Stīvs Berijs

Dzintara istaba

Veltīta manam tēvam, kurti pirms daudziem gadu desmitiem, pats to nezinot, iededza uguni,

un mātei, kura man iemācīja uzturēt šis liesmas.

PATEICĪBA

Mēdz teikt, ka rakstīšana ir vientulīga nodarbe, un šis novēro­jums ir pareizs. Taču manuskriptu nevar pabeigt vienatne, vismaz ne tādu, kuram lemta veiksme likt izdotam. Man šajā darba palī­dzēja daudzi cilvēki.

Pirmkārt, Pema Eiherna izcila aģente, kas spēja pārciest visas vētras un atkal izkļūt mierīgos ūdeņos. Pēc tam Marks Tavani, lielisks redaktors, kurš sagadaja man šo izdevību. arī Frena Dauninga, Nensija Pridžena un Deiva Vudvorta trīs brīnišķīgas sievietes, kuras padarīja katru trešdienas vakaru neaizmirstamu. Man ir las gods piederet pie ši "meiteņu pul­ciņa". Rakstnieki Deivids Pojers un I.enora Harta ne tikai snie­dza praktiskas pamācības, bel arī iepazīstināja mani ar Frenku Grīnu, kurš, nežēlojot laiku, iemācīja man to, kas jāzina. Arī Arnolds un Dženella Džeimsi, manas sievas vecāki, kuri licēja maniem centieniem. Un visbeidzot visi tie, kuri uzklausīja ma­nu pļapašanu, lasīja uzmetumus un izteica savu viedokli. Neuzdrošinos nosaukt viņu vārdus, jo baidos kadu aizmirst. Ludzu, ziniet, ka ikviens no jums man ir svarīgs, un jūsu vertigie ieteikumi neapšaubami veicinaja gramatas nokļūšanu pie lasītajiem.

Bet visvairak esmu pateicību parādā diviem pavisam īpašiem cilvekiem savai sievai Emijai un meitai Elizabetei, kuram kopīgi ir pa spēkam itin viss, arī šis darbs.

Lai kāda iemeslu dēļ tiktu izlaupīta kāda valsts, mums jasaudzē tās celtnes, kuras dārā godu cilvēku sabiedrībai, nevei­cinot ienaidnieka speķu, tādas kā tempļi, kapenes, sabied­riskas ēkas un visi izcili skaistie mākslas darbi… Tīši laupot cilvecei šādus mākslās brīnumdarbus, karotājs pasludina sevi par cilveces ienaidnieku.

Emherihs dr Vatels "Nāciju likums", 1758.

Esmu sīki izpētījis vēstures pieminekļu stāvokli Feterbofa, Carskoje Selo un Vavlovskā, un visās trijās pilsētās šie piemi­nekļi ir smagi cietuši. Turklāt šie postījumi, kurus ir grūti uz­skaitīt to milzīga apjoma dēļ, spriežot pēc visa, ir nodarīti ar iepriekšēju nodomu.

Ermitažas direktora Josifa Orbeli liecība nlrnbergas tribunālā 1946. gada 22. februāri

Satriecoši aizraujošs, ar brīnišķīgiem varoņiem un strauju, pavērsieniem bagātu sižetu. Spoža intriga, patiess prieks.

Klaivs Kaslers

.

Mauthauzenas koncentrācijas nometne, Austrija

1945. gada 10. aprīlis

Ieslodzītie sauca viņu par Ausi, jo viņš astotaja bārāka bija vie­nīgais krievs, kas saprata vācu valodu. Neviens viņu nesauca īstaja vārda par Karolu Borju. Yxo Auss bija viņa vārds jau no pašas pirmās dienas, kad viņš ieradas nometne vairak neka pirms gada. Viņš lepojās ar šo vardu un ļoti nopietni pildīja savu uzdevumu.

Ko dzirdi? kāds ieslodzītais tumsa čukstus jautāja.

Auss bija notupies pie loga, piespiedies pie aukstā stikla, un viņa elpas mākonītis tikko manami vīdēja sausaja gaisa.

Vai viņi grib vēl izpriecas? jautāja kāds cits.

Aizpagajušajā nakti divi sargi aizveda kādu krievu no astotas

bārākas. Tas bija kājnieks no Rostovas pie Melnās juras, nometne bija samēra nesen. Viņa kliedzieni skanēja visu nakti, līdz tos iz­beidza automata kārtas tarkšķis, bet upura asiņainais ķermenis no rīta tika pakarts pie galvenajiem vārtiem visiem par biedinājumu.

Auss aši pārāudzijas atpakaļ.

Klusu! Vēja grūti sadzirdēt.

Utu apsēstās lāviņās slejas trijos stāvos, un katram gūsteknim bija atvēlēts nepilns kvadrātmetrs dzīves telpas. Pretī saspringti raudzījās simt izmocītu acu paru.

Visi paklausīja viņa pavēlei. Neviens pat nekustejas Mauthauzenas šausmas sen bija parmakušas visas bailes. Viņš pēkšņi pagriežas projām no loga.

Viņi nak.

Pēc mirkļa bārākas durvis atveras. Līdz ar salta nakts gaisa vilni ienaca seržants Humers, atbildīgais par astoto bārāku.

Achtung!1

Klauss Humers bija Schutzstaffel SS. Viņam aiz muguras staveja vel divi esesieši. Visi Mauthauzenas sargi bija esesieši. Llumeram nebija ieroča. Viņš to nekad nenesaja. Viņa drošībai pieti­ka ar sešas pēdas stalto augumu un muskuļainajam rokam.

Mums vajag brīvprātīgos, paziņoja Humers. Tu, tu, tu un tu!

Borju izvēlējās ka pedejo. Viņš nesaprata, kas notiek. Naktis pārāsti nemēdza nogalināt ieslodzītos. Nāves kambaris staveja dī­ka, šaja laika tika izlaista gāze un noskalotas flīzes, gatavojoties nakamas dienas slaktiņam. Sargi uzturējās savas bārākas, sasē­duši ap dzelzs krāsniņām, kuras tika kurinātās ar malku, ko gūs­tekņi pirms nāves bija saskaldījuši. arī ārsti un to palīgi gulēja, uzkrājot spēkus nakamas dienas eksperimentiem, kuros ieslodzī­tie tika izmantoti laboratorijas dzīvnieku lomas.

Humers pārāudzījās tieši uz Borju.

-Tu saproti mani, vai ne?

Borja neatbildēja, lūkodamies sarga melnajas acis. Šausmas pavadītais gads bija iemācījis klusēšanas vērtību.

Nav nekā, ko teikt? Humers vāciski apjautajas. Tas labi. Tev tikai jasaprot… bet mute jātur ciet.

Viņiem gārām iespraucas vēl viens sargs, nesdams uz izstiep­tam rokam uzmestus četrus vilnas šineļus.

Šineļi? nomurminaja kāds no krieviem.

Nevienam ieslodzītajam nebija šineļa. Ierodoties nometnē, vi­ņiem lika izsniegti netīri maisa audekla krekli un bikses drīzāk skrandas neka īsts apģērbs. Pirms nāves šis lupatas bija jānovelk, lai tadas pašas smirdīgas un nemazgatas tas nonāktu pie nāka­majiem jaunatnacejiem. Sargs nosvieda meteļus uz grīdas.

Humers noradīja:

Muntel anziegen.

Borja pasniedzas pec viena no zaļajiem vīstokļiem.

Seržants liek mums tos vilkt mugura, viņš krieviski paskaid­roja.

Pārējie trīs viri sekoja viņa piemeram.

Vilna mazliet dzēla āda, tomēr sajūta bija laba. Tik sen viņš nebija jutis kaut nelielu siltumu.

Ārā, pavēlēja Humers.

Trīs krievi palūkojas uz Borju, un tas pamāja uz durvju pusi. Visi izgāja ārā tumsa.

Humers gāja pa priekšu, pa ledu un sniegu uz galvena lauku­ma pusi, starp koka bārāku rindām gaudoja salts vējš. Šajas ēkās bija ieslodzīti astoņdesmit tūkstoši cilvēku vairak, neka dzīvoja visā Borjas dzimtaja Baltkrievijas provincē. Viņš jau bija samieri­nājies ar domu, ka nekad vairs neredzēs dzimteni. Laika ritumam vairs gandrīz nebija nozīmes, tomēr, lai nezaudetu veselo sapra­tu, viņš centas tam sekot. Bija marta beigas. Ne. Aprīļa sakums. Un joprojām tads sals. Kāpēc viņš nevareja nomirt vai tikt nogali­nāts? Katru dienu šāds liktenis piemekleja simtiem cilvēku. Vai viņam bija lemts pārdzīvot šo elli?

Bet kadeļ?

Galvenaja laukuma Humers pagriezās pa kreisi un izsoļoja klajuma. Viena puse slejas vel viena bārāku rinda. Otra nomet­nes virtuve, cietums un slimnīca. Tālākajā gala bija rullis tonnu smags tērauda blāķis, kas katru dienu tika vilkts pa sasalušo ze­mi. Borja cereja, ka viņiem netiks uzdots šis nepatīkamais darbs.

Humers apstajās pie četriem augstiem stabiem.

Pirms divām dienam desmit ieslodzītie, viņu vidu arī Borja, tika aizvesti uz mežu. Viņi nozaģēja trīs apses, viens no gūstek­ņiem salauza roku un tulit tika nošauts. Kokiem nocirta zarus, stumbrus sadalīja četras daļas, atvilka uz nometni un iedzina ze­me cilvēka auguma galvenaja laukuma. Taču paris pēdējās die­nas tie staveja tukši. Tagad tos uzraudzīja divi bruņoti sargi. Virs galvas spīdēja loka lampas, veidojot dumaku dzeļoši sausaja gaisa.

-Gaidiet te, pavēlēja Humers.

Seržants uzskrēja pa pakapieniem, kas veda uz cietuma ieeju. Pa atvērtajam durvīm izplūda dzeltena gaisma. Pec brīža no cie­tuma izveda četrus kailus vīrus. Viņu gaišmatainas galvas nebija noskūtas ka krieviem, poļiem un ebrejiem nometnes iemītnieku vairakumam. Viņu ķermeņi nebija novārguši un kustības nebija gausas. Skatieni nebija truli bezcerīgi, acis nebija dziļi iegrimu­šas, augumi nebija tūskas izķēmoti. Šie viri bija spēcīgi. Kareivji. Vācieši. Šādus skatienus viņš jau bija redzējis. Akmenscietas, ne­jūtīgas sejas. Ledaini saltas ka ši nakts.

Visi četri soļoja stalti un lepni, nolaiduši rokas gar sāniem, it ka nemaz nejustu stindzinošo aukstumu, kas noteikti dzēla pienballaja ada. Humers iznāca no cietuma viņiem aiz muguras un noradīja uz. stabiem.

Uz turieni!

Četri kailie vācieši aizsoļoja norādītājā virziena.

Humers pienaca un nosvieda sniega četrus virves rituļus.

Piesieniet viņus pie stabiem.

Trīs parejie gūstekņi raudzijas uz Borju. Viņš noliecās, pacēla visus četrus virves rituļus, pasniedza tos parejiem un paskaidroj.1, kas jadārā. Katrs piegāja pie viena no kailajiem vāciešiem, kas slavēja miera staja pie raupjajiem apses stumbriem. Par kadu pār­kāpumu viņi izpelnījušies tik drausmīgu sodu? Borja aplika aso kaņepju virvi ap vacieša krūtīm un pieseja viņa augumu pie staba.

Stingri! uzbļava Humers.

Borja sasēja mezglu un cieši pievilka raupjo virvi pie vacieša kailas adas. Tas pat nesārāvas. Izmantojot izdevību, viņš vāciski čukstus iejautajās:

Ko tu izdarīji?

Atbildes nebija.

Viņš savilka virvi vel ciešāk.

Tā viņi pat ar mums nerīkojas.

Izaicina! savu sagūstitaju ir gods, nočukstēja vācietis.

Ja, nodomāja Borja. Ta ir gan.

Humers pagriežas pret viņiem. Borja sasēja pedejo mezglu.

Tur! pavēlēja Humers.

Borja un trīs parejie krievi aizslaja pa svaigo sniegu nost no ceļa. Paslēpis plaukstas padusēs, viņš pamiņajas no vienas kajas uz otru, lai sasildītos. Šinelis bija burvīgs. Tādu siltumu viņš ne­bija jutis kopš ierašanās nometnē, lād arī viņš zaudēja savu var­du, ko nomainīja numurs 10901 -, ko ietetoveja uz viņa laba apakšdelma. Pie skrandaina krekla krušu kreisaja puse tika pie­šūts trijstūris. Burts R uz ta nozīmēja Russisch krievs. Svarīga bija arī krasa. Politieslodzītajiem sarkana. Kriminālajiem zaļa. Tīreļiem dzeltena Dāvida zvaigzne. Kārāgustekņiem melna un bruņa.

Humers, šķiet, kaut ko gaidīja.

Borja pārāudzījās pa kreisi.

l.oka lampas apgaismoja centrālo laukumu līdz pat galvena­jiem vārtiem. Aiz tiem tumsa slīga ceļš, kas veda uz raktuvēm. Štā­bā eka tieši aiz žoga nebija apgaismota. Viņš vēroja, ka atveras vārti un iesoļo kāds virs. Viņš bija ģerbies šineli līdz ceļiem. Zem ta bija gaišas bikses un brūni šņorzābaki. Galvā vīrietim bija gai­ša virsnieka formas cepure. Viņš ar druknajam kajam spēra ap­ņēmīgus soļus, lepni nesot resno vederu pa priekšu. Gaisma pārādijas smails deguns un modras acis, visai patīkami sejas vaibsti.

Un nekļūdīgi pazīstami.

Pēdējais Richthofeti eskadrona komandieris, Vacijas gaisa kārāspēku komandieris, Vacijas Parlamenta spīkers, Prūsijas prem­jerministrs, Prūsijas Valsts padomes prezidents, meža un medību ministrs, Reiha aizsardzības padomes priekšsēdētājs, l.ielvācijas reiha reihsmaršals. Fīrera izraudzītais pectecis.

Hermans Gerings.

Borja jau agrak vienreiz, bija redzējis Geringu. Romā, tūkstoš deviņsimt trīsdesmit devītaja gada. Gerings pārādijas, terpies lep­na pelēka uzvalka ar koši sarkanu kaklasaiti ap gaļīgo kaklu. Tuklos pirkstus rotaja rubini, bet pie žaketes kreisa atloka bija pie­sprausts briljantiem rotāts nacistu ērglis. Viņš teica savaldīgu ru­nu, mudinot nodrošināt Vacijai vietu zem saules, un jautaja: "Vai jūs labak vēlētos ieročus vai sviestu? Vai jūs importētu speķi vai melala rudu? Gatavība dārā mus varenus. Sviests mus tikai uz­baro resnus." Gerings nobeidza mnu ar skaļiem saukļiem, apso­lot, ka Vacija un Itālijā gaidamajā ciņa soļos plecu pie pleca. Borja atcerējās, ka noklausijas to uzmanīgi, taču runa viņu nepārlieci­nāja.

Kungi, ceru, ka jutāties ērti, Gerings rama balsi uzrunaja četrus sasietos gūstekņus.

Neviens neatbildēja.

Auss, ko viņš teica? čukstēja viens no krieviem.

Viņš tos izsmej.

Klusu! nošņācās Humers. Turi muti vai iesi viņiem bla­kus.

Gerings nostājās tieši pretī četriem sasietajiem vīriem.

Vēlreiz jautaju katram no jums. Vai ir kas sakams?

Atsaucas tikai vēja gaudas.

(Ierings piegāja tuvāk vienam no drebošajiem vāciešiem. Tam, kuru Borja bija piesējis pie staba.

Matias, tu taču negribi šad i mirt? Tu esi kareivis, kas uzti­cīgi kalpo fīreram.

Fīreram… ar to… nav nekādās saistības, izdvesa vācietis, drudžaini raustoties drebuļos.

Bet viss, ko mes dārām, ir ceļu mērķu vārda.

Tapec es… izvēlējos navi.

Gerings pārāustīja plecus. Ta bija vienaldzīga kustība, it ka šauboties, vai est vel vienu kuku. Viņš pamāja Humeram. Tas de­va zīmi diviem sargiem, kuri atstiepa lielu mucu un novietoja to līdzās sasietajiem vīriem. Cits sargs atnesa četrus smeļamos kau­sus un nosvieda tos sniega. Humers pievērsa niknu skatienu krie­viem.

Iesmeliet ūdeni un nostājieties katrs pie viena no viņiem.

Borja paskaidroja trim parejiem, ko darīt. Viņi pacēla četrus kausus un iegremdēja tos muca.

Tikai neizlaistiet! brīdinaja l lumers.

Borja rīkojas uzmanīgi, tomēr vējš izšļakstija dažas lāses. Ne­viens to nepamanīja. Viņš atgriežas pie vācieša, kuru bija piesējis pie staba. Vacieša, vārda Maliass. Gerings nostājās paša vidu un norava melnos adas cimdus.

Redzi, Matias, viņš paziņoja. Es novelku cimdus, lai va­rētu sajust aukstumu tapat ka tu.

Borja staveja pietiekami tuvu, lai redzetu smago sudraba gre­dzenu uz Geringa labas rokas vidēja pirksta. Taja bija iegravēta bruņu cimdā tērpta sažņaugta dure. Gerings iebāza labo roku bik­šu kabata un izvilka akmeni. Tas bija dzeltena medus krasa. Borja to pazina. Dzintars. Aptaustījis akmeni, Gerings paziņoja:

Ik pec piecām minūtēm jums lies virsu ūdeni, līdz kāds no jums pateiks to, ko es vēlos dzirdēt, vai jūs mirsiet. Man nav iebil­dumu arī pret to. Bet atcerieties tas, kurš runas, paliks dzīvs. Tad viņa vieta stāsies viens no šiem nožēlojamajiem krieviem. Un atbrīvotais dabūs atpakaļ savu šineli un varēs liet viņam virsu ūdeni, līdz šis atstieps kajas. Iedomājieties, cik jautri tas bus! Jums tikai japasaka tas, ko es gribu dzirdēt. Nu, ko teiksiet?

Klusums.

Gerings pamāja Humeram.

Giesse es, izrīkoja Humers. I,ejiet!

Borja paklausīja, un trīs pārējie sekoja viņa piemēram. Ūdens izmērcēja Matiasa biezos gaišos matus un noteceja par seju un krūtīm. Sajūtot to, viņa augums nodrebeja. Vācietis neizdvesa ne skaņas, tikai zobi aukstuma saka klabēt.

Ko teiksiet? atkal noprasīja Gerings.

Klusums.

Pec piecām minūtēm aukstā duša tika atkartota. Pec divdes­mit minūtēm un četrām aplaistīšanam nelaimīgie saka strauji at­dzist. Gerings stāvēja nesatricināma miera, rūpīgi spodrinādams Dzintara gabalu. īsi pirms nakamo piecu minušu beigām viņš at­kal uzrunaja Matiasu.

Tas taču ir muļķīgi. Pasaki, kur ir paslēpta Bernstein-Zimmer, un tavas mocības būs gala. Nav vērts mirt tas deļ.

Aukstuma trīcošais vācu kareivis tikai raudzījās viņam pretī apbrīnojama neatlaidība. Borja gandrīz vai nožēloja, ka kļuvis par Gēringa sabiedroto šada vira nogalināšana.

Sie sind ein lūgmerisch, diebisch Schwein, Matiass izdvesa viena elpas vilciena. "Jus esat melīgs, zaglīgs cuka." Tad viņš spļāva.

Gerings atlēca atpakaļ, siekalām nošķaidītu šineļa priekšpu­si. Viņš atpogāja šineli, nopurinaja spļāvienu, tad pavēra atlokus, atsedzot bagatigi rotātu pērļu peleku uniformu.

Es esmu tavs reihsmaršals. Otra svarigaka persona pec fīre­ra. Man vienīgājam ir šada uniforma. Ka tu uzdrošinies domāt, ka drīksti nesodīts to notraipīt? Matias, tu pateiksi man to, ko es gribu zināt, vai nosalsi līdz nāvei. Lēni. Ļoti leni. Tas nebūs patī­kami.

Kareivis spļava atkal. Šoreiz trapija uz uniformas. Gerings saglabaja apbrīnojamu mieru.

Lieliski, Matias. Tava uzticība ir ievērības cienīga. Bet cik il^i tu vel izturēsi? Ka juties? Vai tad negribi sasildīties? Apsēsties pie siltas krāsns, ietīties jaukā vilnas segā? Gerings pēkšņi pa­sniedzas un pagrūda Borju tuvāk sasietajam vācietim. Ūdens no kausa izšļakstijas sniega. Tu gribētu gan to šineli, vai ne, Mati­as? Vai tiešam tu ļausi šim stulbajam kazakam sildīties, kamēr pats salsti nost?

Vācietis neteica neko. Tikai drebeja.

Gerings pagrūda Borju projām.

Bet varbūt gribi kaut ko siltu, Matias?

Reihsmaršals atvilka bikšu rāvējslēdzēju. Urīna strūkla kūpē­dama šļācās augšup, atstājot dzeltenas švīkas uz gūstekņa kai­las adas un notekot līdz zemei. Gerings nopurinaja locekli un aiz­vilka ciet rāvējslēdzēju.

Vai tagad labak, Matias?

Verrottet in der Schiveinshdlle.

Borja viņam piekrita. Sapūsti cuku elle.

Gerings metas uz priekšu un spēcīgi iesita kareivim pa seju, ar sudraba gredzenu pāršķeļot vaigu. Izplūda asinis.

I .ej! Gerings uzbļava.

Borja atgriezās pie mucas un piepildīja kausu.

Matiass iesaucas:

Mein Fūhrer, Mein Fūhrer, Mein Fūhrer! Viņa balss kļuva ar­vien skaļaka. Viņam piebalsoja parejie tns sasietie viri.

Ūdens šaltis gazas.

Gerings staveja un noraudzijas, tagad jau nikni grozīdams pirkstos Dzintara gabalu, Pec divām stundām Matiass nomira,

pārklājies ar ledus kārtu. Vēl pec stundas izdzisa arī trīs parejie nelaimes biedri. Neviens neteica ne vārda par Bernstein-Zimmer. Par Dzintara istabu.

1 Atlanta, Džordžijas štats

Otrdiena, 6. maijs, mūsdienas, 10:35

Tiesnese Reičela Katlere pārāudzijas pār bruņurupuča bruņu brillēm. Advokāts atkal to pateica, un šoreiz viņa to nepalaidīs gar ausim.

Atvainojiet, advokata kungs?

Es teicu, ka apsūdzētais iesniedz prasību par tiesas kļudu.

Ne. Pirms tam. Ko jūs teicāt?

Es teicu: jā, ser.

Ja gadījuma neesat pamanījis, es neesmu vīrietis.

Pilnīgi pareizi, jūsu godība. Es atvainojos.

jūs šorīt ta pateicāt jau četras reizes. Es ikreiz pierakstīju.

Advokāts pārāustīja plecus.

Tas taču ir tikai sīkums. Kāpēc jūsu godība pievērš uzmanī­bu sīkam parteikšanas kļudam?

Tas nekaunīgais maita pat smaidīja. Tiesnese sēdēja, taisni izslejusies krēsla, nikni raudzīdamās uz advokatu. Bet tad uzreiz

viņa saprata, ko T. Markuss Netlzs grib panakt. Tāpēc viņa vairs neteica neko.

Tiesnese, mans klients tiek tiesāts par uzbrukumu vainu pastiprinošos apstakļos. Taču tiesai šķiet svarīgāks tas, ka es uzru­nāju jus, nevis policijas pārkāpums.

Reičela pārāudzijas uz zverinatajiem, tad uz apsūdzības gal­du. Fultonas apgabala prokurora vietniece saglabaja nesatricinā­mu mieru, acīmredzot priecādamās, ka pretinieks pats rok sev ka­pu. Laikam jauna juriste nesaprata, kas Netlzam padoma. Bet tiesnese saprata.

Jums ir pilnīga taisnība, advokata kungs. Tas ir tikai sīkums. Turpiniet.

Viņa atlaidas pret krēsla atzveltni un pamanīja Netlza seja pa­zibam dusmas. Tādu sejas izteiksmi ka medniekam, kad šāviens nav trāpījis mērķī.

Un ka būs ar prasību par tiesas kļudu? jautāja Netlzs.

Noraidīta. Turpiniet savu runu.

Reičela vēroja, kā zvērināto vecakais pieceļas un paziņo lēmu­mu atzīt apsūdzēto par vainīgu. Apspriede bija ilgusi tikai div­desmit minūtes.

jūsu godība, Netlzs pieceldamies paziņoja. Es pieprasu izmeklēšanu pirms sprieduma pasludinašanas.

Noraidīts.

Netlzs, šķiet, saka apjaust savu iepriekš pieļauto kļudu.

Es pieprasu tiesas atkapšanos.

Uz kada pamata?

Neobjektivitate.

Pret ko?

Pret mani un manu klientu.

Paskaidrojiet.

liesa izradīja aizspriedumainu attieksmi.

-Ka?

Šorīt, atklati kritizējot manu nejaušo parteikšanos "ser".

Cik es atceros, advokāta kungs, es atzinu, ka tas bija tikai sīkums.

Ja, atzinat. Taču musu sanina notika zvērināto klātbūtne, un kaitējums jau bija nodarīts.

Es neatceros protestu vai prasību par tiesas kļudu saistība •ir šo sarunu.

Netlzs neatbildēja. Reičela pārāudzījās uz prokurora vietnieci.

Kada ir štata nostāja?

Štats iebilst pret prasību, liesa bija taisnīga.

Reičela gandrīz pasmaidīja. Jauna juriste vismaz zina parei­zas atbildes.

Prasība par tiesas atkapšanos noraidīta. Viņa pievērsa ska­tienu apsūdzētajam, jaunam baltajam vīrietim ar izspurušiem ma­tiem un bakuretainu seju. Apsūdzētais, piecelieties!

Viņš paklausīja.

Berij King, jūs esat atzīts par vainīgu uzbrukuma vainu pa­stiprinošos apstakļos. Ši tiesa piespriež jums divdesmit gadu cie­tumsodu. Tiesas izpildītāj, aizvediet apsūdzēto!

Reičela pieceļas un devas uz ozolkoka paneļu durvīm, kas veda uz viņas kabinetu.

Netlza kungs, vai varu palūgt jūs uz bridi? arī prokurora vietniece spēra soli uz viņas pusi. Tikai jus.

Netlzs atstaja savu klientu, kurš tika saslēgts rokudzelžos, un sekoja tiesnesei kabineta.

Iudzu, aizveriet durvis. Viņa atvilka mantijas rāvējslēdzē­ju, bet nenovilka to. Labs mēģinājums, advokata kungs.

Kurš?

Tad, kad jūs domājāt, ka izsitīsiet mani no līdzsvārā ar kašķi par uzrunām. jūs redzējāt, ka ar savu pavirši uzcepto aizstavibu cietīsiet neveiksmi, tapec cerejat, ka, liekot man zaudēt savaldību, panaksiet tiesas kļūdas atzīšanu.

Viņš pārāustīja plecus.

Kas jadārā, tas jādārā.

-Jums jaizrada cieņa pret tiesu un nedrīkst saukt tiesnesi sie­vieti par "seru". Bet jūs ta darijat visu laiku. Tīši.

jūs tikko piespriedāt manam klientam divdesmit gadus, no­raidot prasību pec papildu izmeklēšanas. Ja ta nav neobjektivitate, kas tad ir?

Reičela apsēdas, neaicinot advokatu apsēsties.

Man nebija vajadzīga nekada izmeklešana. Es pirms diviem gadiem notiesāju Kingu par smagiem miesas bojājumiem. Seši mē­neši cietuma, seši meneši parbaudes laiks. Es atceros. Šoreiz, viņš paņēma beisbola nuju un parsita cilvēkam galvu. Mana pacietī­ba ir gala.

Jums vajadzēja atkapties. Visa tā informācijā traucēja jums objektīvi spriest.

Tiešam? Tas viss butu atklajies papildu izmeklēšanā, ko jūs tik izmisīgi prasijat. Es tikai aiztaupīju jums nepatīkamus brīžus, gaidot neizbegamo.

-Jus esat īsta maita.

Par to jums pienākas simt dolāru naudas sods. Maksājams tulit. Un vēl viens simts par to teātri tiesas zale.

Man ir tiesības tikt uzklausītam, pirms jūs atzīstat mani par vainīgu necieņa pret tiesu.

Pareizi. Bet jums tas nav vajadzīgs. Tas jums nepalīdzēs spodrināt šovinista reputāciju, ko jūs tik ļoti cenšaties uzturēt.

Advokāts neatbildēja, un Reičela juta, ka viņa dusmas pieņe­mas spēkā. Netlzs bija drukns virs ar masīvu zodu, izslavēts ar sa­vu neatlaidību, un, protams, nebija radis, ka sieviete viņu izrīko.

Un ikreiz, kad jūs manā tiesas zale izrādīsiet nekaunību, tas jums izmaksas simt dolārus.

Netlzs piegāja pie rakstamgalda, izvilka no kabatas naudas /uksni un vispirms nolobīja no ta divas jaunas, spodras simt do­lāru banknotes, ko rotaja Bendžamina Franklina tuklā seja. No­sviedis tās uz galda, viņš atdalīja no žūkšņa vel trīs.

Ej dirst!

Nokrita viena banknote.

Ej dirst!

otra banknote.

-Ej dirst!

Trešais Franklins pievienojas parejiem.

Reičela uzvilka mantiju, atgriezās tiesas zālē un uzkapa trīs pakapienus uz ozolkoka paaugstinājuma, kas bija viņas vieta jau četrus gadus. Pulkstenis piesienas radīja bez piecpadsmit minū­tēm divi pēcpusdienā. Viņa iedomājās, cik ilgi vel būs lemts palikt tiesneses goda. Bija vēlēšanu gads, pieteikšanas bija beigusies pirms divām nedeļam, un viņai jūlija priekšvelešanas bija divi pretinieki. Visi runaja, ka ciņa iesaistīsies jauni dalībnieki, bet ne­viens nerādījās līdz pat bez desmit minūtēm pieciem piektdienas pecpusdiena, kad tika likti galda kandidēšanai nepieciešamie gandrīz četri tūkstoši dolāru. l īdz ar to zuda cerības uz vieglu ievelēšanu bez konkurentiem, un vasārā pārvērtās par finansēju­ma meklešanas un runu mārātonu. Bet tas nebija patīkami.

Pašlaik viņai tadas liekas raizes nemaz nebija vajadzīgas. Vi­ņas darba grafiks bija pieblīvēts, iztiesājamo lietu sārāksts tika pa­pildināts katru dienu. Toties šo dienu saīsinaja atrais spriedums lieta "Džordžijas štats pret Beriju Kingu". Nepilnu pusstundu il­ga zvērināto apspriešanas bija tiešām reta pārādiba, kas liecinaja, ka T. Markusa Netlza teātris viņus nepiemuļķoja.

Ieguvusi brīvu pēcpusdienu, Reičela nolēma pievērsties citiem darbiem, kas bija uzkrājušies divu pēdējo nedēļu laika. Šis laiks l>ija pagājis ļoti ražīgi. Četri notiesājoši spriedumi, sešas atzīša­nas par vainīgu un viena attaisnošana. Vienpadsmit krimināllie­tās nost no kakla, lai atbrīvotu vietu nakamājam, kuras, ka teica sekretāre, tiesas klerks nesis rit.

l aikraksta Fulton County Daili/ Report katru gadu lika publi­cēts visu vietējo Augstākās liesas tiesnešu reitings. Pedejo Iris ga­ilu laika viņa atradas līderu vidu, jo iztiesaja lietas ātrāk neka vairakums kolēģu un apelacijas tiesa atcelto spriedumu skaits bija likai divi procenti. Nav slikli, ja izrādās, ka deviņdesmit astoņos procentos gadījumu viņa ir spriedusi pareizi.

Viņa apsēdas aiz tiesas galda un vēroja, ka sakas pēcpusdie­nas pārāde.

Advokāti skraidīja šurpu, turpu, daži veda sev līdzi klientus, kuriem bija nepieciešams laulības šķiršanas apstiprinājums vai tiesneša pārāksts, bet citi gaidīja lēmumu civillietas. Pavisam ka­ilas četrdesmit lietas. Kad viņa atkal ieskatījās pulksteni pie pre­tējas sienas, tas radīja piecpadsmit minūtes pāri četriem, un sārāksta bija palikušas tikai divas lietas. Viena bija par adopciju, kas viņu tiešam ielīksmoja. Septiņgadīgais bērns viņai atgadinaja pašas delu Urentu, kas bija šada vecuma. Pēdējais jautajums bija pavisam vienkāršā vārda maiņa, un luguma iesniedzēju neparstavēja jurists. Viņa bija speciāli atstajusi šo lietu uz pašam beigām, cerība, ka tiesas zale būs tukša.

Klerks pasniedza viņai lietas dokumentus.

Viņa pārāudzijas uz veco viru, kas slavēja pie advokata gal­da, ģerbies beškrasas tvida žakete un bruņas bikses.

Kāds ir jūsu pilns vārds?

Karls Beitss, viņš atbildēja vecīga balsi ar Austrumeiropas akcentu.

Cik ilgi jūs jau dzīvojat Fultonas apgabala?

Trīsdesmit deviņus gadus.

Jūs neesat dzimis šaja valsti?

Nē. Es esmu no Baltkrievijas.

Un jūs esat Amerikas pilsonis?

Viņš pamāja ar galvu.

Es esmu vecs virs. Astoņdesmit viens gads. CJandrīz pusi mūža esmu pavadījis šeit.

Šis jautājums un atbilde nebija tieši saistīti ar iesniegumu, ta­ču ne klerks, ne tiesas reportieris neteica ne vārda. Šķiet, ka viņi saprata to nozīmi.

Nacisti nogalinaja visu manu ģimeni vecākus, brāļus, ma­sas. Baltkrievija daudzi gāja boja. Mes bijām baltie krievi ļoti lepni. Pēc kārā, kad mušu zemi pievienoja Padomju Savienībai, musu vairs nebija atlicis daudz. Staļins bija vel ļaunaks par Hit­leru. īsts vajpratis. Miesnieks. Pec viņa mums gandrīz nekas ne­bija palicis, tapec es devos projām. Si valsts taču ir apsolīta zeme, vai ne?

Vai jūs bijāt Krievijas pilsonis?

Cik man zināms, pareizais apzīmējums bija Padomju Savie­nības pilsonis. Viņš pašūpoja galvu. Bet es nekad neuzskatī­ju, ka esmu piederīgs padomju valstij.

Vai jūs piedalījāties kārā?

Tikai nepieciešamības spiests. Lielais Tēvijas karš ta Sta­ļins to sauca. Es biju leitnants. Kritu gūsta un nokļuvu Mauthauzena. Sešpadsmit menešus sabiju koncentrācijas nometne.

Ar ko jūs nodarbojaties pirms emigrēšanas?

Biju juvelieris.

-Jus iesniedzat tiesa lugumu mainīt vardu. Kapec vēlaties, lai jūs sauktu par Karolu Borju?

Tas ir mans īstais vārds. Tevs nosauca mani par Karolu. Tas nozīme "apņēmīgais". Es biju jaunakais no sešiem berniem un tūlīt pec piedzimšanas gandrīz nomiru. Kad emigreju uz Ameri­ku, nolēmu drošības deļ slēpt savu īsto vardu. Dzīvodams Padomju Savienība, es strādāju valdības komisija. Es ienīdu komunis­tus. Viņi postīja manu dzimteni, tapec es protestēju. Staļins dau­dzus manus tautiešus aizsūtīja uz Sibīrijas nometnem. Es baidījos, ka mana ģimene var ciest. Tad tikai nedaudzi varēja atslal valsti. Bet pirms nāves es vēlos atgūt savu īsto vārdu.

Vai jūs esat slims?

Ne. Taču kas zina, cik es vēl izvilkšu.

Tiesnese raudzijas uz veca vira sažuvušo, vecuma saliekto, bet vel joprojām stalto augumu. Viņa dziļi iegrimušo acu skatiens bi­ja neizdibināms, mali balti ka sniegs, čerkstoša balss nepārāsti izteiksmīga.

jūs savos gados izskataties apbrīnojami labi.

Sirmgalvis pasmaidīja.

Vai jūs vēlaties veikt šo vārda maiņu krāpšanas nolūka, lai izvairītos no soda vai slēptos no kreditoriem?

Nekādā ziņā.

-Tad es apstiprinu jūsu lugumu. jūs atkal būsiet Karols Borja.

Tiesnese pārākstīja lugumam pievienoto rīkojumu un pasnie­dza dokumentu mapi klerkam. Nokāpusi no paaugstinajuma, viņa piegāja pie vecā vira. Pa viņa bardas rugājiem klātajiem vai­giem ritēja asārās. Acis bija piesarkušas. Viņa apskava sirmgalvi un klusi pačukstēja:

Tēti, es tevi mīlu.

16:50

Pols Katlers piecēlās no ozolkoka atzveltnes krēsla un uzrunaja tiesu, sakdams zaudēt advokāta profesionālo pacietību.

-Jusu godība, testamenta izpildītājs neapstrīd prasitaja pakal­pojumus. Mes tikai apšaubām summu, ko viņš mēģina pieprasīt. Divpadsmit tūkstoši trīssimt dolāri ir liela nauda par mājas krasošanu.

Tā bija liela māja, iebilda prasitaja advokāts.

Es ceru, piebilda testamentu lietu tiesnesis.

Pols paskaidroja:

Mājas platība ir divtūkstoš kvadratpēdu. Nekā neparasta. Krasošana arī nebija sarežģīta. Prasītajam nepienākas tada summa.

Tiesnesi, nelaiķis pasūtīja manam klientam pilnīgu mājas nokrāsošanu, ko mans klients arī veica.

Tiesnesi, prasitajs ļaunprātīgi izmantoja septiņdesmit trīs ga­dus veca cilvēka uzticēšanos. Viņš nesniedza divpadsmit tukstošu trīssimt dolāru vērtus pakalpojumus.

Nelaiķis apsolīja manam klientam piemaksu, ja viņš paveiks darbus nedējas laika, ko viņš arī izdarīja.

Pols nespeja noticēt, ka otrs advokats tiešam uztver šo strīdu nopietni.

Tas ir izdevīgi, ņemot vēra to, ka vienīgais cilvēks, kurš varē­tu apstrīdēt šo solījumu, ir miris. Secinājums ir tads mūsu firma ii iecelta par testamenta izpildītāju, un mums sirdsapziņa neļauj niaksat tadu summu.

Vai vēlaties tiesas prāvu? sprogainais tiesnesis jautāja ot­rai pusei.

Kreditora advokats pieliecās un sačukstējās ar mājas krasota|ii jaunu vīrieti, kas acīmredzami jutas neerti brūnaļa poliestera uzvalka ar kaklasaiti.

Ne, ser. Varbūt kompromisu. Septiņus tūkstošus un piecus simtus.

Pols ne aci nepamirkšķinaja.

Viens tūkstotis divi simti piecdesmit. Ne centa vairak. Mēs pieaicinajam citu krāsotāju novērtēt darbu. Spriežot pec viņa at­sauksmēm, mums ir visas tiesības iesniegt prasību par pavirši veiktu darbu. Turklāt izskatās, ka krasa tikusi atšķaidīta. Ciktāl tas ir mana ziņa, es ļautu izlemt zvērinātajiem. Viņš pārāudzijas uz. otru advokatu. Kamēr mes te strīdamies, man maksa div­simt divdesmit dolārus stunda. Tapec nesteidzieties, advokata kungs.

Otrs advokāts pat neapspriedās ar klientu.

Mums nav līdzekļu, lai sniegtu sudzibu tiesa, tapec mums nav citas iespējas ka pieņemt testamenta izpildītāju piedāvājumu.

Vai ne! Sasodītais izspiedējs, Pols, savākdams dokumen­tus, nomurminaja pietiekami skaļi, lai otrs advokats dzirdētu.

Uzrakstiet rīkojumu, Katlera kungs, teica tiesnesis.

Pols atri izgāja no sēžu zāles un aizsoļoja pa Fultonas apga­bala tiesas testamentu lietu nodaļas gaiteni. Ta atradas trīs stavus zemāk par rosīgo Augstāko tiesu un bija gluži cita pasaule. Tur nebija sensacionālu slepkavību, augsta līmeņa prāvu vai skandalozu laulības šķiršanu. Šis nodaļas ierobežotājā jurisdik­cija bija testamenti, mantas pārvaldīšana un aizbildniecība gar­laicīgas, apnicīgas lietas, kur pierādījumu vieta pārāsti bija izplū­dušas atmiņas un stāsti par īstam un iedomātām sazvērestībām. Nesen pieņemtais štata likumdošanas akts, ko Pols bija palīdzē­jis izstrādāt, atļava dažos gadījumos izmantot zvērināto tiesu, un dažkart tiesa nonākušie pretinieki to pieprasīja. Bet pārāsti visu izlēma paveci tiesneši, kuri paši savulaik bijuši advokati, kas klī­da pa šiem gaiteņiem, meklēdami testamentārās vēstulēs.

Testamentu lietas bija Pola specialitāte jau kopš brīža, kad viņš atstaja Džordžijas universitāti ar jurista diplomu kabata. Viņš ne­iestājās juridiskaja fakultate tūlīt pec koledžas beigšanas, jo viņu atraidīja divdesmit divas fakultales, kuras viņš pieteicas. Viņa tevs bija izmisuma. Trīs gadus Pols vergoja Džordžijas Citizens banka testamentu un mantas pārvaldīšanas nodaļa ka izcils klerks. Ši pieredze deva viņam iedvesmu velreiz kārtot iestājeksā­menus juridiskaja fakultate. Beidzot viņu pieņēma trijās fakultā­tes, un pec veiksmīga trīs gadu klerka darba viņš pēc augstskolas beigšanas tika pieņemts firma "Pridžens un Vudvorts". Tagad, pec trīspadsmit gadiem, viņš bija viens no partneriem firma, pie­tiekami augsta amata testamentu un mantas pārvaldīšanas de­partamenta, lai butu pirmais kandidats uz. pilntiesīga partnera statusu un departamenta vadības grožiem.

Viņš nogriezās ap stūri un devas uz divviru durvju pusi gai­teņa tālākajā gala.

Šodien bija tada juceklīga diena. Krāsotāja prasības izskatīša­na bija ieplānota jau vairak neka pirms nedeļas, bet tieši pec pus­dienām uz biroju piezvanīja kada cita kreditora advokats un lūdza izskatīt steidzīgi sagatavotu prasību. Sākotnēji izskatīšana bija paredzeta puspiecos, bet neieradas otras puses advokats. Ta nu Pols ieskreja blakus esoša ja sēžu zāle un tika gala ar krāsotā­ja alkatību. Viņš atrava vaļa masivas durvis un ai/soļoja pa tuk­šas /ales centrālo eju.

Vai ir kada ziņa no Markusa Netlza? viņš jautāja sekretarei kas sēdēja zāles tālākajā gala.

Sievietes seja pārādijas smaids.

Un ka vēl.

Ir jau gandri/ pieci. Kur viņš ir?

Viesojas šerifa departamenta. Cik man zināms, viņu iesedinaja aizturēto kamera.

Pols nosvieda portfeli uz ozolkoka galda.

Tu joko.

Nemaz. Tava bijusi viņu tur šorīt nogadaja.

Reičela?

Sekretāre pamāja ar galvu.

ļaudis runa, ka viņš kabineta Reičelai sarunajis rupjības. Sa­maksājis trīssimt dolārus un pec tam trīsreiz aizsūtījis viņu d…

tiesas zāles durvis plaši atveras un gazeledamies ieslaja I. Markuss Netlzs. Viņa beškrasas Neiman-Marcus uzvalks bija saburzīts, Gucci kaklasaite sašķiebusies, smalkas itāliešu kurpes nobružātās un netīras.

Sen jau bija laiks, Markus. Kas noticis?

-Ta maita, kuru tu kādreiz sauci par savu sievu, iemeta mani cietumā un atslaja tur nīkt visu dienu. Viņa baritona balss bija saspringta. Pol, saki, ludzu, vai viņa vispār ir sieviete vai kaut kāds hibrīds ar pautiem starp smukajam, gārājam kajam?

Pols gribēja kaut ko iebilst, bet pardomāja.

Viņa man uzklupa zvērināto priekša, jo es viņu uzrunāju "ser".

Četras reizes, ka es dzirdēju, piebilda sekretāre.

Ja. Laikam gan. Kad es iesniedzu prasību par tiesas kļudu, ko viņai vajadzēja pieņemt, viņa piespriež manam klientam div­desmit gadus bez papildu izmeklēšanas. Un pec tam vel lasa ēti­kas pamacibas. Tadi sudi man nav vajadzīgi. Jo īpaši no tada pār­gudrā sievišķa. Tagad varu teikt droši es došu naudu viņas pre­tiniekiem. Daudz naudas. Jūlija otraja trešdiena tikšu vaļa no tas raganas.

Pols bija dzirdējis pietiekami daudz.

Vai esi gatavs apspriest to prasību?

Netlzs nolika portfeli uz. galda.

Kāpēc ne? es jau domāju, ka būs japaliek kamera pa nakti. Laikam tai maukai tomēr ir sirds.

Pietiek, Markus, Pols viņu apsauca mazliet stingrāk, neka pats bija vēlējies.

Netlza acis piemiedzas, un viņš plēsonīga vērība ieskatijas it ka tieši kolēģa prata.

Vai tev nav vienalga? Cik ilgi tu jau esi šķiries trīs gadus? Varu derēt, ka viņa katru menesi alimentos saņem krietnu žūksni no tavas algas.

Pols nealbildeja.

Velns lai mani pārāuj, Netlzs nelikās miera. Tu vel jopro­jām nespej viņu aizmirst, ko?

Vai vārām ķerties pie lielas?

Tu, maitasgabals, tiešam nespej aizmirst. Netlzs pašūpoja apaļo galvu.

Viņš devas pie otra galda, lai sagatavotos prasības izskatīša­nai. Sekretāre piecēlās no krēsla un aizgāja pasaukt tiesnesi. Pols nopriecājās, ka viņa ir projām. Tiesas nama baumas izplātījās ne­vaidama atruma.

Netlzs iegrozīja savu drukno rumpi atzveltnes krēsla.

Pol, draudziņ, tici manai lielajai pieredzei. Kad esi ticis no viņam vaļa, tad izmet viņas no galvas.

17:45

Karols Borja iegriezās piebraucamāja ceļa un apturēja Oldsmobile. Viņš varēja priecāties, ka astoņdesmit viena gada vecuma vel spej vadīt auto. Viņa redze bija pārsteidzoši laba, un arī kustību koordinācija, lai gan pagausa, štata komisijai šķita gana laba, lai atjaunotu vaditaja apliecību. Viņš nemedza braukt bieži vai talu. Uz pārtikās veikalu, dažkart uz lielveikalu, vismaz divreiz nedē­ļa pie Reičelas. Šodien viņš bija nobraucis tikai četras jūdzes līdz "Martas" stacijai, kur iesēdās vilciena, lai nokļutu centra, tiesu namā uz vārda maiņas jautajuma izskatīšanu.

Viņš dzīvoja Fultonas apgabala ziemeļdaļa gandnz četrdesmit ga­dus, bija apmeties šeit sen pirms Allantas pēkšņas izplešanas zieme­ļu virziena. Kādreiz mežiem apaugušos sarkana mala kalnus, no ku­riem strautiņi ieplūda netalaja Čatahuči upe, tagad klaja komerciāla apbūve, lepnas bagatnieku mājas, daudzdzīvokļu namu kvartali un ceļi. Viņam apkart dzīvoja un stradaja miljoniem cilvēku, un Atlanta bija izpelnījusies metropoles un (Mimpisko spēļu mājvietās godu.

Viņš izkāpa no auto un ieskatijas pastkastīte ietves mala. Mai­ja vakars bija nepārāsti silts, tas patika viņa artrīta sabeigtajam locitavam, kas nekļūdīgi juta rudens un ienīstas ziemas tuvoša­nos. Soļodams uz. mājas pusi, viņš pamanīja, ka vajadzētu nokrā­sot koka karnīzes.

Pirms divdesmit pieciem gadiem viņš pārdeva savu toreizējo zemes gabalu, un ar saņemto naudu pietika samaksai par jaunu maju. Toreiz šī rajona apbūve vel tikai sakas, un ieliņa izveidojas par mājīgu stūrīti zem ceturtdaļgadsimtu vecu koku lapotnes. Vi­ņa mīļota sieva Maija nomira divus gadus pec mājas celtniecības pabeigšanas. Vēzis viņu atri iedzina kapa. Pārāk atri. Viņam tik tikko pietika laika atvadīties. Cetrpadsmitgadigā Reičela turējās drosmīgi, bet tevs piecdesmit septiņu gadu vecuma bija pārbijies līdz nāvei. Viņu biedeja doma par vientuļam vecumdienām. Taču Reičela vienmer bija līdzas. Viņš varēja pateikties liktenim par tik labu meitu. Savu vienīgo bērnu.

Viņš gausi iesoļoja māja, bet jau pec dažam minūtēm sētas pu­ses durvis atspraga vaļa un virtuve ieskreja abi viņa mazbērni. Viņi nekad neklauvēja, un durvis nekad nebija aizslēgtas. Brentam bija septiņi gadi, Marlai seši. Abi apskava vectēvu. Tūlīt arī Reičela ienaca pa durvīm.

Vecotēv, vecotev, kur ir Lūsija? jautāja Marla.

Guļ darbistaba. Kur tad citur? Kaķis bija viņiem pieklidis pirms četriem gadiem un iekārtojies uz palikšanu.

Bērni metas skriet uz mājas galveno durvju pusi.

Reičela atvēra ledusskapi un izņēma aukstas tējas kruku.

Tu tiesas zale gandrīz apraudajies.

ILs zinu, ka sarunaju par daudz. Taču atcerejos savu tevu. Kaut tu butu viņu pazinusi! Viņš katru dienu stradaja uz lauka. Carisma piekritējs. Uzticīgs līdz galam. Ienīda komunistus. Viņš apklusa. Hs iedomājos, ka man pat nav viņa fotogrāfijās.

Toties tev atkal ir viņa vārds.

Pateicoties tev, meitiņ. Vai uzzināji, kur ir Pols?

Mana sekretāre noskaidroja. Viņš bija aizņemts testamentu lii-sa un nevareja atnakt.

Ka viņam klājas?

Reičela iemalkoja teēju.

droši vien labi.

Vecais virs nopētīja savu meitu. Viņa bija tik līdzīga mātei. Perļaini balta ada, kupli kastaņbruni mati, vērīgas bruņas acis ar pa­tīkamu neatkarīgas sievietes skatienu. Un gudra. Varbūt pat pā­rāk.

Un ka tev pašai iet? viņš apjaulajas.

Turos. Ka jau vienmēr.

Vai tiešam, meitiņ? Pedeja laika viņš bija pamanījis izmai­ņas. Reičela bija it ka attālinājusies, kļuvusi izklaidīgāka, trauslaka. It ka viņa mazliet baidītos no dzīves, bet tēvam tas sagadaja raizes.

Nebeda par mani, tet. Man viss būs labi.

Precinieki vel nerādās? Trīs gadu laika pec šķiršanas vi­ņas dzīve nebija manīts neviens vīrietis.

It ka man tam būtu laiks. Jāstrādā un jarupejas par abiem sīkajiem. Un arī par tevi.

Viņš vairs nedrīkstēja klusēt.

Es raizējos par tevi.

Nav nekādās vajadzības.

Taču, to teikdama, viņa bija novērsusi skatienu. Varbūt tomēr nebija tik pārliecinātā par sevi.

Vecumdienas cilvēkam vienam grūti.

Meita, šķiet, saprata viņa domu.

Tu neesi viens.

Es nerunāju par sevi, un tu to zini.

Reičela piegāja pie izlietnes un izskaloja glāzi. Tēvs nolēma pārāk neuzstāt un iesledza virtuvē esošo televizoru. Tas no rīta bija noregulēts uz CNN ziņu kanālu. Pagriezis skaņu klusāk, viņš izteica to, ko vairs nespēja noklusēt.

-Tev nevajadzēja šķirties.

Meita uzmeta viņam draudīgu skatienu.

Vai atkal saksi lasīt lekciju?

Pārvāri savu lepnumu. Jums vajadzētu mēģināt vēlreiz.

Pols to nevēlas.

Vecais virs cieši raudzījās meitai acis.

jūs abi esat pārak lepni. Padoma par maniem mazberniem.

Tieši par viņiem es domāju, kad šķiros. Mes visu laiku strī­dējāmies. Tu to zini.

Tēvs pašūpoja galvu.

Tikpat spītīga ka māte. Vai varbūt Reičela dnzak bija līdzī­ga viņam? Gmti pateikt.

Reičela noslaucīja rokas ar trauku dvieli.

Pols ap septiņiem atbrauks pēc bērniem. Viņš aizvedīs tos mājas.

Un uz kurieni tu dosies?

Vakt naudu kampaņai. Vasārā būs grūta, un tas nepavisam nepriecē.

Vecais virs pievērsa skatienu televizora ekrānam un ieraudzī­ja kalnu grēdas, stavas aizas un klinšainas kraujas. Ši ainava uz­reiz. šķita pazīstama. Uzraksts ekrana kreisaja apakšēja stūri vēs­tīja: STODA, VACIJA. Borja ieslēdza skaņu.

…buvuzņemejs miljonārs Veilends Makojs uzskata, ka šaja teritorijā Vacijas vidienē joprojām glabajas nacistu paslēptas bagatibas. Nakamnedeļ sakas viņa ekspedīcija uz Harca kalniem, kas savulaik piedereja Austrumvacijai. Šis apvidus kļuvis pie­ejams tikai nesen, pec komunistiska režīma sabrukuma un Vaci­jas austrumu un rietumu daļas apvienošanās. Pkrana tuvplānā pārādijas alas mežainas ielejas. Daži uzskata, ka Otrā pasaules kārā pēdējās dienas nacistu laupījumi tika steidzīgi paslēpti ne-

.kaitamajos tuneļos, kas krustam šķērsam stiepjas caur šiem se­najiem kalniem. Dažos no tiem atrodas neizlietota munīcija, kas apgrūtina meklēšanu un padārā to vel bistamaku. Kopš Otra pa­saules kārā beigām vairak neka divdesmit cilvēki zaudējuši dzivibu, cenšoties sameklēt apslēptos dārgumus.

Reičela piegāja un noskūpstīja tevu uz. vaiga.

Man jāiet.

Viņš novērsa skatienu no ekrāna.

Pols būs septiņos?

Reičela pamāja ar galvu un steidzas uz durvju pusi.

Tēvs atkal pievērsa uzmanību televizoram.

Borja nogaidīja līdz nakamājai pusstundai, cerība, ka taja būs iepriekšējo ziņu atkartojumi. Un viņam nenācās vilties. Iņos ziņu bloka noslēguma tika pārādīts tas pats sižets par Veilenda Makoja nacistu bagātību meklējumiem l īarca kalnos.

Pēc divdesmit minūtēm, kad ieradās Pols, vecais virs joprojām domāja par to. Tagad viņš jau bija iekārtojies darbistaba un izklā­jis uz kafijas galdiņa Vacijas autoceļu karti. To viņš pirms dažiem gadiem bija nopircis lielveikala, lai nomainītu gadu desmitiem lietoto, nu jau novecojušo National Geographic karti.

Kur ir bērni? jautāja Pols.

laista dārzu.

Vai nebaidies par savu dārzu?

Borja pasmaidīja.

Tas bija izkaltis. Viņi neko ļaunu nenodarīs.

Pols atkrita klubkrēslā, atlaidis vaļīgak kaklasaiti un atpogajis krekla apkaklīti.

Vai meita tev pastastija, ka šorīt iesedināja kadu advokātu cietumā?

Korja pat nepacela galvu no kartes.

Vai viņš bija to pelnījis?

Varbūt. Taču viņai jakandide vēlēšanas, un šis advokats ir .il riebīgs. Ta viņa ar savu atro dabu reiz iekulsies nepatikšanas.

Borja pārāudzijas uz bijušo znotu.

Tapat ka Maija. Viena mirkli aizsvilstas dusmas ka traka.

Un neklausas neviena.

Tas arī viņai no matēs.

Pols pasmaidīja.

I )roši vien. Viņš noradīja uz karti. Ko tu tur dari?

Parbaudu kaut ko. Tikko redzeju CNN. Kāds virs apgalvo, I a I larca kalnos vel joprojām atrodas mākslās darbi.

Šorīt par to bija rakstīts USA Toduy. Man uzreiz iekrita acis. I ads virs no Ziemeļkarolinas, vārda Makojs. Cilvēki vel neliekas miera ar nacistu laupījuma meklēšanu. Piecdesmit gadi ir ilgs laiks trīssimt gadus vecam gleznam mitras šahtas. Butu īsts brī­nums, ja tas nebUtu galīgi sapelējušas.

Borja sārāuca pieri.

Pats labakais jau ir atrasts vai pazudis uz visiem laikiem.

Pu laikam zini visu par to.

Sirmgalvis pamāja ar galvu.

Ja, ir neliela pieredze. Viņš centas noslēpt savu interesi, bet nepacietība urdīja. Vai tu varētu man nopirkt to avīzi?

Nemaz, nav japerk. Ta ir mašīna. Tūlīt atnesīšu.

Pols izgāja pa galvenajam durvīm, bet taja paša bridi atveras sētas durvis un darbistaba ieskreja abi bērni.

jūsu tētis ir atbraucis, Borja teica Marlai.

Pols atgriezās, pasniedza Borjam avīzi un noprasīja berniem:

Vai noslīcinājāt tomātus?

Maza meitene iesmejas.

Ne, tēti. Viņa pavilka Polu aiz rokas. Nac apskatīt vecteva dārzeņus!

Pols pārāudzījās uz veco viru un pasmaidīja. Fs tūlīt nakšu. Tas raksts laikam ir piektaja lappuse. Borja nogaidīja, līdz Pols ar berniem iziet pa virtuves durvīm, tad sameklēja rakstu un izlasīja to rūpīgi vardu pa vārdam.

VĀCIEŠU BAGĀTĪBAS GAIDA?

Frena Dauninga, mūsu korespondente

Pagājuši piecdesmit divi gadi kopš dienas, kad nacistu konvoji Harca kalnos iebrauca tuneļos, kas bija speciāli izrakti mākslas darbu un citu Trešā reiha vērtīgo īpašumu slēpšanai. Sākotnēji alas tika iz­mantotas ieroču ražotņu un munīcijas noliktavu izvietošanai. Bet Ot­rā pasaules kārā pēdējās dienās tās lieliski noderēja salaupīto nacio­nālo bagātību noslēpšanai.

Pirms diviem gadiem Veilends Makojs bija sarīkojis ekspedīciju uz Heimkēlas alām Vācijā, netālu no Uftrugenas, meklējot divus zem biezas ģipša kārtas paslēptus dzelzceļa vagonus. Makojs atrada va­gonus un arī vairākas vecmeistaru gleznas, par kurām Francijas un Holandes valdības samaksāja viņam dāsnu atradēja atlīdzību.

Šoreiz Ziemelkarolīnas būvuzņēmējs, nekustamā īpašuma attīs­tītājs un amatieris dārgumu meklētājs Makojs cer uz lielāku ieguvu­mu. Viņš jau ir piedalījies četrās ekspedīcijās un cer, ka šī, kas sāk­sies nākamnedēļ, būs visveiksmīgākā.

"Padomājiet par to. Ir tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektais gads. lvienas puses uzbrūk krievi, no otras amerikāņi. Jūs esat kura­tors Berlīnes muzejā, kas piebāzts pilns ar visās iekarotajās valstīs nozagtiem mākslas darbiem. Jums ir tikai dažas stundas laika. Ko jūs krautu vilcienos izvešanai no pilsētas? Acīmredzot visvērtīgā­ko."

Makojs stāsta par vienu šādu vilcienu, kas Otrā pasaules kārā pē­dējās dienās atstāja Berlīni un devās uz dienvidiem, uz Vācijas vidieni un Harca kalniem. Par tā galamērķi nav nekādu ziņu, un Makojs cer,

ka vērtīgā krava paslēpta dažās alās, kuras tika atklātas tikai pagājušā gada rudenī. Par vilciena esamību viņu pārliecinājušas sarunas ar tā piekraušanā piedalījušos vācu kareivju radiniekiem. Šā gada sākumā Makojs ar speciāla grunts radārā palīdzību pārbaudīja jaunatrastās alas.

"Tur iekšā kaut kas ir," apgalvo Makojs. "Un pietiekami liels, lai varētu būt kravas konteineri vai kastes."

Makojs jau ir saņēmis Vācijas vārāsiestāžu atļauju veikt izrakumus. Viņš ir sajūsmā par iespēju meklēt šajā vietā, jo, cik viņam zināms, pirms viņa šajā apvidū vēl nekādi izrakumi nav veikti. Tā kā šis reģions savu­laik piederēja Austrumvācijai, tas gadu desmitiem nebija pieejams. Paš­reizējie Vācijas likumi noteic, ka Makojs drīkstēs paturēt tikai nelielu da­ļu no vērtībām, ko nepieprasīs to likumīgie īpašnieki. Taču Makoju tas neapbēdina. "Tas ir aizraujoši. Ko var zināt varbūt tajās klinšu alās paslēpta Dzintara istaba?"

Izrakumi būs grūts un ilgstošs darbs. Ekskavatori un buldozeri var sabojāt bagātības, tāpēc Makojs būs spiests urbt caurumus klin­šu bluķos un pēc tam sašķelt tos ķīmiski.

"Tas būs lēni un bīstami, taču noteikti ir tā vērts," viņš uzskata. "Nacisti lika gūstekņiem izrakt simtiem alu, kur tika glabāta munīci­ja drošībā no bombardēšanas. Arī tās alas, kurās paslēpti mākslas darbi, tika vairākkārt mīnētas. Mūsu uzdevums ir atrast īsto alu un droši iekļūt tajā."

Tehnika, septiņi darbinieki un televīzijas filmēšanas grupa jau gai­da Makoju Vācijā. Viņš gatavojas doties uz turieni nedēļas nogalē. Gandrīz miljons dolāru lielās izmaksas sedz privāti investori, cerībā uz ieguvuma daļu.

Makojs saka: "Tur pazemē kaut kas ir. Es esmu pārliecināts par to. Reiz kāds atradīs visas šīs bagātības. Kāpēc lai tas nebūtu es?"

Viņš pacēla skatienu no avīzes. Svēta Dievmāte! Vai tiešam tas bridis ir klāt? Un, ja ta, tad ko tur varēja darīt? Viņš jau bija vecs.

Raugoties patiesībai acis, jaatzist, ka viņš vairs neko daudz ne­spēja pasakt.

Atveras sētas puses durvis, un darbistaba ienaca Pols. borja nosvieda avīzi uz kafijas galdiņa.

Tu vel interesejies par visiem tiem mākslās darbiem? apjautajas Pols.

Vecs pārādums.

Butu jau aizraujoši pārākties tajos kalnos. Vācieši izmantoja alas ka noliktavas. Ko var zināt, kas tur paslēpts.

Tas Makojs piemin Dzintara istabu. Viņš pašūpoja galvu. Vel vienam neliek mieru pazudušie paneļi.

Pols pasmaidīja.

Bagātību vilinājums. Laba televīzijas sensācijā.

Es reiz redzēju tos Dzintara paneļus. Borja sajuta nepārvārāmu tieksmi runāt par to. Aizbraucu ar vilcienu no Minskas uz Ļeņingradu. Komunisti bija Katrīnas pili ierīkojuši muzeju. Es redzeju istabu visa tas krāšņuma. Viņš iepleta rokas. Desmit metrus gārās sienas. No tīra Dzintara. Ka milzu mozaīka. Un arī skaistie kokgriezumi un zeltījumi. Apbrīnojami.

Es esmu par to lasījis. Daudzi to uzskatīja par astoto pasau­les brīnumu.

Tur ieejot, juties ka pasaka. Dzintars ir ciets un spīdīgs ka ak­mens, bet nav auksts ka marmors. Vairak līdzinās kokam. Citronu, viskija, ķiršu krasa. Siltos toņos. Kā saules gaisma. Apbnnojami, ko visu senie meistari spēja paveikt. No Dzintara izgrieztas figūri­ņas, ziedi, gliemežvāki. Tik smalki ārābesku rotājumi. Viss no tīra Dzintara, viss roku darbs. Pirms tam nekas tads nebija radīts.

Nacisti tūkstoš deviņsimt četrdesmit pirmāja gada nozaga paneļus?

Borja pamāja ar galvu.

Nelietīgie laupitaji. Izpostīja visu. Pec tam tas viss pazuda līdz pat tūkstoš deviņsimt četrdesmit ceturtajam gadam. Viņš ļiii.i, ka atkal uzmācās dusmas, un, sapratis, ka pateicis jau patak daudz, mainīja sarunas tēmu. Tu teici, ka mana Reičela iese• linaja advokātu cietuma?

Pols atlaidas krēsla un sakrustoja potītes uz. ķeblīša.

Ledus kārāliene atkal uzdarbojas. Ta viņu sauc tiesu nama. Viņš nopūtas. Visi doma, ka man vienalga, ja jau esam šķīru­šies.

Bet tevi tas uztrauc?

Laikam gan.

Tu mili manu Reičelu?

Un bērnus ari. Dzīvokli tads klusums. Man viņu visu triju pietrūkst, Kari. Vai, pareizāk sakot, Karol. Pie ta vel būs jāpierod.

Mums abiem.

Atvaino, ka neatnacu uz tiesas sedi. Manas lietas izskatīša­na tika pārceltā vēlāk. Ar to advokatu, kuru Reičela iesedinaja.

Paldies tev par palīdzību lūguma sastadīšana.

Katra laika.

Vai zini, vecais virs ieminējās, acīm viltīgi ieziboties. Kopš šķiršanas viņa nav satikusies ne ar vienu vīrieti. Varbūt tapec vi­ii. i ir tik pikta? Pols uzreiz ieklausijas uzmanīgāk. Borja nosprie­da, ka sapratis to pareizi. Apgalvo, ka esot pārāk aizņemta. Bet es gan šaubos.

Bijušais znots neuzķeras uz šis ēsmas un tikai sedeja klusē­dams. Borja atkal pievērsa uzmanību kartei. Lec brīža viņš pazi­ņoja:

TBS kanala sakas Bruves spēle.

Pols pasniedzas pec pults un iesledza televizoru.

Sirmgalvis vairs nepieminēja Reičelu, bet visu spoles laiku ik pa brīdim ielūkojas karte. Ar gaiši zaļu krasu iezīmētie Harca kalni stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem, tad pagriežas uz austrumiem, kur kādreiz bija robeža starp divām Vacijas valstīm. Pil­sētas bija apzīmētas ar melnu krasu. Getingene. Mindene. Osterdode. Vartberga. Stoda. Alas un tuneļi karte nebija pārādīti, bet viņš zinaja, ka tie tur ir. Simtiem. Kura ala bija īsta? Tagad jau grūti pateikt. Vai Veilends Makojs ir uz. pareiza ceļa?

22:25

Pols pacēla Marlu uz rokām un saudzīgi ienesa māja. Brents žavadamies sekoja. Ieejot šaja māja, viņu vienmēr pārņēma sava­da sajuta, šo divstāvu ķieģeļu namu koloniālajā stila viņš un Rei­čela nopirka pirms desmit gadiem, tūlīt pēc apprecēšanas. Pec septiņiem gadiem, kad laulība tika šķirta, viņš izvacas. īpašuma tiesības uz māju palika viņiem abiem, un savada karta Reičela uzstaja, lai Pols patur atslēgu. Taču viņš to izmantoja reti un vienmer iepriekš bridinaja, jo šķiršanas lēmuma septītajā punkta bija noteikts, ka māja paliek Reičelas ekskluzīva lietošanā un valdīju­ma, un Pols cieruja viņas personisko dzīvi, lai cik sapigi tas reizem nebūtu.

Uzkāpis pa kāpnēm otraja stava, viņš apguldīja meitu gulta. Abi bērni bija nomazgājušies vannā vectēva māja. Viņš novilka meitenei drebes un uzvilka pidžamu ar "Skaistules un briesmo­ņa" bildi. Pols bija divreiz aizvedis bērnus noskatīties šo Disneja multfilmu. Viņš noskūpstīja meitu un glastija viņas matus, līdz.

maza aizmiga salda miega. Apsedzis Brentu, viņš devas uz apakšstavu.

Darbistaba un virtuve valdīja nekārtībā. Tas nebija nekāds brī­nums. Divreiz nedeja naca majkalpotaja, jo Reičela nebija rūpīga saimniece. Ta bija viena no viņu atšķiribam. Viņš bija kartības mī­ļotājs. Nevis sīkumains pedants, bet disciplīnas piekritējs. Nekār­tībā viņam krita uz nerviem, tur neko nevarēja darīt. Reičelai, šķiet, it nemaz netraucēja uz grīdas izmētātās drebes un rotaļlietas, ne­tīriem traukiem pilna izlietne.

Reičela Beitsa jau no paša sakuma viņam šķita visai mīklaina būtne. Gudra, atklata, ar stingru raksturu, bet valdzinoša. Pārstei­dzoši, ka viņa pieversa uzmanību Polam, jo viņam pārāsti nebija īpašu panākumu pie sievietēm. Viņam bija dažas pastavigas drau­dzenes koledža un vienas, viņaprat, nopietnas attiecības juridis­kaja fakultate. Reičela viņu tiešam apbūra. Kapec viņš ta arī īsti nesaprata. Ar savu aso meli un straujo raksturu viņa varēja aiz­vainot cilvēkus, lai gan pati to nemaz nebija domājusi nopietni. Vismaz, ta viņš pulējas iegalvot sev, lai attaisnotu Reičelas neiejutibu. Viņš bija iecietīgs. Pat pārāk iecietīgs. Šķita vieglāk nemaz nepievērst uzmanību Reičelas izlēcieniem, neka teikt ko pretī. Taču dažkart viņš juta, ka Reičela viņu tīši izaicina.

Vai viņš ar savu mūžīgo piekāpšanos sagadaja sievai vilša­nos? Vienmer ļaujot, lai notiek pec viņas prata?

Grūti pateikt.

Viņš devas uz fasādes puses istabām nomierināt pratu, bet kat­ra telpa viņam uzbruka atmiņas. Mahagonija galdiņš ar fosila ak­mens virsmu, ko viņi kada nedēļas nogale bija atraduši Čatanuga senlietu meklejumos. Kremkrasas un smilškrasas divaniņš, uz kura viņi tik daudzus vakarus bija sēdējuši, skatīdamies televīzi­ju. Stikla vitrīna ar liliputu namiņiem, ko viņi bija aizrautīgi ko­lekcionējuši un dāvinājuši viens otram Ziemassvētkos. Pat smar­ža izraisīja siltas jutas. īpašais aromats, kas piemīt katrai mājai. Dzīves, viņu dzīves aromāts, laika dzirnavas attinis.

lzgajis vestibila, viņš pamanīja, ka pie sienas vel joprojām karājas viņa fotogrāfijā kopa ar berniem. Viņš iedomājās kura šķirta sieva vel atstaj pie sienas acu priekša lielu bijuša vira bildi? Un u/staj, lai viņš patur mājas atslēgu? Viņiem bija palikuši pat vel I Miris kopīgi ieguldījumi, kurus viņš parvaldija abu vārda.

Klusumu partrauca atslēgas skrapstoņa ārdurvju slēdzenē.

pec mirkļa durvis atveras, un ienaca Reičela.

Mazie neniķojas? viņa jautaja.

It nemaz.

Viņš aplūkoja melno žaketi ar nošuvem, kas cieši apņēma vi­ņas slaido vidukli, un taisnos svārkus garuma virs ceļgala. Gārās, slaidas kajas bija ieautas laiviņas ar zemiem papežiem. Kastaņbrunic mati bija apgriezti pakapeniski un sniedzas gandrīz līdz traus­lajiem pleciem. Ausis šūpojas sudraba tīģeracu auskari, kas sasau< as ar viņas pašas acīm, kuras pašlaik atspoguļojas nogurums.

Atvaino, ka neatnacu uz vārda maiņas sēdi, viņš teica.

Met tavs gājiens ar Markusu Netlzu aizkavēja testamentu lietu tiesas darbu.

Viņš ir seksislu maita.

Reičela, tu esi tiesnese, nevis pasaules glabeja. Vai tu neva­rētu rīkoties kaut mazliet diplomātiskāk?

Reičela nosvieda somiņu un atslēgas uz galdiņa. Viņas skatiens kļuva ciets ka marmors. To viņš bija redzējis arī agrak.

Un kas man, tavuprat, bija jadārā? Tas resnais maita sviež man uz galda simtdolāru banknotes un sūta mani dirst. Viņš bija pelnījis pavadīt dažas stundas aiz restēm.

Vai tev nepārtraukti ir japierada sevi?

Pol, tu neesi man nekāds uzraugs.

Bet kadam ir jabut. Tev drīz būs vēlēšanas. Divi spēcīgi pre­tinieki, bet tu esi nostrādājusi tikai vienu termiņu. Netlzs jau tagad skandina, ka atbalstīs ar savu naudu tos abus. Un, starp citu, viņš var to atļauties. Tadas nepatikšanas tev nav vajadzīgas.

Lai Netlzs iet kārties!

Iepriekšējā reizē viņš bija rīkojis naudas vakšanas pasaku mus, nodarbojies ar reklāmu un apvārdojis vajadzīgos cilvēkus, lai ie­gulu atsauksmes, preses labvēlību un vēlētāju balsis. Viņš nezinaja, kas šoreiz vadīs Reičelas vēlēšanu kampaņu. Organizēša­nas prasme nebija viņas stipra puse. I.idz šim viņa nebija lūgusi Polu palīdzēt, un viņš arī uz to īpaši necerēja.

Tu vari zaudēt, tu taču saproti.

Man nav vajadzīga pilitikas lekcija.

Kas tad tev, Reičela, ir vajadzīgs?

Tas uz tevi neattiecas. Mes esam šķīrušies. Atceries?

Viņam ienaca prata Reičelas teva vardi.

Un tu? Mes jau trīs gadus esam šķirti. Vai esi šaja laika ar kadu satikusies?

arī tas uz tevi neattiecas.

Varbūt. Taču šķiet, ka es esmu vienīgais, kas pret tevi nav vienaldzīgs.

Viņa pienāca tuvāk.

Un ko tas nozīme?

Ledus kārāliene. Ta tevi sauka tiesu nama.

Ps daru savu darbu. Pēdējā Daili/ Report statistika man bija visaugstakais reitings apgabala.

Un tas ir viss, kas tev rap? Cik atri tu iztiesā lietas?

Tiesneši nevar atļauties draugus. Tad tevi vai nu apsūdz neobjektivitate vai necieš par to, ka tadas nav. Tad jau labak but Le­dus kārālienei.

bija jau vels, un Pols negribēja strideties. Viņš aizspraucās gārām Reičelai un devas uz ārdurvīm.

Gan pienāks diena, kad tev būs vajadzīgs draugs. Ps tava vieta nenodedzinātu visus tiltus. Viņš atvēra durvis.

Tu neesi mana vieta.

Paldies dievam.

Un viņš devas projām.

Itālijas ziemeļrietumi

Trešdiena, 7. maijs, 1:34

Viņa tumšais treniņtērps, melnie adas cimdi un sporta apavi saplūda ar nakts tumsu. Slēpties palīdzēja pat īsi apgrieztie, brū­ni krāsotie mati un uzacis, ka arī tumsneja sejas ada. Pec divām Āfrikas ziemeļos pavadītam nedeļam ziemeļnieciska seja bija iedegusi.

Visapkart ka robainas amfiteatra sienas slejas drūmas kalnu virsotnes, tik tikko saskatamas pret tumšajam debesim. Austrum­puse spīdēja pilnmeness. Gaisā bija jaušams pavasārā dzestrums, kas pārvērtā to, iedvešot svaigumu un dzīvīgumu. Kalnos ne­skaidri atbalsojas attali pērkona dārdi.

Soļu troksni apslapēja salmu un lapu karta zem kajam, izstī­dzējušos kokus ieskava nīkulīgi krūmāji. Cauri lapotnei spīdēja meness, neskaidri apgaismojot ceļu. Viņš uzmanīgi spēra soļus, apspiežot velmi ieslēgt kabatas lukturīti, un ar vērīgājam acīm modri raudzijas apkart.

Pontsentmartinas ciemats atradas veselus desmit kilometrus uz dienvidiem. Vienīgais ceļš uz ziemeļiem bija līkumains lauku ceļš, kas vel četrdesmit kilometrus tālāk aizveda līdz Austrijas ro­bežai un Insbrukai. Vakar Venēcijas lidosta iznomātais BMVV gai­dīja koku puduri kilometra aiz muguras. Viņš bija nolēmis pec uzdevuma paveikšanas braukt uz ziemeļiem, uz, Insbruku, no ku­rienes rit, 8:35 Austrian Airlines lidmašīna nogādās viņu Sanktpeterburga, kur gaidīja citi darbi.

Visapkart valdīja klusums. Nebija dzirdami ne baznīcu zvani, ne auto motora rēkoņa uz automaģistrāles. Tikai senas ozolu, eg­ļu un lapegļu audzes uz. kalnu nogāzēm. Tumšajās ielejas pletās paparžu, sunu un savvaļas ziedu paklajs. Nav grūti saprast, kā­pēc da Vinči izvēlējas Dolomītu Alpus "Monas Lisas" fonam.

Mežs izbeidzās. Viņa priekša pletās zaļa pļava ar oranžiem liliju ziediem. Tālākajā gala slejas savrupnams ar pakavveidīgu piebraucamo ceļu tam priekša. Fkai bija divi stāvi, tas sarkano ķieģeļu sienas rotaja pelēki rombi. Viņš atcerejas šos akmeņus no iepriekšeja apmeklējuma tos, bez šaubam, bija mūrējuši meista­ri, kas mantojuši šo amatu no teviem un vecteviem.

Neviena no apmēram četrdesmit senlaicīgajiem logiem nespī­dēja gaisma. arī ozolkoka ārdurvis grima tumsa. Nebija ne sētas, ne suņu, ne sargu. Ne signalizācijas. Tikai plaša lauku muiža Italijas Alpos, kas pieder vientuļam rūpniekam, kurš jau gandrīz desmit gadus tikpat ka nenodarbojas ar biznesu.

Viņš zinaja, ka nama īpašnieks Pjetro Kaproni nakšņo otraja stava, kur vesela virkne istabu veido viņa apartamentus. Kaproni dzīvoja viens, viņam bija trīs kalpotaji, kas katru dienu mēroja ce­ļu uz darbu no Pontsentmartinas. Šonakt Kaproni uzņēma vieš­ņu. Kremkrasas Mercedes pie ārdurvīm varbūt vel bija silts pec brauciena no Venecijas. Viešņa bija viena no daudzām dargājam pērkamājam sievietēm. Tas dažkart šeit ieradas uz vienu nakti vai nedeļas nogali, par pūlēm saņemot krietnu samaksu no vīrieša, kurš var to atļauties. Šīvakārā apmeklejums bija īpaši saskaņots ar sievietes ierašanos, un viņš cerēja, ka ta spes novērst saimnie­ka uzmanību, ļaujot viņam atri iekļūt nama un izkļūt no ta.

Uz katra soļa zem kajam čirkstēja oļi, kamēr viņš šķērsoja pie­braucamo ceļu un nogriezās ap nama ziemeļaustrumu stūri. Flegantaja darza slejas akmens veranda, kur itāliešu stila kaltas dzelzs sētiņa norobežoja galdus un krēslus no zāliena. Mājai uz darza pusi bija lielas franču stikla durvis, kuram abas sledzenes bija aizslēgtas. Viņš iztaisnoja labo roku un pagrieza to. No no­stiprināšanas gredzena atdalījas duncis, noslīdēja pa apakšdel­mu, un nefrita rokturis ērti iegulas cimdotajā plauksta. Šads adas turētājs duncim bija viņa izgudrojums, īpaši izveidots atrai ieroča izņemšanai.

Viņš ietrieca asmeni durvju koka aploda. Viens pagrieziens, un aizbīdnis padevas. Viņš atkal paslēpa dunci piedurkne.

Iegājis salona ar augstiem, velvētiem griestiem, viņš klusi aiz­vēra aiz sevis stikla durvis. Viņam patika šis neoklasicisma inter­jers. Tālāko sienu rotaja divas etrusku vaz.es un glezna "Pompejas skats" īsts kolekcionāru dārgums. Pie divām korintiešu kolonnām slejas divi astoņpadsmita gadsimta gramatu skapji, ku­ru plaukti bija pilni ar seniem sejumiem. No iepriekšejā apmeklē­juma viņš atcerejas Gvičardini2 Storiu J'ltulia greznu izdevumu un Peatro Francese trīsdesmit sējumos. Abi šie izdevumi bija neizsa­kāmi vērtīgi.

Viņš klusi lavijas tumsa gārām mebelem, izgāja starp kolon­nām, tad apstajas fasādes vestibila un ieklausijas. Augšstāvā ne­bija dzirdama ne skaņa. Viņš uz pirkstgaliem spora soļus pa rak­staino marmora grīdu, uzmanoties, lai gumijas zoles neiečīkstētos. Viltus marmora paneļu sienas rotāja Neapoles gleznas. Virs gal­vas, tumsa, divu stāvu augstuma griestus balstīja kastaņkoka si­jas.

Viņš iegāja viesistaba.

Meklētais priekšmets atradas turpat acu priekša uz melnkoka galdiņa. Sērkociņu kārbiņā. Eaberže darbs. Sudrabs un zelts ar caurspīdīgu zemeņsārtu emalju, kas pārklājā gravētu viļņu fonu. Zelta apmali rotaja lapiņu raksts, īkšķa satveriena vieta izliekts safīrs. Uz kārbiņās bija iniciāļi ar slavu burtiem N. R. 1901. Ni­kolajs Romanovs. Nikolajs II. Pēdējais Krievijas cars.

Viņš izvilka no aizmugures kabatas filca maisiņu un pasnie­dzas pec kārbiņās.

Pēkšņi telpu parpludinaja spoža gaisma, griestu lustras kvēl­spuldžu spožums asi iedzela acis. Samiedzis tas, viņš pagriezās. Pjetro Kaproni ar ieroci roka staveja arka, kas veda uz vestibilu.

Buottusera3 , sinjor Knoll. Es jau jūs gaidīju.

Mirkšķinādams apžilbušās acis, viņš italiski atbildēja:

Es nezināju, ka jūs mani gaidat.

Kaproni ienāca viesistaba. Viņš bija neliela auguma, drukns virs, pāri piecdesmit gadiem, ar nedabiski melniem matiem. Viņš bija ģerbies ar jostu sajozta tumši zila frotē peldmeteli. Kajas bija basas.

jūsu iepriekšējās reizes pasaciņa nekam nedereja. Kristiāns Knolls, zinātnieks, mākslās vēsturnieks. Nu vai zināt! To var vieg­li parbaudit.

Kad acis aprada ar gaismu, viņš pasniedzas pec sērkociņu kār­biņās. Kaproni pacēla ieroci. Viņš atkapas un tēlota padevība pa­cēla rokas.

Es tikai vēlos pieskarties karbiņai.

Nu tad dariet to. Tikai leni.

Viņš pacēla dārgo mākslās darbu. Krievijas valdība to mekle jau kopš kārā laikiem. Ta piedereja pašam Nikolajam. Tūkstoš de­viņsimt četrdesmit ceturtajā gada nozagta no Pēterhofas netālu no Ļeņingradas. Kāds kareivis to vienkārši iebaza kabata ka suve­nīru piemiņai no Krievijas. Bet kadu suvenīru! Vienīgo pasaule. Atklātā tirgu tas cena tagad ir ap četrdesmit tūkstošiem ASV dolāru. Protams, ja kāds muļķis butu ar mieru to pārdot. "Skaists laupījums" ta laikam krievi sauc šadas lietas.

Ps nešaubos, ka jūs atri vien atbrīvotu to un nogādātu atpa­kaļ Krievija.

Viņš pasmaidīja.

Krievi paši arī nav labaki par zagļiem. Viņi grib atgūt savus dārgumus tikai tadeļ, lai pārdotu tos. Cik man zināms, viņiem trūkst naudas. I.aikam komunistu režīma sekas.

Mani mac ziņkāre. Kas jūs šurp atveda?

Šis telpas fotogrāfija, kura bija redzama sērkociņu kārbiņā. I s ierados, izlikdamies par mākslās vēsturnieku.

jūs noteicat kārbiņās īstumu īsaja apmeklējuma pirms diviem mēnešiem?

Es esmu šadu mākslās darbu eksperts. Sevišķi Eaberže. Viņš nolika kārbiņu uz galda. Jums vajadzēja pieņemt manu pirkša­nas piedāvājumu.

Parāk zema cena, pat par "skaistu laupījumu". Turklāt šai karbiņai ir arī sava sentimentālā vērtība. Mans tevs bija tas karei­vis, kurš iebāza kabata suvenīru, ka jūs to trāpīgi raksturojat.

Un jūs to tik nevērīgi izrādāt?

Nodomāju, ka pec piecdesmit gadiem ta nevienam vairs nav vajadzīga.

Jums vajadzētu uzmanīties ar apmeklētājiem un fotografē­šanu.

Kaproni pārāustīja plecus.

Te jau reti kāds nak.

Tikai jaunkundzes? Tadas ka ta, kas pašlaik ir augšstava?

bet viņas par tādiem mākslās darbiem neinteresejas.

Tikai par naudu?

Un baudu.

Viņš pasmaidīja un neuzkrītoši velreiz aptaustīja kārbiņu.

jūs esat bagats virs, Kaproni kungs. Ši villa ir īsts muzejs. Tas Obusonas gobelēns pie sienas ir neizsakami vērtīgs. Tie abi romiešu kapričo noteikti ir īsti kolekcionāru retumi. I lofs, vai ne? Deviņpadsmitais gadsimts?

Pareizi, Knolla kungs. Visu cieņu!

jūs taču varēsiet šķirties no šis kārbiņās?

Knolla kungs, man nepatīk zagļi. Un, ka jau teicu jūsu iepriekšējā apmeklējuma laika, šis mākslās darbs notiek pārdots. Kaproni noradīja ar ieroci. Tagad jums jāiet projām.

Viņš staveja un nekustejas.

Kada ķibele! jūs taču nevārāi iesaistīt policiju. Galu gala pie jums atrodas vērtīgs retums, ko Krievijas valdība ļoti veļas atgūt. Turklāt to ir nozadzis jūsu tēvs. Kas vel villa albilsl šai kategori­jai? Sekos jautajumi, izmeklēšana, publicitate. jūsu draugi Roma neko daudz nevares palīdzēt, jo visi jūs uzskatīs par zagli.

Jums ir paveicies, Knolla kungs, ka nevaru iesaistīt vārās­iestādes.

Viņš neuzkrītoši izslējās, tad pagrozīja labo roku. Tas bija ne­mānāms žests, ko gandrīz aizsedza gurns. Viņš vēroja, ka Kapro­ni neizlaiž no acīm kārbiņu, kas atradās viņa kreisaja roka. Dun­cis izslīdēja no maksts, leni virzījās lejup pa plato piedurkni, līdz iegula Iabaja plauksta.

Vai nepārdomāsiet, Kaproni kungs?

Nekad. Kaproni atkapas uz vestibila pusi un atkal pamāja ar ieroci. Uz turieni, Knolla kungs.

Cieši satvēris pirkstos dunča spalu, viņš pagrieza delnas locī­tavu uz priekšu. Viena veikla kustība, un nazis lidoja pāri istabai un ieduras Kaproni kailajas, spalvainajas krūtis, ritasvarku V vei­da izgriezuma. Vīrietis sagrīļojas, pārāudzijas lejup uz dunča spalu, tad gāzās uz. priekšu, izlaižot no rokam pistoli, kas nogra­bēja uz grīdas.

Viņš veikli ielika kārbiņu filca maisiņa, tad piegāja pie guloša līķa. Izvilka dunci un parbaudija pulsu. Neka. Pārsteidzoši. Ve»ais virs nomiris atri.

Viņš bija precīzi trāpījis mērķi.

Viņš ar mīksto halatu noslaucīja asinis no asmens, ieslidinaja dunci bikšu aizmugures kabata, tad uzkāpa pa kapnem otraja stā­vā arī tur vestibila sienas klaja viltus marmora paneļi, ko ik pec dažiem soļiem partrauca durvis, visas aizvērtas. Klusi sperdams soļus, viņš devas mājas dziļuma. Gaiteņa tālākajā gala gaidīja aizvērtas durvis.

Viņš nospieda rokturi un iegāja istaba.

IDivas marmora kolonnas ieskāva nišu, kur atradās milzīga gul­ta ar baldahīnu. Uz naktsgaldiņa dega naktslampa, un tas klusi­nāto gaismu atstaroja bagatigie riekstkoka un adas paneļi. Ši tie­šam bija bagata vira guļamistaba.

Uz gultas malas sēdēja kaila sieviete. Gari, izteiksmīgi sarka­ni krāsoti mati noslīga līdz kuplajam krūtīm, ieskaujot seju ar skaistam mandeļveidigam acīm. Smēķēdama tievu, melni dzelte­nu cigareti, viņa uzmeta vīrietim samulsušu skatienu.

Un kas jūs tads esat? viņa klusi ilaliski apjautājās.

Sinjora Kaproni draugs. Iegājis guļamistaba, viņš mierīgi aizvēra aiz sevis durvis.

Viņa izsmēķēja cigareti, piecēlās un piegāja tuvāk, ar gārājam, lievajam kajam sperot graciozus soļus.

ļus esat savadi ģerbies, lai butu draugs. Drīzāk izskataties pēc laupitaja.

Bet jūs tas, šķiet, neuztrauc.

Viņa pārāustīja plecus.

Savadi vīrieši ir mana ikdiena. Viņu velmes nav citādākās ka pārējiem. Viņa nopētīja svešinieku no galvas līdz kajam.

Jums acis ir viltīgs spīdums. Vācietis, vai ne?

Viņš neatbildēja.

Viņa paberzēja vīrieša rokas, ko sedza adas cimdi.

Spēcīgas. Viņa aptaustīja krūškurvi un plecus. Muskuļi. Tagad viņa bija tik tuvu, viņas krušu gali pieskārās viņa augumam. Kur ir sinjors?

-Aizkavējies. Viņš ieteica man izbaudīt jūsu sabiedrību. Viņa pieversa vīrietim alkatīgu skatienu.

Vai jums ir ladas pašas iespējas ka sinjoram?

Naudas ziņa vai citādi? Viņa pasmaidīja. Abējādi.

Viņš apskāva prostitūtu. Tūlīt redzēsim.

Sanktpeterburga, Krievija

10:50

Taksometrs strauji nobremzēja, un Knolls izkāpa uz rosīga Ņevas prospekta, pasniedzis šoferim divas divdesmit dolāru bank­notes. Viņš nobrīnījās, kas gan noticis ar rubli. Tas bija kļuvis par bezvērtīgu papireli. Krievijas valdība jau pirms daudziem gadiem bargi aizliedza lietot dolārus, draudot pat ar cietumsodu, taču šo­feris par to nemaz nebedaja kari pieprasīja samaksu, iegrūda banknotes kabata un tūdaļ pat brauca talak.

Lidmašīna no Insbrukas pirms stundas bija nolaidusies Pulkovo lidosta. Sērkociņu kārbiņu viņš nakti bija nosūtījis no Ins­brukas uz Vāciju kopa ar ziņojumu par veiksmīgu iznākumu Ziemeļitālija. Pirms atgriešanas Vacija viņam vel bija jāveic pēdējais uzdevums.

Prospekts bija ļaužu un mašīnu pārpilns. Viņš nopētīja Kaz.aņas kaledrales zaļo kupolu otra ielas puse, tad pievērsa skatienu talak pa labi vīdošajai Admiralitātes zeltītajai torņa smailei, ko daļēji ai/sedza rīta migla. Viņš iztēlojās šo bulvāri senajos laikos, kad visi brauca ar zirgiem un nakti arestētas prostitūtas tīri no­slaucīja bruģakmeņus. Ko Pēteris I lielais šodien teiktu par savu "logu uz Eiropu"? Piecus kilometrus gārās rosīgas ielas malas rin­dojas universālveikali, kinoteātri, restorāni, muzeji, veikali, māk­slās saloni un kafejnīcas. Grezni izrotātos, neona reklāmām iz­gaismotos kioskos pārdeva visu no gramatam līdz saldējumam -, slavējot straujo kapitalisma attīstību. Ka Somersets Moems to rak­sturoja? Noputējis, netīrs un noplucis.

Tagad vairs ne, viņš nodoma ja.

Tikai pateicoties parmaiņam, viņš vispār varēja ierasties Sankt­peterburga. Tikai pavisam nesen arī ārzemniekiem tika atļauts iz­skatīt vecos padomju laika vēsturēs dokumentus. Viņš šogad jau divas reizes bijis šaja pilsēta vienreiz pirms sešiem, otrreiz pirms diviem mēnešiem, abas reizes uz to pašu Sanktpeterburgas arhīvu. Tagad viņš taja iegāja trešo reizi.

Ta bija piecstāvu eka ar raupja akmens fasādi, kas bija nokvē­pusi no auto izplūdes gāzēm. Pirmāja stava rosīgi darbojas Sankt­peterburgas Komercbankas filiāle un Aeroflot Krievijas nacionala aviosabiedrība. Otro, trešo un piekto stāvu aizņēma nopietnas valdības iestādes Vizu un arvalstu pilsoņu reģistrācijās depar­taments, Eksporta kontrole un reģionāla Lauksaimniecības minis­trija. Ceturtais stāvs pilnība bija atvēlēts arhīvam. Vienam no dau­dzajiem, kas bija izmētāti pa visu valsti. Tur drošība glabajas liecības par septiņdesmit pieciem komunistu valdīšanas gadiem.

Jeļcins ar Krievijas Arhīvu komitejas starpniecību bija padarī­jis šos dokumentus pieejamus visai pasaulei, lai zinātnieki palī­dzētu viņam nest tauta antikomunisma vesti. Vispār jau gudrs gā­jiens. Nebija nekādās vajadzības veikt tīrīšanu partijas rindas, sēdināt ļaudis gulagos vai parrakstīt vēsturi, ka to darīja Hruščovs un Brežņevs. Tikai jāļauj vēsturniekiem pašiem atklat neskai­tāmās zvērības, zagšanu un spiegošanu noslēpumus, kas gadu desmitiem slēpušies zem trūdoša papīra tonnām ar izbalējušu tinti iedvesmotie raksti labak par katru propagandu kalpos pašreizejai valsts iekartai.

Viņš uzkapa pa melnam metala kapnem uz ceturto stāvu.

Kāpnes bija šauras īsti padomiska stila, norādot zinošam cil­vēkam, tadam ka viņš, ka ēka ir celta pec revolūcijas. Vakar viņš hija piezvanījis no Itālijas un noskaidrojis, ka šodien arhīvs būs atvērts līdz. pieciem diena. Viņš bija apmeklējis ne tikai šo, bet vel arī četrus citus arhīvus Krievijas dienvidos. Šis bija sava ziņa uni­kāls, jo te bija pieejams kopēšanas apārāts.

Ceturtaja stava aiz nobružātam durvīm atradas smacīga tel­pa, kur no svaiga gaisa trukuma lobījās nost bali zaļa sienu kra­sa Griestu nebija tikai azbesta apvalkos ievietotas caurules, un t auruļvadi stiepās krustam šķērsam zem piektā stava betona pār­segumā. Savada vieta it ka tik vērtīgu dokumentu glabašanai.

Viņš aizsojoja pa netīro flīžu grīdu un tuvojas vienīgājam rak­stāmgaldam šaja telpa. Viņu sagaidīja tas pats ierēdnis ar plāniem brūniem matiem un zirdzisku seju. Viņš jau iepriekšeja reize bija nospriedis, ka šis virs ir noslēgta rakstura, mazvērtības komplek­su mocīts jaunlaiku Krievijas birokrāts. Tipiski. Nekādās lielas at­šķirības no viņa padomjlaiku kolēģiem.

Dobrij deņ, viņš smaidot sveicinaja.

1 abdien, atbildēja ierēdnis.

Man jaapskata dokumenti, viņš krieviski paziņoja.

Kuri? šo jautājumu pavadīja kaitinošs smaids un ta pati sejas izteiksme, kas bija palikusi atmiņa no iepriekšeja apmeklē­juma.

jūs noteikti mani atceraties.

Es jau domāju, ka jūsu seja šķiet pazīstama. Komisijas reģis­tri, vai ne?

Ieredņa mēģinājums tēlot kautrīgo bija neveiksmīgs.

līa. Komisijas reģistri.

Vai vēlaties, lai es jums tos atnesu?

Ņft. Es zinu, kur tie atrodas. Bet paldies jums par laipnību.

Viņš atvainojas un pazuda starp metala plauktiem, kas bija

stāvgrūdām piekrauti ar trūdošam kartona kastēm, kas smacīgaja gaisa izplatīja putekļu un pelejuma smaku. Viņš zinaja, ka tur ir visdažādākie reģistri gan pārpalikumi no tuvu esošas Ermitažas, gan saglabtie pec ugunsgrēka netalaja vietējā Zinātņu aka­dēmija. Viņš labi atcerējās šo negadījumu. "Mušu kulturas Čer­nobiļa" tā šo katastrofu dēvēja padomju prese. Taču viņš šaubijas, vai tiešam tas bija tikai negadījums bez. ļauna nodoma. Padomju Savienība lietas vienmer mēdza pazust tieši visizdevīgā­kajā bridi, un arī jaunlaiku Krievija nekas daudz nebija mainījies.

Viņš nopētīja plauktus, pulēdamies atcerēties, kur iepriekšējā reize pārtraucis meklējumus, l ai rūpīgi izpētītu visu, būtu vaja­dzīgi gadi, bet viņš bija īpaši ieverojis divas kastes. Iepriekšeja rei­ze viņš nepaspeja saki to apskati, jo arhīvs tika slēgts atrak par godu Starptautiskajai sieviešu dienai.

Viņš atrada abas kasies, nocēla tas no plaukta un novietoja uz viena no vienkāršajiem koka galdiem. Apmēram metru platas un gārās kastes bija smagas katra svēra kādus divdesmit vai trīs­desmit kilogramus. Ierēdnis vel sēdēja sava postenī pie arhīva dur­vīm. Viņš saprata, ka drīz vien šis nekaunīgais muļķis atvilksies šurp, lai izspiegotu, ko apmeklētājs peta šoreiz.

Uz augšējas kastes vaka bija uzraksts ar slāvu burtiem: VAI ,STS ĀRKĀRTAS KOMISMA VĀCIJ FAŠISTU OKUPANTU UN TO LĪDZDALĪBNIEKU NOZIEGUMU UN TO NODARĪTO KAITĒļUMU PADOMU) SOCIĀLISTISKO REPUBLIKU SAVIENĪBAS PILSOŅIEM, KOLEKTĪVAIĀM SAIMNIECĪBĀM. SABIEDRISKAIĀM ORGANIZĀC1IĀM. VALSTS UZŅĒMUMIEM UN IESTĀDĒM REĢISTRĒŠANAI UN IZMEKLĒŠANAI.

Viņš labi zinaja par šo Komisiju. Ta tika izveidota tūkstoš de­viņsimt četrdesmit otraja gada, lai atrisinalu ar nacistu okupaciļii saistītas problēmas, un drīz vien uzsaka plašu darbību, gan izmeklējot Sarkanas armijas atbrīvotas koncentrācijas nometnes, gan novērtējot no padomju muzejiem nolaupītas mākslās vērtī­bas. Tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektaja gada ši komisija pār­vērtās par represiju mehānismu, kas sūtīja tūkstošiem gustekņu un nodevība apsūdzēto uz gulagiem. Tas bija viens no Staļina iz­gudrojumiem savas vārās saglabašanai, kas drīz vien jau apvie­noja tūkstošiem darbinieku, to skaita arī ceļojošos izmeklētājus, kas mekleja vāciešu nolaupītos mākslās darbus Rietumeiropa, Afnkas ziemeļos un Dienvidamerika.

Viņš apsēdas metala krēslā un sāka pa vienai lappusei pārci­lāt pirmās kastes dokumentus. Darbs ritēja gausi, jo materialu bi­ja daudz un visi rakstīti grūti lasāmajiem slavu burtiem. Kopuma pirmā kaste sagadaja vilšanos, jo taja bija galvenokārt tikai dažadu komisijas izmeklēšanu atskaišu kopsavilkumi. Bija pagājušas divas ilgas stundas, bet viņš nebija atradis neko ievērības cienigu. Tad viņš ķeras pie otras kastes, kura arī bija atskaišu kopsa­vilkumi. Kastes vidu viņš atrada kaudzīti izmeklētāju ziņojumu no meklējumu vietām. Tie bija mākslās darbu mekletaji, tapat ka viņš. Tikai Staļina un padomju valdības kalpība.

Viņš parlaida skatienu ziņojumiem.

Lielakoties tie bija neinteresanti vēstījumi par neveiksmīgiem meklējumiem un veltīgiem ceļojumiem. Taču bija arī dažas veik­smes atradumi, par kuriem aģenti vēstīja ar neslēptu lepnumu. I >ega "Konkordijas laukums", Gogēna "Divas masas". Van Cioga pēdējā glezna "balta māja nakti". Viņš pat pazina šo izmeklētāju vārdus. Sergejs Teļegins. Boriss Zernovs. Pjotrs Sabsals. Maksims Vološins. Viņš bija arī citos arhīvos lasījis viņu ziņojumus. Kaste bija ap simt ziņojumiem, visi sen jau aizmirsti un nevienam ne­vajadzīgi, izņemot tos, kuri vel joprojām mekleja.

Pagāja vel stunda, kuras laika ierēdnis trīs reizes atklīda pie viņa, izlikdamies, ka veļas palīdzēt. Viņš ikreiz atraidīja piedavājumu, nepacietīgi vēlēdamies tikt vaļa no kaitinoša maza vīre­ļa. īsi pirms pieciem viņš atrada zīmīti, kas bija adreseta Nikola­jam Šverņikam nežehgājam staļinistam, kas vadīja Arkartas ko­misiju. Bet ši zīmīte atšķiras no parejiem ziņojumiem. Ta nebija rakslila uz komisijas oficiālas veidlapas, uz tas nebija zīmoga. Ta bija rokraksta rakstīta personiska vēstule, datēta ar tūkstoš deviņ­simt četrdesmit sestā gada divdesmit sesto novembri. Melna tinte uz. plana papīra bija gandrīz izdzisusi.

Biedri Šverņik!

Ceru, ka šī vēsts atradīs Jūs pie labas veselības. Es apmeklēju Donnersbergu, bet nevarēju atrast nevienu no Gētes manuskrip­tiem, kuri it kā esot tur atradušies. Ievācot ziņas, protams, diskrē­ti, atklājās, ka iepriekšējie padomju izmeklētāji varbūt bija izve­duši šos manuskriptus tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada novembri. Iesaku vēlreiz pārbaudīt Zagorskas krājumus. Vakar ti­kos ar Yxo. Viņš ziņo par Loringa darbībām. Jūsu aizdomas bija pareizas. Harca raktuvēs vatākkārt ieradās dažādas strādnieku gru­pas, bet vietējais darbaspēks netika izmantots. Visus cilvēkus pār­vadāja Lorings. Varbūt tika atrasta un aizvesta Jantamāja komnata. Tagad nav iespējams par to spriest. Yxo seko citām norādēm Bohēmijā un nedējas laikā ziņos tieši Jums.

Dana Čapajevs

Pie šis senas vēstules bija piespraustas divas jaunākas papīra lapas, abas kserokopijas. Tie bija VOK informatīvie ziņojumi, abi rakstīti marta pirms septiņiem gadiem. Savadi, ka tie atrodas šeit, viņš nodomāja, tik nevērīgi nobāzti kopa ar piecdesmit un vairak gadus veciem oriģināliem. Viņš izlasīja pirmo krievu valoda dru­kāto zīmīti.

Ir apstiprināts, ka Yxo ir Karols Borja, kas savulaik no tūkstoš deviņsimt četrdesmit sestā līdz tūkstoš deviņsimt piecdesmit astotajam gadam stradāja Komisijā. Tūkstoš deviņsimt piecdesmit astotajā gadā ar toreizējās valdības .il ļauju emigrēja uz Savienotajām Valstīm. Mainīja vārdu uz Kārlu Beitsu. Pašreizējā adrese: sloksvuda avēnija 9b9, Atlanta, Džordžijas štats (Pultonas apgabals), ASV. Sazinājos ar viņu. No liedz jebkādu informāciju par Jantarnaja komnata pēc tūkstoš deviņsimt piecdesmit astotā gada. Dāņu Čapajevu atrast neizdevās. Borja apgalvo, ka viņam nekas nav zināms par Čapajeva atra fianās vietu. Lūdzu norādījumus, kā rīkoties Iālāk.

Daņas Čapajeva vārds viņam bija pazīstams. Šo veco krievu viņš bija meklējis pirms pieciem gadiem, bet neveiksmīgi tas bi­ja vienīgais starp dzīvajiem palikušais izmeklētājs, ko viņš nebija iztaujājis. Tagad izrādās, ka varbūt ir vel viens. Karols Borja, viņš arī Ka ris Beitss. Iesauka gan dīvaina. Krieviem laikam vispār pa­tīk dažadi šifrēti vardi. Vai tas ir drošības apsvērumu deļ? Grūti pateikt. Viņš bija redzējis tādus segvārdus ka Vilks, Melnais lacis, Ērglis un Modra acs. Bet Yxo? Auss. Tas bija kaut kas pavi­sam ērmots.

Viņš pieversas otrajai lapai vel vienam VDK ziņojumam krie­vu valodā par Karolu Borju. Tagad šim vīram butu astoņdesmit viens gads. Pec profesijas juvelieris, tagad pensija. Sieva mirusi pirms ceturtdaļgadsimta. Viņam ir meita, precējusies, dzīvo At­lanta, Džordžijas štata, un divi mazbērni. Protams, ši informācijā bija sešus gadus veca. Tomēr taja bija vismaz kadas ziņas par Ka­rolu Borju.

Viņš atkal ieskatijas tūkstoš deviņsimt četrdesmit sestā gada dokumenta. īpaši pievērsa uzmanību taja pieminētajam I.oringam. Jau otro reizi viņš atrod ziņojumos šo vardu. Tas nevareja but Ernsts Lorings. Pārāk jauns. Drīzāk viņa tevs Jozefs. Arvien nenoliedzamaks kļūst secinājums, ka arī Loringu ģimene sen jau ir uz pedam. Varbūt tomēr ceļojums uz Sanktpeterburgu nebūs bi­jis veltīgs. Divas tiešas atsauces uz laiitamāja kommta, īsts retums padomju dokumentos, un arī dažas jaunas ziņas.

Jauna norāde.

Auss.

Vai jūs drīz beigsiet?

Viņš pacēla skatienu. Ierēdnis raudzijas uz viņu. Interesanti, cik ilgi tas ķēms jau tur staveja?

Ir jau pāri pieciem, ierēdnis atgadinaja.

Es pat nepamanīju. Drīz beigšu.

Ieredņa skatiens pārslīdēja lappusei viņa rokā, cenšoties aiz­ķerties aiz kada vārda. Viņš it ka vienaldzīgi nolika lapu uz gal­da. Ierēdnis laikam saprata mājienu un atgriežas pie sava galda.

Viņš atsaka cilāt papīrus.

Interesanti gan, ka VDK pēkšņi pirms dažiem gadiem saka meklēt divus bijušos komisijas locekļus. Viņš bija domājis, ka Dzintara istabu parstaja meklet jau septiņdesmito gadu beigas. Vismaz tada bija oficiālā versija. No astoņdesmitajiem gadiem viņš bija atradis tikai dažas atsevišķas atsauces uz to. Un neka jaunāka, vismaz līdz šai dienai. Krievi nepadodas, tas nu jaatz.isl. Taču, zinot ieguvuma vērtību, tas ir saprotams. Viņš arī nepadevas. Viņš jau astoņus gadus sekoja norādēm. Iztaujāja vecus vīrus ar pabalejušu atmiņu un stīvam melem. Borisu Zernovu. Pjotru Sabsalu. Maksimu Vološinu. Tādus pašus meklētājus ka viņš, viņi visi mekleja to pašu. Taču neviens neko nezinaja. Var­būt ar Karolu Borju veiksies labak. Varbūt viņš zinas, kur ir Daņa Čapajevs. Viņš cereja, ka abi šie viri vel ir dzīvi. Noteikti ir vērts lidot uz Statiem, lai to noskaidrotu. Viņš vienreiz jau ir bijis At­lanta. Olimpiādes laika. Karsti un sutigi, bet iespaidīgi.

Viņš pārāudzījās apkart, lai redzētu, kur ir ierēdnis. Kaitino­šais vīrelis staveja piekrauto plauktu otra puse, čakli kartodams mapes. Viņš veikli salocīja trīs papīra lapas un iebaza kabata. Nenaca ne prata atstat norādes šeit, kur tas var atrast kāds cits ziņI arigais. Atlicis vieta abas kastes, viņš devas uz izeju. Ierēdnis gaidīja, turēdams durvis atvērtas.

Dobrij deņ, viņš atsveicinājās.

Visu labu arī jums.

Viņš izgāja, un aiz muguras uzreiz noklikšķēja slēdzene. Viņš iedomājās, ka tas muļķis tūlīt pat ziņos, kur pienakas, par viņa apmeklējumu un, protams, drīz vien saņems prēmiju par vērīgu­mu. Tas nebija svarīgi. Viņš bija priecīgs. Sajusminats. Viņš bija ieguvis jaunu noradi. Varbūt kaut ko noderīgu. Ceļu, pa kuru do­ties meklējumos. Varbūt pat ieguvumu.

Lielo ieguvumu.

Skrienot leja pa kapnem, ausīs skanēja ziņojumos lasītie vardi.

Junturmju komnuta.

Dzintara istaba.

Herca pils, Vācija

19:54

Knolls raudzijas ārā pa logu. Viņa guļamistaba atradas pils rietumu torņa augstākajā stava. Pils piederēja viņa darba dēvē­jam Francim P'elneram. Tā bija deviņpadsmitaja gadsimta celta vi­duslaiku citadeles kopija. Oriģināls tika izlaupīts un nodedzināts līdz pamatiem tūkstoš sešsimt astoņdesmit devitaja gada franču iebrukuma laika Vacija.

Herca jeb Sirds pils bija piemerots nosaukums, jo cietoksnis atradas gandrīz paša apvienotas Vacijas centra. Franča tēvs Mār­tiņš iegādājās pili un apkartejo mežu pec Pirmā pasaules kārā, kad iepriekšējais īpašnieks bija izdarījis nepareizu izvēli, atbal­stot ķeizaru. Knolla guļamistabā, kas bija viņa mājoklis nu jau vienpadsmit gadus, savulaik mitinājās pils pārvaldnieks. Ta bija plaša, savrupa un ar savu vannasistabu. Aiz loga pletās iespai­dīgs skats zaļas pļavas, Rothāras mežainas augstienes un duļ­ķaina F.dera, kas plūda uz austrumiem uz. Kaseli. Pārvaldnieks loj.i diendienā kalpojis Felneram vecakajam divdesmit gadus un I >< v saimnieka nāves nodzīvoja tikai nedēju. Knolls bija dzirdējis urnas, ka viņus esot saistījušas ne tikai darba attiecības, bet viņš nepievērsa baumam ne mazako uzmanību.

Viņš bija noguris. Divi pedejie mēneši tiešam bija prasījuši daudz speķa. Ilgs ceļojums uz Āfriku, pec tam atrs skrējiens cau­ri Italijai un visbeidzot Krievija. Viņš bija nogājis tālu ceļu no il/ivokļa ar trim guļamistabam valstij piederošā daudzstavu na­ma trīsdesmit kilometrus uz ziemeļiem no Minhenes, kas bija vi­ņa mājas līdz deviņpadsmit gadu vecumam. Viņa tevs bija fabri­kas strādnieks, māte mūzikas skolotāja. Atmiņas par mati vienmer sildīja sirdi. Viņa bija grieķiete un iepazinas ar tevu kārā laika. Viņš vienmēr sauca mati vārda par Amaru, kas grieķu va­loda ļoti piemēroti nozīmē "negaistoša". No mātēs viņš bija man­tojis augsto pieri, plāno degunu un neremdināmo ziņkāri. Mate bija viņam ieaudzinājusi zināšanu alkas un nosaukusi par Kris­tiānu, jo pati visu mužu bija ļoti dievbijīga.

Tēvs viņam ieaudzinaja vīrišķību, taču ka īsts muļķis iedvesa arī spēju dusmoties, ļakobs Knolls cīnījās Hitlera armija ka pār­liecināts nacists. Palika uzticīgs reiham līdz pat beigām. Viņš bija lads cilvēks, kuru gnīti milet, bet tikpat gmti arī neievērot.

Knolls pagrieza muguru logam un pārāudzijas uz naktsgal­diņu pie gultas ar baldahīnu.

Redzamākajā vietā gulēja gramata "1 litlera labpratigie ben­des". Ta bija piesaistījusi viņa uzmanību pirms diviem mēnešiem. Viena no veselas virknes pēdējā laika izdoto gramatu par vācie­šiem kārā laika. Kā tik daudzi pieļava tadu barbarismu, ko uzsā­ka tikai nedaudzi? Vai viņi bija labpratigi kārā dalībnieki, ka pie­ņem gramatas autors? Grūti spriest par visiem, bet viņa tevs noteikti bija tads. Naids viņu saindēja atri. Ka narkotikas. Kādus I litlera vārdus viņš tik bieži citēja? Es eju pa ceļu, ko man norada Providence, tik pārliecināti ka mēnessērdzīgais.

Un tieši ta Hitlers arī darīja līdz pat savai krišanai. arī Jakobs Knolls nomira vientuļš un rugtuma pārņemts, divpadsmit gadus pec tam, kad diabēts bija novedis kapa Amaru.

Astoņpadsmitgadigais Knolls bija palicis viens, bet tad, patei­coties savam izcilajam IQ, ieguva stipendiju Minhenes universi­tāte. Viņš vienmer bija aizravies ar humanitārājam zinātnēm un pedeja studiju gada izpelnījās stipendiju mākslās vēsturēs studi­jām Kembridža. Viņš ka uzjautrinošu atcerējās to vasaru, kad uz neilgu laiku bija iesaistījies kada neonacisma piekritēju grupēju­ma. Tajos laikos šadas grupas nebija tik skaļas ka tagad, jo Vaci­jas valdība tas bija aizliegusi. Taču viņu dīvainais pasaules uz­skats Knollu neinteresēja. Ne toreiz, ne tagad. Naids arī ne. Šadas emocijas un uzskati bija neizdevīgi un traucējoši.

Sevišķi tad, kad viņš atklaja krāsaino sieviešu valdzinājumu.

Viņš pavadīja Kembridžā tikai gadu, tad pameta studijas un saka strādāt Londonā Nordstern mākslās darbu apdrošinašanas sabiedrība par prasību speciālistu. Viņš atcerejas, cik atri izpelnī­jās ievērību savas aprindas, kad bija atguvis holandiešu vecmeis­tārā gleznu, kas tika uzskatīta par bezcerīgi zaudētu. Zagļi pie­zvanīja un pieprasīja divdesmit miljonu mārciņu izpirkumu, pretēja gadījuma draudot sadedzinat gleznu. Viņš vel joprojām atcerejas šausmas priekšniecības sejas, kad viņš vienaldzīgi at­teica zagļiem, lai tik dedzina. Taču viņi to nedarīja. To viņš jau bija paredzējis. Un pec meneša viņš atguva gleznu, kad vainīgie, izmisuma pārņemti, meģinaja pārdot to atpakaļ īpašniekam.

Ari citi panakumi bija tikpat viegli.

Atrasti no Bostonas muzeja nozagti trīssimt miljonus dolāru vērti vecmeistaru darbi. AtgUts divpadsmit miljonus dolāru vērts Žana batista Udn darbs, kas nozagts no privātās kolekcijas An­glijas ziemeļos. Divi apbrīnojami Tērnera darbi no Londonas Teita galerijas atrasti kada noplukušā Parīzes dzīvokli.

Ar Franci Felneru viņš iepazinas pirms vienpadsmit gadiem, k.id Nordstern aizsūtīja viņu inventarizēt Felnera kolekciju. Ka ik­viens rūpīgs kolekcionārs Felners apdrošinaja sabiedrībai zināmā­kus sava īpašuma esošos mākslās darbus tos, kuri dažkart pārā­di jas Firopas vai Amerikas specializētajos mākslās žurnālos. Šada publicitate gan nodrošinaja viņa reputāciju, gan arī pamudinaja melna tirgus darboņus piedāvāt viņam īpaši vērtīgus dārgumus. fēlners pārvilinaja Knollu no Nordstern, piedāvājot dāsnu atalgo­jumi, istabu Herca pili un satraukumu, zogot dažus pasaulvēsturiskus mākslās šedevrus. Viņš bija apveltīts ar īstu meklētāja talan­tu un ar patiesu prieku dzina pēdas vērtībām, ko citi ar milzīgam pūlēm centas noslēpt. arī meklējumu gaitas satiktas sievietes bija valdzinošas. Bet visvairak viņam patika nogalinat. Vai tas bija tē­va mantojums? Gmti spriest. Vai viņš bija slims? Emocionāls krop­lis? Vai nav vienalga? Protams. Dzīve bija laba.

Sasodīti laba.

Viņš atkapas no loga un iegāja vannasistaba. Senlaicīgais lo­dziņš virs tualetes poda bija atvērts, un vess vakārā vējš žaveja nesenās dušas atstato mitrumu no flīzēm. Viņš ieskatījās spoguli. Pēdējās paris nedēļas lietota bruņa matu krasa bija izmazgāju­sies, arī uzacis atkal bija gaišas. Viņš pārāsti nemedza maskēties, bet šoreiz bija nospriedis, ka apstakļi to prasa. Mazgādamies viņš bija noskuvies, un iedegusi seja bija gluda un tīra. Viņa seja vel joprojām bija pašpārliecinātā izteiksme, godīga vira tels ar skaid­ri izteiktu gaumi un stingru pārliecību. Viņš uzpilinaja uz kakla mazliet odekolona, noslaucījās dvieli un uzvilka smokingu.

Guļamistaba uz naktsgaldiņa iezvanijas telefons. Šķērsojis is­tabu, Viņš atbildēja pirms treša zvana.

Es gaidu, paziņoja sievietes balss.

Un pacietība nav tava stipra puse?

Ne pārāk.

Es eju.

Knolls kapa lejā pa vītņu kāpnēm. Šaurie akmens pakapieni vijas pulksteņa rādītāju virzienā, atdarinot viduslaiku tradīcijas, kas apgrutinaja iebrucēju labroču ciņu ar pils aizstāvjiem. Pils komplekss bija milzīgs. Astoņos ar pusbaļķiem apdarinatos ma­sīvos torņos atradas vismaz, simt telpu. Fasādes rotaja sīkrūšu un mansarda logi, pa kuriem paveras krāšņi skati uz mežainajām ielejām. Torņi bija izvietoti astoņstura veida ap plašu iekšejo pa­galmu. Tos savienoja četras zāles, un eku vainagoja stāvs šīfera jumts, kas liecināja par Vācijas bargājam ziemām.

Kāpņu pakaje viņš pagriežas un pa akmens plāksnēm izlik­tiem gaiteņiem devās uz kapelu. Virs galvas slejas augsti, velveti griesti. Pie sienam rindojās kaujas cirvji, šķēpi, piķi, bruņutērpi un ķiveres ar sejsegiem visi īsti kolekcionāru dārgumi. Viņš pats bija no kadas sievietes Luksemburga iegādājies vislielāko bruņu kolekcijas eksponātu gandrīz astoņas pēdas gani bruņinieka figuru. Sienas rotāja flāmu gobelēni, visi oriģināli. Apgaismojums bija maigs un neuzbāzīgs, telpas siltas un sausas.

Tālākajā gala durvju arka veda uz krusta eju. Viņš izgāja ārā un pa apjumto eju devas uz pīlāriem rotātām durvīm. Viņa tuvo­šanos modri vēroja trīs pils fasāde iekaltas akmens sejas. Tas bija saglabajušas no sākotnējās septiņpadsmitā gadsimta celtnes, un nebija zināms, kam tas pieder, bet kada leģenda vēstīja, ka tas ir galvenais pils būvmeistars un divi viņa mācekļi nogalināti un iemūrēti siena, lai nekad vairs nevaretu uzbuvet līdzīgu celtni.

Viņš tuvojās Svēta Toma kapelai. Interesants nosaukums, ja ta padoma šads vārds bija ne tikai augustiniešu mukām, kurš pirms septiņsimt gadiem dibinaja netālo klosteri, bet arī vecā Mar­tina Felnera pils pārvaldniekam.

Viņš pagrūda smagas ozolkoka durvis.

Viņa gaidīja centralaja eja, tieši aiz zeltīta režģa, kas atdalīja priekštelpu no sešiem ozolkoka soliem. Kvēlspuldžu lampas ap­gaismoja melni zeltaino rokoko altari telpas dziļumā, atstajot sie­vieti ena. Vitrāžu logi un mazie apaļie lodziņi pa labi un pa krei­si bija tumši. Bruņinieku ģerboņi vitrāžās slīga ēnas, gaidīdami pirmos rīta saules starus, kas tos atdzīvinās. Šeit reti notika lūg­šanas. Kapela tagad bija kļuvusi par izstāžu zāli zeltītiem relik­viju šķirstiņiem. Felnera kolekcija bija viena no bagātīgākajām pa­saule, pārspējot daudzas Eiropas katedrales.

Viņš uzsmaidīja sievietei.

Trīsdesmit četrus gadus veca Monika Felnere bija viņa darba deveja vecaka meita. Slaido, graciozo augumu un melnīgsnējo adas krasu viņa bija mantojusi no matēs libānietes, ko viņas tēvs pirms četrdesmit gadiem bija kaislīgi iemīlējis. Taču veco Marti­nu dela izvēle nepavisam neiepriecināja, viņš piespieda to šķir­ties no sievas un aizsūtīt to atpakaļ uz 1 ibanu, atstajot divus bēr­nus Vacija. Viņš bieži bija iedomājies, ka Monikas vēso, atturīgo, gandrīz nepieejamo izturēšanos izraisījusi toreizējā izšķiršana no mātes. Taču par to viņa nekad nemedza runāt, un viņš arī zinaja, ka nejautas. Viņa ka vienmēr stavēja lepni, un tumšie, cirtainie mati brīvi slīga uz pleciem. Viņas lupas rotājās tikko manams smaids. Viņa bija ģerbusies pelekbruna brokāta žaketē un šauros šifona svārkos ar šķēlumu līdz pat slaidajiem, stingrajiem gur­niem. Pēc vecaka braļa pārāgras nāves pirms diviem gadiem vi­ņa bija Felnera bagatibu vienīga mantiniece. Viņas vārds nozīmē­ja "dievbijīga". Tas gan bija stipri talu no viņas būtības.

Aizslēdz! viņa pavēlēja.

Viņš nospieda durvju aizbīdņa sviru.

Viņa lepni soļoja pretī, kurpju papēžiem klaudzot uz senajam marmora grīdas plāksnēm. Knolls sagaidīja viņu pie atvērtajiem režģu nožogojuma vārtiņiem. Tieši zem viņas kajam bija viņas vectēva kapa plāksne ar gludaja, pelekaja marmora iekaltu uzrak­stu MARTINS FELNERS, 1868.-1941. Veca vira pēdējā vēlēšanas bija tikt apglabatam viņa mīļotājā pili. Pēdējā atdusas vieta viņam līdzas nebija sievas. Blakus atdusejas pils pārvaldnieks, un arī viņa vārds bija iekalts kapa plāksne.

Monika pamanīja viņa skatienu.

Nabaga vectevs. Tik spēcīgs biznesā, bet tik vārgs sava gārā. Tajos laikos droši vien bija grūti but gejam.

Varbūt tas ir iedzimts?

Diez vai. l ai gan man jaatzist, ka sieviete reizem var sagadat patīkamu dažadibu.

Tavs tevs gan to negribētu dzirdēt.

Man šķiet, ka pašlaik viņam butu vienalga. Tagad viņš dus­mojas uz tevi. Viņam ir Romas avīze. Par Pjetro Kaproni nāvi rak­stīts pirmāja lappuse.

-Taču viņš dabūja savu sērkociņu kārbiņu.

Viņa pasmaidīja.

Un tu doma, ka panakumi attaisno visu?

Hsmu pārliecinājies, ka tie ir vislabakais darba gārāntijas no­drošinājums.

Vakar sava ziņojuma tu nepieminēji Kaproni nogalinašanu.

Tās šķita mazsvarīgs sīkums.

-Tikai tu spejapgalvot, ka naža dūriens krūtis ir mazsvarīgs. Tēvs grib ar tevi runāt. Viņš gaida.

Ta jau es domāju.

Šķiet, ka tas tevi nemaz neuztrauc.

Vai vajadzētu?

Monika cieši ieskatījās viņam acis.

Tu esi īsts maita, Kristian.

Viņš apjauta, ka Monikai nepiemīt teva izsmalcinātība, bet di­vas iezīmes viņiem bija kopīgas abi bija auksti un mērķtiecīgi. Avīzes tika aprakstītas viņas dēkas te ar vienu, te citu vīrieti, un izteikti minējumi, kurš tad beidzot viņu apprecēs un tiks pie milzu bagatibas. Taču Knolls zināja, ka neviens un nekad nespēs valdīt par Moniku. Felners dažus pēdējos gadus rūpīgi skoloja meitu un gatavoja viņu teva komunikāciju impērijas parņemšanai kopa ar Ivigatigajām kolekcijām. Viņš zinaja, ka ši diena neizbēgami pie­nāks un visai drīz. Viņa bija studējusi ārpus Vācijas Anglijā un Savienotājās Valstis, reizē iegūstot arī vel asaku meli un valdonigakas manieres. Taču arī bagatiba un lutinašana nebija īpaši iz­daiļojušas viņas raksturu.

Viņa pasniedzas un pataustīja Knolla smokinga labo piedur­kni.

Šoreiz, dunča nav?

Vai vajadzēja?

Viņa piespiedās tuvāk.

Fs varu but diezgan bīstama.

Viņš apskava sievieti. Viņu lupas sakļavas, viņas mele nepai ietigi ielaužas viņa mute. Viņš izbaudīja viņas garšu un priecā­jas par kaisli, ko sieviete viņam tik labpratigi davaja. Atraudamas viņa iekoda viņam apakšlūpa. Viņš sajuta asiņu garšu.

Ja, vari gan. Viņš pieskārās brūcei ar kabatas lakatiņu.

Viņa pasniedzas un atvilka viņa bikšu rāvējslēdzēju.

Man šķiet, tu teici, ka Felnera kungs gaida mani.

l aika diezgan. Viņa nospieda Knollu uz. grīdas, tieši uz vectēva kapa plāksnes. Un man nav apakšveļas.

Knolls sekoja Monikai cauri pils pirmājam slavam uz kolek­ciju zaļi. Ta aizņēma lielāko ziemeļrietumu torņa daļu un bija iedalīta publiskaja telpa, kur Felners izradīja savus sabiedrībai zināmākos un likumīgi iegūtos mākslās darbus, un slepenaja tel­pa, kur drīkstēja ieiet tikai viņš pats, Monika un Knolls.

Viņi iegāja publiskaja zale, un Monika aizslēdza aiz viņiem smagas koka durvis. Izgaismotas vitrīnas, pilnas ar dažadiem vēr­tīgiem mākslās darbiem, staveja ka kareivju ierinda miera staja. Sienas rotāja gleznas un gobeleni. Griestus freskas, kuras bija attēlots Mozus, dodot cilvēkiem savus likumus, Bābeles torņa celt­niecība un Septuagint4 tulkošana.

Felnera privatais kabinets atradas pie ziemeļu sienas. Viņi iegāja, un Monika aizsoļoja pa parketa grīdu pie veselas rindas ozol­koka gramalu plauktu ar masīviem baroka zeltījumiem. Viņš zinaja, ka visi sējumi tajos ir īsti bibliogrāfiski retumi. Felners mī­lēja gramatas. Viņa senākais un vertigakais īpašums bija devītā gadsimta Beda Venerabilisa5 darbs. Knollam pirms dažiem ga­diem laimējas atrast senu grāmatu krājumu kada Francijas drau­dzes mācītājmuižā, un svētais tevs labprat bija ar mieru no tam šķirties pret nelielu atlīdzību viņam pašam un baznīcai.

Monika izņēma no žaketes kabatas melnu talvadibas pulti un nospieda pogu. Vidējais grāmatu plaukts sāka lēni griezties ap savu asi. Aiz ta pavērās skals uz spoži apgaismotu telpu. Fran­cis Felners slavēja gārās bezlogu telpas vidu galerija, kas bija viltīgi paslēpta divu plašu zāļu savienojuma vieta. Šo arhitekto­nisko maskēšanos veicināja arī augstie griesti un pils garena for­ma. Biezas akmens sienas bija skaņas necaurlaidīgas, bet gaisu pievadīja īpaša ventilācijas iekārtā.

Ari šeit zigzagveidā bija izvietotas vitrīnas, katra apgaismota ar rūpīgi novietotam halogēna spuldzēm. Knolls laviereja starp vitrīnām, pa ceļam ievērodams dažus no saviem ieguvumiem. Nefrita skulptūra, ko viņš nozaga no kadas privatkolekcijas Mek­sika. Nepatikšanas viņam par to nedraudēja, jo iepriekšējais īpaš­nieks pats bija to nozadzis no Džalapas pilsētas muzeja. Vairakas senas afrikaņu, eskimosu un japaņu figūriņas atrastas kada dzīvokli Beļģija. Kārā laupījums, kas tika uzskatīts par sen zudu­šu. Visvairak viņš lepojas ar Gogēna skulpturu vitrīnā pa kreisi šo apbrīnojami smalko mākslās darbu viņš bija nocēlis kadam /aglim Parīzē.

Pie sienam rotājās gleznas. Pikaso pašportrets. Koredžo "Svēta ģimene". Botičelli "Florences dama". Vermjena "Maksimiliana I portrets".

Visi oriģināli, kas tika uzskatīti par zudušiem uz visiem lai­kiem.

Talako sienu klaja divas milzīgas Gobelēna6 tekstilijas, kārā laika Hermana Gēringa nolaupītas, pirms divdesmit gadiem at­gūtas no kada šķietama īpašnieka un vel joprojām Austrijas vārāsiestāžu izmisīgi meklētas.

Felners stāvēja pie stikla vitrīnas, kura atradas tnspadsmita gadsimta mozaīka pavesta Aleksandra IV portrets. Knolls zinaja, ka tas ir viens no vecā vīra iemīļotākajiem dārgumiem. Blakus zem speciālā stikla kupola staveja Faberže sērkociņu kastīte. Ma­za halogēna spuldzīte apgaismoja zemeņsarto emalju. Felners acīmredzot bija kārbiņu nospodrinājis. Knolls zinaja, ka darba dē­vējam patīk pašam savam rokam sagatavot katru mākslās darbu ievietošanai kolekcijā, šadi nodrošinoties pret ziņkārīgām sveši­nieku acīm.

Felners bija vanagam līdzīgs kalsns virs ar grumbainu seju be­tona krasa un apmēram tikpat iejutigu dvēseli. Skatiens aiz bril­lēm metala rāmjos bija aizdomu pilns. Knolls bieži iedomājas, ka savulaik droši vien viņa acis rotājās cerību pilns ideālisms. Taču tagad Felnera seja bija bala ka jau vecam vīram, tuvojoties astoņ­desmit gadu slieksnim, viņš bija izveidojis žurnālu, avīžu, televī­zijas un radio impēriju, bet, sasniedzot multimiljardiera statusu, zaudējis interesi par naudas pelnīšanu. Viņa konkurences deg­sme pieversas citai svešām acīm apsleptakai jomai. Darījumiem, kur cilvēki ar lielu naudu un dzelzs nerviem varēja gut milzīgus panākumus.

Felners paķēra no kolekcijas vitrīnas laikrakstu International Daili/ Neivfi un nikni savicinaja to.

Vai vari paskaidrot, kapec tas bija vajadzīgs? Viņa čerksto­ša balss bija neskaitāmo izsmēķēto cigarešu sabeigta.

Knolls zinaja, ka šis ir viens no Felnera korporācijai piedero­šajiem laikrakstiem un viņa kabineta datora katru dienu pienāk ziņas no visas pasaules. Bagata itāliešu rūpnieka nave, protams, piesaistīja veca vira interesei. Raksts pirmās lappuses apakša vēs­tīja:

Pjetro Kaproni (58 gadi), firmas Due Mori dibinātājs, vakar at­rasts savā muižā Itālijas ziemeļos ar nāvējošu naža dūriena brūci krūtīs. Tāpat nodurta atrasta arī 27 gadus vecā Karmela Terza, kuras dzīvesvieta, kā liecina nozieguma vietā atrastie dokumenti, bijusi

Venēcija. Policija konstatējusi ielaušanās pēdas uz pirmā stāva dur­vīm, bet līdz šim nav atklāta kādu vērtību pazušana no villas. Kapro­ni bija aizgājis no aktīvas darbības firmā Due Morikonglomerātā, ko pats bija izveidojis par vienu no Itālijas nozīmīgākajiem vilnas un keramikas ražošanas uzņēmumiem. Viņš joprojām bija viens no lielākajiem akcionāriem un konsultantiem, un viņa nāve ir smags zaudējums uzņēmumam.

Felners partrauca lasīt.

Mes jau iepriekš esam par to runājuši. Es tevi brīdināju alMaj savas dīvainas izpriecas brīvajam laikam.

Tas bija nepieciešams, Felnera kungs.

Nogalināt nekad nav nepieciešams, ja prot darīt savu darbu ka pienākas.

Knolls pārāudzijas uz Moniku, kas vēroja viņu sarunu ar ne­slēptu uzjautrinājumu.

Kaproni kungs mani iztraucēja. Viņš jau bija mani gaidījis. Mans iepriekšējais apmeklējums bija izraisījis viņa aizdomas, bet, ja atceraties, es toreiz devos pie viņa, paklausot jūsu uzstājīgājam ieteikumam.

Felners, šķiet, uzreiz saprata viņa domu. Veca vira seja atmaiga. Knolls labi pazina savu darba deveju.

Kaproni kungs nevēlējās atdot kārbiņu bez cīņas. Es rīkojos atbilstoši, jo nospriedu, ka jūs velalies iegūt šo mākslas darbu jeb­kura gadījuma. Citas izejas nebija, ka vien doties projām tukšam rokam un riskēt ar atmaskošanu.

Viņš nepiedavāja iespēju aiziet? Galu gala viņš taču nevareja ziņot policijai.

Knolls nosprieda, ka labak būs samelot, neka teikt patiesību.

Tas itālietis gribēja mani nošaut. Viņš bija bruņots.

Felners iebilda:

Avīzē par to nekas nav teikts.

-Tas arī pierada, ka presei nevar ticēt, Knolls smaidīdams atbildēja.

Un kas bija ar to mauku? noprasīja Monika. Viņa arī bija bruņota?

Knolls pagriežas pret viņu.

Nezināju, ka tu esi tik līdzjūtīga pret strādājošām sievietēm. Es nešaubos, ka viņa apzinājās risku, saistoties ar tādu vīrieti ka Kaproni.

Monika pienāca tuvāk.

Tu viņu izdrāzi?

Protams.

Viņas acis iekvēlojās dusmas. Taču viņa neko neteica. Šada greizsirdība bija gandrīz tikpat uzjautrinoša, cik negaidīta. Fel­ners viņus partrauca, ka vienmēr samiernieciski.

Kristian, tu dabūji sērkociņu kārbiņu. Par to esmu tev patei­cīgs. Taču slepkavošana tikai lieki piesaista uzmanību. Tas mums nepavisam nav vajadzīgs. Ja nu pēc spermas nosaka tavu DNS?

Vienīga atrodama sperma piederēja itālietim. Manēja nonaca viņas kuņģi.

Un ka ar pirkstu nospiedumiem?

Man rokas bija cimdi.

Fs redzu, ka tu esi piesardzīgs. Paldies tev par to. Taču es es­mu tikai vecs virs, kas vēlas atstat savai meitai visu uzkrāto mantī­bu. Negribu, lai kāds no mums nonāktu cietumā. Vai saprati?

Felners šķita paliesi aizkaitinats. Viņi jau iepriekš bija par to runājuši, un Knolls tiešam negribēja apbedinat darba devēju. Ve­cais virs pret viņu izturējās labi, dāsni alveleja savu daļu no rū­pīgi uzkratajam bagalibam. Daudzējādā ziņā viņš bija Knollam gandrīz ka tevs daudz labaks par Jakobu Knollu. Taču Monika gan nepavisam nebija ka masa.

Viņš ievēroja sievietes skatienu. Šis runas par seksu un navi bija nenoliedzami uzbudinošas. Droši vien velak viņa atnāks uz Knolla istabu.

Ko uzzināji Sanktpēterburgā? Felners beidzot jautaja.

Viņš pastastija par atsaucēm uz Jantarnaja kornmta un pārādī­ja arhīva nozagtās papīra lapas.

Interesanti, ka krievi vel joprojām mekle ziņas par Dzintara istabu. Taču šis Karols borja jeb Yxo ir kaut kas jauns.

Auss? Felners labi zinaja krievu valodu. Savads vārds.

Knolls pamāja ar galvu.

Fs domāju, ka ir vērts aizlidot uz. Atlantu. Varbūt tas Yxo vel ir dzīvs. Varbūt viņš zina, kur ir Čapajevs. Tas bija vienīgais, kuru es pirms pieciem gadiem neatradu.

Manuprāt, arī atsauce uz Loringu ir daudzsološa, piebil­da Felners. Tu jau otro reizi atrodi viņa vardu. Acīmredzot pa­domju valdība interesējas par Loringa darbibam.

Knolls zināja šo attiecību vēsturi. Loringu ģimene bija Austrum­eiropas tērauda un ieroču tirgus noteicēji. F.rnsts 1 orings bija Fel­nera galvenais sāncensis kolekcionēšanā. Viņš bija čehs, Jozefa Lo­ringa dels, kopš jaunības uzaudzināts lepnības un pārākumā gārā. l apai ka Pjetro Kaproni, viņš bija pieradis vienmēr panakt savu.

Jozefs bija apņēmīgs virs. Diemžēl Ernsts nav mantojis teva raksturu. Es brīnos par viņu, ieminejas Felners. Kaut kas viņā man allaž krīt uz nerviem ta kaitinoša sirsnība, ko es, viņaprat, it ka pieņemu. Vecais virs pieversas meitai. Ko teiksi, Liebling7 ? Vai Kristiānām jālido uz Ameriku?

Monikas seja sastinga. Šādos brīžos viņa visvairak līdzinājās tēvam. Neizdibināmā. Piesardzīga. Noslēgta, bez šaubam, pie­nāks laiks, kad tevs varēs ar viņu lepoties.

Es gribu Dzintara istabu.

Es arī gribu tev to sagādāt, l.iehling. Es to meklēju jau četr­desmit gadus, bet viss veltīgi. Nekas nav atrodams. Nespēju sa­prast, ka daudzas tonnas Dzintara var ta vienkārši izgaist. Fel­ners pievērsās Knollam. Kristian, lido uz Atlantu. Samekle Karolu Borju Ausi. Noskaidro, ko viņš zina.

-Jus saprotat, ka tad, ja šis Borja ir miris, mums vairs nav no­rāžu. Es izskatīju Krievijas arhīvus. Noderīga informācija ir tikai Sa nkt pēterburga.

Felners pamāja ar galvu.

Sanktpeterburgas arhīva darbinieks noteikti spiego kāda la­ba. Viņš atkal visu laiku mani uzmanīja. Tapec arī es paturēju tas lapas.

Pareizi darīji. Fs zinu, ka mes ar I.oringu neesam vienīgie, kas mekle Dzintara istabu. Kristian, kas tas butu par atradumu! Par to gandrīz vai gribētos pavēstīt visai pasaulei.

Ciandriz. Bet Krievijas valdība prasītu to atpakaļ, un, ja ista­ba tiktu atrasta Vācijā, tad vācu vārāsiestades to noteikti konfis­cētu. Tas butu lielisks trumpis strīda par padomju armijas izlau­pīto vācu dārgumu atgušanu.

Tapec mums ir ta jaatrod, secinaja Felners.

Knolls cieši pārāudzījās viņa.

Nemaz nerunājot par prēmiju, ko jūs solījāt.

Vecais virs iesmejas.

Pareizi, Kristian. Fs to neesmu aizmirsis.

Prēmiju, tevs?

Desmit miljonus eiro. To es apsolīju jau pirms daudziem ga­diem.

Es an turēšu šo solījumu, apgalvoja Monika.

Un ka vēl, nodomāja Knolls.

Felners atkapas no vitrīnas.

Ernsts Eorings, bez šaubām, mekle Dzintara istabu. Varbūt tieši viņš algo to sausiņu Sanktpeterburgas arhīva. Tādā gadīju­ma viņš zina par Borju. Tāpēc labak nekavesimies, Kristian. Mums jabut soli priekša.

Tads ir mans nodoms.

Vai vari tikt gala ar Suzannu? vecais virs noprasīja ar viltī­gu smaidu kalsnaja seja. Viņa medz but agresīva.

Knolls pamanīja, ka Monika neslepti sabo/as, dzirdot šo var­du. Suzanna Dancere stradāja Frnsta Loringa laba. Ši izcili izglilota, ar nelokāmu un nepieciešamības gadījuma pat nāvējošu ap­ņēmību apveltīta sieviete tikai pirms diviem mēnešiem joņoja Knollam pa pedam Francijas dienvidrietumos, meklējot divus dārgakmeņiem rotātus deviņpadsmitā gadsimta krievu kazu vai­nagus. Tie arī bija "skaistais laupījums", ko zagji bija paslēpuši pirms daudziem gadu desmitiem. Sacīkstes uzvarēja Dancere, kas atrada vainagus pie kadas vecas sievietes Pirenejos blakus Spanijas robežai. Viņas virs pec kārā bija atņēmis tos kadam nacistu kolaboracionistam. Dancere ciņa par vērtīgo ieguvumu izradīja lielu neatlaidību, un šadu īpašību Knolls apbrīnoja.

Neko citu es no viņas negaidītu, viņš atbildēja.

Felners pastiepa roku.

Veiksmīgas medības, Kristian.

Viņš satvēra pasniegto plaukstu, tad pagriezās un devas pro­jām uz talakas sienas pusi. Grāmatplaukts otra akmens sienas puse atkal atvirzijas nost, un siena paveras izeja.

Un ziņo man par visu! Monika sauca viņam nopakaļ.

Vijdstoka, Anglija

22:45

Suzanna Dancere piecēlās gulta sēdus. Divdesmitgadīgais jau­neklis blakus bija aizmidzis cieša miega. Kadu bridi viņa nopētī­ja puiša slaido, kailo augumu. Viņš šķita tik stalts un veselīgs ka sacīkšu zirgs. Prieks bija ar tadu pārgulēt!

Piecēlusies no gultas, viņa klusi aizlavijas pa cietkoksnes dē­ju grīdu. Guļamistaba atradas sešpadsmita gadsimta muižas tre­ša ja stava. Muiža piederēja Melkolmam Vidonam. Viņš bija pava­dījis trīs termiņus parlamenta apakšnama un ieguvis grafa titulu, iegādājoties šo muižu, kad ta nonāca tirgu, jo iepriekšējais īpaš­nieks nebija samaksajis kadu nelielu hipotēkas kredītu. Vidons vecakais reizēm ieradas ciemos, bet muižas pastavigais iemītnieks bija viņa vienīgais mazdēls Džeremijs.

So Džeremiju nebija gmti aptīt ap pirkstu. Viņš bija gaisīgs un vieglprātīgs, vairak aizravas ar iedzeršanu un seksu neka ar fi­nansēm un peļņu. Divus gadus pavadījis Oksfordā, viņš jau div­reiz tika no tas izmests par nesekmību. Vectevs mazdēlu ļoti mī­lēja un lika lieta visu savu atlikušo ietekmi, lai panaktu atļauju viņam atsakt studijas, taču Džeremijs neizrādīja ne mazako cen­tību.

Suzanna jau gandrīz divus gadus mekleja pedejo tabakdozi. Sākotnēja kolekcija bija četras. Zelta ar mozaīku uz vaciņa. Ovala ar caurspīdīgu zaļu un sarkanu ogu rotājumu. Vel viena no cie­ta akmens ar sudraba rotājumiem. Un emaljeta kārbiņā turku sti­la, ko rotaja Zelta raga skats. Tas visas deviņpadsmitaja gadsim­ta bija izgatavojis viens daiļamatnieks, par ko liecinaja apakšpuse skaidri iegraveta zīme. Un visas Otra pasaules kārā laika tika no­laupītas no privātās kolekcijas Beļģija.

Tika uzskatīts, ka tabakdozes ir gājušās boja, zelts izkausēts, dargakmeņi izlauzti šads liktenis piemekleja daudzus vērtīgus priekšmetus. Bet tad pirms pieciem gadiem viena pēkšņi pārādijas kada Londonas izsoļu nama. Suzanna bija tur un nopirka ta­bakdozi. Viņas darba devejs Lrnsts Lorings jūsmoja par smalki izstrādātām senam tabakdozem un bija sakrajis iespaidīgu ko­lekciju. Dažas likumīgi iegādājies atklata tirgū, bet lielāko daļu ieguvis slepeni no tādiem īpašniekiem ka Melkolms Vidons. Ta­bakdozes iegāde izsole izraisīja niknu tiesašanos ar sākotnēja īpašnieka mantinieku. Loringa juristi beigu beigas uzvarēja prava, taču ši ciņa izmaksaja dārgi un piesaistīja sabiedrības uzmanī­bu, tapec darba devejs neko tādu vairs nevēlējās pieredzet. Pāre­jās trīs dozi tos viņš lika Suzannai iegul slepena ceļa.

Otro viņa atrada Holande, trešo Somija, bet ceturta uzradās pavisam negaidīti, kad Džeremijs, vectēvam nezinot, mēģina ja notirgot to kada cita izsoļu nama. Modrais izsoļu rīkotājs pazina šo priekšmetu un, zinadams, ka pārdot to nav iespejams, nopelnīja desmit tūkstošus mārciņu, paziņojot Suzannai par lādītes atra­šanas vielu. Viņai bija daudz, šādu ziņu pienesēju visas pasaules malas. Šie ļaudis raudzījās pec zagtiem mākslās darbiem, kuri nednkstcja pārādities likumīga pardošana, bet butu ļoti piepra­sīti melnajā tirgu.

Viņa beidza ģērbties un sasukaja matus.

Džeremiju piemuļķot bija viegli. Ka vienmēr, iedarbojas viņas daiļie sejas vaibsti, lielas, d/idri zilas acis un vingrais augums. Aiz šīs ārienes viņa slēpa dzelžainu mieru un savaldību, izlik­damās par pavisam citādu sievieti tadu, no kuras nav jabaidas, maigu un pakļavigu. Vīrieši viņas sabiedrība drīz vien zaudēja modrību, un viņa pārliecinājās, ka skaistums var but daudz labaks ierocis nekā lodes vai naži.

Viņa klusi izlavijas no guļamistabas, leja pa koka kapnem, īpaši uzmanoties, lai tas nečikstetu. Augstas sienas rotaja smalki Elizabetes laikmeta raksti. Agrāk viņa sapņoja par dzīvi šada māja kopa ar viru un berniem. Taču tevs palīdzēja viņai saprast neat­karības vērtību un neatlaidības cenu. Viņš arī stradaja pie Ernsta Eoringa un sapņoja reiz iegādāties savu īpašumu. Taču šo sapni neizdevās īstenot, jo tēvs pirms vienpadsmit gadiem gāja boja lid­mašīnas katastrofa. Suzannai tad bija divdesmit pieci gadi, viņa tikko bija beigusi koledžu, taču I.orings nešaubīdamies pieņema viņu darba teva vieta. Amata noslēpumus viņa iemācījās darba gaita un atri vien pārliecinājās, ka viņai, tapat ka tēvam, piemīt instinktīvas meklešanas spējas un pedu dzīšana sagada patiesu prieku.

Kāpņu pakaje viņa pagriezās, izslīdēja caur edamzali un iegāja ozolkoka paneļiem rotata klavieru istaba. Logi ar skatu uz pils parku bija tumši, baltie kārāļa Džeimsa stila griesti slīga ena. Viņa piegāja pie galda un paņēma tabakdozi.

Ceturta.

Astoņpadsmit kārāti zelta, ar eņģem piestiprinātais vāciņš rotāts ar emaljas zīmējumu, kura attēloti Danaja un Jupiters zelta duša. Pa­cēlusi tuvāk pie acīm mazo lādīti, viņa aplūkoja tuklo I )anaju. Ka gan vīriešiem kādreiz varēja patikt tadas tauku pikas? Taču laikam

patika gan, ja jau fantazēja par to, ka paši dievi iekaro šadu resni. Viņa apgrieza lādīti otrādi un ar nagu parvilka par iniciāļiem. B.N.

Daiļamalnieks, kas radījis šo darbu.

Viņa izvilka no džinsu kabatas auduma gabalu. Nepilnus čet­rus centimetrus gārā kārbiņā viegli paslēpas tumšsartas drānas krokas. Iebāzusi vīstokli kabatā, viņa cauri visam pirmājam stā­vām devas uz darbistabu.

Loringa nama pavadītajai bērnībai bija nenoliedzamas priekš­rocības. Bagāta dzīve, labakie privatskolotāji, piekļuve mākslās un kultūras vērtībām. Lorings gadaja, lai Dancera ģimenei netruktu nekā. Taču vientuļaja pili viņai nebija bērnības draugu. Mate no­mira, kad meitenei bija tikai trīs gadi, bet tevs vienmēr ceļoja. Visvairak laika viņa pavadīja kopa ar Loringu, un arī gramatas kļu­va par uzticamiem ikdienas draugiem. Suzanna reiz izlasīja, ka ķinieši piedēvējot gramatam simbolisku spēju atvairīt ļaunos ga­rus. Viņai tiešam ta arī bija. Rakstītais vārds Suzannai kļuva par patvērumu. Sevišķi angļu literatūra. Marlova traģēdijas par kārā­ļiem un augstmaņiem, Draidena dzeja, Loka esejas, Malorija "Ar­tura nave".

Kad Džeremijs šodien viņai izradīja pirmo stāvu, Suzanna bib­liotēka pamanīja kadu gramatu. It ka neverigi viņa izvilka no plaukta adas vākos iesieto sējumu un, ka jau bija domājusi, ierau­dzīja uzkrītošo gramatzimi ar kāškrustu un uzrakstu "LX LIbRIS ĀDOLFS HITLERS". Divi tūkstoši gramatu no Hitlera personis­kas bibliotēkas dažas dienas tika steiga izvestas no Berhtesgādenas un paslēptas netalajas raktuvēs. Vēlāk gramatas atrada amerikāņu kareivji, un tas tika iekļautas Kongresa bibliotēkas krā­jumos. bet pirms tam dažas tika nozagtas. Laika gaita vairakas no tam pārādijas tirgu. Loringam nevienas šadas gramatas ne­bija, jo viņš nevēlējās nekādus atgādinājumus par nacisma šausmam, bet viņš zinaja citus kolekcionārus, kuri gan neatteiktos.

Suzanna izņēma gramatu no plaukta, Eorings priecāsies par šo negaidīto ieguvumu.

Viņa pagriežas, lai ielu projām.

Tumšaja durvju aile slavēja kails Džeremijs.

Vai ši ir tā pati, kuru tu pirmīt aplūkoji? viņš jautāja. Vectēvam ir tik daudz gramatu. Viņš nepamanīs, ka vienas trūkst.

Suzanna piegāja viņam tuvāk un nolēma likt liela savus spo­cīgākos ieročus.

Man šonakt ar tevi bija tik labi.

Man ari. Tu neatbildēji uz. jautājumu.

Viņa pacēla roka grāmatu.

-Ja. Ta ir tā pati.

Vai tev to vajag?

-Ja.

Vai tu vel atgriezīsies?

Dīvains jautājums šada situācijā, bet viņa saprata, ko Džere­mijs īsti veļas. Tapec viņa pasniedzās un satvēra viņu istaja vie­ta, lai viņš nepretotos. Viņš uzreiz, atsaucas uz. maigajiem glās­tiem.

Varbūt, viņa atbildēja.

Es redzēju tevi klavieru istaba. Tu neesi vienkāršā sieviete, kas tikko atbrīvojusies no neveiksmīgas laulības, vai ne?

Vai nav vienalga, Džeremij? Tev bija labi kopā ar mani. Viņa turpināja glāstīt. Un arī tagad tev patīk, vai ne?

Jauneklis noelsās.

Un šeit viss tik un ta pieder tavam vectēvam. Kas tad tev ko bedat?

Es nebedaju.

Viņa atlaida roku. Viņa loceklis bija izslejies gatavība. Viņa maigi noskūpstīja puisi uz lupām.

Mes noteikti vēl tiksimies. Aizslīdējusi viņam gārām, Suzanna devās uz ārdurvju pusi.

Ja es nebutu piekāpies, vai tu būtu man ko nodarījusi, lai ilabūtu grāmatu un lādīti?

Viņa pagriežas atpakaļ. Savadi gan, ka šis puisis, kas lik maz ko saprot no dzīves, tomēr spēja tik prasmīgi apmierinal viņas slēptākās vēlmes.

Un ka tev šķiet?

Viņš laikam pat nopietni apdomāja šo jautājumu. Varbūt tas bija sarežģitakais, kas viņam pēdēja laika bija jaapsver.

Man prieks, ka nokniebos ar tevi.

Volari, Čehijas Republika

Piektdiena, 9. maijs, 14:45

Suzanna strauji pagrieza Porsche pa labi, un .917 Speedster spiralatsperu piekare un uzlabotais stūres mehānisms lieliski noturē­ja auto asaja likuma. Viņa jau iepriekš bija nolaidusi stikla šķiedras jumtu, ļaujot pēcpusdienas vējam plivināt pakapeniski apgrieztos matus. Viņa bija atstajusi auto Ru/yne lidosta, un simt divdesmit kilometri no Pragas līdz Bohēmijas dienvidrietumiem bija patīkams stundas brauciens. Auto bija Loringa davana, ko viņa pirms diviem gadiem bija saņēmusi ka pateicību par īpaši veiksmīgu, ieguvumiem bagatu gadu. Metāliski pelēks, ar melnu adas salonu, smalku samta paklaju. Tika sārāžoti tikai simt piec­desmit šā modeļa automobiļi. Šim uz instrumentu paneļa bija zel­ta burtiem iegravēts vārds Draha. "Dargumiņš" ta Lorings bija viņu iesaucis jau kopš bērnības.

Viņa bija dzirdējusi nostāstus un lasījusi avižrakstus par Krnstu Loringu. Pārāsti viņu raksturoja ka drūmu, bargu un augst­prātīgu viru ar fanatiķa enerģiju un despota morāli. Tas nebija tā­lu no patiesības. Taču viņa bija iepazinusi šo cilvēku arī no citas puses. Un tadu viņa to mīlēja un cienīja.

Loringa īpašumi pletās trīssimt akru plašuma Čehijas dienvid­rietumos, tikai dažus kilometrus no Vacijas robežas. Komunistu valdīšanas laika viņa ģimenei klājas labi, viņiem piederošās rūp­nīcas un raktuves Homutovā, Mosta un Teplice bija vitāli svarī­gas toreizējās Čehoslovakijas šķietamājai ekonomiskajai patstavibai. Viņai vienmēr šķita uzjautrinoši, ka ģimenei piederošās urana raktuves ziemeļos Jahimovā, kuras stradaja politieslodzī­tie un strādnieku mirstība bija gandrīz simts procenti, jauna val­dība oficiāli uzskatīja par nesvarīgam. Tapai nevienam nerūpēja tas, ka pec skābju lietiem daudzu gadu garuma Sadas kalni bija pārvērtušies par rēgainu nedzīvu, trudošu mežu valstību. Un vel likai tāds sīkums, ka Teplice savulaik plaukstošs kūrorts pie Po­lijas robežas, tagad bija vairak pazīstama saistība ar vietejo iedzī­votāju īso paredzamo dzīves ilgumu, nevis ar veselīgajiem silta­jiem ūdeņiem. Viņa sen jau bija pamanījusi, ka ši reģiona attēli pazuduši no košajam bilžu gramatam, ko suvenīru tirgoņi Pra­gas vecpilsēta katru gadu pārdeva miljoniem turistu. Čehijas zie­meļi bija posta vieta. Drūms atgadinajums. Kādreiz nepiecieša­ma vieta, tagad pamesta un aizmirsta. Bet tieši tur Ernsts Lorings bija sārāusis savu peļņu, un tieši tapec viņš pats dzīvoja dienvi­dos.

T ūkstoš deviņsimt astoņdesmit devītā gada Samta revolūcija tika gazta komunistu vārā. Pec trim gadiem izveidojas Čehija un Slovākijā, steiga sadalot valsts īpašumus. Lorings guva labumu no abiem šiem notikumiem, veikli pieslejoties 1 lavelam un jauna­jai Čehijas Republikas valdībai. Šis valsts nosaukums viņam šķi­ta visai cienīgs, tomēr nepietiekami enerģisks. Suzanna bija dzir­dējusi Loringa viedokli par šim izmaiņam. Par to, ka viņa rūpnīcas un metāla lietuves kļuva vel vairak pieprasītas. Lai gan uzaudzis komunistu režīma laika, Lorings bija pārliecināts un pieredzējis kapitalists. arī viņa tevs Jozefs un vectēvs bija kapitā­listi.

Ka viņš mēdza teikt? Visam politiskajām kustībām ir nepieciešams tērauds un ogles.

Lorings piegādā ja abus šos materiālus apmaiņa pret aizsar­dzību, brīvību un vairak neka pieticīgu ieguldījumu atmaksašanos.

Pie apvaršņa pēkšņi pārādijas lepna celtne. I.ukovas pils. Kadreizējais bruņinieku hrad, kas slejas uz draudīga zemesraga virs straujas Orlikas upes. Šis burgundiešu cisterciešu stila pils celt­niecība sakas piecpadsmitaja gadsimta, bet tika pabeigta tikai sep­tiņpadsmitā gadsimta vidu. Augstas sienas rotaja arkas un kapi­teļi. Ar vīnstīgām apaugušos aizsargvaļņus greznoja erkera logi. Mala jumts oranži kvēloja dienvidus saule.

Otra pasaules kārā laika pils kompleksu nopostīja ugunsgrēks. Nacisti bija to konfiscējuši un ierīkojuši štābu, bet sabiedrotie vē­lāk pili sabombardeja. Taču Jozefs Lorings atguva savas īpašuma tiesības, pieslejoties krieviem, kuri ceļa uz Berlīni atbrīvoja šo te­ritoriju. Pēc kārā Lorings vecakais atjaunoja un vel plašāk izvēr­sa savu industrijas impēriju, tad atstāja to visu mantojuma savam vienīgājam starp dzīvajiem palikušajam bērnam Lrnstam, un val­dība šo ncibu pilnība atbalstīja.

Gudri un strādīgi cilvēki vienmēr ir vajadzīgi, darba devejs mē­dza bieži atkartot.

Viņa pārslēdza Porsche trešo pārnesumu. Motors nosēcas, tad riepas ciešāk piekļāvās sausajam ceļa segumam. Viņa brauca aug­šup pa šauro, līkumaino ceļu, kur abpus melnajam asfaltam sle­jas biezi meži, līdz beidzot nobremzēja pie pils galvenajiem vār­tiem. Kādreiz tie bija tik šauri, lai varētu iebraukt kariete, bet iebruceju armijai butu grūti iekļūt iekša, taču tagad tie bija paplašinati un ceļš bruģēts ērtai auto iebraukšanai.

Lorings staveja pagalma, ģērbies ikdienas drēbēs, ar darba cim­diem rokas, laikam bija apkopis pavasārā puķes. Viņš bija garš un stūrains, ar nepārāsti platu kruškurvi un spēcīgu augumu, bū­dams jau krietni pāri septiņdesmit. Pedejo desmit gadu laika vi­ņa bija vērojusi, ka zīdainie pelekblondie mati kļūst sirmi, tapat ka kazbardiņa uz. krunkaina zoda un sažuvušā kakla. Dārzkopī­bā allaž, bijusi viena no Loringa lielākajām kaislibam. Siltumnī­cas ārpus pils mūriem zēla un kuploja eksotiski augi no visam pasaules maļam.

Dobrj' deri, mana darga! Lorings čehu valoda uzsauca.

Viņa novietoja Porsche, izkāpa un paņēma ceļasomu no pasa­žieru sedekļa.

Lorings nopurināja zemi no cimdiem un naca viņai preli.

-Ceru, ka medības bija veiksmīgas?

Viņa paņēma no pasažieru sēdekļa mazu kartona kārbiņu. Ne I ondonā, ne Praga muitnieki neuzdeva liekus jautājumus par šo nieciņu, kad viņa paskaidroja, ka nopirkusi to Vestminsteras aba­tijas suvenīru veikaliņa par nepilnam trīsdesmit mārciņām. Viņa varēja pat uzradīt čeku, jo tiešam bija iegriezusies taja bodīte pa ceļam uz lidostu un nopirkusi Ietu atdarinajumu, ko pec tam lid­osta izmeta.

Lorings norāva cimdus, pacēla kārbiņās vāku un pēcpusdie­nas blavaja gaisma kari aplūkoja ieguvumu.

Skaista, viņš klusi noteica. burvīga.

Suzanna pasniedzas pec somas un izņēma no tas gramatu.

Un kas tas? viņš jautaja.

Pārsteigums.

Ielicis dārgo zelta lādīti atpakaļ kartona kārbiņā, viņš uzma­nīgi satvēra gramatu, atšķīra un paliesa izbrīna aplūkoja gramatzīmi.

Drahti, tu esi īsts brīnums. Tas gan ir ko verls!

Hs to uzreiz pazinu un iedomājos, ka tev ta varētu noderēt.

Mes to noteikti varēsim pārdot vai iemainīt. Creimela kun­gam ladas patīk, bet es labprat vēlētos kadu no viņa kolekcijas gleznam.

Hs zināju, ka tu priecāsies.

Tas gan būs pārsteigums Kristiānām, vai ne? Īsta sensācijā musu nakamajā sanakšana.

Un Francim Felneram.

Lorings pašūpoja galvu.

Nu jau vairs ne. Cik man zināms, tagad viņa vieta ir Moni­ka. Viņa visu pārņem. Leni, bet nenovēršami.

-Augstprātīgā kuce.

Tas tiesa. Taču viņa nav muļķe. Man nesen bija gārā saruna ar viņu. Viņa ir mazliet nepacietīga un dedzīga. Laikam būs mantojusi teva raksturu, ja ne viņa pratu, liet ko var zināt? Viņa ir jauna var­būt vel visu iemācīsies. Fs nešaubos, ka Francis viņu labi izskolos.

Bet ka jutas mans labdaris? Vai arī doma par aiziešanu pen­sija?

Lorings pasmaidīja.

Un ko tad es darītu?

Suzanna pamāja uz visapkārt esošajam puķu dobēm.

Koptu dārzu.

Diez vai. Musu nodarbe ir uzmundrinoša. Kolekcionēšana ir azarts. Es jutos ka bērns, atverot Ziemassvētku davanas.

Nesdams abus dārgos ieguvumus, viņš kopa ar Suzannu iegāja sava galdnieka darbnīca, kas aizņēma visu pils pagalma sanu ēkas pirmo stāvu.

Man zvanīja no Sanktpeterburgas, viņš pavēstīja. Kristi­āns pirmdien atkal bija arhīva. Skatijas Komisijas dokumentus. Felners joprojām nepadodas.

Vai viņš kaut ko atrada?

Grūti pateikt. Tam idiotam arhivārām vajadzēja jau izskatīt tas kastes, bet es šaubos, vai viņš ir ticis gala. Viņš apgalvo, ka tas prasīs gadus. Izskatas, ka viņš grib tikai saņemt naudu, nevis strādāt. Taču viņam izdevās pamanīt, ka Knolls atrada atsauci u/. Karolu Borju.

Suzanna saprata, ko tas nozīme.

Es nesaprotu šo Franča apsēstību, turpinaja Lorings. Neat­rastu lietu ir tik daudz, bellini "Madonna ar bērnu" pazudusi kopš kārā laikiem. Kāds atradums tas butu! Van Eika altārglezna "Die­va Jers". Divpadsmit vecmeistaru darbi, kas nozagti Treves muzeja tūkstoš deviņsimt sešdesmit astotaja gada. Un kur nu vel Florencē nozagtie impresionistu darbi! Nav pat fotogrāfiju, pec kuram tos va­rētu atpazīt. Katrs velētos iegūt sava īpašuma kaut vai vienu no tiem.

Tomēr Dzintara istaba ir katra kolekcionāra lielakais sapnis.

Pareizi, un tieši tas visu sarežģī.

Tu doma, ka Kristiāns mēģinās sameklet Borju?

Noteikti, borja un Čapajevs ir vienīgie divi dzīvi palikušie meklētāji. Pirms pieciem gadiem Kristiāns neatrada Capajevu. Varbut viņš cer, ka borja zina, kur dzīvo Čapajevs. Felners priecātos, ja Dzintara istaba butu Monikas pirmais atradums. Man nav ne mazāko šaubu, ka Francis sutīs Knollu uz Ameriku vismaz, mēģi­nāt sameklet Borju.

Bet vai tas nebūs strupceļš?

-Tieši ta. burtiski. Bet tikai tad, ja tas būs nepieciešams. Cerē­sim, ka Borja joprojām prot turēt meli aiz zobiem. Varbūt večuks beidzot ir miris. Viņam jau jabut tuvu deviņdesmit. Lido uz Džor­džiju, bet nerādies viņiem, ja vien neesi spiesta rīkoties.

Suzanna prieka nodrebēja. Cik jauki būs atkal pacīnīties ar Knollu! Viņu pedeja tikšanas Francija bija aizraujoša, bet sekss pec tam neaizmirstams. Viņš bija cienīgs pretinieks. Bet bīstams. Un tas padārā piedzīvojumu vel satraucošāku.

Mīļa, esi piesardzīga ar Kristiānu, Pārāk nesatuvinies ar viņu. Varbūt vel būs jadārā kaut kas nepatīkams. Atstāj viņu Mo­nikai. Viņi abi ir viens otru pelnījuši.

Suzanna uzspieda vecajam vīram uz vaiga vieglu skupstu.

Neraizejies. Tava druhti tevi nepievils.

Atlanta, Džordžijas Stats

Sestdiena, 10. maijs, 18:50

Karols borja iekārtojās atpūtas krēsla un atkal parlasija rak­stu, kura ieskatījās ikreiz, kad bija jaatsauc atmiņā detaļas. Tas bija žurnālā International Art Reviezv tūkstoš deviņsimt septiņdes­mit otra gada oktobra numurā. Viņš to bija atradis kada no regu­lārajiem Džordžijas štata bibliotēkas apmeklējumiem. Ārpus Krie­vijas un Vacijas prese neizradija lielu interesi par Dzintara istabu. Kopš kārā laika par to tikuši publicēti tikai kadi divdesmit raksti angļu valoda galvenokārt vēstures faktu atkartojumi vai sprie­delēšana par kārtējo teoriju un notikuša iespejamo versiju. Viņam patika raksta sākums Roberta brauninga citāts, ko viņš jau pirmāja lasīšanas reizē bija pasvītrojis ar zilu tinti: "Pēkšņi, ka jau medz. notikt ar retumiem, ta pazuda."

Šis novērojums precīzi atbilda I >/intārā istabai. Kopš tūkstoš deviņ­simt četrdesmit piektā gada neviens to nebija redzējis, un an tās vēs­ture vienmer bija saistīta ar politiskiem nemieriem, navi un intrigām.

Pirmais ieceres autors bija Prūsijas valdnieks Fridrihs I virs ar sarežģītu raksturu, viņš atteicas no vērtīgam balsstiesībām Svē­tas Romas impērijas imperatora vēlēšanas, lai iegutu pats savu mantojamu kārāļvalsti. Tūkstoš septiņsimt pirmāja gada viņš pa­sūtīja Dzintara paneļus kabinetam sava Sarlotenburgas pili. Frid­rihs jau tāpat katru dienu priecājās par Dzintara šaha figūrām, svečturiem un lustrām. Viņš tempa alu no Dzintara kausiem un smēķēja pīpes ar Dzintara iemuti. Kāpēc lai neierīkotu veselu tel­pu ar griezumiem rotātiem sienu paneļiem no grīdas līdz gries­tiem? Ta nu viņš uzdeva galma arhitektam Andreasam Šulteram radīt šo brīnumu.

Būvniecības darbs sākotnēji tika uzticēts dānim Gotfrīdam Volframam, bet tūkstoš septiņsimt septitaja gada viņu nomainīja i rnsts Šahts un Gotfrīds Turo. Vairak nekā četms gadus Šahts un Turo rūpīgi meklēja Baltijas jūras krastos visaugstakas kvalitates dzintaru. Gadsimtiem ilgi šaja piekraste jura izskaloja milzīgus daudzumus skaistā akmens, un Fridrihs pat apmācīja veselus ar­mijas pulkus tā vākšanā. Pēc tam katrs atrastais raupjais Dzintara gabals tika sagriezts piecus milimetrus planas plāksnītēs, no­spodrināts un sakarsēts, lai mainītu ta krasu. Pēc tam šie gabaliņi lika sastiprināti mozaīkas paneļos, attēlojot ziedus, krūšutēlus un heraldiskos simbolus. Katra paneli bija reljefi attēlots Prūsijas ģer­bonis ērglis profila ar kroni galva un pamatne katram pane­lim bija no sudraba, lai pastiprinātu la spīdumu.

Tūkstoš septiņsimt divpadsmitaja gada, kad istaba bija daļēji pabeigta, Krievijas cars Peteris l.ielais ieradas vizītē un apbrīnoja smalko mākslas darbu. Vēl pēc gada Fridrihs I nomira un tronī kapa viņa dēls Fridrihs Vilhelms I. Kā jau dēliem dažkārt mēdz but, Fridriha Vilhelma gaume bija gluži preteja tēvam. Viņš attei­cas vel vairāk tērēt kroņa naudu teva kaprīzei, lika izjaukt pane­ļus, iepakot un nolikt glabašana.

Tūkstoš septiņsimt sešpadsmitaja gada Fridrihs Vilhelms ar Pēteri I .ielo noslēdza Prūsijas Krievijas savienības līgumu pret Zviedriju. Par godu šim notikumam viņš ceremoniāli pasniedza cārām dāvana Dzintara paneļus. Nakama gada janvari tie tika aiz­vesti uz Sanktpeterburgu. Peteris, kuram vairak rupeja Krievijas kārā flotes izveidošana, nevis mākslās darbu kolekcionēšana, noglabaja tos noliktava. Taču pateicība viņš ka atbildes velti iedavinaja Fridriham Vilhelmam divsimt četrdesmit astoņus kareivjus, virpu un vīna kausu, ko pats bija izgatavojis. Kareivju vidu bija piecdesmit pieci auguma garākie gvardi, jo visiem bija zinama Prūsijas kārāļa sajūsma par staltiem kārāvīriem.

Pagāja trīsdesmit gadi, līdz Pētera meita imperatore Flizabete lika galma arhitektam Rastrelli uzstādīt Dzintara paneļus kabi­neta Ziemas pili Sanktpeterburga. Tūkstoš septiņsimt piecdesmit piektaja gada Elizabete lika pārvest paneļus uz vasārās rezidenci Carskoje Selo, trīsdesmit jūdzes uz dienvidiem no Sanktpeter­burgas, un uzstādīt pilī, kas velak tika nosaukta par Katrīnas pili.

Un tieši tur Dzintara istaba atmirdzēja visa sava krāšņumā.

Turpmāko divdesmit gadu laikā sākotnejiem trīsdesmit sešiem kvadrātmetriem Dzintara paneļu tika pievienoti vel četrdesmit as­toņi kvadrātmetri, visi rotāti ar Romanovu dinastijas ģerboni un smalkiem griezumiem. Šis papildinājums bija nepieciešams, jo Katrīnas pils trīsdesmit pēdas augstas sienas slejas augstak neka telpa, kam paneļi sākotnēji bija paredzēti. Pat Prūsijas kārālis deva savu ieguldījumu šaja darba, aizsūtot davana ar Krievijas caru divgalvaino ērgli rotātu paneli. Pavisam tika izgatavoti astoņdesmit seši kvadrātmetri Dzintara, gatavas sienas rotāja fan­tastiskas figūriņas, ziedu vītnes, tulpes, rozes, gliemežvāki un monogrammas dažados mirdzoši brūnos, sarkanos, dzeltenos un oranžos krasu toņos. Rastrelli ierameja katru paneli reljefā ietvārā Luija XV stila, vertikāli atdalot tos ar šauru spoguļu pilastru pāriem, ko rotaja bronzas kandelabri un viss bija zel­tīts, lai pieskaņotu Dzintaram.

Četru paneļu centru rotaja smalkas Florences mozaīkas no pu­lētas jašmas un ahata, bet tos apņēma zeltīti bronzas ietvari. Šo krāšņumu papildinaja griestu gleznojums un smalks ozolkoka, kļavas, sandalkoka, rožkoka, riekstkoka un mahagonija parkets, kas greznībā neatpalika no Dzintara sienam.

Pieci Kenigsbergas meistari stradaja vaiga sviedros līdz tūk­stoš septiņsimt septiņdesmitajam gadam, kad tika paziņots, ka I >zintārā istaba ir gatava. Imperatore Elizabete ļoti priecājās un izvēlējas to ka iespaidigako telpu arvalstu vēstnieku uzņemša­nai. Ta kalpoja arī ka kunstkatneru Elizabetes un viņai sekojošo caru vērtīgāko retumu izstādīšanai. Līdz tūkstoš septiņsimt seš­desmit piektajam gadam šaja istaba jau bija sakrati septiņdesmit Dzintara priekšmeti lādes, svečturi, tabakdozes, šķīvīši, naži, dakšiņas, krucifiksi un tabernakuli. Tūkstoš septiņsimt astoņdesmitajā gada tiem pievienojās stūra galdiņš ar Dzintara inkrustacijam. Pēdējais jaunieguvums ieradas tūkstoš deviņsimt trispadsmitaja gada Dzintara kronis uz spilventiņa, ko nopirka cars Nikolajs II.

Neticama karta Dzintara paneļi saglabajas simt septiņdesmit gadus un neskarti parcieta arī boļševiku revolūciju. Restauracija tika veikta tūkstoš septiņsimt sešdesmitajā, tūkstoš astoņsimt desmitaja, tūkstoš astoņsimt trīsdesmitajā, tūkstoš astoņsimt septiņ­desmitajā, tūkstoš deviņsimt astoņpadsmitaja, tūkstoš deviņsimt trīsdesmit piektaja un tūkstoš deviņsimt trīsdesmit astotaja gada. Apjomīga restauracija lika plānotā četrdesmitajos gados, bet tūk­stoš deviņsimt četrdesmit pirmā gada divdesmit otraja jūnija Pa­domju Savienība iebruka vācu armija. Līdz četrpadsmitajam jūli­jam Hitlera kārāpuļi bija ieņemuši Baltkrieviju un lielāko daļu Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Ukrainas, sasniedzot Ligas upi nepilnu simt judžu attaluma no Ļeņingradas. Septiņpadsmilaja septembri nacistu kārāspēks ieņēma Carskoje Selo un visas apkartnes pilis, to skaita arī Katrīnas pili, kas komunistu valdīša­nas laika bija pārveidota par valsts muzeju.

Pēdējas dienas pirms vāciešu iebrukuma muzeja darbinieki steidzīgi izveda visus nelielos priekšmetus no Dzintara istabas uz Krievijas austrumiem, bet pašus paneļus noņemt izrādījās ne­iespējami. Izmisīgos centienos paglabt tos, sienas tika aplīmētas ar tapetēm, bet ši maskārāde nevienu nespēja piemānīt. Hitlers pavēlēja Austrumprusijas gauleiteram l.riham Koham nogādāt Dzintara istabu uz Kēnigsbergu, kur, pec fīrera domam, bija tas īstā vieta. Seši viri pūlējās trīsdesmit sešas stundas, līdz izjauca paneļus, un divdesmit tonnas Dzintara tika rūpīgi iepakotas kas­tēs, ar kravas auto un vilcienu aizvestas un velak uzstādītas Kenigsbergas pili kopa ar bagatlgu Prūsijas mākslās darbu kolekci­ju. Kada vācu avīze tūkstoš deviņsimt četrdesmit otraja gada tika paziņots, ka istaba "beidzot atgriezusies mājās, sava istaja vietā, kas ir arī vienīgā Dzintara izcelsmes vieta". Tika nodrukātās ska­tu kartītes ar atgūtā krāšņumā atteliem. Dzintara istaba kļuva par vispopulārāko muzeja apskates objektu nacisma laika.

Tūkstoš deviņsimt četrdesmit ceturta gada augusta sabiedroto speķi pirmoreiz bombardēja Kenigsbeigu. Tika bojāti daži spoguļu pilastri un nedaudzi mazakie Dzintara paneļi. Kas notika talak, nav skaidri zināms. Kada bridi no tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada janvārā līdz aprīlim, kad padomju armija tuvojās Kenigsbergai, Kohs pavēlēja iepakot Dzintara paneļus kastes un pa­slēpt restorāna Blutgericht pagraba. Pēdējais vācu dokuments, kura minēta Dzintara istaba, ir datēts ar tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada divpadsmito janvari, un taja teikts, ka paneļi tiek iepa­koti sūtīšanai uz Saksiju. Kada bridi Dzintara istabas glabātaja Al­frēda Kodes uzraudzība kastes tika iekrautas kravas automašīnas. Pēdējoreiz kastes redzetas tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada sestaja aprīli, kad automašīnas atstaja Kēnigsbergu.

Borja nolika rakstu.

Ikreiz, kad viņš bija tik tālu izlasījis, viņam atkal ienaca prata vardi raksta sakuma: "Pēkšņi, ka jau medz notikt ar retumiem, ta pazuda."

Cik patiesi.

Pēc brīža viņš vēlreiz pāršķirstīja papīrus uz ceļiem atvērtaja mapē. Tās bija gadu gaita sakratas citu rakstu kopijas. Viņš parlaida paviršu skatienu dažiem no tiem, atsaucot atmiņa zīmīgas detaļas. Atcerēties bija patīkami.

Līdz zinamai robežai.

Viņš piecēlās no atpūtas krēsla un izgāja no iekšpagalma, lai aizgrieztu krānu. Bagatigi aplaistītais dārzs vizuļoja ūdens lāsī­tes. Viņš bija nogaidījis visu dienu, cerība, ka uznāks lietus, bet pagaidam pavasari valdīja sausums. I.usija sedeja iekšpagalma, taisni izslejusies, ar spožajam acīm vērodama katru saimnieka kustību. Viņš zināja, ka kaķenei nepatīk zāle, sevišķi slapja zale, un ta ir visai izlepusi kopš apmešanās uz dzīvi istaba.

Vecais virs paņēma mapi.

Nac, kaķīt, iesim iekša.

Kaķene sekoja viņam pa sētas durvīm virtuvē. Viņš nosvieda mapi uz letes blakus savam vakariņām bekona ietītu fileju, kas marinejas terijaki mērcē. Viņš jau gatavojas likt vārīties kukuruzu, kad atskanēja durvju zvans.

Viņš gausi izsoļoja no virtuves un devās uz ārdurvju pusi. Lusija sekoja. Ieskatījies actiņu, viņš ieraudzīja vīrieti tumša, lietišķa uzvalka ar baltu kreklu un svītrainu kaklasaiti. Droši vien atkal kadi mormoņi vai Jehovas liecinieki. Viņi pārāsti naca ap šo lai­ku, un vecajam vīram patika ar tiem aprunaties.

Viņš atvēra durvis.

Karls Beitss? Kādreiz saukts Karols Borja?

Jautajums parsteidza viņu nesagatavotu, un acu skatienā pazi­bēja apstiprinoša atbilde.

Iis esmu Kristiāns Knolls, paziņoja vīrietis.

Viņš mnaja ar tikko manamu vācu akcentu, kas Borjam uzreiz izsauca nepatiku. Pārādijas vizītkarte ar šo vardu un uzvārdu rel­jefiem melniem burtiem un nodarbošanos: ZUDUŠU SENLIETU ATGŪŠANA. Minhenes adrese un talruņa numurs. Vecais virs no­pētīja atnaceju. Ap četrdesmit pieciem gadiem, platiem pleciem, viegli viļņaini gaiši mati, vēja aprauta seja, iedegusi kanēļa kra­sā, un pelekas acis ledaini skarba seja tada, kas pieprasa uz­manību.

Ko jums no manis vajag, Knolla kungs?

Vai drīkstu? Svešinieks gribēja iet iekša.

Atkarīgs no ta, ko jūs gribat.

Vēlos parunat par Dzintara istabu.

Borja gribēja iebilst, bet tad pardomāja. Jāatzīst, ka šadam ap­meklējumam viņš bija gatavojies jau gadiem ilgi.

Knolls sekoja viņam darbistaba. Viņi abi apsēdas. Iusija ziņ­kāri apmeta loku viņiem apkart, tad uzlēca uz kada cita krēsla.

jūs strādājāt krievu laba? Borja jautaja.

Knolls papurinaja galvu.

Es varētu samelot un teikt ja, bet ta nav. Mans darba devejs ir kāds privāts kolekcionārs, kas mekle Dzintara istabu. jūsu var­du un adresi es nesen atradu dažos dokumentos padomju laika arhīva. Šķiet, ka jūs arī kādreiz esat to meklējis.

Borja pamāja ar galvu.

Tas bija ļoti sen.

Knolls iebāza roku žaketes kabatā un izņēma trīs salocītas pa­pīra lapas.

Šīs atsauces es atradu padomju arhīvos. Tajās jūs tiekat saukts par Yxo.

Borja aplūkoja papīrus. Jau vairakus gadu desmitus viņš ne­bija lasījis slavu burtus.

Tas bija mans vārds Mauthauzena.

Jūs bijāt tur ieslodzīts?

Daudzus mēnešus. Viņš uzlocīja kreiso piedurkni un pārādīja tetovējumu. -10901. Es mēģināju to noņemt, bet neizdevās. Vācieši visu dārā kārtīgi.

Knolls noradīja uz papīriem.

Ko jūs zināt par Dāņu Čapajevu?

Viņš ievēroja, ka Knolls palaida gar ausim dzēlīgo piezīmi par vāciešiem.

Daņa bija mans pārinieks. Mes strādājām kopa līdz manai aiziešanai.

Kapec jūs sakat strādāt Komisijas laba?

Borja nopētīja apmekletaju, apsvērdams, vai atbildēt uz šo jautajumu. Jau gadu desmitiem viņš nebija runājis par šo tēmu. Visu par to zinaja tikai Maija, bet viņa pirms divdesmit pieciem gadiem šis ziņas paņēma līdzi kapa. Reičela zinaja pietiekami daudz, lai saprastu un nekad neaizmirstu. Vai viņam par to bija jaruna? Ka­pec ne? Viņš jau bija vecs virs, viņa dienas bija skaitītas. Kāda t.im vairs nozīme?

Pēc izkļūšanas no nāves nometnes es atgriezos Baltkrievija, bet manas dzimtenes vairs nebija. Vācieši bija uzklupuši ka sise­ņu bars. Visi manas ģimenes locekļi nogalinati. Komisija šķita laba iespēja palīdzēt atjaunošana.

Es esmu rūpīgi pētījis Komisiju. Interesanta organizācija. Na­cisti, protams, laupīja, bet padomju armija tos daudzkart pārspē­ja. Kareivjiem laikam pietika ar tādiem sīkiem greznuma priekš­metiem ka pulksteņi un velosipēdi, bet virsnieki sūtīja uz mājam veselus vagonus un lidmašīnas ar mākslās darbiem, porcelānu un dārglietām. Miljoniem dažadu lietu, spriežot pec visa.

Borja protestējot papurinaja galvu.

Ta nebija laupīšana. Vācieši izpostīja musu zemi, mājas, rūp­nīcas, pilsētas. Nogalinaja miljoniem cilvēku. Toreiz mūsējie to uz­skatīja par zaudējumu kompensāciju.

Bet tagad? Knolls laikam pamanīja viņa vilcināšanos.

Es piekritu. Laupīšana. Komunisti bija vel sliktāki par na­cistiem. Apbrīnojami, ka laiks atver cilvēkam acis.

Knollu šis atzinums acīmredzot iepriecināja.

Komisija pārvērtās par savu parodiju, vai piekrītat? Un palī­dzēja Staļinam aizsūtīt miljoniem cilvēku uz gulagiem.

Tapec arī es atstaju valsti.

Vai Čapajevs vel ir dzīvs?

Šis jautājums naca tik pēkšņi. Negaidīti. Noteikti tīši iecerēts tikpat atras atbildes panakšanai. Borja gandnz pasmaidīja. Knolls bija gudrs.

Nav ne jausmas. Neesmu redzējis Dāņu, kopš izbraucu no valsts. Reiz bija atnācis VDK aģents. Liels, smirdīgs čečens. Es vi­ņam pateicu to pašu.

Tas bija ļoti drosmīgi, beitsa kungs. Ar VDK jokot nedrīkst.

Ilgi gadi padarījuši mani drosmīgu. Ko tad viņš varēja da­rīt? Nogalina! vecu viri? Tie laiki jau pagajuši, Herr Knoll.

Uzrunu Herr, nevis kungs, viņš izvēlējās tīši, bet Knolls atkal izlikās to nemanam. Vācietis mainīja sarunas tēmu.

Esmu iztaujajis daudzus bijušos meklētājus. Teļeginu. Zernovu. Vološinu. Bet Čapajevu man ta arī neizdevās atrast. Līdz pagājušajai pirmdienai es pat neko nezināju par jums.

Pārejie mani nepiemineja?

-ļa butu pieminējuši, es butu ieradies pie jums atrak.

Tas nebija nekāds brīnums. Tapat ka Borja, arī parejie bija iemācījušies turēt muti ciet.

Es zinu Komisijas vēsturi, turpinaja Knolls. Ta algoja aģentus mākslās darbu meklēšanai Vacija un Austrumeiropa. Sacentas ar armiju par tiesībām laupīt. Taču tās darbība bija tīri veiksmīga un izdevās atrast Trojas zeltu, Pergamonas altari, Rafa­ela "Siksta Madonnu" un, cik man zināms, visu Drezdenes muze­ja kolekciju.

Borja pamāja ar galvu.

Daudz, daudz, mākslās darbu.

Un, cik man zināms, daudzi no šiem mākslās darbiem tikai i.igad ierauga dienas gaismu. I.ielaka daļa gadu desmitiem bijusi paslēpta pilis vai noglabata dārgumu krātuves.

Es lasīju rakstus. Glusnost. borja nolēma pariet pie galvenā.

Jus domājāt, ka es zinu, kur ir Dzintara istaba?

Ne. Tad jau jūs butu to atradis.

Bet varbūt labak, lai ta paliek neatrasta.

Knolls papurinaja galvu.

Cilvēks ar jūsu izglītību, mākslās mīļotājs noteikti nepie­ļautu, lai tadu unikālu meistardarbu iznīcina laiks un dabas ap­stākļi.

I Dzintars ir mūžīgs.

Bet ta apdares forma gan ne. Varbūt astoņpadsmita gadsim­ta mastikas nebija tik kvalitatīvas.

Jums taisnība. Ja paneļus tagad atrastu, tie izskatītos pēc iz­jukušam mozaīkas miklam.

Mans darba devējs ir gatavs apmaksai šīs miklas salikšanu.

Kas ir jūsu darba devejs?

Vācietis pasmaidīja.

To es nedrīkstu teikt. Šis cilvēks veļas palikt nezināms. Kā jau zināt, kolekcionāru pasaulē ir bīstami but pārāk slavenam.

Viņš uzņēmies drosmīgus meklejumus. Dzintara istabu ne­viens nav redzējis vairāk neka piecdesmit gadus.

Bet iedomājieties, Herr Beits, atvainojiet, Beitsa kungs…

Borja.

Labi, Borjas kungs. Iedomājieties, ja Dzintara istabu atjau­notu visa tas kādreizējā krāšņumā. Kāds skats tas butu! Līdz mūs­dienām saglabajušas tikai dažas krasu fotogrāfijās un arī dažas melnbaltas, kas, protams, ne tuvu nespej atainot tas skaistumu.

Hs redzēju šos attēlus, veicot meklējumus. Pirms kārā redzeju arī pašu istabu. Tiešam apbrīnojams skaistums. To nav iespē­jams pārādīt neviena fotogrāfijā. Skumji, bet šķiet, ka ta ir zudusi uz mūžiem.

Mans darba devējs atsakas tam ticēt.

Ir gluži ticamas liecības, ka paneļi tika iznicināti masivaja Kēnigsbergas bombardēšana tūkstoš deviņsimt četrdesmit cetur­tajā gada. Daži doma, ka tie guļ Baltijas juras dzelmē. Es pats pē­tīju "Vilhelma Gustlofa" bojāeju. Deviņi tūkstoši piecsimt cilvēku gāja boja, kad krievi nogremdēja kuģi. Daži doma, ka Dzintara istaba bija tā kravas tilpne. Aizvesta ar kravas furgoniem uz Dancigu, bet pec tam iekrauta kuģi vešanai uz Hamburgu.

Knolls sagrozijas krēsla.

Es arī pētīju "Gustlofa" bojāeju. I iecibas labakaja gadījuma ir pretrunīgas. Atklāti sakot, vislicamakais stāsts, ko esmu atra­dis, ir tāds, ka nacisti aizveduši paneļus no Kēnigsbergas uz kā­dām raktuvēm pie Getingenes kopa ar munīciju. Kad tūkstoš de­viņsimt četrdesmit piektaja gada briti okupēja šo teritoriju, viņi uzspridzināja raktuves. Taču arī šaja versija, tapat ka visās citas, ir savas neskaidrības.

Daži pat apgalvo, ka amerikaņi atrada paneļus un aizveda ar kuģi uz Ameriku.

To arī es esmu dzirdējis, lapai ka versiju, ka krievi paši ir atraduši paneļus un paslēpuši kada slepena vieta, kas nav zinā­mā nevienam no pašreizējas vārās aprindam. Zinot milzīgo sa­laupīto vērtību apjomu, tas ir gluži iespējami. Taču, zinot šī dār­gumā vērtību un velmi pec ta atgūšanas, tas nav ticami.

Šķiet, apmeklētājs labi parzinaja šo jautajumu. Borja tikko bija parlasijis rakstus par visam šim teorijām. Viņš cieši ieskatijas va­cieša akmenscietaja seja, bet vienaldzigājas acis nevarēja izlasīt viņa domas. Viņš atcerējās, cik lielas pulēs jāpieliek, kamēr iemā­cās neuzkrītoši nesat šadu masku.

Vai no lasia jūs nemaz nebaidaties?

Knolls pasmaidīja.

Hsmu par to dzirdējis. Bet tadi maņi domāti nezinošajiem vai sensāciju medniekiem.

Cik es esmu nepieklājīgs! borja pēkšņi attapas. Vai velalies kaut ko dzeramu?

Neatteiktos, atbildēja Knolls.

Tūlīt atgriezīšos. Viņš norādīja uz kaķi, kas snauda uz div.ina. Lusija jums pakavēs laiku.

Viņš devās uz virtuvi, pa ceļam vēlreiz uzmetot skatienu ap­meklētajam, tad atvēra divviru durvis. Piepildīja divas glazēs ar ledu un uzlēja uz ta teju. Ielika ledusskapi joprojām marinade mirkstošo fileju. Viņam pat bija pārgājusi ēstgriba, jo prāts dru­džaini rosījās gluži ka senajos laikos. Viņš pamanīja, ka mape ar rakstu kopijām joprojām metajas uz letes.

Borjas kungs? sauca Knolls.

balsij sekoja soļi. Varbūt labak nevajadzētu radīt viņam tos rakstus. Vecais virs aši atvēra ledusskapi un ieslidinaja mapi aug­šēja plaukta tieši zem saldētavas. Tikko viņš bija aizvēris ledus­skapja durvis, virtuve ienaca Knolls.

-Ja, Herr Knoll?

Vai drīkstu izmantot jūsu labierīcības?

Tālāk pa gaiteni. Pretī darbistabai.

Paldies.

Viņš ne mirkli neticeja, ka Knollam tiešām ir vajadzība izman­tot tualeti. Drīzāk viņš grib netrauceti nomainīt kaseti kabatas dik­tofonam vai izmantot šo brīdi, lai papētītu maju. Šadu triku viņš pats savulaik bieži izmantoja. Šis vācietis saka krist viņam uz ner­viem. Viņš nolēma mazliet pajokot. Izņēma no skapīša pie izliet­nes caurejas zāles, ko bija spiests lietot vismaz vienreiz nedēļā savu vecīgo zarnu kūtrās darbības deļ. Iebera bezkrāsainās un bezgaršīgas granulas viena no glazem un samaisīja. Tagad šim okšķerim tiešam būs jāskrien uz tualeti.

Viņš ienesa atdzesētās glāzes darbistaba. Knolls atgriežas, pa­ņēma piedāvāto glāzi un iedzera vairakus lielus malkus.

Lieliski! viņš uzslavēja. īsti amerikānisks dzeriens. Le­dus teja.

Mes ar to lepojamies.

Mes? jūs uzskalat sevi par amerikāni?

Es te esmu daudzus gadus. Tagad te ir manas mājas.

Vai Baltkrievija atkal nav neatkarīga?

Vecais virs gandrīz nospļāvās.

Valsts vaditaji nav labaki par komunistiem. Apturēja konsti­tūciju. īsti diktatori.

Vai cilvēki paši nepiešķīra Baltkrievijas prezidentam tadu rī­cības brīvību?

Baltkrievija drīzāk ir Krievijas province, nevis neatkarīga valsts. Lai atbrīvotos no verdzības, vajadzīgi gadsimti.

-Jums laikam nepatīk ne vācieši, ne komunisti.

Vecajam vīram sāka apnikt ši saruna, kas lieki atgadinaja viņa lielo naidu pret vāciešiem.

Sešpadsmit meneši nāves nometnē nav nekāds nieks.

Knolls iztukšoja tējas glāzi. Nošķindeja ledus gabaliņi, kad

viņš to nolika uz kafijas galdiņa.

Borja turpinaja:

Vācieši un komunisti izpostīja Baltkrieviju un Krieviju. Na­cisti Katrīnas pili ierīkoja bārākas, bet pēc tam šautuvi. Es tur biju pēc kārā. No kārāliska skaistuma nekas daudz nav palicis pari. Vai tad vācieši necentās iznicināt Krievijas kulturu? Sabombardeja pilis drupas, lai mūs pārmācītu?

Borjas kungs, es neesmu nacists, tapec nevaru atbildēt uz jūsu jautajumu.

Bridi valdīja saspringts klusums. Tad Knolls ierunājās.

Varbūt pietiks strideties? Vai jūs atradāt Dzintara istabu?

Ka jau teicu, tā ir zudusi uz mūžiem.

Nezin kapec es jums neticu?

Borja pārāustīja plecus.

Es esmu vecs virs. Drīz miršu. Man nav jēgas melot.

Par pedejo apgalvojumu gan man jašaubas, Borjas kungs.

Viņš cieši ieskatijas Knollam acīs.

Es jums kaut ko pastastišu varbūt tas jums palīdzes mek­lējumos. Dažus mēnešus pirms Mauthauzenas krišanas nometne ieradas Gērings. Viņš piespieda mani palīdzēt četru vāciešu spī­dzināšana. Gerings lika tos kailus piesiet pie stabiem ledaina auk•.luma. Mes tiem lejam virsu ūdeni, līdz viņi nosala līdz nāvei.

Un kadeļ tas viss?

Gērings gribēja jūs Bernstein-Zimtner. I .aikam šie četri kareiv|i piedalījās Dzintara paneļu izvešanā no Kenigsbergas pirms krie­vu iebrukuma. Gērings gribēja Dzintara istabu, bet Hitlers dabūja to pirmais.

Vai kāds no kareivjiem kaut ko pateica?

Neko. Tikai kliedza Mein Fūhrer!, kamēr nosala līdz nāvei. Man vel tagad reizēm sapņos radas viņu sasalušas sejas. Savadi, I lerr Knoll, bet savā ziņā es esmu kadam vācietim pateicību parādā par savu dzīvību.

Kā tā?

Ja kāds no tiem četriem saktu runāt, Gērings piesietu pie sta­ba mani un nogalinatu tada paša veidā. Viņš bija noguris no atminam. Vajadzēja izdabūt šo okšķeri ārā no mājas, kamēr caur­ejas zāles nebija sākušas iedarboties. Varbūt tas notiks mašma pa ceļam uz viesnīcu. Es ienīstu vāciešus, Herr Knoll. Ienīstu ko­munistus. Es neko nepateicu VDK. arī jums neteikšu neko. Ta­gad ejiet projām!

Knolls laikam nojauta, ka nav vērts turpināt iztaujašanu, un piecēlās.

Labi, Borjas kungs. Nebušu uzstājīgs. Teikšu jums ar labvakaru.

Viņi devas uz priekšnamu, un Borja atvēra ārdurvis. Knolls izgāja ārā, pagriezās un atsveicinoties pasniedza roku. Pavisam bezrūpīga žesta, šķiet, vairak pieklājībās neka pienākuma dej.

Bija prieks iepazīties, Borjas kungs.

Viņš atkal atcerejas vācu kareivi Matiasu, kailu svelošaja auk­stumā, un viņa atbildi uz Gēringa pratinašanu.

Viņš iespļava pastieptaja plauksta.

Knolls neko neteica un kadu mirkli neizkustējās no vietas. Tad mierīgi izvilka no bikšu kabatas mutautiņu un noslaucīja roku, kamēr durvis aizcirtas tieši viņam seja.

21:35

Borja vēlreiz parlasija International Art Review rakslu un atrada fragmentu, ko bija atcerējies.

..Alfrēds Rode, kurš vadīja Dzintara istabas evakuāciju no Kēnigsbergas, pēc kārā ātri tika atrasts un izsaukts uz nopratinā­šanu padomju vārāsiestādēs. Tā saucamā Valsts ārkārtas komisija vācu fašistu okupantu kaitējumu izmeklēšanai meklēja Dzintara istabu un vēlējās dzirdēt atbildes. Taču rītā, kad Rodem un viņa sievai bija jāierodas uz pratināšanu, viņi abi tika atrasti miruši savā mājā. Oficiāli atzītais nāves cēlonis bija dizentērija, kas ir gluži tica­mi, jo tolaik plosījās piesārņotā ūdens izraisīta epidēmija, taču dau­dzi runāja, ka viņi nogalināti, lai nevarētu izpaust Dzintara istabas atrašanās vietu.

Tajā pašā dienā pazuda Pauls Erdmans, ārsts, kurš pārākstīja Ro­du pāra miršanas apliecības.

Hitlera personisko pārstāvi Prūsijā Erihu Kohu arestēja poļi un tiesāja par kārā noziegumiem. Tūkstoš deviņsimt četrdesmit sesta­jā gadā Koham tika piespriests nāves sods, bet pēc padomju vārās­iestāžu lūguma soda izpilde tika vairākkārt atlikta. Daudzi uzskatīja, ka Kohs ir vienīgais dzīvais palikušais, kas zina, kur atrodas kastes, ko tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektajā gadā izveda no Kēnigsber­gas. Pārādoksālā kārtā Koha dzīvība bija atkarīga tieši no viņa klu­sēšanas, jo nebija iemesla ticēt, ka padomju vārāsiestādes iejauk­sies, lai viņu glābtu, kad Dzintara istaba būs atgūta.

Tūkstoš deviņsimt sešdesmit piektajā gadā Koha advokāti bei­dzot panāca padomju vārāsiestāžu solījumu saudzēt viņa dzīvību pēc informācijas atklāšanas. Tad Kohs paziņoja, ka kastes esot ie­mūrētas bunkurā netālu no Kēnigsbergas, taču precīzu to atraša­nās vietu viņš neatceroties, jo pēc kārā tur daudz kas ir mainījies un pārbūvēts. Viņš tā arī devās kapā, neatklājis paneļu atrašanās vietu.

Turpmākajās desmitgadēs mīklaini gāja bojā trīs rietumvācu žur­nālisti, kas meklēja Dzintara istabu. Viens no tiem iekrita šahtā pa­mestās sāls raktuvēs Vācijā, kur, kā vēstīja baumas, glabājoties na­cistu laupījumi. Abi pārējie tika sabraukti un vainīgie aizbēga no avārijas vietas. Vācu zinātnieks Georgs Šteins, kas ilgu laiku vāca ziņas par Dzintara istabu, it kā izdarīja pašnāvību. Visi šie notikumi veicināja baumas, ka Dzintara istabu vajā lāsts, kas savukārt vēl vai­rāk ieintriģēja dārgumu meklētājus.

Viņš sēdēja augšstāva, bijušaja Reičelas istaba. Tagad ta bija bibliotēka, kur viņš glabaja savas gramatas un papīrus. Tur bija senlaicīgs rakstāmgalds, ozolkoka dokumentu skapis un klub­krēsls, kura bija tik patīkami pasēdēt un palasīt. Četri riekstkoka grāmatplaukti bija pilni ar romāniem, vēsturiskiem traktatiem un klasisko literatūra.

Viņš bija u/nacis augša pēc vakariņam, joprojām domadams par Kristiānu Knollu, un kada skapīti atrada vel vairakus rakstus.

Tie visi bija īsi un nenozīmīgi, bez nopietnas informācijās. Pārējie vel joprojām dzesējās ledusskapi. Tos vajadzēja paņemt, bet vecaj,im vīram negribejas pec tam velreiz kapt augšā pa kapnem.

Avīžu un žurnālu raksti par Dzintara istabu bija visai pretruni. Daži apgalvoja, ka paneļi pazuda tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada janvāri, bet citi ka aprīli. Vai tie tika aizvesti ar kra­vas auto, ar vilcienu vai pa jum? Dažādi autori izteica dažadus pieņēmumus. Viena raksta bija teikts, ka padomju kārāspēks no­gremdēja "Vilhelmu C iustlofu" Baltijas jura, sašaujot to ar torpēdām, lvi cita bija piemineta bombardēšana no gaisa. Kāds autors bija pār­liecināts, ka no Kenigsbergas tika izvestas septiņdesmit divas kas­ies, cits nosauca skaitli divdesmit sešas, vel kāds cits astoņpa­dsmit. Vairakos rakstos tika izteikta pārliecībā, ka paneļi sadega Kenigsberga bombardēšanas laika. Citi autori bija izsekojuši norā­dēm, ka paneļi slepus pārvesti pāri Atlantijas okeanam uz Ameri­ku. Grūti bija no ta visa izlobīt kaut ko noderīgu, un nevienā rak­sta nebija minēts informācijās avots. Tas varēja but pa ausu galam saklausītas baumas. Vai vel ļaunak klaji izdomājumi.

Tikai viena raksta pavisam nezināmā izdevumā The Military lli>torian tika pieminets vilciens, kas ap tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada pirmo maiju atstaja Krieviju, it ka aizvedot kastes ar 1 Dzintara istabas paneļiem. Aculiecinieki vēstīja, ka kastes esot izkrautas maza Čehoslovakijas pilsētiņa Tineca pie Sazavas. No turienes tas it ka esot ar autofurgoniem aizvestas uz dienvidiem un noglabatas pazemes bunkura, kura atradas feldmaršala fon Sornera štābs. Fon Šorners komandēja miljoniem kareivju lielo vācu armiju, kas nedēļu pirms padošanas vel turējās savas pozīcijas Čehoslovakija. Taču rak­sta bija teikts, ka tūkstoš deviņsimt astoņdesmit devitaja gada pa­domju iestāžu veiktajos izrakumos bunkura nekas nav atrasts.

Tuvu patiesībai, viņš nodomāja. Pavisam tuvu.

Kad viņš pirms septiņiem gadiem pirmoreiz izlasīja šo rakstu, viņš gribēja zināt, no kurienes nākusi informācijā, pat meģinaja sazinaties ar autoru, bet tas neizdevās. Tagad kāds virs vārda Veilends Makojs rakņajas 1 larca kalnos netālu no Stodas Vacija. Vai viņš bija uz īstajam pedam? Vienīgais neapgāžamais fakts bija tas, ka, meklejot Dzintara istabu, cilvēki gāja boja. Tas, kas notika ar Alfrēdu Rodi un Prihu Kohu, bija vēsturiski dokumenteti fakti. Tapat arī parejie nāves un pazušanas gadījumi. Sagadīšanas? Var­būt. Taču viņš tam īsti negribēja ticēt. Sevišķi, ņemot vera to, kas notika pirms deviņiem gadiem. Ka gan viņš to varētu aizmirst? Šis atmiņas vajaja viņu ikreiz, kad viņš pārāudzijas uz Polu Katleru. Un daudzreiz, viņam bija jadoma, vai upuru sārākstam ne­būtu jāpievieno vel divi vardi.

Gaiteni kaut kas iečikstejas.

Ta nebija tada skaņa, kas medz rasties tukšas mājas.

Viņš pacēla skatienu, gaidīdams, ka istaba tUlit ieskries Lusija, taču kaķis nerādījās. Viņš nolika rakstus mala un smagi piece­ļas no krēsla. Gausi aizsojoja līdz otra stava kāpņu laukumiņam un pārāudzijas leja, pāri ozolkoka kāpņu margam. Šaurie gais­mekļi abpus ārdurvīm bija izslēgti, un apakšstavu apgaismoja ti­kai viena lampa darbistaba. arī augšstava vienīgais gaismas avots bija grīdas lampa bibliotēka. Tieši pretī bija atvērtas guļam­istabas durvis, un arī tur valdīja tumsa un klusums.

I.usij? Lūsij?

Kaķis neatsaucās. Vecais virs uzmanīgi ieklausijas. Nekas vairs nebija dzirdams. Šķita, ka viss ir klusu. Viņš pagriežas un devās atpakaļ uz. bibliotēku, Pēkšņi no aizmugures, no guļamistabas vi­ņam kāds uzklupa. Pirms viņš paguva pagriezties, spēcīga roka sagrābā viņu ap kaklu un pacēla no grīdas. Cimdotās rokas smar­žoja pec lateksa.

Konnen wir reden mehr, Yxo.

Ta bija viņa šīvakārā apmeklēlaja Kristiānā Knolla balss. Teikto saprast nebija grūti.

TugaJ parunāsim vel, Auss.

Knolls cieši sažņaudza viņa kaklu, un viņam saka trūkt elpas.

Nožēlojamais krievu salašņa! Spļausi man roka? Ka tu do­ma, kas tu, suds tads, esi? Es esmu nogalinajis arī par mazakiem apvainojumiem.

Borja neatbildēja, sen jau apguvis piesardzīgas klusēšanas mākslu.

Vecais, tu pateiksi visu, ko es gribu zināt, vai arī es tevi no­vākšu.

Viņš atcerējās līdzīgus vārdus, dzirdētus pirms piecdesmit di­viem gadiem. Gērings pirms ūdens liešanas pavēstīja kailajiem kareivjiem par viņu likteni. Ko teica tas vācu zaldats Matiass?

Iznicināt savu sagūstītaju ir gods.

Ja, ta tas bija vel joprojām.

Tu zini, kur ir Čapajevs, vai ne?

Vecais virs pulējas papurinat galvu.

Knolla tvēriens sažņaudzās ciešāk.

Tu zini, kur glabajas das Bernstein-Zimmer, vai ne?

Viņš jau saka zaudēt samaņu. Knolls atlaida roku vaļīgak. Gaiss atkal ieplūda veca vira plaušās.

-Ar mani jokot nevajag. Es mēroju talu ceļu, lai to uzzinātu.

Es neko neteikšu.

Vai tiešam? Tu vel nesen teici, ka tev nav atlicis daudz laika. Tagad ta ir vel mazak, neka tu vari iedomāties. Un ka tad tava meita? Un mazbērni? Vai tad tu negribētu pavadīt vel kādus ga­diņus kopa ar viņiem?

To viņš gribēja gan, bet ne tik ļoti, lai pazemotos vacieša priekša.

Ej dirst, Herr Knoll.

Uzbrucējs nogaza viņa vecīgo ķermeni leja pa kapnem. Borja gribēja kliegt, bet, pirms paguva ievilkt elpu, atsitas pret ozolko­ka pakapieniem un saka ripot. Ieplestās rokas un kajas sitas pret kāpņu margam. Kaut kas nokrakšķēja. Apziņa te uzzibsnīja, te pagaisa. Mugurkaulu parņema griezīgas sāpes. Beidzot viņš uz. muguras nogāzās uz cietajam flīzēm, un ķermeņa augšdaļu caur­urba neciešamas sāpes. Kajas nejuta neko. Griesti virs galvas sa­griežas virpuli. Viņš dzirdēja, ka Knolls noskrien leja pa kāpnēm, redzēja, ka tas noliecas un aiz matiem paceļ viņa galvu, l.ikteņa ironija. Viņš bija vācietim dzīvību parādā, bet tagad cits vācietis to izdzēsīs.

Desmit miljoni eiro ir laba lieta, bet neviens krievu mizals uz mani nespļaus.

Viņš pulējas savakt mute siekalas vēl vienam spļāvienam, taču mute bija sausa un žoklis sastindzis.

Knolla roka apņēma viņa kaklu.

Suzanna Dancere vēroja notiekošo pa logu un dzirdēja krakšķi, kad Knolls parlauza veca vira kaklu. Viņa redzēja, kā sirm­galvja ķermenis ļengani saļimst, bet galva paliek sagriezusies ne­dabiska leņķi.

Tad Knolls pagrūda līķi talak un iespēra tam pa krūtīm.

Viņa nonāca Knollam uz pedam šorīt pec atlidošanas no Pragas uz Atlantu. Līdz šim visa viņa riciba bija labi paredzama, un viņa atrada Knollu, kad tas bija devies izlūkošanas brauciena. Katrs nopietns mākslās darbu meklētājs vispirms izpēta apkartni, lai zinātu, vai tur neslēpjas kadas lamatas.

Un Knolla meistarība bija nenoliedzama.

Candrīz visu dienu viņš palika sava viesnīcas numura pilsē­tas centra, un Suzanna sekoja viņam pirmāja borjas apmeklēju­ma. Taču pec tam viņš neatgriežas viesnīcā, bet gaidīja mašīna trīs kvartalu attaluma un vēlāk, kad satumsa, atgriezās veca vira māja. Viņa vēroja, ka Knolls ielavas pa sētas puses durvīm, kas acīmredzot nebija aizslēgtas, ja jau atveras, nospiežot rokturi.

Acīmredzot večuks atteicas sadarboties. Knolls bija slavens ar savu atro dabu. Viņš nosvieda borju pa kapnem tikpat nevērīgi ka papīru papīrgroza un pec tam ar neviltotu prieku parlauza viņam kaklu. Suzanna cienīja sava sancenša spējas un zinaja par piedurkne paslēpto dunci un gatavību bez vilcināšanas likt to lieta.

Taču arī viņai netrūka savu talantu.

Knolls piecelās un pārāudzijas apkart.

No viņas slēptuvēs viss bija labi saskatams. Melnais treniņ­tērps un melna cepurīte uz. gaišajiem matiem palīdzēja viņai sa­plūst ar nakts tumsu. Istaba aiz loga viesistaba bija tumša.

Vai Knolls nojauta viņas klātbūtni?

Viņa pietupās zem palodzes augstajos akmeņozolu krūmos, kas apņēma maju, uzmanīdamas no asajam lapam. Nakts bija sil­ta. Zem cepures piegulošas malas uz pieres izspiedās sviedri. Vi­ņa piesardzīgi atkal izslējās un redzēja, ka Knolls pazūd augša pa kapnem. Pec sešām minūtēm viņš atgriežas, tukšam rokam, at­kal nogludinājis žaketi, sakartojis kaklasaiti. Viņa vēroja, ka Knolls noliecas, parbauda borjas pulsu, tad dodas uz. mājas sē­tas pusi. Pec dažam sekundem viņa dzirdēja, kā durvis atveras un aizveras.

Viņa nogaidīja vel desmit minūtes, tad aizlavījas uz mājas sē­tas pusi. Ar cimdotam rokam nospieda rokturi un iegāja pa dur­vīm. Gaisa vēdīja antiseptisku līdzekļu un vecuma dvaka. Izgā­jusi caur virtuvi, viņa devas uz priekšnamu.

Ēdamistabā viņai priekša pēkšņi izskrēja kaķis. Suzanna apstajas, sirdij pārbīli sitoties, un nolamāja nejauko radījumu.

Ievilkusi elpu, viņa iegāja darbistaba.

Tas iekārtojums nebija mainījies kopš viņas iepriekšeja apmek­lējuma pirms trim gadiem. Tas pats vecais, sagrabējušais dīvāns, sienas pulkstenis ar dzeguzi un Kembridžas dzelzs lampas. To­reiz viņu ieinteresēja litogrāfijas pie sienām. Viņai ienaca prata, v.ii kada no tam nevarētu but oriģināls. Taču, apskatot tuvāk, iz­rādījās, ka visas ir kopijas. Viņa bija ielauzusies māja kadu vaka­ru pec borjas aiziešanas, taču nebija atradusi neko citu ka tikai dažus žurnālu un avīžu rakstus, kas vēstīja par [Dzintara istabu. Neka vērtīga. Ja arī Karols borja kaut ko zinaja par Dzintara ista­bu, tad viņš to noteikti nebija pierakstījis vai arī neglabaja šo intormaciju sava māja.

Pagajusi gārām uz grīdas gulošajam līķim, viņa uzkāpa augšslava. Atri ieskatoties bibliotēka, viņa atklaja tikai to, ka borja acīmredzot nesen lasījis dažus materialus par Dzintara istabu. Vairaki avīžraksti bija izmētāti uz. brūnā krēsla, ko viņa atcerējās no iepriekšējās reizes.

Viņa atkal uzmanīgi nokapa lejā.

Sirmgalvis gulēja ar seju uz leju. Viņa parbaudija pulsu. Neka.

Tas labi.

Knolls bija viņai aiztaupījis pulēs.

Svētdiena, 11. maijs, 8:35

Reičela iegrieza auto tēva mājas piebraucamajā ceļa. Debesis virs galvas rīta saule bija dzidri zilas. Gārāžas durvis bija atvērtas, Oldsmobile staveja ārpuse, uz sarkanbrūnas virsbūves mirgoja rasas lāsītes. Tas bija savadi, jo tēvs pārāsti novietoja auto garāža.

Māja kopš Reičelas bērnības nebija daudz mainījusies. Sarka­ni ķieģeļi, balta apdare, tumši pelēks skaidu jumts. Magnolijas un kizila krūmi, kas mājas priekša bija iestādīti pirms divdesmit pie­ciem gadiem, tūlīt pec viņu ģimenes ievākšanas, tagad bija izau­guši augsti un kupli līdz ar akmeņozoliem un kadiķiem, kas ap­ņēma maju no sāniem. Sleģi no vecuma bija mazliet ieplaisājuši, un ķieģeļus pamazam parņema pelejums. Mājas fasāde ilgojas pēc remonta, un Reičela nolēma aprunāties ar tevu par to.

Viņa apturēja auto, un bērni izlēca ārā un steidzās uz sētas durvīm.

Viņa piegāja pie teva mašīnas. Tā nebija aizslēgta. Viņa pašū­poja galvu. Tēvs šaja ziņa bija tiešām nelabojams. Uz piebraucanu ceļa mētājās šīsdienas Constitution numurs. Viņa piegāja, pa­cēla to un devās pa betonēto celiņu uz sētas durvju pusi. Pagal­ma Marla un brents sauca Lūsiju.

Virtuves durvis arī nebija aizslēgtas. Virs izlietnes dega gais­ma. Lai cik nevengs tevs bija durvju slēgšanas ziņa, elektrību viņš laupīja gluži vai izmisīgi un iesledza gaismu tikai galējas nepiei iešamības gadījuma. Šo spuldzīti viņš noteikti vakar vakārā, gu­lēt ejot, butu izslēdzis.

Viņa iesaucās:

Tēti? Vai tu tur esi? Cik reizes jāsaka, lai tu aizslēgtu durvis?

Bērni, saukdami Lūsiju, izspraucas pa divviru durvīm uz ēdamistabu un darbistabu.

Teti? Reičela iesaucas skaļak.

Marla ieskreja atpakaļ virtuve.

Vectēvs ir aizmidzis uz grīdas.

Ka tā?

Viņš aizmidzis guļ uz grīdas pie kāpnēm.

Reičela steidzās uz priekšnama pusi. Tēva kakla savādais iz­liekums uzreiz lika saprast, ka viņš nav aizmidzis.

Esiet sveicināti Augstaja mākslās muzeja, sagaidītājs teica k.itram, kurš ienaca pa lielajam stikla durvīm. Esiet sveicināti. I siet sveicināti. Cilvēki gārā virkne pa vienam gāja caur turniketu. Pols gaidīja savu kārtu rinda.

Labrīt, Katlera kungs, sagaiditajs sveica viņu. Jums gan nevajadzēja gaidīt. Kāpēc nenācāt uzreiz priekša?

-Tas nebūtu godīgi, Brona kungs.

Valdes locekļiem taču pienākas privilēģijas, vai tad ne?

Pols pasmaidīja.

Ta varētu domāt. Vai mani šeit gaida kāds reportieris? Mums bija norunātā tikšanas desmitos.

-Ja. Viņš gaida fasādes galerija jau kopš muzeja atvēršanas.

Viņš aizsteidzas, adas kurpju papežiem klaudzot uz spīdīgas akmens grīdas. Četru stāvu atrijs bija visas ēkas augstuma, gar sienam katra stava stiepās pusapaļas gajeju rampas, cilvēki staigāja šurpu, turpu, un kondicionētājā gaisa skanēja klusinātā sa­runu murdoņa.

Viņš nevarēja iedomāties labaku svētdienas rīta pavadīšanu ka muzeja apmeklejumu. Viņš nebija nekāds dedzīgais baznīcā gajejs. Nevaretu teikt, ka viņš neticeja Dievam, tikai apbrīnot īs­tus cilvēku talanta sasniegumus šķita daudz interesantāk neka apcerēt kadu visvarenu pardabisku būtni. Tādi paši uzskati bija arī Reičelai. Viņš bieži iedomājās, vai viņu vienaldzīgā attieksme pret reliģiju ir ietekmējusi Marlu un Brentu. Varbūt berniem to­mēr tā jāiepazīst, viņš reiz ieminējās, bet Reičela nepiekrita. Gan jau viņi paši visu izlems, kad pienāks laiks. Viņa bija pārliecinātā re­liģijas pretiniece.

Viens no viņu daudzajiem strīdiem.

Viņš iegāja fasādes galerija, kur izvietotās gleznas bija ka kār­dinošs pirmais ieskats pārējas muzeja telpas atrodamo mākslās darbu valstība. Reportieris, možs, kārns virs ar izspurušu bārdi­ņu un fotoapārāta somu uz laba pleca, staveja pie lielas eļļas glez­nas.

Vai jūs esat C.eils Bleizeks?

Jaunais vīrietis pagriežas un pamāja ar galvu.

Pols Katlers. Viņi sarokojas, un Pols noradīja uz gleznu. Skaista, vai ne?

Cik man zināms, Andrea del Sārto pēdējais darbs, ieminē­jas reportieris.

Pols pamāja ar galvu.

Mums paveicas pierunāt kadu privātu kolekcionāru uz lai­ku aizdot mums šo un arī dažas citas brīnišķīgas gleznas. Tas visas atrodas otraja stava kopa ar parejiem četrpadsmita un astoņpadsmita gadsimta itāliešu mākslinieku darbiem.

Pirms aiziešanas noteikti došos tos aplūkot.

Pols ieskatijas lielaja pulksteni pie sienas. Desmit un piecpa­dsmit minūtes.

Atvainojiet, ka nokavēju. Varbūt pastaigasim apkart, un jūs varesiet uzdot jautajumus.

Reportieris pasmaidīja un izņēma no pleca somas mazu dik­tofonu. Viņi leni aizsoļoja pa plašo galeriju.

Uzreiz, ķeršos pie galvena. Cik ilgi jūs esat muzeja valde? ļ,uitaja reportieris.

Jau deviņus gadus.

Vai pats kolekcionējat mākslās darbus?

Pols pasmaidīja.

Neko daudz. Man ir tikai dažas nelielas ejļas gleznas un pa­ns akvareļu. Neka sevišķa.

Psmu dzirdējis, ka jums piemīt lielisks organizatora talants. Administrācija jūs augstu vērtē.

Man patīk šis brīvprātīgais darbs. Muzejs man ir īpaša viela.

No mezonina galerija ienaca trokšņaina pusaudžu grupa.

Vai jums ir izglītība mākslās joma?

Viņš papurināja galvu.

Ne gluži. Es ieguvu bakalaura grādu politoloģija Emorija universitātē un mazliet pamacijos aspirantūra mākslās vēsturi. Hot tad uzzināju, cik pelna mākslās vēsturnieki, un devos uz juri­disko fakultali. Viņš noklusēja to, ka netika uzreiz uzņemts. Ne jau aiz godkāres vienkārši pēc trīspadsmit gadiem tam vairs ne­bija nekādās nozīmes.

Viņi pagāja gārām divām sievietēm, kuras vēroja glezna attē­lotu Svēto Mariju Magdalēnu.

Cik jums gadu? jautāja reportieris.

Četrdesmit viens.

Precējies?

Šķiries.

Fs ari. Un ka jutāties?

pols pārāustīja plecus. Par to viņš intervija negribēja runāt.

Normāli.

Patiesība šķiršanās viņam nozīmēja pieticīgu dzīvokli ar di­vām guļamistabam, vakariņošanu vienatne vai ar darījumu part­neriem, izņemot divus vakarus nedeļa kopa ar berniem. Vienīgas saviesīgas izklaides bija juristu biedrības pasakumi, un tapec arī viņš bija iesaistījies tik daudzās komisijas, lai aizpildītu brīvo laiku un tas nedēļas nogales, kuras viņš nepavadīja kopa ar ber­niem. Reičela nekad viņam neliedza ar mazajiem tikties. Taču viņš negribēja iejaukties viņas attiecības ar tiem un saprata, cik sva­rīgi ir ievērot grafiku un saglabat pastavigumu.

Varbūt tagad meģiniet raksturot sevi.

Ka, ludzu?

Fs pārāsti to ludzu cilvekiem, par kuriem rakstu. Viņiem tas izdodas daudz labak neka man. Kurš gan labak pazīst jūs ka jūs pats?

Kad administrators lūdza mani atbildēt uz jūsu jautājumiem un izradīt jums muzeju, es domāju, ka raksts būs par muzeju, ne­vis par mani.

Ta arī ir. Nakamas svētdienas Constitution žurnālā sadaļa. Bet redaktors veļas dažus īsus aprakstus par svarigakajiem mu­zeja darbiniekiem. Personībām, kas slēpjas aiz eksponātiem.

bet kuratori?

Administrators teica, ka jūs šeit esot īsta svarigaka persona. Cilvēks, uz kuru viņš tiešam var paļauties.

Pols apstajas. Ka lai viņš sevi raksturo? Piecas pēdas desmit collas, brūni mati, bruņas acis? Fiziskā forma diena noskrien trīs jūdzes? Nē.

Varbūt ta neuzkrītoša seja, vidējs augums, mierīgs rak­sturs. Uzticams. Tads cilvēks, ar kuru kopa var droši karot iera­kumos.

Tads cilvēks, kurš godīgi parupesies par jūsu īpašumu, kad |t īsu vairs nebūs?

Pols neko nebija teicis par savu testamentu lietu jurista darbu, l atad žurnālists bija sagatavojis mājasdarbu.

Jā, uz to pusi.

jūs pieminējāt ierakumus. Vai esat bijis armija?

Mana laika obligātā iesaukuma vairs nebija. Pec Vjetnamas un visa pareja.

Cik ilgi jūs jau praktizējat ka jurists?

Ja jau jūs zināt, ka esmu testamentu lietu jurists, tad droši vien zināt ari, cik ilgi ar to nodarbojos.

Vispār es aizmirsu to pajautāt.

Godīga atbilde. Tas jāatzīst.

Es strādāju firma "Pridžens un Vudvorts" jau trīspadsmit gadus.

jūsu partneri jūs verte ļoti atzinīgi. Es piektdien runāju ar viņiem.

Pols izbrīna savilka vienu uzaci.

Neviens neko par to neteica.

Es ludzu viņus neteikt. Vismaz ne līdz šai dienai. Gribēju, lai mūsu saruna butu negaidīta.

Sanaca arvien vairak apmeklētāju. Paužu pārpilnā telpa kļuva pārāk trokšņaina.

Varbūt aiziesim uz Villisa galeriju. Mazak cilvēku. Tur izstā­dītās dažas izcilas skulpturas. Viņš devas žurnalistam pa priek­šu uz mezoninu. Saules gaisma caur bieza stikla plāksnēm bagatigi apspīdēja gajeju celiņus. No vaļējas kafejnīcas plūda kafijas un mandeļu smarža.

Apbrīnojami, reportieris jūsmoja, raudzīdamies apkart.

Ka New York Times to nosauca? Vislabakais pilsētas uzceltais

muzejs visas paaudzes laika?

Šī uzslava mus iepriecināja. Ta palīdzēja sagadat mākslas darbus galerijai. Ziedotāji uzreiz atplauka labvēlība pret mums.

Priekša atrija centra slejas pulēta sarkana granīta monolīts. Pols devas taisna ceļa pie ta, jo allaž, ejot gārām, uz bridi apstā­jas. Reportieris sekoja. Granītā bija iekalti divdesmit deviņu cil­vēku vardi. Viņa skatiens pieversas sārāksta vidum.

JENSIJS KATLERS

1936. GADA 4. JŪNIJS -1998. GADA 23. OKTOBRIS

JURISTS

MAKSI AS MECENĀTS

MUZEJA ATBAI .STHAJS

MARLĒNA KATLERE

1938. GADA 14. MAIJS -1998. GADA 23. OKTOBRIS

UZTICĪGA DZĪVESBIEDRE

MĀKSI AS MECENATE

MUZEJA ATBALSTĪTĀJA

jūsu tevs bija valdē, vai ne? jautāja reportieris.

Viņš tur darbojas trīsdesmit gadus. Palīdzēja gadat naudu šis ēkas celtniecībai. Mate arī aktīvi piedalījās.

Viņš brīdi staveja klusēdams. Kā vienmer, godbijības pār­ņemts. Šis bija vienīgais viņa vecāku piemineklis. Lidmašīna uzspraga, lidojot par atklatu juru. Divdesmit deviņi cilvēki gāja bo­jā. Visa muzeja valde ar vīriem un sievām un arī daži darbinieki. Mirstīgās atliekas netika atrastas. Nekada izskaidrojuma par avarijas cēloni, tikai īss Itālijas vārāsiestažu paziņojums, ka vai­nojami teroristi sepārātisti. Tika pieņemts, ka uzbrukuma mēr­ķis bija Itālijas senlietu ministrs, kas arī atradas lidmašīnā. Jensijs un Marlēna Katleri bija nokļuvuši nepareizajā vieta un nepareizaja laika.

Viņi bija krietni cilvēki, noteica Pols. Mums visiem viņu I 'ietrukst.

Viņš pagriezās un veda reportieri uz Villisa galeriju. pāri ātriļ.im viņiem pretī steidzās kuratora asistente.

Katlera kungs, ludzu, pagaidiet. Sieviete pieskreja pie vi­ņiem ar raižpilnu sejas izteiksmi. Jums tikko zvanīja. Man ļoti zel. jūsu bijušais sievastēvs miris.

Atlanta, Džordžijas štats

Otrdiena, 13. maijs

Karols Borja tika apglabāts vienpadsmitos. Pavisam neierasti maijam, rīts bija apmācies un vēss. Bēres bija daudz cilvēku. Pols vadīja piemiņas ceremoniju, piesakot trīs senus Borjas draugus, kas teica aizkustinošas runas. Pēc tam arī viņš pats pateica da­žus vārdus.

Reičela stavēja priekša, viņai līdzas Marla un Brents. Aizlugumu vadīja Svētā Metodi ja pareizticīgas baznīcas mācītājs, kura draudze Karols bija kārtīgs baznīcēns. Ceremonija bija nesteidzīga un sirsnīga, to papildinaja Čaikovska un Rahmaņinova muziķa. Apbedīšana notika pareizticīgo kapsētā līdzas baznīcai paugu­rainā sarkana māla un suņzobes zāles klajuma, kuplu platanu pa­ēna. Kad zārks tika nolaists kapa, klausitaju sirdīs atbalsojās mā­cītājā pedejie vārdi: "No zemes tu esi nācis, par zemi tev ir japaliek."

Lai gan Borja bija pilnībā pieņemis Amerikas kultūru, viņš vienmer saglabaja reliģisku saikni ar dzimteni, stingri pieturoties pie pareizticības. Pols nebija ievērojis vīratēva nekādu pārmērīgu dievbijības izradīšanu viņš vienkārši bija dziļi ticīgs cilvēks, kas s.ivu pārliecību īstenoja krietnā dzīvē. Vecais virs vairākkārt bija ieminējies, ka vēlētos tikt apglabats Baltkrievijā, berzu birztalu, purvāju un zilo linu lauku vidu. Viņa vecāki, brāļi un masas gu­lēja masu kapos, kuru atrašanās vietu zinaja tikai SS oficieri un /aldati, kas viņus noslepkavoja. Pols apdomāja iespēju parunāt ,ir kadu Valsts departamenta par apglabašanu ārzemēs, bet Rei­čela kategoriski iebilda, jo vēlējas, lai tevs un māte atdusas līdzās. Viņa arī uzstāja, ka piemiņas mielasts pēc berem jārīko viņas ma|.i, un tā nu vairak nekā septiņdesmit cilvēki divas stundas staiga|.i iekša un ārā. Kaimiņi piegadaja edienus un dzērienus. Reičela pieklājīgi aprunajas ar katru, pieņēma līdzjūtības apliecinājumus un pateicas.

Pols uzmanīgi viņu vēroja. Šķita, ka Reičela turas tīri labi. Ap diviem viņa pazuda augšstāva. Pols atrada Reičelu bijušajā kopigāja guļamistabā. Cik sen viņš tur nebija bijis.

Ka juties? viņš jautaja.

Reičela sedeja uz lielās gultas malas, nodūrusi sārāudato acu skatienu paklājā. Viņš piegāja tuvāk.

Es taču zināju, ka šis bridis pienāks, viņa ierunājās. Ta­gad viņi abi ir miruši. Viņa uz brīdi apklusa. Es atceros, ka bija, kad mamma nomira. Man tas bija ka pasaules gals. Nespeju saprast, kapec man viņu atņēma.

Viņš bieži bija iedomājies, kāds ir iemesls Reičelas noraidoša­jai attieksmei pret reliģiju. Aizvainojums pret it ka žēlsirdīgu Die­vu, kurš tik ļauni atņēmis meitenei māti. Viņš vēlējas apskaut Rei­čelu, teikt, ka mii viņu un vienmēr mīlēs. Taču viņš tikai nekustīgi staveja, valdīdams asārās.

Viņa man bieži lasīja priekšā. Savadi, bet visvairak es atce­ros tieši viņas balsi. Tik maigu. Un stāstus, ko viņa man stastīja. Apolons un Dafne. Perseja kaujas. Jasons un Medeja. Visiem citiem bērniem vecāki stāstīja pasakas. Viņa vārgi pasmaidīja. Man mitoloģiju.

ŠI bija viena no retajam reizēm, kad viņa kaut ko pastastīja par savu bērnību. Pārāsti viņa nemedza par to runāt un sen jau bija likusi saprast, ka nevēlas, lai viņu par to iztaujatu.

Tāpēc tu arī mūsu bērniem lasi to pašu?

Viņa noslaucīja asārās no vaiga un pamāja ar galvu.

Tavs tēvs bija krietns virs. Es viņu mīlēju.

-lai gan mums ar tevi nesanāca veiksmīga kopdzīve, viņš uz­skatīja tevi par savu delu. Un teica, ka ta būs vienmer. Reičela pārāudzijas uz viņu. Tēva kvelaka velēšanas bija, lai mēs atkal saietu kopā.

Pols viņam piekrita, taču noklusēja.

Mēs ar tevi visu laiku strīdejamies, Reičela turpināja. Divi spītnieki.

Viņš bija spiests iebilst:

Ne tikai strīdejamies.

Viņa pārāustīja plecus.

Tu vienmer biji galvenais optimists.

Viņš pamanīja uz kumodes ģimenes fotogrāfiju. Ta bija uzņem­ta gadu pirms šķiršanas. Viņš, Reičela un bērni. Turpat bija arī kazu bilde, tapat arī fotogrāfijā apakšstāva.

Atvaino par to, ko es teicu pagajušas otrdienas vakarā, vi­ņa ieminējās. Kad tu gāji projām. Tu jau zini, ka es reizēm varu sarunat lieku.

Man pašam nevajadzeja iejaukties. Man nebija nekādās da­ļas par to, kas notika ar Netlzu.

Nē, tev taisnība. Es pāršāvu par strīpu. Sava rakstura dēļ ar­vien vairāk iekuļos ķibelēs. Viņa atkal notrauca asārās. Tik daudz dārāma. Si būs grūta vasārā. Es nebiju domājusi, ka uzradīsies konkurenti. Un te nu bija!

Viņš neizteica acīmredzamo patiesību. Varbūt, ja Reičela iztu­rētos kaut mazliet diplomātiskāk, advokati, stādamies viņas priek­ša, nejustos tik apdraudēti.

Paklau, Pol, vai tu varētu tikt gala ar teva īpašumu? Es paš­laik nespeju par to domāt.

Viņš pasniedzas un viegli saspieda Reičelas plecu. Viņa neI >retojās.

Protams.

Viņa pacēla roku un uzlika uz viņa plaukstas. Viņi menešiem ilgi nebija pieskārusies viens otram.

Es tev uzticos. Zinu, ka tu visu izdarīsi kā nakas. Tētis būtu velējies, lai tu visu nokārto. Viņš tevi cienīja.

Viņa atrava roku.

Viņš ari. Un saka domāt ka jurists. Lai tikai izmestu no galvas šībrīža sajūtas.

Vai zini, kur ir viņa testaments?

Pameklē majā. Droši vien tas ir bibliotēka. Vai varbūt viņa seifa banka Lafmena iela. Es nezinu. Viņš man iedeva atslēgu.

Viņa pieceļas un piegāja pie kumodes. Ledus kārāliene? Tikai ne viņam. Viņš atcerejas pirmo tikšanos pirms divpadsmit gadiem Atlantas juristu biedrības konferencē. Viņš bija bikls iesacejs fir­ma "Pridžens un Vudvorts". Viņa agresīva apgabala prokurora palīdze. Viņi satikas divus gadus, līdz beidzot Reičela ierosināja apprecēties. Sakuma viņi bija laimīgi, un gadi paskrēja ātri. Kas visu sabojaja? Kāpēc viss atkal nevaretu but labi? Varbūt viņai taisnība. Varbūt viņi spēj būt labaki draugi neka mīlētāji.

Viņš cereja, ka tā nav.

Paņēmis seifa atslēgu, viņš teica:

Reič, neraizejies. Es visu nokārtošu.

Atstājis Reičelu, viņš brauca taisna ceļā uz Karola Borjas maju. I ,idz tai bija nepilnas pusstundas brauciens pa rosīgiem tirdzniečības rajonu bulvāriem un līkumainām dzīvojamo namu kvartalu ieliņām.

Apturējis auto uz piebraucamā ceļa, viņš ieraudzīja garāža no­vietoto Borjas Oldsmobile. Reičela bija viņam iedevusi mājas atslē­gas, un, kad viņš atslēdza ārdurvis, viņa skatiens uzreiz pieversās priekšnama flīzēm, pec tam kāpņu margu stabiņiem, no kuriem daži bija pārluzuši uz pusēm, citi sagriezušies greizi. Uz ozolkoka pakapieniem nebija kritiena pedu, bet policisti paskaid­roja, ka vecais vīrs bija paklupis un noripojis, nolaužot kaklu. Sek­cija apstiprinaja šos ievainojumus un to acīmredzamo cēloni.

Traģisks negadījums.

Stāvot klusumā, Polu parņēma savads skumju un nožēlas sa­jaukums. Viņam vienmēr ta patika apciemot veco viru un runā­ties par mākslu un beisbolu. Bet tagad sirmgalvja vairs nebija. Sārāuta vel viena saikne ar Reičelu. Taču viņš bija zaudējis arī draugu. Borja viņam bija kā tevs. Pēc Pola vecāku bojāejās viņi vel vairāk satuvinājās. Borja un Pola tevs bija labi draugi, viņus saistīja maksla. Tagad, atceroties abus šos vīrus, iesmeldzās sirds.

Krietni viri, aizgajuši un zuduši.

Viņš nolēma paklausīt Reičelas ieteikumam vispirms ieskatī­ties bibliotēka. Viņš zinaja, ka testaments ir. Viņš pats to pirms dažiem gadiem bija sastadijis un šaubījās, vai Borja bUtu gājis pie kāda cita to pārveidot. Testamenta kopija noteikti glabajas arī fir­ma, un, ja nepieciešams, viņš varēs izmantot to. Taču ar oriģinālu visu varētu nokārtot ātrāk un letak.

Viņš uzkapa augšstava un parmeklēja bibliotēku. Klubkrēsla metajas žurnālu raksti, daži bija nokrituši uz paklaja. Viņš pārci­lā ja papīra lapas. Visi raksti bija par Dzintara istabu. Borja šo ga­du laikā daudzkart bija runājis par šo temu, paužot pārliecību, ka vērtīgājam mākslās darbam jaatgriežas Katrīnas pili. Taču Pols pat nenojauta, ka veca vira interese bija tik liela, lai trīsdesmit ga­dus kratu rakstus un izgriezumus.

Viņš izrakņaja rakstamgalda atvilktnes un dokumentu skap­jus, bet neatrada testamentu.

Viņš izskatīja grāmatplauktus. Borjam patika lasīt. Plauktos rindojas Homēra, Igo, Po un Tolstoja darbi, tiem līdzas krievu taulas pasaku sējums, Čērčila "Vēsturē" un adas vākos iesietas Ovīīlija "Metamorfozes". Viņam laikam patika arī ASV dienvidu štalu rakstnieki, jo ievērojamu kolekcijas daļu veidoja Flanerijas ()'Ko noras un Ketrinas Annas Porteres darbi.

Pola skatienu piesaistīja karogs pie sienas. Vecais virs bija to nopircis kioska Simtgades parka Olimpisko spēļu laika. Sudraba bruņinieks uz stalta zirga, ar zobenu un vairogu, ko rota sešstārāins zelta krusts. Fons bija asinssarkans ka paskaidroja Borja, il rosmes un varonības simbols balta ierāmējumā, kas simbolizē brīvību un morālu tīrību. Tas bija Baltkrievijas ģerbonis, lepns ne­atkarības simbols.

Tik līdzīgs pašam Borjam.

Borjam patika Olimpiskas speles. Viņi noskatijas sacensības vairākos sporta veidos un bija klat, kad Baltkrievijas sieviešu airetaju komanda izcīnīja zelta medaļu. Si valsts saņēma vel četr­padsmit medaļas sešas sudraba un astoņas bronzas diska me­šanā, septiņcīņā, vingrošanā un cīņas sporta. Lai gan kļuvis par amerikani, Pola bijušais sievastēvs sava sirdi bija palicis pārlie­cināts baltkrievs.

Atgriezies apakšstāvā, Pols rūpīgi parmekleja visus skapīšus un atvilktnes, bet testamentu neatrada. Uz kafijas galdiņa jopro­jām bija izklāta Vacijas karte. Turpat bija arī viņa iedotais laik­raksts USA Toduy.

Viņš iegāja virtuvē un pārmeklēja skapīšus arī tur, neizslēdzot iespēju, ka tur var slēpt svarīgus papīrus. Viņš reiz kartoja kādu lietu, kur sieviete bija noglabājusi savu testamentu saldētava, ta­pec viņš uz labu laimi atvēra ledusskapja divviru durvis. Liela pār­steigumā viņš ieraudzīja augšējā plaukta ieslīvētas mapes stūri.

Viņš izņēma un atvēra auksto biezo aploksni.

Ari taja bija raksti par Dzintara istabu vecākie no četrdesmi­tajiem un piecdesmitajiem gadiem, jaunākie tikai pāris gadus ve­ci. Viņš nobrīnījās, kāpēc gan tie bija nobāzti ledusskapi. Taču, nospriedis, ka svarigakais uzdevums tagad ir atrast testamentu, viņš nolēma paturēt mapi un doties uz banku.

Pulkstenis pie Džordžijas Citizens bankas Kārā bulvāri rādija trīs un divdesmit trīs minūtes, kad Pols iebrauca parpildītaja stāv­laukuma. Viņš jau sen bija šīs bankas klients, kopš tiem laikiem, kad pats tur stradaja pirms iestašanas juridiskaja fakultāte.

Bankas menedžeris, pelei līdzīgs vīrelis ar paplaniem matiem, sakumā negribeja ļaut Polam piekļūt Borjas seifam. Pec atra zva­na uz biroju Pola sekretāre atsūtīja un viņš pārākstīja pilnvaru, kura bija teikts, ka viņš ir nelaiķa Karola Borjas testamenta izpil­dītājs. Tas laikam pārliecināja menedžeri. Vismaz būs kāds pa­pīrs, ko pārādīt mantiniekam, kas sūdzēsies, ka seifs ir tukšs.

Džordžijas štata likumos ir īpašs noteikums, kas ļauj testamen­ta izpildītajiem piekļūt seifiem, lai mekletu testamentu. Pols bija šo noteikumu izmantojis daudzreiz, un vairakums banku mene­džeru to zināja. Taču dažkart gadījas kāds ietiepīgais.

Menedžeris ieveda viņu glabatavas telpa ar nerūsējošā tērau­da seifiem. Tas, ka Pola rīcība bija četrdesmit piektā seifa atslēga, šķiet, bija vel viens pārliecinošs pierādījums viņa pilnvarām. Pols zinaja, ka saskaņā ar likumu menedžerim ir japaliek, jaapskata seifa saturs un precīzi jāpieraksta, kas un ko izņem no ta. Pols atslēdza seifa durtiņas un, metalam nočerkstot, izvilka gareno taisnstūrveida kasti.

Taja atradās tikai viena papīru kaudzīte, apņemta ar gumijas lenti. Viens dokuments bija zilos vāciņos, un Pols uzreiz pazina testamentu, ko pats bija sastadijis pirms dažiem gadiem. Tam bija piestiprināts kāds ducis baltu aplokšņu. Viņš tas pārcilaja. Visas vēstules bija sūtījis Dana Čapajevs, un tas bija adresētas Borjam. turpat bija arī kārtīgi salocītas vēstuļu kopijas, tās Borja bija sūtiļis Čapajevam. Visas bija rakstītas angļu valoda. Pēdējais doku­ments bija vienkārša balta aploksne, aizlīmēta, un uz tas ar zilu I i uti uzrakstīts Reičelas vārds.

Vēstules un ši aploksne ir piestiprinātās pie testamenta. Borļ.is kungs acīmredzot bija iecerējis to visu kā vienotu dokumentu. Seifa nekā cita nav. Es ņemšu visu.

Mums ir pavēlēts šādos gadījumos atļaut ņemt tikai testa­mentu.

Tie visi ir sastiprināti kopā. Šis aploksnes varbūt ir saistītas .11 testamentu. Likums ļauj man ņemt visu.

Menedžeris vilcinājās.

Man būs jāpiezvana mūsu galvenajam juristam, lai saņemtu apstiprinājumu.

Kadas problēmas? Nav taču neviena, kas varētu sūdzēties. Es u/rakstiju šo testamentu. Es zinu, kas tajā teikts. Borjas kunga vie­nīga mantiniece ir viņa meita. Es esmu ieradies viņas uzdevuma.

Man tomēr jāsazinas ar mūsu juristu.

Pola pacietība bija galā.

Sazinieties gan! Pasakiet Ketijai Holdenai, ka jūsu bankā ieradies Pols Katlers un viņam traucē strādāt kāds nejēga, kurš I.likām nezina likumus. Pasakiet viņai ja man būs jāiet uz tiesu pec ordera, lai paņemtu dokumentus, kurus man jau tapat bija liesibas ņemt, tad banka man par šo apgrutinajumu kompenses divsimt piecdesmit dolārus stunda.

Menedžeris apsvēra šos vārdus.

Jūs pazīstat mūsu galveno juristi?

Es kādreiz pie viņas strādāju.

Menedžeris klusi apdomāja savas izredzes, tad beidzot pie­krita:

Ņemiet ari. Tikai pārākstieties šeit.

Dana!

Kā man katru dienu sap sirds par to, kas notika ar Jensiju Katleru. Tik labs cilvēks un arī viņa sieva tik jauka sieviete. Un arī visi pārejie tajā lidmašīna bija labi cilvēki. Labi cilvēki nedrīkst tik pēkšņi un nežēlīgi iet boja. Mans znots smagi pārdzīvo teva nāvi, un man ir sāpīgi iedomāties, ka es varbūt esmu vainīgs. Jensijs man zvanīja iepriekšējā vakarā pirms katastrofas. Viņam bija izdevies atrast to veco viru, kuru Tu pieminēji, to, kura brālis siradāja Loringa nama. Tev bija taisnība. Man nevajadzēja lugt Jensiju, lai viņš Itālijā atkal ievāc ziņas. Nevajadzeja iesaistīt ci­tus. Sī nasta jānes tikai mums ar Tevi. Bet kapec mes esam pali­kuši dzīvi? Vai viņi nezina, kur mes esam? Ko mes zinām? Var­būt mēs viņiem vairs neesam bīstami? Viņu uzmanību piesaista tikai tie, kuri uzdod jautajumus un piekļūst pārāk tuvu. Laikam vienaldzība ir daudz izdevīgākā neka ziņkārībā. Tik ilgs laiks pagajis, un Dzintara istaba šķiet drīzāk tikai atmiņas, nevis īsts pa­saules brīnums. Vai kadu ta vel interesē? Sargā sevi, Dana, un lai Tev labi klājas. Sazināsimies.

Karols

Dana!

Šodien bija ieradies VDK aģents. Resns čečens, kas smirdēja ka atejas bedre. Viņš teica, ka esot atradis manu vardu Komisijas sārākstos. Es domāju, ka šis pēdas ir pārāk vecas, lai tam sekotu, lāču izrādās, ka kļūdījos. Esi piesardzīgs! Viņš jautaja, vai Tu vel esi dzīvs. Es atbildēju tapat ka pārāsti. Man šķiet, ka mes abi esam vienīgie dzīvi palikušie no vecajiem kadriem. Visi senie draugi jau .ii/gājuši. Cik skumji! Varbūt Tev taisnība. Vairs nesārākstīsimies, i Irošs paliek nedrošs. Sevišķi tagad, kad viņi zina, kur es esmu. Mana meita gaida bērnu. Manu otro mazbērnu. Ta būšot meite­ne, viņi saka. Musdienu zinātne. Man jau labāk patika ta ka bija vecajos laikos, kad to nevareja zināt. Bet maza meitenīte būs jau­ka. Mazdēls man sagāda tik daudz prieka. Ceru, ka Taviem maz­bērniem klājas labi. Sarga sevi, vecais draugs.

Karols

Sveiks, Kurol!

Nosūtu izgriezumu no Bonnas avīzes. Jeļcins ieradās Vacija un ap­balvoja, ka zinot, kur atrodas Dzintara istaba. Avīzes un žurnāli sacēla lielu troksni. Vai ta atskaņas nonaca arī pāri okeānam pie Tevis? Viņš apgalvoja, ka zinātnieki atraduši informāciju padomju arhīvos. Jeļcins mus nosauca par Ārkartas komisiju pret Krieviju vērstu noziegumu iz­meklēšanai. Ha! Tas muļķis tikai izspieda no Bonnas pusmiljardu marku ka palīdzību, bet pec tam atvainojas un paskaidroja, ka tajos materiālos nebija rakstīts par Dzintara istabu, bet par citām vērtībām, kas nolaupītas no ļeņingradas. Kartēja krievu muldēšana. Krievi, padomju vārā, nacisti visi vienādi. Tagad uzsāktās runas par krievu mantojuma atgūšanu ir ti­kai propaganda. Viņi iztirgo savu mantojumu. Avīzes katru dienu pilnas ar ziņām par gleznu, skulptūru un dārglietu pārdošanu. Mūsu vēsturē tiek iztirgota krāmu tirgu. Mums jāglaba paneļi drošība. Vairs nesārāk­stīsimies, vismaz kadu laiku. Paldies par Tavas mazmeitas fotogrāfiju. Viņa laikam tev sagada daudz prieka. Lai Tev laba veselība, draugs!

Dana

Dana!

Ceru, ka esi pie labas veselības. Tik sen neesam sārākstījušies. Es nodomāju, ka varbūt tagad, pec trim gadiem atkal ir droši. Ne­viens pie manis vairs nav nācis, un arī rakstu par paneļiem ir ar­vien mazāk. Kopš musu pēdējas sārākstes mana meita izšķīrās no vīra. Viņi mii viens otru, taču nekādi nespej dzīvot kopā. Maz­bērniem klājas labi. Ceru, ka Tavējiem ari. Mes abi jau esam veci. Butu jauki saņemties, aizbraukt un pārliecināties, vai paneļi tie­šam atrodas tur. Taču tads ceļojums mums vairs nav pa spēkam. Turklāt tas vel joprojām var but bīstami. Kāds taču vēroja, kad Jensijs Katlers taujāja par Loringu. Es sirds dziļumos esmu pārlieci­nāts, ka spridzeklis nebija domāts itāliešu ministram. Es vēl jo­projām sēroju par Katleriem. Tik daudzi gājuši bojā, meklejot Dzintara istabu. Varbūt tai labak palikt neatrastai. Lai ka arī būtu mēs to vairs nespejam aizsargat. Lai Tev laba veselība, draugs!

Karols

Reičela!

Manu dārgo meitiņ! Mans vienīgais bērns! Tavs tēvs tagad jau atdusas miera līdzas Tavai mātei. Mes noteikti esam kopa, jo vis­žēlīgais Dievs neliegtu mužigu laimi but kopa diviem cilvēkiem, kas mīlējuši viens otru. Rakstu šo vēstuli, lai pavēstītu Tev to, ko droši vien vajadzēja pateikt dzīve. Tu zināji par manu pagatni, par to, ko es darīju padomju laikā pirms emigrešanas. Es zagu mākslās darbus. Ne ar ko nebiju labaks par pārāstu zagli, taču ar Staļina atļauju un atbalstu. Tobrīd es attaisnoju savu ncibu ar nai­du pret nacistiem, taču man nebija taisnība. Mēs zagam tik daudz un no tik daudziem, un visu it ka reparāciju vārda. Taču visvai­rāk mes meklejam Dzintara istabu. Ta bija mūsu mantojums, ko nolaupījuši iebruceji. Šai vestulei pievienotajās vēstules ir neliels ieskats musu meklējumos. Mes ar veco draugu Danu meklējam centīgi. Vai atradam? Varbūt. Mēs ta arī nedevāmies pārbaudīt.

I.ijos laikos mus pārak daudzi novēroja, bet, kad beidzot bijām nonākuši uz pedam, mes abi apjautam, ka padomju vārā ir daudz ļ.mnaka par vāciešiem. Ta nu mes atstājām Dzintara istabu miei,i Mes ar Dāņu nozvērējāmies, ka nekad neizpaudīsim to, ko zin.un vai varbūt tikai iedomājāmies, ka zinām. Tikai tad, kad Jensiļs pieteicās neuzkrītoši ievākt ziņas, parbaudīt informāciju, ko rs savulaik uzskatīju par ticamu, es apvaicajos vēlreiz. Viņam pēdeja ceļojuma uz Itāliju bija kaut kas jānoskaidro. Vai tas lidma­šīnas sprādziens bija saistīts ar viņa jautajumu vai ar kaut ko ciln, mēs nekad neuzzināsim. Man ir skaidrs tikai tas, ka Dzintara istabas meklejumi izrādījušies bīstami. Varbūt draudu avots ir tas, par kuru mums ar Danu ir aizdomas. Varbūt ne. Nu jau daudzus gadus neesmu saņēmis ziņas no vecā drauga. Mana pēdēja veslule palika bez atbildes. Varbūt arī viņš jau ir aizsaulē. Mana dār­ga Maija. Mans draugs Dana. Ar viņiem kopa mūžība būs labi. t eru, ka paies vēl daudz, daudz gadu, līdz Tu, meitiņ, mums pie­vienosies. I,ai Tev labi klājas! Gūsti panākumus! Rūpējies par Marlu un Brentu. Es mīlu viņus no sirds. Es ta lepojos ar Tevi. Esi pratiga. Varbūt dod Polam vēl vienu iespeju. Tikai nekad, nekad un neparko nedoma par Dzintara istabu. Atceries stāstu par Eaelontu un Heliādu asārām. Apdomā viņa godkāri un viņu bēdas. Varbūt kādudien paneļi tiks atrasti. Es ceru, ka ne. Politiķiem ne­drīkst uzticēt tādus dārgumus. Lai tie paliek sava kapā. Saki Po­lam, ka ļoti lūdzu viņa piedošanu. Es mīlu Tevi.

18:34

Pola sirds satraukti dauzījās, kad Reičela pacēla skatienu no teva atvadu vēstules, asarām plūstot no skumjajam zaļajam acīm. Sāpes pletās plašuma. Viņš nevareja skaidri pateikt, kur ir robeža starp viņas un viņa sērām.

Viņš rakstīja tik skaisti, Reičela noteica.

Pols piekrita.

Viņš labi iemācījās angļu valodu, daudz lasīja. Zinaja par divdabju teicieniem un savrupinatajiem papildinātājiem vairak neka es. Man šķiet, ka viņš tik neveikli runāja tīši, lai kaut kā tu­rētos pie savam saknēm. Nabaga tētis!

Viņas kastaņbrunie mati bija saņemti zirgaste. Viņa nebija uzkrāsojusies un bija uzvilkusi tikai baltu frotē rītakleitu uz flaneļa naktskrekla. Beidzot visi beru viesi bija atstajuši maju. Bērni bija savās istabās, saguruši no šīsdienas pārdzīvojumiem. Lusija skraidīja pa ēdamistabu.

Vai tu izlasīji visas šis vēstules? jautāja Reičela.

Viņš pamāja ar galvu.

Kad aizbraucu no bankas, devos atpakaļ uz tava teva maju n 11 savācu pārējos materialus.

Viņi sedeja Reičelas ēdamistaba. Kādreizējā kopīgajā ēdamislaba. Uz galda bija izliktas abas mapes ar rakstiem par Dzintara istabu, Vacijas karte, USA Today, testaments, visas vēstulēs un at­vadu vēstulē Reičelai. Pols pastastija viņai, ko un kur atradis. Viņš pastāstīja arī par viņas teva lielo interesi par rakstu USA Today un viņa jautajumiem par Veilendu Makoju.

Tētis kaut ko par to skatijas CNN, kad es atstaju bērnus pie viņa. Es atceros šo vardu. Viņa gurdi atslīga krēsla. Kāpēc ta mape bija iebāzta ledusskapi? Tētis nekad ta nedarīja. Kas notiek, Pol?

Nezinu. Taču Karols acīmredzot interesejas par Dzintara is­tabu. Viņš norādīja uz atvadu vēstuli. Ko viņš gribēja teikt ar 10  Faetontu un Heliadu asarām?

Mīts, ko māte mēdza lasīt man, kad es biju maza. Faetonts bija saules dieva Hēlija mirstīgais dēls. Man ļoti patika šis stāsts. Petis aizravas ar mitoloģiju. Viņš teica, ka šadas fantāzijas palī­dzēja viņam pārciest Mauthauzenu. Viņa pārcilaja izgriezumus un kserokopijas, dažos ielūkojās vērīgāk. Viņš domāja, ka ir vai­nīgs tavu vecāku un visu parejo cilvēku navē lidmašīnas sprādzienā. Es nesaprotu.

Pols arī ne. Un šī doma viņam nelika mieru jau divas stundas.

Vai tad tavi vecāki nebija devušies uz Itāliju muzeja darīša­nas?

Visa valde devās uz turieni. Viņu uzdevums bija atvest Italijas muzeju aizdotus mākslās darbus.

Tētis laikam domāja, ka tur bija kada saistība.

Pols atcerējas vēl kādus vārdus no Borjas vēstulēs. Man neva­jadzēja lugt Jensiju, lai viņš Itālijā atkal ievāc ziņas.

Ka to saprast atkal?

Vai tu negribi uzzināt, kas notika? Reičela pēkšņi iejautā­jas jau skaļaka balsi.

Šis tonis Polam nepatika jau agrāk un arī šoreiz negāja pie sirds.

To es neesmu teicis. Tikai ir jau pagajuši deviņi gadi, un kaut ko noskaidrot butu gandrīz neiespējami. Ak dievs, Reičela, toreiz pat neatrada līķus!

Pol, tavi vecāki varbūt ir noslepkavoti, bet tu neko negribi darīt?

Uzstājīgā un spītīga. Kā teica Karols? Abas šis īpašības manto­jusi no matēs. Tas tiesa.

-Arī to es neteicu. Tikai neko praktisku darīt nav iespējams.

Mes vārām sameklēt Danu Čapajevu.

-Ko?

Čapajevu. Varbūt viņš vel ir dzīvs. Viņa pārāudzijas uz sutitaja adresi, kas norādīta uz aploksnēm. Kelheimu taču no­teikti nebūs grūti atrast.

Tā ir Vacijas dienvidos. Bavarija. Es to atradu kartē.

Tu jau paskatījies?

Nebija grūti ieraudzīt. Karols bija to apvilcis.

Reičela atlocīja karti un palūkojās pati.

Tētis rakstīja, ka viņi kaut ko zinaja par Dzintara istabu, bet ta arī paši nedevās to pārbaudīt. Varbūt Čapajevs varēs mums to pateikt?

Pols nespeja noticēt tam, ko dzirdēja.

Vai izlasīji, ko tevs tev lūdza? Likt miera Dzintara istabu. Viņš nepavisam nevēlējās, lai tu mekletu Čapajevu.

Varbūt Čapajevs zina ko vairāk par to, kas notika ar taviem vecākiem.

Reičela, es esmu jurists, nevis starptautisks detektīvs.

Labi. Tad iesim ar to visu uz policiju. Lai viņi papēta.

Šis ir daudz prātīgāks ieteikums neka iepriekšējais. Taču I vdas ir pārāk vecas.

Reičelas sejā ievilkās skarba grimase.

Ceru, ka Marla un Brents nebūs mantojuši tavu vienaldzību. Man labak patiktu, ja viņi gribētu noskaidrot, kas noticis, ja mes u tevi uzsprāgtu lidmašīna.

Viņa gan zinaja, ka vissāpīgāk iedzelt. Ši bija viena no īpašī­ba m, ko viņš sava bijušaja sieva necieta visvairak.

Vai izlasīji šos rakstus? viņš noprasīja. Daudzi cilvēki gājuši boja, meklējot Dzintara istabu. Varbūt mani vecāki ari. Var­būt ne. Bet viens ir skaidrs tavs tēvs negribēja, lai tu tur iesais­ties. Un tas nemaz nav tavs lauciņš. Tavas zinašanas par mākslu n niecīgas.

Tapat ka tava drosme.

Viņš cieši ieskatījās Reičelas acis, iekoda mele un centās būt saprotošs. Viņa šorīt apglabaja savu tēvu. Tomēr galva nemitīgi dunēja un atbalsojās viens vienīgs vārds.

Maita.

Dziļi ievilcis elpu, viņš klusi atbildēja:

Tavs otrs ieteikums ir daudz sapratigaks. Varbūt tiešām uzlu esim to visu policijai. Viņš bridi klusēja. Es saprotu, ka tu juties. Taču Karola nāve bija negadījums, Reičela.

Nelaime ir tada, Pol, ka tad, ja tomēr tā nebija, mans tevs jā­pieskaita upuru sārākstam kopā ar taviem vecākiem. Viņa uz­meta Polam draudīgu skatienu. Tādus viņš jau agrak bija redzēļis pārak bieži. Vel joprojām gribi rīkoties prātīgi?

Trešdiena, 14. maijs, 10:25

Reičela ar lielu piespiešanos pieceļas no gultas un saģērba bēr­nus. Aizveda tos uz skolu, bet pati negribīgi devas uz tiesu na­mu. Viņa nebija bijusi sava kabineta kopš piektdienas, jo pirm­dienu un otrdienu bija paņēmusi brīvu.

Visu rīta celienu sekretāre centas atvieglot Reičelai dzīvi, at­raidot traucetajus, pāradresējot zvanus, uzklausot advokatus un tiesnešus. Šonedeļ bija paredzeta civillietu iztiesašana ar zverinatajiem, taču visas sedes steigšus tika pārceltas. Pirms stundas Reičela piezvanīja uz Atlantas policijas departamentu un lūdza atsūtīt pie viņas kādu detektīvu no slepkavību izmeklēšanas no­daļas. Policija Reičela nebija pārāk labi ieredzēta. Nezin kapec visi uzskatīja ja jau viņa ir tik stingra tiesnese, tad vienmer arī iz­lems policijas interesēs. Taču viņas spriedumus drīzāk varētu rak­sturot ka labvēligakus aizstavibai. Liberāli tā tos mēdza devet policistu biedrībā un presē. Nodevēju šādi viņu slepus zākājot daudzi narkotiku apkarošanas nodaļas detektīvi. Bet Reičelu tas neuztrauca. Konstitūcijas uzdevums ir aizsargat cilvēkus. Polici­jai jadarbojas savu pilnvaru robežas, nevis pārsniedzot tas. Viņas uzdevums bija raudzīties, lai likums vienmēr tiktu ieverots. Tēvs viņai daudzkārt bija atgadinājis: kad vārā nostada sevi augstāk par likumu, draud tirānijā.

Un viņš gan to zinaja tik labi kā neviens.

Tiesnese Katlere, telefona skaļruni atskanēja sekretāres balss. Pārāsti viņas uzruna ja viena otru par Reičelu un Semiju, bet svešu cilvēku klātbūtnē tika lietota oficiālā uzruna tiesnese.

Ieradies leitnants Bārlovs no Atlantas policijas. Pec jūsu izsau­kuma.

Reičela aši nosusināja acis ar salveti. Asārās bija saskrējušas acis, raugoties uz tēva fotogrāfiju. Viņa piecēlās un nogludinaja kokvilnas svārkus un blūzi.

Koka paneļu durvis atveras, un iesoļoja kalsns virs ar melniem, rirtainiem matiem. Aizvēris aiz sevis durvis, viņš nosauca savu vardu.

Maiks Bārlovs no slepkavību izmeklēšanas nodaļas.

Atkal atguvusi profesionālo savaldību, Reičela aicinaja viņu

apsesties.

Paldies, ka atnacat, leitnant.

Nekādu problēmu. Musu departaments vienmēr cenšas pa­līdzēt tiesai.

Taču kaut kas šķita aizdomīgs. Viņa balss tonis bija kaitinoši sirsnīgs, gandrīz augstpratigs.

Pēc jūsu zvana es iepazinos ar ziņojumu par jūsu teva navi. l/saku jums lidzjutību. Šķiet, tas bija traģisks nelaimes gadījums.

Mans tēvs bija gluži patstāvīgs. Vadīja auto. Viņam nebija nekādu nopietnu veselības traucējumu, un pa tam kapnem viņš kapa gadiem ilgi bez mazakajam grūtībām.

Un ko jūs ar to gribat teikt?

leitnanta tonis sāka viņu kaitinat arvien vairak.

Un kā jūs domājāt?

-Tiesnese, es sapratu. Taču nekas neliecina par noziegumu.

Leitnant, viņš parcieta nacistu koncentrācijas nometni. Ne­šaubos, ka pa kāpnēm viņš spēja nokāpt.

Bārlovu tas nepārliecināja.

-Ziņojumā teikts, ka nekas nav pazudis. Viņa naudas maks bija uz kumodes. Televizors, stereosistema, videomagnetofons visi savās vietas. Durvis nebija aizslēgtas. Nav nekādu ielauša­nas pedu. Kas ta par laupīšanu?

Mans tevs vienmer atstāja durvis neaizslēgtas.

Ta nav gudra rīcība, taču neizskatās, ka šad i viņš butu pa­steidzinājis savu navi. Saprotiet, es piekritu, ka slepkavība var but arī bez laupīšanas, taču nekas neliecina, ka viņa nāves brīdī mā­jā būtu bijis vēl kāds.

Reičela gribēja zināt.

Vai jūsu ļaudis parmekleja maju?

Man teica, ka viņi esot palūkojušies apkart. Ne pārāk smal­ki. Izskatijas, ka nav nekādās vajadzības. Intereses pec kā jums šķiet, kāds varēja būt slepkavības motīvs? Vai jūsu tēvam bija ienaidnieki?

Reičela neatbildēja. Viņa uzdeva nakamo jautajumu:

Ko teica tiesu medicīnas eksperts?

Salauzts kakls. Kritiena rezultātā. Nekādu citu savainojumu, izņemot zilumus uz rokām un kajam, ko arī izraisījis kritiens. Tatad, tiesnese, kas jums liek domāt, ka jūsu teva nave nebija nega­dījums?

Reičela apdomāja iespeju pastāstīt viņam par mapi ledusska­pi, par Danu Čapajevu, par Dzintara istabu un Pola vecākiem. Taču šis augstpratigais ēzelis bija tik negribīgi atnācis pie viņas, un šads stāsts viņam izklausīsies pēc sazvērestības teorijas. Šim ķēmam bija taisnība. Nebija nekādu pierādījumu, ka tēvs tika no­grūsts pa kāpnēm. Neka tada, kas saistītu viņa navi ar "Dzintara istabas lāstu", kā to dēvēja daži avīžnieki. Nu un tad, ka viņas levs interesejas par šo tēmu? Viņš mīlēja mākslu. Kādreiz ta bija viņa ikdienas darbs. Kas tur sevišķs, ja viņš savā bibliotēka lasīja rakstus, dažus no tiem paslēpa ledusskapī, darbistaba uz galda izklāja Vacijas karti un izradīja lielu interesi par kādu piedzīvo­jumu mekletāju, kurš devas uz Vāciju veikt izrakumus sen aiz­mirstās alās? Pārāk neticami to visu saistīt ar slepkavību. Varbūt Polam taisnība. Viņa nolēma šim policistam neko neizpaust.

Nekas, leitnant. Jums pilnīga taisnība. Tikai traģisks kritiens. Paldies, ka atnacāt.

Reičela sadrumusi sēdēja kabinetā un atcerejas, kā toreiz, kad viņai bija sešpadsmit gadu, tēvs pirmoreiz pastāstīja viņai par Mauthauzenu. Kā krievi un holandieši strādaja akmeņlauztuves nesa smagus akmens bluķus augšā pa gārām, šauram kāpnēm uz nometni, kur citi ieslodzītie kala no tiem ķieģeļus.

Taču ebreji nebija tik veiksmīgi. Viņus vācieši katru dienu me­ta no klintīm karjera tapat vien, prieka pēc. Viņu kliedzieni atbal­sojas visapkārt, bet sargi slēdza derības, cik reizes krītošais ķer­menis atsitīsies pret akmeņiem, līdz apklusis uz mūžiem. Vēlāk gan, ka paskaidroja tēvs, esesiešiem bija jāizbeidz ši mētāšana, jo ta pārāk traucēja darbu.

Ne jau tāpēc, ka cilvēki tika nogalinati, viņa atcerejas teva vār­dus. Tikai tāpēc, ka tas aizkavēja darbu.

Tā bija viena no retajam reizēm, kad tevs apraudajas un viņa ari. Mate bija pastāstījusi Reičelai, ko tevs bija pārcietis kārā lai­ka un ko darījis pec tam, bet viņš pats šo laiku gandrīz nepiemi­nēja. Viņa allaž ievēroja izsmērēto tetovējumu uz teva kreisās ro­kas un gaidīja, kad viņš pastastis par to.

Viņi mus piespieda skriet virsū elektriskajam žogam. Daži to darīja labprātīgi, jo nespeja vairs paciest spīdzināšanu. Citus nošāva, pakārā vai iedūra šļirces adatu sirdī. Gāze parādījās vēlāk.

Reičela jautāja tēvam, cik daudz cilvēku gāja boja Mauthauzena. Viņš nevilcinādamies atbildēja, ka sešdesmit procenti no div­simt tūkstošiem ieslodzīto nekad vairs neizkļuva no šis briesmu vietas. Viņš tur nokļuva tūkstoš deviņsimt četrdesmit ceturta ga­da aprīlī. Drīz pēc tam ieradās Ungarijas ebreji, kas tika apkauti ka upurjēri. Viņš pats palīdzēja nest līķus no gāzes kameras uz krāsni tas bija pārāsts ikdienas rituāls, gluži ka atkritumu iz­mešana, ka mēdza teikt sargi. Viņa atcerejas tēva stāstu par kādu nakti neilgi pirms kārā beigām, kad nometne iesoļoja Hermans Gērings pērļu pelēka uniformā.

Dzīvs ļaunuma iemiesojums, tēvs viņu nosauca.

Gērings pavēlēja noslepkavot četrus vāciešus, un viņas tēvs bi­ja viens no četru ieslodzīto grupas, kam vajadzēja liet ūdeni uz upuru kailajiem ķermeņiem, līdz tie nosala līdz nāvei. Gērings mierīgi staveja un vēroja, berzēdams rokās Dzintara gabaliņu, jo vēlējas kaut ko uzzināt par Dzintara istabu. Tēvs teica no vi­sām Mauthauzena pieredzētajam šausmām tieši ši nakts bija vi­ņam vismokošak iespiedusies atmiņa.

Un noteikusi viņa turpmākās dzīves gaitu.

Pēc kārā Nirnbergas pravas laika tevu aizsūtīja intervēt Gēringu cietuma.

Vai viņš tevi atcerejas? jautāja Reičela.

Mauthauzena mana seja viņam bija tukša vieta.

Taču spīdzināšanu Gērings atcerējās un izteica apbrīnu ka­reivju izturībai. Vācu pārākums, īsta audzināšana, viņš slavēja. Beidzot uzzinot visu par Mauthauzenu, Reičelas mīlestība pret tēvu pieauga desmitkārt. Viņš bija pārcietis neiedomājamas šaus­mas, ko izturēt un palikt dzīvam jau bija liels varoņdarbs. Tur­klāt saglabat veselo sapratu tas jau bija īsts brīnums.

Vientulība, sava kabineta klusuma Reičela atkal apraudajās. Šis brīnišķīgais cilvēks bija aizgājis. Viņa balss apklususi uz visiem laikiem, mīlestība palikusi tikai atmiņas. Pirmoreiz mūžā viņa bija palikusi viena. Visi vecāku radi bija gājuši boja kārā vai il/ivoja kaut kur talu Baltkrievija, drīzāk svešinieki, ar kuriem vi­ņu saistīja tikai geni. Vienīgie tuvinieki tagad bija abi viņas bērni. Viņa atcerejās, kā toreiz, pirms divdesmit četriem gadiem, beidzas saruna par Mauthauzenu.

Tēti, vai tu atradi to Dzintara istabu?

Tēvs skumji raudzījās viņai acīs. Reičela atkal nodomāja vai viņš vēlējas kaut ko teikt? Kaut ko tadu, kas viņai jazina. Vai arī viņai labak būtu to nezināt? Grūti pateikt. Un arī tēva vārdi neko nelīdzēja.

Neatradu, meitiņ.

Taču viņa balss skanēja līdzīgi ka tad, kad viņš pūlējās iestās­tīt, ka Ziemassvētku vecītis, Lieldienu zaķis un Zobu feja tiešām pastav. Tikai tukši vardi, kas nenaca no sirds. Tagad, izlasījusi teva sārāksti ar Danu Čapajevu un atvadu vēstuli viņai, Reičela bija pārliecinātā, ka tas vel nav viss. Tēvam bija kāds noslēpums, un, spriežot pec visa, viņš to glabaja ilgus gadus.

Bet tagad viņa vairs nebija.

Bija atlikusi tikai viena norāde.

Dana Čapajevs.

Un viņa zināja, kas jadārā.

Reičela izkāpa no lifta divdesmit treša ja stāvā un iegāja pa lep­nam durvīm ar uzrakstu "PRIDŽENS UN VUDVORTS". Ši juri­diska firma aizņēma visu divdesmit trešo un divdesmit ceturto stāvu biznesa augstceltne pilsētas centra, un testamentu nodaļa atradas divdesmit trešajā stava.

Pols saka strādāt šaja firma tūlīt pec juridiskās fakultates beig­šanas. Viņa vispirms strādāja apgabala prokurora birojā, tad pargāja uz kadu Atlantas firmu. Pec vienpadsmit mēnešiem viņi iepa­zinās un pec diviem gadiem apprecejās. Viņu attiecības veidojas tik lēni un nesteidzīgi, īsti raksturīgi Polam. Viņš ir tik uzmanīgs.

Apdomīgs. Baidās paļauties uz nejaušību, likteni vai riskēt ar ne­veiksmi. Precēties ierosinaja tieši viņa, un Pols ar prieku piekrita.

Viņš bija glīts vīrietis, vienmēr tads bijis. Nevis vīrišķīgi skarbs vai elegants ka dendijs, bet gluži vienkārši pievilcīgs. Un godīgs. Cilvēks, uz kuru vienmēr var paļauties. Taču viņa nelokāma uzti­cība tradicijam pamazam saka kaitinat. Kapec nevaretu laiku pa laikam mainīt svetdienas vakariņu ēdienkarti? Cepetis, kartupe­ļi, kukurūza, zirnīši, smalkmaizītes un ledus tēja. Katru svetdienu gadiem ilgi. Pols gan to nepieprasīja, taču savādi iedomāties, ka tada vienveidība viņu apmierina. Sakumā viņai patika vīra iepriekš paredzamais raksturs. Tas bija mierinoši. Tada pastaviga, paliekoša vērtība, kas piešķīra stabilitati viņas pasaulei. Bet kopdzīves beigas tas viss saka neciešami krist uz nerviem.

Bet kapec?

Vai tad ikdienība ir tik slikta?

Pols bija labs, godīgs, veiksmīgs cilvēks. Viņa lepojas ar Polu, lai gan nekad to neizteica skaļi. Viņš bija pirmais kandidats uz testamentu nodaļas vadītāja vietu. Nav slikti četrdesmit viena ga­da vecumā, turklāt zinot, ka savulaik viņš iestājās juridiskaja fa­kultate tikai ar otro mēģinājumu. Taču Pols labi zinaja testamen­tu likumus. Viņš tos pētīja nemitīgi, pievēršot uzmanību visam mazakajam niansēm, pat piedalijas likumdošanas komisiju dar­ba. Viņš bija atzīts speciālists šajā joma, un "Pridžens un Vudvorts" maksaja viņam pietiekami daudz, lai neļautu citai firmai viņu aizvilinat. Firma rīkojas ar tūkstošiem mantojumu, daudzi no tiem bija visai iespaidīgi, un liels nopelns tas panakumos bija Pola Katlera lietpratēja reputacijai.

Iegājusi pa durvīm, viņa pa gaiteņu labirintiem devās uz Pola kabinetu. Pirms iziešanas no sava kabineta Reičela piezvanīja Po­lam, un viņš jau gaidīja. Viņa iesoļoja tieši kabineta, aizvēra aiz sevis durvis un paziņoja:

Es braucu uz Vāciju.

pols pacēla skatienu.

-Ko?

Es skaidri pateicu. Braucu uz Vāciju.

Meklēt Čapajevu? Viņš droši vien ir miris. Ja jau neatbildēja 11/ tava tēva pedejo vēstuli.

Tētis zinaja par Dzintara istabu. Mans pienākums ir to parhaudit.

Tavs pienākums? Viņš satraukuma pacēla balsi. Tavs pie­nākums ir cienīt viņa pedejo velēšanos un nejaukties visa tajā liel.i. ļa vispār tur kaut kas bija, starp citu. Sasodīts, Reičela, tev ir (Vlrdesmit gadi. Kad tu beidzot kļūsi pieaugusi?

Viņa to uzklausīja pārsteidzoši mierīgi, lai gan pārāsti necieta šadas pamacibas.

Pol, es negribu strideties. Man tikai vajag, lai tu parūpētos p.»r bērniem. Vai varēsi?

īsti tava garā, Reičela. Pa galvu, pa kaklu. Dari pirmo, kas ienāk prātā. Nedomājot. Tikai aiziet!

Vai pieskatīsi bērnus?

Ja es atteiktos, vai tu paliktu?

Es zvanītu tavam brālim.

Pols atslīga krēslā. Viņa sejas izteiksme vēstīja par padošanos.

Tu vari apmesties musu mājā, Reičela ieteica. Tā bērniem būs labak. Viņi vēl ļoti pārdzīvo vecteva nāvi.

Viņi pārdzīvotu vel vairāk, ja zinātu, ko viņu mate pasākusi. IJn kā tad vēlēšanas? Līdz tam ir tikai nepilnas astoņas nedeļas, un tev ir divi konkurenti, kas par Markusa Netlza naudu raujas i ik spēdami, lai izspiestu tevi no speles.

Pie velna vēlēšanas! Lai Netlzs pats iet par sasodītu tiesnesi. Tas ir svarīgāks.

Kas tur svarīgāks? Mes pat nezinām, kas tas īsti ir. Un ka ar darbiem? Vai tu vari ta vienkārši piecelties un aiziet?

Šis bija labs trāpījums, taču viņa nedomāja padoties.

Galvenais tiesnesis sapratis. Es teicu viņam, ka man vaja­dzīgs laiks sērošanai. Divus gadus neesmu bijusi atvaļinajumā. Tagad varu izmantot uzkrājušos laiku.

Pols papurināja galvu.

Tu uz labu laimi dodies uz Bavāriju pie veca vira, kurš droši vien ir miris, meklēt kaut ko, kas droši vien ir zudis uz visiem laikiem. Tu taču neesi pirmā Dzintara istabas mekletāja. Cilvēki šim mērķim veltījuši visu savu dzīvi un ta arī neko nav atraduši.

Reičela pat nedomāja padoties.

Tētis zinaja kaut ko svarīgu. Es to jutu. Un varbūt tas Čapa­jevs arī zina.

Tu sapņo.

Bet tu esi vārgulis. Šo aso piezīmi viņa uzreiz nožēloja. Ne­vajag Polu sāpināt.

To es palaidīšu gar ausīm, jo zinu, ka tu esi satriekta, viņš lēni atbildēja.

Es rit pecpusdiena lidoju uz Minheni. Man vajag tēta vēs­tuļu un viņa sakrato rakstu kopijas.

Es tev tās ievedīšu pa ceļam uz mājām. Viņa balsi skanēja samierinašanas ar nenoveršamo.

Piezvanīšu no Vācijas un paziņošu, kur esmu apmetusies. Viņa devas uz durvīm. Rit iebrauc pec berniem pagarinatas die­nas grupā.

Reičela!

Viņa apstajās, bet nepagriežas atpakaļ.

Esi uzmanīga!

Viņa atvēra durvis un izgāja arā.

Ceturtdiena, 15. maijs, 10:15

Knolls izgāja no viesnīcas un ar vilcienu aizbrauca uz Fultonas apgabala tiesu namu. Sanktpēterburga nozagta ja VDK dokumenta bija teikts, ka Reičela Katlere ir juriste, un noradīta arī darba vietas .idrese. Taču vakar, ieradies juridiskaja firma, viņš uzzina ja, ka Rei­čela aizgajusi no tas pirms četriem gadiem, kad ieveleta par Augstā­kās tiesas tiesnesi. Sekretāre bija ļoti izpalīdzīga iedeva viņam Rei­čelas jauno darba telefona numuru un pastāstīja, kur atrodas tiesu nams. Viņš nosprieda, ka pa telefonu var saņemt strupu atraidīju­mu. Labaka taktika butu iepriekš nepieteikts apmeklejums.

Kopš Karola Borjas nogalinašanas bija pagajušas piecas die­nas. Viņam bija jānoskaidro, vai veca vira meita kaut ko zina par I )zintārā istabu. Varbūt laika gaita tēvs ir kaut ko pieminējis. Var­būt viņa kaut ko zina par Čapajevu. Protams, tas bija maz ticams pieņemums, taču viņam saka aptrukties pavedienu, un bija japarbauda visas iespējamības. Pēdas, kuras vel nesen šķita daudzso­lošas, saka atdzist.

Viņš iekāpa pārpildītā lifta kabīne un brauca uz tiesu nama sesto stāvu. Gaiteņu malas rindojas ļaužu pilnas tiesas zāles un rosīgi biroji. Knolls bija ģērbies gaiši pelēka lietišķa uzvalka ar svītrainu kreklu un bali dzeltenu zīda kaklasaiti, ko bija vakar nopircis vīriešu apģērbu veikala priekšpilsēta. Viņš apzināti bija izvēlejies neuzkrītošas un konservatīvas krasas.

Knolls iegāja pa stikla durvīm ar uzrakstu VIŅAS GODĪBAS REIČELAS KATLERES KABINETS un nokļuva klusā priekštelpa. Aiz rakstamgalda sēdēja melnādaina sieviete, aptuveni trīsdes­mit gadus veca. Uz plāksnītes bija rakstīts viņas vārds: SEMIJA LAEMENA. Rūpīgi izkopta angļu valoda viņš sveicināja:

Labrīt!

Sieviete pasmaidīja un atbildēja sveicienam.

Mans vārds ir Kristiāns Knolls. Viņš pasniedza vizītkarti, līdzīgu tai, ko bija izmantojis Pjetro Kaproni māja, tikai šajā viņa nodarbošanas bija tikai MĀKSLĀS KOLEKCIONĀRS, nevis zinātnieks, un nebija adreses. Vai es varētu runāt ar viņas go­dību?

Sieviete paņēma vizītkarti.

-Diemžēl tiesnese Katlerešodien nav darba.

Man jaruna ar viņu ļoti svarīga lietā.

Vai drīkstu jautat tas ir saistīts ar kadu lietu, kas tiks iz­skatīta musu tiesa?

Viņš papurināja galvu, sirsnīgi un neviltoti.

Ne, nepavisam. Tas ir personisks jautajums.

Pagajušajā nedeļas nogale tiesnesei nomira tevs un…

Ak, man ļoti žēl, viņš izlikās satriekts. Cik briesmīgi!

Jā, tas bija smags trieciens. Viņa to ļoti pārdzīvo un velējās kādu laiku atpūsties.

Cik neveiksmīgi gan viņai, gan man! Es esmu pilsēta tikai līdz rītdienai un cerēju pirms aizbraukšanas parunat ar tiesnesi Katleri. Varbūt jūs varētu nodot ziņu, lai viņa piezvana man uz viesnīcu?

Kamēr sekretāre apdomāja šo lūgumu, viņš nopētīja ierametu fotogrāfiju, kas viņai aiz muguras kārājās pie tapetem aplīmētas sienas. Taja bija redzama sieviete, kas stāv pretī vīrietim, pacēlusi roku, ka dodot zverestu. Viņai bija tumši brūni mati līdz pleciem, i i/rauts deguns un nopietns acu skatiens. Viņa bija ģerbusies melna mantija, tāpēc bija grūti spriest par viņas augumu, taču tas šķi­la slaids. Viņas maiga sejas ada bija mazliet ietonēta ar vaigu sarlumu un atturīgais smaids šķita piemērots svinīgājam notikumam.

Tiesnese Katlere?

-Ja, pirms četriem gadiem, kad nodeva zvērestu.

Šo seju viņš otrdien redzeja Karola Borjas bēres. Sieviete staveja bērinieku grupas priekša, apskāvusi divus mazus bērnus zēnu un meiteni.

Es varētu nodot jūsu ziņu tiesnesei Katlerei, bet nezinu, vai viņa jums piezvanīs.

Kāpēc? ,

Viņa pecpusdiena brauc projām.

Uz ilgu laiku?

Viņa lido uz Vāciju.

Brīnišķīga zeme. Lai noskaidrotu, uz kurieni, viņš minēja Iris galvenos ielidošanas punktus. Berlīne šaja gadalaika ir bur­vīga. Protams, Frankfurte un Minhene ari.

Viņa lido uz Minheni.

-Ak ta! Brīnumaina pilsēta. Varbūt ta viņai palīdzēs pārciest bēdas?

Es ceru.

Viņš jau bija uzzinājis visu vajadzīgo.

Paldies jums, Lafmenas kundze. Jūs man ļoti palīdzejat. Ma­nas viesnīcas koordinātās ir šādas. Viņš nosauca pavisam citu viesnīcu un izdomātu numuru, jo zvanīt vairs nebija nepiecie­šams. Ludzu, pasakiet tiesnesei Katlerei, ka biju iegriezies.

Mēģināšu, apsolīja sekretāre.

Viņš pagriežas, lai aizietu, bet pirms tam vēlreiz nopētīja foto­grāfiju pie sienas, lai labi iegaumētu Reičelas Katleres izskatu. At­stājis sesto stāvu, viņš nobrauca lejā uz vestibilu. Tur gar vienu sienu bija vesela rinda maksas telefonu. Viņš piegāja un piezva­nīja uz Franča Felnera privāto līniju. Vāci ja bija jau gandrīz pieci pecpusdiena. Viņš īsti nezinaja, kurš atbildes uz zvanu un kam viņam turpmāk būs jāziņo. Vārās maiņa nenoliedzami bija sāku­sies Felners pamazam atkāpas, bet Monika sāka pārņemt vadī­bu. Taču vecais vīrs nebija no tiem, kas tik viegli izlaidīs grožus no rokam, sevišķi tad, ja uz speles ir tāda likme ka Dzintara istaba.

Guten Tag, Monika atbildēja pēc otra signālā.

Tev šodien sekretāres dežūra? viņš vāciski noprasīja.

Sen bija laiks piezvanīt. Pagajusi jau nedēļa. Kas jauns?

Vispirms kaut ko noskaidrosim. Man nav japiesakās ka sko­las puikam. Dod man uzdevumu un ļauj rīkoties. Kad vajadzēs, es piezvanīšu.

Cik mes jutīgi!

Man nav vajadzīga uzraudzība.

Fs tev to atgadinašu nakamreiz, kad būsi man starp kajam.

Knolls pasmaidīja. Ar Moniku grūti cīnīties.

Es atradu Borju. Viņš teica, ka neko nezinot.

Un tu viņam noticēji?

Vai es ta teicu?

Viņš ir miris, vai ne?

Traģiski nogāzās pa kapnem.

Tēvam tas nepatiks.

Es domāju, ka tu tagad esi galvena?

Esmu arī. Un, godīgi sakot, tas nav svarīgi. Bet tēvam tais­nība tu pārāk riskē.

Es nekad neriskeju bez vajadzības.

Patiesībā viņš rīkojās gluži piesardzīgi. Pirmajā apmeklējuma viņš uzmanijas, lai nepieskartos nekam citam, tikai tējas glāzei, kuru viņš otraja nācienā paņēma līdzi. Un, atnākot otrreiz, viņam rokās bija cimdi.

Teiksim ta, es uzskatīju, ka šajos apstakļos tas bija nepiecie­šams.

Ko tad viņš izdarīja aizvainoja tavu lepnumu? Apbrīnojami, kā Monika prata lasīt viņa domas pat no tūkstoš

judžu attāluma. Viņš pats nemaz nenojauta, ka ir tik viegli atšif­rējams.

Tas nav svarīgi.

Kādu dienu veiksme no tevis novērsīsies, Kristian.

Izklausas, it kā tu to vien gaidītu.

Ne gluži. būs grūti atrast citu tadu ka tu.

Kada ziņa?

Visādā, tu, maitasgabals.

Viņš pasmaidīja. Cik labi, ka izdevās iedzelt arī viņai.

Es uzzināju, ka Borjas meita ir ceļā uz Minheni. Varbūt viņa dodas pie Čapajeva.

Kapec tu ta domā?

Borja aizdomīgi izvairijas no jautajumiem un kaut ko pateica par paneļiem.

Labak lai tie paliek neatrasti.

Varbūt viņa meita vienkārši brauc atpūsties.

Šaubos. Pārāk daudz sakritību.

Tu viņai sekosi?

Vēlāk. Vispirms vēl kaut kas jānokārto.

Suzanna vēroja Knollu no otras mezonina puses. Viņa sēdēja pārpildīta uzgaidamāja telpā, kur uz ārējas stikla sienas bija rak­stīts TIESAS LIETVEDIS, SATIKSMES SODA NAUDAS. Kādi sep­tiņdesmit pieci cilvēki gaidīja savu kārtu pieiet pie ugunsizturī­gas plastmasas letes un iesniegt izsaukumus. Telpa valdīja haotiska noskaņa, un gaisa bija jūtama vecu, sastavejušos cigare­šu dumu smaka, par spīti vairakiem uzrakstiem NESMĒĶĒT.

Viņa sekoja Knollam kopš sestdienas. Pirmdien viņš divreiz apmekleja Augsto mākslās muzeju un vienreiz kādu biroju ēku Atlantas centra. Otrdien viņš bija Karola Borjas bērēs. Viņa vēroja ceremoniju pie kapa no ielas otras puses. Vakar viņš neko daudz nedarīja, tikai iegriezās bibliotēka un iepirkšanas centra, bet šorīt piecelās agri un izgāja ielas.

Suzanna bija uzvilkusi uz īsajiem, gaišajiem matiem pinkai­nu, sarkanbrunu paruku. Seju klāja bagatiga kosmētikas karta, bet acis slepas aiz Ietam saulesbrillēm. Viņa bija ģērbusies cieši pie­gulošos džinsos, sporta krekla ar uzrakstu "Atlantas Olimpiāde 1996", kājas tenisa kurpes. Leta, melna soma uz pleca. Viņa lie-

Iiski saplūda ar pūli un, paslepusies aiz atšķirta žurnālā People, ik pa brīdim pāri ta malai palūkojās uz maksas telefonu pusi.

Pirms piecām minūtēm viņa sekoja Knollam uz sesto stāvu un vēroja, ka viņš ieiet Reičelas Katleres kabineta. Šo vardu viņa pa­zina un saprata ta saistību ar viņu meklējumiem. Knolls acīmre­dzot vel negribēja padoties, droši vien pašlaik ziņoja Monikai Felnerei par uzzināto. Tas sievišķis vel sagādas galvassāpes. Jauna. Agresīva. Alkatīga. Franča Felnera cienīga mantiniece. Kritis uz nerviem ne tikai vienā ziņa vien.

Reičelas Katleres kabineta Knolls neuzkavējās ilgi, noteikti ne­pietiekami ilgi, lai satiktos ar viņu. Suzanna steidzīgi atkāpās, no­bijusies, ka Knolls var viņu pamanīt un pazīt, kaut arī viņa ir mas­kējusies. Katru dienu viņa ģērbās citādi, cenzdamas neatkartot nevienu tērpa detaļu, ko Knolls varētu iegaumet. Viņš bija gudrs. Sasodīti gudrs. Par laimi, viņa bija vel slīpētāka.

Knolls nolika klausuli un devās ārā no tiesu nama.

Viņa nometa žurnālu un sekoja.

Knolls apturēja taksometru un brauca atpakaļ uz viesnīcu. Sest­dien, Borjas māja, apgriezis vecajam vīram kaklu, viņš nojauta kāda liecinieka klātbūtni. Bet pirmdien un arī nakamājas dienās viņš pa­visam nekļūdīgi pamanīja Suzannu Danceri. Viņa labi prata maskelies. Taču ilgajos šajā darba pavadītajos gados viņš bija izkopis īpa­šu vērīgumu. Tagad viņa acīm nepaslideja gārām tikpat ka nekas. Viņš jau gandrīz bija gaidījis Suzannu. Viņas darba devejs Ernsts I orings kāroja Dzintara istabu tikpat dedzīgi ka Felners. Loringa tevs [ozefs bija gluži ka apsēsts ar dzintaru un bija sakrajis vienu no lie­lākajam privatajām kolekcijām pasaulē. Ernsts bija mantojis gan šos mākslās darbus, gan teva sapni. Knolls daudzreiz bija dzirdējis vi­ņu runājām par šo tēmu un redzejis, kā viņš pērk vai maina ar ciI iem kolekcionāriem Dzintara priekšmetus. Protams, I .orings aizsutija Danceri uz Atlantu noverot, ko Knolls dārā.

Bet kā ši sieviete zināja, kur viņu atrast?

Protams. Ziņkārīgais arhivars Sanktpeterburga. Kurš gan cits? Tas ķēms droši vien paspēja ielūkoties VDK dokumenta, pirms Knolls to paslēpa. Viņš noteikti spiegoja kada uzdevuma, un Lo­rings varētu but viens no vairakiem iespējamajiem pasūtītājiem. Un laikam pat galvenais pasūtītajs, ja jau Dancere bija šeit droši vien jau kopš piektdienas.

Taksometrs apstajas pie viesnīcas Marriott, un Knolls izlēca ārā. Dancere noteikti sekoja kaut kur talak aiz muguras. Droši vien arī viņa bija apmetusies tepat. Visticamāk, viņa iespruks kā­da no pirmā stāva damistabam, lai nomainītu parūku un aksesu­ārus, varbūt pat aši aizskries uz numuru pārģerbties, iepriekš sa­maksājot kādam izsutamājam vai durvju sargam, lai tas ziņo, ja Knolls atstas ēku.

Viņš devas taisna ceļā uz savu numuru astoņpadsmitaja stā­va. No turienes Knolls piezvanīja uz Delta biļešu rezervešanas die­nestu.

Man jālido no Atlantas uz Minheni. Vai šodien ir kāds reiss?

Noklabēja datora taustiņi.

Jā, ser, reiss ir četrpadsmitos un trīsdesmit piecas minūtēs. Tiešais lidojums uz Minheni.

Viņam bija jāpārliecinās, ka nav citu reisu.

Vai ir vēl kāds agrak vai vēlāk?

Atkal noklabēja taustiņi.

Nē, musu aviolīnijai nav.

Bet citam?

Atkal noklabēja taustiņi.

Sis šodien ir vienīgais tiešais lidojums no Atlantas uz Min­heni. Vēl ir divi ar pārsēšanos.

Viņš noriskēja, pieņemot, ka Reičela drīzāk lidos ar tiešo reisu, nevis uz Ņujorku, Parīzi, Amsterdamu vai Frankfurti un pec tam ar pārsēšanos uz Minheni. Viņš apstiprināja rezervaciju, nolika klausuli un ātri sakravaja ceļasomu. Viņam bija precīzi jaizvēlas lemšanās laiks lidostā. Ja Reičela Katlere tomēr nelidos ar viņa izvelēto reisu, viņam būs jamēģina kaut ka citādi tikt viņai uz pē­da m. Varbūt janogaida, līdz viņa piezvanīs uz savu biroju, lai paleiktu sekretārei, kā ar viņu var sazināties. Tad viņš varēs piezva­ni! uz biroju, atstat pareizu telefona numuru un uzurdīt viņas /iņkāri, līdz viņa piezvanīs.

Viņš devās leja izrakstīties no viesnīcas. Vestibila valdīja dzī­va rosība. Cilvēki steidzās šurpu turpu. Taču viņš atri pamanīja smalcinu bruneti piecdesmit jardu attaluma, sēžam pie malēja gal­diņa viena no centrālā ātrija atpūtas stūrīšiem. Ka jau viņš bija paredzējis, Dancere bija parģerbusies. Skarbo ielas stila tērpu no­mainījusi ar persiku krasas kombinezonu un tumšākām, stilīgā­kam saulesbrillēm.

Viņš samaksaja par numuru un devas arā, lai ar taksometru brauktu uz lidostu.

Suzanna nopētīja ceļasomu. Knolls brauc projām? Atgriezties numura nebija laika. Nāksies sekot un noskaidrot, uz kurieni viņš dodas. Tieši tāpēc viņa vienmēr ceļoja ar nelielu bagažu un neņē­ma līdzi neko tadu, ko būtu žēl atstat.

Viņa piecēlās, nometa uz galdiņa piecus dolārus par kokteili, no kura bija izdzērusi tikai paris malciņus, un steidzās āra pa virpuļdurvim.

Knolls izkāpa no taksometra Hārtsfilda starptautiskaja lidosta un ieskatijas pulksteni trīspadsmit un divdesmit piecas minūtes. Viņam būs nepilna stunda laika, lai izvairītos no Danceres un pa­spētu uz iekapšanu. Viņš pasvieda šoferim trīs desmitniekus, pa­ņēma labaja roka adas ceļasomu un iesoļoja dienvidu termināli.

Deltu biļešu rindas bija gārās. Viņam bija jaatkratās no Dance­res dziļāk iekša termināli, tāpēc viņš devās taisna ceļa uz elektro­niskas reģistrācijās kiosku. Duncis bija paslēpts ceļasoma, vienī­ga ja droša ja vieta, jo ar to kabatā viņš nekad netiktu cauri metala detektoram. Viņš iegādājās iekapšanas talonu un nodeva somu bagāža, pec tam izgāja caur rosīgo drošības pārbaudi un ar garu eskalatoru nobrauca uz transporta zonu. Dancere grozījās piec­desmit jardus viņam aiz muguras. Kā jau viņš bija domājis ar savu steidzīgo aizbraukšanu no viesnīcas viņš bija sekotāju pār­steidzis nesagatavotu, un viņai nebija laika pārveidot savu izska­tu. Tā pati viesnīca redzeta brunete persiku krāsas treniņterpa ar tumšajam saulesbrillēm. Mazliet neverigi no viņas puses. Vajadzē­ja paņemt līdzi kadu rezervi. Kaut ko tādu, kas mazliet pārveido­tu viņas ārieni, ja jau maskēšanas bija viņas vienīgais slepenības nodrošināšanas paņēmiens. Knollam pašam labak patika elektro­niska novērošana. Ta ļauj atrasties drošā attalumā no medījuma, un vienīgais riskantais pasākums ir ievietot raiditaju upura soma.

Nokāpis no eskalatora, viņš kopā ar parejiem pēcpusdienas ceļotajiem devas uz automatiskajiem vilcieniem. Simtiem vilcie­nu braukaja šurpu turpu pa transporta zonu. Viņš iekāpa pirmāja vagona un redzēja, ka Dancere iekāpj otraja un apstajas pie dur­vīm un priekšējiem logiem, lai redzētu, kas notiek priekša. Knolls labi pazina šo lidostu. Vilcieni kursēja starp sešām termināļu ēkam uzgaidamājam telpām, no kuram starptautiska bija vistā­lākā. Viņš izkāpa pirmāja A terminālī kopa ar simt citiem pasa­žieriem. Dancere droši vien nobrīnījās, ko viņš dārā, jo noteikti pietiekami labi pazina šo lidostu, lai zinātu, ka no A terminālā līdz D terminālim nav starptautisko reisu. Varbūt viņa nodomās, ka viņš grasās lidot ar vietējo reisu uz kadu ASV pilsētu. Tas nav svarīgi. Viņš zinaja, ka Dancere sekos, droši vien jau gudrodama, ka nemanītai ielavīties lidmašīnā un izkāpt no tas.

Viņš grozījās uz vilciena platformas, it ka kadu gaidīdams. Bet patiesība viņš klusībā skaitīja sekundes. Tagad pats galvenais bi­ja rīkoties precīzi laika. Dancere arī gaidīja, cenzdamas izlikties vienaldzīga, slēpdamas puli. Viņa staveja piecdesmit jardu attaluma, šķiet, pārliecinātā, ka Knolls viņu nav pamanījis. Nogaidiļis tieši vienu minūti, viņš devas uz eskalatoru.

Pakapieni leni virzījās augšup.

I ,idz rosīgājai uzgaidamājai zālei bija jabrauc trīsdesmit jardi. Čet­rus stāvus augstak pa plašiem jumta logiem ieplūda pēcpusdienas s.mles gaisma. Augšup braucošo eskalatoru no lejup braucošā atda­līja desmit pēdas plata slīpa alumīnija sadaloša josla. Ik pec divdes­mit pedam to rotaja mākslīgs dekoratīvais augs. Uz lejup braucoša eskalatora, kas devas uz transporta zonu, bija daudz mazak cilvē­ku. Tuvumā nebija ne novērošanas kameru, ne apsargu.

Nogaidījis īsto brīdi, viņš atspiedās ar rokam pret gumijas mar­ga m un pārlēca pāri sadalošajai joslai, izvairoties no sadursmes ar mākslīgo puķu podu, un piezemējas uz lejup braucoša eskala­tora. Tagad viņš virzījās preteja virziena un, braucot gārām Daneerei, pamāja tai izsmējīgu sveicienu.

Viņas sejas izteiksme bija ļoti daiļrunīga atbilde.

Bija jarīkojas atri. Drīz vien arī vajataja sekos viņa piemeram. Viņš pagāja gārām nedaudzajiem pasažieriem uz eskalatora un skriešus steidzas leja. Viņš bija trāpījis tieši istaja bridi. Stacijā rī­bēdams ieripoja vilciens, kas devas uz talakajiem termināļiem. At­veras durvis. Metāliskā balss paziņoja:

Ludzu, paejiet nost no durvīm uz celiņa vidu. Cilvēku strau­me ieplūda vagona. Palūkojies atpakaļ, viņš redzēja, ka Dancere pārlec pāri sadalošajai joslai. Viņai tas neizdevās tik graciozi. Uz brīdi viņa sagrīļojas, tad atkal atguva līdzsvaru.

Viņš iekapa vilciena.

Durvis aizveras, brīdinaja metāliska balss.

Dancere skrēja leja pa pakapieniem, bet bija jau par veļu. Dur­vis aizveras, un vilciens atstaja staciju.

Viņš izkāpa no vilciena starptautiskajā terminālī. Dancere arī agrāk vai vēlāk dosies uz šejieni, taču Minhenes lidmašīnā noteikti jau sākusies iekāpšana, un no A terminaļa līdz šejienei bija gandrīz jūdze. Kamēr viņa atskries caur visu transporta zo­nu vai sagaidīs nakamo vilcienu, viņš jau būs iejucis pūli un do­sies uz lidmašīnu.

Terminālis bija milzīgs un labi pazīstams. Lielākais starptau­tisko reisu terminālis Amerikā. Pieci stāvi. Divdesmit četras izejas uz lidmašinam. Paietu vesela stunda, kamēr tos visus tikai apstaigatu un pārbaudītu katru. Viņš uzkāpa uz eskalatora un brau­ca augša. Šeit valdīja tads pats gaišums un plašums, tikai noteik­tos attalumos stiklotās nišās bija izstādīti dažādi meksikāņu, eģiptiešu un feniķiešu mākslās darbi. Neka pārāk izcila vai vērtī­ga, pavisam pārāsti darbi, un katram pievienota plāksnīte ar uz­rakstu, kurš Atlantas muzejs vai kolekcionārs atvēlējis to izrādī­šanai.

Uzbraucis augša, viņš sekoja ļaužu pūlim pa labi. No Starbucks kreisaja puse uzvēdīja kafijas smarža. Cilvēki apstajas pie WH Smith nopirkt avīzes un žurnālus. Viņš nopētīja izlidošanas ek­rānus. Tuvākās pusstundas laika izlidos vismaz desmit lidmašī­nas. Dancere nekādi nevares uzminēt, kura un vai vispār kada no tām viņš iekāps. Galu gala viņš varēja arī atgriezties terminā­li, un somas nodošana bagažā bija tikai māņu manevrs.

Knolls samekleja ekrānā Minhenes reisu, atrada īsto izeju un devas uz turieni. Kad viņš ieradās, iekāpšana jau bija sākusies.

Viņš iestājās rinda un, kad pienaca viņa karta, apjautājas:

Vai lidmašīna ir brīvas vietas?

Darbinieks ieskatījas videoekrāna.

Ne, ser. Viss iz,pārdots.

Tatad, pat ja Dancere viņu atradis, tad nekādi nevarēs sekot. Viņš cerēja, ka visi pasažieri ieradīsies un neviena vieta pēkšņi nepaliks brīva. Knolls devās uz vārtiem, kur viņam priekšā bija kadi trīsdesmit cilvēki. Pārāudzījies uz rindas sakumu, viņš pa­manīja sievieti ar brūniem pagariem matiem, ģērbušos eleganta lumši zilā bikšu kostīma. Viņa pasniedza pārbaudītajam iekāp­šanas talonu un iekapa lidmašīna. Šo seju viņš pazina uzreiz. Reičela Katlere. I .icliski.

Atlanta, Džordžijas štats

Piektdiena, 16. maijs, 9:15

Suzanna Dancere iesoļoja kabineta. Pols Katlers piecēlās no liela riekstkoka rakstāmgalda un nāca viņai pretī.

Paldies, ka atradat laiku sarunai ar mani, viņa iesāka.

Nav par ko, Maijersas kundze. Katlers uzrunaja viņu uz­vārdā, ko Suzanna nosauca sekretārei. Viņa zinaja, ka Knollam patīk visur izmantot savu īsto vardu. Vel viens piemers viņa augstprātībai. Viņa labāk izvēlējas anonimitati. Un maskēšanos. Mazakas izredzes kadam pārāk palikt atmiņā.

Vārāt saukt mani par Džo, viņa atļava.

Apsedusies piedāvātājā krēsla, viņa nopētīja pusmūža juris­tu. Viņš bija slaids, neliela auguma, ar gaiši brūniem matiem, kas jau bija kļuvuši paplani, vēl neveidojot pliku pakausi. Kā jau va­rēja sagaidīt, viņš bija ģerbies balta krekla ar zīda kaklasaiti un tumšās bikses, bet bikšturi piešķīra šim teļam lielāku vecumu un cienīgumu. Viņš laipni uzsmaidīja, un Suzannai iepatikās viņa mirdzošās pelēkas acis. Viņš šķita kautrīgs un pieticīgs, un tatad ii i Suzanna nosprieda viegli savaldzināms.

Par laimi, viņa bija ģerbusies atbilstoši lomai. Uz galvas viņa bija uzspraudusi kastaņbrunu parūku. Acu krāsa bija izmainīta .11 brūnam kontaktlēcām. Šo apmanu papildina ja brilles ar astoņ­stūrainiem stikliem zelta rāmjos. Krepa svārkus un divrindu pogājamo žaketi ar smailiem atlokiem viņa vakar bija nopirkusi Vicloria's Sccret veikala. Šis tērps izstaroja izteiktu sievišķību un bija iecerēts uzmanības novēršanai no viņas sejas. Apsēdusies viņa s.ikrustoja kajas, nesteidzīgi izradot melnās zeķes, un centas smaidīt kaut mazliet vairak neka pārāsti.

jūs esat mākslās detektive? jautāja Katlers. Droši vien in­teresants darbs?

Reizēm ir. Taču nešaubos, ka arī jūsu darba netrūkst aizrau­jošu brīžu.

Viņa atri nopētīja telpu. Virs adas dīvaniņa karājas ierameta Vinslova gravīra, tai abas pusēs Kupkas akvareļi. Pie citas sienas bija sakārti diplomi un dažadu profesionālo organizāciju dalības un apbalvojumu dokumenti. Amerikas Juristu asociacija, Testa­mentu juristu biedrība, Džordžijas tiesu juristu asociācija. Divas krasu fotogrāfijās, acīmredzot uzņemtas kadā likumdošanas iestā­dP Katlers sarokojas ar vecāku vīrieti.

Viņa norādīja uz mākslās darbiem.

Jūs esat mākslas lietpratējs?

Ne gluži. Tikai mazliet kolekcionēju. Taču aktīvi darbojos musu Augstaja mākslās muzeja.

Tas laikam jums sagādā daudz prieka.

Maksla man ir svarīga.

Vai tāpēc bijāt ar mieru mani pieņemt?

arī tāpēc, turklāt mani mocīja vienkāršā ziņkāre.

Viņa nolēma ķerties pie galvena.

Pirms brīža es biju iegriezusies Fultonas apgabala tiesu na­mā. jūsu bijušās sievas sekretāre teica, ka tiesnese Katlere izbrau­kusi no pilsētas. Viņa neatklāja, uz kurieni tiesnese devusies, un ieteica man runāt ar jums.

Viņa pirms brīža zvanīja un teica, ka tas ir saistīts ar manu bijušo sievastevu?

Ja, ta ir. Tiesneses Katleres sekretāre apstiprinaja, ka vakar esot ienācis kāds vīrietis un interesējies par jūsu bijušo sievu. Gārā auguma, gaišmatains eiropietis. Viņš sauc sevi par Kristiānu Knollu. Es jau veselu nedeļu novēroju Knollu, bet vakar pazau­dēju viņu no skata lidostā. Baidos, ka viņš varbūt seko tiesnesei Katlerei.

Advokāta seja pazibēja raižpilna izteiksme. Lieliski. Viņa bija uzminējusi pareizi.

Kāpēc lai šis Knolla kungs sekotu Reičelai?

Viņa bija nolēmusi izteikties bez aplinkiem. Varbūt bailes liks viņam aizmirst piesardzības barjeras, un viņa uzzinās, uz kurieni īsti devusies Reičela Katlere.

Knolls ieradas Atlantā runāt ar Karolu Borju. Viņa noklu­sēja to, ka Knolls sestdienas vakārā tikās ar Borju. Nevajag viņu pārāk cieši saistīt ar notikušo. Laikam viņš uzzinaja, ka Borjas kungs ir miris, un uzmekleja viņa meitu. Tas ir vienīgais loģis­kais izskaidrojums, kāpēc viņš gāja uz tiesneses kabinetu.

Kā jūs un viņš zināt kaut ko par Karolu?

jūs droši vien zināt, ar ko Borjas kungs nodarbojās, kad vēl bija Padomju Savienības pilsonis?

Viņš mums to pastastija. Bet ka jūs zināt?

Krievijā tagad visiem ir pieejami tas Komisijas dokumenti, kura Borjas kungs kādreiz strādaja. Tagad pētīt vēsturi nav grūti. Knolls meklē Dzintara istabu un droši vien cerēja, ka Borja kaut ko par to zina.

Bet kā viņš zināja, kur atrast Karolu?

Pagajušajā nedeļa Knolls skatīja dokumentus Sanktpeterbur);-is arhīvā. Tie tikai nesen kļuva pieejami apmekletajiem. Viņš tur uzzināja visu vajadzīgo.

Tas tomēr neizskaidro, kapec jūs esat šeit.

Kā jau teicu, es novēroju Knollu.

Ka jūs zināt, ka Karols ir miris?

Fs to uzzināju pirmdiena, kad ierados pilsēta.

Maijersas kundze, kada jēga visam tam runām par Dzintara istabu? Tā ir pazudusi jau vairak neka piecdesmit gadus. Vai jums nešķiet, ka ta sen jau butu atrasta, ja tas butu iespējams?

Piekrītu, Katlera kungs. Bet Kristiāns Knolls doma citādi.

Jūs teicāt, ka vakar pazaudējat viņu no skata lidostā. Kas jums liek domāt, ka viņš seko Reičelai?

Tikai nojauta. Es pārmeklēju uzgaidamas zāles, bet nevareju viņu atrast. Ievēroju vairakus starptautiskos reisus, kas izlidoja lulit pec tam, kad Knolls bija man izsprucis. Viens bija uz Min­heni. Divi uz Parīzi. Trīs uz Frankfurti.

Viņa lidoja uz Minheni, atklaja Katlers.

Laikam šis jurists sāk atsilt pret viņu. Pamazam sāk uzticē­ties. Noticēt viņas teiktajam. Viņa nolēma izmantot šo bridi.

Kāpēc tiesnese Katlere dodas uz Minheni tik drīz pēc teva nāves?

Tevs viņai atstaja vēstuli par Dzintara istabu.

Tagad bija laiks izdarīt spiedienu.

Katlera kungs, Kristiāns Knolls ir bīstams cilvēks. Kad viņš grib kaut ko panakt, nekas nespej viņu aizkavēt. Es varētu saderēt, ka viņš arī iekāpa taja lidmašīna uz Minheni. Man noteikti jaruna ar jūsu bijušo sievu. Vai zināt, kur viņa ir apmetusies?

Viņa solīja piezvanīt no Vacijas, bet vel nav nekādas ziņas.

Viņa balsi skanēja raizes. Suzanna ieskatījās pulksteni.

Minhene tagad ir gandrīz pusčetri.

Pirms jūsu ierašanas es domāju tieši par to pašu.

Vai zināt, uz kurieni tieši viņa devās? Katlers neatbildēja. Viņa neatlaidas. Es saprotu, ka esmu jums svešs cilvēks. Taču vārāt man ticēt, ka man ir vislabakie nodomi. Man jāatrod Kristi­āns Knolls. Konfidencialitāte liedz man paskaidrot kaut ko tuvāk, bet man ir drošs pamats ticēt, ka viņš seko jūsu bijušajai sievai.

Tad man laikam jāziņo policijai.

Vietējam likumsargašanas iestādēm Knolla vārds neko ne­nozīmes. Šis ir starptautiska līmeņa jautajums.

Katlers vilcinājās, it ka apsvērdams iespejas. Policijas iesaistī­šana prasīs laiku. Sazinašanās ar Eiropas aģentūram vēl vai­rak. Viņa bija tepat, gatava rīkoties. Izvēle taču nebija grUta, un viņa nemaz nebrīnījās par Katlera lēmumu.

Viņa devas uz Bavariju meklet kādu cilvēku vārda Dana Ča­pajevs. Viņš dzīvo Kelheimā.

Kas ir šis Čapajevs? viņa naivi apjautajas.

Karola draugs. Viņi pirms daudziem gadiem kopa stradaja Komisijā. Reičela doma, ka viņš varbūt kaut ko zina par Dzintara istabu.

Kapec gan lai viņa tā domātu?

Katlers pasniedzās rakstāmgalda atvilktnē un izvilka vēstuļu kaudzīti. Viņš pasniedza tās Suzannai.

Paskatieties pati. Tur viss ir.

Suzanna atri parlaida acis visam vēstulēm. Neka konkrēta vai noteikta, tikai mājieni uz to, ko abi šie viri varbūt zināja vai no­jauta. Taču pietiekami, lai liktu viņai raizēties. Tagad vairs nebija nekādu šaubu, ka nedrīkst pieļaut, lai Knolls metas uz vienu ro­ku ar Reičelu Katleri. Bet tieši to šis maitasgabals gatavojas darīt. Neizdibinājis neko no tēva, viņš nogrūda večuku pa kāpnēm un pēc tam nolēma pielabināties meitai, lai noskaidrotu, ko viņa zina. Suzanna piecēlās.

Paldies par informāciju, Katlera kungs. Centīšos sameklēt jūsu sievu Minhenē. Man tur ir pazīšanās. Viņa sniedza roku. Pateicos, ka atvēlējat man laiku.

Katlers piecēlās un paspieda roku.

Paldies, Maijersas kundze, ka atnacāt un brīdinājāt. Bet jūs l.i arī nepateicāt, kada ir jūsu interese.

To es nedrīkstu izpaust, bet pietiek jau ar to, ka Knolla kungs liek meklets par dažiem nopietniem noziegumiem.

Vai jūs strādājāt policijā?

Esmu privatdetektīve, kas nolīgta atrast Knollu. Mana darba vieta ir Londona.

Savadi. jūsu akcents ir dnzak Austrumeiropas neka britu.

Viņa pasmaidīja.

Pilnīgi pareizi. Es esmu dzimusi Prāgā.

Vai vārāt atstāt savu telefona numuru? Ja Reičela dos kādu ziņu, varbūt varēšu palīdzēt jums viņu atrast.

Tas nav vajadzīgs. Ja neiebilstat, es pati jums piezvanīšu vē­li ik šodien vai rīt.

Viņa pagriežas, lai aizietu, un pamanīja ierāmetu fotogrāfiju, kur bija redzams pavecs paris vīrietis un sieviete.

-Jauki cilvēki.

Mani vecāki. Ši fotogrāfijā tika uzņemta kādus trīs menešus pirms viņu nāves.

Piedodiet!

Viņš viegli pamāja ar galvu, pieņemot viņas lidzjutibu, tad vi­ii. i izgāja no kabineta, nesakot vairs ne vārda. Kad viņa pēdējo­reiz redzēja šo paveco pari, viņi kopa ar vēl kādiem divdesmit cilvekiem lietainā diena kapa Alitalia lidmašīna, lai dotos īsa pārlidojumā no Florences pāri Ligurijas jūrai uz Franciju. Spri­dzeklis, par kura ievietošanu viņa bija samaksajusi, droši glabaļ.is bagažas nodalījuma ar iedarbinatu pulksteņa mehānismu, kas lika tam uzsprāgt pēc trīsdesmit minūtēm tieši juras vidū.

Minhene, Vācija

16:35

Reičela bija pārsteigtā. Viņa vel nekad nebija bijusi alus kroga. Tautas mūzikas ansamblis ar trompetēm, bungām, akordeonu un govju zvaniņiem sacēla ellīgu troksni. Dzīrotāji bija sasēdušies pie gariem koka galdiem, un gaisu pildīja spēcīgs tabakas, desiņu un alus smārds. Nosvīduši viesmīļi ādas bikses un viesmīles kuplās kleitas čakli iznēsāja viesiem litra kannas ar tumšo alu. Maibock viņa dzirdēja, ka tā to sauc. Sezonai atbilstošs bruvejums, kas tiek pasniegts tikai šaja gadalaika, lai svinētu silta laika iestašanos.

Šķita, ka lielāka daļa no vismaz divsimt pārejiem kroga viesiem līksmo no sirds. Viņai alus nekad nebija garšojis, tas neatbilda Rei­čelas gaumei, tapec viņa pasūtīja kokakolu un ceptu cāli vakari­ņās. Alus krogu bija ieteicis viesnīcas reģistrators, mudinot labak izvēlēties to, nevis blakus esošo Hofbrauhaus, kur pulcējās tūristi.

Lidmašīna no Atlantas nolaidās no rīta, un viņa, neņemot vera allaž dzirdētos brīdinājumus, iznomāja auto, apmetas viesnīca un

Iik.is nosnausties. Uz Kēlheimu viņa brauks rit. Ta atradas sep­tiņdesmit kilometrus uz dienvidiem, pavisam tuvu Austrijai un Alpu kalniem, ja jau Dana Čapajevs bija gaidījis tik ilgi, viņš pa­gaidīs vēl vienu dienu protams, ja vispār viņš tur vēl ir atro­dams.

Vides maiņa naca Reičelai par labu, tikai bija dīvaini verot tel­pas velvju griestus un kroga apkalpotaju košos tērpus. Viņa līdz šim tikai vienreiz bija viesojusies Eiropa juristu konference Lon­dona pirms trim gadiem. Viņa vienmēr bija ar interesi skatījusies televīzijas raidījumus par Vāciju un sapņojusi kādreiz apmeklet šo valsti. Tagad viņa bija šeit.

Košļadama čaļa kumosu, viņa vēroja apkart notiekošo. Tas la­va viņai paglabties no domam par tevu, Dzintara istabu un Dā­ņu Čapajevu. Aizmirst Markusu Netlzu un gaidamās vēlēšanas. Varbūt Polam taisnība un viņa tikai bezjēdzīgi iznieko laiku. Ta« ii viņa jutas labāk, jau ieradusies šeit, un tas tomēr kaut ko nozī­mēja.

Viņa samaksa ja rēķinu ar lidosta iemainītajam eiro banknotēm un izgāja no kroga. Veļa pecpusdiena bija vesa un patīkama, ne­bija tik karsti ka Atlantā. Pavasārā saulē uz bruģa akmeņiem ro­tājās gaismas un ēnu raksti. Ielas drūzmējas tūkstošiem tūristu un veikalu apmekletaju, vecpilsetas eku arhitektūras nepārāstais mura, koka un ķieģeļu apvienojums radīja pasakainu viduslaiku t iemata iespaidu. Visas šis ieliņas bija atvēlētas gājējiem, braukt drīkstēja tikai daži preču piegādes kravas auto.

Viņa pagriezās pa kreisi un devās atpakaļ uz Marienplatz pu­si. Viesnīca atradas laukuma tālākajā gala. Laukuma bija pārti­kās tirgus, kur letes zem nojumēm bija bagatigi nokrautas ar lau­ku produktiem, gaļu un vietējās virtuves gardumiem. Pa kreisi pletās brīvdabas alus dārzs. Viņa kaut ko nedaudz atcerejās par Minheni. Kādreizējā Bavarijas galvaspilsēta, hercoga un elektora rezidence, mājvietā Vitelsbahu dzimtai, kas septiņsimt piecdesmit gadus valdīja šajā reģiona. Par to atgādinaja daudzas kārāliskas ēkas. Ka to nosauca Tomass Vulfs? Vacijas pārādīzes pieskāriens.

Viņa pagāja garām vairakam tūristu grupām ar franču, spāņu un japāņu valoda čalojošiem gidiem. Pretī pilsētas domei Reičela sastapa angļu grupu, kur gides runa skanēja koknejiešu akcents, ko viņa atcerejas no ceļojuma uz Londonu. Viņa nostājas grupas aizmugurē un ieklausijas stāstījuma, raugoties augšup uz vācu gaumē rotāto fasādi. Grupa leni virzījās pāri laukumam un apstajas pretējā pusē domes ēkas priekšā. Viņa sekoja un redzēja, ka gide ieskatās pulksteni. Lielā ciparnīca augstu pie sienas rā­dija bez divām minūtēm pieci.

Pēkšņi zvanu torņa logi atvēras un pārādījās divas rindas de­jojošu koši izkrāsotu vārā figuriņu. Laukumu pārpludināja mu­ziķa. Zvani noskandinaja piecas reizes, taluma tiem piebalsoja arī citi.

Tā ir Glockenspiel, gide stastija, pārkliedzot troksni. Ta skan tris reizes diena. Vienpadsmitos, divpadsmitos un piecos. Augšējās figūras attēlo turnīru, kas sešpadsmitajā gadsimta pa­vadīja Vacijas kārāļu kāzas. Apakšējas figūras rada mucinieku deju.

Košās figūriņas griezās deja līksmas bavariešu melodijas pa­vadījuma. Visi gārāmgajeji apstajas un, atgāzuši galvas, lūkojas augšup. Nav grūti iedomāties, kapec šī muziķa tiek spēlēta tikai trīsreiz dienā. Priekšnesums ilga divas minūtes, tad muziķa ap­klusa un laukuma atgriežas dzīvība. Tūristu grupa devas tālāk un šķērsoja vienu no mazajām ieliņām. Reičela vel mirkli uzka­vējās, vērojot, kā aizveras torņa logi, tad sekoja grupai pāri krus­tojumam.

Gaisu paršķēla griezīgs auto signāltaures ķērciens.

Viņa izbīli pārāudzijas pa kreisi.

Viņai tuvojas automobiļa priekšgals. Piecdesmit pēdas. Četr­desmit. Divdesmit. Viņas skatiens pieversas motora parsegam ar

Mercedes emblemu, pec tam gaismas plafonam ar taksometra ap­zīmējumu.

Desmit pēdas.

Signaltaure joprojām brēca. Vajadzēja kustēties, bet kajas ne­klausīja. Viņa sagatavojas neizbēgamājam un vēl paspēja iedomahes, kas būs sāpīgāks auto priekšgala trieciens vai kritiens uz I «ruģakmeņiem.

Nabaga Marla un Brents.

Un Pols. Mīļais Pols.

Kada roka apķeras ap kaklu un pārāva viņu atpakaļ.

Iekaucas bremzes. Taksometrs slīdēdams apstajas. No bruģa pacēlās degošas gumijas smaka.

Viņa pagriežas, lai redzētu savu glābēju. Vīrietis bija garš un slaids, ar kupliem gaišiem matiem uz iedegušas pieres. Glltaja, tumsnejā sejā lupas bija planas kā ar žileti iegrieztas. Viņš bija ģerbies kviešu krasas krekla no rievota auduma un rūtainas bik­ses.

Viss kartība? viņš angliski jautaja.

Atguvusies no sastinguma, viņa uzreiz saprata, cik tuvu nā­vei bija pirms mirkļa.

Ja, laikam.

Sapulcējās ļaudis. Taksometra vadītājs izkāpa, lai pārāudzi-

los.

Viņa nav cietusi, paziņoja glābējs. Tad viņš vel kaut ko pie­bilda vāciski, un cilvēki saka izklīst. Viņš vāciski kaut ko pateica arī šoferim, tas atbildēja, tad iesedas mašīnā un brauca projām.

Es teicu viņam, ka jūs neesat cietusi. Viņš atvainojas. Taču jūs tik pēkšņi uzradaties uz ielas.

Es domāju, ka te ir gajeju zona, paskaidroja Reičela. Ta­pec nemaz neskatījos, vai nebrauc mašīna.

Taksometri nedrīkst te braukt, taču kaut ka tie pamanas. Es par to atgadināju šoferim, un viņš uzreiz saprata, ka drošāk ir pazust.

Vajadzēja taču izlikt kadu zīmi vai kaut ko.

No Amerikas, vai ne? Amerika visur ir zīmes. Bet šeit ne.

Reičela saka nomierināties.

Paldies jums.

Smaidā nozibēja veselīgi, balti zobi.

Man bija tas prieks. Viņš pastiepa roku. Es esmu Kristi­āns Knolls.

Viņa satvēra vīrieša plaukstu.

Reičela Katlere. Cik labi, ka jūs bijāt šeit, Knolla kungs. Es tiešam neredzeju to taksi.

Varēja sanākt bēdīgi.

Viņa pasmaidīja.

Diezgan bēdīgi. Pēkšņi viņu pārņēma nevaidami drebuļi pārciestā šoka sekas.

Lūdzu, atļaujiet izmaksat jums kadu dzērienu, kas palīdzē­tu nomierināties.

Tas nav nepieciešams.

jūs trīcat. Vīns jums nāktu par labu.

Paldies par rūpēm, bet…

Ka atalgojumu man par pulem.

No ta bija grūti atteikties, tāpēc viņa piekrita.

Labi, kada vīna glazē varbūt tiešam noderēs.

Viņa sekoja Knollam uz kafejnīcu kadu četru kvartālu attalumā, kur tieši pāri ielai slējās lielas katedrales abi vārā torņi. Tieši uz bruģa bija sarindoti galdautiem apklāti galdiņi, pie kuriem sē­dēja ļaudis ar tumša alus krukam. Knolls pasūtīja sev alu, bet Rei­čelai glāzi Reinzemes vīna, gaišu, sausi rugtenu un gardu.

Knollam bija taisnība. Viņa bija parbijusies. Tik tuvu nāvei viņa vel līdz šim nebija bijusi. Cik savadas domas viņai tobrīd ienaca prata. Par Brentu un Marlu tas ir saprotams. Bet Pols? Viņa tiešam iedomājās par Polu, un uz mirkli iesmeldzās sirds.

Viņa iemalkoja vīnu, ļaujoties dzēriena un apkārtnes nomieri­nošajai iedarbībai.

Katleres kundze, man ir par kaut ko jaatzistas.

Sauciet mani par Reičelu.

Labi, Reičela.

Viņa iemalkoja vīnu.

Par ko jaatzistas?

Es jums sekoju.

Šie vārdi uzreiz piesaistīja viņas uzmanību. Viņa nolika vīna glāzi.

Ka to saprast?

Es jums sekoju. Kopš jūs atstajat Atlantu.

Viņa piecēlās no galdiņa.

Man šķiet, par to tūlīt jāziņo policijai.

Knolls palika mierīgi sēžot un iemalkoja alu.

Ka vēlaties, tas mani nebiede. Es tikai lūdzu, lai jūs mani vispirms uzklausat.

Viņa apdomāja šo lugumu. Viņi sedeja atklatā vieta, visapkart cilvēki. Aiz kalta metala sētiņas iela bija pilna ar veikalu ķemmēlajiem. Kas gan slikts var notikt, ja viņa uzklausīs Knollu? Viņa .itkal apsēdās.

Labi, Knolla kungs, jums ir piecas minūtes.

Knolls nolika alus kausu uz galdiņa.

Es šīs nedēļas sakumā biju aizlidojis uz Atlantu, lai satiktu jūsu tevu. Ieradies uzzināju par viņa navi. Vakar iegriezos jūsu biroja un uzzināju par jūsu ceļojumu. Es pat atstaju savu vārdu un tālruņa numuru. Vai sekretāre nenodeva jums manu ziņu?

Es neesmu zvanījusi uz biroju. Kas jums bija runajams ar manu tēvu?

Es mekleju Dzintara istabu un iedomājos, ka viņš varbūt va­rētu man palīdzēt.

Kapec jūs meklējat Dzintara istabu?

Mans darba devējs to meklē.

Un noteikti krievi ari.

Knolls pasmaidīja.

Tas tiesa. Taču pēc piecdesmit gadiem mes uzskatam, ka "at­radums pieder atradējam". Tas laikam ir amerikaņu teiciens.

Kā mans tēvs butu varējis jums palīdzēt?

Viņš pats daudzus gadus to meklēja. Dzintara istabas atra­šana padomju valdībai bija ļoti svarīga.

Tas bija pirms vairak nekā piecdesmit gadiem.

Ja gaidāmais ieguvums ir tik vērtīgs, laikam nav nekādas no­zīmes. Ja nu vienīgi tas padārā meklejumus vēl interesantākus.

Ka jūs atradat manu tevu?

Knolls iebāza roku kabata un pasniedza Reičelai dažas salo­cītas papīra lapas.

Tās es pagājušaja nedeļa uzgāju arhīvā Sanktpeterburga. Tajas ir norāde uz Atlantu. Ka redzēsiet, pirms dažiem gadiem viņu apmekleja VDK.

Reičela atlocīja lapas un saka lasīt. Mašīnraksta teksts bija ar slavu burtiem. Malā ar zilu tinti bija uzrakstīts tulkojums angļu valoda. Viņa uzreiz pamanīja pārākstu uz augšējas lapas. Dana Čapajevs. Viņa ievēroja arī VDK dokumentā rakstīto par viņas tevu:

Sazinājos ar viņu. Noliedz jebkādu informā­ciju par Jantarnaja komnata pēc tūkstoš deviņ­simt piecdesmit astotā gada. Dāņu Čapajevu at­rast neizdevās. Borja apgalvo, ka viņam nekas nav zināms par Čapajeva atrašanās vietu.

Taču tevs ļoti labi zināja, kur dzīvo Čapajevs. Viņš ar to sārākstijas gadiem ilgi. Kapec viņš meloja? Un tevs neko viņai nav tei­cis par VDK aģenta apmeklējumu. Tāpat arī neko daudz par Dzinlārā istabu. Mazliet biedējoši bija iedomāties, ka VDK zina par vi­ņu, Marlu un Brentu. Viņa iedomājās nez ko vēl tevs noklusēja?

Diemžel man nebija iespejas parunāt ar jūsu tēvu, Knolls lurpinaja. Es ierados pārak veļu. Izsaku jums līdzjūtību par šo lielo zaudējumu.

Kad jūs ieradaties?

Pirmdien.

Un gaidījāt līdz vakardienai, lai ietu uz manu biroju?

Uzzināju par jūsu teva navi un negribeju traucēt tik smaga brīdī. Manas darīšanas var pagaidīt.

Saistība ar Čapajevu mazinaja viņas bažas. Varbūt šim cilvē­kam var ticēt, taču viņa atgādināja sev, ka nedrīkst vieglprātīgi uzticēties viņam. Galu galā, lai cik glīts un simpātisks Knolls nebutu, viņš tomēr ir svešinieks. Vēl ļaunak svešinieks sveša ze­me.

Vai jūs lidojat ar to pašu reisu?

Viņš pamāja ar galvu.

Pēdējā brīdi paspēju uz lidmašīnu.

Kāpēc jūs tik ilgi gaidijat, lai mani uzrunātu?

Nebiju pārliecināts par jūsu ceļojuma mērķi. Ja tas butu per­sonisks, es jums netraucētu. Ja butu kadā saistībā ar Dzintara is­tabu, tad es vērstos pie jums.

Knolla kungs, man nepatīk, ka man seko. Nepavisam nepa­tīk.

Viņš dziļi ieskatijas Reičelai acīs.

Varbūt šoreiz tas tomēr bija labi.

Viņai atmiņa atkal pazibēja taksometrs. Varbūt viņam taisnība?

Un sauciet mani par Kristiānu.

Viņa domas apsauca sevi. Nevajag izturēties tik naidīgi. Viņam taisnība. Šis vīrietis izglaba viņas dzīvību.

Labi. Lai butu Kristiāns.

Vai jūsu ceļojums ir saistīts ar Dzintara istabu?

Nezinu, vai vajadzētu atbildēt uz šo jautājumu.

-Ja es jūs apdraudētu, butu vienkārši ļāvis taksim jūs sabraukt.

Vārds vieta, tomēr ar to vēl nepietiek.

Katleres kundze, es esmu profesionāls izmekletajs. Maksla ir mana specialitāte. Es runāju vāciski un labi pazīstu šo valsti. jūs varbūt esat lieliska tiesnese, taču droši vien iesaceja detektīva darba.

Reičela neatbildēja.

Man vajadzīga informācijā par Dzintara istabu, nekas vai­rāk. Es atklāju jums to, ko zinu. Ludzu no jums tikai to pašu.

Bet ja es atteikšos un iešu uz policiju?

Tad es vienkārši pazudīšu no skata, bet turpināšu verot jus, lai zinātu, ko jūs darāt. Tas nav nekas personisks. jūs esat norā­de, ko es veļos pilnība izpētīt. Es tikai nodomāju, ka mes varētu darboties kopa un ietaupīt laiku.

Knollam piemita kaut kas raupjš un bīstams, kas viņai patika. Viņa runas veids bija tiešs un skaidrs, balss pārliecinātā. Reičela vērīgi mekleja vīrieša seja kadu aizdomīgu zīmi, bet neko neatra­da. Tāpēc viņa pieņema ātru lēmumu, kā bija pieradusi tiesa.

Labi, Knolla kungs. Es esmu ieradusies sameklēt Danu Ča­pajevu. Acīmredzot šajā sārākstā minēts viņa vārds. Viņš dzīvo Kēlheimā.

Knolls pacēla kausu un iemalkoja alu.

Tas ir uz dienvidiem no šejienes, uz Alpu pusi, netālu no Austrijas. Es zinu to ciematu.

Viņš un mans tevs acīmredzot interesejas par Dzintara ista­bu. Un pat vairak, neka es to varēju iedomāties.

Kā jums šķiet, ko Čapajeva kungs varētu zināt?

Viņa nolēma pagaidam vel nepieminēt vēstules.

Neko vairak ka tikai to, ka viņi savulaik stradāja kopa, ka jūs droši vien jau zināt.

Ka jūs uzzinājāt viņa vārdu?

Viņa nolēma samelot.

Tēvs par viņu runāja gadiem ilgi. Viņi reiz bija labi draugi.

Katleres kundze, es jums varu ļoti noderēt.

Knolla kungs, godīgi sakot, es cerēju pavadīt kadu laiku vie­natne.

Es jūs pilnīgi saprotu. Atceros, ka bija, kad nomira mans tevs. Es jutos briesmīgi.

Tas izklausījas gluži patiesi, un viņa saklausīja Knolla balsī līdzjūtību. Tomēr viņš bija svešinieks.

Jums ir vajadzīga palīdzība. Ja šis Čapajevs kaut ko zina, es v.iru palīdzēt izmantot šo informāciju. Es daudz zinu par Dzintara istabu. Tas ir noderīgas zināšanas.

Reičela klusēja.

Kad jūs gatavojaties doties uz dienvidiem? jautāja Knolls.

Rīt no rīta, viņa pārāk ātri atbildēja.

Es jūs aizvedīšu.

Es neļautu saviem berniem sēsties svešas mašīnas. Kapec lai es pati to darītu?

Viņš pasmaidīja. Reičelai tas patika.

Es atklāti pateicu jūsu sekretārei savu vārdu un nodomus, las gan būtu neapdomīgi kadam, kurš gatavotos jums nodarīt ļaunu. Viņš iztukšoja alus kausu. Lai ka arī būtu, es jebkura gadījumā sekotu jums uz Kēlheimu.

Viņa atkal atri pieņema lēmumu. Tādu, kas parsteidza viņu pašu.

Nu labi. Kāpēc ne? Brauksim kopa. Es esmu apmetusies vies­nīca "Valdeks". Paris kvartalus uz to pusi.

Es otra ielas puse, "Elizabete".

Viņa pašūpoja galvu un pasmaidīja.

Nezin kāpēc tas mani nepārsteidz.

Knolls vēroja, ka Reičela Katlere pazūd puli.

Viss izdevās tīri labi.

Nosviedis uz galdiņa dažus eiro, viņš atstaja kafejnīcu. Vairā­kas reizes nogriezies, viņš vēlreiz šķērsoja laukumu. Garām pār­tikās tirgum, kur rosījās agrīni vakariņotāji un dzīrotāji, viņš de­vas uz Maksimiliana ielu elegantu bulvāri, kur lepojās muzeji, valdības iestādes un veikali. Pretī slejās pīlāriem rotata Nacionala teatra ieeja. Tas priekšā ap Bavārijas pirmā kārāļa Maksa Jozefa pieminekli staveja taksometru rinda, gaidot, kad beigsies agra vakārā izrāde. Šķērsojis ielu, viņš piegāja pie ceturtā auto rindā. Vadītajs stāvēja ārpusē, atspiedies pret savu mersedesu, sakrus­tojis rokas uz krūtīm.

Nu kā bija? šoferis vāciski noprasīja.

Ļoti labi.

Un pec tam es pārliecinoši notēloju?

Izcili. Viņš pasniedza šoferim eiro žūksni.

Vienmer prieks ar tevi sadarboties, Kristian.

Ar tevi ari, Erih.

Viņš labi pazina šo šoferi, jo, būdams Minhenē, bieži izmanto­ja viņa pakalpojumus. Viņš bija gan uzticams, gan uzpērkams, un tieši šadas īpašības Knolls meklēja visos savos aģentos.

Kļūsti sentimentāls, Kristian?

Ka tā?

Tu gribēji to sievišķi tikai izbiedēt, nevis nogalinat. Tas ne­maz nav tava gārā.

Knolls pasmaidīja.

Kas vel labāk var iekarot uzticēšanos ka bruņinieks, kas izglābj no nāves?

Gribi viņu izdrāzt, vai?

Knolls nevēlējās neko vairak teikt, taču gribēja paturēt šo node­rīgo viru arī turpmāk. Viņš pamāja ar galvu un piekrita:

Labs veids, kā iedabūt viņu gulta.

Šoferis pārskaitīja naudas zīmes.

Piecsimt eiro ir darga maksa par nokniebšanos.

Taču Knollam prata bija Dzintara istaba un desmit miljoni eiro, ko viņš par to saņems. Un, protams, arī Reičelas Katleres pievilcī­ba, kas bija palikusi atmiņā arī pec viņas aiziešanas. Ne pārak.

Atlanta, Džordžijas štats

12:35

Pols bija noraizejies. Viņš pat neaizgāja pusdienas un palika birojā, ceredams, ka Reičela piezvanīs. Vacija jau bija pāri pusseptiņiem vakārā. Viņa ieminējās, ka varbūt pirms došanās uz Kelheimu vienu nakti paliks Minhene. Tāpēc viņš nebija pārliecināts, vai Reičela zvanīs šodien vai rīt, kad būs nokļuvusi dienvidos, Alpos, vai vispār nekad.

Reičela bija drosmīga, uzstājīga un neatlaidīga. Vienmer tada bijusi. Neatkarīgais raksturs palīdzēja viņai but labai tiesnesei. Taču tas neļava citiem viņu tuvāk iepazīt un iemīlēt. Nebija viegli iegūt draugus. Taču sirds dziļumos viņa bija laba un sirsnīga. Pols to zinaja. Diemžēl viņi abi nevarēja sadzīvot, gluži kā suns ar kaķi. Bet vai tiešām ta bija? Viņiem abiem klusas vakariņas mā­jās patika labāk neka pārpildīts restorāns. Nomāta videofilma la­bak neka kinoteātra apmeklējums. Pecpusdiena kopa ar berniem zoodārzā īsta pārādīze salīdzina juma ar vakārā uzdzīvi kluba vai barā. Pols zinaja, ka Reičela smagi pārdzīvo teva navi. Viņai ar Ievu bija ļoti ciešas attiecības, sevišķi pec šķiršanas. Karols ta cenlas savest viņus atkal kopā.

Kas bija rakstīts veca vira atvadu vēstule?

Varbūt dod Polam vēl vienu iespēju.

Taču tas bija veltīgi. Reičela bija pārliecinātā, ka viņiem jādzīvo atsevišķi. Viņa atraidīja katru salabšanas mēģinājumu. Varbūt bija pienācis laiks paklausīt viņai un likties miera. Bet kaut kas tomēr nebija laga. Viņa nemaz negāja sabiedrība. Joprojām uzticējās Po­lam un paļāvas uz viņu. Un cik daudziem šķirtiem vīriem ir biju­šas sievas mājas atslēgas? Un kopīgas tiesības uz īpašumu? Un vel arī kopīgs vērtspapīru konts? Reičela ne reizi nebija ieminēju­sies par viņu Merrill Lynch konta slēgšanu, viņš pēdējos trīs gadus to parvaldija, un viņa ne reizi nebija apšaubījusi viņa lēmumus.

Viņš raudzijas uz telefonu. Kapec Reičela nezvana? Kas no­liek? Viņu it ka meklejot kāds vīrietis Kristiāns Knolls. Varbūt viņš ir bīstams. Varbūt ne. Visu, ko viņš zināja, bija pavēstījusi diezgan pievilcīga brunete ar mirdzošām brūnam acīm un glītam kajam. Džo Maijersa. Viņa bija mierīga un savaldīga, uz jautāju­miem atbildēja atri un konkrēti. Gandrīz vai šķita, ka viņa nojauš I 'ola bažas par Reičelu, šaubas, kas viņu maca attiecība par šo braucienu uz Vāciju. Viņš pateica mazliet par daudz, un tas vi­ņam sagadaja raizes. Reičelai nevajadzeja braukt uz Vāciju. Par lo Pols bija pārliecināts. Viņai nevajag jaukties Dzintara istabas meklējumos, un diez vai Dana Čapajevs vēl ir dzīvs.

Viņš pasniedzās pāri rakstāmgaldam un paņēma bijuša sie­vastēva vēstules. Atrada atvadu vēstuli Reičelai un ieskatijas lap­puses vidu.

Vai atradām? Varbūt. Mēs ta arī nedevāmies parbaudīt. Tajos laikos mūs pārāk daudzi novēroja, bet, kad beidzot bijām nonākuši uz pēdām, mēs abi apjautām, ka padomju vārā ir daudz ļaunāka par vāciešiem. Tā nu mēs atstājām Dzintara istabu miera. Mēs ar Danu nozvērējāmies, ka nekad neizpaudīsim to, ko zinām vai var­būt tikai iedomājāmies, ka zinām. Tikai tad, kad Jensijs pieteicās ne­uzkrītoši ievākt ziņas, pārbaudīt informāciju, ko es savulaik uzska­tīju par ticamu, es apvaicājos vēlreiz. Pēdējā ceļojuma uz Itāliju viņam bija kaut kas jānoskaidro. Vai tas lidmašīnas sprādziens bija saistīts ar viņa jautājumu vai ar kaut ko citu, mēs nekad neuzzinā­sim. Es zinu tikai to, ka Dzintara istabas meklējumi izrādījušies bīs­tami.

Palasījis mazliet talak, viņš atrada vēl vienu brīdinājumu:

Tikai nekad, nekad un neparko nedoma par Dzintara istabu. Atceries stāstu par Taetontu un Heliādu asarām. Apdomā viņa god­kāri un viņu bēdas.

Pols bija daudz lasījis klasisko literaturu, bet šo stāstu nevareja atcerēties. Toreiz, pirms trim dienām, kad viņš pie ēdamistabas galda apjautajas par to Reičelai, viņa atbildēja izvairīgi.

Viņš ķērās pie datora un atvēra internetu. Meklešanas pro­grammas logā ierakstīja "Faetonts un Heliadas". Tika atrastas kā­das simt lapas. Viņš uz labu laimi ieskatijas dažas. Vislabaka iz­rādījās trešā "Edītes Hamiltones mītiska pasaule". Viņš parlaida tai skatienu, līdz atrada stāstu par Faetontu un bibliogrāfiju, kur bija noradīts, ka tas ir fragments no Ovidija "Metamorfozēm".

Viņš izlasīja stāstu. Tas bija spilgts un pravietisks.

Faetonts, Saules dieva Hēlija ārlaulības dels, beidzot atrada sa­vu tēvu. Vainas apziņas mocītais Saules dievs apsolīja dēlam iz­pildīt vienu viņa vēlēšanos, un jauneklis uzreiz pieprasīja iespeju uz vienu dienu nokļūt teva vieta un izbraukt ar saules ratiem par debess jumu no rītausmas līdz rietam. Tēvs saprata, cik neprā­tīgā ir šī vēlme, un centās delu atrunat, bet veltīgi. Ta nu Hēlijs i/pildija dela vēlēšanos, taču brīdinaja viņu, ka saules rati ir gruli novaldāmi. Taču tas neuzklausīja viņa vārdus. Viņš tikai jūs­moja, iztēlodamies sevi brīnumskaistajos ratos, vadot zirgus, ku­rus pat Zevs nespēja savaldīt.

Taču, pacelies gaisā, Faetonts atri saprata, ka teva brīdinājumi bija pamatoti, un nespeja novaldīt ratus. Zirgi uzšāvās augstu debesīs, pec tam metas lejup, tik tuvu zemei, ka pasaule uzliesmoja. Zevam nebija citas iespejas kā vien raidīt zibeni, kas iznīcināja ratus un nogalināja Faetontu. Viņš iekrita noslēpumainajā Ēridanas upe, un tās Ūdeņi apdzēsa liesmas, kas plosīja viņa ķer­meni. Najadas, žēlodamas drosmīgo jaunekli, apglabaja viņu. Faelonta masas Fleliādas, Hēlija meitas, naca sērot pie viņa kapa. Viņu bedu aizkustināts, Zevs pārvērta viņas par priedem, kas leja .īsārās Ēridanas krastā.

Viņš izlasīja ekrana stasta pēdējās rindiņas:

KUR SĒROJOT TAM MŪŽAM ASĀRĀS RIT STRAUMĒ,

KATRA ASĀRĀ, IEKRĪTOT ŪDENĪ, NOMIRDZ

SPOŽS DZINTARA GRAUDS.

Viņš uzreiz atcerejas Ovidija "Metamorfozes" Borjas gramatu plaukta. Karols centās brīdināt Reičelu, bet viņa negribēja klausī­ties. Tapat ka Faetonts, viņa aiztraucās muļķīgajos meklejumos, neapzinoties briesmas un neizvērtējot riskus. Vai Kristiāns Knolls kļus par viņas Zevu? Un satrieks viņu ar zibeni?

Viņš atkal pieversās telefonam. Zvani, sasodīts!

Ko viņš varēja darīt?

Neko. Palikt ar bērniem, pieskatīt tos un gaidīt, kad Reičela at­griezīsies no sava veltīga skrejiena. Viņš varētu piezvanīt polici­jai un varbūt sazinaties arī ar Vacijas vārāsiestādēm. Bet, ja izrā­dīsies, ka Kristiāns Knolls ir tikai ziņkārīgs detektīvs, Reičela būs nikna. Panikas cēlējs Pols, viņa teiks.

Bet to viņš negribēja dzirdēt.

Taču bija arī trešā iespeja. Vispievilcīgākā. Viņš ieskatijas pulk­stenī. Bez desmit minūtēm divi pēcpusdienā. Vacija bez desmit minūtēm astoņi vakārā. Viņš pasniedzas pec tālruņu kataloga, samekleja numuru un piezvanīja uz aviolīniju Delta. Atsaucās biļešu rezervēšanas dienests.

Man vajadzīgs reiss šovakar no Atlantas uz Minheni.

Kēlheima, Vācija, sestdiena, 17. maijs, 8:05

Suzanna rīkojas zibenīgi. Vakar, izgājusi no Pola Katlera kabinela, viņa uzreiz lidoja uz Ņujorku, bet tur paspēja uz Concorde, kas pusseptiņos lidoja uz Parīzi. Tur viņa nokļuva īsi pec desmitiem va­kārā pēc vieteja laika, bet pēc tam Air France lidmašīna ap vieniem nakti nogadaja viņu Minhenē. Mazliet pagulējusi lidostas viesnīcā, viņa ar nomātu Audi traucas uz dienvidiem pa maģistrali E533, tais­ni līdz Oberhamergavai, pēc tam pa līkumainu šoseju uz rietumiem, u/ kalnu ezeru, ko sauca par Fērgena ezeru, austrumos no Fusenes.

Kēlheimas ciemats bija haotisks freskām rotātu māju sakopo­jums ar stāviem divslīpju jumtiem pie paša ezera austrumu krasla. Pilsētiņas centra lepojas baznīca ar smailu torni, tai apkart jut ekligs tirgus laukums. Ezera talakajā krastā vīdēja mežiem apaugušas kalnu nogāzes. Pelēcīgi zila ja ūdeni slīdēja dažas lai­vas ar baltam buram kā tauriņi viegla vēja pūsmā.

Viņa novietoja auto uz dienvidiem no baznīcas. Bruģētajā lau­kuma pulcējas tirgotāji, laikam gatavojas sestdienas rīta tirdzniecibai. Gaisu pildīja smags jēlas gaļas, milru dārzeņu un tabakas dūmu smārds. Viņa pastaigājas raibajā vasārās atputnieku puli. Bērni spēlējas skaļos bariņos. Taluma dunēja vesera sitieni. Vi­ņas uzmanību piesaistīja pavecs vīrs kada no stendiem ar sud­rabaini sirmiem matiem un ērgļa degunu. Viņš gandrīz varētu but Danas Čapajeva vienaudzis. Suzanna piegāja un aplūkoja viņa ābolus un ķiršus.

Skaisti augļi, viņa vāciski uzslavēja.

Paša audzēti, atbildēja vecais vīrs.

Suzanna nopirka trīs ābolus un uzsmaidīja tirgotājam, lai ieka­rotu viņa uzticību. Viņas izskats bija lieliski piemerots. Rudi blon­da parūka, bāla ada, gaišbrunas acis. Viņa bija palielinājusi krū­tis ar diviem arejiem silikona polsteriem. Nopolsterēja arī gurnus un sēžamvietu, aizpildot ar šo mākslīgo tauku kārtu divus izmērus lielākus džinsus. Maskēšanos papildināja rūtains flaneļa krekls un brūni kovboja zābaki. Acis aizsedza saulesbrilles, tumšas, bet ne tik ļoti, lai piesaistītu uzmanību. Vēlāk aculiecinie­ki noteikti atcerēsies druknu blondīni ar kuplam krūtīm.

Vai jūs zināt, kur dzīvo Dana Čapajevs? viņa beidzot ap­jauta jas. Viņš ir vecs virs. Kādreiz dzīvoja šeit. Viņš ir mana vec­tēva draugs. Es atvedu viņam dāvanu, bet pazaudēju karti, kur bija rakstīts, ka viņu atrast. Ciemata nokļuvu tikai laimīgas ne­jaušības pec.

Vecais virs pašūpoja galvu.

Kada paviršība, Fraulein.

Viņa pasmaidīja, pazemīgi uzņemot pārmetumu.

-Zinu. Tāda nu es esmu. Vienmer lidinos kā pa mākoņiem.

Es nezinu, kur dzīvo Čapajevs. Esmu no Neselvangas rietu­mos. Bet tūlīt sameklešu kadu vietējo.

Pirms Suzanna paguva viņu apturēt, vecais vīrs uzsauca kā­dām citam tirgotajam otrā laukuma puse. Viņa negribēja piesais­tīt saviem meklējumiem pārāk lielu uzmanību. Abi viri aprunajas

Iranciski, bet šo valodu viņa pārāk labi nesaprata. Taču dažus vārdus brīžiem varēja uztvert. Čapajevs. Ziemeļi. Trīs kilometri. I 'ie ezera.

Eduards pazīst Čapajevu. Teica, ka viņš dzīvojot ārpus pilse'las uz ziemeļiem. Tieši ezera krasta. Jābrauc pa to ceļu. Mazs mura namiņš ar skursteni.

Suzanna pasmaidīja un pamāja ar galvu, bet tad vīrs otra lau­kuma puse iesaucas:

Julius! Jūlius!

Pieskrēja apmēram divpadsmit gadus vecs zens. Viņam bija gaišbruni mati un glīta seja. Tirgotājs aprunajas ar zēnu, tad pui­ka skrēja pie viņas. Aiz muguras piļu bars no ezera paceļas spār­nos pienaini blavajas rīta debesīs.

jūs meklējat Čapajevu? zens jautaja. Viņš ir mans vecU'vs. Es varu jums pārādīt ceļu.

Puiciskais skatiens pārslīdēja viņas krūtīm. Suzanna pasmai­dīja vēl saulainak.

Nu tad ejam.

Vīriešus var tik viegli aptīt ap pirkstu jebkurā vecuma.

9:15

Reičela pārāudzījās uz Kristiānu Knollu, kas sēdēja pie stūres. Viņi traucās uz dienvidiem pa automaģistrali E533, pusstundas brauciena attalumā no Minhenes. Aiz Volvo tonētajiem logiem pave­ras krašņa ainava regainas kalnu virsotnes iznira no dūmakas, to smailes klaja sniegs, bet nogāzēs kuploja egļu un lapegļu meži.

Cik skaisti, viņa jūsmoja.

Pavasarī Alpos ir visjaukak. Vai jūs Vācija esat pirmoreiz?

Viņa pamāja ar galvu.

Jums noteikti patiks šis apvidus.

Vai jūs daudz ceļojat?

Visu laiku.

Un kur ir jūsu mājas?

Man ir dzīvoklis Vīnē, bet tur es reti uzkavējos. Darba darī­šanas jāceļo pa visu pasauli.

Viņa nopētīja noslēpumaino svešinieku pie stūres. Viņam bija plati un muskuļaini pleci, masīvs kakls, gārās un spēcīgas rokas.

Ari šoreiz viņš bija ģerbies ikdienišķi. Rūtainā krekla, džinsos un /abakos, un pavisam viegli iesmaržojies ar saldenu odekolonu. Viņš bija pirmais vīrietis no Eiropas, ar kuru viņa jebkad tik ilgi runājusi. Varbūt tapec Knolls šķita tik pievilcīgs. Viņš tiešām bija i/raisījis Reičelas interesi.

VDK dokumenta bija teikts, ka jums ir divi bērni. Vai ir arī virs? apjautajas Knolls.

Bija. Mes esam šķīrušies.

Amerikā tā laikam ir izplatīta pārādiba.

Man tiesa nedēļas laika vismaz simt lietas.

Knolls pašūpoja galvu.

Cik nelāgi!

Cilvēki laikam vairs nespēj sadzīvot.

Vai jūsu bijušais vīrs arī ir jurists?

Viens no vislabakajiem. Pa pretejo joslu viņus apdzina kāds Volvo. Kaut kas traks. Tas auto laikam brauca ar kadam simt jūdzēm stunda.

Drīzāk simt divdesmit, atbildēja Knolls. Mums ir gan­drīz simts.

Pavisam citādi neka pie mums.

Vai viņš ir labs tēvs? jautāja Knolls.

Mans bijušais? Ja, ļoti labs.

Eabaks tēvs neka virs?

Cik savadi jautājumi! Taču viņai nebija grūti atbildēt. No pil­nīga svešinieka mutes tie nešķita uzmācīgi.

Ta gan es neteiktu. Pols ir labs cilvēks. Katra sieviete būtu laimīga, tikusi pie tada vira.

Kāpēc tad jūs nebijāt?

Es neteicu, ka nebiju laimīga. Pikai teicu, ka mes nespējam sadzīvot.

Knolls laikam nojauta, ka viņai grūti par to runāt.

Es negribēju jūs aizvainot. Tikai mani ļoti interesē cilvēki. Ta ka man pašam nav pasta vigu maju un ģimenes, sagadā prieku iepazīt citu dzīvi. Tikai ziņkāres pec. Neka vairak.

Būs jau labi. Es to neņemšu ļauna. Kādu bridi viņa klusē­ja, tad ieminējās: Vajadzēja piezvanīt Polam un pateikt, kur es­mu apmetusies. Viņš pieskata bērnus.

Varēsiet piezvanīt vakārā.

Viņš negribēja, ka es braucu šurp. Gan viņš, gan mans tēvs uzstaja, lai es nejaucos šajā lieta.

jūs ar tēvu runājāt par to pirms viņa nāves?

Nē, nemaz. Viņš man atstaja vēstuli kopā ar testamentu.

Kapec tad jūs esat šeit?

Tapec, ka tā vajag.

Es saprotu. Dzintara istaba ir vērtīgs ieguvums. Daudzi mekle to jau kopš kārā beigām.

Esmu par to dzirdējusi. Kapec ta ir tik īpaša?

Grūti pateikt. Māksla dažādi iedarbojas uz cilvēkiem. Dzintara istabai piemīt tada īpatnība, ka ta visus aizkustinājusi vien­līdz stipri. Esmu lasījis atsauksmes par to no deviņpadsmitā gad­simta un divdesmita gadsimta sakuma. Visi ir vienisprātis, ka ta ir apbrīnojami skaista. Iedomājieties veselu telpu ar Dzintara pa­neļu sienam.

Izklausās neticami.

Dzintars ir tik vērtīgs. Vai jūs daudz par to zināt? jautāja Knolls.

Pavisam maz.

Tie ir pārakmeņojušies koku sveķi, četrdesmit līdz piecdes­mit miljonus gadu veci. Laika gaitā sacietējuši sveķi, pārvērtušies par dargakmeni. Grieķi sauca to par elektron "saules vielu" ta krasas deļ un tāpēc, ka, paberzejot Dzintara gabalu, tas elektrizējas. Šopens mēdza pirms klavieru spēlēšanas paturēt roka Dzintara krelles. Tas no pieskārienā sasilst un mazina roku svīšanu.

To es nezināju.

Romieši ticēja, ka Lauvām pec horoskopa Dzintara rotas nes laimi. Bet Veršiem nelaimi.

Varbūt man butu kaut kas jaiegadajas. Es esmu Lauva.

Viņš pasmaidīja.

Protams, ja jūs tam ticat. Viduslaiku ārsti ar Dzintara tvai­kiem dziedēja kakla sāpes. Verdošie gārāiņi ir ļoti aromatiski un it ka ar dziednieciskam īpašībām. Krievi tos sauca par "jūras vī­raku". Un vel… atvainojiet, es laikam jūs garlaikoju.

Nepavisam. Tas ir aizraujoši.

Ar Dzintara tvaikiem var nogatavinat augļus. Kada arābu le­ģenda vesta par šahu, kurš pavēlēja darzniekam atnest svaigus bumbierus. Nelaime tada, ka tobrīd vel nebija ražas laiks un aug­ļi nogatavosies tikai pec mēneša. Sahs piedraudeja nocirst dārz­niekam galvu, ja tas nepasniegs svaigos bumbierus. Ta nu dārz­nieks norava dažus negatavus bumbierus un visu nakti pavadīja, lūgdams Allahu un kūpinadams Dzintara vīraku. Nakamajā die­na viņa lūgšanas bija uzklausītas un bumbieri kļuvuši rožaini un nnksti, gatavi ēšanai. Knolls pārāustīja plecus. Kas zina, vai las atbilst patiesībai? Taču Dzintara tvaiki satur etilenu, kas sti­mulē ātrāku nogatavošanos. Tas spēj arī mīkstināt ādu. Ēģiptieši izmantoja tvaikus mumificešanas procesa.

Es esmu redzējusi tikai Dzintara rotaslietas un attēlus ar tajā ieslēgtiem kukaiņiem un augu lapam.

Frensiss Bekons to sauca par "izcili kārālisku kapu". Zināt­niekiem dzintars ir laika kapsula. Māksliniekiem tas ir krasa. Dzintaram ir vairak neka divsimt piecdesmit nokrāsās. Visretāk sasto­pams zils un zaļš. Visbiežāk sarkans, dzeltens, brūns, melns. Viduslaikos izveidojas speciālās ģildes, kuras uzraudzīja Dzintara tirdzniecību. Dzintara istaba tika radīta astoņpadsmitajā gadsim­ta ka slavinājums cilvēka iespejam izmantot šo materialu.

Jūs gan lieliski to pārzināt.

Tāds darbs.

Auto palēninaja gaitu.

Musu nobrauktuve, paziņoja Knolls un pagrieza auto nost no maģistrāles pa īsu nobraukšanas rampu un nobremzēja. No šejienes mums jabrauc uz rietumiem pa šoseju. Līdz Kēlheimai vairs nav tālu. Viņš pagrieza stūri pa labi, veikli parslēdza pār­nesumus, un auto drīz atguva ātrumu.

Kur jūs strādājāt? jautāja Reičela.

To es nedrīkstu teikt. Mans darba devejs ir privātpersonā.

Bet droši vien bagats.

Kāpēc jūs ta domājāt?

Viņš suta jūs apkart pasaulei mākslās darbu meklējumos. Tāds vaļasprieks trūcīgam vīram nav pa kabatai.

Vai es teicu, ka mans darba devējs ir vīrietis?

Viņa pasmaidīja.

Nē, neteicat.

Labs mēģinājums, jūsu godība.

Gar šosejas maļam pletās zaļas pļavas ar nelielam slaidu egļu audzēm. Reičela atvēra logu un dziļi ieelpoja dzidro gaisu.

Mēs braucam kalna, vai ne?

Šeit sakas Alpi un stiepjas uz dienvidiem līdz Italijai. Kad tiksim līdz Kelheimai, kļūs vesaks.

Reičela šorīt jau nobrīnījās, kāpēc Knolls uzvilcis kreklu ar gārām piedurknēm un gārās bikses. Viņa pati bija terpusies haki tū­ristu šortos un blūzē ar īsam piedurknem. Viņa pēkšņi apjauta, ka šī ir pirmā reize kopš šķiršanās, kad viņa devusies izbrauku­ma ar kadu citu vīrieti, nevis Polu. Reičela vienmer bija braukusi kopā ar berniem, tevu vai kadu draudzeni.

Es tiešam no sirds jutu jums līdzi par teva navi, Knolls ieminējās. Viņš bija ļoti vecs. Tas ir visļaunakais attiecībā uz vecākiem. Pienāk bridis, kad tie jāzaudē.

Tas izklausījas gluži neviltoti. Savadi. Tik pārāsti vardi. Tos visi saka aiz pieklājības. Tomēr viņa bija pateicīga par šo lidzjutību.

Un Knolls viņas acis šķita vel interesantāks.

11:45

Reičela nopētīja veco viru, kas atvēra durvis. Viņš bija maza auguma, ar šauru seju un kuplu sudrabainu matu ērkuli. Krun­kaino zodu un kaklu klāja iesirmi rudi bardas rugāji. Viņš bija kalsns, āda krita baltuma, seja grumbaina kā valrieksts. Viņam bija vismaz astoņdesmit, un Reičela, ieraugot viņu, uzreiz atcere­jas tevu un ievēroja abu sirmgalvju pārsteidzošo līdzību.

Dana Čapajevs? Es esmu Reičela Katlere, Karola Borjas meita.

Vecais virs cieši ielūkojās viņas seja.

Es varu saskatīt jūsu acis un seja viņa vaibstus.

Reičela pasmaidīja.

Viņš ar to lepotos. Vai drīkstam ieiet?

Protams, atbildēja Čapajevs.

Reičela un Knolls iegāja neliela ja majiņa. Vienstava koka na­miņš bija apmests ar nodrupušu apmetumu. Tas bija pēdējais no šveiciešu stila namiņiem uz kokiem apauguša ceļa Kelheimas no­malē.

Kā jūs atradat manu maju? jautāja Čapajevs. Viņš angliski runaja daudz labak neka Reičelas tēvs.

Mes apjautajāmies pilsēta, kur jūs dzīvojat, viņa atbildēja.

Istaba bija majīga un silta, akmens pavārda sprēgāja uguns. Di­vas lampas apgaismoja ar pārklāju apsegto dīvānu, uz kura abi nā­cēji apsēdas. Čapajevs atlaidās veca koka šupuļkrēsla pretī viesiem. Gaisā vēdīja kanēļa un kafijas smarža. Vecais virs piedāvāja kadu atspirdzinājumu, bet viņi atteicas. Viņa iepazīstinaja mājas saimnie­ku ar Knollu un pastastija par tēva navi. Vecais virs bija satriekts, to dzirdot. Kadu bridi viņš sedeja klusēdams, ar asārām acis.

Viņš bija krietns cilvēks. Vislabakais.

Čapajeva kungs, es esmu ieradusies…

Dana. ludzu, sauciet mani par Danu.

Labi, Dana. Es esmu ieradusies saistība ar vēstulēm, kuras jūs ar manu tevu rakstījāt viens otram par Dzintara istabu. Es tās izlasīju. Tētis kaut ko rakstīja par noslēpumu, ko jūs abi kopīgi glabajat, bet esat jau pārāk veci, lai dotos parbaudit. Es ierados noskaidrot, ko tas nozīmē.

Kapec, bērns?

Tētim tas šķita svarīgi.

Vai viņš kādreiz runaja ar jums par to?

Viņš neko daudz nestastija par karu un par to, ko darīja pec tam.

Varbūt šādai klusēšanai bija savs iemesls.

Par to es nešaubos. Bet tagad teta vairs nav.

Čapajevs klusēja, raudzīdamies uguni. Par viņa vecīgo seju slī­dēja ēnas. Viņš pārāudzijas uz Knollu, kurš vērīgi pētīja namatē­vu. Reičela bija spiesta ieminēties par vēstulēm, un Knolls tam uz­reiz pieversa uzmanību. Tas nav nekāds brīnums, jo to viņa bija tīši noklusējusi. Droši vien velak sekos jautajumi.

Varbūt laiks ir pienācis, Čapajevs klusi ierunājās. Es jau domāju, kad tas būs. Varbūt tagad ir īstais bridis.

Reičela dzirdēja, ka Knolls satraukti ievelk elpu. Viņai par mu­guru pārskrēja drebuļi. Vai tiešām vecais virs zina, kur paslēpta I >zintārā istaba?

Tads briesmonis, Erihs Kohs, nočukstēja Čapajevs.

Reičela nesaprata.

Kohs?

Prūsijas gauleiters, paskaidroja Knolls. Viens no Hitlera vietvalžiem. Kohs valdīja par Prūsiju un Ukrainu. Viņa uzde­vums bija izspiest no attiecīga reģiona katru pedejo tonnu labī­bas, katru unci tērauda un izkalpinat vergu darbaspēku līdz pē­dējam.

Vecais virs nopūtas.

Kohs mēdza teikt, ka tad, ja viņš atrastu ukraini, kas ir cie­nīgs sēdēt pie viņa galda, viņš to nošautu. Mums laikam vajadzē­tu but viņam pateicīgiem par šo brutalitati. Viņš spēja pārvērst četrdesmit miljonus ukraiņu, kuri sveica iebrucejus ka glābējus no Staļina, par kveliem patriotiem, kas ienīda vāciešus. Tas bija liels sasniegums.

Knolls neko neteica.

Čapajevs turpināja.

Pēc kārā Kohs vazaja aiz deguna krievus un vāciešus, iz­mantojot Dzintara istabu savas dzīvības saglabašanai. Mēs ar Ka­rolu vērojam šīs spēlītēs, bet neko neteicām.

Es nesaprotu, atzinās Reičela.

Knolls paskaidroja:

Pēc kārā Kohu tiesa ja Polijā un par kārā noziegumiem pie­sprieda nāves sodu. Taču padomju vārāsiestades vairākkart atli­ka soda izpildi. Viņš apgalvoja, ka zinot, kur atrodas Dzintara istaba. Tieši Kohs tūkstoš deviņsimt četrdesmit pirmajā gadā pa­vēlēja pārvest to no Ļeņingradas uz Kēnigsbergu. Viņš arī tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektaja gadā pavēlēja evakuet to uz Rietu­miem. Kohs izmantoja šīs šķietamas zinašanas, lai paliktu dzīvs, zinot, ka, tikko viņš būs atklajis noslēpumu, krievi viņu nogali­nās.

Tagad Reičela sāka atcerēties, ka lasījusi par to teva sakratajos rakstos.

Tomēr galu gala viņš panaca gārāntiju, vai ne?

Sešdesmitajos gados, atbildēja Čapajevs. Bet tad šis muļ­ķis paziņoja, ka neatceroties precīzu slēptuvēs vietu. Kenigsbcrga tad bija pardeveta par Kaļiņingradu un iekļauta Padomju Sa­vienība. Kārā laika pilsēta bija sabombardeta drupas, tad padomju vārā visu nolīdzināja ar buldozeriem un uzcēla no jauna. No ve­cas pilsētas nekas nepalika pāri. Kohs uzvēla visu vainu padom­ju vārāsiestadēm. Teica, ka viņi esot iznicinājuši visus orientie­rus. Viņu vainas deļ viņš vairs neko nevarot atrast.

Patiesībā Kohs nezinaja neko, vai ne? jautāja Knolls.

Neko. Viņš bija tikai oportunists, kas cenšas glābt savu adu.

Tad sakiet, Dana, vai jūs atradat Dzintara istabu?

Čapajevs pamāja ar galvu.

Jūs to redzejat? jautāja Knolls.

Ne. Bet tā bija tur.

Kapec jūs to glabajat noslēpumā?

Staļins bija ļauns. Paša satana iemiesojums. Viņš izlaupīja Krievijas mantojumu, lai uzbuvētu Padomju pili.

Kas ta tada?

Milzīgs debesskrāpis Maskavas centra, paskaidroja Čapa­jevs. Un tam uz jumta viņš gribēja uzstādīt milzīgu Ļeņina pie­minekli. Vai vārāt iedomāties kaut ko tik drausmīgu? Mes ar Ka­rolu un visi pārējie vacam mākslas darbus Pasaules mākslās muzejam, kas arī bija paredzets šaja pilī. Ta butu Staļina davana pasaulei. Tas pats, ko Hitlers bija iecerejis Austrijā. Liels muzejs, pilns ar zagtiem mākslas darbiem. Paldies dievam, ka Staļins šo pili tā arī neuzcēla. Tas bija īsts neprāts. Pilnīga bezjēdzība. Un neviens nespēja šo maniaku apturēt. Pikai nave viņu nomierinaja. Vecais virs pašūpoja galvu. Mes ar Karolu nolēmām nepa­doties un neteikt ne vārda par to, ko atradam kalnos. Labak lai las paliek apslēpts visu acīm, nevis kalpo satanam.

Ka jūs atradāt Dzintara istabu? jautāja Reičela.

Pavisam nejauši. Karols satika kadu dzelzceļa strādnieku, kurš pievērsa musu uzmanību alam. Tās atradās krievu sektorā, kas velak kļuva par Austrumvāciju. Padomju vārā nozaga arī to, bet pret šo zādzību man nebija iebildumu. Kad Vacija apvieno­jas, notiek briesmu lietas. Kā jūs domājāt, Herr Knoll?

Es neizsaku nekādus politiskus uzskatus, biedri Capajev. Turklāt es esmu austrietis, nevis vācietis.

Savadi. Man šķita, ka saklausu jūsu runā bavariēšu akcentu.

-Tad jums ir dzirdīgas ausis jūsu gados.

Čapajevs pieversas Reičelai.

Tāda bija jūsu teva iesauka. Yxo. Auss. Ta viņu sauca Maut­hauzena. Viņš vienīgais visa bārāka prata vācu valodu.

-To es nezināju. Tēvs par nometni neko daudz nestastīja.

Čapajevs pamāja ar galvu.

Tas ir saprotams. Es pats arī vienā tada pavadīju kārā pēdē­jos menešus. Vecais virs cieši ieskatījās acis Knollam. Runājot par jūsu akcentu, Herr Knoll, es kādreiz to labi pratu atšķirt. Vācu valoda bija mana specialitāte.

jūsu angļu valoda arī ir laba.

Man ir talants uz valodam.

Jūsu toreizēja darbā noteikti bija nepieciešamas labas novē­rošanas un saziņas prasmes.

Reičela bija pārsteigta, vērojot spriedzi abu vīriešu starpā. Vi­ņi bija pilnīgi svešinieki, bet izturējās ta, it kā pazītu viens otru. Vai pareizāk sakot ienīstu viens otru. Taču šī ķildošanas aiz­kavēja svangakas lietas. Reičela jautāja:

Dana, vai vārāt mums pateikt, kur atrodas Dzintara istaba?

-Alās uz ziemeļiem no šejienes. Harca kalnos. Netālu no Vartbergas.

Nu jau jus, vecīt, runājāt ka Kohs, zobojas Knolls. Tās alas jau sen ir izslaucītas tīras.

Sīs ne. Sis atradās Austrumvacijas teritorija. Padomju valdī­ba tās sargāja. Nelaida nevienu klat. Alu tur ir daudz. Lai tas vi­sas pārmeklētu, vajadzētu gadu desmitus, un tas ir arī īsti labi­rinti. Nacisti daudzas alas mīnēja, bet pārejās piekrava pilnas ar munīciju. Tas ir viens no iemesliem, kapec mes ar Karolu nedevamies uz turieni pārbaudīt. Labak lai dzintars glabajas pazemē, neka uzsprāgst gaisa.

Knolls no bikšu aizmugures kabatas izvilka nelielu bloknotu un pildspalvu.

Uzzīmējiet karti.

Čapajevs dažas minūtes darbojas pie zīmējuma. Reičela un Knolls sēdēja, neko neteikdami. Klusumu partrauca tikai uguns spregašana un pildspalvas švīkstoņa uz papīra. Tad Čapajevs pa­sniedza bloknotu Knollam.

īsto alu var atrast pec saules, viņš paskaidroja. Alas mu­te ir vērsta tieši pret austrumiem. Kāds draugs, kas nesen apmek­lēja šo apvidu, stāstīja, ka alas ieeja tagad esot noslēgta ar dzelzs režģiem un ārpusē pielikts uzraksts BCR-65. Vācu vārāsiestādes vel nav pārbaudījušas, vai iekšā nav sprāgstvielu, tāpēc neviens neuzdrošinās tur ieiet. Vai vismaz tā esmu dzirdējis. Es uzzīmēju tuneļa plānu, cik labi vien varēju atcereties. Paša gala būs jārok. Bet pec dažām pedam atradīsiet dzelzs durvis, kas ved uz slēp­tuvi.

Knolls ieminējās:

jūs glabājāt šo noslēpumu gadu desmitiem. Bet tagad tik mie­rīgi atklajat diviem svešiniekiem.

Reičela nav svešiniece.

Ka jūs vārāt zināt, ka viņa nemelo?

Es skaidri saskatu viņa Karola vaibstus.

Bet par mani jūs nezināt neko. Un pat nepajautajat, kapec esmu ieradies.

Ja Reičela jūs atveda, man ar to pietiek. Es esmu vecs virs, Herr Knoll. Laika atlicis maz. Kadam ir jāuzzina šis noslēpums. Varbūt mums ar Karolu bija taisnība. Varbūt ne. Varbūt tur neka nav. Ejiet paši un paskatieties, lai zinātu droši. Čapajevs pieversas Reičelai. Ja tas ir viss, ko jūs velējāties, mans bērns, tad varbūt ļaujiet man atpūsties. Esmu noguris.

Labi, Dana, mēs iesim. Un paldies jums. Mēs pārliecināsi­mies, vai Dzintara istaba tur ir.

Vecais virs nopūtās.

Dariet ta, mans bērns. Dariet ta.

Ļoti labi, biedri, Suzanna krieviski uzslavēja, kad Čapa­jevs atvēra guļamistabas durvis. Veca vira viesi tikko bija aizgajuši, un viņa dzirdēja aizbraucam auto. Vai esat kādreiz domā­jis par aktiera karjeru? Kristiānu Knollu ir grūti piemuļķot. Bet jums tas izdevās lieliski. Es pati gandrīz jums noticēju.

Kā jūs zināt, ka Knolls dosies uz to alu?

Viņš ļoti grib iepriecināt jauno darba deveju. Viņš tā kāro at­rast Dzintara istabu, ka uzņemsies risku un parbaudis katru no­radi, arī tad, ja pats domas, ka tā ved strupceļa.

Bet ja nu viņš nojauš, ka tās ir lamatas?

Viņam nebūs nekada iemesla aizdomam, pateicoties jūsu iz­cilajai aktiermakslai.

Čapajeva skatiens pieversas mazdēlam, kas ar aizsietu muti sēdēja, piesiets pie ozolkoka krēsla blakus gultai.

Dargājam mazdēlam noteikti patika jūsu uzstašanas. Viņa noglāstīja bērna matus. Vai ne, Julius?

Zēns mēģināja atrauties un kaut ko nokunkstēja. Suzanna pa­cēla pie viņa galvas pistoli ar klusinātāju. Bērna acis bailes ieple­tās, redzot stobru tik tuvu.

Tas nav vajadzīgs, Čapajevs steidzīgi iebilda. Es izdarīju visu, ka jūs likāt. Uzzīmēju karti pareizi. Bez viltībām. Taču man sap sirds par Reičelu. Viņa neko tādu nav pelnījusi.

Nabaga Reičelai pašai vajadzēja padomāt, pirms iejaukties šajā pasākuma. Ta nav viņas cīņa, un viņai tur nav nekādas da­ļas. Vajadzēja likt to visu miera.

Vai mes varētu iet uz otru istabu? viņš ieminējās.

Ka vēlaties. Dargais Juliuss taču nekur neaizmuks. Vai ne, mazais?

Viņi iegāja blakus istaba. Vecais vīrs aizvēra guļamistabas dur­vis.

Zēns nav pelnījis navi, viņš klusi ierunājās.

jūs esat vērīgs, biedri Čapajev.

Nesauciet mani ta.

jūs nelepojaties ar savu padomju mantojumu?

Man nav padomju mantojuma. Es esmu baltkrievs. Pievie­nojos viņiem tikai ciņa pret Hitleru.

Bet jums nebija nekas pretī zagt mākslas darbus Staļina laba.

Ta bija to laiku kļūda. Ak dievs! Es glabaju noslēpumu piec­desmit gadus. Neteicu nevienam ne vārda. Vai jūs nevārāt to pie­ņemt un atstat manu mazdēlu dzīvu?

Suzanna neatbildeja.

jūs strādājāt Loringa laba, vai ne? viņš jautaja. Jozefs jau

noteikti ir miris. Tas droši vien ir vina dels Ernsts.

Tiešām jūs esat ļoti vērīgs, biedri.

Es zināju, ka reiz jūs atnaksiet. Ar to man bija jārēķinās. Bet zēnam par to visu nav nekādās daļas. Ļaujiet viņam dzīvot.

Viņš ir nevēlams liecinieks. Tapat kā jūs. Es izlasīju jūsu sārāksti ar Karolu Borju. Kāpēc jūs nevarejat likties mierā? Atstat visu aizmirstībai. Ar cik cilvekiem vēl jūs sārākstijaties? Mans dar­ba devejs negrib riskēt. Borjas vairs nav. Pārējo meklētāju ari. jūs esat atlicis pēdējais.

jūs nogalinajat Karolu, vai ne?

Patiesība ne. Knolls mani apsteidza.

Reičela to nezina?

Acīmredzot ne.

Nabaga bērns, viņai draud lielas briesmas.

Ka jau teicu, biedri, pati vainīga.

Es zinu, ka jūs mani nogalināsiet. Savā ziņa tas man būs pat atvieglojums. Bet, ludzu, neaiztieciet zēnu. Viņš nevares palī­dzēt jūs atrast. Viņš nesaprot krievu valodu. Nesaprata neko no visa, kas te tika runāts. Un šis noteikti nav jūsu īstais izskats. Zens nespēs palīdzēt policijai.

Jūs zināt, ka es to nevaru.

Viņš metas virsu savai mocītajai, bet muskuļi, kas kādreiz bija rūdīti, kāpjot kalnos un bēgot pa ēku jumtiem, tagad bija vecuma un slimību novārdzināti. Suzanna viegli izvainjas no bezcerīga uzbrukuma.

Tas gan ir lieki, biedri.

Sirmgalvis nokrita ceļos.

Ludzu, neaiztieciet viņu, es jūs lūdzu Jaunavas Marijas vārda. Viņam ir jādzīvo. Vecais virs noliecas uz priekšu un piespie­da seju pie grīdas. Nabaga Juliuss, viņš šņukstēja. Nabaga, nabaga Jūliuss.

Suzanna pielika ieroča stobru pie upura pakauša un apdomā­ja viņa lugumu.

Dosvidaņija, biedri.

Vai jūs neizturējāties pret viņu pārāk skarbi? ieminējās Reičela.

Viņi traucas pa automaģistrali uz ziemeļiem, jau stundas brau­ciena attalumā no Kelheimas un Danas Čapajeva. Reičela sēdēja pie stūres, bet Knolls bija pieteicies pec brīža pārņemt vadību, kad viņi būs nonākuši uz Harca kalnu līkumainajiem ceļiem.

Viņš pacēla galvu no Čapajeva zīmētās kartes.

Reičela, jums jasaprot, ka es ar to nodarbojos jau daudzus gadus. Cilvēki melo daudz biežāk, neka saka patiesību. Čapajevs apgalvo, ka Dzintara istaba esot kada no Harca kalnu alam. Šī teorija ir izpētīta jau tūkstošiem reižu. Es tikai uzspiedu, lai pār­liecinātos, vai viņš nemelo.

Šķita, ka viņš saka patiesību.

Man tomēr negribas ticēt, ka pec visiem šiem gadiem dārgu­mi tā vienkārši gaida mūs tumša pazemes tuneļa gala.

Vai jūs pats neteicat, ka tur ir simtiem tuneļu un lielāka daļa nav izpētīti? Pārāk bīstami, vai ne?

Ja. Bet šis Čapajeva minētais apvidus man ir pazīstams. Es pats esmu pārmeklējis šis alas.

Reičela pastāstīja par Veilenda Makoja uzsākto ekspedīciju.

Stoda ir tikai četrdesmit kilometrus no tās vietas, kur mes bū­sim, teica Knolls. Tur arī ir daudz alu, un visas it ka esot pil­nas ar salaupītiem dārgumiem. Ja tic bagātību meklētājiem.

jūs neticat?

Es esmu pārliecinājies, ka viss, kam ir kada vērtība, jau kā­dām pieder. īstas medības notiek, meklejot šos ieguvējus. Jūs butu pārsteigtā, ja zinātu, cik daudz pazudušu vērtīgu mākslās darbu vienkārši stāv uz galdiņa kada guļamistabā vai kārājas pie sie­nas tikpat atklati kā lielveikala nopirkts Iets nieks. Cilvēki domā, ka laiks viņus pasarga. Taču ta nav. Sešdesmitajos gados kāds tū­rists lauku māja pie sienas atrada Mone gleznu. Mājas saimnieks bija to iemainījis pret mārciņu sviesta. Sadu stāstu, Reičela, ir bez­gala daudz.

Un ar to arī jūs nodarbojaties? Meklejat šadas izdevības?

Līdz ar citiem meklejumiem.

Viņi brauca talak. Apvidus kļuva līdzenāks, pec tam ceļš saka virzīties augšup, šķērsojot Vacijas centrālo daļu un tālāk stiepjo­ties uz ziemeļrietumiem kalnos. Reičela piestāja ceļa mala un pār­sēdās pasažieru sēdeklī. Knolls sēdas pie stūres un atkal izbrauca uz ceļa.

Šie ir Harca kalni. Vācijas vidienes tālākie ziemeļu kalni.

Šeit nebija tādu staltu, sniegotu virsotņu kā Alpos. Kalnu no­gāzes bija lēzenākās, virsotnes apaļas, apaugušas ar eglēm, diž­skābaržiem un riekstkokiem. Mazas ielejas un plašas aizās bija patvērušas pilsētiņas un ciemati. Tālumā vīdēja vel augstaku vir­sotņu silueti.

Tas man atgadina Apalaču kalnus, Reičela ieminejas.

Ši ir brāļu Grimmu valstība, atbildēja Knolls. Burvestību dzimtene. Viduslaikos šeit bija viens no pedejiem pagānisma pa­tvērumiem. Ļaudis ticēja, ka šeit mīt fejas, burves un goblini. Šaja apvidu it ka esot nošauts Vācijas pēdējais lacis un lūsis.

Te ir skaisti, jūsmoja Reičela.

Senos laikos te raka sudrabu, bet desmitaja gadsimta tas iz­beidzas. Tam sekoja zelts, svins, cinks un barija oksīds. Pēdējās raktuves slēdza pirms kārā, trīsdesmitajos gados. Lielākā daļa alu un tuneļu ir vecas raktuves. Nacisti tas veiksmīgi izmantoja sava laba. Lieliska slēptuvē no bombardēšanas un grūti ieņemama pre­tinieka kājniekiem.

Reičela vēroja līkumaino ceļu un domāja par Knolla pieminē­tajiem brāļiem Grimmiem. Viņai jau gandrīz šķita, ka tūlīt pārādisies zoss, kas dēj zelta olas, par diviem melniem akmeņiem pār­vērsti nežēlīgie brāļi vai muzikants raibajā tērpa, kas vilina sev līdzi žurkas un bērnus.

Pec stundas viņi nonāca Vartberga. Nelielo ciematu ieskava tumšs aizsargvalnis, ko vietām rotaja arkas un sargtorņi ar smai­liem jumtiem. Uzreiz bija redzams, ka arhitektūra ir atšķirīga ne­kā dienvidos. Kēlheimas sarkano jumtu un seno muru vieta šeit bija koka fasādes un pelēki šīfera jumti. Ziedu uz palodzēm un māju priekša bija mazak. Šeit nenoliedzami bija jūtams viduslai­ku kolorīts, tikai tas šķita attungaks, tads kā pieklusināts. Reiče­la nosprieda apmēram tāpat kā atšķirība starp Jaunangliju un talākajiem Amerikas dienvidu štatiem.

Knolls apturēja auto pie viesnīciņas ar interesantu nosauku­mu Goldene Kronē.

Zelta kronis, viņš paskaidroja un iegāja iekšā. Reičela gai­dīja ārpusē, vērodama rosīgo ielu. Bruģētās ielas abas puses vei­kalu skatlogos valdīja ierasta komercijas noskaņa. Knolls atgrie­žas pec dažam minūtēm.

Es noīrēju divus numurus nakšņošanai. Ir jau gandrīz pieci, un vel kadas piecas vai sešas stundas būs gaišs. Tomēr labāk do­simies kalnos no rīta. Nav ko steigties. Tā ir gaidījusi jau piecdes­mit gadus.

Seit tik ilgi vakaros ir gaišs?

Mēs esam pusceļa līdz polārājam lokam, un ir jau gandrīz vasārā.

Knolls izcēla no nomata auto abas ceļasomas.

Palīdzēšu jums iekārtoties, tad aiziešu nopirkt dažas vaja­dzīgas lietas. Pēc tam varēsim paēst vakariņas. Braucot šurp, es redzēju piemērotu krodziņu.

Tas butu jauki, viņa atbildēja.

Knolls atstaja Reičelu viņas numura. Iebraucot pilsētiņa, viņš bija pamanījis dzelteno telefona budiņu un tagad ātri soļoja at­pakaļ līdz aizsargmūrim. Viņam nepatika zvanīt no viesnīcu is­tabu telefoniem. Visi šie zvani tiek reģistrēti. arī mobilie tālruņi nav droši. Ātrām talsarunam vislabak noder maksas tālruņu bū­diņas nomaļas vietas. Viņš piezvanīja uz Herca pili.

Beidzot! Kas notiek? noprasīja Monika.

Cenšos atrast Dzintara istabu.

Kur tu esi?

Netālu.

Man nav tads noskaņojums, Kristian.

Harca kalnos. Vartberga. Viņš pastastīja par Reičelu Katleri, Danu Čapajevu un kalnu alām.

To mes jau esam dzirdējuši, atcirta Monika. Tie kalni ir ka skudru pūžņi, un neviens vel tur nenieka nav atradis.

Man ir karte. Kapec nepaskatīties?

Tu gribi izdrāzt to sievišķi, vai ne?

Tas man ienaca prātā.

Viņa jau pārāk daudz ir uzzinājusi, vai tev tā nešķiet?

Nekā būtiska. Man bija jāņem viņa līdzi, citas iespejas ne­bija. Nospriedu, ka Čapajevs labak būs ar mieru runāt ar Borjas meitu neka ar mani.

-Un?

Viņš bija atsaucīgs. Manuprat, pat pārāk.

Esi piesardzīgs ar to Katleri, bridinaja Monika.

Viņa domā, ka es meklēju Dzintara istabu. Neka vairāk. Man nav nekādās saistības ar viņas tēvu.

Vai tik tu nekļūsti sentimentāls, Kristian?

Diez vai. Viņš pastastīja par Suzannu Danceri un tikšanos Atlantā.

Lorings interesējas par musu darīšanām, pastastīja Moni­ka. Vakar tēvam ar viņu bija ilga telefona saruna. Viņš cenšas kaut ko izdibināt. Bet pārāk uzkrītoši.

Laipni lūgts spēlē.

Kristian, man izpriecas nav vajadzīgas. Man ir vajadzīga Dzintara istaba. Un tēvs uzskata, ka ši ir vislabaka norāde, kada jebkad bijusi.

Es gan neesmu tik pārliecināts.

Ka vienmer, pesimists. Kāpēc tu ta doma?

Kaut kas nav kartībā ar to Čapajevu. Grūti pateikt. Kaut kas.

Dodies uz raktuvēm, Kristian, un paskaties. Apmierini ziņ­kāri. Pēc tam izdrāz savu tiesnesiti un atkal ķeries pie darba.

Reičela no telefona blakus gultai piezvanīja AT&cT talsarunu operatoram un nosauca savas kredītkartes numuru. Pēc astoņiem signāliem atsaucās viņas mājas automatiskais atbildētājs un vi­ņas pašas balss lika atstāt ziņu.

Pol, es esmu Vacijas vidienē, Vartbcrgā. Viesnīcas nosaukums un numurs ir šads. Viņa pastāstīja par "Zelta kroni". Es pie­zvanīšu rit. Bučas berniem! Ata!

Viņa ieskatījās pulksteni. Pieci pecpusdienā. Atlanta vien­padsmit no rīta. Varbūt Pols aizvedis bērnus uz zoodārzu vai kino. Viņa priecājās, ka mazie palikuši Pola uzraudzībā. Žēl, ka viņi nevareja tikties katru dienu. Bērniem ir vajadzīgs tevs un arī viņi tēvam. Tas ir visbēdīgākais laulības šķiršana tiek izjaukta ģimene. Kad izjuka viņas laulība, viņa jau gadu bija pavadījusi tiesneses amata, izšķirot citus. Bieži, uzklausīdama liecības, ku­ras nemaz nevēlējās dzirdēt, viņa lauzīja galvu, kapec pari, ku­rus kādreiz vienojusi mīlestība, pēkšņi vairs nevar pateikt neko labu viens par otru. Vai naids ir nepieciešams šķiršanas priekš­noteikums? Neatņemama sastavdaļa? Viņa un Pols neienīda viens otru. Viņi mierīgi apsēdās, aprunajas, sadalīja īpašumus un no­lēma, ka butu vislabak berniem. Bet kāda izvele bija Polam? Viņa bija skaidri likusi saprast, ka laulībai ir beigas. Šis jautajums vairs nebija apspriežams. Viņš ļoti centas sievu atrunat, bet viņa bija stingri izlēmusi.

Cik reizes viņa bija uzdevusi sev šo jautājumu? Vai viņa rīkojās pareizi? Un cik reizes nonākusi pie viena un tā paša secinājuma?

Kas zina?

Ieradās Knolls, un viņa devas tam līdzi uz senu mura ēku kadreizeju viesnīciņu, kura esot uzņemtas filmas, bet tagad ierī­kots restorāns.

Ka jūs to visu zināt? viņa brīnījās.

Els apjautajos, kad pirmīt biju iegriezies uzzināt, cik ilgi tas ir atvērts.

Restorāna zale bija ka gotiskas akmens kapenes ar velvetiem griestiem, vitrāžu logiem un kaltas dzelzs lukturiem. Knolls no­radīja uz vienu no senlaicīgajiem koka galdiem pie tālākās sie­nas. Kopš ierašanas Vartbergā bija pagajušas divas stundas. Rei­čela bija atri nomazgājusies un pārģērbusies. Viņas pavadonis arī bija pārģērbies. Nomainījis džinsus un zabakus ar ērtam vilnas auduma biksēm, krāsainu džemperi un brūnām adas kurpēm.

Ko jūs darījāt, kad izgājāt no viesnīcas? Reičela jautāja, kad viņi bija apsedušies.

Nopirku dažas lietas, kas rit būs vajadzīgas. Lukturus, lāp­stu, griežamās knaibles, divas jakas. Kalnu alas būs auksti. Es šo­dien pamanīju, ka jums kājas puszābaciņi. Velciet tos arī rit būs vajadzīgi droši apavi.

Izskatas, it ka jums jau butu pieredze šādas lietās.

Esmu ar to nodarbojies. Bet mums jābūt piesardzīgiem. Bez atļaujas alas neviens nedrīkst iet. Vārāsiestādes neļauj tam pie­kļūt, lai cilvēki neuzskrien uz spridzekļiem.

Kā noprotu, mēs par atļaujām galvu nelauzīsim.

Nemaz. Tāpēc iepirkšanās ievilkās tik ilgi. Es iegādājos tas mantas pie dažādiem tirgotajiem, lai nepiesaistītu uzmanību.

Pienaca viesmīlis un pieņēma pasūtījumu. Knolls pasūtīja pudeli uzmundrinoša sarkanvīna ka apgalvoja viesmīlis, vīns bija vietējais.

Ka jums līdz šim patīk piedzīvojums? viņš apjautajas.

Labak nekā tiesas zale.

Viņa pārāudzijas apkart. Pie galdiņiem izklaidus sēdēja vēl kadi divdesmit cilvēki. Lielākoties divatā. Pie viena galdiņa čet­ratā.

Kā jūs domājāt vai mēs atradīsim to, ko meklējam?

Ļoti labi, viņš atbildēja.

Reičela apjuka.

Ka to saprast?

Nepieminet musu mērķi.

Es jau iedomājos, ka jūs negribēsiet afišēt mūsu nodomus.

Pareizi iedomājāties. Un es šaubos.

Joprojām neticat šorīt dzirdētajam?

Nav jau tā, ka neticētu. Tikai esmu to visu jau dzirdējis.

Bet ne no mana tēva.

Šis norādes mums nedeva jūsu tēvs.

-Jus vēl joprojām domājāt, ka Čapajevs meloja?

Viesmīlis atnesa vīnu un ēdienus. Knollam kupošu cūkgaļas gabalu, Reičelai ceptu cāli, abām porcijām piedevas kartupeļi un salati. Ātra apkalpošana viņu patīkami pārsteidza.

Varbūt es pataupīšu savu spriedumu līdz ritam, paziņoja Knolls. Neapsudzēšu veco viru, kamēr nav pierādījumu, ka jus, amerikaņi, sakāt.

Reičela pasmaidīja.

Manuprāt, tā ir laba doma.

Knolls noradīja uz šķīvjiem.

I.abak ēdīsim un parunāsim par kaut ko patikamaku.

Pec vakariņam viņi devās atpakaļ uz "Zelta kroni". Bija jau gandrīz desmit, bet debesīs vel vidēja gaismas atblazma, un va­kārā gaiss bija rams ka Džordžijas ziemeļos rudenī.

Man tomēr ir vēl kāds jautajums, Reičela ierunājās. Ja mes atradīsim Dzintara istabu, ko jūs darīsiet, ja Krievijas valdī­ba gribēs to sev?

Ir vairākas iespejas. Paneļi bija pamesti vairak neka piecdes­mit gadus. Tam noteikti būs kada nozīme. Turklāt varbūt krievi nemaz negrib tos atpakaļ. Viņi jau ir izveidojuši Dzintara istabas kopiju ar jaunu dzintaru un musdienu tehnoloģijām.

To es nezināju.

Istaba Katrīnas pili ir izveidota no jauna. Tas prasīja vairāk neka divdesmit gadus. Ta kā, Savienībai sabrūkot, Baltijas valstis atdalijas, dzintars bija jāpērk atklata tirgu. Tas izrādījās dārgi. Bet mecenāti ziedoja naudu. Ironiska karla vislielāko summu dāvāja kāds Vacijas rūpniecības koncerns.

Tad jau vēl jo vairak viņi varētu vēlēties atgūt paneļus. Ori­ģināli taču ir daudz vērtīgāki par kopijām.

Es gan šaubos. Dzintaram būs citada krasa un kvalitate. Vecos un jaunos gabalus nevar jaukt.

Tatad, ja paneļi tiks atrasti, tie nebūs labi saglabajušies?

Viņš papurinaja galvu.

Dzintars sākotnēji tika pielīmēts pie ozola masivkoka plāksnēm ar bišu vaska un koku sveķu maisījumu. Katrīnas pili nebija tadas temperatūras kontroles kā mūsdienās, koksne div­simt gadu laika te izpletās, te sarāvās, un dzintars pamazam kri­ta nost. Kad nacisti nolaupīja paneļus, kadi trīsdesmit procenti Dzintara jau bija nokrituši. Tiek pieņemts, ka transportēšanas lai­kā uz Kēnigsbergu pazuda vel kadi piecpadsmit. Tā ka tagad būs atlikusi tikai gabaliņu kaudze.

Kāds tad no tiem labums?

Knolls pasmaidīja.

Ir fotogrāfijas. Ja ir gabaliņi, tad nebūs grūti salikt kopā visu istabu. Es ceru, ka nacisti paneļus labi iepakoja, jo manu darba deveju neinterese atdarinājumi. Svarīgs ir tikai oriģināls.

Izklausas, ka viņš ir interesants cilvēks.

Knolls atkal pasmaidīja.

Labs mēģinājums… vēlreiz. Taču es neteicu viņš.

Viņi atgriežas viesnīca. Knolls pavadīja Reičelu līdz istabas durvīm.

Cik agri no rīta? viņa jautaja.

Izbrauksim pusastoņos. Reģistratūras klerks teica, ka brokas­tis var dabūt no septiņiem. Tās alas nav talu, kadi desmit kilo­metri.

Esmu jums pateicīga par visu, ko jūs mana laba darāt. Ne­maz nerunājot par dzīvības glabšanu.

Knolls viegli paklanījās.

Vienmer laipni.

Viņa pasmaidīja, to redzot.

jūs pieminējāt savu vīru, bet citu nevienu. Vai jūsu dzīve ir kāds vīrietis?

Šis jautājums naca tik pēkšņi. Un mazliet par atru.

Ne. Viņa uzreiz nožēloja šo atklato atbildi.

Jūsu sirds vel ilgojas pec bijuša vīra, vai ne?

Kas viņam par daļu! Tomēr nezin kāpēc viņa gribēja atbildēt.

Dažreiz.

Vai viņš to zina?

Dažreiz.

Cik ilgs laiks jau pagajis?

Kopš kā?

Kopš tu mīļojies ar vīrieti.

Viņa skatiens kavējas ilgāk, neka viņa bija gaidījusi. Šim vīrie­tim piemita laba intuīcija, un tas bija biedējoši.

Ne tik ilgs, lai es tagad liktos gulta ar pilnīgu svešinieku.

Knolls pasmaidīja.

Varbūt šis svešinieks varētu tev palīdzēt aizmirst?

Šaubos, vai tas man ir vajadzīgs. Bet paldies par piedāvāju­mu. Viņa atslēdza un atvēra durvis, tad atskatijas. Ši laikam ir pirmā reize, kad man izsaka šadu piedāvājumu.

Un noteikti nebūs pēdējā. Viņš nolieca galvu un pasmaidī­ja. Ar labu nakti, Reičela. Un viņš aizsoļoja uz kāpņu un sava numura pusi.

Bet kaut kas piesaistīja viņas uzmanību.

Apbrīnojami, ka atteikumi viņu vel vairak uzkurina.

Svētdiena, 18. maijs, 7:30

Iznācis no viesnīcas, Knolls pārāudzijas apkārt. Balta, pūkai­na migla ietina kluso ciematu un apkartējo ieleju. Debesis bija pe­lēcīgas, un bala pavasārā saule ļoti centas iesildīt dienu. Reičela staveja pie auto, gatava doties ceļa. Viņš piegāja klāt.

Migla mums palīdzes paslepties. Un labi arī tas, ka ir svetdiena. Lielākā daļa cilvēku ir baznīca.

Viņi iesēdas mašīna.

Tu taču teici, ka šī esot pagānisma valstība.

Tās ir pasaciņas tūristiem. Šajos kalnos jau gadsimtiem ilgi dzīvo daudz katoļu. Ļaudis šeit ir dievbijīgi.

Volvo motors ierūcās, un Knolls atri izsturēja āra no Vartbergas pa tukšajām, rīta rasā mitrajam bruģētajam ielām. Ceļš uz aus­trumiem vijas augšup, pec tam atkal lejup nākamāja miglā tītajā ieleja.

Šis apvidus man atgādina Lielos dūmakainos kalnus Ziemeļkarolina, ieminējas Reičela. Tie arī ir tapat ietīti migla.

Knolls brauca Čapajeva karte norādītājā virziena, domadams, vai l.i nav veltīga laika tērēšana. Kā vairākas tonnas Dzintara var palikt paslēptas ilgāk par pusgadsimtu? Daudzi tas mekleja. Daži pat gāja boja. Viņš labi zinaja par ta saucamo Dzintara istabas lāstu. Bet kas ļauns var notikt, ja viņi tikai atri ielūkosies vel vienos kalnos? Šis c eļojums vismaz būs interesants, pateicoties Reičelai Katlerei.

Pāri kalna virsotnei ceļš nolaidās vel viena ieleja, kur abas pusēs slejas dūmaka tītas biezas dižskabaržu audzes. Viņi bija nonākuši Čapajeva kartē iezīmētā ceļa galā. Knolls apturēja auto meža ieloka.

Talak jāiet kājām, viņš paziņoja.

Viņi izkāpa un izņēma no bagažnieka mugursomu.

Kas tur ir iekša? jautāja Reičela.

Viss nepieciešamais. Viņš uzmeta plecos somas siksnas.

Tagad mes esam tikai divi tūristi, kas devušies pārgājienā.

Viņš pasniedza Reičelai jaku.

Ņem to līdzi. Kad būsim pazeme, ta būs vajadzīga.

Viņš pats bija uzvilcis jaku jau viesnīcas istaba un ievietojis la­bajā piedurknē dunci. Viņš pirmais iegāja mežā, un, attālinoties uz ziemeļiem no šosejas, zaļaina nogāze pamazam virzījās augšup. Viņi devās pa taku, kas vijās ap augstas kalnu grēdas pakāji, bet mazaki tas atzarojumi veda uz augšu pa mežainajam piekalnēm uz virsotnēm. Taluma vidēja trīs tumšas šahtu ieejas. Vienai priek­ša bija dzelzs vārti ar ķēdi un pie raupja granīta piestiprināts uz­raksts GEFAHR ZUTRĪTT VERBOTEN EXPLOSIV.

Kas tur rakstīts? Reičela gribēja zināt.

Bīstami. Ieeja aizliegta. Sprāgstvielās.

Tad jau tu nejokoji par to.

Šie kalni bija ka bankas seifi. Sabiedrotie šeit kada ala at­rada Vacijas valsts kasi. Šeit bija noglabatas arī četrsimt tonnas mākslas darbu no Berlīnes Ķeizārā Fridriha muzeja. Sprāgstvie­lās kalpoja labak neka armija un sargsuņi.

Vai kadi no šiem mākslas darbiem ir arī Veilenda Makoja meklēto vidu?

Jā, spriežot pec ta, ko tu pastastiji.

Kā tev šķiet, vai viņam izdosies kaut ko atrast?

Grūti pateikt. Bet es stipri šaubos, vai šeit kaut kur mētājas miljoniem vērti vecmeistaru audekli un gaida, kad tos atradīs.

Drēgnais gaiss oda pēc mitram lapam.

Kāda tam bija jēga? turpinot ceļu, jautāja Reičela. Karš bija zaudēts. Kapec vajadzēja to visu slēpt?

Tad ir jadoma tāpat ka vāciešiem tūkstoš deviņsimt četrdes­mit piektā ja gada. Hitlers, piedraudot ar nāvessodu, pavēlēja ar­mijai cīnīties līdz pēdējam vīram. Viņš uzskatīja ja Vacija notu­rēsies pietiekami ilgi, sabiedrotie galu gala pievienosies viņiem cīņā pret boļševikiem. Hitlers zinaja, cik ļoti Čerčils ienīda Staļi­nu. Viņš arī pareizi izprata Staļina mērķus un paredzēja, ko tas iecerējis Eiropai. Hitlers domāja, ka Vācija paliks nesodīta, ja pa­līdzēs sakaut Padomju Savienību. Viņš paredzeja, ka amerikaņi un briti pievienosies viņam ciņa pret komunistiem. Un tad visi šie dārgumi tiktu glābti.

Muļķīgas iedomas, noteica Reičela.

Pareizak butu teikt neprāts.

Viņam uz pieres bija sviedru lāsītes. Adas zabaki bija samir­kuši rasa. Viņš apstajas un nopētīja taluma redzamās šahtu ieejas, un palūkojas debesis.

Neviena nav pret austrumiem. Čapajevs teica, ka ieeja ir vēr­sta pret austrumiem. Un ta esot apzīmēta ar numuru BCR-65.

Knolls gāja dziļāk koku biezoknī. Pec desmit minūtēm Reičela iesaucas:

Tur!

Viņš pārāudzijas uz priekšu. Starp kokiem parādijas vel viena šahtas ieeja, slēgta ar dzelzs režģiem. Tiem bija piestiprinātā sarusejusi plāksne ar uzrakstu BCR-65. Viņš palūkojas uz sauli. Austrumos.

Velns un elle!

Viņi piegāja tuvāk, un Knolls noņēma no muguras somu. Pārāudzījās apkārt. Tuvuma neviena nebija, un klusumu pārtrauca likai putnu čivinašana un vāveru lēkāšana zaros. Viņš aplūkoja režģus. Dzelzs bija sarūsējusi tumši sarkana. Vārti bija cieši no­slēgti ar tērauda ķēdi un bultu. Ķēde un slēdzene acīmredzami bija jaunaka neka režģi. Tas gan nebija nekāds brīnums. Vacijas federālie inspektori regulāri parbaudija un nodrošinaja šahtas. Viņš izņēma no somas knaibles.

Cik labi, ka esi sagatavojies, uzslavēja Reičela.

Viņš pargrieza ķēdi, un tā nokrita zeme. Ielicis knaibles atpa­kaļ soma, viņš pavēra vārtus.

Eņģes griezīgi iečikstejas.

Viņš apstajas. Nevajag celt lieku troksni.

Tagad viņš vēra vārtus vaļa lenak, un metala čerkstoņa bija klu­sākā. Priekša bija apmēram piecus metrus augsta un četrus metrus plata arkas atvere. Nomelnojušie akmeņi bija apauguši ar ķērpjiem, un smacīgais gaiss oda pec pelejuma. Kā kapā, viņš nodoma ja.

Ši atvere ir pietiekami liela kravas furgona iebraukšanai.

Kravas furgona?

Ja tur iekša ir Dzintara istaba, tad kravas furgoni ari. Kastes citādi nevarēja pārvietot. Divdesmit divas tonnas Dzintara ir smaga krava. Vācieši droši vien iebrauca ar furgoniem tieši ala.

Viņiem nebija autoiekraveju?

Diez vai. Tas taču bija kārā beigas. Nacisti izmisīgi steidzas paslēpt dārgumus. Sīkumiem nebija laika.

Kā kravas furgoni uzbrauca te augša?

Pagajuši piecdesmit gadi. Toreiz te bija vairak ceļu un mazak koku. Viss šis apvidus bija svarīga rūpnieciska zona.

Viņš izņēma no somas divus lukturus un resnu auklas rituli, tad atkal uzlika somu plecos. Aizvēra aiz viņiem vārtus un apti­na ap stieņiem ķēdi, lai izskatītos, ka vārti joprojām ciet.

Var atnakt vel kāds, viņš paskaidroja. Lai cilvēki nenāk te, bet iet uz citam alam. Te ir daudz nenoslēgtu, kuras vieglāk iekļūt.

Viņš pasniedza Reičelai lukturi. Divi šauri gaismas stari izgaismoja tikai dažus metrus biedējošaja tumsā. Klints siena rē­gojas sarūsējuša metala gabals. Viņš stingri pieseja pie tā auklas galu un iedeva rituli Reičelai.

Ejot iekša, ritini vaļa. Ta mes atradīsim ceļu atpakaļ, ja apmaldisimies.

Viņš piesardzīgi devas uz priekšu, ar lukturi apgaismojot ak­meņiem pilnu eju dziļi kalna dzīles. Reičela uzvilka jaku un seko­ja viņam.

Uzmanies, viņš piekodina ja. Tunelis var but mīnēts. Iespejams, tapec vārti bija noslēgti.

Kāds mierinājums.

Vērtīgs ieguvums nekad nenāk viegli.

Viņš apstajas un palūkojas atpakaļ uz ieeju četrdesmit metrus aiz muguras. Gaiss šeit bija smacīgs un auksts. Izvilcis no kaba­tas Čapajeva zīmējumu, viņš ar lukturi apgaismoja ceļu.

Tur priekša ejai vajadzētu sazaroties. Tūlīt redzēsim, vai vi­ņam var ticēt.

Gaisu pildīja neciešama smirdoņa. Smacīga puvekļu dvaka.

Sikspārņu mesli, viņš paskaidroja.

Es tūlīt vemšu.

Elpo sekli un centies nepieverst tam uzmanību.

Tikpat labi varētu nepievērst uzmanību govs mesliem uz sa­vas augšlupas.

Šis šahtas ir pilnas ar sikspārņiem.

-Jauki.

Knolls pasmaidīja.

Ķīna sikspārņus pielūdz kā laimes un ilga mūža simbolu.

-Smirdīga laime.

Tunelis priekša sazarojās. Knolls apstajas.

Kartē norādīts, ka jāiet pa labi.

Viņš ta arī darīja. Reičela sekoja, atritinot aiz sevis auklu.

Saki, kad ritulis izbeigsies. Man ir vēl, viņš pieteica.

Smaka pierima. Šis tunelis bija šauraks neka šahtas galvenā

eja, bet pietiekami liels, lai taja iebrauktu kravas auto. Noteiktos attalumos no tā atzarojas tumšas šaurākas ejas. Bija dzirdamas sikspārņu saucienu atbalsis, gaidot nakti.

Šis kalns noteikti bija īsts labirints. Šeit visi bija tadi. Kalnrači gadsimtiem ilgi bija te lodājuši kā skudras, mekledami rūdu un sali. Cik brīnišķīgi butu, ja šis tunelis tiešām aizvestu pie Dzintara istabas. Desmit miljoni eiro. Viņam vienam pašam. Un kur nu vel Monikas pateicība. Varbūt tad Reičela Katlere vairs nespītēsies. Vakarvakārā atraidījums viņu neaizvainoja, bet dnzak vēl vairak uzbudinaja. Viņš nebrīnītos, ja izradītos, ka viņa sava mū­ža nav gulējusi ne ar vienu citu vīrieti, izņemot viru. Ši doma vel vairāk uzkurinaja iekāri. Gandrīz jaunava. Vismaz kopš šķirša­nas noteikti viena. Cik patīkami būs viņu iegūt!

eja sāka sašaurinaties un virzīties augšup.

Viņš steigšus atgriezās īstenība.

Viņi jau bija vismaz simt metru dziļumā granīta un kaļķak­mens klinti. Čapajeva plana bija pārādīts vel viens sazarojums.

Aukla beidzās, paziņoja Reičela.

Knolls apstajas un pasniedza viņai jaunu rituli.

Piesien stingri.

Viņš pētīja karti. Mērķim vajadzēja būt tieši pretī. Bet kaut kas nebija kartība. Šis tunelis vairs nebija pietiekami plats mašīnas iebraukšanai. Ja Dzintara istaba ir paslēpta šeit, tad kastes bija jānes. Astoņpadsmit, ja viņš atcerējās pareizi. Visas kataloģizētas un apzīmētas, paneļi ietīti cigarešu papīra. Vai tur priekša ir vel kada telpa? Klinti izcirstas telpas nav nekāds retums. Dažas iz­veido daba. Citas cilvēku rokas. Čapajevs apgalvoja, ka divdes­mit metrus uz priekšu ir ar klinšu bluķiem un akmeņu drumslām noslēgta ieeja viena šada zale.

Viņš soļoja uz priekšu, piesardzīgi sperdams soļus. Jo dziļāk kalna dzīlēs, jo lielāks spridzekļu risks. Luktura gaismas stars ielaužas tumsa, un viņš kaut ko pamanīja.

Viņš ieskatijas vengak.

Kas, pie velna?

Suzanna pacēla pie acīm binokli un nopētīja šahtas ieeju. Zīme BCR-65, ko viņa pirms trim gadiem bija pielikusi pie dzelzs vār­tiem, joprojām bija turpat. Šķiet, ka viltība nostrādāja. Knolls sa­ka kļūt paviršs. Metās taisna ceļa šahtā iekša, velkot līdzi Reičelu Katleri. Žēl gan, ka visam tā jabeidzas, bet citas iespejas nebija. Knolls nenoliedzami bija interesants vīrietis. Pat valdzinošs. Bet viņš bija traucēklis. Nopietns traucēklis. Viņas uzticība Ernstam Loringam bija pilnīga. Nešaubīga. Viņa bija Loringam pateicību parāda par visu. Viņš bija Suzannai vecāku vieta. Vecais vīrs vien­mer bija rūpejies par viņu kā par savu meitu, un viņa varbūt pat bija tam tuvāka neka abi paša īstie deli. Viņus vienoja kopīgas intereses mīlestība uz vērtīgiem mākslās darbiem. Ka viņš prie­cājās, kad Suzanna pasniedza viņam tabakdozi un grāmatu! Viņa guva īstu gandarījumu, sagadajot vecajam vīram prieku. Tapec, ja bija jaizvēlas starp savu labdari un Kristiānu Knollu, tur vis­pār nebija ko domāt.

Tomēr žēl gan. Knollam ir savas labas īpašības.

Viņa stavēja uz mežainas kalnu kraujas nenomaskējusies, iz­laidusi gaišos matus līdz pleciem, tērpusies džemperi ar augstu apkakli. Nolaidusi binokli, viņa pasniedzas pēc radio talvadibas ierīces ar izvelkamu antenu.

Knolls laikam nenojauta par viņas klātbūtni, domadams, ka atbrīvojies no viņas Atlantas lidostā.

Nemaz neceri, Kristian.

Tikai jānospiež slēdzis, un detonators tiks aktivizēts.

Viņa ieskatijas pulksteni.

Tagad Knolls ar savu damiti droši vien jau ir diezgan dziji ala. Pietiekami tālu, lai vairs netiktu ārā. Vārāsiestādes visu laiku brīdinaja cilvēkus, lai tie neiet iekša alas. Tas daudzviet ir minētas. (iadu gaitā daudzi gājuši boja, tapec valdība ieviesa atļaujas alu izpētei. Pirms trim gadiem šaja paša šahta notika viņas sarīkots sprādziens, kad kāds poļu reportieris bija pielavījies pārāk tuvu noslēpumam. Viņa to pievilināja ar Dzintara istabas solījumiem. Tika nospriests, ka negadījuma cēlonis ir kartejie pētījumi bez at­ļaujas, līķis tā arī netika atrasts, tas palika aprakts zem akmeņu un gružu kaudzes, ko droši vien pašlaik aplūko Kristiāns Knolls.

Knolls nopētīja akmens un smilšu sienu. Viņš jau iepriekš bija redzejis tuneļu noslēgumus. Šis nebija tads ka pārāsti. Nogruvums viņa priekšā bija sprādziena izraisīts, un milzīgājai gruvešu kau­dzei nebija iespējams izrakties cauri.

Un otrā pusē nebija arī nekādu dzelzs durvju.

Tik daudz viņš saprata.

Kas ir? jautāja Reičela.

Šeit ir bijis sprādziens.

Varbūt mes nepareizi nogriezāmies?

Tas nav iespējams. Es precīzi sekoju Čapajeva plānam.

Kaut kas te noteikti nebija kartība. Viņam prata saka šaudīties

fakti Čapajevs nepretodamies izpauž visas ziņas. Ķede un slē­dzene ir jaunakas neka vārti. Dzelzs eņģes joprojām darbojas. Viegli atrodams ceļš. Viss pārāk sasodīti vienkārši.

Un kur ir Suzanna Dancere? Atlantā? Varbūt arī ne.

Tagad vislabak butu griezties atpakaļ, papriecāties ar Reičelu Katleri un pec tam pazust no Vartbergas. Viņš jau visu laiku bija plānojis novākt šo sievieti. Nevajag atstat dzīvu ziņu avotu, ko var atrast kāds cits ziņkārīgs mākslās darbu mekletajs. Dancere jau bija viņam uz pedam. Tas bija tikai laika jautajums, līdz viņa samekles Reičelu, iztaujās to un varbūt uzzinās par Čapajevu. Monikai tas nepatiktu. Varbūt Čapajevs tiešām zinaja, kur atro­das Dzintara istaba, bet tīši aizsūtīja viņus pa nepareizam pe­dam. Ta nu viņš nolēma atbrīvoties no Reičelas Katleres šeit un tūlīt, bet pec tam doties atpakaļ uz Kēlheimu un ar visiem iespejamiem līdzekļiem izspiest no Čapajeva patiesību.

Iesim, viņš teica. Ritini kopa auklu uz ieejas pusi. Es tev sekošu.

Viņi saka atpakaļceļu caur labirintu. Reičela gāja pa priekšu. Luktura gaisma viņš nopētīja sievietes gurnus gaišajos džinsos. Aplūkoja slaidas kājas un šauros plecus. Sajuta mostamies uz­budinājumu.

Pārādijās pirmais sazarojums, pēc tam otrais.

Pagaidi, viņš pavēlēja. Es gribu paskatīties, kas ir tur.

Izeja ir uz to pusi, viņa iebilda, norādot uz auklu.

Es zinu. Bet, ja jau mēs te esam, pārāudzīsimies. Atstāj auklu. No šejienes mes zinām ceļu.

Viņa nometa auklas kamolu un pagriezās pa labi, joprojām iedama pa priekšu.

Knolls pakustinaja labo roku. Duncis atbrīvojās no maksts un ieslīdēja sauja. Viņš satvēra ta spalu.

Reičela apstajās un pārāudzijas atpakaļ, uz mirkli apgaismo­jot viņu ar lukturi.

Viņš sava luktura gaisma ieraudzīja pārbīli sievietes sejā, pa­manot spožo asmeni.

Suzanna pavērsa talvadibas ierīci uz alas pusi un nospieda pogu. Signāls caur pavasārā gaisu aiztraucas pie sprāgstvielām, ko viņa iepriekšejā nakti bija ievietojusi klintis. Sprādziens nebūs tik spēcīgs, lai piesaistītu uzmanību sešus kilometrus attālaja

Vartbergā, bet vairāk nekā pietiekams, lai kalna iekšiene visu sagrautu.

Un viņa atbrīvotos no traucēkļa.

Zeme salīgojas. Griesti sabruka. Knolls pūlējas noturēties kā­jās.

Tagad viņš saprata. Tas bija lamatas.

Viņš pagriežas un metās skriet uz ieejas pusi. No klintīm gā­zās akmeņu un smacējošu putekļu lavīnas. Uzreiz pietrūka elpas. Viņam viena roka bija lukturis, otrā duncis. Aši ielicis dunci ka­bata, viņš izrāva kreklu no biksēm un ar tīro apakšmalu aizse­dza muti un degunu.

Vel viena akmeņu lavīna.

Ceļu uz ieejas pusi aizsedza biezs putekļu mākonis, talak to aizsprostoja klinšu bluķi. Uz turieni doties vairs nebija iespejams.

Viņš atkal pagriežas un metas preteja virziena, cerēdams, ka labirintam ir vel kada izeja. Cik labi, ka viņa lukturis vel darbo­jas! Reičela Katlere nekur nebija redzama, bet tas nebija svarīgi. Klinšu bluķi bija viņam aiztaupījuši pulēs.

Viņš steidzas dziļāk kalna iekšiene, pa galveno šahtas eju, gārām vietai, kur pēdējoreiz redzēja stavam Reičelu. Sprādziena epi­centrs laikam bija palicis viņam aiz muguras, sienas un griesti joprojām bija stabili, taču viss kalns tagad vibrēja.

Aiz muguras atkal nodimdēja krītoši akmeņi. Tagad tiešam bija atlicis tikai viens ceļš. Viņš apstājas, lai orientētos. Sākotnējā ieeja viņam aiz muguras bija vērsta uz austrumiem. Tātad pretī bija rietumi. Kreisais atzars laikam veda uz dienvidiem, labais uz ziemeļiem. Bet ko var zināt? Bija jāvirzās piesardzīgi. Bez liekiem pagriezieniem. Šeit atri var apmaldīties, un viņš nepavisam negribeja klīst pa pazemi, līdz dabūs galu no bada un slāpēm.

Noņēmis no sejas krekla malu, viņš ievilka plaušas gaisu. Pu­lējas atcerēties visu, ko zina par šahtam. Tajas vienmer ir vairā­kas ieejas un izejas. Tas bija nepieciešamas kaut vai tikai tuneļu dziļuma un daudzuma dēļ. Taču kārā laika nacisti lielāko daļu šo ieeju noslēdza, lai padarītu drošākās savas slēptuvēs. Viņš ce­roja, ka šī nebūs viena no tadam šahtam. Gaiss bija laba zīme. Tas nebija tik sasmacis ka dziļāk šahtas dzīles.

Viņš pacēla roku. No kreisas puses atzārā plūda viegla vēja pūsmiņa. Vai riskēt? Vel daži lieki pagriezieni, un viņš nekad vairs neatradis ceļu atpakaļ. Aklaja tumsa nebija nekādu atskai­tes punktu, un savu pašreizējo atrašanas vietu viņš zinaja, tikai pateicoties galvenās ejas austrumu rietumu virzienam. Taču pec paris neuzmanīgiem pagriezieniem viņš atri vien var pazaudēt šo centrālo asi.

Ko darīt?

Viņš devās pa kreisi.

Piecdesmit metrus talak tunelis atkal sazarojas. Viņš pacēla ro­ku. Vēja pūsmiņas nebija. Viņš atcerējās, ka bija reiz lasījis kaln­rači ierīko glabšanas ceļus visus viena virziena. Viens kreisais pa­grieziens nozīmēja, ka arī turpmāk visu laiku jāgriežas pa kreisi, līdz tiks ārā. Kas viņam atlika? Doties pa kreisi.

Vēl divi sazarojumi. Divi kreisie pagriezieni.

Priekšā pārādijas gaismas atblazma. Tikko manāma. Bet cerīga. Viņš steidzas uz priekšu un nogriezās ap stūri.

Simt metru attalumā spīdēja spoža dienas gaisma.

Kēlheima, Vācija

11:30

Pols ielūkojās atpakaļskata spoguli. Strauji tuvojās kāds auto, bākugunīm zibot un sirēnai kaucot. Zaļi baltais auto ar zilu uz­rakstu uz durvīm POLIZEIEN aizbrāzas gārām pa pretejo joslu un pazuda aiz ceļa likuma.

Viņš brauca talak un jau pec desmit kilometriem bija Kēlheima.

Kluso ciematiņu veidoja koši krāsotās mājas, kas rindojas ap centrālo laukumu. Pols nebija nekāds lielais ceļotājs. Tikai vien­reiz viņš bija saņēmies, lai dotos uz Eiropu uz Parīzi muzeja darīšanās, jo iespeja apmeklēt Luvru bija pietiekami kārdinošā, lai viņu iekustinātu. Viņš toreiz aicināja Reičelu braukt līdzi, bet viņa atteicas. Mēs taču esam šķīrušies, viņa atgādinaja. Viņš tā arī īsti nesaprata, ko viņa ar to doma ja, taču bija gandrīz pārlieci­nāts, ka viņa gribēja braukt.

No Atlantas viņš izlidoja tikai vakar pecpusdiena, agri no rīta aizvedis bērnus pie braļa. Reičelas klusēšana biedēja viņu ar­vien vairāk. Taču viņš nebija noklausījies automatiskā atbildē­tājā ziņas kopš vakardienas deviņiem no rīta. Lidojumu paildzi­nāja nolaišanas Amsterdama un Frankfurte, un ta nu viņš ieradas Minhenē tikai pirms divām stundām. Mazliet sakopies lidostas tualetē, viņš tomēr ilgojas pec dušas, skūšanās un tīrām drēbēm.

Iebraucis pilsētiņas laukuma, viņš apturēja auto vietejā tir­dziņa priekša. Bavarieši acīmredzot svētdienās mēdza sēdēt mājas. Visu ēku durvis bija ciet. Vienīga rosība bija vērojama pie baznīcas, kuras tornis bija augstakais ciemata punkts. Mašīnas bija novietotas ciešās rindas uz nelīdzenajiem bruģakmeņiem. Uz baznīcas pakapieniem runadamies stāvēja daži paveci viri. Visi bija ar bardam, ģērbušies tumšos uzvalkos, ar platmalēm galva. Vajadzēja viņam arī paņemt līdzi žaketi, bet lielaja steiga Pols pa­ķēra tikai pašu nepieciešamāko.

Viņš piegāja pie vīriešiem.

Es atvainojos. Vai jūs runājat angliski?

Viens, pēc izskata visvecakais no četriem, atbildēja:

Ja. Mazliet.

Es mekleju cilvēku vārda Daņa Čapajevs. Cik man zināms, viņš dzīvo šeit.

Nu jau vairs ne. Viņš ir miris.

No ta jau viņš baidijas. Čapajevs taču bija tik vecs.

Kad viņš nomira?

Vakar vakarā. Nogalinats.

Vai viņš neparklausijas? Nogalināts? Vakar vakarā? Viņu parņēma stindzinošas bailes. Uzreiz ienaca prata biedejošais jautā­jums.

Vai vel kāds ir cietis?

Nein. Tikai Daņa.

Pols atcerējās policijas auto.

Kur tas notika?

* * *

Viņš izbrauca no Kēlheimas pa noradīto ceļu. Meklētā māja pārādījās pēc desmit minūtēm. To nebija grūti pamanīt, jo tas priek­ša staveja četras policijas mašīnas. Pie atvērtajam durvīm sardzē staveja vīrs policijas uniformā, ar bargu sejas izteiksmi. Pols gāja tuvāk, bet policists viņu uzreiz apturēja.

Nicht eintreten. Kriminelle Szene, viņš paziņoja.

Angliski, ludzu!

Ieeja aizliegta. Nozieguma vieta.

Tad man jārunā ar atbildīgo virsnieku.

Es esmu atbildīgais, mājas iekšiene atsaucās kāda balss angļu valodā ar guturālu vācu akcentu.

Pie durvīm pārādijas pusmuža vīrietis. Viņa raupjo seju vai­nagoja izspurušu melnu matu ērkulis. Kalsnais augums bija ieģērbts tumši zila meteli līdz ceļiem un olivkrasas uzvalka ar kak­lasaiti.

Es esmu Fricis Paniks. Federālās policijas inspektors. Un jus?

Pols Katlers. Jurists no Savienotajam Valstīm.

Paniks aizspraucas gārām durvju sargam.

Ko šeit svētdienas rīta dārā amerikaņu jurists?

Es mekleju savu bijušo sievu. Viņa atbrauca pie Danas Ča­pajeva.

Paniks zīmīgi saskatijas ar policistu.

Pols pamanīja viņu sejas izteiksmi.

Kas ir?

Vakar Kelheima kada sieviete jautāja, kā nokļūt uz šo maju. Viņa tiek turēta aizdomas par slepkavību.

Vai jums ir viņas apraksts?

Paniks pasniedzās mēteļa kabata un izvilka bloknotu. Atvēra adas vākus.

Vidēja auguma. Sarkanīgi blondi mati. Lielas krūtis. Džinsi. Flaneļa krekls. Zabaki. Saulesbrilles. Dūšīga.

Tā nav Reičela. Bet ta varētu but kada cita.

Viņš atri pastastīja Panikam par Džo Maijersu, Karolu Borju un Dzintara istabu un aprakstīja nesenas apmeklētajas izskatu. Slaida, ar vidēji lielam krūtīm, brūni mati, brūnas acis, brilles zelta rāmjos.

Man bija tādas aizdomas, ka tie nebija viņas īstie mati. Sau­ciet to par jurista intuīciju, ja gribat.

Bet viņa izlasīja vēstulēs, ko Čapajevs un šis Karols Borja rakstīja viens otram?

Rūpīgi.

Vai uz aploksnēm bija šī adrese?

Tikai pilsētiņas nosaukums.

Vai ir vel kas, ko jūs nepateicat?

Pols pastastīja inspektoram par Kristiānu Knollu, Džo Maijersas izteiktajām bažam un savam raizēm.

Un jūs atbraucat, lai brīdinātu savu bijušo sievu? jautāja Paniks.

Dnzak, lai pārliecinātos, ka viņai nekas nekait. Man vaja­dzēja uzreiz braukt viņai līdzi.

Bet jūs nospriedāt, ka šads ceļojums butu laika izniekošana?

-Tieši ta. Viņas tēvs īpaši pieteica viņai neiejaukties šajā lieta. -

Aiz Panika muguras māja rosījās divi policisti. Kas tur īsti no­tika?

Ja jums pietiek dūšas, varu parādīt.

Es esmu jurists, paziņoja Pols, it kā tam butu kāda nozīme. Viņš gan neteica, ka nekad mūžā nav strādājis ar krimināllietu un nekad arī nav redzejis nozieguma vietu. Tomēr ziņkāre nelika mieru. Vispirms Borja gāja bojā, tagad noslepkavots Čapajevs. Bet Karols taču nokrita no kāpnēm.

Vai tiešam?

Viņš sekoja Panikam māja. Siltajā istaba vēdīja savada, šķebigi salkana smaka. Kriminālromānos vienmer raksta par "nāves dvaku". Vai ta bija šāda?

Māja bija maza. Četras telpas. Viesistaba, virtuve, guļamistaba un vannasistaba. Mēbeles izskatijas vecas un apbružatas, bet mā­joklis šķita tīrs un omulīgs, taču šo mieru izjauca šausminošs skats uz nodiluša paklāja pakritis vecs virs liela asiņu peļķe, kas izplūdušas no divām brucem galva.

Šāviens no tuva attaluma, paskaidroja Paniks.

Pols nespeja atraut skatienu no līķa. Rīkle sakapa žults. Viņš centās pretoties nelabumam, bet velti.

Viņš skriešus metās ārā no istabas.

Viņš saliecas un vema. Lidmašīnā ieturetas niecīgas maltītes paliekas izgāzās mitraja zale. Dažas reizes dziļi ievilcis elpu, viņš atkal saņemas.

Viss? noprasīja Paniks.

Pols pamāja ar galvu.

-Jus domājāt, ka to izdarīja sieviete?

Nezinu. Zinu tikai to, ka sieviete jautaja, kur dzīvo Čapa­jevs, un mazdēls pieteicas pārādīt ceļu. Viņi vakar no rīta kopa aizbrauca no tirgus laukuma. Kad zens līdz vakārām neatgrie­zās mājās, veca vira meita saka uztraukties. Viņa atnāca šurp un ieraudzīja delu guļamistabā sasietu. Acīmredzot ta sieviete nespe­ja nogalinat bērnu, bet sirmgalvi varēja nošaut mierīgi.

Un ka jutas zēns?

Pārbijies, bet citādi nekas. Viņš apstiprinaja sievietes aprak­stu, bet neko vairak nevareja pateikt. Viņš bija otrā istaba. Atce­ras, ka dzirdējis balsis runājām. Taču nevareja saprast, par ko. Tad vectēvs kopā ar sievieti uz bridi ienaca guļamistabā. Viņi runaja kada cita valoda. Es minēju dažus vārdus ka piemērus, un šķiet, ka viņi runājuši krieviski. Tad vecais virs un sieviete izgāja no istabas. Drīz pec tam viņš dzirdēja šāvienu. Pēc tam klusums, līdz pec dažam stundām ieradas zena mate.

Sieviete iešava upurim tieši galva?

Un no tuva attāluma. Tas nozīme, ka likmes ir augstas.

No mājas iznaca policists.

Nichts in Haus hinsichtlich des Bernstrin-Zimmer.

Paniks pārāudzijas uz Polu.

Es liku viņiem meklēt māja kādas norādes saistībā ar Dzintara istabu. Tur neka tada nav.

Pie durvīm stavošajam policistam pie jostas iečerkstējās rāci­ja. Viņš noņēma to, pienaca pie Panika un angliski paziņoja:

Man tagad jabrauc. Pienāca izsaukums uz glābšanas operā­ciju. Es šajā nedelas nogalē dežureju.

Kas noticis? jautāja Paniks.

Sprādziens raktuves netālu no Vartbergas. Izglābtā kada amerikāniete, bet visi vel joprojām mekle vīrieti. Vietejas vārāsiestades pieprasa mūsu palīdzību.

Paniks pašūpoja galvu.

Traka svētdiena.

Kur ir Vartberga? Pols steidzīgi noprasīja.

ITarca kalnos. Četrsimt kilometrus uz ziemeļiem. Kad tur no­tiek nelaimes, viņi reizem sauc palīgā musu kalnu glabšanas vie­nības.

Polam uzreiz ienaca prāta Veilends Makojs un Karola interese par Harca kalniem.

Atrasta amerikāniete? Ka viņu sauc?

Paniks laikam noprata ši jautajuma svarīgumu un pievērsās policistam. Viņi pārmijā dažus vārdus, tad policists atkal ierunā­jās rācijā.

Pēc īsa brīža skaļruni atskanēja atbilde:

Die Frau ist Rachel Cutler. Ammkunische.8

15:10

Policijas helikopters maija pēcpusdienas gaisā traucās uz zie­meļiem. Aiz Vircburgas saka līt. Pols sedeja blakus Panikam, bet sēdekļos viņiem aiz muguras bija piesprādzējušies glabšanas vie­nības dalībnieki.

Tūristu grupa dzirdēja sprādzienu un ziņoja vārāsiestādēm, stāstīja Paniks, pārkliedzot motora rēkoņu. jūsu bijušo sievu izvilka netālu no kādas šahtas ieejas. Viņu aizveda uz vietejo slim­nīcu, bet pirms tam viņa paguva pateikt glābējiem par vīrieti. Viņa vārds ir Knolls. Kristiāns Knolls.

Pols klausijas uzmanīgi. Taču spēja domāt vienīgi par to, ka Reičela, asinīm nopludusi, guļ slimnīcas gulta. Kas īsti notiek? Kur Reičela iepinusies? Kā Knolls viņu atrada? Kas notika taja šahta? Vai Marla un Brents arī nav apdraudēti? Jāpiezvana brā­lim un jabridina viņš.

laikam Džo Maijersai bija taisnība, noteica Paniks.

Vai ziņojumos bija kaut kas teikts par Reičelas veselības stāvokli?

Inspektors papurinaja galvu.

Helikopters vispirms lidoja uz sprādziena vietu šahtas ieeja bija dziļi mežā, augsta kalna pakaje. Tuvakais klajums bija pus­kilometru uz rietumiem, un glābējiem no turienes bija jāiet līdz šahtai kājām. Pols un Paniks palika helikoptera un lidoja uz aus­trumiem no Vartbergas, uz reģionālo slimnīcu, kurp bija aizvesta Reičela.

Nokļuvuši tur, viņi uzreiz devas uz palatu ceturtaja stāvā. Rei­čelai mugura bija zils naktskrekls. Ap galvu plats apsējs. Ierau­dzījusi Polu, viņa uzsmaidīja tam no gultas.

Nezin kapec es jau nojautu, ka tu te pārādisies!

Viņš pienaca tuvāk. Reičelas vaigi, deguns un rokas bija sa­skrāpēti un zilumiem klāti.

Man šaja nedeļas nogale nebija neka labaka ko darīt, tapec nolēmu atlidot līdz Vacijai.

Kā bērni?

Viss kārtība.

Ka tu tik atri te nokļuvi?

Es izlidoju vakar.

Vakar?

Pirms Pols paguva paskaidrot, Paniks, kas bija klusi stāvējis pie durvīm, pienaca tuvāk.

Katleres kundze, es esmu inspektors Fricis Paniks no federā­las policijas.

Pols pastastīja Reičelai par Džo Maijersu, Kristiānu Knollu un Danas Čapajeva slepkavību.

Reičelas sejā pārādijas šausmas.

Čapajevs ir miris?

Man jāpiezvana brālim, Pols teica Panikam. Jāpiesaka rūpīgāk uzmanīt bērnus. Varbūt pat vajadzētu brīdināt Atlantas policiju.

Tu domā, ka viņiem draud briesmas?

Reičela, es nezinu, ko domāt. Tu esi iekulusies kada pavi­sam nelaga spēlē. Tevs taču tevi brīdināja neiejaukties.

Ko tu gribi teikt?

Neizliecies par muļķīti! Es izlasīju Ovīdiju. Viņš gribēja, lai tu taja visa nebāztu savu degunu. Tagad Čapajevs ir miris.

Reičelas seja saspringa.

Pol, tas nav godīgi. Es neesmu vainīga. Es nezināju.

Bet varbūt jūs pārādijat ceļu, paskaidroja Paniks.

Reičela raudzijas uz inspektoru, un viņas sejā pārādijas ap­jausma. Pols pēkšņi nožēloja savus skarbos vārdus. Viņš ka vien­mer gribēja uzņemties daļu vainas.

Vispār tas nav gluži tā, viņš ieminejas. Es pārādīju tai sievietei vēstulēs. Viņa uzzināja par Kēlheimu no manis.

Bet vai jūs butu šadi rīkojies, ja nedomātu, ka Katleres kun­dzei draud briesmas?

Nē, nebutu. Viņš pārāudzījās uz Reičelu. Viņai acīs bija sane­sušas asārās.

Inspektor, Polam taisnība. Ta ir mana vaina. Negribēju lik­ties mierā, iejaucos, kur nevajag. Pols un tevs mani bridinaja.

Kas ir šis Kristiāns Knolls? jautāja Paniks. Pastāstiet par viņu.

Reičela izstastija visu, ko zinaja, bet tas nebija daudz. Tad viņa piebilda:

Viņš izglaba mani no sabraukšanas. Bija tik pieklājīgs un šar­mants. Es tiešam nodomāju, ka viņš grib palīdzēt.

Kas notika šahta? noprasīja Paniks.

Mes devāmies pa Čapajeva karte noradīto ceļu. Tunelis bija diezgan plats, bet pēkšņi viss nodrebēja kā zemestrīce un nogru­vums aizsprostoja šahtu. Es pagriezos atpakaļ uz ieejas pusi un saku skriet. Tiku tikai līdz pusceļam, kad akmeņi nogaza mani no kajam. Par laimi, tie mani neapraka. Es tur gulēju, līdz atnaca tūristi un atrada mani.

Un Knolls? jautāja Paniks. Viņa pa purina ja galvu.

Es saucu viņu, kad nogruvums beidzās, bet nekā.

Varbūt viņš vēl ir tur iekša, ieminējas Paniks.

Vai ta bija zemestrīce? iejautājās Pols.

Šeit nemedz but zemestrīces. Droši vien kārālaika spridzekļi. Šahtas ir pilnas ar tiem.

Knolls arī tā teica, piekrita Reičela.

Palatas durvis atvērās, un drukns policists pamāja Panikam. Inspektors atvainojas un izgāja.

Tev taisnība, atkartoja Reičela. Man vajadzēja klausīties. Pols vairs negribēja dzirdēt tadas runas.

Mums jātiek ārā no šejienes un jaatgriežas mājas.

Reičela neatbildeja, un viņš jau gatavojās uzstāt, bet tad atgrie­žas Paniks.

Šahta pārbaudīta. Iekša vairs neviens nav atrasts. Tai bija vēl viena, neaizsprostota ieeja, kadā talaka tuneli. Ka jūs ar Knolla kungu nokļuvāt līdz šahtai?

Atbraucam ar nomātu auto, pec tam gājam kājām.

Kadu auto?

Sarkanbrunu Volvo.

Šosejas mala nav atrasta neviena mašīna, paziņoja Paniks. Tas Knolls ir projām.

Šķiet, inspektors zināja vel ko vairak. Pols jautaja:

Ko vēl tas policists jums pateica?

Nacisti šo šahtu nekad nav izmantojuši. Tā nebija minēta. Taču šis ir jau otrais sprādziens trīs gadu laika.

Un ko tas nozīmē?

To, ka notiek kaut kas dīvains.

Pols izgāja no slimnīcas un policijas mašīna devas atpakaļ uz Vartbergu. Paniks pieteicas braukt līdzi. Viņam ka federalajam in­spektoram bija zinama vārā un priekšrocības.

Līdzīgi ka jūsu FIB, viņš paskaidroja. Es strādāju valsts mēroga policijas iestāde. Vietejie ar mums pastavigi sadarbojas.

Reičela pastastīja, ka Knolls bija noīrējis divus numurus "Zelta kronī". Panika žetons uzreiz ļava viņiem iekļūt Reičelas numura. Tas bija uzkopts, gulta saklata, ceļasoma pazudusi. arī Knolla nu­murs bija tukšs. Sarkanbrūns Volvo nekur nebija manams.

Knolla kungs šorīt aizbrauca, paskaidroja viesnīcas īpaš­nieks. Samaksaja par abiem numuriem un aizbrauca.

Cikos?

Ap pusvienpadsmitiem.

Jūs neko nedzirdejat par sprādzienu?

īnspektor, šajas šahtas sprādzieni notiek bieži. Es nepieveršu lielu uzmanību tam, kas tur varētu but iesaistīts.

Vai jūs šorīt redzējāt Knollu atgriežamies? jautāja Paniks.

Viesnīcnieks papurināja kailo galvu. Viņi pateicas tam par pa­līdzību un gāja ārā.

Pols teica Panikam:

Knolls ir apsteidzis mūs par piecām stundām, bet varbūt var izsludināt viņa auto meklēšanu.

Knolla kungs mani neinteresē, atbildēja Paniks. Pašlaik lielakais viņa pārkāpums ir iekļūšana šahtā bez atļaujas.

Viņš atstaja Reičelu šahtā nomirt.

Tas arī nav noziegums. Man jāatrod tā sieviete. Slepkava.

Panikam bija taisnība. Taču Pols saprata, cik grūts ir inspek­tora uzdevums. Nebija precīza apraksta. Nebija zināms īstais vārds. Nebija lietisko pierādījumu. Nekādu citu ziņu. Itin nekā.

Vai ir kada nojausma, kur meklēt? viņš apjautājās.

Paniks raudzijas uz kluso ciemata ieliņu.

Nein, Katlera kungs. Nekādās nojausmas.

Lukovas pils, Čehijas Republika

17:10

Suzanna paņēma Ernsta Loringa pasniegto alvas kausu un ērti iekārtojās ampīra stila krēsla. Darba devējs šķita apmierinats ar viņas ziņojumu.

Viņa piebilda:

Es pusstundu gaidīju turpat un aizbraucu tikai tad, kad saka ierasties policija. Neviens neiznāca no šahtas.

Es rit piezvanīšu Felneram ar kadu citu ieganstu. Ja Kristiā­nām kaut kas būs noticis, varbūt viņš pats par to ieminēsies.

Suzanna iemalkoja vīnu, ar gandarījumu atceredamas šīsdie­nas darbus. Viņa brauca taisnā ceļa no Vacijas vidienes uz Čehi­ju, šķērsoja robežu un devās uz dienvidiem, uz Loringa pili. Trīs­simt kilometrus viņas Porsche divarpus stundās parvareja ka nieku.

Ļoti gudri tev izdevās apvest Kristiānu ap stūri, uzslavēja Lorings. Viņu ir grūti piemuļķot.

Viņš bija pārāk nepacietīgs. Taču jāatzīst, ka Čapajevs notē­loja tīri pārliecinoši. Viņa vēl iemalkoja vīnu. Tas naca no paša I oringa vīna dārziem. Žēl gan. Vecais vīrs bija tik godīgs. Tik daudzus gadus klusējis. Bet diemžel man nebija citas iespejas ka vien apklusinat viņu.

Labi, ka neaiztiki bērnu.

Es nenogalinu bērnus. Viņš nezinaja neko vairak ka parejie liecinieki tirgū. Viņš man bija vajadzīgs, lai piespiestu večuku sa­darboties.

Loringa seja pauda skumjas un nogurumu.

Kad tas viss reiz beigsies? Ik pēc dažiem gadiem atkal jau­nas raizes.

Es izlasīju vēstules. Atstāt Čapajevu dzīvu butu lieks risks. Nevelams liecinieks, kas var sagadat nepatikšanas.

Diemžēl tev taisnība, drahā.

Vai ir kadi jaunumi no Sanktpeterburgas?

Tikai tas, ka Kristiāns pavisam noteikti atkal pētījis Komisi­jas materiālus. Arhivārs pamanīja mana teva vardu kada doku­menta, ko Knolls lasīja. Bet, kad viņš pārāudzijas pec Knolla aiz­iešanas, tas papīrs bija pazudis.

Labi, ka Knolls mus vairs neapgrutinas. Ta ka vairs nav ne Borjas, ne Čapajeva, varbūt beidzot vārām justies droši.

Diemžel nevārām vis, iebilda Lorings. Ir vel kada problē­ma.

Suzanna nolika vīna kausu.

Kada?

Netālu no Stodas uzsākti izrakumi. Kāds amerikaņu uzņē­mējs mekle dārgumus.

Cilvēki nevar likties mierā!

Kārdinājums ir pārāk liels. Grūti pateikt, vai viņi meklē īstaja ala. To diemžel nevar zināt, kamēr ala nav izpētīta. Es zinu ti­kai to, ka apvidus ir īstais.

Vai mums ir kāds ziņu pienesejs?

Tieši paša grupa. Viņš man regulāri ziņo, taču pat viņš nezi­na droši. Diemžel tevs precīzo informāciju glabaja liela noslēpu­ma… neuzticējās pat savam dēlam.

Gribi, lai es aizbraucu uz turieni?

Lūdzu! Pieskati visu tur notiekošo. Mans ziņotājs ir uzti­cams, bet alkatīgs. Un, ka jau tu zini, es neciešu alkatību. Viņš gaida, ka ar viņu sazināsies sieviete. Līdz šim ar viņu ir runājusi tikai mana personiska sekretāre un tikai pa telefonu. Par mani šis spiegs nezina neko. Tevi viņš pazīs ar vardu Margarete. Ja kaut kas tiks atrasts, gada, lai ziņas neizplatas. Lai nepaliek nekādās pēdas. Ja vieta nav ar to saistīta, aizmirsti to. Ja nepieciešams, lik­vidē spiegu. Tomēr, lūdzu, centīsimies nogalinat pec iespejas ma­zāk.

Suzanna saprata, ko viņš grib teikt.

Ar Čapajevu man nebija izvēlēs.

Es saprotu, drahā, un novērtēju tavas pūles. Cerams, ka ši nāve izbeigs ta saucamo Dzintara istabas lāstu.

Kopā ar vel divām citām.

Vecais virs pasmaidīja.

Kristiānu un Reičelu Katleri?

Viņa pamāja ar galvu.

Šķiet, ka šis darbiņš tev sagadaja prieku. Savadi es vēl ne­sen manīju tadu ka vilcināšanos attiecība uz Kristiānu? Varbūt pat nelielu interesi?

Suzanna pacēla vīna kausu pret savu darba deveju.

Neka tāda, bez ka es nevarētu iztikt.

Knolls brauca uz dienvidiem, uz Fuseni. Kēlheima un tas apkartne bija pārāk daudz policistu, lai riskētu tur palikt pa nakti. Atri atstajis Vartbergu, viņš bija atgriezies dienvidos Alpos, lai aprunatos ar Danu Čapajevu, taču izrādījās, ka vecais virs nakti noslepkavots. Policija mekleja sievieti, kas vakar bija jautajusi ce­ļu uz Čapajeva maju un atstajusi tirgus laukumu kopa ar viņa mazdēlu. Viņas vārds nebija zināms. Nevienam, izņemot viņu.

Suzanna Dancere.

Kas gan cits? Kaut kā viņa bija tikusi uz pedam un apsteigusi viņu pie Čapajeva. Visi norādījumi, ko vecais vīrs tik labpratigi sniedza, bija viņas sacerēti. Par to nav šaubu. Viņš tika ievilināts lamatas un gandrīz nogalinats.

Viņš atcerējās, ko Juvenāls teica "Satīras": Atriebību iepriecē ze­misku garu un niecīgu prātu. To pierada tas, ka neviens ta nepriecājās par atriebību kā sieviete.

Pareizi. Taču viņam labāk patika Bairons: Vīri mii strauji, bet ienīst nesteidzīgi.

Kad viņu ceļi atkal krustosies, viņa dārgi samaksas. Sāpīgi, ne­žēlīgi un dārgi. Nakamreiz viņam būs priekšrocība. Viņš būs sa­gatavojies.

Fusenes šauras ieliņas bija pārpilnās ar pavasārā turistu ba­riem, ko piesaistīja Ludviga pils uz dienvidiem no pilsētas. Pavi­sam viegli bija iejukt puli kopa ar atpūtniekiem, kas devas uz ro­sīgājam kafejnicam vakariņot un iedzert. Viņš uz pusstundu apstājas un paēda kāda no mierīgākajiem krodziņiem, klausīda­mies jauku kamermuziku, kas plūda no brīvdabas koncerta ska­tuves ielas otra pusē. Pēc tam viņš atrada telefona budiņu viesnī­cas tuvuma un piezvanīja uz Herca pili. Atsaucās Francis Felners.

Es dzirdēju, ka šodien kalnos bija sprādziens. Tika izglābta sieviete, bet vīrietis vēl joprojām tiek meklēts.

Mani neatradis, viņš atbildēja. Tās bija lamatas. Viņš pastāstīja Felneram visu, kas notika no izlidošanas brīža Atlanta līdz mirklim, kad viņš šodien uzzina ja par Čapajeva slepkavību. Interesanti gan, ka Reičela Katlere palika dzīva. Bet tas nav sva­rīgi. Viņa noteikti tagad steigsies atpakaļ uz Atlantu. Viņa par mani nevar pateikt neko pietiekami svarīgu.

-Tu esi pārliecināts, ka Suzanna ir iesaistīta?

Viņa kaut kā mani apsteidza.

Felners klusi iesmejās.

Varbūt tu kļūsti vecs, Kristian?

Es nebiju piesardzīgs.

Pareizāk būtu teikt biji pārāk aizrāvies, pēkšņi ierunājās Monika. Acīmredzot viņa klausījas pie pārālēlā telefona.

Es jau domāju, kur tu esi pazudusi.

Tu noteikti to vien gudroji, ka izdrāzt to damiti.

Kā man ir paveicies, ka tu vienmer atgadini par maniem trukumiem.

Monika iesmejas.

Kristian, kāds prieks ir verot tevi strādājām.

Viņš turpināja:

Izskatās, ka šajā virzienā vairs norāžu nav. Varbūt man va­jadzētu pāriet pie citu mākslās darbu meklejumiem?

Pasaki viņam, meitiņ, ierunājās Felners.

Kāds amerikanis, Veilends Makojs, veic izrakumus Stodas tuvuma. Viņš apgalvo, ka atradīšot Berlīnes muzeja mākslas dar­bus un varbūt arī Dzintara istabu. Līdz šim viņam ir bijuši labi panakumi. Papēti to, kaut vai tikai, lai pārliecinātos. Varbūt varēsi dabūt noderīgu informāciju, varbūt arī kadu ieguvumu.

Vai par šiem izrakumiem ir zināms atklātība?

Par tiem rakstīja vietējas avīzēs un arī CNN International pārādīja vairakus sižetus, atbildēja Monika.

Mes zinājām par to, pirms tu devies uz Atlantu, piebilda Felners. Taču nodomājām, ka Borja ir vērtīgāks un steidzamaks ziņu avots.

Vai Lorings interesejas par šiem jaunajiem izrakumiem? Knolls jautāja.

Viņš interesējas par visu, ko mēs dārām, teica Monika.

Vai ceri, ka viņš aizsūtīs uz turieni Suzannu? apjautājās I elners.

Pat vairak neka ceru.

Lai veicas medības, Kristian!

Paldies, ser, un, kad Lorings piezvanīs, lai uzzinātu, vai es­mu miris, nesagādājiet viņam vilšanos.

Gribi uz bridi pazust no skata?

Tas palīdzētu.

Varīberga, Vācija

20:45

Reičela iegāja restorānā un sekoja Polam pie galdiņa, ar bau­du ieelpodama vakārā gaisu, kam piejaucas krustnagliņu un ķip­loku smarža. Viņa jau jutās labāk un bija izbadējusies. Platais slimnīcas apsējs bija nomainīts ar nelielu pielīmetu marles saiti viena galvas pusē. Viņa bija ģērbusies platas bikses un krekla ar garām piedurknem, ko Pols bija nopircis vietēja veikala. Šorīt sa­plēstās drēbes vairs nebija derīgas.

Pirms divām stundām Pols palīdzēja viņai izrakstīties no slim­nīcas. Viņai nekas nopietns nekaiteja tikai puns uz galvas, ka arī daži skrapejumi un nobrazumi. Viņa apsolīja arstam dažas turpmākās dienas pavadīt mierīgi. Pols paziņoja, ka viņi tūdaļ pat lido atpakaļ uz Atlantu.

Pienaca viesmīlis, un Pols jautaja, kadu vīnu viņa veļas.

Varbūt kādu labu sarkanvīnu. Kaut ko no vietejam šķirnēm, viņa ieminejas, atceroties vakardienas vakariņas kopa ar Knollu.

Viesmīlis aizgāja.

Es piezvanīju uz aviokompāniju, stastija Pols. Rīt ir reiss no Frankfurtes. Paniks teica, ka palīdzes mums tikt līdz lidostai.

Kur ir inspektors?

Atgriezās Kelheima piedalīties Čapajeva slepkavības izmek­lēšana. Viņš atstāja telefona numuru.

Nespēju noticēt, ka visas manas mantas ir pazudušas.

Knolls acīmredzot negribeja atstāt nekādas norādes, pec ku­ram varētu tevi atrast.

Man viņš šķita tik patiess. Un pat simpātisks.

Pols laikam saklausīja viņas balsi emocijas.

Tev viņš patika?

Viņš bija interesants. Teica, ka esot mākslās kolekcionārs, kas meklē Dzintara istabu.

Un tas tev patīk?

Pol, izbeidz! Vai tev nešķiet, ka musu dzīve ir garlaicīga? Ti­kai darbs un mājas. Iedomājies! Ceļot pa visu pasauli, meklējot pazudušus mākslās darbus, tas taču ir aizraujoši.

Šis cilvēks atstaja tevi nomirt.

Viņas seja sastinga. Kā vienmer, kad Pols runaja tada toru.

Bet Minhene viņš izglaba man dzīvību.

Man vajadzēja braukt tev līdzi.

Neatceros, ka butu tevi aicinājusi. Viņas sapīkums pieņe­mas speķa. Kāpēc viņa vienmer tik atri sak dusmoties? Pols tikai cenšas palīdzēt.

Ne, tu mani neaicinaji. Tomēr man vajadzēja braukt līdzi.

Pola attieksme pret Knollu pārsteidza Reičelu. Grūti pateikt,

vai ta ir greizsirdība vai raizes.

Mums jālido atpakaļ, viņš atkartoja. Te vairs nav ko da­rīt. Man ir nemierīga sirds par bērniem. Visu laiku acu priekša Čapajeva līķis.

Tu doma, ka Čapajevu nogalināja tā sieviete, kas bija atnā­kusi pie tevis uz darbu?

Kas zina? Taču viņa noteikti zinaja, kur viņu meklēt, un pa­teicoties man.

Tagad, šķiet, bija īstais brīdis.

Pol, paliksim te.

-Ko?

Paliksim.

Reičela, vai tu vel neesi dabujusi mācību? Cilvēki tiek noga­lināti. Mums jātiek projām no šejienes, kamēr vel esam dzīvi. Tev šodien paveicās. Neizaicini veiksmi vēlreiz. Šis nav nekāds piedzīvojumu romāns. Ši ir īstenība. Un tava muļķība. Nacisti, krievi. Tas nav mums pa spēkam.

Pol, tētis noteikti kaut ko zinaja. Čapajevs ari. Musu pienā­kums viņu priekša ir vismaz mēģināt.

Ko mēģināt?

Viena norāde vēl ir palikusi. Atceries Veilendu Makoju? Knolls teica, ka Stoda nav talu no šejienes. Varbūt viņš ir ticis uz pedam. Tētis interesejas par to, ko šis Makojs dārā.

Reičela, liec tam visam mieru!

Ko gan tas var kaitēt?

To pašu tu teici par Čapajeva atrašanu.

Reičela atgrūda krēslu un piecēlās.

Tas nav godīgi, un tu to zini. Viņa pacēla balsi. Ja gribi lidot uz mājam, lido. Es gribu runāt ar Veilendu Makoju.

Daži apmekletaji pie galdiņiem pacēla galvas. Reičela cereja, ka neviens no tiem nesaprot angliski. Pola seja bija ierasta bezce­rības izteiksme. Viņš nekad īsti nespeja saprasties ar Reičelu. Tas bija viens no klupšanas akmeņiem viņu kopdzīvē. Impulsīva rī­cība bija sveša viņa būtībai. Viņš bija pieradis visu rūpīgi plānot. Pievērst uzmanību katrai detaļai. Viņš nebija sīkumains. Tikai rū­pīgs. Vai viņš sava mūžā kaut reizi bija rīkojies spontāni? Ja. Viņš atlidoja šurp, izlēmis par to burtiski viena mirkli. Un viņa cereja, ka tas kaut ko nozīme.

Reičela, apsedies, viņš klusi lūdza. Vai mēs kaut vienreiz vārām saprātīgi apspriesties?

Viņa apsēdas. Viņa gribēja, lai Pols arī paliek, taču lepnums neļava to atzīt.

Tev jārīko vēlēšanu kampaņa. Varbūt labāk velti savu ener­ģiju tai?

Pol, man tas ir jadārā. Kada nemaldīga nojauta liek man tur­pināt.

Reičela, pēdējo divu diennakšu laikā divi cilvēki ir uzradušies kā no gaisa, abi mekledami vienu un to pašu. Viens, iespejams, ir slepkava, bet otrs pietiekami cietsirdīgs, lai pamestu tevi droša nave. Karols ir miris. Čapajevs ari. Varbūt tavs tēvs ir no­slepkavots. Pirms šī ceļojuma tu izteici tādas aizdomas.

Es vel tagad ta domāju, un tas viss ir savstarpēji saistīts. Ne­maz nerunājot par taviem vecākiem. Varbūt viņi arī bija upuri.

Reičela gandrīz varēja sajust, kā darbojas Pola analītiskais prāts. Apsver visas iespējas. Cenšas izgudrot nakamo argumen­tu, lai pārliecinātu viņu atgriezties mājas.

Labi, viņš atbildēja. Aizbrauksim pie Makoja.

Tu nejoko?

Tas gan ir īsts neprāts. Taču es pat nedomāju atstat tevi šeit vienu.

Reičela pasniedzās un saspieda Pola plaukstu.

Tu sargāsi mani un es tevi. Labi?

Viņš pasmaidīja.

ļa, labi.

Tētis ar mums lepotos.

Tavs tevs droši vien kapa griežas otrādi. Mes nemaz neņe­mam vera viņa novēlējumus.

Pienaca viesmīlis ar vīna pudeli un piepildīja divas glazēs. Reičela pacēla savējo.

Lai veicas!

Viņš atbildēja ar to pašu:

Lai veicas!

Reičela iemalkoja vīnu, priecādamas, ka Pols paliek. Bet tad viņas atmiņa atkal uzplaiksnīja kāda aina. Kristiāns Knolls luk­tura gaisma mirkli pirms sprādzienā. Viņa roka pazibēja naža as­mens.

To viņa nepateica ne Polam, ne inspektoram Panikam. Nav grūti iedomāties, ka viņi to uzņemtu, sevišķi Pols.

Viņa pārāudzijas uz bijušo vīru, atcerejas tevu un Čapajevu, iedomājās par bērniem.

Vai viņa rīkojas pareizi?

Stoda, Vācija

Pirmdiena, 19. maijs, 10:15

Veilends Makojs iegāja ala, kur viņu apņēma vess un mitrs gaiss un rīta gaisma pazuda tumsa. Viņš nopētīja seno šahtu. Ein Silberbergweck. Sudraba raktuves. Kādreizējā "Svētās Romas im­pērijas dārgumu krātuve", bet tagad šis pazemes dzīles bija iz­tukšotas un pamestas ka atgadinajums par Ieto Meksikas sudra­bu, kas pagajuša gadsimta sākumā izraisīja daudzu Harca raktuvju bankrotu un slēgšanu.

Šis bija gleznains apvidus. Priedem apauguši pakalni, zemi krūmi un kalnu pļavas tik skaista un pirmatnēja daba, kura jau­šama arī mistiska noslēpumainība. Kā Gēte teica "Paustā": "Kur raganas rīko sabatu."

Kādreiz šis bija Austrumvacijas talakais dienvidrietumu no­stūris, biedējoša aizliegta zona, par ko vēl tagad atgadina meža izkaisīti neglīti robežposteņi. Pazuduši bija minu lauki, šrapneļu šautenes slēpņos, sargsuņi un dzeloņstiepļu žogi. Wende apvie­nošanas lava nojaukt barjeras un pavēra jaunas iespejas. Un viņš tagad tas izmantoja.

Viņš devas talak plašajā šahtas eja. Ik pec trīsdesmit metriem ceļu apgaismoja simt vatu spuldze un elektrības vads stiepās ārā pa šahtas izeju uz ģeneratoru. Klinšu sienas bija tīri nolīdzinā­tās, zeme nokaisīta ar akmeņu drumslām. Par to bija parūpēju­šies strādnieki, kurus viņš iepriekšeja nedēļas nogale bija atsūtī­jis iztīrīt eju.

Tas jau bija pats vieglakais darbs. Pneimatiskie urbji un sa­spiesta gaisa pistoles. Nebija jāraizējas par sen aizmirstiem na­cistu spridzekļiem, jo tuneli parbaudija gan suņi, gan spridzinā­tāji. Makojam īsti nepatika tas, ka netika atrasts nekas pat attali saistīts ar sprāgstvielām. Ja šī tiešam butu īsta šahta, kurā vācieši paslēpa Berlīnes Ķeizārā Fridriha muzeja mākslās darbus, tad tā gandrīz noteikti butu mīnēta. Taču nekas netika atrasts. Tikai ak­meņi, gruži, smiltis un tūkstošiem sikspārņu. Sie pretīgie radīju­mi ziema mitinājās galvenas šahtas atzaros, un ka par spīti izrā­dījās, ka tieši ši suga ir apdraudēta. Tapec Vacijas valdība tik negribīgi izsniedza viņam šahtas izpētes atļauju. Par laimi, katru gadu maija sikspārņi atstaja raktuves, lai atgrieztos jūlija vidu. Četrdesmit piecas bezgala vērtīgas dienas meklejumiem. Tas bija viss, ko atvēlēja Vācijas valdība. Atļauja bija iekļauta prasība at­brīvot šahtas līdz sikspārņu atgriešanas brīdim.

Jo dziļāk viņš soļoja iekša šahta, jo plašāka ta kļuva un tas arī bija aizdomīgi. Pārāsti šadi tuneļi mēdza sašaurinālies, bieži vien galā kļūdami necaurejami, jo kalnrači savulaik urbās klintī, līdz talak tikt vairs nebija iespejams. Visas šīs šahtas bija sagla­bājušas ka liecības par rudas ieguvi daudzu gadsimtu garuma, un katra paaudze centas pārspēt iepriekšējo un atrast bagatigu, vel neizpētītu dzīslu. Taču, lai cik plaša ši šahta bulu, tās izmēri mulsināja Makoju. Ta tomēr bija pārāk šaura laupījumam, ko viņš mekleja.

Viņš piegāja pie saviem trim strādniekiem. Divi stāvēja uz kāpnēm, viens zemē, un visi urba klintī caurumus sešdesmit grā­du leņķi. Gaiss un elektrība tika pievadīti pa kabeļiem. Ģenerato­ri un kompresori atradās piecdesmit metrus viņam aiz muguras, ārā, svaiga gaisa. Darba vietu apgaismoja griezīgi spožas, zilganbaltas spuldzes, liekot strādniekiem karstumā noplūst sviedriem.

Urbji apklusa, un strādnieki noņēma ausu aizsargus. Makojs arī noņēma aizsargausis.

Ko vārāt teikt, ka mums sokas?

Viens no vīriem noņēma noputējušās aizsargbrilles un noslau­cīja sviedrus no pieres.

Šodien esam pavirzījušies uz priekšu apmēram par pedu. Ne­var zināt, cik daudz vel atlicis, bet ar pneimatisko urbi darboties es neuzdrošinos.

Otrs strādnieks pasniedzas pec kannas. Viņš uzmanīgi ieleja izurbtajās atveres šķīdinātāju. Makojs piegāja tuvāk pie klinšu sie­nas. Biezais brūnais šķidrums uzreiz iesūcas porainajā granīta un kaļķakmenī, kodīga ķimikālijā izplātījās, veidojot akmeni plai­sas. Trešais strādnieks ar aizsargbrillēm uz acīm pienaca ar vese­ri rokas. Viens sitiens, un akmens sadrupa, nobirstot pie kajam. Vel dažas collas uz priekšu tuneli.

Leni virzāmies, viņš noteica.

Bet citas iespejas nav, ierunājās kāda balss aiz muguras.

Makojs atskatījās un ieraudzīja līerr Doktor Alfrēdu Grumeru.

Viņš bija gārā auguma, ar tievam rokam un kājām, izkāmējis ka karikatūra, ar iesirmu van Deika stila bārdiņu ap planajam, sa­kniebtajam lupām. Grumers bija šo izrakumu eksperts, zinātnieks ar Heidelbergas universitātes grādu mākslas vēsture. Makojs bija iepazinies ar Grumeru pirms trim gadiem iepriekšējā ekspedīcija Ilarca kalnos. Viņam piemita gan izcilas zināšanas, gan alkatī­ba, un Makojs abas šīs īpašības atzina ne tikai par veļamam, bet pat nepieciešamam.

Mums sak aptrukties laika, iebilda Makojs.

Grumers pienāca tuvāk.

jūsu atļauja ir derīga vēl četras nedeļas. Mes tiksim cauri.

Protams, ja tur vispār ir, uz kurieni tikt.

Tur ir telpa. To apstiprina radars.

Bet cik sasodīti dziļi klintī ta ir?

To grūti pateikt. Bet kaut kas tur nenoliedzami ir.

Bet ka, pie velna, tas tur nokļuva? Jūs teicat, ka radārā sig­nāli uzrada vairākus lielus metala priekšmetus. Viņš noradīja ar roku atpakaļ uz ieejas pusi. Šahta ir pārāk šaura, tik tikko trīs cilvēku platuma.

Grumera sejā pārādijas skops smaidiņš.

jūs domājat, ka šī ir vienīga ieeja.

Bet jūs iedomājāties, ka es esmu bezizmera naudas maiss.

Strādnieki nomainīja urbju uzgaļus un ķeras pie jauna urbu­ma. Makojs piesardzīgi atkapas aiz gaismam, kur bija vēsāks un klusāks. Grumers sekoja. Makojs paziņoja:

Ja līdz rītdienai nebūsim nekur tikuši, pie velna visu urbša­nu. Spridzināsim ar dinamītu.

jūsu atļauja tas nav paredzēts.

Makojs pārvilka plaukstu par mitrajiem melnajiem matiem.

Suds ar visu atļauju. Mums jātiek uz priekšu, un atri. Pilsēta gaida televīzijas uzņemšanas grupa, kas man izmaksa tūkstoti diena. Un tiem resnajiem Bonnas birokrātiem nav uz kakla inves­toru bars, kas rit atlidos un gribēs redzēt mākslās darbus.

Nedrīkst rīkoties pārsteidzīgi, bndinaja Grumers. Nevar zināt, kas mus sagaida aiz tas klints.

Tur ir jabut lielai telpai.

Tā arī ir. Un telpā kaut kas glabajas.

Makojs apvaldīja sapīkumu. Grumers taču nebija vainīgs, ka izrakumi vilkās gausi.

Kaut kas tam radārām sagādāja vairakus orgasmus pēc kār­tās, ko?

Grumers pasmaidīja.

Poētiski varētu teikt arī tā.

Cerēsim, ka jums taisnība, citādi mums abiem ir lielas zie­pes.

Vāciski "ala" ir hiihle, ieminējās Grumers. Bet "elle" ir holle. Es vienmer esmu domājis, ka ši līdzība nav nejauša.

Sasodīti interesanti, Grumer. Taču šobrīd tas nav piemerots noskaņojums, ja saprotat, ko ar to gribu teikt.

Grumers tikai bezrūpīgi smīnēja. Ka vienmer. Ši bija viena no viņa īpašībām, kas Makojam pamatīgi krita uz nerviem.

Es nacu pateikt, ka jums ir viesi, paziņoja Grumers.

Taču ne jau atkal žurnālisti?

Amerikāņu jurists un tiesnesis.

Vai tad kāds jau mani iesūdzējis?

Grumers atkal augstpratigi pasmaidīja. Makojam nepavisam nebija noskaņojuma to paciest. Taču Grumera pazīšanas Kulturas ministrijā bija pārāk vērtīgas, lai no tam atteiktos.

Nē, nekādās sūdzības, Makoja kungs. Šie abi runa par Dzintara istabu.

Makojs uzreiz atplauka.

Es domāju, ka tas jūs varētu interesēt. Viņi apgalvo, ka šiem esot kada informācija.

Trakie?

Neizskatas.

Ko viņi grib?

Parunat.

Viņš pārāudzījās atpakaļ uz klints sienu un kaucošajiem urb­jiem.

Kapec ne? Te tik un ta nekas interesants nenotiek.

Pols pagriežas, kad atvērās maza šķūnīša durvis. Viņš ieraudzīja balti Krāsotāja istaba ienakam laciga auguma vīru ar cīkstoņa kaklu, druknu rumpi un kupliem melniem matiem. Uz varena krūškurvja un spēcīgājam rokām bija uzstīvēts kokvilnas krekls ar izšutu uzrakstu MAKOJA IZRAKUMI. Tumšas acis uz­reiz vērīgi nopētīja apmekletajus. Dūšīgājam vīram sekoja Alfrēds Grumers, ko viņi jau bija satikuši.

Katlera kungs, Katleres kundze, šis ir Veilends Makojs, pa­ziņoja Grumers.

Negribu but nepieklājīgs, ierunājās Makojs. Bet mums te ir ļoti svarīgs bridis un man nav daudz laika pļapašanai. Tapec kā varu jums palīdzēt?

Pols nolēma uzreiz ķerties pie galvena.

Mēs dažas pēdējās dienas piedzīvojam daudz interesanta…

Kurš no jums ir tiesnesis? noprasīja Makojs.

Es, atbildēja Reičela.

Ko amerikaņu jurists un tiesnese dārā pašā Vācijas vidu un ko jūs gribat no manis?

Mes meklejam Dzintara istabu, atbildēja Reičela.

Makojs iesmejās.

Kurš gan to nemeklē?

jūs droši vien domājāt, ka tā ir tepat tuvumā, varbūt pat tieši tur, kur jūs rokat, teica Reičela.

jūs taču kā jau tieslietu ērgļi noteikti saprotat, ka es netaisos apspriest ar jums savus izrakumus. Man ir investori, kas piepra­sa konfidencialitāti.

Mes neprasam, lai jūs kaut ko izpaustu, atbildēja Pols. Bet varbūt jums šķitis interesanti uzzināt, ko mēs piedzīvojam dažas pēdējās dienas. Viņš izstastija Makojam un Grumeram visu, kas notika no Karola Borjas nāves līdz Reičelas izglābšanai no šahtas.

Grumers apsēdas uz ķeblīša.

Mes dzirdējām par sprādzienu. Un to vīrieti ta arī neatrada?

Kur nu. Knolls sen jau ir gabala. Pols pastastīja, ko viņš un Paniks bija uzzinājuši Vartbergā.

jūs vel joprojām neesat pateikuši, ko vēlaties, atgadināja Makojs.

Iesākumam nedaudz informācijās. Kas ir Jozefs Lorings?

Čehu lielrūpnieks, atbildēja Makojs. Miris pirms kādiem trīsdesmit gadiem. Kādreiz baumoja, ka viņš tūlīt pec kārā esot atradis Dzintara istabu, bet tam nebija nekada apstiprinājumā. Ti­kai kārtējā pasaciņa.

Grumers piebilda:

Lorings bija slavens ar savu dārgo aizraušanos. Viņam piedereja ļoti bagatiga mākslās kolekcija. Viena no lielakajam privā­tajām Dzintara kolekcijām pasaule. Cik man zināms, tā vel tagad pieder viņa dēlam. Bet ka jūsu tēvs varēja zināt par viņu?

Reičela pastastīja par Ārkārtas komisiju un viņas teva darbī­bu tajā. Viņa pavēstīja arī par Jensiju un Marlēnu Katleriem un viņas tēva aizdomam attiecība uz viņu navi.

Kāds ir Loringa dēla vārds? viņa jautaja.

Ernsts, atbildēja Grumers. Viņam tagad jau jabut ap as­toņdesmit. Vel joprojām dzīvo ģimenes muižā Čehijas dienvidos. Pavisam netālu no šejienes.

Kaut kas Alfrēda Grumerā Polam nezin kapec nepatika. Sārāukta piere? Acis, kuras, šķiet, atspoguļojās kadas slepenas do­mas, kamēr ausis klausijas sarunas biedros? Savādā karta šis vā­cietis Polam atgādināja krāsotāju, kurš pirms divām nedēļām meģinaja no testamenta izpildītājiem izspiest divpadsmit tukstošus dolāru, bet tad atri samierinajas ar tūkstoš divsimt piecdes­mit. Cilvēks, kurš pieradis melot. Kurš dnzak piemānīs, neka pa­teiks patiesību. Tāds, kuram nevar uzticeties.

Vai teva vēstulēs jums ir līdzi? Grumers jautāja Reičelai.

Pols negribēja radīt tas viņam, taču nosprieda, ka tas varētu

but labas gribas žests. Viņš pasniedzās bikšu aizmugures kabata un izņēma papīra lapas. Grumers un Makojs klusēdami izlasīja visas vēstules. īpaši ieinteresets šķita Makojs. Kad viņi beidza la­sīt, Grumers noprasīja:

Tas Čapajevs ir miris?

Pols pamāja ar galvu.

jūsu tēvs, Katleres kundze… Starp citu, vai jūs esat virs un sieva? apjautājas Makojs.

Šķīrušies, atbildēja Reičela.

Un kopā ceļojat pa Vāciju?

Reičela pikti saviebas.

Vai tam ir kada saistība ar šo lietu?

Makojs uzmeta viņai ziņkāru skatienu.

Varbūt arī nav, jūsu godība. Bet jūs jau te atnacāt paša darba laikā uzbāzties ar jauta jumiem. Tātad es gribēju teikt jūsu tevs stradaja padomju valdības uzdevuma un meklēja Dzintara is­tabu?

Viņš interesējas par jūsu izrakumiem šeit.

Vai viņš teica kaut ko konkrētu?

Ne, atbildēja Pols. Taču viņš noskatījās CNN ziņu sižetu un gribēja izlasīt rakstu USA ToJuy. Un tūlīt pec tam viņš jau pē­tīja Vacijas karti un parlasija vecus rakstus par Dzintara istabu.

Makojs pienāca tuvāk un smagi atkrita ozolkoka grozāmā krēsla. Ta atsperes zem viņa svārā iečīkstējās.

Jūs domājāt, ka mes varbūt esam trāpījuši īstaja tunelī?

Karols kaut ko zinaja par Dzintara istabu, teica Pols. Ča­pajevs ari. Varbūt pat mani vecāki kaut ko zinaja. Un kāds gribē­ja viņus visus apklusinat.

Bet vai jums ir kādi pierādījumi, ka tieši viņi bija spridzinā­tājā mērķis? jautāja Makojs.

Ne, atbildēja Pols. Taču pec Čapajeva nāves man radās aizdomas. Karols mocījās tada nožēla par manu vecāku bojāeju. Es saku ticēt, ka visa ši lieta nav tik vienkāršā, ka sākuma šķita.

Pārāk daudz sakritību, vai ne?

Tā varētu teikt.

Bet kas ir ar to tuneli, uz kuru Čapajevs jūs nosūtīja? jautāja Grumers.

Tur neka nebija, atbildēja Reičela. Un Knolls doma ja, ka nogruvums tuneļa gala radies no sprādziena. Vismaz ta viņš teica.

Makojs pasmīnēja.

Aizsūtīja pa nepareizam pedam?

Droši vien, piekrita Pols.

Vai ir kāds izskaidrojums, kapec Čapajevs sūtīja jūs strup­ceļa?

Reičela bija spiesta atzīt, ka izskaidrojuma nav.

Bet kas ir ar to Loringu? Kāpēc manam tēvam viņš likās tik svarīgs, lai sutitu Katlerus ievākt ziņas par viņu?

Baumas par Dzintara istabu izplatās plaši. To ir tik daudz, ka grūti orientēties. Varbūt jūsu tēvs parbaudija vel kādu noradi, ieminējās Grumers.

Vai jūs zināt kaut ko par šo Kristiānu Knollu? Pols jautāja Gru mēram.

Nein. Pirmoreiz dzirdu šo vardu.

Jūs esat ieradušies meklējumos? Makojs pēkšņi iejautajas.

Pols pasmaidīja. Viņš jau gandrīz bija gaidījis tirgošanos.

Diez vai. Mes neesam dārgumu mekletaji. Tikai divi cilvēki, kas dziļi iekulušies kādos noslēpumos, kas laikam nemaz nav vi­ņu darīšana. Tā ka bijām tepat tuvumā, nolēmām iegriezties pie jums.

Es jau gadiem ilgi roku šajos kalnos…

Šķūņa durvis atspraga vaļā. Smaidošs virs netīrās darba dre­bēs iesaucas:

Mes tikām cauri!

Makojs pieleca no krēsla.

Velns un elle, dievs augstais! Zvani televīzijas grupai! Saki, lai tūlīt brauc šurp! Un neviens neies iekša pirms manis!

Strādnieks aizskrēja.

Ejam, Grumer!

Reičela metās uz priekšu un aizšķērsoja Makojam ceļu

Ļaujiet mums iet līdzi!

Kada suda pec?

Mana teva dēļ.

Makojs īsu mirkli padoma ja, tad piekrita:

Kāpēc ne? Tikai nemaisieties pa kajam.

Reičelu parņema netīkama sajuta. Šahta bija plaša, tomēr šauraka neka vakarēja, un ieeja jau bija palikusi talu aiz muguras. Vakar ap šādu laiku viņa gandrīz tika dzīva aprakta. Tagad viņa atkal bija pazeme un kailu spuldžu gaisma virzījās arvien tālāk vel viena Vacijas kalna dzīles. Taka izbeidzas vaļējā galerija ar pelecīgi baltam sienam visapkart un melnu plaisu tālākajā siena. Strādnieks atvēzējas ar veseri, un klints padevas, paverot pietie­kami lielu caurumu, lai pa to iekļutu viens cilvēks.

Makojs ataķeja vienu no prožektoriem un piegāja pie cauruma.

Vai kāds tur ieskatijas iekša?

Nē, atbildēja strādnieks.

Tas labi. Makojs pacēla no smiltīm alumīnija mietiņu un piestiprināja tam gala prožektoru. Tad viņš izvilka mietiņa izbī­dāmos posmus, līdz gaismeklis atradas kadu desmit pēdu attā­luma. Piegājis pie atveres, viņš iespīdinaja gaismu tumsa aiz tas.

Velns un elle! viņš iesaucās. Tas kambaris ir milzīgs. Re­dzu trīs kravas auto. Sasodīts! Viņš atvilka prožektoru atpakaļ. -1 ,iķi. Es redzeju divus.

Aiz muguras atskanēja soļi. Reičela pagriežas atpakaļ un ieraudzīja skrienam cilvēkus ar videokamerām, starmešiem un ba­teriju pakam rokas.

Sagatavojiet visu! pavēlēja Makojs. Man vajag iemūžināt pašu pirmo skatu. Viņš pieversas Reičelai un Polam. Es pār­devu video filmēšanas tiesības. Par to būs vesels TV raidījums, liet viņi grib filmēt visu dokumentāli, tieši ta, ka tas notika.

Grumers pienāca tuvāk.

Kravas auto, jūs teicat?

Izskatās pec Būssing NAG. Četrarpus tonnas. Vācu.

Tas nav labi.

Ka tā?

Tad butu pietrūcis transporta Berlīnes muzeja materialu pār­vietošanai. Tie butu jānes rokas.

Ko jūs te muldat?

Kā jau teicu, Herr Makoj, Berlīnes muzeja materialus veda pa dzelzceļu, bet pec tam ar kravas auto līdz raktuvēm. Vācieši nebūtu pametuši mašīnas. Tas bija pārāk vērtīgas, vajadzīgas ci­tiem uzdevumiem.

Grumer, mēs taču nezinām, kas elle te notika. Varbūt stulbie friči sadomāja pamest savus vāģus, kas zina?

Ka viņi iekļuva kalnā?

Makojs cieši ieskatījas vācu zinātnieka seja.

Ka jūs vēl nesen apgalvojat, varbūt ir vel kada ieeja.

Grumers atrāvās.

Kā teiksiet, Makoja kungs.

Makojs nikni novicina ja pirkstu.

Nē. Ka jūs teiksiet! Tad dūšīgais virs pievērsa uzmanību filmēšanas grupai. Iekvelojās gaismas. Divi operatori uzcēla ple­cos kameras. Skaņu tehniķis izstiepa virs galvam mikrofonu un atkapas nost no ceļa. Es iešu iekša pirmais. Filmējiet no mana skatu punkta.

Operatori pamāja ar galvu.

Un Makojs spēra soli alas tumsā.

Pols iegāja pēdējais. Viņš sekoja diviem strādniekiem ar die­nasgaismas lampam, kas izkliedēja tumsu ar zilganbaltiem sta­riem.

Ši zāle ir izveidojusies dabiski, plašuma atbalsojās Gru­mera balss.

Pols nopētīja klinšu sienas, kas slējās augšup vismaz sešdes­mit pēdas augsta arka. Šī zāle viņam atgadinaja majestātisku katedrali, tikai griestus un sienas klaja dabiski minerālu rotājumi, kas spīguļoja spožaja gaismā. Grīda bija mīksta un smilšaina, tapat ka šahta, kas veda uz šo telpu. Viņš ievilka elpu un sajuta sasmakušajā gaisa netīkamu smārdu. Filmēšanas grupas gaismas bija pavērstas pret talako sienu. Pārādijas vel viena atvere, daudz lielākā par pirmo, caur to mierīgi iekļūtu gan kravas auto, gan akmeņi un gruveši, kas bija cieši sablīvēti arkas ieejā.

Otra ieeja, ko? nopriecājās Makojs.

Ja, piekrita Grumers. Tomēr savadi. Slēpšana taču notika ar mērķi velak atkal paņemt. Kapec tad tik ļoti aizbarikadet?

Pols pieversa uzmanību trim kravas furgoniem. Tie bija novie­toti šķībi, greizi, visas astoņpadsmit riepas saplakušas, riteņu dis­ki no smaguma sadrupuši. Garo kravas kastu tumšais brezents vel saglabājies, taču pelejuma pārklāts, tērauda kabīnes un kar­kasi viscaur sarusejuši.

Makojs soļoja dziļāk iekša zālē, un operators sekoja viņam pa pēdām.

Par skaņu neko daudz nepārdzīvojiet. Tekstu vārām ierunāt velak, tagad galvenais attēls.

Reičela devas uz priekšu.

Pols pienāca viņai tieši aiz muguras.

Dīvaina sajuta, vai ne? It ka mes butu nokāpuši kapa.

Viņa pamāja ar galvu.

Es tieši par to domāju.

Paskatieties! sauca Makojs.

Gaisma pārādijas divi līķi, kas gulēja smiltīs starp akmeņiem un gružiem. Tikai kauli, drēbju skrandas un adas zābaki.

Viņiem iešauts galva, paziņoja Makojs.

Strādnieks pienesa tuvāk dienasgaismas lampu.

Centieties nekam nepieskarties, kamēr viss nav nofotografēts un nofilmēts. To pieprasīs ministrija. Grumera balss bija stin­gra.

Tur ir vēl divi līķi, paziņoja viens no strādniekiem.

Makojs ar filmēšanas grupu devas uz to pusi. Grumers un pa-

rejie sekoja, arī Reičela devas viņiem līdzi. Pols vel brīdi palika pie līķiem. To apģērbs bija satrunējis, tomēr pat blavaja gaisma bija saskatams, ka tās ir uniformas atliekas. Kauli laika gaita bija nomelnejuši, miesas un muskuļu audi sen jau sabirzuši pīšļos. Katram galvaskausā bija nepārprotams caurums. Abi it ka gulēja uz muguras, ribas un mugurkauls vel savās vietas. Viena pusē mētājas durklis, piestiprināts pie tādām ka jostas atliekam. Adas pistoles maksts bija tukša.

Viņa skatienu piesaistīja kaut kas labaja pusē.

Kaut kas melns, taisnstūrains, gulēja ena, daļēji iegrimis smil­tīs. Neņemot vera Grumera stingro brīdinājumu, viņš pasniedzas un pacēla priekšmetu.

Tas bija maks.

Viņš uzmanīgi atvēra ieplaisājušo adas vāciņu. Banknošu no­dalījumā bija pusizjukušas naudas zīmju driskas. Pols iebāza pirkstu vienā no sanu kabatam. Neka. Otrā kabata. Kartītes at­liekas. Tas malas bija apspurušas un trauslas, tinte izbalējusi, bet kaut ko no rakstītā vel varēja saburtot. Viņš uzmanīgi ieska­ti jas.

AUSGEGEBEN15-3-51. VERFĀLLT15-3-55. GUSTAV MULLER.

Tālāk sekoja vel kadi vardi, bet no tiem bija saglabajušies tikai atsevišķi izkaisīti burti. Turēdams maku plauksta, viņš devās at­pakaļ pie pārējiem. No aizmugures apgajis ap vienu no mašinam, viņš pēkšņi pamanīja turpat līdzās Grumeru. Pols jau gribēja iet viņam klat un jautāt par maku, bet tad viņš ievēroja, ka vācietis ir noliecies par vel vienu skeletu. Reičela, Makojs un parejie bija sa­pulcējušies desmit metrus talak, ar mugurām pret viņiem, un ka­meras joprojām duca. Makojs runaja, vērsies pret objektīvu. Strād­nieki bija pacēluši halogēna prožektoru gārā statīva, un tas skaidri apgaismoja Grumeru, kas tupēja zemē un kaut ko mekleja smiltis ap kauliem.

Pols paslēpās ēnā aiz viena no kravas furgoniem un turpina ja vērot. Grumers ar kabatas lukturi apgaismoja smiltis iegrimušos kaulus. Kāds gan slaktiņš te toreiz plosījies? Grumera luktura stars apstājās izstieptas rokas gala, kur skaidri bija redzamas pirkstu kaulu atliekas. Pols ieskatijas uzmanigak. Smiltis bija iezīmeti burti. Daži laika gaita izgaisuši, bet trīs bija palikuši ar ne­vienādam atstarpēm. O I C

Grumers pieceļas un, zibspuldzei nozibot, trīs reizes nofoto­grafēja burtus.

Pec tam viņš noliecas un viegli aizslaucija visus trīs burtus.

Makojs bija priecīgs. Videofilma sanaks iespaidīga. Trīs sarusejuši Otrā pasaules kārā vācu kravas auto atrasti samēra neskarti pamestas sudraba raktuvēs. Pieci līķi, visi ar caurumiem galvās. Kada filma tur iznāks! arī viņa ieņemumu daļa būs tīri pieklājīgā.

Arskatu ir pietiekami daudz? viņš jautāja vienam no ope­ratoriem.

Pat vairak neka pietiekami.

Nu tad paskatīsimies, kas tur iekša. Viņš paņēma lukturi un devās pie tuvaka kravas auto. Grumer, kur jūs esat?

Doktora kungs pienaca no aizmugures.

Gatavs? noprasīja Makojs.

Grumers pamāja ar galvu.

Viņš arī bija gatavs.

Šajas kravas kastes vajadzētu atrasties steiga sanaglotām un tikpat steidzīgi piekrautam koka kastēm, kur daudzas ka polsterējuma materials izmantotas gadsimtiem senas draperijas, tērpi un paklāji. Viņš bija dzirdējis stāstus, ka Ermitažas kuratori pa­kojuši Nikolaja II un Aleksandras kārāliskajos tērpos gleznas pirms sūtīšanas uz austrumiem, tālāk no nacistiem. Neizsakami vērtīgi tērpi nevīžīgi saburzīti un sabazti lētās koka kastes. Lai tikai pasargatu gleznas un trauslos keramikas traukus. Makojs cereja, ka arī vācieši būs rīkojušies tik vieglprātīgi. Ja ši bija īstā pazemes zale, ta, kurā glabajas Berlīnes muzeja krājumi, tad tiks atrasti paši vertigakie eksponāti. Varbūt Vermera "Ģimene atpū­šas zem kokiem" un "Jātnieki" vai Dīrera "Kristus galva", vai Monē "Parks". Katrs no šiem šedevriem atklata tirgu maksātu miljo­nus. Pat ja Vācijas valdība uzstās uz savām īpašumtiesībām un droši vien ta arī būs -, viņa atradēja atlīdzība būs miljoniem do­lāru liela.

Viņš uzmanīgi pavēra stīvo brezentu un iespīdinaja gaismu kravas kastē.

Ta bija tukša. Tikai rusa un smiltis.

Viņš metas pie nakamā kravas auto.

Tukšs.

Pie treša.

Arī tukšs.

Sasodītā dievmāte! viņš iesaucās. Izslēdziet tas stulbas kameras!

Grumers arī iespīdinaja lukturīti katrā kravas kaste.

Es jau no ta baidījos.

Makojam nebija noskaņojuma to klausīties.

Visas zīmes radīja, ka ši varbūt nav īstā zāle, secināja Gru­mers.

Viltīgais vācietis gandrīz vai priecājās par viņa nelaimi.

Kapec tad jūs man to nepateicāt jau janvan?

Tad es nezināju. Radars uzradīja, ka te var but kadi lieli me­tala priekšmeti. Tikai dažas pēdējās dienās, kad mēs jau tikām tu­vāk, man sāka rasties aizdomas, ka šeit varbūt neka nav.

Pols pienaca tuvāk.

Kādas problēmas?

Problēmas, jurista kungs, ir tadas, ka sasodītas kravas kas­tes ir tukšas. Nevienā no tām nav ne nieka, ne suņa suda. Es tik­ko iztērēju miljonu dolāru, lai sameklētu trīs sarusejušus kravas vāģus. Ka lai es to izskaidroju cilvekiem, kuri rīt lidos šurp, cerē­dami kļūt bagāti no saviem ieguldījumiem?

Ieguldot līdzekļus, viņi zinaja, kadi ir riski.

Neviens no šiem maitasgabaliem to neatzīs.

Reičela apjautajas:

Vai jūs viņiem godīgi izskaidrojāt riskus?

Tik godīgi, cik vien iespejams, cenšoties izspiest naudu. Ma­kojs sašutuma papurinaja galvu. Jēzus, kungs, velns un elle!

Stoda, 12:45

Knolls nosvieda gulta ceļasomu un aplūkoja šauro viesnīcas istabiņu. "Kristinenhofas" piecus stāvus augsta fasāde bija ap­darināta ar koku, interjers izstaroja viesmīlību un vēsturēs noska­ņu. Viņš ar nodomu bija izvēlējies numuru trešajā stava ar skatu uz ielu, nevis dārgākos un lepnākos apartamentus dārza puse. Viņam nebija svarīga greznība, bet gan tikai atrašanas vieta tie­ši pretī viesnīcai "Gārni", kur Veilends Makojs ar savu ekspedī­ciju bija aizņēmis visu ceturto stāvu.

Par Makoja izrakumiem Knolls bija uzzinājis pilsētas tūrisma birojā no pakalpīga darbinieka. Tas pavēstīja ari, ka nākamāja diena pilsēta ieradīsies investoru grupa. Tiem rezervēti numuri viesnīca "Gārni" un arī divās citas.

Biznesam tas nāk par labu, nopriecājās tūrisma biroja aģents. Knollam arī tas bija pa prātam. Puh vislabak var paslēpties.

Atvilcis adas ceļasomas rāvējslēdzēju, viņš izvilka elektrisko skuvekli.

Vakar bija grūta diena. Dancere viņu pārspēja viltība. Varbūt liesi šobrīd viņa ļauna prieka stasta Ernstam Loringam, ka ievili­nājusi Knollu šahta. Bet kapec vajadzēja viņu nogalināt? Viņu sāncensībā līdz šim nekad nebija nonākusi līdz tadam galejibam. Kapec likmes ta ceļas? Kas bija tik svarīgs, lai butu jāmirst Daņam Čapajevam, viņam un Reičelai Katlerei? Dzintara istaba? Var­būt. Bija jāpapēta vairak, un to viņš gatavojas darīt, kad būs ticis gala ar šo nelielo ārpuskārtās darbiņu.

Viņš mierīgi un nesteidzīgi atbrauca uz ziemeļiem, no Fusenes uz Stodu. Nebija nekur jasteidzas. Minhenes avīzēs bija rak­stīts par vakardienas sprādzienu Harca kalnu šahta un arī par Reičelas Katleres izglabšanos. Knolla vārds nebija pieminets, tikai tas, ka vel joprojām tiek meklēts nezināms baltais vīrietis, bet glābēji vairs necer viņu atrast. Reičela noteikti pastastīja vārāsiestādēm par viņu, un policisti noskaidroja, ka viņš atstāja "Zel­ta kroni" ar savām un Reičelas mantam. Tomēr viņa vārds netiek minēts. Interesanti. Policijas viltība? Iespejams. Bet viņu tas ne­uztrauca. Viņš nekādu noziegumu nebija izdarījis. Kapec lai po­licija viņu mekletu? Viņi droši vien tikai nodomāja, ka Knolls vien­kārši pārbijās līdz nāvei un gribēja ātrāk tikt projām no turienes. Nokļūstot tik tuvu nāvei, katrs nobītos ne pa jokam. Reičela Kat­lere palika dzīva, noteikti jau bija ceļa uz Ameriku, un Vacijas pie­dzīvojumi drīz būs kļuvuši par netīkamam atminam. Viņa atgrie­zīsies sava lielpilsētas tiesneses dzīve. Un viņas teva aizraušanas ar Dzintara istabu aizies kapa viņam līdzi.

Knolls no rīta bija nomazgajies duša, bet nebija noskuvies, un tagad seja un kakls niezēja un bija raupji ka smilšpapīrs. Tomēr viņš vēl mirkli aizkavējās un sameklēja ceļasomas dziļuma pisto­li. Viegli parvilka ar pirkstiem par gludo, blāvo ieroča virsmu, tad satvēra pistoli plaukstā un uzlika pirkstu uz mēlītes. Ierocis svē­ra ne vairāk par trīsdesmit piecām uncēm, ta bija Ernsta Loringa davana viens no jaunajiem CZ-75B modeļiem.

Liku palielināt aptveri līdz piecpadsmit lodēm, Lorings stastija, pasniedzot viņam ieroci. Nekāds birokrātu nieks des­mit šāvieniem. Tāpēc tas ir identisks musu sākotnējām modelim. Es atcerējos tavu piezīmi, ka tev nepatika rūpnīcas modifikācijā ar desmit šāvieniem. Liku arī piemontēt drošinātāju pie karkasa un pielāgot ta, lai pistoli varētu nēsāt līdzi uzvilktā un bloķētā stāvokli, ka tu ieteici. Tagad šāds pārveidojums ir visiem mūsu modeļiem.

Loringa Čehijas rupnicas bija lielākie mazo šaujamieroču ra­žošanas uzņēmumi Austrumeiropa, un to kvalitate bija leģendā­rā. To ražojumi saka brīvi nonākt Rietumu tirgu tikai pirms da­žiem gadiem, kad augstie tarifi un importa ierobežojumi tika atcelti kā dzelzs priekškars. Par laimi, Felners atļāva viņam patu­rēt šo ieroci, un viņš bija šefam par to pateicīgs.

Es liku stobra gala iegriezt vītni klusinātājām, paskaidroja Lorings. Tieši tads pats ierocis ir arī Suzannai. Es nodomāju, ka jūs abi pratīsiet novērtēt šo ironiju. Lai varētu spēlēt pec vienā­diem noteikumiem.

Knolls pieskruveja klusinātāju īsa stobra gala un ielika ieroci jaunu aptveri ar lodēm.

ļa. Viņam šī ironija ļoti patika.

Nometis pistoli uz gultas, viņš paņēma skuvekli. Pa ceļam uz vannasistabu viņš uz mirkli apstajas pie istabas vienīgā loga. Tie­ši pretī bija "Gārni" ieeja, ko rotaja akmens kolonnas abas puses masivajām durvīm. Fasādes puses numuru logi rindojas sešos stā­vos. Viņš bija uzzinājis, ka "Gārni" ir visdārgākā viesnīca šaja pilsētā. Acīmredzot Veilendam Makojam patīk grezna dzīve. Viņš bija noskaidrojis arī to, ka "Gārni" ir liels restorāns un konferen­ču zale, un laikam ekspedīcijas grupai šadas ērtības bija nepie­ciešamas. "Kristinenhofas" darbinieki esot atviegloti uzelpojuši, ka viņiem nebūs jarupejas par tik lielu viesu grupu ar augstam prasībām. Par to Knolls varēja tikai pasmaidīt. Kapitalisms tik ļoti atšķiras no Eiropas sociālismā. Amerika viesnīcnieki plestos sava starpa par tādiem klientiem.

Viņš raudzijas ārā caur melnajiem kaltas dzelzs režģiem, kas sargāja logu. Pēcpusdienas debesis bija pelekas un apmakušas, no ziemeļiem šurp slīdēja biezi melni mākoņi. Viņš bija dzirdējis, ka ekspedīcijas dalībnieki pārāsti atgriežas viesnīca ap sešiem. Tad viņš dosies izlūkos, ēdis vakariņas "Gārni" restorānā un cen­tīsies kaut ko uzzināt no sarunam pie galdiņiem.

Viņš pārāudzijas lejup uz ielu. Vispirms uz vienu, tad uz otru pusi. Pēkšņi viņa skatiens pievērsās kādai sievietei. Viņa sprau­cas caur burzmu gajeju iela. Gaiši mati. Glīta seja. Ikdienas drē­bēs. Uz labā pleca ādas soma.

Suzanna Dancere.

Nenomaskejusies. Pastaigājas atklatiba.

Burvīgi.

Viņš nosvieda skuvekli uz gultas, paķēra pistoli, ielika to mak­stī pie pleca siksnas zem jakas un metās ārā pa durvīm.

Suzannu parņema dīvaina sajuta. Viņa apstajas un pārāudzi­jas atpakaļ. Iela bija ļaužu pārpilnā, pusdienotaju puļi devas ietureties. Stoda bija rosīga pilsētiņa. Ka viņa bija uzzinājusi, apmē­ram piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju. Senākā pilsētas daļa bija izpletusies visos virzienos, veseli kvartali daudzstavu namu ar koka vai ķieģeļu fasādēm. Dažas mājas nepārprotami bija vecas, bet lielākā daļa sena stila atdarinajumi, uzceltas piecdesmita­jos un sešdesmitajos gados, tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektajā gadā sabombardēto ēku vietā. Celtnieki bija pastradajuši godam, mājas bija rotātās ar bagatigiem reljefiem rotājumiem, lielam statujam un bareljefiem. Izskatījās, it kā viss būtu īpaši noformēts foto­grafēšanai.

Augstu virs galvas debesis slejas Sāpju Dievmātes abatija. Si milzīgā celtne bija uzbūvēta piecpadsmitaja gadsimta par godu

Jaunavas Marijas palīdzībai, lai uzvarētu kadā vieteja kaujā. Ba­roka stila eka slejas uz klints kraujas virs Stodas un duļķainas Ederas upes, acīmredzot simbolizējot seno laiku cilvēku drosmi un dižciltīgo varu.

Viņa pārāudzījās uz augšu.

Augstā abatijas eka šķita tiecamies uz priekšu, nedaudz ielie­coties uz iekšu, tās divi dzeltenie torņi bija savienoti ar balkonu, kas bija vērsts tieši uz rietumiem. Viņa iztēlojas laikus, kad muki un prelati no šī lepna skatu punkta vēroja savus valdījumus. "Die­va cietoksnis" šadi kāds viduslaiku hroniku autors bija nosau­cis šo abatiju. fasādes apdare mijas dzintarkrasas un balti mura akmeņi, ko vainagoja rūsas pārklāts dakstiņu jumts. Cik jauka sa­kritība. Dzintars. Varbūt ta ir likteņa zīme. Un, ja viņa ticētu vel kaut kam citam, ne tikai sev, tad varbūt ņemtu to verā. Bet pašlaik vienīgais, kam viņa pieversa uzmanību, bija sajuta, ka viņu kāds novēro.

Protams, Veilends Makojs izraisīja interesi. Varbūt tas arī ir iemesls. Šeit bija vel kāds. Mekleja. Vēroja. Bet kur? Visapkārt viņai šauras ieliņas abas pusēs bija simtiem logu vairaku stāvu augstumā. Bruģētājās ielas drūzmējas pārāk daudz seju, lai visas izpētītu. Varbūt sekotājs ir maskējies. Varbūt kāds lūkojas no abati­jas balkona simt metru augstuma. Pusdienlaika saule viņa varēja sazīmēt sīkus siluetus, acīmredzot tūristus, kas bauda lielisku skatu.

Vienalga.

Viņa pagriezās un iegāja viesnīca "Gārni".

Piegājusi pie reģistratūras letes, Suzanna vāciski uzrunāja klerku:

Man jaatstaj ziņa Alfrēdam (irumeram.

Protams. Klerks pastūma uz viņas pusi bloknotu.

Viņa uzrakstija: "Es būšu Svēta Gerharda baznīca 22:00. Nāciet. Margarete." Viņa salocīja zīmīti.

Es gādāšu, lai Herr Doktor Grumers to saņem, apsolīja klerks.

Suzanna pasmaidīja un pasniedza viņam desmit eiro par pū­lēm.

Stāvēdams "Kristinenhofas" vestibila, Knolls uzmanīgi pavē­ra plānos aizkarus, lai redzetu ielu. Viņš redzēja, kā Suzanna I )ancere nepilnu simt pedu attalumā pēkšņi apstajas un sak rau­dzīties apkart.

Vai viņa nojauta Knolla klātbūtni?

Viņa bija gudra. Ar labu intuīciju. Knollam vienmer bija pati­cis Junga novērojums, ka senie filosofi salīdzinājuši katru sievieti ar Ievu, Helenu, Sofiju vai Mariju atbilstoši impulsīvam, emoci­onālām, intelektuālam vai morālām raksturam. Dancerei noteikti piemita kaut kas no pirmājam trim, tikai morāles gan viņa nebija ne kripatas. Viņai piemita vēl kāda īpašība Dancere bija bīsta­ma. Taču tagad viņa droši vien bija zaudējusi modrību, domadama, ka Knolls ir aprakts pazemē zem klinšu bluķu lavīnas četr­desmit kilometru attāluma. Cerams, ka Francis Felners būs pavēstījis Loringam par sava aģenta bezvēsts prombūtni, un ar šo viltību Knolls būs ieguvis laiku, lai noskaidrotu, kas īsti no­tiek. Un vēl svarīgak ieguvis laiku, lai izlemtu, ka noslēgt rē­ķinus ar pievilcīgo pretinieci.

Ko viņa šeit meklēja, kapec grozījās apkart gaišā dienas laika viesnīcā "Gārni"? Ta butu pārāk liela sakritība, ja viņa pavisam nejauši butu nokļuvusi Stodā, Veilenda Makoja ekspedīcijas vie­ta, turklāt arī viesnīca, kur viņš ar savu grupu bija apmeties. Vai viņai ekspedīcijas grupa bija kāds spiegs? Tas nebutu nekāds brī­nums. Viņš pats daudzkart bija algojis spiegus, lai Felners pir­mais varētu tikt pie atradumiem. Piedzīvojumu meklētāji pārāsti ļoti labprat vēlējas pec iespējas atrak pārdot vismaz daļu ieguvu­ma melnajā tirgū, jo visi atradumi tik un tā oficiāli ir uzskatami par pazudušiem. Šādi viņi sev aiztaupīja liekus sarežģījumus ar valdības iestādēm un iespējamas konfiskācijas. Vācieši bija bēdī­gi slaveni ar savu niķi atņemt mekletajiem pašus labākos šahtu atradumus. Deklarēšanas noteikumi bija stingri, un parkapejiem draudēja bargi sodi. Bet vienmer varēja pajauties uz to, ka alkatī­ba ņems virsroku, un Knolls bija iegādājies dažus lieliskus māk­slās darbus Felnera privatajai kolekcijai tieši no šādiem alkatīgiem dārgumu medniekiem.

Saka 1it sīks lietutiņš. Uz ielas parādijas lietussargi. Taluma nodunēja pērkons. Dancere atkal iznaca no viesnīcas. Viņš atkapas no loga. Cerams, ka viņa nenāks pāri ielai un iekša "Kristinenhofa". Šaurajā vestibilā nebija, kur paslepties.

Viņš atviegloti uzelpoja, kad sieviete bezrūpīgi uzcēla jakas ap­kakli un aizsoļoja atpakaļ pa ielu. Knolls pieskreja pie durvīm un piesardzīgi palūkojas ārā. Dancere iegāja kadā cita viesnīca taja paša ielā tas nosaukums uz plāksnītes bija "GEBLERS", un fasāde bija rotata ar seniem, gadsimtu gaita salikušiem smagnejiem baļķiem. Viņš bija tai pagajis gārām ceļa uz "Kristinenhofu". La­bi, ka viņa apmetusies tur. Ērti, tuvumā. Viņš atgriežas savas vies­nīcas vestibila un turpinaja lūkoties pa logu, cenzdamies neradīt aizdomas nedaudzajos viesos, kas grozījās turpat. Pagāja piec­padsmit minūtes, bet Dancere neparādijas.

Viņš pasmaidīja.

Viss apstiprinas.

Viņa apmetusies tur.

13:15

Pols jurista vērīguma pētīja Alfrēdu Grumeru, pievēršot uzma­nību katrai niansei ša vira seja, vērtējot viņa izturēšanos un pare­dzot iespējamo reakciju. Viņš, Makojs, Grumers un Reičela bija at­griezušies šķūnīti līdzās šahtai. Uz skārda jumta grabinājās lietus. Kopš atraduma brīža bija pagajušas gandrīz trīs stundas, un arī Makoja oma bija drūma kā negaisa mākonis.

Kas, elle, te notiek, Grumer? viņš noprasīja.

Vācu zinātnieks bija apsedies uz ķebļa.

Ir divi iespejami izskaidrojumi. Viens tie furgoni jau bija tukši, iebraucot ala. Otrs kāds mus apsteidzis.

Ka gan kāds varēja mus apsteigt? Pagāja četras dienas, līdz aizurbamies līdz tai zālei, bet otra ieeja ir aizgazta ciet ar akmeņu tonnām.

-Varbūt ielaušanās notika pirms daudziem gadiem.

Makojs dziļi ievilka elpu.

Grumer, rīt šurp lido divdesmit astoņi cilvēki. Viņi šaja žur­ku ala ieguldījuši veselu čupu naudas. Ko lai es viņiem saku? Mus kāds apsteidza?

Fakti paliek fakti.

Makojs, niknuma zvērojot, pieleca no krēsla. Reičela viņu partrauca.

No ta nebūs nekada labuma!

Tas man vismaz ļautu justies labak.

Apsēdieties, pavēlēja Reičela.

Pols pazina viņas tiesneses balsi. Drošu. Stingru. Tads tonis nepieļava nekādus iebildumus. Un pārāk bieži viņš to bija dzir­dējis arī mājās.

Budīgais virs atkapās.

Jēziņ! Nu gan ir sudi. Viņš atkal apsēdas. Man laikam būs vajadzīgs advokats. Tiesnese man noteikti nevarēs palīdzēt. Katler, jūs varētu nolīgt?

Pols papurinaja galvu.

Es specializējos testamentu lietas. Bet musu firma ir daudz labu tiesašanas pārstāvju un līgumu likumu speciālistu.

Viņi ir otrā dīķa puse, bet jūs esat šeit. Uzminiet, kuru es iz­vēlēšos.

Es pieņemu, ka visi investori pārākstīja atrunas un riska at­zīšanas paziņojumus? apjautajās Reičela.

Kāds no ta labums? Tiem ļautiņiem ir daudz naudas un pa­šiem savi juristi. Līdz nākamājai nedeļai es jau bušu tiesas darbu sildos līdz ausim. Neviens netices, ka es nezināju, ka taja alā neka nav.

Es jums nepiekritu, iebilda Reičela. Kāpēc lai kāds iedo­mātos, ka jūs raksiet, jau iepriekš zinādams, ka tur neka nav? Ta jau butu finansiāla pašnāvība.

Varbūt ta neliela simt tūkstoš dolāru honorārā dēļ, kas man ir gārāntēts neatkarīgi no ta, vai mes ko atrodam vai ne.

Reičela pieversas Polam.

Varbūt tev vajadzētu piezvanīt uz firmu. Šim cilvēkam tie­šam ir vajadzīgs advokats.

Paklau, ļaujiet man kaut ko paskaidrot, turpinaja Makojs. Man štatos ir savs uzņēmums. Šis man nav iztikas darbs. Sadi pasakumi izmaksa dārgi. Iepriekšējos izrakumos es prasīju tadu pašu honorāru, bet atpelnīju viņiem to ar uzviju. Investori labi no­pelnīja. Neviens nesūdzējās.

Bet šoreiz ne, atbildēja Pols. Ja vien tie kravas automobiļi nav kaut ko vērti, bet par to es šaubos. Un arī tad, pieņemot, ka tos var izdabūt ārā no turienes.

Un tas nav iespejams, ierunājās Grumers. Tā otra ala ir necaurejama. Tās attīrīšana izmaksātu miljonus.

Aizverieties, Grumer!

Pols raudzijas uz Makoju. Dūšīga vīra sejas izteiksme bija pa­zīstama skumju un raižu sajaukums. Daudzi klienti bieži vien ta izskatās. Polam pat radas vēlēšanās šeit uzkavēties. Viņš atkal atcerejas, ka Grumers izdzēsa smiltīs ierakstītos burtus.

Labi, Makoj. Ja vēlaties, lai es jums palīdzu, tad darīšu, ko varēšu.

Reičela uzmeta viņam savadu skatienu, un viņas domas nebi­ja grūti uzminēt. Vel vakar viņš gribēja atgriezties mājās un atstat šis intrigas atrisinašanu vārāsiestāžu ziņa. Bet tagad viņš pēkšņi pats piesakās pārstāvēt Veilendu Makoju, pats arī laizdamies pār debesjumu uguns ratos, tadu speķu varā, ko pats nesaprot un ne­spej ietekmet.

Tas labi, nopriecājās Makojs. Palīdzība man noderes. Gru­mer, izdariet derīgu darbu un pasūtiet šiem ļaudīm numurus "Gārni". Uz mana rēķina.

Grumers nepriecājās par šadu izrīkošanu, tomēr neiebilda un pasniedzas pēc telefona.

Kas ir "Gārni"?

Viesnīca, kur mes pilsēta esam apmetušies.

Pols noradīja uz Grumeru.

Viņš ari?

Kā gan citādi?

Polam patika Stoda. Interesanta pilsēta ar senlaicīgām ielām, kas šķita atceļojušas tieši no viduslaikiem. Bruģēto ielu malās rin­dojas melnbaltas mājas ar koka un mura apdari, cieši saspiedu­šas ka grāmatas plaukta. Un pāri visam slejas milzīga abatija uz stavas kalna kraujas, bet nogāzes, kas veda uz to, biezi apaugu­šas ar lapeglem un dižskābaržiem pašā pavasārā plaukuma.

Pols un Reičela iebrauca pilsēta aiz Grumera un Makoja, viņu ceļš vijas dziļi vecpilsetā, līdz pat viesnīcai "Gārni". Talak uz upes pusi, tieši pirms gajeju zonas, bija ierīkota neliela autostāv­vietā viesnīcas viesiem.

Viesnīca Pols uzzinaja, ka Makoja ekspedīcijas grupa aizņēmu­si visu ceturto stāvu. Viss trešais stāvs jau bija rezervēts rit gaidamajiem investoriem. Pēc nelielas pierunāšanas un dažu eiro iespiešanas klerka sauja Makojam izdevās noīrēt vel vienu numuru otraja stava. Makojs jautāja, vai Polam un Reičelai vajag atsevišķus numurus, bet Reičela uzreiz atbildēja, ka ne.

Tikko viņi bija nokļuvuši savā numura un nometuši ceļasomas gulta, Reičela uzreiz noprasīja:

Nu, Pol Katler, kas tev padoma?

Bet kas tev pašai padoma? Kāpēc vienā numurā? Es domā­ju, ka mes esam šķīrušies. Tu man to bieži atgadini.

Pol, tev ir kaut kāds plāns, un es tevi neizlaidīšu no skata. Vakar tu visiem speķiem rāvies uz mājam. Tagad pēkšņi piesa­kies pārstāvēt to tipu? Bet ja nu viņš ir blēdis?

Tad viņam vēl jo vairāk ir nepieciešams advokats.

-Pol…

Viņš noradīja uz divguļamo gultu.

Nakti un dienu?

-Ko?

Tu novērosi mani nakti un dienu?

Nav neka tada, ko mes nebutu redzejuši. Mes bijām precēju­šies desmit gadus.

Pols pasmaidīja.

Ši intriga man vel var iepatikties.

Vai pastāstīsi?

Pols apsēdas uz gultas malas un izstastija Reičelai par to, kas notika pazemes zālē, tad pārādīja maku, ko visu pēcpusdienu bija nēsājis līdzi bikšu aizmugures kabatā.

Grumers tīši aizslaucīja tos burtus. Par to nav šaubu. Viņš spēlē kadu spēlīti.

Kāpēc nepateici Makojam?

Pols pārāustīja plecus.

Nezinu. Es iedomājos par to. Un, ka jau tu teici, varbūt viņš ir blēdis.

Vai esi pārliecināts, ka tie burti bija O-J-C?

Cik nu varēju saskatīt.

Tu doma, ka tam var but kada saistība ar manu tevu un Dzintara istabu?

Pagaidam nav nekādas saistības, ja neskaita to, ka Karols ļoti interesējās par Makoja meklejumiem. Bet tas varbūt vel neko nenozīmē.

Reičela apsēdās viņam līdzas. Pols ievēroja skrambas un nobrazumus uz viņas rokam un krevelēm klāto seju.

Šis Makojs tik ātri mums uzticējās, viņa ieminējas.

Varbūt mēs esam viņa vienīga cerība. Šķiet, Grumers viņam diez ko nepatīk. Mes esam tikai divi svešinieki, kas uzradušies ka no gaisa. Bez savtīgam interesem. Bez pretenzijām pret viņu. I aikam viņš mus atzina par nekaitīgiem.

Reičela paņēma maku un aplūkoja trūdošā papīra skrandas.

-Ausgegeben 15-3-51. Verfiillt 15-3-55. Gustav Mūller. Vai palūgt kadam pārtulkot?

Ne, nevajag. Pašlaik es neuzticos nevienam, protams, neskai­tot klātesošos. Labak sameklēsim vācu angļu vārdnīcu un no­skaidrosim paši.

Divus kvartalus uz rietumiem no viesnīcas piebliveta suvenī­ru bodīte viņi atrada sarunu vārdnīcu plānu gramatiņu, laikam paredzetu tūristiem ar izplatitakajiem vārdiem un izteicieniem.

Ausgegeben nozīme "izsniegta", viņš paziņoja. Vcrfiillt "beidzas, izbeidzas". Viņš pārāudzijas uz Reičelu. Tad skaitļi droši vien ir datumi. Eiropas rakstība. Datums pirmais. Izsniegts tūkstoš deviņsimt piecdesmit pirmā gada piecpadsmitajā marta. Termiņš beidzas tūkstoš deviņsimt piecdesmit piektā gada piecpadsmitaja martā. Gustavs Millers.

Tas ir pec kārā. Grumeram bija taisnība. Kāds apsteidza Ma­koju un atrada to, kas bija paslēpts ala. Kaut kad pec tūkstoš de­viņsimt piecdesmit pirmā gada marta.

Bet ko atrada?

Labs jautajums.

Tas noteikti bija kaut kas nopietns. Pieci līķi ar caurumiem galva!

Un svarīgs. Visi kravas auto bija iztukšoti. Likvidētas visas pēdas.

Pols nosvieda vārdnīcu atpakaļ uz plaukta.

Grumers kaut ko zina. Kapec lai viņš ta pūlētos fotografē­tu, pec tam aizslaucītu? Ko viņš dokumentē? Un ka uzdevuma?

Varbūt vajadzētu pateikt Makojam?

Pols bridi padomāja, tad atbildēja:

Nedomāju gan. Vismaz pagaidam ne.

22:00

Suzanna pavēra samta aizkaru, kas atdalīja ārējo galeriju un portālu no iekšeja joma. Svēta Gerharda baznīca bija tukša. Uz ziņojumu dēļa pie durvīm bija uzraksts, ka dievnams ir atvērts līdz vienpadsmitiem, un tas bija galvenais iemesls, kapec viņa iz­vēlējās to ka tikšanas vietu. Otrs bija atrašanas vieta talu no Stodas viesnīcu rajona, paša vecpilsetas mala, talu no ļaužu pūļiem.

Kka bija celta nepārprotama romāņu stila, no ķieģeļiem, ar pla­šu fasādi, ko rotaja divi augsti torņi. Dominēja skaidras, telpis­kas proporcijas. Rotaļīgi izveidotas slēgtas arkades. Tālākajā ga­la pletās skaisti izrotātā altartelpa. Pie augsta altārā, sakristejā un kori nebija neviena. Pie sanu altārā mirgoja dažas sveces, un to gaisma kā sīkas zvaigznītes atspīdēja zeltītajos rotājumos augstu virs galvas.

Suzanna gāja uz priekšu un apstajas zeltītas kanceles pakaje. Viņai apkārt bija koka grieztas četru evaņģelistu figūras. Viņa pārāudzijas uz augšu, uz kanceles kapnem. Tās abās puses rotaja citas kokgriezumu figūras. Kristīgo vērtību alegorijas. Ticība, Ce­rība, Žēlsirdība, Pieticība, Neatlaidība, Mērenība un Taisnīgums. Viņa uzreiz pazina autora stilu. Rimenšneiders. Sešpadsmitais gadsimts. Kancele virs galvas bija tukša. Taču viņa varēja iztēlo­ties, ka bīskaps uzrunā draudzi, sludinot Dieva vārdus un ticī­bas priekšrocības.

Viņa aizlavījās līdz joma tālakajam galam, modri raudzidamas apkārt un ieklausidamas. Klusums bija biedējošs. Labo roku viņa bija iebāzusi jakas kabata un plauksta bez cimda sažņaugusi trīs­desmit otra kalibra automātisko pistoli Sauer davanu, ko Lorings pirms trim gadiem bija viņai pasniedzis no savas privātās kolek­cijas. Viņa gandrīz paņēma līdzi jauno CZ-75B arī Loringa da­vanu. Viņa pati ierosināja, lai Lorings uzdāvina tadu pašu ieroci arī Kristiānām. Lorings pasmaidīja par šādu ironiju. Žēl gan, ka Knollam vairs nebūs izdevības likt ieroci lieta.

Ar acs kaktiņu viņa pamanīja pēkšņu kustību. Ciešāk sa­žņaudzot pistoli, viņa apcirtas apkart. Kalsns gārā auguma vīrs pavēra aizkaru un naca uz viņas pusi.

Margarete? viņš klusi jautaja.

Grumera kungs?

Vīrietis pamāja ar galvu un pienaca tuvāk. Viņš oda pec rūgta alus un desiņām.

Tas ir bīstami, viņš parmeta.

Herr Doktor, neviens nezina, ka mes esam pazīstami. jūs ti­kai esat atnacis uz baznīcu parunat ar savu Dieviņu.

Tā arī tam japaliek.

Grumera bailes Suzannu neuztrauca.

Ko jūs uzzinājāt?

Vācietis pasniedzās zem jakas un izvilka piecas fotogrāfijas. Suzanna tas nopētīja blāvaja apgaismojumā. Trīs kravas auto. Pieci līķi. Burti smiltīs.

Visi kravas auto ir tukši. Zālei ir vēl viena ieeja, kas aizspros­tota ar akmeņiem. Liki noteikti ir no pēckārā laika. Par to var spriest pec drēbēm un aprīkojuma.

Viņa noradīja uz burtiem smiltis.

Un kas notika ar tiem?

Viens rokas veziens…!

Kapec tad nofotografējat?

Lai jūs man ticētu.

Un lai jūs varētu paaugstinat cenu?

Grumers pasmaidīja. Cik pretīga alkatības grimase!

Vai vel kas?

Izrakumu vieta ieradušies divi amerikaņi.

Suzanna noklausijas Grumera stāstījumu par Reičelu un Polu Katleriem.

Sieviete ir ta pati, kas bija iekļuvusi sprādzienā šahtas pie Vartbergas. Viņi apvardo Makoju par Dzintara istabu.

Interesanti gan, ka Reičela Katlere sprādzienā palikusi dzīva.

Vai viņa kaut ko teica par vel kadu izdzīvojušo?

Tikai to, ka bija vēl viens. Kāds Kristiāns Knolls. Pec sprā­dzienā viņš atstaja Vartbergu, paņemot līdzi Katleres kundzes per­soniskās mantas.

Suzanna uzreiz modri saspringa, dzirdot, ka Knolls ir dzīvs. Vel pirms brīža viņa jutās kā situācijas noteicēja, bet tagad bija nobijusies. Taču viņai bija jaizpilda uzdevums.

Vai Makojs vēl jūsos klausas?

Tikai tik, cik pats grib. Viņš ir ļoti satriekts, ka tie kravas auto izrādījušies tukši. Baidas, ka izrakumu finansetaji iesudzes viņu tiesā. Viņš lūdza Katlera kunga juridisku palīdzību.

Viņš taču ir svešs cilvēks.

Bet man šķiet, ka Makojs uzticas viņam vairak neka man. Katleriem ir arī vēstulēs, ko viens otram rakstījuši Katleres kun­dzes tevs un kāds virs vārda Daņa Čapajevs. Tas ir saistītas ar Dzintara istabu.

Veci jaunumi. Viņa šis vēstulēs jau izlasīja Pola Katlera biroja. Taču viņai bija jāizrāda interese.

jūs redzējāt šis vēstulēs?

-Ja.

Pie ka tas ir tagad?

Pie Katlera kunga un kundzes.

Lieks pierādījums, no ka jāatbrīvojas.

Ja jūs dabutu šis vēstulēs, tas ieverojami paaugstinatu jūsu vērtību.

Ta jau es domāju.

Un kāda ir jūsu cena, Grumera kungs?

Pieci miljoni eiro.

Un kāpēc jūs domājāt, ka esat ta vērts?

Grumers norādīja uz fotogrāfijām.

Manuprat, tas pierada manu labo gribu. Skaidras liecības par pēckārā laupīšanu. Vai tad jūsu darba devējs nemekle tieši tādas?

Suzanna neatbildēja uz jautajumu, tikai noteica:

Es paziņošu jūsu cenu savam darba dēvējam.

Ernstam Loringam?

Es neteicu, pie kā strādāju, un tam nav nekādas nozīmes. Un, cik man zināms, neviens nav jums darījis zināmu mana dar­ba deveja personību.

Bet Loringa kunga vardu minēja gan Katlera kungs un kun­dze, gan arī kundzes tevs.

Šis virs arī ir uzodis pārāk daudz, un no viņa būs jāatbrīvo­jas. Tāpat kā no Katleriem. Un cik vēl tadu bus? Tas bija gluži ka bāzt piepustus balonus zem ūdens. Cik ilgi tos varēs noturēt, līdz kāds atkal izlēks virspuse?

Lieki butu atgadinat, viņa piebilda, ka vēstulēs ir tikpat svarīgas ka visas Makoja darbības. Un arī laiks. Vēlos, lai šis jautajums tiek atrisinats atri, un esmu ar mieru par to piemak­sāt.

Grumers nolieca galvu.

Vai vēstulēm rītdiena būs pietiekami atri? Katleri ir apmetu­šies viesnīca "Gārni".

Es gribētu būt klāt.

Pasakiet, kur esat apmetusies, un es piezvanīšu, kad būs iz­devīgs bridis.

Es esmu "Geblera".

-Zinu šo viesnīcu. Piezvanīšu jums līdz astoņiem no rīta.

Joma tālākajā galā paveras aizkars. Sutana ģerbies priors klusi soļoja pa centrālo eju uz viņu pusi. Suzanna ieskatījās pulksteni. Gandrīz vienpadsmit.

Iesim ārā. Viņš droši vien grib slēgt ciet baznīcu.

Knolls paslēpās ēnas. Dancere kopa ar kadu vīrieti iznaca pa Svēta Gerharda baznīcas smagājam durvīm un apstajas uz lieve­ņa, nepilnu divdesmit metru attaluma, bruģēta ieliņa bija tumša un klusa.

Rīt es zināšu atbildi, teica Dancere. Satiksimies šeit.

Šaubos, vai tas būs iespējams. Vīrietis noradīja uz uzrak­stu līdzas ieejai. Otrdienas deviņos šeit ir dievkalpojumi.

Dancere pārāudzījās uz uzrakstu.

Tas tiesa, Grumera kungs.

Vīrietis pamāja ar roku uz augšu, uz abatijas torņiem, kas pro­žektoru gaisma laistijas balti zeltaini pret skaidrajam nakts debe­sim.

Tur baznīca ir atvērta līdz pusnaktij. Veļas stundas ir maz apmckletaju. Varbūt pusvienpadsmitos?

Labi.

Un jauki deretu neliels avanss, kas apliecinatu jūsu darba deveja labos nodomus. Teiksim, miljons eiro?

Knolls nepazina šo cilvēku, bet tas rīkojās kā pēdējais muļķis, pūloties izspiest no Danceres naudu. Knolls pietiekami augsti cie­nīja viņas spējas, lai zinātu, ka tas ir bistami, un arī šim Grumeram vajadzētu to apjēgt. Acīmredzot viņš bija kāds nemākulis, ko Dancere nolīgusi, lai uzzinātu, ko dārā Veilends Makojs.

Vai arī ne tikai to?

Miljons eiro? Tikai kā avanss?

Virs vārdā Grumers no ka pa pa akmens pakāpieniem uz ielas un pagriežas uz austrumiem. Dancere arī nokapa, bet devās uz rietumiem. Knolls zinaja, kur viņa apmetusies, un bija viņu izse­kojis no viesnīcas līdz baznīcai. Protams, viņas klātbūtne visu sa­režģīja, bet pašlaik Knollu interesēja šis Grumers.

Viņš nogaidīja, līdz Dancere pazūd aiz stūra, tad devas nopa­kaļ vīrietim. Palikdams drošā attāluma, viņš bez pulem izsekoja to līdz "Gārni".

Tagad viņš zināja.

Un lieliski zinaja arī to, kur rītvakar pusvienpadsmitos būs Su­zanna Dancere.

Reičela izslēdza gaismu vannasistabā un devas uz gultu. Pols sēdēja gulta, lasīdams International Herald Tribune, ko bija nopir­cis suvenīru bodīte, kura viņi bija atraduši vācu angļu vārdnī­cu.

Viņa doma ja par savu bijušo vīru. Tik daudzas šķiršanas prā­vas viņa bija vērojusi, ka cilvēki sajūsmā iznīcina viens otru. Katrs ikdienas dzīves sīkums, kas gadiem ilgi nebija šķitis svarīgs, ta­gad pēkšņi kļuva par iemeslu apvainojumiem, nežēlīgiem uzbru­kumiem vai vienkārši par pierādījumu, ka laulība ir neglabjami izjukusi, ka prasa likums. Vai tiešām šadas izdarības sagada bau­du? Ka tas var but? Par laimi, viņi ta nerīkojās. Viņa un Pols atrisinaja savas domstarpības kada lietaina otrdienas pēcpusdiena, mierīgi sēdēdami pie ēdamistabas galda. Pie ta paša galda, pie kura pagājušaja otrdiena Pols pastastīja par viņas tevu un Dzintara istabu. Pagajušaja nedēļa viņa pret Polu izturējās nejauki. Lieki teikt, ka viņam trūkst mugurkaula. Bet kapec viņa ta dārā? Tas tik ļoti atšķiras no viņas izturēšanas tiesas zālē, kur tiek ap­svērts katrs vārds un darbība.

Vai galva vel sap? Pols apjautajas.

Reičela apsēdas uz gultas malas, matracis bija stingrs, dunu sega mīksta un silta.

Mazliet.

Viņai iztēlē atkal pazibēja spožs naža asmens. Vai Knolls tie­šam gribēja viņai uzbrukt? Un vai viņa rīkojās pareizi, noklusējot to Polam?

Jāpiezvana Panikam. Japastasta, kas notiek un kur mes esam. Viņš droši vien bnnas.

Pols pacēla skatienu no avīzes.

Tev taisnība. Piezvanīsim rit. Vispirms pārliecināsimies, vai te vispār kaut kas ir.

Viņa atkal atcerejas Kristiānu Knollu. Viņa pašpārliecinātībā bija Reičelu ieintriģējusi un atmodinājusi sen apspiestas jutas. Sa­vos četrdesmit gados viņa bija mīlējusi tikai savu tevu, kadu īs­laicīgu draugu koledžā, kuru tobrīd uzskatīja par savu īsto izre­dzēto, un Polu. Kad viņa apprecējās ar Polu, viņ^ vairs nebija nevainīga, bet nebija arī īpaši pieredzējusi. Pols bija kautrīgs, no­slēgta rakstura cilvēks. Viņš, protams, nevarētu sacensties ar Kris­tiānu Knollu, tomēr bija godīgs, uzticams un uzticīgs. Kapec tas viņai kādreiz šķita garlaicīgi? Vai vainīgs bija viņas pašas brie­duma trukums? Varbūt. Marla un Brents ļoti mīlēja tevu. Un vi­ņam bērni vienmer bija pirmāja vieta. Grūti pārmest vīrietim, ka tas mii savus bērnus un ir uzticīgs sievai. Kas tad notika? Viņi atsvešinājās. Tas ir vienkaršakais izskaidrojums. Bet vai tiešām ta bija? Varbūt vainīgs stress? Viņiem abiem darbā bija, par ko nervozēt. Taču visticamakais izskaidrojums, šķiet, ir slinkums.

Nevelcšanās piestrādāt pie attiecību saglabašanas. Viņa reiz bija lasījusi šādus vārdus nicinājums pret pierasto -, kas it ka rakstu­roja laulību.

Trāpīgs novērojums.

Pol, es tev esmu pateicīga par visu, ko tu dari. Vairak, neka tu vari iedomāties.

Reičela, es melotu, ja teiktu, ka tas nav aizraujoši. Turklāt var­būt dabušu savai firmai jaunu klientu. Šim Veilendam Makojam tiešam būs vajadzīgs advokats.

-Man ir tadas aizdomas, ka rīt, kad ieradīsies investori, šeit sāksies īsta elle.

Pols nosvieda avīzi uz paklaja.

Tev taisnība. Viss var kļūt interesanti. Viņš izslēdza naktslampiņu. Tai līdzas gulēja pazemes ala atrastais maks un Reiče­las teva vēstules.

Viņa izslēdza gaismu sava gultas pusē.

Cik jocīga sajuta, atzinās Pols. Pec trim gadiem atkal gu­lēt kopa.

Reičela sava pusē saritinajas zem segas. Viņa bija uzvilkusi vienu no Pola rievota auduma krekliem ar gārām piedurknēm, no kura vēdīja pec desmit kopdzīves gadiem tik pazīstama mierino­ša smarža. Pols pagriežas uz sāniem, ar seju pret Reičelu, it ka lai pārliecinātos, ka viņai otra pusē pietiek vietas. Viņa nolēma rīkoties pirmā un piekļāvās viņam tuvāk.

Tu esi labs cilvēks, Pol Katler.

Viņa ar vienu roku apskava blakus gulošo. Juta, ka viņš saspringst, un iedomājās, vai tas ir no uztraukuma vai no pār­steigumā.

Tu jau arī neesi tik slikta, viņš atbildēja.

Otrdiena, 20. maijs, 9:10

Pols sekoja Reičelai drēgnajā šahta uz pazemes zaļi, kur atra­das trīs vecie kravas auto. Šķūnīti viņš bija uzzinājis, ka Makojs darbojas pazeme jau no septiņiem. Grumers izrakumu vieta vēl nebija rādījies, bet dežurants paskaidroja, ka tas nav nekas nepārāsts, jo viņš pārāsti ierodoties velak.

Viņi iegāja apgaismotajā zālē.

Pols apstājās, lai tuvāk papētītu mašīnas. Vakardienas uztrau­kumos nebija laika tas aplūkot. Visi priekšējie lukturi, atpakaļskata spoguli un vējstikli bija veseli. arī apaļas brezenta kulbas bija neskartas. Ja neņem vera biezo rūsas kārtu, rhikstas riepas un sa­pelējušo brezentu, varētu iedomāties, ka auto spētu izbraukt no šis klinšu garāžas.

Divām mašinam kabīnes durvis bija atvērtas. Pols ielūkojās vie­na. Adas sēdeklis bija saplēsts un satrunējis. Instrumentu paneļa radītāji bija tumši un klusi. Nebija redzams neviens papīra gaba­liņš vai kāds cits lietiskais pierādījums. Viņš aizdomājas, no kurienes šie auto ir nākuši. Vai tie parvadaja vācu armijas kareiv­jus? Vai ebrejus uz nāves nometnēm? Vai tie bija pieredzējuši krie­vu uzbrukumu Berlīnei vai amerikaņu triecienu no rietumiem? Cik savads sirreāls skats Vacijas kalnu dzīles.

Uz klinšu sienas pazibēja ena, liecinot par kustību tālaka auto otrā puse.

Makoj? viņš iesaucas.

-Šeit!

Pols un Reičela apgāja apkart kravas mašīnām. Dūšīgais vīrs pagriežas pret viņiem.

Tie, bez šaubām, ir liūssing NAG. Četrarpus tonnas, dīzeļa motors. Divdesmit pēdas gari. Septiņarpus pēdas plati. Desmit pē­das augsti. Makojs piegāja tuvāk pie sarūsējuša sanu paneļa un uzsita ar duri. Smiltīs nobira sarkanbrūni rūsas putekļi, bet metāls neieplīsa. Masīvs tērauds un dzelzs. Ar šādiem vāģiem var pārvadat gandrīz septiņas tonnas. Tikai sasodīti leni gan. Ne vairak par divdesmit, divdesmit vienu jūdzi stunda.

Un ko jūs ar to gribat teikt? jautāja Reičela.

Ar to es gribu teikt, jūsu godība, ka šie sasodītie vāģi netika izmantoti dažu gleznu un vāžu vešanai. Tie bija vērtīgi. Lieliem parvadajumiem. Smagam kravam. Un vācieši neparko nepamestu tos šahtā.

Un ko tas nozīme? Reičela neatlaidas.

Viss šis pasakums ir kaut kāds murgs. Makojs pasniedzās kabata, izvilka salocītu papīra lapu un pasniedza to Polam. Jums jāizlasa šis.

Pols atlocīja lapu un piegāja tuvāk pie gaismas. Tas bija me­morands. Viņš un Reičela klusēdami izlasīja to.

VĀCIJAS IZRAKUMU KORPORĀCIJA

Mofata bulvāris 6798

Reilija, Ziemeļkarolinas štats, 27615

Kam: Potenciālajiem partneriem

No kā: Veilenda Makoja, izpilddirektora Tēma: Iegūstiet savā īpašumā daļu vēstures un aizbrau­ciet bezmaksas ceļojumā uz Vāciju

Vācijas izrakumu korporācijai ir tas gods but sponsoram un partnerim šajā programma kopā ar šādiem uzņēmumiem dalībniekiem Chrysler Motor Company (Jeep Division), Coleman, Eveready, Heivlett-Packard, IBM, Saturu Marinē, Boston Electrical Tool Company un Olyrnpus America Inc.

Otra pasaules kārā pēdējas dienās Berlīni atstaja vilciens, piekrauts ar tūkstoš divsimt vērtīgiem mākslās darbiem. Tas nonaca līdz Magdeburgas pievārtei, pec tam tika novirzīts uz dienvidiem, uz Harca kalniem un kopš ta brīža vairs nekad netika redzēts. Mums tagad ir sagatavota ekspedīcija ši vil­ciena izrakšanai.

Saskaņa ar Vacijas likumiem, likumīgajiem īpašniekiem ir deviņdesmit dienas laika savu mākslās darbu pieprasīšanai. Pēc tam nepieprasītie darbi tiek pārdoti izsole, no kuras ienā­kumiem piecdesmit procentus saņem Vacijas valdība un piec­desmit procentus ekspedīcija un to sponsorējošie partneri. Pec pieprasījuma var saņemt vilciena aizvesto mākslās dar­bu inventarizācijās sārākstu. Aptuvena minimālā mākslas darbu vērtība trīssimt sešdesmit miljoni dolāru, no kuriem piecdesmit procenti pienākas valdībai. Atlikusi summa, kas pienākas partneriem simt astoņdesmit miljoni dolāru tiks sadalīta atbilstoši iegadatajām vienībām, atskaitot sākotnējo īpašnieku pieprasītos mākslās darbus, izsoles izmaksas, no­dokļus u.c.

Visi partneru naudas līdzekļi tiks atmaksati no iepriekš pār­doto mediju tiesību fondiem. Visi partneri ar dzīvesbiedriem būs musu viesi Vacija ekspedīcijas laika. Svarigakais īsumā.

Mes esam atraduši īsto vietu. Mums ir līgums. Mums ir pētīju­mi. Mums ir pārdotās mediju tiesības. Mums ir izrakumu veik­šanai nepieciešama pieredze un aprīkojums. Vācijas izrakumu korporācijai ir izsniegta četrdesmit piecu dienu atļauja veikt iz­rakumus. Līdz šim ir pārdotas tiesības uz četrdesmit piecām vienībām divdesmit piecu tukstošu dolāru vērtība par vienu vienību ekspedīcijas noslēguma stadijai (III stadijai). Mums ir atlikušas apmēram desmit vienības ar cenu piecpadsmit tūk­stoši dolāru par vienību. Ja ši aizraujoša ieguldījuma iespeja jūs interesē, lūdzu, sazinieties ar mani.

Ar cieņu

Vacijas izrakumu korporācijās prezidents

Tas tika izsūtīts potenciālajiem investoriem, paskaidroja Makojs.

Ko jūs domājāt ar to "Visi partneru naudas līdzekļi tiks atmaksati no iepriekš pārdoto mediju tiesību fondiem"? jautāja Pols.

-Tieši to, kas tur teikts. Vairākas mediju sabiedrības samak­sāja par tiesībām filmēt un radīt ētera mūsu atradumus.

Bet ar to tiek iepriekš pieņemts, ka jūs kaut ko atradīsiet. Viņi jau nesamaksaja iepriekš, vai ne?

Makojs papurināja galvu.

Nē, pie velna!

Nelaime ir tada, paskaidroja Reičela, ka jūs sava vēstule to neesat pateicis. Investoriem ir viss pamats uzskatīt, ka nauda jau ir pie jums.

Pols noradīja uz otro rindkopu.

"Mums tagad ir sagatavota ekspedīcija ši vilciena izrakša­nai." Izklausas ta, it ka jūs tiešam butu to atradis.

Makojs nopūtās.

Mes ta domājām. Radars radīja, ka tur pazeme ir kaut kas liels. Viņš noradīja uz kravas mašinam. Un ir jau ari, pie vel­na, ka nu ne!

Vai ta ir taisnība par četrdesmit piecām vienībām par div­desmit pieciem tūkstošiem gabala? jautāja Pols. Tie ir viens komats divdesmit pieci miljoni.

Tik daudz man izdevās sadabūt. Pēc tam es pārdevu vienī­bas vel par simt piecdesmit tūkstošiem. Pavisam sešdesmit inves­tori.

Pols noradīja uz vēstuli.

-Jūs tos saucat par partneriem.

Makojs pasmaidīja.

Eabāk izklausās.

Un vai visi tie sakuma nosauktie uzņēmumi arī ir investori?

Viņi mums sagadaja aprīkojumu ka dāvinājumu vai par pazeminatam cenām. Tapec sava ziņa ja. Tikai viņi neko par to neprasa pretī.

Jūs pieminējāt tādas summas trīssimt sešdesmit miljonus dolāru, no kuriem puse varbūt pienakas investoriem. Tas taču ne­var but.

Un ka vel var! Zinātnieki ta novērtē Berlīnes muzeja māk­slās darbus.

Pieņemot, ka tie liks atrasti, atgadinaja Reičela. jūsu ne­laime ir tada, Makoj, ka ši vēstulē ir maldinoša. To var pat atzīt par krāpniecisku.

Ta ka mes tagad tik cieši sadarbosimies, varbūt sauciet mani par Veilendu. Un, saprotiet, kundzīt, es rīkojos tā, kā bija nepie­ciešams, lai sadabutu naudu. Es nevienam nemeloju un nemēģi­nāju piekrāpt tos cilvēkus. Es gribēju rakt un to arī darīju. Es ne­paturēju ne grasi, tikai priekšapmaksas summu, par ko viņi zinaja.

Pols gaidīja pārmetumu par uzrunu "kundzīt", bet tas nese­koja. Reičela turpinaja skaidrot.

Tad jums ir vēl viena problēma. Šajā vēstule nav ne vārda par simt tukstošu dolāru honorāru jums.

To visu viņiem pateica. Un, starp citu, jūs esat īsts saulstariņš šaja drumāja vētrā.

Reičela neapmulsa.

Jums jazina patiesība.

Paklau, pusi no šiem simt tūkstošiem saņēma Grumers par laiku un pulem. Viņš dabūja valdības atļauju, bez tas nekādu iz­rakumu nebutu. Pārējo es paturēju sev par tam visam veltīto lai­ku. Sis ceļojums man izmaksaja dārgi. Un es savu daļu paņēmu tikai pašas beigas. No tām pēdējam vienībām sanāca samaksa man un Grumeram, ka arī musu izdevumu segšanai. Ja es to nau­du nebutu dabūjis, biju gatavs to aizņemties lai tikai izrakumi notiktu.

Pols gribēja zināt.

Kad tie partneri ierodas?

Divdesmit astoņi cilvēki ar dzīvesbiedriem būs klat tūlīt pec pusdienām. Tie ir visi, kuri pieņema musu ceļojuma piedāvājumu.

Pols saka apdomat situāciju ka jurists, izpētīja katru vēstulēs vardu, tas toni un sintaksi. Vai šis piedāvājums ir krāpniecisks? Varbūt. Neskaidrs? Noteikti. Vai pastastīt Makojam par Grumeru un parādīt atrasto maku? Pateikt par burtiem smiltis? Makojs vel joprojām bija visai mīklaina persona. Svešinieks. Bet vai tapat ne­bija ar vairakumu klientu? Vēl vakar svešinieki, bet jau šodien uz­ticības personas. Ne. Viņš nosprieda vēl kadu bridi neko neiz­paust un nogaidīt, lai redzētu, kas notiks.

Suzanna iegāja viesnīca "Gārni" un pa marmora kapnem uzkapa otrajā stava. Grumers pirms desmit minūtēm zvanīja un pa­vēstīja, ka Makojs un Katleri devušies uz izrakumu vietu. Gru­mers gaidīja viņu otra stāva halles gala.

Tur, viņš rādija. Divdesmit pirmais numurs.

Suzanna apstajas pie smagājam tumša ozolkoka durvīm ar laika gaitā nodeldetam aplodam. Sledzene bija apvienota ar apsubejušo vārā rokturi, un to varēja atslēgt ar pārāstu atslēgu. Bul­tas nebija. Slēdzeņu atmuķešana nebija Suzannas stiprā puse, tā­pēc viņa iebaza starp durvju vertni un aplodu no dežuranta galda nočieptu papirnazi un pakustinaja ta galu, līdz atbīdīja slēdze­nes mēlīti.

Viņa atvēra durvis.

Rīkojieties uzmanīgi. Mes nedrīkstam atstat pēdas.

Grumers saka ar mebelem. Suzanna ķeras pie bagažas un at­rada tikai vienu ceļasomu. Viņa izrakņāja drebes galvenokart vīriešu -, bet neatrada vēstules. Viņa ieskatījās vannasistaba. arī tualetes piederumi bija galvenokart vīriešu. Tad viņa parmeklēja pašas uzkrītošākās vietas. Zem matrača, zem gultas, uz skapjaugšas, zem naktsgaldiņu atvilktnēm.

Vēstuļu šeit nav, secinaja Grumers.

Jāmeklē vēlreiz.

Ta viņi arī darīja. Šoreiz vairs neraizējoties par slepenību. Kad viņi bija beiguši darboties, istaba bija savandita. Bet no vēstulēm joprojām ne miņas. Suzanna sāka zaudēt pacietību.

Herr Doktor, dodieties uz izrakumu vietu un atrodiet tās vēs­tulēs, citādi nedabūsiet nevienu eiro. Sapratāt?

Grumers, šķiet, nojauta, ka viņa nav laba oma, tapec tikai pa­māja ar galvu un pazuda.

Herca pils

10:45

Knolls trieca savu stingro locekli arvien dziļāk. Monika bija nometusies četrrāpus ar muguru pret viņu, augstu izslējusi tvirto sēžamvietu, iespiedusi seju zoss dunu spilvena.

Uz priekšu, Kristian! Parādi, ko tas Džordžijas sievišķis ne­dabūja.

Viņš trieca vēl straujak, uz pieres izspiedās sviedri. Monika pasniedzas atpakaļ un saka viegli masēt viņa sēkliniekus. Viņa lieliski zināja, ka viņu apmierināt. Un tas Knollu mazliet biedeja Monika pārāk labi viņu pazina.

Viņš ar abam rokam satvēra sievietes tievo vidukli un pastū­ma viņas augumu uz priekšu. Viņa lavas ar prieku un iemurrajas ka kaķene pec veiksmīgam medībām. Pec brīža viņš juta, ka viņa sasniedz orgasmu, bauda dziļi novaidoties. Vel kadu brīdi dar­bojies, beidza arī viņš. Monika turpinaja masēt viņa sēkliniekus, uzsucot katru viņa baudas lasīti.

Nav slikti, viņš nodomāja. Nepavisam nav slikti.

Viņa atlaida tverienu. Viņš atrāvās un atlaidas gulta. Viņa uz vedera apgūlās līdzas. Smagi elpodams, viņš gaidīja, kad pāries pēdējās orgasma trīsas. Viņa ķermenis palika nekustīgs, jo viņš negribēja izradīt šai kucei, cik lielu prieku ta viņam sagadajusi.

Ir taču labak neka ar kadu pelēku peli juristi, ko?

Viņš pārāustīja plecus.

Nesanaca nomēģināt to mantu.

Un kada bija ta itāliešu mauķele, kuru tu uzšķērdi? Laba?

Viņš nobučoja gaisa paceltu īkšķi un rādītājpirkstu.

Mullissimo! Lai cik arī viņa prasītu, viņa ir tā vērta!

Un Suzanna Dancere?

Aizvainojums bija skaidri jūtams.

Tada greizsirdība tev nemaz nepiestāv.

Neglaimo sev!

Monika pieslējās uz elkoņa. Kad Knolls pirms pusstundas ieradas, viņa gaidīja viņa istaba. Līdz Herca pilij bija tikai stundas brauciens uz rietumiem no Stodas. Viņš bija atgriezies mājas pec turpmākiem rīkojumiem, nospriedis, ka saruna aci pret aci ar dar­ba devēju būs labaka par telefona zvaniem.

Kristian, es nesaprotu. Ko tu tajā Dancerē esi atradis? Tev taču patīk dzīves smalkakas baudas, kapec tad tāda salašņa, ko Lorings uzaudzinājis aiz žēlastības?

Tā salašņa, ka tev labpatīk viņu saukt, ar izcilību beigusi Pa­rīzes universitāti. Cik man zināms, viņa runā vismaz desmit va­lodas. Viņai ir laba izglītība mākslās joma, un viņa prot šaut ar pistoli ka īsts snaiperis. Tāpat viņa ir arī izskatīga un lieliska gul­ta. Jaatzīst, ka Suzannai piemīt dažas apbrīnojamas īpašības.

Piemeram, prasme apvest tevi ap stūri?

Viņš pasmaidīja.

Pie velna, tas jaatzīst. Bet atmaksa būs tiešam ellišķīga.

Kristian, neaizraujies ar personisku atriebību. Nežēlība pie­saista pārāk lielu uzmanību. Pasaule nav tikai tavs spēļu lau­kums.

Fs lieliski zinu savus pienākumus un robežas.

Monika pārāudzījās viņa ar blēdīgu smaidu, ko viņš necieta. Viņa šķita apņēmības pilna kārtīgi pamocīt viņu. Daudz vieglāk bija tad, kad Felners vadīja visu pasakumu. Tagad darba lietas bija sajauktas kopa ar izpriecām. Varbūt tas nemaz nav tik labi.

Tēvam tikšanas droši vien jau būs beigusies. Viņš lika mums iet uz viņa kabinetu.

Viņš piecelās no matrača.

Nu tad neliksim viņam gaidīt.

Viņš sekoja Monikai teva kabineta. Vecais vīrs sēdēja pie as­toņpadsmito gadsimta riekstkoka rakstāmgalda, ko pirms divdes­mit gadiem bija iegādājies Berlīne. Viņš kupinaja ziloņkaula pīpi Dzintara iemuti kārtējo retumu, kas savulaik piederejis Krievi­jas cārām Aleksandram II, bet tagad atgūts no kada zagļa Rumā­nijā.

Felners izskatijas noguris, bet Knolls cereja, ka viņiem vel būs lemts kadu laiku pavadīt kopā. Žēl butu viņu zaudēt. Viņam pietruktu tērzēšanas par klasisko literaturu un mākslu un strīdu par politiku. Herca pili pavadītajos gados viņš bija daudz iemācījies. Ieguvis praktiski noderīgu izglītību, ceļojot apkārt pa pasauli zu­dušu dārgumu meklējumos. Viņš prata novērtēt sagādato izdevī­bu, bija pateicīgs par šadu dzīvi un apņēmības pilns izpildīt visas veca vīra velmes līdz pat beigām.

Kristian! Prieks tevi atkal redzet. Sedies! Izstāsti visu, kas no­tika. Felnera balss bija moža, viņa seja staroja sirsnīgs smaids.

Knolls un Monika apsēdas. Viņš pastāstīja, ko bija uzzinājis par Danceri un par viņas tikšanos iepriekšejā vakārā ar kadu viru vārda Grumers.

Es viņu pazīstu, paziņoja Felners. Herr Doktor Alfrēds Grumers. Pērkams zinātnieks. Klīst no vienas universitātes uz ci­tu. Taču viņam ir pazīšanas valdības aprindas, un ar šo ietekmi viņš tirgojas. Nav nekāds pārsteigums, ka viņu izvēlējas tads cil­vēks ka Makojs.

Acīmredzot Grumers ir Danceres spiegs izrakumu vieta, secina ja Monika.

Es piekrītu, atbildēja Felners. Un Grumers nemaz tur ne­iesaistītos, ja nebutu peļņas izredžu. Tas var but pat interesan­tāk, neka šķita sākuma. Ernsts ir ļoti iededzies. Viņš man šorīt at­kal zvanīja un taujaja. It ka būtu noraizējies par tavu veselību, Kristian. Es teicu, ka mēs jau vairakas dienas neesam saņēmuši ziņas no tevis.

Tas viss, bez šaubam, atbilst sistēmai, noteica Knolls.

Kadai sistēmai? jautāja Monika.

Felners uzsmaidīja meitai.

Liebling, varbūt pienācis laiks tev uzzināt visu. Kā tu doma, Kristian?

Monika šķita apjukusi. Knollam tas patika. Tai kucei jasaprot, ka viņa nezina visu.

Felners atvēra kadu atvilktni un izņēma biezu mapi.

Mes ar Kristiānu tam sekojam jau daudzus gadus. Viņš izklaja uz rakstamgalda dažadus avīžu izgriezumus un žurnālu rakstus.

Pirmais mums zinamais nāves gadījums bija tūkstoš deviņ­simt piecdesmit septitaja gadā. Vācu reportieris, kas stradaja vie­na no manam Hamburgas avīzēm. Viņš ieradas lūgt interviju. Es piekritu, viņš bija pārsteidzoši labi informēts, bet pec nedēļas vi­ņu Berlīne notrieca autobuss. Aculiecinieki zvērēja, ka viņu kāds pagrūda.

Nākamais nāves gadījums bija pēc diviem gadiem. Vel viens reportieris. Itālietis. Kāds auto nogrūda viņu no kalnu ceļa. Vel divas nāves tūkstoš deviņsimt sešdesmitajā gadā narkotiku pār­dozēšana un neveiksmīga laupīšana. No tūkstoš deviņsimt seš­desmita līdz tūkstoš deviņsimt septiņdesmitajam gadam vēl du­cis gadījumu dažādās Eiropas malās. Reportieri. Apdrošināšanas detektīvi. Policijas izmeklētāji. Dažadas nāves no šķietamam pašnavibam līdz trim atklatam slepkavibam.

Meitiņ, visi šie cilvēki mekleja Dzintara istabu. Kristiānā priekšgājēji, divi mani iepriekšējie aģenti, uzmanīgi sekoja preses ziņām. Tika rūpīgi izpētīts viss, kas varētu but ar to saistīts. Sep­tiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados šie incidenti apsīka. Ti­kai seši mums zināmi gadījumi divdesmit gadu laikā. Pēdējais bi­ja pirms trim gadiem poļu reportieris gāja boja sprādzienā pazeme. Viņš pārāudzijas uz Moniku. Nezinu īsto vietu, bet netālu no tas šahtas, kur gadijas Kristiānā ķibele.

Varu saderēt, ka ta bija tā pati šahta, teica Knolls.

Savadi gan, vai ne? Kristiāns Sanktpeterburga atrod kadu vardu Karols Borja. Drīz vien šis virs tiek nogalinats, un viņa kādreizējais kolēģis ari. JJebling, mes ar Kristiānu sen jau domā­jam, ka Lorings zina par Dzintara istabu daudz vairāk, neka pats ir ar mieru atzīt.

Viņa tēvam ļoti patika dzintars, ieminejās Monika. Vi­ņam ari.

-Jozefs bija noslēgta rakstura cilvēks. Daudz attungaks nekā Ernsts. Grūti bija uzminēt, ko viņš doma. Mes daudzkart runā­jām par Dzintara istabu. Reiz es pat piedāvāju sadarbību pla­šus kopīgus paneļu meklējumus -, bet viņš nepiekrita. Teica, ka ta butu laika un naudas izšķērdēšana. Bet kaut kas viņa atteiku­mos man nelika mieru. Ta nu es sāku vakt materiālus, parbaudot visas ziņas, ko varēju. Ievēroju, ka ir pārāk daudz nāves gadīju­mu, pārāk daudz sakritību, lai tās butu nejaušības. Tagad Suzan­na mēģina nogalinat Kristiānu. Un maksa miljonu eiro par infor­māciju no izrakumu vietas. Felners pašūpoja galvu. Es gribētu teikt, ka pēdas, kuras mes atzinām par bezcerīgam, sāk rādīties arvien daudzsološākas.

Monika noradīja uz izgriezumiem uz rakstamgalda.

Tu doma, ka visi šie cilvēki tika noslepkavoti?

Vai ir kāds cits loģisks izskaidrojums? Felners atjautaja.

Monika piegāja tuvāk un pāršķirstīja rakstus.

Ar Borju mēs bijām tikuši uz īstajam pēdām, vai ne?

Tā varētu teikt, piekrita Knolls. Lai gan neesmu pārlieci­nāts. Taču ar to pietika, lai Suzanna nogalinatu Čapajevu un mē­ģinātu likvidēt mani.

Ta izrakumu vieta varētu but svarīga, secinaja Felners. Manuprat, treniņu laiks beidzies. Kristian, es tev dodu atļauju risināt šo situāciju pec saviem ieskatiem.

Monika izbrīnā pārāudzijas uz tevu.

Es domāju, ka tagad es esmu noteiceja.

Felners pasmaidīja.

Atvēli vecam vīram vel pēdējo prieciņu. Mes ar Kristiānu strādājam pie šiem meklejumiem jau gadiem ilgi. Man ir tāda no­jauta, ka varbūt esam tikuši tuvāk. Liebling, es ludzu atļauju iejaukties tava valdīšana.

Monika samocīti pasmaidīja, protams, nepriecādamās par to. Taču ko viņa varēja teikt, nodoma ja Knolls. Viņa nekad nebija at­klāti iebildusi tēvam, lai gan aiz muguras pukojas par veca vira bezgalīgo pacietību. Felners bija audzinats veco tradīciju gārā, kas noteica, ka vīrieši pelna naudu, bet sievietes laiž pasaulē bērnus. Viņš parvaldija finanšu impēriju, kas dominēja Eiropas komuni­kāciju tirgū. Viņam klanijas politiķi un lielrūpnieki. Bet viņa sie­va un vienīgais dels bija miruši, un Monika bija pēdējā Felneru dzimtas atvase. Tā nu viņš bija spiests uzaudzinat šo sievieti vī­rišķīgā gārā. Par laimi, viņa bija izturīga. Un gudra.

Protams, tevs. Dari, ka velies.

Felners pasniedzas un satvēra meitas roku.

Es zinu, ka tu to nesaproti. Bet pateicos tev par piekāpību.

Knolls nespeja novaldīties.

Tas ir kaut kas jauns.

Monika uzmeta viņam bargu skatienu.

Felners klusi iesmejas.

Tev taisnība, Kristian. Tu viņu labi pazīsti. Jūs abi būsiet lie­liska komanda.

Monika atkal apsēdas.

Felners turpinaja:

Kristian, atgriezies Stodā un noskaidro, kas tur notiek. Tiec gala ar Suzannu, ka pats vēlies. Es gribu pirms nāves uzzināt par Dzintara istabu labas vai sliktas ziņas. Ja tev rodas šaubas, atce­ries to šahtu un savus divdesmit miljonus eiro.

Viņš piecēlās.

Vari man ticēt, es arī neaizmirsīšu.

Stoda

13:45

Viesnīcas "Gārni" lepnais salons bija pilns. Pols stāvēja malā blakus Reičelai, gaidīdams, ka risināsies šī drāma. Ja vien interjers spētu palīdzēt, tad šīs zāles iekārtojums noteikti butu labvēlīgs Veilendam Makojam. Ozolkoka paneļu sienas rotāja senas Vācijas kar­tes biezos rāmjos. Svinīgo gaisotni papildinaja mirdzoša misiņa lus­tra, pulēti senlaicīgi krēsli un krāšņs austrumniecisks paklājs.

Krēslos apsēdas piecdesmit seši cilvēki ar izbrīna un noguru­ma izteiksmi sejās. Viņi tika atvesti ar autobusiem no Frankfur­tes, kur pirms četrām stundām bija nolaidusies viņu lidmašīna. Viņu vecums bija no mazliet pāri trīsdesmit līdz apmēram seš­desmit pieciem gadiem. arī adas krāsa bija dažāda. Lielais vairā­kums bija baltie, vēl arī divi paveci melnadaini pāri un viens ja­pāņu pāris. Visi šķita satraukti un nepacietīgi.

Makojs un Grumers staveja garās telpas galā kopā ar pieciem izrakumu darbiniekiem. Uz metala statīva bija novietots televizors ar videomagnetofonu. Zāles beigās sēdēja divi nopietna izskata vīrieši ar piezīmju bloknotiem rokas, laikam reportieri. Makojs ne­gribēja laist tos iekšā, bet tie abi novicinaja ZDF vācu ziņu aģen­tūras apliecības un uzstaja, ka veļas palikt.

Uzmanieties, ko sakat, Pols bridinaja Makoju.

Esiet sveicināti, partneri, Makojs ierunājās, smaidīdams ka televīzijas evaņģēlists. Sarunu murdoņa apklusa.

Ārpusē jūs gaida kafija, sula un maizītes. Es zinu, ka jūs esat mērojuši talu ceļu un esat noguruši. Lidojuma nogurums ir bries­mīgs, vai ne? Bet es nešaubos, ka jūs noteikti arī degat nepacietī­bā uzzināt, ka mums sokas.

Šo uzrunu bez aplinkiem bija ieteicis Pols. Makojs pats vēlējās mazliet novilcināt laiku, bet Pols iebilda, ka tas tikai izraisītu aiz­domas.

Runājiet laipni un mierīgi, viņš piekodinaja. Un nekā­dus "velnus" un "sudus" katra vārda gala, ka es dzirdēju vakar, sapratāt? Makojs nerimās apgalvot, ka viņš ir labi audzinats un skolots un prot tikt galā ar ļaužu pūļiem.

Es zinu, ka jums visiem neliek mieru viens jautajums. Vai mes esam kaut ko atraduši? Ne, vēl ne. Bet vakar mes krietni pa­virzījāmies uz priekšu. Viņš noradīja uz Grumeru. Tas ir dok­tora kungs Alfrēds Grumers, Maincas universitātes mākslās vēs­turēs profesors. Doktora kungs ir mūsu ekspedīcijas eksperts. Ļaušu viņam paskaidrot, kas noticis.

Grumers paspēra soli uz priekšu, lieliski iejuties vecīga profe­sora teļa vilnas tvida žaketē, velveta biksēs un ar adītu kaklasaiti ap kaklu. Viņš staveja, iebāzis labo roku bikšu kabata, bet kreiso brīvi nolaidis gar sāniem. Ar labsirdīgu smaidu sejā viņš paziņoja:

Iesākuma mazliet pastastīšu par šis ekspedīcijas priekšvēs­turi.

Mākslas darbu laupīšanai ir senas tradīcijas. Grieķi un romieši ikreiz atņēma iekaroto zemju iedzīvotajiem visus vērtīgākos īpašumus. Krustneši četrpadsmita ja un piecpadsmita ja gadsimta laupīja visa Austrumeiropa un Vidējos Austrumos. Viņu laupīju­mi vel joprojām rotā Rietumeiropas baznīcas un katedrāles.

Septiņpadsmitaja gadsimta parādījās smalkaks zagšanas pa­ņēmiens. Pēc zaudējuma karā lielas kārāliskas kolekcijas mu­zeju tajos laikos vel nebija tika nopirktas, nevis nozagtas. Viens piemers. Kad tūkstoš septiņsimt piecdesmit septitaja gada cārā ar­mija okupēja Berlīni, Fridriha II kolekcijas netika aiztiktas. To aiz­skaršana tiktu atzīta par barbarismu pat krievu vidu, kurus eiro­pieši uzskatīja par barbariem.

Iespējams, vislielākais visu laiku laupītājs bija Napoleons. Va­cijas, Spanijas un Italijas muzeji tika iztukšoti, lai varētu piepil­dīt I.uvru. Pēc Vaterlo kaujas, Vīnes kongresā tūkstoš astoņsimt piecpadsmitaja gada Francijai pavēlēja atdot nozagtos mākslās darbus. Daļa tika atdota, bet daudzi palika Francijas īpašuma un vel šodien ir apskatami Parīzē.

Pols ar apbrīnu vēroja Grumeru. Viņš bija gluži ka skolotājs klases priekšā. Klausitaji, šķiet, uzņēma viņa stāstījumu ar sajusmu.

-Jusu prezidents Linkolns Amerikas Pilsoņu kārā laikā izde­va rīkojumu, kas pavēlēja aizsargat Dienvidu štatu klasiskos māk­slās darbus, bibliotēkas, zinātniskās kolekcijas un vērtīgos instru­mentus. Briseles konference tūkstoš astoņsimt septiņdesmit ceturtaja gada tika izvirzīts līdzīgs priekšlikums. Krievijas cars Nikolajs II pat ieteica vēl stingrākus aizsardzības pasākumus, kas tika apstiprināti Tlaga tūkstoš deviņsimt septitaja gada, taču di­vos sekojošajos pasaules karos šie likumi neko daudz nelīdzēja.

Hitlers pilnībā ignorēja Hagas konvenciju un atdarinaja Napo­leonu. Nacisti izveidoja veselu administratīvu departamentu, kas nodarbojas tikai ar zādzībām. Hitlers gribēja uzbūvēt milzīgu izstāžu pili Fūhrermuseum ar visbagātīgāko mākslās kolekciju pasaule. To viņš nolēma celt sava dzimtaja pilsēta Linčā, Austrija.

Viņš šo plānu nosauca par Sonderauftrag Linz. Linčas speciālo mi­siju. Sim muzejam bija jākļūst par Treša reiha sirdi, izveidotu pec paša Hitlera projekta.

Grumers uz mirkli apklusa, it ka lai ļautu klausītajiem aptvert dzirdēto.

Taču Hitlera laupīšanai bija pavisam cits mērķis. Ta kalpoja ienaidnieka morala noskaņojuma graušanai, un tas īpaši attiecas uz Krieviju, kur cārā pilis Ļeņingradas tuvuma tika izpostītas tieši vietejo iedzīvotāju acu priekša. Kopš gotu un vandaļu laikiem Ei­ropa nebija pieredzējusi tik cinisku uzbrukumu cilveces kultūrai. Muzeji visā Vacija, visvairak Berlīne, bija pilni ar salaupītajiem mākslas darbiem. Pašas kārā beigas, kad krievi un amerikāņi ne­novēršami tuvojas, no Berlīnes uz dienvidiem, uz Harca kalniem tika evakuēts vilciena sastāvs ar mākslās darbiem. Uz šejieni, uz šo reģionu, kur mēs pašlaik atrodamies.

Televizora ekrana parādijas plaša kalnu masīva panorama. Grumers ar talvadibas pulti apturēja attēlu mežaina apvidu.

Nacistiem patika slēpt bagatibas pazeme. Harca kalni, kas pašlaik ir mums apkart, tika izmantoti bieži, jo tajos ir Berlīnei tuvākās apakšzemes slēptuvēs. To pierada pēckārā atradumu pie­mēri. Šeit tika paslēpta Vācijas valsts kase, ka arī vairāk neka mil­jons gramatu, visdažadakas gleznas un skulpturas. Bet laikam visdīvainākais atradums tika uziets netālu no šejienes. Amerikā­ņu kareivju vienība ziņoja, ka atraduši svaigi muretu ķieģeļu sie­nu, gandrīz divus metrus biezu, piecsimt metru dziļuma kalna iekšiene. Siena tika nojaukta, un aiz tas viņus sagaidīja aizslēg­tas tērauda durvis.

Pols vēroja klausītāju sejas. Viņi šķita ka apburti. Viņš pats ari.

-Aiz durvīm amerikaņi atrada četrus milzīgus zārkus. Viens bija rotāts ar vainagu un nacistu simboliem, un uz sāna bija uz­raksts "Ādolfs Hitlers". Trīs parejie zārki bija apklati ar vācu ar­mijas pulku karogiem, lika atrasts arī dārgakmeņiem rotāts scep­teris un lode, divi kroņi un zobeni. Tas viss izskatijas pēc svētnī­cas vai teatra dekorācijas. Tas bija Hitlera kapenes. Taču diemžēl viņa paša tur nebija. Zārkos bija feldmaršala fon Hindenburga, viņa sievas, Fridriha Lielā un Fridriha Vilhelma I mirstīgas atlie­kas.

Grumers nospieda pults pogu un atkal iedarbinaja videoattelu. Tagad kamera pārvietojās pazemes zāles iekšiene. Makojs no rīta bija vēlreiz iegriezies izrakumu vieta un no jauna uzņēmis vakar uzfilmēto materiālu, izveidojot samontētu filmu, lai ne­daudz aizkavētu partnerus. Tagad Grumers ar šis videofilmas pa­līdzību stastija par rakšanu, par trim kravas auto un pieciem līķiem. Piecdesmit seši acu pāri bija ka piekalti pie ekrana.

šo kravas automobiļu atrašana ir svarīgs sasniegums. Acīm­redzot uz šejieni tika atvests kaut kas ļoti vērtīgs. Kravas automo­biļi bija dārga manta, un, ja jau trīs tika pamesti pazeme, tas no­zīmēja, ka uz spoles bija liktas īpaši lielas vērtības. Pieci līķi vel vairak papildina šo noslēpumu.

Ko jūs atradat tajas kravas mašīnas? atskanēja pirmais klausitaju jautajums.

Makojs paspēra soli uz priekšu.

Tas bija tukšas.

Tukšas? iesaucas vairakas balsis reizē.

Tieši ta. Visas trīs kravas kastes bija ka izslaucītas. Makojs pamāja Grumeram, un tas uzlika vel vienu videokaseti.

Tas nav nekas nepārāsts, Grumers piebilda.

Fkrana atkal parādījās attēls ta pazemes zāles daļa, kas tīši nebija iekļauta pirmāja kasete.

Šeit redzama pazemes zāles otra ieeja. Grumers norādīja uz ekrānu. Mēs pieņemam, ka aiz tas var būt vel viena telpa. Un tagad mes raksim uz turieni.

ļus teicat, ka kravas auto ir tukši, iebilda kāds pavecs vī­rietis.

Pols saprata, ka tagad sāksies visgrūtākais. Jautājumi. Realitate. Taču viņi bija visu izrunājuši, viņš un Reičela bija sagatavo­juši Makoju ka liecinieku pirms stingras nopratinašanas. Pols at­balstīja stratēģiju, kas paredzeja pieņemumu, ka var but vēl viena telpa. Varbūt bija ari. Ko var zināt? Tas vismaz nomierinās part­nerus uz dažam dienam, līdz Makojs izurbsies cauri otrai ieejai un pārliecināsies pats.

Makojs labi atvairīja uzbrukumus, atbildot uz katru jautāju­mu izsmeļoši un ar smaidu. lXišīgais virs bija teicis taisnību. Viņš tiešam prata tikt galā ar ļaužu pūļiem. Pola skatiens visu laiku slīdēja pa plašo salonu, cenšoties novērtēt katra klausitaja reak­ciju.

Pagaidām viss mierīgi.

Lielāka daļa investoru šķita apmierināti ar izskaidrojumu.

Viņš ievēroja, ka telpas dziļuma pa divviru durvīm, kas ved uz vestibilu, ieslīdeja kada sieviete. Viņa bija maza auguma, ar gaišiem matiem līdz pleciem. Viņa palika stavam ena, kas slēpa viņas seju. Taču viņas izskats šķita pazīstams.

Mans juridiskais pārstāvis ir Pols Katlers, paziņoja Ma­kojs.

Pols pagriezās, dzirdot savu vārdu.

Katlera kungs palīdzēs doktoram Grumera kungam un man gadījumā, ja izrakumu vieta radīsies kadi juridiski sarežģījumi. Mes gan nedomājām, ka tadi būs, tomēr Katlera kungs, jurists no Atlantas, laipni atvēlēja mums savu laiku.

Pols uzsmaidīja klausītajiem, juzdamies neērti pec šāda pie­teikuma, bet nespedams neko piebilst. Parādījies publikai, viņš at­kal pārāudzijas uz durvju pusi.

Sieviete bija pazudusi.

Suzanna izskrēja no viesnīcas. Viņa jau bija redzējusi un dzir­dējusi pietiekami daudz. Tur palika Makojs, Grumers un abi Kat­leri, visi acīmredzot pietiekami aizņemti. Cik izdevās saskaitīt, tur bija arī pieci strādnieki. Tatad, saskaņa ar Grumera sniegtajām ziņām, vel atlika divi grupas darbinieki, kas droši vien stāv sar­dzē izrakumu vietā.

Viņa bija uztvērusi Pola Katlera skatienu, taču nevajadzētu bai­dīties no pazīšanas. Viņas izskats tagad bija pavisam citāds ne­ka pagajušaja nedēļā Atlantas biroja. Drošības pēc viņa bija pali­kusi ena un uzkavējusies tikai mirkli, lai pārliecinātos, kas notiek un kas ir ieradušies. Viņa riskēja, ierazdamas "Gārni", taču Al­frēdam Grumeram nevarēja uzticēties. Viņš bija pārāk vācisks, pārāk alkatīgs. Miljons eiro? Muļķim laikam rādās sapņi. Vai viņš tiešam doma, ka viņas darba devējs ir tik lētticīgs?

Izgājusi ārā, viņa ielēca Porsche, traucas uz austrumiem, uz iz­rakumu vietu un atstāja auto bieza meža, apmēram puskilometra attalumā. Pēc neilga gājienā viņa nonāca līdz darbarīku šķūnī­tim un šahtas ieejai. Ārpuse dūca ģeneratori. Nemanīja ne mašī­nas, ne cilvēkus.

Viņa ieshdeja pa šahtas ieeju un devās spuldžu norādītājā vir­ziena uz pustumšu galeriju. Trīs halogēna gaismekļi nebija ieslegti, un vienīgais apgaismojums bija atblāzma no tālāk esošas mil­zīgas zāles. Viņa pielavijas tuvāk un pacēla roku virs viena gaismekļa. Gaiss bija silts. Viņa pārāudzijas lejup un atklāja, ka visi trīs gaismekļi ir izslēgti no kontakta.

Ēnas galerijas otrā puse viņa pamanīja guloša cilvēka siluetu. Viņa piegāja tuvāk. Smiltīs gulēja vīrietis darba kombinezona. Viņa parbaudija pulsu. Vajš, tomēr jūtams.

Pa atveri klinti viņa ielūkojas lielaja zale. Pie talakas sienas kustējās kada ena. Zemu pieliekusies, viņa ieshdeja iekša. Nebija redzama pat viņas ēna, un mīkstās smiltis apslapēja soļu trok­sni. Viņa nolēma sagatavot ieroci tikai tad, kad redzes, kas ir cil­vēks, kurš kustējās alā.

Pielavijusies pie tuvākā kravas auto, viņa pieliecas un palū­kojas zem virsbūves. Talaka auto otra pusē bija redzamas zabakos ieautas kajas. Tas aizsoļoja pa labi. Mierīgi, nesteidzīgi. Acīm­redzot to īpašnieks nenojauta par viņas klātbūtni. Viņa klusēja un nekustējās, lai paliktu nemanāma.

Kajas apstājas pie tālākās mašīnas pakaļgala.

Nokrakšķēja brezents. Laikam svešinieks ielūkojas kravas kas­tē. Izmantojot šo bridi, viņa apgāja ap tuvākā auto priekšgalu un pieskrēja pie nakama auto motora pārsegā. Tagad viņa un tas otrs atradas iepretī viens otram pretējās puses. Viņa piesardzīgi palū­kojās uz cilvēka stāvu divdesmit pedu attaluma.

Kristiāns Knolls.

Viņai parskreja auksti drebuļi.

Knolls ieskatijas pēdēja kravas kastē. Tukša. Visi šie kravas auto bija gluži kā izslaucīti. Nekas nebija atrodams ne to kabīnes, ne kravas kastes. Bet kas tos iztukšojis? Makojs? Nevar būt. Viņš pilsēta nebija dzirdējis nekādās runas par nozīmīgu atradumu. Turklāt tad būtu palikušas kadas atliekas. Iepakojuma kastes, pil­dījuma materials. Taču nebija neka. Un vai Makojs atstatu bagatigu zagtu mākslas darbu atraduma vietu tikai viena viegli uzvei­cama sarga uzraudzība? Loģiskāks izskaidrojums bija tads, ka kravas auto bija tukši jau tad, kad Makojs iekļuva šaja zalē.

Bet kā tas var but?

Un līķi. Vai tie bija laupitaji, kas ielaužas šeit pirms daudziem gadu desmitiem? Varbūt. Tas nebūtu nekas nepārāsts. Daudzas Harca kalnu pazemes slēptuves pec kārā tika izlaupītas, galveno­kart ar to nodarbojās ASV un padomju armija, kas plosījās šaja re­ģiona. Vēlāk uzdarbojas arī bagātību mednieki, līdz valdība parņema šī apvidus kontroli savas rokas. Viņš piegāja pie viena no līķiem un noraudzijas uz nomelnējušajiem kauliem. Viss šis pasakums ir kaut kāds dīvains. Kapec Dancere ta ieinteresejusics par šo it ka neveiksmīgo ekspedīciju? Tik ļoti ieinteresējusies, ka noal­gojusi spiegu, kurš pieprasa miljonu eiro tikai par informāciju.

Kadu informāciju?

Pēkšņi viņu parņema savada sajūta. Viņš bija iemācījies tai uz­ticēties. Ta Atlanta pavēstīja, ka Dancere ir viņam uz pedam. Un tagad ta viņam ziņoja, ka pazemes zālē ir vēl kāds.

Viņš piespieda sevi kustēties tikpat brīvi un nepiespiesti. Straujš pagrieziens varētu nobiedēt atnaceju. Tāpēc viņš mierīgi soļoja gar kravas auto, aizvilinot nezināmo traucētaju talak prom no ieejas, nostājoties tai priekšā. Taču svešinieks uzmanīgi izvainjas no gais­mekļiem, lai nenodotu savu klātbūtni ar ēnu. Knolls apstajās un pietupās, lai palūkotos zem mašīnam, meklējot atnācēja kājas.

Bet tas nebija redzamas.

Suzanna ka sastingusi staveja aiz viena no sabrukušajiem rite­ņiem. Viņa sekoja Knollam dziļāk telpā un dzirdēja, kad viņš apstajas. Viņš pat nemeģināja apslapēt soļu troksni, un tas Suzan­nu biedeja. Vai Knolls juta viņas klātbūtni? Tapat ka Atlanta? Var­būt viņš, tāpat ka viņa, skatās zem mašīnam. Ja tā, tad viņš tur neko nesaredzēs. Taču ilgi viņš nevilcināsies. Viņa nebija piera­dusi pie šādiem ienaidniekiem. Pārāsti Suzannas pretinieki nebi­ja tik viltīgi kā Kristiāns Knolls. Un, kad viņš pārliecināsies, ka tā ir Suzanna, viņai draudēs lielas briesmas. Tagad jau viņš noteik­ti uzzinājis par Čapajevu, sapratis, ka šahta bija lamatas, un iz­domājis arī to, kas varētu but iespējamais vaininieks, kas viņu tur ievilinājis.

Ari Knolla pārvietošanas šķērsam pāri pazemes telpai sagadaja viņai raizes.

Viņš bija nogriezis atkapšanās ceļu. Tas maitasgabals zinaja!

Viņa izvilka Sauer un uzreiz uzlika pirkstu uz mēlītes.

Knolls pakustinaja labo roku un atbrīvoja dunci. Satvēra plauksta lavandas un nefnta krāsas spalu un sagatavojas uzbru­kumam. Vēlreiz ielūkojas zem mašīnām. Kajas nebija redzamas. Tad svešinieks droši vien slēpjas aiz riteņiem. Viņš nolēma rīko­ties atspiedās pret tuvaka auto sarusejušo motora pārsegu un pārlēca otrā pusē.

Divdesmit pēdu attalumā staveja Suzanna Dancere, piespie­dusies pie pakaļēja riteņa atliekam. Ieraugot Knollu, viņas seja pārādījas šausmas. Viņa pacēla pistoli un nomērķēja. Knolls parlēca un noslēpās aiz mašīnas priekšpuses. Atskanēja divi klusinātājā apslāpēti šāvieni, un lodes atsitas pret klinšu sienu.

Knolls piecēlās un svieda dunci.

Suzanna metas zemē, jau gaidījusi šādu uzbrukumu. Nazis bija Knolla iecienītākais ierocis, un ta asmens gaisma nospīdēja, kad viņš gatavojās pirmājam metienam. Viņa saprata, ka ar šāvieniem izdosies tikai uz mirkli novērst pretinieka uzmanību, jo, kad viņš izslējās, pacēla roku un svieda nazi, viņa bija gatava.

Duncis aizlidoja viņai gārām un ietriecās tuvaka auto kravas kastes sacietejušaja brezentā, ieduroties planaja, stīvajā auduma līdz pat spalam. Jau pēc mirkļa viņš metīsies uz priekšu. Viņa velreiz izšāva uz Knolla pusi. Lode atkal trapija tikai akmeņiem.

Šoreiz ne, Suzanna, Knolls mierīgi paziņoja. Tu esi ma­nas rokas.

Tev nav ieroča.

Droši zini?

Viņa pārāudzijas uz savu pistoli, pulēdamas atcerēties, cik lo­des vel atlikušas aptverē? Četras? Viņa parlaida skatienu paze­mes zālei, domas drudžaini joņoja. Knolls bija aizstajies priekšā vienīgājai izejai. Viņai bija kaut kas jāizdomā, lai aizkavētu šo ne­lieti tik ilgi, līdz viņa pagūs izbēgt no šī žurku slazda. Viņa pārāudzījās uz klinšu sienam, kravas mašinam, gaismekļiem.

Gaismekļi.

Tumsa būs viņas sabiedrotais.

Viņa aši izņēma aptveri no pistoles un nomainīja ar jaunu, ko izvilka no kabatas. Tagad viņai ir septiņas lodes. Viņa nomērķēja uz tuvāko gaismekli un izšava. Spuldzes ar blīkšķi sašķīda elek­trības dzirksteļu un dūmu mākoni. Viņa pielēca kajas un metas uz izejas pusi, pa ceļam šaujot uz otru gaismekli. Vel viens blīk­šķis un dzirksteļu spiets, pēc tam zale iegrima akla tumsa. Pēdē­jos gaismas zibšņos viņa noteica kursu un cereja, ka skrien pareizaja virziena.

Ja ne, tad viņa ietrieksies klinšu siena.

Kad uzspraga pirmais gaismeklis, Knolls metas pec dunča. Viņš saprata, ka redzamība būs tikai īsu mirkli, un Dancerei bija taisnība viņam tiešam nebija citu ieroču, vienīgi duncis. Šauja­mais tagad noderētu. Viņš muļķīgā kārtā bija atstajis CZ-75B viesnīcas numurā, nospriedis, ka šajā nelielajā pastaigā tas ne­būs vajadzīgs. Viņam daudz labak patika nazis, kas ļauj uzbrukt klusi un nemānāmi, tomēr tagad piecpadsmit lodes lieti noderē­tu.

Viņš izrava dunci no brezenta un pagriezās. Dancere skrēja uz šahtas izejas pusi. Viņš sagatavojas nākamājam metienam.

Ar žilbinošu zibsni uzspraga otrs gaismeklis.

Tad pazemes zāle iegrima tumsā.

Suzanna skrēja taisni uz priekšu un metas arā pa caurumu sienā, kas veda uz galeriju. Talak, galvenaja šahta pie sienām bi­ja spuldzes. Koncentrējot uzmanību uz tuvāk saskatamo atblazmu, viņa metas turp, pec tam aizjoņoja pa šauro eju, pa ceļam ar pistoli sasitot visas spuldzes, lai aptumšotu ceļu sekotājam.

Knollam apžilba acis no pēdēja uzliesmojuma. Viņš aizvēra tas un pavēlēja sev stāvēt rami, nomierināties. Ka Monika nosauca Danceri?

Mazā pele.

Diez vai. Pareizāk butu teikt ellīgi bīstama.

Nāsis iecirtas degošas elektroinstalācijas kodīgā smaka. Telpa tumsā saka atdzist. Viņš atvēra acis. Aklais melnums pamazam izklīda un pārādījās vel tumšāku priekšmetu apveidi. Aiz izejas, galerijas galā, uzliesmodamas cita pec citas, izdzisa spuldzes.

Viņš metās skriet uz to pusi.

Suzanna skrēja uz dienas gaismas pusi. Aiz muguras dimdē­ja soļi. Knolls viņai sekoja. Bija jāpasteidzas. Nokļuvusi āra, dūmakaina ja pēcpusdienā, viņa metas caur biezo mežu pie sava auto. Puskilometra kross prasīs kadu minūti vai vairak. Cerams, ka viņa ir pietiekami atravusies no Knolla, lai pagutu. Varbūt, iznākot no šahtas, viņš nezinās, uz kuru pusi viņa devusies.

Viņa zigzagiem joņoja gārām lielam priedēm, caur kuplam papar­dēm, smagi elsojot un ar izmisīgu piepūli dzenot sevi uz priekšu.

Iznācis no tuneļa, Knolls aši parlaida skatienu apkārtnei. Pa labi, piecdesmit metru attalumā starp kokiem nozibēja drēbes. Viņš paspēja ievērot skrējēja siluetu.

Sieviete.

Dancere.

Viņš metas tai pakaļ, sažņaudzis roka dunci.

Suzanna nonāca pie Porsche un ielēca taja. Iedarbināja moto­ru, iesledza pirmo pārnesumu un nospieda gāzes pedāli līdz grī­dai. Riepas sāka spolēt, tad pieķērās pie ceļa virsmas un auto me­tas uz priekšu. Atpakaļskata spogulī viņa pamanīja Knollu izskrienam no meža ar nazi roka.

Viņa ātri izgrieza auto uz šosejas, tad apstājās, izbāza galvu pa logu un pirms aizbraukšanas pamāja vajatajam sveicienu.

Knolls, to redzot, gandrīz pasmaidīja. Atmaksa par viņa izsmē­jīgo sveicienu Atlantas lidostā. Dancere tagad droši vien jutas lep­na, priecīga par izglabšanos un par to, ka atkal viņu pārspējusi.

Viņš ieskatijas pulkstenī. Puspieci.

Tas nekas.

Viņš lieliski zinaja, kur Dancere būs pēc sešām stundām.

16:45

Pols vēroja, ka pedējie partneri atstāj zaļi. Veilends Makojs kat­ram uzsmaidīja, paspieda roku un apgalvoja, ka viss būs vien­kārši lieliski. Budigais virs šķita apmierinats. Tikšanas noritēja veiksmīgi. Gandrīz divas stundas viņi cīnījās ar jautajumu gūz­mu, radīja videoierakstus, izpušķoja atbildes ar romantiskiem mā­jieniem par nacistu alkatību un zudušiem dārgumiem, izmanto­jot vēsturi ka narkotiku, lai apslāpētu investoru ziņkārību.

Makojs pienaca pie viņa.

Vecais Grumers uzstājās tīri labi, vai ne? Pols, Makojs un Reičela bija palikuši vieni, jo visi partneri augšstava jau iekārto­jās savos numuros. Grumers pirms dažām minūtēm bija aizgājis.

Grumers tiešām runaja labi, piekrita Pols. Taču man īsti nepatīk ši novilcināšana.

Kas tad novilcina? Es gribu izrakt to otru ieeju, un ta var vest uz vel vienu telpu.

Reičela sārāuca pieri.

Vai to uzrada radars?

Nezinu ne suda, jūsu godība.

Reičela uzņēma šo izlecienu ar smaidu. Viņas sirds šķita atmaigusi pret Makoju, jo tā strupās manieres un asa mele nemaz i ik ļoti neatšķīrās no viņējam.

Rīt ar autobusiem aizvedīsim visu grupu uz izrakumu vietu un ļausim šiem pamielot acis, stastija Makojs. Ta mēs iegūsim vel dažas dienas. Varbūt ar otro ieeju mums paveiksies.

Kad pūcei aste ziedēs, iebilda Pols. Makoj, jums ir pro­blēmas. Mums jāsāk domāt par jūsu tiesisko stāvokli. Ka butu, ja es sazinatos ar savu firmu un pa faksu aizsutitu viņiem to jūsu vēstuli? Tiesašanās nodaļa varētu to papētīt.

Makojs nopūtas.

Un cik tas man izmaksas?

Iepriekšējais honorārs desmit tūkstoši. To mes atstradasim par divsimt piecdesmit dolāriem stunda. Pec tam rēķinot pēc stundām, jamaksā vienreiz mēnesī, jūs sedzat arī izdevumus.

Makojs dziļi ievilka elpu.

Ta nu mani piecdesmit taukšķi aiziet pa pieskari. Vismaz labi, ka es tos neiztērēju!

Pols iedomājās, vai nav pienācis laiks Makojam uzzināt par Grumeru. Vai parādīt viņam maku? Pastastīt par burtiem smil­tis? Varbūt Grumers jau iepriekš zināja, ka ši zale ir tukša, un tīši to noklusēja. Ko Grumers šorīt teica? Kaut ko par aizdomam, ka ši nav īstā telpa. Varbūt visu vainu var uzvelt viņam, citas valsts pilsonim, un pamatot visu ar attaisnojamu uzticēšanos. Ja nebutu Grumera, Makojs nesāktu šos izrakumus. Tada gadījuma partneri butu spiesti sūdzēt Grumeru Vacijas tiesās. Izmaksas sadārdzinātos, un varbūt tiesāties vispār vairs nebutu izdevīgi. Varbūt ar šadu manevru pietiktu, lai atvairītu vilku uzbrukumu.

Viņš ierunājās:

Man jums vēl kaut kas…

Makoja kungs! ieskrejis salona, iesaucas Grumers. Izra­kumu vieta noticis incidents.

Reičela nopētīja strādnieka galvu. Zem biezajiem, brūnajiem matiem bija sataustāms puns vistas olas lieluma. Viņa, Pols un Makojs bija iegājuši pazemes zālē.

Es stāvēju tur. Strādnieks noradīja uz arejo galeriju. Un pēkšņi acu priekša viss satumsa.

Tu neko neredzēji un nedzirdēji? noprasīja Makojs.

-Neko.

Pārējie strādnieki rosīgi nomainīja sašautas spuldzes gaismek­ļos. Viens no tiem jau atkal spīdēja. Reičela nopētīja notikuma vie­tu. Gaismekļi sašauti, galvena ja eja spuldzes sasistas, viens no auto brezenta pārsegiem sānos saplēsts.

Šis džeks laikam pielavijas man no mugurpuses, teica strādnieks, berzedams pakausi.

Ka tu zini, ka tas bija vīrietis? jautāja Makojs.

Es viņu redzeju, atbildēja cits strādnieks. Es biju šķūnī un parskatiju šī apvidus tuneļu karti. Redzēju, kā no šahtas iz­skrien sieviete ar ieroci roka. Tūlīt pec tam iznāca arī vīrietis. Viņi abi pazuda meža.

Vai tu skrēji viņiem pakaļ? noprasīja Makojs.

Pie velna, ne.

Kāda suda pēc ne?

jūs man maksājat par rakšanu, nevis par varoņdarbiem. Es gāju iekša šahtā. Tur bija tumšs kā ellē. Gāju atkal āra pec kaba­tas luktura. Un tad arī atradu Deniju guļam zeme galerijā.

Ka izskatījas tā sieviete? jautāja Pols.

Šķiet, laikam blonda. Maza auguma. Skrien atri kā zaķis.

Pols pamāja ar galvu.

Viņa pirms tam bija viesnīcā.

Makojs brīnījās.

-Kad?

Kamēr jūs un Grumers runājāt. Ienāca tikai uz bridi un uz­reiz pazuda.

Makojs saprata.

Pietiekami sasodīti ilgi, lai pārliecinātos, ka mes visi esam tur.

Ta izskatās, Pols piekrita. Man šķiet, ka tā bija tā pati sieviete, kas bija atnakusi pie manis uz biroju. Izskatas citādi, to­mēr kaut kas pazīstams viņa ir.

Jurista intuīcija? noprasīja Makojs.

Kaut kas uz to pusi.

Vai jūs ievērojat vīrieša izskatu? Reičela jautāja strādnie­kam.

Gārā auguma. Gaišiem matiem. Roka nazis.

Knolls, viņa secina ja.

Atkal atmiņa pazibēja naža asmens pazemes šahta.

Viņi ir šeit, Pol. Viņi abi.

Reičela jutās nemierīgi, kopa ar Polu kāpjot pa kāpnēm uz sa­vu otrā stāva numuru. Viņas pulkstenis rādija astoņi un desmit minūtes. Pols pirms kāda laika zvanīja Fricim Panikam, bet at­saucas automātiskais atbildetajs. Viņš atstāja ziņu par Knollu un sievieti, par savam aizdomam un lūdza inspektoru atzvanīt. Bet reģistratūra nekādu ziņu par zvaniem nebija.

Makojs uzstaja, lai viņi pavakariņo kopa ar partneriem. Reiče­lai nebija iebildumu jo vairāk cilvēku, jo labak. Viņa, Pols, Ma­kojs un Grumers bija sava starpa sadalījuši viesu grupu, un vi­sas sarunas risinājās tikai par izrakumiem un iespejamiem atradumiem. Bet viņa pati visu laiku lauzīja galvu par Knollu un mīklaino sievieti.

Tas bija grūti, viņa atziņas. Bija rūpīgi jāapsver katrs vārds, lai neviens nevaretu pārmest, ka esmu viņus maldinajusi. Varbūt ta nemaz nebija tik spoža doma?

Pols leni nogriezās ap stūri gaiteni uz viņu numura pusi.

Kur palicis tavs piedzīvojumu gars?

Tu esi cienījams jurists. Es esmu tiesnese. Makojs mums pie­lipis kā līmlente. Ja viņš tiešam ir piekrāpis šos cilvēkus, mūs var atzīt par līdzdalībniekiem. Tavs tēvs mēdza teikt: "Ja nevari skriet kopa ar lielajiem suņiem, lien atpakaļ zem lieveņa." Es esmu ga­tava līst apakša un paslēpties.

Pols sameklēja kabata numura atslēgu.

Es gan nedomāju, ka Makojs kadu piešmaucis. Jo vairak parlasu to vēstuli, jo vairak izskatas, ka ta ir neskaidra, nevis tīši blē­dīga. Turklāt es domāju, ka Makojs ir patiesi satriekts par šo ne­veiksmi. Toties Grumers par viņu gan es neesmu tik drošs.

Viņš atvēra durvis un iesledza griestu lampu.

Istaba bija kā īsts kaujas lauks. Atvilktnes izvilktas. Skapja dur­vis vaļa. Gultas matracis sagriezies šķībi, palagi līdz pusei no­rauti. Visas drēbes izsvaidītas pa grīdu.

Istabenes gan šeit pagalam nevīžīgas, noteica Pols.

Reičelai joki nebija ne prāta.

Tas tevi nemaz neuztrauc? Kāds ir parmeklejis šo istabu. Ak, velns, teta vēstules! Un tas maks, ko tu atradi.

Pols aizvēra durvis. Novilka jaku un izvilka kreklu no biksēm. Ap vēderu bija aplikta jostas somiņa.

Tos zagļiem būs grūti atrast.

Dievs žēlīgais! Es nekad vairs tev neparmetišu pārmērīgo kartības mīlestību. Tas bija sasodīti gudri darīts, Pol Katler.

Viņš atkal nolaida krekla malu uz leju.

Tava tēva vēstuļu kopijas ir biroja seifa tapat vien, katram gadījumam.

Tu paredzeji kaut ko tadu?

Viņš pārāustīja plecus.

Es nezināju, ko var sagaidīt. līkai gribēju but gatavs uz visu. Ja Knolls un tā sieviete ir šeit, viss var gadīties.

Varbūt mums vajadzētu taisīties projām no tā visa? Tagad pat tiesneša vēlēšanu kampaņa neliekas tik briesmīga. Markuss Netlzs salīdzinājumā ar šo lietu ir tīrais nieks.

Pols saglabāja mieru.

Manuprat, pienācis laiks kaut kam citam.

Reičela uzreiz saprata.

Piekrītu. Iesim uzmeklet Makoju.

Pols vēroja, ka Makojs dauzas pie durvīm. Reičela stāvēja viņam aiz muguras. Viņa niknumu bija vairojuši trīs lieli alus kausi.

Grumer! Atsledziet tas vella durvis! Makojs uzbļāva.

IXirvis atvērās.

Grumers joprojām bija ģerbies garpiedurkņu kreklā un bikses, kas viņam bija mugura vakariņu laika.

Kas noticis, Makoja kungs? Vai atkal negadījums?

Makojs iebrazas istaba, pagružot profesoru sāņus. Pols un Rei­čela sekoja viņam. Pie gultas dega divas naktslampas. Grumers laikam bija lasījis. Gultā bija nomesta atšķirta Polka grāmata an­gļu valoda "Holandiešu ietekme uz vācu renesanses laika glez­niecību". Makojs sagraba Grumeru aiz krekla un spēcīgi atsita pret sienu, nodrebinot gleznu rāmjus.

Es esmu Ziemeļkarolinas lauķis. Šobrīd mazliet iereibis Ziemeļkarolīnas lauķis. Varbūt jūs nezināt, ko tas nozīmē, bet es jums pateikšu tas nav nekas labs. Man ir nelaga oma, Grumer. Saso­dīti, sudīgi nelaga. Katlers stasta, ka jūs esot aizslaucījis kādus burtus smiltis. Kur ir bildes?

-Nesaprotu, par ko jūs runājāt.

Makojs atlaida tvērienu un spēcīgi iegāza ar dūri Grumeram pa vederu. Tas saliecas ka kabatas nazis, drudžaini kampdams gaisu.

Makojs atkal piecela viņu stāvus.

Mēģināsim vēlreiz. Kur ir bildes?

Grumers rīstījās pec elpas, klepoja, tomēr spēja norādīt uz gultu. Reičela pacēla grāmatu. Taja bija kaudzīte krasainu foto­grāfiju, kuras bija redzami skeleti un burti.

Makojs nogāza Grumeru uz paklaja un nopētīja fotogrāfijās.

Es gribu zināt, kapec, Grumer? Kāda velna pec?

Pols iedomājās, ka vajadzētu brīdināt klientu par pārmērīgu nežēlību, taču nosprieda, ka Grumers jau ir gatavs padoties. Tur­klāt Makojs droši vien nemaz neklausītos viņa padomus.

Beidzot Grumers ierunājas.

Naudas deļ, Makoja kungs.

Piecdesmit tūkstoši, ko es jums maksāju, bija par maz?

Grumers neatbildēja.

Ja negribat sakt klepot asinis, labāk izstāstiet man visu.

Grumers, šķiet, saprata mājienu.

Apmēram pirms meneša ar mani sazinajas kāds cilvēks…

Vārds!

Grumers ar pūlēm ievilka elpu.

Viņš nenosauca vārdu.

Makojs atkal pacēla duri.

Lūdzu… ta ir patiesība. Viņš nenosauca nekādu vārdu un runaja tikai pa telefonu. Teica, ka esot lasījis par manu piedalīša­nos šajos izrakumos, un piedavaja divdesmit tūkstošus eiro par informāciju. Man tas nelikās nekas briesmīgs. Viņš teica, ka ar mani sazinasies sieviete vārda Margarete.

-Un?

Es satikos ar viņu vakar vakarā.

Kurš parmekleja musu istabu viņa vai jūs? noprasīja Rei­čela.

Mes abi. Viņa mekleja jūsu teva vēstules.

Vai teica, kapec? noprasīja Makojs.

Nein. Bet, šķiet, es zinu. Grumers atkal bija atguvis elpu, bet viņa laba roka palika piespiesta pie vedera. Viņš atbalstijas pret sienu. Vai esat kaut ko dzirdējis par Retter der Verlorenen Antiojuitaten?

Ne, atbildēja Makojs. Apgaismojiet mani!

Tā ir deviņu cilvēku grupa. Viņu vārdi nav zināmi, bet viņi visi ir bagati mākslās mīļotāji. Viņi algo mākslās darbu mekletajus, savus personiskos aģentus. Galvenā šis apvienības taktikas viltība ir redzama jau tas nosaukumā "Zudušo senlietu atguveji". Viņi zog tikai tos mākslās darbus, kuri jau ir nozagti. Visi šie aģenti sacenšas par vērtīgāko ieguvumu. Ta ir sarežģīta un darga spēle, tomēr spēle.

Tuvāk pie lietas, uzruca Makojs.

Man šķiet, ka ši Margarete ir šada aģente. Viņa neko tadu neteica un nelika saprast, bet man liekas, ka esmu uzminējis pa­reizi.

Un kas ir Kristiāns Knolls? jautāja Reičela.

-Tāds pats. Viņi abi sacenšas, kaut ko meklejot.

Man atkal rodas vēlēšanas jūs kārtīgi iekaustīt, draudēja Makojs. Ka laba Margarete strada?

Tas ir tikai minējums, bet man šķiet, ka tas ir Ernsts Lorings.

Šis vārds piesaistīja Pola uzmanību, un viņš redzēja, ka arī Rei­čela ieklausas.

Cik esmu dzirdējis, ši kluba biedru vidu valda asa konku­rence. Pazudušu un atgustamu mākslās darbu ir tūkstošiem. Lie­lākā daļa no pēdēja kārā, bet daudzi nozagti no muzejiem un pri­vātām kolekcijām visas pasaules malās. Vispār tīri aspratīga doma. Apzagt zagļus. Kurš gan sūdzēsies?

Makojs piegāja tuvāk Grumeram.

Man sak pietrūkt pacietības. Beidzot, pie vella, runājiet par lietu!

Dzintara istaba, Grumers, smagi elsodams, izdvesa.

Reičela uzlika plaukstu Makojam uz pleca.

Ļaujiet viņam paskaidrot.

arī šis ir tikai mans pieņemums. Taču Dzintara istaba tika izvesta no Kenigsbergas laika no tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada janvārā līdz aprīlim. To neviens precīzi nezina. Vēs­turēs dati ir neskaidri. Prūsijas gauleiters Erihs Kohs evakueja pa­neļus pēc Hitlera tieša rīkojuma. Taču Kohs bija Hermana Geringa protežē un bija pat uzticīgāks tam neka Hitleram. Geringa un Hitlera sāncensībā mākslās joma ir izsmeļoši dokumentēta. Gē­rings attaisnoja savu mākslās darbu vakšanu ar velmi izveidot nacionālas mākslās muzeju sava dzimtaja Karinhalle. Hitleram pienācās pirmās rokas tiesības uz visiem laupījumiem, bet dau­dzos gadījumos Gerings viņu apsteidza ar pašiem labakajiem ieguvumiem. Kad karš pieņemas spēka, Hitlers arvien vairak un vairāk parņema savā personiskā kontrole kauju gaitu, līdz ar to viņam atlika mazāk laika citam lietām. Taču Gērings joprojām va­rēja brīvi pārvietoties un vel dedzīgāk pieversās mākslās darbu vākšanai.

Kada, ellē, tam visam saistība ar mums? nesaprata Makojs.

Gerings gribēja iekļaut savā Karinhalles kolekcijā Dzintara istabu. Daži apgalvo, ka tieši viņš, nevis Hitlers pavēlēja evakuēt dzintaru no Kēnigsbergas. Viņš gribēja, lai Kohs paslēpj Dzintara paneļus drošība no krieviem, amerikaņiem un Hitlera. Taču val­da uzskats, ka Hitlers atklaja šo plānu un konfiscēja dārgumus, pirms tie nonaca Geringa rokas.

Tētim bija taisnība, Reičela klusi ieminējās.

Pols pārāudzijas uz viņu.

Par ko?

Viņš reiz man stastija par Dzintara istabu un Geringa inter­viju pēc kārā. Gerings pateica tikai to, ka Hitlers viņu apsteidza. Tad viņa izstastija visu par Mauthauzenu un četriem vācu kareiv­jiem, kas tika nosaldēti līdz nāvei.

Kur jūs to visu uzzinājāt? Pols noprasīja Grumeram. Ma­nam sievastevam bija daudz rakstu par Dzintara istabu, bet ne­vienā nav minēts nekas no ta visa, ko jūs tikko pastastijat. Viņš tīši neteica bijušajam sievastēvam, un Reičela viņu neizlaboja.

Tas nav nekāds brīnums, atbildēja Grumers. Rietumu iz­devumos Dzintara istabu reti piemin. Tikai nedaudzi vispār zi­na, kas ta ir. Turpretī vācu un krievu zinātnieki šo tematu peta jau sen. Tieši šo informāciju par Geringu esmu dzirdējis bieži, ti­kai vel nekad tadu aculiecinieka stāstu, ka pavēstīja Katleres kun­dze.

Makojs neatlaidas:

Kā tas viss attiecas uz musu izrakumiem?

Kada ziņu avota teikts, ka paneļi tika iekrauti trīs kravas ma­šīnas kaut kur uz rietumiem no Kenigsbergas pēc tam, kad 1 Iitlers bija tos konfiscējis. Sis mašīnas devas uz rietumiem un nekad vairs netika redzētas. Tam vajadzēja būt lielam un jaudīgam…

Kā Būssing NAG, Makojs viņu partrauca.

Grumers pamāja ar galvu.

Makojs atsēdās uz gultas malas.

Tie trīs kravas vāģi, ko mes atradam? Viņa skarbais tonis bija atmaidzis.

Pārāk liela sagadīšanas, vai jums ta nešķiet?

Bet tie kravas auto ir tukši, atgādināja Pols.

Tieši tā, atbildēja Grumers. Varbūt "Zudušo senlietu atguvēji" zina ko vairak. Varbūt tapec divi aģenti tik aktīvi ieinteresejušies par to visu.

Bet jūs nemaz droši nezināt, vai Knolls un ta sieviete vispār ir saistīti ar šo grupu, ieminējās Reičela.

Nē, Katleres kundze, nezinu. Taču Margarete neizskatas pēc neatkarīgas kolekcionares. jūs iepazināties ar Knolla kungu. Vai par viņu varētu teikt to pašu?

Knolls atteicas izpaust, ka laba viņš strādā.

Un tas viņu padārā vel aizdomigaku, secinaja Makojs.

Pols izvilka no jakas kabatas izrakumu vieta atrasto maku un

pasniedza to Grumeram.

Un kas ir ar to? Viņš pastastīja, kur to atradis.

Jūs atradat to, ko es meklēju, atzinās Grumers. Margarete pieprasīja informāciju par šo šahtu saistība ar laiku pēc tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada. Es pārmekleju visus piecus ske­letus, bet neko neatradu. Šis pierada, ka slēptuve pec kārā kāds bija ielauzies.

Tur iekša ir papīra gabals ar tekstu. Ko tas nozīmē?

Grumers ieskatijas vērīgāk.

Izskatas, ka ta ir kada atļauja vai licence. Izsniegta tūkstoš deviņsimt piecdesmit pirmā gada piecpadsmitaja marta. Termiņš beidzas tūkstoš deviņsimt piecdesmit piektā gada piecpadsmita­ja martā.

Un Margarete gribēja to zināt? jautāja Makojs.

Grumers pamāja ar galvu.

Viņa bija ar mieru dāsni samaksat par informāciju.

Makojs ar plaukstu pieglauda matus. Dūšīgais virs izskatījas

pārguris. Grumers izmantoja šo bridi, lai paskaidrotu.

Makoja kungs, man nebija ne jausmas, ka tā slēptuvē ir tuk­ša. Kad izlauzāmies cauri, es biju tikpat satraukts kā jus. Taču signāli bija arvien nepārprotamāki. Nekādu sprāgstvielu, pat ne to atlieku. Šaura eja ved iekšā. Ne šahtai, ne zālei nav ne durvju, ne tērauda režģu. Un tie kravas auto. Tādiem nevajadzēja tur but.

ja vien tur kādreiz nebija arī sasodīta Dzintara istaba.

Tas tiesa.

Pastāstiet ko vairāk par ta laika notikumiem, Pols lūdza Grumeru.

Nav neka daudz, ko stāstīt. Ziņas vesta, ka Dzintara istabas paneļi tika iepakoti kastes un iekrauti trijās kravas mašīnas. Tās it ka devās uz dienvidiem, uz Berhesgartenu un drošu vietu Alpos.

Het Vācijā jau bija padomju un amerikaņu armijas. Vairs nebija, kur begt. Kravas mašīnas it ka tika paslēptas. Taču nekur nav zi­ņu, kur tieši. Varbūt ši slēptuvē bija raktuves Harca kalnos.

Jūs domājāt ja jau šī Margarete tik ļoti interesējas par Bor­jas vēstulēm un ir ieradusies šeit, ir jabut kādai saistībai ar Dzintara istabu? noprasīja Makojs.

Tas šķistu loģisks secinājums.

Pols jautaja:

Kapec jūs domājāt, ka viņas darba devejs ir Lorings?

Tas ir tikai minējums, ņemot par pamatu visu, ko gadu gaitā esmu lasījis un dzirdējis. Loringu ģimene vienmēr ir interesejusies un vel tagad interesejas par Dzintara istabu.

Reičelai nelika mieru kāds jautājums.

Kapec jūs izdzēsāt burtus? Vai arī par to Margarete jums sa­maksa ja?

Ne gluži. Viņa tikai lika saprast, ka pazemes telpa nedrīkst palikt nekādās norādes par laiku pēc tūkstoš deviņsimt četrdes­mit piektā gada.

Kapec tas bija tik svarīgi? jautāja Reičela.

Tiešām nezinu.

Ka viņa izskatas? noprasīja Pols.

Viņa ir tā pati sieviete, kuru jūs šodien jau pieminejat.

Vai saprotat, ka viņa varbūt nogalinaja Čapajevu un Reiče­las tēvu?

Un jūs man neteicat ne pušplēsta vārda! Makojs uzbļava Grumeram. Man vajadzētu jūs sadauzīt sūdu sūdos. Vai apjē­dzat, kādās ziepes es esmu iekļuvis, ja slēptuvē ir tukša? Un ta­gad vēl tas. Budigais vīrs izberzēja acis, cenzdamies nomieri­nāties, tad klusi apjautajas: Grumer, kad jums nakama tikšanās?

Viņa solīja piezvanīt.

Es gribu to uzzināt taja paša mirkli! Man pietiek! Vai sapratat?

Pilnīgi, atbildēja Grumers.

Makojs pieceļas un devas uz durvju pusi.

Klausiet gan, Grumer. Paziņojiet man uzreiz, kad tas sieviš­ķis piezvanīs.

Protams. Ka teiksiet.

Kad Pols atvēra viņu numura durvis, zvanīja telefons. Viņi iegāja, un Pols pacēla klausuli. Zvanīja Fricis Paniks. Pols atri izstastīja inspektoram visu līdz šim notikušo, arī to, ka sieviete un Knolls ir tuvuma vai vismaz bija pirms dažam stundām.

Rīt no paša rīta aizsutišu kādu vietējo policistu iztaujai visus lieciniekus.

jūs domājāt, ka tie abi vēl ir šeit?

-Ja Alfrēds Grumers nemelo, tad es teiktu, ka jā. Gul iet modri, Katlera kungs, un tiksimies rīt.

Pols nolika klausuli un apsēdās uz gultas malas.

Par ko tu doma? apjautajas Reičela, apsēzdamās blakus.

-Tu esi tiesnese. Vai Grumera teiktais izklausijas ticami?

Man ne. Het Makojs, šķiet, noticēja katram vārdam.

To nu es nezinu. Bet man ir tada sajūta, ka arī Makojs kaut ko noklusē. Nevaru neko pateikt droši, bet kaut kas viņam ir aiz ādas. Viņš tik uzmanīgi klausijas Grumera runas par Dzintara istabu. Bet tagad nav ko lauzīt galvu par to. Man nedod mieru Knolls un tā sieviete. Viņi kaut kur tepat klīst apkārt, un tas man nepatīk.

Reičela sēdēja viņam blakus uz gultas. Pola skatiens pievēr­sās viņas krūtīm zem pieguloša džempera ar augsto apkakli. Le­dus kārāliene? Tikai ne viņam. Pagajušaja nakti viņš juta sev lī­dzas sievietes auguma siltumu, neierastā tuvuma samulsinats. Kamēr viņa bija aizmigusi, viņš ieelpoja tas smaržu. Kādā bridi pulējas atcereties, ka bija pirms trim gadiem, kad viņi vel bija pre­cējušies un varēja mīlēties. Cik sirreāli viss izskatas! Apslēptie dārgumi. Slepkavas klīst apkārt. Un bijusi sieva gultā viņam bla­kus.

Varbūt tev bija taisnība jau no paša sakuma, Reičela ieru­nājās. Mes esam iepinušies pārāk dziļi un labāk butu pazust no šejienes. Mums jādomā par Marlu un Brentu. Viņa pārāu­dzijas uz Polu. Un par mums. Viņas plauksta pieskārās viņē­jai.

Ka to saprast?

Reičela viegli noskūpstīja viņu uz lupām. Viņš palika nekus­tīgi sēžam. Tad viņa apskava viņu un noskūpstīja jau uzstājīgāk.

Reičela, vai tu esi par to pārliecinātā? viņš jautaja, kad viņu lupas atkal atravas.

Nezinu, kāpēc es dažkart izturos tik naidīgi. Pol, tu esi labs cilvēks. Tu neesi pelnījis tās sirdssāpes, ko es tev esmu sagādā­jusi.

Viena pagale nedeg.

Atkal jau tu sāc! Vienmer uzņemies vainu. Vai nevari ļaut man kaut vienreiz uzņemties vainu?

Protams. Laipni lūdzu!

Es to gribu. Un gribu arī vel kaut ko.

Viņš ieraudzīja Reičelas skatienu, saprata to un uzreiz piecelās no gultas.

Tas ir kaut ka dīvaini. Mēs trīs gadus neesam bijuši kopa. Es esmu pie ta pieradis. Domāju, ka mums viss beidzies… šaja ziņā.

Pol, kaut vienreiz mūžā seko savam izjutām. Visu nevajag tik stingri plānot. Kas tad vainas vecajai, labajai iekārei?

Viņš cieši ieskatījās Reičelai acis.

Es gribu ko vairak.

Es ari.

Viņš piegāja pie loga, lai paglābtos no mulsinošā tuvuma, un pavēra plānos aizkarus, lai iegutu kaut nedaudz laika. Viss nori­sinājās pārāk ātri. Viņš raudzijas lejā uz ielu, domadams, cik sen jau ilgojās dzirdēt šos vārdus. Viņš toreiz pat neaizgāja uz laulī­bas šķiršanas tiesas sedi. Pēc vairākam stundām no faksa apārāta izslīdēja spriedums, un sekretāre, neteikdama ne vārda, nolika to uz viņa rakstamgalda. Pols atteicas uz to pat skatīties, sabur­zīja un nelasītu iesvieda papīrgrozā. Ka ar tiesneša pārākstu var pielikt punktu kaut kam tādam, kas ir tik labs un vērtīgs?

Viņš pagriezās atpakaļ.

Reičela izskatijas tik burvīgi, arī ar visiem vakardienas zilu­miem un skrambam. Viņi jau no paša sakuma bija it ka nesade­rīgs pāris. Bet viņš mīlēja savu sievu, un arī viņa mīlēja viņu. Vi­ņi bija dāvājuši dzīvību diviem berniem, kurus abi mīlēja no visas sirds. Vai tagad viņiem tiek dota vēl viena iespeja?

Viņš atkal pieversas logam un pulējas rast atbildes nakts tum­sā. Kad viņš jau gatavojas atgriezties gulta un padoties, viņš pa­manīja uz ielas kadu pazīstamu stāvu.

Alfrēdu Grumeru.

Doktora kungs soļoja droša un apņēmīga gaita, acīmredzot tik­ko iznācis pa "Gārni" galveno ieeju divus stāvus zemāk.

Grumers iet projām, viņš paziņoja.

Reičela pieleca no gultas un pienaca paskatities.

Viņš neteica, ka gatavojoties kaut kur iet.

Pols paķēra jaku un steidzas arā pa durvīm.

Varbūt Margarete piezvanīja. Es jau zināju, ka viņš melo.

Uz kurieni tu dodies?

Mēģini uzminēt!

Pols un Reičela izgāja pa viesnīcas durvīm un pagriezās, seko­jot Grumeram. Vācu profesors bija kādus simt jardus viņiem priek­ša un naski soļoja pa bruģi garām slēgtajiem veikaliem un rosīgājam kafejnicam, kas vēl vilina ja gārāmgajējus ar alu, ēdieniem un muziķu. Ielu laternas apgaismoja ceļu ar sinepju krasas blāzmu.

Ko mes dārām? jautāja Reičela.

Cenšamies noskaidrot, kas viņam padomā.

Tā nav laba doma.

Varbūt nav. Bet mēs tik un ta to dārām.

Pols noklusēja to, ka šad i viņš tiek paglābts no grūta lēmuma pieņemšanas. Viņš nodomāja varbūt Reičela tikai jutas vientuļa vai ir nobijusies. Viņam nedeva mieru Reičelas teiktais Vartberga, kad viņa aizstaveja Knollu, lai gan tas nelietis bija atstajis viņu nomirt. Pols negribēja but otraja vieta.

Pol, man tev kaut kas jasaka.

Grumers joprojām bija viņiem priekša un soļoja ātri. Pols neapstadamies noprasīja:

-Kas?

Tieši pirms sprādzienā šahta es paskatījos atpakaļ un Knol­lam rokā bija nazis.

Pols apstajas ka zemē iemiets un pārsteigumā raudzījas uz Reičelu.

Viņam rokā bija nazis. Un tūlīt pēc tam iebruka šahtas griesti.

Un tu man to saki tikai tagad?

Es zinu, ka vajadzēja pateikt. Bet es baidījos, ka tad tu nepa­liktu vai paziņotu Panikam un tas iejauktos.

Reičela, pratu esi izkūkojusi? Tie mesli sak kļūt nopietni. Un tev taisnība es nebutu palicis un arī tev nebutu ļāvis. Un nemaz nestāsti, ka pati vari darīt, ko gribi. Viņa skatienu pie­saistīja kustība labaja pusē. Grumers pazuda aiz stūra. Velns! Nac, ejam!

Viņš saka skriet, jakas stūriem plīvojot. Reičela turējās viņam līdzi. Iela saka virzīties augša kalna. Nonācis pie ielas stūra, kur pirms brīža bija redzams Grumers, viņš apstajas. Kreisaja pusē bija slēgta konditoreja ar vasārās nojumi uz stūra. Pols uzmanīgi pārāudzijas apkart. Grumers joprojām sparīgi soļoja, it ka nemaz neiedomājoties, ka viņam varētu sekot. Viņš šķērsoja nelielu lau­kumu ar strūklaku vidu un kuplu ģerāniju dobēm. Itin viss šeit ielas, veikali un krašņumaugi liecinaja par vācu vidusšķiras pil­soņu fanatisko kartības mīlestību.

Mums jāturas droša attaluma, brīdināja Pols. Bet šeit ir tumšāks, un tas mums palīdzēs.

Uz kurieni mes ejam?

Izskatas, ka mēs dodamies augša uz abatiju. Viņš ieskatijas pulkstenī desmit un divdesmit piecas minūtes.

Grumers pēkšņi pazuda aiz melna dzīvžoga. Uzskrējuši viņam nopakaļ, viņi ieraudzīja tumsa izzudam betonetu celiņu un uz­rakstu SĀPJU DIEVMĀTES ABATIJA. Bulta rādija uz priekšu.

Tev taisnība. Viņš dodas uz abatiju, secinaja Reičela.

Viņi ienira tumsa un devas uz priekšu pa celiņu, kas bija čet­ru gajeju platuma. Tas stāvi vijas augšup cauri tumsai uz akme­ņaino krauju. Pusceļa viņi pagāja gārām pārītim, kas pastaigājas, sadevušies rokas. Tad viņi nonāca pie asa pagrieziena. Pols apstajas. Grumers bija viņiem priekša, joprojām sparīgi kapa kalnā.

Nac tuvāk. Pols aplika Reičelai roku ap pleciem un pievil­ka viņu cieši klat. Ja viņš paskatīsies atpakaļ, tad nodomās, ka mes esam mīlas pārītis. Tik tālu viņš nepazīs musu sejas.

Viņi lēni soļoja talak.

-Tev neizdosies tik viegli izvairīties, Reičela ieminejas.

No ka?

No musu sarunas. Istaba. Tu zini, kurp tā veda.

Es nemaz negribu izvairīties.

Tev tikai bija vajadzīgs laiks padomat, un šis nelielais skrejiens dod šadu iespeju.

Pols nestrīdējās. Reičelai bija taisnība. Viņam bija vajadzīgs laiks padomat, bet ne tagad. Pašlaik svarīgākais bija Grumers. Kā­piens bija nogurdinošs, kāju un gurnu muskuļi saka smelgt. Viņš pats domāja, ka ir laba fiziskaja forma, taču trīs judžu skrējieni Atlanta pārāsti bija līdzenā apvidū, un to nevareja salidzinat ar šo kalna kapšanu.

Taka sasniedza kalna virsotni, un Grumers pazuda no skata.

Tagad abatija izskatījās pavisam citādi neka no tālienes. Šeit tas fasāde pletās divu futbola laukumu platumā tieši virs krau­jas, tas sienas balstīja velvēti mūra pamati. Krasainos akmens mū­rus apgaismoja koku pakaje paslēpti spoži prožektori. fasādi ro­tāja augstu sikrušu logu rindas trijos stāvos.

Viņi bija nokļuvuši takas augšgala.

Priekša slejas apgaismoti vārti ar būvēm abas puses un virs tiem. Abas puses galvenajam portalam piekļāvās bastioni. Tālāk vidēja pustumšs laukums. Piecdesmit jardus viņiem priekša

Grumers iegāja pa atvērtajiem vārtiem. Polam īsti nepatika vārtu spožais apgaismojums. Kaut kur tālāk dūdoja baloži. Tuvumā ne­bija neviena cilvēka.

Viņš kopa ar Reičelu devas uz priekšu un apskatīja apustuļu Pētera un Pavila skulptūras uz nomelnejušiem akmens pjedestā­liem. Abas pusēs svēto un eņģeļu tēli sacentas ar zivīm un nā­rām. Portālā centru rotaja ģerbonis divas zelta atslēgas uz kārā­liski zila fona. Virs frontona slejas milzu krusts ar prožektoru gaismās skaidri salasamu uzrakstu. ABSIT GLORLARI NISI IN CRUCE.

Lepnums tikai par krustu, viņš nočukstēja.

-Kas?

Viņš norādīja augšup.

Uzraksts. Lepnums tikai par krustu. No vēstules galatiešiem sestās nodaļas, četrpadsmita panta.

Viņi izgāja caur portālu. Talak uzraksts vēstīja VĀRTU SARGA PAGALMS. Par laimi, pagalms nebija apgaismots. Gru­mers tagad bija ta talakajā gala un steidzās augša pa platiem ak­mens pakapieniem eka, kas izskatijas pec baznīcas.

Mēs nevārām viņam sekot tur iekša, teica Reičela. Cik apmekletaju tur būs tik veļā stunda?

Tas tiesa. Sameklesim citu ieeju.

Viņš nopētīja pagalmu un apkartejas celtnes. Visas puses sle­jas trīsstāvu ēkas ar baroka fasādēm, ko rotāja romāņu arkas, smalkas karnīzes un statujas, kas piešķīra tam pienācīgo reliģis­ko noskaņu. Lielākā daļa logu bija tumši. Dažos apgaismotajos aiz aizkariem kustējās ēnas.

Baznīca, kura iegāja Grumers, slējās tumša pagalma tālākajā galā, tās diviem simetriskajiem torņiem līdzās bija spoži apgais­mots astoņstūrains kupols. Tas, šķiet, bija piederīgs tālakajai ēkai, kas atradas abatijas priekšpuse, ar skatu uz pilsētu un upi no kraujas augstaka punkta.

Pols noradīja uz pagalma talako galu, aiz baznīcas, kur bija divviru ozolkoka durvis.

Varbūt pa tām var iekļūt iekšā.

Viņi parskreja pāri bruģētajam pagalmam, gārām koku un krumu saliņam. Uzpūta vēss vējš, uzdzenot drebuļus. Pols nospieda durvju rokturi. Tas nebija aizslēgtas. Viņš pavēra smagas, apkal­tas durvis uzmanīgi, lai tās nečikstetu. Aiz tam bija sētas puses eja, ko tālakaja gala apgaismoja četras kvēlspuldzēs. Viņi iegāja iekša. Pusceļa viņi ieraudzīja kāpnes ar koka balustradem. Sie­nas rotāja eļļā gleznoti kārāļu un imperatoru portreti. Tālāk putekļainaja gaiteni, aiz kāpnēm, parādījās vel vienas aizvērtas dur­vis.

Baznīca ir šaja paša stāva. Pa šim durvīm vajadzētu tikt taja iekšā, viņš čukstēja.

Durvis atvērās pec pirmā mēģinājumā. Viņš uzmanīgi pavēra tas uz savu pusi. Vesaja gaitenī ieplūda silts gaiss. Priekša pletās smags samta aizkars, pa labi un pa kreisi veda šaura eja. Caur vienādos attalumos iegrieztam atverem aizkarā un zem tā spīdē­ja gaisma. Pols brīdināja Reičelu iztureties klusu, un abi devas iekšā baznīcā.

Pa vienu no iegriezumiem viņš nopētīja baznīcas interjeru. Mil­zīgo jomu apgaismoja izkliedeti gaismas ķermeņi. Majestatiska ar­hitektūra, griestu freskas un bagatigi izkrāsotais ģipša apmetums veidoja vizuālu simfoniju, kas radīja satriecošu iespaidu. Taja do­minēja brūnie, sarkanie, pelekie, oranžie un zelta toņi. Slaidi mar­mora pilastri slejas līdz velvētajiem griestiem, katrs no tiem bija rotāts ar sarežģītiem zeltītiem ciļņiem, kuri balstīja skulpturu gru­pas.

Pola skatiens aizslīdēja pa labi.

Milzīga altārā centru rotaja zeltīts kronis. Uz liela medaljona lepojas uzraksts NON CORONABITUR, NISI LEGITIME CERTAVERIT. Bez taisnīgus cīņas nav uzvārās kroņa, viņš klusībā partulkoja. Atkal no Bībeles. Otra vēstulē Timotejam, otrā nodaļa, piektais pants.

Pa kreisi no viņa staveja divi cilvēki Grumers un šorīt redzeta blondīne. Pols palūkojās atpakaļ un bez skaņas pačukstēja Rei­čelai:

Viņa ir šeit. Grumers atkal ar viņu runa.

Vai dzirdi viņus? Reičela iečuksteja viņam ausi.

Viņš papurinaja galvu un noradīja pa kreisi. Pa šauro gaiteni viņi varēs piekļūt tuvāk sazvērniekiem, paslēpušies aiz samta aiz­kārā, kas sniedzās līdz pat akmens grīdai. Talākaja gala slejās šauras koka kāpnes, kas laikam veda uz kori. Pols nosprieda, ka šis šaurais, apslēptais gaitenis droši vien paredzēts baznīcas kal­potājiem, kas piedalās dievkalpojumos. Viņi uz pirkstgaliem lavijas uz priekšu. Nonaca līdz vel vienam iegriezumam aizkārā. Pols piesardzīgi palūkojas, nekustīgi stavedams aiz samta kro­kām. Grumers un sieviete staveja pie priekšējā draudzes altārā. Viņš bija lasījis par šo papildinājumu daudzās Eiropas baznīcās. Viduslaikos katoļi sēdēja talu no augsta altārā, tikai pasīvi izjū­tot Dieva klātbūtni. Mūsdienu dievlūdzēji, pateicoties liturģijas reformām, vēlējās piedalīties aktīvak. Tapec senajas baznīcas ti­ka ierīkoti draudzes altari, kas bija veidoti no solu rindām pie­skaņota riekstkoka.

Tagad Pols un Reičela staveja divdesmit metru attaluma no Grumera un sievietes, kuru čuksti tukšas baznīcas klusumā bija grūti sadzirdami.

Suzanna nikni raudzijas uz Alfrēdu Grumeru, kurš pēkšņi bija sācis pret viņu izturēties pārsteidzoši skarbi.

Kas šodien notika izrakumu vieta? Grumers angliski no­prasīja.

Uzradas kāds mans kolēģis un kļuva nepacietīgs.

jūs piesaistāt pārāk lielu uzmanību šadā situācijā.

Viņai nepatika vacieša tonis.

Tā nebija mana izvēle. Man bija jāatrisina radusies problēma.

Vai atnesāt naudu?

Vai jums ir informācija?

Katlera kungs izrakumu vietā atrada maku. Taja ir doku­ments, kas datēts ar tūkstoš deviņsimt piecdesmit pirmo gadu. Ta­ja pazemes zāle pec kārā notikusi ielaušanas. Vai šīs nav tadas ziņas, ko jūs prasījat?

Kur ir tas maks?

Es to nevarēju paņemt. Varbūt rit.

Un Borjas vēstules?

Tām es nekādi netiku klat. Un pēc šīsdienas notikumiem visi sākuši nervozēt.

Divas neveiksmes, un jūs gribat piecus miljonus eiro?

jūs prasījat informāciju par šo izrakumu vietu un pēckārā laiku. Es to sagadaju. Un arī likvidēju liecības smiltis.

To jūs pats sagudrojat. Lai paceltu cenu par saviem pakal­pojumiem. Man nav nekādu reālu pierādījumu, kas apstiprinātu jūsu vārdus.

Parunasim reāli, Margarete. Un realitate ir Dzintara istaba, vai ne?

Sieviete neatbildēja.

Trīs vācu smagas mašīnas, visas tukšas. Aizbarikadēta pa­zemes zāle. Pieci liki, visiem iešauts galva. Dokuments ar termi­ņu no tūkstoš deviņsimt piecdesmit pirmā līdz tūkstoš deviņsimt piecdesmit piektajam gadam. Tā ir telpa, kur Llitlers paslēpa Dzintara paneļus, bet kāds to izlaupīja. Es varētu minēt, ka šis kāds bija jūsu darba devejs. Kādēļ vēl lai jūs ta raizētos?

Tikai tukši pieņēmumi, Herr Doktor.

jūs ne aci nepamirkšķinājāt, dzirdot manu prasību pēc pie­ciem miljoniem. C.rumera viltīgais balss tonis Suzannai arvien vairāk krita uz nerviem.

Vai ir vel kas? viņa noprasīja.

Ja atceros pareizi, tad sešdesmitajos gados prese bieži parā­dījās ziņas par Jozefa Loringa sadarbību ar nacistiem. Bet pēc kārā viņš veikli pieslejas Čehoslovakijas komunistiem. Tas tiešām bija veiksmīgs triks. Droši vien viņa rūpnīcas un teraudlietuves labi palīdzēja veidot ilgstošas draudzīgas attiecības. Cik man zi­nāms, ļaudis runāja, ka Lorings esot atradis Hitlera Dzintara is­tabas slēptuvi. Ši apvidus iedzīvotāji varēja apzvērēt, ka Lorings esot vairākas reizes ieradies šeit ar strādnieku grupām un slepus veicis izrakumus šahtās, kamēr valdība vel nebija pārņēmusi to kontroli. Un varu iedomāties, ka viena no tām viņš atrada Dzintara paneļus un Florences mozaīkas. Vai ta bija musu pazemes zale, Margarete?

Herr Doktor, es ne apstiprinu, ne noliedzu jūsu vārdus, lai gan jaatzīst, ka ši vēsturēs lekcija ir diezgan aizraujoša. Bet kas ir ar Veilendu Makoju? Vai viņa ekspedīcija ir beigusies?

Viņš gatavojas izrakt otru ieeju, bet tur arī neka nebūs. To jūs jau zinai, vai ne? Fs teiktu, ka izrakumi ir gala. Nu tad, vai atne­sat samaksu, ka vienojamies?

Suzannai Grumers bija apnicis. Loringam bija taisnība. Viņš bija alkatīgs nekrietnelis. Un nevēlams liecinieks. Tads, par kuru jāparūpējas nekavejoties.

Man ir jūsu nauda, Grumera kungs.

Viņa pasniedzās jakas kabata un satvēra Sauer ērto spalu, klu­sinātājs jau bija uzskrūvēts uz īsa stobra. Pēkšņi kaut kas aizli­doja par viņas kreiso plecu un trapija Grumeram krūtīs. Profesors sagrīļojas, krampjaini ieelsas un saļima uz grīdas. Blavajā altārā apgaismojuma viņa uzreiz pamanīja lavandas un nefrita krāsas spalu ar ametista pogu.

Kristiāns Knolls ar pistoli rokā nolēca no kora uz joma akmens grīdas. Suzanna izvilka savu ieroci un paslēpās aiz altāra paaug­stinājuma, cerība, ka riekstkoks tiešam ir masivkoks, nevis finieris.

Viņa aši un piesardzīgi palūkojās.

Knolls izšava ar klusinātāju, un lode atlēca no paaugstinajuma tikai pāris centimetrus no viņas sejas. Viņa atravas un sa­kņu pa aiz altārā.

Lamatas šahta bija viltīgs izgudrojums, Suzanna, Knolls uzslavēja.

Viņas sirds drudžaini sitas.

Es tikai daru savu darbu, Kristian.

Vai tiešam vajadzēja nogalinat Čapajevu?

-Atvaino, draugs, nedrīkstu to apspriest.

Žēl gan. Es tiešām cereju, ka tu pirms nāves atklāsi savus motīvus.

Es vel esmu dzīva.

Viņa dzirdēja Knolla smieklus. Ļaunus smiekliņus, kas atbal­sojās klusumā.

Šoreiz es esmu bruņots, paziņoja Knolls. Loringa kunga davana, ļoti precīzs ierocis.

CZ-75B. Aptvere ar piecpadsmit lodēm. Un Knolls ir izlietojis tikai vienu. Četrpadsmit iespējas nogalinat Suzannu. Pārāk daudz.

Suzanna, šeit nav gaismekļu, ko sašaut. Un nav ari, kur begt.

Viņa ar šausmām atskarta, ka Knollam taisnība.

Pols dzirdēja tikai sārāustītus sarunas fragmentus. Acīmredzot viņa sākotnējās šaubas par Grumeru bija apstiprinājušās. Dokto­ra kungs laikam spēlēja negodīgu spēli abās puses un tikko bija pārliecinājies, kāda ir maksa par nodevību.

Viņš šausmas vēroja, ka tiek nogalināts Grumers un abi preti­nieki stājas viens otram pretī, raidot klusinātājā apslāpētus šāvie­nus, kas baznīca izklausijas pec spilvenu purinašanas. Reičela staveja aiz muguras un raudzījās viņam pār plecu. Viņi staveja nekustīgi, baidīdamies nodot savu klātbūtni. Pols zinaja, ka jātiek ārā no baznīcas, taču nedrīkst sacelt ne mazako troksnīti. Atšķi­rība no abiem cīnītajiem baznīcas joma viņi nebija bruņoti.

Tas ir Knolls, Reičela iečuksteja viņam ausī.

To jau viņš pats bija sapratis. Un sieviete, protams, bija Džo Maijersa vai Suzanna, ka Knolls viņu dēvēja. Viņš uzreiz pazina tas balsi. Tagad vairs nebija nekādu šaubu, ka viņa nogalinaja Čapajevu, ja jau viņa neko neiebilda pret Knolla izteikto apsudzību. Reičela cieši piekļāvās Polam. Viņa drebeja. Pols pasniedzas atpakaļ un saspieda viņas kaju, cenzdamies viņu nomierināt, bet arī viņa roka trīcēja.

Knolls bija paslēpies otraja solu rinda. Viņam ši situācija pati­ka. Lai gan pretiniece neparzinaja šis baznīcas plānojumu, bija skaidrs, ka viņai nav, kur bēgt, kaut uz mirkli nekļūstot par mērķi šāvieniem.

Suzanna, saki man kaut ko kapec tas sprādziens šahta? Šo robežu mes vel līdz šim nebijām pārkāpuši.

Ko tad es izdarīju izjaucu tavus plānus ar to Katleru sie­višķi? Tu laikam gribēji viņu izdrāzt un pec tam novākt?

Abas šīs domas man ienāca prātā. Vispār, kad tu mani tik rupji iztraucēji, es tieši gatavojos pirmājam darbiņam.

-Atvaino, Kristian. Vispār ta Katleriene ir man pateicību parādā. Es redzēju, ka viņa pec sprādzienā palika dzīva. Ar tavu nazi viņai ta nebutu paveicies. Butu tāpat ka Grumeram, vai ne?

Ka tu teici, Suzanna, es tikai daru savu darbu.

Paklau, Kristian, varbūt neiesim līdz galejibam? Ka butu ar pamieru? Mes varētu doties uz tavu viesnīcu un tur kārtīgi pa­svīst, lai noņemtu stresu. Ko teiksi?

Kārdinoši. Taču darbs bija svarīgāks, turklāt Dancere tikai grib novilcināt laiku.

Piekriti, Kristian, es varu galvot, ka tas būs labāk neka ar to izlutināto mauķeli Moniku. Agrāk tu nekad nesūdzejies.

Pirms apsvērt to, gribu dzirdēt dažas atbildes.

Pacentīšos.

Kas ir tik svarīgs taja pazemes zale?

Nevaru par to runāt. Noteikumi, tu jau saproti.

Tie kravas vāģi ir tukši. Neka nav. Kāpēc tada interese?

Tā pati atbilde.

Arhivārs Sanktpēterburgā ir jūsu spiegs, vai ne?

Protams.

Vai tu visu laiku zināji, ka es devos uz Džordžiju?

Es domāju, ka man izdevās nerādīties tev acīs, bet laikam tomēr ne.

Vai tu biji Borjas mājā?

Protams.

Ja es nebutu apgriezis večukam kaklu, vai tu būtu to izdarī­jusi?

Tu mani pārāk labi pazīsti.

Pols atsitās pret aizkaru, dzirdot, kā Knolls atzīstas Karola Borjas slepkavība. Reičela drudžaini ievilka elpu un atkapas, pagružot Polu uz priekšu un sakustinot aizkaru. Viņš saprata, ka ši kustība un skaņa noteikti pievērsīs cīniņa pretinieku uzmanību. Viena mirkli viņš nogāza Reičelu uz grīdas un aizvēlās tālāk, smagi atsitoties pret akmeņiem ar labo plecu.

Knolls dzirdēja elsienu un redzēja aizkārā sakustēšanos. Viņš raidīja trīs šāvienus samta krokās, krušu augstuma.

Suzanna arī pamanīja aizkārā sašūpošanos, bet viņai vissva­rīgāk bija tikt ārā no baznīcas. Izmantojot bridi, kamēr Knolls šāva aizkarā, viņa raidīja vienu šāvienu uz viņa pusi. Lode sadragāja kāda sola malu. Viņa redzēja, kā Knolls pieliecas, lai paslēptos, un metas augstā altāra ēnas, pec tam tumša arkā.

Ejam, Pols bez skaņas nočukstēja. Viņš piecela Reičelu kā­jas, un viņi skrēja uz durvju pusi. Lodes bija izurbušas caur aiz­karu un atsitušās pret mura sienu. Viņš cereja, ka Knolls un sie­viete būs pārāk aizņemti ar savu rēķinu kartošanu, lai pievērstu uzmanību viņiem. Bet varbūt viņi apvienos speķus ciņa pret vi­ņiem kā pret kopīgiem ienaidniekiem. Viņš pat nedomāja uzka­vēties, lai redzētu, kadu taktiku šie izvēlesies.

Viņi metās uz durvju pusi.

Sasistais plecs sāpes pulsēja, bet asinis kusajošais adrenalīns iedarbojās kā pretsāpju līdzeklis. Kad viņi bija izgājuši gaiteni, ārā no baznīcas, viņš ierunājās:

Mēs nevārām atgriezties pagalma tur būsim pārāk viegls mērķis.

Viņš pagriežas pret kāpnēm, kas veda augšup.

Nāc, viņš pavēlēja.

Knolls redzēja, ka Dancere pazūd tumša arkā, bet pīlāri, altārā paaugstinajums un altāris nejava precīzi notēmēt, un arī ga­rās ēnas traucēja. Turklāt šobrīd viņu vairak interesēja, kas slēp­jas aiz aizkārā. Viņš pats bija šad i iekļuvis baznīcā un pa koka kāpnēm uzkāpis korī.

Viņš piesardzīgi piegāja pie aizkārā un palūrēja, turot ieroci gatavība.

Tur neviena nebija.

Viņš dzirdēja, kā atveras un atkal aizveras durvis. Atri piegā­jis pie Grumera līķa, viņš izvilka dunci. Noslaucīja asmeni un ieli­ka dunci piedurknē.

Tad pavēra aizkaru un sekoja begļiem.

Pols gāja pa priekšu augša pa kāpnēm, pa ceļam tikai pavirši uzmetot skatienu kārāļu un imperatoru portretiem pie sienām. Reičela steidzās viņam aiz muguras.

Tas maita nogalinaja teti, viņa žēlojas.

Es zinu, Reičela. Bet pašlaik mes esam sprukās.

Kāpņu laukumiņā viņš pagriežas un gandrīz viena Ieciena pārvarēja pedejo kāpņu posmu. Augša gaidīja vel viens tumšs gai­tenis. Viņš dzirdēja, ka aiz muguras atveras durvis. Viņš sastin­ga, apturēja Reičelu un aizlika plaukstu priekša viņas mutei. Augšup pa kapnem tuvojas soļi. Leni. Vienmērīgi. Uz viņu pusi. Viņš deva zīmi Reičelai ievērot klusumu, un viņi uz pirkstgaliem lavījās vienigāja iespejamāja virziena pa kreisi, kur tālākajā galā bija vel vienas aizvērtas durvis.

Viņš nospieda rokturi.

Durvis atveras.

Viņš uzmanīgi pastūma tās vaļa, un viņi ieshdeja iekša.

Suzanna staveja tumšā kambarīti aiz augsta altārā, kur no di­viem metāla traukiem pie sienas plūda spēcīga vīraka smarža. Uz metala statīviem divas rindas karājās daudzkrāsaini priesteru tēr­pi. Viņai bija jāpabeidz Knolla iesaktais. Tas maitasgabals viņu pārspēja viltība. Suzanna raizējās, ka Knollam izdevās viņu at­rast. Viņa bija piesardzīga, izejot no viesnīcas, pa ceļam uz abati­ju vairākkārt pārbaudīja, vai nav astes. Neviens nesekoja, par to viņa bija pārliecinātā. Ne. Knolls jau bija baznīcā un gaidīja vi­ņu. Bet kā tas var būt? Grumers? Iespējams. Lielākās raizes viņai sagadaja tas, ka Knolls kaut ka pārāk labi pārzina viņas darbī­bas. Jau iznākot no šahtas, viņa nobrīnījās, kapec Knolls viņai ne­seko un arī vilšanos neizrada tik ļoti, ka viņa butu vēlējusies.

Viņa pārāudzijas ārā caur arku.

Knolls vēl joprojām bija baznīca, un Suzannai vajadzēja viņu atrast un pielikt visam punktu. Lorings tā vēlētos. Likvidēt visus nevēlamos lieciniekus. Visus līdz pēdējam. Viņa palureja ārā un noraudzījās, ka Knolls pazūd aiz aizkārā.

Durvis atvērās un aizvērās.

Viņa dzirdēja soļus uz kapnem.

Ar ieroci roka viņa piesardzīgi devās skaņas virziena.

Knolls dzirdēja augša klusus soļus. Tatad nezinamais okšķe­ris uzkapa augša pa kāpnēm.

Viņš sekoja, turēdams pistoli gatavība.

Pols un Reičela bija nokļuvuši milzīga telpa, kur uzraksts uz plāksnes vēstīja MARMORNE KAMMER un angliski MARMORA ZĀLE. Greznas marmora kolonnas, izvietotas vienā­dos attālumos gar visām četrām sienam, slejas vismaz četrdesmit pedu augstuma, katra rotāta ar zelta lapam uz maigas persiku krāsas un gaiši pelēka fona. Griestus rotaja majestātiskās freskas, kuras bija attēloti kaujas rati, lauvas un Herkuless. Telpu apņē­ma trīsdimensiju arhitektonisks gleznojums, kas radīja vēl lielā­kā plašuma iespaidu. Griestus apgaismoja kvēlspuldžu griestu lampas. Butu aizraujoši aplūkot šo krāšņo telpu, ja vien pa po­dam nesekotu bruņots vajatajs.

Viņi skrēja pa šaha galdiņa flīžu gridu, šķērsojot misiņa režģi, caur kuru zalē ieplūda silts gaiss. Talakajā zāles gala bija vel vie­nas greznas durvis. Cik viņš varēja saskatīt, tā bija vienīga izeja no zāles. Pēkšņi iečikstejās un paveras durvis, pa kurām viņi bija ienākuši.

Pols zibenīgi atvēra durvis viņiem priekša, un viņi izslīdēja pa tam uz pusapaļas terases. Aiz smagnējas akmens balustrades pletās melna tumsa līdz ņirbošajām pilsētas ugunim talu lejā. Samtainais debesjums virs galvas bija nosēts ar zvaigznēm. Vi­ņiem aiz muguras pret naksnīgajām debesim slējās abatijas spilgti apgaismotā balti Dzintaraina fasāde. Akmens lauvas un puķi rau­dzījās lejup, it kā modri sargādami savu mājokli. Uzputa dzestrs vējš. Plata terase stiepās pakava forma līdz vēl vienam durvīm pretēja gala.

Viņš kopā ar Reičelu devas apkārt terasei uz šim durvīm.

Tās bija aizslēgtas.

Aiz muguras sāka verties vaļa durvis, pa kuram viņi bija iz­nākuši. Pols ātri pārāudzījās apkart un atklaja, ka nav, kur begt. Aiz akmens margam bija tikai simtiem metru augsta krauja virs upes krasta.

Ari Reičela saprata situācijās bezcerīgumu un ar asārām acīs ieskatijas Polam sejā, droši vien domādama to pašu, ko viņš.

Vai viņiem tūlīt būs jāmirst?

Knolls atvēra durvis un ieraudzīja, ka nokļuvis uz atklatas te­rases. Viņš apstājās. Dancere noteikti vel kaut kur ložņa apkart. Vai varbūt jau aizbēgusi no abatijas. Nav svarīgi. Tikko viņš būs noskaidrojis, kas bija paslepies baznīca, viņš dosies taisna ceļa uz Danceres viesnīcu. Ja tur viņas nebūs, viņš to samekles kaut kur citur. Šoreiz viņa nekur nepazudis.

Knolls palūkojās pa biezo ozolkoka durvju spraugu un nopē­tīja terasi. Tur neviena nebija. Viņš izgāja ārā, aizvēra durvis un šķērsoja plašo pakavveida terasi. Pusceļa viņš aši palūkojas pāri margam. Pa labi mirgoja pilsētas ugunis, priekšā bija augstā upes krasta krauja. Nonācis pie otram durvīm, viņš pārliecinājās, ka tās ir aizslēgtas.

Pēkšņi atveras durvis uz Marmora zāli un uz terases izlēca Dancere. Viņš metas slepties aiz akmens margam un resnajiem stabiņiem.

Atskanēja divi klusināti šāvieni.

Lodes viņam netrapija.

Viņš atklāja pretuguni.

Dancere šava vēlreiz. Atlekušas akmens šķembas trapija viņam acis, uz mirkli neļaujot neko saskatīt. Viņš rapoja uz tuvāko dur­vju pusi. Dzelzs slēdzene bija klata ar biezu rūsas kārtu. Viņš div­reiz sašava durvju rokturi, un slēdzene padevas.

Viņš atrava durvis vaļā un aši ierapoja iekšā.

Suzanna nosprieda, ka tagad pietiek. Viņa redzeja, kā atveras durvis pakava talākajā gala. Neviens pa tām neiegāja, tātad Knolls droši vien rāpoja. Cīniņa telpas kļuva arvien šaurakas, un atklati vajāt Knollu bija pārāk bīstami. Tagad viņa zināja, ka Knolls slēp­jas abatijas augšējos stāvos, tapec pareizak bija doties atpakaļ uz pilsētu, kamēr viņš nebūs atradis ceļu ārā. Suzannai bija jātiek projām no Vacijas, vislabak uz Lukovas pili un drošo patvēru­mu pie Ernsta Loringa. Šeit viņas darbs bija paveikts. Grumers bija miris, un, tapat kā ar Karolu Borju, Knolls bija viņai aiztau­pījis pulēs. Izrakumu vieta, šķiet, bija drošība. Bet viņas pašrei­zējā rīcība muļķīga.

Viņa pagriezās un metas skriet atpakaļ cauri Marmora zālei.

Reičela turējās pie auksta akmens stabiņa. Pols kārājas viņai līdzas, izmisīgi pieķēries pie tada paša. Kad pa zāles durvīm kāds iznaca, viņa ieteica pārkāpt pāri margam un tureties pie tam. Zem viņas kajam pletās biedējošs melns tukšums. Spēcīgs vējš šūpoja viņu ķermeņus. Viņas tvēriens atslaba ik mirkli.

Viņi šausmas klausījās, ka uz terases naksnigāja gaisa spindz lodes, un cerēja, ka vajataji neiedomāsies palūkoties pāri malai. Pols pamanīja, ka tuvāko durvju slēdzene tiek sašauta un kāds izrapo pa tam.

Knolls, viņš bez skaņas nočukstēja. Pēc tam veselu minūti klusums. Ne skaņas.

Reičelas rokas smeldza.

Es vairs nevaru noturēties, viņa čukstēja.

Pols palūkojas velreiz.

Tur neviena nav. Kapjam! Viņš parcela labo kaju pāri mar­gam, tad pievilkās un pārrāpās pāri margām. Pec tam pasniedzās un palīdzēja Reičelai. Atkal nokļuvuši uz stingra pamata, viņi atspiedas pret aukstajiem akmeņiem un raudzijas lejā uz upi.

Nespēju noticēt, ka mes to izdarijam, izdvesa Reičela.

Laikam esmu izkūkojis pratu, ja jau atļaujos kaut ko tadu.

Un, cik atceros, tieši tu mani atvilki uz šejieni.

Neatgadini!

Pols uzmanīgi atvēra puspievērtas durvis, un viņi iegāja iek­ša. Viņi bija nokļuvuši eleganta bibliotēka, kur no grīdas līdz gries­tiem sienas klaja iebuveti spīdīga riekstkoka grāmatplaukti ar ba­roka zeltījumiem. Viņi izgāja pa atvertiem kaltas dzelzs vārtiņiem un veikli šķērsoja spodro parketa grīdas laukumu. Abas puses, nišas starp plauktiem staveja divi milzīgi koka globusi. Siltais gaiss smaržoja pec seniem adas vākiem. Pie durvīm tālākajā gala uz grīdas vidēja silti dzeltenas gaismas taisnstūris un bija re­dzams augšējais kāpņu laukumiņš.

Pols noradīja uz priekšu.

Uz turieni.

Knolls te ienaca, atgadinaja Reičela.

Fs zinu. Bet mums jātiek projām no šejienes. Viņš droši vien pazuda tūlīt pec tas apšaudes.

Reičela sekoja Polam arā no bibliotēkas un lejā pa kapnem. Tur pa labi stiepās tumšs gaitenis. Viņa cereja, ka taja kaut kur ir dur­vis, kas ved uz iekšejo pagalmu. Kāpņu pakajē viņa redzēja, ka Pols pagriežas, tad no tumsas izlēca melna ena, un Pols saļima.

Viņas kaklu sažņaudza cimdota roka.

Kāds viņu nocēla no apakšēja paka piena un trieca pret sienu. Acu priekšā viss izplūda, tad atkal noskaidrojās, un viņa raudzijas tieši Kristiānā Knolla plēsonīgajās acis un juta pazodei pie­spiestu naža asmeni.

Tas ir tavs bijušais virs? Knolls aizsmakuša balsi čukstēja. Atskrējis palīgā?

Viņas skatiens pieversas uz grīdas gulošajam Polam. Viņš nekustejas. Reičela atkal pārāudzijas uz Knollu.

Tev varbūt grūti tam noticēt, bet man nav tev ko pārmest, Kat­leres kundze. Nogalinat tevi, protams, butu visiedarbigakais risi­nājums, bet ne pats gudrakais. Vispirms tavs tēvs iet boja, pec tam tu pati. Un tik drīz. Nē. Lai kā es gribētu tikt no tevis vaļa, es ne­varu tevi novākt. Tāpēc, ludzu, brauc mājas!

-Tu nogalinaji… manu tevu.

Tavs tēvs pats apzinājas, kādus riskus uzņemas. Šķiet, vi­ņam pat tie patika. Tev vajadzēja klausīt viņa padomam. Es tīri labi zinu stāstu par Eaetontu. Burvīga pamaciba par neapdomī­gu rīcību. Par vecākās paaudzes veltīgājam pūlēm vest pie prata jaunos. Ko Saules dievs teica Eaetontam? īsta zīme ir manas bai­les. "Ieskaties mana sejā un, ja vien spej, ieskaties manā sirdi, re­dzi tur tēva nemierpilnas asinis un kvēli." Uzklausi šo brīdināju­mu, Katleres kundze. Es ātri mainu savas domas. Vai gribi, lai abi tavi burvīgie bērniņi birdina Dzintara asārās, kad tevi satrieks zi­bens bulta?

Reičela pēkšņi iztēlojās tevu guļam zarka. Viņš tika apglabats tvida žaketē, tajā paša, kas viņam bija mugura tiesas zale, vārda maiņas diena. Viņa ne mirkli nenoticeja, ka tēvs ta vienkārši no­kritis pa kāpnēm. Un tagad teva slepkava bija šeit, tik tuvu viņai. Viņa sakustejas, mēģinot ar celi iespert vīrietim pa kajstarpi, bet roka ap kaklu sažņaudzās ciešāk un naža asmens smaile pardura adu.

Viņa drudžaini ievilka elpu.

Mierā, mierā, Katleres kundze. Nedari tā.

Knolls atlaida roku no viņas kakla, bet atstaja naža asmeni zem zoda. Viņš pārvilka ar plaukstu par viņas augumu līdz pat kajstarpei un cieši sažņaudza to.

Es taču jutu, ka esmu tev iepaticies. Viņa plauksta virzījās augšup un caur džemperi noglāstīja viņas krūtis. Žēl gan, ka man ir tik maz laika. Viņš pēkšņi saspieda Reičelas labo krūti ka knaiblēs un pagrieza.

Sāpes viņu apdullinaja.

Uzklausi manu padomu, Katleres kundze. Brauc mājās. Dzī­vo laimīgi. Audzini bērnus. Viņš ar galvas mājienu noradīja uz Polu. Apmierini savu bijušo vīru un aizmirsti visu šo. Tas uz tevi neattiecas.

Reičela sāpju aizžņaugta balsi atkartoja:

Tu… nogalinaji manu… tevu.

Knolla labā roka atlaida viņas krūti un saspieda kaklu.

Kad mes tiksimies nakamreiz, es tev pārgriezīšu rīkli. Sa­prati?

Reičela neatbildēja. Naža smaile iedūrās dziļāk. Viņa gribēja kliegt, bet nespeja.

Vai saprati? Knolls lēni parjautaja.

Jā, viņa bez skaņas izdvesa.

Viņš atvilka asmeni. No brūces kakla sUcas asiņu lāsītes. Viņa joprojām nekustīgi staveja pie sienas. Viņa bija noraizējusies par Polu. Viņš joprojām nebija pakustejies.

Paklausi man, Katleres kundze.

Viņš pagriežas, lai ietu projām.

Reičela metās viņam virsu.

Knolls pacēla labo roku un iesita viņai ar naža spalu pa gal­vu zem deniņiem labajā puse. Acu priekša uzliesmoja balta gais­ma. Viss sagriezās. Mute saskrēja žults garša. Tad viņa ieraudzī­ja Marlu un Brentu, skrienot viņai pretī ar izstieptam rokam, viņu lūpas kustējās, bet viņa nedzirdēja ne skaņu, un tad viss iegrima melna tumsa.

23:50

Suzanna steidzas leja no kalna atpakaļ uz pilsētu. Pa ceļam vi­ņa paskrēja gārām trim vēlīnu pastaigu cienītajiem, nepieveršot tiem nekādu uzmanību. Pašlaik viņas vienīga doma bija atgriezties "Geblerā", paķert mantas un pazust. Viņai tūlīt bija jātiek drošība aiz Čehijas robežas, Lukovas pili vismaz līdz brīdim, kad Lorings un Felners atrisinās šo jautājumu ka viena kluba biedri.

Knolla pēkšņa pārādīšanas parsteidza viņu nesagatavotu. Šis maitasgabals ir neatlaidīgs, tas nu jaatzīst. Viņa nolēma vismaz trešoreiz vairs nepieļaut kļudu, novērtējot viņu par zemu. Ja Knolls bija Stodā, tad viņai bija jātiek projām no valsts.

Kalna pakaje nokļuvusi uz ielas, viņa rikšiem metās uz vies­nīcu.

Cik labi, ka viņa jau bija sakravajusi mantas. Viss bija sagata­vots aizbraukšanai, un viņa jau iepriekš bija nolēmusi doties pro­jām tūlīt pec tam, kad būs parūpējusies par Alfrēdu Grumeru. Ielu apgaismoja mazak laternu neka līdz šim, bet viesnīcas ieeja bija labi saredzama. Viņa iegāja vestibila. Nakts klerks aiz letes sparī­gi klabinaja datora taustiņus un pat nepacela skatienu. Nokļuvusi sava numura, viņa uzmeta pleca ceļasomu un nosvieda uz gultas dažus eiro pat vairāk, neka nepieciešams rēķina ap­maksai. Izrakstīšanas formalitatem nebija laika.

Viņa uz mirkli apstājas, lai atvilktu elpu. Varbūt Knolls nezina, kur viņa apmetusies. Stoda ir liela pilsēta ar daudzām viesnīcām. Ne, viņa nosprieda. Viņš lieliski zina, kur viņa ir apmetusies, un varbūt pašlaik ir ceļa uz šejieni. Viņa atcerejas abatijas terasi. Knolls devās vajat to, kurš bija paslēpies baznīca. Šis svešinieks sagadāja raizes arī viņai. Bet viņa taču neiesvieda nazi Grumeram krūtīs. Tas, ko šis nezinamais okšķeris redzeja vai dzirdēja, bija dnzak Knolla, nevis viņas problēma.

Suzanna ceļasoma samekleja jaunu Sauer aptveri un ievietoja to. Pec tam ielika ieroci kabata. Lejā viņa atri šķērsoja vestibilu un izgāja pa ārdurvīm. Pārāudzijas pa labi, tad pa kreisi. Knolls bija simt jardu attāluma un naca tieši uz viņas pusi. Pamanījis Suzannu, viņš saka skriet. Viņa metas uz priekšu, pa tukšu šķersielu un ap stūri. Turpināja skriet un aši vēl divreiz nogriezās ap stūri. Varbūt izdosies aizbēgt no Knolla šaja labirintā, kur visas senas mājas izskatijas vienādās.

Viņa apstajas, smagi elpodama.

Aiz muguras atbalsojas soļi.

Tuvojās.

Uz viņas pusi.

Knollam elpojot, sausajā gaisa cēlas gārāiņu mākonīši. Viņš bija paspējis gandrīz īstaja brīdi. Vel mirkli ātrāk, un viņš butu notvēris to mauku.

Viņš nogriezās ap stūri un apstajas.

Klusums.

Interesanti.

Cieši satvēris rokā ieroci, viņš piesardzīgi spēra soli uz priek­šu. Vakar tūrisma biroja iegādataja kartē viņš bija izpētījis vecpil­sētas ģeogrāfiju. Ēkas bija apvienotas kvartālos, kurus atdalīja šau­ras bruģētas ielas un vel šaurākas šķersieliņas. Itin visur rēgojās stāvi jumti, mansarda logi un mitoloģiskiem radījumiem rotātās arkades. Šajos līdzīgo senatnes liecību labirintos bija viegli ap­maldīties. Taču viņš lieliski zinaja, kur ir novietots Danceres pe­lēkais Porsche. Viņš vakar izlūkgājiena laikā to atrada, zinadams, ka viņa noteikti turēs savu atro braucamo tuvuma un gatavībā.

Ta nu viņš devas uz autostāvvietās pusi, pirms brīža dzirdēto skrejošo soļu virziena.

Pēkšņi viņš apstajas.

Joprojām klusums.

Soļu klaudzoņa uz bruģa vairs nebija dzirdama.

Viņš uzmanīgi spēra soli uz priekšu un nogriezās ap stūri. Iela priekšā bija ka taisna līnija, un vienīgā gaisma spīdēja talākaja galā. Pusceļā pārādijas krustojums. Pa labi šķērsieliņa stiepās kā­dus trīsdesmit metrus un izbeidzas pie tādām ka veikala sētas dur­vīm. Pa labi no tām stavēja neliels melns atkritumu konteiners, pa kreisi BMW. Tā bija tikai tāda akla šķērsieliņa. Viņš piegāja un parbaudija auto. Aizslēgts. Pacēla konteinera vaku. Tikai ve­cas avīzes un daži atkritumu maisi, kas oda pec sapuvušam zivīm. Viņš pārāustīja ēkas durvju rokturus. Aizslēgtas.

Viņš ar ieroci roka izgāja uz galvenās ielas un pagriežas pa labi.

Suzanna nogaidīja veselas piecas minūtes, līdz izlīda no BMW apakšas. Viņa izrausās no slēptuves, priecādamas par savu ma­zo augumu. Tomēr ieroci viņa visu laiku turēja gatavība katram gadījumam. Taču Knolls nepalukojas zem auto, tikai pārliecinā­jās, ka tā durvis ir aizslēgtas un ieliņa tukša.

Viņa izņēma ceļasomu no atkritumu konteinera, kur bija to pa­slēpusi zem vecam avīzēm. Tagad adas soma bija piesukusies ar sapuvušu zivju smaku. Viņa ielika Sauer kabata un nolēma iet pec auto pa citu ceļu vai varbūt pat atstat to un no rīta iznomāt citu. Kad šis jautajums tiks nokārtots, viņa vienmēr varēs atgriezties pēc sava Porsche. Aģenta pienākums bija izpildīt darba devēja uz­devumus, nevis improvizēt. Lai gan Lorings bija devis viņai at­ļauju rīkoties pec saviem ieskatiem, konflikts ar Knollu saasinajas un pieauga risks piesaistīt lieku uzmanību. Un arī nogalinat pretinieku izrādījās grūtāk, neka viņa bija domājusi.

Viņa apstājās šķersiela pirms krustojuma un vēl bridi ieklausījās.

Soļi nebija dzirdami.

Viņa izskrēja uz ielas un pagriežas pa kreisi, nevis pa labi ka Knolls.

Pēkšņi no kadas tumšas durvju ailes izšāvās dūre un iegāza viņai pa pieri. Kakls atliecas atpakaļ, un viņa gandrīz zaudēja līdzsvaru. Viņa no sāpēm uz mirkli sastinga, tad uzbrucēja roka sažņaudza viņas kaklu. Viņa juta, kā tas viņu paceļ no zemes un triec pret mitru mūra sienu. Kristiānā Knolla ziemeļnieciskajā seja parādijas atbaidošs smaids.

Par kadu muļķi tu mani uzskati? Knolls noprasīja, pielie­cies viņai tuvu klat.

Kristian, izbeidz! Vai mes nevārām salīgt mieru? Es taču aba­tijā teicu iesim uz tavu viesnīcas istabu. Atceries Franciju? Tas bija jautri.

Kas ir tik svarīgs, ka tev mani janogalina? Viņa tvēriens sažņaudzās ciešāk.

Ja es pateikšu, vai atlaidīsi mani?

Suzanna, man nav tada noskaņojuma. Man ir dota atļauja rīkoties pec sava prata, un tu jau zini, kas man visvairak ir pa pratam.

Janovilcina laiks, viņa nodoma ja.

Kas tur baznīcā bija?

Katleru paris. Viņi šķiet nopietni aizravušies. Vai apgaismosi mani?

Ka lai es zinu?

Manuprāt, tu zini daudz vairak, neka esi ar mieru izpaust. -

Viņš sažņaudza kaklu vel ciešāk.

Labi, labi, Kristian. Ta ir Dzintara istaba.

Un kas ir ar to?

Ta bija ta pazemes zale, kur Hitlers bija paslēpis dzintaru. Man bija par to jāpārliecinās, tapec arī esmu šeit.

Par ko jāpārliecinās?

Tu zini, kada ir Loringa interese. Viņš meklē Dzintara ista­bu, tapat ka Felners. Mums tikai ir pieejama tada informācijā, kā­dās jums nav.

Un ta butu?

Tu zini, ka es nedrīkstu teikt. Tas nav godīgi.

Bet uzspridzināt mani ir godīgi? Suzanna, kas notiek? Šie vairs nav pārāstie meklejumi.

Es tev atlīdzinašu. Iesim uz tavu viesnīcas istabu. Un pec tam parunasim. Es apsolu.

Pašlaik man nav noskaņojuma mīlas priekiem.

Tomēr viņas vardi iedarbojas. Tveriens ap kaklu atslaba tieši tik daudz, lai ļautu viņai atrauties no sienas un no visa spēka triekt ar celi pretiniekam kajstarpe.

Knolls sāpes saļima

Viņa vēlreiz iespēra viņam starp kajam, ar zabaka purngalu pa plaukstām, kas bija aizsegušas vārīgo vietu. Vīrietis nogāzās uz bruģakmeņiem, un Suzanna metas skriet pa ielu.

Knolla kajstarpi sažņaudza neciešamas sāpes. Acis saskrēja asārās. Atkal tā mauka izspruka! Veikla ka kaķene. Viņš tikai uz mirkli palaida roku vaļīgak, tikai, lai satvertu drošāk. Bet viņai ar to pietika, lai mestos uzbrukuma.

Sasodīts!

Viņš pacēla skatienu un ieraudzīja Danceri pazudam tumsā. Kajstarpe sāpēja. Viņš tikko spēja paelpot, bet izšaut varbūt tomēr varēs. Viņš pasniedzas kabata pēc pistoles, bet tad pardomāja. Nevajag.

Viņš atriebsies naidniecei rīt.

T rešdiena, 21. maijs, 1:30

Reičela atvēra acis. Viņas galva dunēja, vedera sagriezās nela­bums ka no juras slimības. Džemperis oda pēc vēmekļiem. Zods sapēja. Viņa piesardzīgi parvilka ar pirkstu par asiņainu kreveli, tad atcerējās naža asmeni.

Par viņu bija noliecies vīrietis bruņā muka tērpa. Viņa vecīgā seja bija krunku izvagota, un blāvas acis raudzijas Reičelā ar raižpilnu skatienu. Viņa sedeja, atbalstīta pret sienu, gaiteni, kur Knolls bija viņai uzbrucis.

Kas notika? viņa jautaja.

To jūs pasakiet, atteica Makojs.

Reičela pārāudzijas pāri muka plecam, meģinaja kaut ko saskatīt.

Makoj, es jūs neredzu. Panaciet tuvāk!

Dūšīgais virs pienaca.

Kur ir Pols? viņa jautaja.

Tur, joprojām atsledzies. Dabūjis nelāgu belzienu pa galvu. Kā jutāties?

Normāli. Tikai drausmīgi sap galva.

Par to es nešaubos. Muki dzirdēja šāvienus baznīca. Viņi at­rada Grumeru, pēc tam jūs. Pec viesnīcas numuru atslegam viņi uzzinaja, kur esat apmetušies, un es steidzos šurp.

Mums vajadzīgs ārsts.

Šis muks ir ārsts. Viņš teica, ka jūsu galvai nekas nekait. Tā nav pārsistā.

Kas ir ar Grumeru? viņa jautāja.

Droši vien jau nonācis ellē.

Tas bija Knolls un tā sieviete. Grumers bija atnācis atkal tik­ties ar sievieti, un Knolls viņu nogalināja.

Tas sudabralis dabūja, ko pelnījis. Vai vārāt paskaidrot, ka­pec nepasaucat mani līdzi?

Reičela paberzēja galvu.

Jums paveicās, ka nebijāt te.

Kaut kur netālu ievaidejas Pols. Viņa uzmanīgi pierāpoja tu­vāk pa akmens grīdu. Nelabums sāka pierimt.

Pol, kā juties?

Viņš berzēja kreisos deniņus.

Kas notika?

Knolls mums uzgluneja.

Viņa pieslīdēja tuvāk un aptaustīja Pola galvu.

No kurienes jums tas pušums zem zoda? noprasīja Ma­kojs.

Tas nav svarīgi.

Paklausieties, jūsu godība! Man tur augšstava ir beigts vācietis, un policija uzdod tūkstoš jautajumus. jūs abus atrada uz grīdas bez­samaņa, un jūs sakat, ka nav svarīgi. Kas te, elle ratā, notiek?

Mums japiezvana inspektoram Panikam, ierunājas Pols.

Piekritu.

Es atvainojos! Klausieties! Vai atceraties mani? nerimās Makojs.

Mūks pasniedza Reičelai samitrinātu drānas gabalu. Viņa pie­lika to pie Pola galvas. Uz auduma parādījās asiņu traips.

Man šķiet, ka viņš tev iegrieza, viņa secina ja.

Pols pasniedzas pie viņas zoda.

Kas te īsti notika?

Viņa nolēma pateikt visu godīgi.

Tas bija brīdinājums. Knolls lika mums atgriezties mājās un vairs nekur neiejaukties.

Makojs pieliecas tuvāk.

Kur neiejaukties?

Mēs īsti nezinām, viņa atbildēja. Droši zinām tikai to, ka sieviete nogalināja Čapajevu, bet Knolls nogalina ja manu tēvu.

Ka jūs to zināt?

Reičela pastastīja, kas notika baznīcā.

Es nedzirdēju visu Grumera sarunu ar sievieti, paskaidro­ja Pols. Tikai atsevišķus vārdus un frāzes. Bet man šķiet, ka viens no viņiem laikam Grumers piemineja Dzintara istabu.

Makojs pašūpoja galvu.

Man ne sapņos nebija rādījies, ka viss aizies tik talu. Kādus sudus es esmu sastradajis?

Pols noprasīja:

Ka to saprast sastradajis?

Makojs neteica vairs neko.

Atbildiet, pavēlēja Reičela.

Taču Makojs klusēja.

Makojs stāvēja pazemes zalē, nemierīgu domu virpuļa pār­ņemts, un raudzijas uz trim sarūsējušajiem kravas auto. Tad viņa skatiens lēni pievērsās senajai klinšu sienai, meklējot kadu vēstī­jumu. Prātā visu laiku skanēja banala frāze: ja sienas spētu runāt. Vai šīs sienas varētu pavēstīt viņam kaut ko tādu, ko viņš vel nezinaja? Vai kaut ko vairak par to, ko viņš tikai nojauta? Vai tas paskaidrotu, kāpēc vācieši iebrauca trīs vērtīgus kravas automo­biļus kalnu ala un pēc tam uzspridzināja vienīgo izeju? Bet vai tie bija vācieši, kas noslēdza izeju? Vai sienas varētu pavēstīt, kā čehu lielrūpnieks pēc gadiem ielauzās alās, nozaga visu tur pa­slēpto un pēc tam aizspridzinaja ieeju? Bet varbūt tās neko nezinaja. Tās bija apklusušas tāpat kā balsis, kuras gadiem ilgi bija pūlējušas atrast ceļu, bet tas novedis navē.

Viņam aiz muguras, arēja galerijā atskanēja soļi. Zāles otra ieeja vēl joprojām bija blīvi aizsprostota ar akmeņiem un gruvešiem, un strādnieki vel nebija sākuši izrakumus. Tos uzsāks ne ātrāk ka rit. Viņš ieskatījās pulksteni un redzēja, ka ir jau gandrīz vien­padsmit. Makojs pagriežas un ieraudzīja Polu un Reičelu Katlerus iznirstam no ēnam.

Es jūs tik agri negaidīju. Kā jūsu galvas? viņš apjautājās.

Makoj, mēs gribam dzirdēt atbildes, un pietiek izvairīties, paziņoja Pols. Mēs esam iesaistīti šaja spēlē, vai nu mums un jums tas patīk vai ne. Jūs vakarnakt skandinajat, ka esat kaut ko sastradājis. Ko jūs ar to domājāt?

jūs nepaklausīsiet Knolla padomam un neatgriezīsieties mājas?

Vai vajadzētu? atjautāja Reičela.

jūs pasakiet, tiesnese.

Beidziet stiept gumiju, pavēlēja Pols. Kas notiek?

Panaciet šurp. Viņš veda abus pāri zālei pie viena no smil­tis gulošajiem skeletiem. No šo puišu apģērbiem nekas daudz nav palicis pari, bet, spriežot pec ta mazumiņa, tie izskatās pec Otrā pasaules kārā formastērpiem. Maskēšanas raksts pavisam noteikti ir ka ASV juras kājniekiem. Viņš noliecās un noradīja. Tā ir M4 durkļa maksts, kārā laiku ASV izlaidums. Es īsti droši nezinu, bet šķiet, ka pistoles maksts varētu būt franču. Vāciešiem nebija amerikaņu uniformu vai franču ieroču. Bet pec kārā visas Eiropas militārās un pārāmilitarās struktūras izmantoja amerikaņu inventāru. Franču ārzemju leģions. Grieķu nacionalā armi­ja. Holandes kājnieki. Viņš noradīja uz otru zāles pusi. Tur vienam no līķiem ir bikses līdz ceļiem un frencis bez krušu kaba­tām. Ungāru komunistu armija tā ģerbas pec kārā. Drēbes. Tukšie kravas auto. Un jūsu atrastais maks droši liecina par kaut ko.

Par ko? jautāja Pols.

Ši slēptuvē tika izlaupīta.

Kā jūs vārāt pateikt, kas šiem puišiem bija mugura? šaubī­jās Reičela.

Lai ko jūs arī domātu, es neesmu nekāds dumjais Ziemeļkarolīnas lauķis. Militārā vēsture ir mana kaislība. Es veicu pētīju­mus, arī gatavojoties šiem izrakumiem. Tapec zinu, ka man ir tais­nība. Es to sajutu jau pirmdien. Šaja zālē zagļi ielaužas pēc kārā. Par to nav šaubu. Šie nabaga zeļļi bija vai nu bijušie vai esošie armijnieki, vai strādnieki, kas saģerbušies norakstītās uniformas. Kad viņi bija paveikuši savu darbiņu, kāds viņiem ielaida lodi pakausī.

Tad viss jūsu uzbrukums Grumeram bija tikai izlikšanas? jautāja Reičela.

Pie velna, nē! Es gribēju, lai ši slēptuvē būtu pilna ar māk­slās darbiem, bet pirmdien jau pēc pirmā skatiena sapratu, ka tā ir izlaupīta. Es tikai līdz šim neapzinājos, cik ļoti izlaupīta.

Pols norādīja smiltis.

Šis ir tas līķis ar burtiem. Viņš noliecas un uzvilka smiltīs burtus O, I un C, atstajot nevienādos attalumus, cik varēja atcero­ties. Tie izskatijas šad i.

Makojs izņēma no kabatas Grumera fotogrāfijas.

Tad Pols tukšajas vietas ierakstīja burtus L, R, N, izlaboja C par G un beigas pierakstīja S. Tagad tie veidoja vardu LORINGS.

Velns un elle, nobrīnījās Makojs, salīdzinot fotogrāfiju ar burtiem smiltis. Šķiet, jums taisnība, Katler.

Ka tev tas ienāca prata? Reičela gribēja zināt.

Grūti bija skaidri saskatīt. Tas varēja būt tads padzisis G. Un turklāt šis vārds visu laiku tiek pieminēts. Tavs tevs par viņu pat rakstīja viena no vēstulēm. Pols pasniedzas kabata un iz­vilka salocītu papīra lapu. Pirms kāda laiciņa es to vēlreiz pār­lasīju .

Makojs ieskatījās rokraksta teksta. Rindkopas vidu viņš pama­nīja Loringa vārdu.

Jensijs man zvanīja vakārā pirms katastrofas. Viņam bija izde­vies atrast to veco viru, kuru tu pieminēji, to, kura brālis stradāja Loringa namā. Tev bija taisnība. Man nevajadzēja lūgt Jensiju, lai viņš Itālijā atkal ievāc ziņas.

Makojs cieši ieskatijas Polam acīs.

jūs domājāt, ka jūsu vecāki bija spridzinātājā mērķis?

Es vairs nezinu, ko domāt. Pols norādīja smiltis. Gru­mers vakar vakārā runaja par Loringu. Karols par viņu runaja. Varbūt mans tevs arī par viņu runaja. Varbūt pat šis smiltis gulo­šais savulaik runaja par Loringu. Es zinu tikai to, ka Knolls no­galināja Reičelas tēvu un sieviete nogalinaja Čapajevu.

Ļaujiet pārādīt vel kaut ko, aicināja Makojs. Viņš pieveda Polu un Reičelu pie kartes, kas bija nolikta līdzas vienam no gais­mekļiem. Es šorīt nolasīju dažus kompasa rādījumus. Otra aizbarikadeta šahta ved uz ziemeļaustrumiem. Viņš noliecas un noradīja. Tā ir ši apvidus tūkstoš deviņsimt četrdesmit treša ga­da karte. Toreiz asfaltēts ceļš veda uz ziemeļaustrumiem pārālēli kalna pamatnei.

Pols un Reičela notupas pie kartes.

Varu saderet, ka šie kravas vāģi iebrauca pa otro, aizbarikādeto ieeju. Viņiem vajadzēja stingru ceļa segumu. Pārāk smagi braukšanai pa dubļiem un smiltīm.

jūs tical tam, ko Grumers vakar vakarā teica? jautāja Reičela.

Ka šeit bija Dzintara istaba? Par to nav šaubu.

Ka jūs vārāt but tik pārliecināts? nesaprata Pols.

Piecdesmitajos gados nebija grunts radaru. Mans minējums ir tads, ka ieeju neaizbarikādēja nacisti, bet pēckārā laupitaji. Vā­cieši taču gribētu vēlāk paši tikt klat un atkal paņemt paslēptos paneļus. Tad jau nebutu jēgas aizspridzinat ieeju. Bet tas tips, kurš šeit ieradas piecdesmitajos gados, tas mērglis gan negribeja, lai kāds uzzina, ko viņš ir atradis. Tāpēc viņš apšava savus kal­pus un uzspridzināja šahtu. Musu atradums ir tikai laimīga ne­jaušība, pateicoties grunts radārām. Un musu iekļūšana šahtā arī ir laimīga nejaušība.

Reičela laikam saprata viņa domu.

Veiksme vienmer atmaksājas.

Vācieši un laupītāji droši vien pat nezināja, ka ir vel viens tunelis tik tuvu šai zālei. Ka jau teicāt, tikai laimīga sagadīšanas, ka mēs te meklējam vilciena vagonus, pilnus ar mākslas darbiem.

Vai šajos kalnos bija an dzelzceļa sliedes? Pols gribēja zināt.

Un kā vēl! Ta viņi ieveda un izveda munīciju.

Reičela staveja, raud zīdāmās uz kravas mašīnam.

Tad ši ir tā vieta, ko pieminēja tētis par to, ka vajadzētu doties skatīties?

Varētu but, piekrita Makojs.

Makoj, atgriezīsimies pie pirmā jautajuma. Ko jūs domājāt, teikdams, ka esat kaut ko sastradajis? Pols atgadinaja.

Makojs piecēlās.

Jūs abi esat man pilnīgi svešinieki, ka tumša bilde. Tomēr nezin kapec es jums uzticos. Iziesim arā, šķūnīti, un es jums visu izstāstīšu.

Pols vēroja, ka veļa rīta saule blāvi iespīd pa šķūnīša putek­ļainajiem logiem.

Cik daudz jūs zināt par Hermanu Gēringu? noprasīja Ma­kojs.

Tikai tik, cik redzēts History kanala, atbildēja Pols.

Makojs pasmaidīja.

Viņš nacistiem bija otra svarīgaka persona. Tomēr beigu bei­gas, tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada aprīli, Hitlers pa­vēlēja viņu arestet. Tas bija Martina Bormana nopelns. Viņš parliecinaja fīreru, ka Gērings gatavo apvērsumu vārās pārņemšanai. Bormans ar Gēringu nekad nebija labi sapratušies. Tāpēc Hitlers pasludināja Geringu par nodēvēju, atņēma visus titulus un aresteja viņu. Amerikāņi viņu atrada kārā beigas, kad parņēma varu Vacijas dienvidos.

Kamēr Gerings sēdēja cietumā, gaidot tiesu par kārā nozie­gumiem, viņš tika intensīvi pratinats. Visas šis sarunas velak ti­ka apkopotas dokumentos, ko nosauca par Apvienotajiem pratinašanas protokoliem. Tie daudzus gadus tika uzskatīti par slepeniem dokumentiem.

Kapec? jautāja Reičela. Tie taču drīzāk varētu but vēstu­riski, nevis slepeni. Karš bija beidzies.

Makojs paskaidroja, ka sabiedrotajiem bija divi svarīgi iemesli turēt šos protokolus slepenībā. Pirmais bija vesela lavīna mākslās darbu atgūšanas pieprasījumu, kas pienāca pec kārā. Daudzi bija spekulatīvi un nepatiesi. Nevienai valdībai nebija ne laika, ne naudas simtiem tukstošu prasību izskatīšanai. Un Apvienotie pratinašanas protokoli šīs prasības tikai pastiprinātu. Otrs iemesls bija pragmātiskāks. Valdošais pieņemums bija tads, ka visi, izņemot saujiņu pērkamu ļaužu, varonīgi pretojas nacistu teroram. Bet pratināšanas protokoli pārādīja, ka franču, holandie­šu un beļģu mākslās tirgoņi guva peļņu, piegādājot okupantiem mākslās darbus Sonderauftrag Linz projektam, Hitlera ieceretajam Pasaules mākslās muzejam. Neļaujot šiem protokoliem nonākt at­klātība, daudziem tika aiztaupīts liels negods.

Gērings centās pirmais "nosmelt krējumu" katra iekarotajā valsti pirms I litlera zagļu ierašanas. Hitlers gribēja attīrīt pasau­li no, viņaprat, pagrimušas mākslās. No Pikaso, van Goga, Matisa, Gogēna un Grosa. Gērings spēja saskatīt šo mākslinieku še­devru vērtību.

Kada tam visam saistība ar Dzintara istabu? nesaprata Pols.

Gēringa pirmā sieva bija zviedru grāfiene Karina fon Kancova. Pirms kārā viņa apmeklēja Katrīnas pili Ļeņingradā un bija sajūsma par Dzintara istabu. Kad viņa tūkstoš deviņsimt trīsdes­mit pirmajā gada nomira, Gerings viņu apglabaja Zviedrija, bet komunisti izpostīja viņas kapu, tapec Gērings uz ziemeļiem no Berlīnes uzcēla muižu, ko nosauca par Karinhalli, un tur novie­toja sievas mirstīgas atliekas milzīga mauzoleja. Visas šis celtnes bija bezgaumīgas un vulgārās. īpašumi pletās simtiem tukstošu akru platībā, uz ziemeļiem līdz Baltijas jūrai un uz austrumiem līdz Polijai. Gērings vēlējas par godu sievas piemiņai izveidot Dzintara istabas kopiju un lika uzcelt telpu tieši desmit reiz des­mit metru izmēros, kur ievietot Dzintara paneļus.

Ka jūs to zināt? brīnījās Reičela.

Pratināšanas protokolos ir arī sarunas ar Alfrēdu Rozenbergu Hitlera izveidotā Eiropas mākslās darbu izlaupīšanas de­partamenta vadītaju. Rozenbergs daudzreiz piemineja Gēringa apsēstību ar Dzintara istabu.

Pec tam Makojs pastastīja par Geringa un Hitlera nikno kon­kurenci mākslas darbu joma. Hitlera gaume atspoguļoja nacistu filosofiju. Jo talak uz austrumiem ir mākslās darba izcelsmes ze­me, jo nevertīgāks tas ir.

Par krievu mākslu Hitleram nebija ne mazākas intereses. Viņš uzskatīja visu šo tautu par zemākiem radījumiem. Taču Dzintara istabu viņš nesaistīja ar Krieviju. Ta bija Prūsijas kārāļa Fridriha I dāvana Peterim Lielajam. Tapec tā bija vācu relikvija, kuras atgriešanas dzimtene tika atzīta par svarīgu kulturas misiju.

Hitlers tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektaja gadā personiski pavēlēja izvest Dzintara paneļus no Kēnigsbergas. Bet Prūsijas vietvaldis Erihs Kohs bija uzticīgs Gēringam. Un te sākas pats in­teresanta kais. Jozefs Lorings un Kohs bija darījumu partneri. Koham izmisīgi bija nepieciešami izejmateriāli un efektīvi strādājo­šās rūpnīcas, lai sārāžotu produkcijas kvotas, ko Berlīne uzspieda visiem provinču pārvaldītajiem. Lorings sadarbojās ar nacistiem atvēlēja savas ģimenes raktuves, teraudlietuves un rūpnīcas vācu kārā rūpniecībai. Taču, lai nodrošinātos, Lorings sadarbojas arī ar padomju izlūkdienestiem. Tas varētu izskaidrot viņa pārstei­dzošo labklajību komunisma vārās laikos pec kārā.

Ka jūs to visu zināt? jautāja Pols.

Makojs piegāja pie adas portfeļa, kas mētājas uz darba galda stūra. Izņēma kopa saspraustu papīru kaudzi un pasniedza tos Polam.

Uzšķiriet ceturto lappusi. Es atzīmēju vajadzīgas rindkopas. Nolasiet tas.

Pols paršķirstija lappuses un atrada atzīmētas sadaļas.

Sarunas ar vairakiem Koha un Jozefa Loringa laikabied­riem apstiprina, ka viņi bieži tikās. Lorings bija viens no gal­venajiem Koha finansētājiem un ļāva vācu vietvaldim dzīvot lielā greznība. Vai viņu pazīšanas noveda pie ziņām par Dzintara istabu vai pat tas iegūšanas? Grūti pateikt. Ja arī Lorings zinaja paneļu atrašanas vietu vai varbūt paši paneļi bija pie viņa, tad padomju izlūkdienesti laikam neko par to nezinaja.

Tūlīt pec kārā, tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada maijā, padomju valdība uzsāka Dzintara paneļu meklēšanu. Hitlera ieceltais Kēnigsbergas mākslas kolekciju direktors Al­frēds Rode kļuva par pirmo ziņu avotu padomju meklētajiem.

Būdams dedzīgs Dzintara cienītājs, Rode pastastīja padomju aģentiem, ka kastes ar paneļiem vel bija Kenigsbergas pili, kad viņš tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektā gada piektaja aprīli atstāja šo ēku. Rode pārādīja aģentiem izdegušu telpu, kur, ka viņš apgalvoja, tika glabatas kastes. Tur joprojām bija pali­kušas zeltīta koka atliekas un vārā eņģes (tika uzskatīts, ka tas pieder pie īstas Dzintara istabas). Secinājums par paneļu bojāeju bija neizbēgams, un lieta tika slēgta. Velak, tūkstoš deviņsimt četrdesmit sestā gada marta, Kenigsberga ieradas Carskoje Selo piļu kurators Anatolijs Kučumovs. Tur viņš ta­jos pašos gruvešos atrada sadrupušas Florences mozaīku atliekas no Dzintara istabas. Kučumovs stingri ticēja lai gan pārejas istabas daļas varbūt ir sadedzinatas, pats dzintars ir izglābts, un pavēlēja uzsākt jaunus meklejumus.

Taja laika Rode jau bija miris. Viņš un viņa sieva nomira diena, kad viņiem bija jaierodas uz atkartotam padomju iestā­žu pratinašanam. Interesanti, ka taja pašā diena pazuda arī ārsts, kurš bija pārākstījis Rodu laulāta pārā miršanas aplie­cības. Kopš ta brīža izmeklēšanu savas rokās parņema Padomju Savienības Valsts drošības komiteja kopa ar Ārkār­tas valsts komisiju, kas turpināja meklejumus gandrīz līdz tūkstoš deviņsimt sešdesmitajam gadam.

Tikai retais noticēja pieņemumam, ka Dzintara paneļi pa­zuda Kēnigsberga. Daudzi eksperti apšauba to, ka paneļi tie­šām tika iznicināti. Vācieši vajadzības gadījuma spēja būt ļo­ti gudri, un, zinot, cik lielas bija likmes un cik svarīgas personas iesaistītas, viss ir iespejams. Turklāt, ņemot vera Lo­ringa aktīvas pēckārā darbības Harca reģiona, viņa kaislību uz Dzintara istabu un neierobežotos naudas līdzekļus un re­sursus viņa rīcībā, varbūt Lorings tiešām atrada dzintaru. Sa­runas ar toreizējo vietējo iedzīvotāju berniem un mazberniem apstiprina, ka Lorings bieži braucis uz Harca reģionu, pār­meklējis šahtas, turklāt ar padomju valdības ziņu un atļauju. Kāds vīrs pat apgalvo, ka Lorings darbojas, pieņemot, ka paneļi tika ar kravas mašīnām aizvesti no Kēnigsbergas uz rietumiem, uz Vāciju, kur to galamērķis bija dienvidos, Austri­jas raktuvēs vai Alpos, bet tas piespieda novirzīties no ceļa padomju un amerikaņu armijas draudoša tuvošanas. Spriežot pēc apreķiniem, bija iesaistītas trīs kravas automašīnas. Taču neko nevar apstiprināt.

Jozefs Lorings nomira tūkstoš deviņsimt sešdesmit septī­tajā gada. Ģimenes bagatibas mantoja viņa dels Ernsts. Ne tevs, ne dels nekad nav atklatibā runājuši par Dzintara istabu.

-Jūs zinājāt? jautāja Pols. Bet vakar un pirmdien tikai spē­lējāt teātri? jūs jau no paša sākuma meklejat Dzintara istabu?

Kāpēc gan citādi es ļautu jums te grozīties apkart? Divi sve­šinieki uzrodas kā no zila gaisa. Jūs domājat, ka es butu tērējis ar jums kaut divas sekundes, ja pirmie vārdi no jūsu mutes nebūtu šadi: "Mēs meklējam Dzintara istabu" un "Kas, elle, ir Lorings"?

Ej dirst, Makoj! Pols uzruca un pats bija pārsteigts par šā­du rupjību. Viņš nespeja atcerēties, kad vel pēdējo gadu laika bu­tu tik daudz un tik skarbi lamajies. Laikam ta bija šā Ziemeļkarolinas lauķa ietekme.

Kas to rakstīja? jautāja Reičela, norādot uz papīra lapam.

Rafals Doļinskis, poļu reportieris. Viņš ilgi un rūpīgi veica pētījumus par Dzintara istabu. Varētu pat teikt, ka viņš bija kā apsēsts ar to. Kad es šeit biju pirms trim gadiem, viņš vērsās pie manis. Tieši viņš mani ieintriģēja par dzintaru. Viņš bija savācis daudz materialu un gatavoja rakstu kadam Eiropas žurnalam. Viņš cereja, ka izdosies intervēt Loringu, lai uzkurinātu izdevēju interesi. Viņš aizsūtīja Loringam sava gārādarba kopiju un lugumu pec intervijas. Čehu bagātnieks pat neatbildēja, bet pec mēne­ša Doļinskis jau bija pagalam. Makojs uz bridi apklusa, tad cieši pārāudzijas uz Reičelu. Uzspridzināts šahta netālu no Vartbergas.

Pols dusmojās.

Sasodīts, Makoj, jūs to visu zinājāt, bet mums neteicāt. Un tagad Grumers ir miris.

Sūds ar Grumeru. Viņš bija alkatīgs un melīgs sudabrālis. Nodēvējam nodēvēja nāve. Ta nav mana beda. Es tīši neteicu vi­ņam neko par to visu. Bet kaut kā mani visu laiku urdīja doma, ka ta ir īsta pazemes zale. Kopš tam radārā parbaudem. Tas varē­ja but vilciena vagons, bet varēja arī būt trīs kravas auto ar Dzintara istabas paneļiem. Kad pirmdien ieraudzīju tos trīs vāģus tumsa gaidot, man šķita, ka esmu atradis zelta dzīslu.

Un piekrāpāt investorus, lai pārliecinātos, vai jums ir taisnī­ba, secina ja Pols.

Es nodomāju, ka viņi būs ieguvēji jebkura gadījuma. Glez­nas vai dzintars. Vai viņiem nav vienalga?

jūs esat sasodīti labs aktieris, atzina Reičela. Piemānījāt mani.

Mana vilšanas, ieraugot, ka kravas vāģi ir tukši, nebija ne­kāds teātris. Es cerēju, ka risks būs attaisnojies un investori ne­ņems ļauna, ja ieguvums izrādīsies mazliet citāds. Cerēju uz to, ka Doļinskim nebija taisnība un paneļus nav atradis Lorings, ne kāds cits. Bet, kad ieraudzīju aizsprostoto otru izeju un tukšas kravas kastes, sapratu, ka esmu sūdos līdz ausim.

jūs vēl joprojām esat sūdos līdz ausim, atgādinaja Pols.

Makojs papurinaja galvu.

Padomajiet par to, Katler! Te kaut kas notiek. Ta nav tikai tukša slēptuvē. To tur pazemes zāli neviens nedrīkstēja atrast. Mes tikai nejauši taja iemaldījāmies, pateicoties vecajam, labajam musdienu tehnoloģijām. Un pēkšņi uzreiz kāds ir briesmīgi ieintere­sējies par visu, ko mes darām, tapat ka par to, ko zināja Karols Borja un Čapajevs. Tik ļoti ieinteresējies, ka bija gatavs noslepka­vot šos vīrus. Un varbūt šis intereses deļ nogalinaja arī jūsu vecā­kus.

Pols cieši raudzijas Makojam acis.

Doļinskis man pastastīja par daudziem ļautiņiem, kas da­bu juši galu, meklējot dzintaru. To var izsekot līdz pat pirmajiem pēckārā gadiem. Izklausas baisi. Un tagad var pienākt arī mūsu karta.

Pols nestridejās. Makojam bija taisnība. Kaut kas tiešam noti­ka, un tas bija saistīts ar Dzintara istabu. Kas gan cits tas varētu būt? Pārāk daudz sakritību.

Pieņemot, ka jums taisnība, ko mēs tagad darīsim? Reičela iejautajās, un viņas balsī skanēja bezcerība.

Makojs atbildēja nevilcinoties.

Es braukšu uz Čehiju aprunaties ar Ernstu Loringu. Manuprat, ir pēdējais laiks kadam to darīt.

Mēs brauksim līdzi, paziņoja Pols.

Tiešām? brīnījās Reičela.

Un ka vel! Varbūt ta visa deļ gāja boja tavs tevs un mani ve­cāki. Es jau esmu nonācis tik tālu. Man jānoved viss līdz galam.

Reičela ziņkārīgi vēroja Polu. Vai viņa sāk parādīties kaut kas jauns? Kaut kas līdz šim nepamanīts? Apņemiba, kas slepas aiz miera un savaldības maskas. Varbūt ta arī bija. Viņš noteikti pats ar lielu izbrīnu atklāj šis īpašības sevī. Vakarvakārā piedzīvotais ir viņu pamatīgi sapurinajis. Satraukums, bēgot no Knolla. Šausmas, kārājoties no balkona simtiem pedu augstuma virs tumšiem Vaci­jas upes ūdeņiem. Viņiem ļoti paveicas, tiekot cauri tikai ar dažiem puniem uz galvas. Het tagad viņš bija apņēmības pilns uzzināt, kas īsti notika ar Karolu Borju, viņa vecākiem un Čapajevu.

Pol, Reičela ieminējas. Es negribu, lai vēlreiz notiktu kaut kas tads kā vakar vakārā. Tas ir muļķīgi. Mums ir divi bērni. At­ceries, ko tu pūlejies man iestāstīt pagājušaja nedeļa Vartbergā. Tagad es tev piekrītu. Brauksim mājas.

Pola skatiens ieurbās viņa.

brauc! Es tevi neturu.

Viņš samulsa, dzirdot savu straujo un skarbo atbildi. Atcere­jas, ka atcirtis līdzīgus vārdus pirms trim gadiem, kad Reičela pa­ziņoja, ka iesniegs šķiršanos. Toreiz ta bija bravūra. Tikai tukši vārdi, lai pārliecinātu Reičelu. Lai liktu viņai saprast, ka viņš spej to pārciest. Šoreiz tie nebija tikai vārdi. Viņš gatavojas braukt uz Čehiju, un viņa varēja doties līdzi vai atgriezties mājas. Viņam tiešam bija vienalga.

Jūsu godība, vai esat kādreiz padomajusi par kādu jauta ju­mu? Makojs pēkšņi iejautajas.

Reičela pārāudzijas uz viņu.

Jūsu tevs saglabaja Čapajeva vēstulēs un savu atbilžu kopi­jas. Kapec? Un kapec atstaja, lai jūs tās atrastu? Ja viņš tiešām nebutu vēlejies, lai jūs iesaistāties, viņš butu sadedzinājis tos sa­sodītos papīrus un paņēmis noslēpumu sev līdzi kapa. Es nepa­zinu šo veco viru, bet spēju domāt līdzīgi ka viņš. Viņš savulaik bija bagatibu mednieks. Viņš gribēja, lai dzintars tiktu atrasts, ja vien butu kaut mazaka iespeja. Un jūs esat vienīga, kam viņš uz­ticēja šo informāciju. Protams, šo ziņu viņš jums deva pilnīgi ačgarna veida, tomēr tā ir skaidra un nepārprotama. "Reičela, samekle to!"

Viņam taisnība, nodomāja Pols. Tieši tāds bija Borjas nolūks. Līdz šim tas viņam nebija ienācis prāta.

Reičela pasmaidīja.

Man šķiet, Makoj, ka jūs manam tētim butu paticis. Kad mēs dodamies ceļa?

Rīt. Šodien man jāpaauklejas ar partneriem, lai iegutu vēl mazliet laika.

Nebra, Vācija

14:10

Knolls klusēdams sēdēja mazā viesnīcas istabiņa un doma ja par die Retter der Verlorenen Antiijuitaten Zudušo senlietu atguvejiem. Tic bija deviņi no Eiropas visbagātākajiem vīriem. Daudzi bija rūpnieki, bet pašreizejo biedru vidu bija arī divi finansisti, viens liels zemes īpašnieks un viens zinātņu doktors. Cilvēki, ku­riem nebija nekādās citas nodarbošanas kā vien zagtu mākslās darbu meklešana visa pasaulē. Vairākums viņu bija plaši pazīs­tami privātkolekcionāri ar dažādam gaumēm. Vecmeistari. Mūs­dienu maksla. Impresionisti. Āfrikas maksla. Viktorijas laikmets. Sirrealisti. Neolīta laikmets. Tieši dažadība bija šī kluba pievilcī­bas pamata. Ta arī noteica attiecīgā kluba biedra aģenta darbības lauku. Pārāsti šo ietekmes zonu robežas netika pārkāptās. Daž­kārt kluba biedri izaicinaja viens otru uz sacensibam, kurš pir­mais atradis kādu noteiktu mākslās darbu. Sacīkstes par atraku ziņu ievākšanu un mākslās darba iegušanu, prieks atrast kaut ko tadu, kas tika uzskatīts par zudušu uz mūžiem. īsi sakot, šis klubs bija emociju izlādes vieta. Iespēja bagatiem ļaudīm īstenot savu sāncensībās garu, kas nepazina robežas.

Bet tas bija normāli. Viņš pats arī neatzina nekādās robežas, un tas viņam patika.

Viņš atcerējās pagajuša meneša tikšanos.

Kluba saieti notika ikreiz kāda cita dalībnieka īpašuma, kas atradas visdažādākajas vietas no Kopenhāgenas līdz Neapo­lei. Saskaņā ar tradīciju katra saietā tika pārādīts kāds jauniegu­vums, vislabak tieši namatēva aģenta atradums. Dažkart tas ne­bija iespējams, un parejie kluba biedri pieteicās celt priekšā kaut ko no savas puses, bet Knolls zinaja, ka ikviens no šiem vīriem alka palepoties ar kaut ko īpašu, kad bija viņa karta uzņemt vie­sus. Arī Lorings. Ta bija viena no kluba biedru asās konkurences izpausmēm.

Pagajušajā mēnesī bija Felnera kārta. Visi deviņi kluba biedri bija ieradušies I Ierca pilī, bet aģenti varēja atbrīvoties tikai seši. Tas nebija nekas nepārāsts, jo meklejumi bija daudz svarigaki ne­ka pieklājības vizīte cita aģenta atraduma prezentācijā. Taču daž­kart šadu prombūtni varēja izskaidrot arī ar skaudību. Knolls pie­ņema, ka tieši tapec Suzanna Dancere nebija ieradusies uz pasākumu. Nakamāja mēnesi būs Loringa karta uzņemt viesus, un Knolls plānoja atbildēt ar to pašu un boikotēt tikšanos Lukovas pilī. Žel, protams, jo viņš ar Loringu labi sapratās. Lorings vairakkart apveltīja viņu ar davanam pateicībā par viņa atrasta­jiem mākslas darbiem, kas nonāca čeha privatkolekcijā. Kluba biedri bieži apmainījās ar mākslās darbiem vai pārdeva tos cits citam. Tika rīkotas arī izsoles. Mākslās darbi, kuri interesēja visus, tika piedāvāti izsole ikmēneša saieta laika, lai pārdevējs iegutu naudu nakamajiem ieguvumiem, bet šis darbs, kas viņam pašam nebija tik svarīgs, paliktu kada cita kluba biedra rokas.

Viss bija tik kārtīgi, tik civilizēti.

Kāpēc tad Suzanna Dancere pēkšņi bija sadomajusi mainīt no­teikumus?

Kāpēc viņa mēģināja Knollu nogalināt?

Viņa pārdomās partrauca klauvējiens pie durvīm. Viņš gaidī­ja jau divas stundas pec atbraukšanas no Stodas uz rietumiem, uz Nebru mazu ciematiņu gandrīz pusceļa uz Herca pili. Viņš pieceļas un atvēra durvis. Monika uzreiz ienaca istaba. Viņu pa­vadīja saldu citronu smaržas mākonis. Knolls aizvēra un aizslē­dza durvis aiz viņas.

Monika nopētīja viņu no galvas līdz kājām.

Grūta nakts, Kristian?

Man nav tada noskaņojuma.

Monika atkrita gultā un pacēla vienu kaju, paverot džinsos iespileto kājstarpi.

Tada noskaņojuma arī nav, viņš piebilda. Viņu vel jopro­jām mocīja sāpes pec Danceres speriena, bet par to viņš, protams, neteiks ne vārda.

Kas tad tāds noticis, lai man butu jabrauc šurp satikties ar tevi? Monika noprasīja. Un kapec tur nedrīkst iesaistīt tevu?

Knolls pastāstīja par notikumiem abatija, par Grumeru un se­košanu Dancerei pa visu pilsētu. Taču par pedejo tikšanos uz ielas viņš noklusēja, tikai piebilda: Dancere aizmuka, pirms paguvu tikt viņai klat, bet viņa piemineja Dzintara istabu. Viņa teica, ka tieši taja pazemes zālē Hitlers tūkstoš deviņsimt četrdes­mit piektaja gada paslēpa paneļus.

Tu viņai tici?

Par to viņš bija lauzījis galvu visu dienu.

-Ja.

Kapec tu viņai nesekoji?

Tas nav vajadzīgs. Viņa devās atpakaļ uz Lukovas pili.

Ka tu zini?

Mes cīnāmies jau gadiem ilgi.

Lorings vakar no rīta atkal zvanīja. Ka jau tu lūdzi, tevs teica,

ka nav saņēmis no tevis nekādās zinas.

/ /

Tapec arī Dancere tik atklati grozījās pa Stodu.

Monika vengi pētīja Knollu.

Ko tu tagad domā dant?

Man vajadzīga atļauja ielauzties Lukovas pilī. Man jāiekļūst 1 .oringa slepenaja valstībā.

Tu zini, ko tēvs par to teiktu.

Ja, to viņš zinaja. Kluba noteikumi stingri aizliedza pārkāpt citu biedru privātīpašuma robežas. Pēc katra jaunieguvuma izrā­dīšanas nevienam vairs nebija jazina ta atrašanas vieta. Šo no­slēpumainību palīdzēja saglabat arī tas, ko kluba biedri cits par citu zinaja. Kluba noteikumi aizliedza arī izpaust ieguves avo­tus, ja pats konkrēta mākslas darba ieguvējs nevēlējās tos atklāt. Šī slepenība aizsargāja ne tikai kluba biedrus, bet arī to aģentus, nodrošinot, ka tie droši varēs arī turpmāk ievākt ziņas no noderī­giem ziņu avotiem. Privatums bija visas šis apvienības veiksmī­gas pastavēšanas pamata, dodot iespeju līdzīgiem cilvēkiem ar līdzīgu gaumi sagadat prieku sev un parejiem. Kluba biedru māj­vietu neaizskārāmība bija svēta, un par tas pārkāpumu draudēja tūlītēja izslēgšana.

Kas ir? viņš noprasīja. Nesatraucies! Vai tad tu tagad ne­esi noteicēja?

Kristian, man jāzina, kapec.

Tas ir kas vairak, neka tikai vienkāršā mākslās darbu meklē­šana. Lorings jau ir pārkāpis kluba noteikumus, ļaujot Dancerei mēģināt mani nogalinat. Un ne vienreiz vien. Es gribu zināt, ka­pec, un domāju, ka atbildi atradīšu Loringa pilī.

Viņš cerēja, ka ir pareizi novērtējis Moniku. Viņa bija lepna un augstpratiga. Teva vakardienas iejaukšanas viņu, protams, aiz­vainoja. Šadas dusmas var nomākt veselo sapratu, un viņa tie­šam nelika Knollam vilties.

Sasodīts, tas tiesa! Es arī gribu zināt, kas tai maukai un ve­cajam sakarnim aiz adas. Tēvs doma, ka mes to visu tikai iedo­mājāmies, ka tas ir kaut kāds pārpratums. Viņš gribēja apspries­ties ar Loringu, pastastīt visu patiesību, bet es viņu atrunāju. Es piekritu. Dari to.

Viņš ieraudzīja sievietes acis alkatīgu izteiksmi. Sacensības gars viņu ļoti uzbudinaja.

Es došos uz turieni jau šodien. Iesaku mums vairs nesazinaties, kamēr nebūšu iekļuvis tur un izkļuvis ārā. Ja mani pieķers, esmu pat ar mieru uzņemties vainu. Es rīkojos pats uz savu gal­vu, un tu neko nezini.

Monika pasmaidīja.

Cik cēli, mans bruņiniek! Tagad nac šurp un parādi, cik ļoti esi pēc manis noilgojies!

Pols vēroja, ka Fricis Paniks iesoļo "Gārni" restorānā un uz­reiz dodas pie viņa un Reičelas galdiņa. Inspektors apsēdas un izstāstīja visu, ko līdz šim bija uzzinājis.

Mes parbaudijam visas viesnīcas un noskaidrojam, ka vīrie­tis, kura izskats atbilst Knolla aprakstam, bija reģistrējies turpat pāri ielai, "Kristinenhofā". Sieviete, kas atbilst šis Suzannas ap rakstam, bija reģistrējusies mazliet talak taja paša iela "Geblerā". Acīmredzot abi velējās but tuvuma.

Vai jūs zināt ko vairak par Knollu? jautāja Pols.

Paniks papurinaja galvu.

Diemžēl viņš ir mīklaina persona. Interpolam par viņu neka nav, un bez pirkstu nospiedumu identificēšanas mums nav ne­kādas iespejas uzzināt ko vairak. Mēs nezinām viņa biogrāfiju un pat dzīvesvietu ne. Par dzīvokli Vīne viņš Katleres kundzei acīm­redzot sameloja. Drošības labad es liku parbaudīt informāciju. Bet nekas neliecina par to, ka viņš dzīvotu Austrija.

Viņam taču ir pase, ieminējās Reičela.

Droši vien pat vairakas, un visas ar izdomātiem vārdiem. Tāds cilvēks kā viņš negribes reģistrēt valdības iestādēs savu īsto vardu.

Un sieviete? jautāja Reičela.

Par viņu mes zinām vēl mazāk. Čapajeva slepkavības nozie­guma vieta nebija atstātas nekādās pēdas. Upuris mira no devi­ņu milimetru kalibra ieroča šāvienā tuva attaluma. Tas liecina par zināmu neželibu.

Pols pastāstīja Panikam par Zudušo senlietu atguvējiem un Grumera teoriju par Knollu un sievieti.

Neko neesmu dzirdējis par šadu organizāciju, bet apjautā­šos. Loringa vārds gan man ir zināms. Viņa rūpnīcās tiek ražoti vislabākie šaujamieroči Eiropa. Viņam pieder arī lielas teraudlie­tuves. Viens no bagatakajiem lielrūpniekiem Eiropa.

Mēs gatavojamies braukt pie Ernsta Loringa, paziņoja Rei­čela.

Paniks ziņkāri palūkojas viņā.

Un kāds butu šī apmeklējuma mērķis?

Reičela pastāstīja, ko viņi uzzināja no Makoja par Rafalu Doļinski un Dzintara istabu.

Makojs domā, ka Lorings kaut ko zina par paneļiem, varbūt par manu tēvu, Čapajevu un…

Katlera kunga vecākiem? jautāja Paniks.

Varbūt, atbildēja Pols.

Atvainojiet, bet vai jums nešķiet, ka šis jautājums jarisina at­tiecīgājam iestādēm? Šķiet, ka risks arvien vairak pieaug.

Dzīvē riski ir ik uz soļa, atteica Pols.

Dažus ir vērts uzņemties. Citi ir muļķīgi.

Mes domājām, ka šo ir vērts uzņemties, atbildēja Reičela.

Čehijas policija nav īpaši atsaucīga, paskaidroja Paniks. Varu iedomāties, ka Loringam ir pietiekami daudz paziņu Ties­lietu ministrija, lai pamatīgi apgrutinatu oficiālu ziņu ievakšanu.

Lai gan Čehijas Republika vairs nav komunistiska valsts, noslē­pumainības atliekas joprojām saglabajas. Atbildes uz musu de­partamenta oficiālajiem informācijās pieprasījumiem bieži tiek pārmērīgi novilcinātās.

Vai gribat, lai mes butu jūsu acis un ausis? jautāja Reičela.

Tada doma man ienaca prāta. jūs esat privātpersonās, kas ieradušas personiska jautājuma. Ja uzzināsiet kaut ko tādu, kas ļautu man rīkoties oficiāli, vēl jo labak.

Pols nevarēja nepiebilst:

Bet man šķita, jūs teicat, ka mes uzņemamies parmengu risku.

Panika skatiens bija nopietns.

Tā arī ir, Katlera kungs.

Suzanna stavēja uz savas guļamistabas balkona. Vēlas pēc­pusdienas saule kvēloja sarkano apelsīnu krasa un maigi sildīja viņas adu. Lukovas pilī viņa jutās drošība un speķa pilna. Mui­žas zemes īpašumi pletās judzem talu; senos laikos, kad šeit dzī­voja Bohemijas prinči, apkartejos mežos bija daudz medījumu brieži un lāči, ko drīkstēja šaut tikai augstmaņi. Kādreiz šajos me­žainajos apvidos bija arī mazi ciematiņi, kur mitinājās akmeņlauži, mūrnieki, galdnieki un kalēji, kad tie strādaja pili. Šie muri ti­ka būvēti divsimt gadus, bet sabiedrotie sabombardeja tos drupas nepilnas stundas laika. Bet Loringu ģimene atjaunoja pili visa tās kādreizējā godībā.

Suzanna raudzījās par šalcošajam koku galotnēm, ērti iekār­tojusies plašajā balkona ar skatu uz dienvidaustrumiem, ļaujo­ties vieglas vēja pūsmas svaigumam. Ciematiņu vairs nebija, to vietā bija uzceltas atsevišķas nelielas mājiņās, kuras jau vairakās paaudzēs dzīvoja Loringu kalpotaji. Sulaiņiem, dārzniekiem, is­tabenēm, pavariem un šoferiem allaž tika nodrošināta mājvietā. Pavisam bija ap piecdesmit ģimenēm, visas pastavigi dzīvoja mui­žas teritorija un bērni pārāsti mantoja vecāku darbus. I .oringi bija godīgi un dāsni darba devēji, bet ārpus Lukovas pils sienam dzīve bija visai skarba. Tapec nav nekāds brīnums, ja kalpotaji palika sava darba visu mūžu.

Ari viņas tevs bija viens no Loringu ģimenes algotiem darbi­niekiem, talantīgs mākslas vesturnieks ar brīvdomigu raksturu. Gadu pirms meitas piedzimšanas viņš kļuva par Loringa otro aģentu. Kad Suzannai bija tikai trīs gadi, viņas māte negaidīti no­mira. Lorings un viņas tevs bieži pieminēja Suzannas māti un vienmer slavēja un cildina ja viņu. Laikam viņa tiešām bija brī­nišķīga sieviete. Kamēr tevs ceļoja pa pasauli, meklējot mākslās darbus, Suzannas mate stradāja par mājskolotāju abiem Loringa deliem. Viņi bija daudz vecāki par Suzannu, un viņa ar tiem neiedraudzejas. Kad viņa bija pusaudze, abi puiši devas studēt uni­versitātē un uzsaka patstāvīgu dzīvi. Lukovas pilī viņi iegriezās reti. Neviens no viņiem neko nezina ja par klubu un teva aizrau­šanos ar mākslu. Tas bija Suzannas un viņas labdārā kopīgais noslēpums.

Suzannas mīlestība uz mākslu visvairak satuvinaja viņu ar ve­co viru. Piedāvājums stāties tēva vieta tika izteikts nākamāja die­nā pec viņa bērēm. Viņa bija pārsteigtā. Nobijusies. Nedroša. Taču Loringam nebija ne mazako šaubu par viņas pratu vai apņēmī­bu, un tieši ši nesatricināma pārliecībā iedvesmoja Suzannu un palīdzēja gūt panakumus. Het tagad, viena stavedama saule, vi­ņa apjauta, ka dažu pēdējo dienu laika riskējusi pārāk daudz. Kristiāns Knolls bija tads pretinieks, ko nedrīkstēja novērtēt par zemu. Viņš labi zinaja par viņas slepkavības mēģinājumiem. Viņa šo tipu divreiz nostādīja muļķa loma. Vienreiz šahta, otrreiz iesperot pa kājstarpi. Vel nekad līdz šim mākslās darbu meklē­jumos viņai nebija jaķeras pie tik galejiem līdzekļiem. Šads speles paversiens viņai nepatika, bet viņa saprata, ka tas ir nepieciešams. Un tomēr šis jauta jums būs jāatrisina. Loringam būs jaruna ar Franci Felneru un jāpanak kada vienošanās.

Pie durvīm klusi pieklauvēja.

Viņa iegāja guļamistaba un atvēra durvis. Viens no sulaiņiem paziņoja:

Pan Loring si preje vās vidct. Ve studovne.

Lorings gaidīja viņu sava kabinetā.

Tas labi, Suzanna arī vēlējās ar viņu parunat.

Kabinets bija divus stāvus zemāk, pils pirmā stāva ziemeļrie­tumu galā. Suzannai tas vienmer izskatijas pēc mednieku istabas, jo tā sienas rotāja briežu ragi, griestu gleznojumos dižojas Bohēmijas kārāļu ģerboņi ar dzīvnieku atteliem. Pie vienas sienas le­pojas milzīga eļļas glezna, kura satriecoši reālistiski bija attēlotas musketes, medījumu somas, šķēpi un šaujampulvera ragi.

Kad viņa ienaca, Lorings jau bija ērti iekārtojies uz dīvāna.

Nac šurp, bērns, viņš čehu valodā aicinaja.

Suzanna apsēdās viņam līdzās.

Es ilgi un pamatīgi apdomāju tavu ziņojumu un sapratu, ka tev ir taisnība kaut kas ir jadārā. Ta ala Stoda pavisam noteikti ir īsta vieta. Es domāju, ka to nekad neatradīs, bet tagad laikam tas ir noticis.

Kā tu vari but tik pārliecināts?

Nevaru. Bet, spriežot pec tam skopajam ziņām, ko tevs man pavēstīja pirms nāves, viss pārsteidzoši atbilst. Kravas mašīnas, līķi, aizsprostota ieeja.

Tur vairs nekas nedraud, Suzanna bez aplinkiem paziņoja.

Vai tiešam, mīļa?

Saka darboties viņas analītiskais prāts.

Grumers, Borja un Čapajevs ir miruši. Katleri ir tikai amatie­ri. Lai gan Reičela Katlere sprādzienā palika dzīva, tas nav tik svarīgi. Viņa zina tikai to, kas bija rakstīts teva vēstulēs, bet tas nav daudz. Tikai tadas neskaidras atsauces, ko var viegli atmest.

Tu teici, ka viņas virs ir Stoda, kopā ar Makoja grupu.

Bet uz šejieni neved nekādas pēdas. Amatieriem neko daudz izspiegot neizdosies, tapat ka līdz šim.

Felners, Monika un Kristiāns nav amatieri. Baidos, ka mes esam pārāk uzkurinājuši viņu ziņkāri.

Suzanna zinaja par Loringa pēdējo dienu sarunam ar Felneru, kuras tas acīmredzot meloja, apgalvodams, ka neko nezinot par Knolla gaitām.

Piekritu. Tie noteikti kaut ko perina. Bet to tu pats vari no­kārtot ar panu Felneru saruna aci pret aci.

Lorings smagi pieceļas no dīvāna.

Drahā tas ir tik grūti. Man atlikuši tikai daži gadi…

Negribu to dzirdēt, Suzanna steidzīgi iebilda. Tev ir laba veselība. Vel daudz darbīgu gadu priekšā.

Man ir septiņdesmit septiņi. Skaties patiesībai acis.

Doma par veca vira navi biedeja Suzannu. Kad nomira mate, viņa bija pārāk maza, lai īsti izjustu šo zaudējumu. Teva nāves izraisītās sāpes vel tagad bija baismīgi skaidra atmiņā. Velreiz zaudēt cilvēku, kurš ir tikpat tuvs ka tevs, butu vēl mokošak.

-Abi mani dēli ir krietni cilvēki. Viņi labi vada ģimenes uzņē­mumus. Un pec manas nāves tie visi piederes viņiem. Tadas ir viņu tiesības. Lorings pieversas Suzannai. Nauda ir tik caur­spīdīga. Protams, tas pelnīšana sagādā prieku. Taču ta ir tik vieg­li vairojama, ja to saprātīgi iegulda un parvalda. Miljardu pelnī­šanai nav vajadzīgas īpašas prasmes. Ši ģimene ir tam spilgts piemērs. Lielākā daļa musu bagatibas tika sapelnīta pirms div­simt gadiem un pēc tam tikai nodota no paaudzes paaudze.

Manuprāt, tu pienācīgi nenovērtē savu un teva prasmīgo va­dību divu pasaules karu laika.

Politika dažkart tiešam traucē, bet vienmer atrodas kāds drošs patvērums, kur ieguldīt naudu. Mums tāds bija Amerika.

Lorings atkal pienāca un apsēdas uz dīvana malas. Tapat kā viss šaja istaba, viņš smaržoja pēc rūgtas tabakas.

Turpretī maksla, drahā, ir daudz plūstošākā. Tā mainas tā­pat ka mēs, pielāgojās laika gārām tapat ka mes. Darbam, ko pirms piecsimt gadiem uzskatīja par šedevru, no šodienas viedokļa var­būt vairs nav vērtības.

Un tomēr pārsteidzošā kārtā daži mākslas veidi pārdzīvo ga­du tūkstošus. Un tieši tas, mīļa, mani sajūsmina. Tu saproti šo sajusmu. Tu proti to novērtēt. Un tapec tu mana dzīvē esi ienesu­si daudz prieka. Lai gan tavas dzīslas nerit manas asinis, tev, bez šaubam, ir radniecīga dvesele. Tu esi mana meita dvēseles rad­niecības ziņā.

Ari Suzanna pati vienmēr bija jutusi to pašu. Loringa sieva no­mira pirms gandrīz divdesmit gadiem. Tas nebija nekas pēkšņs vai negaidīts. Mokoša cīņa ar vezi viņu pamazam noveda kapā. Abi deli jau sen atstājuši teva maju. Vienīgais prieks veca vīra dzī­ve bija mākslās darbi, dārzkopībā un kokapstrade. Taču vecuma nespēks arvien vairak apgrūtinaja šīs nodarbes. Lai gan viņš bija miljardieris, kas dzīvo cietoksnim līdzīgā pili un viņa vardu pa­zīst visa Eiropā, tomēr sava ziņa viņa bija vienīgais gaismas sta­riņš vecā vira dzīvē.

Es vienmēr esmu jutusies kā tava meita.

Kad manis vairs nebūs, gribu, lai tu manto Lukovas pili.

Suzanna neko neatbild eja.

Es tev atstāšu arī simt piecdesmit miljonus eiro, lai tu varētu uzturēt īpašumu, kā arī visu savu mākslās kolekciju gan oficiā­lo, gan privāto. Protams, privātās kolekcijas apjoms ir zināms ti­kai mums abiem. Esmu arī atstājis rīkojumus, ka tu mantosi ma­nu dalību kluba. Ta pieder man, un es varu ar to rīkoties, ka gribu. Un es vēlos, lai tu statos mana vietā.

Tas jau bija par daudz. Viņa ar pulem ierunājās:

Bet ka tad tavi deli? Viņi ir tavi likumīgie mantinieki.

Un viņi saņems manas bagatības lielāko daļu. Ši pils, mākslas darbi un nauda ne tuvu nav viss mans īpašums. Es to apspriedu arī ar abiem dēliem, un viņiem nav nekādu iebil­dumu.

Nezinu pat, ko teikt.

Saki, ka ļausi man lepoties un saglabasi visu, ka pienakas.

Par to nav šaubu.

Vecais virs pasmaidīja un saspieda viņas plaukstu.

Es vienmer esmu lepojies ar tevi. Tik laba meita. Viņš uz bridi apklusa. Bet tagad mums japaveic vel viens pēdējais darbs, lai nosargatu to, ko ar tādam pulem esam ieguvuši.

Suzanna saprata. Viņa to zinaja jau visu dienu. So problēmu atrisinat varēja tikai šadi.

Lorings piecēlās, piegāja pie rakstamgalda, pacēla klausuli un mierīgi sastadija numuru. Kad atskanēja atbilde no Ilerca pils, viņš ierunājas:

Sveiks, Franci, ka juties šovakar?

Tad viņš bridi klusēja, klausīdamies Felnera atbildi. Viņa se­jas izteiksme bija nomāktā. Suzanna zinaja, ka viņš jutas. Felners viņam bija ne tikai konkurents, bet arī sens draugs.

Un tomēr tas bija jadārā.

Franci, man noteikti ar tevi jaruna. Tas ir ļoti svarīgi… Ne, es labprat aizsūtītu tev pretī savu lidmašīnu un aprunatos jau šo­vakar. Diemžel es nevam atstat Čehiju. Lidmašīna var but pie te­vis pec stundas, bet ap pusnakti aizvedis atpakaļ… Ja, ludzu, pa­ņem līdzi Moniku tas attiecas arī uz viņu un Kristiānu… Ak ta, joprojām nekādu ziņu? Žēl gan. Lidmašīna būs tava lidlaukā pussešos. Nu tad drīz tiksimies.

Lorings nolika klausuli un nopūtas.

-Žēl gan. Francis turpina spēlēt teātri līdz pat beigām.

Prāga, Čehijas Republika

18:50

Spīdīga, zeltaini pelēka privāta lidmašīna ripoja pa skrejceļa as­faltu, pamazam apstajoties. Motori apklusa. Suzanna un Lorings pievakares pustumsa staveja un gaidīja, kamēr strādnieki novieto­ja metala kāpnes pie atvērtajam lidmašīnas durvīm. Francis Felners izkāpa pirmais, ģērbies tumšā uzvalka ar kaklasaiti. Monika seko­ja viņam, balta džemperi ar augstu apkakli, tumši zila pieguloša jakā un šauros džinsos. Tipiski, nodomāja Suzanna. Neķītrs snobisma un seksualitātes apvienojums. Un, lai gan Monika Felnere tikko bija izkāpusi no miljoniem vērtas privātās lidmašīnas vienā no lepnakajam Eiropas lielpilsētu lidostām, viņas seja pauda nesleptu nicinājumu, it ka sperot kāju netīros graustos.

Monika bija tikai trīs gadus vecāka par Suzannu. Viņa saka pārādities kluba pasakumos pirms paris gadiem, nemaz neslēp­dama pārliecību, ka drīz vien stāsies tēva vietā. Viņa vienmēr visu bija ieguvusi viegli un bez piepūles. Suzannas dzīve bija pa­visam citāda. Lai gan viņa uzauga Loringa pili, viņai vienmer bija cītīgi jāstrādā, jāmācās, jāpieliek lielas pulēs, lai kaut ko panaktu. Viņa bieži apcereja jautājumu, vai Knolls bija viņu domstarpī­bu iemesls. Monika daudzkart nepārprotami bija likusi saprast, ka Kristiāns ir viņas īpašums. Vel pirms dažām stundām, pirms Lorings bija pavēstījis par Lukovas pils mantošanu, viņa pat nebi­ja iztēlojusies tadu dzīvi ka Monikai. Bet tagad, kad šādas izre­dzes bija kļuvušas gluži realas, viņa nespēja nedomāt, ko gan teiktu darga Monika, ja zinātu, ka drīz viņas būs vienlīdzīgas.

Lorings pagāja uz priekšu un moži paspieda Felnera roku. Pēc tam apskava Moniku un viegli noskūpstīja uz vaiga. Felners svei­cināja Suzannu ar smaidu un pieklājīgu galvas mājienu kā kluba biedrs aģentu.

Brauciens uz Lukovas pili Loringa mersedesa bija patīkams un samērā kluss, sarunas risinājās tikai par politiku un biznesu. Kad viņi ieradās, ēdamzālē bija klāts vakariņu galds. Kad tika pa­sniegts galvenais ēdiens, Felners vāciski apjautajas:

Frnst, kas gan tik svarīgs noticis, ka mums jaruna tieši šova­kar?

Suzanna bija ievērojusi, ka līdz šim Lorings bija uzturējis drau­dzīgu noskaņu, cenzdamies ar vieglu tērzēšanu noskaņot viesus labvēlīgi. Tagad viņas darba devejs nopūtas.

Runa ir par Kristiānu un Suzannu.

Monika uzmeta Suzannai zīmīgu skatienu, ko viņa bija redzē­jusi arī līdz šim un nevarēja ciest.

Es zinu, atbildēja Lorings, ka Kristiāns šahtas sprādzie­nā necieta. Un nešaubos, ka tu zini, ka sprādzienu izraisīja Su­zanna.

Felners nolika nazi un dakšiņu un pārāudzijas uz namatēvu.

Abi šie fakti mums ir zināmi.

Un tomēr jau divas dienas tu joprojām apgalvo, ka nezini, kur atrodas Kristiāns.

Godīgi sakot, es nedomāju, ka ta butu tava darīšana. Un to­mēr es brīnījos, kāpēc tas tevi ta interese? Tagad Felnera balss bija kļuvusi asaka, izlikšanās atmesta.

Fs zinu par Kristiānā braucienu uz Sanktpēterburgu pirms divām nedeļām. Ar to arī viss sakās.

Mes pieņemam, ka jūs maksajat arhivārām, Monika ieru­nājās enerģiskāk neka tevs.

Velreiz jautaju, Ernst, kāds ir ši uzaicinajuma mērķis? neatlaidas Felners.

Dzintara istaba, Lorings mierīgi atbildēja.

Un kas ir ar to?

Paediet vakariņas. Pēc tam parunāsim.

Patiesību sakot, es neesmu izsalcis. Tu tadā steiga liki mums lidot trīssimt kilometrus, lai parunatu nu tad runāsim arī.

Lorings salocīja salveti.

Labi, Franci, lai notiek. Nāciet abi man līdzi.

Suzanna sekoja Loringam, kurš veda viesus caur pils apakšstava labirintiem. Plašie gaiteņi stiepās gar telpām, kas bija pil­nas ar bezgala vertigiem mākslas darbiem un senlietām. Šī bija Loringa oficiālā kolekcija, ko viņš bija veidojis sešdesmit gadus, bet pirms tam vel vismaz simt gadus viņa tēvs, vectēvs un vecvectevs. Šajas izstāžu zālēs glabajas daži no visā pasaule vertigakajiem mākslas darbiem Loringa oficiālās kolekcijas īstais ap­joms bija zināms tikai viņam pašam un Suzannai. Visas šis bagatibas droši sargāja biezi mūri un vientuļas lauku muižas no­slēgtība bijušaja komunisma bloka valstī.

Un drīz tas viss piederes viņai.

Fs gatavojos pārkāpt vienu no mūsu svētakajiem noteiku­miem, paziņoja Lorings. Ka labas gribas apliecinājumu vēlos pārādīt jums savu privāto kolekciju.

Vai tas ir nepieciešams? iejautajas Felners.

Manuprat, ja.

Viņi pagāja gārām Loringa kabinetam un pa garu gaiteni de­vās uz vientuļu telpu ta gala. Ta bija šaura astoņstura forma ar arkam rotātiem velvetiem griestiem. Sienu gleznojumos bija attē­lotas zodiaka zīmes un apustuļu portreti. Vienu stūri aizņēma ma­sīva fajansa podiņu krāsns. Gar sienām slejas riekstkoka plaukti, kuru septiņpadsmitā gadsimta koksni rotāja Āfrikas ziloņkaula inkrustācijas. Stiklotās vitrīnas bija pārpilnās ar sešpadsmita un septiņpadsmitā gadsimta porcelānu. Felners un Monika apstājās un aplūkoja skaistakos eksponātus.

Romānikas zale, paskaidroja Lorings. Nezinu, vai jūs esat šeit bijuši.

Neesmu, atbildēja Felners.

Es arī ne, piebalsoja Monika.

Šeit es glabāju pašus vērtīgākos stikla traukus. Lorings no­radīja uz podiņu krāsni. Ta ir tikai skata pec, bet gaiss nāk no šejienes. Viņš noradīja uz režģi grīda. īpaša ventilācija, jums noteikti ir tāda pati.

Felners pamāja ar galvu.

Suzanna, Lorings aicināja.

Viņa piegāja pie viena no koka skapjiem, ceturta sešu plauktu rinda, un klusā balsi lēni noteica:

Pārāsts notikums, kas izraisīja pārāstu parpratumu. Ska­pis kopa ar mura sienas daļu pagriežas ap centrālo asi un apstā­jas pusceļā, izveidojot ieeju abas pusēs.

Balss atpazīšanas tehnoloģija, kas uzstādītā manai un Su­zannas balsij. Daži no maniem darbiniekiem zina par šis telpas esamību. Jo ta taču laiku pa laikam ir jāuzkopj. Taču mani ļaudis, tapat kā droši vien arī tavejie, Franci, ir pilnīgi uzticami un ārpus šis pils sienam nesaka neviena lieka vārda. Tomēr drošības labad mes mainam paroli katru nedēļu.

Šonedēļ ta ir interesanta, ieminējās Felners. Kafka, vai ne? Stāsta "Pārāsts parpratums" pirmie vardi. Cik atbilstoši!

Lorings pasmaidīja.

Mums taču jācienā savi Bohemijas rakstnieki.

Suzanna pakapas sāņus, ļaujot Felneram un Monikai ieiet pir­majiem. Monika paspraucās viņai gārām, uzmetot vēsa nicināju­mā skatienu. Suzanna sekoja Loringam un iegāja pedeja. Plašajā slepenaja telpa tapat atradās vitrīnas, gleznas un gobelēni pie bal­sinātajam mura sienam.

Nešaubos, ka tev arī ir līdzīga telpa, Lorings teica Felne­ram. Tas viss ir savakts vairāk neka divsimt gadu laika. Pēdējos četrdesmit gadus kopa ar klubu.

Felners un Monika apstaigāja vitrīnas.

Brīnišķīgas lietas, uzslavēja Felners. Daudzas es atceros no prezentācijām. Bet kaut ko tu, Ernst, esi noklusējis. Viņš no­rādīja uz nomelnejušu galvaskausu zem stikla kupola. Pekinas cilvēks?

-Tas pieder musu ģimenei jau kopš kārā laikiem.

Cik atceros, tas pazuda Ķīna transportēšanas laika uz Sa­vienotajam Valstīm.

Lorings pamāja ar galvu.

Mans tēvs iegādājas to no zagļa, kurš nozaga to juras kāj­niekiem, kas bija atbildīgi par izvešanu.

-Apbrīnojami. Tā ir liecība par musu senčiem pusmiljona ga­du sena pagatnē. Ķinieši un amerikaņi butu gatavi uz visu, lai to atgūtu. Un tomēr te nu tas ir, paša Bohemijas vidu. Mes dzīvo­jam dīvaina laika, vai ne?

Tieši ta, vecais draugs, tieši ta. Lorings noradīja uz divviru durvīm telpas dziļumā. Uz turieni, Franci.

Felners devas pie augstajam, lakotajām durvīm. Tās bija no­krāsotas baltas un rotātās ar zeltītiem reljefiem. Monika sekoja tēvam.

Suzanna ievēroja, ka Monika beidzot uz brīdi pieklususi. Fel­ners pasniedzas pec misiņa rokturiem, nospieda tos un atvēra durvis.

Svētā Dievmāte! iesaucas Felners, ieejot spoži apgaismo­tajā zale.

Telpa bija precīza kvadrāta forma, ar augstiem, arkam rotātiem, koši apgleznotiem griestiem. Trīs no četrām sienam klāja viskija krasas Dzintara mozaīkas gabaliņi, kas bija iedalīti skaidri izteik­tos paneļos. Tos citu no cita atdalīja spoguļu pilastri. Garos, slai­dos augšējos paneļus no zemakajiem, taisnstūrainajiem apakšē­jiem paneļiem atdalīja Dzintara reljefi, kas radīja klasisku paneļu efektu. Pie sienam rotājās tulpes, rozes, skulptura veidotas gal­vas, figūras, gliemežvāki, ziedi, monogrammas, ārābeskas un zie­du vītnes viss no Dzintara. Daudzus apakšējos paneļus rotaja Romanovu ģerbonis reljefs Krievijas caru divgalvu ērglis. Citi zeltīti reljefi ka vīnstīgas vijas virs augšējo paneļu augšmalām un virs trim baltam divviru durvīm. Virs augšejiem paneļiem un starp tiem rotājās eņģelīšu figūras un sieviešu krūšutēli, tie apņēma arī durvis un logus. Pie spoguļu pilastriem bija piestiprināti zeltīti svečturi ar spoži iedegtam elektriskam svecem. Grīdu klaja spī­dīgs parkets ar tikpat sarežģītu rakstu kā Dzintara sienu pane­ļiem, un katra spuldze atspīdēja pulētājā virsma kā tālas saules atblazma.

Lorings ienaca zālē.

Viss ir tieši tapat ka Katrīnas pili. Kvadrats ar desmit metrus gārām maļam un septiņarpus metrus augstiem griestiem.

Monika spēja savaldīties labak neka tevs.

Un tāpēc vajadzēja visas tas spoles ar Kristiānu?

Jūs bijāt piekļuvuši mazliet par tuvu. Šis noslēpums tika glabats vairak neka piecdesmit gadus. Fs nevarēju riskēt, lai mani atmasko krievi vai vācieši. jūs taču vārāt iedomāties, kā viņi uz to reaģetu.

Felners aizgāja līdz telpas tālākajām stūrim un aplūkoja grez­nu Dzintara galdiņu, kas bija precīzi ievietots divu apakšējo pa­neļu savienojuma vieta. Pēc tam piegāja pie vienas no Florences mozaīkām, ko veidoja pulēti krasaini akmeņi, ievietoti zeltītas bronzas ietvaros.

Apbrīnojami. Es ne mirkli neticēju tam pasaciņam. Vieni ap­galvoja, ka krievi paslēpa paneļus pirms nacistu ierašanas Katrī­nas pilī. Citi ka tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektajā gada pēc bombardēšanas Kenigsbergas drupas atrastas sabojatu paneļu drumslas.

Pirmais apgalvojums neatbilst patiesībai. Krievi nevareja aizgadat projām četras mozaīkas. Viņi mēģina ja izjaukt vienu no augšējiem Dzintara paneļiem, bet tas izjuka. Viņi nolēma atstat vi­su pārējo, arī mozaīkas. Bet otrs apgalvojums ir patiess. Tas bija Hitlera viltus gājiens.

Ka to saprast?

Hitlers zināja, ka Gērings grib iegūt Dzintara paneļus. Viņš zinaja arī par Koha uzticību Geringam. Tapec fīrers pats perso­niski pavēlēja izvest paneļus no Kenigsbergas un nosūtīja evaku­ācijas veikšanai īpašu SS vienību katram gadījumam, ja rodas konflikts ar Gēringu. Tadas savadas attiecības bija Hitleram ar Gēringu. Pilnīga abpusēja neuzticēšanas, bet arī pilnīga atkarība vienam no otra. Tikai pašas beigas, kad Bormans apmeloja Gē­ringu, Hitlers vērsās pret viņu ar visu bardzību.

Monika piegāja pie logiem pavisam bija trīs logi ar divdesmit rutim katrs, kas sniedzās no grīdas līdz sienas vidum, bet virs tiem bija pusmeness formas arkveida logi ar astoņam rutim. Apakšējas logu vertnes patiesībā bija divviru durvis, kas izveidotas logu for­ma. Aiz tam spīdēja gaisma un bija redzams tads ka darza skats.

Lorings pamanīja viņas interesi.

Šo telpu no visam pusēm apņem mura sienas, un no ārpu­ses pat nevar nojaust par tas esamību. Es liku uzgleznot uz sie­nas šo ainavu un izveidot tadu apgaismojumu, kas radītu ārpa­saules skata ilūziju. Oriģinālā Dzintara istaba bija ar skatu uz Kat­rīnas pils lepno pagalmu, tapec es izvēlējos deviņpadsmitā gad­simta ainavu tajā laika, kad pagalms tika paplašinats un iežogots. Viņš piegāja tuvāk Monikai. Vārtu metalkalumi tāluma ir atvei­doti precīzi. Zale, krūmi un ziedi gleznoti, vadoties pec tā laika zīmejumiem. Tiešam apbrīnojami. Izskatas, it ka mēs atrastos pils otraja stāva. Vai vārāt iedomāties armijas parādes, kas bieži tika tur rīkotas? Augstmaņi devās vakārā pastaiga, tālumā bija dzir­dams orķestra mūzikas pavadījums.

Asprātīgi. Monika atkal pievērsās Dzintara istabai. Ka jums izdevās tik precīzi izgatavot paneļu kopijas? Es pagajušajā vasarā biju Sanktpēterburga un apskatīju arī Katrīnas pili. Res­taurēta Dzintara istaba bija gandrīz gatava. Nomainīti reljefi, zel­tījumi, logi un durvis, un arī daudzi paneļi. Tīri labs darbs, bet nav salidzinams ar šo.

Lorings nostājās zāles centra.

Atbilde ir pavisam vienkārša, mana dārga. Lielākā daļa no visa, ko jūs šeit redzat, ir oriģināli, nevis kopijas. Vai zināt vēs­turi?

Mazliet, atbildēja Monika.

Tad jūs noteikti zināt, ka tūkstoš deviņsimt četrdesmit pirmāja gada, kad nacisti nozaga paneļus, tie bija nožēlojamā stā­vokli. Senie prūšu amatnieki piestiprināja dzintaru pie ozola masivkoka dēļiem ar vienkāršu mastiku, kas izgatavota no bišu vaska un koku sulas. Šada veida saglabāt dzintaru sākotnēja iz­skata ir tikpat grūti kā divsimt gadus uzglabat glāzi ūdens. Lai cik rūpīgi arī to nesargatu, ūdens izlaistīsies vai iztvaikos. Viņš pamāja ar roku visapkart. Tas pats ir speķa arī šeit. Vairak neka divsimt gadus ozolkoks izpletās un sārāvās, dažviet satrunēja. Krāsns apkure, slikta ventilācija, gaisa mitrums telpās un mitrais klimats Carskoje Selo apvidu stāvokli padarīja vēl bēdīgāku. Kok­sne pulsēja līdzi gadalaiku maiņam, mastika saplaisaja un Dzintara gabali saka krist nost. Līdz nacistu iebrukumam bija zaudēti jau apmēram trīsdesmit procenti. Vel desmit pazuda zādzības lai­ka. Kad mans tēvs atrada paneļus, tie bija nožēlojama stāvokli.

Es vienmēr domāju, ka Jozefs zinaja vairak, neka bija ar mie­ru atzīt, secinaja Felners.

Tu nevari iedomāties, kadu vilšanos piedzīvoja tēvs, kad bei­dzot tos atrada. Viņš bija meklējis septiņus gadus, iztēlojies to skaistumu, atceredamies krāšņumu, ko bija redzējis pats savam acīm Sanktpeterburga pirms revolūcijas.

Tie bija ala pie Stodas, vai ne? noprasīja Monika.

Tieši ta, mana dārga. Kastes bija tajas trijās vācu kravas ma­šīnas. Mans tevs atrada tās tūkstoš deviņsimt piecdesmit otra gada vasarā.

Bet ka? nesaprata Felners. Krievi mekleja ļoti nopietni, privātie kolekcionāri ari. Tajos laikos visi iekaroja Dzintara ista­bu, un neviens neticēja, ka ta ir iznicināta. Jozefs dzīvoja komu­nistu apspiestībā. Ka viņam kaut kas tāds izdevās? Un vēl svangak ka viņam izdevās paturēt atradumu?

Manam tēvam bija labas attiecības ar Erihu Kohu. Prūsijas gauleiters uzticēja viņam noslēpumu, ka 1 litlers grib izvest pane­ļus no okupētas Padomju Savienības pirms Sarkanas armijas iera­šanas. Kohs bija uzticīgs Geringam, taču viņš nebija muļķis. Kad Hitlers pavēlēja veikt evakuaciju, Kohs paklausīja un sākuma ne­teica Geringam neko. Taču paneļi nokļuva tikai līdz Harca reģio­nam, kur tie tika paslēpti kalnos. Vēlāk Kohs pastastīja Gēringam par evakuaciju, bet pat viņš nezina ja precīzo slēptuvēs vietu. Gerings atrada četrus kareivjus no evakuacijas vienības. Baumas vēsta, ka viņš tos esot spīdzinājis, bet tie ta arī neatklaja paneļu atrašanās vietu.

Lorings pašūpoja galvu.

Kārā beigās Gerings bija gluži ka pralu zaudējis. Kohs bai­di jas no viņa ka no nāves, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc viņš Kenigsberga izmētāja visādus sīkumus no Dzintara istabas durvju eņģes, misiņa rokturus, mozaīkas akmentiņus. Lai mal­dinātu ne tikai krievus, bet arī Gēringu, liekot noticēt istabas izni­cināšanai. Taču tas mozaīkas bija kopijas, pie kurām vācieši strādaja kopš tūkstoš deviņsimt četrdesmit pirmā gada.

Es ne mirkli neticēju tām bleņam, ka dzintars esot sadedzis Kēnigsberga, paziņoja Felners. Tad visa pilsēta smirdētu ka liels vīraka trauks.

Lorings klusi iesmejās.

Tas tiesa. Es arī vienmēr brīnījos, kāpēc tas nevienam neienaca prata. Nevienā liecība par bombardēšanu nekas nebija teikts par savadiem aromatiem. Iedomājies, kas butu, ja divdesmit ton­nas Dzintara lēni gruzdētu.

Monika viegli parvilka plaukstu par spīdīgo sienu.

Pavisam kas cits neka aukstie, drūmie akmeņi. Pieskaroties gandrīz silts. Un daudz tumšāks, nekā es biju iedomājusies. No­teikti tumšāks neka restaurētie paneļi Katrīnas pili.

Dzintars laika gaita kļūst tumšāks, paskaidroja viņas tēvs. -Ari sagriezts plāksnītēs, nopulēts un salīmēts kopā, dzintars tur­pina novecot. Astoņpadsmitaja gadsimtā Dzintara istaba noteikti bija daudz gaišāka neka tagad.

Lorings pamāja ar galvu.

Un, lai gan šo paneļu gabaliņi ir miljoniem gadu veci, tie ir tikpat trausli kā kristais un arī tikpat kaprīzi. Tieši tāpēc šis še­devrs ir vel apbrinojamaks.

Tas mirdz, jūsmoja Felners. Gluži ka stāvot saulē. Spoža gaisma, tikai bez karstuma.

Tapat ka oriģinālajiem paneļiem, Dzintaram aizmugure ir plana sudraba plāksne. Gaisma tiek vienkārši atstarota.

Ka to saprast tāpat ka oriģinālajiem paneļiem? noprasīja Felners.

Ka jau teicu, tevs bija bezgala vilies, kad ielauzās pazemes zale un atrada dzintaru. Ozolkoks bija satrunējis un gandrīz visi gabaliņi nokrituši. Viņš rūpīgi savaca visu un sadabūja fotogrāfi­jās, ko krievi bija uzņēmuši Dzintara istaba pirms kārā. Tapat ka musdienu Carskoje Selo restauratori, arī mans tēvs izmantoja šos attēlus paneļu atjaunošanai. Vienīga atšķirība viņa rīcība bija oriģinālais dzintars.

Kur viņš atrada amatniekus? jautāja Monika. Cik atce­ros, zinašanas par Dzintara apstrades mākslu tika zaudētas kārā laika. Daudzi vecie meistari gāja boja.

Lorings pamāja ar galvu.

Daži palika dzīvi, pateicoties Koham. Gērings bija iecerejis izveidot precīzu Dzintara istabas kopiju un lika Koham drošības pec iesēdināt amatniekus cietuma. Tēvam pirms kārā beigām iz­devās daudzus atrast. Velak viņš tiem piedavaja patvērumu un drošību. Labu dzīvi viņiem pašiem un dzīviem palikušajiem ģi­menes locekļiem. Vairakums pieņema šo piedāvājumu un apme­tās uz dzīvi šeit, noslēgtība, un pamazam, sprīdi pa sprīdim, at­jaunoja šo meistardarbu. Daži viņu pēcteči vēl joprojām dzīvo tepat un uztur istabu kartība.

Vai tas nav riskanti? bažījas Felners.

Nemaz. Šie vīri ir man uzticīgi, un viņu ģimenes tapat. Veca­ja Cehoslovākija dzīve bija grūta. Brutālā. Sie viri visi ka viens bija pateicīgi par Loringu ģimenes dāsnumu. Mēs no viņiem prasījam tikai godprātīgu darbu un noslēpuma glabašanu. Lai izvei­dotu visu, ko jūs šeit redzat, vajadzēja gandrīz desmit gadus. Par laimi, padomju ideoloģija prasīja apmacīt māksliniekus reālismā stilā, tapec restauratori bija kompetenti.

Felners ar abām rokam noradīja uz sienam.

Tomēr visa ši atjaunošana laikam izmaksaja veselu bagatibu.

Lorings pamāja ar galvu.

Tevs pirka dzintaru trūkstošo fragmentu aizstašanai atklataja tirgū, kur tas maksaja dārgi, arī piecdesmitajos gados. Viņš atjaunošana izmantoja arī dažas musdienu tehnoloģijas. Jaunie paneļi nav no ozolkoka. Tajos apvienoti priedes, oša un ozola kok­snes gabali. Atsevišķie gabali var brīvi izplesties, un starp dzin­taru un koku ir ievietota mitruma barjera. Dzintara istaba ir ne tikai pilnība atjaunota, bet arī saglabasies veselu mužību.

Suzanna klusēdama stāvēja pie durvīm un uzmanīgi vēroja Felneru. Vecais virs nemaz neslēpa bezgalīgu pārsteigumu. Viņa iedomājās ar ko gan varētu pārsteigt Franci Felneru miljardie­ri, kura mākslas kolekcijas var godam sacensties ar visiem pasau­les muzejiem. Tomēr viņa saprata, ka Felners jutas, jo atcerējās savu saviļņojumu, kad Lorings pirmoreiz parādīja viņai šo krāš­ņumu.

Felners norādīja uz abām pārejām divviru durvīm.

Uz kurieni ved tās?

Šī telpa ir manas privātas galerijas centra. Mēs uzbuvejam sienas un izvietojam durvis un logus tapat ka oriģinalaja istaba. Tikai šīs durvis neved uz Katrīnas pils zālēm, bet uz pārejam ma­nas privātās kolekcijas telpām.

Cik ilgi Dzintara istaba jau ir šeit? jautāja Felners.

Četrdesmit gadus.

Apbrīnojami, ka jums izdevās to noslēpt, ieminējas Monika. Komunistu valdību ir grūti piemānīt.

Tēvs kārā laika uzturēja labas attiecības ar komunistiem un vāciešiem. Caur Čehoslovakiju bija izdevīgs ceļš nacistiem nau­das un zelta izvešanai uz Šveici. Musu ģimene palīdzēja daudzās šadas parvešanas. Pēc kārā tadi paši pakalpojumi tika sniegti krie­viem. Un pateicība par to mums lika mieru un lava darīt, ko gri­bam.

Felners pasmaidīja.

To es varu iedomāties. Krievi nednksteja pieļaut, lai jūs iz­paustu amerikaņiem vai britiem to, ko zinājāt.

Ir tāds vecs krievu teiciens nav labuma bez ļaunuma. To var attiecināt uz ironisko tendenci, ka krievu māksla rodas tieši juku laikos. Bet tas arī ļauj saprast, kā šis brīnums bija iespējams.

Suzanna vēroja, ka Felners un Monika pieiet pie augstajam vit­rīnām, kas stiepās gar divām Dzintara sienām. Tajas atradās da­žādi priekšmeti. Septiņpadsmitā gadsimta šaha galdiņš ar figuru komplektu, astoņpadsmitā gadsimta patvāris un blašķe, sieviešu tualetes piederumu lādīte, smilšu pulkstenis, karotes, medaljoni un greznas lādītes. Visi no Dzintara, un, kā paskaidroja Lorings, Kenigsbergas vai Gdaņskas daiļamatnieku roku darbs.

Tie visi ir tik skaisti, jūsmoja Monika.

Tapat kā Pētera Liela kunstkumerā, es glabaju šeit savu Dzintara priekšmetu kolekciju. Ši ir mana retumu krātuve. Lielākā da­ļa ir Suzannas un viņas tēva gādāti. Plašākai publikai tie nav rā­dami. Kārā laupījums.

Vecais virs pagriežas un uzsmaidīja Suzannai. Pēc tam atkal pievērsās viesiem.

Vai dosimies uz manu kabinetu vēl mazliet aprunaties?

Suzanna apsēdās atsevišķi no Monikas, Felnera un Loringa. Viņai labak patika vērot no malas, ļaujot darba dēvējam izbaudīt šo triumfa mirkli. Sulainis tikko bija pasniedzis kafiju, brendiju un kuku.

Es vienmēr brīnījos, kurā pusē Jozefs īsti ir, ierunājās Fel­ners. Viņš apbrīnojami viegli parcieta karu.

Tevs ienīda nacistus, atbildēja Lorings. Viņš nodeva to rīcībā savas tēraudlietuves un rūpnīcas, taču izmantoja izdevī­bu, lai kaltu neizturīgu metālu, izgatavotu lodes, kuras rūsēja, vai šautenes, kuras nepanesa aukstumu. Ta bija bīstama spele na­cisti fanātiski pieprasīja augstu kvalitati, bet tēvam palīdzēja vi­ņa labas attiecības ar Kohu. Viņu reti pratina ja. Viņš zinaja, ka vācieši zaudēs karu, un paredzeja, ka Austrumeiropu pārņems Padomju Savienība, tāpēc slepus visu laiku sadarbojās ar pa­domju izlūkdienestiem.

Tas gan man neienāca prata, atzina Felners.

Lorings pamāja ar galvu.

Tēvs bija bohemijas patriots. Viņš tikai darbojas ar savām metodem. Pec kārā komunisti bija viņam pateicīgi. Tiem bija vaja­dzīga viņa palīdzība, tāpēc tie lika viņu mierā. Es varēju šīs la­bas attiecības turpināt. Ši ģimene ir cieši sadarbojusies ar visiem Čehoslovākijas režīmiem kopš tūkstoš deviņsimt četrdesmit piek­tā gada. Par padomju varu manam tēvam bija taisnība. Un varu piebilst Hitleram ari.

Ka to saprast? jautāja Monika.

Lorings salika kopa abu roku pirkstus.

Hitlers visu laiku bija pārliecināts, ka amerikāņi un briti pie­vienosies viņam kārā pret Staļinu. Padomju Savienība bija Vaci­jas īstais ienaidnieks, un viņš domāja, ka tapat ir arī Čērčilam un Ruzveltam. Tapec viņš paslēpa tik daudz naudas un mākslās dar­bu. Viņš gatavojās to visu atkal celt dienas gaismā, kad sabiedro­tie pievienosies viņam, lai kopīgiem speķiem uzvarētu PSRS. Tas, protams, bija neprāts, bet vēsturē liecina, ka daudzi viņa pareģo­jumi piepildījās. Kad Padomju Savienība tūkstoš deviņsimt četr­desmit astotajā gada uzsāka Berlīnes blokādi, Amerika, Anglija un Vacija nekavejoties apvienojas pret PSRS.

Visiem bija bail no Staļina, piebilda Felners. Vel vairāk neka no I litlera. Viņš noslepkavoja sešdesmit miljonus cilvēku, bet Llitlers desmit. Kad viņš tūkstoš deviņsimt piecdesmit treša­jā gada nomira, visi atviegloti uzelpoja.

Pēc brīža Lorings iejautājās:

Kristiāns droši vien jums ziņoja par Stodas ala atrastajiem skeletiem?

Felners pamāja ar galvu.

-Tiebija izrakumu strādnieki, ārzemnieki, kas nolīgti Ēģiptē. Toreiz ta bija milzīga šahta, un tikai ārēja ieeja bija aizspridzinata. Tēvs to atrada, atbrīvoja ieeju un izņēma sadrupušos paneļus. Pēc tam viņš atkal aizsprostoja ieeju, atstajot līķus iekšā.

-Jozefs viņus nogalinaja?

Pats savām rokam. Kad viņi bija aizmiguši.

Un kopš ta laika jūs turpināt slepkavot cilvēkus, secināja Monika.

Lorings pārāudzijas uz viņu.

Mūsu aģenti gādaja, lai noslēpums paliek drošība. Jāatzīst, ka mus parsteidza meklētāju neatlaidība un apņēmība. Daudziem Dzintara paneļu atrašana bija kļuvusi par apsēstību. Laiku pa lai­kam mes pasviedam kadu viltus noradi, palaidam baumas, lai novirzītu meklētājus pa nepareizam pēdām. Varbūt jūs atceraties rakstu avīze Rabočaja Tribūna pirms dažiem gadiem. Tur bija teikts, ka padomju militārais izlūkdienests atradis paneļus Austrumvācija, netālu no vecas tanku bāzes, kādus divsimt piecdes­mit kilometrus uz dienvidaustrumiem no Berlīnes.

Man ir tas raksts, teica Felners.

Tikai dezinformācijā. Suzanna "nopludinaja" ziņas vajadzī­gajiem cilvēkiem. Mes cerējām, ka vairākums cilvēku klausīs ve­selajam sapratam un pārtrauks meklejumus.

Felners pašūpoja galvu.

Pārāk vērtīgi. Pārāk intriģējoši. Kārdinājums ir gandrīz ne­pārvārāms.

To es lieliski saprotu. Es pats bieži mēdzu ieiet taja istaba tikai pasēdēt un paskatīties. Dzintars ir gandrīz dziedniecisks.

Un bezgala vērtīgs, piebilda Monika.

Tieši tā, mana dārgā. Es reiz kaut ko lasīju par kārā laupīju­miem dargakmeņu un dārgmetālu darinājumiem. Autors apgal­voja, ka tie nevareja saglabāties veseli līdz kārā beigām, jo to atse­višķu daļu vērtību summa ir lielāka neka vienotam veselumam. Kāds komentetājs laikam London Times rakstīja, ka līdzīgi va­rot paredzēt arī Dzintara istabas likteni. Viņš secinaja, ka karu pārcietis tikai grāmatas un gleznas tadi darbi, kuru vērtība ga­tava veida ir lielākā neka to materialiem.

Vai arī šo pieņēmumu tu palīdzēji izplatīt? jautāja Felners.

Lorings paņēma no galdiņa kafijas tasi un pasmaidīja.

To autors i/gudroja pats. Bet mes gādājām, lai šis raksts tiek nodrukāts lielas tirāžās.

Un kas tad notika? nesaprata Monika. Kāpēc vajadzēja nogalinat visus tos cilvēkus?

Sakuma mums nebija izvēles. Alfrēds Rode uzraudzīja kas­tu iekraušanu Kenigsberga un zinaja par to galamērķi. Ka īsts muļķis viņš to pateica sievai, tāpēc mans tēvs novāca abus, pirms viņi paguva to pastāstīt krieviem. Tad Staļins jau bija izveidojis izmeklēšanas komisiju. Nacistu viltus pēdas Kēnigsbergas pili krievus it nemaz neaizkaveja. Viņi bija pārliecināti, ka paneļi jo­projām ir veseli, un mekleja tos īsta atriebības kaislē.

Bet Kohs pec kārā palika dzīvs un runaja ar padomju vārāsiestadem, atgadināja Felners.

Tas tiesa. Bet mēs viņam apmaksājām advokātu izdevumus līdz pat viņa nāves dienai. Pēc tam, kad poļi notiesā ja viņu par kārā noziegumiem, no karātavam viņu glaba tikai padomju vārāsiestāžu veto. Viņi domāja, ka Kohs zina, kur ir paslēpta Dzintara istaba. Patiesība Kohs zinaja tikai to, ka kravas auto no Ke­nigsbergas devās uz rietumiem, pēc tam uz dienvidiem. Viņš nezināja neko, kas notika tālāk. Mes viņam ieteicām kārdināt krie­vus ar tukšiem solījumiem atrast paneļus. Tikai sešdesmitajos ga­dos viņi beidzot vienojas par noteikumiem. Viņam apsolīja saglabat dzīvību apmaiņa pret informāciju, bet tad jau pavisam viegli varēja vainot pagajušo laiku. Musdienu Kenigsberga ir pavisam citada neka kārā laikā.

Tātad, apmaksajot Koha advokātus, jūs nodrošinājāt viņa pa­klausību jums. Viņš nedrīkstēja atklāt savu ienākumu avotu, nedz arī izspēlēt trumpja karti, jo tad vairs nebutu cerību, ka krievi tu­rēs solījumu.

Lorings pasmaidīja.

Tieši ta, mans draugs. Šada rīcība mums lava arī saglabāt kontaktu ar vienīgo mums zināmo dzīvo cilvēku, kurš varētu sniegt kadu butisku informāciju par paneļu atrašanas vietu.

Turklāt tādu cilvēku, kuru būtu grūti nogalinat, nepiesaistot lieku uzmanību.

Lorings pamāja ar galvu.

Par laimi, Kohs sadarbojās un neko neizpauda.

Bet parejie? jautāja Monika.

Brīžiem daži piekļuva pārāk tuvu, un bija tiem jāsarīko ne­gadījumi. Reizēm mes metām pie malas piesardzību un vienkārši nogalinajam viņus, sevišķi tad, ja nedrīkstēja kaveties. Tevs sace­rēja pasaciņu par "Dzintara istabas lāstu" un iestāstīja to kādam reportierim. Kā jau tas presei ir raksturīgi Franci, piedod manu nekaunību -, šis muļķības izplātījās atri vien. Laikam izraisīja īstu sensāciju.

Bet Karols Borja un Daņa Čapajevs? jautāja Monika.

Tie abi bija visbīstamākie, bet es to īsti sapratu tikai pavisam nesen. Viņi bija piekļuvuši tuvu patiesībai. Viņi laikam bija kaut kur uzgājuši to pašu informāciju, ko pēc kārā atradam mēs. Nezin kāda iemesla deļ viņi paturēja to pie sevis, sargadami šo noslēpumu. Var­būt tur sava nozīme bija viņu naidam pret padomju sistēmu.

Mes uzzinājām par Borju saistība ar viņa darbu Arkartas ko­misija. Velak viņš emigreja uz ASV un pazuda no skata. arī Ča­pajeva vārds mums bija zināms. Bet viņš paslepas Eiropa. Tā kā nekādus acīmredzamus draudus šie vīri neizraisīja, mes viņiem likām mieru. Taču tikai līdz brīdim, kad iejaucas Kristiāns.

Tagad viņi ir apklusinati uz visiem laikiem, secinaja Mo­nika.

jūs rīkotos tieši tāpat, dārgā.

Suzanna vēroja, ka Monika sabožas, dzirdot šo Loringa piezī­mi. Bet viņam bija taisnība. Šis sievišķis nogalinātu pat miesīgu tēvu, lai aizsargatu savas intereses.

Lorings partrauca klusumu.

Borjas dzīvesvietu mes uzzinājām pirms kādiem septiņiem gadiem un pavisam nejauši. Viņa meita bija precejusies ar kadu

Polu Katleru. Ša Katlera tevs bija mākslās mīļotājs. Vairakus ga­dus Katlers vecākais visa Eiropa vaca ziņas par Dzintara istabu. Viņam kaut ka izdevās sadzīt pēdas cilvēkam, kura radinieks strā­dā ja šeit, musu māja, pie paneļu kopijām. Tagad mēs zinām, ka Čapajevs Borjam paziņoja ši cilvēka vārdu, un Borja lūdza Katle­ru painteresēties. Pirms četriem gadiem ši ziņu ievakšana bija aizgajusi pārak talu, un mes bijām spiesti rīkoties. Tapec uzspraga lidmašīna. Pateicoties Ilalijas policijas paviršībai un dažiem mak­sājumiem īstajam personām, vaina tika uzvelta teroristiem.

Suzannas darbs? apjautājas Monika.

Lorings pamāja ar galvu.

Viņai šaja jomā ir īsts talants.

Vai Sanktpeterburgas arhivārs ir jūsu okšķeris? jautāja Fel­ners.

Protams. Lai kādi nejegas arī padomju laika darboņi nebu­tu, viņiem piemita bīstams pārādums visu pierakstīt. Ir saglabā­jušies miljoniem lappušu arhīvu dokumentu, nav ne jausmas, kas tajos īsti ir, un nav ne mazakas iespējas visus izlasīt. Vienīgais veids, kā nodrošināties pret svarīgu ziņu nonakšanu ziņkārīgo rokās, ir maksat arhivāriem par novērošanu.

Lorings izdzēra kafiju un nolika malā porcelāna tasīti ar apakštasīti. Tad ieskatijas Felneram tieši acis.

Franci, es tev stāstu to visu ka labas gribas apliecinājumu. Diemžel pedeja laika esmu zaudējis kontroli pār situāciju. Suzan­nas mēģinājums nogalinat Kristiānu un viņu vakardienas div­kauja Stoda liecina par to, pie ka var novest šads saasinajums. Tas var piesaistīt nevēlamu uzmanību mums abiem, nemaz neru­nājot par klubu. Es nodomāju ja tu uzzināsi patiesību, mes va­rēsim noslēgt vienošanos. Dzintara istaba vairs nav jamekle. Man ļoti žēl, ka Kristiānām bija jāpārcieš tadas briesmas. Es zinu, ka Suzanna negribēja to darīt. Viņa rīkojas pec manas pavēlēs, jo es tobrīd uzskatīju, ka tas ir nepieciešams.

Ernst, es arī nožēloju visu, kas noticis. Nemelošu, ka priecā­jos, ka paneļi ir pie tevis. Es tos gribēju sev. Tomēr sirds dziļumos man ir prieks, ka tie ir veseli. Es vienmer baidījos, ka krievi tos atradis. Viņi ka tādi čigāni neprot glabat vērtīgas lietas.

Mes ar tēvu domājām tāpat. Krievi ļava Dzintara paneļiem tiktai sabojaties, ka gandrīz vai jasaka paldies vāciešiem par no­zagšanu. Nevar zināt, kas notiktu, ja Dzintara istabas nākotne bu­tu atstata Staļina vai Hruščova rokas? Komunistiem svangaka bija ieroču ražošana neka kulturas mantojuma saglabāšana.

-Jus piedāvājāt pamieru? jautāja Monika.

Suzanna gandrīz pasmaidīja par ši sievišķa nepacietību. Ak, nabadzīte! Jāaizmirst sapnis par Dzintara istabas atklašanas godu.

Tieši to es vēlos. Lorings pagriezās. Suzanna, vai varu palūgt?

Suzanna piecēlās un devas uz kabineta talako stūri. Tur uz parketa grīdas staveja divas priedes koka kastes. Viņa paņēma tās aiz virvju rokturiem, aiznesa un nolika pie Franča Felnera krēsla.

Abi bronzas trauki, par kuriem tu jau gadiem ilgi jūsmo, paziņoja Lorings.

Suzanna nocēla vienas kastes vaku. Felners izcēla trauku no ciedru skaidām un aplūkoja pret gaismu. Šie trauki bija atgūti no kāda vira Deli, kurš tos nozaga ciemata Indijas dienvidos. Tie bi­ja vieni no Indijas iekarotakajiem zagtajiem mākslās darbiem, bet pēdējos piecus gadus mierīgi glabajās Lukovas pilī.

Suzanna ar Kristiānu cīnījās par tiem uz dzīvību un navi, piebilda Lorings.

Felners pamāja ar galvu.

Vel viena kauja, ko mes zaudējam.

Tagad tie pieder jums. Ka labas gribas apliecinājums no manas puses. Un ka atvainošanās par visu notikušo.

Monika steidzīgi ierunājās.

Atvainojiet, Loringa kungs, bet tagad es pieņemu lēmumus saistībā ar klubu. Seniem bronzas traukiem ir sava pievilcība, bet mani tie tik ļoti neinteresē. Man tomēr jādomā, ka pareizi risināt šo jautajumu. Dzintara istaba jau gadiem ilgi ir viens no iekāroja­mākajiem zudušajiem mākslās darbiem. Vai nevajadzētu pastās­tīt arī parejiem kluba biedriem?

Lorings sārāuca pieri.

Man labak patiktu, ja šis jautajums paliktu tikai mūsu ziņa. Noslēpums ir nosargats tik daudzus gadus, un, jo mazak cilvēku par to zina, jo labāk. Bet šajos apstākļos es pakļaušos jūsu lēmu­mam, darga. Ceru, ka pārējie kluba biedri paturēs šo informāciju slepenībā, tapat kā par visiem citiem ieguvumiem.

Monika atlaidas krēsla un pasmaidīja, acīmredzami apmieri­nātā ar panakto piekapšanos.

Veļos parunāt vel par vienu jautājumu. Tagad Lorings vēr­sās tieši pie Monikas. Tapat kā jums un jūsu tēvam, ar! mums notiks izmaiņas. Es sava testamenta iekļāvu rīkojumus, ka pēc manas nāves Suzanna mantos šo namu, manas kolekcijas un da­lību kluba. Atstāšu viņai arī pietiekami daudz naudas pienacigai visu vajadzību risinašanai.

Suzanna ar prieku vēroja šoka un sarūgtinājumā izteiksmi Mo­nikas seja.

Viņa būs pirmā no visiem aģentiem, kas kļus par kluba biedru. Iespaidīgs sasniegums, vai ne?

Monika un Felners klusēja. Felners šķita iegrimis bronzas trauku apjusmošana. Monika neteica ne vārda.

Felners saudzīgi atlika trauku atpakaļ kaste.

Ernst, es uzskatu, ka šis jautājums ir izsmelts. Žēl, ka konflikts tik briesmīgi saasinajās. Bet tagad es visu saprotu. Domāju, ka es pats šādos apstakļos būtu rīkojies tapat. Suzanna, apsveicu!

Viņa pateicas ar galvas mājienu.

Man vel jāpadomā par paziņošanu kluba biedriem, pavēs­tīja Monika. Līdz jūnija saietam es jums došu ziņu, ka rīkoties.

Tas ir viss, ko vecs vīrs var vēlēties, dārga. Es gaidīšu jūsu lēmumu. Lorings pārāudzījās uz Felneru. Vai vēlaties palikt pa nakti?

Mes laikam tomēr atgriezīsimies Herca pili. Man no rīta ir darīšanas. Bet vārāt man ticēt šis ceļojums bija ta vērts. Bet, pirms dodamies projām, vai drīkstu vel pedējoreiz palūkoties uz Dzintara istabu?

Protams, mans draugs. Protams.

Brauciens uz Prāgas Ruzyne lidostu pagāja klusumā. Felners un Monika sēdēja mersedesa aizmugures sēdekli, Lorings priek­šējā pasažiera sedekli blakus Suzannai. Viņa vairakas reizes atpakaļskata spogulī palūkojās uz Moniku. Viņas seja bija saspring­ta grimase. Acīmredzot viņai nepatika abu veco viru vadoša loma šīvakārā saruna. Bija skaidrs, ka Francis Felners tik viegli neat­kāpsies no savām pozīcijām, bet Monika gribēja atrak kļūt par vie­nīgo noteicēju.

Apmēram pusceļa Monika ierunājas:

Loringa kungs, man jums jālūdz piedošana.

Lorings pagriezās atpakaļ.

Par ko, dārga?

Par manu aso izturēšanos.

Nepavisam! Es atceros, ka bija, kad mans tēvs nodeva man savu dalību kluba. Es biju daudz vecāks par jums un tikpat ap­ņēmīgs. Tāpat ka jūsu tēvam, viņam bija grūti atteikties. Bet, ja tas ir kāds mierinājums, tad ziniet beigu beigas viņš tomēr atkāpas pavisam.

Mana meita ir nepacietīga. Tāpat ka savulaik viņas mate, ieminejas Felners.

Drīzāk tapat ka tu, Franci.

Felners klusi iesmejas.

Varbūt.

Es pieņemu, ka jūs visu izstāstīsiet Kristiānām? jautāja Lo­rings.

Nekavejoties.

Kur viņš ir?

Es tiešam nezinu. Felners pievērsās Monikai. Tu zini, Liebling?

Nē, tevs. Viņš man nav zvanījis.

Viņi ieradas lidosta īsi pirms pusnakts. Loringa lidmašīna gai­dīja uz mitra skrejceļa, ar uzpildītu degvielu, gatava doties ceļā. Suzanna novietoja auto līdzas lidmašīnai. Visi četri izkāpa, un Suzanna atvēra bagāžnieku. Pilots nokapa pa lidmašīnas metāla pakapieniem. Suzanna noradīja uz abam priedes koka kastēm. Pilots tas pacēla un ielika lidapārāta kravas nodalījuma.

Liku traukus cieši iepakot skaidās, Lorings paskaidroja, pārkliedzot motoru rukoņu. Ceļojums tiem nekaitēs.

Suzanna pasniedza Loringam aploksni.

Šeit ir daži reģistrācijas dokumenti, ko es sagatavoju un ap­stiprināju ministrijā Praga. Tiem vajadzētu palīdzēt, ja pec nolai­šanas muitnieki saks uzdot jautajumus.

Felners ielika aploksni kabata.

Man reti uzdod jautajumus.

Lorings pasmaidīja.

Ta jau es domāju. Viņš pievērsās Monikai un apskava vi­ņu. Prieks bija jūs satikt, darga. Es ar nepacietību gaidu musu turpmākās cīņas, un droši vien Suzanna tāpat.

Monika pasmaidīja un noskūpstīja gaisu virs Loringa vaigiem. Suzanna neteica neko. Viņa labi zinaja savu lomu. Aģenta uzde­vums ir rīkoties, nevis runāt. Reiz viņa pati kļūs par kluba biedri, un cerams, ka arī viņas aģents vai aģente uzvedīsies ka pienā­kas. Pirms iekapšanas lidmašīna Monika aši uzmeta viņai ļaunu skatienu. Felners un Lorings sarokojās, tad Felners pazuda lid­mašīna. Pilots aizcirta kravas nodalījuma durvis, tad uzskrēja pa kāpnēm un aizvēra aiz sevis salona durvis.

Suzanna un Lorings staveja un vēroja, kā lidapārāts aizripo pa skrejceļu, saceļot aiz sevis silta gaisa virpuļus. Tad viņi iesē­das mersedesā un brauca projām. Izbraukusi no lidostas, viņa ap­turēja auto ceļa malā.

Spīdīga lidmašīna aizjoņoja pa tumšo skrejceļu un strauji pacēlas skaidrajas nakts debesis. Attālums apslāpēja skaņu. Pa skrej­ceļiem ripoja tris komercreisu lidmašīnas divas tikko nolaidu­šās, viena gatavojas pacelties gaisa. Viņi sēdēja mašīna un, piešķiebuši galvas, raudzījās augšup.

Drahā, cik žēl, čukstēja Lorings.

Vismaz šo vakaru viņi pavadīja patīkami. Felnera kungs bija sajūsma par Dzintara istabu.

-Man prieks, ka viņš to dabūja redzēt.

Lidmašīna izgaisa rietumpuses debesis, tas gaismas augstu­mā vairs nebija saskatāmas.

Vai bronzas trauki ir atlikti atpakaļ vitrīna? jautāja Lorings.

Viņa pamāja ar galvu.

Koka kastes cieši aiznaglotas?

Protams.

Ka ierīce darbojas?

Spiediena slēdzis, jutīgs pret augstumu.

Un sprāgstvielā?

Spēcīga.

-Kad?

Suzanna ieskatijas pulksteni un pec laika apreķinaja ātrumu. Spriežot pec viņas pieņemtā pacelšanās atruma, piectūkstoš pē­das būs apmēram…

Tālumā debesīs uz mirkli pārādijas koši oranžs uzliesmojums ka supernova abas koka kastes ievietotas sprāgstvielas aizde­dzina ja lidmašīnas degvielu, pārvēršot pelnos Felneru, Moniku un divus pilotus.

Tad spožums nodzisa.

Loringa skatiens kavējas taluma, sprādzienā vietā. Žēl gan, žēl. Sešus miljonus vērta lidmašīna pagalam. Viņš lēni pagriezās pret Suzannu. Bet ta ir maksa par tavu nākotni.

Ceturtdiena, 22. maijs, 8:50

Knolls atstāja auto meža, kādu puskilometru no šosejas. Mel­no Peugeot viņš vakar bija noīrējis Nirnbergas autonomā. Nakti viņš bija pavadījis skaista čehu ciematiņa dažus kilometrus uz rietumiem. Viņš labi izgulējās, zinadams, ka nakamajā dienā un naktī vajadzēs daudz speķa. Ieturejis vieglas brokastis neliela ka­fejnīcā, viņš uzreiz devās projām, lai neviens nepagutu viņu ievē­rot. Loringam noteikti šaja Bohemijas nostūri bija savi spiegi.

Ši apvidus ģeogrāfiju viņš pazina labi. Pašlaik viņš pat jau at­radas uz Loringa zemes, jo senie dzimtas īpašumi pletās jūdzēm tālu uz visam pusēm. Pils atradās uz šo zemju ziemeļrietumu stū­ra pusi, biezu dižskabaržu, bērzu un papeļu mežu ieloka. Šumavas reģions Čehijas dienvidrietumos bija svarīgs kokmateriālu ieguves avots, bet Loringiem nekad nebija bijusi vajadzība pār­dot kokus no saviem īpašumiem.

Izņēmis no bagāžnieka mugursomu, viņš saka gājienu uz zie­meļiem. Pēc divdesmit minūtēm pārādijas Lukovas pils. Cietok­šņa mūri bija uzbūvēti uz klinšaina kalna augstu virs koku ga­lotnēm, nepilna kilometra attaluma. Uz rietumiem vijas duļķaina Orlikas upīte. No sava novērošanas punkta viņš labi varēja sa­skatīt abas pils kompleksa ieejas austrumu vārtus ar galveno piebraucamo ceļu un rietumu vārtus, kas bija paredzeti tikai kal­potajiem un preču piegādei.

Pils izskatījās tiešam iespaidīgi. Aiz taisnstūra formas mūriem pret debesim slejās dažada augstuma torņi un ēkas. Viņš labi pār­zina ja arī pils iekārtojumu. Apakšējos stāvos atradas galvenokart lepnas zāles un izsmalcināti greznas publiskas telpas, bet augstakos stāvus pildīja neskaitamas guļamistabas un dzīvojamas tel­pas. Kaut kur šis plašās un sarežģītas okas labirintu dziļumos slepas privātās kolekcijas telpas, līdzīgas ka Felneram un septi­ņiem pārējiem kluba biedriem. Pats grutakais uzdevums būs at­rast tās un izgudrot, ka tikt iekša. Viņam bija tīri laba nojausma, kur šis telpas varētu but. To viņš bija secinājis pec pils arhitektū­ras kadas kluba tikšanas laika, tomēr būs arī japamekle. Un atri. Pirms pienāks rīts.

Monikas dota atļauja ielauzties Loringa nama nebija nekāds pārsteigums. Viņa bija gatava uz visu, lai pārņemtu vadību. Fel­ners pret Knollu izturējās labi, bet Monikas laika viņam klāsies vēl labak. Vecais virs nedzīvos mūžīgi. Un, lai gan žēl būs viņu zaudēt, Monikas piedāvātās priekšrocības būs fantastiskas. Viņa bija stipra, tomēr viegli ievainojama. Knolls bija pārliecināts, ka spes pakļaut šo sievieti. Un līdz ar to viņš iegūs arī varu par vi­ņas mantoto bagatibu. Protams, tā būs bīstama spele, bet šādu ris­ku bija vērts uzņemties. Viņam izdevīgi bija arī tas, ka Monika nespēja mīlēt. Jo viņš arī bija tāds pats. Viņi abi lieliski saderēja kopā, iekāre un vārāskare viņus saistīs uz visiem laikiem.

Noņēmis no pleciem mugursomu, viņš samekleja binokli. Dro­ši paslēpies bieza papeļu audze, Knolls nopētīja pils mūrus visa garuma. Pils siluets izceļas uz zilo debesu fona. Viņš pārāudzijas uz austrumiem. Uz asfaltēta ceļa pārādijas divi automobiļi, kas virzījās augšup pa stāvo nogāzi.

Policijas auto.

Interesanti.

Suzanna nolika uz porcelānā šķīvja svaigi ceptu kaneļmaizīti un apzieda to ar aveņu ievārījumu. Viņa apsēdas pie gārā ēdam­galda, kur Lorings jau bija iekārtojies preteja galā. Si bija viena no pils mazakajām edamzalem, paredzeta ģimenes maltītēm. Pie vienas no alabastra sienām slejas ozolkoka skapji, pilni ar rene­sanses laika kausiem. Pie citas sienas mirdzēja Bohemijas pus­dārgakmeņi, kas rotaja zeltītu Čehijas svēto ikonu rāmjus. Suzan­na ar Loringu brokastoja divata, kā vienmer, kad viņa bija mājās.

Pragas avīzē ir sensacionala ziņa par sprādzienu, teica I ,orings. Viņš salocīja avīzi un nolika to uz galda. Bet nekādi pie­ņemu mi nav izteikti. Tikai pavēstīti fakti, ka lidmašīna eksplodē­ja drīz pec pacelšanas, un visi pasažieri un apkalpe gāja boja. Vardi nav nosaukti ne Felnera, ne Monikas, ne pilotu.

Suzanna iemalkoja kafiju.

Man žēl Felnera kunga. Viņš bija cienījams cilvēks. Bet prieks, ka tikām vaļa no Monikas. Viņa mums visiem varētu nodarīt daudz posta. Viņas pārdrošā rīcība sagadatu nepatikšanas vi­siem.

Droši vien tev taisnība, drahā.

Viņa ar baudu nokoda siltas maizītes kumosu.

Varbūt tagad slepkavošanai būs pielikts punkts?

Es ļoti ceru.

Šis darba pienākums man nemaz nepatīk.

Par to es nešaubos.

Vai manam tēvam tas patika?

Lorings izbrīna raudzījās viņa.

Kāpēc tev tas ienāca prata?

Vakarnakt es domāju par viņu. Viņš vienmer bija tik mīļš pret mani. Fs nevarēju pat iedomāties, ka viņš ir spējīgs uz ko tadu.

Meitiņ, tavs tevs darīja to, kas bija nepieciešams. Tapat ka tu tagad. Tu esi tik līdzīga viņam. Viņš lepotos ar tevi.

Bet viņa pati gan šobrīd nemaz nejuta lepnumu. Viņa noslep­kavoja Čapajevu un visus pārējos. Vai šo upuru tēli mūžīgi vajas viņu atmiņās? Viņa baidijas, ka tā varētu būt. Un vai viņai kād­reiz būs bērni? Agrāk viņai šķita, ka nākotne tiem atradīsies vie­ta. Bet pec vakardienas nākotnes plānos būs jaizdārā izmaiņas. Tagad paveras bezgalīgas un satraucošas iespējas. Žēl, protams, ka mērķu sasniegšanai tika upurētas cilvēku dzīvības, taču viņa nedrīkstēja kavēties bēdīgas pārdomās. Tagad vairs ne. Bija laiks doties tālāk, un pie velna visas sirdsapziņas mokas.

Pārādijas sulainis, pa teraco grīdu pienāca pie galda un ap­stajas. Lorings pacēla skatienu.

Kungs, atbraukuši policisti un veļas runāt ar jums.

Suzanna pārāudzijas uz savu darba deveju un pasmaidīja.

Esmu tev parāda simt kronas.

Vakar vakārā, braucot no lidostas, viņš bija ar Suzannu sade­rējis, ka policija ieradīsies pilī pirms desmitiem no rīta. Tagad bija deviņi un četrdesmit minūtes.

-Aicini viņus iekša, Lorings teica sulainim.

Pēc brīža ēdamzālē enerģiski iesoļoja četri policisti formastēr­pos.

Pan Loring, ierunājās viņu komandieris. Kāds prieks re­dzēt jūs sveiku un veselu. Tik briesmīga traģēdija piemekleja jūsu lidmašīnu.

Lorings pieceļas no galda un devas pretī policistiem.

Mes visi esam satriekti. Felnera kungs ar meitu vakar vakārā viesojas pie mums. Abi piloti stradaja pie manis daudzus gadus. Viņu ģimenes dzīvo tepat, manos īpašumos. Es gatavojos apcie­mot viņu atraitnes. Briesmīga traģēdija!

-Atvainojiet par traucējumu. Bet mums jāuzdod jums daži jau­ta jumi. Un tieši kapec tas varēja notikt?

Lorings pārāustīja plecus.

Grūti pateikt. Mani uzņēmumi gan ziņoja, ka dažu pedejo nedēļu laika saņemti vairāki draudi. Viens no maniem ražošanas koncerniem gatavojas izvērst darbību Vidējos Austrumos. Tur mes esam kļuvuši par publisku diskusiju objektu. Acīmredzot zvanī­tāji lika saprast, ka nevēlas musu korporatīvo klātbūtni viņu val­sti. Mes ziņojām par šiem draudiem Šauda Ārābijai, un es varu tikai pieņemt, ka tiem var but kada saistība ar notikušo. Neko ci­tu nevaru pateikt. Es tiešam nebiju iedomājies, ka man ir tik nikni ienaidnieki.

Vai jums ir kāda informācijā par šiem draudu zvaniem?

Lorings pamāja ar galvu.

Mans personiskais sekretārs zina visu par tiem. Es devu vi­ņam rīkojumus šodien but Prāgā un gatavam iztaujāšanai.

Policijas vadība lika man pateikt jums, ka mes noteikti atra­dīsim vainīgos. Bet pagaidam vai, jūsuprāt, jums ir pietiekami droši uzturēties šeit bez apsardzes?

Šie muri ir pat ļoti droši, un visi darbinieki ir brīdināti ieve­rot modrību. Te man nekas nedraud.

Labi, pan Loring. Lūdzu, atcerieties mēs būsim jūsu rīcībā, ja tas būs nepieciešams.

Paldies. Un nododiet manu pateicību savai vadībai.

Policisti aizgāja. Lorings atgriežas pie galda.

Ko teiksi?

Neredzu iemeslu neticet taviem vārdiem. Palīdzes arī tavas pazīšanas Tieslietu ministrija.

Es vēlāk piezvanīšu, pateikšos par šo apmeklējumu un ap­liecināšu pilnīgu gatavību sadarboties.

Tev jāpiezvana visiem kluba biedriem. Patiesās sēras.

Pareizi. Tūlīt pie tā ķeršos.

* * *

Pols sēdēja pie iMtid Rover stūres, Reičela viņam blakus, Ma­kojs aizmugure. Dūšīgais vīrs klusēja gandrīz visu ceļu uz aus­trumiem no Stodas. Viņi pa automaģistrali bija atbraukuši līdz Nirnbergai, bet pec tam pa divjoslu šosejām šķērsojuši Vacijas ro­bežu, nokļūstot Čehijas dienvidrietumos.

Ainava kļuva arvien kalnainaka un mežainaka, ielejas pletās labības lauki un ezeri. Pirms braukšanas pētot karti, lai noteiktu taisnāko ceļu uz austrumiem, Pols pamanīja šī reģiona lielāko pil­sētu Česke Budejovice un atcerējās CNN ziņu par vietējo alus šķir­ni Budvar, kas plašak pazīstama ar vācisko nosaukumu Budweiser. Amerikāņu uzņēmums ar šadu nosaukumu vēlējās nopirkt savu "vārdabrali", bet pilsetnieki nelokāmi atteicas no piedāvā­tājiem miljoniem, lepni atgadinot, ka viņi darījuši alu jau gadsim­tiem ilgi pirms Amerikas valsts izveidošanas.

Čehija ceļš veda caur vairakam gleznainam viduslaiku pilsē­tiņām, ko rotaja lepna pils vai cietoksnis ar bieziem akmens mū­riem. Izpalīdzīgs veikalnieks palīdzēja atrast pareizo ceļu, un īsi pirms pulksten diviem Reičela pamanīja Lukovas pili.

Aristokrātiskais cietoksnis bija lepni iekārtojies uz skarbam klintīm virs bieziem mežiem. Divi daudzsturaini un trīs noapaļo­ti torņi slejas augstu par ārējo muru aizkaru, ko rotaja spoži sikrūšu logi un tumšas šaujamlukas. Peleki balto siluetu apņēma mura logu ailes un pusapaļi bastioni, visapkart slejās skursteņi. Vieglaja pēcpusdienas vēja plivinājās karogs sarkanā, balta un zi­la krasa. Divas platas joslas un trīsstūris. Pols saprata, ka tas ir Čehijas valsts ģerbonis.

Ta vien šķiet, ka tūlīt pa vārtiem zirgu mugurās izauļos bru­ņinieki spožās bruņas, ieminējās Reičela.

Tas vecais blēdis gan labi iekārtojies, brīnījās Makojs. Man tas Lorings jau sak patikt.

Pols vadīja Rover augšup pa stāvu ceļu uz vārtiem, kas laikam bija pils galvena ieeja. Milzīgas ozolkoka vērtnes ar dzelzs apka­lumiem bija atvērtas, un aiz tām bija redzams bruģēts pagalms. Gar eku sienam dobes ziedeja rožu krūmi un košas pavasārā pu­ķes. Pols apturēja auto, un viņi izkāpa. Turpat līdzas bija novie­toti metāliski pelēks Porsche un kremkrasas Mercedes.

Braucamie arī tam vellam lepni, secinaja Makojs.

Ka jums šķiet, kuras ir galvenas ieejas durvis? apjautajas Pols.

No pagalma uz vairakam pils ekam veda sešas dažadas dur­vis. Pols apstajas un bridi nopētīja senlaicīgos logus, grieztos frontonus un bagātīgiem griezumiem rotāto koka apdari. Interesants gotikas un baroka arhitektūras apvienojums, viņš nodomāja dro­ši vien tas liecina par ieilgušu celtniecību un dažādas gaumes ietekmēm.

Makojs norādīja un paziņoja:

Es teiktu, ka tas durvis.

Arkveida ozolkoka durvis apņēma kalta akmens pīlāri, frontona centru rotāja sarežģīts iekalts ģerbonis. Makojs piegāja un uznbinaja ar nospodrināto metala klauvekli. Sulainis atvēra durvis, un Makojs pieklājīgi paskaidroja, kas viņi ir un kapec ieradušies. Pēc piecām minūtēm viņi jau sēdēja greznā zālē. Pie sienam bija brie­žu un mežacuku galvas un briežu ragi. Milzīgā granīta kamīna rūk­dama kuras uguns, gareno telpu maigi apgaismoja lustras ar vit­rāžu stikliem. Apgleznotos griestus balstīja masīvas koka kolonnas, bet pie sienam lepojas dažas lielas eļļas gleznas. Pols nopētīja tas. Divi Rubensa darbi, viens Direra, viens van Deika darbs. Aug­stais muzejs daudz ko atdotu, ja varētu izradīt kaut vienu no tiem.

Pa divviru durvīm klusi ienāca aptuveni astoņdesmit gadus vecs virs. Viņš bija gārā auguma, blāvi sirmiem matiem, zodu un kaklu sedza paplukuši kazbardiņa. Viņa seja bija glīta, bet nepau­da tik bagātiem un ietekmīgiem ļaudīm raksturīgo valdonību. Var­būt, nodomāja Pols, viņš tīši izvēlējies šadu masku, kas noslēpa visas emocijas.

Labdien. Es esmu Ernsts Lorings. Pārāsti es nepieņemu ne­aicinātus apmekletajus, sevišķi tādus, kuri tik vienkārši ņem un iebrauc pa vārtiem, bet kalpotājs man pastastīja par jūsu ieraša­nas mērķi, un jāatzīst, ka tas mani ieintriģeja. Vecais vīrs runaja laba angļu valodā.

Makojs nosauca savu vardu, pastiepa roku, un Lorings to pa­spieda.

Priecājos beidzot ar jums iepazīties. Esmu lasījis par jums jau gadiem ilgi.

Lorings pasmaidīja. Smaids šķita patiess un saprotošs.

Nevajag ticēt visam, ko citi raksta vai stāsta. Jaatzīst, ka žur­nālisti mēdz iztēlot mani daudz interesantāku neka esmu īstenī­bā.

Pols paspēra soli uz priekšu un nosauca savu un Reičelas vārdu.

Priecājos ar jums iepazīties, atbildēja Lorings. Vai apsē­dīsimies? Liku atnest nelielas uzkodas.

Viņi visi apsēdas neogotikas stila klubkrēslos un uz divana pretī kamīnam. Lorings pievērsās Makojam.

Kalpotājs pieminēja izrakumus Vācijā. Šķiet, nesen es kaut ko par tiem lasīju. Tads darbs noteikti prasa visu jūsu uzmanību. Kapec jūs esat šeit, nevis tur?

Tapec, ka tur nav ne vella, ko atrast.

Loringa seja pārādijas izbrīns, nekas vairak. Makojs pastāstīja namatēvam par izrakumiem, par trim kravas mašmam, pieciem lī­ķiem un burtiem smiltis. Viņš pārādīja Loringam Alfrēda Grumera uzņemtas fotogrāfijās un vel vienu, kas tika uzņemta vakar, kad Pols bija pievilcis klat pārējos burtus, izveidojot vardu LORINGS.

Vai vārāt kaut ka izskaidrot, kāpēc tas nošautais puisis uzskribeleja smiltis jūsu vardu? jautāja Makojs.

Nav nekādu pierādījumu, kas tas ir mans vārds. Ka jau tei­cāt, tas ir tikai jūsu pieņēmums.

Pols sēdēja klusēdams, labprāt atstajis iniciatīvu Makoja ro­kas, un vēroja čehu bagatnieka reakciju. arī Reičela vērtējoši rau­dzījās uz veco viru, un viņas sejas izteiksme bija gandrīz tada pati ka tiesas zale, vērojot zvērinātos un mēģinot saprast, kam viņi īsti tic.

Taču, piebilda Lorings, varu saprast, kāpēc jums tas ienaca prata. Sākotnējie trīs burti ir diezgan zīmīgi.

Makojs cieši ieskatījās Loringam acis.

Pan Loring, ļaujiet man pariet pie galvena. Tajā pazemes za­le bija Dzintara istaba, un, manuprāt, tur bijāt iegriezies arī jūs vai jūsu tēvs. Kas zina, vai paneļi vel ir pie jums? Bet man šķiet, ka kādreiz tie bija gan.

Pat ja šada bagatiba būtu pie manis, kāpēc lai es to jums atklati atzītu?

Protams, ne. Bet varbūt jūs nevēlētos, lai es visu šo informā­ciju nododu presei. Es pārākstīju vairakus līgumus ar ziņu aģenturam visā pasaulē. Izrakumi ir pilnīga izgāšanas, bet šis stāsts ir īsts dinamīts, kas varbūt ļautu man atgūt vismaz daļu zaudē­tas investoru naudas. Man šķiet, ka krievus tas ļoti interesētu. Cik esmu dzirdējis, viņi spej but visai… teiksim… neatlaidīgi savu zu­dušo dārgumu atgūšana?

Un jūs domājāt, ka es bušu ar mieru maksāt jums par klusē­šanu?

Pols nespeja noticēt savam ausīm. Šantāža? Viņam pat prata nebija ienācis, ka Makojs brauca uz Čehiju izspiest no Loringa naudu. arī Reičela šķita tikpat pārsteigtā.

Uzgaidiet, Makoj! Reičela pacēla balsi. Par izspiešanu jūs mums neko neteicat.

Pols piebalsoja:

Tur mes negribam iesaistīties.

Makoju tas nespeja samulsināt.

Jums abiem japieturas pie programmas. Šurp braucot es vi­su apdomāju. Šis kundziņš netaisas vest mus ekskursija uz Dzintara istabu, pat ja ta ir pie viņa. Bet Grumers ir miris. Vēl pieci līķi guļ pazeme Stoda. jūsu tevs, abi jūsu vecāki, Čapajevs visi mi­ruši. Līķu kaudzes mētājās visapkart. Viņš uzmeta niknu ska­tienu Loringam. Bet šis glumais maitasgabals zina daudz vai­rāk, neka ir ar mieru atzīt.

Vecā vira deniņos saka pulsēt asinsvads.

Pan Makoj, cik neiedomājama nekaunība no viesa puses! jūs ierodaties manā māja un apsūdzat mani slepkavība un zādzībā? Viņa balss bija stingra, bet mierīga.

Es neesmu jūs apsūdzējis. Bet jūs zināt vairak, neka gribat teikt. Jūsu vārds jau gadiem ilgi tiek visur pieminēts saistība ar Dzintara istabu.

Baumas.

Rafals Doļinskis, paziņoja Makojs.

Lorings neatbildeja.

Viņš bija poļu žurnālists, kas pirms trim gadiem vērsās pie jums. Viņš aizsūtīja jums raksta uzmetumu, pie kura tobrīd stradaja. Jauks puisis. Tiešam patīkams. Ļoti neatlaidīgs. Pēc dažam nedeļam uzspraga šahta. Vai atceraties?

Es par to neko nezinu.

Šahta, netālu no tas, kuru tiesnesei Katlerei bija izdevība ap­lūkot no iekšpuses. Varbūt pat taja paša.

Par to sprādzienu es lasīju pirms dažam dienam. Taču līdz pat šim brīdim nebiju iedomājies, ka tur var but kāda saistība.

Vai ne? nosmejas Makojs. Man šķiet, ka avīžniekiem šis pieņemums ļoti patiks. Loring, padomajiet par to. Tas viss ož pec lieliskas sensācijas. Starptautisks magnats, zuduši dārgumi, na­cisti, slepkavības. Nemaz nerunājot par vāciešiem. Ja jūs atradat dzintaru viņu valsts teritorijā, viņi arī gribēs to atpakaļ. Būs par ko pastīvēties ar krieviem.

Pols vairs nespēja klusēt.

Loringa kungs, es veļos, lai jūs zinātu, ka mēs ar Reičelu ne­ko nezinājām par šādiem nodomiem, kad norunājām braukt šurp. Musu mērķis ir uzzināt ko vairak par Dzintara istabu, lai apmie­rinātu ziņkāri, ko izraisīja Reičelas tevs. Un neko vairak. Es esmu jurists, Reičela tiesnese. Mēs neparko nekļutu par šantažas līdz­dalībniekiem.

Nav nekādas vajadzības skaidrot, atbildēja Lorings. Viņš pievērsās Makojam. Varbūt jums taisnība. Spriedelējumi var kļūt bīstami. Mes dzīvojam pasaulē, kura uztvere ir daudz svarīgaka par īstenību. Es uztveršu jūsu uzstājību dnzak kā nodrošināju­mā veidu, nevis šantāžu.

Veca vira plānas lupas savilkas smaidā.

Uztveriet ka gribat. Man tikai vajag naudu. Man ir nopietni sarežģījumi ar skaidras naudas plusmu un jāsniedz paskaidroju­mi veselam bārām cilvēku. Klusēšanas ccna pieaug ar katru bridi.

Reičelas seja saspringa. Pols juta, ka viņa tūlīt zaudēs saval­dību. Viņai Makojs nepatika jau no paša sakuma. Viņai šķita aiz­domīga Makoja bravūrīga izturēšanās, un viņa šaubijas, vai va­jadzētu iesaistīties viņa darījumos. Pols varēja izteloties Reičelas vārdus tu esi vainīgs, ka mes tik nelāgi iepināmies, tev tagad jadabū mus ārā.

Vai drīkstu kaut ko ierosināt? apjautajas Lorings.

Lūdzu, atbildēja Pols, cerēdams uz veselā saprata uzvaru.

Man vajadzētu mazliet apdomat šo situāciju. jūs taču nedo­mājāt braukt to gaisa gabalu atpakaļ uz Stodu? Palieciet pa nakti. Ieturēsim vakariņas un parunāsim velak.

Tas butu lieliski, Makojs steidzīgi piekrita. Mēs jau bijām nolēmuši kaut kur meklet naktsmājas.

-Jauki, likšu kalpotajiem ienest jūsu mantas.

Suzanna atvēra savas guļamistabas durvis. Sulainis čehu va­loda paziņoja:

Pans Lorings veļas jūs redzet Senču zale. Viņš teica, ka jums jāiet pa sētas puses gaiteņiem. Jāturas talak no galvenajam zālēm.

Vai viņš paskaidroja, kapec?

Mums ir viesi, kas paliks nakšņot. Varbūt tas ir viņu dēļ.

Paldies. Tūlīt iešu leja.

Viņa aizvēra durvis. Dīvaini, jāiet pa sētas puses gaiteņiem. Pili bija vesels slepenu gaiteņu tikls, kas kādreiz kalpoja par bēgša­nas ceļiem aristokrātiem, bet tagad tos izmantoja strādnieki, kas uzturēja pili kārtība. Suzannas istaba atradas tuvāk pils komplek­sa sētas pusei, aiz galvenajam zālēm un ģimenes apartamentiem, pusceļa uz virtuvi un darba telpām, patālu no slepeno eju saku­ma.

Izgājusi no guļamistabas, viņa nokāpa divus stāvus zemāk. Tuvaka ieeja slepenajos gaiteņos bija maza viesistaba pirmāja stāvā. Viņa piegāja tuvu pie paneļiem klatas sienas. Gluda riekst­koka paneļus apņēma sarežģīti reljefi ietvari. Virs gotiska kamīna viņa atrada rotājumos paslēpto slēdzi. To nospiežot, siena līdzas kamīnam paveras slepena ieeja. Viņa iegāja eja un aizvēra paneli aiz sevis.

Šauro gaiteņu labirinti stiepās talu un sazarojās taisnos leņ­ķos. Ik pa brīdim akmens sienas pārādijas durvju kontūras, kas veda uz citiem gaiteņiem vai telpām. Bērnība viņa šeit mēdza ro­tājāties, iztēlojoties sevi par Bohemijas princesi, kura beg no sveš­zemju iebrucejiem, kas laužas iekša caur pils mūriem, tapec viņa šīs ejas labi pazina.

Senču zālei nebija tiešas ieejas labirinta, tuvaka ieeja bija Zila­jā zale. Lorings to bija šādi nosaucis, jo telpas sienas rotaja ar rel­jefiem zelta ornamentiem greznoti zili adas aizkari. Iznākusi no slepenas ejas, Suzanna pie durvīm ieklausījās, vai gaiteni nav dzirdamas kadas skaņas. Ta ka viss šķita kluss, viņa aši izslīdē­ja gaiteni un iegāja Senču zalē, aizverot aiz sevis durvis.

Lorings stāvēja erkeram līdzīga pusapaļa telpas izliekumā pie vitrāžu logiem. Pie sienas virs divām akmeni kaltam lauvam di­žojās Loringu dzimtas ģerbonis. Visapkārt pie sienām lepojas Jozefa Loringa un parejo dzimtas senču portreti.

Šķiet, liktenis mums pasniedzis davanu, viņš paziņoja. Ve­cais virs pastāstīja Suzannai par Veilendu Makoju un Katleriem.

Viņa izbrīna savilka uzacis.

Tam Makojam gan ir duša.

Vēl lielākā, nekā tu spej iedomāties. Izspiešana nav viņa īs­tais mērķis. Manuprat, viņš tikai parbaudija, ka es to uzņemšu. Viņš ir gudrāks, neka grib izlikties. Viņš nav ieradies naudas deļ. Viņš ir nolēmis atrast Dzintara istabu un tāpēc cereja, ka es uzai­cināšu viņus palikt pa nakti.

Kāpēc tad tu tā arī darīji?

Lorings salika rokas aiz muguras un piegāja pie sava teva por­treta. Lorings vecakais klusēdams bargi lūkojās lejup uz viņu. Uz sārāuktas pieres krita sirmu matu šķipsnas, un valdonīgais ska­tiens pauda, ka šis virs dzīve vienmer bijis noteicējs un to pašu sagaida arī no saviem berniem.

Manas masas un brālis gāja bojā kārā, Lorings klusi ieru­nājās. Es to vienmer esmu uztvēris ka zīmi. Es nebiju pirmdzim­tais. Tas viss nebija domāts man.

Suzanna to zinaja, tapec iedomājās, ka Lorings varbūt to saka gleznai, varbūt noslēdz kadu pirms gadu desmitiem iesāktu sa­runu. Tēvs Suzannai bija stāstījis par veco Jozefu. Par to, cik pra­sīgs, nepiekāpīgs un bargs viņš bijis. Viņam bija augstas prasī­bas pret savu vienīgo starp dzīvajiem palikušo bērnu.

Mantojums pienācās manam brālim. Taču ši atbildība tika uzkrauta man. Šie trīsdesmit gadi bija grūti. Ļoti, joti grūti.

Bet tu izturēji. Un pat guvi panakumus.

Vecais virs pagriežas pret viņu.

Varbūt vel viena likteņa zīme? Viņš pienaca tuvāk. Tevs mani atstaja dilemmas priekšā. No vienas puses viņš man no­vēlēja neizsakami skaistu mākslās darbu. Dzintara istabu. Bet no otras man visu laiku jaciņās ar svešiniekiem, kas apdraud ma­nas īpašumtiesības. Dzīvei aiz dzelzs priekškārā bija tada priekš­rocība, ka varēji nogalināt, ko velies. Lorings bridi klusēja. Te­va vienīga vēlēšanas bija, lai tas viss paliek ģimenes rokas. To viņš īpaši uzsvēra. Tu esi ģimenes locekle, drahā, gluži kā mana miesa un asinis. Tiešām mana meita kā dvēseles radiniece.

Bridi noraudzījies viņai seja, vecais virs viegli pieskārās ar plaukstu viņas vaigam.

No ši brīža līdz vakārām paliec sava istaba un nerādies. Vē­lāk tu zini, kas jadārā.

Knolls lavijas caur mežu, kas bija biezs, bet caurejams. Lai saīsinātu ceļu, viņš izvēlējas klajakas vietas zem kuplam koku lapot­nēm, iestaigatas takas un tikai pašas beigas nogriezās biezoknī, lai pielavitos nemānāmi.

Agra vakārā gaiss bija vess un sauss, un tas nozīmēja, ka nakts būs nejauki auksta. Rietošā saule slīga uz pamali, koku pavasa­rīgā lapotne apslapēja tās spožumu, atstajot tikai blāvu kvēli. Virs galvas čivinaja zvirbuļi. Viņš atcerejas Itāliju, gājienu caur mežu pirms divām nedeļam, uz citu pili, citos meklējumos. Tas beidzas ar diviem līķiem. Kas zina, ko nesis šis nakts gājiens.

Taka veda augšup pa stāvu nogāzi, un akmeņainais kāpiens beidzas pils muru pakāje. Viņš visu pecpusdienu bija pacietīgi gaidījis dižskabaržu birzi kadu kilometru uz dienvidiem. Viņš no­raudzījās, kā agri no rīta atbrauc un atkal aizbrauc divi policijas auto, un nobrīnījās, kas gan likumsargiem meklejams pie Loringa. Vēlāk, pecpusdiena, pa galvenajiem vārtiem iebrauca Land Ro­ver un vairs nerādījās. Varbūt ieradas kadi viesi. Tie varētu no­vērst Loringa un Suzannas uzmanību viņa neilgā apmeklējuma laikā, tapat kā viņš bija cerejis par itāliešu ielasmeitu, kas toreiz viesojas pie Pjetro Kaproni. Pagaidam viņš pat nezināja, vai I )ancere ir pili Porsche nebija manīts ne iebraucot, ne izbraucot, bet Knolls pieņēma, ka viņa droši vien ir tur.

Kur gan citur lai viņa butu?

Viņš apstājas trīsdesmit metrus no rietumu ieejas. Zem masī­va apaļa torņa parādījas durvis. Raupjais mūris slejās divdesmit metru augstumā, gluds, bez atverem, ja neskaita dažas šaujamlukas. Mura pamati bija izveidoti ar slīpumu uz ārpusi, lai pils aizstavju no augšas mestie akmeņi un metamie ieroči atsistos pret tiem un trāpītu uzbrucējiem. Viņš iedomājās par to noderīgumu mūsdienu iebrucejiem. Četrsimt gadu laikā daudz kas bija mainī­jies.

Viņš nopētīja torņa sienas. Augšējos slāvos rindojās taisnstūr­veida logi ar dzelzs restēm. Skaidri redzams, ka viduslaikos šī tor­ņa uzdevums bija aizsargat sētas puses ieeju. Taču ta augstums un apjomi ļava arī ērti pariet pa dažada augstuma jumtiem no viena sparna uz citu, jo tie visi šajā stun satikas. Šo ieeju viņš bija atklajis kluba biedru saietu laika. To pārāsti izmantoja pils kalpotāji, un neliels bruģēts strupceļa laukumiņš ārpus mūriem ļāva mašinam apgriezties.

Viņam bija jāieslīd pili atri un nemānāmi. Viņš nopētīja sma­gas koka durvis ar nomelnojušiem dzelzs apkalumiem. Tās gan­drīz noteikti bija aizslēgtas, taču bez signalizacijas. Viņš zinaja, ka Lorings, tapat ka Felners, drošības jautajumiem nepievērsa pār­mērīgu uzmanību. Pils milzīgie apmēri un nomaļā atrašanas vie­ta sargāja to daudz efektīvāk neka īpašas sistēmas. Turklāt, ne­skaitot kluba biedrus un to aģentus, neviens cits nezina ja, kas īsti glabajas to rezidencēs.

Pārāudzījies caur biezajiem krūmiem, viņš pārsteigts ieraudzī­ja melnu pavērtu durvju spraugu. Aši pieskreja un pārliecinājās, ka durvis tiešam ir vaļā. Viņš iegāja plaša ejā ar augstiem, velvetiem griestiem. Pirms trīssimt gadiem droši vien pa šejieni stūma iekša lielgabalu vai skrēja ārā pils aizstavji. Tagad zemi klaja riepu protektoru nospiedumi. Tumšais koridors divreiz pagriezās. Vis­pirms pa kreisi, pēc tam pa labi. Viņš zināja, ka tas ir aizsardzības paņēmiens iebruceju aizkavēšanai. Divi nolaižamie režģi viens pusceļa, otrs pirms pašam beigām varēja noderēt to apturēšanai.

Vēl viens namatēva pienākums kluba ikmeneša tikšanas laika bija naktsmaju nodrošināšana kluba biedriem un to aģentiem, ja tas tika pieprasīts. Loringa pilī gultu bija vairak nekā pietiekami visu izmitināšanai. Droši vien vēsturiskas gaisotnes dēļ vairakums kluba biedru pārāsti pieņema Loringa viesmīlību. Knolls daudzreiz bija šeit nakšņojis un klausījies Loringa stāstus par pils vēsturi, par to, ka viņa ģimene gandrīz piecsimt gadus aizstāvēja šos murus. Šajā paša gaitenī tika izcīnītas kaujas uz dzīvību un navi. Viņš atcerejas arī sarunas par pils slepeno gaiteņu tiklu. Pēc bombardēšanas, atjaunošanas laika šie gaiteņi ļava ierīkot apkuri un ventilāciju daudzās telpas, kā arī ievilkt ūdensvadu un elek­trību tam istabam, kuras pirms tam sildīja tikai krāsns uguns.

Knolls īpaši atcerēļas vienas no slepenajām durvīm, kas atradas Loringa kabineta. Vecais virs kādā vakārā bija pārādījis šo jau­numu saviem viesiem. Visa pils bija pilna ar šadu slepeno eju labi­rintiem. Felnera Herca pils bija līdzīga, jo šads jauninajums bija visai izplatīts arhitektonisks papildinājums piecpadsmita un seš­padsmitā gadsimta cietokšņiem.

Viņš lavijas uz priekšu pa pustumšo gaiteni un apstajas pie durvīm ta gala. Viņa priekša bija neliels iekšējais pagalms. To ap­ņēma piecu dažadu laikmetu ēkas. Tālākajā galā slejas viens no pils galvenajiem apaļajiem torņiem. Pirmajā stava skanēja balsis un katlu šķindoņa. Ceptas gaļas smarža sajaucas ar spēcīgu smār­du no atkritumu tvertnem, kas staveja pagalma mala. Saplēstas augļu un dārzeņu kastes kopa ar mitram kartona kastēm bija sa­krautas lielas grēdās. Pagalms bija tīrs, taču bija skaidrs, ka tas ir lepnas pils saimnieciskas dzīves centrs virtuves, staļļi, sardzes telpas, produktu noliktava un senlaicīgs gaļas sališanas namiņš -, kur čakli rosījās kalpotaji, gādājot, lai visa pils vienmer mirdzētu un laistītos.

Viņš staveja, paslēpies ēnās.

Augšējos stāvos bija daudz logu, un katra no tiem kāds acu paris varēja pamanīt viņu un sacelt trauksmi. Viņam bija jāiekļūst pilī, neradot aizdomas. Duncis bija ērti pa ķerienam ievietots kok­vilnas jakas labaja piedurkne. Loringa dāvana CZ-75B pleca sik­snā, divas rezerves aptveres kabatā. Pavisam četrdesmit piecas lo­des. Taču šaudīties viņš vēlējās vismazak.

Zemu pieliecies un pieplacis pie mura sienas, viņš aizlavījās dažas pēdējas pēdas. Nogriezies ap stūri, Knolls nokļuva uz šaura celiņa un metas uz kādām durvīm desmit metru attāluma. No­spieda rokturi. Tās nebija aizslēgtas. Viņš iegāja iekša. Tur viņu uzreiz apņēma svaigu produktu smaržas un mitrs gaiss.

Viņš staveja īsā gaiteni, kas veda uz tumšu telpu. Masīva, astoņstūraina ozolkoka kolonna balstīja zemus griestus ar koka sijām. Pie vienas sienas bija izpleties nomelnējis pavards. Gaiss bija atvēsinats, koka un kartona kastes sakrautas augstas grēdas. Laikam šis bija vecs pieliekamais kambaris, kur tagad tika glabati produkti. Telpā bija vel divas durvis vienas tieši pretī, otras pa kreisi. Atcerejies skaņas un smaržas ārpusē, viņš nosprieda, ka kreisās puses durvis noteikti ved uz virtuvi. Viņam bija jāvir­zās uz austrumiem, tapec viņš izvēlējās pretējās durvis un izgāja vēl viena gaitenī.

Viņš tikko grasijas doties talak, kad priekša aiz stūra atskanē­ja balsis. Viņš aši atkāpas noliktavā. Lai nebutu jāiet ārā, viņš no­lēma paslepties aiz vienas no kastu grodam. Vienīgais mākslīga apgaismojuma avots bija kaila spuldze, kas kārājas pie sijas tel­pas centrā. Viņš cereja, ka runātāji tikai izies cauri noliktavai. Viņš negribēja ne nogalināt, ne ievainot nevienu no pils kalpotajiem. Sī ielaušanas vien jau bija pietiekami smags pārkāpums, un viņš nednksteja vel vairak apkaunot Felneru, pielietojot spēku.

Bet, ja citas iespejas nebūs, viņš tomēr to darīs.

Viņš iespraucās aiz kastu grēdas, piespiedis muguru pie raup­jās mura sienas. Grēdas nelīdzenā mala ļāva viņam palūkoties ārā. Vienīgā skaņa klusajā telpa bija iesprostotas mušas dūkšana pie putekļainajiem logiem.

Durvis atvērās.

Mums vajag gurķus un petersiļus. Un paskaties, vai persiku kompots vel ir, teica vīrieša balss čehu valoda.

Par laimi, neviens no abiem vīriem neieslēdza elektrību, pa­ļaujoties uz pēcpusdienas saules gaismu, kas ieplūda caur vec­laicīgo logu rutim.

Te bus, teica otrs vīrietis.

Abi viri devās uz telpas pretējo pusi. Uz grīdas lika nomesta kartona kaste, notirkšķeja norautais vaks.

Vai pans Lorings vēl joprojām bēdājās?

Knolls palūkojas gar kastēm. Vienam no vīriešiem mugura bija visu Loringa darbinieku obligatais formastērps. Sarkanbrūnas bikses, balts krekls, šaura melna kaklasaite. Otrs bija uzposies ap­kalpojoša personāla sulaiņa livreja. Lorings bieži lielījās, ka pats esot izveidojis šo tērpa modeli.

Viņi abi šodien tadi klusi viņš un pane Dancere. No rīta bija atbraukuši policisti uzdot jautajumus un izteikt lidzjutibu. Nabaga pans Felners un viņa meita! Vai redzēji viņu vakar vakārā? īsta skaistule.

Es pēc vakariņam kabineta pasniedzu dzērienus un kūku. Smalka jaunkundze. Un bagāta ari. Kāds zaudējums! Vai polici­jai ir kada nojausma, kas noticis?

Nē. Lidmašīna vienkārši uzspraga atpakaļceļa uz Vāciju, un visi, kas taja bija, gāja bojā.

Sie vārdi Knollam bija ka nežēlīgs sitiens sejā. Vai viņš neparklausījas? Felners un Monika gājuši boja?

Viņu pārņēma niknums.

Uzspragusi lidmašīna, kurā lidoja Monika un Felners. Bija ti­kai viens ticams izskaidrojums. So katastrofu iecerēja Ernsts Lo­rings, bet Suzanna to paveica savām rokam. Dancere un Lorings gribēja nogalināt Knollu, bet tas neizdevās. Tāpēc viņi nogalinaja veco viru un Moniku. Bet kapec? Ko tas viss nozīmēja? Viņu parņēma vēlēšanās izvilkt dunci, pagrūst nost kastes un sagrai­zīt lupatas abus šos pakalpiņus, ar viņu asinīm atriebjot savu bi­jušo darba devēju asinis. Bet kāds no ta butu labums? Viņš pavē­lēja sev nomierināties. Elpot vienmērīgi. Viņam bija jaatrod atbildes. Jāuzzina, kāpēc. Tagad viņš nopriecājās, ka ieradies. Tie­ši šeit, kaut kur senajos mūros, bija meklejami pirmsākumi visam, kas noticis, visam, kas vēl varēja notikt.

Ņem kastes un ejam, izrīkoja viens no vīriem.

Abi kalpotāji aizgāja pa kreisas puses durvīm, kas veda uz vir­tuvi. Noliktava atkal iestājās klusums. Knolls iznaca no slēptu­ves. Viņa rokas bija saspringtas, kajas durstīja adatiņas. Ko viņš īsti juta? Skumjas? Viņš šaubījās, vai vispār tādas pazīst. Vai drī­zāk ta bija zaudēta izdevība attiecībā uz Moniku? Vai pēkšņais darba zaudējums, apjausma, ka izjaukta vēl nesen tik nodrošinā­tā dzīve? Viņš pavēlēja sev izmest šīs domas no galvas, izgāja no noliktavas un atgriežas iekšēja gaitenī. Palīkumojis pa labi un pa kreisi, viņš atrada vītņu kāpnes. Zinadams pils ģeogrāfiju, viņš saprata, ka jāuzkāpj vismaz divus stāvus augstak, lai nokļūtu pils galvenaja stāvā.

Kāpņu augšgala viņš apstajas. Pa vitrāžu logu rindu pavērās skats uz vel vienu iekšējo pagalmu. pāri pagalmam, tālākā taisn­stūrainā torņa augšējā stava logos, kas bija atvērti, lai baudītu va­kārā sauli, viņš ieraudzīja sievieti. Viņa nemierīgi šaudijas šur­pu, turpu. Šis telpas atrašanas vieta bija visai līdzīga ka viņa paša mājoklim Herca pili. Klusa. Nomaļa. Toties droša. Pēkšņi sieviete apstajas vaļējā loga četrstūrī un izstiepa rokas, lai aizvērtu to uz iekšpusi.

Viņš ieraudzīja lelles sejiņu ar ļaunajām acīm.

Suzanna Dancere.

Tas labi.

Knolls iekļuva slepenajos gaiteņos vieglāk, nekā pats bija cerejis. Viņš pavērtu durvju spraugā noskatijas, ka istabene atver slepenu sienas paneli vienā no pirmā stāva koridoriem. Viņš no­sprieda, ka pašlaik atrodas rietumu ēkas dienvidu sparna. Bija jātiek līdz tālākajām bastionam un jāvirzās uz ziemeļaustrumiem, kur atradās visas publikai pieejamas telpas.

Viņš iegāja gaiteni un klusi devās uz priekšu, ceredams nesaskrieties ar kadu no kalpotājiem. Veļa stunda varbūt mazinaja ša­das sastapšanas izredzes. Tagad vienīgas staigātājas varētu būt istabenes, kuras gada ja, lai viesiem butu viss nakšņošanai nepie­ciešamais. Dregnaja gaiteni virs galvas stiepās ventilācijas un ūdensvada caurules un izolēti elektrības vadi. Kailas spuldzes ap­gaismoja ceļu.

Uzkāpis pa trim vītņu kapnem, viņš nosprieda, ka nokļuvis ziemeļu spārnā. Siena bija ierīkotas mazas novērošanas atveres, tas atradās sienas padziļinājumos un bija aizsegtas ar sarūsēju­šiem svina vāciņiem. Ejot garām, viņš dažas pavēra un ielūkojas vaira kas istabas. Šis spiegu actiņas bija vēl viens anahronisms, pie­miņa no seniem laikiem, kad novērotajiem bija japaļaujas tikai uz savam acīm un ausim. Tagad tās bija tikai orientieri pareiza ceļa atrašanai vai neliels prieciņš luriķim.

Viņš apstājas pie vienas no spiegu actiņām un pagrieza metā­lā vāciņu. Viņš uzreiz pazina Karolotas istabu ar glīto gultu un rakstamgaldu. Lorings bija nosaucis šo istabu par godu Bavarijas kārāļa Ludviga 1 mīļakajai, kuras portrets rotāja talako sienu. Viņš iedomājās kāds rotājums slēpj spiegu actiņu otrā puse? Var­būt kokgriezumi, ko viņš atcerējas no savas kādreizējās nakšņo­šanas šaja telpa.

Viņš devās talak.

Pēkšņi viņš aiz akmens sienas sadzirdēja balsis. Viņš saka meklet tuvāko actiņu. Atradis to, viņš ielūkojas un ieraudzīja Reičelu Katleri spoži apgaismotas istabas vidu, ar sarkanbrūniem dvieļiem ap kailo augumu un slapjajiem matiem.

Viņš uzreiz apstajas.

Es taču teicu, ka Makojam kaut kas ir aiz adas, pukojas Reičela.

Pols sedeja pie pulēta rožu koka rakstamgalda. Viņam un Reičelai bija ierādīta istaba pils ceturtaja stava. Makojs bija apmeties kaut kur zemāk. Sulainis, kas ienesa viņu somas, paskaidroja, ka šo telpu sauc par Kazu istabu par godu septiņpadsmitā gadsim­ta gleznai, kura bija attēlots paris alegoriskos tērpos. Glezna kārājas virs platas gultas. Istaba bija plaša, ar atsevišķu vannasistabu, un Reičela izmantoja izdevību atri noskalot ceļa putekļus, lai sapostos vakariņām, kuras, ka pavēstīja Lorings, būs sešos.

Man tas viss nepatīk, atziņas Pols. Manuprat, Lorings nav tads cilvēks, kurš tik viegli padosies spiedienam. Sevišķi šantažai.

Reičela noņēma dvieli no galvas un atgriezās vannasistabā iz­žāvēt matus. Iedūcās fēns.

Pols rupigi nopētīja gleznu pie talakas sienas. Taja bija attēlots Svētais Pēteris, kas nožēlo grēkus. Da Kortonas vai varbūt Reni darbs. Itālijā, septiņpadsmitais gadsimts, ja viņš atcerējas pareizi. Tas maksatu dārgi, ja vispār butu atrodams ārpus muzejiem. Iz­skatījās pec oriģinālā. Pieticīgas zinašanas par porcelānu ļava vi­ņam minēt, ka figūriņas, kuras staveja uz sienai piestiprinātiem iz­virzījumiem abās puses gleznai, bija Rimenšneidera darbs. Vacija, piecpadsmitais gadsimts, neizsakami vērtīgas. Kāpnes, pa ceļam uz guļamistabu, viņi bija pagajuši garām daudzām citam gleznam, gobeleniem un skulptūrām. Cik laimīgi butu Atlantas muzeja dar­binieki, ja varētu izradīt kaut nelielu daļu no šim bagatibam!

Fēna dūkšana apklusa. Reičela iznaca no vannasistabas, ar pirkstiem piekārtodama kastaņbruno matu cirtas.

Kā viesnīcā, viņa nopriecājās. Ziepes, šampūns un fens.

-Tikai atšķirība tada, ka viesnīcas numurus nerota miljoniem

vērti mākslas darbi.

Tie ir oriģināli?

Ja, ta izskatas.

Pol, mums kaut kas jādārā ar Makoju. Tas viss ir aizgajis pārāk talu.

Fs piekritu. Bet Lorings arī mani mulsina. Viņš nepavisam nav tāds, ka es biju iedomājies.

Tu esi pārāk daudz saskatījies Džeimsa Bonda filmas. Viņš ir tikai bagats vecs virs, kas mii mākslu.

Manuprāt, viņš pārak mierīgi uzņēma Makoja draudus.

Vai vajadzētu piezvanīt Panikam un pastāstīt, ka paliekam nakšņot?

Diez vai. Labāk pagaidām rīkosimies pec intuīcijas. Bet rit es gribu tikt projām no šejienes.

Es varu tikai piekrist.

Reičela nometa dvieli un uzvilka biksītes. Pols vēroja viņu, sēdēdams krēsla un cenzdamies saglabat vienaldzību.

Tas nav godīgi, viņš iebilda.

-Kas?

Plikai grozīties apkart.

Reičela uzvilka krušturi, tad piegāja un apsēdas Polam klēpi.

Es domāju nopietni to, ko teicu vakar vakārā. Es gribu mēģi­nāt vēlreiz.

Viņš izbrīna raudzījās uz puskailo Ledus kārālieni savos ap­skāvienos.

Pol, es vienmēr esmu tevi mīlējusi. Nezinu, kas notika. Laikam maas lepnums un dusmas visu sabojaja. Pienaca tads bridis, kad man šķita, ka smoku nost. Tā nebija tava vaina. Tikai mana. Kad es kļuvu par tiesnesi, kaut kas mainījas. Nevaru īsti paskaidrot.

Viņai bija taisnība. Nesaskaņas sakas pec tam, kad Reičela bi­ja nodevusi zvērestu. Varbūt darba dienas beigas bija grūti atbrī­voties no lomas, kurā visi viņai paklausīja, visi teica: "Ja, kun­dze" un "Jusu godība". Bet Polam viņa vel joprojām bija Reičela Beitsa sieviete, kuru viņš mīlēja, nevis amatpersona, kam piela­bināties, vai taisnas tiesas simbols. Viņš strīdējās ar sievu, izrīko­ja viņu un dusmojās, kad viņa nepaklausīja. Pēc kāda laika viņu abu raksturu atšķirība kļuva pārāk uzkrītoša. Tik uzkrītoša, ka Reičela beidzot atbrīvojas no vienas konflikta puses.

Teta nave un pārejie notikumi palīdzēja man saskatīt visu īstajā gaisma. Mātei un tēvam visi radi gāja boja kārā. Man nav neviena cita, tikai Marla un Brents… un tu.

Pols raudzījas viņa.

Es to saku nopietni. Mes esam ģimene, Pol. Pirms trim gadiem es pieļāvu briesmīgu kļūdu. Man nebija taisnība.

Pols saprata, cik grūti viņai izteikt šos vārdus. Taču viņam bija jāzina:

Ka ta?

Pagājušaja nakti, kad mēs mukām caur visu abatiju, kārājamies pie balkona, šie pārdzīvojumi man apskaidroja galvu. Tu at­lidoji, kad saprati, ka man draud briesmas, un manis dēļ uzņe­mies lielu risku. Es nedrīkstu but tik kaprīza. Tu to neesi pelnījis. Tu allaž esi velējies tikai nedaudz miera, klusuma un stabilitātes. Bet es tev apgrutinaju dzīvi.

Viņš atcerējas Kristiānu Knollu. Lai gan Reičela neko atklati neatzina, šis vīrietis bija viņai iepaticies. Pols to juta. Bet Knolls atstāja viņu droša navē. Varbūt šāds atgadinajums lika viņas ana­lītiskajam pratam apjaust, ka ne viss ir tads ka izskatas. arī biju­šais vīrs. Vai nav vienalga! Viņš mīlēja šo sievieti. Gribēja viņu atgūt. Bija pienācis laiks piekrist vai palikt muļķos.

Viņš noskūpstīja Reičelu.

Knolls vēroja Katleru pāra apskāvienu, un Reičelas Katleres puskailais augums viņu uzbudināja. Brauciena no Minhenes uz Kēlheimu viņš jau bija nojautis, ka viņa vel ilgojas pec bijuša vi­ra. I>oši vien tāpēc viņa Vartberga atraidīja Knolla tuvošanas mē­ģinājumu. Šī sieviete bija nenoliedzami pievilcīga. Kuplas krūtis, slaids viduklis, kārdinoša kājstarpe. Viņš bija to iekarojis jau šah­ta un tikko gatavojas viņu iegūt, kad iejaucas Dancere ar savu sprādzienu. Kapec tad šonakt neatgut nokavēto? Kada vairs tam nozīme? Eelners un Monika bija miruši. Viņš bija bezdarbnieks. Un pec visa, ko viņš tagad gatavojas darīt, neviens no pārējiem kluba biedriem viņu neņems darba.

Viņa domas partrauca klauvējiens pie guļamistabas durvīm.

Viņš uzmanīgi ielūkojas spiegu actiņa.

Kas tur ir? jautāja Pols.

Makojs.

Reičela pieleca kājās, paķēra drēbes un ieskrēja vannasistaba. Pols piecēlās un atvēra durvis. Makojs ienaca, ģērbies vecas velveta bikses un svītraina matrožu krekla. Lielas kajas bija ieautas garos bruņos zabakos.

Vai nav par traku, ka jums šķiet? ieminējas Pols.

Smokings ķimiskaja tīrītava.

Pols aizcirta durvis.

Ko jūs sarunajat Loringam?

Makojs pārāudzijas uz viņu.

Nomierinieties, advokāta kungs, es nemaz negribu izspiest naudu no ta vecā sakarņa.

Kāpēc tad jūs ta izturējāties?

Ja, Makoj, ko tas viss nozīme? noprasīja Reičela, iznakdama no vannasistabas, terpusies džinsos un pieguloša džemperī ar augstu apkakli.

Makojs nopētīja viņu no galvas līdz kājām.

jūsu ikdienas tērpi ir skaisti, jūsu godība.

Atbildiet uz jautajumu, viņa atgadinaja.

Atbilde ir tada, ka es gribēju parbaudīt, vai večuks atzīsies vai ne. Un atziņas! Es uzspiedu, lai zinātu, kas viņam aiz adas. Attopieties! Ja viņš nebutu nekur iesaistīts, viņš pateiktu mums sayonam9 , vācieties prom no manas mājas! Taču viņš it kā to vien gribētu, lai mes nakšņojam pie viņa.

jūs to neteicāt nopietni? noprasīja Pols.

Katler, jūs abi uzskatat mani par pēdējo salašņu, bet man ir savi morāles principi. Tiesa gan, pārāsti tie ir visai brīvi. Tomēr ir. Sis Lorings kaut ko zina vai grib kaut ko uzzināt. Lai kā arī būtu viņš ir pietiekami ieinteresēts, lai piedāvātu mums palikt pa nakti.

jūs domājat, ka viņš pieder pie tā kluba, par kuru plapaja Grumers? jautāja Pols.

Es ceru, ka ne, ieminējās Reičela. Jo tadā gadījumā arī Knolls un ta sieviete varētu but šeit.

Makoju tas neuztrauca.

Mums ir dota izdevība, kas jaizmanto. Man ir tāda nojauta. Un mani Vacija gaida vesels bars investoru. Tapec man ir vajadzigas atbildes. Man liekas, ka tās ir atrodamas veca kraķa pils kambaros.

Cik ilgi jūsu ļaudis vel varēs apvaldīt investoru ziņkāri? jautāja Reičela.

Paris dienas. Ne vairak. No rīta viņi saks attīrīt ieeju otrā tunelī, un es viņiem liku nesteigties. Es pats domāju, ka ta ir veltī­ga laika izniekošana.

Kā mums izturēties vakariņās?

Brīvi. Ēdiet viņa edienus, dzeriet viņa dzerienus un uzsuciet informāciju ka putekļsūceji. Mums jāiegūst vairāk, neka dosim pretī. Saprotat?

Reičela pasmaidīja.

Jā, saprotu.

Vakariņas noritēja sirsnīgi, Lorings risinaja ar viesiem patīka­mu sarunu par mākslu un politiku. Pols apbrīnoja veca vīra pla­šas zinašanas par mākslu. Makojs izturējās nepārāsti rātni, ne­mitīgi slavēja namatēva pasniegto maltīti. Pols uzmanīgi vēroja visu notiekošo un pamanīja Reičelas interesi par Makoju. Šķita, ka viņa gaida, kad viņš kaut ka izgāzīsies un nodos sevi.

Pēc deserta Lorings veda viesus ekskursija pa pils plašo pir­mo stāvu. Interjers lielākoties bija veidots no akmens un koka. I Iolandiešu mebeles, franču pulksteņi, krievu lustras. Pols ievēroja, ka visos kokgriezumos izteikti dominē klasicisms līdz ar reālis­tiski skaidriem attēliem. Itin visur valdīja izcili līdzsvarota kom­pozīcija, gandrīz ideala formu un lmiju saskaņa. Šie kokgriezēji tiešam bijuši īsti meistari.

Katrai telpai bija savs nosaukums. Valderdorfa kambaris. Molsberga istaba. Zaļa istaba. Raganu zale. Visas bija iekārtotās ar sen­laicīgam mebelem lielākoties oriģināli, paskaidroja Lorings un mākslas darbiem. To bija tik daudz, ka Pols vairs nespēja visus atcerēties un ilgojas, kaut šeit butu pāris muzeja kuratoru, kas varētu palīdzēt. Telpā, ko Lorings nosauca par Senču zaļi, vecais virs apstajās pie sava teva portreta.

Mans tēvs bija senas dzimtas pārstāvis. Apbrīnojamā karta visi senči bija tieši pa tēva līniju. Un vienmer bija dēls Loringu mantinieks. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mes esam šeit saim­nieki jau gandrīz piecsimt gadus.

Bet kā bija komunistu valdīšanas laika? jautāja Reičela.

arī tad, dārgā. Mana ģimene iemācījās pielāgoties. Citas iz­vēlēs nebija. Pielāgoties vai iet boja.

Tas nozīmē, ka jūs strādājāt komunistu laba, secināja Ma­kojs.

Kas cits mums atlika, pan Makoj?

Makojs neatbildēja un atkal pieversa uzmanību Jozefa Loringa portretam.

Vai jūsu tevs interesejas par Dzintara istabu?

-Ja, ļoti.

Vai viņš pirms kārā Ļeņingrada redzēja oriģinālo?

Viņš to redzeja vēl pirms Krievijas revolūcijas. Viņš bija liels Dzintara cienītājs, ka jūs jau droši vien zināt.

Varbūt pietiks gvelzt niekus, Loring!

Pols sārāvas, dzirdot šo negaidīti skarbo toni. Vai tas bija pa­tiess vai kartējais teātris?

Simt piecdesmit kilometrus uz rietumiem no šejienes kalnos ir bedre, kuras izrakšana man izmaksāja miljonu dolāru. Bet vie­nīgais ieguvums par šim pulem bija trīs kravas vāģi un pieci līķi. Ļaujiet pateikt, ko es domāju.

Lorings apsēdas viena no ādas klubkrēsliem.

Bet, ludzu!

Makojs paņēma no sulaiņa pasniegtās paplates šerija glāzi.

Doļinskis man pastastija par vilcienu, kas ap tūkstoš deviņ­simt četrdesmit piektā gada pirmo maiju atstaja okupēto Krieviju. Tajā it ka esot bijuši iekrauti kastes iepakotie Dzintara istabas pancļi. Liecinieki stasta, ka kastes esot izkrautas Čehoslovakijā, ne­tālu no Tiņecas pie Sazavas. No turienes tas it ka esot ar kravas mašīnām vestas uz dienvidiem. Vieni apgalvo, ka tās paslēptas Vacijas armijas komandiera feldmaršala fon Šornera pazemes bunkura. Citi ka tas aizvestas uz rietumiem, uz Vāciju. Ir vēl arī trešā versija uz austrumiem, uz Poliju. Kura ir pareiza?

Es arī esmu dzirdējis šādus stāstus. Bet, cik atceros, krievi to bunkuru pamatīgi izrakņaja. Tur neka nav, tātad viena iespeja at­krīt. Attiecībā uz Poliju es šaubos.

Kāpēc? jautāja Makojs, arī apsezdamies.

Pols un Reičela palika stāvot. Bija interesanti vērot abu viru vārdu ciņu. Makojs bija prasmīgi apvardojis savus partnerus un arī tagad prata veiksmīgi virzīt sarunu, laikam pēc intuīcijas no­jaušot, kad uzspiest un kad piekāpties.

Poļiem nepietiek ne prata, ne resursu tādu dārgumu nosar­gāšanai, atbildēja Lorings. Kāds tos noteikti jau butu atradis.

Tas man izklausas pec aizsprieduma, iebilda Makojs.

Nepavisam. Tas ir fakts. Visos vēsturēs laikmetos poļi nekad nav spējuši apvienoties un ilgi notureties kopā ka vienota valsts. Viņi ir bars, nevis vadoņi.

Tātad jūs sakāt uz rietumiem, uz Vāciju?

Es nesaku neko, pan Makoj. Tikai to, ka no jūsu piedāvātā­jām trim iespējam rietumu virziens šķiet visticamakais.

Reičela apsēdas.

Loringa kungs…

Ludzu, darga, sauciet mani par Ernstu.

Labi… Ernst. Grumers bija pārliecināts, ka Knolls un sievie­te, kas nogalinaja Čapajevu, strada kada kluba biedru laba. Viņš tos nosauca par Zudušo senlietu atguvejiem. Knolls un sieviete it kā esot aģenti. Viņi zog tādus mākslās darbus, kuri jau ir nozagti, un sacenšas sava starpa par labakajiem atradumiem.

Izklausas intriģējoši. Taču vārāt man ticēt, es neesmu šadas organizācijās biedrs. Kā redzat, mana māja ir pilna ar mākslās darbiem. Es esmu godīgs kolekcionārs un atklāti izradu savas ko­lekcijas dārgumus.

Bet ka ir ar dzintaru? To es neko daudz neesmu redzejis, ieminejas Makojs.

Man ir daži skaisti priekšmeti. Vai vēlaties tos redzet?

Un ka vel!

Lorings veda viņus arā no Senču zāles un pa līkumainu gaite­ni dziļāk pilī. Beidzot viņi nonaca neliela, kvadrātveidīga telpa bez logiem. Lorings nospieda siena paslēptu slēdzi, un gaisma pārādijas koka vitrīnas gar sienam. Soļojot tam garām, Pols uz­reiz pazina Vermeijena traukus, Bohēmijas stiklu un Maira zelta kalumus. Katrs priekšmets bija vismaz trīssimt gadus vecs un ne­vainojama stāvoklī. Divas vitrīnas bija pilnība atvēlētas Dzintara priekšmetiem. To vidu bija lādīte, šaha galdiņš ar figūrām, lādīte ar divām atvilktnēm, tabakdoze, skūšanas putu bļodiņa, ziepju trauciņš un putojama suka.

Lielākā daļa ir no astoņpadsmita gadsimta, paskaidroja Lorings. Visi no Carskoje Selo darbnīcam. Šos skaistos mākslās darbus darinajuši tie paši meistari, kas stradāja pie Dzintara is­tabas paneļiem.

Labakie, ko jebkad esmu redzējis, jūsmoja Pols.

Es tiešām lepojos ar šo kolekciju. Katrs no šiem priekšme­tiem izmaksa ja man veselu kapitālu. Bet diemžel man nav Dzintara istabas, ko pievienot tiem, lai ka es to vēlētos.

Nezin kāpēc es jums neticu? iejautajas Makojs.

Atklāti sakot, pan Makoj, man ir vienalga, vai jūs man ticat. Daudz svangaks jautajums ir ka jūs pieradīsiet pretējo. jūs iero­daties mana māja un izsakāt neprātīgās apsūdzības, draudat man ar atmaskošanu visas pasaules presē, bet jums nav neka, ar ko pamatot šos apgalvojumus, izņemot safabricētus burtus smiltis un naudaskārā zinātniekā plapašanu.

Neatceros, ka butu teicis, ka Grumers ir zinātnieks, iebilda Makojs.

Ne, neteicat. Bet es pazīstu doktora kungu. Viņa reputāciju nevar saukt par apskaužamu.

Pols pamanīja izmaiņas Loringa balss toni. Tas vairs nebija draudzīgs un miermīlīgs. Tagad viņš runaja lēni, apsverot katru vardu, un skaidri bija redzams, ka vecais virs sak zaudēt pacie­tību.

Makoju tas laikam nemaz nebicdeja.

Es domāju, pan Loring, ka cilvēks ar jūsu izglītību un piere­dzi spes tikt gala ar tadu paprastu tipinu ka es.

Lorings pasmaidīja.

jūsu tiešums ir gluži atsvaidzinošs. Tikai retais atjautos šad i runāt ar mani.

Vai apdomājat manu šīsdienas priekšlikumu?

Patiesību sakot, ja. Vai miljons ASV dolāru atrisinalu jūsu problēmu ar investīcijām?

Trīs miljoni būtu labak.

Nu tad pieņemu, ka piekritīsiet diviem, aiztaupot lieku kaulešanos?

-Jā.

Lorings klusi iesmejas.

Pan Makoj, jūs esat cilvēks īsti man pa pratam.

Piektdiena, 23. maijs, 2:15

Pols pamodas. Viņš la arī nespēja īsti aizmigt jau kopš brīža, kad viņš un Reičela devās pie miera neilgi pirms pusnakts. Ta­gad Reičela gulēja plataja gultā cieša miegā, nekrācot, bet smagi elpojot, tapat ka pārāsti. Pols atkal iedomājās par Loringu un Makoju. Vecais virs tik viegli bija ar mieru atdot divus miljonus. Var­būt Makojam bija taisnība. Varbūt Lorings slēpa kaut ko tik svarī­gu, ka divi miljoni bija pienācīgā maksa par drošību. Bet ko? Dzintara istabu? Šada iedoma būtu mazliet pārspīlētā. Viņš iedo­mājas, ka vācu kareivji nopleš no pils sienam Dzintara paneļus, aizved tos uz citu Padomju Savienības pilsētu, bet pēc četriem ga­diem atkal tos izjauc, lai vestu uz Vāciju. Kādā stāvoklī tie pec tam būtu? Vai tiem vel butu kada vērtība, vai tie varētu kalpot ti­kai ka izejviela citu mākslas darbu izgatavošanai? Ko viņš lasīja Borjas sakratajos rakstos? Paneļi bija veidoti no simt tūkstošiem Dzintara gabaliņu. Tiem atklātā tirgu noteikti butu kāda vērtība. Varbūt ta arī bija. Lorings atrada dzintaru un pārdeva to, iegustot pietiekami, lai divi miljoni butu piemērota maksa par klusēša­nu.

Viņš pieceļas no gultas un aizlavījās pie krēsla, uz kura bija uzmetis kreklu un bikses. Viņš uzvilka tos, bet kurpes atstaja ar basām kājām varēs staigat klusāk. Ta ka aizmigt viņš nespēja, tad nolēma vēlreiz aplūkot mākslas darbu kolekcijas pirmāja stāvā. Šovakar redzeto mākslās darbu apjoms viņu bija gandrīz apdul­linājis. Viņš cereja, ka Lorings neņems ļaunā vel vienu nelielu pri­vātu apskati.

Viņš pārāudzījās uz Reičelu. Viņa bija saritinājusies zem du­nu segas, uz kaila auguma uzvilkusi tikai Pola kreklu. Pirms di­vām stundām viņi bija milejušies pirmoreiz pēc gandrīz četriem gadiem. Viņš vēl tagad juta šo kaisli, viņa augums bija ka bez spe­ķa no emocijām, ko viņš vairs nebija cerejis izjust. Vai viņi varētu sakt visu no jauna? Dievs zina, cik ļoti viņš to vēlējas. Pāris pēdē­jās nedēļās bija daudz dažādu pārdzīvojumu. Reičela zaudēja tē­vu, bet varbūt tiks atjaunota Katleru ģimene. Pols cereja, ka viņš Reičelai nebūs tikai glābiņš, ar ko aizpildīt tukšumu dzīve. Viņš labi atcerējās Reičelas vārdus, ka viņš tagad ir vienīgais viņas ģi­menes loceklis. Viņš brīnījās par savu aizdomīgumu. Varbūt vai­nīgs bija pirms trim gadiem saņemtais sapigais trieciens. Tagad piesardzības bruņas sarga ja viņa sirdi no turpmākās vilšanas.

Viņš uzmanīgi pavēra durvis un klusi izslīdēja gaiteni, vel pē­dējoreiz atskatoties uz Reičelu. Svečturos pie sienas maigi kvēlo­ja elektriskas sveces. Nebija dzirdama ne skaņa. Viņš piegāja pie smagājam akmens margām un pārāudzijas uz marmora foajē čet­rus stāvus zemāk, ko apgaismoja vairākas galda lampas. Pie griestiem līdz pat treša stāva līmenim kārājas neieslegta masīva kristālā lustra.

Pols pa paklaja celiņu nokapa pa platajam akmens kāpnēm līdz pirmājam stavam. Basam kājām, nedzirdamiem soļiem viņš virzījās arvien tālāk pils dzīles, pa platiem gaiteņiem gārām edamzalei uz plašajam telpām, kur bija izstādīti mākslās darbi. Visu telpu durvis bija atvērtas.

Viņš iegāja Raganu zāle. Lorings pastastīja, ka tur kādreiz esot rīkotas vietējas raganu tiesašanas prāvas. Piegājis pie melnkoka vitrīnām, viņš iesledza mazas halogēna spuldzītes. Plauktos rin­dojas Senas Romas laikmeta artefakti. Statuetes, karodziņi, šķīvji, trauki, lampas, zvani, darbarīki. arī dažas smalki izgrieztas die­viešu figūriņas. Viņš pazina Viktoriju romiešu uzvārās dievieti. Turēdama izstieptajās rokas kroni un palmas zaru, viņa aicinaja izvēlēties.

Pēkšņi viņš izdzirdēja gaiteni kadu skaņu. Pavisam klusu. Kā šļucošu soli uz paklaja. Bet klusumā tā šķita skaļa.

Pagriezis galvu pa kreisi uz atvērto durvju pusi, viņš stavēja ka sastindzis, gandrīz neelpojot. Vai tas bija solis, vai tikai kāds gadsimtiem vecas mājas krakšķis? Viņš pasniedzās un klusi iz­slēdza vitrīnu apgaismojumu. Tās iegrima tumsā. Viņš pielavījās pie dīvāna telpas vidū un notupas aiz ta.

Atkal ta pati skaņa. Solis. Bez šaubam. Gaiteni kāds bija. Sakņupis aiz divana, viņš cereja, ka nezinamais staigatajs aizies projām. Varbūt tas bija tikai kāds kalpotajs, kas devas pārāsta nakts apgaita.

Apgaismotajās durvis pārādījas ena.

Gārām aizsojoja Veilends Makojs.

Protams, vajadzēja taču iedomāties.

Viņš uz pirkstgaliem aizlavījās līdz durvīm. Makojs bija dažu pēdu attaluma un devas uz gaiteņa talako galu. Tur atradās tum­ša telpa, kuru Lorings tikai pārādīja, nosauca par Romāņu zaļi, bet neaicinaja apskatīt.

Nenāk miegs? viņš čukstus apjautajās.

Makojs pārbīli salecas un apsviedas apkārt.

Velns un elle, Katler! viņš bez skaņas izdvesa. Es gan­drīz bikses pietaisīju. Dūšīgais virs bija parģerbies džinsos un džemperi.

Pols noradīja uz Makoja kajam.

Mēs sākam domāt līdzīgi. Tas ir biedējoši.

Vienkāršo ļaužu stils nenāks par ļaunu, lielpilsētas jurista kungs.

Viņi iegāja tumšaja Raganu zale, čukstus sarunadamies.

jūs arī māc ziņkāre? apjautājas Pols.

Un kā vel! Sasodīti divi miljoni. Lorings uzķēras ka muša uz suda.

Ka jums šķiet, ko viņš zina?

Nav ne jausmas. Bet tas ir kaut kas īpašs. Ķeza tikai tada, ka ši Bohemijas Luvra ir tik pilna ar visādiem mesliem, ka mēs vārām ta arī neko neatrast.

Mes vārām apmaldīties šaja labirinta.

Pēkšņi gaiteni kaut kas nošķindeja. Kā metāls uz akmens. Pols un Makojs paliecās pa kreisi un palūkojas arā. Pie Romāņu zāles durvīm bija pārādijies blāvi dzeltens gaismas četrstūris.

-Jāiet paskatīties, mudinaja Makojs.

Kapec ne? Ja jau tik talu esam atnakuši.

Makojs devas uz priekšu pa paklaja celiņu. Pie Romāņu zāles atvērtajam durvīm viņi abi sastinga.

Velns! noteica Pols.

Knolls pa spiegu actiņu nolūkojas, kā Pols Katlers apģērbjas un izlavās no istabas. Reičela Katlere pat nepamanīja bijuša vira aiziešanu un joprojām aizmigusi dusēja zem segām. Knolls bija stundām ilgi gaidījis, pirms rīkoties, ļaudams visiem doties pie miera. Viņš bija nolēmis sākt ar Katleriem, tad doties pie Makoja, bet pec tam pie Loringa un Danceres, lai īpaši izbaudītu abas pē­dējas slepkavības, priecātos par viņu navi ka atriebību par Felneru un Moniku. Bet Pola Katlera negaidītā aiziešana visu sarež­ģīja. Spriežot pec Reičelas raksturojuma, viņš nebija piedzīvojumu cienītājs. Un tomēr nu pēkšņi aizklīda sazin kur, nakts vidū, basām kajam. Protams, ne jau uz virtuvi pameklet kaut ko ieko­žamu. Visticamak okšķerēt. Par viņu vajadzēs parūpēties velak.

Pēc Reičelas.

Viņš lavijas pa kailo spuldžu apgaismoto gaiteni. Atrada tu­vāko izeju un nospieda atsperes mehānismā slēdzi. Akmens plāk­sne pavirzījās sāņus, un viņš iegāja vienā no tukšajam ceturta sta­va guļamistabam. Pa īstajam durvīm izgāja gaiteni un devās uz Reičelas Katleres istabu.

Iegāja taja un aizslēdza aiz sevis durvis.

Piegājis pie renesanses laika kamīna, viņš samekleja slēdzi, kas bija nomaskēts ka zeltīta rotājumā dala. Viņš negribeja iet iekša istabā tieši no slepenajiem gaiteņiem, baidīdamies sacelt pārāk lielu troksni, bet varbūt būs steidzīgi jādodas projām. Viņš no­spieda slēdzi un atstaja slepenas durvis vaļa.

Pielavījās tuvāk pie gultas.

Reičela Katlere joprojām dusēja rama miega.

Viņš pagrieza labo roku un gaidīja, kad duncis ieslīdēs plauk­sta.

Tas ir sasodītas slepenās durvis, čukstēja Makojs.

Pols vēl nekad nebija tadas redzējis. Tas iederējās tikai vecās filmas un gramatas, bet te pēkšņi viņa acu priekšā, trīsdesmit pē­du attāluma akmens sienas gabals bija pavēries, pagriežoties ap centrālo asi. Pie ta bija cieši piestiprinātā viena no koka vitrīnām, bet katra puse bija trīs pēdas plata atvere, aiz kuras bija redzama apgaismota telpa.

Makojs spēra soli uz priekšu.

Pols viņu apturēja.

Traks esat?

Katler, apjedziet taču! Mums tur jāiet.

Ka to saprast?

Mūsu namatēvs neatstaja šis durvis vaļa nejauši. Neliksim viņam vilties.

Pols uzskatīja, ka iet tālāk butu muļķīgi. Pietiekami neprātīgi jau bija nakt leja, bet kur nu vel tagad doties nezinamāja. Varbūt labak butu vienkārši atgriezties augša pie Reičelas. Bet ziņkāre mudināja iet talak.

Tapec viņš sekoja Makojam.

Telpā aiz slepenajam durvīm gar sienam un vidū slejas apgais­motas vitrīnas. Pols sajūsma apstaigāja šo labirintu. Antīkas sta­tujas un krūšutēli. Ēģiptes un Tuvo Austrumu kokgriezumi. Mai­ju gravīras. Senas rotaslietas. Viņa skatienu piesaistīja divas gleznas. Septiņpadsmitā gadsimta Rembranta darbs, par kuru viņš zināja, ka tas pirms trīsdesmit gadiem nozagts no kada Vacijas muzeja, un Belhni darbs, kas ap to pašu laiku pazudis Itālijā. Abas šis gleznas bija pasaule visvairāk meklēto mākslas darbu vidu. Viņš atcerejas semināru Augsta ja muzeja par šo temu.

Makoj, te viss ir zagts.

Kā jūs zināt?

Pols piegāja pie vienas no vitrīnām, kurā uz stikla paaugstinajuma bija novietots nomelnējis galvaskauss.

-Šis ir Pekinas cilvēks. Neviens to nav redzejis kopš Otra pa­saules kārā laikiem. Un tas abas gleznas pavisam noteikti ir zag­tas. Velns! Grumeram bija taisnība. Lorings pieder pie ta kluba.

Nomierinieties, Katler. To mēs nevārām zināt. Varbūt veču­kam ir tikai neliels privāts krājums, ko viņš nevienam nerada. Nevajag pārsteigties.

Pols raudzijas talak uz atvērtam baltas emaljas divviru dur­vīm. Pamanīja aiz tām mozaīkas sienas viskija krasa. Viņš gāja tuvāk. Makojs viņam sekoja. Pie durvīm abi sastinga kā apstul­buši.

Velns un elle, čukstēja Makojs.

Pols raudzijas uz Dzintara istabu.

jūs uzminējāt pareizi.

Krāšņā skata baudīšanu pārtrauca divi cilvēki, kas ienaca pa citām divviru durvīm labaja puse. Viens no tiem bija Lorings. Ot­ra blondā sieviete no Stodas. Suzanna. Abiem roka bija pisto­les.

Redzu, ka jūs pieņēmāt manu uzaicinājumu, teica Lorings.

Makojs nekustējās.

Negribejam sagādāt jums vilšanos.

Lorings noradīja ar ieroci.

Ka jums patīk mani dārgumi?

Makojs ienaca talak istabā. Sieviete ciešāk satvēra ieroci un pa­cēla stobru augstāk.

Miera, kundzīt, miera! Es tikai gribu apskatīt tuvāk šo māk­slās darbu.

Pols pieversas sievietei, ko Knolls bija nosaucis par Suzannu.

Jūs atradat Čapajevu ar manu palīdzību, vai ne?

-Ja, Katlera kungs. Si informācija bija ļoti noderīga.

Jūs nogalinājāt veco viru ta visa deļ?

Ne, pan Katler, atbildēja Lorings. Viņa nogalinaja manis dēļ.

Lorings un sieviete palika trīsdesmit pēdas garās un platās kvadratveida telpas tālākajā galā. Trijās sienas bija divviru dur­vis, ceturtaja logu rinda, bet Pols pieņēma, ka tie noteikti nav īsti. Ši telpa neapšaubami atradās ēkas vidu. Makojs joprojām ap­brīnoja dzintaru, vilkdams ar pirkstiem pa ta gludo virsmu. Ja vien viņiem nedraudetu tik lielas briesmas, arī Pols labprat ap­jūsmotu krāšņo telpu. Taču testamentu lietu juristi pārāsti nemēdz nokļūt Čehijas pilis, kur uz tiem merķe ar divām pusautomātis­kajam pistolēm. Vismaz juridiskajā fakultate to nemāca.

Parupejies par to, Lorings klusi teica Suzannai.

Sieviete aizgāja. Lorings palika telpas talākajā gala, turot ieroci gatavība. Makojs piegāja tuvāk Polam.

Tagad mēs, kungi, pagaidīsim šeit, kamēr Suzanna atvedīs Katleres kundzi.

Makojs pienaca vēl tuvāk.

Ko, elle, tagad darīt? čukstēja Pols.

Nezinu ne suda.

Knolls uzmanīgi pacēla segu un ierāpās gultā. Apgulās bla­kus Reičelai un viegli noglāstīja viņas krūtis. Atbildot uz šo pie­skārienu, viņa miega klusi nopūtas. Viņš parlaida plaukstu vi­sam viņas augumam un atklāja, ka zem krekla viņa ir kaila. Viņa pievirzījās tuvāk un piekļāvās viņam.

Pol, viņa čukstēja.

Knolls satvēra ar plaukstu viņas kaklu, pagrieza viņu uz mu­guras un uzgūlās virsū. Reičelas acis bailes iepletās. Viņš pielika sievietei pie kakla dunci, viegli pieskaroties krevelei iepriekšējā dūriena vieta.

Vajadzēja paklausīt manam padomam.

Kur ir Pols? viņa bez skaņas nočukstēja.

Pie manis.

Reičela mēģināja pretoties. Viņš piespieda dunča asmeni visa garumā viņai pie kakla.

Guli mierīgi, Katleres kundze, vai es tev pārgriezīšu rīkli. Sa­prati?

Viņa parstāja kustēties.

Knolls ar galvās mājienu noradīja pa kreisi uz atvērto sienas paneli un mazliet atlaida tverienu, lai ļautu viņai paskatīties.

Viņš ir tur iekšā. Tad viņš atkal sažņaudza sievietes kaklu ciešāk un parvilka ar dunča asmeni par kreklu, atraujot vaļā vi­sas pogas. Tad pavēra kreklu plašak. Reičela satraukti elpoja. Viņš viegli apvilka ar asmeņa galu ap vienu krūts galiņu. Es aiz sienas jūs novēroju. Tu gan esi kaislīga mīlniece.

Reičela uzspļava viņam.

Knolls iesita viņai pļauku ar plaukstas virspusi.

Nekaunīga mauka! Tavs tēvs izrīkojās tapat, un tu zini, kā tas beidzas.

Viņš iegāza sievietei ar duri pa vederu un juta, ka viņai aiz­raujas elpa. Tad vēlreiz iesita pa seju, šoreiz ar duri. Tad viņa plauksta atgriežas pie viņas kakla. Reičelas acis bija sāpju aiz­miglotas. Viņš viegli ieknieba viņai vaigos un pakustināja viņas galvu uz spilvena.

Tu mīli viņu? Kāpēc riskēt ar viņa dzīvību? Iedomājies, ka esi mauka, un mana prieka cena… ir dzīvība. Tas nemaz nebūs tik nepatīkami.

Kur… ir… Pols?

Viņš pašūpoja galvu.

Cik spītīga! Pārvērt visas šīs dusmas kaislē, un tavs Pols dzīvs sagaidīs rītu.

Viņa loceklis jau bija piebriedis. Viņš atkal pielika nazi sievie­tei pie kakla un piespieda.

Labi, viņa beidzot piekrita.

Viņš bridi vilcinājās.

Es ņemšu nost nazi. Bet tu tikai mazliet pakusties, un es tevi noduršu. Pēc tam viņu.

Viņš leni atlaida sievietes kaklu un aizvaca nazi. Atsprādzējā jostu un gatavojas vilkt nost bikses, bet tad Reičela iekliedzas.

Loring, ka jūs dabūjat paneļus? jautāja Makojs.

Ka davanu no debesim.

Makojs iesmējās. Pols bija pārsteigts par budigā vira mieru. Cik labi, ka vismaz kāds saglaba vēsu pratu. Viņš pats bija pārbijies līdz nāvei.

Ka noprotu, jūs gatavojaties likt lieta šo ieroci. Tapec izpil­diet nāvei nolemta cilvēka pedejo velēšanos un atbildiet uz da­žiem jautajumiem.

Mūsu iepriekšeja saruna jums bija taisnība, teica Lorings. Tūkstoš deviņsimt četrdesmit piektajā gada paneļus aizveda no Kēnigsbergas ar kravas mašīnām. Velak tos iekrāva vilcienā. Šis vilciens apstajās Čehoslovakija. Mans tevs meģinaja iegūt pane­ļus, bet tas viņam neizdevās. Feldmaršals fon Šorners bija uzti­cīgs Hitleram un nebija uzpērkams. Fon Šorners pavēlēja vest kas­tes ar kravas mašinam uz rietumiem, uz Vāciju. Tās bija jāved uz Bavariju, bet tās netika tālāk par Stodu.

Manu alu?

Pareizi. Mans tēvs atrada paneļus septiņus gadus pec kārā.

Un nošāva strādniekus?

Tas bija nepieciešams biznesa lēmums.

Un arī Rafala Doļinska nave bija nepieciešams biznesa lē­mums?

Šis jūsu reportieris tiešam sazinajas ar mani un atsūtīja sa­va gārādarba uzmetumu. Pārāk informatīvu, viņam pašam par ļaunu.

Un kas bija ar Karolu Borju un Čapajevu? noprasīja Pols.

Daudzi ir meklejuši to, ko jūs pašlaik redzat, pan Katler. Vai jūs nepiekrītat, ka šadu dārgumu deļ ir vērts mirt?

arī maniem vecākiem? noprasīja Pols.

Mes zinājām par jūsu teva taujašanu visa Eiropa, bet, kad viņš atrada to itālieti, tad jau kļuva bīstami. Sis bija mūsu pirmais un vienīgais drošības pārkāpums. Suzanna parūpējas gan par itālieti, gan par jūsu vecākiem. Diemžēl, bet tas bija vel viens ne­pieciešams biznesa lēmums.

Pols metas pretī vecajam vīram. Tas pacēla ieroci un nomēr­ķēja. Makojs sagraba viņu aiz pleca.

Nomierinies, Raķešvīr! Nevienam labak nekļūs, ja tīši ļausi sevi nošaut.

Pols pūlējas izrauties.

Kļūs labak, ja parlauzišu tam ķēmam kaklu. Viņu smacēja dusmas. Viņš pat nevarēja iedomāties, ka ir spējīgs uz tadu nik­numu. Viņš gribēja nogalināt Loringu, nebaidoties no sekām, un izbaudīt katru ši nelieša pirmsnāves moku mirkli. Makojs aizvil­ka viņu uz telpas talako malu. Lorings nostājās pie pretējās Dzintara sienas. Kad Makojs atradās ar muguru pret Loringu, dūšī­gais virs iečukstēja Polam ausi: Tikai mieru. Klausi man.

Suzanna iesledza griestu lustru, pārpludinot foajē un kāpnes ar spožu gaismu. Nebija jābaidas, ka naksnīgās gaitas iztraucēs kāds no kalpotajiem, jo Lorings bija īpaši piekodinājis nevienam pec pusnakts nerādīties galvenajā sparna. Suzanna bija arī pa­domājusi, ka atbrīvoties no līķiem, un nolēmusi pirms rītausmas aprakt visus trīs meža aiz pils. Viņa leni uzkāpa pa kāpnēm līdz ceturtā stava kāpņu laukumiņam, turot ieroci gatavība. Pēkšņi no Kazu istabas puses atskanēja griezīgs kliedziens. Viņa metās skriet pa gaiteni, gārām kāpņu laukumiņa margam, pie ozolkoka durvīm.

Viņa nospieda rokturi. Aizslēgtas.

Iekšā atkal atskanēja kliedziens.

Viņa divreiz iešava senlaicigāja sledzenē. Koksne saplaisāja, tad izjuka. Viņa iespera pa durvīm. Vienreiz. Otrreiz. Vēlreiz izšava. Pēc treša spēriena durvis atveras uz iekšpusi. Pustumšaja istaba viņa ieraudzīja gulta Kristiānu Knollu un Reičelu Katleri, kas pūlas atbrīvoties no viņa tvēriena.

Ieraudzījis Suzannu, Knolls spēcīgi iegāza Reičelai pa seju. Pēc tam pasniedzās gulta pēc kaut ka. Viņa redzēja, ka pazib dun­ča asmens. Viņa nomērķēja un izšava, bet Knolls pārvēlas uz gul­tas tālāko malu un lode aizlidoja gārām. Viņa pamanīja atvērto sienas paneli pie kamīna. Tas merglis ložņaja pa slepenajiem gai­teņiem. Viņa nometas uz grīdas un paslepas aiz krēsla, zinot, kas tūlīt sekos.

Duncis lidoja pāri tumšajai istabai un ieduras krēsla polsterejumā, tikai paris collas no viņas. Viņa raidīja vēl divus šāvienus uz Knolla pusi. Viņš atbildēja ar četriem šāvieniem, kas izārdīja krēsla atzveltni. Knolls bija bruņots. Tas jau bija pārak bīstami. Viņa velreiz izšava, tad aizrāpoja līdz atvērtajam durvīm un iz­veļas gaiteni.

Vel divas Knolla raidītas lodes atlēca no durvju aplodas.

Gaitenī viņa piecelās kajas un metas skriet.

Man jātiek pie Reičelas, Pols čukstēja, joprojām zvērodams dusmās.

Makojs palika stavam ar muguru pret Loringu.

Mūc ārā no šejienes, kad es došu zīmi!

Viņam ir ierocis.

Es ceru, ka šeit viņš nešaus. Negribēs sacaurumot dzintaru.

Labak nepaļaujies uz to…

Pirms viņš paguva sikak iztaujat Makoju par viņa nodomiem, dūšīgais virs uzruna ja Loringu.

Ka noprotu, mani divi miljoni ir pagalam, ko?

Diemžēl. Bet jums vismaz pietika drosmes tos prasīt.

Tas man no mātes. Viņa Ziemeļkarohna strādāja gurķu lau­kos. Nebaidījās ne no paša vella.

Cik burvīgi!

Makojs pavirzijas tuvāk.

Kāpēc jūs domājāt, ka neviens nezina, ka mes esam šeit?

Lorings pārāustīja plecus.

Šadu risku es esmu gatavs uzņemties.

Mani ļaudis zina, kur es esmu.

Lorings pasmaidīja.

Par to es šaubos, pan Makoj.

Varbūt vienosimies?

Neesmu ieinteresēts.

Pēkšņi Makojs metas virsū Loringam, parvaredams desmit pēdas, kas viņus šķira, tik atri, cik vien druknais augums ļava. Kad vecais virs izšava, Makojs sārāvas un iekliedzas:

Bedz, Katler!

Pols metas uz divviru durvīm, kas veda ārā no Dzintara ista­bas. Uz mirkli pārāudzījies atpakaļ, viņš redzeja, ka Makojs sa­brūk uz parketa un Lorings vēlreiz nomērķē. Vienā Ieciena viņš iz joņo ja no istabas, aizveļas pa pustumšo galeriju un ārā pa sle­penajam durvīm uz Romāņu zaļi.

Viņš zināja, ka Lorings sekos un šaus vēlreiz, bet vecais virs, protams, nespēja kusteties tik atri.

Makojs tīši ļava sevi sašaut, lai Pols varētu aizbēgt. Pols neva­rēja iedomāties, ka cilvēki tiešām spej ta rīkoties. Kaut kas tāds notika tikai filmās. Un tomēr pēdējais, ko viņš redzēja, pirms at­stāja istabu, bija uz grīdas saļimušais budigais virs.

Viņš pavēlēja sev izmest šo domu no galvas un domāja tikai par Reičelu, skriedams pa gaiteni uz kāpņu pusi.

Knolls dzirdēja, ka Suzanna izskrien gaitenī. Viņš šķērsoja is­tabu un paņēma nazi. Aizgāja pie atvērtajam durvīm un uzmanī­gi palūkojās. Dancere skrēja uz kapnem divdesmit metrus viņam priekša. Viņš nostājās stingrāk un svieda dunci trāpīgā lidojuma nopakaļ bēglei. Tas ieduras viņas kreisajā gurna, un asais asmens ieurbās miesa līdz pat spalam.

Sieviete iekliedzas un sāpēs saļima uz paklaja.

Tikai ne šoreiz, Suzanna, viņš mierīgi noteica.

Viņš piegāja pie viņas.

Suzanna bija saspiedusi ar roku gurna mugurpusi, kur ap iedurušos dunci plūda asinis. Viņa meģinaja pagriezties un pa­celt pistoli, bet Knolls ar veiklu spērienu izsita CZ-75B no viņas rokas.

Ierocis nograbēja uz grīdas.

Viņš uzmina ar kurpes zoli uz Suzannas kakla un piespieda sievieti pie grīdas. Nomērķēja ar savu pistoli.

Beigas tavam spēlītēm, viņš paziņoja.

Dancere pasniedzas atpakaļ un pulējās satvert dunča rokturi, bet Knolls iespera viņai pa seju.

Pēc tam divreiz iešava viņai galva, un viņa vairs nekustejas.

Par Moniku, viņš nočukstēja.

Viņš izrava dunci no viņas gurna un noslaucīja asmeni viņas dre­bēs. Samekleja Danceres pistoli un devās atpakaļ uz guļamistabu, lai pabeigtu iesākto.

Makojs pūlējās atjēgties un piecelties, bet nespēja Dzintara istaba acu priekša griezās. Kajas bija slābanas, galva reiba. No sašauta pleca plūda asinis. Viņš strauji saka zaudēt samaņu. Ne­kad viņš nebūtu varējis iedomāties, ka nomirs šadi miljoniem vērtu dārgumu vidu, nekādi nespedams glābties.

Viņš kļūdījās attiecība uz Loringu. Dzintara paneļi nemaz ne­bija apdraudēti. Vecais vīrs tieša trāpījumā ielaida lodi viņa mie­sa. Makojs cereja, ka Polam Katleram izdevās aizbēgt. Viņš pa­mazam saka celties sēdus. Arēja galerijā atskanēja soļi, tie tuvojas viņam. Viņš atkal atslīga uz parketa un palika guļam. Pavēris vie­nu aci, viņš ieraudzīja izplūdušu Frnsta Loringa stāvu ienakam Dzintara istaba ar ieroci roka. Viņš gulēja nekustīgi, puledamies sakopot niecīgos atlikušos speķus.

Dziļi ievilcis elpu, viņš gaidīja, kad Lorings pienāks tuvāk. Ve­cais virs ar kurpes purngalu uzmanīgi pieskārās Makoja kreisa­jai kajai, acīmredzot parbaudidams, vai upuris jau ir miris. Ma­kojs aizturēja elpu un palika sastindzis ka līķis. No gaisa trūkuma un asiņu zuduma galva sāka reibt vel vairāk.

Janogaida, līdz tas nelietis pienāks vel tuvāk.

Lorings paspēra divus soļus uz priekšu.

Makojs zibenīgi sagrāba veca vira kājas un parāva. Sāpes ap­svilināja kreiso plecu un krūškurvi. No brUces izšļācās asinis. To­mēr viņš pulējās noturēties pie samaņas, lai paveiktu iecerēto.

Lorings nogāzās uz grīdas, izmetot no rokas ieroci. Makoja la­ba plauksta sažņaudzas ap veca vira kaklu. Loringa pārbiedēta seja te parādijas, te izgaisa acu priekšā. Bija jāpasteidzas.

Pasveicini no manis nelabo, viņš čukstēja.

Sakopojis pēdējas spēka atliekas, viņš nožņaudza Ernstu I ,oringu.

Pec tam arī pats iegrima tumsa.

Pols izskrēja caur pirmā stāva gaiteņu labirintiem un metas uz kapnem, kas veda uz ceturto stāvu. Tikko viņš gatavojas ieiet spoži apgaismotajā foajē, augšā atskanēja divi šāvieni.

Viņš apstājās.

Tas bija neprāts. Sieviete bija bruņota. Viņš ne. Bet uz ko vi­ņa šāva? Uz Reičelu? Makojs metas pretī lodei, lai Pols varētu iz­glābties. Šķiet, tagad bija pienākusi viņa karta.

Viņš saka joņot augša pa kāpnēm, lekdams ik pa diviem pa­kāpieniem.

Knolls nometa bikses. Piebriedušais loceklis jau bija gatavība. Danceres nogalinašana bija laba priekšspēlē. Reičela gulēja gul­ta, ieplestam rokām, joprojām apdullusi no viņa dūres sitieniem. Viņš nosvieda pistoli uz grīdas un satvēra plaukstā dunci. Piegā­ja pie gultas un saudzīgi paplēta viņas kajas. Viņas kajstarpe bija silta un maiga. Viņš parvilka ar meli par gurnu un virzījās dziļāk viņas miesas dzīles. Viņa nepretojās. būs jauki. Reičela, laikam vel pusnemaņa, klusi ievaidējās un saka atbildēt viņa pieskārie­niem. Viņš ielika dunci atpakaļ piedurkne. Tas sievišķis ir apdul­lis un paklausīgs. Nazis nebūs vajadzīgs. Satvēris plaukstas sie­vietes kailo sēžamvietu, viņš atkal ķeras pie laizīšanas.

Ak, Pol, viņa čukstēja.

Es taču teicu, ka nebūs nepatīkami, Knolls klusi atbildēja.

Viņš paslejas augstāk un gatavojās ieiet sievietē.

Pols trešā stava kāpņu laukumiņā pagriežas un metas uz pē­dējo kāpņu posmu. Viņš bija aizelsies, kājas sapeja, bet augša Reičelai bija vajadzīga viņa palīdzība. Kāpņu augšgala viņš ierau­dzīja Suzannas nedzīvo ķermeni ar divu šāvienu sašķaidītu seju. Skats bija drausmīgs, bet viņš atcerejas Capajevu un savus vecā­kus, un šīs sievietes nāve viņu tikai iepriecināja.

Bet tad viņu apstulbināja pēkšņa doma. Kurš gan nošāva Su­zannu?

Reičela?

Talak gaitenī atskanēja vaidi.

Pēc tam viņa vārds.

Viņš uzmanīgi lavijas uz guļamistabas pusi. Durvis bija līdz galam vaļa, augšējā eņģe sašauta. Viņš ielūkojās pustumsa. Acis pamazam aprada ar to. Gulta bija vīrietis, starp Reičelas kajam, un kustējās augšup, lejup.

Kristiāns Knolls.

Pols trakas dusmas metās cauri istabai un uzklupa Knollam. Viņi abi izripoja no gultas un nogāzās uz grīdas. Pols nokrita uz laba pleca, kuru bija sasitis iepriekšeja vakārā Stoda, glābjot Rei­čelu no lodēm. Sāpes caururba labo roku. Viņš pacēla duri un si­ta. Knolls bija lielāks auguma un prasmigaks cīnītājs, bet Polam speķu deva niknums. Viņš atkal pacēla dūri un sašķaidīja Knolla degunu. Knolls iekaucās, bet tad pagriežas un ar kājām aizgrūda Polu projām. Saliecas uz priekšu un pavēlās sāņus, tad metas uz­brukuma, spēcīgi iegāžot ar dūri Polam pa krūtīm. Pols aizrijas ar siekalām un pulējas atgūt elpu.

Knolls pieceļas un uzrava Polu kājās. legaza viņam ar duri pa seju, atsviežot viņu līdz istabas vidum. Pols bija apdullis, viņš centās atjegties, skaidrak saskatīt virpuļojošas mobeles un gārā auguma vīrieti, kas draudīgi tuvojas. Četrdesmit viena gada ve­cuma šis bija viņa pirmais kautiņš. Cik savāda sajuta, viņš nodo­māja, saņemt šādus belzienus. Pēkšņi atmiņa atkal pazibēja tik­ko redzētais skats Knolla kaila pēcpusē starp Reičelas kājām. Viņš saņēma visus speķus, atguva elpu un metas virsū Knollam, kas viņu sagaidīja ar dūres sitienu pa vederu.

Sasodīts. Viņam neizdosies uzvarēt.

Knolls sagrāba viņu aiz matiem.

Tu iztraucēji manu prieku, bet tas man nepatīk. Vai, nākot šurp, pamanīji Danceres jaunkundzi? Viņa arī mani iztraucēja.

Ej dirst, Knoll.

Cik nekaunīgs. Un drosmīgs. Bet vājš.

Knolls atlaida Pola matus un iegaza viņam ar duri pa seju. No deguna izšļācās asinis. Sitiena spēks atsvieda Polu pa atvēr­tajām durvīm gaiteni. Viņš vairs neko neredzēja ar labo aci.

Neko daudz viņš vairs nespēja darīt.

Reičela neskaidri apjauta, ka ap viņu kaut kas notiek. Bet viss bija tadā jucekli. Vel nupat viņa it ka mīlējās ar Polu, bet jau nakamāja bridi sakās kautiņš, un pretinieki gaza viens otru pāri is­tabai. Tad atskanēja kada balss.

Viņa piecēlās sēdus.

Pārādijas Pola seja, tad vēl viena.

Knolls.

Pols bija apģērbies, bet Knolls bez biksēm. Reičela centas ap­jēgt, ko tas nozīme, pulējās aptvert neiespējamo.

Viņa dzirdēja Knolla balsi.

Tu iztraucēji manu prieku, bet tas man nepatīk. Vai, nākot šurp, pamanīji Danceres jaunkundzi? Viņa arī mani iztraucēja.

Ej dirst, Knoll.

Cik nekaunīgs. Un drosmīgs. Bet vājš.

Tad Knolls iesita Polam ar duri pa seju. Pašķīda asinis, un Pols izvēlās gaiteni. Knolls sekoja viņam. Reičela mēģinaja piecelties no gultas, bet saļima uz grīdas. Viņa rāpus lēni vilkās pa parketa grīdu uz durvju pusi. Viņas ceļā mētājās bikses, kurpes, tad viņa sataustīja kaut ko cietu. Divas pistoles. Viņa tas atstaja turpat un rāpoja talak. Pie durvīm viņa pieceļas kajas.

Knolls tuvojas Polam.

Pols saprata, ka viņam beigas. Viņš tikko spēja paelpot no si­tieniem pa krūtīm, plaušas bija saspiestas, droši vien lauztas vai­rākas ribas. Seja neciešami sāpēja, un grūti bija kaut ko skaidri saskatīt. Knolls ar viņu tikai spēlējās. Viņš nespeja pretoties šā­dām profesionālim. Viņš pieslejas kajas, turedamies pie akmens margām, līdzīgam tam, pie kurām viņi vakar vakārā kārājās aug­stu virs Stodas. Pārāugoties leja no ceturta stāva, uznaca vēmiens. Kristālā lustras spožais mirdzums žilbinaja, un viņš piemiedza acis. Pēkšņi kāds viņu sagraba un apgrieza apkart. Pārādījās Knolla smaidoša seja.

Nu, Katler, vai pietika?

Viņš spēja tikai iespļaut Knollam seja. Vācietis atlēca atpakaļ, tad metas viņam virsu un iegāza ar duri pa vederu. Aizrijoties ar asinīm un siekalām, viņš pulējas atgūt elpu. Knolls iesita viņam pa pakausi, nogāžot viņu uz grīdas. Tad pasniedzās un piecela viņu. Pola kajas bija ļenganas ka no gumijas. Knolls atbalstīja viņu pret margam, tad atkāpās un pakustinaja labo roku.

Parādijas nazis.

Reičela miglainam acīm vēroja, ka Knolls apstradā Polu. Viņa gribēja iet palīga, bet tik tikko spēja nostāvēt kajas. Seja sapēja, aiztūkušais labais vaigs sāka aizsegt aci. Sirds dauzījas ka traka.

Acu priekšā viss izplūda un griezās. Vēdera ceļas nelabums ka viļņi jura.

Pols saļima uz grīdas. Knolls pieliecas un uzrava viņu kājas. Tad Reičela pēkšņi atcerejas abas pistoles un stebereja atpakaļ uz guļamistabas vidu. Viņa taustījās pa grīdu, līdz atrada vienu no tam, tad kliboja atpakaļ uz gaiteni.

Knolls bija atkāpies no Pola, tagad tuvāk Reičelai un ar mu­guru pret viņu. Vacieša roka pārādijas nazis, un Reičela saprata, ka viņas nciba ir tikai mirklis. Knolls tuvojas Polam, pacēlis na­zi. Viņa nomērķēja un pirmoreiz mūža nospieda pistoles gaili. Lo­de izšāvās no stobra, bet skaļa rībiena vieta atskanēja apslapēts paukšķis, ka bērnu ballītē pārplēšot balonu.

Lode ietriecas Knolla mugura.

Viņš sagrīļojās un pagriežas, tad tuvojas viņai ar nazi roka.

Reičela izšava velreiz. Pistole atsitiena noraustijas, bet viņa tu­rēja to stingri.

Velreiz.

Un vēlreiz.

Lodes saplosīja Knolla kruškurvi. Viņš grīļodamies atkapas. Reičela atcerejas, kas, iespējams, notika gulta, nomērķēja zemāk un vēl trīsreiz iešava vīrieša kailajā kājstarpe. Knolls iekliedzās, bet brīnumainā karta noturējās kajas. Raudzīdamies uz savām asiņojošajam brucem, viņš streipuļoja uz margu pusi. Reičela ga­tavojās šaut vēlreiz, bet tad Pols pēkšņi metas uz priekšu un pār­meta puskailo vācieti pāri margam no ceturtā stava. Viņa pieskrēja pie margam un ieraudzīja, ka Knolla ķermenis uzkrita uz lustras un norava masivo kristālā gaismekli no griestiem. Pašķīda zilu dzirksteļu mākonis, Knolls kopa ar lustru gāzās leja, uz marmo­ra grīdas nodunēja viņa ķermenis, pec tam ar skaļu blīkšķi saplī­sa lustra, izsvaidot visapkart kristālā gabaliņus, kas vēl ilgi šķin­dēja ka aplausi pēc simfonijas fināla.

Pec tam iestājās klusums. Ne skaņas.

Knolls leja nekustējās. Reičela pārāudzijas uz Polu.

Ka jūties?

Viņš neatbildeja, tikai aplika roku viņai ap pleciem. Viņa pa­sniedzās un viegli noglastija Pola seju.

Vai tas sap tikpat briesmīgi ka izskatas? viņa jautāja.

Un ka vel.

Kur ir Makojs?

Pols smagi ievilka elpu.

Sašauts… lai es varētu tikt pie tevis. Palika asins peļķē… Dzintara istabas vidu.

Dzintara istaba?

Garš stāsts. Vēlāk.

l aikam man vajadzēs ņemt atpakaļ visus nejaukos vārdus, ko teicu par to lielo lempi.

Laikam gan, pēkšņi lejā atskanēja kada balss.

Viņa pārāudzijas pāri margam. Makojs iestreipuļoja pustum­šajā foajē, turēdams asiņojošo labo plecu.

Kas tas? viņš jautaja, noradot uz Knolla līķi.

Nelietis, kurš nogalinaja manu tevu.

Tad jau būsiet norēķinājušies. Kur ir sieviete?

Pagalam, atbildēja Pols.

Ta viņai, maitai, vajag.

Kur Lorings?

Es nožņaudzu to sūdabrali. Pols sāpes saviebas.

Ta viņam, maitam, vajag. Ka juties?

Nav ne vainas, viss ārstējams.

Pols ar pūlēm vārgi pasmaidīja. Pārāudzījās uz Reičelu.

Man laikam šis zellis sāk patikt.

Viņa arī pasmaidīja, pirmoreiz pēc ilgiem laikiem.

Man ari.

Sanktpēterburga, Krievija

16. septembris

Pols un Reičela staveja sānu kapelas priekša. Viņiem apkart bija Italijas marmors skaistos dzeltenos un jūras zaļos toņos ar Krievijas malahita rotājumiem. Rīta saules slīpie stari apspīdēja ar zeltainu mirdzumu milzīgo ikonostasu aiz priestera muguras.

Brents stāvēja pa kreisi no teva, Marla līdzas mātei. Patri­arhs svinīga balsi izteica laulības zvēresta vārdus, viņam piebal­soja koris. Tukšajā Svēta Izaka katedralē bija tikai kāzinieki un Veilends Makojs. Pola skatienu piesaistīja vitrāžās logs ikonu sie­nas vidu. Kristus pēc Augšāmcelšanas. Jauns sākums. Cik atbil­stoši, viņš nodomāja.

Priesteris beidza lasīt zvērestu un nolieca galvu, noslēdzot ce­remoniju.

Pols viegli noskūpstīja Reičelu un čukstēja:

Es tevi mīlu.

Es tevi ari, viņa atbildēja.

Katler, neslinko, dod buču kārtīgi! mudinaja Makojs.

Pols pasmaidīja, tad, paklausot šim padomam, noskūpstīja Rei­čelu kaislīgāk.

Teti! Marla māja ar roku, liekot saprast, ka pietiek.

Netrauce viņus, iebilda Brents.

Makojs panaca uz priekšu.

Gudrs puika. Kuram no jums viņš ir līdzīgs?

Pols pasmaidīja. Būdigais virs izskatījās neierasti uzvalka ar kaklasaiti. Makoja pleca ievainojums acīmredzot bija sadzijis. Arī viņš un Reičela bija saārstējuši savas brūces, un pēdējie trīs meneši pagāja ka traka karuselī.

Stundu pec Knolla nāves Reičela piezvanīja Fricim Panikam. Tas nekavējoties iesaistīja čehu policiju, bet pats ieradās Lukovas pilī rītausma, kopa ar Eiropola pārstāvjiem. Velak no rīta tika uz­aicināts Krievijas vēstnieks Čehija, bet Katrīnas pils un Ermitažas vadības pārstāvji atlidoja nākamāja pecpusdiena. Nakamajā rīta pēc tam ieradas speciālistu grupa no Carskoje Selo un nekavejoties ķeras pie Dzintara paneļu demontēšanas, lai vestu tos uz Sanktpeterburgu. Čehijas valdība pat nemeģinaja neko iebilst, uz­zinot par Ernsta Loringa noziedzīgājam darbibam.

Eiropola detektīvi atri atrada saikni ar Franci Felneru. Luko­vas pilī un Herca pili atrastie dokumenti apstiprinaja aizdomas par Zudušo senlietu atguvēju darbibam. Ta ka nebija mantinie­ku, kas pārņemtu Felnera īpašumu, iejaucās Vacijas valdība. Ti­ka atrasta Felnera privātā kolekcija, un jau pec dažām dienam de­tektīvi uzzina ja parejo kluba biedru vārdus. Viņu īpašumi tika pārmeklēti Eiropola mākslās darbu zādzību izmeklētāju vadība.

Atradumi bija pārsteidzoši.

Skulptūras, kokgriezumi, dārglietās, gleznas un zīmējumi galvenokart vecmeistaru darbi, kas tika uzskatīti par zudušiem uz visiem laikiem. Miljardiem vērti zagti mākslās darbi tika at­gūti burtiski pāris dienu laika. Bet, ta ka aģenti laupīja tikai jau kādreiz nozagtus mākslās darbus, to īpašumtiesību pieprasījumi labakaja gadījumā bija neskaidri, bet sliktākajā nepamatoti. Val­dības un privāto prasību skaits dažādu Eiropas valstu tiesās atri sasniedza tūkstošus. To bija tik daudz, ka Eiropas Savienības Par­laments piedāvāja politisku risinājumu, par galīgo šķīrējtiesnesi ieceļot Pasaules Tiesu. Kāds žurnālists, kas aprakstīja šos pasakumus, secina ja, ka tiesašanas varētu ieilgt gadu desmitiem un galarezultātā "vienīgie ieguveji būtu juristi".

Pārsteidzoša kārtā Toringu ģimenes izveidotā Dzintara ista­bas kopija bija tik precīza, ka rekonstruetie paneļi lieliski iekļā­vās savas vietas Katrīnas pilī. Sakuma bija iecere izstādīt šo at­gūto dzintaru kaut kur citur, atstajot restaurēto istabu neskartu. Bet vēsturiska mantojuma patrioti dedzīgi iebilda, ka Dzintaram jāatgriežas ta istajas mājās, ka to bija paredzējis Pēteris Lielais. Lai gan patiesībā Peterim pašam šie paneļi bija diezgan vienal­dzīgi, un šo istabu pasūtīja viņa meita imperatore Elizabete. Ta nu deviņdesmit dienas pec to atrašanas oriģinālās Dzintara ista­bas paneļi atkal rotaja Katrīnas pils pirmo stāvu.

Krievijas valdība, pateicība par šo atradumu, uzaicinaja Polu, Reičelu, viņu bērnus un Makoju uz istabas oficiālo atklāšanu un apmaksāja viņiem lidojumu. Pols un Reičela nolēma ši ceļojuma laika atkal salaulaties šoreiz pareizticīgo baznīca. Sakuma gan baznīca iebilda, neatbalstot šķiršanos, bet, kad viņi paskaidroja, ka viņi grib otrreiz precēties viens ar otru, baznīckungi piekrita. Ceremonija bija skaista. To viņi atcerēsies visu mužu.

Pols pateicas mācītājām un atkapas no altārā.

Tas bija jauki, priecājās Makojs. Labs veids, ka izbeigt visus tos sū…, tas ir, piedzīvojumus.

Reičela pasmaidīja.

Bērni tevi ierobežo?

Tikai manu vardu krājumu.

Viņi devas uz katedrales izejas pusi.

Katleru ģimene tagad dodas uz Minsku? noprasīja Makojs.

Pols pamāja ar galvu.

Vel viens pēdējais pienākums jāizpilda, tad uz mājām.

Pols zināja, ka Makojs bija ieradies Krievijā baudīt Krievijas

valdības pateicību par vērtīga dārgumā atgušanu. Atklašanas ce­remonijas laika dūšīgais vīrs nemitīgi smaidīja un dižojās kame­ru priekša, gozējoties preses uzmanības staros. Vakar vakārā viņš pat ar satelīta starpniecību piedalijas Lerija Kinga šova tiešraide, atbildot uz jautajumiem no visam pasaules malām. National Geographic gatavojas veidot stundu garu programmu par Dzintara istabu radīšanai visa pasaulē, un ar solīto naudu pietiktu inves­toru prasību apmierinašanai un jebkadai tiesvedībai saistība ar Stodas izrakumiem.

Viņi apstajās pie galvenajam durvīm.

Jūs abi, sargiet sevi, pavēlēja Makojs. Viņš noradīja uz berniem. Un viņus.

Reičela noskūpstīja viņu uz vaiga.

Vai es tev pateicu paldies par visu?

Tu butu manis deļ darījusi to pašu.

Diez vai.

Makojs pasmaidīja.

Vienmer laipni, jūsu godība.

Pols paspieda Makoja roku.

Sazvanīsimies, labi?

Gan jau man drīz atkal vajadzēs tavus pakalpojumus.

Tu taču negribi atkal kaut ko rakt? brīnījās Pols.

Makojs pārāustīja plecus.

Kas zina? Vel ir tik daudz apslēptu sū… bagatibu.

Vilciens atstaja Sanktpēterburgu pec divām stundām. Līdz Baltkrievijai bija piecu stundu brauciens uz dienvidiem caur bie­ziem mežiem un plašiem zilu linu laukiem. Bija pienācis rudens, un salnas nokrāsojušas koku lapas sarkanas, oranžas un dzelte­nas.

Krievijas vārāsiestādes bija sazinajušās ar Baltkrievijas amat­personām, lai palīdzētu visu nokārtot. Karola un Maijas Borju šķir­sti bija atvesti iepriekšēja diena, pēc īpašas vienošanas ar Delta Airlines. Reičela zinaja, ka viņas tēvs vēlējas tikt apglabāts dzim­tenē, bet viņa gribēja, lai abi vecāki butu kopā. Tagad viņi abi uz mūžiem atdusēsies Baltkrievijas zemē.

Šķirsti gaidīja Minskas dzelzceļa stacija. No turienes tos ar kravas auto aizveda uz gleznainu kapsētu četrdesmit kilometrus uz rietu­miem no galvaspilsētas, pec iespējas tuvāk Karola un Maijas Borju dzimtajai pusei. Katleru ģimene nomata mašīnā sekoja kravas auto. Viņus pavadīja ASV vēstnieks, kas gadā ja, lai viss norit netraucēti.

Privāto pārapbedīšanas ceremoniju vadīja pats Baltkrievijas patriarhs. Reičela, Pols, Marla un Brents stāvēja un klausijas svi­nīgos vārdus. Kad šķirsti tika nolaisti zemē, viegla vēja pūsma sašūpoja brūno zaļi.

Atvadieties no vectēva un vecmammas, Reičela mudinaja bērnus.

Viņa pasniedza katram zilu linu pušķīti. Bērni piegāja pie at­vērtajiem kapiem un iesvieda ziedus. Pols piegāja tuvāk un ap­skāva Reičelu. Viņas acis bija pilnas asārām. Viņa ievēroja miklumu arī Pola acīs. Viņi ne reizi nepiemineja to, kas toreiz notika Lukovas pili. Par laimi, Knolls ta arī neīstenoja savu neķītro no­domu. Pols viņu apturēja, riskējot ar dzīvību. Reičela mīlēja savu viru. Mācītājs šorīt bridinaja viņus, ka laulība tiek noslēgta uz visu mužu, pret to jāizturas nopietni, sevišķi tad, ja ir bērni.

Un viņam bija taisnība. Par to viņa bija pārliecinātā.

Viņa piegāja pie kapiem. No matēs viņa bija atvadījusies jau pirms gandrīz ceturtdaļgadsimta.

Ardievu, teti!

Pols nostājās viņai aiz muguras.

Ardievu, Karol. Dusi nu miera.

Viņi vel bridi pastaveja klusēdami, pec tam pateicas patriarham un devas uz auto. Virs galvas skaidraja pēcpusdie­nas gaisa lidinājās vanags. Uzpūta vējš, izkliedējot saules siltu­mu. Bērni aizskrēja pa priekšu uz vārtu pusi.

Atkal atpakaļ pie darba, ko? viņa teica Polam.

Laiks atgriezties realajā dzīvē.

Reičela jūlijā bija uzvarējusi vēlēšanās, lai gan nerīkoja gan­drīz nekādu kampaņu. Ar Dzintara istabas atrašanu saistīta sla­va palīdzēja viņai apsteigt abus pretiniekus. Markuss Netlzs cie­ta sakāvi, bet Reičela apciemoja kašķīgo juristu un salīga mieru ar viņu, jo turpmāk bija nolēmusi kļūt saticīgāka.

Tu domā, ka man japaliek tiesneses amata? viņa jautaja.

Tas ir tavs, nevis mans aicinājums.

Es tikai domāju, ka varbūt ta nav tik laba doma. Šis darbs prasa pārāk daudz uzmanības.

Tev jādārā tas, kas tev pašai patīk.

Es kādreiz domāju, ka tiesneses darbs man patīk, bet tagad vairs neesmu tik pārliecinātā.

Es zinu kādu firmu, kas ar lielāko prieku pieņemtu tiesāša­nas nodaļa bijušo Augstākās tiesas tiesnesi.

Ta taču nebūs "Pridžens un Vudvorts"?

Varbūt. Man tur ir zinama ietekme, tu jau zini.

Reičela aplika roku vīram ap vidukli, un viņi soļoja tālāk. Ko­pā ar viņu bija tik jauki. Kādu bridi viņi soļoja klusēdami, un Rei­čela izbaudīja šo piepildīta miera mirkli. Viņa iedomājās par nā­kotni, par bērniem un Polu. Varbūt tiešam visiem butu labāk, ja viņa atgrieztos pie advokates profesijas. "Pridžens un Vudvorts" butu lieliska darbavieta. Viņa pārāudzijas uz Polu un domās atkartoja viņa vārdus.

Man tur ir zinama ietekme, tu jau zini.

Ta nu viņa cieši apskāva viru un šoreiz nesaka strīdēties.

Veicot pētījumus šai grāmatai, es apbraukaju Vāciju, biju Aus­trija un Mauthauzenas koncentrācijas nometne, pec tam devos uz Maskavu un Sanktpeterburgu, kur pavadīju vairākas dienas Kat­rīnas pili Carskoje Selo. Protams, daiļliteratūras galvenais mērķis ir izklaidēt lasitaju, tomēr vēlējos sniegt arī precīzu informāciju. Amerika par Dzintara istabu ir zināms maz, tikai pedeja laika internets palīdz aizpildīt šo informācijās vakuumu. Eiropa šis māk­slas darbs sajūsmina daudzus. Ta ka es neprotu ne vācu, ne krie­vu valodu, biju spiests paļauties tikai uz angļu valoda pieejamam liecībām par to, kas notika vai varēja notikt. Diemžēl šo avotu rū­pīga izpētē atklājas faktu pretrunas. Tāpēc centos atlasīt konsek­venti atbilstošos faktus un iekļaut tos romana vēstījumā. Pretru­nīgas detaļas tika izlaistas vai pārveidotās atbilstoši mana literārā darba vajadzībām.

Daži konkrēti momenti. Mauthauzenas ieslodzītie tika spīdzi­nāti manis aprakstītajā veidā. Taču Hermans Gērings šaja nomet­nē ne reizi nebija ieradies. Gēringa un Hitlera personiskā sāncen­sība zagto mākslās darbu jomā ir precīzi dokumentēta, tapat ka

Gēringa apscstiba ar Dzintara istabu, lai gan nav liecību, ka viņš būtu tiešam mēģinājis to iegūt. Padomju komisija, kura it kā stradaja Karols Borja un 1 )aņa Čapajevs, tiešām pastavēja un pēckārā gados aktīvi meklēja izlaupītos krievu mākslās darbus, un Dzintara istaba bija viens no tas galvenajiem mērķiem. Daži ap­galvo, ka Dzintara istabu tiešam sarga lāsts, jo, meklejot to, dau­dzi gājuši bojā (ka aprakstīts 41. nodaļa) nav zināms, sagadīšanas pēc vai sazvērestības rezultātā. Harca kalnos nacisti masveida slēpa salaupītas bagatības, un 42. nodaļa sniegta in­formācija ir precīza, arī par atrastajam kapenem. Stodas pilsēta ir izdomātā, bet tas atrašanas vietas un abatijas aprakstam iedves­ma gūta Austrijas pilsēta Melka tiešām iespaidīgā vieta. Visi gramata pieminētie mākslas darbi ir īsti un vēl joprojām tiek uzska­tīti par pazudušiem. Visbeidzot, pieņēmumi, vēsture un pretrunas saistībā ar Dzintara istabas likteni, kas aprakstīti 13., 14., 28., 41., 44. un 48. nodaļa, tai skaita arī iespejama saistība ar Čehoslovākiju, ir balstīti uz īstiem ziņojumiem, taču mans noslēpuma atri­sinājums ir izdomāts.

Dzintara istabas pazušana tūkstoš deviņsimt četrdesmit ceturtaja gada ir milzīgs zaudējums. Pašlaik Katrīnas pilī musdienu speciālisti restaure Dzintara istabu, pamazām, pa vienam pane­lim atjaunojot majestātiskās, no Dzintara veidotās sienas. Man bi­ja lieliska izdevība pavadīt dažas stundas kopa ar galveno res­tauratoru, kurš paskaidroja, cik grūts ir šis darbs. Par laimi, istaba trīsdesmitajos gados tika nofotografēta, plānojot četrdesmitajos gados veikt restaurāciju, bet diemžēl šos nodomus izjauca karš. Tagad šie melnbaltie fotoattēli kalpo par pamatu pirms vairak ne­ka divsimt piecdesmit gadiem radīta mākslās darba atveidošanai.

Galvenais restaurators pavēstīja man arī savu versiju par ori­ģinālo paneļu iespējamo likteni. Tapat ka daudzi citi, viņš uzskata (ka aprakstīts 51. nodaļā), ka paneļi kārā laikā tika pilnībā iznici­nāti vai tika atrasti un, tapat ka zelts, sudrabs un citi dārgmetāli un dargakmeņi ar lielu tirgus vērtību kā materials, iztirgoti pa ga­balam, jo daļu summai bija lielāka vērtība neka vienotam veselu­mam. Tapat ka zeltu, dzintaru var no jauna apstradat, neatstajot nekādās liecības par ta kādreizējo konfigurāciju, tapec iespējams, ka rotaslietas un citos Dzintara priekšmetos, kas šodien tiek pār­doti visa pasaulē, slēpjas kada daļiņa no pašas oriģinālās Dzintara istabas.

Bet kas gan zina?

Gramatā citēti Roberta Brauninga vardi. Pēkšņi, kā jau mēdz no­tikt ar retumiem, tu pazuda.

Cik skumji!

Un cik patiesi!

Tulkotājās piezīmes

1   Achtung! Uzmanību! (Tulk. no vācu vai.)

2    Frančesko Gvičardini (Francesco Guicciardini, 1483.-1540.) itāliešu mākslās vēsturnieks un valstsvīrs, viens no ievērojamāka­jiem politikas rakstniekiem Itālijā renesanses laikmetā.

3   Buonasera labvakar. (Tulk. no itāliešu vai.)

4   Septuagint (latiņu vai. Septiņdesmit) vecakais Bībeles tul­kojums no senebreju valodas grieķu valoda, veikts no 3. līdz 1. gadsimtam p.m.ē. Aleksandrijā.

5      Beda Venerabilis (673.-735.) angļu benediktiešu muks, rakstnieks un baznīcas vēsturnieks.

6   Gobelēns (Gobelin) slavenu Reimsas izcelsmes audumu krā­sotāju dzimta, kas 15. gadsimta vidu Parīze nodibināja māksli­niecisku audumu un paklaju ražošanas uzņēmumu.

7   Liebling mīļā. (Tulk. no vācu vai.)

8   Sieviete ir Reičela Katlere. Amerikāniete. (Tulk. no vācu vai.)

9   Sayonārā uz redzēšanos. (Tulk. no japāņu vai)

Stīvs Berijs

DZINTARA ISTABA

Redaktore Vita Baumgartena Korektore Edīte I ,oze Maketetajs Igors Iļjenkovs Atbildīga sekretāre Ilze Kalēja

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050, Rīga, Elijas iela 17, talr. 67204130. Apgr. formāts 130x200. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta S1A "Jelgavas Tipogrāfija", IV-3002, Jelgava, I angervaldes iela 1A.

S.Berijs

Be 560 Dzintara istaba/ No angļu vai. tulk. Aija Čerņevska. R., "Apgāds "Kontinents"", 2008. 480 lpp.

ISBN 978-9984-35-439-2

No brīnumskaista dārgakmens izgatavota Dzintara istaba ir viens no izcilākajiem cilvēka roku radītajiem brīnumiem un an viens no visvairak noslēpumiem apvītajiem. 1941. gadā, kad vā­cu armija okupēja Padomju Savienību, Dzintara istaba tika nolau­pīta. Sabiedroto bombardēšanas laikā Dzintara istaba tika paslēp­ta. Kopš tā laika neviens to nav redzējis. Bet tagad meklējumi atsākušies…

Atlantas tiesnese Reičela Katlere mīl savu darbu un savus bēr­nus. Viņa ir iemācījusies an uzturēt labas attiecības ar bijušo viru Polu. Bet viss mainās, kad mīklainos apstakļos iet bojā viņas tēvs, atstājot norādes uz kādu noslēpumu saistībā ar Dzintara istabu. Meklējot patiesību, Reičela dodas uz Vāciju, un Pols viņai seko. Drīz viņi tiek ierauti satraucošu notikumu virpuli. lesaisUjušies bīs­tamā spēlē ar profesionāliem slepkavam, Reičela un Pols nonāk sadursme ar alkatības, vārāskares un pašas vēstures spēkiem.

Pirmais interneta gramatveikals Latvijā aicina jūs savas lappuses! Mūsu adrese interneta:

www.kontinents.lv

Informāciju par šo gramatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 67204130.