Patriks Rotfuss

Vēja vārds

Karaļkāvēja hronika. Pirmā diena.

Es pateicos..

Manai mātei, kas iemācīja mani mīlēt grāmatas un atvēra man durvis uz Nāmiju, Pemu un Viduszemi.

Un manam tēvam, kas mācīja: ja es kaut ko daru,

tad tas jādara nesteidzīgi un jāizdara labi jau pirmajā reizē.

… visiem manu agrīno uzmetumu lasītājiem. Jūsu ir pārāk daudz, lai es katru varētu nosaukt vārdā, taču nav tik daudz, lai es jūs visus nevarētu mīlēt. Es turpināju rakstīt jūsu uzmundrinājuma dēļ. Mans darbs kļuva labāks jūsu kritikas dēļ. Ja nebūtu jūsu, mans rakstītais nebūtu tik labs, lai iegūtu balvas…

… Writers of the Future konkursam. Ja nebūtu šī pasākuma, es nekad nebūtu iepazinies ar saviem antoloģijas 18. sējuma līdzbiedriem…

… Kevinam Dž. Andersonam (Kevin J. Anderson). Bez viņa padoma es nekad nebūtu ticis līdz…

… Matam Bialeram (Matt Bialer), vislabākajam aģentam. Bez viņa norādījumiem es nekad nebūtu pārdevis savu grāmatu…

… Betsijai Volheimai (Betsy Wollheim), brīnišķīgajai redaktorei un DAW prezidentei. Ja nebūtu viņas, jūs šobrīd neturētu rokās šo grāmatu. Iespējams, būtu tapis cits, līdzīgs darbs, taču šīs grāmatas nebūtu.

Un visbeidzot misteram Bohadžam (Mr. Bohage), manam vidusskolas vēstures skolotājam. 1989. gadā es viņam teicu, ka pieminēšu viņu savā pirmajā romānā. Es vienmēr turu solījumus.

www.zvaigzne.lv

www.e-gramatnica.lv

“Rotfuss ir tas izcilais fantāzijas rakstnieks, kuru mēs jau esam gaidījuši, un šī grāmata ir iepriecinošs pārsteigums…”

Orsons Skots Kārds (Orson Scott Card), bestsellera “Endera spēle” (Ender’s Game) autors

“Spirdzinoši asredzīga un netradicionāla grāmata … izsmalcināti veidots stāsts par jauna cilvēka ceļu pretī briedumam stāsts, kurā netrūkst humora, darbības un atbilstošas maģijas devas… Ļoti pārliecinoša debija. Džordža R. R. Mārtiņa un Tada Viljamsa cienītāji gūs lielu gandarījumu un ar nepacietību gaidīs nākamo daļu.”

The San Francisco Chronicle

“Vēja vārds” ietver visu, ko fantāzijas lasītāji var vēlēties: tajā ir maģija, noslēpumi un mūžsens ļaunums, bet tam piemīt ari humors, baisminošs brīnums un pilnīga ticamība. Tāpat kā visos mūsu žanra labākajos darbos galveno vērtību šai grāmatai piešķir nevis fantāzijas izpušķojumi (lai cik lieliski tie izdevušies), bet gan tas, ko autors vēlas pateikt par patiesām ikdienas vērtībām: par mērķa meklējumiem, neveiksmēm, mākslu, mīlestību un zaudējumu.”

Tads Viljamss (Tad Williams), New York Times bestselleru saraksta autors, romānu Memory, Sorrow and Thorn, Otherland un Shadowmarch autors

“Fascinējošs stāsts, kas lasāms ar aizturētu elpu ne vien pirmajā reizē, bet arī vēlāk … Pārliecinošs un krāšņs pirmais romāns, par kāda radīšanu vairākums autoru var tikai sapņot. Fantāzijas pasaulē ir iemirdzējusies jauna zvaigzne!”

Publishers Weekly

“Tas ir rets un izcils baudījums sastapt fantāzijas autoru, kurš spēj ne vien rakstīt ar valodas precizitāti, kas ir būtiski svarīga fantāzijas daļa, bet arī ievīt vārdos patiesu mūziku… Lai kurp Patriks Rotfuss dotos ar savu episko stāstu, kas sākas ar “Vēja vārdu”, viņš vedīs mūs līdzi tāpat, kā labs dziedātājs izvada klausītāju cauri dziesmai.”

Ursula le Gvina (Ursula K. Le Guin), Nacionālās Grāmatu balvas ieguvēja, bestsellera “Jūrzemes burvis” autore

“ŠI spraigā, spilgtā un nepretenciozā debija, fantāzija par jauna cilvēka izaugsmes ceļu, sakņojas pārliecinošā mitoloģijā.”

Entertainment Weekly

“Šī ir BRĪNIŠĶĪGA grāmata, apbrīnojami meistarīgs, valdzinošs un aiz­rautīgi lasāms stāsts. Es apsveicu Patriku … viņa pirmais romāns patiešām ir IZCILS!”

Anna Makkafreja (Anne McCaffrey), New York Times bestselleru saraksta autore, romānu cikla Dragonriders of Pern autore

“Patriks Rotfuss pārsteidz mūs ar lielisku debiju, pārliecinoši un bez iesil­dīšanās nostādamies fantāzijas žanra skatuves centrā. Džordans un Gudkainds droši vien raida pār plecu nervozus skatienus!”

Kevins Dž. Andersons (Kevin J. Anderson), New York Times bestselleru saraksta autors, romāna Hunters of Dune līdzautors

“Gods un slava Patrikam Rotfusam! Pār zemi staigā jauns milzis. “Vēja vārds” ir pārsteidzošs romāns, kas neparastā kārtā ir autora pirmais darbs. Bestselleru un apbalvojumu saraksti aicinoši māj Rotfusam pretī, un lasītāji skaļi pieprasīs Kvouta aizraujošā dzīvesstāsta turpinājumu. Bravo, es saku! Bravo!”

Roberts Dž. Sojers (Robert J. Sawyer), Rollback autors, Hugo balvas ieguvējs

“Šajā romānā vislabāk man patīk tas, ka maģija organiski un neatraujami iekļaujas grāmatas radītajā pasaulē. Nekas nešķiet mākslīgi veidots, un har­monija ir nevainojama. Grāmatas tēli ir veidoti ar lielu meistarību. Proti, ja varonis rīkojas gudri, viņa rīcība ir ticama. Un, ja viņš izdara jaunības muļ­ķību, arī tā šķiet tikpat neviltota. Tā kā tēli ir patiesi un maģija pārliecinoši iekļaujas autora radītajā pasaulē, es aizvēru grāmatu, juzdamies tā, it kā būtu veikusi aizraujošu ceļojumu kopā ar jaunu, interesantu draugu, nevis sēdējusi vienatnē, lasīdama uz papīra rakstītus vārdus. Šim darbam ir vērts atvē­lēt lasītāja laiku. Esmu pārliecināta, ka tādas būs arī turpmākās grāmatas.”

Robiņa Hoba (Robin Hobb), New York Times bestselleru saraksta autore, The Farseer Trilogy autore

“Vēja vārds” ir rets mūsdienu atradums, dāvana gan fantāzijas mīļotājiem, gan tiem, kuri tikko atklājuši šo žanru. ŠI grāmata aizrauj iztēli un saviļņo sirdi. Līdzās Patrika Rotfusa drošajam plecam lasītājs izbaudīs ceļojumu uz fantāzijas augstākajām virsotnēm. Par sevi varu teikt, ka man negribējās kāpt no tām lejā.”

Šons Viljamss (Sean Williams), New York Times bestselleru saraksta autors, romāna The Blood Debt autors

“Šī ir pacilājoša un gudra debija. Rotfuss nepārprotami zina, ko dara. Kad biju sākusi lasīt “Vēja vārdu”, es vairs negribēju nolikt to malā un, kad noliku malā, ilgi domāju par grāmatas pasauli un tēliem, un raizējos, kas ar tiem notiks turpmāk.”

Džo Valtone (Jo Walton), Pasaules fantāzijas balvas ieguvēja, romāna Tooth and Claw autore

No plašsaziņas līdzekļiem

“Izklāstīdams zēna dzīvesstāstu kopš bērna gadiem ceļotāju Edema Rū cilts draudzīgajā ģimenē līdz pirmajām skurbinošajām prestižas universitātes maģijas studenta dienām, necilais viesnīcnieks un bāra apkalpotājs Kvouts stāsta, kā liktenis lēmis tam kļūt par varoni, bardu, burvi un leģendu. Rot­fusa pirmais romāns uzsāk triloģiju, kas ataino ne vien cilvēces vēsturi, bet stāsta arī par ļaunuma apdraudētu pasauli, kaut gan tā izmisīgi noliedz šī ļaunuma esamību. Autors attēlo cilvēka rakstura attīstību, vienlaikus pētīdams attiecības starp leģendas realitāti un patiesību, kas veido stāstu pamatu. Šī eleganti pasniegtā, valodas tēliem bagātā un smalki sazarotā galvenā varoņa “autobiogrāfija” ir ļoti ieteicama jebkāda apjoma bibliotēkai."

Library Journal

“Lasītājiem ātri mēdz izveidoties veselīga skepse pret skaļām reklāmām pirms grāmatas izdošanas, taču ne vienmēr tas nozīmē brīnuma izjūtas bojā­eju. Pat neliels pieteikums no pazīstama žanra izdevējiem spilgta fantāzijas triloģija ar šķietami ierastiem elementiem jauns Likteņa Izredzētais, universi­tāte burvjiem, spēka vārdi, maģiski priekšmeti) spēj vienlīdz radīt brīnumu un izraisīt sajūsmu. Varbūt tas nenotiek bieži, taču Patrika Rotfusa “Vēja vārds” patiešām ir tik veiksmīgs, par kādu to daudzina izdevēju reklāmas. … Tādi rakstnieki kā Džordžs R. R. Mārtiņš un Džins Volfs ir veci darbarūķi, kas spēj atdzīvināt seno tēlu valodu un piešķirt fantāzijai izcilāko literatūras darbu dziļumu un cilvēcību, bet Rotfuss ir apņēmies pastāstīt vispazīstamāko stāstu vispazīstamākajā veidā (triju sējumu romānā). Izcils sasniegums ir tas, ka viņš šajā pirmajā grāmatā ir pratis piešķirt tam svaigumu un oriģinalitāti, ko papildina savdabīgs maģijas redzējums, piešķirot darbam gan emocionālu lidojumu, gan intelektuālu lādiņu. Gaidīsim otro grāmatu!”

Ločus

“Amazon.com. gada labākais darbs … 2007. gada labākā izvēle; Harija Potera fani, kas alkst pēc jauna saviļņojoša seriāla, var rimties savos meklē­jumos viņiem ir “Vēja vārds”, pirmā grāmata triloģijā par bāreni, kurš kļūst par leģendu. Patrika Rotfusa dzīvības pilno un aizraujošo debiju fantāzijas jomā caurstrāvo mūzika, maģija, mīlestība un zaudējums, un tā mums visiem ir reibinošs pārsteigums.”

Amazon.com

“Patrika Rotfusa pirmais romāns pirmā daļa episkas fantāzijas triloģijā ar nosaukumu “Karaļkāvēja hronika” ne vien attaisno neparastās pirmspublicēšanas reklāmas (DAW prezidente Elizabete Volheima nosauca to par “visspožāko fantāzijas romāna debiju, ko es kā redaktore esmu lasījusi pēdējo trīsdesmit gadu laikā”), bet tās pat pārspēj. Kad fantāzijas fani sāk lasīt “Vēja vārdu”, viņiem jābūt pilnīgi gataviem zaudēt visus sakarus ar ārpasauli un ienirt šajā ļoti oriģinālajā un valdzinošajā maģijas, mīlestības un piedzīvo­jumu stāstā … Ar savu pirmo romānu Rotfuss (kas ir jau salīdzināts ar tādiem rakstniekiem kā Terijs Gudkainds, Roberts Džordans un Džordžs R. R. Mārtiņš) pretendē uz jauna episkās fantāzijas karaļa titulu. “Vēja vārds” ne tikai atstās dziļu iespaidu uz ilggadējiem fantāzijas faniem; tas viņus burtiski satrieks kā nepārspēts, elpu aizraujošs sasniegums.”

Pols Gouts Alens (Paul Goat Allen), Barnes & Noble Review

“Džordža R. R. Mārtiņa vai Dž. R. R. Tolkīna izcilo episko fantāziju apjūsmotāji noteikti vēlēsies iepazīt Patrika Rotfusa "Vēja vārdu” (“Karaļkāvēja hronika, Pirmā diena”, DAW Books, 2007). Stāsts sākas rāmā viesnīcā, tālu no lielajām pilsētām tajā pasaulē, kuru mums radījis Rotfuss. Kad ceļojošs vēsturnieks/rakstnieks, kas pazīstams ar Hronista vārdu, iemaldās “Ceļakmens” viesnīcā, viņš aiz īpašnieka Kota maskas saskata un pazīst Kvoutu (ko izrunā apmēram tāpat kā Quothe) pašu talantīgāko sava laika burvi, kurš iemantojis vislielāko neslavu. Kvouts sāk šķetināt savu dzīvesstāstu “skrandas-bagātība-skrandas” stāstu par slepkavībām un izmisīgiem patiesī­bas meklējumiem, un zināšanām, kas iegūtas, studējot mistiskās mākslas. Es nevēlos atklāt pārāk daudz sižeta detaļu, jo īpašu prieku šajā izcilajā pirmajā romānā dod tieši rūpīgi un detalizēti izklāstītais Kvouta dzīvesstāsts. Patiesi aizraujošais romāns ar saistoši un komplicēti atveidoto varoni (vai varbūt antivaroni?), kura darbība norit labi uztveramā iztēles pasaulē, ir kļuvis par augsta līmeņa paraugu, un šīs literatūras cienītāji ar nepacietību gaidīs divas nākamās daļas: “Otrā diena” un “Trešā diena”.

Nensija Pērla (Nancy Pearl), The Beat, KUOW, Sietla

“Fantāzijas lasītāji cilvēku loks ar neparastu asredzību cildinājumus mēdz dāļāt diezgan apdomīgi, un tieši tāpēc Patrika Rotfusa “Karaļkāvēja hronikas” pirmās grāmatas “Vēja vārds” atsaucīgā uzņemšana ir atzīmējama kā īpašs notikums. Kritiķi jau šobrīd dāsni salīdzina autoru ar dažiem izcilā­kajiem fantāzijas rakstnieku vārdiem tādiem kā Džordžs R. R. Mārtiņš, Tads Viljamss, nesen mirušais Roberts Džordans un pat Tolkīns. Viņi cildina Rotfusa oriģinālo pieeju žanra tradicionālajiem pieņēmumiem, it sevišķi dinamisko stāstījumu, kas neļauj atslābt darbības spraigumam. “Vēja vārds” nav pievei­cams vienā nedēļas nogalē. Taču lasītāji, kuri šodien izvēlēsies Rotfusu un, pēc kritiķu domām, tādu nebūs maz varēs teikt, ka ir pazinuši viņu jau sen.”

Bookmarks Magazine

.

ATKAL BIJA PIENĀKUSI NAKTS. “Ceļakmens” viesnīcā valdīja klusums, un tas bija klusums trīs daļās.

Pati jūtamākā daļa bija dobjš, mēmu atbalšu piesātināts klusums, ko radīja daudzu lietu neesamība. Ja tur būtu vējš, tas šalkotu kokos, čirkstinātu āķos piestiprināto viesnīcas izkārtni un aizpūstu klusumu projām pa ceļu kā krītošas rudens lapas. Ja viesnīcā būtu apmeklētāju pūlis vai kaut saujiņa apmeklētāju, tie piepildītu klusumu ar sarunām un smiekliem, ar šķindoņu un klaigām, kādas mēdz skanēt dzertuvē vēlās vakara stundās. Ja tur būtu mūzika… taču nē, mūzikas, protams, nebija. Patiesībā no tā visa nebija nekā, tāpēc klusums turpinājās.

“Ceļakmens” bāra kaktā sēdēja divi cilvēki. Viņi dzēra ar mēmu apņēmību, vairīdamies no nopietnām sarunām par satraucošiem jau­numiem. Tādējādi viņi pievienoja mazu, drūmu klusumu lielajam, dobjajam klusumam. Tas bija savdabīgs sakausējums, kontrapunkts.

Trešo klusumu pamanīt nebija viegli. Ja klausītos stundu, varbūt tas kļūtu jūtams koka grīdā zem kājām un raupjajās, atskabargainajās mucās aiz bāra letes. Tas slēpās melni smagajā akmens kamīnā, kas glabāja sen izdzisušas uguns karstumu. Tas slēpās baltas audekla drā­nas lēnajā slīdējumā turp un atpakaļ pāri koka šķiedrai. Un tas slēpās aiz letes stāvošā vīrieša rokās, to īpašniekam spodrinot sarkankoka virsmu, kas jau tagad spoži mirdzēja lampas gaismā.

Vīrietim bija spilgti sarkani mati, sarkani kā liesma. Viņa acis bija tumšas, pievērstas tālumam, un viņš kustējās ar izsmalcinātu pašpa­ļāvību, kas raksturīga cilvēkam, kurš daudz zina.

“Ceļakmens” piederēja viņam, tāpat kā viņam piederēja trešais klu­sums. Tā tam vajadzēja būt, jo tas bija lielākais klusums no visiem trim, un tas ieskāva sevī abus pārējos klusumus. Tas bija dziļš un plašs kā rudens beigas. Tas bija smags kā liels, upes nogludināts akmens. Tas bija pacietīgs nogrieztas puķes klusums, kas piemīt cilvēkam, kurš gaida nāvi.

BIJA SAVALDĪŠANAS VAKARS, un “Ceļakmens” viesnīcā pulcējās ieras­tais apmeklētāju bars. Piecus gan īsti nevarēja dēvēt par baru, taču vairāk par pieciem apmeklētājiem “Ceļakmens” tagad pieredzēja reti, jo laiki bija tādi, kādi bija.

Vecais Kobs veica savu ierasto stāstnieka un padomdevēja lomu. Vīri pie bāra malkoja dzērienus un klausījās. Aizmugures istabā aiz durvīm, citiem neredzams, stāvēja jauns viesnīcnieks un smaidīdams klausījās pazīstama stāsta līkločos.

-  Kad Taborlins Lielais pamodās, viņš redzēja, ka ir ieslēgts augstā tornī. Viņam bija atņemts zobens un visa pārējā mantība: nebija vairs ne atslēgas, ne monētas, ne sveces. Bet tas, redziet, vēl nebija pats ļaunākais… Kobs brīdi klusēja, lai pastiprinātu gaidāmo iespaidu.

-     … jo lampas pie sienas dega ar zilu uguni!

Greiams, Džeikobs un Šeps pamāja ar galvu. Visi trīs draugi bija uzauguši kopā, klausīdamies Koba stāstos un laizdami gar ausīm viņa padomus.

Vecais Kobs cieši paskatījās uz jaunāko un uzmanīgāko nelielā klau­sītāju pulciņa dalībnieku uz kalēja mācekli. Vai tu saproti, ko tas nozīmē, zēn? Visi sauca kalēja mācekli par “zēnu” par spīti tam, ka viņš bija plaukstas tiesu garāks par pārējiem. Tā kā mazpilsētas ir un paliek mazpilsētas, viņam droši vien bija lemts palikt “zēnam”, līdz izaugs kupla bārda vai arī viņš kādam šīs uzrunas dēļ pārsitīs degunu.

Zēns lēni pamāja ar galvu. Čandriāni.

-  Pareizi! Kobs atzinīgi teica. Čandriāni. Visi zina, ka zila uguns ir viena no viņu pazīmēm. Nu re, un viņš bija…

-  Bet kā tie viņu atrada? zēns pārtrauca. Un kāpēc nenogalināja viņu, kad radās izdevība?

-   Kuš, tagad paklusē, gan visu uzzināsi, pirms stāsts būs galā! atmeta Džeikobs. Tagad ļauj viņam stāstīt!

-   Nesatraucies, Džeik! Greiams aizrādīja. Zēns vienkārši grib zināt. Tukšo vien savu kausu!

-  Es to jau iztukšoju, Džeiks atrūca. Man vajag otru, bet saim­nieks joprojām čammājas pa aizmugures telpām. Viņš dobji uzsita ar tukšo krūzi pa sarkankoka leti un pacēla balsi. Hei! Mēs gribam dzert!

Parādījās viesnīcnieks, nesdams piecas sautējuma bļodas un divus siltus, apaļus maizes klaipus. Lietpratīgām, enerģiskām kustībām viņš piepildīja kausus Džeikam, Šepam un vecajam Kobam.

Kamēr vīri tiesāja vakariņas, stāsts pieklusa. Vecais Kobs iztukšoja sautējuma bļodu ar daudzgadēja vecpuiša prasmīgo ēdelību. Kamēr citi vēl pūta garaiņus no savām bļodām, viņš piebeidza pēdējo maizes kumosu un atgriezās pie stāsta.

-  Tā nu Taborlinam vajadzēja bēgt, bet, palūkojies apkārt, viņš re­dzēja, ka cietumam nav durvju. Tam nebija arī logu. Visapkārt viņam bija tikai gluds, ciets akmens. Tas bija cietums, no kura nekad neviens nebija izbēdzis.

Bet Taborlins zināja visām lietām vārdus, un tāpēc viņš bija visu lietu valdnieks. Viņš sacīja akmenim: “Lūsti!”, un akmens salūza. Siena pārplīsa kā papīra lapa, un cauri spraugai Taborlins varēja redzēt debe­sis un ieelpot smaržīgo pavasara gaisu. Viņš aizgāja līdz pārlūzušā akmens malai, paskatījās lejup un, daudz nedomādams, spēra soli brīvā gaisā…

Zēns plati iepleta acis: Nevar būt!

Kobs nopietni pamāja ar galvu. Un Tabolins krita lejā, taču nekrita izmisumā. Jo viņš zināja vēja vārdu, tāpēc vējš viņam pakļāvās. Viņš uzrunāja vēju, un tas viņu satvēra savās glāstošajās šūpās. Tas nolaida viņu zemē tik rāmi kā dadža pūku kamolu un nostādīja viņu uz kājām, skarot zemi tik maigi, kā bērnu skar mātes skūpsts.

Un, kad Taborlins bija nokļuvis zemē un aptaustījis vietu, kur bija saņēmis ienaidnieka dūrienu, viņš juta, ka tā ir tikai nieka skramba. Nu, var jau būt, ka viņam vienkārši palaimējās! Kobs viszinīgi piesita ar pirkstu pie deguna. Bet varbūt tam bija kāds sakars ar amuletu, kuru viņš nēsāja zem krekla.

-  Kādu amuletu? zēns dedzīgi jautāja, piebāzis pilnu muti ar sau­tējumu.

Vecais Kobs izslēiaSuz soliņa taisnāk, priecādamies par iespēju dot sīkākus paskaidrojumus. ^ Dažas dienas iepriekš Taborlins uz ceļa bija saticis sīktirgoni skārdnieku. Un, kaut gan Taborlinam nebija daudz ēdamā, viņš dalījās maltītē ar veco vīru.

-  Prātīgi darīts! Greiams klusi sacīja zēnam. Ikvienam zināms: “skārdnieks par laipnību maksā divkārt”.

- Nē, nē, norūca Džeiks. Pareizi ir tā: “skārdnieka padoms atmak­sājas divkārt”!

Pirmoreiz vakara gaitā ierunājās viesnīcnieks. Patiesībā tas sakā­mais ir krietni garāks, viņš teica, stāvēdams durvīs aiz bāra letes.

"Skārdnieka parāds ir trīskārtīgs:

Pirmkārt, par darbu, kas padarīts,

Otrkārt, par padomu, ko viņš dod,

Treškārt, ja uzdrīksties apvainot."

Vīri pie letes paskatījās uz iekštelpas durvīm un šķita gandrīz pārsteigti, pamanot Kotu. Viņi jau mēnešiem ilgi katru Savaldīšanas vakaru nāca uz “Ceļakmeni”, un Kots nekad agrāk nebija pats pēc savas ierosmes iestarpinājis sarunā kādu vārdu. Patiesībā to jau arī nevarēja gaidīt. Viņš bija ieradies šajā pilsētiņā tikai apmēram pirms gada. Viņš joprojām bija svešinieks. Kalēja māceklis bija te dzīvojis kopš vienpadsmit gadu vecuma, un viņu joprojām dēvēja par “to Rannišas zēnu”, it kā Ranniša būtu sveša zeme, nevis pilsētiņa, kas atrodas nepilnu trīsdesmit jūdžu attālumā.

- Nejauši prātā palicis pantiņš, Kots teica, lai pārtrauktu klusumu, un izskatījās manāmi samulsis.

Vecais Kobs saprotoši pakratīja galvu, nokremšļojās un turpināja stāstu: Nu re, un tas amulets bija līdzvērtīgs veselam spainim zelta rojālu, bet Taborlina laipnības dēļ skārdnieks viņam to pārdeva par nieka dzelzs peniju, vara peniju un sudraba peniju. Tas bija melns kā ziemas nakts un pieskārienā auksts kā ledus, bet, kamēr tas karājās Taborlinam kaklā, viņš bija pasargāts no tā, ko var nodarīt ļaunas būtnes. Dēmoni un tamlīdzīgi radījumi.

-  Es šajos laikos labprāt atdotu krietnu summiņu par tādu mantu! Šeps drūmi izmeta. Viņš bija izdzēris visvairāk un vakara gaitā runāja mazāk par citiem. Visi zināja, ka pagājušajā Ugunskura naktī viņa saim­niecībā noticis kaut kas nelāgs, bet, būdami labi draugi, viņi saprata, ka nevajag uzbāzties Šepam ar jautājumiem. Vismaz ne tik agrā vakara stundā un ne tik skaidrā prātā, kā viņi bija pašlaik.

-  Protams, kurš gan to nedarītu? vecais Kobs saprātīgi atjautāja un iedzēra prāvu malku.

-  Es nezināju, ka čandriāni ir dēmoni, zēns teica. Es biju dzir­dējis…

- Viņi nav dēmoni, Džeiks pārliecināti atbildēja. Viņi bija pirmie seši cilvēki, kuri atteicās sekot Tehlu izvēlētajam ceļam, un viņš tos nolādēja, likdams tiem klejot pa nomalēm…

-  Vai tālāk stāstīsi tu, Džeikob Volker? Kobs skarbi noprasīja. Ja tā, tad es palieku klusu un ļauju tev turpināt!

Abi vīri krietnu brīdi pikti skatījās viens uz otru. Beidzot Džeiks novērsa skatienu un noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, ko varēja uz­skatīt par atvainošanos.

Kobs atkal pievērsās zēnam. Tā ir čandriānu mīkla, viņš pa­skaidroja. No kurienes viņi nāk? Kurp viņi aiziet, kad ir padarī­juši savus asiņainos darbus? Vai viņi ir cilvēki, kas pārdevuši savas dvēseles? Dēmoni? Gari? Neviens to nezina! Kobs uzmeta Džeikobam dziļi nicinošu skatienu. Kaut arī katrs nejēga apgalvo, ka zinot…

Turpmākais stāsts ritēja arvien ķildīgāk, sākās spriedelējumi par to, kāda ir čandriānu daba, kādas zīmes liecina par viņu klātbūtni un vai amulets varētu pasargāt Taborlinu no bandītiem, trakiem suņiem vai kritiena no zirga. Kad runātāji bija krietni iekarsuši, atvērdamās nodimdēja ārdurvis.

Džeiks paskatījās turp. Tev pēdējais laiks iejaukties, Kārter! Pa­stāsti šim stulbenim, kāda ir atšķirība starp dēmonu un suni! Visi zi… Džeiks aprāvās teikuma vidū un, pielēcis kājās, metās uz durvju pusi. Pie Dieva miesām, kas tev noticis?

Kārters ienāca gaismā, un visi ieraudzīja, ka viņš ir ļoti bāls un notriepies ar asinīm. Pie krūtīm viņš spieda vecu seglu pārsegu. Tam bija dīvaini apveidi, it kā tajā būtu ievīstīti iekuru skali.

Neparastā skata izbiedēti, draugi nošļūca no soliņiem un steidzās viņam pretī. Viss ir labi, Kārters teica, lēni ienākdams telpas vidū. Viņa acis bija trauksmes pilnas kā tramīgam zirgam. Ir labi. Viss ir labi.

Viņš nometa savīstīto segu uz tuvākā galda, kur tā smagi nodim­dēja pret koka virsmu, it kā tajā būtu ietīti akmeņi. Kārtera drēbes krustām šķērsām izvagoja garas, taisnas griezuma švīkas. No pelēkā krekla karājās skrandas, tikai vienā vietā tas bija pielipis pie ķermeņa, un tur pletās tumši sarkans plankums.

Greiams mēģināja apsēdināt viņu krēslā. Žēlīgā Dieva māte! Sē­dies, Kārter! Kas tev notika? Apsēdies taču!

Kārters stūrgalvīgi purināja galvu. Es jau teicu, ka viss ir kārtībā. Vaina nav tik liela.

-   Cik viņu bija? Greiams jautāja.

-  Viens, Kārters atbildēja. Bet tas nav tas, ko tu domā…

-  Sasodīts! Es taču tev teicu, Kārter! vecais Kobs iesaucās izbie­dētās dusmās, kādas spēj just tikai tuvinieki un tuvi draugi. Es tev to stāstu jau mēnešiem ilgi! Tu nedrīksti staigāt apkārt viens! Pat to gabaliņu līdz Bednai ne. Tas nav droši! Džeiks uzlika plaukstu uz vecā vira rokas, cenzdamies viņu nomierināt.

-   Klausi un apsēdies! Greiams teica, joprojām pūloties iebīdīt Kārteru krēslā. Velc nost kreklu un ļauj sevi savest kārtībā!

Kārters purināja galvu. Man nekas nekait. Dabūju nelielu dū­rienu, bet asinis ir galvenokārt no Nellijas. Tas briesmonis uzlēca viņai virsū. Nogalināja viņu divas jūdzes ārpus pilsētas, aiz Vecakmeņu tilta.

Pēc šis ziņas iestājās nopietns klusums. Kalēja māceklis līdzjūtīgi uzlika roku Kārteram uz pleca. Nolādēts! Tas ir smagi. Viņa tak bija rāma kā jērs! Nekad nekoda un nespārdījās, kad tu atvedi viņu apkalt. Labākais zirgs visā pilsētā. Nolādēts! Es… Viņa balss aizlūza.

-      Nolādēts! Es nezinu, ko teikt. Viņš bezpalīdzīgi paskatījās ap­kārt.

Kobam beidzot izdevās atbrīvoties no Džeika. Es tev jau teicu! viņš atkārtoja, pamācoši kratīdams Kārteram ar pirkstu. Pēdējā laikā te apkārt klīst tādi radījumi, kas nogalinās tevi pāris peniju dēļ, nemaz nerunājot par zirgu un ratiem! Ko tu tagad darīsi? Vilksi ratus pats?

Bridi valdīja neveikls klusums. Džeiks un Kobs nikni skatījās viens uz otru, bet pārējie nesaprata, ko sacīt, kā mierināt savu draugu.

Cauri klusumam piesardzīgi izslīdēja viesnīcnieks. Pilnām rokām viņš veikli apgāja apkārt Šepam un sāka kārtot uz tuvākā galda dažādus priekšmetus bļodu ar karstu ūdeni, dzirkles, tīru audekla gabalu, dažas stikla pudeles, adatu un ķirurga diegu.

- Ja viņš būtu mani klausījis, nekas tamlīdzīgs vispār nebūtu noti­cis! vecais Kobs pukojās. Džeiks mēģināja viņu apklusināt, bet Kobs atstūma jaunāko draugu sānis. Es saku tīru patiesību! Draņķīgi, protams, par to Nelliju, bet, ja viņš vēl turpmāk mani neklausīs, tad necik ilgi un pats būs pagalam. Ar tādiem radījumiem veiksme divreiz nesmaidīs!

Kārtera mute bija sakniebta šaurā svītrā. Viņš pastiepās un pavilka asiņainās segas malu. Tas, kas tajā bija ievīstīts, apmetās otrādi un aizķērās. Kārters pavilka stiprāk, un atskanēja graboņa, it kā kāds izbērtu uz galda maisiņu plakanu upes oļu.

Tas bija zirneklis, liels kā ratu ritenis un melns kā nakts.

Kalēja māceklis atlēca atpakaļ un atsitās pret galdu, apgāza to un gandrīz pats nokrita zemē. Koba seja sašļuka. Greiams, Šeps un Džeiks izdvesa nesakarīgas, pārbiedētas skaņas un atvirzījās tālāk, pacēluši plaukstas pie sejas. Kārters ar nervozu, drudžainu kustību atkāpās soli atpakaļ. Klusums piepildīja telpu kā salti sviedri.

Viesnīcnieks sarauca pieri. Nevar būt, ka viņi atnākuši tik tālu uz rietumiem, viņš klusi teica.

Ja apkārt nevaldītu mēms klusums, diez vai kāds būtu dzirdējis viņa vārdus. Bet tagad vīri tos dzirdēja. Novērsuši skatienus no baisā radījuma uz galda, viņi apstulbuši lūkojās sarkanmatainajā vīrietī.

Džeiks atguva balsi pirmais. Tu zini, kas tas ir?

Viesnīcnieka acis vērās tālumā. Skraels, viņš izklaidīgi sacīja.

-     Es biju domājis, ka kalni…

-  Skraels? Džeiks viņu pārtrauca. Pie Dieva apdegušajām mie­sām, Kot! Tu esi jau agrāk redzējis šos radījumus?

-   Ko? Sarkanmatainais viesnīcnieks spēji paskatījās uz viņu, it kā pēkšņi būtu atcerējies, kur atrodas. Ā! Nē. Nē, protams, ne. Pamanījis, ka viņš vienīgais atrodas rokas stiepiena attālumā no tumšā radījuma, viesnīcnieks apdomīgi pakāpās soli atpakaļ. Esmu tikai šo to par tiem dzirdējis. Vīri raudzījās viņā ieplestām acīm. Vai atceraties tirgotāju, kas te gāja cauri pirms divām dienkopām?

Visi apstiprinoši pamāja. Tas nekauņa mēģināja noplēst man des­mit penijus par pusmārciņu sāls! vecais Kobs atcerēdamies pukojās jau simto reizi.

-   Žēl, ka es nenopirku, Džeiks norūca. Greiams klusēdams pie­krītoši pamāja ar galvu.

-   Viņš bija nekaunīgs smerdelis! Kobs nospļāvās, meklēdams atvieglojumu skarbos vārdos. Grūtos laikos es varētu samaksāt divus penijus, bet desmit ir tīrā laupīšana!

-  Tikai ne tad, kad pa ceļiem klīst šitādi te, drūmi noteica Šeps.

Visu skatieni atkal pievērsās dīvainajam radījumam uz galda.

-  Viņš man teica, ka esot dzirdējis par tiem kaut kur Melkombas pusē, Kots ātri teica, vērodams pārējo sejas, kas bija pievērstas gal­dam. Toreiz es nodomāju, ka viņš tikai grib uzskrūvēt cenas.

-  Ko vēl viņš teica? jautāja Kārters.

Viesnīcnieks bridi domīgi klusēja, tad paraustīja plecus. Visu stāstu es nedzirdēju. Viņš bija pilsētā tikai pāris stundu.

-   Es neciešu zirnekļus! teica kalēja māceklis. Viņš bija aizgājis aiz viena no tālākajiem galdiem un turējās piecpadsmit pēdu attālumā no melnā radījuma. Apsedz to pretekli!

-  Tas nav zirneklis, Džeiks teica. Tam nav acu.

-  Un mutes ari nav! norādīja Kārters. Kā tas ēd?

-  Ko tas ēd? drūmi jautāja Šeps.

Viesnīcnieks joprojām vērīgi pētīja svešādo radījumu. Viņš pieliecās tuvāk un izstiepa roku. Visi pārējie atkāpās vēl tālāk no galda.

-  Uzmanies! Kārters brīdināja. Pēdas viņam ir asas kā naži.

-   Drīzāk kā žiletes, sacīja Kots. Viņa slaidie pirksti pārslīdēja skraela melnajam, vienveidīgajam ķermenim. Tas ir gluds un ciets kā māla pods.

-  Negrābsties gar to! kalēja māceklis iesaucās.

Uzmanīgām kustībām viesnīcnieks satvēra vienu garo, gludo kāju

un ar abām rokām mēģināja to pārlauzt kā žagaru. Nav vis kā māla pods, viņš izlaboja. Atslējis taustekli pret galda malu, viņš ar visu svaru atspiedās pret to. Atskanēja spalgs krākt, un kāja pārlūza. Drī­zāk kā akmens. Kots paskatījās uz Kārteru. No kurienes tam radās visas šīs plaisas? Viņš norādīja uz sīko plaisājumu, kas izvagoja melnā ķermeņa virsmu.

- Nellija uzkrita tam virsū, Kārters atbildēja. Tas preteklis nolēca no koka un sāka rāpot viņai pāri, graizīdams viņu ar savām pēdām. Un kustējās ļoti ātri. Es pat nepaguvu apjēgt, kas notiek. Beidzot Kārters, Greiama skubināts, atkrita krēslā. Nellija sapinās iejūgā, uzkrita tam briesmonim virsū un salauza tam vairākas kājas. Un tad tas metās uz mani un sāka rāpot man pāri. Kārters sakrustoja rokas virs asiņainā krekla un noskurinājās. Man izdevās to nopurināt, un es visiem spēkiem centos to sabradāt. Un tad tas man uzklupa vēl­reiz… Viņa balss aizlūza, un seja kļuva pelnu pelēka.

Viesnīcnieks pamāja ar galvu un turpināja bakstīt melno radījumu.

-     Asiņu nav. Nekādu orgānu arī nav. Iekšpuse viscaur pelēka. Viņš pabikstīja to ar pirkstu. Kā sēnei.

- Augstais Tehlu, liec taču to mierā! kalēja māceklis lūdzoši iesau­cās. Dažreiz zirnekli raustās vēl pēc tam, kad ir nosisti.

-   Beidziet gvelzt blēņas! vecais Kobs nikni izmeta. Zirnekļi neizaug lieli kā cūkas! Jūs labi zināt, kas tas ir. Viņš aplaida skatienu visapkārt, cieši ielūkodamies katram acīs. Tas ir dēmons!

Vīri raudzījās uz salauzīto radījumu. Ko nu mels! Džeiks attrauca, cenzdamies iebilst galvenokārt ieraduma pēc. Tas nav tāds kā… Viņš izdarīja neskaidru rokas kustību. Tas nevar tā vienkārši…

Visi zināja, ko viņš domā. Protams, pasaulē bija dēmoni. Bet tie bija līdzīgi Tehlu eņģeļiem. Tie bija līdzīgi varoņiem un karaļiem. Tie mājoja stāstos. Tie mājoja tur ārā. Taborlins Lielais izsauca uguni un zibeni, lai iznīcinātu dēmonus. Tehlu tos salauza savās rokās un kaucošus aizmeta bezvārda tukšumā. Bērnības draugs taču nevarēja sabradāt dēmonu līdz nāvei uz Bednas-Britas ceļa. Tā bija smieklīga iedoma.

Kots izlaida plaukstu caur sarkanajiem matiem un pārtrauca klu­sumu. Ir veids, kā to droši uzzināt, viņš teica un iebāza roku kabatā. Ar dzelzi vai uguni. Viņš izvilka piebāztu ādas maku.

-  Un ar Dieva vārdu, Greiams piebilda. Dēmoni bīstas no trim lietām: aukstas dzelzs, tīras uguns un svētā Dieva vārda.

Viesnīcnieka lūpas savilkās taisnā svītrā, bet seja saglabāja rāmu mieru. Protams, viņš teica un iztukšoja maka saturu uz galda, tad pārskatīja izbērtās monētas: tur bija smagi sudraba talanti, plānas sudraba ripiņas, vara gabali, salauzti puspeniji un dzelzs drabi. Vai kādam ir šims?

-  Ņem drabu! Džeiks teica. Tas ir no labas dzelzs.

-   Es negribu labu dzelzi, viesnīcnieks teica. Drabā ir pārāk daudz oglekļa. Tas ir tikpat kā tērauds.

-   Viņam taisnība, apstiprināja kalēja māceklis. Tikai tas nav ogleklis. Tērauda gatavošanai izmanto koksu. Koksu un kaļķus.

Viesnīcnieks ar cieņu paklanījās pret zēnu. Tu noteikti zini labāk, jaunais cilvēk! Tas galu galā ir tavs amats. Viņa slaidie pirksti beidzot bija monētu kaudzē sameklējuši šimu. Viņš to pacēla augšup. Lūk, te ir!

-  Ko ar tādu var izdarīt? Džeiks jautāja.

-  Dzelzs nogalina dēmonus, vecā Koba balss skanēja nepārlieci­noši, bet šis ir jau beigts. Varbūt tas neizdarīs neko.

-   Ir tikai viens veids, kā uzzināt. Viesnīcnieks ieskatījās katram vīram acīs, it kā tos pārbaudīdams. Tad viņš atkal apņēmīgi pagriezās pret galdu un pārējie atvirzījās vēl tālāk.

Kots piespieda dzelzs šimu pie radījuma melnajiem sāniem, un atskanēja īss, spalgs kraksts kā no ugunī degošas priežkoka pagales. Visi satrūkās, bet tad nomierinājās, redzēdami, ka melnais radījums paliek nekustīgs. Vecais Kobs un pārējie vīri pārmija drebelīgus smaidiņus kā zēni, ko izbiedējis spoku stāsts. Pamazām smaidi kļuva sāji, istabai piepildoties ar salkani kodīgu pūstošu puķu un gruzdošu matu smaku.

Viesnīcnieks ar spalgu klikstu nolika šimu uz galda. Nu tā! viņš teica, slaucīdams priekšautā rokas. Tas nu būtu skaidrs. Ko mēs darām tālāk?

Pēc vairākām stundām viesnīcnieks stāvēja “Ceļakmens” durvīs, ļaudams acīm aprast ar tumsu. Lampas gaismas atspulgi no viesnīcas logiem krita uz dubļainās takas un uz smēdes durvīm ceļa pretējā pusē. Tas nebija liels ceļš, un gājēji pa to staigāja reti. Šķita, ka tam nav noteikta galamērķa kā citiem ceļiem. Viesnīcnieks dziļi ievilka elpu un nemierīgi paskatījās apkārt, it kā gaidīdams kaut ko neparastu.

Viņš sevi sauca par Kotu. Apmezdamies šajā vietā, viņš bija uzma­nīgi izvēlējies sev vārdu. Viņš bija pieņēmis jaunu vārdu daudzu pa­rasto iemeslu dēļ, kā arī dažu neparastu iemeslu dēļ, un viens no svarīgākajiem iemesliem bija tas, ka cilvēku un lietu vārdi viņam bija ļoti svarīgi.

Paskatījies augšup, viņš redzēja dziļajā bezmēness nakts samtā mirgojam tūkstoš zvaigžņu. Tās visas viņš pazina, zināja to stāstus un to vārdus. Viņš tās pazina kā tuvus draugus, kā pats savas plaukstas.

Paskatījies lejup, Kots nopūtās, pats to nemanīdams, un iegāja at­pakaļ mājā. Viņš aizslēdza durvis un aizdarīja viesnīcas plato logu slēģus, it kā gribēdams nošķirties savrup no zvaigznēm un to dažā­dajiem vārdiem.

Viņš rūpīgi uzkopa grīdu un pēc kārtas izslaucīja visus kaktus. Kustēdamies ar pacietīgu lietpratību, viņš nomazgāja galdus un bāra leti. Pēc stundu ilga darba ūdens spainī joprojām bija tik tīrs, ka dāma tajā varētu mazgāt rokas.

Beidzot viņš aizvilka aiz letes vienu no bāra soliņiem un sāka spod­rināt daudzveidīgo pudeļu klāstu starp divām milzīgām mucām. Šis darbs viņam nepadevās gluži tik naski un prasmīgi kā iepriekšējie, un drīz kļuva redzams, ka spodrināšana ir tikai iegansts pieskarties un turēt. Viņš drusciņ pat dungoja pie sevis, kaut gan pats to neapzinājās, un būtu pārtraucis, ja būtu to zinājis.

Pazīstamā kustība, grozot pudeles slaidajās, graciozajās plaukstās, gaisināja dažas noguruma rievas viņa sejā un darīja to jaunāku, katrā ziņā jaunāku par trīsdesmit gadiem. Pat ievērojami jaunāku par trīs­desmit. Viņš izskatījās pārāk jauns, lai būtu viesnīcnieks. Pārāk jauns, lai viņa seju izvagotu tik daudzas noguruma rievas.

Sasniedzis kāpņu augšgalu, Kots atvēra durvis. Viņa istaba bija askētiski vienkārša, gandrīz kā mūka celle. Istabas vidū bija melns akmens pavards, divi krēsli un neliels rakstāmgalds. Vēl istabā atra­dās šaura gulta ar lielu, tumšu lādi kājgalī. Pie sienām nebija nekādu rotājumu, un grīdu nesedza paklājs.

Gaitenī atskanēja soļi, un istabā ienāca jauns vīrietis, nesdams sautējuma bļodu, kas kūpēja un smaržoja pēc pipariem. Viņš bija tumš­matains un pievilcīgs, ar možu smaidu un viltīgām acīm. Tik vēlu tu neesi nācis augšā jau vairākas nedēļas, viņš teica, pasniegdams bļodu. Šovakar laikam labi raisījās stāsti, Reši.

Reši bija vēl viens no viesnīcnieka vārdiem gandrīz vai iesauka. To dzirdēdams, viņš savilka vienu mutes kaktiņu greizā smaidā un ieslīga dziļajā krēslā pie pavarda. Nu, ko tu šodien iemācījies, Bast?

-  Šodien, skolotāj, es iemācījos, kāpēc lieliem mīlētājiem ir labāka redze nekā lieliem zinātniekiem.

-   Un kāpēc tā ir, Bast? Kots jautāja ar tikko jaušamu uzjautri­nājumu balsī.

Basts aizvēra durvis un, atnācis atpakaļ, apsēdās otrā krēslā, pa­griezdams to tā, lai sēdētu ar seju pret savu skolotāju un uguni. Viņa kustības bija neparasti izsmalcinātas un graciozas, it kā viņš grasītos dejot. Tāpēc, Reši, ka visas gudrākās grāmatas atrodas iekštelpās, kur ir slikts apgaismojums. Bet skaistas meitenes visbiežāk ir sastopamas ārā, saulē, tāpēc daudz vieglāk ir viņas vērot, neriskējot ar kaitējumu acīm.

Kots pamāja ar galvu. Tomēr sevišķi gudrs audzēknis var iznest grāmatu ārā un radīt sev labākus apstākļus, nebaidoties pasliktināt savas dārgās redzes spējas.

-   Es reiz domāju tāpat, Reši. Jo es, protams, biju sevišķi gudrs audzēknis.

-  Protams.

-  Bet, kad es biju atradis vietu saulē, kur varēju lasīt, garām nāca skaista meitene, un neko tamlīdzīgu darīt vairs nebija iespējams, Basts izteiksmīgi pabeidza.

Kots nopūtās. Vai es nemaldos, pieņemot, ka tu šodien nepaguvi izlasīt neko no Celum Tinture?

Basts pamanījās izskatīties mazliet nokaunējies.

Raudzīdamies ugunī, Kots mēģināja savilkt bargu seju, taču tas neizdevās. Ai, Bast, es ceru, ka viņa bija jauka kā silts vējiņš ēnā! Es esmu slikts skolotājs, ja tā saku, taču es priecājos. Pašlaik es nejū­tos gatavs garām mācību stundām. Viņš brīdi klusēja. Kārteram šovakar uzbruka skraels.

Basta omulīgais smaids pazuda kā saplīsusi maska un nobālušajā sejā parādījās satriekta izteiksme. Skraels? Viņš pa pusei uzslējās no krēsla, itin kā gribēdams mesties ārā no istabas, bet tad samulsis sarauca pieri un piespieda sevi apsēsties atpakaļ. Kā tu zini? Kurš atrada līķi?

-   Kārters ir dzīvs. Viņš to atnesa šurp. Uzbrucējs bija tikai viens.

-   Viens atsevišķs skraels nav iespējams, tāda vispār nav, Basts noteikti sacīja. Tu taču zini!

-   Zinu, Kots atbildēja. Bet fakts paliek tāds, ka šoreiz tas bija viens.

-  Un Kārters to nogalināja? Basts jautāja. Tad tas nevarēja būt skraels. Varbūt…

-   Bast, tas bija viens no skraeliem. Es to redzēju. Kots nopietni paskatījās uz viņu. Kārteram vienkārši laimējās. Kaut ari viņš bija pamatīgi savainots. Četrdesmit astoņas šuves! Es izlietoju gandrīz visu savu ķirurga diegu. Kots pievilka tuvāk sautējuma bļodu. Ja kāds jautā, saki, ka mans vectēvs pavadīja un apsargāja ceļotāju karavānas un iemācīja man tīrīt un sašūt brūces. Šovakar viņi bija pārāk satriekti, lai man to pajautātu, bet rit droši vien kļūs ziņkārīgi. To es negribu. Kots uzpūta sautējumam, un viņa seju ietina garaiņu mutulis.

-   Ko jūs izdarījāt ar beigto radījumu?

-  Es ar to nedarīju neko, Kots uzsvērti atbildēja. Es esmu tikai viesnīcnieks. No tādām lietām es neko nesaprotu.

-   Reši, tu taču nedrīksti ļaut viņiem ņemties ar to uz savu roku!

Kots nopūtās. Viņi to aiznesa priesterim. Un priesteris veica visas

pareizās darbības visu aplamo iemeslu dēļ.

Basts pavēra muti, bet Kots turpināja, pirms viņš bija paguvis kaut ko pateikt. Jā, es pārliecinājos, ka bedre ir pietiekami dziļa. Jā, es pārliecinājos, ka ugunī ir pīlādža zari. Jā, es pārliecinājos, ka tā bries­moņa atliekas dega ilgi un pamatīgi, pirms viņi tās apraka. Un, jā, es pārliecinājos, ka neviens nav paturējis sev kādu drupatu piemiņai. Viņš drūmi savilka uzacis. Tu taču zini, ka es neesmu idiots!

Basts acīmredzami nomierinājās un atlaidās dziļāk krēslā. To es zinu, Reši. Bet puse šo ļautiņu bez palīdzības nejēdz ne tik daudz kā čurāt pa vējam. Kādu laiku viņš domīgi klusēja. Nevaru iedomāties, kāpēc tas radījums bija tikai viens!

-            Varbūt pārējie nobeidzās, nākdami pāri kalniem, Kots pieļāva.

-     Un dzīvs palika tikai šis viens.

-  Var jau būt, Basts negribīgi piekrita.

-  Bet varbūt vainīga vētra, kas plosījās pirms pāris dienām, Kots kavējās minējumos. īsta vezumu gāzēja, kā mūsu trupā kādreiz mēdza sacīt. Vējš un lietus varēja atraut vienu indivīdu nost no pārējā bara.

-   Tava pirmā doma man patika labāk, Reši, Basts noraizējies teica. Trīs vai četri skraeli izietu cauri šai pilsētiņai kā… kā…

-   Kā karsts nazis cauri sviestam?

-  Drīzāk kā vairāki karsti naži cauri vairākiem zemnieku dučiem, Basts sausi atteica. Šie cilvēki nav spējīgi sevi aizsargāt. Varu derēt, ka visā pilsētiņā neatrastos vairāk par sešiem zobeniem. Un pret skraeliem ari zobeni būtu diezgan bezspēcīgi.

Ilgu laiku valdīja domu piesātināts klusums. Pēc brīža Basts sāka knosīties. Vai viņi pastāstīja vēl kaut ko jaunu?

Kots papurināja galvu. Līdz jaunumiem viņi šovakar netika. Kārters visu pārtrauca jau tad, kad viņi tikko bija sākuši apcerēt vecos stāstus. Laikam jau tas ir diezgan neparasti. Rītvakar viņi visi atgrie­zīsies šeit. Tas nozīmē, ka man būs ko darīt.

Kots ar karoti izklaidīgi bakstīja sautējumu. Man būtu vajadzējis atpirkt skraelu no Kārtera, viņš prātoja. Par to naudu viņš varētu nopirkt sev jaunu zirgu. Cilvēki no visām malām nāktu apskatīt mūsu ieguvumu. Mūsu veikals pārmaiņas pēc piedzīvotu teicamu uzplau­kumu.

Basts veltīja viņam mēmu, izbiedētu skatienu.

Kots izdarīja nomierinošu kustību ar plaukstā saņemto karoti. Es jokoju, Bast! Viņš bāli pasmaidīja. Bet tas tomēr būtu bijis patīkami.

-   Nē, Reši, tas nepavisam nebūtu bijis patīkami! Basts uzsvērti teica. “Cilvēki no visām malām nāktu apskatīt mūsu ieguvumu,” viņš izsmējīgi atkārtoja. Nē, nudien!

-  Veikals būtu bijis patīkams, Kots precizēja. Veikals būtu patī­kams. Viņš atkal iebāza karoti sautējumā. Jebkas būtu patīkams.

Krietnu brīdi abi vīri sēdēja klusēdami. Saņēmis bļodu plaukstās, Kots drūmi raudzījās sautējumā, taču viņa skatiens kavējās citur. Tu šeit noteikti jūties briesmīgi, Bast, viņš beidzot teica. Tu droši vien esi nonīcis aiz garlaicības!

Basts paraustīja plecus. Pilsētiņā dzīvo vairākas jaunas sievas. Un vesels pulks jauku meiteņu. Viņš pasmīnēja kā puišelis. Es cenšos pats atrast sev izklaidēšanos.

-  Tas ir labi, Bast. Atkal iestājās klusums. Kots iebāza mutē vēl vienu karoti sautējuma un sakošļājis to norija. Saproti, viņi domāja, ka tas ir dēmons!

Basts atkal paraustīja plecus. Tā tas varēja būt, Reši. Droši vien tas ir vislabākais, ko viņi varētu domāt.

-   Es zinu. Patiesībā es pats viņus uz to paskubināju. Bet tu taču zini, ko tas nozīmē! Viņš paskatījās Bastam acīs. Kalējam tuvākajās dienās būs pārpilnas rokas darba.

Basta seja pēkšņi kļuva tukša un neizteiksmīga. Ak tā!

Kots pamāja ar galvu. Es tev nepārmetīšu, ja gribēsi doties pro­jām, Bast. Tu vari sev atrast labāku vietu nekā šī.

Basts satriekts paskatījās uz viņu. Es nevaru doties projām, Reši! Viņš vairākas reizes atvēra un aizvēra muti, nespēdams atrast piemē­rotus vārdus. Kurš gan cits mani mācīs?

Kots pasmaidīja, un īsu bridi viņa seja atklāja, cik viņš patiešām jauns. Zem noguruma ievilktajām līnijām un rāmās viesnīcnieka iz­teiksmes viņš izskatījās tikpat jauneklīgs kā viņa tumšmatainais biedrs.

-     Patiešām, kurš? Viņš ar karoti norādīja uz durvīm. Nu tad ej un lasi savu lasāmo vai patraucē kāda pilsētnieka meitu! Tu noteikti vari darīt kaut ko interesantāku nekā skatīties, kā es ēdu!

-  Patiesībā…

-   Pazūdi, dēmon! Kots teica ar pusizēstu muti, pāriedams uz temiešu valodu, kurā jautās spēcīgs akcents. Tehus antausa cha!

Basts satrūkās, tad skaļi iesmējās un ar vienu roku izdarīja neķītru žestu.

Kots norija kumosu un pārgāja uz citu valodu. -Aroi te dennaleyan!

-  Izbeidz! Basts pārmetoši teica, un smaids pazuda no viņa sejas.

-     Tas jau ir apvainojums.

-  Pie zemes un akmens, es atsakos no tevis! Kots iemērca pirkstus kausā, kas atradās blakus, un nevērīgi papurināja plaukstu uz Basta pusi. Lai padzīts top krāšņums!

-   Ar sidru? Basts pamanījās izskatīties vienlaikus uzjautrināts un sadusmots un notrauca pilienu no krekla priekšpuses. Traips man te nav vajadzīgs.

Kots iebāza mutē vēl vienu karoti. Ej un to izmērcē! Ja stāvoklis kļūs bezcerīgs, iesaku tev izmēģināt daudzās šķīdinātāju receptes no Celum Tinture. Trīspadsmitā nodaļa, ja nemaldos.

-   Labi.

Basts piecēlās un savā neparastajā, nevērīgi graciozajā gaitā aizgāja līdz durvīm. Pasauc, ja kaut kas vajadzīgs! Viņš aizvēra durvis aiz sevis.

Kots ēda lēni un ar maizes gabalu uzslaucīja pēdējās sautējuma paliekas. Ēzdams viņš skatījās pa logu vai vismaz mēģināja skatīties, jo gaisma pārvērta rūti spogulī uz āra tumsas fona.

Viņš aplaida nemierpilnu skatienu istabai. Pavards bija būvēts no tāda paša melna akmens kā kamīns, kas atradās apakšstāvā. Tas slējās istabas vidū būvmeistarlbas sasniegums, par kuru Kots jutās itin lepns. Gulta bija maza, gandrīz kā guļamlāva, un, ja to aptaustītu, izrādītos, ka tai nav gandrīz nekāda vērā ņemama matrača.

Uzmanīgs vērotājs pamanītu, ka Kota skatiens no kaut kā vairās. Tā cilvēks mēdz vairīties no bijušās mīļotās skatiena oficiālās pusdienās vai no sena ienaidnieka acīm vēlā vakarā ļaužu pilnas alus dzertuves attālākajā kaktā.

Kots mēģināja atslābināties, taču tas neizdevās; viņš nemierīgi sa­kustējās, nopūtās, sagrozījās krēslā, un viņa acis gluži negribot pie­vērsās lādei gultas kājgalī.

Lāde bija gatavota no roaha, reta un smaga kokmateriāla, kas bija tumšs kā ogle un gluds kā pulēts stikls. To augstu vērtēja smaržvielu izgatavotāji un alķīmiķi: koka gabals īkšķa lielumā pazinējiem bija zelta vērts. Lāde, kas gatavota no tāda materiāla, pārsniedza visas izšķēr­dības robežas.

Lāde bija aizslēgta trejām kārtām. Tai bija dzelzs atslēga, vara at­slēga un atslēga, kuru nevarēja redzēt. Šovakar koks izplatīja istabā tikko jaušamu citrusa un karsētas dzelzs smaržu.

Apstājies pie lādes, Kota skatiens nesteidzās tūlīt novērsties. Tas netiecās manīgi aizslīdēt sānis, it kā viņš gribētu izlikties, ka tāda priekšmeta vispār nav. Taču īsā mirklī viņa seja atguva visus tos vaib­stus, ko vienkāršie ikdienas prieki bija lēnām nodeldējuši un gaisinā­juši. Viņa pudeļu un grāmatu sniegtais mierinājums vienā sekundē zuda, atstājot acīs tikai tukšumu un trulu sāpi. Kādu laiku Kota seju pārņēma neapslāpētas ilgas un nožēla.

Pēc tam tās pazuda un palika tikai gurdena seja, kuras īpašnieks bija viesnīcnieks, vārdā Kots. Viņš vēlreiz nopūtās, pats to nemanīdams, un piespieda sevi piecelties kājās.

Pagāja ilgs laiks, iekams viņš aizgāja garām lādei līdz savai gultai. Un pagāja ilgs laiks, iekams viņš pēc apgulšanās ieslīga miegā.

Kā Kots bija paredzējis, nākamajā vakarā viri atkal ieradās “Ceļakmenī” iedzert pa kausam alus un paēst vakariņas. Nedaudzie mēģinā­jumi nodoties stāstiem bija nevarīgi un drīz vien apklusa. Nevienam nebija atbilstoša noskaņojuma.

Tāpēc jau itin agrā vakara stundā sarunas pievērsās svarīgākiem jautājumiem. Apmeklētāji pārsprieda valodas, kas bija sasniegušas pilsētiņu, un pa lielākai daļai tās bija satraucošas. Nožēlnieku karalim lielas galvassāpes sagādāja Resavekas dumpinieki. Tas izraisīja zināmas bažas, taču šīs valodas bija diezgan attālinātas un aptuvenas. Resaveka atradās krietnā attālumā, un pat vecais Kobs, zinošākais no visiem, tikai ar grūtībām spēja atrast to kartē.

Vīri apsprieda karu katrs no sava skatpunkta. Vecais Kobs paredzēja, ka pēc ražas novākšanas uzlikšot trešo nodokli. Neviens to neapstrī­dēja, kaut gan pat vecākie ļaudis neatcerējās piedzīvojuši trīskārtējas izsūkšanas gadu.

Džeiks sprieda, ka raža būšot gana laba un lielāko daļu ģimeņu trešais nodoklis nespēšot izputināt. Ja nu vien tādus kā Bentliji, kas jau tagad tik tikko spēja savilkt galus. Un vēl tādus kā Orrisoni, kam nemitīgi pazuda aitas. Un, protams, Trako Mārtiņu, kas šogad bija iesējis tikai miežus. Ikviens daudzmaz saprātīgs lauksaimnieks bija sējis pupas. Attiecībā uz karošanu tas vismaz bija labvēlīgs apstāklis: karotāji bagātīgi patērēja pupas, tātad cenas turēsies augstas.

Pēc dažiem dzēriena kausiem izskanēja nopietnākas bažas. Pa ce­ļiem klejoja dezertējuši karavīri un citi laimes meklētāji, tāpēc pat īsi ceļojumi bija kļuvuši bīstami. Ceļi, protams, vienmēr bija slikti, tāpat kā ziema vienmēr bija auksta. Cilvēki pasūrojās, veica saprātīgus dro­šības pasākumus un turpināja dzīvot savu līdzšinējo dzīvi.

Tomēr šoreiz stāvoklis bija citāds. Pēdējos divos mēnešos ceļi bija kļuvuši tik slikti, ka cilvēki mitējās sūroties. Pēdējai karavānai bija divi vezumi un četri sargi. Tirgotājs bija prasījis desmit peniju par pus­mārciņu sāls un piecpadsmit peniju par kluci cukura. Viņam nebija ne piparu, ne kanēļa, ne šokolādes. Viņam bija neliels maisiņš kafijas, bet par to viņš gribēja divus sudraba talantus. Sākumā cilvēki bija smējušies par viņa cenām. Kad viņš tomēr nebija piekāpies, tie bija spļāvuši un raidījuši viņam lāstus.

Tas bija noticis pirms divām dienkopām: pirms divdesmit divām die­nām. Kopš tā laika te nebija parādījies neviens nopietns tirgotājs, kaut gan pašlaik bija tirgošanās sezona. Tāpēc, par spīti trešajam nodok­lim, kas draudīgi melnēja visu prātos, cilvēki lūkojās savos makos un vēlējās, kaut būtu nopirkuši jel kādu nieku, jo, kas zina, sniegs var uznākt agri.

Neviens nerunāja par iepriekšējo vakaru un par radījumu, ko viņi bija sadedzinājuši un aprakuši. Protams, par to runāja citi. Visa pil­sētiņa zumēja no valodām. Kārtera ievainojumu dēļ cilvēki satrauktos stāstus uzklausīja pa pusei nopietni bet tikai pa pusei. Šur tur palai­kam izskanēja vārds “dēmons”, taču to pavadīja smaidi, kas slēpās aiz mutei piespiestām plaukstām.

Melno radījumu pirms sadedzināšanas bija redzējuši tikai seši vecie draugi. Viens no tiem bija ievainots, un pārējie pieci bija iedzēruši. Ari priesteris bija to redzējis, bet dēmonus redzēt jau bija viņa darbs. Dēmoni labvēlīgi ietekmēja viņa veikalu.

Laikam mīklaino briesmoni bija redzējis ari viesnīcnieks. Bet viņš nebija šejienietis. Viņš nevarēja zināt vienkāršo patiesību, ko skaidri zināja ikviens šajā pilsētiņā dzimis un audzis cilvēks: stāstus šeit mī­lēja, bet stāstu darbība notika citur. Šī nebija vieta, kur mājo dēmoni.

Turklāt stāvoklis tāpat bija gana nepatīkams, lai cilvēki nemeklētu jaunas neērtības. Vecais Kobs un viņa draugi zināja, ka runāt nav lielas jēgas. Jebkādi mēģinājumi pārliecināt ļaudis tikai padarītu viņus par apsmieklu tāpat kā Trako Mārtiņu, kas gadiem ilgi pūlējās izrakt aku pats savas mājas iekšienē.

Tomēr viņi visi nopirka no kalēja gabalu auksti kaltas dzelzs, tik smagu, cik spēja pacilāt, un neviens neteica pārējiem, ko domā. Viņi tikai sūrojās, ka ceļi esot slikti un kļūstot vēl sliktāki. Viņi runāja par tirgotājiem, dezertieriem un nodokļiem, un par to, ka sāls nepietikšot līdz ziemas beigām. Viņi atcerējās, ka pirms trim gadiem neviens pat nebūtu iedomājies naktī aizslēgt durvis, kur nu vēl aizsprostot tās no iekšpuses!

Pēc tam sarunas sāka apsīkt, un, kaut gan neviens neatklāja savas domas, vakars beidzās drūmā noskaņā. Tā pēdējā laikā beidzās daudzi vakari, jo laiki bija tādi, kādi bija.

APKĀRTNI PRIECĒJA brinum jauka rudens diena viena no tādām, kas bieži sastopamas stāstos, bet reti gadās reālajā dzīvē. Laiks bija silts un sauss, ideāli piemērots kviešu un rudzu briešanai. Abās ceļa pusēs koki palēnām mainīja krāsu. Slaidās papeles bija kļuvušas sviesta dzeltenas, bet zarotais etiķkoks, kas tiecās izlauzties uz ceļa, krāsojās violeti sarkans. Tikai vecie ozoli, šķiet, negribēja atvadīties no vasaras, un to lapotnēs mijās zaļi un zeltaini toņi.

Vārdu sakot, grūti bija iedomāties jaukāku dienu, kurā pusducis medību lokiem apbruņotu armijas dezertieru atbrīvotu cilvēkus no visa, kas tiem pieder.

-   No šīs ķēves nekā prātīga nav, ser, Hronists teica. Mugura knapi slejas virs ratiem, un kad līst lietus…

Vīrietis ar skarbu žestu viņu pārtrauca. Paklau, draugs, karaļa armija maksā brangu naudu par visu, kam ir četras kājas un kaut vai viena acs. Ja tu būtu zaudējis saprašanu un lēkšotu pa ceļu ar koka jājamzirgu, arī to es tev atņemtu!

Vadonim bija valdonīga stāja un izturēšanās. Hronists sprieda, ka viņš nesen ir bijis zemākas pakāpes virsnieks. Lec tik zemē! viņš nopietni pavēlēja. Nodarīsim savu darāmo, un tu varēsi iet tālāk.

Hronists nokāpa no zirga. Ar laupītājiem viņš bija ticies jau agrāk un zināja, ka nekādas sarunas te nepalīdzēs. Šie vīri prata savu darbu. Viņi netērēja enerģiju bravūrai un tukšiem draudiem. Viens no kara­vīriem apskatīja zirgu, pārbaudīja pakavus, zobus un zirglietas. Divi citi ar militāru lietpratību pārlūkoja seglu somas un izkrāva zemē visu viņam piederošo mantību. Divas segas, apmetnis ar kapuci, plakana ādas soma un smags, bagātīgi piepildīts ceļamaiss.

-  Tas ir viss, komandieri viens no vīriem teica. Un vēl kādas divdesmit mārciņas auzu.

Komandieris notupās un, atvēris plakano ādas somu, ieskatījās tajā.

-  Tur ir tikai papīrs un rakstāmspalvas, Hronists teica.

Komandieris pagriezās un pār plecu paskatījās atpakaļ. Tātad tu esi pierakstītājs?

Hronists apstiprinoši pamāja ar galvu. Tā ir mana dienišķā maize, ser. Un jums no tām lietām nebūs nekāda labuma.

Vadonis pārmeklēja somu, pārliecinājās, ka teiktais atbilst patie­sībai, un pasvieda to malā. Pēc tam viņš apgrieza otrādi ceļamaisu, izbēra tā saturu uz izklātā Hronista apmetņa un laiski to pārskatīja.

Viņš paņēma lielāko daļu Hronista sāls un pāri zābaku auklu. Tad, par lielu sarūgtinājumu īpašniekam, viņš pievāca kreklu, ko Hronists bija nopircis Linvudā. Tas bija šūts no smalka auduma un krāsots sulīgā, karaliski zilā tonī, pārāk labs, lai to valkātu ceļojuma laikā. Hronistam vēl nebija radusies izdevība to uzvilkt. Viņš nopūtās.

Visu pārējo komandieris atstāja guļam uz apmetņa un piecēlās kājās. Tad Hronista mantas cits pēc cita pārlūkoja pārējie.

-   Tev ir tikai viena sega, Džans, vai ne? komandieris noprasīja. Viens no vīriem pamāja ar galvu. Tad ņem sev vienu no šīm, jo līdz ziemas beigām tu neiztiksi bez otras!

-  Apmetnis ir labākā stāvoklī nekā manējais, ser.

-  Tad ņem to ciet, bet atstāj vietā savējo! Un tu, Vitkins, dari tāpat! Ja gribi savākt viņa iekuru kārbu, atstāj savu veco!

-   Es savējo pazaudēju, ser, Vitkins teica. Citādi es tā darītu.

Darbošanās noritēja apbrīnojami civilizēti. Hronists zaudēja visas

savas adatas, izņemot vienu, abus rezerves zeķu pārus, žāvētu augļu sainīti, cukura kluci, puspudeli stipra dzēriena un dažus ziloņkaula spēļu kauliņus. Karavīri atstāja viņam pārējās drēbes, kaltēto gaļu un pusapēstu klaipu pamatīgi sacietējušas rudzu maizes. Plakano ādas somu viņi neaiztika.

Kamēr vīri pārkravāja Hronista ceļamaisu, komandieris pievērsās tā īpašniekam: Nu tad dod šurp maku!

Hronists iedeva viņam maku.

-  Un gredzenu!

-   Tajā ir ļoti maz sudraba, Hronists nomurmināja, vilkdams to nost no pirksta.

-   Un kas tas tāds tev kaklā?

Hronists atpogāja kreklu, atsegdams apsūbējušu metāla gredzenu, kas karājās ādas auklā. Parasta dzelzs, ser.

Komandieris pienāca tuvāk un, paberzējis gredzenu pirkstos, Jāva tam atkrist atpakaļ pie Hronista krūtīm. Nu tad paturi to! Es neesmu tas, kurš jauksies cilvēka reliģijā, viņš teica, tad iztukšoja maku sev saujā un, pabakstījis monētas ar pirkstu, pārsteigts un apmierināts nosēcās. Pierakstītāja darbs ir ienesīgāks, nekā es biju domājis! viņš noteica un sāka dalīt katram vīram viņa tiesu.

-   Varbūt jūs varētu atvēlēt man no tā dažus penijus? Hronists jautāja. Tik daudz kā pāris siltām maltītēm?

Visi seši vīri pagriezās un paskatījās uz Hronistu, it kā īsti nespētu ticēt tam, ko dzirdējuši.

Komandieris iesmējās. Pie Dieva miesām, tu patiešām neesi ar pliku roku ņemams! Viņa balsī skanēja tāda kā negribīga cieņa.

-  Jūs man izskatāties saprātīgs cilvēks, Hronists teica, paraustī­dams plecus. Un katram ir kaut kas jāēd.

Vadonis pirmo reizi pasmaidīja. Tam es varētu piekrist. Viņš izņēma no kaudzītes divus penijus un, pavicinājis tos gaisā, iemeta Hronista makā. Nu tad te tev būs viens pārītis! Pasviedis Hronistam maku, viņš iebāza skaisto, karaliski zilo kreklu seglu somā.

-  Paldies, ser! sacīja Hronists. Jums nekaitētu zināt, ka pudelē, kuru paņēma viens no jūsu vīriem, ir koka spirts, ar ko es tīru savas rakstāmspalvas. Nebūs labi, ja viņš mēģinās to dzert.

Komandieris pasmaidīja un atzinīgi pamāja. Redzat, ko nozīmēja pret cilvēkiem izturas labi? viņš uzsauca saviem vīriem, kāpdams uz zirga. Bija patīkami satikties, pierakstītāja kungs! Ja tu tūlīt dosies ceļā, līdz tumsai vēl vari nokļūt līdz Abotsfordai.

Kad svešinieku pakavu dimdoņa bija izgaisusi tālumā, Hronists pār­kārtoja ceļamaisu, salikdams visu pienācīgā kārtībā. Tad viņš novilka vienu zābaku, atrāva tam oderi un izvilka no purngala cieši saritinātu monētu vīstokli. Dažas monētas viņš iemeta makā, tad atpogāja bikses, izvilka vēl vienu monētu sainīti, kas bija paslēpts zem vairākām drēbju kārtām, un ari no tā iemeta dažus naudas gabalus makā.

Pats galvenais bija paturēt makā pienācīgu naudas daudzumu. Ja tajā būs pārāk maz, laupītāji jutīsies vīlušies un gribēs meklēt vēl. Ja tajā būs pārāk daudz, viņi satrakosies un kļūs pārmēru alkatīgi.

Trešais monētu sainītis bija iecepts sacietējušajā maizes klaipā, kas varētu ieinteresēt tikai pilnīgi izmisušus noziedzniekus. To Hronists pagaidām neaiztika tāpat kā sudraba talantu, ko bija paslēpis tintes pudelē. Šo naudas gabalu viņš gadu gaitā bija sācis uzskatīt drīzāk par veiksmes simbolu. Neviens to vēl nebija atradis.

Hronistam nācās atzīt, ka šī laikam bijusi viscivilizētākā laupīšana, kādu viņam gadījies piedzīvot. Šie laupītāji bija pieklājīgi, lietpratīgi un ne visai attapīgi. Zirga un seglu zaudējums bija sāpīgs, bet Abotsfordā viņš varēs nopirkt jaunu, un pēc tam vēl paliks diezgan naudas, lai ērti dzīvotu, līdz būs ticis galā ar savu nesaprātīgo ieceri un Treijā satiksies ar Skarpi.

Juzdams neatliekamu dabisko vajadzību, Hronists izlauzās cauri ceļmalas asinssarkanā etiķkoka zariem. Kad viņš pogāja ciet bikses, pamežs piepeši iečabējās, sakustējās, un no tuvējiem krūmiem iznira kaut kas melns.

Hronists sagrīļojās un atkāpās, izbīlī iekliegdamies, bet tad aptvēra, ka tā ir tikai vārna, kas savēzējusi spārnus lidojumam. Apslāpēti pasmē­jies par savu muļķību, viņš sakārtoja apģērbu un caur etiķkoka zariem izgāja atpakaļ uz ceļa, notrausdams pie sejas pielipušos zirnekļa tīklus.

Uzmetis plecā ceļamaisu un somu, Hronists sajuta sirdī neparastu vieglumu. Ļaunākais bija noticis, un ļaunums nemaz nebija tik liels. Koku lapotnes sašūpoja viegla vēsma, un papeļu lapas virpuļodamas krita uz izdangātā zemesceļa kā zelta monētas. Šī bija skaista diena.

KOTS DĪKI ŠĶIRSTĪJA GRĀMATU, cenzdamies nepievērst uzmanību tukšās viesnīcas klusumam, bet tad noklaudzēja durvis un istabā ieklumburoja Greiams.

- Nu tas ir padarīts! Greiams ar pārcentīgu piesardzību izlīkumoja cauri galdiņu labirintam. Gribēju atnest jau vakar vakarā, bet tad nodomāju: “Jāierīvē vēl pēdējā eļļas kārta un jāatstāj nožūt.” Un teikšu, ka nenožēloju. Kungs tētīt, tas ir skaistākais, ko šīs rokas radījušas!

Viesnīcniekam starp uzacīm ievilkās neliela rieviņa. Tad viņš atnā­cēja rokās ieraudzīja vīstokli, un viņa seja kļuva gaišāka. Ā! Pamatne! Kots gurdi pasmaidīja. Piedod, Greiam! Ir pagājis ilgs laiks. Biju gandrīz aizmirsis.

Greiams veltīja viņam mazliet savādu skatienu. Četri mēneši nu gan nav ilgs laiks, lai atvestu koku visu garo ceļu no Arjenas, turklāt tagad, kad ceļi ir tādi, kādi ir!

-  Četri mēneši, Kots atkārtoja. Redzēdams, ka Greiams viņu vēro, viņš steigšus piebilda: Ja kaut ko gaida, tā var būt vesela mūžība. Viņš mēģināja uzmundrinoši pasmaidīt, taču smaids sanāca diezgan vārgs.

Patiesībā viesnīcnieks pats jutās diezgan vārgs. Ne gluži nevesels, bet iztukšots. Gaudens. Kā augs, kas pārstādīts nepiemērotā augsnē un, nesaņemot kādu būtiski svarīgu vielu, sācis vīst un nīkuļot.

Atšķirību ievēroja arī Greiams. Viesnīcnieka kustības nebija tik iz­teiksmīgas kā parasti. Balss nebija tik dzīva. Pat acis nebija tik možas kā pirms mēneša. Tās bija itin kā zaudējušas krāsu. Tās vairs neat­gādināja jūras putas un zāles zaļumu. Tagad tās izskatījās pēc upes aļģēm vai zaļas pudeles stikla. Un viņa mati agrāk bija mirdzējuši kā liesmas. Tagad tie bija sarkani. Gluži parasti, sarkani mati.

Kots atvilka audeklu un paskatījās uz atnesto priekšmetu. Koks bija tumšā kokogles krāsā ar melnu dzīslojumu, smags kā dzelzs plātne. Virs koksnē iegrebtā vārda slējās trīs tumši izciļņi.

-  “Neprāts,” Greiams izlasīja. Dīvains vārds zobenam!

Kots pamāja ar galvu, piesardzīgi saglabādams neizteiksmīgu seju.

-    Cik es esmu tev parādā? viņš klusi jautāja.

Greiams bridi domāja. Pēc tā, ko tu man iedevi, lai samaksātu par koku… Viņa acis iezibējās viltīga dzirksts. Apmēram vienu un tris.

Kots iedeva viņam divus talantus. Paturi atlikumu! Šo koku ir grūti apstrādāt.

-  Taisnība, Greiams ar jaušamu apmierinājumu teica. Gluži kā akmens zem zāģa! Turas pretī kaltam kā dzelzs. Un, kad viss bija izdarīts, es nekādi nevarēju to apdedzināt.

- To es pamanīju, Kots teica un, acīm ziņkāri ieziboties, pārvilka pirkstu tumšajai rievai virs kokā iegrebtajiem burtiem. Kā tev tas izdevās?

- Nu tā, Greiams pašapmierināts novilka, kad biju iztērējis pusi dienas, aizstiepu pie kalēja. Divatā ar zēnu apsvilinājām to ar karstu dzelzi. Vajadzēja ņemties vairāk nekā divas stundas, lai dabūtu to mel­nu. Nevienas dūmu grīstes, bet smirdēja kā veca āda. Nolāpīta pada­rīšana! Kas tas par koku, kas nedeg?

Greiams bridi nogaidīja, bet viesnīcnieks izturējās tā, it kā nebūtu dzirdējis viņa jautājumu. Kur tu gribi lai es to piestiprinu?

Kots saņēmās tiktāl, lai pārlaistu skatienu istabai. Domāju, ka to vari atstāt manā ziņā. Es vēl neesmu īsti izdomājis, kur to likt.

Greiams atstāja sauju dzelzs naglu un novēlēja viesnīcniekam labu vakaru. Palicis bārā viens, Kots izklaidīgi vilka plaukstu pāri atnestās pamatnes kokam un vārdam. Drīz no virtuves iznāca Basts un paska­tījās skolotājam pār plecu.

Iestājās ilgs klusuma bridis, gluži kā parādot godu nelaiķim.

Beidzot Basts ierunājās: Vai drīkstu uzdot jautājumu, Reši?

Kots draudzīgi pasmaidīja. To tu vienmēr drīksti, Bast.

-  Bet apgrūtinošu jautājumu?

-  Tie parasti ir vienīgie jautājumi, kurus vērts uzdot.

Kādu laiku abi klusēja un lūkojās priekšmetā uz bāra letes, it kā cenzdamies iesēdināt to atmiņā. Neprāts.

Basts krietnu bridi cīnījās ar sevi: pavēra muti, izmisušu skatienu to atkal aizvēra, pēc tam atkārtoja visu vēlreiz.

-  Saki laukā! Kots beidzot teica.

-   Par ko tu nupat domāji? Basts jautāja ar dīvainu mulsuma un rūpju sajaukumu balsī.

Kots atbildēja tikai pēc ilga laika. Es tiecos domāt pārāk daudz, Bast. Manus lielākos panākumus ir sekmējuši lēmumi, ko es pieņēmu, kad pārtraucu domāt un vienkārši darīju to, kas šķita pareizi. Pat tad, ja man bija ļoti nopietni iemesli to nedarīt.

Basts pārlaida plaukstu vaigam. Tātad tu centies neapšaubīt pie­ņemtos lēmumus?

Kots brīdi vilcinājās. Tā varētu sacīt, viņš atzina.

-   Tā varētu sacīt es, Reši, Basts pašapmierināti teica. Turpretī tu tiecies visu nevajadzīgi sarežģīt.

Kots paraustīja plecus un atkal pievērsa skatienu koka pamatnei.

-      Laikam jāatrod tam vieta.

-   Te, ārpusē? Basts izskatījās gluži satriekts.

Kots velnišķi pasmaidīja, un viņa sejā atgriezās kaut kas no agrākā dzīvīguma. Protams! viņš atbildēja un šķita ar labpatiku vērojam Basta reakciju. Pārlaidis vērtējošu skatienu sienām, viņš domīgi savilka lūpas. Kur tu to vispār noliki?

-   Savā istabā, Basts atbildēja. Zem gultas.

Kots izklaidīgi pamāja ar galvu, atkal lūkodamies uz sienu. Tad ej un atnes! Ar rokas vēzienu viņš paskubināja Bastu, un puisis nelaimīgu seju aizsteidzās projām.

Kad Basts atgriezās ēdamzālē, uz bāra letes mirdzēja pudeles un Kots stāvēja atbrīvotajā vietā uz garās virsmas starp divām smagām ozola mucām. Basta rokā vaļīgi šūpojās melna zobena maksts.

Kots mirkli pārtrauca pamatnes stiprināšanu virs vienas no mucām un satraukti iesaucās: Uzmanīgi, Bast! Tu nes dāmu, nevis stumdi lauku skuķi zaļumballē!

Basts apstājās un paklausīgi saņēma priekšmetu abās rokās, un tikai pēc tam nogāja atlikušos soļus līdz bāram.

Kots iedzina sienā dažas naglas, pagrozīja kādu stieplīti un stingri piestiprināja paliktni pie sienas. Dod nu šurp! viņš teica, balsij dīvaini ķeroties.

Pacēlis nesamo abās rokās, Basts iedeva to viņam, bridi izskatīda­mies pēc ieroču nesēja, kas sniedz zobenu spoži tērptam bruņiniekam. Taču šeit nebija bruņinieka, šeit bija tikai priekšautu apsējis viesnīc­nieks, kas sauca sevi par Kotu. Viņš paņēma zobenu no Basta rokām un izslējās taisni uz virsmas aiz bāra.

Ar neuzkrītošu kustību viņš izvilka zobenu no maksts. Istabas rude­nīgajā gaismā tas zaigoja ar blāvi pelēcīgu spīdumu. Zobens izskatījās gluži jauns. Tas nebija izrobots vai aprūsējis. Nespodri pelēkos sānus neizraibināja nekādas švīkas. Bet, kaut gan zobens bija neieskrambāts, tas bija vecs. Un, kaut gan tas nepārprotami bija zobens, tā apveidi bija svešādi un neparasti. Vismaz šajā pilsētiņā neviens tos nesauktu par pazīstamiem. Tas izskatījās tāds, it kā alķīmiķis būtu sakausējis duci zobenu un pēc atdzesēšanas kausējamā trauka dibenā būtu gulējis šis savādais priekšmets: zobens savā vistīrākajā veidā. Tas bija slaids un graciozs. Tas bija bīstams kā ass akmens zem straujas upes ūdens.

Kots brīdi turēja to rokā. Viņa plauksta nedrebēja.

Tad viņš novietoja zobenu uz pamatnes. Balti pelēkais metāls iemir­dzējās uz tumšā roaha fona. Kaut gan rokturis bija saskatāms, tā tum­šais apveids gandrīz nemanāmi saplūda ar koku. Apakšā iegrebtais vārds, melni vizošs pamatnes melnumā, izskatījās gluži kā pārme­tums: Neprāts.

Kots nokāpa lejā, un kādu laiku viņi abi ar Bastu stāvēja blakus un klusēdami lūkojās augšup.

Basts pārtrauca klusumu. Tas ir diezgan iespaidīgs, viņš teica, itin kā nožēlodams šo patiesību. Bet… Viņa balss aizķērās pusceļā, neatrodot piemērotus vārdus. Viņš nodrebēja.

Kots paplikšķināja viņam pa plecu, izskatīdamies neparasti možs.

-    Neļauj sev satraukties manis dēļ! Tagad viņš šķita krietni dzīvīgāks, it kā darbošanās būtu devusi jaunu enerģiju. Man patīk! viņš ar spēju pārliecību noteica un pakāra melno maksti uz viena no pamatnes kāšiem.

Pēc tam vajadzēja ķerties pie kārtējiem darbiem. Nospodrināt pude­les, nolikt tās atpakaļ vietā. Gatavot pusdienas. Nokopt ēdiena gata­vošanas paliekas. Kādu laiku telpā valdīja mundra, patīkama rosība. Vīri darbodamies sarunājās par dažādiem sīkumiem. Un, par spīti abu naskajām kustībām, viņos bija jaušama tāda kā nevēlēšanās pabeigt jebkuru iesākto darāmo, it kā abi baidītos no brīža, kad rosīšanās būs galā un telpu atkal piepildīs klusums.

Tad notika kaut kas neparasts. Atvērās durvis, un “Ceļakmenī” kā līgans vilnis ieplūda troksnis. Iekšā steigšus nāca cilvēki, sarunādamies un izvietodami savus mantu saiņus. Viņi izvēlējās galdiņus un nometa uz krēslu atzveltnēm mēteļus. Kāds vīrietis, kuram mugurā bija krekls no smagiem metāla gredzeniem, atsprādzēja zobenu un atslēja to pie

sienas. Diviem vai trim pie jostas bija piestiprināti naži. Četri vai pieci skaļi pieprasīja dzērienus.

Kots un Basts brīdi vēroja ienācējus, tad sāka raiti darboties. Kots pasmaidīja un salēja kausos dzērienu. Basts izsteidzās ārā, lai paska­tītos, vai tur atstāti zirgi, kas jāieved stallī.

Desmit minūšu laikā viesnīca bija pilnīgi pārvērtusies. Uz bāra letes šķindēja monētas. Šķīvjos gulēja siers un augļi, un virtuvē virs uguns sīkdams karājās liels vara katls. Vīri pārbīdīja galdiņus, lai viņu pulciņš, gandrīz ducis cilvēku, varētu iekārtoties ērtāk.

Kots ar skatienu nomēroja atnācējus. Divi vīrieši, divas sievietes, ratu braucēji ar raupju ārieni, ko izveidojusi gadiem ilga dzīve zem klajas debess, priecīgi par iespēju pavadīt nakti patvērumā no vēja. Trīs sargi ar skarbu skatienu un metāla smaržu. Skārdnieks ar omulīgu vēderiņu un vēlīgu smaidu, kas atklāja nedaudzos atlikušos zobus. Divi jauni vīrieši: viens ar smilškrāsas matiem, otrs tumšmatains, labi ģērbušies un ar izkoptu valodu ceļotāji, kas saprātīgi pievienojušies lielākai grupai, lai uz ceļa varētu justies drošāk.

Apmešanās un iekārtošanās prasīja gandrīz pāris stundu. Kādu laiku risinājās kaulēšanās par istabu maksu. Tad sākās draudzīga spriešana par to, kurš ar kuru apmetīsies kopā. Ceļinieki atnesa dažas vajadzī­gākās lietas no vezumiem un seglu somām. Viņi pasūtīja vannas, un viesnīcnieks uzlika karsēt ūdeni. Basts aiznesa zirgiem sienu, un Kots piepildīja visas lampas ar eļļu.

Skārdnieks izsteidzās ārā, lai izmantotu atlikušo dienas gaismu, piedāvājot apkārtējiem iedzīvotājiem savus pakalpojumus. Viņš vadāja divričos iejūgto mūli pa pilsētiņas ielām. Drīz viņu ielenca bērni, cenz­damies izlūgties saldumus, stāstus un sīkas monētas.

Sapratuši, ka neko nedabūs, lielākā daļa zaudēja interesi. Viņi sastā­jās aplī, iebīdījuši vidū vienu no zēniem, un sāka sist plaukstas, ritmiski skandēdami bērnu dziesmiņu, kas bija mūžveca jau tad, kad to bija skaitījuši viņu vecvecāki:

“Uguns plītī zila kļūst!

Ko lai iesāk? Kas nu būs?

Gudrot beidz! Slēpties steidz!”

Vidū stāvošais zēns smiedamies centās izlauzties no apļa, un pārējie bērni stūma viņu atpakaļ.

-  Skārdnieks! vecā vira balss ieskanējās kā zvans starp pārējām klaigām. Katlu lāpīšana! Nažu asināšana! Ūdens meklēšana ar vītolzara rīksti! Gatavi korķi! “Mātes lapiņu” tēja! Zīda šalles no lielpilsētu tirgotavām! Rakstāmpapīrs! Saldumi!

Tas no jauna piesaistīja bērnu uzmanību. Viņi atkal aplenca sīktirgoni un kā neliela pavadoņu svīta gāja tam līdzi, kamēr vīrietis skandēja savu sakāmo: Siksnu āda! Melnie pipari! Smalkas mežģīnes un košas spalvas! Šovakar te, ritu jau prom! Vakara krēsla nav šķērs­lis! Nāciet, sievas un meitas, visām būs jaunas kleitas! Pēc neilga laiciņa viņš iekārtojās ārā pie “Ceļakmens”, uzstādīja trinamo tecilu un sāka asināt nazi.

Kad ap veco viru sāka pulcēties pieaugušie, bērni atsāka pārtraukto spēli. Meitene apļa vidū aizsedza acis ar plaukstu un centās noķert pārējos bērnus, kas bēgdami vairījās, sita plaukstas un skandēja dziesmu:

“Acīs melna uguns deg!

Kur lai slēpjas? Kurp lai bēg?

Katrs, kur māk! Viņi nāk!"

Skārdnieks apkalpoja visus pēc kārtas, reizēm pat divus vai trīs vienlaikus. Viņš iemainīja asus nažus pret truliem kopā ar nelielu mo­nētu. Viņš pārdeva dzirkles un adatas, vara katlus un mazas pudelītes, ko sievas tūlīt pēc nopirkšanas manīgi paslēpa. Viņš pārdeva pogas, kanēļa maisiņus un sāli. Pārdeva laimus no Tinuē, šokolādi no Tarbeanas, pulētu ragu no Erues…

Visu šo laiku bērni turpināja dziedāt:

“Cilvēks ir, bet sejas nav,

Te tie ir, un te to nav!

Kādi ir to baisie plāni?

Čandriāni, čandriāni!"

Kots sprieda, ka ceļinieki ir pavadījuši kopā apmēram mēnesi pietiekami ilgi, lai justos savstarpēji brīvi, bet ne tik ilgi, lai ķildotos par sīkumiem. Viņi oda pēc ceļa putekļiem un zirgiem. Kots ieelpoja šo gaisu kā tīkamu smaržu.

Pats patīkamākais bija troksnis. Ādas priekšmetu čīkstoņa. Vīru smiekli. Uguns sprikstēšana un sprauslāšana. Sievietes draiski jokoja.

Kāds pat apgāza krēslu. Pirmoreiz pēc ilga pārtraukuma “Ceļakmenl” nemājoja klusums. Un, ja mājoja, tad bija pārāk niecīgs, lai to pama­nītu, vai ari bija pārāk labi paslēpies.

Kots rosījās visam pa vidu, nemitīgi kustēdamies, gluži kā cilvēks, kas apkalpo lielu, sarežģītu ierīci. Viņš bija gatavs pasniegt dzeramo, līdzko to kāds pasūtīja; viņš sarunājās un klausījās tieši tik daudz, cik vajadzīgs. Viņš smējās par viesu jokiem, sarokojās ar viņiem, smaidīja un savāca monētas no bāra letes, it kā nauda viņam patiešām būtu vajadzīga.

Un, kad pienāca laiks dziesmām un katrs bija nodziedājis savu iemīļotāko dziesmu, bet joprojām gribēja turpināt, Kots aiz bāra letes iesaistījās līksmībā, ar plaukstām sizdams ritmu. Ugunij dzīvi mirgojot matos, viņš nodziedāja tik daudz pantu no “Skārdnieka bodnieka”, cik neviens nebija dzirdējis, un nevienam pret to nebija iebildumu.

Pēc vairākām stundām viesnīcas ēdamzālē joprojām kavējās silta, priekpilna gaisotne. Kots bija notupies pie kamīna un kurināja uguni. Pēkšņi viņam aiz muguras kāds ierunājās.

-   Kvout?

Viesnīcnieks pagriezās ar mazliet samulsušu smaidu sejā. Ser? Tas bija viens no labi ģērbtajiem ceļiniekiem. Viņš mazliet līgojās.

-     Tu esi Kvouts!

-   Kots, ser, viesnīcnieks izlaboja iecietīgā tonī, kāds raksturīgs mātēm, runājot ar bērniem, un viesnīcniekiem, runājot ar iedzērušiem viesiem.

-  Bezasiņu Kvouts! Vīrietis runāja ar iereibuša cilvēka stūrgalvīgo apņēmību. Tu man uzreiz izskatījies pazīstams, tikai es nevarēju atcerēties. Viņš lepni pasmaidīja un piesita ar pirkstu sev pie deguna.

-     Tad es dzirdēju, kā tu dziedi, un sapratu, ka tas esi tu! Es tevi reiz klausījos Imrē. Pēc tam izraudāju acis gluži sausas. Neko tādu nebiju dzirdējis ne pirms, ne pēc tam. Tas salauza manu sirdi.

Jaunā vīrieša vārdi virknējās arvien nesakarīgāk, bet viņa seja palika nopietna. Es zināju, ka tas nevari būt tu. Bet man šķita, ka esi. Par spīti visam! Kuram vēl ir tādi mati? Viņš papurināja galvu, nesekmīgi cenzdamies atgūt domu skaidrību. Es redzēju Imrē to vietu, kur tu viņu nogalināji. Pie strūklakas. Visi bruģakmeņi tur ir saplaisājuši. -

Viņš sarauca pieri un, sakopojis uzmanību, atkārtoja vārdu vēlreiz.

-     Saplaisājuši. Runā, ka neviens tos nespējot savest kārtībā.

Gaišmatainais ceļinieks brīdi apklusa, pūlēdamies koncentrēties. Viesnīcnieka reakcija šķita viņu pārsteidzam.

Sarkanmatainais vīrietis lūkojās viņā ar platu smaidu. Tu gribi teikt, ka es izskatos līdzīgs Kvoutam? Tam Kvoutam? Man arī pašam tā vienmēr ir licies. Man aizmugures istabā glabājas viņa gravējums. Mans palīgs par to mani ķircina. Vai tu pateiksi viņam to, ko nupat teici man?

Kots iemeta ugunī pēdējo pagali un piecēlās kājās. Bet brīdī, kad viņš atkāpās no pavarda, viena kāja saļodzījās zem viņa svara, un viņš smagi nokrita uz grīdas, apgāzdams krēslu.

Vairāki ceļinieki steigšus metās pie viņa, taču viesnīcnieks jau bija piecēlies un māja, lai visi atgriežas vietās. Nē, nē, viss ir kārtībā! Piedodiet, ka jūs izbiedēju. Kaut gan Kots smaidīja, varēja redzēt, ka viņš ir sevi savainojis. Viņa seja bija saspringta sāpēs, un viņš smagi balstījās pret krēslu.

-   Pirms trim vasarām ceļā caur Eldas mežu es dabūju celī bultu. Laiku pa laikam tā vaina liek sevi manīt. Viņš saviebās un skumīgi piebilda: Tāpēc biju spiests atstāt labo ceļotāja dzīvi. Viesnīcnieks noliecās un saudzīgi paberzēja savādi izliekto kāju.

Tad ierunājās viens no sargiem: Es ieteiktu uzlikt sautējošu kom­presi, citādi tev tas celis nejauki sapamps!

Kots vēlreiz pieskārās kājai un pamāja ar galvu. Man šķiet, tas ir gudrs padoms, ser. Viņš pagriezās pret gaišmataino vīrieti, kas, viegli līgodamies, stāvēja blakus kamīnam. Vai tu vari izdarīt man pakalpojumu, dēls?

Vīrietis apstulbis pamāja ar galvu.

-  Aizver aizbīdni! Kots pamāja uz kamīna pusi. Bast, vai palī­dzēsi man uzkāpt augšā?

Basts piesteidzās klāt un pārlika Kota roku sev pār pleciem. Balstī­damies pret viņu katrā otrajā solī, Kots izgāja pa durvīm, un abi devās augšā pa kāpnēm.

-   Bulta kājā? Basts čukstus jautāja. Vai tiešām nieka kritiens tevi tā apdullināja?

-  Paldies Dievam, tu esi tikpat lētticīgs kā viņi visi! Kots skarbi izmeta, kad abi bija aizgājuši pietiekami tālu. Klusi lamādamies, viņš uzkāpa vēl vairākus pakāpienus, un celis viņam acīmredzami netrau­cēja.

Basts acis iepletās, tad savilkās šauras.

Kots apstājās kāpņu augšgalā un izberzēja acis. Viens no viņiem zina, kas es esmu, saraucis pieri, viņš teica. Vai vismaz jūt aizdomas.

-   Kurš? Basts jautāja, un bažas viņa balsī mijās ar dusmām.

-  Zaļā kreklā, ar smilškrāsas matiem. Tas, kurš stāvēja vistuvāk pie kamīna. Iedod viņam kaut ko, lai aizmieg! Viņš jau ir diezgan daudz izdzēris. Neviens nebrīnīsies, ja viņš nolūzīs.

Basts brīdi domāja. Naimenu?

-   Mhenku.

Basts savilka uzacis, tomēr piekrītoši pamāja.

Kots izslējās taisni. Klausies trīs reizes, Bast!

Basts samirkšķināja acis un vēlreiz pamāja ar galvu.

Kots runāja skarbi un skaidri. Es biju pilsētas licencēts vezumu pavadonis ceļā no Raljenas. Mani ievainoja, kamēr es veiksmīgi aizstā­vēju karavānu pret uzbrukumu. Bulta labajā celī. Pirms trim gadiem. Vasarā. Kāds pateicīgs keldiešu tirgotājs iedeva man naudu, lai es atvērtu viesnīcu. Viņa vārds ir Deolans. Mēs ceļojām kopā no Pervisas. Piemini to garāmejot, kā starp citu. Vai visu saprati?

-   Es tevi dzirdēju trīs reizes, Reši, Basts svinīgi atbildēja.

-Ej!

Pusstundu vēlāk Basts atnesa savam skolotājam uz istabu ēdiena bļodiņu un apgalvoja, ka lejā viss esot kārtībā. Kots pamāja ar galvu un stingri piekodināja, lai līdz rītam neviens viņu netraucē.

Kad Basts aizvēra aiz sevis durvis, viņa seja bija drūma un raižpilna. Kādu laiku viņš stāvēja kāpņu augšgalā, neizpratnē domādams, ko varētu darīt.

Grūti pateikt, kas Bastu tik ļoti satrauca. Kots neizskatījās jūtami mainījies. Vienīgi viņa kustības bija mazliet lēnākas, un sīkā dzirkstele, ko vakara rosība bija iedegusi viņa acīs, šķita gandrīz izplēnējusi. Pa­tiesībā tā tik tikko vairs bija manāma. Patiesībā tās varbūt vairs nebija nemaz.

Kots sēdēja pavarda priekšā un tiesāja savu maltīti gluži mehāniski, it kā vienkārši meklētu iekšā vietu, kur noglabāt ēdienu. Pēc pēdējā kumosa viņš palika sēžam un raugāmies tukšumā, nezinādams, ko ir apēdis un kāda tam bijusi garša.

Liesmas iesprakstējās, un viņš satrūcies pārlaida skatienu istabai. Tad viņš paskatījās uz plaukstām, kas, kopā saņemtas, gulēja klēpī. Pēc brīža viņš tās pacēla un izstiepa pirkstus, it kā sildītu tos pie uguns. Tās bija graciozas plaukstas ar gariem, smalki veidotiem pirkstiem. Viņš tās cītīgi vēroja, itin kā gaidīdams, ka tās darīs kaut ko pašas no sevis. Tad viņš nolaida tās atpakaļ klēpī, ar vienu plaukstu aptverdams otru, un atkal pievērsa skatienu ugunij. Neizteiksmīgi un nekustīgi viņš sēdēja, līdz pavardā bija palikušas tikai pelēkas pelnu plēnes un nespodri gailošas ogles.

Kad viņš izģērbās, lai liktos gulēt, no oglēm izšāvās vēl viena liesma. Sarkanā gaisma apspīdēja tikko jaušamas svītras uz viņa ķermeņa, muguras un rokām. Visas rētas bija gludas un sudrabainas un stiepās pār viņu kā zibens šautras, kā vieglu atmiņu pēdas. Liesma īsu brīdi apgaismoja gan vecos, gan jaunos ievainojumus. Visas rētas bija gludas un sudrabainas, izņemot vienu.

Uguns uzzibsnīja un nodzisa. Miegs saņēma viņu kā mīlētājs tukšā gultā.

Agri nākamajā rītā ceļotāji devās projām. Par viņu vajadzībām parū­pējās Basts, paskaidrodams, ka saimnieka celis ir pamatīgi pietūcis un viņš tik agri nav gatavs kāpt lejā pa kāpnēm. Visi saprata, izņemot gaišmataino tirgotāja dēlu, kurš bija pārāk apdullis, lai vispār kaut ko saprastu. Sargi pārmija smaidus un pabolīja acis, bet skārdnieks noskaitīja improvizētu sprediķi par mērenības tematu. Basts ieteica dažus nepatīkamus līdzekļus pret paģirām.

Kad viņi bija projām, Basts sakopa viesnīcu; tā kā apmeklētāju ne­bija, tas neprasīja daudz pūļu. Lielāko daļu laika viņš pavadīja, cenz­damies sevi kaut kā izklaidēt.

Kad Kots pēc dažām stundām nokāpa lejā, viņš ieraudzīja Bastu dauzām valriekstus pret bāra leti ar smagu, ādas vākos iesietu grā­matu. Labrīt, Reši!

-   Labrīt, Bast! Kots atņēma. Kas jauns?

-  Bija ienācis Orrisonu zēns. Gribēja zināt, vai mums vajadzēs jēra gaļu.

Kots pamāja ar galvu, it kā šādu ziņu būtu jau gaidījis. Cik tu pasūtīji?

Basts saviebās. Es neciešu jēra gaļu, Reši. H garšo pēc slapjiem dūraiņiem.

Kots paraustīja plecus un devās uz durvju pusi. Man šis tas jānokārto. Pieskati saimniecību, labi?

-  To es vienmēr daru.

Aiz “Ceļakmens” durvīm gaiss nekustīgi un smagi gulēja uz tukšā zemesceļa, kas veda cauri pilsētiņas centram. Debesis pletās virs gal­vas kā vienmuļš pelēku mākoņu palags un, šķiet, gribēja raidīt lietu, ja vien spētu sakopot pietiekami daudz enerģijas.

Kots pārgāja pāri ielai un devās uz smēdes atvērtajām durvīm. Kalējam bija īsi apgriezti mati un bieza, kupla bārda. Kots noskatījās, kā viņš uzmanīgi iedzen dažas naglas cauri lokanajai metāla lentei, kas bija aptīta ap izkapts pēdu, un cieši iestiprina tās izliektajā koka kātā. Sveiks, Kaleb!

Kalējs atslēja izkapti pret sienu. Kā varu palīdzēt, saimniek Kot?

-  Vai Orrisonu zēns bija iegriezies arī pie tevis?

Kalebs atbildēja ar apstiprinošu galvas mājienu.

-  Tātad viņiem joprojām zūd aitas? Kots apvaicājās.

-  Īstenībā beidzot atgriezās dažas pazudušās. Briesmīgi sapluinītas, būtībā saplēstas driskās.

-  Vilki? Kots jautāja.

Kalējs paraustīja plecus. Šis gan nav īstais gada laiks, bet kas cits var būt vainīgs? Lācis, vai? Man šķiet, viņi vienkārši pārdod daļu, ko nespēj pienācīgi uzraudzīt, jo trūkst darba roku.

-  Trūkst darba roku?

-   Savu nolīgto strādnieku viņi bija spiesti atlaist nodokļu dēļ, un vecākais dēls jau vasaras sākumā aizgāja karakalpībā. Pašlaik viņš Menatā cīnās ar dumpiniekiem.

-  Menerasā, Kots uzmanīgi izlaboja. Ja redzēsi to zēnu vēlreiz, pasaki viņam, ka es labprāt nopirktu dažus jērgaļas gabalus.

-  Labi, pateikšu. Kalējs uzmeta viesnīcniekam viszinīgu skatienu.

-     Vai vēl kaut kas?

-   Mjā, Kots paskatījās sānis un pēkšņi kļuva neierasti kautrs.

-     Gribēju jautāt, vai tev te gadījumā nemētājas kāds dzelzs stienis? viņš jautāja, neskatīdamies kalējam acis. Saproti, man nevajag neko smalku. Derēs pavisam vienkāršs, neapstrādāts dzelzs gabals.

Kalebs guldzoši pasmējās. Nezināju, vai tu ari te iegriezīsies. Vecais Kobs un pārējie atnāca jau aizvakar. Viņš aizgāja pie darb­galda un paņēma nost audekla gabalu. Katram gadījumam uztaisīju vēl dažus liekus.

Kots paņēma apmēram divas pēdas garu dzelzs stieni un nevērīgi pasvārstīja to plaukstā. Gudri darīts.

-   Es savu darbu zinu, kalējs pašapmierināts noteica. Vai gribi vēl kaut ko?

-   Patiesībā jā, Kots sacīja, ērtības labad atsliedams stieni pret plecu. Es vēl gribēju apvaicāties, vai tev nav kāda lieka skotele un kalēja cimdi?

-   Varbūt ir, Kalebs vilcinādamies atbildēja. Bet kam tev tos vajag?

- Aiz viesnīcas ir vecs kazenāju biezoknis. Kots pamāja uz “Ceļakmens” pusi. Gribēju to izplēst, lai nākamgad varu tur iekopt dārzu. Bet negribētos tāpēc nodīrāt sev visu ādu.

Kalējs pamāja ar galvu un ar žestu aicināja Kotu sev līdzi smēdes dziļākajā telpā. Te ir mans vecais komplekts, viņš teica, izvilkdams biezus ādas pirkstaiņus un stingru ādas priekšautu; abi piederumi vairākās vietās bija apgruzdējuši melni un notriepti ar taukiem. Nav nekāds skaistais, bet domāju, ka spēs tevi pietiekami pasargāt.

-  Cik tas maksā? Kots jautāja, meklēdams naudas maku.

Kalējs papurināja galvu. Viens džots jau būtu daudz. Ne man, ne

zēnam šie krāmi nav vajadzīgi.

Viesnīcnieks iedeva viņam monētu, un kalējs iemeta to vecā audekla maisiņā. Vai tu noteikti gribi darīt to tagad? kalējs jautāja. Labu laiku nav lijis. Pēc pavasara atkušņa zeme būs mīkstāka.

Kots paraustīja plecus. Mans vectēvs vienmēr teica, ka rudens esot īstais laiks, lai izrautu visu, kam negribi ļaut ataugt. Viņš atdarināja veca vīra trīcošo balsi. “Pavasara mēnešos augiem ir pārāk stipra dzīvība. Vasarā viss ir spēcīgs un neļauj raut sevi ārā. Bet rudens…” Viņš paskatījās apkārt uz mainīgajām koku lapām. “Rudens ir īstais laiks. Rudenī viss ir noguris un gatavs mirt.”

Vēlāk pēcpusdienā Kots aizsūtīja Bastu atpūsties un atgūt iekavēto miegu. Pēc tam viņš vienatnē gurdi darbojās pa viesnīcu, veikdams sīkus darbiņus, kas iepriekšējā vakarā bija palikuši nepadarīti. Apmek­lētāju nebija. Kad beidzot pienāca vakars, viņš iededza lampas un sāka izklaidīgi šķirstīt grāmatu.

Rudenim vajadzēja būt gada rosīgākajam laikam, taču pēdējā laikā ceļinieku bija maz. Kots ar drūmu pārliecību apzinājās, ka ziema būs ļoti gara.

Viņš aizslēdza viesnīcu agri, kaut gan iepriekš nekad tā nebija darī­jis. Grīdu slaucīt viņš nepūlējās. Tas nebija vajadzīgs. Viņš nemazgāja ne galdus, ne leti, jo tie nebija lietoti. Nospodrinājis dažas pudeles, Kots aizbultēja durvis un devās gulēt.

Tuvumā nebija neviena, kas varētu pamanīt atšķirību viņa izturēša­nās veidā. Neviena, ja neņem vērā Bastu, kas neredzams vēroja savu saimnieku, raizējās un kaut ko gaidīja.

HRONISTS GĀJA KĀJĀM. Vakar viņš bija klibojis, bet šodien pēdās vairs nebija nevienas vietas, kas nesāpētu, tāpēc klibošana vairs nepalī­dzēja. Viņš bija meklējis zirgus Abotsfordā un Rannišā, piedāvādams nesamērīgu naudu pat par vecu, nodzītu kleperi. Taču tādās mazās pilsētiņās cilvēkiem nebija zirgu, ko pārdot, jo vairāk tāpēc, ka tuvojās ražas vākšanas laiks.

Par spīti grūtajai, kājās pavadītajai dienai, viņš joprojām gāja uz priekšu arī tad, kad izdangāto zemesceļu ietina tumsa un arvien lie­lāki kļuva draudi paklupt pret tikko saskatāmiem apveidiem. Divas stundas taustījies cauri melnumam, Hronists starp kokiem ieraudzīja atspīdam gaismu un atmeta domu šovakar tikt līdz Nevarrai, cerēdams uz zemnieku mājas viesmīlību.

Viņš nogriezās no ceļa un brida cauri kokiem gaismas virzienā. Tomēr pamazām kļuva skaidrs, ka uguns atrodas tālāk, nekā viņš bija domājis, turklāt tā bija krietni lielāka. Tā nebija lampas gaisma no mājas, tās nebija pat dzirksteles no neliela ugunskura. Vecas ēkas dru­pās rūkdams plosījās pamatīgs sārts, un no ēkas patiesībā bija pali­kušas tikai divas apdrupušas akmens sienas. Kaktā starp abām šīm sienām tupēja vīrietis. Viņam mugurā bija biezs apmetnis ar kapuci, un viņš tajā bija ietinies tā, it kā pašlaik būtu ziemas vidus, nevis rēns rudens vakars.

Hronista cerības brīdi spārnoja cits, neliels ugunskurs, virs kura karājās katls. Taču, nākdams tuvāk, viņš cauri degoša koka smaržai sajuta nepatīkamu smaku. It kā degoši mati, it kā trūdošas puķes. Hronists ātri izlēma: lai ko nepazīstamais vāra savā katlā, viņš to nemēģinās nobaudīt. Tomēr pat apmešanās ugunskura tuvumā bija labāka par nakšņošanu ceļa malā.

Hronists iegāja uguns gaismas lokā. Es redzēju jūsu ug… Viņš aprāvās, jo sakņupušais stāvs spēji pielēca kājās un satvēra abās rokās

zobenu. Nē, nevis zobenu, bet kaut kādu garu, tumšu nūju, kuras forma bija pārāk regulāra, lai to noturētu par nejauši paķertu pagali.

Hronists atkāpās un sastinga uz vietas. Es tikai meklēju vietu, kur pārgulēt! viņš aši paskaidroja, un roka gluži neviļus satvēra dzelzs gredzenu, kas karājās viņam kaklā. Es negribu nepatikšanas. Atstāšu jūs mierīgi ēdam vakariņas. Un viņš atkāpās vēl soli atpakaļ.

Svešinieka stāvs itin kā atslāba, un nūja nokrita zemē, čerkstoši atsizdamās pret akmeni. Pie Dieva pārogļotajām miesām, ko tu šeit dari tādā nakts stundā?

-  Es gāju uz Nevarru un ieraudzīju starp kokiem uguni.

-   Ieraudzīji mežā nezināmu uguni un tā vienkārši devies turp? Svešais papurināja kapucē paslēpto galvu. Nu tad nāc vien tuvāk! Ar rokas mājienu viņš aicināja Hronistu pie sevis, un pierakstītājs redzēja, ka vīrieša plaukstas sedz biezi ādas cimdi. Augstais Tehlu, vai tu visu mūžu esi bijis neveiksminieks vai arī pataupījis visas neveiks­mes šim vakaram?

-  Es nezinu, ko tu šeit gaidi, Hronists teica, atkāpdamies vēl soli tālāk. Bet tu noteikti labprātāk darīsi to vienatnē.

-  Apklusti un klausies! vīrietis skarbi uzsauca. Es nezinu, cik mums ir laika. Viņš paskatījās lejup un saberzēja seju. Ak Dievs, es nekad nesaprotu, cik daudz varu jums, ļautiņiem, stāstīt. Ja jūs man neticat, jūs uzskatāt, ka es esmu jucis. Ja jūs man ticat, jūs krītat panikā, un tas ir vēl sliktāk. Atkal paskatījies augšup, viņš redzēja, ka Hronists nav izkustējies no vietas. Nāc taču šurp, sasodīts! Ja iesi atpakaļ mežā, tikpat labi vari uzskatīt sevi par beigtu.

Hronists pār plecu atskatījās meža tumsā. Kāpēc? Kas tur tik bīstams?

Vīrietis īsi, rūgti iesmējās un sašutis papurināja galvu. Gribi zināt? Viņš izklaidīgi izlaida roku caur matiem, ar šo kustību notraukdams kapuci. Uguns gaismā viņa mati izskatījās nepārspējami sarkani, un acīs zibēja zaļš spīdums. Viņš nomēroja Hronistu ar vērtējošu ska­tienu. Dēmoni! viņš teica. Dēmoni lielu, melnu zirnekļu izskatā.

Hronista sasprindzinājums atslāba. Nekādu dēmonu nav! viņš teica, un balss tonis liecināja, ka šos vārdus viņš ir sacījis daudz, daudz reižu jau agrāk.

Sarkanmatainais vīrietis neticīgi iesmējās. Nu tad jau laikam mēs varam mierīgi iet mājās! Svešinieka sejā uzzibsnīja drudžains

smīns. Paklau, man izskatās, ka tu esi skolots vīrs. Pret to es jūtu cieņu, un citkārt pat varētu teikt, ka tev ir taisnība. Viņa seja kļuva nopietna. Bet šobrīd, šajā vietā un šovakar, tu maldies. Maldies, cik ļoti vien iespējams maldīties. Kad tu to sapratīsi, tu nevēlēsies būt tajā ugunskura pusē.

Dzirdot nešaubīgo pārliecību vīrieša balsī, Hronists juta, ka mugurai pārskrien saltas tirpas. Pats sev likdamies diezgan pamuļķīgs, viņš uzmanīgi aizgāja ugunskura pretējā pusē.

Vīrietis ātri pārlaida viņam vērtējošu skatienu. Tev droši vien nav nekādu ieroču? Hronists papurināja galvu. Patiesībā tas nav svarīgi. No zobena tev liela labuma nebūtu. Viņš iedeva Hronistam smagu koka rungu. Diez vai tu spēsi kādam iesist, tomēr ir vērts mēģināt. Ja kāds no šiem tiek tev klāt, gāzies zemē! Centies uzkrist tam virsū un saspiest zem sava svara. Uzvelies virsū ar visu augumu. Ja sagrāb kādu, met ugunī!

Viņš uzlika kapuci atpakaļ galvā un paskatījās tumsā aiz liesmu izgaismotā apļa. Atspiedies pret sienu! viņš strupi pavēlēja un satvēra abās rokās savu dzelzs nūju.

Hronists paskatījās pāri ugunskuram. Starp koku stumbriem kus­tējās kaut kas tumšs.

Nākamajā brīdī tie ierāpoja gaismas lokā, cieši pieplakuši pie zemes: melni, daudzkājaini radījumi ratu riteņu lielumā. Viens bija ašāks par pārējiem un nevilcinādamies iemetās uguns gaismas lokā, līkumodams biedējošā ātrumā kā satracināts milzu kukainis.

Pirms Hronists paguva pacelt savu koka rungu, radījums sāniski apskrēja apkārt ugunskuram un zibenīgi kā circenis uzlēca viņam virsū. Hronists aizsargādamies pacēla rokas, un tajā pašā brīdī melnais uzbru­cējs atsitās viņam pret krūtīm un seju. Aukstās, cietās kājas taustījās, meklēdamas atbalstu, un Hronists sajuta plecos un rokās asas sāpju šautras. Viņš grīļodamies atkāpās, papēdis aizķērās nelīdzenajā zemē, un pierakstītājs, nevarīgi vēzēdams rokas, gāzās atpakaļ.

Krizdams Hronists vēl paguva uzmest pēdējo skatienu ugunskura apgaismotajam lokam. No tumsas līda ārā citi melnie biedēkļi, neskai­tāmām kājām asi aprautā ritmā sitoties pret saknēm, akmeņiem un lapām. Ugunskura pretējā pusē vīrietis biezajā apmetnī abās rokās turēja gatavībā dzelzs nūju. Viņš stāvēja pilnīgi nekustīgi, pilnīgi klusi un gaidīja.

Atmuguriski krizdams ar melno radījumu uz krūtīm, Hronists trie­cās pret akmens sienu aiz muguras un sajuta pakausi trulu, apdullinošu triecienu. Pasaule kļuva lēna, izplūdusi un visbeidzot melna.

Kad Hronists atvēra acis, gar tām peldēja juceklīgi, melni apveidi un liesmu atspulgi. Galva sāpīgi pulsēja. Roku ārpuse asi, dzeļoši sūrstēja, un ķermeņa kreisā puse truli smeldza ikreiz, kad viņš ievilka elpu.

Pēc ilgas koncentrēšanās pasaule saplūda neskaidrā attēlā. Netālu sēdēja vīrietis biezajā apmetnī. Viņam vairs nebija cimdu, un no apmetņa karājās skrandas, bet citādi viņš izskatījās neskarts. Kapuce slēpa viņa galvu un seju.

-  Pamodies? vīrietis dzīvi noprasīja. Tas ir labi! Ar galvas ievai­nojumiem nekad neko nevar zināt. Kapuce mazliet atslīdēja atpakaļ.

-     Vai tu vari parunāt? Vai saproti, kur atrodies?

-Jā, Hronists neskaidri atbildēja. Pat viens īss vārds, šķiet, prasīja pārmērīgu piepūli.

-  Tas ir vēl labāk. Bet visas labas lietas trīs. Kā tu domā, vai vari piecelties un man palīdzēt? Mums jāsadedzina un jāaprok līķi.

Hronists mazliet pagrozīja galvu, un viņu tūlīt pārņēma reibonis un nelabums. Kas šeit notika?

-  Varbūt es tev salauzu dažas ribas, vīrietis teica. Viens no tiem bija uzmeties tev virsū. Man nebija lielas izvēles. Viņš paraustīja plecus. Piedod, cik nu piedošana vērta! Esmu jau sašuvis brūces uz tavām rokām. Tām vajadzētu sekmīgi sadzīt.

-  Vai viņi ir projām?

Kapuce vienreiz sakustējās, it kā svešinieks mierinoši pamātu ar galvu. Skraeli neatkāpjas. Tie ir kā lapsenes ap pūzni. Uzbrūk, līdz iet bojā.

Hronista seja šausmās sastinga. Vai to radījumu ir vesels pūznis?

-  Augstais Dievs, nē! Bija tikai šie pieci. Bet drošības dēļ tie ir jāsa­dedzina un jāaprok. Es jau sagatavoju vajadzīgo koku: osi un pīlādzi.

Hronists iesmējās mazliet histēriskus smieklus. Gluži kā bērnu dziesmiņā:

“Desmit pēdas izracis,

Meklē, kur ir lietas trīs:

Goba, osis, pīlādzis…"

- Jā, patiešām, vīrietis apmetnī sausi noteica. Var tikai pabrīnī­ties, cik daudz senu gudrību slēpjas bērnu dziesmiņās. Es gan nedo­māju, ka mums jāizrok veselas desmit pēdas, tomēr neliela palīdzība man ļoti noderētu… Viņš zīmīgi apklusa.

Hronists pacēla vienu roku un nedroši aptaustīja pakausi, tad paska­tījās uz pirkstiem, brīnīdamies, ka tie nav asiņaini. Man šķiet, ka būs labi, viņš teica un piesardzīgi paslējās augšup, balstīdamies uz viena elkoņa, tad uztrausās sēdus. Vai te ir kāds… Tad viņa acis īsi iezibējās, ķermenis kļuva ļengans, un viņš atmuguriski atkrita atpakaļ. Hronista galva atsitās pret zemi, mazliet palēcās un palika nekustīgi guļam, pavērsta uz sāniem.

Kots krietnu bridi pacietīgi sēdēja, vērodams nemaņā gulošo vīrieti. Redzēdams, ka vienīgā kustība ir krūšu cilāšanās augšup un lejup, viņš stīvi piecēlās kājās un notupās Hronistam blakus. Pacilājis gulētājam vienu plakstiņu, pēc tam otru, Kots norūcās, bet neizskatījās īpaši pārsteigts.

-  Laikam jau otrreiz tu tik drīz neatgūsies? viņš noprasīja diez­gan bezcerīgā balsī. Tad viņš viegli papliķēja pa Hronista bālo vaigu.

-      Laikam ne… Uz Hronista pieres nokrita asins lāse, un tūlīt tai sekoja otra.

Kots atliecās atpakaļ no saļimušā gulētāja, izslējās taisni un, cik labi spēdams, noslaucīja asinis tam no sejas; tiesa, necik labi tas gan neizdevās, jo viņa paša plaukstas bija asiņainas. Piedod! viņš iz­klaidīgi noteica.

Ar smagu nopūtu Kots atstūma atpakaļ apmetņa kapuci. Viņa sar­kanie mati bija savēlušies un pieplakuši pie galvas, un vienu sejas pusi klāja sakaltušas asinis. Viņš lēni sāka raut nost skrandainās apmetņa paliekas. Zem apmetņa, pamatīgi sagraizīts, rēgojās kalēja ādas priekš­auts. Kots nometa arī to, atsegdams vienkāršu pašaustas drānas kreklu. Abi pleci un kreisā piedurkne mirka tumšās asinīs.

Kots brīdi knibinājās ap krekla pogām, tad pārdomāja un atstāja to mugurā. Viņš grīļodamies piecēlās, paņēma lāpstu un lēnām, sāpīgām kustībām sāka rakt.

BIJA KRIETNI PĀRI PUSNAKTIJ, kad Kots atgriezās Nevarrā, nesdams uz saplosītajiem pleciem Hronista ļengano augumu. Pilsētiņas mājas un veikali bija tumši un klusi, bet “Ceļakmens” viesnīcā dega gaišas ugunis.

Basts stāvēja durvīs, aizkaitinājumā gandrīz vai lēkādams. Pama­nījis stāvu, kas tuvojās viesnīcai, viņš metās pa ielu tam pretī, vicinā­dams papīra lapu. Zīmīte? Tu slepus izlavies no mājas un atstāj man zīmīti? Viņš nikni nošņācās. Kas es esmu, kāda ostas staigule, vai?

Kots pagriezās un iekratīja Hronista nevarīgo ķermeni Bastam rokās.

-    Es zināju, ka tu centīsies mani atrunāt, Bast.

Basts bez piepūles satvēra Hronistu paceltajās rokās. Tā nebija pat jēdzīga zīmīte! “Ja tu lasi šos vārdus, es droši vien esmu jau miris.” Kā vispār kaut ko tādu var uzrakstīt?

-  Tev to vajadzēja atrast tikai no rīta, Kots gurdi sacīja, un abi devās pa ielu uz viesnīcas pusi.

Basts paskatījās uz vīrieti, ko nesa rokās, it kā tikai tagad būtu to ieraudzījis. Kas viņš tāds ir? Ziņkāri nopētījis Hronistu, viņš to mazliet sakratīja un viegli pārsvieda pār plecu kā auzu maišeli.

- Kāds neveiksminieks, kam gadījās būt uz ceļa nepiemērotā laikā, Kots atturīgi atbildēja. Nekrati viņu tik traki! Šķiet, viņam ir drusku cietusi galva.

- Bet kāda velna pēc tu vispār izlavījies ārā? Basts noprasīja, kad abi bija iegājuši viesnīcā. Ja tu sadomā atstāt man zīmīti, vajadzētu vismaz darīt zināmu, ka… Basta acis iepletās platākas, uzlūkojot Kotu istabas gaismā un redzot, cik viņš ir bāls, notraipījies un asiņains.

-Ja gribi raizēties, raizējies vesels! Kots sausi atmeta. Viss ir tieši tik slikti, cik izskatās.

- Tu izgāji viņus medīt, vai ne? Basts iešņācās, bet tad viņa acis iepletās vēl platākas. Nē! Tu paturēji gabalu no tā radījuma, kuru nogalināja Kārters. Es tev vairs nevaru ticēt! Tu man meloji. Man!

Kots nopūtās un smagiem soļiem devās augšā pa kāpnēm. Vai tevi vairāk satrauc paši meli vai tas, ka tu mani nepieķēri? viņš kāpdams jautāja.

Basts nikni nosēcās. Mani satrauc tas, ka tu nolēmi man neuz­ticēties!

Saruna bridi pārtrūka, kamēr viņi atvēra vienu no daudzajām otrā stāva istabām, izģērba Hronistu un ērti apguldīja viņu gultā. Kots nolika pierakstītāja somu un ceļamaisu blakus gultai uz grīdas.

Aizvērdams aiz sevis istabas durvis, Kots teica: Es tev uzticos, Bast, bet es gribēju, lai tu būtu drošībā. Es zināju, ka tikšu galā viens.

-           Es būtu varējis palīdzēt, Reši. Basta balsī skanēja aizvainojums.

-     Tu taču to zini!

-  Tu joprojām vari palīdzēt, Bast, Kots atbildēja, iedams uz savu istabu, un, iegājis tajā, smagi apsēdās uz gultas malas. Man ir vaja­dzīgas dažas šuves. Viņš sāka atpogāt kreklu. Es varētu uzlikt tās pats. Bet man ir grūti aizsniegt dažas vietas uz pleciem un muguras.

-  Nerunā muļķības, Reši! Protams, es to izdarīšu.

Kots pamāja uz durvju pusi. Vajadzīgie piederumi glabājas pa­grabā.

Basts nicinoši nošņaukājās. Sirsnīgi pateicos, bet es lietošu pats savas adatas. Kārtīgs, uzticams kauls. Nav tāds kā tie tavi robainie dzelzs rīki, kas dursta kā naida šķēpeles. Viņš noskurinājās. Pie ūdens un akmens, cik jūs, cilvēki, esat atbaidoši primitīvi! Basts izsteidzās no istabas, atstādams durvis vaļā.

Kots lēni novilka kreklu, viebdamies un caur zobiem ievilkdams elpu ikreiz, kad sakaltušās asinis atrāvās no brūcēm. Kad atgriezās Basts ar ūdens bļodu un sāka apkopt ievainojumus, viņa seja atkal kļuva nesatricināmi rāma.

Apkaltušajām asinīm atmiekšķējoties, atklājās velnišķais garo, tais­no griezuma švīku raksts. Sarkanās vagas spilgti izcēlās uz viesnīcnieka gaišās ādas un izskatījās tādas, it kā tās būtu ievilcis bārddziņa nazis vai saplēstas pudeles lauska. Kota miesu izraibināja apmēram ducis brūču, galvenokārt plecu augšdaļā, bet dažas rēgojās ari uz muguras un roku virspusēm. Viens no griezumiem sākās galvas augšdaļā un stiepās pāri pakausim līdz ausij.

- Es biju domājis, ka tev netek asinis, Reši, Basts teica. Bezasiņu cilvēks un tā tālāk.

-   Netici visam, ko apgalvo stāsti, Bast. Tajos ir daudz melu.

-   Lai nu kā, tu neesi tik bēdīgā stāvoklī, kā es baidījos, Basts teica, noslaucīdams rokas. Kaut gan, spriežot pēc izskata, tev vaja­dzēja zaudēt gabalu no auss. Vai tu viņus apstrādāji tāpat kā Kārters savu uzbrucēju?

-   Es lāgā neredzēju, Kots atbildēja.

-   Cik viņu bija?

-   Pieci.

-  Pieci? Basts satriekts atkārtoja. Un cik no viņiem nogalināja tas otrs?

-   Viņš uz bridi novērsa viena radījuma uzmanību, Kots augst­sirdīgi atbildēja.

-  Anpauen, Reši, Basts teica un papurināja galvu, ievilkdams kau­la adatā tievāku un smalkāku pavedienu par ķirurga diegu. Tev va­jadzēja būt mirušam. Es nesaprotu, kā tu tik ilgi esi pamanījies palikt dzīvs.

Kots vēlreiz paraustīja plecus un aizvēra acis. Ari es pats to ne­saprotu, Bast, viņš atbildēja. Viņa balsī skanēja pelēks pagurums.

Pēc vairākām stundām Kota istabas durvis mazliet pavērās un sprau­gā parādījās Basta seja. Dzirdēdams tikai klusu, vienmērīgu elpošanu, jaunais vīrietis uzmanīgi aizgāja līdz gultai, apstājās un noliecās virs aizmigušā skolotāja. Basts nopētīja gulētāja vaigu krāsu, paoda elpu un viegli pieskārās viņa pierei, locītavai un kakla bedrītei virs sirds.

Tad viņš pievilka pie gultas krēslu un apsēdās, vērodams guļošo Kotu un klausīdamies viņa rāmajos elpas vilcienos. Pēc brīža Basts pastiepa roku un atbīdīja skolotājam no pieres dažas nepaklausīgas šķipsnas, kā māte mēdz atglaust matus aizmigušam bērnam. Tad viņš sāka klusi dziedāt ritmisku, savādu melodiju, kas izklausījās mazliet pēc šūpļa dziesmas:

“Cik savādi redzēt, kā liesmiņa mirst,

Kas mirdzēja spoža kā sārts.

Es zinu: tā cilvēka dzīvība irst Un vējam būs pēdējais vārds.

Ko trīsošā liesma grib paziņot?

Vai varu tai savu uguni dot?"

Pamazām Basta balss pieklusa, līdz beidzot viņš palika nekustīgi sēžam un visas garās rīta krēslas stundas lūkojamies, kā skolotāja krūtis mēmi šūpojas augšup un lejup.

AGRĀ NĀKAMĀS DIENAS NOVAKARĀ Hronists nokāpa lejā uz “Ceļakmens” viesnīcas kopējo apmeklētāju telpu. Viņš bija bāls un gāja nedroši, cieši turēdams padusē plakano ādas somu.

Kots sēdēja aiz letes un šķirstīja grāmatu. Ā, mūsu neparedzētais ciemiņš! Kā jūtas tava galva?

Hronists pacēla roku un aptaustīja pakausi. Kad straujāk sakustos, drusku pulsē un smeldz. Bet joprojām darbojas.

-   Prieks to dzirdēt, sacīja Kots.

-   Vai šī… Hronists sastomījās un paskatījās apkārt. Vai mēs esam Nevarrā?

Kots apstiprinoši pamāja ar galvu. Varētu teikt, ka pašā Nevarras vidū. Viņš izdarīja plašu, izteiksmīgu žestu ar roku. Plaukstoša metropole! Mājvieta vairākiem dučiem cilvēku.

Hronists cieši lūkojās sarkanmatainajā vīrietī aiz bāra letes. Mek­lēdams atbalstu, viņš atspiedās pret kādu no galdiņiem. Pie Dieva apdegušajām miesām! elpai aizraujoties, viņš teica. Tas patiešām esi tu, vai ne?

Viesnīcnieks izskatījās apmulsis. Kā, lūdzu?

-   Es zinu, ka tu centīsies to noliegt, Hronists teica. Bet pēc visa, ko es redzēju pagājušajā naktī…

Viesnīcnieks pacēla roku, apklusinādams viņu pusvārdā. Pirms mēs spriežam, vai trieciens pa galvu nav sašķobījis tev saprātu, pasaki man, kāds ir ceļš uz Tinuē?

-   Ko? Hronists aizkaitināts atjautāja. Es negāju uz Tinuē. Es gāju… ak, nu labi! Pat tad, ja aizmirstam vakarvakaru, ceļš bija ļoti nelāgs. Aiz Abotsfordas mani aplaupīja, un kopš tā laika es gāju kājām. Bet visas šīs nelaimes bija vērts pārciest, ja tu patiešām esi šeit. Pierakstītājs paskatījās uz zobenu, kas karājās virs bāra, un dziļi ievilka elpu. Viņa sejā iezibējās neskaidras bažas. Liec vērā: es neesmu šeit, lai sagādātu tev nepatikšanas! Es neesmu šeit tāpēc, ka mani

interesētu atlīdzība par tavu galvu! Viņš vārgi pasmaidīja. Nebiju pat iedomājies, ka nāksies tevi tiktāl apgrūtināt…

- Ļoti labi, viesnīcnieks viņu pārtrauca un, izvilcis baltu audekla gabalu, sāka spodrināt leti. Tad saki, kas tu esi!

-  Vari saukt mani par Hronistu.

-  Es nejautāju, kā varu tevi saukt! Kots attrauca. Kāds ir tavs vārds?

-  Devans. Devans Lokīzs.

Kots pārtrauca spodrināt leti un paskatījās augšup. Lokīzs? Vai tu esi rados ar hercogu… Viņa balss pieklusa, un viņš pie sevis pamāja ar galvu. Jā, protams! Tu esi nevis hronists, bet tas Hronists! Viņš ciešu skatienu raudzījās vīrieti ar padilušo pakausi, nopētīdams to no galvas līdz kājām. Kā jums patīk? Izcilais atmaskotājs!

Hronists itin kā mazliet atbrīvojās un izskatījās visai apmierināts, ka slava ceļojusi viņam pa priekšu. Līdz šim es neesmu centies nevienu apgrūtināt. Gadiem ilgi neesmu atcerējies, ka mani sauc Devans. Šo vārdu jau sen es atstāju pagātnē. Viņš zīmīgi paskatījās uz viesnīc­nieku. Domāju, ka tu pats itin labi to zini…

Kots nepievērsa uzmanību viņa pēdējiem vārdiem. Pirms dau­dziem gadiem es lasīju tavu grāmatu. “Parasto draku pārošanās para­dumi”. Jaunam cilvēkam, kuram galva ir pilna ar stāstiem un leģendām, tāds darbs bija iespaidīgs atradums. Paskatījies lejup, viņš atkal sāka slīdināt balto audekla gabalu pāri letes koka virsmai. Atzīšos, ka biju vīlies, uzzinot, ka pūķu īstenībā nemaz nav. Sāpīga mācību stunda tādam zaļknābim!

Hronists pasmaidīja. Godīgi sakot, arī es pats biju mazliet vīlies. Gāju meklēt leģendu, bet atradu ķirzaku. Lai cik efektīgu, tomēr ķirzaku.

-  Un tagad tu esi šeit, sacīja Kots. Vai esi atnācis pierādīt, ka es neeksistēju?

Hronists nervozi pasmējās. Nē. Redzi, mēs dzirdējām baumas…

-  Mēs? Kots viņu pārtrauca.

-  Es ceļoju kopā ar tavu senu draugu. Ar Skarpi.

-           Ak viņš tevi paņēma savā paspārnē? Kots paklusām norūca.

-    Vai nav skaisti? Skarpi māceklis!

-  Īstenībā drīzāk kolēģis.

Kots pakratīja galvu, joprojām saglabādams vienaldzīgu sejas izteiksmi. Man vajadzēja paredzēt, ka tieši viņš mani atradis pir­mais. Ek jūs, divi tenku maisi!

Hronista smaids kļuva sājš, un viņš norija pirmos vārdus, kas lauzās uz āru. Kādu brīdi viņš centās atgūt mieru un savaldību.

-   Nu tad kā varu pakalpot? Kots nolika balto lupatu malā un uzklāja sejai nevainojamu viesnīcnieka smaidu. Kaut ko ēdamu vai dzeramu? Istabu naktij?

Hronists vilcinājās ar atbildi.

-   Man šeit viss ir godam! Kots aplaida plašu žestu visapkārt bāram. Vecu vīnu, vieglu un gaišu? Medaļu? Tumšo alu? Man ir salds augļu liķieris! Plūmju? Ķiršu? Zaļo ābolu? Kazeņu? Kots pēc kārtas norādīja uz pudelēm. Saki droši, tu taču kaut ko vēlies! Viņa smaids kļuva arvien platāks, atsedzot vairāk zobu, nekā draudzīga viesnīc­nieka smaidam pieklātos. Viņa acis vienlaikus kļuva saltas, cietas un bargas.

Hronists nolaida skatienu. Es domāju, ka…

-  Tu domājil Kots izsmejoši atkārtoja, vairs neizlikdamies smai­dām. Es ļoti šaubos. Citādi tu būtu varējis padomāt, šo vārdu viņš īpaši uzsvēra, kādām briesmām tu mani pakļauj, ierazdamies šeit.

Hronista seja pietvīka. Es biju dzirdējis, ka Kvouts esot bezbai­līgs, viņš aizkaitināts teica.

Viesnīcnieks paraustīja plecus. Bezbailīgi ir tikai priesteri un muļ­ķi, un es nekad neesmu bijis teicamās attiecībās ar Dievu.

Hronists sarauca pieri, apjauzdams, ka viņu mēģina izaicināt. Pa­klausies! viņš mierīgi turpināja. Es biju ārkārtīgi uzmanīgs. Ne­viens nezināja, ka es nāku šurp, vienīgi Skarpi. Es nevienam tevi nepie­minēju. Patiesībā es pat necerēju tevi atrast.

-   Kāds atvieglojums! Kots sarkastiski izmeta.

Hronista balsī ieskanējās bezcerība. Esmu gatavs atzīt, ka mans ceļojums uz šejieni varbūt bija kļūda. Viņš brīdi klusēja, dodams Kotam iespēju to noliegt. Kots klusēja. Hronists īsi, saspringti nopūtās un turpināja: Bet, kas izdarīts, tas izdarīts. Vai tu nevēlētos vismaz…

Kots papurināja galvu. Tas bija ļoti sen…

-  Nav pagājuši pat divi gadi, Hronists iebilda.

-  …un es vairs neesmu tas, kas biju, Kots neapstājies turpināja.

-  Un kas tieši tu biji?

-  Kvouts, viesnīcnieks vienkārši atbildēja, neļaudams ievilkt sevi sīkākos skaidrojumos. Tagad es esmu Kots. Es saimniekoju savā vies­nīcā. Tas nozīmē, ka alus maksā trīs šimus un atsevišķa istaba maksā vara monētu. Viņš ar niknu sparu atsāka pulēt leti. Kā tu pats teici: “Kas izdarīts, tas izdarīts.” Stāsti gādās paši par sevi!

-  Bet…

Kots pacēla skatienu, un īsu mirkli Hronists ieraudzīja tajā kaut ko vairāk par dusmām, kas zibēja acu virskārtā. īsu mirkli viņš pašās dzīlēs redzēja sāpes, asas un skaudras kā dziļa, nedzīstoša brūce. Tad Kots novērsās un palika tikai dusmas. Ko tu man vari piedāvāt tādu, par ko būtu vērts maksāt ar atcerēšanos?

-  Visi domā, ka tu esi miris.

-  Vai tiešām tu nesaproti? Kots papurināja galvu, un uzjautri­nājums viņa sejā jaucās ar izmisumu. Tieši tas jau ir svarīgi! Ja esi miris, cilvēki tevi nemeklē. Veci ienaidnieki necenšas kārtot rēķinus. Cilvēki nenāk prasīt tev stāstus! viņš dzēlīgi piebilda.

Hronists neatkāpās. Citi saka, ka tu esot mīts.

- Es esmu mīts! Kots nepiespiesti attrauca, pavadīdams vārdus ar plašu rokas kustību. Ļoti īpašs mīts, kas radījis sevi pats! Vislabākie meli par mani ir tie, ko esmu stāstījis es.

-  Viņi runā, ka tevis nekad neesot bijis, Hronists uzmanīgi izla­boja.

Kots nevērīgi paraustīja plecus, un viņa smaids kļuva mazdrusciņ bālāks.

Apjauzdams pretinieka vājumu, Hronists turpināja: Daži stāsti attēlo tevi gandrīz kā asiņainu slepkavu.

- Tāds es patiešām esmu. Kots aizgriezās un sāka spodrināt bāra aizmugures virsmas. Viņš vēlreiz paraustīja plecus, taču tas neizdevās tik nevērīgi kā iepriekš. Esmu nogalinājis cilvēkus un būtnes, kas ir ne tikai cilvēki vien. Ikviens no viņiem bija to pelnījis.

Hronists lēni pašūpoja galvu. Stāsti sauc tevi nevis par “varoni”, bet par “slepkavotāju”. Kvouts Arkans un Kvouts Karaļkāvējs ir divi ļoti atšķirīgi cilvēki.

Kots pārstāja pulēt leti un pagrieza istabai muguru. Nepacēlis ska­tienu, viņš vienreiz pamāja ar galvu.

-  Daži pat stāsta, ka esot parādījies jauns čandriāns. Jaundzimis nakts briesmonis. Ar tikpat sarkaniem matiem kā viņa spļautās asinis.

- Cilvēki, ar kuriem vērts rēķināties, zina atšķirību, Kots teica, it kā cenzdamies sevi pārliecināt, taču viņa balss skanēja gurdi un bez iekšējas ticības.

Hronists īsi iesmējās. Protams! Pagaidām. Bet tev labāk par visiem būtu jāzina, cik trausla ir robeža starp patiesību un saistošiem meliem. Starp vēsturi un izklaidējošu stāstu. Viņš ļāva teiktajam iegult prātā.

-     Tu labi zini, kas laika gaitā uzvarēs.

Kots joprojām stāvēja ar seju pret aizmugures sienu, balstīdams plaukstas pret nospodrināto virsmu. Viņš bija nokāris galvu, it kā liels smagums spiestu viņu lejup. Viņš klusēja.

Jauzdams uzvaru, Hronists dedzīgi paspēra soli uz priekšu. Daži stāsta, ka esot bijusi arī kāda sieviete…

-  Ko viņi zina? Kota balss iedžinkstējās kā zāģis pret kaulu. Ko viņi vispār zina par notikušo? Viņš runāja tik klusi, ka Hronistam vajadzēja aizturēt elpu, lai dzirdētu teikto.

-   Tie runā, ka viņa… Hronista vārdi pēkšņi iestrēga izkaltušajā rīklē, un istaba kjuva nedabiski klusa. Kots stāvēja ar muguru pret istabas vidu, nekustīgi sastindzis, sakodis zobos biedējošu klusumu. Viņa labā roka, kas turēja tīru, baltu audekla gabalu, lēni savilkās dūrē.

Astoņas collas tālāk kāda pudele sašķīda druskās. Līdz ar plīstošā stikla troksni gaisā izplūda zemeņu smarža. H bija tikai sīka skaņa neaptverami dziļā klusumā, taču ar to pietika. Pietika, lai sašķeltu klusumu mazās, asās šķēpelēs. Hronists piepeši apjauta, cik bīstamu spēli ir sācis, un viņu viscaur pārņēma saltums. Te, lūk, ir atšķirība stāstīt stāstu vai pašam būt stāstā, viņš sastindzis nodomāja, un šo atšķirību sauc bailes.

Kots pagriezās. Ko tie visi par viņu var zināt? viņš klusi izmeta. Hronistam aprāvās elpa, ieraugot Kota seju. Rāmā viesnīcas saimnieka izteiksme bija kā saplēsta maska. Zem tās varēja redzēt vajāta cilvēka acis, kas pa pusei bija šajā pasaulē, pa pusei citur atmiņās.

Hronista domās uznira kāds no dzirdētajiem stāstiem. Viens no daudzajiem stāstiem par Kvoutu. Stāsts par to, kā Kvouts devies meklēt savas sirds dārgumu. Lai to iegūtu, viņam vajadzējis piemānīt dēmonu. Bet, līdzko meklētais bijis rokā, viņam bijis jācīnās ar eņģeli, lai to paturētu. Es tam ticu, Hronists nodomāja. Agrāk tas bija tikai stāsts, bet tagad es tam ticu. Tāda seja ir cilvēkam, kurš nogalinājis eņģeli.

-   Ko tie visi var zināt par mani? Kots noprasīja, un viņa balsī skanēja stindzinošas dusmas. Ko viņi var zināt par notikušo? īsais, neapvaldītais žests šķita ietveram visu saplēsto pudeli, bāru, apkār­tējo pasauli.

Hronists norija siekalas, kaut gan rīkle bija gluži sausa. Tikai to, kas viņiem stāstīts.

Pak, pak, pak. Pret grīdu nevienmērīgā ritmā sitās šķidruma lāses no saplēstās pudeles. Āāā! Kots izdvesa garu nopūtu. Pak, pak, pak. Gudri gan! Tu esi gatavs izspēlēt manu labāko triku pret mani pašu! Tu esi gatavs izmantot manu stāstu par ķīlnieku.

-  Es stāstītu tikai patiesību.

- Vissekmīgāk mani var sadragāt tieši patiesība. Kas ir vēl smagāks par patiesību? Viņa sejā uzzibēja slimīgs, izsmejošs smaids. Ilgu laiku klusumu pārtrauca tikai vienmuļie pilienu pakšķi pret grīdu.

Beidzot Kots izgāja pa bāra aizmugures durvīm. Hronists palika neveikli stāvam tukšajā istabā, nesaprazdams, vai saruna beigusies un vai viņam jāiet projām.

Pēc dažām minūtēm Kots atgriezās, nesdams spaini ziepjūdens. Nepaskatījies uz stāstnieka pusi, viņš sāka rūpīgi mazgāt pudeles, ievērodams noteiktu kārtību. Viņš ņēma tās pa vienai, katrai pēc kār­tas noslaucīja no apakšas zemeņu vīna paliekas, tad nolika to uz bāra letes starp sevi un Hronistu, it kā pudeļu siena varētu viņu no kaut kā pasargāt.

-  Tātad tu devies meklēt mītu, bet atradi cilvēku, Kots neskanīgi teica, neatraudams skatienu no darāmā. Tu esi dzirdējis stāstus un tagad gribi zināt patiesību.

Izskatīdamies atvieglots, Hronists nolika somu uz viena no galdi­ņiem un izbrīnījies pamanīja, ka viņam dreb rokas. Pirms kāda laika mūs sasniedza dažas ziņas par tevi. Tās bija tikai neskaidras baumas. Es patiesībā negaidīju… Hronists aprāvās, piepeši juzdamies neveikli.

-     Biju domājis, ka tu esi vecāks.

-  Es esmu vecāks, Kots teica. Hronista seja pauda mulsumu, bet, pirms viņš paguva kaut ko sacīt, viesnīcnieks turpināja: Kas tevi at­veda uz šo mazo, necilo pasaules nostūri?

-    Man ir norunāta tikšanās ar Bednas-Britas grāfu, Hronists atbildēja, mazliet lepnīgi izsliedamies. Pēc trim dienām man jābūt Treijā.

Viesnīcnieks brīdi pārstāja tīrīšanu. Tu ceri nokļūt līdz grāfa mui­žai četrās dienās? viņš klusi jautāja.

-Tiesa, esmu aizkavējies, Hronists atzina. Netālu no Abotsfordas laupītāji man atņēma zirgu. Viņš paskatījās logā, aiz kura biezēja krēsla. Bet es esmu gatavs ietaupīt uz miega rēķina. Rit no rīta būšu projām un ilgāk tevi vairs neapgrūtināšu.

-  Tavas miega stundas es negribu traucēt, Kots ironiski noteica, un viņa skatiens atkal bija kļuvis ciets un skarbs. Varu izstāstīt tev visu vienā elpas vilcienā. Viņš viegli nokremšļojās. “Es biju ceļojošas aktieru trupas dalībnieks, braukāju apkārt, mīlēju, zaudēju, uzticējos un piedzīvoju nodevību.” Uzraksti to un sadedzini, jo nekāda labuma tev no tā nebūs!

-  Tā tas nebija domāts! Hronists steigšus iebilda. Vari stāstīt kaut visu nakti, ja vēlies. Un vēl vairākas stundas no rīta.

-   Cik augstsirdīgi! Kots atcirta. Tu gribi, lai es izstāstu tev savu stāstu vienā vakarā? Un pat nedosi man laiku sakopot domas? Sagatavoties? Viņa mute savilkās šaurā svītrā. Nē! Ej tālāk un kul tukšus salmus ar savu grāfu! Es tur netaisos piedalīties.

Hronists aši piebilda: Ja tev noteikti vajag…

-  Jā, noteikti vajag! Kots ar dobju troksni nolika pudeli uz bāra letes. Varu droši teikt, ka man vajag vēl vairāk. Un šovakar tu nedzir­dēsi neko. Lai sagatavotu īstu stāstu, ir vajadzīgs laiks.

Hronists nervozi sarauca pieri un izlaida plaukstu caur matiem.

-     Es varētu veltīt rītdienu tava stāsta apkopošanai… Viņš aprāvās, redzēdams, ka Kots noraidoši purina galvu. Pēc brīža viņš ierunājās atkal, gluži kā apspriezdamies pats ar sevi. Ja es Bednā dabūtu zirgu, varētu veltīt tev arī visu rītdienu, lielāko daļu nakts un kādu stundu no nākamās dienas. Viņš paberzēja pieri. Man ļoti nepatīk jāt naktī, bet…

-              Man vajadzēs trīs dienas, Kots teica. Par to nav nekādu šaubu. Hronists nobālēja. Bet… grāfs?

Kots nevērīgi atmeta ar roku.

-              Trīs dienas nav vajadzīgas nevienam! Hronists enerģiski noteica.

-    Es esmu uzklausījis Orenu Velsiteru un pierakstījis viņa dzīvesstāstu. Ņem vērā, Orenu Velsiteru! Viņam ir astoņdesmit gadu, un viņa dzīve ir bijusi divsimt gadu vērta. Piecsimt gadu, ja ierēķinām arī melus. Viņš uzmeklēja mani! Hronists ar īpašu uzsvaru piebilda. Viņam vajadzēja tikai divas dienas.

-              Manu piedāvājumu tu dzirdēji, viesnīcnieks vienkārši atbildēja.

-     Vai nu es darīšu to, kā pienākas, vai arī nedarīšu nemaz.

-            Pagaidi brītiņu! Hronista sejā iemirdzējās piepeša atskārsme.

-     Es sāku pārdomāt visas iespējas no otra gala, viņš teica, kratīdams galvu izbrīnā par savu neattapību. Es vispirms apmeklēšu grāfu un pēc tam atgriezīšos pie tevis. Tad tev būs pietiekami daudz laika. Es varētu pat atvest līdzi Skarpi.

Kots veltīja Hronistam bezgala nicinošu skatienu. No kurienes tev radusies iedoma, ka tavā atgriešanās brīdī es būšu šeit? viņš ar neticīgu izbrīnu noprasīja. Un vispār, kas tev liek domāt, ka tu varēsi brīvi un vienkārši aiziet no šejienes, zinādams to, ko zini?

Hronists palika nekustīgi stāvam. Vai… Viņš krampjaini norija siekalas un vēlreiz mēģināja runāt. Vai tu gribi teikt, ka…

-   Stāsts prasīs trīs dienas, Kots viņu pārtrauca. Sākot no rīt­dienas. Lūk, ko es gribu teikt.

Hronists aizvēra acis un pārlaida plaukstu sejai. Grāfs, protams, saniknosies. Grūti bija uzminēt, kā pēc tam vairs varētu atgūt viņa labvēlību. Tomēr… Ja tā ir vienīgā iespēja, esmu gatavs to pieņemt.

-  Man prieks to dzirdēt. Viesnīcnieka sasprindzinājums atslāba, un viņš veltīja Hronistam atturīgu smaidu. Nudien, vai trīs dienas tiešām ir tik neierasti garš laiks?

Hronista seja atkal kļuva nopietna. Trīs dienas tiešām ir neierasti garš laiks. Bet jāņem vērā… īsu mirkli viņā atgriezās kaut kas no iepriekšējās lepnības. Bet jāņem vērā… Ar rokas kustību viņš itin kā lika saprast, cik maz iespējams pateikt vārdos. Tu esi Kvouts.

Vīrietis, kurš sauca sevi par Kotu, pacēla skatienu no pudeļu rindām. Viņa sejā atplauka neapspiests smaids. Acīs zibēja dzīvīga dzirksts. Pēkšņi viņš izskatījās garāks nekā iepriekš.

-   Jā, tā laikam ir, Kvouts teica, un viņa balsī skanēja dzelzs.

“CEĻAKMENĪ” IEPLŪDA saules gaismas straume. Tā bija vēsa, spirgta gaisma, īsti piemērota sākumiem. Tā aizspraucās garām dzirnavnie­kam, kas iedarbināja ūdensratu jaunajai dienai. Tā apgaismoja ēzi, ko kalējs iededzināja pēc četru dienu auksta metāla darbiem. Tā pārslīdēja vezumos iejūgtiem zirgiem un asiem, mirdzošiem sirpju asmeņiem, kas gatavībā gaidīja rudens dienas sākumu.

Ielijuši “Ceļakmenī”, gaisma apspīdēja Hronistu un pieskārās sāku­mam viņa sejā neaprakstītai lapai, kas gaidīja stāsta pirmos vārdus. Gaisma pārplūdināja bāru un iededza starp krāsainajām pudelēm tūk­stoš sīku varavīkšņu sākumus, tad uzkāpa pa sienu līdz zobenam, itin kā meklēdama pašu pēdējo sākumu.

Bet, kad gaisma aizskāra zobenu, nekas vairs neliecināja par sā­kumu. Patiesībā zobena atstarotā gaisma bija blāva, nespodra un gadu simteņus veca. Raudzīdamies tajā, Hronists atcerējās: kaut gan šis ir jaunas dienas sākums, šobrīd ir vēls rudens un laiks kļūst arvien auk­stāks. Zobena spīdums zinoši vēstīja, ka rītausma ir niecīgs sākums salīdzinājumā ar gadalaika beigām, ar visa gada beigām.

Hronists atrāva skatienu no zobena, aptverdams, ka Kvouts nupat ir kaut ko teicis, taču viņš nebija to sadzirdējis. Kā, lūdzu?

-    Kā cilvēki parasti pasniedz savus stāstus? Kvouts atkārtoja jautājumu.

Hronists paraustīja plecus. Lielākā daļa vienkārši pastāsta man to, ko atceras. Vēlāk es pierakstu notikumus pareizā secībā, izmetu lieko, izklāstu saturu skaidrāk un vienkāršāk, un tamlīdzīgi.

Kvouts sarauca pieri. Nedomāju, ka man tas derēs.

Hronists atturīgi pasmaidīja. Stāstnieki mēdz būt dažādi. Viņi grib, lai stāsti paliktu nepārveidoti. Bet viņi grib arī uzmanīgu klausītāju. Es parasti noklausos un pierakstu vēlāk. Man ir gandrīz precīza atmiņa.

-   “Gandrīz precīza” man neder. Kvouts piespieda pirkstu pie lū­pām. Cik ātri tu spēj rakstīt?

Hronists viszinīgi pasmaidīja. Ātrāk, nekā cilvēks spēj runāt.

Kvouts savilka vienu uzaci. Es labprāt gribētu to redzēt.

Hronists atvēra somu. Viņš izņēma no tās balta, plāna papīra žūksni un pudelīti tintes. Rūpīgi visu sakārtojis, viņš iemērca rakstāmspalvu tintē un gaidoši paskatījās uz Kvoutu.

Kvouts mazliet saliecās krēslā uz priekšu un sāka ātri runāt. Es esmu. Mēs esam. Viņa ir. Viņš ir. Viņi būs. Hronista rakstāmspalva skrāpējot lēkāja pa lapu, un Kvouts tai sekoja ar ieinteresētu ska­tienu. Es, Hronists, ar šo paziņoju, ka neprotu ne lasīt, ne rakstīt. Neaudzināts. Bezbailība. Kovārnis. Kvarcs. Glazūra. Egoliants. Lhin ta Lu soren hea. “Reiz dzīvoja atraitne glīta, augstiem tikumiem apveltīta. Kā pareizos priekšrakstos likts, viņa kārtīgi gāja pie bikts…” Kvouts saliecās uz priekšu, skatīdamies, kā Hronists pieraksta teikto. Inte­resanti… Labi, vari beigt!

Hronists vēlreiz pasmaidīja un noslaucīja rakstāmspalvu audekla lupatiņā. Uz priekšā noliktās lapas stiepās gara nesaprotamu zīmju rinda. Vai tas ir kāds šifrs? Kvouts balsī prātoja. Ļoti rūpīgs darbs. Varu derēt, ka tu reti sabojā kādu lappusi. Viņš pagrieza lapu, lai ciešāk nopētītu rakstīto.

-  Es nekad nesabojāju nevienu lappusi, Hronists augstprātīgi sacīja.

Nepacēlis skatienu, Kvouts pamāja ar galvu.

-  Ko nozīmē “egoliants”? Hronists jautāja.

-  Mmm? Ā, neko. Es to izdomāju. Gribēju redzēt, vai nepazīstams vārds samazinās ātrumu. Viņš izstaipījās un pievilka krēslu Hronis­tam tuvāk. Līdzko tu man būsi pastāstījis, kā to izlasīt, mēs varēsim sākt.

Hronista sejā bija lasāmas šaubas. Tas ir ļoti sarežģīti… Redzē­dams Kvouta sarauktās uzacis, viņš nopūtās. Labi, es mēģināšu.

Hronists dziļi ievilka elpu un stāstīdams sāka rakstīt uz papīra zīmes. Runājot mēs lietojam apmēram piecdesmit dažādas skaņas. Katrai no tām es esmu piešķīris savu apzīmējumu, kas sastāv no viena vai diviem rakstāmspalvas vilcieniem. Tas ir ļoti drošs paņēmiens. Es varētu mierīgi pierakstīt arī valodu, kuru pat nesaprotu. Viņš norā­dīja uz papīru. Šie te ir dažādi patskaņi.

-  Visas līnijas ir vertikālas, Kvouts teica, vērīgi lūkodamies lapā.

Hronists mirkli klusēja, novirzīts no iesāktās domu gaitas. Nu… jā.

-   Tātad līdzskaņi būs horizontāli? Un tie savienosies šādos grupē­jumos? Paņēmis spalvu, Kvouts uzvilka uz papīra vairākas zīmes.

-      Gudri izdomāts! Vienam vārdam to nevajadzēs vairāk par diviem vai trim.

Hronists klusēdams vēroja Kvoutu.

Kvouts to nemanīja, jo visu uzmanību bija pievērsis papīra lapai.

-     Ja šis ir “ar”, tad tam jābūt “au”. Viņš pārvilka pirkstu Hronista uzrakstītajām zīmēm. “A”, “au”, “ai”, “ā”. Līdzīgi jābūt ar “e” kombi­nācijām. Kvouts pamāja pie sevis un iespieda rakstāmspalvu atpakaļ Hronista plaukstā. Pastāsti par līdzskaņiem!

Gluži apstulbis, Hronists sāka tos rakstīt uz papīra, vienlaikus no­saukdams katru skaņu. Pēc brīža Kvouts paņēma rakstāmspalvu un turpināja zīmju virkni pats, aicinādams apjukušo Hronistu izlabot, ja viņš kaut kur kļūdītos.

Hronists skatījās un klausījās, kamēr virkne bija pabeigta. Visa no­rise no sākuma līdz beigām bija prasījusi apmēram piecpadsmit minū­tes. Kļūdu nebija.

-  Apbrīnojami veiksmīga sistēma! Kvouts atzinīgi noteica. Ļoti loģiska. Vai tu pats to izgudroji?

Hronists stīvi raudzījās zīmju grupās uz papīra lapas Kvouta priekšā un ierunājās tikai pēc krietna brīža. Beidzot, neatbildējis uz jautājumu, viņš vaicāja: Vai tu patiešām iemācījies temiešu valodu vienā dienā?

Kvouts tikko jaušami pasmaidīja un pievērsa skatienu galdam. Tas ir sens stāsts. Biju to gandrīz aizmirsis. Īstenībā tas prasīja pusotras dienas. Pusotras dienas, izlaižot miegu. Kāpēc tu jautā?

-  Es par to dzirdēju Universitātē. Nekad tam īsti neticēju. Hronists atkal paskatījās uz sava šifra atveidojumu Kvouta rūpīgajā rokrakstā.

-     Visu?

Kvouta seja pauda neizpratni. Ko?

-  Vai tu iemācījies visu valodu?

-   Ne. Protams, nē! Kvouts diezgan pikti atmeta. Tikai daļu no tās. Tiesa, pamatīgu daļu, bet, manuprāt, visu nevar iemācīties nevienā jomā un valodā nepavisam ne.

Kvouts saberzēja plaukstas. Nu, vai tu esi gatavs?

Hronists papurināja galvu, it kā gribēdams ieviest tajā skaidrību, tad paņēma jaunu papīra lapu un piekrītoši pamāja.

Kvouts pacēla roku, likdams Hronistam saprast, ka vēl nav jāraksta, un teica: Es nekad šo stāstu nevienam neesmu stāstījis un domāju, ka nekad nevienam arī neatkārtošu. Viņš paliecās krēslā uz priekšu.

-     Pirms mēs sākam, tev jāatceras, ka es esmu no the Edema Rū cilts. Mēs stāstījām stāstus, pirms nodega Kaluptena. Pirms bija izgudrotas grāmatas, kur tos pierakstīt. Pirms bija radusies mūzika. Kad iedegās pirmais ugunskurs, mēs, Rū cilts, sēdējām zibošu liesmu gaismā un šķetinājām stāstus.

Viesnīcnieks veltīja Hronistam ciešu skatienu. Es zinu, ka tu esi pazīstams kā izcils stāstu krājējs un notikumu pierakstītājs. Kvouta skatiens kļuva ciets kā krams un ass kā stikla lauska. Tad zini: tu nedrīksti mainīt nevienu vārdu no tā, ko es teikšu! Ja tev šķitīs, ka aizklīstu domās, ka novirzos no temata, tad atceries, ka patiesīgi stāsti reti iet taisnāko ceļu.

Hronists svinīgā nopietnībā pamāja ar galvu, pūlēdamies iztēloties prātu, kas spējis stundas laikā uzlauzt viņa zīmju šifru. Prātu, kas spē­jis iemācīties valodu vienā dienā.

Kvouts draudzīgi pasmaidīja un aplaida skatienu istabai, itin kā iezī­mēdams to atmiņā. Hronists iemērca rakstāmspalvu tintē, un Kvouta acis pievērsās savām kopā sakļautajām plaukstām un kavējās tur, līdz viņš bija trīs reizes dziļi ievilcis elpu.

Tad viņš sāka runāt.

-   Savā ziņā tas sākās toreiz, kad es dzirdēju viņu dziedam. Viņas balss saplūda un sajaucās ar manējo. lā bija kā viņas dvēseles portrets: nevaldāma kā uguns, asa kā stikla lauska, salda un dzidra kā āboliņš.

Kvouts papurināja galvu. Nē. Tas sākās Universitātē. Es devos mācīties maģiju, tādu, par ko biju dzirdējis stāstos. Taborlina Lielā ma­ģiju. Es gribēju uzzināt vēja vārdu. Gribēju uguni un zibeni. Gribēju atbildes uz desmittūkstoš jautājumiem un pieeju to arhīviem. Taču tas, ko es sastapu Universitātē, ļoti atšķīrās no stāstiem, un es jutos dziļi vīlies.

Bet patiesais sākums, man šķiet, slēpjas iemeslos, kuri mani aizveda uz Universitāti. Negaidīti uguns uzliesmojumi krēslā. Cilvēks, kura acis līdzinās ledum akas dibenā. Asiņu un degošu matu smaka. Čandriāni. Viņš pie sevis pamāja ar galvu. Jā, domāju, ka tieši tas bija visa sākums. Daudzējādā ziņā tas ir stāsts par čandriāniem.

Kvouts papurināja galvu, it kā gribēdams atvabināties no kādas tumšas domas. Tomēr šķiet, ka man jāatkāpjas vēl tālākā pagātnē. Ja šai lemts būt grāmatai par maniem veikumiem, es nežēlošu laiku. Ja ari atmiņas par mani nebūs glaimojošas, tās vismaz kaut cik saskanēs ar patiesību.

Bet ko teiktu mans tēvs, ja dzirdētu mani stāstām šādu stāstu? “Sāc no sākuma!” viņš teiktu. Labi ja gribam stāstu, tad gādāsim, lai tas būtu tāds, kā pienākas!

Kvouts paliecās krēslā uz Hronista pusi.

-   Sākums, cik man zināms, bija tāds: Alefs savērpa pasauli no bez­vārdu tukšuma un katrai lietai deva savu vārdu. Vai ari, kā vēsta cits variants, atklāja vārdus, kas visām lietām jau bija.

Hronists īsi iesmējās, taču nepacēla skatienu no papīra lapas un nepārstāja rakstīt.

Kvouts turpināja, un ari viņa sejā vīdēja smaids. Redzu, ka tu smejies. Labi, vienkāršības labad pieņemsim, ka es esmu radīšanas centrs. Tāpēc pārlēksim neskaitāmiem garlaicīgiem stāstiem: impēriju tapšanai un krišanai, varoņteikām, balādēm par traģisku mīlestību. Steigsimies pretī vienīgajam stāstam ar vienīgo patieso vērtību. Viņa smaids kļuva platāks. Manam stāstam.

-   Mans vārds ir Kvouts, un Kvothe izrunā gandrīz tāpat kā Quothe. Vārdi ir svarīgi, jo tie daudz pasaka par savu īpašnieku. Man ir bijis vairāk vārdu, nekā jebkurš būtu tiesīgs nēsāt.

Ademi sauc mani par Maedre. Atkarībā no izrunas tas var nozīmēt “Liesma”, “Pērkons” vai “Nolauztais Koks”.

“Liesma” ir saprotams vārds ikvienam, kurš mani redzējis. Man ir spilgti sarkani mati. Ja es būtu piedzimis pārsimt gadu agrāk, mani droši vien būtu sadedzinājuši uz sārta kā dēmonu. Es vienmēr tos īsi apgriežu, bet tie ir nepadevīgi. Līdzko tiem ļauj brīvu vaļu, tie izslējās gaisā, un tad es izskatos gluži kā aizdedzināts.

“Pērkona” iemesls, domājams, ir mans spēcīgais baritons un vērā ņemamais aktiermākslas treniņš agrajos zēna gados.

“Nolauztais Koks” man nekad nav šķitis īsti nozīmīgs vārds. Tiesa, atskatoties atpakaļ, to varētu vismaz zināmā mērā uzlūkot par pra­vietisku.

Mans pirmais skolotājs sauca mani par E’lir, jo es biju gudrs un to apzinājos. Mana pirmā īstenā mīļākā sauca mani par Dulator, jo viņai patika šī vārda skanējums. Mani ir saukuši par Šadikaru, Vieglpirksti un Sešstīgu. Mani ir saukuši par Bezasiņu Kvoutu. Kvoutu Arkanu un Kvoutu Karaļkāvēju. Esmu nopelnījis šos vārdus. Esmu tos pircis un par tiem maksājis.

Tomēr es izaugu ar Kvouta vārdu. Mans tēvs reiz teica, ka tas no­zīmējot “zināt”.

Protams, mani ir saukuši arī daudzos citos vārdos. Lielākā daļa no tiem bijuši neizsmalcināti, bet tikai nedaudzi nākuši nepelnīti.

Es esmu zadzis princeses no dusošiem kapukalnu karaļiem. Es no­dedzināju Trebonas pilsētu. Esmu pavadījis nakti kopā ar Felurianu un saglabājis gan skaidru saprātu, gan dzīvību. Mani izslēdza no Universi­tātes jaunākos gados, nekā lielākajai daļai audzēkņu ļauts tajā iestāties. Es mēness gaismā staigāju pa tādām takām, kurās citi baidās spert kāju pat dienas laikā. Es esmu sarunājies ar dieviem, mīlējis sievietes un rakstījis dziesmas, kuras liek dziedoņiem raudāt.

Varbūt jūs esat dzirdējuši par mani.

JA ŠIM LEMTS BŪT STĀSTAM par maniem veikumiem, mums tas jāsāk no sākuma. No manas īstenās būtības pirmsākumiem. Lai tas izdotos, jums jāatceras, ka visupirmām kārtām un pirms jebkāda cita sākuma es biju Edema Rū cilts piederīgais.

Pretēji izplatītai pārliecībai ne visi ceļojošie aktieri ir cēlušies no Rū cilts. Mūsu trupa nebija nožēlojamu ākstu pulciņš, kas krustcelēs rāda kumēdiņus par nabagu grašiem un dzied, lai nopelnītu sev vakariņas. Mēs bijām galma aktieri, lorda Greifallova ļaudis. Mūsu ierašanās gan­drīz visās pilsētās bija nozīmīgāks notikums nekā Vidusziemas svētki un Solinādes spēles kopā. Mūsu trupai parasti bija vismaz astoņi rati un krietni vairāk par diviem dučiem dalībnieku: aktieri un akrobāti, mūziķi un iluzionisti, žonglieri un jokdari. Mana ģimene.

Mans tēvs bija izcilākais aktieris un mūziķis, kādu jums jebkad lai­mējies redzēt. Manu māti daba bija apveltījusi ar teicamu runas prasmi. Viņi abi bija skaisti, ar tumšiem matiem un gaišiem smiekliem. Viņi bija Rū cilts ļaudis līdz kaulu smadzenēm, un ar to īstenībā ir pasacīts viss.

Varbūt vēl vienīgi jāpiebilst, ka mana māte pirms iesaistīšanās ak­tieru trupā piederēja pie augstas kārtas. Viņa man stāstīja, ka tēvs ar jauku mūziku un vēl jaukākiem vārdiem esot aizvilinājis viņu projām no “nožēlojamas garlaicības perēkļa”. Varēju vienīgi pieņemt, ka ar to viņa domā Trīs Krustceles vietu, kur mēs reiz apciemojām tuviniekus, kad es vēl biju pavisam mazs. Tas notika tikai vienu reizi.

Mani vecāki nekad nebija īsti precējušies: tas nozīmē, ka viņi nekad nepūlējās oficiāli apzīmogot savas attiecības kādā baznīcā. Šis apstāklis mani nemulsina. Viņi uzskatīja sevi par precētiem un neredzēja īpašu vajadzību pasludināt to kādas valdības vai Dieva priekšā. Pret to es jūtu cieņu. Patiesībā viņi bija laimīgāki un uzticīgāki viens otram nekā daudzi likumīgi salaulātie pāri, ko man vēlāk gadījies redzēt.

Mūsu patrons bija barons Greifallovs, un viņa vārds atvēra daudzas durvis, kas citkārt Edema Rū ļaudīm būtu palikušas slēgtas. Pateicībā par to mēs valkājām viņa krāsas zaļo un pelēko un vairojām viņa labo slavu, kurp vien gājām. Reizi gadā mēs pavadījām divas dienkopas viņa muižā, sniegdami izrādes viņam un viņa nama ļaudīm.

Man bija laimīga bērnība, un es uzaugu gluži kā nebeidzama gada­tirgus vidū. Garajos ratu pārbraucienos starp pilsētām tēvs deklamēja man fragmentus no izcilākajiem monologiem. Visbiežāk viņš citēja tos pēc atmiņas, un viņa balss aizskanēja pa ceļu ceturtdaļjūdzes tālumā. Atceros, ka arī es runāju viņam līdzi un iesaistījos otrā plāna lomās. Tēvs skubināja mani izmēģināt izteiksmīgākās vietas pašam, un pama­zām es iepazinu un iemīlēju laba vārda skanējumu.

Mēs ar māti kopā sacerējām un dziedājām dziesmas. Reizēm mani vecāki izmēģināja romantiskus dialogus, bet es sekoju līdzi tekstam grāmatas lappusē. Tobrīd tas viss šķita gluži kā rotaļa. Es pat neno­jautu, cik visgudri notiek mana audzināšana.

Es biju zinātkārs bērns, man bija daudz jautājumu, un es dedzīgi vēlējos mācīties. Tā kā mani skolotāji bija akrobāti un aktieri, nav jābrīnās, ka mācību stundas mani nekad nebiedēja un neatgrūda, kā bieži mēdz notikt ar citiem bērniem.

Ceļi tajos laikos bija drošāki nekā šodien, tomēr apdomīgi cilvēki piesardzības dēļ labprātāk ceļoja kopā ar mūsu trupu. Arī viņi papil­dināja manu izglītību. Es iemācījos eklektisku Kopvalstības likumu savārstījumu no kāda ceļojoša advokāta, kas bija pārāk piedzēries vai pārāk iedomīgs, lai apjēgtu, ka viņš lasa lekciju astoņus gadus vecam bērnam. Es iemācījos apstrādāt koku no mednieka, vārdā Laklits, kas gandrīz visu sezonu ceļoja kopā ar mums.

Es uzzināju par netīrajām intrigām Modegas karaliskajā galmā no… kurtizānes. Mans tēvs mēdza sacīt: “Sauc kruķi par kruķi. Sauc lāpstu par lāpstu. Bet vienmēr sauc palaistuvi par lēdiju! Viņām dzīve ir gana grūta, un pieklājīgs vārds nekad nenāk par ļaunu.”

Hetēra tikko jaušami smaržoja pēc kanēļa, un man, deviņus gadus vecam puikam, viņa šķita valdzinoša, kaut gan es skaidri nezināju, kāpēc. Viņa man mācīja, ka nekad nevajagot klusībā darīt to, ko nevēlies dzirdēt apspriežam atklātībā, un brīdināja mani nerunāt miegā.

Un vēl bija Abentijs, mans pirmais īstais skolotājs. Viņš man iemā­cīja vairāk nekā visi citi kopā. Ja nebūtu bijis viņa, es nekad nebūtu kļuvis tas, kas esmu šodien.

Es jūs lūdzu tāpēc neturēt sliktu prātu uz viņu. Viņš gribēja labu.

-  Jums būs jādodas tālāk! mērs teica. Pārnakšņojiet ārpus pil­sētas, un neviens jūs netraucēs, ja vien nesāksiet kautiņus vai nemē­ģināsiet pievākt to, kas jums nepieder. Viņš izteiksmīgi paskatījās uz manu tēvu. Un rit knaši posieties ceļā! Nekādas izrādes! No tām ir vairāk nepatikšanu nekā labuma.

-  Mums ir atļauja, tēvs teica un izvilka no virsjakas iekškabatas salocītu pergamenta gabalu. Patiesībā pat aicinājums sniegt izrādes!

Mērs papurināja galvu un pat nepūlējās paskatīties uz mūsu pat­rona izsniegto dokumentu. Tās satracina cilvēkus, viņš stingri noteica. Pagājušajā reizē lugas izrādes laikā sākās nepiedienīga brēka. Pārliecīga dzeršana, pārliecīgs satraukums. Ļaudis izgāza saietu nama durvis un sadauzīja galdus. Saprotiet paši, nams pieder pilsētai! Pilsētai ir jāmaksā par labošanas darbiem.

Ap šo laiku mūsu rati jau bija piesaistījuši cilvēku uzmanību. Trips ievingrināja roku žonglēšanā. Marions un viņa sieva sāka improvizētu raustāmo leļļu izrādi. No apjumto ratu aizmugures es vēroju savu tēvu.

-  Mēs nekādā ziņā negribam apvainot jūs vai jūsu patronu, mērs turpināja. Tomēr pilsēta nevar atļauties vēl vienu tādu vakaru. Par labas gribas zīmi es esmu gatavs piedāvāt jums katram samaksu, teik­sim, divdesmit penijus, lai jūs dotos projām un neradītu mums nekā­das nepatikšanas.

Te jums jāsaprot, ka divdesmit peniji būtu ļoti atzīstama maksa kādai bēdīgai skrandaiņu grupai, kas dzīvo no rokas mutē. Turpretī mums tas bija nepārprotams aizvainojums. Viņam būtu vajadzējis piedāvāt mums četrdesmit peniju par vakara izrādi, brīvu saietu nama izmantojumu, krietnu maltīti un guļvietas viesnīcā. No viesnīcas mēs augstsirdīgi atteiktos, jo gultas tur noteikti būtu draņķīgākas nekā mūsu trupas apmetnē.

Ja tēvs jutās pārsteigts vai aizvainots, viņš to neizrādīja. Kravājiet mantas! viņš uzsauca pāri plecam.

Žonglieris bez jebkādām emocijām sabāza metamos akmentiņus dažādās kabatās. No pārdesmit sanākušo pilsētnieku mutēm atskanēja vilšanās saucieni, jo ņiprās lelles piepeši pārstāja darboties un pārvie­tojās uz kārbām. Mērs izskatījās atvieglots, izvilka naudas maku un izņēma divus sudraba penijus.

-   Es noteikti pastāstīšu baronam par jūsu devību, mans tēvs apdomīgi noteica, kad mērs ielika penijus viņa plaukstā.

Mērs sastinga. Baronam?

-  Baronam Greifallovam. Tēvs bridi klusēja, cenzdamies saskatīt mēra sejā kādu atskārsmes dzirksti. Lordam, kurš pārvalda austrumu purvus, Hudumbranu pie Thirenas un Vidkontu kalnus. Tēvs pār­laida skatienu apvārsnim. Mēs taču joprojām atrodamies Vidkontu kalnos, vai ne?

-  Ak jā, mērs teica, bet skvairs Semelans…

-  A, mēs esam Semelana īpašumos! tēvs iesaucās, palūkodamies apkārt, it kā tikai nupat aptvēris savu atrašanās vietu. Vai tas ir kalsns kungs ar mazu, rūpīgi apcirptu bārdiņu? Tēvs ar pirkstiem paberzēja zodu. Mērs samulsis pamāja ar galvu. Brinum jauks cil­vēks ar skaistu balsi! Mēs satikāmies, kad sniedzām priekšnesumus baronam pagājušajos Vidusziemas svētkos.

-  Skaidrs. Pilsētas galva brīdi zīmīgi klusēja. Vai es varētu ieska­tīties jūsu atļaujā?

Kamēr mērs lasīja dokumentu, es vēroju viņa seju. Tas prasīja zi­nāmu laiku, jo tēvs nebija pieminējis lielāko daļu barona titulu, piemē­ram, tādus kā Montronas vikonts un Trellistonas lords. No tā izrietēja secinājums: kaut gan skvairs Semelans tiešām pārvaldīja šo pilsētu un apkārtējās zemes, viņš bija tieši pakļauts baronam Greifallovam. Tēlaini izsakoties, Greifallovs bija kuģa kapteinis, bet Semelans berza klāja dēļus un svinīgi viņu sveicināja.

Mērs aizlocīja pergamentu un atdeva to tēvam. Saprotu.

Tas bija viss. Atceros, cik satriekts jutos, kad mērs neatvainojās tēvam un nepiedāvāja augstāku samaksu.

Arī tēvs brīdi klusēja, tad turpināja: Pilsēta ir jūsu pārvaldībā, ser. Bet izrādes notiks tik un tā. Vai nu šeit, vai tieši aiz pilsētas robežām.

-  Saietu namu izmantot nedrīkst! mērs apņēmīgi teica. Es ne­ļaušu vēlreiz to sapostīt.

-            Mēs varam uzstāties tepat. Tēvs norādīja uz tirgus laukumu.

-     Te vietas būs diezgan, un skatītājiem nevajadzēs iziet no pilsētas.

Mērs vilcinājās, un man bija grūti tam noticēt. Reizēm mēs paši izvēlējāmies uzstāties pilsētas zālienā, jo vietējie nami nebija pietie­kami plaši. Divi no mūsu vezumiem bija pielāgoti tādai vajadzībai, un tos varēja viegli pārveidot par skatuvi. Taču savā vienpadsmit gadu ilgajā atmiņā es uz rokas pirkstiem būtu spējis saskaitīt tās reizes, kad bijām spiesti rādīt priekšnesumus zālienā. Un nekad vēl mēs nebijām uzstājušies ārpus pilsētas robežām.

Tomēr tas mums tika aiztaupīts. Beidzot mērs pamāja ar galvu un ar rokas kustību pieaicināja tēvu tuvāk. Es iztrausos no vezuma aizmu­gures un, pielavījies tuvāk, dzirdēju viņu sarunas beigas. Šeit dzīvo dievbijīgi cilvēki. Nedrīkst būt nekā vulgāra vai ķecerīga. Mums bija divkāršas nepatikšanas ar iepriekšējo caurceļotāju trupu, divi kautiņi, no auklām pazudusi veļa, un vēlāk atklājās, ka viena no Branstona meitām ir stāvoklī.

Es vārījos negantā sašutumā. Gaidīju, ka tēvs netaupīs asus vār­dus, lai paskaidrotu mēram atšķirību starp parastu ceļojošu trupu un Edema Rū cilti. Mēs nezagām. Mēs nekad tiktāl neizlaistu grožus no rokām, lai ļautu piedzērušu vīru baram izdemolēt namu, kurā notiek mūsu izrādes.

Taču tēvs neko tamlīdzīgu nesacīja, tikai pamāja ar galvu un devās atpakaļ pie ratiem. Viņš pamāja ar roku, un Trips atsāka žonglēt. Lelles atkal tika izņemtas no kastēm.

Apgājis apkārt ratiem, tēvs ieraudzīja mani pa pusei noslēpušos aiz zirgiem. Nojaušu, ka tu esi dzirdējis mūsu sarunu, viņš teica ar sāju smīnu. To es redzu no tavas sejas. Tad nu iegaumē, zēn! Tas vīrs ir pelnījis cieņu par savu godīgumu un varbūt pat par augstsirdību. Viņš atklāti pasaka to, ko citi slēpj un noklusē. Kā tu domā, kāpēc es lieku visiem mūsējiem turēties pa pāriem, kad esam iebraukuši lielā­kās pilsētās?

Es zināju, ka tā ir patiesība. Tomēr jaunam zēnam bija grūti to norīt. Divdesmit peniji! es sašutis izmetu. It kā viņš dotu mums žēlastības dāvanas!

Tas bija grūtākais, ar ko jāsadzīvo, augot un apzinoties sevi par Edema Rū cilts piederīgo. Visur mēs esam svešinieki. Daudzi mūs uz­skata par klaidoņiem un ubagotājiem, bet daži mūsos redz tikai zag­ļus, ķecerus un staigules. Nepatiesi apvainojumi vienmēr ir sāpīgi, bet vēl ļaunāk ir tad, ja cilvēki, kuri skatās uz tevi no augšas, nekad nav izlasījuši nevienu grāmatu vai aizceļojuši tālāk par divdesmit jūdzēm no dzimtās vietas.

Tēvs pasmējās un sabužināja man matus. Viņš drīzāk ir žēlojams, manu zēn! Mēs rīt dosimies ceļā, bet viņam būs jāpaliek savā nepie­vilcīgajā sabiedrībā līdz nāves stundai.

-   Viņš ir muldoņa un tumsonis! es rūgti izmetu.

Tēvs uzlika man uz pleca smagu roku, likdams saprast, ka esmu pateicis pietiekami daudz. Man šķiet, tā mēdz gadīties, piebraucot pārāk tuvu Aturai. Rīt mēs ceļosim dienvidu virzienā, un tur būs zaļā­kas pļavas, labsirdīgāki cilvēki, skaistākas sievietes! Viņš pacēla pie auss saliektu plaukstu, pagriezdamies pret apjumtajiem ratiem, un piebikstīja man ar elkoni.

-  Es dzirdu katru tavu vārdu! no kulbas iekšienes atskanēja mātes jaukā balss. Tēvs pasmīnēja un pamirkšķināja man ar aci.

-  Bet kādu lugu tad mēs rādīsim? es jautāju tēvam. Atceries, “nekā vulgāra! Šeit dzīvo dievbijīgi cilvēki!”

Viņš paskatījās uz mani. Kāda būtu tava izvēle?

Es krietni brīdi domāju. Es izrādītu kaut ko no Braitfīlda cikla. “Ceļa rūdījumu” vai kaut ko tamlīdzīgu.

Tēvs saviebās. Tā nav nekāda labā luga.

Es paraustīju plecus. Viņi neatšķirs! Bez tam tā ir viscaur piebāzta ar Tehlu, tāpēc neviens nežēlosies, ka tā ir vulgāra. Es paskatījos uz debesīm. Jācer, ka izrādes vidū nesāks līt.

Tēvs vērīgi paraudzījās mākoņos. Gan sāks. Bet spēlēt teātri lietū vēl nav pats ļaunākais.

-   Ļaunāk būtu, piemēram, spēlēt lietū un piedzīvot izsvilpšanu, vai ne?

Pie mums straujā solī piesteidzās mērs. Viņa pieri klāja plāna, spī­dīga sviedru kārtiņa, un viņš mazliet elsoja, it kā nupat būtu skrējis.

-     Es aprunājos ar dažiem padomes locekļiem, un mēs nospriedām, ka varētu ļaut jums izmantot saietu namu, ja jūs tā vēlētos.

Mans tēvs teicami prata izmantot ķermeņa valodu. Viņš nepārpro­tami ļāva saprast, ka jūtas aizvainots, taču ir pārāk labi audzināts, lai kaut ko sacītu. Es nekādā ziņā negribētu sagādāt jums neērtības…

-   Nē, nē. Nekādu neērtību nebūs. Īstenībā es to pat ļoti gribētu.

-  Nu labi, ja jūs tā gribat.

Mērs pasmaidīja un aizsteidzās.

-  Nu, tas jau ir drusku labāk, tēvs nopūzdamies teica. Vēl mums nav vajadzības ciešāk savilkt jostas.

-  Puspenijs no galviņas! Jā, tieši tā! Ja kādam nav galvas, tas tiek iekšā par brīvu. Paldies, ser!

Trips rosījās pie durvīm, gādājot, lai ikviens lugas skatītājs samak­sātu par ieeju. Puspenijs no galviņas! Patiesībā, redzot sārto mir­dzumu jūsu dāmas vaigos, man no jums vajadzētu prasīt pusotras galviņas maksu. Bet tā, protams, nav mana darīšana, ser!

Tripam trupā bija visveiklākā mēle, tāpēc viņš šim darbam derēja vislabāk un prata gādāt, lai neviens netiktu iekšā ar apvārdošanu vai iebiedēšanu. Ģērbies zaļi pelēkajā āksta tērpā, Trips varēja atļauties pateikt gandrīz jebko un tikt cauri sveikā.

-   Sveiki, mammīt, par mazo nav jāmaksā nekas, bet, ja viņš sāk brēkt, tad aši dod pupu vai nes viņu ārā! Trips bez apstājas tarkšķēja tālāk. Pilnīgi pareizi, puspenijs. Jā, ser, arī par tukšu galvu jāmaksā pilna cena!

Kaut gan vērot Tripu darbā vienmēr bija izprieca, manu uzmanību galvenokārt saistīja apjumtie rati, kas apmēram pirms stundas ceturk­šņa bija ieripojuši pilsētas otrā malā. Mērs bija laiciņu strīdējies ar veco vīru, kas tos vadīja, tad pikti aizsteidzies projām. Tagad es redzēju, ka mērs dodas atpakaļ pie ratiem un viņu pavada liela auguma vīrs ar garu rungu rokā; es nospriedu, ka tas varētu būt konstebls.

Ziņkārība manī ņēma virsroku, un es devos uz svešo ratu pusi, cenzdamies pēc iespējas palikt neredzams. Kad biju piegājis pietiekami tuvu, lai viņus dzirdētu, mērs ar veco vīru atkal strīdējās. Konstebls stāvēja blakus un izskatījās noraizējies un aizkaitināts.

-  …teicu jau iepriekš. Man nav atļaujas. Man nevajag atļauju! Vai sīk­tirgotājam ir vajadzīga atļauja? Vai skārdniekam ir vajadzīga atļauja?

- Tu neesi skārdnieks, teica mērs. Un necenties par tādu izlikties!

-   Es ne par ko necenšos izlikties! vecais vīrs atcirta. Es esmu skārdnieks un sīktirgotājs, un vēl vairāk. Es esmu arkanists, amata noslēpumu zinātājs, tu trīcošā gaļas pika!

-  Mans uzskats ir tāds, mērs stūrgalvīgi teica. Mēs šeit esam dievbijīgi ļaudis. Mēs negribam ielaisties nekādās darīšanās ar tumšiem spēkiem, kurus vajadzētu likt mierā. Mēs negribam nepatikšanas, ko var atnest tādi kā tu!

-  Tādi kā es? vecais vīrs pārprasīja. Ko tu vispār zini par tādiem kā es? Neviens arkanists šajā pusē droši vien nav iegriezies gadus piecdesmit!

-  Tas mums ir pa prātam. Griez ratus apkārt un brauc, no kurienes esi nācis!

-  Ne vella nebraukšu, ja man jāpavada vesela nakts lietū tavas bie­zās galvas dēļ! vecais vīrs iekarsis attrauca. Man nav vajadzīga tava atļauja, lai īrētu istabu vai darītu savu darbu uz ielas! Taisies projām, citādi es patiešām tev parādīšu, kādas nepatikšanas spēj sagā­dāt tādi kā es!

Mēra sejā uzplaiksnīja bailes, bet tās tūlīt nomainīja niknums. Viņš pār plecu pamāja konsteblam. Tādā gadījumā tu pavadīsi nakti cie­tumā par klaidonību un agresīvu uzvedību. No rīta mēs tev ļausim braukt tālāk, ja būsi attapies valdīt mēli un runāt, kā pieklājas! Kon­stebls tuvojās ratiem, piesardzīgi turēdams rungu pie sāniem.

Vecais vīrs neatkāpās no vietas un pacēla vienu roku. Viņa ratu priekšējos stūros iegailējās koši sarkanas gaismas. Pagaidām tu esi pietiekami tālu, viņš draudīgi teica. Bet stāvoklis var mainīties uz slikto pusi!

Pēc pirmā pārsteiguma es aptvēru, ka savādā gaisma staro no divām simpātijas lampām, ko vecais vīrs bija piestiprinājis pie ratiem. Tādas es biju redzējis jau agrāk lorda Greifallova bibliotēkā. Šīs lampas bija spožākas par gāzes gaismu, noturīgākas par svecēm un lukturiem, un tās kalpoja gandrīz mūžīgi. Tās bija ari ārkārtīgi dārgas. Biju gatavs derēt, ka neviens šajā mazajā pilsētiņā par tādām nebija pat dzirdējis, kur nu vēl redzējis savām acīm.

Kad iemirdzējās gaisma, konstebls apstājās uz vietas. Bet, tā kā ne­kas ļaunāks, šķiet, nenotika, viņš izslēja zodu un turpināja iet uz ratu pusi.

Vecā vīra sejā parādījās raižpilna izteiksme. Paliec uz vietas! viņš iesaucās, kad sarkanā gaisma ratu stūros sāka bālēt. Mēs negribam…

-   Aizveries, vecais āmurgalva! konstebls uzsauca. Viņš sagrāba arkanistu aiz pleca ar tādu kustību, it kā bāztu roku ugunī. Kad jo­projām nekas nenotika, viņš pasmaidīja un kļuva drošāks. Neiedomā­jies, ka es ar tevi ceremonēšos, lai pārtrauktu tavas velnišķās izdarības!

-  Tā ir labi, Tom! mērs, manāmi atvieglots, teica. Ved viņu līdzi, un mēs atsūtīsim kādu savākt ratus.

Konstebls pasmīnēja un sagrāba vecā vīra roku, to gandrīz izgriez­dams. Arkanists viduklī saliecās un īsi, sāpīgi ieelsojās.

No savas paslēptuves es redzēju pārmaiņas arkanista sejā: sekun­des laikā tai pārskrēja bažas, sāpes un visbeidzot dusmas. Redzēju, kā sakustas viņa lūpas.

Tad, nez no kurienes nākusi, gaisā savērpās neganta vēja brāzma, it kā pēkšņi, bez jebkādām brīdinājuma pazīmēm būtu sākusies vētra. Vējš sagrāba vecā vīra ratus un saslēja tos uz diviem riteņiem, tad trieca visus četrus pret zemi. Konstebls sagrīļojās un nokrita zemē, it kā viņu būtu ķērusi Dieva roka. Pat manā paslēptuvē, kas atradās trīsdesmit pēdu tālāk, vējš pūta tik neganti, ka es biju spiests paspert soli uz priekšu, it kā mani kāds būtu rupji pagrūdis no aizmugures.

-   Pazūdiet! vecais vīrs nikni iekliedzās. Neuzdrīkstieties mani vairs traucēt! Es aizdedzināšu jūsu asinis un uzšķilšu jūsos tādas bailes kā ledus un dzelzs! Viņa vārdos skanēja kaut kas pazīstams, taču es neatcerējos, kur esmu to dzirdējis.

Gan mērs, gan konstebls pagriezās un skriešus metās projām, acu baltumiem mežonīgi spīdot kā izbiedētiem zirgiem.

Vējš noplaka tikpat strauji, kā bija sācies. Visa negantā brāzma varēja būt ilgusi ne vairāk par piecām sekundēm. Tā kā lielākā daļa pilsētnieku bija sapulcējušies pie saietu nama, šo bridi, visticamāk, pamanīja tikai mērs, konstebls, es un vecā vīra ēzeļi, kas rāmi un nesatricināmi stāvēja savā iejūgā.

-   Lai jūsu smakas šajā vietā vairs nebūtu! arkanists norūca pie sevis, ar skatienu pavadīdams bēgļus. Ar sava vārda spēku es pavēlu, lai tā notiek!

Beidzot es sapratu, kāpēc man viņa vārdi likušies tik pazīstami. Viņš citēja rindas no “Daeonikas” eksorcisma ainas. Šī luga daudziem nebija pazīstama.

Vecais vīrs pagriezās atpakaļ pret saviem ratiem un sāka impro­vizēt: Es pārvērtīšu tevi par sviestu vasaras dienā! Pārvērtīšu tevi par dzejnieku ar priestera dvēseli! Piepildīšu tevi ar citronu krēmu un izmetīšu pa logu! Viņš sulīgi nospļāvās. Kretīni tādi!

Šķita, ka vecā vīra aizkaitinājums pamazām pierimst, un viņš dziļi, gurdi nopūtās. Nu, daudz sliktāk jau nevarēja būt, viņš norūca un saberzēja konstebla izgriezto roku. Interesanti, vai viņi nāks atpakaļ kopā ar veselu pūli?

Pirmajā mirklī man likās, ka viņš runā ar mani. Bet tad es aptvēru patiesību. Vecais vīrs sarunājās ar saviem ēzeļiem.

-  Es arī drīzāk domāju, ka ne, viņš tiem teica. Bet ir jau gadījies visādi. Paliksim tepat pilsētas nomalē un papriecāsimies par pēdējām auzām, labi?

Viņš ierāpās ratu aizmugurē un pēc brīža atgriezās ar palielu spaini un gandrīz tukšu maišeli rokā. Pacēlis maišeli virs spaiņa, viņš izbēra tā saturu un izskatījās diezgan sarūgtināts. Viņš pagrāba sauju pats sev un ar kāju pagrūda spaini uz ēzeļu pusi. Neskatieties uz mani ar tādām acīm! viņš tiem uzsauca. Ēdiena devas tagad visiem ir trūcīgas. Un jūs taču varat skrubināt zāli! Večuks paplikšķināja vie­nam ēzelim pa kaklu un sāka tiesāt pats savus rupjos auzu graudus, palaikam izspļaudams kādu sēnalu.

Es sāpīgi aptvēru, ka šis vecais cilvēks ir ļoti skumjš un vientuļš, ka viņš ceļo pilnīgi viens un ēzeļi ir viņa vienīgie sarunu biedri. Arī mums, Edema Rū cilts ļaudīm, nebija viegla dzīve, taču mēs bijām cits citam blakus. Šim vecajam vīram nebija neviena.

-  Mēs esam aizklīduši pārāk tālu no civilizācijas, mani mīlulīši! Tie, kuriem es esmu vajadzīgs, man neuzticas, un tie, kuri man uzticas, nevar mani atļauties. Večuks ieskatījās savā naudas makā. Mums ir pusotra penija, tātad mūsu iespējas ir ierobežotas. Vai mēs gribam šonakt salīt slapji vai ari pavadīt rītdienu ar tukšu vēderu? Tā kā nekādas veikala lietas mēs neuzsāksim, mums acīmredzot paliks tikai no viena šīm divām iespējām.

Es lavījos gar ēkas malu tālāk, līdz varēju saskatīt, kas rakstīts uz vecā vīra ratu kulbas sānmalas. Tur bija šāds teksts:

“ABENTIJS: ĪPAŠAIS ARKA NĪSTS.

Pierakstītājs. RIkstnieks. Ķīmiķis. Zobārsts.

Retas preces. Līcekļi visādām vainām.

Pazaudētu mantu atrašana. Visādu priekšmetu labošana.

Horoskopu nav. Mīlas dzērienu nav. Ļaundarības nav.”

Abentijs pamanīja mani tūlīt, līdzko es izgāju no savas paslēptuves aizsega. Sveiks, draugs! Vai varu kā palīdzēt?

-   Tu esi nepareizi uzrakstījis “līdzekļi”, es teicu.

Viņš izskatījās izbrīnījies. Īstenībā tas ir joks! viņš paskaidroja.

-     Man patīk brūvēt šo to neparastu.

-  Ā! Alu, es teicu un pamāju ar galvu. Saprotu! Izvilku roku no kabatas. Vai tu vari man kaut ko pārdot par vienu peniju?

Šķita, ka uzjautrinājums viņā mijas ar ziņkārību. Ko īsti tu meklē?

-  Man derētu mazliet lacillija. Pagājušajā mēnesī mēs reizes des­mit bijām izrādījuši “Krietno Ferjenu”, un tas bija piebāzis manu neno­briedušo prātu ar intrigām un sazvērestībām.

-   Vai tu baidies, ka tevi kāds var noindēt? viņš, diezgan pār­steigts, atjautāja.

-   Tā gluži nav. Bet man šķiet: ja gaida līdz brīdim, kad pavisam noteikti vajadzīga pretinde, tad droši vien ir jau par vēlu to meklēt.

-  Kādu penija tiesu es tev laikam varētu pārdot, viņš teica. Tava auguma cilvēkam tā būtu apmēram vajadzīgā deva. Bet, patiesību sakot, tā ir diezgan bīstama viela. Darbojas tikai pret dažām noteik­tām indēm. Ja to ieņem neatbilstošā reizē, cilvēks var sev pamatīgi nodarīt pāri.

- Ak tā! es sacīju. To es nezināju. Lugā šī viela tika daudzināta par pilnīgi drošu pretlīdzekli, kas noderīgs visos gadījumos.

Abentijs domīgi piespieda pirkstu pie lūpām. Vai pagaidām tu vari atbildēt man uz vienu jautājumu? Es pamāju ar galvu. Kas tā par trupu, kas tur apmetusies?

-  It kā manējā, es teicu. Bet patiesībā tā ir mana tēva trupa, jo viņš vada izrādes un izlemj, uz kurieni mums jābrauc. Un vienlaikus tā ir ari barona Greifallova trupa, jo viņš ir mūsu patrons. Mēs esam barona Greifallova ļaudis.

Vecais vīrs uzjautrināts paskatījās uz mani. Es esmu par jums dzirdējis. Laba trupa! Ar labu slavu.

Es apstiprinoši pamāju, jo neredzēju iemesla tēlot liekuļotu kaut­rību.

-   Kā tev šķiet, vai tavu tēvu varētu interesēt kādi papildspēki? viņš jautāja. Nemēģināšu stāstīt, ka esmu kāds dižais aktieris, tomēr mana klātbūtne var būt itin noderīga. Es varu gatavot jums sejas krāšļus un vaigu sārtumus, kuri nesatur svinu, dzīvsudrabu un arsēnu. Protu ari šķilt gaismas zibošas, dzidras un spožas. Dažādās krāsās, ja gribat.

Ilgi man nevajadzēja to pārdomāt: sveces bija dārgas un vārīgas pret caurvēju, lāpas bija netīras un bīstamas. Un to, cik bīstama var būt kosmētika, ikviens trupas dalībnieks uzzināja jau agrā jaunībā. Grūti bija sasniegt rūdīta, pieredzējuša aktiera vecumu, ja katru trešo dienu nācās triept sev virsū indi: tādos apstākļos plānprātība draudēja jau divdesmit piecu gadu vecumā.

-  Varbūt es mazliet pārkāpju savas tiesības, es teicu un pastiepu roku, lai paspiestu vecā vīra plaukstu, bet gribu būt pirmais, kas apsveic tevi mūsu trupā!

Ja vēlos, lai šis būtu visaptverošs un godīgs stāstījums par manu dzīvi un darbiem, laikam pienāktos paskaidrot, ka mani iemesli Bena uzaicināšanai mūsu trupā nebija tikai altruistiski vien. Tiesa, labas kva­litātes kosmētika un dzidras gaismas aktieru trupai bija ļoti noderīgs papildinājums. Patiesība bija arī tā, ka es jutu žēlumu pret šo veco vīru, kas vientuļš klejoja pa vientuļiem ceļiem.

Taču piedevām tam visam mani skubināja arī nenoliedzama ziņkāre. Biju redzējis Abentiju darām kaut ko tādu, ko nespēju izskaidrot, kaut ko dīvainu un brīnumainu. Es nerunāju par viņa triku ar simpātijas lampām, jo tā būtību sapratu gluži labi: veikls priekšnesums, acu ap­mānīšana, lai atstātu iespaidu uz nezinošiem skatītājiem.

Bet tas, ko viņš izdarīja pēc tam, bija kaut kas pavisam cits. Viņš izsauca vēju, un vējš ieradās pie viņa. Tā bija burvība. īsta burvība. Tāda burvība, par kuru biju dzirdējis stāstos par Taborlinu Lielo. Tāda burvība, kurai nebiju ticējis kopš sešu gadu vecuma. Tagad es vairs nesapratu, kam ticēt.

Tā nu es aicināju viņu pievienoties mūsu trupai, cerēdams rast atbildes uz saviem jautājumiem. Kaut gan tobrīd pats to vēl nezināju, es meklēju vēja vārdu.

ABENTIJS BIJA PIRMAIS arkanists, ko man gadījies sastapt, nepa­rasts, saistošs cilvēks jauna zēna acīs. Viņam bija plašas zināšanas visās jomās: botānikā, astronomijā, psiholoģijā, anatomijā, alķīmijā, ģeoloģijā, ķīmijā…

Viņš bija korpulents vīrietis ar zibošām acīm, kuru skatiens nemi­tīgi skraidīja šurp un turp, no vienas parādības pie nākamās. Pakausi viņam ieskāva tumši pelēcīgu matu aplis, bet (to es šajā cilvēkā atceros īpaši skaidri) viņam nebija uzacu. Pareizāk sakot, tās it kā bija, bet pastāvīgi atauga no jauna pēc kārtējās apdegšanas Bena alķīmiskās darbošanās laikā. Šī īpatnība piešķīra viņa sejai tādu kā izbrīnītu un reizē savdabīgu izteiksmi.

Viņam bija labsirdīgs runas veids, viņš bieži smējās un nekad necen­tās demonstrēt savu aso prātu uz citu rēķina. Viņš spēja lamāties kā piedzēries jūrnieks, kas salauzis kāju, taču lamas izgāza tikai uz saviem ēzeļiem. Tos sauca Alfa un Beta, un Abentijs paklusām cie­nāja tos ar burkāniem un cukurgraudiem, kad viņam šķita, ka neviens to neredz. Viņa īpašā mīlestība bija ķīmija, un mans tēvs apgalvoja, ka nekad neesot sastapis cilvēku, kurš vēl labāk prastu destilēt dze­ramo.

Divas dienas pēc tam, kad viņš bija pievienojies mūsu trupai, es ceļojuma laikā arvien biežāk pārvietojos uz viņa ratiem. Uzdevu viņam jautājumus, un viņš uz tiem atbildēja. Tad viņš gribēja dzirdēt dzies­mas, un es tās strinkšķināju uz lautas, ko aizņēmos no tēva vezuma.

Laiku pa laikam viņš ari dziedāja pats. Viņam bija skanīga balss, bezbēdīgs tenors, kas allaž aizmaldījās sānis, meklējot skaņas nepa­reizās vietās. Kad tā gadījās, viņš parasti pārtrauca dziedāt un smējās pats par sevi. Viņš bija labs cilvēks un nepazina iedomību.

Neilgi pēc tam, kad Abentijs bija pievienojies mūsu trupai, es viņam jautāju, ko nozīmē būt arkanistam.

Viņš domīgi palūkojās uz mani. Vai tu esi pazinis kādu arkanistu?

-   Reiz uz ceļa mēs nolīgām vienu, kurš salaboja mums ieplīsušu ratu asi. Es bridi kavējos domās. Viņš ceļoja uz iekšzemi ar zivju vezumu.

Abentijs nevērīgi atmeta ar roku. Nē, nē, zēn! Es runāju par arkanistiem. Ne jau par nožēlojamiem vārdotājiem, kas klejo turp un atpakaļ pa karavānu ceļiem, cenzdamies gādāt, lai gaļa saglabātos svaiga.

-    Kāda ir atšķirība? es vaicāju, nojauzdams, ka viņš gaida šo jautājumu.

-  Hmm, viņš novilka. To tik ātri nevar izskaidrot…

-  Ja man kaut kā ir papilnam, tad tas ir laiks.

Abentijs pārlaida man vērtējošu skatienu. Es to biju gaidījis. Šis ska­tiens bez vārdiem teica: “Tava valoda nav tik jauna, kāds tu izskaties.” Es cerēju, ka viņš to ir aptvēris pietiekami skaidri. Ir bezgala apnicīgi, ja ar tevi runā kā ar bērnu, kaut ari tāds tu varbūt patiešām esi.

Abentijs dziļi ievilka elpu. Ja cilvēks prot dažus saistošus trikus, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir arkanists. Varbūt viņš prot salikt lauztus kaulus vai lasīt tekstus eldvintiešu valodā. Varbūt viņš zina pat kaut ko no simpātijas prasmēm. Bet…

-  No simpātijas prasmēm? es pārtraucu, cenzdamies tomēr būt pieklājīgs.

-            Tu droši vien sauktu to par maģiju, Abentijs negribīgi sacīja.

-      Īstenībā tas nav gluži pareizi. Viņš paraustīja plecus. Tomēr pat simpātijas prasmes nedara cilvēku par arkanistu. īsts arkanists ir apguvis pilnu Arcanum kursu Universitātē.

Dzirdot Arcanum vārdu, es jutu sevī uzsprikstam pārdesmit jaunu jautājumu. Jūs varētu piebilst, ka tas nav sevišķi daudz, bet kopā ar pussimt citiem jautājumiem, kurus es nēsāju līdzi, kurp vien iedams, šķita, ka manī teju teju kaut kas plīsīs. Tikai ar milzīgu gribasspēka piepūli es spēju ciest klusu un gaidīt, ka Abentijs pats turpinās savu sakāmo.

Tomēr Abentijs pamanīja manu reakciju. Tātad tu esi dzirdējis par Arkanumu, vai ne? Viņš izskatījās uzjautrināts. Nu tad pastāsti, ko esi dzirdējis!

Ar šo mazo pamudinājumu man pilnīgi pietika. Kāds zēns no Temperglenas man stāstīja: ja tev noraujot roku, gudrie vīri no Universi­tātes varot piešūt to atpakaļ. Vai viņi patiešām to var? Dažos stāstos teikts, ka Taborlins Lielais devies uz turieni, lai iemācītos visu lietu vārdus. Tur esot bibliotēka ar tūkstoš grāmatām. Vai to patiešām ir tik daudz?

Abentijs atbildēja uz pēdējo jautājumu, jo pārējos es biju nobēris tik ātri, ka atbildei neatlika laika. īstenibā to ir vairāk nekā tūksto­tis. Desmitreiz tūkstoš grāmatu. Pat vēl vairāk. Krietni vairāk, nekā tu spētu izlasīt. Abentija balss kļuva tāda kā mazliet sērīga.

Vairāk grāmatu, nekā es spētu izlasīt? Par to es drusku šaubījos.

Bens turpināja: Tie cilvēki, kuri braukā ar karavānām burvji, kas neļauj gaļai bojāties, rīkstnieki, zīlnieki, krupju rijēji tie nav īsti arkanisti, tāpat kā visi ceļojošie aktieri nav Edema Rū cilts piederīgie. Varbūt viņi zina kaut ko no alķīmijas, mazliet no simpātijas, mazliet no medicīnas. Viņš papurināja galvu. Bet viņi nav arkanisti. Daudzi par tādiem izliekas. Ietērpjas krāšņos apģērbos un izturas kā izredzē­tie, lai apmuļķotu neizglītotus, lētticīgus ļautiņus. Bet, lūk, pēc kā var pazīt īstu arkanistu!

Abentijs pāri galvai noņēma smalku ķēdīti un iedeva to man. Tā bija pirmā reize, kad es ieraudzīju Arcanum gilderu. Tas izskatījās gluži necils tikai plakans svina gabaliņš, uz kura bija iespiests nepazīs­tamu zīmju raksts.

-  Šis ir īsts gilthe. Gilders jeb arkanista žetons, ja tev tā labāk pa­tīk, Abentijs ar manāmu apmierinājumu paskaidroja. Vienīgais drošais veids, kā pateikt, vai cilvēks ir īsts arkanists vai ne. Pirms tavs tēvs atļāva man pievienoties jūsu trupai, viņš man lika to uzrādīt. Tas nozīmē, ka viņš ir gudrs cilvēks. Abentijs vēroja mani ar viltīgu, bet neieinteresētu skatienu. Nepatīkami, vai ne?

Es sakodu zobus un pamāju ar galvu. Līdzko biju pieskāries neparas­tajam priekšmetam, mana plauksta bija notirpusi stīva. Man gribējās izpētīt zīmes žetona priekšpusē un aizmugurē, bet divu ieelpu laikā mana roka bija kļuvusi nejutīga līdz plecam, it kā es visu nakti būtu gulējis tai virsū. Interesanti, ja es turētu to ilgāku laiku, vai viss mans ķermenis kļūtu nejutīgs?

Man neradās iespēja to uzzināt, jo ritenis atsitās pret ceļa grambu un rati spēcīgi sazvārojās. Mana notirpusī plauksta atlaida Abentija gilderu, un tas gandrīz nokrita uz ratu grīdas. Viņš to satvēra un ar guldzošu smiekliņu pakāra atpakaļ kaklā.

-   Kā tu to vari izturēt? es jautāju, berzēdams plaukstu, lai to kaut cik atdzīvinātu.

-           Tādas sajūtas rodas tikai citiem cilvēkiem, Abentijs paskaidroja.

-     īpašnieks jūt vienīgi siltumu. Pēc tā var noteikt atšķirību starp arkanistu un cilvēku, kuram piemīt tikai spējas atrast ūdeni vai uzminēt gaidāmo laiku.

-  Tripam arī piemīt kaut kas līdzīgs, es teicu. Viņš māk uzmest septiņniekus.

-   Tas nav gluži tas pats! Abentijs iesmējās. Tāda prasme ir vieglāk izskaidrojama nekā tā dēvētās īpašās spējas. Viņš atlaidās drusku dziļāk ratu sēdeklī. Un laikam jau labi vien ir. Pirms pārsimt gadiem cilvēks bija tikpat kā mironis, ja ļautiņi pamanīja viņā īpašas spējas. Tehlieši sauca tās par dēmonu zīmēm un sadedzināja cilvē­kus, kuriem tās piemita. Šķita, ka Abentija pacilātais noskaņojums manāmi saplok.

-   Mums pāris reižu ir vajadzējis izpestīt Tripu no cietuma, es teicu, cenzdamies piešķirt sarunai gaišāku toni. Bet neviens gan negrasījās viņu dedzināt.

Abentijs gurdi pasmaidīja. Domāju, ka Tripam ir smalks metamo kauliņu pāris vai varbūt tikpat smalka roku veiklība, un droši vien viņš to izmanto arī kāršu spēlēs. Paldies par laikus izteiktu brīdinājumu, tomēr “īpašas spējas” ir pavisam kas cits.

Es neciešu, ja pret mani izturas ar žēlīgu augstprātību. Trips neparko nekrāptos, pat ja tas būtu dzīvības jautājums! es teicu maz­liet skarbāk, nekā biju gribējis. Un mūsu trupā katrs prot atšķirt godīgus kauliņus no negodīgiem. Trips prot mest septiņniekus! Lai kurus kauliņus lietotu, viņš uzmet septiņi. Ja viņš ar kādu noslēdz derības, tas uzmet septiņi. Ja viņš kaut vai pagrūž galdu, uz kura guļ atsevišķi kauliņi, ari iznāk septiņi.

-  Hmm, Abentijs pašūpoja galvu. Lūdzu piedošanu! Tas nudien izklausās pēc īpašām spējām. Es labprāt gribētu to redzēt.

Es pamāju ar galvu. Bet ņem pats savus kauliņus! Mēs viņam jau gadiem neesam ļāvuši spēlēt. Tad man uzzibēja kāda doma. Varbūt tas vairs nedarbosies.

Abentijs paraustīja plecus. īpašās spējas tik ātri nezūd. Kad biju vēl zēns un dzīvoju Staupā, es tur pazinu kādu vīru ar īpašām spējām. Viņš apbrīnojami sapratās ar augiem. Abentijs smaids izplēnēja, un viņš lūkojās tālumā uz kaut ko, kas man palika neredzams. Viņa tomāti kļuva sarkani, kad citiem tie vēl tikai sāka zaļot. Viņa kabači

bija lielāki un saldāki, un vīnogas kļuva par vīnu gandrīz tūlīt pēc iepildīšanas. Abentija balss apklusa un skatiens kavējās tālu projām.

-  Vai viņu sadedzināja? es jautāju ar jaunam puikam piemītošo slimīgo ziņkārību.

-   Ko? Nē, protams, ne! Tik vecs es neesmu! Viņš nikni pablenza uz mani, bet dusmas bija mākslotas. Uznāca sausums, un cilvēki viņu padzina no pilsētiņas. Tas salauza viņa nabaga mātes sirdi.

Kādu laiku mēs braucām klusēdami. Dzirdēju, kā Terens un Sandi divus vezumus priekšā izmēģina fragmentu no “Cūkgana un lakstī­galas”.

Šķita, ka ari Abentijs izklaidīgi klausās viņos. Kad Terens Faina dārza monologa vidū sapinās, es atkal pagriezos pret veco viru. Vai Uni­versitātē māca ari aktierspēli? es jautāju.

Abentijs papurināja galvu, šķiet, mazliet uzjautrināts par tādu jau­tājumu. Tur māca daudz prasmju, bet to gan ne.

Paskatījies uz Abentiju, es redzēju, ka viņš mani vēro ar jautri zi­bošām acīm.

-   Vai tu man varētu iemācīt kaut ko no tām citām prasmēm? es jautāju.

Viņš pasmaidīja, un mēs bijām vienojušies.

Abentijs galvenajos vilcienos izklāstīja man katras zinātnes pama­tus. Kaut gan viņa lielā mīlestība bija ķīmija, viņš uzskatīja, ka izglītībai jābūt visaptverošai. Es iemācījos darboties ar sekstantu, kompasu, logaritmisko lineālu, skaitāmkauliņiem. Un vēl svarīgāk bija tas, ka es iemācījos bez tiem iztikt.

Pēc vienas dienkopas es jau pazinu ikkatru ķīmisko elementu viņa kartē. Pēc diviem mēnešiem pratu destilēt alkoholu, līdz tas bija pārāk stiprs dzeršanai, apsiet ievainojumu, salikt kopā lauztu kaulu un pēc pazīmēm noteikt simtiem slimību. Zināju, kā pagatavot četrus dažādus afrodīzijus, tris pretapaugļošanās brūvējumus, deviņus līdzekļus pret impotenci un divus mīlas dzērienus, ko sauca vienkārši par “meitenes palīgiem”. Abentijs visai neskaidri izteicās par to, kādam nolūkam paredzēts tāds “palīgs”, taču man bija diezgan noteiktas aizdomas.

Es iemācījos apmēram duci formulu indēm un skābēm un sim­tiem zāļu un universāllīdzekļu veidu, no kuriem daži pat palīdzēja.

Divkāršoju savas zināšanas par ārstniecības augiem ja ne praktiski, tad vismaz teorētiski. Abentijs sāka saukt mani par Sarkanmati, un es viņu saucu par Benu vispirms tāpēc, ka gribēju atdarīt, bet vēlāk patiesas draudzības jūtu dēļ.

Tikai tagad, kad aizritējis daudz laika, es saprotu, cik rūpīgi Bens mani gatavoja tam, kas paredzams Universitātē. Viņš to darīja ļoti uzmanīgi un izsmalcināti. Pāris reižu dienā, pa starpu kārtējiem zinību izklāstiem, Bens man uzdeva nelielu garīgu vingrinājumu, ar ko man vajadzēja tikt galā, pirms devāmies tālāk. Viņš lika man spēlēt tirāni spēli bez dēļa, paturot akmentiņu skaitu galvā. Citreiz viņš apklusa sarunas vidū un lika man atkārtot vārdu pa vārdam visu, kas sacīts pēdējās divās minūtēs.

Tas bija pavisam cits prāta darbības līmenis, un tajā nepietika ar vienkāršo, mehānisko atmiņu, ko līdz šim biju trenējis skatuves vaja­dzībām. Mans prāts mācījās darboties citādi un kļuva arvien stiprāks. Tas attīstījās tāpat kā fiziskais ķermenis, kas iegūst jaunu sajūtu pakāpi pēc dienas, kas pavadīta, skaldot malku, peldot vai nodarbojoties ar seksu. Cilvēks jūtas gurdens, tīksmīgi apātisks un gandrīz vai dievišķs. Es jutos līdzīgi, tikai šajā gadījumā nokausēts un izvingrināts bija mans intelekts, kura tīksmlgais pagurums vēstīja par dusošām spējām. Es jutu, ka mans prāts sāk pamazām mosties.

Pamazām tas šķita uzņemam ātrumu kā ūdens, kas sācis izskalot smilšu dambi. Nezinu, vai jūs saprotat, kas ir ģeometriska progre­sija, taču tas ir šīs norises trāpīgākais apraksts. Visā tajā laikā Bens turpināja uzdot man garīgus vingrinājumus, kas brīžiem man šķita sagudroti tīrās nelietības pēc.

BENS PACĒLA MAN PRETĪ netīru laukakmeni, mazliet lielāku par savu dūri.

-   Kas notiks, ja es palaidīšu šo akmeni vaļā?

Es brīdi domāju. Vienkārši jautājumi māclbstundu laikā ļoti reti bija patiešām vienkārši. Beidzot izšķīros par to, kas šķita visredzamākā atbilde. Tas droši vien nokritīs zemē.

Viņš savilka augšup vienu uzaci. Vairākus mēnešus es viņu biju cītīgi nodarbinājis, un viņam nebija atlicis laika tās kārtējo reizi nosvi­lināt. Droši vien? Tu runā kā sofists, manu zēn! Vai tad līdz šim tas vienmēr nav kritis zemē?

Es izbāzu mēli. Nepūlies iet tik vienkāršu ceļu! Tas ir maldīgs secinājums. Tu pats man to iemācīji.

Viņš pasmīnēja. Ļoti labi. Vai pareizi būtu teikt: tu tici, ka tas kritīs?

-  Jā, puslīdz pareizi.

-  Es gribu, lai tu ticētu: kad es palaidīšu akmeni vaļā, tas kritīs uz augšu. Viņa smīns kļuva platāks.

Es mēģināju. Tas bija kaut kas līdzīgs garīgai vingrošanai. Pēc brīža pamāju ar galvu. Labi.

-   Cik cieši tu tam tici?

-   Ne pārāk cieši, es atzinos.

-   Es gribu, lai tu ticētu: šis akmens aizpeldēs pa gaisu projām! Tici tam ar ticību, kas spēj pārvietot kalnus un izraut kokus. Bridi klusējis, viņš izšķīrās par citu taktiku. Vai tu tici Dievam?

-  Tehlu? It kā jā.

-  Tas nav pietiekami labi. Vai tu tici saviem vecākiem?

Es atturīgi pasmaidīju. Reizēm jā. Pašlaik es viņus nevaru ierau­dzīt.

Bens nosēcās un atāķēja no ratu malas klabekli, ar ko mēdza pasku­bināt Alfu un Betu, kad tie sāka laiskoties. Vai tu tici šim, E’lir? -

Par E’liru viņš mani sauca tikai tad, kad es, pēc viņa domām, biju pārāk ietiepīgs un tīši spītējos. Viņš pastiepa klabekli tuvāk, lai es to apskatītu.

Abentija acīs spīdēja ļaunīgs stariņš. Nolēmu neizaicināt likteni. -Jā-

-  Labi. Viņš iesita ar to pa ratu malu, un atskanēja spalgs kraksts. Troksni dzirdot, Alfa izslēja vienu ausi it kā neziņā, vai tas attiecas vai neattiecas uz viņu. Tā ir tāda ticība, kādu es gribu. To sauc Alar: jājampātagas ticība. Kad es palaidīšu šo akmeni vaļā, tas aizpeldēs gaisā brīvi kā putns!

Viņš šķietami draudīgi savicināja klabekli. Un nesāc atkal savu sīkmanīgo filozofēšanu, citādi es likšu tev nožēlot, ka vispār esi ielai­dies šajā spēlē!

Es pamāju ar galvu. Piespiedu prātu noskaidroties ar vienu no agrāk apgūtajiem paņēmieniem un koncentrējos ticībai. Sāku svīst.

Pēc minūtēm desmit es vēlreiz pamāju ar galvu.

Bens palaida akmeni vaļā. Tas nokrita zemē.

Man sāka sāpēt galva.

Viņš atkal paņēma akmeni. Vai tu tici, ka tas aizpeldēja pa gaisu?

-  Nē! es pikti atmetu, berzēdams deniņus.

-   Labi. Tas neaizpeldēja. Nekad nemāni sevi, iestāstot to, kā nav. Šis ir gājiens pa tievu virvi, bet simpātija nav māksla vājas gribas cilvēkiem.

Viņš vēlreiz pacēla akmeni man pretī. Vai tu tici, ka tas aizpeldēs?

-  Tas neaizpeldēja!

-   Nav svarīgi. Mēģini vēlreiz! Viņš sakratīja akmeni. Alars ir simpātijas stūrakmens. Ja vēlies pakļaut pasauli savai gribai, tev jāpār­valda tas, kam tu tici.

Es mēģināju vēl un vēlreiz. Tas bija pats grūtākais, ko līdz šim biju darījis. Tas man prasīja visu pēcpusdienu.

Beidzot Bens atkal atlaida akmeni, un es saglabāju ciešu ticību, ka tas nekritīs par spīti visam, kas liecināja pretējo.

Dzirdēju akmeņa būkšķi un paskatījos uz Benu. Man izdevās, es rāmi sacīju, juzdamies nenoliedzami apmierināts.

Viņš paskatījās uz mani ar acs kaktiņu, it kā īsti man neticētu, bet negribētu to atzīt. Viņš izklaidīgi pabakstīja akmeni ar pirksta nagu, tad paraustīja plecus un atkal to pacēla. Es gribu, lai tu tici, ka

akmens kritis un ka akmens nekritīs, kad es palaidīšu to vaļā! Viņš plati pasmīnēja.

Tovakar es aizgāju gulēt vēlu. Man asiņoja deguns, un es apmie­rināti smaidīju. Brīvi noglabāju abas atsevišķās ticības savā prātā un ļāvu to nesaskanīgajai dziedāšanai ieaijāt mani dusā.

Spēja vienlaikus domāt par divām nesavienojamām parādībām mani ielīksmoja ne tikai jauniegūtās brīnišķās prasmes dēļ: tā bija kaut kas radniecīgs spējai dziedāt daudzbalsīgi pašam ar sevi. Tā kļuva par manu iemīļotāko spēli. Pēc divu dienu vingrināšanās es pratu dziedāt trio. Drīz sāku veikt garīgus vingrinājumus, kas līdzvērtīgi pirkstu veiklībai kārtīs vai žonglēšanai ar nažiem.

Bija vēl daudzas citas mācību stundas; tiesa, tās nebija tik būtiski nozīmīgas kā Alara mācība. Bens iemācīja man Akmens Sirdi garīgu vingrinājumu, kas ļauj atbīdīt malā emocijas un aizspriedumus un ļauj skaidri domāt par to, ko vēlies. Bens teica: cilvēks, kurš ir īsteni apguvis Akmens Sirdi, spēj aiziet uz savas māsas bērēm un nenobirdināt nevienu asaru.

Viņš man iemācīja arī spēli, ko sauca “Meklē akmeni”. Spēles būtība bija likt vienai sava prāta daļai paslēpt iedomātu akmeni iedomātā istabā. Pēc tam citai, atsevišķai prāta daļai bija jācenšas to atrast.

Praktiskā izpratnē tā bija vērtīga garīgas kontroles mācība. Ja cil­vēks patiesi spēj spēlēt “Meklē akmeni”, viņam veidojas akmensciets Alars, kas nepieciešams simpātijas prasmju īstenošanai.

Tomēr jāatgādina: kaut gan spēja domāt par divām lietām vienlaikus ir ārkārtīgi ērta, treniņš, kas vajadzīgs, lai to sasniegtu, ir labākajā gadījumā grūts, bet nereti pat mokošs.

Atceros, reiz es meklēju akmeni gandrīz stundu, iekams biju ar mieru pajautāt savai otrai prāta pusei, kur esmu to noslēpis, un tad uzzināju, ka neesmu noslēpis akmeni vispār nekur. Biju tikai gaidījis, gribēdams zināt, cik ilgi to meklēšu, līdz padošos. Vai esat kādreiz jutušies aizkaitināti un reizē uzjautrināti paši par sevi? Maigi izsako­ties, tās ir visai savdabīgas izjūtas.

Citreiz es taujāju pēc pavedieniem un beigu beigās sāku pats sevi apsmiet. Nav jābrīnās, ka daudzi arkanisti, ko gadās sastapt, šķiet mazliet dīvaini vai pat pilnīgi ķerti. Kā sacīja Bens, simpātijas māksla neder vājas gribas cilvēkiem.

ES SĒDĒJU ABENTIJA ratu kulbas aizmugurē. Tā man šķita brīnum jauka vieta, un kopā ar mani tur rindojās simtiem pudeļu un sainīšu, piesūcināti neskaitāmām smaržām. Manam jaunajam prātam tā parasti bija aizraujošāka vieta nekā skārdnieka un sīktirgotāja rati, tomēr šajā dienā es jutos citādi.

Iepriekšējā naktī bija nolijis spēcīgs lietus, pārvēršot ceļu biezā dubļu paklājā. Tā kā mūsu trupai nebija stingra uzstāšanās grafika, mēs nolēmām pāris dienu nogaidīt, lai ceļi pagūtu apžūt. Tā gadījās samērā bieži, un šoreiz tas gadījās ļoti piemērotā brīdī, lai Bens varētu turpināt manu izglītošanu. Tā nu es sēdēju Bena ratu aizmugurē pie koka galdiņa un pukojos, ka jāizšķiež diena, klausoties viņa lekcijas par to, ko es jau gluži labi sapratu.

Acīmredzot šīs domas bija lasāmas manā sejā, jo Abentijs nopūz­damies apsēdās man blakus. Nav gluži tas, ko tu gaidīji, vai ne?

Mans sapīkums mazliet pierima, jo es sapratu, ka viņa tonis nozīmē kaut vai īslaicīgu atkāpšanos no paredzamās lekcijas. Viņš savāca saujā dzelzs drabus, kas gulēja uz galda, un domīgi pasvārstīja tos plaukstā.

Tad viņš paskatījās uz mani. Vai tu iemācījies žonglēt ātri un uzreiz? Ar piecām bumbiņām vienlaikus? Un ar nažiem arī?

Atmiņas lika man mazliet piesarkt. Trips man sākumā nebija ļāvis mētāt pat trīs bumbiņas reizē. Viņš bija licis man trenēties ar divām. Un arī tās es pāris reižu biju nometis zemē. To es pateicu Benam.

- Tieši tā! Bens sacīja. Apgūsti vienu triku un pēc tam vari mācī­ties nākamo. Es gaidīju, ka viņš celsies kājās un atsāks mācībstundu, taču tas nenotika.

Viņš tikai pacēla sauju ar dzelzs drabiem. Ko tu zini par šiem te? viņš noprasīja, sagrabinādams metāla gabalus plaukstā.

-  Kādā nozīmē? es jautāju. Fiziskā, ķīmiskā, vēsturiskā…?

- Vēsturiskā, Bens ar smīnu atbildēja. Sagādā man pārsteigumu ar savām vēstures detaļu zināšanām, E’lir! Reiz es biju viņam vaicājis,

ko nozīmē E’lir. Bens apgalvoja, ka tas nozīmējot “visgudrais”, tomēr es par to šaubījos, redzot, kā sašķiebjas viņa mute, to izrunājot.

-   Sensenos laikos cilvēki, kuri…

-   Cik senos laikos?

Es šķietami bargi saraucu pieri. Aptuveni pirms divtūkstoš gadiem. Nomadu ļaudis, kas klejoja gar Šaldas kalnu nogāzēm, apvienojās viena vadoņa pārraudzībā.

-   Kā sauca šo vadoni?

-  Heldreds. Viņa dēli bija Heldims un Heldars. Vai gribi dzirdēt visu viņa ciltskoku vai tomēr es drīkstu pāriet pie būtiskā? Es nikni paskatījos uz Benu.

-   Piedošanu, ser! Bens izslējās sēdeklī taisni un uzklāja sejai tādu aizgrābtas uzmanības izteiksmi, ka mēs abi nespējām apvaldīt smaidus.

Es atsāku runāt. Galu galā kalnu nogāzes ap Šaldu nonāca Heldreda pārvaldībā. Tas nozīmē, ka viņš pārvaldīja arī pašus kalnus. Cilvēki sāka audzēt labību, atmeta savu nomadu dzīvesveidu un palēnām sāka…

-  Nu, vai pārgāji pie būtiskā? Abentijs noprasīja. Viņš nosvieda dzelzs drabus uz galda man priekšā.

Cik spēdams, es centos nepievērst viņam uzmanību. Viņi bija no­teicēji pār vienīgo bagāto un viegli pieejamo dzelzs ieguves avotu plašā apkārtnē un drīz kļuva arī par šī metāla prasmīgākajiem apstrādātā­jiem. Viņi izmantoja šo priekšrocību un ieguva lielu bagātību un varu.

Līdz tam laikam visizplatītākais tirdzniecības paņēmiens bija bārters. Dažas lielākās pilsētas kala pašas savu naudu, bet ārpus šīm pil­sētām naudai bija tikai metāla svara vērtība. Metāla stieņi bārteram derēja labāk, taču smagus metāla stieņus bija neērti pārvadāt.

Bens raudzījās manī ar sejai meistarīgi uzklātu garlaikota audzēkņa izteiksmi. Iespaidu tikai mazlietiņ vājināja apstāklis, ka viņš pirms pāris dienām atkal bija nosvilinājis uzacis. Ceru, ka tu nedomā pie­vērsties reprezentācijas monētu priekšrocībām?

Es dziļi ievilku elpu un nolēmu labāk nekaitināt Benu, kad viņš man klāsta savas mācības. Bijušie nomadi, kurus kopš tā laika sauc par keldimiem, bija pirmie, kas ieviesa vienotu naudas sistēmu. Saskal­dot vienu no šiem mazākajiem stieņiem piecos gabalos, iegūst piecus drabus. Lai skaidrāk ilustrētu teikto, es sabīdīju piecus drabus divās rindās. Tie izskatījās pēc nelieliem metāla stienīšiem. Desmit drabi ir vienlīdzīgi vara džotiem; desmit džoti…

-           Tas būtu skaidrs, Bens iejaucās, iztraucēdams manu domu gaitu.

-     Tātad šie divi drabi, viņš pacēla pārīti un pastiepa man tuvāk, lai es tos apskatītu, varētu būt cēlušies no viena un tā paša stieņa?

-  Patiesībā tie šķiet gatavoti atsevišķi… Es sastomījos zem viņa ciešā skatiena. Jā, noteikti.

-   Tātad tos tomēr kaut kas vieno? Viņš atkal pievērsa man to pašu bargo skatienu.

Es negribēju īsti piekrist, taču sapratu, ka prātīgāk būs neiebilst. -Jā-

Bens nolika tos abus uz galda. Tātad, ja pakustināsi vienu, arī otram būs jākustas līdzi, vai ne?

Tīrā pieņēmuma labad es piekritu un pastiepu roku, lai pabīdītu vienu no metāla gabaliem. Taču Bens apturēja manu roku un papuri­nāja galvu. Vispirms tev viņiem tas jāatgādina. Pareizāk sakot, viņi ir jāpārliecina.

Viņš izvilka bļodu un lēni iepilināja tajā lāsi priežu darvas. Tad viņš iemērca tajā vienu no drabiem un otru piespieda tam klāt, izrunāja vairākus vārdus, ko es nesapratu, un, darvas drīksnām staipoties, lēni atvilka gabalus vienu no otra.

Vienu drabu viņš nolika uz galda, otru paturēja rokā. Pēc tam, nomurminājis vēl kaut ko, viņš atslābinājās.

Viņš pacēla plaukstu, un drabs uz galda atdarināja šo kustību. Tad viņš pavicināja plaukstu, un brūnais metāla gabals sašūpojās gaisā.

Bena skatiens pārslīdēja no manis pie monētas. Simpātijas likums ir viens no galvenajiem maģijas elementiem. Tas nosaka: jo divi priekš­meti ir līdzīgāki, jo spēcīgāka ir simpātiskā saikne. Jo spēcīgāka ir saikne, jo vieglāk tie ietekmē viens otru.

-  Tā ir riņķveida definīcija.

Bens nolika monētu. Skolotāja sejas izteiksmi nomainīja plats smīns, un viņš bez sevišķiem panākumiem mēģināja ar lupatu notī­rīt darvu no plaukstas. Brīdi viņš kavējās domās. Izklausās diezgan nelietderīgi, vai ne?

Es vilcinādamies pamāju ar galvu. Viltīgi jautājumi bija ierasta mācību stundas daļa.

-  Vai tu labprātāk gribētu iemācīties, kā izsaukt vēju? Man pie­vērstajās acis zibēja draiskas uguntiņas. Viņš nomurmināja kādu vārdu, un ratu audekla jumts virs mums iešalkojās.

Es jutu, ka manā sejā parādās gluži vai plēsīgs smīns.

-  Slikti, E’lir! Ari viņa smīns bija plēsīgs un negants. Pirms gribi rakstīt, ir jāiemācās burti. Pirms gribi spēlēt un dziedāt, ir jāiemācās rīkoties ar stīgām.

Viņš izvilka papīra gabalu un uzrakstīja uz tā dažus vārdus. Gal­venā gudrība ir cieši paturēt prātā Alaru. Tev jātic, ka šie priekšmeti ir saistīti. Tev tas jāzina. Viņš pastiepa papīru man. Te ir fonētiskā izruna. To sauc par paralēlas kustības simpātisko sasaisti. Vingrinies! Vecs un sirms, nosvilinātām uzacīm, viņš vēl vairāk nekā iepriekš atgādināja vilku.

Tad Abentijs aizgāja mazgāt rokas. Izmantodams Akmens Sirdi, es liku prātam noskaidroties. Drīz vien peldēju bezkaislīga miera jūrā. Saspiedu abus metāla gabalus kopā ar priedes darvu. Nostiprināju prātā Alaru, jājampātagas ticību, ka šie divi drabi ir saistīti. Izrunāju vārdus, atvilku monētas vienu no otras, izrunāju pēdējo vārdu un gaidīju.

Spēka plūduma nebija. Nebija neviena īslaicīga karstuma vai auk­stuma zibšņa. Nebija neviena mirdzoša gaismas stara pieskāriena.

Es jutos diezgan vīlies. Vismaz tik vīlies, cik bija iespējams, atro­doties Akmens Sirdī. Pacēlu monētu plaukstā, un monēta, kas gulēja uz galda, pacēlās līdzi. Tā bija maģija, par to nevarēja šaubīties. Un tomēr es jutos visai nomākts. Biju gaidījis… Es nezinu, ko biju gaidījis. Taču ne to, kas notika.

Pārējo dienas daļu es aizvadīju, eksperimentēdams ar vienkāršo simpātijas sasaisti, ko Abentijs man bija iemācījis. Uzzināju, ka sasais­tīt kopā iespējams gandrīz jebko. Dzelzs drabu un sudraba talantu, akmeni un augļa šķēli, divus ķieģeļus, zemes piku un vienu no ēzeļiem. Man vajadzēja divas stundas, lai aptvertu, ka priedes darva nemaz nav nepieciešama. Kad jautāju par to Benam, viņš atzina, ka tas esot tikai koncentrēšanās palīglīdzeklis. Man šķiet, viņš bija izbrīnījies, ka esmu to atklājis pats bez priekšā teikšanas.

Ļaujiet man pavisam ātri apkopot simpātijas būtību, jo diez vai jums jebkad vajadzēs vairāk kā ļoti aptuvenu izpratni par šo spēku darbības principiem.

Pirmām kārtām, enerģiju nevar radīt vai iznīcināt. Kad jūs paceļat vienu drabu un otrs paceļas no galda pats, tas metāla gabals, kas ir jums rokā, šķiet tikpat smags kā abi kopā, jo īstenībā jūs tiešām ceļat tos abus.

Tā tas ir teorijā. Praksē sajūta ir tāda, it kā jūs celtu trīs drabus. Neviena simpātijas saikne nav absolūti pilnīga. Jo atšķirīgāki ir priekš­meti, jo vairāk enerģijas aiziet zudumā. Salīdziniet to domās ar cauru akveduktu, kas stiepjas uz dzirnavu ratu. Labai simpātijas saiknei caurumu ir ļoti maz, un lielākā daļa enerģijas tiek izmantota lietde­rīgi. Sliktā saiknē turpretī caurumu ir daudz, un tikai pavisam maza daļa no jūsu ieguldītajiem pūliņiem aiziet iecerētās darbības virzienā.

Es, piemēram, mēģināju sasaistīt krita gabalu ar pudeli ūdens. Abiem šiem priekšmetiem bija ļoti maz līdzības, un, kaut gan pudele svēra varbūt divas mārciņas, kad es mēģināju pacelt kritu, man šķita, ka ceļu sešdesmit mārciņas. Vislabākā saikne, ko man izdevās atrast, bija divās daļās pārlauzts koka zars.

Kad biju aptvēris šo nelielo daļu no simpātijas prasmēm, Bens mā­cīja man citas. Vairākus dučus simpātiskās sasaistes iespēju. Simtiem nelielu triku, kā raidīt spēku vajadzīgajā virzienā. Ikviens no tiem bija kā atšķirīgs vārds milzum plašajā leksikas krājumā, ko nupat biju sācis lietot. Bieži vien tas bija apnicīgi, un es neesmu jums izstāstījis pat pusi.

Bens turpināja man mācīt pa druskai no citām zinību jomām: kaut ko no vēstures, aritmētikas un ķīmijas. Tomēr ar sevišķu dedzību es tvēru visu, ko viņš man varēja iemācīt par simpātijas likumībām. Savus noslēpumus Abentijs izsniedza taupīgi un pirms katras nākamās gud­rības ikreiz lika man pierādīt, ka esmu pienācīgi apguvis iepriekšējo. Taču šķita, ka manas spējas sniedzas tālāk par dabisko tieksmi pēc zināšanām, un tāpēc man nekad nebija ilgi jāgaida.

Es negribu likt jums domāt, ka šis ceļš vienmēr bija līdzens. Tā pati ziņkāre, kas darīja mani par ļoti aizrautīgu skolnieku, itin regulāri ieveda mani ari nepatikšanās.

Kādu vakaru, kad es kūru vecākiem uguni ēdiena gatavošanai, māte pieķēra mani skandējam pantiņu, ko biju noklausījies iepriekšējā dienā. Nezinādams, ka viņa stāv man aiz muguras, es situ vienu skalu pret otru un izklaidīgi skaitīju:

“Lēdija Laklesa, skaistā un labā Septiņas lietas zem kleitas sev glabā Gredzenu, kas nav pirkstā maucams Skarbu vārdu, kas balsī nav saucams Vīra svecei blakus tur stāv Durvis, kam bultas un roktura nav Kastē bez vāka un atslēgas Vīra dārgumi glabājas Ceļā, pa kuru nebrauc rati Ceļā, ko nezina sveši skati Neatminams un neredzams mums Mājo Laklesas noslēpums.”

Biju noklausījies, kā to skandē maza meitene, lēkādama “klases”. Kaut gan biju to dzirdējis tikai divas reizes, pantiņš bija iesēdies man galvā. Tāpat kā lielāko daļu bērnu skaitāmpantiņu, to bija viegli atce­rēties.

Bet māte mani dzirdēja un nostājās blakus ugunskuram. Ko tu nupat runāji, mīlulīt? Viņas balss nebija dusmīga, taču es jutu, ka viņa nebūt nav iepriecināta.

-  Skaitīju pantiņu, ko nesen dzirdēju papuvē, es izvairīgi atbildēju. Skraidīt apkārt kopā ar pilsētas bērniem man bija stingri aizliegts. Neuzticība ātri pāraug nepatikā, mans tēvs mēdza sacīt jaunajiem tru­pas dalībniekiem, tāpēc turieties kopā, kamēr esat pilsētā, un izturieties laipni! Es ieliku ugunī dažus rupjākus skalus un ļāvu tos laizīt liesmām.

Māte bridi klusēja, un es jau sāku cerēt, ka ar to viss beigsies, bet tad viņa teica: Tā nav jauka dziesmiņa. Vai tu esi padomājis, par ko tur ir runa?

Patiesībā es nebiju par to domājis. Manā uztverē tā bija vienkārši nesakarīga vārdu virkne. Tomēr, pārcilādams to atmiņā, es sāku apjaust diezgan nepārprotamo seksuālo zemtekstu. Jā, es saprotu. Iepriekš nebiju par to domājis.

Mātes sejas izteiksme mazliet atmaiga, un viņa pieliekusies no­glauda man matus. Vienmēr padomā par to, ko dziedi, mīlulīt!

Šķita, ka nepatikšanas aizgājušas garām, tomēr es nenocietos ne­pajautājis: Ar ko tāds pantiņš atšķiras no dažām vietām “Ilgajā gai­dīšanā”? Piemēram, tur, kur Fains jautā lēdijai Perialai par viņas cepuri?

“Tik daudz par to esmu dzirdējis no citu vīriešu mutes, ka gribētu skatīt acīm un pielaikot viņu pats!” Var taču labi saprast, par ko viņš runā!

Redzēju, ka mātes lūpas sakniebjas. Viņas seja nekļuva dusmīga, tomēr apmierināta tā neizskatījās. Tad kaut kas viņas izteiksmē mai­nījās. Pasaki pats, kāda ir atšķirība! māte teica.

Es necietu jautājumus, kas atgādina viltīgi izliktu ēsmu. Atšķirība bija nepārprotama: vienā gadījumā es iekļūšu nepatikšanās, otrā ne. Es bridi nogaidīju, lai radītu iespaidu, ka esmu nopietni pārdomājis teikto, tad neziņā papurināju galvu.

Māte notupās pie ugunskura, lai sasildītu plaukstas. Atšķirība ir tāda… Aizej, lūdzu, pēc trijkāja! Viņa mani viegli pastūma, un es aizskrēju uz ratu aizmuguri to paņemt, bet māte tikmēr turpināja:

-     Atšķirība ir tāda, vai to saka kādam vai arī par kādu. Pirmajā gadī­jumā tas var būt rupji, bet otrajā gadījumā tās vienmēr ir tenkas.

Es atnesu trijkāji un palīdzēju viņai to novietot virs uguns. Turklāt lēdija Periala ir izdomāts tēls. Lēdija Laklesa ir reāla persona ar jūtām, kuras iespējams aizskart. Viņa paskatījās uz mani.

-  Es to nezināju, es iebildu, juzdamies vainīgs.

Laikam jau izskatījos diezgan nožēlojams, jo māte mani apskāva un noskūpstīja. Tas nav jāpārdzīvo, mīlulīt. Vienkārši atceries, ka par visu, ko dari, vienmēr ir jādomā! Viņa pārlaida plaukstu man pār matiem un uzsmaidīja siltu saules smaidu. Domāju, ka tu varētu atlīdzināt ar labu gan lēdijai Laklesai, gan man, ja šovakar sameklētu kādas baltās nātres, ko iemest katliņā!

Jebkāds iegansts būtu bijis gana labs, lai palīdzētu man izvairīties no pārmetoša sprieduma un dotu iespēju bridi parotaļāties ceļmalas biezoknī. Māte vēl lāgā nebija pateikusi visu līdz galam, kad es jau biju projām.

Gribu piebilst arī to, ka laiks, ko pavadīju kopā ar Benu, lielākoties bija mans brīvais laiks. Tas mani neatsvabināja no parastajiem pienāku­miem trupā. Kad vajadzēja, es izpildīju jaunā pāža lomu. Palīdzēju glez­not dekorācijas un šūt kostīmus. Vakaros noberzu zirgus un rībināju skārda loksni skatuves aizmugurē, kad vajadzēja atdarināt pērkonu.

Taču es neskumu par brīvā laika zaudējumu. Neizsmeļamās bērna enerģijas un manas neremdināmās zinātkāres dēļ nākamais gads manā mūžā kļuva par laimīgāko laiku, ciktāl vien spēju atcerēties.

ĪSI PIRMS VASARAS BEIGĀM es nejauši dzirdēju sarunu, kas izrāva mani no laimīgās neziņas stāvokļa. Būdami bērni, mēs reti domājam par nākotni. ŠI nevainīgā vientiesība ļauj mums justies brīvākiem un laimīgākiem, nekā jebkad spēj justies pieaugušie. Diena, kad sākam raizēties par nākotni, ir diena, kurā mēs atstājam bērnību aiz mugu­ras.

Tuvojās vakars, un mūsu trupa bija apmetusies ceļa malā. Abentijs bija uzdevis man jaunu simpātijas vingrinājumu ar nosaukumu “prin­cips, kā pārvērst mainīgu karstumu pastāvīgā kustībā” vai tamlīdzīgu pretenciozu apzīmējumu.

Tas bija sarežģīti, tomēr man bija izdevies visas daļas kā bilžu miklas gabaliņus sakārtot īstajās vietās. Uzdevums man bija prasījis piecpadsmit minūtes, un no Abentija balss toņa es nopratu, ka viņš tam paredzējis vismaz trīs vai četras stundas.

Tā nu es devos viņu meklēt. Daļēji tādēļ, lai saņemtu nākamo uzde­vumu, un daļēji tādēļ, lai izbaudītu tīkamo pašapziņu.

Atradu Abentiju pie manu vecāku ratiem. Viņu balsis es izdzir­dēju krietni agrāk nekā ieraudzīju viņus pašus. Sākumā tās skanēja kā neskaidra murdoņa, kā tālīna mūzika tāda mēdz izklausīties saruna, kamēr vārdi vēl nav saprotami. Taču, pienācis tuvāk, es skaidri saklau­sīju vienu vārdu. Čandriāni.

To izdzirdējis, es spēji apstājos. Ikviens trupā zināja, ka mans tēvs strādā pie kādas dziesmas. Viņš jau vairāk nekā gadu bija cītīgi vācis senus stāstus un dzejoļus no iedzīvotājiem katrā pilsētā, kurā iegrie­zāmies uzstāties.

Vairākus mēnešus tie bija stāsti par Lanri. Pēc tam viņš sāka vākt ari senus stāstus par fejām, leģendas par ļauniem gariem un šļūceņiem. Tad viņš sāka uzdot jautājumus par čandriāniem…

Tas bija pirms vairākiem mēnešiem. Pēdējā pusgada laikā tēvs bija taujājis vairāk par čandriāniem un mazāk par Lanri, Līru un pārējiem.

Lielāko daļu dziesmu, ko mans tēvs sāķa sacerēt, viņš pabeidza vienas sezonas laikā, bet šī bija ieilgusi un kavējās nepabeigta jau otro gadu.

Jums būtu jāzina vēl kaut kas: tēvs nekad neļāva izskanēt nevienam dziesmas vārdam vai skaņai, iekams tā nebija pilnīgi gatava. Vienīgā uzticības persona bija mana māte, jo viņa bija daļa no ikvienas tēva rakstītās dziesmas. Mūzikas gudrība nāca no tēva. Skaistākie dziesmas vārdi bija mātes nopelns.

Dažas dienkopas vai mēneši pirms jaunradītas, gatavas dziesmas noklausīšanās tikai kāpināja interesi un piešķīra gaidām tīkamu sa­traukumu. Taču pēc gada pacilātība sāk noplakt. Tagad bija pagājis jau pusotrs gads, un cilvēki kļuvuši vai traki aiz ziņkārības. Reizēm tas izraisīja skarbu vārdu apmaiņu, ja kādu pieķēra grozāmies pārāk tuvu mūsu ratiem tieši tādā brīdī, kad tēvs un māte strādāja pie dziesmas.

Tā nu es pievirzījos tuvāk savu vecāku ugunskuram, cenzdamies iet tik klusi, cik vien iespējams. Noklausīšanās ir nelāgs netikums, taču vēlāk es esmu nodevies krietni sliktākiem paradumiem.

-   …neko daudz par viņiem, dzirdēju Benu sakām. Bet esmu gatavs mēģināt.

-   Priecājos, ka varu aprunāties par to ar skolotu cilvēku. Mana tēva spēcīgais baritons kontrastēja ar Bena tenoru. Mani ir nogur­dinājuši visi šie māņticīgie laucinieki, un…

Kāds piemeta ugunij malku, un liesmu spraksti apslāpēja tēva turp­mākos vārdus. Cik aši vien spēdams, es aizskrēju un paslēpos savu vecāku ratu kulbas ēnā.

-   …it kā es ar šo dziesmu vajātu rēgus. Lipināt kopā tādu stāstu bija gauži aplama iedoma. Kaut es nekad to nebūtu sācis!

-  Muļķības! sacīja mana māte. Tas būs tavs labākais darbs, un tu to zini.

-  Tātad tu domā, ka visa pamatā ir viens, sākotnēji patiess stāsts, no kura radušies pārējie? jautāja Bens. Vēsturiska liecība par Lanri?

- Visas pazīmes vedina tā domāt, tēvs atbildēja. Tas ir apmēram tā, it kā tu vērotu duci mazbērnu un redzētu, ka desmit mazbērniem ir zilas acis. Tu zini, ka arī tavai vecmāmiņai bija zilas acis. Tā es esmu darījis jau agrāk, un man tas padodas. Līdzīgā veidā es uzrakstīju “Zem mūriem”. Bet… Es dzirdēju, kā viņš nopūšas.

-   Kur tad īsti ir tā nelaime?

-   Šis stāsts ir senāks, paskaidroja māte. Viņš jūtas tā, ir kā vērotu mazmazmazbēmus.

-  Un tie ir izkaisīti pa visām malām! tēvs sūrojās. Un, kad beigu beigās es kādu atrodu, tam ir piecas acis: divas zaļas, viena zila, viena brūna un viena zaļgani dzeltena. Bet nākamajam ir tikai viena acs, un tā maina krāsu. Kā lai es no tā izdaru secinājumus?

Bens nokremšļojās. Apgrūtinoša analoģija, viņš teica. Bet par čandriāniem tu vari droši smelties ziņas no manis. Es par viņiem gadu gaitā esmu dzirdējis daudz stāstu.

-  Visupirms man jāuzzina, cik viņu ir pavisam, sacīja tēvs. Lie­lākā daļa stāstu apgalvo, ka septiņi, bet īstas vienprātības nav. Daži saka: trīs, citi saka: pieci, un “Feliora krišanā” to ir veseli trīspadsmit, pa vienam uz katru Aturas priesteri un vēl viens uz visiem pārvaldī­tājiem kopā.

-  Skaitu es tev varu pateikt, sacīja Bens. Septiņi. Tam tu diezgan droši vari ticēt. Chaen-dian nozīmē “kopā septiņi”. Čendiani čandriāni.

- To es nezināju, tēvs teica. Chaen. Kas tā par valodu? Illiešu, vai?

-  Izklausās pēc temu valodas, sacīja māte.

-   Tev ir laba dzirde, Bens viņai teica. Patiesībā tā ir temiešu valoda. Temu valodas priekštece, radusies apmēram tūkstoš gadu agrāk.

-  Nu, tas vismaz ievieš kādu skaidrību, tēvs sacīja. Žēl, ka nepa­jautāju tev pirms mēneša. Tomēr diez vai tu zini, kāpēc viņi dara to, ko dara? No tēva balss toņa es nojautu, ka atbildi viņš nemaz negaida.

-  Jā, tā ir pati sarežģītākā mīkla, vai ne? Bens novilka, guldzoši sevī pasmiedamies. Manuprāt, tieši tas dara viņus baisākus par citiem stāstos dzirdētiem briesmoņiem. Rēgs meklē atriebību, dēmons meklē tavu dvēseli, šļūcenis ir izbadējies un nosalis. Tas itin kā dara viņus mazāk biedējošus. To, ko cilvēks saprot, viņš var censties kontrolēt. Bet čandriāni ir kā zibens no skaidrām, saulainām debesīm. Tikai iznī­cināšana. Bez jēgas un bez iemesla. Bez ritma un bez atskaņām.

-   Manā dziesmā būs gan viens, gan otrs, tēvs teica ar drūmu apņēmību balsī. Šķiet, ka pēc visa šī ilgā laika es esmu atklājis viņu rīcības iemeslu. Esmu to izvilinājis no daudzu stāstu druskām un kripatiņām. Tieši tas mani urda un nedod mieru: vēl jātiek galā ar šo grūtāko daļu un jāizdibina neskaitāmi sīkumi, kas tik ļoti nomāc manu prātu.

-   Tu domā, ka zini iemeslu? Bens ar interesi jautāja. Kāda ir tava teorija?

Tēvs klusi pasmējās pie sevis. Nu nē, Ben, tev būs jāpaciešas tāpat kā pārējiem! Esmu izlējis pārāk daudz sviedru, radot šo dziesmu, lai atklātu tās dvēseli un būtību, pirms tā ir pilnīgi gatava.

Es nepārprotami dzirdēju sarūgtinājumu Bena balsī. Esmu pār­liecināts, ka tā ir tikai izsmalcināta viltība, ar ko tu gribi piespiest mani ceļot sev līdzi! viņš pikti norūca. Es nevarēšu doties projām, iekams nebūšu dzirdējis visu šo tumšo noslēpumu.

-  Nu tad palīdzi mums to pabeigt! sacīja mana māte. Čandriānu zīmes ir vēl viens svarīgs pavediens, ko mēs nespējam izdibināt. Pēc visu teiktā, pastāv zīmes, kas brīdina par viņu klātbūtni, taču nav vienprātības par to, kādas tās ir.

-   Ļaujiet padomāt… Bens novilka. Protams, nenoliedzama pa­zīme ir zila liesma. Bet es neesmu pārliecināts, ka to var piedēvēt vie­nīgi čandriāniem. Dažos nostāstos tā ir dēmonu zīme. Citos to saista ar Fae zemes būtnēm vai dažādām maģijas izpausmēm.

-  Zila liesma liecina arī par sliktu gaisu raktuvēs, piebilda mana māte.

-  Tiešām? tēvs pārjautāja.

Viņa pamāja ar galvu. Ja lukturis deg ar zilu gaismu, kļūst skaidrs, ka gaiss ir piesātināts ar sprādzienbīstamu gāzi.

-    Dievs žēlīgais, sprādzienbīstama gāze raktuvēs! tēvs novai­dējās. Atliek nodzēst lampu un maldīties melnā tumsā vai ari ļaut tai degt un saspridzināt visu apkārtni. Izklausās vēl briesmīgāk par jebkādiem dēmoniem.

-   Turklāt varu jums atzīties, ka daži arkanisti reizēm izmanto iepriekš sagatavotas sveces vai lāpas, lai atstātu iespaidu uz lētticī­giem pilsētu ļautiņiem, neveikli noklepodamies, teica Bens.

Māte iesmējās. Atceries, ar ko tu runā, Ben! Mēs nekad neņemam ļaunā, ja cilvēks prot pasniegt meistarīgu priekšnesumu. Patiesībā tieši zilas sveces mums lieliski noderētu, kad nākamreiz izrādīsim “Daeoniku”. Tas ir, ja tu dažas tādas būtu paglabājis savos ratos.

-   Padomāšu, ko varu darīt, Bens atbildēja, un viņa balsī ieskanē­jās uzjautrinājums. Hm, citas zīmes… Ir dzirdēts, ka tiem varot būt acis kā kazai, acu varot vispār nebūt vai ari tās esot melnas. Tādus apgalvojumus es esmu dzirdējis vairākkārt. Vēl stāsta, ka augi vīstot un mirstot, ja tuvumā parādoties čandriāni. Koks trūdot, metāls rūsē­jot, ķieģeļi drūpot… Viņš bridi klusēja. Tiesa, es nezinu, vai tās ir vairākas zīmes vai viena kopēja zīme.

-   Tagad tu sāc aptvert, kādās grūtībās es esmu nokļuvis, tēvs drūmi teica. Un vēl paliek jautājums, vai visas šis zīmes piemīt viņiem visiem vai katram ir konkrētas savējās?

-  To es tev esmu jau teikusi! māte nepacietīgi atgādināja. Katram no viņiem ir viena īpaša zīme. Tas šķiet vissaprātīgākais minējums.

-   Manas mīļotās sievas iecienītā teorija! tēvs teica. Bet tā ne­saskan ar visu pārējo. Dažos stāstos zila liesma ir vienīgā zīme. Citi vēsta, ka lopi sākot trakot, bet nekādas zilas liesmas neesot. Vēl citos stāstos parādās cilvēks ar melnām acīm un lopi trako, un ir ari zila liesma.

-    Es tev esmu jau teikusi, kā tas ir izskaidrojams! māte sacīja aizkaitinātā toni, kas liecināja, ka līdzīgi strīdi viņiem bijuši jau agrāk.

-     Viņiem nav visiem vienmēr jāturas kopā. Viņi var klejot pa trim vai pa četriem. Ja viens no viņiem apslāpē uguns spožumu, rodas iespaids, ka to spēj un dara viņi visi. Tieši tāpēc ir radušies atšķirīgi stāstu varianti. Gan viņu skaits, gan īpašās zīmes ir dažādas atkarībā no tā, kā viņi sagrupējušies.

Tēvs kaut ko nedzirdami norūca pie sevis.

-   Tev ir laimējies dabūt gudru sievu, Arliden, Bens ierunājās, pārtraukdams saspringto klusumu. Par kādu cenu tu viņu pārdotu?

-   Diemžēl viņa man vajadzīga darbam. Bet, ja tevi interesē īster­miņa noma, mēs droši vien varam vienoties… Šajā vietā viņu pār­trauca mīksts būkšķis, kam sekoja apspiests un mazliet sāpīgs tēva smējiens viņa pazīstamajā, sulīgajā baritonā. Vai tev nāk prātā vēl kādas citas zīmes?

-  Spriežot pēc dzirdētā, pieskāriens liecina, ka viņi ir auksti. Es gan nekādi nevaru iedomāties, kā to iespējams noskaidrot. Esmu dzirdējis, ka viņu tuvumā nedegot nekādas ugunis. Tas ir pilnīgā pretrunā ar stāstiem par zilo liesmu. Tas varētu…

Vējš pieņēmās spēkā un sparīgi sašūpoja kokus. Šalcošās lapotnes noslāpēja Bena pēdējos vārdus. Es izmantoju troksni, lai pielavītos vēl dažus soļus tuvāk.

-  …“ēnas gūstā”, bet ej nu sazini, ko tas nozīmē, vējam pierimstot, dzirdēju tēva balsi.

Bens paklusi norūcās. Ari es to nevaru pateikt. Reiz dzirdēju stāstu, kurā viņus it kā esot nodevušas ēnas, jo tās stiepušās nepareizā virzienā, pretī gaismai. Un kādā citā stāstā izskanēja teiciens, ka viens no viņiem esot “pienaglots ēnai”. “Tāds un tāds, kas pienaglots ēnai”. Ek, sasodīts, nekādi nevaru atcerēties viņa vārdu…

-  Ja runa ir par personu vārdiem, man raizes sagādā vēl viens jau­tājums, sacīja tēvs. Esmu savācis pāris duču, par kuriem labprāt apspriestos ar tevi. Galvenais ir…

-   Patiesībā, Arliden, Bens viņu pārtrauca, es būtu pateicīgs, ja tu tos neizrunātu skaļi. Tas ir, personu vārdus. Vari ierakstīt tos smil­tīs, ja vēlies, vai arī es atnesīšu tev tāfelīti, bet es justos daudz labāk, ja tu nevienu no tiem neizrunātu. Drošs paliek drošs, kā mēdz sacīt.

Iestājās dziļš un ilgs klusums. Es sastingu pusceļā, atrāvis vienu kāju no zemes, jo baidījos, ka mani var sadzirdēt.

-   Beidziet abi uz mani tā skatīties! Bens ērcīgi teica.

-  Mēs tikai jūtamies pārsteigti, Ben, atskanēja manas mātes maigā balss. Tu nemaz neatgādini māņticīgu cilvēku.

-   Es neesmu māņticīgs, Bens atbildēja. Es tikai esmu piesar­dzīgs. Tur ir atšķirība.

-   Protams, sacīja tēvs. Es nebūt nedomāju…

-  Pietaupi to saviem maksātspējīgajiem klientiem, Arliden! Bens viņu pārtrauca, un viņa balsī skanēja nepārprotams aizkaitinājums.

-     Tu esi pietiekami labs aktieris, lai mācētu to noslēpt, tomēr es ļoti labi jūtu, ja kāds mani tur par ķertu!

-   Es vienkārši nebiju to gaidījis, Ben, tēvs teica ar tādu kā vai­nas pieskaņu balsī. Tu esi skolots vīrs, un man ir bezgala apnikuši visi tie ļautiņi, kas cenšas pieskarties dzelzij vai sašķiebt alus kausu, līdzko es pieminu čandriānus. Es gluži vienkārši darinu stāstu, nevis nodarbojos ar tumšām mākslām.

-   Labi, uzklausi mani līdz galam! Jūs abi man pārāk labi patīkat, lai es ļautu jums uzskatīt sevi par vecu stulbeni, Bens teica. Tur­klāt es vēlāk gribētu ar jums pārrunāt vēl kaut ko svarīgu, tāpēc man vajadzēs, lai jūs mani ņemtu nopietni.

Vējš arvien pieņēmās spēkā, un es izmantoju trokšņainās brāz­mas, lai noietu vēl dažus pēdējos soļus. Uzmanīgi aizlavījos garām savu vecāku ratu stūrim un paskatījos cauri lapotnes aizkaram. Visi trīs sēdēja pie ugunskura. Bens bija apmeties uz celma, ietinies savā brūnajā, skrandainajā apmetni. Mani vecāki sēdēja viņam pretī, māte bija atspiedusies pret tēva plecu, un abus sildīja ap pleciem vaļīgi uzmesta sega.

Bens no māla krūkas ielēja ādas krūzē dzērienu un pasniedza to manai mātei. Viņa elpa runājot garoja. Kāds noskaņojums pret dēmo­niem valda Aturas iedzīvotāju vidū? viņš jautāja.

-            Aturieši jūtas iebiedēti. Tēvs pieklaudzināja sev pa deniņiem.

-     Visa tā reliģija ir atmiekšķējusi viņiem smadzenes!

-   Un kā ir Vintasā? Bens vaicāja. Tur liela iedzīvotāju daļa ir tehlieši. Vai ari viņi jūtas tāpat?

Māte papurināja galvu. Tur tādas iedomas neņem pārāk nopietni. Dēmoni viņiem labāk patīk tēlainā nozīmē.

-   No kā tad vintasieši baidās gada tumšajā laikā?

-  No Fae zemes būtnēm! māte atbildēja.

-   No draugariem! vienlaikus sacīja tēvs.

-  Jums abiem taisnība: viss atkarīgs no tā, kurā apvidū jūs atro­daties, Bens teica. Un vēl ir Kopvalstibas iedzīvotāji, kas smīkņā gan par vienu, gan otru iedomām. Viņš ar žestu pamāja uz koku lapotnēm. Tomēr rudens pusē viņi ir piesardzīgi un nerādās šeit, jo baidās piesaistīt šļūceņu uzmanību.

- Tā nu tas ir, sacīja tēvs. Būt labam ceļojošam aktierim nozīmē zināt, kā noskaņoti viņa skatītāji.

-  Tu joprojām domā, ka man galvā kaut kas ir samežģījies, Bens teica ar uzjautrinājumu balsī. Paklausies, ja rīt mēs iebrauktu Birenā un kāds tev teiktu, ka mežos klīst šļūceņi, vai tu viņam ticētu? Tēvs papurināja galvu. Un, ja to teiktu nevis viens, bet divi cilvēki? Tēvs vēlreiz papurināja galvu.

Bens paliecās uz priekšu no sava celma sēdekļa. Bet, ja ducis cilvēku tev visā nopietnībā apgalvotu, ka apkārt pa laukiem klejo šļū­ceņi un tie ēd…

-  Skaidrs, ka es viņiem neticētu, tēvs aizkaitināts attrauca. Tas ir smieklīgi!

-  Protams, smieklīgi, Bens piekrita un pacēla pirkstu. Bet gal­venais jautājums ir šāds: vai tu dotos mežā?

Tēvs krietnu brīdi sēdēja kluss un nekustīgs, kavēdamies domās.

Bens pamāja ar galvu. Tu būtu muļķis, ja nepievērstu uzmanību brīdinājumiem, ko izsaka puse pilsētas. Pat tad, ja tu netici tam, kam tic viņi. Labi, tu nebaidies no šļūceņiem, bet no kā tu baidies?

-  No lāčiem.

-  No bandītiem.

-   Saprātīgas, pamatotas bailes, kādas ceļotājam ir neizbēgamas, Bens teica. Bailes, ko pilsētiņu iedzīvotāji neatzīst. Katrā vietā mā­jo sava māņticība, un visi smejas par to, ko domā citi tur viņā upes pusē. Viņš nopietni paskatījās uz maniem vecākiem. Bet vai kāds no jums jebkad ir dzirdējis humoristisku dziesmu vai stāstu par čandriāniem? Varu saderēt, ka neesat.

Māte, brīdi padomājusi, papurināja galvu. Tēvs iedzēra prāvu malku un atbildēja tikpat noliedzoši.

-  Es nebūt nesaku, ka čandriāni ir tepat kaut kur apkārtnē un var uzrasties kā zibens no skaidrām, saulainām debesīm. Bet cilvēki visur baidās no viņiem. Parasti tādām bailēm ir iemesls.

Bens pasmīnēja un sašķieba savu māla krūzi, izliedams pēdējās alus paliekas zemē. Un vārdi ir dīvaina parādība. Bīstama parādība. Viņš atkal izteiksmīgi paskatījās uz abiem sarunu biedriem. To es zinu pavisam noteikti, jo esmu skolots cilvēks. Pat tad, ja esmu mazdrusciņ māņticīgs… Viņš paraustīja plecus. Bet tā ir mana izvēle. Es esmu vecs. Jums man jāizdabā.

Tēvs domīgi pamāja ar galvu. Savādi, es taču nekad nebiju ievēro­jis, ka pret čandriāniem visur ir vienāda attieksme. To man vajadzēja pamanīt. Viņš papurināja galvu, it kā gribēdams noskaidrot domas.

-     Pie vārdiem mēs droši vien varam atgriezties vēlāk. Par ko tu gribēji ar mums runāt?

Biju sagatavojies lavīties projām, iekams neesmu pieķerts, taču Bena nākamie vārdi mani apturēja uz vietas, pirms paguvu paspert kaut vienu soli.

-  Droši vien jums to ir grūti saskatīt, jo jūs esat viņa vecāki un tā tālāk. Bet jūsu Kvouts ir neparasti gaišs zēns. Bens no jauna piepildīja krūzi un pasniedza to manam tēvam, taču tēvs atteicās. Patiesību sakot, “gaišs” nav atbilstošs vārds: tas neizsaka ne pusi no viņa spējām.

Māte pār krūzes malu vērīgi lūkojās Benā. Tas redzams katram, kurš pavada kādu laiku ar viņu kopā, Ben. Nevaru iedomāties, kāpēc tas kādam būtu īpaši jāuzsver. Vismazāk jau tev.

-  Man šķiet, ka jūs īsti nenovērtējat situāciju, Bens teica, izstiepis kājas gandrīz līdz pašai ugunij. Cik viegli viņš iemācījās spēlēt lautu?

lēvs šķita diezgan izbrīnījies par šādu negaidītu sarunas pavēr­sienu. Diezgan viegli, un tad?

-  Cik viņam bija gadu?

Bridi tēvs domīgi plucināja bārdu. Klusumā kā flautas mūzika atska­nēja mātes balss: Astoņi.

-   Padomājiet, kad jūs paši iemācījāties spēlēt! Vai atceraties, cik jums toreiz bija gadu? Vai atceraties, kādas jums tolaik bija grūtības? Tēvs joprojām plucināja bārdu, bet viņa seja bija kļuvusi domīga un skatiens aizklīdis tālumā.

Abentijs turpināja: Varu saderēt, ka viņš apguva katru akordu, katru pirksta kustību jau pēc pirmā paskaidrojuma un nebija nekādas aizķeršanās vai žēlošanās. Un, ja viņš tomēr kļūdījās, tad ne vairāk kā vienu reizi, vai ne?

Tēvs šķita kļuvis mazliet nemierīgs. Pa lielākai daļai jā, bet ari viņam bija savas grūtības tāpat kā visiem citiem. Kaut vai ar Mi ma­žoru. Viņam bija daudz grūtību ar lielajiem un mazajiem akordiem.

Viņu pārtrauca mātes maigā balss: Es ari to atceros, mīļais, bet man šķiet, ka iemesls bija viņa mazās plaukstas. Viņš bija ļoti jauns…

-  Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ilgi tas viņu nekavēja, Bens klusi teica. Viņam patiešām ir izcilas plaukstas. Mana māte teiktu: maga pirksti.

Tēvs pasmaidīja. Tās viņš ir mantojis no savas mātes. Smalkas, bet stipras, izcili piemērotas katlu beršanai, vai ne, sieva?

Māte viņu iepļaukāja, tad satvēra vienu no viņa plaukstām savējā un, izpletusi to, rādija Benam. Viņš tās ir mantojis no sava tēva. Graciozas un maigas, izcili piemērotas jaunu, augstdzimušu meiteņu pavedināšanai. Tēvs mēģināja protestēt, bet māte viņā neklausījās.

-     Kad mūsu zēns, puisis ar tādām acīm un rokām, sāks medīt dāmas, neviena sieviete pasaulē nevarēs justies droša.

-  Aplidot, nevis medīt, mīļā, tēvs uzmanīgi izlaboja.

-  Tīrā vārdu izvēle, māte atmeta ar roku. Tās ir un paliek medī­bas, un, kad pakaļdzīšanās beigusies, es laikam nožēlotu tās šķīstās sievietes, kurām izdevies aizbēgt. Māte atspiedās pret tēva plecu, joprojām turēdama viņa roku sev klēpī. Tad viņa mazliet atgāza galvu atpakaļ, un tēvs, sapratis mājienu, noliecās un noskūpstīja viņas mutes kaktiņu.

-  Āmen! sacīja Bens un kā salutēdams pacēla krūzi.

Tēvs ar otru roku aptvēra mātes plecus un cieši tos saspieda. Es tomēr nesaprotu, ko īsti tu gribi mums sacīt, Ben.

- Tā viņš apgūst it visu, zibenīgi un gandrīz bez kļūdām. Varu derēt, ka viņš prot ikvienu dziesmu, ko jūs viņam kaut reizi esat dziedājuši. Manu ratu saturu viņš pārzina labāk par mani pašu.

Pacēlis krūku, Bens izņēma aizbāzni. Bet tas nav tikai atmiņas jautājums. Viņš saprot! Pusi no visa, ko esmu gribējis viņam skaidrot, viņš jau iepriekš ir izdibinājis pats.

Bens piepildīja mātes krūzi. Viņam ir vienpadsmit gadu. Vai jūs esat redzējuši tāda vecuma zēnu, kurš runātu tā kā viņš? Protams, lielā mērā to ir veicinājusi dzīve šādā attīstībai labvēlīgā gaisotnē. Ar rokas mājienu Bens norādīja uz apkārtējiem ratiem. Tomēr lielākajai daļai zēnu vienpadsmit gadu vecumā domas nesniedzas tālāk par to, kā prasmīgi mest akmeņus vai vēzēt kaķi aiz astes.

Mātes smiekli ieskanējās kā zvaniņi, taču Abentijs rādija nopietnu seju. Tā ir patiesība, kundze. Man ir bijuši gados vecāki audzēkņi, kas būtu laimīgi, ja spētu aptvert kaut pusi no tādām zināšanām. Viņš pasmīnēja. Ja man būtu tādas plaukstas kā tam puikam un ceturtā daļa no viņa prāta, es visu gadu ēstu maltītes no sudraba traukiem!

Iestājās klusuma bridis. Tad klusi atskanēja manas mātes balss: Es atceros, kā viņš tikko mācījās staigāt, būdams pavisam vēl mazulītis. Viņš vēroja, nemitīgi vēroja. Skatījās dzidrām, spožām actiņām, un šķita, ka tās grib aprīt visu pasauli. Mātes balss mazliet iedrebējās. Tēvs apskāva viņas plecus, un māte atspieda galvu viņam pret krūtīm.

Nākamais klusuma bridis bija ilgāks. Biju jau sācis prātot, kā aiz­lavīties projām, kad izdzirdēju tēva jautājumu: Ko tu mums ieteiktu darīt? Mulss izbrīns viņa balsī jaucās ar tēva lepnumu.

Bens draudzīgi pasmaidīja. Tikai to, lai jūs padomājat, kādu izvēli varēsiet viņam piedāvāt, kad pienāks īstais laiks. Pasaule viņu pieminēs kā vienu no labākajiem.

-   No kādiem labākajiem? tēvs jautājoši atrūca.

-   No labākajiem jebkurā izvēlētajā jomā. Ja viņš paliks šeit, nav šaubu, ka kļūs par nākamo Iljenu.

Tēvs pasmaidīja. Iljens ir ceļojošu aktieru varoņtēls. Vienīgais pa­tiesi slavenais cilvēks visā Edema Rū cilts vēsturē. Visas mūsu senākās un labākās dziesmas ir viņa dziesmas.

Vēl vairāk: ja ticat stāstiem, Iljens savā mūžā no jauna izgudroja lautu. Būdams izcils lautas spēlētājs, Iljens pārveidoja arhaisko, vāro, nepakļāvīgo galma lautu par krāšņo, daudzveidīgo septiņu stigu lautu, ko mēs lietojam šodien. Tie paši stāsti vēsta, ka paša Iljena lautai esot bijušas astoņas stīgas.

-  Iljens! Man patīk šī doma, sacīja mana māte. Karaļi no tālām zemēm nāk klausīties mana mazā Kvouta spēli…

-  Viņa mūzika aptur krogu ķīviņus un robežu karus, Bens smai­dīdams turpināja.

- Savvaļas sievietes gulstas viņam klēpī, jūsmīgi papildināja mans tēvs, un atspiež krūtis pret viņa galvu.

Iestājās saspringts klusums. Tad lēni ierunājās mana māte, un viņas balsij bija tāda kā griezīga pieskaņa. Tu laikam gribēji teikt: savvaļas zvēri gulda galvu viņam klēpī.

-  Ak tā?

Bens noklepojās un turpināja: Ja viņš nolems kļūt par arkanistu, varu derēt, ka viņš saņems karaļgalma piedāvājumu, pirms būs sasnie­dzis divdesmit četru gadu vecumu. Ja ieņems galvā, ka jākļūst par tir­gotāju, nešaubos, ka līdz mūža beigām viņš iegūs savā īpašumā pusi pasaules.

Tēvs sarauca uzacis. Bens pasmaidīja un teica: Par to gan nerai­zējieties! Viņš ir pārāk zinātkārs, lai kļūtu par tirgotāju.

Bens apklusa, šķiet, ļoti nopietni pārdomādams savus nākamos vār­dus. Redziet, viņu noteikti pieņemtu Universitātē. Protams, tikai pēc gadiem. Parasti tas notiek septiņpadsmit gadu vecumā, tomēr es nešaubos, ka…

Nākamos Bena vārdus es nedzirdēju. Universitātē! Biju pieradis do­māt par to apmēram tā, kā vairākums bērnu domā par Fae valstības galmu, par mītisku vietu, kas domāta tikai sapņošanai. Skola mazas pilsētiņas lielumā! Desmitreiz desmittūkstoš grāmatu! Cilvēki, kuri zinātu atbildes uz jebkuru jautājumu, ko es varētu uzdot…

Kad atkal pievērsu uzmanību viņiem, valdīja klusums.

Tēvs raudzījās lejup uz māti, kas bija ieritinājusies viņam padusē.

-     Ko tu par to saki, sieva? Vai gadījumā neesi pirms divpadsmit gadiem pārgulējusi ar kādu klejojošu Dievu? Tas būtu izskaidrojums mūsu mazajai mīklai.

Māte viņam rotaļīgi iesita, bet viņas sejā kavējās domīga izteiksme.

-     Ja labi padomā, jā, reiz vakarā pirms divpadsmit gadiem pie manis tiešām ieradās kāds neparasts vīrietis. Viņš aizrāva mani ar skūpstiem, ar skanīgām dziesmām un mūziku. Viņš nolaupīja manu nevainību

un aiznesa mani sev līdzi. Viņa bridi apklusa. Bet viņam nebija sarkanu matu. Tas nevarēja būt viņš.

Viņa draiski uzsmaidīja tēvam, kurš izskatījās mazliet samulsis. Tad māte viņu noskūpstīja. Un viņš noskūpstīja māti.

Tieši tādus es vēlos viņus atcerēties šodien. Aizlavījos projām, galvā riņķojot domām par Universitāti.

“CEĻAKMENS” VIESNĪCĀ valdīja klusums. Tas ietina abus vīrus, kas sēdēja pie galdiņa tukšajā ēdamzālē. Kvouts bija pārstājis runāt, viņa skatiens šķita piekalts klēpi saliktajām plaukstām, taču patiesībā acis raudzījās nenojaušamā tālumā. Kad beidzot viņš pacēla skatienu, viņa sejā atspoguļojās gandrīz vai pārsteigums, redzot, ka Hronists sēž tepat pretī pie galda un viņa rakstāmspalva kavējas pacelta virs tintnīcas.

Kvouts mulsi nopūtās un pamāja, lai Hronists noliek rakstāmspalvu. Pēc brīža Hronists paklausīja un, noslaucījis spalvas galu tīrā audekla lupatiņā, nolika to uz galda.

-  Es labprāt iedzertu kādu malku, Kvouts piepeši paziņoja, un viņa balsi skanēja tāds kā izbrīns. Pēdējā laikā neesmu daudz nodarbojies ar stāstīšanu un jūtu, ka esmu neparasti izslāpis. Viņš veikli piecēlās no krēsla un, līkumodams starp tukšajiem galdiņiem, devās uz tukšā bāra pusi. Varu tev piedāvāt gandrīz jebko: tumšo alu, gaišo vīnu, sidru ar garšvielām, šokolādi, kafiju…

Hronists savilka augšup vienu uzaci. Ja tev ir šokolāde, tā man būtu ļoti pa prātam. Nebūtu domājis atrast ko tādu tik tālu no… Viņš pieklājīgi nokremšļojās. No citām vietām.

-  Mums šeit “Ceļakmenī” ir viss, Kvouts teica, aplaizdams plašu žestu tukšajai istabai. Protams, izņemot apmeklētājus. Viņš izvilka no bāra apakšas māla krūzi un ar dobju būkšķi nolika to uz letes. Tad viņš nopūtās un iesaucās: Bast! Lūdzu, atnes sidru!

Caur durvīm telpas aizmugurē atsaucās neskaidra balss.

-  Bast! Kvouts ieaurojās, itin kā domādams, ka ir runājis pārāk klusu.

-   Kāp šurp lejā un paņem pats, gudreli! no pagraba atskanēja atbilde. Es pašlaik esmu aizņemts.

-  Algots palīgs? Hronists jautāja.

Kvouts atspieda elkoņus pret leti un iecietīgi pasmaidīja.

Pēc kāda laika no iekšējo durvju puses atskanēja cieti pazolētu zābaku troksnis, kādam kāpjot augšā pa koka pakāpieniem. Aizelsies un rūkdams, istabā ienāca Basts.

Viņš bija ģērbies vienkārši: melnās biksēs sabāzts melns krekls ar garām piedurknēm, melno bikšu gali sabāzti mīkstos, melnos zāba­kos. Viņam bija asi un smalki iezīmēti, gandrīz skaisti sejas vaibsti un izteiksmīgi zilas acis.

Iedams neparasti graciozā, pievilcīgā gaitā, Basts aiznesa un nolika krūzi uz bāra letes. Viens apmeklētājs? viņš pārmetoši noprasīja.

-     Un tu nevarēji atnest to pats? Tu mani atrāvi no Celum Tinture. Pats jau gandrīz mēnesi mani tirdi, lai es to izlasot!

-  Bast, vai tu zini, ko Universitātē dara ar studentiem, kuri slepus noklausās skolotāju sarunas? Kvouts šķelmīgi jautāja.

Basts piespieda plaukstu pie krūtīm un sāka protestēt pret tādu apsūdzību.

-   Bast… Kvouts bargi teica.

Basts aprāvās un bridi, šķiet, grasījās vēl kaut ko skaidrot, bet tad viņa pleci saguma. Kā tu to zināji?

Kvouts klusi pasmējās. Tu bēdz no tās grāmatas jau veselu mū­žību. Vai nu tu piepeši esi kļuvis izcili apzinīgs audzēknis, vai arī darīji kaut ko nosodāmu.

-   Un ko tad Universitātē dara ar studentiem, kuri slepus noklau­sās? Basts ziņkārīgi vaicāja.

-   Man nav ne jausmas. Mani nekad nepieķēra. Domāju, ka likt tev sēdēt un noklausīties manu atlikušo stāstu būtu pietiekami bargs sods. Bet nu es aizmirsos, Kvouts teica, aplaizdams roku viesnīcas ēdamzālei. Mēs esam pametuši novārtā savu viesi.

Hronists nepavisam neizskatījās garlaikots. Līdzko Basts bija ienācis istabā, viņš ar lielu interesi bija sācis to vērot. Sarunai turpinoties, Hronista sejas izteiksme bija pamazām kļuvusi arvien mulsāka un arvien saspringtāka.

Taisnības labad kaut kas būtu jāpastāsta par Bastu. No pirmā ska­tiena jaunais cilvēks šķita itin ikdienišķs, kaut arī nenoliedzami pievil­cīgs puisis. Tomēr dažas īpatnības atšķīra viņu no citiem. Piemēram, viņš valkāja mīkstus melnas ādas zābakus. Tas vismaz bija pirmais, ko jūs ieraudzītu, paskatoties uz viņu. Bet, ja jums izdotos bridi pavērot viņu ar acs kaktiņu un ja viņš stāvētu vietā, kur ēna krīt atbilstošā slīpumā, jūs varētu ieraudzīt kaut ko pavisam citu.

Un, ja jums būtu gana vērīgs prāts tāds, kas redz to, uz ko ska­tās, jūs varētu pamanīt, ka viņam ir savādas acis. Ja jūsu prāts būtu apveltīts ar reto spēju nemaldināt sevi ar to, ko pats esat iedomājies, jūs šajās acīs varētu saredzēt vēl kaut ko kaut ko dīvainu un brī­numainu.

Šo iemeslu dēļ Hronists cieši vēroja Kvouta jauno audzēkni, cenzda­mies izdibināt, kas viņā ir tik atšķirīgs. Līdz abu vīru vārdu apmaiņas beigām Hronista skatiens bija kļuvis varbūt ne gluži uzbāzīgs, bet visādā ziņā uzstājīgs. Kad Basts beidzot aizgriezās no letes, Hronista acis manāmi iepletās un no bālās sejas aizplūda pēdējā asins lāsīte.

Iebāzis roku krekla iekšpusē, Hronists norāva priekšmetu, kas karā­jās viņam kaklā. Viņš to nolika uz galdiņa rokas stiepiena attālumā starp sevi un Bastu. Tas notika nepilnas sekundes laikā, un Hronists ne mirkli nenovērsa acis no tumšmatainā jaunekļa pie letes. Mierīgu, savaldīgu seju viņš ar diviem pirkstiem cieši piespieda metāla ripiņu pie galda virsmas.

-  Dzelzs, Hronists teica. Viņa balss skanēja dīvaini, un vārds iz­klausījās gluži kā pavēle, kas jāizpilda.

Basts saliecās, it kā būtu saņēmis belzienu pa vēderu, atieza zobus un izdvesa kaut ko vidēju starp rūcienu un kliedzienu. Ar nedabiski strauju kustību viņš piespieda vienu roku pie galvas un saspringa lēcienam.

Tas viss notika vienas ieelpas ātrumā. Tomēr Kvouta slaidie pirksti paguva satvert Basta rokas locītavu. Nejuzdams to vai nelikdamies zinis, Basts lēca uz Hronista pusi, taču Kvouta ciešais tvēriens viņu apturēja pusceļā. Basts neganti cīnījās, cenzdamies atbrīvoties, bet Kvouts stāvēja aiz letes, izstiepis roku, nekustīgs kā tērauds un ak­mens.

-   Stāvi! Kvouta balss pāršķēla gaisu kā neapstrīdams rīkojums, un saspringtajā klusumā viņa vārdi skanēja asi un skarbi. Manu draugu vidū kautiņu nebūs! Esmu tāpat jau zaudējis pārāk daudz. Viņa acis pievērsās Hronistam. Ņem atpakaļ, citādi es to salauzīšu!

Hronists brīdi sēdēja nekustīgs un satriekts. Tad viņa lūpas bez ska­ņas sakustējās un, viegli nodrebēdams, viņš atvilka plaukstu no apaļā, nespodrā metāla gabala uz galda.

Basta sasprindzinājums atslāba, un bridi viņš ļengani kā lupatu lelle karājās Kvouta ciešajā tvērienā, ko tas, stāvēdams aiz bāra letes, joprojām nebija atlaidis vaļā. Pamazām Basta kājas atrada pamatu, un viņš atspiedās pret leti. Kvouts veltīja viņam ilgu, pētošu skatienu, tad atbrīvoja viņa plaukstas locītavu.

Basts atslīga uz bāra soliņa, nenolaizdams skatienu no Hronista. Viņa kustības bija nedrošas un nevarīgas kā cilvēkam, kurš cietis no ievainojuma.

Un viņš bija pārvērties. Acis, kas urbās Hronistam sejā, joprojām bija spilgti jūraszilas, bet tagad tās bija viscaur vienādā tonī kā dārgakmeņi vai dziļi meža dīķi, un mīkstos ādas zābakus bija nomai­nījušas slaidas pēdas ar šķeltiem nagiem.

Kvouts ar pavēlošu mājienu aicināja Hronistu tuvāk, tad pagriezās un, šķiet, uz labu laimi paķēra divas bieza stikla glāzes un pudeli un nolika tās uz letes. Basts un Hronists neveikli pētīja viens otru.

-  Nu tā! Kvouts dusmīgi teica. Jūs abi rīkojāties saprotami, bet tas nepavisam nenozīmē, ka esat rīkojušies labi. Tad nu sāksim visu no sākuma!

Viņš dziļi ievilka elpu. Bast, ļauj man iepazīstināt tevi ar Devanu Lokīzu, kas pazīstams arī kā Hronists. Viņš ir nenoliedzami izcils stāst­nieks, atmiņu glabātājs un stāstu pierakstītājs. Turklāt, ja neesmu piepeši zaudējis saprašanu, ievērojams Arkanuma pārstāvis, kam ir vismaz Re’lara pakāpe, un viens no pārdesmit cilvēkiem pasaulē, kas zina dzelzs vārdu.

-  Lai nu kā, Kvouts turpināja, par spīti šiem cildinājumiem, viņš ir saglabājis zināmu vientiesību attiecībā uz pasaules izpratni, jo nupat apliecināja pārsteidzošu saprāta trūkumu, gandrīz vai pašnāvnieciski uzbrukdams, manuprāt, pirmajam tādas cilts piederīgajam, ko viņam līdz šim laimējies sastapt.

Hronists bezkaislīgi noklausījās šo ievadu, raudzīdamies uz Bastu gluži kā uz indīgu čūsku.

-  Hronist, es vēlos iepazīstināt tevi ar Bastu, Remmena dēlu, Krēs­las princi un Telvitu Maelu! Viņš ir spožākais un, precīzāk izsakoties, vienīgais audzēknis, ko man ir bijusi nelaime mācīt. Skaistulis, bāra apkalpotājs un, pats galvenais, mans draugs. Vairāk nekā simt piecdes­mit dzīves gadu laikā, turklāt pēc gandrīz diviem apmācības gadiem manā personiskajā vadībā, viņš ir pamanījies neapgūt dažus svarīgus faktus. Pirmais ir tāds: uzbrukt tik meistarīgam Arkanuma loceklim, kurš prot panākt dzelzs sasaisti, ir pilnīga bezjēdzība.

-  Viņš uzbruka man! Basts kaismīgi iesaucās.

Kvouts nomēroja viņu ar vēsu skatienu. Es neteicu, ka tava rīcība bija nepamatota. Es teicu, ka tā bija bezjēdzīga.

-   Es būtu uzvarējis.

-   Ļoti iespējams. Bet tu būtu ievainots, un viņš būtu ievainots vai miris. Vai tu atceries, ka es iepriekš nosaucu viņu par savu viesi?

Basts klusēja. Kareivīgā izteiksme nenozuda no viņa sejas.

-   Nu tā! Kvouts teica ar možumu balsī, kas tomēr neslēpa aiz­kaitinājumu. Tagad jūs esat iepazīstināti.

-  Priecājos, Basts salti sacīja.

-  Es arī, Hronists izmeta.

-   Nav nekāda iemesla, lai jūs abi nevarētu būt draugi, Kvouts turpināja, un viņa vārdos atkal ieskanējās griezīgs tonis. Un draugi tā nesveic viens otru!

Basts un Hronists naidīgi raudzījās viens otrā un palika nekustigi stāvam.

Kvouta balss pieklusa. Ja jūs neizbeigsiet šīs muļķības, varat abi tūlīt iet projām. Vienam no jums paliks niecīga stāsta daļiņa, bet otrs varēs meklēt sev jaunu skolotāju. Ja es kaut ko neciešu, tad tā ir muļ­ķība, kas ceļas no ietiepīgas lepnības!

Apspiestā kvēle Kvouta balsī apturēja abu vīru naidīgos skatienus. Kad viņi novērsās viens no otra un pagriezās pret Kvoutu, aiz bāra letes šķita stāvam pavisam cits cilvēks. Labsirdīgais viesnīcnieks bija pazudis, atstājot savā vietā drūmu un bargu svešinieku.

Viņš ir ļoti jauns, Hronists ar apbrīnu nodomāja. Viņam nevar būt vairāk par divdesmit pieciem gadiem. Kāpēc es neredzēju to pašā sākumā? Viņš varētu salauzt mani plaukstās kā ugunskura skalu. Kā es kaut mirkli varēju noturēt viņu par viesnīcnieku?

Tad viņš ievēroja Kvouta acis. To zaļums bija kļuvis tik tumšs, ka tās izskatījās gandrīz melnas. Šis ir cilvēks, pie kura es nācu, Hronists klusībā nodomāja, šis ir cilvēks, kurš devis padomus karaļiem un staigājis pa mūžseniem ceļiem, bruņojies vienīgi ar savu aso prātu. Šis ir cilvēks, kura vārds Universitātē kļuvis vienlaikus par cildinājumu un lāstu.

Kvouts pārmaiņus cieši raudzījās gan Hronistā, gan Bastā; nedz viens, nedz otrs ilgi nespēja izturēt viņa skatienu. Pēc neveikla klusuma

brīža Basts pastiepa roku. īsu mirkli vilcinājies, Hronists padeva pretī savējo ar tik ašu kustību, it kā bāztu plaukstu ugunī.

Nekas nenotika, un abi vīri izskatījās mazliet pārsteigti.

-  Brīnums, vai ne? Kvouts dzēlīgi teica. Pieci pirksti, miesa un asinis. Gandrīz varētu domāt, ka šī roka pieder kādai cilvēkveidīgai būtnei, ko?

Vīru sejās iezagās vainīga izteiksme. Viņi atlaida viens otra plaukstu.

Kvouts no zaļās pudeles ielēja glāzēs kādu šķidrumu. Vienkāršā kus­tība šķita viņu pārvēršam. Viņš itin kā ienira pats sevī, līdz no tumšacainā vīrieša, kas pirms brīža bija stāvējis aiz letes, nebija atlicis vairs gandrīz nekas. Hronists skatījās uz viesnīcas saimnieku, kas turēja rokā linaudekla lupatu, un juta krūtīs ieduramies zaudējuma smeldzi.

- Tā! Kvouts pabīdīja glāzes uz viņu pusi. Ņemiet šos dzērienus, apsēdieties pie galda un aprunājieties! Kad atgriezīšos, es negribu redzēt vienu vai otru no jums guļam beigtu un manu viesnīcu degam. Norunāts?

Basts mulsi pasmaidīja, un Hronists, paņēmis abas glāzes, atgrie­zās pie galdiņa. Basts viņam sekoja un gandrīz jau apsēdās, bet tad atgriezās pie letes un aši satvēra arī pudeli.

-   Tikai ne pārāk daudz! Kvouts brīdināja, iedams uz aizmugu­res istabu. Es negribu, lai jūs muļķīgi ķiķinātu, klausīdamies manu stāstu!

Abi vīri pie galdiņa sāka saspringtu, saraustītu sarunu, un Kvouts iegāja virtuvē. Pēc īsa brīža viņš atgriezās, nesdams sieru, tumšas maizes klaipu, aukstu cāli, desu, sviestu un medu.

Visi pārsēdās pie lielāka galda, un Kvouts izvietoja uzkodas, ar katru kustību atgādinādams pieredzējušu viesnīcnieku. Hronists viņu slepus vēroja, ar grūtībām spēdams ticēt, ka šis vīrietis, kas dungo­dams griež desu, ir tas pats cilvēks, kas pirms brīža melnacains un baismīgs stāvēja aiz bāra letes.

Kamēr Hronists kārtoja papīra lapas un rakstāmspalvas, Kvouts do­mīgu seju vēroja slīpos saules starus, kas strāvoja no loga. Beidzot viņš pievērsās Bastam: Cik daudz tu paguvi noklausīties?

-   Lielāko daļu, Reši, Basts pasmaidīja. Man ir laba dzirde.

- Tas ir labi. Mums nav tik daudz laika, lai sāktu vēlreiz no sākuma. Viņš dziļi ievilka elpu. Nu tad turpināsim! Sasparojieties, jo stāstā tūlīt būs ass pavērsiens. Lejup. Pretī tumsai. Pretī tumšiem padebe­šiem pamalē.

CEĻOJOŠU AKTIERU TRUPAI ziema velkas lēni, taču Abentijs to prata pilnvērtīgi izmantot un beidzot sāka man mācīt simpātijas prasmi no­pietnā līmenī. Tomēr, kā bieži mēdz notikt, un jo sevišķi ar bērniem, es pārliecinājos, ka gaidas un cerības ir daudz aizraujošākas par īstenību.

Nebūtu pareizi sacīt, ka simpātijas māksla man būtu sagādājusi vilšanos. Un tomēr jāteic godīgi: es jutos vīlies. Maģiju es biju iztēlo­jies pilnīgi citādu.

Šī māksla bija lietderīga. To nevarēja noliegt. Bens izmantoja sim­pātiju, lai sagādātu gaismas mūsu izrādēm. Ar simpātijas prasmi bija iespējams aizdedzināt uguni bez krama vai pacelt lielu smagumu bez apgrūtinošām virvēm un trīšiem.

Tomēr pirmajā reizē, kad es Benu ieraudzīju, viņš neizprotamā kārtā bija izsaucis vēju. Tā vairs nebija parasta simpātijas prasme. Tā bija pasaku grāmatu maģija. Tas bija noslēpums, kuru es neremdināmi vēlējos izzināt.

Pavasara atkusnis bija palicis krietni aiz muguras, un trupa ceļoja cauri Kopvalstības rietumu mežiem un laukiem. Es, kā parasti, sēdēju Bena ratu priekšgalā. Vasara nupat kā bija nolēmusi atkal aplaimot pasauli, un apkārt viss auga un zaļoja.

Apmēram stundu bija valdījis klusums. Bens snauda, turēdams gro­žus vienā rokā, līdz kādā brīdī ratu ritenis atsitās pret akmeni un izrāva mūs katru no saviem sapņiem.

Bens izslējās sēdeklī taisnāk un vērsās pie manis pazīstamā tonī, kas izaicinoši pauda: “Tiec galā ar šo mīklu!”: Kā tu panāksi, lai katliņš ar ūdeni uzvārītos?

Paskatījies apkārt, es ceļa malā ieraudzīju lielu laukakmeni. Parā­dīju uz to ar pirkstu. Tam akmenim jābūt siltam, jo tas guļ saulē.

Es sasaistītu to ar ūdeni katliņā un izmantotu akmens karstumu, lai uzvārītu ūdeni.

-   Akmens un ūdens nav sevišķi iedarbīgs apvienojums, Bens pārmetoši aizrādīja. Rezultātā tikai viena daļa no piecpadsmit spētu dot ūdenim siltumu.

-  Tas izdotos!

-   To es nenoliegšu. Bet tāda pieeja ir pavirša. Tu spēj darboties labāk, E’lir.

Tad viņš sāka kliegt uz Alfu un Betu, un tā bija zīme, ka Bens ir īsteni labā omā.

Ēzeļi to uzņēma tikpat rāmi kā vienmēr, kaut arī viņš apvainoja tos tādos grēkos, kādus neviens godīgs ēzelis noteikti nebūtu tīši atļāvies, it sevišķi Beta, kam bija ļoti nevainojama daba.

Pārtraucis klaigāšanu pusē, Bens noprasīja: Kā tu dabūtu lejā to putnu? Viņš parādīja uz vanagu, kas lidinājās virs kviešu lauka ceļa malā.

-  Laikam nemaz nemēģinātu. Tas putns man neko nav nodarījis.

-   Hipotētiski.

-   Es jau saku hipotētiski: nemaz nemēģinātu.

Bens guldzoši pasmējās. Labi teikts, E’lir. Un kā tieši tu to neda­rītu? Paskaidro sīkāk!

-  Es pasauktu, tas ir, nepasauktu, Terenu, lai viņš to nošauj.

Abentijs domīgi pamāja ar galvu. Labi, labi. Tomēr pieņemsim,

ka tev ar šo putnu ir kādi rēķini. Tas vanags… Viņš pikti pavēcināja roku. Tas vanags ir pateicis kaut ko nejauku par tavu māti.

-  Ā! Tādā gadījumā gods prasa, lai es pats aizstāvētu viņas krietno vārdu.

-  Pilnīgi pareizi.

-  Vai man ir putna spalva?

-   Nē.

-  Lai Tehlu nogriež… Redzēdams viņa pārmetošo skatienu, es ap­rāvos pusvārdā. Tu vienmēr centies, lai man būtu pēc iespējas grū­tāk, vai ne?

-  Šo kaitinošo ieradumu es pārņēmu no kāda audzēkņa, kurš sev par nelaimi centās būt pārāk gudrs. Bens pasmaidīja. Un ko tu darītu, ja tev būtu spalva?

-  Es sasaistītu to ar putnu un ieziepētu ar sārma ziepēm.

Bens sarauca savas neesošās uzacis. Kāda sasaiste tā būtu?

-  Ķīmiska. Droši vien otrā katalītiskā.

Iestājās dompilns klusums. Otrā katalītiskā… Viņš pakasīja zodu.

-     Lai izšķīdinātu eļļu, kas nogludina spalvu?

Es pamāju ar galvu.

Bens palūkojās augšup uz putnu. Nekad nebiju to iedomājies, viņš ar klusu apbrīnu teica. Es to uztvēru kā komplimentu.

-  Tomēr spalvas tev nav. Viņš atkal paskatījās uz mani. Kā tu dabūsi putnu lejā?

Es vairākas minūtes domāju, taču nekas nenāca prātā. Nolēmu, ka mēģināšu pārvērst sarunu cita veida mācībstundā.

-   Pavisam vienkārši, es teicu, cenzdamies runāt nevērīgi. Es izsauktu vēju un liktu tam notriekt putnu zemē.

Bens vērīgi paskatījās uz mani, un es sapratu, ka viņš skaidri zina, kas man aiz ādas. Un kā tu to darītu, E’lir?

Man šķita, ka beidzot viņš varbūt ir gatavs atklāt man noslēpumu, ko bija glabājis visus ziemas mēnešus. Tajā pašā brīdī man prātā iešā­vās kāda doma.

Es dziļi ievilku elpu un izrunāju vārdus, kam vajadzēja sasaistīt gaisu manās plaušās ar āra gaisu. Cieši nostiprināju savā prātā Alaru, pacēlu īkšķi un rādītājpirkstu pie savām savilktajām lūpām un pūtu caur tiem elpu.

Sajutu aiz muguras vieglu vēja pūsmu, kas sabužināja man matus un īsu brīdi cieši nostiepa ratiem pārvilkto brezentu. Tā varēja būt tīrā sagadīšanās, tomēr es jutu, ka mana seja atplaukst triumfējošā smaidā. Brīdi es nedarīju neko, tikai ar maniaka smīnu raudzījos Benā, kas vērās pretī neticībā sastingušu seju.

Tad es jutu, ka kaut kas saspiež manas krūtis, it kā es atrastos dziļi zem ūdens.

Pūlējos ievilkt elpu, bet nevarēju. Apjucis mēģināju vēlreiz. Jutos tā, it kā būtu spēji nokritis uz muguras un trieciens izsitis gaisu no krūtīm.

Vienā mirklī es aptvēru, ko esmu izdarījis. Manu miesu spēji pār­klāja salti sviedri, un es drudžaini ieķēros Benam kreklā, ar pirkstu rādīdams sev uz krūtīm, kaklu, atvērto muti.

Bena satriektā seja kļuva pelnu pelēka, un brīdi viņš sastindzis lūkojās manī.

Es aptvēru, cik dziļš klusums valda visapkārt. Nekustējās neviens zāles stiebrs. Pat ratu riteņu troksnis skanēja apslāpēti, it kā no lielas tālienes.

Mani sagrāba šausmas, izspiežot no prāta jebkādas domas. Ieķēros sev kaklā, plēsu kreklu, lai atrautu to vaļā. Mana sirds dobji dauzījās, un ausīs skanēja zvani. Sasprindzinātās krūtis asi sāpēja pie katra ieelpas mēģinājuma.

Kustēdamies straujāk, nekā es jebkad biju redzējis, Bens sagrāba mani aiz pārplēstā krekla un pielēca kājās no ratu sēdekļa. Raudams mani līdzi, viņš nokūleņoja ceļmalas zālē un trieca mani pret zemi ar tādu spēku, ka būtu izsitis man no plaušām visu gaisu, ja vien tajās tāds būtu.

Es akli svaidījos, un pār vaigiem man lija asaras. Zināju, ka tūlīt miršu. Manas acis dega un sūrstēja. Kā neprātīgs es kārpīju zemi ar plaukstām, kas bija notirpušas un aukstas kā ledus.

Dzirdēju kādu kliedzam, taču tas šķita kaut kur ļoti tālu. Abentijs bija nometies ceļos un pārliecies man pāri, bet debesis aiz viņa vēr­tās arvien miglainākas. Izskatījās, ka Bens domās kavējas citur, it kā klausīdamies kaut ko man nedzirdamu.

Tad viņš paskatījās uz mani, un es atceros vienīgi viņa acis. Tās raudzījās nezināmā tālumā, un tajās bija ieplūdis milzīgs spēks, bez­kaislīgs un auksts.

Viņš cieši ielūkojās manī. Viņa lūpas sakustējās. Viņš izsauca vēju.

Es nodrebēju kā zibens skarta lapa. Un pērkona grāviens bija melns.

Nākamais, ko es atceros, bija bridis, kad Bens centās piecelt mani kājās. Miglaini apjautu, ka pārējie rati ir apstājušies un mūs vēro daudzas pārsteigtas sejas. No vecāku ratiem šurp steidzās mana māte, un Bens pagājās viņai pretī, klusītēm smiedamies un kaut ko mieri­noši stāstīdams. Vārdus es nespēju saprast, jo visu uzmanību veltīju elpošanai dziļai ieelpai un izelpai.

Pārējie rati atkal sakustējās, un es klusēdams devos līdzi Benam uz savu vietu. Viņš izlikās rosīgi darbojamies un pārbaudām virves, kas turēja ratu brezenta jumtu. Sakopoju visu savu attapību un cen­tos pēc iespējas palīdzēt, līdz garām bija pabraukuši pēdējie trupas rati.

Kad paskatījos augšup uz Benu, viņa acis niknumā kvēloja. Ko tu domāji? viņš iešņācās. Ko? Atbildi! Ko tu domāji? Tādu es viņu nekad vēl nebiju redzējis; viss Bena augums šķita savilcies cietā dusmu kamolā. Viņš niknumā drebēja. Viņš pacēla roku, kā gribēdams man sist… un apturēja to pusceļā. Pēc brīža viņš ļāva rokai nokrist gar sāniem.

Ar ierastām kustībām viņš pārbaudīja dažas pēdējās virves un iekāpa atpakaļ ratos. Nezinādams, ko citu lai daru, es viņam sekoju.

Bens pievilka grožus, un Alfa un Beta iekustināja vezumu. Tagad mēs rindā bijām pēdējie. Bens skatījās taisni uz priekšu. Es aptaustīju saplēsto krekla priekšdaļu. Valdīja saspringts klusums.

Atskatoties atpakaļ no šodienas skatpunkta, skaidrs, ka es biju rī­kojies ārkārtīgi muļķīgi. Kad biju sasaistījis savu elpu ar āra gaisu, man kļuva neiespējami elpot. Manas plaušas nebija tik stipras, lai pārvietotu tādu daudzumu gaisa. Tam būtu vajadzīgas krūtis kā kalēja plēšas. Ar tādiem pašiem panākumiem es būtu varējis izdzert upi vai pacelt kalnu.

Apmēram divas stundas mēs braucām neomulīgā klusumā. Kad saule jau skāra koku galotnes, Bens beidzot dziļi ievilka elpu un ar dramatisku sparu to izpūta. Viņš iedeva man grožus.

Kad paskatījos uz viņu, es pirmoreiz ievēroju, cik viņš ir vecs. Visu laiku biju zinājis, ka Abentijs tuvojas septītajam gadu desmitam, tomēr nekad nebiju redzējis viņu tādu kā pašlaik.

-   Es pirmīt sameloju tavai mātei, Kvout. Viņa redzēja notikuma beigas un bija uztraukusies par tevi. Runādams viņš nenovērsa ska­tienu no priekšā braucošajiem ratiem. Teicu, ka mēs gatavojam kaut ko izrādei. Viņa ir krietna sieviete. Tāda nav pelnījusi, lai viņai melotu.

Atkal turpinājām ceļu bezgalīgā, mokošā klusumā, taču jau vairākas stundas pirms saulrieta es izdzirdēju balsis no ratu rindas priekšgala saucam: Pelēkakmens! Būkšķis, mūsu ratiem ieripojot zālē, izrāva Benu no dziļajām domām.

Paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja, ka līdz saulrietam palikušas vēl vairākas stundas. Kāpēc mēs apstājamies tik agri? Koks pārkritis pāri ceļam?

-  Pelēkakmens! Es parādīju uz akmens bluķi, kura augšdaļa rēgo­jās pāri priekšējo ratu kulbām.

-  Kas?

-   Laiku pa laikam mēs uz ceļa tādus sastopam. Es vēlreiz norā­dīju uz pelēko akmeni, kas slējās ceļa malā augstāk par nelielu koku lapotnēm. Tāpat kā lielākā daļa pelēkakmeņu, tas bija rupji skaldīts taisnstūris pārdesmit pēdu augstumā. Rati, kas bija piestājuši tam tuvumā, izskatījās gluži nenozīmīgi salīdzinājumā ar masīvo akmens bluķi. Esmu dzirdējis, ka tos sauc ari par stāvakmeņiem, bet man ir gadījies redzēt daudzus, kuri neslejas stāvus, bet guļ uz sāniem. Kad mēs tādu ieraugām, tad vienmēr apstājamies un pavadām atlikušo dienu turpat, ja vien nav briesmīgi jāsteidzas. Es apklusu, apjauz­dams savu tukšo čalošanu.

-    Es tos esmu pazinis ar citādu vārdu. Ceļakmeņi, Bens klusi teica. Viņš izskatījās vecs un saguris. Pēc brīža viņš jautāja: Kāpēc jūs apstājaties, kad tādu ieraugāt?

-   Mēs vienkārši katrreiz tā darām. H ir atelpa no ceļa. Es brīdi domāju. Man šķiet, ka ceļotāji tos uzskata par veiksmes zīmi. Vēlējos, kaut zinātu pateikt kaut ko vairāk, saglabāt viņa interesi, taču vairāk nekas man nenāca prātā.

-  Laikam tā tas varētu būt. Bens aizvadīja Alfu un Betu līdz brī­vam laukumam akmens tālākajā malā, atstatu no pārējiem ratiem.

-     Nāc šurp uz vakariņām vai drīz pēc tām! Mums jāizrunājas. Viņš aizgriezās, nepaskatījies uz mani, un sāka izjūgt Alfu no ratiem.

Es nekad vēl nebiju redzējis Benu tādā noskaņojumā. Bažīdamies, ka esmu izpostījis mūsu draudzību, pagriezos un skriešus metos pie vecāku ratiem.

Sastapu māti sēžam pie tikko iekurta ugunskura un lēni metam tajā jaunus zariņus, lai liesmas pakāpeniski pieņemtos spēkā. Tēvs sēdēja mātei aiz muguras un masēja viņai kaklu un plecus. Izdzirdējuši, ka skrienu uz viņu pusi, abi pacēla galvu.

-  Vai drīkstu šovakar ēst kopā ar Benu?

Māte paskatījās uz tēvu, tad atkal uz mani. Tev nevajadzētu viņu pārāk apgrūtināt, mīlulīt.

-   Viņš pats aicināja. Ja iešu tūlīt, varēšu palīdzēt viņam iekārtot naktsvietu.

Māte pagrozīja plecus, un tēvs atsāka tos masēt. Viņa man uzsmai­dīja. Lai notiek, bet neliec viņam sēdēt augšā līdz rīta gaismai! Māte pasmaidīja vēlreiz. Noskūpsti mani! Viņa izstiepa rokas, un es viņu cieši apskāvu un noskūpstīju.

Ari tēvs mani noskūpstīja. Dod šurp savu kreklu! Būs man kāds darāmais, kamēr māte pagatavos vakariņas. Palīdzējis man to novilkt, tēvs aptaustīja saplēstās vietas. Krekls ir vienās driskās, sapluinlts pamatīgāk, nekā varētu gaidīt.

Sāku stomīdamies kaut ko skaidrot, taču viņš ar rokas mājienu mani apturēja. Zinu, zinu, tas viss bija lietas labā. Centies būt uzmanīgāks, citādi es likšu tev šūt tos pašam! Tavā ceļa lādē ir cits krekls. Un pie viena atnes man, lūdzu, adatu un diegu!

Es aizsteidzos uz ratu aizmuguri un uzvilku savu veselo kreklu. Kamēr meklēju diegu un adatu, dzirdēju māti dziedam:

"Kad saulriets izgaist kā zelta tvaiks Un zvaigznes sāk debesīs smaidīt,

Sen garām tavs mājupnākšanas laiks,

Bet sirds mana nebeidz gaidīt."

Viņai atsaucās tēva balss:

“Kad vakarā pēdējā rietuguns zūd Un vēji dzied pusnakts dziesmu,

Uz mājām es eju, un sirds mana lūdz,

Lai uzturi pavardā liesmu."

Kad izrāpos no ratiem, tēvs turēja māti ciešā skāvienā un skūpstīja viņu. Noliku adatu un diegu blakus savam saplēstajam kreklam un gaidīju. Man šķita, ka tas ir izdevies skūpsts. Vēroju vecākus ar vērtē­jošu skatienu un neskaidri apjautu, ka ari es kaut kad nākotnē varētu vēlēties skūpstīt sievieti. Ja tāds bridis pienāktu, es gribēju to darīt, kā pienākas.

Pēc brīža tēvs mani pamanīja un atkal nostādīja māti uz kājām.

-   Puspenijs par priekšnesumu, Lūriķa kungs! viņš iesmējās. Kāpēc tu vēl aizvien esi tepat, manu zēn? Varu saderēt uz to pašu puspeniju, ka tevi ir aizkavējis kāds jautājums.

-  Kāpēc mēs vienmēr apstājamies pie pelēkakmeņiem?

- Tradīcija, mīļo zēn! viņš izteiksmīgi atbildēja, izplezdams rokas plašā žestā. Un māņticība. Bet tas jau būtībā ir viens un tas pats. Mēs apstājamies, cerot uz labu veiksmi, un visi bauda neparedzētu brīvdienu. Viņš bridi klusēja. Kādreiz es zināju par tiem dzejoli. Kā tur bija…?

“Kā velkakmens velk tālā sapņu salā,

Kā pelēkakmens senas takas malā,

Kā ceļakmens, kas ceļinieku vada,

Kā stāvakmens uz Fae ceļu rāda,

Uz vietu aicina, ko sauc… sauc…" hm, kaut kas ar -ela…

Tēvs brīdi stāvēja, raudzīdamies neredzamā tālumā un knibinā­dams apakšlūpu. Beidzot viņš papurināja galvu. Nevaru atcerēties, kā beidzās pēdējā rinda. Ak mūžs, kā man nepatīk dzeja! Kā vispār iespējams atcerēties vārdus, kas nav ielikti mūzikā? Viņš koncentrē­damies sarauca pieri un bez skaņas kustināja lūpas, izrunājot vārdus.

-  Kas ir velkakmens? es jautāju.

- Tas ir sens magnētakmeņu nosaukums, paskaidroja māte. Pa­tiesībā tie ir zvaigžņudzelzs gabali, kas pievelk jebkādu citu dzelzi. Es tādu pirms daudziem gadiem redzēju kādā retumu izstādē. Viņa paskatījās uz tēvu, kas joprojām klusi murmināja pie sevis. Mēs redzējām magnētakmeni Peleresīnā, vai ne?

-  Hmm…? Ko? Jautājums izrāva tēvu no dziļajām domām. Jā, Peleresīnā. Viņš vēlreiz paplucināja lūpu un sarauca pieri. Atceries šo vienu patiesību, zēn, pat tad, ja tu aizmirstu jebko citu! Dzejnieks ir mūziķis, kurš nespēj dziedāt. Vārdiem ir jāatrod cilvēka prāts, pirms tie spēj skart viņa sirdi, un dažu cilvēku prāti ir tik sīki, ka grūti trā­pīt mērķī. Bet mūzika skar sirdi, lai cik niecīgs vai stūrgalvīgs būtu klausītāja prāts.

Māte viegli nosēcās dāmai ne visai piedienīgā stilā. Ak tavu augst­prātību! Tu vienkārši kļūsti vecs. Viņa dramatiski nopūtās. Jā, tas tikai sakāpina traģēdiju; nākamais solis ir atmiņas zaudējums. Tēvs saslējās, ar visu stāju un augumu pauzdams sašutumu, bet māte nepievērsa viņam uzmanību un uzrunāja mani: Godīgi sakot, vienīgā tradīcija, kas trupām liek apstāties pie pelēkakmeņiem, ir slinkums. Tam pantiņam vajadzētu skanēt tā:

"Rīts, vakars vai diena,

Ceļojot ratos,

Aiz katra pagrieziena Pēc pelēkakmens es skatos,

Lai nomestu savu Vedamo kravu,

Jo atpūtas prieki Nekad nav lieki."

Acīm tumši ieziboties, tēvs pievirzījās viņai aiz muguras. Vecs? viņš klusi noprasīja un atkal sāka berzēt mātes plecus. Sieviete, es tev pierādīšu, ka tu maldies!

Māte greizi pasmaidīja. Cilvēk, es tev labprāt to ļaušu!

Nolēmu atstāt viņus turpinām šis pārrunas divatā un devos atpakaļ pie Bena ratiem, bet tad aiz manis atskanēja tēva balss: Atceries, gammas izmēģināsim rit pēc pusdienām! Un “Tinbertina” otro cēlienu ari, norunāts?

-  Labi! Es metos skriešus.

Kad atgriezos pie Bena vezuma, viņš jau bija izjūdzis Alfu un Betu un berza ēzeļiem sānus. Es sāku gatavot ugunskura vietu: vidū sausas lapas, apkārt tām sīkus, pēc tam arvien lielākus zariņus. Pabeidzis darāmo, pagriezos turp, kur sēdēja Bens.

Labu bridi atkal valdīja klusums. Kad Bens sāka runāt, es gandrīz skaidri redzēju, kā viņš meklē atbilstošus vārdus. Cik daudz tu zini par sava tēva jauno dziesmu?

- Dziesmu par Lanri? es atjautāju. Neko daudz ne'zinu. Tu jau zini, kāds viņš ir! Neviens nedrīkst klausīties, pirms dziesma nav pa­beigta. Ari es ne.

-  Es nerunāju par pašu dziesmu, Bens teica. Es runāju par stāstu, kas tajā ielikts. Par Lanres stāstu.

Domās pārcilāju vairākus desmitus stāstu, kurus mans tēvs bija savācis pēdējā gada laikā, cenzdamies uztaustīt kopīgos pavedienus.

-    Lanre bija princis, es teicu. Vai karalis. Kāds nozīmīgs cilvēks. Viņš gribēja būt varenāks par visiem pasaulē. Varas dēļ viņš pārdeva savu dvēseli, bet tad kaut kas nogāja greizi, un pēc tam, man šķiet, viņš sajuka prātā vai nekad vairs nespēja aizmigt, vai… Redzēju Benu purinām galvu un aprāvos.

-  Lanre nepārdeva dvēseli, Bens teica. Tās ir pilnīgas blēņas. Viņš izdvesa tik dziļu nopūtu, ka, šķiet, izpūta no krūtīm pēdējo gaisa drusciņu. Es sāku no nepareizā gala, viņš teica. Lai paliek tava tēva dziesma! Par to parunāsim pēc tam, kad viņš to būs pabeidzis. Ja zināsi Lanres stāstu, tev varbūt radīsies plašāks priekšstats.

Vēlreiz dziļi ievilcis elpu, Bens mēģināja atsākt aprauto sarunu.

-   Iedomājies, ka tavā ziņā ir nesaprātīgs, sešus gadus vecs bērns. Kādu ļaunumu viņš var nodarīt?

Brīdi klusēju, īsti nesaprazdams, kādu atbildi viņš gaida. Vispareizāk droši vien būtu runāt tieši un skaidri. Neko sevišķu.

- Bet, ja viņam būtu divdesmit gadu un viņš joprojām būtu nesa­prātīgs, cik bīstams tad viņš varētu būt?

Nolēmu palikt pie tiešām un acīmredzamām atbildēm. Arī vēl ne sevišķi, tomēr bīstamāks nekā iepriekš.

- Un ja tu iedotu viņam zobenu?

Es sāku apjaust Abentija domu un aizvēru acis. Tad viņš varētu nodarīt daudz, daudz vairāk. Es saprotu, Ben. Es patiešām saprotu. Spēks ir noderīgs, un muļķība parasti ir nekaitīga. Bet spēks un muļ­ķība kopā ir bīstami.

- Es neko neteicu par muļķību, Bens izlaboja. Tu esi gudrs. Mēs abi to zinām. Taču tu vari būt ļoti neapdomīgs. Gudrs un neapdomīgs cilvēks ir viena no bīstamākajām parādībām, ko iespējams sastapt. Un vēl ļaunāk ir tas, ka es pats esmu paguvis tev šo to bīstamu iemācīt.

Bens bridi lūkojās manis sagatavotajā ugunskurā, tad pacēla nokri­tušu lapu, nomurmināja dažus vārdus un noskatījās, kā zariņu un skalu vidū uzzib un pieņemas maza liesmiņa. Viņš pagriezās un paskatījās uz mani. Tu vari sevi nonāvēt, rīkodamies, lūk, tikpat vienkārši! Viņš neomulīgi pasmaidīja. Vai meklēdams vēja vārdu.

Bens sāka sacīt vēl kaut ko, tad apklusa un ar plaukstām saberzēja seju. Pēc brīža viņš izdvesa vēl vienu ļoti dziļu nopūtu. Kad viņš atvilka plaukstas, viņa seja izskatījās ļoti nogurusi. Cik tev īsti ir gadu?

-  Nākamajā mēnesī būs divpadsmit.

Viņš papurināja galvu. To var viegli aizmirst. Tu neizturies atbil­stoši savam vecumam. Bens ar nūju sabikstīja uguni. Es sāku mācī­ties Universitātē, kad man bija astoņpadsmit, viņš teica. Divdesmit gadu vecumā es vēl nezināju tik daudz, cik tu zini jau tagad. Viņš cieši lūkojās ugunī. Piedod, Kvout! Es šovakar gribu pabūt viens. Man šis tas jāpārdomā.

Es klusēdams pamāju ar galvu. Aizgāju pie viņa ratiem, samek­lēju trijkāji, katliņu, ūdeni un tēju. Aiznesu to visu pie Bena un klusi noliku viņam blakus. Viņš joprojām nenovērsa skatienu no uguns, un es devos projām.

Zinādams, ka vecāki vēl kādu laiku mani negaida atpakaļ, devos uz mežu. Ari man vajadzēja šo to pārdomāt. Tas bija mans pienākums pret Benu. Es vēlējos, kaut spētu darīt vairāk.

Pagāja vesela dienkopa, iekams Bens atguva agrāko, ierasto omu­lību. Taču arī pēc tam mūsu attiecības vairs nebija tādas kā iepriekš. Mēs joprojām bijām tuvi draugi, bet kaut kas mūs šķīra, un es jutu, ka Bens apzināti cenšas turēties savrup.

Mūsu mācību stundās iestājās gandrīz vai sastingums. Bens pār­trauca tikko uzsākto alķīmiju un lika man apmierināties ar ķīmiju. Viņš atteicās mācīt man jebkādu sigaldriju, turklāt ievērojami ierobežoja simpātijas jomu, ļaudams man nodarboties tikai ar to, ko uzskatīja par pilnīgi drošu.

Tāda vilcināšanās mani kaitināja, tomēr es centos savaldīties, jo cerēju: ja pārliecināšu viņu, ka spēju būt atbildīgs un pedantiski pie­sardzīgs, viņš beigu beigās norims un viss atgriezīsies vecajās vietās. Mēs bijām viena ģimene, un es zināju, ka jebkādas nesaskaņas starp mums galu galā izlīdzināsies. Bija vajadzīgs tikai laiks.

Man nebija ne jausmas, ka mūsu laiks strauji tuvojās beigām.

PILSĒTU SAUCA Halovfella. Mēs apstājāmies tajā uz dažām dienām, jo tur dzīvoja labs ratu meistars un gandrīz visiem mūsu ratiem bija vaja­dzīgi kādi pielabojumi vai aprūpe. Kamēr mēs gaidījām, Bens saņēma piedāvājumu, no kura nespēja atteikties.

Viņa bija atraitne, samērā turīga, samērā jauna un manās nepiere­dzējušajās acis samērā izskatīga. Iemesls it kā bija tāds, ka viņa meklēja skolotāju savam mazgadīgajam dēlam. Tomēr ikviens, kurš redzēja viņus abus kopā pastaigājamies, saprata, kas slēpjas šī stāsta aizsegā.

Viņa bija precējusies ar aldari, bet vīrs pirms diviem gadiem bija noslīcis. Viņa visiem spēkiem pūlējās uzturēt alus darītavu, taču viņai bija pārāk maz vajadzīgo prasmju, lai darbs ietu no rokas…

Kā redzat, veiksmīgāk izlikt Benam cilpu nebūtu pratis neviens, ja kādam ienāktu prātā to mēģināt.

Mūsu plāni mainījās, un trupa uzkavējās Halovfellā vēl vairākas dienas. Mana divpadsmitā dzimšanas diena tika pārbīdīta un apvienota ar Bena atvadīšanās dienu.

Lai īsti saprastu, kā tas notika, jums jāzina, ka pats krāšņākais pasākums ir tas, kurā aktieri rāda priekšnesumus paši savējiem. Labi izklaidētāji cenšas katru izrādi padarīt par īpašu notikumu, tomēr jums jāatceras, ka priekšnesumu, ko viņi rāda jums, viņi ir rādījuši daudziem skatītāju simtiem. Pat visaizrautīgākajiem aktieriem gadās pa bālai izrādei it sevišķi tad, ja viņi zina, ka tāpēc nebūs īpaši jācieš.

Mazpilsētiņas un lauku viesnīcas neprata atšķirt labu izrādi no sliktas. Aktieri, kas spēlēja cits citam līdzās, to prata.

Tad nu padomājiet: kā lai izklaidē cilvēkus, kuri tūkstoš reižu ir redzējuši jūsu uzstāšanos? Jāatmet vecie triki. Jāizmēģina daži jauni. Jācer uz vislabāko. Un, protams, grandiozas izgāšanās ir tikpat izklai­dējošas kā spožas veiksmes.

Šo vakaru es atceros kā brīnišķu siltu emociju saplūsmi, ko iekrāsoja rūgtena smeldze. Skanēja vijoles, lautas un bungas, ikviens spēlēja, dejoja un dziedāja no visas sirds. Uzdrošinos teikt, ka mēs pārspējām jebkādas feju dzīres, ko varat iztēloties.

Es saņēmu dāvanas. Trips man pasniedza pie jostas nēsājamu nazi ar ādas spalu, apgalvodams, ka ikvienam zēnam vajadzīgs kaut kas tāds, ar ko viņš var sevi ievainot. Šandi man uzlika plecos jauku, pašas darinātu apmetni ar daudzām mazām kabatiņām, kurās glabājami zēnu dārgumi. Vecāki uzdāvināja man lautu, skaistu instrumentu no gluda, tumša koka. Man, protams, vajadzēja nospēlēt kādu dziesmu, un Bens dziedāja man līdzi. Es mazliet kļūdījos, jo vēl nebiju iepazinis instrumenta stīgas, un Bens pāris reižu nomaldījās greizi, meklēdams pareizo noti, tomēr priekšnesums izdevās itin jauks.

Bens atvēra nelielu medalus muciņu, kuru teicās glabājis “tieši šādam gadījumam”. Atceros, tas garšoja tieši tā, kā es jutos, saldi, rūgti un smagi.

Daži no mūsu ļaudīm bija kopīgi sacerējuši “Balādi par Benu, izcilo aldari”. Mans tēvs nodeklamēja to tik nopietni, it kā runa būtu par Modegas karalisko ciltskoku, un pats spēlēja pavadījumu uz pusarfas. Visi smējās, vēderus turēdami, un Bens smējās aizrautīgāk par jebkuru citu.

Kādā vakara brīdī māte uzvilka mani kājās un aizrāva virpuļojošā dejā. Viņas smiekli skanēja kā mūzika vēja šūpās. Viņas mati un svārki plīvoja man apkārt. No viņas plūda tīkami mierinoša smarža, kāda piemīt tikai mātēm. Šī smarža un viņas smejošais, ašais skūpsts labāk dziedināja manu trulo sāpi par Bena aiziešanu nekā visa vakara līks­mība kopā.

Šandi piedāvājās nodejot Benam īpašu deju, bet tikai tad, ja Bens nākšot to noskatīties viņas teltī. Nekad agrāk nebiju redzējis Benu sarkstam, bet tas viņam izdevās nevainojami. Viņš brīdi vilcinājās, tad atteicās, un tas viņam acīmredzami nācās tikpat grūti kā izraut sev sirdi no krūtīm. Šandi protestēja, pievilcīgi uzmeta lūpu un stāstīja, ka esot ilgi to mācījusies. Beidzot viņa vilkšus ievilka Benu teltī, un visa trupa pavadīja viņu pazušanu ar skaļām gavilēm.

Trips un Terens uzstājās ar zobenu cīņas priekšnesumu, kas bija pa daļai aizraujošs ieroču mākslas demonstrējums, pa daļai dramatisks monologs (Terena izpildījumā) un pa daļai bufonāde, ko Trips noteikti izdomāja turpat uz vietas. Viņu skatuve bija visa nometnes terito­rija. Cīņas gaitā Trips pamanījās salauzt savu zobenu, paslēpties zem kādas dāmas svārkiem, ieroča vietā vēzēt desas līkumu un izpildīt tik fantastiskus akrobātikas numurus, ka tīrā brīnuma pēc izkļuva sveikā bez nopietniem ievainojumiem. Tiesa, viņš pārplēsa bikšu aizmuguri.

Dakss bija iecerējis krāšņu ugunsrijēja priekšnesumu, kura laikā aizdedzināja pats sevi, un mums vajadzēja apliet viņu ar ūdeni. Viņš tika cauri ar apsvilušu bārdu un mazliet iedragātu lepnumu. Viņu ātri izdziedēja Bena laipnā palīdzība, kauss medalus un atgādinājums, ka ne katram lemts visu mūžu lepoties ar uzacīm.

Mani vecāki nodziedāja “Balādi par seru Savjenu Traljardu”. Tāpat kā lielāko daļu izcilo dziesmu, “Seru Savjenu” ir sacerējis Iljens, un visi to uzskatīja par viņa mūža augstāko sasniegumu.

Tā ir skaista dziesma un jo skaistāka man šķita tāpēc, ka agrāk tikai nedaudzas reizes biju dzirdējis tēvu izpildām to visu no sākuma līdz beigām. Tā ir traki sarežģīta, un tēvs, šķiet, bija vienīgais mūsu trupā, kas spēja to nevainojami nodziedāt. Zināju, ka ari viņam tas nenākas viegli, kaut gan viņš prata to neizrādīt. Māte pievienojās tēvam, klusināti un ritmiski dziedādama otro balsi. Kad viņi ievilka elpu, pierimstam šķita pat ugunskura liesmas. Mana sirds te cēlās spārnos, te laidās lejup. Es aizgrābtībā raudāju, vienlīdz saviļņots gan par abu balsu izcilo kopskaņu, gan par traģisko dziesmas stāstu.

Jā, dziesmas beigās es raudāju. Raudāju toreiz un arī pēc tam, dzirdot šo dziesmu, esmu raudājis katru reizi. Pat tad, kad klausos šī stāsta lasījumu, man acīs kāpj asaras. Manuprāt, cilvēks, kuru šī dziesma neaizkustina, ir būtne bez cilvēka dvēseles.

Dziesmas beigās brīdi valdīja klusums, kamēr klausītāji susināja acis un slaucīja degunus. Kad visi bija daudzmaz atguvušies, kāds iesaucās: Lanri! Lanri!

Saucienu pārtvēra vairāki citi. Jā, par Lanri!

Tēvs greizi pasmaidīja un papurināja galvu. Viņš nekad neizpildīja atsevišķu dziesmas daļu, iekams gatava nebija visa dziesma.

- Dziedi, Arliden! iesaucās Sandi. Gana ilgi esi to brūvējis! Lej bļodā un dalies!

Joprojām smaidīdams, tēvs vēlreiz papurināja galvu. Tā vēl nav gatava. Viņš noliecās un rūpīgi ielika lautu atpakaļ futrālī.

-  Dod mums vismaz kādu priekšstatu, Arliden! Šoreiz tas bija Terens.

- Jā, Bena dēļ! Nav godīgi, ka viņš visu šo laiku tikai dzirdējis tevi dungojam un beigās paliek bešā…

- … interesanti, ko jūs ar sievu tur ratos vienmēr darāt, ja vēl nav…

- Dziedi!

- Par Lanri!

Tripa vadībā visa trupa kļuva par dziedoši kliedzošu pūli. Tēvs iz­turēja to gandrīz veselu minūti, tad noliecās un atkal izņēma lautu no futrāļa. Visi iegavilējās.

Līdzko viņš izslējās taisni, pūlis apklusa. Tēvs uzskaņoja pāris stīgu, kaut gan bija spēlējis tikai pirms īsa brīža. Izlocījis pirkstus, viņš nospē­lēja dažas klusas izmēģinājuma skaņas un uzsāka melodiju tik maigi un nemanāmi, ka es attapos klausāmies tajā, pirms tā bija īsti sāku­sies. Tad līdzi mūzikas kāpumam un kritumam atskanēja tēva balss.

“Nu kļūsiet un aizturiet elpu, jo es jums dziedāšu dziesmu No slēptām atmiņu dzīlēm, no sensenas pagājības,

Par kādu, kurš pārspējis laiku. Par lepno un vareno Lanri,

Par viņu, kam dzelzs bija roka un tērauda griba,

Par viņu, kas karoja, krita un atkal cēlās,

Un, vēlreiz kritis, nonāca ēnas gūstā,

Uz mūžu mūžiem paliekot aizzemes varā.

Par viņu stiprāka bija vien mīlestība Pret dzimto zemi, kas pazuda postošā karā,

Un savu sievieti Līru, kura ar elpu un vārdiem Spēja atpakaļ izvest viņu caur nāves vārtiem."

Tēvs ievilka elpu un apklusa, neaizvēris muti, it kā grasītos turpināt. Tad viņa sejā parādījās plats, gluži vai velnišķs smīns, un viņš noliecās, lai noliktu lautu atpakaļ drošajā vietā. Atskanēja daudzbalsīgs sauciens un pārmetumi, taču visi saprata: viņiem ir ļoti laimējies, ka varējuši noklausīties kaut vai šo mazumiņu. Kāds uzsāka deju dziesmu, un protesti pamazām apklusa.

Mani vecāki dejoja kopā, un māte balstīja galvu pret tēva krūtīm. Abi bija aizvēruši acis. Viņus šķita ieskāvis dziļš, tīkams miers. Ja esat atraduši kādu, ko varat turēt skavās, aizverot acis pret ārpasauli, tad jums ir ļoti laimējies. Pat tad, ja šis brīdis ilgst tikai vienu minūti vai vienu dienu. Es joprojām redzu viņus maigi šūpojamies mūzikas ritmā, un vēl tagad, pēc visiem ilgajiem gadiem, mīlestība manā uztverē ir šis atmiņu tēls.

Vēlāk Bens dejoja ar manu māti, un viņa soļi bija pārliecināti un izteiksmīgi. Mani pārsteidza atskārsme, ka viņi kopā izskatās neparasti skaisti. Bens vecs, sirms un korpulents, rievām izvagotu seju un apsvilušām uzacīm. Māte slaida, dzīvības pilna, dzirkstoša, gaišu, ugunskura apmirdzētu seju. Kontrasts katru no viņiem darīja vēl skais­tāku. Manī sāpīgi smeldza apziņa, ka es viņus varbūt nekad vairs neredzēšu kopā.

Austrumu pusē pamale sāka sārtoties. Visi sanāca kopā, lai pēdējo reizi atvadītos no Bena.

Es neatceros, ko sacīju viņam pirms šķiršanās. Zinu, ka tie bija nožēlojami neatbilstoši vārdi, taču viņš saprata. Viņš lika man apsolīt, ka es neiekulšos nekādās likstās, neapdomīgi eksperimentējot ar to, ko viņš man iemācījis.

Bens noliecās un apskāva mani, tad pabužināja man matus. Es pat neņēmu to ļaunā. Lai kaut cik atdarītu, mēģināju izlīdzināt viņa uzacis; man vienmēr bija gribējies to pamēģināt.

Pārsteigums viņa sejā bija aizkustinošs un iespaidīgs. Bens mani vēlreiz cieši apskāva. Tad viņš atkāpās.

Mani vecāki apsolīja atkal atvest trupu uz pilsētiņu, ja gadītos ceļot cauri šim apvidum. Visi trupas dalībnieki apgalvoja, ka steigšoties šurp bez mudināšanas. Bet, kaut gan biju vēl ļoti jauns, es zināju patiesību. Paies ilgs laiks, pirms es atkal redzēšu Benu. Paies daudzi gadi.

Neatceros, kā nākamajā rītā devāmies projām, bet atceros, ka mēģi­nāju aizmigt un jutos bezgala vientuļš. Mana vienīgā līdzgaitniece bija trula, rūgteni salda dvēseles sāpe.

Vēlāk pēcpusdienā pamodies, ieraudzīju sev blakus guļam sainīti. Tas bija ietīts maisaudumā, pārsiets ar auklu, un virspusē tam bija piestiprināts košs papīra gabals ar manu vārdu. Tas plīvoja vējā kā mazs karodziņš.

Attinis sainīti, es pazinu tajā ielikto sējumu. Tā bija “Retorika un lo­ģika”, grāmata, ko Bens bija izmantojis, mācīdams man argumentāciju.

Viņa nelielajā bibliotēkā, kas sastāvēja no divpadsmit grāmatām, šī bija vienīgā, kuru es nebiju izlasījis no vāka līdz vākam. Es to necietu.

Atvēru grāmatu un priekšlapā ieraudzīju ierakstu:

“Kvout!

Turies Universitātē godam! Dod man iespēju lepoties.

Atceries sava tēva dziesmu. Sargies no neprāta.

Tavs draugs

Abentijs.”

Mēs ar Benu nekad nebijām runājuši par to, ka es varētu mācīties Universitātē. Es, protams, sapņoju kādu dienu tur iestāties. Taču tie bija sapņi, kurus es vecākiem neuzticēju. Doties uz Universitāti nozī­mētu atstāt vecākus, trupu, visus un visu, ko es līdz šim biju pazinis.

Atklāti runājot, tāda doma mani ļoti biedēja. Kā tas būtu apmes­ties vienā vietā nevis uz vakaru vai atsevišķu dienkopu, bet uz dau­dziem mēnešiem? Varbūt pat uz gadiem? Vairs nepiedalīties izrādēs? Nemest kūleņus kopā ar Tripu un nespēlēt jauno, izlutināto augstmaņa dēlu lugā “Trīs peniji par vēlēšanos”? Vairs neceļot apjumtos ratos? Nedziedāt kopā ar citiem?

Es nekad par to nebiju runājis, bet Bens droši vien bija uzminējis. Vēlreiz izlasīju viņa ierakstu, kādu laiku paraudāju un apsolīju viņam darīt, ko spēšu.

NĀKAMAJOS MĒNEŠOS mani vecāki visiem spēkiem centās aizlāpīt Bena prombūtnes izrauto caurumu, ar citu trupas dalībnieku palī­dzību saturīgi piepildīt manu dienu un gaisināt manu sērīgo noskaņo­jumu.

Redziet, ceļojošu aktieru trupā cilvēka vecumam nav nozīmes. Ja jums ir pa spēkam seglot zirgus, jūs seglojat zirgus. Ja jums ir pietie­kami veiklas rokas, jūs žonglējat. Ja jums ir gludi skūta seja un augums ļauj uzvilkt kleitu, jūs spēlējat lēdiju Reitilu “Cūkganā un lakstīgalā”. Parasti viss notika tieši tik vienkārši.

Tā nu Trips iemācīja man jautrus trikus un kūleņu mešanu. Šandi iepazīstināja mani ar galma dejām, kas aptvēra pusduci zemju. Terens samēroja mani ar sava zobena spalu un secināja, ka esmu izaudzis pietiekami garš, lai sāktu apgūt ieroču mākslas pamatus. Nepietiekami garš, lai patiešām cīnītos, viņš atgādināja. Bet pietiekami garš, lai varētu tēlot cīņu uz skatuves.

Šajā gada laikā ceļi bija labi, tāpēc mūsu brauciens uz ziemeļiem cauri Kopvalstībai ritēja ļoti veiksmīgi: mēs nobraucām piecpadsmit līdz divdesmit jūdžu dienā, lūkodamies pēc jaunām pilsētām, kurās sniegt priekšnesumus. Kopš Bens bija projām, es biežāk sēdēju ratos kopā ar tēvu, un viņš sāka mani nopietni apmācīt skatuves darbam.

Protams, es daudz biju jau apguvis pats. Tomēr manas zināšanas bija haotiski sagrābstītas un nejaušas. Tēvs sistemātiski izklāstīja man aktiermākslas tehniskos aspektus. Es uzzināju, kā sīkas nianses balsī vai pozā var radīt lempīga, viltīga vai aprobežota cilvēka iespaidu.

Visbeidzot māte sāka man mācīt, kā jāuzvedas izsmalcinātā sabied­rībā. Šo to es biju apguvis mūsu retajās tikšanās reizēs ar baronu Greifallovu, tāpēc domāju, ka esmu jau pietiekami izskolojies, un neredzēju vajadzību mācīties dažādos uzrunu veidus, galda manieres un sarež­ģītos hierarhijas sazarojumus, kas saistīti ar augstmaņu sabiedrisko stāvokli. Tieši tā es galu galā pateicu mātei.

- Kāda tam nozīme, vai Modegas vikonta stāvoklis ir augstāks par vintasiešu sparateina stāvokli? es protestēju. Un kuram rūp, vai viņu uzrunā “jūsu gaišība” vai “milord”?

-  Viņiem tas rūp, māte pārliecināti atbildēja. Ja gribi sniegt viņiem priekšnesumu, tev jāprot izturēties ar cieņu un nebāzt elkoņus zupā.

-  Tēvs nelauza galvu par to, kura dakšiņa jālieto un kurš kuro sabiedrībā pārtrumpo, es noburkšķēju.

Māte sarauca pieri, un viņas acis samiedzās šaurāk.

-  Kurš kuru, es pikti izlaboju.

-  Tavs tēvs zina vairāk nekā izrāda, māte teica. Un tam, ko nezina, liek pretī savu neatvairāmo pievilcību. Tieši tā viņš tiek uz priekšu. Viņa saņēma manu zodu un pavērsa manu seju augšup pret sevi. Viņas acis bija zaļas, un zīlītes ieskāva zelta loks. Vai tu gribi tikai tikt uz priekšu? Vai tomēr gribi dot man iemeslu lepoties ar tevi?

Tam bija tikai viena atbilde. Līdzko biju apņēmies mācīties, es to gluži vienkārši uztvēru kā jaunu tēlošanas veidu. Kā jaunu scenāriju. Māte sacerēja pantiņus, kas palīdzēja iegaumēt etiķetes bezjēdzīgākās nianses. Un abi kopā mēs sacerējām divdomīgu dziesmiņu ar nosau­kumu “Pontifika vieta vienmēr ir zem karalienes”. Veselu mēnesi mēs par to smējāmies, un māte man stingri aizliedza dziedāt to tēvam, jo viņš kādu dienu varētu nospēlēt to neatbilstošas publikas priekšā un ieraut mūs visus nopietnās nepatikšanās.

- Koks! Ratu virknei pārskrēja tikko saklausāms sauciens. Pama­tīgs ozols!

Mans tēvs pārtrauca pusē monologu, ko bija man deklamējis, un izdvesa aizkaitinātu nopūtu. Tātad skaidrs, ka šodien mēs tālāk netik­sim, viņš norūca un paskatījās debesīs.

- Vai mēs stājamies? no kulbas iekšienes atskanēja mātes balss.

-  Pāri ceļam atkal guļ koks, es paskaidroju.

-        Nē, nudien! tēvs izmeta, virzīdams ratus uz ceļa brīvo malu.

-   Vai šis ir karaļa ceļš vai nav? Varētu domāt, ka mēs šeit esam vienīgie braucēji! Cik sen bija šī vētra? Pirms divām dienkopām?

- Tik sen ne, es teicu. Pirms sešpadsmit dienām.

-  Un koki joprojām nosprosto ceļu! Šķiet, vajadzēs sūtīt konsulā­tam rēķinu par katru koku, ko mums vajadzējis sazāģēt un novilkt no ceļa. Tagad mēs par trim stundām atpaliksim no iecerētā plāna! Viņš izlēca no ratiem, līdzko tie bija apstājušies.

-  Man tas šķiet gluži jauki, sacīja māte, tuvodamās mums no ratu aizmugures. Tas dod mums iespēju nobaudīt kaut ko karstu. Viņa izteiksmīgi paskatījās uz tēvu. Nemaz nav patīkami, ja ilgāku laiku dienas beigās jāiztiek ar to, ko var iekost uz ātru roku. Cilvēkam vajadzīgs vairāk.

Tēva piktums šķita manāmi pierimstam. Tā jau nu ir, viņš no­teica.

- Mīlulīt? māte uzrunāja mani. Kā tev šķiet, vai tu varētu sa­meklēt man kādu sauju savvaļas salvijas?

- Es nezinu, vai tā te aug, es atbildēju, ielikdams balsī pienācīgu tiesu nenoteiktības.

- Bet paskatīties jau var, viņa saprātīgi sacīja, tad ar acs kaktiņu paskatījās uz tēvu. Ja tev izdodas atrast daudz, nes šurp kaut vai veselu klēpi. Izkaltēsim un lietosim to vēlāk.

Kā parasti, galvenais nebija tas, vai meklēto izdosies atrast vai

ne.

Es biju paradis vakaros aizklīst projām no trupas. Kamēr vecāki gādāja par vakariņām, man parasti bija jāveic kāds uzdevums. Taču tas bija tikai iegansts, lai mēs katrs varētu pabūt savrup. Ceļotāju dzīvē nav daudz privātu brīžu, un viņiem tie bija vajadzīgi ne mazāk kā man. Tāpēc vecāki nekad neiebilda, ja es kavējos veselu stundu, lai savāktu vienu malkas klēpi. Un, ja līdz manai pārnākšanai viņi vēl nebija tikuši līdz vakariņām, tas taču bija gluži saprotami, vai ne?

Ceru, ka viņi labi aizvadīja šīs dažas pēdējās stundas. Ceru, ka viņi neizšķieda tās sīkos, mehāniskos darbos ugunskura iekuršanā vai dārzeņu griešanā vakara maltītei. Ceru, ka viņi kopā dziedāja; tas notika bieži. Ceru, ka viņi iekāpa atpakaļ ratos un ļāvās viens otra skaujām. Ceru, ka pēc tam viņi gulēja blakus un klusi sarunājās par maznozīmīgām lietām. Ceru, ka viņi bija kopā un veltīja viens otram mīlestību līdz pat brīdim, kad pienāca beigas.

Tās ir niecīgas cerības, un patiesībā tām nav nekādas nozīmes. Viņi tik un tā ir miruši.

Un tomēr es ceru.

Nerunāsim par laiku, ko es tovakar vienatnē pavadīju mežā, kavēda­mies rotaļās, kādas bērni mēdz izgudrot saviem vaļas brīžiem. Tās bija pēdējās bezrūpīgās stundas manā dzīvē. Mani pēdējie bērnības brīži.

Nerunāsim par manu atgriešanos nometnē īsi pirms saules rieta. Par to, kā visapkārt gulēja nedzīvi ķermeņi, atgādinot salauztas lel­les. Par asiņu un degošu matu smaku. Par to, kā piepešā trieciena un izbīļa apdullumā es bezmērķīgi klīdu apkārt, pārlieku satricināts, lai izjustu īstas šausmas.

Vislabprātāk es par šo vakaru nestāstītu jums vispār neko. Es aiz­taupītu jums šo smagumu, ja vien tajā neslēptos kāds kopējam stās­tam vajadzīgs apstāklis. Ļoti svarīgs apstāklis. Šim stāstam tas ir kā eņģes durvīm, kuras jāatver, lai dotos tālāk. Dažā ziņā var teikt, ka stāsts sākas tieši šeit.

Tāpēc pārkāpsim šo slieksni pēc iespējas drīzāk.

Rāmajā vakara gaisā vietvietām kavējās dūmu grīstes. Valdīja klu­sums, it kā visi trupas dalībnieki censtos kaut ko saklausīt. It kā tie visi būtu aizturējuši elpu. Viegla vēja pūsma iečabējās koku zaros, un man pretī kā zems mākonis peldēja dūmu vērpete. Es izgāju no meža un cauri dūmiem tuvojos nometnei.

Izkļuvis no dūmu mākoņa, es izberzēju sūrstošās acis. Paskatījies apkārt, ieraudzīju, ka Tripa telts guļ pa pusei sabrukusi un kūpēdama gruzd viņa ugunskurā. Apstrādātais audekls dega nevienmērīgi, un sīvie, pelēkie dūmi vakara klusumā vijās netālu no zemes.

Redzēju Terenu guļam blakus ratiem ar salauztu zobenu rokā. Zaļi pelēkais apģērbs, ko viņš parasti valkāja, bija slapjš un sarkans no asinīm. Viena kāja viņam bija nedabiski izliekta, un cauri ādai spiedās salauztais kauls, kas izskatījās ļoti, ļoti balts.

Es stāvēju, nespēdams novērst skatienu no Terena, no pelēkā krekla, no sarkanajām asinīm un baltā kaula. Skatījos uz to kā uz mācību grāmatas attēlu, ko man jācenšas saprast. Viss mans ķermenis kļuva truls un nejutīgs. Domas šķita stiegam un grimstam kaut kādā bezveida sīrupā.

Kāds sīks racionāls stars manī aptvēra, ka esmu dziļā šokā. Tas man atgādināja šo faktu vēl un vēlreiz. Liku lietā visas Bena iemācītās prasmes, lai nepievērstu tam uzmanību. Es negribēju domāt par to, ko redzu. Negribēju zināt, kas šeit noticis. Negribēju zināt, ko tas viss nozīmē.

Nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis, līdz manu redzeslauku aizmigloja dūmu vērpete. Apdullis apsēdos pie tuvākā ugunskura.

Tas bija Šandi ugunskurs, un virs tā vārījās katliņš ar kartupeļiem, dīvaini pazīstams baisā jucekļa vidū.

Es pievērsu visu uzmanību katliņam. Tas bija kaut kas normāls. Pabakstīju tā saturu ar nūju un redzēju, ka kartupeļi ir izvārījušies. Tas bija normāli. Nocēlu katliņu no uguns un noliku to blakus Šandi nekustīgajam augumam. Viņas drēbes bija saplēstas driskās. Mēģināju atglaust matus no viņas sejas, un mana plauksta kļuva lipīga no asinīm. Nedzīvajās, tukšajās acīs atspoguļojās ugunskura gaisma.

Stāvēju un bezmērķīgi raudzījos apkārt. Tagad Tripa telti bija pil­nībā ieskāvušas liesmas, un viens Šandi ratu ritenis balstījās Mariona ugunskurā. Visas liesmas dega ar zilu nokrāsu, darīdamas ainavu mis­tisku un nereālu.

Izdzirdēju balsis. Slepus paskatījies gar Šandi kulbas malu, ierau­dzīju vairākus nepazīstamus vīriešus un sievietes, kas sēdēja ap uguns­kuru. Ap manu vecāku ugunskuru. Jutu, ka mani pārņem reibonis, un pastiepu roku, lai pieturētos pie ratu riteņa. Kad es to satvēru, riteņa dzelzs stīpa man plaukstā sadrupa čaganās rūsas plēksnēs. Atrāvu roku atpakaļ, bet nākamajā bridi ritenis iečīkstējās un atskanēja skaļš kraksts. Tikko biju paguvis atkāpties soli atpakaļ, kad rati sabruka un sašķīda, it kā koks būtu satrunējis kā vecs celms.

Tagad es stāvēju pretī vecāku ugunskuram, visiem labi redzams. Viens no vīriem atmuguriski aizkūleņoja atpakaļ, tad uzslējās kājās un izrāva zobenu. Viņa kustība bija veikla un nepiespiesta un atgādināja dzīvsudraba lodītes ritējumu no trauka uz galda virsmas. Vīrieša seja bija saspringta, bet augums atbrīvots, it kā viņš nupat būtu piecēlies un izstaipījies.

Viņa zobens bija bāls un elegants. Kad vīrietis to sakustināja, tas šķēla gaisu ar tādu kā plīstošu skaņu. Tā man atsauca atmiņā spraks­tus ziemas aukstākajās dienās, kad kļūst sāpīgi elpot un apkārt valda dziļš klusums.

Svešais stāvēja pārdesmit pēdu attālumā no manis, bet saulrieta dziestošajā gaismā es viņu redzēju pavisam skaidri. Atceros viņu tikpat labi kā savu māti, brīžiem pat vēl labāk. Viņa seja bija šaura, asiem vaibstiem, un tai piemita kaut kas no porcelāna izsmalcinātā skais­tuma. Mati viņam sniedzās līdz pleciem, un vaļīgās cirtas, kas ieskāva seju, bija sarmas krāsā. Vīrieša ārienei piemita ziemas bālums. Viņā viss bija salts, ass un balts.

Viss, izņemot acis. Tās bija melnas kā kazai, un tām nebija vara­vīksneņu. Šis acis bija līdzīgas viņa zobenam, un ne vienā, ne otrā neatspoguļojās ugunskura gaisma vai rietošās saules stari.

Mani ieraudzījis, vīrietis atslāba. Viņš nolaida zobenu un pasmai­dīja, atsegdams lieliskus, baltus zobus. Tāda izteiksme varētu būt rēga sejā. Trulajam apjukumam, kurā biju ietinies kā biezā, sargājošā segā, cauri izdūrās sajūtu adata. Neredzamas rokas iesniedzās dziļi man krūtis un cieši tās saspieda. Iespējams, tā bija pirmā reize manā mūžā, kad izjutu patiesas bailes.

Plikgalvains vīrietis ar sirmu bārdu, sēdēdams pie ugunskura, klukstoši iesmējās. Izskatās, ka mums ir izsprucis mazs trusēns. Uzmanies, Ogle, viņam var būt asi zobi!

Par Ogli nosauktais vīrietis iebāza zobenu makstī ar troksni, kas atgādināja koka krakstu zem ledus smaguma. Nepievirzījies tuvāk, viņš pietupās. Kustība man atkal atgādināja dzīvsudraba ritēšanu. Tagad viņa ogļmelnās acis bija vienā augstumā ar manējām, un aiz to matē­tās virskārtas iezibējās kaut kas līdzīgs bažām. Kā tevi sauc, puika?

Es stāvēju mēms un nekustīgs, sastindzis kā piepeši izbiedēts brie­dēns.

Ogle nopūtās un īsu bridi pievērsa skatienu zemei. Kad viņš atkal paskatījās uz mani, es redzēju no iekritušiem redzokļiem raugāmies pretī žēlumu.

- Jaunais cilvēk, viņš teica, kur ir tavi vecāki? Brīdi raudzī­jies manī, viņš pār plecu pameta skatienu atpakaļ uz ugunskuru, kur sēdēja pārējie.

- Vai kāds zina, kur ir viņa vecāki?

Dažās sejās parādījās cieti, bezjūtīgi smaidi, it kā viņi priecātos par veiksmīgu joku. Pāris svešinieku skaļi iesmējās. Ogle pagriezās atpakaļ pret mani, un žēlums pazuda no viņa sejas kā saplīsusi maska, atstājot tikai rēga smaidu.

- Vai šis ir tavu vecāku ugunskurs? viņš jautāja ar baisu labpa­tiku balsī.

Es truli pamāju ar galvu.

Viņa smaids lēni izdzisa. Acis bez jebkādas izteiksmes lūkojās dziļi mani. Viņa balss bija klusa, salta un skarba. Kāda vecāki šeit dziedāja pilnīgi nepieļaujamas dziesmas, viņš teica.

- Ogle, no ugunskura puses atskanēja vēsa balss.

Vīrieša ogļmelnās acis aizkaitināti savilkās. Kas ir? viņš iešņācās.

-  Tu tuvojies manai nelabvēlībai. Šis puika neko nav izdarījis. Ietin viņu mīkstajā, nesāpīgajā miega segā. Pēdējos vārdus izrunājot, vēsā balss mazliet aizķērās, it kā tie padotos grūtāk.

Šī balss piederēja vīrietim, kurš sēdēja attālāk no ugunskura un pārējiem svešiniekiem, ietinies ēnā. Kaut gan debesis joprojām mir­dzēja saulrieta gaismā un nekas viņu nešķīra no ugunskura spožuma, ēna ieskāva sēdētāju kā bieza eļļas kārta. Zilganās liesmas sprikstēja un dejoja, siltuma un dzīvības pilnas, bet neviena gaismas dzirksts netika viņam tuvumā. Visbiezākā ēna apņēma vīrieša galvu. Neskaidri saskatīju apmetni ar kapuci, kādus reizēm valkā priesteri, taču ēnas zem kapuces bija tik tumšas kā akas melnums nakts vidū.

Ogle uzmeta ēnā tītajam vīrietim īsu skatienu un atkal aizgriezās.

-   Tev ir okšķera acis, Haliaks, viņš izmeta.

-  Un šķiet, ka tu aizmirsti mūsu mērķi, tumšais vīrietis teica, un vēsā balss kļuva skarbāka. Vai varbūt tavs mērķis atšķiras no manējā? Pēdējie vārdi izskanēja lēni un uzsvērti, it kā paustu īpašu nozīmi.

Ogles augstprātība acumirkli pazuda kā ūdens, izliets no spaiņa.

-   Nē, viņš atbildēja, atkal pagriezdamies pret ugunskuru. Nē, pro­tams, ne!

- Tas ir labi. Man ļoti nepatīk doma, ka mūsu ilgstošā pazīšanās varētu tuvoties beigām.

-  Man tāpat.

-Atsauc man atmiņā mūsu attiecības, Ogle, ēnā tītais vīrietis teica, un cauri pacietīgajam tonim jautās durstīgs dusmu dzelonis.

-  Es… Es esmu tavā kalpībā… Ogle samierinoši pacēla rokas.

- Tu esi ierocis manās rokās, ēnainais vīrietis viņu rāmi pārtrauca.

-   Nekas vairāk.

Ogles sejā iezibējās tikko jaušams izaicinājums. Viņš bridi klusēja.

-   Es ne…

Klusā balss bija cieta kā Ramstona tērauda stienis. Ferula.

Ogles graciozais dzīvsudraba spraigums bija pazudis. Viņš sagrīļo­jās, un viņa augums pēkšņi šķita sastindzis sāpēs.

-  Tu esi ierocis manās rokās, vēsā balss atkārtoja. Pasaki to!

Ogles žoklis bridi niknumā saspringa, bet tad viņš sarāvās un ieklie­dzās drīzāk kā ievainots zvērs, nevis kā cilvēks. Es esmu ierocis tavās rokās, viņš izdvesa.

-  Lord Haliaks.

-  Es esmu ierocis tavās rokās, lord Haliaks, Ogle izlaboja teikto un drebēdams noslīga ceļos.

-  Kurš zina tava vārda iekšējos līkločus, Ogle? Tas izskanēja lēni pacietīgā balsi, it kā skolotājs skaitītu audzēknim aizmirstas mācībstundas vielu.

Ogle drebošām rokām aptvēra pats savu augumu un sakņupa, aiz­vēris acis. Tu, lord Haliaks.

-  Kurš tur tevi drošībā no Amira? No dziedātājiem? No sithiem? No visa, kas šajā pasaulē spēj tevi ievainot? Haliakss rāmi un pieklājīgi jautāja, it kā viņu patiešām interesētu gaidāmā atbilde.

-  Tu, lord Haliaks! Ogles balss bija tikko dzirdama sāpju šķemba.

-  Un kura mērķim tu kalpo?

-  Tavam mērķim, lord Haliaks, vārdi izlauzās no aizžņaugtas rīkles. Tavam. Nekam citam. Sasprindzinājums gaisā izzuda, un Ogles augums pēkšņi ļengani saļima. Viņš krita uz priekšu, atsizdamies pret savām plaukstām, un no sejas viņam pilēja sviedri, sizdamies pret zemi kā lietus lāses. Baltie mati ļengani karājās ap viņa seju. Pal­dies, valdniek! viņš dziļā bijībā izdvesa. Es nekad vairs neaizmirsīšos!

-  Aizmirsīsies. Tev pārāk labi patīk īstenot savas sīkās nežēlības. Tas patīk jums visiem. Haliaksa kapuces aizēnotā seja sašūpojās augšup un lejup, pēc kārtas pievēršoties visiem ap ugunskuru sēdošajiem cil­vēkiem. Tie neveikli sakustējās. Jūs klīstat sānceļos, ļaudamies saviem untumiem. Daži no jums šķiet aizmirsuši to, ko mēs īstenībā meklējam, ko mēs vēlamies sasniegt. Svešinieku pulciņš neomulīgi sagrozījās.

Kapuce atkal pagriezās pret Ogli. Bet tu vari saņemt manu piedo­šanu. Ja nebūtu šo mazo atgādinājumu, varbūt arī es pats būtu sācis šo to aizmirst. Viņa pēdējiem vārdiem bija griezīga pieskaņa. Tagad pabeidziet to, kas… Vēsā balss aizklīda tālumā, un ēnainā kapuce lēni pagriezās pret debesīm. Iestājās gaidu pilns klusums.

Cilvēki, kas sēdēja ap ugunskuru, kļuva klusi un nekustīgi, un viņu sejās iegula saspringta izteiksme. Visi vienlaikus atlieca galvu augšup, itin kā lūkodamies pēc viena un tā paša punkta krēslainajās debesīs. It kā cenzdamies notvert kādu nepakļāvīgu smaržu vēja pūsmā.

Manu uzmanību saasināja sajūta, it kā mani kāds cītīgi vērotu. Es jutu gaisā briestam sasprindzinājumu, tik tikko jaušamu pārmaiņu. Pievērsos tai, priecādamies par iespēju piesaistīt uzmanību jebkam citam, priecādamies par visu, kas ļautu man kaut vēl neilgu laiku neko nedomāt.

- Viņi nāk, Haliakss klusi teica. Viņš piecēlās kājās, un ēnas šķita izstrāvojam no viņa kā tumša migla. Ātri! Pie manis!

Pārējie piecēlās no savām vietām ap ugunskuru. Arī Ogle uztrausās kājās un aizstreipuļoja dažus soļus uguns virzienā.

Haliakss izpleta rokas, un ēna, kas viņu ieskāva, atritinājās kā puķe, kam atveras ziedlapas. Tad visi pārējie ar iestudētu vieglumu pagriezās un paspēra soli pretī Haliaksam, ieiedami viņa ēnas lokā. Brīdi, kad pēdas pieskārās zemei, viņu gaita palēninājās, un nesteidzīgi kā vēja pūstas smiltis viņi izgaisa no skatiena. Vienīgi Ogle pameta skatienu atpakaļ, un viņa rēgainajās acis gailēja dusmu dzirkstis.

Un tad viņu vairs nebija.

Neapgrūtināšu jūs ar turpmākajiem notikumiem. Nestāstīšu, kā skrēju no viena līķa pie nākamā, drudžaini meklēdams dzīvības zīmes, kā bija mācījis Bens. Kā bezcerīgi pūlējos izrakt kapu. Kā rakņāju smil­tis, līdz pirksti kļuva jēli un asiņaini. Kā atradu savus vecākus…

Tikai pašā nakts melnumā es atradu mūsu ratus. Zirgs pirms nāves bija aizvilcis tos gandrīz simt jardu tālāk pa ceļu. Kulbas iekšiene šķita bezgala parasta, mierīga un sakopta. Līdz sirds dziļumiem satricināts, jutu, ka ratu aizmugure joprojām spēcīgi glabā manu vecāku smaržu.

Es aizdedzināju katru lampu un sveci, ko atradu ratos. Gaisma nedeva mierinājumu, bet tā bija patiesas uguns patiesais zelts, ko neiekrāsoja nekādi zili toņi. Izvilku no mantām futrāli ar tēva lautu. Apgūlos vecāku gultā, paņēmis lautu blakus. Mātes spilvens smaržoja pēc viņas matiem, pēc apskāviena. Nebiju domājis aizmigt, tomēr miegs ņēma virsroku.

Pamodos klepodams, jo visapkārt plīvoja liesmas. Vainīgas, protams, bija sveces. Joprojām apdullis pēc pārdzīvotā, es sametu maisā dažādas mantas. Kustējos lēni un bezmērķīgi un nejutu bailes, izvelkot Bena grāmatu no degošā matrača apakšas. Kādas briesmas man vairs varēja nozīmēt parasta uguns?

Ieliku futrālī tēva lautu. Jutos kā zaglis, taču nespēju iedomāties neko citu, kas man varētu atgādināt par viņiem. Gan tēva, gan mātes rokas bija simtiem un tūkstošiem reižu skārušas instrumenta koku.

Tad es devos projām. Iegāju mežā un soļoju uz priekšu, līdz debess austrumu pamali sāka apmirdzēt ausmas stari. Kad atskanēja pirmās putnu dziesmas, es apstājos un noliku maisu zemē. Izņēmu tēva flautu un cieši piespiedu to sev klāt. Pēc tam sāku to spēlēt.

Man sāpēja pirksti, bet es turpināju spēli. Spēlēju, līdz uz stīgām parādījās asins traipi. Spēlēju, līdz caur koku lapotnēm izspraucās saules stari. Spēlēju, līdz smeldza rokas. Spēlēju, cenzdamies neko neatcerēties, līdz beidzot mani uzvarēja miegs.

KVOUTS PASTIEPA Hronistam roku, tad sarauktu pieri pagriezās pret savu audzēkni. Beidz tā uz mani skatīties, Bast!

Basts šķita tuvu asarām. Ai, Reši! viņš izdvesa. Man nebija ne jausmas!

Kvouts atmeta ar roku, plaukstas malai skarbi šķeļot gaisu. Tev nebija nekāda iemesla to zināt, Bast, un nav nekāda iemesla tagad piešķirt tam nozīmi.

- Bet, Reši…

Kvouts bargi paskatījās uz savu audzēkni. Kas ir, Bast? Vai man vajadzētu raudāt un plēst matus? Lādēt Tehlu un viņa eņģeļus? Dauzīt sev pa krūtīm? Nē. Tā būtu lēta drāma. Viņa sejas izteiksme mazliet atmaiga. Tavs līdzpārdzīvojums pelna atzinību, tomēr šī ir tikai daļa no stāsta, turklāt nav pati ļaunākā daļa, un es stāstu to ne jau tādēļ, lai diedelētu līdzjūtību.

Atstūmis krēslu no galda, Kvouts piecēlās. Turklāt tas viss notika ļoti sen. Viņš nevērīgi atmeta ar roku. Laiks dziedē, un tā tālāk.

Viņš enerģiski saberzēja rokas. Tagad es iešu sanest labi daudz malkas, lai mums pietiktu siltuma visai naktij. Ja protu kaut cik pare­dzēt laika apstākļus, šonakt ir gaidāms sals. Kamēr būšu ārā, varat sagatavot cepšanai pāris maizes klaipu. Un papūlieties saņemties! Es atsakos turpināt stāstu, ja blenzīsiet manī ar valgām teļa acīm.

To pateicis, Kvouts aizgāja aiz bāra letes un no turienes cauri vir­tuvei devās uz pagalma durvīm.

Ar skarbu kustību Basts saberzēja acis un noskatījās pakaļ savam skolotājam. Kamēr viņš darbojas, tikmēr viss ir labi, Basts klusi sacīja.

- Kā, lūdzu? Hronists mehāniski atjautāja. Viņš neveikli sagrozījās krēslā, it kā gribēdams piecelties, taču nevarēja izdomāt pieklājīgu ieganstu, lai ietu projām.

Basts draudzīgi pasmaidīja; viņa acis atkal bija kļuvušas silti zilas.

-    Kad uzzināju, kas tu esi un ka viņš stāstīs savu dzīvesstāstu, tas mani ļoti pacilāja. Viņš pēdējā laikā ir bijis ļoti drūmā noskaņojumā, un nekas viņu nespēja no tā izraut, viņš tikai sēdēja un kavējās savās melnajās domās. Atmiņas par vecajiem labajiem laikiem viņam noteikti palīdzēs… Basts saviebās. Ek, nemāku pateikt! Lai nu kā, es nožē­loju to, kas šeit iepriekš notika. Man prātā kaut kas sagāja šķērsām.

-  Nn… nē, Hronists stomīdamies steigšus piebilda. Es pats biju… tā bija mana vaina. Es atvainojos!

Basts papurināja galvu. Tu tikai biji pārsteigts un mēģināji mani sasaistīt. Viņa sejā iezagās sāpīga izteiksme. Tiesa, tas nebija patī­kami; sajūta ir tāda, it kā tev spertu pa kājstarpi, bet sāpes izietu pa visu augumu. Sametas nelabi, un zūd spēki, tomēr tās ir tikai sāpes. Tu jau mani pa īstam neievainoji. Basts neveikli sagrozījās. Bet es tevi grasījos ne tikai ievainot. Varēju tevi nogalināt, vēl nepaguvis apdomāties.

Neļaudams neveiklajam klusumam ieilgt, Hronists teica: Laikam vajadzētu piekrist viņam, ka mūs abus bija pārņēmis akls neprāts, un tagad varam to aizmirst. Hronists samocīti pasmaidīja, tomēr smaids, par spīti apstākļiem, nāca no sirds. Vai līgstam mieru? Viņš izstiepa roku.

- Līgstam mieru! Abi vīrieši sarokojās daudz sirsnīgāk, nekā bija to darījuši iepriekš. Kad Basts pastiepa roku pāri galdam, krekla pie­durkne atslīdēja atpakaļ, atsedzot košu zilumu, kas pletās ap plaukstas locītavu.

Basts apmulsis atvilka piedurkni atpakaļ. Tas ir no viņa grābiena, puisis aši paskaidroja. Viņš ir stiprāks nekā izskatās. Nepiemini to, citādi viņš jutīsies slikti!

Kvouts izgāja no virtuves un aizvēra durvis. Paskatījies apkārt, viņš pirmajā brīdī jutās pārsteigts, ka ārā valda silta rudens pēcpusdiena, nevis pavasaris un aiz sliekšņa nekuplo mežs no viņa stāsta. Satvēris ķerras rokturus, viņš stūma to uz biezo koku audzi aiz viesnīcas, kri­tušajām lapām čaukstot zem kājām.

Netālu mežā atradās malkas krājumi ziemai. Augstās, nelīdzenās grēdās starp koku stumbriem slējās ozola un oša pagaļu krāvumi.

Kvouts iemeta ķerrā divus klēpjus malkas, un pagales ar apslāpētu, bungu skaņai līdzīgu dunoņu atsitās pret plakano ķerras dibenu. Tām virsū sagula vēl divi klēpji. Kvouta kustības bija precīzas, seja neiz­teiksmīga un skatiens pievērsts tālai, neredzamai pasaulei.

Kraudams ķerrā arvien jaunas pagales, viņš pamazām kļuva arvien lēnāks kā mehānisms, kura darbība tuvojas beigām. Beidzot Kvouts pārtrauca darāmo un ilgi stāvēja, nekustīgi sastindzis kā akmens tēls. Tikai pēc tam sabruka viņa ārējais miers. Un, kaut gan tuvumā nebija neviena, kas to redzētu, viņš paslēpa seju plaukstās un ļāvās nedzir­damām raudām, augumam neapturami raustoties smagos, mēmos šņukstos.

VARBŪT PAŠAS izcilākās spējas, kas piešķirtas mūsu prātam, ir spējas cīnīties ar sāpēm. Klasiskā domāšana mums māca, ka prātam ir četras durvis, pa kurām ikviens iziet atkarībā no viņa vajadzības.

Pirmās ir miega durvis. Miegs piedāvā mums patvērumu no pasau­les un visām pasaules sāpēm. Miegs pārņem laika ritumu, attālinot mūs no tā, kas sagādājis sāpes. Ievainots cilvēks bieži zaudē samaņu. Tas pats nereti notiek, ja cilvēks saņem satriecošu ziņu. Tādā veidā prāts, iziedams pa pirmajām durvīm, pasargā sevi no sāpēm.

Otrās ir aizmiršanas durvis. Dažas brūces ir pārāk dziļas, lai sadzītu ātri vai sadzītu vispār. Tāpat ari daudzas atmiņas ir tik sāpīgas, ka dziedināšana nespēj palīdzēt. Teiciens “laiks dziedē visas kaites” ir nepatiess. Laiks dziedē lielāko daļu ievainojumu. Pārējie tiek paslēpti aiz otrajām durvīm.

Trešās ir ārprāta durvis. Dažos gadījumos prāts saņem tādu trie­cienu, ka paslēpjas aptumsumā. Kaut gan šī parādība var likties nevē­lama, tai tomēr ir labvēlīgs iespaids. Reizēm realitāte ir vienas vienīgas sāpes un, lai no šīm sāpēm izvairītos, prātam ir jāiziet ārpus realitātes.

Ceturtās ir nāves durvis. Pēdējais glābiņš. Kad esam miruši, mūs nekas vairs nevar sāpināt vismaz tā mums ir apgalvots.

Pēc tam kad mana ģimene bija nogalināta, es aizklīdu dziļi mežā, apgūlos un aizmigu. To prasīja fiziskais ķermenis, un mans prāts izman­toja pirmās durvis, lai pieklusinātu sāpes. Tās apsedza ievainojumu līdz iespējamam dziedināšanas brīdim. Krietna daļa no mana prāta pašaizsardzības nolūkā vienkārši pārstāja darboties vai aizmiga, ja jums tā labāk patīk.

Kamēr mans prāts gulēja miegā, daudzi sāpīgi iepriekšējās dienas tēli izgāja pa otrajām durvīm. Visi ne. Es neaizmirsu notikušo, tomēr atmiņas kļuva neskaidras, it kā es visu redzētu cauri biezas miglas plīvuram. Ja gribētu, es būtu varējis atsaukt atmiņā mirušo sejas vai vīrieti ar melnajām acīm. Bet es negribēju atcerēties. Aizbīdīju šis domas tālā, reti lietotā prāta kaktiņā, lai uz tām krātos putekļu kārta.

Sapni man nerēgojās asinis, stiklainas acis un degošu matu smaka. Es skatīju daudz jaukākas ainas. Un ievainojuma skaudrums palēnām sāka notrulināties…

Es sapņoju, ka staigāju pa mežu kopā ar Laklitu, mežcirtēju, kas bija ceļojis kopā ar mūsu trupu, kad biju vēl gluži sīks puišelis. Viņš klusi gāja cauri pamežam, turpretī es sacēlu tādu troksni kā ievainots vērsis, kas velk apgāztus ratus.

Pēc pailgas un omulīgas savstarpējās klusēšanas es apstājos, lai apskatītu kādu augu. Viņš klusi pienāca man klāt no aizmugures. Bār­dainā salvija, viņš teica. To var pazīt, re, pēc šis malas! Pastiepies man garām, viņš viegli pieskārās minētajai lapas daļai. Tā patiešām atgādināja bārdu. Es pamāju ar galvu.

- Un šis ir vītols. Tā mizu var košļāt, lai mazinātu sāpes. Miza bija rūgta un mazliet čirkstēja zobos. Tas ir cemeriņš, neaiztiec lapas! Es paklausīju un neaiztiku. Un re, kur sarkanā krauklene, ogas var droši ēst, kad tās kļuvušas sarkanas, bet nekādā ziņā nedrīkst to darīt, kamēr krāsa mainās no zaļas uz dzeltenu un oranžu.

Skaties, kā jāliek kājas, ja gribi pārvietoties bez trokšņa! Kad mēģināju tā darīt, man sāpēja stilbi. Un, lūk, kā var uzmanīgi pašķirt krūmus, neatstājot nekādas zīmes, ka esi šeit bijis. Re, šādās vietās var atrast sausu kurināmo. Re, kā var patverties no lietus, ja tev nav apmetņa. Un šī ir māllēpe. Ēdama, bet negaršīga. Bet šis ar oranžām ogām, viņš izstiepa roku, šīs ir korālenes, nekad nemēģini tās ēst! Un tā ar mazajiem bumbulīšiem ir baltā driģene. To drīkst ēst tikai tad, ja nupat esi ieēdis kaut ko līdzīgu korālenei. Tad tūliņ izvemsi visu, kas ir kuņģi.

Re, kā liek cilpu, ja negrib trusi nobeigt. Bet šitādā cilpā tas būs pagalam. Viņš parādīja man vispirms vienu, pēc tam otru veidu.

Skatīdamies, kā viņa pirksti darbojas ar auklu, es pamanīju, ka tas vairs nav Laklits, bet Abentijs. Mēs braucām ratos, un viņš man mācīja siet jūrnieku mezglus.

-  Mezgls ir interesanta parādība, Bens rīkodamies teica. Tas var kļūt gan par stiprāko, gan par vājāko auklas daļu. Viss atkarīgs no tā, cik prasmīgi tas ir sasiets. Viņš pacēla rokas un parādīja man nepārspējami sarežģītu mezglojumu, ko bija izveidojis starp pirk­stiem.

Viņa acis iezibējās. Vai tev ir jautājumi?

- Vai tev ir jautājumi? vaicāja mans tēvs. Mēs bijām apstājušies agri pēcpusdienā, jo ceļā bija gadījies pelēkakmens. Tēvs sēdēja, skaņo­dams lautu, un beidzot dzīrās nospēlēt man un mātei savu jaunradīto dziesmu. To mēs bijām gaidījuši jau ļoti sen. Vai tev ir jautājumi? viņš atkārtoja, ar muguru atspiedies pret lielo, pelēko akmeni.

- Kāpēc mēs vienmēr apstājamies pie pelēkakmeņiem?

- Galvenokārt tradīcijas dēļ. Bet daži stāsta, ka šie akmeņi iezīmējot senus ceļus… Tēva balss mainījās un pārtapa Bena balsī. Drošus ceļus. Dažreiz ceļus uz drošām vietām, citreiz drošus ceļus, kas ieved briesmās. Bens pastiepa plaukstu pret akmeni, it kā gribēdams sajust uguns siltumu. Bet tajos ir spēks. Tikai nejēga var to noliegt.

Tad Bena vairs nebija un gaisā slējās nevis viens, bet daudzi stāvakmeņi. Tik daudz stāvakmeņu vienā vietā es nekad vēl nebiju redzē­jis. Tie rindojās man apkārt, veidojot divkāršu loku. Viens bluķis bija uzlikts šķērsām pāri diviem citiem un veidoja milzīgu arku, zem kura melnēja tumša ēna. Es pastiepu roku, gribēdams tai pieskarties…

Un pamodos. Mans prāts bija apsedzis skaudrās sāpes ar neskaitā­miem augu un ogu nosaukumiem, ar četriem ugunskura aizdedzināša­nas veidiem, deviņām cilpām, ko var izveidot tikai no jaunas atvases un auklas, un ar padomiem, kur atrast dzeramo ūdeni.

Par citiem sapņa aspektiem es domāju maz. Bens nekad nebija mani mācījis siet jūrnieku mezglus. Tēvs nekad nebija pabeidzis savu dziesmu.

Pārskatīju lietas, kuras man bija līdzi: audekla maiss, neliels nazis, auklas kamols, mazliet vaska, vara penijs, divi dzelzs šimi un Bena dāvātā grāmata “Retorika un loģika”. Apģērbs, kas bija man mugurā, un tēva lauta tas bija viss.

Devos meklēt dzeramo ūdeni. Ūdens ir pirmais, kas vajadzīgs, man bija teicis Laklits. Bez visa pārējā var iztikt vairākas dienas. Es novērtēju apkārtni un sameklēju dažas dzīvnieku iemītas takas. Kad bērzu pudurī atradu nelielu, avota pieplūdinātu dīķi, debesis virs koku lapotnēm jau tinās violetā dūmakā. Man briesmīgi slāpa, tomēr piesardzība ņēma virsroku, un es iedzēru tikai nelielu malku.

Pēc tam es no koku dobumiem un pakājēm savācu sausus iekurus. Izliku vienkāršu cilpu. Meklēju un atradu vairākus rūgtzāles stiebrus un uztriepu sulu pirkstu asiņainajām un saskrambātajām vietām. Sūrstoņa palīdzēja nedomāt par to, kā esmu ieguvis šīs brūces.

Gaidīdams, līdz sula nožūst, es pirmoreiz pārlaidu virspusēju ska­tienu apkārtnei. Ozoli un bērzi spiedās cits citam virsū, cīnīdamies par dzīves telpu. Koku stumbri zem zaru aizkara veidoja mainīgas gaismēnu rotaļas. Sīka urdziņa stiepās no dīķa pāri akmeņiem un pa­zuda virzienā uz rītiem. Varbūt tas viss bija skaisti, bet es to neredzēju. Nespēju ieraudzīt. Man koki bija patvērums, pamežs uztura krātuve, un dīķis, kurā atstarojās mēness gaisma, arvien jauns atgādinājums par slāpēm.

Netālu no dīķa uz sāniem gulēja liels, četrstūrains akmens. Pirms dažām dienām es būtu saucis to par pelēkakmeni. Tagad tas man bija tikai patvērums no vēja, muguras atbalsts naktsmiega laikā.

Caur koku lapotnēm redzēju debesīs iedegamies zvaigznes. Tas no­zīmēja, ka pagājušas vairākas stundas, kopš biju iedzēris pirmo ūdens malku. Tā kā man nebija kļuvis slikti, nolēmu, ka ūdens ir tīrs, un padzēros, cik sirds vēlējās.

Tomēr ūdens mani ne tik daudz atspirdzināja, cik atgādināja, ka esmu ļoti izsalcis. Apsēdos dīķa malā uz akmens. Norāvu rūgtzāles stiebram lapas un vienu no tām apēdu. Tā bija asa, sausa kā papīrs un rūgta. Apēdu arī pārējās lapas, taču no tām liela labuma nebija. Iedzēru vēl vienu ūdens malku un apgūlos, nebēdādams, ka akmens ir ciets un auksts vai vismaz centos sev iestāstīt, ka par to nebēdāju.

Pamodos, iedzēru malku ūdens un devos pārbaudīt izlikto cilpu. Jutos itin pārsteigts, redzot, ka tajā jau spārdās trusis. Izvilku savu nelielo nazi un centos atcerēties, ko Laklits man bija mācījis par trušu dīrāšanu. Tad iedomājos, kā tecēs asinis un kā tās lips man pie plauks­tām. Man kļuva nelabi, un es izvēmos. Atbrīvoju trusi no cilpas un devos atpakaļ pie dīķa.

Iedzēru vēl vienu ūdens malku un apsēdos uz akmens. Man drusku reiba galva, un es prātoju, vai tas varētu būt izsalkuma dēļ.

Pēc neilga laika galva noskaidrojās, un es pasmējos pats par savu muļķību. Atradu dažas piepes, kas auga uz nokaltuša stumbra, nomaz­gāju tās dīķa ūdeni un notiesāju. Tas čirkstēja zobos, un man šķita, ka ēdu smiltis. Apēdu visu, ko tuvumā spēju atrast.

Izliku jaunu cilpu tādu, kas nogalina upuri. Tad, jauzdams gaisā lietu, atgriezos pie pelēkakmens, lai izveidotu pajumti tēva lautai.

ILGU LAIKU es eksistēju gluži kā mehāniska lelle, kas bez domāšanas izpilda visas vajadzīgās darbības, un mana vienīgā rūpe bija palikt dzīvam.

Apēdu otro, pēc tam trešo cilpā noķerto trusi. Atradu laukumiņu ar meža zemenēm. Raku no zemes dažādas saknes. Ceturtās dienas beigās man bija viss, kas nepieciešams izdzīvošanai: akmeņiem noro­bežota ugunskura vieta un patvērums lautai. Biju pat savācis kaut kādus ēdamā krājumus, ar ko varētu iztikt ārkārtējas nepieciešamības apstākļos.

Man piederēja vēl kaut kas, kaut ari man to nemaz nevajadzēja: tas bija laiks. Kad biju parūpējies par tūlītējām vajadzībām, aptvēru, ka man nav ko darīt. Šķiet, tas bija brīdis, kad manī sāka palēnām mosties kāda niecīga prāta daļiņa.

Saprotiet mani pareizi: es nebiju es pats. Visādā ziņā es nebiju tas cilvēks, kas vēl pirms pāris dienkopām bija ceļojis pa šīs pasaules takām. Visu darāmo es veicu mehāniski, veltījot domas tikai konkrē­tajam darbam un nepieļaujot nekādu vietu atmiņām.

Ar katru nākamo dienu es kļuvu vājāks un skrandaināks. Gulēju gan lietū, gan saulē, gan mīkstā zālē, gan uz slapjas zemes un asiem akmeņiem un darīju visu ar tādu vienaldzību, kādu spēj izraisīt tikai ļoti dziļas bēdas. Apkārtni ievēroju vienīgi lietus dēļ, jo lietū es neva­rēju spēlēt lautu, un tas mani sāpināja.

Protams, es spēlēju. Tas bija mans mierinājums.

Pirmā mēneša beigās tulznas uz maniem pirkstiem bija kļuvušas cietas kā akmens un es spēju spēlēt daudz stundu no vietas. Neskai­tāmas reizes atkārtoju visas dziesmas, ko atcerējos no galvas. Pēc tam spēlēju pusaizmirstās dziesmas un kā mācēdams aizpildīju aizmirstās vietas.

Beidzot es spēju spēlēt no pamošanās brīža līdz vakara miegam. Pārstāju spēlēt zināmās dziesmas un sāku izgudrot jaunas. Dziesmas sacerējis es biju jau agrāk; palaikam biju ar dažiem pantiem pat papil­dinājis tēva dziesmas. Bet tagad es tām veltīju nedalītu uzmanību. Dažas no šīm dziesmām ir nākušas man līdzi līdz pat šai dienai.

Drīz pēc tam es sāku spēlēt… kā lai to aprakstu?

Sāku spēlēt nevis dziesmas, bet kaut ko citu. Kad saule silda zāli, kad spirdzina vēja pūsma, cilvēkā mostas zināmas izjūtas. Es spēlēju tik ilgi, līdz šīs izjūtas ieguva atbilstošu skanējumu. Spēlēju, līdz tās skanēja kā “Silta zāle” un “Spirgta vēsma”.

Es spēlēju tikai pats sev, bet biju nesaudzīgs klausītājs. Atceros, kā pavadīju gandrīz trīs dienas, cenzdamies notvert melodiju “Koka lapai vējā”.

Otrā mēneša beigās es spēju pārvērst skaņās it visu sev apkārt, un tas bija gandrīz tikpat viegli kā to redzēt un just: “Saule pazūd mākoņos”, “Putns veldzē slāpes”, “Rasas lāses papardēs”.

Apmēram trešā mēneša vidū es pārtraucu lūkoties ārpus sevis un sāku meklēt melodijas pats sevī. Iemācījos spēlēt “Braucienu ratos ar Benu”, “Dziesmas ar tēvu pie ugunskura”, “Šandi deju vērojot”, “Lapu smalcināšanu jaukā laikā”, “Mātes smaidu”…

Lieki piebilst, ka spēlēt to visu bija sāpīgi, taču šīs sāpes bija līdzī­gas nepieradušu pirkstu sāpēm, strinkšķinot lautas stigas. Es pacietu asiņošanu un cerēju, ka ievainojumi drīz aprepēs.

Kad vasara tuvojās beigām, viena stīga pārtrūka, un es to vairs nespēju salabot. Lielāko dienas daļu pavadīju mēmā sastingumā, ne­saprazdams, ko darīt. Mans prāts joprojām bija truls un pa lielākai daļai aizmidzis. Mēģināju sakopot miglainās paliekas no savas agrākās attapības, lai tiktu galā ar jauno stāvokli. Sapratis, ka nevaru nedz pagatavot, nedz dabūt jaunu stīgu, apsēdos un sāku mācīties spēlēt ar sešām stīgām.

Pēc vienas dienkopas es ar sešām stīgām spēlēju gandrīz tikpat labi, kā agrāk biju spēlējis ar septiņām. Pēc trijām dienkopām es mēģināju spēlēt “Gaidot, kad pārstās līt”, bet tad pārtrūka otra stiga.

Šoreiz es nevilcinājos: noņēmu nederīgo stīgu un sāku mācīties no jauna.

Kad biju nospēlējis līdz vidum “Ražas vākšanu”, pārtrūka trešā stīga. Pēc daudzu stundu pūliņiem es sapratu, ka trīs stīgas ir pārāk liels zaudējums. Tad ieliku saplīsušajā audekla maisā savu mazo, trulo nazi, atlikušo auklas kamoliņu un Bena grāmatu. Uzliku plecā tēva lautu un devos projām.

Mēģināju dungot “Sniegu uz vēlīnām rudens lapām”, “Tulznainos pirkstus” un “Lautu ar četrām stīgām”, tomēr tas bija pavisam citādi nekā spēlēt šīs melodijas uz instrumenta.

Biju iecerējis atrast kādu no lielajiem ceļiem un doties pa to uz tuvāko pilsētu. Man nebija ne jausmas, cik tālu ir ceļš un cik tālu ir tuvākā pilsēta, kādā virzienā tos varētu meklēt un kādi varētu būt to nosaukumi. Zināju, ka atrodos kaut kur Kopvalstības dienvidu daļā, taču lielāka skaidrība par atrašanās vietu bija aprakta neizdibināmā zemapziņas dziļumā, sajaukusies ar citām atmiņām, kuras es negri­bēju celt gaismā.

Laika apstākļi man palīdzēja pieņemt lēmumu. Vēsais rudens bija sācis pārtapt ziemīgā saltumā. Zināju, ka vairāk siltuma varētu būt dienvidu virzienā. Tā kā labāka plāna man nebija, pagriezos tā, lai saule spīdētu man uz kreisā pleca, un centos noiet pēc iespējas lielāku attālumu.

Nākamā dienkopa bija grūts pārbaudījums. Mazie pārtikas krājumi, ko biju paņēmis līdzi, drīz beidzās, un, kad mocīja izsalkums, man vajadzēja meklēt ēdamo. Vairākas dienas neizdevās atrast ūdeni, bet, kad to atradu, man nebija trauka, kurā varētu paņemt to līdzi. Šaurais ratu ceļš savienojās ar lielāku ceļu, un tas savukārt aizveda līdz vēl lielākam ceļam. Kurpes berza, kājas sāpīgi sūrstēja. Dažas naktis bija mokoši aukstas.

Palaikam ceļā gadījās viesnīcas, taču tās es apgāju ar lielu līkumu un tikai reizēm pielavījos tuvāk, lai slepus padzertos no zirgu siles. Pagāju garām arī dažiem maziem ciemiem, bet man vajadzēja lielāku apdzīvotu vietu. Zemniekiem lautu stīgas nav vajadzīgas.

Pirmajā laikā, dzirdēdams tuvojamies ratus vai zirga pakavu troksni, es steidzos aizklibot ceļa malā un paslēpties. Kopš vakara, kad bojā gāja mani vecāki, es nebiju sarunājies ne ar vienu dzīvu būtni un drīzāk biju meža dzīvnieks, nevis divpadsmit gadus vecs zēns. Tomēr ceļš pama­zām kļuva arvien platāks, braucēju saradās arvien vairāk, un es jutu, ka slēpšanās paņem vairāk laika nekā iešana. Beidzot sasparojos soļot taisni pa ceļu, neievērojot pārējos braucējus, un jutu lielu atvieglojumu, redzēdams, ka arī viņi man nepievērš gandrīz nekādu uzmanību.

Kādu rītu pēc nepilnas stundas gājiena dzirdēju, ka no muguras man tuvojas rati. Ceļš bija pietiekami plats, lai divi pajūgi viegli tiktu viens otram garām, tomēr es atkāpos sānis ceļmalas zālē.

- Ei, puika! aiz muguras atskanēja rupja vīrieša balss. Es nepa­griezos turp. Klausies, puika!

Neskatīdamies atpakaļ, es pagāju vēl tālāk nost no ceļa. Raudzījos tikai zālē zem savām kājām.

Rati lēnām piebrauca man blakus. Balss iedārdējās divkāršā ska­ļumā: Puika! Puika!

Pacēlis skatienu, es ieraudzīju vecu vīru ar izvagotu seju. Viņš bija samiedzis acis pret sauli. Viņam varēja dot tiklab četrdesmit, kā sep­tiņdesmit gadu. Blakus viņam ratos sēdēja plecīgs necila izskata jauns cilvēks. Spriedu, ka viņi varētu būt tēvs un dēls.

-  Kurls esi, puika, vai? “Kurls” izklausījās drīzāk kā “kurlis”.

Es papurināju galvu.

- Tad laikam mēms?

Es vēlreiz papurināju galvu. Nē. Runāt ar svešu cilvēku šķita ļoti savādi. Pēc ilgās klusēšanas mana balss izklausījās dīvaina, asa un ieplaisājusi.

Viņš šķībi paskatījās uz mani. Tu ej uz pilsētu?

Pamāju ar galvu, jo negribēju vēl kaut ko sacīt.

- Tad kāp iekšā! Braucējs pamāja uz ratu aizmuguri. Manam Semam tāds sīks knēvelis nav nekāds smagums! Viņš paplikšķināja mūlim pa muguru.

Piekrist bija vieglāk nekā bēgt projām. Turklāt tulznainās pēdas piesvīdušajās kurpēs sāpīgi sūrstēja. Piegāju tuvāk un ietrausos vaļējo ratu aizmugurē, ieceldams līdzi lautu. Trīs ceturtdaļas no ratu aiz­mugures aizpildīja lieli rupja auduma maisi. No kāda vaļēja maisa bija izkrituši daži apaļi, grumbuļaini ķirbīši, kas bezmērķīgi ripoja pa ratu grīdu.

Vecais vīrs saraustīja grožus. Nūū! Mūlis negribīgi turpināja ceļu. Es pacēlu dažus nokritušos ķirbīšus un iemetu neaizsietajā maisā. Vecais zemnieks pār plecu man uzsmaidīja. Paldies, zēn! Mani sauc

Sets, un šis ir Džeiks. Labāk apsēdies, citādi gadīsies dziļāka gramba, un tu būsi gar zemi! Es apmetos uz viena no maisiem, sasprindzis bez īpaša iemesla, un sēdēju, nezinādams, ko gaidīt.

Vecais zemnieks iedeva grožus dēlam un no maisa, kas bija nolikts starp abiem braucējiem, izvilka lielu, brūnu maizes klaipu. Nevērīgi nolauzis lielu gabalu, viņš uzzieda tam biezu sviesta kārtu un pastiepa to man.

No šis nevērīgās laipnības man iesmeldzās sirds. Bija pagājis pus­gads, kopš es pēdējo reizi ēdu maizi. Rieciens bija mīksts un silts, un sviests garšoja brīnišķi. Es pataupīju gabalu vēlākam brīdim un paslēpu to savā audekla maisā.

Kad stundas ceturksni bijām braukuši klusēdami, vecais vīrs pagrie­zās atpakaļ. Vai tu proti to spēlēt, zēn? Viņš norādīja uz futrālī ielikto lautu.

Piespiedu instrumentu ciešāk pie krūtīm. Tā ir sabojāta.

- Ā! vīrietis vīlies novilka. Nodomāju, ka viņš liks man kāpt ārā, bet viņš tikai pasmaidīja un pamāja savam blakussēdētājam. Nu tad atliek mums pašiem izklaidēt tevi!

Viņš sāka dziedāt “Skārdnieku bodnieku”, dzērāju dziesmu, kas ir senāka par Dievu. Pēc brīža pievienojās arī dēls, un skarbo balsu vienkāršā saskaņa iesvēla man krūtīs smeldzošu sāpi: es atcerējos citus ratus, citādas dziesmas, pa pusei aizmirstas mājas.

AP PUSDIENLAIKU rati nogriezās uz cita ceļa, kas bija plats kā upe un noklāts ar oļiem. Sākumā pa to virzījās tikai nedaudzi gājēji un daži rati, taču pēc ilgās vienatnes man šķita, ka esmu nokļuvis liela bara vidū.

Mēs tuvojāmies pilsētai, un zemās mājiņas pamazām nomainīja lielākas veikalu ēkas un viesnīcas. Koku un dārzu vietā arvien biežāk stiepās sānielas, un pārdevēji ceļa malās tirgojās tieši no ratiem. Platai upei līdzīgo ceļu pieblīvēja un nosprostoja neskaitāmi vezumi, kājām­gājēji, rati un kulbas, un paretam kāds jātnieks uz zirga.

Visapkārt skanēja zirgu pakavi, cilvēku klaigas, gaiss oda pēc alus, sviedriem, atkritumiem un darvas. Prātoju, kas šī varētu būt par pilsētu un vai es tur esmu bijis, pirms… pirms…

Sakodu zobus un piespiedu sevi domāt par kaut ko citu.

-  Esam gandrīz galā! cauri dimdoņai skaļi iesaucās Sets. Drīz ceļš ieveda tirgus laukumā. Ratu riteņi rībēja pār bruģakmeņiem kā tālīni pērkona dārdi. Balsis kaulējās un strīdējās. Kaut kur tālāk skaļi un spalgi raudāja bērns. Kādu laiku mēs nenoteikti braukājām apkārt, līdz Sets ieraudzīja tukšu vietu grāmatveikala priekšā.

Sets apturēja ratus, un, kamēr abi vīri atbīdīja no ceļa dažādus trau­cēkļus, es izlēcu ārā. Pēc bezvārdu vienošanās palīdzēju viņiem izcelt no ratu aizmugures kunkuļainos maisus un sakraut tos vienā malā.

Pusstundu vēlāk mēs sēdējām starp maisiem un atpūtāmies. Pacēlis plaukstu virs acīm, lai aizēnotu sauli, Sets jautāja: Ko tu šodien dari te pilsētā, puika?

- Man jādabū lautas stīgas, es atbildēju. Tikai tajā brīdī aptvēru, ka nezinu, kur ir mana tēva lauta. Izmisis lūkojos apkārt. Tā negulēja ratos, kur biju to atstājis, tā nebija atslieta pret sienu vai uzlikta uz ķirbju maisiem. Man sažņaudzās pakrūte, bet tad es ieraudzīju to guļam zem malā nomesta maisaudekla gabala. Piesteidzos klāt un sažņaudzu to drebošās rokās.

Vecais zemnieks pasmaidīja un pastiepa man pāris mazo, grumbu­ļaino ķirbīšu, ko bijām izkrāvuši no ratiem. Vai tava māte priecātos, ja tu pārnestu mājās dažus no skaistākajiem oranžajiem sviesta ķirb­jiem, kas audzēti šajā Eldas pusē?

-  Nē, es nevaru… stostīdamies izdvesu un pūlējos padzīt no at­miņas jēlus, dubļos ieurbušos pirkstus un degošu matu smaku. Tas ir, es… jūs jau tāpat esat… Mana balss aprāvās, un, piespiedis lautu ciešāk pie krūtīm, es atkāpos dažus soļus atpakaļ.

Vīrietis uzmanīgāk palūkojās uz mani, it kā tikai nupat būtu mani ieraudzījis. Es piepeši aptvēru, cik noskrandis un izsalcis izskatos, un jutos ļoti neveikli. Krampjaini sažņaudzis lautas futrāli, kāpos vēl tā­lāk atpakaļ. Zemnieks nolaida rokas gar sāniem, un smaids viņa sejā apdzisa. Ak, zēn! viņš klusi sacīja.

Nolicis ķirbīšus atpakaļ, viņš atkal pagriezās pret mani un nopietni, bet laipni teica: Mēs ar Džeiku šeit tirgosimies apmēram līdz saules rietam. Ja līdz tam laikam tu būsi atradis to, ko meklē, vari braukt līdzi uz mūsu lauku mājām. Mums ar sievu šajos laikos labi noderētu kāds palīgs. Tu būsi laipni gaidīts. Vai ne, Džeik?

Arī Džeiks cieši lūkojās manī, un viņa krietnajā sejā bija lasāms žēlums. Protams, tēv! Māte pirms prombraukšanas tieši tā teica.

Vecais zemnieks joprojām nopietni skatījās uz mani. Šis ir Piejūras laukums, viņš teica, aplaizdams roku tuvējai apkārtnei. Mēs šeit būsim līdz tumsai, varbūt pat drusku ilgāk. Nāc atkal šurp, kaut vai tādēļ, lai kādu gabalu pabrauktu ratos. Viņa acīs jautās līdzcietīgas raizes. Vai tu mani dzirdi? Tu vari braukt kopā ar mums.

Es joprojām soli pa solim kāpos atpakaļ, pats nezinādams, kāpēc to daru. Sapratu tikai vienu: ja braukšu viņiem līdzi, man vajadzēs paskaidrot, vajadzēs atcerēties. Nē, tikai nevērt vaļā tās durvis…

- Nē. Nē, paldies! es izmocīju. Jūs ļoti palīdzējāt. Es tikšu galā. No mugurpuses mani pagrūda kāds vīrietis ādas priekšautā. Es apsvie­dos apkārt un metos bēgt.

Dzirdēju, ka viens no viņiem mani sauc, bet pūlis drīz apslāpēja jebkādus vārdus. Es skrēju, un mana sirds krūtīs bija smaga kā akmens.

* * *

Tarbeana ir pārāk liela, lai dienas laikā izietu tai cauri viena gala līdz otram. Pat tad, ja izdodas nenomaldīties un netērēt soļus līkumoto sānielu un aklo ieliņu mudžeklī.

Patiesībā tā bija pārmērīgi liela. Plaša un milzīga. Cilvēku jūras, namu biezokņi, ceļi plati kā upes. Tā oda pēc urīna, sviedriem, ogļu dūmiem un darvas. Ja mans prāts būtu vesels, es nekad turp nebūtu devies.

Kādā bridi es apmaldījos. Par agru vai par vēlu nogriezos kādā sānielā, tad mēģināju izkļūt no turienes pa šauru ceļu starp divām augstām mājām. Tas atgādināja eju cauri aizai un līkumoja kā upes izgrauzta atteka, meklējot tīrāku gultni. Atkritumi pacēlās augstu virs ēku sienām un aizpildīja spraugas starp mājām un durvju nišām. Pēc vairākiem pagriezieniem man nāsis iesitās sastāvējusies līķa smaka.

Nogriezos ap stūri un streipuļodams atbalstījos pret sienu, jo man cauri izšāvās apdullinošas sāpju šautras. Jutu, ka plecus man sagrābj rupjas rokas.

Atvēris acis, ieraudzīju gados vecāku zēnu. Viņš bija divreiz garāks par mani, un viņam bija tumši mati un mežonīgas acis. Viņa seja bija notriepta netīrumiem, tāpēc radās iespaids, ka viņam ir bārda, un tas piešķīra jaunajai sejai neparasti cietsirdīgu izteiksmi.

Divi citi zēni atrāva mani no sienas. Es iegaudojos, jo viens no tiem izgrieza man roku, un izdvesu: Nē!

- Man izskatās, ka viņš ir apmaldījies, Paik! teica zēns man labajā pusē. Zēns pa kreisi sāpīgi iebelza man ar elkoni pa galvu, un iela ap mani sašūpojās.

Paiks iesmējās.

- Es meklēju darbnīcu, es apdullis nomurmināju.

Paika seja slepkavīgi sašķiebās. Viņš sagrāba mani aiz pleciem. Vai es tev ko jautāju? viņš uzbrēca. Vai teicu, ka tu drīksti runāt? Viņš ar pieri ietriecās man sejā, un es sajutu asu krakstu, ko pavadīja sāpju sprādziens.

- Ei, Paik! Balss šķita skanam no nenosakāmas puses. Sveša kāja pagrūda manu lautas futrāli un apsvieda to otrādi. Ei, Paik, paska­ties uz šo te!

Paiks paskatījās lejup, un viņa skatiens sekoja dobjajam būkšķim, lautai plakaniski nokrītot zemē. Ko tu tur esi nozadzis, murmuli?

- Es to nenozagu.

Viens no zēniem, kas turēja manas rokas, iesmējās. Kā tad, tev to iedeva onkolis, lai tu to pārdod un nopērc zāles slimajai vecmāmiņai! -

Viņš vēlreiz iesmējās, bet es tikmēr mirkšķināju acis, cenzdamies atvairīt asaras.

Dzirdēju trīs klikšķus, atsprāgstot aizdares slēdžiem. Pēc tam atska­nēja nepārprotamais, skanīgais trinkšķis: zēni izņēma lautu no futrāļa.

-Tavai vecaimātei būs varen žēl, ka esi šito pazaudējis, murmuli! Paika balss skanēja klusi.

- Lai Tehlu mūs sagrauj! zēns man labajā pusē ieaurojās. Paik, vai tu apjēdz, cik šitāds maksā? Tas ir zelta vērts, Paik!

- Nevazā nelietīgi Tehlu vārdu! teica zēns pa kreisi.

- Ko?

- Tehlu drīkst piesaukt tikai ārkārtējā gadījumā, jo Tehlu redz un vērtē katru domu un darbu, zēns noskandēja.

- Lai Tehlu un viņa lielais, spožais penis čurā man taisni virsū, ja šī manta nav divdesmit talantu vērta! Tas nozīmē, ka no Diksena mēs dabūsim vismaz sešus! Vai tu vispār apjēdz, ko iespējams darīt ar tik lielu naudu?

-Ja nebeigsi tā izrunāties, tu ar to nevarēsi darīt neko. Tehlu mūs vēro, un viņš ir atriebīgs! otrā zēna balsī skanēja bijība un bailes.

- Atkal jau esi gulējis baznīcā, vai ne? Reliģija tev ķeras klāt tāpat kā man blusas!

- Es tevi sasiešu mezglā!

- Tava mamma ir lēta padauza!

- Beidz runāt par manu mammu, Lin!

- Padauza par dzelzs penijiem!

Beidzot es biju izmirkšķinājis acīs sakāpušās asaras un ieraudzīju Paiku, kas tupēja ieliņas vidū. Viņu, šķiet, ļoti interesēja mana lauta. Mana skaistā lauta! Viņš to grozīja savās netīrajās rokās, un acīs viņam blāvoja sapņains skatiens. Cauri baiļu un sāpju miglai manī lēni ieplūda šausmas.

Klausoties, kā abas balsis aiz manis kļūst arvien skaļākas, es jutu, ka mani pārņem svelošas dusmas. Es viscaur saspringu. Zināju, ka kautiņā nespētu viņus pieveikt, bet, ja izdotos paķert lautu un pazust pūlī, varētu aizbēgt no viņiem un atkal būt drošībā.

- …un šī tik maukojās tālāk. Bet tagad viņa dabū tikai puspeniju par reizi. Tāpēc jau tev ir tik stulba galva! Labi vēl, ka neesi galīgi apdauzīts. Kāds brīnums, ja tev tik ļoti līp tā tava reliģija! pirmais zēns uzvaroši nobeidza.

Labā puse man bija saspringta kā spīlēs. Arī es saspringu un gata­vojos lēcienam.

- Šā vai tā, paldies par brīdinājumu! Esmu dzirdējis, ka Tehlu lab­prāt slēpjoties aiz zirga sūdu čupām un…

Piepeši abas manas rokas kļuva brīvas, jo viens zēns iegrūda otru sienā. Es aizskrēju trīs soļus līdz Paikam, sagrābu lautu aiz gala un spēcīgi rāvu uz savu pusi.

Tomēr Paiks izrādījās ašāks, nekā biju cerējis, bet varbūt viņš vien­kārši bija stiprāks. Es nespēju izraut viņam lautu. Pats palikdams uz vietas, uzrāvu Paiku kājās.

Izmisums un dusmas plēsa mani pušu. Palaidu lautu vaļā un uzklupu Paikam. Satracināts plēsu viņa seju un kaklu, taču viņš bija ielu kautiņos pārāk rūdīts, lai ļautu sev nodarīt kaut ko nopietnu. Ar nagu izplēsu viņa sejā asiņainu vagu no auss līdz pat zodam. Tad viņš ar visu spēku gāzās man virsū un grūda, līdz es atsitos pret sienu.

Mana galva triecās pret ķieģeli, un es būtu pakritis, ja Paiks nebūtu spiedis mani pussagruvušajā mūrī. Pūlējos atgūt elpu un tikai tad attapos, ka visu laiku esmu skaļi kliedzis.

Viņš oda pēc sastāvējušiem sviedriem un vecas eļļas. Pienaglojis rokas man pie sāniem, viņš grūda mani arvien dziļāk sienā. Es neskaidri apjautu, ka viņš ir nometis zemē manu lautu.

Vēlreiz ieelsojos, cenzdamies atgūt elpu, un akli kārpījos, atkal atsizdams galvu pret sienu. Jutu seju piespiežamies viņam pie pleca un ar pilnu sparu iekodos tajā. Jutu, kā man starp zobiem plīst viņa āda, un sajutu asiņu garšu.

Paiks iebrēcās un atrāvās nost. Ievilku elpu un saviebos, juzdams krūtīs asas sāpes.

Pirms paguvu pakustēties vai kaut ko izdomāt, Paiks mani sagrāba no jauna. Viņš trieca mani pret sienu vienreiz, otrreiz. Mana galva mētājās turp un atpakaļ, atraujoties no sienas. Tad viņš saķēra mani aiz rīkles, apgrieza apkārt un nogrūda zemē.

Tajā brīdī es izdzirdēju troksni un viss šķita apstājamies.

* * *

Pēc mūsu trupas nogalināšanas palaikam bija brīži, kad es sapnī redzēju vecākus, viņi bija dzīvi un dziedāja. Sapnī viņu nāve bija bijusi kļūda, pārpratums, jaunas lugas mēģinājums. Un īsu bridi es jutos atbrīvojies no smagās bēdu nastas, kas mani pastāvīgi spieda pie zemes. Apskāvu viņus, un mēs visi kopā smējāmies par manām muļ­ķīgajām raizēm. Es dziedāju kopā ar viņiem, un neilgu laiku viss bija brīnišķīgi. Brīnišķīgi.

Bet katru reizi es pamodos viens tumsā pie meža dīķa. Pamodos ar jautājumu: ko es te daru? Kur ir mani vecāki?

Tad visu atcerējos un atmiņas no jauna atplēsa mokošo brūci. Mani vecāki bija miruši, un es jutos drausmīgi viens. Un lielais smagums, kas īsu bridi bija pazudis, atkal spieda mani ar visu svaru vēl briesmīgāk nekā iepriekš, jo es tam nebiju gatavs. Tad es gulēju uz muguras un skatījos tumsā, krūtis man sāpēja, elpa strēga kaklā, un es zināju, ka nekad nekas vairs nebūs kā agrāk.

Kad Paiks nosvieda mani zemē, mans ķermenis jau bija tik nejutīgs, ka es gandrīz nemanīju, ka zem manis krakstot saplok tēva lauta. Skaņa, ko tā izdvesa, bija kā mirstošs sapnis, un man krūtis atgriezās trulā smeldze, kas aizžņaudza elpu.

Paskatījies apkārt, es ieraudzīju Paiku, kas smagi elsoja, sakampis savu plecu. Viens no zēniem tupēja otram uz krūtīm. Viņi vairs necī­nījās, bet apstulbuši skatījās uz manu pusi.

Es truli raudzījos uz savām plaukstām, kam no koka šķēpeļu uzplēs­tajām vietām sūcās asinis.

- Tas sīkais riebeklis man iekoda! Paiks klusi teica, it kā īsti ne­spētu ticēt notikušajam.

- Vācies nost no manis! uz muguras gulošais zēns izgrūda.

- Es tev teicu, ka tā nedrīkst izrunāties. Redzi nu, kas notika!

Paika seja sašķiebās, un viņš pietvīka zilgani sarkans. Iekoda!

Man! viņš iekliedzās un tēmēja kājas spērienu pret manu galvu.

Centos izvairīties, nenodarot lautai vēl lielāku kaitējumu. Paika spēriens trāpīja man pa nierēm, un es atkal uzkritu uz instrumenta, sadragādams to vēl vairāk.

- Redzi, kas notiek, ja zaimo Tehlu vārdu?

- Turi muti par savu Tehlu! Kāp nost no manis un savāc to krāmu! Varbūt Diksenam tas vēl noderēs.

- Re, ko tu izdarīji! Paiks nemitējās aurot, stāvēdams virs manis. Spēriens ķēra man sānus un apsvieda mani gandrīz otrādi. Acu priekšā sāka biezēt tumsa. Tas mani gandrīz iepriecināja, jo attālināja no realitātes. Tomēr dziļākās sāpes joprojām neskartas dega krūtis. Savilku asiņainās plaukstas sūrstošās dūrēs.

-  Šitie bumbuļi vēl izskatās kārtībā. Tie ir no sudraba, un mēs noteikti par tiem kaut ko dabūsim.

Paiks vēlreiz atvēzēja kāju. Mēģināju to atvairīt, bet manas rokas tikai nevarīgi noraustījās, un Paiks man iespēra pa vēderu.

- Ņem to ašāk ciet!

- Paik, Paik!

Paiks vēlreiz iespēra man pa vēderu, un mans māgas saturs nevarīgi izlija uz bruģakmeņiem.

- Ei, stāviet! Pilsētas sardze! atskanēja cita, vēl nedzirdēta balss. Mirkli iestājās klusums, tad kaut kas nočabēja un aizdipēja bēgoši soļi. Pēc brīža tiem pakaļ aizdunēja smagi zābaki, un troksnis pagaisa tālumā.

Atceros vienīgi sāpes krūtīs. Mani ieskāva nakts.

* * *

No tumsas mani izpurināja svešas rokas, kas grieza uz āru manas kabatas. Nesekmīgi pūlējos atvērt acis.

Dzirdēju balsi, kas īdzīgi rūca pie sevis: Un tas ir viss, ko es dabūju par tavas dzīvības glābšanu? Vara graši un pāris šimu? Lai nopirktu dzeramo vienam vakaram? Nevērtīgais nīkulis! Runātājs dobji noklepojās, un man uzplūda izdzerta alkohola smaka. Bet brēci gan kā aizkauts! Ja es nebūtu noturējis to par meitenes balsi, neparko nebūtu skrējis tik tālu palīgā.

Es mēģināju kaut ko sacīt, bet no krūtīm man izlauzās tikai kluss vaids.

- A, tu esi dzīvs! Tas jau kaut ko nozīmē. Dzirdēju, kā viņš nosēk­damies pieceļas, un zābaki smagi aizdunēja projām. Iestājās klusums.

Pēc kāda laika es jutu, ka spēju atvērt acis. Redzes tēli bija miglaini un neskaidri, un deguns šķita izaudzis lielāks par galvu. Es to uzmanīgi pataustīju. Tas bija lauzts. Atcerēdamies, ko man bija mācījis Bens, piespiedu degunam katrā pusē plaukstu un ar asu kustību ievilku to atpakaļ vietā. Sakodu zobus, apspiezdams sāpju kliedzienu, un acis man pieplūda asarām.

Samirkšķinājis plakstus, aizdzinu tās projām un atvieglots pārlie­cinājos, ka redzu ielu skaidri, bez sāpīgās miglas, kas pirms brīža bija aizsegusi skatienu. Mana mazā maišeļa saturs gulēja blakus zemē: auklas kamoliņš, mazais, neasais nazis, “Retorika un loģika” un atli­kums no maizes gabala, ko man bija iedevis zemnieks. Šķita, ka tas noticis pirms ļoti ilgi laika.

Zemnieks. Iedomājos par Setu un Džeiku. Svaiga maize un sviests. Dziesmas, braucot ratos. Viņu piedāvātā drošā pajumte, jaunas mājas…

Pēkšņās atmiņas pārtrauca pēkšņa, šķebinoša panika. Pārlaidu ska­tienu ielai, un no straujās kustības man iesāpējās galva. Ar rokām pārvandlju atkritumus un atradu tajos baisi pazīstamas koka atlūzas. Mēmi lūkojos tajās un nejutu, ka apkārtne palēnām satumst. Pametu skatienu uz šauro debess strēli virs galvas un redzēju, ka tā kļūst krēslaini violeta.

Cik vēls varēja būt? Es steigšus savācu savas mantas, vissaudzigāk rīkodamies ar Bena grāmatu, un klibodams devos turp, kur cerēju atrast Piejūras laukumu.

* * *

Debesis bija jau gluži satumsušas, kad atradu meklēto tirgus lau­kumu. Nedaudzie pircēji gausi klaiņoja starp atlikušajiem ratiem. Ne­ziņā kliboju pa laukumu no vienas malas uz otru, izmisīgi meklēdams veco zemnieku, kurš bija paņēmis mani savos ratos. Mans apdullu­šais skatiens nevarīgi meklēja kādu no neglītajiem, grumbuļainajiem sviesta ķirbjiem.

Kad beidzot atradu grāmatveikalu, pie kura Sets bija nolicis ratus, es smagi elsoju un tikko turējos kājās. Ne Sets, ne viņa rati nekur nebija redzami. Apsēdos tukšajā vietā, no kuras viņš bija aizbraucis, un sajutu daudzu ievainojumu sāpes, ko iepriekš biju piespiedies neievērot.

Citu pēc cita tos aptaustīju. Man sāpēja vairākas ribas, bet es neva­rēju pateikt, vai tās ir lauztas vai cietuši tikai skrimšļi. Kad straujāk sakustināju galvu, tā reiba un metās nelabi, droši vien biju dabūjis smadzeņu satricinājumu. Man bija lauzts deguns un tik daudz zilumu un ievainojumu, ka nespēju tos saskaitīt. Turklāt es biju izsalcis.

Tā kā izsalkums bija vienīgais, kam es tobrīd varēju stāties pretī, es izvilku un apēdu atlikušo maizes gabalu. Ar to nebija diezgan, tomēr tas bija labāk nekā nekas. Padzēros no zirgu siles un lielajās slāpēs nebēdāju, ka ūdens ir sastāvējies un skābens.

Domāju par promiešanu, taču pašreizējā stāvokli man līdz ārpilsētas ceļam vajadzētu iet vairākas stundas. Turklāt nekas mani tur negaidīja tikai daudzas jūdzes apstrādātu tīrumu ceļa malās. Tur nebija koku, kas sargātu no vēja. Nebija iekuru ugunskuram. Nebija trušu, ko ķert cilpās. Nebija rokamu un ēdamu sakņu. Nebija mīkstas viršu guļvietas.

Mana māga aiz izsalkuma rāvās čokurā. Šeit es vismaz jutu no tālienes vēdījam ceptu cāļu smaržu. Citkārt labprāt būtu devies smar­žas virzienā, taču man reiba galva un sāpēja ribas. Varbūt rīt kāds iedos man kaut ko ēdamu. Pašlaik biju pārlieku noguris. Gribēju tikai un vienīgi gulēt.

Bruģakmeņi pamazām zaudēja pēdējo saules siltumu, un vējš pie­ņēmās spēkā. Slēpdamies no tā, patvēros grāmatveikala durvju nišā. Kad biju gandrīz aizmidzis, veikala īpašnieks atvēra durvis un iespēra man ar kāju, pavēlēdams vākties projām, citādi izsaukšot sardzi. Cik ātri spēdams, es aizkliboju projām.

Pēc tam atradu šķērsielā vairākas tukšas kastes. Noguruma un sāpju mocīts, saritinājos aiz tām, aizvēru acis un centos neatcerēties, ko nozīmē gulēt paēdušam siltumā, starp cilvēkiem, kuri tevi mīl.

Tā pagāja mana pirmā nakts Tarbeanā vietā, kurā es pavadīju gandrīz trīs gadus.

TAS NOTIKA DRĪZ pēc pusdienlaika. Pareizāk sakot, tas būtu noticis pēc pusdienlaika, ja man būtu bijis ko ēst. Es ubagoju Tirgoņu lau­kumā, un mans līdzšinējais dienas ieguvums bija divi spērieni (viens no pilsētas kārtībnieka, otrs no algotņa), trīs grūdieni (divi no vezumu īpašniekiem, viens no jūrnieka), viens jauns lāsts, piesaucot neiespē­jamu anatomisku veidojumu (no tā paša jūrnieka), un sulīgs spļāviens no paveca, nepatīkama vīrieša ar nenosakāmu nodarbošanos.

Un viens dzelzs šims. Tiesa, to es piedēvēju drīzāk nejaušības liku­mam nekā cilvēku laipnībai. Pat aklai vistai reizēm laimējas uziet graudu.

Biju nodzīvojis Tarbeanā gandrīz mēnesi un iepriekšējā dienā pirmo reizi biju iemēģinājis roku zagšanā. Tas bija neveiksmīgs sākums. Mani pieķēra ar roku miesnieka kabatā. Par to biju nopelnījis tik pamatīgu sitienu pa galvu, ka šodien tā reiba ikreiz, kad cēlos kājās vai straujāk pakustējos. Pirmais zagšanas mēģinājums mani nebija iedrošinājis, un es nolēmu, ka šodienu veltīšu ubagošanai. Pagaidām tā ritēja parastā vidusmēra līmenī.

Bads žņaudza man māgu, un sakaltušas maizes gabaliņš viena šima vērtībā nespēja palīdzēt. Grasījos doties uz kādu citu ielu, bet tad ieraudzīju zēnu, kas pieskrēja klāt citam mazgadīgam ubagotājam laukuma otrā pusē. Abi kādu laiku satraukti sarunājās un pēc tam aizsteidzās projām.

Es viņiem sekoju, pakļaudamies niecīgajai atblāzmai no savas agrā­kās dedzīgās ziņkārības. Turklāt viss, kas varēja aizvilināt viņus no dzīvības pilna ielas stūra pašā dienas vidū, noteikti bija uzmanības vērts. Varbūt tehlieši atkal dala maizi. Varbūt kaut kur apgāzušies rati ar augļiem. Varbūt pilsētas sardze grasās kādu pakārt. Biju gatavs tam atvēlēt pusstundu no sava laika.

Sekoju zēniem pa līkumotajām ielām, līdz ieraudzīju tos nogrieža­mies gar stūri un pa kāpnēm pazūdam lejā kādas nodegušas mājas pagrabā. Apstājos, jo manu vārgo ziņkāres dzirksteli nodzēsa veselais saprāts.

Brīdi vēlāk zēni atkal iznira gaismā un katrs nesa plakanu brū­nas maizes gabalu. Noskatījos, kā viņi paiet garām, smiedamies un viens otru grūstīdami. Jaunākais, kam nevarēja būt vairāk par sešiem gadiem, ievēroja manu skatienu un pamāja ar roku.

- Vēl drusku palika! viņš ar pilnu muti iesaucās. Bet ej aši!

Mans veselais saprāts strauji pavērsās pretējā virzienā, un es pie­sardzīgi kāpu lejā. Kāpņu lejgalā slējās daži satrunējuši dēļi atlie­kas no salauztām durvīm. Aiz tām es redzēju mazu gaiteni, kas veda uz vāji apgaismotu telpu. Man garām paskrēja meitene ar skarbām acīm, neveltīdama man skatienu. Ari viņa bija sažņaugusi rokās mai­zes gabalu.

Iekāpu caur salauztajām durvīm vēsajā, drēgnajā tumsā. Nogājis soļus desmit, izdzirdēju klusu vaidu un sastingu uz vietas. Skaņa izklausījās gandrīz dzīvnieciska, taču dzirde man teica, ka tā nāk no cilvēka lūpām.

Nezinu, ko biju gaidījis, bet nepavisam ne to, ko ieraudzīju. Divās veclaicīgās lampās dega zivju eļļa, un gaismekļi meta uz tumšajām akmens sienām izplūdušas ēnas. Istabā atradās sešas bērnu gultiņas, un tās visas bija aizņemtas. Divi bērni, gluži vēl mazuļi, gulēja uz akmens grīdas, ietinušies kopīgā segā, un cits bērns bija saritinājies uz lupatu kaudzes. Tumšā kaktā sēdēja mana vecuma zēns, atspiedis galvu pret sienu.

Viens no gultā guļošajiem zēniem mazliet pakustējās, it kā sagro­zīdamies miegā. Taču šai kustībai piemita kaut kas nedabisks. Tā bija pārāk saspringta, pārāk samocīta. Ieskatījies ciešāk, es sapratu iemeslu. Viņš bija piesiets pie gultas. Piesieti bija ari visi pārējie bērni.

Zēns cīnījās ar saitēm un izdvesa skaņu, ko biju dzirdējis gaitenī. Tagad sauciens skanēja skaidrāk, tas bija gari stiepts vaids: Āāāāāāā!

Pirmajā brīdī es spēju vienīgi atcerēties visus stāstus, ko biju dzir­dējis par Gibejas hercogu. Par to, kā viņš un viņa vīri nolaupījuši un mocījuši cilvēkus divdesmit gadu, pirms iejaukusies Baznīca un darī­jusi tam galu.

- Kas nu, kas nu, atskanēja balss no blakustelpas. Saucienam bija dīvaina intonācija, it kā tas nemaz nebūtu jautājums.

Gulošais zēns raustīja saites. Āāāāāāā!

Durvis parādījās vīrietis, berzēdams plaukstas skrandainā apģērbā.

-   Kas nu, kas nu, viņš atkārtoja tādā pašā balsī, kas nepauda jau­tājumu. Šī balss izklausījās vecīga un nogurusi, taču galvenokārt tajā skanēja pacietība. Smaga akmens pacietība, kaķenes pacietība pret kaķēniem. Tā nebija balss, kādu es būtu gaidījis no Gibejas hercogam līdzīga cilvēka.

- Kas nu, kas nu. Kuš, kuš, Tanij. Es nebiju nekur projām, tikai iz­gāju ārā. Tagad esmu te. Vīrieša pēdas plakšķēja pret kailo akmens grīdu. Viņam bija basas kājas. Jutu, ka mans sasprindzinājums lēnām atslābst. Lai kas šeit notiktu, tas nelikās ne tuvu tik briesmīgi, kā es sākumā biju iedomājies.

Vīrietim tuvojoties, zēns pārstāja cīnīties. Ēēēēēēa! viņš izgrūda un paraustīja saiti.

- Ko? Šoreiz tas bija īsts jautājums.

-  Ēēēēēēa.

- Hmm? Vecais vīrs paskatījās apkārt un tikai tad ieraudzīja mani.

-   Ā, sveiks! Tad viņš atkal pievērsās gulētājam. Re, cik tu šodien esi gudrs! Tanijs pasauca mani, lai es redzu, ka mums ir ciemiņš! Tanija sejā parādījās atbaidošs smaids, un viņš izdvesa skaļu, sēcošu elpu. Kaut gan tā izklausījās sāpīga, bija skaidrs, ka zēns smejas.

Pagriezies pret mani, baskājainais vīrietis teica: Es tevi nepazīstu. Vai tu agrāk šeit esi bijis?

Es papurināju galvu.

-  Nu labi, man ir drusku maizes, un tā ir tikai divas dienas veca. Ja atnesīsi man ūdeni, varēsi ēst, cik gribi. Viņš ieskatījās man sejā.

-   Vai tas izklausās labi?

Es pamāju ar galvu. Vienīgās mēbeles telpā, ja neņem vērā bērnu gultas, bija krēsls un galds, un blakus kādām durvīm stāvēja vaļēja muca. Uz galda, sakrauti kaudzē, gulēja četri lieli, apaļi maizes klaipi.

Arī vecais vīrs pamāja ar galvu un sāka uzmanīgi iet uz krēsla pusi. Viņš gāja nedroši, it kā pēdas pieskāriens grīdai sagādātu sāpes.

Aizgājis līdz krēslam, viņš ieslīga tajā un norādīja uz mucu. Tur, aiz durvīm, ir sūknis un spainis. Nesteidzies, te nav skriešanas sacīk­stes! Runādams viņš izklaidīgi sakrustoja kājas un sāka berzēt vienu no kailajām pēdām.

Nepietiekama asinsrite, manī ierunājās sen neizmantota prāta daļa.

-    Palielināts infekcijas risks un nepatīkama pašsajūta. Pēdas un kājas jānovieto augstāk, jāmasē un jāierīvē ar siltu vītola mizas, kampara un marantas uzlējumu.

-   Nelej spaini pārāk pilnu. Negribu, lai tu pārstiepies vai izlaisti ūdeni. Te tāpat jau ir pārāk slapjš. Viņš nolaida kāju zemē un noliecās, lai paceltu vienu no mazajiem bērniem, kurš bija kļuvis nemierīgs.

Pildīdams spaini, es vairākkārt uzmetu vīrietim slepenu skatienu. Viņam bija sirmi mati, bet viņš neizskatījās sevišķi vecs par spīti bal­tajai galvai un lēnajai, piesardzīgajai gaitai. Viņam varēja būt apmē­ram četrdesmit gadu, iespējams, pat drusku mazāk. Viņš bija ģērbies garā uzsvārcī, kas bija tik daudz reižu lāpīts, ka grūti būtu uzminēt tā sākotnējo krāsu un apveidu. Kaut gan vīrietis bija gandrīz tikpat noskrandis kā es, viņš bija tīrāks. Tas nenozīmēja, ka viņš būtu tīrs tikai tīrāks nekā es. Tas nebija grūti.

Vīrieti sauca Trapiss. Salāpītais uzsvārcis bija viņa vienīgais apģērba gabals. Gandrīz katru nomoda brīdi viņš pavadīja šajā miklajā pa­grabā, rūpēdamies par likteņa pabērniem, ar kuriem neviens cits sevi nevēlējās apgrūtināt. Lielākā daļa bija mazi zēni. Dažus, tādus kā Tanijs, vajadzēja piesiet, lai tie nenodarītu sev pāri vai neizkristu no gultas. Citus, tādus kā Džespins, kam drudzis pirms diviem gadiem bija laupījis saprātu, vajadzēja piesiet, lai tie nenodarītu pāri citiem.

Gan paralizētos, gan kroplos, gan kataleptiķus, gan spastiķus Tra­piss aprūpēja ar vienlīdz nesavtīgu gādību un neizmērojamu pacie­tību. Ne reizes nedzirdēju viņu žēlojamies; viņš nekad nepieminēja pat savas kailās kājas, kas vienmēr bija pietūkušas un noteikti sagādāja nemitīgas sāpes.

Viņš palīdzēja mums, bērniem, kā spēdams, un dalīja mums ēdamo, ja tā bija pietiekami daudz. Lai to nopelnītu, mēs nesām ūdeni, berzām grīdu, gājām dažādos sīkos uzdevumos un auklējām mazākos bērnus, lai tie neraudātu. Mēs darījām visu, ko viņš lūdza, un, ja nebija ēdamā, viņš mums vienmēr atvēlēja ūdeni, nogurušu smaidu un skatienu, kas liecināja, ka viņš mūs uzlūko par cilvēkiem, nevis par skrandās ieģērbtiem zvērēniem.

Reizēm šķita, ka Trapiss ir vienīgais, kurš cenšas gādāt par visiem bezcerīgajiem radījumiem mūsu Tarbeanas nostūrī. Mēs atbildējām viņam ar mēmu, kaismīgu mīlestību, kādu spēj just tikai dzīvnieki. Ja kāds jebkad paceltu roku pret Trapisu, simtiem kliedzošu bērnu būtu saraustījuši uzbrucēju gabalos kaut vai ielas vidū.

Šajos pirmajos mēnešos es bieži iegriezos viņa pagrabā, bet laika gaitā darīju to arvien retāk. Trapiss ar Taniju bija nepārspējami draugi. Neviens no mums nejuta lielu vajadzību sarunāties, un tas man bija ļoti pa prātam. Tomēr pārējie ielas bērni darīja mani neparasti nervozu, tāpēc es gāju turp tikai tad, kad man bija izmisīgi vajadzīga palīdzība vai arī es varēju piedāvāt kādu nieku, ar kaut ko dalīties.

Kaut gan es pagrabā vairs neiegriezos bieži, ļoti patīkama bija apziņa, ka pilsētā ir vismaz viena vieta, kur mani nespārdīs, nevajās un neapspļaudīs. Kad sēdēju viens uz sveša nama jumta, mani stiprināja apziņa, ka kaut kur šajā pasaulē ir Trapiss un viņa pagrabs. Tās bija gandrīz mājas, kurās vienmēr var atgriezties. Gandrīz.

PIRMAJOS MĒNEŠOS Tarbeanā es iemācījos daudz jauna.

Uzzināju, kuras viesnīcas un restorāni izmet vislabākās ēdiena palie­kas, un iemācījos noteikt, cik vecu ēdamo drīkst ēst, lai nesaslimtu.

Uzzināju, ka mūru ieskautā ēku grupa netālu no piekrastes ir Tehlu templis. Tehlieši reizēm dalīja maizi un pirms klaipa izsniegšanas lika skaitīt savas lūgšanas. Pret to man nebija iebildumu. Tas bija vieglāk nekā ubagot. Dažreiz pelēki tērptie priesteri centās piedabūt mani ienākt baznīcā, lai noskaitītu lūgšanu, bet es biju dzirdējis dažādas baumas un tādās reizēs metos bēgt, vienalga, vai biju dabūjis maizi vai ne.

Es iemācījos paslēpties. Man bija sava slepenā vieta virs vecas ādas miecētavas, vairāku jumtu savienojuma vietā, kas veidoja patvērumu no vēja un lietus. Tur es zem spārēm glabāju Bena grāmatu, ietītu audekla gabalā. Es to cilāju pavisam reti, kā svētu relikviju. Tas bija pēdējais taustāmais priekšmets no manas pagātnes, un es ļoti rūpējos, lai tā būtu drošībā.

Es uzzināju, ka Tarbeana ir plaša. To ir grūti saprast, ja neesat to redzējuši paši savām acīm. Tā ir līdzīga okeānam. Varu stāstīt par viļņiem un ūdeni, bet plašumu jūs aptversiet tikai tad, ja stāvēsiet krastā. Un patiesībā okeānu jūs aptversiet tikai tad, ja atradīsieties tā vidū, kur visos virzienos bezgalīgā tālumā plešas vienīgi ūdens. Tikai tad jūs apjautīsiet savu niecīgumu un bezspēcību.

Tarbeanas plašumu lielā mērā nosaka tas apstāklis, ka pilsēta ir sadalīta tūkstoš nelielos gabalos un katram no tiem ir sava seja un raksturs. Dauningza, Droverkorta, Voša, Midltauna, Tallovza, Tanninga, Ostmala, Darvas ceļš, Šuvju iela… Varat visu mūžu nodzīvot Tarbeanā un nekad neiepazīt visus tās rajonus.

Tomēr izplatītākā un praktiskā skatījumā Tarbeanai ir divas daļas: Piekraste un Piekalne. Piekraste ir rajons, kurā mitinās nabadzīgie ļaudis. Tas nozīmē ubagus, zagļus un staigules. Piekalnē dzīvo bagātie. Tas nozīmē advokātus, politiķus un kurtizānes.

Kad biju nodzīvojis Tarbeanā divus mēnešus, es pirmoreiz mēģi­nāju ubagot Piekalnē. Pilsētu ciešā tvērienā bija sagrābusi ziema, un Vidusziemas svētkos ielas kļuva bīstamākas nekā parasti.

Tas man bija īsts trieciens. Manas neilgās dzīves laikā mūsu trupa katru ziemu kādā pilsētā bija rīkojusi Vidusziemas svētku gājienu. Tērpušies dēmonu maskās, mēs biedējām pilsētniekus visas septiņas Lielo Sēru dienas, izraisīdami viņos patiesu sajūsmu. Mans tēvs tēloja Enkanisu tik pārliecinoši, ka varēja nodomāt: mēs esam uzbūruši viņu no citpasaules. Un sevišķi svarīgi bija tas, ka viņš prata būt vienlaikus baismīgs un uzmanīgs. Svētkos, ko rīkoja mūsu trupa, nevienam nekad netika nodarīts pāri.

Taču Tarbeanā viss bija citādi. Jā, visi svētku gājiena elementi bija tādi paši. Ari tur pa pilsētu klejoja viri koši izkrāsotās dēmonu maskās, darīdami velnišķus nedarbus. Ari Enkaniss savā tradicionālajā melnajā maskā klīda apkārt, sagādādams vēl lielākus postījumus. Un es nešau­bījos, ka pa labākajiem rajoniem staigāja ari Tehlu sudraba maskā, tēlo­dams savu lomu. Kā jau teicu, svētku gājiena elementi bija tādi paši.

Tomēr spēle risinājās citādi. Pirmām kārtām, Tarbeana bija pārāk liela, lai viena trupa varētu sagādāt pietiekami daudz dēmonu. Tai nepietiktu pat ar simt trupām. Tāpēc Tarbeanas baznīcas izvēlējās nevis saprātīgu un drošu ceļu, proti, samaksu profesionāļiem, bet atrada ienesīgāku paņēmienu: dēmonu masku pārdošanu.

Šī iemesla dēļ Lielo Sēru pirmajā dienā pilsētu apsēda desmittūkstoš dēmonu. Desmittūkstoš amatieru dēmonu, kas brīvi drīkstēja darīt jebkādas nejaucības, ko vien vēlējās.

Varētu domāt, ka tas radīja teicamu izdevību jaunajiem zagļiem, tomēr īstenībā notika otrādi. Vislielākie dēmonu bari drūzmējās Pie­krastes rajonā. Un, kaut gan vairākums ievēroja pieņemtās paražas bēga, izdzirdot Tehlu vārdu, un velnišķības atļāvās saprāta robežās, tomēr daudz bija ari tādu, kuri to nedarīja. Lielo Sēru pirmajās die­nās stāvoklis bija nedrošs, un lielāko daļu laika es pavadīju, vienkārši vairīdamies no riskantām vietām.

Taču, Vidusziemai tuvojoties, stāvoklis kļuva mierīgāks. Cilvēki vai nu pazaudēja maskas, vai ari spēle tiem vienkārši apnika, un dēmonu skaits kļuva mazāks. Droši vien arī pats Tehlu ierobežoja savu darbību, tomēr tas bija tikai viens cilvēks, vienalga, sudraba maskā vai bez tās. Diez vai viņš septiņu dienu laikā varēja izstaigāt visu Tarbeanu.

Gājienam uz Piekalni es izvēlējos pēdējo Sēru dienu. Vidusziemas dienā pacilātība sit visaugstāko vilni, un tā ir ubagošanai veiksmīga zīme. Turklāt dēmonu rindas bija kļuvušas krietni retākas, tāpēc staigāt pa ielām atkal šķita samērā droši.

Es devos ceļā agri pēcpusdienā un jutos izsalcis, jo nebija radusies iespēja nozagt maizi. Atceros, kad tuvojos Piekalnei, mani pārņēma neizprotams satraukums. Varbūt tas bija saistīts ar atmiņām par to, kādi bija mūsu Vidusziemas svētki kopā ar ģimeni: silts ēdiens un pēc tam silta gulta. Varbūt mani ietekmēja smarža, ko izstrāvoja mūžzaļo koku zari, sakrauti kaudzēs un aizdedzināti par godu Tehlu triumfa svētkiem.

Tajā dienā es uzzināju divus jaunumus. Uzzināju, kāpēc ubagi cen­šas uzturēties Piekrastes rajonā, un uzzināju, ka Vidusziemas svētki lai ko jums stāstītu Baznīca ir dēmonu laiks.

* * *

Izgāju no šķērsielas un jau nākamajā mirkli sajutu, cik uzkrītoši šī pilsētas rajona gaisotne atšķiras no tās vietas, no kuras esmu nācis.

Piekrastes rajonā tirgotāji pielabinājās pircējiem, luncinājās ap tiem, cerēdami ievilināt tos savos veikalos. Ja tas neizdevās, viņi ne­kautrējās no agresijas uzplūdiem, lādēja un pat atklāti biedēja nepa­devīgos klientus.

Šeit, Piekalnē, veikalu īpašnieki tikai nervozi lauzīja rokas. Viņi klanījās, zemojās un nekad nezaudēja laipnību. Šeit nekad neatskanēja paceltas balsis. Pēc Piekrastes brutālās realitātes man šķita, ka esmu iekūlies svinīgā banketā. Visi valkāja jaunus apģērbus. Visi bija tīri, un visi izskatījās pēc dalībniekiem kaut kādā sarežģītā sociālā dejā.

Tomēr draudīgu ēnu netrūka arī šeit. Pārlaizdams skatienu ielai, es pamanīju pretējā šķērsielā glūnlgi grozāmies divus vīrus. Viņu maskas bija itin izdevušās, tās bija asiņaini sarkanas un mežonīgas. Vienai bija vaļēja mute, otra sašķiebtā grimasē rādīja smailus, baltus zobus. Abiem mugurā bija tradicionālie melnie ietērpi ar kapucēm, un pret to es izjutu cieņu. Pārāk daudzi Piekrastes rajona dēmoni nepievērsa uzmanību atbilstošajiem, paražu noteiktajiem apģērbiem.

Abi dēmoni izslīdēja no šķērsielas un lavījās nopakaļ jaunam, labi ģērbtam pārim, kas roku rokā nesteidzīgi pastaigājās pa ielu. Dēmoni kādu gabalu viņiem uzmanīgi sekoja, tad viens norāva jaunajam kungam no galvas platmali un iesvieda to tuvējā sniega kupenā. Otrs rupji sagrāba sievieti un pacēla viņu gaisā. Sieviete iekliedzās, bet vīrie­tis, ko negaidītais pavērsiens bija acīmredzami apmulsinājis, pūlējās atņemt otram dēmonam savu nūju.

Par laimi, sieviete atguvās un savaldījās. Tehus! Tehus! viņa iesau­cās. Tehus antausa eha!

Izdzirdējuši Tehlu vārdu, abi stāvi ar sarkanajām maskām bailīgi sarāvās, tad pagriezās un aizskrēja projām pa ielu.

Visi apkārtējie uzgavilēja. Viens no veikalu īpašniekiem palīdzēja jaunajam kungam atdabūt platmali. Jutos mazliet pārsteigts, ka viss noritējis tik civilizēti. Acīmredzot pat dēmoni cienījamā pilsētas rajonā mēdza uzvesties piedienīgi.

Redzētais mani iedrošināja, un es nopētīju pūli, mēģinādams uzmi­nēt, kur man varētu būt labākās izredzes. Piegāju klāt kādai jaunai sievietei. Viņai mugurā bija dūmakaini zila kleita un balts kažokādas apmetnis. Viņas mati bija gari un zeltaini, un seju ieskāva mākslīgi veidotas cirtas.

Sieviete paskatījās lejup uz mani un apstājās. Dzirdēju, kā viņa izbīll ievelk elpu, redzēju, kā aizsedz muti ar plaukstu. Lūdzu, kādu peniju, kundze! es teicu, pastiepdams roku un ļaudams tai mazliet drebēt. Arī mana balss drebēja. Lūdzu! Centos izskatīties tieši tik sīks un nožēlojams, kāds jutos. Mīņājos no vienas kājas uz otru plā­najā, pelēkajā sniegā.

-  Ak, mazais nabadziņš! viņa tik klusi nopūtās, ka es tik tikko sadzirdēju. Sieviete bridi taustījās, meklēdama pie sāniem somiņu, un vai nu nespēja, vai negribēja novērst acis no manis. Tad viņa ieska­tījās somiņā un kaut ko no tās izvilka. Kad viņas plauksta sakļāvās ap maniem pirkstiem, es sajutu auksto, tīkamo monētas pieskārienu.

-  Paldies, kundze! es mehāniski noteicu. Pametis īsu skatienu lejup, redzēju sev starp pirkstiem mirdzam sudrabu. Atvēru plaukstu un ieraudzīju sudraba peniju. Veselu sudraba peniju.

Paliku stāvam vaļēju muti. Sudraba penijs bija desmit vara vai piec­desmit dzelzs peniju vērts. Vēl vairāk: tas nozīmēja pilnu vēderu ik vakaru vairāku nedēļu garumā. Par vienu dzelzs peniju es varēju pār­laist nakti uz grīdas “Sarkanajā Acī”, par diviem gulēt pie kamīna blakus vakara uguns oglēm. Varēju nopirkt lupatu segu un nolikt to savā jumta slēptuvē, lai tā visu ziemu palīdzētu man glabāt siltumu.

Es paskatījos uz sievieti, kas joprojām lūkojās lejup uz mani žēluma pilnām acīm. Viņa nevarēja zināt, ko tas nozīmē. Liels paldies, cie­nītā dāma! Mana balss aizlūza. Atcerējos vienu no frāzēm, ko mēs sacījām, kad vēl ceļojām trupā. Lai visi jūsu stāsti ir priekpilni, un lai visi jūsu ceļi ir līdzeni un īsi!

Sieviete man uzsmaidīja un varbūt kaut ko arī teica, bet tajā brīdī man dīvaini iekņudējās pakausis. Kāds mani vēroja. Ielas eksistencē vai nu attīstās īpaša jutība pret dažām parādībām, vai arī dzīve kļūst nožēlojama un īsa.

Pagriezos atpakaļ un ieraudzīju veikala īpašnieku, kas sarunājās ar kādu sardzes vīru, rādīdams uz mani. Tas nebija no Piekrastes sargiem. Šis bija vīrietis ar gludi noskūtu seju un staltu stāju. Mugurā viņam bija melna ādas jaka ar ādas kniedēm un nūja ar misiņa uzgali rokas dilba garumā. Saklausīju dažus veikala īpašnieka vārdus.

- … pircējus! Kurš gribēs pirkt šokolādi, ja… Viņš atkal pamāja uz manu pusi, bet nākamos vārdus es nedzirdēju. … jums taču maksā? Tieši tā! Varbūt man vajadzētu ziņot…

Sardzes vīrs pagriezās un paskatījās uz mani. Mūsu skatieni sasta­pās. Apsviedos apkārt un metos bēgt.

Ieskrēju pirmajā šķērsielā, ko ieraudzīju, plānajām kurpju zolēm slīdot uz plānās sniega kārtiņas, kas sedza zemi. Aiz muguras dzirdēju smagu zābaku dunu un iebēgu nākamajā šķērsielā, kas atzarojās no pirmās.

Elpa svilināja man krūtis, un es izmisīgi meklēju, kurp skriet, kur paslēpties. Taču šī pilsētas daļa man bija sveša. Te nebija atkritumu kalnu, kuros ierakties, nebija nodegušu māju, kuru drupās iebēgt, jutu, ka cauri kurpes plānajai zolei izduras asa, sasalusi šķemba. Piespiedu sevi skriet tālāk, bet pēda sāpēja arvien vairāk.

Pēc trešā pagrieziena attapos aklā ieliņā. Kad biju pa pusei uzrā­pies uz viena no mūriem, stingra roka sagrāba mani aiz potītes un novilka zemē.

Mana galva atsitās pret bruģakmeņiem, un pasaule miglaini sa­vērpās man apkārt. Sardzes vīrs uzrāva mani kājās, turēdams aiz matiem un plaukstas locītavas. Gudrs puika, vai ne? viņš izdvesa, un viņa karstā elpa sitās man sejā. No vīrieša plūda ādas un sviedru smaka. Tu esi pietiekami liels, lai zinātu, ka bēgšana nav prāta darbs! Sardzes virs mani nikni sapurināja un parāva aiz matiem. Es iekliedzos, juzdams, ka iela ap mani sašūpojas.

Viņš mani rupji piespieda pie sienas. Un tev būtu jāzina ari tas, ka Piekalnē tādiem kā tu nav jālien! Viņš vēlreiz mani sapurināja.

-   Pamuļķis esi, puika, vai?

-  Nē, es nošļupstēju, ar brīvo roku taustīdams vēso sienu aiz muguras. Nē.

Šķita, ka mana atbilde viņu satracina. Nē? viņš ierējās. Tu man sagādāji nepatikšanas, puika! Mani varēja sodīt. Ja neesi pamuļķis, tev vajag mācību! Viņš sagrieza mani apkārt un nosvieda zemē. Es aizslīdēju pa lipīgo ieliņas sniegu. Atsitu elkoni pret zemi, un mana roka kļuva nejutīga. Plauksta, kas žņaudza mēneša ēdamo, siltu segu un sausas kurpes, atvērās vaļā. Dārgums aizlidoja un bez trokšņa no­krita zemē.

Es to gandrīz pat nemanīju. Gaiss nošvīkstēja, un sardzes vira runga atsitās pret manu kāju. Viņš iešņācās: Nekad vairs nerādies Piekalnē, saprati? Runga trāpīja man vēlreiz, šoreiz starp muguras lāpsti­ņām. Tālāk par Papuves ielu jums, mauku bērniem, ir aizliegts līst! Saprati? Viņš ar plaukstas virspusi iesita man pa seju, un es sajutu mutē asins garšu, galvai atkrītot pret sniega klātajiem bruģakmeņiem.

Savilcies čokurā, dzirdēju viņa šņācienu. Es strādāju Dzirnu ielā un Dzimu tirgū, tāpēc Nekad! Tur! Vairs! Nerādies! Katru vārdu viņš pavadīja ar rungas sitienu. Vai saprati?

Es gulēju sabradātajā sniegā, cerēdams, ka ar to viss beigsies. Cerē­dams, ka viņš ies projām. Saprati? Viņš iespēra man pa vēderu, un man šķita, ka iekšā kaut kas pārplīst.

Iekliedzos un laikam kaut ko atšļupstēju. Kad necēlos augšā, viņš man iespēra vēlreiz un devās projām.

Laikam es zaudēju samaņu vai varbūt gulēju pa pusei nemaņā. Kad beidzot atjēdzos, apkārt krēsloja. Biju pārsalis līdz kaulam. Sāku rāpot pa netīro sniegu un slapjajiem atkritumiem, meklēdams sudraba peniju, kaut gan mani pirksti bija tik sastinguši, ka es tos gandrīz nespēju pakustināt.

Viena acs man bija pilnīgi aizpampusi, un mutē jautās asiņu garša, tomēr es meklēju, līdz izdzisa pēdējā vakara gaisma. Pat tad, kad ieliņa bija kļuvusi melna kā darva, es joprojām ar plaukstām sijāju sniegu, kaut gan prāta dziļumos apzinājos: pat tad, ja gadītos uziet monētu, mani nejutīgie pirksti to nesajustu.

Balstīdamies pret sienu, uzslējos kājās un mēģināju iet. Ievainotā pēda tik tikko ļāva virzīties uz priekšu. Katrs solis iesvēla sāpes visā kājā, un es centos izmantot sienu par atbalsta kruķi, lai mazinātu svaru ievainojuma vietā.

Kaut kā aizkūlos līdz Piekrastei vietai, ko visdrīzāk būtu varējis dēvēt par mājām. Sāpīgā kāja bija salā kļuvusi nejutīga; kaut gan attālā prāta kaktiņā šis apstāklis sēja bažas, virspusēji praktiskā līmeni es priecājos, ka vismaz viena ķermeņa daļa vairs nesagādā sāpes.

Līdz manai slepenajai mājvietai bija jāiet vairākas jūdzes, un es kliboju lēni. Kādā bridi laikam nokritu zemē. Krišanas bridi es neat­ceros, bet atceros, kā gulēju sniegā un domāju, cik tas ir patīkami un ērti. Jutu, ka mani ieskauj miegs kā bieza sega, kā nāve.

Es aizvēru acis. Atceros tukšās ieliņas dziļo klusumu. Biju pārāk apdullis un pārguris, lai justu īstas bailes. Iztēles murgos redzēju nāvi; tā izskatījās kā liels putns ar milzu spārniem, kuros uguns mijās ar ēnām. Tā peldēja gaisā virs manis un pacietīgi gaidīja, gaidīja mani…

Ieslīgu miegā, un putns apklāja mani ar ugunīgajiem spārniem. Sajutu visā ķermenī tīkamu siltumu. Bet tad manī ieurbās asie putna nagi un plēsa, plēsa…

Nē, tās bija sāpes no salauztajām ribām, kādam apveļot mani uz muguras.

Ar pūlēm atvēru vienu aci un ieraudzīju virs sevis dēmonu. Tābriža juceklīgais, apdullinātais prāts atteicās pieņemt, ka redzu vīrieti dē­mona maskā, un dīvainais skats izrāva mani no nemaņas; vilinošais siltums, ko nupat biju jutis, izgaisa, un ķermenī atgriezās nevarīgais svina smagums.

-  Ir gan! Es taču teicu! Te sniegā guļ bērns! Dēmons piecēla mani kājās.

Samaņai atgriežoties, es redzēju, ka viņa maska ir pilnīgi melna. Tas bija Enkaniss, dēmonu valdnieks. Turēdams mani stāvus, viņš sāka tīrīt sniegu no mana ļenganā auguma.

Ar veselo aci es blakus saskatīju vēl vienu cilvēku spokaini zaļganā maskā. Nāc, ejam! otrs dēmons, laikam sieviete, nepacietīgi teica, balsij dobji skanot cauri smailo zobu rindai.

Enkaniss nepievērsa viņai uzmanību. Vai tu esi pie sajēgas?

Nesapratu, ko atbildēt, tāpēc visu uzmanību veltīju tam, lai notu­rētos kājās, kamēr vīrietis ar melnā tērpa piedurkni turpināja tīrīt no manis sniegu. Dzirdēju tālīnas raga skaņas.

Otrs dēmons pārlaida ielai nervozu skatienu. Ja nepasteigsimies viņiem pa priekšu, mēs iekulsimies nepatikšanās! sievietes balss kļuva uzstājīga.

Enkaniss ar tumšajiem pirkstaiņiem izpurināja man no matiem sniegu, tad ieskatījās ciešāk man sejā. Melnā maska dīvaini šūpojās manu aizmigloto acu priekšā.

- Pie Dieva miesām, Holij, kāds šo puiku ir zvērīgi piekāvis! Un vēl Vidusziemas dienā!

- Sardzes vīrs, es ar mokām izdabūju. To teikdams, sajutu mutē asins garšu.

- Tu esi nosalis, Enkaniss teica un ar cimdotajām plaukstām sāka berzēt manas rokas un kājas, lai atdzīvinātu asinsriti. Tev jānāk mums līdzi!

Ragu pūtieni atkārtojās, un šoreiz tie skanēja tuvāk. Tie saplūda ar neskaidru pūļa troksni.

- Nemuļķojies! sacīja otrs dēmons. Viņš nav tādā stāvoklī, lai skraidītu pa pilsētu.

-Viņš nav tādā stāvoklī, lai paliktu šeit! Enkaniss atcirta. Viņš tur­pināja skarbām kustībām masēt manas rokas un kājas. Tajās palēnām atgriezās dzīvība, galvenokārt kā asa, sāpīgi svilinoša adata, ņirdzīgs aizstājējs mierinošajam siltumam, ko biju jutis pavisam nesen, laiz­damies miegā. Ikreiz, kad viņš pārlaida roku sasistai vietai, tā skaudri iesāpējās, taču es biju tik pārguris, ka nespēju atrauties atpakaļ.

Dēmons zaļajā maskā pienāca tuvāk un uzlika plaukstu draugam uz pleca. Mums jāsteidzas, Gerrek! Gan kāds par viņu parūpēsies! Mēģinājums atvilkt mūs vienu no otra bija nesekmīgs. Ja viņi mūs atradīs te, kopā ar šo puiku, tad nolems, ka to izdarījām mēs!

Vīrietis melnajā maskā nolamājās, tad pamāja ar galvu un sāka meklēt kaut ko zem sava apmetņa. Negulies vairs zemē! viņš man uzstājīgi teica. Un ej kaut kur iekšā! Kādā vietā, kur vari sasildīties! Pūļa troksnis tagad skanēja tik tuvu, ka es spēju tajā saklausīt atse­višķas balsis, zirgu pakavus un čīkstošus ratu riteņus. Vīrietis melnajā maskā pastiepa man roku.

Man vajadzēja labu bridi, lai saskatītu, kas guļ viņam plaukstā. Tas bija sudraba talants, biezāks un smagāks par manu pazaudēto peniju. Tik lielu naudu es pat lāgā nespēju iztēloties. Še, ņem!

Enkaniss stāvēja man pretī kā tumsas tēls melns apmetnis ar kapuci, melna maska, melni cimdi. Viņa plaukstā mirdzēja spožs sud­raba gabals, kurā atstarojās mēness gaisma. Man atmiņā atausa aina no “Daeonikas”: Tarsus pārdod savu dvēseli.

Es paņēmu talantu, bet plauksta man bija tik sastingusi, ka nejutu tā pieskārienu. Vajadzēja paskatīties lejup, lai pārliecinātos, ka pirksti patiešām ir sakļāvušies ap monētu. Man šķita, ka rokā iestrāvo siltums, un pēkšņi es jutos stiprāks. Uzsmaidīju vīrietim melnajā maskā.

-  Un ņem arī manus cimdus! Viņš tos norāva un iegrūda man rokās. Tad sieviete zaļajā dēmona maskā aizrāva manu labdari projām, un es nepaguvu pat pasacīt paldies. Noskatījos, kā viņi aiziet. Melnajos tērpos abi izskatījās līdzīgi ēnām, kas aizslīd pa mēness apspīdētajām Tarbeanas ielām, palaikam iezīmējoties uz tumši pelēkā fona.

Pagāja tikai īss mirklis, un es ieraudzīju gar stūri parādāmies svētku gājiena lāpas, kas nāca arvien tuvāk. Neskaitāmas vīriešu un sieviešu balsis, dziesmas un klaigas brāzās man pāri kā viļņi. Kāpos atpakaļ, līdz sajutu aiz muguras sienu, tad sāku vārgi virzīties sāniski un aiz­taustījos līdz durvju nišai.

No šī patvēruma noskatījos garāmejošajā gājienā. Cilvēki plūda barā sasaukdamies un smiedamies. Tehlu stalts un lepns stāvēja ratos, ko vilka četri balti zirgi. Viņa sudrabotā maska mirdzēja lāpu gaismā. Viņa tērps bija nevainojami balts, tā apkakli un piedurkņu galus rotāja kažokādas apmales. Blakus ratiem gāja priesteri pelēkos apģērbos, šķindinādami zvaniņus un skandēdami dziesmas. Daudzi bija aplikuši smagās nožēlnieku ķēdes. Balsu un zvaniņu skaņas, dziedāšana un ķēžu žvadzoņa saplūda savdabīgā kopējā mūzikā. Visi lūkojās uz Tehlu. Neviens neredzēja mani stāvam tumšajā durvju nišā.

Pagāja gandrīz desmit minūtes, līdz visi bija pagājuši garām, un tikai tad es iznācu no paslēptuves un piesardzīgi steberēju mājup. Virzījos lēni, tomēr jutu, ka mani stiprina iedotā monēta. Ik pēc soļiem desmit es apstājos un pārbaudīju, vai tā joprojām atrodas manā neju­tīgajā plaukstā. Gribēju uzvilkt svešinieka iedotos cimdus, bet baidījos, ka nauda var nokrist un pazust sniegā.

Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, līdz nokļuvu galā. Gājiens mani mazliet sasildīja, tomēr kājas aizvien vēl bija sastingušas un nedzīvas. Kad pār plecu paskatījos atpakaļ, redzēju katrā otrajā pēdas nospiedumā krāsojamies asiņu traipu. Tas mani dīvaini nomierināja. Kāja, kas asiņo, ir cerīgāka par kāju, kas sasalusi ledū.

Apstājos pie pirmās viesnīcas, kas man bija pazīstama: to sauca “Smejošais Vīrs”. Iekšā skanēja mūzika, dziesmas, valdīja svētku līks­mība. Nemēģinājis tuvoties ielas durvīm, es apgāju ēkai apkārt no pagalma puses. Virtuves durvīs stāvēja un čaloja divas meitenes, iz­mantodamas atelpas brīdi no darba.

Balstīdamies pret sienu, es piekliboju viņām klāt. Viņas mani nepa­manīja gandrīz līdz pēdējam brīdim. Tad jaunākā meitene paskatījās augšup uz mani un ieelsojās.

Paspēru vēl soli tuvāk. Vai jūs varētu atnest man ēdienu un kādu segu? Es samaksāšu, es teicu. Pastiepu plaukstu un izbiedēts redzēju, cik ļoti tā dreb. Taustīdams seju, biju notraipījis pirkstus ar asinīm. Mute iekšpusē šķita jēla. Man bija grūti runāt. Lūdzu!

Bridi abas meitenes apstulbušas mēmi raudzījās manī. Tad viņas saskatījās un vecākā pamāja, lai nāku iekšā. Jaunākā meitene, neteikusi ne vārda, pazuda aiz kādām durvīm. Vecākā, kurai varēja būt gadu sešpadsmit, pienāca tuvāk un pastiepa plaukstu.

Iedevu viņai monētu un ļāvu rokai smagi nokrist gar sāniem. Viņa paskatījās uz naudu, veltīja man vēl vienu ilgu skatienu un nozuda iekštelpās.

Caur puspievērtajām durvīm plūda rosīgas viesnīcas ēdamzāles siltās skaņas: klusinātu sarunu murdoņa, ko palaikam pārtrauca smiekli, pudeļu dzidrā dzinkstoņa, koka kausu dobjie atsitieni pret galda virsmu.

Un cauri visam šim fonam vijās klusināta lautas mūzika. Tā bija apslāpēta, tikko dzirdama pārējo trokšņu vidū, bet es to saklausīju tāpat, kā māte saklausa sava bērna raudas cauri vairākām istabām. Mūzika skanēja kā atmiņas par ģimeni, par draudzību un piederības siltumu. Klausīdamies jutu, ka vēders saraujas čokurā un iesāpas zobi. īsu brīdi plaukstas vairs nejuta sāpīgos aukstuma dūrienus, un tajās ieplūda ilgas pēc senpazīstamā mūzikas plūduma cauri pirkstiem.

Es paspēru lēnu, šļūcošu soli. Uzmanīgi virzīdamies gar sienu, attā­linājos no durvīm, un drīz mūzika vairs nebija dzirdama. Paspēru vēl

soli tālāk, līdz plaukstās atkal ieknieba aukstums un krūtis sāpēja vairs tikai salauzto ribu dēļ. Tās bija vienkāršākas sāpes, ko vieglāk paciest.

Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, līdz atgriezās abas meitenes. Jaunākā turēja segu, kurā kaut kas bija ietīts. Es piespiedu vīstokli pie smeldzo­šajām krūtīm. Sega šķita nesamērīgi smaga savam izmēram, bet man ari bez nesamā trīcēja rokas, tāpēc es viegli varēju maldīties. Vecākā meitene pastiepa man mazu stingra auduma maku. Paņēmu ari to un saspiedu saujā tik cieši, ka apsaldētie pirksti iesāpējās.

Viņa paskatījās uz mani. Ja gribi, vari nākt iekšā un apmesties kaktā pie kamīna.

Jaunākā meitene aši pamāja ar galvu. Natija neiebildis! Viņa pastiepās, lai saņemtu mani aiz rokas.

Es atrāvos atpakaļ un gandrīz pakritu. Gribēju iekliegties: “Nē!”, bet spēju izdvest tikai vārgu čukstu. Neaiztiec mani! Mana balss trīcēja, bet es nezināju, vai esmu dusmīgs vai nobijies. Streipuļodams atkāpos līdz sienai. Dzirdēju, cik neskaidri izklausās mani vārdi. Man būs labi tāpat.

Jaunākā meitene iešņukstējās un bezcerīgi nolaida rokas gar sā­niem.

- Man jāiet citur. Mana balss aizķērās, un es aizgriezos. Steidzos projām, cik aši vien spēju paiet. Nesapratu, no kā gribu bēgt, varbūt no cilvēkiem. Laikam biju pārāk labi apguvis vēl kādu mācību: cilvēki nozīmē sāpes. Aiz muguras dzirdēju dažus apslāpētus šņukstus. Šķiet, pagāja krietns bridis, līdz sasniedzu ielas stūri.

Aizkliboju līdz savai paslēptuvei, kur savienojās divi jumti un trešais veidoja pārkari. Neatceros, kā man izdevās tur uzrāpties.

Segā bija ietīta aromātiska vīna blašķe, svaigs maizes klaips un tītara krūtiņa, lielāka par abām manām dūrēm. letiņos segā un sari­tinājos aizvējā. Sniegs ārā pārtapa slapjdraņķi, bet skursteņa ķieģeļi man aiz muguras bija silti un patīkami.

Pirmais vīna malks dedzināja ievainotās mutes vietas kā uguns. Taču otrais vairs tik ļoti nededzināja. Maize bija mīksta, un tītara gaļa vēl bija silta.

Es pamodos pusnakti, kad sāka skanēt visi pilsētas zvani. Cilvēki klaigādami skrēja pa ielām. Septiņas Lielo Sēru dienas bija aiz muguras. Vidusziemas svētki bija aiz muguras. Sākās jauns gads.

ES NEATSTĀJU savu slēptuvi visu nakti un pamodos vēlu nākamajā dienā, juzdamies kā žņaudzošu sāpju kamols. Tā kā man vēl bija atli­cis vīns un ēdamais, nolēmu palikt uz vietas un neriskēt ar kritiena iespēju, kāpjot lejā uz ielas.

Bija apmākusies diena, un šķita, ka drēgnais vējš nekad nenorims. Jumta pārkares patvērumā šļācās slapjš sniegs. Skurstenis aiz muguras bija silts, bet ar šo siltumu nepietika, lai izžāvētu segu un mikluma pievilgušo apģērbu.

Itin drīz es izdzēru vīnu un notiesāju maizi. Atlikušo dienas daļu aizvadīju, skrubinādams tītara kaulus un cenzdamies sasildīt sniegu tukšajā vīna blašķē, lai vēlāk to varētu dzert. Necik sekmīgi tas neiz­devās, un vēlāk sāku saujām ēst slapjo sniegu, kas izraisīja drebuļus un atstāja mutē darvas garšu.

Kaut gan ievainojumi sāpēja, es pēcpusdienā aizmigu un pamodos vēlu naktī, juzdams brīnum jauku siltumu. Atgrūdu segu un aizvē­los projām no skursteņa, kas tobrīd bija pavisam karsts, taču vēlāk, neilgi pirms rītausmas, pamodos drebēdams un izmircis līdz ādai. Jutos dīvaini apreibis un apdullis. Saritinājos atkal pie skursteņa un pārējo dienas daļu aizvadīju saraustītā, drudžainā miegā, kas mijās ar nomoda brīžiem.

Neatceros, kā norāpos lejā no jumta, būdams gandrīz sakropļots un cīnīdamies ar drudža murgiem. Neatceros, kā nogāju trīs ceturtdaļjūdzes cauri Tallovzas un Kreitas rajoniem. Atceros vienīgi brīdi, kad nokritu pa kāpnēm, kas veda uz Trapisa pagrabu, cieši sažņaudzis plaukstā maku ar naudu. Gulēju trīcēdams un svīzdams, līdz izdzirdēju viņa basās kājas klusi plakšķam pret akmens grīdu.

-  Kas nu, kas nu, viņš laipni teica un pacēla mani uz rokām.

-   Kuš, kuš.

Trapiss kopa mani visu ilgo drudža laiku. Viņš vīstīja mani segās, baroja mani un, kad slimība negribēja atkāpties, par manu atnesto naudu nopirka saldeni rūgtas zāles. Ar mitru lupatu viņš slaucīja un vēsināja man seju un rokas, laipni un pacietīgi murminādams ierastos vārdus: Kas nu, kas nu. Kuš, kuš, kamēr es kliedzu, neskaitāmos murgainos sapņos redzēdams savus mirušos vecākus, čandriānus un vīrieti ar tukšajām acīm.

* * *

Pamodos ar skaidru galvu. Karstums mani vairs nemocīja.

- Oooo-rīīīī! Tanijs skaļi iesaucās no savas gultas, kurā joprojām gulēja piesiets.

- Kas nu, kas nu. Kuš, kuš, Tanij, Trapiss teica, nolikdams vienu no mazākajiem bērniem un paņemdams rokās otru. Bērns neizpratnē skatījās apkārt platām, tumšām acīm, bet šķita, ka tas nespēj noturēt galvu taisni. Istabā valdīja rāms klusums.

-  Oooo-rīīīī! Tanijs vēlreiz iesaucās.

Es noklepojos, cenzdamies atbrīvot rīkli.

-  Tev blakus uz grīdas ir krūze, Trapiss teica un ar plaukstu noglauda rokās paņemtā bērna galviņu.

- Oooo-oriīlī-ēēēēāāā! Tanijs ieaurojās skaļāk, un viņa saucienus pavadīja savādi, elsaini elpas vilcieni. Troksnis satrauca vairākus citus bērnus blakusgultās. Vecākais zēns, kas sēdēja kaktā, pacēla plaukstas pie deniņiem un sāka vaidēt. Viņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ, sā­kumā mierīgi, bet tad arvien sparīgāk, un viņa galva ikreiz atsitās pret akmens sienu.

Pirms zēns paguva sevi savainot, Trapiss jau stāvēja viņam blakus. Viņš mierinoši apskāva zēnu. Kuš, kuš, Loni. Kuš, kuš. Zēna kustī­bas kļuva lēnākas, bet šūpošanās nenorima. Tanij, lūdzams, netaisi tādu troksni. Trapiss runāja nopietni, bet bez skarbuma. Kāpēc tu uztrauc citus? Loni varēja sevi savainot.

-  Oooo-rīīīī… Tanijs klusi novilka. Es viņa balsi saklausīju kaut ko līdzīgu nožēlai.

- Man šķiet, viņš grib dzirdēt kādu stāstu, es sacīju pats sev par pārsteigumu.

- Aāāā! Tanijs atsaucās.

- Vai tu to gribi, Tanij?

- Aāāā.

Brīdi valdīja klusums. Es nevienu stāstu nezinu, Trapiss teica.

Tanijs ietiepīgi klusēja.

Katrs zina kādu stāstu, es nodomāju. Katrs zina vismaz vienu stāstu.

-  Oooo-rīīīī!

Trapiss aplaida skatienu rāmajai istabai, it kā meklēdams aizbildinā­jumu. Nu labi, viņš negribīgi sacīja. Mēs sen neesam klausījušies stāstus, vai ne? Viņš paskatījās uz zēnu, ko turēja apskāvienā. Vai tu gribētu stāstu, Loni?

Loni apliecināja piekrišanu ar negantu galvas kustību, ar pakausi gandrīz pārsizdams Trapisam vaigu.

-  Nu tad esi prātīgs zēns un sēdi mierīgi, kamēr es stāstīšu!

Loni gandrīz tūlīt pārstāja šūpoties. Trapiss lēni atbrīvoja rokas

un pagājās tālāk. Krietnu brīdi skatījies, vai zēns paliks mierā un nesavainos sevi, viņš uzmanīgi aizgāja atpakaļ līdz savam krēslam.

-  Nu tā, viņš klusu nomurmināja pie sevis un pieliecās pacelt bērnu, ko bija nolicis uz grīdas. Vai es zinu kādu stāstu? Viņš runāja ļoti klusi, un bērns raudzījās viņā ieplestām acīm. Nē. Nē, es nezinu. Vai varu atcerēties? Laikam būs jāmēģina.

Trapiss ilgi sēdēja, klusi dungodams bērnam, ko turēja rokās, un viņa sejā kavējās domīga izteiksme. Jā, protams. Viņš saslējās krēslā taisnāk. Vai esat gatavi?

* * *

-  Šis ir stāsts par senseniem laikiem. Par laikiem, kad neviens no mums vēl nebija dzimis. Arī mūsu tēvi vēl nebija dzimuši. Tas notika ļoti sen. Varbūt… varbūt pirms četrsimt gadiem. Nē, vēl senāk. Varbūt pirms tūkstoš gadiem. Bet varbūt tik sen tomēr ne.

Pasaulei tie bija grūti laiki. Cilvēki bija izsalkuši un slimoja. Valdīja bads un mēris. Plosījās kari un citas nelaimes, jo nebija neviena, kas spētu tam darīt galu.

Taču pats ļaunākais tolaik bija tas, ka apkārt klejoja dēmoni. Daži no tiem bija mazi un kaitinoši radījumi, kas zirgus padara klibus un pienam pirms laika liek saskābt. Tomēr tie nebija paši ļaunākie.

Bija dēmoni, kas iemājoja cilvēkos, padarīja tos slimus vai trakus, bet arī tie vēl nebija ļaunākie. Bija dēmoni, līdzīgi milzu zvēriem, kas noķēra cilvēkus un aprija tos dzīvus, kamēr tie izmisīgi kliedza, bet ari tie nebija ļaunākie. Daži dēmoni nozaga cilvēku ādu un valkāja to kā apģēbu, taču pat tie nebija ļaunākie.

Bija kāds dēmons, kas atradās augstāk par visiem. Enkaniss, tum­sas nesējs. Lai kur viņš ietu, viņa seju slēpa ēnas, un skorpioni, kas uzdrīkstējās viņam iedzelt, no pieskāriena gāja bojā.

Bet Tehlu, kas ir visa radītājs un visas esamības valdnieks, vēroja cilvēku pasauli. Viņš redzēja, ka dēmoni dara mums pāri, nonāvē mūs un apēd. Dažus viņš izglāba, tomēr tādu nebija daudz. Jo Tehlu ir taisnīgs un glābj tikai vērtīgos, bet tajos laikos maz bija tādu, kuri prata darīt labu pat sev, kur nu vēl darīt labu citiem.

To redzēdams, Tehlu jutās nelaimīgs. Jo viņš bija radījis pasauli, lai tā būtu cilvēkiem laba vieta. Taču viņa Baznīca bija izpostīta. Cilvēki apzaga nabagos un nedzīvoja pēc viņa noteiktajiem likumiem…

Nē, pagaidiet! Baznīcas nemaz vēl nebija, un nebija arī priesteru. Tikai vīrieši un sievietes, un daži no tiem zināja, kas ir Tehlu. Bet pat tie bija samaitāti, un, kad tie sauca pēc valdnieka Tehlu palīdzības, viņš nejuta vēlēšanos tiem palīdzēt.

Tomēr pēc daudziem vērojumu un gaidu gadiem Tehlu ieraudzīja kādu sievieti, kurai bija tīra sirds un dvēsele. Viņu sauca Periala. Māte bija audzinājusi Perialu tā, lai viņa pazītu Tehlu, un Periala to pielūdza, cik vien labi viņas trūcīgie apstākļi ļāva. Kaut gan Perialas dzīve bija grūta, viņa vienmēr lūdza tikai par citiem, nevis par sevi.

Tehlu vēroja viņu daudzus gadus. Viņš redzēja, ka Perialas dzīve ir grūta, ka dēmoni un ļauni cilvēki sagādā viņai nelaimes un mokas. Tomēr viņa nekad nenolādēja Tehlu vārdu un nepārstāja to pielūgt, un vienmēr pret visiem izturējās ar laipnību un cieņu.

Tāpēc kādu nakti Tehlu ieradās Perialas sapnī. Viņš stāvēja Perialai pretī spožs kā uguns liesma un saules gaisma. Atklājies Perialai visā krāšņumā, Tehlu jautāja, vai viņa zina, kas viņš ir.

“Protams,” Periala atbildēja. Viņa izturējās pavisam mierīgi, jo do­māja, ka šis ir tikai neparasts sapnis. “Tu esi valdnieks Tehlu.”

Viņš pamāja ar galvu un jautāja, vai Periala zina, kāpēc viņš ir ieradies.

“Vai tu gribi kaut ko darīt manas kaimiņienes Deboras labā?” Periala jautāja. Jo, redziet, tieši par viņu sieviete bija lūgusi vakarā pirms gulēt­iešanas. “Vai tu uzliksi roku viņas vīram Loselam un darīsi viņu par labāku cilvēku? Viņš slikti izturas pret Deboru. Vīrietis nekad nedrīkst pacelt roku pret sievieti, ari tad, ja viņu nemīl.”

Tehlu pazina Perialas kaimiņus. Viņš zināja, ka tie ir ļauni cilvēki, kas darījuši ļaunus darbus. Visi cilvēki šajā ciemā bija ļauni, izņemot pašu Perialu. Cilvēki visā pasaulē bija ļauni. Tehlu viņai to pateica.

“Debora pret mani ir bijusi ļoti laba un laipna,” Periala atbildēja. “Un pat Losels, kas man nepatīk, tomēr ir mans kaimiņš.”

Tehlu sacīja viņai, ka Debora daudz laika pavada citu vīriešu gultās un Losels katru dienu dzer, neizlaizdams pat Sēru dienas. Nē, pa­gaidiet Sēru dienu vēl nebija. Lai nu kā, Losels pamatīgi dzēra. Reizēm viņš kļuva tik negants, ka sita sievu, līdz tā vairs nespēja ne piecelties, ne pakliegt.

Periala sapnī ilgi klusēja. Viņa zināja, ka Tehlu saka patiesību: bū­dama sirdsskaidra, viņa tomēr nebija muļķe. Viņa bija nojautusi, ka kaimiņi dara to, ko sacīja Tehlu. Tomēr arī tagad, zinādama to pavi­sam skaidri, viņa nekļuva pret kaimiņiem vienaldzīga. “Tātad tu viņai nepalīdzēsi?”

Tehlu atbildēja, ka šis vīrs un sieva ir viens otram piemērots sods. Viņi ir slikti, un sliktie ir jāsoda.

Periala atbildēja godīgi, varbūt tāpēc, ka uzskatīja to par sapni, bet varbūt viņa to pašu būtu teikusi arī nomodā, jo Periala vienmēr atklāti sacīja to, kas uz sirds. “Tā nav viņu vaina, ka pasaulē ir tik daudz smaguma, bada un vientulības,” viņa teica. “Ko tu vari gaidīt no cilvēkiem, kuru kaimiņi ir dēmoni?”

Bet, kaut gan Tehlu ārēji uzklausīja Perialas gudros vārdus, viņš atkārtoja, ka cilvēki ir ļauni un ļaunie ir jāsoda.

“Man šķiet, tu ļoti maz zini par to, ko nozīmē būt cilvēkam,” Periala atbildēja. “Es viņiem tomēr palīdzētu, ja varētu.” Viņas vārdos skanēja nelokāma apņēmība.

TU TO DARĪSI, Tehlu viņai teica un pasniedzies uzlika roku viņai uz krūtīm. Līdzko viņš Perialai pieskārās, viņa jutās kā liels zelta zvans, kas tikko nošķindinājis pirmo skaņu. Tad viņa atvēra acis un saprata, ka tas nav bijis parasts sapnis.

Tāpēc Periala nejutās pārsteigta, atklādama, ka kļuvusi grūta. Pēc trim mēnešiem viņa dzemdēja brīnum jauku zēnu ar tumšām acīm. Periala nosauca viņu par Mendu. Nākamajā dienā pēc dzimšanas Menda sāka rāpot. Pēc divām dienām viņš prata staigāt. Periala bija izbrī­nījusies, taču neraizējās, jo zināja, ka šis bērns ir Dieva piešķirta dā­vana.

Tomēr Periala bija gana gudra. Viņa zināja, ka cilvēki to nesapratis. Tāpēc viņa turēja Mendu tikai savā tuvumā, un, kad ciemos atnāca draugi un kaimiņi, viņa tos sūtīja projām.

Taču tas bija iespējams tikai neilgu laiku, jo mazā ciemā neko nevar paturēt noslēpumā. Ļaudis zināja, ka Periala nav precējusies. Un, kaut gan tolaik ārlaulībā dzimis bērns nebija nekas neparasts, zēns, kas izaug par vīrieti divu mēnešu laikā, bija neredzēta parādība. Viņi bai­dījās, ka Periala varbūt ir pārgulējusi ir dēmonu un viņas bērns ir dēmona bērns. Tajos tumšajos laikos tādi gadījumi bija dzirdēti un cilvēkus māca bailes.

Tā nu septītās dienkopas pirmajā dienā visi ciema ļaudis sanāca kopā un devās uz mazo namiņu, kurā dzīvoja Periala ar savu mazo dēlu. Viņus veda ciema kalējs, vārdā Rengens. “Parādi mums zēnu!” viņš ieaurojās. Taču mājā neviens neatsaucās. “Ved ārā savu puiku un parādi mums, lai mēs redzam, ka viņš ir cilvēka bērns!”

Mājā joprojām valdīja klusums, un, kaut gan atnācēju vidū bija daudz vīriešu, neviens negribēja spert soli namā, kurā varbūt mīt dēmona bērns. Tāpēc kalējs iesaucās vēlreiz: “Periala, ved ārā mazo Mendu, citādi mēs nodedzināsim tavu māju!”

Atvērās durvis, un uz sliekšņa iznāca vīrietis. Neviens viņu nepa­zina, jo Menda izskatījās kā septiņpadsmit gadu vecs jauneklis, kaut gan tikai pirms septiņām dienkopām bija gulējis mātes miesās. Viņš stāvēja lepns un stalts, ar ogļmelniem matiem un acīm. “Es esmu tas, ko jūs iedomājaties par Mendu,” viņš teica spēcīgā, dobjā balsī. “Ko jūs no manis gribat?”

To dzirdēdama, Periala namiņā skaļi ieelsojās. Šī bija pirmā reize, kad Menda sācis runāt, turklāt viņa pazina to pašu balsi, kas pirms vairākiem mēnešiem bija runājusi ar viņu sapnī.

“Kā to saprast: mēs iedomājamies tevi par Mendu?” kalējs nopra­sīja, cieši sažņaudzis plaukstā veseri. Viņš zināja, ka daži dēmoni izskatās pēc cilvēkiem un to āda izskatās kā apģērbs; apmēram tāpat cilvēks varētu paslēpties aitas ādā.

Bērns, kas nebija bērns, ierunājās atkal: “Es esmu Perialas dēls, bet neesmu Menda. Un es neesmu dēmons.”

“Tad pieskaries mana vesera dzelzij!” teica Rengens, jo viņš zināja: visi dēmoni baidās no divām lietām: aukstas dzelzs un tīras uguns.

Viņš pastiepa uz priekšu savu smago smēdes veseri. Tas drebēja viņa rokās, bet neviens viņu tāpēc par bailīgu neuzskatīja.

Vīrietis, kas nebija Menda, pagājās uz priekšu un uzlika abas rokas uz vesera dzelzs. Nekas nenotika. Periala, vērodama notiekošo no mājas durvīm, apraudājās, jo viņa gan uzticējās Mendam, tomēr mātes sirds dziļumos bija gruzdējušas bailes par dēlu.

“Es neesmu Menda, kaut gan māte man deva tādu vārdu. Es esmu Tehlu, visas esamības valdnieks. Esmu ieradies atbrīvot jūs no dēmo­niem un no ļaunuma jūsu sirdīs. Es esmu Tehlu, pats savs dēls. Lai ļaunie dzird manu balsi un dreb!”

Un viņi drebēja. Bet daži no viņiem atteicās ticēt. Tie sauca viņu par dēmonu un draudēja viņam. Tie teica skarbus, baiļpilnus vārdus. Daži svieda viņam ar akmeņiem, nolādēja viņu un raidīja spļāvienus viņam un mātei.

Tad Tehlu saniknojās un būtu varējis visus tos nonāvēt, bet priekšā izskrēja Periala un atturēdama uzlika roku viņam uz pleca. “Ko citu tu vari gaidīt?” viņa ātri iesaucās. “Ko tu vari gaidīt no cilvēkiem, kuri dzīvo kaimiņos dēmoniem? Pat rāmākais suns kodīs, ja viņam bieži spers ar kāju.”

Tehlu pārdomāja Perialas vārdus un saprata to viedumu. Tad viņš paskatījās pāri savām plaukstām uz Rengenu, ieskatījās dziļi viņam sirdī un teica: “Rengen, Engena dēls, tev ir mīļākā, kurai tu maksā, lai viņa gulētu ar tevi. Reizēm cilvēki nāk pie tevis un dod darbu, bet tu viņus krāp vai apzodz. Un, kaut gan tu skaļi skaiti lūgšanas, tu netici, ka es, Tehlu, esmu radījis pasauli un vēroju visus, kas tajā dzīvo.”

To dzirdēdams, Rengens nobālēja un nometa veseri zemē. Jo tas, ko viņam sacīja Tehlu, bija patiesība. Tehlu pārlaida skatienu visiem klātesošajiem vīriešiem un sievietēm. Viņš ieskatījās to sirdis un teica, ko redzēja. Tie visi bija nekrietni, un Rengens to vidū bija pat viens no labākajiem.

Tad Tehlu ievilka ceļa smiltīs svītru, kas stiepās starp viņu un visiem atnācējiem. “Šis ceļš ir kā līkumotais dzīves pavediens. Cilvēks var izvē­lēties vienu no divām takām, kuras atrodas viena otrai līdzās. Šobrīd jūs visi ejat pa pretējās puses taku. Jums jāizvēlas. Vai nu palieciet uz savas takas, vai arī nāciet pāri uz manējo!”

“Bet ceļš taču ir viens un tas pats! Tas ved uz vienu un to pašu vietu,” kāds iebilda.

“Jā”.

“Un kurp šis ceļš ved?”

“Pretī nāvei. Ikviena dzīve beidzas ar nāvi, un ir tikai viens izņē­mums. Tāda ir pasaules kārtība.”

“Tad kāda tam nozīme, kurā pusē cilvēks izvēlas palikt?” Jautā­tājs bija Rengens. Viņš bija liela auguma vīrietis, viens no retajiem, kas bija garāki par tumšacaino Tehlu. Tomēr pāris pēdējās stundās dzirdētais un redzētais viņu bija krietni satricinājis. “Kas sagaidāms mūsu ceļa pusē?”

“Sāpes." Tehlu atbildēja balsī, kas bija cieta un auksta kā akmens. “Sods.”

“Un tavā pusē?”

“Pašlaik sāpes,” Tehlu sacīja tādā pašā balsi. “Pašlaik sods par visu, ko esat darījuši. No tā nav iespējams izbēgt. Bet šeit esmu arī es, jo šī ir mana taka.”

“Kā lai es pāreju tavā pusē?”

“Nožēlo bijušo un nāc pāri!”

Rengens pārkāpa novilktajai svītrai un nostājās blakus savam Die­vam. Tad Tehlu noliecās un pacēla kalēja nomesto veseri. Taču viņš neatdeva to atpakaļ īpašniekam, bet iesita viņam ar to kā ar pātagu. Vienreiz. Otrreiz. Trešoreiz. Pēc trešā sitiena Rengens nokrita uz ceļiem, elsodams un kliegdams sāpēs. Bet Tehlu pēc trešā sitiena nolika veseri malā un notupās, lai ieskatītos Rengenam sejā. “Tu biji pirmais, kas pārnāca šajā pusē,” viņš teica tik klusi, ka dzirdēt varēja tikai kalējs. “Tas bija drosmīgs un grūts solis. Es lepojos ar tevi. Tu vairs neesi Rengens, tu tagad esi Verets, takas veidotājs.” Pēc tam Tehlu apskāva viņu ar abām rokām, un Rengens, kas tagad bija Verets, juta lielākās sāpes izgaistam. Tomēr visas ne, jo Tehlu bija patiesīgi teicis, ka no soda nav iespējams izbēgt.

Cits pēc cita ļaudis pārkāpa pāri svītrai, un citu pēc cita Tehlu ar veseri notrieca zemē. Bet katru reizi, kad vīrietis vai sieviete pakrita, Tehlu nometās pie tā ceļos, runāja ar to, deva cilvēkiem jaunus vārdus un dziedēja daļu sāpju.

Daudzos cilvēkos bija iemājojuši dēmoni, kas pēc vesera sitiena kliegdami metās bēgt. Ar šiem cilvēkiem Tehlu runāja ilgāk, taču beigās vienmēr viņus apskāva un viņi jutās pateicīgi. Daži dejoja priekā, ka tikuši vaļā no briesmoņiem, kas viņos slēpušies.

Beigās svītras viņā pusē palika septiņi cilvēki. Tehlu trīs reizes aici­nāja tos nākt pāri, un trīs reizes tie atteicās. Pēc trešās reizes Tehlu pārlēca pāri svītrai un ar spēcīgu sitienu nogāza visus tos zemē.

Bet visi tie nebija cilvēki. Kad Tehlu iesita ceturtajam, atskanēja troksnis, it kā ūdens nočūkstētu uz karstas dzelzs, un gaisā pacēlās degošas ādas smaka. Jo ceturtais cilvēks nebija cilvēks, bet dēmons, kas valkāja cilvēka ādu. Kad tas atklājās skatienam, Tehlu to sagrāba, salauza abās rokās, nolādēja tā vārdu un aizraidīja to ārpasaules tum­sībā, kur ir dēmonu mājvieta.

Pārējie trīs pakļāvās sitienam. No vairākiem pakritušajiem izbēga dēmoni, kaut gan paši tie bija cilvēki, nevis dēmoni. Ar sešiem notriek­tajiem, kuri nebija pārgājuši svītras otrā pusē, Tehlu nerunāja un nenometās ceļos tos apskaut un atvieglot to sāpes.

Nākamajā dienā Tehlu devās ceļā, lai turpinātu iesākto. Viņš staigāja no ciema uz ciemu, visiem piedāvādams tādu pašu izvēli kā iepriekš. Iznākums vienmēr bija līdzīgs: daži pārkāpa pāri svītrai, citi palika savā pusē, un vairāki vispār nebija cilvēki, bet dēmoni tos viņš iznīcināja.

Tomēr bija viens dēmons, kas izvairījās no Tehlu. Tas bija Enkaniss, kura seja vienmēr tinās ēnā. Enkaniss, kura balss dūrās cilvēku prātos kā nazis.

Lai kur Tehlu apstātos un piedāvātu cilvēkiem izvēlēties taku, Enka­niss tur nupat bija uzturējies, postījis ražu un indējis akas. Sakūdījis cilvēkus nāvēt vienam otru un zadzis no gultām aizmigušus bērnus.

Pēc septiņiem gadiem Tehlu kājas bija izstaigājušas visu pasauli. Viņš bija padzinis dēmonus, kas apsēda cilvēkus. Padzinis visus, izņe­mot vienu. Enkaniss svabadi klejoja apkārt un nodarīja tūkstoš dēmonu ļaunumu, postīdams un iznīcinādams visu, kas gadījās ceļā.

11 nu Tehlu vajāja Enkanisu, un Enkaniss bēga. Drīz Tehlu atpalika no Enkanisa par vienu dienkopu, tad par divām dienām, pēc tam par pusi dienas. Beidzot viņš nokļuva tik tuvu, ka juta Enkanisa klātbūtnes saltumu un varēja pateikt, kurām vietām ir pieskārušās tā rokas un kājas, jo tās sedza auksta, melna ledus kārta.

Enkaniss zināja, ka Tehlu dzenas viņam pa pēdām. Dēmonu vald­nieks ieradās lielā pilsētā un ar savu tumsības spēku to nopostīja. To viņš darīja cerībā, ka tādējādi aizkavēs Tehlu un veiksmīgi aizbēgs, taču Staigājošais Dievs uzkavējās tikai tik ilgi, lai ieceltu priesterus, kam vajadzēja rūpēties par izpostītās pilsētas iedzīvotājiem.

Enkaniss bēga sešas dienas un iznicināja sešas pilsētas. Taču sep­tītajā dienā Tehlu piekļuva viņam tik tuvu, ka Enkaniss nepaguva iz­saukt savu tumsības spēku, un septītā pilsēta paglābās no posta. Tāpēc septiņi ir veiksmes skaitlis un mēs svinam Caenin Septltdienu.

Tagad Enkanisam zeme svila zem kājām un visas domas viņš vel­tīja bēgšanai. Astotajā dienā Tehlu neapstājās ne gulēšanas, ne ēša­nas dēļ. Un tāpēc Savaldīšanas dienas beigās Tehlu panāca Enkanisu. Viņš uzbruka dēmonam un trieca tam ar savu lielo veseri. Enkaniss nokrita zemē kā akmens, bet Tehlu veseris sadrupa un palika guļam ceļa putekļos.

Visu garo nakti Tehlu nesa Enkanisa ļengano augumu un devītās dienas rītā sasniedza Aturas pilsētu. Kad cilvēki ieraudzīja dēmona nekustīgos apveidus Tehlu rokās, viņi domāja, ka Enkaniss ir miris. Bet Tehlu zināja, ka to tik viegli nevar panākt. Enkanisu nonāvēt nevarēja ne vienkāršs asmens, ne sitiens. Nekādas restes nespēja noturēt viņu gūstā.

Tāpēc Tehlu aiznesa Enkanisu uz kalēja smēdi. Viņš prasīja dzelzi, un cilvēki atnesa visu, kas tiem piederēja. Kaut gan Tehlu ne brīdi nebija atpūties un ne drusciņas nebija ēdis, viņš strādāja visu devīto dienu. Kamēr desmit vīri pūta plēšas, Tehlu kala lielu dzelzs riteni.

Viņš strādāja augu nakti, un, kad kalvē iespīdēja desmitās dienas pirmais gaismas stars, viņš pēdējo reizi uzsita pa riteni, un darbs bija galā. Ritenis bija viscaur no melnas dzelzs un augstāks par cil­vēka augumu. Tam bija seši spieķi, katrs resnāks par vesera kātu, un visu riteni aptvēra sprīdi plata stīpa. Tas svēra tikpat, cik četrdesmit vīru, un izstrāvoja aukstumu. Tā vārds skanēja baisi, un neviens to nedrīkstēja izrunāt.

Tehlu saaicināja ap sevi cilvēkus, kas bija vērojuši viņa darbu, un izvēlējās to vidū priesteri. Tad viņš lika pilsētas vidū izrakt lielu bedri piecpadsmit pēdu platumā un divdesmit pēdu dziļumā.

Saulei lēcot, Tehlu uzlika dēmona ķermeni uz riteņa. Līdz ar pirmo dzelzs pieskārienu Enkaniss sāka miegā grozīties. Bet Tehlu viņu cieši pieķēdēja pie riteņa, sakala ķēdes posmus kopā un noslēdza tos sting­rāk par visdrošāko atslēgu.

Tad Tehlu atkāpās, un visi redzēja, ka Enkaniss vēlreiz sagrozās, it kā viņu mocītu nelāgs sapnis. Pēc brīža viņš nodrebēja un pilnīgi pamo­dās. Dēmons pūlējās saraut ķēdes, un viņa augums cīnoties izliecās augšup. Vietās, ko skāra dzelzs, viņa ādu šķita durstām naži, adatas un naglas, svilinām sals un neskaitāmu kukaiņu dzēlieni. Enkaniss uz riteņa spārdījās un gaudoja, bet dzelzs dedzināja, dzēla un saldēja.

Tehlu šī skaņa bija kā tīkama mūzika. Viņš apgūlās zemē blakus ritenim un ieslīga dziļā miegā, jo bija bezgala noguris.

Viņš pamodās desmitās dienas vakarā. Enkaniss joprojām gulēja, piesiets pie riteņa, bet viņš vairs negaudoja un necīnījās kā sagūstīts zvērs. Tehlu noliecās un ar lielu piepūli pacēla vienu riteņa malu, uzslēja to un atbalstīja pret blakus augošo koku. Kad Tehlu tuvojās, Enkaniss lādēja viņu nevienam nezināmās valodās, centās skrāpēt un kost.

“Tu pats to panāci,” Tehlu teica.

Tajā naktī pilsēta svinēja svētkus. Tehlu aizsūtīja cilvēkus nocirst duci mūžzaļu koku un sakurt izraktās bedres dibenā lielu ugunskuru.

Visu nakti pilsētas iedzīvotāji dejoja un dziedāja ap liesmojošo sārtu. Viņi zināja, ka pēdējais un bīstamākais pasaules dēmons bei­dzot ir notverts.

Un visu nakti Enkaniss karājās pie riteņa un vēroja cilvēkus, sastin­dzis nekustīgs kā čūska.

Kad pienāca vienpadsmitās dienas rīts, Tehlu trešo un pēdējo reizi piegāja pie Enkanisa. Dēmons izskatījās sadilis un mežonīgs. Viņa āda bija dzeltenīga un kauli asi spiedās cauri ādai. Tomēr spēks joprojām ieskāva viņu kā tumšs apmetnis, slēpjot viņa seju ēnā.

“Enkanis,” Tehlu teica. “Šī ir tava pēdējā iespēja runāt. Dari to, jo es zinu, ka tas ir tavos spēkos!”

“Valdniek Tehlu, es neesmu Enkaniss.” īsu brīdi dēmona balss ska­nēja žēlabaini, un visus, kuri to dzirdēja, pārņēma bēdas. Bet tad at­skanēja troksnis, it kā ūdens nočūkstētu uz karstas dzelzs, un rite­nis iedimdējās kā dzelzs zvans. To dzirdot, Enkanisa augums sāpīgi noraustījās un palika ļengani karājamies, līdz riteņa šķindas apklusa.

“Atmet viltības, tumšais spēks! Nemelo!” Tehlu bargi teica, un viņa skatiens bija tikpat tumšs un ciets kā riteņa dzelzs.

“Ko tad tu gribi?” Enkaniss iešņācās, un viņa balss griezīgi iečerkstējās kā akmens, trinoties pret otru akmeni. “Ko tu gribi? Kaut tu sabirztu putekļos, ko tu gribi no manis?”

“Tavs ceļš ir ļoti īss, Enkanis. Tomēr tu vēl vari izvēlēties taku, pa kuru iet.”

Enkaniss iesmējās. “Tu piedāvā man tādu pašu izvēli kā lopu baram? Jā, labi, tad es pāreju tavā ceļa pusē, es nožēloju un…”

Ritenis atkal dobji un gari iedimdējās kā milzu zvans. Enkanisa augums atkal saspringa, cīnoties ar ķēdēm, un viņa brēciens satricināja zemi un sadrebināja akmeņus pusjūdzes apkārtnē.

Kad riteņa un kliedziena troksnis bija apklusis, Enkaniss elsodams un trīcēdams palika karājamies ķēdēs. “Es piekodināju, lai tu nemelo, Enkanis!” Tehlu bez žēlastības teica.

“Tad es izvēlos savu taku!” Enkaniss iebrēcās. “Es nenožēloju! Ja varētu vēlreiz izvēlēties, es pacenstos tikai ātrāk skriet! Tavi ļautiņi ir kā lopi, ar ko mēs barojamies. Ja tu, mūžam nolādētais, mani uz pusstundu atbrīvotu, es gādātu, lai šie nožēlojamie, stulbie zemnieki sajuktu prātā no šausmām! Es dzertu bērnu asinis un peldētos sie­viešu asarās!” Viņš būtu gribējis pateikt vairāk, bet, cīnoties ar ķēdēm, viņam pietrūka elpas.

“Tā,” Tehlu noteica un piegāja ritenim klāt. Bridi varēja likties, ka viņš grasās apskaut Enkanisu, taču viņš tikai sniedzās pēc riteņa dzelzs spieķiem. Pēc tam, saņēmis visus spēkus, Tehlu pacēla riteni sev virs galvas. Izstiepis rokas, viņš aiznesa to līdz bedrei un iesvieda Enkanisu tās dziļumā.

Ducis mūžzaļo koku visu nakti bija uzturējuši uguni. Agri no rīta liesmas bija apdzisušas, atstājot aiz sevis nespodras ogles, kas vēja pūsmā palaikam iemirdzējās.

Ritenis ar piesieto Enkanisu plakaniski nokrita zemē. Gaisā pacēlās dzirksteles un pelni, un ritenis ieslīga dziļi karstajās oglēs. Enkaniss palika guļam virs tām, un dzelzs viņu turēja, durstīja un dedzināja.

Kaut gan dēmons neatradās tieši ugunī, karstums bija tik spēcīgs, ka viņa drēbes apgruzdēja melnas un sačokurojās bez aizdegšanās. Enkaniss raustīja ķēdes, ietriekdams riteni arvien dziļāk oglēs. Viņš iekliedzās, jo zināja, ka uguns un dzelzs spēj nogalināt pat dēmonu. Un, par spīti tumšajam spēkam, viņš bija piesiets un dega. Viņš juta, kā riteņa metāls apakšā sakarst, padarot melnas viņa rokas un kājas. Enkaniss iebrēcās, un pat tad, kad āda kūpēja un pārogļojās, viņa seju joprojām slēpa ēna, kas pacēlās virs viņa kā tumstošas liesmas mēle.

Tad Enkaniss apklusa, un vienīgā skaņa bija sviedru un asiņu spraksti, lāsēm krītot lejup no dēmona ķermeņa. Ilgu laiku valdīja klusums. Enkaniss raustījās ķēdēs, kas turēja viņu pie riteņa, un šķita, ka viņš raustīsies, līdz muskuļi atdalīsies no kauliem un cīpslām.

Tad atskanēja spalgs troksnis, kas atgādināja lūstošu zvanu, un dēmona roka atsvabinājās no riteņa. Ķēdes posmi, kas tagad sarkani kvēloja, nokaitēti uguns karstumā, uzlidoja augšup un kūpēdami no­krita pie apkārtējo vērotāju kājām. Klusumu pāršķēla piepeši, mežonīgi Enkanisa smiekli, kas atgādināja plīstoša stikla troksni.

Nākamajā brīdī dēmons atbrīvoja otru roku, tomēr vairāk nepaguva, jo Tehlu ielēca bedrē ar tādu sparu, ka dzelzs dobji iežvadzējās. Tehlu sagrāba abas dēmona rokas un piespieda tās atpakaļ pie riteņa.

Enkaniss iekliedzās niknumā un neticībā: kaut gan viņš bija atspiests atpakaļ pie degošā riteņa un kaut gan viņš saprata, ka Tehlu ir stiprāks nekā važas, ko viņš sarāvis, dēmons ieraudzīja, ka Tehlu deg spilgtās liesmās.

“Muļķis!” viņš iegaudojās. “Tu mirsi te kopā ar mani! Laid mani vaļā un ļauj dzīvot! Atlaid mani, un es tevi nekad vairs neapgrūtināšu!” Šoreiz ritenis neiešķindējās, jo Enkaniss patiesi bija pārbijies.

“Nē!” Tehlu atbildēja. “Tavs sods ir nāve. Un tu to saņemsi.”

“Muļķis! Vājprātīgais!” Enkaniss veltīgi kliedza. “Tu dedz liesmās kopā ar mani un nomirsi tāpat kā es!”

“Visam lemts pārvērsties pīšļos, un sadegs ari šī miesa. Bet es esmu Tehlu. Pats savs dēls. Pats savs tēvs. Es biju iepriekš un būšu turpmāk. Ja man jākļūst par upuri, tad tas būšu tikai es. Un, ja būšu vajadzīgs un mani pienācīgi aicinās, es nākšu atkal spriest tiesu un sodīt.”

Tā nu Tehlu turēja Enkanisu pie degošā riteņa, un nekādi dēmona draudi vai kliedzieni viņu nespēja ne drusciņas ietekmēt. Un tā Enka­niss aizgāja no pasaules, un līdz ar viņu aizgāja Tehlu, ko sauca par Mendu. Viņi abi sadega un pārvērtās pelnos Aturas bedrē. Tāpēc tehliešu priesteri valkā pelnu pelēkus tērpus. Un tāpēc mēs zinām, ka Tehlu rūpējas par mums, vēro mūs un sargā mūs no…

* * *

Trapiss aprāvās pusvārdā, jo Džespins sāka gaudot un raustīt savas saites. Es lēni atslīgu nemaņā, līdzko uzmanību vairs nesaistīja stāsts.

Pēc tam manī dzima aizdomas, kas nekad vairs gluži neizgaisa. Vai Trapiss ir tehliešu priesteris? Viņa tērps bija skrandains un netīrs, bet krietni senāk tas varēja būt pelnu pelēks. Dažas vietas viņa stāstā

bija izklausījušās neveiklas un samocītas, tomēr citas skanēja cēli un iespaidīgi, it kā tās diktētu pusizgaisušas atmiņas. Atmiņas no spre­diķiem? Vai no tā, ko viņš izlasījis “Takas grāmatā”?

Es nekad neuzdevu viņam šo jautājumu. Un, kaut gan turpmāko mēnešu gaitā bieži iegriezos Trapisa pagrabā, nekad vairs nedzirdēju viņu kaut ko stāstām.

;

VISU LAIKU, ko pavadīju Tarbeanā, es turpināju mācīties, kaut gan lielākā daļa mācībstundu bija sāpīgas un nepatīkamas.

Es iemācījos ubagot. Tas bija praktisks aktierspēles izmantojums ļoti apgrūtinošas auditorijas priekšā. Darīju to prasmīgi, taču Piekras­tes rajonā naudas bija maz, un tukšs ubaga trauks nozīmēja aukstu nakti un izsalkumu.

Bīstamu mēģinājumu un kļūmju gaitā es atklāju, kā visveiksmīgāk pārgriezt naudas maku un iztukšot kabatu. Kabatu tukšošana man padevās vislabāk. Drīz vien apguvu daždažādu aizbīdņu un atslēgu noslēpumus. Mani veiklie pirksti atrada pielietojumu tādās jomās, ko nemūžam nebūtu iedomājušies ne mani vecāki, ne Abentijs.

Es iemācījos bēgt no ikviena, kura sejā bija nedabiski balts smaids. Dennerkoka sveķi lēnām balina zobus, un tas nozīmē, ka saldummāns, kurš nodzīvojis pietiekami ilgi, lai viņa zobi kļūtu pilnīgi balti, visti­camāk, ir jau pārdevis visu, ko vērts pārdot. Tarbeanā bīstamu ļaužu ir papilnam, bet visbīstamākie ir saldummāni, kurus moka izmisīga vēlme iegūt jaunu sveķu devu. Tie ir spējīgi nogalināt cilvēku pat pāris peniju dēļ.

Iemācījos no lupatām pagatavot kaut ko līdzīgu apaviem. īstas kurpes man kļuva par tālu sapni. Pirmajos divos gados man šķita, ka pēdas vienmēr ir nosalušas vai sagraizītas, vai nosalušas un sagraizī­tas vienlaikus. Bet trešajā gadā manas pēdas bija sarepējušas kā veca āda, un es varēju stundām ilgi skriet kailām kājām pa pilsētas asajiem akmeņiem un nejust nekādas sāpes.

Iemācījos ne no viena negaidīt palīdzību. Tarbeanas drūmākajās vietās palīgā sauciens piesaista plēsoņas tāpat kā asiņu smarža vējā.

* * *

Es gulēju, cieši ieritinājies savā triju jumtu savienojuma slēptuvē. No dziļa miega mani pamodināja rupji smiekli un soļu duna ieliņā tieši zem manis.

Skrējiena troksnis apklusa, to nomainīja plīstoša auduma stirkšķi, un smiekli iedārdējās vēl skaļāk. Aizrāpies līdz jumta malai, es paska­tījos lejā uz ielu. Ieraudzīju vairākus lielus zēnus, gandrīz pieaugušus vīriešus. Viņu apģērbs bija tikpat skrandains un netīrs kā manējais. Viņi bija pieci, varbūt seši. Paši līdzīgi ēnām, viņi te nozuda ēnās, te iznira no tām. Viņu krūtis no skrējiena strauji cilājās, un es augšā dzirdēju viņu elpu.

Bara vajātais medījums pašlaik atradās ieliņas vidū; tas bija mazs, ne vairāk kā astoņus gadus vecs zēns. Viens no lielajiem puišiem bija viņu sagrābis un stingri turēja ciet. Zēna kailā āda bāli mirgoja mēness gaismā. Vēlreiz atskanēja plīstošu drēbju troksnis, un zēna klusais kliedziens pārtapa elsainos šņukstos.

Pārējie stāvēja un skatījās, ātri un neskaidri sarunādamies; viņu sejās rēgojās cietsirdīgi, alkatīgi smaidi.

Ari man tumsā vairākkārt bija dzinušies pakaļ vajātāji. Pirms vai­rākiem mēnešiem viens no tiem bija mani noķēris. Skatījos lejup un pārsteigts atklāju, ka spiežu plaukstā sarkanu, smagu jumta dakstiņu, gatavs sviest to lejā.

Tad apturēju sevi un paskatījos atpakaļ uz savu slepeno patvē­rumu. Man šeit bija lupatu sega un puse maizes klaipa. Tepat bija paslēpta mana nauda nebaltai dienai astoņi dzelzs peniji, paredzēti gadījumam, ja stāvoklis kļūtu pavisam bēdīgs. Un šeit bija arī pats vērtīgākais Bena grāmata. Te es biju drošībā. Pat tad, ja es trāpītu kādam no zēniem, pārējie tūlīt mestos augšā uz jumta. Un pat tad, ja man izdotos aizbēgt, es vairs nevarētu te atgriezties.

Noliku dakstiņu malā. Atgriezos vietā, kas bija kļuvusi par manām mājām, un saritinājos iedobē zem jumta pārkares. Iekrampējos segā un sakodu zobus, cenzdamies nedzirdēt apslāpēto sarunu troksni, skarbos smieklus un klusos, bezcerīgos šņukstus.

KVOUTS PAMĀJA Hronistam, lai tas noliek rakstāmspalvu, un izstai­pījās, saņemdams kopā virs galvas paceltos pirkstus. Pagājis ilgs laiks, kopš es pēdējo reizi to atcerējos, viņš teica. Ja gribi izdibināt iemeslu, kāpēc es kļuvu tas Kvouts, kuru daudzina stāstos, tev laikam jāmeklē šeit.

Hronists sarauca pieri. Kā to lai saprot?

Kvouts krietnu brīdi klusēja, lūkodamies uz savām plaukstām. Vai zini, cik reižu mūžā es esmu piekauts?

Hronists papurināja galvu.

Pacēlis galvu, Kvouts pasmīnēja un nevērīgi paraustīja plecus. Arī es nezinu. Varētu domāt, ka kaut kam tādam ir noteikti jāiesēžas at­miņā. Varētu domāt, ka es atcerēšos visus savus lauztos kaulus. Varētu domāt, ka atcerēšos visas šuves un pārsējus. Viņš papurināja galvu.

-    Neatceros. Bet es atceros to mazo zēnu, kurš šņukstēja tumsā. Pēc visiem šiem gadiem atceros skaidri kā šodien.

Hronists savilka uzacis. Tu pats teici, ka neko nebūtu varējis palīdzēt.

-  Būtu varējis, Kvouts nopietni sacīja, bet es neko nedarīju. Tā bija mana izvēle, kuru es nožēloju līdz šai dienai. Kauli sadzīst. Nožēla paliek uz visiem laikiem.

Kvouts atstūma krēslu no galda. Man šķiet, ka pietiks stāstīt par Tarbeanas tumšo pusi. Viņš piecēlās un vēlreiz pamatīgi izstaipījās, aizlicis rokas aiz galvas.

-  Kāpēc, Reši? Bastam spēji izlauzās jautājums. Kāpēc tu tur paliki, ja tur bija tik briesmīgi?

Kvouts pamāja ar galvu, it kā būtu gaidījis tādu jautājumu. Kurp es varēju iet, Bast? Visi, kurus es pazinu, bija miruši.

- Visi ne, Basts iebilda. Vēl bija Abentijs. Tu varēji doties pie viņa!

-  Līdz Halovfellai bija vairāki simti jūdžu, Bast, Kvouts gurdi atmeta un, aizgājis uz istabas viņu malu, nostājās aiz bāra letes.

-   Vairāki simti jūdžu bez tēva kartēm, kas norādītu pareizo virzienu. Vairāki simti jūdžu bez ratiem, kuros varētu sēdēt vai gulēt. Bez jeb­kādas palīdzības, bez naudas un bez kurpēm. Laikam jau tas nebija neiespējami. Tomēr jaunam zēnam, kas vēl nav atguvies no vecāku zaudējuma…

Kvouts papurināja galvu. Nē. Tarbeanā es varēju vismaz ubagot vai zagt. Vasaru man kaut kā ar grūtībām bija izdevies pārlaist mežā. Bet kā būtu ziemā? Viņš papurināja galvu. Es būtu nosalis vai nomiris badā.

Stāvēdams aiz letes, Kvouts piepildīja savu kausu un no dažādiem trauciņiem pievienoja tam mazas šķipsniņas garšvielu, tad ar dompilnu sejas izteiksmi aizgāja līdz lielajam akmens kamīnam. Tev, protams, taisnība. Jebkur citur būtu bijis labāk nekā Tarbeanā.

Pievērsis skatienu ugunij, viņš paraustīja plecus. Bet visi mēs esam ieradumu vergi. Daudz vieglāk ir sēdēt pazīstamajā alā, ko esi sev izracis. Varbūt man tas šķita pat taisnīgi. Tas bija mans sods par to, ka nebiju klāt un nepalīdzēju, kad ieradās čandriāni. Sods par to, ka nenomiru, kad man vajadzēja mirt kopā ar savu ģimeni.

Basts pavēra muti, tad atkal to aizvēra un sarauktu pieri raudzījās galda virsmā.

Kvouts paskatījās pār plecu un iecietīgi pasmaidīja. Es nesaku, ka tas ir saprātīgi, Bast. Emocijas pēc savas dabas nemēdz būt saprā­tīgas. Tagad es tā vairs nejūtos, bet toreiz jutos. Es atceros. Viņš atkal pievērsās ugunij. Bena mācības ir darījušas manu atmiņu tik skaidru un asu, ka man reizēm jāuzmanās, lai sev neiegrieztu.

Paņēmis no kamīna malas karstakmeni, Kvouts iemeta to savā koka kausā. Ar skaļu šņācienu tas nogrima dibenā. Istabu piestrāvoja dedzi­nātu krustnagliņu un muskatrieksta smarža.

Kvouts devās atpakaļ pie galda, maisīdams sidru ar karoti garā kātā. Jāatceras ari tas, ka mans prāts nebija gluži skaidrs. Daudzējādā ziņā es joprojām dzīvoju šokā, varētu teikt, miegā. Bija vajadzīgs kaut kas vai kāds, kas mani pamodinātu.

Viņš pamāja Hronistam, kas viegli sapurināja rakstāmspalvu un noņēma tintnīcas vāciņu.

Kvouts atlaidās krēsla atzveltnē. Man vajadzēja, lai kāds atgādi­nātu to, ko biju aizmirsis. Man bija vajadzīgs iemesls, lai dotos projām. Pagāja gadi, pirms es satiku kādu, kurš to spēja. Viņš ar smaidu paskatījās uz Hronistu. Pirms es satiku Skarpi.

TOBRĪD BIJU nodzīvojis Tarbeanā vairākus gadus. Nemanītas garām bija aizslīdējušas trīs dzimšanas dienas, un man bija mazliet vairāk par piecpadsmit gadiem. Biju iemācījies Piekrastē izdzīvot. Biju kļuvis prasmīgs ubags un zaglis. Atslēgas un kabatas padevās manam pie­skārienam. Zināju, kuros lombardos uzpērk mantas, neuzdodot jau­tājumus.

Es joprojām staigāju skrandās un bieži biju izsalcis, tomēr īsts bads man nedraudēja. Lēnām papildināju savus ietaupījumus nebal­tai dienai. Pat pēc bargas ziemas, kurā nereti vajadzēja maksāt par siltu naktsguļas vietu, manā slēptuvē joprojām glabājās vairāk nekā divdesmit dzelzs peniju. Tā man bija gluži kā pūķa dārgumu krātuve.

Biju itin ērti iejuties šajā pilsētā. Tomēr man nebija nekāda dzīves mērķa un satura, ja neņem vērā vienīgo vēlmi papildināt savu slepeno naudas krātuvi. Nebija nekādu dzīvinošu aicinājumu. Nebija nākotnes, kurā raudzīties. Vadīju dienas, meklēdams iespēju kaut ko nozagt vai tīkami nosist laiku.

Tomēr pirms dažām dienām kāds gadījums Trapisa pagrabā bija ienesis pārmaiņu manā dzīvē. Biju dzirdējis kādu meiteni bijīgā balsi runājam par stāstnieku, kurš visu laiku pavadot Ostmalas krogā ar nosaukumu “Pusmasts”. Cik varēju noprast, katru dienu ap sestā zvana laiku viņš stāstīja kādu stāstu. Meitene apgalvoja, ka viņš zinot ikvienu stāstu, ko kāds vēloties dzirdēt. Vēl vairāk: viņš esot noslēdzis derības. Ja viņš nezināšot prasīto stāstu, tad došot prasītājam veselu talantu.

Visu atlikušo dienas daļu es domāju par meitenes teikto. Šaubījos, vai tā varētu būt patiesība, tomēr nespēju atvairīt domas par to, ko varētu iesākt ar veselu sudraba talantu. Es varētu nopirkt kurpes, var­būt ari nazi, iedot naudu Trapisam un piedevām vēl divkāršot savus ietaupījumus.

Pat tad, ja meitene par derībām būtu melojusi, mani šī ziņa tomēr interesēja. Uz ielas bija grūti atrast izklaidēšanos. Paretam kāda skrandaiņu trupa uz ielas stūra izrādīja pantomīmu, kādreiz krogā varēja dzirdēt vijolnieku. Taču īstas izklaides maksāja naudu, un mani sūrās pūlēs iegūtie peniji bija pārāk vērtīgi, lai tos viegli palaistu vējā.

Tomēr bija kāds šķērslis. Ostmala man nebija droša vieta.

Tas man jāpaskaidro tuvāk. Pirms vairāk nekā gada biju ieraudzījis pa ielu ejam Paiku. Nebiju redzējis viņu kopš pirmās Tarbeanā pavadītās dienas, kad viņš ar saviem draugiem šķērsielā bija man uzbrucis un iznicinājis mana tēva lautu.

Lielāko dienas daļu es viņam piesardzīgi sekoju, turēdamies drošā attālumā un slēpdamies ēnā. Beidzot viņš devās mājās uz šauru Ost­malas aklo ieliņu, kas savā ziņā atgādināja manu slepeno patvērumu. Paika mītni veidoja pussalauztas redeļu kastes, ko viņš bija savācis vienkop, lai patvertos no vēja un lietus.

Visu nakti es tupēju uz jumta, gaidīdams, kad viņš nākamajā rītā dosies projām. Tad nokāpu lejā pie Paika kastu midzeņa un apskatīju to tuvāk. Tas bija itin mājīgs patvērums, un tajā bija savāktas gadu gaitā atrastas sīkas mantas. Tur bija arī alus pudele, ko es izdzēru. Turpat bija ari puse no siera gabala, ko es apēdu, un krekls, ko es pievācu, jo tas bija mazāk noplīsis nekā manējais.

Pameklējies ilgāk, es atradu vēl dažādus sīkumus sveci, auklas kamolu, marmora spēļu bumbiņas. Visvairāk mani pārsteidza vairāki buru audekla gabali, uz kuriem ar ogli bija uzzīmēta sievietes seja. Pagāja gandrīz desmit minūtes, līdz es atradu to, ko patiesībā biju meklējis. Dziļāk par visām citām lietām bija paslēpta neliela koka kaste, kas, spriežot pēc ārienes, bija bieži cilāta. Tajā gulēja sakaltušu vijo­līšu pušķis, apsiets ar baltu lentīti, rotaļu zirdziņš, kas bija zaudējis gandrīz visas aukliņu krēpes, un blonda matu cirta.

Vairākas minūtes darbojos ar kramu un tēraudu, līdz man izdevās uzšķilt dzirksteli. Vijolītes bija labs aizkurs, un drīz augstu gaisā pacē­lās pelēki dūmu mākoņi. Es stāvēju un noskatījos, kā visu, ko Paiks mīlējis, aprij uguns liesmas.

Taču, baudīdams šo bridi, es aizkavējos pārāk ilgi. Pa ieliņu šurp skrēja Paiks kopā ar draugu, jo dūmi bija piesaistījuši viņu uzmanību, un es nokļuvu lamatās. Paiks pārskaities metās man virsū. Viņš bija par sešām collām garāks un mārciņas piecdesmit smagāks. Vēl ļaunāk: viņam rokā bija stikla lauska, vienā galā nosieta ar auklu un tādējādi pārveidota par primitīvu nazi.

Viņš paguva man vienreiz iedurt stilbā virs ceļgala, pirms es triecu viņa roku pret bruģi, sadauzot pašdarināto nazi druskās. Pēc tam viņš tomēr pamanījās nozilināt man aci un pārlauzt vairākas ribas, bet es viņam pamatīgi iespēru pa kājstarpi un tiku vaļā. Kad bēgu projām, viņš kliboja man pakaļ un kliedza, ka nogalināšot mani par to, ko esmu izdarījis.

Es viņam ticēju. Kad biju kaut cik savedis kārtībā sadurto kāju, es paņēmu visu nebaltām dienām ietaupīto naudu un nopirku piecas pintes drega lētu, pretīgu dzērienu, kas bija pietiekami stiprs, lai izdedzinātu muti. Tad aizkliboju uz Ostmalu un gaidīju, kad mani ieraudzīs Paiks un viņa draugi.

Gaidīt nevajadzēja ilgi. Ļāvu, lai viņš ar diviem draugiem pusjūdzi man seko, un, pagājuši garām Šuvju ielai, mēs iegājām Tallovzas rajonā. Turpināju ceļu tikai pa lielajām ielām, jo zināju, ka viņi neuzdrīkstēsies man uzbrukt gaišā dienas laikā daudzu cilvēku klātbūtnē.

Bet, līdzko iegriezos šķērsielā, sekotāji pielika soli, lai mani panāktu, jo viņi nodomāja, ka cenšos aizbēgt. Tomēr, nogriezušies gar stūri, viņi nevienu neredzēja.

Kad Paiks sadomāja paskatīties augšup, es no zema jumta malas uzgāzu viņam spaini drega. Tas nolija manam ienaidniekam pār seju un krūtīm, pamatīgi viņu izmērcējot. Paiks iekliedzās, tvēra ar roku pie acīm un nokrita ceļos. Tad es uzvilku fosfora sērkociņu, ko biju nozadzis, un sviedu viņam, skatīdamies, kā tas ar sprakstošu liesmu krīt lejup.

Neizmērojamā, nežēlīgā bērna naidā es biju cerējis, ka viņš pār­vērtīsies liesmu stabā. Tas nenotika, tomēr Paiks aizdegās. Viņš vēl­reiz iebrēcās, pielēca kājās un sāka drudžaini streipuļot, bet draugi ar sitieniem centās apdzēst uguni. Izmantodams viņu aizņemtību, es pamanījos aizbēgt.

Tas bija noticis pirms gada, un kopš tā laika es Paiku nebiju redzē­jis. Viņš nebija mēģinājis mani uzmeklēt, un es biju turējies tālu no Ostmalas rajona, reizēm pat metis vairāku jūdžu līkumu, lai nebūtu jāiet tam garām. Šķita, ka mūsu starpā iestājies tāds kā pamiers. Tomēr es nešaubījos, ka Paiks un viņa draugi atceras, kāds es izskatos, un ir gatavi kārtot rēķinus, līdzko izdotos mani ieraudzīt.

Pārdomājis stāvokli, nospriedu, ka doties turp būtu pārāk bīstami. Pat iespēja bez maksas klausīties stāstus un cerība iegūt sudraba

V

talantu nebija tik vērtīga, lai to dēļ atkal saķertos ar Paiku. Turklāt kādu stāstu gan es varētu prasīt?

Šis jautājums neizgāja man no prāta vairākas nākamās dienas. Kādu stāstu es varētu prasīt? Sagrūdos ar kādu ostas strādnieku un iedunkāts atstreipuļoju sānis, nepaguvis iebāzt roku viņa kabatā. Kādu stāstu? Ubagoju uz ielas stūra pretī tehliešu baznīcai. Kādu stāstu? Nozagu trīs maizes klaipus un divus no tiem aiznesu Trapisam. Kādu stāstu?

Tad kādu vakaru, kad gulēju savā slepenajā mītnē zem triju jumtu savienojuma un tikko kā laidos miegā, man pēkšņi atausa doma. Lanre! Protams! Es varu prasīt, lai viņš pastāsta patieso stāstu par Lanri. Stāstu, kuru mans tēvs…

Mana sirds krūtīs salēcās, un piepeši atmiņā atausa viss, no kā es vairākus gadus biju centies vairīties: mans tēvs domīgi strinkšķina lautu, mana māte dziedādama sēž ratos viņam blakus. Es instinktīvi centos rauties projām no atmiņām kā cilvēks, kas atrauj roku no uguns, lai neapdedzinātos.

Tomēr tagad es izbrīnījies secināju, ka šis atmiņas izraisa tikai vieglu smeldzi, nevis dziļās sāpes, ko biju gaidījis. Un mani iezibējās pacilāta satraukuma stariņš, iztēlojoties, kā es klausos tēva ilgi meklēto stāstu. Stāstu, ko būtu varējis pastāstīt viņš, mans tēvs.

Taču ari tagad es sapratu, ka doties uz Ostmalu tikai stāsta dēļ vien būtu vistīrākais neprāts. Skarbais praktiskums, ko gadu gaitā man bija iemācījusi Tarbeana, piekodināja palikt pazīstamajā pasaules kaktiņā, kurā es varēju justies drošībā…

* * *

Pirmais, ko ieraudzīju, ieiedams pa “Pusmasta” durvīm, bija Skarpi. Vecais vīrs sēdēja uz augsta bāra soliņa, un viņa acis bija līdzīgas dimantiem, bet augums atgādināja izspūrušu putnubiedēkli. Viņš bija izdēdējis, laikazoba nodeldēts vīrs ar bieziem, baltiem matiem uz rokām, sejas un galvas. Baltums krasi izcēlās uz tumšbrūnā iede­guma fona un radīja iespaidu, it kā viņu būtu apšļakstījušas viļņu putas.

Viņam pie kājām tupēja apmēram divdesmit bērnu, daži manā ve­cumā, bet lielākā daļa jaunāki par mani. Šis pulciņš bija dīvains sajau­kums netīri, baskājaini klaidoņi, tādi kā es, līdzās sakoptiem, itin pieklājīgi ģērbtiem bērniem, kuriem droši vien bija gan savas mājas, gan vecāki.

Pazīstamas sejas es viņu vidū neredzēju, tomēr nevarēju zināt, vai kāds nav no Paika draugiem. Atradu vietu netālu no durvīm, atspiedu muguru pret sienu un notupos uz grīdas.

Skarpi pāris reižu nokremšļojās, un, to dzirdot, es sajutu slāpes. Tad ar rituāla izteiksmību viņš sērīgi ieskatījās savā māla kausā uz bāra letes un uzmanīgi apgrieza to otrādi.

Bērni steidzās pie letes un lika uz tās naudas gabalus. Es aši saskai­tīju savus krājumus: divi dzelzs puspeniji, deviņi šimi un viens drabs. Kopā mazliet vairāk par trim dzelzs penijiem Kopvalstības naudā. Var­būt viņš nemaz nepiedāvās derības un sudraba talantu. Droši vien manas dzirdētās baumas bija nepatiesas.

Vecais virs tikko jaušami pamāja bāra apkalpotājam. Fallovzas sarkano! Viņa balss bija dobja un skarba, gandrīz vai hipnotiska. Plikgalvainais vīrietis aiz letes savāca monētas un veikli ielēja vīnu Skarpi lielajā māla kausā.

- Nu, ko tad jūs šodien gribētu dzirdēt? Skarpi nodārdināja. Dobjā balss atgādināja tālīnu pērkona dunu.

Bridi valdīja gandrīz vai godbijīgs klusums, kas man atkal šķita kā daja no rituāla. Tad bērni sāka klaigāt visi reizē.

-  Es gribu stāstu par feju zemi!

-  …par Orenu un kauju pie Mnatas…

- Jā, par Orenu Velsiteru! To, kas ar baronu…

-  Par Lartamu…

-  Par Miru Tarinielu!

-  Par Iljenu un lāci!

-  Par Lanri, es teicu, pats neapjauzdams, ka esmu to pateicis.

Istabā atkal iestājās klusums, un Skarpi iedzēra malku no sava

kausa. Bērni vēroja viņu ar tādu kā pazīstamu saspringtību, ko es tomēr nepratu nosaukt vārdā.

Skarpi mierīgs un nesatricināms sēdēja savu klausītāju vidū. Tad viņa balss lēni izplūda klusumā kā tumšs medus. Vai es dzirdēju kādu nosaucam Lanres vārdu? Viņš raudzījās tieši uz mani, un zilo acu skatiens bija dzedrs un ass.

Es pamāju ar galvu, nezinādams, kas notiks tālāk.

-  Es gribu dzirdēt par sausajām zemēm aiz Negaisa kalniem! uzstājīgi iesaucās kāda mazāka meitene. Par smilšu čūskām, kas izlien no zemes kā haizivis! Un par sausajiem cilvēkiem, kas slēpjas zem kāpām un ūdens vietā dzer cilvēku asinis! Un… Viņu apklusināja daudzu apkārt sēdošo bērnu saucieni no visām pusēm.

Skarpi vēlreiz pacēla kausu, un strauji iestājās klusums. Vērodams bērnus tāpat, kā viņi vēroja Skarpi, es aptvēru, ko viņi man atgādina: cilvēkus, kas bažīgi raugās pulkstenī. Acīmredzot, kad vecais virs būs iztukšojis kausu, arī viņa stāsts būs galā.

Skarpi iedzēra vēl vienu malku, šoreiz pavisam nedaudz, nolika kausu uz letes un pagrieza soliņu uz mūsu pusi. Kurš vēlas dzirdēt stāstu par vīru, kas zaudēja aci un ieguva labāku redzi?

Kaut kas viņa balsī un bērnu izturēšanās veidā lika man saprast, ka jautājums ir gluži retorisks. Tātad šis būs stāsts par Lanri un Radīšanas karu! Sens, sens stāsts. Skarpi skatiens pārslīdēja bērnu pulciņam. Sēdiet un klausieties, jo es runāšu par mirdzošo pilsētu, kāda tā bija pirms neskaitāmiem gadiem aiz neskaitāmām jūdzēm…

* * *

Reiz sensenos laikos, pirms neskaitāmiem gadiem un aiz neskaitā­mām jūdzēm bija pilsēta, kuru sauca Mira Tariniela. Mirdzošā pilsēta. Tā gulēja starp augstajiem pasaules kalniem kā dārgakmens karaļa kronī.

Iztēlojieties tik lielu pilsētu kā Tarbeana, turklāt tādu, kurā uz katra ielas stūra šļācas mirdzoša strūklaka, aug zaļš koks vai slejas tik brī­nišķa statuja, ka lepnam cilvēkam gribas apraudāties, to uzlūkojot. Pilsētas ēkas bija augstas un elegantas, izgrebtas no paša kalna, izgrebtas no spoža, balta akmens, kas saglabāja saules gaismu vēl ilgi pēc saules rieta.

Selitoss bija Miras Tarinielas valdnieks. Tikai paskatīdamies uz jeb­kuru lietu, Selitoss spēja ieraudzīt tās slēpto vārdu un to saprast. Tajos laikos to spēja daudzi, tomēr Selitoss bija pats varenākais visu dzīvo vārdnieku vidū.

Selitosu mīlēja visi, kurus viņš aizsargāja. Viņa spriedums bija stingrs un taisnīgs, un neviens nevarēja ietekmēt viņu ar meliem vai liekulību. Viņa redze bija tik varena, ka viņš spēja lasīt cilvēku sirdīs kā trekniem burtiem rakstītu grāmatu lapās.

Tajos laikos kādā plašā impērijā plosījās briesmīgs karš. To sauca par Radīšanas karu, un impēriju sauca Ergena. Un, kaut gan pasaule nekad nav redzējusi citu tik varenu impēriju un citu tik briesmīgu karu, gan viens, gan otrs tagad dzīvo vienīgi stāstos. Pat vēstures grāma­tas, kas pieminējušas tos kā apšaubāmas baumas, jau sen ir sairušas pīšļos.

Karš bija risinājies tik ilgi, ka cilvēki gandrīz vairs neatcerējās lai­kus, kad debesis nebija tumšas no degošu pilsētu dūmiem. Kādreiz šajā impērijā bija simtiem lepnu pilsētu. Tagad to vietā melnēja dru­pas, starp kurām gulēja līķi. Visur plosījās mēris un bads, un dažviet izmisums bija tik liels, ka mātes vairs nespēja sakopot cerības, lai dotu saviem bērniem vārdus. Tomēr astoņas pilsētas bija palikušas neskartas. Tās bija Belena, Antusa, Vaereta, Tinuša, Emlena un dvīņu pilsētas Murilla un Murella. Un pēdējā bija Mira Tariniela, lielākā pil­sēta no visām, turklāt vienīgā, kurā gadsimtiem ilgais karš nebija atstājis rētas. To sargāja kalni un drosmīgi karavīri. Bet īstais Miras Tarinielas miera glabātājs bija Selitoss. Ar savu aso redzi viņš vēroja kalnu pārejas, kas veda uz viņa mīļoto pilsētu. Selitosa istabas atradās pilsētas augstākajā tornī, tāpēc viņš varēja redzēt ikviena uzbrucēja tuvošanos, pirms tā kļuva par nopietnu draudu.

Pārējās septiņas pilsētas, kurām nebija Selitosa spēka, sargāja dro­šību citādi. Tās uzticējās bieziem mūriem, akmenim un tēraudam. Tās uzticējās ieroču spēkam, varonībai, drosmei un asinīm. Un tās uzti­cējās Lanrem.

Lanre bija karojis, kopš viņa jaunajām rokām pietika spēka cilāt zobenu, un līdz balss lūzuma laikam viņš spēja sacensties ar duci vecāku vīriešu. Viņš apprecēja sievieti, vārdā Līra, un viņa mīlestības kvēle bija stiprāka par naida kvēli.

Līra bija bīstama un gudra, un viņas spēks bija tikpat liels kā Lanres spēks. Jo Lanres spēks bija ieroči un uzticamie vīri, turpretī Līra zināja lietu vārdus, un viņas balss spēks varēja nogalināt cilvēku un apturēt pērkona negaisu.

Gadiem ritot, Lanre un lira cīnījās plecu pie pleca. Viņi aizsargāja Belenu no negaidīta uzbrukuma un izglāba pilsētu no ienaidnieka, kas būtu viņus iznīcinājis. Viņi veidoja armijas un lika pilsētām saprast, cik svarīga ir lojalitāte. Daudzus garus gadus viņi atsvieda atpakaļ impērijas ienaidniekus. Cilvēki, ko izmisums bija darījis trulus, juta sevi mostamies siltu cerības staru. Viņi cerēja piedzīvot mieru un saistīja savas nedrošās cerības ar Lanri.

Tad pienāca Blac ofDrossen Tor lielā Drosentoras kauja. Blac tālaika valodā nozīmēja “kauja”, un pie Drosentoras notika pati lielākā un briesmīgākā kauja šajā lielajā un briesmīgajā karā. Karavīri bez pār­traukuma cīnījās trīs dienas saules gaismā un trīs naktis mēness gaismā. Neviena karotāju puse nespēja uzvarēt otru, un neviena nevē­lējās atkāpties.

Par pašu kauju es varu sacīt tikai vienu. Pie Drosentoras gāja bojā vairāk cilvēku, nekā šodien dzīvo pasaulē.

Lanre vienmēr atradās tur, kur ciņa bija viskarstākā un kur viņš bija visvairāk vajadzīgs. Ne mirkli viņš neizlaida no rokas zobenu, ne mirkli neļāva tam kavēties maksti. Pašās beigās, asinīm noplūdis, Lanre kaujas laukā starp līķiem stājās pretī briesmīgam pretiniekam. Tas bija milzīgs briesmonis, klāts melnām dzelzs zvīņām, un tā dvaša bija melna tumsa, kas smacēja cilvēkus. Lanre cīnījās ar briesmoni un to nonāvēja. Lanre guva uzvaru, bet pirka to ar savu dzīvību.

Kad kauja bija beigusies un ienaidnieks izdzīts aiz akmens durvīm, dzīvajos palikušie atrada Lanres ķermeni aukstu un nedzīvu guļam blakus nogalinātajam briesmonim. Ziņa par Lanres nāvi izplatījās ātri un kā izmisuma mākonis apņēma visu plašo kaujas lauku. Viņi bija uz­varējuši, pavērsuši kara gaitu pretējā virzienā, taču ikvienu sirdi stin­dzināja saltums. Mazā cerību liesmiņa, ko katrs bija nēsājis sevī, sāka drebēt un izplēnēt. Viņu cerības bija saistījušās ar Lanri, un Lanre bija miris.

Baiļu saltuma vidū Lira piegāja pie mirušā Lanres un izrunāja viņa vārdu. Viņas balss bija pavēle. Viņas balss bija tērauds un akmens. Viņas balss lika Lanrem atkal dzīvot. Bet Lanre gulēja nekustīgs un miris.

Baiļu saltuma vidū Līra nometās ceļos pie mirušā Lanres un izelpoja viņa vārdu. Viņas balss bija aicinājums. Viņas balss bija mīlestība un ilgas. Viņas balss sauca Lanri atkal dzīvē. Bet Lanre gulēja nekustīgs un miris.

Baiļu saltuma vidū Līra nokrita uz mirušā Lanres ķermeņa un izraudāja viņa vārdu. Viņas balss bija čuksts. Viņas balss bija atbalss un tukšums. Viņas balss lūdza Lanri atkal dzīvot. Bet Lanre gulēja nekustīgs un miris.

Lanre bija miris. Lira satriekta raudāja un drebošām rokām skāra viņa seju. Visi apkārtējie vīrieši novērsās, jo vieglāk bija skatīties uz asiņaino kaujas lauku nekā uz Liras sāpēm.

Bet Lanre dzirdēja viņas saucienu. Liras balss lika Lanrem atskatīties no mirušo valstības un griezties atpakaļ. Caur nāves durvīm Lanre vēlreiz ienāca dzīvē. Viņš izrunāja liras vārdu un mierinādams pacēla viņu uz rokām. Viņš atvēra acis un, cik spēdams, drebošām plaukstām noslaucīja viņas asaras. Un tad viņš ievilka dziļu un dzīvinošu elpu.

Tie, kuri pēc kaujas bija palikuši dzīvi, redzēja Lanri sakustamies un izbrīnījušies ļāvās līksmei. Mazā miera alku un cerību liesmiņa, ko ikviens ilgi bija nēsājis sevi, uzliesmoja ikvienā sirdī kā kvēla uguns.

“Lanre un Līra!” viņi iesaucās, un viņu balsis dimdēja kā pērkons. “Mūsu valdnieka mīlestība ir stiprāka par nāvi! Mūsu valdnieces balss ir atsaukusi viņu atpakaļ dzīvē! Viņi kopā ir uzvarējuši nāvi! Ja viņi ir kopā, mēs vienmēr uzvarēsim!”

Tā nu karš turpinājās, bet, karojot līdzās Lanrem un Lirai, nākotne vairs nešķita tik drūma. Drīz ikviens uzzināja stāstu par Lanres nāvi, par viņa mīlestību un Liras spēku, kas atsaucis Lanri atpakaļ dzīvē. Cik tālu sniedzās atmiņa, cilvēki pirmoreiz varēja atklāti runāt par mieru, un citi viņus neuzskatīja par muļķiem vai plānprātiņiem.

Gāja gadi. Impērijas ienaidnieki kļuva arvien vājāki un bezcerīgāki, un pat vislielākie skeptiķi saprata, ka karš strauji tuvojas beigām.

Tad sāka izplatīties baumas: Līra esot saslimusi. Līra esot nolau­pīta. Lira esot mirusi. Lanre esot aizbēdzis no savas valsts. Lanre esot sajucis prātā. Daži pat stāstīja, ka Lanre esot nonāvējies un devies meklēt savu sievu mirušo valstībā. Stāstu bija daudz, taču neviens nezināja īsto patiesību.

Visu šo baumu vidū Lanre ieradās Mirā Tarinielā. Viņš bija viens, pie sāniem viņam karājās sudraba zobens un mugurā bija bruņukrekls no melnām dzelzs zvīņām. Tas piekļāvās viņam kā otra āda, kā ēna. Viņš bija to darinājis no Drosentorā nogalinātā briesmoņa rumpja.

Lanre lūdza Selitosu nākt kopā ar viņu pastaigā ārpus pilsētas. Selitoss piekrita, cerēdams uzzināt patiesību par Lanres likstām un sniegt viņam mierinājumu, kādu spēj sniegt tikai draugs. Viņi bija bieži apspriedušies viens ar otru, jo abi bija valdnieki savu ļaužu vidū.

Selitoss bija dzirdējis dažādās baumas un jutās noraizējies. Viņš bažījās par Liras veselību, taču vēl vairāk bažījās par Lanri. Selitoss bija gudrs. Viņš zināja, kā bēdas spēj sakropļot sirdi, kā kaislības spēj pārvērst krietnus cilvēkus nožēlojamos nejēgās.

Viņi kopā devās staigāt pa kalnu takām. Lanre gāja pa priekšu, un abi uzkāpa augstā virsotnē, no kuras varēja pārredzēt zemi. Miras Tarinielas lepnie torņi spoži mirdzēja pēdējos rietošās saules staros.

Pēc ilgas klusēšanas Selitoss teica: “Es esmu dzirdējis nelāgas bau­mas par tavu sievu.”

Lanre neatbildēja, un no viņa izturēšanās Selitoss saprata, ka Lira ir mirusi.

Atkal iestājās ilgs klusums, un tad Selitoss mēģināja vēlreiz. “Kaut gan es nezinu visu, kas noticis, Mira Tariniela piedāvā tev atbalstu, un es esmu gatavs sniegt jebkādu palīdzību, kādu draugs spēj sniegt draugam.”

“Tu man esi devis pietiekami daudz, vecais draugs!” Lanre pagriezās un uzlika roka Selitosam uz pleca. “Silanxi, es tevi sasaistu! Akmens vārdā, kļūsti nekustīgs kā akmens! Aeruh, es pavēlu gaisam! Lai svins uzgulst tavai mēlei! Selitos, es saucu tevi vārdā! Lai zūd visi tavi spēki un paliek vienīgi redze!”

Selitoss zināja, ka visā pasaulē ir tikai trīs cilvēki, kuri vārdu prasmē spēj mēroties ar viņu: Alefs, Aiakss un Līra. Lanrem nebija vārdnieka spēju Lanres vara slēpās tikai viņa roku spēkā. Mēģinājums sasaistīt Selitosu ar viņa vārdu būtu tikpat neauglīgs kā maza puišeļa uzbru­kums karavīram ar vītola nūju.

Tomēr Lanres spēks gūlās uz viņu kā milzu smagums, kā dzelzs spīles, un Selitoss juta, ka nespēj ne pakustēties, ne parunāt. Viņš stā­vēja nekustīgs kā akmens un spēja vienīgi brīnīties: kā Lanre ieguvis tādu spēku?

Neizpratnes un izmisuma pārņemts, Selitoss noraudzījās, kā kalnus ietin tumsa. Ar šausmām viņš pamanīja, ka viens no melnajiem planku­miem īstenībā ir milzīga armija, kas virzās uz Miras Tarinielas pusi. Vēl ļaunāk: nekur neatskanēja neviens brīdinājuma zvans. Selitoss spēja tikai stāvēt un noskatīties, kā karaspēks slepeni virzās arvien tuvāk.

Iekarotāji nodedzināja un izpostīja Miru Tarinielu, un, jo mazāk par to stāstīšu, jo labāk. Baltie mūri nokvēpa melni, un strūklakās skalojās asinis. Veselu nakti un dienu Selitoss bezpalīdzīgi stāvēja blakus Lanrem un spēja vienīgi skatīties un dzirdēt mirstošo cilvēku kliedzienus, dzelžu žvadzoņu un drūpošu akmeņu krakstus.

Kad pār pilsētas nomelnējušajiem torņiem atausa nākamā diena, Selitoss juta, ka atkal spēj kustēties. Viņš pagriezās pret Lanri, un šoreiz redze viņu nepievīla. Viņš redzēja Lanrē melnu tumsu un samulsinātu prātu. Taču Selitoss juta, ka viņu joprojām saista burvestības važas. Niknuma un neizpratnes pārņemts, viņš iesaucās: “Lanre, ko tu esi izdarījis?”

Lanre joprojām cieši lūkojās Miras Tarinielas drupās. Viņa pleci bija sagumuši, it kā tie nestu lielu smagumu. Viņa balsī skanēja gurdums. “Vai cilvēki mani uzskatīja par krietnu vīru, Selitos?”

“Tevi uzskatīja par vienu no krietnākajiem vīriem. Mēs ne mirkli nešaubījāmies par tevi.”

“Tomēr es to izdarīju.”

Selitoss vairs nespēja raudzīties uz savu izpostīto pilsētu. “Tomēr tu to izdarīji,” viņš atkārtoja. “Kāpēc?”

Lanre brīdi klusēja. “Mana sieva ir mirusi. Līdz tam mani noveda krāpšana un nodevība, tomēr viņa mira no manas rokas.” Viņš norija kaklā iestrēgušu kamolu un paskatījās apkārt.

Selitoss ar acīm sekoja viņa skatienam. No augstās kalnu virsotnes viņš redzēja visapkārt ceļamies augšup melnas dūmu grīstes. Ar baisu skaidrību Selitoss saprata, ka Mira Tariniela nav vienīgā iznīcinātā pilsēta. Lanres sabiedrotie bija nopostījuši pēdējos impērijas bastionus.

Lanre pagriezās pret viņu. “Un mani uzskatīja par vienu no krietnā­kajiem vīriem." Lanres seja izskatījās atbaidoša. To bija sakropļojušas bēdas un izmisums. “Es, kuru uzskatīja par gudru un krietnu, es to izdarīju!” Jūtu uzplūda satracināts, viņš aplaida apkārtnei plašu un izmisīgu žestu. “Iedomājies, kādas nelietības var slēpties necila cil­vēka slepenajos sirds dziļumos!” Lanre pavērsās pret Miras Tarinielas pilsētu, un viņu pārņēma kaut kas līdzīgs miera atblāzmai. “Vismaz viņiem tur viss ir galā. Viņi ir drošībā. Drošībā no neskaitāmiem ikdie­nas ļaunumiem. Drošībā no netaisna likteņa uzveltām sāpēm.” Selitoss klusi sacīja: “Drošībā no prieka un laimes…”

“Nekāda prieka nav!” Lanre briesmīgā balsī iesaucās. Akmeņi vi­ņam visapkārt nodrebēja, un atbalsis kā asi šķēpi lidoja atpakaļ pie abiem vīriem. “Jebkādu prieku, kas šeit izaug, ātri nosmacē nezāles! Es neesmu briesmonis, kas iznīcina kroplīgas baudas dēļ! Es sēju sāli, jo izvēle ir tikai viena: nezāles vai nekas!” Viņa acu dziļumos Selitoss redzēja vienīgi tukšumu.

Selitoss pieliecās un pacēla šķautņainu kalnu kristāla gabalu ar smailu galu.

“Vai tu gribi nonāvēt mani ar akmeni?” Lanre dobji iesmējās. “Es gribēju, lai tu saproti, lai tu zini, ka ne jau ārprāts man lika to darīt!” “Tu neesi ārprātīgs,” Selitoss piekrita. “Ārprātu es tevī neredzu.” “Es cerēju, ka tu varbūt pievienosies man un manam mērķim,” Lanre teica, un viņa balsī skanēja izmisīgas ilgas. “Šī pasaule ir kā draugs, kas guvis nāvīgu ievainojumu. Ātrs malks atvieglo sāpes.”

“Iznicināt pasauli?” Selitoss klusi sacīja. “Tu neesi ārprātīgs, Lanre. Tevi ir sagrābis kaut kas ļaunāks par ārprātu. Es nevaru tevi izārstēt.” Viņš pārlaida pirkstus plaukstā saņemtā akmens smailei.

“Vai tu gribi mani nogalināt, lai izārstētu, vecais draugs?” Lanre atkal iesmējās baisus un mežonīgus smieklus. Tad viņš paskatījās uz Selitosu ar spēju un izmisīgu cerību tukšajās acis. “Vai tu to vari?” viņš jautāja. “Vai tu vari mani nogalināt, vecais draugs?”

Ar apskaidrotu skatienu Selitoss pavērās bijušajā draugā. Viņš re­dzēja, kā Lanre, gandrīz zaudējis prātu aiz bēdām, bija meklējis spēku, kas atgrieztu Līru dzīvē. Aiz mīlestības pret Liru Lanre bija meklējis zināšanas tur, kur zināšanas labāk nemeklēt, un ieguvis tās par bargu cenu.

Taču pat grūti iegūtā spēka augstākajā virsotnē viņš nebija spējis atsaukt Līru atpakaļ dzīvē. Bez viņas Lanres dzīve bija kļuvusi par bezsaturīgu nastu, un iegūtais spēks kā nokaitēts nazis durstīja viņa prātu. Lai atbrīvotos no izmisuma un mokām, Lanre bija darījis sev galu. Meklējis pēdējo cilvēka patvērumu un mēģinājis aizbēgt pa nāves durvīm.

Bet, tāpat kā Liras mīlestība iepriekš bija atsaukusi viņu atpakaļ no šīm beidzamajām durvīm, tā arī šoreiz Lanres spēks bija piespiedis viņu atgriezties no saldās aizmirstības. Jauniegūtais spēks dedzināja viņa ķermeni un lika doties atpakaļ dzīvē.

Selitoss skatījās uz Lanri un visu to saprata. Viņa īpašā redze atklāja notikumus, kuri kā tumšs aizkars karājās gaisā ap Lanres drebošo stāvu.

“Es varu tevi nogalināt,” Selitoss atbildēja un novērsās no Lanres, kura sejā pēkšņi bija atplaiksnījusi cerība. “Uz vienu stundu, uz vienu dienu. Bet tu atgriezīsies, tu tieksies atpakaļ kā dzelzs, ko pievelk magnēts. Tavs vārds deg tevī, iekšēja spēka dedzināts. Es to nevaru izdzēst, tāpat kā nevaru ar akmens sviedienu notriekt mēnesi.”

Lanres pleci saguma. “Es cerēju,” viņš vienkārši sacīja. “Tomēr zināju patiesību. Es vairs neesmu tas Lanre, kuru tu pazini. Man ir jauns un briesmīgs vārds. Es esmu Haliakss, un nekādas durvis nespēj aizsprostot manu ceļu. Man viss ir zudis un vairs nav sasniedzams Lira, saldais mūžības miegs, aizmirstības svētlaime, pat ārprāts. Pati nāve ir atvērtas durvis uz manas varas pasauli. Es nevaru aizbēgt. Vienīgā cerība uz aizmirstību man ir pēc tam, kad viss būs zudis un Aleu kritis no debesim bez vārda.” To teicis, Lanre paslēpa seju plaukstās, un viņa augumu sadrebināja klusi, sirdi plosoši šņuksti.

Selitoss paskatījās lejup uz zemi un sajuta sīku cerības dzirksteli. No lejas augšup vijās sešas dūmu grīstes. Mira Tariniela bija nopostīta, un sešas pilsētas bija iznicinātas. Bet tas nozīmēja, ka viss vēl nav zudis. Bija palikusi vēl viena pilsēta…

Par spīti visam, kas noticis, Selitoss uzlūkoja Lanri ar žēlumu, un viņa balsī skanēja skumjas. “Tātad nav vairs nekā? Nav nekādas cerī­bas?” Viņš uzlika roku Lanrem uz pleca. “Dzīvē ir atrodams skaistums. Pat pēc visa notikušā es palīdzēšu tev to meklēt. Ja vien tu mēģināsi.” “Nē!” Lanre atbildēja. Viņš izslējās visā augumā, un viņa seja izska­tījās karaliska pat aiz dziļajām bēdu rievām. “Dzīvē nav nekā jauka un skaista. Es sēšu sāli, lai neaugtu vēl ļaunākas nezāles.”

“Man ļoti žēl!” Selitoss sacīja un arī izslējās visā augumā.

Tad Selitoss ierunājās dimdošā balsī: “Agrāk mana redze nekad nebija aizmiglojusies. Bet es neredzēju patiesību, kas slēpās tavā sirdī.” Tad viņš dziļi ievilka elpu. “Acs mani pievīla, un nekad vairs…” Pa­cēlis akmeni, viņš iedūra tā smaili pats sev acī. Klintis atbalsoja Selitosa kliedzienu, un viņš elsodams nokrita ceļos. “Lai es nekad vairs nebūtu tik akls!”

Iestājās dziļš klusums, un Selitosam nokrita burvestības važas. Viņš nosvieda akmeni pie Lanres kājām un teica: “Ar savas asins spēku es sasaistu tevi! Lai tev par lāstu kļūst tavs paša vārds!”

Selitoss izrunāja garo vārdu, kas gulēja Lanres sirdī, un, tam izska­not, satumsa saule, un vējš notrauca no kalna nogāzes akmeņus.

Tad Selitoss teica: “Tāds ir mans spriedums, kas ies tev līdzi. Lai tava seja vienmēr paliek ēnā, tumša kā manas mīļotās Miras Tarinielas sadragātie torņi!

Tāds ir mans spriedums, kas ies tev līdzi. Tavs vārds vērsīsies pret tevi pašu, un tu nekur neradīsi mieru.

Tāds ir mans spriedums, kas ies līdzi tev un visiem, kas tev sekos. Lai tas ilgst līdz brīdim, kad beigsies pasaule un Aleu kritīs no debe­sīm bez vārda!”

Selitoss lūkojās, kā ap Lanri sabiezē tumsa. Drīz tā pilnīgi ietina viņa glītos vaibstus, un tikko jaušami palika vienīgi deguna, mutes un acu apveidi. Visu pārējo slēpa melna, necaurlaidīga ēna.

Tad Selitoss izslējās un teica: “Vienreiz tu mani uzvarēji ar viltību, bet tas nekad vairs nenotiks. Tagad es redzu skaidrāk nekā iepriekš, un mans spēks ir atgriezies. Es nevaru tevi nogalināt, bet varu padzīt tevi no šīs vietas. Pazūdi! Vēl jo pretīgāk tevi ir uzlūkot tāpēc, ka ir zināms, cik tu kādreiz biji krietns.”

Bet vārdi, ko viņš teica, atstāja mutē rūgtu garšu. Lanre, kura seju slēpa tumšāka ēna par bezzvaigžņu nakti, izgaisa un pazuda kā dūmi vējā.

Tad Selitoss nolieca galvu un raudāja, slacīdams zemi karstām asiņu asarām.

* * *

Tikai tad, kad Skarpi pārtrauca runāt, es aptvēru, cik dziļi esmu iegrimis viņa stāstā. Vecais vīrs atmeta galvu atpakaļ un izdzēra no platā māla kausa pēdējo vīna malku. Apgriezis kausu otrādi, viņš ar dobju būkšķi, kā pielikdams punktu stāstam, nolika to uz letes.

Sacēlās neliela kņada; bira jautājumi, piebildes, lūgumi un pateicī­bas vārdi no bērniem, kas visu stāsta laiku bija sēdējuši nekustīgi kā akmens tēli. Skarpi pamāja viesmīlim, kas piepildīja alus krūzi, bet bērni cits aiz cita pamazām pazuda uz ielas.

Es nogaidīju, līdz bija aizgājis pēdējais klausītājs, un tad piegāju pie Skarpi. Viņš pievērsa man savas dzidri zilās acis, un es sastomījos.

- Paldies, es gribēju jums pateikties. Manam tēvam būtu ļoti paticis šis stāsts. Tas ir… Es aprāvos. Gribēju iedot jums šo. Es izvilku dzelzs puspeniju. Lāgā nezināju, kas šeit notiek, tāpēc iepriekš nesa­maksāju. Mana balss izklausījās tāda kā ierūsējusi. Šķiet, biju pateicis vairāk, nekā biju runājis vesela mēneša laikā.

Skarpi uzmanīgi paskatījās uz mani. Šeit ir savi noteikumi, viņš teica, pēc kārtas saliekdams pirkstus. Pirmais: nerunāt, kamēr runāju es. Otrais: atvēli mazu monētu tad, ja vari to atļauties.

Viņš paskatījās uz puspeniju, ko biju nolicis uz letes.

Negribēdams atzīties, cik ļoti man tas vajadzīgs, es gudroju, ko vēl varētu pasacīt. Vai jūs zināt daudzus stāstus?

Skarpi pasmaidīja, un līnijas, kas krustām šķērsām izvagoja viņa seju, savilkās smaidā. Es zinu tikai vienu stāstu. Taču bieži gadās tā, ka mazi gabaliņi kļūst par atsevišķiem stāstiem. Viņš iedzēra malku alus. Stāsts top un veidojas mums visapkārt. Keldimu savrupmājās un keldaru darbnīcās, lielajā smilšu jūrā aiz Negaisa kalniem. Zemajās ademu akmens mājiņās, kas ir klusu sarunu pilnas. Un dažreiz… Viņš atkal pasmaidīja. Dažreiz stāsts top nolaistos šķērsielu bāros, Tarbeanas Ostmalas rajonā. Viņa dzīvās acis cieši ielūkojās manī, it kā es būtu grāmata, ko viņš mācētu izlasīt.

-  Labs stāsts ir tikai tāds, kas skar patiesību, es teicu, atkārto­dams tēva kādreiz sacītos vārdus galvenokārt tāpēc, ka gribēju aizpil­dīt klusumu. Dīvaini šķita atkal ar kādu sarunāties dīvaini, bet labi.

-   Šeit droši vien ir tikpat daudz patiesības kā jebkur citur. Tas ir bēdīgi, jo pasaulē varētu būt drusku mazāk patiesības un drusku vairāk… Aprāvos, nepabeidzis iesākto, jo nezināju, ko tieši es gribētu vairāk. Paskatījos lejup uz savām rokām un pēkšņi vēlējos, kaut tās būtu tīrākas.

Skarpi pabīdīja puspeniju uz manu pusi. Es to paņēmu, un viņš pasmaidīja. Viņa raupjā roka viegli kā putns nolaidās uz mana pleca.

-   Katru dienu, izņemot Sēru dienas. Ap sestā zvana laiku, mazdrusciņ šurp vai turp.

Sāku iet uz durvju pusi, bet tad apstājos. Šis stāsts… Vai tas ir patiess? Es izdarīju neveiklu rokas kustību. Tā daļa, kuru jūs stāstījāt šodien?

-  Visi stāsti ir patiesi, Skarpi atbildēja. Bet šodien es stāstīju to, kas patiešām ir bijis un noticis, ja to tu gribēji zināt. Viņš lēni iedzēra vēl vienu malku, tad atkal pasmaidīja, un viņa možajās acīs dejoja uguntiņas. Vairāk vai mazāk. Lai pasniegtu stāstu, kā pienākas, stāstītājam ir jābūt mazdrusciņ melim. Pārāk daudz patiesības rada juceklību. Pārāk daudz godīguma rada neīstumu.

-  Mans tēvs sacīja to pašu. Līdzko biju viņu pieminējis, manī uz­bangoja mulsinošu emociju vilnis. Tikai tad, kad biju pamanījis Skarpi vērīgo acu skatienu, es apjautu, ka neviļus kāpjos atmuguriski uz izejas pusi. Apstājos, piespiedu sevi pagriezties un, stalti izslējies, izgāju pa durvīm. Ja varēšu, atnākšu atkal.

Balsī, kas atskanēja aiz manis, es dzirdēju smaidu. Es zinu.

ES IZGĀJU NO BĀRA smaidīdams, gluži aizmirsis, ka joprojām atrodos Ostmalā un esmu apdraudēts. Līksmā pacilātībā domāju par to, ka drīz man būs izdevība dzirdēt vēl kādu stāstu. Ļoti ilgu laiku nebiju zinājis, ko nozīmē ar prieku kaut ko gaidīt. Atgriezos savā ielas stūrī un trīs stundas turpināju ubagot, nesaņemdams par savām pūlēm pat nodilušu šima gabalu. Taču arī tas nespēja nomākt manu labo noskaņojumu. Rīt būs Sēru diena, bet parīt mani gaida stāsti!

Tomēr, sēdēdams ielas stūrī, es pamazām jutu pacilātībai cauri spraucamies nepatīkamu neomulības adatiņu. Tādu kā atgādinājumu, ka tiecos aizmirst kaut ko svarīgu kaut ko tādu, kas varētu apēnot manu reto prieka brīdi. Centos šīs izjūtas neievērot, atbīdīt sānis, tomēr tās urdīja mani gan tajā, gan nākamajā dienā, uzmācīgas kā ods, ko nevaru ne ieraudzīt, ne nosist. Līdz dienas beigām man bija skaidrs, ka esmu kaut ko aizmirsis. Kaut ko tādu, ko Skarpi bija minējis savā stāstā.

Jums, protams, nav grūti to iedomāties, jo jūs ērti klausāties pār­domātu un sakarīgi izklāstītu stāstu. Bet atcerieties, ka es gandrīz trīs gadus biju dzīvojis Tarbeanā gluži kā dzīvnieks. Mans prāts vietām aizvien vēl bija kā aizmidzis, un sāpīgās atmiņas palēnām pārklājās ar putekļu kārtu aiz aizmirstības durvīm. Biju pieradis no tām vairīties tāpat, kā kroplis pierod nebalstīt auguma svaru uz ievainotās kājas.

Nākamajā dienā man uzsmaidīja veiksme: no kādu ratu aizmugu­res izdevās nozagt lupatu saini un pārdot to lupatu uzpircējam par četriem dzelzs penijiem. Biju pārāk izsalcis, lai raizētos par rītdienu, tāpēc nopirku biezu siera šķēli un karstu desu, un piedevām veselu klaipu maizes un siltu ābolu pīrāgu. Visbeidzot, pakļaudamies īslaicīgai iegribai, aizgāju līdz tuvējās viesnīcas sētas durvīm un iztērēju pēdējo peniju par krūzi stipra alus.

Apsēdos ielas pretējā pusē uz maiznīcas pakāpieniem, vēroju cil­vēkus, kas steidzās man garām, un tiesāju gardāko maltīti pēdējo

mēnešu laikā. Drīz krēsla pārtapa tumsā un izdzertais alus iesita galvā patīkamu reiboni. Bet, kad ēdiens bija apmierinājis prasīgo māgu, mani atkal atgriezās nemierīgā kņudoņa, vēl stiprāka nekā iepriekš. Pikti saraucu pieri, jo kaut kas gribēja sabojāt manu visādā ziņā lie­lisko dienu.

Tumsa sabiezēja arvien melnāka, un drīz viesnīca otrā ielas pusē kļuva par mirdzošu gaismas laukumu. Pie viesnīcas durvīm grozījās vairākas sievietes. Klusi sarunādamās, viņas zīmīgi uzlūkoja garām­ejošos vīriešus.

Izdzēru pēdējo alus malku un grasījos iet pāri ielai, lai atdotu krūzi, bet tad pamanīju pa ielu tuvojamies lāpas gaismu. Ieskatījies ciešāk, pazinu tehliešu priestera pelēko ietērpu un nolēmu palikt uz vietas, kamēr viņš paiet garām. Tā kā biju iedzēris alu Sēru dienā un pavisam nesen zadzis, spriedu, ka no garīdzniekiem būtu prātīgāk turēties pēc iespējas tālāk.

Viņa galvu sedza kapuce, un starp mums zibēja lāpas uguns, tāpēc es nevarēju saredzēt viņa seju. Viņš piegāja pie netālu stāvošo sieviešu pulciņa, un pāri ielai atplūda klusu sarunu murdoņa. Es skaidri dzirdēju monētu šķindoņu un ierāvos dziļāk durvju nišas ēnā.

Tehlietis pagriezās un devās atpakaļ uz to pusi, no kuras bija nācis. Es sēdēju nekustēdamies, lai nepiesaistītu viņa uzmanību, lai nebūtu spiests reibonī bēgt. Taču šoreiz viņš turēja lāpu otrā pusē. Viņa seju es tomēr neredzēju, jo zem kapuces melnēja tikai ēna. Tikai ēna.

Tehlietis aizgāja tālāk, nepamanījis mani vai varbūt nelikdamies zinis. Bet es paliku sēžam, jo nespēju izkustēties no vietas. Redzētais tēls vīrietis ar kapuci galvā un ēnā paslēptu seju bija atrāvis manī kādas durvis, un pa tām ar joni plūda ārā atmiņu straume. Atcerējos citu vīrieti ar tukšām acīm un rēgainu smaidu, atcerējos asinis uz viņa zobena. Ogli, kura balss skanēja kā salts vējš: “Vai šis ir tavu vecāku ugunskurs?”

Bet es nedomāju par viņu, es domāju par vīrieti, kuru biju redzējis viņam aiz muguras. Par to, kurš klusēdams sēdēja pie ugunskura. Par vīrieti, kura seju slēpa ēna. Par Haliaksu. Tas bija pusaizmirstais tēls, kas urdīja manas apziņas dziļumus, kopš biju noklausījies Skarpi stāstu.

Aizskrēju uz savu jumta patvērumu un ietinos lupatu segā. Stāsta un atmiņu daļas lēnām saplūda kopā. Sāku sevī pieļaut neiespējamas patiesības. Čandriāni bija reālas būtnes. Haliakss bija reāla būtne. Ja

Skarpi stāsts bija patiess, tad Lanre un Haliakss bija viens un tas pats cilvēks. Čandriāni bija nogalinājuši manus vecākus un visu trupu. Kāpēc?

Apziņas virspusē uzpeldēja vēl citas atmiņas. Iztēlē redzēju, kā vīrietis ar ogļmelnajām acīm nometas uz ceļgala man pretī. Viņa seja ir neizteiksmīga, viņa balss ir asa un ledaina. “Kāda vecāki šeit dziedāja pilnīgi nepieļaujamas dziesmas,” viņš bija teicis.

Čandriāni bija nogalinājuši manus vecākus tāpēc, ka tie vāca stāstus par viņiem. Viņi bija nogalinājuši visu manu trupu dziesmas dēļ. Es augu nakti nosēdēju nomodā, un galvā man virpuļoja gandrīz vienīgi šīs domas. Lēnām aptvēru, ka tā ir patiesība.

Ko es darīju pēc tam? Vai zvērēju, ka atradīšu viņus un nogalināšu par to, ko viņi izdarījuši? Var jau būt. Bet pat tad, ja tā bija, es sirds dziļumos sapratu, ka tas nav iespējams. Tarbeana bija man iemācījusi dzīves nežēlīgo prakticismu. Nogalināt čandriānus? Nogalināt Lanri? Kā gan es varētu kaut vai tuvoties tādam mērķim? Lielākas cerības būtu nozagt mēnesi no debesīm. To es vismaz zinātu, kur tumsā meklēt.

Tomēr kaut ko es varēju darīt. Apņēmos nākamajā dienā iztaujāt Skarpi par īsto patiesību, kas slēpjas aiz viņa stāstiem. Tas nebija daudz, bet tas bija viss, ko varēju darīt. Atriebību vajadzēja aizmirst vismaz pagaidām. Taču man bija cerība uzzināt patiesību.

Cieši pieķēries šai cerībai, aizvadīju nakts tumšās stundas līdz brī­dim, kad debesīs parādījās saule un es ieslīgu miegā.

NAKAMAJĀ DIENĀ es apdullis pamodos no zvanu dimdoņas. Saskaitīju četras reizes, bet nezināju, cik sitienu esmu nogulējis. Izberzēju no acīm miegu un mēģināju noteikt dienas laiku pēc saules stāvokļa. Varēja būt seši zvani. Tūlīt Skarpi sāks savu stāstu.

Skriešus metos pa ielām uz Ostmalas pusi. Manas kailās kājas plakšķēja pa bruģakmeņiem un cauri peļķēm, meklējot īsāko ceļu ieliņu labirintā. Lieliem elpas vilcieniem rāvu krūtis drēgno, piesmakušo pil­sētas gaisu, un apkārtne saplūda neskaidrā miglā.

Gluži apdullis no skrējiena, iemetos “Pusmastā” un apsēdos pie aizmugures sienas netālu no durvīm. Neskaidri apjautu, ka šajā agrajā rīta stundā viesnīcā ir vairāk cilvēku nekā parasti. Tad mani savā varā paņēma Skarpi stāsts, un es dzirdēju tikai viņa izteiksmīgo, dobjo balsi un redzēju viņa dzirkstošās acis.

* * *

“…tad priekšā iznāca Selitoss Vienacis un jautāja: “Valdniek, ja es to darīšu, vai man tiks dots spēks atriebt mirdzošās pilsētas zaudējumu? Vai varēšu vajāt nelietību, kas ļāva Lanrem un viņa čandriāniem noga­lināt nevainīgus cilvēkus un nodedzināt manu mīļoto Miru Tarinielu?” Alefs atbildēja: “Nē. Viss personīgais ir jāatliek malā, un tev jāsoda vai jāatalgo tikai tas, ko tu kopš šīs dienas redzēsi pats.”

Selitoss nolieca galvu. “Piedod, bet sirds man saka: šis ļaunums jāaptur, pirms tas nodarīts, nevis jānogaida un jāsoda vēlāk!”

Daži no ruahiem ar balsu murdoņu pauda piekrišanu Selitosam un aizgāja nostāties viņam blakus, jo atcerējās Miras Tarinielas postu un juta naidu un aizvainojumu par Lanres nodevību.

Selitoss piegāja pie Alefa un nometās viņa priekšā ceļos. “Man jāat­sakās, jo es nespēju aizmirst. Bet es stāšos viņam pretī kopā ar šiem uzticamajiem ruahiem, kuri stāv man blakus. Es redzu, ka viņu sirdis ir tīras. Mēs dosim sev Amira vārdu, pieminot nopostīto pilsētu. Mēs nolādēsim Lanri un ikvienu, kurš viņam sekos. Nekas mūs neatturēs no augstāka un krietnāka mērķa.”

Lielākā daļa ruahu tomēr atkāpās no Selitosa. Viņi baidījās un nevē­lējās iesaistīties lielos notikumos.

Bet Tehlu panācās uz priekšu un teica: “Es savas sirds svētākajā vietā glabāju taisnīgumu. Es atstāšu šo pasauli, lai varētu labāk tai kalpot, kalpojot tev.” Viņš nometās ceļos Alefa priekšā un nolieca galvu, nolaidis rokas gar sāniem.

Priekšā iznāca vēl citi. Talls Kirels, kas bija apdedzis Miras Tarinielas karstajos pelnos, bet palicis dzīvs. Dea, kura kaujās bija zaudējusi divus vīrus un kuras seja, mute un sirds bija cietas un aukstas kā akmens. Enlass, kas atteicās ņemt rokā zobenu un neēda dzīvnieku gaļu un ko neviens nebija dzirdējis sakām skarbus vārdus. Skaistā Greisa, kam Belenā bija simtiem pielūdzēju, pirms sabruka pilsētas mūri. Pirmā sieviete, kura iepazinusi negribētu vīrieša pieskārienu.

Lekelts, kas bieži un jautri smējās pat tad, ja viņu nomāca bēdas. Imets, gandrīz vēl zēns, kas nekad nedziedāja un nogalināja ātri un bez asarām. Ordala, pati jaunākā, ar košu lenti zeltainajos matos, kura nekad nebija redzējusi dzīvu būtni mirstam, drosmīgi nostājās pretī Alefam. Un viņai blakus pienāca Andans, kura seja bija kā maska ar degošām acīm un kura vārds nozīmēja dusmas.

Tie pienāca Alefam klāt, un Alefs tiem pieskārās. Viņš pieskārās to rokām, acīm un sirdīm. Pēdējais pieskāriens bija sāpīgs, un uz muguras tiem izlauzās spārni, lai tie varētu aizlidot, kurp vēlas. Uguns un ēnu spārni. Dzelzs un stikla spārni. Akmens un asins spārni.

Tad Alefs izrunāja viņu garos vārdus un viņus apņēma balta uguns. Liesmas plīvoja ap viņu spārniem, un tie iemantoja ātrumu. Liesmas plīvoja ap viņu acīm, un tās iemantoja spēju ieskatīties pašos cilvēku sirds dziļumos. Liesmas plīvoja viņu mutē, un viņi dziedāja spēka dziesmas. Tad liesmas nosēdās viņiem uz pieres kā sudraba zvaigznes un viņi kļuva reizē taisnīgi, viedi un baisi ikviena uzlūkotāja acij. Tad liesmas viņus aprija un viņi uz visiem laikiem pazuda no mirstīgo skatiena.

Viņus spēj redzēt vienīgi tie, kuri ir apveltīti ar visizcilākajām spē­jām, un arī tie spēj redzēt viņus tikai ar lielām grūtībām, riskējot ar lielām briesmām. Viņi gādā par taisnīgumu pasaulē, un Tehlu ir varenākais no viņiem visiem…”

* * *

- Esmu dzirdējis pietiekami daudz. Runātāja balss nebija skaļa, bet dzirdama tikpat skaidri kā kliedziens. Skarpi stāstījuma laikā jebkāda iejaukšanās bija griezīga kā smilšu grauds maizes riecienā.

Istabas aizmugurē piecēlās divi tumšos apmetņos ģērbušies vīri: viens garš un stalts, otrs mazs un paslēpies kapucē. Kad viņi tuvojās bāra letei, es redzēju zem apmetņiem pazibam pelēku ietērpu: tātad tie bija tehliešu priesteri. Vēl ļaunāk: es ieraudzīju pieceļamies vēl divus vīrus, kas zem apmetņiem slēpa ieročus. Kamēr viņi sēdēja, es to nebiju ievērojis, bet tagad kļuva nepārprotami redzams, ka tie ir baznīcas sargi. Viņu sejas bija drūmas, un apmetņu apveidi liecināja, ka zem tiem ir paslēpti zobeni.

To redzēja ari pārējie. Bērni steidzās uz durvju pusi. Attapīgākie cen­tās izlikties bezrūpīgi, bet citi metās skriešus, vēl neizgājuši pa durvīm. Par spīti veselajam saprātam, telpā palika trīs bērni. Tie bija keldiešu zēns ar mežģīnēm apšūtu kreklu, maza meitene basām kājām un es.

-  Šķiet, ka mēs visi esam dzirdējuši pietiekami daudz, rāmi un bargi noteica garākais priesteris. Viņš bija kalsns, un viņa iekritušās acis gailēja kā pelnos paslēptas ogles. Rūpīgi apcirptā sodrēju krāsas ķīļbārda šķita piešķiram vēl asākus apveidus sejai, kas tāpat jau atgā­dināja naža asmeni.

Viņš iedeva savu apmetni mazākajam priesterim, kura galvu slēpa kapuce. Zem apmetņa atklājās bāli pelēkais tehlieša ietērps. Ap kaklu viņam karājās sudraba zvīņu virtene. Mana sirds gluži vai pamira. Nevis vienkāršs priesteris, bet pats tiesnesis! Redzēju, ka pārējie divi bērni pazūd aiz durvīm.

Tiesnesis pavēstīja: Zem Tehlu modrās acs es apsūdzu tevi ķece­rībā!

-  Es apliecinu to par patiesību! no kapuces apakšas atskanēja otra priestera balss.

Tiesnesis pamāja abiem algotņiem. Sasieniet viņu!

Algotņi to izdarīja ar rupju lietpratību. Skarpi pacieta notiekošo rāmā mierā, nesacīdams ne vārda.

Tiesnesis noskatījās, kā sargs sāk siet Skarpi plaukstu locītavas, tad nevērīgi aizgriezās, itin kā izmezdams stāstnieku no savām domām. Viņš aplaida nesteidzīgu skatienu istabai un beidzot pievērsās plikgal­vainajam, priekšautā tērptajam saimniekam aiz bāra letes.

-  Lai T… Tehlu jūs svētī! “Pusmasta” īpašnieks stomīdamies iz­grūda.

-  Protams, tiesnesis vienkārši atbildēja un pārlaida istabai vēl vienu vērīgu, ilgu skatienu. Beidzot viņš pagrieza galvu pret otru pries­teri, kas stāvēja attālāk no letes. Antonij, vai tāda cienījama vieta kā šī varētu dot pajumti ķeceriem?

-  Viss ir iespējams, tiesnesi.

-  Aāāā! tiesnesis klusi novilka, vēlreiz lēni aplūkoja istabu un vēlreiz pievērsa skatienu vīrietim aiz letes.

-  Vai drīkstu piedāvāt jūsu godībām dzērienu? Ja jums tas labpa­tiktos? krodzinieks aši sacīja.

Atbilde bija klusums.

-  Tas ir… dzērienu jums un jūsu brāļiem. Glītu muciņu rūsgani baltā? Lai apliecinātu savu pateicību. Es ļāvu tam vīram te uzturē­ties, jo viņa stāsti sākumā bija interesanti. “Pusmasta” saimnieks krampjaini norija siekalas un steigšus turpināja: Bet tad viņš sāka runāt nelāgas lietas. Es baidījos sviest viņu ārā, jo viņš acīmredzot ir vājprātīgs, un visiem zināms, ka Dievs bargi soda tos, kuri paceļ roku pret vājprātīgo… Viesnīcnieka balss aizlūza, un istabā spēji iestājās klusums. Viņš atkal norija siekalas, un no savas vietas pie durvīm es dzirdēju viņa rīkles sauso klikstu.

-  Dāsns piedāvājums, tiesnesis beidzot teica.

-  Ļoti dāsns, atbalsoja otrais priesteris.

-  Taču stiprs dzēriens reizēm vedina vīrus uz nekrietnu rīcību.

-  Nekrietnu, priesteris nočukstēja.

- Un daži mūsu brāļi ir devuši zvērestu nepakļauties miesīgiem kār­dinājumiem. Man jāatsakās! Tiesneša balsī skanēja dievbijīga nožēla.

Man izdevās notvert Skarpi skatienu, un viņš tikko jaušami pasmai­dīja. Man pakrūtē sagriezās nelabums. Vecais stāstnieks, šķiet, neno­jauta, kādās nepatikšanās ir iekļuvis. Bet tajā pašā laikā dziļi manī runāja kāda savtīga balstiņa: ja tu būtu atnācis agrāk un uzzinājis to, ko gribēji zināt, tik slikti vis nebūtu, vai ne?

“Pusmasta” saimnieks pārtrauca klusumu. Tad varbūt jūs gribētu pieņemt muciņas vērtību naudā? Ja jau nevēlaties ņemt pašu muciņu…

Tiesnesis bridi klusēja, it kā pārdomādams šo priekšlikumu.

-  Bērnu labā! plikgalvainais vīrietis lūdzoši sacīja. Es zinu, ka jūs naudu izlietosiet viņu vajadzībām.

Tiesnesis savilka lūpas. Nu labi, pēc brīža viņš teica. Bērnu labā!

īpašnieks izspieda vārgu smaidu.

Skarpi man pamirkšķināja ar aci.

-  Varētu domāt, Skarpi balss plūda kā biezs medus, ka tādi cildeni baznīcas kalpi kā jūs spētu atrast sev piemērotāku darāmo, nevis apcietināt stāstniekus un izspiest naudu no godīgiem veikalnie­kiem.

Viesnīcnieka monētu šķindoņa apklusa, un istaba šķita aizturam elpu. Ar rūpīgi iestudētu nevērību tiesnesis aizgrieza stāstniekam muguru un pār plecu izmeta otram, mazākajam priesterim: Anto­nij, šķiet, ka mēs esam atraduši labi audzinātu ķeceri. Kāds neparasts un brīnišķīgs gadījums! Vajadzētu pārdot viņu Rū aktieru trupai; savā ziņā viņš atgādina runājošu suni.

- Es nebūt negaidu, lai jūs pievērstos Haliaksam un Tiem Septiņiem, Skarpi sacīja vīrieša mugurai. “Sīkiem cilvēkiem sīki darbi,” tā es vienmēr esmu teicis. Tiesa gan, nebūtu viegli atrast pietiekami sīku darbiņu tādiem cilvēkiem kā jūs. Bet atjautības taču jums netrūkst. Jūs varat vākt atkritumus vai izmantot kārtējo bordeja apmeklējumu, lai pie reizes pārbaudītu, vai gultās nav iemetušās utis.

Tiesnesis pagriezās, paķēra no bāra letes māla kausu un trieca to pret Skarpi galvu. Trauks sasprāga lauskās. Nerunā manā klātbūtnē! viņš čerkstoši uzkliedza. Tu neko nezini!

Skarpi mazliet papurināja galvu, it kā likdams tai noskaidroties. Sarkana strūkliņa iezīmēja ceļu pār viņa izvagoto pieri un iesūcās vienā no jūras putām līdzīgajām uzacīm. 11 laikam varētu būt patiesība. Tehlu vienmēr ir teicis…

-  Neizrunā viņa vārdu! tiesnesis ieaurojās, un viņa seja bija kļu­vusi zilgani sarkana. Tava mute to apkauno! No tavas mēles skan zaimi!

-        Beidz nu niekoties, Erlus! Skarpi norāja viņu kā nerātnu bērnu.

-   Tehlu nīst tevi vēl vairāk nekā pārējā pasaule, un tas nebūt nav maz.

Istabā iestājās nedabisks klusums. Tiesneša seja nobālēja. Lai Dievs žēlo tavu dvēseli! viņš noteica saltā, drebošā balsī.

Skarpi brīdi klusēdams raudzījās tiesneša sejā. Tad viņš izplūda smieklos. Varenos, dobjos, bezpalīdzīgos smieklos, kas nāca no pašiem dvēseles dziļumiem.

Tiesneša acis pievērsās vienam no vīriem, kurš bija sasējis Skarpi. Negaidīdams tuvākus norādījumus, sargs ar drūmo seju trieca stāst­niekam ar cieši savilktu dūri. Vienreiz pa nierēm, otrreiz pa skaustu.

Skarpi sabruka zemē. Istabā valdīja klusums. Dobjais būkšķis, ar kādu viņa augums atsitās pret koka grīdu, šķita izgaistam ātrāk nekā viņa smieklu atbalsis. Pēc tiesneša mājiena viens no sargiem uzrāva veco vīru aiz skausta augšup. Skarpi karājās viņa rokās kā lupatu lelle, un viņa kājas nevarīgi šļūkāja pa zemi.

Tomēr Skarpi nebija zaudējis samaņu; viņš bija tikai apdullis. Stāst­nieka acis sameklēja tiesnesi un cieši pievērsās viņam. Lai Dievs žēlo manu dvēseli? Viņš vārgi iekrekstējās; varbūt labvēlīgākā brīdī šo skaņu varētu saukt par klusinātiem smiekliem. Tu pat iedomāties nevari, cik uzjautrinoši tas izklausās no tavas mutes!

Šķita, ka Skarpi sarunājas ar tukšo telpu sev priekšā. Tev vaja­dzētu skriet projām, Kvout. Darīšanas ar šiem vīriem ne pie kā laba nevedīs. Skrien uz savu jumta patvērumu! Kavējies tur, lai viņi kādu laiku tevi neredz. Man baznīcā ir draugi, kas palīdzēs, bet tu šeit nevari palīdzēt neko. Ej projām!

Tā kā viņš runādams neskatījās uz mani, pārējos vīrus īsu brīdi pārņēma apjukums. Tiesnesis vēlreiz pamāja ar roku, un viens no sargiem iesita Skarpi pa galvu. Pazibēja acu baltumi, un stāstnieka galva atkrita atpakaļ. Es izslīdēju pa durvīm uz ielas.

Ņēmu vērā Skarpi padomu un skriešus metos uz jumta patvērumu, pirms viņi bija iznākuši no bāra.

ATGRIEZIES UZ JUMTA un patvēries savā slepenajā pajumtē, es ietinos segā un ļāvu vaļu raudām. Raudāju tā, it kā man iekšā kaut kas būtu salūzis un visi salauzītie gabali ar joni gāztos laukā.

Kad pagurums ņēma virsroku pār šņukstēšanu, bija jau dziļa nakts. Gulēju, raudzīdamies debesis, pārguris, bet nespēdams aizmigt. Do­māju par saviem vecākiem, par mūsu trupu un brīnījos, ka atmiņas ir mazāk sāpīgas nekā iepriekš.

Pirmoreiz vairāku gadu laikā es izmantoju vienu no trikiem, ko Bens bija man iemācījis prāta nomierināšanai un asināšanai. Tas izrādījās grūtāks, nekā man bija palicis atmiņā, tomēr man tas izdevās.

Ja jūs kādreiz esat nogulējuši veselu nakti bez pakustēšanās, tad zināt, ka no rīta pamostoties ķermenis no bezdarbības ir kļuvis stīvs. Ja atceraties, kāda neatkārtojama, patīkama un sāpīga ir sajūta, pir­moreiz izstaipoties, tad sapratīsiet, kā jutās mans prāts, pēc visiem šiem gadiem pirmoreiz atmostoties Tarbeanas jumta patvērumā.

Pārējo nakts daļu es pavadīju, citu pēc citas atvērdams sava prāta durvis. Aiz tām atradu daudz senaizmirstu jaukumu: ieraudzīju māti slīpējam dziesmas tekstu; redzēju aktierus apgūstam skatuves dikciju; izlasīju trīs receptes tējai, kas nomierina nervus un uzlabo miegu; atsaucu atmiņā pirkstu gammas lautai.

Mana mūzika… Vai tiešām pagājuši vairāki gadi, kopš turēju rokās lautu?

Es ilgi domāju par čandriāniem un par to, ko viņi nodarīja manai trupai, par to, ko viņi man nolaupīja uz visiem laikiem. Atcerējos asinis un degošu matu smaku, un man krūtīs iegailējās dziļas, tum­šas dusmas. Atzīšos, ka tajā naktī es domāju melnas, atriebīgas do­mas.

Tomēr Tarbeanā nodzīvotie gadi bija ieaudzinājuši man dzelžainu praktiskumu. Es zināju, ka atriebība ir tikai bērnišķa fantāzija. Man bija piecpadsmit gadu. Ko es varēju iesākt?

Tomēr vienu es zināju. Tas uzplaiksnīja man prātā, kamēr es gulēju un ļāvos atmiņām. Haliakss to bija teicis Oglēm. Kurš tur tevi drošībā no Amira? No dziedātājiem? No sithiem? No visa, kas šajā pasaulē spēj tevi ievainot?

Čandriāniem bija ienaidnieki. Ja es varētu tos atrast, tie man palī­dzētu. Man nebija ne jausmas, kas ir dziedātāji vai sithi, bet ikviens zināja, ka Amirs ir baznīcas bruņinieku ordenis, Aturas impērijas stiprā labā roka. Diemžēl visi zināja arī to, ka Amira bruņinieki neeksistē jau trīssimt gadu. Tie bija atlaisti, kad sabruka Aturas impērija.

Bet Haliakss bija runājis par tiem tā, it kā tie joprojām pastāvētu. Un Skarpi stāsts ļāva noprast, ka Amirs ir sācies ar Selitosu, nevis ar Aturas impēriju, kā man bija mācīts agrāk. Acīmredzot šis stāsts slēpa vēl daudz ko tādu, ko man vajadzēja izdibināt.

Jo vairāk es par to domāju, jo vairāk jautājumu uznira prātā. Čandriāni acīmredzot nenogalināja ikvienu, kurš vāca stāstus vai izdziedāja tos dziesmās. Ikviens par viņiem zināja kādu stāstu, un katrs bērns savu reizi bija dziedājis muļķīgas dziesmiņas par viņu daudzinātajām zīmēm. Ar ko tik ļoti atšķīrās manu vecāku dziesma?

Jautājumi urdīja un nedeva mieru. Skaidrs, ka atbildi meklēt es varēju tikai vienā vietā.

Pārskatīju savu trūcīgo mantību. Man bija lupatu sega un salmiem piebāzts maišelis, ko es izmantoju par spilvenu. Man bija pintes til­puma pudele ar korķi, līdz pusei piepildīta ar tīru ūdeni. Buru audekla gabals, ko mēdzu nostiprināt ar ķieģeļiem un aukstās naktīs uzvilkt patvērumam no vēja. Rupja sāls klucītis un viena nobružāta kurpe, kas man nederēja, bet biju cerējis iemainīt to pret kaut ko citu.

Un divdesmit septiņi dzelzs peniji parastās monētās. Mans ietaupī­jums nebaltai dienai. Pirms dažām dienām tā bija likusies īsta dārgumu krātuve, taču tagad es zināju, ka ar to būs krietni par maz.

Kad pamalē parādījās saule, es nojumta spāres paslēptuves izņēmu “Retoriku un loģiku”. Attinu sadilušo audekla gabalu, ar ko biju cen­ties pasargāt grāmatu, un ar atvieglojumu redzēju, ka tā ir sausa un nebojāta. Sajutu plaukstās gludos ādas vākus. Pacēlu tos pie sejas un ieelpoju Bena ratu aizmugures smaržu, garšvielas un raugu, ko caurstrāvoja asais skābju un ķīmisko sāļu aromāts. Šī grāmata bija pēdējais taustāmais priekšmets no manas pagātnes.

Atvēru pirmo lappusi un izlasīju ierakstu, ko Bens bija man veltījis pirms trim gadiem:

“Kvout!

Turies Universitātē godam! Dod man iespēju lepoties.

Atceries sava tēva dziesmu. Sargies no neprāta.

Tavs draugs Abentijs.”

Es pamāju pie sevis un pāršķiru lappusi.

IZKĀRTNE VIRS DURVĪM vēstīja: “Saplēstais Sējums”. Es uztvēru to par labvēlīgu zīmi un devos iekšā.

Pie rakstāmgalda sēdēja vīrietis. Nolēmu, ka viņš ir veikaliņa īpaš­nieks. Viņš bija garš un kalsns, ar pašķidriem matiem. Pacēlis galvu no kantorgrāmatas, viņš paskatījās uz mani ar tādu kā aizkaitinātu sejas izteiksmi.

Nolēmis netērēt laiku smalkumiem, es piegāju pie rakstāmgalda un pasniedzu viņam grāmatu. Cik jūs man dosiet par šo?

Vīrietis ar profesionālu skatienu to pārlapoja, aptaustīja pirkstos papīru, pārbaudīja iesējumu. Tad viņš paraustīja plecus. Dažus džotus.

-  Tai ir lielāka vērtība! es sašutis teicu.

-        Vērtība ir tāda, cik tu vari par to dabūt, viņš lietišķi atbildēja.

-   Varu dot tev pusotra talanta.

-  Es gribu divus talantus un iespēju mēneša laikā to atpirkt.

Vīrietis strupi, rejoši iesmējās. Šis nav lombards! Viņš ar vienu

roku pabīdīja grāmatu pāri galdam atpakaļ pie manis un ar otru paņēma rakstāmspalvu.

-  Divdesmit dienās?

Brīdi vilcinājies, viņš vēlreiz uzmeta grāmatai īsu, paviršu skatienu un izņēma naudas maku. No tā viņš izvilka divus smagus sudraba talantus. Tik daudz naudas vienkop es nebiju redzējis ļoti, ļoti sen.

Vīrietis pastūma naudas gabalus pāri galdam. Es apvaldīju vēlēša­nos tos acumirklī pagrābt un teicu: Man vajadzēs kvīti.

Šoreiz viņš nopētīja mani ar tik ilgu un ciešu skatienu, ka es sāku mazliet nervozēt. Tikai tad aptvēru, kāds es izskatos viņa acīs noskrandis, gadiem nemazgājies ielas puika, kurš vēlas saņemt kvīti par acīmredzami nozagtu grāmatu.

Pēc kāda laika viņš vēlreiz vienaldzīgi paraustīja plecus un kaut ko uzšvīkāja uz papīra gabala. Zem rakstītā viņš pavilka svītru un pamāja man ar rakstāmspalvu. Paraksties šeit!

Es paskatījos uz papīru. Teksts bija tāds:

"Es, zemāk parakstījies, ar šo apliecinu, ka neprotu ne rakstīt, ne lasīt."

Paskatījos uz veikaliņa īpašnieku. Viņš rādīja nopietnu seju. Iemērcu spalvu trauciņā un rūpīgi uzvilku burtus “A.S.”, it kā tie būtu iniciāļi.

Vīrietis vēdinādams nosusināja tinti un pastūma “kvīti” pāri galdam pie manis. “Ko nozīmē “A”? viņš jautāja ar tikko jaušamu smaidu.

-  “Anulēšana”, es atbildēju. Tas nozīmē atzīt par spēkā neesošu vai nederīgu, un parasti to attiecina uz līgumu. Un “S” ir “sadedzinā­šana”. Tas nozīmē iemest kādu ugunī. Vīrietis skatījās uz mani ar trulu neizpratni sejā. Džanpujā sadedzināšana ir sods par dokumentu viltošanu. Manuprāt, tas attiecas ari uz viltotām kvītīm.

Nepakustējos, lai paņemtu naudu vai kvīti. Brīdi valdīja saspringts klusums.

- Šeit nav Džanpuja, viņš beidzot teica, uzklājis sejai rāmi saval­dīgu izteiksmi.

-  Taisnība, es piekritu. Jūs teicami orientējaties mahinācijās. Varbūt man vajadzētu pierakstīt arī “M”.

Viņš vēlreiz īsi un rejoši iesmējās, tad smiekli pārtapa smaidā. Tu mani pārliecināji, jaunais cilvēk! Sameklējis tīru papīru, viņš nolika to man priekšā. Uzraksti kvīti, un es to parakstīšu.

Paņēmu rakstāmspalvu un uzrakstīju: “Es, zemāk parakstījies, pie­krītu atdot šī dokumenta uzrādītājam grāmatu “Retorika un loģika” ar ierakstu “Kvoutam”, saņemot pretī divus sudraba penijus, ar nosa­cījumu, ka viņš uzrāda šo kvīti pirms…”

Es paskatījos augšup. Kas šodien par dienu?

-  Šudena. Trīsdesmit piektais datums.

Biju atradinājies sekot dienām un datumiem. Dzīvojot uz ielas, katra diena ir ļoti līdzīga pārējām, vienīgi Heptenā cilvēki mēdz būt drusku vairāk iedzēruši un Sēru dienā ir drusku devīgāki nekā cit­kārt.

Bet, ja šodien bija trīsdesmit piektais datums, man bija atliku­šas tikai piecas dienas, lai nokļūtu līdz Universitātei. No Bena biju uzzinājis, ka uzņemšana notiek tikai līdz Ugunskura dienai. Ja es to nokavētu, būtu jāgaida divi mēneši līdz nākamā mācību perioda sāku­mam.

Ierakstīju kvītī datumu un novilku līniju pārdevēja parakstam. Kad pasniedzu viņam papīru, vīrietis izskatījās diezgan apmulsis. Vēl vai­rāk: viņš nepamanīja, ka kvītī talantu vietā ierakstīti peniji. Talanti bija ievērojami vērtīgāki. Tas nozīmēja, ka viņš ir piekritis atdot man grāmatu par krietni mazāku naudu, nekā to nopircis.

Mans gandarījums noplaka, kad attapos, cik tas viss ir bezjēdzīgi. Vienalga, vai tie būtu talanti vai peniji, man taču nepietiks naudas, lai atpirktu grāmatu pēc divām dienkopām. Ja viss izdosies labi, es jau rīt būšu projām no Tarbeanas.

Kaut arī kvīts bija nevērtīga, tā tomēr mazināja sūrumu par šķir­šanos no pēdējās lietas, kas man bija atlikusi no bezrūpīgajām bērnu dienām. Uzpūtu papīra lapai, rūpīgi to salocīju, ieliku kabatā un pa­ņēmu abus savus sudraba talantus. Jutos pārsteigts, kad vīrietis atsvei­cinādamies sniedza man roku.

Viņš vainīgi pasmaidīja. Piedod par to kvīti! Bet tu izskatījies pēc tāda, kas diez vai nāks atpakaļ. Viņš viegli paraustīja plecus. Še, ņem! Manā plaukstā iegula vara džots.

Nospriedu, ka viņš tomēr nav caurcaurēm slikts cilvēks. Uzsmaidīju viņam un pēkšņi gandrīz vai jutos vainīgs par sīko blēdību, ko biju ierakstījis kvītī.

Jutos vainīgs ari par trim nozagtajām rakstāmspalvām, taču šīs izjūtas bija ļoti īslaicīgas. Un, tā kā nevarēju iedomāties ērtu ceļu, kā atdot tās atpakaļ, pirms promiešanas nozagu ari tintes pudelīti.

ABIEM TALANTIEM piemita patīkami nomierinošs svars, kam nebija nekāda sakara ar monētu patieso smagumu. To sapratīs ikviens, kurš ilgu laiku ir dzīvojis bez naudas. Mans pirmais ieguldījums bija labs ādas maks. Es to nēsāju zem apģērba, cieši piespiestu sev klāt.

Nākamais bija kārtīgas brokastis. Karstas olas un šķiņķa šķēle. Svai­ga, mīksta maize, piedevām daudz medus un sviesta, glāze piena, kas izslaukts pirms nepilnām divām dienām. Viss kopā maksāja piecus dzelzs penijus. Varbūt tā bija pati labākā maltīte, kādu man gadījies baudīt.

Jutos savādi, sēdēdams pie galda un rīkodamies ar nazi un dakšiņu. Jutos savādi, būdams cilvēku vidū. Jutos savādi, ka man kāds pienes ēdienu.

Ar maizes kumosu uzslaucīdams pēdējās brokastu paliekas, es ap­tvēru, ka man ir vēl kāda problēma.

Pat šajā itin primitīvajā Piekrastes viesnīcā es piesaistīju uzmanību ar savu ārieni. Mans krekls bija vecs maiss ar caurumiem roku un kakla vietās. Manas bikses bija sadiegtas no brezenta un man krietni par lielām. No tām vēdīja dūmu, tauku un sastāvējuša ūdens dvaka. Tās saturēja aukla, ko biju atradis atkritumu kaudzē. Es biju netīrs, baskājains un smirdīgs.

Vai man vajadzētu nopirkt kārtīgu apģērbu vai meklēt iespēju no­mazgāties? Ja vispirms nomazgāšos, man pēc tam atkal būs jāvelk mugurā vecās skrandas. Bet, ja mēģināšu pašreizējā izskatā pirkt jau­nas drēbes, mani varbūt pat neielaidīs veikalā. Un es ļoti šaubījos, vai kāds būs ar mieru noņemt man mēru vai pielaikot apģērbu.

Pienāca viesnīcnieks, lai paņemtu manu šķīvi, un es nolēmu vis­pirms izdot naudu par vannu galvenokārt tāpēc, ka man bija aprie­bies smirdēt kā beigtai, nedēļu nogulējušai žurkai. Es viņam uzsmai­dīju. Kur es šeit tuvumā varētu sarunāt vannu?

-  Tepat, ja tev ir pāris peniju. Viņš pārlaida man vērtējošu ska­tienu. Vari norēķināties arī ar stundas darbu, bet jāpastrādā būs pamatīgi. Kārtīgi jāizberž kamīns.

-  Man vajadzēs daudz ūdens un ziepju.

- Nu tad divas stundas. Man ir lērums trauku, ko mazgāt. Vispirms kamīns, tad vanna, pēc tam trauki. Vai tas tev pa prātam?

Apmēram pēc stundas man bija sāpoši pleci un viesnīcniekam bija tīrs kamīns. Saimnieks aizveda mani uz aizmugures telpu, kurā bija liels koka toveris un grīdu klāja režģis. Pie sienām bija piestiprināti āķi drēbju pakāršanai, un pienaglota skārda loksne kalpoja par pri­mitīvu spoguli.

Viņš man atnesa suku, spaini kūpoša ūdens un sārma ziepju gabalu. Berzos, līdz visa mana āda bija sārta un gandrīz jēla. Tad viesnīcnieks atnesa vēl vienu karsta ūdens spaini, pēc tam nākamo. Klusībā patei­cos liktenim, ka acīmredzot neesmu utains. Laikam jau biju kļuvis tik netīrs, ka neviena cienījama uts nevēlējās sev tādu mājvietu.

Noskalojies pēdējo reizi, es paskatījos uz savām nomestajām drē­bēm. Gadiem ilgi nebiju juties tik tīrs, un man nepavisam negribējās tām pieskarties, kur nu vēl vilkt tās mugurā. Ja es mēģinātu tās maz­gāt, tās gluži vienkārši izjuktu.

Noslaucījos un mēģināju izvilkt rupjo suku caur savām matu pin­kām. Mati bija garāki, nekā bija likušies pirms mazgāšanas. Noslaucīju rasojumu no primitīvā spoguļa un jutos visai pārsteigts. Es izskatījos vecs vai vismaz vecāks. Tas vēl nebija viss: es izskatījos pēc jauna dižciltīgas ģimenes dēla. Mana seja bija kalsna un gaiša. Matus būtu derējis mazliet apgriezt, bet tie bija taisni un sniedzās līdz pleciem, atbilstoši pašreizējai modei. Man trūka vienīgi aristokrātiska apģērba.

Un te man dzima kāda doma.

Joprojām kails, es ietinos dvielī un izgāju pa sētas durvīm. Paņēmu līdzi maku, bet turēju to paslēptu. Bija priekšpusdiena, un ielās stai­gāja daudz cilvēku. Lieki piebilst, ka es piesaistīju daudzus skatienus. Nelikos par tiem zinis un enerģiskā solī devos uz priekšu, necenz­damies slēpties. Savilku seju bezkaislīgā, piktā maskā bez jebkādām apmulsuma pazīmēm.

Apstājos pie kādiem ratiem, kuros tēvs un dēls krāva maisus. Dēls varēja būt gadus četrus vecāks par mani un izskatījās par krietnu galvas tiesu garāks. Saki, puis, es viņu strupi uzrunāju, kur šeit tuvumā var nopirkt jēdzīgas drēbes? Izteiksmīgi paskatījos uz viņa kreklu. Pieklājīgas drēbes, es papildināju teikto.

Puisis paskatījās uz mani, un samulsums viņa sejā jaucās ar pik­tumu. Vecākais vīrietis steigšus noņēma cepuri un nostājās dēlam priekšā. Jūsu godība varētu paskatīties Bentlija veikalā! Tas ir samērā vienkāršs, bet atrodas tuvu, tikai pāris kvartālu attālumā.

Es savilku seju neapmierinātā grimasē. Vai tas ir vienīgais veikals šajā apkārtnē?

Viņš bridi blenza mani pavērtu muti. Nu… Varbūt… Ir vēl viens…

Apklusināju viņu ar nepacietīgu žestu. Kur tas ir? Parādi ar pirk­stu, ja citādi nejēdz paskaidrot!

Vīrietis parādīja, un es devos turp. Iedams atcerējos kādu jaunā pāža lomu, ko biju spēlējis trupā. Pāžu sauca Danstejs, un viņš bija neciešami kaprīzs puišelis, bet sabiedrībā nozīmīga tēva dēls. Tas man teicami derēja. Valdonīgi atmetu galvu, iespaidīgāk izslēju plecus un atbilstoši pielāgoju savas domas.

Atgrūdu veikala durvis un sparīgā solī iegāju iekšā. Tur stāvēja vīrie­tis ādas priekšautā, un man atlika vienīgi pieņemt, ka tas ir Bentlijs. Viņš bija apmēram četrdesmit gadu vecs, kalsns vīrietis ar puspliku galvvidu. Dzirdēdams durvis atsitamies pret sienu, viņš satrūkās un pagriezās pret mani ar neticīgu izteiksmi sejā.

-  Atnes man halātu, nejēga! Un beidz blenzt kā visi tie citi, kas šodien velkas uz tirgu! Ar drūmu seju atkritu krēslā. Kad vīrietis nekustējās, es uzmetu viņam zvērojošu skatienu. Vai es stostos? Vai manas vajadzības nav skaidri redzamas? Izteiksmības labad parāvu vaļā dvieļa malu.

Viņš joprojām stāvēja pavērtu muti.

Es draudīgi pazemināju balsi, piecēlos kājās un nodārdināju: Ja tu tūlīt neatnesīsi man drēbes, es uzsperšu šo vietu gaisā! Palūgšu tēvam, lai Vidusziemas svētkos uzdāvina man tavas bodītes akmeņus! Uzrīdīšu viņa suņus tavam līķim! VAI TU APJĒDZ, KAS ES ESMU?

Bentlijs aizsteidzās projām, un es atkritu atpakaļ krēslā. Kāda pir­cēja, ko es līdz šim nebiju pamanījis, steigšus izskrēja pa durvīm, iepriekš paklanījusies uz manu pusi.

Es apspiedu vēlēšanos skaļi smieties.

Pēc tam viss notika apbrīnojami viegli. Liku viņam skraidīt pus­stundu, pienesot man dažādus apģērba gabalus. Nopēlu audumu, griezumu un apdari visam, ko viņš man atnesa. īsi sakot, izcili iejutos izlutināta nejaucēna lomā.

Patiesībā es jutos ļoti apmierināts. Drēbes bija vienkāršas, bet labi pašūtas. Salīdzinājumā ar to, ko biju valkājis pirms stundas, pat tīrs maisaudekls būtu ievērojams kāpiens augšup.

Ja neesat pavadījuši daudz laika galmā vai lielās pilsētās, varat nesaprast, kāpēc man tas izdevās tik viegli. Tālab es paskaidrošu.

Aristokrātu dēli ir kaut kas līdzīgs dabas lielajiem iznīcinošajiem spēkiem, tādiem kā plūdi vai tomādo. Ja gadās piedzīvot kādu no šīm katastrofām, caurmēra cilvēks var vienīgi sakost zobus un censties mazināt postījumus.

Bentlijs to zināja. Viņš iezīmēja pielabojamās vietas kreklam un biksēm un palīdzēja man tos novilkt. Uzmetu atpakaļ viņa iedoto halātu, un viņš elsodams sāka drudžaini šūt.

Es atkal atlaidos krēslā. Vari jautāt, ja gribi ko zināt! Labi redzu, ka tu mirsti aiz ziņkārības.

Bentlijs pameta ašu skatienu augšup. Kā, lūdzu, ser?

-  Vari uzdot jautājumus par mana pašreizējā izskata iemesliem.

- Ā, jā! Norāvis diegu, viņš ķērās pie biksēm. Atzīšos, ka patie­šām jūtu zināmu ziņkārību. Ne vairāk, kā atļauj pieklājība. Es nemēdzu bāzt degunu citu darīšanās.

-  Ak tā! es pamāju ar galvu, izlikdamies drusciņ vīlies. Cildi­nāma attieksme.

Ilgāku laiku valdīja klusums, un vienīgā skaņa bija diega čerkstoņa, slīdot cauri audumam. Es mazliet nervozēju. Beidzot sacīju tā, it kā viņš būtu uzdevis jautājumu: Manas drēbes nozaga palaistuve.

-  Patiešām, ser?

-  Jā, un tā maita gribēja, lai es tās izpērku, atdodot savu maku.

Bentlijs īsi pacēla acis, un viņa seja pauda patiesu ziņkāri. Vai

tad maks nebija jūsu drēbēs, ser?

Es rādīju satriektu seju. Protams, ne! “Džentlmenim naudas maks vienmēr jātur pie rokas,” saka mans tēvs. Skaidrības labad pavicināju maku viņam pretī.

Redzēju, ka viņš cenšas valdīt smieklus, un tas man ļāva justies mazlietiņ labāk. Gandrīz stundu biju sagādājis viņam uztraukumus un klapatas, un varēju vismaz uzjautrināt viņu ar stāstu, ko pastāstīt tālāk draugiem.

-  Viņa man teica: ja es gribot saglabāt cieņu, lai dodot viņai maku, un es varēšot iet uz mājām savās drēbēs. Es sašutis papurināju galvu. “Staigule!” es viņai teicu. “Džentlmeņa cieņa neslēpjas drēbēs! Ja es atdotu savu maku tikai tāpēc, lai aiztaupītu sev neveiklību, tad atdotu ari savu cieņu!”

Brīdi rādīju domīgu seju, tad klusi novilku, it kā prātodams pie sevis: Tātad sanāk, ka džentlmeņa cieņa slēpjas viņa makā. Paska­tījos uz naudas maku, ko turēju rokā, un atkal bridi klusēju. Man šķiet, es nesen dzirdēju tēvu kaut ko tādu sakām.

Bentlijs iesmējās, bet tūlīt pārvērta smieklus šķietamā klepus lēkmē, tad piecēlās un izpurināja kreklu un bikses. Te būs, ser, un tagad derēs kā uzliets! Viņš pasniedza man drēbes, un mutes kaktiņos viņam vīdēja viegls smaids.

Nometu halātu un uzvilku bikses. Nu, līdz mājām, cerams, tikšu. Cik jums nākas par pūlēm, Bentlij? es jautāju.

Viņš bridi domāja. Viens un divi.

Neko neatbildējis, sāku siet krekla saites.

- Piedošanu, ser, Bentlijs aši teica. Piemirsu, ar ko man darīšana. Viņš drudžaini norija siekalas. Ar vienu pilnīgi pietiks.

Atvēris maku, es ieliku viņam plaukstā vienu sudraba talantu un paskatījos viņam acīs. Vajadzēs izdot.

Viņa lūpas sakniebās šaurā līnijā, bet viņš pamāja ar galvu un at­deva man divus džotus.

Es ieliku monētas makā, cieši aizsēju maku, pabāzu to zem krekla un paplikšķināju, veltīdams Bentlijam zīmīgu skatienu.

Viņa lūpās atkal parādījās smaids. Visu labu, ser!

Paņēmu dvieli, izgāju no veikala un daudz neuzkrītošākā izskatā devos atpakaļ uz viesnīcu, kurā biju baudījis brokastis un karstu vannu.

* * *

-  Ko varu piedāvāt, jaunais cilvēk? viesnīcnieks jautāja, kad tuvo­jos bāra letei. Viņš pasmaidīja un noslaucīja rokas priekšautā.

-  Netīru trauku kaudzi un lupatu.

Viņš vērīgi paskatījās uz mani, tad pasmaidīja un iesmējās. Es jau nodomāju, ka tu esi aizbēdzis pa ielu pliks!

-  Gluži pliks ne. Es noliku uz letes viņa dvieli.

-  Iepriekš tev bija vairāk netīrumu nekā paša cilvēka. Un es būtu varējis derēt uz glītu summiņu, ka tev ir melni mati. Tu patiešām izskaties pilnīgi citāds. Viņš aplūkoja mani ar atzinīgu skatienu.

-    Vai gribi paņemt savas vecās drēbes?

Es papurināju galvu. Metiet tās projām vislabāk sadedziniet, bet tā, lai kāds nejauši nesaelpojas dūmus. Viesnīcnieks atkal iesmējās.

-    Bet man bija vēl dažas citas lietas, es atgādināju.

Viesnīcnieks pamāja ar galvu un piesita sev pie pieres. Taisnība! Pagaidi brītiņu! Viņš pagriezās un nozuda durvīs aiz bāra letes.

Ļāvu skatienam apstaigāt telpu. Tagad, kad pretī vairs neraudzī­jās naidīgas sejas, telpa šķita gluži citāda. Akmens kamīns ar melnu katliņu virs uguns. Lakota koka un izlaistīta alus skābenās smakas. Klusu sarunu murdoņa…

Man vienmēr ir patikuši krodziņi. Droši vien tāpēc, ka esmu izaudzis uz ceļa. Krogs ir droša piestātne, savdabīgs patvērums. Tajā brīdī es jutos ļoti omulīgi un man iešāvās prātā, ka nebūtu slikti, ja pašam piederētu tāda vieta.

- Te būs! Viesnīcnieks nolika uz letes trīs rakstāmspalvas, tintes pudelīti un manu kvīti no grāmatveikala. Šīs lietiņas man uzdeva vēl lielāku mīklu, kad prātoju, kāpēc tu esi aizbēdzis bez drēbēm.

-  Es dodos uz Universitāti, paskaidroju.

Viena uzacs savilkās augšup. Vai tad tu neesi drusku par jaunu?

Pēc šiem vārdiem man pārskrēja nervozas tirpas, bet es tās nopu­rināju. Tur uzņem visādā vecumā.

Viņš laipni pamāja ar galvu, it kā tas izskaidrotu, kāpēc biju iera­dies šeit basām kājām, smirdēdams pēc pavārtēm. Brīdi gaidījis, vai paskaidrošu sīkāk, viesmīlis piepildīja savu kausu. Neņem ļaunā, bet tu vairs īsti neizskaties pēc tāda, kas gribētu mazgāt traukus.

Pavēru muti, lai protestētu: dzelzs penijs par stundas darbu bija laba izdevība, ko man negribējās laist garām. Divi peniji nozīmēja klaipu maizes, un es nebūtu varējis saskaitīt, cik reižu pēdējā gada laikā biju juties izsalcis.

Tad paskatījos uz savām plaukstām, ko biju uzlicis uz letes. Tās bija sārtas un tīras, un es gandrīz vai neticēju, ka tās ir manējās.

Sapratu, ka negribu mazgāt traukus. Mani gaidīja svarīgāki darbi. Atkāpos no letes un izvilku no maka peniju. Kur es visdrīzāk varētu atrast vezumniekus, kas dodas uz ziemeļiem? es jautāju.

-  Lopu Dzinēju laukumā, augšā Piekalnē. Ceturtdaļjūdzi aiz dzir­navām pa Zaļo ielu.

Dzirdot Piekalnes vārdu, man atkal pārskrēja nervozas trīsas. Centos tām nepievērst uzmanību un pamāju ar galvu. Jums šeit ir jauka viesnīca. Es uzskatītu sevi par veiksminieku, ja tiktu pie tādas, kad būšu pieaudzis. Pasniedzu viņam peniju.

Viņa seja atplauka platā smaidā, un viņš atdeva peniju atpakaļ.

-    Pēc tik labiem vārdiem vienmēr vari šeit atgriezties!

KAD IZGĀJU UZ IELAS, bija apmēram stunda pirms pusdienlaika. Saule bija pakāpusies itin augstu, un bruģakmeņi zem kājām izstrāvoja patī­kamu siltumu. Apkārt dūca nevienmērīgais tirgus troksnis, un es centos izbaudīt tīksmi par savu pilno vēderu un tīro miesu.

Tomēr kaut kur dziļumos manī kņudēja neskaidrs nemiers, kāds mēdz pārņemt, ja neredzams svešinieks cieši skatās tev mugurā. Tas mani pavadīja, līdz instinkti ņēma virsroku, un es veikli kā zutis ieslī­dēju sānielā.

Stāvēju, piespiedies pie sienas, līdz dīvainā sajūta izgaisa. Pēc da­žām minūtēm sāku justies muļķīgi. Es mēdzu uzticēties instinktiem, bet tie laiku pa laikam deva viltus signālus. Drošības labad pagaidīju vēl kādu brīdi, tad izgāju atpakaļ uz ielas.

Nepatīkamā neomulība atgriezās gandrīz tūlīt. Centos nepievērst tai uzmanību, tomēr mēģināju izdibināt, kas to izraisījis. Taču pēc piecām minūtēm atkal zaudēju savaldīšanos un iegriezos sānielā, no kuras vēroju garāmslīdošo pūli, lai noskaidrotu, kas man seko.

Neviena nebija. Tikai pēc nervozas pusstundas un vēl divām sānie­lām es beidzot aptvēru īsto iemeslu.

Dīvaino sajūtu radīja tas, ka es gāju kopā ar pūli.

Pēdējo gadu laikā cilvēku pūļi man bija kļuvuši par daļu no pilsētas ainavas. Varēju izmantot pūli, lai paslēptos no sardzes vīra vai vei­kala īpašnieka. Varēju iziet cauri pūlim, lai nokļūtu tur, kur vajadzīgs. Varēju ari iet tajā pašā virzienā kā pārējais pūlis, bet es nekad nebiju daļa no tā.

Biju pārlieku pieradis, ka cienījami pilsoņi man nepievērš uzmanību, tāpēc gandrīz vai metos bēgt no pirmā tirgotāja, kurš man piedāvāja kaut ko nopirkt.

Kad biju sapratis sava nemiera cēloni, neveiklības sajūta pa lielākai daļai izgaisa. Bailes mēdz rasties no nezināšanas. Līdzko zināju, kur slēpjas iemesls, tas kļuva pārvarams un bailēm vairs nebija pamata.

* * *

Kā jau minēju iepriekš, Tarbeanai ir divi atšķirīgi rajoni: Piekalne un Piekraste. Piekraste bija nabadzīga. Piekalne bija bagāta. Piekraste bija smirdīga. Piekalne bija tīra. Piekrastē bija zagļi. Piekalnē bija baņ­ķieri piedodiet, laupītāji.

Esmu jau izstāstījis savu bēdīgo Piekalnes piedzīvojumu. Tāpēc jūs droši vien sapratīsiet manas izjūtas, kad pūlis uz bridi pašķīrās un es ieraudzīju to, ko ar skatienu visu laiku biju neapzināti meklējis. Sardzes vīru. Sirdij neganti dauzoties, iemetos pirmajās durvīs.

Krietnu bridi pūlējos sev atgādināt, ka es vairs neesmu tas pats netīrais puišelis, kuru sargs piekāva pirms vairākiem gadiem. Ka esmu kārtīgi ģērbies un tīrs. Ka izskatos šeit piederīgs. Tomēr senas izjūtas tik ātri nemirst. Centos apvaldīt dziļas, negantas dusmas, bet nevarēju pateikt, vai dusmojos uz sevi, uz sargu vai uz pasauli kopumā. Droši vien pa druskai uz visu.

- Vienu acumirkli! atskanēja balss aiz tālākajām durvīm, ko sedza aizkars.

Pārlaidu skatienu veikalam. Priekšējais logs apgaismoja apkrautu darbgaldu un vairākus dučus plauktos saliktu kurpju pāru. Nodomāju, ka nejaušam ieskrējienam varēja pagadīties arī sliktāka vieta.

-   Es teiktu… aiz dziļākās telpas durvīm vēlreiz atskanēja balss. No aizkara viņas puses iznira sirms vīrietis, turēdams rokās lielu ādas gabalu. Viņš bija augumā neliels un salīcis, bet grumbainā seja smaidīja man pretī. …ka tev vajag kurpes. Smaids bija atturīgs, it kā runa būtu par vecu zābaku pāri, kas sen jau novalkāts, bet pārāk ērts un ierasts, lai to izmestu. Viņš paskatījās uz manām kājām. Arī es gluži negribot paskatījos lejup.

Protams, man bija basas kājas. Es nebiju valkājis apavus tik ilgi, ka vispār biju aizmirsis par tiem domāt. Vismaz vasaras laikā. Ziemā es sapņoju par kurpēm.

Paskatījos augšup. Vecā vīra acīs dejoja uguntiņas, it kā viņš nebūtu skaidrībā, vai ar smiešanos zaudētu pircēju vai ne. Laikam man tiešām vajag kurpes, es atzinu.

Viņš iesmējās, apsēdināja mani krēslā un ar plaukstām izmērīja manas kailās pēdas. Par laimi, ārā bija sauss, tāpēc kājas man bija tikai mazliet putekļainas no bruģakmeņiem. Lietainā laikā tās būtu kļuvušas nepiedienīgi netīras.

-  Paskatīsimies, kas tev patīk un vai man ir tev piemērots lielums. Ja ne, varu pagatavot vai pārveidot kādu apavu pāri stundas vai divu stundu laikā. Un kādai vajadzībai būs tavas kurpes? Staigāšanai? De­jošanai? Jāšanai? Viņš atliecās uz soliņa atpakaļ un paņēma no aizmugures plaukta kurpju pāri.

-  Staigāšanai.

-  Tieši tā es domāju. Vecais vīrs uzritināja man kājās zeķes tik veikli, it kā visi viņa klienti allaž ierastos basām kājām. Pēc tam viņš uzāva man kaut ko melnu ar sprādzēm. Kā ir? Nostājies uz abām kājām, lai labāk var saprast!

-  Es…

-   Šīs ir par ciešām. Tā jau man likās. Nav nekā kaitinošāka par kurpēm, kas spiež! Viņš man aši tās novilka un zibenīgi nomainīja ar citām. Un šīs? Kurpes bija tumši violetas, no zamša vai filca.

-  Tās…

-  Nav gluži tas, ko tu gribētu? Es tevi saprotu, šitāda manta traki ātri novalkājas. Toties skaista krāsa, tāda, kas pievilina dāmas. Viņš uzāva man nākamo pāri. Un ko tu saki par šīm?

Šis bija vienkāršas brūnas ādas kurpes un derēja man gluži kā gatavotas pēc mēra. Piespiedu kāju pie grīdas, un tās patīkami ieskāva pēdu. Biju aizmirsis, cik brīnišķīgi kājas mēdz justies ērtos apavos.

-    Cik tās maksā? es piesardzīgi apjautājos.

Atbildes vietā vecais vīrs piecēlās un sāka ar skatienu pārlūkot plauktus. Kājas daudz ko pasaka par cilvēku, viņš domīgi sacīja.

-    Daži atnāk šurp smaidīdami un smiedamies, tīrām un nospodrinā­tām kurpēm, sapūderētām zeķēm. Bet, kad viņi novelk kurpes, pēdas pretīgi ož. Tie ir cilvēki, kuri kaut ko slēpj. Viņiem ir noslēpumi ar sliktu smaku, un viņi cenšas tos noslēpt, tāpat kā slēpj savas pēdas.

Viņš pagriezās un paskatījās uz mani. Bet tas neko nelīdz. Vie­nīgais ceļš, kā panākt, lai kājas neož, ir ļaut tām pavēdināties. Varbūt tāpat ir ar noslēpumiem. Par tiem gan es neko lielu nezinu. Toties zinu šo to par kurpēm.

Vecais vīrs sāka rakņāties pa savu apkrauto darbgaldu. Reizēm te ienāk jauni cilvēki no galma, apvēdinādami sejas un vaimanādami par savu kārtējo traģēdiju. Bet viņu pēdas ir sārtas un maigas. Tūlīt var pateikt, ka viņi nekur nav gājuši paši savām kājām. Tūlīt var pateikt, ka viņi nekad nav cietuši sāpes.

Beidzot viņš atrada meklēto un izvilka no kaudzes kurpju pāri, ļoti līdzīgu tam, kas man pašreiz bija kājās. Te būs! Tās valkāja mans Džeikobs, kad bija tavos gados. Apsēdies uz soliņa, viņš atraisīja man pielaikotās kurpes.

-  Bet tev, vecais vīrs turpināja, tev tik jaunos gados ir vecas pēdas ar rētām un tulznām. Tādas, ar kurām visu dienu var skraidīt pa akmeņiem un nejust vajadzību pēc kurpēm. Tādas pēdas tava vecuma zēns var iegūt tikai vienā ceļā.

Viņš paskatījās uz mani, it kā būtu uzdevis jautājumu. Es pamāju ar galvu.

Kurpnieks pasmaidīja un uzlika roku man uz pleca. Nu, kāda ir sajūta?

Piecēlos kājās, lai to pārbaudītu. Šīs kurpes šķita pat vēl ērtākas par iepriekšējām, jo bija mazliet ievalkātas.

-   Redzi, šis pāris ir jauns, viņš pacilāja tās, ko turēja rokā. Ar tām nav nostaigāta neviena jūdze, un par tādām jaunām kurpēm es ņemu talantu, varbūt pat talantu un divus džotus. Vecais vīrs pamāja uz manām kājām. Toties šis pāris ir lietots, un lietotas kurpes es nepārdodu par naudu.

Pagriezis man muguru, viņš sāka diezgan bezmērķīgi kārtot savu darbgaldu, klusi dungodams pie sevis. Vajadzēja tikai pāris mirkļu, lai es pazītu melodiju: “Ej projām no pilsētas, skārdniek!”

Es sapratu, ka vecais vīrs grib darīt man labu, un tikai pirms nedē­ļas es ar sajūsmu būtu tvēris izdevību tikt pie kurpēm par baltu velti. Taču šoreiz kaut kāda iemesla dēļ nejutos īsti labi. Klusi savācu savas mantas un pirms promiešanas atstāju uz kurpnieka soliņa divus vara džotus.

Kāpēc? Tāpēc, ka lepnums ir savāda parādība, un tāpēc, ka augst­sirdība jāatlīdzina ar augstsirdību. Bet galvenokārt tāpēc, ka man tā šķita pareizi, un tas ir pietiekami svarīgs iemesls.

* * *

-  Četras dienas. Ja līst lietus, tad sešas.

Roents bija trešais ratu īpašnieks, kuram biju apjautājies par brau­cienu ziemeļu virzienā uz Imri, Universitātei tuvāko pilsētu. Vezumu saimnieks bija drukns keldiešu vīrietis ar koši melnu bārdu, kas slēpa lielāko daļu no viņa sejas. Viņš aizgriezās un siaru valodā nolamāja vīrieti, kurš krāva ratos auduma baķus. Runādams savā dzimtajā valodā, viņš dārdināja kā akmeņu nogruvums.

Kad virs atkal pagriezās pret mani, dārdoņa pārtapa rūcienā. Divi vara gabali. Džoti. Nevis peniji. Vari sēsties ratos, ja atrodi vietu. Nakti vari pārgulēt kulbā, ja gribi. Vakarā ēdīsi kopā ar mums. Pusdienās būs tikai maize. Ja kāds vezums iestrēgs dubļos, tev būs jāpalidz stumt.

Viņš pārtrauca, lai atkal sakliegtu uz vīriem. Tie krāva preces trijos Roenta ratos, bet ceturtie bija man līdz sāpēm pazīstami: tā bija mājiņa uz riteņiem, kādā es biju pavadījis sava līdzšinējā mūža lielāko daļu. Tās priekšā sēdēja Reta, Roenta sieva. Viņas sejas izteiksme nemi­tīgi mainījās: tā bija barga, kad viņa uzlūkoja krāvējus, bet atplauka smaidā, kad viņa sarunājās ar blakus stāvošo meiteni.

Nospriedu, ka meitene ir tāda pati līdzbraucēja kā es. Viņa varēja būt manā vecumā, varbūt gadu vecāka, tomēr gads šajā dzīves posmā nozīmē lielu atšķirību. Tāliešiem par mūsu vecuma bērniem ir teiciens: “Zēns stiepjas garumā, bet meitene aug.”

Viņas apģērbs bija praktisks un atbilstošs ceļojumam garās bikses un krekls, un viņa bija vēl pietiekami jauna, lai tāds ietērps neizskatītos nepiedienīgs. Meitenes izturēšanās bija tāda, ka es būtu spiests uzska­tīt viņu par dāmu, ja viņa būtu vēl kādu gadu vecāka. Sarunādamās ar Retu, viņa šūpojās turp un atpakaļ, un viņas kustībām piemita kaut kas starp izsmalcinātu grāciju un bērnišķu prieka izpausmi. Viņai bija gari, tumši mati un…

Vienkārši izsakoties, viņa bija skaista. Es ļoti sen nebiju uzlūkojis neko skaistu.

Sekodams manam skatienam, Roents turpināja: Vakarā visi palīdz iekārtot nometni. Sardzē stāv visi pēc kārtas. Ja aizmigsi sardzes laikā, paliksi uz ceļa. Ēdīsi visu, ko mana sieva pagatavos. Ja žēlosies, paliksi uz ceļa. Ja uzbāzīsies meitenei… viņš izlaida pirkstus caur melno, tumšo bārdu, …nu, tad var iziet ļoti slikti.

Cerēdams pavērst viņa domas citā virzienā, es jautāju: Cik ilgi viņi kraus vezumus?

-  Divas stundas, Roents atbildēja ar drūmu pārliecību, itin kā gribēdams izaicināt strādnieku protestus.

Viens no vīriem izslējās uz vezuma kājās, ar plaukstu aizsegdams acis no saules. Viņš skaļi iesaucās, pārkliegdams zirgu, ratu un cilvēku radīto troksni rosības pilnajā tirgus laukumā: Neļauj viņam sevi

aizbaidīt, puika! Viņš ir jēdzīgs vecis, kaut ari mūžīgi rūc! Roents bargi pakratīja viņam ar pirkstu, un vīrietis turpināja darbu.

Mani nevajadzēja īpaši iedrošināt. Vīrietim, kurš ceļo kopā ar sievu, parasti var uzticēties. Turklāt cena bija pieņemama, un Roents grasījās doties ceļā jau šodien. Izmantoju šo bridi, lai izvilktu no maka pāris džotu, un pastiepu tos Roentam.

Viņš pagriezās pret mani. Divas stundas! Izteiksmības labad viņš pacēla divus resnus pirkstus. Ja nokavēsi, paliksi tepat.

Es nopietni pamāju ar galvu. Rieusa tu kailus A’isha tua. Pateicos, ka pieņēmāt mani kopā ar savu ģimeni.

Roenta iespaidīgās, pinkainās uzacis savilkās augšup. Viņš ātri at­guvās un īsi pamāja ar galvu gandrīz vai paklanījās. Es pārlaidu skatienu tirgus laukumam, cenzdamies ielāgot savu atrašanās vietu.

-  Daži nudien prot pārsteigt. Pagriezdamies es ieraudzīju strād­nieku, kurš bija uzsaucis man no vezuma. Viņš izstiepa roku. Derriks.

Paspiedu viņa plaukstu, juzdamies diezgan neveikli. Ļoti sen nebiju tā vienkārši sarunājies ar otru cilvēku, un tas lika man mulsi stomī­ties. Kvouts.

Derriks salika rokas aiz muguras, iztaisnoja muguru un novaikstījās. Viņš bija galvas un plecu tiesu garāks par mani, gadus divdesmit vecs, gaišmatains un slaids. Roentam tas bija kā pērkons no skaidrām debesīm. Kur tu iemācījies siaru valodu?

-  Drusku pamācīja viens arkanists, es paskaidroju. Noskatījos, kā Roents aiziet aprunāties ar sievu. Tumšmatainā meitene paskatījās uz mani un pasmaidīja. Nezinādams, kā izturēties, es novērsu ska­tienu.

Derriks paraustīja plecus. Nu labi, tad ej pakaļ savām mantām! Roents mūžīgi šķendējas, kaut gan nav sevišķi bīstams, bet, līdzko vagoni būs piekrauti, viņš ne mirkli negaidīs.

Es pamāju ar galvu, kaut gan nekādu “mantu” man nebija. Tomēr man vajadzēja šo to nopirkt. Ļaudis runāja, ka Tarbeanā varot nopirkt jebko, ja vien esot nauda. Parasti tā ir taisnība.

* * *

Nokāpu lejā pa kāpnēm Trapisa pagrabā. Ar apautām kājām gājiens šķita ļoti savāds. Nākdams šurp, biju pieradis just zem kājām vēsos, mitros akmeņus.

Kad gāju pa mazo gaiteni, no dziļākajām telpām izskrēja noskrandis zēns, turēdams rokā mazu ziemas ābolu. Ieraudzījis mani, viņš satrūkās, tad nikni paskatījās caur pieri un aizdomīgi samiedza acis. Nolaistu skatienu viņš rupji spiedās man garām.

Pat nedomādams es instinktīvi iesitu pa roku, kas stiepās pēc mana maka, un pagriezos pret viņu, pārāk apstulbis, lai kaut ko teiktu. Zēns izmetās ārā, bet es paliku stāvam samulsis un nepatīkami satraukts. Šajā vietā mēs nekad neapzagām cits citu. Ārā, uz ielas, katrs gādāja par sevi, kā mācēja, bet Trapisa pagrabs mums bija kaut kas līdzīgs svētnīcai, gluži kā baznīca. Neviens nebūtu riskējis to izpostīt.

Nogāju atlikušos soļus līdz galvenajai telpai un atvieglots redzēju, ka viss pārējais šķiet kārtībā. Trapisa tur nebija: arimredzot viņš vāca labdarības naudu savu bērnu aprūpēšanai. Istabā bija sešas gultiņas, visas aizņemtas, un vairāki bērni gulēja uz grīdas. Vairāki netīri ielas bērni bija sapulcējušies ap galdu, uz kura stāvēja liels grozs, un vilka ārā ziemas ābolus. Man ienākot, viņi pagriezās un uzlūkoja mani skar­bām, naidīgām sejām.

Tad es sapratu. Neviens mani šeit nepazina. Biju tīrs un labi ģērbies un izskatījos pēc parasta zēna, kas te iemaldījies nejaušības pēc. Es nebiju šeit piederīgs.

Tajā brīdī atgriezās Trapiss, nesdams vienā padusē vairākus pla­kanus maizes klaipus un uz otras rokas turēdams brēcošu bērnu.

-   Ari! viņš uzsauca vienam no zēniem, kas stāvēja pie galda. Panāc palīgā! Mums ir jauna iemītniece, un viņa jāpārģērbj.

Zēns aizsteidzās pie Trapisa un paņēma bērnu no viņa rokas. Trapiss nolika maizi uz galda blakus ābolu grozam, un visu bērnu skatieni cieši pievērsās viņam. Man pakrūtē sagriezās nelabums. Trapiss nebija pat paskatījies uz mani. Ja nu viņš mani nepazīst? Ja nu liek man iet projām? Nezinādams, kā to izturēšu, es sāku virzīties uz durvju pusi.

Trapiss pēc kārtas pamāja katram bērnam. Tagad sarunāsim, kas un kā. Deivid, tu iztukšo un izberz dzeramā ūdens mucu! Ūdens kļūst iesāļš. Kad būsi galā, Neitans to piepildīs no jauna.

- Vai es varēšu ņemt divus? Neitans jautāja. Man vajag brālim.

-  Tavs brālis var atnākt pats, Trapiss laipni atbildēja, tad, kaut ko nojauzdams, ieskatījās zēnā uzmanīgāk. Vai viņš nav vesels?

Neitans pamāja ar galvu, lūkodamies grīdā.

Trapiss uzlika roku zēnam uz pleca. Ved viņu šurp! Paskatīsimies, ko varam līdzēt.

-  Viņam sāp kāja, Neitans izgrūda, un viņa balsī skanēja asaras.

-    Galīgi karsta, un viņš nevar paiet!

Trapiss pamāja ar galvu un uzrunāja nākamo bērnu. Džena, tu palīdzēsi Neitanam atvest šurp brāli! Uzrunātie aizsteidzās projām.

-   Tem, tev būs jāsanes ūdens, jo Neitans ir projām.

- Kvout, aizskrien pēc ziepēm! Trapiss pastiepa puspenija monētu uz manu pusi. Ej uz Marnas veikalu Mazgātavas ielā. Ja pateiksi, kam tās domātas, viņa iedos tev labāku preci.

Man pēkšņi aizžņaudzās kakls. Viņš mani pazina! Nevaru jums izstāstīt, cik milzīgu atvieglojumu es tajā brīdī izjutu. Trapiss man bija cilvēks, ko visdrīzāk varētu salīdzināt ar ģimeni. Doma, ka viņš mani varbūt vairs nepazīst, šķita nepanesama.

-  Man nav laika skriet uz veikalu, Trapis, es vilcinādamies atbil­dēju. Es braucu projām. Dodos dziļāk iekšzemē, uz Imri.

-  Ak tā? viņš pārjautāja, tad brīdi klusēja un aplūkoja mani uz­manīgāk. Nu, redzu, ka tā laikam ir.

Protams. Trapiss nekad neredzēja apģērbu, viņš redzēja tikai bērnu, kuram tas mugurā. Iegriezos pateikt, kur atrodas manas mantas. Uz sveču darbnīcas jumta ir vieta, kur savienojas trīs jumti. Tur ir sega un pudele, un vēl daži sīkumi. Man neko no tā vairs nevajadzēs. Ja kāds meklē naktsmītni, tur var sausumā ērti pārgulēt. Neviens tur neiet… Mana balss aizlūza.

-  Tas ir ļoti laipni. Aizsūtīšu turp kādu no zēniem, Trapiss teica.

-   Panāc šurp! Paspēris dažus soļus pretī, viņš mani neveikli apskāva, un viņa bārda kutināja man seju. Es vienmēr priecājos, kad kāds no jums dodas projām, viņš klusi sacīja. Zinu, ka tev veiksies labi, bet, ja vajadzīgs, tu vienmēr vari šeit atgriezties.

Blakusgultiņā kāda meitene sāka mētāties un vaidēt. Trapiss atrā­vās no manis, aizgriezās un paskatījās turp. Kas nu, kas nu, viņš nobubināja un steidzās palīgā, basajām kājām plakšķot pa akmens grīdu. Kas nu, kas nu. Kuš, kuš.

ATGRIEZOS LOPU DZINĒJU LAUKUMĀ, šūpodams uz pleca ceļojuma maisu. Tajā bija otra drēbju kārta, klaips graudu maizes, nedaudz kal­tētas gaļas, ādas pudele ar ūdeni, adata un diegs, krama un tērauda gabali, rakstāmspalvas un tinte. Vārdu sakot, viss, ko saprātīgs cilvēks uzskata par vajadzīgu ņemt līdzi ceļojumā.

Tomēr ieguvums, ar kuru es lepojos visvairāk, bija tumši zils apmet­nis, ko biju nopircis no sīktirgotāja ratiem, samaksājot tikai trīs džotus. Tas bija silts, tīrs un, cik varēju spriest, piederējis tikai vienam valkātājam.

Šeit man jāpiebilst, lūk, kas: ceļojuma laikā labs apmetnis ir vairāk vērts nekā visa pārējā mantība kopā. Ja nav, kur gulēt, tas kalpo par gultu un segu. Tas sargā muguru no lietus un acis no saules. Ja val­kātājs ir attapīgs, viņš zem tā var paslēpt visinteresantākos ieročus, bet, ja nav tik attapīgs, tad var izlīdzēties ar pieticīgāku klāstu.

Bet piedevām tam visam apmetnis ir ļoti ieteicams vēl divu apstākļu dēļ. Pirmkārt, nekas neizskatās tik efektīgi kā apvalkāts apmetnis, kas viegli plīvo vējā ap valkātāju. Un, otrkārt, labākajiem apmetņiem ir neskaitāmas kabatiņas, pret kurām es jūtu nesaprātīgu un nepārva­ramu vilinājumu.

Kā jau teicu, šis bija labs apmetnis un tam bija daudz tādu kabatu. Tajās es biju noglabājis auklu un vasku, sauju žāvētu ābolu, posas kārbiņu, marmora bumbiņu mazā ādas maisiņā, kulīti ar sāli, izliektu adatu ar āķi galā un stiegras gabalu.

Biju nolēmis iztērēt visas savas rūpīgi krātās Kopvalstības monē­tas un paturēt ceļojumam drošo Keldas naudu. Šeit, Tarbeanā, peniji noderēja labi, bet Keldas nauda bija stabila visur, lai kur nāktos nokļūt.

Kad ierados pie ratiem, laukumā drudžaini ritēja pēdējie gatavoša­nās darbi un Roents staigāja ap vezumiem kā nemierpilns dzīvnieks, pārbaudīdams visu nez cik reižu pēc kārtas. Reta bargu skatienu vēroja strādniekus un netaupīja skarbus vārdus ikreiz, kad kaut kas nebija

izdarīts pēc viņas prāta. Es atviegloti uzelpoju, redzēdams, ka man neviens nepievērš uzmanību, un rati sāka ripot ārā no pilsētas, vedot mani arvien tuvāk Universitātei.

* * *

Jūdze aiz jūdzes palika mums aiz muguras, un es jutos tā, it kā man no pleciem būtu novēlies milzu smagums. Es tīksminājos par pieskārienu zemei, ko tagad jutu caur kurpēm, par gaisa smaržu, par vēja kluso šalkoņu pavasarīgajos kviešu laukos. Jutu, ka smaidu bez īpaša iemesla, tikai tāpēc, ka esmu laimīgs. Mēs, Rū cilts, neesam radīti ilgstošai dzīvei vienā vietā. Dziļi ievilku elpu un gandrīz vai ļāvos skaļiem smiekliem.

Brauciena laikā es turējos savrup, jo biju atradinājies no citu cilvēku sabiedrības. Roents un viņa palīgi labprāt lika mani mierā. Derriks palaikam pajokoja ar mani, tomēr secināja, ka esmu pārāk atturīgs, lai mana sabiedrība būtu viņam pa prātam.

Atlika tikai otra līdzbraucēja meitene, vārdā Denna. Pirmajā dienā mēs visu ceļu tikpat kā nesarunājāmies. Es sēdēju ratos pie viena no strādniekiem un izklaidīgi lobīju vītola vicai mizu. Kamēr mani pirk­sti darbojās, es no sāniem pētīju viņas seju, apjūsmoju zoda līniju, kakla un pleca izliekumu. Prātoju, kāpēc viņa ceļo viena un kurp viņa varētu doties. Kādā apcerējumu brīdī viņa pagriezās uz manu pusi un pamanīja, ka es blenžu uz viņu.

- Došu peniju, ja tu atzīsies, ko nupat domāji! viņa teica, atglauz­dama aizklīdušu matu šķipsnu.

- Vienkārši prātoju, kāpēc tu esi šeit, es pa pusei godīgi atbildēju.

Viņa smaidīdama skatījās man acīs. Melis!

Izmantoju vecu skatuves triku, lai nenosarktu: pēc iespējas nevērīgi paraustīju plecus un pievērsos vītola vicai, ko biju lobījis. Pēc pāris minūtēm dzirdēju, ka viņa atsāk sarunu ar Retu. Jutos dīvaini vīlies.

Kad bija uzslieta apmetne un uz ugunskura tapa vakariņas, es dīki apstaigāju ratus, pārbaudīdams mezglus, ko Roents izmantoja, lai nostiprinātu kravu. Dzirdēju aiz muguras soļus un atskatījies redzēju, ka tuvojas Denna. Man pakrūtē kaut kas saviļņojās, un es aši ievilku elpu, lai saņemtos.

Soļus desmit no manis meitene apstājās. Vai esi izprātojis? viņa jautāja.

-  Kā, lūdzu?

-  Kāpēc es esmu šeit. Viņa jauki pasmaidīja. Es prātoju par to pašu jau gadiem ilgi, tāpēc nodomāju: varbūt tev ir kāda ideja… Viņa greizi paskatījās uz mani ar šķietamu cerību acis.

Es papurināju galvu, juzdamies šajā situācijā pārāk nedrošs, lai saklausītu sarunas jocīgo pusi. Esmu sapratis vienīgi to, ka tu kaut kur brauc.

Denna pamāja ar galvu. Tieši to esmu sapratusi ari es. Bridi klusēdama, viņa aplaida skatienu visapkārt pamalei. Vējš sapurināja viņas matus, un viņa tos atkal atglauda atpakaļ. Varbūt tu zini, kurp es braucu?

Jutu, ka manā sejā lēni parādās smaids. Tā bija dīvaina sajūta. Biju atradinājies smaidīt. Vai tad tu nezini?

-  Man ir zināmas aizdomas. Pašlaik, es domāju, uz Anilinu. Viņa aplūkoja savu pēdu malas, pēc tam virspuses. Bet man agrāk ir gadījies kļūdīties.

Mūsu saruna izplēnēja, un iestājās klusums. Denna skatījās uz sa­vām plaukstām un spēlējās ar gredzenu, virpinādama to apkārt pirk­stam. Pamanīju pazibam sudrabu un bāli zilu akmeni. Pēkšņi viņa nolaida rokas gar sāniem un paskatījās uz mani. Kurp tu brauc?

-  Uz Universitāti.

Denna savilka uzacis un pēkšņi izskatījās desmit gadus vecāka.

-    Kāda noteiktība! Tad viņa pasmaidīja un viņas seja atkal kļuva jauna. Kāda ir jušana, ja skaidri zina, kurp jābrauc?

Nesapratu, ko atbildēt, bet šo vajadzību man aiztaupīja Reta, sauk­dama mūs vakariņās. Abi kopā devāmies uz ugunskura pusi.

*  * *

Nākamā diena sākās ar neilgu, neveiklu aplidošanu. Juzdams de­dzīgu interesi, bet negribēdams to izrādīt, es lēni riņķoju ap Dennu, līdz atradu ieganstu pabūt ar viņu kopā.

Denna turpretī, šķiet, jutās pilnīgi brīvi. Pārējo dienas daļu mēs pavadījām kā veci draugi. Jokojām un stāstījām viens otram dažādus notikumus. Es rādīju viņai atšķirīgus mākoņu veidus un skaidroju, kā pēc tiem var paredzēt laiku. Viņa pievērsa manu uzmanību to apvei­diem: roze, arfa, ūdenskritums.

Tā aizritēja diena. Vēlāk, kad vilkām lozes, kad kuram jābūt sar­dzē, mēs ar Dennu izvilkām pirmās divas maiņas. Bez īpašas norunas pavadījām visas četras stundas kopā. Klusi sarunādamies, lai nepamodinātu pārējos, sēdējām blakus pie ugunskura un aizvadījām laiku, vērodami galvenokārt viens otru.

Trešā diena pagāja ļoti līdzīgi. Mēs jutāmies labi, nerisinājām garas sarunas, bet vairāk vērojām apkārtējo ainavu un palaikam sacījām, kas kuro brīdi ienāca prātā. Tovakar mēs apstājāmies pie ceļmalas viesnī­cas, kur Reta nopirka barību zirgiem un vēl dažas vajadzīgas lietas.

Reta ar vīru agri devās pie miera, iepriekš pateikusi visiem, ka ar viesnīcnieku ir sarunātas vakariņas un guļvietas. Vakariņas bija gluži labas: speķis un kartupeļu zupa ar svaigu maizi un sviestu. Guļvie­tas tika ierādītas staļļos, tomēr ari tās bija krietni labākas par manu ierasto Tarbeanas naktsmītni.

Kopējā istaba oda pēc dūmiem, sviedriem un izlaistīta alus. Es prie­cājos, kad Denna vaicāja, vai es negribot pastaigāties. Ārā mūs ieskāva bezvējš un pavasara vakara siltais klusums. Mēs sarunādamies lēni gājām caur savvaļas biezokni, kas pletās aiz viesnīcas. Pēc brīža iznā­cām lielā izcirtumā, kura vidū mirgoja dīķis.

Ūdensmalā atradās divi ceļakmeņi, un to virsmas sudrabaini iezī­mējās ūdens un debesu melnajā fonā. Viens no tiem slējās stāvus gaisā kā pirksts, kas rāda uz debesīm. Otrs gulēja plakaniski zemē, iesniegdamies ūdenī kā īss akmens mols.

Ūdens virsmu netricināja ne mazākā vējā pūsmiņa. Kad uzkāpām uz gulošā akmens, redzējām divas vienlīdz skaidras zvaigžņotas debesis: virs galvas un pie kājām. Šķita, ka mēs sēžam zvaigžņu jūras vidū.

Mēs sarunājāmies ilgi, līdz vēlai nakts stundai. Ne viņa, ne es nepie­minējām savu pagātni. Es jutu, ka Denna glabā sevī kaut ko tādu, par ko nevēlas runāt, un, tā kā viņa man neuzdeva jautājumus, spriedu, ka to pašu viņa domā par mani. Mēs runājām paši par sevi, ļāvāmies patīkamām iztēles ainām un vērpām fantāzijas par neiespējamo. Es rādīju uz debesīm un skaidroju viņai zvaigžņu un zvaigznāju vārdus. Viņa par zvaigznēm zināja stāstus, kādus es nekad nebiju dzirdējis.

Ik pa brīdim mans skatiens atgriezās pie Dennas. Viņa sēdēja man blakus, apskāvusi ceļus ar rokām. Viņas āda mirdzēja dzidrāk nekā mēness, acis bija platākas nekā debesis, dziļākas nekā ūdens un tum­šākas nekā nakts.

Lēnām aptvēru, ka jau nenosakāmi ilgi raugos uz viņu bez vār­diem. Biju apmaldījies savās domās, apmaldījies viņas tuvumā. Tomēr

Dennas seja nepauda ne aizvainojumu, ne uzjautrinājumu. Tā gandrīz izskatījās tāda, it kā viņa pētītu manus vaibstus, it kā kaut ko gaidītu.

Man gribējās saņemt viņas roku. Gribējās ar pirkstu galiem noglās­tīt viņas vaigu. Gribējās pateikt, ka viņa ir pirmā skaistā būtne, ko trīs gadu laikā esmu redzējis. Ka man aizraujas elpa, redzot, kā viņa nožāvājas, aizsegdama muti ar plaukstu. Ka brīžiem viņas vārdu jēga man pazūd viņas balss maigajā skanējumā. Man gribējās teikt: ja viņa būtu kopā ar mani, tad neizdibināma iemesla dēļ man nekad vairs neklātos slikti.

Šajā aizturētas elpas brīdī es viņai gandrīz kaut ko pajautāju. Šis jautājums uzvirda man krūtīs kā verdoša ūdens šalts. Atceros, kā ievil­ku elpu un tad sastomījos… ko es varēju viņai teikt? Dodies man līdzi? Nāc uz Universitāti? Nē. Kā auksta dūre manas krūtis sažņaudza piepeša noteiktība. Ko es varēju viņai lūgt? Ko varēju piedāvāt? Neko. Viss, ko es teiktu, izklausītos pēc muļķīgas, bērnišķas fantāzijas.

Aizvēru muti un pievērsu skatienu ūdens spogulim. Denna man blakus darīja to pašu. Jutu, kā no viņas izstrāvo karstums. Viņa smar­žoja pēc ceļa putekļiem, medus un vasarīga gaisa mirkli pirms spēcīgas lietusgāzes.

Neviens no mums nesacīja ne vārda. Es aizvēru acis. Viņas tuvums bija pats saldākais un skaudrākais, ko man savā mūžā bija nācies iepazīt.

NĀKAMAJĀ RlTĀ es pamodos apdullis pēc divām miega stundām, saritinājies uz viena no vezumiem, un pussnaudā pavadīju visu rīta cēlienu. Tikai neilgi pirms dienas vidus es aptvēru, ka esam uzņēmuši vēl vienu līdzbraucēju.

Viņu sauca Džosns, un viņš bija samaksājis Roentam par braucienu uz Anilinu. Viņam bija nepiespiesta izturēšanās un draudzīgs smaids. Viņš šķita mērķtiecīgs cilvēks. Man viņš nepatika.

Iemesls bija vienkāršs. Viņš visu dienu brauca ratos blakus Dennai. Viņš neciešami flirtēja ar Dennu un jokoja, ka ņemšot viņu par vienu no savām sievām. Šķita, ka Dennu nemaz nav ietekmējušas vēlās nomoda stundas iepriekšējā vakarā, jo viņa izskatījās tikpat moža un spirgta kā vienmēr.

Tā nu es šo dienu pavadīju, cīnīdamies ar dusmām un greizsirdību un izlikdamies vienaldzīgs. Tā kā biju pārāk lepns, lai iesaistītos viņu sarunās, turējos savrup. Visu dienu mocījos drūmās domās, centos nedzirdēt svešinieka balsi un palaikam atcerējos, kāda Denna izskatījās iepriekšējā vakarā uz mēness apspīdētā ūdens fona.

*  * *

Tovakar biju nolēmis aicināt Dennu pastaigāties, kad pārējie būs devušies pie miera. Bet, pirms paguvu viņai tuvoties, Džosns aizgāja pie viena no vezumiem un atnesa no tā lielu, melnu kasti ar misiņa slē­džiem vienā pusē. To ieraugot, man šķita, ka sirds krūtīs apmetas otrādi.

Nojauzdams pārējo ceļotāju gaidas tiesa, manējās īpaši ne -, Džosns lēni atvēra misiņa aizdari un ar iestudētu nevērību izņēma lautu. Tā bija trupas aktiera lauta, un instrumenta slaidais, graciozais kakls un apaļais korpuss man bija smeldzīgi pazīstami. Pārliecināts, ka ir saistījis visu klātesošo uzmanību, Džosns piešķieba galvu un pastrinkšķināja stīgas, ieklausīdamies skaņā. Tad, pie sevis pamājis ar galvu, viņš sāka spēlēt.

Viņam bija patikama tenora balss un itin veikli pirksti. Viņš nospēlēja balādi, pēc tam jautru, spriganu galda dziesmu, tad lēnu, skumju melo­diju, dziedādams valodā, kuru es nesapratu, bet pēc skanējuma spriedu, ka tā varētu būt illiešu valoda. Visbeidzot Džosns izpildīja “Skārdnieku bodnieku”, un visi pievienojās dziesmai. Visi, izņemot mani.

Es sēdēju kā pārakmeņojies, un man sāpēja pirksti. Gribēju nevis klausīties, bet spēlēt. “Gribēju” nav pietiekami izteiksmīgs vārds. Es biju izsalcis pēc spēles, es jutos kā badā. Nevaru lepoties ar vēlmi, ko tobrīd jutu: kaut varētu nozagt viņa lautu un pazust tumsā!

Džosns ar krāšņiem akordiem pabeidza dziesmu, un Roents pāris reižu sasita plaukstas, lai pievērstu pārējo uzmanību. Laiks likties gulēt! ja jūs tik ilgi sēdēsiet augšā…

- …tad paliksiet uz ceļa! Derriks viņu zobgalīgi pārtrauca. Zinām, zinām, saimniek! Būsim gatavi doties tālāk mazā gaismiņā.

Džosns iesmējās un ar kāju atgrūda lautas futrāļa vāku. Bet, pirms viņš nolika lautu vietā, es iesaucos: Vai drīkstu mirkli to apskatīt? Centos neielaist balsī izmisumu, centos runāt itin kā dīkas ziņkārības pēc.

Jutos pats sev pretīgs šī jautājuma dēļ. Lūgt paturēt muzikanta instrumentu ir apmēram tas pats, kas lūgt noskūpstīt cita vīrieša sie­vu. Tie, kuri nav muzikanti, to nesaprot. Instruments ir kā draugs un kā mīļotā būtne. Svešinieki neciešami bieži mēdz lūgt atļauju tam pieskarties un to paturēt. To es labi zināju, tomēr nespēju sevi pār­varēt. Tikai vienu sekundi!

Redzēju, kā Džosns nepatikā mazliet saspringst. Taču laipna izturē­šanās spēlmanim ir tikpat svarīga kā viņa mūzika. Protams! viņš atsaucās ar mākslotu jautrību, kam es redzēju cauri, taču citi tai droši vien noticēja. Viņš pienāca pie manis un pasniedza lautu. Tikai esi uzmanīgs…

Džosns atkāpās dažus soļus atpakaļ un teicami tēloja nepiespies­tību. Taču es redzēju, ka viņš stāv, mazliet saliecis rokas, gatavs vaja­dzības bridi mesties uz priekšu un izraut man savu dārgumu.

Es pagrozīju lautu rokās. No malas spriežot, instruments nebija nekas īpašs. Mans tēvs to būtu vērtējis kā “vienu pakāpi labāku par malkas gabalu”. Pieskāros kokam. Piekļāvu to sev pie krūtīm.

Nepacēlis skatienu, es teicu: H ir skaista. Mana balss skanēja klusi un spēcīgo emociju dēļ ķērās kaklā.

la patiešām bija skaista. Skaistāka par visu, ko biju redzējis pēdējo trīs gadu laikā. Skaistāka nekā pavasara lauku ainava pēc trīs gadu dzī­ves nožēlojamas pilsētas atkritumos. Skaistāka nekā Denna. Gandrīz.

Varu atklāti sacīt, ka es joprojām īsti nebiju es pats. Kopš manas ielu dzīves bija pagājušas tikai četras dienas. Es vairs nebiju tas cilvēks, kas agrāk ceļoja kopā ar trupu, tomēr vēl nebiju arī tas cilvēks, par kuru jūs esat dzirdējuši stāstos. Tarbeana bija mani pārvērtusi. Biju iemācījies daudz tāda, bez kā būtu krietni vieglāk dzīvot.

Bet, sēdēdams pie ugunskura un noliecies pār lautu, es jutu, ka skarbā, nepatīkamā virskārta, ko biju iemantojis Tarbeanā, sāk plaisāt. Kā māla veidne ap atdzisušu dzelzs gabalu tā atdalījās, atstājot aiz sevis kaut ko tīru un tvirtu.

Es pa vienai izmēģināju stīgas. Kad pastrinkšķināju trešo, dzir­dēju, ka tā ir noskaņojusies, un es nedomādams pieregulēju vienu no slēdžiem.

-  Ei, ei, tos neaiztiec! Džosns centās runāt pēc iespējas nevērīgi.

-   Tu sagrozīsi aplam! Bet es viņu lāgā pat nedzirdēju. Gan dziedātājs, gan visi pārējie tajā brīdī bija no manis tik tālu, ka tikpat labi varētu atrasties Kentes jūras dibenā.

Pieskāros pēdējai stīgai un mazlietiņ pieregulēju arī to. Mēģināju nospēlēt vienkāršu akordu. Tas izskanēja klusi un pareizi. Pavirzīju vienu pirkstu, un akords pārtapa minorā; tādās reizēs man vienmēr šķita, ka lauta pauž skumjas. Vēlreiz pārbīdīju plaukstas, un atskanēja divi akordi, kas it kā sačukstējās viens ar otru. Tad, neaptverdams, ko daru, es sāku spēlēt.

Bija ļoti savādi just zem pirkstiem stīgas it kā pēc ilga laika satik­tos seni draugi, kas paguvuši aizmirst, kas viņiem kopīgs. Es spēlēju klusi un lēni, nelaizdams skaņas tālāk par ugunskura šauro gaismas loku. Pirksti un stīgas uzmanīgi sarunājās, it kā cenzdamies novilkt robežas savai apmātības dejai.

Tad es jutu, ka manī kaut kas salūst, un mūzikas straume izlauzās brīvībā, pārtraucot klusumu. Mani pirksti dejoja; sarežģītām, ātrām kustībām tie vērpa mūsu ugunskura gaismas lokā kaut ko virmojošu un netveramu. Mūzika trīsēja kā zirnekļa tīmeklis vieglā vēsmā, tā mainījās kā krītoša lapa, kas virpuļo lejup no koka, un aizskanēja kā trīs Piekrastes gadi Tarbeanā, kuros pakrūtē sēž tukšums un rokas sāp no stindzinošā aukstuma.

Es nezinu, cik ilgi spēlēju. Varbūt desmit minūtes, varbūt stundu. Bet manas rokas bija atradinājušās no piepūles. Tās paklupa, un mūzika saplīsa gabalos kā sapnis pamošanās brīdī.

Pacēlis galvu, es redzēju, ka visi sēž pilnīgi nekustīgi un to sejas pauž veselu emociju gammu no apmulsuma līdz pārsteigumam. Tad mans skatiens itin kā lauza burvestību, un visi sakustējās. Roents sa­grozījās savā sēdeklī. Divi strādnieki saskatījās, savilkuši uzacis augšup. Derriks raudzījās manī tā, it kā nekad agrāk nebūtu mani redzējis. Reta joprojām sēdēja kā sastingusi, pacēlusi plaukstu pie mutes. Denna paslēpa seju rokās un sāka klusi, izmisīgi šņukstēt.

Džosns vienkārši stāvēja un nekustējās. Viņa seja bija satriekta un tik bāla, it kā viņš būtu saņēmis naža dūrienu.

Pasniedzu viņam lautu, nesaprazdams, vai vajadzētu pateikties vai atvainoties. Viņš kā apdullis to paņēma. Pēc brīža, neattapdamies, ko sacīt, es atstāju pārējos pie ugunskura un devos uz ratu pusi.

Tā nu Kvouts pavadīja pēdējo nakti pirms ierašanās Universitātē, izmantodams savu apmetni gan par segu, gan gultu. Aiz muguras viņam palika uguns gaismas loks, un priekšā kā aizkars melnēja tumsa. Viņš gulēja vaļējām acīm tik daudz ir skaidrs -, bet kurš gan var pateikt, ko viņš redzēja?

Bet tagad atgriezieties ugunskura gaismas lokā un uz bridi atstājiet Kvoutu viņa paša ziņā! Ikviens ir pelnījis brīdi vienatnes, kad viņam tas vajadzīgs. Un, ja šo vienatni aizmigloja asaras, piedosim viņam! Galu galā viņš bija tikai bērns, kam vēl jāiepazīst patiesas bēdas.

LAIKS TURĒJĀS SKAIDRS, tāpēc rati ieripoja Imrē līdz ar saules rietu. Jutos sadrūmis un aizvainots. Denna visu dienu bija sēdējusi ratos kopā ar Džosnu, bet es, būdams lepns nelga, biju turējies pa gabalu.

Līdzko vezumi apstājās, apkārt uzbangoja straujš aktivitātes vilnis. Roenta rati vēl kustējās, kad viņš jau uzsāka strīdu ar gludi skūtu vīrieti samta cepurē. Pēc pirmās kaulēšanās ducis vīru sāka izkraut audekla baķus, sīrupa mucas un kafijas maisus. Reta vēroja viņus ar bargu skatienu. Džosns šaudījās apkārt, rūpēdamies, lai kāds nenodara kaitējumu viņa bagāžai vai to nenozog.

Man bija vieglāk tikt galā ar savu bagāžu, jo tā sastāvēja tikai no ceļamaisa. Izvilku to no vairāku audekla baķu apakšas un atgāju nost no ratiem. Uzmetis maisu plecā, palūkojos apkārt pēc Dennas.

Taču tuvumā redzēju tikai Retu. Tu mums ceļā biji liels palīgs, viņa skaidri un saprotami teica. Aturas valodā viņa runāja krietni labāk nekā Roents un gandrīz bez jebkāda siaru akcenta. Ir patīkami ceļot kopā ar puisi, kuram nav jārāda ar pirkstu, kā iejūgt zirgu. Viņa pasniedza man naudas gabalu.

Es paņēmu to bez domāšanas. Tas bija reflekss no maniem ubago­šanas gadiem tikpat instinktīva rīcība kā rokas atraušana no uguns liesmas. Tikai tad, kad monēta jau gulēja manā plaukstā, es to apska­tīju tuvāk. Tas bija vesels vara džots, puse no tā, ko biju samaksājis viņiem par braucienu uz Imri. Kad atkal pacēlu galvu, Reta jau gāja uz vezumu pusi.

Nezinādams, ko domāt, es aizgāju pie Derrika, kas sēdēja uz zirgu siles malas. Ar vienu plaukstu aizsegdams acis pret vakara sauli, viņš paskatījās uz mani. Tātad tu dodies tālāk? Gandrīz sāku domāt, ka tu varētu vēl kādu laiciņu turēties kopā ar mums.

Es papurināju galvu. Reta man nupat iedeva džotu.

Viņš saprotoši pamāja. Par to es sevišķi nebrīnos. Lielākā daļa līdzbraucēju ir tikai lieka krava. Viņš paraustīja plecus. Un viņai ļoti

gāja pie sirds tava spēle. Vai esi domājis, ka tu varētu kļūt par ceļojošu muzikantu? Runā, ka Imre esot piemērota vieta, kur to iemācīties.

Es novirzīju sarunu atpakaļ pie Retas. Man negribētos, lai Roents uz viņu dusmojas. Izskatās, ka viņš naudu ņem ļoti nopietni.

Derriks iesmējās. Un viņa ne?

-  Par braucienu es samaksāju Roentam, es paskaidroju. Man šķiet, ja viņš būtu gribējis daļu atdot man atpakaļ, viņš to būtu darījis pats.

Derriks pamāja ar galvu. Tā viņiem nav pieņemts. Vīrietis neiz­dod naudu.

-  Tieši tāpēc, es teicu. Negribu, lai Retai būtu nepatikšanas.

Derriks atmeta ar roku. Es laikam īsti neprotu paskaidrot, viņš

teica. Roents zina. Varbūt tieši viņš sūtīja Retu pie tevis. Bet pieau­dzis keldiešu vīrietis pats nedod naudu projām. Pēc viņu domām, to pienākas darīt sievietei. Ja vien iespējams, viņi pat neiepērkas. Varbūt tu ievēroji: tieši Reta bija tā, kas pirms pāris naktīm viesnīcā sarunāja mums istabas un ēdienu.

Kad viņš to pieminēja, es atcerējos. Bet kāpēc? es jautāju.

Derriks paraustīja plecus. Nekāda īpaša iemesla nav. Vienkārši tā viņiem pieņemts. Tāpēc daudzās keldiešu karavānās vīrs un sieva ceļo kopā.

-  Derrik! aiz vezumiem atskanēja Roenta balss.

Derriks nopūzdamies piecēlās. Pienākums! viņš teica. Varbūt vēl tiksimies.

Noglabāju savu džotu kabatā un pārdomāju Derrika teikto. Patiesībā mana trupa nekad nebija aizceļojusi tik tālu uz ziemeļiem, lai tuvotos Šaldai. Doma, ka neesmu šajā pasaulē tik visgudrs, kā biju iedomājies, manāmi laupīja man drosmi.

Pārmetu ceļamaisu pār plecu un pēdējo reizi paskatījos apkārt, nodomādams, ka labāk varbūt ir pazust bez apgrūtinošām atvadām. Denna nekur nebija redzama. Tas visu izšķīra. Pagriezos, lai dotos projām…

…un ieraudzīju viņu stāvam sev aiz muguras. Denna mazliet ne­veikli pasmaidīja, salikusi rokas aiz muguras. Viņa bija jauka kā puķe un pati nemaz to neapzinājās. Man piepeši aizrāvās elpa, un es aiz­mirsu pats sevi, savas dusmas, savu aizvainojumu.

-  Tātad tu tomēr aizej? viņa jautāja.

Es pamāju ar galvu.

-  Tu varētu braukt ar mums kopā uz Anilinu, viņa ierosināja.

-   Stāsta, ka tur ielas esot bruģētas ar zeltu. Tu varētu iemācīt Džosnam spēlēt to lautu, ko viņš vadā sev līdzi. Denna pasmaidīja. Es viņam jau apjautājos, un viņš atbildēja, ka nekas neesot pretī.

Es brīdi kavējos domās. īsu bridi gandrīz biju gatavs aizsviest vējā visus savus plānus tikai tādēļ, lai mazliet ilgāk pabūtu kopā ar viņu. Bet šis bridis pagāja, un es papurināju galvu.

-  Neskaties tik bēdīgi! Denna mani uzmundrināja ar ķircinošu smaidu. Es kādu laiku tur vēl būšu, ja gadījumā tev neizdotos tas, ko esi iecerējis. Viņas balsī ieskanējās cerīga intonācija.

Nezināju, ko es varētu darīt, ja man neizdotos tas, ko biju šeit iecerējis. Visas savas cerības es saistīju ar Universitāti. Turklāt Anilina atradās simtiem jūdžu attālumā. Man piederēja gandrīz vienīgi tas, kas bija mugurā. Kā es viņu varētu atrast?

Denna acīmredzot izlasīja šīs domas manā sejā. Viņa rotaļīgi pa­smaidīja. Nu tad šķiet, ka man vajadzēs nākt meklēt tevi!

Mēs, Rū cilts ļaudis, esam ceļotāji. Mūsu dzīve sastāv no daudzkār­tējas satikšanās un šķiršanās, starp kurām uzzib īslaicīgas, spilgtas iepazīšanās. Šī iemesla dēļ es zināju patiesību. Dziļi sevī ar smagu noteiktību apzinājos, ka nekad Dennu vairs neredzēšu.

Pirms paguvu kaut ko sacīt, Denna nervozi paskatījās atpakaļ.

-   Tagad man vajadzētu iet. Gaidi mani! Vēlreiz draiski pasmaidījusi, viņa pagriezās un devās projām.

- Gaidīšu! es iesaucos viņai nopakaļ. Satiksimies tur, kur satie­kas ceļi!

Denna atskatījās un mirkli palēnināja soli, tad pamāja ar roku un nozuda agrajā vakara mijkrēslī.

NAKTI ES PĀRGULĒJU mīkstā viršu gultā ārpus Imres pilsētas robežām. Nākamajā rītā pamodos vēlu, nomazgājos tuvējā strautiņā un devos rietumu virzienā uz Universitāti.

Iedams vēroju pamali, kur vajadzēja ieraudzīt vislielāko Universitā­tes ēku. No Bena stāstiem es zināju, kāda tā izskatīsies: neizteiksmīga, pelēka un četrstūraina kā klucis. Lielāka nekā četras graudu noliktavas kopā. Bez logiem, bez rotājumiem un priekšā tikai vienas lielas akmens durvis. Desmitreiz desmittūkstoš grāmatu. Arhīvi.

Biju atceļojis uz Universitāti daudzu iemeslu dēļ, bet pats galvenais bija tikai viens. Arhīvos glabājās atbildes, un man bija daudz, daudz jautājumu. Pirmkārt un galvenokārt es gribēju uzzināt patiesību par čandriāniem un Amiru. Man vajadzēja noskaidrot, cik daudz patiesības ir Skarpi stāstā.

Vietā, kur ceļš šķērsoja Omethi upi, stiepās vecs akmens tilts. Tādus tiltus jūs noteikti esat redzējuši. Tas bija viens no daudzajiem senās arhitektūras milzeņiem, kādi izkaisīti pa visu pasauli un ir tik senlai­cīgi un stabili būvēti, ka kļuvuši par daļu no ainavas un neviens pat nejautā, kas un kāpēc tos cēlis. Šis tilts bija sevišķi iespaidīgs, vairāk nekā divsimt pēdu garš un pietiekami plats, lai divi vezumi tiktu viens otram garām, un tas stiepās pāri aizai, ko Omethi upe bija iegrauzusi klintīs. Kad biju nokļuvis tilta augstākajā vietā, es pirmo reizi mūžā ieraudzīju Arhīvus, kas slējās virs kokiem rietumu pusē kā liels, augsts pelēkakmens.

*  * *

Universitāte atradās mazas pilsētiņas vidū. Patiesībā es pat vil­cinātos nosaukt to par pilsētu. Tā nemaz nelīdzinājās Tarbeanai ar šauru ieliņu līkločiem un atkritumu smaku. Drīzāk tas bija ciems ar platiem ceļiem un tīru gaisu. Starp nelielajām mājām un veikaliem pletās zālieni un dārzi.

Bet, tā kā šis ciems bija izaudzis, kalpojot tieši Universitātes vaja­dzībām, uzmanīgs vērotājs pamanītu nelielas atšķirības tā piedāvātajos pakalpojumos. Piemēram, tur bija divas stikla pūtēju darbnīcas, trīs pilnībā apgādātas aptiekas, divas grāmatu sietuves, četras grāmat­nīcas, divi priekanami un pilnīgi neproporcionāls krogu daudzums. Vienam no tiem pie durvīm bija pienaglota koka izkārtne, kas vēstīja: “SIMPĀTIJA NAV ATĻAUTA!” Prātoju, ko par šādu brīdinājumu varētu domāt nearkaniskie apmeklētāji.

Pati Universitāte sastāvēja no apmēram piecpadsmit ēkām, kas nemaz nelīdzinājās cita citai. “Steliņģiem” bija apaļš centrālais lau­kums, no kura visos virzienos stiepās astoņi spārni, tāpēc tas atgādi­nāja staru zīmējumu uz kompasa. Ēka ar nosaukumu “Dobums” bija vienkāršs, četrstūrains veidojums ar vitrāžas logiem, uz kuriem bija attēlots Tekams klasiskā pozā stāvam pie alas ieejas un sarunājamies ar studentu grupu. Vissavdabīgākā ēka bija “Centrs”: tā aizņēma gan­drīz pusotra akra un izskatījās tāda, it kā būtu samūrēta no daudzām savstarpēji nesaderīgām ēkām.

Kad tuvojos Arhīviem, to pelēkā bezlogu āriene vēl vairāk nekā iepriekš man atgādināja milzīgu pelēkakmeni. Grūti bija noticēt, ka pēc visiem gaidu gadiem beidzot patiešām esmu nokļuvis šeit. Gāju ēkai apkārt, līdz atradu ieeju masīvas divviru akmens durvis, kas bija plati atvērtas. Virs tām, dziļi iekalts akmeni, stiepās uzraksts “Vorfelan Rhinata Morie”. Šo valodu es nepazinu. Iā nebija siaru valoda… varbūt tā bija illiešu vai temiešu valoda. Tātad vēl viens jautājums, uz ko man jāatrod atbilde.

Aiz akmens durvīm atradās neliela priekšistaba, no kuras tālāk veda vienkāršākas koka durvis. Atgrūdu tās vaļā un sajutu sejā vēsu, sausu gaisu. Sienas bija no kaila, pelēka akmens, un tās apspīdēja savdabīgā, nemainīgā simpātijas lampu sarkanīgā gaisma. Istabā bija liels koka rakstāmgalds, uz kura gulēja vairākas lielas kantora kladēm līdzīgas grāmatas.

Pie rakstāmgalda sēdēja jauns vīrietis, kura raksturīgā iesarkanā sejas krāsa, tumšās acis un mati liecināja par tīru keldieša izcelsmi.

-  Vai varu kā palīdzēt? viņš jautāja mazliet neskaidrā balsī ar skarbu, dūcošu pieskaņu, ko valodā mēdz ienest siaru akcents.

-   Es atnācu uz Arhīviem, es teicu, juzdamies diezgan muļķīgi. Man pakrūtē dejoja tauriņi. Manas plaukstas bija viscaur nosvīdušas.

Viņš nomēroja mani ar skatienu, acīmredzot mēģinādams uzminēt manu vecumu. Vai tu esi students?

-  Drīz būšu, es atbildēju. Vēl neesmu nokārtojis uzņemšanu.

-  Tas būs jāizdara vispirms, viņš nopietni teica. Es nedrīkstu ielaist nevienu, kurš nav iereģistrēts grāmatās. Jaunais cilvēks pamāja uz lielajām kantorgrāmatām, kas gulēja priekšā uz galda.

Tauriņi pazuda. Es nepūlējos slēpt savu sarūgtinājumu. Vai tiešām es nedrīkstu pat īsu brītiņu uzmest aci plauktiem? Esmu nācis bries­mīgi tālu ceļu… Paskatījos uz divām divviru durvīm, kas veda tālāk: uz vienām bija uzraksts “SĒJUMI”, uz otrām “KRĀTUVE”. Aiz raks­tāmgalda bija vēl vienas mazākas durvis ar uzrakstu “TIKAI SKRĪVIEM”.

Vīrieša seja kļuva mazliet laipnāka. Es nedrīkstu to atļaut. Tas man nozīmētu nepatikšanas. Viņš vēlreiz uzlūkoja mani ar vērīgu skatienu. Vai tu patiešām gribi kārtot uzņemšanas pārbaudījumu? Neticība jautās cauri pat spēcīgajam akcentam.

Es pamāju ar galvu. Vispirms gribēju atnākt šurp, paskaidroju un aplaidu skatienu tukšajai istabai un aizvērtajām durvīm, gudro­dams, kā varētu viņu pierunāt.

Pirms kaut ko izdomāju, vīrietis ierunājās pats. Ja tu patiešām domā par uzņemšanu, tev derētu pasteigties. Šodien ir pēdējā diena. Dažreiz viņi strādā tikai līdz pusdienlaikam.

Mana sirds strauji un dobji salēcās. Biju iedomājies, ka viņi strādās visu dienu. Kur tas notiek?

-  “Dobumā”. Vīrietis pamāja uz ārdurvīm. Lejā un pa kreisi. Zema ēka ar… krāsainiem logiem. Priekšā divi lieli… koki. Viņš brīdi apklusa. Kļavas? Vai tas ir īstais vārds?

Es pamāju ar galvu, izmetos ārā un nākamajā brīdī skrēju projām pa ceļu.

*  * *

Pēc divām stundām atrados “Dobumā” un, cīnīdamies ar sāpēm pakrūtē, kāpu augšā uz paaugstinājuma tukšas zāles vidū. Istaba bija tumša, un tikai ap maģistru galdu pletās plašs gaismas loks. Piegājis tuvāk, nostājos gaismas loka malā un gaidīju. Visi deviņi maģistri lēnām pārtrauca sarunas un pagriezās mani nopētīt.

Viņi sēdēja pie milzīga pusloka galda. Tas atradās uz paaugstinā­juma, tāpēc viņi lūkojās uz mani no augšas uz leju arī tad, kad sēdēja krēslos. Viņu vecums varēja būt no brieduma gadiem līdz mūžvecam sirmumam.

Pēc ilga klusuma brīža vīrietis, kurš sēdēja pusloka centrā, pamāja, lai nāku tuvāk. Spriedu, ka viņš acīmredzot ir rektors. Nāc, kur mēs tevi varam redzēt! Tā, nu būs labi. Sveicināts! Kā tevi sauc, zēn?

- Kvouts, ser.

- Un kāpēc tu esi šeit?

Skatījos viņam tieši acīs. Es gribu iestāties Universitātē. Gribu kļūt par arkanistu. Pārlaidu skatienu visiem sēdētājiem pēc kārtas. Daži šķita uzjautrināti. Neviens neizskatījās īpaši pārsteigts.

- Tu, jādomā, zini, rektors teica, ka Universitāte ir paredzēta izglītības turpināšanai. Nevis sākšanai.

- Jā, rektor. Es to zinu.

- Labi, viņš sacīja. Vai es varētu apskatīt tavu ieteikuma vēstuli?

Es nevilcinādamies atbildēju: Diemžēl man tādas nav, ser. Vai tā

ir katrā ziņā vajadzīga?

- Pie mums pieņemts, ka ikvienam ir kāds atbalstītājs, viņš pa­skaidroja. Vēlams, lai tas būtu arkanists. Tāda cilvēka vēstule dara mums zināmu, ko tu spēj un proti. Izklāsta tavas teicamās un vājās vietas.

-  Arkanistu, kurš mani mācīja, sauca Abentijs, ser. Bet viņš man neiedeva ieteikuma vēstuli. Vai es nevarētu vajadzīgo pastāstīt pats?

Rektors nopietni pamāja ar galvu. Diemžēl mēs nevaram droši zināt, ka tu patiešām esi mācījies pie arkanista, ja mums nav neviena apliecinājuma. Vai tev ir kaut kas tāds, kas varētu apstiprināt tavu stāstu? Kāda cita rakstiska liecība?

- Pirms mēs šķīrāmies, viņš man uzdāvināja grāmatu, ser. Tajā bija man veltīts ieraksts un viņa paraksts.

Rektors pasmaidīja. Tas mums derētu. Vai tev šī grāmata ir līdzi?

- Nē. Manā balsī ielauzās neviltots rūgtums, ko es nemēģināju slēpt. Man vajadzēja to ieķīlāt Tarbeanā.

Retorikas maģistrs Hemme, kas sēdēja pa kreisi no rektora, pēc manas atbildes nicīgi nosēcās, un rektors veltīja viņam neapmierinātu skatienu. Paklau, Herma! Hemme teica, ar plaukstu uzsizdams pa galdu. Tas puika acīmredzami melo! Man šajā pēcpusdienā vēl ir citas svarīgas darīšanas.

Rektora skatiens pauda nepārprotamu aizkaitinājumu. Es neesmu devis tev atļauju runāt, maģistr Hemme. Abi viri krietnu bridi rau­dzījās viens otrā, tad Hemme pikti novērsa skatienu.

Rektors atkal paskatījās uz mani, bet tad viņa uzmanību piesaistīja cita maģistra sakustēšanās. Jā, maģistr Lorren?

Garais, kalsnais maģistrs pārlaida man bezkaislīgu skatienu. Kā to grāmatu sauca?

-  “Retorika un loģika”, ser.

-  Un kur tu to ieķīlāji?

-  “Saplēstajā Sējumā”, ser, Piejūras laukumā.

Lorrens pagriezās pret rektoru. Es rit došos uz Tarbeanu, lai iegā­dātos vajadzīgos materiālus nākamajam mācību gadam. Ja grāmata būs tur, es to atvedīšu šurp. Tad varēsim izskatīt zēna pieteikumu.

Rektors īsi pamāja ar galvu. Paldies, maģistr Lorren! Viņš atlai­dās dziļāk krēslā un sakrustoja rokas uz krūtīm. Tātad norunāts! Ja Abentijs būtu tev iedevis vēstuli, kas tajā būtu rakstīts?

Es dziļi ievilku elpu. Viņš pastāstītu, ka es zinu no galvas pirmos deviņdesmit simpātijas sasaistes veidus. Ka es protu dubulto destilā­ciju, titrēšanu, kalcināciju, sublimāciju un šķīdumu precipitēšanu. Ka esmu labi apguvis vēsturi, argumentāciju, zinātņu pamatprincipus, medicīnu un ģeometriju.

Rektors visiem spēkiem centās slēpt uzjautrinājumu. Tas ir iespai­dīgs saraksts! Vai esi drošs, ka neko neizlaidi?

Es bridi klusēju. Laikam viņš būtu pieminējis ari manus gadus, ser.

-  Cik tev gadu, zēn?

-  Mani sauc Kvouts, ser.

Rektora sejā pavīdēja smaids. Cik tev gadu, Kvout?

-  Piecpadsmit, ser. Istabai pārskrēja klusa šalkoņa; maģistri tik­ko jaušami sarosījās, pārmija skatienus, savilka pieri, šūpoja galvu. Hemme pablisināja acis pret griestiem.

Vienīgi rektora izturēšanās palika nemainīga. Kā tieši viņš būtu pieminējis tavus gadus?

Es drusciņ pasmaidīju. Viņš būtu mudinājis jūs neņemt tos vērā.

Iestājās klusums. Rektors dziļi ievilka elpu un atlaidās pret krēsla atzveltni. Nu labi! Mēs gribētu uzdot tev dažus jautājumus. Vai vēlies sākt, maģistr Brander? Viņš pamāja uz vienu pusloka galu.

Es pagriezos pret maģistru Branderu. Korpulentais virs ar kailo galvvidu bija Universitātes Aritmētikas maģistrs. Cik grānu ir trīs­padsmit uncēs?

-  Seštūkstoš divsimt četrdesmit, es nevilcinādamies atbildēju.

Viņš mazliet sarauca uzacis. Ja man būtu piecdesmit sudraba ta­lantu un es tos pārvērstu vintiešu monētās un pēc tam atpakaļ, cik naudas man būtu, pieņemot, ka keldimi katru reizi atvelk četrus pro­centus?

Domās sāku sarežģīto naudas vienību pārvēršanu, bet tad ar smaidu aptvēru, ka tas nav vajadzīgs. Četrdesmit seši talanti un astoņi drabi, ja viņš būtu godīgs. Četrdesmit seši, ja viņš tāds nebūtu.

Branders vēlreiz pamāja ar galvu un ieskatījās manī uzmanīgāk.

-   Tagad iztēlojies trijstūri! viņš lēni sacīja. Vienas malas garums ir septiņas pēdas. Otra mala ir trīs pēdas gara. Viens leņķis ir sešdesmit grādu. Cik gara ir trešā mala?

-  Vai tas ir leņķis starp abām malām? Viņš pamāja ar galvu. Es uz īsu brīdi aizvēru acis, tad atkal tās atvēru. Sešas pēdas un sešas collas. Mats matā.

-  Hmm, Branders novilka, izskatīdamies izbrīnījies. Labi, pie­tiks. Maģistr Arvil?

Arvils uzdeva jautājumu, pirms es biju paguvis pagriezties un pa­skatīties uz viņu. Kādas ir ziemziežu medicīniskās īpašības?

-  Pretiekaisuma un antiseptiska iedarbība, un vēl tās ir viegls sedatīvs un viegls pretsāpju līdzeklis. Un attīra asinis, es atbildēju, paskatīdamies uz vecīgo, briļļaino vīrieti. Pārāk lielās devās tās ir toksiskas. Un bīstamas sievietēm grūtniecības stāvoklī.

-  Nosauc sastāvdaļas, kas veido plaukstu!

Alfabēta kārtībā nosaucu visus divdesmit septiņus kaulus. Pēc tam muskuļus no lielākā līdz mazākajam. Uzskaitīju tos ātri un lie­tišķi, parādot katra atrašanās vietu pats uz savas paceltās plaukstas.

Manu atbilžu ātrums un precizitāte atstāja nepārprotamu iespaidu. Daži centās to slēpt, bet citu sejas izteiksmes to atklāja pavisam skaidri. Patiesībā man patiešām vajadzēja atstāt iespaidu. No agrākajām saru­nām ar Benu es zināju: lai iekļūtu Universitātē, ir nepieciešama vai nu nauda, vai smadzenes. Jo vairāk tev ir no viena, jo mazāk vajadzīgs otrs.

Tāpēc es izmantoju viltību. Biju ielavījies “Dobumā” pa aizmugures durvīm, izlikdamies par izsūtāmo zēnu. Pēc tam biju veiksmīgi atdarījis

divas slēdzenes un vairāk nekā stundu slepus vērojis intervijas ar citiem studentiem. Biju dzirdējis simtiem jautājumu un tūkstošiem atbilžu.

Biju dzirdējis ari to, cik augsta tika noteikta pārējo studentu mācību maksa. Pati zemākā bija četri talanti un seši džoti, tomēr vairākumā gadījumu tā bija divreiz augstāka. Kādam studentam maģistri noteica mācību maksu virs trīsdesmit talantiem. Man būtu vieglāk sadabūt gabalu no mēness nekā tādu naudas daudzumu.

Man kabatā bija divi vara džoti, un es neredzēju nekādas iespējas dabūt kaut peniju vairāk. Tāpēc man vajadzēja atstāt teicamu iespaidu. Vēl vairāk. Man vajadzēja apdullināt viņus ar savu gudrību. Pilnīgi apžilbināt.

Pabeidzu uzskaitīt plaukstas muskuļus un sāku stāstīt par ligatūrām, bet Arvils ar rokas mājienu mani pārtrauca un uzdeva nākamo jautājumu: Kad pacientam jānolaiž asinis?

Šis jautājums mani samulsināja. Kad grib, lai viņš nomirst, es, mazliet šaubīdamies, atbildēju.

Arvils pamāja ar galvu, it kā sevī kaut ko pārdomādams. Maģistr Lorren?

Maģistrs Lorrens bija vīrietis ar bālu seju un pat sēdēdams izskatījās nedabiski garš. Kurš bija pirmais Tarvintas pasludinātais karalis?

- Pēc nāves? Feida Kalanthiss. Vēl tas varēja būt viņa brālis Džarviss.

-  Kāpēc sabruka Aturas impērija?

Brīdi klusēju, samulsis par vērienīgo jautājumu. Nevienam no iepriekšējiem kandidātiem uzdotie jautājumi nebija aptvēruši tik plašu jomu. Kā lai to saka, ser, es lēni teicu, lai pagūtu sakārtot domas.

-    Daļēji tāpēc, ka valdnieks Nalto bija nemākulīgs egomāns. Daļēji tāpēc, ka Baznīca sacēlās un noliedza Amira ordeni, kas bija nozīmīga daļa no Aturas impērijas spēka. Daļēji tāpēc, ka armija vienlaikus veica trīs dažādus iebrukuma karus un augstie nodokļi izraisīja dumpjus tajās zemēs, kuras jau līdz tam bija impērijas sastāvā.

Vēroju maģistra sejas izteiksmi, cerēdams, ka viņš dos kādu zīmi, kad būs dzirdējis pietiekami daudz. Turklāt viņi pazemināja savas naudas vērtību, sašaurināja Dzelzs likuma vispārējo raksturu un izrai­sīja ademu pretestību. Es paraustīju plecus. Bet tas, protams, ir daudz sarežģītāks jautājums.

Maģistra Lorrena sejas izteiksme palika nemainīga, tomēr viņš pa­māja ar galvu. Kurš bija izcilākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis?

Vēl viens nepazīstams jautājums. Es brīdi domāju. Iljens.

Maģistrs Lorrens brīdi pievēra acis un bezkaislīgi uzrunāja nākamo vīru: Maģistr Mandrag?

Mandragam bija rāma, gludi skūta seja; viņa plaukstas izraibināja neskaitāmi daždažādu krāsu traipi, un šķita, ka tās sastāv vienīgi no kauliem un locītavām. Ja tev vajadzētu fosforu, kur tu to dabūtu?

Viņa tonis pirmajā brīdī tik ļoti atgādināja Abentija runas veidu, ka es aizmirsos un atbildēju bez domāšanas. Pie aptiekāra. Viens no maģistriem galda pretējā pusē klusi iesmējās, un es iekodu savā pārlieku steidzīgajā mēlē.

Mandrags tikko jaušami pasmaidīja, un es dziļi ievilku elpu. Pie­ņemsim, ka aptiekārs nav pieejams.

- Vēl to varētu iegūt to no urīna, es ātri atbildēju, ja man būtu ceplis un pietiekami daudz laika.

-  Cik daudz tev vajadzētu, lai iegūtu divas tīras unces? Viņš izklaidīgi noknakstināja pirkstu kauliņus.

Brīdi domāju, jo arī šis jautājums bija jauns. Vismaz četrdesmit galonu, maģistr Mandrag, atkarībā no materiāla kvalitātes.

Kādu laiku viņš klusēja, pēc kārtas knakstinādams visus pirkstu kauliņus. Kādi ir trīs svarīgākie ķīmiķa likumi?

To es zināju no Bena. Visam pievienot skaidri saprotamas etiķetes. Nomērīt divreiz. Ēst ārpus darba telpas.

Viņš pamāja ar galvu, un viņa sejā kavējās tas pats tikko jaušamais smaids. Maģistr Kilvin?

Kilvins bija keldietis, un viņa masīvie pleci un asā, melnā bārda izraisīja manī asociācijas ar lāci. Labi, viņš norūca, sakrustodams uz krūtīm pamatīgās rokas. Kā tu izgatavotu mūžīgi degošu lampu?

Pārējie astoņi maģistri izdvesa tādu kā aizkaitinātu sēcienu un satraukti sakustējās.

- Kas ir? Kilvins noprasīja, pikti paskatīdamies uz viņiem. Šis ir mans jautājums! Pašlaik jautāju es! Viņš atkal pievērsās man. Nu, tātad saki: kā tu to izgatavotu?

- Hmm, es lēni novilku. Laikam es sāktu ar kādu svārstu. Pēc tam sasaistītu to ar…

- Kraem. Nē. Tā ne! Kilvins norūcās un vairākas reizes uzsita ar dūri uz galda; katru uzsitienu pavadīja īsi, ātri sarkanīgas gaismas zibšņi, kas izstaroja no viņa rokas. Nekādu simpātijas paņēmienu! Es

negribu mūžigi spīdošu lampu. Es gribu mūžīgi degošu lampu! Viņš atkal paskatījās uz mani, atiezdams zobus, it kā grasītos mani apēst.

-  Ar litija sāli? es neapdomājies jautāju, tad pārdomāju. Nē, ar nātrija eļļu, kas degusi noslēgtā… sasodīts, nē… Nomurmināju teikuma beigas un apklusu. Pārējiem kandidātiem nebija vajadzējis tikt galā ar šādiem jautājumiem.

Kilvins ar strupu rokas mājienu mani pārtrauca. Pietiek! Paru­nāsim vēlāk. Elksa Dal!

Tikai pēc brīža es attapos, ka Elksa Dals ir nākamais maģistrs. Pagriezos pret viņu. Viņš izskatījās pēc draudīga burvja paraugtipa, kādi šķiet gandrīz obligāti daudzās sliktās aturiešu lugās. Bargas, tum­šas acis, kalsna seja, īsa, melna bārda. Tomēr, par spīti tam, viņa se­jas izteiksme bija itin draudzīga. Kādi ir vārdi pirmajai paralēlajai kinētiskajai sasaistei?

Es tos tekoši noskaitīju.

Viņš neizskatījās izbrīnījies. Kādu sasaisti pirms brīža izmantoja maģistrs Kilvins?

-  Kapacitīvo kinētisko starjaudu.

-  Kas ir sinodiskais periods?

Es neizpratnē paskatījos uz viņu. Mēnesim? Šis jautājums negai­dīti atšķīrās no pirmajiem diviem.

Viņš pamāja ar galvu.

-  Septiņdesmit divas dienas un viena trešdaļa, ser. Ar nelielām novirzēm.

Viņš paraustīja plecus un greizi pasmīnēja, it kā ar pēdējo jautājumu būtu cerējis mani iegāzt. Maģistr Hemme?

Hemme paskatījās uz mani caur sakļautām, augšup saslietām plauk­stām. Cik dzīvsudraba būtu vajadzīgs, lai reducētu divas ceturtdaļpintes baltā sēra? viņš augstprātīgi noprasīja, it kā es būtu jau paguvis nepareizi atbildēt.

Savā slepenās novērošanas stundā man skaidrs bija kļuvis viens: maģistrs Hemme bija izcilākais kretīns visu pārējo vidū. Viņam lielu prieku sagādāja kandidātu neveiklība, un viņš darīja visu, lai tos paze­motu un iebiedētu. Un viņam ļoti patika ačgārni jautājumi, ar kuriem varēja kādu pieķert.

Par laimi, es biju redzējis, kā viņš šo pašu jautājumu izmanto pret citiem kandidātiem. Redziet, balto sēru nevar reducēt ar dzīvsudrabu.

-   Hmm, es lēni novilku, izlikdamies prātojam. Hemmes pašapmieri­nātais smaids kļuva ar katru bridi platāks. Ja gadījumā jūs domājat sarkano sēru, būtu vajadzīga aptuveni četrdesmit viena unce, ser. Veltīju viņam dzeldlgu smaidu, atsegdams zobus.

-  Nosauc deviņus galvenos maldus! viņš noskaldīja.

-  Vienkāršošana. Vispārināšana. Riņķveida argumentācija. Reduk­cija. Analoģija. Kļūdaina cēlonība. Semantisms. Neiederiba. … Ap­klusu, nespēdams atcerēties pēdējo oficiāli pieņemto apzīmējumu. Mēs ar Benu to bijām saukuši par “naltu”, pēc imperatora Nalto vārda. Mani tracināja tas, ka nevaru atcerēties pareizo nosaukumu, jo tikai pirms dažām dienām biju to izlasījis “Retorikā un loģikā”.

Šīs emocijas acīmredzot izpaudās manā sejā. Sastomīšanās brīdī Hemme nikni paskatījās uz mani un teica: Tātad tu tomēr nezini visu? Ar apmierinājumu sejā viņš atlaidās dziļāk krēslā.

- Es neatrastos šeit, ja uzskatītu, ka man nekas vairs nav jāmācās, es dzēlīgi atbildēju, atkal nepaguvis savaldīt mēli. Kilvins galda otrā pusē apslāpēti iesmējās.

Hemme pavēra muti, bet nepaguva izteikties, jo rektors viņu ar skatienu apklusināja. Nu tad tā, rektors iesāka. Manuprāt…

- Ari es gribētu uzdot dažus jautājumus, sacīja vīrietis, kas sēdēja pa labi no rektora. Viņš runāja ar akcentu, ko es nepazinu. Bet varbūt iemesls bija viņa balss savdabīgais skanējums. Kad viņš ierunājās, visi pārējie pie galda mazliet sakustējās, tad apklusa kā lapas, kam pāršalcis vējš.

-  Lūdzu, Vārdu maģistr! sacīja rektors, un viņa balss vienlaikus pauda cieņu un bijīgu satraukumu.

Elodins bija vismaz gadus desmit jaunāks par pārējiem. Viņam bija gludi skūta seja un dziļdomīgas acis. Viņš bija vidēja auguma, vidē­jas miesasbūves, un nekas viņa ārienē nelikās īpašs; savdabīga šķita vienīgi viņa izturēšanās: brīžiem viņš vēroja kaut ko ar saspringtu uzmanību, brīžiem seja kļuva garlaikota un skatiens klejoja pa augsto griestu sijām. Viņš gandrīz atgādināja bērnu, kas spiests sēdēt blakus pieaugušajiem.

Sajutu sev pievērsto maģistra Elodina skatienu. Sajutu to tik skaudri, ka nācās apspiest drebuļus. Soheketh ka Siaru krema'teth tu? viņš jautāja. Cik labi tu proti siaru valodu?

-  Rieusa, ta krelar deala tu. Ne visai labi, paldies.

Viņš pacēla plaukstu ar augšup pavērstu rādītājpirkstu. Cik pirk­stu es esmu izstiepis?

Es bridi klusēju, un pārdomu bridis, šķiet, bija garāks, nekā jautājums pelnījis. Vismaz vienu, es atbildēju. Un laikam ne vairāk kā sešus.

Elodins plati pasmaidīja un izvilka no pagaldes otru roku, kam bija izstiepti divi pirksti. Pavēcinājis tos pret pārējiem maģistriem, viņš tādā kā bērnišķīgā izklaidībā pašūpoja galvu. Tad viņš nolika plaukstas uz galda sev priekšā, un pēkšņi viņa seja kļuva nopietna. Vai tu zini septiņus vārdus, kas liek sievietei tevi iemīlēt?

Ieskatījos viņam sejā, cenzdamies saprast, vai aiz šī jautājuma slēp­jas kaut kas vairāk. Kad Elodins neko vairāk neteica, es vienkārši atbil­dēju: Nē.

- Tādi ir! viņš pārliecinoši teica un atlaidās krēslā ar apmierinātu izteiksmi sejā. Valodniecības maģistr? viņš pamāja ar galvu uz rektora pusi.

- Šķiet, mēs esam aptvēruši visu akadēmisko pasauli, rektors teica gandrīz pie sevis. Man radās iespaids, ka viņam kaut kas dara bažas, taču viņš bija pārāk apvaldīts, lai es to varētu uzminēt. Vai neiebil­dīsi, ja es uzdošu dažus mazāk akadēmiskus jautājumus?

Tā kā man īstenībā nebija izvēles, es pamāju ar galvu.

Viņš veltīja man vērīgu skatienu, kas ilga, šķiet, vairākas minūtes.

-    Kāpēc Abentijs neiedeva tev līdzi ieteikuma vēstuli?

Es vilcinājos ar atbildi. Ne visi ceļojošie aktieri bija tik godājami kā mūsu trupa, tāpēc, gluži saprotams, ne visi viņus cienīja. Tomēr nolēmu, ka meli nebūs vēlamākā rīcība. Viņš aizgāja no mūsu trupas pirms trim gadiem. Kopš tā laika es neesmu viņu redzējis.

Jutu, ka man pievēršas visu maģistru skatieni. Gandrīz vai dzirdēju, kā viņi domās aprēķina manu toreizējo vecumu.

-  Kādas blēņas! Hemme sašutis izmeta un sakustējās, it kā gri­bēdams celties kājās.

Rektora bargais skatiens viņu apturēja. Kāpēc tu gribi apmeklēt Universitāti?

Paliku stāvam kā apstulbis. Šis bija jautājums, kuram es nemaz nebiju gatavs. Ko es varēju atbildēt? Desmittūkstoš grāmatu. Jūsu Arhīvi. Jaunākos gados es sapņoju, kā tos lasīšu. Patiesi, bet pārāk bērnišķīgi. Es gribu atriebties čandriāniem. Pārāk dramatiski. Gribu kļūt tik varens, lai neviens man vairs nevarētu darīt pāri. Pārāk biedējoši.

Paskatījos uz rektoru un sapratu, ka esmu klusējis diezgan ilgi. Neko citu nespēdams izdomāt, paraustīju plecus un atbildēju: Es nezinu, ser. Laikam man vajadzēs noskaidrot arī to.

Rektora acīs tikmēr bija parādījies savāds skatiens, bet viņš to atvai­rīja un jautāja: Vai tu gribētu sacīt vēl kaut ko? Tādu jautājumu viņš bija uzdevis arī pārējiem kandidātiem, taču neviens nebija izmantojis šo iespēju. Tas šķita gandrīz retorisks jautājums, sava veida rituāls, pirms maģistri sāka apspriest studenta paredzamo mācību maksu.

-   Jā, lūdzu, es teicu, un tas rektoram, šķiet, sagādāja pārstei­gumu. Es gribētu ne vien kļūt par studentu, bet piedevām lūgt kādu pakalpojumu. Dziļi ievilku elpu, nogaidīdams, līdz man pievēršas visu pārējo maģistru uzmanība. Man bija vajadzīgi gandrīz trīs gadi, lai nokļūtu šeit. Varbūt es izskatos jauns, taču esmu šeit piederīgs ne mazāk varbūt pat vairāk par dažu labu bagāta augstmaņa dēlu, kas neprot pēc garšas atšķirt sāli no cianīda.

Brīdi klusējis, es turpināju: Bet pašlaik man makā ir divi džoti un nav ne mazākās iespējas jebkur sadabūt lielāku summu. Visu, kas man bijis pārdošanas vērts, esmu jau pārdevis.

Ja noteiksiet man augstāku maksu par diviem džotiem, es nevarēšu šeit mācīties. Ja noteiksiet zemāku maksu, es būšu šeit katru dienu, bet katru vakaru un nakti darīšu visu, lai mācību laikā izdzīvotu. Gu­lēšu šķērsielās un staļļos, mazgāšu traukus, lai nopelnītu virtuves ēdienu atliekas, ubagošu penijus, lai varētu nopirkt rakstāmspalvas. Darīšu visu, kas būs vajadzīgs. Pēdējos vārdus izgrūdu tik spīvi, ka tie izklausījās gandrīz kā saniknots rūciens.

-  Bet, ja uzņemsiet mani bez maksas un piešķirsiet man trīs talan­tus, lai es varētu nopirkt visu, kas vajadzīgs nopietnām mācībām, es būšu tāds students, kādu jūs vēl nebūsiet pazinuši.

Bridi valdīja pusaizturētas elpas klusums, un tad maģistrs Kilvins nodārdināja pērkondimdošu smieklu šalti. HA! viņš ieaurojās. -Ja tāda enerģija būtu kaut vai katram desmitajam studentam, tad es strādātu ar pātagu un zvēru dīdītāja krēslu, nevis ar krītu un tāfeli! Viņš sparīgi trieca plaukstu pa galda virsmu.

Tas itin kā uzšķīla dzirksteli, un visi sāka runāt vienlaikus vis­dažādākajos balss toņos. Rektors viegli pamāja uz manu pusi, un es izmantoju izdevību apsēsties krēslā, kas stāvēja gaismas loka malā.

Pārrunas risinājās, šķiet, diezgan ilgi. Tomēr man ari divas vai trīs minūtes, kas jānosēž malā, kamēr pulciņš vecu viru izlemj manu nākotni, būtu likušās vesela mūžība. īstas kliegšanas nebija, bet maģis­tri aizrautīgi žestikulēja, it īpaši maģistrs Hemme, kas pret mani, šķiet, juta tādu pašu nepatiku kā es pret viņu.

Stāvoklis būtu drusku labāks, ja es saprastu, ko viņi runā, taču pat mana izsmalcinātā dzirde, ko biju trenējis ar slepenu noklausīšanos, nespēja izšķirt, kas šajā kņadā tiek sacīts.

Tad pēkšņi sarunu troksnis apklusa un rektors, paskatījies šurp, ar rokas mājienu aicināja mani tuvāk.

-  Dokumentos tiek izdarīts ieraksts, viņš oficiāli paziņoja, ka Kvouts… kā sauc tavu tēvu? Viņš jautājoši paskatījās uz mani.

-  Arlidens, es atbildēju. Tēva vārds pēc visiem šiem gadiem man izklausījās savāds. Maģistrs Lorrens pagriezās un paskatījās uz manu pusi, samiegdams acis.

-   …Arlidena dēls, ir uzņemts Universitātē izglītības turpināšanai ekvisa mēneša četrdesmit trešajā dienā. Iekļaušana Arcanum sastāvā notiks, pamatojoties uz pierādījumu, ka viņš ir apguvis simpātijas pamatprincipus. Par oficiālo kuratoru nozīmēts Kilvins, Artefakcijas maģistrs. Studenta mācību maksa tiek noteikta, atvelkot trīs talan­tus.

Jutu, ka mani pārņem melns, visaptverošs smagums. Ja šie trīs talanti man jānopelna līdz mācību perioda sākumam, tā tikpat labi varētu būt visa pasaules nauda. Strādājot virtuvē vai par izsūtāmo un saņemot penijus, es tādu summu varētu sakrāt gada laikā un ari tikai tad, ja veiktos sevišķi labi.

Mirkli tvēros pie izmisīgas cerības, ka varbūt šo summu izdotos laikus sadabūt, aptīrot svešas kabatas. Tomēr gluži labi sapratu, ka tā ir tikai izmisīga cerība bez jēgas un pamata. Cilvēki, kuriem pieder tik daudz naudas, nav tik nesaprātīgi, lai nēsātu to kabatā.

Nebiju pamanījis, ka maģistri ir piecēlušies no galda un dodas uz izeju, un attapos tikai tad, kad viens no viņiem pienāca man klāt. Pacēlis skatienu, redzēju, ka tas ir Arhīvu maģistrs.

Lorrens bija garāks, nekā es būtu domājis, vairāk nekā sešarpus pēdu garš. Garenā seja un plaukstas piešķīra viņam gandrīz tādu kā izstieptu ārieni. Redzēdams, ka esmu atguvies un viņu pamanījis, Lor­rens jautāja: Vai tu teici, ka tavu tēvu sauca Arlidens?

Viņš to jautāja ļoti mierīgi, bez nožēlas vai vainas apziņas. Mani sagrāba piepešas dusmas, ka viņš ir palīdzējis satriekt manu mērķi iestāties Universitātē, bet tagad nāk un prašņā par manu mirušo tēvu tikpat viegli, it kā sacītu labrītu.

-  Jā, es caur zobiem izgrūdu.

-  Dziesminieks Arlidens?

Mans tēvs vienmēr bija uzskatījis sevi par ceļotāju trupas aktieri. Viņš nekad nebija saucis sevi par dziesminieku vai muzikantu. Dzirdē­dams viņu dēvējam tādā vārdā, es saniknojos vēl vairāk, ja tas vispār bija iespējams. Nepūlējos pat atbildēt, tikai strupi pamāju ar galvu.

Ja Lorrenam mana izturēšanās šķita nelaipna, viņš to neizrādīja.

-    Es prātoju, kurā trupā viņš uzstājās.

Es zaudēju pēdējās savaldības paliekas. Ak tā, jūs prātojāt! atcirtu, ielikdams balsī visu dzēlību, ko biju apguvis trupas gadu priekš­nesumos. Nu tad prātojiet vien vēl ilgāk! Es tagad esmu atsviests nezināšanas tumsā. Arī jums kādu bridi vajadzēs pieciest savu nezi­nāšanu. Kad būšu nopelnījis trīs talantus un atgriezies šeit, varēsiet pajautāt man vēlreiz! Uzmetu viņam naidā degošu skatienu, it kā cerēdams viņu ar to sadedzināt.

Lorrena reakcija bija gandrīz nemanāma; tikai vēlāk es uzzināju, ka izraisīt jebkādu maģistra Lorrena reakciju ir gandrīz tas pats, kas panākt, lai akmens kolonna pamirkšķinātu ar aci.

Pirmajā brīdī viņš izskatījās mazliet samulsis, pēc tam tāds kā ap­stulbis, un pēc mana versmojošā skatiena tikko jaušami pasmaidīja un pasniedza man papīra lapu.

Es to atlocīju un izlasīju. Tur bija rakstīts: “Kvouts. Pavasara dimestris. Mācību maksa: -3 Tin.” Atvelkot trīs talantus. Protams!

Mani ieskāva neaprakstāma atvieglojuma vilnis. Tas spēji izskaloja man zem kājām pamatu, un, apsēdies uz grīdas, es ļāvu vaļu raudām.

LORRENS VEDA MANI pāri pagalmam. Tas bija galvenais ilgās sprie­šanas temats, maģistrs paskaidroja akmenscietā, bezkaislīgā balsi.

-    Mums bija tev jānosaka mācību maksa. Tāda tiek noteikta katram.

Es biju atguvis savaldīšanos un atvainojies par savu briesmīgo uz­vešanos. Viņš bija rāmi pamājis ar galvu un piedāvājies pavadīt mani līdz kasei, lai pārliecinātos, ka attiecībā uz manu “uzņemšanas maksu” nenotiek nekādi pārpratumi.

-  Pēc tam, kad bija nolemts uzņemt tevi ar tādiem noteikumiem, kādus tu ierosināji… Lorrens īsi, bet zīmīgi apklusa, ļaudams man noprast, ka tas nav noticis tik vienkārši, kā izklausās, …radās pro­blēma, jo līdz šim nav bijis neviena gadījuma, kad jaunuzņemtiem studentiem piešķirtu iztikas līdzekļus. Viņš atkal brīdi apklusa. Tas ir diezgan neparasti.

Lorrens ieveda mani citā akmens ēkā, pa gaiteni aizvadīja līdz kāp­nēm, un mēs nokāpām lejā. Sveiks, Rīem!

Kasieris bija vecīgs, pikts vīrietis, kas kļuva vēl piktāks, uzzinot, ka viņam jāizsniedz nauda man, nevis jāsaņem tā no manis. Kad biju dabūjis savus trīs talantus, Lorrens izveda mani no ēkas.

Es kaut ko atcerējos un iebāzu roku kabatā, priecādamies par iespē­ju pavērst sarunu citā virzienā. Te man ir kvīts no “Saplēstā Sējuma”! Iedevu viņam papīra gabalu, klusībā prātodams, ko domās veikala īpašnieks, kad pie viņa ieradīsies Universitātes Arhīvu maģistrs, lai atgūtu grāmatu, kuru pārdevis netīrs ielas puika. Maģistr Lorren, esmu ļoti pateicīgs, ka piekritāt aiziet pēc grāmatas, un ceru, ka ne­ņemsiet ļaunā, ja lūgšu jums vēl kādu pakalpojumu…

Uzmetis kvītij īsu skatienu, Lorrens iebāza to kabatā un vērīgi pa­skatījās uz mani. Nē, “vērīgi” nav īstais vārds. Arī “jautājoši” ne. Viņa sejā vispār nebija nekādas izteiksmes. Nekādas ziņkāres. Nekāda aiz­kaitinājuma. Nekā. Ja viņa acis nebūtu pievērstas man, viegli varētu nodomāt, ka viņš ir aizmirsis manu klātbūtni. Saki droši! viņš teica.

- Tā grāmata… Tas ir viss, kas man palicis no… toreizējās dzīves. Kādreiz, kad man būs nauda, es ļoti gribētu atpirkt to atpakaļ.

Viņš pamāja ar galvu, saglabādams tikpat neizteiksmīgu seju. To var nokārtot. Par tās drošību tev nav lieki jāraizējas. Tā tiks glabāta tikpat rūpīgi kā ikviena Arhīvu grāmata.

Lorrens pacēla roku un pamāja vienam no garāmejošajiem stu­dentiem.

Puisis ar smilškrāsas matiem strauji apstājās un nervozi tuvojās maģistram. Visa viņa būtne pauda bijību, un sveicinādams viņš gluži vai palocījās Arhīvu maģistra priekšā. Jā, maģistr Lorren?

Lorrens pastiepa savu garo plaukstu uz manu pusi. Simmon, šis ir Kvouts. Viņam jāizrāda Universitātes telpas, jāpierakstās uz nodar­bībām un tā tālāk. Kilvins grib viņu reģistrēt artefakcijas kursā. Pārējo izlem pēc saviem ieskatiem. Vai tu par to parūpēsies?

Simmons vēlreiz pamāja ar galvu un atbīdīja atpakaļ acīm pārkri­tušo matu šķipsnu. Jā, ser.

Neteicis vairs ne vārda, Lorrens pagriezās un gariem soļiem devās projām, melnajam maģistra apmetnim plīvojot vieglajā vējā.

*  * *

Salīdzinājumā ar citiem studentiem Simmons bija jauns, tomēr da­žus gadus vecāks par mani. Arī augumā viņš bija garāks, taču viņa seja izskatījās zēniska, un arī izturēšanās bija zēniski bikla.

- Vai tu esi jau atradis vietu, kur apmesties? viņš man jautāja, kad devāmies tālāk. Viesnīcas istabu vai kaut ko tamlīdzīgu?

Es papurināju galvu. Ierados tikai šodien. Neesmu vēl paguvis aizdomāties tālāk par uzņemšanu.

Simmons iesmējās. Es zinu, ko nozīmē pārbaudījumi! Joprojām svīstu ikreiz, kad sākas jauns dimestris. Viņš pamāja pa kreisi, kur stiepās plata, kokiem apstādīta aleja. Nu tad vispirms iesim uz “Ste­liņģiem”!

Es apstājos. Man nav daudz naudas, es atzinos. Istabu īrēt es nebiju iecerējis. Biju pieradis gulēt zem klajas debess un zināju, ka trīs talanti man būs vajadzīgi apģērbam, ēdienam, papīram un nākamā divmēnešu perioda mācību maksai. Nevarēju paļauties uz maģistru augstsirdību otru dimestri periodu pēc kārtas.

- Nepaveicās uzņemšanā, ja? Simmons līdzjūtīgi teica un, satvēris mani aiz elkoņa, bīdīja uz citas Universitātes ēkas pusi. Tā bija pelēka akmens celtne trīs stāvu augstumā ar daudziem logiem un vairākiem spārniem, kas atzarojās no centrālās daļas. Neņem galvā! Man pir­majā reizē no uztraukuma bija pilnas bikses! Pārnestā nozīmē.

-  Man tik ļauni negāja, es teicu, spējā lepnuma uzplūdā atcerē­damies trīs talantus, kas gulēja manā makā. Bet es laikam apvainoju maģistru Lorrenu. Viņš šķita mazliet…

- Vēss? Simmons jautāja. Atturīgs? Kā nedzīvs akmens stabs? Viņš iesmējās. Lorrens tāds ir vienmēr! Klīst baumas, ka Elksa Dals esot solījis piešķirt desmit zelta markas jebkuram, kam izdotos Lor­renu sasmīdināt.

-  Ak tā! es mazliet nomierinājos. Tas ir labi. Viņu es vismazāk gribētu sev par ienaidnieku. Esmu iecerējis pavadīt daudz laika Arhīvos.

-  Tad tikai apejies ar grāmatām uzmanīgi, un tev nebūs nekādu problēmu. Viņš parasti ir ļoti noslēdzies sevī, bet lai tikai kāds pamē­ģina kaut ko nodarīt viņa grāmatām! Simmons savilka uzacis un papurināja galvu. Tad viņš kļūst negantāks par lāceni, kura aizstāv mazuļus. Patiesībā labāk lai mani noķer lācene, nekā Lorrens ierauga, ka es ieloku grāmatas lapu!

Simmons iespēra ar kāju pa akmeni, un tas aizripoja pār bruģak­meņiem. Labi. “Steliņģos” ir izvēle. Par talantu var dabūt guļamlāvu un ēdiena talonu uz vienu dimestri. Viņš paraustīja plecus. Nav nekas dižs, bet vismaz lietus nelīst uz galvas. Par diviem talantiem var apmesties kopā ar citu studentu, bet par trijiem dod atsevišķu istabu.

-  Kas ir ēdiena talons?

-  Par to tur, “Ēstūzī”, trīsreiz dienā var uzpildīties. Viņš norādija uz garenu ēku ar zemu jumtu zāliena viņā malā. Ēdiens nav slikts, ja vien pārāk necenšas aizprātoties, no kurienes tas varētu būt nācis.

Es ātri galvā šo to sarēķināju. Viens talants par divu mēnešu ēdienu un sausu guļvietu, šķiet, bija izdevīgākais darījums, uz kādu varēju cerēt. Paskatījos uz Simmonu un pasmaidīju. Izklausās, ka tas man būs tieši laikā.

Simmons pamāja ar galvu un atvēra durvis uz “Steliņģiem”. Tātad guļvietas! Ejam, sameklēsim pārzini, un tu varēsi pierakstīties.

* * *

Studentiem, kuri nebija Arkanuma biedri, guļvietas bija iekārtotas “Steliņģu” austrumu spārna ceturtajā stāvā, vistālāk no mazgāšanās telpas, kas atradās pirmajā stāvā. Kā jau Simmons bija teicis, te nebija nekā diža. Tomēr šaurajai guļvietai bija tīri palagi, turklāt manā rīcībā bija slēdzama lāde, kurā es varēju glabāt savu trūcīgo mantību.

Visas apakšējās lāvas jau bija aizņemtas, tāpēc es iekārtojos augšējā guļvietā, kas atradās istabas tālākajā kaktā. Skatīdamies pa vienu no šaurajiem logiem virs guļamlāvas, es atcerējos savu slepeno patvērumu augstu virs Tarbeanas jumtiem. Neizprotamu iemeslu dēļ šī līdzība šķita dīvaini nomierinoša.

Pusdienās bija karsta, kūpoša kartupeļu zupa, pupas, šauras trekna šķiņķa strēmeles un svaiga rupjmaize. Ēdamtelpas lielos dēļu galdus pa pusei jau bija aizņēmuši apmēram divi simti studentu. Apkārt ska­nēja klusa sarunu murdoņa, kurā palaikam ieskanējās skaļāka smieklu šalts vai karošu un dakšiņu metāliskie atsitieni pret skārda paplātēm.

Simmons aizvadīja mani uz garās telpas tālāko kaktu. Mums tuvo­joties, divi studenti paskatījās augšup.

Simmons nolika uz galda paplāti un ar vienu roku pamāja uz mani.

-    Iepazīstieties ar Kvoutu! Mūsu jaunais, dedzīgais pirmgadnieks! Viņš pēc kārtas norādīja uz sēdētājiem. Kvout, šie ir vissliktākie studenti, kādi atrodami Arkanuma sastāvā. Manets un Vilems.

-  Mēs jau satikāmies, Vilems teica. Viņš bija tas pats tumšmatai­nais keldietis, kuru biju sastapis Arhīvos. Tātad tu patiešām gāji uz uzņemšanu? viņš jautāja ar izbrīnu balsī. Es domāju, ka tu pūt man miglu acīs! Viņš pastiepa roku, lai paspiestu manējo. Sveicināts!

-    Lai slavēts Tehlu! Manets norūca, nomērodams mani ar ska­tienu. Viņam bija vismaz piecdesmit gadu, varens matu mežs un iesir­ma bārda. Viņš izskatījās tāds kā nesakopies, it kā nupat būtu piecēlies no gultas. Vai es esmu tik vecs kā jūtos? Vai arī viņš ir tik jauns kā izskatās?

-  Gan viens, gan otrs, Simmons apsēzdamies moži atbildēja.

-   Kvout, šis te Manets ir bijis Arkanumā ilgāku laiku nekā mēs visi kopā!

Manets nicīgi nosēcās. Nepazemini manus nopelnus! Es esmu bijis Arkanumā ilgāk, nekā jūs visi dzīvojat šajā pasaulē.

-  Un joprojām esi necils E’lirs, atmeta Vilems, un spēcīgā siaru akcenta dēļ bija grūti pateikt, vai tas sacīts ar sarkasmu vai ne.

-  Lai slavēts E’lirs! Manets nopietni teica. Jūs, zēni, nožēlosiet, ja kāpsiet augstāk pa akadēmiskajām kāpnēm. Ticiet man! Tas nozīmē tikai vairāk mocību un augstāku mācību maksu.

- Mēs gribam savus gilderus, Manet! Simmons teica. Un, vēlams, pirms miršanas.

- Ari gilders ir krietni pārvērtēts, Manets atbildēja, nolauza mai­zes gabalu un iemērca to zupā. Vārdu apmaiņa izklausījās bezbēdīga, un es nopratu, ka tāda saruna nenotiek pirmoreiz.

-  Kā tev gāja? Simmons dedzīgi noprasīja Vilemam.

-  Septiņi un astoņi, Vilems atrūca.

Simmons izskatījās pārsteigts. Dieva dēļ, kas tad notika? Iesiti kādam pa ģīmi, vai?

- Saputroju šifrus, Vilens drūmi atbildēja. Un Lorrens jautāja par apakšnomas ietekmi uz Modegas naudas sistēmu. Kilvinam vajadzēja pārtulkot. Un pat tad es nevarēju atbildēt.

-  Mana sirds raud par tevi! Simmons nebēdīgi sacīja. Tu mani pārspēji abos pēdējos dimestros, un agri vai vēlu man bija jāatspēlē­jas. Pat šajā dimestrī man piesprieda piecus talantus. Viņš pastiepa plaukstu. Maksā ciet!

Vilems pameklējās kabatā un iedeva Simmonam vara džotu.

Es paskatījos uz Manetu. Vai tu tur nepiedalies?

Vīrietis ar biezo matu ērkuli izsmejoši nosēcās un papurināja galvu.

-   Man tas būtu pārlieku neizdevīgi! viņš ar pusizēstu muti atbildēja.

-  Paklausīsimies! nopūzdamies sacīja Simmons. Kādu maksu tev noteica šajā dimestrī?

- Vienu un sešus, Manets atbildēja, atiezdams zobus platā smīnā.

Iekams kāds paguva pajautāt, cik liela ir mana mācību maksa, es

ierunājos pirmais: Esmu dzirdējis, ka reiz kādam par dimestri bijis jāmaksā trīsdesmit talantu. Vai mācību maksa bieži uzkāpj tik augstu?

-Ja tev ir pietiekami daudz saprašanas, lai paliktu zemākajā līmeni, tad ne, Manets norūca.

-  Vienīgi dižciltīgajiem, Vilems teica. Kraemlish stulbeņiem, kam šeit vispār nebūtu ko meklēt. Manuprāt, tiem vadība uztur tieši tik augstu maksu, cik var atļauties, lai nesāktos sūdzības.

-  Man nekas nav pretī, sacīja Manets. Lai šie ņem viņu naudu! Lai tikai atstāj man zemu maksu.

Neviļus satrūkos, jo otrā galda malā nograbēja ēdiena paplāte. Cik saprotu, jūs runājat par mani! Puisis ar paplāti bija izskatīgs, ar zilām acīm, rūpīgi apcirptu bārdiņu un augstiem modegieša vaigu kauliem. Viņš bija ģērbies greznās, bet neuzkrītošās krāsās. Pie sāniem viņam bija duncis ar vītas stieples spalu. Tas bija pirmais ierocis, ko es kādam ieraudzīju šeit, Universitātē.

-  Sovoj? Simmons izskatījās apstulbis. Ko tu šeit dari?

-  Arī es sev jautāju to pašu. Sovojs paskatījās lejup uz solu.

-   Vai tiešām šajā vietā nav jēdzīgu krēslu? Viņš apsēdās, un graciozā kustību elegance dīvaini apvienojās ar aizskartas pašcieņas stīvumu.

-    Lieliski! Drīz es ēdīšu kopā ar grāvračiem un metišu kaulus pār plecu suņiem!

-  Etiķete prasa, lai tos mestu pār kreiso plecu, jūsu augstība, Manets teica, smīnēdams un košļādams maizes gabalu.

Sovoja acis nikni iezibējās, bet, pirms viņš paguva kaut ko atcirst, iejaucās Simmons: Kas tad ar tevi ir noticis?

-  Mana mācību maksa ir sešdesmit astoņi strehlaumi! Sovojs sašutis izgrūda.

Simmons izskatījās samulsis. Vai tas ir daudz?

-   Ir gan! Un pat ļoti daudz, Sovojs dzēlīgi atmeta. Un bez jebkāda pamatota iemesla! Es atbildēju uz visiem viņu jautājumiem. Skaidri redzams, ka viņi cenšas man iezāģēt! Mandragam es nepatīku. Hemmem ari ne. Turklāt visiem zināms, ka no aristokrātiem viņi nokāš divreiz vairāk nekā no jums pārējiem. Izspiež pēdējo sulu!

- Simmons ari ir no aristokrātu dzimtas, Manets ar karoti norādīja uz blakussēdētāju. Un viņam veicas tīri labi.

Sovojs izteiksmīgi nošņācās. Simmona tēvs ir papīra hercogs, kas klanās skārda karalim Aturā! Mana tēva zirgiem ir senāki ciltsraksti nekā pusei no jums, aturiešu augstmaņiem!

Simmons mazliet saspringa, tomēr nepacēla galvu un turpināja ēst.

Vilems pagriezās pret Sovoju, un viņa tumšajās acīs zibēja dusmas. Bet, pirms viņš paguva kaut ko sacīt, Sovojs saguma un aizsedza seju ar plaukstu. Piedod, Sim, es tev atvainojos no visas sirds! Tikai saproti, es… šajā dimestrī manam stāvoklim vajadzēja uzlaboties, bet noticis ir tieši pretējais! Man atvēlētā nauda nespēj segt pat mācību maksu, un uz parāda neviens man neko vairs nedos. Vai vari iedomāties, cik tas ir pazemojoši? Man vajadzēja uzteikt savas istabas “Zelta ponijā”. Tagad es dzīvoju “Steliņģu” trešajā stāvā. Gandrīz vai vajadzēja apmesties ar kādu kopā. Ko teiktu mans tēvs, ja to zinātu?

Simmons, pilnu muti ēzdams, atmeta ar roku, kurā turēja karoti; kustība lika saprast, ka viņš nav apvainojies.

- Varbūt tev veiktos labāk, ja tu neietu uz pārbaudījumiem grezns kā pāvs, teica Manets. Zīda drānas tādā reizē ir gudrāk atstāt mājās.

-  Ak tā gan? Sovojs atkal iekarsa dusmās. Man sevi jāpaze­mina? Jākaisa pelni uz galvas? Jāplēš drēbes? Dusmām augot, viņa ritmiskais akcents kļuva arvien vairāk jūtams. Nu nē! Neviens no viņiem nav augstāks par mani! Man nav viņiem jāklanās!

Pie galda iestājās neveikls klusums. Es ievēroju, ka šo izrādi vēro daudzi studenti no apkārtējiem galdiem.

-  Hylta tiam, Sovojs turpināja. Šajā vietā nav nekā tāda, ko es neienīstu! Laika apstākļi jums te ir atbaidoši un mežonīgi. Jūsu reliģija ir barbariska un samākslota. Jūsu staigules ir neciešami stulbas un prastas. Jūsu valodā nav tādu nianšu, lai varētu pateikt, cik šī vieta ir nožēlojama…

Jo ilgāk Sovojs runāja, jo klusāka kļuva viņa balss, līdz beidzot izklausījās, ka viņš sarunājas pats ar sevi. Manas asinis ir ritējušas piecdesmit paaudzēs, tās ir senākas nekā koks un akmens. Un tagad man jāpiedzlvo šis te! Viņš atspieda galvu rokās un paskatījās lejup uz savu skārda paplāti. Miežu maize! Lai dievi mums žēlīgi, cilvēkam taču jāēd kviešu maize!

Es vēroju viņu, ar patiku košļādams svaigās, brūnās maizes gabalu. Tā garšoja lieliski.

-  Es pats neko vairs nesaprotu! Sovojs spēji izgrūda un strauji piecēlās kājās. Tas vienkārši nav izturams! Atstājis paplāti uz galda, viņš straujā soli aizmetās projām.

- Jā, tas ir Sovojs! Manets man nevērīgi paskaidroja. Nav jau slikts zēns, bet parasti viņš tik traki nepiedzeras.

-  Vai viņš ir modegietis?

Simmons iesmējās. Kur nu vēl īstāks modegietis par Sovoju!

-  Nevajag viņu izaicināt! Vilems aizrādīja Manetam. Spēcīgā ak­centa dēļ man bija grūti saprast, vai viņš izsaka pārmetumu vai tikai secinājumu, taču tumšajā keldieša sejā bija nenoliedzami pārmetoša izteiksme. Nojautu, ka viņš, būdams citzemietis, saprot, kāpēc Sovojam ir grūti pielāgoties Kopvalstības valodai un kultūrai.

-   Viņam patiešām nav viegli, Simmons atzina. Vai atceraties, kā viņam vajadzēja atteikties no personiskā sulaiņa?

Manets, pilnu muti ēzdams, pablisināja acis un ar abām rokām atda­rināja iedomātas vijoļspēles kustības. Viņa seja nepauda ne mazāko līdzjūtību.

-  Šoreiz viņš bija spiests pārdot savus gredzenus, es piebildu. Vilems, Simmons un Manets izbrīnījušies paskatījās uz mani. Viņam uz pirkstiem bija bālas svītras, es paskaidroju un norādīju uz savu pacelto plaukstu.

Manets pārlaida man vērīgu skatienu. Paskat tikai! Izskatās, ka mūsu jaunais students ir varen attapīgs! Viņš pagriezās pret Vilemu un Simmonu. Puiši, man ir prāts uz derībām! Deru uz diviem džotiem, ka mūsu jaunais Kvouts kļūs par Arkanuma locekli pirms sava trešā dimestra beigām!

-  Pēc trim dimestriem? es izbrīnījies jautāju. Viņi man teica: viss, kas tam vajadzīgs, ir apgūt simpātijas pamatprincipus.

Manets iecietīgi pasmaidīja. Tā viņi saka visiem. Simpātijas pamat­principi ir kurss, kuram jāizmokās cauri, lai tevi paceltu E’lira pakāpē. Viņš atkal cerīgi pievērsās Simmonam un Vilemam. Nu, kā būs? Uz diviem džotiem!

-  Es derēšu! Vilems paskatījās uz mani un itin kā vainīgi paraus­tīja plecus. Neņem ļaunā! Spēle paliek spēle.

-  Ko īsti tu grasies mācīties? Manets jautāja, kamēr abi pārējie paspieda viens otram roku.

Jautājums pārsteidza mani negaidot. Droši vien visu, ko iespējams.

-  Tu izklausies tāds pats kā es pirms trīsdesmit gadiem, Manets pasmējās. Ar ko tu domā sākt?

-  Ar čandriāniem, es atbildēju. Gribu uzzināt par viņiem, cik daudz vien varēšu atrast.

Manets sarauca pieri, tad skaļi iesmējās. Ā, nu tas laikam ir aiz­raujoši un noderīgi. Šis te Sims studē fejas un laumiņas. Un, rau, Vils tic visādiem sasodītiem keldiešu debesu gariem un tamlīdzīgiem ērmiem. Viņš ākstīgi izrieza krūtis. Bet es savukārt specializējos uz velnēniem un šļūceņiem!

Es samulsis jutu, ka man pietvīkst seja.

-  Pie Dieva miesām, Manet! Simmons viņu pārtrauca. Kas tev iekodis?

-  Es nupat saderēju uz diviem džotiem par zēnu, kurš sadomā­jis studēt guļampasakas! Manets norūca, pastiepdams dakšiņu uz manu pusi.

- Viņš domāja folkloru. Un pārējo, kas ar to saistīts. Vilems pagrie­zās pret mani. Vai tu domā strādāt Arhīvos?

-  Folklora ir tikai daļa no pārējā, es aši izlocījos, cerēdams glābt savu labo slavu. Gribu redzēt, vai dažādu kultūru garamantām ir saistība ar Tekama teoriju par stāstījuma septaģiju.

Simmons atkal pievērsās Manetam. Nu, redzi? Ko tu šodien tā lecies? Kad pēdējo reizi izgulējies?

-  Neuzņem tādu toni! Manets atrūca. Pagājušajā nakti norāvu vairākas stundas.

-  Un kas tā bija par nakti? Simmons neatlaidās.

Manets bridi domīgi raudzījās uz savu paplāti. Savaldīšanas nakts?

Vilems papurināja galvu un nomurmināja kaut ko siaru valodā.

Simmons izskatījās satriekts. Manet, vakar taču bija Ugunskura diena! Tātad tu neesi gulējis jau divas diennaktis?

- Laikam tak ne, Manets nenoteikti atbildēja. Pārbaudījumu laikā man dienas vienmēr sajūk. Nenotiek nodarbības. Tas izjauc dienaskār­tību. Turklāt es esmu ļāvis iepīt sevi vienā “Frakcijas” projektā. Viņš brīdi apklusa, ar plaukstām saberzēja seju un paskatījās uz mani. Zēniem ir taisnība. Es pašlaik esmu drusku nesakarīgs. Tekama septaģija, folklora un tā tālāk. Manai ausij tas skan pārāk grāmatnieciski, bet studēt to noteikti nenāk par ļaunu. Es negribēju nevienu apvainot.

-        Es neapvainojos, nevērīgi atbildēju un pamāju uz Sovoja paplāti.

-   Pastum to tuvāk, labi? Ja mūsu jaunais aristokrāts nedomā atgriez­ties, es paņemšu viņa maizi.

* * *

Pēc tam kad Simmons bija aizvedis mani pierakstīties uz nodar­bībām, es devos uz Arhīviem, nepacietībā degdams tos ieraudzīt pēc visiem garajiem sapņošanas gadiem.

Kad šoreiz iegāju Arhīvu priekštelpā, aiz rakstāmgalda sēdēja pa­jauns kungs, ar rakstāmspalvu klaudzinādams pa papīra lapu, uz kuras bija redzamas vairākkārtējas pārrakstīšanas un labojumu pēdas. Kamēr tuvojos galdam, viņš niknu skatienu uzšvīkāja vēl kādu rindu. Viņa seja šķita ļoti piemērota nikniem skatieniem. Viņa rokas bija mīkstas un baltas. Žilbinoši baltais linu krekls un koši zilā veste liecināja par turību. Kāda iekšēja tieksme, kas manī vēl nebija tikusi vaļā no Tarbeanas laikiem, radīja vēlēšanos ieslīdēt viņam kabatā.

Vēl kādu laiku klaudzinājis ar rakstāmspalvu, viņš ar ļoti aizkaiti­nātu nopūtu nolika to malā. Vārds? viņš teica, nepaceldams galvu.

- Kvouts.

Pāršķirstījis reģistru grāmatu, viņš atrada meklēto lappusi un sa­rauca pieri. Tu neesi iereģistrēts. Pametis īsu skatienu augšup, viņš vēlreiz nikni pazibsnīja acis un atkal pievērsās nenosakāmajam tekstam, ap kuru bija cīnījies iepriekš. Kad es negrasījos iet projām, viņš pavirpināja pirkstus tā, it kā gribētu aizdzīt uzmācīgu kukaini.

-   Vari kratīties prom!

- Es tikko…

Ambrozs vēlreiz nolika rakstāmspalvu. Paklausies! viņš lēni sa­cīja, gluži kā cenzdamies paskaidrot vientiesim. Tu neesi iereģis­trēts! Viņš pārspīlēti izteiksmīgā žestā ar abām rokām norādīja uz reģistru grāmatu. Tu nevari iet tur iekšā! Ar tādu pašu kustību viņš norādīja uz iekšējo durvju pusi. Viss!

- Es nupat nāku no uzņemšanas…

Viņš nepacietīgi noplātīja rokas. Tātad skaidrs, ka tu vēl nevari būt iereģistrēts.

Es sameklēju kabatā lapu, ko biju saņēmis uzņemšanā. To man iedeva maģistrs Lorrens pats ar savu roku.

- Manis pēc viņš varēja tevi kaut atnest kukuragā! Ambrozs at­meta un demonstratīvi iemērca rakstāmspalvu tintē. Tagad beidz tērēt manu laiku! Man jādara savs darbs.

- Tērēt tavu laiku? es noprasīju, beidzot zaudēdams savaldīša­nos. Vai tev ir kaut mazākā nojauta, kam esmu izgājis cauri, lai nokļūtu šeit?

Ambrozs paskatījās uz mani, un viņa sejā pēkšņi parādījās uzjaut­rināta izteiksme. Paga, ļauj man minēt! viņš teica, atzpiezdamies ar plaukstām pret galdu un uzsliedamies kājās. Tu vienmēr biji at­tapīgāks par pārējiem bērniem savā Klodhampā vai kā nu sauc tavu sūdīgo ciematu. Tas, ka tu mācēji lasīt un skaitīt, radīja vietējos zem­niekos bijību.

Dzirdēju, ka man aiz muguras atveras un aizveras ārdurvis, bet Ambrozs tam nepievērsa uzmanību. Apgājis rakstāmgaldam apkārt, viņš atspiedās pret tā priekšējo malu. Tavi vecāki zināja, ka tu esi īpašs bērns, tāpēc viņi vairākus gadus krāja naudu, nopirka tev kurpes un pāršuva lupatu segu par kreklu. Viņš pastiepa roku un paberzēja pirkstos mana jaunā apģērba audumu.

- Tev mēnešiem ilgi vajadzēja iet kājām vai simtiem jūdžu kratīties mūļu ratos. Bet beigu beigās… Viņš izpleta rokas plašā žestā. Lai

slavēts Tehlu un visi viņa eņģeļi! Te nu tu esi! Mirdzošām acīm un rožainiem sapņiem!

Izdzirdēju smieklus un pagriezies redzēju, ka viņa runas plūdu laikā pa durvīm ir ienākuši divi vīrieši un sieviete. Pie Dieva miesām, Ambroz! Kas tev lēcies?

-  Nolāpītie pirmgadnieki! Ambrozs nošķendējās un, aizgājis at­pakaļ, apsēdās agrākajā vietā aiz galda. Ierodas šeit, ģērbušies kā lupatlaši, un uzvedas tā, it kā viņiem piederētu pasaule!

Visi trīs ienācēji aizgāja līdz durvīm, uz kurām bija rakstīts “KRĀ­TUVE”. Es stāvēju, samulsis no viņu pētošajiem skatieniem, un pūlējos apspiest pietvīkumu. Vai mēs šovakar ejam uz “Eoliju”?

Ambrozs pamāja ar galvu. Protams. Ap sestā zvana laiku.

-  Un tu nepārbaudīji, vai viņi ir iereģistrēti? Es jautāju, kad aiz ienācējiem bija aizvērušās durvis.

Ambrozs pagriezās pret mani, un viņa smaids bija plats, nervozs un nepārprotami naidīgs. Paklau, es tev došu kādu padomu, turklāt par velti. Mājās tu biji kaut kas īpašs. Šeit tu esi tikai kārtējais zeņķis ar lielu muti. Tāpēc uzrunā mani par Re’laru, kraties atpakaļ uz savu drūmo kaktu un slavē turienes pagānu dievu lai kāds tas būtu -, ka mēs neatrodamies Vintasā! Mēs ar tēvu pieķēdētu tevi pie staba kā traku suni.

Viņš paraustīja plecus. Bet dari, kā gribi! Paliec tepat. Sacel brēku. Sāc bimbot. Vai vēl labāk, meties man virsū! Viņš pasmaidīja. Es tevi kārtīgi noslānīšu un panākšu, lai tevi izlidina ārā. Paņēmis raks­tāmspalvu, viņš atgriezās pie sava nenosakāmā sacerējuma.

Es devos projām.

Varbūt jums šķiet, ka šī satikšanās laupīja man drosmi. Varbūt domājat, ka jutos smagi vilies un mani bērnišķie sapņi par Universitāti sašķīda druskās.

Tieši otrādi. Notikušais mani stiprināja. Man bija licies, ka esmu nokļuvis svešā pasaulē, un es nejutos savā ādā līdz brīdim, kad Ambrozs šādā savdabīgā veidā pārliecināja mani, ka starp Universitāti un Tarbeanas ielām nav lielas atšķirības. Lai kurp jūs ietu, cilvēku daba un būtība visur ir viena un tā pati.

Turklāt dusmas palīdz naktī saglabāt siltumu un ievainots pašlep­nums spēj spārnot cilvēku brīnumainiem darbiem.

“CENTRS” BIJA PATI VECĀKĀ Universitātes ēka. Gadsimtu gaitā tā bija lēni pletusies visos virzienos un augdama iekļāvusi sevi mazākas celtnes un iekšpagalmus. Tā atgādināja savdabīgu arhitektūras ķērpju sugu, kas cenšas pārņemt pēc iespējas lielāku zemes platību.

Tajā bija grūti atrast ceļu, lai nonāktu vajadzīgajā vietā. Gaiteņi veidoja dīvainus pagriezienus, negaidot beidzās ar strupceļu vai ari meta garus, neaprēķināmus līkumus. Nereti pagāja minūtes divdesmit, līdz izdevās nokļūt no kādas telpas citā, kaut gan tās atradās tikai piecdesmit jardu attālumā viena no otras. Pieredzējušākie studenti, protams, izmantoja īsāko ceļu, jo zināja, caur kurām darbnīcām vai lekciju zālēm jāiet, lai drīzāk sasniegtu mērķi.

Vismaz viens no iekšpagalmiem bija pilnigi izolēts, un tajā varēja iekļūt vienīgi pa logu. Klīda valodas, ka dažas telpas esot pilnīgi aizmū­rētas un tajās palikuši studenti, kuru rēgi naktīs klīstot pa gaiteņiem, vaimanājot par savu likteni un sūdzoties par “Ēstūža” slikto ēdienu.

Mana pirmā nodarbība notika “Centrā”. Par laimi, kopmītnes biedri bija mani brīdinājuši, ka tajā ir grūti orientēties, tāpēc, par spīti klejo­jumiem, es atradu meklēto telpu pat mazliet pirms nodarbības sākuma.

Kad beidzot nokļuvu savas pirmās nodarbības vietā, biju izbrīnī­jies, ka tā izskatās pēc neliela teātra. Sēdvietu rindas, paceldamās cita par citu augstāk, veidoja puslokus ap nelielu paaugstinājumu, kas atgādināja skatuvi. Mūsu trupa lielākajās pilsētās daudzkārt bija uzstājusies līdzīgās vietās. Tas mani nomierināja, un es sameklēju sēdvietu aizmugures rindā.

Vērodams, kā auditorijā lēni sapulcējas citi studenti, es jutos kā drudžains nervu kamols. Visi pārējie bija vismaz dažus gadus vecāki par mani. Kamēr zinību alkstošie apmeklētāji cits pēc cita ieņēma apkārtējās sēdvietas, es atkārtoju galvā pirmos trīsdesmit simpāti­jas sasaistes veidus. Mūsu kopējais skaits varēja būt ap piecdesmit, un mēs aizņēmām apmēram trīs ceturtdaļas no visas telpas. Dažiem studentiem bija rakstāmspalvas un papīra lapas ar cietu pamatni. Citi nesa līdzi vaska tāfelītes. Man nebija nekā, taču tas mani daudz nesa­trauca. Man vienmēr ir bijusi teicama atmiņa.

Auditorijā ienāca maģistrs Hemme un, uzkāpis uz paaugstinājuma, nostājās aiz liela akmens galda. Tumšajā maģistra tērpā viņš izskatī­jās ļoti iespaidīgs, un jau pēc dažām sekundēm šalcošais, čukstošais studentu pūlis sastinga pilnīgā klusumā.

-  Tātad jūs gribat būt arkanisti? viņš noprasīja. Jūs gribat ap­gūt maģiju, par ko esat dzirdējuši bērnu guļampasakās! Jūs esat klau­sījušies dziesmas par Taborlinu Lielo. Dārdošas uguns paklāji, burvju gredzeni, neredzami apmetņi, zobeni, kas vienmēr paliek spoži, brī­numzāles, kas ļauj lidot! Viņš nepatikā papurināja galvu. Ja esat nākuši meklēt kaut ko tādu, varat tūlīt iet projām, jo to jūs šeit neat­radīsiet. Nekā tāda nav!

Tajā bridi auditorijā iesteidzās kāds aizkavējies students, aptvēra, ka ir nosebojis, un steigšus apsēdās brīvā vietā. Tomēr Hemme viņu pamanīja. Sveiki, priecājos, ka nolēmi pagodināt mūs ar ierašanos! Kā tevi sauc?

-  Gels, puisis nervozi atbildēja. Piedodiet, ka nokavēju! Man bija grūtības…

-  Gel, Hemme viņu pārtrauca, kāpēc tu esi šeit?

Gels bridi samulsis raudzījās viņā, tad saņēmās un atbildēja: Lai mācītos simpātijas principus.

-   Es savās nodarbībās neciešu kavēšanos. Rītdienai vari sagata­vot pārskatu par simpātijas pulksteņa attīstību, par tā atšķirībām no agrākiem, aptuvenākiem pulksteņiem, kuri balstījās uz harmonisko kustību, un tā ietekmi uz precīzu laika izmantojumu.

Puisis sagrozījās sēdvietā. Jā, ser.

Viņa reakcija Hemmem bija pa prātam. Labi. Tātad kas ir sim­pātija?

Iesteidzās vēl kāds puisis, cieši turēdams cietos vākos iesietas lapas. Viņš izskatījās ļoti jauns, proti, varēja būt tikai pāris gadu vecāks par mani. Hemme apturēja ienācēju, pirms tas bija paguvis apsēsties.

-    Sveicināts! viņš teica pārspīlēti laipnā tonī. Un kas tu būtu?

-   Bazils, ser. Neveikli mīņādamies, zēns stāvēja ejā starp solu rindām. Es viņu pazinu. Biju slepeni noklausījies viņa uzņemšanas pārbaudījumu.

-  Bazil, vai tu gadījumā neesi no Illas? Hemme, dzēlīgi smaidī­dams, noprasīja.

-  Nē, ser.

-  Ak tā! Hemme atsaucās, tēlodams vilšanos. Es biju dzirdējis, ka illiešu ciltis nosakot laiku pēc saules, tāpēc viņiem neesot īstas izpratnes par precizitāti. Bet, tā kā tu neesi illietis, es nevaru aizbil­dināt tavu nokavēšanos. Vai tu to vari?

Bazils brīdi bez skaņas kustināja lūpas, it kā gribēdams attaisnoties, bet tad acīmredzot nolēma, ka labāk to nedarīt. Nē, ser.

- Labi. Rītdienai vari sagatavot pārskatu par Illas mēness kalendāru salīdzinājumā ar precīzāko civilizēto Aturas kalendāru, ko tev tagad jau vajadzētu pazīt. Sēdies!

Kā nopērts suns Bazils bez vārda saguma tuvākajā brīvajā vietā.

Hemme vairs nemēģināja atsākt nodarbību, bet gaidīja nākamo novēlojušos studentu. Tāpēc, durvīm atkal atveroties, auditorijā valdīja saspringts klusums.

Šoreiz ienācēja bija jauna sieviete, kurai varēja būt apmēram astoņ­padsmit gadu. Savdabīgs retums. Vīriešu un sieviešu proporcija Uni­versitātes studentu vidū bija apmēram desmit pret vienu.

Kad viņa ienāca telpā, Hemmes izturēšanās ievērojami atmaiga. Viņš ātri pagājās ienācējai pretī, lai sasveicinātos. Ā, labdien, mīļā! Beidzot man tiešām prieks, ka vēl neesam sākuši šīsdienas nodarbību. Satvēris meiteni aiz elkoņa, viņš aizvadīja to vairākus pakāpienus līdz pirmajai brīvajai vietai.

Hemmes izturēšanās meiteni acīmredzami samulsināja. Atvaino­jiet, maģistr Hemme! “Centrs” ir lielāks, nekā es biju gaidījusi.

- Nekas, nekas! Hemme draudzīgi atbildēja. Galvenais ir tas, ka tu esi šeit. Viņš gādīgi palīdzēja meitenei nolikt papīru un tintnīcu un atgriezās vecajā vietā uz paaugstinājuma.

Tagad šķita, ka nodarbība beidzot tiešām varētu sākties. Taču Hem­me vispirms vēlreiz paskatījās uz pēdējo ienācēju. Atvaino, jaun­kundzi Viņa bija auditorijā vienīgā sieviete. Es neievēroju etiķeti. Kā tevi sauc?

-  Ria.

-  Vai “Ria” ir saīsinājums no “Riana”?

- Jā, meitene pasmaidīja.

-  Riana, vai tu, lūdzu, varētu sakrustot kājas?

Viņš izteica šo lūgumu ar tādu nopietnību, ka studentu vidū neat­skanēja ne mazākais smiekliņš. Apmulsušu seju Riana sakrustoja kājas.

- Tagad, kad elles vārti ir slēgti, Hemme turpināja ierastajā skar­bajā toni, mēs varam sākt!

Un viņš tiešām sāka lekciju, kuras laikā nepievērsa meitenei vairs ne mazāko uzmanību. Varētu teikt, ka no viņa puses tā bija savdabīga labvēlība.

Lekcija turpinājās divarpus stundas. Es uzmanīgi klausījos, visu laiku cerēdams, ka viņš pateiks kaut ko tādu, ko nebiju uzzinājis no Abentija. Taču tas nenotika. Es ātri aptvēru, ka Hemme patiešām ap­skata simpātijas principus, bet dara to pašā zemākajā pamatlīmenl. Šī nodarbība man bija milzīgs laika zaudējums.

Kad Hemme ļāva studentiem doties projām, es aši noskrēju pa pa­kāpieniem un noķēru viņu pirms iziešanas pa durvīm. Maģistr Hemme?

Viņš pagriezās pret mani. A, mūsu brīnumbērns! Nezināju, ka tu esi manā nodarbībā. Ceru, ka mans temps tev nebija par ātru?

Man pietika saprāta, lai neatbildētu godīgi un atklāti. Jūs izklāstī­jāt pamatus ļoti skaidri, ser. Principi, kurus šodien izskaidrojāt, kalpos par teicamu pamatu pārējiem studentiem. Ceļojošu aktieru dzīvē diplomātija ieņem nozīmīgu vietu.

Hemme mazliet piepūtās, uzklausīdams manu komplimentu, bet tad paskatījās uz mani vērīgāk. Pārējiem studentiem? viņš noprasīja.

- Redziet, pamatus es esmu jau apguvis, ser. Zinu visus trīs likumus un četrpadsmit slēdzienus. Un ari pirmos deviņdesmit…

- Jā, jā, es redzu! Hemme mani pārtrauca. Pašlaik es esmu aiz­ņemts. Varam parunāt par to rīt, pirms nākamās nodarbības. Viņš pagriezās un enerģiski aizsoļoja projām.

Puse no maizes klaipa ir vairāk nekā nemaz, es nospriedu, paraus­tīju plecus un devos uz Arhīviem. Ja Hemmes lekcijās nevaru apgūt neko jaunu, tad paliek vēl iespēja mācīties paša spēkiem.

*  * *

Kad šoreiz iegāju Arhīvos, pie rakstāmgalda sēdēja jauna sieviete. Viņa bija žilbinoši skaista, gariem, melniem matiem un možu skatienu dzidrajās acīs. Pēc tikšanās ar Ambrozu tas bija ievērojams solis uz labo pusi.

Kad es tuvojos galdam, viņa man uzsmaidīja. Kā tevi sauc?

- Kvouts, es teicu. Arlidena dēls.

Viņa pamāja ar galvu un sāka šķirstīt reģistru grāmatu.

- Un kā sauc tevi? es jautāju, lai aizpildītu klusumu.

- Fela, meitene atbildēja, nepaceldama galvu. Tad viņa pamāja pie sevis un iesita ar pirkstu pa grāmatas lapu. Jā, tepat ir, vari iet iekšā!

No priekštelpas tālāk veda divas durvis; uz vienām uzraksts vēstīja “KRĀTUVE”, uz otrām “SĒJUMI”. Nezinādams, kāda ir atšķirība, es devos uz “KRĀTUVI”. Tieši tas man bija vajadzīgs. Grāmatu kaudzes. Bezgalīgas plauktu virknes un grāmatu kalni.

Kad biju satvēris durvju rokturi, Felas balss mani apturēja. Pie­došanu! Tu šeit esi pirmo reizi, vai ne?

Pamāju ar galvu, neatlaizdams durvju rokturi. Biju nokļuvis pavisam tuvu meklētajam. Kas notiks tagad?

- “Krātuve” ir pieejama tikai Arkanuma studentiem, Fela kā atvai­nodamās paskaidroja. Viņa piecēlās un, apgājusi galdam apkārt, devās uz otrām durvīm. Nāc, es parādīšu!

Ar abām rokām viņa atvilka vaļā smagās koka durvis ar uzrakstu “SĒJUMI”, un manam skatienam pavērās liela istaba augstiem gries­tiem. Pie vairākiem gariem galdiem sēdēja apmēram ducis studentu, lasīdami grāmatas. Telpu nevainojami apgaismoja daudzu simpātijas lampu nemainīgais spožums.

Fela pieliecās man tuvāk un klusi paskaidroja: Šī ir galvenā lasī­tava. Te tu atradīsi visas grāmatas, kas vajadzīgas nodarbībām pamata līmenī. Ar kāju nosprostodama durvis, lai tās nevērtos ciet, viņa norādīja uz sienu ar gariem plauktiem, kuros rindojās trīs vai četri simti grāmatu. Vairāk grāmatu vienkopus, nekā es līdz šim biju redzējis.

Fela klusi turpināja: Šeit jāievēro klusums. Sarunāties drīkst tikai čukstus. Biju jau ievērojis, ka telpa ir gandrīz nedabiski klusa. Ja gribi kādu grāmatu, kuras šeit nav, vari iesniegt tur pieteikumu. Fela norādīja uz vienu no galdiem. Tad viņi to sameklēs un atnesīs tev.

Pagriezos, lai kaut ko Felai pajautātu, un tikai tad aptvēru, cik viņa man atrodas tuvu. Nav grūti nojaust, cik ļoti es biju apsēsts ar domu par Arhīviem, ja nepamanīju vienu no pievilcīgākajām Universitātes sievietēm stāvam nepilnu sešu collu attālumā no manis. Cik ilgs laiks viņiem parasti vajadzīgs, lai sameklētu grāmatu? es klusi jautāju, cenzdamies neblenzt uz viņu.

- Var būt dažādi, Fela atbildēja un atmeta melnos matus atpakaļ pāri plecam. Dažreiz cilvēki ir aizņemtāki, citreiz brīvāki. Un dažiem vieglāk izdodas atrast vajadzīgo nekā citiem. Viņa paraustīja plecus, un vairākas matu cirtas atslīdēja atpakaļ, skardamas manu elkoni.

-   Parasti tas neprasa vairāk par stundu.

Es pamāju ar galvu, juzdamies vīlies, ka nevaru izpētīt visas Arhīvu telpas, tomēr pacilāts, ka esmu nokļuvis vismaz tik tālu. Atkal jāsaka: puse no maizes klaipa ir vairāk nekā nemaz. Paldies, Fela! Es iegāju iekšā, un viņa ļāva smagajām durvīm aizkrist ciet.

Tomēr pēc brīža Fela mani panāca vēlreiz. Jā, vēl kaut kas! viņa klusi teica. Tas gan ir saprotams pats par sevi, bet, tā kā tu šeit esi pirmoreiz… Felas sejas izteiksme bija ļoti nopietna. Grāmatas nedrīkst iznest ārpus šīs telpas. No Arhīviem nedrīkst iznest neko.

-  Protams! es teicu. Tas ir pilnīgi skaidrs. Bet es to nebiju zinājis.

Fela pasmaidīja un pamāja ar galvu. Atgādināju tikai drošības dēļ. Pirms dažiem gadiem mums te bija viens jauns aristokrāts, kas bija pieradis savākt grāmatas no tēva bibliotēkas. Es agrāk nekad nebiju redzējusi, ka Lorrens kaut vai sarauktu pieri vai runātu skaļāk nekā pusbalsī. Bet, kad viņš notvēra to puisi uz ielas ar vienu no savām grāmatām… Viņa papurināja galvu, it kā nespētu aprakstīt to, ko redzējusi.

Centos iztēloties, kāds garais, drūmais maģistrs varētu izskatīties dusmās, taču man tas neizdevās. Paldies par brīdinājumu!

-  Nav par ko! Un Fela devās atpakaļ uz Arhīvu priekštelpu.

Piegāju pie viņas norādītā galda. Kā es varu pasūtīt grāmatu? -

klusi pavaicāju skrīvam.

Viņš man parādīja lielu pasūtījumu grāmatu, ko līdz pusei bija aizpildījuši studentu vārdi un pasūtījumi. Daži bija vēlējušies kon­krētu autoru grāmatas ar konkrētiem virsrakstiem, bet citi ierakstījuši lūgumu pēc vispārējas informācijas. Kāds ieraksts piesaistīja manu uzmanību: “Bazils illiešu mēness kalendārs. Aturas kalendāra vēs­ture.” Pārlaidis skatienu istabai, ieraudzīju Hemmes nodarbībā redzēto puisi, kas bija salīcis virs grāmatas un kaut ko cītīgi rakstīja.

Ierakstīju pasūtījumu grāmatas lapā: “Kvouts čandriānu vēsture. Apraksti par čandriāniem un viņu pazīmēm: melnas acis, zila uguns utt."

Pēc tam aizgāju pie plauktiem un nodevos grāmatu pētīšanai. Dažas grāmatas es pazinu no mācībām kopā ar Benu. Lasītavas klusumu palaikam pārtrauca vienīgi rakstāmspalvu čirkstoņa vai tikko jaušama, putna spārnu švīkstiem līdzīga skaņa, pāršķirot lappusi. Neparastais klusums mani nemulsināja un šķita pat savdabīgi nomierinošs. Vēlāk uzzināju, ka šī iemesla dēļ studenti iedēvējuši šo vietu par “Kape­nēm”.

Pēc kāda laika manu uzmanību piesaistīja grāmata ar virsrakstu “Parasto draku pārošanās paradumi”, un, paņēmis to, es aizgāju un apsēdos pie viena no galdiem. Izvēlējos to tāpēc, ka grāmatai uz vāka bija reljefā attēlots diezgan iespaidīgs pūķis, tomēr, kad sāku lasīt, secināju, ka tas ir zinātnisks ieskats vairākos izplatītos mītos.

Kad biju līdz pusei izlasījis ievadu ar skaidrojumiem par to, ka mīts par pūķiem, visticamāk, ir attīstījies uz daudz ikdienišķākā draka pamata, man blakus nostājās skrīvs. Kvouts? viņš jautāja. Es pamāju ar galvu, un viņš iedeva man nelielu grāmatu zilos audekla vākos.

Atvēru to un tūlīt piedzīvoju vilšanos. Tas bija feju pasaku krājums. Pārlapoju to, cerēdams atrast kaut ko noderīgu, taču tajā bija tikai saldeni, lipīgi piedzīvojumu stāsti, kas domāti maziem bērniem. Jūs tādus noteikti zināt: varonīgi bāreņi ar viltu uzvar čandriānus, iegūst dārgumus, apprec princeses un dzīvo laimīgi līdz mūža galam.

Nopūtos un aizvēru grāmatu. Laikam pa pusei jau biju to gaidījis. Pirms čandriāni nogalināja manu ģimeni, arī es biju dzīvojis pārliecībā, ka tie ir tikai bērnu pasaku tēli. Šādi meklējumi man nevarēja palīdzēt.

Vēlreiz aizgājis pie pasūtījumu galda, es krietnu brīdi domāju un tad ierakstīju pieprasījumu lappusē jaunu rindu: “Kvouts Amira ordeņa vēsture. Amira izcelsme. Amira pieņemtās paražas.” Ticis līdz rindas galam, es tomēr nesāku rakstīt jaunā rindā, bet apstājos un paskatījos uz skrīvu, kas sēdēja aiz galda. Īstenībā man derētu jebkādi materiāli par Amiru, es teicu.

-  Pašlaik mēs esam diezgan aizņemti, viņš sacīja, norādīdams uz telpas vidu. Pēc manis šeit bija ieradušies vēl apmēram ducis stu­dentu. Bet, līdzko varēsim, mēs kaut ko atnesīsim.

Atgriezos pie galda un vēlreiz pārlapoju bērnu grāmatu, tad noliku to malā, jo manām vajadzībām tā nederēja. Šoreiz bija jāgaida krietni ilgāk. Kad lasīju par neparasto suskviniešu vasaras hibernāciju, jutu, ka man kāds pieskaras pie pleca. Pagriezos, domādams, ka ieraudzīšu skrīvu ar grāmatu kaudzi padusē vai varbūt Bazilu, kas pienācis sasvei­cināties. Iztrūkos, ieraudzīdams līdzās melnējam maģistra Lorrena tumšo zinibu vira ietērpu.

-  Nāc! viņš klusi teica un pamāja, lai es viņam sekoju.

Nesaprazdams, ko tas nozīmē, es devos viņam līdzi, un mēs izgājām

no lasītavas. Pagājuši garām skriva rakstāmgaldam, mēs pa nelielu kāpņu posmu nokāpām lejā līdz pašaurai, neizteiksmīgai istabai, kurā stāvēja galds un divi krēsli. Arhīvos bija daudz šādu mazu istabiņu: tie bija lasāmkambari, kas paredzēti Arkanuma locekļiem, lai tie varētu netraucēti mācīties savrupos apstākļos.

Lorrens nolika uz galda “Sējumu” nodaļas pasūtījumu grāmatu.

-    Es palīdzēju veikt pienākumus vienam no jaunākajiem skrīviem un ievēroju tavus ierakstus, viņš teica. Vai tu interesējies par čandriāniem un Amiru?

Es piekrītoši pamāju ar galvu.

-  Vai tas ir saistīts ar kāda tava skolotāja uzdevumu?

īsu brīdi es vēlējos pastāstīt viņam patiesību. Par to, kas noticis ar maniem vecākiem. Par stāstu, ko noklausījos Tarbeanā.

Tomēr Maneta izturēšanās, kad biju pieminējis čandriānus, lika man saprast, cik tas izklausītos muļķīgi. Iekams nebiju redzējis čandriānus pats savām acīm, ari es tiem neticēju. Ja tolaik kāds būtu teicis, ka ir redzējis šos radījumus, es domātu, ka viņš nav pie pilnas saprašanas.

Labākajā gadījumā Lorrens nodomātu, ka mani vajā maldu mānija, bet sliktākajā gadījumā noturētu mani par muļķa bērnu. Piepeši es skaudri apjautu, ka atrodos vienā no civilizācijas galvenajiem balstiem un sarunājos ar Universitātes Arhīvu maģistru.

Tas man lika ieraudzīt visu citādā gaismā. Veca vīra stāsti kādā ostmalas krogā pēkšņi likās ļoti tāli un nenozīmīgi.

Es papurināju galvu. Nē, ser. Gribēju tikai apmierināt ziņkārību.

-  Ziņkārību es vērtēju augstu, Lorrens bez īpašas izteiksmības sacīja. Varbūt varu kaut cik apmierināt tavējo. Amira ordenis bija daļa no Baznīcas tajos laikos, kad Aturas impērija vēl bija stipra. Viņu kredo bija “Ivare Enim Euge", un aptuveni to var tulkot kā “augstākam dievam”. Viņi bija pa pusei ceļojoši bruņinieki, pa pusei brīvprātīgie sargi. Viņiem piederēja tiesu vara, un viņi varēja būt tiesneši gan reliģiskās, gan laicīgās tiesās. Viņi visi dažādā līmenī bija brīvi no likumu saistībām.

Lielāko daļu no tā es jau zināju. Bet no kurienes viņi radās? es jautāju. Biju uzdrošinājies pievirzīties pavisam tuvu Skarpi stāstam.

-  Viņi izveidojās no ceļojošiem tiesnešiem, Lorrens teica. No vīriem, kuri staigāja no pilsētas uz pilsētu, ieviesdami mazajos Aturas ciemos likuma kārtību.

-  Tātad viņi radās Aturā?

Lorrens paskatījās uz mani. Kur gan citur viņi varēja rasties?

Nespēju saņemties un pastāstīt viņam patiesību, atklājot aizdomas, ko manī bija izraisījis vecā vīra stāsts: ka Amira saknes varētu sniegties daudz senākā pagātnē par Aturas impēriju. To, ka es ceru: varbūt kaut kur pasaulē viņi vēl eksistē.

Lorrens uztvēra manu klusēšanu par atbildi. Došu tev padomu, viņš laipni teica. Amira ordeņa brāļi ir dramatiskas būtnes. Jauni būdami, mēs visi iztēlojamies sevi par amiriešiem un karojam ar vītolzaru zobeniem. Šie stāsti zēniem, gluži dabiski, šķiet aizraujoši. Viņš ieskatījās man acīs. Tomēr pieaugušam vīrietim, arkanistam, ir svarīgi pievērsties šodienai. Viņam jādomā par dzīves praktisko daļu.

Nenovērsdams skatienu no manis, Lorrens turpināja: Tu esi jauns. Daudzi spriedīs par tevi, vadoties tieši no šī apstākļa. Es dziļi ievilku elpu, bet viņš pacēla roku. Es tev nepārmetu aizraušanos ar puicis­kām fantāzijām. Es tev iesaku vairīties no puicisku fantāziju izrādī­šanas. Viņš rāmi lūkojās manī, un viņa seja bija tikpat mierīga kā vienmēr.

Atcerējos, kā pret mani bija izturējies Ambrozs, un pamāju ar galvu, juzdams, ka man vaigos sakāpis sārtums.

Lorrens izvilka rakstāmspalvu un sīki sašvīkāja manu ierakstu pa­sūtījumu grāmatā. Es ļoti cienu ziņkārību, viņš teica. Bet daudzi domā citādi. Es negribu, lai tavu pirmo dimestri apgrūtinātu neva­jadzīgi sarežģījumi. Paredzu, ka tev ari bez papildu raizēm klāsies diezgan grūti.

Es noliecu galvu, un man šķita, ka esmu viņam sagādājis zināmu vilšanos. Es saprotu. Paldies, ser.

NĀKAMAJĀ DIENĀ es uz Hemmes nodarbību atnācu desmit minūtes agrāk un apsēdos pirmajā rindā. Cerēju notvert Hemmi pirms nodar­bības sākuma, jo tas man aiztaupītu vajadzību vēlreiz nosēdēt visu viņa lekcijas laiku.

Diemžēl viņš neieradās agri. Kad Hemme ienāca pa mazākajām durvīm un pa trim pakāpieniem uzkāpa uz koka paaugstinājuma, audi­torija jau bija pilna. Pārlaizdams skatienu klausītājiem, viņš ar acīm sameklēja mani. Ak jā, mūsu jaunais brīnumbērns! Lūdzu, piecelies!

Nesaprazdams, ko tas varētu nozīmēt, es piecēlos kājās.

-  Varu pavēstīt visiem patīkamu jaunumu! Hemme teica. Lūk, šis te misters Kvouts man apgalvoja, ka pilnībā pārzinot simpātijas principus. Tāpēc viņš ir piedāvājies šodienas lekciju nolasīt pats. Ar plašu, izteiksmīgu žestu viņš aicināja mani nostāties sev blakus uz paaugstinājuma. Paskatījies uz mani ar savām salti skarbajām acīm, viņš pasmaidīja. Lūdzu, mister Kvout!

Protams, viņš zobojās par mani, domādams, ka es iebiedēts un apkaunots apsēdīšos atpakaļ vietā.

Taču iebiedēšanu savā neilgajā mūžā es biju piedzīvojis jau pietie­kami daudz. Nesatricināmā mierā es uzkāpu uz paaugstinājuma un paspiedu viņa roku. Runādams skatuves priekšnesuma balsī, es pievēr­sos studentiem: Pateicos maģistram Hemmem par šo izdevību! Ceru, ka varēšu palīdzēt viņam skaidrāk izgaismot šo ļoti svarīgo tematu.

Tā kā Hemme pats bija uzsācis šo spēlīti, viņš to vairs nevarēja apturēt, neizskatīdamies muļķīgs. Paspiezdams manu roku, viņš veltīja man tādu skatienu, kādu vilks varētu veltīt vajātam kaķim. Ļaunīgi smaidīdams, viņš nokāpa no paaugstinājuma un ieņēma manu nupat atbrīvoto vietu pirmajā rindā. Pārliecināts par manu nezināšanu, viņš bija gatavs turpināt izrādi.

To, kas notika turpmāk, man palīdzēja īstenot divi no Hemmes dau­dzajiem trūkumiem. Pirmkārt, viņa vispārējā aprobežotība, kas neļāva

ticēt maniem iepriekšējā dienā teiktajiem vārdiem. Otrkārt, viņa vēlē­šanās mani pēc iespējas pamatīgāk pazemot.

Vienkāršoti izsakoties, Hemme bija man pasniedzis virvi, kurā pa­kārties. Acīmredzot viņš neaptvēra, ka uzmestā cilpa vienlīdz labi var derēt kā vienam, tā otram kaklam.

Es pagriezos pret auditoriju. Šodien es demonstrēšu simpātijas likumu piemēru. Bet, tā kā mūsu laiks ir ierobežots, man būs vajadzīga palīdzība sagatavošanās darbiem. Uz labu laimi pamāju vienam no studentiem. Esi tik laipns un atnes man vienu no maģistra Hemmes matiem!

Ar pārspīlētu laipnību Hemme pasniedza prasīto. Kad students man to atnesa, Hemme smaidīja neviltotā uzjautrinājumā, juzdamies pār­liecināts: jo iespaidīgāki būs mani gatavošanās darbi, jo lielāku kaunu man beigās nāksies piedzīvot.

Izmantoju īso kavēšanās bridi, lai pārlaistu skatienu aprīkojumam, ar ko man būs jāstrādā. Vienā paaugstinājuma malā stāvēja ogļu tver­tne, un pēc ašas darbgalda atvilktņu pārlūkošanas es atradu krīta gabalu, prizmu, sērkociņus, palielināmo stiklu, dažas sveces un vai­rākus neparastas formas metāla gabalus. Paņēmu trīs sveces, pārējo atstādams turpat.

Satvēru maģistra Hemmes matu un ievēroju, ka to man ir atnesis Bazils, Hemmes iepriekšējā dienā nostrostētais students. Paldies, Bazil! Vai tu, lūdzu, varētu atnest šurp ogļu tvertni un pēc iespē­jas drīzāk to iededzināt? Kad Bazils atnesa tvertni, es iepriecināts ievēroju, ka tai ir pievienotas mazas plēšas. Kamēr viņš uzlēja oglēm spirtu un uzšķīla dzirksteli, es pievērsos klausītājiem.

-  Simpātijas jēdzienus nav sevišķi viegli aptvert. Bet visa pamatā ir trīs vienkārši likumi.

Pirmais ir Atbilstības nosacījums, kas saka: “Līdzība veicina sim­pātiju.” Otrais ir Radniecības princips, kas saka: “Priekšmeta daļa var pārstāvēt visu priekšmetu.” Trešais ir Nezūdamības likums, kas saka: “Enerģiju nevar ne iznīcināt, ne radīt.” Atbilstība, Radniecība un Nezū­damība. Trīs pamatakmeņi.

Brīdi apklusis, es dzirdēju, kā pussimt spalvu čirkstot pieraksta manus vārdus. Bazils man līdzās cītīgi darbināja plēšas. Aptvēru, ka notiekošais man var gluži labi iepatikties.

- Neraizējieties, ja pagaidām vēl netiekat skaidrībā! Demonstrējums visu padarīs daudz saprotamāku. Paskatījies lejup, es redzēju, ka ogļu tvertne pamazām sakarst. Pateicu Bazilam paldies, novietoju uz oglēm seklu metāla pannu un iemetu tajā divas sveces, lai tās izkausētu.

Trešo sveci es ieliku svečturi uz galda un aizdedzināju to ar vienu no atvilktnes sērkociņiem. Pēc tam noņēmu pannu no uguns un uzmanīgi izlēju tās izkusušo saturu uz galda, izveidodams vaska pikuci apmēram dūres lielumā. Tad pacēlu skatienu pret studentiem.

- Simpātijas procesā pirmām kārtām notiek enerģijas pārvietošana. Enerģija ceļo pa simpātiskajām saiknēm. Izvilcis dakts vijumus, sāku mīcīt vasku, veidojot no tā kaut ko līdzīgu lellei. Pirmais likums, kuru es minēju, proti, “Līdzība veicina simpātiju”, nozīmē viekāršu patiesību: jo lietas ir līdzīgākas viena otrai, jo stiprāka starp tām ir simpātiskā saikne.

Pacēlu primitīvo vaska lelli pret studentiem, lai tie varētu to apska­tīt. Šis cilvēciņš, es teicu, ir maģistrs Hemme. Telpu pāršalca apslāpēti smiekli. Pareizāk sakot, tas ir mans maģistra Hemmes sim­pātiskais atveidojums. Vai kāds ir gatavs minēt, kāpēc šis atveidojums nav sevišķi veiksmīgs?

Auditorijā iestājās klusums. Kādu bridi ļāvu tam turpināties; klau­sītāji šķita tādi kā sastinguši. Hemme viņus iepriekšējā dienā bija iebiedējis, un viņu atbildes raisījās lēni. Beidzot kāds students pēdējā rindā jautāja: Neatbilstošs lielums?

Es pamāju ar galvu un joprojām gaidoši lūkojos uz klausītājiem.

-  Un maģistrs Hemme nav no vaska.

Vēlreiz pamāju ar galvu. Starp viņiem pastāv zināma līdzība apvei­dos un proporcijās. Tomēr šis ir ļoti trūcīgs simpātiskais atveidojums. Tāpēc jebkāda simpātiskā saikne, ko mēs no tā atvasinātu, būtu diez­gan vāja. Varbūt divi procenti efektivitātes. Kā mēs to varētu uzlabot?

Atkal iestājās klusums, taču šoreiz tas nebija tik ilgs. Izveidot lielāku! kāds ierosināja. Es pamāju ar galvu un gaidīju. Atskanēja citas balsis:

-  Iegrebt maģistra Hemmes seju!

-  Izkrāsot!

-  Uzvilkt maziņu apmetni!

Auditorijā atskanēja smiekli. Es pacēlu roku par zīmi, ka vēlos klu­sumu, un jutos pārsteigts, ka tas iestājās gandrīz acumirklī. H būtu lietišķā daļa, bet pieņemsim, ka jūs visu to esat izdarījuši. Man blakām stāv sešas pēdas garš, pilnīgi apģērbts maģistrs Hemme ar prasmīgi izveidotiem vaibstiem. Es pamāju ar roku uz tukšo vietu sev bla­kus. Pat pēc visiem šiem pūliņiem augstākais, uz ko varat cerēt, būs simpātiskā saikne ar desmit vai piecpadsmit procentu efektivitāti. Tas nav izcili, tas nepavisam nav izcili.

Un tā es esmu nonācis pie otrā likuma, proti, pie Radniecības. To aptvert viegli palīdz vienkārša doma: “Asins saites nav saraujamas.” Pateicoties maģistra Hemmes augstsirdībai, man ir viens no viņa ma­tiem. Pacēlu matu un izteiksmīgi iespraudu to vaska lelles galvā.

-   Un, lūk, pavisam vienkāršā veidā mēs esam ieguvuši simpātisko saikni, kas darbosies ar trīsdesmit līdz trīsdesmit piecu procentu efektivitāti.

Visu laiku es ar acs kaktiņu vēroju maģistru Hemmi. Manas dar­bošanās sākumā viņš bija izskatījies mazliet piesardzīgs, bet vēlāk atlaidies atzveltnē ar pašapmierinātu smīnu sejā. Hemme zināja: bez nepieciešamās sasaistes un mērķtiecīgi koncentrēta Alara palīdzēt ne­spēs pat visas pasaules vasks un mati kopā.

Pārliecināts, ka viņš uzskata mani par nejēgu, es norādīju uz sveci un jautāju: Vai atļausiet, maģistr? Atbildējis ar vēlīgi augstsir­dīgu žestu, Hemme iekārtojās sēdvietā ērtāk un apmierināti sakrustoja rokas uz krūtīm, pārliecināts par savu nesatricināmo drošību.

Es, protams, zināju vajadzīgo sasaisti. Biju to viņam jau teicis. Un Bens man bija iemācījis Alar, jājampātagas ticību, jau tad, kad man bija tikai divpadsmit gadu.

Taču es par to nelauzīju galvu. Ieliku vaska lelles kāju sveces sprak­stošajā, kūpošajā liesmā.

Auditoriju pārņēma saspringts klusums, visi aizturēja elpu un pa­stiepušies centās skatīties uz maģistru Hemmi.

Hemme mākslotā izbrīnā paraustīja plecus. Bet viņa acu skatiens atgādināja lamatas, kas tūlīt gatavas aizcirsties. Ar nicīgu vīpsnu vienā mutes kaktiņā viņš izslējās, lai celtos kājās. Es neko nejūtu. Kāpēc…

-Tieši tā! es iesaucos, un mana balss skanēja kā pātagas cirtiens. Iztrūcinātie studenti atkal pievērsa uzmanību man. Un kāpēc tā ir? Pārlaidu auditorijai nogaidošu skatienu.

-  Iemesls ir trešais likums, kuru es minēju sākumā: Nezūdamība. “Enerģiju nevar ne iznīcināt, ne radīt, to var tikai pazaudēt vai atrast.” Turot sveci zem mūsu godājamā skolotāja kājas, iespējams panākt tikai ļoti niecīgu pārmaiņu. Un, tā kā pārraidītais karstums ir tikai ap trīsdesmit procentu, pat šis niecīgais rezultāts paliek nemanāms.

Bridi klusēju, ļaudams studentiem pārdomāt dzirdēto. Tā ir sim­pātijas galvenā problēma. No kurienes ņemt enerģiju? Tomēr atbilde ir gluži vienkārša.

Es nopūtu sveci un vēlreiz aizdedzināju to tvertnes oglēs, mur­minādams pie sevis nedaudzos vajadzīgos vārdus: Izveidojot otru simpātisko saikni starp sveci un pamatīgāku uguni… sadalīju domas divās daļās: ar vienu daļu sasaistīju kopā Hemmi un vaska lelli, ar otru savienoju sveci un ogļu tvertni, … mēs iegūstam gribēto rezul­tātu.

Neuzkrītoši pacēlu vaska cilvēciņa kāju virs sveces apmēram collu virs dakts, kur patiesībā liesma ir viskarstākā.

No vietas, kur sēdēja Hemme, atskanēja izbiedēts izsauciens.

Neskatīdamies uz viņa pusi, es bezkaislīgā balsī turpināju runāt ar auditoriju. Un šķiet, ka šoreiz mūsu eksperiments ir izdevies. Telpai pārskrēja paklusi smiekli.

Es nopūtu sveci. Turklāt tas labi raksturo ari to, kāds spēks ir gudra simpātijas meistara rokās. Iedomājieties, kas notiktu, ja es iemestu visu šo lelli ugunī? Es pacēlu vaska cilvēciņu virs ogļu tvertnes.

Kā neredzamas atsperes vadīts, Hemme nākamajā brīdī atradās uz paaugstinājuma. Varbūt tā bija tikai mana iztēle, taču man šķita, ka viņš drusku mēģina saudzēt kreiso kāju.

-   Šķiet, ka tagad maģistrs Hemme vēlas turpināt lekciju pats. Auditoriju atkal pāršalca smiekli, šoreiz skaļāki nekā iepriekš. Pateicos jums par uzmanību, studenti un draugi! Mana pieticīgā lekcija ir galā.

Tajā brīdī es izmantoju vienu no skatuves trikiem. Pastāv zināma balss modulācija un ķermeņa valoda, kas skatītājiem dod signālu ap­laudēt. Nevaru precīzi paskaidrot, kā tas tiek darīts, taču vēlamo rezul­tātu es panācu. Viegli paklanījos pret studentiem un pagriezos pret Hemmi, joprojām skanot aplausiem, kas nebūt nebija dārdoši, tomēr droši vien skaļāki, nekā jebkad bija veltīti viņam.

Kad viņš panācās dažus soļus uz manu pusi, es gandrīz atkāpos. Hemmes seja bija pietvīkusi atbaidoši sarkana un deniņos pulsēja vēna, kas kuru katru brīdi, šķiet, draudēja pārplīst.

Agrīnais skatuves rūdījums palīdzēja man saglabāt mieru, un es, rāmi lūkodamies pretī, pastiepu viņam roku. Ar jūtamu gandarījumu redzēju, kā viņš pamet ašu skatienu uz studentiem, kuri joprojām aplaudēja, krampjaini norij siekalas un satver manu plaukstu.

Hemmes rokasspiediens bija sāpīgi stingrs. Varbūt tas būtu kļuvis vēl stingrāks, ja es nebūtu izdarījis neuzkrītošu kustību ar vaska lelli uz ogļu tvertnes pusi. Viņa zilgani sārtā seja nobālēja tik strauji, ka pārmaiņa šķita gluži neticama. Arī rokasspiediens atslāba tikpat ātri, un es atvilku plaukstu atpakaļ.

Vēlreiz viegli paklanījies pret sēdošajiem studentiem, es neatska­tīdamies izgāju no auditorijas.

KAD HEMMES nodarbība bija beigusies, ziņa par manu uzstāšanos izplatījās pa Universitāti savvaļas ugunsgrēka ātrumā. No studentu reakcijas nebija grūti spriest, ka maģistrs Hemme viņu vidū nav sevišķi iemīļots. Kad sēdēju uz akmens sola pie “Steliņģiem”, garāmejošie studenti skatījās uz manu pusi un smaidīja. Citi māja ar roku vai smejot pacēla gaisā īkšķi.

Kaut gan šī skandalozā slava bija patīkama, sirds dziļumos man brieda saltas bažas. Deviņu maģistru vidū es biju iemantojis nopietnu ienaidnieku. Svarīgi bija izdibināt, cik nopietnas nepatikšanas viņš man turpmāk var sagādāt.

*  * *

“Ēstūža” vakariņu klāsts bija rupja maize ar sviestu, sautējums un pupas. Manets jau sēdēja pie galda ar visu savu nevaldāmo matu ērkuli, kas darīja viņu līdzīgu milzīgam ziemeļu vilkam. Simmons un Sovojs negribīgi knibinājās ap ēdienu, drūmi prātodami, no kādas gaļas varētu būt gatavots sautējums. Man, ko no Tarbeanas ielām šķīra tikai nepilna dienkopa, šī bija karaliska maltīte.

Tomēr draugu sarunas un izteikumi saplacināja manu ēstgribu ne­gaidītā ātrumā.

- Saproti mani pareizi! teica Sovojs. Tu parādīji dūšu un atstāji izcilu iespaidu. To es nekad nesāktu apšaubīt. Un tomēr… Viņš pavi­cināja gaisā karoti. Par šito viņi tevi pakārs!

-  Var būt vēl sliktāk, sacīja Simmons. Baidos, ka to var atzīt par ļaunprātību.

-         Nekas jau nenotika! es atmetu bravūrīgāk nekā īstenībā jutos.

-    Drusku pasildīju viņam pēdu, un viss.

-Jebkurš kaitējums ar simpātijas palīdzību tiek uzskatīts par ļaun­prātību. Manets pamāja uz manu pusi ar maizes gabalu, saraucis negantās, izspūrušās uzacis. Pirms dodies karā, ir jāpadomā, manu

zēn! Maģistru tuvumā jāstaigā ar noliektu galvu. Ja iekļūsi melnajās grāmatās, viņi var padarit tavu dzīvi par īstu elli.

-  Viņš iesāka pirmais, es teicu, drūmi košļādams pupas.

Pie mūsu galda aizelsies pieskrēja jauns puisis. Vai tu esi Kvouts? viņš jautāja, vērīgi paskatījies uz mani.

Es pamāju ar galvu, un pēkšņi man māgā viss sagriezās otrādi.

-  Tevi grib redzēt Maģistru zālē.

-  Kur tas ir? es jautāju. Esmu šeit tikai kopš dažām dienām.

-  Vai kāds var parādīt viņam ceļu? puisis jautāja, aplaizdams skatienu galdam. Man jāskrien pateikt Džamisonam, ka esmu viņu atradis.

-  Es parādīšu, sacīja Simmons, atstumdams ēdiena bļodu. Man tik un tā lāgā negribas ēst.

Džamisona ziņnesis skriešus metās projām, un Simmons lēni uzslē­jās kājās.

-  Pagaidi! es teicu, ar karoti norādīdams uz ēdienu paplāti. Es vēl neesmu beidzis.

Simmona seja pauda nepārprotamas bažas. Es neticu, ka tu spēj ieēst, viņš teica. Man nekas nelien iekšā! Kā tu spēj domāt par ēšanu?

-  Es jūtos izsalcis, šķietami mierīgi atbildēju. Nezinu, kas mani gaida Maģistru zālē, bet domāju, ka labāk iet turp ar pilnu vēderu.

-  Tevi metīs uz ragiem! Manets teica. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc viņi varētu izsaukt tevi šajā vakara stundā.

Es īsti nesapratu, ko viņš grib teikt, taču negribēju atklāt pārējiem savu nezināšanu. Viņi var pagaidīt, līdz es paēdu. Un iebāzu mutē vēl vienu karoti sautējuma.

Simmons atgriezās vietā un sāka izklaidīgi bakstīt ēdienu. Godīgi sakot, arī man vairs nebija ēstgribas, tomēr pēc visiem Tarbeanas pārdzīvojumiem es nespēju pieļaut, ka mani tā vienkārši atrauj no maltītes.

Kad beidzot mēs ar Simmonu piecēlāmies no galda, “Ēstūža” ierastā kņada pierima un pārējie pavadīja mūs ar skatieniem. Viņi zināja, kurp es dodos.

Kad bijām izgājuši ārā, Simmons iebāza rokas kabatās un devās “Dobuma” virzienā. Atklāti sakot, tu esi iedzīvojies diezgan pama­tīgās nepatikšanās.

-  Biju cerējis, ka Hemme jutīsies apkaunots un cietīs klusu, es atzinos. Vai bieži gadās, ka studentus izslēdz no Universitātes? Centos to pajautāt it kā pa jokam.

-  Šajā dimestrī vēl nav gadījies, Simmons atbildēja ar pazīstamo smaidu un zilo acu skatienu. Bet vēl ir tikai otrā mācību diena. Varbūt tu uzstādīsi rekordu.

-  Tas nav smieklīgi, es teicu, tomēr jutu, ka mana seja savilkusies smīnā. Simmons vienmēr prata man izvilināt smaidu, lai kas būtu gadījies.

Simmons gāja pa priekšu, un mēs sasniedzām “Dobumu” krietni īsākā laikā, nekā man būtu gribējies. Kad atvēru durvis un dzīros iet iekšā, viņš vilcinādamies pacēla roku tādā kā atvadu mājienā.

Mani sagaidīja Džamisons. Viņš pārraudzīja visu, kas neatradās maģistru tiešā kontrolē: virtuves, veļas mazgātavu, staļļus, noliktavas. Viņš bija nervozs un ar savu plivināšanos mazliet atgādināja putnu. Vīrietis ar zvirbuļa apveidiem un vanaga acīm.

Džamisons ieveda mani lielā istabā bez logiem; tās vidū stāvēja pazīstamais pusloka galds. Tāpat kā uzņemšanas pārbaudījumā centrā sēdēja rektors. Vienīgā redzamā atšķirība bija tāda, ka galds šoreiz neatradās uz paaugstinājuma un sēdošie maģistri bija ar mani vienā acu līmenī.

Acis, ar kurām sastapos, nebija draudzīgas. Džamisons aizveda ma­ni līdz pusloka galda priekšējai malai. Redzēdams galdu no šāda skatpunkta, es skaidrāk aptvēru, ko nozīmē būt “uz ragiem”. Džamisons atkāpās pie sava nelielā galdiņa un iemērca rakstāmspalvu tintē.

Rektors sakļāva kopā plaukstas un bez ievada sāka runāt. Kaitelina mēneša ceturtajā dienā Hemme sasauca kopā maģistrus. Džamisona spalva čirkstēdama slīdēja pār papīru, palaikam paviesodamās tintnīcā uz galda. Rektors oficiālā balsī turpināja: Vai visi maģistri ir ieradušies?

-  Medicīnas maģistrs, teica Arvils.

-  Arhīvu maģistrs, sacīja Lorrens, un viņa seja bija tikpat bez­kaislīga kā vienmēr.

- Aritmētikas maģistrs, teica Branders, izklaidīgi knakstinādams pirkstu kauliņus.

-  Artefakcijas maģistrs, norūca Kilvins, nepaceldams skatienu no galda virsmas.

-  Alķīmijas maģistrs, teica Mandrags.

-  Retorikas maģistrs. Hemmes seja bija nikna un sarkana.

-  Simpātijas maģistrs, sacīja Elksa Dals.

-  Vārdu maģistrs. Elodins man nepārprotami uzsmaidīja. Tas ne­bija paviršs smīns, bet draudzīgs, atklāts smaids. Es ievilku drebošu elpu, juzdamies atvieglots, ka vismaz viens no klātesošajiem nav no­skaņots mani pakārt.

-  Un Valodniecības maģistrs, teica rektors. Visi astoņi… Viņš sarauca pieri. Atvainojiet un pārsvītrojiet! Ieradušies ir visi deviņi maģistri. Mēs klausāmies jūsu apsūdzību, maģistr Hemme!

Hemme nevilcinājās. Jaunuzņemtais students Kvouts, kurš nav Arcanum loceklis, šodien ļaunprātīgā nolūkā veica ar mani simpātijas sasaisti.

-  Maģistrs Hemme ir iesniedzis divas apsūdzības pret Kvoutu, rektors bargi teica, nenovērsdams acis no manis. Pirmā apsūdzība: neatļauts simpātijas izmantojums. Kāds sods par to paredzēts, Arhīvu maģistr?

- Par neatļautu simpātijas izmantojumu, kas izraisījis ievainojumu, vainīgais students tiek sasiets un nopērts ar vienkāršu pletni, saņe­mot pa muguru noteiktu sitienu skaitu: ne mazāk par diviem un ne vairāk par desmit. Lorrens noskaitīja, gluži kā lasīdams receptes norādījumus.

-  Pieprasītais sitienu skaits? rektors paskatījās uz Hemmi.

Hemme bridi domāja. Pieci.

Jutu, ka man no sejas pazūd pēdējā asins lāse, un piespiedu sevi lēni un dziļi ieelpot caur degunu, lai nomierinātos.

-  Vai kādam no maģistriem ir iebildumi? Rektors aplaida ska­tienu galdam, bet visu lūpas klusēja un visu acis bija bargas. Otrā apsūdzība: ļaunprātīgs nolūks. Arhīvu maģistr?

-  Četri līdz piecpadsmit sitieni un izslēgšana no Universitātes, Lorrens bezkaislīgi noskaitīja.

-  Pieprasītais sitienu skaits?

Hemme skatījās man tieši acīs. Astoņi.

Trīspadsmit sitienu un izslēgšana. Manu miesu pārklāja auksti sviedri, un pakrūtē sagriezās nelabums. Bailes es biju iepazinis jau agrāk. Tarbeanā tās vienmēr bija turpat blakus. Bailes palīdzēja izdzī­vot. Tomēr nekad agrāk es nebiju izjutis tik izmisīgu bezpalīdzību. Tās bija bailes ne tikai no fiziskām sāpēm, bet no tā, ka tiks iznīcināta visa mana dzīve. Jutu, ka man sāk reibt galva.

-  Vai tu saproti izvirzīto apsūdzību būtību? rektors skarbi jautāja.

Es dziļi ievilku elpu. Ne gluži, ser. Ienīdu pats savu balsi, kas

izklausījās vārga un dreboša.

Rektors pacēla roku, un Džamisons pārtrauca rakstīt. Universitā­tes noteikumi aizliedz studentam, kurš navArcanum loceklis, izmantot simpātiju bez maģistra atļaujas.

Viņa seja satumsa vēl vairāk. Un tie kategoriski aizliedz jebkad, jebkad nodarīt kaitējumu ar simpātijas palīdzību, it sevišķi maģistram. Pirms dažiem gadu simtiem arkanistus par tamlīdzīgām izdarībām vajāja un sadedzināja. Tādu uzvedību mēs šeit necietīsim.

Dzirdēju rektora balsī ieskanamies griezīgu skarbumu un tikai tad īsti aptvēru, cik ļoti viņš ir saniknots. Rektors dziļi ievilka elpu. Vai tagad tu saproti?

Es nevarīgi pamāju ar galvu.

Rektors vēlreiz deva zīmi Džamisonam, un tas nolaida rakstām­spalvu uz papīra. Vai tu, Kvout, saproti izvirzīto apsūdzību būtību?

-  Jā, ser, es atbildēju, sakopodams spēkus, lai balss skanētu noturīgi. Viss ap mani likās nedabiski spožs, un man trīcēja kājas. Centos tās savaldīt, taču no maniem pūliņiem tās, šķiet, trīcēja vēl vai­rāk.

-  Vai vari kaut ko sacīt savai aizstāvībai? rektors strupi noprasīja.

Es gribēju tikai drīzāk tikt projām. Jutu, kā manī ieurbjas visu ma­ģistru skatieni. Manas plaukstas bija mitras un aukstas. Droši vien es būtu papurinājis galvu un izlavījies no zāles, ja rektors nebūtu ierunājies vēlreiz.

-  Nu? rektors pikti atkārtoja. Tev nav nekā, ko sacīt?

Šie vārdi izrāva mani no sastinguma. Tos pašus vārdus simtiem reižu bija teicis Bens, nebeidzami slīpēdams manu argumentācijas prasmi. Viņa vārdi pārmetoši ieskanējās man ausīs: Ko? Tu neko nevari sacīt savai aizstāvībai? Ikvienam manam audzēknim jāprot aizstāvēt savas idejas pret uzbrukumu! Lai kā tu ievirzītu savu dzīvi, prāts vienmēr tevi aizstāvēs labāk nekā zobens. Asini to!

Es vēlreiz dziļi ievilku elpu, aizvēru acis un sakopoju domas. Pēc krietna brīža jutu, ka mani ieskauj Akmens Sirds vēsā bezkaislība. Dreboņa mitējās.

Atvēru acis un izdzirdēju pats savu balsi: Man tika dota atļauja izmantot simpātiju, ser.

Rektors pievērsa man ciešu, bargu skatienu un tikai pēc brīža pār­jautāja: Ko?

Turēdams ap sevi Akmens Sirdi kā mantiju, kas sargā un nomie­rina, es atbildēju: Es saņēmu maģistra Hemmes atļauju, izteiktu gan tiešos, gan netiešos vārdos.

Maģistri samulsuši sagrozījās savās sēdvietās.

Rektors nepavisam neizskatījās apmierināts. Paskaidro sīkāk!

- Pēc pirmās nodarbības es piegāju pie maģistra Hemmes un sacīju, ka viņa apskatītie principi man ir jau pazīstami. Viņš atbildēja, ka mēs to pārrunāšot nākamajā dienā.

Kad maģistrs Hemme nākamajā dienā ieradās uz savu nodarbību, viņš paziņoja, ka šoreiz to vadīšot es, demonstrējot simpātijas prin­cipus. Apskatījis pieejamos materiālus, es sniedzu studentiem pirmo demonstrējumu, ko bija iemācījis mans skolotājs. Tā, protams, nebija patiesība. Kā jau stāstīju, mana pirmā mācībstunda bija aprobežojusies ar dzelzs drabu sauju. Tie bija meli, taču ticami meli.

Maģistru sejas izteiksmes liecināja, ka to viņi nav zinājuši. Kaut kur Akmens Sirds dziļumos es atslābu un nopriecājos, ka rektora dusmu pamatā bijusi Hemmes saniknotā un saīsinātā notikumu versija.

- Tu sniedzi studentiem demonstrējumu? rektors noprasīja, pirms es paguvu turpināt. Viņš paskatījās uz Hemmi, tad atkal pievērsās man.

Es tēloju naivu nevainību. Pavisam vienkāršu demonstrējumu. Vai tas ir neparasti?

-  Tas ir diezgan dīvaini, rektors sacīja, skatīdamies uz Hemmi. Es atkal jutu viņā kūsājam dusmas, taču šoreiz šķita, ka tās nevēršas pret mani.

-  Biju domājis, ka tas ir paņēmiens studenta zināšanu pārbaudei, lai varētu pārcelt viņu augstākā kursā, es nevainīgi teicu. Atkal meli, bet atkal ticami meli.

Ierunājās Elksa Dals. Kas šajā demonstrējumā tika izmantots?

-  Vaska lelle, mats no maģistra Hemmes galvas un svece. Es būtu izvēlējies citādu piemēru, taču manā rīcībā bija ierobežoti materiāli. Nodomāju, ka tā ir papildu pārbaude, lai redzētu, kā students prot iztikt ar to, kas viņam dots. Es vēlreiz neziņā paraustīju plecus. Un nevarēju iedomāties citu veidu, kā nodemonstrēt visus trīs likumus ar tiem materiāliem, kas man bija pieejami.

Rektors atkal paskatījās uz Hemmi. Vai zēns runā patiesību?

Hemme pavēra muti, it kā gribēdams visu noliegt, bet tad acīmre­dzot atcerējās, ka notikušo ir redzējusi un var apliecināt plaša studentu auditorija. Viņš klusēja.

-  Sasodīts, Hemme! Elksa Dals sašutis iesaucās. Tu vispirms ļauj zēnam darināt savu atveidojumu un pēc tam atvelc viņu šurp, apsūdzot ļaunprātībā? Viņš sprēgāja dusmās. Tu biji pelnījis vai­rāk, nekā dabūji!

- Ar sveci vien E’lirs Kvouts nebūtu varējis viņam kaitēt, nomurmi­nāja Kilvins. Viņš neizpratnē pievērsa skatienu pirkstiem, it kā censtos galvā atrisināt kādu jautājumu. Ar matu un vasku arī ne. Varbūt ar asinīm un māliem…

-  Ievērot kārtību! Rektora balss nebija tik skaļa, lai to varētu saukt par uzkliedzienu, taču tai bija tikpat liela ietekme. Viņš bargi paskatījās uz Elksu Dalu un Kilvinu. Kvout, atbildi uz maģistra Kilvina jautājumu!

- Es izveidoju otru sasaisti starp sveci un ogļu tvertni, lai ilustrētu Nezūdamības likumu.

Kilvins nepacēla skatienu no savām plaukstām. Vasks un mats? viņš norūca, ir kā nebūtu gluži apmierināts ar manu paskaidrojumu.

Paskatījos uz viņu pa pusei ar neizpratni, pa pusei ar mulsumu un teicu: Arī es pats to īsti nesaprotu, ser. Labākajā gadījumā man vajadzēja panākt desmit procentu pārejas efektivitāti. Ar to nebūtu pieticis, lai sagādātu maģistram Hemmem kaut vai tulznu, nemaz nerunājot par apdedzinājumu.

Es pagriezos pret Hemmi. Es nudien negribēju nodarīt jums pāri, ser, sacīju, ielikdams balsī visu nožēlu, ko spēju apkopot. Jums bija paredzēts tikai sajust pēdā karstumu un satrūkties. Uguns bija degusi ne ilgāk par piecām minūtēm, un man nenāca ne prātā, ka tik nesen aizdedzināta liesma ar desmit procentu efektivitāti varētu sagādāt jums ievainojumu. Tēlodams nelaimīgu studentu, es atļāvos pat drusciņ lauzīt rokas. Tā bija laba izrāde. Mans tēvs ar to būtu lepo­jies.

-  Bet tieši to tu izdarīji! Hemme drūmi atcirta. Un kur vispār ir tā nolādētā lelle? Es prasu, lai tu to tūlīt nodotu mums!

-  Diemžēl to es nevaru, ser. Es to iznīcināju. Atstāt atveidojumu kaut kur mētājamies būtu pārāk bīstami.

Hemme vērīgi ieskatījās man acis. Labi, tam nav nozīmes, viņš nomurmināja.

Vadību atkal pārņēma rektors. Šis ziņas ievērojami maina situā­ciju. Hemme, vai tu joprojām uzturi apsūdzību pret Kvoutu?

Hemme neteica ne vārda, bet viņa acis gailēja spivs naids.

- Es ierosinu atcelt abas apsūdzības! teica Arvils. Medicīnas ma­ģistra vecīgā balss izklausījās gluži kā pārsteigums. Ja Hemme lika viņam stāties auditorijas priekšā, tad viņš deva atļauju. Un, ja viņš pats iedeva savu matu un noskatījās, kā to iesprauž lelles galvā, to nevar saukt par ļaunprātību.

- Es domāju, ka viņš rīkosies prasmīgāk un atbildīgāk, Hemme teica, un viņa acis indīgi ieurbās mani.

-  Tā nav ļaunprātība, stūrgalvīgi atkārtoja Arvils, caur brillēm naidīgi uzlūkodams Hemmi. Vecīgās rievas viņa sejā izteiksmīgi papil­dināja apslāpēto nepatiku.

- To varētu uzskatīt par neapdomīgu simpātijas izmantojumu, sausi sacīja Lorrens.

- Vai tas ir ierosinājums atcelt abas iepriekšējās apsūdzības un to vietā izskatīt neapdomīgu simpātijas izmantojumu? jautāja rektors, cenzdamies atjaunot pienācīgi oficiālu noskaņu.

- Jā! atsaucās Arvils, joprojām caur brillēm naidīgi skatīdamies uz Hemmi.

- Vai visi piekrit? rektors jautāja.

Visi, izņemot Hemmi, atbildēja ar piekrišanas saucieniem.

- Vai kāds ir pret?

Hemme klusēja.

- Arhīvu maģistr, kāds ir sods par neapdomīgu simpātijas izman­tojumu?

- Ja kāds tiek ievainots neapdomīga simpātijas izmantojuma dēļ, students tiek nopērts ar vienkāršu pletni, saņemot ne vairāk kā sep­tiņus sitienus pa muguru. Es klusībā prātoju, no kādas grāmatas maģistrs Lorrens skaita savus priekšrakstus.

- Pieprasītais sitienu skaits?

Hemme pārlaida skatienu pārējo maģistru sejām, juzdams, ka vilnis ir pavērsies viņam nevēlamā virzienā. Mana kāja ir tulznās gandrīz līdz celim, viņš caur zobiem izgrūda. Trīs sitieni!

Rektors nokremšļojās. Vai kādam no maģistriem ir iebildumi?

- Jā! vienlaikus atsaucās Elksa Dals un Kilvins.

-  Vai kāds vēlas atlikt soda izpildi? Balsosim, paceļot rokas!

Elksa Dals, Kilvins un Arvils tūlīt pacēla roku, un viņiem pievienojās

arī rektors. Roku nepacēla Mandrags, Lorrens, Branders un Hemme. Elodins man uzmundrinoši uzsmaidīja, taču arī necēla roku. Pārmetu sev, atcerēdamies neseno gājienu uz Arhīviem, kurā biju atstājis sliktu iespaidu uz Lorrenu. Ja tā nebūtu noticis, ļoti iespējams, ka svaru kauss būtu nosvēries man labvēlīgā virzienā.

-  Četrarpus balsis atbalsta soda izpildes atlikšanu, rektors pēc brīža teica. Piespriestais sods: trīs sitieni, kas tiks izdarīti rīt, Kaitelina mēneša piektajā dienā, pusdienas laikā.

Tā kā es joprojām atrados dziļi Akmens Sirdī, jutu vienīgi nelielu analītisku ziņkāri par to, ko var nozīmēt publiska pēršana. Visi maģis­tri, šķiet, grasījās celties un iet projām, taču pirms sapulces beigu pasludināšanas es ierunājos vēlreiz. Rektor?

Viņš dziļi ievilka elpu un ļāva tai strauji izplūst. Jā?

-  Manas uzņemšanas laikā jūs teicāt: iekļaušana Arcanum sastāvā notiks, pamatojoties uz pierādījumu, ka es esmu apguvis simpātijas pamatprincipus. Es atkārtoju rektora teikto gandrīz vārdu pa vār­dam. Vai šis notikums ir uzskatāms par pierādījumu?

Hemme un rektors vienlaikus pavēra muti, lai atbildētu. Hemmes balss bija skaļāka. Ko tu iedomājies, lecīgais zaļknābi!

-  Hemme! rektors viņu strupi pārtrauca. Tad viņš pagriezās pret mani. Diemžēl prasmes pierādījumam vajadzīgs vairāk par vienkāršu simpātisku sasaisti.

-  Tā bija dubulta sasaiste, Kilvins ērcīgi izlaboja.

Tad ierunājās Elodins, un viņa balss, šķiet, iztrūcināja visus, kas sēdēja pie galda. Es varu nosaukt vairākus nesen Arkanumā uzņem­tus studentus, kuri diezin vai prastu veikt dubultu sasaisti un noteikti nespētu izraisīt pietiekamu karstumu, lai kāja būtu “tulznās gandrīz līdz celim”. Biju aizmirsis, cik skanīgi Elodina melodiskā balss runājot mēdz plūst cauri krūšu dziļumiem. Viņš vēlreiz man gaiši uzsmaidīja.

Pēc tam iestājās klusu pārdomu brīdis.

-  Tā ir taisnība, atzina Elksa Dals, veltīdams man ciešu skatienu.

Rektors kādu laiku skatījās uz tukšo galdu sev priekšā. Tad viņš

paraustīja plecus, paskatījās augšup un negaidīti mundri pasmaidīja.

-     Visi, kas atzīst pirmā dimestra studenta Kvouta neapdomīgo simpātijas izmantojumu par pierādījumu simpātijas pamatprincipu prasmei, balsojiet, paceļot roku!

Kilvins un Elksa Dals pacēla roku abi reizē. Pēc brīža viņiem pie­vienojās Arvils. Elodins apliecināja piekrišanu ar rokas mājienu. Drīz arī rektors pacēla roku, teikdams: Piecarpus balsis par labu Kvouta uzņemšanai Arcanum sastāvā. Priekšlikums pieņemts. Pasludinu sapulci par slēgtu! Lai Tehlu sargā mūs visus, arī vientiešus un bērnus! Pēdējie vārdi izskanēja ļoti klusi, jo viņš bija atspiedis pieri plaukstā.

Hemme satracināts izbrāzās no telpas, un cieši pa pēdām viņam sekoja Branders. Pirms viņi bija izgājuši pa durvīm, es dzirdēju Branderu jautājam: Vai tad tu nenēsāji grammu?

-  Nē! Hemme atcirta. Un nerunā ar mani tādā tonī, it kā tā būtu mana vaina! Tikpat labi tu varētu pārmest kādam, kas sadurts tumšā šķērsielā, ka viņš nav valkājis bruņas!

- Piesardzība nekad nenāk par ļaunu, Branders samierinošā balsī teica. Tu taču zini tikpat labi kā… Durvju aizciršanās aprāva abu balsis.

Kilvins piecēlās, izvingrināja plecus un izstaipījās. Pametis skatienu uz mani, viņš ar domīgu sejas izteiksmi abām plaukstām pakasīja pinkaino bārdu, tad pagājās dažus soļus uz manu pusi. Vai tu esi jau apguvis sigaldriju, E’lir Kvout?

Es neizpratnē paskatījos uz viņu. Vai jūs domājat rūnas, ser? Diemžēl neesmu vis.

Kilvins domīgi izlaida pirkstus caur bārdu. Aizmirsti par artefakcijas pamatkursa nodarbību, uz ko esi pierakstījies. Labāk atnāc rīt uz manu darbnīcu! Pusdienlaikā.

-  Diemžēl pusdienlaikā man ir paredzēts cits pasākums, maģistr Kilvin.

-  Hmm. Jā. Viņš sarauca pieri. Nu tad pirmā zvana laikā.

-  Šķiet, ka zēnam tūlīt pēc pēršanas būs tikšanās ar maniem ļau­dīm, Kilvin, ar uzjautrinājuma dzirksti acīs sacīja Arvils. Sarunā, lai kāds tevi pēc tam aizrauj pie mediķiem, puika! Mēs savedīsim kārtībā tavu muguru.

-  Paldies, ser.

Pamājis ar galvu, Arvils izgāja no zāles.

Kilvins noskatījās viņam pakaļ un pagriezās pret mani. Tātad tiekamies manā darbnīcā! Parit. Pusdienlaikā. Viņa balss tonis lika saprast, ka tas drīzāk ir rīkojums, nevis jautājums.

-  Būšu pagodināts, maģistr Kilvin.

Atbildes vietā kaut ko noņurdējis, viņš izgāja no zāles kopā ar Elksu Dalu.

Es paliku divatā ar rektoru, kurš joprojām sēdēja savā vietā pie galda. Mēs raudzījāmies viens otrā, klausīdamies, kā soļu troksnis gaitenī attālinās un apklust. Izgāju no Akmens Sirds patvēruma, un manī uzvilnīja bailes un nepatīkamas priekšnojautas sakarā ar visu, kas nupat bija noticis.

-  Man žēl, ka es tik agri esmu sagādājis jums daudz nepatikšanu, ser, es vilcinādamies sacīju.

- Ak tā? rektors atjautāja. Tagad, kad bijām palikuši divatā, viņa sejas izteiksme ne tuvu vairs nebija tik barga. Un cik ilgi tu biji nolēmis gaidīt?

-  Vismaz vienu dienkopu, ser. Pēc bīstami tuvajām nelaimes iz­redzēm mani pārņēma gandrīz vai reibinošs atvieglojums. Jutu, ka manā sejā atplaukst neapvaldīts smaids.

- Vismaz vienu dienkopu, rektors norūca. Viņš saņēma seju plauks­tās un to saberzēja, tad paskatījās uz mani un pārsteidzošā kārtā veltīja man greizu smaidu. Aptvēru, ka viņš nemaz nav tik vecs un tāds izskatās tikai tad, kad savilcis seju bargā, pārakmeņotā izteiksmē. Rektoram varēja būt mazāk par piecdesmit gadiem. Tu nemaz neiz­skaties pēc tāda, kurš apzinās, ka rīt dabūs pērienu, viņš sacīja.

Atbīdīju šo domu malā. Ceru, ka atveseļošos, ser. Viņš savādi paskatījās uz mani, un tas man atgādināja kaut ko pazīstamu; tikai pēc krietna brīža es atcerējos, ka ar tādu skatienu palaikam bija gadījies sastapties mūsu trupā. Rektors pavēra muti, lai kaut ko teiktu, taču es pasteidzos pirmais: Es neesmu tik jauns, cik izskatos, ser. Es to zinu. Man tikai gribētos, kaut to zinātu arī citi.

-  Domāju, ka drīz vien viņi to uzzinās. Labu brīdi lūkojies manī, rektors piecēlās no galda un atbīdīja krēslu. Tad viņš pastiepa man pretī roku: Es sveicināts Arcanum rindās!

Svinīgi paspiedu viņa roku, un mēs šķīrāmies. Izgāju ārā un pār­steigts redzēju, ka iestājusies melna tumsa. Dziļi ievilku krūtīs smar­žīgo pavasara gaisu un jutu, ka man sejā atkal parādās smaids.

Pēkšņi kāds pieskārās man pie pleca. Spēji palēcos gaisā un tik tikko apvaldīju uzklupienu Simmonam; tāds lēciens aurojot, skrāpējot un kožot bija mans vienīgais aizsardzības paņēmiens Tarbeanas gados.

Viņš soli atkāpās, manas sejas izteiksmes izbiedēts.

Centos apvaldīt dimdošos sirdspukstus. Piedod, Simmon! Es vien­kārši… Tu pienāci pārāk klusi. Mani var viegli izbiedēt.

-  Mani ari, viņš trīcošā balsī sacīja un pārlaida plaukstu pierei.

-   To es tev nevaru pārmest. Tā būtu katram, kurš izsaukts uz ragiem. Kā tev tur gāja?

-  Man piesprieda pērienu un uzņemšanu Arkanumā.

Simmons uzmanīgi ieskatījās man sejā, cenzdamies uzminēt, vai es

jokoju. Vai izteikt līdzjūtību? Vai apsveikt? Viņš bikli pasmaidīja.

-    Vai nopirkt tev pārsējus vai izmaksāt alu?

Es pasmaidīju pretī. Abus!

*  * *

Kad biju ticis līdz “Steliņģu” ceturtajam stāvam, pārliecinājos, ka ziņa par manu neizslēgšanu un uzņemšanu Arkanumā jau ir aiz­steigusies man priekšā. Kopmītnes biedri sagaidīja mani ar jautriem aplausiem. Hemme nebija iemantojis studentu mīlestību. Daži godbi­jīgi apsveica mani, un Bazils izteiksmīgi iznāca priekšā, lai paspiestu man roku.

Tikko biju paguvis uzkāpt savā guļvietā un iekārtoties sēdus, lai skaidrotu Bazilam atšķirību starp vienkāršu un sešastu pletni, kad ienāca kopmītnes trešā stāva pārzinis, meklēdams mani. Viņš lika man sakravāt mantas, paskaidrojot, ka Arkanuma studentu apmešanās vieta esot rietumu spārnā.

Viss, kas man piederēja, joprojām bija viegli saliekams ceļamaisā, tāpēc kravāšanās daudz laika neprasīja. Kad pārzinis veda mani projām, pārējie jaunuzņemtie studenti pavadīja mani ar atvadu saucieniem.

Rietumu spārna guļamlāvas bija līdzīgas tām, no kurām es biju aizgājis. Arī šeit stiepās šauru gultu rindas, taču otrā stāva guļvietas nebija tik augstas kā iepriekšējā vietā. Katru gultu papildināja ne vien lāde, bet arī neliels skapis un galdiņš. Nekā izsmalcināta šeit nebija, tomēr tas nenoliedzami bija solis augšup.

Vislielākā atšķirība izpaudās kopmītnes biedru attieksmē. Sastapu niknus skatienus un sarauktas pieres, tomēr lielākā daļa mani uzsvērti ignorēja. Tā bija salta uzņemšana, it sevišķi salīdzinājumā ar to, kā pret mani bija izturējušies iepriekšējie, pie Arkanuma nepiederīgie kopmītnes biedri.

Iemeslu uzminēt nebija grūti. Lielākā daļa studentu apmeklē Uni­versitāti ilgāku laiku un par Arkanuma biedriem kļūst tikai pēc vairā­kiem dimestriem. Visi klātesošie savu stāvokli bija izcīnījuši ar sūriem pūliņiem. Es ne.

Aizņemtas bija tikai trīs ceturtdaļas guļvietu. Izvēlējos gultu tālā­kajā kaktā, savrup no pārējiem. Pakāru skapī apmetni un vienīgo re­zerves kreklu un ieliku ceļamaisu lādē, kas atradās gultas kājgalī.

Apgūlies ilgi raudzījos griestos. Mana guļamlāva atradās ārpus pā­rējo studentu sveču un simpātijas lampu gaismas loka. Beidzot es biju kļuvis par Arkanuma locekli savā ziņā nonācis tur, kur vienmēr vēlējos būt.

NĀKAMAJĀ RĪTĀ es pamodos agri, nomazgājos un “Ēstūzī” aši kaut ko iekodu. Tā kā līdz pusdienlaika pērienam man tikpat nebija ko darīt, pēc tam bezmērķīgi klaiņoju pa Universitātes teritoriju. Izstai­gāju vairākas aptiekas un dzērienu veikalus, apbrīnoju teicami koptos zālienus un dārzus.

Beidzot apsēdos kādā plašā pagalmā uz akmens sola. Tā kā biju pārāk noraizējies, lai darītu kaut ko derīgu, es vienkārši sēdēju, prie­cājos par jauko laiku un skatījos, kā vējš dzenā pār bruģakmeņiem dažas papīra skrandas.

Itin drīz šurp atstaigāja Vilems un, negaidījis uzaicinājumu, apsēdās man blakus. Raksturīgie keldieša tumšie mati un acis itin kā darīja viņu mazliet vecāku par mani un Simmonu, tomēr viņa izskatā joprojām bija kaut kas no neveikla zēna, kas vēl nav saradis ar pieauguša vīrieša ārieni.

-  Nervozē? viņš jautāja bez skarbās pieskaņas, ko balsij mēdz piešķirt siaru akcents.

- Patiesībā cenšos par to nedomāt, es atbildēju.

Vilems kaut ko norūca. Kādu bridi abi klusēdami vērojām garāmejo­šos studentus. Daži no tiem pārtrauca sarunas un norādīja uz mani.

Man ātri apnika viņu uzmanība. Vai tu pašlaik kaut ko dari?

- Sēžu, viņš vienkārši atbildēja. Elpoju.

- Gudri teikts. Es saprotu, kāpēc tu esi Arkanuma biedrs. Vai nāka­mās stundas laikā tu esi aizņemts?

Viņš paraustīja plecus un jautājoši paskatījās uz mani.

- Vai vari man parādīt, kur meklēt maģistru Arvilu? Viņš teica, lai es aizejot pie viņa… pēc tam.

-  Protams, Vilems atbildēja, pamādams uz vienu no pagalma izejām. “Medikas” māja atrodas Arhīvu otrā pusē.

Mēs apgājām apkārt masīvajai celtnei bez logiem, kurā bija izvietoti Arhīvi. Vilems apstājās. Re, tā ir “Mediķa”! Viņš norādīja uz lielu

ēku ar dīvainiem apveidiem. Tā mazliet atgādināja “Centru”, taču bija augstāka un ne tik izkliedēta.

-  Lielāka, nekā biju gaidījis, es domīgi teicu. Vai tā visa pare­dzēta medicīnas mācīšanai?

Viņš papurināja galvu. Liela daļa ir atvēlēta slimnieku kopšanai. Tur nevienu neatraida tikai tāpēc, ka viņš nevar samaksāt.

- Tiešām? Es vēlreiz pārlaidu skatienu “Medikas” ēkai, domādams par maģistru Arvilu. Tas ir apbrīnojami.

-Tur nav jāmaksā iepriekš, Vilems paskaidroja.-Kad izveseļojies… Viņš uz mirkli apklusa, un es saklausīju nepārprotamu zemtekstu: “ja izveseļojies”, tad kārto rēķinus! Ja tev nav naudas, tad strādā, līdz parāds ir… Vilems pārtrauca teikumu. Kā pareizi tulkot sheyem? viņš jautāja, paceldams plaukstas ar augšup pavērstām delnām un kustinādams tās augšup un lejup kā svaru kausus.

-  Līdzsvarots? es mēģināju palīdzēt.

Vilems papurināja galvu. Nē. Sheyem. Viņš uzsvērti atkārtoja vārdu un novietoja plaukstas vienādā līmeni.

-  Ā! Es atdarināju viņa kustību. Nolīdzināts.

Vilems pamāja ar galvu. Tu strādā, līdz parāds “Medikai” ir nolī­dzināts. Tikai retais aiziet no turienes, nenokārtojis parādu.

Es drūmi iesmējos. Par to nav jābrīnās. Kāda jēga būtu aizbēgt no arkanista, kuram ir dažas piles tavu asiņu?

Mēs aizstaigājām līdz citam iekšpagalmam. Tā vidū slējās karoga masts, zem kura atradās akmens sols. Man nebija jāvaicā, kurš pēc stundas pie tā tiks piesiets. Tuvumā grozījās apmēram simt studentu, ar savu izturēšanos piešķirdami gaidāmajam notikumam dīvainu svētku gaisotni.

-  Parasti tik liels pūlis nesalasās, Vilems gluži kā atvainodamies teica. Bet vairāki maģistri ir atcēluši nodarbības.

-  Droši vien Hemme un Branders.

Vilems pamāja ar galvu. Hemme apvainojumus neaizmirst. Ar izteiksmīgu pauzi viņš ļāva nojaust noklusēto zemtekstu. Hemme drīz būs klāt ar visu savu svītu. Teikuma beigas Vilems izrunāja lēnām. Vai tas ir pareizais vārds? Svīta?

Es pamāju ar galvu, un Vilema sejā parādījās izklaidīgs apmieri­nājums. Tad viņš sarauca pieri. Tas man atsauc atmiņā kādu jūsu valodas dīvainību. Cilvēki bieži prasa man ceļu uz Tinuē. Un beigās saka: “Kāds ir ceļš uz Tinuē?” Kā to saprast?

Es pasmaidīju. Tā ir valodas idioma. Tas nozīmē…

- Es zinu, ko nozīmē idioma, Vilems mani pārtrauca. Kā saprast šo konkrēto teicienu?

-  Hmm, es drusku samulsis novilku. Tas ir kaut kas līdzīgs sveicienam. Tāpat kā jautājums: “Kā tev šodien klājas?” Vai: “Kā iet?”

-  Arī tā ir idioma, Vilems norūca. Jūsu valoda ir pieblīvēta ar muļķībām. Nezinu, kā jūs vispār saprotat cits citu. Kā iet? Kas iet? Uz kurieni iet? Viņš papurināja galvu.

-  Acīmredzot uz Tinuē. Es plati pasmīnēju. Tuan volgen oketh ama, sacīju, izmantodams vienu no savām iecienītajām siaru idio­mām. Tā nozīmē “neļauj tam sevi tracināt”, bet burtiskā tulkojumā “nebāz tā dēļ sev karoti acī”.

Devāmies ārā no pagalma un kādu laiku bezmērķīgi klejojām pa Universitātes apkārtni. Vilems parādīja man vēl dažas vērā ņemamas ēkas, tostarp vairākus labus krodziņus, alķīmijas korpusu, keldiešu veļas mazgātavu un gan likumīgos, gan nelikumīgos priekanamus. Pagājām garām Arhīvu neizteiksmīgajām akmens sienām, garām muci­nieka darbnīcai, grāmatu sietuvei, aptiekai…

Man iešāvās prātā kāda doma. Vai tu pārzini ārstniecības augus?

Viņš papurināja galvu. Man labāk padodas ķīmija, un dažreiz mēs ar Lelli rokam pa Arhīviem.

- “Rokamies”, es izlaboju, uzsvērdams galotni. “Rokam” nozīmē kaut ko citu. Kas ir Lelle?

Vilems brīdi klusēja. Grūti aprakstīt. Paskaidrojuma vietā viņš atmeta ar roku. Patiesībā tas ir Lellis. Gan es kādreiz jūs iepazīsti­nāšu. Ko tu gribi zināt par ārstniecības augiem?

-  Patiesībā neko. Vai tu varētu izdarīt man pakalpojumu? Viņš pamāja ar galvu, un es parādīju uz tuvējo aptieku. Ieej un nopērc man divus skrupulus nālrauta! Iedevu viņam divus dzelzs drabus.

-    Ar tiem vajadzētu pietikt.

-  Kāpēc es? Vilems piesardzīgi jautāja.

-  Tāpēc, ka es negribu, lai tur tas vīrs skatās uz mani ar izteiksmi “tu esi pārāk jauns”. Es saraucu pieri. Šodien es negribu sev to uzkraut.

Līdz brīdim, kad Vilems atgriezās, es aiz nepacietības un bažām vairs nespēju nostāvēt uz vietas. Pārdevējs bija aizņemts, Vilems paskaidroja, redzēdams manu satraukumu, un pasniedza man mazu papīra paciņu un izdoto sīknaudu. Kas tas ir?

- Līdzeklis māgas nomierināšanai, es atbildēju. Brokastis negrib man lāgā turēties iekšā, un es nevēlos pēršanas laikā apvemties.

Netālajā krodziņā nopirku mums abiem sidru un ar savējo noskaloju lejā nālrautu, cenzdamies neviebties par rūgto, kaļķaino garšu. Drīz izdzirdējām, kā zvanu tornis dimdina pusdienas laiku.

- Man laikam jāiet uz nodarbību, Vilems teica, cenzdamies runāt nevērīgi, taču viņa balss izklausījās gandrīz aizžņaugta. Viņš paskatījās uz mani, un samulsusī seja zem tumsnējās ādas šķita mazliet nobā­lusi. Man nepatīk asinis. Viņš izmocīja smaidu. Manas asinis… drauga asinis…

-  Neesmu gan iecerējis izliet daudz asiņu, es teicu. Bet esi mierīgs! Tu man palīdzēji izturēt grūtāko daļu: gaidīšanu. Paldies!

Mēs šķīrāmies, un es centos apslāpēt vainas apziņu. Vilems bija pazinis mani tikai trīs dienas, tomēr visiem spēkiem centies man palī­dzēt. Viņš būtu varējis iet vieglāko ceļu un turēt uz mani greizu prātu par to, ka esmu tik drīz uzņemts Arkanumā, kā darīja daudzi citi. Taču viņš bija veicis patiesa drauga pienākumu, palīdzēdams man aizvadīt grūtu laiku, un es biju atmaksājis viņam ar meliem.

*  * *

Tuvodamies karoga mastam, jutu pūļa daudzo skatienu smagumu. Cik cilvēku tur bija? Divi simti? Trīs simti? Kad sasniegts noteikts daudzums, skaitļi zaudē nozīmi un paliek tikai pūļa masa bez sejas.

Skatuves treniņš palīdzēja man turēties stalti, spītējot visu ska­tieniem. Stingrā solī izgāju cauri čukstu murdoņas jūrai. Necentos izturēties pārlieku lepni, jo zināju, ka tas noskaņotu klātesošos pret mani. Taču neizrādīju arī nekādu nožēlu. Izturējos tā, kā bija mācījis mans tēvs, bez baiļu un nožēlas izpausmēm sejā.

Iedams es jutu, ka uz mani sāk spēcīgi iedarboties nālrauts. Mana apziņa bija pilnīgi skaidra, bet viss apkārtējais iemirdzējās gandrīz vai sāpīgā spožumā. Kad tuvojos pagalma vidum, man šķita, ka laiks palē­nina ritumu. Katrā soli, atspiezdams pēdu pret bruģakmeni, redzēju, kā no tām paceļas mazs putekļu mākonītis. Jutu, kā vēja pūsma satver mana apmetņa apakšmalu un palien zem tā, dzesējot sviedriem klāto muguru. īsu brīdi man šķita: ja vien gribētu, es varētu saskaitīt sejas apkārtējā pūlī gluži kā puķes pļavā.

Vienīgais maģistrs, ko redzēju sanākušo vidū, bija Hemme. Viņš stāvēja pavisam tuvu stabam un ar savu pašapmierināto sejas izteiksmi atgādināja cūku. Rokas viņš bija sakrustojis uz krūtīm, un melnās maģistra tērpa piedurknes vaļīgi karājās lejup gar sāniem. Sastapis manu skatienu, viņš savilka lūpas tikko jaušamā smīnā, un es zināju, ka tas domāts man.

Es apņēmos drīzāk nokost sev mēli nekā sagādāt viņam gandarī­jumu, ļaujot redzēt, ka esmu nobijies vai pat noraizējies. Veltīju viņam platu, pašapzinīgu smaidu un tūlīt novērsu skatienu, it kā viņš mani ne mazākā mērā neinteresētu.

Un tad es stāvēju pie karoga masta. Dzirdēju kādu kaut ko skaļi lasām, taču vārdi manās ausīs skanēja tikai kā neskaidra dūkoņa. No­ņēmu apmetni un noliku to uz akmens sola, kas atradās staba pakājē. Tad sāku pogāt vaļā kreklu tik nevērīgi, it kā grasītos iet vannā.

Kāda roka mani apturēja. Vīrietis, kurš bija nolasījis paziņojumu par notiekošo, uzsmaidīja man, it kā gribēdams mierināt. Krekls nav jāvelk nost, viņš teica. Tas drusku mazinās asumu.

-  Man nenāk ne prātā sabojāt jaunu, labu kreklu! es atbildēju.

Viņš savādi paskatījās uz mani, paraustīja plecus un izvēra virves

gabalu cauri dzelzs gredzenam mums virs galvas. Man vajadzēs tavas rokas.

Es vienaldzīgi paskatījos uz viņu. Neraizējieties, es nebēgšu pro­jām.

-  Tas domāts, lai tu nenokristu, ja gadījumā zaudēsi samaņu.

Šoreiz mans skatiens bija bargs. Ja es zaudēšu samaņu, varēsiet

darīt, ko gribēsiet, es apņēmīgi teicu. Bet pirms tam es neļaušu sevi sasiet.

Kaut kas manā balsī viņu apturēja. Vīrietis vairs nemēģināja iebilst, un es uzkāpu uz akmens sola staba pakājē. Pastiepies satvēru dzelzs gredzenu abās rokās. Tas bija gluds un vēss un kaut kā dīvaini nomie­rināja. Koncentrēdams uz to visu uzmanību, es ieniru Akmens Sirdī.

Dzirdēju cilvēkus atkāpjamies no karoga masta pakājes. Tad pūlis apklusa un vienīgā skaņa bija pakluss švīksts un kraksts: man aiz muguras kāds atvēzēja pletni. Par laimi, man bija piespriests pēriens ar vienkāršu pletni. Tarbeanā biju redzējis, kādā asiņainā putrā cilvēka muguru var pārvērst sešastu pletne.

Pēc tam iestājās pilnīgs klusums. Nākamajā brīdī, pirms es paspēju sasparoties, atskanēja skaļāks plīkšķis. Jutu, ka man uz muguras iede­gas sarkana uguns svītra.

Sakodu zobus. Tomēr nebija tik ļauni, kā biju gaidījis. Pat pēc visiem piesardzības soļiem es biju paredzējis asākas, skaudrākas sāpes.

Tad sekoja otrais sitiens. Plīkšķis bija skaļāks, un es to dzirdēju drīzāk ar visu ķermeni nekā ar ausīm. Mugura pēkšņi šķita dīvaini ļengana. Aizturēju elpu, zinādams, ka āda ir pārcirsta un asiņo. Brīdi man acu priekšā savērpās sarkana migla, un es atspiedos pret staba raupjo, darvoto koka virsmu.

Trešais sitiens nāca drīzāk, nekā es paguvu tam sagatavoties. Tas ķēra kreiso plecu un ievilka svītru lejup līdz kreisajam gumam. Es sakodu zobus un neļāvu sev izdvest nevienu skaņu. Turēju acis vaļā un redzēju, kā pasaule uz mirkli paslēpjas melnā lokā, bet nākamajā brīdī atgriežas spilgtās, asi iezīmētās kontūras.

Pēc tam, nepievērsdams uzmanību dedzinošajām sāpēm, stingri nostājos uz sola un atlaidu sakrampētos pirkstus no dzelzs gredzena. Pretī pasteidzās jauns vīrietis, it kā gatavodamies mani satvert. Uzmetu viņam niknu skatienu, un viņš atkāpās. Pacēlu kreklu un apmetni, rūpīgi pārliku tos pār roku un devos ārā no pagalma, nepievērsdams uzmanību apklusušajam pūlim.

-   VARĒJA BŪT ĻAUNĀK, tas nu ir skaidrs. Maģistrs Arvils nopietnu seju gāja man apkārt. Es cerēju, ka paliks tikai švīkas. Bet varēja paredzēt, ka ar tavu ādu nekas labāks nav gaidāms.

Es sēdēju uz gara galda malas dziļi “Medikas” iekštelpās. Arvils saudzīgi pataustīja man muguru un turpināja bezbēdīgi runāt: Bet, kā jau teicu, varēja būt ļaunāk. Divas brūces, un abas izskatās cerī­gākas, nekā brūces mēdz būt. Tīras, seklas un taisnas. Ja ievērosi, ko teikšu, tev paliks tikai līdzenas, sudrabainas rētiņas, ko rādīt dāmām, lai palepotos ar savu drosmi. Viņš apstājās man pretī un moži savilka augšup baltās uzacis aiz apaļajiem briļļu stikliem. Vai ne?

Viņa sejas izteiksme izvilināja man smaidu.

Arvils pagriezās pret jauno vīrieti, kas stāvēja pie durvīm. Ej un atved nākamo Re’laru, kurš ir sarakstā. Pasaki, lai ņem līdzi to, kas vajadzīgs taisnas, seklas brūces apstrādāšanai! Puisis pagriezās un izgāja, un drīz viņa soļu troksnis izgaisa tālumā.

-   Tu dosi teicamu praktizēšanās iespēju vienam no maniem Re’lariem, Arvils mundri teica. Tavas brūces ir vienkāršas, un kom­plikācijas gandrīz nav iespējamas, bet tevis paša zem tām nav daudz. Viņš iebakstīja man krūtīs ar krunkaino pirkstu un noklakstināja mēli pret zobiem. Tikai kauli un plāns apvalks! Mums ir vieglāk strādāt ar tādiem, kam vairāk gaļas zem ādas.

- Tomēr jāteic, viņš paraustīja plecus, sasliedams tos gandrīz līdz ausīm un atkal nolaizdams lejā, ka veseļošanās ne vienmēr norit ideāli. Tas jaunam dziedniekam jāapgūst visupirmām kārtām.

Viņš paskatījās uz mani, itin kā gaidīdams atbildi. Es nopietni pa­māju ar galvu.

Šķiet, Arvilam tas bija pa prātam, un viņa sejā atgriezās šķelmīgais smaids. Viņš pagriezās un atvēra kādu skapīti, kas stāvēja pie sienas.

-   Vienu mirkli… tev noteikti deg visa mugura. Tūlīt es remdēšu sāpes. Viņš pārmeklēja plauktus, un tajos atskanēja pudeļu dzinkstoņa.

-  Ir labi, maģistr Arvil! es stoiski sacīju. Varat mierīgi likt man šuves tāpat. Biju ieņēmis divus skrupulus nālrauta, kas notrulināja sāpes, un zināju, ka anestezējošus līdzekļus labāk nejaukt, ja no tā iespējams izvairīties.

Arvils pārtrauca meklēt, vienu roku dziļi iebāzis skapīti, tad izvilka to un pagriezdamies paskatījās uz mani. Vai tev kādreiz ir liktas šuves, manu zēn?

-  Jā, es godīgi atbildēju.

-  Bez sāpju remdināšanas?

Es vēlreiz pamāju ar galvu.

Tā kā es sēdēju uz galda malas, manas acis atradās mazliet augs­tāk par viņējām. Arvils nomēroja mani ar šaubpilnu skatienu. Nu, parādi! viņš teica, it kā īsti negribēdams man ticēt.

Uzvilku bikšu staru virs ceļgala, sakozdams zobus, jo kustība sa­stiepa muguras ādu. Stilba ārpusē mazliet virs ceļgala atklājās rēta plaukstas atpletuma garumā piemiņa no Paika, kas Tarbeanā bija sadūris mani ar stikla lausku.

Arvils to uzmanīgi apskatīja, ar vienu roku pieturēdams brilles. Viegli pabakstījis to ar rādītājpirkstu, viņš izslējās taisni. Primitīvs darbs, viņš ar nepatiku sacīja.

Es biju domājis, ka man šis darbs izdevies itin labi. Kad biju sašuvis līdz pusei, pārtrūka aukla, es teicu. Man nebija darbam piemērotu apstākļu.

Arvils bridi klusēja, ar pirkstu braucīdams augšlūpu un skatīdamies uz mani caur puspievērtām acīm. Un vai iznākums tev patīk? viņš neticīgi jautāja.

Tāds izteikums mani sasmīdināja, bet es tūlīt aprāvos, jo mugurā atkal iekvēlojās trulas sāpes. Nē, maģistr. Es vienkārši darīju, ko varēju.

Viņš joprojām lūkojās mani un joprojām braucīja augšlūpu. Parādi, kurā vietā tā pārtrūka!

Es pastiepu pirkstu. Kaut kas tāds nemēdz aizmirsties.

Arvils nopētīja veco rētu vēl rūpīgāk un vēlreiz to aptaustīja, tad atkal pacēla skatienu. Iespējams, ka tu stāsti patiesību. Viņš paraus­tīja plecus. Es nezinu. Tomēr, manuprāt… Nepabeidzis teikumu, viņš pētoši ieskatījās man acīs, tad pastiepa roku un atvilka atpakaļ vienu manu acs plakstiņu. Skaties uz augšu! viņš nevērīgi teica.

Raukdams pieri par redzēto, Arvils satvēra manu plaukstu, stingri piespieda naga galu un pāris sekundes uzmanīgi vēroja mani. Rievas viņa pierē ievilkās vēl dziļākas, un, pievirzījies man tuvāk, viņš ar vienu roku saņēma manu zodu, atvēra muti un paostīja.

-  Tennasīns? viņš jautāja un pats atbildēja: Nē. Protams, nālrauts! Laikam kļūstu vecs, ja nepamanīju to agrāk. Tagad skaidrs, kā­pēc tu neesi notriepis ar asinīm visu manu glīto, tīro galdu. Arvils nopietni ieskatījās man acī. Cik daudz?

Neredzēju jēgu to noliegt. Divi skrupuli.

Arvils krietnu bridi klusēdams raudzījās manī. Tad viņš noņēma brilles un sparīgi noberza stiklus pret virsvalka piedurkni. Uzlicis tās atpakaļ, viņš pievērsa man ciešu skatienu. Nav nekāds brīnums, ja zēns tik ļoti baidās no pēriena, ka ir gatavs sevi sazāļot. Arvila skatiens bija skarbs. Bet, ja bailes ir tik lielas, kāpēc pirms sišanas viņš novelk kreklu? Maģistra pierē atkal ievilkās rievas. Tu man visu to paskaidrosi. Ja iepriekš meloji, atzīsties, un viss būs labi! Es zinu, ka zēni mēdz stāstīt muļķīgas pasakas.

Skarbās acis aiz briļļu stikliem iezibējās. Bet, ja tu man melosi vēl tagad, ne es, ne mani palīgi tevi nešūsim. Melus es necietīšu. Viņš sakrustoja rokas sev uz krūtīm. Tā. Tagad paskaidro! Es nesaprotu, kas šeit notiek. Un tas man nepavisam nepatīk.

Sapratu, ka mans vienīgais glābiņš ir patiesība. Mans skolotājs Abentijs iemācīja man visu, ko spēja, par dziedināšanas mākslu, es paskaidroju. Kad nokļuvu Tarbeanā un biju spiests dzīvot uz ielas, es gādāju pats par sevi. Ar rokas mājienu norādīju uz ceļgalu. Kreklu es šodien novilku tāpēc, ka man ir tikai divi krekli, un tādu bagātību es neesmu pazinis ilgu laiku.

-  Un nālrauts? Arvils jautāja.

Es nopūtos. Redziet, ser, es šeit īsti neiederos. Esmu jaunāks par visiem, un daudzi domā, ka Universitāte nav mana īstā vieta. Krietnu daļu studentu esmu nokaitinājis, tik drīz iekļūdams Arkanumā. Un esmu pamanījies iemantot maģistra Hemmes nelabvēlību. Visi šie stu­denti, Hemme un viņa draugi vēro mani, ar nepacietību gaidīdami kādu vājuma izpausmi.

Es dziļi ievilku elpu. Nālrautu es iedzēru tāpēc, ka negribēju zaudēt samaņu. Man bija jāparāda, ka viņi man neko nespēj nodarīt. Esmu iemācījies, ka visdrošāko stāvokli var iegūt, liekot ienaidniekiem domāt, ka esi neievainojams. Tik tieša valoda izklausījās nepatīkama, taču tā bija patiesība. Es izaicinoši paskatījos uz Arvilu.

Iestājās ilgs klusums, un Arvils lūkojās manī, samiedzis acis aiz brillēm, it kā cenzdamies kaut ko saskatīt manas sirds un prāta dziļu­mos. Vēlreiz paberzējis augšlūpu ar rādītājpirkstu, viņš sāka lēni runāt.

- Ja es būtu vecāks, viņš teica tik klusi, it kā sarunātos pats ar sevi, es varbūt sacītu, ka tava izturēšanās ir smieklīga. Ka mūsu studenti ir pieauguši cilvēki, nevis ķildīgi, nesaticīgi puišeļi.

Viņš atkal apklusa, joprojām izklaidīgi braucīdams lūpu. Tad ap viņa acīm ievilkās augšup vērstas krunciņas un viņš man uzsmaidīja. Bet tik vecs es vēl neesmu. Hmm… Vēl ne. Ne uz pusi tik vecs. Tas, kurš domā, ka zēni ir jauki un nevainīgi, nekad pats nav bijis zēns vai arī ir to aizmirsis. Un tas, kurš domā, ka cilvēki tikai paretam ir ļauni un nežēlīgi, nedrīkst bieži iziet no mājas. Un viņš noteikti nekad nav bijis dziednieks. Mēs nežēlības sekas redzam biežāk nekā jebkurš cits.

Pirms es paguvu atbildēt, viņš teica: Aizver muti, E’lir Kvout, citādi es tajā ieliešu kādu rūgtu toniku. A, tur jau viņi nāk! Pēdējie vārdi bija veltīti diviem studentiem, kuri ienāca telpā; viens no tiem bija tas pats palīgs, kurš mani atveda šurp, bet otrs, man par pārstei­gumu, bija jauna sieviete.

-  Ā, Re'lar Mola! Arvils iepriecināts iesaucās, un visas mūsu no­pietnās sarunas pazīmes izgaisa no viņa sejas. Tu uzzināji, ka mūsu pacientam ir divas taisnas, tīras brūces. Ko esi atnesusi līdzi, lai atvieg­lotu stāvokli?

-  Novārītu audeklu, adatu ar āķi, diegu, spirtu un jodu, meitene raiti atbildēja. Viņai bija zaļas acis, kas izteiksmīgi izcēlās bālajā sejā.

-  Ko? Arvils pārjautāja. Un simpātijas vaska tev nav?

-  Nē, maģistr Arvil, meitene atbildēja, mazliet nobālēdama viņa skarbā toņa dēļ.

-  Un kāpēc ne?

Studente vilcinājās. Tāpēc, ka man to nevajadzēs.

Arvils šķietami pierima. Taisnība. Skaidrs, ka nevajadzēs. Ļoti labi. Vai tu pirms šurpnākšanas nomazgāji rokas?

Mola apstiprinoši pamāja ar galvu, un īsie, gaišie mati sašūpojās līdzi šai kustībai.

-        Tad tu esi velti tērējusi laiku un pūles, Arvils bargi noteica.

-    Padomā, kādu milzumu slimību izraisītāju tu varēji savākt ap sevi, nākot šurp pa garo gaiteni. Nomazgājies vēlreiz, un sāksim!

Meitene aši, bet rūpīgi nomazgāja rokas un seju netālu noliktajā bļodā. Arvils man palīdzēja apgulties uz vēdera.

- Vai pacientam ir veikta atsāpināšana? viņa jautāja. Kaut gan es neredzēju meitenes seju, viņas balsi es saklausīju šaubas.

-  Anestēzija, Arvils izlaboja. Tev ir vērīga acs, Mola. Nē, tā nav veikta. Tagad saki, ko tu darītu, ja E’lirs Kvouts tev apgalvotu, ka viņam nekas tāds nav vajadzīgs? Viņš stāsta, ka viņam esot tik stiprs savaldības spēks kā Ramstona tērauds un viņš pat nepakustēšoties, kamēr jūs likšot šuves. Arvila balss skanēja nopietni, tomēr es dzir­dēju, ka zem nopietnības slēpjas jautrības dzirksts.

Mola paskatījās vispirms uz mani, pēc tam uz Arvilu. Es teiktu, ka viņš uzvedas muļķīgi, viņa teica pēc īsa pārdomu brīža.

- Un ja viņš tomēr uzstātu, ka atsāpināšanas līdzekļi nav vajadzīgi?

Šoreiz Mola klusēja ilgāk. Tā kā asiņošana ir pavisam niecīga, es

vienkārši darītu, kas darāms. Turklāt es skaidri pateiktu: ja viņš būs pārāk nemierīgs, es piesiešu viņu pie galda un rīkošos tā, kā man liktos pareizāk viņa veselības labā.

-       Hmm… Arvils izklausījās mazliet izbrīnījies par meitenes atbildi.

-   Jā. Ļoti labi. Tātad saki, Kvout, vai tu joprojām atsakies no anestē­zijas?

- Paldies! es pieklājīgi atbildēju. Man tā nav vajadzīga.

- Labi, Mola teica ar tādu kā piekāpību, tādu kā samierināšanos balsī. Vispirms mēs iztīrīsim un sterilizēsim brūci. Spirts dedzi­nāja, bet tas bija sāpīgākais brīdis. Pēc tam es visiem spēkiem centos atslābināties un klausīties Molas balsī, kas komentēja visas darbības. Arvils vienmērīgā tonī papildināja to ar savām atziņām un padomiem. Es centos pievērst domas kaut kam citam un neraustīties, kad nālrautā apstrādātās adatas dūrieni caururba ādu.

Mola ātri pabeidza darāmo un uzlika man pārsējus ar veiklību un prasmi, ko es varēju tikai apbrīnot. Pēc tam viņa palīdzēja man piecel­ties sēdus un ievīstīja mani audekla gabalā, kamēr es klusībā prātoju, vai visi Arvila audzēkņi ir tikpat prasmīgi kā viņa.

Kad meitene man aiz muguras sēja ciet pēdējos mezglus, es cauri nālrauta tirpumam sajutu sev uz pleca ļoti vieglu, tikko jūtamu pie­skārienu. Viņam ir ļoti maiga āda, dzirdēju vārdus, kas laikam bija domāti Arvilam.

- Re’lar! Arvils bargi uzsauca. Tādi komentāri ir neprofesionāli! Mani pārsteidz tavs takta trūkums!

-  Es to teicu sakarā ar rētu, kas viņam izveidosies, Mola skarbi atbildēja. Domāju, ka tā būs tikai bāla svītra, ja vien viņš neatplēsis ievainojumu vaļā.

- Hmm, Arvils novilka. Jā, protams! Un kā lai viņš no tā izvairās?

Mola apgāja apkārt galdam un nostājās man pretī. Centies neiz­darīt tādas kustības! viņa teica un izstiepa rokas sev priekšā. Un tādas! Viņa pacēla rokas augstu virs galvas. Vairies no jebkādām straujām kustībām skrējieniem, lēcieniem, kāpieniem! Pārsēju varēsi noņemt pēc divām dienām. Pagaidām neļauj tam kļūt slapjam! Novēr­susies no manis, viņa paskatījās uz Arvilu.

Viņš pamāja ar galvu. Ļoti labi, Re’lar. Vari būt brīva! Pēc tam viņš paskatījās uz jauno puisi, kas visu laiku bija vērojis notiekošo klusēdams. Arī tu vari iet, Geri. Ja kāds jautā, es būšu savā kabinetā. Paldies!

Pēc īsa brīža mēs ar maģistru Arvilu atkal palikām divatā. Viņš nekustīgi stāvēja, ar plaukstu aizsedzis muti, kamēr es uzmanīgi uz­vilku kreklu. Beidzot šķita, ka viņš ir pieņēmis lēmumu. E’lir Kvout, vai tu vēlies mācīties šeit, “Medikā”?

-  Ļoti vēlos, maģistr Arvil, es godīgi atbildēju.

Viņš pamāja itin kā pats pie sevis, joprojām piespiedis plaukstu pie lūpām. Atnāc pēc četrām dienām! Ja būsi pietiekami gudrs, lai neatplēstu vaļā šuves, es pieņemšu tevi šeit. Un Arvila acīs iezibējās draiska uguntiņa.

NĀLRAUTA STIMULĒJOŠĀ iespaida uzmundrināts un juzdams tikai nie­cīgas sāpes, es devos uz Arhīviem. Būdams Arkanuma loceklis, es tagad varēju brīvi pētīt visus grāmatu krātuves plauktus un tādu iespēju biju gaidījis jau gadiem ilgi.

Vēl labāk: kamēr vien es nelūdzu skrīvu palīdzību, Arhīvu reģis­trācijas grāmatās nevarēja parādīties neviens ieraksts. Tas nozīmēja, ka varu pētīt čandriānus un Amiru, cik vien sirds vēlas, un neviens, pat maģistrs Lorrens, neko neuzzinās par manām “bērnišķīgajām” interesēm.

Iegājis Arhīvu sarkanīgā apgaismojuma lokā, ieraudzīju pie reģis­trācijas galda sēžam gan Ambrozu, gan Felu. Grūti bija iedomāties vēl savdabīgāku kombināciju.

Ambrozs bija pieliecies viņai klāt un kaut ko klusi stāstīja. Felas seja pauda nepārprotamu neomulību, kas raksturīga sievietei, kura zina, ka ar pieklājīgu atraidījumu viņa neko nepanāks. Vienu roku Ambrozs bija uzlicis Felai uz ceļgala un ar otru aptvēris viņas krēsla atzveltni, ļaujot plaukstai gulēt uz viņas kakla. Acīmredzot viņam tā šķita maiguma un sirsnības izpausme, taču visā Felas augumā bija jaušams iztrūcinātas stirnas sasprindzinājums. Patiesībā Ambrozs turēja meiteni uz vietas, kā varētu aiz spranda turēt suni, lai tas neaizbēgtu.

Kad durvis aiz manis ar būkšķi aizvērās, Fela paskatījās augšup, sastapa manu skatienu un tūlīt novērsās, kautrēdamās par savu ne­veiklo stāvokli. Gluži tā, it kā viņa būtu darījusi kaut ko sliktu. Tādu skatienu es bieži biju redzējis Tarbeanas ielās. Tas iekvēlināja manī senas dusmas.

Devos pie rakstāmgalda ar lielāku troksni, nekā nepieciešams. Galda tālākajā malā gulēja rakstāmspalva, un blakus tai atradās tintnīca un papīra lapa, kam trīs ceturtdaļas aizņēma pārrakstītas un sasvītrotas rindas. Pēc visa spriežot, Ambrozs bija mēģinājis sacerēt dzeju.

Pie pašas galda malas es apstājos un brīdi paliku stāvam. Felas skatiens šaudījās apkārt, uzkrītoši vairoties no manis un Ambroza.

Viņa sakustējās krēslā, jo acīmredzot jutās neērti, taču nevēlējās izraisīt scēnu. Es izteiksmīgi noklepojos.

Ambrozs pār plecu raidīja man saniknotu skatienu. Tu esi draņ­ķīgi izvēlējies laiku, E’lir! Nekādas saprašanas par dziļākiem ritmiem! Piestaigā vēlāk! Viņš aizgriezās, likdams man saprast, lai eju projām.

Es nicīgi nosēcos, pārliecos pār galdu un, kaklu izstiepis, pārlaidu skatienu viņa atstātajai papīra lapai. Man nav saprašanas par rit­miem? Skaties, tev te ir trīspadsmit zilbes vienā rindā! Es pastiepu pirkstu pret lapu. Un tas nav jambs. Izskatās, ka tur vispār nav nekāda ritma!

Viņš pagrieza galvu un paskatījās uz mani, acīm redzami aizkaiti­nāts. Pievaldi mēli, E’lir! Ja es kādreiz sadomāšu prasīt tev padomu dzejas mākslā, tad tikai…

-  …tikai tādā reizē, kad tev būs vismaz divas stundas laika, es pabeidzu viņa vietā. Divas garas stundas, un tas būs tikai sākums. “Tāpat kā necils strazds, kas vienmēr zina, kā ceļu uz ziemeļiem rast”! Zini, es pat nesaprotu, no kura gala to var sākt kritizēt. Tāda rinda smejas pati par sevi.

-  Ko tu sajēdz no dzejas? Ambrozs atmeta, vairs nepūlēdamies pagriezties pret mani.

-  Klibu pantu es pazīstu no pirmā skatiena, es teicu. Bet šīs rindas nav pat klibas. Arī klibošanai ir savs ritms. Te drīzāk izklausās, ka kāds kūleņo lejā pa kāpnēm. Pa nevienāda augstuma pakāpieniem. Un apakšā gaida atkritumu kaudze.

- Tas ir lauzts ritms, viņš atbildēja ar augstprātīgu aizvainojumu balsī. Skaidrs, ka tu to nespēj saprast!

-  Lauzts? es ļāvu vaļu neticīgiem smiekliem. Ja es redzētu zirgu ar tik neglābjami “lauztu” kāju, es aiz žēlastības to nogalinātu un pēc tam apraktu, lai tā nožēlojamo līķi nesāk skrubināt suņi, jo tad tie varētu nobeigties.

Beidzot Ambrozs pagriezās man tieši pretī un līdz ar to bija spiests noņemt labo roku no Felas ceļgala. Tā bija puse no uzvaras, taču krei­sā roka joprojām gulēja viņai uz kakla šķietami nevērīgā maiguma izpausmē un neļāva viņai piecelties no krēsla.

-  Es paredzēju, ka tu varētu šodien te ienākt, viņš ar uzspēlētu možumu teica. Tāpēc jau pārbaudīju reģistrus. Tu vēl neesi sarakstā. Tev vajadzēs apmierināties ar “Sējumiem” vai arī atnākt vēlāk, kad viņi būs papildinājuši reģistrus.

- Lai tā būtu! Bet varbūt tu varētu pārbaudīt vēlreiz? Es lāgā neuz­ticos tāda cilvēka lasītprasmei, kurš vārdam “rast” piemeklē atskaņu “saprast”. Nav brīnums, ka tev sievietes ar varu jātur pie krēsla, lai piespiestu viņas klausīties tevī.

Ambrozs saspringa, un viņa roka noslīdēja no krēsla atzveltnes gar sāniem. Viņa seja pauda neslēptu naidu. Kad paaugsies, E’lir, tu sapratīsi, ka tas, ko vīrietis un sieviete dara divatā…

-  Divatā? Privātajā Arhīvu priekštelpā? Es pamāju ar roku sev apkārt. Pie Dieva miesām, te nav priekanams! Un varbūt tu neesi pamanījis, ka viņa ir studente, nevis kaut kāda staigule, kam tu esi samaksājis par savām izpriecām. Ja tev katrā ziņā jāuzmācas sievietei, dari to kaut kur šķērsielā. Tur viņa vismaz nekautrēsies kliegt.

Ambroza seja niknumā pietvīka, un viņš tikai pēc krietna brīža atguva balsi. Tev nav ne mazākās sajēgas par sievietēm!

- Tur es tev beidzot varu piekrist, es bezbēdīgi teicu. Patiesībā tas ir iemesls, kāpēc es šodien atnācu šurp. Gribēju nodoties dažiem pētījumiem. Tu varētu sameklēt man pāris grāmatu par šo tematu. Ar diviem pirkstiem sparīgi iesitu pa reģistru grāmatu. Tātad uz­meklē manu vārdu un laid mani iekšā!

Ambrozs pikti atvēra grāmatu, atrada vajadzīgo lappusi un pagrieza to pret mani. Skaties! Ja atradīsi šajā sarakstā savu vārdu, varēsi rakties pa krātuvi pēc sirds patikas. Viņš samocīti pasmaidīja. Ja ne, tad esi laipni aicināts atnākt kādu dienkopu vēlāk. Līdz tam laikam saraksti droši vien būs papildināti.

- Maģistri iedeva man līdzi vēstuli, ja gadījumā rastos neskaidrības par manu uzņemšanu Arkanumā, es teicu un pacēlu kreklu virs gal­vas, pagriezdamies tā, lai viņš redzētu plašos pārsējus man uz mugu­ras. Vai varēsi izlasīt no turienes vai varbūt man jāpienāk tuvāk?

Ambrozs uzsvērti klusēja, tāpēc es nolaidu kreklu lejā un pagriezos pret Felu, nepievērsdams viņam vairs nekādu uzmanību. Godātā skrīvu jaunkundzi es teicu un paklanījos pret viņu. Tā bija pavisam niecīga paklanīšanās, jo mugura man neļāva pieliekties zemāk. Vai tu būsi tik laba un sameklēsi man kādu grāmatu par sievietēm? Gud­rākie prāti ir ieteikuši man apgūt zināšanas par šo komplicēto un izsmalcināto tematu.

Fela tikko jaušami pasmaidīja un šķita mazliet nomierināmies. Pēc tam kad Ambrozs atvilka roku, viņa joprojām bija palikusi saspringti un neomulīgi sēžam. Acīmredzot Fela pietiekami labi pazina šī jaunekļa neganto dabu un saprata: ja viņa aizskrietu projām un atstātu Ambrozu neveiklā stāvoklī, viņš nekautrētos vēlāk par to viņai atmaksāt. Es nezinu, vai mums ir tādi materiāli.

- Man pietiktu ar pašu ābeci, es smaidīdams sacīju. No drošiem avotiem esmu uzzinājis, ka man nav ne mazākās sajēgas par sievie­tēm, tāpēc jebkāds vienkāršs materiāls papildinās manas zināšanas.

-  Ar bildītēm? Ambrozs indīgi izmeta.

-  Ja mūsu meklējumi nolaidīsies līdz tādam līmenim, es noteikti vērsīšos pie tevis pēc padoma, es teicu, pat nepaskatīdamies uz viņa pusi. Vēlreiz uzsmaidīju Felai. Varbūt man derētu bestiārijs, es laipni ierosināju. Esmu dzirdējis, ka dzīvnieki esot neatkārtojami radījumi, pavisam citādi nekā cilvēki.

Felas smaids iemirdzējās drošāk, un viņa apvaldīti iesmējās. Do­māju, ka varam kaut ko tādu pameklēt.

Ambrozs veltīja viņai saniknotu skatienu.

Fela atbildēja ar samierinošu kustību. Visi jau zina, ka viņš ir uzņemts Arkanumā, Ambroz, viņa teica. Kāpēc lai mēs viņu nelaistu iekšā?

Ambroza skatiens kļuva vēl niknāks. Labāk teci uz “Sējumiem” un turpini pakalpīgās pienesējas darbu! viņš teica. Šeit es gluži labi tieku galā pats!

Fela stīvām kustībām piecēlās no galda, paņēma grāmatu, ko iepriekš bija lasījusi, un devās uz “Sējumiem”. Kad viņa atvēra dur­vis, man šķita, ka viņa atskatās uz mani ar pateicīgu un atvieglotu skatienu. Vismaz tā man gribējās domāt, bet varbūt iemesls bija tikai mana iztēle.

Kad durvis aiz viņas aizcirtās, man likās, ka telpa mazliet satumst. To es nesaku poētiskā nozimē. Gaisma patiesi šķita kļūstam blāvāka. Paskatījos uz simpātijas lampām, kas apgaismoja priekštelpu, prāto­dams, kas varētu būt noticis.

Taču nākamajā brīdī jutu, ka manu muguru lēni pārņem dedzinoša sūrstoņa, un aptvēru patiesību. Nālrauta ietekme tuvojās beigām.

Stiprajiem pretsāpju līdzekļiem visbiežāk ir nopietna blakusiedar­bība. Tennasīns reizēm izraisa delīriju vai ģīboni. Lacillijs ir indīgs. Ofals izraisa spēcīgu atkarību. Visiedarbīgākais līdzeklis, iespējams, ir mhenka, bet ne bez iemesla to dēvē par “velna sakni”.

Nālrauts nav tik iedarbīgs kā šie pārējie līdzekļi, toties ir daudz drošāks. Tas mēreni remdina sāpes, stimulē un sašaurina asinsvadus, tāpēc es pēriena laikā nebiju asiņojis kā aizkauta cūka. Vislabākais ir tas, ka nālrautam nav izteiktas blakusiedarbības. Tomēr visam ir sava cena. Kad nālrauta iespaids beidzas, cilvēkam iestājas fizisko un garīgo spēku apsīkums.

Un tomēr es biju atnācis pētīt “Krātuves” plauktus. Biju uzņemts Arkanumā un negrasījos iet projām, pirms nebūšu redzējis visas Arhīvu iekštelpas. Ar apņēmīgu sejas izteiksmi es atkal pagriezos pret raks­tāmgaldu.

Ambrozs krietnu bridi raudzījās mani, šķiet, kaut ko apsvērdams, tad nopūtās. Nu labi! viņš teica. Varbūt mēs varam vienoties? Tu cietīsi klusu par to, ko šodien te redzēji, bet es pārkāpšu noteikumus un ielaidīšu tevi, kaut gan tu oficiāli neesi sarakstā. Viņš izskatījās mazliet nervozs. Ko tu par to saki?

Pat šajā īsajā bridi, klausīdamies Ambroza vārdos, es jutu, kā izzūd nālrauta stimulējošais iespaids. Manā ķermeni ielija smags gurdums, domas kļuva gausas un tādas kā saķepušas. Pacēlis rokas, ar plaukstām saberzēju seju un tūlīt saviebos, juzdams sāpīgus dūrienus muguras šuvju vietās. Esmu ar mieru, es neskaidri novilku.

Ambrozs atvēra vienu no reģistru grāmatām un nopūzdamies pār­šķīra lapas. Tā kā šī ir tava pirmā reize Arhīvu galvenajā nodaļā, no tevis pienākas krātuves maksa.

Jutu mutē dīvainu citrona garšu. Tādu blakusiedarbību Bens nekad nebija pieminējis. Tā novērsa manu uzmanību, un pēc brīža es pama­nīju Ambroza gaidošo skatienu. Ko?

Viņš savādi paskatījās uz mani. Krātuves maksa!

- Agrāk nekādas maksas nebija, es teicu. “Sējumos” mani ielaida tāpat.

Ambrozs nomēroja mani ar tādu skatienu, it kā es būtu plānprā­tiņš. Tāpēc, ka šī ir krātuves maksa! Viņš vēlreiz ieskatījās reģistru grāmatā. Parasti to maksā reizē ar Arkanuma pirmā dimestra mācību maksu. Bet, tā kā tu esi uzlēcis pakāpi augstāk, tev tā jānokārto tagad.

-  Cik daudz? es jautāju, taustīdamies pēc maka.

-  Viens talants, viņš atbildēja. Un tas katrā ziņā jāsamaksā pirms ieiešanas. Noteikumi paliek noteikumi.

Kad biju samaksājis par guļvietu “Steliņģos”, viens talants bija gan­drīz visa mana atlikusī nauda. Es skaudri apzinājos, ka man jātaupa līdzekļi, lai iekrātu naudu nākamā dimestra mācību maksai. Līdzko nevarēšu samaksāt, man būs jāaiziet no Universitātes.

Tomēr tā bija niecīga maksa par manu seno un lielāko sapni. Izvilku no maka talantu un iedevu to Ambrozam. Vai man jāpierakstās?

- Tādas formalitātes te nav vajadzīgas, Ambrozs atbildēja, atvēra atvilktni un izņēma mazu metāla disku. Nālrauta blakusiedarbības notrulināts, es tikai pēc brīža aptvēru, ka tā ir pārnēsājama simpā­tijas lampa.

-  “Krātuves” telpas nav apgaismotas, Ambrozs lietišķi paskaid­roja. Tās ir pārāk plašas, turklāt laika gaitā tas varētu kaitēt grāma­tām. Rokaslampa maksā pusotra talanta.

Es vilcinājos.

Ambrozs domīgi pamāja ar galvu, it kā kaut ko apsvērdams. Pir­majā dimestrī daudzi nespēj savilkt galus. Iebāzis roku apakšējā atvilktnē, viņš tajā ilgi kaut ko meklēja. Rokaslampa maksā pusotra talanta, un tur es neko nevaru darīt. Viņš izvilka četrcollīgu vaska sveci. Bet svece maksā tikai puspeniju.

Puspenijs par sveci bija ļoti labs darījums. Es izvilku peniju. Ņem­šu divas.

-  Šī mums ir pēdējā, Ambrozs aši sacīja. Pametis apkārt nervozu skatienu, viņš to iespieda man rokā. Zini ko? Vari ņemt to par velti. Viņš pasmaidīja. Tikai nevienam nestāsti! Tas būs mūsu mazais noslēpums.

Paņēmu sveci, juzdamies visai pārsteigts. Acīmredzot biju viņu iebai­dījis ar pirmītējiem tukšajiem draudiem. Bet varbūt šis rupjais, uzpū­tīgais aristokrāta dēliņš nemaz nebija tāds kretīns, par kādu es viņu biju uzskatījis.

*  * *

Ambrozs steigšus ieveda mani “Krātuvē” un darīja to tik ātri, ka es nepaguvu aizdedzināt savu sveci. Kad durvis aiz manis aizcirtās, visapkārt valdīja melna tumsa un tikai aizmugurē pa šaurajām durvju šķirbām spraucās bāla, sarkanīga simpātijas gaisma.

Tā kā man līdzi nebija sērkociņu, biju spiests izmantot simpātijas prasmi. Citkārt es būtu to izdarījis zibenīgi aši, bet šobrīd mans nāl­rauta notrulinātais prāts tik tikko spēja panākt vajadzīgo koncentrēša­nās pakāpi. Sakodu zobus, nostiprināju galvā Alaru un pēc brīža sajutu muskuļos pazīstamo, salto šautru: nepieciešamais siltums no mana ķermeņa aizstrāvoja uz sveces dakti, un tā sprauslodama atdzīvojās.

Grāmatas.

Telpai nebija logu, kas ielaistu saules gaismu, tāpēc “Krātuve” tinās pilnīgā tumsā un vienīgo apgaismojumu meta manas sveces trauslā liesmiņa. Apkārt vīdēja neskaitāmi grāmatu plaukti, stiepdamies un izgaisdami melnumā. Vairāk grāmatu, nekā es spētu apskatīt veselas dienas laikā. Vairāk grāmatu, nekā es spētu izlasīt visā mūžā.

Gaiss bija vēss un sauss. Tas smaržoja pēc sastāvējušās ādas, per­gamenta un aizmirstiem noslēpumiem. Izklaidīgi nobrīnījos, kā ēkā bez logiem iespējams saglabāt tik svaigu gaisu.

Turēdams svecei priekšā saliektu plaukstu, sāku virzīties uz priekšu starp plauktiem, baudīdams sengaidīto brīdi un ieelpodams sevī visu, kas atradās man apkārt. Sveces liesmai pārvietojoties, pa griestiem dejoja spokainas ēnas.

Tagad nālrauta ietekme bija jau pilnīgi izgaisusi. Mana mugura sāpīgi pulsēja, un domas bija smagas kā svins, it kā mani kratītu spēcīgs drudzis vai es būtu saņēmis pakausī belzienu. Zināju, ka ilgi nodoties lasīšanai šodien nevarēšu, tomēr nespēju saņemties un tik drīz iet projām. Pēc visa, ko biju pārcietis, lai šeit iekļūtu, tas šķita pilnīgi neiespējami.

Apmēram stundas ceturksni klejoju bez īsta mērķa, iepazīdams telpas. Atklāju vairākas mazas istabiņas ar akmens sienām, smagām koka durvīm un galdiem. Acīmredzot tās bija vietas, kur varēja pulcē­ties un sarunāties nelielas grupas, netraucējot Arhīvu dziļo klusumu.

Atradu kāpnes, kas veda gan augšup, gan lejup. Arhīviem bija seši stāvi, bet es nebiju zinājis, ka tie sniedzas arī pazemē. Cik dziļi tas varēja būt? Cik tūkstoši grāmatu gaidīja lejā zem manām kājām?

Grūti aprakstīt, cik mierinoša man šķita vēsā, klusā tumsa. Dziļa miera pārņemts, es klīdu starp bezgalīgajām grāmatu rindām. Tās ļāva justies drošam, deva apziņu, ka atbildes uz visiem maniem jautāju­miem ir šeit un gaida, kad es tās atradīšu.

Tīrās nejaušības dēļ es uzgāju četru plātņu durvis.

Tās bija darinātas no vienlaidu akmens tādā pašā pelēkā krāsā kā apkārtējās sienas. To aploda bija astoņas collas plata, arī tā bija pelēka un tieši tāpat gatavota no vienlaidu akmens bez savienojumiem. Durvis tik cieši piekļāvās pie aplodas, ka starp tām nevarētu iebāzt pat kniepadatu.

Durvīm nebija eņģu. Tām nebija roktura. Tajās nebija ne lodziņa, ne bīdāma paneļa. Vienīgais savdabīgais vaibsts tām bija četras cietas vara plātnes. Tās bija iestrādātas vienādā līmeni ar durvju virsmu, kas savukārt bija vienā līmeni ar aplodas priekšējo malu, kas bija vienā līmeni ar apkārtējo sienu. Pārvelkot plaukstu no vienas durvju puses uz otru, salaiduma līnijas tikpat kā nebija jūtamas.

Tomēr, par spīti šim īpatnībām, pelēkais akmens laukums nepār­protami bija durvis. Vienkārši bija. Katras vara plātnes vidū rēgojās caurums, un, kaut gan tiem nebija ierasto apveidu, tie neapšaubāmi bija atslēgas caurumi. Durvis pletās nekustīgas kā kalns, klusas un bezkaislīgas kā jūra bezvēja dienā. Tās nebija durvis, kas jāatver. Tās bija durvis, kam jābūt aizvērtām.

Pašā vidū, starp nespodrinātajām vara plātnēm, akmeni bija dziļi iekalts vārds: VALARITAS.

Universitātē netrūka aizslēgtu durvju tās norobežoja vietas, ku­rās glabājās bīstamas vielas vai priekšmeti; vietas, kurās mēmi un nobēdzināti gulēja seni, aizmirsti noslēpumi. Tās bija durvis, kuras nedrīkstēja atvērt. Durvis, kuru slieksni neviens nešķērsoja; durvis, kuru atslēgas bija iznicinātas vai pazaudētas, vai drošības labad pašas noglabātas aiz atslēgām.

Taču visas tās nobālēja salīdzinājumā ar četru plātņu durvīm. Piekļāvu plaukstu vēsajai, gludajai durvju virsmai un spiedu, bezcerīgi cerēdams, ka varbūt izdosies tās iekustināt. Tomēr tās palika stingras un nekustīgas kā pelēkakmens. Mēģināju ieskatīties pa vara plātņu caurumiņiem, taču savas vienīgās sveces gaismā neko nespēju sare­dzēt.

Mana vēlme iekļūt aiz šim durvīm bija tik milzīga, ka es sajutu mutē tās garšu. Droši vien tas liecina par slimīgu manas personības novirzi, ja bridi, kad es beidzot biju iekļuvis Arhīvos, neskaitāmu noslēpumu mājvietā, mani vilināja šīs vienīgās slēgtās, nejauši uzietās durvis. Varbūt cilvēkam piemīt iedzimta tieksme atrast un izzināt paslēpto. Bet varbūt iemesls ir vienkārši mana daba.

Tajā brīdī es ieraudzīju sarkano, nekustīgo simpātijas lampas gais­mu, kas starp plauktu ejām virzījās uz manu pusi. Tā bija pirmā pazīme, kas liecināja par citu studentu klātbūtni. Atkāpos soli atpakaļ un gai­dīju, nolēmis nezināmajam nācējam pavaicāt, kas atrodas aiz šīm dur­vīm. Un ko nozīmē Valaritas.

Sarkanā gaisma kļuva spožāka, un es ieraudzīju gar stūri nogrie­žamies divus skrivus. Tie mirkli apstājās, un tad viens no tiem strauji metās pie manis un izrāva man no rokas sveci, apdzēsdams to un nopilinādams man roku ar karstu vasku. Diez vai viņa seja būtu vēl vairāk satriekta, ja viņš būtu ieraudzījis man rokās nocirstu galvu.

-  Ko tu te dari ar atklātu liesmu? viņš noprasīja tik skaļā čukstā, kādu es vēl nebiju dzirdējis. Tad, pavicinādams pret mani nodzēsto sveci, viņš pieklusināja balsi. Pie Dieva pārogļotajām miesām, kas tev prātā?

Paberzēju rokai uzpilinātā vaska kārtu un cauri sāpēm un noguru­mam centos sakopot domu skaidrību. Protams, es nodomāju, atcerē­damies Ambroza smaidu, kad viņš iespieda man rokā sveci un steig­šus iestūma mani pa durvīm. “Mūsu mazais noslēpums.” Protams. Man vajadzēja saprast.

*  * *

Viens no skrīviem izveda mani no “Krātuves”, bet otrs aizsteidzās pēc maģistra Lorrena. Kad izgājām priekštelpā, Ambrozs izlikās sa­triekts un apjucis. Viņš tēloja pārspīlēti, tomēr gana labi, lai pārlieci­nātu manu pavadoni. Ko tas puika šeit dara?

-  Mēs atradām viņu klejojam starp plauktiem, skrīvs paskaid­roja. Ar sveci rokā!

-  Ko? Ambroza seja bija pats šausmu iemiesojums. Es viņu nepiereģistrēju. Skaties! Vari pārliecināties savām acīm! Un viņš atsita vaļā vienu no reģistru grāmatām.

Pirms kāds paguva kaut ko sacīt, priekštelpā iebrāzās Lorrens. Allaž rāmā seja bija sašķiebta negantā niknumā. Jutu, ka mani pārklāj salti sviedri, un atcerējos, ko savā Teofānijā bija rakstījis Tekams: Ir trīs lie­tas, kas izraisa ikviena vieda cilvēka bailes: jūra vētrā, nakts bez mēness un rāma cilvēka dusmas.

Lorrens kā tornis izslējās blakus reģistrācijas galdam. Paskaidro! viņš pavēlēja blakus stāvošajam skrīvam. Viņa balss bija kā cieši savilk­tas atsperes ritulis.

-  Micahs un es ieraudzījām “Krātuvē” zibošu gaismu un gājām skatīties, vai kādam radušās grūtības ar rokaslampu. Un atradām viņu pie dienvidaustrumu kāpnēm ar šo te! Skrīvs pacēla sveci. Viņa roka trīcēja zem Lorrena nokaitētā skatiena.

Lorrens pagriezās pret galdu, pie kura sēdēja Ambrozs. Kā tas notika, Re’lar?

Ambrozs bezpalīdzīgi pacēla rokas. Viņš pirms kāda laika ienāca šeit, bet es viņu neielaidu, jo viņš nav piereģistrēts. Kādu laiku mēs strīdējāmies, Fela bija šeit un lielāko daļu dzirdēja. Viņš paskatījās uz mani. Beidzot es aizsūtīju viņu projām. Acīmredzot viņš ielavījās atpakaļ, kad es biju aizgājis uz dziļāko istabu pēc tintes. Ambrozs paraustīja plecus. Vai varbūt pamanījās tikt garām galdam “Sējumos”.

Es stāvēju, pilnīgi apstulbis. Mazo prāta daļiņu, kas nebija notrulusi, nomāca svelošās sāpes mugurā. Tā… tā nav taisnība. Es paskatījos uz Lorrenu. Viņš pats mani ielaida! Aizsūtīja Felu projām un pēc tam ielaida mani “Krātuvē”.

-  Ko? Ambrozs iekliedzās un pablenza uz mani, izlikdamies, ka sašutumā nespēj parunāt. Lai cik viņš man bija nepatīkams, jāatzīst, ka viņa tēlojums bija meistarīgs. Dieva vārdā, kāpēc lai es to darītu?

- Tāpēc, ka es liku tev justies neērti Felas klātbūtnē, es teicu. Un viņš arī pārdeva man sveci. Papurināju galvu, cenzdamies noskaidrot domas. Nē, viņš man to iedeva par velti.

Ambrozs izlikās pārsteigts, tad skaļi iesmējās. Paskatieties uz viņu! Tas lecīgais puika taču ir piedzēries vai salietojies!

- Mani nupat nopēra! es protestēju. Mana balss paša ausīs izklau­sījās nedabiski spalga.

- Pietiek! Lorrens iesaucās, rēgodamies pār mums kā melnu dus­mu mākonis. Skrīvi nobālēja, dzirdēdami viņa balsi.

Lorrens aizgriezās no manis un īsi, nicinoši pamāja uz reģistrācijas galda pusi. Re’lars Ambrozs tiek oficiāli atlaists par nolaidību pret pienākumiem!

-  Ko? šoreiz Ambroza sašutums bija nemākslots.

Lorrens bargi paskatījās uz viņu, un Ambrozs aizvēra muti. Pagrie­zies pret mani, maģistrs ar plašu rokas vēzienu paziņoja: E’lirs Kvouts tiek izraidīts no Arhīviem!

Centos izdomāt, ko varētu teikt savai aizstāvībai. Maģistr, es nebiju domājis…

Lorrens apcirtās apkārt. Viņa allaž rāmā sejas izteiksme pauda tik saltu, briesmīgu naidu, ka es neviļus atkāpos soli atpakaļ. Nebiji domājis? viņš atkārtoja. Man pilnīgi vienalga, ko tu biji domājis, E’lir Kvout, un vai tu tiki piekrāpts vai ne! Svarīga ir tikai tava reālā rīcība. Tava roka turēja atklātu uguni! Vaina bija tavējā. Tā ir mācība, kas jāapgūst katram pieaugušam cilvēkam!

Nodūris skatienu, es izmisīgi pūlējos izdomāt, ko sacīt, kā atrast kādu pierādījumu savā labā. Kamēr cīnījos ar svina smagajām domām, Lorrens lieliem soļiem izgāja no priekštelpas.

-  Es nesaprotu, kāpēc mani jāsoda viņa stulbuma dēļ! Ambrozs sūdzējās abiem skriviem, kamēr es apdullis gāju uz durvīm. Izda­rīju kļūdu: pagriezos atpakaļ un paskatījos uz viņu. Ambroza sejas izteiksme bija nopietna un savaldīga.

Taču viņa acīs gailēja nepārprotams uzjautrinājums, apslēpti smiekli. Nudien, zēn, viņš man teica, es nesaprotu, ko tu domāji! Varētu gaidīt, ka Arkanuma loceklim ir drusku vairāk saprašanas!

*  * *

Smagā solī devos uz “Ēstūzi”, un tikpat lēni un smagi riņķoja manas domas. Uzmetu uz nespodrās skārda paplātes savu maltītes talonu un saņēmu sautēta pudiņa porciju, desu un allaž dabūjamās pupas. Trulu skatienu lūkojos ēdamzālē, līdz parastajā vietā, ēdamtelpas ziemeļaus­trumu kaktā, ieraudzīju Simmonu un Manetu.

Iedams uz galda pusi, es piesaistīju diezgan daudz uzmanības. Tas bija saprotami, jo tikai pirms nepilnām divām stundām biju stāvējis pie karoga masta un publiski pērts. Dzirdēju kādu pusčukstus sakām:

-    …viņš pēc sitieniem neasiņoja. Es biju tur klāt. Ne piliena asins!

Tas, protams, bija nālrauta iespaids. Ar to es biju apturējis asiņo­šanu. Tobrīd tā man bija likusies ļoti laba doma. Šobrīd tā šķita mazno­zīmīga un muļķīga. Ambrozam nekad nebūtu izdevies mani tik viegli piemuļķot, ja mana dabas dotā piesardzība tobrīd nebūtu iemidzināta. Ja mans prāts nebūtu bijis tik nožēlojami notrulināts, es noteikti būtu pratis pārliecināt Lorrenu un paskaidrot notikušo.

Iedams uz attālo ēdamzāles kaktu, es lēnām aptvēru patiesību. Nenozīmīgas skandalozas slavas dēļ es biju iztirgojis savu piekļuvi Arhīviem.

Tomēr tagad atlika vairs tikai samierināties ar notikušo. Ja pēc šīs sakāves man bija atlikusi tikai reputācija, tad jādara viss iespē­jamais, lai sakāvi izmantotu tās labā. Stalti izslējis plecus, devos cauri ēdamzālei pie Simmona un Maneta un noliku ēdiena paplāti uz galda.

- Tāda Arhīvu “krātuves maksa” taču nepastāv, vai ne? es klusi pajautāju un apsēdos, cenzdamies nesaviebties no sāpēm mugurā.

Simmons neizpratnē pablenza uz mani. Krātuves maksa?

Manets iespurdzās, noliecis galvu pār bļodu ar pupām. Pirmoreiz es par tādu dzirdēju pirms pāris gadiem. Agrāk, kad strādāju par skrivu, mēs šad tad izmānījām no jaunuzņemtajiem peniju par iekļūšanu Arhīvos. To mēs saucām par “krātuves maksu”.

Simmons pārmetoši paskatījās uz viņu. Kāda bezkaunība!

Manets kā aizstāvēdamies paslēpa seju aiz plaukstām. Tikai nevai­nīgs jociņš! Tad viņš pētoši palūkojās uz mani. Vai tāpēc tev ir tik izstiepies ģīmis? Tev kāds izspieda peniju?

Es papurināju galvu. Negrasījos stāstīt, ka Ambrozs man izvilinājis veselu talantu. Uzminiet, kurš nupat ir izraidīts no Arhīviem! es nopietni teicu un, atlauzis maizes šķēlei garozu, iemetu to pupās.

Viņi apstulbuši paskatījās uz mani. Pēc brīža Simmons izmeta acīm­redzamo atbildi: Ēē… tu, vai?

Pamāju ar galvu un sāku tiesāt pupas. Nejutos izsalcis, tomēr cerēju, ka neliela ēdiena deva palīdzēs nokratīt nālrauta izraisīto gausumu. Turklāt manā dabā nebija palaist garām iespēju paēst.

-  Tev liedza pieeju pirmajā dienā? Simmons jautāja. Tad nu gan tev būs pagrūti pētīt savu čandriānu folkloru.

Es nopūtos. Tā varētu teikt.

-  Uz cik ilgu laiku?

-  Viņš teica, ka es esot izraidīts, es atbildēju. Nekādu laika robežu viņš neminēja.

-  Izraidīts? Manets paskatījās uz mani. Lorrens nevienu nav izraidījis jau gadus desmit! Ko tu tādu izdarīji? Apčurāji grāmatu?

-  Divi skrlvi notvēra mani iekštelpās ar sveci rokā.

-  Žēlīgais Tehlu! Manets nolika dakšiņu, un viņa sejas izteiksme pirmo reizi kļuva nopietna. Tad nu gan laikam Vecais Zintnieks satra­kojās!

-  “Satrakojās” ir īstais vārds, es apstiprināju.

-  Kā tev ienāca prātā iet iekšā ar atklātu uguni? noprasīja Sim­mons.

-  Rokaslampu es nevarēju atļauties, es atbildēju. Tāpēc skrīvs pie reģistrācijas gada iedeva man sveci.

- Nevar būt! Simmons iesaucās. Neviens skrīvs neuzdrošinātos…

- Pagaidi! Manets viņu pārtrauca. Vai tas gadījumā nebija puisis ar melniem matiem? Labi ģērbies? Bargām uzacīm? Viņš pārspīlēti sarauca pieri.

Es gurdi pamāju ar galvu. Ambrozs. Mēs satikāmies vakar. Un neiepatikāmies viens otram.

-  No viņa ir grūti izvairīties, Manets piesardzīgi sacīja, pārlaiz­dams zīmīgu skatienu tuvumā sēdošajiem pusdienotājiem. Ievēroju, ka vairāki studenti šķietami nevērīgi klausās mūsu sarunā. Būtu vajadzējis tevi brīdināt, lai turies no viņa tālāk, viņš piebilda mazliet iecietīgākā tonī.

- Dieva māte! izmeta Simmons. Ar to tipu nepavisam nav ietei­cams saiet ragos…

- Nu, bet tas ir noticis, es sacīju. Pamazām sāku justies ciešamāk, galva kļuva drusku skaidrāka, un gurdums atkāpās. Vai nu nālrauta blakusiedarbība gāja uz beigām, vai arī dusmas palēnām gaisināja truluma miglu. Viņš vēl pārliecināsies, ka ari es protu būt riebīgs. Un rūgti nožēlos, ka ir licis man kāju priekšā… nē, ka jebkad ir saticis mani!

Simmons izskatījās neomulīgi satraukts. Paklau, nav labi citiem draudēt! viņš teica ar sīku smiekliņu, it kā gribēdams pārvērst manu teikto jokā. Pēc tam viņš klusākā balsī piebilda: Tu nesaproti. Ambrozs ir barona titula mantinieks Vintasā. Simmons neziņā paskatījās uz Manetu. Ak mūžs, kā lai to vispār paskaidro?

Paliecies mazliet uz priekšu, Manets tikpat konfidenciālā tonī pa­pildināja: Viņš nav no tiem aristokrātiem, ka šeit pagrozās pāris dimestrus un pēc tam nozūd. Viņš šeit ir jau vairākus gadus, uzkalpojies līdz Re’lara pakāpei. Un viņš nav kaut kāds tur septītais dēls ģimenē. Ambrozs ir pirmdzimtais mantinieks. Un viņa tēvs ir viens no divpadsmit varenākajiem vīriem visā Vintasā.

- Īstenībā sešpadsmitais pēru sarakstā, Simmons lietišķi paskaid­roja. Karaliskā ģimene, reģenti, mērs Alverons, hercogiene Samista, Akulejs un Meluāna Laklesi… Maneta draudīgais skatiens viņu apklu­sināja.

-  Viņam ir nauda, Manets vienkārši piebilda. Un draugi, ko var nopirkt par naudu.

- Un daudzi grib iemantot viņa tēva labvēlību, Simmons papil­dināja.

-  īsi sakot, Manets nopietni turpināja, tam kundziņam labāk nestāties ceļā! Kad viņš te mācījās pirmo dimestri, viens no alķīmi­ķiem pamanījās viņam sariebt. Ambrozs atpirka viņa parādu no Imres augļotāja. Kad nabaga nelga to nespēja atmaksāt, viņu ielika parādu cietumā. Manets pārlauza maizes gabalu uz pusēm un uzzieda tam sviestu. Kad ģimenei beidzot izdevās dabūt viņu ārā, viņš jau bija dabūjis diloni. Kļuvis par nožēlojamu graustu. Un nekad neatgriezās Universitātē.

-  Un maģistri to mierīgi pieļāva? es noprasīju.

-  Viss notika gluži likumīgi, Manets atbildēja, joprojām pieklu­sinādams balsi. Turklāt Ambrozs nebija tāds muļķis, lai atpirktu tā vīra parādu pats. Viņš bezcerīgā žestā atmeta ar roku. To viņa vietā izdarīja cits, tomēr Ambrozs gādāja, lai visi zinātu, kurš par to parūpējies.

-  Un vēl tas notikums ar Tabetu! Simmons drūmi sacīja. Viņa sacēla troksni par to, ka Ambrozs solījis viņu precēt. Un Tabeta gluži vienkārši pazuda.

Tas acīmredzami izskaidroja Felas iecietību un nevēlēšanos Ambrozu aizkaitināt. Es samierinoši atmetu ar roku. Man nenāk ne prātā kādam draudēt, Sim, es nevainīgā tonī sacīju, mazliet paceldams balsi, lai apkārtējie bez pūlēm varētu mani dzirdēt. Tas bija tikai citāts no kāda mana iecienītā literatūras darba. “Daeonikas” ceturtajā cēlienā Tarsus saka:

“Pār viņu krāsies uguns, posts un pelni,

Un lāsts mans viņam visur līdzi ies.

Nāks dēmoni no tumsas dzīlēm melnām Un mēmā sastingumā apstāsies,

Kad ieraudzīs, ko cilvēks spēj un dara,

Ja viņu vada atriebības vara."

Brīdi visapkārt iestājās sastindzis klusums. Tas aptvēra lielāku “Ēstūža” daļu, nekā es biju gaidījis. Acīmredzot es nebiju pareizi novērtējis mūsu sarunas klausītāju skaitu. Atkal pievērsos maltītei un nolēmu, ka šoreiz pietiks izcelties. Jutos noguris, man sāpēja mugura un nebija vēlēšanās šodien piedzīvot vēl vairāk nepatikšanu.

-  Un vēl viens padoms, kas tuvākajā laikā tev gan nebūs vaja­dzīgs, pēc krietna brīža klusi sacīja Manets, jo tu esi izraidīts

no Arhīviem, un vispār… Tomēr katram gadījumam der zināt. Viņš neveikli nokremšļojās. Rokaslampa nav jāpērk. To iedod pie reģis­trācijas galda, tu paraksties par saņemšanu un promiedams atdod to atpakaļ. Viņš bažīgi paskatījās uz mani, it kā baidīdamies, kā es reaģēšu uz tādu ziņu.

Es gurdi pamāju ar galvu. Tātad nebiju maldījies. Ambrozs patie­šām nebija tāds kretīns, par kādu es biju viņu uzskatījis. Viņš bija desmitkārt lielāks kretīns.

“FRAKCIJA” ATRADĀS TUR, kur tapa gandrīz visi Universitātes meistaramatnieclbas darinājumi. Ēkā bija izvietotas stikla pūtēju, galdnieku, podnieku un stiklinieku darbnicas. Turpat bija ari pilnībā aprīkota smēde un kausētava, par kādu varētu sapņot ikviens metāla apstrā­dātājs.

Kilvina darbnīca atradās Artefakcijas namā jeb, kā to sarunvalodā biežāk mēdza dēvēt, “Frakcijā”. Tā bija plaša kā graudu noliktava, un tajā bija vismaz divi duči masīvu koka darbgaldu, apkrauti ar neskai­tāmiem un vārdā nenosaucamiem rīkiem un aizsāktiem darbiem. Darb­nīca bija “Frakcijas” centrs, un darbnīcas centrs bija Kilvins.

Kad ierados tajā, Kilvins darbojās ar saliektu dzelzs stieni, acīmre­dzot cenzdamies piešķirt tam vēlamos apveidus. Ieraudzījis mani, viņš atstāja to stingri iestiprinātu darbgaldā un, slaucīdams rokas kreklā, panācās man pretī.

Pārlaidis man kritisku skatienu, Kilvins noprasīja: Vai tev nekas nekait, E’lir Kvout?

Pirms brīža biju devies klejojumos pa apkārtni un sameklējis košļā­šanai piemērotu vītola mizu. Mugura joprojām svila un kņudēja, taču to varēja pieciest. Nē, viss kārtībā, maģistr Kilvin.

Viņš pamāja ar galvu. Tas ir labi. Tavā vecumā nedrīkst bēdāt par tādiem sīkumiem. Drīz atkal būsi vesels kā rutks.

Kamēr centos izdomāt pieklājīgu atbildi, manu uzmanību piesaistīja kaut kas virs galvas.

Kilvins palūkojās turp, kur kavējās mans skatiens. Kad viņš pama­nīja, kam esmu pievērsis acis, platajā, bārdainajā sejā parādījās smaids.

-    Manas skaistules!

Augstu starp augstajām darbnīcas jumta spārēm ķēdēs karājās ap­mēram pussimts stikla bumbu. Tās bija dažāda izmēra, tomēr neviena neizskatījās lielāka par cilvēka galvu.

Un tās dega.

Redzēdams manu sejas izteiksmi, Kilvins pamāja ar roku. Nāc! viņš teica un aizveda mani līdz šaurām kaltas dzelzs kāpnēm. Uzkāpuši pa tām, mēs nokļuvām uz metāla laipu labirinta, kas pletās divdesmit piecas pēdas virs zemes, šaurajiem celiņiem stiepjoties dažādos vir­zienos starp masīvajiem jumta balstiem. Kādu laiku līkumojuši starp koka un dzelzs konstrukcijām, mēs nokļuvām pie pakārtajām stikla lodēm, kuru iekšienē liesmoja uguns.

-  Šīs ir manas lampas! Kilvins ar rokas mājienu norādīja.

Tikai tad es aptvēru šo darinājumu būtību. Dažās lodēs bija šķid­rums un dakts gandrīz kā parastās lampās, taču lielākā daļa no tām man bija pavisam nepazīstami veidojumi. Vienā lodē mutuļoja tikai pelēki dūmi, kuros ik pa brīdim uzzibēja dzirkstis. Citā redzēju degli, kas karājās tukšā gaisā lejup no sudraba stieples un dega ar nekustīgu baltu liesmu, kaut gan lodē, šķiet, nebija nekāda degmateriāla.

Viena blakus otrai karājās divas ļoti līdzīgas bumbas, un vienīgā atšķi­rība bija tāda, ka vienā dega zila, bet otrā kvēli oranža liesma. Dažas lodes bija mazas kā plūmes, citas lielas kā melones. Vienā no bumbām rēgojās kaut kas līdzīgs melnai oglei un balta krīta gabalam, un vietā, kur abi tie saskārās, uz visām pusēm zibēja neganta sarkana liesma.

Kilvins ilgi ļāva man lūkoties un tikai pēc krietna laika pienāca tuvāk. Keldaru vidū klejo leģendas par mūžīgi degošām lampām. Es ticu, ka cilvēka prasmei tādas kādreiz ir bijušas pieejamas. Desmit gadus esmu centies atrast šo iespēju. Esmu izgatavojis daudz lampu. Dažas no tām ir ļoti labas un deg ļoti ilgi. Viņš paskatījās uz mani.

-   Tomēr neviena nav degusi mūžīgi.

Viņš devās pa laipu tālāk un apstājies norādīja uz vienu no pakār­tajām lodēm. Vai tu šo pazīsti, E’lir Kvout? Lodes iekšienē redzēju tikai zaļgani pelēku vaska gabalu, ko laizīja zaļgani pelēka liesmas mēle. Es papurināju galvu.

-  Hmm… Tev būtu jāpazīst. Baltā litija sāls. Es to izdomāju trīs dienkopas pirms tavas ierašanās pie mums. Līdz šim rezultāts ir bijis labs divdesmit četras dienas, un es ceru, ka būs vēl daudz vairāk. Viņš vēlreiz pētoši paskatījās uz mani. Tas, ka tu uzņemšanas pār­baudē to uzminēji, man bija liels pārsteigums, jo šis atklājums man prasīja desmit gadu. Tavs otrais minējums, proti, nātrija eļļa, nebija tik veiksmīgs. To es izmēģināju jau pirms vairākiem gadiem. Rezultāts bija vienpadsmit dienu.

Kilvins devās tālāk un, aizgājis līdz rindas galam, norādīja uz tukšu lodi, kurā dega nekustīga balta liesma. Septiņdesmit dienas! viņš lepni teica. Neceru, ka šis būs īstais atrisinājums, jo cerība ir muļķu spēle. Bet, ja šī lampa degs sešas dienas ilgāk, tā būs pati labākā, kādu esmu radījis pēdējo desmit gadu laikā.

Krietnu bridi Kilvins lūkojās tajā ar neparasti maigu sejas izteiksmi.

Tomēr cerības es neloloju. Viņa balsī skanēja cieta apņēmība. Es veidoju jaunas lampas un veicu jaunus mērījumus. Tas ir vienīgais ceļš, kā virzīties uz priekšu.

Neteicis vairs ne vārda, Kilvins noveda mani lejā uz darbnīcas pamatstāvu. Nonācis tur, viņš pagriezās pret mani. Rokas! viņš pavē­loši teica un gaidoši pacēla pats savas milzīgās plaukstas.

īsti nesaprazdams, ko viņš vēlas, es pavērsu pret viņu paceltas rokas. Kilvins saņēma manas plaukstas savējās, un viņa satvēriens bija pārsteidzoši maigs. Apvērsis manas plaukstas otrādi, viņš tās uzmanīgi nopētīja. Tev ir keldara plaukstas, viņš teica ar tādu kā nenovīdīgu komplimentu. Pēc tam viņš pacēla man pretī savējās. Viņam bija resni pirksti un platas delnas. Kilvins tās savilka dūrēs, un tās atgādināja drīzāk veserus nekā sažņaugtas plaukstas. Man bija vajadzīgi daudzi gadi, lai šīs plaukstas iemācītos izskatīties pēc keldara plaukstām. Tu esi veiksminieks. Tu šeit strādāsi! Tikai neparastais galvas atmetiens piešķīra skarbajam rūcienam jautājošu aicinājuma pieskaņu.

- Ai jā! Tas ir, paldies, ser. Jūtos pagodināts, ka jūs…

Kilvins pārtrauca mani ar nepacietīgu žestu. Ja tev dzimst kāda ideja par mūžīgi degošu lampu, nāc šurp pie manis! Ja tava galva ir tikpat gudra, kādas izskatās tavas rokas… Biezajā bārdā pavīdēja kaut kas līdzīgs smaidam, bet tumšajās acīs uzdzirkstīja nepārpro­tams prieks. Mazliet vilcinādamies, Kilvins rotaļīgi, gandrīz ķircinoši turpināja: Ja tā būs… viņš atkārtoja un izslēja pirkstu, kura gals bija tikpat iespaidīgs kā vesera gals, tad es un manējie parādīsim tev brīnumu lietas!

*  * *

-  Svarīgi ir jau sākumā izdomāt, kuram jāpiebrauc, Simmons teica. Maģistrs ir tas cilvēks, kurš izvirza studentu Re’lara pakāpei. Tāpēc jāizvēlas viens no viņiem un jālien tam bez ziepēm.

- Burvīgi! Sovojs sausi izmeta.

Sovojs, Vilems, Simmons un es sēdējām pie savrupa galdiņa Ankera kroga tālākajā malā, nošķīrušies no Savaldīšanas vakara pūļa un sarunu dūkoņas, kas pildīja telpu. Pirms divām dienām man bija noņemtas šuves, un mēs atzīmējām manu pirmo pilno dienkopu Arkanuma sa­stāvā.

Neviens no mums nebija sevišķi iereibis. Tomēr jāpiebilst, ka neviens no mums nebija ari sevišķi skaidrā prātā. Noteikt mūsu konkrēto vietu starp abiem šiem stāvokļiem nozīmētu spēlēties ar bezmērķīgiem pie­ņēmumiem, tāpēc es lieki netērēšu tam laiku.

- Es vienkārši cenšos būt spīdeklis, Sovojs teica, un gaidu, lai maģistri paši to pamanītu.

-  Cik veiksmīga šī taktika bija ar Mandragu? Vilems jautāja, veltīdams viņam vienu no saviem retajiem smaidiem.

Sovojs drūmi paskatījās uz Vilemu. Mandrags ir ēzelis!

-Tad jau skaidrs, kāpēc tu draudēji viņam ar jājampātagu, Vilems teica.

Es apspiedu smieklus, aizsegdams muti ar plaukstu. Vai tiešām tu tā darīji?

- Viņi tev nestāsta visu! Sovojs apvainots attrauca. Mandrags apturēja manu izvirzīšanu un palaida garām citu studentu! Viņam bija izdevīgāk izmantot mani par līgumstrādnieku, nevis iecelt par Re’laru!

- Un tu viņam piedraudēji ar jājampātagu.

- Mēs sastrīdējāmies, Sovojs vēsi teica. Un man nejauši rokā bija pātaga.

- Tu to pavicināji pret viņu! Vilems atgādināja.

- Es nupat biju jājis ar zirgu! Sovojs iekarsa. Ja es būtu klases priekšā drātējies un pavicinājis pret viņu korseti, neviens par to īpaši nedomātu.

Bridi pie mūsu galda valdīja klusums.

-  Es gan pašlaik par to domāju, Simmons noteica, un abi ar Vilemu ierēcās smieklos.

Sovojs apspieda smaidu un pagriezās pret mani. Vienā ziņā Simam ir taisnība. Svarīgi ir koncentrēt spēkus vienā virzienā. Citādi kļūsi kā Manets, mūsu mūžīgais E’lirs. Viņš piecēlās un izlīdzināja apģērbu.

-   Nu, kā es izskatos?

Sovojs nebija moderni ģērbies vārda tiešajā nozīmē, jo viņš labprā­tāk ievēroja Modegas stilu nekā vietējos paradumus. Tomēr nevarēja noliegt, ka izsmalcinātie zīda un samta pasteļtoņi dara viņa ārieni itin efektīgu.

- Kāda tam nozīme? Vilems atjautāja. Gribi savaldzināt Simu, vai?

Sovojs pasmaidīja. Diemžēl esmu spiests jūs pamest. Man ir noru­nāta tikšanās ar dāmu, un es šaubos, vai turpmākās gaitas atvedīs mūs šajā pilsētas malā.

- Tu neteici, ka tev ir tikšanās! Simmons protestēja. Mēs neva­ram spēlēt “stūrus” trijatā!

Tas, ka Sovojs vispār bija sēdējis kopā ar mums, no viņa puses nozīmēja ievērojamu piekāpšanos. Viņš bija nicīgi vīpsnājis par Vilema un Simmona vietas izvēli. Ankera krogs bija pietiekami vienkāršs, lai tajā varētu dabūt lētus dzērienus, tomēr tas bija pietiekami augstā līmenī, lai nebūtu jābažījas, ka kāds var uzsākt kautiņu vai apvemt tev drēbes. Man tur patika.

-   Jūs esat labi draugi un patīkama kompānija, Sovojs teica. Bet neviens no jums nav sieviete un neviens no jums, izņemot varbūt vienīgi Simmonu, nav skaists. Simmons pamirkšķināja viņam ar aci.

-    Sakiet godīgi: kurš no jums atteiktos pamest draugus, ja viņu gai­dītu sieviete?

Mēs negribīgi, bet piekrītoši noņurdējām. Sovojs pasmaidīja, atseg­dams ļoti baltus un līdzenus zobus. Es teikšu, lai meitene atnes jums vēl dzeramo, viņš pagriezdamies apsolīja. Lai tas mazina skaudrās bēdas par manu aiziešanu!

-  Viņš nav slikts puisis, es domīgi sacīju, kad Sovojs bija projām.

-    Vismaz uz aristokrātu kopējā fona.

Vilems piekrītoši pamāja ar galvu. Viņš itin kā apzinās, ka ir labāks par citiem, bet neizturas nicinoši, jo zina, ka tā nav viņa vaina.

- Nu tad kuram tu grasies pielabināties? Simmons jautāja, atbal­stīdams elkoņus uz galda. Varu iedomāties, ka tas nebūs Hemme.

-  Arī Lorrens ne, es rūgti piebildu. Desmitkārt nolādētais Ambrozs! Es ļoti būtu gribējis strādāt Arhīvos.

-  Arī Branders atkrīt, Simmons teica. Ja Hemmem uz kādu ir zobs, Branders viņu vienmēr atbalstīs.

-  Ko tu saki par rektoru? Vilems jautāja. Un par valodniecību? Tu jau tagad proti siaru valodu, kaut arī tev ir atbaidošs akcents.

Es papurināju galvu. Varbūt vajadzētu izvēlēties Mandragu? Ķī­mijā man ir liela pieredze. Tas būtu neliels solis pretī alķīmijai.

Simmons iesmējās. Visi domā, ka ķīmija un alķīmija ir ļoti līdzī­gas, bet tā tas nav. Tās nav pat radniecīgas. Abas tikai nejauši dzīvo vienā mājā.

Vilems domīgi pamāja ar galvu. Tas ir trāpīgi sacīts.

- Turklāt Mandrags pagājušajā dimestrī pieņēma ap divdesmit jau­nu E’liru. Dzirdēju viņu pukojamies, cik ļoti esot apkrāvies.

-Ja tu izvēlēsies “Mediķu”, tev būs jāiet garš ceļš, Vilems teica.

-   Arvils ir tiepīgs vīrs, ciets kā čuguna lietnis. Viņu nevar locīt. Vi­lems pavadīja teikto ar roku kustībām, atdarinādams liekšanu vai dru­pināšanu. Seši dimestri E’lira pakāpē. Astoņi dimestri Re’lariem. Desmit dimestru El’thes pakāpē.

-  Vismaz, Simmons piebilda. Mola ir viņa Re’lars jau gandrīz trīs gadus.

Mēģināju iztēloties, kā varētu sagrabināt sešu gadu mācību maksu.

-    Diez vai man pietiktu pacietības, es teicu.

Parādījās viesmīle ar dzērienu paplāti. “Ankers” bija tikai pa pusei pilns, tāpēc meitene nebija pārmēru noskraidījusies, tomēr vaigos viņai ziedēja rozes. Jūsu godājamais draugs samaksāja par šo un nākamo devu, viņa paskaidroja.

-  Man Sovojs patīk arvien labāk! sacīja Vilems.

-  Tomēr viņš nesamaksāja par grābstīšanos gar manu dibenu! Meitene atkāpās, neļaudama Vilemam paņemt dzēriena glāzi, un pēc kārtas ieskatījās mums visiem acīs. Ceru, ka jūs visi trīs pirms promiešanas nokārtosiet šo parādu.

Simmons stomīgi atvainojās. Viņš… viņš nedomāja… viņa kultūr­vidē tā ir ierasta lieta…

Viesmīle pablisināja acis, bet viņas sejas izteiksme mazliet atmaiga.

-    Nu, bet šajā kultūrvidē ir ierasts atvainoties ar pieklājīgu dzeram­naudu. Pasniegusi Vilemam dzēriena glāzi, viņa pagriezās un devās projām, balstīdama tukšo paplāti pret gurnu.

Noskatījāmies viņai pakaļ, un katrs no mums kavējās savās privā­tajās domās.

-  Es ievēroju, ka Sovojs ir atguvis savus gredzenus, pēc brīža es pārtraucu klusumu.

-  Viņam vakar vakarā lieliski veicās basata spēlē, Simmons pa­skaidroja. Sešas reizes dubultoja likmi un beigās savāca banku.

-  Uz Sovoja veselību! Vilems pacēla savu skārda krūzi. Lai veiksme palīdz viņam turēties mācībās un izmaksāt mums dzeramos! -

Saskandinājām un iedzērām, un Vilems atgriezās pie iepriekš pārru­nātā jautājuma. Tātad tev atliek Kilvins un Elksa Dals. Viņš pacēla divus pirkstus.

-  Un ko jūs sakāt par Elodinu? es pārtraucu.

Abi neizpratnē paskatījās uz mani. Ko mēs sakām par Elodinu? Simmons pārjautāja.

-  Viņš šķiet diezgan lādzīgs, es teicu. Varbūt es varu mācīties viņa vadībā?

Simmons skaļi iesmējās. Vilems atturīgi pasmaidīja. Nu? es neatlaidos.

-  Elodins neko nemāca, Simmons paskaidroja. Varbūt vienīgi augstākā līmeņa dīvainības.

-  Kaut kas taču viņam ir jāmāca! es iebildu. Viņš ir maģistrs!

-  Simmonam taisnība. Elodins ir sperts. Vilems pieklaudzināja sev pie deniņiem.

-  Ķerts, Simmons izlaboja.

-  Ķerts, Vilems atkārtoja.

-  Viņš patiešām šķiet mazliet… savāds, es teicu.

-  Nudien, tev ātri pielec! Vilems sausi izmeta. Nav nekāds brīnums, ka iekļuvi Arkanumā tik jaunos gados.

- Nomierinies, Vil, viņš te ir bijis tikai nepilnu dienkopu! Simmons pagriezās pret mani. Pirms pieciem gadiem Elodins bija rektors.

- Elodins? Es nespēju noslēpt neticību. Bet viņš ir ļoti jauns un… Aprāvos, negribēdams sacīt vārdu, kas pirmais bija uz mēles: jucis.

Simmons pabeidza teikumu manā vietā: …ģeniāls. Un tik jauns nemaz nav, ja ņem vērā, ka viņš iestājās Universitātē nepilnu četrpa­dsmit gadu vecumā. Simmons paskatījās uz mani. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš jau bija pilntiesīgs arkanists. Pēc tam viņš dažus gadus palika šeit par gilleru.

-  Par gilleru? es pārtraucu.

-  Gilleri ir arkanisti, kuri paliek Universitātē, Vilems paskaidroja.

-   Viņi māca studentus. Vai tu pazīsti Kammaru no “Frakcijas”?

Es papurināju galvu.

-  Tāds garš un rētains. Vilems norādīja sev uz vienu sejas pusi.

-    Tikai viena acs.

Drūmi pamāju ar galvu. Kammaru bija grūti nepamanīt. Viņa sejas kreiso pusi krustām šķērsām klāja rētas, kas stiepās visos virzienos, atstājot melnajos matos un bārdā kailas svītras. Virs kreisās acs viņš

nēsāja pārsēju. Kammars bija staigājošs apliecinājums tam, cik bīstams ir “Frakcijas” darbs. Esmu redzējis. Vai viņš ir pilntiesīgs arkanists?

Vilems apstiprinoši pamāja. Kilvina galvenais palīgs. Viņš māca sigaldriju jaunākajiem studentiem.

Simmons nokremšļojās. Kā jau teicu, Elodins iestājās Universi­tātē agrāk nekā jebkurš cits, kļuva par visjaunāko arkanistu un par visjaunāko rektoru.

-  Un tomēr tev jāpiekrīt, es sacīju, ka viņš ir pārāk dīvains, lai varētu būt rektors.

-  Toreiz viņš tāds nebija, Simmons nopietni atbildēja. Par rek­toru viņš kļuva, pirms tas notika.

Tā kā turpinājums nesekoja, es pamudināju: Tas?

Vilems paraustīja plecus. Kaut kas. Viņi par to nerunā. Elodinu iespundēja Trakūzī, līdz viņa prāts kaut cik noskaidrojās.

-  Man nepatīk par to domāt, Simmons teica, neveikli sagrozīda­mies krēslā. Saproti, šeit katru dimestri vairākiem studentiem aizkrīt bēniņi. Viņš paskatījās uz Vilemu. Atceries Slitu? Vilems drūmi pamāja ar galvu. Tas var notikt ar jebkuru no mums.

Kādu laiku abi novērstiem skatieniem klusējot malkoja dzērienu. Gribēju iztaujāt viņus sīkāk, taču nojautu, ka šis ir ļoti vārīgs temats.

-  Lai nu kā, Simmons klusi sacīja, esmu dzirdējis, ka Elodinu nemaz neesot izlaiduši no Trakūža. Viņš esot izbēdzis.

-  Par to nav jābrīnās, es teicu. Tik izcilu arkanistu neviens ne­var noturēt sprostā.

-  Vai tu esi tur bijis? Simmons jautāja. Trakūzis ir būvēts tieši ar mērķi noturēt arkanistus aiz atslēgas. Akmens pie akmeņa. Sargi pie logiem un durvīm. Viņš papurināja galvu. Nevaru iedomāties, kā no turienes kāds spēj izkļūt, kaut vai viņš būtu maģistrs.

-  Bet mēs esam aizmaldījušies no takas, Vilems enerģiski teica, atgriezdamies pie iesāktā temata. Kilvins ir uzņēmis tevi “Frakcijā”. Ja radīsi labu iespaidu, tā būs tev drīzākā izdevība kļūt par Re’laru. Viņš pēc kārtas paskatījās uz mums abiem. Piekrītat?

-  Piekrītam, Simmons atbildēja.

Es pamāju ar galvu, taču domas man riņķoja neapturamā virpulī. Domāju par Taborlinu Lielo, kas zināja visu lietu vārdus. Domāju par stāstiem, kurus Tarbeanā bija stāstījis Skarpi. Viņš netika pieminējis arkanistus un runāja tikai par vārdniekiem.

Un es domāju par Elodinu, par Vārdu maģistru. Par to, kā varētu viņam tuvoties.

PĒC KVOUTA MĀJIENA Hronists noslaucīja rakstāmspalvas galu un izpurināja plaukstu. Basts pamatīgi izstaipījās, atliekdams abas rokas atpakaļ pāri krēsla atzveltnei.

-  Biju gandrīz aizmirsis, cik ātri viss notika, Kvouts domīgi teica.

-    Šķiet, tie bija pirmie stāsti par mani, kas sāka ceļot apkārt.

-  Universitātē tos stāsta joprojām, sacīja Hronists. Esmu dzir­dējis trīs dažādas versijas par to, kā tu vadīji nodarbību. Arī par tavu pēršanu. Vai no turienes nāca tava iesauka “Bezasiņu Kvouts”?

Kvouts pamāja ar galvu. Iespējams.

-  Ja esam sākuši uzdot jautājumus, Reši, Basts pabikli sacīja,

-    mani interesē, kāpēc tu nemēģināji uzmeklēt Skarpi?

-  Kā es to būtu varējis, Bast? Notriepis seju ar kvēpiem un sarīko­jis pārdrošu pusnakts glābšanu? Kvouts īsi iesmējās bez jautrības balsī. Viņš taču bija apcietināts par ķecerību. Mana vienīgā cerība bija tāda, ka viņam Baznīcas aprindās ir patiesi draugi.

Kvouts dziļi ievilka elpu un nopūtās. Tomēr pats vienkāršākais iemesls laikam ir visgrūtāk pieņemams. Patiesība ir tāda, ka es nedzī­voju stāstā.

-  Es laikam tevi nesapratu, Reši, Basts apmulsis teica.

-  Padomā par visiem stāstiem, ko esi dzirdējis, Bast! Galvenais varonis jauns zēns. Viņam ir nogalināti vecāki. Viņš meklē atriebību. Kas notiek tālāk?

Basts klusēja ar neizpratnes izteiksmi sejā. Viņa vietā atbildēja Hronists: Zēns atrod palīdzību. Gudru, runājošu vāveri. Vecu dzērāju, kas prot meistarīgi rīkoties ar zobenu. Jukušu vientuļnieku meža vidū. Kaut kas tādā garā.

Kvouts apstiprinoši pamāja ar galvu. Tieši tā! Viņš atrod jukušu vientuļnieku meža vidū, apliecina, ka ir vērtīgs skolnieks, un iemācās visu lietu vārdus kā Taborlins Lielais. Ko viņš dara pēc tam, kad ir apguvis šo vareno maģiju?

Hronists paraustīja plecus. Atrod nelietīgos ļaundarus un tos nogalina.

-  Protams! Kvouts izteiksmīgi atsaucās. Ātri, viegli un gludi. Kā jau meli. Beigas ir zināmas gandrīz vēl pirms sākuma. Tieši tāpēc mums patīk stāsti. Tie piedāvā skaidrību un vienkāršību, kuras trūkst reālajā dzīvē.

Kvouts paliecās uz priekšu. Ja šis būtu kāds krodziņa stāsts ar puspatiesībām un bezjēdzīgiem piedzīvojumiem, es jums tekoši un aizrautīgi pastāstītu, kā aizvadīju savu Universitātes laiku. Kā uzzi­nāju mūžam mainīgo vēja vārdu, kā devos ceļā un īstenoju atriebību pret čandriāniem. Kvouts noklakstināja pirkstus. Tik vienkārši! Bet tas būtu izklaidējošs stāsts, nevis patiesība. Patiesība ir citāda. Biju apraudājis vecāku nāvi trīs gadus, un sāpju skaudrums bija pārtapis trulā smeldzē.

Kvouts kā samierinādamies atmeta ar roku un saspringti pasmai­dīja. Es jums nemelošu. Bija brīži, kad bezmiega naktīs šaurajā “Ste­liņģu” guļvietā jutos izmisīgi viens, un šķita, ka bēdas mani nosmacēs. Bija brīži, kad ieraudzīju māti ar bērnu rokās vai tēvu smejamies kopā ar dēlu, un manī iekvēlojās negants niknums līdz ar atmiņām par asinīm un degošu matu smaku.

Kvouts paraustīja plecus. Tomēr atriebība manā dzīvē nebija vie­nīgais un galvenais mērķis. Man bija jāpārvar pavisam reāli šķēršļi turpat sev blakus. Nabadzība. Zemā izcelsme. Un ienaidnieki, kurus es iemantoju Universitātē, man bija daudz bīstamāki nekā čandriāni.

Ar rokas mājienu viņš mudināja Hronistu atkal ņemt rokā raks­tāmspalvu. Un tomēr galu galā jāatzīst, ka pat visizpušķotākajos stāstos ir kāds patiesības grauds, jo es patiešām atradu kaut ko ļoti līdzīgu jukušam vientuļniekam meža vidū. Kvouts pasmaidīja. Un patiešām apņēmos uzzināt vēja vārdu.

IZRĀDĪJĀS, KA Elodinu atrast nav viegli. Viņam “Dobumā” bija savs kabinets, taču šķita, ka viņš nekad to neizmanto. Aizgājis uz “Reģi­striem un sarakstiem”, es pārliecinājos, ka viņš māca tikai vienu kursu: “Neiespējamā matemātika”. Tomēr tas nepavisam nepalīdzēja viņu sameklēt, jo reģistrācijas žurnālā norādītais laiks bija “tagad” un norā­dītā vieta “visur”.

Beigu beigās es tīrās veiksmes dēj pamanīju Elodinu kādā no iekšpagalmiem cilvēku pūļa vidū. Viņam mugurā bija melnais maģistra tērps, un tas šķita visai neparasti. Tobrīd es biju ceļā uz novērošanas nodarbību “Medikā”, tomēr izlēmu labāk to nokavēt nekā palaist garām meklēto izdevību.

Kad biju izspraucies cauri pusdienlaika pūlim un panācis Elodinu, mēs bijām nokļuvuši Universitātes pilsētiņas ziemeļu daļā uz plata zemesceļa, kas veda uz mežu. Maģistr Elodin, teicu, nonācis viņam blakām, es cerēju, ka varēšu ar jums parunāt.

-  Sīka un skumīga cerība! Elodins atmeta, nepalēninādams soli un pat nepaskatīdamies uz manu pusi. Vajag tēmēt augstāk. Jaunam cilvēkam pienākas kvēlot vēlmē pēc augstiem mērķiem.

-  Es ceru apgūt vārdnieka mākslu, sacīju, cenzdamies iet vienā soli ar viņu.

- Pārāk augstu, viņš lietišķi noteica. Mēģini vēlreiz! Tēmē kaut kur pa vidu. Zemesceļš meta spēju līkumu, un koki paslēpa Univer­sitātes ēkas no skatiena.

Mēģināju vēlreiz. Es ceru, ka pieņemsiet mani par audzēkni. Un iemācīsiet man visu, ko uzskatīsiet par vajadzīgu.

Elodins spēji pārtrauca iet un pagriezās pret mani. Lieliski! viņš teica. Ej un sameklē man tris priežu čiekurus! Ar īkšķi un rādītājpirkstu viņš izveidoja apli. Tik lielus, un lai nebūtu nevienas atlūzušas zvīņas! Elodins apsēdās tieši ceļa vidū un ar rokas kustību raidīja mani projām. Ej taču! Pasteidzies!

Es pazudu tuvējo koku biezoknī. Apmēram piecu minūšu laikā biju sameklējis trīs atbilstoša apraksta čiekurus. Kad izgāju atpakaļ uz ceļa, biju izspūris un saskrāpējies. Elodins nekur nebija redzams.

Kādu brīdi apstulbis skatījos apkārt, tad nolamājos, nosviedu čie­kurus un skriešus metos pa ceļu ziemeļu virzienā. Itin drīz es viņu panācu, jo viņš gāja dīkā solī, lūkodamies uz kokiem.

-  Nu, ko tu uzzināji? Elodins jautāja.

-  Ka gribat, lai jūs liek mierā.

-  Tu nudien esi attapīgs! Viņš teatrāli izpleta rokas plašā žestā un dziedoši noskandēja: Un mācībstunda ir galā! Un E’lira Kvouta dižā skološanās pie manis ir galā!

Es nopūtos. Ja tagad dotos projām, es vēl pagūtu tikt uz savu “Medikas” nodarbību, taču kaut kas manī čukstēja, ka šī varbūt ir savdabīga pārbaude. Varbūt Elodins vienkārši grib pārliecināties, ka mani vada patiesa interese, pirms pieņem mani par audzēkni. Kaut kas līdzīgs parasti notiek stāstos: vecais vientuļnieks meža vidū nopietni pārbauda jaunā cilvēka apņēmību un tikai pēc tam ielaiž viņu savā paspārnē.

-  Vai jūs atbildēsiet uz dažiem jautājumiem? es vaicāju.

-  Ļoti labprāt, Elodins atteica un pacēla plaukstu ar noliektu īkšķi un rādītājpirkstu. Vari uzdot trīs jautājumus! Ja vien pēc tam būsi gatavs likt mani mierā.

Es brīdi domāju. Kāpēc jūs negribat mani mācīt?

- Tāpēc, ka Edema Rū studenti ir izcili slikti audzēkņi! viņš strupi attrauca. Viņi spēj tikai nevainojami iekalt uzdoto, bet vārdnieka māksla prasa tādu iedziļināšanās līmeni, kas reti ir pa spēkam tādiem dulburiem kā tu!

Manī uzbangoja tik spējas un kvēlošas dusmas, ka es sajutu sejā košu sārtumu. Tas plūda lejup, pārņemdams krūtis un plecus. Manas rokas notirpa, un visi matiņi uz tām sacēlās stāvus.

Es dziļi ievilku elpu. Ļoti žēl, ka jūsu pieredze ar Edema Rū ļau­dīm nav bijusi gana veiksmīga, es piesardzīgi sacīju. Varu jums apgalvot, ka…

- Ak, Dievi! Elodins izdvesa, neslēpdams pretīgumu. Turklāt vēl lišķis! Tev nav ne pietiekami stingra mugurkaula, ne kārtīgu pautu, lai tu mācītos pie manis!

Manī brieda arvien niknāki vārdi, ko gribējās mest viņam sejā. Es tomēr tos apvaldīju. Sapratu, ka viņš cenšas mani izaicināt.

-Jūs nesakāt patiesību, es teicu. Kāpēc jūs negribat mani mācīt?

- Tāpēc, ka man nevajag klēpja sunīti! Elodins ieaurojās un savē­cināja rokas gaisā kā zemnieks, kas cenšas aizbaidīt vārnas no lauka.

-   Tāpēc, ka tu esi pārāk mazs, lai varētu būt vārdnieks! Tavas acis ir pārāk zaļas! Tev ir nepareizs pirkstu skaits! Atnāc citreiz, kad būsi izaudzis garāks un dabūjis piedienīgas acis!

Krietnu laiku abi stāvējām un raudzījāmies viens otrā. Beidzot viņš paraustīja plecus un atsāka iet. Nu labi. Es tev parādīšu, kāpēc!

Mēs gājām tālāk pa ceļu ziemeļu virzienā. Elodins ik pa brīdim no­liecās, pacēla no zemes akmeni un iemeta kokos. Palaikam viņš palēcās, lai norautu lapas no zemākajiem zariem, un maģistra tērps smieklīgi plandījās gaisā. Kādā brīdi viņš apstājās un gandrīz pusstundu nekus­tīgi stāvēja uz vietas, saspringti klausīdamies, kā vējā lēni šūpojas papardes lapas.

Es turējos viņam blakus, cītīgi iekodis mēles galu zobos. Es nejau­tāju: “Kurp mēs ejam?” vai: “Uz ko jūs skatāties?” Zināju neskaitāmus stāstus par jauniem zēniem, kas lieki izšķieduši jautājumus un vēlmes dīkas čalošanas dēļ. Man bija vēl atlikuši divi jautājumi, un es biju apņēmies tos nezaudēt.

Beidzot mēs izgājām no meža, un ceļš pārtapa takā, kas veda cauri plašam zālienam uz milzīgu savrupmāju. Tā bija eleganti būvēta ēka, lielāka nekā Artefakcijas nams, ar sarkanu dakstiņu jumtu, augstiem logiem, kolonnām un velvētām durvju ejām. To ieskāva strūklakas, puķes, dzīvžogi…

Tomēr kaut kas tur nebija kārtībā. Jo tuvāk mēs nācām vārtiem, jo vairāk es šaubījos, vai tā ir kāda augstmaņa māja. Varbūt iemesls bija neparastais dārza veidojums, varbūt tas, ka zālienus apjoza kaltas dzelzs sēta gandrīz desmit pēdu augstumā un mana trenētā zagļa acs atzina to par nepārkāpjamu.

Vārtus atvēra divi nopietna izskata vīri, un taka veda mūs tālāk nama ieejas virzienā. Elodins paskatījās uz mani. Vai tu esi dzirdējis par “Patvērumu”?

Es papurināju galvu.

-  To sauc arī citos vārdos: “Būris”, “Trakūzis”…

Tātad tā bija Universitātes psihiatriskā dziednīca. Milzīgi liela! Kā… Aprāvos, neizteicis jautājumu līdz galam.

Elodins pasmīnēja, saprazdams, ka gandrīz izdevies mani pieķert.

-    Džeremij! viņš uzsauca liela auguma vīrietim, kas stāvēja pie ār­durvīm. Cik mums šodien ir viesu?

- Skaitu var precīzi pateikt reģistrators, ser, vīrietis neveikli atbil­dēja.

-  Saki uz labu laimi! Elodins teica. Mēs visi šeit esam draugi.

- Trīssimt divdesmit? vīrietis minēja, paraustīdams plecus. Trīs­simt piecdesmit?

Elodins ar pirkstu kauliņiem pieklaudzināja pie masīvajām koka durvīm, un vīrietis steidzās tās atslēgt. Cik vēl mēs varētu uzņemt, ja rastos vajadzība? Elodins viņam jautāja.

-  Bez pūlēm vēl kādus simt piecdesmit, Džeremijs atbildēja un atgrūda milzīgās durvis. Ja labi saņemtos, droši vien vairāk.

-  Redzi, Kvout? Elodins pamirkšķināja man ar aci. Mēs esam gatavi!

Priekštelpa bija plaša, ar vitrāžu logiem un velvētiem griestiem. Marmora grīda bija nopulēta līdz spoguļa mirdzumam.

Mājā valdīja nedabisks, gandrīz rēgains klusums. Nezināju, kā to izskaidrot. Reftas līča plānprātīgo patversme Tarbeanā salīdzinājumā ar šo vietu bija nieka būda, taču no tās plūda tāds troksnis kā no priekanama, kas pilns saniknotiem kaķiem. To varēja dzirdēt jūdzes attālumā cauri visai pilsētas dunai.

Elodins piegāja pie lielas reģistrācijas letes, aiz kuras stāvēja jauna sieviete. Kāpēc ārā neviena nav, Emij?

Viņa neveikli pasmaidīja. Šodien visi ir pārāk nemierīgi, ser. Mēs spriežam, ka tuvojas negaiss. Viņa noņēma no plaukta reģistrācijas žurnālu. Turklāt drīz būs pilns mēness. Jūs zināt, ko tas nozīmē.

- Skaidrs, ka zinu. Elodins notupās un sāka atraisīt kurpes. Kur šoreiz ielika Vinnu?

Emija pāršķīra vairākas lapas. Otrā stāva austrumu spārnā. 247. istabā.

Elodins izslējās stāvus un nolika kurpes uz letes. Paturi tās acīs, labi? Viņa nedroši pasmaidīja un pamāja ar galvu.

Saņēmos un apspiedu vēl veselu rindu jautājumu. Izskatās, ka Universitāte šeit tērē pamatīgu naudu, es teicu.

Nepievērsis nekādu uzmanību maniem vārdiem, Elodins pagriezās un vienās zeķēs devās augšā pa platām marmora kāpnēm. No tām mēs iegriezāmies garā, baltā gaitenī ar koka durvīm abās malās. Te es pirmoreiz izdzirdēju skaņas, ko šādā vietā varētu gaidīt. Līdz mums atplūda vaidi, raudas, nemitīga čalošana, kliedzieni viss tālīns un apslāpēts.

Elodins paskrēja vairākus soļus, tad apstājās, un zeķēs ieautās kā­jas aizslīdēja pa gludo marmora grīdu, maģistra tērpam plīvojot aiz muguras. Pēc tam viņš to atkārtoja vēlreiz: ātrs ieskrējiens, tad garš slīdējums ar sānis izstieptām rokām, lai noturētu līdzsvaru.

Es neatlaidīgi soļoju viņam blakus. Liktos saprotami, ja maģistri Universitātes līdzekļiem atrastu citu, akadēmiskāku izmantojumu.

Elodins nepaskatījās uz mani. Solis. Solis, solis, ieskrējiens. Tu cen­ties piedabūt mani atbildēt uz neizteiktiem jautājumiem. Slīdējums.

-   Tā nekas nesanāks.

-  Un jūs cenšaties izvilināt no manis neparedzētus jautājumus, es atbildēju. Viss notiek taisnīgi.

Solis, solis, solis. Slīdējums. Kāpēc tad tu, sasodīts, vispār man uzbāzies? Elodins noprasīja. Kilvinam tu patīc. Līmējies klāt viņam, un tava nākotne būs nodrošināta!

-  Manuprāt, jūs zināt to, ko es nevaru iemācīties ne no viena cita.

-  Piemēram, ko?

- To, ko esmu gribējis uzzināt, kopš pirmoreiz redzēju kādu cilvēku izsaucam vēju.

-  Uzzināt vēja vārdu? Elodins savilka uzacis. Solis. Solis, solis, ieskrējiens. Āķīga būšana. Slīīīūīdējums. Un kas tev liek iedomā­ties, ka es kaut ko zinu par vēja izsaukšanu?

-  Izslēgšanas metode, es atbildēju. Neviens cits maģistrs neko tādu nedara, tātad tas acīmredzot ir jūsu lauciņš.

-  Pēc tavas loģikas tikpat labi varētu spriest, ka es specializējos arī Solinādes dejās, izšūšanā un zirgu zagšanā.

Bijām aizgājuši līdz gaiteņa galam. Slīdējuma vidū Elodins gandrīz notrieca no kājām lielu, plecīgu vīrieti, kas nesa cietos vākos iesietu grāmatu. Atvainojiet, ser! vīrietis teica, kaut gan tā acīmredzami nebija viņa vaina.

-  Timotij, Elodins izstiepa pirkstu pret viņu, nāc mums līdzi!

Izvadājis mūs pa dažiem īsākiem gaiteņiem, viņš beidzot apstājās

pie masīvām koka durvīm ar atbīdāmu lodziņu acu augstumā. Atvēris to, Elodins ieskatījās iekšā. Kā viņš uzvedas?

-  Klusi, mūsu lidznācējs atbildēja. Bet miegā gulējis, šķiet, ir maz.

Elodins mēģināja atbīdīt bultu, tad sadrūmušu seju pagriezās pret plecīgo vīrieti. Tu viņu ieslēdzi?

Vīrietis bija galvas tiesu garāks par Elodinu un droši vien reizes divas smagāks, tomēr neapautā maģistra niknais skatiens lika viņam nobālēt. Es ne, maģistr Elodin. Tas bija…

Elodins ar strupu žestu viņu pārtrauca. Slēdz vaļā!

Timotijs sāka nervozi taustīt riņķi ar atslēgām.

Elodins nenovērsa no viņa savu bargo skatienu. Alderu Vinnu nedrīkst ieslodzīt! Viņš drīkst brīvi nākt un iet, kad vēlas. Viņa ēdienam nedrīkst pievienot neko tādu, ko viņš nav īpaši lūdzis. Tu par to esi atbildīgs, Timotij Dženeroj! Elodins iebakstīja garo pirkstu viņam krūtīs. Ja es atklāšu, ka Vinns ir sazāļots vai ieslodzīts, es tevi kailu triekšu ar pātagu pa Imres ielām kā muļķa ēzeli! Viņa balss bija tikpat saniknota kā skatiens. Tagad ej!

Vīrietis aizsteidzās, cik ātri vien spēdams; nebija grūti uzminēt, ka viņš vislabprātāk mestos skriešus.

Elodins pagriezās pret mani. Tu drīksti nākt iekšā, bet vairies no trokšņiem un pēkšņām kustībām! Un nerunā, ja viņš nesāk pirmais. Ja runā, tad tikai klusu! Saprati?

Es pamāju ar galvu, un Elodins atvēra durvis.

Istaba izskatījās citāda, nekā biju gaidījis. Pa augstajiem logiem ieplūda dienasgaisma, atklājot skatienam palielu gultu un galdu ar vairākiem krēsliem. Sienas, griesti un grīda bija viscaur polsterēti ar biezu, baltu audumu, kas apslāpēja pat niecīgas skaņas no gaiteņa. No gultas bija norauta sega, un pie sienas, ietinies tajā, sakņupis tupēja kalsns, gadus trīsdesmit vecs vīrietis.

Elodins aizvēra durvis, un vīrietis tramīgi sarāvās. Vinn? Elodins viņu klusi uzrunāja, pievirzīdamies tuvāk. Kas tev notika?

Alders Vinns nesaprotošu skatienu palūkojās augšup. Viņš bija ļoti vājš, izjukušiem matiem un apaļām, platām acīm, un no segas apakšas rēgojās kailas krūtis. Viņš runāja klusi, un balss izklausījās tāda kā ieplaisājusi. Es jutos labi. Viss bija labi. Bet tie cilvēku bari, kas runā visi reizē, suņi, bruģakmeņi… Pašlaik es to nespēju paciest.

Vins piespiedās ciešāk pie sienas, un sega noslīdēja no viņa kaulainā pleca. Es satrūkos, ieraudzījis viņam kaklā karājamies svina gilderu. Šis cilvēks bija pilntiesīgs arkanists!

Elodins saprotoši pamāja ar galvu. Un kāpēc tu sēdi uz grīdas?

Vinns pameta skatienu uz gultu, un viņa acīs iezibējās panika.

-    Es varu nokrist, viņš klusi atbildēja, un apjukums balsī jaucās ar bailēm. Un tur ir atsperes, šķirbas… un naglas.

-  Kā tu pašlaik jūties? Elodins saudzīgi jautāja. Vai gribi nākt ārā kopā ar mani?

-  Nēēēēē! Aldera Vinna atbildē skanēja izmisums un bezcerība. Viņš cieši aizmiedza acis un ievīstījās dziļāk segā. Nevarīgā, spiedzīgā balss iedūrās sirdī skaudrāk nekā tad, ja viņš būtu aurojis pilnā kaklā.

-  Labi, labi! Vari palikt tepat, Elodins laipni teica. Drīz es at­nākšu atkal.

Vinns atvēra acis, un tajās vīdēja bailes. Neatnes pērkonu! viņš lūdzoši iesaucās. Izbāzis no segas apakšas tievo roku, viņš ieķērās Elodinam kreklā. Bet man tomēr vajag kaķasvilpi un zilmētru, un arī kaulus! Viņa balss skanēja ļoti uzstājīgi. Plakankaulus!

- Es atnesīšu, Elodins nomierinoši teica un pamāja, lai dodos ārā no istabas. Es paklausīju.

Ar drūmu sejas izteiksmi viņš aizvēra aiz mums durvis. Vinns zināja, ar ko jārēķinās, kad kļuva par manu gilleru. Viņš pagriezās un devās projām pa gaiteni. Tu to nezini. Tu vispār neko nezini par Universitāti. Par risku, ko tā velk līdzi. Tu domā, ka šī vieta ir feju pasaule, rotaļlaukums. Bet tā nav!

-  Tieši tā! es atcirtu. Šis ir rotaļlaukums, un citi bērni mani apskauž par to, ka man bija iespēja spēlēt “asiņainu pēršanu un padzī­šanu no Arhīviem”, bet viņiem ne!

Elodins apstājās, pagriezās un paskatījās uz mani. Nu labi! Pierādi, ka es maldos. Pierādi, ka esi visu pārdomājis. Kāpēc Universitātei, kurā ir gandrīz tūkstoš piecsimt studentu, vajadzīga plānprātīgo patversme karaļpils lielumā?

Manas domas joņoja kā sacīkšu zirgi. Lielākā daļa studentu nāk no pārtikušām ģimenēm, es teicu. Viņiem ir bijusi viegla dzīve. Kad viņi ir spiesti…

-  Aplam! Elodins nicīgi attrauca un aizgriezies devās pa gaiteni tālāk. To nodara tas, ko mēs mācāmies. Tas, kā mēs cenšamies ievir­zīt savu prātu.

- Tātad rēķināšana un gramatika aptumšo cilvēku prātus, es teicu, cenzdamies, lai tas izklausītos kā secinājums.

Elodins apstājās un atrāva vaļā tuvākās durvis. Gaiteni izlauzās panisku kliedzienu troksnis. …MANĪ! VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR MANĪ! Pa atvērtajām durvīm es redzēju jaunu cilvēku raus­tāmies ādas saitēs, kas bija apsietas viņam ap plaukstu locītavām, vidukli, kaklu un potītēm, saistot viņu pie gultas.

-  To neizdara ne trigonometrija, ne loģika, Elodins teica, skatī­damies man acīs.

-  VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR… Kliedzieni turpinājās nepārtrauktā un monotonā straumē, atgādinot bezjēdzīgu suņa rie­šanu naktī. …MANĪ! VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR MANĪ! VIŅI IR…

Elodins aizvēra durvis. Kaut gan biezo durvju apslāpētie kliedzieni joprojām sasniedza manas ausis, apkārtējais klusums šķita gandrīz vai apdullinošs. Vai tu zini, kāpēc šo vietu sauc par “Būri”? Elodins jautāja.

Es papurināju galvu.

- Tāpēc, ka tur cilvēks nokļūst, kad trako kā būrī iesprostots putns. Elodins baismīgi pasmaidīja. Un baismīgi iesmējās.

*  * *

Cauri garu gaiteņu labirintam Elodins aizveda mani uz citu Trakūža spārnu. Pēc ilga gājiena mēs beidzot nogriezāmies ap stūri, un es ieraudzīju kaut ko jaunu: durvis, kas viscaur bija veidotas no vara.

Elodins izvilka no kabatas atslēgu un tās atslēdza. Man patīk te iegriezties, kad esmu šajā pusē, viņš nevērīgi izmeta, vērdams vaļā durvis. Pārbaudīt sūtījumus. Aplaistīt augus un tamlīdzīgi.

Novilcis vienu zeķi, viņš to sasēja mezglā un pabāza zem durvīm, lai tās nevērtos ciet. Uz šo vietu ir patīkami atnākt ciemos, bet zini… Viņš paraustīja durvis, lai pārliecinātos, ka tās neaizcirtīsies ciet. Vairs nekad!

Pirmais, ko es ievēroju, iegājis istabā, bija savādais gaiss. Pirmajā brīdī nodomāju, ka varbūt telpa ir polsterēta tāpat kā Aldera Vinna istaba, taču, apskatījies apkārt, redzēju, ka sienas un griesti ir no kaila, pelēka akmens. Pēc tam spriedu, ka gaiss varbūt ir sastāvējies, bet, kad ievilku elpu, tas smaržoja pēc lavandas un svaiga audekla. Jutu ausīs tādu kā spiedienu, it kā es atrastos dziļi zem ūdens, bet nekā tamlīdzīga, protams, nebija. Pavēcināju sev priekšā plaukstu, gandrīz vai gaidīdams, ka gaiss kļūs citāds, varbūt biezāks. Tas nenotika.

-  Kaitinoši, vai ne? Pagriezies ieraudzīju, ka Elodins mani cītīgi vēro. Patiesībā es brīnos, ka tu to pamanīji. Daudzi nepamana.

ŠI istaba bija krietni labāk iekārtota nekā tā, kurā mitinājās Alders Vinns. Tajā bija gulta ar aizkariem un četriem stabiem stūros, pārmē­rīgi polsterēts dīvāns, tukšs grāmatplaukts un liels galds ar vairākiem krēsliem. Sevišķi izteiksmīgi izskatījās milzīgie logi, kas pavēra skatu uz zālieniem un dārziem. Ārpusē redzēju balkonu, taču nespēju ierau­dzīt, pa kurieni uz to var iziet.

-  Skaties! Elodins teica. Viņš satvēra vienu no krēsliem aiz augs­tās atzveltnes, pacēla to abās rokās, sagrieza apkārt un no visa spēka iesvieda logā. Es sarāvos, taču gaidītās šķindoņas vietā atskanēja dobjš kraksts. Krēsls nokrita uz grīdas un sabruka koka šķēpeļu un izjukuša polsterējuma kaudzē.

-  Tā es darīju stundām ilgi, Elodins teica, dziļi ievilcis elpu un mīlošu skatienu aplūkodams istabu. Labie laiki!

Piegāju tuvāk apskatīt logus. Rūtis bija biezākas nekā parasti, tomēr ne tik ļoti biezas. Ārēji tās izskatījās gluži parastas, ja neņem vērā tikko jaušamas iesarkanas joslas, kas stiepās tām pāri. Nopētīju loga rāmi. Arī tas bija no vara. Vēlreiz lēni pārlaidu skatienu istabai, aplūkoju pelēkās akmens sienas un ieelpoju savādi smago gaisu. Pamanīju, ka durvju iekšpusē nav pat roktura, nemaz nerunājot par slēdzeni. Kāpēc lai kāds uzņemtos tādas pūles un darinātu vienlaidu vara durvis?

Nolēmu uzdot sev atvēlēto otro jautājumu. Kā jūs izkļuvāt ārā?

-  Beidzot! Elodins noteica ar piktuma pieskaņu balsī.

Viņš atlaidās sēdus uz dīvāna. Redzi, sensenos laikos Elodins Lielais reiz atguvās, ieslodzīts augstā tornī. Viņš plašā žestā aplaida roku apkārt istabai. Viņam bija atņemti rīki: monēta, atslēga un svece. Turklāt viņa cellei nebija durvju, ko varētu saukt par durvīm. Un nebija logu, ko iespējams izsist. Ar bezcerīgi noraidošu kustību Elodins pamāja uz visiem logiem pēc kārtas. Viņa gūstītāji ar savām viltīgajām izdarībām bija pamanījušies noslēpt no viņa pat vēja vārdu.

Piecēlies no dīvāna, Elodins sāka staigāt pa istabu. Visapkārt viņam pletās tikai gluds, ciets akmens. Tas bija sprosts, no kura neviens nekad nebija izbēdzis.

Viņš apstājās un teatrāli pacēla pirkstu. Taču Elodins Lielais zināja visu lietu vārdus un tāpēc spēja tās visas sev pakļaut. Viņš pagriezās pret pelēko sienu blakus logiem. Un Elodins Lielais teica akmenim: “LŪSTI!” un tas…

Aprāvis teikumu pusē, Elodins savādi piešķieba galvu un šauri samiedza acis. Sasodīts, viņi to ir mainījuši, viņš klusi noteica pie sevis. Fū! Piegājis sienai tuvāk, viņš piespieda pie tās plaukstu.

Ļāvu uzmanībai mazliet atslābt. Vilemam un Simmonam bija tais­nība, šis cilvēks patiešām bija jucis. Kas notiktu, ja es pēkšņi izskrietu no istabas, atbrīvotu durvis un aizcirstu tās ciet? Vai pārējie maģistri teiktu man paldies?

-  Ahā! Elodins piepeši iesmējās. Necik daudz gudrības viņi te nav ielikuši! Viņš atkāpās divus soļus atpakaļ. CYAERBASALIEN!

Siena manu acu priekšā sakustējās. Tā sāka viļņot kā paklājs, kas pakārts, lai izdauzītu putekļus. Un tad tā vienkārši… sabruka. Kā tumšs ūdens, kas gāžas no spaiņa, pa grīdu izplūda milzīgs daudzums smalku, pelēku smilšu, ieskaujot Elodina pēdas līdz potītēm.

Istabā ielija saules stari un putnu dziesmas. Tur, kur pirms brīža bija slējies pelēks vienlaidu akmens, tagad rēgojās caurums pietiekami liels, lai pa to varētu izbraukt rati.

Tomēr tas nebija gluži brīvs: atverei pāri pletās kaut kas neno­sakāms un dīvaini zaļš. Tas mazliet atgādināja netīru, samudžinātu tīklu, taču vijums bija pārāk neregulārs. Drīzāk to varētu salīdzināt ar biezu, sapluinītu zirnekļa tīklu.

-  Agrāk te tāda nebija, Elodins kā aizbildinādamies teica un iz­vilka kājas no pelēkajām smiltīm. Pirmajā reizē viss notika krietni dramatiskāk, vari man ticēt!

Es stāvēju, gluži apstulbis no redzētā. Šī nebija simpātijas maģija. Neko tamlīdzīgu es nekad vēl nebiju redzējis. Spēju iedomāties vienīgi senu rindu no daudziem pusaizmirstiem stāstiem: Un Taborlins Lielais teica akmenim: “LŪSTU", un akmens salūza…

Elodins atlauza vienu no krēsla kājām un sāka ar to apstrādāt zaļo tīkla mudžekli, kas pletās pāri izejai. Dažās vietās tas viegli pārplīsa vai sabirza druskās. Biezākās daļas, kas padevās grūtāk, viņš ar krēsla kāju atlieca uz malām. Liekumu un plīsumu vietas spoži iemirdzējās saulē. Atkal varš, es nodomāju. Vara dzīslas stiepjas cauri akmenim, no kā būvēta siena.

Nometis krēsla kāju zemē, Elodins izspraucās cauri atverei. Pa logu es redzēju viņu atspiežamies pret balkona baltajām akmens margām.

Devos viņam pa pēdām. Līdzko biju izgājis uz balkona, jutu, ka apkārtējais gaiss vairs nav smags un nekustīgs.

-  Divus gadus, viņš teica, skatīdamies uz dārziem, divus gadus es spēju redzēt šo balkonu, bet nespēju uz tā iziet. Spēju saredzēt vēju, bet nespēju to dzirdēt vai just sev sejā. Pārmetis kāju pār akmens margām, viņš uz tām apsēdās un pēc tam nolēca pāris pēdu zemāk uz lēzena jumta, kas pletās zem balkona, un devās pa to uz priekšu, attālinoties no ēkas ārsienas.

Ari es pārlēcu pāri margām un sekoju Elodinam līdz jumta malai. Mēs atradāmies apmēram divdesmit pēdu augstumā. Strūklakas un dārzi, kas pletās uz visām pusēm, apbūra ar ainavas krāšņumu. Elodins stāvēja bīstami tuvu jumta malai, un maģistra tērps plīvoja ap viņu kā tumšs karogs. Viņš izskatījās nenoliedzami iespaidīgs, ja vien izdevās neņemt vērā, ka viņam kājā joprojām ir tikai viena zeķe.

Nostājos viņam baķus pie jumta malas. Tagad es zināju, kāds būs mans trešais jautājums. Kas man jādara, es jautāju, lai varētu mācīties pie jums vārdnieka mākslu?

Elodins rāmi un vērtējoši ieskatījās man acis. Lec! viņš teica.

-    Lec lejā no šī jumta!

Tajā bridi es sapratu, ka viss notikušais ir nozīmējis pārbaudi. Kopš pirmā tikšanās brīža Elodins bija mērojis mani ar vērtējošu aci. Mana sīkstā pretestība bija modinājusi viņā negribīgu atzinību, un viņš bija izbrīnījis par to, ka esmu ievērojis viņa istabas dīvaino gaisu. Elodins bija gandrīz gatavs pieņemt mani par savu audzēkni.

Taču viņam vajadzēja vairāk vajadzēja nepārprotamu pierādījumu manai gatavībai. Acīm redzamu apliecinājumu. Uzticības lēcienu.

Un tur, pie pašas jumta malas, man atmiņā uzplaiksnīja kāda stāsta fragments. Un Taborlins krita lejā, bet nekrita izmisumā. Jo viņš zināja vēja vārdu, tāpēc vējš viņam pakļāvās. Tas satvēra viņu savās glāstoša­jās šūpās. Tas nolaida viņu zemē tik rāmi kā dadža pūku kamolu. Tas nostādīja viņu uz kājām, skarot zemi tik maigi, kā bērnu skar mātes skūpsts.

Elodins zināja vēja vārdu.

Joprojām raudzīdamies viņam acīs, es pārkāpu pāri jumta malai.

Elodina sejā parādījās neaprakstāma izteiksme. Tādu pārsteigumu neatcerējos lasījis neviena cilvēka skatienā. Krizdams es mazliet sagrie­zos gaisā, tāpēc viņš palika manā redzeslokā. Pamanīju, ka viņš drusku pastiepj plaukstu, it kā novēloti gribēdams mani apturēt.

Sajutu bezsvara stāvokli un brīdi peldēju gaisā.

Tad atsitos pret zemi. Pieskāriens nebija maigs kā spalvas lidojums. Tas bija ciets. Kā ķieģeļa atsitiens pret bruģētu ielu. Es paliku guļam uz muguras, uzkritis virsū kreisajai rokai. Mana galva atsitās pret zemi, acīs satumsa, un no krūtīm izlauzās pēdējās elpas paliekas.

Es nezaudēju samaņu. Tikai gulēju, palicis bez elpas un nespēdams pakustēties. Atceros, kā visā nopietnībā domāju: tagad esmu miris. Vai vismaz akls.

Palēnām redze atgriezās, un es aizmiedzu acis pret žilbinošo, zilo debesu spožumu. Plecu svilināja sāpes, un es sajutu mutē asiņu garšu. Nespēju paelpot. Mēģināju novelties nost no rokas, bet ķermenis ne­klausīja. Varbūt esmu lauzis kaklu… vai muguru…

Pēc ilga, mokoša laika man izdevās ievilkt seklu elpu, pēc tam ieel­pot vēlreiz. Atviegloti nopūtos un aptvēru, ka piedevām pārējam esmu salauzis vismaz vienu ribu, tomēr uzmanīgi pakustināju roku, pēc tam kāju pirkstus. Tie darbojās. Es nebiju lauzis mugurkaulu.

Kamēr gulēju, klusībā skaitīdams veiksmes un lūzumus, manā re­dzeslokā parādījās Elodins.

Viņš paskatījās lejup uz mani. Apsveicu! viņš teica. Kaut ko tik stulbu man vēl nebija gadījies redzēt. Neticība viņa sejā jaucās ar godbijību. Nekad!

*  * *

Tas bija brīdis, kad es nolēmu turpmāk izglītoties cildinātajā artefakcijas jomā. Tiesa, lielas izvēles man nebija. Palīdzēdams man aizkli­bot līdz “Medikas” ēkai, Elodins pavisam nepārprotami pateica: tāds muļķis, kas gatavs lēkt lejā no jumta, ir pārgalvīgs nejēga, kuram viņš neļautu pat pacelt karoti savā klātbūtnē, kur nu vēl mācīties kaut ko “tik komplicētu un trauslu” kā vārdnieka māksla.

Tomēr Elodina atraidījums mani pārlieku nesatrieca. Lai kā mani valdzinātu brīnumstāstu burvība, es nevēlējos mācīties pie cilvēka, kura pirmajā mācību stundā esmu iemantojis trīs lauztas ribas, vieglu smadzeņu satricinājumu un izmežģītu plecu.

y

JA NEŅEM VĒRĀ dramatisko iesākumu, mans pirmais mācību dimestris aizritēja samērā gludi.

Es mācījos “Medikā”, uzzinādams arvien vairāk par cilvēka ķermeni un tā dziedināšanu. Ar Vilemu vingrinājos siaru valodā un savukārt palīdzēju viņam labāk apgūt aturiešu valodu.

Kļuvu par Artefakcijas nama locekli, iemācījos pūst stiklu, jaukt sakausējumus, vilkt stieples, gravēt metālu un kalt akmeni.

Vakarus es visbiežāk pavadīju Kilvina darbnīcā. Skaldīju nost apval­kus no bronzas lējumiem, mazgāju stikla traukus un smalcināju rūdu sakausējumiem. Darbs neprasīja sevišķas pūles, bet Kilvins katru reizi iedeva man vara džotu, dažkārt pat divus. Nojautu, ka viņa metodiskajā prātā darbojas liela un komplicēta rēķinu tabula, kas precīzi reģistrē katra cilvēka nostrādātās stundas.

Apguvu arī dažādas mazāk akadēmiska rakstura prasmes. Daži Arkanuma kopmītnes biedri man iemācīja kāršu spēli, ko sauca par “suņa elpu”. Par atbildi es sniedzu viņiem improvizētu mācībstundu psiholoģijā, varbūtības teorijā un roku veiklībā. Paguvu laimēt gandrīz divus talantus, bet tad viņi pārstāja aicināt mani piedalīties spēlēs.

Cieši sadraudzējos ar Vilemu un Simmonu. Man bija vēl daži citi draugi, bet to nebija daudz, un neviens nekļuva tik tuvs kā Vils un Sims. Straujais augšupceļš E’lira pakāpē atsvešināja mani no daudziem citiem studentiem. Gan nelabvēlīgi noskaņotie, gan apbrīnotāji vien­līdz izvēlējās turēties no manis pa gabalu.

Un vēl bija Ambrozs. Nosaukt mūs vienkārši par ienaidniekiem nozīmētu noplicināt mūsu attiecību īsteno raksturu. Drīzāk varētu teikt, ka bijām kļuvuši par tādiem kā biznesa partneriem, kuru mērķis ir pēc iespējas efektīvāk paust un īstenot savstarpējo naidu.

Tomēr pat mani Ambrozam veltītie atriebības centieni neaizpildīja visu manu brīvo laiku. Tā kā man nebija iespējas pavadīt to Arhīvos, es krietnu tā daļu veltīju savas labās slavas vairošanai.

Redziet, mans dramatiskais Universitātes gaitu sākums bija sacēlis itin manāmu vētru. Es biju iekļuvis Arkanuma rindās nevis pēc ieras­tajiem trim dimestriem, bet pēc trijām dienām. Biju gandrīz divus gadus jaunāks par visiem pārējiem. Studentu auditorijas priekšā biju metis atklātu izaicinājumu vienam no maģistriem un tomēr izvairījies no izslēgšanas. Pēršanas laikā nebiju ne kliedzis, ne asiņojis.

Piedevām visam pārējam biju pamanījies tiktāl nokaitināt maģis­tru Elodinu, ka tas bija nolidinājis mani no Trakūža jumta. Ļāvu šim stāstam staigāt no mutes mutē, necenzdamies to pielabot, jo tas man patika labāk par mulsinošo patiesību.

Lielos vilcienos ar to pietika, lai ap mani sāktu vērpties nemitīgas baumas, un es nolēmu tās izmantot savā labā. Reputācija ir savdabīgas bruņas, tā ir ierocis, ko vajadzības gadījumā var draudīgi pavēcināt gaisā. Es spriedu tā: ja jau vēlos kļūt par arkanistu, tad labāk būt plaši pazīstamam arkanistam.

Tāpēc pametu baumotājiem vienu otru derīgu ziņu: esmu uzņemts Universitātē bez ieteikuma vēstules. Maģistri piešķīruši man mācībām trīs talantus, nevis iekasējuši mācību maksu. Vairākus gadus pirms tam esmu izdzīvojis Tarbeanas ielās, kur vienīgais glābiņš bijis mans asais prāts.

Atļāvos izplatīt pat dažas pavisam nepatiesas baumas tik kliedzo­šus melus, ka cilvēki tos stāstīja tālāk par spīti acīmredzamai nepatiesī­bai. Manī rit dēmona asinis. Es spēju redzēt tumsā. Naktī es aizmidzis pavadu tikai vienu stundu. Pilnmēness laikā es miegā runāju svešā valodā, kuru neviens nespēj saprast.

Mans agrākais kopmītnes biedrs Bazils palīdzēja uzsākt šīs baumas. Es sacerēju stāstus, viņš to pastāstīja dažiem citiem, un mēs abi vēro­jām, kā šīs valodas izplatās līdzīgi savvaļas ugunij. Tas mums kļuva par aizraujošu vaļasprieku.

Tomēr vispamatīgāk manu slavu vairoja nerimtīgais karastāvoklis ar Ambrozu. Mana uzdrīkstēšanās atklāti stāties pretī varena aristokrāta pirmdzimtajam dēlam satricināja un pārsteidza ikvienu, kurš par to uzzināja.

Pirmā dimestra laikā mums bija vairākas dramatiskas saķeršanās. Neapgrūtināšu jūs ar neinteresantām detaļām. Kad nejauši satikāmies, viņš allaž izmeta pa nievājošai piezīmei, runādams pietiekami skaļi, lai to dzirdētu visi apkārtējie. Vai arī slēpa ņirgas zem laipnības maskas, piemēram: Lūdzams, pastāsti, pie kā tu ej apgriezt matus…

Ikviens, kam netrūkst veselā saprāta, zina, kā izturēties pret augst­prātīgiem aristokrātiem. To zināja arī Tarbeanas skroderis, kuru es savulaik biju atļāvies terorizēt. Norij krupi, noliec galvu un centies pēc iespējas drīzāk pielikt visam punktu!

Taču es vienmēr stājos pretī, un, kaut gan Ambrozs bija itin gudrs un prasmīgs runas mākslā, viņš nespēja mēroties ar manu aktieru trupas gaitās rūdīto mēli. Es biju izaudzis uz skatuves, un mans asais Edema Rū prāts gādāja, lai vārdu apmaiņā es allaž gūtu virsroku.

Tomēr Ambrozs turpināja meklēt tikšanos ar mani gluži kā apdullis suns, kas neattopas vairīties no dzeloņcūkas. Atkal un atkal viņš centās man uzšņākt, kaut arī pats pameta cīņas lauku ar dzeloņiem sejā. Un pēc katras šķiršanās mūsu savstarpējais naids arvien auga augumā.

Citi to ievēroja, un līdz dimestra beigām es biju iemantojis pārgal­vīga drosminieka slavu. Taču patiesība bija tāda, ka es biju iemācījies nebaidīties.

Redziet, tur ir būtiska atšķirība. Tarbeanā es biju iepazinis reālas bailes. Es baidījos no bada, no plaušu karsoņa, no sardzes vīriem ar dzelkšņotiem zābakiem, no lielākiem zēniem, kas par nazi izmanto plēstu pudeļu lauskas. Sadursmes ar Ambrozu neprasīja no manis īpašu drosmi. Es gluži vienkārši nespēju just pret viņu nekādas reālas bailes. Redzēju viņā tikai tukšu, uzpūtīgu klaunu. Domāju, ka viņš ir nekaitīgs.

Es biju muļķis.

BASTS SĒDĒJA “Ceļakmens” viesnīcā, pūlēdamies nekustīgi noturēt rokas klēpi. Kopš Kvouta pēdējiem vārdiem viņš bija saskaitījis piec­padsmit elpas vilcienus, un šķietami nevainīgais klusums, kas bija ieskāvis visus trīs vīrus kā dzidra ūdens ezers, sāka aptumšoties un pārtapt citādā klusumā. Basts vēlreiz ievilka elpu sešpadsmit! un centās sasparoties, gaidīdams bridi, no kura bija baidījies.

Sacīt, ka Basts nekad no kā nebaidījās, nebūtu pagodinājums, jo ne no kā nebaidās vienīgi muļķi un priesteri. Tomēr patiesība ir tāda, ka viņu spēja satraukt tikai ļoti nedaudzas lietas un parādības. Viņam, piemēram, nepavisam nepatika augstums. Un spēcīgie vasaras negaisi, kas šajā apvidū palaikam aptumšoja debesis un izrāva no zemes dažu dziļi iesakņojušos ozolu, lika viņam justies neomulīgi sīkam un bez­palīdzīgam.

Lai nu kā, Basts nebija no bailīgajiem, un patiesībā viņu īsti nebie­dēja ne vētras, ne augstas kāpnes pat skraeli ne. Basts bija drosmi­nieks, kas gandrīz nepazina bailes. Viņš reti nobālēja, bet, ja nobālēja, tad tikai uz īsu bridi.

Jā, protams, Bastam nebūt nepatika doma, ka viņam kāds varētu nodarīt pāri. Teiksim, iedurt ar asu nazi vai apdedzināt karstās oglēs. Tomēr tas, ka viņš nelabprāt domāja par tādām asiņainām iespējām, nenozīmēja, ka viņš no tām baidītos. Viņš gluži vienkārši negribēja, lai kaut kas tāds notiktu. Lai justu no kaut kā patiesas bailes, par to ir īpaši jādomā. Un, tā kā Basta domas nomoda brīžos nekas tamlīdzīgs neapgrūtināja, viņa sirdi nebija patiesu baiļu.

Tomēr sirdis var mainīties. Pirms desmit gadiem viņš bija kāpis augstā rennela kokā, lai saplūktu augļus patīkamai meitenei, un zars bija izslīdējis no plaukstas tvēriena. Pirms lejupkritiena Basts bija minūti nenosakāmi ilgu minūti karājies ar galvu uz leju. Un tajā nenosakāmi ilgajā minūtē viņā bija iemājojušas sīkas bailes, kas pēc tam vairs nebija viņu pametušas.

Apmēram tāpat Basts gluži nesen bija iepazinis jaunas bailes. Pirms gada viņš bija juties tik bezbailīgs, cik vien cilvēks ar veselu saprātu var vēlēties, taču tagad Basts baidījās no klusuma. Nevis no ikdienišķā klusuma, kas iestājas tāpēc, ka tuvumā nav nekādas kustības, nav nekā tāda, kas izraisītu troksni. Basts juta bailes no dziļā, gurdā klusuma, kāds palaikam savilkās ap viņa skolotāju kā neredzams līķauts.

Basts vēlreiz ievilka elpu septiņpadsmit. Zinādams, ka dziļais klusums teju teju pārņems istabu, viņš pūlējās apslāpēt tieksmi lauzīt rokas. Viņš gaidīja, kad tas kristalizēsies un izslies zobus visapkārt vēsajam mieram, kas valdīja “Ceļakmenī”. Viņš zināja, kā tas tuvosies: kā sals, kas izstrāvo no ziemas pārņemtas zemes, sastindzinādams dzidro ūdeni, ko agrīns atkusnis atstājis ratu grambās.

Bet, pirms Basts vēlreiz paguva ievilkt elpu, Kvouts krēslā izslējās taisni un pamāja, lai Hronists ņem rokā rakstāmspalvu. Juzdams, ka klusums aiztraucas projām, spēji paceldamies spārnos kā tumšs, izbie­dēts putns, Basts gandrīz apraudājās.

Kvouts nopūtās, un viņa nopūta pauda itin kā piktumu, itin kā samierināšanos. Man jāatzīstas, viņš teica, ka īsti nezinu, kā uzsākt stāsta nākamo daļu.

Baidīdamies, ka klusums var pārlieku ieilgt, Basts žigli ieminējās:

-    Varbūt vispirms tu varētu vienkārši pārstāstīt pašu svarīgāko? Pēc tam, ja vajadzīgs, vari atgriezties atpakaļ un šo to izklāstīt sīkāk.

-  It kā tas būtu tik vienkārši! Kvouts skarbi atcirta. Kas ir pats svarīgākais? Mana maģija vai mana mūzika? Mans gandarījums vai manas aplamības?

Basts tumši pietvīka un iekoda lūpā.

Kvouts spēji izgrūda elpu. Piedod, Bast! Tas ir labs padoms, un beigu beigās es allaž pārliecinos, ka tādi ir visi tavi šķietami tukšie ieteikumi. Viņš atgrūda krēslu no galda. Bet, pirms mēs turpinām stāstu, reālajai pasaulei ir savas prasības, ko es ilgāk vairs nevaru neņemt vērā. Lūdzu uz brītiņu mani atvainot!

Arī Hronists un Basts piecēlās kājās, izstaipījās un devās rūpēties paši par savām reālās pasaules prasībām. Basts aizdedzināja lampas. Kvouts atnesa jaunu porciju siera, maizes un cietas, pikantas desas. Kādu laiku vīri ēda, brīžiem mēģinādami uzturēt pieklājīgi ikdienišķu sarunu, tomēr viņu domas kavējās citur pie iesāktā stāsta.

Basts apēda pusi porcijas. Hronists sev atvēlēja mazliet vairāk, taču ari viņš notiesāja visai pieticīgu ēdiena daudzumu. Kvouts apēda pāris kumosu un atsāka runāt.

-  Tātad turpinām! Mūzika un maģija. Gandarījums un aplamības. Padomājiet! Kas vajadzīgs mūsu stāstam? Kādas būtiskas daļas tajā pietrūkst?

- Sievietes, Reši, Basts nevilcinādamies atbildēja. Sievietes tavā stāstā gandrīz izpaliek.

Kvouts pasmaidīja. Ne jau sievietes, Bast. Viena sieviete. Tā sie­viete. Kvouts paskatījās uz Hronistu. Nešaubos, ka tu esi dzirdējis dažnedažādas baumu drumstalas. Es tev pastāstīšu patiesību par viņu. Tiesa, neesmu pārliecināts, ka spēšu attaisnot atbildību, kādu uzliek šāds uzdevums.

Hronists paņēma rakstāmspalvu, bet nepaguva iemērkt to tintē, jo Kvouts pacēla roku. Pirms sāku, es gribu pasacīt vēl kaut ko. Esmu jau agrāk dāļājis stāstus, gleznojis vārdu ainas, klāstījis skarbus melus un vēl skarbākas patiesības. Reiz es dziedāju krāsas aklam vīram. Spē­lēju septiņas stundas, un beigās viņš teica, ka esot tās redzējis: zaļu, sarkanu, zeltainu krāsu. Man šķiet, tas bija vieglāks uzdevums par šo, kuru uzņemos tagad. Radīt jūsos sapratni par viņu tikai ar vārdiem. Jūs nekad neesat viņu redzējuši, neesat dzirdējuši viņas balsi. Jūs to nevarat zināt.

Kvouts pamāja Hronistam, aicinādams viņu ņemt rakstāmspalvu.

-   Tomēr es mēģināšu. Pašlaik viņa ir aizkulisēs un gaida, kad būs laiks teikt savas rindas. Sagatavosim skatuvi viņas uznācienam…

VISĀM SAVVAĻAS BŪTNĒM ir jātuvojas ļoti uzmanīgi. Slepena piezagšanās ir veltīga. Savvaļas būtnes zina, ko nozīmē slepena piezagšanās: tie ir meli un lamatas. Kaut gan savvaļas būtnes palaikam spēlējas ar slepenību un tādējādi reizēm pat kļūst par slepenības upuriem, tās nekad īsti neļauj sevi piekrāpt.

Tā, lūk. Un tagad mums lēni un uzmanīgi ir jātuvojas stāstam par kādu sievieti. Viņa ir tik brīva un nevaldāma savvaļas būtne, ka es bai­dos tuvoties viņai pārāk strauji pat stāstā. Ar neapdomīgu straujumu varu izbiedēt pat domu par viņu, liekot tai spēji pacelties spārnos.

Tāpēc es lēni un piesardzīgi tuvošos stāstam par mūsu satikšanās bridi. Un pirms tam man jāizklāsta notikumi, kuri pavisam nejauši aizveda mani pāri upei uz Imres pilsētu.

* * *

Savu pirmo dimestri es pabeidzu, ietaupījis trīs sudraba talantus un vienu džotu. Vēl nesen tā man būtu likusies žilbinoša bagātība. Tagad es vienkārši cerēju, ka ar to pietiks vēl viena dimestra mācību maksai un guļvietai “Steliņģos”.

Katra dimestra pēdējā dienkopa Universitātē tika atvēlēta starp­laikos paredzētajiem pārbaudījumiem. Nodarbības bija atceltas, un maģistri katru dienu vairākas stundas pavadīja eksāmenos. Nākamā dimestra mācību maksas apjoms katram studentam bija atkarīgs no pārbaudījumu rezultāta. Pārbaudījumu dienu un laiku noteica izloze.

No neilgās jautājumu un atbilžu apmaiņas bija atkarīgs visai daudz. Daži neatbildēti jautājumi viegli varēja divkāršot turpmāko mācību maksu. Šī iemesla dēļ katrs vēlējās izlozēt iespējami vēlāku eksāmena dienu un laiku, jo tas ļāva ilgāk mācīties un gatavoties. Pēc izlozes sākās aktīva tirgošanās ar nozīmētajām dienām un stundām. Ikviens centās iegūt sev piemērotāku laiku, piedāvājot par to naudu vai dažā­dus pakalpojumus.

Man laimējās izlozēt pavēlu rīta stundu Ugunskura dienā pēdējā eksāmenu dienā. Ja būtu gribējis, es viegli būtu varējis to iztirgot citam, tomēr nolēmu izmantot iegūtās dienas papildu mācībām. Zināju, ka man jāparāda izcils sniegums, jo vairāki maģistri bija nelabvēlīgi no­skaņoti pret mani. Savu iepriekš izmantoto spiegošanas viltību šoreiz nepavisam nedrīkstēju izmantot. Tagad es zināju, ka par to var izslēgt no Universitātes, un nebiju ar mieru pakļaut sevi tādam riskam.

Kaut gan mēs kopā ar Vilemu un Simmonu daudz dienu un stundu bijām cītīgi mācījušies, eksāmens bija grūts. Uz daudziem jautājumiem es atbildēju bez pūlēm, tomēr Hemme izturējās atklāti naidīgi un uz­deva man jautājumus, uz kuriem nebija vienas konkrētas atbildes, tāpēc visu, ko teicu, viņš atzina par nepareizu. Arī Branders bija nelab­vēlīgi noskaņots un nepārprotami palīdzēja Hemmem mani gremdēt. Lorrena noskaņojumu uzminēt bija grūti, tomēr es instinktīvi jutu viņa neatzinību, kaut arī tā neparādījās viņa sejā.

Pēc tam es nervozi gaidīju, līdz maģistri izlems man paredzēto mācību maksu. Sākumā viņi runāja pieklusināti un mierīgi, bet pama­zām balsis kļuva arvien skaļākas. Beidzot Kilvins pielēca kājās un pa­kratīja pirkstu pret Hemmi, kliegdams un sizdams otru roku pret galdu. Hemme saglabāja mieru veiksmīgāk, nekā varēja gaidīt no cilvēka, kurš stājies pretī plecīgajam, saniknotajam, kliedzošajam artefakcijas meistaram.

Kad rektoram bija izdevies atjaunot kārtību, viņš izsauca mani priekšā un pasniedza lapu ar uzrakstu: “E’lirs Kvouts. Rudens dimestris. Mācību maksa: 3 tin. 9 džt. 7 fe.”

Tātad par astoņiem džotiem vairāk, nekā es biju ietaupījis! Iedams ārā no Maģistru zāles, apspiedu mokošo jutoņu pakrūtē un centos izdomāt, kā līdz rītdienas pēcpusdienai varētu tikt pie naudas.

Iegriezos pie diviem keldiešu augļotājiem šajā upes pusē. Kā jau biju paredzējis, viņi atteicās aizdot man pat nieka šimu. Kaut gan ne­jutos pārsteigts, tas tomēr bija skarbs atgādinājums par to, cik ļoti es atšķiros no pārējiem studentiem. Pārējiem studentiem bija ģimenes, kas maksāja par viņu mācībām un izsniedza naudu ikdienas iztikai. Viņiem bija cienījamu dzimtu vārdi, kas nebaltā bridi nodrošināja aiz­devumu. Viņiem bija vērtīgas mantas, ko varēja ieķīlāt vai pārdot. Un visļaunākajā gadījumā viņiem bija mājas, kurās iespējams atgriez­ties.

Man no tā visa nebija nekā. Ja neatradīšu vēl astoņus džotus mācību maksai, man nebūs nevienas vietas, kurp es varētu doties.

Pati vienkāršākā iespēja būtu aizņemties naudu no draugiem, taču es pārāk augstu vērtēju savus nedaudzos draugus, lai riskētu tos pazau­dēt naudas dēļ. Mans tēvs mēdza sacīt: “Ir divi droši veidi, kā pazaudēt draugu, aizņemties naudu vai aizdot naudu.”

Turklāt es biju darījis visu, lai slēptu savu nabadzību no citu acīm. Lepnums ir muļķīga īpašība, toties varens spēks. Naudu es draugiem lūgtu tikai galējas bezizejas stāvoklī.

īsu brīdi apsvēru iespēju publiskā vietā nozagt kādam maku, bet tūlīt sapratu, ka tā nav prātīga doma. Ja mani pieķertu bāžam roku svešā kabatā, es netiktu cauri ar dunku pa galvu. Labākajā gadījumā mani iemestu cietumā un liktu stāties Dzelzs likuma priekšā. Ļaunā­kajā gadījumā es nonāktu uz ragiem un mani izslēgtu “par Arcanum loceklim nepiedienīgu uzvedību”. Es nedrīkstēju tā riskēt.

Man bija vajadzīgs gaelets kāds no bīstamajiem darboņiem, kuri aizdod naudu izmisumā nonākušiem cilvēkiem. Varbūt jūs esat dzir­dējuši, ka viņus dēvē romantiskākā vārdā par vara vanagiem, taču biežāk tiek lietots vārds “grašu rijēji” vai “devēji”. Lai kā viņus dēvētu, šie cilvēki ir visur. Grūtākais ir viņus atrast. Viņi darbojas diezgan slepeni, jo viņu nodarbošanās labākajā gadījumā robežojas ar likuma pārkāpšanu.

Tomēr dzīve Tarbeanā man šo to bija iemācījusi. Pavadīju dažas stundas noplukušos krodziņos Universitātes tuvumā, uzsākdams ne­jaušas sarunas, uzdodams nejaušus jautājumus. Pēc tam aizgāju uz lombardu ar nosaukumu “Greizais Penijs” un uzdevu dažus tiešākus jautājumus. Beidzot uzzināju, kurp man jādodas. Pāri upei uz Imri.

IMRE ATRADĀS vairāk nekā divu jūdžu attālumā no Universitātes, Omethi upes austrumu pusē. Ta kā brauciens ātrā karietē no Tarbeanas prasija tikai nieka divas dienas, daudzi bagāti augstmaņi, politiķi un galminieki tur iekārtoja sev mājas. Imre bija pietiekami tuvu Kopvalstlbas pārvaldes centram un pietiekami tālu no bojātu zivju un karstas darvas smakas un piedzērušu jūrnieku vēmekļiem.

Imre bija mākslinieku patvērums. Tur dzīvoja mūziķi, dramaturgi, skulptori, dejotāji un daudzu citu necilāku mākslu pārstāvji, pat vis­zemākie to vidū dzejnieki. Tur labprāt ieradās ceļojoši aktieri, jo Imre piedāvāja to, kas ikvienam māksliniekam vajadzīgs vairāk par visu, plašu, labvēlīgi noskaņotu skatītāju pulku.

Imrei labvēlīgs bija arī nelielais attālums no Universitātes. Pilsētas dzīves līmeni ievērojami uzlaboja pieejamais cauruļvadu aprīkojums un simpātijas lampas. Turieniešiem bija viegli iegūt labas kvalitātes stiklu, tāpēc logi un spoguļi bija kļuvuši par iedzīvotāju ikdienu. Brilles un cita veida lēcas maksāja dārgi, tomēr tās bija pieejamas.

Par spīti tam visam, starp abām pilsētām nevaldīja nekāda dižā mīlestība. Lielākajai daļai Imres iedzīvotāju nepatika doma par to, ka turpat netālu tūkstošiem prātu nodarbojas ar tumšiem spēkiem, ko vajadzētu likt mierā. Klausoties vidusmēra pilsētnieka valodā, viegli varētu aizmirst, ka šajā apvidū jau gandrīz trīssimt gadu uz sārta nav dedzināts neviens arkanists.

Taisnības labad jāpiebilst, ka ari Universitātes pilsēta nebija īpaši draudzīgi noskaņota pret Imri un uzlūkoja tās iedzīvotājus par pašap­mierinātiem un aprobežotiem ļautiņiem. Mākslu, ko Imre vērtēja ļoti augstu, Universitāte uzskatīja par mazvērtīgu un nenopietnu nodar­bošanos. Par studentiem, kuri atstājuši Universitāti, mēdza teikt, ka viņi “aizgājuši upes otrā pusē”: zemtekstā tas nozīmēja, ka akadēmiski neattīstītiem prātiem neatliek nekas cits kā niekoties ar mākslu.

Un abās upes pusēs valdīja pārspīlēti kritisks, turklāt pretrunīgs noskaņojums. Universitātes studenti nopēla banālos muzikantus un vieglprātīgos uzdzīvotājus aktierus, tomēr nekavējās stāties rindā pēc biļetēm. Imres iedzīvotāji kurnēja par to, ka divu jūdžu attālumā tie­kot piekoptas pretdabiskas zinības, bet, kad pārplīsa ūdensvads vai kāds nopietni saslima, viņi nevilcinājās aicināt palīgā Universitātes izskolotu mehāniķi vai ārstu.

īsi sakot, starp šim vietām valdīja ilgstošs un neomulīgs pamiers, kura laikā abas puses sūdzējās viena par otru, tomēr negribīgi piecieta viena otras esamību. Galu galā kaut kāds labums jau no tiem ļaudīm bija, tikai nedrīkstēja tādiem izprecināt savas meitas…

Tā kā Imre bija tik iecienīts mākslas un teātra templis, jūs varētu domāt, ka es tajā pavadīju daudz laika, taču tas būtu ļoti tālu no patie­sības. Imrē es biju paviesojies tikai vienu reizi. Vilems un Simmons bija aizveduši mani uz kādu viesnīcu, kurā tobrīd uzstājās prasmīgu mūziķu trio: lauta, flauta un bungas. Par puspeniju es nopirku kausu viegla alus un ērti atlaidos krēslā, nolēmis baudīt patīkamu vakaru kopā ar draugiem…

Bet es to nespēju. Jau gandrīz pēc pirmajām mūzikas skaņām es faktiski izbēgu no istabas. Ļoti šaubos, vai jūs spēsiet to saprast, tomēr domāju, ka man jāmēģina paskaidrot, citādi turpmākais stāsts var zaudēt jēgu.

Es nespēju uzturēties mūzikas tuvumā, nespēju kļūt par tās daļu. Tas bija apmēram tāpat kā redzēt savu mīļoto sievieti pārguļam ar citu. Nē. Tā gluži ne. Tas bija kā…

Tas bija kaut kas līdzīgs zelētāju atkarībai. Hdus cilvēkus es biju redzējis Tarbeanā. Dennerkoka sveķus pārdot un lietot, protams, bija stingri aizliegts, bet tas reti tika ņemts vērā. Sveķus pārdeva, ietītus vaskotā papīrā kā ledenes vai īrisus. To zelēšana izraisīja eiforiju. Svēt­laimi. Piepildījumu.

Bet pēc dažām stundām cilvēks drebēja izmisīgā badā pēc jaunas devas, un, jo ilgāk sveķi bija lietoti, jo briesmīgāks bija bads. Tarbeanā man gadījās redzēt jaunu meiteni, ne vecāku par sešpadsmit gadiem, ar zīmīgi iekritušām acīm un nedabiski baltiem zobiem, kas liecināja par bezcerīgu atkarību. Viņa centās izdiedelēt no kāda jūrnieka saldo sveķu gabalu, ko tas kaitinādams turēja no viņas nelielā attālumā. Jūrnieks solīja viņai to iedot, ja viņa izģērbšoties kaila un turpat uz ielas dejošot viņa priekšā.

Meitene to darīja, nebēdādama par vērotājiem, nebēdādama par to, ka ir ziemas vidus un viņa stāv gandrīz līdz potītēm sniegā. Viņa nometa drēbes un izmisīgi dejoja; vājās, bālās rokas un kājas nožēlo­jami drebēja, kustības bija nedabiski saraustītas. Kad jūrnieks pasmē­jās un papurināja galvu, meitene nokrita sniegā uz ceļiem lūgdamās un raudādama, drudžaini ķerdamās viņam pie kājām, solīdama darīt jebko, jebko…

Līdzīgi es jutos, skatīdamies un klausīdamies mūziķu spēli. Es to nespēju izturēt. Mūzikas trūkums ikdienā man bija kļuvis par kaut ko līdzīgu zobu sāpēm, ko biju iemācījies paciest. Es varēju ar to sadzīvot. Bet noskatīties, kā ilgotais neaizsniedzams peld acu priekšā, tas bija pāri maniem spēkiem.

Tāpēc es vairījos no Imres līdz pat brīdim, kad otrā dimestra mācību maksa piespieda mani doties pāri upei. Biju uzzinājis, ka tur jātaujā pēc Devi, kas neliedzot aizdevumu nevienam, lai cik nožēlojami būtu prasītāja apstākļi.

*  * *

Tā nu es devos pa Akmens tiltu pāri Omethi upei un nokļuvu Imrē. Devi slepenais veikals atradās šauras sānielas galā aiz skārņa, un uz to veda šauras balkona kāpnes. Šis Imres rajons man atgādināja Piekrastes rajonu Tarbeanā. No skārņa plūda šķebinoša vecu tauku smaka, un es jutos pateicīgs par dzestro rudens vēju.

Masīvo durvju priekšā es bridi pakavējos, pārlaizdams skatienu ieli­ņai. Zināju, ka grasos iesaistīties bīstamā darījumā. Keldiešu augļotājs par neatdotu parādu varēja ielikt vainīgo cietumā. Gaelets gluži vien­kārši pavēlēja parādnieku piekaut vai aplaupīt, vai pārmācīt abējādi. Tās nebija patīkamas izredzes. Es apzinājos, ka spēlējos ar uguni.

Taču citas izvēles man nebija. Es dziļi ievilku elpu, iztaisnoju plecus un pieklauvēju pie durvīm.

Noberzu sasvīdušās plaukstas pret apmetni, cerēdams, ka tās būs pietiekami sausas, kad vajadzēs paspiest Devi roku. Tarbeanā biju ap­guvis gudrību, ka saskarē ar tādiem cilvēkiem vispareizāk ir izturē­ties noteikti un pašpārliecināti. Viņu darba specifika ir izmantot citu cilvēku vājības.

Dzirdēju durvju iekšpusē noklaudzam smagu aizbīdni. Tad durvis atvērās un tajās parādījās jauna meitene ar taisniem, zeltaini rudiem matiem, kas ieskāva sīkos, laumiņai līdzīgos sejas pantus. Viņa man dzirkstoši uzsmaidīja. Jā?

-  Es meklēju Devi, es teicu.

- Tu esi viņu atradis, meitene nepiespiesti atbildēja. Nāc iekšā! Pārkāpu slieksnim, un viņa aizvēra durvis un aizgrūda dzelzs aiz­bīdni. Istabai nebija logu, bet tā bija labi apgaismota, un gaiss smaržoja pēc lavandas patīkama pārmaiņa pēc ielas smakas. Sienas klāja drapērijas, bet vienīgās vērā ņemamās mēbeles bija neliels rakstāmgalds, grāmatplaukts un liela gulta ar baldahīnu un aizvilktiem aizkariem.

-  Lūdzu! meitene teica, norādīdama uz krēslu pie rakstāmgalda.

-   Sēdies!

Viņa pati apsēdās otrā pusē un nolika kopā saņemtās plaukstas uz galda virsmas. Meitenes izturēšanās lika domāt, ka viņa ir vecāka, nekā man pirmajā brīdī licies. Mani bija maldinājis viņas sīkais augums, taču pat tagad es nevarēju viņai dot vairāk kā mazliet virs divdesmit gadiem, un tik jaunu būtni es nebiju gatavojies sastapt.

Devi pievērsa man pievilcīgu skatienu.

-  Man vajadzīgs aizdevums, es teicu.

-  Varbūt vispirms tu pateiksi, kā tevi sauc? Meitene pasmaidīja.

-    Manu vārdu tu jau zini.

-  Kvouts.

- Patiešām? Viņa savilka uzacis. Esmu par tevi šo to dzirdējusi. Meitene nomēroja mani ar vērtējošu skatienu. Biju domājusi, ka tu esi garāks.

Es varētu sacīt to pašu. Negaidītā situācija bija mani samulsinājusi. Biju sagatavojies ieraudzīt muskuļotu tēvaini un noskaņojies uz vie­nošanās sarunām, kam cauri skanēs bravūra un vāji maskēti draudi. Nezināju, kā izturēties pret šādu smaidošu meitēnu. Ko tu esi dzir­dējusi? es jautāju, lai nebūtu jāklusē. Ceru, ka neko sliktu.

-  Gan labu, gan sliktu. Viņa šķelmīgi pasmaidīja. Bet neko garlaicīgu.

Saņēmu kopā plaukstas, lai apvaldītu nervozas pirkstu kustības.

-    Nu tad kā mums jārīkojas?

-  Uz pačalošanu tu neesi noskaņots, Devi itin kā vīlusies īsi no­pūtās. Labi, ķersimies pie lietas! Cik daudz tev vajag?

-  Tikai vienu talantu, es atbildēju. Īstenībā astoņus džotus. Viņa nopietni papurināja galvu, un gaišie, rūsganie mati sašūpo­jās. Diemžēl tas nav iespējams. Ar tik niecīgiem aizdevumiem man neatmaksājas nodarboties.

Es saraucu pieri. Un cik jāaizņemas, lai atmaksātos?

-  Četri talanti, viņa atbildēja. Tā ir pati mazākā summa.

-  Un procenti?

-  Piecdesmit procenti par katriem diviem mēnešiem. Tātad, ja tu aizņemsies vismazāko summu, perioda beigās tie būs divi talanti. Ja gribi, vari maksāt procentus kaut vai par sešiem mēnešiem. Bet, kamēr nebūšu dabūjusi atpakaļ pamatsummu, tu par katru periodu piemak­sāsi divus talantus.

Es pamāju ar galvu, nejuzdamies īpaši pārsteigts. Tiesa, tas bija gandrīz četras reizes vairāk, nekā prasītu pat mantrausīgākais aug­ļotājs. Tātad es maksāšu procentus par summu, kas man patiesībā nav vajadzīga.

- Nē, meitene atbildēja, nopietni skatīdamās man acīs. Tu mak­sāsi procentus par summu, ko esi aizņēmies. Tādi ir noteikumi.

-  Un kā būtu ar diviem talantiem? es jautāju. Tādā gadījumā beigās…

Devi ar rokas mājienu mani pārtrauca. Kaulēšanās te nenotiek. Es vienkārši izstāstu aizdevuma noteikumus. Viņa kā atvainodamās pasmaidīja. Piedod, ka nepateicu to jau pašā sākumā.

Paskatījos uz viņu, pārlaidu skatienu izslietajiem pleciem un apņē­mīgajai sejai. Viņas acis droši raudzījās man pretī. Nu labi, es samierinādamies teicu. Kur man jāparakstās?

Devi izbrīnījusies paskatījās uz mani un tikko jaušami sarauca pieri.

-    Nekur nav jāparakstās. Viņa atvēra atvilktni un izņēma no tās mazu, brūnu pudelīti ar stikla aizbāzni. Tai blakus uz galda viņa nolika garu adatu. Vajadzīga tikai drusciņa asiņu.

Es savā krēslā sastingu, piespiedis rokas pie sāniem. Neuztrau­cies! Devi nomierinoši teica. Adata ir tīra. Man vajag tikai trīs nieka pilienus.

Pēc briža es atguvu balsi. Tu mēģini mani izāzēt, vai ne?

Devi piešķieba galvu uz sāniem, un vienā lūpas kaktiņā viņai parā­dījās tikko jaušams smaids. Tu nezināji? viņa izbrīnījusies jautāja.

-   Ļoti reti gadās, ka pie manis atnāk kāds, kurš nezina visu pieņemto kārtību.

- Nevaru ticēt, ka tas patiešām… es sastomījos, nespēdams atrast piemērotus vārdus.

- Gadās, ka daži netic, viņa teica. Parasti man ir darīšana ar stu­dentiem un bijušajiem studentiem. Cilvēki šajā upes pusē, iespējams, domā, ka es esmu ragana, dēmons vai kaut kas tikpat bezjēdzīgs. Arkanuma locekļi skaidri zina, kāpēc man vajadzīgas asinis un ko es ar tām spēju darīt.

-  Tātad ari tu esi no Arkanuma?

- Biju, Devi atbildēja, un smaids pagaisa no viņas sejas. Pirms aiziešanas es kļuvu par Re’laru. Esmu iemācījusies pietiekami daudz, tāpēc neliels asiņu daudzums nekad tev neļaus paslēpties no manis. Es tevi atradīšu jebkurā vietā.

-  Iespējas ir diezgan lielas… es neticīgi novilku, atcerēdamies vaska lelli jeb Hemmes atdarinājumu, ko biju izveidojis savā skanda­lozajā nodarbībā dimestra sākumā. Bet toreiz es biju izmantojis tikai matu. Ar asinīm iespējams panākt daudz spēcīgāku sasaisti. Tu vari mani nogalināt!

Viņa atklāti paskatījās uz mani. Kā Arkanuma jaunā, spožā zvaig­zne tu esi izcili neaptēsts. Domā taču ar galvu! Vai es varētu praktizēt savu nodarbošanos, ja ķertos pie ļaunprātības?

-  Vai maģistri to zina?

Meitene iesmējās. Ak Dievs, nē taču! To nezina ne konstebls, ne bīskaps, ne mana māte. Viņa piedūra pirkstu sev pie krūtīm un pēc tam izstiepa to pret mani. To zinu es, un to zini tu. Parasti ar to pietiek, lai nodrošinātu vēlamās darba attiecības.

-  Bet ja nu viss notiek neparasti? es attraucu. Ja nu pēc diviem mēnešiem man nepietiek naudas? Ko tad?

Devi noplātīja rokas un nevērīgi paraustīja plecus. Tad mēs par abiem kaut ko izgudrosim. Kā saprātīgi cilvēki. Varbūt tu strādāsi manā labā. Atklāsi man noslēpumus. Veiksi pakalpojumus. Viņa pasmai­dīja un pārlaida man nesteidzīgu, juteklisku skatienu, tad iesmējās, redzēdama manu neveiklību. Visļaunākajā gadījumā, ja tu izrādītu pilnīgu nevēlēšanos sadarboties, es droši vien pārdotu tavas asinis kādam citam, lai segtu zaudējumus. Ienaidnieki ir katram. Viņa vēl­reiz viegli paraustīja plecus. Taču man nekad nav bijis jānolaižas līdz tādam līmenim. Parasti pietiek ar draudiem, lai cilvēki saprastu, kas darāms.

Ievērojusi manu sejas izteiksmi, Devi itin kā mazliet saguma. No­mierinies! viņa saudzīgi teica. Tu atnāci šurp, gatavodamies ierau­dzīt muskuļotu gaeletu, dūšīgu tēvaini ar nobrāztām dūrēm. Tu biji gatavs vienoties ar kādu, kurš nevilcinādamies izdauzītu no tavām acīm visas divpadsmit elles krāsas, ja tu uzdrošinātos kaut dienu noka­vēties. Man ir labāki paņēmieni. Un vienkāršāki.

-  Tas ir neprāts, es teicu, celdamies kājās. Tas ir pilnīgi neie­spējami!

Devi mundrā sejas izteiksme apdzisa. Savaldies taču! viņa teica, kļūdama manāmi nepacietīgāka. Tu uzvedies kā zemnieks, kurš bai­dās, ka gribu nopirkt viņa dvēseli! Runa ir tikai par dažām asins lāsēm, kas man palīdzēs paturēt tevi redzeslokā. Kaut kas līdzīgs drošības ķīlai. Viņa nomierinoši pamāja ar abām rokām, itin kā nogludinā­dama gaisu. Labi, klausies, ko es tev teikšu! Ļaušu tev aizņemties pusi no mazākās pieļaujamās summas. Viņa gaidoši paskatījās uz mani. Divus talantus! Vai tas kaut ko atvieglos?

-  Nē, es atbildēju. Piedod, ka iztērēju tavu laiku, bet tas nav iespējams. Vai šajā apvidū ir vēl kāds gaelets?

- Protams, Devi vēsi atbildēja. Taču man nav nekādas vēlēšanās sniegt tev šādas ziņas. Viņa jautājoši piešķieba galvu. Starp citu, šodien ir Ugunskura diena, vai ne? Vai tev gadījumā nav jāsamaksā par mācībām līdz rītdienas pēcpusdienai?

-  Tādā gadījumā es atradīšu viņus pats! es pikti atcirtu.

-  Protams, jo tu esi gudrs puisis. Devi pamāja man ar roku. Ej vien droši un pārdodies! Un piemini Devi ar labu vārdu, kad pēc diviem mēnešiem kāds zvērīgs tēvainis izsitīs zobus no tavas glītās galvas!

*  * *

Aizgājis no Devi, es krietnu laiku satraukts un aizkaitināts staigāju pa Imres ielām, pūlēdamies sakārtot domas. Pūlēdamies atrast kādu izeju no sava sarežģītā stāvokļa.

Man bija itin reāla iespēja atmaksāt divu talantu parādu. Cerēju drīz pakāpties augstāk pa “Frakcijas” kāpnēm. Līdzko man tiks dota iespēja strādāt pašam pie saviem projektiem, varēšu sākt nopietni pelnīt naudu. Pašlaik vajadzēja tikai pietiekami ilgi noturēties Univer­sitātē. Tas bija vienīgi laika jautājums.

Jā, patiesībā man vajadzēja aizņemties vienīgi laiku. Vēl vienu dimestri. Kas zina, kādas iespējas var parādīties divu nākamo mēnešu laikā?

Tomēr pat cenzdamies sev to iestāstīt, es labi zināju patiesību. Tā nebija laba doma. Tas bija ceļš uz lielām nepatikšanām. Jānorij lepnums un jāpavaicā, vai Vils, Sims vai Sovojs nevarētu man aizdot vajadzīgos astoņus džotus. Nopūtos un nolēmu, ka nākamajā dimestrī būs jānakšņo zem klajas debess un jāmeklē ēdamais, kur pagadās. Tas nevarētu būt ļaunāk par Tarbeanā pavadīto laiku.

Grasījos jau griezties atpakaļ uz Universitātes pusi, bet tad manu nemierīgo skatienu piesaistīja lombarda skatlogs. Piepeši sajutu pirk­stos seno smeldzi…

-  Cik maksā lauta ar septiņām stīgām? es jautāju. Līdz pat šai dienai neatceros, kā biju iegājis veikalā.

-  Apaļus četrus talantus, īpašnieks moži atbildēja. Spriedu, ka viņš ir vai nu iesācējs savā darbā, vai iedzēris. Lombardu saimnieki nekad nemēdz būt moži pat tādās pārtikušās pilsētās kā Imre.

-  Ā! es novilku, nemēģinādams slēpt vilšanos. Vai varētu to apskatīt?

Viņš man pasniedza lautu. Tur nebija daudz, ko redzēt. Koka šķiedra bija nelīdzena, pulējums primitīvs un saskrambāts. Ladas bija gatavo­tas no zarnām, un tās jau sen bija laiks nomainīt, taču tas man daudz nerūpēja, jo es tikpat biju radis spēlēt bez ladām. Korpuss bija no rožkoka, tātad instrumenta skaņa nevarēja būt smalki niansēta. Tomēr ļaužu pārpilnā kroga telpā rožkoks labāk izceļ skanējumu, pārspējot dīku sarunu čalas. Piesitu korpusam ar pirkstu, un tas dūcoši atsaucās. Piedienīgs instruments, kaut gan par skaistu to nevarēja saukt. Sāku to uzskaņot, lai man būtu iemesls to ilgāk paturēt rokās.

-  Es varētu nolaist līdz trim ar pusi, vīrietis aiz letes teica.

Es saausījos, jo dzirdēju viņa balss tonī kaut ko pazīstamu: izmi­sumu. Iedomājos, ka neizskatīgu, lietotu lautu droši vien nav viegli pārdot tādā pilsētā, kurā dzīvo daudz aristokrātu un pārtikušu mūziķu. Papurināju galvu. Stīgas ir vecas. īstenībā stīgām nebija nekādas vainas, bet es cerēju, ka pārdevējs to nezina.

-  Taisnība, viņš teica, apliecinādams, ka neesmu maldījies attie­cībā uz viņa nezināšanu, bet stīgas ir lētas.

-  Tā laikam ir, es šaubīgā tonī novilku. Ar apzināti izplānotu viltību uzskaņoju stīgas tā, lai katra skanētu ar tikko jaušamu novirzi. Nospēlēju akordu un ieklausījos griezīgajā skaņā. Pārlaidu īdzīgu, vēr­tējošu skatienu lautas grifam. Baidos, ka grifs var būt ieplaisājis. Piesitu minora akordu, un tas skanēja vēl nepatīkamāk. Vai dzirdat, kāda čerkstoša skaņa? Es nostrinkšķināju to vēl asāk nekā iepriekš.

-  Varbūt ņemsiet par trim talantiem un diviem džotiem? pārde­vējs piedāvāja ar cerībām balsi.

-  Tā nebūtu man, es teicu, itin kā izlabodams viņa sacīto. Es meklēju lautu mazajam brālim. Tas velnēns neliek mierā manu in­strumentu.

Vēlreiz nostrinkšķināju stigas un saviebos. Lai kā man tas mazais briesmonis krīt uz nerviem, es neesmu tik ļauns, lai pirktu viņam lautu ar ieplīsušu grifu. Bridi zīmīgi klusēju. Kad pārdevējs neko neteica, es izmetu: Vismaz ne jau par trīs un divi!

-  Nu tad par apaļiem trim? viņš cerīgi jautāja.

Turēju lautu rokā šķietami vienaldzīgi un nevērīgi. Taču savā sirdī biju to sagrābis tik cieši, ka pirkstu kauliņi kļuvuši balti. Nevaru cerēt, ka jūs spēsiet to saprast. Kad čandriāni nogalināja mūsu trupu, viņi iznīcināja jebkādu ģimeni un mājas, ko es savā mūžā biju pazinis. Tomēr savā ziņā vēl briesmīgāks bija brīdis, kad Tarbeanā salūza mana tēva lauta. Man tas nozīmēja gandrīz to pašu, ko rokas, acs vai citas svarīgas ķermeņa daļas zaudējums. Vairākus gadus es biju klīdis pa Tarbeanu kā nepilnvērtīgs radījums, kā kroplis vai dzīvs mironis.

-  Paklausieties! es atklāti teicu. Varu dot jums divus talantus un divus džotus. Izvilku naudas maku. Vai nu ņemiet, vai lieciet šo krāmu augšējā plauktā, lai tas krāj putekļus nākamos desmit gadus!

Paskatījos uz viņu, visiem spēkiem pūlēdamies neizrādīt, cik ļoti šī lauta man vajadzīga. Biju gatavs uz visu, lai to paturētu. Biju gatavs kails dejot sniegā. Gatavs krist ceļos, drudžaini ķerties viņam pie kājām un solīt jebko, jebko…

Noskaitīju uz letes divus talantus un divus džotus gandrīz visu naudu, ko biju sakrājis nākamā dimestra mācību maksai. Katra monēta skaļi nodžinkstēja, atsitoties pret veikala leti.

Pārdevējs veltīja man ilgu, vērtējošu skatienu. Noliku uz letes vēl vienu džotu un gaidīju. Un gaidīju. Kad beidzot viņš pastiepa roku pēc naudas, viņa seja izskatījās tikpat saīgusi un gurda, kādu biju pieradis redzēt visiem lombarda saimniekiem.

*  * *

Devi atvēra durvis un pasmaidīja. Atklāti sakot, es nebiju cerē­jusi tevi vairs ieraudzīt. Nāc iekšā! Aizbultējusi durvis, viņa devās pie rakstāmgalda. Tomēr nevaru teikt, ka tava ierašanās mani

sarūgtinātu. Pametusi skatienu pār plecu, viņa veltīja man savu draisko smaidu. Man gluži labi patiktu noslēgt darījumu ar tevi. Viņa apsēdās. Tātad paliekam pie diviem talantiem?

-  Patiesībā man labāk derētu četri, es teicu. Tieši tik daudz man būtu vajadzīgs, lai samaksātu par mācībām un guļvietu “Steliņģos”. Es pats varētu nakšņot ārā, lietū un vējā. Bet mana lauta to nedrīkstēja.

-  Lieliski! Devi teica, izņemdama no atvilktnes pudelīti un adatu.

Pirkstu galus es nedrīkstēju savainot, tāpēc iedūru plaukstas virs­pusē un ļāvu trim asins pilieniem lēni iekrist mazajā, brūnajā pudelītē. Pasniedzu to Devi.

-  Iesvied turpat ari adatu!

Es tā izdarīju.

Noberzusi aizbāzni ar kādu caurspīdīgu vielu, Devi to iebāza pudelī­tes kaklā. Ērta saistviela, ko pagādājuši tavi draugi upes otrā pusē, viņa paskaidroja. Tādējādi es nevaru atvērt pudelīti, to nesaplēšot. Kad samaksāsi savu parādu, tu to dabūsi veselu atpakaļ un varēsi gulēt mierīgi, zinot, ka es neko neesmu paturējusi sev.

-  ja vien tev nebūs šķīdinātājs, es atgādināju.

Devi izteiksmīgi paskatījās uz mani. Tu neesi radis uzticēties, vai ne? Pameklējusies atvilktnē, viņa izvilka gabalu zīmogvaska un sāka to sildīt virs galda lampas. Tev diezin vai atradīsies zīmogs, gredzens vai kaut kas tamlīdzīgs? Devi jautāja, apziezdama pudelītes korķi ar izkausēto vasku.

-Ja man būtu kāda dārglieta, ko pārdot, es neatrastos šeit, atklāti atbildēju un iespiedu vaskā īkšķi. Tas atstāja labi redzamu nospiedumu.

-    Bet pietiks ar šo pašu!

Devi ar dimanta irbuli ieskrāpēja pudelītes sānā kādu skaitli un sameklēja nelielu papīra strēmeli. Bridi rakstījusi, viņa apvēdināja to ar plaukstu, lai nožāvētu tinti. Vari nodot to jebkuram augļotājam šajā vai otrā upes pusē, viņa mundri teica un pasniedza lapiņu man.

-    Bija patīkami ar tevi sadarboties. Nebūsim svešinieki!

*  * *

Steidzos atpakaļ uz Universitāti ar naudu kabatā un patīkamu sma­gumu plecā, uz kura siksnā karājās lauta. Tā bija lietota, neglīta, un es par to biju dārgi samaksājis ar savu naudu, asinīm un sirdsmieru.

Es to mīlēju kā bērnu, kā paša elpu, kā savu labo roku.

OTRĀ DIMESTRA SĀKUMĀ Kilvins deva man atļauju mācīties sigaldriju. Dažā labā pierē par to ievilkās pārsteiguma rievas, tomēr “Frakcijā”, kur biju apliecinājis sevi kā cītīgu un mērķtiecīgu studentu, šī ziņa neizraisīja nekādas aizskartas izjūtas.

Sigaldrija, vienkāršoti runājot, ir rīku kopums spēku ievirzīšanai vajadzīgajā gultnē. Kaut kas līdzīgs taustāmā formā pārveidotai sim­pātijai.

Piemēram, ja iegrebsiet vienā ķieģelī rūnu ule, bet citā rūnu doch, abas rūnu zīmes liks šiem ķieģeļiem savienoties tāpat, it kā tos sais­tītu java.

Tomēr lietas būtība ir daudz sarežģītāka. īstenībā abas rūnas ar savu pievilkšanās spēku rauj katru ķieģeli uz savu pusi. Lai tas nenotiktu, abiem ķieģeļiem jāpievieno rūna aru. Tā ir rūnu zīme mālam, kas liek abiem māla gabaliem saistīties vienam ar otru, tādējādi atrisinot šo problēmu.

Taču aru un doch ir savstarpēji nesaderīgas zīmes. Tām ir neatbils­toši apveidi. Lai tās saderētu, ir nepieciešams pievienot dažas savstar­pēji saistošas rūnas gea un teh. Pēc tam līdzsvara dēļ gea un teh ir jāpievieno arī otram ķieģelim. Tad abi ķieģeļi sasaistīsies un ne­lūzīs.

Bet tā notiks tikai tad, ja abi ķieģeļi būs gatavoti no māla. Lie­lākajai daļai ķieģeļu ir cits izejmateriāls. Tāpēc parasti ir ieteicams pirms apdedzināšanas ķieģeļa keramikai piejaukt dzelzi. Tas, protams, nozīmē, ka aru vietā jālieto fehr. Pēc tam jāpārvieto teh un gea tā, lai gali atbilstoši saietu kopā…

Kā redzat, daudz vienkāršāk un drošāk ir savienot ķieģeļus ar javu.

Sigaldriju es mācījos pie Kammara. Rētainais vīrietis ar vienu aci bija Kilvinam tāds kā vārtsargs. Tikai pēc tam, kad students bija aplie­cinājis Kammaram nevainojamas sigaldrijas zināšanas, viņš drīkstēja kļūt par neformālu mācekli kādam no pieredzējušākajiem artefakcijas meistariem. Viņš palīdzēja tiem izstrādāt projektus, un tie savukārt iepazīstināja viņu ar savas mākslas smalkākajām niansēm.

Pavisam bija simt deviņdesmit septiņas rūnas. Apgūt tās bija tikpat kā mācīties jaunu valodu, tikai šajā gadījumā jaunajai valodai bija gan­drīz divsimt nepazīstamu burtu, un nereti vajadzēja pašam izgudrot jaunus vārdus. Lielākā daļa studentu mācījās vismaz mēnesi, iekams Kammars uzskatīja, ka viņi ir gatavi doties tālāk. Dažiem studentiem bija vajadzīgs vesels dimestris.

Man no sākuma līdz beigām tas prasīja septiņas dienas.

Kā tas iespējams?

Pirmkārt, man bija spēcīgs virzītājspēks: nauda. Citi studenti varēja atļauties mācību laikā dzīvot ērti un nesteidzīgi. Viņu izdevumus sedza vecāki vai patroni. Es turpretī biju spiests kāpt augšup pa “Frakcijas” kāpnēm, cik ātri vien iespējams, lai drīzāk varētu nopelnīt naudu pats ar saviem projektiem. Mans galvenais dzinulis vairs nebija pat mācību maksa. Mans galvenais dzinulis bija Devi.

Otrkārt, es biju ļoti spējīgs. Nevis vienkārši talantīgs ikdienas iz­pratnē. Es biju izcili spējīgs.

Visbeidzot, es biju veiksminieks. Skaidri un gaiši veiksmes izre­dzētais.

*  * *

Uzmetis plecā savu lautu, es uzmanīgi spēru soļus pār “Centra” ēkas jumta krustu šķērsu savienojumiem. Krēslainā gaisma bija blāva un miglaina, bet ceļu es līdz šim brīdim biju apguvis labi. Centos likt kāju uz darvas un skārda laukumiem, jo zināju, ka sarkanie dakstiņi un pelēkais šīferis gājējam ir bīstams pamats.

Kādā daudzo “Centra” pārbūvju brīdī viens no iekšpagalmiem bija pilnīgi atdalīts no pārējās ēkas. Tam piekļūt varēja, vienīgi rāpjoties cauri augstam logam vienā no lekciju zālēm vai arī no jumta, kāpjot lejā pa grubuļainu, zarotu ābeli.

Es nācu šurp, lai vingrinātos lautas spēlē. “Steliņģu” guļamlāva nebija tam piemērota vieta. Šajā upes pusē mūziku uzlūkoja par seklu un virspusēju nodarbi, turklāt es tikai vairotu savu ienaidnieku skaitu, spēlēdams tur, kur citi kopmītnes biedri vēlas mācīties vai gulēt. Tāpēc biju izraudzījies šo pagalmu. Tā bija ērta un savrupa vieta, kas atradās pavisam tuvu manai naktsmītnei.

Kādreizējos dzīvžogus bija pārņēmusi savvaļa, un zālienos valdīja nezāles, ko vietvietām izraibināja patvaļīgi ziedoši augi. Bet zem ābeles bija sols, kas pilnīgi atbilda manām vajadzībām. Parasti es te ierados vēlu vakarā, kad “Centra” ēka bija tukša un slēgta. Taču šī bija Tedena diena, un tas nozīmēja, ka pēc agrām vakariņām man atliek nepilna stunda līdz Elksas Dala nodarbībai un “Frakcijā” ieplānotajam darbam. Ar to pietika, lai es kādu laiku varētu netraucēti vingrināties.

Taču šovakar, aizgājis līdz pagalmam, es logos ieraudzīju gaismu. Brandera nodarbība notika vēlāk nekā parasti.

Tāpēc es paliku turpat uz jumta. Lekciju zāles logi bija aizslēģoti, tāpēc varēju cerēt, ka mani neviens nesadzirdēs.

Atspiedos ar muguru pret tuvāko skursteni un sāku spēlēt. Apmē­ram pēc desmit minūtēm gaisma logos nodzisa, tomēr es nolēmu palikt turpat uz jumta, nevis tērēt laiku, rāpjoties lejup.

Kad biju nospēlējis apmēram pusi no “Timpānu Tima”, no mākoņu aizsega iznira saule. Zeltaina gaisma pārklāja jumtu un plānā strēlē nolija pāri jumta malai līdz pamestajam iekšpagalmam.

Tajā brīdī es izdzirdēju neparastu troksni. Piepešu čaboņu, kādu lejas pagalmā varētu izraisīt izbiedēts dzīvnieks. Tomēr tam cauri jau­tās kaut kas neparasts, kāda dīvaina skaņa, ko diezin vai varētu sacelt krūmos paslēpies trusis vai vāvere. Tas bija skarbs troksnis, tāds kā metālisks būkšķis, it kā pret zemi būtu atsities smags dzelzs stienis.

Pārtraucu spēlēt, nepabeigtajai melodijai joprojām skanot galvā. Vai tur lejā sēž un klausās vēl kāds students? Ieliku lautu atpakaļ futrālī, tad piegāju tuvāk jumta malai un paskatījos lejup.

Biezie krūmi, kas pletās pāri gandrīz visai iekšpagalma austrumu daļai, neļāva neko saredzēt. Vai kāds students būtu iekāpis pagalmā pa logu?

Saulrieta gaisma strauji dzisa, un līdz brīdim, kad nolaidos lejā pa ābeles stumbru, gandrīz viss iekšpagalms jau tinās biezā tumsā. Tūlīt redzēju, ka augstais zāles logs ir aizvērts, tātad caur to neviens nevarēja iekāpt pagalmā. Kaut gan tumsa biezēja ļoti strauji, mana ziņkāre ņēma virsroku pār piesardzību, un es uzmanīgi tuvojos dzīvžo­gam.

Starp krūmiem bija daudz brīvas telpas. Dažviet dzīvžoga vidus bija gluži tukšs un dzīvie zari veidoja kaut ko līdzīgu zaļai čaulai ap telpu, kurā varēja ērti patverties. Paturēju to prātā kā labu naktsmītnes vietu, ja gadījumā man nākamajā dimestri nepietiktu naudas “Ste­liņģu” guļamlāvai.

Pat grūti caurskatāmajā pustumsā es redzēju, ka esmu šeit viens. Te būtu pieticis telpas vēl labi ja trusim. Vakara krēslā nespēju saskatīt arī neko citu, kas būtu varējis izraisīt savādo metālisko troksni.

Dungodams lipīgo piedziedājumu no “Timpānu Tima”, aizrāpos līdz dzīvžoga pretējam galam. Tikai tad, kad biju izlīdis cauri attālā­kajai malai, es pamanīju zemē notekas restes. Tādas es biju redzējis daudzās un dažādās Universitātes vietās, taču šīs restes bija vecākas un lielākas. Patiesībā, ja tās paceltu, caur plato atveri viegli varētu izspraukties cilvēks.

Es vilcinādamies satvēru plaukstā vienu no vēsajiem metāla stie­ņiem un mazliet pavilku. Smagās restes sakustējās un pavirzījās aug­šup apmēram trīs collas, bet tad apstājās. Krēslainajā gaismā es neva­rēju izdibināt, kāpēc tās negrib padoties. Parāvu stiprāk, taču restes vairs nekustējās no vietas. Beidzot metu mieru un ļāvu restēm krist atpakaļ vietā. Tās nokrita ar skarbu, mazliet metālisku troksni. It kā neredzams cilvēks būtu nosviedis zemē smagu dzelzs stieni.

Un tad mani pirksti sataustīja to, ko nebija redzējušas acis: restes krustām šķērsām izvagoja rievots raksts. Ieskatījies ciešāk, es pazinu dažas rūnas, ko biju apguvis Kammara vadībā: ule un doch.

Tad manā galvā atskanēja tāds kā klikšķis. “Timpānu Tima” skandējums pēkšņi savienojās ar rūnām, ko man pēdējo dienu laikā bija mācījis Kammars.

“Ule un doch

Sasaisti dod

Reh tas, kurš meklē

Kel tas, kurš rod

Gea atslēga

Teh ko tā slēdz

Pesin ūdens plūdums

Resin akmens gludums”

Pirms biju ticis tālāk, atskanēja sestais zvans. Skaņa iztraucēja ma­nas pārdomas. Bet, kad es pastiepu roku, lai noturētu līdzsvaru, mana plauksta neatbalstījās pret zemi un kritušām lapām. Tā pieskārās kaut kam apaļam, cietam un gludam tas bija zaļš ābols.

Izniru no dzīvžoga un devos uz ziemeļrietumu stūri, kurā auga ābele. Zem tās nebija neviena ābola. Šajā gadalaikā būtu par agru tos meklēt. Un vēl kaut kas: dzelzs restes atradās mazā iekšpagalma pretējā malā. Tik tālu ābols nekādi nebūtu varējis aizripot. Kāds bija to aiznesis.

Nesapratu, ko domāt, taču zināju, ka nedrīkstu nokavēt savu vakara maiņu “Frakcijā”, tāpēc uzrāpos pa ābeli augšā, paņēmu lautu un stei­dzos uz Kilvina darbnīcu.

Vēlāk, naktī, es sacerēju mūziku pārējām rūnām. Tas prasīja vai­rākas stundas, bet pēc tam man galvā bija tikpat kā uzziņu tabula. Nākamajā dienā man pie Kammara bija jākārto pamatīgs eksāmens divu stundu garumā un es to sekmīgi nokārtoju.

*  * *

Turpmākajā “Frakcijas” mācību periodā es kļuvu par mācekli Manetam pavecajam studentam ar biezo matu mežu; mēs ar viņu bijām iepazinušies pirmajās Universitātes dienās. Manets apmeklēja Uni­versitāti jau gandrīz trīsdesmit gadu, un visi viņu pazina kā mūžīgo E’liru. Bet, kaut gan mums bija vienāda pakāpe, Manetam “Frakcijā” bija daudz vairāk praktiskas pieredzes nekā veselam ducim augstākas pakāpes studentu.

Manets bija pacietīgs un saprotošs. Patiesībā viņš atgādināja manu veco skolotāju Abentiju. Tikai Abentijs bija klejojis pa pasauli kā ceļo­jošs skārdnieks un sīktirgotājs, bet par Manetu ikviens zināja, ka vairāk par visu viņš vēlas pavadīt atlikušo mūža daļu Universitātē, ja vien tas būtu iespējams.

Manets sāka ar mazumiņu un mācīja man vienkāršas formulas, apmēram tādas, kas vajadzīgas, lai pagatavotu divtik stipru stiklu un dūmeņu caurules. Viņa vadībā es apguvu meistarojumu pamatgudrības tikpat ātri kā visu pārējo, un itin drīz mēs pārgājām pie sarežģītākiem projektiem; karstuma rijējiem un simpātijas lampām.

Patiesi augsta līmeņa artefakcijas darinājumi, tādi kā simpātijas pulksteņi vai zobratriteņi, man joprojām palika nesasniedzami, taču es zināju, ka tas ir tikai laika jautājums. Diemžēl izrādījās, ka laika man ir visai maz.

TĀ KĀ MAN atkal piederēja pašam sava lauta, es biju atguvis mūziku, tomēr drīz vien aptvēru, ko nozīmē trīs gadi, kas pavadīti bez vin­grināšanās. Darbs “Frakcijā” pēdējo mēnešu laikā bija norūdījis un nostiprinājis manas rokas, taču pavisam citādā nozīmē. Tikai pēc vai­rākām sarūgtinājuma pilnām dienām es biju spējīgs nospēlēt kaut vai vienu stundu no vietas.

Es būtu atguvis iemaņas agrāk, ja nebūtu tik aizņemts ar pārējām mācībām. Katru dienu divas stundas es pavadīju “Medikā”, vērodams citu darbošanos vai skraidīdams, katru dienu apmēram divas stundas mācījos šifrus un rēķinus matemātikas nodarbībā un trīs stundas pava­dīju kopā ar Manetu “Frakcijā”, apgūdams amata gudrības.

Turklāt es apmeklēju Elksas Dala vadīto kursu padziļināta līmeņa simpātijas maģijā. Ārpus nodarbībām Elksa Dals bija jauks, draudzīgs un atbilstošā noskaņojumā pat drusku zobgalīgs. Taču nodarbības laikā mūsu priekšā stāvēja pavisam cita personība kaut kas starp fanā­tisku pravieti un bungu sitēju galeras vergiem. Katru dienu es viņa nodarbībā sadedzināju trīs stundas laika izteiksmē un piecas stundas enerģijas izteiksmē.

Tā kā tas viss bija jāsavieno arī ar algas darbu Kilvina darbnīcā, man tik tikko atlika laika ēšanai, gulēšanai un patstāvīgajām mācībām, un mana lauta nekādi nevarēja saņemt to laiku un uzmanību, kādu tā būtu pelnījusi.

Mūzika ir lepna un temperamentīga mīļākā. Ja viņa saņem pelnīti daudz laika un uzmanības, viņa ir tava. Ja pametīsi viņu novārtā, pie­nāks diena, kad viņa neatsauksies tavam aicinājumam. Tāpēc es attei­cos no dažām naktsmiega stundām, lai veltītu viņai pienācīgo laiku.

Pēc vienas tādā režīmā pavadītas dienkopas es jutos noguris. Pēc trijām dienkopām es joprojām turējos formā, bet tikai ar spītīgu, drūmu apņēmību. Aptuveni pēc piecām dienkopām sāku izrādīt nepārprota­mas pārguruma pazīmes.

* * *

Tās pašas piektās dienkopas laikā es reiz baudīju vienu no nedaudza­jām un patīkamajām maltītēm kopā ar Vilemu un Simmonu. Viņi bija atnesuši ēdamo no tuvējā krodziņa, bet es nevarēju atļauties maksāt veselu drabu par ābolu un gaļas pīrāgu, tāpēc biju paņēmis līdzi miežu maizi un skrimšļainu desu no “Ēstūža”.

Mēs sēdējām uz akmens sola zem karoga masta, pie kura es pirms kāda laika biju pērts. Pēc tam šī vieta manī bija izraisījusi šausmas, tomēr es piespiedu sevi palaikam tur uzkavēties, lai pierādītu sev, ka to varu. Kad tā vairs nespēja mani uztraukt, joprojām gāju tur sēdēt, jo mani uzjautrināja citu studentu skatieni. Tagad es to darīju tāpēc, ka man tur bija ērti. Tā bija mana vieta.

Un, tā kā mēs diezgan daudz laika pavadījām kopā ar Vilemu un Simmonu, tā bija kļuvusi par ierastu vietu arī viņiem. Ja draugi uzska­tīja manu izvēli par dīvainu, viņi par to nerunāja.

-  Tu pēdējā laikā maz esi redzēts, Vilems teica, piebāzis muti ar gaļas pīrāgu. Biji slims?

-  Kā tad! Simmons zobgalīgi izmeta. Viņš ir slims jau veselu mēnesi!

Vilems nikni paskatījās uz viņu un kaut ko norūca, īsu brīdi ļoti atgādinādams Kilvinu.

Redzēdams drauga sejas izteiksmi, Simmons iesmējās. Vils ir pie­klājīgāks nekā es! Varu derēt, ka tu visu brīvo laiku iztērē, staigādams uz Imri un atpakaļ. Un aplidodams kādu pasakaini daiļu būtni! Viņš norādīja uz lautas futrāli, kas gulēja man blakus.

- Kvouts patiešām izskatās slims. Vilems nopētīja mani ar kritisku skatienu. Tava sieviete nav pietiekami rūpējusies par tevi.

-  Slims no mīlestības, Simmons viszinīgi paskaidroja. Neguļ. Neēd. Domā par viņu, kad būtu jācenšas iegaumēt šifra zīmes.

Nevarēju izdomāt, ko atbildēt.

-  Redzi? Simmons sacīja Vilemam. Tā sieviete ir nolaupījusi viņam gan sirdi, gan mēli. Vārdi ir atlikuši vairs vienīgi viņai. Mūsu dēļ tos nedrīkst tērēt.

-  Un laiku arī ne, Vilems norūca cauri atlikušajam gaļas pīrāga kumosam.

Viņiem, protams, bija taisnība pēdējā laikā biju pametis draugus novārtā vēl vairāk nekā pats sevi. Jutu, ka mani pārņem vainas apziņa.

Patiesību stāstīt viņiem es nedrīkstēju, bet patiesība bija tāda, ka man sis dimestris jāizmanto līdz pēdējai iespējai, jo tas acīmredzot ir mans pēdējais. Biju palicis pilnīgi bez līdzekļiem.

Ja jūs nesaprotat, kāpēc es nespēju viņiem to pateikt, tad šau­bos, vai jūs jebkad esat pazinuši īstu nabadzību. Diez vai jūs spējat saprast, kā jūtas cilvēks, kuram pieder tikai divi krekli un kurš pats cenšas kaut cik ciešami apgriezt sev matus, jo nevar atļauties maksāt frizierim. Kad manam apģērbam notrūka poga, es nevarēju atlicināt pat vienu šimu, lai nopirktu līdzīgu pazudušās vietā. Kad biksēm pār­plīsa ceļgals, man vajadzēja to sadiegt ar neatbilstošas krāsas diegu. Es nevarēju atļauties ne sāli, ko kaisīt pie ēdiena, ne dzēriena kausu retajos vakaros, ko pavadīju ar draugiem.

Nauda, ko es nopelnīju, strādādams Kilvina darbnīcā, bija jāizdod par nepieciešamākajām lietām: par tinti, ziepēm, lautas stīgām… un vienīgais, ko vēl varēju atļauties, bija mans lepnums. Nespēju pieļaut domu, ka abi mani labākie draugi varētu uzzināt par manu izmisīgo stāvokli.

Ja man izcili laimētos, es varbūt kaut kā sagrabinātu divus talantus, lai atdotu Devi parāda procentus. Taču būtu vajadzīga vistiešākā Dieva iejaukšanās, lai es spētu sakrāt naudu gan tam, gan nākamā dimestra mācību maksai. Nezināju, ko darīšu, kad būšu izslēgts no Universitātes un samaksājis parādu Devi. Varbūt vajadzēs savākt mantas un doties uz Anilinu, lai uzmeklētu Dennu.

Skatījos uz draugiem, nezinādams, ko sacīt. Vil, Sim, piedodiet! Es vienkārši pēdējā laikā esmu bijis ārkārtīgi aizņemts.

Simmona seja kļuva drusku nopietnāka, un es redzēju, ka mana neizskaidrojamā prombūtne viņu ir patiesi aizvainojusi. Redzi, arī mēs esam aizņemti. Man jāmācās retorika, ķīmija un vēl ari siaru valoda. Viņš raidīja Vilemam piktu skatienu. Vai zini, es sāku ienīst tavu valodu, kretīns tāds!

-  Tu kralim, jaunais keldietis laipni atbildēja.

Simmons atkal pievērsās man un apbrīnojamā atklātībā teica: Mums vienkārši gribētos redzēt tevi drusku biežāk, nevis tikai reizi pāris dienās, kad tu skrien no “Centra” mājas uz “Frakciju”. Es piekrītu, meitenes ir brīnišķīgas, bet, ja viņas atņem man draugus, es tomēr kļūstu mazliet greizsirdīgs. Pēkšņi viņš saulaini pasmaidīja. Nē, tā gluži es, protams, par tevi nedomāju.

Jutu, ka man kaklā spēji sakāpis kamols, ko bija grūti norit. Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi kāds ir izjutis manu trūkumu. Ilgu laiku nevienam manis nebija pietrūcis. Kaut kur dziļumos manī riesās kars­tas asaras. Bet man nav nevienas meitenes. Goda vārds! Krampjaini noriju siekalas un pūlējos savaldīties.

- Sim, man šķiet, ka mēs kaut ko esam palaiduši garām. Vilems savādi palūkojās uz mani. Ieskaties viņā uzmanīgāk!

Arī Simmons pievērsa man tikpat neparastu, pētošu skatienu. Tik vērīga abu draugu izturēšanās mani vēl vairāk samulsināja, taču ļāva vismaz norit asaru kamolu.

-  Saki man, Vilems gluži vai lektora balsī teica, cik dimestru mūsu jaunais E’lirs ir apmeklējis Universitāti?

Simmona atklātajā sejā atplaiksnīja sapratne. Ā!

- Vai kāds uz to atbildēs? es ērcīgi noprasīju.

Vilems nepievērsa jautājumam uzmanību. Kādas nodarbības tu apmeklē?

- Visādas, es atbildēju, priecādamies par iespēju uzvelt vainu ci­tiem apstākļiem. Ģeometriju, novērošanu “Medikā”, padziļināta līmeņa simpātijas kursu pie Elksas Dala, un vēl esmu Maneta mācek­lis “Frakcijā”.

Simmons šķita gluži iztrūcināts. Tad jau nav brīnums, ka tu izska­ties tāds, it kā daudz dienu nebūtu gulējis!

Vilems pamāja ar galvu. Un turklāt tu joprojām strādā Kilvina darbnīcā, vai ne?

- Katru vakaru divas stundas.

Tagad Simmons izskatījās pavisam satriekts. Un vēl tu mācies arī spēlēt instrumentu? Vai tu esi pie pilna prāta?

-  Mūzika ir vienīgais, kas ļauj man turēties, es atbildēju un, pastiepis roku, pieskāros savai lautai. Un es nemācos spēlēt. Man tikai jāvingrinās.

Vilems un Simmons saskatījās. Kā tu domā, cik viņam ir atlicis?

Simmons pārlaida man skatienu. Augstākais, pusotras dienkopas.

- Par ko jūs runājat?

Vilems paliecās uz priekšu. Mēs visi agrāk vai vēlāk mēģinām nokost pārāk lielu kumosu. Bet daži nav spējīgi to izspļaut. Viņi sadeg. Viņi aiziet vai arī nenoliek eksāmenus. Daži vispār noplīst. Vilems piedauzīja sev pie galvas. Parasti tas notiek ar studentiem pirmā gada laikā. Viņš zīmīgi paskatījās uz mani.

-  Es neesmu nokodis pārāk lielu kumosu, es teicu.

-  Paskaties spoguli! Vilems atklāti atbildēja.

Pavēru muti, lai apgalvotu Viļam un Simam, ka ar mani viss ir labākajā kārtībā, bet tad izdzirdēju pulksteņa sitienu un paspēju vairs tikai sasteigti atsveicināties. Un pat tad man bija jāmetas skriešus, lai pagūtu laikā uz savu padziļināta līmeņa simpātijas nodarbību.

*  * *

Elksa Dals stāvēja starp divām vidēja lieluma ogļu tvertnēm. Tum­šajā maģistra tērpā, ar rūpīgi apcirpto bārdiņu viņš man joprojām atgādināja tradicionālo ļaunā burvja tēlu, kas sastopams daudzās slik­tās aturiešu lugās. Jums visiem jāatceras viens svarīgs apstāklis: tas, ka simpātists ir piesaistīts liesmai! viņš teica. Mēs esam tās valdnieki un tās kalpi!

Ievīstījis rokas garajās piedurknēs, viņš sāka soļot pa telpu. Mēs esam uguns valdnieki, jo mums ir vara pār to. Elksa Dals ar plaukstu iesita pa tuvāko ogļu tvertni, un tā klusi iedžinkstējās. Virs oglēm izšāvās liesmas un sāka aizrautīgi laizīt ceļu augšup. Arkanistam pieder visu lietu iekšējā enerģija. Mēs pavēlam ugunij, un uguns mums paklausa! Elksa Dals lēni aizgāja līdz telpas pretējam kaktam. Ogļu tvertne, kas palika viņam aiz muguras, kļuva blāvāka, bet tā, kurai viņš tuvojās, dzīvi iedzirkstījās un aizdegās. Es atzinīgi novērtēju viņa priekšnesuma prasmi.

Elksa Dals apstājās un atkal pagriezās pret klausītājiem. Bet mēs esam arī uguns kalpi! Jo uguns ir visizplatītākais enerģijas veids un bez enerģijas mūsu simpātistu prasmei nav lielas jēgas. Pagriezis studentiem muguru, viņš sāka nodzēst no tāfeles formulu. Savāciet savus materiālus, un paskatīsimies, kuram šodien jāsitas pierēm ar E’liru Kvoutu! Viņš sāka pēc kārtas ar krītu rakstīt visu studentu vārdus. Mans vārds bija sarakstā pirmais.

Pirms trijām dienkopām Elksa Dals bija sācis izmantot paņēmienu, kurā lika mums sacensties vienam ar otru. Viņš tās sauca par divkau­jām. Un, kaut gan lekciju vienveidībā tā bija pievilcīga pārmaiņa, šajā jaunumā slēpās arī kaut kas draudīgs.

Katru gadu Arkanumu beidza simt studentu, un apmēram ceturtā daļa to atstāja ar Arkanuma gilderiem. Tas nozīmēja, ka ik gadu pasaulē iziet vēl simt cilvēku, kuri iemācījušies izmantot simpātijas prasmes.

Cilvēki, ar kuriem tāda vai citāda iemesla dēļ kādā bridi jāmērojas spēkiem. Kaut gan Elksa Dals atklāti nekad to nesacīja, mēs jutām, ka viņš mums māca kaut ko vairāk nekā tikai domu koncentrēšanu un atjautību. Viņš mācīja mūs cīnīties.

Elksa Dals rūpīgi reģistrēja rezultātus. Trīsdesmit astoņu cilvēku grupā es biju vienīgais, kas palicis neuzvarēts. Līdz šim brīdim pat ietiepīgākie un nelabvēlīgākie studenti bija spiesti atzīt, ka mana agrā uzņemšana Arkanumā nav bijusi gluži nejaušība.

Divkaujas šaurākā nozīmē reizēm bija arī ienesīgas, jo studenti mēdza slēgt slepenas derības. Ja Sovojs vai es gribējām izdarīt likmi paši uz savu divkauju, mēs slēdzām derības viens otra vietā. Tiesa, man tādām vajadzībām parasti nebija daudz naudas.

Tāpēc tā nebija sagadīšanās, kad mēs ar Sovoju, meklēdami vaja­dzīgos materiālus, sagadījāmies blakus. Es viņam zem galda iedevu divus džotus.

Nepaskatīdamies uz mani, Sovojs tos iemeta kabatā. Ak mūžs! viņš noteica. Daži no mums šodien ir ļoti pašpārliecināti!

Es nevērīgi paraustīju plecus, kaut gan patiesībā jutos mazliet ner­vozs. Biju sācis dimestri ar tukšu kabatu un kopš tā laika centos tau­pīt katru sīknaudas gabalu. Taču vakar Kilvins man bija samaksājis divus džotus par dienkopas darbu “Frakcijā”. Manā stāvoklī tā bija milzu nauda.

Kādu laiku vandījies pa atvilktni, Sovojs izvilka simpātijas vasku, auklu un dažus metāla gabalus. Es nezinu, cik daudz varēšu izdarīt tavā labā. Likmes kļūst sliktākas. Domāju, ka labākajā gadījumā tu šodien vari cerēt uz trīs pret vienu. Vai tu joprojām esi ar mieru, ja viss nobrauc tik zemu?

Es nopūtos. Likmes patiešām bija sliktas. Vakar tās bija divi pret vienu, un tas nozīmēja, ka par iespēju laimēt vienu peniju man būtu vajadzējis riskēt ar diviem. Es šo to esmu ieplānojis, sacīju Sovojam. Neslēdz derības, pirms neesam vienojušies par noteikumiem! Tev vajadzētu panākt, lai likme ir vismaz trīs-viens pret mani.

-  Pret tevi? viņš norūca, vākdams kopā vajadzīgos piederumus.

-   Vienīgi tad, ja tu stājies pretī Elksam Dalam! Es aizgriezos, gribē­dams noslēpt mulso pietvīkumu par viņa komplimentu.

Elksa Dals sasita plaukstas, un visi steidzās ieņemt savas atbilstošās vietas. Es biju vienā pārī ar vintasiešu puisi, vārdā Fentons. Studentu grupas vērtējuma skalā viņš atradās vienu pakāpi zem manis. Es jutu cieņu pret viņu, jo Fentons bija viens no nedaudzajiem mūsu vidū, kas atbilstošā situācijā spēja mest man nopietnu izaicinājumu.

-  Tātad sākam! Elksa Dals teica, enerģiski berzēdams rokas.

-   Fenton, tu esi zemākā pakāpē, tāpēc izvēlies savu indi!

-  Sveces.

- Un kāda būs saikne? Elksa Dals uzdeva tradicionālo jautājumu. Sveču gadījumā tā vienmēr bija dakts vai vasks.

-  Dakts. Viņš pacēla to, lai visiem parādītu.

Dals pievērsās man: Un tava saikne?

Pameklējies kabatā, es ar izteiksmīgu žestu izvilku savu saiknes priekšmetu. Salms! Studentu grupai pāršalca izbrīnītu balsu mur­doņa. Pats labākais, ko es varētu cerēt, būtu trīs, varbūt piecu procentu sasaiste. Fentona daktij vajadzēja būt desmit reižu iedarbīgākai.

-  Salms?

-  Salms, es atkārtoju ar drusku lielāku pārliecību nekā īstenībā jutu. Ja tas nepavērsīs derību izredzes pret mani, tad diez vai to izdarīs jebkas cits.

- Labi, lai būtu salms! Elksa Dals mundri noteica. E’lir Fenton, tā kā Kvouts līdz šim ir palicis nepārspēts, avota izvēle ir tavā ziņā! Klausītāju pulkā atskanēja paklusi smiekli.

Man sašļuka dūša. To es nebiju gaidījis. Parasti avotu izvēlas tas, kurš nav izdarījis iepriekšējo izvēli. Biju iecerējis izvēlēties ogļu tvertni, jo zināju, ka karstuma daudzums man palīdzēs izlīdzināt paša radīto handikapu.

Fentons apmierināts pasmaidīja, apzinādamies savu priekšrocību.

-   Avota nebūs!

Es saviebos. Tātad mēs varēsim smelties tikai viens otra ķermeņa karstumu. Tas bija grūti pat labākajos apstākļos, turklāt arī mazliet bīstami.

Man nebija cerību uzvarēt. Tas nozīmēja, ka es zaudēšu ne vien savu augstāko vietu, bet arī pēdējos divus džotus, jo neredzēju nekādu iespēju dot mājienu Sovojam, lai viņš neslēdz derības. Mēģināju uztvert viņa skatienu, taču Sovojs jau bija nodevies klusām, saspringtām vie­nošanās sarunām ar studentu pulciņu.

Mēs ar Fentonu bez vārdiem aizgājām un apsēdāmies liela darb­galda pretējās pusēs. Elksa Dals nolika mums katram priekšā resnas sveces gabalu. Sacensību mērķis bija aizdedzināt pretinieka sveci, tajā pašā laikā nejaujot viņam aizdedzināt savējo. Tas nozīmēja, ka prāts jāsašķeļ divās daļās un vienai no tām jānostiprina sevī Alars ticība, ka tava dakts (vai arī salms, ja esi bijis muļķis) ir tāda pati kā tās sve­ces dakts, kuru tu centies aizdedzināt. Pēc tam, lai to īstenotu, tu velc enerģiju no sava avota.

Tikmēr otras prāta daļas uzdevums ir aktīvi censties saglabāt ticību, ka pretinieka dakts nav tāda pati kā tavas sveces dakts.

Ja tas viss izklausās sarežģīti, ticiet man: jūs vēl neesat dzirdējuši pat pusi.

Stāvokli vēl ļaunāku darīja tas, ka nevienam no mums nebija avota, no kura viegli iegūt enerģiju. Izmantojot par avotu pašam sevi, ir jābūt ļoti uzmanīgam. Cilvēka ķermenis ir silts noteikta iemesla dēļ. Organisms slikti reaģē, ja tam atņem karstumu.

Pēc Elksas Dala mājiena mēs sākām sacensību. Es tūlīt pievērsu visu prāta spēku savas sveces aizsardzībai un sāku saspringti domāt. Neredzēju nekādu iespēju uzvarēt. Lai cik prasmīgi jūs mācētu rīkoties ar zobenu, ja pretinieka rokās būs Ramstona tērauds, bet jūsējās vītola vica, jūs neglābjami zaudēsiet cīņu.

Es ieniru Akmens Sirdī. Pēc tam, joprojām pievērsis galveno prāta daļu savas sveces aizsardzībai, nomurminādams sasaistīju Fentona sveci ar savējo. Pastiepis roku, noliecu savu sveci uz sāniem, piespiez­dams viņu strauji tvert savējo, pirms tā sašķiebjas līdzi un aizripo.

Mēģināju ātri izmantot pretinieka novērsto uzmanību, lai aizdedzi­nātu viņa sveci. Iekļāvu norisē visu ķermeni un jutu augšup pa roku uzskrienam saltu šautru no labās plaukstas, kurā turēju salmu. Nekas nenotika. Fentona svece palika auksta un tumša.

Saliecu plaukstu ap savas sveces degli, aizšķērsojot ceļu viņa skatie­nam. Tas bija zema līmeņa triks, kas prasmīgam simpātistam parasti neradīja grūtības, bet mana vienīgā cerība bija kaut kā samulsināt pre­tinieku.

-  Hei, Fen! es teicu. Vai esi dzirdējis stāstu par skārdnieku, tehlieti, zemnieka meitu un sviesta ķēmi?

Fentons neatbildēja. Bālā seja bija cieši saspringta: viņš visiem spēkiem koncentrēja domas.

Es atmetu cerību novērst viņa uzmanību. Fentons bija pārāk atta­pīgs, lai viņu varētu tik lēti apstrādāt. Turklāt es jutu, ka man ir grūti pašam saglabāt koncentrēšanos, lai nosargātu savu sveci. Iegāju dziļāk Akmens Sirdī un aizmirsu pasauli, kas atradās ārpus divām svecēm, dakts gabala un salma.

Pēc īsa brīža visu manu miesu klāja auksti, lipīgi sviedri. Es dre­bēju. Fentons to redzēja, un viņa nobālušajās lūpās parādījās smaids. Divkāršoju pūles, tomēr viņa svece palika pilnīgi nejutīga pret maniem centieniem uzšķilt liesmu.

Pagāja piecas minūtes, un klasē visu laiku valdīja mēms klusums. Parasti divkauja ilga minūti vai divas: viens no dalībniekiem ātri pierā­dīja, ka ir prasmīgāks par otru vai apveltīts ar spēcīgāku gribu. Tagad abas manas rokas bija pavisam aukstas. Redzēju uz Fentona kakla noraustāmies muskuli; tas atgādināja zirga sāna viļņošanos, kad dzīv­nieks grib nokratīt uzmācīgu mušu. Viņš viscaur sastinga, cenzdamies apspiest drebuļus. No manas sveces degļa sāka vīties dūmu strūk­liņa.

Es sasprindzināju visus spēkus. Jutu, ka elpa šņācoši laužas caur maniem sakostajiem zobiem un manas lūpas atiezušās plēsīgā smīnā. Fentons to, šķiet, nemanīja: viņa acis pamazām aizplīvurojās un ska­tiens zaudēja asumu. Es atkal nodrebēju šoreiz tik pamatīgi, ka gandrīz nepamanīju, kurā brīdī Fentonam sāka drebēt plauksta. Tad Fentona galva sāka lēni klanīties un slīgt pret galda virsmu. Viņa acu plakstiņi aizvērās. Es sakodu zobus un atvieglots ieraudzīju, ka no viņa sveces dakts paceļas tieva dūmu grīste.

Fentons sastingušu seju palūkojās augšup, taču nemēģināja sevi aizsargāt, bet, lēni un smagi atmetis ar roku, nolaida galvu uz elkoņa.

Viņš nepacēla skatienu ari tad, kad svece viņam blakus drudžaini noraustījās un aizdegās. Skatītāju vidū atskanēja izkliedēti aplausi, kam pa vidu jaucās neticības saucieni.

Kāds uzsita man pa muguru. Vareni, neko teikt! Tu viņu nokausēji.

-  Nē! es piesmacis izgrūdu un pastiepos pāri galdam. Neveiklām kustībām atlauzu pirkstus, kas turēja dakti, un ieraudzīju uz tiem asi­nis. Maģistr Dal! cik ātri spēdams, izdvesu. Viņš ir sastindzis! Runādams jutu, cik manas lūpas kļuvušas aukstas.

Bet Elksa Dals jau bija klāt un tīstīja Fentonu segā. Steidzies! viņš uz labu laimi pamāja kādam no studentiem. Atved šurp kādu no “Medikas”! Ašāk! Students skriešus izmetās no telpas. Nejē­dzība! Maģistrs Dals nomurmināja karstuma sasaistes vārdu. Tad viņš paskatījās uz mani. Tev derētu celties un pastaigāt. Tu neizskaties diez ko labāk par viņu.

Tajā dienā divkaujas vairs nenotika. Pārējie studenti noskatījās, kā Fentons ar Elksas Dala palīdzību lēnām atgūstas. Kad ieradās kāds vecāks El’the pakāpes audzēknis no “Medikas”, Fentons jau bija mazliet sasilis un viņu pārņēma neganti drebuļi. Pēc stundas ceturkšņa siltu segu un simpātijas iedarbībā Fentons spēja iedzert kaut ko karstu, tomēr viņa rokas joprojām drebēja.

Kad kņada beidzās, bija pienācis gandrīz trešā zvana laiks. Maģis­tram Dalam izdevās panākt, lai visi apsēžas un apklust, un viņš uzru­nāja studentus:

- Šodien mēs redzējām spilgtu saistītāja sastinguma piemēru. Ķer­menis ir trausls veidojums, un daži strauji zaudēti siltuma grādi var satricināt visu organismu. ŠI bija atdzišana, viegla sastinguma pakāpe. Bet smagākos gadījumos var iestāties šoks un hipotermija. Elksa Dals paskatījās apkārt. Kurš man pateiks, kāda bija Fentona kļūda? Bridi valdīja klusums, tad viens no studentiem pacēla roku. Jā, Brae?

- Viņš izmantoja asinis. Ja siltums tiek atņemts asinīm, ķermenis atdziest visā kopumā. Tas ne vienmēr ir ieteicams, jo ekstremitātes spēj paciest krasāku temperatūras zaudējumu nekā iekšējie orgāni.

- Kāpēc tādā gadījumā cilvēks vispār nolemj izmantot asinis?

- Tās īsākā laikā dod vairāk siltuma nekā miesa.

- Kādu daudzumu viņš būtu varējis atdot, sev nekaitējot? Elksa Dals pārlaida skatienu pārējiem.

- Divus grādus? kāds jautājoši ieminējās.

- Pusotra, Elksa Dals izlaboja un uzrakstīja uz tāfeles dažus vie­nādojumus, lai nodemonstrētu siltuma atdevi. Spriežot pēc Fentona simptomiem, cik viņš, pēc jūsu domām, īstenībā atdeva?

Iestājās klusums. Beidzot ierunājās Sovojs: Astoņus vai deviņus grādus.

- Ļoti labi! Elksa Dals teica ar pārmetumu balsī. Patīkami, ka vismaz viens no jums ir izlasījis vajadzīgo literatūru. Viņa sejā iegula ļoti nopietna izteiksme. Simpātijas māksla nav piemērota vājas gribas cilvēkiem, taču tā nav piemērota arī pārlieku pašpārliecinātajiem. Ja mēs nebūtu varējuši tūlīt sniegt Fentonam vajadzīgo palīdzību, viņš būtu klusi ieslīdzis miegā un nomiris. Elksa Dals brīdi klusēja, ļau­dams teiktajam iegult klausītāju apziņā. Labāk ir apzināties savu reālo robežu nekā pārvērtēt savas spējas un zaudēt kontroli.

Atskanēja trešais zvans, un telpu strauji piepildīja troksnis, stu­dentiem ceļoties un dodoties ārā. Maģistrs Elksa Dals pacēla balsi, lai viņu varētu sadzirdēt: E’lir Kvout, vai tu varētu vēl drusku uzkavē­ties?

Es tikko jaušami saviebos. Iedams aiz muguras garām, Sovojs uzsita man uz pleca un norūca: Dūša kā miets! Nesapratu, vai viņš to saka par manu uzvaru vai novēl saņemties turpmāk.

Kad visi bija aizgājuši, Elksa Dals pagriezās un nolika lupatu, ar ko bija slaucījis tāfeli. Nu tā! viņš nepiespiesti teica. Kā nostrā­dāja skaitļi?

Es nebrīnījos, ka viņš zina par derībām. Vienpadsmit pret vienu, atklāti atbildēju. Biju laimējis divdesmit divus džotus. Mazliet vairāk par diviem talantiem. Apziņa par šo naudu nenoliedzami palīdzēja man sasilt.

Elksa Dals uzlūkoja mani ar domīgu skatienu. Kā tu jūties? Div­kaujas beigās arī tu izskatījies diezgan bāls.

-  Tikai sīks drebulis, es meloju.

Īstenībā, izmantodams vispārējo kņadu pēc Fentona sabrukuma, es biju izslīdējis no klases un pavadījis vairākas mokošas minūtes attālākā gaitenī. Drebuļi, kas līdzinājās gluži vai krampju lēkmēm, tik tikko bija ļāvuši man turēties kājās. Par laimi, baisais brīdis bija pagājis bez lieciniekiem, un es drudžaini raustījos vienatnē, sakodis zobus tik cieši, ka tie draudēja salūzt.

Bet to neviens nebija redzējis. Mana reputācija bija nosargāta.

Elksas Dala skatiens lika man saprast, ka viņš nojauš patiesību.

-    Nāc šurp! viņš teica un pamāja uz vienu no ogļu tvertnēm, kurā joprojām gailēja uguns. Neliels siltums tev nekaitēs.

Es neiebildu. Pacēlis rokas pret oglēm, jutu, ka sasprindzinājums pamazām atslābst. Piepeši apjautu, cik ļoti esmu pārguris. Acis sūr­stēja izmisīgā vēlmē pēc miega. Viss ķermenis šķita tik smags, it kā kauli būtu no svina.

Ar negribīgu nopūtu atvilku plaukstas no uguns un atvēru acis. Elksa Dals cieši raudzījās man sejā. Man jāiet, es teicu ar nelielu nožēlu balsī. Paldies, ka ļāvāt izmantot savu uguni!

- Mēs abi esam simpātisti, Elksa Dals atbildēja un, kad es, savācis mantas, gāju uz durvju pusi, draudzīgi pamāja man ar roku. Vari to izmantot jebkurā laikā!

Pavēlu vakarā Vilems pēc mana klauvējiena atvēra savas “Steliņģu” istabas durvis. Nu, sasodīts! viņš iesaucās. Divas reizes vienas dienas laikā! Par ko man tāds gods?

-  Domāju, ka tu zini, es norūcu un iegāju cellei līdzīgajā istabā. Atbalstījis lautu pret sienu, atslīgu krēslā. Kilvins aizliedza man turpmāk strādāt viņa darbnīcā.

Vilems izslējās taisni uz savas guļvietas malas. Kāpēc tā?

Es izteiksmīgi paskatījos uz viņu. Manuprāt, tāpēc, ka jūs ar Simmonu bijāt aizgājuši pie viņa un ieteicāt viņam to darīt.

Brīdi vērojis mani, Vilems paraustīja plecus. Tu to uzminēji agrāk, nekā es biju cerējis. Viņš paberzēja vaigu. Pārāk satriekts tu tomēr neizskaties.

Pirms neilga laika es biju vārījies negantās dusmās. Tieši tad, kad veiksme šķita pavēršamies manā virzienā, biju zaudējis vienīgo apmak­sāto darbu, un to ar viscēlākajiem nodomiem bija panākuši mani draugi. Tomēr es nebiju meties pie viņiem izgāzt savu niknumu, bet uzkāpis uz “Centra” jumta un kādu laiku spēlējis lautu, lai atvēsinātu dusmas.

Mūzika man, kā vienmēr, palīdzēja nomierināties. Spēlēdams biju pamatīgi visu pārdomājis. Mans mācekļa darbs pie Maneta ritēja sek­mīgi, tomēr ļoti daudz bija vēl jāmācās: kā aizdedzināt cepļus, kā atlai­dināt stiepli līdz vajadzīgajai elastībai, kādus sakausējumus izvēlēties, lai tie dotu visiedarbīgāko rezultātu. Nevarēju cerēt, ka izlauzīšos tam visam cauri tāpat, kā biju mācījies rūnas. Kilvina darbnīcā es nevarēju nopelnīt pietiekami daudz, lai mēneša beigās atdotu Devi parādu, un ietaupīt mācību maksai no tā nepavisam nebija iespējams.

- Droši vien es tāds izskatītos, atklāti atbildēju, bet Kilvins lika man ielūkoties spogulī. Es gurdi pasmaidīju. Un skats bija atbaidošs.

-  Daudz vairāk nekā atbaidošs! Vilems mani lietišķi izlaboja, tad neveikli apklusa. Es priecājos, ka tu nepārdzīvo.

Atskanēja klauvējiens, un durvīs parādījās Simmons. Ieraudzījis mani, viņš mirkli samulsa, un pārsteigtajā sejā uzzibēja vainas apziņa.

-    Vai tad tev pašlaik nav jābūt, hm, savā “Frakcijā”? viņš neveikli noprasīja.

Es iesmējos, un Simmona atvieglojums bija gandrīz fiziski sajūtams. Vilems pacēla papīru kaudzi no blakus stāvošā krēsla, un Simmons atkrita tajā.

-  Viss ir piedots! es augstsirdīgi teicu. Man ir tikai viena pra­sība: pastāstiet man visu, ko jūs zināt par “Eoliju”!

“EOLIJA” IR VIETA, kuras aizkulisēs kavējas mūsu stāsta ilgi gaidītā varone. Es neesmu aizmirsis, ka tieši turp virzās mans stāsts. Ja jums šķiet, ka es tuvojos viņai lēnos apļos, es atbildēšu, ka tieši tā tam jābūt, jo mēs abi vienmēr esam tuvojušies viens otram lēnos apļos.

Par laimi, gan Vilems, gan Simmons jau agrāk bija viesojušies “Eolijā” un par abiem man izstāstīja to mazumiņu, ko es vēl nezināju.

Imrē bija daudz vietu, uz kurām varēja iet, lai klausītos mūziku. Patiesībā gandrīz ikvienā viesnīcā, krodziņā un pansijas ēkā allaž uzturējās mūziķi, kas fonā kaut ko strinkšķināja, pūta vai dziedāja. Bet “Eolija” bija īpaša vieta. Tā uzņēma tikai pašus labākos pilsētas mūziķus. Ikviens, kurš prata atšķirt labu mūziku no sliktas, zināja, ka “Eolijā” ir atrodams vislabākais.

Par ieeju “Eolijā” bija jāmaksā viens vara džots. Apmeklētājs, kas tajā iegājis, drīkstēja tur uzkavēties neierobežotu laiku un klausīties mūziku, cik ilgi vien vēlējās.

Taču ieejas maksa nedeva mūziķim tiesības uzstāties “Eolijā” ar priekšnesumu. Ikvienam, kurš vēlējās spert kāju uz “Eolijas” skatuves, par šo privilēģiju bija jāmaksā, un šī maksa bija apaļš sudraba talants. Jā, tieši tā cilvēki maksāja par iespēju muzicēt “Eolijā”, nevis ot­rādi.

Kāpēc lai cilvēks maksātu tik milzīgu summu tikai par to, lai varētu spēlēt? Tiesa, daļa no tiem, kuri viegli šķīrās no savām sudraba monē­tām, bija bagātnieki, kas izdabāja savām iegribām. Viņiem viens talants nebija augsta maksa par uzstāšanos tik izredzētā vietā.

Bet maksāt bija gatavi ari nopietni mūziķi. Ja priekšnesums klausītā­jiem un īpašniekiem šķita pietiekami labs, izpildītājs saņēma atzīšanas zīmi: mazu sudraba stabulīšu komplektu, ko varēja piestiprināt pie rotadatas vai iestrādāt kaklarotā. Šīs talanta stabulītes tika uzlūkotas par izcilības zīmi visās lielākajās viesnīcās gan Imrē, gan ari divsimt jūdžu apkārtnē.

Mūziķi, kuram piederēja talanta stabulīšu komplekts, drīkstēja ieiet “Eolijā” par brīvu un spēlēt, kad vien sirds vēlējās.

Vienīgā atbildība, ko šī atzīšanas zīme uzlika savam īpašniekam, bija atbildība par priekšnesumu. To, kurš nopelnījis sudraba stabulītes, vienmēr varēja aicināt uzstāties. Parasti tas nebija apgrūtinājums, jo aristokrāti, kuri apmeklēja “Eoliju”, parasti deva iecienītākajiem mūziķiem naudu vai citas veltes. Augstākajās aprindās tas nozīmēja apmēram to pašu, ko izmaksāt dzērienu kroga vijolniekam.

Daži mūziķi uzstājās, pat necerēdami jebkad nopelnīt sudraba stabulītes. Viņi spēlēja cita iemesla dēļ: nekad nevarēja zināt, kas attie­cīgajā vakarā sēdēs “Eolijā” un klausīsies. Labs dziesmas izpildījums ne vienmēr nodrošināja stabulīšu balvu, taču mūziķim varēja atrasties bagāts patrons.

Patrons.

*  * *

- Tu nemūžam neuzminēsi, ko es dzirdēju! Simmons kādu vakaru teica, kad mēs sēdējām uz ierastā soliņa skvērā zem karoga masta. Bijām divi vien, jo Vilems bija aizskrējis lakstoties ap jauno Ankera kroga kalponi. Studenti vakaros no “Centra” mājas puses dzirdot visādas dīvainas skaņas.

-  Tiešām? es mākslotā vienaldzībā atjautāju.

Simmons neatlaidās. Daži stāsta, ka tur spokojoties kāds Univer­sitātes students, kurš ēkā apmaldījies un nomiris badā. Viņš piesita pirkstu pie deguna kā vecis, kas vērpj savu garo stāstu. Viņa rēgs klīstot pa gaiteņiem līdz pat šai dienai, bet nekādi nespējot atrast ceļu uz āru.

-  Ak tā?

- Citi apgalvo, ka tas esot ļauns neradījums. Viņš mokot dzīvniekus, ir īpaši kaķus. Tāpēc studenti vēlu vakaros dzirdot, kā strinkšķ mocīto kaķu zarnas. Skaņas esot diezgan baisas un pārdabiskas.

Es paskatījos uz viņu. Izskatījās, ka Simmons kuru katru bridi laidīs vaļā lielo smējienu. Droši! es tēlotā nopietnībā mudināju. Stāsti vien tālāk! Tu esi pelnījis stāstnieka godu par savu izcilo attapību. Par spīti tam apstāklim, ka šajos laikos neviens nelieto stīgas no zarnām.

Simmons uzjautrināts iespurdzās. Paņēmu vienu no viņa magoņ­maizītēm un sāku to tiesāt, cerēdams tādējādi dot viņam vērtīgu mācību piedienīgā uzvedībā.

-  Tātad tu joprojām to turpini?

Es apstiprinoši pamāju ar galvu.

Simmona seja pauda atvieglojumu. Domāju, ka tu varbūt esi mai­nījis savus plānus. Pēdējā laikā nebiju redzējis tevi staigājam apkārt ar lautu.

-  Bez tā var iztikt, es paskaidroju. Tagad, kad man pietiek laika vingrināties, man nav jāraizējas un jāķer katra minūte, ko varu atlicināt.

Garām pagāja bariņš studentu, un viens no tiem pamāja Simmonam ar roku. Kad tu gatavojies to darīt?

-  Šajās Sērās, es atbildēju.

-  Tik drīz? Simmons nobrīnījās. Vēl tikai pirms divām dienkopām tu uztraucies, ka pirksti esot gluži kā ierūsējuši. Vai tev tik drīz izdevās visu atgūt?

- Visu ne, es atzinos. Lai atgūtu visu, vajadzēs gadus. Paraus­tīju plecus un iebāzu mutē pēdējo magoņmaizītes gabalu. Bet pirksti atkal darbojas viegli. Mūzika pēkšņi neapraujas pusceļā, tikai… Mēģi­nāju paskaidrot, bet tad atmetu ar roku. Es esmu gatavs.

Godīgi sakot, man būtu ļoti derējis vingrināties vēl kādu mēnesi, vēl kādu gadu, pirms lieku uz spēles veselu talantu. Taču man nebija laika. Dimestris strauji tuvojās beigām. Man bija vajadzīga nauda, lai norēķinātos ar Devi un samaksātu nākamā dimestra mācību maksu. Ilgāk es nevarēju gaidīt.

- Vai tu esi drošs? Simmons jautāja. Esmu dzirdējis, kā ar savu talantu riskē daži ļoti labi mūziķi. Šī dimestra sākumā kāds vecs vīrs dziedāja dziesmu par… nu, par to sievieti, kuras vīrs aizgāja karā.

-  No Kalēju ciema, es papildināju.

-  Nav svarīgi! Simmons atmeta ar roku. Gribēju tikai teikt, ka viņš dziedāja ļoti labi. Es smējos un raudāju, un jutos briesmīgi aizkus­tināts. Simmons uzmeta man bažīgu skatienu. Bet viņš nedabūja stabulītes.

Centos smaidīt, lai slēptu pats savas bažas. Tu taču neesi dzirdējis mani spēlējam, vai ne?

-  Pats labi zini, ka neesmu! viņš pikti atmeta.

Es pasmaidīju vēlreiz. Biju atteicies spēlēt Vilemam un Simmo­nam, iekams nebiju pietiekami ievingrinājis pirkstus. Viņu domas man bija gandrīz tikpat svarīgas kā to cilvēku domas, kuri klausās mūziku “Edijā”.

-  Nu tad šajās Sērās tev būs izdevība! es ķircinoši teicu. Vai atnāksi?

Simmons pamāja ar galvu. Vilems arī būs. Ja vien nesāksies zemes­trīce vai asiņu lietus.

Paskatījos uz rietošo sauli. Man jāiet! es teicu, celdamies kājās.

-    Meistars nekrīt no debesīm bez vingrināšanās.

Simmons pamāja man ar roku, un es aizsteidzos uz “Ēstūzi”, kur kavējos tikai tik ilgi, lai steidzīgi notiesātu pupas un sīkstu, pelēku gaļas šķēli. Maizes klaipu es paņēmu līdzi un pamanīju, ka daži tuvākie studenti pavada mani ar savādu skatienu.

Aizskrēju uz “Steliņģiem”, lai paņemtu lautu no lādes savas guļ­vietas kājgalī. Pēc tam, atcerējies Simmona pieminētās baumas, devos uz “Centra” jumtiem pa sarežģītāku apkārtceļu un rāpos augšā pa vairākām notekcaurulēm nomaļā aklā ieliņā. Negribēju piesaistīt savām vēlā vakara nodarbībām vēl vairāk uzmanības.

Kad nokļuvu līdz noslēgtajam iekšpagalmam ar ābeli, bija jau pavi­sam tumšs. Visi logi bija melni. Paskatījos lejup pāri jumta malai, taču redzēju tikai biezas ēnas.

-  Auri! es iesaucos. Vai tu tur esi?

-  Tu kavējies! atskanēja mazliet īdzīga atbilde.

-  Piedod! es teicu. Vai gribi šovakar kāpt augšā?

Brīdi valdīja klusums. Nē. Kāp lejā!

-  Mēness tikpat kā nespīd, es sacīju pēc iespējas uzmundrinošā tonī. Vai tu patiešām negribi uzkāpt šeit?

Dzirdēju lejā nočabam dzīvžogu, un pēc brīža Auri kā vāvere aši uzrāpās kokā. Paskrējusi gabaliņu gar jumta malu, viņa apstājās dažu pēdu attālumā no manis.

Auri, šķiet, bija tikai pāris gadu vecāka par mani; viņai noteikti nevarēja būt vairāk par divdesmit. Augumā viņa atpalika no manis par veselu pēdu, un skrandainās drēbes atsedza kailas kājas un rokas. Viņa bija ļoti tieva. Daļēji to noteica sīkais augums, tomēr bija arī citi iemesli. Viņai bija iekrituši vaigi, un kailās rokas izskatījās nedabiski kaulainas. Garie mati bija tik smalki, ka plīvoja gaisā, ieskaujot viņas galvu kā mākonis.

Man bija vajadzējis ilgi pūlēties, lai izdabūtu viņu no paslēptuves. Biju nojautis, ka vingrināšanās laikā mani kāds lejas pagalmā klausās, tomēr pagāja gandrīz divas dienkopas, līdz es pirmoreiz īsu mirkli viņu ieraudzīju. Redzēdams, ka viņa ir pusbadā, sāku nest turp ēdamo, ko varēju atlicināt no savas “Ēstūža” maltītes, un atstāju to viņai pieejamā vietā. Tomēr pagāja vēl viena dienkopa, pirms viņa beidzot uzkāpa uz jumta, kur es spēlēju lautu.

Dažas pēdējās dienas viņa bija pat sākusi sarunāties. Biju gaidījis, ka viņa būs drūma un aizdomīga, taču izrādījās, ka tā nepavisam nav. Auri bija vērīga un moža. Kaut gan, redzēdams viņu, es gribot negribot atcerējos Tarbeanu, viņa nemaz neizskatījās līdzīga turienes ielas bērniem. Auri bija nevainojama tīra un neparasti dzīvespriecīga.

Viņai nepatika atklātas debesis, spoža gaisma un cilvēki. Nojautu, ka viņa varētu būt agrākā studente, kurai aptumšojies prāts, un pirms ievietošanas “Patvērumā” viņa aizbēgusi un paslēpusies. Neko daudz par viņu es nebiju uzzinājis, jo viņa joprojām bija bikla un tramīga. Kad biju apvaicājies pēc viņas vārda, meitene tūlīt bija pazudusi lejā un nerādījusies vairākas dienas.

Tā nu es izvēlējos vārdu viņai pats: Auri. Bet sirds dziļumos dēvēju viņu par savu mazo mēness feju.

Auri pienāca dažus soļus tuvāk, apstājās, pagaidīja, tad atkal pa­skrēja uz priekšu. Tā viņa darīja vairākas reizes, līdz beidzot nostājās man pretī. Arī tad, kad viņa stāvēja nekustīgi, kuplie mati viļņoja gaisā un ieskāva seju kā oreols. Abas rokas viņa turēja paceltas priekšā zem zoda. Tad viņa pasniedzās, paraustīja mani aiz piedurknes un atkal atvilka roku atpakaļ. Ko tu man atnesi? viņa pacilāti jautāja.

Es pasmaidīju. Un ko tu atnesi man? es ķircinoši atjautāju.

Auri pasmaidīja pretī un izstiepa plaukstu. Mēness gaismā kaut kas tajā iemirdzējās. Atslēgu! viņa lepni teica, sniegdama to man.

Es to paņēmu. Atslēga iegula plaukstā ar patīkamu smagumu.

-    Ļoti glīta, es teicu. Ko ar to var atslēgt?

-  Mēnesi, viņa ar nopietnu sejas izteiksmi atbildēja.

-  Tas būtu noderīgi, es sacīju, aplūkodams guvumu.

-  Arī es tā domāju, viņa teica. Ja mēnesī ir durvis, tu tās va­rēsi atslēgt. Apsēdusies jumta malā uz sakrustotām kājām, viņa paskatījās uz mani ar greizu smaidu. Es gan nemudinātu tevi uz tik pārdrošu rīcību.

Notupos un atvēru lautas futrāli. Es tev atnesu drusku maizes. Pasniedzu viņai brūnas miežu maizes gabalu, ko biju ietinis audeklā.

-    Un pudeli ūdens.

- Tas ir ļoti jauki, Auri laipni sacīja. Pudele viņas rokās izskatījās nedabiski liela. Kas tajā ūdeni ir iekšā? viņa jautāja, izvilkdama korķi un ieskatīdamās pudelē.

-  Puķes, es teicu. Un tas mēness gabals, kas šonakt nav debe­sīs. Es ieliku ari to.

Auri pacēla galvu. Mēnesi es jau nosaucu, viņa teica ar vieglu pārmetumu balsi.

-  Nu tad vienkārši puķes. Un spīdums no spāres muguras. Es gri­bēju mēness gabalu, bet varēju aizsniegt tikai zilo spāres spīdumu.

Auri pagāza pudeli atpakaļ un padzērās. Garšīgs, viņa teica, atbīdīdama atpakaļ vairākas matu šķipsnas, kas krita pāri sejai.

Tad, izklājusi audekla gabalu, viņa sāka ēst. Maizi viņa lauza maziem gabaliņiem un tīksmlgi košļāja katru kumosu, piešķirdama maltītei tādu kā izsmalcinātu gaisotni.

-  Man garšo baltmaize, viņa starp kumosiem nevērīgi izmeta.

-          Man ari, es teicu un iekārtojos sēdus. Tad, kad varu to dabūt. Auri pamāja ar galvu un paskatījās uz zvaigžņotajām debesim un

mēness sirpi. Man labāk patīk, ja tās apmākušās. Bet pašlaik ari ir labi. Mājīgi. Tāpat kā Apakšzemē.

-  Apakšzemē? es pārjautāju. Šovakar viņa bija neparasti runīga.

-  Es dzīvoju Apakšzemē, Auri nepiespiesti atbildēja. Tā stiepjas pa visu apakšu.

-  Vai tev patīk tur lejā?

Auri acis iemirdzējās. Augstais Dievs, jā, tur ir brīnišķīgi! Var skatīties un mūžīgi skatīties. Viņa pagriezās un palūkojās man acīs.

-    Man ir jaunumi, viņa šķelmīgi sacīja.

-  Kādi? es jautāju.

Auri nokoda vēl vienu kumosu, apēda to un tikai pēc tam atbil­dēja: Pagājušajā naktī es biju izgājusi ārā. Viņa viltīgi pasmīnēja.

-    Staigāju pa augšu.

-  Tiešām? es neslēpu pārsteigumu. Un kā tev tas patika?

-  Bija ļoti jauki. Es staigāju un skatījos, viņa sacīja, acīmredzami apmierināta ar sevi. Un redzēju Elodinu.

- Maģistru Elodinu? es jautāju. Viņa apstiprinoši pamāja ar galvu.

-   Vai viņš ari bija tur augšā?

Auri pamāja vēlreiz, cītīgi košļādama maizi.

-  Vai viņš tevi redzēja?

Sīkajā sejā atkal izlauzās smaids, kas darīja viņu līdzīgu drīzāk as­toņus, nevis astoņpadsmit gadus vecai meitenei. Mani neredz ne­viens. Turklāt viņš bija aizņemts, klausoties vēju. Auri salieca plauk­stas ap muti un izdvesa kaucošu skaņu. Pagājušajā nakti bija pie­mērots vējš, tāds, ko var labi klausīties, viņa pačukstēja, gluži kā atklādama noslēpumu.

Kamēr es centos izprast Auri sacīto, viņa apēda pēdējo maizes ku­mosu un jūsmīgi sasita plaukstas. Tagad spēlē! viņa satrauktā pacilātībā iesaucās. Spēlē! Spēlē!

Es pasmaidīdams izvilku no futrāļa lautu. Aizrautīgāku klausītāju par Auri es diez vai varētu iemantot.

-    TU ŠODIEN IZSKATIES CITĀDS, Simmons vērīgi sacīja.

Vilems piekrītoši noņurdēja.

-  Es jūtos citāds. Jūtos labi, bet citādi, es atzinos.

Mēs trijatā gājām pa putekļaino ceļu uz Imri. Diena bija silta un saulaina, un mums nebija īpaši jāsteidzas.

- Tu izskaties… mierīgs, Simmons turpināja, izlaizdams pirkstus caur matiem. Kaut es spētu justies tik mierīgs, cik tu izskaties!

-  Kaut es pats spētu justies tik mierīgs, cik izskatos, es nomur­mināju.

Simmons nelikās mierā. Tu izskaties kapitālāks. Viņš saviebās.

-    Nē. Tu izskaties… uzvilkts.

-   Uzvilkts? Ļāvu sasprindzinājumam izlauzties smieklos, un tas mani mazliet atbrīvoja. Kā cilvēks var izskatīties uzvilkts?

-  Vienkārši uzvilkts. Viņš paraustīja plecus. Kā satīta atspere.

-  Tas ir stājas un gaitas dēļ, Vilems sacīja, pārtraucis ierasto, domīgo klusēšanu. Taisna mugura, izsliets kakls, atliekti pleci. Viņš pavadīja vārdus ar grūti saprotamām kustībām. Sperot soli, viņš atspiež pret zemi visu pēdu. Nevis pirkstu daļu, it kā grasītos skriet, vai papēdi, it kā vilcinātos. Viņš liek zemē pilnu pēdu, liekot saprast, ka šis zemes gabaliņš pieder viņam.

Juzdamies mazliet neveikli, brīdi mēģināju pavērot sevi no malas, taču visbiežāk tās ir veltīgas pūles.

Simmons sāniski paskatījās uz Vilemu. Kāds ir pavadījis laiku kopā ar Lelli, vai ne?

Vilems nenoteikti paraustīja plecus, it kā apstiprinādams viņa teik­to, un, pacēlis akmeni, iemeta to ceļmalas kokos.

-  Kas ir šī Lelle vai Lellis, ko jūs abi palaikam pieminat? es jau­tāju, neviļus gribēdams novērst uzmanību no sevis. Tā jau es varu nomirt aiz nepiepildītas ziņkārības!

-  Ja kāds to spētu, tad vienīgi tu, noteica Vilems.

-  Lielāko daļu laika viņš pavada Arhīvos, Simmons vilcināda­mies atbildēja, acīmredzami saprazdams, ka ir aizskāris vārīgu tematu.

-   Būtu grūti jūs iepazīstināt, jo… pats saproti…

Mēs nonācām pie Akmens tilta senlaicīgas pelēka akmens būves, kas meta loku virs Omethi upes, savienojot Universitātes un Imres pilsētiņas. Akmens tilts stiepās vairāk nekā divsimt pēdu garumā no viena krasta līdz otram un loka augstākajā vietā pacēlās vairāk nekā sešdesmit pēdu virs pamatnes. Vairāk nekā jebkuru citu ievērojamu Universitātes vietu to apvija neskaitāmas leģendas un stāsti.

- Nospļaujies, lai veicas! Vilems paskubināja, kad sākām pa vienu tilta malu kāpt augšup, un pats izdarīja sacīto. Simmons sekoja viņa piemēram, ar bērnišķu aizrautību pārspļaudams tilta malai.

Es gandrīz pateicu: “Veiksmei ar to nav nekāda sakara.” Tie bija maģistra Arvila vārdi, ko viņš tūkstošiem reižu bargā balsī bija atkār­tojis “Medikas” telpās. Brīdi izgaršodams turēju tos uz mēles gala, tad atspiedu atpakaļ un nospļāvos.

*  * *

“Eolija” atradās pašā Imres vidienē, un tās parādes durvis veda uz pilsētas galveno bruģēto laukumu. Laukumā bija daži soli, vai­rāki ziedoši koki un marmora strūklaka, kuras ūdens smalkās šaltīs migloja pār skulptūru grupu: satīrs tvarsta puskailu nimfu pulciņu, kuru bēgšanas centieni šķiet visai nenopietni. Tuvumā pastaigājās labi ģērbušies cilvēki, un gandrīz trešajai daļai rokās bija tāds vai citāds mūzikas instruments. Saskaitīju vismaz septiņas lautas.

Kad tuvojāmies “Eolijas” ieejai, šveicars paraustīja plato cepures malu un aicinoši paklanījās. Viņš bija vismaz sešarpus pēdu garš, tumši iededzis, muskuļots vīrietis. Tas maksās vienu džotu, jaunais cilvēk! viņš teica un, uzsmaidījis Vilemam, paņēma viņa monētu.

Pēc tam ar tādu pašu saulainu smaidu šveicars vērsās pie manis. Pamanījis man plecā pakārto lautas futrāli, viņš savilka vienu uzaci.

-    Patīkami redzēt jaunu seju! Vai noteikumus zini?

Es pamāju ar galvu un pasniedzu viņam džotu.

Šveicars pagriezās un norādīja uz vietu iekštelpās. Redzi bāra leti? Piecdesmit pēdu garo, viļņoto sarkankoka joslu, kas stiepās gar telpas attālāko malu, būtu grūti neredzēt. Un vai redzi, kur tās gals pavēršas pret skatuvi? Es pamāju ar galvu. Redzi to, kurš tur sēž uz soliņa? Ja nolemsi izmēģināt spēkus sacensībā pēc stabulītēm, jārunā ar viņu. Stančions, tā viņu sauc.

Pēc tam mēs abi vienlaikus aizgriezāmies no iekštelpām un vēlreiz pievērsāmies viens otram. Uzvilku lautu augstāk uz pleca. Paldies… Es aprāvos, nezinādams viņa vārdu.

-  Deohs. Šveicars atkal pasmaidīja savu atbrīvoto, nepiespiesto smaidu.

Piepeša impulsa vadīts, es pastiepu roku. Deoch nozīmē “dzert”. Vai drīkstēšu jums vēlāk izmaksāt kādu dzeramo?

Krietnu bridi lūkojies manī, viņš iesmējās. Tie bija nemāksloti, lai­mīgi smiekli, kas kāpa augšup tieši no viņa krūšu dziļumiem. Viņš sirsnīgi pakratīja manu roku. Par to varētu padomāt!

Atlaidis manu roku, Deohs paskatījās man aiz muguras. Simmon, vai tu viņu atvedi pie mums?

-  Patiesībā viņš atveda mani. Šķita, ka Simmonu samulsinājusi mana īsā saskarsme ar šveicaru, taču es nesapratu, kāds tam varētu būt iemesls. Es teiktu, ka viņu neviens nekur nevar aizvest vai at­vest. Simmons iedeva Deoham džotu.

-  Tam es ticu! Deohs teica. Viņam piemīt kaut kas tāds, kas man patīk. Ap viņu ir jaušams kaut kas no feju pasaules. Ceru, ka viņš mums šovakar spēlēs.

-  Arī es tā ceru! es noteicu, un mēs iegājām iekšā.

Cik nevērīgi vien spēdams, pārlaidu skatienu “Eolijas” iekštelpām. Pie sienas pretī viļņotajam sarkankoka bāram pacēlās apaļa skatuve. Vairākas vītņu kāpnes veda uz augstāka līmeņa stāvu, kas atgādināja balkonu. Virs tā bija saskatāms vēl viens, šaurāks līmenis, kas lokveidā aptvēra telpu kā augsta galerija.

Telpas lielāko daļu aizpildīja galdiņi, ap kuriem bija salikti krēsli un taburetes. Sienu nišās bija izvietoti soli. Simpātijas lampas mijās ar svecēm, piešķirot telpai dabisku apgaismojumu, bet nepiesārņojot gaisu ar dūmiem.

-        Nu, šito tu vareni nostrādāji! Simmona balss skanēja nervozi.

-   Žēlīgais Tehlu, ja tev ir padomā vēl kādi gājieni, brīdini mani iepriekš!

-  Ko? es izbrīnījies jautāju. Tu domā tos īso vārdu pārmaiņu ar šveicaru? Simmon, tu esi drebelīgs kā mazgadīga staigule! Viņš bija draudzīgs. Man viņš patika. Kas tur ļauns, ja es piedāvāju izmaksāt viņam dzeramo?

- Deohs ir “Eolijas” saimnieks! Simmons skarbi atmeta. Un viņš ne acu galā necieš, ja mūziķi viņam pielabinās. Pirms divām dienkopām viņš vienu veci izmeta pa durvīm, jo tas mēģināja viņu uzpirkt. Simmons veltīja man izteiksmīgu skatienu. Izmeta vārda tiešā no­zīmē! Tik tālu, ka gandrīz iesvieda strūklakā.

- Ak tā! es izdvesu, juzdamies drusku satricināts. Pametu slepenu skatienu uz Deohu, kas pie durvīm strīdējās ar kādu apmeklētāju. Redzēju, kā spēcīgie muskuļi savelkas un atlaižas, rokai izdarot izteiks­mīgu žestu. Vai tev viņš šķita sadusmots? es jautāju.

-  Nē, nemaz! Un tas ir pats bīstamākais.

Pie mums pienāca Vilems. Ja jūs abi beigtu kulstīt mēles un nāktu pie galda, es esmu gatavs izmaksāt pirmos dzērienus, Ihin? Mēs de­vāmies pie Vilema izraudzītā galdiņa netālu no vietas, kur aiz bāra letes sēdēja Stančions. Ko tu gribi dzert? Vilems jautāja, kad mēs ar Simmonu apsēdāmies un es noliku lautu uz ceturtā krēsla.

-  Kanēļa medaļu, Simmons neapdomājies atbildēja.

- Skuķis! Vilems izmeta ar pārmetuma pieskaņu balsī un pagrie­zās pret mani.

-  Sidru, es teicu. Pašu vieglāko.

-  Divi skuķi! Vilems nopūtās un devās uz letes pusi.

Es pamāju uz Stančiona pusi. Un kas ir viņš? es jautāju. Biju domājis, ka “Eolija” pieder viņam.

-  Tā pieder viņiem abiem. Stančiona pārziņā ir vakaru muzikālā daļa.

-  Vai ir kaut kas tāds, kas man būtu par viņu jāzina? es jautāju, jo nesenā izgāšanās ar Deohu bija saasinājusi manu uzmanību.

Simmons papurināja galvu. Esmu dzirdējis, ka viņš esot itin lā­dzīgs vecis, bet pats nekad neesmu ar viņu runājis. Neizstrādā tikai kādu muļķību, un viss būs labi!

-  Pateicos! es dzēlīgi atbildēju, atgrūdu krēslu un piecēlos.

Stančions bija vidējas miesasbūves vīrietis, glīti ģērbies sulīgi zaļās

un melnās drēbēs. Viņam bija apaļa, bārdaina seja un mazs vēderiņš, ko varēja pamanīt droši vien tikai tāpēc, ka viņš sēdēja. Pasmaidījis viņš pamāja man ar roku, kurā turēja visai pieticīgu dzēriena kausu.

-  Sveiks! viņš man moži uzsauca. Tava seja pauž nepārprota­mas cerības. Vai gribi mums šovakar spēlēt? Itin kā prātodams viņš savilka uzacis. Tagad, būdams tuvāk, es ievēroju, ka Stančiona mati ir tumši rudi, bet šī neuzkrītošā nokrāsa pazuda, ja gaisma krita no citas puses.

-  Ceru to darīt, ser, es sacīju. Tiesa, biju domājis vēl mazliet nogaidīt.

- Jā, protams! Savus talantus mēs visiem ļaujam atklāt tikai pēc saules rieta. Stančions iedzēra malku no kausa, un, kad viņš pagrieza galvu, es redzēju, ka viņam ausī karājas zeltītas stabulītes.

Apmierināti nopūzdamies, viņš noslaucīja muti piedurknē. Ko tad tu spēlē, vai lautu? Es apstiprinoši pamāju ar galvu. Vai esi izdomājis, ar ko tu mūs šovakar ielīksmosi?

- Tas atkarīgs no apstākļiem, ser. Vai kāds šeit ir pēdējā laikā ir spēlējis “Balādi par seru Savjenu Traljardu”?

Stančions sarauca uzacis un nokremšļojās. Ar brīvo roku noglau­dis bārdu, viņš atbildēja: Nē, nav gan. Kāds spēlmanis pirms pāris mēnešiem izmēģināja roku, bet viņš nokoda lielāku kumosu nekā spēja norit. Sajauca vairākas pirkstu kustības un beigu beigās padevās. Stančions papurināja galvu. īsāk sakot, nē. Pēdējā laikā ne.

Viņš vēlreiz iedzēra malku no kausa un nesteidzīgi to norija, tad turpināja: Lielākā daļa mūziķu ir pārliecinājušies, ka sevi var veik­smīgāk parādīt, ja izvēlas mērenākas grūtību pakāpes dziesmu, viņš piesardzīgi sacīja.

Es sapratu vārdos neizteikto padomu un nejutos aizskarts. “Sers Savjens” ir grūtākā dziesma, kādu man jebkad gadījies dzirdēt. Mūsu trupā to bija spējis izpildīt vienīgi mans tēvs, un es biju klausījies viņa priekšnesumu reizes četras vai piecas. Dziesma ilga tikai piecpadsmit minūtes, bet šīs piecpadsmit minūtes prasīja ātru un precīzu pirkstu darbību, kas pareizā izpildījumā izvilināja no lautas divas balsis vien­laikus gan melodiju, gan pavadījumu.

Tas bija sarežģīti, taču prasmīgam lautas spēlētājam tas bija pa spē­kam. Tomēr “Sers Savjens” bija balāde, un vokālā daļa tajā bija otrā plāna melodija, kas sinkopētā ritmā savijās ar lautas pavadījumu. Tā neapšaubāmi bija grūta dziesma. Ja izpildījums atbilda sacerētāja iece­rei un vīrieša dziedājums attiecīgi mijās ar sievietes balsi, turpmāko priekšnesumu sarežģīja sievietes otrā balss piedziedājumos. Bet, ja šo balādi izpildīja veiksmīgi, tā spēja lauzt klausītāju sirdis. Diemžēl tikai nedaudzi mūziķi spēja saglabāt mieru, izpildot tik vētrainām jūtām pārbagātu dziesmu.

Stančions iedzēra vēl vienu pamatīgu malku no sava kausa un no­slaucīja bārdu piedurknē. Vai tu dziedāsi viens? viņš noprasīja, un viņa balsī es saklausīju pacilātību par spīti aplinkus izteiktajam brīdinājumam. Vai arī esi atvedis līdzi otru dziedātāju? Vai kāds no zēniem, ar kuriem tu atnāci kopā, ir kastrāts?

Apspiedu smieklus, iedomādamies Vilemu soprāna lomā, un papu­rināju galvu. Man nav draugu, kuri prastu to nodziedāt. Esmu pare­dzējis trešo piedziedājumu atkārtot otrreiz, lai dotu kādai dziedātājai iespēju iesaistīties Aloinas lomā.

- Trupas stils, ko? Viņš nopietni paskatījās uz mani. Dēls, laikam jau man tas nebūtu jāsaka, bet vai tu patiešām gribi cīnīties par sud­raba stabulītēm kopā ar kādu, ar kuru pat ne reizes neesi samēģinājis?

Redzēju, ka viņš patiešām saprot, cik tas būs grūti. Aptuveni cik talanta stabulīšu īpašnieku te šovakar gaidāmi?

Stančions bridi domāja. Aptuveni? Astoņi. Varbūt ducis.

-  Tātad, visticamāk, te būs vismaz trīs sievietes, kuras ir nopelnī­jušas šo balvu?

Viņš apstiprinoši pamāja, ar interesi vērodams mani.

-  Manuprāt, es lēni teicu, ja tas, ko esmu dzirdējis, ir patiesība un stabulltes var nopelnīt tikai ar izcilu sniegumu, tad viena no šīm sievietēm pratīs nodziedāt Aloinas partiju.

Stančions lēni iedzēra vēl vienu garu malku, vērodams mani pāri kausa malai. Beidzot nolaidis to lejup, viņš aizmirsa noslaucīt bārdu.

-   Tu esi no lepnajiem, vai ne? viņš atklāti noprasīja.

Es pārlaidu skatienu istabai. Vai tad šī nav “Eolija”? Biju dzirdējis, ka šī ir vieta, kur lepnums maksā sudrabu un spēlē zeltu.

-  Tas man patīk, Stančions gandrīz pie sevis noteica. Spēlē zeltu… Viņš sparīgi nolika savu kausu uz letes, un no sašūpotās virspuses gaisā uzšļācās putaina strūkla. Sasodīts, puis, es ceru, ka tu tiešām esi tik labs, par kādu sevi iedomājies! Jāteic atklāti: man šeit nekaitētu kāds ar Iljena uguni. Viņš izlaida pirkstus caur sarkanajiem matiem, it kā atklādams savu vārdu divējo nozīmi.

- Es ceru, ka šī vieta tiešām ir tik laba, par kādu visi to iedomājas, es nopietni teicu. Man vajadzīga vieta, kur sadegt.

*  * *

-  Pa durvīm viņš tevi neizsvieda, Simmons sacīja, kad es atgrie­zos pie galda. Tāpēc es spriežu, ka negāja tik ļauni, kā varēja gaidīt.

- Domāju, ka gāja labi, es izklaidīgi atbildēju. Bet droši nevaru pateikt.

-  Kāpēc nevari? Simmons brīnījās. Es redzēju, ka viņš smejas. Tā noteikti ir laba zīme.

-  Nav teikts! sacīja Vilems.

-  Es cenšos atcerēties visu, ko viņam teicu, es atzinos. Dažreiz mana mute gluži vienkārši sāk runāt un prātam ir jāpapūlas, lai to panāktu.

-  Tas notiek bieži, vai ne? Vilems jautāja ar savu reto, kluso smaidu.

Draugu zobgalības palīdzēja man nokratīt sasprindzinājumu. Ar­vien biežāk! es pasmīnēdams teicu.

Mēs dzērām un mēļojām par dažādiem sīkumiem par baumām, kas vijās ap maģistriem, un par nedaudzajām studentēm, kas bija saistījušas mūsu uzmanību. Runājām par to, kuri cilvēki mums Uni­versitātē patīk, bet vairāk par tiem, kuri nepatīk; spriedelējām, kāpēc tie nepatīk un ko mēs šajā sakarā varētu darīt, ja rastos izdevība. Tāda ir cilvēka daba.

Tā aizritēja laiks, un “Eoliju” pamazām piepildīja publika. Simmons padevās Vilema zobgalīgajiem skubinājumiem un sāka dzert skutenu stipru, melnu vīnu no Šaldas kalnu pakājes; biežāk to mēdza dēvēt par “īsļipu”.

Dzēriens gandrīz tūlīt atstāja iespaidu, un Simmons drīz smējās skaļāk, smaidīja platāk un nemitīgi grozījās krēslā. Vilems palika tik­pat mazrunīgs kā vienmēr. Es izmaksāju nākamos dzērienus katram prāvu kausu tīra sidra. Redzot Vilema pikti saraukto pieri, paskaidroju: ja šovakar nopelnīšu savu talanta balvu, izpeldināšu viņu “īsļipas” jūrā, bet, ja kāds no viņiem piedzersies pirms tam, es pats savām rokām viņu nopēršu un iesviedīšu upē. Abi daudzmaz nomierinājās un sāka sacerēt neķītrus pantiņus “Skārdnieka bodnieka” dziesmai.

Liku viņus mierā un nodevos pats savām domām. Visvairāk mani nodarbināja tas, ka Stančiona vārdos neizteiktais padoms varētu būt uzklausīšanas vērts. Centos atcerēties citas dziesmas, kuras es varētu izpildīt un kuras būtu pietiekami grūtas, lai atbilstoši raksturotu manu spēles prasmi, tomēr pietiekami vieglas, lai bez īpaša riska atklātu manas mākslinieciskās spējas.

Simmona balss atsauca mani atpakaļ tagadnē. Ei, tev labi padodas atskaņas! Ko varētu… viņš mani skubināja.

Atsaucu atmiņā abu draugu sarunas pēdējo daļu, ko biju dzirdē­jis ar vienu ausi. Pamēģini “zem tehlieša tērpa”! es vienaldzīgi ierosināju. Jutos pārāk satraukts, lai piebilstu, ka viens no mana tēva netikumiem bijis paradums sacerēt nerātnas limerikas.

Simmons un Vilems uzjautrināti iespurdzās, bet es turpināju domās meklēt citu dziesmu, ko varētu izpildīt publikas priekšā. Nekur tālu nebiju ticis, kad mani atkal iztraucēja Vilema balss.

-  Kas ir? es pikti attraucu. Tad ieraudzīju Vilema sejā drūmību, kāda mēdza parādīties tikai tad, ja viņš ieraudzīja kaut ko ļoti nepa­tīkamu. Kas ir? es atkārtoju rāmākā balsī.

-  Kāds, kuru mēs visi pazīstam un mīlam, Vilems drūmi teica un pamāja uz durvju pusi.

Paskatījos turp, bet neredzēju nevienu pazīstamu seju. “Eolija” ta­gad bija gandrīz pilna, un pirmajā stāvā vien grozījās vairāk nekā simt cilvēku. Caur atvērtajām durvīm pamanīju, ka ārā iestājusies tumsa.

-  Viņš stāv pret mums ar muguru. Cenšas demonstrēt savu lipīgo pievilcību jaukai, jaunai dāmai, kura acīmredzot viņu nepazīst… Pa labi no tā resnā kunga sarkanās drēbēs! Vilems centās vērst manu uzmanību vajadzīgajā virzienā.

-  Cūka! es izgrūdu, juzdamies pārāk satriekts, lai atrastu sulī­gāku apzīmējumu.

-  Man arī vienmēr licies, ka viņam ir cūciska izcelsme, Vilems sausi noteica.

Simmons, acis blisinādams, paskatījās apkārt. Par ko jūs runājat? Kas te ir atnācis?

-  Ambrozs.

-  Pie Dieva pautiem! Simmons iesaucās un manāmi saguma. To tik vēl vajadzēja! Vai jūs abi joprojām neesat samierinājušies?

-  Es viņu labprāt liktu mierā, es paskaidroju, bet viņam katrā satikšanās reizē noteikti jāpasaka kaut kas riebīgs.

-  Viena pagale nedeg! Simmons atgādināja.

-  Pie velna! es atcirtu. Man vienalga, kas ir viņa tēvs! Es nestai­gāšu sarāvies kā ietramdīts kucēns! Ja viņš ir tik stulbs, ka baksta mani ar pirkstu, es tādu pirkstu vienkārši cērtu nost! Dziļi ievilku elpu, lai nomierinātos, un centos runāt prātīgāk. Ar laiku viņš sapratīs, ka jāliek mani mierā.

- Tu varētu vienkārši nepievērst viņam uzmanību, Simmons teica apbrīnojami skaidri, it kā nebūtu iereibis. Neļauj sevi izaicināt, un gan viņam drīz apniks!

- Nē, es nopietni atbildēju, skatīdamies Simmonam acis. Viņam neapniks. Simmons bija patīkams draugs, taču reizēm apbrīnojami vientiesīgs. Līdzko Ambrozs nodomās, ka esmu vājš pretinieks, viņš metīsies man virsū ar divkāršu sparu. Es pazīstu tādus tipus.

-  Re, kur viņš nāk! Vilems izmeta un nevērīgi aizgriezās uz citu pusi.

Ambrozs mani pamanīja jau pa gabalu. Mūsu acis sastapās, un tajās bija skaidri lasāms, ka viņš nav gatavojies mani šeit ieraudzīt. Viņš kaut ko pateica vienam no pielīdējiem, kas allaž grozījās ap viņu, un tie izspraucās cauri pūlim meklēt brīvu galdiņu citā telpas malā. Ambroza skatiens pārslīdēja man, Vilemam, Simmonam, manai lautai un atkal atgriezās pie manis. Tad viņš apsviedās apkārt un devās pie draugu sameklētā galdiņa. Pirms apsēdās, viņš vēlreiz paskatījās uz manu pusi.

Mani satrauca tas, ka Ambrozs nesmaidīja. Agrāk, mani ieraugot, viņš ikreiz mēdza uzklāt sejai teatrāli skumīgu mīma smaidu, kamēr acīs dzirkstīja izsmiekls.

Tad es ieraudzīju kaut ko tādu, kas mani satrauca vēl vairāk. Viņam līdzi bija paliels, četrstūrains futrālis. Vai Ambrozs spēlē liru? es jautāju, nevienu īpaši neuzrunādams.

Vilems paraustīja plecus. Simmons, šķiet, jutās neveikli. Es do­māju, ka tu zini, viņš nevarīgi sacīja.

-  Vai tu viņu esi redzējis šeit jau agrāk? es jautāju. Simmons pamāja ar galvu. Vai viņš ir spēlējis?

-  Patiesībā deklamējis. Dzeju. Skaitīja vārdus un brīžiem pastrinkšķināja liru. Simmons atgādināja trusi, kas teju teju grasās bēgt krūmos.

- Vai viņam ir talanta stabulītes? es drūmi vaicāju. Tajā bridi man kļuva skaidrs: ja Ambrozs ir apbalvoto mūziķu skaitā, tad es negribu ar viņiem saistīties.

-  Nē, Simmons nopīkstēja. Viņš mēģināja, bet… Simmona balss aprāvās un acīs jautās tāds kā izbiedēts spīdums.

Vilems ar mierinošu kustību uzlika plaukstu uz manas rokas. Es dziļi ievilku elpu, aizvēru acis un centos apslāpēt satraukumu.

Palēnām aptvēru, ka tam nav nekādas nozīmes. Pats augstākais, tas varētu vienīgi piešķirt notiekošajam lielāku asumu. Ambrozs nespēs izdarīt neko tādu, kas traucētu manu spēli. Viņš būs spiests sēdēt un klausīties. Klausīties, kā es spēlēju “Balādi par seru Savjenu Traljardu”, jo tagad vairs nebija nekādu šaubu par to, ko es šovakar izpildīšu.

*  * *

Vakara pasākumu atklāja viens no apmeklētāju pulka apbalvota­jiem mūziķiem talanta stabulīšu īpašniekiem. Viņš spēlēja lautu un apliecināja, ka pārvalda to tikpat labi kā jebkurš Edema Rū cilts mūziķis. Otro dziesmu, kuru es nekad nebiju dzirdējis, viņš izpildīja pat vēl labāk par iepriekšējo.

Pēc desmit minūšu starplaika uz skatuves tika aicināts cits apbalvo­tais mūziķis. Viņa instruments bija dūdas, un viņš tās spēlēja izcilāk, nekā es jebkad biju dzirdējis. Pēc tam viņš nodziedāja saviļņojošu panegiriku minora toņkārtā. Augstā, dzidrā balss bez instrumenta pavadījuma cēlās augšup un piepildīja zāli tikpat plūstoši un skanīgi kā iepriekš izpildītā stabulīšu mūzika.

Es ar prieku secināju, ka apbalvoto mūziķu meistarība patiešām ir tāda, kā vēstījušas cilvēku valodas. Taču līdz ar to auga arī manas bažas. Izcilībai blakus var stāties vienīgi izcilība. Ja es tīrās spītības dēļ jau nebūtu nolēmis spēlēt “Balādi par seru Savjenu Traljardu”, šie priekšnesumi būtu pārliecinājuši mani par labu citādai izvēlei.

Atkal sekoja piecu vai desmit minūšu pārtraukums. Es sapratu, ka Stančions apzināti paildzina norises, lai dotu publikai iespēju starp priekšnesumiem izkustēties un sarunāties. Šis vīrs prata savu darbu. Nodomāju, ka viņš varbūt ir bijis trupas dalībnieks.

Pēc tam sākās pirmie vakara pārbaudījumi. Stančions uzveda uz skatuves gadus trīsdesmit vecu, bārdainu vīrieti un iepazīstināja ar viņu klausītājus. Vīrietis spēlēja flautu. Viņš spēlēja labi. Divas no viņa izpildītajām dziesmām es biju dzirdējis agrāk, trešā man bija sveša. Viņš spēlēja apmēram divdesmit minūtes, un es izpildījumā dzirdēju tikai vienu niecīgu kļūdu.

Pēc aplausiem flautists palika stāvam uz skatuves, kamēr Stančions apstaigāja publiku, noklausīdamies atzinumus. Kroga zēns atnesa spē­lētājam glāzi ūdens.

Beidzot Stančions atgriezās uz skatuves. Apmeklētāji pieklusa, un skatuves saimnieks svinīgi paspieda flautistam roku. Mūziķa seja sadrūma, tomēr viņš saņēmās vārgi pasmaidīt un paklanījās klau­sītājiem. Stančions noveda viņu lejā no skatuves un pasūtīja viņam lielu dzēriena kausu.

Nākamā spēkus izmēģināja jauna, grezni ģērbusies sieviete ar zel­tainiem matiem. Kad Stančions bija nosaucis publikai viņas vārdu, sieviete nodziedāja āriju, kas skanēja tik dzidri un tīri, ka es uz brīdi aizmirsu raizes un ļāvos dziesmas burvībai. Vismaz neilgu laiku spēju nedomāt par sevi un tikai klausīties.

Dziesma beidzās pārāk drīz, un es centos apspiest smeldzi krūtīs un vieglo sūrstoņu acīs. Simmons mazliet nošņaukājās un paslepšus saberzēja seju.

Pēc tam sieviete dziedāja nākamo dziesmu, spēlēdama pavadījumu uz pusarfas. Es nenovērsu no viņas acis un atzīšos, ka tas nebija ti­kai izpildītājas muzikālo spēju dēļ. Viņas mati bija nobriedušu kviešu krāsā. Pat no savas trīsdesmit pēdu attālās vietas redzēju, cik viņai dzidri zilas acis. Viņai bija samtaini gludas rokas un smalki veidotas plaukstas, kas veikli slīdēja pār stīgām. Un tas, kā viņa turēja arfu starp kājām, vedināja mani domāt par… nu, par to pašu, par ko nemitīgi domā katrs piecpadsmitgadīgs zēns.

Viņas balss skanēja tikpat pievilcīgi kā iepriekšējā dziesmā, lie­kot sirdij smeldzīgi sažņaugties. Diemžēl spēles prasme nespēja ar to sacensties. Otrās dziesmas vidū viņa nostrinkšķināja nepareizas stī­gas un sastomījās, tomēr pirms priekšnesuma beigām atkal saņēmās.

Šoreiz Stančions staigāja starp klausītājiem ilgāku laiku. Viņš apstai­gāja visus trīs “Eolijas” stāvus un aprunājās ar visiem jauniem un veciem, mūziķiem un nemūziķiem.

Tikmēr es pamanīju, ka Ambrozs ir uztvēris dziedātājas skatienu. Viņš uzklāja sejai ierasto smaidu, kas ir pretīgs vīriešiem, bet ļoti vi­linošs sievietēm. Tad viņš novērsās un viņa skatiens uzmeklēja manu galdiņu. Mūsu acis sastapās. Ambroza smaids nodzisa, un mēs krietnu brīdi bez jebkādas izteiksmes vērojām viens otru. Neviens no mums neatļāvās izaicinoši pasmīnēt vai ar lūpu kustībām raidīt otram apvai­nojošus vārdus. Tomēr šo dažu minūšu laikā mūsu gruzdošais naids uzliesmoja ar jaunu sparu. Nevaru droši pateikt, kurš no mums pirmais novērsa skatienu.

Gandrīz piecpadsmit minūtes apkopojis klausītāju domas, Stančions atkal uzkāpa uz skatuves. Piegājis pie zeltmatainās sievietes, viņš saņēma tās roku tieši tāpat kā iepriekšējam mūziķim. Ari sievietes seja sadrūma gandrīz tāpat kā viņas priekšgājējam. Stančions noveda viņu lejā no skatuves un pasūtīja viņai to, ko es klusībā nodēvēju par mierinājuma kausu.

Tūlīt pēc šis neveiksmes uzstājās vēl viens apbalvotais mūziķis, kas spēlēja vijoli, un viņa spēle bija tikpat meistarīga kā abiem iepriekšē­jiem sudraba stabullšu īpašniekiem. Tad Stančions uzveda uz skatu­ves vecāku vīrieti, izturēdamies tā, it kā ari viņš gatavos cīnīties par atzinības balvu. Tomēr aplausi, ar kādiem publika viņu apsveica, lika domāt, ka šis cilvēks ir tikpat pazīstams kā pārējie talanta stabulīšu īpašnieki, kuri bija spēlējuši pirms viņa.

Es piebikstīju Simmonam. Kas viņš tāds ir? pajautāju, kamēr vīrietis ar sirmo bārdu uzskaņoja liru.

- Threpe, Simmons čukstus atbildēja. Pareizāk sakot, grāfs Threpe. Viņš šeit spēlē regulāri nu jau četrus gadus. Ievērojams mākslas patrons. Pēc stabulītēm censties viņš mitējās jau pirms vairākiem ga­diem. Tagad viņš vienkārši spēlē. Visi viņu mīl.

Threpe sāka spēlēt, un es tūlīt sapratu, kāpēc viņam nav izdevies nopelnīt sudraba stabulltes. Viņa balss bija tāda kā ieplīsusi un neno­turīga. Liru viņš spēlēja svārstīgā ritmā, un grūti bija pat pateikt, kurā brīdi viņš nospēlē nepareizu skaņu. Dziesmu acīmredzot bija sacerējis viņš pats, un tā būtībā bija vaļsirdīgs vēstījums par vietējā augstmaņa personiskajiem ieradumiem. Tomēr, par spīti izpildītāja mākslinieciskās prasmes trūkumam, es attapos smejamies līdzi visiem pārējiem klausītājiem.

Kad Threpe bija beidzis, atskanēja vētraini aplausi un daži sita ar dūrēm pa galdu vai pat dauzīja kājas pret grīdu. Stančions taisnā ceļā devās uz skatuvi un paspieda Threpes roku, taču grāfs nemaz neizskatījās sarūgtināts. Stančions jūsmīgi uzsita viņam pa plecu un noveda lejā pie bāra letes.

Bija laiks. Es piecēlos un paņēmu lautu.

Vilems paplikšķināja man pa elkoni, un Simmons pasmaidīja, pūlē­damies neizskatīties no draudzīgām rūpēm gluži vai slims. Es klusē­dams pamāju viņiem abiem ar galvu un devos uz Stančiona tukšo sēdvietu bāra galā, kur lete izliecās lokā uz skatuves pusi.

Sataustīju kabatā sudraba talantu biezu un smagu monētu. Kāda neizprotama iekšēja vēlme mudināja mani to nelaist vaļā un pietaupīt vēlākai vajadzībai. Taču es zināju, ka jau pēc dažām dienām viens talants man neko neatrisinās. Ja es iegūtu sudraba stabulītes, es varētu pelnīt naudu, spēlējot pilsētas viesnīcās. Ja man laimētos piesaistīt kāda patrona uzmanību, es varētu nopelnīt naudu gan Devi parāda atmaksai, gan mācību maksai. Man bija jāriskē.

Stančions nesteidzīgi atgriezās savā vietā pie bāra letes.

-  Es gribētu spēlēt nākamais, ser, ja jums nav iebildumu! es teicu, cerēdams, ka neizskatos tik nervozs, kā jutos. Lautas futrālis bija kļuvis gluži slidens no manām nosvīdušajām plaukstām.

Viņš pasmaidīja un pamāja ar galvu. Tev ir laba acs uz pūļa noska­ņojumu, zēn. Šī publika alkst pēc skumjas dziesmas. Vai tu joprojām esi apņēmies dziedāt “Savjenu”?

Es apstiprinoši pamāju ar galvu.

Viņš apsēdās un paņēma dzēriena kausu. Labi, ļausim viņiem dažas minūtes norimt un pabeigt sarunas.

Es piekritu un atspiedos pret bāra leti. Šis laiks man pagāja veltīgās raizēs par to, ko mainīt nebija manā varā. Viena lautas tapiņa bija kļuvusi vaļīga, un man nebija naudas, lai savestu to kārtībā. Uz ska­tuves līdz šim nebija parādījusies neviena sieviete, kas būtu apbalvota ar sudraba stabulītēm. Jutos neomulīgi, iedomādamies, ka šis varētu būt neparasts vakars, kurā visi “Eolijas” apbalvotie mūziķi ir nejauši sagadījušies vīrieši vai varbūt sievietes, kuras neprot Aloinas partiju.

Šķiet, bija pagājis pavisam īss brīdis, kad Stančions piecēlās un jautājoši savilka uzacis. Es pamāju ar galvu un paņēmu savu lautu. Pēkšņi futrālis man izskatījās ļoti nobružāts. Mēs divatā devāmies augšā uz skatuvi.

Līdzko es uzkāpu uz skatuves dēļiem, sarunu troksnis pierima līdz klusai murdoņai. Tajā pašā brīdī mans uztraukums izgaisa, pūļa uzma­nības sadedzināts. Tā ar mani ir noticis vienmēr. Ārpus skatuves es uztraucos un svīstu. Uz skatuves esmu mierīgs kā bezvēja ziemas nakts.

Stančions aicināja publiku klausīties mani kā stabulīšu balvas kan­didātu. Viņa vārdiem piemita rituāla miers. Kad viņš norādīja uz mani, zālē neatskanēja pazīstamie aplausi un mūs ieskāva gaidošs klusums. Vienu zibenīgu mirkli es redzēju sevi tādu, kādu mani redzēja klausī­tāji. Es nebiju eleganti ģērbies kā pārējie, un, atklāti sakot, tikai pāris soļu šķīra mani no skrandām. Biju jauns, gandrīz vai bērns. Jutu, ka publikas ziņkārība mūs savstarpēji pievelk.

Ļaudams tai pieaugt, es nesteidzīgi atvēru savu apbružāto, lietoto lautas futrāli un izvilku no tā savu apbružāto, lietoto lautu. Jutu, ka klausītāju uzmanība saasinās, redzot mana instrumenta neizskatīgo ārieni. Nospēlēju dažus klusus akordus, tad piegriezu tapiņas, pavisam viegli uzskaņojot instrumentu. Nostrinkšķināju vēl dažus vieglus akor­dus, pārbaudīju skanējumu, ieklausījos un apmierināts pamāju ar galvu.

Skatuves apgaismojums pārējo telpas daļu atstāja pustumsā, un no savas vietas es neko daudz nevarēju redzēt. No krēslainās zāles pretī lūkojās, šķiet, tūkstotis acu. Tur bija Simmons un Vilems. Stančions pie bāra letes. Deohs pie durvīm. Tad man iekņudējās pakrūte: pūlī es saskatīju Ambrozu, kas vēroja mani ar draudīgu, gruzdošu naidu acīs.

Novērsos no viņa un ļāvu skatienam slīdēt tālāk; redzēju bārdaino vīrieti sarkanajā apģērbā grāfu Threpi, pavecu pāri sadotām rokām, jauku, tumšacainu meiteni…

Mani klausītāji. Es viņiem uzsmaidīju. Smaids tuvināja mūs vēl vairāk, un es sāku dziedāt.

"Nu pieklustiet, balsis! Jo tagad es dziedāt jums gribu Skaistāko pasaules dziesmu par skaistāko mīlestību.

Pirms mūžu mūžiem ko radījis Iljens spožākā zvaigzne.

Ikviens no mums skaudrās likteņa takas lai zina,

Ko staigājis Savjens un viņa vismīļotā Aloina.”

Ļāvu, lai pūlim pāršalc čukstu vilnis. Tie, kuri zināja šo dziesmu, pārmija klusus izsaucienus, bet tie, kuri nezināja, jautāja blakussēdē­tājiem, ko nozīmē šī sakustēšanās.

Uzliku rokas uz stīgām, atkal piesaistīdams viņu uzmanību sev. Telpā iestājās klusums, un es sāku spēlēt.

Melodija viegli plūda pār manām lūpām, un lauta man bija gluži kā otra balss. Es savirpināju pirkstus, un lauta ieskanējās vēl trešajā balsī. Es dziedāju lepnā, spēcīgā intonācijā, kāda piemita Savjenam Traljardam, dižākajam no Amira vīriem. Publika šūpojās līdzi mūzikai kā zāle vējā. Es dziedāju kā sers Savjens un jutu, ka klausītāji sāk mani iemīlēt un no manis baidīties.

Biju tik pieradis dziedāt šo dziesmu viens, ka gandrīz aizmirsu atkārtot trešo piedziedājumu. Atcerējos to pēdējā brīdī, un uz muguras man izspiedās salti sviedri. Dziedādams to otrreiz, es lūkojos publikā ar cerību, ka beigās dzirdēšu kādu balsi atsaucamies manējai.

Pabeidzu piedziedājumu pirms Aloinas pirmās rindas. Enerģiski uz­situ pirmo akordu un gaidīju, klausīdamies, kā skaņa pamazām izgaist, neatradusi publikā atbildes balsi. Rāmi lūkojos zālē un gaidīju. Katrs nākamais mirklis viesa manī gan atvieglojumu, gan sarūgtinājumu, kas gluži kā sacenzdamies auga augumā.

Un tad līdz skatuvei atplūda dzidra balss maiga un glāstoša kā putna spalva…

“Kā zināji, Savjen, kā spēji tu just,

Ka sirds mana tiecas pēc tevis?

Vai nojauti, Savjen, ka nevar zust Tas, ko mums liktenis devis?

Vai dziļākās dvēseles slēptuvēs Tu atmiņas loloji tāpat kā es?"

Viņa bija Aloina, un es biju Savjens. Viņas balss dzidri vērpās ap manējo, savīdamās un saplūzdama vienotā skanējumā. Es jutu neat­vairāmu vēlmi ciešāk ielūkoties publikā, ar skatienu sameklēt sievieti, kura dziedāja kopā ar mani. īsu brīdi mēģināju atrast seju, kas atbil­stu neredzamās līdzdziedātājas vēsās mēness gaismas balsij, bet tad mani pievīla pirksti. Novērsis uzmanību, es nospēlēju aplamu noti, un melodijā ielauzās skarba skaņa.

Neliela kļūda. Sakodu zobus un pievērsu visu uzmanību spēlei. At­metis ziņkāri, noliecu galvu un vērīgi sekoju pirkstu kustībām, lai tie nezaudētu pareizo vietu uz stīgām.

Un mēs dziedājām! Viņas balss bija degošs sudrabs, un es biju viņas atbalss. Savjena rindas bija noturīgas un spēcīgas kā mūžsena ozola zari, un Aloina bija lakstīgala, kas vizēdama riņķoja ap lepno koku.

Tagad es tikpat kā vairs nejutu publiku un nejutu sviedrus, kas klāja manu miesu. Biju tik dziļi iegājis mūzikā, ka nespētu jums pateikt, kur tā beidzās un kur sākās manu asiņu plūdums.

Un tomēr tā beidzās. Tas notika divus pantus pirms dziesmas bei­gām. Nospēlējis pirmo Savjena dziedājuma akordu, es izdzirdēju grie­zīgu skaņu, kas izrāva mani no mūzikas kā zivi no ūdens dziļumiem.

Pārtrūka lautas stīga. Augstu virs grifa tā nostrinkšķēja, atrāvās un spēji atsitās man pret plaukstas virspusi, ievilkdama tur tievu, sarkanu svītru.

Es apstulbis skatījos lejup. Stīgai nevajadzēja pārtrūkt. Neviena no manas lautas stīgām nebija tik nodilusi, lai varētu pārtrūkt. Tomēr tas bija noticis, un, pēdējām mūzikas skaņām izgaistot klusumā, es dzir­dēju publiku sakustamies. Klausītāji sāka atgūties no nomoda sapņa, ko biju tiem noaudis no dziesmas pavedieniem.

Klusēdams jutu, kā šis audums izirst, kā klausītāji pamostas, neizsapņojuši sapni līdz galam, kā mans darbs sabrūk pīšļos un pazūd tuk­šumā. Bet manī joprojām dega dziesma, manī joprojām dega dziesma. Dziesma!

Neapzinādamies, ko daru, uzliku rokas atpakaļ uz stīgām un iegāju dziļi sevī. Atgriezos senajā laikā, kad mani pirksti bija cieti un norūdīti un mūzika plūda viegli kā elpa. Tajā laikā, kad biju atradis skanējumu “Koka lapai vējā” un spēlējis to uz lautas ar sešām stīgām.

Un es sāku spēlēt. Sākumā lēni, pēc tam ātrāk, un mani pirksti arvien labāk atcerējās ceļu. Savācu izirušos dziesmas pavedienus un rūpīgi ieaudu tos atpakaļ tur, kur tie bija atradušies pirms īsa brīža.

Tas neskanēja izcili. Tik sarežģītu dziesmu kā “Sers Savjens” nav iespējams nospēlēt izcili, ja septiņu stīgu vietā ir sešas. Tomēr dziesma bija atdzīvināta, un es spēlēju. Zālei pāršalca nopūta, publika viegli notrīsēja un lēnām atgriezās burvības pasaulē, ko biju tai radījis.

Es gandrīz nejutu, ka publika ir turpat, un pēc brīža to pilnīgi aizmirsu. Manas rokas te dejoja, te skraidīja pār stīgām, te neskaidri zibēja, kamēr es pūlējos saglabāt abas lautas balsis, pievienodams dziesmai savējo. Kaut gan es redzēju klausītājus, es viņus aizmirsu aizmirsu visu, paturot prātā vienīgi dziesmas beigu daļu.

Tad atkal skanēja piedziedājums un atkal dziedāja Aloina. Es neuz­tvēru viņu kā dzīvu būtni, neuztvēru viņu pat kā balsi: viņa bija tikai daļa no dziesmas, kas dega manī un plūda no manis.

Un tad viss bija galā. Paceldams galvu un palūkodamies zālē, es jutos kā peldētājs, kas izniris virs ūdens, lai ievilktu elpu. Atgriezos tagadnē un jutu, ka man asiņo roka un visu ķermeni klāj sviedri. Tad krūtīs kā dūre ietriecās dziesmas beigas tā ar mani notiek ikreiz, lai kur un kad es klausītos “Savjena” balādi.

Paslēpu seju plaukstās un ļāvu vaļu asarām. Es neraudāju nedz par satrūkušo stīgu, nedz par piedzīvoto neveiksmi. Nedz par asinīm, nedz par ievainoto roku. Es pat neraudāju par zēnu, kurš pirms vairākiem gadiem mežā bija iemācījies spēlēt lautu ar sešām stīgām. Es raudāju par seru Savjenu un Aloinu, par zaudētu, atrastu un vēlreiz zaudētu mīlestību, par nežēlīgo likteni un par cilvēku muļķību. Kādu laiku ļāvos bēdu vilnim, neko citu neredzēdams un nezinādams.

SĒRĀS PAR SAVJENU un Aloinu es kavējos tikai neilgu bridi. Apzināda­mies, ka joprojām esmu uz skatuves, es saņēmos, izslējos krēslā taisni un paskatījos uz publiku. Uz savu klusējošo publiku.

Cilvēkam, kurš spēlē, mūzika skan citādi. Tas ir mūziķa lāsts. Jau tagad, sēžot turpat uz skatuves, manas improvizētās beigas sāka pa­gaist no atmiņas. Tad uznira šaubas. Ja nu tās nav izdevušās tik salie­dētas, kā bija licies man pašam? Ja nu tās nav atklājušas dziesmas sāpīgo traģēdiju nevienam citam, vienīgi man? Ja nu manas asaras ir saprastas tikai kā bērnišķīgas bēdas par paša neveiksmi?

Šajā gaidu brīdī es sadzirdēju no publikas plūstam klusumu. Klau­sītāji sēdēja nekustīgi, saspringti kā stīgas, it kā dziesma būtu dedzi­nājusi tos skaudrāk par uguns liesmu. Ikviens glabāja sāpes sevī, sa­stindzis tajās un ieslēdzis tās pašā sirds dziļumā kā dārgu dāvanu.

Tad zāli pāršalca šņuksti kā izlaušanās, kā atbrīvošanās no sprosta. Visaptveroša asaru nopūta. Šalcoša augumu sakustēšanās, lēna atrai­sīšanās no sastinguma.

Un tad atskanēja aplausi. Dārdoši kā neapvaldītas liesmas, kā pēr­kons pēc zibens uzliesmojuma.

ES PĀRSTĪGOJU LAUTU. TĀ bija patīkama nodarbe, kas paņēma manu uzmanību, kamēr Stančions apstaigāja klausītājus un uzzināja viņu domas. Mani pirksti veica ierastās darbības, noņemot pārrauto stigu, bet domas satraukti šaudījās. Tagad, kad aplausi bija apklusuši, mani atkal mocīja šaubas. Vai ar vienu dziesmu pietiek, lai apliecinātu savu meistarību? Varbūt publiku ietekmēja dziesmas izcilais spēks, nevis mans izpildījums? Un mans improvizētais nobeigums? Varbūt dziesmu kā vienotu veselumu biju uztvēris vienīgi es…

Noņēmis pārrauto stīgu, uzmetu tai paviršu skatienu, un visas ma­nas iepriekšējās domas izbira no galvas kā nebijušas.

Stīga nebija ne izdilusi, ne bojāta, kā biju gaidījis. Norautais gals bija gluds, it kā tas būtu pārgriezts ar nazi vai šķērēm.

Krietnu bridi raudzījos uz to gluži kā apdullis. Vai kāds būtu rīkojies ar manu lautu? Tas nebija iespējams. Es nekad neizlaidu savu instru­mentu no acīm. Turklāt pirms aiziešanas no Universitātes pilsētiņas es visas stīgas biju pārbaudījis un apskatījis tās vēlreiz pirms uzkāpšanas uz skatuves. Kā tas varēja notikt?

Kamēr šī doma kā virpulis riņķoja man pa galvu, es pamanīju, ka pūļa čalas pieklust. Laikus pacēlu skatienu un ieraudzīju, ka Stančions jau sper pirmo soli uz skatuves. Steigšus piecēlos kājās un pagriezos viņam pretī.

Viņa sejas izteiksme bija patīkama, taču neizdibināma. Viņam tuvojoties, es jutu pakrūtē sažņaudzamies kamolu, bet tas aizripoja, aizraudams līdzi manas drosmes un cerību paliekas: Stančions sniedza man roku tieši tāpat kā diviem iepriekšējiem mūziķiem, kuri nebija iemantojuši pietiekamu atzinību.

Uzklāju sejai pēc iespējas varonīgu smaidu un satvēru pasniegto roku. Es biju sava tēva dēls un trupas dalībnieks! Man jāpieņem noraidījums ar Edema Rū cilts cienīgu lepnumu! Drīzāk zeme atvērsies un apris šo mirguļojošo, augstprātīgo vietu, nekā es izrādīšu kaut kripatu nožēlas.

Turklāt kaut kur publikas vidū mani vēroja Ambrozs. Drīzāk zeme apris “Eoliju”, Imri un visu Kentes jūru, nekā es ļaušu viņam baudīt kaut kripatu gandarījuma par notikušo.

Tāpēc es gaiši pasmaidīju un satvēru Stančiona roku. Kad es to paspiedu, sajutu plaukstā iegulstam kaut ko cietu. Paskatījies lejup, redzēju tajā iemirdzamies sudrabu. Manas talanta stabulītes!

Tobrīd droši vien bija vērts redzēt manu sejas izteiksmi. Paskatījos augšup uz Stančionu. Viņa acīs dzirkstīja uguntiņas, un viņš man šķel­mīgi pamirkšķināja.

Pagriezos un pacēlu stabulītes tā, lai visi tās varētu redzēt. “Eolija” atkal vētraini iedārdējās. Šoreiz tie bija apsveikuma dārdi.

*  * *

-  Tev man jāapsola, Simmons nopietni teica, mirkšķinādams apsarkušās acis, ka tu nekad vairs to dziesmu nespēlēsi, iepriekš mani nebrīdinājis! Nekad!

- Vai tad bija tik briesmīgi? Es viņam uzsmaidīju, vēl neatguvies no pārdzīvojuma.

-  Nē! Simmons gandrīz iekliedzās. Tas bija… Es nekad… Brīdi viņš cīnījās, meklēdams vārdus, tad nolaida galvu rokās un sāka izmi­sīgi šņukstēt.

Vilems gādīgi aplika roku Simmonam ap pleciem, un viņš nekaut­rēdamies atbalstījās pret draugu. Mūsu Simmonam ir mīksta sirds! Vilems saudzīgi teica. Cik noprotu, viņš gribēja teikt, ka viņam dziesma ļoti patikusi.

Es ievēroju, ka arī Vilema acis ir mazliet apsarkušas. Uzliku roku Simmonam uz pleca. Kad es šo dziesmu dzirdēju pirmoreiz, arī man tā bija kā belziens, es viņam atklāti atzinos. Kad man bija deviņi gadi, mani vecāki to dziedāja Vidusziemas svētkos, un pēc tam es divas stundas nebiju nekur liekams. Viņiem nācās izņemt manu lomu no “Cūkgana un lakstīgalas”, jo es nebiju spējīgs iziet uz ska­tuves.

Simmons pamāja ar galvu un ar rokas kustību lika saprast, ka viss ir kārtībā, bet sarunāties viņš tik drīz nespēs, tāpēc lai eju un daru, kas man darāms.

Es paskatījos uz Vilemu. Biju aizmirsis, ka reizēm iespaids ir tik satriecošs, es neveikli sacīju.

-  Iesaku ieraut kādu skutenu! Vilems bez aplinkiem teica. Jeb īsļipu, ja labāk patīk tautas valoda. Bet es atceros, ka tu solīji šovakar izpeldināt mūs skutena jūrā, ja dabūšot stabulītes. Nezinu gan, kā tev tas izdosies, jo pašlaik man kājās ir svina dzeramkurpes.

Izdzirdēju aiz muguras Stančiona guldzošos smieklus. Šie laikam ir tavi draugi, kas nav kastrāti, vai ne? Tāds pārsteidzošs apzīmē­jums palīdzēja Simmonam mazliet atgūties, un viņš noberzēja degunu piedurknē.

-  Vilem, Simmon, šis ir Stančions! Simmons atbildēja ar galvas mājienu. Vilems atturīgi, stīvi paklanījās. Stančion, vai tu pavadīsi mūs līdz bāram? Es apsolīju izmaksāt viņiem dzeramo.

-  S, Vilems izlaboja. Dzeramos.

-  Atvainojiet, dzeramoS! es uzsvēru daudzskaitļa galotni. Ja nebūtu manu draugu, es nekad nebūtu nokļuvis šeit!

-  Ā! Stančions plati pasmīnēja. Patroni! Es pilnīgi saprotu.

*  * *

Izrādījās, ka uzvarētāja kauss ir tāds pats kā mierinājuma kauss. Kad Stančionam beidzot izdevās izvadīt mūs cauri ļaužu pūlim līdz brīvai vietai pie bāra letes, dzeramais mani jau gaidīja. Stančions pat vēlējās izmaksāt skutenu Simmonam un Vilemam, teikdams, ka arī patroniem pienākoties daļa no uzvarētāja balvas. Es viņam sirsnīgi pateicos no pašiem dilstošā maka dziļumiem.

Kamēr mēs gaidījām draugiem solītos dzērienus, es centos ziņkārīgi ieskatīties savā augstajā kausā un pārliecinājos, ka, nenoņemot to no letes, kaut ko varētu saredzēt tikai tad, ja es uzkāptu ar kājām uz soliņa.

-  Meteglīns! Stančions paskaidroja. Nogaršo, un pateikties varēsi vēlāk! Manā dzimtajā pusē mēdza teikt, ka cilvēks esot gatavs piecelties no miroņiem, lai varētu to dabūt.

Piesitu pirkstus pie iedomātas cepures malas. Gatavs pakalpot!

-  Gatavs pakalpot tev un tavai ģimenei! viņš galanti atbildēja.

Iedzēru malku no augstā kausa, lai atgūtos no satraukuma, un jutu,

ka mutē ielīst kaut kas brīnumains: vēss pavasara medus, krustnag­liņas, kardamons, kanēlis, spiestas vīnogas, piededzināti āboli, saldi bumbieri un tīrs avota ūdens. Tikai tā es varu raksturot meteglīnu. Ja neesat to pamēģinājuši, es diemžēl nespēšu to atbilstoši aprakstīt. Ja esat, tad jums nav jāatgādina, kā tas garšo.

Ar atvieglojumu redzēju, ka skutens ir atnests vidēja lieluma glāzēs; viena bija paredzēta arī Stančionam. Ja mani draugi izdzertu lielos kausus ar melno vīnu, man būtu jāmeklē ķerra, lai nogādātu viņus atpakaļ otrā upes pusē.

-  Uz Savjena veselību! Vilems uzsauca tostu.

-  Piekrītam! sacīja Stančions, paceldams glāzi.

-  Uz Savjena… Simmons izdvesa kaut ko līdzīgu apslāpētam šņukstam.

-  …un Aloinas veselību! es piebildu un pabīdīju kausu tā, lai varētu pieskandināt viņu glāzēm.

Stančions izdzēra savu skutenu ar tādu nevērību, ka es samirkšķi­nāju acis. Nu tā! viņš noteica. Pirms es atstāju tevi gozēties draugu sajūsmā, gribu kaut ko pajautāt. Kur tu to iemācījies? Tas ir, spēlēt ar pārtrūkušu stīgu?

Es brīdi domāju. Vai man atbildēt gari vai īsi?

-  Pagaidām lai iet īsi!

Es pasmaidīju. Labi, tad teikšu, ka apguvu to gadījuma pēc. Nevērīgi pametu ar roku, it kā aizmezdams kaut ko projām. Palieka no manas izšķiestās jaunības!

Stančions labu bridi raudzījās manī, un viņa seja pauda uzjautrinā­jumu. Laikam jau biju to pelnījis. Nākamreiz prasīšu garo atbildi. Dziļi ievilcis elpu, viņš aplaida skatienu istabai. Zeltītais auskars šūpodamies iedzirkstījās lampu gaismā. Iešu pagrozīties starp ap­meklētājiem. Gādāšu, lai nenāk tev virsū visi vienlaikus.

Es atviegloti pasmaidīju. Paldies, ser!

Viņš papurināja galvu un nepacietīgi pamāja kādam aiz letes; apkal­potājs tūlīt atnesa viņam dzēriena kausu. Vakara sākumā “ser” bija pareizi un īstajā vietā. Bet tagad ir Stančions! Viņš paskatījās atpakaļ uz mani, un es smaidīdams atbildēju ar galvas mājienu. Un kā lai es saucu tevi?

-  Par Kvoutu, es teicu. Vienkārši Kvouts.

-  Lai dzīvo vienkārši Kvouts! Vilems pacēla glāzi.

-  Un Aloina! piebilda Simmons un, iespiedis seju elkoņa līkumā, sāka klusi raudāt.

*  * *

Viens no pirmajiem pie manis pienāca grāfs Threpe. Tuvumā viņš izskatījās mazāks un vecāks. Tomēr par manu priekšnesumu viņš runāja dzirkstošām acīm un mundriem smiekliem

-      Un tad tās pārtrūka! viņš iesaucās un sparīgi savēcināja roku.

Un es spēju domāt tikai vienu: Tikai ne tagad! Tikai ne pirms beigām!

Bet tad ieraudzīju tavu asiņaino roku, un man sadumpojās māga. Tu paskatījies uz mums, pēc tam uz stigām, un tās kļuva arvien klusākas. Bet tad tu vēlreiz uzliki pirkstus uz lautas, un es domāju: Tas ir drosmīgs zēns. Pārāk drosmīgs. Viņš nesaprot, ka nevar saglābt pārrautas dziesmas beigas ar pārrautu stīgu. Bet tu to izdarīji! Grāfs Threpe iesmējās tā, it kā es būtu izjokojis pasauli, un ātri nodejoja vairākus džigas soļus.

Simmons, kas bija pārstājis raudāt un nupat grasījās savilkt glai­mīgu seju, iesmējās reizē ar grāfu. Vilems nesaprata, ko par Threpi domāt, un vēroja viņu ar nopietnu skatienu.

-            Tev kādu dienu jāatnāk spēlēt pie manis mājās! Threpe teica un aši pacēla plaukstu. Tagad par to nerunāsim: es negribu traucēt tavu vakaru. Viņš pasmaidīja. Bet, pirms aizeju, man jāuzdod vēl kāds jautājums. Cik gadus Savjens pavadīja kopā ar Amiru?

Tas man nebija īpaši jāgudro. Sešus. Trīs gadus, apliecinādams sevi, un trīs gadus mācīdamies.

-      Vai seši tev šķiet labs skaitlis?

Nesapratu, uz ko viņš tēmē. Seši nav īpašs veiksmes skaitlis, es izvairījos no tiešas atbildes. Ja man būtu jāmeklē labs skaitlis, es ietu tālāk, proti, uz septiņi. Paraustīju plecus. Vai arī atpakaļ uz trīs.

Threpe pārdomāja dzirdēto, viegli sizdams ar pirkstu pa zodu.

-      Tev taisnība. Bet seši gadi kopā ar Amiru nozīmē, ka viņš atgriezās pie Aloinas septītajā gadā. Pameklējies kabatā, grāfs izvilka sauju monētu, starp kurām bija vismaz trīs dažādu zemju nauda. Viņš izvilka no tās septiņus talantus un iespieda tos man plaukstā.

-            Godātais lord… es pārsteigts sastomījos, es nevaru ņemt jūsu naudu! Mani bija samulsinājusi nevis pati nauda, bet tās daudzums.

Threpe izskatījās izbrīnījies. Kāpēc gan ne?

Es stāvēju, iepletis acis, un rets gadījums! nespēju atrast pie­mērotus vārdus.

Threpe guldzoši pasmējās un sakļāva manus pirkstus virs monētām.

-      Tas nav atalgojums par spēlēšanu. Nē, īstenībā jau ir, bet drīzāk tas domāts kā pamudinājums, lai tu turpinātu vingrināties un spēlētu arvien labāk. Tas ir mūzikas labā!

Viņš paraustīja plecus. Redzi, lai lauru koks augtu, tam ir vaja­dzīgs lietus. Tur es neko nevaru grozīt. Bet es varu gādāt, lai lietus

nelīst dažiem mūziķiem uz galvas, vai ne? Viņa sejā parādījās viltīgs smaids. Dievs rūpēsies par lauru kokiem un gādās tiem mitrumu. Bet es rūpēšos par mūziķiem un gādāšu, lai tie var dzīvot sausumā. Un gudrāki prāti par manējo lems, kad savest tos abus kopā.

Es brīdi klusēju. Man šķiet, jūs esat gudrāks nekā pats sevi vēr­tējat.

-  Nu, nu, viņš novilka, cenzdamies slēpt apmierinājumu. Tikai nelaid tādas valodas tālāk, citādi ļaudis sāks gaidīt no manis lielas lietas! Grāfs Threpe pagriezās un nozuda pūlī.

Ieslidināju septiņus talantus kabatā un jutu, ka man no pleciem noveļas milzīgs smagums. Tā bija gluži kā nāvessoda atcelšana. Varbūt pat tiešā nozīmē, jo es nezināju, ar kādiem paņēmieniem Devi būtu centusies piespiest mani atdot parādu. Pirmo reizi divu mēnešu laikā es bezrūpīgi uzelpoju. 11 bija laba sajūta.

Pēc Threpes aiziešanas pie manis pienāca viens no agrāk apbalvo­tajiem mūziķiem, vēlēdamies izteikt uzslavu. Nākamais bija keldiešu augļotājs, kas paspieda manu roku un piedāvāja izmaksāt dzeramo.

Pēc viņa mani apsveica mazāk pazīstams augstmanis, vēl kāds mūzi­ķis un skaista, jauna dāma. Nodomāju, ka varbūt viņa ir mana Aloina, tomēr, izdzirdot viņas balsi, sapratu, ka esmu maldījies. Viņa bija vietējā augļotāja meita, un pēc īsas sarunas par dažādiem sīkumiem mēs šķīrāmies. Tikai pēdējā brīdī atcerējos, ka jāievēro pieklājība, un atvadoties noskūpstīju viņai roku.

Pēc neilga laika visi apsveicēji man šķita saplūstam vienā neskaidrā straumē. Cits pēc cita tie nāca sasveicināties, izteikt atzinību, dot pado­mus, paust skaudību un apbrīnu. Kaut gan Stančions turēja vārdu un rūpējās, lai visi nesteigtos pie manis vienlaikus, drīz vien es vairs nespēju atšķirt citu no cita. Arī meteglīns, protams, stāvokli nedarīja vieglāku.

Neatceros, cik ilgs laiks bija pagājis, kad iedomājos palūkoties ap­kārt pēc Ambroza. Pārlaidis skatienu telpai, iebukņīju Simmonam ar elkoni, un viņš pacēla acis no šimu spēles, ko spēlēja divatā ar Vilemu.

-    Kur ir mūsu labākais draugs? es jautāju.

Simmons neizpratnē blenza uz mani, un es attapos, ka viņš ir pār­lieku apskurbis, lai spētu uztvert ironiju. Ambrozs, es paskaidroju.

-    Kur ir Ambrozs?

-  Aizlaidās! Vilems paziņoja ar naidīgu pieskaņu balsī. Tūlīt, tikko tu beidzi spēlēt. Jau pirms tu dabūji stabulītes.

- Viņš zināja. Viņš zināja! Simmons līksmi iedziedājās. Zināja, ka tu tās dabūsi, un nespēja noskatīties.

- Aiziedams viņš izskatījās diezgan nelāgi, Vilema balsī skanēja apslāpēts, ļauns prieks. Bāls kā līķis! Drebēja tā, ka redzams pa gabalu. It kā būtu atklājis, ka viņam visu vakaru kāds mīzis dzēriena kausā.

-  Varbūt tā arī bija, Simmons teica ar viņam neraksturīgu ļau­numu. Es tā labprāt būtu darījis.

-  Drebēja? es pārjautāju.

Vilems apstiprinoši pamāja. Drebēja gan! It kā viņam kāds būtu iebelzis pa zarnām. Iekārās Lintenam elkonī, lai tiktu līdz durvīm.

Simptomi izklausījās pazīstami: tie atgādināja sasaistītāja iespē­jamo sastingumu un drebuļus. Manī sāka gruzdēt aizdomas. Iztēlojos, kā Ambrozs klausās mani izpildām visskaistāko dziesmu, kādu viņš jebkad dzirdējis, un aptver, ka es iegūšu sudraba stabulītes.

Atklāti kaitēt man viņš nebūtu uzdrošinājies, bet varbūt viņam izdevās atrast kādu atrisušu diegu vai garu skabargu no koka galdiņa. Kā viens, tā otrs spētu veidot tikai vārgu simpātijas saikni ar manas lautas stīgu: labākajā gadījumā vienu procentu, bet varbūt tikai pro­centa desmitdaļu.

Iztēlojos, kā Ambrozs, saspringti koncentrēdamies, ņem karstumu pats no sava ķermeņa un viņa rokās un kājās lēni ieplūst aukstums. Domās redzēju, kā viņš trīc, kā elpa arvien smagāk laužas no krūtīm, un beidzot mana stīga pārtrūkst…

…un es, par spīti visam, pabeidzu dziesmu. Šīs domas man izvili­nāja rūgtu smaidu. Protams, tas bija tikai pieļāvums, taču kāds bija nepārprotami parūpējies, lai man pārtrūktu stīga, un es ne mirkli nešaubījos, ka Ambrozs šajā situācijā bija gatavs izmēģināt jebkādus līdzekļus. Es atkal pievērsos Simmonam.

-  …pieietu viņam un teiktu: Es neņemu ļaunā to reizi "Tīģelī", kad tu man sajauci sāļus un es veselu dienu staigāju gandrīz akls. Nē. Tik tiešām nē, dzer vesels! Simmons iesmējās, nodevies savām atriebī­gajām fantāzijām.

Apsveicēju plūsma kļuva retāka: cits lautas spēlētājs, talanta stabulīšu īpašnieks, kuru biju redzējis uz skatuves, vēl kāds vietējais tirgotājs. Kodīgi sasmaržojies kungs ar garām, saeļļotām ūsām un vintasieša akcentu uzsita man pa plecu un iedeva man naudas maku “jaunām stigām”. Man viņš nepatika. Tomēr maku es pieņēmu.

*  * *

-  Kāpēc viņi visu laiku runā tikai par to? Vilems jautāja.

-  Par ko?

-  Puse no tiem, kuri pienāca spiest tev roku, burbuļoja par to, cik skaista bijusi dziesma. Otra puse dziesmu pat nepieminēja un runāja tikai par to, kā tu spēlēji ar pārrautu stigu. Gluži tā, it kā dziesmu vispār nebūtu dzirdējuši.

- Pirmā puse no mūzikas neko nesaprot, sacīja Simmons. Tikai tie, kuri mūziku ņem nopietni, spēj novērtēt to, ko šovakar paveica mūsu jauniņais E’lirs!

-  Tātad tas bija grūti? Vilems domīgi norūca.

-  Es nekad neesmu redzējis nevienu, kas spēlētu “Vāveri niedrēs” bez pilna stīgu komplekta, Simmons viņam paskaidroja.

-  Hmm… Vilems novilka. Tu to izdarīji tā, ka izskatījās pavi­sam viegli. Tā kā tu esi nācis pie saprašanas un atsakies no tās illiešu augļu sulas, vai drīkstu tev izmaksāt vienu kārtīgu, tumšu skutenu keldimu karaļu dzērienu?

Viņa nepārprotamais cildinājums mani aizkustināja, tomēr es negri­bēju piedāvājumu pieņemt, jo jutu, ka galva nupat sāk noskaidroties.

Par laimi, no aizbildināšanās mani paglāba Mareja, kas tobrīd pie­nāca mani apsveikt. Tā bija pievilcīgā, zeltmatainā arfiste, kas bija neveiksmīgi centusies iegūt talanta stabulītes. Brīdi domāju, vai šī varētu būt manas Aloinas balss, tomēr, ieklausījies tajā, sapratu, ka ari šoreiz esmu maldījies.

Tomēr viņa bija skaista sieviete. Pat vēl skaistāka nekā uz skatuves, un tas negadās bieži. Sarunas laikā es sapratu, ka viņa ir kāda Imres pilsētas padomnieka meita. Maigi zilais tērps izcēla krāšņos, zeltainos matus un dzidro acu zilumu.

Kaut gan Mareja bija nenoliedzami pievilcīga, es nespēju veltīt viņai atbilstošu uzmanību. Mani urdīja vēlme iet projām no bāra, lai atrastu balsi, kas kopā ar mani bija dziedājusi Aloinas partiju. Mēs bridi parunājāmies, uzsmaidījām viens otram un šķīrāmies, pārmijot laipnus vārdus un solījumus satikties vēl kādu citu reizi. Sieviete atgriezās pie pārējiem, un vijīgais augums līganām kustībām pazuda pūlī.

- Kāda pārdroša izrādīšanās! Vilems izmeta, kad viņa bija projām.

-  Ko? es pārjautāju.

-  Ko? viņš mēdoši atkārtoja. Vai tu gribi izlikties par galīgu stulbeni? Ja tik skaista meitene būtu mani uzlūkojusi ar vienu aci tā, kā uzlūkoja tevi ar abām… Tad mēs, maigi izsakoties, šobrīd būtu jau sameklējuši istabu.

-  Viņa vienkārši bija draudzīga! es protestēju. Un mēs tikai aprunājāmies. Viņa jautāja, vai es varētu pamācīt viņai dažas pirk­stu kombinācijas arfai, bet es ļoti ilgi neesmu spēlējis arfu. Negribas izgāzties.

- Tu ne tā vien izgāzīsies, ja laidīsi garām tik nepārprotamus mājie­nus, Vilems attrauca. Viņa jau tikpat kā palīdzēja tev atpogā­ties!

Simmons pieliecās tuvāk un uzlika plaukstu man uz pleca kā visīs­tākais gādīga drauga paraugs. Kvout, es gribēju runāt ar tevi taisni par to pašu! Ja tu patiešām nepamanīji, cik ļoti tu viņu interesē, tev nudien pašam laiks apjēgt, ka attiecībā uz sievietēm tu esi izcili neap­tēsts. Varbūt tev jāapsver iespēja kļūt par priesteri.

-  Jūs abi esat pilnā! es pietvīcis atcirtu. Vai no mūsu sarunas jums nepielēca, ka viņa ir padomnieka meita?

- Bet vai tev nepielēca, kāpēc viņa tā skatās uz tevi? Vilems tādā pašā tonī atjautāja.

Es zināju, ka attiecībās ar sievietēm esmu nožēlojami nepieredzējis, taču negrasījos to atklāti daudzināt. Tāpēc uz draugu izteikumiem es tikai atmetu ar roku un nošļūcu no augstā bāra soliņa. Šaubos, vai viņai bija padomā ašs kniebiens aiz letes! Padzēros malku ūdens un izlīdzināju savu apmetni. Tagad man jāiet uzmeklēt savu Aloinu, lai varu no sirds viņai pateikties. Kā es izskatos?

-  Kāda tam nozīme? Vilems noprasīja.

Simmons aizskāra Vilema elkoni. Vai redzi? Viņam prātā ir bīsta­māki gājieni nekā dekoltētas padomnieka meitas aplidošana!

Ar nicinošu žestu pagriezu viņiem muguru un ieniru pilnās telpas vidū.

Man nebija ne jausmas, kā es viņu atradīšu. Kāda muļķīga, roman­tiska iedoma sirds dziļumos man čukstēja, ka es viņu pazīšu, līdzko ieraudzīšu. Ja šī sieviete ir kaut vai uz pusi tik spoža kā viņas balss, tad viņa mirdzēs kā iedegta svece tumšā istabā.

Bet tajā pašā laikā prāta balss man otrā ausī čukstēja kaut ko citu. Nelolo cerības, tā teica. Neļauj sev cerēt, ka sieviete lai kas viņa būtu var mirdzēt tik spoži kā balss, kura dziedāja Aloinas partiju. Un, kaut gan šie čuksti nedeva mierinājumu, es sapratu, ka tie pauž veselīgu dzīvesgudrību. Ieklausīties prāta balsī biju iemācījies Tarbeanas ielās, un tieši tā man bija ļāvusi toreiz izdzīvot.

Klīdu pa “Eolijas” pirmo stāvu, meklēdams pūlī būtni, kuru nepa­zinu. Palaikam cilvēki man uzsmaidīja vai pamāja ar roku. Pēc piecām minūtēm biju redzējis visu klātesošo sejas un devos uz otro stāvu.

Tas atgādināja teātra balkonu, tikai sēdvietu rindas aizstāja gal­diņi, kuru izvietojums uz slīpās grīdas ļāva pārredzēt apakšējo stāvu. Metu lokus starp tiem, lūkodamies pēc savas Aloinas, bet prāta balss joprojām čukstēja ausī to pašu. Nelolo cerības! Tevi gaida tikai vilšanās. Viņa nebūs tik skaista, kā tu iedomājies, un tad tu kritīsi izmisumā.

Kad biju izstaigājis otro stāvu, manī iezagās jaunas bailes. Varbūt viņa aizgājusi projām, kamēr es sēdēju pie bāra letes, dzēru meteglīnu un gozējos klausītāju apbrīnā. Man vajadzēja doties pie viņas tūlīt, nomesties uz viena ceļgala un pateikties viņai no visas sirds. Ja nu viņa ir aizgājusi? Ja nu neviens nezina, kas viņa bijusi un kurp devusies? Ar nervozu kņudoņu pakrūtē devos augšup pa kāpnēm uz “Eolijas” augstāko stāvu.

Redzi nu, kurp noved cerības, čukstēja prāta balss. Viņa ir projām, un tev paliek tikai krāšņā, naivā iztēle, kas tevi mocīs arī turpmāk.

Zāles augstākais līmenis aizņēma vismazāk telpas. Šaurā puslokā tas stiepās gar trim sienām augstu virs “Eolijas” grīdas. Galdiņi un soli šeit bija izvietoti tālāk cits no cita, un cilvēku bija mazāk. Staigā­dams starp galdiņiem, ievēroju, ka te apmetušies galvenokārt mīlnieku pārīši, un jutos gluži kā lūriķis.

Cenzdamies izturēties nevērīgi, pārlaidu skatienu visiem, kas šeit sēdēja, sarunājās un malkoja dzērienus. Tuvodamies pēdējam galdi­ņam, jutu krūtīs bangojam arvien lielāku satraukumu. Galdiņš atradās kaktā, tāpēc neuzkrītoši pieiet tam nebija iespējams. Abi cilvēki sēdēja ar muguru pret mani, un es redzēju gaišmatainu un tumšmatainu galvu.

Gaišo matu īpašnieks iesmējās un sakustējās, un īsu mirkli es pama­nīju lepnu seju ar dižciltīgiem vaibstiem. Vīrietis. Pievērsu uzmanību sievietei ar garajiem, tumšajiem matiem. Šeit bija mana pēdējā cerība. Es zināju, ka tai jābūt manai Aloinai.

Piegājis galdiņam no sāna, es ieraudzīju viņas seju. Nē, viņa seju. Abi sēdētāji bija vīrieši. Mana Aloina bija aizgājusi. Biju viņu pazau­dējis, un šī doma lika man justies tā, it kā sirds krūtīs būtu zaudējusi līdzsvaru un nokritusi dziļi lejā man papēžos.

Vīrieši paskatījās uz mani, un gaišmatainais pasmaidīja. Skaties, Thria, jaunais sešstīgu spēlmanis atnācis parādīt mums godu! Viņš nopētīja mani no galvas līdz kājām. Tu esi jauks puisis. Vai gribi ar mums kopā iedzert?

-   Nē, es samulsis nomurmināju. Es tikai meklēju kādu cilvēku.

-   Tu esi viņu atradis! vīrietis nepiespiesti attrauca un pieskārās manai rokai. Mani sauc Fallons, un viņš ir Thria. Nāc, iedzersim! Es apsolījos gādāt, lai Thria netiek projām un nemēģina vest tevi sev līdzi. Viņam ir liela vājība uz jauniem mūziķiem. Fallons veltīja man pievilcīgu smaidu.

Nomurminājis ašu ieganstu, es steidzos projām. Pēc neveiksmīga­jiem meklējumiem jutos pārāk izmisis, lai raizētos, vai neesmu pada­rījis sevi par muļķi.

Bezcerības nomākts, devos uz kāpņu pusi, un prāta balss izmantoja izdevību mani sarāt. Lūk, pie kā noved cerības, tā teica. Tur nav nekādas jēgas. Un ir pat labāk, ka tu viņu nesatiki. Viņa nevarēja būt līdzvērtīga savai balsij. Tādai balsij, kas ir dzidra un ugunīga kā kvēlojošs sudrabs, kas ir kā mēness gaisma virs upes oļiem, kas glaužas pie lūpām maigi kā putna spalva…

Steidzos uz kāpnēm, nolaidis skatienu, lai kāds neiedomātos iesais­tīt mani sarunā.

Un tad es izdzirdēju balsi. Tā bija kā kvēlojošs sudrabs, kā glāstošs skūpsts manai ausij. Paskatījos augšup un jutu, ka mana sirds uzgavilē: es zināju, ka esmu atradis savu Aloinu. Paskatījos augšup, ieraudzīju viņu un spēju domāt tikai vienu: skaista!

Skaista.

BASTS LĒNĀM KUSTĪBĀM izstaipījās un pārlaida skatienu istabai. Bei­dzot viņa nelielā pacietības deva bija galā. Reši?

-   Hmm? Kvouts palūkojās uz viņu.

-   Un kas notika pēc tam, Reši? Vai tu runāji ar viņu?

-   Protams, es runāju ar viņu. Ja nebūtu to darījis, mums tagad nebūtu vispār nekāda stāsta. To daļu izklāstīt ir ļoti viegli. Bet vispirms man jums jāizstāsta, kāda viņa bija. Un es nezinu, kā to izdarīt.

Basts nervozi sagozījās krēslā.

Kvouts iesmējās, un labsirdīgā izteiksme atvairīja milstošo aizkai­tinājumu. Tātad tev šķiet, ka aprakstīt skaistu sievieti ir tikpat vien­kārši kā paskatīties uz viņu?

Basts pietvīcis nolaida skatienu, un Kvouts smaidīdams saudzīgi uzlika plaukstu uz viņa rokas. Man vislielākās grūtības, Bast, sagādā tas, ka viņa ir ļoti nozīmīga. Ļoti nozīmīga šim stāstam. Un es nezinu, kā viņu aprakstīt, nenodarot pāri patiesībai.

-  Es… es laikam saprotu, Reši, Basts sacīja samierinošā tonī. Arī es esmu viņu redzējis. Vienu reizi.

Kvouts izbrīnījies atlaidās dziļāk krēslā. Ak tā, tu viņu esi redzē­jis? To es biju aizmirsis. Viņš piespieda pirkstu pie lūpām. Nu tad saki: kā tu viņu aprakstītu?

Basta seja iemirdzējās, jaušot tik īpašu izdevību. Viņš izslējās krēslā taisni, tad brīdi kļuva domīgs un teica: Tai sievietei bija teicami vei­dotas ausis. Izdarījis izsmalcinātu plaukstas kustību, viņš piebilda:

-     Izcilas, teicami veidotas ausis, gluži kā izgrebtas no… no kaut kā.

Hronists iesmējās, bet pēc tam viņa sejā parādījās mazliet apmul­susi izteiksme, it kā viņš būtu pārsteidzis pats sevi. Ausis? viņš jautāja, it kā nebūtu drošs, vai ir pareizi dzirdējis teikto.

-  Tu taču zini, cik grūti ir atrast glītu meiteni ar pareizi veidotām ausīm, Basts lietišķi teica.

Hronists vēlreiz iesmējās, un šoreiz smiekli šķita plūstam brīvāk nekā iepriekš. Nē, viņš teica. Laikam tomēr nezinu.

Basts uzmeta stāstu pierakstītājam dziļas nožēlas pilnu skatienu.

Nu tad tev atliek tikai uzklausīt to, ko es saku. Viņai bija neparasti izsmalcinātas ausis.

-     Šķiet, šo stīgu tu esi uztvēris ļoti veiksmīgi, Bast, uzjautri­nāts sacīja Kvouts. Bridi klusējis, viņš lēni ierunājās atkal, skatienam klīstot kaut kur nenosakāmā tālumā: Grūtības sagādā tas, ka viņa nav līdzīga nevienam, ko es jebkad esmu pazinis. Viņai piemita kaut kas netverams. Kaut kas neatvairāms, gluži kā uguns karstums. Viņai piemita grācija un dzirksts…

-   Viņai bija līks deguns, Reši, Basts pārtrauca sava skolotāja sapņainās pārdomas.

Kvouts paskatījās uz Bastu, aizkaitināti savilcis pieri. Ko?

Basts itin kā aizstāvēdamies pacēla rokas. Es vienkārši to pama­nīju, Reši. Tavos stāstos visas sievietes ir skaistas. Es to nevaru apstrī­dēt, jo nevienu no viņām neesmu redzējis. Bet šo sievieti es redzēju. Viņai bija drusciņ līks deguns. Un, ja runājam atklāti, viņas seja manai gaumei bija mazliet par šauru. Viņa noteikti nebija klasiska skaistule, Reši. Es zinu, ko runāju. Esmu papētījis šīs lietas.

Kvouts krietnu brīdi raudzījās savā audzēknī ar svinīgi nopietnu izteiksmi sejā. Mēs esam kaut kas vairāk nekā daļas, kas mūs veido, Bast, viņš teica ar pārmetuma pieskaņu balsī.

-            Es nesaku, ka viņa nebija pievilcīga, Reši, Basts ātri piebilda.

-     Viņa man uzsmaidīja. Tas bija… tam bija kaut kas tāds… tas aizķēra līdz dziļumiem, ja tu saproti, ko es domāju.

-  Es saprotu, Bast. Bet, redzi, es esmu viņu pazinis. Kvouts paska­tījās uz Hronistu. Visas grūtības rodas no salīdzinājumiem. Ja es saku: “Viņa bija tumšmataina,” tu varētu nodomāt: “Es esmu pazinis tumšmatainas sievietes, un dažas ir bijušas ļoti jaukas.” Tomēr tu smagi kļūdītos, jo tām sievietēm nebija nekādas līdzības ar viņu. Tām nebija viņas asā prāta un dabiskās pievilcības. Viņa nebija līdzīga nevienai, ko es jebkad esmu redzējis…

Kvouts apklusa un pievērsa skatienu kopā saņemtajām plaukstām. Viņš klusēja tik ilgi, ka Basts kļuva nemierīgs un sāka bažīgi raudzī­ties apkārt.

-  Laikam nav jēgas par to raizēties, Kvouts beidzot teica, pacēlis skatienu un pamājis Hronistam. Ja šī daļa man neizdosies, tas tik un tā būs tīrais sīkums uz pasaules vaiga.

Hronists paņēma rakstāmspalvu, un Kvouts sāka runāt, pirms viņš to bija iemērcis tintē. Viņai bija tumšas acis. Tumšas kā šokolāde, tumšas kā kafija, tumšas kā mana tēva lautas pulētais koks. Tās mir­dzēja skaistā, ovālā sejā. Sejā, kas bija dzidra kā asaru lāse.

Kvouts spēji apklusa, it kā vairs nespētu atrast vārdus. Klusums bija tik piepešs un dziļš, ka Hronists pacēla skatienu no lapas, kā parasti nemēdza darīt. Taču tajā pašā brīdī Kvouts ļāva vaļu jaunai vārdu straumei.

-  Viņas nepiespiestais smaids spēja apstādināt vīrieša sirdi. Viņai bija sarkanas lūpas. Ne jau spilgti krāsotas sarkanas, kādas, pēc dau­dzu sieviešu domām, dara viņas iekārojamas. Viņas lūpas vienmēr bija sarkanas gan no rīta, gan vakarā. It kā īsu brīdi pirms satikšanās viņa būtu ēdusi sulīgas ogas vai dzērusi sirds asinis.

Lai kur viņa atrastos, viņa vienmēr bija telpas centrā, Kvouts teica un sarauca pieri. Nepārprotiet mani! Viņa nebija ne uzkrītoša, ne ārišķīga. Mēs raugāmies ugunī tāpēc, ka tā liesmo, tāpēc, ka tā kvēlo. Spožums piesaista skatienu, taču cilvēks tiecas būt ugunij tuvāk ne jau spožās ārienes dēļ. Cilvēks tiecas pēc uguns siltuma, ko sajūt, nonācis tās tuvumā. To pašu varēja teikt par Dennu.

Kvoutam runājot, viņa seja savilkās arvien sāpīgāk, it kā ikviens izteiktais vārds skaudri durtos sirdī. Un, kaut gan viņa vārdi izskanēja skaidri, tie šķita līdzīgi samocītajai sejas izteiksmei, it kā katrs no tiem pirms nonākšanas uz lūpām būtu apstrādāts ar rupju vīli.

-  Viņa… Kvouts turpināja, noliecis galvu tik zemu, it kā sarunātos ar klēpī saņemtajām plaukstām. Ko es daru? viņš vārgi jautāja, it kā mute būtu pelēku pelnu pilna. Kas no tā var iznākt? Kā es varu dot jums kādu nojausmu par viņu, ja pats nekad neesmu spējis saprast pat mazāko daļiņu no viņas?

Hronists bija jau pierakstījis lielāko daļu no teiktā, kad aptvēra, ka Kvouts to nemaz nav domājis iekļaut stāstā. īsu brīdi viņš nekustīgi sēdēja, tad uzskricelēja teikumu līdz galam. Pēc tam viņš ilgi klusēdams gaidīja un tikai pēc krietna brīža pameta slepenu skatienu uz Kvoutu.

Kvouts to pamanīja, un abu skatieni sastapās. Hronists redzēja tās pašas tumšās acis, ko bija iepazinis jau agrāk. Dusmīga Dieva acis. Kādu laiku Hronists spēja tikai nekustīgi sēdēt un saņemties tiktāl, lai nerautos atpakaļ. Valdīja ledains klusums.

Tad Kvouts piecēlās un norādīja uz papīra lapu Hronista priekšā.

-     Izsvītro to! viņš skarbi pavēlēja.

Hronists nobālēja un izskatījās gluži tāds, it kā būtu saņēmis dunča dūrienu.

Tā kā viņš neizkustējās no vietas, Kvouts pastiepās un nesteidzīgi izvilka pa pusei aprakstīto papīra lapu no Hronista rakstāmspalvas apakšas. Ja tev ir grūti pārsvītrot savu rakstīto… Kvouts lēni un rūpīgi pārplēsa iesākto lapu vairākās daļās, un šņirkstošā skaņa lika Hronistam vēl vairāk nobālēt.

Ar stindzinošu apņēmību Kvouts nolika apstulbušā pierakstītāja priekšā tīru papīra lapu. Slaidais pirksts iebakstīja pārplēstajā lapā, izsmērēdams vēl nenožuvušo tinti. Pārraksti līdz šai vietai! viņš pavēlēja balsī, kas bija salta un nedzīva kā dzelzs. Arī viņa acīs zalgoja cieta un tumša dzelzs.

Par iebildumiem nevarēja būt ne runas. Hronists klusēdams pār­rakstīja stāstu līdz vietai, kuru bija cieši norādījis Kvouta pirksts.

Kad tas bija izdarīts, Kvouts atsāka stāstu, runādams skaidri un spraigi, kā grauzdams ledus gabalus. Kādā nozīmē viņa bija skaista? Nojaušu, ka nespēju izteikties pietiekami skaidri. Tā, lūk, tas ir. Un, tā kā nespēju izteikties pietiekami skaidri, es centīšos vismaz nepateikt neko lieku.

Tātad sākšu ar to, ka viņa bija tumšmate. Lūk, tā. Viņas mati bija gari un taisni. Viņai bija tumšas acis un gaiša sejas āda. Lūk, tā. Viņai bija iegarena seja un apņēmīgs, izsmalcināti veidots zods. Viņai bija pievilcīga stāja un graciozas kustības. Lūk, tā.

Ievilcis elpu, Kvouts turpināja: Galu galā jāsaka viens: viņa bija skaista. Tas ir vienīgais, ko varu pateikt skaidri un nepārprotami. Viņa bija skaista visādā nozīmē, no papēžiem līdz matu galiem, par spīti jebkādiem iespējamiem trūkumiem vai nepilnībām. Viņa bija skaista vismaz Kvoutam. Vismaz? Kvoutam viņa bija neaprakstāmi skaista. Kvouts brīdi saspringa, it kā būtu gatavs pielēkt kājās un vēlreiz izraut Hronistam papīra lapu.

Tad viņš atslāba kā bura, ko pametis vējš. Bet, ja gribam būt godīgi, jāteic, ka viņa bija skaista arī citiem…

BŪTU JAUKI SACĪT, ka mūsu acis sastapās un es nepiespiesti pieslīdēju viņai blakus. Būtu jauki sacīt, ka es pasmaidīju un uzsāku tīkamas sarunas ritmiski skanīgos pantos kā Drosmīgais Princis kādā no feju pasakām.

Diemžēl dzīvē reti viss notiek pēc šādiem nevainojamiem parau­giem. Patiesībā es gluži vienkārši paliku stāvam. Tā bija Denna jaunā sieviete, ar kuru biju iepazinies pirms ilga laika, ceļodams ratos kopā ar Roentu un viņa līdzbraucējiem.

Patiesībā pagājis bija tikai pusgads. Klausoties stāstu, tas var likties pavisam maz, taču reālajā dzīvē pusgads ir ilgs laika posms, it sevišķi jaunam cilvēkam. Un mēs abi bijām ļoti jauni.

Es pamanīju Dennu, kad viņa kāpa pēdējos pakāpienus augšup uz “Eolijas” trešo stāvu. Viņa bija nolaidusi acis, un viņas sejā rotājās domīga, gandrīz skumja izteiksme. Viņa pagriezās un nāca uz manu pusi, nepaceldama skatienu un neredzēdama mani.

Aizritējušie mēneši bija viņu pārvērtuši. Agrāk viņa bija vienkārši jauka, bet tagad turklāt ari pievilcīga. Varbūt galvenā atšķirība bija tāda, ka viņai mugurā bija nevis ceļojuma drēbes, bet garš vakara tērps. Tomēr tā neapšaubāmi bija Denna. Es pazinu pat gredzenu uz viņas pirksta gredzenu ar sudrabā iestrādātu bāli zilu akmeni.

Kopš brīža, kad šķīrāmies, es biju slepenā sirds kaktiņā glabājis bērnišķi naivas, sirsnīgas domas par Dennu. Biju domājis par iespēju aizceļot uz Anilinu un uzmeklēt viņu, par iespēju vēlreiz nejauši satik­ties uz ceļa, par to, ka viņa varētu ierasties šeit un meklēt mani Uni­versitātes pilsētā. Tomēr sirds dziļumos gluži labi sapratu, ka tādas domas ir tikai bērnišķīgi sapņi. Patiesība šķita skaidra: es nekad viņu vairs neredzēšu.

Tomēr viņa bija šeit, un es tādam brīdim nepavisam nebiju gatavs. Vai viņa mani atcerēsies lempīgo zēnu, kuru bija pazinusi tikai dažas dienas, turklāt ļoti sen?

Apmēram desmit soļu attālumā no manis Denna pacēla skatienu un ieraudzīja mani. Viņas seja iemirdzējās, it kā aiz tās būtu iedegusies svece, izgaismojot viņu ar savu spožumu. Denna metās man pretī, un trīs strauji, pacilāti soļi izdzēsa attālumu starp viņu un mani.

Bridi šķita, ka viņa neapstājusies iekritīs manās rokās, tomēr pēdējā brīdī viņa aprāvās un pameta skatienu uz apkārt sēdošajiem cilvēkiem. Pēdējā pussolī Denna pārvērta jūsmīgo, neapvaldīto skrējienu kautrā piedienīga attāluma sveicienā. Tas izdevās pievilcīgi un nepiespiesti, tomēr viņai vajadzēja izstiept roku, atbalstot to pret manām krūtīm, lai piepešā apstāšanās neliktu paklupt.

Tad viņa man uzsmaidīja. Tas bija silts, brīnišķs un bikls smaids, kas atgādināja plaukstošu puķi. Draudzīgs, atklāts un mazliet samulsis smaids. Kad viņa man uzsmaidīja, es jutos…

Laikam jau nespēšu aprakstīt, kā tobrīd jutos. Vieglāk būtu samelot. Es varētu nozagt frāzes no neskaitāmiem stāstiem un pasniegt jums tik pazīstamus melus, ka jūs tos norītu bez vilcināšanās. Es varētu teikt, ka mani ceļgali kļuva ļengani. Ka elpa man aizrāvās un sastinga krūtīs. Bet tā nebūtu patiesība. Mana sirds nesalēcās, neapstājās un nesastomījās. Apmēram tā mēdz izteikties stāstos. Tās ir muļķības. Pārspīlējumi. Nodeldētas frāzes. Un tomēr…

Izejiet ārā agrīnā ziemas dienā, kad zemi skāris pirmais sals. Sa­meklējiet dīķi, kam pārvilkusies ledus kārtiņa joprojām neskarta, jauna un dzidra kā stikls. Pie paša krasta ledus jūs noturēs. Slīdiet tālāk. Vēl tālāk. Beidzot jūs sasniegsiet vietu, kur ledus tik tikko spēs izturēt jūsu svaru. Tur jūs jutīsieties tā, kā es jutos šajā brīdī. Zem jūsu kājām radīsies plaisas. Paskatieties lejup, un jūs redzēsiet, kā baltās svītras neapturami traucas pa ledus virsmu kā smalki tīmekļa pavedieni. Valdīs pilnīgs klusums, bet caur kāju pēdām jūs jutīsiet piepešās, asās vibrācijas.

Kaut kas līdzīgs notika ar mani, kad Denna man uzsmaidīja. Nebūtu pareizi sacīt, ka es jutos kā uz trausla ledus, kas kuru katru brīdi salūzīs man zem kājām. Nē. Es pats jutos kā ledus, kas negaidot satricināts, un no pieskāriena vietas uz krūtīm pār mani visos virzienos izstaroja plaisu svītras. Vienīgais iemesls, kāpēc es turējos kopā, bija tas, ka visas manas tūkstoš daļas balstījās cita pret citu. Ja es pakustētos, laikam patiešām salūztu gabalos.

Varbūt pietiks, ja teikšu, ka mani sastindzināja viņas smaida bur­vība. Kaut gan tāds teiciens izklausās kā no pasaku grāmatas, tas ir ļoti tuvs patiesībai.

Man nekad nav bijis grūti atrast vārdus. īstenībā tieši otrādi nereti tas, kas uz sirds, man pārāk viegli nonāk uz mēles, un tāpēc palaikam rodas sarežģījumi. Tomēr tagad, stāvēdams Dennai pretī, es biju tik sastindzis, ka nespēju izrunāt neviena vārda. Es nebūtu spējis pateikt neko pat tad, ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība.

Toties priekšplānā iznira visas izsmalcinātās uzvedības nianses, ko man savulaik bija iemācījusi māte. Es pasniedzos un saudzīgi satvēru Dennas izstiepto plaukstu savējā, it kā viņa būtu to sniegusi sasveicinā­damās. Tad atkāpos pussoli atpakaļ un galanti paklanījos trīs ceturtdaļu reveransā. Vienlaikus ar brīvo roku satvēru apmetņa malu un aizbāzu to aiz muguras. Tas bija reveranss, kas pauž cildinājumu, galants, tomēr ne smieklīgi formāls, turklāt tas nevainojami iederējās šābrīža publiskajā situācijā.

Bet tālāk? Tradicionāls paņēmiens bija rokas skūpstīšana, bet kāds skūpsts šajā gadījumā bija piemērots? Aturā vīrietis tikai noliec galvu virs sievietes plaukstas. Keldiešu dāmas, tādas kā augļotāja meita, ar kuru biju pirms neilga laika sarunājies, gaidīja, lai kungs viegli pie­skaras ar lūpām viņas pirkstu kauliņiem un atdarina skūpsta skaņu. Mondegā vīrietis faktiski piespiež lūpas pats sava īkšķa pamatnei.

Taču mēs bijām Kopvalstībā, un Dennas valodā nebija jaušams nekāds svešzemju akcents. Tātad šoreiz vietā būs īsts, tiešs skūpsts. Viegli piekļāvu lūpas Dennas plaukstas virspusei tik ilgi, cik vajadzīgs, lai ātri ievilktu elpu. Viņas elpa bija silta un mazliet smaržoja pēc viršiem.

-  Esmu jūsu rīcībā, milēdijl es teicu, izsliedamies taisni un atlaiz­dams viņas roku. Pirmoreiz mūžā sapratu tādas oficiālas frāzes patieso jēgu. Tā deva ievirzi turpmākai sarunai, ja mulsums neļāva pateikt neko sakarīgu.

-   Milēdij? Denna atsaucās, un viņas balsī skanēja izbrīns. Nu labi, ja jūs tā vēlaties! Ar vienu roku pieturēdama kleitu, viņa paknik­sēja un kaut kādā neizprotamā veidā prata gan izdarīt to graciozi, gan piešķirt tam rotaļīgi smejošu raksturu. Man ir tas gods! Izdzirdējis viņas balsi, tūlīt sapratu, ka neesmu maldījies. Viņa bija mana Aloina.

-   Ko tu šeit dari viens pats augšējā stāvā? Denna pārlaida ska­tienu pusloka balkonam. Vai tu patiešām esi viens?

-  Es biju viens, atbildēju. Pēc tam, nespēdams atrast piemērotus vārdus, ņēmu talkā rindu no dziesmas, kura joprojām dzīvi skanēja atmiņā. “Bet tagad, pavisam negaidot, man Aloina stāv blakus.”

Denna pasmaidīja, izskatīdamās acīmredzami iepriecināta. Kāpēc tu saki “negaidot”? viņa jautāja.

-   Biju jau gandrīz pārliecināts, ka tu esi aizgājusi.

-  Daudz patiešām netrūka, Denna šķelmīgi atbildēja. Es divas stundas gaidīju, kad nāks mans Savjens. Viņa sērīgi nopūtās, pavērs­dama skatienu sānis un augšup kā svētā tēla statuja. Līdz beidzot, izmisuma pārņemta, nolēmu, ka šoreiz Aloina pati var doties viņu mek­lēt, un lai izput viss stāsts! Viņa pazibināja draisku smaidu.

-   Tātad “mēs bijām tumsā klīstoši kuģi”… es atkal tvēros pie dzejas rindas.

-  …“kas paslīd tuvu viens otram garām, bet paši to nenojauš,” Denna pabeidza iesākto pantu.

-  “Felvarda kritiens”, es teicu ar neslēptu bijību balsī. Daudzi šo lugu nav pat dzirdējuši.

-  Es neesmu daudzi, viņa atbildēja.

- To es nekad neaizmirsīšu, es augošā bijībā noliecu galvu. Denna nicīgi nosēcās. Nepievērsis tam uzmanību, es turpināju nopietnākā tonī. Nezinu, kā lai tev pateicos par tavu šāvakara palīdzību.

-  Tu nezini? viņa atjautāja. Žēl gan! Bet ja nu tomēr?

Es nedomādams pacēlu plaukstu pie apmetņa apkakles un atsprā­dzēju savas talanta stabulītes. Tas ir viss, ko es varu! sacīju, dodams tās viņai.

-  Es… Denna pārsteigta sastomījās. Tu taču to nedomā nopietni!

-   Bez tevis es tās nebūtu nopelnījis, es teicu, un nekā cita vērtīga man nav, tikai šī lauta.

Dennas tumšās acis pētīja manu seju, it kā viņa nespētu izdibināt, vai es jokoju vai runāju nopietni. Manuprāt, stabulītes tu nedrīksti dot nevienam citam…

-  Drīkstu gan, es atbildēju. Stančions man paskaidroja: ja es tās pazaudēšu vai atdošu citam, man vajadzēs nopelnīt jaunas. Satvēru viņas roku, atliecu pirkstus un ieliku plaukstā sudraba stabulītes.

-     Tas nozīmē, ka es drīkstu ar tām rīkoties, kā patīk, un vislabāk man patīk atdot tās tev.

Denna ilgi lūkojās uz stabulītēm savā plaukstā, tad paskatījās uz mani ar īpašu uzmanību, it kā iepriekš nebūtu īsti redzējusi. Brīdi es sāpīgi izjutu savas ārienes trūkumus. Mans apmetnis bija nodilis, un, kaut gan šovakar biju uzvilcis labāko, kas man piederēja, es izskatījos tikai mazlietiņ labāk par skrandaini.

Denna vēlreiz nolaida skatienu un lēni sakļāva pirkstus ar stabulītēm. Pēc tam viņa ar neizdibināmu sejas izteiksmi palūkojās uz mani.

-     Man šķiet, ka tu esi brīnišķīgs cilvēks, viņa teica.

Es ievilku elpu, lai atbildētu, bet Denna ierunājās pirmā. Tomēr tāda pateicība ir pārāk liela, viņa sacīja. Tas ir daudz vairāk par to, ko esmu varējusi tev palīdzēt. Tātad es paliktu tava parādniece. Viņa satvēra manu plaukstu un iespieda stabulītes tajā atpakaļ. Man labāk patiktu, ja tu apmierinātos ar vienkāršu atzinību. Viņas sejā spēji uzdzirkstīja smaids. Tad tu joprojām paliktu man pakalpojumu parādā!

Telpa ap mums bija manāmi pieklususi. Es paskatījos apkārt, ar mulsumu apzinādamies, ka esmu aizmirsis, kur atrodos. Denna pacēla pirkstu pie lūpām un norādīja pāri margām lejup uz skatuvi. Mēs pie­gājām tuvāk balkona malai un, paskatījušies lejup, ieraudzījām vecu vīru ar baltu bārdu, kurš vēra vaļā dīvainu apveidu instrumenta futrāli. Redzēdams, ko viņš satvēris rokās, es pārsteigts strauji ievilku elpu.

-  Kas tas ir? Denna jautāja.

- Tā ir sena galma lauta, es atbildēju, nespēdams apslēpt pārstei­gumu balsī. Patiesībā es tādu nekad vēl neesmu redzējis.

-  Tā ir lauta? Dennas lūpas klusi sakustējās. Es saskaitīju div­desmit četras stīgas. Kā tādu vispār iespējams spēlēt? Tas ir vairāk nekā dažām arfām!

-  Tā lautas gatavoja agrāk, kad vēl nebija metāla stīgu un cilvēki vēl neprata nostiprināt garo grifu. Patiesībā tas ir gluži neticami. Tāds gulbja kakls sevī ietver smalkākas tehnoloģiskās prasmes nekā trīs katedrāles kopā. Noskatījos, kā vecais vīrs pastumj bārdu sānis, lai tā netraucētu, un iekārtojas sēdeklī. Ceru, ka viņš to uzskaņoja, pirms kāpa uz skatuves, es klusi piebildu. Citādi mums būs jāgaida vesela stunda, kamēr viņš grozīs tapiņas. Mans tēvs mēdza teikt, ka senie menestreli esot divas dienas vilkuši stīgas un divas stundas ska­ņojuši instrumentu, lai no senās galma lautas izvilinātu divu minūšu ilgu mūziku.

Vecajam vīram vajadzēja tikai piecas minūtes, lai piešķirtu stīgām vajadzīgo skanējumu. Tad viņš sāka spēlēt.

Kauns atzīties, bet es dziesmu tikpat kā nedzirdēju. Par spīti tam, ka nekad nebiju redzējis galma lautu un dzirdējis nepavisam ne, manas domas tik ļoti virpuļoja ap Dennu, ka nekam citam vairs galvā neatlika vietas. Mēs stāvējām blakus, atbalstījušies pret balkona margām, un es ik pa brīdim iesāņus pametu uz viņu zaglīgu skatienu.

Viņa nebija uzrunājusi mani vārdā vai pieminējusi mūsu agrāko tikšanos Roenta vezumu rindā. Tas nozīmēja, ka viņa mani neatceras. Laikam jau nebija iemesla brīnīties, ka viņa aizmirsusi slikti ģērbto zēnu, ar kuru kopā pavadījusi tikai pāris ceļojuma dienu. Tomēr tas mazliet iedūrās sirdī, jo es visu šo laiku biju glabājis par viņu sirsnī­gas atmiņas. Lai nu kā, tagad nebūtu jēgas viņai to atgādināt, un tas mani tikai nostādītu muļķīgā stāvoklī. Labāk sākt pazīšanos no jauna un cerēt, ka šajā otrajā reizē ieņemšu nozīmīgāku vietu viņas atmiņā.

Nepaguvu pat attapties, kad dziesma bija galā, un es dedzīgi aplau­dēju, maskēdams savu neuzmanību.

-  Kad tu spēlēdams vēlreiz atkārtoji piedziedājumu, es nodomāju, ka esi kļūdījies, Denna man teica, pēc aplausiem sagaidījusi klusuma bridi. Nespēju noticēt, ka tu patiešām gribi, lai priekšnesumā iesaistās svešinieks. Kaut ko tamlīdzīgu es esmu dzirdējusi vienīgi vakaros pie apmetņu ugunskuriem.

Es paraustīju plecus. Visi man stāstīja, ka šī esot vieta, kur uzstā­jas vislabākie mūziķi. Aplaidu roku apkārt zālei. Es paļāvos uz to, ka kāda no klātesošajām sievietēm pratīs šo partiju.

Denna savilka augšup vienu uzaci. Tas notika pēdējā brīdī, viņa teica. Visu laiku gaidīju, ka dziesmā iesaistīsies kāda cita dziedātāja. Man pašai bija pagrūti saņemties.

Es izbrīnījies paskatījos uz viņu. Kāpēc? Tev taču ir ļoti jauka balss!

Viņa izskatījās mazliet nokaunējusies. Es šo dziesmu biju dzir­dējusi tikai divas reizes. Nebiju pārliecināta, ka visu pareizi atcerēšos.

-   Divas reizes?

Denna pamāja ar galvu. Otrā reize bija tikai pirms vienas dienkopas. To izpildīja kāds pāris svinīgās vakariņās Etnijā, kur biju ari es.

-  Vai tu runā nopietni? es neticīgi jautāju.

Viņa piešķieba galvu ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu pieķerta melos. Tumšie mati pārkrita pāri sejai, un viņa tos izklaidīgi atbīdīja atpakaļ. Nu labi, patiesībā es dzirdēju, kā viņi pirms vakariņām to izmēģina…

Es papurināju galvu, joprojām negribēdams ticēt. Tas ir apbrīno­jami! Melodija taču ir ļoti grūta. Un vēl atcerēties visu tekstu… Bijībā apklusu un papurināju galvu. Tev ir nepārspējama auss!

-Tu neesi pirmais, kurš to saka, Denna mazliet zobgalīgi attrauca.

-     Bet laikam gan pirmais, kurš to saka un reizē patiešām skatās uz manām ausīm. Viņa zīmīgi nolaida skatienu.

Jutu, ka man sejā sakāpj nodevīgs sārtums, bet nākamajā brīdī aiz muguras izdzirdēju pazīstamu balsi: Ak te tu esi! Pagriezdamies ieraudzīju Sovoju, savu slaido, izskatīgo draugu un līdzsazvērnieku no padziļinātās simpātijas kursa.

- Te es esmu! atbildēju, izbrīnījies, ka viņš sadomājis mani meklēt. Un divtik izbrīnījies, ka viņš nepiedienīgi pārtraucis mani brīdī, kad sarunājos divatā ar jaunu sievieti.

-   Te mēs visi esam! Sovojs atsaucās un, piegājis pie Dennas, nevērīgi aplika roku viņai ap vidukli. Viņš savilka seju šķelmīgā gri­masē. Es klīstu pa apakšstāvu, palīdzēdams meklēt tavu dziedātāju, bet jūs abi tikmēr slēpjaties te augšā, viltnieki tādi!

-  Mēs nejauši saskrējāmies, Denna paskaidroja un uzlika plaukstu uz Sovoja rokas, kas balstījās viņai uz gurna. Domāju, ka tu atgriezī­sies kaut vai tādēļ, lai iztukšotu savu glāzi… Viņa pamāja uz tuvējā galdiņa pusi, uz kura stāvēja tikai divas vīna glāzes.

Abi pagriezās un, rokās sadevušies, devās pie sava galda. Denna paskatījās pār plecu atpakaļ uz mani un jautājoši savilka uzacis. Man nebija ne jausmas, ko šī izteiksme varētu nozīmēt.

Sovojs pamāja, lai es viņiem piebiedrojos, un atvilka no galda brīvu krēslu. Es pilnīgi nespēju noticēt, ka tas tur lejā esi tu! viņš man teica. Izklausījās it kā tava balss, bet… Viņš ar žestu norādīja uz “Eolijas” augstāko līmeni. Kaut gan šis balkons ir ērta privāta vieta jauniem mīlētājiem, skatuve no šejienes nav teicami pārredzama. Es nezināju, ka tu spēlē lautu. Ar garo roku apņēmis Dennas plecus, viņš pasmaidīja savu valdzinošo smaidu un veltīja viņai savu valdzi­nošo zilo acu skatienu.

-   Šad un tad, nevērīgi izmetu, apsēzdamies pie galdiņa.

-  Tev paveicās, ka es šovakar nolēmu izklaidēties tieši “Eolijā”, Sovojs teica. Citādi tavi vienīgie līdzdziedātāji būtu circeņi un atbalsis.

-  Tad jau es esmu tavs parādnieks, es sacīju, ar cieņu palocīdams galvu.

-  To tu varēsi nolīdzināt, ja nākamajā “stūru” spēlē ņemsi par part­neri Simmonu, viņš atbildēja. Tādā gadījumā tu būsi tas, kuram jācieš, kad tas ķēms atkal sadomās blefot ar tukšām kārtīm.

-  Norunāts, es apsolīju. Tiesa, man tas būs sāpīgi. Pievērsos Dennai: Un kā būs ar tevi? Esmu tev milzīgu pakalpojumu parādā, bet kā lai to atmaksāju? Prasi jebko, un es būšu gatavs to izpildīt, ja vien tas būs manos spēkos.

- Ja vien tas būs tavos spēkos, Denna rotaļīgi atkārtoja. Ko vēl tu spēj darīt, ja neņem vērā tavu prasmi spēlēt tā, ka pat Tehlu un viņa eņģeļiem birtu asaras?

-  Man šķiet, jebko, es nepiespiesti attraucu, ja vien tu to vēlētos!

Viņa iesmējās.

-  Tādus vārdus sievietei sacīt ir bīstami, Sovojs teica. It sevišķi šai sievietei. Viņa liks tev atnest lapu no dziedoša koka otrā pasaules malā.

Denna atlaidās krēslā un uzlūkoja mani ar bīstamu skatienu. Lapu no dziedoša koka, viņa domīgi atkārtoja. Tas būtu jauki. Vai tu būtu gatavs man tādu atnest?

-   Būtu, es atbildēju un pārsteigts aptvēru, ka tā ir patiesība.

Viņa brīdi to apsvēra, tad šķelmīgi papurināja galvu. Tik tālu es

tevi nedrīkstu sūtīt. Pataupīšu tavu parādu citai reizei.

Es nopūtos. Tātad man jāpaliek tev parādā!

- Ak vai! viņa iesaucās. Šķiet, ka es esmu uzvēlusi dārgā Savjena sirdij vēl vienu nastu…

-   Mana sirds ir smaga cita iemesla dēļ: baidos, ka varbūt nekad neuzzināšu tavu vārdu. Es varētu domās saukt tevi par Felurianu, es teicu. Bet tas var izraisīt nevēlamus pārpratumus.

Denna vērtējoši paskatījās uz mani. Par Felurianu? Tas man varbūt patiktu, ja vien nebūtu jādomā, ka tu esi melis.

-  Melis? es sašutis iesaucos. Tikko ieraudzīju tevi, mana pirmā doma bija “Feluriana! Ak, ko gan esmu izdarījis! Manu līdzcilvēku sla­vinājumi ir bijuši veltīgi izšķiestas stundas! Ja vien es spētu atsaukt brīžus, ko esmu bezrūpīgi aizlaidis vējā, man būtu cerība izmantot tos saprātīgāk un sildīties gaismā, kas spēj mēroties ar dienasgaismas spožumu!”

Denna pasmaidīja. Melis un turklāt zaglis! To tu nozagi no “Daeonikas” trešā cēliena.

Tātad viņa zina ari “Daeoniku”? Esmu vainīgs, es atzinos. Bet tas nenozīmē, ka tā nav patiesība.

Uzsmaidījusi Sovojam, viņa atkal pievērsās man: Glaimi ir node­rīgi un patīkami, bet ar tiem tu neizvilināsi manu vārdu. Sovojs teica, ka tu mācoties Universitātē kopā ar viņu. Tas nozīmē, ka tu sadarbojies ar tumšiem spēkiem, kurus vajadzētu likt mierā. Ja es tev pateikšu savu vārdu, tu iegūsi briesmīgu varu pār mani! Viņas seja bija nopietna, bet acu kaktiņos un galvas atmetienā jautās draisks smaids.

-  Pilnīgi pareizi, es tikpat nopietni atbildēju. Bet es piedāvāšu abpusēju darījumu. Došu tev pretī savu vārdu. Tad es tikpat daudz būšu tavā varā.

-  Tu gribi iztirgot man to, kas tāpat jau ir mans! viņa atbildēja.

-      Sovojs zina tavu vārdu. Ja ari viņš vēl nebūtu man to pateicis, es varētu jebkurā brīdi no viņa to uzzināt.

-  Taisnība, Sovojs apstiprināja un izskatījās apmierināts, ka esam atcerējušies viņa klātbūtni. Satvēris Dennas roku, viņš to noskūpstīja.

-  Viņš var tev pateikt manu vārdu, es noraidoši sacīju, bet viņš to nevar tev iedot to spēju vienīgi es. Uzliku plaukstu uz galdiņa virsmas. Mans piedāvājums paliek spēkā: tavs vārds pret manējo. Vai esi ar mieru? Vai tomēr man vienmēr vajadzēs domāt par tevi kā par Aloinu, nevis par tevi pašu?

Dennas acis dzirkstīja. Nu labi! viņa teica. Bet vispirms es gribu uzzināt tavu vārdu.

Es pieliecos tuvāk un pamāju, lai viņa dara to pašu. Atlaidusi Sovoja plaukstu, viņa pagrieza ausi pret mani. Ar pienācīgo svinīgumu es iečukstēju viņai ausī savu vārdu: Kvouts. No viņas vēdīja puķu dvesma; droši vien tās bija smaržas, bet aiz tām jautās viņas pašas aromāts: zaļa zāle, ceļš zem klajām debesīm pēc viegla pavasara lietus.

Tad Denna atlaidās atpakaļ savā krēslā un šķita brīdi domājam.

-     Kvouts, viņa beidzot teica. Tev piestāv šis vārds, Kvout. Viņas acis draiski mirdzēja, it kā viņa glabātu sevī kādu noslēpumu. Viņa lēni izrunāja manu vārdu, itin kā izgaršodama to, tad pamāja ar galvu.

-     Ko tas nozīmē?

-   Tas nozīmē daudz ko, es atbildēju, izteiksmīgi atdarinādams Tarbolina Lielā balsi. Bet tev neizdosies tik vienkārši novērst manu uzmanību. Es esmu samaksājis un līdz ar to nonācis tavā varā. Vai tagad tu pateiksi man savu vārdu, lai es varētu tevi tajā uzrunāt?

Denna pasmaidīja, vēlreiz paliekdamās uz priekšu, un es darīju to pašu. Pagriezis galvu sānis, jutu ausij pieskaramies atrisušu matu šķipsnu. Dianna. Viņas siltā elpa noglauda manu ausi kā putna spalva. Dianna.

Abi atlaidāmies atpakaļ savus krēslos. Kad es neko nesacīju, viņa mani paskubināja: Nu?

-  Esmu to dabūjis, es sacīju. Tas man pieder tikpat droši kā savējais.

-  Tad pasaki to!

-  Es gribu to paglabāt, ar smaidu atbildēju. Tādas dāvanas ne­drīkst neapdomīgi izšķiest.

Viņa lūkojās manī.

Es padevos. Dianna, es teicu. Dianna. Arī tev tas piestāv.

Mēs ilgi lūkojāmies viens otrā, un tad es pamanīju, ka Sovojs raugās uz mani ar visai izteiksmīgu skatienu.

-  Man jāiet atpakaļ lejā, es teicu un steigšus piecēlos no galda. -Jāsatiek daži svarīgi cilvēki. To pateicis, tūlīt iekšēji sarāvos, dzirdot, cik neveikli tas izskanējis, taču atpakaļ paņemt vārdus vairs nevarēju.

Sovojs piecēlās un paspieda manu roku, nepārprotami priecāda­mies, ka var tikt no manis vaļā. Tu sevi šovakar labi parādīji, Kvout! Tiksimies vēlāk.

Pagriezdamies redzēju, ka arī Denna ir piecēlusies kājās. Viņa uz­tvēra manu skatienu un pasmaidīja. Ceru, ka arī mēs vēl tiksimies! Viņa sniedza man roku.

Pasmaidīju no visas sirds. Cerība dzīvo vienmēr. Biju gribējis izklausīties asprātīgs, taču vārdi, tikuši pār lūpām, izskanēja gluži lempīgi. Vajadzēja steigties projām, iekams neesmu padarījis sevi par vēl lielāku muļķi. Ātri saņēmu viņas roku. Plauksta bija mazliet vēsa. Maiga, smalki veidota un stingra. Es nemēģināju to noskūpstīt, jo Sovojs bija mans draugs, un draugi tā nemēdz rīkoties.

y

STUNDĀM RITOT un ar ievērojamu palīdzību no Deoha un Vilema puses es krietni noreibu.

Tā nu trīs studenti mazliet grīļīgā gaitā devās atpakaļ uz Universi­tāti. Iztēlojieties, kā viņi, viegli šūpodamies, iet cauri tumsai. Apkārtne ir pilnīgi klusa, un, kad zvanu tornis piesaka vēlo stundu, skaņa drī­zāk akcentē klusumu, nevis to pārtrauc. Arī circeņi bijīgi izturas pret nakts mieru. To sisināšana ir kā pārdomāti dūrieni klusuma audumā gandrīz pārāk sīki, lai tos saskatītu.

Tumsa ieskauj gājējus kā silts samta apmetnis. Zvaigznes kā spoži dimanti mirdz skaidrajās debesīs, sijājot pelēcīgu sudrabu uz ceļa zem viņu kājām. Universitāte un Imre ir prāta darbības un mākslas centri, visstiprākie no Četriem Civilizācijas Stūriem. Bet te, uz klusā ceļa starp abām vietām, aug tikai veci koki un gara zāle, kas līgani šūpojas vieglā vēja pūsmā. Nakts iemieso savvaļas krāšņuma pilnību; tās skaistums ir gandrīz satriecošs.

Trīs puiši viens tumšmatis, otrs blonds un trešais ar uguns krāsas matiem, jo piemērotāku vārdu nevaru atrast, neredz lielisko nakti. Varbūt zemapziņā pat redz, taču viņi ir jauni, iereibuši un sirds dzi­ļumos nešaubīgi pārliecināti, ka nekad nekļūs veci un nemirs. Viņi turklāt zina, ka ir draugi un ka viņus saista īpaša mīlestība, kas nekad neizzudīs. Puiši zina vēl daudz ko, taču pārējais nav tik svarīgs. Varbūt viņiem ir taisnība.

NĀKAMAJĀ DIENĀ ES DEVOS uz eksāmenu dienas izlozi, cīnīdamies ar savām pirmajām paģirām. Gurdens un vieglu nelabumu pakrūtē iestājos īsākajā rindā un centos neievērot kņadu, kas valdīja apkārt, simtiem studentu staigāja tur un atpakaļ, pirka, pārdeva, kaulējās un bez mitas sūdzējās par izlozēto eksāmena laiku.

-  Kvouts, Arlidena dēls! es teicu, kad beidzot biju izstāvējis rin­du. Sieviete ar garlaikotu sejas izteiksmi atzīmēja manu vārdu, un es izvilku no melnā samta maisa savu plāksnīti. Uz tās bija rakstīts: “Heptena. Dienas vidus”. Tātad vēl piecas dienas pietiekami daudz laika, lai sagatavotos eksāmenam.

Taču atpakaļceļā uz “Steliņģiem” man prātā iešāvās kāda doma. Cik ilga gatavošanās man patiesībā vēl vajadzīga? Un pats galvenais: cik daudz es vēl varu apgūt, ja man liegta pieeja Arhīviem?

Apsvēris šo domu, es pacēlu roku virs galvas, izstiepis īkšķi un vidējo pirkstu: tas bija signāls, ka mans izlozētais laiks ir pēc piecām dienām un es esmu gatavs to pārdot.

Itin drīz pie manis piesteidzās nepazīstama studente. Ceturtā diena! viņa paziņoja, pacēlusi savu eksāmena plāksnīti. Došu tev apmaiņai džotu. Es papurināju galvu. Viņa paraustīja plecus un de­vās projām.

Pēc brīža man tuvojās Galvens, viens no “Medikas” Re’lariem. Viņš bija izslējis gaisā rādītājpirkstu, dodams zīmi, ka eksāmens jākārto šajā pēcpusdienā. Loki zem viņa acīm un raižpilnā sejas izteiksme lika domāt, ka tik drīzam pārbaudījumam viņš nejūtas gatavs. Kā būtu ar pieciem džotiem?

-  Es gribētu veselu talantu…

Galvens saprotoši pamāja, virpinādams pirkstos savu plāksnīti. Ce­na bija godīga. Neviens nevēlējās doties uz eksāmenu pirmajā pēc­pusdienā. Varbūt vēlāk. Es vēl drusku paskatīšos.

Vērodams viņu aizejam, es klusībā brīnījos, kādu atšķirību dzīvē var ienest viena vienīga diena. Vakar pieci džoti man būtu nozīmējuši veselu bagātību. Bet šodien mans maks bija krietni piebriedis…

Kamēr es kavējos neskaidrās atmiņās par to, cik īsti esmu iepriek­šējā vakarā nopelnījis, ieraudzīju tuvojamies Vilemu un Simmonu. Zem Vilema melnīgsnējās keldieša sejas bija jaušams neveselīgs bālums. Spriedu, ka arī viņš arimredzot cieš no mūsu iepriekšējā vakara uzdzī­ves sekām.

Turpretī Simmons izskatījās tikpat možs un apmierināts kā vien­mēr. Uzmini: kurš izlozēja šo pēcpusdienu? Viņš ar rokas mājienu norādīja man pāri plecam. Ambrozs un vairāki viņa draugi! Šādos brīžos es spēju ticēt Visuma taisnīgumam.

Pagriezies pārlaidu acis pūlim un, vēl neredzēdams Ambrozu, iz­dzirdēju viņa balsi: …no tā paša maisa, tātad lozes nebija kārtīgi sajauktas. Viņiem pienāktos sākt visas šīs stulbās izdarības vēlreiz no gala un…

Ambrozs un vairāki viņa labi ģērbušies draugi lēni gāja garām pā­rējiem, lūkodamies pēc paceltas rokas. Kad viņi atradās pēdas desmit no manis, Ambrozs beidzot paskatījās lejup un aptvēra, ka izslietā roka ir manējā.

Viņš spēji apstājās, sarauca pieri, tad nodārdināja rejošus smieklus.

-     Ak, nabaga zēn, tev ir tik daudz brīva laika un nav nekādu iespēju to izmantot! Vai Lorrens joprojām nelaiž tevi atpakaļ?

-  Āmurs un rags, Vilems man blakus gurdi noteica.

Ambrozs pasmaidīja. Paklausies! Es par tavu plāksnīti došu puspe-

niju un vienu no saviem vecajiem krekliem. Tad tev vismaz būs, ko uzvilkt, kad mazgāsi upē savu vienīgo kreklu! Draugi viņam aiz mugu­ras ieķiķinājās, ar skatienu nomērodami mani no galvas līdz kājām.

Es rādīju vienaldzīgu seju, nevēlēdamies sagādāt viņam ganda­rījumu. Patiesībā es sāpīgi apzinājos to, ka man ir tikai divi krekli, un pēc diviem mācību dimestriem abi sāk izskatīties diezgan bēdīgi. Novalkāti. Turklāt es tiešām tos mazgāju upē, jo man nekad neatlika naudas veļas mazgātavai.

-  Es tomēr atteikšos! bezbēdīgi atmetu. Tavu kreklu apakšdaļa ir pārāk koši iekrāsota, lai atbilstu manai gaumei. Paraustīju pats sava krekla priekšpusi, lai darītu skaidrāku savu vārdu nozīmi. Vairāki studenti tuvumā iesmējās.

-   Es nesapratu, Simmons klusi sacīja Vilemam.

-             Tas ir mājiens, ka Ambrozam ir… Vilems bridi sastomījās,

-     …Edamete tass, slimība, ko dabū no maukām. No tās rodas pleķi…

-   Labi, labi sapratu, Simmons aši attrauca. Fū! Un Ambrozs labprāt valkā zaļu.

Tikmēr Ambrozs bija piespiedis sevi pasmieties kopā ar pārējiem par manu joku. Labi, tas bija pelnīts, viņš noteica. Nu tad dosim nabagiem penijus! Viņš izvilka maku un to sapurināja. Cik tu gribi?

-  Piecus talantus, es teicu.

Viņš sastindzis blenza uz mani, neatvēris maku līdz galam. Tā bija satriecoša summa. Vairāki vērotāji no malas piebikstīja cits citam ar elkoni, acīmredzot cerēdami, ka es piespiedīšu Ambrozu samaksāt daudzkārt vairāk, nekā mans izlozētais laiks bija vērts.

-   Piedošanu! es teicu. Vai vajadzētu pārveidot to penijos? Visiem bija labi zināms, ka Ambrozs iepriekšējos eksāmenos nav ticis galā ar aritmētikas daļu.

-  Tas ir smieklīgi! Ambrozs teica. Pēcpusdiena nav tālu, un tev ļoti veiksies, ja dabūsi kaut vai vienu talantu!

Es māksloti paraustīju plecus. Esmu ar mieru nolaist līdz četriem.

-   Tu nolaidīsi līdz vienam! Ambrozs nepiekāpās. Es neesmu idiots.

Dziļi ievilcis elpu, es nopūtos, tēlodams samierināšanos. Laikam jau neizdosies izspiest no tevis… teiksim, vienu un četrus? es jautāju, iekšēji viebdamies pats par savu žēlabaino balsi.

Ambrozs pasmaidīja savu haizivs smaidu. Vai zini ko? viņš augstsirdīgi sacīja. Došu tev vienu un trīs. Man nav nekas pretī reizēm nodarboties ar labdarību.

-  Paldies, ser! es pazemīgi teicu. Es to augsti novērtēju. Jutu, ka pūlī uzšalc vilšanās par manu sunisko tieksmi pēc Ambroza naudas.

-  Nav par ko! Ambrozs pašapmierināti atbildēja. Vienmēr prie­cājos palīdzēt trūkumcietējiem.

-  Vintasas naudā tas būs divi nobli, seši biti, divi peniji un četri šimi.

-  Es pats māku pārrēķināt! viņš atcirta. Esmu ceļojis pa pasauli kopā ar tēva svītu kopš bērnu dienām. Zinu, ko nozīmē nauda.

-  Protams, zini, es vainīgi piešķiebu galvu. Tas bija muļķīgi no manas puses. Ziņkāri paskatījos uz viņu. Tātad tu esi bijis ari Modegā?

- Bez šaubām! viņš izklaidīgi atmeta, meklēdams makā atbilstošās monētas. Esmu viesojies ari Keršenas augstajā galmā. Divas reizes.

-  Vai tā ir taisnība, ka Modegas aristokrāti uzskata kaulēšanos par apkaunojošu rīcību no augstdzimušu pilsoņu puses? es nevainīgi apjautājos. Ja pareizi atceros, viņi to uzskatot par drošu zīmi, ka cilvēks ir vai nu no zemas kārtas, vai arī nonācis galējā trūkumā…

Ambrozs paskatījās uz mani un pārtrauca rakņāties monētās. Viņa acis samiedzās šaurāk.

-   Ja tā ir patiesība, tad tu esi bezgala laipns, ka nolaidies līdz manam līmenim tīrā prieciņa dēļ. Es veltīju viņam zobgalīgu smaidu.

-      Mums, Edema Rū ļaudīm, ļoti patīk kaulēties. Apkārt atskanēja paklusu smieklu murdoņa. Šobrīd mūs vēroja vairāki duči studentu.

-  Nekā tamlīdzīga! Ambrozs atcirta.

Es uzklāju sejai raižpilnu masku. Ā, lūdzu piedošanu, milord! Es nezināju, ka tevi piemeklējuši grūti laiki. Paspēru dažus soļus tuvāk un sniedzu viņam savu eksāmena plāksnīti. Ņem, tu vari to dabūt par puspeniju! Arī man nav nekas pretī reizēm nodarboties ar labdarību. Stāvēju Ambrozam tieši pretī, pastiepis veiksmīgo lozi.

-     Lūdzu, neatsakies! Es vienmēr priecājos palīdzēt trūkumcietējiem.

Ambroza acis meta zibeņus. Paturi pats un aizrijies! viņš man uzšņāca. Un atceries to, kad ēdīsi kārtējās pupas un mazgāsi kreklu upē! Es joprojām būšu tepat, kad tu vilksies projām no šejienes ar tukšām rokām un vēl tukšākām kabatām! Viņš apsviedās un devās projām iespaidīgs aizskarta pašlepnuma iemiesojums.

Man apkārt atskanēja aplausi. Cienīgi paklanījos uz visām pusēm.

-   Kā tu to vērtētu? Vilems jautāja Simmonam.

-   Divi Ambroza labā. Trīs Kvouta labā. Simmons paskatījās uz mani. Patiesībā tas nebija tavs labākais sniegums.

-   Pagājušajā naktī nedabūju kārtīgi izgulēties, es paskaidroju.

-  Ar katru tādu reizi tu palielini atmaksu, ko beigās riskē dabūt, sacīja Vilems.

-  Mēs varam tikai riet viens uz otru, es teicu. Maģistri par to ir parūpējušies. Jebkāda galējība nozīmētu izslēgšanu “par Arcanum loceklim nepiedienīgu uzvedību”. Kāpēc es, pēc jūsu domām, neesmu viņam pilnīgi sabojājis dzīvi?

-  Varbūt aiz slinkuma? minēja Vilems.

-  Slinkums ir viena no manām labākajām īpašībām, es nebēdīgi atbildēju. Ja es nebūtu slinks, varētu papūlēties un atrast Edamete tass tulkojumu un justies sāpīgi aizskarts, atklājot, ka tas nozīmē “Edemas piles”. Es atkal pacēlu roku, izslējis īkšķi un vidējo pirkstu.

-    Bet man labāk tīk domāt, ka tas ir tiešs slimības nosaukuma tulkojums: “nemserria”, un tādējādi nesagādāt liekus draudus mūsu draudzībai.

Beigu beigās es pārdevu savu lozi izmisušam Re’laram no “Frakci­jas”, vārdā Džeksims. Pēc pamatīgas kaulēšanās iztirgoju to par sešiem džotiem un vēl konkrēti nenosauktu pakalpojumu tuvākajā nākotnē.

Eksāmeni pagāja apmēram tā, kā varēja gaidīt, ja ņem vērā, ka man nebija laika papildus mācīties. Hemmem joprojām bija zobs uz mani. Lorrens izturējās vēsi. Elodins bija nolaidis galvu uz galda un šķita aizmidzis. Man tika noteikta mācību maksa sešu talantu apmērā, un tas man radīja interesantu situāciju…

*  * *

Garais ceļš uz Imri bija gandrīz tukšs. Saules stari spraucās caur koku zariem, un vējš nesa līdzi tikko jaušamu vēsumu, kas atgādināja par rudens tuvumu. Vispirms es devos uz “Eoliju”, lai paņemtu savu lautu. Iepriekšējā vakarā Stančions bija uzstājis, lai es atstāju to turpat un garā mājupceļa skurbumā nenodaru tai kādu kaitējumu.

Tuvodamies “Eolijai”, es ieraudzīju Deohu, kas stāvēja, atspiedies pret ārdurvju stenderi, un virpināja pār pirkstu kauliņiem naudas ga­balu. Mani ieraudzījis, viņš pasmaidīja: Nu sveiks! Kad redzēju, kā tu aiziedams līgojies, nodomāju, ka tu ar saviem draugiem ieklunkurosi tieši upē.

-  Mēs līgojāmies dažādos virzienos, es paskaidroju, tāpēc viss izlīdzinājās.

Deohs iesmējās. Tava dāma ir tur iekšā.

Centos neielaist sejā tvīkumu un klusībā nobrīnījos, kā viņš zina, ka es te cerēju satikt Dennu. Diez vai es varu saukt viņu par savu dāmu. Sovojs galu galā bija mans draugs.

Deohs paraustīja plecus. Sauc, kā gribi, bet Stančions ir savācis viņu pie sevis uz bāra letes. Es tavā vietā pasteigtos, pirms viņš kļūst pārāk aktīvs un sāk praktizēt pirkstu vingrinājumus.

Manī uzbangoja dusmas, un es ar pūlēm noriju dažus spēcīgus vārdus. Mana lauta. Viņš runāja par manu lautu. Ātri iesteidzos iekšā: jo īsāku bridi Deohs redzēs manu seju, jo labāk.

Apstaigāju visus trīs “Eolijas” stāvus, bet Denna nekur nebija redzama. Toties es saskrējos ar grāfu Threpi, kas iepriecināts aicināja mani apsēsties.

-  Nez, vai es varētu pierunāt tevi kādreiz paviesoties manā mājā? Threpe kautrīgi vaicāja. Gribu sarīkot nelielas vakariņas, un daži mani paziņas ļoti vēlētos ar tevi iepazīties. Viņš pamirkšķināja ar aci. Runas par tavu priekšnesumu jau ir izskanējušas diezgan tālu.

Sajutu pakrūtē nepatīkamas bažas, taču zināju, ka draudzēšanās ar aristokrātiem ir viens no neizbēgamiem ļaunumiem. Es jutīšos pagodināts, milord.

Threpe saviebās. Vai noteikti jāsaka “milord”?

Diplomātija ir svarīga daļa ceļojošu aktieru dzīvē, un titulu un pakāpju ievērošana ir nozīmīga diplomātijas daļa. Etiķete, milord! es ar nožēlu atbildēju.

-  Uzspļaut etiķetei! Threpe neiecietīgi atmeta. Etiķete ir cilvēku izdomāts noteikumu kopums, kas ļauj viņiem sabiedrībā būt rupjiem citam pret citu. Vispirms es piedzimu kā Denē, pēc tam kļuvu Threpe un tikai visbeidzot grāfs. Viņš lūdzoši paskatījās uz mani. Varbūt mēs varētu palikt pie Denē vai, vienkāršības labad, pie Dena?

Es vilcinājos.

-   Vismaz šeit, viņš lūdza. Ja šajās telpās kāds sāk ar mani “lordot”, es jūtos kā nezāle puķu dobē.

Atlika piekrist. Ja jūs tā jūtaties labāk, Den.

Threpe pietvīka, it kā es būtu izteicis komplimentu. Nu tad pa­stāsti man kaut ko par sevi! Kur tu dzīvo?

-  Upes pretējā pusē, es izvairīgi atbildēju. “Steliņģu” guļamlāvas nebija nekāds krāšņais variants. Kad Threpe jautājoši paskatījās uz mani, es paskaidroju: Esmu Universitātes students.

-  Tu mācies Universitātē? viņš acīmredzamā neizpratnē pārjau­tāja. Vai tagad tur māca ari mūziku?

Tāda doma man gandrīz izvilināja smieklus. Nē, nē. Es esmu Arkanuma loceklis.

Jau nākamajā brīdī es nožēloju, ka esmu to pateicis. Grāfs atlaidās dziļāk sēdeklī un veltīja man neomulīgu skatienu. Tu esi burvis?

-  Ai nē! es attraucu. Es vienkārši studēju. Saprotiet, valodnie­cību, matemātiku… Apzināti izraudzījos divus nevainīgākos kursu apzīmējumus, kuri ienāca prātā, un šķita, ka Threpe mazliet nomie­rinās.

-  Es biju iedomājies, ka tu esi… viņš atstāja teikumu pusceļā un mazliet noskurinājās. Kāpēc tu tur studē?

Jautājums pārsteidza mani nesagatavotu. Es… Man vienmēr ir gribējies mācīties. Ir tik daudz neizzinātu jautājumu…

-  Bet tev tas nav vajadzīgs! Tas ir, es gribēju teikt… Grāfs meklēja atbilstošus vārdus. Spriežot pēc tā, kā tu spēlē, tavs patrons noteikti ir mudinājis tevi pievērsties mūzikai…

-  Man nav patrona, Den, es atbildēju ar biklu smaidu. Saprotiet, ne jau tāpēc, ka man būtu iebildumi pret tādu iespēju.

Viņa reakcija bija citāda, nekā es gaidīju. Kāda sasodīta neveiksme! Viņš spēcīgi trieca plaukstu pret galdu. Es iedomājos, ka tevi kāds piesardzības labad slēpj un nerāda citiem. Šoreiz pret galdu atsitās dūre. Sasodīts! Sasodīts! Sasodīts!

Kaut cik atguvis savaldīšanos, viņš paskatījās uz mani. Piedod! Es vienkārši… Bezcerīgi noplātījis rokas, Threpe izdvesa skumju nopūtu.

-     Vai tu esi dzirdējis teicienu: “Viena sieva, un tu esi laimīgs, divas, un tu sāc nogurt…”

Es pamāju ar galvu. “…trīs, un viņas sāk ienīst cita citu…”

-  “…četras, un viņas sāk ienīst tevi,” Threpe pabeidza. Nu redzi, tas pats ir divtik spēkā attiecībā uz patroniem un viņu mūziķiem. Es nupat pievācu trešo, jaunu flautistu, kas cīnās pēc atzīšanas. Viņš nopūtās un papurināja galvu. Viņi ķīvējas kā kaķi maisā, raizēdamies, ka nesaņem pietiekami daudz uzmanības. Ja vien es būtu zinājis, ka parādīsies tu, es būtu pagaidījis.

-  Jūs man glaimojat, Den.

-  Patiesībā es speru pats sev pa pakaļu, Threpe nopūtās, un viņa sejā parādījās vainīga izteiksme. Tas nav taisnīgi. Sefrans labi dara savu darbu. Viņi visi ir labi mūziķi un izturas labvēlīgi pret mani, tieši tāpat kā izturētos sievas. Threpe uzmeta man vainīgu skatienu. Ja mēģināšu ievest starp viņiem ari tevi, man par to būs ellīgi jāmaksā. Biju jau spiests melot par mazo dāvaniņu, ko tev iedevu vakar vakarā.

-  Tātad es esmu kaut kas līdzīgs mīļākajai? es smīnēdams pavai­cāju.

Threpe guldzoši pasmējās. Nepārcentīsimies ar analoģijām! Drīzāk es būšu tev tāds kā savedējs. Palīdzēšu tev tikt pie kārtīga patrona. Es piecdesmit jūdžu apkārtnē pazīstu visus, kuriem ir pareizās asinis vai nauda, tāpēc tas nevarētu sagādāt grūtības.

-   Tā būtu ļoti vērtīga palīdzība, es nopietni teicu. Sabiedrī­bas slāņi šajā upes pusē man ir pamatīga mīkla. Tad man piepeši uzzibsnīja kāda doma. Starp citu, vakar vakarā es šeit iepazinos ar jaunu dāmu, bet neko lielu par viņu neuzzināju. Ja jūs šo pilsētu pazīstat… Cerību pilns, ļāvu teikumam aprauties.

Threpe uzmeta man viszinīgu skatienu. A, saprotu!

-   Nē, nē, nē! es protestēju. Tā ir meitene, kas dziedāja līdzi manam priekšnesumam. Mana Aloina. Es cerēju viņu atrast, lai varētu izteikt cieņu un atzinību.

Threpe paskatījās uz mani tā, it kā īsti neticētu maniem vārdiem, tomēr acīmredzot nevēlējās ielaisties sīkākos apcerējumos. Tas ir sa­protams. Kā viņu sauc?

-   Dianna. Šķita, ka Threpe gaida kaut ko vairāk. Tas ir viss, kas man zināms.

Threpe neapmierināti nosēcās. Kāda viņa izskatījās? Kaut vai no­dziedi to, ja vajadzīgs!

Jutu, ka man vaigos kāpj sārtums. Viņai bija tumši mati, apmē­ram tik gari. Ar plaukstu norādīju mazliet zemāk par plecu. Jauna sieviete ar gaišu sejas ādu. Threpe joprojām gaidoši raudzījās uz mani. Skaista!

-   Skaidrs, Threpe domīgi norūca, berzēdams lūpas. Vai viņai bija talanta stabulītes?

-  Es nezinu. Varbūt.

-  Vai viņa dzīvo šajā pilsētā?

Es vēlreiz paraustīju plecus, neslēpdams nezināšanu un juzdamies arvien muļķīgāk.

Threpe iesmējās. Ja gribi, lai palīdzu, tev jāpastāsta man krietni vairāk. Viņš pameta skatienu pār manu plecu. Pagaidi, re, kur nāk Deohs! Ja kāds spēs tev atrast vajadzīgo meiteni, tad vienīgi viņš. Threpe pacēla roku. Deoh!

Deohs pienāca pie mums un atspiedās pret galdiņu. Kā varu jums palīdzēt?

-  Mūsu jaunajam dziedonim vajadzīga neliela informācija par dā­mu, ar ko viņš vakar esot iepazinies.

-   Neteikšu, ka tas mani pārsteidz, jo vakar te apgrozījās krietns bariņš pievilcīgu būtņu. Un dažas no viņām apvaicājās par tevi. Deohs man pamirkšķināja ar aci. Kura tad bija tā, kas tevi piesaistīja?

-  Ne jau tādā nozīmē! es protestēju. Viņa bija tā, kura pievieno­jās manam dziedājumam. Viņai bija brinum jauka balss, un es cerēju viņu atrast, lai mēs vēl kaut kad varētu kopā padziedāt.

- Es laikam saprotu, par kādu padziedāšanu ir runa. Deohs veltīja man platu, viszinīgu smaidu.

Jutu, ka pietvīkstu, un atkal saslējos niknā protestā.

-  Nomierinies, zēn, es tak turēšu mēli aiz zobiem! Neteikšu neko pat Stančionam, kas nadzīgi izlaiž valodas pa visu pilsētu. Viņam pie­tiek ieraut vienu kausu, lai sāktu klačoties kā skolas skuķis. Deohs gaidoši paskatījās uz mani.

- Viņa bija slaida, ar dziļām, izteiksmīgām kafijas krāsas acīm, es pavēstīju, pat neattapdamies ieklausīties, kā tas skan. Steidzos runāt tālāk, iekams Threpe vai Deohs nav paguvuši mani izzobot. Un viņu sauca Dianna.

-  Āāā! Deohs novilka, lēni pamādams pie sevis, un viņa smaids kļuva itin kā sājāks. Laikam jau man vajadzēja to uzminēt.

-  Vai viņa dzīvo tepat? jautāja Threpe. Man šķiet, ka es viņu nepazīstu.

-   Gan tu atcerētos, ja būtu viņu saticis, sacīja Deohs. Bet nē, es nedomāju, ka viņa dzīvo šajā pilsētā. Es viņu redzu tikai laiku pa laikam. Viņa ir ceļotāja te ierodas šeit, te atkal pazūd. Viņš paber­zēja pakausi un veltīja man skumīgu smaidu. Nudien nezinu, kur tu varētu viņu atrast. Esi uzmanīgs, puis, tā ir sieviete, kas var nozagt tavu sirdi! Vīrieši krīt viņas priekšā gar zemi kā kvieši no sirpja pieskāriena.

Es paraustīju plecus, it kā mani tādi banāli sīkumi nespētu aizskart, un jutos atvieglots, kad Threpe pievērsās tenkām par kādu vietējo padomnieku. Es klusībā smīkņāju par šīm pļāpām, līdz iztukšoju savu kausu, un pēc tam atvadījos un devos projām.

*  * *

Pusstundu vēlāk es stāvēju uz pakāpieniem Devi durvju priekšā, cenzdamies neielaist nāsīs pretīgo skārņa smaku no lejasstāva. Trešo reizi pārskaitīju naudu, kas bija manā rīcībā, un pārdomāju savas izvēles iespējas. Es varēju samaksāt visu parādu un pēc tam vēl atļauties mācību maksu, taču tad man vairs nepaliktu ne pliks penijs. Man bija jānokārto vēl citi parādi, un, lai cik ļoti gribēju izkļūt no Devi žņaugiem, es nepa­visam nevēlējos sākt jauno mācību periodu ar pilnīgi tukšu kabatu.

Durvis atvērās tik spēji, ka es satrūkos. Šaurajā šķirbā parādījās aizdomu pilnā Devi seja, taču tā atplauka smaidā, līdzko viņa pazina mani. Ko tu te slapsties? viņa noprasīja. Kungi parasti klauvē. Atvērusi durvis, viņa ar rokas mājienu aicināja mani tālāk.

-   Kavējos, apsverot savas iespējas, es teicu, noskatīdamies, kā Devi aizbultē durvis no iekšpuses. Viņas istaba izskatījās apmēram tāda pati kā iepriekšējā reizē, tikai šodien tā smaržoja pēc kanēļa, nevis pēc lavandas. Ceru, ka nesagādāšu tev neērtības, ja šajā dimestrī samaksāšu tikai procentus?

-  Nepavisam ne, Devi laipni atbildēja. Es labprāt skatos uz to kā uz savu ieguldījumu. Viņa ar rokas mājienu norādīja uz krēslu.

-     Turklāt tas nozīmē, ka varēšu tevi atkal redzēt. Tu būtu pārsteigts, uzzinot, cik man ir maz apmeklētāju.

-   Tam iemesls laikam ir šī vieta, nevis tava iestāde, es teicu.

Devi sarauca degunu. Es zinu. Sākumā apmetos šeit tāpēc, ka

telpas bija lētas. Tagad pienākums liek te palikt, jo klienti zina, kur mani atrast.

Es noliku uz galda divus talantus un pabīdīju tos viņai pretī. Vai drīkstu uzdot jautājumu?

Devi uzmeta man draisku, pacilātu skatienu. Vai tas būs nepie­dienīgs jautājums?

-   Mazliet, es atzinos. Vai kāds ir mēģinājis par tevi ziņot?

-   Hmm… Devi saslējās krēslā taisni. To var uztvert dažādi. Viņa savilka uzaci virs vienas ledaini zilās acs. Vai tu mēģini man draudēt vai jautā aiz ziņkārības?

-  Aiz ziņkārības, es steigšus atbildēju.

-   Tad klausies, ko es tev teikšu! Viņa pamāja uz manu lautu.

-     Nospēlē man kādu dziesmu, un es tev pastāstīšu patiesību.

Es pasmaidīju, atvēru futrāli un izņēmu lautu. Ko tu gribētu dzirdēt?

Viņa brīdi domāja. Vai tu proti nospēlēt “Ej projām no pilsētas, skārdniek”?

Nospēlēju prasīto; tas bija ātri un viegli izdarāms. Devi aizrautīgi pievienojās piedziedājumam un beigās smaidīdama sita plaukstas kā jauna meitene.

Atskatoties uz notikušo, jāteic, ka viņa tāda patiešām bija. Tolaik viņa šķita vecāka sieviete, pieredzējusi un pašpārliecināta. Turpretī man vēl nebija apritējuši pilni sešpadsmit gadi.

-   Vienreiz gadījās, Devi atbildēja uz manu jautājumu, kamēr es ievietoju lautu futrālī. Pirms diviem gadiem kāds jauns kungs, li’lirs, nosprieda, ka gudrāk būs paziņot konsteblam, nevis maksāt savu parādu.

Es paskatījos uz viņu. Un?

-  Un viss. Devi nevērīgi paraustīja plecus. Viņi atnāca šurp, izjautāja mani un pārmeklēja dzīvokli. Protams, nekādus pierādījumus apsūdzībai neatrada.

-   Protams.

-  Nākamajā dienā jaunais džentlmenis pastāstīja konsteblam patie­sību. Viņš esot visu to izdomājis, jo es esot atraidījusi viņa roman­tiskos centienus. Devi pasmīnēja. Konstebls nebija sajūsmā, un jaunajam cilvēkam bija jāmaksā sods par sievietes, cienījamas pilsones, apmelošanu.

Es nespēju apvaldīt smaidu. Nevaru sacīt, ka es būtu ļoti… Paliku pusceļā, jo ieraudzīju kaut ko tādu, ko agrāk nebiju pamanījis. Norādīju uz viņas grāmatplauktu. Vai tā ir Malkafa “Visas matērijas pamats”?

-Jā gan! Devi lepni atbildēja. Pavisam jauna grāmata. Daļa no parāda. Viņa pamāja uz plaukta pusi. Vari droši ieskatīties!

Piegāju pie grāmatplaukta un paņēmu grāmatu. Ja es būtu varējis no tās mācīties, tad nebūtu iekritis uz vienu no šodienas eksāmena jautājumiem.

-   Es domāju, ka tev visas grāmatas ir pieejamas Arhīvos, Devi teica ar jaušamu skaudību balsī.

Es papurināju galvu. Man tur aizliedza iet, paskaidroju viņai.

-      Arhīvos esmu pavadījis kopā apmēram divas stundas, un krietna daļa no šī laika pagāja, kamēr mani nosvētīja un izmeta pa durvīm.

Devi lēni pamāja ar galvu. Biju to dzirdējusi, bet nekad nevar zināt, cik baumās ir patiesības. Tad jau mēs ar tevi esam līdzīgā stāvoklī.

-   Es teiktu, ka tavs stāvoklis ir mazliet labāks, es sacīju, pārlū­kodams viņas plauktus. Tev šeit ir Tekams, un tev ir “Heroborica”. Pārskatīju visus virsrakstus, meklēdams kaut ko, kur varētu būt ziņas par Amiru vai čandriāniem, taču neko daudzsološu neredzēju. Tev ir arī “Parasto draku pārošanās paradumi”. To es biju līdz pusei izlasījis, bet tad mani izsvieda ārā.

-   Šis ir pēdējais izdevums, Devi lepni sacīja. Tajā ir jaunas gravīras un nodaļa par Faen-Moite.

Pārlaidu pirkstus grāmatas muguriņai un atkāpos no plaukta. La­ba bibliotēka!

-   Es domāju gan! viņa ķircinoši attrauca. Ja apsoli, ka tev būs tīras rokas, vari šad tad atnākt kaut ko palasīt. Ja nāksi ar visu lautu un man kaut ko nospēlēsi, varbūt es ļaušu tev pat kādu grāmatu aizņemties, tikai tā būs laikus jāatnes atpakaļ. Viņa dāvāja man valdzinošu smaidu. Mums, izstumtajiem, jāturas kopā.

Iedams garo ceļu atpakaļ uz Universitāti, es neziņā prātoju, vai Devi mēģina ar mani flirtēt vai vienkārši izturas draudzīgi. Kad visas trīs jūdzes bija pieveiktas, es joprojām nebiju atradis nekādu skaidru atbildi. Es biju gudrs, topošs varonis ar tik stipru Alaru kā Ramstona tērauda stienis. Tomēr visupirms es biju piecpadsmit gadus vecs zēns. Attiecībā uz sievietēm biju tikpat nevarīgs kā biezoknī apmaldījies jērs.

*  * *

Atradu Kilvinu viņa kabinetā, kur viņš greba stikla puslodē rūnas, gatavodams vēl vienu piekaramo lampu. Klusi pieklauvēju pie atvēr­tajām durvīm.

Viņš paskatījās uz mani. E’lir Kvout, tu izskaties labāk.

Tikai pēc brīža es aptvēru, ka viņš salīdzina mani ar to zēnu, kāds es biju pirms trijām dienkopām, kad Vilema iejaukšanās dēļ viņš man aizliedza strādāt “Frakcijā”. Paldies, ser! Es arī jūtos labāk.

Kilvins mazliet piešķieba galvu.

Pastiepu roku pēc maka. Es gribētu nokārtot savu parādu.

Kilvins nosēcās. Tu man neko neesi parādā. Viņš atkal pievērsās galdam un savam iesāktajam darbam.

-  Nu tad darbnīcai, es neatlaidos. Jau labu laiku esmu izmantojis jūsu labsirdību. Cik esmu parādā par materiāliem, ko lietoju mācekļa laikā kopā ar Manetu?

Kilvins nepārtrauca darbošanos. Vienu talantu, septiņus džotus un trīs.

Tāda precizitāte mani samulsināja, jo Kilvins nebija ieskatījies nolik­tavas rēķinu grāmatā. Gluži vai baidījos domāt par to, ko šis lācim līdzīgais vīrs nemitīgi nēsā sev līdzi galvā. Izņēmu no maka nosaukto naudas summu un noliku monētas puslīdz brīvā vietā uz galda.

Kilvins uzmeta tām skatienu. E’lir Kvout, es uzticos, ka šī nauda ir iegūta godīgā ceļā.

Viņa balss bija tik nopietna, ka izvilināja man smaidu. Es to nopelnīju vakar Imrē ar spēlēšanu.

-  Vai par mūziku tajā upes krastā tik labi maksā?

Apvaldīju vēl vienu smaidu un nevērīgi paraustīju plecus. Nezinu, vai man tik labi veiksies katru vakaru. Es to darīju pirmoreiz.

Izdvesis kaut ko starp nicīgu un piktu sēcienu, Kilvins atkal pievēr­sās darbam. Tev sāk pielipt Elksas Dala pašpārliecība. Viņš rūpīgi ievilka stiklā jaunu līniju. Vai es pareizi saprotu, ka tu vakaros vairs nestrādāsi pie manis?

Jautājums mani tā samulsināja, ka es bridi aizturēju elpu. Es nedomāju… es atnācu parunāt ar jums par… Par iespēju atgriezties darbnīcā. Doma, ka varētu vairs nestrādāt pie Kilvina, man nebija pat ienākusi prātā.

-  Acīmredzot tava mūzika ir ienesīgāka nekā šis darbs. Kilvins zīmīgi paskatījās uz noliktajām monētām.

-   Bet es gribu šeit strādāt! es skumīgi iebildu.

Kilvina seja atplauka platā, gaišā smaidā. Tas ir labi! Es negribētu atdot tevi otrai upes pusei. Mūzika ir laba lieta, bet metāls dzīvo ilgāk. Viņš uzsita ar diviem milzīgajiem pirkstiem pa galdu, izteiksmīgi akcentēdams savu domu. Pēc tam viņš pamāja ar roku, kurā turēja nepabeigto lampu, un raidīja mani projām. Ej! Nenokavē darbu, citādi es likšu tev vēl vienu dimestri spodrināt pudeles un berzt rūdu!

Iedams projām, es domāju par Kilvina vārdiem. Pirmo reizi nespēju pilnībā piekrist viņa teiktajam. Metāls rūsē, es nodomāju, bet mūzika dzīvo mūžīgi.

Laiks pierādīs, kuram no mums bija taisnība.

*  * *

Aizgājis no “Frakcijas”, es taisnā ceļā devos uz “Zirgu un četrotni”, ko pamatoti uzskatīja par labāko viesnīcu šajā upes pusē. Tās saimnieks bija drukns vīrietis ar kailu galvu, vārdā Kaverins. Parādīju viņam savas talanta stabulītes, un piecpadsmit patīkamas minūtes mēs pavadījām vienošanās sarunās.

Gala iznākums bija tāds, ka par spēlēšanu trīs vakarus katrā dienkopā es saņemšu brīvu istabu un uzturu. Viesnīcas virtuve bija tei­cama, un mana istaba būtībā atgādināja nelielu dzīvokli: tajā bija guļamistaba, ģērbistaba un dzīvojamā istaba. Pēc šaurās guļamlāvas “Steliņģos” šis bija krietns kāpiens augšup.

Tomēr vislabākais bija tas, ka es katru mēnesi varēšu nopelnīt di­vus talantus. Zēnam, kurš tik ilgi dzīvojis pilnīgā trūkumā, tā bija līdz smieklīgumam neticama summa. Turklāt es to saņemtu papil­dus dāvanām vai dzeramnaudām, ar ko mani varētu apveltīt bagātie apmeklētāji.

Spēlēšana viesnīcā, darbs “Frakcijā” un iespēja tikt pie bagāta pat­rona nozīmēja, ka man vairs nebūs jākaujas ar nabadzību. Varēšu nopirkt lietas, kas man jau sen bija ļoti vajadzīgas: jaunu drēbju kārtu, piedienīgas rakstāmspalvas un papīru, jaunas kurpes…

Ja jūs nekad neesat pazinuši izmisīgu trūkumu, diez vai spēsiet saprast, cik milzīgs bija mans atvieglojums. Mēnešiem ilgi biju dzīvo­jis bailēs no jauniem sarežģījumiem, zinādams, ka jebkura liksta var mani izputināt pavisam. Bet tagad man vairs nevajadzēs katru dienu un visu laiku raizēties par nākamo mācību maksu vai Devi aizdevuma procentiem. Man vairs nedraudēja briesmas, ka būšu spiests pamest Universitāti.

Paēdu lieliskas vakariņas brieža gaļas steiku ar lapu salātiem un bļodiņu tīkami pikantas tomātu zupas. Tās papildināja svaigi firziķi, plūmes un baltmaize ar saldkrējuma sviestu. Un, kaut gan es to pat netiku lūdzis, man pasniedza vairākas glāzes teicama Vintasas vīna.

Pēc tam devos uz savām istabām un drīz vien iegrimu dziļdziļā miegā, tīksmi baudīdams jaunās pēļa gultas ērto plašumu.

TAGAD, KAD EKSĀMENI bija aiz muguras, līdz rudens dimestra sāku­mam man vairs nebija nekādu saistību. Turpmākās dienas aizvadīju, atgūstot iekavēto miegu, strādājot Kilvina darbnīcā un izbaudot savas jaunās, greznās apmešanās vietas ērtības “Zirgā un četrotnē”.

Diezgan daudz laika man pagāja arī ceļā uz Imri, un parastais iegansts bija Threpes apciemojums vai biedrošanās ar citiem “Eolijas” mūziķiem. Tomēr aiz tā visa slēpās citāda patiesība: es cerēju atrast Dennu.

Taču manai centībai nebija panākumu. Šķita, ka viņa ir pilnīgi pazu­dusi no pilsētas. Apvaicājos dažiem cilvēkiem, kuriem varēju uzticēties, zinot, ka tie nav baumotāji, bet neviens man nevarēja pasacīt neko vairāk kā Deohs. Brīdi spēlējos ar domu, ka varētu pajautāt par viņu Sovojam, tomēr drīz atmetu to kā nesaprātīgu iedomu.

Pēc sestā bezcerīgā ceļojuma uz Imri nolēmu mest šiem meklēju­miem mieru. Pēc devītās reizes pārliecināju sevi, ka tā ir bezjēdzīga dārgā laika tērēšana. Pēc četrpadsmitā ceļojuma sirds dziļumos sapratu, ka man neizdosies viņu atrast. Viņa bija pilnīgi un nepārprotami pazu­dusi. Jau atkal.

* * *

Vienā no saviem veltīgajiem ceļojumiem uz Imri es saņēmu satrau­cošas ziņas no grāfa Threpes. Izrādījās, ka Ambrozs, bagātā un ietek­mīgā barona Džekisa pirmdzimtais dēls, ir veicis aktīvu darbību Imres labākajā sabiedrībā. Ar baumām, draudiem un līdzīgiem paņēmieniem viņš bija pamanījies noskaņot vietējo aristokrātiju pret mani. Kaut gan viņš nevarēja sakūdīt pret mani citus mūziķus, acīmredzot viņš varēja panākt, lai es neiegūtu bagātu patronu. Pirmo reizi es tiešām sapratu, kādas nepatikšanas man var sagādāt tāds cilvēks kā Ambrozs.

Threpe rādīja vainīgu un sadrūmušu vaigu, turpretī es vārījos dus­mās. Mēs abi izdzērām nesaprātīgi daudz vīna un lādējām Ambrozu

Džekisu. Beidzot Threpi aicināja uz skatuves, un viņš nodziedāja pašsacerētu dzēlīgu dziesmiņu, kurā izsmēja kādu Tarbeanas padomnieku. Klausītāji to uzņēma ar dāsniem smiekliem un aplausiem.

Tas bija tiešs pamudinājums, lai mēs sāktu sacerēt dziesmu par Ambrozu. Threpe bija meistarīgs tenkotājs ar ķērienu uz neizsmalcinātiem mājieniem, un man vienmēr bija padevušās vieglas melodijas. Nepilnas stundas laikā mēs bijām radījuši savu meistardarbu, ko mīloši nodēvējām par “Ēzelīti Džekiju”.

Arēji tā bija primitīva, parupja dziesmiņa par ēzeli, kas vēlas kļūt par arkanistu. Mūsu prasmīgi izmantotā līdzība ar Ambroza uzvārdu bija vienīgais mājiens viņa virzienā. Taču ikviens domātspējīgs cilvēks viegli varēja noprast, par ko te patiesībā ir runa.

Bija jau vēla stunda, kad mēs ar Threpi uzkāpām uz skatuves, un iereibuši bijām ne tikai mēs vien. Mūsu priekšnesums izraisīja vēt­rainus smieklus un aplausus, un lielākā daļa klausītāju pieprasīja to atkārtot. Mēs neatteicāmies, un visi ar sajūsmu pievienojās piedzie­dājumam.

Dziesmas panākumi slēpās tās vienkāršībā. To varēja gan svilpot, gan dungot. To varēja nospēlēt ar trim pirkstiem. To varēja nodziedāt cilvēks ar visai viduvēju dzirdi. Tā bija lipīga, vulgāra un dzēlīga. Tā izplatījās visā Universitātē kā uguns klajā laukā.

*  * *

Es atvilku vaļā smagās Arhīvu ārdurvis un iegāju priekštelpā, ļau­dams acīm pakāpeniski pierast pie simpātijas lampu sarkanās nokrā­sas. Gaiss bija sauss un vēss, piesātināts ar putekļu, ādas un vecas tintes smaržu. Dziļi ievilku elpu kā badacietējs aiz maiznīcas durvīm.

Pie reģistrācijas galda sēdēja Vilems. Es zināju, ka šodien ir viņa dežūra. Ambrozs tuvumā nebija redzams. Es atnācu parunāt ar ma­ģistru Lorrenu, steidzīgi paskaidroju.

Vilems acīmredzami nomierinājās. Pašlaik pie viņa ir kāds apmek­lētājs. Tas var prasīt ilgāku laiku…

Aiz reģistrācijas galda atvērās durvis, un pa tām iznāca garš, kalsns keldiešu vīrietis. Atšķirībā no keldiešu vairākuma viņam bija gludi skūta seja un gari, astē sasieti mati. Mugurā viņam bija pabalojis ceļojuma apmetnis, kājās salāpītas ādas bikses un gari, ceļa putek­ļiem klāti mednieka zābaki. Aizvēris durvis, viņš neapzināti satvēra zobena spalu, lai neļautu ierocim atsisties pret sienu vai galdu.

-     Tetalia tu Kiaure edan A’siath, viņš sacīja siaru valodā un, iedams garām reģistrācijas galdam, uzsita Vilemam uz pleca. Vorelan tua tetam.

Vilems atbildēja ar neraksturīgu smaidu un paraustīja plecus.

Lhinsatva. Tua kverein.

Vīrietis iesmējās, un, redzot viņu pilnā augumā, es ievēroju, ka vi­ņam pie sāniem ir ne vien zobens, bet arī garš nazis. Nekad nebiju Universitātē redzējis apbruņotu cilvēku. Šeit, Arhīvos, svešais izska­tījās tikpat neiederīgs kā aita karaļa galmā. Tomēr viņa izturēšanās bija atbrīvota un pašpaļāvīga, un viņš acīmredzami jutās kā mājās.

Ieraudzījis mani, vīrietis apstājās un mazliet piešķieba galvu uz sāniem. Cyae tsien?

Šī valoda man nebija pazīstama. Piedodiet, kā, lūdzu?

-  Ā, es atvainojos! viņš atsaucās nevainojamā aturiešu valodā.

-         Man šķita, ka tu esi illietis. Piemānīja sarkanie mati! Viņš ieska­tījās mani ciešāk. Bet illietis tu neesi, vai ne? Tu esi no Rū ļaudīm.

-        Pienācis tuvāk, vīrietis sniedza man roku. Viena ģimene!

Bez domāšanas pastiepu pretī savējo, un mēs sarokojāmies. Viņa plauksta bija cieta kā akmens, un tumšā keldieša āda bija iedegusi vēl tumšāka nekā parasti, izceļot vairākas bālganas rētas, kas stiepās no pirkstu kauliņiem augšup. Viena ģimene, es atkārtoju, juzdamies pārāk izbrīnījies, lai pateiktu vēl kaut ko.

-      Šeit reti gadās sastapt savējos, vīrietis nepiespiesti teica un devās man garām uz ārdurvju pusi. Es labprāt uzkavētos ilgāk un aprunātos, bet man pirms saulrieta jātiek līdz īvzdaunai, citādi noka­vēšu savu kuģi. Viņš atvēra ārdurvis, un telpā ieplūda saules gaisma.

-        Sameklēšu tevi, kad atkal būšu šajā pusē! viņš teica, pamāja svei­cienu un pazuda aiz sliekšņa.

Es pagriezos pret Vilemu. Kas tas bija?

-  Viens no Lorrena gilleriem, Vilems atbildēja. Viari.

-      Viņš ir skrivs? es neticīgi jautāju, iedomādamies bālos, klusos studentus, kuri strādāja Arhīvos, šķirodami, pārrakstīdami un meklē­dami grāmatas.

Vilems papurināja galvu. Viņš strādā pie jaunieguvumiem. Viens no tiem, kuri ved šurp grāmatas no visas pasaules. Tā ir pilnīgi citāda suga.

-  To es manīju, es teicu, paskatīdamies uz durvīm.

-   Viņš bija Lorrena apmeklētājs, tāpēc tagad tu vari iet iekšā, Vilems sacīja, piecēlās kājās un atvēra durvis aiz masīvā koka galda.

-     Ej pa gaiteni līdz galam! Uz Lorrena durvīm ir misiņa plāksne. Es tevi pavadītu, bet mums trūkst cilvēku. Es nevaru aiziet no reģistru galda.

Es pamāju ar galvu un devos projām pa gaiteni. Pasmaidīju, dzirdot, ka Vilems klusi dungo pie sevis “Ēzelīša Džekija” melodiju. Tad durvis aiz manis apslāpēti nodunēja un gaiteni bija dzirdama vairs tikai mana elpa. Kad sasniedzu Lorrena kabinetu, manas plaukstas bija kļuvušas lipīgas no sviedriem. Es pieklauvēju.

-  Lūdzu! Lorrens iekšpusē atsaucās. Viņa balss atgādināja gludu, pelēku šīfera plāksni, un tajā nebija ne miņas no jebkādām niansēm vai emocijām.

Es atvēru durvis. Lorrens sēdēja pie liela pusloka rakstāmgalda. Sienas no grīdas līdz griestiem aizņēma grāmatu plaukti. Grāmatu bija tik daudz, ka visā telpā nebija redzama pat plaukstas tiesa sienas.

Lorrens vēsi paskatījās uz mani. Pat sēdēdams viņš bija gandrīz tikpat garš kā es. Labrīt!

- Es zinu, ka esmu izraidīts no Arhīviem, maģistr Lorren, es steigšus sadju. Ceru, ka neesmu pārkāpis šo rīkojumu, ierazdamies pie jums.

-  Ja esi atnācis krietna iemesla dēļ, tad ne.

-   Esmu sakrājis kaut cik naudas, es teicu, izvilkdams maku,

-     un cerēju, ka varēšu atpirkt savu “Retorikas un loģikas” eksemplāru.

Lorrens pamāja ar galvu un piecēlās. Garš, gludi skūtu seju, ģērbies tumšajā maģistra tērpā, viņš man atgādināja mīklaino Kluso Ārstu, kas darbojas daudzās Modegas lugās. Apspiedu drebuļus, cenzdamies nedomāt par to, ka Klusā Ārsta parādīšanās vienmēr liecināja par drīzu nelaimi nākamajā cēlienā.

Lorrens piegāja pie kāda no plauktiem un izvilka nelielu grāmatu. Jau no pirmā skatiena es pazinu, ka tā ir manējā. Uz vāka tai pletās tumšs traips atgādinājums par Tarbeanas negaisu, kurā grāmata bija dabūjusi mitrumu.

Neveikliem pirkstiem atraisīju maka auklas un izbrīnījies redzēju, ka man mazliet trīc rokas. Ja pareizi atceros, summa bija divi sud­raba peniji.

Lorrens piekrītoši pamāja.

-   Vai drīkstu piedāvāt mazliet vairāk? Ja jūs to nebūtu nopircis, man tā būtu zudusi uz visiem laikiem. Un vēl svarīgāk ir tas, ka šis pirkums palīdzēja man iestāties Universitātē.

-  Ar diviem sudraba penijiem pietiks.

Noliku monētas uz viņa rakstāmgalda, un tās klusi nograbēja pret koka virsmu, nodevīgi atgādinot par manām trīcošajām rokām. Lorrens pasniedza man grāmatu, un, vispirms noslaucījis sasvīdušās plaukstas kreklā, es to paņēmu. Atvēru lappusi ar Bena ierakstu un pasmaidīju.

Paldies, ka parūpējāties par to, maģistr Lorren. Tā man ir ļoti vērtīga.

-  Rūpes par vēl vienu grāmatu neprasa lielas pūles, Lorrens teica un atgriezās savā vietā pie rakstāmgalda. Gaidīju, vai viņš sacīs vēl kaut ko. Viņš klusēja.

-  Es… Mana balss aizķērās rīklē. Noriju siekalas, lai to atbrīvotu.

-      Es gribēju arī atvainoties par… Neuzdrīkstējos skaidros vārdos pieminēt Arhīvos ienesto atklāto liesmu. …par to, ko toreiz izdarīju, es neveikli pabeidzu.

-  Es pieņemu tavu atvainošanos, Kvout. Lorrens atkal pievērsās grāmatai, kuru bija lasījis pirms manas ienākšanas. Arlaburitu!

Es vēlreiz krampjaini noriju siekalas, cīnīdamies pret sausumu rīklē.

-     Un vēl es gribēju jautāt, kad varu cerēt uz atļauju atkal apmeklēt Arhīvus.

Lorrens pacēla galvu. Tevi pieķēra ar dzīvu uguni starp manām grāmatām, viņš teica, un balsī ieskanējās tikko jaušamas emocijas kā sarkana saulrieta atblāzma vienmuļi pelēkos mākoņos.

Visi rūpīgi pārdomātie argumenti pagaisa man no galvas. Maģistr Lorren, es lūdzoši teicu, tajā dienā pirms neilga laika es biju pērts, un mans prāts nebija gluži skaidrs. Ambrozs…

Lorrens pacēla plaukstu ar garajiem pirkstiem, pavērsdams to ar delnu pret mani. Šī izteiksmīgā kustība apklusināja mani ātrāk, nekā to būtu iespējis pliķis. Lorrena seja bija neizteiksmīga kā balta lapa.

-      Kuram lai es ticu? Tam, kurš trīs gadus ir bijis Re’lars, vai tam, kurš divus mēnešus ir bijis E’lirs? Skrīvam, kurš strādā manā vadībā, vai nepazīstamam studentam, kurš atzīts par vainīgu neapdomīgā simpātijas izmantojumā?

Man izdevās kaut cik atgūt savaldīšanos. Es saprotu jūsu lēmumu, maģistr Lorren. Bet vai man ir iespējams kaut ko darīt, lai atgūtu pieeju Arhīviem? es jautāju, nespēdams gluži apslāpēt izmisumu balsī. Varu godīgi teikt, ka labāk paciestu vēl vienu pērienu nekā pavadītu vēl vienu dimestri bez pieejas Arhīviem. Es atdotu jums visu naudu, kas man pieder, kaut gan tās nav daudz. Es strādātu garas

stundas par skrīvu bez maksas tikai par to, ka man dota iespēja sevi apliecināt. Zinu, ka eksāmenu laikā jums šeit nepietiek cilvēku…

Lorrens paskatījās uz mani, un viņa rāmajās acīs paspīdēja gandrīz vai ziņkāre. Sāku cerēt, ka mani lūgumi ir atstājuši iespaidu. Tu esi gatavs uz to visu?

-  Es esmu gatavs uz to visu, nopietni atkārtoju, cerībai neganti bangojot krūtīs. Uz to visu un vēl jebkādu sodu, ko jūs gribētu man uzlikt.

-  Man vajadzīgs tikai viens, lai es atceltu savu aizliegumu, Lor­rens teica.

Es pūlējos apvaldīt sajūsmas smaidu. Sakiet jebko!

-  Pierādi, ka esi iemantojis īpašības, kuru līdz šim tev trūcis: pacie­tību un apdomību! Lorrens rāmi sacīja un atkal pievērsās grāmatai, kas atvērta gulēja uz galda. Arlaburitu!

*  * *

Nākamajā rītā kāds no Džamisona sūtītajiem zēniem pamodināja mani no cieša miega “Zirga un četrotnes” platajā gultā. Viņš man pavēstīja, ka ceturksni pirms dienas vidus man jāierodas “uz ragiem”. Es esot apsūdzēts “par Arcanum loceklim nepiedienīgu uzvedību”. Ambrozs beidzot bija uzzinājis par manu dziesmu.

Dažas nākamās stundas es pavadīju ar vieglu nelabumu pakrūtē. Tieši no tā es biju cerējis izvairīties, lai nedotu Ambrozam un Hemmem izdevību kārtot rēķinus ar mani. Vēl bēdīgāk bija tas, ka šis notikums neatkarīgi no gala iznākuma pasliktinās Lorrena domas par mani.

Maģistru zālē es ierados agri un ar atvieglojumu secināju, ka gai­sotne ir daudz atbrīvotāka nekā toreiz, kad biju izsaukts “uz ragiem” par ļaunprātību pret Hemmi. Arvils un Elksa Dals man uzsmaidīja. Kilvins draudzīgi pamāja ar galvu. Jutos iepriecināts, ka maģistru vidū man ir labvēlīgi noskaņoti cilvēki, kuri palīdzēs līdzsvarot iemantotos ienaidniekus.

-  Nu tā! enerģiski sacīja rektors. Mūsu rīcībā ir desmit minūtes līdz eksāmenu sākumam. Man nepatīk kavēt plānoto dienaskārtību, tāpēc ķersimies tūlīt pie darba! Viņš pārlaida skatienu pārējiem maģistriem, un visi atbildēja ar piekrītošiem galvas mājieniem. Re’lar Ambroz, izklāsti savu apsūdzību! Un neievelc to ilgāk par minūti.

-Jūsu priekšā ir dziesmas teksta eksemplārs! Ambrozs kaismīgi pavēstīja. Tā ir neslavas celšana! Tā nomelno manu krietno vārdu!

Arkanuma biedram tāda rīcība ir apkaunojoša un nepieļaujama! Viņš saspringti norija siekalas un sakoda zobus. Tas man ir viss.

Rektors pievērsās man: Vai vari kaut ko teikt savai aizstāvībai?

- Pantiņi ir bezgaumīgi, rektor, bet es nebiju gaidījis, ka tie izplatīsies tik tālu. Patiesībā es nodziedāju šo dziesmu atklātībā tikai vienu reizi.

-  Taisnība. Rektors paskatījās uz papīra lapu savā priekšā. Tad viņš nokremšļojās. Re’lar Ambroz, vai tu esi ēzelltis?

Ambrozs sastinga. Nē, ser! viņš izgrūda.

-  Vai tev ir… rektors nokremšļojās un turpmāko lasīja tieši no lapas, …“metamais rīks ļengans un sīks”?

Vairāki maģistri mēģināja apspiest smaidus. Elodins smīnēja pavi­sam atklāti.

Ambrozs nosarka. Nē, ser.

-  Nu tad es nekādu problēmu šeit neredzu! rektors strupi noteica, ļaudams lapai nokrist uz galda. Es iesaku apsūdzību “par nepiedie­nīgu uzvedību” aizstāt ar “necienīgu blēņošanos”.

-  Atbalstu! sacīja Kilvins.

-   Vai visi piekrīt? Roku nepacēla vienīgi Hemme un Branders.

-     Lēmums pieņemts. Piespriestais sods: formāla atvainošanās vēstule, adresēta…

-   Dieva dēļ, Artur! iejaucās Hemme. Pieprasi vismaz publisku vēstuli!

Rektors veltīja Hemmem sadusmotu skatienu, tad paraustīja plecus.

-      …formāla atvainošanās vēstule, kas tiek publiskota pirms rudens dimestra. Vai visi piekrīt? Maģistri pacēla rokas. Lēmums pieņemts!

Rektors atspiedās uz elkoņiem un paskatījās lejup uz Ambrozu.

-     Re’lar Ambroz, es tevi lūdzu turpmāk netērēt mūsu laiku neatbils­tošām apsūdzībām!

Jutu, kā no Ambroza strāvo niknums. Šķita, ka tepat blakus aizde­dzies ugunskurs. Jā, ser.

Pirms paguvu gremdēties pašapmierinātībā, rektors vērsās pie manis: Un tevi, E’lir Kvout, es aicinu turpmāk neaizmirst pieklājību! Viņa bargos vārdus savdabīgi remdēja Elodins, kas turpat blakus sāka jautri dungot “Ēzellša Džekija” melodiju.

Es nodūru acis un pūlējos apvaldīt smaidu. Jā, ser.

-   Sapulce beigusies!

Ambrozs apcirtās uz papēža un metās projām, bet viņš vēl nebija sasniedzis durvis, kad Elodins sāka skaļi dziedāt:

“Šis dižciltīgais ezelis nav lops no lauku kūts!

Kam vēl tik cēla gaita un lepni slieta krūts?"

*  * *

Doma, ka jāraksta publiska atvainošanās, mani tracināja. Bet, kā vēsta pazīstams teiciens, vislabākā atriebība ir bezrūpīga dzīve. Tāpēc nolēmu nelikties zinis par Ambrozu un priecāties par savām jaunajām ērtībām “Zirgā un četrotnē”.

Tomēr šo atriebību īstenot man izdevās tikai divas dienas. Trešajā dienā “Zirgam un četrotnei” ieradās jauns īpašnieks. Mazo, omulīgo Kaverinu nomainīja garš, kārns vīrietis, kurš paziņoja, ka mani mūziķa pakalpojumi vairs nebūšot vajadzīgi. Man lika atbrīvot istabas tajā pašā dienā pirms vakara tumsas.

Tā bija kaitinoša neērtība, taču es šajā upes pusē zināju vismaz četras vai piecas līdzīga līmeņa viesnīcas, kas ar prieku tvers izdevību nodarbināt mūziķi ar sudraba stabulītēm.

Tomēr “Akmeņozola” saimnieks atteicās ar mani pat runāt. “Baltais briedis” un “Karalienes kronis” bija apmierināti ar saviem pašreizējiem mūziķiem. “Zelta ponijā” es nogaidīju vairāk nekā stundu, līdz sapratu, ka man pieklājīgi griež muguru. Kad mani atraidīja ari “Karaliskais ozols”, es devos projām, vārīdamies dusmās.

Tas nepārprotami bija Ambroza pirksts. Nezināju, kā viņš to izdarījis, taču nešaubījos, ka vainīgais ir tieši viņš. Varbūt tas panākts ar kuku­ļiem, varbūt ar ziņu, ka ikviens viesnīcnieks, kurš nodarbinās konkrētu sarkanmatainu mūziķi, zaudēs daudzus bagātus, dižciltīgus klientus.

Tad es sāku apstaigāt citas viesnīcas šajā upes pusē. Labākās no tām mani bija atraidījušas, taču vēl palika daudzas itin cienījamas vietas. Nākamo stundu laikā es izmēģināju veiksmi “Gana atpūtā”, “Jestrajā sunī”, “Masta viesnīcā” un “Bruņinieka vestē”. Ambrozs bija papūlējies godam: neviena no tām nevēlējās mani pieņemt.

Agrā novakarē es sasniedzu “Ankeru”, un ap to laiku manus spēkus uzturēja vairs tikai negantas, melnas dusmas. Biju apņēmies apstaigāt līdz pēdējai visas viesnīcas šajā upes pusē, pirms dodos atpakaļ uz kopmītni maksāt par guļamlāvu un ēdiena talonu.

Tuvodamies viesnīcai, tūlīt ieraudzīju pašu saimnieku, kas, stāvē­dams uz spraišļu kāpnēm, nagloja pie sienas garu ciedra gabalu. Kad apstājos kāpņu lejgalā, viņš paskatījās lejup uz mani ar vērīgu skatienu.

-  Ak tad tu tas esi! viņš teica.

-  Kā, lūdzu? es samulsis pārjautāju.

-   Te bija atšāvies viens zellis un paziņoja: ja es pieņemšot darbā jaunu, sarkanmatainu muzikantu, tad sagādāšot sev milzīgas nepatik­šanas. Ankers pamāja uz manu lautu. Tas noteikti esi tu!

-  Nu labi! es teicu un pavilku lautas futrāļa siksnu augstāk uz pleca. Tādā gadījumā es lieki netērēšu jūsu laiku.

- Pagaidām tu neko netērē, viņš sacīja, nokāpdams lejā un noslau­cīdams plaukstas kreklā. Mūzika man šeit labi noderētu.

Es izbrīnījies paskatījos uz viņu. Jūs tas nebaida?

Ankers nospļāvās. Tie sasodītie gnīdas iedomājas, ka var nopirkt kaut sauli pie debesim!

-  Šis konkrētais gnīda varbūt tiešām var to atļauties, es drūmi sacīju. Un vēl piepirkt klāt ari mēnesi, ja sagribētu ielikt tādu saska­nīgu komplektu plauktā par grāmatu balstu.

Viesnīcnieks nicīgi nošņaukājās. Man tāds ērms neko nevar pada­rīt. Viņa aprindas nav mani klienti, tāpēc šo vietu viņš neizputinās. Un viesnīca pieder man pašam, tāpēc viņš nevar to nopirkt un patriekt mani kā nabaga veco Kaverinu…

-  Tātad “Zirgu un četrotni” nopirka viņa cilvēks?

Ankers izbrīnījies paskatījās uz mani. Tu nezināji?

Es lēni papurināju galvu un bridi pārdomāju jauno ziņu. Tātad Ambrozs nopircis “Zirgu un četrotni” tikai tādēļ, lai atņemtu man darbu. Nē, tādam gājienam viņš būtu par gudru. Visticamāk, viņš aizdeva naudu kādam draugam un tādējādi piešķīra darījumam nevainojami veikalniecisku raksturu.

Cik tas viņam bija izmaksājis? Tūkstoš talantu? Piecus tūkstošus? Man pat nebija priekšstata, cik vērta varētu būt tāda viesnīca kā “Zirgs un četrotne”. Un vēl vairāk satrauca tas, cik īsā laikā viņš bija to nokārtojis.

Tas lika man daudz ko ieraudzīt citādā gaismā. Biju zinājis, ka Ambrozs ir bagāts, bet, atklāti sakot, salīdzinājumā ar mani bagāts bija ikviens. Es nekad nebiju pūlējies domāt par to, cik viņš ir bagāts un kā varētu izmantot savu bagātību pret mani. Apjauta par ietekmi, kādu spēj īstenot bagāta barona pirmdzimtais dēls, bija man jauna dzīves mācība.

Pirmo reizi es izjutu prieku par Universitātes stingrajiem uzvedības noteikumiem. Ja Ambrozs bija gatavs iet tik tālu, varēju tikai iztēlo­ties, kādus drakoniskus līdzekļus viņš laistu darbā, ja nebūtu spiests saglabāt civilizētu ārieni.

No pārdomām mani izrāva jaunas sievietes balss, kas atskanēja no viesnīcas ieejas. Sasodīts, Anker! viņa iesaucās, izliekusies pa durvīm.

-     Es netaisos vergot te viena, kamēr tu stāvi un kasi pakaļu! Nāc iekšā!

Ankers kaut ko paklusi norūca, savāca kāpnes un aiznesa tās sānielā aiz mājas stūra. Ko tu tādu tam tipam nodarīji? Piepumpēji viņa māti, vai?

-  Patiesībā es sacerēju par viņu dziesmu.

Kad Ankers atvēra durvis, uz ielas izplūda klusinātas sarunu čalas.

-     Es tādu dziesmu labprāt noklausītos! Viņš pasmīnēja. Tu varētu nākt un to nospēlēt!

-  Ja jūs patiešām to gribat, es sacīju, īsti neticēdams savai veik­smei. Bet jums noteikti būs nepatikšanas.

-  Nepatikšanas! Ankers noguldzināja. Ko tāds puika kā tu zina par nepatikšanām? Es kāvos ar nepatikšanām, kad tu vēl nebiji dzimis. Man ir bijušas tādas nepatikšanas, kādas tev sapņos nav rādījušās! Durvis viņš apstājās un pagriezās pret mani. Mums te labu bridi nav bijis jēdzīgas mūzikas. Neteikšu, ka man tas būtu pa prātam. Kārtīgā krogā ir vajadzīga kārtīga mūzika.

Es pasmaidīju. Tur es jums piekritu.

-  Teikšu, kā ir: es tevi pieņemtu tādēļ vien, lai aplauztu tam naudī­gajam zellim degunu, Ankers teica. Bet, ja tu proti ari daudzmaz pieņemami spēlēt… Viņš atgrūda durvis plašāk, nepārprotami aicinā­dams mani iekšā. Es sajutu zāģskaidu, sviedru un ceptas maizes smaržu.

Vakars vēl nebija galā, kad bijām par visu vienojušies. Katru dienkopu es spēlēšu “Ankerā” četrus vakarus un par to saņemšu mazu istabiņu trešajā stāvā, un varēšu ēst viesnīcas sarūpēto ēdienu, ja vien maltīšu laikos būšu tuvumā. Ankers bija nolīdzis talanta stabulīšu mūziķi par ļoti pieticīgu maksu, taču es priecājos ari par tādu darījumu. Jebkura iespēja būtu labāka par atgriešanos “Steliņģos”, kur mani sagaidītu istabas biedru mēmais izsmiekls.

Manas istabiņas griesti divos stūros veidoja slīpumu lejup, padarot telpu vēl šķietami mazāku nekā īstenībā. Tā neizskatījās piekrauta tikai tāpēc, ka mēbeļu bija ļoti maz: neliels rakstāmgalds ar koka krēslu, viens atsevišķs plaukts pie sienas virs galda un gulta, kas bija tikpat cieta un šaura kā “Steliņģu” guļamlāva.

Noliku savu mazliet apbružāto “Retoriku un loģiku” uz plaukta virs rakstāmgalda. Lauta ar futrāli atrada ērtu vietu istabas kaktā. Pa logu

rs redzēju Universitātes gaismas, kas nekustīgi spīdēja vēsajā rudens gaisā. Es biju mājās.

*  * *

Atskatīdamies uz notikušo, varu teikt, ka apmešanās Ankera vies­nīcā man bija liela veiksme. Tiesa, šo vietu neapmeklēja tik bagāti ļaudis kā “Zirgu un četrotni”, taču viņi prata novērtēt mani tā, kā to nekad nespēja aristokrāti.

Un, kaut gan dzīvoklis “Zirgā un četrotnē” bija grezns, mazā ista­biņa Ankera viesnīcā bija mājīga. Mēģiniet salīdzināt to ar kurpēm. Jums nevajag pašas lielākās, kādas varat atrast. Jums vajadzīgas tādas, kas der jūsu kājai. Laika gaitā mazā Ankera viesnīcas istabiņa man kļuva par patiesākām mājām nekā jebkura cita pasaules vieta.

Tomēr tajā brīdī es jutos neganti nikns par to, ko man nodarī­jis Ambrozs. Tāpēc publisko atvainošanās vēstuli, ko apsēdos rakstīt, piesātināja patiesa inde. Vēstule bija īsts mākslas darbs. Es nožēlā situ pie krūtīm. Es vaimanāju un griezu zobus par savu ļauno noda­rījumu otram studentam. Iekļāvu vēstulē arī pilnu dziesmas tekstu kopā ar diviem jaunsacerētiem pantiem un visām notīm. Pēc tam līdz satriecošiem sīkumiem atvainojos atsevišķi par katru vulgāro, zemisko mājienu, kas bija pieminēts dziesmā.

Pēc tam es iztērēju četrus savus dārgos džotus par papīru un tinti, kā arī izmantoju tiesības uz pakalpojumu, kurš man joprojām pienācās no Džeksima par viņam iztirgoto eksāmena dienas izlozi. Džeksima draugs strādāja spiestuvē, un ar viņa palīdzību mēs nodrukājām vairāk nekā simt vēstules eksemplāru.

Iepriekšējā vakarā pirms rudens dimestra sākuma mēs kopā ar Vilemu un Simmonu piestiprinājām šos eksemplārus pie katras līdze­nas virsmas abās upes pusēs. Izmantojām teicamu alķīmisku saistvielu, ko Simmons bija sabrūvējis tieši šai vajadzībai. Tā bija valkana kā krāsa un pēc tam kļuva dzidra kā stikls un cieta kā tērauds. Ja kāds gribētu lapas novākt, viņam būtu vajadzīgs kalts un āmurs.

No šodienas skatpunkta varu sacīt, ka tas bija tikpat muļķīgi kā kaitināt satracinātu bulli. Un, ja man jāizsaka minējums, es teiktu, ka tieši šī konkrētā pārdrošība bija galvenais iemesls, kāpēc Ambrozs vēlāk mēģināja mani nogalināt.

PĒC NEATLAIDĪGIEM PADOMIEM, kas nāca no dažādām pusēm, es nākamajā dimestrī ierobežoju mācības līdz trim jomām. Kā iepriekš apmeklēju padziļinātās simpātijas kursu pie Elksas Dala, noteiktu die­nas daļu darbojos “Medikā” un turpināju mācekļa gaitas Maneta vadībā. Mana diena bija patīkami piepildīta, taču nebija pārslogota kā iepriekšējā dimestrī.

Neatlaidīgāk par visu pārējo es centos apgūt artefakcijas mākslas. Tā kā mani patrona meklējumi bija beigušies neveiksmīgi, es zināju, ka labākās izredzes nodrošināt sev neatkarīgu dzīvi sola tieši artefakcijas meistara stāvoklis. Tajā pašā laikā es turpināju strādāt pie Kilvina, kur veicu samērā primitīvus uzdevumus par samērā zemu samaksu. Pēc mācekļa gaitu beigām stāvoklis kļūtu labāks. Vēl vairāk: tad es varētu strādāt pats pie saviem projektiem un pēc tam ar piedienīgu peļņu pārdot tos pasūtītājiem.

Ja tā notiktu. Ja es spētu atmaksāt Devi parādu. Ja man izdotos sakrāt naudu mācību maksai. Ja es pabeigtu apmācību pie Maneta, negājis bojā vai nesakropļojis sevi bīstamajā darbā, kas katru dienu tika darīts “Frakcijā”…

*  * *

Kopā ar četrdesmit vai piecdesmit citiem studentiem, kas bija sa­pulcējušies darbnīcā, es gaidīju jaunā demonstrējuma sākšanos. Daži sēdēja pie akmens darbgaldiem, no kuriem ērtāk varēja pārredzēt notiekošo, bet apmēram ducis studentu bija sastājušies uz šaurajām griestu metāla laipām starp Kilvina pakārtajām lodēm.

Pamanīju augšā stāvam arī Manetu. Viņu būtu grūti neredzēt varenā matu meža un sirmās bārdas dēļ, turklāt viņš bija reizes trīs vecāks par visiem pārējiem. Uzkāpu pa kāpnēm un aizgāju nostāties viņam blakus. Viņš pasmaidīja un uzsita man pa plecu.

- Ko tu šeit dari? es jautāju. Biju domājis, ka šis ir pasākums tikai zaļajiem, kuri nav to vēl redzējuši.

-  Nolēmu šodien patēlot apzinīgo kuratoru, viņš atbildēja. Tur­klāt šo skatu vienmēr ir vērts redzēt kaut vai tāpēc vien, lai vērotu jauniņo sejas izteiksmes.

Uz viena no darbnīcas smagajiem darbgaldiem stāvēja masīva, ap­mēram četras pēdas augsta cilindra tvertne ar divu pēdu diametru. Malas tai bija sakausētas bez redzamām metinājuma šuvēm, un metāls izskatījās pelēki spīdīgs, tāpēc es spriedu, ka tas ir kaut kas nopietnāks par parastu tēraudu.

Pārlaidu skatienu telpai un pārsteigts ieraudzīju pūlī Felu, kas kopā ar pārējiem studentiem gaidīja demonstrējuma sākumu.

-   Es nezināju, ka Fela strādā šeit, sacīju Manetam.

Viņš pamāja ar galvu. Jā, jā. Laikam būs jau divi dimestri.

-   Brīnos, ka neesmu viņu redzējis, es teicu, vērodams, kā Fela sarunājas ar citu sievieti gaidītāju pulkā.

-  Es arī brīnos, Manets klusi, viszinīgi pasmējās. Bet viņa šeit nerādās bieži. Fela kaļ akmeni un strādā ar flīzēm un stiklu. Viņa nāk šurp aprīkojuma, nevis sigaldrijas dēļ.

Zvanu tornis ārā nodimdināja gaidīto stundu, un Kilvins paskatījās apkārt, iegaumēdams visu sanākušo sejas. Ne mirkli nešaubījos, ka viņš precīzi atceras ikvienu, kurš nav ieradies. Šis priekšmets vairākas dienkopas atradīsies mūsu darbnīcā, viņš vienkārši sacīja, norādī­dams uz netālu novietoto metāla tvertni. Gandrīz desmit galonu gaistoša pārneses līdzekļa: Regim Ignaul Neratum.

-   Tā to sauc tikai viņš, Manets klusi teica. Tā ir kaulu darva.

-   Kaulu darva?

Viņš apstiprinoši pamāja. Kodīga viela. Ja uzliesi uz rokas, saēdīs līdz kaulam desmit sekundēs.

Sanākušajiem vērojot, Kilvins uzvilka rokā biezu ādas cimdu un ielēja no metāla tvertnes stikla pudelītē apmēram unci tumša šķid­ruma. Pirms pārliešanas ir svarīgi pudeli atdzesēt, jo šī viela uzvārās istabas temperatūrā.

Viņš ātri aizvākoja pudelīti un pacēla to, lai visi varētu apskatīt.

-     Svarīgs ir arī blīvs korķis, jo šķidrums ir ārkārtīgi gaistošs. Gāzveida stāvoklī tam ir raksturīgs virsmas spraigums un viskozitāte tāpat kā dzīvsudrabam. Tas ir smagāks par gaisu un neizkliedējas. Tas savelkas pats ar sevi.

Bez turpmāka ievada Kilvins iemeta pudelīti tuvākajā uguns akā, un tūlīt atskanēja plīstoša stikla skaidrais, asais kraksts. No savas augstās vietas es redzēju, ka uguns aka ir īpaši iztīrīta tieši šim pasākumam. Tā bija tukša tikai apaļa, cilindriska bedre ar akmens sienām.

-            Žēl, ka viņš nav labāks aktieris, Manets man čukstus teica.

-     Elksa Dals to pašu varētu izdarīt krietni efektīgāk.

Telpā atskanēja spalgi kraksti un šņākoņa, jo tumšais šķidrums pret uguns akas akmens sienām sasila un sāka vārīties. No augstā skatpunkta es redzēju, kā akas dibenu lēnām piepilda biezi, eļļaini dūmi. Tie nemaz nebija līdzīgi miglai vai vispār jebkādiem dūmiem. To malas neizklīda un nesaplūda ar apkārtējo gaisu. Tie krājās, veidojot vienlaidu masu, un turējās kopā kā mazs, tumšs mākonis.

Manets piebikstīja man pie pleca, un es paskatījos uz viņu tieši laikā, lai pasargātu acis no apžilbinošā uzliesmojuma brīdī, kad mākonis aiz­degās un spēji izlauzās pirmā liesma. Studentu pūlī atskanēja vaimanām līdzīgi trokšņi, un es nojautu, ka lielāko daļu uzplaiksnījums ir pārstei­dzis negaidot. Manets pasmīnēja un zinoši pamirkšķināja man ar aci.

-  Paldies! es teicu un atkal pievērsos eksperimentam. Dūmu virs­pusē lēkāja spilgti sarkanas, robainas liesmas. Papildu karstums lika tumšajam mākonim vārīties vēl straujāk, un tas brieda, līdz liesmas sāka laizīt uguns akas augšējo malu cilvēka jostasvietas augstumā. Pat savā augstajā vietā uz laipas es jutu sejā vieglu karstumu.

-   Sasodīts, kā to sauc? es klusi jautāju Manetam. Par ugunsmiglu?

-   Varētu teikt arī tā, viņš atbildēja. Kilvins droši vien sacītu: atmosfēriski aktivizēta degšanas norise.

Uguns uzliesmoja un strauji nodzisa, atstājot telpā kodīgu karsta akmens smaržu.

-  Šis reaģents ir ne vien ārkārtīgi kodīgs, Kilvins teica, bet gāz­veida stāvoklī turklāt arī viegli uzliesmojošs. Līdzko tas ir pietiekami sasilis, tas kontaktā ar gaisu aizdegas. Karstums, kas līdz ar to rodas, var izraisīt lavīnveida eksotermisku reakciju.

-   Milzīgu elles ugunsgrēku, Manets teica.

- Tev padodas piedziedājumi, es atčukstēju, cenzdamies saglabāt nopietnu seju.

Kilvins pamāja ar roku. Šīs tvertnes uzdevums ir saglabāt reaģentu aukstu un zem spiediena. Esiet piesardzīgi, kamēr tā atrodas darbnīcā! Izvairieties radīt lieku karstumu tās tiešā tuvumā! To pateicis, Kilvins pagriezās un devās atpakaļ uz savu kabinetu.

-  Un tas ir viss? es jautāju.

Manets paraustīja plecus. Kas vēl vajadzīgs? Kilvins neļauj šeit slrādāt nevienam, kurš nav uzmanīgs, un tagad visi zina, no kā viņiem (auzmanās.

-  Kāpēc tas bundulis vispār ir šeit? es jautāju. Kāds no tā labums?

-  Iespaidīgi nobaida pirmgadniekus. Viņš pasmīnēja.

-  Vai ir kāds praktiskāks labums?

- Bailes ir pietiekami praktiskas, Manets atbildēja. Bet to var ari izmantot, lai pagatavotu citāda veida izstarotājus simpātijas lampām. Parastās sarkanās gaismas vietā iegūst zilganu. Mazliet draudzīgāka acīm. Un maksā ellīgi dārgi.

Paskatījos lejup darbnīcā, bet Felu starp pārējiem vairs neredzēju. Pagriezos atpakaļ pret Manetu. Vai gribi vēl mazliet patēlot apzinīgo kuratoru un parādīt man, kā tas notiek?

Viņš izklaidīgi izlaida pirkstus caur kuplajiem matiem un paraustīja plecus. Kāpēc ne?

*  * *

Tās pašas dienas vakarā, spēlēdams lautu Ankera krogā, es pilnajā zālē pie viena no attālākajiem galdiņiem pamanīju skaistu meiteni. Viņa bija apbrīnojami līdzīga Dennai, taču es zināju, ka tās ir tikai manas iedomas. Tomēr cerēju kādā brīdī ieraudzīt viņu skaidrāk, nevis tikai ar acs kaktiņu.

Nākamais skatiens man atklāja patiesību…

bija Denna. Kopā ar lielu daļu “Ankera” apmeklētāju viņa dzie­dāja līdzi dziesmai “Vēršu dzinēja meitas”. Redzēdama, ka es skatos uz viņas pusi, viņa pamāja ar roku.

Dennas parādīšanās mani tik ļoti pārsteidza, ka es pilnīgi aizmirsu, ko dara mani pirksti, un dziesma izjuka. Visi iesmējās, un, cenzdamies slēpt savu apjukumu, es galanti paklanījos. Kādu brīdi vienlīdz skanēja gan piekrišanas saucieni, gan svilpieni, un šķita, ka mana neveiksme viņus sajūsminājusi vēl vairāk nekā pati dziesma. Tāda ir cilvēka daba.

Pagaidīju, līdz publika novērš uzmanību no manis, un tad neuzkrī­toši devos uz Dennas pusi.

Viņa sasveicinādamās piecēlās. Biju dzirdējusi, ka tu spēlējot šajā upes pusē, viņa teica. Bet nevaru iedomāties, kā tu spēj noturēties darbā, ja nojauc spēli ik reizes, kad meitene tev pamirkšķina ar aci.

Jutu, ka vaigos man sakāpj sārtums. Bieži tas nenotiek.

-  Tas, ka tev pamirkšķina, vai tas, ka tu sajauc spēli?

Neattapdamies, ko atbildēt, es pietvīku vēl vairāk, un Denna iesmē­jās. Cik ilgi tu šovakar spēlēsi? viņa jautāja.

-   Ilgi vairs ne, es meloju. Man bija jāspēlē “Ankerā” vēl vismaz veselu stundu.

Dennai iemirdzējās acis. Tas ir labi! Pēc tam iesim projām kopā. Man vajadzīgs pavadonis.

Gandrīz neticēdams savai laimei, es paklanījos. Protams, būšu tavā rīcībā. Tikai pagaidi, līdz pabeigšu. Aizgāju pie bāra letes, aiz kuras Ankers un divas viņa palīdzes cītīgi lēja kausos dzērienus.

Tā kā man neizdevās notvert Ankera skatienu, brīdī, kad viņš stei­dzās garām, es satvēru viņa priekšautu. Viņš spēji apstājās un gandrīz izšļakstīja dzērienu no paplātes uz apmeklētāju galdiņa. Pie Dieva zobiem, zēn! Kas tev noticis?

-  Anker, man jāiet. Es šovakar nevarēšu palikt līdz slēgšanai.

Ankera seja apmācās. Tādi bari kā pašlaik katru dienu nenāk. Šie

te nesēdēs, ja tu šos neizklaidēsi ar kādu dziesmu.

- Es nodziedāšu vēl vienu dziesmu. Garu. Bet pēc tam man būs jāiet. Uzmetu viņam izmisušu skatienu. Zvēru, ka es tev to atlīdzināšu!

Ankers ieskatījās manī vērīgāk. Vai tev ir nepatikšanas? Es papurināju galvu. Skaidrs, tātad meitene. Viņš paskatījās turp, no kurienes skanēja saucieni pēc jauniem dzērienu kausiem, un ar rokas mājienu enerģiski raidīja mani projām. Nu labi, ej! Bet skaties, lai šī būtu laba un gara dziesma! Un tu paliec man parādā.

Izgāju klausītāju priekšā un sasitu plaukstas, lai pievērstu sev uzma­nību. Kad apmeklētāji bija kaut cik pieklusuši, es sāku spēlēt. Kad nostrinkšķināju trešo akordu, visi zināja, kas būs gaidāmā dziesma: “Skārdnieks bodnieks”. Pati senākā dziesma pasaulē. Noņēmu rokas no lautas un sāku sist plaukstas. Drīz visi vienlaikus sita ritmu ar kājām pa grīdu, ar krūzēm pa galdu.

Troksnis bija gandrīz visaptverošs, taču tas atbilstoši pieklusa, kad es sāku dziedāt pirmo pantu. Pēc tam es iesaistīju priekšnesumā klāt­esošos, un piedziedājumu dziedāja visi dažs saviem vārdiem, dažs savā toņkārtā. Pabeidzis otro pantu, es aizgāju pie kāda no tuvējiem galdiņiem un atkal mudināju visus pievienoties piedziedājumam.

Pēc tam es ar aicinošu žestu skubināju sēdētājus nodziedāt pašiem savu pantu. Pagāja brīdis, iekams viņi saprata, ko es vēlos, bet tad zāles gaidpilnā gaisotne iedvesmoja vienu no iereibušākajiem studentiem, un tas noauroja nākamo pantu. Publika atsaucās ar vētrainiem aplau­siem un gavilēm. Tad, visiem kopīgi atsākot piedziedājumu, es aizgāju līdz citam galdiņam un atkārtoju to pašu.

Drīz vien apmeklētāji pārņēma iniciatīvu un pēc katra piedziedājuma beigām paši steidzās dziedāt savus pantus. Aizgāju līdz ārdurvīm, pie kurām gaidīja Denna, un abi kopā mēs ienirām zilganajā vakara mijkrēslī.

- To tu gudri izdarīji! Denna teica, kad mēs nesteidzīgi devāmies projām no kroga. Kā tev šķiet, cik ilgi viņi tā turpinās?

- Viss atkarīgs no tā, cik aši Ankers pagūs iznēsāt viņiem dzeramos. Pie ieliņas, kas stiepās starp Ankera kroga aizmuguri un maiznīcu, es apstājos. Atvaino, bet tev mirkli būs jāpagaida, jo man jānoliek lauta.

-  Te, šķērsielā? viņa jautāja.

-  Manā istabā. Es viegli uzrāpos augšā pa ēkas sienu. Labā kāja uz lietusūdens mucas, kreisā kāja uz loga dzegas, kreisā roka pie dzelzs notekcaurules, atspēriens, un es atrados uz pirmā stāva jumta. Pārlēcu pāri šaurajai ieliņai, nokļūdams uz maiznīcas jumta, un pasmaidīju, dzirdēdams Dennu izbiedēti ievelkam elpu. Paskrējis nelielu gabaliņu augšup, es pārlēcu atpakaļ uz Ankera kroga otrā stāva jumtu. Atbīdījis loga bultu, pastiepos un viegli noliku lautu uz savas gultas, tad pa to pašu ceļu devos atpakaļ.

- Vai Ankers pieprasa peniju katru reizi, kad tu lieto viņa kāpnes? Denna jautāja, kad es tuvojos zemei.

Nolēcu no lietusūdens mucas un noberzu plaukstas gar biksēm. Es nāku un eju grūti paredzamās stundās, paskaidroju, atsākdams iet viņai blakus. Vai es pareizi sapratu, ka tu lūkojies pēc džentlmeņa, kas tevi šovakar pavadītu mājās?

Viņa iesāņus paskatījās uz mani un savilka lūpas smaidā. Tieši tā.

-   Cik neveiksmīgi! es nopūtos. Es neesmu džentlmenis.

Smaids kļuva platāks. Manuprāt, tu esi tam pietiekami tuvu.

-   Man patiktu būt tuvāk.

-  Tad nāc pastaigāties kopā ar mani!

-  To es darītu ar lielu prieku. Bet… Es mazliet palēnināju soli un kļuvu nopietnāks. Kā ir ar Sovoju?

Dennas mute savilkās taisnā svītrā. Vai viņam ir īpašumtiesības uz mani?

-   Nu, tā es neteiktu. Tomēr pastāv zināmi pieņēmumi…

-   Džentlmeņu vienošanās? viņa salti noprasīja.

-  Drīzāk to varētu saukt par zagļu goda kodeksu.

Denna ieskatījās man acīs. Kvout, viņa nopietni teica. Nozodz mani!

Es paklanījos un ar plašu žestu pamāju sev apkārt. Dzirdu un paklausu! Mēs gājām tālāk gar namiem un veikaliem, kas dzidrajā mēness gaismā izskatījās balti kā nomazgāti. Starp citu, kā Sovojam klājas? Neesmu viņu kādu laiku saticis.

Denna atmeta ar roku, it kā gribētu atvairīt domas par viņu. Es tāpat. Kaut gan viņš ir gribējis satikties.

Man kļuva mazliet labāk ap sirdi. Patiešām?

Viņa izteiksmīgi pabolīja acis. Rozes! Varu apzvērēt, ka jūs, vīrieši, mācāties romantiku no vienas un tās pašas apbružātas grāmatas. Puķes ir jaukas, un jauki ir pasniegt tās dāmai. Bet vienmēr tikai rozes, un vienmēr tikai sarkanas, un vienmēr nevainojami siltumnīcu ziedi, kad vien tos iespējams dabūt! Viņa paskatījās uz mani. Vai tad, kad tu redzi mani, tu domā par rozēm?

Biju gana gudrs, lai smaidot papurinātu galvu.

-  Ko tad? Ja neredzi rozi, ko tad tu redzi?

Tas bija slazds. Pārlaidu viņai domīgu skatienu, it kā cenzdamies atrast īstos vārdus. Redzi, es lēni sacīju, tev jāpiedod mums, vīriešiem. Atvaino par izteicienu, bet nav viegli noplūkt meitenei pie­mērotāko puķi…

Denna saviebās. Noplūkt puķi. Labi, šoreiz es piedodu.

-  Grūtības sagādā tas, ka dāvināmo puķu izvēli iespējams uztvert ļoti dažādi. Vīrietis var pasniegt tev rozi tāpēc, ka uzskata tevi par skaistu, vai tāpēc, ka zieda apveidi, krāsa vai maigums viņam atgādina tavas lūpas. Rozes ir dārgas, un varbūt viņš ar vērtīgu dāvanu vēlas apliecināt tavu vērtību viņa acīs.

-  Par rozēm tu izsakies skaisti, Denna teica. Bet tas nemaina to, ka man rozes nepatīk. Izvēlies man citu puķi!

- Bet kāda būs piemērotākā? Kad vīrietis dāvina tev rozi, viņš var­būt domā pavisam ko citu, nevis to, ko tu viņam piedēvē. Tev varbūt šķiet, ka viņš uzskata tevi par smalku vai trauslu. Tev varbūt nepatīk pielūdzējs, kas tevī redz tikai pievilcību. Varbūt uz kāta ir dzeloņi, un tev šķiet, ka viņš nav padomājis, cik vārīga var būt sievietes roka. Bet, ja viņš dzeloņus nogriež, tu vari iedomāties, ka viņam nepatīk būtne, kura spēj aizstāvēties ar savu asumu. Vienu un to pašu parā­dību iespējams saprast daudzos un dažādos veidos, es teicu. Kā lai apdomīgs vīrietis rīkojas?

Denna veltīja man vērīgu iesāņus skatienu. Ja šis vīrietis esi tu, varu iedomāties, ka viņš bārstīs gudrus vārdus un cerēs, ka jautājums ii aizmirsts. Viņa atmeta galvu. Bet tas nav aizmirsts. Kādu puķi (u man izvēlētos?

-  Labi, ļauj padomāt! Es pagriezos un paskatījos uz viņu, tad novērsos. Ņemsim pēc saraksta. Pienene nebūtu slikta; tā ir gaiša un saulaina, un arī tev piemīt tāds gaišums. Bet pienene ir ikdienišķa, un tu neesi ikdienišķa būtne. Par rozēm mēs jau tikām skaidrībā un nolikām tās malā. Naktene? Nē. Nātre… varbūt.

Viņa savilka seju māksloti dusmīgā izteiksmē un parādīja man mēli.

It kā pārdomādams es piesitu pirkstu pie lūpām. Taisnība! Ja neņem vērā tavu mēli, nātre tev nepiestāv.

Denna pikti nosēcās un sakrustoja rokas uz krūtīm.

-  Vējauza! es iesaucos, un viņa atkal iesmējās. Vējainība tev piestāv, bet pati puķīte ir sīka un bikla. Gan tāpēc, gan citu, vēl redza­māku iemeslu dēļ man šķiet… es nokremšļojos, …ka vējauzas mēs atmetīsim.

-   Žēl! Denna sacīja.

-  Margrietiņa būtu laba, es turpināju, neļaudams novērst manu uzmanību. Tieva un slaida, labprāt aug ceļmalā. Spirgta un veselīga puķe, nav pārlieku vāra. Margrietiņa ir pašpaļāvīga. Domāju, ka tā tev varētu derēt… Bet turpināsim sarakstu! īriss? Pārāk spilgts. Dadzis? Pārāk atturīgs. Vijolīte ir pārāk maziņa. Mežlilija? Hmm, par to der padomāt. Skaista puķe. Nepadodas kultivēšanai. Ziedlapu virsma… Te es izdarīju pārdrošāko kustību savā jaunajā mūžā: ar diviem pirkstiem saudzīgi paberzēju viņas kaklu. …gandrīz tikpat gluda kā tava āda. Bet tā mājo pārāk tuvu zemei.

-   Tu man esi pasniedzis jau veselu buķeti, Denna maigi sacīja. Viņa neapzināti piespieda plaukstu kaklam mana pieskāriena vietā, brīdi paturēja, tad nolaida.

Laba vai slikta zīme? Vai viņa vēlējās noslaucīt manu pieskārienu vai iespiest to dziļāk sevī? Mani pārņēma vēl lielāka nenoteiktība nekā iepriekš, un es nolēmu turpmāk vairīties no tik uzkrītošas rīcības. Paspēris vēl dažus soļus, es apstājos. Mēnespuķe!

Viņa apstājās un pagriezusies paskatījās uz mani. Un pēc visas šīs garās runas tu izvēlies puķi, kuru es nepazīstu? Kas ir mēnespuķe? Kāpēc tu to izvēlējies?

-  Tai ir tumši sarkani ziedi, kas aug uz spēcīgām vīnstīgām. Tai ir tumšas un smalki veidotas lapas. Vislabprātāk tā aug ēnainās vietās, bet ziedi atrod atsevišķus saules starus un tajos uzplaukst. Es paska­tījos uz viņu. Tā tev piestāv. Tevī ir daudz gan ēnas, gan gaismas. Tā aug dziļi mežos un ir reti sastopama, jo audzēt mēnespuķi, tai nekai­tējot, spēj tikai visprasmīgākie dārznieki. Tai ir brīnum jauka smarža. Cilvēki bieži to meklē, bet reti atrod. Brīdi klusēju, vērodams viņu.

-     Jā, tā kā man kāda puķe noteikti jānosauc, es izvēlos mēnespuķi.

Viņa paskatījās man sejā, tad novērsās. Tu manī saskati pārāk daudz.

Es pasmaidīju. Varbūt tu pati sevī saskati pārāk maz.

Denna notvēra stariņu no mana smaida un raidīja to atpakaļ.

-     Iepriekš tu ar savu sarakstu biji tuvāk īstenībai. Margrietiņa, vien­kārša un jauka! Manu sirdi var iekarot ar margrietiņām.

-  Es to atcerēšos. Mēs atsākām pastaigu. Un kādu puķi tu izvē­lētos man? es ķircinoši pavaicāju, cerēdams viņu negaidīti pārsteigt.

-  Vītola ziedu, Denna nevilcinādamās atbildēja.

Es brīdi pārdomāju dzirdēto. Vai vītoli zied?

Viņa domīgi piešķieba galvu. Nē, laikam nezied.

-  Tad tā ir reta dāvana, es pasmējos. Kāpēc tu izvēlējies vītola ziedu?

-  Man šķiet, ka tu esi līdzīgs vītolam, Denna nepiespiesti atbil­dēja. Stiprs, dziļām saknēm un neizdibināms. Tu viegli ej līdzi vētrai, bet tikai tik tālu, cik pats vēlies.

Pacēlu rokas, itin kā atvairīdams sitienu. Rimsties tik skaisti ru­nāt! es protestēju. Tu mēģini pakļaut mani savai gribai, bet tas neizdosies. Tavi glaimi man ir vienīgi vējš!

Denna bridi vēroja mani, it kā gribēdama pārliecināties, vai mans daiļrunības uzplūds ir beidzies. Vairāk par visiem citiem kokiem, viņa teica ar vieglu smaidu smalki veidotajās lūpās, vītols lokās pēc vēja gribas.

*  * *

Zvaigznes man vēstīja, ka pagājušas piecas stundas. Taču šķita, ka aizskrējis tikai viens mirklis, kad nonācām pie “Ozola aira” Dennas mājvietas Imrē. Pie durvīm aizritēja vēl viens stundas garuma mirk­lis, kurā es vēlējos viņu noskūpstīt. Tādu vilinošu domu biju apsvēris vismaz reizes desmit, kamēr mēs sarunādamies gājām pa ceļu, uz

Akmens tilta, kur apstājāmies palūkoties uz mēness gaismu upē, zem liepas kādā no Imres parkiem…

Tajos brīžos es jutu mūsu starpā briestam gandrīz vai taustāmu spriedzi. Kad viņa iesāņus paskatījās uz mani ar savu mīklaino smaidu, pieliekdama galvu un gandrīz pavērsdama seju pret mani, es jutu, ka viņa cer un gaida… kaut ko. Lai es apskautu viņu? Lai noskūpstītu? Kā es varēju zināt? Kā varēju justies drošs?

Nevarēju. Tāpēc atvairīju šo vilinājumu. Negribēju pārāk daudz iedo­māties, negribēju aizvainot viņu vai nonākt neveiklā stāvoklī. Turklāt Deoha brīdinājums bija pastiprinājis manu nedrošību. Varbūt mani bija apbūrusi vienīgi Dennas dabas dāvātā pievilcība, viņas valdzinājums.

Tāpat kā citi mana vecuma zēni, attiecībā uz sievietēm es biju pil­nīgs nejēga. Atšķirība starp mani un citiem bija tikai tāda, ka es sāpīgi apzinājos šo savu vājo vietu, turpretī citi, arī Simmons, ar savu lem­pīgo lakstošanos padarīja sevi par muļķiem. Man pilnīgi nepieļaujama šķita doma, ka es varētu spert kādu nevēlamu tuvināšanās soli un ar savu neveiklo mēģinājumu izraisīt Dennai smieklus. Man vienmēr bijis ārkārtīgi nepatīkami darīt jebko slikti un neprasmīgi.

Tāpēc es gluži vienkārši atvadījos un noskatījos, kā viņa ieiet pa “Ozola aira” sānu durvīm. Dziļi ievilku elpu un tik tikko atvairīju vēlmi smieties un dejot. Mani bija pārņēmis un piepildījis viņas tēls, vēja smarža viņas matos, viņas balss skaņa, vieglās ēnas, kas mēness gaismā slīdēja pār viņas seju.

Tad palēnām es nostājos uz zemes. Vēl nebiju nogājis pat sešus soļus, kad saplaku kā bura bezvēja laikā. Iedams atpakaļ cauri nak­snīgajai pilsētai, garām aizmigušajām mājām un tumšajām viesnīcām, jutu, ka mans noskaņojums īsā triju ieelpu laikā no sajūsmas nokrīt līdz mokošām šaubām.

Es biju visu sabojājis. Viss, ko biju teicis un kas tobrīd bija izklausījies ļoti gudri, patiesībā bija muļķības, ko varētu gvelzt tikai pēdējais nejēga. Tagad viņa savā istabā atviegloti uzelpo, ka beidzot tikusi no manis vaļā!

Bet viņa taču bija smaidījusi. Un smējusies.

Viņa nebija atcerējusies mūsu pirmo tikšanos kopīgajā ceļojumā no Tarbeanas. Tatad es nespēju atstāt uz viņu pat itin niecīgu iespaidu.

Nozodz mani, viņa bija teikusi.

Man vajadzēja būt drosmīgākam un beigās viņu noskūpstīt. Man vajadzēja būt uzmanīgākam. Es biju pārāk daudz runājis. Es biju patei­cis pārāk maz.

KAD IERADOS mūsu ierastajā pagalma vietā, Vilems un Simmons jau krietnu bridi tiesāja savas pusdienu porcijas. Piedodiet! es teicu, nolikdams lautu uz bruģa blakus solam. Man ieilga kaulēšanās.

Biju atgriezies no upes otra krasta, kur biju devies nopirkt drāmu dzīvsudraba un maisiņu jūras sāls. Sāls bija izmaksājusi dārgi, bet paš­laik man vismaz nevajadzēja raizēties par naudu. Ja smaidīs veiksme, es drīz iegūšu augstāku pakāpi “Frakcijā”, un tad manas finansiālās grūtības būs beigušās.

Staigādams pa Imres veikaliem, es tīrās nejaušības dēļ biju aizklīdis līdz Dennas viesnīcai, tomēr viņas tur nebija; neatradu viņu arī “Eolijā” un parkā, kur iepriekšējā vakarā bijām kavējušies sarunās. Tomēr es biju pacilātā noskaņojumā.

Novietoju lautas futrāli sāniski un atvēru to vaļā, lai saule sasildītu jaunās stīgas un padarītu tās elastīgākas. Tad iekārtojos uz akmens sola zem karoga masta blakus abiem draugiem.

- Nu, kur tad tu biji vakar vakarā? Simmons jautāja ar uzkrītošu nevērību.

Tikai tad es atcerējos, ka mēs bijām sarunājuši četratā ar Fentonu vakarā spēlēt “stūrus”. Dennas parādīšanās man bija gaisinājusi no prāta visus agrākos plānus. Ak Dievs, piedod, Sim! Cik ilgi jūs mani gaidījāt?

Viņš paskatījās uz mani.

-  Piedodiet, es atkārtoju, cerēdams, ka izskatos tik vainīgs, kā jūtos. Es aizmirsu.

Simmons pasmīnēja un atmeta ar roku. Nekas jau nav noticis! Kad sapratām, ka tu neparādīsies, aizgājām uz Bibliotēku iedzert un paskatīties uz meitenēm.

-  Vai Fentons bija nikns?

-  Pārskaities pēc velna, Vilems mierīgi atbildēja, beidzot iesais­tīdamies sarunā. Teica, kad satikšot tevi, kārtīgi sadošot pa ausīm.

Simmona smaids kļuva platāks. Viņš nosauca tevi par uzpūtīgu l-’liru, kas nejēdzot cienīt vecākos biedrus.

- Jautāja par tavu izcelsmi un seksuālām tieksmēm pret dzīvnie­kiem, Vilems sacīja ar ļoti nopietnu seju.

-  “… zem tehlieša tērpa”! Simmons ar pilnu muti nodūdoja. Tad viņš iesmējās un aizrijies sāka klepot. Es padauzīju viņam pa muguru.

-  Kur tu biji? Vilems jautāja, kamēr Simmons pūlējās atgūt elpu.

-     Ankers teica, ka tu esot aizgājis jau agri.

īsti neizprotama iemesla dēļ jutu, ka man negribas pieminēt Dennu.

-     Satiku kādu paziņu.

-   Svarīgāku par mums? Vilems jautāja neizteiksmīgā tonī, kas varēja nozīmēt tiklab viņa sauso humoru, kā pārmetumu.

-   Meiteni, es atzinos.

Viņš savilka augšup vienu uzaci. Vai to, kuru tu pēdējā laikā lenc?

-   Es nevienu nelencu, enerģiski iebildu. Viņa uzmeklēja mani Ankera krogā.

-  Laba zīme, noteica Vilems.

Simmons viszinīgi pamāja ar galvu un paskatījās uz mani ar drais­kulīgu zibsni acīs. Nu, un vai sanāca mūzika? Viņš man iebukņīja ar elkoni un zīmīgi savilka uzacis. Tāds maziņš duetiņš?

Viņš izskatījās tik smieklīgs, ka es pat nespēju apvainoties. Mūzika nesanāca. Viņa tikai gribēja, lai kāds viņu pavadītu līdz mājām.

-   Pavadītu līdz mājām? Simmons izteiksmīgi pārjautāja, atkal savilkdams uzacis.

Šoreiz man tas likās mazāk uzjautrinoši. Ārā bija tumšs, es nopietni atbildēju. Un es vienkārši pavadīju viņu līdz Imrei.

-  Ā! Simmons vīlies novilka.

-   No Ankera kroga tu aizgāji agri, lēni sacīja Vilems. Un mēs gaidījām veselu stundu. Vai vajadzīgas vairākas stundas, lai aizietu līdz Imrei un atpakaļ?

-  Mēs gājām ilgi, es atzinos.

-   Cik ilgi ir ilgi? jautāja Simmons.

-  Vairākas stundas. Es novērsu skatienu. Nu, sešas.

-   Sešas stundas? Simmons pārjautāja. Paklau, man laikam ir tiesības uzzināt kaut ko vairāk pēc tam, kad pēdējās divas dienkopas esmu klausījies, kā tu vāvuļo par viņu.

Manī sabozās spītība. Es nevāvuļoju. Mēs vienkārši pastaigājā­mies, es atbildēju. Un sarunājāmies.

Simmons rādija neticīgu seju. Ak, nu beidz! Sešas stundas?

Vilems piesita Simmonam pie pleca. Viņš runā patiesību.

Simmons pameta skatienu uz viņu. Kāpēc tu tā saki?

-  Izklausās patiesāk nekā tad, kad viņš melo.

-  Ja jūs abi spētu mirkli paklusēt, es jums izstāstītu visu, kā bija. Norunāts? Draugi pamāja ar galvu. Pievērsu skatienu plaukstām, cenzdamies sakopot domas, taču tās negribēja pakļauties nekādai kār­tībai. Mēs gājām visu garo ceļu uz Imri un brītiņu pastāvējām uz Akmens tilta. Aizgājām līdz piepilsētas parkam. Pasēdējām pie upes. Mēs runājām par… ne par ko īpašu. Par vietām, kurās esam bijuši, Par dziesmām… Aptvēru, ka runāju tukšu, un apklusu. Turpmākos vārdus izvēlējos uzmanīgāk. Biju iztēlojies vairāk nekā pastaigu un sarunas, bet… Es atkal apklusu. Nesapratu, ko varētu sacīt.

Abi kādu laiku klusēja. Ko tu neteiksi! Vilems izbrīnījies teica.

-     Vareno Kvoutu samulsinājusi sieviete!

-  Ja es tevi nepazītu, domātu, ka tu nobijies, nenopietnā toni piebilda Simmons.

-  Un tev būtu taisnība: es patiešām nobijos! klusi sacīju, nervozi berzēdams plaukstas pret biksēm. Arī jūs nobītos, ja kaut reizi būtu viņu redzējuši. Kad esmu šeit, man nemitīgi gribas skriet uz Imri, ce­rot, ka nejauši ieraudzīšu viņu uz ielas vai pa kāda veikala logu. Es vārgi pasmaidīju.

-   Nu tad skrien! Simmons pasmaidīja pretī un viegli pagrūda mani. Skrien pilnā ātrumā! Ja es pazītu tādu sievieti, tad nesēdētu šeit ar jums abiem kopā, stumjot māgā pusdienas. Atmetis matus no acīm, viņš ar brīvo roku pagrūda mani vēlreiz. Skrien!

Es paliku uz vietas. Tas nav tik vienkārši.

-  Tev nekas nav vienkārši, norūca Vilems.

-   Skaidrs, ka tas ir vienkārši! Simmons iesmējās. Skrien un pasaki viņai to pašu, ko nupat sacīji mums!

-  Kā tad! es teicu ar drūmu sarkasmu balsī. It kā tas būtu tikpat viegli kā dziedāt. Turklāt es nezinu, vai viņa gribēs to dzirdēt. Viņa ir tik neparasta… Kāda viņai var būt interese par mani?

Simmons izteiksmīgi pablenza uz mani. Viņa atnāca, lai tevi uzmeklētu! Skaidrs, ka viņa kaut ko grib.

Iestājās klusuma brīdis, un es steidzos mainīt sarunas tematu, kamēr tas iespējams. Manets deva man atļauju ķerties pašam pie sava pirmā projekta.

-  Tik drīz? Simmons bažīgi paskatījās uz mani. Vai Kilvins tam piekritis? Viņam nepatīk, ja saīsina ierasto ceļu.

-  Es nesaīsināju ceļu. Man vienkārši viss padodas ātri, es atbildēju.

Vilems uzjautrināti nosēcās, bet mēs vēl nebijām sākuši strīdēties,

kad ierunājās Simmons. Ko tu esi iecerējis gatavot savam projektam? Simpātijas lampu?

-  Lampas meistaro visi, teica Vilems.

Es piekrītoši pamāju. Gribēju mēģināt kaut ko citu, varbūt kādu zobratriteni, bet Manets pieprasīja, lai es paliekot pie lampām. Zvanu tornis nodimdināja ceturto stundu. Es piecēlos, paņēmu lautu un gra­sījos doties uz nodarbību.

-  Tev viņai jāpasaka! Simmons teica. Ja tev kāda meitene patīk, tas jādara viņai zināms.

-   Kā tev pašam šajā jomā ir veicies? es atjautāju, aizkaitināts, ka tieši Simmons dod man padomus attiecībās ar sievietēm. Cik bieži tāda stratēģija, statistiski ņemot, ir atmaksājusies tavā plašajā pieredzē?

Kamēr mēs ar Simmonu pārmijām saniknotu acu zibšņus, Vilems pamanījās novērst skatienu uz citu pusi. Juzdamies vainīgs, es aiz­griezos pirmais.

-  Turklāt man nekā nav, ko stāstīt, es nomurmināju. Man patīk pavadīt laiku kopā ar viņu, un tagad es zinu, kur viņa dzīvo. Tas no­zīmē, ka turpmāk es zināšu, kur viņu atrast.

NĀKAMAJĀ DIENĀ apstākļi veiksmīgi iegrozījās tā, ka es varēju doties uz Imri. Un, tā kā man gadījās būt attiecīgajā apkaimē, iegriezos “Ozola airi”.

Viesnīcas saimnieks nezināja nevienu iemītnieci ar vārdu Denna vai Dianna, bet pastāstīja, ka šeit īrējot istabu jauna, glīta, tumšmataina sieviete, vārdā Dinna. Pašlaik viņas te neesot, bet ja es gribētu atstāt zīmīti… Noraidīju šo piedāvājumu, mierinādams sevi ar apziņu, ka tagad, kopš zinu Dennas apmešanās vietu, atrast viņu nebūs īpaši grūti.

Tomēr nākamo divu dienu laikā sastapt Dennu “Ozola airi” man neizdevās. Trešajā dienā saimnieks man pavēstīja, ka viņa viešņa esot aizceļojusi nakts vidū, paņemot līdzi visas savas mantas un atstājot nesamaksātu rēķinu. Uz labu laimi iegriezies dažās citās vietās un viņu neatradis, devos atpakaļ uz Universitāti, nezinādams, vai vajadzētu raizēties vai dusmoties.

Pagāja vēl trīs dienas un pieci nesekmīgi ceļojumi uz Imri. Ne Deohs, ne Threpe neko nebija dzirdējuši par Dennu. Deohs man pastāstīja, ka šādi pazust esot viņas dabā un meklēt viņu esot tikpat bezcerīgi kā saukt aizklīdušu kaķi. Es zināju, ka tas ir prātīgs padoms, un neņēmu to vērā.

* * *

Sēdēju Kilvina kabinetā, cenzdamies saglabāt mierīgu ārieni, kamēr lielais, pinkainais maģistrs grozīja savās milzīgajās plaukstās manu simpātijas lampu. Tas bija mans pirmais patstāvīgais artefakcijas pro­jekts. Biju izlējis plātnes un slīpējis lēcas. Biju dopējis izstarotāju, nesaindējoties ar arsēnu. Un pati svarīgākā mana darba daļa bija Alars un sarežģītā sigaldrija, kas atsevišķos gabalus pārvērta darboties spējīgā simpātijas rokaslampā.

Ja Kilvins iznākumu novērtētu atzinīgi, viņš to varētu pārdot un es saņemtu daļu no nopelnītās naudas. Vēl vairāk: es kļūtu par pilntiesīgu

artefakcijas meistaru, kaut ari būtu tikai zaļš iesācējs. Man tiktu pie­šķirta samērā plaša brīvība darbā ar patstāvīgiem projektiem. “Frak­cijā” tas bija nozīmīgs solis augšup solis pretī Re’lara pakāpei, turklāt tas nodrošinātu man pašu galveno, proti, finansiālu neatkarību.

Beidzot Kilvins pacēla galvu. Labi nostrādāts, E’lir Kvout, viņš teica. Taču lampai ir netipisks veidojums.

Apstiprinoši pamāju ar galvu. Es ieviesu dažas pārmaiņas, ser. Ja to ieslēgsiet, jūs redzēsiet…

Kilvins klusi nosēcās; tas varēja nozīmēt tiklab uzjautrinātu smiek­liņu, kā aizkaitinātu rūcienu. Nolicis lampu uz galda, viņš sāka staigāt pa istabu, izslēgdams visas lampas un atstādams degam tikai vienu.

-     Vai tu zini, cik lampu manās rokās visu šo gadu laikā ir sasprāgušas, E’lir Kvout?

Es saspringti noriju siekalas un papurināju galvu. Cik?

-   Nevienas! viņš nopietni atbildēja. Tāpēc, ka es vienmēr esmu uzmanīgs. Es vienmēr esmu pilnīgi pārliecināts par to, ko turu rokās. Tev jāmācās pacietība, E’lir Kvout! Viens prāta mirklis ir deviņu uguns mirkļu vērts.

Nolaidu skatienu un centos izskatīties pienācīgi nostrostēts.

Kilvins pastiepa roku un nodzēsa vienīgo atlikušo lampu, atstādams telpu pilnīgā tumsā. Pēc brīža no manas rokaslampas izstaroja savda­bīgs iesarkanas gaismas kūlis, apspīdēdams tuvējo sienu. Gaisma bija ļoti niecīga, vājāka par vienas sveces starojumu.

-   Slēdzis darbojas pakāpeniski, es aši paskaidroju. Īstenībā tas drīzāk ir reostats, nevis slēdzis.

Kilvins pamāja ar galvu. Gudri ierīkots. Lielākā daļa ar to nepūlas nodarboties, ja lampa ir tik maza kā šī. Gaisma kļuva spožāka, tad mazliet satumsa un pēc tam atkal iemirdzējās spožāk. Sigaldrija pati par sevi šķiet visai veiksmīga, Kilvins lēni teica, nolikdams lampu uz galda. Bet lēcas fokuss ir neveiksmīgs. Gaismas izkliede ir ļoti neliela.

Tā bija taisnība. Lampa nevis apgaismoja visu telpu, kā parasti mēdz notikt, bet atklāja skatienam tikai niecīgu daļu; darbgalda stūri un pusi no lielās, melnās tāfeles pie sienas. Pārējā istabas daļa palika tumša.

-   Tas ir darīts ar nolūku, es teicu. Ir tādi īpaši lukturi, ko sauc par “buļļa acīm”.

Kilvina vietā melnēja tikai tumšs apveids galda malā. Tas man ir zināms, E’lir Kvout! Viņa balsī skanēja pārmetums. Tos bieži izmanto tumšos nolūkos. Lietišķiem arkanistiem ar to nevajadzētu nodarboties.

-   Biju domājis, ka tos izmanto jūrnieki, es teicu.

-  Tos izmanto kramplauži, Kilvins nopietni sacīja. Tos izmanto spiegi un citi ļaudis, kuri negrib atklāt savu darāmo tumšās nakts stundās.

Manas klusās bažas spēji pieņēmās spēkā. Biju uzskatījis šo tik­šanos par tīro formalitāti. Apzinājos, ka esmu lietpratīgs artefakcijas meistars, labāks par daudziem citiem, kuri Kilvina darbnīcā strādājuši krietni ilgāku laiku. Tagad mani pārņēma piepeša apjauta, ka esmu kļūdījies un veltīgi izšķiedis šai lampai trīsdesmit darba stundas, tur­klāt iztērējis vairāk nekā veselu talantu paša naudas, lai sagādātu vajadzīgos materiālus.

Kilvins izdvesa negribīgu sēcienu un kaut ko klusi norūca. Pusducis telpā izvietoto eļļas lampu sprakstēdamas iedegās no jauna, izstarojot dabisku gaismu. Varēju tikai pabrīnīties, cik neuzkrītoši maģistrs vei­cis seškārtīgo sasaisti. Nespēju pat uzminēt, no kurienes viņš ņēmis enerģiju.

-  Lieta tāda, ka savam pirmajam projektam ikviens izvēlas gatavot simpātijas lampu, es teicu, lai pārtrauktu klusumu. Visi strādā pēc vienas un tās pašas vecās shēmas. Es gribēju pārliecināties, vai spēju izgatavot kaut ko jaunu.

-  Manuprāt, tu drīzāk gribēji nodemonstrēt savu izcilo gudrību, Kilvins lietišķi sacīja. Tu vēlējies ne vien divreiz īsākā laikā pabeigt mācekļa gaitas, bet turklāt atnest man uzlabota, pašradīta modeļa lampu. Būsim atklāti, E’lir Kvout! Šī rokaslampa ir tavs mēģinājums parādīt, ka tu esi labāks par parastu mācekli, vai ne? To teikdams, Kilvins skatījās man tieši acīs, un īsu brīdi tajās nebija ne miņas no viņam raksturīgās izklaidības.

Jutu, ka mana mute kļūst sausa. Aiz Kilvina pinkainās bārdas un smagnējā aturiešu akcenta slēpās dimantciets prāts. Kā es varēju iedo­māties, ka man izdosies viņu apmānīt un tikt cauri sveikā?

-   Protams, es gribēju atstāt iespaidu uz jums, maģistr Kilvin, es sacīju, pievērsis skatienu grīdai. Man šķiet, tas ir pats par sevi saprotams.

-   Beidz zemoties! Kilvins atmeta. Mākslota pieticība uz mani neiedarbojas.

Paskatījos augšup un izslējos taisni. Tādā gadījumā, maģistr Kilvin, es teikšu, ka esmu labāks. Es apgūstu zināšanas ātrāk. Es strādāju centīgāk. Mani pirksti ir veiklāki. Mans prāts ir asāks, un zinātkāre lielāka. Tomēr esmu pārliecināts, ka jūs to jau zināt un man nav tas jāsaka pašam.

Kilvins pamāja ar galvu. Tas jau izklausās labāk. Un tev ir tais­nība, es to zinu. Viņš grozīja lampu, pārmaiņus vērsdams to pret dažādiem istabas priekšmetiem. Un, ja runājam pavisam atklāti, es tiešām apbrīnoju tavu prasmi. Lampa ir rūpīgi pagatavota. Sigaldrija ir nenoliedzami meistarīga. Gravējums ir precīzs. Darbs ir ļoti pras­mīgs.

Es priekā pietvīku par šo atzinību.

-   Bet meistarība nozīmē vairāk nekā vienkāršu prasmi, Kilvins turpināja, nolikdams lampu uz galda un atspiedis milzīgās plaukstas tai abās pusēs. Šo lampu es nevaru pārdot. Tā nonāktu nekrietnu cilvēku rokās. Ja kramplauzi pieķertu ar šādu rīku, tas mestu melnu ēnu uz visiem arkanistiem. Tu esi pabeidzis mācekļa kursu un izcēlies ar teicamām prasmēm. Es mazliet uzelpoju. Bet tālejoša sprieduma spējas tev joprojām ir apšaubāmas. Šo lampu mums acīmredzot vaja­dzēs izkausēt metālā.

-  Jūs gribat izkausēt manu lampu? Pie šīs lampas es biju strā­dājis veselu dienkopu un izdevis gandrīz visu savu naudu, lai iegādā­tos vajadzīgos materiālus. Biju rēķinājies ar vērā ņemamu peļņu, kad Kilvins to pārdos, bet tagad…

Kilvina sejas izteiksme bija stingra un noteikta. Mēs visi esam atbildīgi par Universitātes labās slavas saglabāšanu, E’lir Kvout. Šāds priekšmets, nonācis nevēlamās rokās, radītu sliktu iespaidu par mums visiem.

Kamēr izmisīgi meklēju vārdus, kas spētu viņu pārliecināt, Kilvins pamāja ar roku, raidīdams mani projām. Ej un pastāsti savas labās ziņas Manetam!

Sašļucis izgāju no kabineta darbnīcā, kur mani sagaidīja simtiem roku radīti koka tēšanas, akmens grebšanas un metāla kalšanas trokšņi. Gaisu piesātināja kodināšanas skābju, karstas dzelzs un sviedru smaka. Manetu es pamanīju telpas kaktā, kur viņš lika ceplī flīzes. Pagaidīju, līdz viņš bija aizvēris durtiņas un aizgriezies ar piedurkni slaucīja no pieres sviedrus.

-   Kā veicās? Manets jautāja. Esi nokārtojis, vai tomēr man vajadzēs turēt tavu roku vēl vienu dimestri?

-  Mācekļa kursu esmu nokārtojis, es atbildēju, bet par maniem jaunievedumiem tev bija taisniba. Viņš nebija sajūsmā.

-   Es jau teicu! Manets atmeta bez jebkādas pašapmierinātības balsī. Tev jāatceras, ka es esmu bijis šeit ilgāk nekā jebkuri desmit studenti kopā. Ja es tev saku, ka maģistri dziļākajā būtībā ir konserva­tīvi, es nečaloju pa tukšo. Es zinu! Manets nevērīgi izlaida pirkstus cauri kuplajai, sirmajai bārdai, vērodams karstuma viļņus, kas strāvoja no cepļa. Vai esi domājis, ko pasākt turpmāk, ja jau esi kļuvis brīvs darbonis?

-  Biju domājis, ka varētu dopēt izstarotājus kādai zilo lampu par­tijai, es teicu.

-   Par to maksā labi, Manets lēni sacīja. Bet darbs ir riskants.

-  Tu zini, ka es esmu uzmanīgs, es atgādināju.

-   Risks paliek risks, Manets teica. Pirms gadiem desmit es apmācīju vienu puiku, kā viņu sauca…? Viņš iesita ar pirkstu sev pa galvu, tad paraustīja plecus. Zēns mazdrusciņ nošāva greizi. Manets asi noklakstināja pirkstus. Bet ar to pietika. Pamatīgi apdedzinājās un zaudēja pāris pirkstu. Nekāds artefakcijas meistars no viņa vairs nesanāca.

Paskatījos pāri istabai uz Kammaru, viņa vienīgo aci un kailo, rētaino galvu. Saprotu un pieņemu. Bažīgi sažņaudzu pirkstus, pārlaiz­dams skatienu nospodrinātajai metāla tvertnei. Pāris dienu pēc Kilvina demonstrējuma studenti tās tuvumā bija jutušies nervozi, bet drīz vien tā bija kļuvusi par ikdienišķu aprīkojuma daļu. Patiesību sakot, “Frakcijā” bija desmittūkstoš dažādu iespēju, kā nomirt neuzmanības dēļ. Kaulu darva gluži vienkārši bija jaunākais un tāpēc satraucošākais nonāvēšanās veids.

Es nolēmu mainīt sarunas tematu. Vai drīkstu tev kaut ko jau­tāt?

-   Sper vaļā! viņš atbildēja un paskatījās uz netālo cepli. Pūt droši, kamēr deg!

Es pablisināju acis par tādu līdzību. Vai tu vari sacīt, ka pazīsti Universitāti labāk par daudziem citiem?

Viņš apstiprinoši pamāja. Ne sliktāk par jebkuru citu. Visus tās neķītros noslēpumus.

Es mazliet pieklusināju balsi. Ja tu gribētu, vai mācētu iekļūt Arhīvos tā, lai neviens to nemanītu?

Maneta acis savilkās šaurāk. Varētu, viņš atbildēja. Bet es to nedarītu.

Es sāku kaut ko sacīt, bet viņš mani pārtrauca nepārprotami aiz­kaitinātā tonī: Paklausies, manu zēn, mēs par to esam runājuši jau agrāk! Esi pacietīgs! Tev jādod Lorrenam laiks, lai viņš nomierinātos. Pagājis ir tikai viens dimestris vai drusciņ vairāk…

-  Pagājis ir pusgads!

Manets papurināja galvu. Tev tas šķiet daudz tikai tāpēc, ka tu esi jauns. Vari man ticēt: tas notikums Lorrenam vēl ir svaigā atmiņā. Pacieties vēl kādu dimestri, atstāj labu iespaidu uz Kilvinu un pēc tam lūdz, lai viņš aizliek vārdu par tevi. Tici man! Tas palīdzēs.

Es savilku seju gauži nelaimīgā izteiksmē. Tu varētu vienkārši…

Viņš enerģiski papurināja galvu. Nē. Nē. Nē. Es nerādīšu tev ceļu. Es neko tev nestāstīšu. Nezīmēšu tev karti. Tad viņa seja atmaiga un viņš uzlika roku man uz pleca, acīmredzot cenzdamies piešķirt skarbajam atteikumam mazliet saudzīgāku noskaņu. Augstais Tehlu, kurp tev jāsteidzas? Tu esi jauns. Tev ir milzum daudz laika. Viņš brīdinoši pacēla pirkstu. Bet, ja tevi izslēgs, jebkādas cerības būs beigtas uz visiem laikiem. Un tieši tas notiks, ja tevi pieķers slepus ložņājam pa Arhīviem.

Sēdēju nomākts, sagumušiem pleciem. Laikam tev taisnība.

- Taisnība, man ir taisnība, Manets teica un aizgriezās, lai paska­tītos uz cepli. Tagad taisies, ka tiec! Tu man uzdzen zobu sāpes.

Devos projām, nikni domādams par Maneta padomu un to, ko viņš mūsu sarunā bija noklusējis. Kopumā es sapratu, ka viņa padoms ir pareizs. Ja dimestri vai divus es uzvedīšos, kā pienākas, varbūt man atjaunos atļauju iekļūt Arhīvos. Tas bija vienkāršākais un drošākais ceļš uz to, ko es vēlējos panākt.

Diemžēl pacietība bija tas, ko es nevarēju atļauties. Es sāpīgi apzi­nājos, ka šis dimestris man būs pēdējais, ja vien neatradīšu iespēju īsā laikā tikt pie vērā ņemamas naudas. Nē. Pacietība man nederēja.

Ārā iedams, es ieskatījos Kilvina kabinetā un redzēju, ka viņš sēž pie sava galda, izklaidīgi ieslēgdams un izslēgdams manu lampu. Viņa skatiens atkal klīda tālumā, un es nešaubījos, ka viņa varenais sma­dzeņu aparāts rosīgi risina pusduci jautājumu vienlaikus.

Pieklauvēju pie durvju stenderes, lai piesaistītu viņa uzmanību.

-    Maģistr Kilvin?

Viņš nepaskatījās uz manu pusi. Jā?

-  Vai es varētu nopirkt šo lampu? vaicāju viņam. Es varētu to izmantot lasīšanai tumsā. Pašlaik esmu spiests tērēt naudu svecēm. Brīdi domāju, vai būtu vērts nelaimīgi lauzīt rokas, bet nolēmu no tā atteikties. Tas izskatītos pārāk melodramatiski.

Kilvins krietnu brīdi kavējās domās. Lampa viņa rokās klusi notikšķēja, pirkstam kārtējo reizi nospiežot slēdzi. Tu nevari nopirkt to, ko gatavojušas tavas rokas, viņš teica. Laiks un materiāli, ko tu izmantoji tās radīšanai, piederēja tev. Viņš sniedza man lampu.

Iegāju kabinetā, lai to paņemtu, bet Kilvins atvilka roku atpakaļ un cieši ieskatījās man acīs. Man skaidri jāpasaka viens noteikums! viņš nopietni teica. Tu nedrīksti šo lampu nevienam pārdot vai aiz­dot! Pat tādam cilvēkam, kuram tu uzticies. Ja aizdosi to projām, tā beigu beigās nokļūs nevēlamās rokās un kāds to izmantos slepeniem, nekrietniem darbiem tumsas aizsegā.

-  Dodu jums vārdu, maģistr Kilvin! Šo lampu lietošu vienīgi es.

Iziedams no darbnīcas, es centos saglabāt neizteiksmīgu seju, bet

iekšā man slēpās plats, apmierināts smaids. Manets man bija pateicis tieši to, ko man vajadzēja zināt. Arhīvos varēja iekļūt pa vēl kādu citu ieeju. Pa slēptu ieeju. Ja tāda pastāv, es to atradīšu.

AIZVILINĀJU VILEMU un Simmonu uz “Eoliju”, apsolīdams izmaksāt viņiem dzeramos; vismaz tādu nelielu augstsirdību es varēju atļau­ties.

Redziet, Ambroza iejaukšanās varbūt liedza man iegūt par patronu bagātu aristokrātu, tomēr apkaimē netrūka pastāvīgu mūzikas mīļo­tāju, kuri vēlējās izmaksāt man vairāk dzēriena kausu, nekā es spēju pieveikt viens saviem spēkiem.

Tādai situācijai bija divi vienkārši risinājumi. Es varēju vai nu kļūt par dzērāju, vai izmantot vienošanos, kāda ir spēkā, kopš vien pastāv krogi un mūziķi. Klausieties uzmanīgi, un es jums atvēršu priekškaru, atklājot ilgi glabātu menestrelu noslēpumu!

Iztēlojieties, ka jūs sēžat viesnīcas krogā. Jūs klausāties manu spēli. Jūs smejaties, raudat un apbrīnojat manu prasmi. Pēc tam jūs vēlaties paust savu atzinību, taču jums nav iespēju dāvāt man ievērojamu naudas velti, kā mēdz darīt bagāti tirgotāji un augstmaņi. Tāpēc jūs piedāvājaties izmaksāt man dzeramo.

Taču es jau esmu izdzēris savu kausu. Vai vairākus kausus. Vai varbūt es vēlos saglabāt skaidru galvu. Vai tāpēc es atraidu jūsu pie­dāvājumu? Protams, ne. Tas nozīmētu palaist vējā vērtīgu izdevību un droši vien arī jūs aizvainot.

Tāpēc es laipni pieņemu jūsu piedāvājumu un lūdzu viesmīlim Greisdeila medaļu. Vai sountenu. Vai kādu īpašu baltvīna šķirni.

Dzēriena nosaukums nav svarīgs. Svarīgi ir tas, ka šāda dzēriena īstenībā nav. Viesmīlis pasniedz man ūdeni.

Jūs samaksājat par dzērienu, es jums laipni pateicos, un visi apmie­rināti aiziet savu ceļu. Vēlāk viesmīlis, kroga saimnieks un mūziķis sadala saņemto naudu trijās daļās.

Taču ir vēl pievilcīgāki risinājumi, proti, dažas izsmalcinātas izklaižu vietas neizlietotos dzērienus iereģistrē tādā kā aizdevumā, kuru mūzi­ķis var izmantot vēlāk. Tieši tāda vieta bija “Eolija”.

Lūk, tāpēc es, par spīti savai trūcīgajai rocībai, varēju likt Simmonam un Vilemam galdā pilnu pudeli tumša skutena.

Vilems atzinīgi nopētīja atnesto trauku. Vai šis ir īpašs gadījums?

- Kilvins augstu novērtēja manu simpātijas lampu. Jūs šeit redzat Arkanuma jaunāko kvalificēto meistaru! es pašapmierināti sacīju. Lielākajai daļai studentu mācekļa laiks prasa vismaz trīs vai četrus dimestrus. To, ka manas lampas vērtējums bijis ne tikai pozitīvs, es paturēju pie sevis.

- Bija jau arī laiks! Vilems bezkaislīgi noteica. Cik ilgi tu noņē­mies, turpat trīs mēnešus, vai? Citi jau sāka runāt, ka tu esot zaudējis ķērienu.

-  Biju cerējis, ka jūs vairāk priecāsieties! es teicu, lupinādams vasku no pudeles kakla. Varbūt manas trūcīgās dienas tagad būs galā.

Simmons nicīgi nosēcās. Uzstājies tu esi ar vērienu! viņš sacīja.

- Es dzeršu uz taviem turpmākajiem meistara panākumiem, Vi­lems teica, piebīdīdams kausu man tuvāk, jo ceru, ka tāpēc mēs nākotnē tiksim pie vēl daža laba malka!

- Turklāt pastāv iespēja, es sacīju, atlobīdams pēdējo vaska ga­balu, ka es tevi kādreiz piedzirdīšu tiktāl, ka tu savas dežūras laikā ļausi man ielavīties Arhīvos. Runādams nevērīgi jautrā tonī, es slepus vēroju viņa reakciju.

Vilems lēni iedzēra malku, vairīdamies no mana skatiena. To es nevaru.

Jutu pakrūtē iegulstam šķērmu vilšanos. Pavirši atmetu ar roku, it kā neticēdams, ka viņš tādu jociņu ir ņēmis nopietni. Zinu, zinu…

- Esmu par to jau domājis, Vilems mani pārtrauca. Jo es zinu, ka tu nebiji pelnījis tādu sodu, un zinu, cik ļoti tas tevi nomāc. Viņš iedzēra vēl vienu malku. Lorrens laiku pa laikam kādam liedz pieeju Arhīviem. Uz dažām dienām par skaļu sarunāšanos “Kapenēs”. Uz pāris dienkopām par neuzmanīgu apiešanos ar grāmatu. Bet izraidīšana ir kaut kas cits. Tas nebija noticis gadiem ilgi. Visi to zina. Ja kāds tevi redzētu… Viņš papurināja galvu. Es zaudētu skrīva vietu. Mūs abus droši vien izslēgtu no Universitātes.

- Beidz satraukties! es teicu. Jau tas vien, ka tu par to domāji, nozīmē…

- Mēs kļūstam raudulīgi, iejaucās Simmons, uzsizdams pa galdu ar glāzi. Rauj vaļā pudeli, un iedzersim par to, lai Kilvins savā atzinībā kļūtu tik labvēlīgs, ka parunātu ar Lorrenu un tas atceltu aizliegumu!

Es pasmaidīju un sāku urbt korķi. Man ir labāks priekšlikums, es teicu. Iesaku iedzert par to, lai mēs vienmēr veiksmīgi bojātu nervus kādam tipam, vārdā Ambrozs Džekiss!

- Tam mēs noteikti pievienojamies, sacīja Vilems, paceldams glāzi.

- Augstais Dievs! Simmons klusi iesaucās. Paskatieties, ko Deohs atradis!

-  Ko tad? es jautāju, pievērsis visu uzmanību tam, lai korķi iz­vilktu veselu.

-  Viņš atkal ir pamanījies dabūt visskaistāko sievieti! Simmona rūciens izklausījās neparasti pikts. Pietiek tādu redzēt, lai vīrietis liktos neciešams.

- Simmon, tava gaume attiecībā uz sievietēm ir labākajā gadījumā apšaubāma. Korķis, tīkami noklikstēdams, izlēca no pudeles kakla, un es ar triumfējošu žestu to pacēlu, lai viņi varētu apskatīt. Ne viens, ne otrs man nepievērsa uzmanību, jo abu skatieni bija pievērsti durvīm.

Arī es pagriezu galvu un palūkojos turp. Pēc klusuma brīža teicu:

-    Tā ir Denna.

Simmons pagriezās atpakaļ pret mani. Denna?

Es saraucu pieri. Dianna. Denna. Tā sieviete, par kuru es jums stās­tīju. Tā, kura dziedāja kopā ar mani. Viņai ir dažādi vārdi. Nezinu, kāpēc.

Vilems skarbi ieskatījās man acīs. Tā ir tava meitene? Viņš jautāja, balsij pārsteigumā ķeroties.

-  Deoha meitene, Simmons neuzkrītoši izlaboja.

Šķita, ka viņam taisnība. Izskatīgais, muskuļotais Deohs sarunājās ar Dennu sev raksturīgajā nepiespiestajā manierē. Denna iesmējās un ar vienu roku viņu nevērīgi apskāva. Vērodams viņus, es jutu, ka sirdī iegulst drūms smagums.

Tad Deohs pagriezās un norādīja uz mums. Dennas acis sekoja viņa kustībai, sastapa manu skatienu un iemirdzējās. Viņa pasmaidīja. Es instinktīvi pasmaidīju pretī. Mana sirds atkal sāka trauksmaini sisties. Pamāju viņai ar roku. Kaut ko aši pateikusi Deoham, Denna sāka līku­mot cauri pūlim uz mūsu pusi.

Es ātri iedzēru malku skutena, un Simmons paraudzījās uz mani ar gandrīz bijīgu neticību.

Denna bija ģērbusies tumši zaļā kleitā ar atkailinātām rokām un ple­ciem. Viņa izskatījās satriecoši skaista. Viņa to apzinājās. Viņa smaidīja.

Kad Denna pienāca pie galdiņa, mēs visi trīs piecēlāmies kājās. Es cerēju tevi šeit atrast! viņa teica.

Es viegli paklanījos. Arī es cerēju, ka tu mani atradīsi. Šie ir mani labākie draugi. Tas ir Simmons. Sims saulaini pasmaidīja un atbīdīja matus no pieres. Un tas ir Vilems. Vils palocīja galvu. Šī ir Dianna.

Denna iekārtojās krēslā. Kas licis tādam izskatīgu jaunekļu pul­ciņam šovakar pamest savu pilsētu?

-  Mēs plānojam sazvērestību pret ienaidniekiem, Simmons at­trauca.

- Un atzīmējam, es steigšus piebildu.

Vilems aicinoši pacēla glāzi. Lai ienaidnieks krīt!

Mēs ar Simmonu viņam pievienojāmies, bet tad es attapos, ka Dennai nav glāzes. Piedod! es teicu. Vai drīkstu tev izmaksāt dze­ramo?

- Es cerēju, ka tu man izmaksāsi vakariņas, viņa atbildēja. Bet es justos slikti, ja atrautu tevi no draugiem.

Domām riņķojot galvā, es pūlējos izdomāt taktisku veidu, kā izkļūt no situācijas.

- Tātad jūs domājat, ka mēs gribam, lai viņš te sēž, Vilems no­pietnu seju teica. Bet jūs mums izdarītu pakalpojumu, ja aizvāktu viņu projām.

Denna spraigi paliecās uz priekšu, un sārtie mutes kaktiņi savilkās smaidā. Tiešām?

Vilems nopietni pamāja ar galvu. Viņš dzer pat vēl vairāk nekā runā!

Denna man uzmeta draisku skatienu. Tik daudz?

-  Tas vēl nav viss! Simmons šķietami nevainīgi piebilda. Ja viņš palaistu garām iespēju būt ar jums kopā, viņš veselām dienām staigātu nošņurcis. Ja atstāsiet viņu šeit, mums no viņa vairs nebūs nekādas jēgas.

Man vaigos ieplūda sārtums, un es izjutu spēju vēlēšanos Simmonu nožņaugt. Denna jautri iesmējās. Nu tad labāk es ņemšu viņu līdzi! Viņa piecēlās un ar kustību, kas atgādināja vītola zizli stājamies pretī vējam, sniedza man roku. Es to satvēru. Ceru, ka mēs vēl tiksimies, Simmon un Vilem!

Viņi pamāja ar roku, un mēs devāmies uz durvju pusi. Man viņi patīk, Denna teica. Vilems ir akmens dziļā ūdenī. Simmons ir zēns, kas šļakstinās upē.

Tāds apraksts izraisīja man jautrus smieklus. Es nebūtu varējis pateikt labāk! Vai tu kaut ko sacīji par vakariņām?

-  Es meloju, Denna ar nepiespiestu prieku atbildēja. Bet no tava piedāvātā dzēriena es neatteiktos.

-  Ko tu saki par “Spundi”?

Viņa sarauca degunu. Pārāk daudz veču, pārāk maz zaļu koku. Šādā vakarā patīkamāk ir uzturēties ārā.

Es pamāju uz durvīm. Ej pirmā!

Viņa devās uz izeju. Es sekoju, gozēdamies viņas atstarotajā gaismā un vīriešu skaudīgajos skatienos. Kad gājām projām no “Eolijas”, Deohs izskatījās mazliet greizsirdīgs. Bet, iedams viņam garām, es ievēroju viņa acīs pazibam vēl kaut ko citu. Skumjas? Žēlumu?

Neveltīju tam laiku un domas. Es biju kopā ar Dennu.

* * *

Mēs nopirkām tumšas maizes klaipu un pudeli Avennas zemeņu vīna. Pēc tam sameklējām savrupu vietu kādā no Imres daudzajiem publiskajiem dārziem. Mums garām virpuļoja pirmās krītošās rudens lapas. Denna nometa kurpes un nodejoja vieglu loku caur zaru ēnām, jūsmodama par zāles pieskārienu kailajām kājām.

Iekārtojāmies uz soliņa zem liela, zarota vītola, tad pārdomājām un atradām omulīgāku vietu zemē pie koka stumbra. Maize bija sātīga un tumša, un mūsu pirksti bija ērti nodarbināti, laužot gabalus no klaipa. Vīns bija salds un viegls, un, kad Denna noskūpstīja pudeli, viņas lūpas glabāja valgumu visu nākamo stundu.

Gaisā valdīja pēdējās siltās vasaras nakts skumīgā dvaša. Mēs sa­runājāmies par visu un neko, un man nemitīgi trūka elpas, jūtot viņas tuvumu, redzot viņas kustības un dzirdot viņas balsi aizskanam rudens gaisā.

-  Tavas acis nupat klīda kaut kur tālumā, viņa teica. Par ko tu domāji?

Es paraustīju plecus, gribēdams mirkli padomāt. Nevarēju teikt viņai patiesību. Zināju, ka ikvienam vīrietim pienākas teikt viņai kom­plimentus, apbērt viņu ar glaimiem, kas ir vēl krāšņāki nekā rozes. Izvēlējos izvairīgāku ceļu. Kāds no Universitātes maģistriem man reiz teica, ka esot septiņi vārdi, ar kuriem varot likt sievietei sevi iemīlēt. Apzinātā vienaldzībā paraustīju plecus. Prātoju, kādi tie varētu būt.

- Vai tāpēc tu tik daudz runā? Ceri, ka pateiksi tos nejaušības pēc?

Pavēru muti, lai kaut ko atcirstu. Tad, redzēdams viņas draiski smejo­šās acis, sakniebu lūpas un centos atvairīt samulsuma tvīkumu. Denna uzlika plaukstu uz manas rokas. Nevajag manis dēļ klusēt, Kvout! viņa maigi teica. Man pietrūktu tavas balss skaņas.

Viņa iedzēra malku vīna. Lai nu kā, nelauzi par to galvu! Tos vārdus tu pateici mūsu pirmajā satikšanās reizē. Tu teici: es vienkārši prātoju, kāpēc tu esi šeit. Viņa draiski pamāja ar roku. Kopš tā brīža tu biji mani iekarojis.

Manas domas zibenīgi atgriezās pie mūsu pirmās satikšanās Roenta vezumu braucienā. Jutos gluži apstulbis. Man šķita, ka tu to neatceries.

Viņa pārtrauca lauzt kumosu no tumšā klaipa un jautājoši paskatī­jās uz mani. Ko neatceros?

-  Ka tu neatceries mani. Neatceries mūsu satikšanos ceļojumā ar Roentu.

-  Beidz! Denna ķircinoši atmeta. Kā gan es varētu aizmirst sarkanmataino zēnu, kurš pameta mani Universitātes dēļ?

Biju pārāk apmulsis, lai atgādinātu, ka es netiku viņu pametis. lā taču nebija patiesība. Bet tu nekad to nepieminēji.

-  Tu arī ne! viņa attrauca. Varbūt es domāju, ka tu esi aizmir­sis mani.

-  Aizmirsis tevi? Kā es to varētu?

Viņa pasmaidīja, bet lūkojās lejup uz savām plaukstām. Tu brī­nītos, ja zinātu, cik daudz vīrieši aizmirst, viņa teica, tad turpināja jautrākā balsī: Bet varbūt nebrīnītos. Skaidrs, ka arī tu aizmirsti, jo pats esi vīrietis.

-  Es atceros tavu vārdu, Denna. Bija ļoti patīkami viņu tā uzru­nāt. Kāpēc tu pieņēmi citu vārdu? Vai varbūt Denna bija tavs vārds tikai ceļojumā uz Anilinu?

- Denna, viņa klusi sacīja. Es viņu biju gandrīz aizmirsusi. Viņa bija muļķa meitene.

-  Viņa bija līdzīga plaukstošam ziedam.

-  Es vairs neesmu Denna, šķiet, jau daudzus gadus. Viņa saber­zēja kailās rokas un paskatījās apkārt, it kā pēkšņi bažītos, vai kāds mūs šeit neieraudzīs.

-  Vai gribi, lai es saucu tevi par Diannu? Vai tas tev patiktu labāk?

Viņa pacēla galvu, lai ieskatītos man acīs, un vējš sašūpoja līganos

vītola zarus. Viņas mati saviļņojās tiem līdzi. Tu esi ļoti laipns. Man šķiet, ka Denna no tavas mutes man patīk vislabāk. Kad tu to saki, tas izklausās citādi. Sirsnīgi.

- Tad lai paliek Denna! es apņēmīgi teicu. Bet kas notika Anilinā?

No zara atraisījās lapa un iekrita viņas matos. Denna to izklaidīgi aiztrauca projām. Nekā patīkama tur nebija, viņa teica, vairīdamās no mana skatiena. Bet nebija arī nekā negaidīta.

Es pastiepu roku, un viņa ielika tajā maizes klaipu. Lai nu kā, es priecājos, ka tu atgriezies! es teicu. Mana Aloina!

Denna izdvesa skaņu, kas nemaz nepiederējās dāmai. Lūdzu, ja kāds no mums ir Savjens, tad tā esmu es! Tieši es nācu tevi meklēt, viņa atgādināja. Divas reizes!

- Es arī meklēju, mēģināju iebilst. Man vienkārši nelaimējās tevi atrast. Viņa dramatiski pabolīja acis. Ja tu varētu ieteikt vēlamu laiku un vietu, kur tevi meklēt, viss būtu pavisam citādi… Atstāju teikumu nepabeigtu, lai tas izklausītos kā jautājums. Varbūt rit?

Denna pasmaidīja un iesāņus paskatījās uz mani. Cik tu vienmēr esi piesardzīgs! viņa teica. Es neesmu pazinusi nevienu vīrieti, kurš katru soli spertu tik uzmanīgi. Viņa ielūkojās man sejā, it kā tā būtu mīkla, kas jāatmin. Manuprāt, labvēlīgs laiks būtu rit dienas vidū. “Eolijā”.

Doma, ka drīz viņu satikšu atkal, apņēma mani kā brīnišķs siltums.

-   Es vienkārši prātoju, kāpēc tu esi šeit, apcerīgi novilku, atcerēdamies mūsu kādreizējo sarunu, kas šķita tik sen. Tu pēc tam nosauci mani par meli.

Denna paliecās uz priekšu un maigi pieskārās manai rokai. Viņa smaržoja pēc zemenēm, un viņas lūpas pat mēness gaismā bija bīstami sarkanas. Cik labi es tevi pazinu pat toreiz!

Mēs sēdējām un sarunājāmies līdz vēlai nakts stundai. Es uzmanīgi līkumoju ap visu, kas paustu manas jūtas, jo negribēju kļūt nepiedie­nīgi pārdrošs. Klusībā domāju, ka varbūt to pašu dara ari viņa, taču skaidri to nevarēju zināt. Ar mums notika gandrīz kaut kas tāds kā izsmalcinātā Modegas galma dejā, kur partneri turas viens no otra tikai pāris collu atstatumā, bet ja ir pietiekami prasmīgi nekad nesaskaras.

Tādas bija mūsu sarunas. Mums trūka prasmes savstarpēji tuvinā­ties, tuklāt mēs bijām dīvaini kurli. Tāpēc mēs ļoti piesardzīgi turpi­nājām deju, īsti nesaprazdami, kādu mūziku dzird otrs, un varbūt pat nesaprazdami, vai otrs vispār dejo.

* * *

Deohs, kā vienmēr, modri stāvēja durvīs. Ieraudzījis mani, viņš pamāja ar roku. Kvouta jaunskungs! Diemžēl jūsu draugi jau ir projām.

-  To es paredzēju. Cik sen viņi aizgāja?

- Tikai pirms stundas. Viņš izstiepa rokas virs galvas un sašķobīja seju, tad ar gurdu nopūtu ļāva tām nokrist gar sāniem.

-  Vai viņi izskatījās apbēdināti, ka es viņus pametu?

Deohs pasmīnēja. īpaši ne. Paši atrada sev pāris skaistuļu. Pro­tams, ne jau tik skaistas kā tavējā. Brīdi viņš neveikli sagrozījās, tad sāka lēni runāt, it kā rūpīgi izvēlēdamies katru vārdu. Paklau, tu… Kvout! Es zinu, ka tā nav mana vieta, un ceru, ka tu mani nepār­pratīsi. Paskatījies apkārt, viņš pēkšņi nospļāvās. Sasodīts! Tādas sarunas man galīgi nepadodas.

Atskatījies uz mani, viņš izdarīja neizprotamu roku kustību. Sa­proti, sievietes ir kā uguns, kā liesmas. Dažas ir tādas kā sveces spo­žas un draudzīgas. Dažas ir kā atsevišķas dzirksteles, kā kvēlošas ogles, kā jāņtārpiņi vasaras naktī. Citas ir kā nometņu ugunskuri vienu nakti deg gaiši un karsti, bet pēc tam viss cauri. Un dažas sievietes ir kā pavarda uguns bez ārēja spožuma, bet apakšā siltas, sarkanas ogles, kas kvēlo ilgi, ilgi…

Bet Dianna… Dianna ir kā dzirksteļu spiets no asas dzelzs šķautnes, ko Dievs tur pie tecilas ripas. Nav iespējams neskatīties, nav iespē­jams negribēt. Uz mirkli var pielikt pat roku. Bet noturēt nevar. Viņa salauzīs tavu sirdi…

Aizvadītais vakars bija pārāk spilgts manā atmiņā, lai es pievērstu nopietnu uzmanību Deoha brīdinājumam. Es pasmaidīju. Deoh, mana sirds nav no stikla! Kad viņa sitīs, tad pārliecināsies, ka tā ir stipra kā misiņš ar dzelzi, kā zelts un dimants kopā. Nedomā, ka es neko neredzu un nenojaušu, ka esmu iztrūcināts briedis, ko sastindzinājis mednieka rags! Jāuzmanās ir viņai pašai, jo, kad viņa sitīs, mana sirds ieskanē­sies tik brīnišķi un spoži, ka uz vēja spārniem atsauks viņu atpakaļ.

Mani vārdi pārsteidza Deohu, un viņš samulsis iesmējās. Ak Dievs, tu esi drosmīgs! viņš noteica un papurināja galvu. Un jauns! Kaut es būtu tik drosmīgs un tik jauns kā tu! Joprojām smaidīdams, viņš pagriezās, lai ietu iekšā. Nu tad arlabunakti!

-  Arlabunakti!

Deohs vēlas, kaut būtu līdzīgāks man? Tas bija izcilākais kompli­ments, kādu es atcerējos dzirdējis.

Bet vēl lieliskāks bija tas apstāklis, ka mani bezcerīgie Dennas mek­lējumi tagad ir galā. Rīt pusdienlaikā mēs tiksimies “Eolijā”, lai “paēstu, parunātos un pastaigātos”, kā viņa bija teikusi. Šī doma iesvēla manī reibinošu pacilātību.

Cik es biju jauns! Cik nesaprātīgs. Cik prātīgs.

NĀKAMAJĀ RĪTĀ pamodos agri, satraukts par gaidāmo tikšanos ar Dennu. Zinādams, ka nav jēgas vairs pūlēties aizmigt, devos uz “Frak­ciju”. Iepriekšējā vakara dāsnie tēriņi bija atstājuši man kabatā tieši trīs penijus, un es nepacietīgi vēlējos izmantot sava jauniegūtā stā­vokļa priekšrocības.

Parasti es “Frakcijā” strādāju vakaros. No rītiem šī vieta bija citāda. Tur darbojās tikai piecpadsmit vai divdesmit censoņi, kas strādāja pie saviem individuālajiem projektiem. Vakaros cilvēku parasti bija divtik daudz. Kilvins, kā parasti, sēdēja savā kabinetā, taču kopējā gaisotne bija brīvāka: valdīja rosība, bet nebija drudžainas nervozitātes.

Darbnīcas kaktā redzēju Felu, kura rūpīgi tēsa vulkāniskā stikla ga­balu prāva maizes klaipa lielumā. Gluži saprotams, ka nebiju viņu šeit redzējis agrāk, ja viņa mēdza ierasties darbnīcā tik agrā rīta stundā.

Par spīti Maneta brīdinājumam, nolēmu pirmajā patstāvīgajā pro­jektā pagatavot porciju zilo izstarotāju. Jā, darbs bija sarežģīts, jo tajā vajadzēja izmantot kaulu darvu, toties šos darinājumus varētu samērā ātri pārdot, un darāmais, uzmanīgi strādājot, prasītu tikai četras vai piecas stundas. Tātad es ne vien laikus paspēšu aiziet uz “Eoliju”, lai pusdienlaikā tiktos ar Dennu, bet varbūt arī saņemšu nelielu avansu no Kilvina un uz tikšanos varēšu doties ar zināmu naudas summu makā.

Savācu nepieciešamos darbarīkus un iekārtojos vienā no tvaiku nosūkšanas nišām pie austrumu sienas. Izvēlējos vietu blakus skalotājam divkāršas stiprības stikla tvertnei ar piecsimt galonu tilpumu -, kas noteiktos attālumos bija izvietoti pa visu darbnīcu. Ja, strādājot tvaika nosūkšanas nišā, gadījās uzšļakstīt sev bīstamu vielu, varēja vienkārši pagriezt tvertnes rokturi un noskaloties ar vēsa ūdens strūklu.

Protams, ja rīkošos uzmanīgi, skalotājs man nebūs vajadzīgs. Tomēr katram gadījumam patīkami bija apzināties, ka tas ir tepat blakus.

Iedarbinājis tvaika nosūcējus, devos pie darbgalda, uz kura stāvēja kaulu darvas tvertne. Kaut gan es zināju, ka tā nav bīstamāka par

akmens zāģi vai saķepināšanas iekārtu, spldigā metāla trauks mani darīja mazliet nervozu.

Turklāt šodien kaut kas izskatījās citādi nekā parasti. Garām gāja viens no pieredzējušākajiem artefakcijas meistariem, un es viņu uz bridi apturēju. Džeksima sejā bija jaušams gurdums, kas raksturīgs lielākajai daļai artefakcijas meistaru darbā pie lielākiem projektiem: it kā viņi atliktu miegu uz vēlāku laiku, kad darbs būs galā.

-  Vai tur vajadzēja būt tik lielam apsarmojumam? es jautāju, no­rādīdams uz darvas tvertni. Tās malas klāja smalki, balti sarmas veido­jumi, līdzīgi sīkiem zariņiem. Gaiss ap metāla virsmu gluži vai mirgoja no aukstuma.

Džeksims paskatījās un paraustīja plecus. Labāk lai aukstuma par daudz nekā par maz, viņš teica un bez īpašas jautrības iesmē­jās. He, he! Blīkš!

Tam es varēju tikai piekrist un nospriedu, ka varbūt darbnīca tik agri no rīta mēdz būt vēsāka. Neviens ceplis vēl nebija iededzināts, un gandrīz visas ēzes melnēja tukšas.

Atkārtoju galvā visu iepildīšanas norisi, pārliecinādamies, ka neko neesmu aizmirsis, un sāku uzmanīgi rīkoties. Gaiss bija tik auksts, ka redzēju savu dvašu. Mani nosvīdušie pirksti lipa pie tvertnes stip­rinājumiem, gluži kā ziņkārīga bērna mēle palaikam lielā salā pielīp pie sūkņa roktura.

Ielēju apmēram unci biezā, eļļainā šķidruma blīvi noslēdzamā pude­lītē un ātri to aizvākoju. Pēc tam atgriezos savā darba vietā un ķēros pie materiālu sagatavošanas. Pēc dažām sasprindzinājuma pilnām mi­nūtēm sāku ilgo un piesardzīgo zilo izstarotāju apstrādes procesu.

Divas stundas vēlāk man aiz muguras atskanēja balss, kas novērsa manu uzmanību no darāmā. Balss nebija īpaši skaļa, bet tajā jautās tāda nopietnība, kam “Frakcijā” nedrīkst nepievērst uzmanību.

Balss teica: Ak, mans Dievs!

Šābrīža darāmais man vispirms lika paskatīties uz kaulu darvas tvertni. Sajuzdams uz muguras aukstus sviedrus, es ieraudzīju, ka no viena tvertnes stūra sūcas melns šķidrums un, tecēdams lejā pa darbgalda kāju, krājas peļķē uz grīdas. Galda kājas masīvais koks bija gandrīz saēsts, un es dzirdēju klusus pakšķus un sprakstus, peļķei sākot vārīties. Spēju domāt tikai par Kilvina vārdiem demonstrējuma laikā: Viela ir ne vien ārkārtīgi kodīga, bet gāzveida stāvoklī, saskaroties ar gaisu, uzliesmo…

Gandrīz tajā pašā bridi, kad paskatījos turp, kāja sabruka un darb­galds sasvērās uz vienu pusi. Spīdīgā metāla kanna noripoja lejā. Saskaroties ar akmens grīdu, metāls bija tik auksts, ka tajā neradās ne plaisas, ne iedobumi: tas vienkārši sašķīda kā stikls. Daudzi tumšā šķidruma galoni lielā straumē izplūda pa darbnīcas grīdu. Telpu pie­pildīja sprakstošs, burbuļojošs troksnis: kaulu darva virs siltās akmens grīdas sāka vārīties.

Tālredzīgais izgudrotājs, kas pirms daudziem gadiem bija projek­tējis “Frakciju”, darbnīcā bija izvietojis apmēram divus dučus noteku, kam vajadzēja atvieglot grīdas kopšanu un aizvadīt satecējušo šķid­rumu. Turklāt darbnīcas akmens grīda bija veidota mainīga slīpuma joslās un lēzenas ieplakas palīdzēja aizvadīt šķidrumu uz notekām. Tādējādi pēc tvertnes saplīšanas eļļainais šķidrums plašā straumē aiz­plūda divos virzienos pretī divām dažādām notekām. Tajā pašā laikā tas sāka vārīties, veidojot biezus, zemus mākoņus, melnus kā darva, kodīgus un gatavus jebkurā brīdi uzliesmot.

Iesprostota starp abiem šiem briestošajiem melnās miglas vāliem, satriekta, pavērtu muti stāvēja Fela, kas bija strādājusi savrup no citiem pie tālāka galda darbnīcas kaktā. Viņa bija ģērbusies praktis­kās darba drēbēs plānās biksēs un vieglā linu kreklā līdz elkoņiem atlocītām piedurknēm. Viņas garie, tumšie mati bija pakausī sasieti astē, kas tomēr sniedzās gandrīz līdz jostasvietai, ja Felu sasniegtu liesmas, viņa aizdegtos kā lāpa.

Pamazām cilvēki aptvēra notiekošo un telpā sacēlās drudžains troks­nis. Pavēles mijās ar panikas kliedzieniem. Daudzi nosvieda darbarīkus un skraidīdami klupa pār aizsāktu projektu piederumiem.

Fela nebija ne iekliegusies, ne saukusi palīgā, tāpēc viņas bīstamo stāvokli biju pamanījis tikai es. Man zibenīgi kļuva skaidrs: ja var ticēt Kilvina izklāstam un paraugdemonstrējumam, visa darbnīca pēc nepilnas minūtes pārvērtīsies liesmu un indīgas miglas jūrā. Nedrīks­tēja zaudēt nevienu mirkli…

Paskatījos uz tuvāko darbgaldu, cerēdams starp juceklīgajiem piede­rumiem ieraudzīt kaut ko noderīgu. Bet tur nekā nebija, tikai izmētāti bazalta gabali, vara stiepļu spoles, stikla puslode ar iesāktu gravējumu, kurai droši vien vajadzēja kļūt par vienu no Kilvina lampām…

Un vienā acumirklī es aptvēru, kas darāms. Sagrābu stikla puslodi un triecu to pret vienu no bazalta klučiem. Tā saplīsa, un es satvēru plānu, izliektu stikla lausku apmēram plaukstas lielumā. Ar otru roku paķēru no galda savu apmetni un metos garām tvaika nosūcējiem.

Piespiedis īkšķi pie lauskas malas, sajutu nepatīkamu tirpoņu un pēc tam asas sāpes. Zinādams, ka pirksts kļuvis asiņains, pārvilku to stiklam un nosaucu sasaistes vārdus. Pieskrējis pie skalošanas ierīces, nosviedu lausku uz grīdas, koncentrējos un spēcīgi uzminu tai ar kāju, ar papēdi saberzdams to druskās.

No galvas līdz kājām mani sagrāba neaprakstāms aukstums. Tas nebija parasts aukstums, kādu rokas, kājas un āda jūt ārā aukstā zie­mas dienā. Tas satricināja mani kā pērkona grāviens. Sajutu to uz mēles, plaušās un aknās.

Taču es panācu gribēto. Skalotāja divkāršās stiprības stikls sasprāga neskaitāmās daļās, un es aizmiedzu acis, sargādams tās no sīkajām šķembām. Piecsimt galonu ūdens straume iebelza man kā milzu dūre, izmērcējot mani līdz ādai un atsitot soli atpakaļ. Nākamajā brīdī es skrēju starp galdiem uz priekšu.

Kaut gan biju rīkojies zibenīgi, ar to nepietika. Darbnīcas kaktā uzplaiksnīja žilbinoša asins krāsas uguns, un miglas mākonī sāka iz­platīties dīvaini stūrainas, baisi sarkanas liesmu mēles. Tūlīt uguns sakarsēs pārējo darvu, un tā uzvārīsies vēl īsākā laikā. Tas savukārt radīs vairāk miglas, vairāk uguns un vairāk karstuma.

Kamēr es skrēju, uguns auga augumā. H izplatījās gar abām dar­vas straumēm, kas plūda uz notekām. Liesmas iedegās cita pēc citas ar satriecošu sparu un straujumu, veidojot divus uguns aizkarus, kas nošķīra darbnīcas tālāko kaktu no pārējās telpas. Sarkanās mēles bija jau pacēlušās manā augumā un kļuva arvien lielākas.

Fela bija aizskrējusi no sava darbgalda un, virzīdamās gar sienu, steidzās turp, kur melnēja viena no grīdas notekām. Tā kā kaulu darva plūda lejup caur notekas restēm, pie pašas sienas vēl bija sprauga, ko neaizpildīja uguns un migla. Fela jau gandrīz bija to sasniegusi, kad no restēm burbuļodams izplūda tumšs miglas mākonis. Ar izbiedētu kliedzienu viņa atkāpās atpakaļ. Migla dega jau izplūdes laikā, pār­vēršot visu apkārtni uguns paltī.

Beidzot es biju paskrējis garām pēdējam darbgaldam. Nepalēninā­dams soli, aizturēju elpu, aizmiedzu acis un lēcu pāri miglas vālam, cenzdamies neļaut baisajai, kodīgajai masai skart manas kājas. Sajutu sejā un plaukstās acumirklīgu, spēcīgu karstumu, tomēr slapjais ap­ģērbs neļāva man apdedzināties vai aizdegties.

Tā kā biju aizvēris acis, lēciens beidzās neveikli un es atsitu gurnu pret tuvākā darbgalda akmens virsmu. Nepievērsdams tam uzmanību, skrēju pie Felas.

Vairīdamās no uguns, viņa bija atkāpusies uz darbnīcas ārsienas pusi un tagad lūkojās mani ieplestām acīm, priekšā paceltām rokām, kā gribēdama aizsargāties. Nolaid rokas! es iekliedzos un skrēju pie viņas, plati izpletis pilošo apmetni un stiepdams to viņai pretī. Nezinu, vai Fela dzirdēja mani caur liesmu dārdiem, bet viņa saprata. Nolaidusi rokas, viņa tuvojās apmetnim.

Pieskrējis viņai klāt, pametu skatienu atpakaļ un redzēju, ka uguns izplatās vēl straujāk, nekā biju gaidījis. Melna kā darva, migla krājās virs grīdas vairāk nekā pēdas augstumā. Liesmas plandījās tik augstu, ka es vairs nespēju ne saskatīt uguns sienas pretējo pusi, ne uzminēt, cik tā plata.

Uzmetu Felai apmetni, pilnīgi ietīdams viņas galvu. Man vajadzēs iznest tevi ārā! es iesaucos, vīstīdams viņu slapjajā audumā. Ja mēģināsi brist, tu sadedzināsi kājas. Viņa kaut ko atbildēja, bet vārdus noslāpēja slapjā apmetņa kārtas un uguns rūkoņa.

Es satvēru Felu un nevis pacēlu viņu uz rokām sev priekšā kā Dro­smīgais Princis no pasaku grāmatas, bet pārmetu pār plecu kā kar­tupeļu maisu. Juzdams plecā cieši spiežamies viņas gurnu, skriešus metos pretī ugunij. Karstums svilināja seju, un es pacēlu brīvo roku, lai to aizsargātu, izmisīgi cerēdams, ka slapjās bikses pasargās manas kājas pret kodīgo miglu.

Tieši pirms lēciena uguni es dziļi ievilku elpu, bet gaiss bija sīvs un kodīgs. Sāku klepot un, ienirdams uguns sienā, ierāvu plaušās vēl vienu malku svilinošā gaisa. Migla kodīgi ieskāva manas kājas, un visapkārt trakoja liesmas; es skrēju un klepodams ierāvu arvien vairāk dedzinošā gaisa. Man reiba galva un mutē jautās amonjaka garša. Kādā tālīnā prāta daļiņā uzzibēja doma; protams, gaistoša viela.

Tad viss pazuda tukšumā.

*  * *

Kad atguvos, mana pirmā doma nebija tāda, kā jūs varētu gaidīt. Bet varbūt tā tomēr nesagādās īpašu pārsteigumu, ja paši esat reiz bijuši jauni.

-  Kāda pašlaik ir stunda? es drudžaini noprasīju.

- Pirmais zvans pēc pusdienlaika, atbildēja sievietes balss. Ne­mēģini celties!

Es atkritu atpakaļ. Man jau pirms stundas vajadzēja būt “Eolijā”, lai satiktos ar Dennu!

Nelaimīgs, ar smeldzošu kamolu pakrūtē, es pārlaidu skatienu ap­kārtnei. Spēcīgā antiseptiku smaka gaisā liecināja, ka atrodos kaut kur “Medikas” telpās. To apstiprināja arī gulta, kas bija gana ērta gulēšanai, bet ne tik ērta, lai tajā gribētos vāļāties bez iemesla.

Pagriezu galvu un ieraudzīju pazīstamas zaļas acis, virs kurām cir­tojās īsi, gaiši mati. Ā! Ļāvu galvai atslābt spilvenā. Sveika, Mola!

Mola stāvēja pie augstās, letei līdzīgās virsmas, kas stiepās visap­kārt istabai. Tradicionālās melnās krāsas, ko valkāja “Medikas” darbi­nieki, viņas bālo seju šķietami darīja vēl bālāku. Sveiks, Kvout! viņa atbildēja, turpinādama rakstīt savu ārstēšanas atskaiti.

-  Dzirdēju, ka tu beidzot esot paaugstināta El’thes pakāpē, es teicu. Apsveicu! Visiem zināms, ka tu jau sen biji to pelnījusi.

Mola pacēla galvu, un bālās lūpas savilkās atturīgā smaidā. Šķiet, karstums nav kaitējis tavai sudraba mēlei. Viņa nolika rakstāmspalvu.

-   Bet kā jūtas viss pārējais?

- Kājas nesāp, bet ir nejutīgas, tāpēc es spriežu, ka esmu apdedzi­nājies, bet tu jau esi tās kaut kā apstrādājusi. Pacēlu palaga malu, paskatījos zem tā un atkal rūpīgi apsedzos. Redzu arī, ka esmu gan­drīz izģērbts. Pēkšņi mani sagrāba panika. Vai Fela izkļuva sveikā?

Mola nopietni pamāja ar galvu un, pienākusi tuvāk, apstājās blakus gultai. Viņai ir daži zilumi no tā, ka tu viņu nometi zemē, un mazliet apsvilinātas potītes. Bet viņa tika cauri vieglāk nekā tu.

- Un pārējie no “Frakcijas”?

- Ņemot vērā apstākļus, apbrīnojami labi. Ir daži apdegumi no kar­stuma vai skābes. Viena saindēšanās ar metālu, bet tā nebija nopietna. Aizdegšanās gadījumos dūmi nodara lielu ļaunumu, bet viela, kas šo­reiz dega, šķiet, neizraisīja daudz dūmu.

- Bet tā izdalīja kaut ko līdzīgu amonjaka tvaikiem. Izmēģinājuma pēc es pāris reižu uzmanīgi ievilku elpu. Tomēr šķiet, ka plaušas es neesmu apdedzinājis, atvieglots sacīju. Pirms atslēdzos, es reizes trīs ievilku elpu.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un šķirbā parādījās Simmona galva. Ceru, ka tu neesi pliks?

- Daudz netrūkst, es atbildēju. Bet bīstamākās vietas ir apsegtas.

Aiz viņa ienāca Vilems, kas acīmredzami jutās neveikli. Tu ne

tuvu neesi tik sārts kā iepriekš, viņš teica. Ceru, ka tā ir laba zīme.

- Kājas viņam kādu laiku pasāpēs, bet nekas paliekošs nedraud, sacīja Mola.

-  Es tev atnesu citas drēbes, Simmons moži paziņoja. Tavējās vairs nebija nekur liekamas.

-  Ceru, ka tu izvēlējies vispiemērotāko no manas plašās gardero­bes? es sausi jautāju, cenzdamies slēpt samulsumu.

Simmons tikai paraustīja plecus par manu asprātību. Tu biji palicis bez kurpēm, bet citas es tavā istabā nevarēju atrast.

-  Tāpēc, ka tādu man nav, es atbildēju un paņēmu Simmona atnesto saini. Bet tas nekas. Esmu jau agrāk staigājis basām kājām.

* * *

No sava mazā piedzīvojuma es izkļuvu bez paliekošām sekām. To­mēr kādu laiku man sāpēja visas malas. Uguns bija apdedzinājusi plaukstas un kaklu, un, brizdams cauri uguns miglai, biju ieguvis vi­dēji vieglus skābes apdegumus kāju lejasdaļā.

Par spīti visam, es aizkliboju trīs garās jūdzes pāri upei uz Imri, negudri cerēdams, ka varbūt Denna mani vēl gaida.

Deohs pētoši nolūkojās, kā es šķērsoju “Eolijas” pagalmu, un nomē­roja mani ar izteiksmīgu skatienu. Ak mūžs, zēn! Tu izskaties kā novēlies no skrejoša zirga! Kur tavas kurpes?

-  Labs rīts arī tev! es dzēlīgi atbildēju.

-  Pēcpusdiena, nevis rīts, Deohs izlaboja, zīmīgi paskatīdamies augšup uz sauli. Kad mēģināju paiet viņam garām, viņš pacēla roku, lai mani apturētu. Diemžēl viņa ir projām.

-  Sasodīts…! es izgrūdu, juzdamies pārāk saguris, lai kārtīgi no­lamātos.

Deohs savilka seju līdzjūtīgā izteiksmē. Viņa apvaicājās par tevi, viņš mierinoši teica. Un ilgi gaidīja, gandrīz veselu stundu. Nekad nebiju redzējis to sievieti tik ilgi gaidām.

-  Vai viņa aizgāja ar kādu kopā?

Deohs paskatījās lejup uz savām plaukstām, kurās virpināja vara peniju, laizdams to pāri pirkstu kauliņiem un atpakaļ. Patiesībā viņa nav no tām meitenēm, kas daudz laika pavada vienatnē… Viņš

līdzjūtīgi paskatījās uz mani. Vairāki dabūja kurvīti, bet beigu beigās viņa aizgāja kopā ar kādu kungu. Es tomēr nedomāju kopā tādā nozīmē, saproti pareizi! Viņa meklē sev patronu, un tas vīrietis izskatījās tieši no tādām aprindām. Sirms, bagāts, tu jau zini, kādi tie izskatās.

Es nopūtos. Ja tev gadās viņu redzēt, pasaki, lūdzu… Bridi klusēdams prātoju, kā lai aprakstu notikušo. Vai tu mācētu pateikt “nenovēršami apstākļi” ar mazliet poētiskāku nokrāsu?

- Domāju, ka mācētu. Pastāstīšu, cik satriekts tu izskatījies, un pie­minēšu ari tavas basās kājas. Tas tev būs piemērots fons turpmākiem pielabināšanās mēģinājumiem.

Es gluži negribot pasmaidīju. Paldies!

-  Vai drīkstu izmaksāt tev dzeramo? Deohs piedāvāja. Vēl gan ir diezgan agrs, bet draugs vienmēr ir izņēmums.

Es papurināju galvu. Man jāiet atpakaļ. Sakrājies daudz darāmā.

* * *

Aizkliboju atpakaļ uz “Ankeru” un ieraudzīju, ka kroga telpas ir ļaužu pilnas un visi satraukti runā par ugunsgrēku “Frakcijā”. Nevē­lēdamies atbildēt uz jautājumiem, aizslīdēju līdz attālākam galdiņam, ieslīgu krēslā un palūdzu kādai no viesmīlēm atnest man bļodiņu zu­pas un maizi.

Kamēr tiesāju atnesto ēdienu, manas trenētās ausis uztvēra dažādas apmeklētāju stāstu drumslas. Tikai tobrīd, kad dzirdēju tās no citu cilvēku lūpām, es aptvēru, ko esmu izdarījis.

Biju pieradis, ka citi runā par mani. Kā jau esmu teicis, es cītīgi veidoju pats savu reputāciju. Taču šoreiz bija citādi: šī bija realitāte, nevis mākslīgs veidojums. Cilvēki bija jau sākuši izpušķot stāstīto un jaukt faktus, tomēr stāsta būtība palika nemainīga. Es biju izglābis Felu, izskrējis cauri ugunij un iznesis viņu drošībā. Gluži kā Drosmīgais Princis no pasaku grāmatas.

Pirmo reizi es izjutu, ko nozīmē būt varonim. Izbaudīju slavas garšu un sapratu, ka man tā gluži labi patīk.

PĒC “ANKERA” viesnīcas pusdienām nolēmu atgriezties “Frakcijā” un paskatīties, cik liels kaitējums tai nodarīts. No dzirdētajiem stāstiem spriedu, ka ugunsgrēks savaldīts diezgan īsā laikā. Ja tā būtu patiesība, es varētu pat pabeigt iesākto darbu pie zilajiem izstarotājiem. Ja ne, varētu vismaz pameklēt savu pazudušo apmetni.

Pārsteidzošā kārtā lielākā “Frakcijas” daļa bija pārcietusi ugunsne­laimi ar itin niecīgiem postījumiem, tomēr darbnīcas ziemeļaustrumu daļa bija pilnīgi sagrauta. Tā bija pārvērtusies saplēstu stiklu, akmeņu un pelnu jūklī. Uz salauztu darbgaldu virsmām un grīdas laukumiem, kur uguns karstums bija sakausējis kopā dažādus metālus, mirgoja vara un sudraba drumslas.

Vēl nomācošāks par postažu bija tas apstāklis, ka darbnīca izskatījās pamesta. Nekad agrāk es nebiju redzējis šo vietu tukšu. Pieklauvēju pie Kilvina durvīm, tad ieskatījos kabinetā. Tukšs. Tas palīdzēja labāk saprast stāvokli. Neviens cits kā Kilvins nespētu vadīt sakopšanas dar­bus.

Izstarotāju pagatavošana prasīja vairāk stundu, nekā es biju pare­dzējis. Gūtie ievainojumi novērsa manu uzmanību no galvenā, un pārsietā īkšķa dēļ roka darbojās neveikli. Šim darbam, tāpat kā artefakcijas darinājumu lielākajai daļai, bija vajadzīgas divas veiklas rokas. Pat tāds sīks kavēklis kā pārsējs varēja kļūt par nopietnu apgrūtinā­jumu.

Tomēr es pabeidzu darāmo bez starpgadījumiem un nupat grasījos pārbaudīt izstarotājus, kad izdzirdēju gaitenī Kilvina balsi: viņš lamā­jās siaru valodā. Paskatījies pār plecu atpakaļ, redzēju viņu ienākam pa durvīm kopā ar vienu no maģistra Arvila gilleriem. Abi vīri devās Kilvina kabineta virzienā.

Aizvēru tvaika nosūkšanas nišu un devos uz Kilvina kabinetu, uz­manīgi skatīdamies, kur lieku savas kailās kājas. Pa logu redzēju, ka Kil­vins vicina rokas kā zemnieks, kas atbaida vārnas. Viņa rokas gandrīz

līdz elkoņiem bija ietītas baltos pārsējos. Pietiek! viņš teica. Ar tām es pats tikšu galā!

Otrs vīrietis saņēma vienu Kilvina roku un sakārtoja pārsējus. Kilvins atrāvās un pacēla abas rokas gaisā, kur tās nevarēja aizsniegt.

-    Lhinsatva. Es teicu: pietiek! Vīrietis sacīja kaut ko tik klusi, ka man neizdevās sadzirdēt viņa vārdus, bet Kilvins joprojām purināja galvu. Nē! Un liec mani mierā ar savām zālēm! Esmu nogulējis pie­tiekami ilgi!

Tad Kilvins ar rokas mājienu aicināja mani iekšā. E’lir Kvout! Man jārunā ar tevi.

Iegāju kabinetā, nezinādams, ko sagaidīt. Kilvins uzmeta man drū­mu skatienu. Vai tu zini, ko es atradu pēc uguns apdzēšanas? viņš noprasīja, pamādams uz tumša auduma kaudzi sev pretī uz galda. Kad viņš ar pārsieto roku uzmanīgi pacēla vienu stūri, es pazinu sava apdegušā apmetņa paliekas. Kilvins tās nikni sakratīja, un no kaudzes izkrita mana rokaslampa, neveikli aizripojot pa galdu.

-  Mēs runājām par tavu zagļu lampu tikai pirms divām dienām! Bet šodien es atrodu to mētājamies tur, kur to varēja netraucēti pievākt jebkurš šaubīgs tips! Viņš pārlaida man zvērojošu skatienu. Ko tu par to vari sacīt?

Es jutos gluži apstulbis. Piedodiet, maģistr Kilvin… Es biju… Man to atņēma…

Joprojām nikni zibošām acīm viņš paskatījās uz manām kājām.

-   Un kāpēc tu esi bez apaviem? Pat E’liram jābūt tik daudz prāta, lai šādā vietā nevazātos basām kājām! Ar nožēlu jāteic, ka tava uzvedība pēdējā laikā ir ārkārtīgi neapdomīga!

Kamēr es stomīdamies meklēju vārdus paskaidrojumam, Kilvina drūmā sejas izteiksme negaidot pārtapa smaidā. Skaidrs, ka es jokoju! viņš draudzīgi teica. Esmu tev ļoti pateicīgs par to, ka tu šodien iznesi no uguns Re’laru Felu. Pastiepis roku, viņš dzīrās paplikšķināt man pa plecu, tomēr laikus atcerējās par saviem pārsējiem.

Jutu, ka manī ielīst slābans atvieglojums. Paņēmu savu rokaslampu un pagrozīju to plaukstās. Šķita, ka to nav sapostījusi ne uguns, ne kodīgā kaulu darva.

Kilvins izvilka nelielu maisiņu un nolika to uz galda. Arī šīs lie­tas bija tavā apmetnī, viņš teica. Daudz lietu. Tavas kabatas bija pilnas kā skārdnieka soma!

- Redzu, ka jūs esat labā noskaņojumā, maģistr Kilvin, es nevē­rīgi sacīju, prātodams, kāds sāpju remdinātājs viņam iedots “Medikā” aprūpes laikā.

- Jā, esmu, viņš moži atbildēja. Vai tu zini teicienu “Chan Vaen edan Kote”?

Mēģināju to saprast. Pēc septiņiem gadiem… Es nezinu, kas ir “Kote".

-       “Ik pēc septiņiem gadiem var gaidīt nelaimi,” Kilvins pārtulkoja.

-   Vecs un patiess sakāmais. Šī reize bija aizkavējusies jau par diviem gadiem. Viņš ar pārsieto roku pamāja uz savas darbnīcas pusi. Un tagad, kad tā ir pienākusi, tā nav bijusi pārmēru briesmīga. Manas lampas ir palikušas veselas. Neviens cilvēks nav gājis bojā. Mazāk nozīmīgus ievainojumus visbagātīgāk esmu ieguvis es pats, un tieši tā tam jābūt.

Pārlaidu skatienu viņa pārsējiem un sajutu pakrūtē šķebīgu nela­bumu, iedomājoties, kas būtu varējis notikt ar Kilvina prasmīgajām rokām. Kāds ir stāvoklis? es uzmanīgi pajautāju.

-  Otrās pakāpes apdegumi, viņš atbildēja un ar rokas mājienu atvairīja manu bažīgo izsaucienu, pirms vēl biju lāgā pavēris muti. -Tikai tulznas! Sāpīgi, bet nav nekādas pārogļošanās vai kustību zau­dējuma. Kilvins izdvesa aizkaitinātu nopūtu. Tomēr nākamajās trīs dienkopās man būs ellīgi grūti pastrādāt.

-  Ja vajadzīgas tikai rokas, varu tās jums aizdot, maģistr Kilvin.

Viņš atzinīgi pamāja ar galvu. Tas ir cēlsirdīgs piedāvājums, E’lir.

Ja nozīme būtu tikai rokām, es to labprāt pieņemtu. Bet mans darbs ir lielā mērā saistīts ar sigaldriju, un būtu… Viņš bridi apklusa, lai uzmanīgi izvēlētos vārdus. …būtu nesaprātīgi nodot to E’lira ziņā.

-  Tādā gadījumā jūs varat paaugstināt mani par Re’laru, maģistr Kilvin, es smaidīdams teicu. Tā es varētu būt jums labāk noderīgs.

Kilvins guldzoši pasmējās. Varētu gan! Ja turpināsi strādāt tikpat labi kā līdz šim.

Nolēmu, ka gudrāk būs mainīt tematu, nevis mest izaicinājumu veiksmei. Kas bija noticis ar darvas tvertni?

- Tā bija pārāk auksta, Kilvins atbildēja. Metāls bija tikai čaula, kam jāaizsargā iekšējais stikla balons un jāuztur zema temperatūra. Pieļauju, ka tvertnes sigaldrija bija bojāta, tāpēc tā kļuva arvien auk­stāka. Un kad reaģents sasala…

Es pamāju ar galvu, beidzot saprazdams notikušo. Tas saplēsa iekšējo stikla balonu. Kā alus pudeli, kad sasalst tās saturs. Pēc tam viela izēdās cauri tvertnes metālam.

Kilvins apstiprinoši pamāja. Džeksims šobrīd ir izpelnījies manu nepatiku, viņš drūmi teica. Tas puisis atzinās, ka tu jau iepriekš esot pievērsis viņa uzmanību dažām novirzēm.

-  Es biju pārliecināts, ka visa ēka nodegs līdz pamatiem, es teicu.

-    Nespēju iedomāties, kā jūs to spējāt tik viegli savaldīt.

-  Viegli? viņš atjautāja ar uzjautrinājumu balsī. Ātri, jā. Bet nezināju, ka viegli.

-  Kā jūs to izdarījāt?

Kilvins pasmaidīja. Labs jautājums. Un kā tu domā?

-  Nu, es dzirdēju kādu studentu stāstām, ka jūs esot iznācis no kabineta un izsaucis uguns vārdu gluži kā Taborlins Lielais. Jūs esot teicis: “Uguns, stājies!” un uguns paklausījusi.

Kilvins sulīgi iesmējās. Man patīk šis stāsts, viņš teica ar platu smaidu zem kuplās bārdas. Bet ari es gribu tev kaut ko jautāt. Kā tu izkļuvi cauri ugunij? Reaģents izraisa ārkārtīgi spēcīgu liesmu. Kā tu varēji izvairīties no apdegumiem?

-  Es izmērcējos zem skalotāja, maģistr Kilvin.

Kilvins rādīja domīgu vaigu. Džeksims redzēja tevi izskrienam cauri ugunij īsu brīdi pēc vielas izplūšanas. Skalotājs sāk darboties ātri, tomēr ne tik zibenīgi.

-  Diemžēl es to saplēsu, maģistr Kilvin. Tā šķita vienīgā iespēja.

Kilvins paskatījās pa kabineta logu, sarauca pieri un, izgājis pa dur­vīm, devās uz darbnīcas tālāko galu pie saplēstā skalotāja. Tur viņš pietupās un pacēla pārsietajos pirkstos asu lauskas gabalu. Pie visiem Četriem Civilizācijas Stūriem, kā tu spēji saplēst manu skalotāju, E’lir Kvout?

Viņš izklausījās tik apmulsis, ka man grūti bija apvaldīt smieklus.

-    Saskaņā ar studentu stāstiem, maģistr Kilvin, es to sadragāju ar vienu savas varenās rokas triecienu.

Kilvins atkal pasmīnēja. Ari šis stāsts man patīk, bet es tam neticu.

-  Uzticamāki avoti vēsta, ka es to esot izdarījis ar metāla stieni, ko paķēris no tuvākā galda.

Kilvins papurināja galvu. Tu esi veikls zēns, bet šo divkāršas stip­rības stiklu es izgatavoju pats savām rokām. Pat plecīgais Kammars ar laktas āmuru nespēja to sadauzīt. Nometis lausku uz grīdas, viņš piecēlās kājās. Lai citi stāsta, kādus stāstus vien grib, bet mums ar tevi būs kopīgs noslēpums!

- Nekāda dižā noslēpuma tur nav, es atzinos. Es zinu sigaldriju divkāršas stiprības stiklam. Ko spēju izgatavot, to spēju arī salauzt.

-  Bet kāds bija tavs avots? Kilvins jautāja. Tik īsā laikā tu neko nebūtu spējis sagatavot… Es izslēju savu pārsieto īkšķi. Asi­nis! viņš izbrīnījies teica. Savu asiņu izmantošanu būtu jāsauc par neprātību, E’lir Kvout! Vai tad tu nezini, ko nozīmē sasaistītāja sastingums? Ja nu tu būtu piedzīvojis hipotermisko šoku?

- Manas iespējas bija diezgan ierobežotas, maģist Kilvin, es atbil­dēju.

Kilvins domīgi pamāja ar galvu. Mjā, tas ir iespaidīgi… atsaistīt to, ko es esmu pagatavojis, izmantojot vienīgi asinis! Bridi viņš mēģināja laist pirkstus cauri bārdai, bet, kad apsēji to neļāva, viņš aizkaitinājumā sarauca pieri.

-  Bet jūs, maģistr Kilvin? Kā jūs spējāt savaldīt uguni?

-  Ne jau ar uguns vārdu! viņš atbildēja. Ja šeit būtu bijis Elodins, viss notiktu daudz vienkāršāk. Bet, tā kā es nezinu uguns vārdu, man vajadzēja iztikt pašam ar saviem līdzekļiem.

Es vērīgi paskatījos uz viņu, nesaprazdams, vai viņš atkal joko vai ne. Kilvina drūmais humors palaikam bija neizdibināms. Vai Elodins zina uguns vārdu?

Kilvins pamāja ar galvu. Varbūt Universitātē ir vēl pāris cilvēku, kuri to zina, bet Elodinam ir visstingrākais tvēriens.

-  Uguns vārds… es lēni sacīju. Viņi būtu varējuši to izrunāt, un uguns būtu paklausījusi tāpat kā Taborlinam Lielajam?

Kilvins vēlreiz pamāja ar galvu.

-  Bet tie ir tikai stāsti! es iebildu.

Viņš uzjautrināts paskatījās uz mani. Un kā tu domā, no kurie­nes stāsti rodas, E’lir Kvout? Katram stāstam kaut kur šajā pasaulē ir dziļas saknes.

-  Kas tas ir par vārdu? Kā tas darbojas?

Kilvins bridi vilcinājās, tad paraustīja savus pamatīgos plecus. To ir sarežģīti paskaidrot šajā valodā. Jebkurā valodā. Pajautā Elodinam viņš nemitīgi nodarbojas ar tādiem pētījumiem.

Biju jau paguvis pārliecināties, kādu palīdzību var gaidīt no Elodina. Bet kā jūs tomēr apturējāt uguni?

-  Lielas mīklas tur nav, Kilvins atbildēja. Hdam negadījumam es biju sagatavojies, un man kabinetā stāvēja pudelīte ar reaģentu. Izmantoju to par saikni. Un izvilku karstumu no izplūdušās straumes. Reaģents atdzisa tiktāl, ka pārstāja vārīties, un atlikusī migla sadega. Lielākā daļa reaģenta aizplūda notekā, un Džeksims ar pārējiem kaisīja kaļķus un smiltis, lai apdzēstu to, kas vēl palicis.

-Jūs nerunājat nopietni! es teicu. Visa darbnīca taču bija viena milzīga kurtuve! Tik daudz tomu karstuma jūs nevarējāt atvilkt! Kur jūs būtu to licis?

-  Biju sagādājis tukšu karstuma rijēju ārkārtas vajadzībai. Uguns ir pati vienkāršākā no nelaimēm, uz kādām esmu sagatavojies.

Par tādu paskaidrojumu es tikai atmetu ar roku. Tik un tā tas nebūtu iespējams! Tur kopā vajadzēja būt… Mēģināju aprēķināt, cik daudz karstuma viņam būtu vajadzējis pārvietot, taču aprāvos, nezinādams, ar ko sākt.

-  Mans aprēķins ir astoņsimt piecdesmit miljoni tomu, Kilvins teica. Bet, lai tiktu pie precīzāka skaitļa, ir jāpārbauda lūkas.

Jutos gluži mēms. Bet… kā?

-         Ātri! Kilvins izdarīja zīmīgu kustību ar pārsietajām rokām.

-    Bet viegli ne.

NĀKAMO DIENU es aizvadīju ar kailām kājām un bez apmetņa, domā­dams drūmas domas par savu pašreizējo dzīvi. Mans bēdīgais stāvoklis ātri gaisināja varoņa lomas spožumu. Man bija tikai viena apvalkāta apģērba kārta. Mani apdegumi nebija nopietni, tomēr tie nemitējās sāpēt. Man nebija naudas ne pretsāpju līdzekļiem, ne jaunām drē­bēm. Es košļāju rūgtu vītola mizu, un tikpat rūgts bija mans noskaņo­jums.

Nabadzība karājās man kaklā kā smags akmens. Vairāk nekā jebkad es izjutu atšķirību starp sevi un pārējiem studentiem. Ikvienam, kas mācījās Universitātē, kaut kur bija kāds drošs atbalsts. Simmona vecāki bija Aturas aristokrāti. Vilems nāca no bagātu tirgotāju ģimenes Šaldā. Ja viņiem rastos grūtības, viņi varētu aizņemties naudu ar ģimenes kredīta palīdzību vai aizrakstīt vēstuli uz mājām.

Es turpretī nevarēju pat atļauties kurpes. Man bija tikai viens krekls. Kā es varēju cerēt, ka pavadīšu Universitātē vēl vairākus gadus, kas vajadzīgi, lai kļūtu par pilntiesīgu arkanistu? Kā es varēju cerēt uz augstāku izglītības pakāpi, ja man nebija pieejami Arhīvi?

Līdz dienas vidum mans noskaņojums bija satumsis tiktāl, ka pus­dienlaika pārtraukumā kļuvu skarbs pret Simmonu un mēs ķīvējāmies gluži kā vecs laulāts pāris. Vilems turējās savrup un apdomīgi nepacēla acis no ēdiena. Beidzot, laikam jau gribēdami mazināt manu draņķīgo omu, viņi aicināja mani rītvakar doties pāri upei, lai noskatītos “Trīs penijus par vēlēšanos”. Es piekritu, jo biju dzirdējis, ka spēlētāji rādot Feltemi oriģināllugu, nevis kādu no pārstrādātajām versijām. Tā atbilda manam noskaņojumam: tajā bija daudz melna humora, traģēdijas un nodevības.

Pēcpusdienā uzzināju, ka Kilvins ir pārdevis jau pusi no maniem izstarotājiem. Tā kā bija paredzams, ka jauno apstākļu dēļ tie ilgāku laiku būs pēdējie zilie izstarotāji, cena uzkāpa augstu, un mana daļa mazliet pārsniedza pusotru talantu. Man bija aizdomas, ka Kilvins ir

mazliet pārspīlējis cenu, un tas aizskāra manu pašlepnumu, tomēr pašreizējā stāvoklī es nemēģināju skatīties dāvātam zirgam zobos.

Diemžēl arī tas neuzlaboja manu garastāvokli. Tagad es varēju atļau­ties nopirkt kurpes un lietotu apmetni. Ja atlikušo dimestra daļu strā­dāšu, acis nepaceldams, varbūt sakrāšu tik daudz, lai samaksātu gan procentus, kas jāmaksā Devi, gan turpmāko mācību maksu. Tomēr šī doma nesagādāja prieku. Vairāk nekā jebkad es apzinājos savu nedrošo stāvokli. Tikai nieka solis šķīra mani no izputēšanas.

Noskaņojumam kļūstot arvien drūmākam, es nolēmu izlaist padzi­ļinātās simpātijas nodarbību un doties pāri upei uz Imri. Kaut cik gaisināt manas melnās domas spēja vienīgi cerība, ka varētu ieraudzīt Dennu. Man vajadzēja viņai paskaidrot, kāpēc toreiz neierados uz mūsu norunāto satikšanos.

Ceļā uz “Eoliju” nopirku zemus zābakus, kas bija ērti staigāšanai un pietiekami silti gaidāmajiem ziemas mēnešiem. Līdz ar to mans maks atkal bija gandrīz iztukšots. Iziedams no kurpnieka darbnīcas, es drūmi pārskaitīju atlikumu: trīs džoti un viens drabs. Tarbeanas ielās aizvadītajā laikā es biju spējis ietaupīt vairāk naudas…

♦ ♦ ♦

-  Šodien tu esi ieradies īstajā brīdī! Deohs teica, kad es tuvojos “Eolijai”. Tur tevi jau gaida.

Jutu, ka man sejā parādās muļķīgs smaids. Uzsitis viņam uz pleca, es devos iekšā.

Taču tur pie galdiņa mani gaidīja nevis Denna, bet Fela. Blakus stāvēja Stančions, sarunādamies ar viņu. Redzēdams mani ienākam, viņš pamāja ar roku un atgriezās savā ierastajā vietā pie bāra letes, iepriekš garāmejot draudzīgi paplikšķinājis man pa plecu.

Ieraudzījusi mani, Fela strauji piecēlās un steidzās man pretī. Brīdi man šķita, ka viņa kritīs manos apkampienos, it kā mēs būtu no jauna satikušies mīlētāji kādā samākslotā aturiešu traģēdijā. Tomēr viņa tik­pat spēji apstājās, un tumšie mati uz muguras sašūpojās. Fela izskatījās tikpat jauka kā vienmēr, tikai vienu augsto vaiga kaulu apēnoja liels, violets zilums.

-  Ak vai! es iesaucos, paceldams roku līdzjūtīgā žestā. Vai tas radās, kad es tevi nometu uz grīdas? Lūdzu, atvaino!

Fela neticīgi paskatījās uz mani, tad iesmējās. Vai tu atvainojies par to, ka iznesi mani no uguns elles?

- Tikai par to daļu, kad zaudēju samaņu un nometu tevi zemē. Tas notika tīrās muļķības dēļ. Aizmirsu aizturēt elpu un ierāvu plaušās slikto gaisu. Vai tev ir vēl citi ievainojumi?

-  Tikai tur, kur tos publiskā vietā nevaru rādīt, viņa atbildēja, mazliet saviebdamās un izdarīdama gurnu kustību, kas mani jūtami samulsināja.

-  Ceru, ka nav pārāk ļauni.

Fela savilka seju piktā izteiksmē. Kā tad! Ceru, ka nākamreiz tu būsi prasmīgāks. Glābjot meitenei dzīvību, jārikojas daudz maigāk.

-  Pareizi teikts, es sacīju, mazliet nomierinājies. Uzskatīsim šo reizi par treniņu.

Brīdi valdīja saviļņojuma piesātināts klusums, un Felas smaids maz­liet noplaka. Viņa pastiepa roku man pretī, tad sastomījās un ļāva tai nokrist atpakaļ gar sāniem. Nopietni, Kvout, es… tas bija briesmī­gākais, kas ar mani jebkad noticis. Visapkārt uguns…

Fela pievēra acis un nolaida skatienu. Es zināju, ka miršu. Zināju pavisam skaidri. Bet stāvēju sastingusi kā… kā pārbiedēts trusis. Viņa paskatījās augšup, ar plakstiņiem notraukdama asaras, un sejā atkal parādījās pievilcīgais smaids. Un pēkšņi uzradies tu, izskrēji cauri ugunij! Neko tik apbrīnojamu es nebiju piedzīvojusi. Tas bija kā… Vai tu esi redzējis “Daeoniku”?

Es smaidīdams pamāju ar galvu.

- Tas bija gluži kā tajā skatā, kur Tarsus izlaužas no elles. Tu izniri no uguns, un es tūlīt zināju, ka viss būs labi. Viņa paspēra pussoli tuvāk un uzlika plaukstas uz manas rokas. Cauri kreklam es jutu viņas pieskāriena siltumu. Es tur būtu nomirusi… Viņa samulsusi aprā­vās. Bet nu jau es sāku atkārtoties.

Es papurināju galvu. Tā nebija. Es tevi redzēju. Tu meklēji izeju.

-  Nē. Es vienkārši stāvēju. Kā muļķa meitene no pasakām, ko man kādreiz lasīja māte. Es tās necietu. Es vienmēr jautāju: “Kāpēc viņa nemēģina izgrūst raganu pa logu? Kāpēc viņa neiebaro tam briesmo­nim indi?” Tagad Fela skatījās grīdā sev pie kājām un mati krita viņai pār seju. Viņas balss pieklusa arvien vairāk, līdz beidzot izklausījās gluži pēc nopūtas. “Kāpēc viņa vienkārši sēž un gaida, līdz kāds viņu izglābs? Kāpēc viņa neglābjas pati?”

Uzliku savu plaukstu viņējai, cerēdams viņu nomierināt. To darī­dams, sajutu kaut ko neparastu. Felas plauksta nebija maiga un trausla, kā biju gaidījis. Tā bija stipra un raupja skulptores plauksta, kas pazina garas, grūtas stundas darbā ar āmuru un kaltu.

-  Tā nav meitenes roka, es teicu.

Fela paskatījās augšup, un viņai acis iemirdzējās asaras. Viņa satrū­kusies iesmējās, bet drīzāk tas bija šņuksts. Es… ko?

Es apmulsis pietvīku, jo sapratu, ka esmu pateicis aplamību, tomēr saņēmos. Tāda roka nav vārgai princesei, kura sēž, darinādama mež­ģīnes un gaidīdama, kad princis ieradīsies viņu glābt. Tāda roka ir sievietei, kura norāptos no torņa pa virvi, kas savīta no pašas matiem, un izglābtos vai ari nogalinātu savu gūstītāju briesmoni miegā. Es ieskatījos viņai acīs. Tāda roka ir sievietei, kura pati izskrietu cauri ugunij, ja neierastos es. Varbūt viņa apdedzinātos, bet izglābtos.

Pacēlu Felas plaukstu pie lūpām un noskūpstīju. Man šķita, ka tas jādara. Lai nu kā, es priecājos, ka varēju palīdzēt, smaidīdams teicu. Tātad tu saki… kā Tarsus?

Mani atkal apžilbināja viņas smaids. Kā Tarsus, kā Drosmīgais Princis un Orens Velsiters reizē! Fela smiedamās atbildēja. Viņa sa­spieda manu plaukstu. Nāc šurp! Es gribu tev kaut ko parādīt.

Fela aizvilka mani pie galdiņa, kur bija sēdējusi iepriekš, un pasnie­dza man saritināta auduma gabalu. Es jautāju Vilemam un Simmonam, ko tev varētu uzdāvināt, un man šķita, ka varētu noderēt… Viņa apklusa, pēkšņi sakautrējusies.

Tas bija apmetnis. Sulīgi tumšs meža zaļums, labas kvalitātes audums, elegants piegriezums. Tas nebija pirkts no kāda sīkumu tir­gotāja mantu vezuma. Tas bija apmetnis, kādu man nebūtu cerību jebkad nopirkt pašam.

-  Es liku drēbniekam iešūt tajā daudzas mazas kabatiņas, Fela nervozi teica. Sims un Vils minēja, ka tas esot ļoti svarīgi.

-  Tas ir brīnum skaists, es teicu.

Felas seja atkal iemirdzējās smaidā. Izmēri man bija jāmēģina uzminēt, viņa atzinās. Pielaiko, vai derēs! Izņēmusi apmetni no manām rokām, viņa pienāca pavisam tuvu un aplika to man ap pleciem, izliecot rokas gluži kā apskāvienā.

Es stāvēju, Felas vārdiem izsakoties, kā pārbiedēts trusis. Viņa at­radās tik tuvu, ka es jutu viņas siltumu, un, kad viņa pieliecās, lai sakārtotu apmetni man uz pleca, viena krūts pieskārās manai rokai. Stāvēju nekustīgs kā statuja. Pāri Felas plecam telpas viņā malā pie durvīm redzēju Deohu, kura sejā rotājās plats smīns.

Fela atkāpās, kritiski nopētīja mani, tad atkal pienāca tuvāk un sakārtoja dažas krokas apmetņa aizdarē man uz krūtim. Tev tas piestāv! viņa sacīja. Krāsa izceļ tavas acis. Tās gan nav īpaši jāiz­ceļ. Dzīvākais zaļums, kādu es šodien esmu redzējusi. Kā gabaliņš no pavasara.

Kad Fela vēlreiz atkāpās, lai apbrīnotu savu dāvanu, es ieraudzīju pa “Eolijas” durvīm izslīdam pazīstamu stāvu. Denna! Tikai īsu mirkli redzēju viņas profilu, bet pazinu viņu tikpat noteikti kā pats savas rokas. Varēju tikai minēt, cik daudz viņa ir redzējusi un kādus seci­nājumus no tā izdarījusi.

Mana pirmā impulsīvā vēlme bija mesties ārā pa durvīm viņai pakaļ. Paskaidrot, kāpēc neesmu ieradies uz mūsu norunāto satikšanos pirms divām dienām. Atvainoties. Pateikt, ka sieviete, kura bija aplikusi man rokas, tikai pasniedza man dāvanu, ka vairāk nekā tur nebija.

Fela izlīdzināja apmetni man uz pleca un paraudzījās uz mani ar mirdzošām acīm, kurās tikai pirms īsa brīža bija riesušās asaras.

-  Tas der lieliski, es teicu, saņemdams audumu pirkstos un pa­plezdams apmetni plašāk. Daudz labāks, nekā es būtu pelnījis, un tev nevajadzēja tā darīt, tomēr paldies!

-  Es gribēju apliecināt, cik augstu vērtēju to, ko tu izdarīji. Viņa atkal pieskārās man pie rokas. Tas patiesībā ir tīrais sīkums. Ja varu vēl kaut ko darīt tavā labā, vari lūgt jebkādu pakalpojumu. Tikai iegrie­zies… Viņa apklusa un jautājoši pavērās manī. Vai tev nekas ne­kait?

Paskatījos viņai garām uz durvīm. Denna tagad noteikti ir jau pro­jām. Es viņu vairs nepanāktu.

-  Nē, viss kārtībā, es meloju.

* * *

Fela izmaksāja man dzeramo, un kādu laiku mēs sarunājāmies par dažādiem sīkumiem. Biju pārsteigts, uzzinot, ka viņa pēdējos mēnešus ir strādājusi Elodina vadībā. Fela greba viņam skulptūras, un par to viņš savukārt palaikam mēģināja viņu mācīt. Stāstīdama viņa izteiksmīgi pablisināja acis. Elodins bija pamodinājis viņu nakts vidū un aizvedis uz pamestu akmeņlauztuvi pilsētas ziemeļos. Viņš bija ielicis Felai kurpēs slapju mālu un licis visu dienu tajās staigāt. Viņš pat… Fela pietvīka, papurināja galvu, un stāsts aprāvās. Es jutu ziņkārību, bet

negribēju likt viņai justies neveikli, tāpēc vairāk neko nejautāju, un mēs abi vienojāmies, ka Elodins ir vairāk nekā pa pusei jucis.

Visu šo laiku es raudzījos uz durvīm, veltīgi cerēdams, ka Denna varētu atgriezties un es viņai varētu pastāstīt visu patiesību.

Beidzot Fela devās atpakaļ uz Universitāti, uz abstraktās matemāti­kas nodarbību. Es paliku “Eolijā”, malkodams dzērienu un gudrodams, kā varētu izlīdzināt attiecības ar Dennu. Man būtu gribējies kārtīgi piedzerties, bet to es nevarēju atļauties, tāpēc, saulei rietot, lēni kli­boju atpakaļ pāri upei.

* * *

Tikai tad, kad gatavojos doties kārtējā gājienā pa “Centra” ēkas jumtiem, es aptvēru dažu Kilvina teikto vārdu nozīmi. Ja jau lielākā daļa kaulu darvas bija aizplūdusi lejā cauri restēm…

Auri! Viņa mitinājās tuneļos zem Universitātes ēkām. Es metos uz “Mediķu”, cik ātri spēdams, par spīti gurdumam un sāpīgajiem ievai­nojumiem. Pusceļā man laimējās sastapt Molu, kas gāja cauri vienam no iekšpagalmiem. Iesaucos un pamāju ar roku, lai pievērstu viņas uzmanību.

Mola nopētīja mani ar aizdomīgu skatienu. Tu, cerams, negrasies dziedāt man serenādi? viņa noprasīja, man tuvojoties.

Pārvietodams lautu uz pleca, es papurināju galvu. Es gribēju kaut ko lūgt. Par kādu paziņu, kam varbūt vajadzīga palīdzība.

Viņa gurdi nopūtās. Tev jāiet…

-  Es nevaru iet pēc palīdzības uz “Mediķu”! Manā balsi ieska­nējās bažīgi toņi. Lūdzu, Mola! Apsolu, ka tas nevilksies ilgāk par pusstundu, bet mums jārikojas tūlīt. Baidos, ka varbūt ir jau par vēlu.

Kaut kas manā balsī viņu pārliecināja. Kas noticis ar tavu paziņu?

-  Varbūt apdegumi, varbūt skābe, varbūt dūmi. Tas pats, ko vakar piedzīvoja cilvēki “Frakcijā”. Varbūt ir vēl ļaunāk.

Mola gatavībā sakustējās. Es aiziešu uz savu istabu pēc aptieciņas.

- Ja neiebilsti, es pagaidīšu tepat. Apsēdos uz tuvējā sola. Bez manis tev tas izdosies ātrāk.

Gaidīdams centos nedomāt par saviem apdegumiem un zilumiem un, kad Mola atgriezās, aizvedu viņu līdz “Centra” dienvidrietumu sienai ar trim dekoratīviem skursteņiem. Pa šiem mēs varam tikt augšā uz jumta.

Viņa uzmeta man ziņkārīgu skatienu, tomēr nolēma pagaidām pa­turēt jautājumus pie sevis.

Lēni uzrāpos līdz skurstenim, balstīdams kājas un rokas pret ak­meņu radzēm. Šis bija viens no vieglākajiem ceļiem uz “Centra” jumtu. Izvēlējos to gan tāpēc, ka nezināju, vai Mola ir veikla kāpēja, gan tāpēc, ka pats savu ievainojumu dēļ pašlaik nejutos atbilstošā formā.

Mola panāca mani uz jumta. Viņai mugurā joprojām bija tumšais “Medikas” apģērbs, bet virs tā viņa bija uzmetusi pelēku apmetni, ko paņēmusi savā istabā. Es izvēlējos apkārtceļu, lai mēs varētu iet pa jumta drošākajām vietām. Vakars bija tumšs, bet skaidrs, un mūsu ceļu apgaismoja mēness sirpis.

-Ja es tevi nepazītu, Mola teica, kad gājām apkārt augstam ķie­ģeļu skurstenim, es domātu, ka tu mani gribi ievilināt klusā vietā nepiedienīgu nolūku dēļ.

-  Un kāpēc tu domā, ka tā nav? es nebēdīgi atvaicāju.

-  Tu neesi tāda tipa cilvēks, viņa atbildēja. Turklāt tu knapi vari paiet. Ja tu mēģinātu kaut ko pasākt, es tevi nogrūstu no jumta.

-  Necenties saudzēt manas jūtas! es pasmiedamies attraucu. No jumta tu mani varētu nogrūst pat tad, ja es nebūtu pa pusei kroplis.

Paklupu pret neredzamu izcilni un gandrīz nokritu, jo ievainojumu dēļ manām reakcijām trūka vajadzīgā asuma. Apsēdos uz neliela jumta paaugstinājuma un gaidīju, līdz īslaicīgais reibonis pāries.

-  Tev nav labi? Mola jautāja.

- Laikam jau nav, es atbildēju un piespiedu sevi piecelties. Mums jānokļūst tur, tajā jumta malā. Bet varbūt labāk būs, ja tu pagaidām paliksi tepat un izturēsies klusu. Drošības dēļ.

Es aizgāju līdz jumta malai. Paskatījos lejā uz dzīvžoga krūmiem un ābeli. Apkārtējie logi bija tumši.

-  Auri! es klusi iesaucos. Vai tu esi tur? Brīdi pagaidīju, satraukdamies arvien vairāk. Auri, vai tu esi ievainota?

Atbildes nebija. Es klusi nolamājos.

Mola sakrustoja rokas. Man šķiet, ka esmu bijusi pietiekami pacie­tīga. Varbūt tu man pastāstīsi, kas te notiek?

-  Nāc līdzi, un es pastāstīšu! Ierāpos ābelē un sāku uzmanīgi kāpt lejā. Pēc tam gar dzīvžogu aizgāju līdz dzelzs restēm. No tām vēdīja tikko jaušama, bet neatslābstoša smaka: kaulu darvas amonjaks. Parāvu restes un pacēlu tās dažas collas augšup, bet tad tās kaut kur aizķērās. Es šeit pirms dažiem mēnešiem ar kādu sadraudzējos, paskaidroju Molai, nervozi mēģinādams iebāzt plaukstu starp stie­ņiem. Viņa dzīvo tur lejā. Man bail, ka viņa varētu būt cietusi. No “Frakcijas” pa notekām aizplūda pamatīga daļa darvas.

Mola brīdi klusēja. Izklausās, ka tu runā nopietni. Es taustījos pa tumšo tukšumu zem restēm, mēģinādams izdibināt, kā Auri tās aizdarījusi. Bet kāda cilvēciskā būtne ir spējīga tur dzīvot?

-  Izbiedēta būtne, es atbildēju. Būtne, kas baidās no skaļiem trokšņiem, no cilvēkiem un no atklātām debesīm. Man vajadzēja gan­drīz mēnesi, lai izvilinātu viņu no pazemes ejām, un vēl vairāk, lai piedabūtu viņu runāt.

Mola nopūtās. Ja neiebilsti, es apsēdīšos. Viņa aizgāja līdz ne­tālajam soliņam. Visu dienu esmu bijusi uz kājām!

Es turpināju pētīt un taustīt restes, taču, lai kā centos, neatradu nekādu āķi vai citu aizdari. Mans satraukums augtin auga, un, ieķēries stieņos, es sāku tos drudžaini raustīt. Dobjām metāliskām skaņām sekoja tikpat metāliskas atbalsis, taču atvērt restes man neizdevās.

-  Kvout? atskanēja pazīstama balss, un, paskatījies augšup, es ieraudzīju Auri stāvam uz jumta malas. Viņas siluets iezīmējās pret naksnīgajām debesīm un kuplie mati kā mākonis ietvēra sīko seju.

-Auri! Mans sasprindzinājums saucienā izlauzās uz āru, un nāka­majā mirklī mani pārņēma ļengans nespēks. Kur tu biji?

-  Debesīs bija mākoņi, viņa vienkārši atbildēja un panācās pa jumtu uz ābeles pusi. Tāpēc es izgāju ārā pameklēt tevi. Bet tagad atkal spīd mēness, tāpēc es eju atpakaļ.

Auri nolaidās lejā pa koku, bet sastinga uz vietas, ieraudzījusi uz sola apmetnī ievīstīto Molas stāvu.

-        Es atvedu līdzi draugu, Auri, sacīju, cik maigi vien iespējams.

-    Ceru, ka tev nav iebildumu.

Iestājās ilgs klusums. Vai viņš ir labsirdīgs?

-  Tā ir viņa. Un, jā, viņa ir labsirdīga.

Auri sasprindzinājums mazliet atslāba, un viņa paspēra dažus soļus uz manu pusi. Es tev atnesu putna spalvu, kurā ir pavasara vējš, bet, tā kā tu aizkavējies… viņa nopietni paskatījās uz mani, tās vietā tu dabūsi monētu. Auri pacēla naudas gabalu izstieptā rokā, turēdama to starp īkšķi un rādītājpirkstu. Tā gādās par tavu drošību tumsā. Vismaz tik, cik tas iespējams. Monētas apveidi atgādināja aturiešu grēksūdzes piederumu, bet mēness gaismā tā mirdzēja kā sudrabs. Nekad agrāk tādu monētu es nebiju redzējis.

Nometies ceļos, es atvēru lautas futrāli un izņēmu no tā nelielu sainīti. Te ir daži tomāti, pupas un vēl kaut kas īpašs. Pacēlu mazu maisiņu, par kuru pirms pāris dienām biju atdevis lielāko dalu savas naudas: neparedzētie notikumi tad vēl nebija sākušies. Tas ir jūras sāls.

Auri to paņēma un ieskatījās mazajā ādas apvalkā. Tas gan ir jauki, Kvout! Kas sāli dzīvo?

Trīs minerāli, es nodomāju. Hroms, basais, malijs, jods… viss, kas vajadzīgs tavam organismam, taču to nevar iegūt no āboliem un maizes vai pārējā, ko tev izdodas sagrabināt, kad es nevaru tevi atrast.

-  Zivju sapņi, es teicu. Un jūrnieka dziesmas.

Auri apmierināta pamāja ar galvu un apsēdās, izklādama savu ne­lielo galdautiņu un ar ierasto rūpību sakārtodama uz tā ēdienu. Norau­dzījos, kā viņa sāk ēst un iemērc zaļo pupas pāksti sālī, tad nokož kumosu. Izskatījās, ka viņa nav cietusi no negadījuma sekām, taču blāvajā mēness gaismā to bija grūti pateikt. Man vajadzēja zināt pavi­sam skaidri. Vai tev nekas nekait, Auri?

Viņa piešķieba galvu un ziņkāri paskatījās uz mani.

- Šeit izcēlās liels ugunsgrēks. Prāva daļa no degošās vielas ieplūda notekās. Vai tu to redzēji?

-  Augstais Dievs, jā! viņa atsaucās plati ieplestām acīm. Plūda pa visām malām, cirslīši un jenoti bēga kur kurais, lai tiktu ārā!

-  Vai tevi tas neskāra? es jautāju. Vai tu neapdedzinājies?

Auri papurināja galvu, smaidīdama viltīgu bērna smaidu. Nē, nē!

Mani tas nevarēja aizsniegt.

-  Vai tu biji tuvu ugunij? es jautāju. Vai ieelpoji dūmus?

-  Kāpēc lai es elpotu dūmus? Auri paskatījās uz mani gluži kā uz plānprātiņu. Tagad visa Apakšzeme ož pēc kaķu mīzaliem. Viņa sarauca degunu. Izņemot “Lejgalu” un “Pazemi”.

Mans satraukums sāka pierimt, bet es pamanīju, ka Mola uz soliņa nemierīgi sakustas. Auri, vai mana draudzene drīkst pienākt tuvāk?

Auri roka ar pacelto pupas pāksti apstājās un sastinga pusceļā uz muti, bet tad viņa nomierinājās un pamāja ar galvu, smalkajiem matiem saviļņojoties visapkārt galvai.

Es pamāju Molai ar roku, un viņa lēni nāca uz mūsu pusi. Jutu neomulīgas bažas, kāda būs šī satikšanās. Man bija vajadzējis vairāk par mēnesi saudzīgi labināt Auri, lai viņa iznāktu no sava mi­tekļa pazemes ejās zem Universitātes. Baidījos, ka nepiemērota Molas reakcija var aizbaidīt Auri atpakaļ pazemē, kur es nekad viņu vairs nespētu atrast.

Es norādīju uz Molu. Tā ir mana draudzene Mola.

-  Sveiki, Mola! Auri viņai uzsmaidīja. Tev ir tādi paši saulaini mati kā man. Vai gribi ābolu?

Mola rādīja piesardzīgi neizteiksmīgu seju. Paldies, Auri! Labprāt.

Auri pielēca kājās un aizskrēja līdz vietai, kur ābeles zari piekļāvās jumta malai. Pēc tam viņa skriešus metās atpakaļ pie mums, un mati plīvoja viņai aiz muguras kā karogs vējā. Viņa iedeva Molai ābolu.

-   Tajā iekšā ir vēlēšanās, Auri lietišķi sacīja. Vispirms labi padomā, ko vēlies, un tikai tad kod! To pateikusi, viņa apsēdās agrākajā vietā un, cītīgi košļādama, apēda vēl vienu pupas pāksti.

Mola kādu laiku lūkojās ābolam garām un tikai pēc krietna brīža nokoda kumosu.

Auri ātri pabeidza maltīti un aizsēja ciet sāls maisiņu. Tagad spēlē! viņa pacilāti iesaucās. Spēlē!

Es smaidīdams izvilku no futrāļa lautu un pārlaidu plaukstu stīgām. Par laimi, īkšķis bija ievainots tai rokai, ar kuru jāspēlē akordi, tāpēc tas sagādāja mazāk neērtību.

Skaņodams stīgas, es paskatījos uz Molu. Tu vari iet projām, ja vēlies, es teicu. Negribu nejaušības pēc spēlēt tev serenādi.

-  Nē, neej vis! Auri pagriezās pret Molu, un viņas seja izskatījās ārkārtīgi nopietna. Viņa balss ir kā pērkona negaiss, un viņa rokas pazīst ikvienu noslēpumu, kas noglabāts zem vēsās, tumšās zemes.

Molas lūpu kaktiņos ievilkās tikko jaušams smaids. Tad jau es laikam gribēšu palikt.

Tā nu es spēlēju viņām abām, kamēr zvaigznes virs galvas turpināja savu mūžīgo, vienmērīgo gaitu.

* * *

-   Kāpēc tu nevienam to nestāstīji? Mola jautāja, kad mēs pār jumtiem devāmies atpakaļ.

-  Man šķita, ka tur nevienam nav jāiejaucas, es atbildēju. Ja viņa gribētu, lai cilvēki zina, kur viņa ir, tad droši vien pastāstītu viņiem to pati.

-  Tu taču saproti, ko es domāju! Mola pikti izmeta.

-  Es saprotu, ko tu domā, es nopūtos. Bet kāds no tā būtu la­bums? Viņa jūtas laimīga tur, kur ir.

-  Laimīga? Molas balsī skanēja pilnīga neticība. Viņa dzīvo skrandās un pusbadā. Viņai vajadzīga palīdzība! Vajadzīgs ēdiens un apģērbs.

-  Ēdienu es viņai atnesu, es sacīju. Un atnesīšu ari apģērbu, līdzko… Sastomījos, negribēdams atzīt savu nožēlojamo nabadzību. Vismaz atklātos vārdos ne. Līdzko man tas būs iespējams.

-  Kāpēc jāgaida? Ja vien tu kādam pastāstītu…

-  Protams! es sarkastiski atmetu. Nav šaubu, ka Džamisons mestos šurp ar šokolādes kasti un dūnu pēli, līdzko uzzinātu, ka zem viņa Universitātes mitinās izsalkusi, pa pusei jukusi studente. Viņi to vienkārši piebeigtu, tu taču zini!

-  Nav teikts… Mola pat īsti necentās iebilst, labi zinādama, ka es runāju patiesību.

-  Saproti, Mola, ja kāds nāks viņu meklēt, viņa kā trusis iebēgs dziļāk pazemes alās. Tie viņu tikai aizbaidīs, un es zaudēšu jebkādu iespēju viņai palīdzēt.

Mola noskatījās lejup uz mani, sakrustojusi rokas uz krūtīm. Nu labi. Pagaidām lai viss paliek, kā ir. Bet tev vajadzēs mani vēlreiz atvest šurp, jo es gribu atnest viņai kaut ko no savām drēbēm. Tās gan būs viņai par lielu, tomēr labākas nekā pašreizējās skrandas.

Es papurināju galvu. Nesanāks! Pirms pāris dienkopām es atnesu viņai lietotu kleitu. Viņa teica, ka valkāt citu cilvēku drēbes esot pretīgi.

Mola izskatījās samulsusi. Viņa neizskatījās pēc keldietes. Nepa­visam ne.

-  Varbūt viņa vienkārši ir tā audzināta.

-  Vai tu pašlaik jūties kaut cik labāk?

-  Jā, es meloju.

-  Bet tu drebi! Mola pastiepa roku. Atbalsties pret mani!

Savilcis sev apkārt jauno apmetni, es satvēru viņas elkoni un lēni

devos atpakaļ uz Ankera viesnīcu.

DIVAS NAKAMĀS DIENKOPAS jaunais apmetnis sildīja mani atkārto­tajos ceļojumos uz Imri, kuros man nekādi neizdevās sastapt Dennu. Man vienmēr bija kāds iemesls doties pāri upei: jāaizņemas grāmata no Devi, jāēd pusdienas kopā ar Threpi, jāuzstājas ar priekšnesumu “Eolijā”. Taču īstais iemesls bija Denna.

Kilvins pārdeva manus atlikušos izstarotājus, apdegumi pamazām sadzija, un mans noskaņojums uzlabojās. Varēju atļauties dažas grez­nības, piemēram, ziepes un jaunu kreklu sadegušā vietā. Šodien biju devies uz Imri nopirkt basala skaidiņas, kas man bija vajadzīgas paš­reizējam projektam: lielai simpātijas lampai ar diviem izstarotājiem, kurus biju paturējis pats sev. Cerēju gūt pieklājīgu peļņu.

Varbūt jums šķiet savādi, ka materiālus saviem meistarojumiem es pastāvīgi iegādājos viņā upes pusē, taču bēdīgā patiesība bija tāda, ka tirgotāji Universitātes tuvumā nereti izmantoja studentu kūtrumu un paaugstināja cenas. Ja varēju ietaupīt pāris peniju, man bija vērts doties tālākā gājienā.

Izdarījis savu darāmo, es devos uz “Eoliju”. Deohs, kā parasti, stā­vēja ierastajā vietā pie ieejas, atspiedies pret durvīm. Es cītīgi skatos, vai neparādīsies tava meitene, viņš teica.

Juzdamies aizkaitināts, ka man tik skaidri var redzēt cauri, es at­rūcu: Viņa nav mana meitene.

Deohs pabolīja acis. Lai tā būtu! Sacīsim: tā meitene. Denna, Dianna, Daienne… vienalga, kā viņa kuro reizi sevi nosauc. Neesmu redzējis viņu ne pa gabalu, ne tuvumā. Esmu pat apvaicājies, bet jau veselu dienkopu neviens viņu nekur nav manījis. Acīmredzot aizceļo­jusi no pilsētas. Tā viņa mēdz darīt. Viens mirklis, un projām.

Centos neizrādīt savu vilšanos. Nevajadzēja pūlēties, es teicu.

-     Lai nu kā, tomēr paldies!

-   Es netaujāju tikai tevis dēļ, Deohs atzinās. Man arī pašam viņa patīk.

-  Ak tā? es atjautāju, cik vienaldzīgi spēdams.

- Neskaties tā uz mani! Es neesmu nekāds sāncensis. Deohs grei­zi pasmaidīja. Vismaz tagad vairs ne. Kaut arī es neesmu no jums. Universitātes gudreļiem, mēnesi skaidrās debesīs es saredzu gluži labi. Man pietiek prāta, lai pa otram lāgam nebāztu roku tajā pašā ugunskurā.

Samulsis vēl vairāk nekā iepriekš, pūlējos savilkt seju vienaldzīgā izteiksmē. Parasti es nejauju emocijām tik skaidri izpausties uz āru.

-   Tātad jūs ar Dennu…

-  Stančions joprojām nerimstas zāģēt mani par to, ka esmu apli­dojis divreiz jaunāku meiteni par sevi. Viņš mulsi paraustīja platos plecus. Un tomēr viņa man joprojām patīk. Pēdējā laikā es jūtos pret viņu apmēram tā, kā justos pret savu mazo māsiņu.

-  Cik sen tu viņu pazīsti? es nespēju apvaldīt ziņkāri.

- Es nevaru pat sacīt, ka viņu patiešām pazīstu, puis. Bet pirmoreiz satiku viņu pirms… pirms diviem gadiem, vai? Nē, tik sen ne, var­būt pirms gada un vēl mazliet… Deohs izlaida abas plaukstas caur gaišajiem matiem un izstaipījās, izliekdams muguru. Spēcīgie roku muskuļi izspīlēja kreklu. Tad viņš ar spēju, skaļu nopūtu atslābinājās un pārlaida skatienu gandrīz tukšajam pagalmam. Rosība sāksies tikai pēc pāris stundām. Varbūt ienāksi un dosi vecam vīram iespēju kopīgi pasēdēt un iedzert? Viņš piešķieba galvu uz bāra pusi.

Es paskatījos uz Deohu: garš, muskuļots, iededzis vīrietis. Vecam vīram? Es teiktu, ka tev visi mati un zobi vēl ir vietā! Cik gadu tev varētu būt, kādi trīsdesmit, vai?

- Nekas vīrietim neliek justies tik vecam, kā to spēj jauna sieviete. Viņš uzlika roku man uz pleca. Nāc, iedzersim kādu kausu! Aiz­gājām pie garās sarkankoka letes, un Deohs murminādams pārlūkoja pudeles. “Alus atmiņu deldē, brendijs sūrumu dedz, vīns turpretī vismaigāk sāpošu sirdi sedz.” Viņš apklusa un, saraucis pieri, paska­tījās uz mani. Tālāk es neatceros. Un tu?

-  Šo es nekad neesmu dzirdējis, es teicu. Bet Tekams apgalvo, ka no visiem dzērieniem vienīgi vīns esot piemērots atmiņām. Viņš teica, ka labs vīns saglabājot skaidrību un koncentrēšanos, bet reizē ļaujot tīkami iekrāsot atmiņas.

-    Pareizi teikts! Deohs sacīja un, pameklējies plauktos, izvilka pudeli, pacēla to pret lampu un palūkojās cauri stiklam. Skatīsim viņu rozā gaismā, labi? Viņš paņēma divas glāzes un aizveda mani uz savrupu nišu telpas kaktā.

-  Tātad tu kādu laiku esi bijis draugos ar Dennu, es atgādināju, kamēr viņš lēja mums glāzēs bāli sarkanu vīnu.

Deohs atspieda muguru pret sienu. Brīžam biju, brīžam ne. Atklāti sakot, biežāk ne.

-  Kāda viņa bija tolaik?

Deohs ilgi pārdomāja atbildi, piešķirdams jautājumam lielāku no­zīmi, nekā es biju gaidījis. Viņš iedzēra malku vīna. Tāda pati, viņš beidzot teica. Laikam tak bija jaunāka, bet arī tagad viņa neizskatās necik vecāka. Mani vienmēr pārsteidza, ka viņa ir vecāka par saviem gadiem. Deohs sarauca pieri. Ne jau veca, drīzāk es teiktu…

-  Vairāk nobriedusi? es ierosināju.

Viņš papurināja galvu. Nē. Bet es nezinu īsto vārdu. Tas ir apmē­ram tā, it kā tu skatītos uz lielu ozolu. Tu jūti bijību ne jau tāpēc, ka tas ir vecāks par citiem kokiem vai garāks. Vienkārši tam piemīt kaut kas tāds, kā citiem kokiem nav. Komplicētība, stabilitāte, nozīmība. Deohs pikti sarauca pieri. Sasodīts, muļķīgāku salīdzinājumu būtu grūti atrast.

Jutu, ka man sejā parādās smaids. Prieks redzēt, ka es neesmu vienīgais, kurš nespēj iekļaut viņu vārdos.

-  Iekļaut viņu nevar nekur, Deohs piekrita un izdzēra savu atli­kušo vīnu. Paņēmis pudeli, viņš viegli piesita tās kaklu manai glāzei. Es to iztukšoju, un viņš vēlreiz piepildīja abas glāzes.

-  Tolaik viņa bija tikpat nevaldāma un neaprēķināma, viņš tur­pināja. Tikpat skaista kā tagad, piesaistīja skatienus un tricināja sirdis. Viņš vēlreiz paraustīja plecus. Kā jau teicu, gandrīz tāda pati kā tagad. Pievilcīga balss, vieglas kustības, aša valoda, tikpat vīriešu apbrīnota, cik sieviešu nicināta.

-  Nicināta? es pārjautāju.

Deohs paskatījās uz mani tā, it kā nesaprastu manu jautājumu.

-    Sievietes Dennu neieredz, viņš vienkārši teica, it kā atkārtodams to, ko mēs abi jau zinām.

-  Neieredz? Tāda doma man šķita satriecoša. Kāpēc?

Deohs neticīgi paskatījās uz mani un skaļi iesmējās. Kungs tētīt, tu patiešām neko nezini par sievietēm! Citkārt par tādu piezīmi es noskaistos, taču Deohs bija pati labsirdība. Padomā taču! Viņa ir skaista un valdzinoša. Vīrieši dīdās ap viņu kā brieži riestā. Viņš nebēdīgi pameta ar roku. Skaidrs, ka sievietes to necieš.

Atcerējos, ko Simmons pirms nepilnas dienkopas bija teicis par Deohu: Viņš atkal ir pamanījies dabūt visskaistāko sievieti Pietiek tādu redzēt, lai vīrietis liktos neciešams. Viņa man vienmēr ir likusies diez­gan vientuļa, es teicu. Varbūt tieši tāpēc.

Deohs nopietni pamāja ar galvu. Tur ir sava patiesība. Nekad neesmu redzējis viņu citu sieviešu sabiedrībā, un ar vīriešiem viņas veiksme ir tāda pati kā… Viņš apklusa, meklēdams salīdzinājumu.

-    Kā… pie velna! Deohs bezcerīgi nopūtās.

- Tu droši vien zini teicienu: atrast trāpīgu salīdzinājumu ir tikpat grūti kā… Es savilku seju domīgā izteiksmē. Tikpat grūti kā… Bez skaņas nevarīgi noplātīju rokas.

Deohs iesmējās un vēlreiz piepildīja mūsu glāzes. Es pamazām sāku atslābināties. Starp vīriem, kas cīnījušies ar vieniem un tiem pašiem ienaidniekiem un pazinuši vienas un tās pašas sievietes, palaikam pastāv biedriskums, kādu neatrast citu cilvēku attiecībās. Vai viņa arī tolaik mēdza pazust? es jautāju.

Deohs apstiprinoši pamāja ar galvu. Nekāda brīdinājuma, tikai pēkšņi ir projām. Reizēm kādu dienkopu. Reizēm vairākus mēnešus.

-  “Nav nosakāms vēja un sievietes iedomu lidojums,” es citēju. Biju cerējis, ka tas izklausīsies dziļdomīgi, taču tas izlauzās drīzāk kā sarūgtinājums. Vai tev ir nojausma, kāpēc viņa tā dara?

- Esmu par to domājis, Deohs domīgi novilka. Daļēji, manuprāt, iemesls ir viņas daba. Varbūt viņā vienkārši mājo klejotāju asinis.

Pēc šiem vārdiem mans nemiers mazliet pierima. Trupas gados mans tēvs palaikam bija licis novākt apmetni un doties projām no pilsētas, kaut gan mēs bijām draudzīgi uzņemti un publika bija dāsna. Vēlāk viņš bieži bija skaidrojis man iemeslus: dusmīgs konstebla ska­tiens, pārāk daudz dievinošu nopūtu no pilsētas jaunajām sievām…

Bet dažreiz iemesla vispār nebija. Mēs, Rū cilts, esam dzimuši ceļotāji, dēls. Kad asinis liek man klejot, es tām ļaujos un uzticos.

-  Bet galvenais laikam tomēr ir viņas dzīves apstākļi, Deohs tur­pināja.

-  Apstākļi? es ziņkāri pārjautāju. Mūsu kopējās sarunās Denna nekad nebija ieminējusies par savu pagātni, un es vienmēr biju pie­sardzīgs un nemēģināju viņu skubināt. Labi zināju, ko nozīmē nevē­lēšanās kavēties pagātnē.

-  Redzi, viņai nav ne ģimenes, ne iztikas līdzekļu. Nav pastāvīgu draugu, kas palīdzētu izkļūt no grūtībām, ja tādas rodas.

-  Arī man ir tāpat, es norūcu, mazliet saīdzis izdzertā vīna iespaidā.

-        Tur ir liela atšķirība, Deohs atteica ar vieglu pārmetumu balsī.

-    Vīrietim ir daudz iespēju lauzt pasaulē ceļu. Tu esi izcīnījis vietu Universitātē, un, pat ja nebūtu, tev būtu citas iespējas. Viņš palūko­jās uz mani ar viszinīgu skatienu. Kādas iespējas ir jaunai, skaistai meitenei, kurai nav ģimenes? Nav pūra, nav māju?

Viņš sāka skaitīt, saliekdams pirkstus. Var ubagot un pārdoties uz ielas. Var kļūt par kāda bagātnieka mīļāko, un tie ir tie paši vēži citā kulītē. Un mēs zinām, ka mūsu Denna nav tāda sieviete, kas ļautu sevi uzturēt un kļūt kādam par rotaļlietu.

-  Ir pieejami arī citi darbi, es teicu, paceldams pirkstus tāpat kā viņš. Šuvēja, audēja, apkalpotāja…

Deohs nicīgi nošņācās un uzmeta man sašutušu skatienu. Beidz, puis, tev taču ir vairāk saprašanas! Tu labi zini, ko nozīmē strādāt tādās vietās. Un labi zini: skaista meitene, kurai nav ģimenes, beigu beigās tiek izmantota tāpat kā ielasmeita, tikai par darbu saņem mazāku algu.

Pēc šī pārmetuma es mazliet pietvīku, laikam pat vairāk nekā pa­rasti, jo sevi lika manīt vīns. Tas mazliet notrulināja lūpas un pirkstu galus.

Deohs vēlreiz piepildīja glāzes. Uz viņu nedrīkst skatīties no aug­šas tāpēc, ka viņa dodas turp, kurp viņu nes vējš. Viņai jāizmanto izdevība ikreiz, kad tā rodas. Ja viņai ir iespēja ceļot kopā ar cilvēkiem, kuriem patīk viņas dziedāšana, vai ar kādu tirgoni, kurš cer, ka tāda glīta sejiņa palīdzēs pārdot viņa krāmus, kā var meitenei pārmest, ka viņa pazūd no pilsētas? Un pat tad, ja viņa mazliet izmanto savu pievilcību, es arī par to viņu nenicināšu. Jauni cilvēki viņu aplido, pērk viņai dāvanas, kleitas, rotaslietas. Deohs paraustīja masīvos plecus. Ja viņa tās pārdod, lai iegūtu iztikas līdzekļus, tur nav nekā ļauna. Tās ir dāvanas, kas dotas no brīva prāta, un viņa ar tām var rīkoties pēc savas patikas.

Deoha skatiens ieurbās manī. Bet ko lai viņa dara, ja kāds kungs kļūst pārāk familiārs? Vai ari sadusmojas, ka viņa liedz to, ko viņš uzskata par nopirktu un samaksātu? Kur viņa tad var tverties? Viņai nav ne ģimenes, ne draugu, ne stāvokļa. Nav izvēles. Atliek vienīgi atdoties tādam, kaut ari negribot… Deoha seja kļuva drūma. Vai pazust. Ātri nozust un atrast drošākus apstākļus. Kāds tad brīnums, ja viņu ir grūtāk notvert nekā vēja dzītu lapu?

Viņš papurināja galvu, lūkodamies lejup uz galdu. Nē, es viņu neapskaužu par tādu dzīvi. Un netiesāju viņu. Deoha runas plūdi šķita izsmēluši viņa spēkus un atstājuši vietā nelielu mulsumu. Nepaceldams skatienu pret mani, viņš teica: Es viņai palīdzētu, ja vien viņa to ļautu. Tad viņš īsi paskatījās uz mani un neveikli pasmaidīja. Bet viņa nav no tām, kas paliktu kādam pateicību parādā. Ne drusciņas. Ne mata tiesu. Viņš nopūtās un vienmērīgi izlēja pēdējās pudeles paliekas abās glāzēs.

-  Tu man parādīji viņu jaunā gaismā, es atklāti sacīju. Man kauns, ka neredzēju to pats.

-  Bet es jau esmu tev gabalu priekšā! Deohs nebēdīgi attrauca.

-    Esmu pazinis viņu ilgāku laiku.

-  Lai nu kā, paldies! es teicu un pacēlu glāzi.

Deohs pacēla savējo. Uz Daiennes veselību! viņš sacīja. Uz viņas pievilcību!

-  Uz Dennas veselību un uz viņas dzīvesprieku!

-  Uz jaunību un nepadevību!

-  Uz gudrību un skaistumu!

- Uz viņu, ko visi meklē, bet kas vienmēr ir viena! Uz visu meklēto, bet vienmēr vientuļo!

-  Uz gudro un negudro! es teicu. Uz jautro un skumjo!

-  Ak, tēvu dievi! Deohs bijīgi sacīja. Gādā, lai viņa vienmēr paliek tāda: nemainīga, neizprotama un pasargāta no ļaunuma!

Iztukšojām glāzes un nolikām tās uz galda.

- Ļauj man nopirkt nākamo pudeli! es teicu. Tā gan izsmeltu manu ilgi krāto kredītu bārā, bet man Deohs iepatikās arvien labāk, un es nespēju pieļaut domu, ka neatmaksāšu viņam ar tādu pašu labvēlību.

- Ūdens, akmens un debesis! viņš nošķendējās un saberzēja seju.

-   To es neuzdrīkstos. Vēl viena pudele, un mēs saulrietu sagaidīsim upē.

Es pamāju viesmīlei. Muļķības! Vienkārši pasūtīsim kaut ko tādu, kas neuzdzen raudulību.

* * *

Atceļā uz Universitāti es nepamanīju, ka man seko. Varbūt visas manas domas aizņēma Denna un nekam citam neatlika vietas. Varbūt es tik ilgi biju dzīvojis civilizētu dzīvi, ka grūtā pieredzē iemantotie Tarbeanas refleksi bija sākuši izzust.

Droši vien savu iespaidu bija atstājis arī kazeņu brendijs. Mēs ar Deohu vēl ilgi bijām sarunājušies un par abiem izdzēruši pusi pude­les. Pārējo biju paņēmis līdzi, jo zināju, ka tas ir Simmona iecienītais dzēriens.

Galu galā nav svarīgi, kāpēc es viņus nepamanīju. Iznākums no tā nemainījās. Gāju pa trūcīgi apgaismotu Ņūholleinas posmu, kad sajutu pakausī trulu triecienu un nākamajā brīdī mani, svešas rokas apdullinātu, ievilka šaurā sānielā.

Apdullis biju tikai īsu mirkli, bet, kad atguvos, manu muti bija aizspiedusi masīva plauksta.

- Nu tā, murmuli! milzenis no aizmugures iešņāca man ausī. Tu esi zem naža! Ja spārdīsies, dabūsi to ribās! Vari nešaubīties! Zem kreisās rokas sajutu vieglu dunča smailes dūrienu. Pārbaudi pēc meklētāja! viņš sacīja otram uzbrucējam.

Ieliņas pustumsā varēju saskatīt tikai neskaidru, garu stāvu. Svešais pielieca galvu un ieskatījās sev plaukstā. Nevaru pateikt…

-  Tad aizdedzini sērkociņu! Mums jāzina skaidri.

Manas bažas sāka pārtapt panikā. Šis nebija parasts uzbrukums laupīšanas dēļ. Viņi pat nebija pārbaudījuši manas kabatas, meklējot naudu. Te slēpās kaut kas cits.

-  Skaidrs, ka tas ir viņš! garais nepacietīgi teica. Darām, kas darāms, lai drīzāk ir miers! Man salst.

- Nemuldi! Pārbaudi tagad, kad var apskatīt tuvumā! Mēs viņu jau divas reizes pazaudējām. Es negribu vēlreiz nošaut greizi kā Anilinā.

-  Kā man tas riebjas! noteica garais un sāka taustīties kabatās, acīmredzot meklēdams sērkociņu.

-  Idiots! izmeta vīrietis man aiz muguras. Mums jānostrādā tīri! Un vienkārši. Neķēpājoties ar maldinošiem aprakstiem. Nesau­cot nevienu vārdā. Necenšoties maskēties. Jāatrod īstais un jāpieliek punkts!

Mani biedēja viņu sarunas lietišķais tonis. Šie vīri bija profesionāļi. Piepeša apjauta man pačukstēja, ka Ambrozs beidzot ir parūpējies, lai es viņu nekad vairs neapgrūtinātu.

īsu bridi manas domas riņķoja nesakarīgā juceklī, un tad es izda­rīju vienīgo, ko spēju iedomāties: nosviedu zemē pustukšo brendija pudeli. Tā sašķīda pret bruģakmeņiem, un naksnīgajā gaisā uzvirmoja kazeņu smarža.

-  Vareni! garais vīrietis iešņācās. Tu vēl varētu ļaut viņam iedimdināt zvanu!

Uzbrucējs aiz muguras ciešāk sagrāba mani aiz kakla un vienreiz kārtīgi sapurināja. Apmēram tā varētu darīt ar nepaklausīgu kucēnu.

-    Šito tu izbeidz! viņš pikti uzsauca.

Es ļengani atslābināju augumu, cerēdams iemidzināt viņa mod­rību, tad koncentrējos un nomurmināju sasaistes vārdus pret vīrieša masīvo plaukstu.

- Pie visiem nešķīstajiem! vīrietis izmeta. Ja pats iekāpsi stiklos, tā būs tikai tava… āāāāāāā\ viņš bailēs iekliedzās: brendija peļķe pie mūsu kājām bija aizdegusies.

Izmantoju uzbrucēja acumirklīgo apjukumu un izrāvos no viņa tvēriena. Taču nebiju kustējies pietiekami ātri. Pirms metos bēgt, viņa nazis ievilka man virs ribām garu, sāpīgu svītru.

Tomēr bēgšana nebija ilga. Aklās šķērsielas galā pacēlās augsta ķieģeļu siena. Tajā nebija ne durvju, ne logu, nevienas iespējamas slēptuves vai kājas atbalsta, kas palīdzētu uzrāpties augšā. Biju nokļu­vis slazdā.

Pagriezies redzēju, ka abi vīri nosprostojuši ieliņas brīvo galu. Lie­lākais nikni purināja kāju, cenzdamies apdzēst uguni.

Arī man svila kreisā kāja, bet es tam nepievērsu uzmanību. Nieka apdegums būtu mazākā bēda; ļaunāk būs, ja es zibens ātrumā neat­radīšu izeju. Vēlreiz paskatījos apkārt, bet šķērsiela bija tracinoši tīra. Tajā nebija pat kārtīgas atkritumu kaudzes, kurā varētu atrast iero­cim līdzīgu rīku. Drudžaini pārbaudīju savu kabatu saturu un pūlējos kaut ko izdomāt. Vara stieples nepalīdzēs. Sāls… vai varētu iesviest to viņiem acīs? Nē. Kaltēts ābols, rakstāmspalva un tinte, marmora bumbiņa, aukla, vasks…

Masīvais vīrietis beidzot bija apdzēsis liesmas, un abi piesardzīgi devās pa ieliņu uz manu pusi. Degošās brendija peļķes gaismas loks meta zibošus atspulgus uz nažu asmeņiem.

Joprojām pārlūkodams savas daudzās kabatas, uzgāju priekšmetu, ko pirmajā brīdī pat nepazinu. Tad atcerējos tas bija maisiņš ar basala skaidiņām, ko biju nopircis savas simpātijas lampas gatavošanai.

Basais ir viegls, sudrabains metāls, noderīgs dažiem sakausējumiem, kurus es gribēju izmantot jaunajai lampai. Manets, allaž piesardzīgais skolotājs, mēdza mums izskaidrot katra materiāla varbūtējo bīstamību. Ja basais sakarst līdz noteiktai temperatūrai, tas deg ar spēcīgu, baltu liesmu.

Steigšus atraisīju maisiņu. Diemžēl nezināju, vai man tas izdosies. Sveces dakti vai spirtu aizdedzināt ir viegli. Tiem vajadzīgs tikai koncentrēts karstuma kūlis. Citādi ir ar basalu. Lai to aizdedzinātu, vajadzēja ļoti daudz karstuma, tāpēc es nebaidījos nēsāt to kabatā.

Viri pienāca vēl dažus soļus tuvāk, un es plašā lokā sviedu tiem pretī sauju basala skaidiņu. Centos trāpīt pēc iespējas tuvāk viņu sejām, bet uz to daudz nevarēju cerēt. Skaidiņām nebija jūtama svara, un tikpat sekmīgi varētu mest irdena sniega sauju.

Nolaidis vienu roku lejā pie liesmām, kas zibēja man ap kāju, es sakopoju uzmanību uz Alaru. Lielā, degošā brendija peļķe uzbrucē­jiem aiz muguras iezibsnījās un nodzisa, atstājot ieliņu melnā tumsā. Tomēr karstuma vēl nebija pietiekami daudz. Izmisuma neprātībā es pieskāros savam asiņainajam sānam, koncentrējos un jutu, ka mani sagrābj baiss aukstums: es ņēmu vajadzīgo siltumu no savām asi­nīm.

Ieliņas melnumu pāršķēla balta, žilbinoša gaisma. Biju aizvēris acis, taču pat cauri plakstiņiem jutu basala caururbjošo spožumu. Tumsā atskanēja spalgs šausmu brēciens. Kad atvēru acis, redzēju pretī raus­tāmies vienīgi zilus, rēgainus apveidus.

Brēciens pārtapa klusā vaidā, un tad atskanēja dobjš būkšķis, it kā viens no vīriem būtu nokritis zemē. Garākais uzbrucējs pārbiedēts stenēja un šņukstēja: Ak Dievs, Tam, manas acis! Es esmu akls!

Pēc brīža mana redze noskaidrojās tiktāl, ka sāku saskatīt izplūdu­šas ielas kontūras. Redzēju ari abu uzbrucēju tumšos apveidus. Viens bija nokritis ceļos un ar plaukstām aizsedzis seju, otrs nekustīgi gulēja zemē gabalu tālāk. Izskatījās, ka viņš ir ietriecies ar galvu zemā jumta spārē ieliņas galā un zaudējis samaņu. Atlikušās basala skaidiņas, izkai­sītas pār bruģakmeņiem, sprēgāja kā mazas, zilgani baltas zvaigz­nītes.

Vīrietis, kurš tupēja uz ceļiem, šķita tikai apžilbināts, bet tādam stāvoklim vajadzēja vilkties vēl vairākas minūtes, un tajās man bija jātiek pietiekami tālu projām. Es lēni virzījos viņam garām, cenzda­mies spert soļus bez trokšņa. Vīrietis atkal ierunājās, un mana sirds strauji salēcās.

- Tam? Vīrieša balss bija spalga un izbiedēta. Goda vārds, Tam, es esmu akls! Tas puika trāpīja man ar zibeni! Redzēju, kā viņš nometas četrrāpus un ar plaukstām sāk taustīties apkārt. Tev bija taisnība, mums nevajadzēja nākt šurp! Nav gudri ielaisties ar šiem ļautiņiem!

Ar zibeni. Protams! Viņš neko nezināja no īstas maģijas. To atskār­stot, man radās jauna doma.

Dziļi ievilku elpu un sasparojos. Kas jūs sūtīja? es dobji nopra­sīju Taborlina Lielā balsī. Mans tēvs to bija pratis krietni izteiksmīgāk, tomēr ari man izdevās gluži labi.

Garais vīrietis izmisis ievaimanājās un pārstāja taustīties apkārt.

-   Ai, ser! Nedariet neko tādu…

-  Otrreiz es nejautāšu! es viņu dusmīgi pārtraucu. Saki, kas jūs sūtīja! Un, ja melosi, es to zināšu!

- Es nezinu viņa vārdu, uzbrucējs steigšus atbildēja. Mēs saņe­mam tikai pusi monētas un matu. Mēs nezinām vārdus. Mēs pat nesa­tiekamies. Es zvēru…

Matu! Tas, ko viņi bija nosaukuši par “meklētāju”, acīmredzot bija savdabīgs, rīkstītei līdzīgs kompass. Kaut gan tik sarežģītus priekš­metus es nepratu pagatavot, galvenie principi man bija zināmi. Ja ierīcē ir ievietots mans mats, tā norādīs uz mani, lai kur es atras­tos.

-Ja vēl kaut reizi jūs abus redzēšu, es izsaukšu kaut ko pamatīgāku par uguni un zibeni! es draudīgi teicu, virzīdamies uz ieliņas izeju. Ja varētu atņemt viņiem meklētāju, nebūtu vairs jāraizējas, ka mani atkal var izsekot. Viss notika tumsā, un es biju uzlicis kapuci. Viņi, visticamāk, pat nezināja, kāds es izskatos.

- Paldies, ser, vīrietis murmulēja. Zvēru, ka jūs vairs neredzēsiet pat mūsu ēnas! Paldies…

Es paskatījos uz nokritušo uzbrucēju. Viena no viņa bālajām plauks­tām skaidri iezīmējās pret bruģakmeņiem, bet tā bija tukša. Paskatī­jos apkārt, prātodams, vai viņš nometis meklētāju zemē. Nē, drīzāk viņš varētu būt ievīstījis to apģērbā. Aizturējis elpu, pievirzījos tuvāk. Sataustīju viņa apmetni un meklēju kabatas, taču lielākā daļa apmetņa bija piespiesta viņam zem muguras. Uzmanīgi satvēru gulētāju aiz pleca un sakustināju…

Tieši tajā brīdī vīrietis izdvesa klusu vaidu un apvēlās apkārt. Viņa roka ļengani nokrita uz bruģa, trāpīdama man pa kāju.

Man gribētos sacīt, ka es tikai pakāpos soli atpakaļ, jo zināju, ka garais uzbrucējs joprojām ir apdullis un pusakls. Man gribētos sacīt, ka es saglabāju mieru un veiksmīgi iebiedēju viņus vēl vairāk vai vismaz pirms promiešanas pateicu kaut ko dramatisku un asprātīgu.

Taču tā nebūtu patiesība. Patiesība bija tāda, ka es metos projām kā pārbiedēts briedis. Noskrējis tumsā vismaz ceturtdaļjūdzi un apžil­bināto acu dēļ neko neredzēdams, atsitos ar pieri pret zirgu slitu un sāpīgi sabruku zemē. Kādu laiku paliku guļam apdauzījies, asiņains, pusakls. Tikai pēc tam aptvēru, ka neviens man nedzenas pakaļ.

Uzslējos kājās, lādēdams sevi par tādu muļķību. Ja es būtu sagla­bājis vēso saprātu, būtu varējis atņemt viņiem meklēšanas ierīci un turpmāk būtu drošībā. Tā kā tas nebija noticis, vajadzēja domāt par citiem drošības līdzekļiem.

Devos atpakaļ uz Ankera viesnīcu, bet, tur nokļuvis, pārliecinā­jos, ka visi logi ir tumši un durvis aizslēgtas. Tāpēc, joprojām drusku ieskurbis, turklāt ievainots, uzrāpos augšā līdz savam logam, atbīdīju bultu un parāvu rāmi… taču logs nepadevās.

Bija pagājusi vismaz vesela dienkopa, kopš es pēdējo reizi atgrie­zos viesnīcā tik vēlu, lai vajadzētu izmantot ieeju pa logu. Vai eņģes būtu ierūsējušas?

Atspiedies pret sienu, izvilku savu rokaslampu un ieslēdzu visblā­vāko apgaismojumu. Tikai tad ieraudzīju, ka loga šķirbā stingri iespiests kāds priekšmets. Vai tiešām Ankers aizsprostojis logu ar ķīli?

Bet, kad pieskāros nezināmajam priekšmetam, jutu, ka tas nav no koka. Tas bija vairākkārt salocīts papīrs. Izvilku to, un logs viegli pade­vās. Es ierāpos istabā.

Mans krekls bija sabojāts, bet, novilcis to, es jutos atvieglots. Ievai­nojums nebija dziļš tas bija nepatīkams un sāpīgs, bet vieglāks nekā pēc kādreizējā pēriena. Arī Felas dāvātais apmetnis bija cietis, un tas mani tracināja, taču, saprātīgi novērtējot situāciju, varēju teikt, ka to salāpīt būs vienkāršāk nekā savas iekšas. Nolēmu izdevīgā gadījumā pateikties Felai, ka viņa izvēlējusies labu, biezu audumu.

Tomēr lāpīšanai vajadzēs pagaidīt. Abi uzbrucēji, ļoti iespējams, bija jau atguvušies no pirmā izbīļa, ko tiem sagādāju, un atkal lavījās man pa pēdām.

Izrāpos pa logu atpakaļ, atstājis apmetni istabā, lai nenotraipītu to ar asinīm. Cerēju, ka vēlā stunda un mana ietrenētā slapstīšanās prasme neļaus mani pamanīt svešām acīm. Grūti pat iztēloties, kādas baumas sāktos, ja kāds mani redzētu puskailu un asiņainu vēlā nakts laikā kāpelējam pa jumtiem.

Savācu sauju nokritušu lapu un virzījos pretī staļļa jumtam, kas bija vērsts pret karoga masta pagalmu blakus Arhīviem.

Blāvajā mēness gaismā redzēju lejā virs pelēcīgajiem bruģakme­ņiem virmojam tumšas, bezveidīgas lapotņu ēnas. Izlaidu plaukstu caur matiem, un man pirkstos palika vairākas vaļīgas šķipsnas. Pēc tam es ar nagiem noskrāpēju piciņu darvas no salaiduma vietas jumtā un ar to pielīmēju matus kādai no kritušajām lapām. To pašu atkārtoju reizes desmit, ikreiz nomezdams lapu no jumta, un noskatījos, kā vēja virpulis trakulīgā dejā aizrauj tās pāri pagalmam.

Pasmaidīju, iztēlodamies, kā vajātāji tagad varēs līst ārā no ādas, lai izprastu daudzās pretrunīgās zīmes, ko tiem rādīs dažādos virzienos aizlidojušās lapas.

Biju izvēlējies tieši šo pagalmu, jo šeit vējš riņķoja neparastāk nekā citās vietās. To biju ievērojis tikai tad, kad no kokiem sāka raisīties rudens lapas. Tās dejoja pār bruģi sarežģītā, haotiskā rakstā te uz vienu, te citu pusi, neveidojot nekādu iepriekš nosakāmu zīmējumu.

Pēc tam kad vēja dīvainības bija pamanītas, tām vairs nevarēja nepievērst uzmanību. Patiesībā skats no šādas jumta vietas bija gandrīz vai hipnotizējošs. Apmēram tāpat skatienu varētu sagūstīt plūstošs ūdens vai nometnes ugunskura liesmas.

Šonakt, būdams paguris un ievainots, jutu, ka šis skats mani atpū­tina. Jo ilgāk lūkojos, jo mazāk juceklīgs tas man likās. Patiesībā es sāku pat apjaust, ka vēja virpulis pagalmā veido plašu, apslēptu rakstu. Haotisks tas šķita tikai tāpēc, ka bija apbrīnojami komplicēts. Turklāt izskatījās, ka tas nemitīgi mainās. Tas bija raksts, ko veido allaž mai­nīgi raksti. Tas bija…

- Tu nodarbojies ar mācībām ļoti vēlā stundā! man aiz muguras atskanēja klusa balss.

Iztrūkos no pārdomām un saspringu gatavībā mesties projām. Kurš varēja šeit uzkāpt tā, lai es viņu nemanītu?

Tas bija Elodins. Maģistrs Elodins. Viņš bija ģērbies salāpītās biksēs un platā kreklā. Dīki pamājis man ar roku, viņš apsēdās jumta malā uz sakrustotām kājām tik nevērīgi, it kā mēs būtu satikušies krogā pie dzēriena kausa.

Elodins paskatījās lejup uz pagalmu. Šonakt ir sevišķi interesanti, vai ne?

Sakrustoju rokas uz krūtīm, neveiksmīgi cenzdamies apsegt kailās, asiņainās krūtis. Tikai tad ievēroju, ka asinis man uz plaukstām ir sakaltušas. Cik daudz laika es šeit jau biju pavadījis, dīki vērojot vēju?

-  Maģistr Elodin, es teicu, bet tad apklusu. Nesapratu, ko šādā situācijā varētu sacīt.

- Mēs visi šeit esam draugi. Vari droši uzrunāt mani pirmajā vārdā: par Maģistru. Rāmi pasmīnējis, viņš atkal pievērsa skatienu pagalmam.

Vai tiešām viņš nav pamanījis, kādā stāvoklī esmu? Vai mēģina izturēties laipni? Varbūt… Es papurināju galvu. Par Elodinu prātot vai minēt bija veltīgi. Labāk par visiem citiem es zināju, ka Elodins ir pilnīgi un galīgi jucis.

-  Sensenos laikos, Elodins rāmi ierunājās, nenovērsdams ska­tienu no pagalma, kad cilvēki runāja citādās valodās, šo vietu sauca Quoyan Hayel. Vēlāk viņi to nosauca par Jautājumu Zāli, un studenti izgudroja spēli: rakstīja uz papīra lapiņām jautājumus un palaida tās vējā. Klīda valodas, ka atbildi varot noteikt pēc vēja, kas pūta pāri laukumam. Viņš norādīja uz ejām starp pelēkajām ēkām. Jā. Nē. Varbūt. Kaut kur. Drīz.

Tad viņš paraustīja plecus. Bet tā bija pilnīga kļūda. Aplams tulko­jums. Viņi domāja, ka Quoyan ir agrāka quetentan forma: jautājums. Bet tā tas nav. Quoyan nozīmē “vējš”. Un nosaukums ir atbilstošs: Vēja Nams.

Es brīdi gaidīju, lai redzētu, vai viņš grib vēl kaut ko piebilst. Kad nekas nesekoja, lēni piecēlos kājās. Tas ir interesanti, Maģistr… Sastomījos, nebūdams skaidrībā, cik nopietni viņš iepriekš ir izteicies par savu uzrunu. Bet tagad man jāiet.

Elodins izklaidīgi pamāja ar galvu un izdarīja rokas kustību, ko varēja saprast gan kā atvadu sveicienu, gan kā vēlēšanos mani aizraidīt. Viņa skatiens ne mirkli nenovērsās no pagalma un allaž mainīgā vēja.

* * *

Atgriezies savā Ankera viesnīcas istabā, es ilgi sēdēju tumsā, pūlē­damies izdomāt, ko darīt tālāk. Manas domas bija sagriezušās miglainā virpulī. Biju pārguris, ievainots un joprojām mazliet reibuma apdulli­nāts. Adrenalīns, kas iepriekš bija uzturējis manus spēkus, sāka mokoši atplūst. Ievainotais sāns dedzināja un smeldza.

Dziļi ievilku elpu un centos sakopot domas. Līdz šim biju rīkojies, instinktu vadīts, bet tagad vajadzēja visu rūpīgi pārdomāt.

Vai varu meklēt maģistru palīdzību? īsu bridi man krūtīs uzvilnīja cerība, bet tad tā atkal noplaka. Nē, man taču nav nekādu pierādījumu, ka viss notikušais ir Ambroza pirksts. Vēl vairāk: ja es izstāstītu viņiem visu, kas noticis, man būtu jāatzlstas, ka esmu izmantojis simpātijas maģiju, lai apžilbinātu un apdedzinātu uzbrucējus. Kaut ari tā bija pašaizsardzība, mana rīcība tiktu vērtēta kā nepārprotama ļaunprā­tība. Lai saglabātu Universitātes reputāciju, ne viens vien students bija izslēgts ari par nenozīmīgākiem nodarījumiem.

Nē. Es nedrīkstēju riskēt ar iespēju, ka mani var izslēgt. Ja dotos uz “Mediķu”, tur man uzdotu pārāk daudz jautājumu. Un, ja man uzliktu šuves, drīz visi uzzinātu par manu ievainojumu. Tādā gadījumā Ambrozs uzzinātu, cik tuvu viņš ticis veiksmei. Daudz labāk būtu radīt iespaidu, ka esmu palicis neskarts.

Man nebija ne jausmas, cik ilgi Ambroza nolīgtie slepkavas man ir sekojuši. Viens no viņiem bija teicis: “Mēs viņu jau divas reizes pazaudējām.” Tātad viņi varbūt zināja, ka esmu apmeties šeit, Ankera viesnīcā. Iespējams, ka šī vairs nebija droša vieta.

Aizbultēju logu un aizvilku aizkaru un tikai tad iededzu savu rokaslampu. Gaismā pamanīju aizmirsto papīra gabalu, ko biju atradis loga spraugā. Atlocīju to un lasīju rakstīto:

“Kvout!

Kāpiens uz šejieni ir tieši tāda izprieca, par kādu Tu to iztēloji. Tomēr iekļūšana pa logu prasīja zināmu laiku. Tā kā nesastapu Tevi mājās, neņem ļaunā, ka aizņēmos papīru un tinti šai vēstulei. Tā kā Tu pašlaik nespēlē lautu Ankera viesiem vai rātni neguli savā gultā, ciniska būtne varētu taujāt, ko tu dari šajā vēlajā stundā un vai Tev nav kas slikts aiz ādas. Diemžēl man šovakar būs jāiet mājās bez pavadoņa, kas nodrošinātu ērtības un patīkamu sabiedrību.

Man Tevis pietrūka iepriekšējā Savaldīšanas vakarā, ko pavadīju “Eolijā” viena, tomēr uzsmaidīja cita veiksme: es iepazinos ar kādu interesantu cilvēku. Viņš ir ļoti neparasta personība, un es alkstu nepacietībā pastāstīt Tev par viņu to mazumiņu, ko esmu uzzinājusi. Varbūt mūsu nākamajā tikšanās reizē?

Pašlaik mana apmešanās vieta ir Imrē, viesnīcā “Gulbis un Gulta”. Lūdzu, apciemo mani līdz šī mēneša 23. dienai, un mēs kopā paēdīsim

savas ieplānotās un aizkavētās pusdienas. Pēc tam man vajadzēs doties savās darīšanās.

Tava draudzene un mācekle kramplaužu amatā

Denna

pstscrpt Lūdzu, nesatraucies, ka es varētu būt pamanījusi, cik nožēlojamā stāvoklī ir Tava gultas veļa, un no tā varētu izdarīt seci­nājumus par Tavu raksturu.”

Šodien bija mēneša 28. diena. Uz vēstules nebija datuma, bet tā acīmredzot bija šeit atradusies vismaz pusotru dienkopu. Utad viņa to atstājusi jau pāris dienu pēc ugunsgrēka Kilvina darbnīcā.

Mēģināju tikt skaidrībā, kā jūtos pēc šī atklājuma. Glaimots, ka viņa ir mani meklējusi? Saniknots, ka vēstule atradusies tikai šodien? Un par to “personību”, ar ko viņa iepazinusies…

Šajā brīdī tā visa man bija par daudz nogurums, ievainojums, mazliet vēl arī reibums. Izmantodams savu mazgājamo bļodu, es ātri iztīrīju seklo brūci un pats uzliku dažas šuves, tomēr nevarēju ievai­nojuma vietai pietiekami ērti piekļūt. Brūce atkal sāka asiņot, un es atrāvu dažas tīras strēmeles no saplēstā krekla, lai uzliktu kaut ko līdzīgu pārsējam.

Asinis. Manu uzbrucēju rīcībā joprojām bija palicis meklēšanas kom­pass, un uz naža es noteikti biju atstājis savas asinis. Meklēšanas ierīcē asinis būtu daudz iedarbīgāks līdzeklis nekā vienkāršs mats, tātad viņi var mani atrast pat tad, ja nezina manu apmešanās vietu, un pirmītējie piesardzības soļi tur neko nelīdzētu.

Sāku ātri rīkoties un sametu ceļamaisā visas vērtīgākās lietas, jo nezināju, kad varēšu šeit atgriezties. Zem papīru kaudzes atradu ne­lielu saliekamo nazi, ko biju laimējis no Simmona “stūru” spēlē un pēc tam aizmirsis. Nopietnā sadursmē tas būtu nenozīmīgs rīks, tomēr vairāk nekā nekas.

Pēc tam, paķēris lautu un apmetni, nolavījos lejā uz virtuvi, kur man laimējās atrast tukšu Velegena vīna trauku ar platu kaklu. Veiksme nebija nekāda dižā, bet šobrīd es priecājos par katru noderīgu sīkumu.

Devos austrumu virzienā un šķērsoju upi, tomēr neaizgāju gluži līdz Imrei. Pagriezos uz dienvidiem, kur Omethi upes krastā slējās daži doki, noplukusi viesnīca un vairākas neizskatīgas mājas. Tā bija maza osta, kas apkalpoja Imres pilsētu, pārāk niecīga, lai tai būtu savs vārds.

Iemurcīju savu asiņaino kreklu vīna traukā un aizdarīju tā kaklu ar simpātijas vasku, lai tas nelaistu cauri ūdeni. Tad iemetu to Omethi upē un noskatījos, kā tas lēni aizviļņo līdzi straumei. Ja slepkavas mēģinās atrast mani ar asiņu palīdzību, tiem radīsies iespaids, ka es steidzos bēgt uz dienvidiem. Jācer, ka viņi dosies turp.

ļ

NAKAMAJĀ RĪTĀ spēji pamodos, nesaprazdams, kur esmu, un apjauz­dams tikai to, ka neesmu tur, kur vajadzētu būt, un kaut kas nav kārtībā. Ka es slēpjos. Ka mani kāds vajā.

Biju saritinājies mazas istabiņas kaktā. Gulēju uz segas, ietinies apmetnī. ŠI ir viesnīca… palēnām sāku atcerēties. Biju apmeties vies­nīcā netālu no Imres dokiem.

Piecēlos un uzmanīgi izstaipījos, cenzdamies nenodarīt pāri brūcei. Istabas vienīgās durvis biju nosprostojis ar kumodi un aizvērto logu aizsējis ar auklas gabalu, kaut ari logs bija pārāk šaurs, lai pa to varētu iespraukties pieaudzis cilvēks.

Vēsi zilganajā rīta pusgaismā apskatīdams savus piesardzības soļus, jutos mazliet samulsis. Nespēju atcerēties, vai esmu gulējis uz grīdas bailēs no uzbrucējiem vai no blaktīm. Lai nu kā, nojaust varēju vienu: nesenajā nakts stundā mans prāts nebija gluži skaidrs.

Paņēmis ceļamaisu un lautu, devos lejā. Turpmākais bija nopietni jāpārdomā, taču pirms tam vajadzēja paēst brokastis un nomaz­gāties.

*  * *

Kaut gan aizvadītā nakts bija īsa un notikumu pārpilna, biju pamo­dies gandrīz tūlīt pēc saules lēkta, tāpēc mazgāšanās telpā varēju iekļūt bez grūtībām. Sakopies un no jauna pārsējis sānu, atkal jutos itin ciešami. Mazliet vēlāk, iztukšojis šķīvi ar ceptām olām, pāris desiņām un ceptiem kartupeļiem, jutu, ka beidzot spēju saprātīgi pārdomāt savu stāvokli. Var tikai pabrīnīties, cik ievērojami smadzeņu darbību atvieglo pilns vēders.

Sēdēdams mazās ostmalas viesnīcas ēdamzāles tālākajā kaktā un malkodams sidru no svaigi spiestiem āboliem, es vairs nejutu bažas, ka kuru katru bridi no stūra var izlēkt algotie slepkavas. Tomēr drošī­bas labad biju iekārtojies vietā, no kuras labi varēju pārredzēt durvis.

Iepriekšējā diena bija man sagādājusi tik pamatīgu triecienu gal­venokārt tāpēc, ka nekam tādam es nebiju gatavs. Tarbeanas gados katra diena bija aizvadīta gatavībā, ka teju teju kāds mēģinās mani nogalināt. Universitātes civilizētā gaisotne bija iežūžojusi mani nepa­matotā mierā un drošībā. Pirms gada neviens nebūtu varējis mani negaidot pārsteigt. Un nekāds uzbrukums nebūtu sagādājis izbrīnu.

Smagās Tarbeanas pieredzes radītie instinkti mudināja mani bēgt. Pamest šo vietu. Atstāt aiz muguras Ambrozu un viņa atriebības alkas. Taču tā bija tikai savvaļas dzīvnieka tieksme pēc fiziskas drošības. Tas nebija saprātīgs plāns.

Es nevarēju doties projām. Pārāk daudz šeit bija ieguldīts. Manas mācības. Manas veltīgās cerības atrast patronu un tikpat veltīgās cerī­bas iekļūt Arhīvos. Daži krietnie un patiesie draugi. Denna…

Viesnīcas ēdamtelpā uz brokastīm pamazām pulcējās jūrnieki un ostas strādnieki, un telpu lēnām pildīja rāma sarunu dūkoņa. Tālumā dzirdēju apslāpētas zvana skaņas un aptvēru, ka pēc stundas “Medikā” sāksies mana maiņa. Arvils ievēros, ka neesmu ieradies, un tamlīdzīgu nedisciplinētību viņš nemēdza piedot. Cīnījos ar vēlmi steigšus mesties uz Universitāti. Ikvienam bija labi zināms, ka sods par kavējumiem ir paaugstināta nākamā dimestra mācību maksa.

Lai rokām būtu kāds darāmais, kamēr pārdomāju savu stāvokli, paņēmu apmetni, diegu un adatu. Iepriekšējās nakts naža asmens bija atstājis audumā taisnu griezuma svītru apmēram divu sprīžu ga­rumā. Sāku šūt to ciet sīkiem dūrieniem, lai šuve būtu pēc iespējas neuzkrītoša.

Rokas darbojās, domas riņķoja. Vai es varu stāties pretī Ambrozam? Piedraudēt viņam? Diezin vai. Viņš zina, ka man pret viņu nav nopietnu pierādījumu, lai iesniegtu apsūdzību. Bet varbūt es spētu par notikušo pārliecināt dažus maģistrus? Kilvinu tracinātu doma par algotiem slep­kavām, kuri izmanto meklēšanas kompasu, un varbūt Arvils…

-  …visapkārt zila uguns. Visi beigti, izmētāti krustām šķērsām kā lupatu lelles, un māja turpat blakus plaisā un brūk. Es priecājos, ka tai nelabajai vietai darīts gals. To es tev saku bez izlikšanās.

Pirkstā iedūrās adata, jo manas trenētās noklausītāja ausis cauri kopējai ēdamzāles dūkoņai bija uztvērušas daļu no kādas sarunas. Dažus galdiņus attālāk divi viri malkoja alu. Viens bija garš, ar kailu galvvidu, otrs resnītis ar rudu bārdu.

-  Tu esi kā veca sieva! resnais iesmējās. Ņemsi pretī jebkādas klačas!

Garais drūmi papurināja galvu. Es pats sēdēju krogā, kad viņi ienāca un to pastāstīja. Viņi meklēja cilvēkus, kam pieder rati, lai varētu savākt līķus. Visa kāzu balle beigta un pagalam. Vairāk nekā trīsdesmit gar zemi, pārgrieztām rīklēm kā cūkas, un apkārt viss dega zilās liesmās. Un tas vēl nebija pats dīvainākais… Runātājs pieklusi­nāja balsi, un turpmākais izgaisa telpas kopējā troksnī.

Juzdams rīklē piepešu sausumu, krampjaini noriju siekalas. Lēnām nostiprināju diegu pēc pēdējā dūriena un noliku šuvekli malā. Pama­nīju, ka pirksts asiņo, un iebāzu to mutē. Dziļi ievilku elpu. Iedzēru malku no kausa.

Tad piecēlos un devos turp, no kurienes biju dzirdējis abu vīru sa­runu. Vai jūs, kungi, gadījumā neesat atbraukuši šurp lejup pa upi?

Abi paskatījās augšup, nepārprotami aizkaitināti par manu iejauk­šanos. “Kungi" bija kļūda, vajadzēja teikt "puiši” vai “veči". Plikpauris apstiprinoši pamāja ar galvu.

-  Vai braucāt no Marrovas puses? es jautāju, uz labu laimi izvē­lēdamies kādu no ziemeļu pilsētām.

-  Nē, resnītis atbildēja. Mēs braucām no Trebonas.

-  Ā, saprotu, es izmetu, cenzdamies izgudrot ticamus melus.

-    Man tur dzīvo tuvinieki, ko biju domājis apciemot. Bet tad vairs nespēju izdomāt nekādu iemeslu iztaujāt svešos vīrus sīkāk par noklau­sītā stāsta detaļām.

Manas plaukstas bija viscaur nosvīdušas. Vai tur gatavojas ražas svētkiem, vai varbūt esmu visu jau nokavējis? neveikli turpināju.

-  Joprojām ņemas, plikgalvis atmeta un neslēpti aizgriezās.

-  Es dzirdēju, ka tajā pusē bijuši kādi sarežģījumi ar kāzām…

Plikgalvis vēlreiz pagriezās pret mani. Nezinu gan, kur tu to varēji

dzirdēt. Tā ir svaiga ziņa no pagājušās nakts, un mēs izkāpām krastā tikai pirms desmit minūtēm. Viņš veltīja man caururbjošu skatienu.

-    Es nezinu, kas tev aiz ādas, puis! Bet zinu, ka es uz to neuzķeršos. Taisies prom, citādi būšu spiests tev palīdzēt!

Atgriezos savā vietā, sapratis, ka esmu visu neglābjami sabojājis. Kādu laiku nekustīgi sēdēju, sažņaudzis plaukstas priekšā uz galda un pūlēdamies, lai tās netrīc. Liels skaits brutāli nonāvētu cilvēku. Zila uguns. Dīvainības…

Čandriāni.

Pirms nepilnas dienas čandriāni ir bijuši Trebonā.

* * *

Iztukšoju kausu, tīrā refleksa skubināts, tad piecēlos un devos pie bāra letes.

īsā laikā biju sastapies ar stāvokļa realitāti. Pēc visiem šiem gadiem man beidzot bija radusies izdevība kaut ko uzzināt par čandriāniem. Turklāt ne tikai to, ko varētu izlasīt iespiestās grāmatu lappusēs no Arhīvu plauktiem. Man bija radusies iespēja iepazīt viņu darbus pašam savām acīm. Otra tāda izdevība tik drīz varēja nepienākt.

Bet man pēc iespējas drīzāk vajadzēja nokļūt Trebonā, kamēr cil­vēku atmiņa vēl spilgti glabā notikušo. Pirms ziņkārīgu vai māņticīgu pilsētnieku rīcība iznīcinājusi visas atlikušās liecības. Es nezināju, ko ceru tur atrast, tomēr viss, ko izdotos uzzināt par čandriāniem, būtu vairāk nekā tas, ko zināju pašlaik. Un izdevība uzzināt kaut ko node­rīgu rastos tikai tad, ja es tur ierastos pēc iespējas drīzāk. Šodien.

Rīta apmeklētāju pūlis viesnīcas saimniecei sagādāja nepārtrauktu darbu, tāpēc man nācās nolikt uz letes dzelzs drabu, lai viņa man vispār pievērstu uzmanību. Pēc maksas par privātu istabu iepriekšējā naktī, šārita brokastīm un mazgāšanos drabs iemiesoja prāvu daļu no manas pasaulīgās bagātības, tāpēc es piespiedu to ar pirkstu un nelaidu vaļā.

-  Ko tev pasniegt? viesnīcniece jautāja, pienākusi man klāt.

-  Cik tālu ir no šejienes līdz Trebonai? es noprasīju.

-  Pa straumi uz augšu? Pāris dienu.

-  Es nejautāju, cik ilgi. Man jāzina, cik tālu… es sacīju, uzsvēr­dams pēdējo vārdu.

-  Tāpēc nav tūlīt jāsprēgā! viņa atmeta, slaucīdama rokas netīrā priekšautā. Pa upi būs jūdzes četrdesmit. Var paiet vairāk par pāris dienām atkarībā no tā, vai brauc ar liellaivu vai ar kaut ko ātrāku, un no tā, kāds ir laiks.

-  Cik tālu būs pa ceļu? es jautāju.

-  Nezinu, kaut tevi piķis! viņa norūca un uzsauca kādam pie letes: Ei, Rad, cik tālu ir līdz Trebonai pa ceļu?

-  Trīs vai četras dienas, atbildēja vīrietis ar vēju appūstu seju, paceldams skatienu no krūzes.

-  Es jautāju, cik tālu! sieviete atcirta. Vai tālāk nekā pa upi?

- Skaidrs, ka tālāk! Pa ceļu sanāks kādas divdesmit piecas leugas. Un ceļš ir draņķīgs, iet kalnā.

Pie Dieva miesām, kurš šodien mēra ceļu leugās? Atkarībā no tā, kur šis virs dzīvojis, leuga varēja nozīmēt jebkādu attālumu no divām līdz trīsarpus jūdzēm. Tēvs mēdza sacīt, ka leuga vispār neesot mēr­vienība, tikai veids, kā zemnieki izsaka savus ļoti aptuvenos minēju­mus.

Tomēr tas palīdzēja man noprast, ka Trebona atrodas piecdesmit līdz astoņdesmit jūdžu attālumā uz ziemeļiem. Gudrāk laikam būtu pieņemt ļaunāko: vismaz septiņdesmit jūdzes.

Viesnīcniece atkal pievērsās man: Nu, tagad tu zini. Un ko lai tev atnes?

- Man vajag ādas blašķi, ja te tādu var dabūt. Ja nevar, tad ūdens pudeli. Un kādu ēdamo ceļam. Cietu desu, sieru, plāceni…

- Varbūt ābolus? saimniece piedāvāja. Mums šorīt atveda labas sarkanās dženijas. Teicami augļi ceļam.

Es pamāju ar galvu. Un jebko citu, kas ir lēts un ceļā nebojājas.

- Par drabu necik daudz nesanāks… viņa teica, pametusi skatienu uz leti, kur biju nolicis savu monētu. Ieskatījos makā un pārsteigts atradu vēl četrus drabus un vara puspeniju, ar ko nebiju rēķinājies. Biju gluži bagāts.

Paņēmusi manu naudu, saimniece devās atpakaļ uz virtuvi. Es atvai­rīju nepatīkamo apziņu, ka atkal esmu tukšā, un domās pārskaitīju celamaisā salikto mantību.

Sieviete atgriezās, nesdama divus plāceņus, resnu, cietu desu, kas oda pēc ķiplokiem, nelielu siera gabalu vaska apvalkā, pudeli ūdens, pusduci pievilcīgu, koši sarkanu ābolu un mazu maišeli burkānu un kartupeļu. Laipni pateicos un sabāzu atnesto ceļamaisā.

Septiņdesmit jūdzes. Ja man būtu labs zirgs, pietiktu ar vienu dienu. Bet labi zirgi maksā naudu…

* * *

Aizturēdams elpu pret veco tauku smaku, pieklauvēju pie Devi dur­vīm. Stāvēju apmēram minūti, cenzdamies apvaldīt tieksmi nervozi mīņāties. Man nebija ne jausmas, vai Devi tik agrā stundā būs piecē­lusies, taču es biju spiests riskēt.

Devi atvēra durvis un pasmaidīja, ieraudzījusi mani. Kāds patī­kams pārsteigums! Viņa atvēra durvis plašāk. Nāc iekšā! Apsēdies!

Pasmaidīju, cik draudzīgi spēdams. Devi, es tikai…

Devi sarauca pieri. Nāc iekšā! viņa sacīja stingrākā tonī. Es nekārtoju darījumus uz sliekšņa.

Ienācu istabā, un Devi aizvēra durvis aiz manis. Sēdies! Tas ir, ja nevēlies atgulties. Viņa rotaļīgi pamāja uz lielo, aizkariem aizsegto gultu istabas kaktā. Tu neticēsi, kādu stāstu es šorīt dzirdēju! Viņas balsī jautās apslāpēti smiekli.

Piespiedu sevi apvaldīt kņudošo nemieru. Nebija nekādas jēgas Devi steidzināt; tas viņu tikai sadusmotu. Ko tu dzirdēji?

Devi apsēdās savā rakstāmgalda pusē un saņēma kopā plaukstas.

-    Pagājušajā naktī divi bandīti esot mēģinājuši nolaupīt kādam jau­nam studentam maku. Un ar šausmām pārliecinājušies, ka viņš ir topošais Taborlins. Viņš izsaucis uguni un zibeni. Vienu uzbrucēju padarījis aklu, bet otram tik pamatīgi iebelzis pa galvu, ka tas vēl tagad neesot atjēdzies.

Brīdi sēdēju klusēdams un centos novērtēt dzirdēto. Pirms stundas tāda ziņa būtu mani sajūsminājusi. Tagad tā šķita pavisam nenozīmīga. Tomēr, lai cik steidzams bija mans tagadējais uzdevums, nedrīkstēju palaist garām iespēju uzzināt kaut ko vairāk par neseno dramatisko notikumu. Viņi mēģināja mani ne tikai aplaupīt, es teicu.

Devi iesmējās. Es zināju, ka tas esi tu! Viņi par tevi varēja pateikt tikai to, ka tam studentam bijuši sarkani mati. Bet man ar to pietika.

-  Vai viens patiešām kļuva akls? es jautāju. Un otrs vēl nav atjēdzies?

-  Īstenībā es nezinu, Devi godīgi atbildēja. Bandītu vidū ziņas ceļo ātri, bet pa lielākai daļai tās ir baumas.

Tagad manas domas virpuļoja ap jaunu plānu. Vai tu nevarētu pati izplatīt dažas baumas? es jautāju.

-  Tas atkarīgs no apstākļiem, viņa šķelmīgi pasmaidīja. Vai kaut ko traki aizraujošu?

-  Iemet sarunās manu vārdu! es teicu. Ļauj viņiem skaidri saprast, kurš tas bija. Ļauj nojaust, ka esmu ārkārtīgi saniknots un nogalināšu visus, kas vēl uzdrošināsies mani vajāt. Nogalināšu gan viņus, gan pasūtītājus, gan starpniekus, gan viņu ģimenes un suņus visus, visus.

Sajūsma Devi sejā pagaisa, dodot vietu gandrīz vai nepatikai. Vai nebūs par skarbu? Es saprotu, ka tev ir dārgs savs maks, viņa uzmeta man draisku skatienu, un arī man tajā ir ieguldītas zināmas inte­reses. Tomēr…

- Tie nebija zagļi, es teicu. Tie bija nolīgti slepkavas, kam vaja­dzēja mani nogalināt. Devi neticīgi paskatījās uz mani. Es paritināju augšup krekla stūri, atsedzot pārsēju. Es runāju nopietni. Varu tev parādīt, kā viens no viņiem sadūra mani, pirms paguvu izrauties.

Saraukusi pieri, Devi piecēlās un atnāca manā rakstāmgalda pusē.

-    Labi, parādi!

Brīdi vilcinājies, nospriedu, ka prātīgāk būs viņai izdabāt, jo man vēl vajadzēja viņas pakalpojumus. Novilku kreklu un noliku to uz rak­stāmgalda.

-  Pārsējs ir netīrs, Devi teica gandrīz vai ar personīgu aizvaino­jumu balsī. Met to nost! Viņa aizgāja līdz skapim istabas kaktā un izņēma no plaukta melnu kārbu ar ārstēšanas piederumiem un mazgājamo bļodu. Nomazgājusi rokas, viņa apskatīja manu sānu. Tu pat neesi bijis to sašūt? viņa neticīgi noprasīja.

-         Biju diezgan aizņemts, es teicu. Visu nakti bēguļoju un slēpos. Devi nepievērsa tam uzmanību un sāka tīrīt manu brūci ar lietišķu

vēsumu, kas ļāva noprast, ka viņa ir mācījusies “Medikā”. Griezums ir nepatīkams, bet nav dziļš, viņa teica. Dažās vietās nav pat pār­griezta āda. Devi piecēlās un izņēma no somas dažus instrumentus.

-   Tev vēl vajadzīgas dažas šuves.

-          Es būtu tās uzlicis pats, es teicu, bet…

-  …bet tu esi nejēga un nepapūlējies to pat kārtīgi iztīrīt, viņa pabeidza. Ja tur iemetīsies infekcija, būsi to godam nopelnījis.

Devi pabeidza ievainojuma kopšanu un noskaloja rokas bļodā.

-    Gribu, lai tu zini: es daru to tāpēc, ka man ir vājība uz glītiem zē­niem, garā vājiem cilvēkiem un tiem, kuriem esmu aizdevusi naudu. Es uzskatu to par sava ieguldījuma aizsardzību.

- Jā, kundze. Spēji ierāvu gaisu, kad viņa iezieda brūci ar anti­septisko līdzekli.

-  Biju iedomājusies, ka tev netek asinis, Devi lietišķi teica. Vēl viena leģenda izrādās nepatiesa!

-11 varētu teikt. Cenzdamies kustēties, cik maz vien iespējams, pastiepos, izvilku no ceļamaisa grāmatu un noliku to uz galda. Es atnesu tavus “Parasto draku pārošanās paradumus”. Tev bija taisnība: gravīras ir teicams papildinājums.

- Es zināju, ka tev patiks. Devi sāka likt šuves, un kādu laiku valdīja klusums. Kad viņa atkal ierunājās, balsī vairs nebija rotaļīgā draiskuma.

-   Vai tie vīri patiešām bija nolīgti, lai tevi nogalinātu, Kvout?

Es pamāju ar galvu. Viņiem bija meklēšanas ierīce un daži mani mati. Tāpēc viņi zināja, ka esmu sarkanmatains.

-  Augstie kungi un dāmas, kā Kilvins par to satrakotos! Viņa papurināja galvu. Vai tu droši zini, ka viņi nebija nolīgti tikai iebie­dēšanai? Lai iekaustītu tevi un pamācītu, kā jāizturas pret augstāka­jiem? Devi novērsa skatienu no šuves un palūkojās man acīs. Tu taču neesi bijis tāds nejēga, lai aizņemtos naudu no Hefrona un viņa puišiem?

Es papurināju galvu un pasmaidīju. Tu esi manas vienīgās spīles, Devi. Patiesībā es tieši tāpēc šorīt iegriezos…

-  Un es cerēju, ka tev vienkārši iepatikusies mana sabiedrība! Devi atmeta, atkal pievērsusies adatai. Man šķita, ka viņas balsī iespindzas tāds kā piktums. Bet vispirms ļauj man pabeigt!

Es krietnu brīdi pārdomāju viņas sacīto. Garais vīrietis bija teicis: “Darām, kas darāms,” taču tas varēja nozīmēt daudz ko. Var jau būt, ka viņi nemēģināja mani nogalināt, lēni izteicu pieļāvumu. Tomēr vienam rokā bija nazis. Lai kādu piekautu, nazis nav vajadzīgs.

Devi nicīgi nosēcās. Un man nav vajadzīgas asinis, lai piedabūtu cilvēkus nokārtot savus parādus. Bet tās neapšaubāmi palīdz.

Sasējusi pēdējo mezglu, viņa sāka no jauna pārsiet ievainoto vietu, bet es tikmēr kavējos domās par notikušo. Varbūt patiešām mani bija paredzēts gluži vienkārši piekaut? Varbūt tas bija anonīms Ambroza atgādinājums, kā pieklājas izturēties pret augstākstāvošajiem? Varbūt vienkārši mēģinājums mani iebiedēt? Es nopūtos, cenzdamies izdarīt to bez sakustēšanās. Man gribētos tam ticēt, tomēr es tā nedomāju. Manuprāt, viņiem patiešām vajadzēja mani novākt. Tā man saka dzi­ļākā nojauta.

Devi seja kļuva nopietna. Ja tā, tad es tiešām pametīšu tenkotājiem kādu vārdu, viņa teica. Par suņu nogalināšanu varbūt gan ne, bet kaut ko tādu, lai baumu dzirnas sāk griezties un dažs labs padomā, pirms nolemj rīkoties. Viņa klusi, guldzoši iesmējās. Patiesībā pēc pagājušās nakts viņi to jau dara. Bet liksim viņiem padomāt vēl cītīgāk!

-  Esmu tev pateicīgs.

-  Tas neprasa lielas pūles! viņa atmeta, piecēlās un nopurināja ceļgalus. Nieka pakalpojums draugam. Nomazgājusi bļodā rokas, viņa tās rūpīgi nosusināja pati savā kreklā. Un tagad es klausos! viņa teica, apsēdusies savā vietā pie rakstāmgalda un acumirklī kļuvusi par lietišķu darījumu sievieti.

-  Man vajadzīga nauda ātram zirgam, es teicu.

- Tu dodies projām no pilsētas? Devi savilka augšup bālās uzacis.

-    Nekad nebiju domājusi, ka tu esi no tiem, kas bēg.

-  Es nebēgu, paskaidroju. Bet man ātri jātiek līdz kādai vietai. Līdz agrai novakarei jāpieveic septiņdesmit jūdzes.

Devi acis iepletās platākas. Zirgs, kas to spētu, maksās dārgi, viņa teica. Labāk būtu nopirkt pasta zīmi un stacijās apmainīt zirgu pret citu. Tas būtu ātrāk un lētāk.

-  Manā ceļā nekādu pasta staciju nebūs, es atbildēju. Man jā­dodas uz augšu pret straumi un pēc tam augšup kalnā. Uz mazu pil­sētiņu, kuru sauc Trebona.

-  Labi! Devi teica. Cik tev vajadzīgs?

-  Lai bez kaulēšanās nopirktu ātru zirgu. Vēl naktsmītne, ēdiens, varbūt kaut kas arī kukuļiem… Divdesmit talantu.

Devi skaļi iesmējās, tad savaldījās un aizsedza muti ar plaukstu.

-   Nē, piedod, bet nē! Man patiešām ir vājība uz tik pievilcīgiem zēniem kā tu, bet tā nav atņēmusi man veselo saprātu.

-  Te ir mana lauta, es teicu un ar kāju pabīdīju futrāli viņai tuvāk. Vari ņemt to par papildu ķīlu. Kopā ar jebko citu, kas atrodas šeit. Noliku uz galda savu ceļamaisu.

Viņa ievilka elpu, it kā grasīdamās mani tūlīt atraidīt, bet tad pa­raustīja plecus un ieskatījās maisā. Pameklējusies tajā, viņa izvilka manu “Retoriku un loģiku”, pēc tam manu pašgatavoto simpātijas lampu. Oho! Devi ziņkārīgi iesaucās, nospieda slēdzi un pavērsa gaismu pret sienu. Šis ir kaut kas interesants!

Es saviebos. Vari ņemt jebko, tikai ne to. Esmu apsolījis Kilvinam, ka nekad neizlaidīšu to no rokām. Esmu devis vārdu.

Devi paskatījās man tieši sejā. Vai esi dzirdējis teicienu: “Lūdzējs neizvēlas”?

- Esmu devis vārdu, es atkārtoju. Atāķēju no apmetņa nopelnītās sudraba stabulītes un noliku tās uz galda blakus “Retorikai un loģikai”.

-   Tu droši vien zini, ka šīs nav viegli iegūstamas.

Devi pārlaida skatienu lautai, grāmatai un stabulītēm un lēni, dziļi ievilka elpu. Kvout, es redzu, ka tev tas ir nopietni, bet summa neatbilst taviem apstākļiem. Tu neesi samērojams ar tik lielu naudas daudzumu. Tu tik tikko atbilsti tiem četriem talantiem, ko esmu tev aizdevusi.

To bija sāpīgi dzirdēt vēl jo vairāk tāpēc, ka tā bija patiesība un es to apzinājos.

Devi vēl brīdi domāja, tad enerģiski papurināja galvu. Nē, kaut vai procenti vien… Pēc diviem mēnešiem tu man būtu parādā vairāk nekā trīsdesmit piecus talantus.

-  Vai kaut ko līdzvērtīgu, es teicu.

Viņa laipni pasmaidīja. Un ko tu vari piedāvāt līdzvērtīgu trīs­desmit pieciem talantiem?

-  Pieeju Arhīviem.

Devi palika nekustīgi sēžam, un viegli tēvišķais smaids viņas sejā pārakmeņojās. Tu melo!

Es papurināju galvu. Es zinu, ka Arhīviem ir vēl kāda ieeja. Vēl neesmu to atradis, bet atradīšu.

-  Pārāk daudz varbūtību, Devi neticīgi atbildēja. Taču viņas acīs bija jaušams kaut kas vairāk par parastu vēlmi. Tur jautās kaut kas līdzīgs alkām vai pat kaislei. Es redzēju, ka viņa vēlas iekļūt Arhīvos tikpat dedzīgi kā es. Varbūt pat vairāk.

- Tāds ir mans piedāvājums, es teicu. Ja varēšu atdot naudu, es to atdošu. Ja ne, atradīšu ieeju Arhīvos un izmantošu to kopā ar tevi.

Devi palūkojās griestos un bridi šķita kaut ko saspringti rēķinām.

-   Pieņemot šīs lietas par papildu ķīlām, kā ari iespēju iekļūt Arhīvos, varu aizdot tev divpadsmit talantus.

Es piecēlos un pārmetu ceļamaisu pār plecu. Kaulēšanās diemžēl te nenotiks. Es tev vienkārši paziņoju savus aizņēmuma noteikumus, es teicu un kā atvainodamies pasmaidīju. Divdesmit talantus vai neko. Piedod, ka nepateicu to jau pašā sākumā!

TRĪS MINŪTES VĒLĀK es tuvojos tuvākā nomas staļļa durvīm. Labi ģērbies keldietis pasmaidīja, mani ieraugot, un panācās pretī. Lab­dien, jaunskungs! viņš teica, sniegdams roku. Mani sauc Kaerva. Vai drīkstu jautāt…

-  Man vajadzīgs zirgs, es paziņoju, aši paspiedis viņa plaukstu.

-    Veselīgs, labi atpūties un labi paēdis. Tāds, kas šodien spēs sešas stundas jāt pa grūtu ceļu.

-  Protams, protams, Kaerva sacīja, berzēdams rokas un mādams ar galvu. Ar Dieva palīgu viss ir iespējams. Ļoti priecāšos…

- Paklausieties! es viņu vēlreiz pārtraucu. Es ļoti steidzos, tāpēc ievadu izlaidīsim. Es netēlošu, ka man tas nav svarīgi. Un jūs netērēsiet manu laiku, izrādot pēc kārtas visus savus kleperus. Ja pēc desmit minūtēm es nebūšu ticis pie zirga, iešu projām un nopirkšu to citur.

-    Paskatījos viņam acīs. Lhinsatva?

Keldietis izskatījās gluži satriekts. Ser, zirgu nekad nedrīkst pirkt tādā steigā! Sievu tak jūs sev neizvēlēsieties desmit minūtēs, un uz ceļa zirgs ir svarīgāks nekā sieva! Viņš bikli pasmaidīja. Pat Dievs tā nedarīja…

Man nācās pārtraukt viņu vēlreiz. Dievs šodien nepērk zirgu. To daru es.

Kalsnais keldietis mirkli klusēja, cenzdamies sakopot domas. La­bi! viņš klusi sacīja drīzāk sev pašam, nevis man. Lhin, ejam ska­tīties, kas man šeit ir!

Apgājuši stallim no ārpuses, mēs apstājāmies pie neliela aploka. Viņš pamāja ar roku, norādīdams uz zirgu netālu no iežogojuma. Tā dābolainā ķēve ir ļoti uzticama. Viņa var jātnieku aiznest…

Neklausīdamies viņā, es pārlaidu skatienu pusducim zirgu, kas dīki grozījās aploka iekšpusē. Kaut gan man nebija ne līdzekļu, ne iemesla zirga turēšanai, es pratu atšķirt labu dzīvnieku no slikta, un neviens no šeit redzamajiem neatbilda manai vajadzībai.

Redziet, trupas ceļotāji dzīvo un mirst kopā ar zirgiem, kas velk viņu ratus, un mani vecāki bija paguvuši šajā jomā mani pienācīgi izskolot. Jau astoņu gadu vecumā es pratu novērtēt zirgu un zināju, kādam jābūt labam zirgam. Pilsētnieki regulāri centās mums iesmērēt pusdzīvus vai nodzītus lopiņus, labi zinādami, ka savus maldus mēs atklāsim tikai tad, kad būsim daudzu jūdžu un dienu attālumā. Ja kāds sadomātu pārdot klibu ādaini savam kaimiņam, viņš iedzīvotos lielās nepatikšanās, bet kāpēc lai nevarētu piemānīt kaut kādus nožē­lojamus ceļiniekus?

Saraucis pieri, es paskatījos staļļa saimniekam acīs. Jūs esat jau iztērējis divas minūtes no mana dārgā laika, tāpēc redzu, ka joprojām nesaprotat manu stāvokli. Centīšos izteikties, cik skaidri vien iespē­jams. Man vajadzīgs zirgs, kas šodien spēj veikt garu un grūtu ceļu. Par tādu es maksāšu uz vietas skaidrā nauda bez stīvēšanās. Pacēlu vienā rokā maku, kas no jauna bija kļuvis smags, un to sakratīju, zinādams, ka viņš pēc skaņas pazīs īstu keldiešu sudrabu.

-  Ja tu pārdosi man zirgu, kas nometīs pakavu, sāks klibot vai raustīsies no ēnām, es zaudēšu ļoti svarīgu izdevību. Neatgūstamu izdevību. Ja tā notiks, es nenākšu atpakaļ atprasīt savu naudu. Es ne­rakstīšu sūdzību konsteblam. Es jau šovakar atgriezīšos Imrē un pielai­dīšu tavai mājai uguni. Un, kad tu naktskreklā un naktscepurē izskriesi pa durvīm, es tevi nogalināšu, izcepšu un apēdīšu. Turpat tavā zālienā, kaimiņu acu priekšā.

Mans skatiens bija caururbjoši nopietns. Tāds ir mans piedāvātais darījums, Kaerva. Ja tas tev nav pieņemams, saki skaidri, un es iešu uz citu vietu. Ja ir, tad beidz demonstrēt šos ādiniekus un rādi man kārtīgu zirgu!

Druknais keldietis lūkojās manī drīzāk apjucis nekā nobijies. Re­dzēju, ka viņš cenšas tikt skaidrībā par neparasto situāciju. Iespējams, viņš nosprieda, ka esmu vai nu bīstams ārprātīgais, vai arī augsta aristokrāta dēls. Vai varbūt abi kopā.

-  Lai notiek! viņš teica, vairs nepūlēdamies ielikt balsī iztapīgu pievilcību. Ja tu saki “grūtu ceļu”, cik grūtu tu īsti domā?

-   Ļoti grūtu, es atbildēju. Man šodien jānojāj septiņdesmit jūdzes. Pa zemesceļiem.

-  Vai vajadzēs arī seglus un citus piederumus?

Es pamāju ar galvu. Bet neko izsmalcinātu. Neko jaunu.

Viņš dziļi ievilka elpu. Labi, un cik naudas tu esi gatavs izdot?

Papurināju galvu un skopi pasmaidīju. Rādi zirgu un nosauc savu cenu! Man labi derētu volders. Tas var būt pat pagrūti valdāms, ja vien tam ir daudz enerģijas. Varētu būt pat daļējs volders vai keršenfortietis.

Kaerva pamāja ar galvu un veda mani atpakaļ uz staļļa plati atvērto durvju pusi.Man ir viens keršens. īsts tīrasiņu dzīvnieks. Viņš pameta ar roku vienam no staļļa puišiem. Ved ārā mūsu melno skais­tuli un ašāk par citām reizēm! Zēns skriešus metās izpildīt rīkojumu.

Staļļa saimnieks atkal pievērsās man: Tas ir izcils zirgs. Pirms to nopirku, es drošības dēļ izpētīju visus tā ciltsrakstus. Noauļoju pusjūdzi, un tas pat nenosvīda, un tik vieglu gaitu es vēl nebiju pie­redzējis. To nu es jaunajam kungam nemeloju.

Es pamāju ar galvu: tīrasiņu keršens manam nolūkam bija ļoti pie­mērots. Šīs šķirnes zirgu izturība bija gluži leģendāra, bet skaidrs, ka tas nozīmēja arī atbilstošu cenu. Lai trenēts Keršenas rikšotājs varēja maksāt duci talantu. Cik tu par to prasi?

- Apaļus divus desmitniekus, viņš atbildēja bez jebkādas minsti­nāšanās vai vainas pieskaņas balsī.

Žēlīgais Tehlu, divdesmit talantu! Tādam zirgam vajadzētu būt ap­kaltam ar sudraba pakaviem. Es neesmu noskaņots uz garu kaulē­šanos, Kaerva! strupi paziņoju.

-  To kungs jau pateica pietiekami skaidri, viņš atbildēja. Un es nosaucu godīgu cenu. Skaties! Tūlīt sapratīsi, kāpēc.

Puisis izsteidzās no staļļa, vezdams varenu zirgu ar gludu, spīdīgu spalvu. Tas bija vismaz astoņpadsmit plaukstu augsts, lepni izslietu galvu, viscaur melns no purna līdz astes galam. Viņam patīk joņot, Kaerva teica ar patiesu mīlestību balsī. Viņš pārlaida roku gludajam, melnajam kaklam. Un paskaties, kāda krāsa! Nevienas bālas spalviņas, tāpēc viņš nemaksā nieka šimus, bet ir visu divdesmit talantu vērts.

- Krāsa mani neinteresē, es izklaidīgi sacīju, pētīdams, vai zirgan nav vecu ievainojumu vai vecuma pazīmju. Tādu nebija. Zirgs bija jauns un stiprs, ar mirdzoši spožu spalvu. Man ir svarīgi ātri tikt uz priekšu.

-  Es saprotu, saimnieks kā atvainodamies teica. Bet krāsu es nevaru nepieminēt. Ja pagaidītu vēl pāris dienkopu, viegli atrastos kāds jauns kungs, kas maksātu par viņa izskatu vien.

Zināju, ka tā ir taisnība. Vai viņam ir vārds? es jautāju, lēni pieiedams melnim pavisam tuvu, lai tas varētu apostīt manas rokas un pierast pie mana tuvuma. Pirkumu var izdarīt ātri, bet draudzībai ar zirgu vajadzīgs laiks. Jābūt lielam nejēgam, lai steidzinātu sparīga, jauna keršena pirmos iespaidus.

-  Neviens vēl īsti nav pielipis, saimnieks atbildēja.

- Kā tevi sauc, manu zēn? es laipni jautāju, lai zirgs pierastu pie manas balss. Melnis uzmanīgi apostīja manu plaukstu, vērīgi lūkoda­mies manī ar vienu lielo, gudro aci. Tas nemēģināja atkāpties, tomēr bija nepārprotami sasprindzis. Turpinādams runāt, es piegāju tam pavisam klāt, cerēdams, ka manas balss skaņa to nomierinās. Tu esi pelnījis labu vārdu. Es negribētu, lai kāds kundziņš ar apšaubāmu prāta asumu uzspiestu tev nepiemērotu, atbaidošu vārdu: Pusnakts, Kvēps, Krauklis…

Piegājis pavisam klāt, uzliku plaukstu zirgam uz kakla. Āda nodre­bēja, tomēr dzīvnieks neatrāvās. Man vajadzēja justies drošam gan par viņa izturību, gan temperamentu. Nedrīkstēju riskēt, sēžoties mugurā tramīgam zirgam. Kāds nejēga varētu nosaukt tevi par Piķi vai Mori, un tādi vārdi nekam neder. Vai par Tumsu, un tas neko nepasaka par tavu dabu. Un tevi nepavisam nedrīkst nosaukt par Melni, tas ir pārāk necils vārds tādam princim kā tu.

Mans tēvs vienmēr tā sarunājās ar jauniegādātiem zirgiem, vien­muļi skandēdams vārdus nomierinošā ritmā. Glāstīju dzīvnieka kaklu un runāju, nepievērsdams uzmanību pašiem vārdiem. Daudz svarīgāks zirgam ir balss tonis. Tu esi nācis tālu ceļu. Tev vajadzīgs lepns vārds, lai neviens tevi neuzskatītu par vienkāršu zirgu. Vai tavs agrākais saim­nieks bija keldietis? es jautāju. Ve vanaloi. Tu teriam keta. Palan te?

Jutu, ka zirgs mazliet atslābst, dzirdēdams pazīstamu valodu. Aiz­gāju tam otrā pusē, joprojām to uzmanīgi vērodams un ļaudams tam pierast pie manas klātbūtnes. Tu Ketha? es jautāju. Vai tu esi Ogle?

-    Tu mahne? Vai tu esi Ēna?

Gribēju teikt “Mijkrēslis”, taču nespēju atcerēties īsto siaru vārdu. Negribēdams apklust, dūdoju tikai tālāk, tēlodams, cik labi pratu, un vienlaikus pārbaudīju, vai zirga nagi nav aplauzti vai ieplaisājuši. Tu Keth-Selhan?Vai tu esi Novakars?

Lielais melnis nolieca galvu un pieglaudās man ar purnu. Es tev patīku, vai ne? iesmiedamies pajautāju, kaut gan zināju, ka īstais iemesls ir tas, ka zirgs saodis kaltētu ābolu paciņu, ko biju paslēpis vienā no apmetņa kabatām. Pats galvenais bija tas, ka viņš ir mani sajutis. Ja zirgs jūtas pietiekami brīvi, lai pieglaustos man ar purnu, ēdienu meklējot, mēs noteikti sapratīsimies arī grūtas, garas dienas ceļojumā.

-  Man šķiet, ka viņam piestāv vārds Kets Selhans, es teicu, atkal pievērsdamies Kaervam. Vai man jāzina vēl kaut kas?

Kaerva izskatījās mazliet nemierīgs. Viņš labajā pusē mēdz drusku raustīties.

-  Drusku?

-  Tikai drusku. Šķiet, saprātīgi jārēķinās, ka no tās puses viņu var viegli iztrūcināt, tomēr pats es neko tādu neesmu pieredzējis.

-  Kā viņš ir trenēts? īsā pavadā vai brīvākā stilā?

-  īsā pavadā.

-  Ļoti labi. Šim darījumam atlikusi vēl viena minūte. Dzīvnieks ir labs, bet divdesmit talantu es par viņu neatdošu. Centos runāt ar dziļu pārliecību balsī, kaut gan sirdī man tādas nebija. Zirgs patiešām bija lielisks, un viņa spalvas krāsa nenoliedzami cēla viņa vērtību vis­maz līdz divdesmit talantiem. Tomēr es centos iziet cauri ierastajām norisēm un nospiest pārdevēju kaut vai līdz deviņpadsmit. Tad man paliktu vismaz tik daudz naudas, lai Trebonā varētu samaksāt par vakariņām un naktsmītni.

-  Nu labi! Kaerva piekrita. Vienosimies par sešpadsmit!

Tikai kādreizējais skatuves treniņš ļāva man noslēpt pārsteigumu

par pēkšņo piekāpšanos. Piecpadsmit! es teicu, tēlodams sašutumu.

-    Un kopā ar segliem, piederumiem un auzu maisu. Sāku skaitīt naudu, it kā darījums būtu jau noslēgts.

Neticamā kārtā Kaerva pamāja ar galvu un lika vienam staļļa pui­šiem atnest seglus un aprīkojumu.

Kamēr palīgs segloja lielo melni, es noskaitīju Kaervam saujā minēto naudas summu. Keldietis, šķiet, jutās neveikli un vairījās no mana skatiena.

Ja es tik labi nepazītu zirgus, man būtu jādomā, ka esmu pie­krāpts. Varbūt šis zirgs bija zagts? Varbūt saimniekam izmisīgi vaja­dzēja naudu?

Lai kāds būtu iemesls, es par to nebēdāju. Man bija uzsmaidījusi veiksme. Turklāt liels ieguvums bija tas, ka pēc nokļūšanas Trebonā es droši vien varēšu zirgu pārdot, iegūstot nelielu peļņu. Patiesībā man tas būs jāpārdod, cik drīz vien iespējams pat tad, ja es darījumā zaudētu naudu. Stallis, ēdiens un kopšana tādam zirgam kā šis izmak­sātu peniju dienā. Es nevarēju atļauties viņu paturēt.

Ieliku ceļamaisu seglu somā, pārbaudīju seglu jostu un kāpšļus, tad uzkāpu Ketam Selhanam mugurā. Viņš viegli padidījās pa labi, gribēdams drīzāk mesties rikšos. Arī es nevēlējos kavēties. Pievilku pavadu, un mēs devāmies ceļā.

*  * *

Grūtībām, ko mēdz sagādāt zirgi, visbiežāk nav nekāda sakara ar pašiem zirgiem. Tās rada jātnieka nemākulība. Saimnieki zirgus slikti apkaļ, nepareizi seglo, nepietiekami baro un pēc tam sūrojas, ka tiem iesmērēts klibs, greizs vai nevaldāms dzīvnieks.

Es pazinu zirgus. Vecāki bija man iemācījuši jāt un tos kopt. Kaut gan mana pieredze vairāk saistījās ar spēcīgiem vilcējiem, kas pare­dzēti galvenokārt vezumu pārvietošanai, nevis rikšošanai, es vajadzī­bas gadījumā pratu arī jāt auļos.

Jātnieki, kas steidzas, nereti uzsāk dzīt zirgu pārāk strauji un nesau­dzīgi. Viņi sāk ceļu pilnā ātrumā, un zirgs jau pēc stundas klibo vai zaudē spēkus. Tā ir milzīga aplamība. Tikai nelabojams kretīns tā var apieties ar savu zirgu.

Tomēr teikšu pavisam atklāti: jutos gatavs nodzīt Ketu Selhanu kaut līdz nāvei, ja vien tas mani laikus nogādātu Trebonā. Ir brīži, kad es gribu būt kretīns. Būtu varējis nogalināt kaut duci zirgu, ja tas man palīdzētu iegūt ziņas par čandriāniem un par to, kāpēc viņi noga­lināja manus vecākus.

Taču tādām vēlmēm padoties nebija nekādas jēgas. Beigts zirgs mani neaiznesīs uz Trebonu. To izdarīs tikai dzīvs rikšotājs.

Tāpēc es sākumā vadīju Ketu Selhanu rāmā solī, lai zirgs iesildītos. Laikam nojauzdams manu nepacietību, zirgs izrādīja tieksmi rikšot ātrāk, un, ja mums vajadzētu jāt tikai jūdzi vai trīs, es viņam ar prieku būtu to ļāvis. Taču zirgs man bija vajadzīgs vismaz piecdesmit, varbūt pat septiņdesmit jūdzēm, tātad jārikojas pacietīgi un apdomīgi. Man divas reizes nācās pievilkt grožus, lai zirgs tecētu rātnāk, un tikai pēc tam tas samierinājās un paklausīja.

Pēc pirmās jūdzes palaidu Ketu Selhanu vieglos rikšos. Zirgam bija līgana gaita, ar ko tas būtu izcēlies pat keršena pārstāvju vidū, tomēr rikši vienmēr mazliet krata jājēju, un manas jaunās šuves sāpīgi lika sevi manīt. Nojājis vēl apmēram jūdzi, paskubināju zirgu ātrāk. Tikai tad, kad Imre bija palikusi trīs vai četras jūdzes aiz muguras un priekšā stiepās labs, līdzens ceļš, es palaidu Ketu Selhanu auļos.

Beidzot varēdams brīvi skriet, tas metās uz priekšu kā viesulis. Saule nupat bija nožāvējusi rīta rasu, un zemnieki, kas laukos vāca kviešus un miežus, izbrīnījušies noskatījās mums pakaļ. Kets Selhans skrēja ātri tik ātri, ka vējš raustīja manu apmetni un tas plīvoja aiz muguras kā karogs. Kaut gan apzinājos, ka izskatos ļoti iespaidīgi, sasprindzinātais skausts drīz nogura, tāpēc es noraisīju apmetni un ieliku to seglu somā.

Kad ceļš veda cauri koku audzei, es atkal palēnināju zirga skrējienu līdz riksim. Tas deva viņam atpūtu, un mums nedraudēja iespēja aiz ceļa līkuma uzskriet kritušam kokam vai gausam vezumniekam. Kad apkārt atkal pletās ganības un ceļš bija pārredzams, no jauna palaidu zirgu auļos, un mēs lidojām kā vējš.

Pēc pusotras stundas Kets Selhans svīda un smagi elsoja, tomēr turējās labāk nekā es. Manas kājas šķita kļuvušas gluži ļenganas. Kaut gan biju jauns un fiziski spēcīgs, seglos nebiju sēdējis jau gadiem ilgi. Jājot darbojas citi muskuļi nekā staigājot, un auļošana prasa tādu pašu piepūli kā skriešana, ja vien nevēlas zirgam uzvelt divtik lielu slodzi.

Tāpēc es ar atvieglojumu sagaidīju nākamo mežoto ceļaposmu. No­lēcu no zirga un gabalu gāju kājām, dodams mums abiem pelnītu atpūtu. Pārdalījis vienu no āboliem, iedevu zirgam lielāko pusi. Spriedu, ka esam nojājuši apmēram trīsdesmit jūdzes, un saule vēl nebija pat sasniegusi augstāko punktu.

-  Tas gāja viegli, es teicu Ketam Selhanam, saudzīgi glāstīdams dzīvnieka kaklu. Bet tu patiešām esi skaistulis! Tu taču neesi vēl paguris, vai ne?

Kad bijām nogājuši apmēram desmit minūtes, mums uzsmaidīja veiksme: ceļu šķērsoja neliels strauts, kam pāri stiepās koka tilts. Krietnu bridi ļāvu zirgam veldzēt slāpes, bet uzmanīju, lai tas neiz­dzertu par daudz, un vedu to atpakaļ uz ceļa.

No jauna uzkāpu seglos un pakāpeniski ievadīju zirgu auļos. Kājas man sāpēja un smeldza, un es pieliecos tuvāk zirga kaklam. Pakavu dipoņa skanēja gluži kā pavadījums rāmajai vēja dziesmai, kas nemi­tīgi šalca man ausīs.

Pirmo aizķeršanos piedzīvojām apmēram pēc stundas, kad vaja­dzēja šķērsot platu straumi. Upe nebūt nebija bīstama, taču man vaja­dzēja noņemt zirgam seglus un nest visus piederumus rokās, citādi tie varētu kļūt slapji. Es nedrīkstēju likt zirgam vairākas stundas jāt ar slapju aprīkojumu.

Otrā upes krastā nosusināju Ketu Selhanu ar savu segu un pēc tam atkal to apsegloju. Tas prasīja pusstundu, tāpēc zirgs bija ne vien atpūties, bet arī atdzisis, un man vēlreiz vajadzēja ļaut tam nestei­dzīgi iesildīties iet lēnos soļos, tad rikšot un pēc tam skriet. Upe bija man nolaupījusi veselu stundu. Baidījos, ka līdzīgs šķērslis ceļā var gadīties vēlreiz, un tad ūdens aukstums varbūt pārņemtu arī Selhana muskuļus. Ja tā notiktu, pat Tehlu vairs nespētu palaist zirgu auļos.

Pēc stundas mēs izjājām cauri nelielai pilsētiņai, kurā bija gandrīz tikai baznīca un krogs, turklāt abas ēkas atradās teju blakus. Apturēju Selhanu un ļāvu tam pie siles padzerties, bet pats tikmēr izstaipīju sastingušos muskuļus un bažīgi vēroju sauli.

Pēc tam lauki un zemnieku mājas parādījās arvien retāk un tos šķīra arvien lielāki attālumi. Koku audzes kļuva blīvākas un biezākas. Ceļš pārtapa šaurākā joslā, un tā stāvoklis bija ar katru brīdi sliktāks: akmeņaini posmi mijās ar izskalotām ieplakām. Ar katru noieto posmu mūsu gaita jūtami palēninājās. Bet, taisnību sakot, auļošanai tikpat vairs nepietika jaudas ne man, ne manam zirgam.

Beidzot mēs nonācām pie vēl vienas upes, kas šķērsoja ceļu. Ūdens bija ne vairāk kā pēdu dziļš, un nepatīkamā, asā smaka ļāva noprast, ka netālu augstāk krastā atrodas miecētava vai rūdas apstrādes vieta. Tilta te nebija, un Kets Selhans lēni šķērsoja straumi, uzmanīgi sper­dams soļus pa akmeņaino upes dibenu. Izklaidīgi prātoju, vai zirgs jūtas apmēram tāpat kā gājējs, pēc gara ceļa iemērcot kājas ūdenī.

Šī upe mūs ilgi neaizkavēja, taču tā līkumoja pāri ceļam un atpa­kaļ, tāpēc nākamās pusstundas laikā mums to vajadzēja šķērsot vēl trīs reizes. Tā bija mērena neērtība, jo ūdens nekur nebija dziļāks par pusotrām pēdām. Katrā nākamajā vietā ūdens kodīgā smaka bija arvien jūtamāka. Šķīdinātāji un skābes. Tuvumā acīmredzot atradās vai nu rūdas apstrādes vieta, vai ari raktuve. Es turēju pavadas gatavībā, lai neļautu Selhanam pieliekt galvu un dzert, taču zirgs bija gudrs un pat nemēģināja to darīt.

Krietnu gabalu tālāk es uzjāju kalnā un lejā redzēju krustceļus, ap kuriem pletās neliela, zaļa ieleja. Tieši pie ceļa staba bija apmeties ceļojošs skārdnieks ar diviem ēzeļiem. Viens no tiem bija tik apkrauts, ka, šķiet, varēja kuru katru bridi apgāzties, bet otram dīvainā kārtā mugurā nebija nekā. Tas stāvēja zemesceļa malā un skrubināja zāli, un tam blakus gulēja neliela riku un piederumu kaudze.

Skārdnieks sēdēja uz maza soliņa ceļa malā un izskatījās sadrūmis. Ieraudzījis mani jājam lejā no kalna, viņš manāmi atdzīvojās.

Tuvodamies krustceļiem, izlasīju uzrakstu uz ceļa staba. Trebona atradās uz ziemeļiem. Uz dienvidiem bija Temfolza. Piejājis tuvāk skārdniekam, es pievilku pavadas. Gan man, gan Ketam Selhanam nekaitēja atpūsties, un mana steiga nebija tik ārkārtīga, lai es kļūtu nelaipns pret ceļā sastaptu skārdnieku. To nu ne! Turklāt viņš man varbūt varēs vismaz pateikt, cik tālu vēl atlicis līdz Trebonai.

- Sveiks! skārdnieks uzsauca, paskatīdamies uz mani un ar plauk­stu aizsegdams acis pret sauli. Tu izskaties pēc tāda, kam kaut kas vajadzīgs. Sēdētājs bija vīrs gados ar kailu galvvidu un apaļu, drau­dzīgu seju.

Es pasmējos. Man ir vajadzīgs daudz kas, skārdniek, bet diez vai tas būs atrodams tavā nastā.

Viņš iztapīgi pasmaidīja. Nu, nu, tikai neiedomājies, ka… Vīrietis apklusa un kādu brīdi domīgi raudzījās zemē. Kad viņš atkal ieskatī­jās man acīs, viņa seja joprojām bija laipna, taču kļuvusi nopietnāka.

-    Paklau, dēls, es runāšu atklāti. Manai ēzelienei ir savainots priekš­kājas nags, un tā neko vairs nespēj pastiept. Esmu šeit iestrēdzis, līdz atradīsies kāds palīgs.

-  Citkārt es palīdzētu tev ar vislielāko prieku, skārdniek, es teicu,

-    bet man pēc iespējas drīzāk jātiek līdz Trebonai.

- Tas nebūs grūti. Ar rokas mājienu viņš norādīja pāri kalnam uz ziemeļu pusi. Tev atlikusi tikai pusjūdze. Ja vējš pūstu no dienvidiem, tu justu dūmu smaku.

Paskatījos turp, kurp viņš rādīja, un redzēju aiz kalna ceļamies gaisā dūmu grīsti. Mani pārņēma dziļš atvieglojums. Biju sasniedzis savu mērķi, un kopš dienas vidus bija aizritējusi tikai nepilna stunda.

Skārdnieks turpināja: Man jātiek līdz īvzdaunas dokiem. Viņš pamāja uz austrumu pusi. Esmu sarunājis kuģi, lai brauktu lejup pa straumi, un ļoti gribu uz to paspēt. Pavecais virs zīmīgi nopētīja manu zirgu. Bet man vajadzīgs dzīvnieks, kas nestu manas paunas…

Šķita, ka man vēlreiz uzsmaidījusi veiksme. Kets Selhans bija lielisks zirgs, bet tagad, kad Trebona tikpat kā sasniegta, viņš varētu vairs tikai tērēt manus ierobežotos līdzekļus.

Tomēr nekad nevajag izrādīt dedzīgu vēlēšanos kaut ko pārdot. Šis ir pārāk labs zirgs nastu nešanai, es teicu, paplikšķinādams Ketam Selhanam pa skaustu. Viņš ir tlrasiņu keršens, un varu droši teikt, ka labāku zirgu man vēl nav gadījies redzēt.

Skārdnieks nomēroja zirgu ar neticīgu skatienu. Tas lopiņš ir nokausēts, re, kas par lietu! viņš teica. Tam vairs nepietiks pulvera nevienai jūdzei.

Nošļūcu lejā no segliem un sagrīļojos, kad manas piepūlētās kājas pieskārās zemei. Par to nav jābrīnās, skārdniek. Viņš šodien ir auļojis visu garo ceļu no Imres!

Skārdnieks ieķiķinājās. Tu labi māki melot, puis, bet jāzina tak mērs! Uz tik lielu ēsmu neuzķersies neviena zivs.

Man nebija vajadzības tēlot sašutumu. Atvainojos, ka nenosaucu savu vārdu! es teicu, sniegdams roku. Mani sauc Kvouts, esmu ceļojošas trupas aktieris no Edema Rū cilts. Pat ļaunākajos apstākļos es neuzdrošinātos melot skārdniekam.

Skārdnieks paspieda manu roku. Ja tā, viņš sacīja ar tādu kā izbrīnu balsī, tad es no sirds atvainojos tev un tavai ģimenei! Jūsējos reti gadās sastapt uz ceļa pa vienam. Viņš kritiski nopētīja zirgu.

-   Visu garo ceļu no Imres, tu saki? Es atbildēju ar apstiprinošu galvas mājienu. Tas tak būs savas sešdesmit jūdzes, vai? Ellīgs gabals! Viņš veltīja man viszinīgu smaidu. Kā jūtas tavas kājas?

Es pasmīnēju pretī. Teikšu, ka priecājos stāvēt atkal pats uz savām kājām. Zirgs vēl izturēs jūdzes desmit. Bet es laikam ne.

Skārdnieks vēlreiz apskatīja zirgu un sparīgi nopūtās. Nu, kā jau teicu, man nav lielas izvēles. Cik tu gribi par viņu?

-  Kets Selhans ir tīrasiņu keršens, es atbildēju, un tu neno­liegsi, ka viņam ir izcila krāsa. Neviena gaiša plankuma. Pat nevienas baltas spalviņas…

Skārdnieks iesmējās. Es ņemu savus vārdus atpakaļ! viņš teica.

-   Tu esi briesmīgs melis!

-  Nesaprotu, kas te smieklīgs, es mazliet saspringti sacīju.

Skārdnieks savādi paskatījās uz mani. Nevienas baltas spalviņas,

tu saki? Viņš norādīja uz Selhana pakaļkāju. Ja tas lopiņš ir viscaur melns, tad es esmu Orens Velsiters!

Paskatījies turp, es ieraudzīju, ka Keta Selhana kreisā pakaļkāja līdz pat paceles cīpslai izskatās gluži kā ieauta gaišā zeķē. Apstulbis piegāju tuvāk un noliecos to apskatīt. Tas nebija tīrs baltums, drīzāk pelēcīgs balojums. Jutu gaisā vāju ūdens smaržu no upes, ko bijām šķērsojuši pēdējā ceļa posmā: šķīdinātāji!

-  Sasodītais krāpnieks! es neticīgi iesaucos. Viņš man ir pār­devis krāsotu zirgu!

-        Vai tad zirga vārds tev neko neizteica? skārdnieks iesmējās.

-   Keth-Selhan? Ak mūžs, zēn, kāds tevi ir pamatīgi izvazājis aiz deguna!

-  Viņa vārds nozīmē mijkrēsli, es teicu.

Skārdnieks papurināja galvu. Siaru valoda tev klibo. Ket Selem būtu “novakars”. Selhan ir “zeķe”. Viņa vārds nozīmē “viena zeķe”.

Atcerējos pārdevēja reakciju bridi, kad biju izvēlējies zirgam vārdu. Nav brīnums, ka viņš izskatījās samulsis. Un nav brīnums, ka tik ātri un viegli nolaida cenu. Viņam šķita, ka esmu uzminējis viņa noslēpumu.

Skārdnieks pasmējās, redzēdams manu sejas izteiksmi, un paplik­šķināja man pa muguru. Nepārdzīvo, zēn! Tā laiku pa laikam notiek pat visgudrākajiem no mums. Viņš aizgriezās un sāka rakņāties pa saviem saiņiem. Man laikam ir kaut kas tāds, kas tev patiks. Piedā­vāju tev darījumu! Skārdnieks pagriezās atpakaļ un pacēla man pretī kaut ko melnu un grubuļainu, līdzīgu izskalotam kokam.

Paņēmu neparasto veidojumu un aplūkoju no visām pusēm. Tas bija smags un pieskārienā auksts. Izdedžu gabals? es jautāju. Vai tad burvju pupas tev jau beigušās?

Skārdnieks pacēla otru roku, kurā turēja kniepadatu. Brīdi turējis to plaukstas attālumā, viņš atlaida pirkstus vaļā. Kniepadata nenokrita, bet atlēca sānis un piekļāvās gludajam, melnajam pikucim.

Es strauji un jūsmīgi ievilku elpu. Vai tas ir magnētakmens? Es nekad neesmu tādu redzējis!

-  Precīzi runājot, tas ir trebonakmens, skārdnieks lietišķi atbil­dēja. Jo tas nav radies nekādā Magnēta pilsētā, bet nācis tepat no tuvējās Trebonas. Tur, Imres pusē, tāds jaukums varētu izraisīt interesi daudzos sapratējos…

Izklaidīgi pamāju ar galvu un pagrozīju to rokās. Man jau kopš bērnu dienām vienmēr bija gribējies redzēt velkakmeni. Atrāvu kniep­adatu nost, izjuzdams dīvaino pievilkšanas spēku, kas turēja to pie gludā, melnā metāla. Mani pārņēma bijīga pacilātība. Es turēju plaukstā zvaigžņudzelzs gabalu! Nez kāda tam varētu būt vērtība? es jautāju.

Skārdnieks brīdi čāpstinādams vilka elpu caur zobiem. Nu, es teiktu, ka pašlaik un šajā vietā šīs mantas vērtība ir viens tīrasiņu keršens, kas spēj panest manu kravu…

Pagrozīju neparasto priekšmetu plaukstās, atvilku kniepadatu un ļāvu tai pievilkties vēlreiz. Mana bēda, skārdniek, ir tāda: lai nopirktu šo lielisko zirgu, es aizņēmos naudu no kādas bīstamas sievietes. Ja man neizdosies to izdevīgi pārdot, es nonākšu lielās nepatikšanās.

Skārdnieks saprotoši pamāja ar galvu. Ar tāda lieluma debessdzelzi savukārt ir tā: pārdot to lētāk par astoņpadsmit talantiem nozīmē izgriezt caurumu paša makā. To būs gatavi pirkt gan juvelieri, gan bagātnieki, kuri meklē kaut ko jaunu un īpašu. Viņš piesita pirkstu sev pie deguna. Bet, ja tavs ceļš vedīs uz Universitāti, tu iegūsi vairāk! Magnētakmeni ļoti mīl artefakcijas meistari. Arī alķīmiķi. Ja atradīsi kādu darboni atbilstošā noskaņojumā, tu dabūsi lielāku summu.

Darījums izklausījās daudzsološs. Manets bija man mācījis, ka magnētakmens ir ļoti vērtīgs un reti atrodams akmens. Ne tikai savu galvanisko īpašību dēļ, bet arī tāpēc, ka šādos debessdzelzs gabalos dzelzij bieži ir piejaukti reti metāli. Es pastiepu roku. Esmu gatavs šim darījumam!

Mēs svinīgi sarokojāmies, bet tad, kad skārdnieks pastiepa roku pēc pavadām, es jautāju: Un ko tu man dosi par zirglietām un segliem?

Biju mazliet nobažījies, ka skārdnieks varētu ņemt ļaunā tādu kau­lēšanos, taču viņš tikai viltīgi pasmaidīja. Gudrs puisis! viņš pasmē­jās. Man patīk zēni, kuri nebaidās drusku uzstāt. Nu, ko tad tu gribētu? Man te ir skaista vilnas sega. Vai varbūt tu gribi labu, stipru auklu? Skārdnieks izvilka no ēzeļa nastas satītu kamolu. Aukla ceļā vienmēr ir noderīga. Un ko tu saki par šo? Viņš pagriezās pret mani, turēdams rokās pudeli, un pamirkšķināja ar aci. Tas ir gards Avennas augļu vīns. Došu tev par zirglietām visus trīs!

- Rezerves sega man nekaitētu, es atzinos. Tad man iešāvās prātā cita doma. Varbūt tev ir kaut kas no mana izmēra drēbēm? Pēdējā laikā esmu nolietojis daudz kreklu.

Vecais vīrs brīdi stāvēja ar auklas kamolu un pudeli rokās, tad pa­raustīja plecus un sāka pārmeklēt mantu saiņus.

- Vai tu esi kaut ko dzirdējis par kādām kāzām šajā pusē? es jau­tāju. Ceļojoši skārdnieki un sīkumtirgoņi parasti zina visus jaunumus.

-  Par Motenu kāzām? Skārdnieks aizsēja vienu saini un sāka pārmeklēt nākamo. Diemžēl tu esi nokavējis. Tās bija vakar.

Nevērīgais tonis lika manai sirdij sažņaugties. Ja te būtu notikusi masu slepkavošana, skārdnieks to noteikti zinātu. Prātā uzzibēja bries­mīga doma: varbūt esmu iedzīvojies parādos un joņojis tālu ceļu uz kalniem, dzīdamies pakaļ neesošai iedomai? Vai tu tur biji? Vai tur notika kaut kas neparasts?

-  Re, kur ir! Skārdnieks pagriezās pret mani, turēdams rokās vienkāršu, pelēku pašaustu kreklu. Nav īpaši smalks, toties jauns! Nu, teiksim, diezgan jauns. Viņš pielika to man pie krūtīm, lai novēr­tētu izmēru.

-  Vai tu biji tajās kāzās? es jautāju vēlreiz.

-  Ko? Ā, nē! Nebiju vis. Bet, spriežot pēc dzirdētā, tas bija varens notikums. Motens izprecināja vienīgo meitu un izdarīja to godam. Tās kāzas viņš bija plānojis jau daudzus mēnešus iepriekš.

- Tātad tu neesi dzirdējis, ka tur būtu noticis kaut kas neparasts? es jautāju, juzdams pakrūtē nelāgu tirpoņu.

Skārdnieks neziņā paraustīja plecus. Es jau teicu, ka pats tur nebiju klāt. Pēdējās pāris dienas pavadīju lietuves tuvumā. Viņš pamāja ar roku uz rietumu pusi. Tirgojos ar rūdas skalotājiem un augsto kalnu ļaudīm. Tad pēkšņi viņš iesita ar pirkstu pa deniņiem, it kā pēkšņi būtu kaut ko atcerējies. A, es tur, kalnos, uzgāju kādu labu krodziņu. Vēlreiz parakņājies mantās, viņš izvilka masīvu pla­kanpudeli. Ja negribi vīnu, varbūt ņemsi kaut ko stiprāku?

Grasījos papurināt galvu, bet tad atcerējos, ka lāse pašmāju brūvē­juma man šovakar noderētu ievainotā sāna apkopšanai. Varbūt… domīgi atbildēju. Tas atkarīgs no kopējā piedāvājuma.

-  Tādam krietnam jaunam kungam kā tu es piedāvāju segu, abas pudeles un auklas rituli! viņš dāsni pavēstīja.

- Tu esi devīgs, skārdniek. Bet krekls man noderētu labāk nekā aukla un augļu vīns. Tie būtu smagi, un man vēl jānoiet labs gabals kājām.

Skārdnieka seja mazliet apmācās, bet viņš tikai paraustīja plecus.

-    Protams, izvēle ir tava! Sega, krekls, brendijs un trīs džoti.

Mēs sarokojāmies, un es palīdzēju uzsiet Ketam Selhanam mugurā nastas, jo mani nomāca neskaidra apjauta, ka esmu skārdnieku apvai­nojis, noraidīdams iepriekšējo piedāvājumu. Pēc desmit minūtēm viņš jāja pa ceļu austrumu virzienā, bet es pāri zaļajiem pakalniem devos uz ziemeļiem uz Trebonu.

Biju priecīgs par iespēju pēdējo pusjūdzi noiet kājām, jo kustības palīdzēja atbrīvoties no stīvuma kājās un mugurā. Uzkāpis kalnā, ieraudzīju lejā Trebonas pilsētiņu, kas omulīgi gulēja dziļā ieplakā starp apkārtējām nogāzēm. Trebona nebija liela: tajā varēja būt ap simt māju, starp kurām līkumoja apmēram ducis nebruģētu ieliņu.

Bērnībā, ceļojot kopā ar aktieru trupu, es biju iemācījies ar skatienu novērtēt dažādas pilsētas. Tam ir zināma līdzība ar klausītāju novēr­tēšanu, uzstājoties ar priekšnesumu krogā. Protams, ar pilsētām ir sarežģītāk: ja krogā nospēlēsi slikti izvēlētu melodiju, varbūt saņemsi svilpienus un šņācienus, bet, ja nepareizi novērtēsi pilsētu, iespējamas krietni lielākas nepatikšanas.

Tāpēc es centos tikt skaidrībā par Trebonu. Tā atradās diezgan tālu no pazīstamām vietām, pusceļā starp raktuvju pilsētiņu un zemnieku ciematu. Diez vai turienes iedzīvotāji jūt tūlītējas aizdomas pret katru svešinieku, tomēr skaidrs, ka tik mazā pilsētiņā ikviens jau no pirmā skatiena pateiks, ka ceļa gājējs nav no vietējiem iedzīvotājiem.

Pārsteigts pamanīju, ka cilvēki novietojuši pie savām mājām salmu izbāzeņus šļūceņu izskatā. Tas nozīmēja, ka Trebona ir diezgan atpalicis kakts par spīti Imres un Universitātes tuvumam. Ražas svētki notiek katrā pilsētiņā un ciemā, tomēr mūsu dienās cilvēki aprobežojas ar liela ugunskura dedzināšanu un piedzeršanos. Tas, ka šejienes iedzī­votāji joprojām ievēro sensenās paražas, lika domāt, ka trebonieši ir māņticīgāki, nekā es būtu gaidījis.

Par spīti tam, man šie salmu šļūceņi patika. Tradicionālie ražas svētki, māņticība un viss, kas ar to saistīts, slēpj sevī savdabīgu vili­nājumu. Patiesībā tam ir daudz līdzības ar teātri.

Pati pievilcīgākā ēka pilsētiņā bija tehliešu baznīca trīs stāvus augsta laukakmeņu celtne. Tur nebūtu nekā īpaša, bet augstu virs zemes, tieši virs galvenajām durvīm, bija piestiprināts viens no lielā­kajiem dzelzs riteņiem, kādu man jebkad bija gadījies redzēt. Turklāt tas bija darināts no īstas dzelzs, nevis no krāsota koka. Ritenis bija desmit pēdu augsts un varēja svērt, šķiet, veselu tonnu. Citkārt tāds skats būtu darījis mani nervozu, taču es zināju, ka Trebona ir raktuvju pilsētiņa, tāpēc spriedu, ka tas ir nevis fanātiskas pielūgsmes objekts, bet pilsoniska lepnuma iemiesojums.

Gandrīz visas pārējās mājas bija zemas, celtas no rupji tēsta koka un apjumtas ar ciedru koka lubiņām. Tomēr viesnīca bija itin cienījama izskata divstāvu ēka ar apmestām sienām un sarkanu dakstiņu jumtu. Tajā noteikti jābūt kādam, kurš zinātu kaut ko vairāk par nesen noti­kušajām kāzām.

Viesnīcas zālē kavējās tikai daži cilvēki, un par to nebija jābrīnās, jo pašlaik pilnā sparā notika ražas vākšana un līdz īstai tumsai vēl bija atlikušas piecas vai sešas stundas. Savilcis seju raižpilnā izteiksmē, es piegāju pie bāra letes, aiz kuras stāvēja viesnīcnieks.

-  Atvainojiet! es teicu. Negribu jūs traucēt, bet es meklēju kādu cilvēku.

Viesnīcnieks bija tumšmatis ar drūmu seju un tikpat drūmu ska­tienu. Un kas tas būtu?

-        Kāds no maniem radiem bija atbraucis šurp uz kāzām, es sacīju,

-   un esmu dzirdējis, ka tajās noticis kaut kas nepatīkams.

Pēc vārda “kāzas” viesnīcnieka seja itin kā pārakmeņojās. Tālāk aiz letes stāvēja vēl divi vīrieši, un tie uzkrītoši skatījās citā virzienā, vairīdamies palūkoties uz manu pusi. Tātad taisnība! Šeit ir noticis kaut kas baiss.

Ievēroju, ka viesnīcnieks pastiepj roku un ar pirkstiem cieši iekram­pējas letē. Tikai pēc brīža sapratu, ka viņš ir pieskāries kokā iedzītai dzelzs naglai. Nelāgas lietas, viņš strupi atteica. Es negribu par to runāt.

-  Lūdzu! es sacīju, cenzdamies ielikt balsī pēc iespējas vairāk satraukuma. Biju iegriezies pie kādas ģimenes Temfolzā, un tur tieši tobrīd atklīda baumas par kaut kādiem savādiem notikumiem. Visi turienieši ir ļoti aizņemti ar pēdējās ražas vākšanu, tāpēc es apsolīju atnākt šurp un noskaidrot pats.

Viesnīcnieks nopētīja mani no galvas līdz kājām. Atraidīt varētu kādu nejaušu, neaptēstu garāmgājēju, bet cilvēkam taču ir tiesības uzzināt, kas noticis ar viņa piederīgo. Augšstāvā ir kāds, kas bija tur tuvumā, viņš strupi atbildēja. Nav no šejieniešiem. Varbūt tas pats radagabals, kuru tu meklē.

Liecinieks! Pavēru muti, lai jautātu vēl kaut ko, bet viesnīcnieks papurināja galvu. Es neko nezinu! viņš cieti atteica. Un negribu zināt. Pēkšņi kļuvis ļoti nevaļīgs, viņš aizgriezās un sāka darboties ap alus mucu krāniem. Pašā gaiteņa galā pa kreisi!

Izsteidzos cauri ēdamzālei un devos augšā pa kāpnēm. Tagad jutu, ka visi vairās uz mani skatīties. Viņu klusēšana un viesnīcnieka balss

tonis skaidri liecināja, ka augšstāva liecinieks ir nevis viens no dau­dziem, kas bijuši klāt notikumā, bet gan vienīgais. Vienīgais, kas palicis dzīvs.

Aizgāju līdz gaiteņa galam un pieklauvēju pie durvīm. Vispirms klusi, pēc tam skaļāk. Lēni atvēru durvis, cenzdamies neizbiedēt cil­vēku, kuru sastapšu istabā.

Tā bija šaura istaba ar šauru gultu. Gultā gulēja sieviete. Viņa bija pilnīgi apģērbusies, un viena roka viņai bija ievīstīta pārsējā. Sieviete bija pagriezusi galvu pret logu, un es redzēju tikai viņas profilu.

Tomēr es viņu pazinu. H bija Denna.

Laikam klusi ienākt man nebija izdevies, jo viņa pagriezās un paska­tījās uz mani. Pievērtās acis plati iepletās, un šoreiz tā bija viņa, kurai pietrūka vārdu.

- Dzirdēju, ka tev bijušas nepatikšanas, es bezrūpīgi teicu. Tāpēc nolēmu atnākt un paskatīties, vai varu ko palīdzēt.

Dennas acis mirkli iepletās vēl platākas, tad savilkās šauras. Tu melo! viņa sacīja ar rūgtu smaidu uz lūpām.

- Jā, meloju, es atzinos. Bet tie ir skaisti meli. Iegāju istabā un klusi aizvēru durvis. Ja būtu zinājis, es būtu atnācis agrāk.

-  Ikviens var ierasties, kur vajag, ja ir saņēmis ziņu, viņa neiz­teiksmīgi atbildēja. Bet tikai īpašs cilvēks var parādīties, nezinādams, kas noticis. Viņa piecēlās sēdus, pagriezās pret mani un nolaida kājas pāri gultas malai.

Tagad, ieskatījies ciešāk, es redzēju, ka viņai ir ne vien pārsieta roka, bet arī pamatīgs zilums virs deniņiem. Paspēru soli tuvāk. Kā tu jūties?

- Slikti, viņa bez aplinkiem atbildēja. Bet varēja būt vēl krietni sliktāk. Denna lēni piecēlās kājās, it kā nejuzdamās droša, vai varēs nostāvēt. Tad viņa paspēra pāris soļu uz priekšu un šķita mazliet nomierināmies. Nu tā! Es spēju pastaigāt. Iesim projām no šejienes!

IZNĀKUSI N0 ISTABAS, Denna pagriezās nevis pa labi, bet pa kreisi. Pirmajā bridi es nodomāju, ka viņa ir sajaukusi ceļu, bet tad ieraudzīju aizmugures kāpnes un sapratu, ka viņa grib izslīdēt no mājas, neejot cauri kroga ēdamzālei. Viņa atrada aizmugures durvis, taču tās bija aizslēgtas.

Tā nu mums tomēr vajadzēja doties uz galvenajām durvīm. Līdzko iegājām kroga zālē, es tūlīt izjutu klātesošo uzmanību. Denna taisnā ceļā gāja uz durvīm, kustēdamās ar negaisa mākoņa lēno apņēmību.

Bijām jau gandrīz izgājuši cauri zālei, kad vīrietis aiz bāra letes mums nopakaļ skaļi iesaucās: Ei, ei! Paga!

Dennas skatiens tramīgi noraustījās. Cieši sakniebusi lūpas, viņa turpināja iet uz durvju pusi, it kā neko nebūtu dzirdējusi.

-  Es tikšu galā ar viņu, klusi teicu. Pagaidi mani ārā! Es tūlīt tev pievienošos.

Aizgāju līdz letei, aiz kuras stāvēja piktais viesnīcnieks. Tad tā ir tava radiniece? viņš noprasīja. Vai konstebls teica, ka viņa drīkst iet projām?

-  Man šķita, ka tu neko par to negribi zināt, es teicu.

-  Skaidrs, ka negribu! Bet viņa te izmantoja istabu un ēda, un es pasaucu ārstu, lai tas viņu aprūpē.

Es bargi paskatījos uz viesnīcas saimnieku. Ja šajā pilsētā dzīvo kāds ārsts, kurš ir vērts vairāk par puspeniju, tad es esmu Vintas karalis.

-         Man no viņas pienākas pustalants! viesnīcnieks neatlaidās.

-    Pārsējus neviens nedod par brīvu, un es nolīgu sievieti, kas sēdēja pie viņas un gaidīja, līdz viņa atjēgsies.

Ļoti šaubījos, vai viņam pienākas pat puse no minētās summas, taču nepatikšanas ar konsteblu es negribēju. Patiesībā es negribēju vispār nekādu kavēšanos, jo, pazīstot Dennas tieksmes, baidījos, ka viņa izgaisīs kā rīta migla, ja es ilgāk par minūti izlaidīšu viņu no acīm.

Izņēmu no maka piecus džotus un nobēru tos uz letes. Tirgoņi iedzīvojas ari mēra laikā! es indīgi izmetu un devos ārā.

Izjutu gandrīz smieklīgu atvieglojumu, redzēdams, ka Denna ārā gaida, balstīdamās pret zirgu sienamo stabu. Viņa bija aizvērusi acis un pavērsusi seju pret sauli. Izdzirdējusi manus soļus, viņa apmierināti nopūtās un pagriezās uz manu pusi.

-  Vai šeit bija tik draņķīgi? es jautāju.

-  Sākumā viņi bija diezgan laipni, Denna atbildēja, pamādama ar pārsieto roku uz viesnīcas pusi. Bet tā vecā sieva mani uzmanīja kā sargsuns. Viņa sarauca pieri un atglauda atpakaļ garos, melnos matus, atsedzot violeto plankumu, kas pletās pāri deniņiem līdz pat matu līnijai. Tu tādas noteikti zini: klīrīga vecmeita, kam mute kā kaķa pakaļa.

Es iesmējos, un Dennas sejā negaidot atplauka smaids, gluži kā saules stars, kas izlauzies no mākoņa apakšas. Tad viņa turpināja stāstu, un viņas seja atkal apmācās. Visu laiku skatījās uz mani ar nepārprotamu sejas izteiksmi. It kā man būtu pieklājies nomirt kopā ar pārējiem. It kā viss notikušais būtu mana vaina.

Denna papurināja galvu. Tomēr viņa bija ciešamāka nekā tie veči. Konstebls lika man roku uz kājas! Viņa noskurinājās. Atnāca pat mērs un dūdoja tā, it kā viņam ļoti rūpētu mans stāvoklis, kaut gan īstenībā viņš gribēja tikai mani iztaujāt. “Ko jūs tur darījāt? Kas tur notika? Ko jūs redzējāt?…”

Dennas nicinošais tonis lika man tik aši apvaldīt pašam savus jau­tājumus, ka es gandrīz iekodu mēlē. Jautājumus uzdot ir manā dabā, turklāt visam šim neprātīgajam skrējienam kalnos bija viens mērķis: izdibināt, kas šeit noticis.

Tomēr Dennas balss nepārprotami liecināja, ka šobrīd viņa nav gatava atbildēt uz jautājumiem. Pavilku ceļamaisu augstāk uz pleca, bet tad man kaut kas iešāvās prātā. Pagaidi! Tavas mantas! Tās pa­lika viesnīcas istabā.

Denna īsu mirkli vilcinājās. Man šķiet, tur nebija nekā tāda, kas piederētu man, viņa teica, it kā tāda doma viņai vispār nebūtu ienā­kusi prātā.

-  Vai tu tomēr negribi aiziet pārbaudīt?

Viņa enerģiski papurināja galvu. Ja es kaut kur neesmu vēlama, tad eju projām. Visu vajadzīgo varu sagādāt ceļā.

Denna sāka iet, un es piesteidzos viņai blakus. Viņa iegriezās šaurā šķērsielā, kas veda rietumu virzienā. Pagājām garām vecai sievietei, kas kāra pie mājas šļūceni no auzu stiebriem. Galvā tam bija primitīva salmu cepure, un kājās maisaudekla bikses. Kurp mēs ejam? es jautāju

-  Man jāaiziet pārbaudīt, vai neesmu kaut ko atstājusi Motenu mā­jās, viņa atbildēja. Pēc tam varam apspriest citas iespējas. Kāds bija tavs ceļamērķis, pirms tu atradi mani?

-  Atklāti sakot, ari es gāju uz Motenu mājām.

Denna uzmeta man iesāņus skatienu. Labi! Līdz turienei ir tikai viena jūdze. Varam tur nokļūt vēl dienas gaismā.

Trebonas apkārtne bija visai mežonīga: biezi meži mijās ar akmeņai­niem klajumiem. Palaikam kāds ceļa likums pavēra skatienam nelielu, koku ieskautu, zeltainu kviešu lauku vai iegriezās ielejā, ap kuru slējās tumši klintāji. Laukos līkņāja salmiem apbiruši zemkopji un kalpi, kus­tēdamies lēni un gurdi, kā apzinādamies, ka līdz vakaram vēl jānovāc puse no dienas ražas.

Bijām gājuši tikai pāris minūšu, kad aiz muguras atskanēja pazīs­tamā zirga pakavu klaboņa. Pagriezies atpakaļ, ieraudzīju, ka pa ceļu gāzelēdamies tuvojas nelieli vaļēji rati. Abi ar Dennu atkāpāmies ceļ­malas krūmājā, jo uz šaurā ceļa tik tikko pietika vietas ratiem. Izdē­dējis, gurdens zemnieks, sakumpis virs grožiem, pārlaida mums aiz­domīgu skatienu.

- Mēs ejam uz Motenu mājām! Denna iesaucās, kad braucējs bija pietiekami tuvu. Vai jūs nevarētu paņemt mūs ratos?

Virs drūmi mūs nopētīja un pamāja uz ratu aizmuguri. Es braukšu gar veco Kāpukalnu. No turienes jums tālāk jāiet pašiem.

Mēs iekāpām ratos un apsēdāmies atmuguriski uz šķērsdēļa, pār­laiduši kājas pāri ratu malai. Virzījāmies uz priekšu gandrīz tikpat lēni kā ejot, tomēr abi priecājāmies par iespēju atpūtināt kājas.

Braucām klusēdami. Denna acīmredzami nevēlējās sarunāties sve­šinieka klātbūtnē, un es labprāt izmantoju iespēju vēlreiz visu pārdo­māt. Biju gatavojies stāstīt nezināmajam lieciniekam jebkādus melus, lai iegūtu vajadzīgās ziņas. Denna bija radījusi jaunus sarežģījumus. Es nevēlējos viņai melot, tomēr neuzdrīkstējos riskēt, atklājot pārāk daudz. Nepavisam negribēju, lai viņa nodomātu, ka man galvu sagro­zījuši neticami stāsti par čandriāniem…

Tāpēc ceļš pagāja klusējot. Bija patīkami vienkārši atrasties viņai blakus. Jūs varbūt neticēsiet, ka meitene ar pārsējiem un nozilinātu aci var būt skaista, bet Denna tāda bija. Skaista kā mēness, kam plankumi neatņem pievilcību.

Manās sapņainajās pārdomās ielauzās zemnieka balss. Te ir Kāpukalns!

Palūkojos apkārt, ar skatienu meklēdams kāpas, taču neko tamlī­dzīgu neredzēju. Diemžēl tuvumā nebija arī nekāda ūdens, kas ļautu baudīt vēsu malku vai vismaz noskaloties. Pēc stundām ilgās auļošanas biju nosvīdis un no manis vēdīja zirga smaka.

Pateikušies zemniekam, iztrausāmies no ratiem. Denna devās pa priekšu, iedama pa šauru taku, kas līkumodama vijās gar kalna piekāji starp kokiem un atsevišķiem tumšiem, laikazoba nodeldētiem akmeņu atsegumiem. Šķita, ka Dennas gaita ir drošāka nekā tad, kad aizgājām no viesnīcas, tomēr viņa cītīgi raudzījās zemē un spēra soļus uzmanīgi, it kā nejustos droša, vai noturēs līdzsvaru.

Pēkšņi es kaut ko atcerējos. Es saņēmu tavu vēstuli, teicu, izvilk­dams no apmetņa kabatas salocīto papīra lapu. Kad tu to atstāji?

-  Pirms gandrīz divām dienkopām.

Es saviebos. Atradu to vakar vakarā.

Denna pamāja ar galvu. Kad tu neparādījies, man radās bažas. Domāju, varbūt tā ir izkritusi no loga spraugas vai samirkusi un raksts kļuvis nesalasāms.

-  Pēdējā laikā es logu nebiju izmantojis, es paskaidroju.

Denna nevērīgi paraustīja plecus. Patiesībā jau muļķīgi bija iedo­māties, ka tu to noteikti atradīsi.

Cītīgi domāju, ko vēl varētu piebilst varbūt kādu izskaidrojumu tam, ko viņa bija redzējusi “Eolijā”, kad Fela pielaikoja man apmetni. Neko prātīgu nespēju izdomāt. Man ļoti žēl, ka netiku uz mūsu norunātajām pusdienām.

Denna uzmeta man tādu kā uzjautrinātu skatienu. Deohs teica, ka tu esot iekļuvis ugunsgrēkā vai tamlīdzīgā ķibelē. Tu esot izskatījies gauži nožēlojams.

-  Tieši tāds es jutos. Ne tik daudz ugunsgrēka dēļ, cik mūsu izju­kušās tikšanās dēļ…

Viņa pazibināja acis. Ticu, ka tu biji šausmīgi satriekts. Savā ziņā tu man izdarīji pakalpojumu. Kamēr es tur sēdēju un vienatnē skumu…

-  Es jau teicu, ka man ļoti žēl.

-  … pie manis pienāca kāds vecāks kungs. Mēs iepazināmies, apru­nājāmies… Viņa paraustīja plecus un uzmeta man iesāņus skatienu, kurā jautās gandrīz vai biklums. Kopš tā laika es ar viņu satiekos. Ja viss noritēs veiksmīgi, ceru, ka viņš pirms gada beigām kļūs par manu patronu.

-  Tiešām? es iesaucos, un atvieglojums nolija pār mani kā vēsa ūdens šalts. Tas ir lieliski, tam jau sen vajadzēja notikt! Kas viņš ir?

Denna papurināja galvu, un viņas tumšie mati pārkrita pāri sejai.

-    To es nedrīkstu teikt. Viņš ir kā apmāts ar slepenību. Vairāk nekā veselu dienkopu neteica man pat savu īsto vārdu. Es pat tagad vēl nezinu, vai tas vispār ir viņa īstais vārds.

- Ja tu droši nezini, kas viņš ir, es lēni teicu, kā tu vari zināt, ka viņš ir cienījams kungs?

Tas bija muļķīgs jautājums. Atbildi zinājām mēs abi, tomēr Denna to pateica skaļi: Nauda. Apģērbs. Izturēšanās. Viņa paraustīja ple­cus. Pat tad, ja viņš ir tikai bagāts tirgotājs, viņš būs labs patrons.

-  Bet nekas izcils. Tirgotāju ģimenēm nav tādas stabilitātes…

-  …un to vārdam nav tāda iespaida, Denna pabeidza, vēlreiz viszinīgi paraustīdama plecus. Puse maizes klaipa ir labāka nekā nekas, un es esmu nogurusi, dzīvojot bez jebkādas maizes. Viņa nopūtās. Esmu visiem spēkiem centusies viņu piesaistīt. Bet viņš ir tik izvairīgs… Mēs nekad nesatiekamies divreiz vienā un tajā pašā vietā, un tā nekad nav publiska vieta. Reizēm viņš norunā satikšanos, bet neatnāk. Tas gan manā dzīvē nav nekāds jaunums…

Denna nejauši uzkāpa uz vaļīga akmens un sagrīļojās. Es strauji pastiepos, lai viņu noturētu, un viņa, vairīdamās no kritiena, cieši ieķērās man rokā un plecā. Brīdi stāvējām, cieši piespiedušies viens pie otra, un, kamēr viņa atguva līdzsvaru, es skurbi izjutu viņas auguma tuvumu. Kustējos ļoti lēni, it kā man uz pleca būtu apmeties savvaļas putns, kuru es nekādā ziņā negribu iztrūcināt.

Gribēju apskaut viņu ciešāk gan tādēļ, lai sniegtu drošāku atbal­stu, gan citu skaidri saprotamu iemeslu dēļ. Tomēr tādu domu es tūlīt atmetu. Nebiju aizmirsis Dennas sejas izteiksmi, kad viņa pieminēja konsteblu, kas pieskāries viņas kājai. Ko es iesāktu, ja viņa to pašu justu pret mani?

Ap Dennu allaž grozījās vīrieši, un no viņas stāstiem es zināju, cik tie viņai šķiet apnicīgi. Neparko negribēju pats pieļaut līdzīgas aplamības tīrās muļķības dēļ. Neuzdrīkstējos viņu aizvainot, gribēju saglabāt savu stāvokli. Kā esmu jau teicis, bezbailība un drosme nav viens un tas pats.

Turpinājām ceļu pa taku, kas vijās turp un atpakaļ, virzoties kalnup. Vienīgā skaņa bija vēja šalkoņa garajā ceļmalas zālē.

-  Tātad viņš ir tik noslēpumains? es mēģināju atsākt sarunu, baidīdamies, ka klusums var kļūt neomulīgs.

- Noslēpumains nav īstais vārds, Denna teica. Kāda sieviete man reiz piedāvāja naudu, lai iegūtu kādas ziņas par viņu. Es izlikos par nejēgu, bet vēlāk, kad viņam to pastāstīju, viņš teica: tā esot bijusi pārbaude, lai redzētu, cik man var uzticēties. Citreiz kaut kādi sve­šinieki man izteica draudus. Nojaušu, ka tā bija vēl viena pārbaude.

Tāds cilvēks man šķita diezgan šaubīgs; varbūt tas bija kāds, kurš bēg no likuma vai slēpjas no ģimenes. Gribēju viņai to pateikt, bet tad ievēroju viņas raižpilno skatienu. Denna bija nobažījusies noba­žījusies, ka es slikti domāšu par viņu, zinot, ka viņa pakļaujas slimīgi aizdomīga kundziņa untumiem.

Atcerējos savu sarunu ar Deohu un viņa vārdus par to, ka Dennas liktenis ir daudz skarbāks par manējo, lai kāds tas būtu. Ar ko es pats būtu gatavs samierināties, lai iegūtu ietekmīga aristokrāta aizbild­niecību? Ko būtu gatavs darīt, lai atrastu kādu, kurš man maksātu par jaunām lautas stīgām, apģērbu un ēdienu un pasargātu mani no tādiem kretīniem kā Ambrozs?

Apvaldīju vārdus, ko biju gribējis sacīt, un veltīju Dennai saprotošu smaidu. Kaut viņš būtu tik bagāts, lai atsvērtu tavas grūtības! es teicu. Kaut viņam būtu pilnas kabatas naudas! Veseli maisi naudas.

Dennas lūpu kaktiņi mazliet savilkās, un es jutu, ka viņa nomie­rinās, priecādamās, ka negrasos viņu nosodīt. Tas gan būtu vareni, vai ne? Viņas acis iedzirkstījās, teikdamas: jā!

-   Tieši viņa dēļ es esmu šeit, Denna turpināja. Viņš lika man ierasties šajās kāzās. Te ir daudz dziļāka lauku nomale, nekā biju do­mājusi, bet… Viņa vēlreiz paraustīja plecus, mēmi pauzdama attiek­smi pret aristokrātu dīvainajiem untumiem. Gaidīju, ka arī mans iecerētais patrons būs šeit. Denna piepeši iesmējās. Kāda tam vispār bija jēga?

-  Izdomā viņam vārdu! es izteicu priekšlikumu.

-  Izdomā pats! Denna attrauca. Vai tad jums Universitātē nemāca vārdu gudrības?

-  Anabelle, es ierosināju.

-  Nu nē! viņa iesmējās. Savu iespējamo patronu es nesaukšu par Anabelli.

-  Naudīgais hercogs.

-  Tagad tu atkal niekojies. Mēģini vēlreiz!

-  Nu tad saki, ja es trāpīšu īsto… Frederiks Vīzdegunis. Frenks. Ferans. Forū. Fordeils…

Viņa tikai purināja galvu, cītīgi kāpdama man blakus kalnā. Kad beidzot sasniedzām virsotni, mūs ieskāva vēja brāzma. Cenzdamās no­turēt līdzsvaru, Denna ieķērās man rokā, un es pacēlu plaukstu pie acīm, lai pasargātu tās no putekļiem un virpuļojošām lapām. Vējš ne­gaidīti iepūta lapu man tieši mutē, un es pārsteigts sāku klepot un spļaudīties.

Dennu tas ļoti uzjautrināja. Labi! es teicu, izvilcis lapu no mu­tes. Tā bija dzeltena un iegarena, ar smailu galu. Vējš izlēma mūsu vietā. To kungu sauc Osis.

- Vai tu esi pārliecināts, ka pareizais vārds nav Goba? viņa jautāja, pētīdama lapu. Tā ir izplatīta kļūda.

- Garšo pēc oša, es atbildēja. Turklāt “goba” ir sieviešu dzimtes vārds.

Denna nopietni pamāja ar galvu, kaut gan acīs viņai zibēja jautras dzirkstis. Lai būtu Osis!

Kad izgājām no koku aizsega un sākām iet lejā pa kalna pretējo pusi, mūs atkal sagrāba vēja brāzma, savērpdama apkārt jaunu putekļu un gružu mākoni. Denna pakāpās soli tālāk, pukodamās un berzēdama acis. Vieta, kur viņas plauksta bija kļāvusies pie mana elkoņa, piepeši kļuva ļoti auksta.

-  Sasodīts! viņa novilka, slaucīdama seju. Man acīs saskrēja pelavas.

- Tās nav pelavas, es teicu, skatīdamies pāri kalna nogāzei. Nepil­nas piecdesmit pēdas tālāk rēgojās apdegušu ēku puduris acīmredzot viss, kas atlicis no Motena saimniecības. Tie ir pelni.

*  * *

Es aizvedu Dennu līdz nelielai koku audzei, kas pasargāja no vēja un aizsedza skatu uz nodegušajām mājām. Iedevu viņai pudeli ūdens, ar ko izskalot acis, un mēs apsēdāmies uz krituša koka stumbra.

- Paklausies! es vilcinādamies sacīju. Tev nav jāiet uz turieni. Es varu sameklēt tavas mantas, tikai pasaki, kur tu tās atstāji.

Viņa mazliet samiedza acis. Neko neteikšu, ja tu centīsies iztu­rēties ar žēlīgu pārākumu un iejūtību…

- Es nezinu, ko tu vakar vakarā redzēji. Tāpēc nezinu, cik iejūtīgam man jābūt.

-  Parasti man tas vispār nav vajadzīgs, viņa īsi atmeta. Es neesmu sarkstoša margrietiņa!

-  Margrietiņas nesarkst.

Denna paskatījās uz mani, mirkšķinādama iekaisušās acis.

- Tu droši vien domāji “kautru vijolīti” vai “tvīkstošu jaunavu”. Lai nu kā, margrietiņas ir baltas. Hs nevar nosarkt…

-  Lūk, to es saucu par žēlīgu pārākumu! viņa noskaldīja.

-  Gribēju tikai tev pateikt, kādas tās izskatās, es teicu. Tīrā salīdzinājuma pēc. Lai nebūtu pārpratumu, kad centīšos būt iejūtīgs.

Bridi mēs raudzījāmies viens otrā, līdz Denna novērsās, berzēdama acis. Nu labi! viņa teica. Atmetusi galvu, viņa uzšļakstīja uz sejas vēl mazliet ūdens un sparīgi samirkšķināja plakstus.

-  Īstenībā es neko daudz neredzēju, Denna teica, susinādama seju krekla piedurknē. Pirms kāzām es viņiem kādu laiciņu spēlēju un vēlāk, kad viņi gatavojās vakariņām, spēlēju atkal. Gaidīju, kad parādīsies mans… Denna mazliet pasmaidīja, …Oša kungs, tomēr zināju, ka taujāt par viņu nedrīkstu. Pilnīgi iespējams, ka viss pasā­kums bija tikai vēl viena pārbaude.

Saraukusi pieri, viņa kavējās domās. Viņam ir paņēmieni, kā dot man ziņu. Kā pavēstīt, ka viņš ir tuvumā. Es aizbildinājos ar kādu ieganstu, aizgāju no pārējiem un atradu viņu pie šķūņa. Mēs kādu brīdi pastaigājāmies pa mežu, un viņš mani izjautāja. Par cilvēkiem, kas piedalās kāzās, cik viņu daudz, kādi viņi izskatās. Dennas sejā kavējās domīga izteiksme. Tagad, to atceroties, es domāju, ka tieši tā bija īstā pārbaude. Viņš gribēja redzēt, cik vērīga es esmu.

-  Izklausās gandrīz pēc spiega, es prātoju.

Denna paraustīja plecus. Apmēram pusstundu mēs staigājām un sarunājāmies. Tad viņš kaut ko izdzirdēja un lika man pagaidīt. Aizsteidzās uz mājas pusi un labu laiku bija projām.

-  Cik ilgi?

- Varbūt desmit minūtes? Denna minēja. Ja kāds jāgaida, laiks parasti rit citādi. Bija tumšs, man sala un gribējās ēst. Viņa piespieda rokas pie vēdera un mazliet saliecās uz priekšu. Ai, man ari tagad gribas ēst! Kaut es būtu paguvusi…

Izvilku no ceļamaisa ābolu un iedevu to viņai. Āboli bija lieliski asinssarkani, saldi un kraukšķīgi. Tādi āboli, par ko var sapņot visu gadu, taču baudīt tos iespējams tikai dažas nedēļas rudenī.

Denna uzmeta man ziņkāru skatienu. Es kādreiz daudz ceļoju, paskaidroju viņai, paņemdams ābolu ari sev. Un bieži jutos izsalcis. Tāpēc parasti nēsāju līdzi kaut ko ēdamu. Kad iekārtosim apmetni, es tev pagatavošu īstas vakariņas.

- Un viņš prot arī gatavot ēdienu… Denna iekoda ābolā un uzdzēra virsū malku ūdens. Nu, un tad man šķita, ka dzirdu tādu kā klaigā­šanu, un es devos atpakaļ. Kad pagāju garām klintsbluķiem, pavisam noteikti dzirdēju kliedzienus un saucienus. Piegājusi tuvāk, sajutu dūmu smaku. Un caur kokiem redzēju plandāmies liesmas…

-  Kādā krāsā tās bija? es jautāju, pilnu muti tiesādams ābolu.

Denna skarbi paskatījās uz mani, un viņas sejā pēkšņi parādījās

aizdomas. Kāpēc tu tā jautā?

- Piedod, ka pārtraucu, es teicu un noriju ābola gabalu. Vispirms pabeidz savu stāstu, un pēc tam es paskaidrošu.

-  Es visu laiku daudz runāju, Denna sacīja, bet tu pat neesi man pateicis, kāpēc tik pēkšņi esi uzradies šajā pasaules nostūrī.

- Maģistri Universitātē bija dzirdējuši savādas baumas, tāpēc atsū­tīja mani šurp, lai es izpētītu, vai tā ir patiesība, es atbildēju. Meli izskanēja bez jebkādas neveiklības vai vilcināšanās. Nebiju tos pat ieplānojis, viss notika it kā pats no sevis. Steigā pieņemot lēmumu, es neuzdrīkstējos stāstīt Dennai patiesību par to, ka meklēju čandriānus. Nespēju pieļaut domu, ka Denna mani varētu noturēt par plānprātiņu.

-  Vai tad Universitāte interesējas par kaut ko tādu? Denna brī­nījās. Es domāju, ka jūs tikai sēžat un lasāt grāmatas.

-  Daži lasa, es piekritu. Bet, ja mūs sasniedz savādas baumas, kādam jādodas izpētīt, kas noticis. Kad cilvēki padodas māņticībai, tie sāk skatīties uz Universitāti un domāt: Kas turpinās ar tumšiem spēkiem, ko vajadzētu likt mierā? Ko mums vajadzētu iemest lielā, iznīcinošā sārtā?

-        Un tu bieži to dari? Denna pavēcināja roku ar pusapēsto ābolu.

-   Tas ir, dodies meklējumos?

Es papurināju galvu. Biju vienkārši izpelnījies kāda maģistra nelabvēlību. Viņš parūpējās, lai šī mazā ceļojuma loze kristu man.

Tie bija gluži veiksmīgi meli, jo vairāk tāpēc, ka tapa bez iepriek­šējas gatavošanās. Tajos bija pat daļa patiesības, tāpēc tiem varētu noticēt pat tad, ja Denna iedomātos kādu iztaujāt. Ja apstākļi prasa, es esmu teicams melis. Tāda īpašība nav cildena, toties ir noderīga. Tā ir cieši saistīta ar teātra un stāstnieka prasmēm, un visas šīs mākslas es savulaik apguvu no tēva, kas tajās bija nepārspējams meistars.

-  Kāds tu esi muldoņa! Denna sausi izmeta.

Es sastingu, iecirtis zobus ābolā. Kad izņēmu to no mutes, sarkanajā mizā rēgojās balti nospiedumi. Ko tu teici?

Viņa paraustīja plecus. Ja negribi stāstīt, tad nestāsti! Bet nevajag izdomāt muļķīgas pasakas, lai mani nomierinātu vai padižotos.

Es dziļi ievilku elpu, brīdi kavējos, tad lēni ļāvu tai izplūst. Man nav nekādas vēlēšanās tev melot par to, kāpēc esmu šeit, es teicu.

-    Bet nezinu, ko tu nodomāsi, ja es pastāstīšu tev patiesību.

Dennas tumšo acu skatiens bija domīgs un neizdibināms. Labi, viņa beidzot sacīja un tikko jaušami pamāja ar galvu. Tam es ticu.

Nokodusi vēl vienu gabalu no ābola, viņa ielūkojās man acīs un nesteidzīgi košļāja kumosu, ilgi nenovērsdama skatienu. Viņas lūpas bija valgas un sārtākas par ābolu. Es patiešām dzirdēju baumas, es beidzot teicu. Un gribu uzzināt, kas šeit noticis. Patiesībā tas ir viss. Es vienkārši…

-  Piedod, Kvout! Denna nopūtās un izlaida pirkstus caur matiem.

-    Man nevajadzēja tevi skubināt. Tā patiešām nav mana darīšana. Es zinu, ko nozīmē nēsāt sevī noslēpumu.

Tajā brīdī jutos gatavs izstāstīt viņai visu. Gan par saviem vecā­kiem, gan par čandriāniem, gan par vīrieti ar melnajām acīm un rēga smaidu. Tomēr baidījos izklausīties pēc bērna, kurš pieķerts melos un izmisīgi pūlas izlocīties, papildinot savu stāstu ar jauniem izdomāju­miem. Tāpēc ļāvu gļēvumam ņemt virsroku un cietu klusu.

-  Tā tu nekad neatradīsi savu īsto mīlestību, Denna teica.

Apjucis iztrūkos no pārdomām. Piedod, ko tu teici?

-  Tu ēd ābolu ar visu serdi, viņa uzjautrināta sacīja. Vispirms tu nograuz ābolu no visām pusēm un pēc tam ēd pārējo no apakšas uz augšu. Nekad neesmu redzējusi kādu tā darām.

-  Vecs ieradums, es nevērīgi atteicu, negribēdams stāstīt patie­sību. Biju piedzīvojis laiku, kad ābola serde bija viss, uz ko varēju cerēt, un jutos laimīgs, ja varēju tādu atrast. Bet ko tu teici pirms tam?

- Vai tu neesi spēlējis tādu spēli? Denna pacēla sava ābola serdi un saņēma kātiņu divos pirkstos. Tu iedomājies kādu burtu un pagriez ābola kātiņu. Ja kātiņš paliek vietā, iedomājies citu burtu un pagriez vēlreiz. Ja tas notrūkst… Dennas ābola kātiņš notrūka, …tad tu esi uzzinājis pirmo vārda burtu tai būtnei, kuru tev būs lemts iemīlēt.

Es paskatījos uz niecīgo ābola atlikumu sev rokā. Tas nebija tik liels, lai to turētu un grozītu. Apēdu pēdējo kumosu un aizsviedu kātiņu projām. Izskatās, ka man būs jādzīvo bez mīlestības.

-  Atkal septiņi vārdi! Denna ar smaidu sacīja. Vai tu pats esi pamanījis, ka tev ir tāds paradums?

Pagāja brīdis, līdz es sapratu, par ko viņa runā, taču nepaguvu atbildēt, jo Denna turpināja: Esmu dzirdējusi, ka sēkliņas nevajagot ēst, viņa teica. Tajās esot arsēns.

- Blēņas! es atmetu. Šis bija viens no desmittūkstoš jautājumiem, kurus savulaik biju uzdevis Benam, kad abi ceļojām kopā ar trupu. Tas nav arsēns. Tas ir cianīds, turklāt tik niecīgā daudzumā, ka vajadzētu izēst veselu spaini, lai tas spētu kaitēt.

- Ak tā! Denna pārlaida domīgu skatienu savam ābola atlikumam, tad sāka grauzt serdi no apakšās uz augšu.

-  Tu man stāstīji par to, kas noticis ar Oša kungu, pirms es tevi rupji pārtraucu, atgādināju viņai, cik uzmanīgi spēdams.

Denna paraustīja plecus. Daudz tur vairs nav, ko stāstīt. Redzēju uguni, gāju tuvāk, dzirdēju jaunus kliedzienus un kņadu…

-  Un kāda bija uguns?

Viņa brīdi vilcinājās. Zila.

Jutu sevī briestam arvien baisāku priekšnojautu. Pacilātība, ka bei­dzot esmu ticis tuvāk čandriānu mīklas atrisinājumam, jaucās ar bai­lēm no domas par viņu tuvumu. Kādi izskatījās tie, kuri tev uzbruka? Kā tu tiki projām?

Denna rūgti iesmējās. Man neviens neuzbruka. Ieraudzīju uguns gaismā savādus stāvus un metos bēgt kā bez prāta. Viņa pakustināja pārsieto roku un pieskārās deniņiem. Laikam ietriecos ar galvu kādā kokā. Atguvos šorīt tur, tajā pilsētiņā.

-  Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc man vajadzēja atgriezties šeit, pēc brīža viņa piebilda. Nezinu, vai Oša kungs joprojām varētu būt tepat. Viesnīcā nedzirdēju nekādas runas par to, ka būtu atrasts kāds nepazīstams līķis, bet neuzdrīkstējos jautāt, lai neizraisītu aizdomas…

-  Un tas viņam nepatiktu, es teicu.

Denna pamāja ar galvu. Nešaubos, ka viņš padarīs šo par vēl vienu pārbaudi, lai uzzinātu, cik labi es protu klusēt. Viņa zīmīgi paskatījās uz mani. Tas ir, ja…

- Būšu ļoti izbrīnījies, ja mēs viņu te atradīsim, es teicu. Nerai­zējies!

Denna nervozi pasmaidīja. Paldies! Es ceru, ka viņš ir dzīvs. Esmu iztērējusi divas dienkopas, pūlēdamās viņu sev piesaistīt. Iedzērusi vēl vienu malku ūdens, viņa atdeva pudeli man atpakaļ. Iesim paska­tīties, labi?

Denna grīļodamās piecēlās, un es ieliku pudeli atpakaļ ceļamaisā, vienlaikus vērodams viņu ar acs kaktiņu. Biju pietiekami ilgi nostrā­dājis “Medikā”, lai prastu izdarīt secinājumus. Denna bija saņēmusi tik spēcīgu sitienu pa kreisajiem deniņiem, ka zilums izpleties ap ausi līdz matu līnijai. Viņas labā roka bija pārsieta, un stāja un gaita lika domāt, ka ķermeņa kreisajā pusē ir vēl citi nopietni sasitumi, varbūt pat lauztas ribas.

Ja Denna patiešām ieskrējusi kokā, tad šim kokam bijuši visai dīvaini apveidi.

Tomēr es neko neteicu. Negribēju kļūt uzbāzīgs.

Kā gan citādi? Arī es zināju, ko nozīmē nēsāt sevī noslēpumu.

*  * *

Notikumu vieta vairs neizskatījās tik šaušalīga, kāda varēja būt. Šķūnis bija pārvērties dēļu gabalu un pelnu kaudzē. Līdzās nomelnē­jušām vējdzirnavām stāvēja lopu dzirdināmā sile. Vējš centās griezt vējdzirnavu spārnus, taču to bija vairs tikai trīs, tāpēc rats vienkārši šūpojās turp un atpakaļ, turp un atpakaļ.

Līķu nebija. Tikai dziļas ratu riteņu grambas mīkstajā zemē lieci­nāja, ka tie ir aizvesti projām.

-  Cik cilvēku piedalījās kāzās? es jautāju.

-  Kopā ar līgavu un līgavaini divdesmit seši. Denna izklaidīgi paspēra projām apdegušu koka gabalu, kas rēgojās ārā no pelniem blakus šķūņa atliekām. Labi, ka vakaros šeit parasti līst lietus, citādi būtu aizdegusies visa piekalne…

-  Vai to varēja izraisīt kāds vecs naids? es prātoju. Varbūt ģimeņu sāncensība? Kāds pielūdzējs, kas gribējis atriebties?

-  Kaut kas tāds noteikti bija, Denna nevērīgi atmeta. Tik mazā ciemā tas ir galvenais, kas uztur spraigumu. Šie ļautiņi spēj piecdesmit gadus turēt ļaunu prātu par to, ko kaimiņu Toms teicis par viņu Keriju. Viņa pašūpoja galvu. Bet līdz slepkavošanai viņi tāpēc nenoietu. Šie bija normāli cilvēki.

Normāli, bet turīgi, es nodomāju, iedams uz dzīvojamās mājas pusi. Tādu māju varēja atļauties tikai turīgi cilvēki. Ēkas pamatus un sienu apakšdaļu veidoja pelēks laukakmens. Augšējais stāvs bija koka stāvbūve ar ģipša pildījumu un mūrētiem akmens stūriem.

Tomēr sienas bija bīstami sasvērušās uz iekšu un draudēja sabrukt. Pretī melnēja tukšas, nokvēpušas logu un durvju ailas. Paskatījies iekšā, redzēju melni apdegušas sienas. Uz apgruzdējušiem grīdas dēļiem starp mēbeļu atliekām mētājās saplēsti trauki.

- Ja tavas mantas bija tur iekšā, es sacīju Dennai, tad es teiktu, ka to vairs nav. Varu ieiet paskatīties…

-  Nerunā muļķības! viņa atmeta. Tas viss kuru katru brīdi sagāzīsies. Viņa paklaudzināja pa durvju stenderi. Klauvējiens dobji atbalsojās tukšumā.

Skaņa man izklausījās diezgan dīvaina, un es piegāju paskatīties tuvāk. Paknibinājis stenderi ar nagu, bez jebkādas piepūles atdalīju no tā šķēpeli plaukstas garumā. Šis drīzāk šķiet izskalots koks, nevis kārtīgs būvmateriāls, es teicu. Ja mājā ieguldīts tik daudz naudas, kāpēc jātaupa uz stenderēm?

Denna paraustīja plecus. Varbūt vainīgs uguns karstums?

Es izklaidīgi pamāju un turpināju staigāt, pētot ēkas apkārtni. Nolie­cies pacēlu apdeguša dakstiņa gabalu un klusi nomurmināju sasaistes vārdus. Manas rokas pārņēma īslaicīgs saltums, un nelīdzenajā dak­stiņa malā iedegās dzīva liesma.

-  Kaut ko tādu katru dienu negadās redzēt, Denna teica. Viņas balss skanēja rāmi, taču miers bija samākslots: viņa saspringti centās runāt nevērīgi.

Pirmajā brīdi es nesapratu, par ko viņa to saka. Šāds vienkāršs simpātijas paņēmiens Universitātē bija tik ierasts, ka nebiju pat pado­mājis, kā tas var izskatīties cita cilvēka acīs.

-  Tikai neliela darbošanās ar tumšiem spēkiem, ko vajadzētu likt mierā, es bezbēdīgi teicu, paceldams augstāk degošo dakstiņa gabalu.

-   Tātad vakar uguns bija zila?

Denna pamāja ar galvu. Kā deggāzes liesma. Kā tām lampām, kuras es redzēju Anilinā.

Dakstiņa gabals dega ar parastu oranžu liesmu. Zilas nokrāsas tajā nebija, taču iepriekšējā dienā tā varēja būt zila. Nometu dakstiņu zemē un ar zābaka purnu apdzēsu uguni.

Vēlreiz apgāju apkārt mājai. Kaut kas man nedeva mieru, bet iemeslu es īsti neizpratu. Gribēju ieiet mājā un papētīt visu tuvāk.

-   Ugunsgrēks nemaz nav bijis tik liels! es uzsaucu Dennai. Ko tu atstāji tur iekšā?

-  Nav bijis liels? viņa neticīgi atjautāja, parādīdamās aiz mājas stūra. Te taču palikušas tikai sienas!

Es pastiepu roku augšup. Jumts ir sadedzis tikai pašā skursteņa tuvumā. Tas nozīmē, ka otrais stāvs nav daudz cietis. Kādas mantas tev tur palika?

-  Šis tas no drēbēm un lira, ko man nopirka Oša kungs.

-  Tu spēlē liru? es pārsteigts jautāju. Ar cik stīgām?

-  Ar septiņām. Es vēl tikai mācos. Denna īsi, neskanīgi iesmējās.

-    Pareizāk sakot, mācījos. Varu paspēlēt lauku kāzās, bet ne vairāk.

-  Netērē laiku lirai! es teicu. Tas ir arhaisks instruments bez dziļāka smalkuma. Negribu noniecināt tavu instrumenta izvēli, es žigli piebildu, bet tava balss ir pelnījusi labāku pavadījumu, nekā spēj dot lira. Ja gribi stīgu instrumentu, ko iespējams nēsāt līdzi, iz­vēlies pusarfu.

- Tu esi ļoti laipns, Denna teica. Bet tā nebija mana izvēle. Liru izvēlējās Oša kungs. Nākamreiz mudināšu viņu pirkt arfu. Viņa aplaida apkārt bezcerīgu skatienu un dziļi nopūtās. Ja viņš vēl ir dzīvs.

Mēģināju ieskatīties pa vienu no logu tukšumiem, un, līdzko satvēru palodzi, tās gabals palika man plaukstā. Arī šis koks ir satrunējis, es teicu, drupinādams to plaukstā.

- Tā ir! Denna satvēra mani aiz rokas un aizvilka projām no loga.

-   Šīs sienas jebkurā brīdī var sagrūt tev virsū. Nav vērts iet iekšā! Kā tu pats teici, tā ir tikai lira.

Ļāvu viņai vilkt sevi projām. Bet varbūt iekšā ir tava patrona līķis.

Denna papurināja galvu. Viņš nav no tiem, kas skries iekšā degošā mājā un ļaus sevi iesprostot. Viņa cieti paskatījās uz mani. Ko tu īstenībā ceri tur atrast?

-  Nezinu, es atzinos. Taču nesaprotu, kur citur meklēt zīmes par to, kas te noticis.

-  Bet kādas baumas tu īsti dzirdēji? Denna jautāja.

-        Nekā daudz tur nebija, es teicu, atcerēdamies laivinieka stāstu.

-   Svinētas kāzas, un tajās nogalināti vairāki desmiti cilvēku. Visi paga­lam, saplosīti kā lupatu lelles. Un zila uguns.

- Saplosīti viņi nebija, sacīja Denna. Kā sapratu no ciema ļaužu runām, darbā bija laisti naži un zobeni.

Kopš ierašanās Trebonā es nevienam nebiju redzējis pat dunci pie jostas. Vienīgie ieroču nēsātāji, šķiet, bija zemnieki, kas strādāja lau­kos ar sirpjiem un izkaptīm. Atskatījos uz sagumušo lauku māju un nepārprotami jutu, ka esmu kaut ko palaidis garām…

-  Kā tev šķiet, kas šeit notika? jautāja Denna.

-  Nezinu, es atbildēju. Biju daļēji sagatavojies, ka neko neat­radīšu. Tu jau zini, kā baumas ceļodamas aug augumā. Pārlaidu skatienu apkārtnei. Arī zilās liesmas es būtu piedēvējis baumām, ja nebūtu dzirdējis apstiprinājumu no tevis.

-  Hs redzēja arī citi, Denna sacīja. Kad viņi atbrauca savākt līķus un atrada mani, šeit viss vēl kvēloja un gruzdēja.

Es vēlreiz aplaidu apkārt aizkaitinātu skatienu. Joprojām jutu, ka esmu kaut ko atstājis nepamanītu, taču nekādi nespēju aptvert, kas tas varētu būt. Un ko domā vietējie? es jautāju.

-  Manā tuvumā cilvēki nebija diez cik runīgi, Denna ar rūgtumu atbildēja. Bet es šo to dzirdēju no konstebla un mēra sarunas. Cilvēki sačukstas par dēmoniem. Tas ir zilās uguns dēļ. Un daži runā kaut ko par šļūceņiem. Domāju, ka ražas svētki šogad būs vēl tradicionālāki nekā parasti. Daudz ugunskuru, sidra un salmu izbāzeņu…

Es vēlreiz paskatījos apkārt. Šķūņa drupas, vējdzirnavas ar trim spārniem, nodegušas mājas karkass. Bezcerīgi laidu pirkstus caur matiem, aizvien vēl pārliecināts, ka neesmu kaut ko pamanījis. Biju cerējis atrast… kaut ko. Jebko.

Tā stāvēdams, atskārtu, cik šī cerība bijusi muļķīga. Ko es biju cerē­jis atrast? Pēdas nospiedumu? Skrandu no kāda apmetņa? Saburzītu zīmīti ar nozīmīgām ziņām, kas ērti atstāta man pa rokai? Tā mēdz notikt vienīgi stāstos.

Izvilku ūdens pudeli un izdzēru pēdējo malku. Labi, man te vairs nav ko darīt! es teicu, tuvodamies dzirdināmajai silei. Un kādi ir tavi turpmākie plāni?

- Es gribu vēl pastaigāt un paskatīties, Denna atbildēja. Varbūt tomēr mans cienījamais draugs guļ kaut kur ievainots.

Pārlaidu skatienu viļņotajiem pakalniem, kas mirdzēja rudens lapu zeltā, kviešu laukiem, zaļajām ganībām, egļu un priežu audzēm. Viet­vietām ainavu izraibināja tumšas klintsradzes un akmeņu atsegumi.

-    Būs jāapstaigā diezgan plaša apkaime… es sacīju.

Viņa samierinādamās pamāja ar galvu. Man vismaz jāmēģina.

- Vai gribi, lai palīdzu? Es kaut cik pazīstu mežus, es piedāvājos.

-  Protams, es justos labāk, ja kāds būtu blakus, Denna sacīja. -Jo vairāk tāpēc, ka tuvumā varbūt klejo plēsīgu dēmonu bars. Turklāt tu man šovakar apsolīji vakariņas.

- Taisnība. Pagāju garām nomelnējušajām vējdzirnavām un apstā­jos pie rokas sūkņa. Satvēris rokturi, spēcīgi to nospiedu, un nākamajā brīdī tas čerkstēdams atdalījās no metāla korpusa.

Apstulbis stāvēju un skatījos uz nolauzto rokturi. Tas bija sarūsējis līdz pašam vidum, un no tā bira irdenas, sarkanas rūsas plēksnes.

Kā spējš zibens apgaismojums man acu priekšā iznira atmiņu aina: vakars pirms daudziem gadiem, kad atgriezos mūsu apmetnē un ierau­dzīju savu nogalināto trupu. Atcerējos, kā pastiepu roku, lai pieturētos pie ratu riteņa, bet stiprā metāla stīpa sarūsējusi sabirza man plaukstā. Atcerējos, kā masīvais, izturīgais koks no pieskāriena sadrupa gabalos.

-   Kvout? Pavisam tuvu ieraudzīju Dennas noraizējušos seju.

-    Vai tev kaut kas kait? Pie Tehlu oglēm, apsēdies, citādi nokritīsi! Vai tu savainojies?

Paspēris soli, apsēdos uz dzirdināmās siles malas, taču biezie dēļi zem mana svara saguma kā sapuvis celms. Ļaudamies smaguma spē­kam, noslīdēju zemē un paliku sēžam zālē.

Pacēlu sarūsējušo sūkņa rokturi un parādīju to Dennai. Viņa sa­rauktu pieri to aplūkoja. Šis sūknis bija pavisam jauns! Līgavas tēvs lielījās, cik daudz samaksājis, lai ierīkotu aku šeit, kalnā. Viņa meita nenesīšot ūdens spaiņus pret kalnu trīs reizes dienā.

-  Kā tu domā, kas šeit notika? es jautāju. Saki pavisam atklāti!

Denna palūkojās apkārt, un violetais laukums ap deniņiem asi iezī­mējās pret viņas gaišo ādu. Es domāju pameklēt savu iespējamo patronu un pēc tam pazust no šejienes, lai nekad vairs neatgriez­tos.

-  Tā nav atbilde, es teicu. Kā tu domā, kas šeit notika?

Viņa ilgi skatījās uz mani un klusēja. Kaut kas ļauns. Es nekad neesmu redzējusi dēmonu, un diez vai man gadīsies to redzēt. Bet es nekad neesmu redzējusi ari Vintas karali…

-  Vai tu esi dzirdējusi šo bērnu dziesmiņu? es jautāju. Denna neizpratnē paskatījās uz mani, un es nodziedāju:

“Uguns plītī zila kļūst!

Ko lai iesāk? Kas nu būs?

Gudrot beidz! Slēpties steidz!

Spožais zobens rūs un brūk!

Kur lai glābjas? Kurp lai mūk?

Paslēpies! Pārvērties!"

Denna nobālēja, klausīdamās un apjauzdama, ko gribu sacīt. Pamā­jusi ar galvu, viņa klusi nodungoja citu dziesmas pantu:

"Mēma sieva garām slīd,

Bāli balta seja vīd.

Kādi ir to baisie plāni?

Čandriāni, čandriāni!"

*  * *

Mēs sēdējām gaismēnu izraibinātā laukumā zem rudenīgo koku lapotnēm, kas aizsedza skatu uz izpostīto saimniecību. Čandriāni. Šeit patiešām ir bijuši čandriāni. Joprojām pūlējos sakopot juceklīgās domas, kad blakus atskanēja Dennas balss.

-  Vai tas bija tas, ko tu cerēji atrast? viņa jautāja.

-  Tas bija tas, ko es meklēju, es atbildēju. Čandriāni ir bijuši šeit pirms nepilnas dienas. Bet es necerēju to atrast. Saproti, kad bērns meklē apslēptu mantu, viņš īstenībā necer to atrast. Mēs visi esam gājuši mežā meklēt dennerlingus un fejas, bet nekad tos neesam redzējuši. Viņi nogalināja manu trupu, un viņi nogalināja visus kāzu viesus. Sasodīts, es visu laiku meklēju tevi Imrē, bet patiesībā nece­rēju atrast… Apklusu, juzdams, ka pļāpāju nesakarīgas blēņas.

Denna, šķiet, mazliet nomierinājās un pat iesmējās. Balsi nebija izsmiekla, tajā skanēja tikai uzjautrinājums. Tātad es esmu apslēpta manta vai fejām līdzīgs radījums?

-  Gan viens, gan otrs. Apslēpta, vērtīga, bieži meklēta un reti at­rasta. Palūkojos viņā un jutu, ka mans prāts īsti neseko tam, ko saka lūpas. Tevī ir arī daudz no Fae, no feju zemes būtnes. Viņi ir īsti. Čandriāni ir īsti. Tu nekad neesi tur, kur es tevi meklēju, bet tad pēkšņi parādies pavisam negaidot. Kā varavīksne.

Visu aizvadīto gadu es sirds dziļumos biju glabājis slepenas bai­les. Palaikam biju bažījies, ka atmiņas par manas trupas bojāeju un čandriāniem ir bijis tikai traģisks murgs, ko radījusi zemapziņa, lai palīdzētu man pārvarēt agrākās pasaules zaudējumu. Taču tagad biju atradis kaut ko līdzīgu pierādījumiem. Tie bija patiesi. Mana atmiņa bija patiesa. Mans prāts nebija aptumšojies.

-  Reiz kādā vakarā, kad biju vēl bērns, es veselu stundu centos notvert varavīksni. Skrēju pa mežu un apmaldījos. Mani vecāki bija izmisumā. Bet man šķita, ka es varu to panākt. Es taču redzu, kur tā pieskaras zemei. Tu esi tāda pati…

Denna uzlika plaukstu man uz rokas. Cauri krekla piedurknei sajutu tās piepešo siltumu. Dziļi ievilku krūtīs gaisu, ieelpodams viņas matu smaržu, ko piestrāvoja saules siltums, zaļās zāles smaržu, viņas tīro sviedru smaržu, viņas dvašu un ābolu smaržu. Vēja pūsma sašūpoja koku lapas, un tumšo matu šķipsna plīvodama glāstoši pieskārās manai sejai.

Tikai tad, kad klajumā pēkšņi iestājās klusums, es apjautu, ka krietnu bridi esmu nemanot ļāvis vaļu nesakarīgu vārdu plūsmai. Apmulsumā pietvīku un paskatījos apkārt, pēkšņi atcerēdamies, kur atrodos.

-  Tev acīs bija nevaldāms, gandrīz mežonīgs skatiens, Denna klusi teica. Es laikam nekad neesmu redzējusi tevi tik dīvainā noska­ņojumā.

Es vēlreiz lēni ievilku elpu. Dīvainā noskaņojumā es esmu vien­mēr. Tikai to neizrādu.

- Tieši to es gribēju teikt. Viņa mazliet atrāvās, ļaudama plaukstai noslīdēt lejup pār manu roku visā garumā, tad nolaida to gar sāniem.

-    Un ko darīsim tālāk?

-  Es… Man nav ne jausmas. Es bezmērķīgi paskatījos apkārt.

-  Ari tas nemaz neizklausās pēc tevis, Denna teica.

- Man gribētos padzerties, es teicu un muļķīgi pasmaidīju, apjauz­dams, cik bērnišķīgi tas izklausījies.

Denna pasmaidīja man pretī. Sākums ir labs, viņa teica. Un pēc tam?

-  Es gribētu uzzināt, kāpēc čandriāni uzbruka šiem ļaudīm.

-  “Kādi ir to baisie plāni?” Dennas seja kļuva nopietna. Tu ne­pazīsti nekādu vidusceļu, vai ne? Vienkārši tā padzerties un atrast atbildi uz jautājumu, ko cilvēki sev ir uzdevuši kopš… kopš nezinā­miem laikiem.

-  Kā tu domā, kas šeit notika? es jautāju. Kā tu domā, kas nogalināja šos cilvēkus?

Denna sakrustoja rokas uz krūtīm. Es nezinu. Tie varēja būt jeb­kas… Tad viņa apklusa un iekoda apakšlūpā. Nē. Tā nav taisnība, viņa pēc brīža teica. Lai cik neticami tas izklausās, es domāju, ka tie bija viņi. Izklausās kā no pasakām, tāpēc man negribas tam ticēt. Bet es ticu. Viņa bažīgi paskatījās uz mani.

- Tad es jūtos labāk. Piecēlos kājās. Baidījos, vai neesmu drusku ķerts.

-   Varbūt tomēr esi, viņa teica. Es neesmu labākais pārbaudes akmens skaidra saprāta vērtēšanai.

-  Vai tu arī jūties līdzīgi?

Denna papurināja galvu, un viņas lūpu kaktiņi savilkās tikko jau­šamā smaidā. Nē. Un vai tu jūties ķerts?

-  īpaši ne.

-        Tas ir vai nu labi, vai slikti, atkarībā no skatījuma, viņa teica.

-   Kā tev šķiet, no kuras puses mēs varētu sākt šī mūžsenā noslēpuma šķetināšanu?

-  Man kādu laiku vēl jāpadomā, es atbildēju. Bet tikmēr pamek­lēsim tavu mīklaino Oša kungu. Es gribētu uzdot viņam dažus jautā­jumus par to, ko viņš redzēja šeit, Motenu mājās.

Denna piekrītoši pamāja ar galvu. Es domāju atgriezties tajā vietā, kur viņš mani atstāja tur, aiz tās klintsradzes -, un pēc tam pārmek­lēt apkārtni no turienes līdz Motenu saimniecībai. Viņa paraustīja plecus. Nav gan nekāds dižais plāns…

-  Bet tas vismaz ir sākums, es teicu. Ja tas vīrs būtu atgriezies un redzējis, ka tevis vairs nav, viņš būtu varējis atstāt kādas pēdas, ko mums izdotos uziet.

Denna devās pa priekšu cauri mežam. Te bija siltāk. Koki pasargāja no vēja, bet neaizturēja saules starus, jo zari pa lielākai daļai bija kaili. Tikai varenie ozoli pilnībā glabāja lapu rotu kā veci, pašapzinīgi vīri, kas negrib atteikties no savas mantības.

Iedams es mēģināju izprātot iemeslu, kāpēc čandriāni varēja noga­lināt šos cilvēkus. Vai kāziniekus un manu trupu varēja saistīt kāds kopīgs pavediens?

Kāda vecāki šeit dziedāja pilnīgi nepieļaujamas dziesmas…

-  Ko tu dziedāji pagājušajā naktī? es jautāju. Kāzu laikā?

- To pašu, ko parasti, Denna atbildēja, ar kāju izspārdīdama kri­tušu lapu klēpi. Jautras dziesmiņas. “Svilpīti”. “Nāc, mazgājies upē!”. “Vara katlu”. Viņa iesmējās. “Emmas tantes toveri”.

-  Nevar būt! es neticīgi iesaucos. Kāzās?

-  To pieprasīja piedzēries vectēvs, viņa atmeta, brizdama cauri kuplam nodzeltējušu krauklēnu pudurim. Daži gan rauca pieri, bet citiem nekas nebija pretī. Šī apvidus ļautiņiem patīk pasaulīgi prieki.

Kādu laiku mēs gājām klusēdami. Augstajos zaros virs galvas brāzmoja vējš, bet lejā mūs sasniedza tikai rāmas šalkas. Man šķiet, ka es nekad neesmu dzirdējis “Nāc, mazgājies”…

- Man likās, ka… Denna pār plecu atskatījās uz mani. Vai gribi piedabūt mani to nodziedāt?

-  Protams.

Viņa pagriezās, matiem krītot pār seju, un draudzīgi man uzsmai­dīja. Varbūt vēlāk. Es varētu padziedāt vakariņās. Mēs nonācām pie liela, tumša klintsakmens. Tā pakājē neiespīdēja saule, un apkārtne šķita krietni vēsāka. Man liekas, ka viņš atstāja mani šeit, Denna teica, neziņā skatīdamās apkārt. Dienasgaismā viss izskatās citādi.

- Vai tu gribi pārmeklēt taku atpakaļ uz mājām vai mest lokus ap šo vietu?

-  Mest lokus, viņa atbildēja. Bet tev vajadzēs man parādīt, kam jāpievērš uzmanība. Es esmu pilsētas meitene.

īsi pastāstīju viņai to, ko zināju par mežu un savvaļu. Paskaidroju, kādā zemē visdrīzāk paliek pēdu nospiedumi vai švīkas. Parādīju, kāda kļuvusi lapu kaudze, pa kuru viņa bridusi, kā noliekušies un aplūzuši krauklenes pudura zari, kam viņa lauzusies cauri.

Mēs turējāmies cieši blakus, jo divi acu pāri ir vairāk nekā viens, turklāt mums negribējās nošķirties katram uz savu pusi. Metām arvien plašākus lokus turp un atpakaļ ap klintsakmeni un cītīgi vērojām apkārtni.

Drīz vien es apjautu, cik tās ir veltīgas pūles. Apvidus bija pārāk mežots. Redzēju, ka arī Denna ir sapratusi to pašu. Mīklu pavedieni,

kas stāstos allaž atrodas vajadzīgajā brīdī, arī šoreiz mums nedevās rokā. Zaros nebija nekādu noplēsta auduma strēmeļu, zemē nebija dziļu zābaku nospiedumu, tuvumā nebija nevienas pamestas apmetnes vie­tas. Redzējām tikai mušmires, ozolzīles, odus un jenotu pēdas starp priežu skujām.

-  Ieklausies, kaut kur burbuļo ūdens! Denna teica.

Es pamāju ar galvu. Nebūtu slikti padzerties. Un nekaitētu ari noskaloties.

Devāmies projām no meklējumu vietas klusēdami, jo nevēlējāmies skaļi atzīt, ka esam gatavi atmest ar roku saviem pūliņiem, lai cik bezjēdzīgi tie abiem šķita. Gājām turp, kur no kalna nogāzes skanēja lejup plūstoša ūdens čalas, un, izlauzušies cauri biezam priedulājam, ieraudzījām apmēram divdesmit pēdas platu, dzidru un dziļu strautu.

Nekādas zīmes šeit neliecināja par ūdens piesārņojumu lietuves dēļ, tāpēc mēs padzērāmies un es piepildīju pudeli.

Es zināju, kā mēdz risināties stāsti. Kad jauns pāris nonāk pie upes, tālākie notikumi rit pēc zināma sižeta. Denna mazgātos smilšainā krasta laukumiņā, ko no skatiena slēpj kupla egle. Es aizietu piedienīgā attālumā, kur mēs viens otru neredzētu, bet varētu sarunāties. Tad… kaut kas notiktu. Viņa paslīdētu, pagrieztu potīti vai sadurtu pēdu uz asa akmens, un man būtu jāsteidzas palīgā. Un tad…

Taču šis nebija stāsts par divu jaunu mīlētāju tikšanos pie upes. Tāpēc es noskaloju seju un aiz koka pārvilku tīru kreklu. Denna iebāza ūdenī galvu, lai atvēsinātos. Viņas slapjie mati mirdzēja kā tumša tinte, līdz viņa ar abām rokām izspieda no tiem ūdeni.

Pēc tam mēs sēdējām uz akmens, kūļādami kājas ūdenī, atpūzda­mies un ar patiku izjuzdami viens otra klātbūtni. Kopīgi apēdām vēl vienu ābolu, kozdami tajā pēc kārtas. Tiem, kas nav skūpstījušies, tas ir kaut kas līdzīgs skūpstam.

Un pēc nelielas pierunāšanas Denna bija ar mieru padziedāt. Viņa man nodziedāja vienu pantu no “Nāc, mazgājies”, ko es nekad nebiju dzirdējis, un man bija aizdomas, ka viņa to sacerēja turpat uz vietas. Es to neatkārtošu, jo viņa dziedāja man, nevis jums. Un, tā kā šis nav stāsts par divu jaunu mīlētāju tikšanos pie upes, dziesmai te nav būtiskas lomas un es paturēšu to pie sevis.

DRĪZ PĒC TAM, kad ābols bija notiesāts, mēs izvilkām kājas no ūdens un gatavojāmies promiešanai. Bridi prātoju, vai vērts vilkt zābakus, jo pēdām, kas spējušas bez apaviem skriet pa Tarbeanas jumtiem, raupja meža grīda nevarēja kaitēt. Tomēr man negribējās izskatīties primitīvam, tāpēc uzstīvēju zeķes, kaut gan tās bija miklas un lipīgas no sviedriem.

Kad saitēju ciet zābaku, izdzirdēju mežā tikko jaušamu troksni, taču skatu tajā virzienā aizsedza bieza priežu audze.

Klusi pastiepu roku, pieskāros Dennai pie pleca, lai pievērstu viņas uzmanību, un pacēlu pirkstu pie lūpām.

“Kas ir?” viņa bez skaņas jautāja.

Pievirzījos tuvāk, cenzdamies kustēties pēc iespējas klusi. Man šķiet, ka es kaut ko dzirdēju, es teicu, pieliecies viņai pavisam klāt.

-    Iešu paskatīties.

-  Nekur tu neiesi! Denna čukstus attrauca, un viņas seja priežu ēnā izskatījās gluži nobālusi. Tieši to pašu vakar vakarā teica Oša kungs, pirms aizgāja projām. Es nepieļaušu, lai tu pazustu tāpat kā viņš!

Pirms paguvu atbildēt, starp kokiem atskanēja vēl kāda skaņa, kas liecināja par kustību. Zaru čaboņa, sausa, lūstoša priedes zara skar­bais kraksts. Kad troksnis kļuva skaļāks, es saklausīju tam cauri liela radījuma smago elpu. Tad atskanēja kluss dzīvnieka rūciens.

Tas nebija cilvēks. Tie nebija čandriāni. Tomēr mans atvieglojums bija īslaicīgs, jo atskanēja vēl viens rūciens un skaļa ošņāšana. Tas varēja būt mežakuilis, kas meklē ceļu uz upi.

-  Ej man aiz muguras! es teicu Dennai. Cilvēki parasti neap­tver, cik mežakuiļi var būt bīstami, it sevišķi rudenī, kad tēviņi cīnās savā starpā, lai pierādītu katrs savu pārākumu. Simpātijas prasme te nepalīdzētu. Man nebija ne izejmateriāla, ne saiknes. Pie rokas nebija pat stipras nūjas. Vai zvēra uzmanību varētu novērst ar dažiem atli­kušajiem āboliem?

Šņākdams un elsodams mežakuilis izlauzās cauri tuvējās egles zemajiem, nokarenajiem zariem. Tas izskatījās vismaz divas reizes sma­gāks par mani. Pacēlis galvu un ieraudzījis mūs, zvērs izdvesa dobju rīkles skaņu. Izslietais purns saraucās, mēģinot noteikt mūsu smaku.

-  Nebēdz, citādi tas metīsies pakaļ! es klusi teicu, lēni aizstāda­mies Dennai priekšā. Tā kā pie rokas nebija nekā cita, izvilku saliekamo nazi un ar īkšķi atspiedu vaļā asmeni. Tikai atkāpies un iebrien upē! Viņi nav nekādi peldētāji.

-  Man šķiet, ka viņa nav bīstama, aiz muguras pavisam mierīgi atskanēja Dennas balss. Viņa izskatās drīzāk ziņkārīga nekā nikna. Es, protams, novērtēju tavus cildenos pūliņus, viņa pēc brīža piebilda.

Ieskatījies uzmanīgāk, es redzēju, ka Dennai ir taisnība. Tas nebija kuilis, bet sivēnmāte, un dubļu virskārtai cauri spīdēja sārta mājas cūkas āda, nevis savvaļas dzīvnieka spurainie sari. Cūka laiski nolieca galvu un sāka rakņāties krūmājos zem priedes.

Tikai tad es pamanīju, ka esmu nometies tādā kā puspietupienā un izstiepis roku priekšā kā cīkstonis. Otrā rokā turēju savu nieka nazīti, ar kuru pat ābolu varēja sadalīt tikai pēc vairākiem griezieniem. Un pats bēdīgākais bija tas, ka man kājā bija tikai viens zābaks. Izskatījos bezgala smieklīgs gluži kā Elodins savās ļaunākajās dienās.

Jutu sejā ieplūstam karstumu un zināju, ka esmu pietvīcis sarkans kā biete. Žēlīgais Tehlu, es jūtos kā pēdējais idiots!

-  Patiesībā tas ir ļoti glaimojoši, Denna teica. Ja neņem dažus kaitinošus, pompozus izlēcienus krogos, neatceros, ka mani kāds reāli būtu meties aizsargāt.

-  Jā, protams. Novērsis skatienu, uzvilku otru zeķi un zābaku. Jutos pārāk samulsis, lai paceltu acis. Katra meitene taču sapņo, kaut viņu kāds izglābtu no mīlīgas, noklīdušas cūciņas!

-  Es runāju nopietni. Palūkojies uz Dennu, redzēju viņas sejā uzjautrinājumu, taču tas nebija izsmiekls. Tu izskatījies… satraci­nāts. Kā vilks, kam uz kakla saslējušās spalvas. Denna apklusa un paskatījās uz manu galvu. Vai drīzāk lapsa. Tu esi pārāk ruds, lai līdzinātos vilkam.

Mans neveiklais saspringums mazliet atslāba. Satracināta lapsa ir labāka nekā kareivīgs idiots ar vienu apautu kāju.

-  Bet tu nepareizi turi nazi, Denna lietišķi turpināja, norādīdama uz manu plaukstu. Ja tu patiešām kādam durtu, asmens slīdētu un sagrieztu tev pašam īkšķi. Viņa pastiepusies mazliet pārkārtoja manus pirkstus. Ja turēsi nazi, lūk, tā, tavs īkšķis būs drošībā. Tam gan ir viens trūkums: plaukstas locītava nevar tik brīvi kustēties.

- Izklausās, ka tev ir liela pieredze nažu cīņās, es izbrīnījies teicu.

-  Tā gluži nav, Denna ar šķelmīgu smaidu atbildēja. Šī ir vēl viena lappuse tajā nodeldētajā grāmatā, kuru jums, vīriešiem, tik ļoti patīk izmantot, mūs aplidojot. Viņa aizkaitināta pablisināja acis.

-   Nevaru pat saskaitīt, cik vīriešu ir mēģinājuši laupīt manu tikumību, mācīdami man, kā to aizsargāt.

-  Nekad neesmu redzējis, ka tu nēsātu nazi, es sacīju. Kā tas var būt?

-  Kāpēc lai tu redzētu, ka es nēsāju nazi? Denna atjautāja. Es taču esmu vārs ziediņš un tā tālāk. Sieviete, kura atklāti nēsā nazi, nepārprotami meklē nepatikšanas. Iebāzusi roku kabatā, viņa izvilka garu, tievu metāla priekšmetu ar spožu malu. Turpretī sieviete, kura glabā nazi, ir gatava nepatikšanām. Vispārīgi runājot, vieglāk ir izlikties nekaitīgai. Tad nepatikšanu ir mazāk.

Vienīgi viņas lietišķā izturēšanās pieklusināja manu izbīli. Dennas nazis nebija daudz lielāks par manējo, bet tas nebija salokāms. Tas bija taisns metāla gabals, kam spala vietā aptīta plāna ādas strēmele. Šis rīks acīmredzami nebija paredzēts ēdienreizēm vai darbiem pie nometnes ugunskura. Drīzāk tas atgādināja asos ķirurga nažus no “Medikas”. Kā tu vari nēsāt to kabatā un nesagraizīties? es jau­tāju.

Denna pagriezās sāniski, lai man to parādītu. Mana kabata iekš­pusē ir pārgriezta visā garumā. Nazis ir piesaitēts pie kājas. Tāpēc tas ir tik plakans. Un tāpēc tu neredzi, ka es to nēsāju. Satvērusi ādas spalu, viņa pacēla nazi man pretī. Re, tā! īkšķis jātur pret plakano daļu.

-  Vai tu mēģini laupīt manu tikumību, mācīdama man, kā to aiz­sargāt? es noprasīju.

-  It kā tev būtu kāda tikumība! viņa iesmējās. Es mācu tev, kā aizsargāt un nesavainot savas skaistās rokas, kad nākamreiz gribēsi glābt meiteni no cūkas. Viņa šķelmīgi pielieca galvu uz sāniem.

-    Starp citu, vai tu zini, ka tavas acis dusmās kļūst…

-  Ei, ei, cukl aiz kokiem atskanēja balss, ko pavadīja dimdošas zvaniņa šķindas. Cuk, cuk, cuk…

Lielā sivēnmāte izslēja šņukuru un aizdipināja caur krūmiem balss virzienā. Denna tikmēr paslēpa nazi, un es paņēmu savu ceļamaisu. Pagājāmies caur kokiem turp, kur bija aizskrējusi cūka, un ieraudzī­jām pie upītes vīrieti, ap kuru pulcējās sešas lielas sivēnmātes. Tur­pat grozījās arī vecs, sarains kuilis un vesels bars dažāda lieluma un izskata sivēnu.

Cūkgans uzmeta mums aizdomu pilnu skatienu. Ei! viņš iesau­cās. Nebaidās! Šitie nekož!

Viņš bija kalsns vīrietis ar raupju, vēja appūstu seju un izspūrušu bārdu. Pie garās nūjas viņam karājās rupji darināts bronzas zvans, un plecā bija uzmests nodriskāts maiss. No viņa neplūda nepatīkama smaka, kā varētu gaidīt, jo klejojošas cūkas mēdz būt tīrīgākas nekā tās, kas tiek turētas aplokā. Pat tad, ja viņš smirdētu pēc aplokā turē­tām cūkām, es to nespētu ņemt ļaunā, jo labi zināju, ka dažos dzīves posmos esmu smirdējis vēl nejaukāk.

-  Es dom, ka es dzird kauč ko te pie ūdens, viņš teica, un viņa izloksne bija tik bieza un eļļaina, ka to gandrīz varēja sagaršot. Mana māte to bija saukusi par dziļo ieleju akcentu, jo tāds bija sastopams tikai ciemos, kam gandrīz nebija saskares ar ārpasauli. Pat tādās mazās lauku pilsētiņās kā Trebona iedzīvotāji šajos laikos parasti runāja bez akcenta. Tarbeanā un Imrē pavadītajos gados es ne reizes nebiju dzir­dējis tik neparastu izloksni. Acīmredzot šis cilvēks bija uzaudzis ļoti nomaļā vietā, droši vien kādā tālā kalnu nostūri.

Piegājām viņam tuvāk. Vīrieša seju izvagoja skarbas rievas, un viņa skatienā jautās drūma neuzticība. Ko jūs ab dar šite pa mež? viņš ar aizdomām noprasīja. Es dom, ka es dzird, tur kauč kas dzied.

-  Tā bij man māsīc, es teicu, pamādams uz Dennu un cenzda­mies atdarināt vīrieša runas veidu. Vai nebij brinumjauk balstiņ? Pastiepu viņam roku. Prieks satikties, ser! Man sauc Kvouts.

Viņš izskatījās pārsteigts, dzirdot manus vārdus, un drūmā sejas izteiksme mazliet atmaiga. Man ar prieks, Kvot kungs, viņš teica, paspiezdams manu roku. Tagad maz kurš māk kārtig runāt. Tie, kas te parādas, vis runā kā piebāzuš mut ar vill.

Es iesmējos. Man tēv teic: vill iekš mut un vill iekš galv.

Vīrietis pasmīnēja pretī. Man sauc Skoivan Šimmelfenneg.

-  Tas ir varen vārd, es teicu. Va būs liel grēk, ja es to saīsinās par Šimm?

- Vis draug man tā sauc. Viņš vēlreiz pasmīnēja un paplikšķināja man pa plecu. “Šimm” skan lab, un jūs ab ir jaun un jauk cilvēk. Viņa skatiens pārslīdēja no manis uz Dennu un atpakaļ.

Dennai par godu jāteic, ka viņa ne aci nebija pamirkšķinājusi par manu pēkšņo izloksnes maiņu. Piedošan, es teicu, pamādams uz viņas pusi. Šimm, šitā ir man vismīļāk māsic.

-  Dinna, sacīja Denna.

Pieklusināju balsi līdz skatuves čukstam. Jauk meiten, bet dikt kautrig. Neko daudz tu no viņ nedzirdēs…

Denna bez mazākās sastomīšanās uzņēmās savu lomu, nodūra ska­tienu un nervozi žņaudzīja pirkstus. Aši palūkojusies uz cūkganu un bikli tam uzsmaidījusi, viņa atkal nolaida acis un tik prasmīgi tēloja kautru mulsumu, ka es gandrīz pats noticēju viņas spēlei.

Šimms pieklājīgi pacēla roku pie pieres un pamāja ar galvu. Prieks satikt, Dinna. Tik skaist bals es dzirdej pirmoreiz, viņš teica, atstum­dams bezveidīgo cepuri tālāk uz pakauša. Kad Denna joprojām lūkojās zemē, gans atkal pievērsās man.

-  Varen ganampulk, es pamāju uz izklīdušajām cūkām, kas kle­joja starp kokiem.

Gans iesmējās un papurināja galvu. Tas nav ganampulk. Govs un aits ir ganampulk. Cuks ir bars.

- Ak tā? es brīnījos. Draugs Šimm, vai var nopirkt no tev vien sivēn? Mēs ar māsic šodien nedabuj ēst.ļ..

-  Var gan, viņš apdomīgi atbildēja, uzmezdams ašu skatienu manam makam.

-Ja tu mums to sataisīs, es dos tev četr džot, es teicu, zinādams, ka tas ir dāsns piedāvājums. Bet tikai tad, ja tu pats rād mums god un ēd kopā ar mums.

Tā bija neuzkrītoša apstākļu izpēte. Tādi vientulīga darba darītāji kā aitu gani un cūkgani vai nu cenšas turēties savrup, vai arī alktin alkst pēc sarunām. Cerēju, ka Šimms būs no otrajiem. Gribēju uzzināt kaut ko par kāzām, un pilsētiņas iedzīvotāji bija acīmredzami apņē­mušies ciest klusu.

Zīmīgi uzsmaidījis viņam, iebāzu roku ceļamaisā un izvilku brendija pudeli, ko biju nopircis no skārdnieka. Man ir pat kauč kas, ar ko aplaistīt. Ja tu neiebilst sadzert ar svešiem tik agr pa dien…

Denna pamanījās īstajā brīdī paskatīties augšup un, notvērusi Šimma skatienu, kautri pasmaidīja un atkal nodūra acis.

-  Es ir kārtig audzinat cilvēk, cūkgans bijīgi teica, piespiezdams plaukstu pie krūtīm. Es dzer tik tad, kad kalst rīki vai kad pūš vējš. Ar dramatisku žestu noņēmis no galvas bezveidīgo cepuri, viņš pakla­nījās pret mums. Jūs rādās lab ļautiņ. Es labprāt uzēdīs kopā ar jums.

*  * *

Šimms noķēra vienu no sivēniem un aiznesa to attālāk, lai nokautu un apstrādātu, paņemdams līdzi garu nazi, ko izvilka no sava maisa. Es attīrīju zemes laukumu no lapām un sakrāvu ap to akmeņus, uz ātru roku sagatavojot ugunskura vietu.

Drīz pie manis pienāca Denna, nesdama klēpi sausa kurināmā.

-   Cik saprotu, mēs centīsimies izvilkt no šī vīra visas iespējamās ziņas, vai ne? viņa klusi sacīja man tuvu pie pleca.

Es pamāju ar galvu. Piedod par to kautrīgo māsīcu, bet…

- Nē, tas bija ļoti labi. Es neprotu tekoši runāt laucinieku izloksnē, un viņš drīzāk uzticēsies tādam, kurš to prot. Dennas skatiens aši aizzibēja man garām. Viņš ir pabeidzis savu darāmo. Tad viņa devās projām uz upes pusi.

Es slepus izmantoju simpātijas prasmi, lai iekurtu ugunskuru, bet Denna tikmēr sameklēja vairākus šķeltus vītolzarus, ko izmantot par iesmiem. Šimms atgriezās ar rūpīgi sagatavotu, četrās daļās sadalītu sivēnu.

Kamēr tas kūpēdams cepās uz uguns, taukiem pilot oglēs, es laidu apkārt brendija pudeli. Pats izlikos, ka dzeru, kaut gan tikai pacēlu pudeli pie mutes un apslapināju rīkli. Kad pienāca Dennas kārta, ari viņa to tikai mazliet piešķieba, un pēc brīža viņas vaigos iekvēlojās maigs sārtums. Šimms bija sacījis patiesību: tā kā pašlaik pūta vējš, viņa deguns itin drīz kļuva omulīgi košs.

Kamēr cepetim veidojās brūna un kraukšķīga garoziņa, mēs ar Šimmu sarunājāmies par dažādiem niekiem. Jo ilgāk es klausījos, jo vairāk man pielipa Šimma akcents, un es lietoju to gluži neapzināti, bez pie­pūles. Līdz brīdim, kad sivēns bija izcepies, es to gandrīz vairs nejutu.

- Tu varen lab māk apieties ar naz, izteicu Šimmam komplimentu.

-   Bet es brīnās, kā tu varēj to mazo dabūt rok, kad sivenmāt ir tik tuv…

Viņš papurināja galvu. Cuks ir bezkaunig lop. Šimms norādīja uz vienu no sivēnmātēm, kas devās uz vietu, kur bija kauts un tīrīts sivēns. Re? Šamā meklē tā mazā plaušs. Cuks ir gudr, bet ne druciņ nav jūtelig.

Paziņojis, ka cepetis ir gandrīz gatavs, Šimms izvilka apaļu lauku maizes klaipu un sadalīja to trīs dalās. Jērgaļ? viņš norūca pie sevis. Kam vajag jērgaļ, ja tev ir kārtig sivēn cepet! Piecēlies kājās, viņš ar savu aso nazi sāka dalīt sivēnu gabalos. Kur gabal tu grib, mazā jaunkundz? Šimms jautāja Dennai.

-  Es nav izvēlig, viņa atbildēja. Es ņems, ko dos.

Nopriecājos, ka Dennas atbildes brīdī Šimms neskatās uz mani.

Viņas akcents nebija teicams, patskaņi bija drusku par gariem un in­tonācija pārāk dobja un samocīta, tomēr kopumā varēja iztikt.

-  Nekaunas nu! Šimms skubināja. To mant te ir daudz un vel paliks pār.

- Man patiktos gabal no pakaļ, ja ir brīv, Denna teica, tad apmul­susi pietvīka un nodūra acis. Šoreiz viņai patskaņi izdevās labāk.

Šimms apliecināja, ka patiešām ir labi audzināts, jo atturējās no rupjiem jokiem, un uzlika Dennai uz maizes rikas biezu, kūpošu gaļas šķēli. Pasarg sav pirkst! Pagaid, lai bišķ atdziest!

Visi ķērāmies pie ēdiena, un itin drīz Šimms izdalīja otrās, tad trešās porcijas. Pēc neilga laika mēs laizījām no pirkstiem taukus un baudījām pilna vēdera omulību. Nolēmu beidzot ķerties pie lietas. Ja Šimms vēl tagad nebūs gatavs dalīties baumās, tad tas nenotiks nekad.

-  Es brīnās, ka tu te klīst pa mež un nebaidas pēc vis šitā sliktum.

-  Kād sliktum? viņš noprasīja.

Tātad viņš vēl nav dzirdējis par slepkavošanu kāzās. Ļoti labi. Kaut gan par pašu uzbrukumu viņš neko nezinās pastāstīt, varēju cerēt, ka viņš labprāt runās par visu, kas noticis pirms kāzām. Varbūt gluži visi pilsētiņas iedzīvotāji nav pārbiedēti līdz nāvei, tomēr diez vai es atradīšu kādu, kas atklāti runās ar mani par mirušajiem.

-  Es dzirdej kauc kād nelab ziņ no Moten māj, centos izteikties pēc iespējas neskaidri un nevērīgi.

Šimms nošņaukājās. Tas nu nav nekād brīnum.

-  Par ko tā?

Viņš slaidi nospļāvās sev blakus. Moten ģimen vis ir liel nejeg, un pie tā es paliek. Viņš vēlreiz papurināja galvu. Es turas pa gabal no Kapukaln, jo mana māt gādaj, lai man ir galv uz plec un prāt savā viet. Par Moten to nevar teikt.

Tikai tagad, kad dzirdēju Šimmu izrunājam vietvārdu viņam rak­sturīgajā izloksnē, es sapratu tā īsto nozīmi. Tas nebija kāpu kalns. Tam nebija nekāda sakara ar kāpām. Tas bija kapu kalns.

- Es pat savs cuks tur neiet ganīt, bet tas nejeg tur uzceļ sev māj… Viņš sašutis papurināja galvu.

- Vai cit cilvēk viņ nemēģinaj atrunāt? Denna jautāja.

Cūkgans rupji nosēcās. Moten tak neies klausīt! Kam ir naud,

tas nevien cit nedzird.

-          Bet māj ir tikai māj, es neticīgi sacīju. Tur nav nekā slikt. -Ja grib, lai meit dzīvo skaist viet un skaist māj, tas ir lab, Šimms

piekrita. Bet, ja uzrok pamat un atrod visad kaul, bet dar tik tālāk, tā ir galig muļķib.

- Nevar būt! Denna iesaucās.

Šimms pamāja ar galvu un paliecās uz priekšu. Un tas nav viss! Šis rok tik tālāk un uzrok akmeņ. Un vai tad šis met mier? Viņš nicīgi nošņācās. Šis ceļ tos ār un meklē vel cit, lai no tiem uzcelt māj!

-          Vai tad akmeņ mājai ir slikt, ja šis pats tos atrod? es jautāju. Šimms paskatījās uz mani tā, it kā es nebūtu pie pilna prāta. Vai

tu celt sev māj no kapkaln akmeņ? Vai tu ņemt kauc ko ār no kapkaln un dot savai meit par kāz dāvan?

- Vai šis kauč ko atrad? Kas tas bij? Pasniedzu Šimmam pudeli.

- Nu, tā ir vien liel mīkl, Šimms drūmi noteica, iedzerdams prāvu malku. Es dzirdēj tā: šis rok pamat priekš māj un ņem ārā akmeņ. Un atrod vien maziņ akmeņ istab, kas aiztaisīt ciet. Bet šis liek visiem turēt mut par sav atradum, jo tas būšot liel pārsteigum uz kāz dien.

- Vai tur bij kād dārgum? es jautāju.

-  Naud tur nebij, Šimms papurināja galvu. Par naud Moten nekad netur mut ciet. Drīzāk tas bij… viņš pāris reižu pavēra un aizvēra muti, meklēdams īsto apzīmējumu, …kā to sauc, ko bagāt cilvēk noliek uz plaukt, lai vis draug skatas un brīnās?

Es bezpalīdzīgi paraustīju plecus.

- Dzimt mantojum? Denna jautāja.

Šimms piespieda pirkstu pie deguna un pēc tam smaidīdams norā­dīja uz Dennu. Nūja. Kād greznumliet, ar ko padižotes. Moten ir vien draņķig plātibniek.

-          Tātad cit ļautiņ neko daudz par to nezinaj? es jautāju Šimms papurināja galvu. Zinaj tikai daž cilvēk no ģimen. Moten,

viņ brāl, div dēl, varbūt vel siev. Dižmanig glabaj sav noslēpum vesel pusgad, lielig kā tād cienigpap.

Tas visu parādīja jaunā gaismā. Sapratu, ka man jādodas atpakaļ uz Motenu mājām un vēlreiz viss kārtīgi jāapskata.

-  Vai te kād cilvēk šodien ir redzet? Denna jautāja. Mēs meklejam man onkol.

Šimms noraidoši papurināja galvu. Nē, jaunkundz, es nevien nav šai pusē redzejs.

-  Man par viņ ir nemierig prāt, Denna neatlaidās.

-  Es tev nemelos, meiten, Šimms teica. Prāt nevar būt mierig, ja cilvēk vien pat klejo pa šamo mež.

-  Vai te staiga kād ļaundar? es jautāju.

-  Ne tād kā parast, viņš atbildēja. Es nāk šite lejā tikai vien­reiz pa gad, rudeņ laik. Cuks te var lab paēst, tamdēļ es to pacieš. Bet šamos mežos notiek dīvain liet. Sevišķ tur, uz ziemeļpus. Gans pameta skatienu uz Dennu, tad nodūra acis, it kā nesaprazdams, vai vajadzētu turpināt.

Tieši to es gribēju dzirdēt. Neticīgi atmetu ar roku, cerēdams viņu tādējādi izaicināt. Nestāst nu mums bērn pasak, Šimm!

Šimms sarauca pieri. Pirms div dien, kad es… Viņš aprāvās un paskatījās uz Dennu. …kad es kārtoj personig darišan, es redzēj zie­meļpus liel gaišum. Milzig zil liesm. Tik liel kā ugunsstab, bet uzzibej pavisam negaidit. Viņš noklakstināja pirkstus. Uzzibej un pazūd. Un tā trīsreiz no viet. Man ledain drebul pārskrej pa vis mugur.

-  Pirms div dien? es pārjautāju. Kāzas bija notikušas tikai vakar.

-  Es tak skaidr teic: pirms div dien, -ļŠimms atmeta. Pēc tam es gāj tik uz dienvidpus. Es negrib palikt tur, kur naktī deg liel zil ugun.

-  Nudien, Šimm? Zil ugun?

-  Es nav nekād melig Rū, kas biede cilvēk ar sadomāt pasak! viņš aizkaitināts atcirta. Es šamos kalnos dzīvoj vis mūž no paš dzimšan. Visi zin, ka ziemeļpus klint nav lab, ka tur notiek visād ērm. Tamdēļ cilvēk tur neiet.

-  Vai tur nav nevien saimniecib? es jautāju.

-  Kād saimniecib var būt uz klint, ja negrib audzēt akmeņ? Šimms iekarsis attrauca. Tu dom, ka es nepazīst sveč gaism vai parast ugunskur? Tā uguns bij zil. Kā es tev teic. Un milzig liel! Viņš plaši izpleta rokas. Uzšvirkstej tik augst, kā kad ugunim uzlej spirt.

Apmierinājos ar dzirdēto un novirzīju sarunu uz citu pusi. Pēc ne­ilga laika Šimms dziļi nopūtās un piecēlās kājās. Nu jau cuks būs nograuzuš vis, ko šite var atrast, viņš teica, paņēma nūju un to sparīgi sakratīja. Primitīvais zvans skaļi iešķindējās. Cūkas no visām pusēm paklausīgi steidzās šurp. Ei, ei, cuk! viņš iesaucās. Cuk, cuk, cuk! Nāk šurp uz skaitīšan!

Ietinu sivēna cepeša atlikumu maisaudekla gabalā, un Denna vai­rākkārt aizgāja ar pudeli līdz strautam un atpakaļ, lai apdzēstu uguns­kuru. Kad bijām visu sakopuši, ari Šimms bija savācis savu baru. Tas izskatījās lielāks, nekā man bija licies pirmajā brīdī. Vairāk par diviem dučiem pieaugušu sivēnmāšu, krietns pulks sivēnu un kuilis ar pelēku, sarainu muguru. Šimms īsi pamāja mums ar roku un, neko vairs netei­cis, devās projām. Pie nūjas piestiprinātais zvans žvadzēja, un cūkas juceklīgā barā tecēja viņam pakaļ.

-  Necik veikli tas neizdevās, Denna nopūtās.

- Man bija viņš drusku jāpabiksta, es sacīju. Māņticīgiem ļaudīm nepatīk runāt par to, no kā viņi baidās. Viņš jau grasījās apklust, bet man vajadzēja uzzināt, ko viņš ir redzējis mežā.

-  Es būtu varējusi to izvilināt no viņa, Denna teica. Tikai mai­gāk, ar sīrupu un medutiņu.

-  Droši vien tu to mācētu. Uzmetu plecā ceļamaisu un sāku iet.

-    Bet man šķiet, tu teici, ka neprotot runāt laucinieku izloksnē.

-  Es labi protu atdarināt to, ko dzirdu, viņa vienaldzīgi atbildēja.

-   Tas man padodas viegli.

-Jā, tas man bij liel pārsteigum… Es nospļāvos. Sasodīts! Man vajadzēs nez cik dienu, lai tiktu vaļā no šīs izloksnes! It kā zobos būtu ieķēries skrimslis.

Denna pārlaida apkārtnei grūtsirdīgu skatienu. Nu tad turpināsim staigāt un skatīties. Meklēt manu patronu un atbildi uz tavu mīklu.

-  Tam nav lielas jēgas, es teicu.

-  Es zinu, bet nevaru atmest ar roku. Man vismaz jāmēģina.

- Saprotu, bet paskaties šurp! Es parādīju visapkārt. Cūkas plašā apvidū bija izvandījušas zemi un kritušās lapas, meklēdamas kaut ko ēdamu. Tas gans ļāva cūkām te brīvi klejot un rakņāties. Pat tad, ja šeit būtu bijušas kādas pēdas, mēs tās vairs neatradīsim.

Denna dziļi ievilka elpu un bezspēcīgi nopūtās. Vai tavā pudelē vēl kaut kas ir atlicis? viņa gurdi jautāja. Man joprojām sāp galva.

-  Kāds es esmu idiots! nošķendējos un paskatījos apkārt. Žēl, ka tu neteici to agrāk. Es piegāju pie jauna bērza, noplēsu vairākas mizas strēmeles un iedevu tās Dennai. Mizas iekšpuse labi remdē sāpes.

- Cik ērti, ja tu esi pie rokas! Nokasījusi kripatiņu ar nagu, viņa to iebāza mutē un sarauca degunu. Rūgts gan!

-  Tāpēc jau var zināt, ka tās ir īstas zāles, es teicu. Ja garša būtu laba, tā būtu konfekte.

- Vai tā dzīvē nav vienmēr? Denna jautāja. Mēs gribam to, kas ir salds, bet mums vajadzīgs tas, kas ir negaršīgs. Viņa pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem, taču acīs nebija smaida. Padomāsim, ko darīt! viņa sacīja. Kur lai es meklēju savu patronu? Varbūt tev ir kādi priekšlikumi?

-       Dažas domas man ir, es teicu, atkal uzmezdams plecā ceļamaisu.

-   Bet vispirms mums vēlreiz jāaiziet līdz Motenu mājām. Es gribu tur vēl kaut ko apskatīt.

*  * *

Mēs uzkāpām atpakaļ Kapukalna virsotnē, un es sapratu, kā šī vie­ta ir ieguvusi savu nosaukumu. To izraibināja savādi nevienādu apveidu pauguri, kaut gan tuvākajā apkārtnē nebija nekādu klintsakmeņu. Uzmanīgs vērotājs tos nevarēja nepamanīt.

-    Ko īsti tu gribēji apskatīt vēlreiz? Denna jautāja. Liec vērā: ja mēģināsi ieiet mājā, būšu spiesta atturēt tevi ar varu!

- Paskaties uz māju! es teicu. Un tagad uz klintsradzi, kas slejas aiz tās starp kokiem! Izstiepu roku uz dzīvojamās mājas pusi. Šeit apkārt visi akmeņi ir tumši…

-  …bet mājas sienās tie ir pelēki, Denna pabeidza.

Es pamāju ar galvu.

Viņa raudzījās manī, gaidīdama turpinājumu. Un ko īpašu tas lie­cina? Kā jau Šimms teica, viņi izraka un izmantoja kapukalna akmeņus.

-  Šajā apkārtnē nekādu kapukalnu nav, es teicu. Kapukalnus veido Vintasā, kur tā ir veca tradīcija, vai arī purvainās vietās, kur kapu nevar izrakt. Līdz īstam kapukalnam no šejienes droši vien ir kādas piecsimt jūdzes.

Piegāju mājai tuvāk. Turklāt kapukalnam akmeņi nav vajadzīgi. Pat tad, ja tos gribētu izmantot, kurš gan meklētu apdarinātus, gatavus būvakmeņus? Šis materiāls ir vests no lielas tālienes. Es pārlaidu plaukstu gludajai, pelēkajai akmens sienai. Kāds ir gribējis celt kaut ko izturīgu un paliekošu. Kaut ko pamatīgu. Pagriezos un paskatījos uz Dennu. Manuprāt, te zem zemes slēpjas sens kalnu nocietinājums.

Denna bridi pārdomāja manus vārdus. Kāpēc tad lai to nosauktu par Kapukalnu, ja kapu te nemaz nav?

-  Varbūt tāpēc, ka šejienieši vispār nav redzējuši īstu kapukalnu, tikai dzirdējuši aptuvenus nostāstus. Un, ieraudzījuši kalnu ar lie­liem pauguriem virsotnē… Es norādīju uz neparastajiem izciļņiem.

-    Kapukalns!

-  Bet te ir pilnīgi nomaļa vieta! Viņa pārlaida skatienu apkārtnei.

-    Gluži kā nekurienes mala…

- Pašlaik jā, es piekritu. Bet kā bija tad, kad to būvēja? Pamāju ar roku uz taku starp kokiem nodegušās mājas ziemeļu pusē. Paie­simies mazliet turp! Es gribu vēl kaut ko apskatīt.

No kalna ziemeļu puses caur kokiem pavērās plaša, gleznaina aina­va. Sarkano un dzelteno rudens lapu krāšņums aizrāva elpu. Tālumā vidēja dažas lauku mājas un saimniecības ēkas, ko ieskāva zeltaini lauki vai bāli zaļas pļavas ar baltiem plankumiem: tur ganījās aitas. Redzēju upīti, kurā mēs ar Dennu bijām mērcējuši kājas.

Paskatījies ziemeļu virzienā, redzēju klintis, par kurām bija stāstījis Šimms. Tur apkārtne izskatījās mežonīgāka.

Pamāju ar galvu, itin kā atbildēdams pats sev. No šejienes var pārredzēt trīsdesmit jūdzes uz visām pusēm. Vienīgais kalns, kas paver vēl plašāku ainu, ir, re, tas tur! Es norādīju uz augstu virsotni, kas aizšķērsoja skatu uz ziemeļu klintīm. Un tā būtībā ir smaile. Aug­šējā daļa ir pārāk šaura, lai uz tās varētu uzcelt piedienīga lieluma nocietinājumu.

Denna domīgi pārlūkoja apkārtni un pamāja ar galvu. Labi, tu mani pārliecināji. Šeit ir bijis kalna nocietinājums. Un tālāk?

- Pirms iekārtojam apmetni naktij, es gribētu uzkāpt tur, tajā kalnā. Norādīju uz augsto smaili, kas aizsedza daļu no klintīm. Līdz tai ir tikai jūdze vai divas, un, ja ziemeļu klintīs notiek kaut kas savāds, no turienes to varēs skaidri redzēt. Bridi kavējos domās. Turklāt, ja tavs Oša kungs atrodas tuvāko divdesmit jūdžu apkaimē, viņš varētu ierau­dzīt mūsu ugunskuru un atnākt pie mums. Pat ja viņš cenšas slēpties un negrib rādīties pilsētā, apmetnes ugunskurs viņu varbūt neatbaidīs.

Denna piekrītoši pamāja ar galvu. Tas noteikti būtu labāk nekā brist caur bieziem krūmiem.

-  Reizēm es izdomāju šo to labu, es teicu un ar plašu žestu pamāju lejup uz kalna nogāzi. Lūdzu, dāmas vispirms!

PAR SPĪTI mūsu abu nogurumam, turpmāko ceļu mēs aizvadījām labā noskaņojumā un ziemeļpuses kalna virsotni sasniedzām tieši tad, kad saule dzīrās paslēpties aiz viļņotajām pauguru mugurām. Kaut gan kalnu no visām pusēm ieskāva koku audzes, pati virsotne bija kaila kā priestera pakausis. Neierobežotais skats uz visām pusēm aizrāva elpu. Varēju nožēlot vienīgi to, ka mūsu gājiena laikā debesīs bija savilkušies mākoņi un tās kļuvušas vienmuļi pelēkas kā šīfera plāksne.

Dienvidu pusē varēju saskatīt nelielu lauku māju puduri. Caur ko­kiem līkumodamas vijās šauras upītes un takas. Rietumu pusē kalni stiepās kā tāla siena. Dienvidos un austrumos redzēju dūmu grīstes, kas vērpās gaisā virs zemajām, brūnajām Trebonas ēkām.

Pagriezies pret ziemeļiem, es pārliecinājos, ka cūkgans ir stāstījis patiesību. Tajā pusē nebija manāmas nekādas cilvēku klātbūtnes pazī­mes. Neredzēju ne ceļus, ne saimniecības, ne skursteņu dūmus; tur pletās tikai raupja savvaļas zeme ar klinšainiem izciļņiem un kokiem, kuru saknes bija iekrampējušās starp akmens bluķiem.

Kalna virsotne bija kaila un tukša, ja neņem vērā vairākus lielus pelēkakmeņus. Trīs no šiem masīvajiem bluķiem bija saslieti kopā, veidojot milzu arku, kas atgādināja lielas ieejas durvis. Pārējie divi kā atpūzda­mies gulēja uz sāniem kuplajā zālē. Jutu, ka to klātbūtne mani dīvaini nomierina, it kā es negaidot būtu nokļuvis senu draugu sabiedrībā.

Kamēr es vēroju apkārtni, Denna apsēdās uz viena no gulošajiem pelēkakmeņiem. Sajutu sejā sīkas lietus lāses un nolamājies pacēlu apmetņa kapuci.

-  Tas nebūs ilgi, Denna teica. Tā bija ari divus iepriekšējos vakarus. Savilkās mākoņi, pusstundu sijāja lietus, un tad vējš aizpūta visu projām.

-  Tas ir labi, es teicu. Neciešu nakšņot lietū.

Nometu ceļamaisu pelēkakmens aizvēja pusē, un mēs sākām iekār­tot naktsmītni. Lietišķi ķērāmies pie saviem pienākumiem, it kā būtu

to darījuši jau simtiem reižu. Denna atbrīvoja laukumu ugunskuram un savāca akmeņus. Es atnesu klēpi malkas, un pavisam drīz iezibējās pirmās liesmas. Aizgāju vēlreiz līdz nogāzei, lai saplūktu salviju un izraktu dažus savvaļas sīpolus, ko biju pamanījis, kāpdams augšā.

Kādu laiku lietus lija itin sparīgi, tad pierima, un es sāku gatavot vakariņas. Pakāru virs uguns savu mazo katliņu un uzliku sautēties pusdienu cepeša atlikumu kopā ar dažiem burkāniem, kartupeļiem un atrastajiem sīpoliem. Garšai piemetu sāli, piparus un salviju, tad sasildīju pie uguns maizes klaipu un noņēmu vaska kārtiņu sieram. Visbeidzot ieliku starp karstajiem ugunskura akmeņiem divus ābolus. Kad pienāks saldēdiena laiks, tie būs izcepušies.

Līdz vakariņu laikam Denna bija savākusi kaudzīti iekuru malkas. Izklāju zemē segu, lai viņa varētu apsēsties, un mēs ķērāmies pie ēšanas. Denna, tīksmīgi dūdodama, pauda atzinību manam veikumam.

-  Tāda apkalpošana meitenei var pārāk labi iepatikties, viņa pēc vakariņām sacīja un apmierināta atspiedās ar muguru pret pelēkakmeni. Ja tev līdzi būtu lauta, tu varētu dziedot mani iemidzināt, un tad es vairs neko labāku nevarētu vēlēties.

-  Es šorīt uz ceļa satiku skārdnieku, un viņš mēģināja pārdot man pudeli ar augļu vīnu, es teicu. Žēl, ka es nepieņēmu viņa piedā­vājumu.

-  Man ļoti garšo augļu vīns, Denna novilka. Vai tas bija no ze­menēm?

-  Laikam jā, es atbildēju.

-  Nu re, tā iet, ja neuzklausa ceļā sastaptu skārdnieku! Denna miegainu skatienu jokoja. Tāds gudrinieks kā tu taču esi dzirdējis pietiekami daudz stāstu, lai zinātu… Pēkšņi viņa izslējās taisni un izstiepa roku pret kaut ko man aiz muguras. Skaties!

Es pagriezos. Uz ko man jāskatās? neizpratnē jautāju. Debesis joprojām bija apmākušās, tāpēc visapkārt pletās tikai tumsas jūra.

-  Vienkārši skaties un gaidi! Varbūt būs vēl… Redzi?

Es redzēju. Tālumā uzzibēja zila gaisma. Piecēlos kājās un aizgāju ugunskuram otrā pusē, lai spožums nežilbinātu acis un netraucētu skatīties. Denna atnāca un nostājās man blakus, un mēs kādu laiku gaidījām, aizturējuši elpu. Zilā gaisma uzplaiksnīja no jauna, šoreiz vēl spēcīgāk.

-  Kā tu domā, kas tas ir? es jautāju.

- Esmu pārliecināta, ka visas dzelzs raktuves atrodas rietumu pusē, Denna prātoja. Tās nevar būt iemesls.

Spožums atspīdēja vēlreiz. Šķita, ka tas rodas klintis, tātad, ja tā bija liesma, tad pamatīga. Vismaz trīsreiz lielāka par mūsu ugunskuru.

-  Tu teici, ka tavam patronam esot paņēmieni, kā dot tev ziņu, es lēni teicu. Negribu uzbāzties ar ziņkārību, bet…

- Nē. Tam nav nekā kopēja ar zilu uguni, Denna atbildēja, pasmie­damās par manu bažīgo mulsumu. Tik baisi un mīklaini paņēmieni nederētu pat viņam.

Mēs vēl kādu laiku vērojām pamali, taču nekas vairs nenotika. Es paņēmu zaru sava īkšķa resnumā, pārlauzu to uz pusēm un katru gabalu ar akmeni iedzinu zemē kā telts mietu. Denna jautājoši savilka uzacis.

- Tie ir pavērsti pret vietu, kur mēs redzējām gaismu, es paskaid­roju. Tagad tumsā es neredzu, pēc kā vadīties, bet no rīta tie mums parādīs pareizo virzienu.

Apsēdāmies turpat, kur iepriekš, un es piemetu ugunij jaunu malku. Gaisā švirkstēdams pacēlās dzirksteļu spiets. Vienam no mums lai­kam jāpaliek pie ugunskura, es teicu. Gadījumā, ja te kāds uzrodas.

- Es jūtu, ka šonakt tikpat neaizmigšu, Denna sacīja, tāpēc tas neradīs grūtības.

-  Vai tu slikti guli?

- Es redzu sapņus, viņa atbildēja tādā tonī, kas skaidri liecināja: sīkāku paskaidrojumu nebūs.

Noņēmu brūnu mizas plēksni, kas bija pieķērusies pie mana ap­metņa, un iemetu to ugunī. Šķiet, man ir kāda nojausma par to, kas notika Motenu mājās.

Denna izslējās. Stāsti!

-  Jautājums ir tāds: kāpēc čandriāni uzbruka tieši tajā vietā un tajā laikā?

-  Droši vien kāzu dēļ.

-  Bet kāpēc viņi izvēlējās tieši šīs kāzas? Tieši šo vakaru?

-  Vai tu nevarētu man vienkārši to pateikt? Denna sacīja, ber­zēdama pieri. Nepūlies ar savu uzvedināšanu panākt manī piepešu atklāsmi, it kā tu būtu mans skolotājs.

Jutu, ka atkal mulsumā pietvīkstu. Piedod!

-  Tev nav jāatvainojas. Citkārt man ļoti patiktu pārmīt ar tevi atjautīgus minējumus, bet šī bija gara diena, un man sāp galva. Stāsti uzreiz no beigām…

-  Viss sākās ar to, ko Motens atrada, uzrakdams veco kalnu nocie­tinājumu un meklēdams akmeņus, es teicu. Viņš kaut ko izraka no gruvešiem un pēc tam vairākus mēnešus par to lielījās. Tas nāca ausis čandriāniem, un tie ieradās, lai to pievāktu. Es ar izteiksmigu uzsvaru pabeidzu savu sakāmo.

Denna sarauca pieri. Tur kaut kas nesaskan. Ja viņi gribēja tikai vienu priekšmetu, varēja pagaidīt, līdz kāzas beidzas, un nogalināt tikai jauno pāri. Tas būtu daudz vienkāršāk.

Tas mazliet pieplacināja manu domu lidojumu. Tev taisniba.

-  Saprotamāk liktos, ja viņi patiesībā gribētu iznīcināt jebkādas zināšanas par attiecīgo lietu. Kā vecais karalis Selons, kurš baidījās, vai viņa reģents neatklās citiem viņa nodevību. Nogalināja visu viņa ģimeni un nodedzināja muižu, lai būtu drošs, ka neviens vārds neaizies pasaulē un neviens neatradīs nekādas liecības.

Denna pamāja uz dienvidiem. Tā kā visiem, kuri zināja noslē­pumu, vajadzēja būt kāzās, čandriāni varēja atnākt, nogalināt visus lieciniekus un iznīcināt vai nozagt atrasto priekšmetu. Viņa ar plašu žestu pārlaida roku apkārtnei. Novākt visu pa tīro.

Es sēdēju kā apstulbis. Ne tik daudz paša teiktā dēļ, kaut gan Dennas minējums, protams, šķita daudz tuvāks patiesībai. Atcerējos, kas bija noticis ar manu trupu. Kāda vecāki šeit dziedāja pilnīgi nepieļauja­mas dziesmas. Viņi nebija nogalinājuši tikai manus vecākus. Viņi bija nogalinājuši visus, kas atradās pietiekami tuvu, lai dzirdētu kaut vai daļu no dziesmas.

Denna ietinās manā segā un saritinājās ar muguru pret ugunskuru.

-   Ļaušu tev palauzīt galvu par manām izcili gudrajām atklāsmēm un drusku pagulēšu. Pamodini mani, ja ievajagas vēl kaut ko izprātot!

Turējos nomodā ar lielu gribasspēka piepūli. Aiz muguras man bija gara, nogurdinoša diena: sešdesmit jūdzes jāšus un vēl pusducis kājām. Bet Denna bija ievainota, un viņai miegs bija vajadzīgs vairāk nekā man. Turklāt es gribēju redzēt, vai ziemeļu pusē atkal neuzplaiksnīs zilā gaisma.

Tādas nebija. Piemetu ugunij malku un izklaidīgi nodomāju, ka Vilems un Simmons Universitātē droši vien ir noraizējušies par manu piepešo pazušanu. Un ko domā Arvils, Elksa Dals un Kilvins? Vai viņi prāto, kas ar mani noticis? Būtu vajadzējis atstāt kādu ziņu…

Laika ritumam sekot es nevarēju, jo zvaigznes joprojām slēpās aiz mākoņiem. Zināju tikai, ka esmu piemetis ugunij malku vismaz sešas vai septiņas reizes, kad Denna sastinga un pēkšņi pamodās. Straujas sakustēšanās nebija, taču viņas elpa apklusa, un es redzēju, kā tumšo acu skatiens drudžaini skraida apkārt, it kā viņa nesaprastu, kur atro­das.

-  Piedod! es teicu, lai nomierinātu viņu ar pazīstamas balss skaņu.

Vai es tevi pamodināju?

Dennas sasprindzinājums atslāba, un viņa piecēlās sēdus. Nē, es… nē. Nepavisam. Esmu mazliet pagulējusi. Vai gribi mainīties? Izberzējusi acis, viņa pār liesmām pameta skatienu uz mani. Muļķīgs jautājums. Tu izskaties briesmīgi! Viņa sāka ritināt vaļā segu. Še, ņem…

Es atmetu ar roku. Paturi to sev! Man pilnīgi pietiks ar apmetni. Uzlikšu kapuci un nosnaudīšos tepat zālē.

-  Kāds džentlmenis! Denna ķircinoši teica un savilka segu ap pleciem.

Paliku elkoni zem galvas un, gudrodams asprātīgu atbildi, aizmigu ciešā miegā.

*  * *

Pamodos no neskaidra sapņa, kurā biju maldījies pa ļaužu pilnām ielām, un ieraudzīju virs sevis Dennas piesārtušo seju, kurā ugunskura liesmas zīmēja asas ēnas. Nenoliegšu, ka tāda pamošanās bija patīkama.

Gribēju kaut ko tamlīdzīgu pateikt vārdos, bet viņa pacēla pirkstu pie lūpām, novēršot manu uzmanību no sevis.

-  Klusu! viņa čukstus teica. Paklausies!

Es piecēlos sēdus.

-  Vai dzirdi? pēc brīža viņa jautāja.

Es pieliecu galvu. Tikai vējš…

Viņa papurināja galvu un ar rokas kustību mani pārtrauca. Klau­sies!

Tagad es dzirdēju. Pirmajā mirklī man šķita, ka pa kalna nogāzi lejā slīd izkustējušies akmeņi, tomēr nē… šī skaņa neizgaisa tālumā, kā vajadzētu notikt nogruvuma gadījumā. Drīzāk izklausījās, ka pa kalna nogāzi kaut kas tiek vilkts augšup.

Piecēlos kājās un paskatījos apkārt. Kamēr gulēju, mākoņi bija izklī­duši un mēness ietinis apkārtni bāli sudrabotā gaismā. Mūsu plašā ugunskura vieta bija līdz malām pilna mirgojošām oglēm.

Tajā brīdī gluži netālu uz kalna nogāzes es izdzirdēju… nē, es jūs maldinātu, ja nosauktu to par lūstoša zara troksni. Ja kāds spraucas cauri mežam un nolauž zaru, skaņa ir īsa un spalga: krākt! Tāpēc ka nejauši nolauzts zars parasti ir neliels un pārlūst ātri.

Šis nebija neliela, lūstoša zara troksnis. Skaņa bija gara, un to drīzāk varēja saukt par brīkšķēšanu. Tā varētu skanēt prāvs kājas resnuma zars, kad to cenšas atlauzt no stumbra: brrrikš-brrrākš-krrrakt!

Un tad, pamezdams skatienu uz Dennu, es izdzirdēju vēl kādu skaņu. Kā lai to aprakstu?

Kad biju mazs, māte mani reiz aizveda uz Senarinas zvērnīcu. Tā bija vienīgā reize, kad redzēju lauvu, un vienīgā reize, kad dzirdēju lauvas rēcienu. Citi bērni klātesošajā pūlī izbijās, bet es sajūsmā smē­jos. Skaņa bija tik dobja un zema, ka jutu to dunam dziļi sev krūtīs. Man patika šī sajūta, un es atceros to līdz šai dienai.

Skaņa, kuru dzirdēju Trebonas apkārtnes kalnos, nebija lauvas rēciens, taču es sajutu krūtīs tādu pašu dunēšanu. Tas bija zems rūciens, dobjāks par tādu, ko spētu izdvest lauva. Drīzāk tas atgādi­nāja tālīnu pērkona dārdu.

Vēlreiz atskanēja lūstoša zara troksnis, un šoreiz tas izklausījās pavi­sam tuvu kalna virsotnei. Skatīdamies trokšņa virzienā, es ieraudzīju ugunskura gaismā neskaidri iezīmējamies milzīga radījuma apveidus. Zeme zem kājām viegli nodrebēja. Denna pagriezās pret mani, un viņas plati ieplestās acis pauda paniskas šausmas.

Satvēris viņu aiz rokas, metos uz kalna pretējo pusi. Pirmajā brīdī Denna turējās man līdzi, bet, ieraudzījusi, kurp skrienu, viņa apstājās uz vietas. Nedari muļķības! viņa iešņācās. Ja tumsā skriesim pa turieni lejā, mēs lauzīsim kaklu! Viņas skatiens drudžaini apskrēja apkārtni un apstājās pie netālajiem pelēkakmeņiem. Palīdzi man tikt tur augšā, un es mēģināšu uzvilkt arī tevi!

Sakrustojis pirkstus, izveidoju atbalsta pakāpienu. Denna ielika tajā pēdu, un es grūdu tik spēcīgi, ka gandrīz uzmetu viņu gaisā, un viņa pieķērās pie akmens malas. Brīdi pagaidīju, līdz viņa pievilkās augšup, tad uzsviedu plecā ceļamaisu un sāku rāpties pa masīvā akmens malu.

Pareizāk būtu sacīt, ka sāku kārpīties pa masīvā akmens malu. Laikazobs bija nogludinājis bluķa virsmu, un uz tās nebija neviena ciļņa, pie kā turēties. Plaukstām nevarīgi taustoties, es nošļūcu atpakaļ zemē.

Aizskrēju lielās arkas otrā pusē, uzrāpos uz viena no zemākajiem akmeņiem un mēģināju lēkt.

Ar visu augumu spēji atsitos pret akmeni, palikdams bez elpas. Celi caururba skaudras sāpes. Iekrampējos arkas augšmalā, taču nespēju atrast nevienu atbalsta punktu…

Man palīdzēja Denna. Ja šī būtu heroiska balāde, es stāstītu, kā viņa stingrā tvērienā saņēma manu plaukstu un uzvilka mani drošā vietā. Taču īstenībā viņa ar vienu roku ieķērās man kreklā, bet ar otru cieši sagrāba dūrē manus matus. Tā viņa turēja mani un neļāva krist līdz brīdim, līdz man izdevās atsperties un uztrausties viņai blakus akmens virsotnē.

Elsodami gulējām blakus un lūkojāmies pāri akmens malai. Tumšais plankums netālu no kalna virsotnes sāka virzīties uz mūsu ugunskura pusi, tuvodamies gaismas lokam. Melnu ēnu ieskauts, tas izskatījās lielāks par jebkādu dzīvnieku, ko man bija gadījies redzēt, un atgādi­nāja piekrautu vezumu. Tas bija melns, ar masīvu augumu kā bullim. Radījums tuvojās, dīvaini šļūkdams, kustēdamies pavisam citādi nekā bullis vai zirgs. Ugunskuram pārskrēja vēja brāzma, uzpūšot jaunas liesmas, un es redzēju, ka druknais ķermenis atrodas tuvu pie zemes un tā kājas stiepjas uz sāniem kā ķirzakai.

Kad tas bija nokļuvis pietiekami gaišā vietā, redzēju, ka ar salī­dzinājumu neesmu maldījies. Tā bija milzu ķirzaka. Nevis garena kā čūska, bet drukna un masīva kā ķieģelis; resnais kakls saplūda ar galvu, atgādinot plakanu milzu ķīli.

Pusi no attāluma starp kalna virsotni un mūsu ugunskura vietu radījums veica vienā straujā grūdienveida kustībā. Vēlreiz atskanēja rūciens kā dobjš pērkona grāviens, un es atkal sajutu skaņu dunam sev krūtīs. Pievirzījies tuvāk, radījums paslīdēja garām vienam no zālē gulošajiem pelēkakmeņiem, un es sapratu, ka acis mani nav vīlušas. Dzīvnieks bija lielāks par pelēkakmeni. Plecu platums tam varēja būt sešas pēdas, garums piecpadsmit pēdu. Milzīgs kā piekrauts vezums. Masīvs kā ducis kopā sasietu buļļu.

Briesmonis šūpoja vareno galvu uz priekšu un atpakaļ, virinādams plato muti un ošņādams gaisu.

Un tad uzliesmoja zila uguns. Piepešā gaisma apžilbināja mums acis, un es dzirdēju sev blakus Dennas kliedzienu. Parāvu galvu atpakaļ un jutu, kā mums pārveļas karstuma vilnis.

Izberzējis acis, es vēlreiz paskatījos lejup un redzēju, ka nezvērs pieslīd tuvāk ugunskuram. Tas bija viscaur melns, zvlņains un masīvs. Vēlreiz atskanēja pērkona dārdam līdzīgs rūciens, tad radījums sašū­poja galvu un izdvesa nakts gaisā vēl vienu zilas uguns mutuli.

Tas bija pūķis.

“CEĻAKMENS” VIESNĪCĀ Kvouts pārtrauca stāstu un kādu laiku nogai­doši klusēja. Klusums ieilga, līdz Hronists pacēla acis no lappuses.

- Es dodu jums izdevību kaut ko sacīt, Kvouts teica. Piemēram, izsaukties: “Nevar būt!” Vai arī: “Pūķu īstenībā nav…”

Hronists noslaucīja rakstāmspalvas galu. Man nepiedien izteikties par stāstu, kuru es klausos, viņš rāmi sacīja. Ja tu saki, ka redzēji pūķi… Viņš paraustīja plecus.

Kvouts veltīja viņam dziļi vīlušos skatienu. Un to saka “Parasto draku pārošanās paradumu” autors? To saka Devans Lokīzs, slavenais atmaskotājs?

- To saka Devans Lokīzs, kas apsolīja nepārtraukt stāstu un nemai­nīt nevienu vārdu pierakstāmajā tekstā. Hronists nolika rakstām­spalvu un brīdi masēja plaukstu. Jo tikai ar tādiem noteikumiem viņš varēja noklausīties stāstu, kuru ļoti vēlējās dzirdēt.

Kvouts rāmi paskatījās uz viņu. Vai esi kādreiz dzirdējis apzīmē­jumu “baltais dumpis”?

-  Esmu gan, Hronists ar tikko jaušamu smaidu atbildēja.

- Varbūt es varētu izteikties, Reši, moži sacīja Basts. Es nevie­nam neko neesmu apsolījis.

Kvouts palūkojās no viena uz otru un nopūtās. Reti kas kaitina tik ļoti kā tīrā paklausība, viņš teica. To jums abiem derētu atcerē­ties. Ar rokas mājienu viņš norādīja, lai Hronists ņem malā nolikto rakstāmspalvu. Nu labi… Tātad tas bija pūķis.

-     TAS IR PŪĶIS! Denna čukstus iesaucās. Lai Tehlu stāv mums klāt un mūs sargā! Tas ir pūķis!

-  Tas nav pūķis, es teicu. Nekādu pūķu vispār nav.

-  Paskaties taču! viņa izdvesa. Re, kur tas ir! Re, kāds izskatās milzīgs, briesmīgs pūķis!

-  Tas ir Draccus, es teicu.

- Tas ir milzenis! Dennas balsi ieskanējās histērija. Tas ir milzīgs pūķis, un tas nāks šurp un mūs apēdīs!

-  Tas neēd gaļu, es apgalvoju. Tas ir zālēdājs. Kaut kas līdzīgs milzīgai govij.

Denna paskatījās uz mani un iesmējās. Tie nebija histēriski smiekli; tie bija bezpalīdzīgi smiekli, raksturīgi cilvēkam, kurš dzirdējis kaut ko tik jocīgu, ka nespēj sevi apvaldīt. Viņa aizspieda muti ar plaukstu un brīdi kratījās smieklos, ļaujot caur pirkstiem izplūst tikai paklusiem šņācieniem.

Lejā vēlreiz uzzibsnīja zila uguns. Dennas smiekli aprāvās pusē, un viņa atvilka plaukstu no mutes. Ieplestām acīm paskatījusies uz mani, viņa drebošā balsī klusi izgrūda: Aāāāāā!

Mēs abi tik īsā laikā bijām pārdzīvojuši emocijas no pārbīļa līdz drošības izjūtai, ka bijām gatavi smieties tīrā atvieglojuma dēļ. Kad Denna atkal sāka raustīties smieklos, slāpēdama tos ar plaukstām, ari es viņai pievienojos, cenzdamies pēc iespējas netrokšņot. Gulējām uz akmens kā divi uzjautrināti bērni, kamēr lejā milzu nezvērs rūca un ošņāja gaisu ap mūsu ugunskuru, palaikam izgrūzdams liesmu šaltis.

Pēc vairākām minūtēm mēs atguvām savaldīšanos. Denna notrausa asaras no acīm un ievilka dziļu, drebošu elpu. Viņa piespiedās man ciešāk, ar kreiso sānu cieši piekļaudamās mana ķermeņa labajai pusei. -Paklausies! viņa čukstus teica, kamēr mēs abi skatījāmies pāri akmens bluķa malai. Tāds radījums nevar pārtikt no zāles. Tas ir milzīgs! Tam nekad nepietiks ēdamā. Un paskaties, kāda tam mute! Kādi zobi!

-  Tieši tā. Zobiem ir plakana virsma, tie nav asi. Tas zvērs grauž kokus. Veselus kokus. Pati redzi, kāds tas ir milzenis! Kur tas lai atrastu tik daudz gaļas? Tam vajadzētu ik dienas aprit desmit briežus. Tas vispār nespētu izdzīvot!

Denna pagrieza galvu un paskatījās uz mani. Pie velna, kā tu to zini?

-  Lasīju Universitātē, es atbildēju. Grāmatā, ko sauca “Parasto draku pārošanās paradumi”. Tuvināšanās laikā tie dveš uguni. Tāpat kā putni dižojas ar greznām spalvām.

- Vai tu gribi teikt, ka tas tur, lejā… Denna bridi bez skaņas kustināja lūpas, meklēdama vārdus, …meklē pārošanos ar mūsu ugunskuru? Mirkli šķita, ka viņa atkal ļaus vaļu smiekliem, taču viņa nodrebinājās, dziļi ievilka elpu un savaldījās. Nu, tas man noteikti jāredz…

Mēs jutām, ka akmens zem mums notrīc līdz ar zemi tā pamatos. Tajā pašā brīdī apkārtne kļuva ievērojami tumšāka.

Lūkodamies lejā, redzējām, ka milzu radījums vārtās ugunskurā kā cūka dubļu peļķē. Zeme drebēja no nezvēra smagajām kustībām, un ogles zem tā čerkstot saplaka un apdzisa.

- Tas briesmonis sver droši vien… Denna prātodama apklusa un papurināja galvu.

-  Piecas tonnas, es minēju. Vismaz piecas.

-  Tas var tikt mums klāt. Tas var apgāzt šos akmeņus.

-  Nu, nezinu vis, es teicu un uzsitu ar plaukstu pa akmeni, cenz­damies runāt ar pārliecību, ko patiesībā nejutu. Šie akmeņi te stāv jau sen. Mēs esam drošībā.

Vārtīdamies mūsu plašajā ugunskura vietā, pūķis bija izmētājis pa kalna virsotni degošus zarus. Tagad tas aizrāpās līdz pusapdegušam baļķim, kas gruzdēdams gulēja zālē. Zvērs paostīja gaisu, apvēlās uz muguras un saspieda baļķi plakanu. Tad tas piecēlās, vēlreiz apostīja baļķi un to apēda. Tas nekošļāja. Tas norija baļķi veselu, gluži kā varde ierauj barības vadā noķertu circeni.

To pašu radījums atkārtoja vairākas reizes, mezdams apļus ap gan­drīz apdzēsto ugunskuru. Tas paošņāja, pavalstījās virs gruzdošajiem koka gabaliem un, kad tie bija nodzisuši, tos apēda.

-  Laikam jau tur ir sava jēga, Denna teica, vērodama pūķi. Tas spļauj uguni un dzīvo mežos. Ja kaut kas neskubinātu to apdzēst ugunskurus, tas ilgi nespētu dzīvot.

-  Droši vien tāpēc tas atnāca šurp, es sacīju. Redzēja mūsu ugunskuru.

Kādu laiku ošņājis un vārtījies, draks atgriezās pie saplacinātās ogļu kaudzes, kas bija atlikusi no mūsu ugunskura. Vairākas reizes apgājis tai apkārt, zvērs uzkāpa tai virsū un apgūlās. Es sarāvos, bet pūķis tikai šūpojās turp un atpakaļ kā vista, kas iekārtojas ligzdā. Tagad kalna virsotne bija pilnīgi tumša un to apspīdēja tikai bāla mēness gaisma.

-  Kāpēc es neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējusi? Denna jautāja.

-  Šie radījumi ir sastopami ļoti reti, es atbildēju. Cilvēki cenšas tos nogalināt, jo nesaprot, ka tie ir samērā nekaitīgi. Un tie vairojas ļoti lēni. Tas tur lejā varētu būt divsimt gadu vecs un tik liels, cik draki vispār mēdz izaugt. Es apbrīnodams raudzījos uz milzīgo radī­jumu. Varu derēt, ka pasaulē ir ne vairāk par pāris simtiem draku tādā augumā.

Mēs vēl bridi lūkojāmies lejup, taču nekāda kustība vairs nebija manāma. Denna plati nožāvājās. Ak dievi, kā es esmu pārgurusi! Drošas nāves apziņa spēj novārdzināt vairāk par visu. Viņa apgriezās uz muguras un pēc tam uz sāniem ar muguru pret mani, cenzdamās atrast ērtu stāvokli. Sasodīts, cik šeit ir auksti! viņa nodrebinājās.

-   Varu labi saprast, kāpēc tas briesmonis apmetās virs mūsu ugunskura.

-  Mēs varētu nokāpt lejā pēc segas, es ierosināju.

Denna nošņaukājās. Nu nē! Vēlreiz redzami nodrebinādamās, viņa aptvēra sevi ar rokām.

-  Ņem! es teicu un piecēlies novilku savu apmetni. Ietinies tajā! Tas nav nekas dižs, tomēr labāks par kailu akmeni. Pastiepu to viņai. Es uzraudzīšu tavu miegu un gādāšu, lai tu nenokriti lejā.

Denna ilgi lūkojās mani, un es nodomāju, ka viņa atteiksies. Tomēr pēc brīža viņa paņēma apmetni un ietinās tajā. Skolotāj Kvout, tu nenoliedzami proti sagādāt meitenei prieku.

-  Pagaidi līdz ritam! es teicu. Tas ir tikai sākums.

Klusi sēdēju, cenzdamies nedrebināties, un pēc kāda laika Dennas elpas vilcieni kļuva rāmi un vienmērīgi. Vēroju viņu guļam ar mierīgu labpatiku kā zēns, kurš neapjauš, kāds viņš ir nejēga un nezina, kādu neparedzētu traģēdiju atnesis nākamā diena.

PAMODOS, NEATCERĒDAMIES, pa kuru laiku esmu aizmidzis. Denna mani saudzīgi purināja. Nekusties pārāk strauji! viņa brīdināja.

-     Līdz lejai ir tālu.

Es lēni izstaipījos, un gandrīz ikviens muskulis manā ķermenī sū­dzējās par vakardienas slikto apiešanos. Augšstilbi un apakšstilbi bija kļuvuši par cietiem, sāpīgiem kamoliem.

Tikai tad pamanīju, ka man mugurā atkal ir apmetnis. Vai es tevi pamodināju? es jautāju Dennai. Nevaru atcerēties…

-   Savā ziņā jā, viņa atbildēja. Tu iesnaudies un uzvēlies tieši man virsū. Ne aci nepamirkšķināji, kad es tevi izlamāju… Denna apklusa un noskatījās, kā es lēni izslienos kājās. Ak kungs, tu taču izskaties pēc artrīta mocīta vectēva!

-  Tu jau zini, kā tas mēdz būt, es teicu. Vislielākais stīvums ir tieši pēc pamošanās.

Denna pasmīnēja. Mums, sievietēm, parasti nav tādu problēmu. Vērojot mani, viņas seja kļuva nopietna. Nudien, tas laikam nav nekāds joks!

-  Vakar, pirms satiku tevi, es noauļoju zirgā sešdesmit jūdzes, es paskaidroju. Neesmu radis tā darīt. Un, kad vakarā lēcu te augšā, diezgan nejauki atsitos pret akmeni.

-  Vai tev sāp?

-  Un kā vēl! es atbildēju. It sevišķi visur.

-   Ai! Denna ievaidējās un pacēla plaukstas pie mutes. Tavas skaistās rokas!

Paskatījos lejup un sapratu, par ko viņa runā. Vakardienas dru­džainajos pūliņos uzrāpties uz pelēkakmens biju pamatīgi savainojis plaukstas. Profesionālās mūziķa tulznas bija pa lielākai daļai pasar­gājušas pirkstu galus, bet locītavu kauliņi bija stipri saskrāpēti un asiņaini. Nebiju to pamanījis, jo citas vietas sāpēja krietni jūtamāk.

Man iedrebējās sirds, to redzot, bet, kad savilku pirkstus dūrē un atkal atlaidu vaļā, sapratu, ka plaukstas ir tikai sāpīgi saskrambātas

un ievainojumi nav nopietni. Būdams mūziķis, es pastāvīgi baidījos, ka varētu kaut ko nodarīt plaukstām, un mans artefakcijas darbs šis bažas pastiprināja vēl vairāk. Nav tik ļauni, kā izskatās, es teicu.

-   Cik sen mūsu draks jau ir projām?

- Vismaz pāris stundu. Aizčāpoja tūlīt pēc saullēkta.

Paskatījos lejup no pelēkakmens arkas augstā skatlaukuma. Iepriek­šējā vakarā kalna virsotnē bija pleties līdzens zaļas zāles klajums. Šorīt tā atgādināja kaujas lauku. Vietām zāle bija nomīdīta, vietām nosvi­lināta līdz īsiem rugājiem. Vietās, kur milzu ķirzaka bija vārtījusies vai vilkusi smago ķermeni pāri velēnām, zemē stiepās dziļas vagas.

Nokāpt no pelēkakmens izrādījās grūtāk nekā tikt tajā augšā. Arkas augstākā mala atradās apmēram divpadsmit pēdu virs zemes pārāk augstu, lai mēģinātu nolēkt. Citkārt es par to nebūtu bēdājis, taču paš­laik, būdams stīvs un apdauzījies, baidījos, ka lēciens izdosies neveikls un es sastiepšu potīti.

Beigu beigās mums izdevās nokāpt, izmantojot par pagaidu virvi mana ceļamaisa siksnu. Kamēr Denna, stingri atbalstījusies, turēja vienu tās galu, es nolaidos lejā. Maiss, protams, pārplīsa, un mani piederumi izbira zemē, tomēr es tiku līdz lejai, iemantojis tikai zāles traipu uz drēbēm.

Pēc tam Denna nošļūca lejup gar akmens sānu, cieši iekrampējusies arkas augšmalā, un es satvēru viņu aiz kājām, lai slīdējums izdotos lēni. Kaut gan ķermenis viscaur sāpēja no sasitumiem, šis darbības ievērojami pacilāja manu noskaņojumu.

Savācu mantas, paņēmu diegu un adatu un sāku šūt saplēsto ceļamaisu. Denna drīz atgriezās no īsas pastaigas pa mežu un šurpceļā pacēla mūsu atstāto segu. Nezvērs, iedams tai pāri, bija atstājis tajā vairākus nagu izplēstus robus.

-  Vai tu kaut ko tādu esi redzējusi? es jautāju, izstiepdams plaukstu.

Denna savilka uzacis. Cik reižu es esmu dzirdējusi šo teikumu? Pasmīnēju un iedevu viņai melno, neparasto pikuci, ko biju dabūjis no skārdnieka. Viņa to ziņkāri nopētīja. Vai tas ir magnētakmens?

- Brīnos, ka tu to pazīsti.

- Es kādreiz pazinu cilvēku, kurš tādu izmantoja par papīra presi. Denna nopūtās. Viņš mēdza īpaši uzsvērt: kaut gan tas esot ļoti vēr­tīgs retums, viņš to lietojot papīra preses vietā. Viņa nicīgi nosēcās.

-   Aprobežots tips! Vai tev ir kaut kas no dzelzs?

-  Pameklē tur! es norādīju uz savu kaudzē sabērto mantību.

Kaut kam noteikti jābūt.

Denna apsēdās uz viena no zemajiem pelēkakmeņiem un bridi ro­taļājās ar magnētakmeni un salauztu metāla sprādzi. Es nesteidzīgi sašuvu ceļamaisu un no jauna piestiprināju siksnu, drošības labad izdarīdams vairākus papildu dūrienus.

Denna šķita pilnīgi iegrimusi magnētakmens apbrīnošanā. Kā tas darbojas? viņa jautāja, atņemdama sprādzi nost un ļaudama tai pievilkties atpakaļ. No kurienes rodas tāda vilkme?

- Tur ir kaut kas līdzīgs galvaniskam spēkam, es teicu un sasto­mījos. Patiesībā tas ir tikai smalkāks veids, kā pateikt, ka man par to nav ne jausmas.

- Interesanti, vai tam patīk dzelzs tāpēc, ka tas pats ir no dzelzs? viņa prātoja, tuvinādama magnētakmenim savu sudraba gredzenu un redzēdama, ka pievilkšanās nenotiek. Ja kāds atrastu magnētakmeni no misiņa, vai tam patiktu misiņa priekšmeti?

-  Varbūt tam patiktu varš un cinks, es teicu. Tie ir misiņa sastāvā. Apgriezu ceļamaisu uz labo pusi un sāku kravāt mantas. Denna atdeva man magnētakmeni un aizgāja līdz izbradātajai uguns­kura vietai.

- Pirms promiešanas tas briesmonis apēda visu malku, viņa teica.

Arī es piegāju paskatīties. Ugunskura vietas tuvākā apkārtne bija

saārdīta kā kara lauks, it kā tai pāri būtu joņojis vesels jātnieku leģions. Ar zābaka purngalu pabakstīju prāvu, otrādi apmestu velēnas gabalu un noliecos kaut ko pacelt. Paskaties uz šo!

Denna pienāca tuvāk, un es parādīju viņai atradumu. Tā bija viena no draka zvīņām gluda un melna, gandrīz manas plaukstas lielumā un ar asaru lāses apveidiem. Vidū tā bija puscollu bieza un virzienā uz malām kļuva plānāka.

Pasniedzu to Dennai. Tā jums, godātā milēdij! Piemiņai.

Denna pasvārstīja to plaukstā. Smaga! viņa atzina. Es samek­lēšu kādu ari tev… Viņa pagājās atpakaļ un pavandīja ugunskura atliekas. Šķiet, ka tas zvērs kopā ar malku ir aprijis ari dažus akme­ņus. Es zinu, ka vakar tos sanesu vairāk, lai iežogotu ugunskura vietu.

-  Ķirzakas pastāvīgi ēd akmeņus, es sacīju. Tie viņām palīdz sagremot ēdienu. Akmeņi iekšās to samaļ. Denna neticīgi paskatījās uz mani. Tā ir taisnība. Vistas dara to pašu.

Viņa pašūpoja galvu, novērsās un turpināja bakstīt izrakņāto zemi.

-    Vai zini, es sākumā itin kā cerēju, ka tu šo satikšanos pārvērtīsi dziesmā. Bet, jo vairāk tu runā par visām šim lietām, jo vairāk es par to šaubos. Govis un vistas. Kur paliek tavas dramatiskās dotības?

-  Patiesība nemīl pārspīlējumus, es teicu. Ja vien nemaldos, šī zvīņa pārsvarā ir no dzelzs. Kā es varu to padarīt dramatiskāku nekā īstenībā?

Denna pacēla zvīņu tuvāk pie acīm, lai nopētītu to uzmanīgāk.

-   Tu joko!

Es pasmīnēju. Visi šie klintsakmeņi mums apkārt ir pilni dzelzs. Draks ēd akmeņus, un tie guzā pamazām sadrūp. Metāls lēnām uzsūcas kaulos un zvīņās. Paņēmu zvīņu un aizgāju līdz tuvākajam pelēkakmenim. Radījums katru gadu nomet ādu un pēc tam to apēd, tā paturēdams dzelzi sevi. Pēc divsimt gadiem… Es pieklaudzināju ar zvīņu pie akmens. Atskanēja džinkstošs troksnis, kaut kas vidējs starp zvana un glazēta māla lausku šķindām.

Atdevu zvīņu Dennai. Agrāk, kad cilvēki vēl nepazina mūsdienu raktuves, tie droši vien medīja šos zvērus dzelzs dēļ. Varu iedomāties, ka pat šodien dažs alķīmiķis par tādām zvīņām vai kauliem būtu gatavs šķirties no krietnas summas. Organiska dzelzs ir liels retums. Ar to viņi droši vien spēj darīt visādus brīnumus.

Denna vēlreiz paskatījās uz zvīņu savā plaukstā. Tu esi uzvarē­jis. Tu tomēr spēj sacerēt dziesmu! Pēkšņi viņai kaut kas iešāvās prātā un tumšās acis pacilāti iemirdzējās. Iedod man vēlreiz savu magnētakmeni!

Izvilku to no maisa un iedevu Dennai. Viņa tuvināja tam zvīņu, un abi priekšmeti ar tādu pašu šķindošu skaņu sakļāvās kopā. Denna pasmaidīja un, atgriezusies ugunskura vietā, sāka bīdīt magnētakmeni pa izvandītajām paliekām, meklēdama citas zvīņas.

Es paskatījos uz ziemeļu klintīm. Man nepatīk pavēstīt sliktas ziņas, es teicu, norādīdams uz tikko jaušamu dūmu mākoni, kas cēlās virs kokiem, bet tur kaut kas gruzd. Mieti, kurus es vakar iespraudu zemē, lai noteiktu virzienu, ir pazuduši, bet man šķiet, ka tieši tajā pusē mēs vakar redzējām zilo gaismu.

Denna virzīja magnētakmeni turp un atpakaļ virs ugunskura atlie­kām. Draks nevarēja būt vainīgs pie tā, kas notika Motenu mājās. Viņa norādīja uz izrakņāto zemi un velēnām. Tur nekā tamlīdzīga nebija.

-  Es nedomāju par Motenu mājām, es teicu. Domāju, varbūt kāds pazudis patrons mēģināja kurināt uguni…

Dennas seja sastinga. Un draks to pamanīja.

-  Nesatraucies! es mierināju. Ja tas cilvēks ir tik gudrs, kā tu stāsti, tad viņš noteikti ir atradis drošu patvērumu.

-  Parādi, kur ir drošs patvērums no tāda nezvēra! Denna drūmi atmeta un atdeva man magnētakmeni. Iesim paskatīties!

* * *

Līdz vietai, virs kuras no kokiem vijās caurspīdīgā dūmu strūkla, bija tikai dažas jūdzes, tomēr mums klājās grūti. Bijām savainojušies un noguruši, un nevienam no mums nebija ilūziju par to, ko ierau­dzīsim, nonākuši galā.

Iedami apēdām manu pēdējo ābolu un pusi no atlikušā plāceņa. Es noplēsu vairākus bērza tāss gabalus, un mēs ar Dennu tos plucinā­jām un košļājām. Apmēram pēc stundas mani kāju muskuļi bija tiktāl atlabuši, ka iešana vairs nesagādāja sāpes.

Tuvojoties meklētajai vietai, mūsu gaita palēninājās. Viļņotos pau­gurus nomainīja asas klintsradzes un drupaniem akmeņiem klātas no­gāzes. Vajadzēja kāpt augšup un lejup vai mest lielus līkumus un dažkārt atgriezties agrākajā vietā, pirms atradām ceļu tālāk.

Turklāt uzmanību piesaistīja dažādi atradumi. Nejauši uzgājām audzi ar gatavām pīlādžogām, un tā aizkavēja mūs gandrīz veselu stundu. Drīz pēc tam atradām strautu, pie kura padzērāmies, atpū­tāmies un noskalojāmies. Manu izsapņoto grāmatu scenāriju atkal izjauca apstāklis, ka strauts bija tikai sešas collas dziļš. Pārāk sekls, lai tajā varētu īsti mazgāties.

Kad beidzot sasniedzām meklēto vietu, bija agra pēcpusdiena, un tas, ko tur ieraudzījām, nepavisam nelīdzinājās tam, ko mēs bijām gaidījuši.

*  * *

Tā bija norobežota ieplaka, ko ieskāva klintis. Es saku “ieplaka”, taču īstenībā to drīzāk varēja saukt par milzīgas pēdas nospiedumu kalna nogāzē. Vienā pusē tai stiepās augsta melnu klinšu siena, bet otrā stāva krauja. Mēs ar Dennu mēģinājām tajā iekļūt no divām dažādām nepieejamām pusēm, līdz beidzot atradām īsto taku. Par laimi, diena bija bez vēja, un dūmi kā taisna šautra kāpa skaidrajās, zilajās debesīs. Ja tie nebūtu rādījuši ceļu, diez vai mums būtu izdevies atrast meklēto vietu.

Kādreiz tas droši vien bija pievilcīgs meža stūrītis, taču pašlaik te izskatījās tā, it kā pāri būtu gājusi viesuļvētra. Daudzi koki bija nolauzti, izrauti ar saknēm, apdeguši un sadragāti. Zemi šķērsoja dziļas vagas, visapkārt mētājās izvandītas velēnas un akmeņi, it kā ieplaku būtu centies uzart kāds nelabā apsēsts zemnieks.

Pirms divām dienām es nebūtu spējis uzminēt, kas tik ļoti varējis saārdīt apkārtni. Bet pēc visa, ko biju redzējis pagājušajā naktī…

-  Un tu teici, ka viņi esot nekaitīgi? Denna jautāja, pagriezusies pret mani. Te taču ir notikusi neprātīga plosīšanās!

Mēģinājām līkumot cauri drūmajai postažai. Baltie dūmi kāpa gaisā no dziļas bedres, ko bija atstājusi izrauta, apgāzta kļava. Sakņu vietā bedres dibenā kūpēja tikai dažas gruzdošas ogles.

Ar zābaka purngalu dīki iespārdīju bedrē vēl dažas zemes pikas.

-    Nu, labā ziņa ir vismaz tāda, ka tava patrona šeit nav. Bet sliktā ziņa… Aprāvos un dziļi ievilku elpu. Vai jūti šo smaku?

Denna ieelpoja un pamāja ar galvu, nepatikā saraukusi degunu.

Uzrāpos uz apgāztās kļavas stumbra un paskatījos apkārt. Vējš mainīja virzienu, un smaka kļuva spēcīgāka: tajā vēdīja kaut kas no puvekļiem un līķiem.

- Man šķiet, tu teici, ka viņi neēdot gaļu, Denna sacīja, nemierīgi lūkodamās apkārt.

Nolēcu no koka stumbra un aizgāju līdz klinšu sienai. Pie tās apgāzta gulēja neliela baļķu būda. Puvuma smaka šeit bija vēl spēcīgāka.

- Tā nu tas ir! Denna teica, pārlaizdama skatienu postažai. Ne­pavisam neizskatās, ka te būtu ciemojies nekaitīgs radījums.

-  Mēs taču nezinām, vai pie tā vainojams draks! es iebildu. Ja šeit notika čandriānu uzbrukums, uguns varēja pievilināt draku, un tas saārdīja apkārtni, cenzdamies apdzēst liesmas.

-  Tu domā, ka to izdarīja čandriāni? Denna jautāja. Tas nemaz nesaskan ar to, ko esmu par viņiem dzirdējusi. Viņi uzliesmo kā zibens un pēc tam pazūd. Viņi nemēdz ierasties, iedegt ugunskurus un atgriez­ties vēlāk, lai paveiktu vēl šo to.

-  Es nezinu, ko domāt. Bet divas sagrautas mājas… Es sāku pār­lūkot izvandītos rakumus. Tā vien liekas, ka starp tām jābūt kādai saistībai.

Pēkšņi Denna strauji ievilka elpu. Sekodams viņas skatienam, es ieraudzīju, ka no vairāku resnu baļķu apakšas slejas nekustīga roka.

Piegāju tuvāk. Gaisā pacēlās mušu bars, un es aizsedzu muti ar plaukstu, bezcerīgi mēģinādams atvairīt smaku. Viņš ir miris apmē­ram pirms divām dienkopām. Es pieliecos un pacēlu sapinušos koka un metāla mudžekli. Paskaties uz šo te!

-  Atnes šurp, tad paskatīšos.

Aiznesu to līdz vietai, kur stāvēja Denna. Priekšmets bija salauzīts gandrīz līdz nepazīšanai. Tas ir stops.

-  Necik daudz tas viņam nav palīdzējis, Denna teica.

-  Vispirms gribas jautāt, kāpēc tas viņam vispār bija, es teicu, pētīdams biezu zilgana tērauda gabalu, kas acīmredzot bija kalpojis par šķērsi. Tas nav parasts medību loks. Tas domāts, lai nogalinātu bruņās tērptu cilvēku no liela attāluma. Tādus nav atļauts nēsāt.

Denna nicīgi nosēcās. Tādi likumi šajos apvidos netiek ievēroti. Tu pats to zini.

Es paraustīju plecus. Lai nu kā, tas ir bijis dārgs un sarežģīts darinājums. Kāpēc lai cilvēks, kurš dzīvo mazā būdiņā ar klona grīdu, gādātu sev desmit talantu vērtu loku?

- Varbūt viņš zināja par draku, Denna minēja, nervozi skatīdamās apkārt. Es neiebilstu, ja ari man pašlaik būtu tāds loks.

Es papurināju galvu. Draki ir bailīgi. Viņi netuvojas cilvēkiem.

Denna zobgalīgi paskatījās uz mani un pamāja uz sadragāto būdu.

-  Padomā par citiem savvaļas dzīvniekiem! es teicu. Visi sav­vaļas radījumi vairās no saskarsmes ar cilvēku. Tu pati teici, ka nekad neesi dzirdējusi par drakiem. Tam ir savs iemesls.

-  Varbūt tas radījums bija traks?

Tāda doma mani apstulbināja. Tas būtu briesmīgi. Pārlaidu ska­tienu izpostītajai apkārtnei. Bet kā to varētu noteikt? Vai tādam rāpulim vispār var parādīties putas?

Denna neveikli sagrozījās, skatienam nemierīgi skraidot pa ieplaku.

-   Vai šeit ir vēl kaut kas, ko tu gribi redzēt? Jo man pilnīgi pietiek. Es negribu atrasties šeit, kad tas briesmonis atkal atnāks šurp!

-  Kaut kas manī čukst, ka vajadzētu to vīru piedienīgi apglabāt…

Denna papurināja galvu. Tik ilgi es šeit nepalikšu! Mēs varam

pastāstīt par to pilsētiņā, un lai kāds parūpējas. Tas zvērs var uzras­ties jebkurā brīdi!

-  Bet kāpēc? es jautāju. Kāpēc viņš vispār nāk atpakaļ? Es pastiepu roku. Lūk, tas koks ir nolauzts jau pirms veselas dienkopas, bet šis te izrauts no zemes tikai pirms pāris dienām…

-  Kāpēc tas tevi interesē? Denna jautāja.

-  Čandriānu dēļ! es apņēmīgi noteicu. Gribu zināt, kāpēc viņi ir bijuši šeit. Vai viņiem ir vara pār drakiem?

- Es nedomāju, ka čandriāni ir bijuši šeit, Denna iebilda. Varbūt viņi bija Motenu mājās. Bet šis ir kāda jukuša radījuma darbs. Viņa ilgi un pētoši ielūkojās man sejā. Es nezinu, ko tu šeit gribēji atrast. Bet domāju, ka tu to neatradīsi.

Es papurināju galvu un vēlreiz pārlaidu skatienu apkārtnei. Man ir tāda nojauta, ka šim visam ir sakars ar Motenu saimniecību.

-  Manuprāt, tu gribi, lai tāds sakars būtu, Denna saudzīgi sacīja.

-   Bet tas cilvēks ir miris pirms krietna laika. Tu pats tā teici. Un atce­ries, kāda bija Motenu mājas durvju stendere un dzirdināmā sile! Viņa noliecās un paklaudzināja pa kādu no sagrautās būdas baļķiem. Skaņa liecināja, ka koks ir pilnīgi vesels. Un paskaties uz loka šķērsi: metāls nav sarūsējis! Čandriāni nav šeit bijuši.

Sajutu pakrūtē bezcerīgu tukšumu. Apzinājos, ka Dennai ir tais­nība. Sirds dziļumos es apjautu, ka cenšos tverties pie katra salmiņa. Un tomēr man šķita, ka nedrīkstu padoties, iekams esmu izmēģinājis visas iespējas.

Denna saņēma mani aiz rokas. Nāc, iesim! Viņa pasmaidīja un vilka mani projām. Viņas plauksta vēsa un gluda gulēja manējā. Mēs taču varam darīt daudz ko interesantāku, nevis dzīt pēdas…

Biezokni atskanēja skaļš lūstošu koku troksnis: krrrak-krr-rrakt! Denna atlaida manu roku un pagriezās turp, no kurienes bijām nākuši.

-    Nē… viņa izdvesa. Nē, nē, nē…

Piepešie draka draudi izrāva mani no domām un atsauca tiešajā tagadnē. Būs labi! centos mierināt Dennu. Tas zvērs nekur nespēj uzkāpt. Tas ir pārāk smags.

-  Kur uzkāpt? Kokā? Kokus tas lauž un dragā tīrā prieka pēc!

-  Tas nespēj uzkāpt klintīs. Es norādīju uz klinšu sienu ieplakas malā. Nāc…

Mēs aizsteidzāmies līdz klinšu sienas pamatnei, līkumodami starp dziļajām vagām un kāpdami pāri koku stumbriem. Aiz muguras dzir­dēju dobju, pērkonam līdzīgu rūcienu. Pametu skatienu pār plecu atpakaļ, taču draks joprojām slēpās kaut kur kokos.

Izlauzāmies līdz klintīm, un es sāku meklēt vietu, pa kuru mēs abi varētu tikt augšā. Drudžainā steigā izspraukušies cauri bieziem etiķkoku zariem, ieraudzījām svaigi izvandītu zemes valni. Te pavisam nesen bija kārpījies draks.

-  Skaties! Denna norādīja uz plaisu klinti. Sprauga bija dziļa un apmēram divas pēdas plata pietiekami liela, lai tajā ielīstu cilvēks, taču nepieejama milzīgam rāpulim. Klints sienā bija redzamas lielas nagu pēdas, un izvandītajā zemē mētājās akmeņu atlūzas.

Mēs ar Dennu ielīdām šaurajā spraugā. Ala bija tumša, un vie­nīgā gaisma tajā ieplūda no niecīgas zilu debesu strēles virs galvas. Rāpdamies biju spiests vietām pagriezties sāniski, lai tiktu pa eju uz priekšu. Atvilcis plaukstas no sienām, redzēju, ka tās klāj melnu sodrēju kārta. Acīmredzot draks, nespēdams ielīst šaurajā ejā, bija iepūtis tajā uguns mutuli.

Tikai krietnu kabalu tālāk sprauga kļuva mazliet platāka. Tur ir pakāpieni! Denna iesaucās. Es kāpšu augšā. Ja tas briesmonis pūtīs mums pakaļ uguni, tā netiks augstāk par šo eju.

Viņa devās augšup, un es sekoju. Pakāpieni bija primitīvi, bet stipri, un pēc divdesmit pēdām tie izveda mūs līdzenā vietā. No trim pusēm mūs ieskāva tumšas akmens sienas, bet sagrautā būda un izrautie koki no šejienes bija skaidri pārredzami. Pie klints sienas stāvēja pieslieta koka kaste.

-        Vai tu redzi, kas tur notiek? Denna jautāja, raudzīdamās lejup.

-    Negribas domāt, ka es nobrāzu ceļgalus, bēgdama no neesošām briesmām!

Izdzirdēju trulu būkšķi un sajutu mugurā karsta gaisa vilni, kas plūda no lejas. Draks atkal ierūcās, un šaurajā ejā zem mums ieplūda vēl viena uguns šalts. Pēc tam atskanēja spēja, neganta čerkstoņa: satracinātais milzenis ar nagiem skrāpēja klints pamatni.

Denna izteiksmīgi paskatījās uz mani. Nekaitīgs gan!

-  Tas nemeklē mūs, es teicu. Tu taču redzēji: tas ir skrāpējis šīs klintis jau sen pirms mūsu ierašanās.

Denna apsēdās. Kas šī ir par vietu?

-  Kaut kas līdzīgs skatlaukumam, es atbildēju. No šejienes var pārredzēt visu ieleju.

-  Skaidrs, ka šis ir skatlaukums! viņa nopūtās. Bet es runāju par vietu kopumā.

Atvēru koka kasti, kas bija atslieta pret klints sienu. Tajā atradās rupja vilnas sega, pilna ādas pudele, mazliet kaltētas gaļas un ducis draudīgi asu loka bultu.

-  Nezinu, es atzinos. Varbūt tas vīrs šeit no kaut kā slēpās.

Troksnis lejā apklusa. Uzmanīgi pārliecāmies pār klints malu un

paskatījāmies uz izpostīto ieplaku. Draks bija atvirzījies no sienas. Tas lēni devās projām, un milzīgais ķermenis atstāja zemē dziļu vagu.

-  Tas nekustas tik ātri kā vakar vakarā, es teicu. Varbūt tas tiešām ir nevesels.

- Varbūt tikai noguris, visu dienu pūlēdamies mūs atrast un noga­lināt. Denna paskatījās uz mani. Apsēdies! Tu mani dari nervozu. Mēs tikpat drīzumā nevarēsim nekur iet.

Es apsēdos, un mēs noskatījāmies, kā draks lēni aizlien līdz iepla­kas vidum. Pierāpies klāt pēdas trīsdesmit augstam kokam, tas bez redzamas piepūles nogāza to zemē.

Pēc tam draks sāka to ēst un vispirms notiesāja lapas. Pēc tam tas nograuza zarus manas rokas resnumā un darīja to tik nepiespiesti kā aita, kas skrubina zāli. Kad koka stumbrs bija kļuvis kails, es spriedu, ka ēdājs mitēsies. Taču tas tikai iekodās ar milzīgo, plakano muti stum­bra vienā galā un izlieca masīvo kaklu. Stumbrs ieplaisāja un pārlūza, un draka mutē palika liels, bet pieveicams kumoss, kas gandrīz vesels pazuda platajā rīklē.

Mēs ar Dennu izmantojām piespiedu atelpas brīdi paši savai mal­tītei. Notiesājām plāceni, desu un atlikušos burkānus. Es vilcinājos ķerties pie kastē atrastā ēdiena, jo nevarēju izslēgt iespēju, ka ieplakas iemītnieks bijis savā veidā traks.

-  Es joprojām brīnos, ka neviens šajā apkārtnē nav to redzējis, Denna teica.

-  Kaut ko cilvēki palaikam droši vien ir redzējuši, es sacīju. Pēc cūkgana vārdiem, visi zinot, ka šajos mežos ir bīstami klejot. Droši vien viņi ir pieņēmuši, ka te mājo dēmons, vai sadomājušies līdzīgas blēņas.

Denna pameta skatienu uz mani, un viņas lūpu kaktiņi uzjaut­rinājumā savilkās. Un to saka puisis, kurš te ieradies, meklēdams čandriānus!

-  Tas ir citādi, es dedzīgi iebildu. Es nestaigāju apkārt, stāstī­dams pasakas par fejām un taustīdams dzelzi. Esmu šeit, lai izdibinātu patiesību. Meklēju ziņas, kas nāktu no uzticamākiem avotiem nekā daudz reižu atkārtoti nostāsti.

-  Es negribēju tevi aizskart, Denna samulsusi teica un paskatījās lejā. Šis patiešām ir neticams radījums.

-  Kad es lasīju par viņu, uguns spļaušanai īsti neticēju, es atzi­nos. To es uzskatīju par pārspīlējumu.

-  Par lielāku pārspīlējumu nekā ķirzaka piekrauta vezuma lielumā?

-  Auguma izmēri ir kaut kas cits. Bet uguns spļaušana nav dabiska. Kaut vai tāpēc, ka rodas jautājums: kur šī uguns glabājas? Nedeg taču radījuma iekšās!

-  Vai tas tavā grāmatā nebija paskaidrots? Denna jautāja.

-  Autors izteica dažus minējumus, bet tas bija viss. Viņš nevarēja noķert dzīvu eksemplāru, lai to izpētītu sīkāk.

-  Tas ir saprotams, Denna piekrita, vērodama, kā draks nevērīgi apgāž citu koku un sāk ēst ari to. Kādā tīklā vai būri tādu nezvēru būtu iespējams iesprostot?

-  Tomēr viņš izvirzīja dažas interesantas teorijas, es teicu. Vai tu zini, ka govju mēsli izdala gāzi, kas spēj degt?

Denna paskatījās uz mani un iesmējās. Nē. Patiešām?

Es smīnēdams pamāju ar galvu. Lauku bērni mīl pielaist svaigai govs karašai uguni un skatīties, kā tā deg. Tāpēc lauksaimniekiem, kuri uzglabā mēslus, jābūt ļoti uzmanīgiem. Gāze var sakrāties un eksplodēt.

-  Es esmu pilsētas meitene, Denna ieķiķinājās. Mēs tādas spēles nespēlējām.

-   Tu esi zaudējusi daudz izpriecu, es teicu. Autors pieļāva iespēju, ka draks glabā līdzīgu gāzi kaut kādā pūslī sev iekšās. Gal­venais ir jautājums, kā viņš to aizdedzina. Autors izteica interesantu domu par arsēnu. No ķīmijas viedokļa tā ir itin sakarīga. Arsēns un deggāze savienojoties uzliesmo. Tā purvos rodas uguntiņas. Tomēr man grūti tam ticēt. Ja ķermenī būtu tik daudz arsēna, dzīvnieks noindētos.

-   Hmm, Denna novilka, vērodama draku, kas joprojām rosījās lejā.

-  Bet, ja padomā, lai aizdedzinātu gāzi, vajadzīga tikai sīka dzirk­stele, es turpināju. Un netrūkst dzīvnieku, kuri spēj radīt pietie­kami daudz galvaniska spēka, lai izraisītu dzirksteli. Piemēram, daži zuši spēj ģenerēt tik spēcīgu lauku, kas nonāvē cilvēku, un to garums ir tikai dažas pēdas. Es pamāju uz draku. Tik milzīgs radījums noteikti būtu spējīgs radīt dzirksteli.

Biju cerējis, ka mana atjautība atstās iespaidu uz Dennu, taču viņas uzmanību, šķiet, bija pārāk piesaistījis skats lejā.

-  Tu laikam nemaz neklausies, ko es stāstu.

-  Drusku jau klausos, viņa atbildēja un smaidīdama paskatījās uz mani. Tas ir, es visu gluži labi saprotu. Viņš ēd koku. Koks deg. Kāpēc lai viņš nevarētu spļaut uguni?

Kamēr es domāju, ko uz to atbildēt, Denna izstiepa roku pret ieplaku. Paskaties uz tiem kokiem tur lejā! Vai tie neizskatās dīvaini?

-  Ja nu vien tāpēc, ka ir izraustīti un pa pusei apēsti, es atbil­dēju. Neko citu es neredzu.

-   Ieskaties, kā tie izvietoti! To ir grūti redzēt, jo viss ļoti izvandīts, tomēr šķiet, ka tie auguši rindās. It kā tos kāds būtu iestādījis.

Tagad, kad viņa bija uz to norādījusi, es redzēju, ka daļa koku laikam tiešām pirms draka ierašanās ir auguši rindās. Ducis rindu, un katrā rindā pa divdesmit kokiem. Tagad no tiem bija palikuši galvenokārt stumbeņi vai tukšas bedres.

-  Kāpēc lai cilvēks stādītu kokus meža vidū? Denna prātoja.

-    Nav taču augļudārzs… Vai tu redzēji kādus augļus?

Es papurināju galvu.

-  Un tie ir vienīgie koki, kurus draks ir lauzis un ēdis, viņa teica.

-   Ieplakas vidū ir liels notīrīts laukums. Citus kokus viņš ir tikai nogā­zis, bet tieši šos gāza un ēda. Viņa samiedza acis. Kas ir tas koks, ko viņš pašlaik grauž?

-  No šejienes grūti pateikt, es sacīju. Kļava? Vai drakam patīk saldums?

Kādu laiku mēs skatījāmies, tad Denna piecēlās kājās. Lai nu kā, viņš vairs laimīgā kārtā negrasās nākt šurp un pūst mums mugurā uguni. Iesim un paskatīsimies, kas atrodas tās šaurās ejas otrā galā! Tur varētu būt kāda izeja no šejienes.

Mēs nokāpām lejā pa pakāpieniem un lēni rāpāmies tālāk pa šauro, līkumoto spraugu līdz ejas galam. Apmēram divdesmit pēdas tālāk tā mūs izveda nelielā kalnu aizā, ko no visām pusēm iežogoja stāvas sienas.

Izejas no šejienes nebija, tomēr skaidri varēja noprast, ka šai vietai ir bijusi sava nozīme. Kāds bija to attīrījis no augiem un cieši noblietējis zemi. Virs divām ugunskura bedrēm uz ķieģeļu paaugstinājumiem stāvēja lielas metāla pannas. Tās mazliet atgādināja kastroļus, kādos mēdz kausēt taukus. Taču šis pannas bija platas, plakanas un seklas, gluži kā lielu pīrāgu cepamās plātis.

-        Nudien, te kādam bijusi kāre uz saldumiem! Denna iesmējās.

-   Tas vīrs šeit ir darinājis kļavas konfektes. Vai tecinājis sīrupu.

Piegāju tuvāk, lai apskatītu pavardu vietas. Tuvumā mētājās spaiņi tādi, kuros varētu vākt kļavu sulu, lai no tās vārītu sīrupu. Atvēru mazas, pussagruvušas nojumes durvis un ieraudzīju tajā vēl citus spaiņus, garas koka lāpstiņas sulas maisīšanai, skrāpjus, ar kuriem iztukšot pannas…

Tomēr kaut kas šeit šķita aplam. Mežā auga daudz kļavu. Kāpēc lai vajadzētu tās īpaši stādīt? Un kāpēc bija jāizvēlas tik nomaļa vieta?

Varbūt tas vīrs vienkārši bija drusku ķerts. Izklaidīgi paņēmu vienu no skrāpjiem un pārlaidu tam skatienu. Tā mala bija nomelnējusi, it kā ar to būtu kasita darva…

-  Ēēē! Denna man aiz muguras iesaucās. Cik rūgts! Laikam viņš to ir piededzinājis.

Pagriezies atpakaļ, ieraudzīju Dennu stāvam pie vienas no uguns­kuru bedrēm. Viņa bija izkasījusi no pannas lielu lipīgas vielas kamolu un iebāzusi gabalu mutē. Tas bija melns, nevis sarkanīgi dzeltens kā kļavu sīrups.

Piepešā atklāsmes brīdī es sapratu, ko tas nozīmē. Neēd!

Denna izbrīnījusies paskatījās uz mani. Nemaz nav tik slikts! viņa teica, un skaņas neskaidri vēlās cauri lipīgajam kumosam. Diez­gan dīvains, bet garša ir patīkama.

Piesteidzos klāt un izsitu tumšo kamolu viņai no rokas. Dennas acis nikni iezibsnījās man pretī. Spļauj ārā! es uzkliedzu. Tūlīt! Tā ir inde!

Aizkaitinājumu Dennas sejā acumirklī nomainīja izbailes. Viņa at­vēra muti un ļāva tumšās masas kamolam nokrist zemē. Pēc tam viņa izspļāva siekalas biezas un melnas. Iespiedu viņai rokās ūdens pudeli. Izskalo muti! es uzsaucu. Izskalo un izspļauj!

Denna paņēma pudeli, bet tad es atcerējos, ka tā ir tukša. Pusdienu maltītē mēs bijām to iztukšojuši.

Skriešus metos projām un, izlīdis pa šauro eju, uzsteidzos augšā pa akmens pakāpieniem. Paķēru kastē atstāto ādas pudeli un metos atpkaļ lejā uz mazo klinšu iedobi.

Denna sēdēja zemē plati ieplestām acīm un izskatījās ļoti bāla. Iespiedu ādas pudeli viņai rokās, un viņa iedzēra malku tik strauji, ka aizrijās, brīdi rīstījās un pēc tam to izspļāva.

Iebāzu roku ugunskura bedrē, rakdamies pelnos, cik dziļi vien spēju, līdz uztaustīju apakšā nesadegušas ogles. Izvilku virspusē pilnu sauju. Sapurināju plaukstu, notraukdams lielāko daļu pelnu, un pagrūdu mel­nos ogļu gabalus viņai pretī. Ēd! es pavēlēju.

Viņa palūkojās uz mani ar tukšu, nesaprotošu skatienu.

-  Dari, ko saku! Es sakratīju saujā saņemtās ogles. Ja tu tās neapēdīsi un nenorīsi, es sagrūdīšu tev tās rīklē ar varu! Iebāzu pāris gabalu pats sev mutē. Redzi, tā! Klausi un dari! Mans pavēlošais tonis pārtapa lūgumā. Denna, uzticies man!

Viņa paņēma dažus ogles gabalus un iebāza tos mutē. Acis bālajā sejā pieplūda asarām, viņa sakošļāja dažus cietos kumosus un vieb­damās iedzēra ūdens malku, lai dabūtu tos lejā.

-  Viņi šeit audzē nolādēto ofalu! es teicu. Kāds idiots biju, ka neredzēju to agrāk!

Denna mēģināja kaut ko sacīt, bet es viņu pārtraucu. Nerunā! Ēd ogli! Cik vien māga ņem pretī!

Plati ieplestām acīm raudzīdamās manī, Denna nopietni pamāja ar galvu. Viņa košļāja, drusku aizrijās un norija ogles porciju, uzdzerot tai virsū vēl vienu ūdens malku. Citu pēc citas viņa ātri apēda vēl vairākas ogles porcijas, tad atkal izskaloja muti.

-  Kas ir ofals? viņa klusi jautāja.

-  Narkotiska viela. Šie ir dennerkoki. Tu nupat apēdi lielu dennera sveķu devu! Es apsēdos viņai blakus. Man trīcēja rokas. Piespiedu plaukstas pie kāju stilbiem, lai tās apvaldītu.

Denna klusēja. Visi zina, ko nozīmē dennera sveķi. Tarbeanā sēt­niekiem nereti nācās vest projām no Piekrastes šķērsielām un kāpņu telpām pārcentīgu lietotāju sastingušos līķus.

-  Cik daudz tu noriji? es jautāju.

-  Es tikai košļāju to kā īrisu, Denna nobālusi atbildēja. Man tas vēl drusku ir ieķēries zobos.

Es ieskatījos ūdens pudelē. Turpini skalot! Viņa paskaloja ūdeni starp vaigiem, tad izspļāva un atkārtoja visu vēlreiz. Mēģināju minēt, kāds narkotisko vielu daudzums varētu būt iekļuvis viņas organismā, taču iespēju bija pārāk daudz. Nezināju, cik viņa norijusi un cik sveķi bijuši tīri, ja brūvētāji vispār pūlējušies tos filtrēt vai attīrīt.

Denna skaloja muti, ar mēli tīrīdama zobus. Tl, tagad esmu kār­tībā.

Es piespiesti iesmējos. Tu nepavisam neesi kārtībā! Tev visa mute ir melna. Tu izskaties pēc bērna, kas spēlējies ogļu tvertnē.

- Tu pats neizskaties labāk! viņa atcirta. Tu esi melns kā skur­steņslauķis! Pastiepusi roku, viņa pieskārās manam kailajam plecam. Laikam es, steigdamies pēc ādas pudeles, pret kādu akmens šķautni biju saplēsis kreklu. Denna nevarīgi pasmaidīja, bet izbiedētajās acīs nebija nekādas smaida atblāzmas. Kāpēc man vajadzēja piebāzt vē­deru ar oglēm?

-  Ogles ir līdzīgas sūklim, es teicu. Tās uzsūc narkotikas un indes.

Viņas seja kļuva mazliet gaišāka. Visas?

Mana pirmā vēlēšanās bija samelot, tomēr nolēmu to nedarīt.

-   Lielāko daļu. Tu tās apēdi ļoti drīz. Tāpēc tām vajadzētu uzsūkt visu kaitīgo, ko tu paguvi norīt.

-  Cik daudz tās uzsūks?

-  Apmēram sešas daļas no desmit, es atbildēju. Cerēsim, ka drusku vairāk. Kā tu jūties?

- Man bail, viņa atzinās. Krata drebuļi… Bet citādi viss kā parasti. Viņa nervozi sakustējās un uzlika plaukstu uz lipīgā sveķu gabala, ko es iepriekš biju izrāvis viņai un nometis zemē. Aizgrūdusi to pro­jām, viņa drudžaini noslaucīja roku biksēs. Cik drīz mēs uzzināsim?

-  Es nezinu, cik tas bija attīrīts, es teicu. Ja viela vēl nebija apstrādāta, tā iedarbosies pēc ilgāka laika. Tas būtu labi, jo tad sekas izpaustos garākā laika posmā.

Sataustīju viņai uz kakla pulsu. Tas bija ļoti straujš, bet pēc tā neko nevarēju spriest. Ari mans pulss bija straujš. Paskaties šurp! es teicu, pacēlu roku un vēroju viņas acis. To zīlītes gausi reaģēja uz gaismu. Uzliku plaukstu viņai uz galvas ar ieganstu, ka gribu mazliet pacelt viņas plakstiņu, un stingri piespiedu pirkstu pie ziluma ap viņas deniņu. Viņa nesarāvās un neizrādīja ne mazākās sāpju pazīmes.

-  Agrāk man šķita, ka esmu to tikai iedomājusies, Denna teica, skatīdamās uz mani. Bet tavas acis patiešām maina krāsu. Parasti tās ir koši zaļas ar zeltainu apli apkārt…

-  Tās es esmu mantojis no mātes, es sacīju.

-  Bet es tevi uzmanīgi vēroju. Kad tu vakar salauzi sūkņa rokturi, tās kļuva nespodri zaļas, duļķainas. Un tad, kad tas cūkgans nicīgi izteicās par Rū cilti, tās uz brīdi satumsa. Sākumā domāju, ka to izraisa apgaismojuma maiņa, bet tagad redzu, ka tā nav.

- Cik savādi, ka tu to pamanīji! es sacīju. Līdz šim to bija teicis vēl tikai viens cilvēks, mans vecais skolotājs. Un viņš bija arkanists, tāpēc pamanīt un ievērot bija daļa no viņa amata prasmes.

- Bet mana amata prasme ir ievērot to, kas attiecas uz tevi. Denna mazliet šķelmīgi piešķieba galvu. Cilvēki droši vien bieži pievērš uzmanību taviem matiem. Tie ir neparasti spilgti. Ļoti pievilcīgi… un piesaista skatienu. Un tev ir ļoti izteiksmīga seja. Tu to vienmēr kon­trolē tāpat kā acis. Bet krāsu tu nespēj ietekmēt. Viņa tikko jaušami pasmaidīja. Pašlaik tās ir bālas. Kā zaļgana salna. Laikam tu esi ļoti nobijies.

- Droši vien tā ir vecmodīga kaisle, es teicu, cik skarbi vien spē­dams. Ne jau bieži skaista meitene pielaiž mani sev tik tuvu.

- Tu vienmēr proti stāstīt ļoti skaistus melus, Denna sacīja, aiz­griezdamās no manis un pievērsdama skatienu plaukstām. Vai es miršu?

- Nē, es noteikti atbildēju. Nepavisam ne.

- Vai tu varētu… Viņa vēlreiz paskatījās uz mani un pasmaidīja. Acīs mirdzēja valgums, taču viņa neļāva vaļu asarām. Vai tu varētu to vēlreiz pateikt skaļi?

- Tu nemirsi! es atkārtoju, celdamies kājās. Nāc, iesim paska­tīties, vai mūsu draugs ir jau projām!

Centos gādāt, lai viņa kustētos un pievērstu uzmanību kaut kam citam, tāpēc mēs abi vēlreiz padzērāmies un devāmies apakaļ uz savu skatlaukumu. Draks gulēja, saritinājies saulē.

Izmantoju izdevību pārlikt atrasto segu un kaltēto gaļu savā ceļamaisā. Agrāk mani mocīja sirdsapziņa, ja pievācu kaut ko no miruša cilvēka, es teicu. Bet tagad…

- Tagad mēs vismaz zinām, kāpēc viņš slēpās nekurienes vidū ar šaujamo loku, skatlaukumu un tā tālāk, sacīja Denna. Viena neliela mīkla ir atrisināta!

Gribēju aizsiet ceļamaisu, bet tad, brīdi padomājis, ieliku tajā arī loka bultas.

- Kam tās vajadzīgas? Denna nesaprata.

- Tās kaut ko maksā, es atbildēju. Esmu parādā kādai bīstamai personai. Man noderēs ikviens penijs… Nepabeidzis pievērsos citai domai.

Denna paskatījās uz mani, un es redzēju, ka viņa iedomājusies tieši to pašu. Vai tev ir nojausma, cik varētu maksāt šie sveķi? viņa jautāja.

- īsti nav gan, es teicu, domās kavēdamies pie trīsdesmit pannām pusdienu šķīvja lielumā: visām tām dibenā melnēja lipīga, sarecējusi sveķu kārta. Šķiet, diezgan daudz. Pamatīgi daudz.

Denna neveikli pamīņājās no vienas kājas uz otru. Kvout, es īsti nezinu, kā uz to skatīties. Esmu redzējusi meitenes, kas kļuvušas atka­rīgas. Bet man vajadzīga nauda! Viņa rūgti iesmējās. Pašlaik man nav pat otras drēbju kārtas. Viņas sejā iegula raižpilna izteiksme.

-    Bet es nezinu, vai man pēc tās ir tik liela vajadzība.

-  Es domāju par aptiekāriem, aši paskaidroju. Viņi šo vielu pārvērstu zālēs. Tas ir spēcīgs pretsāpju līdzeklis. Cena gan nebūtu ne tuvu tik augsta kā tad, ja mēs piedāvātu to citiem gribētājiem, tomēr puse no klaipa būtu labāk nekā…

Denna plati pasmaidīja. Es labprāt ņemtu pusi no klaipa. Jo vai­rāk tāpēc, ka mans neizprotamais, mīklainais patrons šķiet pazudis.

Mēs atgriezāmies mazajā klinšu ielokā. Šoreiz, rāpdamies ārā no šaurās ejas, es redzēju tvaicējamās pannas citādā gaismā. Tagad katra no tām nozīmēja ievērojamu papildinājumu kabatai. Nākamā dimestra mācību maksa, jauns apģērbs, nokārtots parāds Devi…

Redzēju, ka Denna raugās uz paplātēm ar tikpat alkainu skatienu, taču viņas acis šķita tādas kā aizplīvurotas. Ar to es varētu ērti dzīvot veselu gadu, viņa teica, un ne no viena nebūtu atkarīga.

Aizgāju uz darbarīku nojumi un sameklēju mums katram skrāpi. Pēc cītīga vairāku minūšu darba bijām savēluši visas melnās, lipīgās pikas kopējā muskusmelones lieluma kamolā.

Denna mazliet nodrebinājās un smaidīdama paskatījās uz mani. Viņas vaigos rotājās sārtums. Es pēkšņi jūtos ļoti labi! Sakrustojusi rokas uz krūtīm, viņa notrina plaukstas pret piedurknēm. Patiešām ļoti labi! Diez vai to varēja izraisīt tikai doma par naudu.

-  Tas ir dennera sveķu iespaids, es teicu. Bet laba zīme ir tā, ka līdz sekām pagāja diezgan ilgs laiks. Ja tas būtu noticis agrāk, būtu iemesls raizēties. Es nopietni paskatījos uz viņu. Tagad klausies! Tev noteikti man jāpasaka, ja jutīsi kādu smagumu krūtīs vai kļūs grūtāk elpot. Ja nekas tāds nenotiks, viss būs kārtībā.

Denna pamāja ar galvu, tad ievilka krūtīs lielu malku gaisa un to izelpoja. Pie visaugstā un žēlīgā Ordala, es jūtos brīnišķīgi! Viņa bažīgi paskatījās uz mani, tomēr nespēja apvaldīt platu smaidu. Vai tagad es kļūšu atkarīga?

Es noraidoši papurināju galvu, un Denna atviegloti uzelpoja. Vai tu zini, kas ir pats trakākais? Man bail, ka varu kļūt atkarīga, bet es nebē­dāju par to, ka man ir bail. Nekad agrāk tā neesmu jutusies. Nav nekāds brīnums, ka mūsu lielais, zviņotais draugs nāk šurp atkal un atkal…

-  Žēlīgais Tehlu! es iesaucos. Man tas pat neienāca prātā. Tieši tāpēc viņš skrāpēja klintis un centās šeit ielauzties. Viņš pazīst sveķu smaržu. Viņš ir grauzis šos kokus jau vairākas dienkopas pa trim vai četriem dienā.

-  Pasaules milzīgākais narkomāns nāk šurp pēc kārtējās devas! Denna iesmējās, bet tad viņas sejā ieskanējās bailes. Cik koku tur vēl bija atlicis?

- Divi vai trīs, es teicu, domās skatīdams tukšo bedru un aplauzīto celmu rindas. Bet, kamēr esam šeit, tas varbūt ir apēdis vēl kādu.

-  Vai tu esi redzējis atkarīgu lietotāju, kad tam vajadzīga deva? Denna satriekta jautāja. Viņi pilnīgi zaudē prātu!

-  Zinu, es atbildēju, atcerēdamies meiteni no Tarbeanas, kuru biju redzējis kailu dejojam sniegā.

-  Kā tev šķiet, ko tas briesmonis darīs, kad koku vairs nebūs?

Krietnu bridi es klusēdams domāju. Ies meklēt jaunus. Un būs

neprātīgi izmisis. Draks zina, ka pēdējā vieta, kur viņš atrada kokus, bija blakus būdai, kas oda pēc cilvēkiem… Mums viņš jānogalina!

- Jānogalina? Denna iesmējās, tad aizspieda ar plaukstām muti.

-   Ar manu dziedošo balsi vai ar tavu vīra bravūru? Viņa sāka neap­valdīti ķiķināt, kaut gan joprojām spieda abas plaukstas pie mutes.

-    Ak Dievs, piedod man, Kvout! Cik ilgi es būšu tāda kā tagad?

-  Es nezinu. Ofala sekas ir eiforija…

-  Pats redzi! Viņa smaidīdama pamirkšķināja man ar aci.

-  Tai seko mānija, delīrija murgi, ja deva bijusi liela, un pēc tam pagurums.

-  Varbūt es beidzot naktī kārtīgi izgulēšos, Denna teica. Bet tu taču nedomā nopietni, ka vari nogalināt tādu zvēru! Ar ko tu to izdarīsi? Ar nosmailinātu mietu?

-  Tam nedrīkst ļaut skraidīt savā vaļā! Trebona atrodas tikai piecu jūdžu attālumā. Un atsevišķas saimniecības ir vēl tuvāk. Padomā, kādu postu tas var nodarīt!

- Bet kā tu to izdarīsi? Denna atkārtoja. Kā vispār tādu bries­moni iespējams nogalināt?

Pagriezos pret nelielo darbarīku nojumi. Ja tam vīram būtu pieticis prāta nopirkt rezerves šaujamloku, tad mums būtu laimējies… Sāku pārcilāt rīkus, mezdams tos ārā pa durvīm. Maisāmās lāpstiņas, spaiņi, skrāpji, lāpsta, vēl vairāki spaiņi, muca…

Tā bija nelielas alus muciņas lielumā. Iznesu to no nojumes un atlauzu vāku. Mucas dibenā gulēja vaskadrānas maiss, un tajā bija ievīstīta liela melnu, lipīgu dennera sveķu porcija, vismaz četras reizes lielāka par devu, ko mēs ar Dennu bijām savākuši no pannām.

Izvilku maisu un, nometis to zemē, atvēru galu, lai parādītu saturu Dennai. Viņa ieskatījās maisā, ieelsojās un sāka sajūsmā lēkāt. Tagad es varēšu nopirkt sev poniju! viņa smiedamās iesaucās.

- Nezinu, kā būs ar poniju, es atbildēju, cenzdamies galvā rēķi­nāt, bet, pirms mēs sadalām naudu, es gribētu par šo nopirkt tev labu pusarfu. Tev nevajag nožēlojamu liru!

- Jā! Denna iesaucās un nākamajā brīdī ar abām rokām satvēra mani neapvaldītā, līksmā skāvienā. Un tev mēs dabūsim… Viņa ziņkārīgi paskatījās uz mani, un melni notrieptā seja atradās pavisam tuvu manējai. Ko tu gribētu?

Pirms es paguvu atbildēt vai sakustēties, lejā neganti ierēcās draks.

./

DRAKA RĒCIENS piedārdināja apkārtni kā taures skaņa, ja jums jebkad gadījies dzirdēt tauri, kura ir mājas lielumā un gatavota no akmens, pērkona un kausēta svina. Šoreiz es nejutu to sev krūtīs. Es jutu to sev zem kājām, jo tas sadrebināja zemi.

Rēciens mūs iztrūcināja tik pamatīgi, ka mēs spēji sarāvāmies. Dennas galva atsitās man pret degunu, un asās sāpes lika man sagrīļoties. Denna to nepamanīja, jo paklupa un nokrita zemē kā nevarīgs, smejošs roku un kāju kamols.

Kamēr palīdzēju viņai piecelties, izdzirdējām attālu brīkšķi un uz­manīgi devāmies uz savu skatlaukumu.

Draks trakoja… tas lēkāja kā piedzēries suns un gāza apkārtējos kokus, kā puika varētu lauzt stublājus kukurūzas laukā.

Aizturējis elpu, noskatījos, kā tas pierāpjas pie simtgadīga ozola ar masīvu stumbru pelēkakmens resnumā. Draks paslējās augšup un atbalstīja priekškājas pret vienu no apakšējiem zariem, it kā gribēdams pakāpties. Zars, kas pats bija koka resnumā, ar skaļu troksni pārlūza un sašķīda.

Draks pakāpās vēlreiz, atspiezdamies pret koku. Paredzēju, ka ne­zvērs uzdursies uz nolauztā stumbeņa, taču cietā koka robainie izciļņi sadrupa pret cietajām krūtīm, pat neiespiedušies tajā. Draks triecās pret ozola stumbru; tas nenolūza, bet pāršķēlās ar pērkona grāvienam līdzīgu troksni.

Draks apsviedās otrādi, palēcās un nokrita zemē, veldamies pāri asajiem akmens izciļņiem. Izgrūdis milzīgu liesmu mutuli, tas vēlreiz uzbruka pāršķeltajam kokam un triecās tajā ar vareno ķīļveida galvu. Šoreiz ozols rībēdams apgāzās, izrautajām saknēm satricinot zemi un apkārtējās klintis.

Manā prātā bija tikai viena doma: šim radījumam neko nav iespē­jams nodarīt. Tādu spēku, ar ko stāties tam pretī, man neizdosies sakopot ne ar kādiem līdzekļiem.

-  Nogalināt mēs viņu nekādi nevaram, es teicu. Tikpat labi varētu cīnīties pret pērkona negaisu. Kā viņu varētu ievainot?

- Jāpievilina viņa pie klints malas, lai nokrīt no kraujas, Denna lietišķi ierosināja.

-  Viņa? es jautāju. Kāpēc tu domā, ka tā ir viņa?

- Un kāpēc tu domā, ka tas ir viņš? Denna atjautāja un papurināja galvu, it kā gribēdama noskaidrot domas. Labi, nav svarīgi! Mēs zinām, ka drakus vilina uguns. Aizdedzināsim kaut ko un pakārsim tur, zaros! Viņa pamāja uz dažiem kokiem, kas bija pārkārušies pāri kraujas malai. Tas briesmonis steigsies to apdzēst, un tad… Viņa ar roku kustībām atdarināja kaut ko līdzīgu kritienam.

-  Vai tu domā, ka kritiens tam kaut ko nodarīs? es šaubīdamies jautāju.

-  Padomā! Denna teica. Kad tu nogrūd no galda skudru, tai nekas nenotiek, kaut gan skudrai tas ir līdzīgs kritienam no klints. Bet, ja mēs lēktu no jumta, mēs savainotos, jo esam smagāki. Tātad loģiski būtu secināt, ka lielākām būtnēm kritieni ir vēl smagāki. Viņa paskatījās lejā uz draku. Un lielāku par to būtu grūti atrast.

Protams, Dennai bija taisnība. Viņa runāja par tilpuma un virsmas laukuma attiecību, kaut gan nezināja, ar kādiem vārdiem to apzīmē.

-        Kritienam vajadzētu viņu vismaz ievainot, Denna turpināja.

-   Pēc tam… es nezinu, varbūt varētu uzvelt viņam virsū akmeņus vai tamlīdzīgi. Viņa paskatījās uz mani. Ko tu saki? Vai tā ir aplama doma?

-  Necik diženi neizklausās, es noraidoši sacīju. Būtu gribējies kaut ko iespaidīgāku.

-  Neko darīt, manas bruņas un kara zirgs palika mājās! Denna atcirta. Tev vienkārši nepatīk, ka tavas izcilās Universitātes smadze­nes neko nespēj izdomāt, bet mans plāns ir teicams. Viņa izstiepa roku lejup pret istabai līdzīgo iedobi. Iedegsim uguni vienā no metāla pannām! Tās ir platas un seklas, un tās droši var karsēt. Vai tajā no­jumē bija kāda virve?

-  Es… Sajutu pakrūtē pazīstamo bezcerību. Nē. Šķiet, ka nebija.

Denna paplikšķināja man pa roku. Nerādi tādu seju! Kad tas bries­monis aizies, pārbaudīsim sagrauto būdu. Tur noteikti atradīsies kāds virves gabals. Viņa paskatījās uz draku. Patiesībā es saprotu, kā viņš jūtas. Arī man pašai gribas skraidīt un lēkāt.

-  Tā ir mānija, par ko tev jau stāstīju, es teicu.

Pēc stundas ceturkšņa draks pameta ieleju, un tikai tad mēs ar Dennu nokāpām lejā no sava patvēruma. Es nesu savu ceļamaisu, un viņa vilka līdzi smago vaskadrānas saini ar atrastajiem sveķiem, kas svēra gandrīz veselu bušeli.

- Iedod man savu magnētakmeni! Denna teica, nolikdama nastu. Es viņai to iedevu. Ej un sameklē virvi! Es tikmēr sadabūšu tev dāvanu. Viņa vieglā soli aizdejoja prom, tumšajiem matiem plīvojot aiz muguras.

Ātri pārmeklēju sagāzto būdu, cenzdamies aizturēt elpu. Atradu cirvīti, dažus saplēstus traukus, muciņu ar tārpainiem miltiem, appe­lējušu salmu matraci, tievas auklas rituli, taču virves tur nebija.

No koku puses atskanēja sajūsmināts Dennas sauciens. Pieskrējusi pie manis, viņa iespieda man saujā melnu zvīņu. Tā bija sasilusi saulē, mazliet lielāka par to, kuru tiku iedevis viņai, bet šai drīzāk bija ovāli, nevis asarai līdzīgi apveidi.

-  Pazemīgi pateicos, milēdij!

Denna apburoši pakniksēja un pasmaidīja. Vai atradi virvi?

Parādīju viņai auklas kamolu. Neko labāku neatradu. Piedod!

Denna sarauca pieri, tad paraustīja plecus. Nu nekas! Tagad tava kārta izdomāt kādu plānu. Varbūt tev ir padomā kāda pārdabiska, brīnumaina maģija no Universitātes? Kādi tumšie spēki, ko vajadzētu likt mierā?

Pasvārstīju zvīņu plaukstās un domāju. Man bija vasks, un šī zvīņa būtu tikpat laba saikne kā mats. Es varētu pagatavot draka atdarinā­jumu, bet ko pēc tam? Uguns neko nenodarīs radījumam, kas var ērti gulēt uz karstām oglēm.

Tomēr ar lelli var izdarīt šo to baisāku. To, ko nevienam krietnam arkanistam neklājās apsvērt pat domās. Ar adatām un nažiem bija iespējams likt cilvēkam noasiņot, kaut arī tas atrastos jūdžu attālumā. Tā bija nenoliedzama ļaunprātība un amatnoziegums.

Apskatīju melno zvīņu un apsvēru iespējas. Tā bija pārsvarā no dzelzs un biezāka nekā mana plauksta vidusdaļā. Nebiju pārliecināts, ka pat ar vaska atdarinājumu un uguni kā enerģijas avotu es spētu tikt cauri zvīņām un drakam kaut ko nodarīt.

Vēl ļaunāk: ja es to mēģinātu, es nezinātu, vai tas ir izdevies. Nespēju pieņemt domu, ka es rāmi sēdētu pie ugunskura un durtu adatas vaska lellē, bet kaut kur dažu jūdžu attālumā narkotiku apdullināts draks tikmēr vārtītos nevainīgu zemnieku mājas drupās un liesmās.

-  Nē, es teicu. Tādu maģiju es nevaru iedomāties.

-  Mēs varētu iet un pateikt konsteblam, lai savāc duci vīru ar šaujamlokiem un dodas nogalināt narkotiku apdullinātu pūķi mājas lie­lumā.

Atskārsme nāca vienā mirklī. Inde! es iesaucos. Mums vaja­dzēs to noindēt.

-        Vai tev ir līdzi divas kvartas arsēna? Denna neticīgi noprasīja.

-    Un vai tādam milzenim pietiktu pat ar to?

-  Arsēna man nav. Es ar zābaku pabikstīju vaskadrānas maisu.

Denna paskatījās lejup. Ai! viņa satriekta iesaucās. Un mans

ponijs?

-  Bez ponija tev laikam būs jāiztiek, es atbildēju. Bet mums vēl atliks pietiekami daudz, lai nopirktu tev pusarfu. Patiesībā es nojaušu, ka varēsim nopelnīt vēl vairāk ar draka mirstīgajām atliekām. Zviņas maksās krietnu naudu. Un Universitātes dabaszinātnieki ļoti priecāsies par iespēju…

-  Tev nav mani jāpierunā! Denna teica. Es zinu, ka mums tas jādara. Viņa paskatījās uz mani un pasmīnēja. Turklāt mēs būsim varoņi, kas nogalina pūķi. Bagātība ir tikai blakusapstāklis.

Es iesmējos. Nu labi! Domāju, ka tagad mums jāiet atpakaļ uz pelēkakmeņu kalnu un jāiekur ugunskurs, lai pievilinātu draku.

Denna izskatījās samulsusi. Kāpēc? Mēs taču zinām, ka tas nāks atpakaļ uz šejieni. Kāpēc nevaram apmesties tepat un gaidīt?

Es papurināju galvu. Paskaties, kas atlicis no dennerkokiem!

Viņa palūkojās apkārt. Vai tiešām tas apēda visus?

Es pamāju ar galvu. Ja nogalināsim to šovakar, varēsim atgriezties Trebonā vēl pirms tumsas. Man apnicis gulēt ārā. Gribu nomazgāties, paēst siltas vakariņas un aizmigt īstā gultā.

-  Tu atkal melo! Denna moži attrauca. To tu dari arvien pras­mīgāk, bet es tik un tā redzu tev cauri kā dzidram strautam. Viņa ar pirkstu iebakstīja man krūtīs. Stāsti patiesību!

-  Gribu pēc iespējas drīzāk nogādāt tevi Trebonā, es teicu. Var gadīties, ka tu esi apēdusi vairāk sveķu, nekā pieļaujams. Turienes ārs­tiem es neuzticētos, bet varbūt viņiem ir zāles, ko es mācētu izmantot. Katram gadījumam.

-   Mans varonis! Denna pasmaidīja. Tu esi ļoti jauks, bet es jūtos pavisam labi.

Es pastiepu roku un ar pirksta galu enerģiski iesitu viņai pa ausi.

Denna pikti pacēla plaukstu pie galvas. Ai… Bet… Viņas sejā parādījās samulsums.

-  Nemaz nesāpēja, vai ne?

-  Nē, viņa apstiprināja.

- Lūk, te tev ir patiesība! es nopietni teicu. Domāju, ka viss būs labi, bet droši nevaru pateikt. Nezinu, cik daudz tā draņķa ir palicis tevī un dara savu melno darbu. Pēc stundas tas būs skaidrāk redzams, bet es gribētu, lai sarežģījumu gadījumā mēs atrastos par stundu tuvāk Trebonai. Tad man nevajadzēs to gabalu stiept tevi uz rokām. Cieši ielūkojos viņai acīs. Es nemēdzu riskēt ar tuvu cilvēku dzīvību.

Denna sadrūmušu seju klausījās manī. Tad viņas sejā atkal atplauka smaids. Man patīk tava vīra dūša, viņa sacīja. Parunā vēl!

CEĻŠ LĪDZ pelēkakmeņu kalnam mums prasīja apmēram divas stundas. Citkārt mēs tādu attālumu būtu veikuši ātrāk, taču Dennas mānija izpaudās arvien spēcīgāk, un pastiprinātais enerģijas pieplūdums vai­rāk traucēja nekā palīdzēja. Katrs sīkums piesaistīja viņas uzmanību, un ik pa brīdim viņa, ieraudzījusi kaut ko interesantu, metās citā virzienā.

Šķērsojām to pašu strautiņu, ko iepriekš, un, kaut gan ūdens tajā sniedzās tikko pāri potītēm, Denna apgalvoja, ka jānomazgājas. Maz­liet noskalojies, atkāpos piedienīgā attālumā un klausījos, kā viņa mazgādamās dzied dažas visai pikantas dziesmiņas. Turklāt vairākas reizes viņa bez īpašas izsmalcinātības aicināja mani sev pievienoties.

Lieki piebilst, ka es paliku uz vietas. Vīriešus, kas izmanto sievietes, kad tās nav pie skaidras apziņas, mēdz dēvēt dažos trāpīgos vārdos, un es zināju, ka nekad neizpelnīšos nevienu no šiem vārdiem.

* * *

Kad bijām sasnieguši pelēkakmeņu kalna virsotni, ievirzīju Dennas pāri plūstošo enerģiju derīgā gultnē un aizsūtīju viņu vākt malku iekuriem, bet pats tikmēr izveidoju vēl lielāku ugunskura vietu nekā iepriekšējā reizē. Jo lielāks būs ugunskurs, jo drīzāk tas atvilinās šurp draku.

Apsēdos blakus vaskadrānas maisam un atsēju to vaļā. No sveķiem vēdīja zemes smarža ar tādu kā saldenu, dūmotu zemsedzes dvašu.

Denna atgriezusies nometa zemē prāvu klēpi malkas. Cik daudz no tās ķēpas būs jāizlieto? viņa noprasīja.

-  Tas vēl jāizlemj, es atbildēju. Būs jāpaļaujas uz minēšanu.

-  Dod viņam visu! Denna ierosināja. Labāk par daudz nekā par maz.

Es papurināju galvu. Pārcensties nav vajadzības. Tā būtu lieka izšķērdība. Ja šos sveķus pienācīgi attīra, no tiem var pagatavot tei­camu pretsāpju līdzekli. Cilvēkiem tas noderētu…

- …un tev noderētu nauda, Denna pabeidza.

- Noderētu gan, es atzinos. Bet pavisam godīgi teikšu, ka vairāk domāju par tavu arfu. Ugunsgrēkā tu zaudēji liru. Es zinu, ko nozīmē palikt bez instrumenta.

- Vai tu esi dzirdējis stāstu par zēnu ar zelta bultām? Denna jau­tāja. Kad biju maza, tas man bieži nedeva mieru. Vajadzīga ārkārtīga vēlēšanās kādu nogalināt, lai šautu uz viņu ar zelta bultu. Vai gudrāk nebūtu paturēt zeltu un iet mājās?

- Tas, protams, parāda šo stāstu jaunā gaismā, es sacīju, lūko­damies lejup uz maisu. Spriedu, ka tāds dennerkoka sveķu daudzums aptiekaram būtu vismaz piecdesmit talantu vērts. Varbūt pat simt atkarībā no attīrīšanas pakāpes.

Denna paraustīja plecus un devās pēc jauna kurināmā, bet es node­vos sarežģītiem prātojumiem: cik dennera sveķu būtu vajadzīgs, lai noindētu piecas tonnas smagu pūķi?

Tas bija skolotu minējumu murgs, jo vairāk tāpēc, ka man nebija iespēju izdarīt precīzus mērījumus. Sāku ar piku sava mazā pirkstiņa augšējās falangas lielumā: tāds bija mans pieļāvums par Dennas apēsto sveķu daudzumu. Tomēr Denna pēc tam bija pamatīgi saēdusies ogles, un tam vajadzēja nevēlamo ietekmi samazināt apmēram uz pusi. Atli­kums bija melnu sveķu bumbiņa, kas mazliet lielāka par zirni.

Taču tāds daudzums bija spējis izraisīt eiforiju un enerģiju cilvēku dzimuma meitenei. Man turpretī bija jānogalina draks. Tāpēc es trīskār­šoju iedomāto devu un pēc tam, lai varētu justies drošs, trīskāršoju to vēlreiz. Iznākums bija sveķu bumbiņa prāvas, gatavas vīnogas lielumā.

Spriedu, ka draks varētu svērt piecas tonnas un astoņsimt stonu. Dennas svars varēja būt astoņi vai deviņi stoni, un drošības labad es izvēlējos astoņus stonus. Tātad, lai nogalinātu draku, man vajadzēja simtreiz lielāku devu par šo vīnogas lieluma piku. Saritināju desmit vīnogas lieluma bumbiņas un pēc tam saspiedu tās kopā. Sanāca prāva aprikoze. Tad savirpināju vēl deviņas aprikozes lieluma bumbiņas un iemetu tās koka spainī, ko bijām atnesuši no dennera sveķu apstrādes vietas.

Denna nosvieda zemē vēl vienu malkas klēpi un ieskatījās spainī.

-   Tik vien? viņa noprasīja. Necik daudz neizskatās!

Viņai bija taisnība. Salīdzinājumā ar draka milzīgo ķermeni tas patiešām nelikās liels daudzums. Pastāstīju viņai, kā esmu izdarījis šo aprēķinu. Denna piekrītoši pamāja ar galvu. Laikam jau tā ir pareizi. Bet neaizmirsti, ka tas radījums jau gandrīz mēnesi ir barojies ar tiem kokiem! Droši vien tam ir izveidojusies zināma pretestība.

Es piekritu un iemetu spainī vēl piecas aprikozes lieluma bumbiņas.

-  Un iespējams, ka tas ir izturīgāks, nekā tu domā. Varbūt sveķi uz tiem radījumiem iedarbojas citādi nekā uz cilvēkiem.

Vēlreiz piekrītoši pamāju ar galvu un vēlreiz papildināju spaini ar piecām aprikozes lieluma bumbiņām. Tad, bridi padomājis, iesviedu spainī vēl vienu bumbiņu. Tagad kopā sanāk divdesmit viena, es paskaidroju. Tas ir labs skaitlis. Trīs septiņnieki.

-  Nekad nekaitē paieties pretī veiksmei, Denna piekrita.

-  Un mēs gribam, lai tas nomirtu ātri, es teicu. Tas būtu iejū­tīgāk pret draku un drošāk mums pašiem.

Denna paskatījās uz mani. Tātad divkāršosim? Es pamāju ar galvu, un viņa devās atpakaļ koku audzē, bet es tikmēr saripināju vēl divdesmit vienu bumbiņu un iemetu tās spainī. Kad Denna atgriezās ar nākamo malkas klēpi, es valstīju plaukstās pēdējo bumbiņu.

Sablietēju sveķus spaiņa dibenā. Tur vajadzētu būt vairāk nekā pietiekami,es teicu. Tāds ofala daudzums varētu divkārt nobeigt visus Trebonas iedzīvotājus.

Mēs ieskatījāmies spainī. Tajā bija apmēram trešā daļa no visiem mūsu atrastajiem sveķiem. Ar to, kas atlicis vaskadrānas maisā, būtu diezgan, lai nopirktu Dennai pusarfu, lai es samaksātu parādu Devi un lai mēs vairākus mēnešus varētu dzīvot bez rūpēm. Jaunas drēbes, jauns stīgu komplekts manai lautai, pudele Avennas augļu vīna…

Bet tad atcerējos, kā draks gāza kokus, it kā tie būtu labības stati, un nevērīgi spieda tos pie zemes ar milzīgā ķermeņa svaru.

- Vajadzētu vēlreiz dubultot devu, Denna teica, atbalsodama ma­nas domas. Drošības dēļ!

Es to dubultoju, saveldams vēl četrdesmit divas sveķu bumbiņas, bet Denna tikmēr atnesa vēl vairākus malkas klēpjus.

Aizdedzināju ugunskuru tieši tajā brīdī, kad sāka līt lietus. Mēs iekū­rām pamatīgāku uguni nekā iepriekšējā reizē, cerēdami, ka spožākas liesmas drīzāk piesaistīs draka uzmanību. Pēc iespējas ātrāk gribēju nogādāt Dennu Trebonā, kur viņa būtu lielākā drošībā.

Visbeidzot ar atrasto cirvīti un auklu es uzmeistaroju primitīvas spraišļu kāpnes. Lai cik neglītas, tās tomēr kalpoja izvēlētajam nolūkam.

un es piestiprināju tās pie pelēkakmeņu arkas augšmalas. Šoreiz mēs ar Dennu vieglāk sasniegsim savu drošo patvērumu.

*  * *

Šodien mūsu vakariņas nebija tik dižas kā iepriekšējā dienā. Notie­sājām pēdējās paliekas no mana sakaltušā plāceņa, apēdām kaltēto gaļu un ugunskura malā izcepām pēdējos kartupeļus.

Vakariņu laikā es izstāstīju Dennai visu, kas noticis “Frakcijas” ugunsgrēka laikā. Daļēji tāpēc, ka biju jauns, biju vīrietis un izmisīgi vēlējos atstāt teicamu iespaidu uz viņu, bet arī tāpēc, ka gribēju, lai viņa zinātu: mūsu nenotikušajām pusdienām bija nopietns iemesls, ko es nekādi nevarēju novērst. Denna bija nevainojama klausītāja: viņa uzmanīgi tvēra ikvienu vārdu un satraukti ierāva elpu visos atbilsto­šajos brīžos.

Mani vairs nemāca raizes par viņas veselību. Pēc tam kad Denna bija sanesusi veselu kalnu malkas, viņas mānija šķita noplokam un dodam vietu rāmai, gandrīz sapņainai letarģijai. Tomēr es zināju, ka turpmākās sekas izpaudīsies pagurumā un vājumā. Gribēju, lai viņa pēc iespējas drīzāk nokļūtu Trebonā un atlaistos gultā.

Kad bijām paēduši, es piegāju pie pelēkakmens, pret kuru viņa bija atspiedusi muguru. Atrotīju piedurknes. Tagad man tevi jāapskata! es dižmanīgi paziņoju.

Viņa man gurdi uzsmaidīja, pa pusei pievērusi acis. Tu nudien proti jauki sarunāties ar meiteni!

Sataustīju slaidajā kakla bedrītē pulsu. Tas bija lēns, bet stabils. Denna mazliet sarāvās no mana pieskāriena. Man kut!

-  Kā tu jūties? es jautāju.

- Nogurusi, viņa atbildēja, mazliet stiepdama vārdus. Patīkams nespēks un drusciņ salst…

Kaut gan tas nebija negaidīti, es tomēr mazliet izbrīnījos, jo mēs sēdējām tikai dažas pēdas no liela, liesmojoša ugunskura. Aizgājis pie sava maisa, izvilku no tā rezerves segu un atnesu viņai. Denna ar patiku tajā ieritinājās.

Pieliecos tuvāk un ieskatījos viņai acīs. Zīlītes joprojām bija platas un apātiskas, bet neizskatījās, ka stāvoklis būtu kļuvis sliktāks.

Viņa pastiepa roku un pieskārās man pie vaiga. Tev ir brīnum jauka seja, viņa teica, sapņaini lūkodamās manī. Gluži kā teicama virtuve.

Centos nesmaidīt. Tas bija delīrijs. Kādu laiku sekos viļņveida murgu uzplūdi, līdz iestāsies pilnīgs pagurums un samaņas zudums. Ja šaurā Tarbeanas ieliņā kāds pie sevis runāja nesakarīgas muļķības, pastāvēja droša iespēja, ka tas ir nevis jukušais, bet narkomāns, ko apdullinājusi pārāk liela dennera sveķu deva. Virtuve?

- Jā, viņa atbildēja. Viss ir saskanīgs, un cukurtrauks atrodas savā vietā.

-  Kā tev ar elpošanu? es jautāju.

-  Normāli, viņa bezbēdīgi atbildēja. Pasmagi, bet normāli.

Mana sirds sāka sisties straujāk. Kā tas ir: pasmagi?

-  Pagrūti ievilkt elpu, Denna paskaidroja. Krūtis brīžiem sa­stingst, un šķiet, ka es elpoju cauri pudiņam. Viņa iesmējās. Vai es teicu “pudiņam”? Es domāju sīrupu. Saldu sīrupa pudiņu.

Atvairīju vēlēšanos pikti izmest, ka esmu jautājis, vai viņai viss kārtībā ar elpošanu. Vai pašlaik ir grūti elpot?

Denna vienaldzīgi paraustīja plecus.

- Man jāpaklausās tava elpa, es teicu, bet šeit nav nekādu rīku, tāpēc vajadzēs piespiest ausi tev pie krūtīm. Ja tev nav iebildumu, mazlietiņ atpogā kreklu!

Denna pablisināja acis un atpogāja kreklu zemāk, nekā nepiecie­šams. Tas man ir kaut kas pavisam jauns, viņa šķelmīgi sacīja, bridi izklausīdamās tāda pati kā agrāk. To vēl neviens līdz šim nav darījis.

Pagriezies piespiedu ausi pie viņas krūšu kaula.

-  Kā pukst mana sirds? Denna jautāja.

-  Lēni, bet spēcīgi, es atbildēju. Tev ir stipra sirds.

-  Vai tā kaut ko saka?

-  Es vismaz nedzirdu.

-  Ieklausies uzmanīgāk!

-  Ievelc pāris reižu elpu un nerunā! es teicu. Man jāklausās tava elpošana.

Bridi klusējot klausījos. Dzirdēju plaušās ieplūstam gaisu un jutu pret roku spiežamies vienu viņas krūti. Denna izelpoja, un es sajutu pakausī viņas silto elpu. Visu manu augumu pārņēma zosāda.

Gara acīm redzēju Arvila neatzinīgo skatienu. Aizvēru acis un centos sakopot uzmanību, domāt tikai par darāmo. Ieelpa un izelpa atgādināja vēja šalkoņu kokos. Ik pa brīdim dzirdēju tikko jaušamu čaukstoņu kā papīra burzlšanu, kā klusu nopūtu. Taču nesaklausīju elpā mitrumu vai burbuļošanu.

- Tev ļoti jauki smaržo mati, viņa teica.

Es piecēlos sēdus. Viss būs labi! es teicu. Katrā ziņā saki, ja tev kļūst sliktāk vai citādi.

Sapņaini smaidīdama, viņa laipni pamāja ar galvu.

Noskaities, ka draks nepavisam nesteidzas šurp, piemetu ugunij vēl klēpi malkas. Pētīju ziemeļu klintis, taču blāvajā gaismā bija redzami tikai koku un akmeņu apveidi.

Pēkšņi Denna iesmējās. Es laikam salīdzināju tavu seju ar cukur­trauku vai kaut ko tamlīdzīgu? viņa jautāja, iesāņus skatīdamās uz mani. Vai arī pašlaik es runāju tikpat nesakarīgi?

- Tas ir tikai neliels delīrijs, es mierināju. Vēl daži uzplūdi, un tad tu aizmigsi.

- Kaut tu justos tikpat labi kā es! viņa nopūtās, tīksmīgi savilk­dama ciešāk sev apkārt segu. Tā ir gluži kā mīksta auduma sapnis, tikai nav tik silta.

Pa spraišļu kāpnēm es uzrāpos pelēkakmens virspusē, kur bijām uznesuši savas mantas. Izvilku no vaskadrānas maisa sauju dennera sveķu, nonesu to lejā un nosviedu blakus ugunij. Sveķi tumši gruz­dēja, izdalot kodīgus dūmus, ko vējš nesa uz ziemeļiem un rietumiem, neredzamo klinšu virzienā. Gribējās cerēt, ka draks tos saodīs un steig­sies šurp.

-  Kad biju pavisam maziņa, es reiz saslimu ar plaušu karsoni, Denna bez īpašas izteiksmes sacīja. Tāpēc man ir vājas plaušas. Ir briesmīga sajūta, ja nevar paelpot.

Dennas acis bija pa pusei aizvērtas, un viņa turpināja runāt gluži kā pati ar sevi. Es uz divām minūtēm pārstāju elpot un nomiru. Reizēm man šķiet, ka viss notiekošais ir kaut kāda kļūda, ka man vajadzēja būt mirušai. Bet, ja tā nav kļūda, tad jābūt iemeslam, kāpēc es esmu šeit. Bet, ja tāds iemesls ir, es nezinu, kāds tas ir.

Pastāvēja acīmredzama iespēja, ka viņa nesaprot, ko runā, un vēl lielāka iespēja, ka viņas svarīgākās smadzeņu daļas ir jau aizmigušas un no rīta viņa neko no visiem šiem notikumiem neatcerēsies. Nezi­nādams, ko atbildēt, es vienkārši pamāju ar galvu.

- Tie bija pirmie vārdi, ko tu man teici. Es vienkārši prātoju, kāpēc tu esi šeit. Mani septiņi vārdi. Es ļoti ilgi esmu prātojusi to pašu.

Saule, kas bija jau paslēpusies mākoņos, beidzot pazuda aiz rie­tumpuses kalniem. Apkārtne ieslīga krēslā, un mazā kalna virsotne izskatījās kā neliela saliņa milzīgajā nakts okeānā.

Denna sēdēdama laidās snaudā, un viņas galva lēni noslīga uz krūtīm, tad atkal uzrāvās augšā. Piegāju viņai klāt un izstiepu roku.

-    Nāc! Draks drīz būs šeit. Mums jākāpj augšā uz akmeņiem.

Pamājusi ar galvu, viņa piecēlās kājās, joprojām tīdamās segā. Aiz­vedu viņu līdz kāpnēm, un viņa lēni, neveikli uzrāpās pelēkakmens virspusē.

Augšā, projām no ugunskura, bija vēsi. Palaikam uzpūta vējš, un gaiss kļuva vēl aukstāks. Izklāju uz akmens vienu no segām, un Denna apsēdās, ietinusies otrā segā. Aukstums šķita viņu mazliet uzmundri­nām, un viņa drebinādamās ērcīgi paskatījās apkārt. Muļķa cālis. Nāc un ēd vakariņas! Man salst.

-  Biju cerējis, ka šajā laikā tu jau gulēsi Trebonā siltā gultā, es sacīju. Mans spožais plāns cieta neveiksmi.

- Tu vienmēr zini, ko dari, Denna neskaidri novilka. Tu tik sva­rīgi skaties uz mani ar savām zaļajām acīm, it kā es kaut ko nozīmētu. Nudien, tev taču ir šis tas labāks, ko darīt. Pietiek, ja es tevi dabūju paretam. Šad un tad. Zinu, ka tā ir veiksme, ja es dabūju drusciņu no tevis.

Es piekrītoši pamāju, vērodams kalna nogāzi un gaidīdams draku. Abi sēdējām vēl kādu laiku, raudzīdamies tumsā. Dennas galva mirkli noslīga lejup, tad viņa atkal izslējās taisni un centās apspiest jaunu drebuļu lēkmi. Es zinu, ka tu nedomā par mani… Viņas balss aiz­klīdusi apklusa.

Delīrija laikā cietušajiem ir jāizdabā, lai tie nekļūtu agresīvi. Es par tevi visu laiku domāju, Denna, es teicu.

-  Beidz tik žēlīgi izturēties! viņa pikti iesaucās, bet nākamajā brīdī atkal atmaiga. Tādā nozīmē tu par mani nedomā. Tas nekas. Bet, ja tev ari ir auksti, tu varētu nākt tuvāk un apskaut mani. Tikai mazdrusciņ.

Sirdij strauji dauzoties, es pievirzījos tuvāk un, apsēdies aiz mugu­ras, apviju rokas viņai apkārt. Tā ir labi, viņa sacīja, sasprindzinā­jumam atslābstot. Man laikam vienmēr ir bijis auksti.

Sēdējām un raudzījāmies uz ziemeļiem. Ļaudamās manam skāvie­nam, Denna tīksmīgi atspiedās pret mani. Centos elpot pēc iespējas seklāk, lai viņu netraucētu.

Mazliet sakustējusies, viņa nomurmināja: Tu esi tik maigs… Tu nekad neuzstāj… Balss atkal aprāvās, un Denna atspiedās pret mani vēl ciešāk. Pēc brīža viņa vēlreiz izslējās. Zini, drusciņ tu varētu uzstāt. Tikai mazdrusciņ.

Sēdēju tumsā, turēdams rokās viņas aizmigušo augumu. Viņa bija maiga un silta, un neaprakstāmi mīļa. Es nekad nebiju turējis sie­vieti savās skaujās. Pēc kāda laika, turot gan viņas svaru, gan savējo, sajutu sāpes mugurā. Man notirpa kāja. Dennas mati kutināja degunu. Tomēr es nekustējos, baidīdamies izputināt pašu skaistāko brīdi savā līdzšinējā dzīvē.

Denna miegā sakustējās, sāka slīdēt sānis, tad pamodās. Apgulies! viņa teica, un balss atkal skanēja skaidri. Paraustījusi segu, viņa to savilka tā, lai tā neatrastos starp mums. Nāc! Tev noteikti ari salst. Tu taču neesi priesteris, tāpēc tev par to nekas nedraud. Mums būs labi. Tikai mazs prieciņš šajā aukstumā.

Apskāvu viņu, un viņa pārmeta segu mums abiem pāri.

Mēs gulējām uz sāniem, sakļāvušies kā karotes atvilktnē. Mana roka atradās viņai zem galvas kā spilvens. Viņa ieritinājās mana auguma līkumā tik ērti un dabiski, it kā būtu tieši tam radīta.

Tā gulēdams, es aptvēru, ka iepriekš esmu maldījies. Skaistākais brīdis manā dzīvē bija šis.

Denna miegā sakustējās. Es zinu, ka tu nemaz tā nedomāji, viņa skaidri sacīja.

-  Kā nedomāju? es klusi pārjautāju. Dennas balss skanēja citādi, tā vairs neizklausījās sapņaina un gurda. Brīdi domāju, ka varbūt viņa runā miegā.

-  Pirmīt. Kad teici, ka notriekšot mani zemē un likšot ēst ogles. Tu man nekad nesistu. Viņa mazliet pagrieza galvu. Nesistu, vai ne? Pat tad, ja tas man nāktu par labu?

Man pārskrēja saltas tirpas. Ko tu tur runā?

Ilgu laiku valdīja klusums, un es nodomāju, ka viņa atkal ir aiz­migusi, bet tad balss atskanēja no jauna. Es tev neizstāstīju visu. Es zinu, ka Osis negāja bojā tajās mājās. Kad es toreiz gāju uz uguns pusi, viņš mani atrada. Atnāca atpakaļ un teica, ka visi esot beigti. Teica, ka izskatīšoties aizdomīgi, ja es vienīgā būšot dzīva un vesela…

Jutu sevī uzbangojam saltas, tumšas dusmas. Zināju, kas sekos, tomēr ļāvu viņai runāt. Negribēju to dzirdēt, bet zināju, ka viņai tas kādam jāizstāsta.

- Viņš to neizdarīja tāpat vien, negaidot, Denna teica. Viņš pār­liecinājās, ka es patiešām to gribu. Es zināju, ka neizskatīsies ticami,

ja es to darīšu pati. Viņš pārliecinājās, ka es tiešām gribu, lai viņš to dara. Ja viņš to nebūtu darījis, es tagad varbūt sēdētu cietumā. Varbūt mani pakārtu.

Man pakrūtē sagriezās nelabums. Denna, es teicu, cilvēks, kurš tev to varēja nodarīt, nav tava dārgā laika vērts. Neviena mirkļa vērts. Te nav runa par klaipu vai pusi no klaipa. Viņš ir zemisks no galvas līdz kājām! Tu esi pelnījusi kaut ko labāku.

-  Kurš zina, ko es esmu pelnījusi? Denna novilka. Viņš nav mans labākais maizes klaips. Viņš ir vienīgais. Vai nu viņš, vai bads.

- Tev ir citas iespējas, es teicu un aprāvos, atcerēdamies sarunu ar Deohu. Tev ir… tev ir…

-  Man esi tu, viņa sapņaini sacīja. Dzirdēju viņas balsi siltu, miegainu smaidu kā bērnam, kad māte to ievīsta segā. Vai tu būsi mans tumšacainais Drosmīgais Princis un sargāsi mani no cūkām? Dziedāsi man? Uznesīsi mani augstu kokos… Balss izgaisa klusumā.

- Jā, es teicu, bet atslābušā auguma smagums uz manas rokas liecināja, ka viņa beidzot ir aizmigusi.

GULĒJU NOMODĀ, juzdams pret roku Dennas rāmo elpu. Es nebūtu spējis aizmigt pat tad, ja to vēlētos. Viņas tuvums viesa mani sprikstošu enerģiju, maigu siltumu, klusu, tlksmigu dūkoņu. Gulēju nomodā, iz­baudīdams šo sajūtu, un ik mirklis man šķita kā dārgakmens.

Un tad es izdzirdēju attālu zara lūšanas troksni. Pēc brīža tas atkār­tojās. Vēl nesen biju nepacietīgi gaidījis draka ierašanos pie mūsu ugunskura. Pašlaik biju ar mieru atdot savu labo roku, lai tas vēl pie­cas minūtes ārdītos kaut kur tālumā.

Bet nezvērs tuvojās. Es saudzīgi atraisīju rokas no Dennas. Viņa miegā tikko jaušami sakustējās. Denna? es teicu un papurināju viņu vispirms viegli, tad spēcīgāk. Tas nelīdzēja. Par to es nebrīnījos. Dennera sveķu iespaidā miegs mēdz būt ļoti ciešs un dziļš.

Uzklāju viņai segu, noliku vienā pusē savu ceļamaisu, otrā vas­kadrānas saini, iežogodams viņu kā starp diviem grāmatu turētājiem. Ja viņa miegā sagrozīsies, tie neļaus pievelties pārāk tuvu pelēkakmens malai.

Aizgājis akmens arkas otrā malā, pievērsu skatienu ziemeļiem. De­besis joprojām klāja biezi mākoņi, un ārpus ugunskura gaismas loka nekas nebija saskatāms.

Uzmanīgi taustīdamies, es sameklēju auklas gabalu, ko biju nolicis uz pelēkakmens virsmas. Otrs auklas gals bija piesiets pie koka spaiņa, kas atradās lejā, pusceļā starp ugunskuru un pelēkakmeņiem. Visvairāk es baidījos no tā, ka draks var nejauši sadragāt spaini, pirms saodis sveķu smaku. Biju iecerējis tādā gadījumā uzvilkt spaini augšā, kur tas būtu drošībā, un pēc tam nolaist vēlreiz. Denna bija pasmējusies par manu plānu un nosaukusi to par cāļu makšķerēšanu.

Skaļi lauzdamies cauri koku audzēm, draks uzrāpās kalnā. Tas apstā­jās ugunskura gaismas lokā. Tumšās acis sarkani gailēja, un melnās zvīņas meta sarkanus atspulgus. Ar dobjiem sēcieniem tas sāka iet apkārt ugunskuram, lēni grozīdams galvu turp un atpakaļ. Tas izpūta

plašu uguns mutuli, un es prātoju, vai tas jāuztver kā sveiciens vai kā izaicinājums.

Zvērs metās pie mūsu ugunskura. Kaut gan no attāluma biju to vērojis gana ilgi, joprojām brīnījos, cik strauji tik milzīgs radījums spēj pārvietoties. Tas apstājās pie paša ugunskura, paošņāja gaisu un taisnā ceļā devās pie atstātā spaiņa.

Kaut gan spainis bija no izturīga koka un tā tilpums varēja būt vismaz divi galoni, blakus draka masīvajai galvai tas izskatījās sīks kā tējas tase. Zvērs vēlreiz paošņāja, tad ar pumu pagrūda spaini, un tas apgāzās.

Spainis ripodams apmeta pusloku, bet lipīgo sveķu masu es biju iestampājis stingri. Draks paspēra vēl vienu soli un sakampa mutē spaini ar visu tā saturu.

Jutos tik atvieglots, ka gandrīz aizmirsu palaist vaļā auklu. Tā strauji izslīdēja man no rokas, kad draks sāka košļāt spaini, drupinādams to ar saviem masīvajiem zobiem. Pēc brīža milzīgais radījums izslēja galvu gaisā, tad atkal to nolaida un ļāva lipīgajai masai ielīt rīklē.

Man izlauzās dziļa atvieglojuma nopūta, un es apsēdos uz akmens, skatīdamies, kā nezvērs riņķo ap ugunskuru. Tas izpūta zilu liesmu mutuli, tad vēl vienu un pēc tam pagriezās un velšus ievēlās ugunī, vārtīdamies un drupinādams pussadegušo pagaļu kaudzi.

Kad ugunskurs bija saplacināts, draks atkārtoja tās pašas darbības, ko bijām redzējuši iepriekš. Tas sameklēja izmētātos malkas gabalus, vārtījās virs tiem, līdz tie nodzisa, un pēc tam apēda atlikumu. Es gandrīz spēju iztēloties, kā šie norītie malkas gabali un zari ievada dennera sveķus dziļāk zvēra māgā, sajauc tos ar pārējo saturu, sasmal­cina, palīdzot izšķīst…

Apmēram stundas ceturksni es vēroju draka darbošanos ap uguns­kuru. Biju cerējis, ka tik ilgā laikā sekas būs jau manāmas. Pēc maniem aprēķiniem, briesmonis bija apēdis seškārtīgu nāvējošu devu. Tagad vajadzētu sākties neilgai eiforijai un mānijai. Šīm sākotnējām stadijām sekotu delīrijs, paralīze, koma un nāve. Biju aprēķinājis, ka tam visam vajadzētu beigties stundas laikā, varbūt vēl agrāk.

Ar zināmu nožēlu lūkojos, kā draks saberž un apdzēš izmētātās ugunskura paliekas. Tas bija izcils dzīvnieks. Man ļoti negribējās to nonāvēt, tāpat kā negribējās pazudināt ofalu sešdesmit talantu vēr­tībā. Tomēr nebija nekādu šaubu, kas notiktu, ja notikumiem ļautu risināties savā vaļā. Es nevēlējos ņemt uz sirdsapziņas daudzu nevai­nīgu cilvēku nāvi.

Drīz draks mitējās ēst. Tas tikai valstījās virs izmētātajiem zariem, slāpēdams liesmas. Pašlaik zvērs kustējās enerģiskāk, un tas liecināja, ka dennera sveķi sāk iedarboties. Tad atskanēja paklusi, dobji rūcieni. Rrrūciens. Rrrūciens. Zilas uguns šalts. Apvēliens. Rrrūciens. Apvēliens.

Beidzot no ugunskura bija atlicis tikai mirgojošu ogļu klājiens. Tāpat kā iepriekš draks iekārtojās virs tā un apgūlās, apslāpējot kalna vir­sotnē jebkādu gaismu.

Bridi tas mierīgi gulēja. Tad atkal atskanēja rūciens. Rrrūciens. Rrrū­ciens. Uguns šalts. Draks, nemierīgi dīdīdamies, iespieda vēderu dziļāk oglēs. Ja šis bija mānijas sākums, viss notika pārāk lēni, lai es varētu justies mierīgs. Biju cerējis, ka šajā laikā jau pilnā sparā izpaudīsies delīrijs. Vai tiešām biju izvēlējies pārāk nelielu devu?

Kad acis pamazām aprada ar tumsu, es pamanīju kādu citu, tālu gaismas avotu. Pirmajā brīdī nodomāju, ka vējš aizpūtis mākoņus un virs pamales izniris mēness. Taču, novērsis skatienu no draka un pagriezies atpakaļ, ieraudzīju kaut ko pavisam citu.

Dienvidrietumu pusē, nepilnu divu jūdžu attālumā, pilnā spožumā mirdzēja Trebonas pilsētiņa. Tā nebija bāla sveču gaisma no māju lo­giem: pret tumšajām debesīm plandījās lielas liesmas. Mirkli man šķita, ka pilsēta ir aizdedzināta.

Brīdi vēlāk es sapratu iemeslu: šovakar taču bija ražas svētki! Pil­sētas vidū liesmoja milzīgs ugunskurs, un mazāki ugunskuri dega pie daudzām mājām, kuru iemītnieki dzīrās cienāt nogurušos strādniekus ar sidru. Cilvēki cilās dzēriena kausus un sviedīs uguni savus šļūceņus lelles, kas darinātas no kviešu kūļiem, miežu saišķiem, sausiem stiebriem. Lelles, kam strauji un spoži jāuzliesmo. Ar šo rituālu cilvēki atzīmēja gada beigas, un tam vajadzēja atvairīt dēmonus.

Aiz muguras dzirdēju pūķa rūcienu. Paskatījos atpakaļ. Tāpat kā es, tas bija pagriezis muguru Trebonai un raudzījās uz ziemeļu tum­šajām klintīm.

Es neesmu reliģiozs cilvēks, tomēr atzīšos, ka tobrīd es skaitīju lūgšanu. No visas sirds lūdzos Tehlu un visus tā eņģeļus, lai tie liek drakam nomirt klusi ieslīgt miegā un nomirt, nepagriežoties atpakaļ un neieraugot pilsētas ugunskurus.

Gaidīju vairākas bezgalgaras minūtes. Brīdi man šķita, ka draks ir aizmidzis, bet, ieskatoties ciešāk, pamanīju, ka milzīgā galva viegli kustas augšup un lejup, augšup un lejup. Jo vairāk manas acis aprada ar tumsu, jo spožāki šķita Trebonas ugunskuri. Bija pagājusi pus­stunda, kopš draks notiesāja sveķu devu. Kāpēc tas aizvien vēl nebija miris?

Gribēju sviest lejā atlikušo sveķu porciju, tomēr neuzdrīkstējos to darīt. Ja draks pagriezīsies pret mani, tas pagriezīsies uz dienvidiem, uz pilsētiņas pusi. Pat tad, ja es nosviestu sveķu maisu nezvēram tieši priekšā, tas varētu sakustēties un mainīt stāvokli. Varbūt vienīgi…

Tad draks izgrūda negantu rēcienu dobju un mežonīgu, kādu bijām dzirdējuši iepriekš. Nešaubījos, ka to varēja dzirdēt arī Trebonā. Es nebrīnītos, ja uzzinātu, ka tas bijis dzirdams pat Imrē. Paskatījos uz Dennu. Viņa miegā sakustējās, taču nepamodās.

Draks ņipri nokūleņoja no ogļu paklāja gluži kā draiskulīgs kucēns. Vietvietām ogles joprojām gailēja, un to blāvajā gaismā es redzēju milzeni apveļamies otrādi un palecamies. Žokļu kampiens tukšā gaisā… Pagrieziens…

-  Nē! es izdvesu. Nē, nē, nē!

Draks raudzījās uz Trebonu. Redzēju, kā pilsētiņas ugunskuru plan­došās liesmas atspīd tā milzīgajās acīs. Briesmonis izspļāva augstu zilas uguns šalti. Izmisis atkal sev jautāju: vai tas ir sveiciens vai izaicinājums?

Un tad nezvērs pilnā sparā metās lejup pa kalna nogāzi, brāzdamies uz priekšu ar jukuša radījuma aklo neprātu. Dzirdēju koku Ierakstus un brīkšķus. Tos pavadīja jauns rēciens.

Ieslēdzis simpātijas lampu, piesteidzos pie Dennas un spēcīgi viņu sapurināju. Denna! Denna! Tev jāceļas!

Viņa gandrīz nepakustējās.

Pacēlu viņas plakstiņu un apskatīju acs zīlīti. Tajā vairs nebija agrākā gurduma, un tā strauji sarāvās, reaģējot uz gaismu. Tātad dennera sveķu iedarbība beigusies. Šis bija tikai pārgurums, un no tā nebija iemesla baidīties. Lai justos drošs, es pacēlu abus viņas plakstiņus un pašūpoju lampu turp un atpakaļ.

Jā, acu zīlītes bija kārtībā. Dennai nekas nedraudēja. Itin kā apstip­rinādama manu pārliecību, viņa nikni pablisināja acis un aizgriezās projām no gaismas, murminādama kaut ko neskaidru un dāmai pavi­sam nepiedienīgu. Visu es nesapratu, bet vārdus “mauku tirgonis” un “sūdabrālis” dzirdēju vairākas reizes.

Pacēlu viņu uz rokām kopā ar segām un uzmanīgi nokāpu lejā. Novietoju viņu starp arkas akmeņiem. Kustēšanās viņu, šķiet, mazliet izrāva no miega. Denna?

- Mmm? viņa miegaini nomurmināja, un acis zem aizvērtajiem plakstiņiem gandrīz nesakustējās.

- Denna! Draks iet lejā uz Trebonu! Man kaut kas jādara…

Es aprāvos. Daļēji tāpēc, ka Denna nepārprotami bija atkal ieslīgusi nemaņā, un daļēji tāpēc, ka nesapratu, ko man vajadzētu darīt.

Bet kaut kas bija jādara. Normālā stāvokli draks vairītos tuvoties pilsētai, taču šis radījums bija sazāļojies un mānijas pārņemts, un es nezināju, kā tas reaģēs uz ražas svētku ugunskuriem. Ja draks sāks plosīties pa pilsētiņu, tā būs mana vaina. Kaut kas jādara!

Uzsteidzos pelēkakmeņu arkas virsotnē, paķēru abus maisus un metos atpakaļ lejā. Apgriezu otrādi savu ceļamaisu un izbēru visu tā saturu zemē. Pagrābis loka bultas, ievīstīju tās savā saplēstajā kreklā un iebāzu ceļamaisā. Iemetu tajā arī cieto dzelzs zvīņu, tad iestūmu brendija pudeli vaskadrānas maisā, lai tā nesaplīstu, un visu kopā iebāzu ceļamaisā.

Mana mute bija izkaltusi, tāpēc aši iedzēru malku no ādas pudeles, aizdarīju to un atstāju atlikumu Dennai. Pamostoties viņa būs ļoti izslāpusi.

Uzmetu ceļamaisu plecā un piesēju to šķērsām pāri mugurai. Tad ieslēdzu simpātijas lampu, paņēmu cirvīti un metos skriet.

Man bija jānogalina pūķis.

*  * *

Kā neprātīgs skrēju cauri kokiem, un lampas gaisma tikpat neprātīgi lēkāja man priekšā, atsedzot šķēršļus ceļā tikai mirkli pirms paklup­šanas. Nav brīnums, ka nokritu zemē un kādu laiku kūleņu kūleņiem ripoju lejup pa nogāzi. Piecēlies tūlīt sameklēju lampu, bet cirvīti pa­metu turpat, prāta dziļumos saprazdams, ka sadursmē ar draku tas nebūs nekāds palīgs.

Pēc vēl diviem kritieniem es nokļuvu uz ceļa un, ierāvis galvu plecos kā sprinteris, metos pilsētas gaismu virzienā. Zināju, ka draks spēj kustēties ātrāk par mani, tomēr cerēju, ka to kavēs biezoknis vai varbūt tas izvēlēsies nepareizu virzienu. Ja es pagūtu aizskriet līdz pilsētiņai pirmais, varētu brīdināt cilvēkus, likt tiem piesargāties…

Bet, līdzko ceļš izveda no kokiem klajumā, es ieraudzīju, ka ugu­nis kļuvušas spožākas, negantākas. Tur dega mājas. Dzirdēju draka atkārtotos rēcienus, kas mijās ar kliedzieniem un spalgu sasaukšanos.

Ieskriedams pilsētiņā, palēnināju gaitu, cenzdamies atgūt elpu. Tad pa mājas sienu uzrāpos vienā no nedaudzajiem otrā stāva jumtiem, lai redzētu, kas īsti notiek.

Ugunskurs pilsētas laukumā bija izsvaidīts uz visām pusēm. Dažas tuvējās mājas un veikalu ēkas bija iedragātas kā satrunējušas mucas, un pa tām drudžaini raustījās liesmu mēles. Virs vairāku jumtu koka lubiņām lēkāja iznicinoša uguns. Ja vakarā nebūtu lijis lietus, šobrīd liesmotu jau visa pilsēta, nevis tikai atsevišķas ēkas. Tomēr tas bija tikai neilga laika jautājums.

Draku es neredzēju, bet dzirdēju rīboņu, ko izraisīja nezvēra val­stīšanās degošas mājas drupās. Redzēju augstu virs jumtiem paceļa­mies zilu liesmu mākoni un dzirdēju vēl vienu baisu rēcienu. Noplūdu sviedriem no galvas līdz kājām. Kurš zina, kas pašlaik risinās indes apdullinātajā briesmoņa galvā?

Visur drūzmējās cilvēki. Daži vienkārši stāvēja, neziņā apjukuši, citi panikā skrēja uz baznīcu, cerēdami rast patvērumu augstajā akmens ēkā vai zem milzīgā dzelzs rata, kas karājās virs baznīcas durvīm, solīdams drošību no dēmoniem. Taču baznīcas durvis bija slēgtas, un patvērums bija jāmeklē citur. Daži skatījās notiekošajā pa logu, rau­dādami un šausmu pārņemti, bet apbrīnojami daudzi saglabāja vēsu prātu un, sameklējuši spaiņus, izveidoja rindu no pilsētas ūdens cis­ternas, kas atradās virs rātsnama jumta, līdz tuvākajai degošajai ēkai.

Un tieši tāpat, kā to saprata viņi, arī es sapratu, kas darāms. Jutos tā, it kā pēkšņi būtu nokļuvis uz skatuves. Pazuda bailes, izgaisa vil­cināšanās. Palika tikai loma, kuru man jāprot nospēlēt.

Uzlēcu uz tuvākā jumta un pārskrēju pāri vairākiem citiem jum­tiem, līdz sasniedzu māju blakus pilsētas laukumam, kuras jumtu bija aizdedzinājusi izmētātā ugunskura pagale. Nolauzu no jumta malas biezu degošas lubiņas gabalu un skrēju tālāk uz rātsnama jumta pusi.

Kad līdz tam bija atlikuši vairs tikai divi jumti, es paslīdēju. Pārāk vēlu aptvēru, ka esmu uzlēcis uz viesnīcas jumta, ko veidoja nevis koka dakstiņi, bet māla flīzes, kas lietū kļuvušas slidenas. Krizdams cieši turēju rokā degošo lubiņu, negribēdams to kritiena laikā pazau­dēt. Slīdējums aprāvās gandrīz pie pašas jumta malas, un es paliku guļam, sirdij dobji dauzoties krūtis.

Gulēdams tur bez elpas, es nometu no kājām zābakus. Tad, juzdams zem tulznainajām pēdām pazīstamo jumtu virsmu, atkal metos skriet, lēcu, skrēju, slīdēju, vēlreiz lēcu. Beidzot, ar vienu roku cieši ieķēries jumta notekcaurulē, veiksmīgi pārsviedos uz rātsnama plakanā jumta.

Joprojām cieši spiezdams plaukstā degošo jumta lubiņu, pa spraišļu kāpnēm uzskrēju līdz cisternas augšdaļai un aizelsies čukstēju patei­cības vārdus nezināmajiem cilvēkiem, kuri tvertni bija atstājuši vaļā.

Lēcienā pāri jumtiem lubiņas liesma bija apdzisusi, atstājot tai gar malu tikai šauru sarkani kvēlojošu joslu. Pūzdams atdzīvināju uguni, un liesma drīz jautri uzzibēja no jauna. Pārlauzu lubiņu uz pusēm un vienu no daļām nosviedu uz plakanā jumta.

Pārlaizdams skatienu pilsētiņai, ievēroju, kur liesmo vislielākā uguns. Vissmagāk skartas bija sešas vietas, kas spoži kvēloja uz tumšo debesu fona. Elksa Dals vienmēr bija teicis, ka visas ugunis ir viena uguns un visas ugunis ir simpātijas pārvaldītāja varā. Labi, tātad visas pilsētas ugunis bija viena uguns. Šī uguns. Šis degošās lubiņas gabals. Nomurmināju sasaistes vārdus un koncentrēju domas uz Alaru. Ar īkšķa nagu steigšus ieskrāpēju kokā ule rūnu, tad doch, pēc tam pesin. Neilgajā laika sprīdī, kas tam bija vajadzīgs, karstā lubiņa kūpēdama liesmoja manā plaukstā.

Aizāķējis pēdu aiz kāpņu spraišļa, es ieliecos dziļi cisternā un ap­dzēsu degošo koka gabalu ūdenī. īsu bridi jutu, kā vēsais ūdens apņem manu plaukstu, bet drīz tas kļuva silts. Kaut gan lubiņa atradās zem ūdens, redzēju tās malā joprojām kvēlojam sarkanu ogli.

Ar otru roku izvilku kabatas nazi, iedūru to lubiņas gabalā un pie­nagloju savu sigaldrijas darinājumu pie cisternas koka sienas zem ūdens. Tas, protams, bija visašāk un primitīvāk darinātais karstuma rijējs, kāds jebkad lietots.

Atgriezies uz kāpnēm un paskatījies apkārt, ar atvieglojumu redzēju, ka pilsēta ir satumsusi. Liesmas bija noplakušas un pa lielākai daļai pārtapušas blāvās oglēs. Es nebiju apdzēsis uguni, tikai pieklusinājis to tiktāl, lai pilsētiņas iedzīvotājiem dotu iespēju darboties tālāk ar spaiņiem.

Tomēr mans darbs bija vēl tikai pusē. Nolēcu no cisternas kāpnēm uz jumta un pacēlu otru, joprojām degošo lubiņas daļu, ko iepriekš biju tur nometis. Tad pa notekcauruli nošļūcu lejā un ar pilnu jaudu metos skriet pa tumšajām ielām un cauri pilsētas laukumam uz tehliešu baznīcas pusi.

Apstājos zem kuplā ozola, kas auga pie baznīcas parādes ieejas, joprojām tērpies pilnā rudens lapu rotā. Nometies ceļos, atrāvu vaļā ceļamaisu un izvilku vaskadrānas saini ar atlikušajiem sveķiem. Izlais­tīju virs tiem brendiju, iztukšojot visu pudeli, un aizdedzināju tos ar degošo lubiņas gabalu. Tie strauji uzliesmoja, un gaisā pacēlās saldeni sīvu dūmu nlutulis.

Tad satvēru zobos lubiņas plakano galu, palēcies ieķēros zemā zarā un sāku rāpties kokā. Tas bija vieglāk nekā cīnīties augšup pa ēkas sienu, un drīz vien biju ticis pietiekami augstu, lai pārlēktu uz platu akmens palodzi baznīcas otrā stāva logu rindā. Nolauzu mazu ozola zariņu un iebāzu to kabatā.

Pa palodzi aizvirzījos līdz vietai, kur pie akmens sienas bija pie­stiprināts milzīgais dzelzs ritenis. Kāpšana pa to veicās ašāk nekā pa spraišļu kāpnēm, kaut gan dzelzs spieķi skaudri saldēja manas joprojām slapjās plaukstas.

Uzkāpu līdz riteņa augšdaļai un no turienes uzrāpos uz visaugstākā pilsētas jumta plakanās virsmas. Ugunis joprojām bija apslāpētas, un kliedzieni pieklusuši līdz šņukstiem un steidzīgām, satrauktiem sau­cieniem. Izņēmu lubiņas gabalu no mutes un pūtu, līdz tas uzliesmoja no jauna. Tad koncentrējos, nomurmināju citus sasaistes vārdus un pacēlu virs liesmas līdzpaņemto ozola zariņu. Pārlaidis skatienu pil­sētai, redzēju, ka mirgojošās ogles kļūst vēl blāvākas.

Pagāja vairāki satraucoši mirkļi.

Tad lejā spēji un spilgti uzliesmoja milzīgais ozols. Tas dega spožāk par tūkstoš lāpām, jo visas lapas bija aizdegušās vienlaikus.

Spožajā gaismā es ieraudzīju draku, kas divas ielas attālāk izslēja galvu. Ierēcies un izgrūdis zilu liesmu mākoni, tas metās uz uguns pusi. Lēkšodams gar stūri, tas spēji ietriecās veikala sienā, kas sabruka gandrīz bez pretestības.

Tuvojoties degošajam ozolam, draks palēnināja gaitu un vēlreiz izpūta vairākus liesmu mutuļus. Lapas strauji iegailējās un apdzisa, atstājot zaros neskaitāmas melnas ogles; tagad koks bija līdzīgs mil­zīgam, apdzisušam svečturim.

Blāvi sarkanīgajā gaismā draks izskatījās gandrīz pēc ēnas. Taču tagad, kad liesmu spožums vairs neapgaismoja apkārtni, redzēju, ka draks sāk neziņā mīņāties. Masīvā ķīļveida galva kustējās turp un atpakaļ, turp un atpakaļ. Es izdvesu klusu lāstu. Zvērs nebija pietie­kami tuvu…

Tad draks iešņācās tik skaļi, ka es to dzirdēju, stāvēdams simt pēdu augstāk. Tas bija saodis degošo sveķu saldos dūmus un sāka drudžaini mētāt galvu. Briesmonis ieelsojās, ierūcās un pieslīdēja tuvāk kūpošajai dennera sveķu kaudzei. Nākamajā brīdī tas bez jebkādas vilcināšanās ar negantu lēcienu metās virsū kūpošajam maisam, kas tūlīt pazuda starp milzīgajiem, atplestajiem žokļiem.

Es dziļi ievilku elpu un papurināju galvu, cenzdamies nokratīt gur­duma uzplūdu. īsā laikā vienu pēc otra biju veicis divus diezgan pama­tīgus simpātijas pielietojumus, un tas atstāja apdullinošu iespaidu uz manu apziņu.

Bet, kā mēdz sacīt, izšķirošā ir trešā reize. Sašķēlu savu apziņu divās daļās un pēc zināmas piepūles atdalīju vēl trešo. Te varēja līdzēt vienīgi trīskārša sasaiste.

Kamēr draks kustināja žokļus, cenzdamies norīt lipīgo sveķu masu, es sameklēju ceļamaisā smago, melno zvīņu un izņēmu no apmetņa kabatas magnētakmeni. Skaidri izrunāju sasaistes vārdus un koncen­trējos uz Alaru. Pacēlu zvīņu un magnētakmeni sev priekšā, līdz sajutu pievilkšanās spēku.

Saspringti koncentrēju uzmanību.

Tad palaidu magnētakmeni vaļā. Tas triecās pret dzelzs zvīņu. Man zem kājām atskanēja sprādziens: milzīgais dzelzs ritenis atdalījās no baznīcas sienas.

Lejā gāzās tonna kaltas dzelzs. Ja kāds vērotu notiekošo, viņš pama­nītu, ka ritenis krīt ātrāk, nekā liktu tā smagums. Viņš pamanītu, ka ritenis krīt slīpā leņķī, it kā draks vilktu to pie sevis. Gluži tā, it kā pretī milzīgajam nezvēram to virzītu paša Tehlu atriebīgā roka.

Taču tuvumā nebija neviena vērotāja. Un notikumus nevirzīja Dievs. To darīju vienīgi es.

SKATĪDAMIES LEJUP, redzēju, ka draks ir saplacis zem milzīgā kaltas dzelzs riteņa. Nezvērs tumšs un nekustīgs gulēja baznīcas priekšā, un, kaut gan es zināju, ka citādi rīkoties nedrīkstēja, jutu durstošus sirdsapziņas pārmetumus, ka esmu nogalinājis nabaga radījumu.

īsu brīdi mani pārņēma dziļš, gurds atvieglojums. Par spīti gruz­duma dūmiem, rudens gaiss bija spirgts un smaržīgs, uz baznīcas akmens jumts tīkami vēsināja pēdas. Juzdamies apmierināts, iebāzu zvīņu un magnētakmeni atpakaļ ceļamaisā. Dziļi ievilku elpu un paska­tījos lejup uz pilsētu, ko biju izglābis no bojāejas.

Tad pēkšņi es izdzirdēju čerkstošu troksni, un jumts sašūpojās zem manām kājām. Ēkas priekšdaļa saguma, sadrupa, un es sagrīļojos, juz­dams, ka zaudēju pamatu. Ar skatienu meklēju kādu jumtu, uz kuru varētu pārlēkt, bet tuvumā tāda nebija. Taustīdamies pēc atbalsta, rāpos atpakaļ, noskatīdamies, kā baznīcas jumts pārtop drupu kaudzē.

Izmisīgā lēcienā mēģināju ieķerties kādā no apdegušajiem ozola zariem. Tvēriens izdevās, taču zars nolūza no mana svara. Kūleņoju lejup starp melnajiem žuburiem, ar galvu atsitos pret kaut ko cietu un iegrimu tumsā.

/

ES PAMODOS GULTĀ. Istabā. Viesnīcā. Pirmajā bridi neko vairāk nespēju aptvert. Man bija tāda sajūta, it kā kāds būtu iesitis man pa galvu ar baznīcu.

Biju nomazgāts un pārsiets. Ļoti rūpīgi pārsiets. Kāds bija uzska­tījis par nepieciešamu apstrādāt visus manus nesenos ievainojumus, lai cik nenozīmīgi tie būtu. Mana galva, krūtis, celis un viena pēda bija ievīstīti baltā audeklā. Kāds bija pat iztīrījis un aprūpējis nelielos nobrāzumus uz plaukstām, kā ari pirms trim dienām iegūto naža brūci, ko man bija atstājuši Ambroza nolīgtie slepkavas.

Vismokošākais šķita galvas sasitums. Tas sāpīgi pulsēja, un ikreiz, kad mēģināju pacelt galvu, uzmācās reibonis. Kustības bija kā mācību stunda ķermeņa sāpju anatomijā. Nolaidu kājas pāri gultas malai un saviebos: dziļa audu trauma labās kājas mediālajā pusē. Uzslējos sēdus: savilkums slīpo muskuļu šķiedru piestiprināšanās vietā pie apakšējo ribu skrimšļiem. Piecēlos kājās: neliels sastiepums sub… trans… pie velna, kā to sauca? Iztēlojos Arvila neapmierināto seju aiz apaļajām brillēm.

Manas drēbes bija izmazgātas un salāpītas. Uzvilku tās, lēni pār­varēdams visus skaudros ķermeņa raidītos signālus. Nopriecājos, ka istabā nav neviena spoguļa, jo zināju, ka izskatos nožēlojami sadau­zīts. Galvas pārsējs kaitināja, tomēr nolēmu to neaiztikt. Spriežot pēc pašsajūtas, varbūt tas vienīgais turēja manu galvu vietā un neļāva tai sašķelties gabalos.

Piegāju pie loga. Debesis bija apmākušās, un pelēcīgajā gaismā pil­sēta izskatījās atbaidoša; visās malās rēgojās sodrēji un pelni. Veikals ielas pretējā pusē bija sadragāts kā leļļu māja zem karavīra zābaka. Cilvēki kustējās lēni, pārlūkodami drupu kaudzes. Mākoņi bija tik biezi, ka nespēju noteikt dienas stundu.

Izdzirdēju aiz muguras nošalcam vieglu vēsmu: atvērās durvis un pagriezies es ieraudzīju tajās stāvam jaunu sievieti. Viņa bija jauna, glīta un neuzkrītoša tāda, kādas parasti strādā šādās mazās viesnīcās:

viena no daudzajām Nellijām. Nella. Viena no meitenēm, kuru dzīve aizrit nemitīgās bažās, jo viesnīcniekam mēdz būt ātras dusmas un asa mēle un tas nevairās izrādīt neapmierinātību. Viņa sastinga izbrīnā, redzēdama, ka esmu piecēlies no gultas.

-  Vai kāds gāja bojā? es jautāju.

Meitene papurināja galvu. Liramu zēnam ir nelāgs rokas lūzums… Daži guva apdegumus un… Mani pārņēma spējš atvieglojuma vilnis.

-   Jums nevajadzētu celties, ser! Ārsts šaubījās, vai jūs vispār pamodisieties. Jums ir jāatpūšas!

- Vai… vai mana māsīca atnāca uz pilsētu? es jautāju. Tā mei­tene, kura bija Motenu mājās. Vai viņa arī ir šeit?

Jaunā sieviete papurināja galvu. Tikai jūs viens, ser.

-  Kāda pašlaik ir dienas stunda?

-  Vakariņas vēl nav gatavas, ser. Bet, ja gribat ēst, es varu jums kaut ko atnest.

Mans ceļamaiss bija nolikts turpat pie gultas. Uzmetu to plecā, un tas šķita dīvaini tukšs: tajā bija vairs tikai dzelzs zvīņa un magnētakmens. Ar skatienu meklēju zābakus, bet tad atcerējos, ka iepriekšējā vakarā esmu tos nometis no kājām, lai skrējienā pa jumtiem būtu drošāks pēdas atbalsts.

Izgāju no istabas, un meitene tecēja man pakaļ līdz viesnīcas ap­meklētāju zālei. Aiz bāra letes stāvēja tas pats vīrietis, kas iepriekšējā reizē, un viņa seja bija savilkta tikpat drūmi ērcīgā izteiksmē.

Es piegāju viņam klāt. Vai jūs zināt, kur ir mana māsīca? es jautāju. Vai viņa ir pilsētā?

Viesnīcnieks pievērsa pikto seju durvīm, pa kurām nupat bija ienā­kusi mana pavadone. Nella, sasodīts, ko tas nozīmē, ka tu ļāvi viņam celties? Tev nav vairāk saprašanas, kā Dievs devis muļķa krancim!

Tātad viņas vārds patiešām bija Nella. Citos apstākļos mani tāds atklājums būtu uzjautrinājis.

Vīrietis pagriezās pret mani ar smaidu, kas patiesībā bija tikai maz­liet citāda piktuma izpausme. Ak kungs, zēn, vai tev ļoti sāp galva? Ar tādu nudien var dabūt galu! Viņš pasmējās, it kā būtu pateicis asprātību.

Es nikni pablenzu uz viņu. Jautājums bija par māsīcu!

Viņš papurināja galvu. Nav atgriezusies. Labs, kas labi beidzas, tā es gribētu teikt.

-  Atnes man maizi, augļus un kādu gatavu gaļu no savas virtu­ves! es teicu. Un pudeli Avennas augļu vīna. Vislabāk zemeņu, ja te tāds ir.

Viesnīcnieks atspiedās pret leti un uzmeta man jautājošu skatienu. Ērcīgā sejas izteiksme pārtapa sīkā, augstprātīgā smaidiņā. Nav nekur jāsteidzas, manu zēn! Ja esi nācis pie saprašanas, vispirms ar tevi gri­bēs aprunāties konstebls.

Sakodu zobus, lai neizmestu pirmos vārdus, kas prasījās uz mēles, un dziļi ievilku elpu. Paklausies, es esmu aizvadījis divas grūtas dienas, galva man sāp tā, kā tu savā prātā nespēj iztēloties, un iespē­jams, ka man tuvs cilvēks ir nokļuvis grūtībās! Nenovērsu no viņa savu ledaino skatienu. Man nav nekādas vēlēšanās visu vēl vairāk sarežģīt. Tāpēc es draudzīgi aicinu tevi atnest man to, ko teicu! Es izvilku naudas maku. Lūdzu!

Viesnīcnieks paskatījās uz mani, un viņa seja lēnām satumsa dus­mās. Sīkais, lecīgais balamute! Ja negribi izturēties pret mani ar cieņu, es tevi apsēdināšu un piesiešu pie krēsla līdz konstebla atnākšanai!

Es uzmetu uz letes dzelzs drabu, otru paturēdams cieši sažņaugtā saujā.

Viesnīcnieks nikni pablenza. Kas tas ir?

Koncentrēju domas un jutu, ka rokā pamazām ieplūst aukstums.

-   Tava dzeramnauda! es teicu. No draba augšup sāka vērpties tieva dūmu grīste. Par ātru un laipnu apkalpošanu!

Letes virsmas lakojums apkārt drabam sāka sīki burbuļot, un kokā iezīmējās melns, pārogļots aplis. Viesnīcnieks blenza uz to mēmās šausmās.

-  Un tagad nes šurp, ko es teicu! pavēlēju, cieši skatīdamies viņam acis. Un vēl ādas pudeli ar ūdeni! Citādi es nodedzināšu šo vietu kopā ar tevi un dejošu pelnos virs taviem apdegušajiem kau­liem!

* * *

Nesdams plecā pilnu ceļamaisu, es uzkāpu pelēkakmeņu kalna vir­sotnē. Man bija basas kājas, trūka elpas un sāpīgi dunēja galva. No Dennas nebija ne vēsts.

Ātri pārlūkodams apkārtni, atradu visus savus izmētātos piederu­mus turpat, kur biju tos atstājis. Zemē gulēja abas segas. Ādas pudele bija gandrīz tukša, bet viss pārējais atradās tepat uz vietas. Varbūt Denna ir vienkārši pagājusies tālāk dabisku vajadzību pēc.

Es gaidīju. Gaidīju ilgāk, nekā liktu veselais saprāts. Tad sāku saukt vispirms klusi, pēc tam arvien skaļāk, kaut gan saucot sāpīgi dunēja galva. Beidzot vienkārši apsēdos zemē. Spēju domāt tikai par to, kā Denna pamodusies viena, mocīdamās ar sāpēm, izslāpusi un apjukusi. Ko viņa tobrīd varēja domāt?

Mazliet uzkodu, prātodams, ko varētu iesākt turpmāk. Bridi jutu vēlēšanos atdarīt vīna pudeli, bet tad sapratu, ka tā nav prātīga doma, jo es neapšaubāmi biju cietis vieglu smadzeņu satricinājumu. Atvai­rīju nesaprātīgās bažas, ka Denna varētu būt delīrijā aizklīdusi kaut kur mežā un man vajadzētu iet viņu meklēt. Prātoju, vai nevajadzētu iekurt ugunskuru, lai viņa to redzētu un atgrieztos…

Nē. Es zināju, ka viņa gluži vienkārši ir aizgājusi. Pamodusies, pār­liecinājusies, ka manis nav, un devusies projām. Tā viņa pati bija tei­kusi, kad kopā aizgājām no Trebonas viesnīcas. Ja es kaut kur neesmu vēlama, tad eju projām. Visu vajadzīgo varu sagādāt ceļā. Vai Denna domāja, ka esmu viņu pametis?

Lai nu kā, es sirds dziļumos jutu, ka viņa jau sen ir no šejienes projām. Sakravāju savu ceļamaisu. Pēc tam ja nu tomēr būtu maldī­jies uzrakstīju zīmīti, paskaidrodams notikušo un apsolīdams nāka­majā dienā gaidīt viņu Trebonā. Ar ogles gabalu uzrakstīju uz viena no pelēkakmeņiem viņas vārdu un tam blakus uzvilku bultu lejup ar norādi uz atstāto ēdienu, ūdens pudeli un vienu no segām.

Tad es devos projām. Mans noskaņojums nebija pacilāts. Manas domas nebija jaukas un labsirdīgas.

*  * *

Kad atgriezos Trebonā, pār pilsētu biezēja krēsla. Rāpdamies uz jumtiem, šoreiz ievēroju mazliet lielāku piesardzību nekā parasti. Neva­rēju uzticēties savai līdzsvara izjūtai, iekams dažas dienas nebūšu apārstējis galvu.

Tomēr es bez īpašām grūtībām nokļuvu līdz viesnīcas jumtam, uz kura biju atstājis zābakus. No šīs vietas krēslainā pilsētiņa izskatījās drūma. Baznīcas fasādes daļa bija pilnīgi sabrukusi, un uguns bija nodedzinājusi gandrīz trešo daļu no pilsētas. Dažas ēkas bija tikai apsvilušas, toties citas pārvērtušās pelnos un oglēs. Par spīti maniem pūliņiem, uguns bija pamatīgi plosījusies vēl pēc tam, kad es zaudēju samaņu.

Paskatījies uz ziemeļiem, redzēju pelēkakmeņu kalna virsotni. Ce­rēju pamanīt tur kādas ugunskura pazīmes, taču nekā tāda, protams, nebija.

Aizkļuvu līdz lēzenajam rātsnama jumtam un pa spraišļu kāpnēm uzkāpu līdz cisternas augšai. Tā bija gandrīz tukša. Pašā dibenā, krietni zemāk par vietu, kur ar nazi biju piespraudis pie tvertnes sienas apde­gušo lubiņas gabalu, viļņoja pāris pēdu dziļš ūdens. Tas izskaidroja pilsētiņas bēdīgo stāvokli. Kad ūdens līmenis bija noslīdējis zem manas sameistarotās sigaldrijas, uguns bija uzliesmojusi no jauna. Tomēr mana rīcība vismaz bija to aizkavējusi. Bez šiem pasākumiem, iespē­jams, pilsētiņas vispār vairs nebūtu.

Viesnīcas ēdamzālē pulcējās daudz cilvēku nokvēpušām, drūmām sejām, sanākuši iedzert un pārmīt valodas. Mans piktais draugs nekur nebija redzams, bet pie bāra letes stāvēja bariņš vīru un kaut ko sa­traukti pārrunāja.

Viņu vidū bija arī pilsētas mērs un konstebls. Ieraudzījuši mani, viņi tūlīt aizveda mani uz atsevišķu istabu, lai izjautātu.

Es biju nerunīgs un drūms, un pēc pāris pēdējo dienu notikumiem mani sevišķi nebiedēja amatpersonas divu resnu večuku izskatā. Viņi to redzēja, un tas viņiem lika nervozēt. Man sāpēja galva, es negribēju sniegt nekādus paskaidrojumus, un neveiklais klusums mani nemaz netraucēja. Tāpēc diezgan daudz runāja viņi paši, un viņu uzdotie jautājumi ļāva man uzzināt lielāko daļu no tā, ko es gribēju zināt.

Par laimi, pilsētiņa nebija cietusi tik smagi, kā varēja domāt. Tā kā iedzīvotāji svinēja ražas svētkus, uguns nevienu nebija pārsteigusi miegā. Daudzi bija guvuši nelāgus sasitumus, daudziem apsviluši mati, daži bija saelpojušies pārāk daudz dūmu, bet lielākā daļa tikusi cauri sveikā. Daži tomēr bija guvuši smagus apdegumus, un kādam vīrietim krītošs baļķis bija sadragājis roku; arī es biju nopietnāk cietušo vidū.

Vīri nešaubījās, ka draks ir bijis dēmons. Milzīgs, melns dēmons, kas spļāvis uguni un indi. Ja kāds par to bija kaut drusku šaubījies, viss bija kļuvis skaidrs, kad briesmonis gāja bojā no paša Tehlu dzelzs.

Viņi bija pārliecināti ari par to, ka baisais dēmons iznīcinājis Motenu saimniecību. Secinājums bija loģisks, taču pilnīgi aplams. Ja es censtos pārliecināt viņus par kaut ko citu, tā būtu gluži veltīga laika šķiešana.

Mani bija atraduši guļam bez samaņas virs dzelzs riteņa, kas bija nogalinājis dēmonu. Vietējais dakteris, kaulu licējs, atbilstoši savām prasmēm bija savedis mani kārtībā un, nezinādams, cik man apbrī­nojami izturīga galva, izteicis nopietnas šaubas, vai es vispār nākšot pie samaņas.

Sākumā visi bija domājuši, ka es esmu vai nu nejaušs cietušais, vai varbūt kaut kādā veidā esmu palīdzējis ritenim nokrist no baz­nīcas sienas. Tomēr mana apbrīnojamā atgūšanās un vēl tas apstāk­lis, ka biju iededzinājis bāra letē melnu apli, beidzot bija vedinājuši ieklausīties kāda maza zēna un vecas atraitnes daudzreiz atkārtotajā stāstā: brīdī, kad vecais ozols uzliesmojis kā lāpa, viņi esot redzējuši kādu cilvēku stāvam uz baznīcas jumta. Uguns gaismā viņš esot bijis skaidri saskatāms. Viņš stāvējis priekšā izstieptām rokām, gandrīz kā skaitīdams lūgšanu…

Beidzot mēram un konsteblam pietrūka sakāmā, ar ko aizpildīt klusumu, un viņi sēdēja, bažīgi raudzīdamies pārmaiņus te uz mani, te viens uz otru.

Es aptvēru, ka viņi neredz sev pretī sēžam nabadzīgu, noskrandušu zēnu. Viņi redzēja noslēpumainu, ievainotu cilvēku, kas nonāvē­jis dēmonu. Neredzēju iemesla laupīt viņiem šo pārliecību. Patiesībā bija pēdējais laiks izmantot savā labā kādu drusciņu no notikušā. Ja viņi uzskata mani par kaut ko līdzīgu varonim vai svētajam, tā būtu noderīga kārts manās rokās.

-  Ko jūs izdarījāt ar dēmona ķermeni? es jautāju un ievēroju, ka viņi atviegloti uzelpo. Līdz šim biju izrunājis tikai nedaudzus vār­dus un uz viņu uzvedinošajiem jautājumiem atbildējis galvenokārt ar drūmu klusēšanu.

-  Par to nav jāraizējas, ser, konstebls atbildēja. Mēs zinājām, kas ar to jādara.

Man sažņaudzās pakrūte, jo es bez skaidrojumiem sapratu, ko viņi izdarījuši: sadedzinājuši un aprakuši draku. Radījumu, kas bija zināt­nisks retums, viņi bija sadedzinājuši un aprakuši kā nevērtīgu krāmu. Es pazinu dažus Arhīvu skrīvus, dabaszinātniekus, kas būtu gatavi atdot savas rokas, lai varētu izpētīt tādu retu būtni. Sirds dziļumos biju pat cerējis: ja sagādāšu viņiem tik izcilu iespēju, varbūt tas palīdzēs man atgūt pieeju Arhīviem.

Turklāt vēl zvīņas un kauli… Simtiem mārciņu denaturētas dzelzs, par ko alķīmiķi būtu cīnījušies visiem spēkiem!

Mērs enerģiski pamāja ar galvu un noskandēja: “Desmit pēdas izracis, meklē, kur ir lietas trīs: goba, osis, pīlādzis…” Viņš nokremš­ļojās. Bedre, protams, bija jārok krietni lielāka. Visi pielika pūles, lai izdarītu to pēc iespējas ātrāk. Viņš pacēla roku, lepni parādīdams svaigas tulznas uz plaukstas.

Aizvēru acis un centos apspiest vēlmi sviest zemē visu, kas pa rokai, un lamāt viņus astoņās valodās. Lūk, kāpēc pilsētiņa bija tik bēdīgā stāvoklī! Visi bija veltījuši laiku un spēkus tam, lai sadedzinātu un apraktu zemē izcili vērtīgu radījumu.

Tomēr es sapratu, ka tur neko vairs nav iespējams līdzēt. Šaubījos, vai jauniegūtā slava būtu nodrošinātu man pietiekamu aizsardzību, ja mani pieķertu mēģinājumā izrakt draka ķermeni. Kas ir ar to mei­teni, kura palika dzīva pēc Motenu kāzām? es jautāju. Vai kāds viņu šodien ir redzējis?

Mērs jautājoši paskatījās uz konsteblu. Neesmu dzirdējis. Vai viņa varētu būt kaut kā saistīta ar dēmonu?

-  Ko? Jautājums šķita tik bezjēdzīgs, ka es pirmajā brīdī to pat nesapratu. Nē! Tas ir smieklīgi! Veltīju viņiem saniknotu skatienu. Mazāk par visu vēlējos, lai viņi šajos notikumos iejauktu Dennu. Viņa man palīdzēja darbā, es sacīju, cenzdamies izteikties pēc iespējas neskaidrāk.

Mērs izteiksmīgi paskatījās uz konsteblu un pēc tam uz mani.

-    Vai tavs… tavs darbs šeit ir pabeigts? viņš uzmanīgi jautāja, it kā baidītos mani apvainot. Man nebūt nav nodoma iejaukties tavās lietās, bet… Viņš nervozi aplaizīja lūpas. Kāpēc tas notika? Vai tagad mēs varam justies droši?

-Tik droši, cik es spēju jūs darīt, es mīklaini atbildēju. Tas izklausī­jās itin varonīgi. Ja šajos notikumos man lemts iegūt tikai vērā ņemamu reputāciju, bija vērts pacensties, lai tā būtu pietiekami spoža.

Tad man kaut kas iešāvās prātā. Lai es būtu pārliecināts par jūsu drošību, man vajadzīgs vēl kaut kas. Saliecos krēslā uz priekšu un sakrustoju kopā saņemtos pirkstus. Man jāzina, ko Motens izraka no Kapukalna.

Redzēju, ka viņi saskatās un abi domā par vienu: Kā viņš to zina?

Atspiedos pret krēsla atzveltni un centos apslāpēt smaidu, juzda­mies kā kaķis baložu būrī. Ja zināšu, ko Motens tur atrada, spēšu parūpēties, lai nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtotos. Es saprotu, ka tas bija noslēpums, bet kāds šajā pilsētiņā to noteikti zina. Pasakiet to ļaudīm, un lai ikviens, kuram kaut kas zināms, atnāk pie manis aprunāties!

Piecēlos, stingri un droši turēdamies kājās. Vajadzēja krietni saņem­ties, lai neviebtos daudzo durstošo sāpju dēļ. Bet sakiet, lai dara to drīz! Rītvakar man jādodas projām. Mani gaida steidzams darāmais dienvidu pusē.

Tad devos ārā pa durvīm, ļaudams apmetnim dramatiski noplīvot aiz muguras. Esmu dzimis un dziļākajā būtībā palicis izcilas trupas aktieris un atbilstošā brīdī protu iespaidīgi aiziet no skatuves.

*  * *

Nākamo dienu es aizvadīju, tiesādams labu ēdienu un snauduļo­dams mīkstā gultā. Nomazgājos vannā, apkopu savus ievainojumus, īsāk sakot, baudīju pelnītu atpūtu. Pie manis iegriezās vairāki cilvēki, lai pastāstītu to, ko es jau zināju. Motens bija izracis Kapukalna akme­ņus un atradis starp tiem kaut ko īpašu. Kas tas bija? Vienkārši “kaut kas”. Vairāk neko viņi nezināja pateikt.

Kādā brīdī, kad sēdēju pie gultas un apcerēju domu, ka varētu sa­cerēt dziesmu par draku, pie manām durvīm atskanēja bikls klauvē­jiens tik kluss, ka es gandrīz atstāju to bez ievērības. Nāciet iekšā!

Durvis atvērās vispirms šaurā šķirbā, pēc tam drusku platāk. Nāka­majā brīdī istabā aši ietecēja gadus trīspadsmit veca meitene, zibinā­dama apkārt nervozu skatienu, un steigšus aizvēra aiz sevis durvis. Viņai bija viļņaini, pelēkbrūni mati un bāla seja ar košiem plankumiem vaigos. Viņas acis bija tumšas un paslēpušās dziļi dobumos, it kā viņa būtu ilgi raudājusi vai dzīvojusi bez miega varbūt iemesls bija gan viens, gan otrs.

- Vai tu gribēji zināt, ko Motens izraka tajā kalnā? Viņa paskatījās uz mani un aši novērsās.

-  Kā tevi sauc? es laipni pavaicāju.

-  Verenija Greifloka, meitene paklausīgi atbildēja. Pēc tam viņa steigšus pakniksēja, pievērsusi skatienu grīdai.

-Jauks vārds, es teicu. Verena ir maza, sarkana puķīte. Pasmai­dīju, cenzdamies mazināt viņas sasprindzinājumu. Vai tu esi to redzē­jusi? Meitene papurināja galvu, nepaceldama acis no grīdas. Bet diez vai kāds tevi sauc par Vereniju. Varbūt par Ņinu?

Tad viņa pacēla skatienu. Izbiedētajā sejā parādījās tikko jaušams smaids. Tā mani sauc vecmāmiņa.

-  Nāc, apsēdies, Ņina! es aicināju un pamāju uz gultu, jo tā šajā istabā bija vienīgā mēbele, uz kuras iespējams apsēsties.

Meitene apsēdās, drudžaini žņaudzīdama klēpi saliktās rokas. Es to redzēju! To lietu, ko viņi izraka no kapukalna. īsu mirkli viņa pa­skatījās man acis, tad atkal pievērsa skatienu rokām. Man to parādīja Džimijs, Motenu jaunākais dēls.

Mana sirds iepukstējās straujāk. Un kas tas bija?

-  Tas bija liels, izrotāts pods, viņa klusi teica. Apmēram tik augsts. Meitene pacēla plaukstu trīs pēdu augstumā no zemes. Uz tā bija visādi raksti un zīmējumi. Ļoti izsmalcināti. Nekur citur tādas krāsas neesmu redzējusi. Un dažas vietas spīdēja kā sudrabs un zelts.

-  Kas tie bija par zīmējumiem? es jautāju, cenzdamies apvaldīt satraukumu balsī.

- Cilvēku zīmējumi, viņa atbildēja. Visvairāk tur bija cilvēki. Sie­viete ar salauztu zobenu rokā un vīrietis blakus nokaltušam kokam, un vēl viens vīrietis, kam kājā bija iekodies suns… Viņas balss aprāvās.

- Vai tur bija uzzīmēts cilvēks ar baltiem matiem un melnām acīm?

Meitene platām acīm paskatījās uz mani un apstiprinoši pamāja

ar galvu. Pastāsti man visu sīkāk! Viņa nodrebēja.

Čandriāni. Motenu atradums bija vāze, uz kuras attēloti čandriāni un viņu zīmes.

-        Vai tu atceries vēl kaut ko no tiem zīmējumiem? es jautāju.

-    Nesteidzies, padomā labi!

Viņa domāja. Tur bija uzzīmēts kāds vīrs bez sejas… tikai kapuce, bet tajā iekšā tukšums. Viņam pie kājām bija spogulis, un virs viņa vesels saišķis mēnešu. Tas ir, pilns mēness, pusmēness, sadilis mēness. Meitene lūkojās grīdā un saspringti domāja. Un vēl tur bija kāda sieviete… Viņa pietvīka. Tikai pa pusei apģērbusies.

-  Vai tu atceries vēl kaut ko? es jautāju. Meitene papurināja galvu. Kas tur bija rakstīts?

Ņina papurināja galvu. Tas viss bija svešā valodā. Es neko nesa­pratu.

- Kā tev šķiet, vai tu varētu atdarināt kaut ko no redzētajiem raks­tiem?

Viņa vēlreiz papurināja galvu. Es tos redzēju tikai īsu bridi, viņa teica. Mēs ar Džimiju zinājām, ka dabūsim kāvienu, ja paps mūs

pieķers! Pēkšņi meitenes acis pieplūda asarām. Vai dēmoni nāks mani meklēt tāpēc, ka es to redzēju?

Es enerģiski papurināju galvu, tomēr meitene izplūda asarās. Pēc tā, kas notika Motenu mājās, man ir briesmīgi bail! viņa šņukstēja.

-    Man visu laiku rādās atbaidoši sapņi! Es zinu, ka viņi atnāks man pakaļ!

Pārsēdos meitenei blakus uz gultas un apskāvu viņas plecus, cenz­damies viņu nomierināt. Šņuksti pamazām pieklusa. Neviens nenāks tev pakaļ un neaiztiks tevi!

Ņina paskatījās uz mani. Viņa vairs neraudāja, taču es redzēju, kas slēpjas viņas acīs. Meitene joprojām bija pārbiedēta. Nomierināt viņu nebija iespējams pat ar vislaipnākajiem vārdiem.

Piecēlos un aizgāju pie sava apmetņa. Es tev kaut ko iedošu, sacīju viņai, iebāzis roku apmetņa kabatā. Izvilku gabalu no simpātijas lampas, kuru biju sācis gatavot “Frakcijā”. Tas bija spoža metāla disks, kam vienu pusi klāja sarežģīta sigaldrija.

Aiznesu to meitenei. Šo burvju priekšmetu es dabūju Veloranā. Tas ir tālu, aiz Negaisa kalniem. Šī lieta ir izcils aizsargs pret dēmo­niem. Saņēmu Ņinas roku un iespiedu to viņai saujā.

Ņina paskatījās uz to un pacēla acis pret mani. Vai tev pašam to nevajag?

Es papurināju galvu. Man ir citi līdzekļi, ar kuriem aizsargāties.

Viņa cieši satvēra disku, un pār vaigiem viņai atkal noritēja asaras.

-   Ai, paldies! Es visu laiku turēšu to sev klāt! Ņinas pirkstu kauliņi ciešajā satvērienā bija gluži balti.

Viņa to pazaudēs. Ne jau tūlīt, bet pēc gada, pēc diviem vai des­mit gadiem. Tāda ir cilvēka daba, un, kad tas notiks, viņa jutīsies vēl sliktāk nekā iepriekš. Tas nav vajadzīgs, es aši teicu. Skaties, kā tas darbojas! Saņēmu viņas plaukstu, kas kļāvās ap metāla gabalu, un ieskāvu to savējā. Aizver acis!

Ņina aizvēra acis, un es lēni noskaitīju pirmās desmit rindas no Ve Valora Sartane. Laikam tas nebija pats piemērotākais, taču nekas labāks man tobrīd nenāca prātā. Temu valodai piemīt izteiksmīgs ska­nējums, it īpaši tad, ja runātājam ir labs dramatiskais baritons, un tieši tāds bija man.

Beidzu runāt, un Ņina atvēra acis. Tajās spulgoja nevis asaras, bet brīnuma apjauta.

-  Tagad tas ir pieskaņots tev! es teicu. Lai kas notiktu un lai kur tas atrastos, tas tevi aizsargās un gādās par tavu drošību. Tu vari to pat salauzt vai izkausēt, bet burvība paliks spēkā.

Meitene apsvieda rokas man ap kaklu un noskūpstīja manu vaigu. Pēc tam viņa pietvīkusi palika stāvam. Ņina vairs nebija bāla un sa­triekta, un viņas acīs mirdzēja dzīvīgs spožums. Iepriekš to nebiju ievērojis, bet viņa bija skaista!

Drīz pēc tam Ņina aizgāja, un es ilgāku laiku sēdēju uz gultas, iegrimis domās.

Pēdējā mēneša laikā es biju iznesis sievieti no degošas mājas. Biju izsaucis uguni un zibeni uz nolīgtiem uzbrucējiem un aizkļuvis projām sveikā. Biju pat nonāvējis radījumu, ko varēja uzskatīt par pūķi vai par dēmonu atkarībā no katra ieskatiem.

Taču šeit, šajā istabā, es pirmoreiz patiesi jutos kā varonis. Ja gri­bat izdibināt sākotni tam cilvēkam, par kādu es beigu beigās kļuvu, ja gribat izsekot manam ceļam no paša sākuma, tad sākums jums jāmeklē šeit.

TOVAKAR ES savācu mantas un devos lejā uz viesnīcas kopējo zāli. Pilsētiņas iedzīvotāji mani nopētīja un pārmija satrauktus čukstus. Tuvodamies bāra letei, dzirdēju vairākas piezīmes un sapratu, ka iepriekšējā dienā viņi mani redzējuši pārsējos, zem kuriem acīmredzot slēpās smagi ievainojumi. Šodien pārsēju vairs nebija, un viņi redzēja tikai dažus zilumus. Vēl viens brīnums. Es centos apvaldīt smaidu.

īgnais viesnīcnieks paziņoja, ka nekādā ziņā nevarot ņemt no manis maksu, jo visa pilsēta esot man parādā, un tā tālāk, un tā joprojām. Es tomēr uzstāju. Nē, nē! Nekādā gadījumā! Viņš par to negribot ne dzirdēt. Un ļoti priecātos, ja varētu vēl kaut kā paust savu pateicību.

Savilku seju domigā izteiksmē. Ja nu viņš tā vēlas, es teicu, varbūt viņam vēl ir aizķērusies kāda pudele lieliskā zemeņu vīna…

Devos uz īvzdaunas piestātni un sarunāju vietu liellaivā, kas grasī­jās ceļot lejup pa straumi. Pēc tam, kamēr gaidīju, apvaicājos, vai kāds no ostas strādniekiem pēdējās pāris dienās nav redzējis šajā apkaimē jaunu sievieti. Tumšmatainu, skaistu…

Viņi bija to redzējuši. Sieviete bija atnākusi šurp vakar pēcpusdienā un ar kuģi devusies lejup pa upi. Izjutu zināmu atvieglojumu: tātad Denna ir sveika un atrodas drošībā. Tomēr es nesapratu, ko domāt. Kāpēc viņa nebija gājusi uz Trebonu? Vai iedomājās, ka esmu viņu pametis? Vai viņa atcerējās kaut ko no tā, ko bijām runājuši iepriekšējā vakarā, gulēdami blakus uz pelēkakmens?

Imrē mēs piestājām dažas stundas pēc rītausmas, un es devos taisnā ceļā pie Devi. Pēc enerģiskas tirgošanās iedevu viņai magnētakmeni un vienu talantu, lai dzēstu savu divdesmit talantu parādu, kas bija sakrājies ļoti īsā laikā. Joprojām vēl palika sākotnējais parāds, bet pēc visa, ko biju piedzīvojis, četri talanti vairs nelikās pārmēru draudīga summa, kaut arī mans maks atkal bija gandrīz tukšs.

Nebija vienkārši atsākt agrāko dzīvi. Biju pavadījis projām tikai čet­ras dienas, bet tagad vajadzēja atvainoties un sniegt paskaidrojumus daudziem un dažādiem cilvēkiem. Biju nokavējis tikšanos ar Threpi, divas tikšanās ar Manetu un pusdienas kopā ar Felu. Ankera krogam divus vakarus bija vajadzējis iztikt bez mūziķa. Pat Auri izteica maigus pārmetumus, ka neesmu bijis viņu apciemot.

Biju izlaidis nodarbības pie Kilvina, Elksas Dala un Arvila. Visi viņi pieņēma manu atvainošanos ar pieklājīgu neatzinibu. Es zināju: kad maģistri lems par nākamā dimestra mācību maksu, man būs dārgi jāizpērk sava negaidītā un grūti pamatojamā prombūtne.

Un, pats galvenais, man vajadzēja izskaidroties ar Vilemu un Simmonu. Viņi bija dzirdējuši baumas par kādu studentu, kuram klusā ieliņā uzbrukuši bandīti. Tā kā Ambrozs pēdējā laikā bija staigājis apkārt ar ļoti pašapmierinātu sejas izteiksmi, viņi bija nodomājuši, ka esmu padzīts no pilsētas vai ļaunākajā gadījumā ar piesietu akmeni guļu Omethi upes dibenā.

Viņi bija vienīgie, kuriem es atklāti izstāstīju par notikušo. Tiesa, es noklusēju patieso iemeslu, kāpēc mani interesē čandriāni, taču pa­stāstīju visu pārējo un parādīju viņiem draka zvīņu. Draugi bija bezgala pārsteigti, tomēr pateica skaidri un gaiši: nākamreiz, kad es sadomā­šot aizskriet no pilsētas, lai tomēr atstājot viņiem ziņu, citādi man klāšoties plāni.

Un es turpināju meklēt Dennu, cerēdams sniegt pašu svarīgāko paskaidrojumu. Tomēr mani meklējumi tāpat kā vienmēr palika bez panākumiem.

BEIGU BEIGĀS es atradu Dennu tāpat kā citas reizes tīrās nejaušības dēļ.

Steidzos pa ielu, daudzu domu pārņemts, nogriezos ap stūri un biju spiests strauji apstāties, lai neuzskrietu viņai tieši virsū.

īsu mirkli mēs abi stāvējām, aizturējuši elpu, iztrūkušies un nespē­dami parunāt. Kaut gan es dienām ilgi biju meklējis viņas seju ikvienā ēnā, ikvienā karietes logā, tagad tā mani pārsteidza un sastindzināja. Biju saglabājis atmiņā viņas acu apveidus, nevis to iespaidu. Tumšo acu krāsu, nevis to dziļumu. Viņas tuvums aizrāva man elpu, it kā es pēkšņi būtu pagrūsts dziļi zem ūdens.

Biju aizvadījis daudz stundu, iztēlodamies, kāda varētu būt mūsu tikšanās. Neskaitāmas reizes biju izspēlējis to domās. Baidījos, ka viņa varētu būt atturīga un tāla. Varbūt dusmīga par to, ka esmu atstājis viņu vienu mežā. Varbūt nerunīga un drūmi aizvainota. Baidījos, ka viņa varētu raudāt, nolādēt mani vai vienkārši pagriezties un aiziet.

Bet Denna man līksmi uzsmaidīja. Kvout! Viņa satvēra manu plaukstu un saņēma to abās rokās. Man tevis pietrūka! Kur tu biji?

Mani pārņēma tīkams atvieglojuma gurdums. Kā lai to saka… Šur un tur. Izdarīju bezmērķīgu rokas kustību visapkārt. Tepat vien!

- Tu mani toreiz atstāji kā zivi sausā krastā, viņa teica ar mākslotu sašutumu. Es gaidīju, bet paisumu tā ari nesagaidīju.

Grasījos paskaidrot notikušo, bet tad Denna pamāja uz vīrieti, kas stāvēja viņai blakus. Piedod manu nepieklājību, Kvout, šis ir Lentarens. Es viņu nebiju pat pamanījis. Lentaren, tas ir Kvouts!

Lentarens bija garš un slaids. Atlētisks, labi ģērbies un labi audzi­nāts. Viņam bija zoda līnija, ar kādu lepotos ikviens brīvmūrnieks, un līdzeni, balti zobi. Viņš izskatījās pēc Drosmīgā Prinča no pasaku grāmatas. No viņa vēdīja nauda.

Lentarens man nepiespiesti un draudzīgi uzsmaidīja. Patīkami iepazīties, Kvout! viņš teica, atturīgi paklanīdamies.

Gluži instinktīvi es atbildēju ar tādu pašu kustību un žilbinošu smaidu. Ļoti priecājos, Lentaren!

Atkal pievērsos Dennai. Mums kādu dienu jāpaēd kopā pusdienas, es moži teicu un tikko jaušami savilku augšup vienu uzaci, mēmi jautādams: Vai tas ir Oša kungs? Man ir daži interesanti stāsti.

-  Noteikti! Denna atbildēja un tikko jaušami papurināja galvu, atbildēdama: Nē. Tu toreiz aizgāji, neizstāstījis pēdējo stāstu lidz galam. Biju briesmīgi vīlusies, ka neesmu uzzinājusi beigas. Patiesībā es jutos satriekta.

-  Ā, beigas bija tās pašas, ko tu jau simtiem reižu esi dzirdējusi, es teicu. Drosmīgais Princis nogalina pūķi, bet zaudē dārgumus un mīļoto meiteni.

-  Jā, tā ir traģēdija. Denna nolaida skatienu. Tās nav tādas beigas, kādas es biju cerējusi, bet laikam jau to varēja gaidīt.

-  Traģēdija tā būtu, ja ar to viss beigtos, es iebildu. Taču viss atkarīgs no tā, kā uz to skatās. Man patīk domāt, ka tas ir stāsts, ku­ram paredzams atbilstoši optimistisks turpinājums.

Mums garām zvārodamās pabrauca kariete, un Lentarens pakāpās malā, nejauši piegrūzdamies Dennai. Denna izklaidīgi satvēra viņa roku. Parasti man nepatīk stāsti ar turpinājumiem, viņa teica, uz brīdi kļūdama nopietna un neizdibināma. Tad viņa paraustīja plecus un tikko jaušami pasmaidīja. Bet man jau agrāk šādās reizēs ir gadījies mainīt domas. Varbūt tu mani pārliecināsi par pretējo.

Pamāju uz savu plecā uzmesto lautas futrāli. Es joprojām gandrīz katru vakaru spēlēju “Ankarā”, ja tev būtu interese tur iegriezties…

-  Noteikti. Denna nopūtās un paskatījās uz Lentarenu. Mēs kavējamies, vai ne?

Viņš palūkojās augšup uz sauli un pamāja ar galvu. Jā. Bet, ja pasteigsimies, mēs viņus vēl panāksim.

Denna atkal pagriezās pret mani. Piedod, mums ir norunāta izjāde!

-  Nekādā ziņā nevēlos jūs aizkavēt! es sacīju, galanti paiedams malā, lai atbrīvotu viņiem ceļu.

Mēs ar Lentarenu pārmijām pieklājīgus galvas mājienus. Es drī­zumā tevi sameklēšu! Denna teica un pirms promiešanas vēlreiz paraudzījās uz mani.

- Ejiet vien! es pamāju turp, kurp viņi grasījās doties. Neļaujiet man jūs kavēt!

Viņi pagriezās un aizgāja. Es noskatījos, kā viņi attalinās pa bruģēto Imres ielu. Abi divatā.

*  * *

Kad ierados norunātajā vietā, Vilems un Simmons mani jau gaidīja. Viņi bija atraduši solu “Eolijas” priekšā ar pievilcīgu skatu uz strūklaku. Pār satīra tvarstītām nimfām šļācās dzidra ūdens šaltis.

Noliku lautas futrāli blakus uz sola un izklaidīgi pavēru to vaļā, domādams, ka mana lauta varbūt priecāsies par drusciņu saulesgais­mas uz stīgām. Ja neesat mūziķi, diez vai to sapratīsiet.

Vilems iedeva man ābolu, un es apsēdos draugiem blakus. Lauku­mam pārskrēja vēja brāzma, un strūklakas šļakatas saviļņojās vējā kā caurspīdīgs aizkars. Pār bruģakmeņiem, lokus mezdamas, aizdejoja da­žas sarkanas kļavu lapas. Noskatījos, kā tās lēkāja un virpuļoja, vei­dodamas gaisā neredzamus, sarežģītus rakstus.

-          Cik saprotu, tu beidzot atradi Dennu? Vilems pēc brīža jautāja. Pamāju ar galvu, nenovērsdams skatienu no sarkanajām lapām.

Man negribējās paskaidrot sīkāk.

-  Tā es spriežu tāpēc, ka tu esi ļoti kluss, viņš sacīja.

-  Vai negāja labi? Simmons draudzīgi pavaicāja.

-  Negāja tā, kā biju cerējis, es atbildēju.

Abi saprotoši pamāja ar galvu, un kādu laiku mēs sēdējām klusē­dami.

-  Es domāju par to, ko tu mums stāstīji, Vilems beidzot teica.

-   Par to, ko sacījusi tava Denna. Viņas stāstā ir caurums.

Mēs ar Simmonu neizpratnē paskatījāmies uz viņu.

- Viņa teica, ka meklējot savu patronu, Vilems atgādināja. Viņa gāja tev līdzi, lai mēģinātu to vīru atrast. Bet vēlāk sacīja tev, ka viņš esot drošībā un viņa to zinot, jo… Brīdi Vilems izteiksmīgi klusēja.

-    …jo esot viņu satikusi, kad gājusi atpakaļ uz degošajām mājām. Tur kaut kas nesaskan. Ja Denna zināja, ka viņš ir drošībā, kāpēc tad vajadzēja iet viņu meklēt?

Tas man nebija ienācis prātā. Bet, pirms paguvu atbildēt, Simmons papurināja galvu. Tas bija tikai iegansts, lai viņa varētu pabūt kopā ar Kvoutu, viņš teica, it kā par to nebūtu nekādu šaubu.

Vilems mazliet sarauca pieri.

Simmons paskatījās uz mums abiem pēc kārtas, acīmredzot brīnī­damies, ka viņam tas jāpaskaidro. Katram taču redzams, ka viņa ir ieķērusies! viņš teica un sāka skaitīt uz pirkstiem. Viņa uzmeklēja tevi “Ankerā”. Viņa atnāca uz “Eoliju” tovakar, kad mēs tur dzērām, un aizvilka tevi projām. Viņa atrada ieganstu, lai divas dienas kopā ar tevi klejotu pa nekurieni…

- Sim, es aizkaitināts pārtraucu, ja viņai būtu interese par mani, es viņu mēneša laikā būtu atradis ne vienu reizi vien.

- Tas ir maldīgs spriedums! Simmons enerģiski iebilda. Maldīgs pamatojums. Tas pierāda vienīgi to, ka tu meklēšanā esi nepraša, vai arī to, ka viņu ir grūti atrast. Nevis to, ka viņai nav intereses par tevi.

-        Varētu pat teikt, Vilems piebilda, nostādamies Simmona pusē,

-    ka parasti viņa ir tā, kas atrod tevi, tātad jāsecina, ka viņa pavada diezgan daudz laika, tevi meklējot. Arī tu neesi viegli atrodams. Tas nepārprotami liecina par viņas interesi.

Atcerējos Dennas atstāto zīmīti un bridi pieķēros domai, ka Simmonam varētu būt taisnība. Domāju par nakti, kad abi gulējām pelēkakmens virsotnē, un man krūtīs iegailējās cerību dzirkstele.

Tad atgādināju sev, ka Denna tovakar bija delīrija iespaidā un neap­zinājās, ko dara. Un atcerējos, kā viņa aizgāja, turēdamās pie elkoņa Lentarenam. Domāju par slaido, izskatīgo Lentarenu un visiem pārē­jiem vīriešiem, kuri varēja Dennai piedāvāt kaut ko vērtīgu. Kaut ko vai­rāk par labu dziedoņa balsi un vīrišķīgas drosmes demonstrējumiem.

-  Tu taču zini, ka man ir taisnība! Simmons atglauda matus no pieres un puiciski iesmējās. To nu tu nevari apstrīdēt! Viņa ir iegrābusies kā muļķīte. Un tu esi nepārspējams muļķis, tāpēc no jums sanāk teicams pāris.

Es nopūtos. Sim, viņa ir mans draugs, un par to es jūtos laimīgs. Viņa ir neparasts, īpašs cilvēks, un es priecājos, ja varu pavadīt laiku kopā ar viņu. Tas ir viss. Centos ielikt balsī pēc iespējas vairāk možas nevērības, lai Simmons man noticētu un pārstātu runāt par šo tematu.

Simmons bridi lūkojās manī, tad paraustīja plecus. Nu, ja tā, viņš teica, pavicinādams roku ar vistas gabalu, tad zini: Fela bez mitas runā par tevi. Stāsta, ka tu esot izcils puisis. Turklāt vēl izglābis viņai dzīvību. Tur tev noteikti ir simtprocentīgas izredzes.

Necentos atbildēt un pievērsu skatienu rakstiem, ko vējš zīmēja strūklakas šļakatās.

- Vai zināt, ko mums vajadzētu… Simmons iesāka, bet tad piepeši apklusa un kā sastindzis blenza man garām. Viņa seja bija negaidot pārvērtusies.

Pagriezies paskatījos turp un ieraudzīju, ka mans lautas futrālis ir tukšs. Lauta bija pazudusi. Pārlaidu apkārt izmisušu skatienu, gatavs lēkt kājās un skriet to meklēt. Bet tas nebija vajadzīgs pavisam netālu stāvēja Ambrozs un daži viņa draugi. Vienā rokā viņš turēja manu lautu.

- Ak, žēlīgais Tehlu! Simmons man aiz muguras izdvesa. Tad viņš teica savā ikdienišķajā balsī: Dod to atpakaļ, Ambroz!

-  Apklusti, E’lirl Ambrozs atcirta. Tā nav tava darīšana!

Piecēlos kājās, nenovērsdams acis no viņa un savas lautas. Biju

iedomājies, ka Ambrozs ir garāks par mani, bet tagad, stāvēdams vi­ņam pretī, redzēju, ka esam vienādā augumā. Arī Ambrozs izskatījās mazliet pārsteigts.

-  Dod šurp! es teicu un izstiepu roku. Ar izbrīnu redzēju, ka tā nedreb. Es drebēju iekšēji: pa pusei aiz bailēm, pa pusei aiz niknuma.

Manī vienlaikus ierunājās divi cilvēki. Viens sauca: Lūdzu, nenodari tai neko! Lūdzu, nē! Nesalauz! Lūdzu, atdod to man! Neturi to tik neuz­manīgi, aiz grifa! Otrs skandēja: Es tevi ienīstu, es tevi ienīstu, es tevi ienīstu, itin kā spļaudams asins malkus.

Es paspēru soli uz priekšu. Dod šurp! Paša balss manās ausīs skanēja svešādi, tā šķita neskanīga un tukša. Tukša kā mana izstieptā plauksta. Biju pārstājis iekšēji drebēt.

Ambrozs brīdi saminstinājās: kaut kas manā balsī viņu bija negai­dot pārsteidzis. Jutu, ka viņš jūtas neveikli, jo es izturējos citādi, nekā viņš bija gaidījis. Simmons un Vilems man aiz muguras aizturēja elpu. Ambroza draugi viņam blakus nedroši sagrozījās.

Tad Ambrozs pasmaidīja un savilka vienu uzaci. Bet es esmu sace­rējis tev dziesmu, un tai vajadzīgs pavadījums. Sagrābis lautu rupjā tvērienā, viņš sāka strinkšķināt stīgas, nedomādams ne par ritmu, ne melodiju. Garāmgājēji apstājās un ieklausījās viņa dziesmā.

“Reiz dzīvoja zeņķis, vārdā Kvouts,

Ar mākoņos izslietu galvu.

Maģistri teica: "Tam pienākas gods!"

Un pērienu lēma par balvu.”

Tagad mūsu tuvumā bija apstājušies jau diezgan daudzi klausītāji, kas vēroja Ambroza priekšnesumu ar smaidiem un jautriem smiekliem. To iedrošināts, Ambrozs izteiksmīgā žestā aplaida apkārt roku.

-  Visi kopā! viņš iesaucās, paceldams rokas kā orķestra diriģents un vēzēdams manu lautu gaisā kā zizli.

Es paspēru soli uz priekšu. Atdod, vai ari es tevi nogalināšu! Tajā bridi nešaubījos, ka tiešām to izdarīšu.

Visi apklusa. Redzēdams, ka nesagaidīs no manis to, ko gribējis, Ambrozs mēģināja tēlot vienaldzību. Dažiem nav nekādas humora izjūtas, viņš nopūzdamies teica. Še, ķer!

Viņš pasvieda man lautu, bet lautas nav piemērotas metieniem. Tā neveikli sagriezās gaisā, un mans tvēriens palika tukšā. Man bija gluži vienalga, vai Ambrozs tā darījis aiz neveiklības vai aiz tīša ļaunuma. Mana lauta atsitās ar korpusu pret bruģakmeņiem, un atskanēja plīs­tošs troksnis.

ŠI skaņa man atgādināja drausmīgo bridi, kad netīrā Tarbeanas šķērsielā zem manis ar troksni bija sašķīdusi tēva lauta. Pieliecos, lai to paceltu, un tā ievaidējās kā ievainots dzīvnieks. Ambrozs pa pusei pagriezās atpakaļ, lai paskatītos uz mani, un es redzēju viņa sejā uz­jautrinājuma smīnu.

Atvēru muti, lai kliegtu, aurotu, lādētu viņu. Taču no mutes man izlauzās kaut kas cits vārds, kuru es nezināju un nevarēju atcerē­ties.

Pēc tam es dzirdēju vairs tikai vēja troksni. Tas auroja laukumā kā piepeša viesuļvētra. Garāmbraucošā kariete sāniski aizslīdēja pār bruģakmeņiem, un zirgi panikā saslējās pakaļkājās. Brāzma kādam no rokām izrāva nošu lapas, un tās aizspridzēja mums garām kā dīvaina zibens šautra. Neredzams spēks pagrūda mani soli uz priekšu. Vējš grūstīja visus. Visus, izņemot Ambrozu, kas nekustīgi gulēja zemē gluži kā Dieva rokas notriekts.

Tad viss atkal apklusa. Papīri krita zemē, virpuļodami kā rudens lapas. Cilvēki apdulluši raudzījās apkārt izspūrušiem matiem un izraus­tītām drēbēm. Daži streipuļodami centās pretoties brāzmām, kas bija jau pierimušas.

Man skaudri sāpēja sirds. Mana lauta bija salauzta.

Ambrozs grīļodamies uzslējās kājās. Roka ļengani karājās viņam gar sāniem, un no galvas plūda asinis. Viņš uzmeta man mežonīgu baiļu un apjukuma pilnu skatienu, un es izjutu īslaicīgu, līksmu gandarī­jumu. Man gribējās uzkliegt viņam vēlreiz un paskatīties, kas notiks. Vai atkal sacelsies vējš? Vai viņu aprīs zeme?

Kaut kur dzirdēju pārbiedēta zirga zviegšanu. Laukumā pulcējās cilvēki, kas bija izskrējuši no “Eolijas” un citām tuvējām ēkām. Mūziķi satraukti lūkojās apkārt, un visi runāja vienlaikus.

-   …tas bija?

-   …notis pa visām malām! Palīdziet, pirms tās…

-   …to izdarīja! Tas tur, ar sarkanajiem…

-   …dēmons! Vēja dēmons un…

Mēmā apjukumā skatījos apkārt, līdz Vilems un Simmons steigšus aizrāva mani projām.

* * *

-   Mēs nezinājām, kurp viņu vest, Simmons teica Kilvinam.

- Izstāstiet visu vēlreiz! Kilvins mierīgi sacīja. Bet šoreiz runājiet pa vienam! Viņš pamāja uz Vilemu. Pacenties salikt visus vārdus kārtīgā rindā!

Mēs sēdējām Kilvina kabinetā. Durvis bija aizvērtas, un logiem priekšā aizvilkti aizkari. Vilems sāka pārstāstīt notikušo. Viņš runāja arvien ātrāk un beigu beigās pārgāja uz siaru valodu. Kilvins palaikam pamāja ar galvu, un viņa seja bija neparasti domīga. Simmons dedzīgi klausījās, brīžam papildinādams stāstu ar kādu starpsaucienu.

Es sēdēju blakus uz ķebļa. Manī virmoja apjukuma un neskaidru jautājumu mutulis. Sāpēja kakls. Ķermenis bija gurduma un skaudra adrenalīna pilns. Visa tā vidū dziļi krūtīs kvēloja karsta un sarkana dusmu ogle. Apkārt man pletās liels, nejutīgs tukšums, it kā mani būtu apņēmusi desmit collu bieza vaska kārta. Kvouta vairs nebija bija tikai trula tukšuma ieskauts apjukums un dusmas. Jutos kā zvirbulis, kas nokļuvis vētrā un nespēj atrast drošu zaru, kam pieķerties. Kā viesuļa mētāts putns, kas vairs nespēj kontrolēt savu lidojumu.

Kad Vilems tuvojās stāsta beigām, kabinetā bez klauvēšanas un pieteikšanās ienāca Elodins. Vilems apklusa. Es uzmetu Vārdu maģis­tram īsu skatienu un atkal pievērsos sasistajai lautai, ko turēju rokās. Kad to pagrozīju, viena no asajām šķautnēm pārgrieza man pirkstu. Es vienaldzīgi noskatījos, kā asinis kāpj augšup no brūces un sāk pilēt uz grīdas.

Elodins nostājās tieši man pretī, nepievērsdams uzmanību nevie­nam no citiem klātesošajiem. Kvout?

-  Viņš nejūtas labi, maģistr, sacīja Simmons, un viņa balsī spalgi ieskanējās raizes. Viņš ir pilnīgi apdullis. Nav spējīgs runāt. Kaut gan es dzirdēju vārdus un zināju, ka tiem ir nozīme zināju pat kon­krēto, tiem atbilstošo nozīmi -, nekādu kopēju jēgu tajos nespēju aptvert.

-   Man šķiet, ka viņš sasita galvu, sacīja Vilems. Viņš skatās uz jums, bet neko neredz. Acis tādas kā sunim.

-  Kvout? Elodins atkārtoja. Kad es neatbildēju un nepacēlu ska­tienu no lautas, viņš pasniedzās un saudzīgi pacēla manu zodu augšup, līdz mūsu skatieni sastapās. Kvout!

Es samirkšķināju acis.

Viņa skatiens bija ciešs un rāms. Tumšās acis mani mazliet nomie­rināja. Pieklusināja vētru, kas plosījās mani. Aerlevsedi,viņš teica.

-     Atkārto!

-  Ko? Simmons kaut kur aizmugurē pārjautāja. Vējš?

-AerlevsediElodins pacietīgi sacīja vēlreiz, nenovērsdams tumšās

acis no manas sejas.

-  Aerlevsedi es truli atkārtoju.

Elodins uz mirkli nesteidzīgi aizvēra acis, it kā mēģinātu saklausīt tikko jaušamu melodiju, kas viegli šūpojas vēja pūsmā. Neredzēdams viņa acis, es ieslīgu tukšumā. Vēlreiz paskatījos uz salauzto lautu, ko turēju rokās, taču, pirms mans skatiens aizklīda nenosakāmā tālumā, viņš atkal satvēra manu zodu un pavērsa manu seju augšup.

Mūsu skatieni vēlreiz sastapās. Trulums pagaisa, taču manā galvā joprojām plosījās vētra. Tad Elodina acis pārvērtās. Viņš pārtrauca skatīties uz mani un ieskatījās man iekšā. Citādi es to neprotu apraks­tīt. Viņš ieskatījās dziļi mani nevis manās acīs, bet tām cauri. Viņa skatiens iegāja manī un stingri nostājās man krūtīs, it kā viņš ar abām rokām darbotos man iekšienē, iztaustītu plaušas, pārbaudītu sirdsdar­bību, pētītu manu dusmu karstumu, izzinātu manas iekšējās vētras dabu.

Elodins saliecās uz priekšu, un viņa lūpas pieskārās manai ausij. Sajutu viņa elpu. Viņš sāka runāt… un vētra norima. Es atradu vietu, kur nostāties.

Ir kāda spēle, ko agrāk vai vēlāk ir izmēģinājis ikviens bērns. Tu izstiep rokas un daudz reižu ātri griezies apkārt, skatīdamies, kā pa­saule pārvēršas kustīgā miglā. Sākumā zūd lietu un virzienu izjūta, bet, ja griešanās turpinās pietiekami ilgi, viss sakārtojas pie vietām un galva vairs nereibst, riņķojot reizē ar izplūdušo pasauli sev apkārt.

Tad tu apstājies un pasaule atgūst agrākos apveidus. Reibonis pār­steidz kā pērkona spēriens, viss kustas un grīļojas. Pasaule šūpojas tev visapkārt.

Tā notika, kad Elodins apklusināja vētru manā galvā. Pēkšņi man mežonīgi apreiba galva, es iekliedzos un pacēlu abas rokas, lai nekristu uz sāniem, nekristu uz augšu, nekristu uz iekšu. Kājām ķeroties kaut kur ķeblī, es sāku slīdēt uz grīdas un jutu, ka mani satver kādas rokas.

Tas bija baisi, taču pārejoši. Kad atguvos, Elodins bija projām.

SIMMONS UN VILEMS aizveda mani uz Ankera viesnīcu, kur es iekritu savas istabas gultā un astoņpadsmit stundas pavadīju aiz miega dur­vīm. Kad nākamajā dienā pamodos, jutos negaidīti labi, kaut gan biju gulējis ar visām drēbēm un pūslis man bija piebriedis, šķiet, līdz melo­nes lielumam.

Veiksme man dāvāja pietiekami daudz laika, lai es pagūtu nomaz­gāties un paēst, pirms mani uzmeklēja viens no Džamisona ziņnešiem. Mani gaidīja Maģistru zālē. Pēc pusstundas man vajadzēja ierasties “uz ragiem”.

* * *

Ambrozs un es stāvējām pretī maģistru galdam. Viņš bija apsūdzējis mani ļaunprātībā. Atbildēdams uz to, es biju iesniedzis sūdzību par mana īpašuma zādzību un sabojāšanu un Arcanum loceklim nepiedie­nīgu uzvedību. No savas agrākās pieredzes “uz ragiem” biju iepazinies ar Rerum Codex oficiālajiem Universitātes noteikumiem. Biju izlasījis tos divas reizes, lai skaidri saprastu, kā šie jautājumi tiek risināti. Zināju tos kā savus rokas pirkstus.

Diemžēl tāpēc es zināju arī to, kādas nepatikšanas man sagaidāmas. Ļaunprātība bija ļoti nopietna apsūdzība. Ja nospriedīs, ka esmu ar nodomu kaitējis Ambrozam, man draudēja pēriens un izslēgšana no Universitātes.

Kaitējums Ambrozam bija neapstrīdams. Viņš bija guvis zilumus un kliboja. Piere viņam bija nobrāzta koši sarkana. Ambroza roka bija pakārta kaklā, taču es nešaubījos, ka šo drāmas daļu viņš ir ievērojami pietēlojis klāt.

Bēdīgākais bija tas, ka man pašam nebija ne jausmas par notikušo. Man nebija radusies iespēja ne ar vienu aprunāties. Nebiju paguvis pat pateikties Elodinam par iepriekšējās dienas palīdzību Kilvina darb­nīcā.

Maģistri ļāva mums katram izstāstīt savu stāsta daļu. Ambrozs sevi parādīja teicami, proti, runāja maz, bet šo mazumiņu pasniedza ļoti pieklājīgi. Pēc kāda laika man radās aizdomas, ka viņa apātisko gurdumu varbūt izraisījusi pārmērīga pretsāpju līdzekļa deva. Spriežot pēc glāžainā spīduma acīs, nodomāju, ka tā varēja būt opija tinktūra.

-  Apspriedīsim apsūdzības atkarībā no smaguma pakāpes! rektors teica, noklausījies mūsu abu stāstus.

Roku pacēla maģistrs Hemme, un rektors aicināja viņu izteikties.

-     Pirms balsošanas mums vajadzētu sašaurināt apsūdzību apjomu, Hemme teica. E’lira Kvouta apsūdzības satur liekvārdību. Nevar apsū­dzēt studentu gan par zādzību, gan par tā paša īpašuma sabojāšanu, iespējams ir tikai vai nu viens, vai otrs.

-  Kāpēc jūs tā domājat, maģistr? es pieklājīgi pavaicāju.

-   Zādzība nozīmē sveša īpašuma piesavināšanos, Hemme sacīja rāmi saprātīgā tonī. Kā iespējams piesavināties to, ko pats ir sabo­jājis? Vai nu viena, vai otra apsūdzība ir jāatceļ.

Rektors paskatījās uz mani. E’lir Kvout, vai tu vēlies atcelt vienu no savām apsūdzībām?

-   Nē, ser.

-  Tādā gadījumā es aicinu balsot par to, lai atceltu apsūdzību īpa­šuma zādzībā! Hemme paziņoja.

Rektors veltīja Hemmem naidīgu skatienu, pauzdams mēmu pār­metumu par izteikšanos ārpus kārtas, tad pievērsās man. Stūrgal­vība pret saprātu nav cildināma tieksme, E’lir, un maģistrs Hemme ir izteicis pārliecinošu argumentu.

-  Maģistrs Hemme ir izteicis maldīgu argumentu, es nešaubīda­mies atbildēju. Zādzība nozīmē cita cilvēka īpašuma piesavināšanos. Apgalvojums, ka nozagto īpašumu nav iespējams sabojāt, ir smieklīgs.

Ievēroju, ka vairāki maģistri piekrītoši pamāj, taču Hemme neat­laidās. Maģistr Lorren, kāds ir sods par zādzību?

-  Par zādzību students var saņemt ne vairāk par diviem sitieniem pa muguru, Lorrens noskandēja. Un viņam jāatdod nozagtais īpa­šums vai tā vērtība naudā plus viens sudraba talants.

-  Un kāds ir sods par īpašuma sabojāšanu?

-   Studentam jāatlīdzina īpašuma aizvietošana vai salabošana.

-   Redzat? Hemme teica. Tātad pastāv iespēja, ka vainīgajam par vienu un to pašu jāmaksā divreiz. Tas nav taisnīgi. Tas nozīmētu piespriest viņam divkāršu sodu par vienu un to pašu nodarījumu.

-   Nē, maģistr Hemme! es viņu pārtraucu. Tas nozīmētu sodīt viņu gan par zādzību, gan par īpašuma sabojāšanu. Rektors veltīja man tādu pašu skatienu kā iepriekš Hemmem, pārmetot izteikšanos ārpus kārtas, tomēr es turpināju: Ja es būtu aizdevis viņam savu lautu un viņš būtu to salauzis, tas būtu viens. Ja viņš būtu to nozadzis, bet nebūtu sabojājis, tas būtu kas cits. Šoreiz nav spēkā ne viens, ne otrs. Šoreiz spēkā ir abi.

Rektors paklaudzināja pa galdu, lai apklusinātu klātesošos. Tātad, cik saprotu, E’lirs Kvouts nedomā atsaukt nevienu no apsūdzībām?

-  Nē, es tās neatsaukšu.

Hemme pacēla roku, un rektors deva viņam vārdu. Es aicinu bal­sot par to, lai atceltu zādzības apsūdzību!

-   Vai visi piekrīt? rektors gurdi vaicāja. Roku pacēla Hemme, Branders, Mandrags un Lorrens. Piecarpus balsis pret četrām; apsū­dzība paliek spēkā.

Rektors enerģiski turpināja, neļaudams kādam iejaukties un aiz­kavēt norises. Kurš uzskata Re’laru Ambrozu par vainīgu īpašuma sabojāšanā? Roku pacēla visi, izņemot Hemmi un Branderu. Rektors paskatījās uz mani. Cik tu samaksāji par savu lautu?

-  Deviņus talantus un sešus džotus, es meloju, zinādams, ka lau­tai tā ir pieticīga cena.

To dzirdēdams, Ambrozs saslējās. Beidz melst! Tu nekad mūžā neesi turējis rokā desmit talantu!

Sadusmots par iejaukšanos, rektors uzsita ar dūri pa galdu. Bet tad roku pacēla Branders. Re’lars Ambrozs tomēr uzsvēra interesantu apstākli. Kā students, kurš ieradās pie mums bez jebkādiem līdzekļiem, varēja tikt pie tādas naudas summas?

Vairāki maģistri pievērsa man domīgus skatienus. Es nodūru acis, tēlodams apmulsumu. Es laimēju naudu “stūru” spēlē, kungi.

Zālei pāršalca uzjautrināta murdoņa. Elodins iesmējās pilnā balsī. Rektors paklaudzināja pa galdu. Re’laram Ambrozam tiek piespriesta soda nauda deviņu talantu un sešu džotu apmērā. Vai kādam no maģistriem ir iebildumi?

Hemme pacēla roku, bet, neguvis pārējo atbalstu, saņēma norai­dījumu.

-  Tagad par apsūdzību zādzībā. Cik sitienu piespriežam?

-   Nevienu, es teicu, un vairāki maģistri izbrīnā savilka uzacis.

-   Kas uzskata Re’laru Ambrozu par vainojamu zādzībā? rektors jautāja. Hemme, Branders un Lorrens nepacēla roku. Re’laram Ambrozam tiek piespriests naudas sods desmit talantu sešu džotu apmērā. Vai kādam no maģistriem ir iebildumi?

Šoreiz Hemme nepacēla roku, tikai drūmi skatījās lejup.

Rektors dziļi ievilka elpu un ļāva tai strauji izplūst. Arhīvu maģistr, kāds ir sods par Arcanum loceklim nepiedienīgu uzvedību?

-   Atkarībā no pārkāpuma smaguma studentam var piespriest nau­das sodu, pērienu, uz laiku atņemt Arcanum tiesības vai izslēgt no Universitātes, Lorrens rāmi noskandēja.

-   Kāds ir ierosinājums?

-   Uz laiku atņemt Arcanum tiesības, es teicu tādā tonī, it kā tas būtu pats par sevi saprotams,

Ambroza savaldība pagaisa. Ko? viņš neticīgi iesaucās, pagriez­damies pret mani.

Iejaucās Hemme. Henna, tas kļūst smieklīgi!

Rektors paskatījās uz mani ar vieglu pārmetumu sejā. Diemžēl man jāpiekrīt maģistram Hemmem, E’lir Kvout. Nedomāju, ka noti­kušais ir pietiekams pamats tiesību atņemšanai.

-    Nepiekrītu! es teicu, cenzdamies sakopot visas savas pārlie­cināšanas spējas. Padomājiet vēlreiz par to, ko dzirdējāt! Tikai un vienīgi personīgas nepatikas dēļ Ambrozs atļāvās mani publiski izsmiet un pēc tam nozaga un sabojāja vienīgo vērtīgo lietu, kas man pieder.

Vai tādu uzvedību drīkst atļauties Arcanum biedrs? Vai tāda attiek­sme ir veicināma pārējos Re’lara pakāpes audzēkņos? Vai sīkumains zemiskums un nelabvēlība ir īpašības, ko jūs vēlaties redzēt nākamajos arkanistos? Ir pagājuši divi gadu simti, kopš pēdējo reizi arkanists tika sadedzināts uz sārta. Ja turpināsiet piešķirt gilderus tādiem untumai­niem bērniem kā šis, es pamāju uz Ambrozu, līdzšinējais miers un drošība izgaisīs pāris gadu desmitos!

Tas nepalika bez iespaida. Redzēju, kā mainās maģistru sejas izteiks­mes. Ambrozs man blakus nervozi sakustējās, un viņa skatiens nemie­rīgi šaudījās apkārt.

Pēc neilga klusuma brīža rektors aicināja maģistrus balsot. Kas ir par to, lai Re’laram Ambrozam uz laiku atņemtu Arcanum tiesības?

Roku nevilcinādamies pacēla Arvils, tad Lorrens, Elodins, Elksa Dals… Sasprindzinājums pieauga. Es skatījos uz Kilvinu un rektoru, cerēdams, ka roku pacels arī viens no viņiem.

Izšķirošais bridis pagāja. Priekšlikums noraidīts! Ambrozs dzir­dami uzelpoja. Es jutos tikai mazlietiņ vilies. Patiesībā biju pat izbrī­nījies, ka man izdevies panākt kaut vai tik daudz.

-  Un tagad turpinām! rektors teica, it kā sagatavojies ļoti grū­tam solim. Mums jāpieņem lēmums par apsūdzību ļaunprātībā pret E’liru Kvoutu.

- Paredzētais sods ir no četriem līdz piecpadsmit sitieniem ar vien­kāršu pletni un izslēgšana no Universitātes, Lorrens noskaitīja.

-  Pieprasītais sitienu skaits?

Ambrozs pagriezās un paskatījās uz mani. Jutu, kā darbojas viņa domas, cenšoties izrēķināt, cik dārgi likt man maksāt un tomēr nezau­dēt maģistru labvēlību. Seši!

Jutu pakrūtē iegulstam svina smagumu. Sitienu skaits man bija pilnīgi vienaldzīgs. Es labprāt piekristu kaut diviem dučiem, ja vien tas pasargātu mani no izslēgšanas. Ja mani izmestu no Universitātes, mana dzīve būtu galā. Rektor? es ierunājos.

Viņš palūkojās uz mani ar gurdu, labsirdīgu skatienu. Rektora acis teica, ka viņš mani saprot, taču viņam nav citas iespējas kā aizvadīt notikumus līdz paredzētajām beigām. Mani izbiedēja žēlums rektora skatienā. Viņš zināja, kas notiks turpmāk. Jā, E’lir Kvout?

-  Vai drīkstu kaut ko sacīt?

-  Savai aizstāvībai tu esi jau izteicies, viņš noraidoši atbildēja.

-   Bet es pat nezinu, ko esmu izdarījis! es iekliedzos, panikai ņemot virsroku pār savaldību.

-  Seši sitieni un izslēgšana, rektors oficiālā tonī paziņoja, nepie­vērsdams uzmanību manam izvirdumam. Kas balso par šo priekš­likumu?

Hemme pacēla roku. To pašu darīja Branders un Arvils. Sirdij gur­stot, redzēju, ka roku paceļ arī rektors, Lorrens, Kilvins un Elksa Dals. Pēdējais viņiem pievienojās Elodins, laiski smaidīdams un kustinādams izstieptos pirkstus kā atvadu mājienā. Visas deviņas rokas bija paceltas pret mani. Biju izslēgts no Universitātes. Mana dzīve bija galā.

-    SEŠI SITIENI un izslēgšana, rektors smagi noteica.

Izslēgšana, es truli atkārtoju sevī, it kā nekad nebūtu dzirdējis šo vārdu. Izslēgt, piespiedu kārtā izmest. Jutu sev blakus gluži fiziski sta­rojam Ambroza triumfu. Brīdi baidījos, ka mani turpat uz vietas, visu acu priekšā, piemeklēs smaga lēkme.

- Vai kāds no maģistriem iebilst pret šo lēmumu? rektors uzdeva tradicionāli pieņemto jautājumu. Es stingi raudzījos grīdā.

-  Es iebilstu! Izteiksmīgā balss varēja piederēt vienīgi Elodinam.

-  Kas balso par izslēgšanas apturēšanu? Uz brīdi pacēlis acis, paguvu ieraudzīt, ka roku paceļ Elodins, Elksa Dals, Kilvins, Lorrens un rektors. Nolaista palika vienīgi Hemmes roka. Pārsteigumā un neticībā es gandrīz skaļi iesmējos. Elodins vēlreiz vēltīja man savu zēnisko smaidu.

-  Izslēgšana apturēta! rektors enerģiski paziņoja, un es jutu, kā Ambroza gandarījums man blakus nodreb un saplok. Vai ir vēl kādi ierosinājumi? Es saklausīju rektora balsī neparastu pieskaņu. Viņš kaut ko gaidīja.

Ierunājās Elodins: Es ierosinu piešķirt Kvoutam Re’lara pakāpi.

-  Vai visi piekrīt? Visi, izņemot Hemmi, pacēla roku. Papuves mēneša piektajā dienā Kvoutam tiek piešķirta Re’lara pakāpe, par kura­toru ieceļot maģistru Elodinu. Sapulce beigusies! Rektors piecēlās un devās uz durvīm.

-  Ko?! Ambrozs iekliedzās un apjucis paskatījās apkārt, it kā nesaprazdams, kam uzdot šo jautājumu. Beidzot viņš aizskrēja pakaļ Hemmem, kas steidzīgi gāja uz izeju tūlīt aiz rektora un pārējiem maģistriem. Ievēroju, ka Ambrozs nepavisam vairs neklibo tik stipri kā tiesas sākumā.

Es apstulbis paliku uz vietas un stāvēju, līdz pie manis pienāca Elodins un paspieda manu ļengano roku. Esi apjucis? viņš jautāja.

-    Nāc man līdzi! Es paskaidrošu.

Pēc “Dobuma” ēnainā vēsuma pēcpusdienas saules spožums šķita gluži apžilbinošs. Elodins ērmīgi sarāva maģistra tērpu augšup, pār­mezdams to pār galvu. Zem tā viņam bija vienkāršs, balts krekls un diezgan bēdīga izskata bikses, ko saturēja apspūrusi aukla. Es pirmo­reiz pamanīju, ka Elodinam ir basas kājas. Pēdu virspuses bija tikpat veselīgi iedegušas kā viņa rokas un seja.

-  Vai tu zini, ko nozīmē Re’lar? Elodins nevērīgi apvaicājās.

-  Tulkojumā “runātājs”, es atbildēju.

-   Vai tu zini, ko tas nozīmē? viņš atkārtoja, uzsvērdams pēdējo vārdu.

-   Patiesībā nē, es atzinos.

Elodins dziļi ievilka elpu. Reiz sensenos laikos bija kāda universi­tāte. To uzcēla uz citas, senākas universitātes drupām. Tā nebija liela tajā bija varbūt piecdesmit cilvēku. Bet tā bija vislabākā universitāte daudzu jūdžu apkaimē, tāpēc studenti tiecās pēc tās, mācījās tajā un to beidza. Šajā universitātē bija kāda cilvēku grupa. Tā apvienoja tos, kuru zināšanas sniedzās tālāk par matemātikas, valodniecības un retorikas robežām.

Universitātes ietvaros viņi nodibināja vēl kādu mazāku grupu. To sauca Arcanum, un tā bija ļoti maza un ļoti slepena apvienība. Tajā bija noteikta pakāpju sistēma, un ikviena biedra augšupeju noteica vienīgi viņa asredzība. Par šīs grupas piederīgo varēja kļūt, aplieci­not savas spējas redzēt patiesību. Šie cilvēki ieguva apzīmējumu E’lir, proti, “redzētājs”. Kā tu domā, kā viņi ieguva Re’lar pakāpi? Elodins nogaidoši palūkojās uz mani.

-  Ar runas spējām.

Elodins iesmējās. Pareizi! Viņš apstājās un pagriezās pret mani.

-    Bet ar kāda veida spējām? Ko viņi prata pateikt? Viņa acis raudzījās manī dzīvi un caururbjoši.

-  Vārdus?

-   Cilvēku un lietu vārdus! Elodins pacilāts atbildēja. Vārdi ir pasaules apveidi, un cilvēks, kurš spēj tos pateikt, atrodas uz spēka ceļa. Savos senajos aizsākumos Arkanums bija neliela grupa, un tā apvienoja cilvēkus, kuri saprata vairāk par citiem. Cilvēkus, kuri zināja stiprus vārdus. Tie mācīja nelielu studentu skaitu, lēni un uzmanīgi vadīdami viņus pretī spēkam un gudrībai. Un maģijai. īstai maģijai. -

Elodins pārlaida skatienu apkārtējām ēkām un studentu bariem. Tajos laikos Arkanums bija stiprs brendijs. Tagad tas ir pamatīgi atšķaidīts vīns.

Pagaidīju, līdz biju pārliecināts, ka viņš ir beidzis. Maģistr Elodin, kas vakar īsti notika? Aizturējis elpu, gaidīju, bezcerīgi cerēdams, ka saņemšu saprotamu atbildi.

Elodins savādi paskatījās uz mani. Tu izsauci vēja vārdu, viņš teica, it kā izskaidrojums būtu acīm redzams.

-   Bet ko tas nozīmē? Un ko nozīmē vārds? Vai tas ir tāds pats vārds kā “Kvouts” vai “Elodins”? Vai drīzāk kaut kas tāds kā teicienā “Taborlins zināja daudzu lietu vārdus”?

-  Gan viens, gan otrs, Elodins atbildēja un pamāja sveicienu glītai meitenei, kas bija izliekusies pa otrā stāva logu.

-  Bet kā vārds var izdarīt kaut ko tādu? “Kvouts” un “Elodins” ir tikai skaņu virkne, ko mēs izsakām, tām nav pašām sava spēka.

Elodins izbrīnījies sarauca uzacis. Patiešām? Paskaties! Viņš pārlaida skatienu ielai. Neitan! viņš iesaucās. Kāds zēns pagriezās un paskatījās uz mums. Redzēju, ka tas ir viens no Džamisona ziņne­šiem. Neitan, panāc šurp!

Zēns pieskrēja klāt un paskatījās uz Elodinu. Jā, ser?

Elodins iedeva viņam savu maģistra tērpu. Neitan, vai tu varētu aiznest to uz manām istabām?

-   Protams, ser! Paņēmis tērpu, zēns aizsteidzās projām.

Elodins paskatījās uz mani. Redzi? Vārdi, kuros mēs saucam cits

citu, nav īstie Vārdi. Tomēr tiem piemīt savs spēks.

-   H nav maģija! es iebildu. Viņam bija jāpaklausa. Jūs esat maģistrs.

-  Un tu esi Re’lars, Elodins nepiekāpīgi teica. Tu izsauci vēju, un vējš tev paklausīja.

Pūlējos aptvert neparasto skaidrojumu. Vai gribat sacīt, ka vējš ir dzīvs?

Viņš izdarīja neizprotamu rokas kustību. Savā ziņā jā. Lielākā daļa lietu ir tādā vai citādā nozīmē dzīvas.

Nolēmu izmēģināt citu ceļu. Kā es varēju izsaukt vēju, ja nezi­nāju, kā tas jādara?

Elodins strauji sasita plaukstas. Tas ir teicams jautājums! Atbilde ir tāda: ikvienam no mums ir divi prāti nomoda prāts un dusošais prāts. Mūsu nomoda prāts ir tas, kurš domā, runā un spriež. Bet du­sošais prāts ir spēcīgāks. Tas redz visu līdz pašam dziļumam. Tā ir mūsu daļa, kas sapņo. Tā visu saglabā atmiņā. Tā dod mums intuīciju. Tavs nomoda prāts neizprot vārdu dabu. Tavs dusošais prāts to izprot. Tas zina daudz tāda, ko nezina nomoda prāts.

Elodins paskatījās uz mani. Atceries, kā tu juties pēc tam, kad biji izsaucis vēja vārdu!

Pamāju ar galvu; šis atmiņas nebija patīkamas.

-  Brīdis, kad Ambrozs salauza tavu lautu, pamodināja tavu dusošo prātu. Kā milzīgs lācis, kas ar degošu nūju iztraucēts no ziemas miega, tas saslējās pakaļkājās un ierēcās, saukdams vēja vārdu. Elodins sparīgi mētāja rokas, piesaistīdams garāmejošo studentu izbrīnītos skatienus. Pēc tam tavs nomoda prāts nezināja, ko iesākt. Tas palika kopā ar saniknotu lāci.

-   Ko jūs toreiz darījāt? Es neatceros, ko jūs man iečukstējāt ausī.

-   Tas bija vārds. Tas bija vārds, kas nomierināja saniknoto lāci un ļāva tam atkal laisties miegā. Tomēr pašlaik tas nav iemidzis tik cieši kā iepriekš. Mums tas ir lēnām jāatmodina un jāpanāk, lai tu to kontrolētu.

-  Vai tāpēc jūs ierosinājāt apturēt manu izslēgšanu?

Viņš nevērīgi atmeta ar roku. Nekāda izslēgšana tev nedraudēja. Tu neesi pirmais students, kurš dusmās izsaucis vēja vārdu; tiesa gan, pirmais vairāku gadu laikā. Parasti dusošo prātu no miega izrauj kādas spēcīgas emocijas. Elodins pasmaidīja. Mani vēja vārds uzmeklēja bridi, kad es strīdējos ar Elksu Dalu. Kad es to izkliedzu, viņa karstuma tvertnes eksplodēja un izsvieda gaisā kvēlojošus pelnus un ogles.

-   Par ko viņš jūs tik ļoti sadusmoja?

- Viņš atteicās mācīt man padziļināta līmeņa sasaisti. Man bija tikai četrpadsmit gadu un E’lir pakāpe. Viņš teica, ka man esot jāpagaida, līdz es kļūšot par Re’laru.

-  Tātad pastāv padziļināta līmeņa sasaiste?

Elodins pasmīnēja. Noslēpumi, Re’lar Kvout! Tāda ir arkanista būtība. Tagad, kad tu esi Re’lars, tev ir tiesības uzzināt šo to, kas agrāk nebija pieejams. Padziļinātās simpātijas sasaistes, vārdu dabu. Kādu mazumiņu no noslēpumainajām rūnām, ja Kilvins uzskatīs, ka esi tām gatavs.

Man krūtīs iegailējās cerība. Vai tas nozīmē, ka tagad man ir atļauta ieeja Arhīvos?

-  Ak nē, Elodins nopūtās. Nepavisam nē. Redzi, Arhīvi ir Lorrena pasaule, viņa karaļvalsts. Tie noslēpumi nepieder man, un es tos nedrīkstu nevienam nodot.

Kad viņš pieminēja noslēpumus, es atcerējos to, kas man jau mēne­šiem ilgi nebija licis mieru. Kāds noslēpums pašā Arhīvu vidienē. Ko nozīmē akmens durvis Arhīvos? es jautāju. Tās durvis ar četrām plātnēm? Tagad, kad esmu Re’lars, vai varat man pastāstīt, kas aiz tām atrodas?

Elodins iesmējās. 0 nē! Nē, nē. Tu neapmierinies ar sīkiem noslē­pumiem, vai ne? Viņš uzsita man pa plecu, it kā es būtu pateicis kādu sevišķi labu joku. Valaritas. Dievs. Es vēl tagad atceros, kā jutos, stāvēdams tur, skatīdamies uz tām durvīm un domādams, ko tās slēpj.

Viņš vēlreiz iesmējās. Žēlīgais Tehlu, es gandrīz biju pagalam! Viņš papurināja galvu. Nē. Tev nav atļauts nokļūt aiz Četru Plātņu durvīm. Bet tā kā tu esi Re’lars… Elodins sazvērnieciski paskatījās uz mani, tad palūkojās apkārt, it kā nevēlētos, lai citi mūs dzird. Es pieliecos tuvāk. Bet, tā kā tu esi Re’lars, es atzīšos, ka tādas pastāv! Viņš pamirkšķināja man ar aci, rādīdams nopietnu seju.

Kaut gan jutos vīlies, nespēju apvaldīt smaidu. Kādu laiku mēs soļojām klusēdami un pagājām garām “Centram”, pēc tam Ankera viesnīcai. Maģistr Elodin?

-  Jā? Viņa skatiens sekoja vāverei, kas pārtecēja pāri ceļam un uzskrēja kokā.

-   Es tomēr nesaprotu to, ko jūs teicāt par vārdiem.

-   Es tevi iemācīšu saprast! Elodins bezbēdīgi attrauca. Vārdu dabu nevar aprakstīt, to var tikai izjust un saprast.

-  Kāpēc to nevar aprakstīt? es jautāju. Ja kaut ko saprot, to ir iespējams ari aprakstīt.

-  Vai tu vari aprakstīt visu, ko saproti? viņš jautāja, uzmezdams man iesāņus skatienu.

-   Protams!

Elodins norādīja uz ielu. Kādā krāsā ir tā zēna krekls?

-   Zils.

-  Ko nozīmē zils? Apraksti to!

Brīdi mēģināju to darīt, tad padevos. Tātad arī zils pieder pie īpašajiem vārdiem?

-   Tas ir ārējais vārds. Ārējie vārdi ir aizmirstu iekšējo vārdu bāli atspulgi. Arī tiem piemīt savs spēks. Tie var iedegt uguni cilvēku prātos.

Tie var izvilināt asaras no viscietākajām sirdīm. Ir septiņi vārdi, kas liek sievietei tevi iemīlēt. Ir desmit vārdi, kas spēj lauzt stipra cilvēka gribu. Tomēr ārējais vārds ir tikai uguns attēls. Iekšējais vārds ir pati uguns.

Tagad manas domas bija pavisam sajukušas. Es joprojām nesa­protu!

Elodins uzlika roku man uz pleca. Lietot vārdus, lai runātu par vārdiem, ir tas pats, kas lietot zīmuli, lai uzzīmētu zīmuli uz paša zīmuļa. Tas ir neiespējami. Apjukums. Bezcerība. Viņš pacēla rokas augstu virs galvas, it kā gribēdams aizsniegt debesis. Bet pastāv citi ceļi pretī sapratnei! viņš iesaucās un iesmējās kā bērns. Ar abām rokām mādams skaidrajai, zilajai velvei virs galvas, Elodins turpināja smieties. Skaties! viņš iesaucās, atgāzis galvu atpakaļ. Zils! Zils! Zils!

-   VIŅŠ IR PILNĪGI un galīgi jucis, es teicu Simmonam un Vilemam, kad vēlāk pēcpusdienā sēdējām Ankera krogā.

-  Viņš ir maģistrs, Simmons taktiski atbildēja. Un tavs kura­tors. Un tas, ko tu mums izstāstīji, liek domāt, ka tevi neizslēdza no Universitātes tieši viņa dēļ.

-  Es nesaku, ka viņš nebūtu gudrs, un esmu redzējis viņu darām šo to tādu, ko pat nemēģināšu izskaidrot. Bet tas neizslēdz to, ka viņš ir pilnīgi nojūdzies! Nesakarīgi runā par iekšējiem vārdiem, ārējiem vārdiem un vārdu spēku. Kamēr viņš runā, tas izklausās gluži labi. Bet tam nav nekādas jēgas.

-  Beidz burkšķēt! Simmons teica. Tu pirmais no mums dabūji Re’laru, kaut ari tavs vadītājs ir nojūdzies. Tu salauzi Ambrozam roku un vēl ieguvi divus sudraba gabalus. Tiki projām no viņiem brīvs kā putns. Kaut es būtu uz pusi tāds veiksminieks kā tu!

-  Brīvs kā putns gluži ne, es teicu. Mani vēl gaida pēriens.

-  Ko? Simmons brīnījās. Vai tad tu neteici, ka tavs sods ir apturēts?

-  Viņi apturēja manu izslēgšanu, es atbildēju. Pēršanu ne.

Simmons satriekts raudzījās mani. Ak Dievs, kāpēc ne?

-  Tāpēc, ka atzina notikušo par ļaunprātību, klusi sacīja Vilems.

-    Viņi nedrīkst palaist studentu vaļā bez soda, ja paši ir balsojot atzinuši viņu par vainīgu ļaunprātībā.