Patriks Rotfuss

Vieda vīra bailes

Karaļkāvēja hronika. otrā diena

“Tas ir rets un izcils baudījums sastapt fantāzijas autoru, kurš spēj ne vien rakstīt ar valodas precizitāti, kas ir būtiski svarīga fantāzijas daļa, bet arī ievīt vārdos patiesu mūziku… Lai kurp Patriks Rotfuss dotos ar savu episko stāstu, kas sākas ar “Vēja vārdu”, viņš vedīs mūs līdzi tāpat, kā labs dziedātājs izvada klausītāju cauri dziesmai.”

Ursula le Gvina (Ursula K. Le Guin), Nacionālās Grāmatu balvas ieguvēja, bestsellera “Jūrzemes burvis” autore

““Vēja vārds”, pavisam vienkārši sakot, ir vislabākais fantāzijas sacerējums pēdējās desmitgades laikā, kaut gan žanra piesaiste palaikam mēdz vājināt pelnīto slavu. Tāpēc teiksim, ka “Vēja vārds” ir viens no labākajiem stāstiem jebkurā jomā pēdējo desmit gadu laikā.”

The Onion A. V. Club

“Spirdzinoši asredzīga un netradicionāla grāmata .. Rotfuss atklāj, ka šis nebūs ikdienišķs fantāzijas sacerējums ar bezmērķī­giem meklējumiem un pārspīlētām drāmām. .. Tas ir izsmalcināti veidots stāsts par jauna cilvēka ceļu pretī briedumam stāsts, kurā netrūkst humora, darbības un atbilstošas maģijas devas. .. Ļoti pārliecinoša debija. Džordža R. R. Mārtiņa un Tada Viljamsa cienī­tāji gūs lielu gandarījumu un ar nepacietību gaidis nākamo daļu.”

The San Francisco Chronicle

“Fascinējošs stāsts, kas lasāms ar aizturētu elpu ne vien pirmajā reizē, bet arī vēlāk. .. Pārliecinošs un krāšņs pirmais romāns, par kāda radīšanu vairākums autoru var tikai sapņot. Fantāzijas pasaulē ir iemirdzējusies jauna zvaigzne!”

Publishers Weekly

“Rotfuss ir apņēmies pastāstīt stāstu, kuram vajadzētu būt ļoti pazīstamam. Taču jau pirmajā grāmatā viņš ir apbrīnojami pra­tis piešķirt tam svaigumu un oriģinalitāti, ko papildina savdabīgs maģijas redzējums, dodot darbam gan emocionālu lidojumu, gan intelektuālu lādiņu. Gaidīsim otro grāmatu!”

Locus

““Vēja vārds” iezīmē debiju, kura mūs visus rosina sekot tās autora jaunrades ceļam. Patrikam Rotfusam piemīt patiess talants, un viņa stāsts par Kvoutu ir dziļš, daudzšķautņains un brīnuma elpas piesātināts sacerējums.”

Terijs Brukss (Terry Brooks), New York Times bestselleru saraksta autors

“Tāpat kā visos mūsu žanra labākajos darbos, galveno vērtību šai grāmatai piešķir nevis fantāzijas izpušķojumi (lai cik lieliski tie izdevušies), bet gan tas, ko autors vēlas pateikt par patiesām ikdienas vērtībām: par mērķa meklējumiem, neveiksmēm, mākslu, mīlestību un zaudējumu."

Tads Viljamss (Tad Williams), New York Times bestselleru saraksta autors, romānu Memory, Sorrow and Thorn, Otherland un Shadowmarch autors

“Gandrīz 700 lappušu garajā grāmatā neviens vārds nav iztērēts velti. Rotfuss neizpušķo un neaizraujas ar liekvārdību. Viņš ir tas izcilais fantāzijas rakstnieks, kuru mēs jau esam gaidījuši, un šī grāmata ir iepriecinošs pārsteigums… Ja jūs esat fantāzijas literatū­ras cienītājs vai vienkārši cilvēks, kurš prot novērtēt patiesi episka vēriena darbu, jums katrā ziņā tā šovasar jāizlasa.”

Orsons Skots Kārds (Orson Scott Card), bestsellera “Endera spēle” (Ender's Game) autors

“Šī ir BRĪNIŠĶĪGA grāmata, apbrīnojami meistarīgs, valdzinošs un aizrautīgi lasāms stāsts. Es apsveicu Patriku … viņa pirmais romāns patiešām ir IZCILS!”

Anna Makkafreja (Anne McCaffrey), New York Times bestselleru saraksta autore, romānu cikla Dragonriders of Pern autore

Maniem pacietīgajiem līdzjutējiem, kas lasa manu blogu un apgalvo, ka visupirmām kārtām viņi vēloties saņemt teicamu grāmatu, kaut arī nāktos gaidīt ilgāku laiku.

Maniem gudrajiem “beta” lasītājiem par viņu nenovērtējamo palī­dzību un manas paranoiskās slepenības izturēšanu.

Manam izcilajam aģentam par spēju atvairīt nevēlamo no mūsu sliekšņa turklāt daudzējādā nozīmē.

Manam dzivesgudrajam redaktoram, kas deva man laiku un telpu, lai es spētu uzrakstīt grāmatu, ar kuru varu lepoties.

Manai mīlošajai ģimenei par atbalstu un atgādinājumu, ka laiku pa laikam ir vēlams iziet no mājām.

Manai saprotošajai draudzenei, kas nepameta mani ari tad, kad nebeidzamo grāmatas pārstrādājumu stress mani padarīja ērcīgu un neciešamu.

Manam brīnišķīgajam bērnam, kurš mīlēja savu tēti, kaut ari tētim visu laiku bija kaut kur jāpazūd, lai viņš varētu rakstīt. Ari tad, kad mēs lieliski kopā pavadījām laiku. Arī tad, kad sarunājāmies par pīlēm.

.

.

Karaļkāvēja hronikas:

Pirmā diena: VĒJA VĀRDS Otrā diena: VIEDA VĪRA BAILES

TUVOJĀS RĪTAUSMA. “Ceļakmens” viesnīcā valdīja klusums, un tas bija klusums trīs daļās.

Pati jūtamākā daļa bija dobjš, mēmu atbalšu piesātināts klusums, ko radīja daudzu lietu neesamība. Ja ārā plosītos negaiss, lietus lāses pakšķēdamas kristu mēnesspuķu vītenājos aiz viesnīcas. Pērkons rūktu un ducinātu, un aiztrauktu klusumu projām pa ceļu kā krītošas rudens lapas. Ja viesnīcā nakšņotu ceļotāji, tie grozītos savās gultās, murminātu miegā un aizraidītu klusumu projām kā irstošu, pusaizmirstu sapni. Ja tur būtu mūzika… taču nē, mūzikas, protams, nebija. Patiesībā no tā visa nebija nekā, tāpēc klusums turpinājās.

“Ceļakmens” priekšnamā tumšmatains vīrietis nedzirdami aizvēra aiz sevis pagalma durvis. Virzīdamies pa melnu, necaurredzamu tumsu, viņš izslīdēja cauri virtuvei un ēdamzālei un devās lejā pa pagraba kāpnēm. Ar daudzu gadu gaitā iegūtu vieglumu viņš izvairījās no vaļīgiem dēļiem, kas varētu ieskrapstēties vai nočīkstēt zem viņa svara. Katrs lēnais solis pieskārās pakāpienam ar gandrīz nedzirdamu tap. Tādējādi viņš pievie­noja savu mazo, slepeno klusumu lielajam, dobjajam klusumam. Tas bija savdabīgs sakausējums, kontrapunkts.

Trešo klusumu pamanīt nebija viegli. Ja klausītos pietiekami ilgi, varbūt tas kļūtu jūtams viesnīcnieka istabas saltajās logu rūtīs un sienu gludajā apmetumā. Tas slēpās tumšajā lādē, kas gulēja šauras, cietas gultas kājgalī. Un tas slēpās gultā gulošā vīrieša rokās, to īpašniekam nekustīgi gaidot pirmo ausmas bālumu, kas vēstītu jaunas dienas tuvumu.

Vīrietim bija spilgti sarkani mati, sarkani kā liesma. Viņa acis bija tumšas, pievērstas tālumam, un viņš gulēja ar drūmi pakļāvīgu samie­rināšanos kā cilvēks, kurš sen zaudējis cerību aizmigt.

“Ceļakmens” piederēja viņam, tāpat kā viņam piederēja trešais klu­sums. Tā tam vajadzēja būt, jo tas bija lielākais klusums no visiem trim, un tas ieskāva sevī abus pārējos klusumus. Tas bija dziļš un plašs kā rudens beigas. Tas bija smags kā liels, upes nogludināts akmens. Tas bija pacietīgs nogrieztas puķes klusums, kas piemīt cilvēkam, kurš gaida nāvi.

ll

BASTS GARLAIKOTI atspiedās pret bāra garo sarkankoka Ieti.

Pārlaidis skatienu tukšajai istabai, viņš nopūtās un pārlūkoja atvilk­tnes, līdz atrada tīru linu audekla gabaliņu. Tad ar bezcerīgas samieri­nāšanās izteiksmi sejā viņš sāka spodrināt tuvāko letes posmu.

Pēc brīža Basts paliecās uz priekšu un nopētīja kādu tik tikko saska­tāmu plankumiņu. Paskrāpējis to, viņš sarauca pieri, jo pirksts bija atstā­jis taukainu nospiedumu. Viņš pieliecās tuvāk, uzpūta virsmai elpu un enerģiski nospodrināja vainīgo vietu. Tad, bridi pastāvējis, viņš vēlreiz sparīgi uzpūta letei dvašu un uzrakstīja apmiglotajā virskārtā neķītru vārdu.

Aizsviedis audekla gabalu malā, Basts gar tukšajiem galdiņiem un krēsliem aizgāja līdz viesnīcas lielajiem logiem. Tur viņš ilgi stāvēja, raudzīdamies uz zemesceļu, kas stiepās cauri pilsētiņas centram.

Basts vēlreiz nopūtās un sāka staigāt pa ēdamzāli turp un atpakaļ. Viņš kustējās ar dejotāja nepiespiesto grāciju un kaķa visaptverošo bez­rūpību. Bet, kad viņš izlaida plaukstas caur tumšajiem matiem, rokas kustībā bija jaušams tāds kā nemiers. Viņa zilās acis bez apstājas pētoši klīda pa ēdamzāli, it kā meklēdamas izeju. It kā meklēdamas kaut ko tādu, ko viņš bija redzējis jau neskaitāmas reizes.

Bet nekā jauna tur nebija. Tikai tukši galdiņi un krēsli. Tukši soliņi pie bāra letes. Uz darba virsmas aiz bāra melnēja divas lielas mucas viena viskijam, otra alum. Starp mucām rindojās plašs pudeļu klāsts daudzveidīgās krāsās un dažādos apveidos. Pie sienas virs pudelēm ka­rājās zobens.

Basta skatiens atgriezās pie pudelēm. Viņš ilgi tās pētīja, kaut ko pārdomādams, tad aizgāja aiz letes un paņēma masīvu māla krūzi.

Dziļi ievilcis elpu, viņš pastiepa pirkstu pret pirmo pudeli apakšējā rindā un, pēc kārtas tās pārskaitīdams, sāka skandēt pantiņu:

"Osis. Ogle.

Pīlādžzars.

Plieders. Priede.

Mēness stars.”

Skaitāmais beidzās, pirkstam atduroties pret druknu, zaļu pudeli. Basts izvilka korķi, izmēģinādams iedzēra malku, tad saviebās un noskurinājās. Ātri nolicis pudeli atpakaļ, viņš paņēma citu sarkanu ar vītiem apveidiem. Nogaršojis malku arī no tās, viņš domīgi notrauca no lūpām mitrumu, tad apmierināti pamāja ar galvu un ielēja krūzē bagātīgu dzēriena devu. Basts pastiepa pirkstu pret nākamo pudeli un atsāka skaitīt:

“Apse. Aplis.

Gobas lapa.

Akmens. Aklis.

Mucas tapa."

Šoreiz pirksts atdūrās pret bezkrāsainu pudeli ar bāli dzeltenu šķid­rumu. Basts izrāva korķi un ielēja krūzē vēl krietnu devu, iepriekš dzē­rienu pat nepagaršojis. Viņš atbīdīja pudeli malā, pacēla krūzi un pirms padzeršanās sparīgi savirpināja to starp plaukstām. Tad viņš saulaini pasmaidīja un viegli uzsita ar pirkstu pa pēdējo pudeli. Stikls klusi iedzinkstējās, un Basts turpināja dziedoši skandēt:

"Vītols. Vīksna.

Vakarvējš.

Gārša. Gārša…"

Netālu nočīkstēja grīdas dēlis, un Basts paskatījās turp ar gaišu smai­du sejā. Labrīt, Reši!

Kāpņu lejgalā stāvēja sarkanmatainais viesnīcnieks. Viņš pārlaida slaidos pirkstus tīrajam priekšautam un krekla garajām piedurknēm.

-    Vai mūsu viesis ir jau pamodies?

Basts papurināja galvu. Ne miņas, ne ziņas!

-     Viņam vajadzēja pārdzīvot vairākas grūtas dienas, Kots teica.

-    Tagad tās droši vien liek sevi manīt. Bridi klusējis, viņš pacēla galvu un paostīja gaisu. Vai tu esi dzēris? Jautājumā skanēja drīzāk ziņ­kārība, nevis pārmetums.

-    Nē, Basts atbildēja.

Viesnīcnieks savilka vienu uzaci.

-   Tikai nogaršojis, Basts paskaidroja, izteiksmīgi uzsvērdams pēdējo vārdu. Cilvēks vispirms nogaršo un tikai pēc tam dzer.

-    Ā! viesnīcnieks atsaucās. Tatad tu gatavojies dzert?

-    Sīkie Dievi, jā! Basts atzinās. Un pamatīgi! Sasodīts, ko tad šeit citu lai dara? Viņš izvilka no letes apakšas savu krūzi un sadrūmis ieskatījās tajā. Cerēju uz pliederu, bet atradu kaut ko no melonēm. Basts pagrozīja krūzi plaukstās un domīgi saskaloja dzērienu. Ar kaut kādām garšvielām. Iedzēris vēl vienu malku, viņš prātodams piemiedza acis. Vai tas ir kanēlis? viņš jautāja un pārlaida skatienu pudeļu rindām. Vai mums vispār vēl ir saglabājies pliederu vīns?

-     Kaut kur jau ir, viesnīcnieks atbildēja, pat nepaskatīdamies uz pudelēm. Met tam mieru, Bast, un brīdi paklausies! Mums jāparunā par to, ko tu izdarīji vakar vakarā.

Basts sastinga. Ko es izdarīju, Reši?

-    Tu apturēji to radījumu no Maelas, Kots teica.

-    Ā! Basts atviegloti uzelpoja un atmeta ar roku. Es to tikai aiz­kavēju, Reši! Vairāk nekā.

Kots papurināja galvu. Tu saprati, ka tas nav vienkārši kaut kāds prātā jucis radījums. Tu mēģināji mūs brīdināt. Ja tu nebūtu bijis tik zibenīgs…

Basts sarauca pieri. Es nebiju zibenīgs, Reši. Tas paspēja nogalināt Šepu. Viņš paskatījās lejup uz tīri noberztajiem grīdas dēļiem pie letes. Man patika Šeps.

-              Visi citi uzskatīs, ka mūs izglāba kalēja māceklis, Kots teica.

-     Un droši vien tā ir vislabāk. Bet es zinu patiesību. Ja nebūtu tevis, viņš būtu šeit apkāvis mūs visus pēc kārtas.

-    Ai, Reši, tā taču nav! Basts iebilda. Tu būtu nožmiedzis viņu kā cāli. Es vienkārši paspēju pirmais!

Viesnīcnieks nepievērsa uzmanību šai piebildei. Pagājušajā naktī es daudz domāju, viņš teica. Prātoju, ko mēs varētu darīt, lai mūsu apkaime kļūtu kaut mazliet drošāka. Vai tu esi dzirdējis “Balto jātnieku ceļu”?

Basts pasmaidīja. Tā bija mūsu dziesma, Reši, pirms tā kļuva par jūsējo. Viņš dziļi ievilka elpu un patīkamā tenora balsī nodziedāja:

“Sniegbalti zirgi un jātnieki stalti,

Sudraba šķēpi un loki balti.

Galvā lapotņu vainagi koši,

Skatieni lepni un uzvaroši."

Viesnīcnieks pamāja ar galvu. Tieši šis pants man nupat bija prātā. Kā tev šķiet, vai tu varētu kādu brīdi parosīties pa virtuvi, kamēr es apdaru dažus citus sīkumus?

Basts dedzīgi piekrita un steigšus metās projām, īsu brīdi apstādamies virtuves durvīs. Jūs taču nesāksiet bez manis? viņš bažīgi pavaicāja.

-    Mēs sāksim, līdzko mūsu viesis būs pabrokastojis un jutīsies gatavs darbam, Kots atbildēja. Tad, redzēdams sava audzēkņa sejas izteiksmi, viņš kļuva mazliet pielaidīgāks. Es teiktu, ka tavā rīcībā ir vēl stunda vai divas.

Basts pameta ašu skatienu ārā pa durvīm, tad atkal paskatījās uz Kotu.

Viesnīcnieka sejā pavīdēja uzjautrinājums. Un, pirms mēs sāksim, es apsolos tevi pasaukt. Ar rokas kustību viņš raidīja Bastu projām.

-    Un tagad ej!

*    * *

Vīrietis, kurš sauca sevi par Kotu, ķērās pie ierastajiem “Ceļakmens” viesnīcas darbiem. Viņš kustējās kā pulksteņa mehānisms, kā ceļotāja rati, kas ripo pa labi iebrauktām riteņu sliedēm.

Vispirms bija jācep maize. Viesnīcnieks ar rokām sajauca miltus, cu­kuru un sāli, nepūlēdamies precīzi nomērīt devas. No māla krūzes, kas glabājās pieliekamajā telpā, viņš pievienoja maisījumam daļu ierauga, samīcīja mīklu, izveidoja apaļus klaipus un nolika tos uzrūgt. Izgrābis pelnus no virtuves plīts, viņš iekūra uguni.

Pēc tam viņš iegāja ēdamzālē un iekūra melno akmens kamīnu, izlī­dzinādams pelnus gar masīvās kurtuves ziemeļu sienu. Viņš iepumpēja ūdeni, nomazgāja rokas un uznesa no pagraba jērgaļas gabalu. Viņš sagatavoja jaunus iekura skalus, ienesa malku, saplacināja uzrūgušos klaipus un novietoja tos tuvāk iesilušajai plītij.

Un tad pēkšņi nekas vairs nebija darāms. Viss bija sagatavots. Viss bija tīrs un uzkopts. Sarkanmatainais vīrietis stāvēja aiz letes, un viņa skatiens lēnām atgriezās no neredzamas tālienes un pievērsās pašreizējai vietai un laikam, pašai viesnīcai.

Tas apstājās pie zobena, kas karājās pie sienas virs pudeļu rindām. Zobens nebija īpaši skaists, izrotāts vai iespaidīgs acij. Savā ziņā tas izskatījās draudīgs. Draudīgs kā augsta klints. Tas bija pelēks, bez plan­kumiem un pieskārienā auksts. Tas bija ass kā stikla lauska. Zobena pamatnes melnajā kokā bija iegrebts viens vienīgs vārds: “Neprāts”.

Viesnīcas ārpusē uz lieveņa koka grīdas atskanēja smagi soļi. Durvju aizbīdnis trokšņaini nograbēja, pēc tam atskanēja skaļš: “Hallo!”, kam sekoja vairāki klauvējieni.

-    Vienu mirkli! Kots iesaucās. Aizsteidzies pie ārdurvīm, viņš pa­grieza masīvo atslēgu durvju spožajā misiņa slēdzenē.

Uz lieveņa stāvēja Greiams, pacēlis masīvo plaukstu nākamajam klauvējienam. Ieraugot viesnīcnieku, laikazoba izvagotā seja atplauka smaidā. Vai Basts šorīt atkal darbojas tavā vietā? viņš jautāja.

Kots iecietīgi pasmaidīja.

-   Viņš ir lāga zēns, Greiams teica. Tikai viegli uzbudināms. Nodo­māju, ka tu šodien varbūt nemaz neslēgsi vaļā. Viņš nokremšļojās un brīdi novērsa skatienu lejup. Šajos apstākļos es par to nebrīnītos.

Kots iebāza atslēgu kabatā. Strādājam kā katru dienu. Ko es varu darīt tavā labā?

Greiams pakāpās sānis no durvīm un norādīja uz ielu, kur stāvēja rati ar trim mucām. Tās bija jaunas, no bāla, pulēta koka ar spožām me­tāla stīpām. Es zināju, ka vakarnakt nekāda gulēšana nesanāks, tāpēc sameistaroju tev šīs. Turklāt dzirdēju, ka šodien te iegriezīšoties Bentoni ar pirmo ziemas ābolu kravu.

-    Tas ir ļoti laipni no tevis.

-     Glītas un stingras, ziemu izturēs teicami. Greiams piegāja pie ratiem un lepni paklaudzināja pa mucas sānu. Ziemas ābols Lieliski palīdz

* aizdzīt izsalkumu. Viņš paskatījās uz Kotu ar dzirkstošu uguntiņu acīs un vēlreiz paklaudzināja pa mucas sānu. Saproti? Redzi, kādas stīpas?

Kots paklusi norūcās un paberzēja seju ar plaukstu.

Greiams guldzoši pasmējās un pārlaida plaukstu vienai no mucas spo­žajām stīpām. Es nekad agrāk nebiju gatavojis mucu ar misiņa stī­pām, bet šitās sanāca tik labas, cik vien varēja gribēt. Ja nav pietiekami stingras, padod man ziņu! Gan savedīšu kārtībā.

-              Labi, ka tās tev neprasīja pārāk daudz rūpju, viesnīcnieks teica.

-    Mans pagrabs kļūst mitrs. Baidos, ka dzelzs pāris gados varētu sarūsēt.

Greiams pamāja ar galvu. Prātīgi sacīts! viņš teica. Daudzi ne­skatās tik tālu uz priekšu. Viņš saberzēja plaukstas. Vai nāksi palīgā? Man negribētos nosviest kādu zemē un apskādēt tavu grīdu.

Abi vīri ķērās pie darba. Divas mucas ar misiņa stīpām viņi nonesa pagrabā, bet trešo aizvēla aiz letes un cauri virtuvei ieripināja pielie­kamajā telpā.

Pēc tam viņi atgriezās zālē un nostājās katrs savā letes pusē. Brīdi valdīja klusums, un Greiams pārlaida skatienu tukšajai telpai. Pie bāra letes bija par diviem soliņiem mazāk nekā agrāk, un viena galda vietā bija palicis tukšums. Allaž kārtīgajā ēdamzālē tādi robi izcēlās kā trūk­stoši zobi mutē.

Greiams atrāva skatienu no tīri noberztajiem grīdas dēļiem blakus letei. Iebāzis roku kabatā, viņš izvilka divus nespodrus dzelzs šimus, un viņa plauksta gandrīz noturējās nenodrebējusi. Ielej man vienu mazo alu, Kot, labi? viņš teica tādā kā skarbā, ieplaisājušā balsī. Es zinu, ka ir agrs, bet man priekšā gara diena. Jāpalīdz Marioniem savest mājā kviešus.

Viesnīcnieks ielēja alu un klusēdams pasniedza to viesim. Greiams iedzēra malku, vienā paņēmienā iztukšodams pusi kausa. Viņam bija apsarkušas acis. Tas bija nelabs vakars, viņš teica, neskatīdamies uz Kotu, un iedzēra vēl vienu malku.

Kots pamāja ar galvu. Tas bija nelabs vakars. Ļoti iespējams, ka tie būs vienīgie vārdi, ko Greiams pasacīs par sen pazīstama cilvēka nāvi. Nāve šiem ļaudīm nebija nekas svešs. Viņi kāva savus lopus. Viņi mira no drudža, triekas un strutainiem ievainojumiem. Nāvi viņi uzlūkoja par kaut ko līdzīgu nepatīkamam kaimiņam. Labāk to nepieminēt, citādi tas var sadzirdēt un ierasties ciemos.

Protams, tas neattiecās uz stāstiem. Stāsti par noindētiem karaļiem, divkaujām un seniem kariem patika visiem. Tajos nāve bija ietērpta sve­šās drānās un aizraidīta tālu no pašu durvīm. Uguns skurstenī vai krupa klepus biedēja ikvienu. Taču Gibejas hercoga tiesas prāva vai Enfastas aplenkums tas bija pavisam kas cits. Stāsti bija gluži kā lūgsnas, kā buramvārdi, ko cilvēks skaita pie sevis, vienatnē vēlu staigādams tumsā. Kaut kas līdzīgs amuletiem, ko par puspeniju varēja nopirkt no sīktir­gotāja tīrās drošības labad.

-   Cik ilgi tas pierakstītājs te uzkavēsies? Greiams pēc brīža jautāja, atbalsij nodimdot kausā. Varbūt man arī derētu katram gadījumam uztaisīt kaut kādu dokumentu. Viņš sarauca pieri. Mans papiņš tos visus sauca par likumpapīriem. Nevaru atcerēties, kāds bija īstais nosaukums.

-    Ja gribi parūpēties tikai par mantu, to sauc par īpašuma novēlē­jumu, viesnīcnieks lietišķi sacīja. Ja par citiem jautājumiem, tad tas ir pēdējās gribas rīkojums.

Greiams pārsteigts paskatījās uz viesnīcnieku.

-   Vismaz tā es esmu dzirdējis, viesnīcnieks teica, pievērsis skatienu letei un spodrinādams to ar tīru, baltu audekla gabalu. Pierakstītājs kaut ko tamlīdzīgu stāstīja..

-     Pēdējās gribas… Greiams nomurmināja, neatraudams muti no dzēriena kausa. Laikam vienkārši teikšu viņam, lai uztaisa man likumpapīrus un pats nosauc tos, kā vajag. Viņš paskatījās uz viesnīcnieku.

-    Droši vien arī citi gribēs kaut ko tādu darīt, ja jau laiki ir tādi, kādi ir.

īsu mirkli šķita, ka viesnīcnieka vaibstos pazib aizkaitinājums. To­mēr nē, nekā tāda tur nebija. Viņš stāvēja aiz letes un izskatījās tāds pats kā vienmēr, ar mierīgu un patīkamu izteiksmi sejā. Viņš nepiespiesti pamāja ar galvu. Pierakstītajā teica, ka atsākšot darbu ap dienas vidu, Kots tejča. Vakardienas notikumi viņu drusku satricināja. Ja kāds atnāks agrāk par pusdienlaiku, viņš var piedzīvot vilšanos.

Greiams paraustīja plecus. Tam nav nozīmes. Līdz pusdienlaikam tikpat visā pilsētā nebūs vairāk par cilvēkiem desmit. Iedzēris vēl vienu malku, viņš paskatījās pa logu. Skaidrs, ka šodien visi līkņās pa laukiem.

Viesnīcnieks izskatījās itin kā atvieglots. Pierakstītājs būs šeit ari rīt. Tāpēc nevienam nav jāsteidzas šurp tieši šodien. Netālu no Abotsfordas laupītāji viņam atņēma zirgu, un tagad viņš mēģina atrast citu.

Greiams līdzjūtīgi nosēcās. Ek, nabags! Ražas vākšanas laikā viņš neatradīs zirgu ne par kādu naudu. Pat mūsu Kārteram neizdevās Nel­lijas vietā dabūt citu pēc tam, kad viņa ķēvīti pie Vecakmeņu tilta pie­beidza tas zirneklīgais briesmonis. Viņš papurināja galvu. Kaut kas šai pasaulē ir sagājis galīgi greizi, ja tādas lietas notiek pāris jūdžu no tavām durvīm! Kādreiz senāk…

Greiams aprāvās. Augstie kungi, nu jau es sāku izklausīties pēc sava vecā papiņa! Viņš piespieda zodu pie krūtīm un atdarināja rupju, sēcošu balsi: Kādreiz senāk, kad es biju puika, laiki bija tādi, kā pienākas. Melderis nemānījās ar svariem, un ļautiņi nebāza degunu citu darīšanās.

Viesnīcnieka sejā parādījās skumīgs smaids. Mans tēvs mēdza sacīt, ka alus esot bijis labāks un ceļi nebijuši tik izdangāti.

Greiams pasmaidīja, taču smaids tūlīt izgaisa. Viņš nolaida skatienu, it kā juzdamies neveikli par to, ko grasās sacīt. Es zinu, ka tu neesi šejienietis, Kot. Tas nav viegli. Daži ļautiņi domā, ka svešinieks neprot ne tik daudz kā noteikt dienas stundu.

Viņš dziļi ievilka elpu, joprojām neskatīdamies viesnīcniekam acīs.

-     Bet es nojaušu, ka tu zini daudz ko tādu, ko nezina citi. Tev piemīt tāds kā plašāks skatiens. Viņš paskatījās augšup, un viņa acis izskatījās nopietnas un gurdas; tumšie loki ap tām liecināja par negulētu nakti.

-    Vai viss ir tik drūmi, kā pēdējā laikā izskatās? Vai varbūt es vienkārši esmu kļuvis vecs tāpat kā mans papiņš un tagad visam ir rūgtāka garša nekā puikas gados?

Kots ilgi spodrināja leti, it kā nevēlēdamies runāt. Man šķiet, ka tāda vai citāda sliktuma vienmēr ir bijis gana, viņš beidzot teica. Bet varbūt to spējam saredzēt tikai mēs, vecie.

Greiams piekrītoši pamāja ar galvu, bet tad sarauca pieri. Bet tu taču neesi vecs, vai ne? Es bieži to aizmirstu. Viņš nomēroja sarkan­mataino vīrieti ar pētošu skatienu. Tas ir, tu kusties tā, it kā būtu vecs, un runā tā, it kā būtu vecs, bet tu taču tāds neesi? Varu derēt, ka tev nav ne puse no maniem gadiem! Viņš vēlreiz uzmeta skatienu viesnīcniekam. Cik vecs tu īsti esi?

Viesnīcnieks gurdi pasmaidīja. Pietiekami vecs, lai justos vecs.

Greiams nicīgi nosēcās. Un pārāk jauns, lai burkšķētu kā vecs virs! Tev vajadzētu skraidīt apkārt, lenkt sievietes un uzprasīties pēc nepa­tikšanām. Valodas par to, kā pasaule gāžas ārā no eņģēm, lai paliek ve­čiem!

Vecais galdnieks atrāvās no letes un pagriezās uz durvju pusi. Es kaut kad pusdienas pārtraukumā atnākšu aprunāties ar tavu pierakstītāju. Nebūšu jau vienīgais. Daudzi gribēs nokārtot lietas pēc likuma, ja jau radusies tāda iespēja.

Viesnīcnieks dziļi ievilka elpu un lēnām izelpoja. Greiam?

Galdnieks pagriezās atpakaļ, uzlicis plaukstu uz durvju roktura.

-    Tu neesi vienīgais, kas tā jūtas, Kots teica. Notikumi neiet uz labo pusi, un man ir tāda nojauta, ka ies vēl sliktāk. Būtu prātīgi, ja cilvēki sagatavotos uz grūtu ziemu. Un varbūt pat padomātu, kā sevi aizsargāt, ja rastos tāda vajadzība. Viesnīcnieks paraustīja plecus. Tā vismaz saka mana iekšējā balss.

Greiams saknieba lūpas drūmā, šaurā svītrā. Pēc brīža viņš nopietni pakratīja galvu. Laikam jau labi, ka tā jūtos ne tikai es viens.

Viņš piespiesti pasmaidīja un, knibinādamies gar krekla piedurkņu pogām, pagriezās pret ārdurvīm. Bet ko lai dara! viņš izmeta. Ka­mēr spīd saule, tikmēr jāvāc raža!

*    * *

Neilgi pēc Greiama aiziešanas pie viesnīcas piebrauca Bentoni, vez­dami ratos ziemas ābolu kravu. Viesnīcnieks nopirka pusi un turpmāko stundu aizvadīja, šķirodams ābolus un novietodams tos glabāšanai.

Zaļākos un cietākos augļus viņš salika pagrabā nonestajās mucās, saudzīgi novietodams ābolus citu pie cita, un pirms mucu aizvākošanas apbēra tos ar zāģskaidām. Gatavākos augļus viņš aiznesa uz pieliekamo, bet tos, uz kuriem bija radušies brūni plankumi, sagatavoja sidram sagrieza četrās daļās un sabēra lielā metāla toverī.

Kamēr sarkanmatainais vīrietis šķiroja un kārtoja ābolus, viņš izskatī­jās apmierināts. Tomēr uzmanīgs vērotājs, ieskatoties ciešāk, pamanītu, ka viņa rokas cītīgi darbojas, bet skatiens klīst tālu projām. Un, kaut gan viņa sejas izteiksme šķita mierīga, pat patīkama, tajā nebija prieka. Viņš rosīdamies nedungoja un nesvilpoja. Viņš nedziedāja.

Kad pēdējie āboli bija sašķiroti un izvietoti, Kots iznesa metāla toveri cauri virtuvei un pa sētas durvīm izgāja ārā. Bija vēss rudens rīts, un aiz viesnīcas pletās neliels privāts dārziņš, ko no visām pusēm norobežoja koki. Kots izbēra sagrieztos ābolus sidram paredzētajā koka spiednē un stūma ierīces augšdaļu lejup, līdz tā vairs nekustējās.

Tad viņš uzrotlja krekla garās piedurknes virs elkoņiem, satvēra spied­nes rokturus garajās, slaidajās plaukstās un vilka. Spiedne griezdamās urbās uz leju, vispirms cieši saspiežot ābolus, pēc tam tos sasmalcinot. Pagrieziens un atkal satvēriens. Pagrieziens un atkal satvēriens.

Ja kāds viņu pašlaik vērotu, tas pamanītu, ka šīs rokas nav mīkstas kā daždien viesnīcniekam. Kad Kots vilka koka rokturus, viņa apakšdelmu muskuļi izspīlējās stingri kā savītas virves. Roku ādu krustām šķērsām izraibināja vecas rētas. Lielākā daļa no tām bija bālas un tievas kā plai­sas ziemas ledū. Citas spilgti un sarkani iezīmējās uz gaišās ādas fona.

Viesnīcnieka rokas satvēra un vilka, satvēra un vilka. Vienīgās skaņas bija koka ritmiskā čīkstoņa un lēnie sulas pakšķi, lāsēm krītot apakšā noliktajā spainī. Šīm skaņām bija ritms, bet nebija mūzikas. Viesnīcnieka acis raudzījās nezināmā tālumā, tajās nebija prieka, un to zaļums bija tik bāls, ka tās viegli varētu nosaukt par pelēkām.

HRONISTS NOKĀPA lejā pa kāpnēm un iegāja “Ceļakmens” ēdamzālē, nesdams plecā savu plakano ādas somu. Viņš bridi apstājās durvis un noskatījās, kā sarkanmatainais viesnīcnieks salīcis kaut ko cītīgi dara uz bāra letes.

Dodamies tālāk, Hronists noklepojās. Piedod, ka nogulēju tik ilgi! viņš teica. Īstenībā nav… Redzēdams, kas atrodas uz letes, viņš aprāvās. Vai tu gatavo pīrāgu?

Kots atvilka pirkstus no uzritinātās mīklas malas un paskatījās aug­šup. Pīrāgus, viņš atbildēja, uzsvērdams daudzskaitļa galotni. jā. Kāpēc tu tā jautā?

Hronists pavēra muti, tad atkal to aizvēra. Viņa skatiens mirkli pie­vērsās zobenam, kas pelēks un mēms karājās aiz bāra, tad atgriezās pie sarkanmatainā vīrieša, kas rūpīgi līdzināja mīklu gar plāts malu. Kādu pīrāgu?

-   Ar āboliem. Kots izslējās taisni un uzmanīgi izdarīja trīs griezumus pīrāga virskārtā. Vai tu zini, cik grūti ir izcept labu pīrāgu?

-              Laikam nezinu vis, Hronists atzinās un bažīgi paskatījās apkārt.

-    Kur ir tavs palīgs?

-    To var uzminēt tikai pats Dievs, sacīja viesnīcnieks. Tas ir diez­gan grūti. Proti, gatavot pīrāgus. Diez vai tu gribēsi ticēt, bet tā ir ļoti sarežģīta norise. Maizi izcept ir viegli. Zupu izvārīt ir viegli. Pudiņu pagatavot ir viegli. Bet pīrāgs ir sarežģīta padarīšana. Tas nekad neienāk prātā, iekams pats neesi izmēģinājis roku.

Hronists itin kā piekrizdams nenoteikti pamāja ar galvu un šķita neziņā, ko vēl viņam pieklātos sacīt. Nokratījis somu no pleca, viņš nolika to uz tuvākā galdiņa.

Kots noslaucīja rokas priekšautā. Pēc tam kad esi izspiedis ābolus sidram, vai tu zini, kas jādara ar pārpalikušo masu?

-    Ar čagām?

-    Ar čagām, Kots atkārtoja, izskatīdamies nepārprotami atvieglots. -Jā, tāds ir pareizais nosaukums. Un ko ar tām dara pēc tam, kad sula ir izspiesta?

-     No vīnogu čagām sanāk viegls vīns, Hronists teica. Vai eļļa, ja biezumu ir daudz. Bet ābolu čagas nekur lāgā nav derīgas. Tās var izmantot par mēslojumu vai mulču, bet arī tie nav nekas izcils. Visbiežāk cilvēki tās izbaro lopiem.

Kots domīgi pamāja ar galvu. Diez vai kāds tās vienkārši izmet. Šejienieši cenšas lietderīgi izmantot visu, kas iespējams. Čagas… Viņš izrunāja šo vārdu gluži kā izgaršodams. Šī doma man nedod miera jau divus gadus.

Hronists izskatījās izbrīnījies. To tev būtu varējis pateikt jebkurš pilsētiņas iedzīvotājs.

Viesnīcnieks sarauca pieri. Ja tas ir kaut kas tāds, ko zina visi, es nevaru atļauties jautāt, viņš teica.

Kaut kur ar troksni aizcirtās durvis, un pēc tam atskanēja moža, nevē­rīga svilpošana. No virtuves iznāca Basts, nesdams rokās klēpi akmeņ­ozola zaru, kas bija ievīstīti baltā palagā.

Kots drūmi paskatījās uz ienācēju un saberzēja plaukstas. Jauki! Un ko lai mēs… Viņa acis samiedzās šaurāk. Vai tie ir mani labie palagi?

Basts paskatījās uz vīstokli sev rokās. Bet, Reši, viņš lēni sacīja,

-    viss atkarīgs, kā uz to skatās. Vai tev ir arī slikti palagi?

īsu brīdi viesnīcnieka acis dusmīgi iezibējās, bet tad viņš nopūtās.

-     Labi, nav svarīgi! Pastiepis roku, viņš izvilka no klēpja vienu atse­višķu zaru. Nu, ko tad lai mēs ar šiem darām?

Basts paraustīja plecus. Es pats īsti nesaprotu, Reši. Zinu, ka sithi mēdza likt galvā akmeņozola vainagus, kad jāja medīt ādas dejo­tājus…

-   Mēs nevaram staigāt apkārt ar akmeņozola vainagiem galvā! Kots noliedzoši atmeta. Cilvēki sāktu runāt.

-     Man vienalga, ko domā šejienes lempji! Basts norūca un sāka vīt kopā vairākus garus, lokanus zarus. Ja tāds dejotājs iekļūst tavā ķermenī, tu kļūsti par raustāmu lelli. Viņš var piespiest tevi kaut nokost pašam savu mēli! Basts pacēla pusgatavo loku sev pie galvas, pārbau­dīdams, kā tas pieguļ. Tad viņš saviebās. Durstīgs!

-     Stāstos, kurus es esmu dzirdējis, sacīja Kots, arī akmeņozols spēj ievilināt tos ķermenī.

-    Vai mēs nevaram vienkārši nēsāt klāt dzelzi? Hronists jautāja. Abi vīri aiz letes izbrīnījušies paskatījās uz viņu, it kā būtu gandrīz aizmirsuši par viņa klātbūtni. Nu, ja tas ir kāds faelēns…

-    Nesaki “faelēns”! Basts pikti pārtrauca. Tas izklausās pēc bērna valodas. Tie jāsauc par Fae zemes būtnēm. Ja gribi, par faeliešiem.

Hronists bridi klusēja, tad turpināja: Ja tāds radījums ielien cilvēkā, kurš nēsā klāt dzelzi, vai tad dzelzs viņu neievainos? Vai tāds radījums tūlīt neizlēks ārā?

-    Viņi var piespiest tevi. Nokost. Pašam savu. Mēli, Basts atkārtoja, it kā runādams ar sevišķi neattapīgu bērnu. Kolīdz viņi ir iekļuvuši tevī, tā izmantos tevis paša roku, lai izrautu tev aci tikpat viegli kā noplūktu margrietiņu. Kāpēc tu domā, ka viņi neizmantos to bridi, lai norautu tev aproci vai gredzenu? Viņš papurināja galvu un paskatījās lejup, lai ievītu vēl vienu spoži zaļu akmeņozola zaru aplī, kuru turēja rokās. Turklāt lai mani pērkons sasper, ja es nēsāšu dzelzi!

-    Ja viņi var izlēkt no ķermeņa, Hronists teica, kāpēc tad vaka­rējais radījums to nedarīja? Kāpēc neieskrēja kādā no mums?

Pagāja krietns bridis, iekams Basts saprata, ka abi pārējie vīri skatās uz viņu. Jūs jautājat man? viņš neticīgi iesmējās. Man nav ne jaus­mas! Anpauen. Pēdējos no šiem dejotājiem medīja pirms vairākiem gadu simtiem. Sen pirms manas dzimšanas. Esmu tikai dzirdējis stāstus.

-    Kā tad mēs varam zināt, ka tas neizlēca ārā? Hronists lēni un it kā negribīgi jautāja. Kā mēs varam zināt, ka tas joprojām nav tepat? Viņa skatiens bija ļoti saspringts. Kā lai mēs zinām, ka tas pašlaik nav iekļuvis kādā no mums?

-              Man šķita, ka tas nomira reizē ar algotņa ķermeni, Kots teica.

-    Mēs būtu redzējuši, ja tas izlīstu ārā. Viņš paskatījās uz Bastu. Cik zinu, tie izskatās kā tumša ēna vai dūmi, kad pamet cilvēka ķermeni, vai tā nav?

Basts apstiprinoši pamāja ar galvu. Turklāt, ja tas briesmonis būtu izlēcis ārā, tas būtu meties nogalināt cilvēkus ar savu jauno ķermeni. Tā viņi parasti dara. Pārmetas no cita uz citu, līdz visi ir beigti.

Viesnīcnieks ar pārliecinošu smaidu paskatījās uz Hronistu. Nu, redzi? Tas pat varēja nebūt dejotājs. Varbūt tikai kaut kas līdzīgs.

Hronists joprojām izskatījās satraukts. Bet kā mēs varam to droši zināt? Tas šobrīd var būt ielīdis jebkurā pilsētiņas iedzīvotājā…

-    Tas var būt ielīdis mani, Basts nevērīgi atmeta. Varbūt es paš­laik tikai gaidu, līdz tu zaudēsi modrību, un tad iekodīšos tev krūtīs, tieši virs sirds, un izdzeršu visas tavas asinis! Izsūkšu kā sulu no plū­mes.

Hronists saknieba lūpas. Tas nav smieklīgi.

Basts paskatījās augšup uz Hronistu un atsedza zobus platā, velnišķā smaidā. Taču viņa sejas izteiksmē bija kaut kas mazliet neparasts. Tā mazliet par ilgu kavējās viņa sejā. Smaids bija mazliet par platu. Basta acis lūkojās nevis tieši uz pierakstltāju, bet mazliet sānis no tā.

Basts bridi klusēja, un viņa veiklie pirksti bija pārstājuši ņirbēt starp zaļajām lapām. Viņš it kā ziņkārīgi paskatījās lejup uz savām rokām, tad nometa puspabeigto akmeņozola apli uz letes. Smīns viņa sejā pārtapa blāvā vienaldzībā, un viņš pārlaida neizteiksmīgu skatienu ēdamzālei.

-     Te veyan? viņš dīvainā balsi teica, un aizplīvurotajās acīs vīdēja mulsums. Te-tanten ventelanet?

Tad zibens ātrumā Basts izlēca no savas vietas aiz letes un metās uz Hronista pusi. Pierakstītājs strauji pietrūkās kājās un pārbiedēts bēga projām. Viņš apgāza divus galdiņus un pusduci krēslu, tad aizķērās, paklupa un nokrita uz grīdas, izmisīgi vēcinādams rokas un kājas, un sāka drudžaini rāpties uz durvju pusi.

Kādā neprātīgā brīdī Hronists, bāls un pārbiedēts, pār plecu pameta ašu skatienu atpakaļ un ieraudzīja, ka Basts ir paspēris tikai dažus soļus. Tumšmatainais jaunais vīrietis stāvēja pie letes, saliecies čokurā un kra­tīdamies bezpalīdzīgos smieklos. Ar vienu roku pa pusei aizsedzis seju, ar otru viņš rādīja uz Hronistu. Viņš smējās tik aizrautīgi, ka gandrīz nespēja paelpot. Pēc brīža viņam vajadzēja pasniegties un pieturēties pie letes, lai noturētu līdzsvaru.

Hronista seja bija zilgani bāla. Tu, ēzelis tāds! viņš iesaucās, sāpīgi trausdamies kājās. Tu… tu… ēzelis!

Joprojām smiedamies gluži bez elpas, Basts pacēla abas rokas un savilka plaukstas līdzīgi nagotām ķepām kā bērns, kurš tēlo lāci.

-     Bast! viesnīcnieks viņu aprāja. Nudien, Bast, izbeidz! Bet, kaut gan Kota balss skanēja bargi, viņa acīs dzirkstīja smiekli. Viņa lūpas noraustījās, slāpējot smaidu.

Ar katru kustību pauzdams aizskartu pašcieņu, Hronists pacēla un salika pa vietām galdiņus un krēslus, atsizdams tos pret grīdu mazliet skaļāk, nekā nepieciešams. Beidzot atgriezies savā sākotnējā vietā, viņš stīvi apsēdās. Tobrīd Basts bija atkal aizgājis aiz letes un uzkrītoši pie­vērsis uzmanību rokās saņemtajam akmeņozola zaram.

Hronists naidīgi paskatījās uz viņu un saberzēja sasisto stilbu. Basts apspieda skaņu, kas varēja būt arī klepus.

Kots guldzoši pasmējās pie sevis un, izvilcis no akmeņozolu klēpja vēl vienu zaru, pievienoja to garajai vītnei, ko bija sācis darināt. Pacē­lis galvu, viņš uztvēra Hronista skatienu. Kamēr neesmu aizmirsis: šodien te iegriezīsies daži cilvēki, ka vēlēsies izmantot tavus pierakstītāja pakalpojumus.

Hronists izskatījās pārsteigts. Patiešām?

Kots pamāja ar galvu un ērcīgi nopūtās. Jā. Ziņa par tevi ir apskrējusi apkārtni, un tur nekas vairs nav līdzams. Kad viņi nāks šurp, būs vien

jātiek galā. Par laimi, ikviens, kam rokas darbojas, līdz pusdienlaikam būs aizņemts labības laukā, tāpēc par to varam neraizēties līdz…

Viesnīcnieka pirksti neveikli aizķērās, aizlaužot akmeņozola zariņu, un viņa īkšķa mīkstumā dziļi iedūrās ērkšķis. Sarkanmatainais vīrietis nesarāvās un nenolamājās, tikai nikni paskatījās uz plaukstu, virs kuras izspiedās asins lāse, koša kā sarkana oga.

Saraucis pieri, viesnīcnieks pacēla īkšķi pie mutes. Smejošā izteiksme pazuda no viņa sejas, un acis kļuva skarbas un tumšas. Viņš pasvieda sānis nepabeigto akmeņozola vītni ar tik uzsvērti nevērīgu kustību, ka tā šķita gandrīz biedējoša.

Viņš vēlreiz paskatījās uz Hronistu, un viņa seja bija pilnīgi mierīga.

-     Gribu teikt tikai to, ka mums saprātīgi jāizmanto laiks, pirms citi mūs pārtrauc, viņš sacīja. Bet man šķiet, ka pirms tam tu varētu vēlēties brokastis.

-    Ja tas nesagādā pārāk daudz neērtību, Hronists atbildēja.

-    Nepavisam ne, Kots teica un pagriezās uz virtuves pusi.

Basts noskatījās, kā viesnīcnieks iziet pa durvīm, un viņa sejā iegula raižpilna izteiksme. Tev vajadzēs noņemt sidru no plīts un nolikt to dzesēties aizmugures kambarī! Basts skaļi iesaucās viņam nopakaļ.

-    No pēdējās porcijas sanāca drīzāk džems, nevis sula. Un ārā es atradu dažus garšaugus. Noliku tos uz lietusūdens mucas. Iesaku tev uzmest aci, vai tur ir kaut kas noderīgs vakariņām.

Palikuši ēdamzālē vieni, Basts un Hronists krietnu bridi raudzījās viens otrā pāri letei. Vienīgā skaņa bija attāls būkšķis, aizcērtoties pa­galma durvīm.

Basts pabeidza pēdējos pielabojumus vainagam, ko turēja rokās. Bet tad, šķietami pārdomājis, viņš dziļi ievilka krūtīs gaisu, aizvēra acis un izpūta elpu uz akmeņozola lapām tik maigi, ka tās gandrīz nesakustējās. <

Atkal atvēris acis, Basts uzklāja sejai pievilcīgu, aizbildinošu smaidu un piegāja pie Hronista. Viņš sniedza sēdošajam vīrietim akmeņozola vainagu.

Hronists nepakustējās, lai to paņemtu.

Smaids nenozuda no Basta sejas. Tu nepamanīji, jo biji aizņemts ar krišanu uz grīdas, jaunais vīrietis sacīja klusā, rāmi tīkamā balsī, bet viņš no sirds smējās, kad tu meties bēgt. Trīs sulīgi smējieni no pašiem dziļumiem! Viņam ir brīnišķīgi smiekli. Kā gatavi augļi. Kā mūzika. Nebiju tos dzirdējis mēnešiem ilgi.

Kautri smaidīdams, Basts vēlreiz sniedza Hronistam vainagu. Tāpēc tas ir tev. Es pievienoju tam visu gramāriju, kāda ir manā rīcībā. Tāpēc tas saglabāsies dzīvs un zaļš ilgāk, nekā tu vari iedomāties. Savācu akmeņozola zarus tieši tā, kā tas jādara, un veidoju to pats savām rokām.

Uzmeklēju, pagatavoju un apdarināju noteiktam mērķim. Viņš pastiepa vainagu vēl uz priekšu, kā nokaunējies zēns varētu sniegt kādam puķu pušķi. Ņem! H ir dāvana, kas dota pēc brīvas gribas. Dodu tev to bez jebkādām saistībām vai prasībām.

Hronists vilcinādamies pasniedzās un paņēma vainagu. Viņš to apska­tīja, grozīdams rokās. Tumši zaļajās lapās kā dārgakmeņi mirdzēja sar­kanas ogas, un vainags bija tik prasmīgi novīts, ka dzeloņi vērsās uz āru. Hronists piesardzīgi uzlika to galvā, un vijums ērti piekļāvās pierei.

Basts pasmīnēja. Lai dzīvo Nekārtību Valdnieks! viņš iesaucās, pasviezdams gaisā rokas, un sajūsmināti iesmējās.

Hronista lūpas savilkās smaida, un viņš noņēma vainagu. Nu, tā! viņš klusi sacīja, ielikdams rokas klēpī. Vai tas nozīmē, ka mēs esam nokārtojuši rēķinus?

Basts neizpratnē piešķieba galvu.

Hronists neveikli sagrozījās. Par to, ko tu teici… pagājušajā naktī…

Basts izskatījās pārsteigts. Ak nē! viņš nopietni atbildēja un papurināja galvu. Nē. Nepavisam ne. Tu piederi man līdz pat kaulu smadzenēm. Tu esi manas vēlmes instruments. Basts pameta ašu ska­tienu uz virtuvi, un viņa seja apmācās. Un tu zini, kāda ir mana vēlme. Liec viņam atcerēties, ka viņš ir kaut kas vairāk nekā viesnīcnieks, kurš prot gatavot pīrāgus! Pēdējais vārds izskanēja gluži kā spļāviens.

Hronists novērsa skatienu un neomulīgi sagrozījās sēdeklī. Es jo­projām nezinu, kā varu to izdarīt.

-   Tu darīsi visu, ko spēsi, Basts klusi teica. Tu izvilksi viņu no čau­las. Tu viņu pamodināsi! Pēdējos vārdus viņš izrunāja ar īpašu degsmi.

Basts uzlika roku Hronistam uz pleca, un viņa zilās acis tikko jaušami savilkās. Tu liksi viņam atcerēties. Tu to izdarīsi.

Hronists brīdi vilcinājās, tad paskatījās uz akmeņozola vainagu sev klēpī un īsi pamāja ar galvu. Es darīšu, ko spēšu.

-    Tas ir viss, ko mēs varam, Basts teica un draudzīgi paplikšķināja Hronistam pa muguru. Starp citu, kā jūtas tavs plecs?

Pierakstītājs to pagrozīja, un šī kustība šķita tāda kā neiederīga, jo pārējais ķermenis palika sastindzis un nekustīgs. Notirpis. Auksts. Bet nesāp.

-Tā tam jābūt. Es tavā vietā neraizētos. Basts uzmundrinoši pasmai­dīja. Jums, cilvēkiem, dzīve ir pārāk īsa, lai satrauktos par sīkumiem.

*    * *

Pienāca un pagāja brokastu maltīte. Kartupeļi, grauzdēta maize, tomāti un olas. Hronists notiesāja pienācīgu porciju, un Basts ēda par trijiem. Kots rosījās turpat tuvumā: papildināja malkas krājumus, pie­meta ugunij pagales, gatavodamies pīrāgu cepšanai, un samaisīja dze­sēšanai nolikto sidru.

Kad viņš novietoja uz letes divas krūzes, ārpusē uz lieveņa koka grīdas atskanēja zābakos ieautu kāju troksnis, skaļāks par klauvējieniem. Brīdi vēlāk durvīs strauji parādījās kalēja māceklis. Kaut gan tikko sasniedzis sešpadsmit gadu vecumu, viņš bija plecīgs puisis muskuļotām rokām, viens no garākajiem vīriešiem pilsētiņas iedzīvotāju vidū.

-    Sveiks, Aron! viesnīcnieks rāmi sacīja. Lūdzams, aizver durvis! Arā griežas putekļi.

Kad kalēja māceklis pagriezās pret durvīm, viesnīcnieks un Basts pēc neizteiktas vienošanās aši pabāza lielāko daļu akmeņozola zaru zem letes. Kad atnācējs pagriezās atpakaļ pret viņiem, Basts knibinājās ap kaut ko līdzīgu mazam, nepabeigtam vainagam. Itin kā nevērīgi nodar­binādams pirkstus, lai tiem dīkā nebūtu garlaicīgi.

Šķiet, nepamanījis nekādu atšķirību, Arons ātri piegāja pie letes.

-    Kota kungs! viņš satraukti teica. Vai es varētu dabūt kādu ēdamo ceļam? Viņš pavēcināja tukšu rupja audekla maisu. Kārters teica, tu zināšot, kas tādā reizē vajadzīgs.

Viesnīcnieks pamāja ar galvu. Man ir maize un siers, desa un āboli. Viņš pamāja Bastam, kas paķēra maisu un pazuda virtuves durvīs. Vai Kārters šodien pošas kaut kur projām?

-    Gan viņš, gan es, zēns atbildēja. Orrisoni šodien Trejā pārdod aitas gaļu. Viņi sarunāja, ka mēs ar Kārteru brauksim līdzi, jo ceļi pašlaik nav droši, un vispār…

-     Trejā, viesnīcnieks domīgi atkārtoja. Tātad agrāk par rītdienu jūs nebūsiet atpakaļ.

Kalēja māceklis uzmanīgi nolika uz nospodrinātās sarkankoka letes plānu sudraba gabaliņu. Kārters cer arī atrast citu zirgu Nellijas vietā. Bet, ja tas neizdošoties, viņš laikam pāriešot karaļa maizē.

Kots savilka augšup uzacis. Kārters grasās pieteikties armijā?

Zēns pasmaidīja, un smaidā jautās dīvains smīna un rūgtuma sajau­kums. Nekas cits neatlikšot, viņš saka, ja nebūšot zirga, ko jūgt ratos. Armijā cilvēks vismaz esot apgādāts, paēdināts un dabūjot izceļoties pa pasauli. Puiša acis satraukti zibēja, un zēniska dedzība sejā mijās ar pieauguša vīrieša nopietnību un bažām. Un tagad par iestāšanos armijā vairs nedod sudraba noblu. Tagad viņi katram jaunpienācējam dod rojālu. Veselu zelta rojālu!

Viesnīcnieka seja sadrūma. Vai Kārters ir vienīgais, kurš domā par pāreju karaļa maizē? Viņš ieskatījās zēnam acīs.

-    Rojāls ir liela nauda, kalēja māceklis atzina, un viņa lūpās pazi­bēja viltīgs smīns. Un, kopš nomira mans tēvs un mamma pārcēlās no Rannišas uz šejieni, dzīve ir gājusi uz slikto pusi.

-    Un ko tava māte domā par to, ka tu varētu pieteikties armijā?

Zēna seja apmācās. Tikai nestājies viņas pusē! viņš neapmierināts

izmeta. Es cerēju, ka tu sapratīsi. Tu esi vīrietis un zini, ka māte ir jāapgādā.

-    Es zinu, ka tava māte labāk gribētu redzēt tevi mājās un drošībā nekā peldēties zeltā, zēn.

-    Man apnicis, ka visi sauc mani par “zēnu”! kalēja māceklis noskal­dīja, un viņa vaigos sakāpa sārtums. Armijā es sevi varētu labi parādīt. Līdzko mēs piedabūsim dumpiniekus zvērēt uzticību Nožēlnieku karalim, viss atkal ies uz labo pusi. Beigsies nodevu plēšana. Bentlijiem nebūs jāzaudē zeme. Ceļi atkal kļūs droši.

Pēc tam viņš sadrūma, un īsu mirkli viņa seja nemaz vairs neizskatījās jauna. Un manai mammai vairs nevajadzēs raizēties katru reizi, kad es nebūšu mājās, viņš sacīja nomāktā balsī. Viņai nebūs trīsreiz naktī jāceļas augšā, lai pārbaudītu logu slēģus un durvju aizbīdni.

Sastapis viesnīcnieka skatienu, viņš izslējās taisnāk. Kad zēns iztais­noja plecus, viņš bija gandrīz par galvas tiesu garāks nekā viesnīcnieks.

-     Dažreiz cilvēkam pienākas atbalstīt savu karali un savu zemi.

-    Un kā būs ar Rouzu? viesnīcnieks klusi jautāja.

Māceklis pietvīka un samulsis nodūra acis. Viņa pleci atkal saguma, un viņš kļuva līdzīgs sašļukušai burai, ko pametis vējš. Ak mūžs, vai tiešām par mums zina visi?

Viesnīcnieks apstiprinoši pamāja ar galvu un draudzīgi pasmaidīja.

-    Tādā pilsētiņā kā mūsējā nemēdz būt noslēpumu.

-     Nu labi! Arons apņēmīgi noteica. Es to daru arī viņas dēļ. Mūsu abu dēļ. Par to, ko nopelnīšu un iekrāšu, es varēšu nopirkt mums māju vai atvērt veikalu, nemeklējot palīdzību pie kāda draņķīga augļo­tāja.

Kots pavēra muti, tad atkal to aizvēra. Dompilnu seju viņš lēni un dziļi ievilka elpu un jautāja, šķiet, ļoti rūpīgi izvēlēdamies vārdus: Aron, vai tu zini, kas ir Kvouts?

Kalēja māceklis iepleta acis. Neesmu jau idiots! Vēl vakar vakarā mēs pārcilājām stāstus par viņu, atceries? Pāri viesnīcnieka plecam zēns pameta skatienu uz virtuves pusi. Paklau, man jāiet! Kārters būs nikns kā zvērs, ja es…

Kots mierinoši atmeta ar roku. Es gribu tev izteikt priekšlikumu, Aron. Noklausies, kas man sakāms, un tu dabūsi savu ēdamo par brīvu. -

Viņš pastūma sudraba gabaliņu atpakaļ pāri letei. Tad tu varēsi par šo Trejā nopirkt kaut ko skaistu Rouzai.

Arons piesardzīgi pamāja ar galvu. Izklausās pieņemami.

-     Ko tu zini par Kvoutu no stāstiem, kurus esi dzirdējis? Kāds ir pieņemtais priekšstats par viņu?

Arons iesmējās. Piedevām tam, ka viņš ir miris?

Kots tikko jaušami pasmaidīja. Piedevām tam, ka viņš ir miris.

-     Viņš zināja visas slepenās maģijas, Arons teica. Viņš zināja sešus vārdus, kuri jāiečukst zirgam ausī, lai tas noskrietu simt jūdžu auļos. Viņš mācēja pārvērst dzelzi zeltā un notvert zibeni kvartas tilpuma krūzē, lai paglabātu vēlākai vajadzībai. Viņš zināja dziesmu, kas atdarīja jebkuru atslēgu, un spēja ar vienu roku iedragāt stipras ozolkoka durvis…

Arona balss brīdi pieklusa. Īstenībā viss ir atkarīgs no konkrētā stāsta. Dažreiz viņš ir krietns vīrs, gluži kā Drosmīgais Princis. Reiz viņš izglāba vairākas meitenes no briesmoņu bara…

Kots vēlreiz bāli pasmaidīja. Es zinu.

-              …bet citos stāstos viņš ir vistīrākais nelietis, Arons turpināja.

-    Viņš nozaga Universitātei maģijas noslēpumus. Redzi, tāpēc jau viņu izsvieda no turienes. Un viņu nesauca par Kvoutu Karaļkāvēju, jo viņš labi spēlēja lautu.

Smaids bija pazudis no viesnīcnieka sejas, tomēr viņš pamāja ar galvu. Taisnība. Bet kāds viņš bija?

Arona pierē ievilkās dziļākas rievas. Viņam bija sarkani mati, ja to tu gribi zināt. H apgalvots visos stāstos. Ar zobenu rīkojās kā īstens velns. Bija briesmīgi gudrs. Un ar nepārspējamu sudraba mēli ar runāšanu mācēja izkulties cauri jebkādām nepatikšanām.

Viesnīcnieks pamāja ar galvu. Jā. Tātad, ja tu būtu Kvouts un bries­mīgi gudrs, kā pats saki, un piepeši izrādītos, ka tava galva ir tūkstoš rojālu vērta un par tās nociršanu varētu dabūt veselu hercogisti, ko tu darītu?

Kalēja māceklis pakratīja galvu un pilnīgā neziņā paraustīja plecus.

-    Nu labi, ja es būtu Kvouts, viesnīcnieks teica, es notēlotu savu nāvi, mainītu vārdu un sameklētu mazu pilsētiņu kaut kur nekurienes vidū. Tad es atvērtu viesnīcu un darītu visu iespējamo, lai pazustu no publikas acīm. Viņš ieskatījās jaunā vīrieša acīs. Lūk, ko es darītu!

Arona skatiens pārskrēja viesnīcnieka sarkanajiem matiem, pēc tam zobenam, kas karājās virs letes, un atkal sastapās ar viesnīcnieka acīm.

Kots lēni pamāja ar galvu un norādīja uz Hronistu. Šis vīrs nav parasts pierakstītājs. Viņš ir vēsturnieks, kas atnācis šurp, lai pierakstītu manas dzīves patieso stāstu. Sākumu tu esi nokavējis, tomēr, ja vēlies, vari palikt un noklausīties pārējo. Viņš nepiespiesti pasmaidīja. Es varu tev pastāstīt stāstus, kurus neviens vēl nav dzirdējis. Stāstus, kurus neviens nekad nedzirdēs. Stāstus par Felurianu un par to, kā es no ademiem mācījos cīņas prasmi. Patiesību par princesi Arielu.

Viesnīcnieks pastiepa roku pāri letei un pieskārās zēna elkonim.

-    Patiesība ir tāda, Aron, ka tu man patīc. Man šķiet, ka tu esi neparasti asredzīgs, un man ļoti negribētos, lai tu nevērtīgi aizsvied savu dzīvi. Viņš dziļi ievilka elpu un cieši ieskatījās kalēja māceklim acīs. Viņa acis bija dzirkstoši zaļas. Es zinu, kā sākās šis karš. Es zinu patiesību par šo karu. Kad tu būsi to noklausījies, tev pāries dedzīgā vēlēšanās traukties projām un zaudēt dzīvību visas šīs karošanas vārdā.

Viesnīcnieks pamāja uz vienu no tukšajiem krēsliem pie Hronista galdiņa un pasmaidīja tik pievilcīgu un nepiespiestu smaidu, kāds pie­derētos pasaku princim. Nu, ko tu saki?

Ārons raudzījās viesnīcniekā ar ilgu un ciešu skatienu, un viņa acis vairākkārt uzzibēja augšup līdz zobenam un atpakaļ. Ja tu patiešām esi… Viņa balss aprāvās, bet sejas izteiksme nepārprotami pauda jau­tājumu.

-    Es patiešām esmu, Kots saudzīgi un pārliecinoši atbildēja.

-    … vai tad es varu redzēt tavu apmetni, kuram nav noteiktas krā­sas? māceklis smīnēdams noprasīja.

Viesnīcnieka pievilcīgais smaids kļuva stings un trausls kā saplaisā­jusi stikla rūts.

-Tu jauc Kvoutu ar Taborlinu Lielo, Hronists lietišķi sacīja no savas telpas malas. Apmetnis bez noteiktas krāsas piederēja Taborlinam.

Ārons samulsušu seju pagriezās pret pierakstītāju. Un kas tad pie­derēja Kvoutam?

-    Ēnu apmetnis, Hronists atbildēja. Tas ir, ja es pareizi atceros.

Zēns pagriezās atpakaļ pret bāra leti. Ja tā, vai tu vari parādīt

man savu ēnu apmetni? viņš jautāja. Vai kaut ko no maģijas? Man to vienmēr ir gribējies redzēt. Pietiktu ar nelielu uguni vai zibeni. Es negribu tevi nogurdināt.

Pirms viesnīcnieks paguva atbildēt, Ārons skaļi un negaidīti iesmē­jās. Es tikai drusku pajokoju, Kota kungs! Viņš atkal pasmīnēja, un šoreiz smīns bija platāks nekā iepriekš. Augstie kungi, nekad mūžā vēl neesmu redzējis tādu meli kā tu! Pat mans tēvocis Alvans nespēja melot ar tik svēti nopietnu seju!

Viesnīcnieks nolaida skatienu un nomurmināja kaut ko nesaprotamu.

Ārons pastiepās pāri letei un uzlika plato plaukstu Kotam uz pleca.

-    Es saprotu, ka tu gribi palīdzēt, Kota kungs, viņš draudzīgi teica. Tu esi labs cilvēks, un es padomāšu par to, ko tu sacīji. Vēl jau es neskrienu pieteikties. Es tikai gribu kārtīgi apsvērt visas iespējas.

Viņš skumīgi pakratīja galvu. Nē, nudien! Šorīt visi cenšas man iestāstīt, ko kurš spēj. Mamma paziņoja, ka viņai esot dilonis. Rouza pateica, ka esot stāvokli. Kalēja māceklis izlaida plaukstu caur matiem un guldzoši iesmējās. Bet tavam stāstam pienākas pirmā godalga, teikšu, kā ir!

-    Saproti… Kots piespieda sevi nevarīgi pasmaidīt. Es nespētu skatīties tavai mammai acis, ja nebūtu mēģinājis tevi aizkavēt.

-Ja tu būtu izvēlējies pieticīgāku ēsmu, varbūt es būtu to norijis, zēns teica. Bet visiem taču ir zināms, ka Kvouta zobens bija no sudraba. Viņš pameta skatienu augšup uz zobenu, kas karājās pie sienas. Un to nesauca “Neprāts”. To sauca “Kaisera”, dzejnieku kāvējs.

Pēc šiem vārdiem viesnīcnieks mazliet atrāvās atpakaļ. Dzejnieku kāvējs?

Arons ietiepīgā apņēmībā pamāja ar galvu. Jā gan! Un tavam pierakstītājam ir taisnība. Kvouta apmetnis bija darināts no zirnekļu tīkliem un ēnām, un viņš nēsāja gredzenus visos pirkstos. Kā tur bija?

“Pieci gredzeni viņam uz vienas rokas Dzintara, kaula, dzelzs, akmens un koka.

Otrā rokā…”

Kalēja māceklis sarauca pieri. Pārējo neatceros. Tur bija kaut kas par uguni…

Viesnīcnieka sejā parādījās neizdibināma izteiksme. Viņš pievērsa ska­tienu paša plaukstām, kas gulēja uz bāra letes, un pēc brīža sāka runāt:

"Otras rokas gredzenus neredz acs.

Pirmais asins svītra, tieva kā mats,

Otrajā pirkstā gredzens no gaisa vīts,

Trešajā vizošas ledus adatas stīdz,

Ceturtais mirgo kā liesmiņa sārta,

Un vispēdējais gredzens bez vārda."

-    Pareizi! Ārons smaidīdams iesaucās. Tev tur aiz letes nekā tāda nav, vai ne? Viņš pastiepās uz pirkstgaliem, it kā gribēdams kaut ko saskatīt.

Kots izspieda bālu, neveiklu smaidu. Nē. Tur nekā tāda nav.

Abi satrūkās, jo Basts ar troksni uzsvieda uz letes piepildīto Arona maisu. Tur jums abiem ar Kārteru pietiks divām dienām un vēl daudz paliks pāri! Basts skarbi noskaldīja.

Arons uzmeta maisu plecā un sāka iet uz durvju pusi, bet tad apstā­jās un paskatījās atpakaļ uz abiem vīriem aiz letes. Man ļoti nepatīk lūgt pakalpojumus. Vecais Kobs teica, ka paturēšot acīs manu mammu, bet…

Basts izgāja letes otrā pusē un sāka bīdīt Aronu uz durvju pusi. Viņai noteikti klāsies labi. Es iegriezīšos arī pie Rouzas, ja tu tā vēlies. Viņš paskatījās uz kalēja mācekli ar platu, juteklisku smaidu. Gādāšu, lai viņa nejūtas vientuļa un tamlīdzīgi.

-              Es par to būtu ļoti pateicīgs, Arons sacīja ar atvieglojumu balsī.

-     Kad gāju projām, viņa bija diezgan izmisusi. Viņai nekaitētu kāds mierinājums.

Basts pa pusei pavēra viesnīcas ārdurvis un pārlaida plecīgajam pui­sis pārsteigtu, neticīgu skatienu. Tad viņš papurināja galvu un atgrūda durvis līdz galam. Labi, dodies prom! Izpriecājies pa lielpilsētu! Nedzer pliku ūdeni!

Aizvēris durvis, Basts piespieda pieri pie koka, it kā pēkšņi justos paguris. Viņai nekaitētu kāds mierinājums? viņš neticīgi atkārtoja. Es ņemu atpakaļ visus agrākos vārdus par to, ka šis zēns ir gudrs! Basts pagriezās ar seju pret bāru, vienlaikus pārmetoši pastiepis pirkstu pret aizvērtajām durvīm. Lūk, kas notiek, ja cilvēks diendienā strādā ar dzelzi! viņš bargi noteica, gluži kā uzrunādams visu ēdamzāli.

Viesnīcnieks neskanīgi pasmējās un atspiedās pret leti. Te nu bija mana leģendārā sudraba mēle!

Basts nicinoši nosēcās. Tas zēns ir idiots, Reši!

-    Vai man jājūtas labāk, zinot, ka es neesmu spējis pārliecināt idi­otu, Bast?

Hronists paklusi noklepojās. Drīzāk tas apliecina tavu prasmi tei­cami izpildīt lomu, kuru tu šeit spēlē, viņš teica. Tu tik meistarīgi esi tēlojis viesnīcnieku, ka viņi nav spējīgi redzēt tevī kaut ko citu. Viņš aplaida roku tukšajai kroga zālei. Atklāti sakot, es brīnos, ka tu sadomāji riskēt ar visu savu šejienes dzīvi tikai tādēļ, lai atturētu to zēnu no armijas.

-    Nekāda dižā riska tur nebija, viesnīcnieks atbildēja. No manas dzīves tikpat nav lielas jēgas. Viņš izslējās taisni un, aizgājis letes otrā pusē, devās pie galdiņa, pie kura sēdēja Hronists. Es esmu atbildīgs par ikvienu, kurš mirst šajā bezjēdzīgajā karā. Cerēju paglābt no tā vismaz vienu cilvēku. Acīmredzot es nespēju pat to.

Viņš apsēdās krēslā pretī Hronistam. Pie kā mēs vakar palikām? Nebūtu jēdzīgi atkārtoties, ja bez tā var iztikt.

-    Tu nupat biji izsaucis vēju un sadevis Ambrozam pēc nopelniem, sacīja Basts, joprojām stāvēdams pie durvīm. Un kā ķerts sēroji par savu iemīļoto.

Kots paskatījās uz viņu. Es nemēdzu sērot, Bast.

Hronists paņēma savu plakano ādas somu un izvilka papīra lapu, kurai trīs ceturtdaļas bija aprakstītas sīkā, precīzā rokrakstā. Ja gribi, es varu izlasīt tev priekšā pēdējos teikumus.

Kots pacēla roku. Es pietiekami labi atceros tavu šifru, lai mācētu izlasīt to pats, viņš gurdi sacīja. Padod šurp! Varbūt tas dos jaunu sparu. Viņš paskatījās uz Bastu. Nāc un apsēdies, ja gribi klausīties! Es necietīšu, ka tu zibinies apkārt.

Basts pienāca un apsēdās. Kots dziļi ievilka elpu un pārlaida skatienu vakardienas stāsta pēdējai lappusei. Viesnīcnieks ilgi klusēja. Viņš savilka lūpas vaibstā, kas varēja nozīmēt neapmierinātību, taču pēc brīža tajās parādījās kaut kas līdzīgs smaidam.

Viņš domīgi pamāja ar galvu, neatraudams acis no papīra lapas. Cik lielu dalu no sava neilgā mūža es veltīju tam, lai iekļūtu Universitātē! viņš teica. Es gribēju tur nokļūt jau krietni pirms manas trupas bojā­ejas. Vēl pirms uzzināju, ka čandriāni nav tikai pasaka, izdomāts laika kavēklis pie nometnes ugunskura. Pirms sāku meklēt ziņas par Amiru.

Viesnīcnieks atspiedās pret krēsla atzveltni, un gurdumu viņa sejā nomainīja dompilna izteiksme. Man šķita, līdzko es būšu tur, viss turp­mākais ritēs viegli. Es iemācīšos maģiju un atradīšu atbildes uz visiem saviem jautājumiem. Es domāju, ka viss notiks tik vienkārši kā grā­matā.

Kvouts mulsi, tikko jaušami pasmaidīja, un pēkšņi viņa seja izskatījās neparasti jauna. Un varbūt tā būtu noticis, ja es nebūtu apveltīts ar talantu iemantot ienaidniekus un iekulties nepatikšanās. Es gribēju tikai spēlēt lautu, apmeklēt nodarbības un meklēt atbildes uz jautājumiem. Viss, ko es gribēju, bija atrodams Universitātē. Es gribēju tikai palikt tur. Viņš domīgi pamāja ar galvu. No tās vietas mums ari jāsāk.

Viesnīcnieks atdeva papīra lapu Hronistam, kas izklaidīgi nogludināja to ar plaukstu. Atdarījis tintes pudelīti, viņš iemērca tajā rakstāmspalvu. Basts dedzīgi saliecās uz priekšu, smīnēdams kā pacilāts bērns.

Kvouta možās acis apskrēja istabai, ietverot skatienā katru sīkumu. Viņš dziļi ievilka elpu, tad piepeši atplauka smaidā un īsu mirkli nemaz vairs nelīdzinājās viesnīcniekam. Viņa acis bija vērīgas, mirdzošas un zaļas kā zāles stiebri. Vai esi gatavs?

KATRS DIMESTRIS Universitātē sākās lidzlgi iepriekšējiem: vispirms notika eksāmena dienu izloze, un pēc tam veselas dienkopas ilgumā turpinājās pārbaudījuma sarunas ar studentiem. Tas bija savdabīgs neiz­bēgamais ļaunums.

Esmu pārliecināts, ka sākumā tāda kārtība bija ļoti saprātīga. Tajos senajos laikos, kad Universitāte bija mazāka, tādas sarunas varēja būt saturīgas un noderīgas. Tās deva ikvienam audzēknim iespēju pārrunāt ar maģistriem to, ko viņš attiecīgajā laikā iemācījies. Tas bija dialogs. Diskusija.

Taču tagad Universitātē mācījās vairāk nekā tūkstotis studentu. Dis­kusijai īstenībā nebija laika. Ikvienam studentam nedaudzu minūšu laikā vajadzēja atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem. Sarunas bija īsas, un pat viena nepareiza atbilde vai pārāk ilga vilcināšanās varēja dramatiski ietekmēt turpmāko mācību maksu.

Pirms šīm pārbaudēm studenti drudžaini nodevās mācībām. Pēc tam viņi dzēra, atzīmējot priecīgu iznākumu vai slīcinot bēdas. Tāpēc eksā­menu perioda vienpadsmit dienās lielākā daļa studentu izskatījās labā­kajā gadījumā noraizējušies un noguruši. Sliktākajā gadījumā viņi klīda apkārt pa Universitāti kā šļūceņi, iekritušām acīm un pelēkām sejām, kas liecināja par nepietiekamu miegu, pārliecīgu dzeršanu vai abiem kopā.

Man šķita dīvaini, ka visi pārējie tik nopietni pārdzīvo šīs norises. Lielākā daļa studentu nāca no aristokrātu aprindām vai bagātu tirgotāju ģimenēm. Viņiem augsta mācību maksa nozīmēja tikai nelielu neērtību mazāku kabatas naudu, ko tērēt zirgiem un staigulēm.

Manā gadījumā likme bija ievērojami augstāka. Līdzko maģistri bija noteikuši maksājamo summu, to vairs nevarēja mainīt. Tātad, ja man uzliktu pārlieku augstu mācību maksu, es nedrīkstētu apmeklēt Univer­sitāti līdz brīdim, kad būšu samaksājis prasīto.

*    * *

Pirmajai eksāmenu dienai allaž piemita tāda kā svētku gaisotne. Die­nas pirmajā pusē notika izloze, un tā nozīmēja, ka neveiksmīgākajiem studentiem tiem, kuri izlozēja visdrīzākos laikus, vajadzēja doties uz pārbaudi jau pēc dažām stundām.

Kad ierados izlozes vietā, pāri pagalmam stiepās garas rindas, bet studenti, kuri jau bija izvilkuši savas plāksnītes, staigāja apkārt, sūro­damies un cenzdamies pirkt, pārdot vai apmainīt iegūtās lozes.

Ne Vilemu, ne Simmonu es nekur neredzēju, tāpēc iestājos tuvākās rindas galā un centos nedomāt par to, cik maz naudas atlicis manā makā: viens talants un trīs džoti. Biju pieredzējis laiku, kad tāda nauda man liktos vesela bagātība. Taču mācību maksai ar to nepavisam nepietika.

Apkārt pagalmam bija izvietojušies rati, kuru īpašnieki pārdeva desas, kastaņus, karstu sidru un alu. No tuvējiem ratiem man uzvilnīja siltas maizes un tauku smarža. Tie bija piekrauti ar cūkgaļas pīrāgiem un paredzēti cilvēkiem, kuri tos varēja atļauties.

Izloze vienmēr notika Universitātes lielākajā pagalmā. Gandrīz visi to sauca par karoga masta pagalmu, tomēr daži vēl atcerējās tā agrāko nosaukumu un dēvēja to par Jautājumu Zāli. Es tam zināju vēl senāku vārdu: Vēja Nams.

Noskatījos, kā vējš dzenā pār bruģakmeņiem dažas lapas, un, kad pacēlu galvu, ieraudzīju Felu, kas stāvēja rindā apmēram trīsdesmit vai četrdesmit cilvēkus pirms manis un lūkojās atpakaļ. Viņa man sirsnīgi uzsmaidīja un pamāja ar roku. Es pamāju pretī, un Fela, izgājusi no rindas, devās šurp pie manis.

Fela bija skaista. Tāda sieviete, kādu palaikam var ieraudzīt gleznā. Viņai nepiemita izsmalcinātais, mākslīgais skaistums, kāds nereti vēro­jams aristokrātu vidū; Fela bija dabiska un pašpārliecināta, viņai bija lielas acis un pilnīgas lūpas, kas bieži izliecās smaidā. Šeit, Universitātē, kur vīriešu un sieviešu skaita attiecība bija desmit pret vienu, viņa izcēlās gluži kā ķēve aitu aplokā.

-    Vai neiebildīsi, ja es stāvēšu kopā ar tevi? Fela jautāja, pienākusi man klāt. Man nepatīk, ja nav neviena, ar ko parunāties. Viņa pievil­cīgi uzsmaidīja pāris puišiem, kuri bija nostājušies rindā aiz manis. Es neiespraucos ārpus kārtas, viņa paskaidroja. Tikai panācu atpakaļ no citas vietas.

Puišiem nebija iebildumu, tomēr viņu skatieni aši pārskrēja Felai un man. Es gandrīz vai dzirdēju viņus klusībā prātojam, kāpēc viena no Universitātes pievilcīgākajām meitenēm palaidusi garām savu vietu rindā, lai stāvētu man blakus.

Tas bija gluži saprotams jautājums. Arī es to būtu gribējis uzdot.

Pavirzījos sānis, atbrīvodams viņai vietu. Brīdi stāvējām plecu pie pleca, un neviens neko neteicām.

-    Ko tu mācīsies šajā dimestrī? es beidzot jautāju.

Fela atmeta matus atpakaļ pāri plecam. Domāju, ka turpināšu darbu Arhīvos. Iešu uz ķīmijas nodarbibām. Un Branders uzaicināja mani uz daudznozaru matemātiku.

Es mazliet noskurinājos. Pārāk daudz skaitļu. Man tas nav pa zobam.

Fela paraustīja plecus, un garās, tumšās matu cirtas, ko viņa bija atmetusi atpakaļ, izmantoja izdevību atgriezties un ieskaut glīto seju.

-     Kad iemanās, nav tik traki, la gandrīz līdzinās spēlei. Piešķiebusi galvu, viņa paskatījās uz mani. Un ko darīsi tu?

-     Turpināšu novērojumus “Medikā", es atbildēju. Mācīšos un strādāšu “Frakcijā”. Studēšu simpātiju, ja Elksa Dals mani pieņems. Un laikam derētu ari nostiprināt siaru valodu.

-    Tu proti siaru valodu? Fela izbrīnījusies jautāja.

-    Kaut cik protu, es atbildēju. Bet Vils saka, ka es ļoti slikti zinot gramatiku.

Fela pamāja ar galvu, tad iesānis paskatījās uz mani, kodīdama lūpu.

-    Arī Elodins aicināja mani pievienoties viņa nodarbībai, viņa sacīja, un balsī skanēja nepārprotamas bažas.

-    Elodinam ir nodarbības? es jautāju. Es sapratu, ka viņam vairs neļauj mācīt.

-     Šajā dimestrī viņš tās atsāks, Fela teica un ziņkāri paskatījās uz mani. Biju iedomājusies, ka arī tu tajās piedalīsies. Vai tad viņš neizvirzīja tevi Re’lara pakāpei?

-    Izvirzīja gan, es atbildēju.

-    Ā! Bridi viņa, šķiet, jutās neveikli, tad steigšus piebilda: Droši vien viņš vēl nav paguvis tevi uzaicināt. Vai varbūt grib tevi mācīt in­dividuāli.

Es nevērīgi atmetu ar roku, tomēr doma, ka esmu atstāts ārpusē, nebija patīkama. Ko par Elodinu vispār var zināt? es sacīju. Ja viņš nav jucis, tad ir vislabākais aktieris, kādu man gadījies redzēt.

Fela iesāka kaut ko teikt, bet tad nervozi paskatījās apkārt un pievir­zījās man tuvāk. Viņas plecs piespiedās manējam, un matu cirta kutinot pieskārās ausij. Vai Elodins tiešām nosvieda tevi no Trakūža jumta? viņa čukstus pajautāja.

Es samulsis pasmējos. Tas ir sarežģīts stāsts, atbildēju un neveikli pievērsos citam tematam. Kā sauc viņa kursu?

Fela paberzēja pieri un nesaprašanā iesmējās. Man nav ne mazākās jausmas. Viņš teica, ka kursa vārds esot kursa vārds. Viņa paskatījās uz mani. Ko tas nozīmē? Kad aiziešu uz “Reģistriem un sarakstiem", vai atradīšu to ar nosaukumu “Kursa vārds”?

Bija jāatzlstas, ka es to nezinu, un drīz mēs sākām pārmīt dažādus stāstus par Elodinu. Fela teica, ka viņu kāds skrlvs esot noķēris Arhīvos kailu. Es biju dzirdējis, ka viņš reiz veselu dienkopu pavadījis, staigādams pa Universitāti aizsietām acīm. Fela zināja teikt, ka Elodins esot izgudro­jis kādu valodu un uzbūvējis to no pašiem pamatiem. Es biju dzirdējis, ka viņš vienā no zemākajiem apkārtnes krogiem uzsācis kautiņu tāpēc, ka viens no apmeklētājiem uzstājīgi teicis nevis “izmantot”, bet “lietot”.

-    Arī es par to esmu dzirdējusi, Fela smiedamās teica. Bet man stāstīja, ka tas noticis “Zirgā un Četrotnē” un iemesls bijis kāds baronets, kurš stūrgalvīgi teicis “pie tam”.

Mēs gandrīz nemanījām, kā pienāca mūsu kārta. Kvouts, Arlidena dēls! es sacīju. Sieviete ar garlaikotu seju atzīmēja manu vārdu, un es izvilku no melnā samta maisa gludu, bāli iedzeltenu plāksnīti. Uz tās bija rakstīts: “SAVALDĪŠANAS DIENA PUSDIENLAIKS”. Tā bija astotā pār­baudījumu diena, tātad man mācībām vēl atlika pietiekami daudz laika.

Fela izvilka savu lozi, un mēs aizgājām projām no galda.

-    Ko tu izlozēji? es jautāju.

Viņa parādīja man savu mazo ziloņkaula krāsas plāksnīti. Ugunskura diena, ceturtais zvans.

Tā bija neticami veiksmīga loze viens no pēdējiem pārbaudes lai­kiem. Oho! Apsveicu!

Fela paraustīja plecus un iebāza plāksnīti kabatā. Man tas ir gluži vienalga. Es nepārcenšos ar mācībām. Jo vairāk gatavojos, jo sliktāks ir iznākums. Kļūstu tikai nevajadzīgi nervoza.

-    Tad tu vari to kādam pārdot, es ierosināju un pamāju uz apkārt klīstošajiem studentiem. Kāds par tādu laiku noteikti atdos veselu talantu. Varbūt pat vairāk.

-    Ari tirgoties es diez kā neprotu, Fela sacīja. Vienkārši pieņemu, < ka jebkura loze man ir veiksmīga, un pie tās palieku.

Tā kā rindā vairs nestāvējām, mums nebija iemesla joprojām turēties kopā. Taču man patika viņas sabiedrība, un arī Fela neizrādīja īpašu vēlēšanos steigties projām, tāpēc mēs vēl kādu laiku bezmērķīgi klejojām pa pagalmu garām un apkārt kustīgajam pūlim.

-     Es esmu izsalkusi, Fela pēkšņi teica. Vai gribi aiziet kaut kur paēst pusdienas?

Es sāpīgi apzinājos, cik tukšs ir mans naudas maks. Vēl pavisam nedaudz, un man vajadzētu ielikt tajā akmeni, lai tas neplivinātos vējā.

“Ankerā” es saņēmu brīvas maltītes, jo vakaros uzstājos tur ar lautas priekšnesumiem. Tāpēc izdot naudu par ēdienu citā vietā, it sevišķi tagad, tieši pirms pārbaudījumiem, būtu milzīga aplamība.

-     Ļoti gribētu, es godīgi teicu. Un pēc tam ķēros pie meliem:

-    Bet man kādu laiku vēl jāpaklejo tāpat un jāpaskatās, vai kāds negrib atpirkt manu pārbaudes laiku. Tirgošanās un kaulēšanās man ir asinis.

Fela iebāza roku kabatā. Ja gribi tālāku eksāmena dienu, vari ņemt manējo.

Paskatījos uz plāksnīti viņas rokā un izjutu skaudru vilinājumu. Divas papildu dienas mācībām būtu dievu dāvana. Vai ari es varētu nopelnīt talantu, to iztirgodams kādam citam. Varbūt pat divus talantus.

-    Es negribu piesavināties tavu veiksmi, es smaidīdams atbildēju.

-     Un skaidrs, ka ari tu negribi manējo. Turklāt tu jau tāpat esi bijusi pārāk devīga pret mani. Es izteiksmīgi savilku ap pleciem apmetni.

Fela pasmaidīja un pastiepusies pārlaida savilktu plaukstu pāri ap­metņa aizdarei. Priecājos, ka tev tas patīk. Tomēr no savas puses varu teikt tikai to, ka joprojām esmu tev parādā. Viņa nervozi iekoda lūpā, tad ļāva rokai nokrist gar sāniem. Ja pārdomāsi, apsoli darīt man to zināmu!

-    Es apsolu.

Viņa vēlreiz pasmaidīja un, viegli pamājusi ar roku, aizgāja projām pāri pagalmam. Noskatīties, kā viņa iet cauri pūlim, bija tikpat kā vērot vēja pūsmu uz dīķa virsmas. Tikai ūdens vilnīšu vietā sašūpojās jaunu vīriešu galvas, kad tie noskatījās Felai pakaļ.

Es joprojām lūkojos viņas virzienā, kad man blakus pienāca Vilems.

-    Nu, vai esi beidzis flirtēt? viņš noprasīja.

-    Es neflirtēju, atbildēju.

-     Bet vajadzēja! Vilems atmeta. Kāda man bija jēga pieklājīgi gaidīt un nepārtraukt, ja tu izšķied savas labākās iespējas?

-   Viņa nav tāda! es iebildu. Viņa vienkārši ir draudzīga pret mani.

-    To nevar noliegt! Vilems atteica, un asais keldieša akcents divtik pastiprināja sarkasmu viņa balsī. Ko tu izvilki?

Es parādīju viņam savu plāksnīti.

-    Tu esi vienu dienu pēc manis. Viņš pacēla pretī savējo. Došu tev džotu par apmaiņu!

Es vilcinājos.

-    Paklausies! Vilems teica. Tu taču tikpat nevari mācīties Arhīvos kā mēs pārējie.

Es pikti paskatījos uz viņu. Tavai iejūtībai nav robežu!

-    Savu iejūtību es taupu tiem, kuri ir pietiekami gudri, lai nenovestu Arhīvu maģistru līdz baltkvēlei, viņš atbildēja. Tādiem kā tu varu piedāvāt tikai džotu. Gribi vai negribi?

-    Es gribu divus džotus, es teicu, ar skatienu pārstaigādams pūli un meklēdams studentus ar izmisušām acīm. Un varu tos dabūt.

Vilems samiedza tumšās acis. Džots un trīs drabi! viņš sacīja.

Es vērīgi paskatījos uz viņu. Džots un trīs, es teicu. Un, kad nākamreiz spēlēsim “stūrus”, tu ņemsi par partneri Simmonu.

Vilems dobji iesmējās un piekrītoši pamāja. Mēs apmainījām plāksnī­tes, un es paslēpu naudu makā: viens talants un četri džoti. Neliels solis uz priekšu. Brīdi padomājis, iebāzu plāksnīti kabatā.

-    Vai tu netirgosies tālāk? Vilems jautāja.

Es papurināju galvu. Domāju, ka paturēšu šo laiku sev.

Viņš sarauca pieri. Kāpēc? Ko tu darīsi četras dienas? Tikai dīdīsies un raizēsies.

-    Darīšu to pašu, ko visi, es atbildēju. Gatavošos pārbaudījumam.

-    Bet kā? viņš jautāja. Tu taču joprojām esi izraidīts no Arhīviem, vai ne?

-    Pastāv vēl citas iespējas, es mīklaini atbildēju.

Vilems nicīgi nosēcās. Tas nu nemaz neizklausās aizdomīgi, viņš teica. Un tu vēl prāto, kāpēc cilvēki runā par tevi!

-    Es neprātoju, kāpēc viņi runā, es atbildēju. Es prātoju, ko viņi saka.

PILSĒTA, KAS gadsimtu gaitā bija izaugusi visapkārt Universitā­tei, nebija liela. Patiesībā to drīzāk varētu dēvēt par mazpilsētu vai ciemu.

Par spīti tam. Lielā Akmens ceļa galā, kas iesniedzās mūsu pusē, tirdzniecība zēla un plauka. Tirgotāji veda šurp ratus ar dažādām izej­vielām: darvu un mālu, gibakmeni, potašu un jūras sāli. Viņi veda arī izsmalcinātas preces, tādas kā Lanetas kafija un Vintasas vīns. Viņi veda tumšu augstas kvalitātes tinti no Erues, tīras, baltas smiltis mūsu stikla ražotājiem un smalki izstrādātas keldiešu atsperes un skrūves.

Kad tie paši tirgotāji brauca projām, viņu rati bija piekrauti ar lie­tām, kas bija atrodamas vienīgi Universitātē. “Mediķa” gatavoja zāles, īstas zāles, nevis iekrāsotu ūdentiņu vai brīnumlīdzekļus par peniju gabalā. Alķīmijas nodaļa radīja pati savus brīnumus, par kuriem man bija tikai attāla nojausma, kā ari tādas vielas kā ligroīns, sēreklis un dubultkaļķi.

Varbūt es spriežu ar zināmu noslieci, tomēr man šķiet, ka pavisam godīgi varu teikt, ka lielākā daļa taustāmo Universitātes brīnumu nāca no Artefakcijas. Matstikla lēcas. Volframa stieņi un Glancas tērauds. Zelta plātnes, tik plānas, ka tās varēja pārplēst kā zīdpapīru.

Bet mēs gatavojām vēl daudz ko vairāk. Simpātijas lampas un telesko­pus. Karstuma rijējus un zobratriteņus. Sāls sūkņus. Trejlapu kompasus. Desmitiem Tekama vinčas un Delevari vārpstas variāciju.

Šīs lietas darināja tādi paši artefakcijas meistari kā es, un, kad tirgotāji tās nopirka, mēs saņēmām savu naudas daļu: sešdesmit procentus no pārdošanas cenas. Kaut cik naudas man bija vienīgi šī iemesla dēļ. Un, tā kā pārbaudījumu laikā nodarbības nenotika, manā rīcībā bija vesela dienkopa, kurā es varēju strādāt “Frakcijā”.

*    * *

Es iegāju “Novietnē,” noliktavā, kurā artefakcijas meistari saņēma instrumentus un materiālus. Pārsteigts ieraudzīju pie loga stāvam garu, bālu studentu ar drūmi garlaikotu sejas izteiksmi.

-    Džeksim? es iesaucos. Ko tu te dari? Šis taču ir melnais darbs!

Džeksims skumīgi pamāja ar galvu. Kilvins joprojām ir drusku… pikts uz mani, viņš teica. Tu jau zini. Tas ugunsgrēks un visi tie notikumi…

-    Man ļoti žēl, es teicu. Džeksims bija pilntiesīgs Re’lars tāpat kā es. Viņš pašlaik varētu strādāt pie jebkāda sava individuālā projekta. Piespiedu kārtā darit primitīvu, nekvalificētu darbu bija ne tikai garlai­cīgi: tas bija Džeksimam atklāts pazemojums, kas turklāt liedza iespēju nopelnīt un kavēja mācības. Tāds sods bija pamatīgs un ļoti nepatī­kams.

-    Kas mums pašlaik ir nepietiekamā daudzumā? es jautāju.

Izvēlēties piemērotāko projektu “Frakcijā” bija sava veida māksla.

Nebija nozīmes tam, ka esi izgatavojis visspožāko simpātijas lampu vai visefektīvāko karstuma piltuvi artefakcijas vēsturē. Kamēr to kāds nebija nopircis, izgatavotājs par to nevarēja saņemt ne apdilušu peniju.

Lielākajai daļai pārējo studentu tas dzīvi īpaši nesarežģīja. Viņi varēja atļauties gaidīt. Turpretī man bija vajadzīgs kaut kas tāds, ko iespējams pārdot pēc iespējas drīzāk.

Džeksims atspiedās pret leti, kas stiepās starp mums. Karavāna nupat nopirka visas mūsu klāja lampas, viņš teica. Palikusi tikai tā neglītā, ko pagatavoja Vestons.

Es pamāju ar galvu. Simpātijas lampas bija teicami piemērotas ku­ģiem. Tas bija grūti saplēst, laika gaitā tās izmaksāja mazāk nekā eļļa, un nevajadzēja raizēties, ka tās var izraisīt kuģī ugunsgrēku.

Izdarīju galvā ašus aprēķinus. Es varēju pagatavot divas lampas vien­laikus, ietaupot laiku ar divkāršiem pūliņiem, un itin pamatoti cerēt, ka tās izdosies pārdot, pirms vajadzēs maksāt par mācībām.

Diemžēl klāja lampas nozīmēja trulu, vienmuļu darbu. Četrdesmit stundas pacietīga, ļoti rūpīga darba, un, ja es atļautos kaut mazāko paviršību, lampas gluži vienkārši nestrādātu. Tādā gadījumā pēc iztē­rētā laika man neatliktu nekas vienīgi parāds “Novietnei” par veltīgi izšķiestiem materiāliem.

Taču man nebija lielas izvēles. Tad jau laikam es ķeršos pie lam­pām, es teicu.

Džeksims pamāja ar galvu un atvēra reģistru grāmatu. Es sāku pēc atmiņas uzskaitīt, kas man jāsaņem. Man būs vajadzīgi divdesmit neapstrādāti emiteri. Divi lielo veidņu komplekti. Dimanta irbulis. Tentena stikls. Divi vidēja lieluma tīģeļi. Četras unces alvas. Sešas unces smalkgraudaina tērauda. Divas unces niķeļa…

Mādams ar galvu, Džeksims visu pierakstīja reģistru grāmatā.

Astoņas stundas vēlāk es iegāju pa Ankera viesnīcas ārdurvīm, dvakodams pēc karstas bronzas, darvas un dūmiem. Bija gandrīz pusnakts, un kroga zālē kavējās vēl tikai daži neatlaidīgākie dzērāji.

-    Tu izskaties nodzīts, Ankers teica, kad es piegāju pie letes.

-    Tieši tā es jūtos, es atbildēju. Droši vien katlā nekas vairs nav palicis?

Viņš papurināja galvu. Klienti šovakar bija varen izsalkuši. Man vēl ir kāda tiesa aukstu kartupeļu, ko gribēju rīt piemest pie zupas. Un laikam puse no krāsnī cepta kabača.

-    Derēs! es atbildēju. Bet es būtu pateicīgs ari par drusciņu sā­līta sviesta.

Ankers pamāja ar galvu un devās projām no letes.

-    Sildīt neko nevajag! es teicu. Nesīšu ēdamo augšā uz savu istabu.

Viņš atnesa bļodiņu ar trim palieliem kartupeļiem un pusi zeltaina

kabača ar pievilcīgiem zvana apveidiem. No viduča izņemto sēklu vietā bija ielikta dāsna sviesta pika.

-             Es gribētu arī pudeli Bredona alus, es teicu, paņemdams bļodiņu.

-    Neatkorķētu. Negribu izlaistīt to pa kāpnēm.

Līdz manai mazajai istabai bija jāveic trīs kāpņu posmi. Uzmanīgi aizvēris durvis, es apvērsu kabaci bļodiņā otrādi, uzliku uz tā pudeli un visu ietinu maisaudekla gabalā, izveidojot saini, ko varēju nest vienā padusē.

Tad atvēru logu, izkāpu ārā un uztrausos uz viesnīcas jumta. No turienes bija tikai pāris soļu lēciens līdz maiznīcai ielas pretējā pusē.

Zemu debesīs spīdēja mēness, pietiekami apgaismodams manu ceļu, tomēr nelikdams bažīties par svešiem, nevēlamiem skatieniem. Tiesa, tie mani īpaši neuztrauca. Tuvojās pusnakts, un ielas bija klusas. Turklāt jūs pabrīnītos, ja zinātu, cik reti cilvēki mēdz skatīties aug­šup.

Auri sēdēja uz plata ķieģeļu skursteņa un gaidīja mani. Ģērbusies manis nopirktajā kleitā, viņa dīki šūpoja kājas un lūkojās zvaigznēs. Viņas mati bija tik smalki un kupli, ka veidoja ap galvu kaut ko līdzīgu oreolam, kas šūpojās pie ikvienas vieglākās pūsmas.

Es uzmanīgi uzkāpu uz plakanās skārda plātnes jumta vidusdaļā. Tā klusi iedunējās zem manām kājām, atgādinot tālīnas, dobjas bungu skaņas. Auri pārstāja'šūpot kājas un sastinga kā izbiedēts trusis. Tad viņa ieraudzīja mani un pasmaidīja. Es pamāju viņai ar roku.

Auri nolēca no skursteņa un, matiem plīvojot aiz muguras, atsteidzās pie manis. Sveiks, Kvout! Tad viņa pussoli atkāpās. Tu smirdi!

Es pasmaidīju, cik jauki vien spēdams. Sveika, Auri! es atsaucos.

-    Tu smaržo kā jauna, skaista meitene.

-    Taisnība! viņa priecīgi apstiprināja.

Auri pakāpās mazliet sānis, tad pagājās mazliet uz priekšu, viegli sperdama soļus ar basajām kājām. Ko tu man atnesi? viņa jautāja.

-    Un ko tu atnesi man? es atjautāju.

Auri pasmaidīja. Man ir ābols, kurš iedomājas sevi par bumbieri, viņa teica, paceldama to rokā. Un bulciņa, kas uzskata sevi par kaķi. Un salāts, kas uzskata sevi par salātu.

-    Tad tas ir gudrs salāts.

-    Nez vai! Auri iebilda, mazliet nicīgi nosēkdamās. Vai tas, kurš ir gudrs, var uzskatīt sevi par salātu?

-    Pat tad, ja tas ir salāts?

-    Tad vēl jo vairāk, viņa teica. Tātad tas ir gana slikts, lai būtu salāts. Ir taču briesmīgi iedomāties sevi par salātu! Auri skumīgi papuri­nāja galvu, un matu vilnis sašūpojās līdzi, it kā viņa atrastos zem ūdens.

Es attinu līdzatnesto saini. Es tev atnesu dažus kartupeļus, pusi kabača un pudeli alus, kas iedomājas sevi par maizes klaipu.

-    Un par ko sevi iedomājas kabacis? Auri ziņkāri noprasīja, pētī­dama saiņa saturu. Viņa bija cieši saņēmusi plaukstas kopā aiz muguras.

-    Kabacis zina, ka ir kabacis, es atbildēju. Bet tas izliekas par rietošu sauli.

-    Un kartupeļi? viņa jautāja.

-    Kartupeļi guļ, es atbildēju. Un es baidos, ka tie ir auksti.

Auri sirsnīgi paskatījās uz mani. Nebaidies! viņa teica un, pastie­pusi roku, īsu brīdi pielika pirkstus man pie vaiga. Pieskāriens bija mai­gāks par putna spalvas glāstu. Es esmu šeit. Tu esi drošībā.

*    * *

Nakts bija auksta, tāpēc mēs ēdām vakariņas nevis uz jumta, kā bieži mēdzām darīt, bet Auri caur notekas restēm noveda mani Apakšzemē, tuneļu labirintos zem Universitātes.

Viņa nesa pudeli un paceltā rokā turēja monētas lieluma priekšmetu, kas izstaroja blāvu, zaļganu gaismu. Es nesu ēdiena bļodiņu un paša gatavoto simpātijas lampu, kuru Kilvins bija nosaucis par zagļu lampu. Tās sarkanīgā gaisma neparasti papildināja Auri spožāko, zilganzaļo staru kūli.

Auri atveda mani uz tuneli, kuram gar sienām stiepās visdažādākā veida un lieluma caurules. Dažas lielākās bija tvaika caurules, kas pat cauri izolācijas audeklam izstrāvoja vienmērīgu karstumu. Auri rūpīgi izvietoja kartupeļus uz kāda dzelzs līkuma, kuram bija noņemts tinums. Tā bija gluži kā maza krāsniņa.

Izklājuši manu maisaudeklu galdauta vietā, mēs apsēdāmies zemē un kopā paēdām vakariņas. Bulciņa bija sacietējusi, bet cepta ar riekstiem un kanēli. Salātu galviņa bija neparasti svaiga, un es pabrīnījos, kur viņa to dabūjusi. Auri man bija atnesusi porcelāna tējas tasīti un sev pašai mazu, sudrabotu skārda krūzīti. Viņa ielēja alu tik svinīgi, it kā gatavotos dzert tēju kopā ar karali.

Ēzdami mēs nesarunājāmies. Šo nerakstīto likumu es biju iemācījies pieredzes un kļūmju gaitā. Nekādu pieskārienu. Nekādu piepešu kustību. Nekādu jautājumu, it sevišķi personisku ne. Es nedrīkstēju taujāt par salātiem vai zaļgano gaismas avotu. Tādā gadījumā viņa aši aizbēgtu projām tuneļos un es viņu dienām ilgi vairs neredzētu.

Patiesību sakot, es pat nezināju viņas īsto vārdu. Biju vienkārši iesau­cis viņu par Auri, taču sirds dziļumos dēvēju viņu par savu mazo mēness feju.

Kā vienmēr, Auri ēda ļoti izsmalcināti. Viņa sēdēja ar taisni izslietu muguru, kozdama mazus kumosus. Viņai bija karote, ar kuru mēs ēdām kabaci, pārmaiņus dodami to viens otram.

-    Tu neesi atnesis līdzi lautu, Auri teica, kad mēs bijām paēduši.

-     Man šovakar jāiet palasīt grāmatas, es atbildēju. Bet drīz es to atnesīšu.

-    Cik drīz?

-    Pēc sešiem vakariem, es teicu. Tad pārbaudījumi būs beigušies un mācīties vairs nebūs nozīmes.

Auri sīkā sejiņa nepatikā savilkās. Sešas dienas nav drīz! viņa sacīja. Drīz ir rit.

-    Akmenim sešas dienas ir drīz, es teicu.

-    Tad spēlē lautu pēc sešām dienām akmenim! Auri atmeta. Bet man spēlē rīt!

-     Es domāju, ka tu vari uz sešām dienām kļūt par akmeni, es sacīju. Tas ir labāk nekā būt salātam.

Auri pasmīnēja. Taisnība gan.

Kad bijām apēduši pēdējo ābolu, Auri izveda mani cauri Apakšzemei. Mēs klusi šķērsojām “Snaudeni”, izlēkājām cauri “Lēcieniem”, tad iegā­jām “Pazemē” tuneļu labirintā, kurā vienmēr strāvoja lēns vējiņš. Es droši vien būtu atradis-ceļu pats, tomēr labprātāk ļāvu Auri sevi pavadīt. Viņa pazina Apakšzemi tikpat labi kā ceļojošs sīktirgotājs savas paunas.

Vilemam bija taisnība: es biju izraidīts no Arhīviem. Taču man vienmēr ir piemitusi prasme iekļūt vietās, kurās man nevajadzētu būt. Diemžēl.

Arhīvi bija liela, masīva akmens ēka bez logiem. Taču studentiem, kas tur mācījās un strādāja, bija vajadzīgs svaigs gaiss, un grāmatām bija vēl svarīgākas prasības. Ja gaiss būtu pārāk mitrs, tās sāktu pelēt un trūdēt. Ja gaiss būtu pārāk sauss, pergaments kļūtu trausls un sabirztu druskās.

Man bija vajadzējis daudz laika, līdz es atklāju, kā Arhīvos iekļūst svaigs gaiss. Tomēr pat tad, kad biju atradis īsto tuneli, iekļūšana nebija viegla. Turpat stundas ceturksni vajadzēja līst guļus pa garu, mokoši šauru tuneli, velkot vēderu pa zemi un akmeņiem. Es glabāju Apakšzemē drēbju kārtu tieši šai vajadzībai, un pēc desmit vai divpadsmit šādiem ceļojumiem tās bija saplēstas, elkoņu un ceļgalu vietās gluži cauras.

Tomēr tā bija niecīga cena par iespēju iekļūt Arhīvos.

Ja mani pieķertu, par to būtu jāmaksā ļoti dārgi. Tas man nozīmētu labākajā gadījumā izslēgšanu no Universitātes. Bet, ja es slikti atbildētu uz eksāmena jautājumiem un man noteiktu divdesmit talantu mācību maksu, ari tā būtu tikpat kā izslēgšana. Tātad cik garš, tik plats.

Taču es daudz neraizējos par to, ka mani varētu pieķert. “Krātuves” vienīgais apgaismojums bija rokaslampas, ko nesa līdzi katrs students un skrivs. Tas nozīmēja, ka Arhīvos pastāvīgi valda nakts, un nakts laikā es vienmēr esmu juties vislabāk.

\

GARAS, GRŪTAS dienas sekoja cita citai. Es strādāju “Frakcijā”, līdz pirksti kļuva stīvi, un pēc tam lasīju Arhīvu grāmatas, līdz aizmiglojās acis.

Piektajā eksāmenu perioda dienā es pabeidzu darināt klāja lampas un aiznesu tās uz “Novietni”, cerēdams, ka tās drīz izdosies pārdot. Brīdi apsvēru iespēju pagatavot vēl pāris lampu, tomēr sapratu, ka nepaspēšu tās pabeigt līdz dienai, kad jāmaksā mācību maksa.

Tāpēc es veltīju laiku citiem pelnīšanas veidiem. Vakaros spēlēju Ankera viesnīcā papildus savām nolīgtajām dienām, par to saņemot brīvus dzēriena kausus un nelielu dzeramnaudu no atzinīgiem klausītājiem. Veicu vienkāršus gabaldarbus “Frakcijā”: gatavoju tādas noderīgas lietas kā misiņa zobrati vai logu rūtis no divkāršas stiprības stikla. Par nelielu samaksu tos varēja tūlīt pārdot darbnīcai.

Bet, tā kā ar nelielu samaksu man nepietika, es pagatavoju divas dzelteno emiteru partijas. Ja tos izmantoja simpātijas lampām, to apgais­mojums bija patīkami dzeltens un atgādināja saulesgaismu. Tie mak­sāja diezgan dārgi, jo to dopēšanā vajadzēja izmantot bīstamus mate­riālus.

Smagie metāli un gaistošās skābes nebija pats ļaunākais. Visbīsta­mākie bija dažādi dīvaini alķīmijas savienojumi. Pārneses līdzekļi, kas izkļuva cauri ādai, neatstājot nekādas pēdas, un pēc tam nemanāmi izēda no kauliem kalciju. Citas vielas vienkārši palika ķermenī un vai­rākus mēnešus tur kavējās bez jūtamām sekām, taču pēc tam cilvēkam sāka asiņot smaganas un izkrist mati. Salīdzinājumā ar to, ko ražoja Alķīmijas komplekss, arsēnu varēja uzskatīt par cukura piedevu tējai.

Es darbojos ļoti uzmanīgi, tomēr brīdī, kad strādāju pie otrās emiteru porcijas, mans tentena stikls ieplīsa un sīki pārneses vielas pilieni atsitās pret manas darba nišas tvaika nosūcēja stikla virsmu. Neviens no tiem nenokļuva man uz ādas, bet viena lāse uzkrita uz krekla, augstu virs garajiem ādas cimdiem, kuros es strādāju.

Lēnām kustībām es paņēmu tuvumā gulošo bīdmēru, satvēru cietušo krekla vietu un atvilku to no miesas. Tad rupji nogriezu visu satverto auduma gabalu, lai tas nevarētu man vairs pieskarties. Pēc šī atgadījuma es ilgi svīdu un drebēju, un nospriedu, ka atradīšu labākus veidus, kā pelnīt naudu.

Par vienu džotu es piekritu aizvietot citu studentu “Medikas” novēro­šanas maiņā un palīdzēju kādam tirgotājam izkraut trīs vezumus ar kaļķu maisiem, saņemdams puspeniju par katru vezumu. Tās pašas dienas vakarā sastapu vairākus alkatīgus azartspēlmaņus, kas vēlējās iesaistīt mani “elpas” spēlē. Divu stundu laikā es pamanījos zaudēt astoņpa­dsmit penijus un sauju sasmalcinātas dzelzs. Lai cik ļoti tas kremta, es piespiedu sevi aiziet no spēles, pirms stāvoklis bija kļuvis ļaunāks.

Pēc šīs izmisīgās ķepurošanās mans maks bija kļuvis tukšāks nekā visu šo pūliņu sākumā.

Par laimi, man padomā bija vēl kāds triks.

*    * *

Izvingrināju kājas, iedams pa plato akmens ceļu uz Imri.

Kopā ar mani nāca Simmons un Vilems. Vilemam bija izdevies ar itin pieklājīgu peļņu pārdot savu vēlīno eksāmena laiku kādam izmisušam skrivam, tāpēc abiem maniem draugiem pārbaudījumi jau bija aiz mugu­ras un tie jutās bezrūpīgi kā jauni kaķēni. Vilema nākamā mācību maksa bija seši talanti un astoņi džoti, bet Simmons nemitējās priecāties, ka viņam tā noteikta samērā zema: pieci talanti un divi džoti.

Manā makā gulēja viens talants un trīs džoti. Neiepriecinošs dau­dzums, kas nevēstīja neko labu.

Ceturtais līdznācējs mūsu pulciņā bija Manets. Kuplais sirmo matu ērkulis un ierasti sagumzītais apģērbs piešķīra viņam tādu kā izklaidīgu, samulsušu izskatu, it kā viņš nupat būtu pamodies un īsti neapjēgtu, kur atrodas. Bijām paņēmuši viņu līdzi pa daļai tāpēc, ka mums vajadzēja ceturto dalībnieku “stūru” spēlei, un pa daļai arī tāpēc, ka uzskatījām par savu pienākumu laiku pa laikam izvilkt veco draugu ārpus Universi­tātes.

Pa augsti izliekto Akmens tiltu mēs četratā šķērsojām Omethi upi un iegājām Imrē. Rudens jau tuvojās beigām, un es biju uzlicis apmetni, lai nesaaukstētos. Uz pleca, ērti novietots, karājās mans futrālis ar lautu.

Nokļuvuši Imres centrā, mēs šķērsojām plašu bruģētu pagalmu un pagājām garām strūklakai, kas slējās tā vidū un atveidoja satīru tvarstām nimfas. Juzdami sejā sīkas, vēja nestas ūdens lāsītes, mēs iestājāmies rindā uz “Eoliju”.

Kad nokļuvām pie ieejas, es pārsteigts redzēju, ka ārdurvīs nestāv Deohs. Viņa vietu bija ieņēmis drūms neliela auguma vīrietis ar masīvu kaklu. Viņš izstiepa roku. Jums jāmaksā viens džots, ser!

-     Acumirkli! Es atbīdīju nost lautas futrāja siksnu un parādīju viņam mazo sudraba stabulīšu komplektu, ko biju piespraudis pie apmetņa. Tad pamāju uz Vilemu, Simmonu un Manetu. Viņi ir kopā ar mani.

Svešais durvju sargs nopētīja stabulītes ar aizdomīgu skatienu. Tu izskaties briesmīgi jauns, viņš teica, vēlreiz ielūkodamies man sejā.

-    Es esmu briesmīgi jauns, es bezrūpīgi atbildēju. Tā ir daļa no manas pievilcības.

-    Pārāk jauns, lai būtu nopelnījis stabulītes, viņš papildināja sacīto, pieklājīgā formā izteikdams šķietami pamatotu apvainojumu.

Es īsu bridi vilcinājos. Zināju, ka izskatos vecāks par saviem piec­padsmit gadiem, bet acīmredzot man varēja dot tikai par pāris gadiem vairāk. “Eolijā” es neapšaubāmi biju pats jaunākais mūziķis. Parasti tas man nāca par labu, jo priekšnesumu rīkotājiem nozīmēja savdabīgu jauninājumu. Bet šoreiz…

Pirms paguvu izdomāt atbildi, man aizmugurē no rindas atskanēja kāda balss: Viņš neizliekas, Ket! Slaida sieviete ar vijoles futrāli rokā pamāja man sveicienu. Viņš nopelnīja stabulītes, kamēr tu biji projām. Viss ir godīgi.

-   Paldies, Marī! es teicu, paiedams garām vīrietim, kas bija atkāpies sānis, lai ielaistu mūs “Eolijā”.

Mēs sameklējām galdiņu pie aizmugures sienas, vietā, no kuras varēja labi pārredzēt skatuvi. Es pārlaidu skatienu tuvāko apmeklētāju sejām un izjutu pazīstamo vilšanās dūrienu: Denna nekur nebija ierau­gāma.

-     Kas jums tur notika pie durvīm? Manets jautāja, lūkodamies apkārt un pētīdams skatuvi un augstos velvētos griestus. Vai cilvēkiem jāmaksā, lai tiktu te iekšā?

Es paskatījos uz viņu. Tu esi mācījies Universitātē trīsdesmit gadu, bet nekad neesi bijis “Eolijā”?

-     Nu un tad? viņš nevērīgi atmeta ar roku. Es vienmēr esmu bijis aizņemts. Man reti gadījies būt šajā upes pusē.

Simmons iesmiedamies iekārtojās krēslā. Ļauj man paskaidrot tev saprotamā valodā, Manet! Ja mūziķiem būtu Universitāte, tā atrastos šeit un Kvouts tajā būtu pilntiesīgs arkanists.

-    Neveiksmīga analoģija, sacīja Vilems. Šis ir mūziķu galms, un Kvouts ir no muižnieku kārtas. Mēs te iekļūstam tikai ar viņa svētību. Tieši tāpēc esam tik ilgi piecietuši viņa neciešamo sabiedrību.

-    Un jāmaksā vesels džots, lai tiktu iekšā? Manets pārjautāja.

Es apstiprinoši pamāju ar galvu.

Manets neizteiksmīgi norūcās un vēlreiz aplaida skatienu telpai, nopētīdams labi ģērbtos aristokrātus, kas pulcējās balkonā stāvu virs mums. Nu, ko tur lai saka, viņš novilka. Šķiet, ka šodien esmu uzzinājis kaut ko jaunu.

*    * *

“Eolijas” apmeklētāji pulcējās palēnām, tāpēc mēs kavējām laiku, spēlēdami “stūrus”. Spēles noteikumi bija draudzīgi: drabs par esošajām un divi par piemelotajām kārtīm, tomēr manā trūcīgajā stāvoklī jebkāda likme bija augsta. Par laimi, Manets spēlēja ar pulksteņa mehānisma precizitāti: bez aplamiem gājieniem, bez pārgalvīgas solīšanas, bez nepa­matotiem minējumiem.

Simmons izmaksāja mums pirmos dzēriena kausus, un nākamajā rei­zē to darīja Manets. Līdz brīdim, kad “Eolijas” zālē nodzisa gaisma, mēs ar Manetu bijām desmit partijas priekšā galvenokārt tāpēc, ka Simmonam piemita tieksme aizrauties ar pārsolīšanu. Ar drūmu apmierinājumu es iebāzu kabatā vienu vara džotu. Viens talants un četri.

Uz skatuves uzkāpa pavecāks vīrietis. Pēc īsiem Stančiona iepazīstinā­šanas vārdiem viņš nospēlēja uz mandolīnas skaistu un dziļi aizkustinošu “Taetna pēdējās dienas” versiju. Viņa pirksti pār stīgām slīdēja viegli, ātri un pārliecināti. Taču balss…

Gadiem ritot, lielākā daļa cilvēkam dāvāto spēju un prasmju iet mazumā. Mūsu rokas un muguras kļūst stīvākas. Acis kļūst miglainākas. Ada aprepē, un skaistums novīst. Vienīgais izņēmums ir balss. Ja par to pienācīgi rūpējas, aizvadītie gadi un pastāvīga vingrināšanās dara to arvien patīkamāku. Dziedātāja balss bija kā salds medus vīns. Kad viņš pabeidza dziesmu, atskanēja jūsmīgi aplausi, pēc brīža visapkārt iedegās gaismas un zāli piestrāvoja sarunu šalkas.

-              Starp priekšnesumiem ir pārtraukumi, es paskaidroju Manetam.

-    Lai klausītāji varētu aprunāties, izstaigāties un pasūtīt dzērienus. Ja gribēsi sarunāties priekšnesuma laikā, tevi nespēs pasargāt ne Tehlu, ne viņa eņģeļi.

Manets pikti nosēcās. Neuztraucies, es tev nesagādāšu nepatikša­nas. Neesmu jau galīgs tumsonis!

-    Tas bija tikai godīgs brīdinājums, es teicu. Tu man stāsti, kas ir bīstami Artefakcijā, un es tev stāstu, kas ir bīstami šeit.

-    Viņa lauta bija citāda, Vilems teica. Skanēja citādi nekā tavējā. Un tā bija mazāka.

Es apslāpēju vēlēšanos iesmieties un nolēmu nepievērst tam īpašu uzmanību. Tādu lautu sauc par mandolīnu, es paskaidroju.

-    Tu taču ari spēlēsi, vai ne? Simmons jautāja, dīdīdamies krēslā kā nemierīgs kucēns. Tev vajadzētu nodziedāt to dziesmu par Ambrozu. Viņš brīdi dungoja, tad nodziedāja:

"Mūlis spēj lasīt, burties un studēt; mūlis uz mutes nav kritis,

Jo, tāpat kā mūsu Rozijs, viņš tikai pa pusei ir ēzelītis."

Manets iesmējās, pacēlis krūzi pie mutes. Vilems atļāvās vienu no retajiem, skopajiem smaidiem.

-    Nē! es apņēmīgi atbildēju. Ar Ambrozu man vairs nav nekādu darīšanu. Attiecībā uz mani mēs esam nokārtojuši rēķinus.

-    Kā tad! Vilems bezkaislīgi noteica.

-     Es runāju nopietni, es teicu. Tur nav nekāda ieguvuma. Tā nemitīgā rīvēšanās tikai lieki kaitina maģistrus.

-     “Kaitina” ir pārāk maigi sacīts, Manets sausi izmeta. Es izvē­lētos citu apzīmējumu.

-     Tu viņam neesi atdarījis! Simmons iesaucās dusmīgi zibošām acīm. Un tevi taču nesodīs “par Arcanum loceklim nepiedienīgu uzve­dību” tikai tāpēc, ka krodziņā nodziedāsi vienu dziesmu!

-     Nē, nesodīs, Manets piekrita. Tikai paaugstinās viņa mācību maksu.

-    Ko? Simmons iesaucās. To viņi nevar! Mācību maksa ir atkarīga no eksāmena rezultātiem!

Maneta sēciens dobji atbalsojās krūzē, un viņš iedzēra vēl vienu malku. Eksāmens ir tikai daļa no kopējās spēles. Ja vari atļauties mak­sāt, tevi var paspaidīt. To pašu var tad, ja tu sagādā nepatikšanas. Viņš nopietni paskatījās uz mani. Gan tu šoreiz par to pārliecināsies. Cik reižu tu iepriekšējā dimestrī biji izsaukts uz ragiem?

-    Divreiz, es atzinos. Bet otrajā reizē tā nebija mana vaina.

-     Protams! Manets atmeta un atklāti ieskatījās man acīs. Un tāpēc tevi piesēja un nopēra līdz asinīm, vai ne? Tāpēc, ka tā nebija tava vaina?

Es neveikli sagrozījos krēslā un tūlīt sajutu uz muguras iesmeldzamies pa pusei aizdzijušās rētas. Galvenais, kas notika, nebija mana vaina, es izlaboju sacīto.

Manets nevērīgi atmeta ar roku. Vaina nav svarīga! Pērkona negaiss nav koka vaina, bet visi zina, kur iespers zibens.

Vilems nopietni pamāja ar galvu. Manā pusē mēdz sacīt: “Āmurs vispirms trāpa pa garāko nagu.” Viņš sarauca pieri. Siaru valodā tas izklausās labāk.

Simmons rādija norūpējušos vaigu. Bet mācību maksas galveno daļu tomēr nosaka pārbaudes intervija, vai tad ne? Spriežot pēc Simmona balss toņa, viņam pat prātā nebija ienākusi iespēja, ka tādu lēmumu varētu ietekmēt personiski motīvi vai cita veida apsvērumi.

-    Galveno daļu jā, Manets piekrita. Bet jautājumu izvēle ir pašu maģistru ziņā, un tos uzdod viņi visi pēc kārtas. Viņš sāka uzskai­tīt teikto uz rokas pirkstiem. Hemme tevi neieredz un nekad nelai­dis garām iespēju tev sariebt. Tu agri izpelnījies Lorrena nepatiku, un tajā ziņā nekas nav mainījies. Tu allaž uzprasies pēc nepatikšanām. Iepriekšējā dimestra beigās tu gandrīz veselu dienkopu izlaidi nodar­bības. Iepriekš nebrīdināji un vēlāk neko nepaskaidroji. Viņš zīmīgi paskatījās uz mani.

Es neveikli pievērsu skatienu galdam, apzinādamies, ka tajā laikā biju kavējis arī vairākas Maneta vadītās Artefakcijas mācekļa nodarbības.

Pēc brīža Manets paraustīja plecus un turpināja: Un, pats galvenais, šoreiz viņi pārbaudīs tevi kā Re’laru. Ar katru nākamo pakāpi mācību maksa kļūst augstāka. Ne jau bez iemesla es tik ilgi esmu palicis E’lira pakāpē. Viņš bargi ieskatījās man acīs. Vai gribi, lai izsaku minējumu? Tev ļoti paveiksies, ja nākamā maksa būs zemāka par desmit talantiem.

-     Desmit talanti! Simmons skaļi ievilka elpu caur zobiem un līdz­jūtīgi papurināja galvu. Labi, ka tu esi tik bagāts.

-    Tik bagāts es tomēr neesmu, es teicu.

-    Kā nu ne? Simmons brīnījās. Kad Ambrozs salauza tavu lautu, maģistri lika viņam samaksāt tev divdesmit talantus. Kur tu varēji izgrūst tādu summu?

Es paskatījos lejup un ar pēdu saudzīgi pabikstīju pa savu lautu.

-   Tu to izdevi jaunai lautai? Simmons satriekts noprasīja. Divdes­mit talantus? Vai tu vispār zini, ko par tādu naudu būtu varējis nopirkt?

-    Lautu? jautāja Vilems.

-    Man pat prātā nenāca, ka tik daudz ir iespējams izdot par instru­mentu! Simmons nerimās.

-    Izdot ir iespējams daudz vairāk, sacīja Manets. Instrumenti ir tādi paši kā zirgi.

Tas viņus uz brīdi apklusināja. Vilems un Simmons samulsuši paska­tījās uz Manetu.

Es iesmējos. Trāpīgs salīdzinājums!

Manets visgudri pamāja ar galvu. Zirgu izvēle, redz, ir ļoti plaša. Nodzītu arkla vilcēju var nopirkt lētāk par vienu talantu. Labs volders ar augstu soli var maksāt četrdesmit talantus.

-    Diez vai! Vilems norūca. īstu volderu par tādu naudu nenopirksi.

Manets pasmaidīja. Pilnīgi pareizi. Lai cik kurš jebkad būtu maksājis par zirgu, tikpat daudz var samaksāt par labu arfu vai vijoli.

Tāda ziņa Simmonu gluži satricināja. Bet mans tēvs reiz samaksāja divsimt piecdesmit par augsto kepkenu! viņš teica.

Es paliecos sānis un pamāju ar roku. Re, tur tam gaišmatim man­dolīna maksā divreiz vairāk!

-   Bet tas taču nevar būt! Simmons nesaprata. Zirgiem ir ciltsraksti. Var izaudzēt tīršķirnes zirgu un pēc tam to pārdot.

-    Tai mandolīnai arī ir ciltsraksti, es teicu. To darinājis pats Antresors. Un tā ir simt piecdesmit gadu veca.

Ar interesi vēroju, kā Simmons cenšas aptvert dzirdēto un pēc kārtas apskata visus zālē redzamos instrumentus. Un tomēr! viņš beidzot teica un papurināja galvu. Divdesmit talantu! Kāpēc tu nepagaidīji līdz eksāmenu beigām? Tad tu būtu varējis nopirkt lautu par to, kas palicis pāri no mācību maksas.

-               Man tā bija vajadzīga, lai spēlētu “Ankerā”, es paskaidroju.

-    Esmu viņu nolīgtais mūziķis un par to saņemu brīvu istabu un uzturu. Ja nespēlēšu, nevarēšu tur palikt.

Tā bija patiesība, tomēr ne gluži visa patiesība. Ja es būtu pastāstījis Ankeram par savu spiedīgo stāvokli, viņš man droši vien būtu atvēlējis kādas priekšrocības. Taču, ja es būtu nolēmis pagaidīt, man gandrīz divas dienkopas būtu bijis jāiztiek bez lautas. Tas būtu tikpat kā dzīvot bez zoba, rokas vai kājas. Tas būtu tikpat kā dzīvot divas dienkopas ar aizšūtu muti. Tādu dzīvi es nespēju iedomāties.

-    Turklāt es neiztērēju visu naudu par lautu, es teicu. Man bija sakrājušās vēl dažas citas vajadzības. Pats galvenais, es biju atmaksājis savu parādu gaeletei. Tie bija veseli seši talanti, taču pēc atbrīvošanās no Devi parāda man no sirds bija novēlies liels smagums.

Tomēr tagad es jutu, ka tas pats smagums atgriežas manī no jauna. Ja Maneta minējums bija kaut daļēji patiess, mans stāvoklis draudēja kļūt krietni bēdīgāks, nekā biju cerējis.

Par laimi, nākamajā brīdī nodzisa gaismas, un zālē iestājās klusums, aiztaupot man vajadzību sniegt tuvākus paskaidrojumus. Mēs redzējām, kā Stančions uzved uz skatuves Marī. Kamēr viņš sarunājās ar tuvāka­jiem apmeklētājiem, Marī uzskaņoja vijoli un visi sagatavojās klausīties priekšnesumu.

Man patika Marī. Viņa bija slaidāka par daudziem vīriešiem, lepna un stalta un prata runāt vismaz četrās valodās. Daudzi Imres mūziķi ļoti pūlējās ģērbties pēc jaunākās modes, cerēdami izskatīties pēc aris­tokrātiem, bet Marī valkāja parastas ceļojuma drēbes. Viņa staigāja garās biksēs, kas piemērotas ikdienas darbam, un zābakos, ar kuriem varētu nostaigāt divdesmit jūdzes.

Turklāt lieciet vērā, ka viņas apģērbi nebija no primitīvas, pašaustas drānas. Marī gluži vienkārši neinteresēja mode un kruzuļaini nieciņi. Viņas drēbes bija acīmredzami šūtas pēc pasūtījuma, tās izskatījās glītas un nevainojami piegulēja. Šovakar viņa bija ģērbusies tumši sarkanās un brūnās krāsās tās bija viņas patroneses lēdijas Džeheilas krāsas.

Mēs visi četri vērojām skatuvi. Man jāatzīstas, Vilems klusi teica,

-    ka es kādreiz daudz tiku domājis par Marī.

Manets klusināti pasmējās. Tā ir sieviete par simt piecdesmit punk­tiem, viņš teica. Tas nozīmē, ka viņa ir piecreiz vērtīgāka par jebkuru citu, ar ko jums bijusi darīšana. Citkārt tāds izteikums būtu izvilinājis no mums, pārējiem trim, plātīgus protestus. Taču Manets to pateica bez jebkādas ķircinošas pieskaņas balsī, tāpēc mēs necentāmies iebilst. Jo vairāk tāpēc, ka tā droši vien bija taisnība.

-    Man ne! Simmons teica. Viņa vienmēr izskatās tāda, it kā gra­sītos mesties tuvcīņā. Vai lēkt mugurā neiejātam zirgam.

-     Taisnība, Manets vēlreiz pasmējās. Ja mēs dzīvotu labākos laikos, cilvēki tādai sievietei droši vien uzceltu templi.

Mēs apklusām, jo Marī bija uzskaņojusi vijoli un sāka spēlēt jauku rondo, lēnu un maigu kā pavasarīga vēsma.

Kaut gan es nepaguvu Simmonam to pasacīt, viņš daudz nekļūdījās. Reiz “Kramā un Dadzī” es biju redzējis, kā Marī pamatīgi iebelž kādam vīrietim, kurš bija nosaucis viņu par “plātīgu vellatu ar vijoli”. Kad vīrietis gulēja zemē, viņa tam turklāt vēl iespēra ar kāju. Bet tikai vienreiz, un pa vietu, kur sekas nemēdz būt ilgstošas.

Marī turpināja savu rondo, un piemīlīgi lēnais temps pakāpeniski pie­auga līdz raitam, enerģiskam solim. Dejot pie tādas melodijas varētu vēlēties tikai tad, ja kājas ir nepārspējami vieglas vai ari cilvēks ir ne­pārspējami apreibis.

Vijolniece kāpināja tempu, līdz tas sasniedza tādu līmeni, kurā ne­viens vairs neiedrošinātos dejot. Tas vairs nebija raits dejas solis. Tas zibēja tik sparīgi kā bērnu kājas, sacenšoties skrējiena ātrumā. Es ar apbrīnu vēroju, cik tīri un nekļūdīgi darbojas viņas pirksti par spīti ugunīgajam tempam.

Ātrāk un ātrāk! Tik aši kā brieža skrējiens, kad pakaļ tam dzenas medību suns. Es sāku nervozēt, zinādams, ka tikai mirklis šķir viņu no brīža, kad paslīdēs pirksti, gadīsies kļūme vai pazudīs kāda nots. Tomēr Marī izpildījums turpinājās nevainojami un ikviena skaņa bija teicama, precīza, skanīga un melodiska. Viņas zibošie pirksti kustējās augstā lokā virs stigām. Labās plaukstas locītava, kas virzīja vijoles lociņu, palika atbrīvota un nesteidzīga par spīti trakulīgajam tempam.

Ātrāk, arvien vēl ātrāk! Viņas seja bija saspringta un koncentrēta. Lociņš trakulīgi zibēja, un tā kustības saplūda miglā. Vēl ātrāk! Viņa sakopoja spēkus, stingri balstīdama slaidās kājas pret skatuves grīdu un spiezdama vijoli pret zodu. Ikviena skaņa bija asa un skaidra kā putna dziesma agrā rīta stundā. Vēl ātrāk!

Krāšņā kāpinājuma kulminācijas vidū Marī spēji pabeidza priekšne­sumu, ne reizes nekļūdījusies, un izteiksmīgi paklanījās klausītājiem. Es sēdēju nosvīdis kā sacīkšu zirgs, sirdij strauji sitoties krūtīs.

Un es nebiju vienīgais. Arī Vilemam un Simmonam pieri klāja spīdīga sviedru kārtiņa.

Manets tik cieši bija sažņaudzis galda malu, ka viņa pirkstu kauliņi kļuvuši balti. Žēlīgais Tehlu! viņš izdvesa gluži kā bez elpas. Vai tā viņi te spēlē katru vakaru?

Es pasmaidīju. Vēl ir agrs, es atbildēju. Tu neesi dzirdējis mani!

*    * *

Vilems nopirka nākamos dzērienus, un mūsu sarunas pievērsās dažā­dām sīkām Universitātes tenkām. Manets bija pavadījis Universitātē ilgāku laiku nekā puse no maģistriem un tāpēc zināja vairāk skandalozu atgadījumu nekā mēs, pārējie trīs, kopā.

Lautas spēlētājs ar kuplu, sirmu bārdu izpildīja melodisku “En Faeant Morie” versiju. Pēc tam divas sievietes viena ap gadiem četrdesmit, otra tik jauna, ka varētu būt viņas meita, nodziedāja duetu par atkal jauno Lanielu, ko es nekad agrāk nebiju dzirdējis.

Pēc publikas aicinājuma uz skatuves vēlreiz uzkāpa Marī un nospē­lēja vienkāršu džigu ar tādu aizrautību, ka apmeklētāji cēlās kājās un sāka starp galdiņiem dejot. Pēdējā piedziedājuma laikā tiem pievienojās arī Manets, pārsteigdams mūs ar gluži negaidītu soļa vieglumu. Mēs sajūsmināti aplaudējām, un pēc dejas viņš atgriezās vietā pietvīcis un elsodams.

Vilems izmaksāja viņam dzēriena kausu, un Simmons, acīm aizrautīgi zibot, atkal pievērsās man.

-    Nē! es atbildēju. To es nespēlēšu. Es taču tev jau teicu!

Simmona seja izstiepās, un viņš izskatījās tik vīlies, ka es nespēju novaldīt smieklus. Vai zini ko? Es paiešos apkārt pa zāli. Ja redzēšu Threpi, pierunāšu, lai to dara viņš.

Lēni iedams cauri pārpildītajai telpai, es tiešām lūkojos pēc grāfa Threpes, taču patiesībā daudz vairāk cerēju atrast Dennu. Nebiju redzējis, ka viņa ienāktu pa galvenajām durvīm, taču mūzika, kāršu spēle un apkārtējā kņada viegli varēja novērst manu uzmanību, un varbūt es vienkārši nebiju viņu pamanījis.

Kamēr es, uzmanīgi skatīdamies, izstaigāju visu galveno zāli ar dau­dzajiem apmeklētājiem, ielūkojos katrā sejā un pārmiju vārdus ar dažiem pazīstamiem mūziķiem, pagāja stundas ceturksnis.

Tikko biju uzkāpis otrajā stāvā, “Eolija” atkal satumsa. Es apstājos pie margām un noskatījos, kā illiešu stabulnieks spēlē skumju, plūstošu melodiju.

Kad gaisma iedegās no jauna, es izstaigāju “Eolijas” otro līmeni puslokā veidotu balkonu. Mani meklējumi patiesībā bija ierasts rituāls. Meklēt Dennu bija tikpat veltīgas pūles kā lūgties debesim saulainu laiku.

Tomēr šis vakars izrādījās izņēmums. Klīzdams pa “Eolijas” otro stāvu, es ieraudzīju viņu pastaigājamies kopā ar slaidu, tumšmatainu kungu. Pamanījos mainīt virzienu, lai varētu it kā nejauši gadīties viņiem ceļā.

Denna mani ieraudzīja pusminūti vēlāk. Ar gaišu, pacilātu smaidu viņa atvilka plaukstu no sava pavadoņa elkoņa un ar rokas mājienu aicināja mani tuvāk.

Vīrietis, kas viņu pavadīja, bija izskatīgs un lepns kā pāvs, un viņa zoda līnija bija asa kā apdedzināta ķieģeļa mala. Mugurā viņam bija žilbinoši balts zīda krekls un koša zamša žakete asiņu krāsā. Ar sudra­botiem apšuvumiem. Sudrabotas sprādzes un sudraboti izšūtas aproces. Viņš izskatījās pēc nevainojama Modegas džentlmeņa. Viņa apģērbs, pat neņemot vērā gredzenus, maksāja summu, ar kādu man veselu gadu būtu pieticis Universitātes mācību maksai.

Denna teicami spēlēja viņa valdzinošās, apburošās līdzgājējas lomu. Agrāk es viņu bieži biju redzējis līdzīgā apģērbā, kādu valkāju pats: vien­kāršās drēbēs, kas piemērotas ilgai lietošanai un ceļošanai. Taču šovakar viņai mugurā bija garš zaļa zīda vakartērps. Tumšie mati bija savīti māk­slīgās sprogās ap seju un virs pleciem. Kaklā viņai karājās gluds sma­ragda piekariņš ar asaras apveidiem. Tas tik lieliski saskanēja ar kleitas krāsu, ka nevarēja būt izvēlēts nejaušības pēc.

Uz viņu fona es jutos mazliet noplucis. Ne tikai mazliet. Viss apģērbs, kas man šajā pasaulē piederēja, sastāvēja no četriem krekliem, divām garajām biksēm un nedaudziem sīkiem papildinājumiem. Un pat tas bija iegādāts lietotu preču veikalā un mazliet apvalkāts jau iepriekš. Šovakar es biju uzvilcis pašu labāko, kas man bija, tomēr jūs sapratīsiet, ka ari “pats labākais” man nebija nekas izsmalcināts.

Vienīgais izņēmums bija mans apmetnis Felas dāvana. Tas bija zaļ­gani melns, silts un krāšņs, šūts īpaši man, un tam oderē bija iestrādātas daudzas kabatas. Tas nebija elegants aristokrātijas izpratnē, tomēr bija glītākais, kas man piederēja.

Kad es tuvojos viņiem, Denna panācās pretī un pacēla roku, lai es to noskūpstītu; kustība bija samākslota, gandrīz vai augstprātīga. Viņa lūkojās manī ar apvaldītu sejas izteiksmi un pieklājīgu smaidu. Paviršs vērotājs viņā būtu redzējis tikai augstdzimušu dāmu, kas laipni izturas pret jaunu, nabadzīgu mūziķi.

Taču viņas acis runāja pavisam citu. Tis bija tumšas un dziļas, kafijas un šokolādes krāsā. Viņas acīs dejoja uzjautrinājuma un smieklu dzirk­stis. Brīdī, kad Denna man sniedza roku, viņas pavadonis, kas stāvēja aizmugurē, tikko jaušami sarauca pieri. Es nezināju, kādu spēli Denna spēlē, tomēr savu lomu tajā varēju uzminēt.

Tāpēc es zemu paklanījos, noliecos pār viņas roku un viegli to no­skūpstīju. Jau zēna gados biju apguvis galantas manieres, tāpēc zināju, kas man jādara. Viduklī saliekties spēj jebkurš, bet, lai eleganti pakla­nītos, ir vajadzīgas zināmas iemaņas.

Man tas izdevās pievilcīgi un nepiespiesti, un, pieskardamies ar lūpām viņas plaukstas virspusei, es ar nevērīgu rokas kustību pametu apmetni uz vienu pusi. Šī bija pati grūtākā daļa, un es vairākas stundas biju pacietīgi vingrinājies mazgājamās telpas spoguļa priekšā, lai kustība izdotos pietiekami atbrīvota.

Denna atbildēja ar reveransu, kas bija graciozs kā krītoša lapa, un atkāpās atpakaļ līdzās savam pavadonim. Kvout, šis ir lords Kellins Vantenjers. Kellin, tas ir Kvouts.

Kellins nomēroja mani ar skatienu no galvas līdz kājām un izveidoja sevī gatavu priekšstatu par mani ašāk, nekā jūs spētu ievilkt elpu. Ar noraidošu sejas izteiksmi viņš viegli palocīja galvu pret mani. Nicinoša attieksme man nav nekas jauns, tomēr jutos pārsteigts, cik ļoti tā šoreiz mani aizskāra.

-     Gatavs pakalpot, milord! Es pieklājīgi paklanījos un pārnesu auguma svaru uz otras kājas, tādējādi ļaudams apmetnim noslīdēt no pleca un atklāt skatienam manas sudraba stabulītes.

Viņš grasījās ar iestudētu vienaldzību novērst skatienu no manis, bet tad viņa acis piesaistīja mirdzošais sudraba priekšmets. Kā rotaslieta šīs stabulītes nebija nekas sevišķs, taču šajā vietā tām bija liela nozīme. Vilemam bija taisnība: “Eolijā” es piederēju pie muižnieku kārtas.

Un Kellins to zināja1 . Ātri aptvēris situāciju, arī viņš paklanījās pret mani. Patiesībā šī kustība daudz neatšķīrās no galvas mājiena. Tas bija pats mazumiņš, ko prasīja pieklājība. Jums un jūsu ģimenei! viņš atbildēja nevainojamā aturiešu valodā. Viņa balss bija zemāka un sulīgāka par manējo samtains bass ar tikko jaušamu Modegas akcentu, kas piešķīra balsij savdabīgu melodiskumu.

Denna pielieca galvu uz viņa pusi. Kellins māca mani spēlēt arfu.

-    Es esmu šeit, lai iegūtu stabulītes, viņš teica, un sulīgajā balsī skanēja drošā pārliecība.

Kad viņš ierunājās, tuvumā sēdošās sievietes pagriezās un uzlūkoja viņu alkainām, puspievērtām acīm. Uz mani viņa balss atstāja pretēju iespaidu. Ir gana slikti, ja cilvēks ir gan bagāts, gan skaists. Bet, ja viņam turklāt vēl ir balss kā medus uz siltas maizes, tas ir pilnīgi nepiedodami. Šī skaņa lika man justies kā kaķim, ko tur aiz astes un ar slapju roku glauda pretēji spalvai.

Es paskatījos uz viņa rokām. Tātad jūs spēlējat arfu?

-     Esmu arfists, viņš stīvi izlaboja. Es spēlēju pendenheilu. In­strumentu karali.

īsi ievilcis elpu, es aizvēru muti. Modegas lielā arfa bija instrumentu karalis pirms pieciem gadiem. Šajos laikos tā bija tikai senlaicīgs retums. Dennas dēļ es tomēr atturējos no komentāriem. Vai domājat izmēģināt veiksmi šovakar? es pajautāju.

Kellina acis savilkās mazliet šaurāk. Kad es spēlēju, veiksmei nav nozīmes. Bet nē, šovakar es nespēlēšu. Šovakar gribu kavēties milēdijas Dinelas sabiedrībā. Viņš pacēla Dennas roku pie lūpām un nevērīgi to noskūpstīja. Tad viņš pārlaida apkārtējiem īpašniecisku skatienu, it kā visa plašā, šalcošā publika piederētu viņam. Ceru, ka šeit man būs cienījama sabiedrība.

Es pametu skatienu uz Dennu, bet viņas acis vairījās no manējām. Viegli pieliekusi galvu uz sāniem, viņa spēlējās ar auskaru, kas pirms brīža bija slēpies zem matiem. Tas bija mazs smaragds ar asaras apvei­diem, teicami pieskaņots kaklarotas piekariņam.

Kellins vēlreiz nomēroja mani ar skatienu. Manas neizskatīgās drēbes. Manus matus, kas bija pārāk īsi, lai lepotos ar modemu sakārtojumu, un pārāk gari, lai izskatītos rūpīgi sasukāti. Un jūs esat… stabulētājs?

Stabule bija pats lētākais instruments. Stabulnieks, es nepiespiesti izlaboju. Bet nē. Es dodu priekšroku lautai.

Viņa uzacis savilkās augšup. Jūs spēlējat galma lautu?

Mans smaids mazliet sastinga, kaut gan es centos to neizrādīt. Ak­tieru trupas lautu.

-    Ā! viņš iesmējās, it kā viss būtu pēkšņi kļuvis skaidrs. Tautas dziesmiņas!

Arī to es atstāju bez atbildes, taču šoreiz man tas padevās grūtāk.

-     Vai esat jau atraduši sēdvietas? es moži jautāju. Mums, dažiem draugiem, lejā ir galdiņš, no kura var labi pārredzēt skatuvi. Varat mums pievienoties!

-    Manai dāmai un man ir galdiņš augšējā balkonā, Kellins atbildēja, pamādams uz Dennu. Es daudz labprātāk dodu priekšroku turienes sabiedrībai.

Stāvēdama mazliet ārpus viņa redzesloka, Denna izteiksmīgi pabolīja acis uz manu pusi.

Saglabādams nopietnu sejas izteiksmi, es vēlreiz pieklājīgi paklanījos pret Kellinu tik atturīgi, lai tas daudz neatšķirtos no galvas mājiena.

-    Tādā gadījumā es jūs neaizkavēšu.

Pagriezos pret Dennu. Milēdij, vai drīkstu jūs kādreiz apciemot?

Viņa nopūtās, izturēdamās kā nevainojama augstākās sabiedrības dāma, kurai pieklājas izrādīt laipnību, taču viņas acis visu laiku dzirk­stoši smējās par smieklīgo formalitāšu apmaiņu. Ceru, ka sapratīsiet, Kvout! Vairākas nākamās dienas man ir aizņemtas no rīta līdz vakaram. Bet, ja vēlaties, varat mani apciemot dienkopas nogalē. Esmu apmetusies “Pelēkajā Vīrā”.

-    Jūs esat ļoti laipna, es atbildēju un paklanījos pret viņu daudz izteiksmīgāk nekā iepriekš pret Kellinu. Šoreiz viņa pabolīja acis tieši uz mani.

Kellins pasniedza viņai elkoni, vienlaikus pagriezdams man muguru, un es noskatījos, kā abi ieslīd pūlī. Redzot, cik graciozi un nepiespiesti viņi iet cauri apmeklētāju pulkam, viegli varētu nodomāt, ka viņi ir šīs vietas īpašnieki vai varbūt grasās to nopirkt, lai izmantotu par savu vasaras māju. Tikai senās aristokrātijas pārstāvji spēj kustēties ar tik pašapzinīgu eleganci, paužot neizteiktu pārliecību, ka šajā pasaulē viss ir paredzēts vienīgi viņu priekam un ērtībai. Denna teicami tēloja savu lomu, taču Kellinam Ķieģeļžoklim tāda izturēšanās bija tikpat dabiska kā elpošana.

Nolūkojos pakaļ, kā viņi dodas pa kāpnēm uz “Eolijas” augšējo bal­konu. Kāpņu pusceļā Denna pēkšņi apstājās un piespieda roku pie galvas. Tad viņa ar noraizējušos seju paskatījās lejup zālē. Abi pārmija dažus vārdus, un viņa norādīja uz balkona pusi. Kellins pamāja ar galvu un devās augšā, drīz pazuzdams skatienam.

Nojauta vedināja mani paskatīties uz grīdu tieši zem margām, pie kurām stāvēja Denna, un es ieraudzīju tur spīguļojam sīku, sudrabainu priekšmetu. Piegāju tuvāk un paslēpu to zem pēdas, likdams vairākiem keldiešu tirgotājiem mest man apkārt līkumu.

Izlikos, ka vēroju apakšstāva apmeklētāju pūli, līdz Denna pienāca klāt un pieskārās man pie pleca. Kvout! viņa noraizējusies teica.

-    Piedod par apgrūtinājumu, bet es laikam esmu pazaudējusi auskaru! Vai būsi tik labs un palīdzēsi man to sameklēt? Es droši zinu, ka pirms brīža tas vēl bija vietā.

Es piekritu, un drīz mums piederēja daži privāti mirkļi, kamēr mēs piedienīgi pārmeklējām grīdu, noliekuši galvas tuvu vienu otrai. Par laimi, Dennas tērps bija šūts Modegas stilā, un audums brīvi, vaļīgi krita lejup. Ja tam sānos būtu šķēlums atbilstoši Kopvalstības pašreizējai modei, viņa pietupdamās izraisītu skandalozas valodas.

-    Pie Dieva miesām! es norūcu. Kur tu atradi šito tipu?

Denna klusi, guldzoši iesmējās. Cst! Tu pats man ieteici mācīties

arfas spēli. Kellins ir itin labs skolotājs.

-    Modegas pedāļu arfa ir piecreiz smagāka par tevi pašu, es teicu.

-    Tas ir salona instruments. Tu nekad to nevarēsi ņemt līdzi ceļā.

Viņa pārstāja izlikties meklējam auskaru un izteiksmīgi paskatījās uz mani. Un kurš ir teicis, ka man nekad nebūs salona, kurā spēlēt?

Es atkal pievērsu skatienu grīdai un pēc iespējas nevērīgi paraustīju plecus. Lai nu kā, mācībām tas varētu būt piemērots instruments. Kā tev tas pagaidām patīk?

-    Labāk nekā lira, viņa atbildēja. Tik daudz esmu jau sapratusi. Bet es vēl tikai ar grūtībām varu nospēlēt “Vāveri niedrēs”.

-     Vai viņš pats kaut ko spēj? Es šķelmīgi pasmīnēju. Tas ir, ar rokām.

Denna mazdrusciņ pietvīka, un īsu mirkli šķita, ka viņa ir gatava man sist. Tomēr viņa laikus attapās, ka jāuzvedas piedienīgi, un tikai šaurāk samiedza acis. Tu esi briesmonis! viņa teica. Kellins ir nevainojams džentlmenis.

-    Lai Tehlu mūs sargā no nevainojamiem džentlmeņiem! es izmetu. Denna papurināja galvu. Es to domāju burtiski, viņa teica. Viņš

nekad agrāk nav aizceļojis no Modegas. Gluži kā kaķis būrītī.

-    Tātad pašlaik tu esi Dinela? es jautāju.

-    Pagaidām jā. Un tikai viņam, Denna atbildēja, uzmezdama man iesāņus skatienu un tikko jaušami pasmaidīdama. No tavas mutes man vislabāk patīk dzirdēt Dennas vārdu.

-    Man ir patīkami to zināt, es teicu un pacēlu plaukstu no grīdas, turēdams tajā gludo smaragda asaru šķietami pazaudēto auskaru. Denna pacēla to pret gaismu, veiksmīgi tēlodama prieku par atradumu.

-    Ā! Lūk, kur tas ir!

Es piecēlos kājās un palīdzēju piecelties arī viņai. Denna atmeta matu vilni atpakaļ pāri plecam un pieliecās man tuvāk. Es ar šiem nieciņiem esmu gauži neveikla, viņa teica. Vai tu varētu man palīdzēt?

Piegāju viņai pavisam klāt, un viņa man pasniedza auskaru. No viņas strāvoja tikko jaušama savvaļas puķu smarža. Bet tai cauri vēdīja rude­nīgu lapu aromāts. Kā viņas matu tumšā smarža, kā ceļa putekļi un gaiss pirms vasaras vētras.

-    Nu, kas tad viņš īsti ir? es klusi jautāju. Kādas svarīgas per­sonas otrais dēls?

Denna tikko jaušami papurināja galvu, un krītoša matu cirta glāstoši pārslīdēja manas plaukstas virspusei. Viņš ir lords ar visām likumī­gajām tiesībām.

-    Skethe te retaa van, es izgrūdu lāstu. Turiet savus dēlus un mei­tas aiz atslēgas!

Denna vēlreiz klusi iesmējās. Cenzdamās apslāpēt smieklus, viņa vis­caur noraustījās.

-    Stāvi mierīgi! es teicu un uzmanīgi satvēru viņas ausi.

Denna dziļi ievilka elpu un ļāva tai atkal izplūst, cenzdamās savaldī­ties. Es iebīdīju auskaru viņas auss ļipiņā un atkāpos soli atpakaļ. Viņa pacēla roku, lai pārliecinātos, ka tas ir savā vietā, un eleganti pakniksēja.

-    No sirds pateicos par jūsu palīdzību!

Es vēlreiz paklanījos pret viņu. Tas neizdevās tik eleganti kā iepriek­šējā reizē, toties tajā bija vairāk atklāta godīguma. Esmu gatavs jums pakalpot, milēdij!

Denna sirsnīgi pasmaidīja un pagriezās, lai dotos projām, un viņas acīs atkal zibēja apvaldītu smieklu dzirkstis.

*    * *

Skata pēc izstaigāju vēl arī otrā līmeņa balkonu, tomēr Threpe nekur nebija redzams. Nevēlēdamies riskēt ar iespēju vēlreiz saskrieties ar Dennu un viņas dižciltīgo pavadoni, nolēmu trešajā stāvā nemaz neie­griezties.

Simmons izskatījās tieši tik dzīvelīgs, kāds mēdza izskatīties pēc piektā dzēriena kausa. Manets sēdēja sakumpis savā krēslā, pa pusei pievēris acis un ērti novietojis dzēriena kausu uz izvirzītā vēdera. Vilems izskatījās tāds pats kā vienmēr, un viņa tumšās acis, kā allaž, bija neiz­dibināmas.

-    Threpe nekur nebija atrodams, es apsēzdamies teicu. Diemžēl!

-    Jā, žēl gan, Simmons novilka. Vai viņam tā arī nav izdevies atrast tev patronu? -

Es drūmi papurināju galvu. Ambrozs ar draudiem vai piekukuļošanu ir atbaidījis ikvienu aristokrātu simt jūdžu attālumā no šejienes. Viņi neielaidīsies nekādās darīšanās ar mani.

-     Kāpēc Threpe pats nepiedāvājas kļūt par tavu patronu? Vilems jautāja. Šķiet, tu viņam gluži labi patic!

Es papurināju galvu. Threpe jau ir paguvis savākt zem sava spārna trīs citus mūziķus. Patiesībā četrus, bet divi ir laulāts pāris.

-    Četrus? Simmons satriekts pārjautāja. Tad jau jābrinās, kā viņš vēl var atļauties paēst!

Vilems ziņkāri piešķieba galvu, un Simmons paliecās uz priekšu, ga­tavs paskaidrot. Threpe ir grāfs. Tomēr viņa ienākumi nemaz nav tik izcili. Ar tādiem līdzekļiem atbalstīt četrus mūziķus ir diezgan… pārdroši.

Vilems sarauca pieri. Dzērieni un jaunas stīgas taču nevar izmaksāt pārāk dārgi!

-     Patronam tie nav vienīgie izdevumi! Simmons sāka uzskaitīt sa­kāmo uz rokas pirkstiem. Vispirms jau pats oficiālais patrona sais­tību apstiprinājums. Pēc tam viņš uzņemas atbildību par savu spēlētāju apmešanās vietu un uzturu, par gada ienākumiem un apģērbu, kam jābūt viņa dzimtas krāsās…

-    Tradicionāli ir pieņemts, ka vajadzīgas divas kārtas apģērba, es iestarpināju. Katru gadu. Tā kā biju uzaudzis ceļojošu aktieru trupā, nekad nebiju pratis pienācīgi novērtēt ietērpus, kurus mums piešķīra lords Greifallovs. Tomēr pašreizējā brīdī spēju gluži labi iztēloties, cik ļoti manu garderobi uzlabotu divas jaunas drēbju kārtas.

Pienāca apkalpotājs, un SLmmona smaids atklāja, kurš ir parūpējies par mums atnestajām kazeņu brendija glāzēm. Simmons klusēdams pacēla glāzi mēmā tostā un iedzēra prāvu malku. Ari es pacēlu savējo, un to pašu darīja Vilems, kaut gan viņam acīmredzami nebija vēlēšanās dzert. Manets palika nekustīgi sēžam, un man bija aizdomas, ka viņš ir iesnaudies.

-     Es tomēr tur neredzu jēgu, Vilems teica, nolikdams brendija glāzi. Patronam tāds stāvoklis tikai tukšo kabatu.

-    Tas vairo patrona labo slavu, es paskaidroju. Tāpēc jau mūziķi valkā viņa krāsas. Turklāt viņam vienmēr ir pieejami publikas izklaidētāji viesībās, ballēs, svētkos. Dažreiz aizbilstamie pēc viņa lūguma sacer mūziku vai lugas.

Vilems joprojām izturējās skeptiski. Man tik un tā liekas, ka patrons paliek zaudētājos.

-     Tāpēc, ka tu redzi tikai pusi no kopējās ainas, sacīja Manets, izsliedamies krēslā taisni. Tu esi pilsētas zēns. Tu nezini, ko nozīmē izaugt mazā ciemā, kas uzbūvēts uz viena īpašnieka zemes.

-   Te ir lorda Ponsingtona īpašumi, Manets turpināja, ar izšļakstīto alu uzvilkdams galdiņa vidū apli. Tu tur dzīvo kā parasts, sīks cilvēciņš. Viņš paņēma Simmona tukšo glāzi un nolika to apļa vidū.

-   Kādu dienu cauri ciemam iet vīrs, ģērbies lorda Ponsingtona krāsās. Manets pacēla savu pilno brendija glāzi un pastūma to pāri galdam, iebīdīdams aplī blakus Simmona tukšajai glāzei. Un tas vīrs spēlē un dzied visiem, kas ieradušies vietējā viesnīcā. Manets ielēja Simmona glāzē mazliet brendija.

Simmons nebija jāskubina: viņš pasmīnēja un iztukšoja glāzi.

Manets pabīdīja savu glāzi apkārt galdam un nolika to atpakaļ apļa vidū. Nākamajā mēnesī uzrodas vēl pāris vīru, kas valkā viņa krāsas, un sarīko leļļu izrādi. Viņš ielēja otrā glāzē vēl vienu malku brendija, un Simmons to nadzīgi izdzēra. Un vēl pēc mēneša kāds tur izrāda lugu. Jau atkal.

Tad Manets pacēla savu koka kausu un aizstūma to pāri galdam uz apļa vidu. Pēc tam uzrodas nodokļu vācējs, un arī viņš ir ģērbies tajās pašās krāsās. Manets nepacietīgi paklaudzināja tukšo kausu pret galdu.

Simmons brīdi sēdēja neziņā, tad paņēma pats savu kausu un ielēja tajā šļācienu alus.

Manets vēroja viņu un vēlreiz sparīgi iesita ar savu kausu pa galdu.

Simmons smiedamies ielēja savu atlikušo alu Maneta kausā. Kazeņu brendijs man tomēr labāk iet pie dūšas.

-     Lordam Ponsingtonam labāk patīk tāda veida nodokļi, Manets teica. Un cilvēkiem patīk izklaides. Un nodokļu vācējam patīk, ja viņu nenoindē un neaprok seklā bedrē aiz vecajām dzirnavām. Viņš iedzēra malku alus. Un tā, lūk, apmierināti ir visi!

Viļa tumšās acis nopietni vēroja notiekošo. Tādā skatījumā vismaz ir kāda jēga.

-    Ne jau vienmēr aprēķins spēlē tik lielu lomu es teicu. Threpe patiešām grib palīdzēt mūziķiem attīstīt viņu spējas. Daži aristokrāti pret mūziķiem izturas apmēram tāpat kā pret zirgiem savos staļļos. Es nopūtos. Un pat tāds stāvoklis man būtu labāks nekā tagad, jo šobrīd man nav nekā.

-    Nepārdodies lēti! Simmons moži sacīja. Pagaidi, līdz uzradīsies labs patrons. Tu to esi pelnījis. Tu neesi ne par matu sliktāks kā visi pārējie šejienes mūziķi.

Es klusēju, jo biju pārāk lepns, lai stāstītu draugiem patiesību. Mana nabadzība bija tādā līmenī, kādu viņiem būtu grūti saprast. Simmons nāca no dižciltīgas aturiešu dzimtas, un Vilema ģimene bija vilnas tir­gotāji no Raljenas. Pēc viņu domām, nabadzība nozīmēja, ka cilvēkam nav iespējas iedzert katru reizi, kad sirds vēlas.

Tagad, kad tuvojās mācību maksas laiks, es nedrīkstēju izdot ne pliku peniju. Nevarēju nopirkt sveces, tinti vai papīru. Man nebija dārglietu, ko varētu ieķīlāt, nebija kabatas naudas, nebija vecāku, kuriem varētu aizrakstīt, lai lūgtu palīdzību. Neviens augļotājs neaizdotu man ne graša. Par to nebija jābrinās, jo es biju cilvēks bez saknēm, Edema Rū cilts bārenis, kura mantība viegli ietilptu audekla maisā. Turklāt maisam ne­vajadzētu būt lielam.

Lai nedotu iespēju sarunai ievirzīties nevēlamās sliedēs, es piecēlos kājās. Domāju, ka man laiks iet spēlēt.

Paņēmis lautu, devos pie Stančiona, kurš sēdēja bāra letes galā. Nu, kas tev šovakar ir padomā? viņš jautāja, ar plaukstu braucīdams bārdu.

-    Pārsteigums.

Stančions apstājās, līdz galam nenotrausies no bāra soliņa. Vai tāds pārsteigums, kas var izraisīt kautiņu vai vedināt klausītājus aizdedzināt manu iestādi? viņš noprasīja.

Es smaidīdams papurināju galvu.

-    Labi! Viņš pasmaidīja pretī un veda mani uz skatuves pusi. Tādā gadījumā man patīk pārsteigumi.

STANČIONS UZVEDA mani uz skatuves un piebīdīja man krēslu bez parocēm. Pēc tam viņš izgāja skatuves priekšā, lai sacītu dažus vārdus klausītājiem. Noliku apmetni uz krēsla atzveltnes un noskatījos, kā zāles gaismas pamazām satumst.

Novietoju savu apbružāto lautas futrāli uz grīdas. Tas izskatījās vēl bēdīgāk nekā es pats. Kādreiz tas bija lepojies ar glītu ārieni, taču tie laiki sen bija pagājuši. Tagad ādas viras bija cietas un saplaisājušas un futrāļa sienas vietām izdilušas plānas kā pergaments. Tam bija palicis tikai viens sākotnējais aizdares slēdzis izsmalcināts sudraba darinā­jums. Pārējos es biju aizstājis ar dažādiem šur tur savāktiem veidoju­miem, tāpēc pašlaik futrāli rotāja nesaderīgu slēdžu rinda gan no spoža misiņa, gan no nespodras dzelzs.

Taču futrāļa iekšpusē slēpās kaut kas pavisam cits. Tur gulēja tas, kā dēļ es raizējos par gaidāmo mācību maksu. Biju krietni nokaulējis cenu, tomēr ari pēc tam samaksājis vairāk, nekā jebkad mūžā biju atļāvies izdot par vienu pirkumu. Summa bija tik liela, ka es vairs nevarēju atļau­ties futrāli, kas piederētos tādam instrumentam, tāpēc biju ar lupatām izpolsterējis vecās kārbas iekšpusi.

Instrumenta koks bija tumšas kafijas krāsā, svaigi uzartas zemes krāsā. Korpusa izliekums bija nevainojums un pievilcīgs kā sievietes gums. Klusināta atbalss, dzidra skaņa un plūdums. Mana lauta. Manas dvēseles iemiesojums.

Esmu dzirdējis, ko dzejnieki rakstījuši par sievietēm. Krāšņas atska­ņas, svētsvinīga jūsma un meli. Esmu redzējis jūrniekus stāvam krastā un mēmi raugāmies rāmajās viļņu šūpās. Esmu noskatījies, kā veci kara­vīri ar nocietinātām sirdīm vēro savu karaļu karogus plīvojam vējā un nespēj apvaldīt asaras.

Uzklausiet mani: šie cilvēki neko nezina par mīlestību.

To jūs neatradīsiet ne dzejnieku vārdos, ne jūrnieku ilgpilnajos ska­tienos. Ja gribat uzzināt kaut ko par mīlestību, lūkojieties uz ceļojošas trupas mākslinieka rokām, kas rada mūziku. Viņš zina.

Es paskatījos uz saviem klausītājiem, kas pamazām pārstāja čalot. Simmons man jūsmīgi pamāja ar roku, un es viņam atbildēju ar smaidu.

Ieraudzīju grāfa Threpes balto matu vilni: tagad viņš stāvēja pie otrā stāva margām. Redzēju, ka viņš aizrautīgi sarunājas ar kādu labi ģērbušos pāri un pamāj ar roku manā virzienā. Viņš joprojām centās darboties manā labā, cik iespējams, kaut ari mēs abi zinājām, ka tie ir veltīgi pū­liņi.

Izņēmu lautu no sava nožēlojamā futrāļa un sāku to uzskaņot. Tā nebija pati izsmalcinātākā lauta “Eolijas" instrumentu vidū. Nepavisam ne. Grifs bija viegli izliekts, tomēr neveidoja ierasto leņķi. Viena no tapiņām bija vaļīga un sliecās novirzīties no toņa.

Klusi nospēlēju akordu un ieklausījos stigu skanējumā. Paskatīdamies augšup, ieraudzīju Dennas seju, dzidru kā mēness. Viņa man līksmi uzsmaidīja un tikko jaušami pamāja, turēdama plaukstu zemāk par galda līmeni, kur pavadonis to nevarēja redzēt.

Es pieskāros vaļīgajai tapiņai un pārlaidu pirkstus siltajam lautas kokam. Lakojums vietām bija ieskrambāts un nodilis. Pagātnē lauta bija piedzīvojusi nevērīgu apiešanos, tomēr apbružātā virskārta nespēja lau­pīt tās dziļāko skaistumu.

Jā. Tai bija savi trūkumi, bet kāda tiem nozīme, kad runā sirds? Mēs mīlam to, ko mīlam. Saprātam tur nav vietas. Daudzējādā ziņā var teikt, ka nesaprātīga mīlestība ir vispatiesākā mīlestība. Jebkurš spēj mīlēt tāpēc, ka. Tas ir tikpat viegli kā iebāzt kabatā peniju. Pavisam citādi ir mīlēt, lai gan. Zināt trūkumus un mīlēt arī tos. Tā ir reta, tīra un īsta mīlestība.

Stančions ar plašu žestu norādīja uz mani. Atskanēja neilgi aplausi, un iestājās gaidpilns klusums.

Es nostrinkšķināju divas skaņas un jutu, ka klausītāji saliecas uz manu pusi. Pieskāros stīgai, mazliet to pievilku un sāku spēlēt. Vēl nebija izskanējušas pirmās taktis, kad visi bija uztvēruši melodiju.

Tā bija “Barveža zvaniņš”. Melodija, ko daudzus gadu tūkstošus ir svilpojuši gani. Vienkāršākā no vienkāršajām melodijām. Tāda, kuru spēj uztvert un nodziedāt ikviens, kam mēle un ausis ir īstajā vietā. Tām pat nav jābūt īstajā vietā. Pietiek ar to, ka tās vispār ir.

īsāk sakot, tā bija tautas melodija.

“Barveža zvaniņam” ir neskaitāmas apdares, un tās melodija ir ietverta neskaitāmās dziesmās. Mīlestības dziesmās un kara dziesmās. Jautrās, traģiskās un kaislīgās dziesmās. Es neizvēlējos nevienu no tām. Mana spēle bija bez vārdiem. Tikai mūzika. Tikai melodija.

Paskatījos augšup un redzēju, ka lords Ķieģeļžoklis pieliecas tuvu Dennai un nievīgi atmet ar roku. Es pasmaidīju un turpināju vilināt dziesmu no lautas stīgām.

Tomēr drīz mans smaids kļuva saspringts. Mana piere pārklājās sviedru lāsēm. Saliecos pār lautu un koncentrēdamies veltīju visu uzma­nību plaukstām. Mani pirksti zibēja, dejoja, lidoja…

Mana spēle bija cieta kā krusa, kā āmurs, kas sitas pret misiņu. Mana spēle bija maiga kā saule virs nobriedušiem kviešiem, viegla kā vēja pūsmā trīcoša lapa. Pēc neilga laika man sasprindzinājuma dēļ sāka ķerties elpa. Manas lūpas pārtapa tievā, baltā svītrā.

Otrā piedziedājuma vidū es papurināju galvu, lai atmestu matus, kas krita pār acīm. Sviedru lāses pakšķēdamas sitās pret skatuves koka grīdu. Es smagi elpoju, un manas krūtis darbojās kā plēšas, tās cīnījās kā putās nodzīts rikšotājs.

Dziesma tuvojās beigām, un katra skaņa bija tīra un dzidra. Kādā mir­klī man gandrīz aizķērās pirksti. īsu sekundes daļiņu sastomījās ritms… Tad es atguvos, pārvarēju kļūmi un nospēlēju pēdējo rindu, strinkšķi­nādams stīgas viegli un skanīgi, kaut arī manu pirkstu kustības šķita saplūstam paguruma miglā.

Un tieši tad, kad kļuva skaidrs, ka ilgāk es vairs ne mirkli neizturēšu, pāri zālei aizskanēja pēdējais akords, un es nespēkā sagumu krēslā.

“Eoliju” piedimdināja vētraini aplausi.

Tomēr visi klausītāji nebija noskaņoti vienlīdz labvēlīgi. Šur tur zālē no kāda apmeklētāju pulciņa atskanēja smiekli, un daži pat sita pret galdu dūres vai ar kājām dauzīja grīdu, pauzdami uzjautrinājumu.

Aplausi uzbangoja un gandrīz tūlīt pieklusa. Daļa klausītāju sastinga ar paceltām rokām un neizpratnē skatījās uz smejošajiem apmeklētā­jiem. Daži izskatījās saniknoti, citi apjukuši. Daudzi jutās nepārprotami apvainoti šķiet, manis dēļ -, un telpai pārskanēja dusmīgi izsaucieni.

Pirms nesaskaņas bija kļuvušas nopietnākas, es nostrinkšķināju vienu atsevišķu, spalgu skaņu un pacēlu roku, atkal piesaistīdams sev uzma­nību. Es vēl nebiju beidzis savu priekšnesumu. Nebiju vēl pat pusē.

Sagrozījos krēslā un izvingrināju plecus. Pārlaidu pirkstus stīgām, pieskāros vaļīgajai tapiņai un nepiespiesti uzsāku savu nākamo nu­muru.

Tā bija viena no Iljena dziesmām “Tintatatornins”. Nedomāju, ka jūs to jebkad esat dzirdējuši. Salīdzinājumā ar citiem Iljena sacerējumiem šī dziesma ir diezgan neparasta. Pirmkārt, tai nav teksta. Otrkārt, dziesma ir jauka, tomēr nav ne tuvu tik saistoša un aizkustinoša kā daudzas labāk pazīstamās Iljena melodijas.

Un, pats galvenais, to ir ļoti grūti nospēlēt. Mans tēvs to dēvēja par “labāko dziesmu, kāda jebkad sacerēta piecpadsmit pirkstiem”. Viņš lika man to spēlēt ik reizes, kad es kļuvu pārāk apmierināts ar sevi un viņam šķita, ka jāpieplacina mana lepnība. Atliek piebilst, ka biju spiests to spēlēt itin regulāri, dažkārt pat biežāk nekā reizi dienā.

Tā nu es izpildīju “Tintatatorninu”. Atspiedos pret krēsla atzveltni un sakrustoju potītes, nevērīgi atslābinādams augumu. Manas plaukstas atbrīvoti slīdēja pār stīgām. Pēc pirmā piedziedājuma es ievilku elpu un īsi nopūtos kā zēns, kas saulainā dienā spiests palikt istabā. Ļāvu skatienam bezmērķīgi un garlaikoti klejot apkārt zālei.

Joprojām spēlēdams, es sagrozījos sēdeklī, cenzdamies iekārtoties ērtāk, taču tas neizdevās. Es saraucu pieri, piecēlos kājās un paskatījos uz krēslu tā, it kā tas būtu vainīgs, tad apsēdos un atkal sagrozījos, savilcis seju neapmierinātā izteiksmē.

Visu šo laiku no maniem pirkstiem dejodamas un zibēdamas lidoja “Tintatatornina” desmittūkstoš skaņas. Kādā brīdī es pamanījos starp diviem akordiem nevērīgi pakasīt sev aiz auss.

Biju tik dziļi iedzīvojies savā neparastajā izrādē, ka jutu pat uzmā­camies žāvas. Ļāvu tām vaļu, atvērdams muti tik plati un ilgi, ka tuvāk sēdošie klausītāji varēja izskaitīt manus zobus. Papurināju galvu, it kā gribēdams aizdzīt miegainību, un ar piedurkni notrausu no acīm žāvu izraisītās asaras.

Visu šo izdarību laikā “Tintatatornins” ne mirkli nepārtrauca savu dzirkstošo lidojumu. Nepārspējama harmonija un kontrapunkts brīžiem savijās kopā, brīžiem aizskrēja katrs savu ceļu. Viss plūda bez aizķer­šanās, viegli un dabiski kā elpošana. Dziesmas beigās, kad vajadzēja sasaistīt kopā duci samudžinātu melodijas pavedienu, es to izdarīju, necenzdamies pēc efektīga noslēguma. Gluži vienkārši beidzu spēlēt un izberzēju acis. Bez krešendo kāpinājuma. Bez izteiksmīgas paklanīšanās. Bez jebkādiem efektiem. Izklaidīgi savilku plaukstas dūrēs un saliecos uz priekšu, lai atliktu lautu atpakaļ futrāli.

Šoreiz vispirms atskanēja smiekli. Tie paši cilvēki, kuri bija smējušies pēc mana iepriekšējā priekšnesuma, skaļi auroja un dauzīja galdus vēl skaļāk nekā tobrīd. Mani cilvēki. Mūziķi. Es ļāvu garlaikotajai izteiksmei pagaist no sejas un veltīju viņiem saprotošu smaidu.

Dažus mirkļus vēlāk atskanēja ari aplausi, taču tie izklausījās tādi kā saraustīti un apmulsuši. Jau tad, kad zālē vēl nebija iedegušās gaismas, klausītāju pulciņos uzbrāzmoja neskaitāmas versmigas diskusijas.

Kad kāpu lejā no skatuves, pirmā apsveikt mani piesteidzās Marī, un viņas sejā dzirkstīja jautra līksmība. Viņa paspieda manu roku un paplik­šķināja man pa plecu. Viņa bija pirmā no visiem daudzajiem mūziķiem. Pirms biju ticis līdz lejai, Marī ieslidināja roku man elkoni un pavadīja mani atpakaļ līdz galdiņam.

-     Ak mūžs, veco zēn! Manets noteica. Tu šeit esi gluži kā vie­tējais karalis!

-    Parasti viņš saņem daudz vairāk uzmanības, Vilems sacīja. Cit­kārt publika gavilē vēl tad, kad viņš atgriežas pie galdiņa. Jaunas sie­vietes plivina skropstas un sviež viņam ceļā puķes.

Simmons pārlaida ziņkārīgu skatienu zālei. Šoreiz reakcija patiešām bija… Bridi viņš meklēja piemērotu vārdu. Dalīta. Kāpēc tā?

-    Tāpēc, ka mūsu jaunais sešstīgu mūziķis ir tik ass, ka viegli var savainot pats sevi! teica Stančions, pienākdams pie mūsu galdiņa.

-    Ari tu to pamanīji? Manets sausi noprasīja.

-    Klusu! sacīja Marī. Tas bija ģeniāli!

Stančions nopūtās un papurināja galvu.

-     Es labprāt gribētu zināt, par ko ir runa, uzsvērti teica Vilems.

-    Jūsu Kvouts spēlēja visvienkāršāko dziesmu pasaulē un darīja to ar tādu piepūli, it kā no liniem vērptu zeltu, Marī teica. Un pēc tam izpildīja ļoti sarežģītu skaņdarbu, ko spētu nospēlēt tikai retais no “Eolijas” mūziķiem, bet lika tam izskatīties tik vieglam, it kā to varētu izpildīt jebkurš bērns ar skārda stabulīti.

-    Es nenoliegšu, ka tas bija gudrs gājiens, sacīja Stančions. Cita lieta ir veids, kā viņš to izdarīja. Visi, kas pēc pirmās dziesmas lēca kājās un aplaudēja, jutās kā idioti. Viņi nodomāja, ka ir izāzēti.

-    Tā ari bija! Marī uzsvēra. Izpildītājs manipulē ar publiku. Tieši tur ir asprātības būtība.

-    Cilvēkiem nepatīk, ja viņus izāzē, Stančions atbildēja. Patiesībā viņi to ņem ļaunā. Neviens nepriecājas, ja ar viņu izspēlē joku.

-    Precīzāk runājot, Simmons smīnēdams iestarpināja, viņš izspē­lēja joku ar lautu.

Visi paskatījās uz viņu, un jautrība Simmona sejā mazliet pieplaka.

-    Jūs sapratāt? Viņš spēlēja joku burtiskā nozīmē. Uz lautas. Simmons pievērsa skatienu galdam, viņa smīns apdzisa un seja pēkšņā mulsumā pietvīka. Piedodiet!

Marī nepiespiesti iesmējās.

Tad ierunājās Manets: Tātad īstenībā runa ir par divējādu pub­liku, viņš lēni teica. Ir tādi, kuri pietiekami labi pārzina mūziku, lai saprastu joku, un ir tādi, kuriem joks jāizskaidro.

Marī triumfējoši norādīja uz Manetu. Pilnīgi pareizi! viņa sacīja Stančionam. Ja cilvēks nāk uz šo vietu un nav tik gudrs, lai saprastu joku, viņš ir pelnījis, lai viņu drusciņ pavelk uz zoba.

-   Bet lielākā daļa apmeklētāju šeit ir no muižnieku kārtas, Stančions atgādināja. Un mūsu zobgalim joprojām nav sava patrona.

-   Ko? Māri brīnījās. Threpe sāka slavināt viņu jau pirms vairākiem mēnešiem. Kāpēc neviens vēl nav tevi nogrābis?

-    Ambroza Džekisa dēļ, es paskaidroju.

Marī seja liecināja, ka šis vārds viņai neko neizsaka. Vai tas ir kāds mūziķis?

-    Barona dēls, Vilems atbildēja.

Māri neizpratnē sarauca pieri. Kā viņš var kavēt tevi tikt pie pat­rona?

-   Viņam ir daudz brīva laika un divreiz vairāk naudas nekā Dievam, es sausi atteicu.

-     Viņa tēvs ir viens no varenākajiem cilvēkiem Vintasā, Manets piebilda un paskatījās uz Simmonu. Kurš viņš ir, vai sešpadsmitais rindā uz troni?

-    Trīspadsmitais, Simmons drūmi atbildēja. Visa Sērtenu ģimene pirms diviem mēnešiem pazuda jūrā. Ambrozs nerimstas atgādināt, ka viņa tēvs esot tikai nedaudzus soļus no karaļa troņa.

Manets atkal pievērsās Marī. Bēda ir tāda, ka šim konkrētajam barona dēlam ir ļoti liela ietekme un viņš nekautrējas to izmantot.

-    Ja gribam būt godīgi, Stančions teica, tad jāpiebilst, ka mūsu jaunais Kvouts diez ko neizceļas ar attapību attiecībā uz Kopvalstības augstākajām aprindām. Viņš nokremšļojās. Kā to apliecināja arī šī­vakara priekšnesums.

-     Nevaru ciest, ja mani sauc par jauno Kvoutu, es paklusi teicu Simmonam. Viņš līdzjūtīgi paskatījās uz mani.

-    Tik un tā es saku, ka tas bija ģeniāli! Mari atkārtoja, apņēmīgi pagriezusies pret Stančionu. Tas bija pats atjautīgākais priekšnesums, kāds šeit pieredzēts vismaz mēneša laikā, un tu to zini!

Es uzliku plaukstu uz Mari elkoņa. Viņam taisnība, es teicu.

-    Tas bija muļķīgi. Bridi klusējis, es nenoteikti paraustīju plecus. Vai vismaz būtu muļķīgi, ja man būtu kaut mazākā cerība dabūt sev pat­ronu. Paskatījos Stančionam acīs. Bet man tādu cerību nav. Mēs abi zinām, ka Ambrozs ir neglābjami saindējis ūdeni manā akā.

-    Akas nevar saindēt uz visiem laikiem, Stančions iebilda.

Es paraustīju plecus. Nu tad es sacīšu tā: man labāk patīk spēlēt to, kas iepriecina manus draugus, nevis izdabāt cilvēkiem, kuri mani neieredz saklausītu tenku dēļ.

Stančions ievilka elpu un sparīgi to izpūta. Godīgi teikts! viņš sacīja un mazliet pasmaidīja.

Pēc tam iestājās neilgs klusuma brīdis un Manets noklepodamies pārlaida mums visiem zīmīgu skatienu.

Es sapratu mājienu un nosaucu pārējo vārdus. Stančion, manus studiju biedrus Vilemu un Simmonu tu jau pazīsti. Šis ir Manets, stu­dents un reizēm mans kurators Universitātē. Un šis ir Stančions, “Eolijas” namatēvs, īpašnieks un skatuves saimnieks.

-    Prieks iepazīties! Stančions pieklājīgi palocīja galvu un pārlaida zālei bažīgu skatienu. Un, tā kā esmu namatēvs, man jādodas veikt savus pienākumus. Viņš pagriezdamies paplikšķināja man pa plecu.

-     Paskatīšos, vai varu apdzēst dažus ugunskurus, kamēr man ir tāda iespēja.

Ar smaidu pateicos viņam un ar izteiksmīgu žestu turpināju iepa­zīstināšanu. Un šī ir Marī! Kā dzirdējāt paši savām ausīm, izcilākā “Eolijas” vijolniece. Un, kā redzat paši savām acīm, visskaistākā sieviete tūkstoš jūdžu apkaimē. Un ja runājam par gudrību…

Marī smīnēdama atmeta ar roku. Ja es būtu kaut uz pusi tik gudra, cik esmu slaida, tad nemēģinātu tevi aizstāvēt, viņa teica. Vai nabaga Threpe tiešām visu šo laiku pūlas tavā labā?

Es pamāju ar galvu. Esmu jau viņam teicis, ka tas ir bezcerīgi.

-   Tas būs bezcerīgi, kamēr tu nemitēsies citus apcelt, viņa aizrādīja.

-     Goda vārds, es nekad neesmu redzējusi cilvēku, kurš tik meistarīgi ignorētu sabiedrībā pieņemtās normas! Ja daba tevi nebūtu tik dāsni apveltījusi ar pievilcību, kāds noteikti būtu paguvis tevi nodurt.

-    Tā ir tikai tava iedoma, es noburkšķēju.

Mari pievērsās maniem draugiem. Bija patīkami ar jums visiem iepazīties!

Vilems pamāja ar galvu, un Simmons pasmaidīja. Turpretī Manets veikli piecēlās kājās un pastiepa roku. Marī sniedza pretī savējo, un Manets to sirsnīgi satvēra abās plaukstās.

-    Marī, viņš teica, jūs mani intriģējat! Vai pastāv iespēja, ka es kādā vakara brīdī varētu jums izmaksāt dzeramo un pakavēties jūsu patīkamajā sabiedrībā?

Es jutos tik pārsteigts, ka spēju tikai klusējot skatīties uz viņiem. Stāvēdami viens otram pretī, viņi abi izskatījās gluži kā nesaskaņoti grāmatu turētāji sējumu rindas galos. Marī bija sešas collas garāka par Manetu, un zābakos viņas slaidās kājas šķita vēl garākas.

Turpretī Manets izskatījās tāds pats kā vienmēr sirms, izspūris un vismaz gadus desmit vecāks par Mari.

Viņa iepleta acis un mazliet piešķieba galvu, it kā pārdomādama dzirdēto. Pašlaik es esmu šeit kopā ar draugiem, viņa atbildēja.

-    Kad viņi dosies projām, droši vien būs jau vēls.

-    Man nav svarīgi, kad tas būs! Manets nepiespiesti attrauca. Ja vajadzīgs, esmu gatavs atteikties kaut vai no miega. Neatceros, kad pēdējo reizi esmu sarunājies ar sievieti, kura pauž savas domas noteikti un bez vilcināšanās. Tādu kā jūs šajos laikos reti var sastapt.

Marī vēlreiz pārlaida viņam domīgu skatienu.

Manets to uztvēra un atbildēja ar tik pārliecinātu un pievilcīgu smai­du, ka tas teicami iederētos uz skatuves. Es nevēlos aizkavēt jūs no draugu sabiedrības, viņš teica, bet pēdējo desmit gadu laikā jūs esat pirmā vijolniece, kas likusi manām kājām dejot. Izmaksāt jums dzeramo, šķiet, būtu pats mazumiņš, ar ko varu atdarīt.

Marī pasmaidīja pretī, un smaids bija pa pusei uzjautrināts, pa pusei ironisks. Es esmu apmetusies otrajā stāvā, viņa teica un pamāja uz kāpņu pusi. Bet es varētu būt brīva, teiksim, pēc pāris stun­dām…

-    Jūs esat ārkārtīgi laipna, Manets sacīja. Vai drīkstu jūs pēc tam uzmeklēt?

-    Lai notiek! Marī atbildēja. Uzmetusi Manetam domīgu skatienu, viņa pagriezās un devās projām.

Manets atkal apsēdās un iedzēra prāvu malku.

Simmons izskatījās tikpat apstulbis kā mēs pārējie. Sasodīts, kas tas bija par gājienu? viņš noprasīja.

Manets klusi pasmējās bārdā un atlaidās pret krēsla atzveltni, pie­spiedis kausu pie krūtīm. Tikai vēl kāds nieks, ko es saprotu, bet jūs, zaļknābji, nesaprotat, viņš apmierināts sacīja. Skatieties un klausie­ties! Un lieciet aiz auss!

*    * *

Kad aristokrātijas pārstāvji vēlas izrādīt kādam mūziķim atzinību, viņi dod tam naudu. Kad tikko sāku uzstāties “Eolijā”, es biju vairāk­kārt saņēmis šādas veltes, un tolaik ar to pietika, lai es spētu samaksāt mācību maksu un pieticīgā līmenī turēties virs ūdens. Taču Ambrozs bija enerģiski darbojies, lai noskaņotu apkārtējo sabiedrību pret mani, un es jau mēnešiem ilgi neko tamlīdzīgu nebiju saņēmis.

Mūziķi ir trūcīgāki nekā sīkmuižnieki, bet viņiem patīk oriģināli un spilgti priekšnesumi. Tāpēc viņi izrāda atzinību, izmaksājot spēlētājam dzērienu. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc es šovakar atrados “Eolijā”.

Manets aizgāja pie bāra letes, lai paņemtu slapju lupatu, ar ko noslau­cīt mūsu galdiņu pirms “stūru” spēles. Pirms viņš paguva aiznest to atpakaļ, pie mums pienāca jauns keldiešu stabulnieks un apvaicājās, vai drīkstot izmaksāt mūsu pulciņam dzērienus.

Mēs nolēmām, ka viņš to drīkst. Keldietis pārlaida skatienu telpai, pamāja kādai no oficiantēm, un mēs katrs pasūtījām savu iecienīto dzē­rienu un Manetam kausu alus.

Mēs dzērām, spēlējām kārtis un klausījāmies mūziku. Manetam un man gadījās sliktas kārtis, un mēs paspēlējām trīs partijas pēc kārtas. Tas mazliet saplacināja manu noskaņojumu, tomēr traucēja mazāk nekā nepatīkamās aizdomas, ka Stančiona pirmītējos vārdos varbūt slēpās svarīga patiesība.

Bagāts patrons atrisinātu daudzas manas tagadējās problēmas. Pat trūcīgs patrons ļautu man finansiālā nozīmē mazliet uzelpot. Ja arī tas nenozīmētu nekādas citas priekšrocibas, man spiedīgā brīdī vismaz būtu no kā aizņemties naudu un nevajadzētu ielaisties darījumos ar bīsta­miem cilvēkiem.

Iegrimis domās, es izspēlēju aplamu kārti, un mēs atkal zaudējām jau ceturto reizi no vietas, turklāt mums vajadzēja maksāt sodu.

Manets nikni pablenza uz mani, vākdams kopā kārtis. Tev derētu apgūt ābeci! Viņš pacēla roku, pikti izsliedams gaisā trīs pirkstus.

-    Teiksim, tev vienā rokā ir trīs pīķi un pieci pīķi jau ir nomesti. Viņš pacēla otru plaukstu, plati izpletis pirkstus. Cik pīķu sanāk kopā? Manets atspiedās pret krēsla atzveltni un sakrustoja rokas. Nesteidzies un padomā!

-   Viņš joprojām nav atjēdzies no apmulsuma, ka Marī ir gatava kopā ar tevi iedzert, Vilems sausi noteica. Tāpat kā mēs visi.

-     Es ne! iebilda Simmons. Es zināju, ka tu to dabūsi gatavu.

Mūs pārtrauca Lilija, viena no pastāvīgajām “Eolijas” oficiantēm.

-     Kas jums šeit notiek? viņa šķelmīgi vaicāja. Vai kāds rīko jautru ballīti?

-    Lilij, Simmons teica, ja es aicinātu tevi kopā ar mani iedzert, vai tu apdomātu tādu priekšlikumu?

-    Apdomātu gan, viņa rotaļīgi attrauca, bet ilgi ne! Viņa uzlika roku Simmonam uz pleca. Jums, puiši, ir paveicies. Kāds anonīms izsmal­cinātas mūzikas cienītājs ir piedāvājies izmaksāt jūsu galdiņam dzeramos.

-    Es dzeršu skutenu! Vilems paziņoja.

-    Medaļu, smīnēdams sacīja Simmons.

-    Man sountenu! es teicu.

Manets izbrīnā savilka uzacis. Ak sountenu, ko? viņš jautāja, paskatīdamies uz mani- . Tad man arī to pašu! Viņš uzmeta ofician­tei viszinīgu skatienu un norādīja uz mani. Protams, uz viņa rēķina!

-     Patiešām? Lilija pārjautāja un paraustīja plecus. Labi, tūlīt atnesīšu.

-     Tagad, kad esi panācis satricinošu iespaidu uz publiku, tu vari atļauties kādu prieciņu, vai ne? Simmons teica. Kā būtu ar to ēzeliti…?

-   Pēdējo reizi saku: nē! es atcirtu. Ar Ambrozu man vairs darīšanu nebūs! Nav nekādas jēgas viņu vēl ilgāk tracināt.

-    Tu viņam salauzi roku, sacīja Vilems. Diez vai tu vari satracināt viņu vēl vairāk.

-     Viņš salauza manu lautu, es atbildēju. Mēs esam noslēguši rēķinus. Esmu ar mieru pārvilkt svītru agrākiem grēkiem.

-    Ko nu stāsti! Simmons atmeta. Tu iemeti viņa skurstenī mārciņu veca sviesta. Tu atlaidi vaļīgāk viņa sedulkas siksnu…

-   Pie Dieva pārogļotajām rokām, apklustiet taču! es izgrūdu, paska­tīdamies apkārt. Tas bija gandrīz pirms mēneša, un neviens nezina, ka vainīgs biju es, tikai jūs abi! Un tagad ari Manets. Un visi, kas sēž mums pietiekami tuvu.

Simmons apmulsis pietvīka, un saruna pieklusa, līdz Lilija atnesa mums dzērienus. Vilema skutens bija tradicionālā akmens kausā. Simmona medalus zeltaini mirgoja augstā glāzē. Man un Manetam Lilija pasniedza koka krūzes.

Manets pasmaidīja. Neatceros, kad pēdējo reizi tiku pasūtījis sountenu, viņš sacīja. Laikam vispār nekad to neesmu pasūtījis.

-    Tu esi vienīgais, kurš redzēts to dzeram, ja neņem vērā Kvoutu, Simmons teica. Kvouts met tos citu pēc cita kā nieku. Reizēm trīs vai četras krūzes vienā vakarā.

Manets paskatījās uz mani zem pinkainajām uzacīm. Šie nezina? viņš jautāja.

Es papurināju galvu un iedzēru malku no savas krūzes, īsti nesa­prazdams, vai man pienāktos justies uzjautrinātam vai samulsušam.

Manets piebīdīja savu kausu Simmonam, kurš to pacēla un iedzēra mazu malciņu. Tad viņš sarauca pieri un padzērās vēl. Ūdens?

Manets apstiprinoši pamāja. Vecs staiguļu triks. Tu bordeļa krogā sāc sarunu ar viņu un gribi parādīt, ka neesi tāds kā citi. Tu esi izsmal­cinātāks radījums. Tāpēc tu piedāvā izmaksāt viņai dzeramo.

Manets pastiepās pāri galdam un paņēma atpakaļ savu krūzi. Bet viņas ir darbā. Viņas negrib iedzert. Viņas labāk grib naudu. Tāpēc viņas pasūta sountenu, peveretu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tu samaksā, viesmīlis atnes viņai ūdeni, un vakarā viņa sadala naudu ar iestādi. Ja meitene labi prot klausīties, viņa bārā var nopelnīt tikpat daudz, cik gultā.

Es viņu pārtraucu. Patiesībā mēs dalām naudu trijās daļās. Trešdaļa iestādei, trešdaļa viesmīlim un trešdaļa man.

-    Tad viņi tevi čakarē! Manets neslēpti paziņoja. Viesmīlim sava daļa ir jāsaņem no iestādes.

-    Es nekad neesmu redzējis, ka tu pasūtītu sountenu “Ankarā”, Simmons teica.

-    Tas droši vien ir Greisdeila medalus! sacīja Vilems. To tu pasūti visu laiku.

-    Bet es ari esmu pasūtījis Greisdeilu! Simmons iebilda. Tas gar­šoja pēc suslas ar saldiem piķeļiem. Turklāt… Viņa balss aprāvās.

-    Turklāt tas bija dārgāks, nekā tu iedomājies? smīnēdams jautāja Manets. Nav vērts uz to uzķerties nieka alus krūzes dēļ, vai ne?

-Ja es “Ankerā” pasūtu Greisdeila medaļu, viņi zina, ko tas nozīmē, es paskaidroju. Ja es pasūtītu kaut ko tādu, kas vispār neeksistē, mani varētu viegli atkost.

-    Un kā tu visu to zini? Simmons jautāja Manetam.

Manets ieķiķinājās. Vecu suni ar jauniem trikiem nepārsteigsi! viņš atbildēja.

Zāle sāka satumst, un mēs pievērsāmies skatuvei.

*    * *

Pēc tam vakara līksmība sita arvien augstāku vilni. Manets aizgāja vilinošākās takās, bet mēs ar Vilemu un Simmonu enerģiski gādājām, lai uz galdiņa nestāvētu pustukšas glāzes, un atzinīgi mūziķi izmaksāja mums dzērienu pēc dzēriena. Patiesībā pavisam nepiedienīgu daudzumu dzeramā. Daudz vairāk, nekā es būtu uzdrošinājies cerēt.

Es dzēru galvenokārt sountenu, jo uz “Eoliju” šovakar biju atnācis galvenokārt tādēļ, lai iekrātu naudu mācību maksai. Tagad apguvuši šo viltību, ari Vilems un Simmons vairākkārt pasūtīja dzērienus. Par to es jutos divtik pateicīgs, jo citādi būtu spiest nogādāt viņus uz mājām ķerrā.

Beidzot mēs visi trīs jutāmies dzirdējuši pietiekami daudz mūzikas un tenku, un Simmons jutās gana paguris, bez panākumiem lenkdams viesu apkalpotājas.

Pirms devāmies projām, es piegāju aprunāties ar viesmīli zem četrām acīm un izklāstīju viņam atšķirību starp pusi un trešdaļu maksas. Mūsu kaulēšanās beidzās ar veselu talantu un sešiem džotiem manā labā. Lielāko daļu šīs summas bija nodrošinājuši dzērieni, ko vakara gaitā man bija izmaksājuši citi mūziķi.

Sametu monētas makā: kopā trīs talanti.

Mani darījumi bija sagādājuši arī divas tumšā alus pudeles. Kas tad tas? Simmons jautāja, kad es iebīdīju tās lautas futrālī.

-   Brendona alus. Es pārvietoju audekla gabalus, kuros parasti ievīs­tīju lautu, sakārtodams tos tā, lai pudeles neskartos pie instrumenta.

-    Brendons… Vilems teica, neslēpdams nicinājumu balsī. Tas drī­zāk izklausās pēc maizes, nevis pēc alus.

Simmons piekrītoši pamāja ar galvu un sašķobīja seju. Ja gribu dzert, tad gribu dzert, nevis košļāt kumosus.

-    Nav jau tik traki! es aizstāvēdamies teicu. Mazajās Karaļvalstīs to dzer pat grūtas sievietes. Arī Arvils to pieminēja vienā no savām lekcijām. To gatavo no ziedputekšņiem, zivju eļļas un ķiršu kauliņiem. Tur ir visi nepieciešamie uztura elementi.

-     Kvout, mēs taču tevi nenosodām! Vilems ar norūpējušos seju uzlika roku man uz pleca. Ne man, ne Simam nav iebildumu, ja tu esi grūta illiešu sieviete.

Simmons nicīgi nošņaukājās un pēc tam iesmējās par to, ka ir nošņaukājies.

Mēs trijatā nesteidzīgi devāmies atpakaļ uz Universitātes pilsētiņu un drīz nonācām pie augstās Akmens tilta velves. Un, tā kā tuvumā nebija neviena, kas mūs varētu dzirdēt, es Simmonam par prieku nodziedāju “Ēzelīti Džekiju”.

Vilems un Simmons piedienīgi aizklunkuroja līdz savām “Steliņģu” istabām. Taču es nejutos noskaņots uz naktsmiegu un vēl kādu laiku klejoju pa Universitātes pilsētiņas tukšajām ielām, ar patiku elpodams spirgto nakts gaisu.

Pastaigas solī pagāju garām tumšajām aptieku, stikla darbnīcu un grāmatsējēju darbnīcām. Šķērsoju rūpīgi apcirptu zālienu, kas vēdīja tīru, sausu rudens lapu un svaigi pļautas zāles aromātu. Gandrīz visi viesnīcu un krogu logi bija tumši, bet bordeļos vēl spīdēja gaisma.

Maģistru zāles pelēkās akmens sienas mēness gaismā atstaroja sudra­bainu mirdzumu. Vientuļa gaisma no ēkas iekštelpām apspīdēja vitrāžas logu, kas atveidoja Tekamu klasiskajā pozā, basām kājām stāvam pie alas ieejas un sarunājamies ar studentu pulciņu.

Pagāju garām “Tīģelim”, kura neskaitāmie skursteņi, gandrīz vairs nekūpēdami, tumši spīgoja uz mēness izgaismoto debesu fona. Pat naktī šī vieta oda pēc amonija un apdegušām puķēm, skābes un spirta; gad­simtu gaitā akmens sienas bija uzsūkušas neskaitāmu smaržu sajau­kumu.

Visbeidzot es nonācu pie Arhīviem. Piecstāvu ēka, kurā nebija neviena loga, man atgādināja milzīgu ceļakmeni. Masīvās durvis bija aizvērtas, tomēr ap durvju aiļu es redzēju spraucamies sarkanīgo simpātijas lampu gaismu. Eksāmenu periodā maģistrs Lorrens ļāva piekļūt Arhīviem arī nakts laikā, lai visiem Arkanuma locekļiem dotu iespēju nodoties mācī­bām tieši tik, cik vajadzīgs. Visiem protams, izņemot vienu.

Devos atpakaļ uz “Ankeru” un redzēju, ka viesnīca ir tumša un klusa. Man bija sētas durvju atslēga, taču es nevēlējos taustīties cauri tumsai, tāpēc devos uz tuvējo šķērsielu. Labā kāja uz lietusūdens mucas, kreisā kāja uz palodzes, kreisā roka pie dzelzs notekcaurules. Klusi uzrāpos līdz trešā stāva logam, ar stieples gabalu atvilku bultu un iekāpu savā istabā.

Tajā valdīja piķa melna tumsa, un es jutos pārāk noguris, lai kāptu lejā meklēt apgaismojumu kamīna oglēs. Tāpēc pastiepu roku pie lampas blakus savai gultai un pieskāros deglim, mazliet notriepdams pirkstus ar eļļu. Pēc tam nomurmināju sasaistes vārdus un jutu, ka manu roku pārņem saltums: ķermeņa siltums aizplūda projām. Kādu brīdi nekas nemainījās, un es pikti savilku pieri, cenzdamies pārvarēt mēreno alko­hola miglainību. Aukstums spiedās man rokā arvien dziļāk, un es sajutu drebuļus, tomēr deglis beidzot uzplaiksnīja spožā liesmā.

Tagad man ļoti sala, un es aizvēru logu, pārlaizdams skatienu mazajai istabiņai ar slīpajiem griestiem un šauro gultu. Pats sev par pārsteigumu es aptvēru, ka Civilizācijas Četros Stūros nav nevienas citas vietas, kurā es vēlētos atrasties. Jutos gandrīz vai tā, it kā būtu mājās.

Varbūt jūs tur neredzat neko savādu, taču man šī sajūta bija ļoti neparasta. Tā kā es biju uzaudzis Edema Rū cilts vidū, mājas man nekad nenozīmēja vienu pastāvīgu vietu. Mājas bija vezumu virkne un dzies­mas pie apmetnes ugunskura. Kad mana trupa aizgāja bojā, man tas nozīmēja vairāk nekā ģimenes un bērnības draugu zaudējumu. Tajā brīdī līdz zemei nodega visa mana pasaule.

Tagad, kad gandrīz gadu biju pavadījis Universitātē, es sāku justies tā, it kā būtu šai vietai piederīgs. Tā bija savāda sajūta, pieķeršanās konkrētai vietai. Dažā ziņā tā deva mierinājumu, tomēr Rū cilts asinis manī nedeva mieru un dumpīgi pretojās domai, ka es varētu gluži kā augs iesakņoties zemē un tur palikt.

Laizdamies miegā, es sev jautāju, ko par mani šobrīd domātu tēvs.

NĀKAMAJĀ RĪTĀ es ar aukstu ūdeni noskaloju seju un smagi devos lejā pa kāpnēm. “Ankera” kroga zālē nupat sāka pulcēties pirmie apmeklētāji, kuri tīkoja pēc agrīnām pusdienām, un daži sevišķi nomākti studenti, kas vēlējās jau laikus meklēt glābiņu dzēriena kausā.

Joprojām apdullis pēc slikti gulētas nakts, es apsēdos pie sava ierastā stūra galdiņa un sāku bažīgi domāt par gaidāmo eksāmenu.

Kilvins un Elksa Dals mani neuztrauca. Viņu jautājumiem es biju gatavs. To pašu varēju sacīt par Arvilu. Taču visi pārējie maģistri man joprojām bija grūti izdibināmas dažāda līmeņa mīklas.

Katru dimestri ikviens maģistrs izvietoja noteiktu grāmatu izlasi re­dzamā vietā “Sējumos” Arhīvu lasāmzālē. Tur bija pamatliteratūra, kas jāapgūst zemākā līmeņa E’liriem, un arvien sarežģītāki darbi, kas domāti Re’laru un El’thu tālākai izglītībai. Šīs grāmatas lika saprast, ko maģistri uzskata par vērtīgām zināšanām. Tie bija darbi, kurus tālredzīgs students lasīja pirms eksāmeniem.

Taču es nevarēju ieiet “Sējumos” tāpat kā pārējie. Biju vienīgais stu­dents, kurš pēdējo divpadsmit gadu laikā izraidīts no Arhīviem, un visi to zināja. “Sējumi” bija vienīgā labi apgaismotā telpa visā Arhīvu ēkā, un eksāmenu laikā tā vienmēr bija apmeklētāju pārpilna.

Tāpēc es biju spiests meklēt maģistru sacerējumu kopijas, kas gla­bājās “Krātuvē”. Jūs pabrīnītos, uzzinot, cik vienai grāmatai var būt daudz variāciju. Ja laimējās, grāmata, kuru es atradu, bija identiska tai, kuru maģistrs nolicis “Sējumu” pārskatāmajā plauktā. Biežāk gadījās, ka manis sameklētie darbi bija novecojuši, pārstrādāti vai slikti pārtulkoti.

Dažu pēdējo vakaru laikā biju izlasījis tik daudz, cik vien iespējams, tomēr grāmatu meklēšana paņēma daudz vērtīgā laika, un es joprojām biju nepietiekami sagatavojies.

Kamēr es kavējos šajās drūmajās pārdomās, manu uzmanību piesais­tīja Ankera balss: Kvouts sēž, rau, tur, pie tā galdiņa!

Pacēlis skatienu, ieraudzīju pie bāra sēžam nepazīstamu sievieti. Viņa nebija ģērbusies kā studente. Viņai mugurā bija izsmalcināts, vīnsarkans tērps ar gariem svārkiem un piegulošu vidukli un rokās pieskaņoti, tumšsarkani pirkstaiņi, kas sniedzās līdz elkoņiem.

Viņa nesteidzīgām kustībām noslīdēja no augstā bāra soliņa, ar kā­jām neaizķerdamās svārkos, un, izgājusi cauri ēdamzālei, nostājās pie mana galdiņa. Viņas gaišie mati bija ieveidoti mākslīgās cirtās un lūpas nokrāsotas sulīgi sarkanas. Nespēju iedomāties, kas viņai varētu būt meklējams tādā vietā kā “Ankers”.

-   Vai tu esi tas, kurš salauza roku lecīgajam Ambrozam Džekisam? sieviete jautāja. Viņa runāja aturiešu valodā ar spēcīgu, melodisku Modegas akcentu. Kaut gan tāpēc viņas teiktais bija grūtāk saprotams, es melotu, ja apgalvotu, ka šajā balsī nebija patīkami klausīties. Modegas akcents burtiski izstrāvo seksualitāti.

-    Jā, es atbildēju. Tas nenotika gluži tīšām. Bet es to izdarīju.

-    Tad man tev jāizmaksā dzēriens, viņa teica tādā tonī kā sieviete, kas pieradusi panākt savu.

Es pasmaidīju, vēlēdamies, kaut būtu pamodies mazliet agrāk nekā pirms desmit minūtēm un mana galva būtu kaut cik skaidrāka. Tu nebūsi pirmā, kas man izmaksā dzērienu šī iemesla dēļ, es atklāti sacīju. Ja tiešām gribi tā darīt, es vēlētos Greisdeila medaļu.

Noskatījos, kā viņa pagriežas un aiziet atpakaļ pie bāra letes. Ja viņa tomēr bija studente, tad noteikti jaunpienācēja. Ja viņa būtu ieradusies Universitātē kaut vai pirms nedaudzām dienām, es būtu dzirdējis par viņu no Simmona, kurš ievēroja visas glītākās pilsētiņas meitenes un dedzīgi, bet nemākulīgi pūlējās tās aplidot.

Pēc brīža modegiete atgriezās un, apsēdusies pretī, piebīdīja man pāri galdam koka krūzi. Acīmredzot Ankers tikai pirms brīža bija to nomazgājis, jo viņas vīnsarkanā cimda pirksti satvēriena vietās bija slapji.

Sieviete pacēla savu glāzi ar tumši sarkanu vīnu. Par Ambrozu Džekisu! viņa teica ar piepešu kaismi balsī. Par to, lai viņš iekristu akā un noslīktu!

Es pacēlu krūzi un iedzēru malku, prātodams, vai tuvāko piecdesmit jūdžu apkaimē ir sastopama kāda sieviete, kurai Ambrozs Džekiss nebūtu nodarījis pāri. Neuzkrītoši notrinu plaukstu gar biksēm.

Svešiniece iedzēra prāvu malku vīna un sparīgi nolika glāzi uz galda. Viņas acu zīlītes bija neparasti lielas. Kaut gan vēl bija agra stunda, viņa, šķiet, bija paguvusi jau diezgan daudz iedzert.

Pēkšņi es sajutu muskatrieksta un plūmju aromātu. Paodu savu krūzi, tad paskatījos, vai kāds nav izlaistījis uz galda savu dzeramo. Tomēr nekā tamlīdzīga tuvumā neredzēju.

Pavisam negaidot mana pretī sēdētāja izplūda asarās. Tās nebija klu­sas, apslāpētas raudas. Tas bija piepeši pārrauts aizsprosts.

Sieviete paskatījās uz savām cimdotajām rokām un papurināja galvu. Novilkusi vienu slapjo pirkstaini, viņa pacēla acis pret mani un šņukstē­dama izgrūda duci vārdu modegiešu valodā.

-    Man ļoti žēl, es bezpalīdzīgi teicu, bet es nesaprotu…

Taču sieviete jau bija piecēlusies un atstūmusi krēslu no galda. Susi­nādama seju, viņa skriešus metās uz durvīm.

Ankers neizpratnē blenza uz mani, stāvēdams aiz bāra letes, un to pašu darīja citi klātesošie.

-   la nebija mana vaina, es teicu, pamādams uz durvju pusi. Viņai vienkārši kaut kas notika!

Es labprāt būtu steidzies sievietei pakaļ, lai kaut kā labotu stāvokli, taču viņa jau bija pazudusi aiz durvīm, un man pēc nepilnas stundas bija jādodas uz eksāmenu. Turklāt, ja es mēģinātu palīdzēt katrai sie­vietei, kura cietusi no Ambroza laipnības, man vairs neatliktu laika ne ēšanai, ne gulēšanai.

Dīvainā tikšanās laikam tomēr bija darījusi manu galvu mazliet skaid­rāku, un es vairs nejutos tik īdzīgs un apdullis pēc slikti gulētās nakts. Nospriedu, ka derētu to izmantot un drīzāk nokratīt no kakla eksāmenu. Agrāk sāksi, agrāk beigsi, mēdza sacīt mans tēvs.

*    * *

Ceļā uz “Dobumu” es apstājos pie tirgotāja ratiem, lai nopirktu zel­taini brūnu gaļas pīrāgu. Zināju, ka mācību maksas dēļ man būtu jātaupa katrs penijs, tomēr viena kārtīga maltīte taču nevarēja jūtami mainīt stāvokli uz vienu vai otru pusi. Pīrāgs bija karsts un stingrs, pildīts ar vistas gaļu, burkāniem un salviju. Gāju tālāk, ēzdams un baudīdams labsajūtu par to, ka esmu nopircis kaut ko tādu, kas man patiešām garšo, nevis apmierinājies ar “Ankera” nejaušajiem pārpalikumiem.

Tiesādams pēdējo kumosu, es sajutu tuvumā mandeļu un medus smaržu. Nopirku palielu devu, kas bija iebērta interesanti darinātā mai­siņā no kukurūzas vālītes apvalka. Tas man maksāja četrus drabus, bet es nebiju ēdis mandeles medū vairākus gadus un spriedu, ka augstāks cukura līmenis asinīs eksāmena laikā man nenāktu par ļaunu.

Pagalmā jau stāvēja citi studenti, gaidīdami katrs savu kārtu. Rinda nebija gara, tomēr kaitinoša. Ieraudzīju pazīstamu seju un nostājos bla­kus jaunai, zaļacainai sievietei, kura jau bija ieņēmusi vietu rindā.

-    Sveika! es teicu. Tevi sauc Amlija, vai ne?

Viņa nervozi paskatījās uz mani un pamāja ar galvu.

-    Es esmu Kvouts, es teicu un viegli paklanījos.

-    Es zinu, kas tu esi, viņa sacīja. Esmu redzējusi tevi Artefakcijā.

-     Pareizāk būtu saukt to par “Frakciju”, es teicu. Pastiepu viņai pretī nopirkto maisiņu. Vai gribi mandeles medū?

Amlija papurināja galvu.

-     Tās ir ļoti garšīgas, es sacīju un vilinoši sakratīju kukurūzas vālītes apvalku.

Viņa stomīgi pastiepa roku un paņēma vienu mandeli.

-    Vai šī ir rinda uz pusdienlaika eksāmeniem? es jautāju, pamā­dams uz stāvētāju pusi.

Viņa papurināja galvu. Mēs varēsim stāties rindā tikai pēc dažām minūtēm.

-    Cik smieklīgi, ka viņi liek mums tā gaidīt! es teicu. Kā aitām aplokā. Visa šī norise laupa ikvienam dārgo laiku, turklāt tā ir klaji aizskaroša! Pamanīju, ka Amlijas sejā uzzib raižpilna izteiksme. Kas noticis? es apjautājos.

-    Tu vienkārši pārāk skaļi runā, viņa teica, paskatīdamās apkārt.

-     Es tikai nebaidos pateikt to, ko visi citi klusībā domā, es teicu.

-     Visa šī eksāmenu norise ir bezjēdzīga līdz pilnīgam idiotismam! Maģistrs Kilvins zina, uz ko es esmu spējīgs. To zina arī Elksa Dals. Branders par mani nezina vispār neko. Kāpēc lai viņam būtu līdzvērtīga balss, izlemjot manu mācību maksu?

Amlija paraustīja plecus, vairīdamās no mana skatiena.

Es nokodu vēl vienu mandeles gabaliņu un izspļāvu to uz bruģak­meņiem. Fū! Pastiepu plaukstu viņai pretī. Vai tev tās garšo pēc plūmēm?

Amlija uzmeta man izklaidīgu, negribīgu skatienu, bet tad viņas ska­tiens cieši pievērsās kaut kam mums aiz muguras.

Es pagriezos un ieraudzīju, ka pāri pagalmam uz mūsu pusi nāk Ambrozs. Kā vienmēr, viņš izskatījās itin iespaidīgs ģērbies spodri baltā linā, samtā un brokātā. Galvā viņam bija cepure ar lielu, baltu spalvu pušķi, un tas manī iesvēla gluži nesaprātīgu niknumu. Dīvainā kārtā Ambrozs šoreiz bija viens, bez ierastās izdabātāju un roklaižu svītas.

-     Brīnišķīgi! es teicu, līdzko viņš bija pienācis pietiekami tuvu.

-     Ambroz, tava klātbūtne ir kā sūda glazūra uz sūda kūkas, ko mēs saucam par kārtējo eksāmenu norisi!

Man par izbrīnu, Ambrozs par to tikai pasmaidīja. A, Kvouts! Ari man prieks tevi redzēt.

-    Es šodien iepazinos ar vienu no tavām kādreizējām sirdsdāmām, es teicu. Viņa cīnījās ar smagu emocionālu traumu, ko acīmredzot bija pārcietusi, kad redzēja tevi kailu.

Pēc šiem vārdiem Ambroza seja mazliet apmācās, un es pieliecos tuvāk Amlijai, skatuves čukstā teikdams: Es no drošiem avotiem zinu, ka Ambrozam ir ne vien ļoti maziņš penis, bet viņš turklāt spēj uzbu­dināties tikai beigta suņa, Gibejas hercoga portreta un puskaila galeru bundzinieka klātbūtnē.

Amlijas sejas izteiksme ledaini sastinga.

Ambrozs paskatījās uz viņu. Es tev ieteiktu iet projām! viņš teica Amlijai. Tev nav nekādas vajadzības klausīties tādas nejēdzības!

Amlija gandrīz skriešus aizskrēja projām.

-              Gods, kam gods pienākas! es teicu, noskatīdamies viņai pakaļ.

-    Neviens labāk par tevi nespēj piespiest sievieti mesties bēgt. Piesitu pirkstus pie neesošas platmales. Tu varētu pasniegt mācību stundas. Varētu apmācīt veselu kursu.

Ambrozs mierīgi stāvēja, pašapzinīgi mādams ar galvu un vērodams mani ar dīvaini īpašniecisku skatienu.

-     Ar šo platmali tu izskaties pēc tāda, kam patīk jauni zēni, es piebildu. Un man ir liela vēlēšanās notriekt to tev no galvas, ja tu pēc iespējas drīzāk nevāksies projām. Es cieši ieskatījos viņam acīs. Starp citu, kā jūtas tava roka?

-    Pašlaik krietni vien labāk, Ambrozs draudzīgi atbildēja. Neizkus­tēdamies no vietas, viņš to izklaidīgi paberzēja un pasmaidīja.

Es iemetu mutē vēl vienu mandeli, tad saviebos un atkal to izspļāvu.

-    Kas noticis? Ambrozs jautāja. Vai tev negaršo plūmes? Tad, negaidīdams atbildi, viņš pagriezās un devās projām. No viņa sejas nenozuda smaids.

Es nedarīju neko, tikai neizpratnē noskatījos viņam pakaļ, un tas skaidri raksturo manu prāta stāvokli. Pacēlu mandeļu maisiņu pie sejas un dziļi ievilku elpu. Sajutu viegli appelējušas kukurūzas, medus un kanēļa aromātu. Tur nebija ne jausmas no plūmēm vai muskatrieksta. Kā Ambrozs varēja zināt…?

Tad spējā atklāsmes bridi man viss kļuva skaidrs. Tajā pašā mirklī nodimdēja zvans, vēstīdams dienas vidu, un visi, kuriem bija tāda pati plāksnīte kā man, pievienojās garajai rindai, kas stiepās pāri pagalmam. Bija pienācis mans eksāmena laiks.

Es metos projām no pagalma, cik ātri vien kājas nesa.

*    * *

Palicis gluži bez elpas pēc skrējiena līdz “Steliņģu” trešajam stāvam, es drudžaini dauzīju pa istabas durvīm. Simmon! es saucu. Atver durvis un atsaucies!

Gaiteni atvērās vairākas durvis, un istabu iemītnieki neizpratnē rau­dzījās mani. Viena no izbāztajām galvām ar izspūrušiem smilškrāsas matiem piederēja Simmonam. Kvout? viņš noprasīja. Ko tu dari? Tās taču vispār nav manas durvis!

Es pieskrēju klāt, iegrūdu viņu istabā un aizvēru durvis no iekšpuses.

-    Simmon! Ambrozs mani sazāļoja! Es jūtu, ka man galvā kaut kas nav kārtībā, bet nesaprotu, kas notiek!

Simmons pasmīnēja. Es biju domājis, ka… Viņš aprāvās, neticīgi blenzdams uz mani. Ko tu dari? Nespļauj uz manas grīdas!

-    Man mutē ir dīvaina garša, es paskaidroju.

-   Nav svarīgi! viņš pikti atcirta, izskatīdamies gluži apstulbis. Kas tev uznācis? Šķūni esi dzimis, vai?

Es spēcīgi iesitu viņam pa seju ar plaukstu, un viņš atmuguriski aiz­streipuļoja līdz sienai. Jā, es patiešām esmu dzimis šķūnī! es drūmi izgrūdu. Vai tev kaut kas nepatīk?

Simmons stāvēja, ar vienu roku atbalstījies pret sienu, otru piespiedis pie vaiga, uz kura pletās arvien sārtāks laukums. Viņa seja pauda grūti aprakstāmu pārsteigumu. Dieva dēļ, kas ar tevi notiek?

-     Nekas nenotiek! es atbildēju. Tikai tev derētu uzmanīt savu toni! Tu man patīc, bet tas vien, ka man nav bagātu vecāku, nenozīmē, ka tu būtu kaut mata tiesu labāks par mani! Es saraucu pieri un no­spļāvos vēlreiz. Fū, cik pretīgs, ciest nevaru muskatriekstu! Jau kopš bērnu dienām.

Simmona sejā atplaiksnīja piepeša atskārsme. Tā garša tev mutē… viņš teica. Vai tā atgādina plūmes ar garšvielām?

Es pamāju ar galvu. Kaut kas izcili riebīgs!

-    Pie Dieva pelniem! Simmons klusi izmeta, un viņa balsi skanēja drūma nopietnība. Tā ir. Tu nemaldies. Tu esi sazāļots. Es zinu, kas tas ir. Viņš aprāvās un noskatījās, kā es pagriežos un dodos uz dur­vīm. Ko tu dari?

-    Eju nogalināt Ambrozu, es teicu. Par to, ka viņš mani saindēja.

-   Tā nav inde. Tā ir… Viņš spēji apklusa, tad turpināja rāmā, nosvērtā balsī: Kur tu dabūji to nazi?

-    Es to nēsāju piesaitētu pie kājas, zem biksēm, es atbildēju. Ār­kārtas vajadzībai.

Simmons dziļi ievilka elpu un sparīgi to izpūta. Vai tu varētu ļaut man mirkli kaut ko paskaidrot, pirms ej nogalināt Ambrozu?

Es paraustīju plecus. Labi.

-    Varbūt tu varētu apsēsties, kamēr mēs runājam? Viņš pamāja uz krēslu.

Es nopūtos un apsēdos. Lai notiek! Bet nerunā gari! Man drīz jābūt eksāmenā.

Simmons rāmi pamāja ar galvu un apsēdās uz gultas malas man pretī. Tu taču zini, kā ir, kad cilvēks piedzeras un sadomā darīt kaut ko stulbu? Un viņu no tā nevar atrunāt, kaut gan skaidri redzams, ka tā ir nejēdzība?

Es iesmējos. Tā kā toreiz pie “Eolijas”, kad tu gribēji bužināties ap to artisti un apvēmi viņas zirgu?

Viņš apstiprinoši pamāja. Tieši tā! Un alķīmiķi spēj pagatavot vielas, kas iedarbojas līdzīgi, tikai to iespaids ir krietni spēcīgāks.

Es papurināju galvu. Es nepavisam nejūtos piedzēries. Mana galva ir pilnīgi skaidra.

Simmons vēlreiz piekrītoši pamāja. Tās vielas nerada dzēruma sa­jūtu, viņš teica. Līdzība ir tikai vienā ziņā. Nav reiboņa, nav gurduma. Ir tikai tieksme darīt kaut ko muļķīgu.

Es brīdi pārdomāju viņa vārdus. Nē, tas nevar būt! es sacīju.

-     Man nav nekādas vēlēšanās darīt kaut ko muļķīgu.

-    To ir iespējams pārbaudīt, Simmons teica. Vai tu pašlaik vari iedomāties kaut ko tādu, kas tev liktos muļķīgi darīts?

Es kavējos domās, izklaidīgi sizdams ar naža asmeni pa zābaka malu.

-    Muļķīgi būtu, teiksim… es iesāku un apklusu.

Kādu laiku sēdēju prātodams. Simmons gaidoši lūkojās uz mani.

-    …lēkt lejā no jumta? Mana balss izskanēja ar kāpjošu intonāciju, itin kā uzdodot jautājumu.

Simmons klusēja. Viņš nenovērsa acis no manis.

-    Laikam es saprotu, kur ir problēma, es lēni teicu. Šķiet, ka man nav nekādu uzvedības bremžu.

Simmons atviegloti pasmaidīja un uzmundrinoši pamāja ar galvu.

-     Pilnīgi pareizi! Visas tavas aiztures ir nolikvidētas tik meistarīgi, ka tu to pat neapzinies. Bet citādā ziņā tavs prāts nav mainījies. Tu stingri stāvi uz kājām, spēj skaidri runāt un sakarīgi domāt.

-   Tu runā ar mani no tēvišķiem augstumiem, es teicu, pavērsdams nazi pret viņu. Nedari tā!

Simmons sarāvās. Labs ir. Vai tu vari iedomāties kādu risinājumu šai problēmai?

-    Protams. Man ir vajadzīgs kāds uzvedības regulētājs. Tev vajadzēs būt par manu kompasu, jo tavas aiztures joprojām ir savā vietā.

-     Es domāju tieši to pašu, viņš teica. Tātad tu man uzticē­sies?

Es piekrītoši pamāju. Tikai ne tur, kur darīšana ar sievietēm. Attie­cībā uz sievietēm tu esi idiots. Paņēmu no galda glāzi ar ūdeni un izskaloju muti, spļaudams uz grīdas.

Simmons nevarīgi pasmaidīja. Nu labi! Pirmkārt, tu nedrīksti iet un nogalināt Ambrozu.

Es vilcinājos. Vai tu esi pārliecināts?

-    Pilnīgi pārliecināts. Patiesībā gandrīz viss, ko tu sagribētu darīt ar šo savu nazi, būtu aplami. Tev derētu atdot to man.

Paraustīju plecus, pamētāju nazi plaukstā un pastiepu viņam paš­darināto ādas spalu.

Simmons izskatījās pārsteigts, bet paņēma nazi. Žēlīgais Tehlu! viņš izmeta, smagi nopūtās un nolika to uz gultas. Paldies!

-   Vai tā būtu galējība? es jautāju un vēlreiz izskaloju muti. Mums laikam derētu sakārtot visas izdarības pa noteiktiem līmeņiem. Kā desmit punktu vērtējumā.

-    Viens punkts: tu spļauj uz manas grīdas, viņš sacīja.

-    Ā! Piedod! es teicu un noliku glāzi atpakaļ uz galda.

-    Viss kārtībā, Simmons nevērīgi atmeta.

-    Vai “viens” ir augsts vai zems līmenis? es noprasīju.

-    Zems, viņš atbildēja. Nogalināt Ambrozu būtu desmit punkti. Simmons brīdi klusēja. Nu, varbūt astoņi. Viņš neveikli sagrozījās.

-    Vai septiņi.

-     Tiešām? es pārjautāju. Tik daudz? Nu labi! Es saliecos uz priekšu. Tev jādod man daži padomi par eksāmenu. Man pēc iespējas drīzāk jāatgriežas rindā.

Simmons enerģiski papurināja galvu. Nē. Tas būtu pavisam aplami. Astoņi punkti.

-    Tiešām?

-    Tiešām, viņš apstiprināja. Tā ir smalki niansēta sociāla situācija. Tur pārāk daudz kas var sarežģīties.

-    Bet ja…

Simmons nopūtās un atbīdīja no acīm gaišo matu šķipsnas. Vai es esmu tavs kompass vai ne? Ja man viss būs jāatkārto vairākas reizes, lai piedabūtu tevi klausīties, tas kļūs ļoti apgrūtinoši.

Es bridi domāju. Tev taisnība, ja es patiešām varu pastrādāt kaut ko bīstamu. Paskatījos visapkārt. Cik ilgi tas vilksies?

-     Ne ilgāk par astoņām stundām. Viņš pavēra muti, gribēdams turpināt, bet atkal apklusa.

-    Ko? es iesaucos.

Simmons nopūtās. Ir iespējamas blakusparādibas. Tas ir lipīds, tātad kādu laiku paliks tavā organismā. Var gadīties, ka stress, spēcīgas emo­cijas vai piepūle izraisa īslaicīgas atkārtotas izpausmes… Viņš itin kā vainīgi paskatījās uz mani. Kaut kas līdzīgs tavu pašreizējo sajūtu atbalsīm.

-   Par to varēšu raizēties vēlāk, es teicu un pastiepu roku. Dod man savu izlozes plāksnīti! Tu vari iet uz eksāmenu tagad. Es iešu tavā vietā.

Simmons bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Es jau nokārtoju, viņš paskaidroja.

-     Pie Tehlu pupiem! es nolamājos. Nu labi! Ej, pasauc Felu!

Viņš enerģiski savēcināja rokas. Nē! Nē, nē, nē! Desmit punktu!

Es iesmējos. Ne jau tāpēc! Viņa izlozēja Ugunskura dienu, pēcpus­dienas laiku.

-    Tu domā, ka viņa ar tevi mainīsies?

-    Viņa jau piedāvājās.

Simmons piecēlās. Iešu viņu sameklēt.

-    Es palikšu tepat, es teicu.

Simmons dedzīgi piekrita un pārlaida nervozu skatienu istabai. Vis­drošāk būtu, ja tu neko nedarītu, kamēr esmu projām, viņš teica, atvērdams durvis. Sēdi virsū plaukstām un gaidi, kad būšu atpakaļ!

*    * *

Simmons bija projām tikai piecas minūtes, un tas droši vien bija labi.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Tas esmu es! aiz tām atskanēja Simmona balss. Vai tev tur iekšā viss ir kārtībā?

-    Vai zini, kas ir dīvaini? es jautāju cauri durvīm. Kamēr tu biji projām, es centos izgudrot kaut ko jocīgu, ko varētu darīt, bet man nekas nenāca prātā. Es pārlaidu skatienu istabai. Tas laikam nozīmē, ka humors sakņojas sociāli nepieņemamā uzvedībā. Es nevaru neko nostrā­dāt, jo nesaprotu, kas ir sociāli nepieņemams. Man viss šķiet vienāds.

-     Varbūt tur ir sava jēga, Simmons teica un tad noprasīja: Bet vai tu kaut ko tomēr darīji?

-    Nē, es atbildēju. Nolēmu uzvesties labi. Vai tu atradi Felu?

-    Jā. Viņa ir šeit. Bet, pirms mēs ejam iekšā, tev jāapsola, ka neko nedarīsi, iepriekš nepajautājis man. Norunāts?

Es iesmējos. Norunāts! Tikai neliec man viņas klātbūtnē darīt kaut ko muļķīgu!

-    Apsolu, Simmons teica. Tagad apsēdies! Drošības dēļ.

-    Bet es jau sēžu, es atbildēju.

Simmons atvēra durvis. Fela stāvēja aizmugurē, raudzīdamās viņam pār plecu.

-    Sveika, Fela! es teicu. Mums jāapmainās ar eksāmenu laikiem.

-     Pirmkārt, sacīja Simmons, tev derētu uzvilkt atpakaļ kreklu. Apmēram divi punkti.

-    Ā! es izmetu. Piedošanu! Man kļuva karsti.

-    Tu varēji atvērt logu.

-    Man šķita, ka būs drošāk, ja pēc iespējas mazāk pieskaršos jebkā­diem priekšmetiem, es teicu.

Simmons izbrīnā savilka uzacis. Patiesībā tā ir laba doma. Tikai šajā gadījumā tā aizveda tevi mazliet aplamā virzienā.

-    Ak mūžs! no gaiteņa atskanēja Felas balss. Vai viņš runā no­pietni?

-    Pilnīgi nopietni, Simmons atbildēja. Vai zini, ko es teikšu? Tev būtu drošāk palikt ārpusē.

Es uzrāvu mugurā kreklu. Esmu apģērbies! Un varu kaut vai sēdēt sev uz plaukstām, ja tā tu jutīsies labāk. Izdarīju teikto un pabāzu plaukstas zem sevis.

Simmons ielaida Felu istabā un aizvēra durvis.

-     Fela, tu izskaties satriecoši! es teicu. Es atdotu visu naudu, kas ir manā makā, lai divas minūtes redzētu tevi kailu. Atdotu visu, kas man pieder. Tikai lautu ne.

Grūti pateikt, kurš no viņiem pietvīka tumšāk. Man šķiet, ka tas bija Simmons.

-    Laikam tā nevajadzēja teikt, vai ne? es jautāju.

-    Nevajadzēja gan, Simmons atbildēja. Pieci punkti.

-    Bet tur nav nekādas jēgas! es teicu. Gleznās ir daudz kailu sie­viešu. Un cilvēki taču pērk gleznas, vai ne. Sievietes pozē gleznotājiem.

Simmons pamāja ar galvu. Taisnība. Tomēr paklausies! Pasēdi kādu brīdi mierīgi, neko nedari un nerunā! Labi?

Es piekrītoši pamāju.

-    Es nespēju noticēt! sacīja Fela, un pietvīkums pamazām pazuda no viņas vaigiem. Man tā vien gribas domāt, ka jūs abi cenšaties izstrādāt ar mani kādu sevišķi izsmalcinātu joku.

-    Kaut tā būtu! Simmons atbildēja. Šī viela ir ļoti bīstama.

-    Kā viņš var atcerēties gleznas ar kailām sievietēm, bet nespēj patu­rēt prātā, ka publiskā vietā nedrīkst novilkt kreklu? nenovērsdama acis no manis, Fela jautāja Simmonam.

-     Man tas vienkārši nelikās svarīgi, es paskaidroju. Kad mani pēra, es arī novilku kreklu. Tas notika publiskā vietā. Cik savādi, ka tāds nieks var izraisīt nepatikšanas.

-    Vai tu saproti, kas notiktu, ja tu uzbruktu Ambrozam ar nazi? Simmons jautāja.

Es īsu bridi domāju. Tas bija tikpat kā atcerēties, ko pirms mēneša esmu ēdis brokastis. Droši vien mani tiesātu, es lēni sacīju, un daudzi steigtos man izmaksāt dzeramo.

Fela apslāpēti iesmējās, aizsegusi muti ar roku.

-    Un ko tu teiksi par tādu salīdzinājumu? Simmons jautāja. Kas būtu sliktāk: nozagt pīrāgu vai nogalināt Ambrozu?

Es sasprindzināju domas. Gaļas pīrāgu vai augļu pīrāgu?

-    Ak mūžs! Fela ievaidējās, elpai ķeroties. Tas ir… Viņa papu­rināja galvu. Man šermuļi skrien pār kauliem!

Simmons piekrītoši pamāja. Tas ir atbaidošs alķīmijas meistarojums. Sedatīva paveids, ko sauc par “plūmju miksli”. Tas nav pat jānorij. Iesūcas taisnā ceļā caur ādu.

Fela paskatījās uz viņu. Kā tu visu to zini?

Simmons bāli pasmaidīja. Mandrags runā par to katrā savā alķī­mijas nodarbībā. Esmu dzirdējis šo stāstu jau reizes desmit. Tas ir viņa iecienītais piemērs alķīmijas ļaunprātīgam izmantojumam. Pirms piec­desmit gadiem kāds alķīmiķis tādā veidā sabojāja dzīvi diviem Aturas valdības ierēdņiem. Viņu pieķēra tikai tāpēc, ka kāzu ceremonijas laikā kāda grāfiene sāka trakot, nogalināja duci cilvēku un…

Simmons apklusa un papurināja galvu. Vai nav vienalga? Tas draņķis ir briesmīgs. Sekas bija tik atbaidošas, ka alķīmiķa mīļākā pati nodeva viņu sardzei.

-    Ceru, ka viņš saņēma pēc nopelniem.

-     Ar uzviju, Simmons drūmi atbildēja. Lieta tāda, ka šī viela uz dažādiem cilvēkiem iedarbojas mazliet atšķirīgi. Tā ne tikai likvidē aiztures. Tā spēcīgi sakāpina emocijas. Slēptu vēlmju izlaušanās kopā ar dīvainu selektīvās atmiņas veidu nozīmē kaut ko līdzīgu morālai am­nēzijai.

-    Man nekas nekait! es teicu. Īstenībā es jūtos pat ļoti labi. Bet es raizējos par eksāmenu.

Simmons noplātīja rokas. Nu, redzi? Viņš atceras eksāmenu. Tas viņam ir svarīgs. Bet citas lietas… vienkārši pazūd.

-    Vai tam ir kāds pretlīdzeklis? Fela nervozi jautāja. Varbūt vaja­dzētu aizvest viņu uz “Mediķu”?

Simmons rādīja bažīgu seju. Diezin vai. Viņi tur var izmēģināt caurejas līdzekli, bet galvenais nav izskalot no viņa kādu vielu. Alķīmija darbojas citādi. Viņš ir neiegrožotu principu varā. Tos nevar vienkārši izvadīt ārā kā ofalu vai dzīvsudrabu.

-   Caurejas līdzeklis mani nesajūsmina, es piebildu. Tas ir, ja manai balsij šeit vispār ir kāda nozīme.

-    Un pastāv iespēja, ka viņi nodomās: Kvouts ir nojūdzies pēc eksā­menu stresa, Simmons sacīja Felai. Tas katru dimestri notiek ar vairākiem studentiem. Iespundēs viņu “Patvērumā”, līdz pārliecināsies…

Es pielēcu kājās, sažņaudzis plaukstas dūrēs. Drīzāk viņi sagriezīs mani gabalos nekā iebāzīs “Patvērumā”! es saniknots iesaucos. Pat uz vienu stundu ne! Pat uz minūti ne!

Simmons nobālēja un pakāpās soli atpakaļ, kā aizstāvēdamies pacēlis rokas ar izvērstām plaukstām. Tomēr viņa balss bija noteikta un mierīga.

-    Kvout, es tev saku trīs reizes: mitējies!

Es mitējos. Fela vēroja mani platām, izbiedētām acīm.

Simmons apņēmīgi turpināja: Kvout, es tev saku trīs reizes: apsē­dies!

Es apsēdos.

Fela, stāvēdama Simmonam aiz muguras, pārsteigta raudzījās uz viņu.

-    Paldies! Simmons galanti teica un nolaida rokas. Es piekrītu. “Mediķa” tev nebūtu labākā vieta. Mēs varam šito pārlaist tepat.

-    Tas jau izklausās labāk, es atzinu.

-    Pat tad, ja “Medikā” viss ietu gludi, Simmons piebilda, jārēķinās ar to, ka tu vairāk nekā parasti gribēsi izteikt savas domas. Viņš savilka lūpu kaktiņus sājā smaidā. Noslēpumi ir civilizācijas pamatakmens, un es zinu, ka tev to ir drusku vairāk nekā citiem ļaudīm.

-    Nedomāju vis, ka man ir kādi noslēpumi, es teicu.

Simmons un Fela vienlaikus skaļi iesmējās. Šķiet, ka tu tikko apstip­rināji Simmona vārdus, Fela teica. Es droši zinu, ka tev ir vismaz daži noslēpumi.

-    Es arī zinu, piebilda Simmons.

-    Tu esi mans pārbaudes akmens, es teicu un paraustīju plecus. Pēc tam uzsmaidīju Felai un izvilku naudas maku.

Simmons papurināja galvu. Nē, nē, nē! Es tev jau teicu. Redzēt viņu kailu pašlaik būtu sliktākais, kas ar tevi var notikt.

Felas acis savilkās mazliet šaurākas.

-    Kas noticis? es noprasīju. Vai tu baidies, ka es nogāzīšu viņu zemē un izvarošu? Es iesmējos.

Simmons paskatījās uz mani. Tu esi pārliecināts, ka ne?

-    Protams, ne! es atmetu.

Viņš palūkojās uz Felu un pēc tam atkal uz mani. Vai vari pateikt, kāpēc? viņš ziņkāri jautāja.

Es bridi domāju. Tāpēc, ka… Tad apklusu un papurināju galvu.

-    Tas… es vienkārši nevaru. Zinu, ka nevaru apēst akmeni vai iziet cauri sienai. Tas ir līdzīgi.

Es saspringti sakopoju domas, un man sāka reibt galva. Piespiedu vienu plaukstu pie acīm un centos nepievērst uzmanību pēkšņajam līdz­svara zudumam. Lūdzu, saki, ka man ir taisnība! es teicu, sajuzdams piepešas bailes. Es taču nevaru apēst akmeni, vai ne?

-    Taisnība, Fela teica. Tu to nevari.

Es pārstāju rakņāties prāta iekšienē un meklēt atbildes, un dīvainais reibonis atkāpās.

Simmons nemitējās mani cieši vērot. Gribētos zināt, ko tas nozī­mēja, viņš teica.

-    Man ir diezgan droša nojauta, Fela klusi nomurmināja.

Es izvilku no maka savu ziloņkaula krāsas plāksnīti ar eksāmena laiku. Gribēju tikai samainīt laikus, es teicu. Ja tu patiešām neparko negribi, lai es redzu tevi kailu. Pasvārstīju maku otrā rokā un sastapu Felas skatienu. Sims teica, ka tas esot slikti, bet attiecībā uz sievie­tēm viņš ir idiots. Varbūt pašlaik man galva nav gluži tik skaidra, kā es vēlētos, bet to es atceros pavisam noteikti.

*    * *

Pēc četrām stundām mani aiztures procesi sāka atjaunoties, un vēl divas stundas vēlāk viss bija atgriezies vietā. Simmons visu dienu pava­dīja kopā ar mani, bija pacietīgs kā priesteris un nemitīgi skaidroja: nē, man nevajag doties pirkt pudeli brendija. Nē, man nevajag iet un spert sunim, kas rej ārā uz ielas. Nē, man nevajag iet uz Imri un meklēt Dennu. Nē. Trīs reizes nē.

Līdz saulrieta stundai es biju atguvis savu parasto, nosacīti morālo patību. Iepriekš sīki un pamatīgi pārliecinājies par stāvokli, Simmons pavadīja mani līdz Ankera viesnīcai un lika man zvērēt pie mātes piena, ka līdz rītam es neiziešu no savas istabas. Es zvērēju.

Tomēr viss vēl nebija kārtībā. Manas emocijas joprojām sita augstu vilni, un es aizsvilos par katru mazāko nieku. Vēl ļaunāk: mana atmiņa bija nevis vienkārši atgriezusies agrākajā līmeni, bet kļuvusi ļoti spilgta un nevaldāma.

Būdams kopā ar Simmonu, es biju juties krietni labāk. Viņa klātbūtne patīkami nomierināja un pavērsa domas citā virzienā. Taču, palicis viens savā mazajā viesnīcas jumtistabā, es drīz nokļuvu atmiņu gūstā. Šķita, ka mans prāts apņēmies pārcilāt un no jauna izjust ikvienu sāpīgo brīdi, ko biju piedzīvojis.

Jūs varētu domāt, ka visļaunākās atmiņas saistījās ar dienu, kad bojā gāja mana trupa. Atmiņas par brīdi, kad atgriezos apmetnē un ieraudzīju visu degam liesmās. Par manu vecāku nedabiskajiem ķermeņu apveidiem zilganajā vakara krēslā. Par gruzdoša brezenta, asiņu un degošu matu smaku. Atmiņas par tiem, kas viņus bija nonāvējuši. Par čandriāniem. Par vīrieti, kurš runāja ar mani, visu laiku smīnēdams. Par Ogli.

Hs bija smagas atmiņas, tomēr gadu gaitā es tajās biju atgriezies un kavējies tik daudz reižu, ka to skaudrums bija gandrīz notrulinājies. Es atcerējos Haliaksa balss toni un tembru tikpat skaidri kā sava tēva balsi. Bez jebkādas piepūles varēju atsaukt atmiņā Ogles seju. Viņa nevaino­jamos, smaidā atsegtos zobus. Viņa baltos, cirtainos matus. Viņa acis, melnas kā ogles, kā tintes lāses. Viņa balsi, kas skanēja salti kā ziemas spelgonis: Kāda vecāki šeit dziedāja pilnīgi nepieļaujamas dziesmas.

Jūs varētu domāt, ka tās bija manas visļaunākās atmiņas. Tomēr jūs maldītos.

Nē. Vissāpīgākās atmiņas bija tās, kas saistījās ar maniem zēna ga­diem. Atmiņas par ratu nesteidzīgo ripojumu un zvārošanos, kamēr tēvs nepiespiesti turēja grožus un es sēdēju līdzās. Par to, kā viņš uzlika roku man uz pleca, mācīdams pareizi nostāties uz skatuves, lai augums bez vārdiem teiktu: lepns, skumjš vai bikls. Par viņa pirkstiem, kas virzīja manējos pār lautas stīgām.

Atmiņas par māti, kas bužināja manus matus. Par viņas roku apskā­vienu. Par to, cik cieši mana galva piekļāvās viņas kakla izliekumam. Par vakariem pie ugunskura, kad sēdēju, ieritinājies viņai klēpī, juzdamies miegains, laimīgs un drošs.

Tās bija vissmagākās atmiņas. Dārgas un nedziestoši skaidras. Skaud­ras un asas kā stikla drumslas mutē. Es gulēju gultā, sarāvies drebošā kamolā, nespēdams aizmigt, nespēdams pievērst domas nekam citam, nespēdams atvairīt atmiņu ainas. Atkal. Un atkal. Un atkal.

Tad pēkšņi pie loga atskanēja kluss klauvējiens. Tas bija tik niecīgs, ka es ievēroju to tikai pēc tam, kad tas bija apklusis. Pēc tam aiz muguras dzirdēju atslīdam loga aizbīdni.

-    Kvout? klusi atskanēja Auri balss.

Es sakodu zobus, lai apvaldītu šņukstus, un centos gulēt pēc iespējas nekustīgi, lai viņa nodomātu, ka esmu aizmidzis un dotos projām.

-     Kvout? viņa iesaucās vēlreiz. Es tev atnesu… Brīdi iestājās klusums, un tad viņa'izdvesa: Ai!

Dzirdēju aiz muguras klusus soļus. Mēnesgaismā uz sienas parādījās viņas sīciņā ēna: Auri pa logu iekāpa istabā. Gulta viegli nodrebēja, viņai apsēžoties man blakus.

Manai sejai pieskārās maza, vēsa plauksta.

-     Būs labi! viņa teica. Nāc tuvāk!

Es sāku klusi raudāt, un viņa saudzīgi atraisīja mezglu, par ko bija pārvērties mans ķermenis, un ielika manu galvu sev klēpī. Klusi murmi­nādama, viņa atglauda matus man no pieres, un es jutu viņas plaukstu vēsumu pie savas karstās sejas.

-    Es zinu, viņa teica. Dažreiz ir grūti, vai ne?

Auri maigi glāstīja manus matus, un es raudāju arvien nevaldāmāk. Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju izjutis mīlošas rokas pieskārienu.

-    Es zinu, viņa teica. Tev uz sirds guļ akmens, un reizēm tas ir tik smags, ka nav iespējams palīdzēt. Bet tāpēc tev nav jābūt vienam. Tev vajadzēja atnākt pie manis. Es saprotu.

Mans augums saspringti savilkās, un pēkšņi mutē atkal ieplūda plūm­ju garša. Man viņas pietrūkst, es teicu, pat neaptverdams, ka esmu ierunājies. Tad aprāvos, iekams biju pateicis vairāk. Sakodu zobus un neganti sapurināju galvu kā zirgs, kas cīnās ar grožiem.

-    Tu droši vari to teikt, Auri maigi sacīja.

Es vēlreiz papurināju galvu, vēlreiz sajutu plūmju garšu, un piepeši vārdi sāka nevaldāmā straumē lauzties uz āru. Viņa teica, ka dziedāt es esot sācis agrāk nekā runāt. Turēdama mani rokās, viņa parasti esot kaut ko dungojusi. Ne jau dziesmu. Tikai lejupejošu tercu. Tikai kaut ko rāmu un mierinošu. Un kādu dienu, kad viņa nēsājusi mani pa nometni, es esot sācis to atkārtot. Divas oktāvas augstāk. Sīku, spiedzīgu tercu. Viņa teica, ka tā bijusi mana pirmā dziesma. Mēs daudz reižu to dziedājām viens otram. Gadiem ilgi. Man aizžņaudzās balss, un es sakodu zobus.

-    Tu vari runāt, Auri klusi teica. Tā būs labāk.

-    Es viņu nekad vairs neredzēšu, es aizžņaugtā balsī izgrūdu. Pēc tam sāku neapvaldīti un nevaldāmi raudāt.

-    Būs labi, Auri teica. Es esmu šeit. Tu esi drošībā.

VAIRĀKAS NĀKAMĀS dienas bija nepatīkamas un neauglīgas.

Felas izlozētais eksāmena laiks bija pašās dienkopas beigās, tāpēc es centos pēc iespējas lietderīgi izmantot iegūto laiku. Mēģināju šo to pagatavot “Frakcijā”, bet, grebdams uz dūmeņa caurules rūnas, pēkšņi sabruku un izplūdu asarās, un biju spiests atgriezties savā istabā. Es nekādi nespēju sakopot nepieciešamo Alaru, turklāt neparko negribēju pieļaut, lai citi domātu, ka eksāmenu laika pārpūle man satricinājusi veselo saprātu.

Vēlāk vakarā, kad mēģināju pa šauro tuneli iekļūt Arhīvos, atkal sajutu mutē plūmju garšu, un mani sagrāba neprātīgas bailes no tumsas un šauras telpas. Par laimi, biju paspējis pavirzīties uz priekšu tikai dažas pēdas, bet tik un tā gandrīz dabūju smadzeņu satricinājumu, paniski rāpdamies atpakaļ, un pret akmeņiem noskrāpēju plaukstas līdz asi­nīm.

Tā nu nākamās divas dienas es pavadīju, izlikdamies slims un kavēda­mies savā mazajā istabiņā. Spēlēju lautu, cīnījos ar murgainiem sapņiem un domāju tumšas domas par Ambrozu.

*    * *

Kad nokāpu lejā, Ankers slaucīja bāra leti. Vai jūties labāk? viņš apvaicājās.

-    Jā, drusku labāk, es atbildēju. Iepriekšējā dienā biju piedzīvojas tikai divus plūmju garšas uzplūdus, un tie bija pavisam īsi. Turklāt man bija izdevies visu nakti nogulēt miegā. Šķita, ka ļaunākais palicis aiz muguras.

-    Vai gribi ēst?

Es papurināju galvu. Man šodien ir eksāmens.

Ankers sarauca pieri. Tad tev noteikti kaut kas jāapēd. Kaut vai ābols. Bridi parosījies, viņš nolika uz bāra letes māla krūzi un masīvu krūku. Iedzer arī kādu drusciņu piena! Man tas jāizlieto, kamēr nav saskābis. Sasodītais dzesētājs pirms pāris dienām sagāja čupā. Tas krāms man izmaksāja trīs talantus! Es tak zināju, ka nevajag tērēt naudu, ja ledus apkārtnē ir tik lēts.

Es pārliecos pāri letei un paskatījos uz garo koka kasti, kas gulēja krūžu un pudeļu ielenkumā. Varbūt es varētu uzmest tam aci, es piedāvājos.

Ankers izbrīnījies savilka uzacis. Vai tu domā, ka vari ar to kaut ko izdarīt?

-    Varu paskatīties, es teicu. Ja vaina ir vienkārša, varbūt es varu to salabot.

Ankers paraustīja plecus. Tādam, kāds tas ir, neko sliktāku jau nenodarīsi. Noslaucījis rokas priekšautā, viņš pamāja, aicinādams mani aiz letes. Kamēr tu skaties, uzsitīšu uz pannas pārīti olu. Tās arī ilgi vairs nevar glabāt. Atvēris gareno kasti, viņš izņēma vairākas olas un devās atpakaļ uz virtuvi.

Apgāju apkārt bāra letei un pietupos, lai apskatītu dzesētāju. Tā bija akmens plāksnēm izklāta kaste mērena čemodāna lielumā. Jebkurā vietā ārpus Universitātes tāds darinājums būtu artefakcijas brīnums, grez­numa priekšmets. Turpretī šeit, kur dzesētājs nozīmēja viegli pieejamu ikdienas priekšmetu, tas bija tikai mulsinošs krāms, kas atteicies pie­nācīgi darboties.

Īstenībā tas bija ļoti vienkāršs artefakcijas darinājums. Tajā nebija nekādu kustīgo daļu, tikai divas plakanas skārda joslas ar sigaldrijas pārklājumu, kas virzīja siltumu no viena metāla joslas gala uz otru. Būtībā nekas vairāk kā lēns, visai neefektīvs siltuma sifons.

Noliecos zemāk un piespiedu pirkstus pie skārda plātnēm. Josla labajā pusē bija silta, tātad iekšdaļai vajadzētu saņemt atbilstošu vēsumu. Taču plāksne kreisajā pusē bija tikai istabas temperatūrā. Pastiepos tuvāk papētīt sigaldrijas zīmes un pamanīju skārdā dziļu švīku, kas stiepās pāri divām rūnām.

Tas visu izskaidroja. Sigaldrijas zīmes daudzējādā ziņā ir līdzīgas teikumam. Ja no tā izrauj dažus vārdus, pārējais zaudē jēgu. Pareizāk būtu sacīt: parasti zaudē jēgu. Reizēm sabojāta sigaldrija var sagādāt lielas nepatikšanas. Saraucis pieri, es pētīju metāla joslu. Šis artefakcijas darinājums bija nostrādāts diezgan pavirši. Rūnām vajadzēja atrasties joslas iekšpusē, kur tās nebūtu iespējams sabojāt.

Pārmeklējis plauktus un atvilktnes, es atradu sen nelietotu ledus cirtni un, uzmanīgi klaudzinot, iezīmēju abu bojāto rūnu aprises mīkstajā skārda virsmā. Pēc tam sakopoju uzmanību un ar naža asmeni iegravēju tās uz biezās metāla plāksnes.

No virtuves iznāca Ankers, nesdams šķīvi ar olām un tomātiem.

-    Tagad tam vajadzētu darboties, es teicu. Sāku ēst tīrās pieklājības labad, taču drīz aptvēru, ka patiešām jūtos izsalcis.

Ankers apskatīja kasti un pacilāja vāku. Tik vienkārši?

-     Tāpat kā viss cits, es sacīju, neiztukšojis muti. Vienkārši ir tad, ja zini, kas jādara. Tam vajadzētu darboties. Kādu dienu pavēro un pārliecinies, vai vēsums ir pietiekams.

Notiesāju olas un izdzēru pienu tik aši, cik iespējams, lai neizskatī­tos nepieklājīgs. Man šodien jāiztukšo savs bāra kredīts, es teicu.

-    Nākamā dimestra mācību maksa būs diezgan skarba.

Ankers pamāja ar galvu un atvēra nelielu reģistru grāmatu, ko turēja zem letes. Tajā bija pierakstīti visi Greisdeila medalus kausi, ko biju izlicies dzeram pēdējo divu mēnešu laikā. Pēc tam viņš izvilka maku un noskaitīja uz galda desmit vara džotus. Vesels talants: divreiz vairāk, nekā es biju gaidījis. Neizpratnē paskatījos uz viņu.

-   Ja es būtu atsaucis šurp kādu no Kilvina zēniem salabot šo krāmu, viņš būtu pievācis no manis vismaz pusi talanta, Ankers paskaidroja un iespēra pa dzesētāju.

-    Es gan nezinu…

Viņš ar rokas mājienu mani apklusināja. Ja tā kaste nebūs kār­tībā, es to atvilkšu no tavas nākamā mēneša algas, viņš teica. Vai arī izmantošu to par līdzekli, lai piedabūtu tevi spēlēt arī Sagrābšanas dienas vakarā. Ankers pasmīnēja. Es to uzskatu par ieguldījumu.

Iebēru naudu savā makā. Četri talanti.

*    * *

Devos uz “Frakciju”, lai uzzinātu, vai manas lampas beidzot ir pār­dotas, un pamanīju pār pagalmu ejam pazīstamu stāvu tumšā maģistra tērpā.

-    Maģistr Elodin! es iesaucos, redzēdams, ka viņš tuvojas Maģistru zāles sānu ieejai. Tā bija ēka, kurā man reti bija iznācis ieiet, jo tajā atradās galvenokārt maģistru un Universitātes gilleru dzīvojamās telpas, kā arī istabas viesos atbraukušajiem arkanistiem.

Dzirdēdams savu vārdu, viņš atskatījās. Tad, redzēdams mani stei­dzamies viņa virzienā, Elodins pabolīja acis un atkal pagriezās pret dur­vīm.

-     Maģistr Elodin! es, mazliet aizelsies, teicu. Vai drīkstu jums aši kaut ko pajautāt?

-    Statistiski spriežot, tāda iespēja ir diezgan reāla, viņš atbildēja, slēgdams vaļā durvis ar spožu misiņa atslēgu.

-    Tātad es drīkstu jautāt?

-     Šaubos, vai kāds cilvēkam pieejams spēks tevi spētu atturēt. Atvēris durvis, viņš iegāja mājā.

Kaut gan netiku aicināts, es ieslīdēju viņam līdzi. Elodinu bija grūti atrast, un, ja neizmantošu šo izdevību, man varbūt atkal daudzas dienas neradīsies iespēja viņu redzēt.

Sekoju viņam pa šauru akmens gaiteni. Esmu dzirdējis runas, ka jūs pulcinot studentu grupu, kuri apgūs vārdnieka mākslu, es piesar­dzīgi teicu.

-     Tas nav jautājums, Elodins atmeta un devās augšā pa garām, šaurām kāpnēm.

Apspiedu vēlēšanos atcirst kaut ko asu un dziļi ievilku elpu. Vai taisnība, ka jūs mācīsiet tādu grupu?

-Jā-

-    Vai bijāt domājis iekļaut tajā arī mani?

Elodins apstājās kāpņu vidū un pagriezās pret mani. Tumšais ma­ģistra ietērps viņam izskatījās gluži nepiederīgs. Viņa mati bija izspūruši un seja pārāk jauna, gandrīz zēniska.

Viņš raudzījās manī cieši un ilgi. Viņš nopētīja mani no galvas līdz kājām, it kā es būtu zirgs, par kuru viņš apsver iespēju slēgt derības, vai vēršgaļas gabals, kuru grasās pārdot uz svara.

Taču tas bija nieks salīdzinājumā ar brīdi, kad viņš ieskatījās man acīs. Pirmajā mirklī šis skatiens izraisīja tikai neomulības apjautu. Pēc tam es sāku justies gluži tā, it kā kāpnēs satumstu gaisma. Vai tā, it kā es piepeši būtu pagrūsts dziļi zem ūdens un spiediens neļautu ievilkt elpu.

-    Sasodītais plānprātiņš! izdzirdēju pazīstamu balsi, kas skanēja it kā no tālienes. Ja tev atkal nāk virsū katalepsijas lēkme, proties kaut tik daudz kā aizkulties līdz “Patvērumam” un aiztaupi mums pūles vest tavu nosiekaloto karkasu uz turieni ratos! Un vispār, pakāpies malā!

Elodins novērsa skatienu no manis, un pēkšņi viss atkal kļuva gaišs un viegls. Centos savaldīties, lai krampjaini nerautu plaušās gaisu.

Pa kāpnēm lejā smagi kāpa maģistrs Hemme. Viņš ar plecu rupji pagrūda Elodinu malā un, ieraudzījis mani, nicīgi nosēcās: Protams! Otrs plānprātiņš arī ir tepat. Vai varu tev ieteikt noderīgu grāmatu? Ļoti interesants darbs ar nosaukumu “Gaiteņi, to formas un funkcijas: ābece garīgi atpalikušajiem”.

Nikni pablenzis uz mani, viņš gaidīja, lai es tūlīt pakāpjos malā, bet, kad nedarīju to uzreiz, viņš veltīja man ļaunīgu smaidu. Ak tā, bet tu taču joprojām esi izraidīts no Arhīviem, vai ne? Varbūt vēlies saņemt šo vērtīgo informāciju citā formā, kas piemērotāka tādiem kā tu? Mīmu spēles vai leļļu teātra veidā?

Es pakāpos sānis, un Hemme dunošiem soļiem pagāja garām, jo­projām pusbalsī šķendēdamies. Elodina skatiens kā duncis urbās viņa platajā mugurā. Tikai pēc tam, kad Hemme bija nozudis aiz stūra, Elodins pievērsa uzmanību man.

Viņš nopūtās. Varbūt labāk būtu, ja tu veltītu spēkus citām nodar­bībām, Re’lar Kvout. Tu patīc Elksam Dalam un Kilvinam arī. Šķiet, ka tev viņu vadībā ir labi panākumi.

-               Bet, ser, es iebildu, cenzdamies neielaist balsī sarūgtinājumu,

-    jūs bijāt tas, kurš ierosināja paaugstināt mani par Re’laru.

Viņš pagriezās un kāpa tālāk. Tātad tev pienāktos atbilstoši novērtēt manu gudro padomu, vai ne?

-    Bet, ja jūs mācāt citus studentus, kāpēc negribat mācīt mani?

-   Tāpēc, ka tu esi pārāk dedzīgs, lai tev pietiktu pacietības! Elodins augstprātīgi atmeta. Tu esi pārāk lepns, lai spētu pienācīgi klausīties. Un tu esi krietni gudrāks, nekā vajadzīgs. Tas ir pats sliktākais.

-    Dažiem maģistriem gudri studenti patīk, es nomurmināju, ieie­dams viņam līdzi plašā gaitenī.

-    Jā! Elodins attrauca. Dalam, Kilvinam un Arvilam patīk gudri studenti. Ej un'mācies pie viņiem! Tad mums abiem būs vieglāka dzīve.

-    Bet…

Elodins spēji apstājās gaiteņa vidū. Nu labi! viņš teica. Pierādi, ka tevi ir vērts mācīt. Satriec manus pieņēmumus līdz pašiem pama­tiem! Ar dramatisku žestu viņš pārlaida plaukstu savam maģistra apmetnim, it kā meklēdams kaut ko kabatās. Sev par lielu nožēlu es nespēju iekļūt pa šīm durvīm. Savilcis plaukstu, viņš pieklaudzināja pa tām. Ko tu darīsi šādā situācijā, Re’lar Kvout?

Par spīti aizkaitinājumam, es apmierināts pasmaidīju. Elodins bija izvēlējies uzdevumu, kas teicami atbilda manām spējām. Izvilcis no apmetņa kabatas tievu, lokanu tērauda stienīti, es notupos pie durvīm uz ceļiem un ieskatījos pa atslēgas caurumu. Slēdzene bija pamatīga un paredzēta ilgam laikam. Bet, kaut gan lielās, masīvās slēdzenes izskatās iespaidīgas, ar tām ir vieglāk tikt galā, ja vien tās ir rūpīgi uzturētas kārtībā.

Šī bija tieši tāda slēdzene. Man vajadzēja pavisam īsu brīdi, lai at­skanētu gaidītais, patīkamais ti-ik. Piecēlos, nopurināju ceļgalus un ar izteiksmīgu kustību atgrūdu durvis vaļā.

Šķita, ka ar šo daļu Elodins ir gluži apmierināts. Kad durvis atvērās, viņš izbrīnā savilka uzacis. Gudri izdarīts! viņš teica, ieiedams istabā.

Es viņam sekoju. Nekad nebiju domājis par to, kādas varētu izska­tīties Elodina istabas. Taču, ja būtu to darījis, mans minējums būtu pilnīgi aplams.

Tās bija plašas un izšķērdīgi greznas, ar augstiem griestiem un bie­ziem paklājiem uz grīdas. Sienas klāja veclaicīga koka paneļi, un pa augstajiem logiem ieplūda agrā rīta gaisma. Istabās bija daudz gleznu un senatnīgas, masīvas koka mēbeles. Dzīvoklis bija pārsteidzoši tra­dicionāls.

Elodins ātri izgāja cauri priekštelpai un eleganti iekārtotai viesistabai un iegāja guļamistabā. To varētu saukt arī par gulamkambari. Plašās telpas stūrī stāvēja kuģa lieluma gulta ar četriem stabiem stūros. Elo­dins atrāva vaļā skapja durvis un sāka ņemt ārā vairākus garus, tumšus apģērbus, līdzīgus tam, kas viņam bija mugurā.

-    Še, turi! Elodins citu pēc cita lika tērpus man rokās, līdz es ne­varēju tos vairs saturēt. Daži bija ikdienišķi, no kokvilnas, citi no smalka lina vai bieza, miksta samta. Pārlicis pār roku vēl pusduci tērpu, viņš tos ienesa viesistabā.

Mēs pagājām garām veciem grāmatplauktiem, kuros rindojās simtiem grāmatu, un milzīgam, pulētam rakstāmgaldam. Vienu sienu aizņēma pamatīgs akmens kamīns, tik liels, ka tajā varētu izcept veselu cūku, tomēr pašlaik tajā kūrās tikai neliela uguntiņa, kliedējot agrā rudens saltumu.

Paņēmis no galda kristāla karafi, Elodins aizgāja un nostājās lielā kamīna priekšā. Uzmanīgi izņēmis karafes aizbāzni, viņš iedzēra malku, vērtējoši savilka uzacis un pacēla trauku pret gaismu.

Es nolēmu mēģināt vēlreiz. Maģistr Elodin, vai jūs gribat mācīt man vārdnieka mākslu?

-    Tas nav pareizais jautājums, viņš atbildēja un, apgriezis karafi otrādi, izlēja saturu uz kvēlošajām oglēm. Kad virs tām pacēlās izslā­pušas liesmu mēles, viņš paņēma atnesto apģērbu kaudzi un lēnām ielika samta tērpu ugunī. Tas strauji uzliesmoja, un, kad uguns bija gana spēcīga, viņš citu pēc cita sameta tajā pārējos tērpus. Pēc brīža kamīnā gulēja liela, gruzdoša drēbju kaudze, no kuras skurstenī plūda biezi dūmu mutuļi. Mēģini vēlreiz!

Es nenocietos un uzdevu acīmredzamu jautājumu: Kāpēc jūs dedzi­nāt savus apģērbus?

-    Aplam. Ļoti tālu no pareizā jautājuma, viņš teica, ņemdams no manām rokām nākamos tērpus un mezdams tos kamīnā. Tad Elodins satvēra aizbīdņa rokturi un ar metālisku klikstu aizgrūda to ciet. Istabā sāka ieplūst lieli dūmu mākoņi. Elodins noklepojās, tad atkāpās soli atpakaļ un aplaida apkārt izklaidīgu, apmierinātu skatienu.

Es piepeši aptvēru notiekošo. Ak Dievs! es iesaucos. Kam pieder šīs istabas?

Elodins apmierināti pamāja ar galvu. Ļoti labi! Es būtu pieņēmis ari jautājumu: “Kāpēc jums nav savas istabas atslēgas?” vai “Ko mēs šeit darām?” Viņš nopietni ieskatījās man acīs. Durvīs mēdz būt slēgtas noteikta iemesla dēļ. Cilvēkiem, kuriem nav atslēgas, tikpat noteikta iemesla dēļ ir jāpaliek ārpusē.

Viņš ar kāju pabakstīja kūpošo apģērbu kaudzi, it kā gribēdams pār­liecināties, ka tā paliks kamīnā. Tu zini, ka esi gudrs. 11 ir tava vājā vieta. Tu esi pārliecināts, ka zini, ko dari, bet īstenībā tu to nezini.

Elodins atkal paskatījās uz mani, un viņa acis bija ļoti nopietnas.

-    Tu domā, ka vari paļauties uz mani kā savu skolotāju, viņš teica. Tu domā, ka pie manis būsi drošībā. Bet tā ir pati lielākā un bīstamākā muļķība.

-    Kam pieder šīs istabas? es apstulbis atkārtoju.

Elodins atsedza zobus platā, spējā smīnā. Maģistram Hemmem.

-    Kāpēc jūs dedzināt maģistra Hemmes drēbes? es jautāju, cenz­damies izlikties neredzam, ka istaba strauji pildās kodīgiem dūmiem.

Elodins paskatījās uz mani tā, it kā es būtu beidzamais nejēga.

-    Tāpēc, ka es viņu ienīstu. Paņēmis no kamīna malas kristāla karafi, viņš ar niknu sparu trieca to pret akmens apmali, un tā sašķīda. Dzē­riena atlikums iešļācās kamīnā, un uguns uzliesmoja vēl spožāk. Tas cilvēks ir nepārspējams draņķis. Neviens tā neatļaujas runāt ar mani.

Dūmi joprojām plūda istabā. Ja tai nebūtu tik augsti griesti, mēs droši vien jau smaktu un rīstītos. Jau tagad kļuva grūti elpot, un mēs devāmies uz durvīm. Elodins tās atvēra, un dūmi izvēlās gaitenī.

Mēs palikām stāvam aiz durvīm, skatīdamies viens uz otru, un garām mums plūda biezi mutuļi. Nelēmu izmēģināt citādu pieeju. Es saprotu jūsu vilcināšanos, maģistr Elodin, es teicu. Es dažreiz neizdomāju visu līdz galam.

-    Tas ir skaidri redzams.

-    Un man jāatzīst, ka dažos gadījumos mana rīcība ir bijusi… Es apklusu, mēģinādams atrast kaut ko pazemīgāku par “nepārdomāta”.

-    Nepārspējami stulba? Elodins palīdzīgi ierosināja.

Mani uzbangoja spējš dusmu vilnis, aizskalodams iepriekšējo vēlmi pēc pazemības. Nu, paldies Dievam, es šeit esmu vienīgais, kurš jeb­kad mūžā pieņēmis aplamu lēmumu! es teicu, tik tikko apvaldīdams balsi, lai tas neizskanētu kā kliedziens. Skarbi ieskatījos viņam acīs.

-    Bet ziniet, es esmu dzirdējis stāstus arī pārjums. Runā, ka agrāk, savos studenta gados, ari jūs esot šeit nostrādājis diezgan daudz aplamību.

Uzjautrinājums Elodina sejā mazliet pagaisa, un bridi viņš izskatījās tāds, it kā būtu mēģinājis kaut ko norīt, bet kumoss palicis pusceļā.

Es turpināju: Ja jūs uzskatāt, ka esmu pārgalvīgs, palīdziet to mainīt! Parādiet man taisnāko ceļu! Veidojiet manu jauno, lokano prātu… Es ierāvu plaušās dūmu mutuli un sāku klepot, tāpēc biju spiests apraut savus vārdu plūdus. Sasodīts, dariet kaut ko! es izdvesu. Māciet mani!

Tas nebija kliedziens, tomēr man aizrāvās elpa. Manas dusmas no­plaka tikpat ātri, kā bija uzliesmojušas, un es raizējos, ka esmu aizgājis par tālu.

Bet Elodins tikai paskatījās uz mani. Kāpēc tu iedomājies, ka es tevi nemācu? viņš izbrīnījies jautāja. Taču skaidri redzams, ka tu atsakies mācīties.

Tad viņš pagriezās un devās pa gaiteni projām. Tavā vietā es pēc iespējas drīzāk pazustu no šejienes, viņš izmeta pāri plecam. Cilvēki gribēs noskaidrot, kas vainīgs pie notikušā, un visiem ir zināms, ka tev ar Hemmi nav labas attiecības.

Mani sagrāba panika, un uz pieres izspiedās sviedri. Ko?

-    Un pirms eksāmena es nomazgātos, viņš piebilda. Nebūtu vē­lams, lai no tevis nāktu dūmu smaka. Es dzīvoju šeit. Elodins izvilka no kabatas atslēgu un atslēdza durvis gaiteņa galā. Kāds ir tavs aiz­bildinājums?

VĒL NEIZŽUVUŠIEM matiem es pa šauro “Dobuma” gaiteni devos uz kāpnēm un pēc tam augšā uz plašo telpu, kas atgādināja amfiteātri bez publikas. Tāpat kā citās reizēs telpa bija tumša un apgaismots bija vienīgi lielais pusloka galds. Aizgājis līdz gaismas loka malai, es paliku pieklājīgi stāvam.

Rektors ar rokas mājienu aicināja mani nākt tuvāk, un es aizgāju līdz galda vidum, lai pasniegtu viņam savu eksāmena plāksnīti. Pēc tam atkāpos un paliku stāvam mēreni spožajā gaismā starp abiem izliektā galda ragiem.

Deviņi maģistri pievērsa man deviņus acu pārus. Es labprāt teiktu, ka viņi izskatījās kā vienādu kraukļu rinda uz sētas, vai kaut ko tikpat dramatisku. Bet, kaut gan visi viņi bija ģērbušies tradicionālajos maģis­tru tērpos, atšķirības bija tik uzkrītošas, ka salīdzinājums ar jebkādu vienotu kopu nebūtu vietā.

Vēl vairāk: viņu sejās es skaidri redzēju gurduma pazīmes. Tikai tajā brīdī es sapratu: lai cik ļoti studenti ienīda eksāmenu laiku, ari maģist­riem šis periods nebūt nebija pastaiga rožu dārzā.

-   Kvouts, Arlidena dēls, rektors oficiālā tonī noskandēja. Re’lars. Viņš pamāja uz tālāko pusmēness ragu galda labajā pusē. Medicīnas maģistr?

Arvils paskatījās lejup uz mani, un viņa seja aiz apaļajām brillēm izskatījās vecīgi tēvišķa. Kādas ir mhenkas medicīniskās īpašības? viņš jautāja.

-   Tas ir iedarbīgs anestēzijas līdzeklis, es teicu. Spēcīgs katatoniāts. Potenciāls caurejas līdzeklis. Bridi domīgi nogaidīju. Tam iespējamas arī daudzas sekundāras komplikācijas. Vai gribat, lai es tās uzskaitu?

Arvils papurināja galvu. “Medikā” ierodas pacients, kurš sūdzas par sāpēm locītavās un apgrūtinātu elpošanu. Viņam ir sausa mute, un viņš apgalvo, ka uz mēles esot salda garša. Viņš sūdzas par aukstumu un drebuļiem, bet īstenībā svīst un karst drudzī. Kāda ir tava diagnoze?

Es ievilku elpu un brīdi vilcinādamies klusēju. Es “Medikā” neuz­stādu diagnozes, maģistr Arvil. Šim nolūkam es pieaicinātu kādu El’thes pārstāvi.

Arvils man uzsmaidīja, un āda ap viņa acīm savilkās krunciņās.

-    Pareizi! viņš teica. Bet tīrās intereses labad, kādu cēloni tu saskatītu?

-    Vai pacients ir students?

Arvils izbrīnījies paskatījās uz mani. Kāds tam sakars ar lietas būtību?

-    Ja cietušais strādā “Frakcijā”, cēlonis var būt metālkausētāju sli­mība, es teicu. Arvils izbrīnā sarauca pieri, un es piebildu: “Frakcijā” ir iespējama dažādu veidu saindēšanās ar smagajiem metāliem. Tas gadās reti, jo studenti ir labi apmācīti darbam, tomēr jebkurš, kas strādā ar karstu bronzu, var ieelpot pietiekami daudz indīgu garaiņu, lai aizietu bojā, ja neievēro sevišķu piesardzību. Redzēju, ka Kilvins piekrītoši māj ar galvu, un priecājos, ka man nav jāatzīst skaļi: vienīgais iemesls, kāpēc es to zinu, ir tas, ka pirms mēneša esmu vieglā formā izjutis to pats uz savas ādas.

Arvils domīgi nosēcās un pamāja uz galda pretējo galu. Aritmēti­kas maģistr?

Branders sēdēja galda kreisā izliekuma smailē. Pieņemot, ka naudas mainītājs prasa četrus procentus, cik peniju var dabūt pret talantu? Jautājumu viņš uzdeva, nepaceldams skatienu no priekšā noliktajiem papīriem.

-    Kāda veida penijus, maģistr Brander?

Viņš pikti pacēla galvu. Mēs joprojām dzīvojam Kopvalstībā, ja atmiņa mani neviļ.

Es bridi galvā rēķināju, izmantodams skaitļus no grāmatām, kuras Branders bija izvietojis Arhīvu grāmatplauktā. Tie neatbilda reālajam maiņas kursam, kādu noteiktu augļotājs; tie bija oficiālie skaitļi, kurus izmantoja valdības un finansisti, lai tiem būtu kopējs pamats savstar­pējiem meliem. Dzelzs penijos trīssimt piecdesmit, es teicu un pēc tam piebildu: Viens. Ar pusi.

Branders pievērsās saviem papīriem, pirms es biju pateicis atbildi līdz galam. Tavs kompass rāda zeltu pie divsimt divdesmit, platīnu pie simt divpadsmit un kobaltu pie trīsdesmit divi. Kur tu atrodies?

Šis jautājums mani samulsināja. Orientēšanās pēc trejlapu kompasa prasīja detalizētas kartes un sarežģītu triangulāciju. Parasti to izmantoja tikai kuģu kapteiņi un kartogrāfi, un savos aprēķinos tie lietoja precīzas, sīki izstrādātas kartes un tabulas. Trejlapu kompasu es biju redzējis tikai vienu reizi mūžā.

Vai nu šis bija jautājums, kas apskatīts vienā no Brandera norādītajām grāmatām, vai ari tīši izgudrots, lai mestu man sprunguli spieķos. Tā kā Branders un Hemme bija draugi, es spriedu, ka šis ir otrais gadījums.

Aizvēru acis, iztēlojos civilizētās pasaules karti un prātoju, kāds minē­jums būtu vistuvāk īstenībai. Tarbeanā? es teicu. Varbūt kaut kur Illā? Atvēru acis. Atklāti sakot, es nezinu.

Branders kaut ko atzīmēja uz papīra lapas. Vārdu maģistr? viņš sacīja, nepaceldams galvu.

Elodins paskatījās uz mani ar velnišķu, viszinīgu smīnu, un pēkšņi mani pārņēma bailes, ka viņš varētu atklāt manu lomu savās šārīta izdarībās Hemmes dzīvoklī.

Taču viņš tikai izteiksmīgi pacēla trīs pirkstus. Tev rokā ir trīs pīķi, viņš teica, un pieci pīķi ir izspēlēti. Sakļāvis kopā abu plaukstu pirkstgalus, viņš nopietni palūkojās uz mani. Cik pīķu būs kopā?

-    Astoņi pīķi, es atbildēju.

Pārējie maģistri mazliet sagrozījās savos krēslos. Arvils nopūtās. Kilvina pleci saguma. Hemme un Branders atļāvās saskatīties un pabolīt acis. Kopējais iespaids bija tāds, it kā viņi ciestu no ilga un kaitinoša sasprindzinājuma.

Elodins veltīja viņiem saniknotu skatienu. Kas ir? viņš noprasīja ar griezīgu pieskaņu balsī. Jūs gribat, lai es ņemu šo teātri nopietni? Gribat, lai es uzdodu jautājumus, uz kuriem spēj atbildēt tikai vārdnieks?

Pārējie maģistri pēc šī jautājuma apklusa, neveikli sakustējās un vai­rījās paskatīties uz viņu. Vienīgi Hemmes seja pauda atklātu naidu.

-     Ļoti labi, Elodins teica un vēlreiz pievērsās man. Viņa acis bija tumšas un balsij piemita savāds skanējums. Tā nebija skaļa, bet katrs vārds itin kā piepildīja visu zāli. Šķita, ka tā neatstāj brīvu telpu nevienai citai skaņai. Kurp dodas mēness, Elodins drūmi jautāja, kad tas pamet mūsu debesis?

Kad viņš pārstāja runāt, zāle šķita kļūstam neparasti klusa. It kā viņa balss būtu izrāvusi pasaulē caurumu.

Bridi gaidīju, vai jautājumam sekos kāds papildinājums. Man na^ ne jausmas, es atzinos. Pēc Elodina mana balss izklausījās sīka un neskanīga.

Elodins atmeta ar roku un galanti pamāja uz citu vietu pie pusloka galda. Simpātijas maģistr!

Elksa Dals bija vienīgais, kurš savā oficiālajā amattērpā šķita jūtamies nepiespiesti. Kā allaž, viņa tumšā bārda un kalsnā seja atsauca man at­miņā ļaunā burvja tēlū no daudzām sliktām aturiešu lugām. Viņš parau­dzījās uz mani ar tādu kā līdzjūtīgu skatienu. Ko tu vari sacīt par lineāras galvaniskas pievilkšanās sasaisti? viņš nevērīgi noprasīja.

Noskaitīju atbildi tekoši un bez grūtībām.

Viņš pamāja ar galvu. Kāds ir nepārvarama sairuma attālums dzel­zij?

-    Piecarpus jūdžu, es teicu, izmantodams mācību grāmatas atbildi, par spīti tam, ka vārds “nepārvarams” man nebija īsti pieņemams. Kaut gan jebkāda nozīmīga enerģijas daudzuma pārvietošana vairāk nekā sešu jūdžu attālumā bija statistiski neiespējama, simpātijas maģija tomēr ļāva izdarīt meklējumus daudz lielākos attālumos.

-     Kad unce ūdens sākusi vārīties, cik daudz siltuma vajadzīgs, lai tas novārītos pavisam?

Centos atsaukt atmiņā datus no iztvaikošanas tabulām, ar kurām biju strādājis “Frakcijā”. Simt astoņdesmit taumu, es atbildēju ar lielāku pārliecību nekā patiesībā jutu.

-    Man pietiek, Elksa Dals teica. Alķīmijas maģistr?

Mandrags noraidoši pavēcināja plaunkumaino roku. Es izlaidīšu.

-    Viņš labi prot atbildēt par pīķiem, Elodins iestarpināja.

Mandrags uzmeta Elodinam piktu skatienu. Arhīvu maģistr?

Lorrens raudzījās uz mani ar bezkaislīgu izteiksmi iegarenajā sejā.

-    Kādi ir Arhīvu noteikumi?

Pēc šī jautājuma es pietvīku un nolaidu skatienu. Kustēties klusi, es teicu. Ar cieņu izturēties pret grāmatām. Ievērot skrīvu norādīju­mus. Neienest telpās ūdeni. Neienest ēdienu. Es krampjaini noriju siekalas. Neienest uguni.

Lorrens pamāja ar galvu. Ne viņa balss tonis, ne izturēšanās nelieci­nāja par neatzinīgu attieksmi, taču tas lika man justies vēl sliktāk. Viņš paskatījās uz citu vietu pie galda. Artefakcijas maģistr!

Es klusībā nošķendējos. Pēdējā dimestra laikā biju izlasījis visas sešas grāmatas, kuras maģistrs Lorrens bija izvēlējies Re’laru mācībām. Tikai Felteni Reisa “Impērijas krišana” vien bija prasījusi man desmit stun­das. Es ārkārtīgi vēlējos atgūt pieeju Arhīviem un biju izmisīgi cerējis atstāt labu iespaidu uz Lorrenu, atbildot uz visiem viņa uzdotajiem jau­tājumiem.

Taču tur neko nebija iespējams mainīt. Es pagriezos pret Kilvinu.

-     Vara galvaniskā vadāmība! plecīgais, lācim līdzīgais maģistrs nodārdināja cauri bārdai.

Nosaucu piecus variantus. To man bija vajadzējis izmantot aprēķinos savām klāja lampām.

-     Gallija vadītspējas koeficients!

Tas man bija jāzina, kad veicu izstarotāju dopēšanu lampām. Vai Kilvins man tīšām uzdeva tik vieglus jautājumus? Es atbildēju.

-    Labi! Kilvins teica. Retorikas maģistr!

Es dziļi ievilku elpu un pagriezos pret Hemmi. Biju pacenties izlasīt trīs no viņa norādītajām grāmatām, kaut gan nekad neesmu ieredzējis retoriku un bezjēdzīgu filozofēšanu.

Tomēr uz dažām minūtēm varēju apspiest savu nepatiku un tēlot labu, paklausīgu studentu. Es esmu no Edema Rū cilts un protu iejusties lomā.

Hemme caur pieri pablenza uz mani, un viņa apaļā seja atgādināja saniknotu mēnesi. Vai tu aizdedzināji manas istabas, nožēlojamais klīdeni?

Klaji izteiktais jautājums mani pārsteidza pilnīgi negaidot. Biju gatavs ļoti grūtiem jautājumiem vai āķīgiem jautājumiem, vai jautājumiem, kurus viņš varēja sagrozīt tā, lai jebkura mana atbilde liktos nepa­reiza.

Taču šis piepešais apvainojums mani gluži izsita no sliedēm. Es sevišķi neciešu apzīmējumu “klīdenis”. Mani sagrāba spēcīgs emociju vilnis, un pēkšņi es atkal sajutu mutē plūmju garšu. Kamēr mana prāta labākā daļa meklēja piedienīgākos atbildes vārdus, es jutu, ka lūpas jau runā. Es neaizdedzināju jūsu istabas, teicu pavisam godīgi. Bet man žēl, ka to neizdarīju. Un žēl, ka jūs tajā brīdī negulējāt iekšā, cieši aizmidzis.

Niknumu Hemmes sejā nomainīja apstulbums.

-     Re’lar Kvout! rektors dusmīgi iesaucās. Uzvedies piedienīgi, citādi es pats izvirzīšu tev apsūdzību par nepiedienīgu uzvedību!

Plūmju garša pazuda tikpat spēji kā radusies, to nomainīja neliels reibonis, un es nosvīdu apjukumā un bailēs par izdarīto. Piedodiet, rektor! es ātri sacīju, nodūris acis. Tas man izspruka dusmās. “Klī­denis” ir vārds, ko manas cilts ļaudis uzskata par sevišķi apvainojošu. Ta lietojums ir ļāvis vieglu roku nogalināt tūkstošiem Edema Rū piede­rīgo.

Starp rektora uzacīm ievilkās izbrīna rieva. Es nezinu šī konkrētā vārda etimoloģiju, viņš domīgi teica. Upēc tieši tāds būs mans jautā­jums.

-    Pagaidi! Hemme iesaucās. Es vēl neesmu beidzis!

-              Tu tomēr esi beidzis, rektors noskaldīja skarbā, noteiktā balsī.

-     Tava uzvedība, Džeison, ir tikpat nepiedienīga kā šī zēna uzvedība, turklāt tev ir mazāk attaisnojumu. Tu parādīji, ka nespēj ievērot pro­fesionālu uzvedību, tāpēc ciet klusu un uzskati, ka tev ir veicies, ja es neizsaku tev oficiālu fājienu!

Hemme dusmās nobālēja, taču neteica vairs ne vārda.

Rektors pievērsās man. Valodniecības maģistrs! viņš nosauca savu oficiālo amata vārdu. Re’lar Kvout, kāda ir vārda “klīdenis” etimoloģija?

-    Šis vārds radās vajāšanas kampaņu laikā, kuras uzsāka valdnieks Alsions, es atbildēju. Viņš izdeva lēmumu, kurā teikts, ka ikvienu no apkārtceļojošiem paklīdeņiem drīkst sodīt ar naudassodu, apcietinājumu vai izsūtīšanu bez tiesas prāvas. Šo apzīmējumu saīsināja par “klldeni” metaplazmiskas enklitizācijas ceļā.

Rektors izbrīnā savilka uzacis. Patiešām?

Es apstiprinoši pamāju. Un tas ietver nievājošu mājienu gan uz ceļojošu aktieru dzīvesveidu, gan viņu noskrandušo ārieni.

Rektors nopietni pamāja ar galvu. Paldies, Re’lar Kvout! Apsēdies malā, kamēr mēs apspriežamies.

/

MAN NOTEIKTĀ mācību maksa bija deviņi talanti un pieci džoti. Drusku labāk nekā Maneta pareģotie desmit talanti, tomēr vairāk, nekā man bija makā. Līdz rītdienas pēcpusdienai man nauda bija jāiemaksā kasē, citādi es būtu spiests izlaist veselu dimestri.

Mācību pārcelšana uz vēlāku laiku vēl nebūtu traģēdija. Taču tikai studentiem bija atļauts izmantot Universitātes resursus, piemēram, Artefakcijas iekārtas. Tas nozīmēja, ka nesamaksāšanas gadījumā es vairs nevarētu strādāt Kilvina darbnīcā, un tas man bija vienīgais ienākumu avots, kas deva cerības nopelnīt pietiekami daudz naudas turpmākai mācību maksai.

Iegriezos "Novietnē”, un Džeksims draudzīgi pasmaidīja, redzēdams mani tuvojamies atvērtajam lodziņam. Nupat šorīt pārdevām tavas lampas, viņš teica. Panācām nelielu uzcenojumu, jo tās bija pēdējās, kas mums palikušas.

Kādu brīdi šķirstījis reģistru grāmatu, viņš atrada vajadzīgo lappusi.

-    Tavi sešdesmit procenti ir četri talanti un astoņi džoti. Atrēķinot mate­riālus un detaļas, ko tu izmantoji… viņa pirksts noslīdēja līdz lappuses apakšai, … tev paliek divi talanti, trīs džoti un astoņi drabi.

Džeksims pievilka reģistru grāmatā kāsīti un izrakstīja man čeku. Es to rūpīgi salocīju un ieliku makā. Tam nebija tīkamā smaguma, kādu rada monētas, tomēr tas nozīmēja, ka mans kopējais ienākums ir pieaudzis līdz vairāk nekā sešiem talantiem. Itin daudz naudas, taču joprojām par maz.

Ja es nebūtu zaudējis savaldīšanos attiecībā uz Hemmi, mana mācību maksa būtu zemāka. Es būtu varējis nopietnāk mācīties un nopelnīt vai­rāk naudas, ja nebūtu bijis spiests gandrīz veselas divas dienas slēpties savā istabā, kur raudāju un mocījos jūtu uzplūdos ar pretīgo plūmju garšu mutē.

Man prātā iešāvās kāda doma. Laikam man derētu sākt kaut ko jaunu, es nevērīgi teicu. Man vajadzēs nelielu tīģeli. Trīs unces alvas. Divas unces bronzas. Četras unces sudraba. Spolīti smalka zelta pave­diena. Vara…

-    Pagaidi drusku! Džeksims mani pārtrauca. Viņš pārvilka pirkstu manam vārdam reģistru grāmatas lappusē. Man te nav rakstīts, ka tev ir atļauts strādāt ar zeltu vai sudrabu. Viņš paskatījās augšup uz mani. Vai tā ir kļūda?

Brīdi vilcinājos, negribēdams melot. Nezināju, ka tam vajadzīga atļauja, es teicu.

Džeksims viszinīgi pasmīnēja. Tu neesi pirmais, kurš mēģina kaut ko tamlīdzīgu, viņš sacīja. Skarba mācību maksa?

Es apstiprināju.

Viņš līdzjūtīgi pakratīja galvu. Piedod! Kilvins zina, ka “Novietne” var pārvērsties par augļotāju kantori, ja viņš neievēros piesardzību. Džeksims aizvēra reģistru grāmatu. Tev būs jāiet uz lombardu kā visiem citiem.

Es pacēlu plaukstas un parādīju tās viņam no abām pusēm, ļaudams saprast, ka man nav nekādu dārglietu.

Džeksims saviebās. Jā, tas ir drūmi. Es zinu kādu jēdzīgu augļotāju Sudraba laukumā, kurš ņem tikai desmit procentus mēnesī. Tāpat jau diezgan sāpīga būšana, tomēr labāk nekā sapīties ar pārējiem.

Pamāju ar galvu un nopūtos. Sudraba laukumā atradās ģildei pie­derīgo augļotāju kantori. Tie man neaizdotu ne plika graša. Vismaz labāk, nekā man vajadzējis maksāt līdz šim.

*    * *

Iegrimis domās, soļoju uz Imri, nesdams plecā lautu un ar patiku izjuzdams tās pazīstamo svaru.

Biju nepatīkamā stāvoklī, tomēr tā nebija traģēdija. Neviens likumīgs ģildes augļotājs neaizdotu naudu Edema Rū cilts bārenim, kuram nav nekādas drošības ķīlas, taču es varēju aizņemties naudu no Devi. Tomēr man ļoti gribējās, kaut tāda situācija nebūtu radusies. Devi prasīja nesa­mērīgi lielus procentus, turklāt es bažījos par to, kādus pakalpojumus viņa varētu pieprasīt, ja es nespētu laikus atdot parādu. Šaubījos, vai viņa gribētu kaut ko niecīgu. Vai vieglu. Vai gluži likumīgu.

Tādas domas mutuļoja man galvā, kamēr es gāju pāri Akmens tiltam. Apstājos pie aptiekas un pēc tam devos uz “Pelēko Vīru”.

Atvēris ārdurvis, redzēju, ka “Pelēkais Vīrs” ir pansija. Tajā nebija kopējas zāles, kurā apmeklētāji varētu iedzert un ieturēt maltīti. Bija tikai neliela, grezni iekārtota viesistaba, ko papildināja labi ģērbies durvju sargs. Viņš nopētīja mani ar neatzinīgu skatienu, kas nebija tālu no klajas nepatikas.

-    Vai varu palīdzēt, jaunais cilvēk? viņš jautāja, kad es iegāju pa durvīm.

-    Es nāku apciemot kādu jaunu dāmu, es teicu. Viņu sauc Dinela.

Durvju sargs pamāja ar galvu. Iešu paskatīties, vai viņa ir šeit.

-    Nepūlieties! es teicu un devos uz kāpņu pusi. Viņa mani gaida.

Vīrietis enerģiski aizšķērsoja man ceļu. Tā diemžēl nevarēs, viņš

teica. Bet es labprāt noskaidrošu, vai jaunā dāma ir mājās.

Viņš pastiepa roku. Es neizpratnē paskatījos uz to.

-     Man vajadzīga jūsu vizītkarte, viņš teica, lai varu to pasniegt jaunajai dāmai.

-    Kā jūs varat to izdarīt, ja nezināt, vai viņa ir mājās? es jautāju.

Durvju sargs vēlreiz pasmaidīja. Tas bija žēlīgi laipns, pieklājīgs un

tik nepatīkams smaids, ka es to īpaši ievēroju un paglabāju savā atmiņas krātuvē. Tāds smaids ir mākslas darbs. Būdams izaudzis uz skatuves, es pratu to novērtēt no vairākiem viedokļiem. Tāds smaids dažās soci­ālās situācijās ir iedarbīgāks par nazi, un kādu dienu man to varētu ievajadzēties.

-    Ā! durvju sargs atsaucās. Jaunā dāma ir mājās, viņš uzsvērti teica. Bet tas nenozīmē, ka viņa ir mājās, lai pieņemtu jūs.

-     Varat pateikt, ka atnācis Kvouts, es sacīju, juzdamies drīzāk uz­jautrināts nekā aizvainots. Es pagaidīšu.

Gaidīt nevajadzēja ilgi. Durvju sargs kāpa lejā pa kāpnēm ar aizkai­tinātu izteiksmi sejā, it kā būtu cerējis izmest mani pa durvīm. Nāciet man līdzi! viņš teica.

Sekoju viņam pa kāpnēm uz otro stāvu. Viņš atvēra durvis, un es apņēmīgi pagāju viņam garām, cerēdams, ka mana noraidoši pašapzinīgā stāja viņu pienācīgi saērcinās.

Tā bija dzīvojamā istaba ar lieliem logiem, pa kuriem ieplūda vēlās pēcpusdienas saule. Istaba izskatījās plaša, kaut ari tajā bija dāsni izvie­toti dīvāni un krēsli. Pie tālākās sienas stāvēja cimbole ar āmuriņiem, un gandrīz veselu istabas kaktu aizņēma masīva Modegas lielā arfa.

Denna stāvēja istabas vidū, ģērbusies zaļā samta tērpā. Viņas matu sakārtojums teicami izcēla glīto kaklu un atsedza asaru lāsēm līdzīgos smaragda auskarus un pieskaņoto kaklarotu.

Viņa sarunājās ar jaunu vīrieti, kurš bija… nu, pieklājīgākais un pie­mērotākais vārds būtu “glīts”. Viņam bija pievilcīga, gludi skūta seja un lielas, melnas acis.'

Viņš izskatījās pēc jauna aristokrāta, kuru piemeklējušas nedienas, turklāt šķita, ka tās ir ieilgušas. Viņa apģērbs bija izsmalcināts, bet sagumzīts. īsie mati bija acīmredzami apgriezti tā, lai tos varētu sacirtot, taču pēdējā laikā tiem nebija veltīta uzmanība. Viņa acis bija iekritušas, it kā viņš ilgāku laiku būtu slikti gulējis.

Denna pastiepa man pretī rokas. Kvout! viņa iesaucās. Nāc, iepazīsties ar Džefriju!

-    Priecājos iepazīties, Kvout! Džefrijs teica. Dinela man ir daudz stāstījusi par jums. Jūs laikam esat tāds kā… hm, kā tos sauc? Burvis, vai? Viņa smaids bija atklāts un pavisam vaļsirdīgs.

-   Patiesībā arkanists, es atbildēju, cik pieklājīgi spēdams. “Burvis” pārāk saistās ar bērnišķu pasaku blēņām. Cilvēki gaida, lai viņš nēsātu tumšu apmetni un vicinātos ar putnu iekšām. Un kas esat jūs?

-    Džefrijs ir dzejnieks, Denna paskaidroja. Turklāt labs dzejnieks, kaut gan pats cenšas to noliegt.

-    Taisnība, Džefrijs piekrita, bet tad viņa smaids noplaka. Man tagad jāiet. Esmu norunājis tikšanos ar cilvēkiem, kuriem negribu likt gaidīt. Viņš noskūpstīja Dennu uz vaiga, sirsnīgi sakratīja manu roku un devās projām.

Denna noskatījās viņam pakaļ, līdz durvis aizvērās. Viņš ir ļoti jauks puisis.

-    Tu to saki ar tādu kā nožēlu, es atzīmēju.

-Ja viņš nebūtu gluži tik jauks, varbūt viņš spētu ievietot galvā vien­laikus divas domas. Varbūt tās abas berzētos viena gar otru, līdz uzšķiltu dzirksteli. Nekaitētu pat drusciņa dūmu, jo tad vismaz būtu redzams, ka tur kaut kas notiek. Viņa nopūtās.

-    Vai viņš patiešām ir tik neaptēsts?

Denna papurināja galvu. Nē. Tikai vientiesīgs. Viņā nav ne mazākās kripatas aprēķina, un kopš ierašanās šeit viņš mēneša laikā ir vairākkārt pamanījies izdarīt sliktāko izvēli.

Es iebāzu roku apmetņa kabatā un izvilku divas mazas, audeklā ievīs­tītas paciņas zilu un baltu. Es tev atnesu dāvanu.

Mazliet apmulsusi, Denna pastiepa roku, lai tās paņemtu.

Tas, kas pirms dažām stundām man bija šķitis teicams nodoms, tagad lika justies diezgan muļķīgi. Tas ir tavām plaušām, es teicu, piepeši juzdamies neveikli. Es zinu, ka tās tev reizēm sagādā problēmas.

Denna mazliet piešķieba galvu. Pastāsti, lūdzams, no kurienes tu to zini!

-    Tu pati to pieminēji, kad mēs bijām Trebonā, es atbildēju. Un es šo to papētīju. Parādīju uz vienu paciņu. Šo izvilkumu var gatavot kopā ar tēju: putnaspalva, panātre, lohatma… Es norādīju uz otru.

-    Šīs lapiņas jāvāra ūdenī un jāieelpo tvaiki, ko tās izdala.

Denna domīgi pārlaida skatienu katrai paciņai pēc kārtas.

-     Lietošanas norādījumus es uzrakstīju uz lapiņām un ieliku iekš­pusē, es teicu. Zilā paciņa ir tā, kura jāvāra, lai elpotu tvaikus. Atceries, zila tātad ūdens.

Denna paskatījās uz mani. Vai tad tējas izvilkumam arī nav vaja­dzīgs ūdens?

To dzirdot, es mazliet samulsu, pietvīku un mēģināju kaut ko sacīt, bet Denna tikai iesmējās un papurināja galvu. Man gribējās tevi paķir­cināt, viņa draudzīgi teica. Paldies! Tas ir pats jaukākais, ko kāds jau krietni sen manā labā ir pūlējies darīt.

Piegājusi pie kumodes, Denna uzmanīgi ielika abas paciņas izrotātā koka lādītē.

-    Izskatās, ka tev klājas gluži labi, es teicu, aplaizdams roku krāšņi iekārtotajai istabai.

Denna paraustīja plecus un vienaldzīgi paskatījās apkārt. Labi klājas Kellinam, viņa teica. Es tikai gozējos viņa gaismā.

Es saprotoši pamāju ar galvu. Man likās, ka tu esi atradusi sev patronu.

-    Tik noteiktu saistību mums nav. Mēs ar Kellinu staigājam kopā, kā mēdz sacīt modegieši, un viņš mani māca spēlēt arfu. Viņa pamāja uz kaktu, kur stāvēja instruments.

-    Varbūt parādīsi man, ko esi iemācījusies? es ierosināju.

Denna samulsusi papurināja galvu. Viņas matu sakārtojums izira un

cirtas atrisa pār pleciem. Vēl es neko lāgā neprotu.

-    Es apspiedīšu savu dabisko tieksmi svilpt un zoboties, es augst­sirdīgi sacīju.

Denna iesmējās. Nu labi! Tikai mazdrusciņ. Aizgājusi arfai otrā pusē, viņa piebīdīja tai blakus augstu soliņu, lai atbalstītos. Tad viņa pacēla rokas pie stīgām un pēc krietna klusuma brīža sāka spēlēt.

Tā bija “Barveža zvaniņa” melodijas variācija. Es pasmaidīju.

Viņas spēle bija lēna, gandrīz majestātiska. Daudzi iedomājas, ka laba mūziķa mēraukla ir izpildījuma temps. To var saprast. Marī priekšnesums “Eolijā" nenoliedzami bija apbrīnas vērts. Tomēr tas, cik ātri pirksti spēj nospēlēt notis, mūzikā nav noteicošais. īstā panākumu atslēga slēpjas ritma izjūtā.

Līdzīgi ir ar anekdošu stāstīšanu. Jebkurš spēj atcerēties vārdus. Jebkurš spēj tos atkārtot. Bet, lai izraisītu klausītāju smieklus, ar to ir par maz. Anekdote nekļūst smieklīgāka tāpēc, ka tiek stāstīta ātrākā tempā. Tāpat kā daudzos gadījumos, arī šeit rāma nosvērtība ir labāka nekā steiga.

Tieši tāpēc īstu mūziķu ir diezgan maz. Nodziedāt melodiju vai nospē­lēt to uz vijoles prot daudzi. Mehānisks atskaņotājs var izpildīt melodiju bez kļūdām daudz reižu no vietas. Taču ar pareizām notīm nepietiek. Ir jāzina, kā tās nospēlēt. Ātrumu var panākt ar laiku un vingrināšanos, bet ar ritma izjūtu ir jāpiedzimst. Vai nu tā ir, vai arī tās nav.

Dennai tā bija. Viņa spēlēja dziesmu lēni, bet ar dabisku vieglumu. Viņas spēle bija lēna kā izsmalcināts skūpsts. Tajā laikā es no skūpstīša­nās neko vēl nesapratu. Bet, redzēdams viņu stāvam pie arfas ar paceltām rokām, saspringtu uzmanību puspievērtajās acīs un viegli savilktām lūpām, es sapratu, ka gribētu kādreiz izbaudīt tik lēnu, izjustu skūpstu.

Un viņa bija skaista. Laikam gan nebūtu jābrīnās, ka mani īpaši iejūs­mina sievietes, kurās ir jaušama mūzika. Taču todien, kad Denna spē­lēja, es viņu ieraudzīju, šķiet, pirmo reizi. Iepriekš manu uzmanību bija saistījis viņas savdabīgais matu sakārtojums un tērpa griezums. Bet, dzirdot viņu spēlējam, tas viss izgaisa un pazuda.

Laikam es aizklīstu pārāk tālu. Pietiks, ja teikšu, ka viņas spēle bija iespaidīga, kaut arī varēja just, ka viņa vēl tikai mācās. Pāris reižu viņa nospēlēja nepareizas notis, tomēr neiztrūkās un nesarāvās. Mēdz sacīt, ka juvelieris pazīst neslīpētu dārgakmeni. Un es biju juvelieris. Un viņa bija neslīpēts dārgakmens. Un viss bija savā vietā.

-    Tu esi tikusi krietni tālāk par “Vāveri niedrēs”, es klusi teicu, kad bija izskanējušas pēdējās skaņas.

Denna noraidīja uzslavu ar nevērīgu rokas mājienu, vairīdamās no mana skatiena. Man nav daudz darāmā, tāpēc pietiek laika, lai vingri­nātos, viņa sacīja. Un Kellins apgalvo, ka man esot itin labas dotības.

-    Cik ilgi tu mācies? es jautāju.

-    Laikam trīs dienkopas, viņa padomājusi atbildēja. Nē, drusku mazāk.

-    Dieva māte! es iesaucos, neticīgi papurinādams galvu. Nestāsti nevienam, cik ātri tev tas izdevies. Citi mūziķi sāks tevi ienīst.

-    Pirksti man vēl nav pieraduši, Denna sacīja, pievērsdama tiem skatienu. Es nevaru vingrināties tik ilgi, cik pašai gribētos.

Pastiepu roku un, satvēris vienu no viņas plaukstām, pavērsu to ar delnu uz augšu, lai redzētu pirkstgalus. Uz tiem bija redzamas tulznu pēdas. Tu esi…

Pacēlu skatienu un aptvēru, cik tuvu viens otram mēs stāvam. Jutu rokā viņas plaukstas vēsumu. Viņa lūkojās manī lielām, tumšām acīm. Viena viņas uzacs bija mazliet savilkta augšup. Tā nebija rotaļīgi izliekta, tikai pauda vieglu ziņkāri. Es piepeši sajutu pakrūtē dīvainu vājumu.

-    Kas es esmu? Denna jautāja.

Aptvēru, ka man nav ne jausmas, ko esmu gribējis sacīt. Grasījos teikt: man nav ne jausmas, ko gribēju sacīt. Tomēr sapratu, ka tas izklausītos muļķīgi. Tāpēc es neteicu neko.

Denna paskatījās lejup un, saņēmusi manu plaukstu, pagrieza to augšup. Tavas plaukstas ir maigas, viņa teica un viegli pieskārās maniem pirkstgaliem. Man šķita, ka te jābūt sacietējumiem, bet to nav. Tavi pirkstgali ir gludi.

Kad viņas acis bija novērstas, es spēju sakopot domas atbildei. Tam vienkārši vajadzīgs ilgāks laiks, es teicu.

Denna paskatījās augšup un bikli pasmaidīja. Mans prāts atkal kļuva par baltu lapu.

Pēc brīža Denna atlaida manu roku un, paslīdējusi man garām, aizgāja līdz istabas vidum. Vai gribi kaut ko iedzert? viņa jautāja, graciozi apsēzdamās krēslā.

-    Tas būtu ļoti laipni, es mehāniski atbildēju. Aptvēru, ka mana roka joprojām muļķīgi karājas gaisā, un ļāvu tai nokrist gar sāniem.

-    Paskaties! Denna paņēma no tuvējā galda mazu sudraba zvaniņu un viegli to pakratīja. Pēc tam viņa pacēla vienu plaukstu, izstiepdama visus piecus pirkstus. Viņa pielieca īkšķi, tad rādītājpirkstu un skaitī­dama turpināja.

Mazais pirkstiņš vēl nebija noliekts, kad pie durvīm atskanēja klau­vējiens.

-    Lūdzu! Denna iesaucās, un durvīs parādījās labi ģērbtais durvju sargs. Es laikam labprāt iedzertu šokolādi, viņa teica. Un Kvoutam… Viņa jautājoši paskatījās uz mani.

-    Tase šokolādes izklausās ļoti labi, es sacīju.

Durvju sargs pamāja ar galvu un pazuda, aizvērdams durvis.

-    Reizēm es tā daru tikai tādēļ, lai liktu viņam pakustēties, Denna kautrīgi atzinās, skatīdamās uz zvaniņu. Nesaprotu, kā viņš var šo te sadzirdēt. Kādu laiku man šķita, ka viņš sēž tepat gaitenī, piespiedis ausi pie manām durvīm.

-    Vai drīkstu apskatīt tavu zvaniņu? es jautāju.

Denna pasniedza to man. Pirmajā bridi tas izskatījās pavisam parasts, bet, apgriezis to otrādi, redzēju, ka zvaniņa iekšējā virsmā ir iegravētas sīkas sigaldrijas rūnas.

-             Viņš nenoklausās aiz durvīm, es teicu, atdodams Dennai zvaniņu.

-     Lejā ir otrs zvans, kurš ieskanas reizē ar šo.

-    Kā? Denna izbrīnījusies jautāja un minēja atbildi: Maģija?

-    Var teikt arī tā.

-    Vai kaut kas līdzīgs tam, ko jūs darāt tur? Viņa pagrieza galvu uz upes un Universitātes pusi. Šķiet tā kā drusku… banāli.

-    Šis ir pats primitīvākais sigaldrijas izmantojums, kādu esmu redzē­jis, es atbildēju.

Denna jautri iesmējās. Izklausās, ka tu esi apvainojies, viņa teica un pēc brīža piebilda: Tātad to sauc par sigaldriju?

-    Šādu lietu gatavošanu sauc par artefakciju, es teicu. Sigaldrija nozīmē ierakstīt vai iegravēt rūnas, kuras liek priekšmetam darboties.

Dennas acis iemirdzējās. Tātad tā ir maģija, kam nepieciešams kaut ko uzrakstīt? viņa jautāja, ieinteresēti saliekusies krēslā uz priekšu.

-    Kā tā darbojas?

Es vilcinājos. Ne tikai tāpēc, ka jautājums bija pārlieku plašs, bet tāpēc, ka Universitātei bija rūpīgi izstrādāti noteikumi par Arkanuma noslēpumu izpaušanu. Tas ir diezgan sarežģīti, es teicu.

Par laimi, tajā brīdī pie durvīm atkal atskanēja klauvējiens un ienāca durvju sargs ar kūpošām šokolādes tasēm. No tīkamās smaržas man mutē saskrēja siekalas. Vīrietis nolika paplāti uz tuvējā galdiņa un, neteicis ne vārda, izgāja ārā.

Iedzēru malciņu un labpatikā pasmaidīju, izjuzdams piesātināto, sal­do garšu. Daudz gadu neesmu dzēris šokolādi, es teicu.

Denna paņēma tasīti un pārlaida skatienu istabai. Savādi iedo­māties, ka daži šādos apstākļos dzīvo visu mūžu, viņa domīgi sacīja.

-    Vai tev tas nepatīk? es izbrīnījies jautāju.

-    Man patīk šokolāde un arfa, viņa atbildēja. Bet es varētu iztikt bez zvaniņa un bez istabas, kas domāta tikai sēdēšanai. Viņas lūpas savilkās gandrīz nicinošā vaibstā. Un es neciešu domu, ka mani ap­sargā, it kā es būtu dārglieta, ko kāds varētu nozagt.

-    Tātad tu negribi būt dārglieta?

Denna mazliet piemiedza acis virs paceltās tasītes, itin kā nesapraz­dama, cik nopietni es runāju. Man nepatīk būt ieslēgtai, viņa sacīja ar drūmu pieskaņu balsī. Ir jau labi, ja man atvēl istabas, taču tās nav manas, ja es nevaru nākt un iet pēc savas patikas.

To dzirdot, es izbrīnā savilku uzacis, taču Denna nevērīgi atmeta ar roku, pirms es paguvu kaut ko sacīt. Nu, tā jau gluži nav, viņa nopū­tās. Tomēr nešaubos, ka Kellins vienmēr zina, kad es eju un nāku. Es zinu, ka durvju sargs viņam izstāsta par katru manu apmeklētāju. Tas drusku tracina. Denna greizi pasmaidīja. Laikam jau tas izklausās briesmīgi nepateicīgi, vai ne?

-   Nepavisam ne, es atbildēju. Kad biju vēl zēns, mūsu trupa ceļoja, kur vien vēlējās. Bet katru gadu mēs vairākas dienkopas pavadījām sa­va patrona muižā un sniedzām priekšnesumus viņam un viņa viesiem.

Kavēdamies atmiņās, es pakratīju galvu. Barons Greifallovs bija viesmīlīgs namatēvs. Mēs ēdām pie viņa galda. Viņš deva mums dāva­nas… Brīdi apklusu, atcerēdamies mazu alvas zaldātiņu pulku, ko viņš man bija uzdāvinājis. Centos nokratīt šo domu. Bet manam tēvam tas nemaz nepatika. Viņu tas tracināja, Tēvs necieta apziņu, ka cits cilvēks viņu jebkurā laikā var izrīkot pēc sava prāta.

-Jā! Denna iesaucās. Tieši tā tas ir! Ja Kellins pasaka, ka varētu mani tajā un tajā vakarā apciemot, es pēkšņi jūtos kā piekalta pie grīdas. Ja aizeju projām, esmu nepieklājīga un stūrgalvīga, bet, ja palieku uz vietas, jūtos kā suns, kas tup aiz durvīm un gaida saimnieku.

Bridi mēs sēdējām klusēdami. Denna izklaidīgi pavirpināja pirkstā gredzenu, un bāli zilajā akmenī piepeši atmirdzēja saules stars.

-     Lai nu kā, es teicu, paskatīdamies apkārt, šis istabas tomēr ir jaukas.

-    Hs ir jaukas, kad tu esi šeit, sacīja Denna.

*    * *

Dažas stundas vēlāk es kāpu pa šaurajām kāpnēm miesnieka veikala aizmugurē. No šaurās šķērsielas augšup cēlās vāja, bet uzbāzīga vecu tauku smaka, tomēr es pacilāti smaidīju. Pēcpusdiena divatā ar Dennu bija rets ieguvums, un mans solis bija neticami viegls, kaut arī zināju, ka dodos slēgt līgumu ar dēmonu.

Pieklauvēju pie masīvajām koka durvīm kāpņu augšgalā un gaidīju. Neviens pie ģildes piederīgs augļotājs neuzticētu man ne pliku peniju, tomēr visur atrodas cilvēki, kuri ir gatavi aizdot naudu. Dzejnieki un citi romantiķi sauc viņus par vara vanagiem vai vienkārši par blēžiem, bet īstais apzīmējums viņiem ir gaeleti. Tie ir bīstami darboņi, un saprātīgi cilvēki allaž turas no tiem pa gabalu.

Durvis pavērās spraugā, tad atvērās plašāk, un tajās parādījās jauna sieviete ar laumiņas seju un gaiši rudiem matiem. Kvout! Devi iesau­cās. Es jau baidījos, ka šajā dimestri tevi neredzēšu!

Iegāju iekšā, un Devi aizgrūda durvju bultu. Lielā istaba, kurā nebija logu, patīkami smaržoja pēc sinnas augļiem un medus, un pēc šķērsielas smakas tā bija patīkama pārmaiņa.

Gandrīz veselu istabas sienu aizņēma liela gulta ar baldahīnu; tumšie aizkari ap to bija aizvilkti ciet. Pie otras sienas atradās kamīns, liels koka rakstāmgalds un grāmatplaukts, kura lielāko daļu aizpildīja dažādas grā­matas. Kamēr Devi aizslēdza un aizbultēja durvis, es piegāju plauktam tuvāk, lai pārskatītu virsrakstus.

-    Vai šis ir jauns Malkafa eksemplārs? es jautāju.

-Jā, Devi atbildēja un, pienākusi tuvāk, nostājās man blakus. Jauns alķīmiķis, kurš nebija spējīgs samaksāt parādu, ļāva man pārskatīt savu grāmatplauktu un izvēlēties, ko gribu, lai izlīdzinātu visas domstarpības. -

Devi uzmanīgi izvilka no plaukta kādu grāmatu, atsedzot skatienam zeltītu virsrakstu “Ieskats un pārskats”. Viņa paskatījās uz mani ar draisku smaidu. Vai tu esi to lasījis?

-    Neesmu, es atbildēju. Biju gribējis izlasīt šo grāmatu pirms kār­tējā eksāmena, taču nebiju atradis “Krātuvē” nevienu kopiju. Esmu par to tikai dzirdējis.

Pēc neilgas domāšanas Devi pasniedza grāmatu man. Kad būsi izlasījis, atnāc šurp, un mēs to pārrunāsim. Man pēdējā laikā ļoti pie­trūkst saturīgu sarunu. Ja mums izdosies veiksmīga diskusija, varbūt es aizdošu tev vēl kādu grāmatu.

Kad biju to paņēmis, viņa ar pirkstu viegli iesita pa cieto vāku. Šī grāmata ir vērtīgāka par tevi! viņa sacīja bez jebkādas koķetērijas balsī. Ja tu to sabojāsi, vajadzēs attiecīgi piemaksāt.

-    Centīšos būt ļoti uzmanīgs, es teicu.

Devi pamāja ar galvu, tad pagriezās un devās pie rakstāmgalda. Nu tad ķeramies pie lietas! Viņa apsēdās. Tev vairs nav daudz laika, vai ne? viņa jautāja. Mācību maksa ir jānokārto līdz rītdienas pusdienlaikam.

-     Mana dzīve ir bīstama un pacilājoša, es teicu, sekodams viņai un apsēzdamies pretī pie rakstāmgalda. Un, kaut gan tava sabiedrība mani vienmēr ielīksmo, es biju cerējis šajā dimestri iztikt bez taviem pakalpojumiem.

-     Kā tev patīk Re’lara mācību maksa? Devi jautāja ar zinošu izteiksmi sejā. Cik smagi viņi tev iebelza?

-    Tas ir pārāk personīgs jautājums, es atbildēju.

Devi atklāti paskatījās man acīs. Mēs gatavojamies slēgt diezgan personīgu vienošanos, viņa izteiksmīgi sacīja. Nedomāju, ka es būtu pārkāpusi robežas.

-    Deviņi ar pusi, es teicu.

Devi nicīgi nosēcās. Biju domājusi, ka tu sevi parādīsi no vislabākās puses. Kad es biju Re’lara pakāpē, man nekad neuzlika augstāku maksu par septiņiem talantiem.

-    Tev bija pieeja Arhīviem, es atgādināju.

-               Man bija pieeja plašam intelektu klāstam, Devi lietišķi teica.

-    Turklāt es esmu ļoti attapīga! Viņa pasmīnēja, un abos viņas vaigos parādījās pievilcīgas bedrītes.

-     Tu esi spožāka par tikko izkaltu peniju, es atzinu. Neviens vīrietis nespētu stāties tev pretī.

-     Arī dažas sievietes knapi turas kājās! Devi izmeta. Viņas val­dzinošais smaids vispirms kļuva velnišķi draisks un tad pārtapa klaji ļaunīgā smīnā.

Nesaprazdams, kā uz to reaģēt, es pievērsos drošākam tematam.

-     Diemžēl man vajadzēs aizņemties četrus talantus, es teicu.

-     Ā! Devi atsaucās. Pēkšņi kļuvusi lietišķa, viņa sakrustoja rokas sev priekšā uz galda. Diemžēl es pēdējā laikā esmu šo to mainījusi sava veikala norisēs, viņa sacīja. Pašlaik es izsniedzu aizdevumus tikai tad, ja tie nav mazāki par sešiem talantiem.

Necentos slēpt savu sarūgtinājumu. Seši talanti? Devi, tāds papildu parāds būtu nepanesams akmens man kaklā!

Viņa nopūtās, izskatīdamās vismaz mazdrusciņ vainīga. Ari man ir sava problēma. Izsniedzot aizdevumu, es uzņemos zināmu risku. Ja mans parādnieks nomirst vai mēģina aizbēgt, es riskēju zaudēt savu ieguldījumu. Es riskēju ari ar to, ka parādnieki var ziņot par mani. Es riskēju ar to, ka mani var tiesāt pēc dzelzs likuma vai, vēl ļaunāk, nodot augļotāju ģildei.

-    Tu zini, ka es nekad neko tādu nemēģinātu, Devi.

-   Tas nemaina kopējo situāciju, Devi turpināja. Risks paliek spēkā, un tas ir vienāds gan lielu, gan mazu summu gadījumos. Kāpēc lai es tik nopietni riskētu mazu aizdevumu dēļ?

-    Mazu? es pārjautāju. Ar četriem talantiem es varētu iztikt ve­selu gadu!

Devi paklaudzināja ar pirkstu pa galdu un domīgi savilka lūpas. -* Papildu garantija?

-     Kā parasti, es atbildēju, veltīdams viņai visapburošāko smaidu.

-    Mana neatvairāmā pievilcība!

Devi neslēpti iesprauslājās. Par neatvairāmu pievilcību un trim asiņu lāsēm tu vari aizņemties sešus talantus ar maniem noteikumiem. Piecdesmit procenti par diviem mēnešiem!

-    Devi, es lūdzoši teicu, ko lai es iesāku ar lieko naudu?

-    Sarīko ballīti, viņa ierosināja. Pavadi dienu “Sprādzē”. Sameklē vietu, kur uz augstām likmēm uzspēlēt “faraonu”.

-    “Faraons” ir nodoklis cilvēkiem, kuri nespēj izskaitļot varbūtības, es teicu.

-    Tad paņem banku un savāc nodokļus! Devi atcirta. Nopērc sev kaut ko skaistu un uzvelc to, kad nākamreiz nāksi pie manis! Viņa nomēroja mani ar draudīgi izaicinošu skatienu. Varbūt tad es drīzāk būšu gatava dot tev atlaides.

-    Kā būtu, ja es aizņemtos sešus talantus uz vienu mēnesi par div­desmit pieciem procentiem? es jautāju.

Devi papurināja galvu, tomēr neizskatījās naidīgi noskaņota. Kvout, es cienu tavu vēlmi kaulēties, bet tu neko nevari piedāvāt pretī. Tu esi šeit tāpēc, ka tev nav citas izvēles. Es esmu šeit, lai tādu stāvokli izmantotu. Viņa bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Ar to es pelnu savu iztiku. Tas apstāklis, ka tev ir pievilcīga seja, šeit nespēlē nekādu lomu.

Devi nopietni ielūkojās man acis. Varam paskatīties ari no otras puses: ja kāds ģildes augļotājs aizdotu tev naudu, tu taču nenāktu šurp tikai tāpēc, ka es esmu glīta un tev patīk manu matu krāsa.

-     H ir skaista, es teicu. Mums, sarkanmatainajiem, vajadzētu turēties kopā.

-   Vajadzētu gan, viņa piekrita. Es ierosinu turēties kopā, maksājot piecdesmit procentus par diviem mēnešiem.

-    Labi! Es smagi atlaidos pret krēsla atzveltni. Tu esi uzvarējusi.

Devi triumfējoši pasmaidīja, un viņas vaigos atkal parādījās bedrītes.

-     Uzvarēt es varu tad, ja spēlējam mēs abi. Atvērusi rakstāmgalda atvilktni, viņa izņēma mazu stikla pudelīti un garu adatu.

Es pastiepu roku, taču Devi nepabīdlja tās uz manu pusi, tikai domīgi lūkojās manī. Visu labi apsverot, varbūt pastāv vēl cita iespēja.

-    Man patiktu cita iespēja, es sacīju.

-     Mūsu iepriekšējā sarunā tu ļāvi noprast, Devi teica, ka zini slepenu ieeju Arhīvos.

Es brīdi vilcinājos. Laikam tā bija.

-     Tāda informācija man būtu ļoti vērtīga, viņa izmeta ar pārāk uzkrītošu nevērību. Devi acīs dega kaismīga, gandrīz alkatīga vēlēšanās, kaut gan viņa centās to apslēpt.

Paskatījos lejup uz savām plaukstām un klusēju.

-    Es došu tev desmit talantus tūlīt un tepat uz vietas, Devi bez aplinkiem teica. Tas nebūs aizdevums. Es pirkšu informāciju. Ja mani “Krātuvē” pieķers, es no tevis nekādas ziņas neesmu saņēmusi.

Domās apsvēru, ko es varētu nopirkt par desmit talantiem. Jaunas drēbes. Lautas futrāli, kas nedraudētu kuru katru brīdi izjukt. Papīru. Cimdus gaidāmajai ziemai.

Nopūtos un papurināju galvu.

-    Divdesmit talantu! Devi teica. Un ģildes pieņemtos procentus par visiem varbūtējiem aizdevumiem nākotnē.

Divdesmit talantu nozīmētu, ka es pusgadu varu aizmirst rūpes par mācību maksu. Varētu “Frakcijā” strādāt pats pie saviem projektiem un nebūtu spiests gatavot klāja lampas. Varētu pasūtīt apģērbu pie drēb­nieka. Pirkt svaigus augļus. Varētu izmantot veļas mazgātavu, nevis mazgāt visu savām rokām.

Negribīgi ievilku elpu. Es…

-    Četrdesmit talantu! Devi kaismīgi iesaucās. Ģildes procenti! Un tu drīkstēsi pārgulēt ar mani!

Par četrdesmit talantiem es varētu nopirkt Dennai pašai savu pusarfu. Es varētu…

Pacēlu acis un redzēju, ka Devi cieši raugās manī no galda pretējās puses. Viņas lūpas bija valgas un gaiši zilajās acīs dega uguntiņas. Viņa lēni, neapzināti sakustināja plecus kā kaķis pirms lēciena.

Iedomājos par Auri, kas jutās apmierināta savas Apakšzemes drošībā. Ko viņa darīs, ja viņas mazajā valstībā ielauzīsies svešiniece?

-    Piedod, es teicu, bet tas nav iespējams. Iekļūšana tur ir… sarež­ģīta. Tā saistīta ar vēl kādu cilvēku, kas droši vien to negribēs pieļaut. Nolēmu nepievērst uzmanību Devi piedāvājuma otrajai daļai, jo nepa­visam nesapratu, kā uz to atbildēt.

Iestājās ilgs, saspringts klusums. Nolādēts! Devi beidzot izgrūda.

-     Izklausās, ka tu runā patiesību!

-    Tā ir, es teicu. Zinu, ka tā nav patīkama.

-     Nolādēts! Viņa nikni pablenza uz mani caur pieri un pastūma pudelīti un adatu pāri rakstāmgaldam.

Iedūru plaukstas virspusē un noskatījos, kā asinis no manas rokas ierit pudelītē. Pēc trim pilieniem iebāzu pudelītē arī adatu.

Devi apzieda korķi ar kādu lipīgu vielu un dusmīgi iebāza to pudelītes kaklā. Pēc tam viņa pasniedzās atvilktnē un izvilka asu dimanta irbuli.

-    Vai tu man uzticies? viņa jautāja, ieskrāpēdama stiklā skaitli. Vai tomēr gribi, lai es to aizzīmogoju?

-    Es tev uzticos, es atbildēju. Tomēr man labāk patiktu, ja tu to aizzīmogotu.

Devi izkausēja gabalu zīmogvaska un uzpilināja to pudeles kaklam. Piespiedu tam savas talanta stabulītes, atstājot izteiksmīgu nospiedumu.

Iebāzusi roku citā atvilktnē, Devi izvilka sešus talantus un trokšņaini nobēra tos uz galda. Tas varētu likties nenozīmīgs sīkums, ja viņas acis nebūtu tik saltas un naidīgas.

-     Es tik un tā atradīšu iespēju tur iekļūt! Devi teica, un viņas balsī skanēja ledains skarbums. Parunā ar to otru cilvēku! Ja tu man palīdzēsi, es parūpēšos, lai tev tas nebūtu jānožēlo.

ATGRIEZOS UNIVERSITĀTĒ labā noskaņojumā par spīti jaunā parāda nastai. Nopirku dažas vajadzīgas lietas, paņēmu lautu un devos ierastajā gājienā pa jumtiem.

Iekšpusē “Centra” ēka varēja apdullināt katru, kam tajā jāatrod ceļš: tas bija juceklīgs gaiteņu un kāpņu labirints, kas biežāk maldināja nekā veda uz mērķi. Turpretī šķērsot ēkas izkaisītos jumtus bija pavisam viegli. Aizgāju līdz mazajam iekšpagalmam, kas kādā celtniecības posmā bija padarīts pilnīgi nepieejams kā dzintara gabalā ieslēgta muša.

Auri pašlaik mani negaidīja, bet šī bija vieta, kurā es viņu pirmoreiz biju sastapis, un skaidros vakaros viņa reizēm iznāca ārā pavērot zvaig­znes. Es pārliecinājos, ka logi, kas pavēra skatu uz slēgto pagalmu, ir tumši un telpas aiz tiem tukšas, tad izvilku lautu un sāku to uzskaņot.

Kad biju spēlējis gandrīz stundu, izdzirdēju lejā, aizaugušajā pagalmā, čaboņu un piesardzīgu kustību. Tad parādījās Auri un pa zaroto ābeli uzrāpās līdz jumtam.

Viņa metās man pretī. Basās kājas viegli dipēja pār darvoto jumtu, un kuplais matu mākonis plīvoja viņai ap galvu. Es tevi dzirdēju! Auri teica, pieskrējusi tuvāk. Dzirdēju tevi pa lielu gabalu, jau no “Lēcieniem”!

-    Es tā kā atceros, lēnām sacīju, ka gribēju kādam spēlēt.

-    Man! Viņa smaidīdama piespieda abas plaukstas pie krūtīm. Ne­pacietībā gluži vai dejodama, viņa pamīņājās no vienas kājas uz otru.

-     Spēlē man! Es esmu bijusi tik pacietīga kā divi akmeņi kopā! viņa piebilda. Tu atnāci īstajā brīdī. Es droši vien nespētu būt tik pacietīga kā trīs akmeņi.

-     Labi, es nesteidzīgi atbildēju. Bet tas droši vien atkarīgs no tā, ko tu man atnesi.

Auri iesmējās un izslējās uz papēžiem, joprojām spiezdama abas plaukstas pie krūtīm. Un ko tu atnesi man?

Es pietupos un sāku raisīt vaļā savu saini. Atnesu tev trīs lietas, es teicu.

-    Cik tradicionāli! viņa smīnēdama atsaucās. Tu šovakar esi īsts, pareizi audzināts džentlmenis.

-    Esmu gan! es pacēlu rokā tumšu, smagu pudeli.

Auri to satvēra abās rokās. Kas to gatavojis?

-    Bites, es atbildēju. Un Bredonas aldari.

Auri pasmaidīja. Tātad trīs bites, viņa teica un nolika pudeli sev pie kājām. Es izvilku apaļu svaigas miežu maizes klaipu. Viņa pastiepās un pabakstīja to ar pirkstu, tad atzinīgi pamāja ar galvu.

Visbeidzot izņēmu no saiņa veselu kūpinātu lasi. Tas bija maksājis četrus drabus, bet es bažījos, ka Auri ēdienā, ko viņa manas prombūt­nes laikā nez kā pamanījās sadabūt, ir pārāk maz gaļas. Zivs viņai būtu noderīga.

Auri to ziņkārīgi nopētīja un, piešķiebusi galvu, ieskatījās vienīgajā zivs acī, kas bija redzama. Sveika, zivs! viņa teica. Pēc tam viņa palūkojās augšup uz mani. Vai tai ir kāds noslēpums?

Es apstiprinoši pamāju. Tai sirds vietā ir arfa.

Auri atkal paskatījās uz zivi. Nav brīnums, ka tā izskatās tik izbrī­nījusies.

Viņa izņēma zivi man no rokām un uzmanīgi nolika uz jumta. Tagad celies kājās! Arī man ir trīs lietas, tātad viss notiek taisnīgi.

Es piecēlos, un viņa man pastiepa audeklā ievīstītu priekšmetu. Tā bija resna svece, kas smaržoja pēc lavandas. Kas tajā ir iekšā? es jautāju.

-    Laimīgi sapņi, viņa atbildēja. Es tos ieliku tieši tev.

Pagrozīju sveci rokās, un manī iezibējās aizdomas. Vai tu to paga­tavoji pati?

Auri apstiprinoši pamāja ar galvu un līksmi pasmaidīja. Jā! Es esmu briesmīgi gudra!

Rūpīgi ievietoju sveci vienā no apmetņa kabatām. Paldies, Auri!

Viņa kļuva nopietna. Tagad aizver acis un noliecies, lai varu pasniegt tev otru dāvanu!

Es izbrīnījies aizvēru acis un mazliet saliecos, prātodams, vai viņa varētu būt pagatavojusi man cepuri.

Auri plaukstas pieskārās abās pusēs manai sejai, un es sajutu īsu, maigu skūpstu pašā pieres vidū.

Pārsteigts atvēru acis. Taču viņa jau stāvēja vairāku soļu attālumā, saspringti sažņaugusi rokas aiz muguras. Es nesapratu, ko sacīt.

Auri paspēra soli uz priekšu. Tu man esi īpašs cilvēks! viņa no­pietni teica, un sīkā sejiņa izskatījās gluži svinīga. Es gribu, lai tu zini, ka es vienmēr rūpēšos par tevi. Uzmanīgi pastiepusi roku, viņa kaut ko notrausa man no abiem vaigiem. Nē! Šovakar tā nevajag. Un te būs tava trešā dāvana. Ja tev klājas slikti, tu vienmēr vari nākt pie manis un palikt Apakšzemē. Tur ir jauki, un tu būsi drošībā.

-     Paldies, Auri! es teicu, līdzko spēju parunāt. Ari tu man esi īpašs cilvēks.

-    Protams! viņa nešaubīdamās atbildēja. Es esmu jauka kā mē­ness.

Stāvēju, cenzdamies sakopot domas, kamēr Auri aizsteidzās pie me­tāla izciļņa, kas rēgojās no skursteņa malas, un ar tā palīdzību atvēra pudeli. Tad viņa atgriezās, cieši spiezdama pudeli pie krūtīm.

-    Auri, es sacīju, vai tev nesalst kājas?

Viņa paskatījās lejup. Tāds darvots jumts ir patīkams, viņa teica un pakustināja kāju pirkstus. Joprojām silts no saules.

-    Vai tu gribētu kurpes?

-    Kas tajās būtu iekšā? viņa jautāja.

-    Tavas kājas, es atbildēju. Drīz būs ziema.

Auri paraustīja plecus.

-    Tev sals kājas.

-    Ziemā es nekāpju te augšā, viņa teica. Tas nav patīkami.

Pirms es paguvu atbildēt, no liela ķieģeļu skursteņa aizmugures iznira

Elodins, kustēdamies tik nepiespiesti, it kā būtu iznācis pēcpusdienas pastaigā.

īsu brīdi visi trīs raudzījāmies cits citā, un, kaut gan pārsteigti jutā­mies visi, katram tas izpaudās citādi. Mēs ar Elodinu bijām tikai izbrī­nījušies, bet ar acs kaktiņu es redzēju, ka Auri ir sastingusi kā izbiedēta stirna, kas jebkurā mirklī gatava mesties projām uz drošu patvē­rumu.

-     Maģistr Elodin, es teicu, cik mierīgi un draudzīgi vien spēju, izmisīgi cerēdams, ka viņš nedarīs neko tādu, kas aizbiedētu Auri pro­jām. Pēdējā reizē, kad viņa bija iztrūkusies un aizbēgusi pazemē, viņa veselu dienkopu nebija uzdrošinājusies iznākt ārā. Prieks jūs redzēt!

-    Sveiki! Elodins atsaucās tikpat nevainojami nevērīgā tonī, it kā šāda satikšanās nakts vidū uz jumta nebūtu nekas īpašs. Patiesībā pilnīgi iespējams, ka viņš tur neko īpašu nesaskatīja.

-    Maģistr Elodin! Auri aizlika vienu pēdu aiz otras un, satvērusi skrandainās kleitas malas, viegli pakniksēja.

Elodins palika stāvam ēnā, ko mēness meta no augstā ķieģeļu skur­steņa. Atbildot sveicienam, viņš ar dīvainu svinīgumu paklanījās. Pus­tumsā nevarēju saskatīt viņa vaibstus, bet viegli varēju iedomāties, kā viņa vērīgās acis pēta baskājaino bezpajumtnieci ar kuplo matu vilni ap galvu. Un kas tad atvedis tevi šurp šajā jaukajā vakarā? Elodins jautāja.

Es saspringu. Auri bija vārīga pret jautājumiem.

Par laimi, Elodina jautājums viņu nesamulsināja. Kvouts man atnesa jaukas mantas, Auri teica. Viņš man atnesa bišu alu un miežu maizi, un vēl kūpinātu zivi, kurai sirds vietā ir arfa.

-    Ā! Elodins atsaucās, atkāpdamies no skursteņa. Paplikšķinājis pa apmetni, viņš sataustīja kabatu un, kaut ko no tās izvilcis, sniedza viņai.

-     Diemžēl es esmu atnesis tev tikai sinnas augli.

Auri pakāpās mazu, vieglu dejotājas soli atpakaļ un neizrādīja tieksmi to paņemt. Vai tu atnesi kaut ko Kvoutam?

Tas šķita Elodinu samulsinām. Brīdi viņš neveikli stāvēja, izstiepis roku. Diemžēl nē, viņš atbildēja. Bet es domāju, ka arī Kvouts man neko nav atnesis.

Auri piemiedza acis un mazliet sarauca pieri, pauzdama aizkaitinā­jumu. Kvouts ir atnesis mūziku, viņa bargi sacīja. Un mūzika ir visiem.

Elodins atkal brīdi klusēja, un atzīšos, ka man gluži labi patika redzēt viņa neveiklību: pārmaiņas pēc kāda cita cilvēka uzvedība bija spējusi samulsināt viņu. Elodins pagriezās un viegli paklanījās uz manu pusi.

-     Lūdzu piedošanu! viņš teica.

Es galanti palocījos pretī. Viss ir kārtībā!

Elodins atkal pagriezās pret Auri un vēlreiz izstiepa roku.

Viņa paspēra divus sīkus solīšus, bridi apstājās, tad paspēra vēl divus soļus uz priekšu. Lēnām izstiepusi roku, viņa saņēma mazo augli, mirkli stāvēja nekustēdamās un tad žigli atkāpās vairākus soļus atpakaļ, pie­spiedusi abas rokas pie krūtīm. Laipni pateicos! viņa teica un vēlreiz īsi pakniksēja. Tagad tu vari mums pievienoties, ja gribi. Un, ja labi uzvedīsies, vēlāk tu drīkstēsi palikt un klausīties, kā Kvouts spēlē. Viņa mazliet piešķieba galvu, it kā būtu uzdevusi jautājumu.

Bridi vilcinājies, Elodins piekrītoši pamāja.

Auri aiztecēja līdz jumta malai un caur ābeles kailajiem zariem no­šļūca lejā pagalmā.

Elodins noskatījās viņai pakaļ. Kad viņš pacēla galvu, es mēnesgaismā redzēju viņa sejā ļoti domīgu izteiksmi. Piepeši man pakrūti sažņau­dza skaudras, mokošas bažas. Maģistr Elodin?

Viņš paskatījās uz mani. Mmm?

No agrākās pieredzes zināju, ka Auri būs atpakaļ jau pēc trim vai četrām minūtēm, nesdama līdzi kaut ko no Apakšzemes. Jārunā bija ātri.

-    Zinu, ka tas izskatās dīvaini, es teicu, bet ar viņu ir jābūt uzma­nīgam. Viņa ir ļoti nervoza. Nepieskarieties viņai. Neizdariet straujas kustības. Tas viņu aizbaidītu.

Elodina seju atkal slēpa ēna. Ak tā? viņš atjautāja.

-     Jāvairās arī no skaļiem trokšņiem. Pat no skaļiem smiekliem. Un viņai nedrīkst uzdot nekādus personiskus jautājumus. Tad viņa vien­kārši aizbēgs projām. Es dziļi ievilku elpu un centos sakopot domas, kas satraukti riņķoja galvā. Parasti es protu labi izteikties un, ja vien pietiek laika, esmu diezgan drošs par savām spējām pārliecināt gandrīz jebkuru par jebko. Taču Elodins bija pārlieku neaprēķināms, lai viņu tik vienkārši varētu apvārdot.

-    Jūs nevienam nedrīkstat stāstīt, ka viņa ir šeit! Tas izskanēja uzstājīgāk, nekā es biju vēlējies, un es tūlīt nožēloju savu vārdu izvēli. Man nebija nekādu tiesību dot rīkojumus maģistram, kaut arī viņš būtu pa pusei jucis. Tas ir, es gribēju teikt, aši mēģināju izlabot teikto,

-    es to uzskatītu par lielu personīgu pakalpojumu, ja jūs viņu nevienam nepieminētu.

Elodins veltīja man ilgu, pētošu skatienu. Un kāpēc gan tā, Re’lar Kvout?

Jutu, ka nosvīstu, dzirdot bezkaislīgo uzjautrinājumu viņa balsī.

-    Viņu ieslodzīs “Patvērumā”, es teicu. Jūs taču labāk par visiem… Apklusu, juzdams sausumu rīklē.

Elodins cieši raudzījās manī, un, kaut gan viņa seju slēpa ēna, es redzēju dusmīgi savilktos vaibstus. Ko es labāk par visiem, Re’lar Kvout? Vai tu iedomājies, ka zini manas jūtas attiecībā uz “Patvērumu”?

Jutu, ka visas manas teicamās pārliecināšanas spējas un ieceres sa­brūk un nokrīt man pie kājām. Un piepeši man šķita, ka esmu atgriezies Tarbeanas ielās, kur pakrūti žņaudz bads un krūtīs milzt bezcerība; kur es raustu aiz piedurknes jūrniekus un tirgotājus, lūgdamies penijus, puspenijus, šimus. Lūgdamies jebko, kas dotu iespēju paēst.

-     Lūdzu, es sacīju Elodinam, es jūs ļoti lūdzu, maģistr Elodin! Ja viņu sāks meklēt, viņa paslēpsies, un es viņu vairs neatradīšu. Viņas prāts nav gluži vesels, bet viņa šeit jūtas laimīga. Un es varu par viņu rūpēties. Ne jau daudz, bet kaut vai drusciņ. Ja viņu notvers, būs vēl ļaunāk. “Patvērums” viņu nogalinātu. Lūdzu, maģistr Elodin, es darīšu visu, ko vēlaties! Tikai nestāstiet nevienam!

-     Kuš! Elodins mani apklusināja. Viņa nāk atpakaļ! Pastiepis roku, viņš satvēra mani aiz pleca, un viņa seju apspīdēja mēnesgaisma. Viņa seja nepavisam nebija dusmīga. Tajā bija jaušams tikai mulsums un bažas. Augstie kungi un dāmas, tu taču drebi! Ievelc elpu un uzliec savu skatuves masku! Ja viņa ieraudzīs tevi ar tādu ģīmi, tu pats viņu aizbiedēsi!

Ievilku dziļu elpu un centos nomierināties. Elodina raižpilnā izteiksme pazuda, un viņš atkāpdamies atlaida manu plecu.

Es laikus pagriezos un ieraudzīju Auri pilnām rokām steidzamies šurp pāri jumtam. Viņa apstājās netālu no mums, nopētīja mūs abus, tad vieglā, uzmanīgā solī tecēja tuvāk, līdz atgriezās agrākajā vietā. Brīdi stāvējusi, viņa graciozi apsēdās uz jumta, savilkdama zem sevis sakrustotās kājas. Arī mēs ar Elodinu apsēdāmies, kaut gan mums tas neizdevās tik eleganti.

Auri izklāja auduma gabalu, rūpīgi novietoja to starp mums visiem trim un nolika vidū lielu, gludu koka šķīvi. Viņa izvilka sinnas augli un paostīja to, skatīdamās tam pāri. Kas tajā ir iekšā? viņa jautāja Elodinam.

-   Saulesgaisma, viņš nepiespiesti atbildēja, it kā būtu gaidījis tādu jautājumu. Turklāt agra rīta saulesgaisma.

Viņi pazina viens otru. Protams! Tāpēc Auri jau no sākuma nebija aizbēgusi projām. Jutu, ka dzelžainais sasprindzinājums man mugurā starp lāpstiņām mazliet atslābst.

Auri vēlreiz paoda augli un brīdi domīgi nogaidīja. Tas ir jauks! viņa paziņoja. Bet Kvouta atnestās lietas ir vēl jaukākas.

-   Tā tas varētu būt, sacīja Elodins. Laikam jau Kvouts ir jaukāks nekā es.

-   Pats par sevi saprotams! Auri nešaubīdamās piekrita.

Auri sagatavoja maltīti, sadalot maizi un zivi trīs līdzīgās daļās. Viņa turklāt nolika mums priekšā zemu māla trauku ar sālītām olīvām. Es nopriecājos, redzēdams, ka viņa spēj pati gādāt par sevi, kad manis nav tuvumā.

Auri ielēja alu manā pazīstamajā porcelāna tasītē. Elodins dabūja mazu stikla burciņu, kādās mēdz glabāt ievārījumu. Auri viņam to pie­pildīja pirmajā reizē, bet otrajā reizē atstāja tukšu. Paliku neziņā, vai tas noticis tāpēc, ka viņš sēdēja pārāk tālu, vai arī tā bija slēpta Auri nepatikas izpausme.

Mēs ēdām klusēdami. Auri koda mazus, izsmalcinātus kumosus, sēdē­dama taisni izslietu muguru. Elodins ēda piesardzīgi un palaikam uzmeta man īsu skatienu, it kā nejustos pārliecināts, kā jāizturas. Pēc tā es spriedu, ka viņš nekad nav ēdis maltīti kopā ar Auri.

Kad pārējais bija apēsts, Auri izvilka mazu, spožu nazi un sadalīja sinnas augli trijās daļās. Līdzko viņa pārgrieza augļa mizu, es sajutu nāsīs ieplūstam saldu, spēcīgu smaržu. Man mutē saskrēja siekalas. Sinnas augļi tika ievesti no tālām zemēm, un tādiem kā es tie bija pārāk dārgi.

Auri pasniedza man gabalu, un es saudzīgi saņēmu to pirkstos.

-   Liels paldies, Auri!

-   Laipni lūdzu, Kvout!

Elodins vairākkārt paskatījās no manis uz viņu un atpakaļ. Auri?

Es gaidīju, ko viņš sacīs tālāk, taču tas bija viss.

Auri saprata ātrāk nekā es. Tas ir mans vārds, viņa teica, lepni smaidīdama.

-   Patiešām? Elodins pārjautāja.

Auri pamāja ar galvu. To man deva Kvouts. Viņa starodama paskatījās uz mani. Vai tas nav lielisks vārds?

Elodins piekrītoši pamāja. Ļoti jauks vārds, viņš laipni sacīja.

-   Un tev tas piestāv.

-  Jā, Auri apstiprināja. Tas man ir kā puķe sirdī. Viņa nopietni paskatījās uz Elodinu. Ja tavs vārds kļūst tev par smagu, tad jāsaka, lai Kvouts dod tev jaunu vārdu!

Elodins vēlreiz pamāja ar galvu un nokoda gabaliņu no sinnas augļa. Košļādams to, viņš pagriezās un palūkojās uz mani. Mēnesgaismā es redzēju viņa acis. Tās bija vēsas, domīgas un neapšaubāmi, neapstrīdami saprātīgas.

*  * *

Pēc maltītes es nodziedāju dažas dziesmas, un tad mēs atvadījāmies.

Es devos projām kopā ar Elodinu. Es zināju vismaz pusduci ceļu, pa kuriem nokāpt no “Centra” jumtiem, tomēr ļāvu, lai viņš iet pirmais.

Pagājām garām apaļai akmens observatorijai, kas pacēlās virs jumta, un devāmies tālāk pa garu, samērā lēzenu metāla klājumu.

-   Cik sen tu nāc pie viņas? Elodins jautāja.

Es brīdi domāju. Pusgadu? Viss atkarīgs no tā, ko uzskata par sākumu. Kad es viņu pirmoreiz ieraudzīju, biju šeit spēlējis jau divas dienkopas. Vēl ilgāks laiks pagāja, līdz viņa uzdrošinājās runāt ar mani.

-   Tev ir veicies labāk nekā man, Elodins teica. Es viņu redzu jau gadiem. Šī bija pirmā reize, kad viņa pielaida mani tuvāk par desmit soļiem. Mēs ar viņu paretam pārmijam dažus vārdus un arī tikai labā­kajās dienās.

Mēs pārkāpām pāri platam, zemam skurstenim un turpinājām ceļu pa lēzenu darvota koka laukumu. Man palēnām uzmācās bažas. Kāpēc Elodins cenšas viņai tuvoties?

Atcerējos dienu, kad kopā ar Elodinu biju aizgājis uz “Patvērumu” un redzējis viņa gilleru Alderu Vinnu. Iedomājos, ka līdzīgā stāvoklī varētu nonākt Auri. Sīkā Auri, piesaitēta pie gultas ar biezām ādas siksnām, lai nevarētu sevi ievainot vai mētāties, kamēr kopēji viņu baro…

Es apstājos. Elodins paspēra vēl dažus soļus, tad pagriezās un paska­tījās uz mani.

-   Viņa ir mans draugs, es lēni teicu.

Viņš pamāja ar galvu. Tas ir redzams.

-   Un man nav tik daudz draugu, lai es varētu atļauties tos zaudēt, es turpināju. Viņu noteikti ne! Apsoliet, ka nevienam nestāstīsiet par viņu un nemēģināsiet iesprostot viņu “Patvērumā”! Tā vieta viņai neder. Es krampjaini noriju siekalas sausajā rīklē. Man vajag, lai jūs apsolāt!

Elodins piešķieba galvu uz vienu pusi. Es dzirdu “jo citādi…”, viņš teica ar uzjautrinājumu balsī. Kaut gan tu vārdos to nepateici, man ir jāapsola, jo citādi… Viens viņa mutes kaktiņš savilkās greizā smaidā.

Elodina smaids manī uzvilnīja dusmas, kas jaucās ar bažām un bai­lēm. Piepeši es sajutu mutē karstu plūmju un muskatrieksta garšu un spēji apzinājos, ka man pie augšstilba zem biksēm ir piesaitēts nazis. Jutu, ka mana roka lēni ieslīd kabatā.

Tad dažus soļus aiz Elodina es ieraudzīju jumta malu un jutu, ka manas kājas sakustas gatavībā lēcienam un tvērienam, pēc kura mēs abi nokristu no jumta uz cietajiem bruģakmeņiem.

Manu augumu spēji ieskāva auksti sviedri, un es aizvēru acis. Lēni, dziļi ievilku elpu, un garša mutē izgaisa.

Es atkal atvēru acis. Man vajag, lai jūs apsolāt! es teicu. Citādi es droši vien izdarīšu kādu neaptveramu aplamību. Es vēlreiz noriju siekalas. Un tas nāks par ļaunu mums abiem.

Elodins nenovērsa skatienu no manis. Cik izteiksmīgi un godīgi draudi! viņš teica. Parasti tie mēdz būt krietni skarbāki un skrimšļaināki.

-   Skrimšļaināki? es neizpratnē pārjautāju.

-   Šaušalīgāki un skrimšļaināki, viņš atbildēja. Biežāk gadās dzir­dēt: “Es tev pārlauzīšu kājas! Es tev pārlauzīšu sprandu!” Tas man liek domāt par skrimšļaino skaņu, kad pavārs atkaulo cāli.

-   Ā! es novilku. Saprotu.

Krietnu bridi mēs raudzījāmies viens otrā.

-          Es nevienu nesūtīšu šurp viņu savākt, Elodins beidzot teica.

-    Dažiem cilvēkiem “Patvērums” ir piemērota vieta. Daudziem tā ir vienīgā vieta. Bet es neieslodzītu tur pat traku suni, ja vien būtu kāda labāka iespēja.

Viņš pagriezās un devās tālāk. Kad es paliku uz vietas, viņš apstājās un atskatījās atpakaļ.

-   Ar to ir par maz, es teicu. Man vajag, lai jūs apsolāt!

-   Es zvēru pie savas mātes piena! Elodins teica. Es zvēru pie sava vārda un sava spēka! Es zvēru pie mūžam mainīgā mēness!

Mēs devāmies tālāk.

-   Viņai vajadzīgas siltākas drēbes, es teicu. Un zeķes un kurpes. Un sega. Un visām lietām ir jābūt jaunām. Auri nevelk neko, kas ir piederējis kādam citam. Esmu jau mēģinājis.

-   No manis viņa neko nepieņem, Elodins sacīja. Esmu viņai šo to atnesis un atstājis. Viņa tam nepieskaras. Viņš pagriezās un paskatījās uz mani. Ja es tās lietas iedotu tev, vai tu varētu nodot tās tālāk?

Es piekrītoši pamāju. Tādā gadījumā viņai vēl vajag divdesmit talantu, rubīnu olas lielumā un jaunu gravēšanas rīku komplektu.

Elodins atklāti, sirsnīgi pasmējās. Vai viņai vajag ari lautas stīgas?

Es atbildēju apstiprinoši. Ja iespējams, divus komplektus.

-   Kāpēc tu izvēlējies Auri? Elodins jautāja.

-   Tāpēc, ka viņai nav neviena cita, es atbildēju. Tāpat kā man. Ja mēs nerūpēsimies viens par otru, kurš cits to darīs?

Elodins papurināja galvu. Nē. Kāpēc tu izvēlējies viņai tādu vārdu?

-   Ā! es samulsis novilku. Tāpēc, ka viņa ir gaiša un jauka. Viņai nav iemesla tādai būt, bet viņa tāda ir. Auri nozīmē “saulains”.

-   Kādā valodā? Elodins jautāja.

Es bridi vilcinājos. Laikam siaru.

Viņš papurināja galvu. Siaru valodā “saulains” ir Ieviliet.

Pūlējos atcerēties, no kurienes esmu uzzinājis šo vārdu. Vai biju tam uzdūries Arhīvos…?

Pirms man tas izdevās, Elodins ierunājās atkal. Es gatavojos apmā­cīt studentu grupu, viņš nevērīgi teica. Tā būs domāta tiem, kurus interesē smalkā un komplicētā vārdnieku māksla. Viņš uzmeta man iesāņus skatienu. Sāku domāt, ka tev tā varbūt nebūtu gluži neliet­derīga laika šķiešana.

-   Mani tā varētu interesēt, es piesardzīgi teicu.

Viņš pamāja ar galvu. Tev būtu jāizlasa Tekama “Pamatprincipi”, lai sagatavotos šim kursam. Grāmata nav gara, bet pamatīga, ja tu mani saproti.

-         Ja jūs man aizdotu eksemplāru, es to ļoti vēlētos izlasīt, es teicu.

-   Ja ne, man būs kaut kā jāizkuļas bez tās. Elodins neizpratnē paska­tījās uz mani. Es esmu izraidīts no Arhīviem.

-   Ko, joprojām? viņš izbrīnījies jautāja.

-   Joprojām.

Elodins izskatījās sašutis. Cik ilgi tas jau velkas? Pusgadu?

-  Pēc trim dienām būs trīs gada ceturtdaļas, es atbildēju. Maģistrs Lorrens man ir skaidri licis saprast savu attieksmi šajā jautājumā.

-  Tas ir beidzamais stulbums! Elodins paziņoja neparastā aizstāvja tonī. Tu tagad esi mans Re’lars!

Viņš negaidot mainīja virzienu un devās pāri jumta laukumam, no kura es parasti vairījos, jo tam bija māla dakstiņu segums. No turienes mēs nolēcām šaurā šķērsielā, tad pārgājām pāri kādas viesnīcas lēzena­jam jumtam un uzkāpām uz plaša akmens jumta.

Pēc kāda laika mēs nonācām pie liela loga, aiz kura mirdzēja silta sveces gaisma. Elodins pieklauvēja pie stikla tik sparīgi, it kā tās būtu durvis. Paskatījies apkārt, es sapratu, ka mēs stāvam virs Maģistru zāles.

Pēc brīža es loga iekšpusē ieraudzīju garo, kalsno maģistra Lorrena stāvu, kas aizsedza sveces gaismu. Viņš atbīdīja bultu, un viss lielais logs atvērās vaļā.

-   Elodin, kā varu tev palīdzēt? Lorrens jautāja. Ja šāds stāvoklis viņam šķita neparasts, viņa sejā tas nebija izlasāms.

Elodins pastiepa īkšķi pāri plecam uz manu pusi. Šis zēns stāsta, ka viņš joprojām esot izraidīts no Arhīviem. Vai tā ir taisnība?

Lorrena bezkaislīgais skatiens pārslīdēja uz mani, tad atgriezās pie Elodina. Taisnība.

-   Nu tad laid viņu tur atpakaļ! Elodins teica. Viņam ir jālasa grāmatas. Tu savu sakāmo esi jau pateicis.

-  Viņš ir pārgalvīgs, Lorrens noteikti sacīja. Biju paredzējis atturēt viņu no Arhīviem vismaz gadu.

Elodins nopūtās. Jā, jā, ļoti tradicionāla pieeja. Bet vai tu nevarētu dot viņam vēl vienu iespēju? Esmu gatavs galvot par viņu.

Lorrens ilgi lūkojās manī ar pētošu skatienu. Es pūlējos izskatīties pēc iespējas atbildīgs un apzinīgs, kaut gan diez vai vēlā vakara laikā uz jumta tas bija iespējams.

-   Nu labi! Lorrens beidzot teica. Bet tikai “Sējumos”.

-    “Sējumi” ir zupiņa tiem, kuri nespēj sakošļāt ēdienu! Elodins izaicinoši iesaucās. Mans zēns ir Re’lars! Viņam iekšā ir vairāk pul­vera nekā divdesmit vīriem! Viņam ir svarīgi izpētīt “Krātuvi” un atklāt neskaitāmas nelietderīgas gudrības!

-   Tavs zēns man nerūp, Lorrens nesatricināmā mierā atbildēja.

-   Man visupirmām kārtām rūp paši Arhīvi.

Elodins pastiepa roku un, sagrābis mani aiz pleca, pagrūda uz priekšu.

-   Un ko tu teiksi par šito priekšlikumu? Ja tu pieķersi viņu vēl kādā pār­galvībā, es ļaušu tev nocirst viņam īkšķus! Kā tev šķiet, vai tas nebūtu vislabākais piemērs'citiem?

Lorrens lēni un ilgi raudzījās uz mums abiem. Tad viņš pamāja ar galvu. Labi, es esmu ar mieru! viņš atbildēja un aizvēra logu.

-   Nu, re! Elodins izteiksmīgi noteica.

-   Pie velna, ko tas nozīmē? es noprasīju, lauzīdams rokas. Es… Ko tas viss nozīmē?

Elodins izbrīnījies paskatījās uz mani. Ko tas nozīmē? To, ka tu esi ielaists Arhīvos! Problēma ir atrisināta!

-   Jūs taču nedrīkstat piedāvāt viņam iespēju nocirst man īkšķus! es iesaucos.

Elodins izbrīnā savilka uzacis. Vai tad tu grasies vēlreiz pārkāpt noteikumus? viņš uzsvērti noprasīja.

-   Es… nē. Bet…

-  Tātad tev ne par ko nav jāuztraucas, Elodins atmeta. Viņš pagrie­zās un devās pa lēzeno jumtu tālāk. H man šķiet. Tomēr es tavā vietā būtu ļoti uzmanīgs. Ar Lorrenu neviens nekad neko nevar zināt.

*  * *

Nākamajā rītā tūlīt pēc pamošanās es devos uz Universitātes kasi un nokārtoju rēķinus ar Rīemu, saskābušo vīreli, kura pārziņā bija visas Universitātes finanses. Samaksāju savus grūti iegūtos deviņus talantus un piecus džotus, nodrošinādams sev vietu Universitātē uz vēl vienu dimestri.

Pēc tam aizgāju uz “Reģistriem un sarakstiem”, kur pierakstījos uz “Medikas” novērošanas nodarbībām, kā arī uz fiziognomijas un zāļu gatavošanas kursu. Pēc tam izvēlējos dzelzs un vara metalurģijas zinības “Frakcijā” pie Kammara. Un visbeidzot pieteicos padziļinātas simpātijas kursā pie Elksas Dala.

Tikai pēc tam es aptvēru, ka nezinu Elodina paredzēto nodarbību nosaukumu. Šķirstīju reģistrācijas žurnālu, līdz ieraudzīju Elodina vārdu, un pēc tam vilku pirkstu lejup līdz vietai, kur ar melnu tinti trekniem burtiem bija ierakstīts kursa nosaukums: “Kas darāms, lai nekļūtu par muļķa ēzeli”.

Es nopūtos un tukšajā rindā zem nosaukuma ierakstīju savu vārdu.

KAD NAKAMAJA rītā pamodos, visupirms man atmiņā uznira doma par Elodina nodarbību. Sajutu pakrūtē pacilātu tirpoņu. Pēc vairākiem mēnešiem, kuros biju centies panākt, lai Vārdu maģistrs kļūtu par manu skolotāju, man beidzot bija radusies iespēja mācīties vārdnieka prasmi, īstu maģiju. Taborlina Lielā maģiju.

Tomēr vispirms mani gaidīja darbs. Elodina nodarbība bija paredzēta tikai dienas vidū. Tā kā virs galvas melnēja Devi parāds, man vēl vaja­dzēja cītīgi nostrādāt vairākas stundas “Frakcijā”.

*  * *

Kilvina darbnīcā jau pie durvīm mani kā mūzika ieskāva pazīstama, pussimt darbīgu roku radīta šķindoņa. Kaut gan šī bija bīstama vieta, tās gaisotne mani allaž neparasti nomierināja. Daudzi studenti greizi skatījās uz manu straujo augšupeju Arkanuma rindās, tomēr artefakcijas meistaru vidū es biju lielākoties iemantojis tādu kā negribīgu atzinību.

Redzēju Manetu strādājam pie cepļiem un devos uz viņa pusi, līku­modams starp aizņemtajiem darbgaldiem. Manets vienmēr zināja, kāds darbs atmaksājas vislabāk.

-   Kvout!

Plašā telpa pieklusa, un pagriezies es ieraudzīju maģistru Kilvinu stāvam sava kabineta durvis. Viņš īsi pamāja ar roku, aicinādams mani pie sevis, un atgriezās kabinetā.

Darbnīcu lēnām piepildīja agrākā murdoņa, studentiem atsākot darbu, un es devos gar daudzajiem galdiem cauri telpai uz Kilvina kabi­netu, juzdams, ka mani pavada daudzu acu skatieni.

Piegājis tuvāk, pa lielo kabineta logu es redzēju, ka Kilvins kaut ko raksta uz sienas tāfeles. Viņš bija puspēdu garāks par mani, un viņa rumpis atgādināja mucu. Kuplā, spurainā bārda un tumšās acis šķietami darīja viņu pat vēl lielāku.

Pieklājīgi pieklauvēju pie durvju stenderes, un Kilvins pagriezdamies nolika krītu malā. Re’lar Kvout! Nāc iekšā! Un aizver durvis!

Noraizējies iegāju kabinetā un aizvēru aiz sevis durvis. Darbnīcas šķindas un klaboņa pilnīgi pieklusa, un es nodomāju, ka Kilvins varbūt šajā vietā ir izmantojis viltīgu sigaldriju, kas apslāpē troksni. Kabinetā valdīja gluži vai rēgains klusums.

Kilvins paņēma no galda malas papīra lapu. Es dzirdēju satraucošu ziņu, viņš teica. Pirms dažām dienām uz “Novietni” atnāca kāda meitene. Viņa meklēja jaunu cilvēku, kurš esot pārdevis viņai burvju amuletu. Viņš ieskatījās man acīs. Vai tev par to ir kaut kas zināms?

Es papurināju galvu. Ko viņa gribēja?

-  Mēs nezinām, Kilvins atbildēja. Tobrīd “Novietnē” strādāja Bazils. Viņš teica, ka meitene bijusi jauna un izskatījusies diezgan satraukta. Viņa meklēja… Kilvins ieskatījās papīra lapā, …jaunu burvi. Vārdu viņa nezināja, bet teica, ka tas esot bijis jauns, glīts, sarkanmatains vīrietis.

Kilvins nolika lapu atpakaļ uz galda. Bazils stāstīja, ka sarunas laikā meitene esot satraukusies arvien vairāk. Viņa izskatījusies izbiedēta, un, kad Bazils gribējis uzzināt viņas vārdu, viņa raudādama aizskrējusi projām. Kilvins sakrustoja varenās rokas uz krūtīm un bargi lūkojās manī. Tāpēc es tev jautāju skaidri un gaiši: vai tu esi pārdevis amu­letus jaunām sievietēm?

Jautājums mani gluži samulsināja. Amuletus? es pārjautāju.

-   Kādai vajadzībai?

-   To es gribētu dzirdēt no tevis, Kilvins drūmi atbildēja. Varbūt amuletus veiksmei, varbūt mīlestībai. Varbūt tādus, kas ļauj sievietei ieņemt bērnu, vai tādus, kas ļauj no tā izvairīties. Amuletus pret dēmo­niem un tā tālāk.

-   Vai tādus ir iespējams izgatavot? es jautāju.

-   Nē, Kilvins noteikti atbildēja. Un tāpēc mēs tādus nepārdodam. Viņa tumšās acis neatlaidīgi urbās manī. Tātad es jautāju vēlreiz: vai tu esi pārdevis amuletus tumsonīgiem iedzīvotājiem?

Šis apvainojums man bija tik negaidīts, ka nespēju iedomāties nekādu atbildi, lai sevi aizstāvētu. Tad es aptvēru, cik tas ir bezjēdzīgs, un nenovaldīju smieklus.

Kilvina acis samiedzās šaurāk. Tur nav nekā uzjautrinoša, Re’lar Kvout. Tāda rīcība Universitātē ir stingri aizliegta, turklāt students, kurš atļaujas pārdot viltus amuletus… Kilvina balss aprāvās, un viņš papu­rināja galvu. Tas atklāj nepiedodamu rakstura iezīmi.

-    Maģistr Kilvin, paskatieties uz mani! es teicu, paraustīdams kreklu. Ja es izvilinātu naudu no lētticīgiem ļaudīm, man nebūtu jāvalkā lietoti, pašausti krekli.

Kilvins pārlaida man skatienu, it kā pirmoreiz būtu pamanījis manu apģērbu. Taisnība! viņš teica. Tomēr nav grūti iedomāties, ka tieši trūcīgs students var vieglāk padoties tādiem kārdinājumiem.

-  Esmu par to domājis, es atzinos. Ar penija vērtu dzelzs gabalu un desmit minūtēm vienkāršas sigaldrijas es varētu pagatavot karekli, kas pieskārienā izraisa aukstumu. Tādu priekšmetu nebūtu grūti pārdot. Es paraustīju plecus. Taču es labi zinu, ka tas nozīmētu grēkot pret “Negodīgas peļņas” noteikumiem. Tādu risku es neuzņemtos.

Kilvins sarauca pieri. Arkanuma loceklis vairās no tādas rīcības tāpēc, ka tā ir nekrietna, Re’lar Kvout. Nevis tāpēc, ka tā nozīmē pārāk lielu risku.

Es skumīgi pasmaidīju. Maģistr Kilvin, ja jums būtu tik liela uzticība maniem morāles principiem, tad šī saruna nenotiktu.

Viņa sejas izteiksme mazliet atmaiga, un viņš tikko jaušami pasmai­dīja. Nenoliegšu, ka no tevis es tiešām neko tamlīdzīgu negaidu. Bet esmu piedzīvojis pārsteigumus jau agrāk. Es slikti veiktu savus pienā­kumus, ja necenstos izpētīt šādus gadījumus.

-   Vai meitene bija atnākusi sūdzēties par savu amuletu? es jautāju.

Kilvins papurināja galvu. Nē. Kā jau teicu, viņa neatstāja nekādu

ziņu. Tomēr es nesaprotu, kāpēc lai jauna, uztraukta meitene, kurai ir amulets, nāktu tevi meklēt, nezinādama tavu vārdu, bet nepārprotami aprakstīdama tevi. Viņš lūkojās manī, savilcis uzacis, it kā gaidītu atbildi uz jautājumu.

Es nopūtos. Vai gribat dzirdēt godīgu atbildi, maģistr Kilvin?

Kilvins izbrīnā sarauca pieri. To es gribu vienmēr, Re’lar Kvout.

-   Domāju, ka man kāds cenšas sagādāt nepatikšanas, es teicu. Salīdzinājumā ar neseno alķīmiskas indes izmantojumu baumu izplatī­šana no Ambroza puses būtu itin maiga un izsmalcināta rīcība.

Kilvins pamāja ar galvu un izklaidīgi noglauda kuplo bārdu. Jā, es saprotu.

Paraustījis plecus, viņš paņēma nolikto kritu. Nu labi! Pagaidām uzskatīsim šo gadījumu par nokārtotu. Viņš pagriezās pret tāfeli un pār plecu vēlreiz pameta skatienu uz mani. Ceru, ka pie manis nenāks bariem grūtu sieviešu, vicinot dzelzs karekļus un lādējot tavu vārdu?

-   Es centīšos gādāt, lai tā nenotiktu, maģistr Kilvin.

*  * *

Pavadījis dažas stundas pie kārtējā gabaldarba “Frakcijā”, es devos uz lekciju zāli “Centra” ēkā, kur vajadzēja notikt Elodina nodarbībai. Tā bija paredzēta dienas' vidū, bet es ierados pusstundu agrāk, apsteigdams pārējos.

Pamazām atnāca arī pārējie. Pavisam bijām septiņi studenti. Pirmais ieradās Fentons, mans draudzīgais sāncensis no padziļinātā līmeņa simpātijas kursa. Pēc tam atnāca Fela kopā ar Breanu, glītu, gadus div­desmit vecu meiteni ar zēniski apgrieztiem smilškrāsas matiem.

Kādu laiku mēs tērzējām un iepazināmies. Džarrets bija pabikls modegietis, ko biju redzējis “Medikā”. Zināju, ka jauno sievieti ar dzirkstoši zilām acīm un medus krāsas matiem sauc Inisa, taču neatcerējos, kur esam tikušies. Viņa bija viena no Simmona daudzajām neilgajām drau­dzenēm. Visbeidzot ieradās Urešs, gandrīz trīsdesmit gadu vecs students un pilntiesīgs El’the. Ādas krāsa un akcents lika domāt, ka viņš ir mērojis šurp tālo ceļu no Lanetas.

Zvans ieskandēja dienas vidu, taču Elodins nekur nebija redzams.

Pagāja piecas minūtes. Tad desmit. Elodins iebrāzās zālē tikai pus­stundu pēc zvana, nesdams padusē vaļīgu papīru tīstokli. Nometis to uz galda, viņš sāka staigāt mūsu priekšā turp un atpakaļ.

-    Pirms sākam darbu, mums vispirms jātiek pilnīgā skaidrībā par dažiem jautājumiem, viņš teica bez jebkāda ievada vai aizbildinājuma par nokavēšanos. Pirmkārt, jums jādara tas, ko es saku. Jums tas jādara pēc vislabākās iespējas pat tad, ja neredzat tam iemeslu. Jūs drīkstat uzdot jautājumus, bet beigu beigās spēkā paliek noteikums: es saku, un jūs darāt. Viņš pārlaida mums skatienu. Skaidrs?

Mēs pamājām ar galvu vai nomurminājām piekrišanu.

-   Otrkārt, kad es kaut ko saku, jums man jātic. Viss, ko sacīšu, var nebūt patiesība. Bet jums jātic tik un tā, līdz es likšu izbeigt. Viņš ieskatījās mums katram sejā. Skaidrs?

Izklaidīgi prātoju, vai tā viņš mēdz iesākt katru nodarbību. Elodins ievēroja, ka neesmu devis noteiktu atbildi, un veltīja man niknu ska­tienu. Grūtākais vēl ir priekšā! viņš teica.

-   Centīšos, cik spēšu, es sacīju.

-         Ar tādām atbildēm tu ātri kļūsi par advokātu, viņš dzēlīgi teica.

-   Es ieteiktu darīt, nevis censties, cik spēj!

Es piekrītoši pamāju ar galvu. Šķiet, tas viņu apmierināja, un viņš atkal pievērsās visai grupai. Jums jāatceras divi likumi. Pirmkārt, mūsu vārdi veido mūs pašus, un mēs paši veidojam savus vārdus. Pārtraucis staigāt, Elodins vēlreiz pārlaida mums skatienu. Otrkārt, pat visvien­kāršākais vārds ir tik komplicēts, ka jūsu prāts nespēj pat apjaust tā robežas un nepavisam nespēj to izprast tik labi, lai jūs to izrunātu.

Iestājās ieildzis klusums. Elodins gaidīja, cieši lūkodamies uz mums.

Beidzot ierunājās Fentons: Ja tā, kā tad cilvēkam vispār iespējams kļūt par vārdnieku?

-   Labs jautājums, Elodins teica. Un nepārprotamā atbilde ir tāda, ka tas nav iespējams. Pat visvienkāršākie vārdi atrodas tālu aiz mūsu spēju robežām. Viņš pacēla roku. Atcerieties, ka es nerunāju par neno­zīmīgajiem vārdiem, kurus mēs lietojam katru dienu. Par tādiem nosau­kumiem kā “koks”, “uguns” vai “akmens”. Es runāju par ko pilnīgi citu.

Viņš iebāza roku kabatā un izvilka gludu, tumšu upes oli. Apraks­tiet šī priekšmeta precīzos apveidus! Pasakiet man svaru un spiedienu, kas izveidoja to no smiltīm un nogulsnēm! Pastāstiet, kā tajā atstarojas gaisma! Pastāstiet, kā tas iekļaujas apkārtējās vides masā, kā vējš to ieskauj, kad tas lido cauri telpai! Pastāstiet, kā dzelzs daļiņas tajā izjūt magnētakmens vilkmi! Tas viss kopā un vēl tūkstoš citu pazīmju veido šī akmens vārdu. Elodins pastiepa roku ar oli uz mūsu pusi. Šī atse­višķā, vienkāršā akmens vārdu.

Nolaidis roku, viņš paskatījās uz mums. Vai saprotat, cik sarežģīts ir pat šis vienkāršais priekšmets? Ja jūs to pētītu veselu mēnesi, varbūt jūs iepazītu to pietiekami labi, lai īsu mirkli saskatītu akmens vārda ārējās malas. Varbūt.

H ir galvenā problēma vārdnieka mākslā. Mums jāsaprot tas, kas atrodas ārpus mūsu sapratnes robežām. Kā to var izdarīt?

Negaidīdams atbildi, viņš paņēma daļu no līdzi atnestajiem papīriem un iedeva mums katram vairākas lapas. Pēc piecpadsmit minūtēm es sviedīšu šo akmeni. Es stāvēšu šeit. Viņš stingri nostājās vienā vietā.

-   Ar skatu uz to pusi. Viņš izslēja plecus. Es to sviedīšu no mugur­puses apmēram ar trešdaļu plaukstas spēka. Gribu, lai jūs aprēķināt, kādā veidā tas kustēsies, lai jūsu roka atrastos pareizajā vietā un īstajā brīdī to noķertu.

Elodins novietoja oli uz galda. Sākam!

Es ķēros pie uzdevuma ar dzelžainu gribu. Zīmēju trijstūrus un lokus, rēķināju, minēju formulas, kuras nespēju atcerēties. Tomēr itin drīz mani pieveica pasākuma bezcerība. Pārāk daudz bija nezināmā, pārāk daudz bija neizrēķināmā.

Pēc piecām patstāvīga darba minūtēm Elodins pamudināja mūs dar­boties grupā. Tas bija brīdis, kad es pirmoreiz pamanīju Ureša dotības rīkoties ar skaitļiem. Viņa aprēķini bija pārspējuši manējos tādā mērā, ka es daudz ko no viņa darītā pat nespēju saprast. Gandrīz to pašu varēju sacīt par Felu, kaut gan arī viņa bija sazīmējusi daudzas detali­zētas loku rindas.

Visi septiņi prātojām, strīdējāmies, pūlējāmies, cietām neveiksmi un mēģinājām atkal. Pēc' stundas ceturkšņa mūs pārņēma bezcerība. It īpaši mani. Es neciešu problēmas, kuras nespēju atrisināt.

Elodins pārlaida skatienu mūsu grupai. Nu, ko jūs varat man pateikt?

Daži mēģināja izteikt nevarīgus atbilžu variantus vai minējumus, bet viņš ar rokas mājienu mūs apklusināja. Ko jūs varat man pateikt pavisam noteikti?

Pēc brīža Fela teica: Mēs nezinām, kā akmens kritis.

Elodins atzinīgi sasita plaukstas. Labi! Tā ir pareizā atbilde. Un ta­gad skatieties!

Viņš aizgāja līdz durvīm un izbāza galvu gaitenī. Henri! viņš iesaucās. Jā, tu! Atnāc uz mirkli šurp! Atkāpies viņš ielaida telpā vienu no Džamisona izsūtāmajiem zēniem, kuram nevarēja būt vairāk par astoņiem gadiem.

Elodins pagājās gabalu tālāk un pagriezās pret zēnu. Viņš iztaisnoja plecus un uzklāja sejai velnišķu smīnu. Ķer! viņš teica un svieda akmeni zēnam pretī.

Zēns iztrūcies saķēra to lidojumā.

Elodins sparīgi aplaudēja, apsveica samulsušo zēnu un steigšus izva­dīja viņu pa durvīm.

Tad skolotājs pagriezās pret mums. Nu tā! Elodins teica. Kā viņš to izdarīja? Kā spēja sekundes laikā izrēķināt to, ko pusstundas laikā nespēja pat septiņi spožākie Arkanuma locekļi? Vai viņš labāk zina ģeometriju nekā Fela? Vai ātrāk prot rīkoties ar skaitļiem nekā Urešs? Varbūt mums vajadzētu atvest viņu atpakaļ un piešķirt viņam Re’lara pa­kāpi?

Mēs iesmējāmies, un sasprindzinājums mazliet atslāba.

-   Es gribu uzsvērt, lūk, ko. Ikvienam no mums piemīt prāts, kuru mēs lietojam visās nomoda rīcībās. Taču pastāv vēl kāds prāts dusošais prāts. Tas ir tik spēcīgs, ka pat astoņus gadus veca zēna dusošais prāts sekundes laikā spēj izdarīt to, ko septiņu Arkanuma locekļu nomoda prāti nespēja izdarīt piecpadsmit minūtēs.

Viņš plašā žestā aplaida apkārt roku. Jūsu dusošais prāts ir pie­tiekami plašs un spēcīgs, lai glabātu lietu vārdus. To es zinu tāpēc, ka dažreiz šis zināšanas izlaužas virspusē. Inisa ir izrunājusi dzelzs vārdu. Viņas nomoda prāts to nezina, taču dusošais prāts ir gudrāks. Kaut kur pašos dziļumos Fela izprot akmens vārdu.

Elodins norādīja uz mani. Kvouts ir izsaucis vēju. Ja varam ticēt tam, ko rakstījuši sen miruši cilvēki, tas ir tradicionālais ceļš. Vējš bija tas vārds, kuru topošie talantīgie vārdnieki meklēja un ieguva, mācīda­mies šeit pirms daudziem, daudziem gadiem.

Viņš brīdi apklusa un, sakrustojis rokas uz krūtīm, nopietni raudzījās uz mums. Es gribu, lai katrs no jums padomātu, kādu vārdu jūs vēlaties atrast un uzzināt. Tam jābūt nelielam vārdam. Kaut kam vienkāršam: dzelzs vai uguns, vējš vai ūdens, koks vai akmens. Tam jābūt kaut kam tādam, kas jūs saista.

Elodins lieliem soļiem aizgāja lidz tāfelei pie sienas un sāka rakstīt grāmatu nosaukumus. Viņa rokraksts bija apbrīnojami skaidrs un kār­tīgs. Šīs ir svarīgas grāmatas! viņš teica. Izlasiet vienu no tām!

Pēc brīža Breana pacēla roku. Tad viņa aptvēra, ka tam nav jēgas, jo Elodins joprojām stāvēja ar muguru pret mums. Maģistr Elodin? viņa nedroši vaicāja. Kura mums būtu jāizlasa?

Nepārtraukdams rakstīt, Elodins paskatījās pār plecu atpakaļ. Man vienalga! viņš atmeta, acīmredzami aizkaitināts. Izvēlieties vienu! Pārējās derētu apmēram izšķirstīt. Apskatiet bildītes! Manis pēc apostiet, ja neko citu nevarat izdomāt. Viņš atkal aizgriezās pret tāfeli.

Mēs visi septiņi saskatījāmies. Vienīgā skaņa telpā bija Elodina krita čerksti uz tāfeles virsmas. Kura ir pati svarīgākā? es pajautāju.

Elodins pikti nosēcās. Es nezinu! viņš atbildēja. Neesmu tās lasījis. Viņš uzrakstīja uz tāfeles En Temerant Voistra un apvilka nosau­kumam apli. Es pat nezinu, vai šī vispār ir Arhīvos. Uzrakstījis tam blakus jautājuma zīmi, viņš turpināja rakstīt. Vienu gan varu jums pateikt. “Sējumos” neviena no tām nav atrodama. Par to esmu pārlieci­nājies. Jums tās būs jāmeklē “Krātuvē”. Jums vajadzēs papūlēties.

Pabeidzis pēdējo virsrakstu, viņš atkāpās soli atpakaļ un apmierināts pamāja ar galvu. Uz tāfeles rindojās divdesmit grāmatu nosaukumi. Elodins pievilka trijiem zvaigznītes, divus citus pasvītroja un pēdējam virsrakstam blakus piezīmēja bēdīgu seju.

Pēc tam, neteicis ne vārda, viņš izsoļoja no telpas, atstādams mūs domājam par vārdu dabu un neziņā prātojam, kur īsti esam iekļuvuši.

APŅĒMIES ELODINA nodarbībās atstāt labu iespaidu, es uzmeklēju Vilemu, un mēs vienojāmies, ka turpmāk izmaksāšu viņam dzērienus, bet viņš man palīdzēs iegūt vajadzīgos materiālus Arhīvos.

Abi devāmies turp pa Universitātes pilsētiņas bruģētajām ielām, ku­rās brāzmoja vējš, un drīz pagalma viņā pusē ieraudzījām milzīgo akmens ēku bez logiem pelēkajās sienās. Virs masīvajām durvīm rin­dojās akmenī iekalti vārdi Vorfelan Rhinata Morie.

Kad bijām piegājuši tuvāk, es jutu, ka manas plaukstas ir gluži nosvī­dušas. Augstie kungi un dāmas… pagaidi brītiņu! es teicu un apstājos.

Vilems izbrīnījies paskatījās uz mani.

-  Es esmu uztraucies kā staigule pirmajā izgājienā, es sacīju. Ļauj man drusku atjēgties!

-   Tu taču teici, ka Lorrens pirms divām dienām esot atcēlis aizlie­gumu, Vilems atgādināja. Biju domājis, ka tu metīsies šurp, tiklīdz saņemsi atļauju.

-   Es gaidīju, līdz viņi to ierakstīs reģistru grāmatās. Noslaucīju kreklā mitrās delnas. Kaut kas noteikti notiks, es bažīgi sacīju.

-   Mana vārda tur nebūs. Vai ari pie reģistrācijas galda sēdēs Ambrozs, un man atkārtosies atskaņas no tā plūmju draņķa, un es kliegdams metīšos viņam pie rīkles.

-  Man patiktu to redzēt, Vilems teica. Bet Ambrozs šodien nestrādā.

-   Tas jau ir labāk, es atzinu un mazliet nomierinājos. Pamāju uz iegrebtajiem vārdiem virs durvīm. Vai tu zini, ko tas nozīmē?

Vilems paskatījās augšup. Alkas pēc zināšanām veido cilvēku, viņš teica. Vai kaut kas uz to pusi.

-   Man tas patīk. Es dziļi ievilku elpu. Labi! Ejam iekšā!

Atvilcis smagās akmens durvis, es iegāju nelielā priekšnamā; tad

Vilems atgrūda iekšējās durvis un mēs nokļuvām reģistrācijas telpā. Istabas vidū stāvēja prāvs koka rakstāmgalds, uz kura gulēja dažas lielas reģistru grāmatas ādas vākos. Vairākas iespaidīga izskata durvis veda tālāk uz citām telpām.

Pie rakstāmgalda sēdēja Fela, sasējusi pakausī cirtainos matus. Sar­kanīgajā simpātijas lampu gaismā viņa izskatījās mazliet citāda, tomēr tikpat skaista. Viņa pasmaidīja.

-   Sveika, Fela! es teicu, cenzdamies neielaist balsi satraukumu, ko patiesībā jutu. Dzirdēju, ka es esot atpakaļ Lorrena baltajos sarakstos. Vai tu varētu to pārbaudīt?

Fela pamāja ar galvu un sāka šķirstīt reģistru grāmatu, kas gulēja priekšā uz galda. Pēc brīža viņa iepriecināta izstiepa pirkstu. Tad pēkšņi viņas seja apmācās.

Es sajutu pakrūtē piepešu vājumu. Kas noticis? es jautāju. Vai kaut kas nav kārtībā?

-   Nē, viņa atbildēja. Viss ir kārtībā.

-         Bet tu izskaties tāda, it kā kaut kas būtu greizi, norūca Vilems.

-   Kas tur rakstīts?

Brīdi vilcinājusies, Fela apgrieza reģistru grāmatu otrādi, lai mēs varētu izlasīt ierakstu. “Kvouts, Arlidena dēls. Sarkani mati. Gaiša sejas āda. Jauns.” Blakus tam bija citā rokrakstā uzšvīkāti vārdi: “Kretīns no Rū cilts.”

Es pasmīnēju. Viss ir pareizi. Vai drīkstu iet iekšā?

Fela pamāja ar galvu. Vai jums vajadzēs lampas? viņa jautāja un atvēra atvilktni.

-   Man jā, Vilems atbildēja, jau rakstīdams savu vārdu citā reģistru grāmatā.

-   Man ir pašam savējā, es teicu un izvilku no apmetņa kabatas savu mazo lampu.

Fela atvēra apmeklējumu reģistra grāmatu un atzīmēja mūsu vārdus. Mana roka parakstoties trīcēja, nejēdzīgi drebinot rakstāmspalvas galu, un es mazliet notraipīju lapu ar tinti.

Fela to nosusināja, aizvēra grāmatu un gaiši man uzsmaidīja. Ap­sveicu ar atgriešanos! viņa teica.

*  * *

Ļāvu, lai Vilems rāda man ceļu starp “Krātuves” plauktiem un centos izrādīt pirmajam apmeklējumam atbilstošu pārsteigumu.

To nebija grūti notēlot. Kaut gan es jau ilgāku laiku biju iepazinies ar Arhīviem, līdz šim biju spiests slapstīties pa tiem kā zaglis. Biju no­regulējis lampu visvājākajā apgaismojumā un vairījies no galvenajām ejām, baidīdamies kādu nejauši sastapt.

Akmens sienas visā garumā un plašumā aizņēma grāmatplaukti. Dažas ejas bija platas, ar augstiem griestiem, turpretī citas tik šauras, ka tajās tik tikko viens otram garām varēja paiet divi cilvēki, pagriezušies sāniski. Gaisā jautās spēcīga ādas, putekļu, veca pergamenta un sējumu līmes smarža. Smarža, kas vēstīja par noslēpumiem.

Vilems izvadīja mani starp daudziem dažādu virzienu plauktiem, uzveda pa kāpnēm un ielaida garā, plašā gaitenī, kura sienas klāja vie­nādi iesietas grāmatas sarkanos ādas vākos. Visbeidzot mēs nonācām pie durvīm, kuru apmali apspīdēja blāva, sarkana gaisma.

-   Arhīvos ir telpas, kurās var strādāt vienatnē, Vilems klusi sacīja.

-   Lasāmkambari. Mēs ar Simmonu bieži nākam uz šo te. Daudzi par to nezina. Iepriekš pieklauvējis, viņš atvēra durvis, atklājot skatienam mazu istabiņu bez logiem. Gandrīz visu telpu aizņēma galds un daži krēsli.

Pie galda sēdēja Simmons, un sarkanīgajā simpātijas lampas gaismā viņa seja izskatījās sārtāka nekā parasti. Ieraudzījis mani, viņš iepleta acis. Kvout? Ko tu šeit dari? Viņš satriekts paskatījās uz Vilemu.

-   Kā viņš tika iekšā?

-   Lorrens atcēla aizliegumu, Vilems paskaidroja. Mūsu jaunajam draugam ir vesels literatūras saraksts. Viņš dodas pirmajos grāmatu meklējumos.

-   Apsveicu! Simmons starodams paskatījās uz mani. Vai varu palīdzēt? Es te jau esmu gandrīz aizmidzis. Viņš pastiepa roku pēc gaidītā saraksta.

Es pieklaudzināju sev pie deniņiem. Ja kādu dienu vairs nespēšu atcerēties divdesmit grāmatu virsrakstus, es vairs nebūšu Arkanuma biedrs, es teicu. Tā gan bija tikai puse patiesības. Otra puse bija tāda, ka man piederēja vien nieka pusducis dārgo papīra lapu. Es nevarēju atļauties tērēt tās šādai vajadzībai.

Simmons izvilka no kabatas salocītu papīra gabalu un zīmuļa galu.

-   Man viss ir jāpieraksta, viņš teica. Ne jau katrs ir pieradis prieka pēc mācīties no galvas veselas balādes.

Paraustīju plecus un sāku rakstīt nosaukumus. Varbūt vajadzēs mazāk laika, ja mēs sadalīsim sarakstu trijās daļās, es ierosināju.

Vilems uzmeta man pārsteigtu skatienu. Tu iedomājies, ka varēsi tā vienkārši staigāt starp plauktiem un pats atrast grāmatas? Viņš paskatījās uz Simmonu, kas plati, viszinīgi smīnēja.

Protams. Man taču bija jātēlo, ka neko nezinu par “Krātuves” plauktu un grāmatu izvietojumu. Vilems un Simmons nenojauta, ka es jau gan­drīz mēnesi vēlu vakaros klejoju pa Arhīviem.

Iemesls nebija tas, ka es viņiem neuzticētos, taču Simmons nespēja melot pat dzīvības vai nāves gadījumā, un Vilems strādāja par skrīvu. Es nevēlējos uzspiest viņam izvēli starp noslēpumu un pienākumu pret maģistru Lorrenu.

Tāpēc nolēmu turpināt nezinoša iesācēja lomu. Ek, gan jau kaut kā tikšu galā! es nevērīgi izmetu. Tas taču nevar būt tik sarežģīti.

-   Arhīvos ir tik daudz grāmatu, Vilems lēni sacīja, ka visu virs­rakstu izlasīšana vien tev prasītu veselu dienkopu. Viņš apklusa un vērīgi paskatījās uz mani. Vienpadsmit pilnas diennaktis bez ēšanas un gulēšanas starplaikiem.

-   Patiešām? Simmons izbrīnījies jautāja. Tik daudz?

Vilems apstiprinoši pamāja ar galvu. Es ar to iepazinos pirms gada. Tagad E’liri vairs tik daudz nečīkst, ka ilgi jāgaida, līdz es atnesu viņiem grāmatu. Viņš atkal paskatījās uz mani. Un šeit ir ari grāmatas bez virsrakstiem. Un seni tīstokļi. Un māli. Un tas viss ir daudzās valodās.

-   Kādi māli? es jautāju.

-    Māla plāksnītes, Vilems paskaidroja. Daļa no nedaudzajām lietām, kas saglabājās pēc Kaluptenas nodegšanas. Dažas ir pārrakstītas, bet visas ne.

-  Tas nav tik svarīgi, Simmons viņu pārtrauca. Galvenā problēma ir izvietojuma sistēma.

-   Grāmatu katalogu principi, Vilems papildināja. Gadu gaitā te ir bijušas daudzas un dažādas sistēmas. Dažiem maģistriem labāk patīk viena sistēma, citiem cita. Viņš sarauca pieri. Un vēl citi mēdz izvietot grāmatas paši pēc savas sistēmas.

Es iesmējos. Spriežot pēc tavas balss, viņi jāsien pie kauna staba.

-   Varbūt tā ir, Vilems atrūca. Vismaz es par to neraudātu.

Simmons paskatījās uz viņu. Nevar taču pārmest maģistram, ja

viņš cenšas izveidot pēc iespējas labāku kārtību!

-   Var gan! Vilems atmeta. Ja Arhīvos būtu neveiksmīga izvieto­juma sistēma, tā būtu kopēja neērtība, ar ko mēs spētu sadzīvot. Bet pēdējos piecdesmit gados ir bijušas pārāk daudzas sistēmas. Aplam apzī­mētas grāmatas. Aplam tulkoti virsraksti.

Viņš izlaida pirkstus caur matiem, un viņa balsī pēkšņi ieskanējās pagurums. Un visu laiku klāt nāk jaunas grāmatas, kas attiecīgi jāsagrupē un jāizvieto. Un “Sējumos” vienmēr gaida kāds slinks E’lirs, kas grib, lai mēs viņam visu pienesam klāt. Tas ir gluži kā rakt bedri upes dibenā.

-   Tatad tu gribi sacīt, es lēni teicu, ka skrīva darbā pavadītais laiks tev sagādā prieku un gandarījumu.

Simmons piespieda abas plaukstas pie mutes, apslāpēdams smieklus.

-   Un tad vēl gadās tādi kā jūs abi! Vilema balss izklausījās gluži vai draudīga. Studenti, kam dota brīvība pašiem staigāt pa “Krātuvi”. Jūs atnākat, izlasāt pusi no grāmatas un pēc tam to noslēpjat, lai citreiz varētu ērti paņemt un lasīt tālāk. Vilema plaukstas savilkās tvērienā, it kā viņš sagrābtu kādu aiz krekla. Vai varbūt aiz rīkles. Pēc tam jūs aizmirstat, kur esat to nolikuši, un tā ir pazudusi tikpat droši, it kā būtu sadedzināta.

Vilems izstiepa pirkstu pret mani. Ja es reiz atklāšu, ka tu esi darī­jis kaut ko tamlīdzīgu, viņš teica ar apspiestu niknumu balsī, tad neviens dievs neglābs tavu ādu!

Es ar vainas apziņu atcerējos trīs grāmatas, kuras tieši tā biju noslē­pis, gatavodamies eksāmenam. Svinīgi apsolu, es teicu, ka nekad tā nedarīšu! Vairs nedarīšu.

Simmons piecēlās no savas vietas pie galda un enerģiski saberzēja rokas. Labi! Vienkāršāk sakot, te valda pamatīgs juceklis, bet, ja tu vadīsies pēc Tolema grāmatu kataloga, tev vajadzētu atrast to, ko gribi. Pašlaik mēs lietojam Tolema sistēmu. Mēs ar Viļu tev parādīsim, kur glabājas reģistri.

-   Un parādīsim vēl šo to citu, Vils piebilda. Tolems nebūt nav visaptverošs. Iespējams, ka pēc dažām tavām grāmatām vajadzēs rakties krietni dziļāk. Viņš pagriezās un atvēra durvis.

*  * *

Izrādījās, ka Tolema reģistros atrodamas tikai četras no man vajadzī­gajām grāmatām. Pēc tam mēs bijām spiesti pagriezt muguru metodiski izkārtotajai “Krātuves” daļai. Šķita, ka Vilems manu sarakstu uzskata par personīgu izaicinājumu, tāpēc todien es par Arhīviem uzzināju daudz ko jaunu. Vilems aizveda mani uz Mirušajiem reģistriem, uz Aizmugures kāpnēm, uz Apakšējo spārnu.

Tomēr, par spīti visai šai laipnajai palīdzībai, pēc četrām stundām mums bija izdevies atrast tikai septiņas grāmatas. Vilems par to bija ļoti noraizējies, taču es viņam pateicos no visas sirds, apgalvodams, ka viņš ir darījis visu, lai es varētu turpināt meklējumus pats saviem spē­kiem.

Dažas nākamās dienas es gandrīz katru vaļas brīdi pavadīju Arhīvos, meklēdams Elodina sarakstā ietvertās grāmatas. No visas sirds vēlējos sākt šīs nodarbības ar stingru pamatu zem kājām un biju apņēmies izlasīt ikvienu viņa minēto grāmatu.

Pirmā grāmata bija ceļojuma apraksts, kas man šķita itin aizraujošs. Otrā bija visai bāls dzejas krājums, bet tā bija īsa, un es to izlasīju, sakodis zobus un palaikam aizvēris vienu aci, lai netraumētu savu sma­dzeņu viengabalainību. Trešā bija retoriskas filozofijas grāmata, rakstīta smagnēji nogurdinošā stilā.

Nākamā bija grāmata ar sīkiem aprakstiem par savvaļas puķēm Aturas ziemeļos. Ierobežotas informācijas rokasgrāmata ar visai mulsinošām ilustrācijām. Tai sekoja vēl viens dzejas krājums, šoreiz biezs kā ķieģelis un vēl pašapmierinātāks par iepriekšējo.

Kaut gan tas prasīja daudzas stundas, es izlasīju visas šīs grāmatas. Atļāvos pat izrakstīt piezīmes, iztērēdams divas no savām dārgajām papīra lapām.

Nākamā bija, kā es vistuvāk to varētu aprakstīt, jukuša cilvēka die­nasgrāmata. Kaut gan tas izklausās saistoši, patiesībā tās bija tikai gal­vassāpes, iespiestas starp grāmatas vākiem. Autors bija rakstījis cieši burtu pie burta, bez atstarpēm starp vārdiem. Nekādu atdalījumu starp rindkopām. Nekādu pieturzīmju. Nekādu gramatikas vai pareizrakstības normu.

Tas bija brīdis, kad es sāku pavirši pārlapot turpmākos tekstus. Nāka­majā dienā, kad sastapos ar divām grāmatām modegiešu valodā ar veselu virkni eseju par augu seku un monogrāfiju par vintiešu mozaīkām -, es pārstāju rakstīt piezīmes.

Pēdējās grāmatas, kuras es tikai pavirši izšķirstīju, nesaprazdams, kāpēc Elodins grib, lai mēs lasītu divsimt gadu vecus nodokļu reģistrus no Mazo Karaļvalstu baronu īpašumiem, novecojušu medicīnisku tekstu un slikti pārtulkotu moralizējošu lugu.

Kaut gan man strauji zuda vēlme lasīt Elodina ieteiktās grāmatas, es joprojām izjutu prieku par iespēju meklēt tās Arhīvu plauktos. Ar sa­viem nemitīgajiem jautājumiem pamanījos nokaitināt ne vienu vien skrīvu. Kurš ir atbildīgs par grāmatu izvietojumu plauktos? Kur atrodami vintiešu atzinumi? Kam pieder atslēgas uz ceturtā pagrabstāva tīstokļu krātuvi? Kur glabājas bojātās grāmatas, gaidot kārtu uz labošanu?

Beigu beigās es atradu deviņpadsmit grāmatas. Visas, izņemot En Temerant Voistra. Un to es neatradu ne jau tāpēc, ka nebūtu centies. Aptuveni rēķinot, viss šis pasākums man prasīja gandrīz piecdesmit stundu meklējumu un lasīšanas.

Nākamajā Elodina nodarbībā es ierados desmit minūtes pirms laika, juzdamies lepns kā priesteris. Atnesu līdzi abas pierakstītās lappuses un dedzīgi vēlējos atstāt iespaidu uz Elodinu ar savu aizrautību un centību.

Visi septiņi atnācām uz nodarbību pirms pusdienas zvana. Lekciju telpas durvis bija slēgtas, tāpēc stāvējām gaitenī, gaidīdami, kad parā­dīsies Elodins.

Dalījāmies pieredzē par saviem meklējumiem Arhīvos un prātojām, kāpēc Elodins nosauktās grāmatas uzskatījis par nozīmīgām. Fela jau gadiem bija strādājusi par skrīvu, tomēr viņai bija izdevies sameklēt tikai septiņpadsmit grāmatas. Neviens nebija atradis ne En Temerant Voistra, ne jebkādu norādi par to.

Līdz pusdienas zvanam Elodins joprojām nebija ieradies, un pēc stun­das ceturkšņa man apnika gaidīt gaitenī, tāpēc es vēlreiz mēģināju nospiest lekciju telpas durvju rokturi. Pirmajā brīdī tas nepadevās, bet, kad es aizkaitinājumā paraustīju to sparīgāk, noklikstēja aizbīdnis, un durvis pavērās spraugā.

-   Man likās, ka tās ir aizslēgtas, Inisa teica, saraukusi pieri.

-   Bija tikai iestrēgušas, es teicu un atgrūdu durvis vaļā.

Mēs iegājām lielajā, tukšajā telpā un nokāpām dažus pakāpienus līdz pirmajai sēdvietu rindai. Uz lielas tāfeles mums priekšā rēgojās viens vienīgs vārds, uzrakstīts Elodina neparasti kārtīgajā rokrakstā: “Pārru­nājiet!”

Apsēdāmies savās vietās un turpinājām gaidīt, taču no Elodina nebija ne miņas. Paskatījāmies uz tāfeli, pēc tam cits uz citu, nesaprazdami, ko tieši mums vajadzētu darīt.

Pārējo sejas liecināja, ka ne tikai es viens jūtos aizkaitināts, urbdamies viņa sasodīti bezjēdzīgajās grāmatās, biju iztērējis piecdesmit stundu. Es savu tiesu biju izdarījis. Kāpēc viņš nedara savējo?

Visi septiņi nogaidījām divas stundas, dīki tērzēdami un gaidīdami, kad atnāks Elodins.

Viņš neatnāca.

KAUT GAN Elodina grāmatu meklējumos iztērētās stundas mani bija pamatīgi satracinājušas, šī pieredze tomēr bija ievērojami paplašinājusi manas zināšanas par darbu Arhīvos. Pats galvenais, ko es uzzināju, bija tas, ka Arhīvi nav tikai liela grāmatu noliktava. Arhīvi bija gluži kā pat­stāvīga pilsēta. Tajā bija gan šķērsielas, gan aklās ieliņas.

Tāpat kā pilsētā, Arhīvos kūsāja aktīva rosība. Skriptorijā rindojās galdi, pie kuriem skrīvi cītīgi strādāja pie tulkojumiem vai pārrakstīja izbalojušus tekstus jaunās grāmatās ar svaigu, tumšu tinti. Šķirotavā notika nemitīga kustība: grāmatas tika kārtotas pa grupām un tematiem, izvietotas un pārvietotas dažādos plauktos.

Indētava, par laimi, nepavisam nebija tas, ko varēja gaidīt. Izrādījās, ka tā ir vieta jaunatvesto grāmatu sakopšanai un attīrīšanai, pirms tās nokļuva Arhīvu plauktos. Grāmatas nepārprotami mīlēja visdažādākie radījumi: daži no tiem alkatīgi rija pergamentu un ādu, savukārt citiem garšoja līme un papīrs. Grāmatu tārpi bija paši nekaitīgākie no šīm būt­nēm, un pēc dažiem Vilema stāstiem man gribējās pēc iespējas drīzāk nomazgāt rokas.

“Katalogi”, “Sietuve”, “Skavotava”, “Palimpsesti” visas šīs telpas rosībā dūca kā bišu stropi, visās lietpratīgi darbojās čakli skrīvi.

Turpretī citās Arhīvu daļās nebija nekādas rosības. Jaunieguvumu nodaļa, piemēram, bija maza un allaž tumša telpa. Pa logu es redzēju, ka vienu tās sienu pilnībā aizņem milzīga karte ar pilsētām un ceļiem, tik sīka un detalizēta, ka atgādināja sarežģītā rakstā austu paklāju. Karti klāja caurspīdīgas alķīmiskas lakas kārtiņa, un tās dažādās vietās ar sarkanu zīmuli bija pierakstītas piezīmes par vēlamām grāmatām, kādas tur varbūt atrodamas, un pēdējās zināmās vietas, kurās darbojušās jaun­ieguvumu sagādes grupas.

“Sējumi” bija kaut kas līdzīgs lielam publiskam parkam. Tajos drīk­stēja brīvi ieiet ikviens students, lai pārlūkotu plauktos izliktās grāmatas. Apmeklētāji drīkstēja arī iesniegt lūgumu skrīviem, kas negribīgi devās uz “Krātuvi” meklēt vai nu vajadzīgo grāmatu, vai vismaz pēc iespējas līdzīgu materiālu.

Bet Arhīvu vislielāko daļu aizņēma “Krātuve”. 11 bija grāmatu faktiskā atrašanās vieta. Un, tāpat kā jebkurā pilsētā, tajā bija gan labvēlīgi, gan nelabvēlīgi rajoni.

Labvēlīgajos rajonos viss bija sakārtots, reģistrēts un metodiski izvie­tots plauktos. Ieraksti reģistru grāmatās ļāva atrast meklēto grāmatu tikpat vienkārši kā attiecīgajā virzienā izstiepts rādītājpirksts.

Bet turpat līdzās bija arī nelabvēlīgi rajoni. Aizmirstas vai novārtā pamestas Arhīvu daļas, kā arī vietas, kuras sakārtot pašreizējā brīdī šķita pārāk sarežģīti. Dažās sekcijās grāmatas bija izvietotas pēc veciem katalogiem vai pat saliktas plauktos bez jebkādas sistēmas.

Šur tur slējās grāmatplauktu stāvi, kas atgādināja muti ar izlūzušiem zobiem: skrīvi, kuri sen vairs nestrādāja Arhīvos, bija izņēmuši grāma­tas un pārvietojuši tās no veco katalogu vietām uz citiem plauktiem, kur tās iekļāvās kārtējā, tobrīd pieņemtajā sistēmā. Pirms trīsdesmit gadiem, kad sāncensīga skrīvu grupa bija sadedzinājusi Larkina reģistru grāmatas, veselu divu stāvu saturs bija pārceļojis no labvēlīgiem uz nelabvēlīgiem rajoniem.

Un, protams, šeit bija arī četru plātņu durvis. Noslēpums pilsētas sirdī.

Staigāt pa labvēlīgajiem rajoniem bija ļoti patīkami. Doties pēc grā­matas un atrast to tieši tur, kur tai jābūt, sagādāja gandarījumu. Tas bija ērti. Un ātri.

Taču nelabvēlīgajiem rajoniem piemita cits, savdabīgs vilinājums. Grāmatas tajos bija noputējušas un ilgi nelietotas. Atverot tādu grāmatu, varēja izlasīt vārdus, ko cilvēka acis nebija skatījušas pat simtiem gadu. Lūžņu kaudzē slēpās dārgumi.

Tieši šajās vietās es meklēju materiālus par čandriāniem.

Meklēju stundām un meklēju dienām ilgi. Uz Universitāti es biju tiecies lielā mērā tāpēc, ka gribēju uzzināt patiesību par viņiem. Tagad, kad beidzot biju ieguvis brīvu pieeju Arhīviem, visiem spēkiem centos atgūt zaudēto laiku.

Tomēr, par spīti ilgajām meklējumu stundām, man gandrīz neko ne­izdevās atrast. Vairākas bērnu grāmatas attēloja čandriānus kā radīju­mus, kas cenšas pastrādāt sīkus nedarbus, piemēram, zog pīrāgus vai saskābē pienu. Citās grāmatās viņi atgādināja dēmonus no aturiešu morāles lugām.

Šur tur šajos stāstos bija izkaisīti nedaudzi, niecīgi faktu pavedieni, taču tajos nebija nekā tāda, ko es jau nezinātu. Čandriāni bija lāsts. Par čandriānu tuvumu liecināja noteiktas pazīmes: zila liesma, trūdēšana un rūsa, stindzinošs saltums gaisā.

Manus meklējumus vēl vairāk apgrūtināja tas, ka es nedrīkstēju ne­vienam lūgt palīdzību. Ja kļūtu zināms, ka es tērēju laiku, lasīdams bērnu pasakas, tas neuzlabotu manu reputāciju.

Vēl svarīgāka bija viena no nedaudzajām iezīmēm, ko es zināju par čandriāniem: tas, ka viņi cenšas neganti apspiest un likvidēt jebkādas zināšanas par savu esamību. Viņi bija nogalinājuši manu trupu tāpēc, ka mans tēvs bija sacerējis par viņiem dziesmu. Trebonā viņi bija iznī­cinājuši veselu kāzinieku pulku tāpēc, ka daži no viesiem bija redzējuši viņu attēlus uz senlaicīga māla trauka.

Zinot šos apstākļus, runāt par čandriāniem šķita netālredzīgi un ne­vēlami.

Tāpēc es meklēju materiālus viens. Pēc ilgāka laika atmetu cerības atrast konkrētu grāmatu par čandriāniem vai vismaz saturīgu mono­grāfiju par šo tematu. Tomēr es turpināju savus meklējumus, cerēdams kaut kur starp rindām uziet vismas kādu slēptu patiesības kripatu. Kādu atsevišķu faktu. Mājienu. Jebko.

Taču bērnu grāmatās nemēdz būt sīku skaidrojumu, un nedaudzās minētās pazīmes bija acīmredzami izdomātas. Kur dzīvo čandriāni? Mākoņos. Sapņos. Pilī, kas celta no saldumiem. Kādas ir viņu pazīmes? Pērkons. Mēness aptumsums. Kādā stāstiņā bija pieminētas pat vara­vīksnes. Kurš nejēga to uzrakstījis? Kāpēc bērnos jārada bailes no vara­vīksnēm?

Vieglāk bija atrast personu vārdus, taču tie visi bija nepārprotami zagti no citiem avotiem. Gandrīz visi tie bija dēmonu vārdi, kuri minēti “Takas grāmatā” vai kādā lugā, parasti “Daeonikā”. Kādā uzbāzīgi ale­goriskā stāstā čandriāni bija nosaukti kādreizējās Aturas impērijas sep­tiņu valdnieku vārdos. Tā vismaz bija pārmaiņa, kas man izraisīja īsus, rūgtus smieklus.

Beidzot es uzgāju plānu sējumu ar nosaukumu “Noslēpumu grāmata”, kas slēpās dziļi Mirušajos reģistros. Tā bija dīvaina grāmata, kuras ilus­tratīvā daļa atgādināja bestiāriju, bet rakstītais teksts bērnu ābeci. Tajā bija fantastisku būtņu zīmējumi, kas attēloja cilvēkēdājus, trovus un dennerlingus. Katru ierakstu papildināja īss, primitīvs pantiņš.

Protams, ieraksts par čandriāniem bija vienīgais, kas atstāts bez attēla. Zīmējuma vietā rēgojās tukša lapa, ko ieskāva dekoratīvs ietvars. Pievienotais dzejolis nekur nebija derīgs.

“Čandriāni klejo un parādās šur un tur,

Bet savas pēdas neatstāj itin nekur.

Savus noslēpumus tie cieši un dziļi glabā,

Bet skrāpēt un kost nepavisam nav viņu dabā.

Viņi neuzbrūk, nemeklē ķildas, nav kareivīgi Un pret mums viņi ir gluži pieklājīgi.”

Kaut gan lasīt tādu tekstu bija kaitinoši, vismaz viens kļuva nepār­protami skaidrs. Lielākajai cilvēku daļai čandriāni nozīmēja tikai bērnu pasaku būtnes. Tie bija tikpat nereāli kā šļūceņi vai vienradži.

Protams, es zināju, ka patiesība ir citāda. Biju tos redzējis pats savām acīm. Biju sarunājies ar Ogli, vīru ar ogļmelnām acīm. Biju redzējis Haliaksu, ko ieskāva ēna kā tumšs apmetnis.

Tāpēc es turpināju savus neauglīgos meklējumus. Man nebija svarīgi, kam tic vai netic pārējā pasaule. Es zināju patiesību un nekad neesmu bijis no tiem, kuri viegli padodas.

*  * *

Es iekļāvos jaunā dimestra ritmā. Tāpat kā agrāk apmeklēju nodar­bības un spēlēju Ankera krogā. Tomēr lielāko daļu laika es pavadīju Arhīvos. Biju alcis pēc tiem tik ilgi, ka iespēja brīvi ieiet ēkā, kad vien vēlējos, šķita gandrīz vai nedabiska.

Pat neveiksmīgie reālu faktu meklējumi attiecībā uz čandriāniem ne­spēja aptumšot manu pacilātību. Meklēdams iecerēto, es arvien biežāk uzgāju citas grāmatas, ka saistīja manu uzmanību. Ārstniecisko augu sarakstu ar akvareļu ilustrācijām. Mazu kvarta formāta grāmatu ar čet­rām lugām, par kurām agrāk nekad nebiju dzirdējis. Ļoti aizraujošu Hevreda Piesardzīgā biogrāfiju.

Pavadīju lasāmkambaros garas pēcpusdienas, izlaizdams ēdienreizes un atstādams novārtā draugus. Nereti biju pēdējais, kurš izgāja no Arhī­viem, pirms skrīvi aizslēdza durvis uz nakti. Būtu varējis tur pārgulēt, ja vien tas būtu atļauts.

Tajās dienās, kas man bija pārāk aizņemtas, lai ilgi kavētos un lasītu, es iegriezos “Krātuvē” nodarbību starplaikos, lai kaut dažas minūtes pastaigātu starp grāmatplauktiem.

Jaunā brīvība bija tiktāl pārņēmusi manas domas un laiku, ka es daudzas dienas nemēģināju doties pāri upei uz Imri. Kad beidzot aiz­gāju uz “Pelēko Vīru”, paņēmu līdzi vizītkarti, ko biju uzmeistarojis no pergamenta gabala. Spriedu, ka Dennu tas patīkami uzjautrinās.

Taču tad, kad tur ierados, vīzdegunīgais “Pelēkā Vīra” durvju sargs paziņoja, ka nevarot nodot manu vizītkarti vēlamajai personai. Nē, jaunā dāma tur vairs nedzīvojot. Nē, viņš nevarot nogādāt tai nekādu ziņu. Nē, viņš nezinot, uz kurieni viņa aizceļojusi.

ELODINS IENĀCA lekciju zālē gandrīz ar stundas nokavēšanos. Viņa apģērbu izraibināja zāles traipi un matos bija ieķērušās nokaltušas lapas. Viņš apmierināti smīnēja.

Šodien mēs viņu gaidījām tikai seši. Džarrets uz pēdējām divām nodarbībām nebija ieradies. Atceroties dzēlīgās piezīmes, ko viņš pēdējā reizē bija izmetis, es šaubījos, vai viņš vairs šeit parādīsies.

-   Nu tā! Elodins bez jebkāda ievada iesaucās. Tagad stāstiet!

Šis bija viņa jaunākais paņēmiens, kā tērēt mūsu laiku. Katras nodar­bības sākumā viņš pieprasīja kādu interesantu faktu, ko agrāk nebija dzir­dējis. Protams, par to, kas uzskatāms par interesantu, vienīgais lēmējs bija pats Elodins, un, ja pirmais minētais fakts neatbilda viņa prasībām vai arī bija viņam jau zināms, viņš pieprasīja kaut ko citu, vēl un vēl, līdz beidzot studentam izdevās nosaukt kaut ko tādu, kas viņu ieinteresēja.

Elodins izstiepa pirkstu pret Breanu. Runā!

-   Zirnekļi spēj elpot zem ūdens, viņa bez stomīšanās paziņoja.

Elodins pamāja ar galvu. Labi. Pēc tam viņš paskatījās uz Fentonu.

-   Dienvidos no Vintasas ir upe, kas tek nepareizā virzienā, Fentons teica. Tā ir sālsūdens upe, kas plūst uz iekšzemi no Kentes jūras.

Elodins papurināja galvu. To es jau zinu.

Fentons paskatījās lejup uz papīra lapu. Valdnieks Ventorans reiz pieņēma likumu…

-   Garlaicīgi! Elodins viņu pārtrauca.

-Ja cilvēks izdzer vairāk par divām kvartām jūras ūdens, viņš apvem­jas. Fentons jautājoši paskatījās uz Elodinu.

Elodins domīgi pašķobīja muti, it kā censtos izdabūt skrimsli no zobu starpas. Tad viņš apmierināts pamāja ar galvu. Tas bija labi. Pēc tam viņš pievērsās Urešam.

-   Bezgalību ir iespējams dalīt bezgalīgi daudz reižu, un katra daļa tik un tā būs bezgalīgi liela, Urešs teica ar savu neparasto lanetieša akcentu. Bet, ja bezgalīgi daudz reižu dala galīgu skaitli, katra daļa ir mazs, galīgs lielums. H kā šīs daļas ir mazi, galīgi lielumi, toties to ir bezgalīgi daudz, ja tās atkal savieno kopā, to summa ir bezgalīga. Tas liecina, ka jebkurš skaitlis būtībā ir bezgalīgs.

-     Oho! Elodins izmeta pēc krietna klusuma brīža. Ar nopietnu sejas izteiksmi viņš pastiepa pirkstu pret lanetieti. Ureš! Tavs nākamais uzdevums ir nodarboties ar seksu. Ja nezini, kā tas darāms, pienāc pēc nodarbības pie manis! Viņš pagriezās pret Inisu.

-   Illieši nekad nav izveidojuši rakstu valodu, Inisa teica.

-   Nav taisnība! Elodins atsaucās. Illieši izmantoja mezglu sis­tēmu. Viņš ar sarežģītām plaukstu kustībām atdarināja siešanu vai pīšanu. Un to viņi darīja jau krietni agrāk, nekā mēs sākām skrāpēt piktogrammas uz aitu ādām.

-   Es neteicu, ka viņiem nav bijis nekādas fiksētas valodas, Inisa nomurmināja. Es runāju par rakstu valodu.

Elodins paraustīja plecus, uzsvērti demonstrēdams garlaicību.

Inisa paskatījās uz viņu ar pikti sarauktu pieri. Nu labi! Skerijā ir suņu šķirne, kam atnešanās notiek caur rudimentāru peni, viņa teica.

-   Oho! Elodins iesaucās. Labi! Jā? Viņš pastiepa pirkstu pret Felu.

-   Pirms astoņdesmit gadiem “Mediķa” atklāja, kā izoperēt acij kata­raktu, Fela teica.

-   To es jau zinu! Elodins atsaucās un nevērīgi atmeta ar roku.

-  Ļaujiet man pabeigt, Fela teica. Kad viņi izpētīja, kā tas darāms, radās iespēja dot redzi cilvēkiem, kuri agrāk vispār nebija spējīgi redzēt. Šie cilvēki nebija zaudējuši redzi; viņi bija dzimuši akli.

Elodins ieinteresēts piešķieba galvu.

Fela turpināja: Kad viņi ieguva spēju redzēt, viņiem rādīja dažādus priekšmetus. Bumbu, kubu, piramīdu, un visi šie priekšmeti atradās uz galda. Fela stāstīdama ar rokām atdarināja minēto priekšmetu apveidus.

-   Pēc tam ārsti viņiem jautāja, kurš no šiem trijiem priekšmetiem ir apaļš.

Fela brīdi klusēja, lai kāpinātu efektu, un pēc kārtas paskatījās uz mums visiem. Cilvēki nespēja atbildēt, tikai redzēdami priekšmetus. Viņiem vispirms vajadzēja tos aptaustīt. Tikai pēc pieskaršanās bumbai viņi varēja pateikt, ka tā ir apaļa.

Elodins atmeta galvu atpakaļ un sajūsmā iesmējās. Tiešām? viņš noprasīja.

Fela pamāja ar galvu.

-   Felai pienākas galvenā balva! Elodins iesaucās, paceldams abas rokas. Tad viņš iebāza roku kabatā un, izvilcis brūnu, iegarenu priekš­metu, iespieda to viņai plaukstā.

Fela ar interesi to nopētīja. H bija asklēpijas pāksts.

-   Vēl nav izteicies Kvouts, Breana atgādināja.

-   Tas nav svarīgi! Elodins nevērīgi atmeta. Kvouts neko nejēdz no interesantiem faktiem.

Es izrādīju sašutumu, cik uzkrītoši vien spēju.

-   Nu labi! Elodins piekāpās. Saki, kas tev sakāms!

-    Ademu tirgotājiem ir slepena māksla, ko sauc par lethani, es teicu. Tā ir galvenais iemesls, kāpēc viņi ir tik neganti un nepārspē­jami karotāji.

Elodins piešķieba galvu uz vienu pusi. Patiešām? viņš jautāja.

-   Un kāda tā ir?

-    Es nezinu, vienaldzīgi atmetu, cerēdams viņu aizkaitināt. Kā jau teicu, tā ir slepena māksla.

Šķiet, bridi viņš pārdomāja manus vārdus, bet tad papurināja galvu.

-   Nē. Tas ir interesanti, bet tas nav fakts. Tas ir tikpat kā sacīt, ka keldiešu augļotājiem ir noslēpums, ko sauc financia, un ka tas dara viņus par nepārspējamiem baņķieriem. Tam nav satura. Viņš vēlreiz gaidoši paskatījās uz mani.

Mēģināju izdomāt kaut ko citu, bet man tas neizdevās. Manas domas bija apsēduši fantastiski stāsti un bezcerīgi meklējumi par čandriāniem.

-   Nu, redzi? Elodins sacīja Breanai. Viņš neko nejēdz!

-   Es vienkārši nesaprotu, kāpēc mēs tā tērējam laiku! es asi izmetu.

-   Vai tev ir kāds labāks ierosinājums? Elodins noprasīja.

-   Jā! es pārskaities iesaucos. Man ir tūkstoš svarīgāku ierosinā­jumu! Piemēram, mācīties vēja vārdu!

Elodins pacēla pirkstu, cenzdamies ieņemt vieda prātnieka pozu, bet sakaltušās lapas matos viņam liedza panākt gribēto efektu. Mazi fakti ved pie lielām zināšanām, viņš dziedoši noskaitīja. Tieši tāpat kā mazi vārdi ved pie lieliem vārdiem.

Viņš sasita plaukstas un enerģiski tās saberzēja. Labi! Fela! Atver savu balvu, lai mēs varam dot Kvoutam mācību, ko viņš tik dedzīgi vēlas!

Fela atvēra sakaltušo asklēpijas pāksti. Viņas plaukstās sabira baltas, irstošas sēklu pūkas.

Ar rokas mājienu vārdu maģistrs lika viņai uzmest tās gaisā. Fela to izdarīja, un visi noskatījās, kā baltais pūku kamols peld pretī lekciju zāles augstajiem griestiem un pēc tam smagi nolaižas uz grīdas.

-   Sasodīts! Elodins iesaucās. Viņš cienīgi aizsoļoja līdz sēklu kamo­lam, pacēla to un sparīgi savicināja sev ap galvu, līdz gaisā visapkārt peldēja neskaitāmas baltas asklēpijas sēklu pūkas.

Pēc tam Elodins sāka tās enerģiski tvarstīt, skraidīdams pa telpu un cenzdamies noķert tās saujās. Viņš rāpās pāri krēsliem, skrēja uz lektora katedras pusi, tad uzlēca uz galda telpas priekšā.

Visu šo laiku viņš tvarstīja sēklas. Sākumā viņš to darīja ar vienu roku, kā varētu tvert bumbu. Taču tas neizdevās, un viņš sāka vēcināt

plaukstu tā, it kā sistu mušas. Kad nelīdzēja arī tas, viņš mēģināja tās tvert, sakļaudams abas plaukstas, kā bērns varētu gaisā ķert spīdvaboli.

Tomēr viņam neizdevās noķert nevienu sēklu. Jo ilgāk viņš tās tvar­stīja, jo viņa kustības kļuva drudžainākas, skrējiens ātrāks un tvēriens negantāks. Tā tas turpinājās veselu minūti. Divas minūtes. Piecas minū­tes. Desmit.

Tas būtu varējis turpināties visu nodarbības laiku, taču beidzot Elodins aizķērās aiz krēsla un sāpīgi nokrita uz akmens grīdas, pārplēsdams bikšu staru un saskrambādams ceļi līdz asinīm.

Sagrābis kāju, viņš apsēdās uz grīdas un ļāva vaļu tik varenai lamu­vārdu straumei, kādu es nekad vēl nebiju dzirdējis. Viņš auroja, šņāca un spļaudījās. Viņš kliedza vismaz astoņās dažādās valodās, un, kaut gan daudzus vārdus es nesapratu, tie skanēja tā, ka man māga sarāvās čokurā un sīkie matiņi uz rokām sacēlās stāvus. Viņš izkliedza vārdus, no kuriem man izspiedās sviedri. Viņš izkliedza vārdus, no kuriem man metās nelabi. Es nebiju domājis, ka kaut ko tādu vispār iespējams izrunāt.

Iespējams, ka tas būtu turpinājies bezgalīgi, bet tad, sparīgi ievilk­dams elpu, viņš ierāva mutē vienu no peldošajām asklēpijas sēklām un sāka neganti klepot un rīstīties.

Beidzot viņš izspļāva sēklu, atguva elpu, piecēlās kājās un, neteicis vairs ne vārda, izkliboja no lekciju zāles.

Šī nebija pati dīvainākā no maģistra Elodina nodarbībām.

*  * *

Pēc Elodina nodarbības es ieturēju ašu maltīti Ankera viesnīcā, tad devos uz savu maiņu “Medikā” un vēroju pieredzējušākos El’thes nosa­kām diagnozi un ārstēšanu jaunpienākušajiem pacientiem. Pēc tam devos pāri upei, cerēdams satikt Dennu. Šis bija mans trešais ceļojums uz Imri nedaudzu dienu laikā, bet šī bija skaidra, saulaina diena, un pēc ilgajām darba stundām Arhīvos es jutu, ka jāizloka kājas.

Vispirms iegriezos “Eolijā”, kaut gan vēl bija pārāk agrs, lai varētu sastapt tur Dennu. Brīdi patērzējis ar Stančionu un Deohu, devos tālāk uz dažām citām viesnīcām, kurās viņa palaikam mēdza iegriezties: uz “Spundi”, “Mucu un Ķīpu” un “Suni Sienā”. Dennas nebija ari tur.

Paklejoju pa dažiem pilsētas dārziem, kuros koki bija nometuši jau gandrīz visas lapas. Tad apstaigāju visus zināmos instrumentu veikalus, pētīju lautas un taujāju, vai pārdevēji nav redzējuši glītu, tumšmatainu sievieti aplūkojam arfas. Neviens viņu nebija redzējis.

Tikmēr bija kļuvis jau pavisam tumšs. Tāpēc es vēlreiz iegriezos “Eolijā” un lēnām izstaigāju cauri apmeklētāju bariem. Denna joprojām

nekur nebija redzama, taču es satiku grāfu Threpi. Mēs kopīgi iedzērām, noklausījāmies dažas dziesmas, un es atkal devos projām.

Iedams atpakaļ uz Universitātes pilsētiņu, es ciešāk savilku ap ple­ciem apmetni. Imres ielas tagad bija dzīvākas un rosīgākas nekā dienā, un, par spīti saltumam, gaisā valdīja svētku noskaņa. No viesnīcu un teātru durvīm skanēja daudzu un dažādu veidu mūzika. Pa restorānu un izstāžu zāļu durvīm iekšā un ārā plūda apmeklētāju bari.

Tad es izdzirdēju smieklus, kas dzidri un skanīgi pacēlās pāri pūļa murdoņai. Šos smieklus es būtu pazinis jebkurā vietā. Tie bija Dennas smiekli. Es tos pazinu kā pats savas plaukstas.

Nevilšus atplaukdams smaidā, es pagriezos apkārt. Tā notika vienmēr. Dennu man izdevās sastapt tieši tad, kad biju zaudējis visas cerības.

Pārlaidu skatienu daudzajām sejām un tūlīt viņu ieraudzīju. Denna stāvēja pie nelielas kafejnīcas durvīm, ģērbusies garā, zilā samta tērpā.

Paspēru soli uz viņas pusi, bet tad apstājos. Brīdi vēroju, kā viņa sarunājas ar kādu, kurš stāvēja aiz atvērtām karietes durvīm. Redzēju tikai viņas sarunu biedra platmales augšdaļu. To rotāja liels, balts spalvu pušķis.

Pēc brīža Ambrozs aizvēra karietes durvis. Viņš veltīja Dennai platu, pievilcīgu smaidu un pateica dažus vārdus, kas viņai izraisīja smieklus. Viņa svārku zeltainais brokāts mirdzēja laternas gaismā, un viņa pirk­staiņi bija tādā pašā karaliski violetā toni kā zābaki. Tādai krāsai viņa apģērbā vajadzēja izskatīties bezgaumīgi uzkrītošai, tomēr tā nebija.

Kamēr es stāvēju un skatījos, mani gandrīz notrieca un sabrauca divjūgs, un tas būtu bijis gluži pelnīti, jo es stāvēju pašā ceļa vidū. Braucējs nolamājās, pavicināja pātagu un aiztraucās man garām. Pātagas cirtiens ķēra manu skaustu, taču es to pat nejutu.

Atguvis līdzsvaru, atkal paskatījos uz karietes pusi un ieraudzīju Ambrozu skūpstām Dennas roku. Tad viņš ar galantu kustību piedāvāja Dennai elkoni, un abi kopā iegāja kafejnīcā.

PĒC TAM kad Imrē biju redzējis Ambrozu un Dennu, mans noskaņojums satumsa melns kā nakts. Visu ceļu uz Universitāti man galvā mutuļoja domu virpulis. Vai Ambrozs to ir uzsācis tīrās atriebības dēļ? Kā tas varēja notikt? Ko domā Denna?

Gandrīz visu nakti pavadījis bez miega, es pūlējos par to nedomāt. Dziļi ierakos Arhīvu meklējumos. Grāmatas nevar aizvietot sievietes sa­biedrību, bet tās ir vieglāk pieejamas. Centos nomierināties, meklēdams Arhīvu tumšākajos stūros ziņas par čandriāniem. Lasīju, līdz sūrstēja acis un galva kļuva smaga un trula.

Gandrīz visu nākamo dienkopu es tikai apmeklēju nodarbības un rak­ņājos pa Arhīviem. Par šiem pūliņiem iemantoju putekļu pilnas plaušas, pastāvīgas galvassāpes no ilgstošas lasīšanas simpātijas lampu gaismā un smeldzi starp lāpstiņām no sakumpušās muguras, ilgstoši sēžot pie zemā galdiņa un šķirstot Gilejas reģistru grāmatas izbalojušās lap­puses.

Atradu arī vienu ziņu par čandriāniem. Tas bija astotdaļloksnes for­māta rokraksts ar nosaukumu “Ērmotu tautisku ticību apskats”. Cik varēju spriest, grāmata bija apmēram divsimt gadu veca.

Tas bija nostāstu un māņticību apkopojums, ko sarakstījis kāds maz­pazīstams Vintasas vēstures mīļotājs. Atšķirībā no “Parasto draku pāro­šanās paradumiem” tajā nebija mēģinājumu pierādīt vai atspēkot aprak­stītos ticējumus. Autors bija tikai savācis un sakārtojis dažādus stāstus, paretam pievienodams īsas piezīmes par šo ticējumu pārmaiņām un atšķirībām dažādās vietās un apgabalos.

Grāmata bija itin iespaidīga un acīmredzot prasījusi vairāku gadu darbu. Tajā bija četras nodaļas par dēmoniem. Trīs nodaļas bija veltītas fantastiskām būtnēm, un viena no tām ietvēra tikai stāstus par Felurianu. Citās lappusēs bija aprakstīti šļūceņi, rendlingi un trovi. Autors bija pierakstījis dziesmas par pelēkām dāmām un baltiem jātniekiem. Gara nodaļa bija veltīta kapukalnu draugariem. Grāmatā bija sešas nodaļas par tautas maģiju: astoņi veidi, kā atbrīvoties no kārpām, divpadsmit veidu, kā sarunāties ar mirušajiem, divdesmit divi veidi, kā pieburt mīlestību…

Viss ieraksts par čandriāniem aizņēma mazāk par pusi lappuses:

“ParČaendrianiem nav daudz, ko teikt. Par viņiem zina Ikviens. Dziesmas par viņiem prot skandēt Katrs Bērns. Tomēr cilvēki par viņiem negrib stāstīt.

Par vienu mazo alus kausu Zemnieks ir gatavs divas stundas runāt par Dannerlingiem. Bet pietiek pieminēt Čaendrianus, un viņa mute aizcērtas kā Krāsns Dūris, un viņš pieskaras dzelzij un atgrūž krēslu no galda.

Daudzi domā, ka runāt par fantastiskām būtnēm nozīmē izsaukt nelaimi, tomēr cilvēki runā. Kas dara Čaendrianus tik atšķirīgus, to es nezinu teikt. Viens diezgan sareibis Ādminis Hilsboro pilsētiņā čukstus man teica: “Ja par viņiem runā, viņi nāk šurp, un tad ir beigas." Šķiet, tās ir šo visu vienkāršo ļautiņu neizteiktās bailes.

Tāpēc es rakstu to, ko man izdevies savākt, tikai vienkāršas, vispārīgas ziņas. Čaendriani ir skaitā nenoteikta grupa. (Visdrīzāk septiņi, ja spriežam pēc vārda izcelšanās.) Viņi uzrodas un veic dažādas vardarbības bez īsti redzama iemesla.

Ir dažas Zīmes, kas vēsta par viņu Ierašanos, tomēr šai jautājumā nav vienprātības. Visbiežāk tiek minēta zila liesma, bet es esmu dzirdējis arī to, ka ieskābstot vīns, cilvēki kļūstot akli, labība vīstot, plosoties gadalaikam neraksturīgas vētras, sievietes zaudējot ieņemtos bērnus un debesīs satum­stot saule.

Kopumā jāteic, ka viņi man liekas Nomācoša un Neauglīga Meklējumu joma."

Es aizvēru grāmatu. “Nomācoša un neauglīga joma” man šķita kaut kas ļoti pazīstams.

Pats bēdīgākais bija ne jau tas, ka šī ieraksta saturs man neatklāja neko jaunu. Pats bēdīgākais bija tas, ka šis šķita vislabākais informā­cijas avots, kādu man izdevies atrast vairāk nekā simtiem ilgu stundu meklējumos.

KVOUTS PACĒLA roku, un Hronists atvilka rakstāmspalvu no papīra lapas.

-   Tagad uz bridi pārtrauksim, Kvouts teica, pamādams uz loga pusi. Es redzu, ka šurp nāk Kobs.

Kvouts piecēlās un ar plaukstām nobraucīja priekšautu. Es labprāt ieteiktu jums abiem brītiņu atpūsties un nomierināties. Viņš paska­tījās uz Hronistu. Tu izskaties tāds, it kā nupat būtu darījis kaut ko nepiedienīgu.

Nosvērtā solī Kvouts aizgāja un nostājās aiz letes. Tas, protams, ir ļoti tālu no patiesības. Tu, Hronist, garlaikojies, gaidīdams iespēju strādāt. Tieši tāpēc tev ir izsīkusi rakstīšanas iedvesma. Tu vēlies, kaut nebūtu palicis bez zirga un iestrēdzis šajā nomaļajā kaktā. Bet tas ir noticis, un tu centies pēc iespējas labāk pielāgoties apstākļiem.

Basts pasmīnēja. Oho! Pasaki kaut ko ari par mani!

-   Izmanto to, kas tev dots, Bast! Kvouts teica. Tu dzer kopā ar mūsu vienīgo apmeklētāju tāpēc, ka esi neuzņēmīgs slīmests, kuru neviens neiedomāsies aicināt palīgā lauku darbos.

Basta smīns kļuva platāks. Vai arī es garlaikojos?

-   Bez šaubām, Bast! Ko citu tu šeit vari darīt? Kvouts salocīja audekla lupatu un nolika to uz letes. Turpretī es esmu pārāk aizņemts, lai garlaikotos. Es visu laiku darbojos, veikdams simtiem sīku pienākumu, lai viesnīca varētu pastāvēt.

Viņš paskatījās uz abiem vīriem. Hronist, atlaidies atzveltnē! Bast, ja tu nevari beigt smīnēt, sāc vismaz stāstīt mūsu draugam par trijiem priesteriem un dzirnavnieka meitu!

Basts pasmīnēja vēl platāk. Tas ir labs stāsts.

-   Vai visi ir iejutušies lomās? Kvouts paņēma no letes lupatu un devās uz virtuvi, teikdams: Uznāk vecais Kobs. Skatuves kreisajā pusē.

Uz lieveņa koka grīdas nodunēja smagi soļi, un pēc brīža “Ceļakmens” viesnīcā aizkaitināts ienāca vecais Kobs. Viņš pameta skatienu uz galdu, pie kura sēdēja smīnošais Basts, ar žestiem pavadīdams kādu stāstu, un devās pie bāra letes. Hei! Vai tu tur esi, Kot?

Nākamajā mirkli rosīgais viesnīcnieks iznāca no virtuves, slaucīdams rokas priekšautā. Sveiks, Kob! Kā varu tev pakalpot?

-   Greiams atsūtīja man pakaļ mazo Ovenu puiku, Kobs pikti teica.

-   Vai tev ir kāda nojausma, kāpēc es esmu šeit, nevis vedu mājā auzas?

Kots papurināja galvu. Man likās, ka viņš šodien palīdz Marionam vest mājā kviešus.

-   Kāda nejēdzība! vecais Kobs pukojās. Šovakar gaidāms lietus, bet es stāvu te, kamēr manas auzas guļ laukā.

-   Ja jau tu tik un tā esi šeit, viesnīcnieks teica ar cerībām balsī,

-   varbūt varu tev piedāvāt sidru? Svaiga manta, izspiedu tikai šorīt.

Vecā vīra izvagotā seja mazliet noskaidrojās. Nu, ja man tikpat te jāgaida, viņš piekrītoši novilka, kāda krūze sidra patiešām nekaitētu.

Kots iegāja dziļākajā telpā un atgriezās ar lielu māla krūzi. Lievenī atkal nodimdēja soļi, un pa durvīm ienāca Greiams. Viņam pa pēdām sekoja Džeiks, Kārters un kalēja māceklis.

Kobs pagriezās un raidīja viņiem saniknotu skatienu. Kas tik saso­dīti svarīgs ir noticis, ka vajadzēja mani raut šurp no paša rīta? viņš noprasīja. Ārā balta diena, bet…

No galdiņa, pie kura sēdēja Hronists un Basts, atskanēja piepeša smieklu šalts. Ienācēji pagriezās turp un redzēja, ka Hronists ir pietvīcis sarkans un smejas, aizsedzis muti ar plaukstu. Ari Basts smējās un sita ar roku pa galdu.

Greiams aizveda pārējos pie letes. Es uzzināju, ka Kārters un zēns palīdzēšot Orrisoniem vest aitas uz tirgu, viņš teica. Uz Bednu, vai ne?

Kārters un kalēja māceklis apstiprinoši pamāja.

-   Skaidrs. Vecais Kobs paskatījās lejup uz savām plaukstām. Tātad jūs nebūsiet viņa bērēs.

Kārters svinīgā nopietnībā pamāja ar galvu, bet Ārons izskatījās sa­triekts. Viņš pēc kārtas palūkojās uz pārējiem, taču visi stāvēja klusi un nekustīgi, vērodami veco zemnieku pie letes.

-   Labi! vecais Kobs beidzot teica un paskatījās uz Greiamu. Tas ir labi, ka tu mūs savedi kopā. Pamanījis zēna sejas izteiksmi, viņš nicīgi nosēcās. Tu izskaties tāds, it kā nupat būtu piebeidzis savu kaķi, zēn! Aitas gaļai ir jānonāk tirgū. Šeps to zināja. Viņš nebūt neņemtu ļaunā, ka jūs darāt to, kas jādara.

Pastiepis roku, Kobs paplikšķināja kalēja māceklim pa plecu. Mēs visi kopā iedzersim,Tai aizvadītu viņu, kā pienākas! Tas ir pats galvenais. Šovakar baznīcā nebūs nekas cits kā garas priesteru pļāpas. Mēs protam atvadīties jēdzīgāk. Viņš pameta skatienu pāri letei. Pagādā mums viņa iecienīto dzērienu, Kot!

Viesnīcnieks jau rosījās, vākdams koka krūzes un liedams tajās tumši brūnu alu no nelielas muciņas aiz letes.

Vecais Kobs pacēla savu krūzi, un pārējie darīja to pašu. Par mūsu Šepul

Greiams ierunājās pirmais. Kad mēs bijām puikas un kopā gājām medībās, es reiz salauzu kāju, viņš teica. Teicu, lai viņš iet meklēt palīgus, bet viņš nebija ar mieru mani atstāt. Sameistaroja kaut ko līdzīgu ragavām gluži no nekā. Un aizvilka mani visu garo gabalu līdz pilsētai.

Visi iedzēra.

-   Viņš mani iepazīstināja ar manu cienīgo, sacīja Džeiks. Neat­ceros, vai es viņam par to īsti pateicu paldies.

Visi iedzēra.

-  Kad es gulēju slims ar krupu, viņš katru dienu iegriezās pie manis, teica Kārters. Tādu nebija daudz. Un atnesa man sievas vārīto zupu.

Visi iedzēra.

-   Viņš bija draudzīgs pret mani, kad es tikko ierados šeit, sacīja kalēja māceklis. Stāstīja man anekdotes. Un reiz es apskādēju ratu riteņus, ko viņš man bija atnesis salabot, un viņš neko neteica saimnie­kam Kalebam. Zēns norija kamolu kaklā un nervozi paskatījās apkārt.

-   Man viņš ļoti patika.

Visi iedzēra.

-   Viņš bija drosmīgāks par mums visiem, teica vecais Kobs. Pats pirmais tovakar stājās pretī tam tipam ar nazi. Ja tas radījums būtu bijis normāls, ar to viss būtu galā.

Koba balss mazliet iedrebējās, un īsu brīdi viņš izskatījās sīks, pagu­ris un tieši tik vecs, cik bija. Bet notika citādi. Šie laiki nav piemēroti drosmīgam vīram. Bet drosmīgs viņš bija šā vai tā. Kaut es būtu bijis drosmīgs un nomiris viņa vietā un viņš tagad varētu mājās skūpstīt savu jauno sievu!

Pulciņam pāršalca klusa murdoņa, un visi izdzēra pēdējos malkus. Greiams mazliet noklepojās un nolika krūzi uz letes.

-   Es nezināju, ko teikt, kalēja māceklis klusi sacīja.

Greiams pasmaidīja un uzsita viņam pa plecu. Tu izteicies labi, zēn!

Viesnīcnieks nokremšļojās, un visu acis pievērsās viņam. Es ceru, ka jūs neuzskatīsiet mani par uzbāzīgu, viņš teica. Es nepazinu Šepu tik labi kā jūs. Ne tik labi, lai runātu pēc pirmā tosta, bet varbūt pietiekami labi, lai sacītu kādu vārdu pēc otrā. Viņš nervozi knibināja priekšauta lences, it kā samulsis par to, ka vispār ierunājies. Zinu, ka vēl ir agrs, bet man ļoti gribētos kopā ar jums iedzert viskiju, pieminot mūsu Šepu.

Atskanēja piekrītoša balsu dūkoņa, un viesnīcnieks izvilka no letes apakšas glāzes, lai ielietu tajās viskiju. Bet ne no pudeles sarkanma­tainais vīrietis piepildīja tās ar viskiju no masīvas mucas, kas kopā ar citām rindojās bāra aizmugurē. Viskijs no mucas maksāja peniju par katru malku, tāpēc vīri pacēla glāzes ar lielāku sirsnību, nekā varētu gaidīt citkārt.

-   Nu tad kāds būs šis tosts? Greiams jautāja.

-   Varbūt par tā briesmoņa galu? ierosināja Džeiks.

-   Tas nav nekāds tosts, vecais Kobs atrūca.

-   Par karali? ieminējās Arons.

-   Nē! neparasti stingrā balsī noteica viesnīcnieks. Viņš pacēla glāzi.

-   Par vecajiem draugiem, kuri būtu pelnījuši labākus brīžus!

Atnācēji svinīgi pamāja ar galvu un iztukšoja savas glāzes.

-   Augstie kungi un dāmas, tas bija teicams klunkšķis! vecais Kobs ar cieņu sacīja, un viņa acis bija sakāpis valgums. Tu esi īsts džentl­menis, Kot! Un es priecājos, ka tevi pazīstu.

Kalēja māceklis nolika glāzi, taču tā apgāzās uz sāniem un sāka ripot pa leti. Viņš to saķēra, pirms tā bija pārvēlusies pāri malai, un aizdomīgi aplūkoja tās apaļo apakšu.

Redzēdams viņa apmulsumu, Džeiks iesmējās skaļus zemnieka smiek­lus, bet Kārters ar izteiksmīgu kustību novietoja savu glāzi uz letes, apvērstu otrādi. Es nezinu, kā tas ir Rannišā, Kārters sacīja zēnam,

-   bet šeit ne bez iemesla tās sauc par kūleņotājām.

Samulsušais kalēja māceklis apgrieza savu “kūleņotāju” otrādi un no­lika uz letes tāpat kā pārējie savas glāzes. Viesnīcnieks viņam draudzīgi uzsmaidīja, tad savāca glāzes un nozuda virtuvē.

-   Nu tā! vecais Kobs teica, enerģiski saberzēdams plaukstas. Mēs pavadīsim kopīgu vakaru, kad jūs abi būsiet atgriezušies no Bednas. Bet laiks negaida un lietus arī ne, un es nešaubos, ka Orrisoni nepacietīgi gaida, lai dotos ceļā.

Kad vīri cits pēc cita bija izgājuši no “Ceļakmens”, Kvouts iznāca no virtuves un atgriezās pie galdiņa, kur sēdēja Basts un Hronists.

-   Man patika Šeps, Basts teica. Kobs reizēm ir vecs īgņa, bet parasti viņš zina, ko runā.

-   Kobs nezina ne pusi no tā, ko iedomājas zinām, sacīja Kvouts.

-   Tu vakar vakarā izglābi viņus visus. Ja nebūtu tevis, tas radījums būtu plosījies pa istabu kā labības kūlējs.

-   Tā nav taisnība, Reši! Basts iebilda, un viņa balsī skanēja nepār­protams aizvainojums. Tu būtu to apturējis. Tieši tu!

Viesnīcnieks tikai paraustīja plecus un, negribēdams strīdēties, atstāja viņa vārdus bez atbildes. Basta mute sakniebās skarbā, dusmīgā svītrā un acis savilkās šaurākas.

-   Un tomēr Kobam bija taisnība, klusi sacīja Hronists, vēlēdamies gaisināt sasprindzinājumu, iekams tas pārāk sabiezējis. Šeps bija dros­mīgs. Par to pienākas viņu cienīt.

-   Nē, nepienākas, Kvouts teica. Kobam bija taisnība citādā ziņā. Šie laiki nav piemēroti drosmīgam vīram. Ar rokas mājienu viņš aicināja Hronistu ņemt rakstāmspalvu. Un tomēr ari man gribētos, kaut es būtu bijis drosmīgāks un viņš tagad varētu mājās skūpstīt savu jauno sievu.

BEIGU BEIGĀS Vilems un Simmons izvilka mani no Arhīvu siltajiem apskāvieniem. Es cīnījos pretī un lādēju viņus, taču draugu pārlie­cība bija nelokāma, un mēs trijatā soļojām cauri saltajam vējam uz Imri.

Aizgājām uz “Eoliju” un izvēlējāmies galdiņu blakus austrumu sienas kamīnam, kur varējām vērot skatuvi un sildīt muguru. Pēc diviem vai trim kausiem es jutu, ka ilgas pēc grāmatām atkāpjas, atstājot tikai trulu smeldzi. Mēs tērzējām un spēlējām kārtis, un galu galā es sāku priecāties par dzīvi, kaut arī zināju, ka Denna noteikti kaut kur netālu pastaigājas, ieķērusies Ambrozam elkonī.

Dažas stundas vēlāk es sēdēju, ērti atlaidies krēsla atzveltnē, miegains un sasilis no tuvējās uguns, bet Vilems un Simmons tikmēr strīdējās par to, vai Modegas augstais karalis esot īsts valdnieks vai tikai dekorācija. Biju gandrīz aizsnaudies, kad izdzirdēju dobju pudeles atsitienu pret galda virsmu un tūlīt pēc tam vīna glāžu dzidro dzinkstoņu.

Pie mūsu galdiņa stāvēja Denna. Ņemiet, tas ir jums! viņa aiz­elsusies teica. Jūs mani nogaidījāties. Esmu aizkavējusies, un jūs esat sapīkuši.

Es apstulbis izslējos taisni un centos aizdzīt miegu.

Simmons prasmīgi pieņēma izaicinājumu. Ir pagājusi stunda! viņš teica, nikni saraucis pieri, un ar diviem pirkstiem pabungoja pa galdu. Neiedomājies, ka visu atrisinās dzēriena izmaksāšana! Es gaidu atvainošanos.

-   Tā nebija gluži mana vaina, Denna sacīja, acīmredzami juzdamās neveikli. Viņa pagriezās un pamāja uz bāra pusi.

Es paskatījos turp, bažīdamies, ka ieraudzīšu tur stāvam Ambrozu ar viņa sasodīto platmali galvā un pašapmierināto izteiksmi sejā. Taču tur stāvēja tikai kāds keldietis ar puskailu galvvidu. Viņš īsi un savādi paklanījās uz mūsu pusi, un šī kustība pauda kaut ko starp iepazīšanos un atvainošanos. .

Simmons nikni pablenza uz viņu, tad atkal pievērsās Dennai un ne­gribīgi pamāja uz tukšo krēslu man pretī. Jauki! Nu tad spēlēsim “stūrus” vai darīsim ko citu?

Denna atslīga krēslā, apsēzdamās ar muguru pret zāli. Tad viņa palie­cās uz priekšu un noskūpstīja Simmonu uz pieres. Lieliski! viņa teica.

-   Arī es blenzu, cik nikni spēju, sacīja Vilems.

Denna pabīdīja pudeli uz viņa pusi. Par to tu esi pelnījis ieliet. Viņa novietoja glāzes mums katram pretī. Dāvana no mana pārāk neatlaidīgā pielūdzēja! Denna aizkaitināti nopūtās. Viņiem vienmēr liekas, ka kaut kas jādod. Viņa domīgi mani nopētīja. Tu esi nepa­rasti mazrunīgs.

Es pārlaidu plaukstu sejai. Necerēju tevi šovakar ieraudzīt, es teicu. Tu mani pārsteidzi gandrīz aizmigušu.

Vilems ielēja bāli sārtu vīnu un pasniedza katram glāzi, bet Denna tikmēr pētīja gravējumu pudeles augšdaļā. Kerbeors, viņa domīgi novilka. Es pat nezinu, vai tas ir augstākās klases vīns.

-          Īstenībā nav, Simmons lietišķi paskaidroja, paņemdams glāzi.

-   Kerbeors ir Aturas vīns. Precīzi runājot, vecs augstākā labuma vīns ir tikai Vintasas specialitāte.

-   Tiešām? es paskatījos uz savu glāzi.

Simmons apstiprinoši pamāja. Šo apzīmējumu bieži lieto nevietā.

Denna iedzēra malku un atzinīgi palocīja galvu. Lai nu kā, šis ir labs vīns, viņa teica. Vai viņš joprojām stāv pie bāra?

-   Jā, es atbildēju, nepaskatījies turp.

-   Neko darīt, Denna pasmaidīja. Mēs esam aizķērušies šeit.

-   Vai tu kādreiz esi spēlējusi “stūrus”? Simmons jautāja ar cerību balsī.

-   Diemžēl nē, Denna atbildēja. Bet es ātri mācos.

Simmons ar manu un Vilema palīdzību paskaidroja noteikumus. Denna uzdeva dažus saturīgus jautājumus, un tie liecināja, ka galveno būtību viņa ir sapratusi. Es jutos iepriecināts. Tā kā Denna sēdēja man pretī, viņai jābūt manai partnerei.

-   Uz ko jūs parasti spēlējat? viņa jautāja.

-   Kā kuru reizi, Vilems atbildēja. Dažreiz maksājam par katru partiju. Citreiz par noteiktu skaitu.

-   Lai iet par noteiktu skaitu! Denna teica. Cik daudz?

-   Vispirms mēs varam nospēlēt izmēģinājuma partiju, Simmons teica, atglauzdams matus no acīm. Jo tu pagaidām vēl tikai mā­cies.

Dennas acis savilkās šaurākas. Man nav vajadzīga īpaša pieeja. Iebāzusi roku kabatā, viņa izvilka monētu un nolika to uz galda. Vai džots jums, zēni, ir pārāk daudz?

Man tas tiešām bija pārāk daudz, it īpaši tad, ja partnere tikai nupat sākusi apgūt spēli. Uzmanies no šiem abiem! es teicu. Viņi spēlē uz asinīm.

-   Patiesību sakot, Vilems sacīja, no asinīm man nav nekāda la­buma, tāpēc es spēlēju uz naudu. Viņš bridi meklējās makā, līdz atrada džotu un apņēmīgi nolika to uz galda. Es esmu gatavs spēlēt izmē­ģinājuma partiju, bet, ja Dennai tas šķiet aizskaroši, es labprāt viņu sakaušu un savākšu visu, ko viņa vēlējusies nolikt uz galda.

Denna pasmīnēja. Tāda valoda man patīk, Vilem.

Pirmā partija izdevās viduvēji. Denna kļūdījās ar vienu stiķi, taču mēs tikpat nebūtu spējuši uzvarēt, jo mums bija sliktas kārtis. Taču otrajā partijā viņa kļūdījās solīšanā. Kad Simmons viņai aizrādīja, viņa satraucās un kļūdījās vēl rupjāk. Pēc tam viņa netīšām izspēlēja ārpus kārtas; tā nebija liela kļūda, bet viņa izspēlēja ercena kalpu, un tas ļāva visiem skaidri uzzināt, kādas kārtis viņai ir rokā. Arī viņa pati to aptvēra, un es dzirdēju, ka viņa klusām norūc dažus dāmai gluži nepiedienīgus vār­dus.

Vilems un Simmons turēja vārdu un nesaudzīgi izmantoja situācijas priekšrocības. Tā kā man bija gadījušās sliktas kārtis, es varēju tikai sēdēt un noskatīties, kā viņi paņem divus nākamos stiķus un iet Dennai uzbrukumā kā badīgi vilki.

Taču uzbrukums neizdevās. Denna to gudri atsita un pēc tam izvilka ercena kungu; tam nebija lielas jēgas, jo viņa iepriekš bija mēģinājusi izspēlēt kalpu. Pēc tam viņa atklāja arī dūzi.

To, ka viņas neveiklības bijušas tikai māņu gājieni, es sapratu mazliet agrāk nekā Vilems un Simmons. Veiksmīgi noslēpu šo secinājumu līdz brīdim, kad redzēju viņu sejās lēni ataustam atskārsmi. Tad ļāvu vaļu smiekliem.

-   Neesi tik pašapmierināts! Denna teica. Es piemānīju arī tevi. Kad izspēlēju kalpu, tev bija tāds ģīmis, it kā tev būtu kļuvis nelabi. Viņa aizlika mutei priekšā plaukstu un paskatījās platām, nevainīgām acīm. Ak vai, es nekad neesmu spēlējusi “stūrus”! Vai jūs varētu mani pamācīt? Vai tiesa, ka cilvēki reizēm spēlējot uz naudu?

Denna nometa uz galda vēl vienu kārti un paņēma stiķi. Lūdzu! Jums, zēni, jāpriecājas, ka es jūs palaidu cauri tikai ar pliķi, nevis kārtīgi aptīrīju visa vakara garumā, kā esat pelnījuši.

Viņa bez žēlastības savāca pārējās kārtis, un tas mūs tik pamatīgi atsēdināja, ka turpmākās spēles iznākums bija jau nepārprotami skaidrs. Denna vairs neatdeva nevienu stiķi un spēlēja tik viegli un izmanīgi, ka Manets uz viņas fona būtu izskatījies kā smagnējs darba zirgs.

-   Tā bija laba mācība, Vilems teica, pabīdīdams savu džotu uz Dennas pusi. Man kādu bridi būs jālaiza brūces.

Denna pacēla glāzi tostam. Uz skolotu cilvēku lētticību! Saskandinājām glāzes un iedzērām.

-   Jūs ilgi šeit neesat rādījušies, Denna teica. Es gandrīz divas dienkopas veltīgi centos jūs ieraudzīt.

-   Kāpēc? Simmons noprasīja.

Denna veltīja Vilemam un Simmonam apsverošu skatienu. Jūs abi ari studējat Universitātē, vai ne? Tajā, kur apgūst maģiju.

-  Tā ir, Simmons apmierināts atbildēja. Mēs esam mistisku noslē­pumu pilni.

-   Mēs sadarbojamies ar tumšiem spēkiem, kurus vajadzētu likt mie­rā, Vilems nevērīgi piebilda.

-   Starp citu, to sauc par Arkanumu, es aizrādīju.

Denna nopietni pamāja ar galvu un ieinteresētu sejas izteiksmi palie­cās uz priekšu. Starp mums runājot, es nojaušu, ka jūs zināt lielāko daļu no pamatprincipiem. Viņa paskatījās uz mums visiem pēc kārtas.

-   Upēc pastāstiet! Kā tas viss darbojas?

-   Tas viss? es pārjautāju.

-   Maģija, Denna paskaidroja. īsta maģija.

Mēs visi trīs pārmijām savstarpējus skatienus.

-   Tas ir sarežģīti, es teicu.

Denna paraustīja plecus un atlaidās atzveltnē. Man laika netrūkst, viņa sacīja. Un man jāzina, kā tā darbojas. Parādiet! Nodemonstrējiet man kaut ko no maģijas!

Mēs ar Vilemu un Simmonu neveikli sagrozījāmies krēslos. Denna iesmējās.

-   Mums nav atļauts to darīt, es teicu.

-   Ko? viņa iepleta acis. Vai tas var iztraucēt Visuma līdzsvaru?

-   Tas var iztraucēt konsteblus, es atbildēju. Šeit tādas lietas ne­uzlūko ar labvēlību.

-   Arī Universitātes maģistriem tas nebūtu pa prātam, sacīja Vilems.

-   Viņiem ļoti rūp Universitātes labā slava.

-   Ak, beidziet! Denna attrauca. Es esmu dzirdējusi stāstu par to, kā mūsu jaukais Kvouts esot izsaucis kaut kādu dēmonisku vēju. Viņa pastiepa īkšķi pret durvīm sev aiz muguras. Pagalmā, visu acu priekšā.

Vai to viņai būtu stāstījis Ambrozs? Tas bija tikai vējš, es teicu.

-   Ar dēmoniem tam nebija nekāda sakara.

-   Un par to viņu nopēra, Vilems piebilda.

Denna paskatījās uz viņu, it kā nesaprazdama, vai viņš joko, tad paraustīja plecus. Nu labi, es nevienam negribu sagādāt nepatikša­nas, viņa teica ar skaidri jaušamu piespiestību balsī. Bet es esmu briesmīgi ziņkārīga. Un zinu noslēpumus, ko varu piedāvāt apmaiņai.

To dzirdēdams, Simmons saausījās. Kādus noslēpumus?

-   Visus plašos un daudzveidīgos sieviešu cilts noslēpumus, Denna smaidot atbildēja. Es zinu vairākas gudrības, kas var palīdzēt uzlabot jūsu vārgās attiecības ar daiļo dzimumu.

Simmons pieliecās tuvāk Vilemam un skatuves čukstā noprasīja: Vai viņa teica vārgās vai dārgās?

Vils pastiepa pirkstu vispirms pret savām, tad pret Simmona krūtīm.

-   Par mani: vārgās. Par tevi: dārgās.

Denna savilka uzaci un piešķieba galvu uz vienu pusi, gaidoši lūko­damās uz mūsu trijotni.

Es neveikli nokremšļojos. Mums allaž atgādina, ka Arkanuma noslē­pumus nav vēlams laist tālāk. Nav tā, ka tas būtu stingri pret Univer­sitātes noteikumiem…

-  Tomēr patiesībā tā ir! Simmons iejaucās, uzmezdams man mazliet vainīgu skatienu. Tas ir pret vairākiem noteikumiem!

Denna dramatiski nopūtās un pacēla acis pret augstajiem griestiem.

-   H jau es domāju! viņa teica. Jūs, zēni, protat skaisti runāt. Bet atzīstieties vien, ka nespējat pat krējumu pārvērst sviestā.

-  Es pavisam noteikti zinu, ka Simmons spēj pārvērst krējumu sviestā, es atbildēju. Viņam tikai nepatīk to darīt, jo viņš ir slinks.

-   Es nelūdzu, lai jūs man mācāt maģiju, Denna teica. Es tikai gribu zināt, kā tā darbojas.

Simmons paskatījās uz Vilemu. Tā taču nebūtu “Nesankcionētu noslēpumu izpaušana”, vai ne?

-   Tā būtu “Nelikumīga demonstrēšana”, Vilems drūmi atbildēja.

Denna sazvērniecisku seju paliecās uz priekšu un atbalstīja elkoņus

pret galdu. Tādā gadījumā es esmu gatava šovakar izmaksāt jums daudz izcilāku dzērienu, nevis tikai šo vienkāršo pudeli, ko pašlaik redzat uz galda! Viņa paskatījās uz Vilemu. Viens no šejienes viesmīļiem nesen ir uzgājis pagrabā noputējušu akmens pudeli. Tajā ir ne tikai smalks, vecs skutens, keldimu karaļu dzēriens, bet tas turklāt ir Merovani.

Vilema sejas izteiksme nemainījās, taču tumšajās acīs iezibējās ugun­tiņas.

Es pārlaidu skatienu diezgan tukšajai telpai. Ordeņa dienas pie­vakare ir klusa. Ja paši turēsim mēli aiz zobiem, nekādās nepatikšanās nevajadzētu iekļūt.. Paskatījos uz abiem draugiem.

Simmons smaidīja savu zēnisko smaidu. Izklausās saprātīgi. Noslē­pums pret noslēpumu!

-   Ja tas tiešām ir īsts Merovani, Vilems teica, es esmu gatavs riskēt ar maģistru aizskartajām jūtām!

-   Ļoti labi! Denna teica un plati pasmaidīja. Sāc pirmais!

Simmons paliecās krēslā uz priekšu. Simpātijas prasmes aptvert

laikam ir visvieglāk, viņš teica un apklusa, šķiet, nesaprazdams, kā turpināt.

Devos viņam palīgā. Vai tu zini, kā trīšu bloki palīdz pacelt kaut ko tādu, kas ir pārāk smags, lai to izdarītu ar rokām?

Denna pamāja ar galvu.

-   Līdzīgā veidā mums palīdz simpātija, es teicu. Tikai bez visām neērtajām virvēm un trīšiem.

Vilems uzmeta gadā divus dzelzs drabus un nomurmināja sasaistes vārdus. Ar vienu pirkstu viņš pabīdīja monētu, kura gulēja labajā pusē, un tūlīt to pašu kustību atkārtoja kreisās puses drabs, pārslīdēdams galda virsmai.

Dennas acis mazliet iepletās, taču viņa neizdvesa nevienu pārstei­guma saucienu, tikai sparīgāk ievilka elpu. Tajā brīdī es aptvēru, ka viņa neko tamlīdzīgu laikam nekad nav redzējusi. Pieraduši pie savām studijām, mēs viegli varējām aizmirst, ka cilvēki nedaudzu jūdžu attā­lumā no Universitātes nekad negūst iespēju redzēt pat visvienkāršākās simpātijas darbību.

Dennai par godu jāteic, ka viņa ātri atguvās no pārsteiguma. Pēc ļoti īsas vilcināšanās viņa pastiepa pirkstu un pieskārās vienam no drabiem.

-   Apmēram tā darbojās zvans manā istabā, viņa domīgi sacīja.

Es apstiprinoši pamāju ar galvu.

Vilems pārslīdināja drabu pāri galdam, un Denna to satvēra. Arī otrs drabs atrāvās no galda un palika karājamies gaisā. Tas ir smags, viņa teica un atskārtusi piebilda: Protams, jo tas darbojas līdzīgi trīsim. Es pašlaik ceļu tos abus.

-   Siltums, gaisma un kustība tas viss ir tikai enerģija, es paskaid­roju. Mēs nevaram radīt enerģiju vai likt tai pazust. Bet simpātijas prasme ļauj to pārvietot vai mainīt no viena veida citā.

Denna nolika drabu atpakaļ uz galda, un otrs drabs atkārtoja to pašu kustību. Un kādā ziņā tas var būt noderīgi?

Vilems nosēcās ar tikko jaušamu uzjautrinājumu. Vai ūdensrats ir noderīgs? viņš jautāja. Un vējdzirnavas?

Es iebāzu roku apmetņa kabatā. Vai tu esi kādreiz redzējusi sim­pātijas lampu? es jautāju.

Denna atbildēja apstiprinoši.

Pabīdīju savu rokaslampu pāri galdam pie viņas. Simpātijas lampas darbojas pēc līdzīga principa. Paņem drusciņu siltuma un pārveido to gaismā. Vienu enerģijas veidu pārvērš citā.

-   Kā naudas mijēji, Vilems papildināja.

Denna ziņkāri pagrozīja lampu rokās. No kurienes tā ņem siltumu?

-   Siltumu glabā pats metāls, es paskaidroju. Ja atstāsi lampu iedegtu, pēc kāda laika jutīsi, ka metāls kļūst vēsāks. Kad tas kļūs pārāk auksts, lampa nedarbosies. Es pieliku tai pirkstu. Šo es izgatavoju pats, un tā ir izdevusies diezgan meistarīgi. Pietiek ar tavas rokas sil­tumu, lai tā darbotos nepārtraukti.

Denna piespieda slēdzi, un viņai pretī iedegās blāvas, sarkanas gais­mas aplis. Es saprotu, ka pastāv saistība starp siltumu un gaismu, viņa domīgi teica. Saule ir spoža un silta. Svece tāpat. Viņa sarauca pieri. Bet kustība tur neiederas. Uguns neko nespēj pārvietot.

-   Padomā par berzi! iejaucās Simmons. Kad tu kaut ko berzē, tas kļūst karsts. Viņš nodemonstrēja teikto, enerģiski berzēdams plaukstas pret bikšu audumu. Re, tā!

Viņš aizrautīgi turpināja berzēt roku pret augšstilbu, neaptverdams, ka viņa darbošanās zem galda izskatās diezgan divdomīga. Tā ir ener­ģija! Ja darīsi to ilgāk, jutīsi karstumu.

Dennai izdevās saglabāt nopietnu sejas izteiksmi. Turpretī Vilems ļāva vaļu smiekliem, aizsedzis seju ar plaukstu, it kā justos neveikli, ka jāsēž ar Simmonu pie viena galda.

Simmons sastinga un apmulsumā pietvīka sarkans.

Mēģināju viņu glābt. Tas ir labs piemērs. Ratu riteņa rumba pieskā­rienā ir karsta. Siltumu izraisa riteņa kustība. Simpātists spēj pagriezt enerģiju pretējā virzienā no siltuma uz kustību. Es norādīju uz lam­pu. Vai arī no siltuma uz gaismu.

-   Ļoti labi! Denna sacīja. Jūs esat enerģijas mijēji. Bet kā jūs to panākat?

-          Ir īpašs domāšanas veids, ko sauc par Alaru, Vilems atbildēja.

-    Cilvēks kaut kam tik ļoti tic, ka tas kļūst īsts. Viņš pacēla vienu drabu, un otrs pacēlās līdzi. Es ticu, ka ši divi drabi ir saistīti, un tāpēc tie tādi ir. Pēkšņi otrs drabs nokrita atpakaļ uz galda. Ja es pārstāju ticēt, tie tādi vairs nav.

Denna pacēla nokritušo drabu. Tātad būtībā tā ir ticība? viņa skeptiski jautāja.

-   Drīzāk gribasspēks, sacīja Simmons.

Denna piešķieba galvu. Kāpēc tad jūs to nesaucat par gribasspēku?

-   Alars izklausās labāk, Vilems atbildēja.

-   Ja mēs nelietotu iespaidīgus nosaukumus, neviens mūs neņemtu nopietni, es teicu.

Denna atzinīgi pamāja ar galvu, un viņas jaukajos lūpu kaktiņos ievilkās smaids. Ak tad tā tas notiek? Enerģija un gribasspēks?

-   Un simpātijas saikne, es teicu. Viļa analoģija ar ūdensratu ir labs piemērs. Saikne ir līdzīga caurulei, kas ved uz ūdensratu. Cauru­maina caurule ir slikta saikne.

-   Un kas ir laba saikne? Denna jautāja.

-  Jo līdzīgāki ir divi priekšmeti, jo saikne ir labāka. Re, tā! Es ielēju savā krūzē drusciņu bāli sārtā vīna un iemērcu tajā pirkstu. ŠI ir tei­cama saikne ar vīnu. Lāse no paša vīna.

Es piecēlos un aizgāju līdz netālajam kamīnam. Nomurmināju sasais­tes vārdus un ļāvu pilienam nokrist no pirksta uz karstās metāla restes, virs kuras dega pagales.

Līdzko biju atgriezies un apsēdies savā vietā, vīns manā glāzē sāka garot un pēc tam vārīties.

-   Un tas ir iemesls, kāpēc cilvēks negrib, lai simpātists iegūtu pilienu viņa asiņu, Vilems drūmi piebilda.

Denna paskatījās uz Vilemu, tad vēlreiz uz glāzi, un viņas seja nobā­lēja.

-   Pie pārogļotajām rokām, Vil! Simmons satriekts iesaucās. Kā tu tā vari sacīt! Viņš paskatījās uz Dennu. Neviens simpātists nekad neko tādu nedarītu! viņš nopietni teica. To sauc par ļaunprātību, un mēs ar to nenodarbojamies. Nekad!

Denna pasmaidīja, taču smaids izskatījās diezgan piespiests. Ja neviens nekad to nedara, kāpēc tad tādai rīcībai ir nosaukums?

-   Kādreiz to darīja, es paskaidroju. Bet tagad vairs ne. Jau simt gadu vairs ne.

Ļāvu sasaitei pazust, un vīns pārstāja vārīties. Denna pastiepa roku un pieskārās pudelei uz galda. Kāpēc arī šis vīns nesāka vārīties? viņa neizpratnē jautāja. Tas taču ir tas pats vīns!

Es piesitu pie deniņiem. Alara dēļ. Mans prāts nosaka darbības centru un virzienu.

-   Ja tā ir laba saikne, Denna sacīja, tad kāda būtu slikta?

-  Skaties, es tev parādīšu! Es izvilku maku, cerēdams, ka darbošanās ar monētām mazinās viņas uztraukumu pēc Vilema piezīmes. Sim, vai tev ir kāds cietais penijs?

Viņam tāds bija, un es izvietoju monētas divās rindās Dennai priekšā uz galda. Norādīju uz diviem dzelzs drabiem un nomurmināju sasaisti.

-   Pacel to tur! es teicu.

Viņa pacēla vienu drabu, un otrs pacēlās līdzi.

Es norādīju uz citu monētu pāri drabu un manu vienīgo atlikušo sudraba talantu. Un tagad to!

Denna pacēla otru drabu, un talants pacēlās gaisā. Viņa pašūpoja abas plaukstas augšup un lejup kā svaru kausus. Šis otrs ir smagāks.

Es apstiprinoši pamāju ar galvu. Dažādi metāli. Tiem ir mazāk līdzības, tāpēc jāpieliek vairāk enerģijas. Norādīju uz drabu un sudraba peniju un trešoreiz nomurmināju sasaistes vārdus.

Denna ielika abus iepriekšējos drabus kreisās rokas plaukstā un la­bajā rokā paņēma trešo drabu. Sudraba penijs pacēlās tiem līdzi. Viņa saprotoši pamāja ar galvu. Un šis ir vēl smagāks, jo tam ir citādi apveidi un citāds metāls.

-   Tieši tā! es apstiprināju. Norādīju uz ceturto un pēdējo pāri uz drabu un krīta gabalu.

Denna tik tikko spēja pabāzt pirkstus zem draba, lai to paceltu.

-   Tas ir smagāks nekā visi iepriekšējie kopā! viņa teica. Būs kādas trīs mārciņas!

-   Dzelzs ar krītu ir draņķīga saikne, Vilems sacīja. Slikta pāreja.

-   Bet jūs stāstījāt, ka enerģiju nevarot ne radīt, ne iznīcināt, Denna atgādināja. Ja man jāpieliek liels spēks, lai paceltu tādu mazu krita gabaliņu, kur tad aiziet papildu enerģija?

-   Gudrs jautājums! Vilems pasmējās. Ļoti gudrs. Es biju studējis jau gadu, kad iedomājos tādu uzdot. Viņš veltīja Dennai apbrīnas pilnu skatienu. Daļa enerģijas aiziet gaisā. Viņš pavicināja roku.

-   Daļa aiziet pašos priekšmetos, un vēl cita daļa ieplūst simpātistā, kurš kontrolē saikni. Vilems sarauca pieri. Tas var kļūt ari bīstīgi.

-   Bīstami, Vilems neuzkrītoši izlaboja.

Denna paskatījās uz mani. Tātad šajā brīdī tu tici, ka katrs no šiem drabiem ir saistīts ar katru no šīm pārējām lietām?

Es pamāju ar galvu.

Denna pakustināja rokas. Monētas un krīts gaisā sašūpojās. Vai tas nav… grūti?

-   Ir, Vilems atbildēja. Bet mūsu Kvoutam patīk izrādīties.

-   Tāpēc es esmu tik kluss, Simmons teica. Es nezināju, ka tu spēj vienlaikus noturēt četras sasaistes. Tas ir sasodīti iespaidīgi!

-   Ja vajadzīgs, varu ari piecas, es sacīju. Bet, patiesību sakot, tā ir galējā robeža.

Simmons smaidīdams pievērsās Dennai: Un vēl kas! Paskaties! Viņš norādīja uz gaisā peldošo krīta gabalu.

Nekas nenotika.

-   Beidz! Simmons lūdzoši teica. Es mēģinu viņai kaut ko parādīt.

-   Tad rādi! es pašapmierināti sacīju un atlaidos ērtāk krēslā.

Simmons dziļi ievilka elpu un pievērsa ciešu skatienu krita gabalam.

Tas nodrebēja.

Vilems pieliecās Dennai tuvāk un paskaidroja: Viens simpātists var pretoties otra simpātista Alaram, viņš teica. Vajag tikai cieši ticēt, ka drabs nepavisam nav tas pats, kas sudraba penijs.

Vils norādīja uz to, un penijs grabēdams nokrita uz galda.

-   Tā ir cūcība! es smiedamies protestēju. Divi pret vienu nav godīgi!

-   Šajā gadījumā ir, Simmons atbildēja, un krīts vēlreiz nodrebēja.

-   Nu labi! es atmetu ar roku. Lai jums neveicas!

Krīts ātri nokrita uz galda, un tam sekoja drabs. Tomēr sudraba ta­lants palika turpat, kur bijis.

Simmons atspiedās pret krēsla atzveltni. Tu uzdzen šermuļus, viņš teica, papurinādams galvu. Labi jau labi, esi uzvarējis! Vilems pamāja ar galvu un arī atslābināja piepūli.

Denna paskatījās uz mani. Tātad tavs Alars ir stiprāks nekā viņiem abiem kopā?

-   Diez vai, es augstsirdīgi sacīju. Ja viņi kopā patrenētos, droši vien varētu mani pieveikt.

Denna pārlaida skatienu izbērtajām monētām. Tad, lūk, kā tas no­tiek! Viņas balsī skanēja tāda kā neliela vilšanās. Tikai enerģijas apmaiņa?

-   Ir vēl citas mākslas, es teicu. Simmons, piemēram, nodarbojas ar alķīmiju.

-   Bet es, sacīja Vilems, es koncentrēju spēkus uz to, lai izskatītos pievilcīgs.

Denna vēlreiz paskatījās uz mums visiem pēc kārtas, un viņas acis bija ļoti nopietnas. Vai ir kāds maģijas veids, kas tikai… Viņa izdarīja neskaidru pirkstu kustību. Tāds, kur kaut kas tikai jāuzraksta?

-   Sigaldrija, es teicu. Kā tas zvaniņš tavā istabā. Tā ir kaut kas līdzīgs paliekošai simpātijas maģijai.

-   Bet ari tā ir apmaiņa, vai ne? viņa jautāja. Tikai enerģija?

Es apstiprinoši pamāju ar galvu.

Ar tādu kā neveiklību balsi Denna pavaicāja: Un ja nu kāds jums teiktu, ka viņš prot tādu maģiju, kas izdara vairāk? Tādu, kurā viņš kaut ko pieraksta un rakstītais piepildās?

Viņa nervozi nolaida skatienu un sāka ar pirkstiem zīmēt uz galda rakstus. Un, ja kāds redzētu rakstīto, kaut arī nemācētu to izlasīt, viņam tas piepildītos. Viņš kaut ko nodomātu vai kaut kā rīkotos atka­rībā no tā, kas tur rakstīts. Denna atkal palūkojās uz mums, un viņas skatienā dīvaini jaucās ziņkārība, cerība un nedrošība.

Mēs visi trīs saskatījāmies. Vilems paraustīja plecus.

-   Izklausās daudz vienkāršāk nekā alķīmija, Simmons noteica. Es labprātāk darītu to nekā visu dienu noņemtos ar principu atraisīšanu.

-   Izklausās pēc pasaku grāmatu maģijas, es teicu. Pēc bērnišķībām, kas īstenībā nav iespējamas. Lai nu kā, es Universitātē neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis.

Denna atkal paskatījās uz galdu, kur viņas pirksti joprojām zīmēja rakstus uz koka virsmas. Viņas lūpas bija mazliet uzmestas un skatiens dīvaini tāls.

Nesapratu, vai viņa jūtas vīlusies vai vienkārši kavējas domās. Kā­pēc tu tā jautā?

Denna pacēla acis pret mani, un viņas sejas izteiksme ātri mainījās, pārtopot greizā smaidā. Viņa itin kā atvairīja jautājumu. Es kaut ko tādu esmu dzirdējusi, viņa nevērīgi atbildēja. Man šķita, ka tas iz­klausās pārāk labi, lai būtu patiesība.

Tad viņa pār plecu paskatījās atpakaļ. Šķiet, esmu izturējusi ilgāk nekā mans pārcentīgais pielūdzējs! viņa teica.

Vilems kā iebilzdams pacēla roku. Mums bija noruna, viņš atgā­dināja. Par dzērienu un sievietes noslēpumu.

-   Es pirms promiešanas parunāšu ar viesmīli, Denna atteica, un acīs viņai lēkāja jautras uguntiņas. Bet noslēpums ir tāds: netālu aiz jums sēž divas dāmas. Viņas gandrīz visu vakaru zibina uz jums acis. Tai, kura ir zaļā tērpā, patīk Simmons, bet otra, ar īsiem gaišiem matiem, šķiet, jūt vājību pret keldiešu vīriešiem, kuri koncentrē spēkus, lai izskatītos pievilcīgi.

-    Mēs viņas jau pamanījām, Vilems atbildēja, nepaskatīdamies turp. Diemžēl viņas atrodas kāda jauna Modegas aristokrāta sabiedrībā.

-   Modegas aristokrāts viņas neredz romantiskā nozīmē, Denna tei­ca. Kamēr abas dāmas pēta jūs, šis jaunais aristokrāts nepārprotami izrāda, ka viņu vairāk interesē daža sarkanmataina galva. Viņa īpašnieciski uzlika roku uz mana elkoņa. Par nelaimi šim kungam, es esmu jau pieteikusi savas tiesības.

Es apspiedu vēlmi pievērst skatienu galdam. Vai tu runā nopietni?

-  Neraizējieties! Denna sacīja Vilemam un Simmonam. Es atsūtīšu Deohu, lai viņš novērš modegieša uzmanību. Tad jūs varēsiet justies brīvi.

-   Ko tad Deohs tur līdzēs? Simmons iesmiedamies jautāja. Nokār­tos attiecības, vai?

Denna veltīja viņam daudznozīmīgu skatienu.

-   Ko? Simmons pārjautāja. Bet… Deohs taču nav no tādiem!

Denna pamirkšķināja viņam ar aci. Deoham kopā ar Stančionu pie­der “Eolija”, viņa teica. Vai tu to nezināji?

-   Viņiem pieder šī vieta, Simmons atbildēja, bet saproti, viņi nav kopā.

Denna iesmējās. Skaidrs, ka ir!

-  Bet Deohs taču ir kā dulls uz sievietēm! Simmons neticēja. Viņš… viņš nevar…

Denna paskatījās uz Simmonu gluži kā uz pamuļķi, tad pievērsās mums ar Vilemu. Bet jūs abi taču zinājāt?

Vilems paraustīja plecus. Man nebija ne jausmas. Bet nav nekāds brīnums, ja viņš ir basha. Deohs ir pietiekami izskatīgs. Vilems brīdi vilcinājās, saraucis pieri. Basha. Kā to sauc šeit? Kā sauc tādu veci, kam patīk gan sievietes, gan vīrieši?

-   Laimīgais? Denna ierosināja. Divdabis? Multiseksuāls?

-   Biseksuāls, es izlaboju.

-  Tas neder! Denna ķircinoši atmeta. Ja mēs nelietotu iespaidīgus nosaukumus, neviens mūs neņemtu nopietni.

Simmons pablenza uz viņu, acīmredzami nespēdams atgūties.

-          Redzi, Denna lēni sacīja, it kā skaidrodama kaut ko bērnam,

-   visu nosaka enerģija. Un to var novirzīt dažādos ceļos. Viņa atplauka saulainā smaidā, itin kā atradusi vispiemērotāko veidu, kā Simmonam izskaidrot stāvokli. Tāpat kā šajā gadījumā! Viņa sāka enerģiski berzēt ar plaukstām augšstilbus, atdarinādama Simmona agrāk izdarīto kustību. Tā ir enerģija!

Tobrīd Vilems bija jau paslēpis seju plaukstās un viņa pleci raustījās apspiestos smieklos. Simmons joprojām izskatījās neticīgs un apmulsis, bet tagad turklāt vēl pietvīka koši sarkans.

Es piecēlos un satvēru Dennas elkoni. Liec to nabaga zēnu mierā! saudzīgi bīdīdams viņu uz durvju pusi, es teicu. Viņš ir no Aturas. Tajā pusē cilvēki ir šķīstāki nekā šeit.

BIJA JAU vēls, kad mēs ar Dennu izgājām no “Eolijas”, un ielas bija tukšas. Tālumā dzirdēju vijoles mūziku un dobju pakavu klaboņu pret bruģakmeņiem.

-   Nu, stāsti, zem kāda akmens tu biji paslēpies! viņa teica.

-   Zem tā paša, kur vienmēr, es atbildēju, un tad man prātā iešāvās kāda doma. Vai tu biji atnākusi mani meklēt Universitātē? Tada liela četrstūra ēka, kura smird pēc ogļu dūmiem.

Denna papurināja galvu. Man nebūtu ne jausmas, kā tevi tur at­rast. Universitāte ir visīstākais labirints. Ja man neizdodas noķert tevi “Ankerā”, tad es zinu, ka esmu cietusi neveiksmi. Viņa ziņkārīgi paska­tījās uz mani. Kāpēc tu tā jautā?

-   Kāda sieviete bija atnākusi un taujājusi pēc manis, es teicu un noraidoši atmetu ar roku. Viņa bija stāstījusi, ka es esot pārdevis viņai burvju amuletu. Iedomājos, ka varbūt tā biji tu.

-   Pirms kāda laika es tiešām biju aizgājusi tevi meklēt, Denna atzinās. Bet nerunāju ne par amuletu, ne par tavu burvību.

Saruna pierima, un starp mums iestājās klusums. Es nespēju nokratīt domu par to, kā viņa bija aizgājusi roku rokā ar Ambrozu. Negribēju par to neko vairāk zināt, tomēr neviena cita doma man nenāca prātā.

-   Es biju aizstaigājis pie tevis uz “Pelēko Vīru”, es teicu tikai tādēļ, lai aizpildītu klusumu. Bet tu jau biji no turienes aizgājusi.

Denna pamāja ar galvu. Mēs ar Kellinu pašķīrāmies.

-   Cerams, bez nopietnām nesaskaņām, es teicu un paskatījos uz viņas kaklu. Redzu, ka tev joprojām ir viņa dāvinātā kaklarota.

Denna izklaidīgi pieskārās smaragda lāsei. Taisnība. Nekā briesmīga nebija. Par Kellinu droši var sacīt, ka viņš ir tradicionālu tikumu piekri­tējs. Ja kaut ko ir uzdāvinājis, tad pie tā ari paliek. Viņš teica, ka šī krāsa man ļoti piestāvot un man esot jāpatur arī auskari. Denna nopūtās.

-   Es justos labāk, ja viņš nebūtu bijis tik augstsirdīgs. Tomēr labi, ka man ir šīs lietas. H ir sava veida drošība. Ja tuvākajā laikā nesaņemšu ziņas no sava patrona, tās man drusku atvieglos dzīvi.

-   Tu joprojām ceri sagaidīt ziņu no viņa? es jautāju. Pēc tā, kas notika Trebonā? Pēc tam kad viņš ilgāk par mēnesi nav ne redzēts, ne dzirdēts?

Denna paraustīja plecus. Tāds viņš ir. Es tev jau stāstīju, ka viņš ir ļoti noslēpumains. Pazust uz ilgāku laiku viņam nav nekas neparasts.

-   Man ir kāds draugs, kurš cenšas atrast man patronu, es teicu.

-   Es varētu palūgt, lai viņš parūpējas ari par tevi.

Denna paskatījās uz mani ar neizdibināmu skatienu acis. Tas ir jauki, ja tev šķiet, ka esmu pelnījusi kaut ko labāku, bet tā tas nav. Man ir laba balss, bet ar to viss beidzas. Kurš vēlēsies piesaistīt šā tā apmācītu mūziķi, kurai pat nav pašai sava instrumenta?

-   Jebkurš, kas ir spējīgs dzirdēt, es teicu. Un jebkurš, kas ir spējīgs redzēt.

Denna nodūra galvu, un mati kā aizkars aizsedza viņas seju. Tu esi ļoti jauks, viņa klusi sacīja, ar plaukstām izdarīdama neizprotamu, nervozu kustību.

-   Kāpēc izjuka tava draudzība ar Kellinu? es jautāju, mēģinādams ievirzīt sarunu drošākā gultnē.

-   Es pārāk daudz laika veltīju džentlmeņiem, kas nāca pie manis, viņa sausi atbildēja.

-   Tev vajadzēja viņam paskaidrot, ka man nav ne mazākās līdzības ar džentlmeni, es teicu. Varbūt tas viņu būtu nomierinājis. Tomēr es sapratu, ka nevarēju būt strīda iemesls. Biju paguvis apciemot Dennu tikai vienu reizi. Vai pie viņas būtu gājis Ambrozs? Ļoti labi varēju iztē­loties viņu sēžam greznajā viesistabā. Stulbā platmaļu cepure nevērīgi uzmesta uz krēsla malas, viņš dzer šokolādi un plēš jokus…

Dennas mute savilkās dīvainā vaibstā. Galvenie iebildumi viņam bija pret Džefriju, viņa teica. Acīmredzot man bija paredzēts vienai klusi sēdēt savā istabā, līdz Kellijs sagribēs mani apciemot.

-   Kā klājas Džefrijam? es pieklājības pēc apvaicājos. Vai viņš ir iemācījies ievietot galvā vienlaikus divas domas?

Biju cerējis Dennu sasmīdināt, taču viņa tikai nopūtās. Ir gan, bet neviena no tām nav sevišķi laba doma. Viņa papurināja galvu. Džefrijs ieradās Imrē, cerēdams kļūt slavens ar savu dzeju, bet azartspēlēs palika bez krekla.

-  Tādus stāstus es esmu dzirdējis, es teicu. Universitātē tas notiek nemitīgi.

-  Tas bija tikai sākums, Denna turpināja. Protams, viņš nosprieda, ka pratīs atgūt zaudēto naudu. Pirmais solis bija lombards. Pēc tam viņš aizņēmās naudu un zaudēja arī to. Denna iecietīgi atmeta ar roku.

-  Atklāti runājot, viņš to nenospēlēja. To viņam izvilināja kāda krāpniece. Ar raudošas, nelaimīgas atraitnes stāstiem.

Es izbrīnījies raudzījos viņā. Ar ko?

Denna paskatījās sāņus, tad paraustīja plecus. Ļoti vienkārša blē­dība, viņa teica. Jauna sieviete stāv uz ielas pie lombarda un izmi­susi slauka asaras, un, kad garām iet kāds bagāts kungs, viņa stāsta, ka atnākusi uz pilsētu pārdot savu laulības gredzenu. Viņai briesmīgi vajadzīga nauda, lai samaksātu nodokļus vai atdotu parādu augļotājam.

Denna aizkaitināta atmeta ar roku. Detaļas nav svarīgas! Svarīgi ir tas, ka viņa pēc ierašanās pilsētā ir palūgusi gredzenu ieķīlāt kādam citam. Jo viņa taču neko nesaprot no tādiem darījumiem.

Denna apstājās lombarda skatloga priekšā, uzklājusi sejai izmisuma masku. “Es domāju, ka varu viņam uzticēties! Bet viņš to ieķīlāja un aizbēga ar visu naudu! Lūk, kur ir mans gredzens!” Viņa dramatiski pastiepa roku pret veikala skatlogu.

-   “Bet viņš, par laimi, atdeva gredzenu tikai par nieka daļiņu no tā patiesās vērtības!” Denna pacēla pirkstu. “Tas ir dzimtas mantojums un maksā četrdesmit talantu, bet lombards to pārdos par četriem!”

Viņa pienāca tuvāk un uzlika plaukstu man uz krūtīm, lūkodamās manī platām, lūdzošām acīm. “Ja jūs nopirktu manu gredzenu, mēs to varētu pārdot vismaz par divdesmit talantiem! Un es tūlīt atdotu jūsu četrus talantus!”

Denna atkāpās atpakaļ un nicīgi paraustīja plecus. Apmēram tādā garā.

Es saraucu pieri. Vai to var saukt par blēdību? Man viss būtu skaidrs, līdzko mēs aizietu pie vērtētāja.

Denna pabolīja acis pret mani. Tā tas nenotiek. Mēs norunājam satikties rīt pusdienas laikā. Bet, kad es aizeju turp, tu esi jau pats nopircis gredzenu un aizlaidies ar to projām.

Man pēkšņi atausa gaisma. Un tu sadali naudu ar lombarda īpaš­nieku?

Viņa paplikšķināja man pa plecu. Es zināju, ka agri vai vēlu tu sapratīsi.

Tāds plāns izklausījās diezgan drošs, tomēr tajā bija vārīga vieta.

-   Manuprāt, tur vajadzīgs netipisks apvienojums: uzticams, bet blēdīgs lombarda saimnieks partnera lomā.

-   Taisnība! Denna piekrita. Bet tādiem parasti ir savas pazīšanas zīmes. Viņa norādīja uz tuvējā lombarda durvju ailas augšējo aplodu. Uz tās stiepās virkne švīku, ko viegli varētu noturēt par nejaušiem ieskrā­pējumiem krāsā.

-   Ā! Brīdi vilcinājies, es piebildu: Tarbeanā tādas zīmes vēstīja, ka uz šo vietu var droši nest… mēģināju atrast piedienīgu apzīmējumu,

-   …apšaubāmas izcelsmes mantas.

Ja Dennu pārsteidza mana atzīšanās, tas nekādi nebija manāms. Viņa tikai papurināja galvu, pastiepās tuvāk švīkājumiem un iedama vilka tiem līdzi ar pirkstu. Te rakstīts: “Uzticams īpašnieks. Pieļauj vienkār­šas viltības. Sadala ienākumu.” Denna pārlaida skatienu visai durvju aplodai un veikala izkārtnei. Ne vārda par zagtām mantām.

-   Es nekad neesmu mācējis izlasīt tādas zīmes, es teicu. Pametu uz viņu iesāņus skatienu, cenzdamies neielaist balsī nekādu vērtējošu noskaņu. Un tu zini, kā tāds plāns darbojas, jo…

-   Izlasīju grāmatā, Denna sarkastiski atbildēja. Un kā tu domāji?

Viņa devās pa ielu tālāk. Pieliku soli, lai ietu viņai blakus.

-   Es parasti neizliekos par atraitni, Denna teica, gluži kā paskaid­rodama to, kas jau sacīts. Tam es esmu par jaunu. Manā gadījumā tas ir mātes gredzens. Vai vecmāmiņas. Viņa atmeta ar roku. To var izlemt atkarībā no apstākļiem.

-  Bet ja nu džentlmenis ir godīgs? es jautāju. Ja nu viņš nākamās dienas pusdienlaikā uzrodas un ir gatavs palīdzēt?

-   Tas nenotiek bieži, Denna greizi pasmīnēja. Man tā ir gadījies tikai vienu reizi. Tas bija negaidīts pārsteigums. Tagad es iepriekš nodro­šinos, sarunājot ar lombarda saimnieku. Es ar prieku apvedu ap stūri alkatīgus neliešus, kuri ir gatavi izmantot jaunas meitenes nelaimi. Bet nekad neņemšu naudu no tāda, kurš patiešām grib palīdzēt. Viņas sejas panti nocietinājās. Atšķirībā no raganas, kura piekrāpa Džefriju.

-   Tātad viņš pusdienlaikā ieradās norunātajā vietā?

-  Protams, ieradās, Denna atbildēja. Un iedeva tai sievietei naudu. Nevajag atdot, jaunkundzi Parūpējieties par ģimenes saimniecību! Denna izlaida pirkstus caur matiem un palūkojās augšup debesīs. Ak mūžs, par saimniecību! Tas ir galīgi garām! Kāpēc lai zemnieka sievai būtu vajadzīga dimanta kaklarota? Denna paskatījās uz mani. Kāpēc visi jaukie cilvēki, sastopoties ar sievietēm, ir tādi vientieši?

-   Džefrijs ir cēlsirdīgs cilvēks, es teicu. Vai viņš nevar vienkārši aizrakstīt vēstuli uz mājām?

-   Viņam ar ģimeni nekad nav bijušas labas attiecības, Denna atbil­dēja. Pašlaik ir vēl bēdīgāk. Ar pēdējo vēstuli viņš nesaņēma nekādu naudu, tikai ziņu, ka viņa māte esot slima.

Kaut kas viņas balsī lika man saausīties. Cik slima? es jautāju.

-   Slima. Denna nepacēla skatienu. Ļoti slima. Un viņš, protams, ir jau pārdevis savu zirgu un nevar atļauties ceļojumu ar kuģi. Viņa atkal nopūtās. Tas ir gluži kā skatīties kādu no atbaidošajām tehliešu drāmām. “Maldīgi izvēlētais ceļš” vai tamlīdzīgi.

-  Ja tā, tad viņam atliek tikai ceturtā cēliena beigās iestreipuļot baz­nīcā, es teicu. Viņš nodosies lūgšanai, sapratīs gūto mācību un visu turpmāko mūžu aizvadīs šķīsti un tikumīgi.

-  Ja viņš nāktu pie manis pēc padoma, būtu citādi. Denna bezcerīgi atmeta ar roku. Bet nekā: viņš ierodas tikai pēc tam un pastāsta, ko izdarījis. Ģildes augļotājs atsakās aizdot viņam naudu, un ko viņš tad dara?

Sajutu pakrūtē savelkamies kamolu. Viņš iet pie gaeleta, es teicu.

-   Un viņš man to pastāstīja ar prieku! Denna izmisusi iesaucās. It kā beidzot būtu atradis izeju no savām likstām. Viņa noskurinājās.

-   Ieiesim tur! Viņa norādīja uz nelielu dārzu. Šovakar ir vējaināks, nekā es gaidīju.

Es noņēmu no pleca lautas futrāli un nokratīju apmetni. Ņem, man nesalst.

Brīdi izskatījās, ka Denna mēģinās iebilst, tomēr viņa aplika to ap pleciem. Un tu vēl saki, ka neesot džentlmenis! viņa ķircinoši izmeta.

-   Skaidrs, ka neesmu! es atbildēju. Es vienkārši zinu: kad tu būsi to pavalkājusi, tam būs patīkamāka smarža.

-   Ā! Denna visgudri atsaucās. Un tad tu to pārdosi parfimērijas veikalam un tiksi pie bagātības!

-  Tieši tāds bija mans plāns jau no paša sākuma, es atzinos. Viltīgs un izsmalcināts plāns. Pati redzi, es esmu drīzāk zaglis nekā džentlmenis.

Mēs apsēdāmies uz soliņa aizvēja pusē. Man šķiet, ka tu esi pazau­dējis futrāļa sprādzi, Denna teica.

Paskatījos uz lautas futrāli. Šaurākajā galā rēgojās sprauga, un dzelzs aizdares sprādze nekur nebija redzama.

Es nopūtos un izklaidīgi iebāzu roku vienā no apmetņa iekšējām kabatām.

Denna izdvesa paklusu skaņu. Tā bija tikko dzirdama izbīlī strauji ievilkta elpa. Viņa strauji paskatījās uz mani, un viņas acis mēnesgaismā izskatījās lielas un tumšas.

Kā apdedzinājies es atrāvu roku atpakaļ un stomīdamies atvainojos.

Denna klusi iesmējās. Tas nudien ir mulsinoši, viņa klusi pie sevis sacīja.

-   Piedod! es aši teicu. Nepaguvu apdomāties. Man tur ir stieple, ar ko pagaidām varu izlīdzēties.

-  Ā! viņa atsaucās. Jā, protams! Iebāzusi roku apmetņa iekšpusē, viņa izvilka stieples .gabalu.

-   Piedod! es vēlreiz atkārtoju.

-   Es tikai satrūkos, Denna teica. Nebiju domājusi, ka tu esi no tiem, kas grābstās ap dāmu bez iepriekšēja brīdinājuma.

Samulsis pievērsos lautai un brīdi cītīgi darbojos, vilkdams stiepli caur izkritušās sprādzes atstāto caurumu un nostiprinot savērpdams tās galus.

-   Tava lauta ir ļoti pievilcīga, pēc ilgāka klusuma brīža Denna teica. Bet futrālis ir galīgs krāms.

-   Es iztērējos, pirkdams pašu lautu, es paskaidroju, bet tad man pēkšņi prātā iešāvās kāda doma. Zinu! Palūgšu Džefrijam, lai viņš man pasaka sava gaeleta vārdu! Tad es varēšu atļauties divus futrāļus!

Viņa rotaļīgi man iesita, un es apsēdos viņai blakus uz soliņa.

Kādu laiku starp mums valdīja klusums, un tad Denna paskatījās lejup uz savām plaukstām un atkārtoja nervozo kustību, ko mūsu tik­šanās gaitā biju ievērojis jau vairākas reizes. Tikai tagad es aptvēru tās nozīmi. Tavs gredzens, es teicu. Kas ar to ir noticis?

Denna savādi paskatījās uz mani.

-   Kopš es tevi pazīstu, tas gredzens ir bijis tev pirkstā, es paskaid­roju. Sudraba gredzens ar bāli zilu akmeni.

Denna sarauca pieri. Es zinu, kāds tas izskatījās. Bet kā tu vari to zināt?

-   Tev visu laiku tas bija pirkstā, es atbildēju, cenzdamies runāt nevērīgi, it kā neko lielu par viņu nebūtu zinājis. It kā nebūtu pazinis viņas paradumu grozīt to pirkstā ikreiz, kad viņa bija noraizējusies vai iegrimusi domās. Kas ar to notika?

Denna atkal pievērsa skatienu plaukstām. Tas atrodas pie kāda jauna džentlmeņa, viņa teica.

-          Ak tā! es novilku. Bet tad, nespēdams nociesties, pajautāju:

-   Pie kura?

-   Es šaubos, vai… Viņa aprāvās un paskatījās uz mani. Patiesībā tu viņu varbūt pazīsti. Viņš arī mācās Universitātē. Viņu sauc Ambrozs Džekiss.

Man pakrūtē spēji ieplūda ledains, kodīgs saltums.

Denna novērsa skatienu. Viņam piemīt savdabīga, parupja pievil­cība, viņa paskaidroja. Īstenībā raupjuma tur ir vairāk nekā pievil­cības. Bet… Viņa aprāvās un paraustīja plecus.

-   Skaidrs, es teicu un pēc brīža piebildu: Izklausās diezgan no­pietni.

Denna pētoši palūkojās uz mani, tad viņas sejā atplaiksnīja tāda kā atskārsme, un viņa iesmējās. Enerģiski papurinājusi galvu, viņa nolie­dzošā žestā atmeta ar roku. Ai nē! Dieva dēļ, nē! Nekā tamlīdzīga. Viņš pāris reižu atnāca mani apciemot. Bijām kopā uz teātra izrādi. Viņš mani uzaicināja uz dejām. Viņam ir apbrīnojami viegls dejas solis.

Viņa dziļi ievilka elpu un izelpoja to gluži kā nopūtu. Pirmajā vakarā viņš bija ļoti uzmanīgs. Pat asprātīgs. Otrajā vakarā jau drusku mazāk. Dennas acis samiedzās šaurāk. Trešajā vakarā viņš kļuva uzmācīgs. Pēc tam viss kļuva arvien sliktāk. Man vajadzēja aiziet no “Kuiļa Galvas”, jo viņš nemitīgi nāca turp, nesa greznumlietas un lasīja dzeju.

Mani pārņēma dziļa atvieglojuma sajūta. Pēc daudzu dienu nomāk­tības es jutos spējīgs ievilkt krūtīs svaiga gaisa šalti, jutu, ka man sejā draud parādīties smaids, un apspiedu to, jo baidījos, ka tas būtu pārlieku plats un liktu man izskatīties pēc plānprātiņa.

Denna greizi paskatījās uz mani. Tu nevari iedomāties, cik augst­prātība un pašpaļāvība pirmajā brīdī izskatās līdzīgas! Turklāt viņš bija bagāts un devīgs, un tas ir patīkams apvienojums. Denna pacēla plaukstu, virs kuras vairs nebija gredzena. Mans gredzens bija kļuvis vaļīgs, un viņš solīja aiznest to pielabot.

-   Ja pareizi saprotu, viņš vairs nebija tik devīgs, kad viss sāka iet uz slikto pusi?

Dennas sarkanās lūpas atkal savilkās greizā smaidā. Nebija gan!

-   Varbūt es varu palīdzēt, es teicu, ja gredzens tev bija svarīgs.

-         Tas man bija svarīgs, Denna sacīja un atklāti ieskatījās man sejā.

-   Bet kā tu vari palīdzēt? Atgādināt viņam kā džentlmenis džentlme­nim, ka pret sievietēm jāizturas ar godu un cieņu? Viņa pablisināja acis. Lai tev veicas!

Es tikai veltīju viņai savu pievilcīgāko smaidu. Biju jau pateicis neap­strīdamo patiesību: es nebiju džentlmenis. Es biju zaglis.

NĀKAMAJĀ VAKARĀ mana uzturēšanās vieta bija “Zelta Ponijs” pēc daudzu apkārtējo sprieduma, pati greznākā viesnīca upes Universitātes pusē. Šī vieta lepojās ar izsmalcinātām virtuvēm, krāšņiem staļļiem un lietpratīgiem, pakalpīgiem sulaiņiem. Tas bija augsta līmeņa uzņēmums, ko izmantot varēja atļauties tikai visbagātākie studenti.

Protams, es nebiju apmeties pašā viesnīcā. Tupēju uz jumta, slēp­damies ēnā un cenzdamies pēc iespējas nedomāt par to apstākli, ka mans iecerētais plāns ir tālu ārpus “Nepiedienīgas uzvedības” robežām. Ja ļaušu sevi pieķert iezogamies Ambroza istabās, mani neapšaubāmi izslēgs no Universitātes.

Bija skaidra un ļoti vējaina rudens nakts. Vējš nozīmēja gan priekš­rocību, gan risku: lapu šalkoņa varētu apslāpēt manis radītos sīkos trokšņus, tomēr es baidījos, ka uzmanību var piesaistīt mana apmetņa plandošās malas.

Mūsu plāns bija vienkāršs. Biju pabāzis zem Ambroza durvīm aizlī­mētu vēstuli. Tā bija bez paraksta, tikai koķets aicinājums uz satikšanos Imrē. To bija rakstījis Vilems, jo mēs ar Simmonu nospriedām, ka viņam ir vissievišķīgākais rokraksts.

Mēģinājums viegli varēja neizdoties, tomēr es domāju, ka Ambrozs šo ēsmu norīs. Man labāk būtu paticis personisks aicinājums no kāda konkrēta cilvēka, taču svarīgi bija iesaistīt šajā pasākumā pēc iespējas mazāk dalībnieku. Es būtu varējis lūgt Dennas palīdzību, taču gribēju sagādāt viņai pārsteigumu, atdodams viņas zaudēto gredzenu.

Vilems un Simmons bija manas modrās acis: Vils sēdēja kopējā ēdam­zālē, un Simmons kavējās šaurajā ieliņā pie viesnīcas aizmugures durvīm. Viņu uzdevums bija dot man ziņu, kad Ambrozs aizies no viesnīcas. Vēl vairāk: viņiem vajadzēja darīt man zināmu, ja viņš atgrieztos, pirms es būtu paguvis pārmeklēt viņa istabas.

Jutu labās puses kabatā spēju kustību tur divas reizes nepārprotami noraustījās paslēptais ozola zariņš. Pēc brīža signāls atkārtojās. Vilems deva man zīmi, ka Ambrozs ir izgājis no viesnīcas.

Kreisās puses kabatā es biju ielicis gabalu no bērza zara. Tādu pašu zariņu turēja rokā Simmons, kas uzmanīja viesnīcas aizmugures durvis.

Šis bija vienkāršs un iedarbīgs signalizācijas paņēmiens cilvēkiem, kuri pietiekami pārzināja simpātijas prasmes.

Rāpos lejā pa jumta slīpumu, uzmanīgi likdams kājas uz masīvajiem māla dakstiņiem. No zēna gadu pieredzes Tarbeanā es zināju, ka tie var viegli ieplaisāt, izkustēties no vietas un laupīt pēdai pamatu.

Nokļuvu līdz jumta malai, kas atradās piecpadsmit pēdas virs zemes. Tas nebija reibinošs augstums, tomēr ar to pietiktu, lai kritienā lauztu kāju vai pat kaklu. Zem garās otrā stāva logu rindas stiepās šaura jumta josla. Rindā bija desmit logu, un vidējie četri bija Ambroza istabas logi.

Pāris reižu izstaipījis pirkstus, lai atslābinātu sasprindzinājumu, es sāku virzīties pa šauro jumta joslu.

Šādos gadījumos pats galvenais ir koncentrēt visu uzmanību uz da­rāmo. Neskatīties zemē. Neskatīties pār plecu. Neievērot apkārtējo pasauli un cerēt, ka tā atbildēs ar to pašu. Tieši šī iemesla dēļ biju aplicis apmetni. Nejaušs nakts vērotājs varētu pamanīt tikai tumšu plankumu, bet valkātāju pazīt nebūtu iespējams. Vismaz tā man gribējās cerēt.

Pirmais logs bija tumšs, un otrajam bija aizvilkti aizkari. Taču aiz trešā spīdēja blāva gaisma. Es vilcinājos. Ja cilvēkam ir tik gaiša āda kā manējā, viņam nepavisam nav ieteicams nakts laikā ieskatīties logā. Gaišā seja uz tumsas fona izceļas gluži kā pilns mēness. Nolēmu neris­kēt, bet pārmeklēju apmetņa kabatas, līdz atradu “Frakcijā” paņemtu skārda gabalu, ko biju pārveidojis par primitīvu spoguli. Ar tā palīdzību es palūkojos aiz stūra un ieskatījos pa logu.

Istabu apgaismoja dažas blāvas lampas, un es tajā redzēju milzīgu gultu ar baldahīnu tik lielu kā mana istabiņa Ankera viesnīcā. Gulta bija aizņemta. Pat ļoti aktīvi aizņemta. Turklāt tajā rēgojās vairāk kailu roku un kāju, nekā varētu piederēt diviem cilvēkiem. Diemžēl mans skārda gabals bija mazs, un es nespēju pārredzēt visu kopskatu, citādi būtu varējis iemācīties šo to interesantu.

Brīdi prātoju, vai vajadzētu iet atpakaļ un tuvoties Ambroza logiem no otras puses, bet pēkšņi sacēlās stiprs vējš, aizveldams pār bruģak­meņiem lapu mākoni un draudēdams noraut mani no šaurā pamata zem kājām. Ar drebošu sirdi nolēmu riskēt un iet garām apgaismotajam logam. Spriedu, ka istabas iemītniekiem ir interesantākas nodarbes par lūkošanos zvaigznēs.

Uzvilku virs galvas kapuci un satvēru zobos apmetņa malas, tādējādi paslēpdams seju, bet atstādams brīvas rokas. Šādi ietinies, soli pa solim virzījos garām logam, uzmanīgi klausīdamies, vai kaut kas neliecina, ka esmu pamanīts. No istabas atskanēja vairāki pārsteiguma saucieni, tomēr šķita, ka tiem nav sakara ar mani.

Pirmais Ambroza logs bija izsmalcināta vitrāža. Skaista, bet nepie­mērota atvēršanai. Nākamais bija tieši tāds, kādu man vajadzēja: plats divviru logs. Izvilku no apmetņa kabatas tievu vara stieples gabalu, lai atāķētu vienkāršo aizdari, kas turēja logu ciet.

Kad logs nepadevās, es sapratu, ka Ambrozs ir nodrošinājies ar pa­pildu aizbīdni. Tas man nozīmēja vairākas garas minūtes piņķerīga darba, jo strādāt vajadzēja ar vienu roku un pilnīgā tumsā. Par laimi, vismaz šajā brīdī vējš bija pierimis.

Taču, kad biju ticis galā ar otro aizbīdni, logs joprojām nekustējās. Lādēdams Ambroza slimīgo piesardzību, es meklēju trešo atslēgu, un pagāja desmit minūtes, iekams es aptvēru, ka logs ir vienkārši, iespriedies.

Vairākas reizes paraustīju rāmi, un tas nebija tik vienkārši kā varētu likties. Kā varat nojaust, logu ārpusē nebija rokturu. Beidzot es pārlieku iekarsu un parāvu pārāk stipri. Logs atsprāga vajā, atgrūzdams mani atpakaļ. Balansēju uz pašas jumta malas, cenzdamies atgūt līdzsvaru un pretodamies tieksmei atkāpties atpakaļ, jo zināju, ka aiz manis ir tikai piecpadsmit pēdas augsts tukšums.

Vai jūs pazīstat sajūtu, kad esat atgāzuši krēslu pārāk tālu atpakaļ un sākat atmuguriski krist? Es jutu kaut ko līdzīgu, vienlaikus lamādams sevi un mocīdamies nāves bailēs. Vicināju rokas, zinot, ka tas nepalīdzēs, un manu prātu apdullināja spējš panikas vilnis.

Mani izglāba vējš. Kamēr es grīļojos uz jumta malas, sacēlās spēcīga brāzma, pagrūzdama mani tieši tik daudz, lai es atgūtu līdzsvaru. Ar vienu izstiepto roku es ieķēros atvērtā loga rāmī un izmisīgi ierāpos istabā, vairs nedomādams par to, cik skaļi vai klusi to daru.

Iekļuvis iekšā, es noslīgu uz grīdas un brīdi smagi elsoju. Kad mani sirdspuksti beidzot sāka kaut cik pierimt, vējš aizcirta logu man virs galvas, un es vēlreiz iztrūkos.

Izvilku savu simpātijas lampu, ieslēdzu visblāvāko apgaismojumu un pārlaidu šauro gaismas apli istabai. Kilvinam bija pilnīga taisnība, kad viņš to nosauca par zagļu lampu. Šādiem gājieniem tā bija izcili piemērota.

Līdz Imrei un atpakaļ bija vairākas jūdzes, un es cerēju, ka ziņkārība liks Ambrozam vismaz pusstundu gaidīt iedomāto slepeno pielūdzēju. Lai ikdienišķos apstākļos atrastu tik sīku lietiņu kā gredzens, vajadzētu veselu dienu. Taču es paļāvos, ka Ambrozs nebūs iedomājies to nogla­bāt. Pēc viņa domām, tā nebija zagta manta. Viņš to varētu uzskatīt par nenozīmīgu krāmu vai par trofeju.

Sāku mērķtiecīgi pārmeklēt Ambroza istabas. Uz kumodes un naktsskapīša gredzena nebija. Neatradu to arī rakstāmgalda atvilktnēs un uz dārglietu paplātes viņa ģērbistabā. Iedomājieties, Ambrozam nebija pat slēdzamas dārglietu lādes, tikai paplāte ar daždažādām nevērīgi nomestām piespraudēm, gredzeniem un ķēdītēm.

Es atstāju visu turpat, kur tas bija, kaut gan, patiesību sakot, man radās vēlme aptīrīt šo nelieti pliku. Ar nedaudzām dārglietām man būtu pieticis vesela gada mācību maksai. Taču tas nesaderējās ar manu plānu, un mans plāns bija iekļūt istabā, atrast gredzenu un pazust. Kamēr es neatstāju nekādas liecības par savu klātbūtni, Ambrozs visdrīzāk droši vien nodomātu, ka gredzenu ir pazaudējis, ja vispār pamanītu, ka tā vairs nav. Mana iecere bija ideāls noziegums bez aizdomām, bez izmeklēšanas un bez sekām.

Turklāt tik mazā pilsētiņā kā Imre būtu ļoti grūti tikt vaļā no zagtām dārglietām. Un ļoti viegli būtu noskaidrot, ka taciņa ved pie manis.

Vēl varu piebilst, ka nekad neesmu bijis krietnuma priesteris, un Ambroza istabās netrūka citu izdevību. Tāpēc es izdabāju savām iegri­bām. Pārmeklēdams viņa kabatas, es mazliet atārdīju dažas vīles, parū­pēdamies, lai nākamreiz, kad viņš sēdīsies uz krēsla vai zirga mugurā, bikšu aizmugure eleganti pārplīstu pušu. Atvilku vaļīgāk istabas skur­steņa aizbīdni, lai tas drīz nokristu pavisam un ielaistu istabā dūmus, kamēr viņš pūlēsies pielikt to atpakaļ.

Kamēr centos izdomāt kādu nelietīgu triku ar Ambroza spalvām ro­tāto platmali, man kabatā neganti noraustījās ozola zariņš, un es spēji salēcos. Zariņš noraustījās vēlreiz un pārlūza uz pusēm. Es klusi nola­mājos. Ambrozs bija projām ne vairāk kā divdesmit minūtes. Kas viņam licis tik drīz atgriezties?

Izslēdzu simpātijas lampu un aši iegrūdu to kabatā. Pēc tam ieskrēju blakusistabā, lai pa logu aizbēgtu projām. Protams, kaitinoša bija apziņa, ka vajadzējis tik daudz pūlēties, lai iekļūtu šeit, bet pēc tam tūlīt jāaiziet, tomēr, ja Ambrozs nepamanītu, ka viņa istabās ielauzies nelūgts viesis, es varētu vienkārši atnākt šeit kādā citā vakarā.

Bet logs neparko nevērās vaļā. Pagrūdu stiprāk, domādams, ka kārtējā vēja brāzma iespriedusi to ciešāk.

Tad es pamanīju, ka apkārt loga iekšējai palodzei stiepjas tieva misiņa strēle. Blāvajā gaismā nespēju izlasīt sigaldriju, tomēr pazinu sardzes signālus. Tad es sapratu, kāpēc Ambrozs ir atgriezies. Viņš zināja, ka kāds ir ielauzies viņa istabās. Turklāt vislabākie apsardzes paņēmieni neaprobežojās ar brīdinājumu; tie spēja noslēgt logus un durvis, lai zaglis netiktu ārā.

Metos uz durvīm, izmisīgi meklēdams apmetņa kabatās kaut ko garu un tievu, ar ko atdarīt atslēgu. Neko piemērotu neatradis, es pagrābu rakstāmspalvu no viņa rakstāmgalda, iegrūdu to atslēgas caurumā, tad strauji pagriezu uz sāniem, nolauzdams metāla galviņu, kas palika slē­dzenē. Pēc brīža izdzirdēju čerkstošu, metālisku troksni: Ambrozs mēģi­nāja atslēgt istabas durvis no ārpuses, drudžaini taustīdamies un lādē­damies, ka atslēga neiekļaujas slēdzenē.

Tajā bridi es biju jau atgriezies pie loga un spīdināju savu rokaslampu turp un atpakaļ gar misiņa strēmeli, klusi pie sevis murminādams rūnas. Tas bija diezgan vienkārši. Varēju padarīt aizsardzības strēli nekaitīgu, ieskrāpējot dažas saistītas rūnas, un pēc tam atvērt logu un aizbēgt.

Aizskrēju atpakaļ uz dzīvojamo istabu un paķēru no Ambroza galda papīra nazi, steigā apgāzdams tintnīcu. Nupat grasījos ķerties pie rūnām, kad aptvēru, cik tas būtu muļķīgi. Ambroza istabās varētu ielauzties jebkurš sīks zaglis, taču tādu cilvēku, kuri pietiekami labi zina sigaldriju, lai neitralizētu aizsardzības sistēmu, bija daudz mazāk. Tikpat labi es varētu ieskrāpēt loga rāmi savu vārdu.

Bridi centos sakopot domas, tad atliku papīra nazi atpakaļ vietā un pacēlu apgāzto tintnīcu. Atgriezos pie loga un uzmanīgāk aplūkoju garo misiņa strēmeli. Kaut ko salauzt ir daudz vienkāršāk nekā izprast.

Divtik grūti tas ir tad, ja ārpus durvīm skan apslāpētas lamas, ko pavada klaboņa un žvadzoņa, kādam pūloties dabūt vaļā slēdzeni.

Tad gaitenī pēkšņi iestājās klusums, un tas bija vēl satraucošāk. Kad beidzot man bija izdevies izdibināt aizsardzības joslas sistēmu, izdzirdēju ārpusē vairāku cilvēku soļus. Sašķēlu prātu trijās daļās un, spiezdams vaļā logu, sakopoju visu uzmanību uz Alaru. Lai pārvarētu aizsardzības sistēmas spēku, es vilku siltumu no sava ķermeņa, un kājas un rokas man kļuva aukstas. Kamēr pūlējos nekrist panikā, izdzirdēju dobju būkšķi, triecienu pret istabas durvīm.

Logs atsprāga vaļā, un es atmuguriski izrāpos pāri palodzei uz jumta. Tajā pašā brīdī dzirdēju vēl vienu triecienu pa durvīm, un atskanēja lūstoša koka troksnis. Es būtu vēl paguvis nokļūt drošībā, taču zem manas kājas nokrakstēja māla dakstiņš. Slīdēdams ieķēros ar abām rokām palodzē un mēģināju atgūt līdzsvaru.

Tad nākamā vēja brāzma sagrāba atvērto logu un meta to pret manu galvu. Es aizsargādamies pacēlu roku, un logs trāpīja man pa elkoni. Viena no mazajām rūtīm sašķīda druskās. Grūdiens pasvieda mani sānis, un es zaudēju ari labās kājas atbalstu.

Tā kā visas iespējas šķita izsmeltas, es spriedu, ka atliek vienīgi krist lejā no jumta.

Tīrā instinkta vadīts, izmisīgi taustījos apkārt ar rokām. Izkustināju no vietas vēl vairākus dakstiņus, tad ieķēros jumta malā. Tvēriens nebija stingrs, taču tas palēnināja kritienu, un es apsviedos otrādi, tāpēc neno­kritu ne uz galvas, ne uz muguras. Kritu ar seju uz leju kā kaķis.

Tikai atšķirība ir tāda, ka kaķim visas četras kājas ir vienādā garumā. Es nokritu uz plaukstām un ceļgaliem. Plaukstas tikai iesmeldzās, bet ceļgali, atsizdamies pret bruģakmeņiem, iesāpējās tik asi kā, šķiet, vēl nekad. Sāpes bija apdullinošas, un es iegaudojos kā suns, kas saņēmis kājas spērienu.

Nākamajā mirklī pār mani nobira smagu, sarkanu dakstiņu krusa. Lielākā daļa sašķīda pret bruģi, bet viens trāpīja man pa pakausi un cits atsitās pret elkoni, padarīdams nejutīgu visu apakšdelmu.

Es ne mirkli neatļāvos par to domāt. Salauzta roka sadzīs, bet izslēg­šana no Universitātes ietekmēs visu manu mūžu. Pārmetu apmetņa ka­puci pāri galvai un piespiedu sevi piecelties kājās. Ar vienu roku turē­dams kapuci, aizstreipuļoju dažus soļus un patvēros zem “Zelta Ponija” dzegas, kur mani no augšstāva loga nevarēja ieraudzīt.

Tad metos skriet un skrēju, skrēju, skrēju…

*  * *

Beidzot piesardzīgi un grīļīgi uzrāpos uz jumta un pa logu ielīdu savā istabā. Tas bija lēni un grūti, taču man nebija izvēles. Es nevarēju iet garām visiem kroga zāles apmeklētājiem izspūris, klibodams un izska­tīdamies tāds, it kā būtu nokritis no jumta.

Kad biju atguvis elpu un kādu laiku lādējis sevi par vairākām satrie­coši idiotiskām kļūdām, apskatīju savus ievainojumus. Atvieglots pārlie­cinājos, ka neesmu lauzis kājas, bet zem abiem ceļgaliem pletās plašumā koši zilumi. Krītošais dakstiņš bija atstājis pakausī punu, tomēr vaļēja ievainojuma nebija. Un, kaut gan elkonī pulsēja trula sāpe, plauksta vairs nebija nejutīga.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Es brīdi sastingu, tad izvilku no kabatas bērza zariņu, aši nomurmināju sasaisti un paraustīju to uz priekšu un atpakaļ.

Dzirdēju gaitenī iztrūcinātu saucienu un pēc tam Vilema klusos smieklus. Te nav nekā jocīga! atskanēja Simmona balss. Laid mūs iekšā!

Ielaidu viņus istabā. Simmons apsēdās uz gultas malas, un Vilems atkrita krēslā pie rakstāmgalda. Es aizvēru durvis un apsēdos otrā gultas galā. Arī tad, kad visi bijām apsēdušies, mazā istabiņa šķita pārpildīta.

Brīdi nopietni raudzījāmies cits citā, un tad Simmons teica: Cik saprotu, Ambrozs šovakar savās istabās iztraucēja zagli. Bet nenoķēra, jo tas izlēca pa logu.

Es īsi, neskanīgi iesmējos. Tā nevarētu teikt. Biju jau gandrīz ārā, kad vējš aizcirta logu, un es dabūju belzienu ar rāmi. Tas mani nolidi­nāja no jumta.

Vilems atviegloti nopūtās. Es baidījos, ka esmu saputrojis sasaisti.

Es papurināju galvu. Brīdinājumus es saņēmu laikā. Vienkārši pats nebiju pietiekami uzmanīgs.

-   Kāpēc viņš tik agri atgriezās? Simmons jautāja, paskatīdamies uz Vilemu. Vai tu kaut ko dzirdēji, kad viņš iegāja zālē?

-   Varbūt viņam ienāca prātā, ka mans rokraksts nav pietiekami sie­višķīgs, Vilems teica.

-   Viņa logiem bija pierlkoti sargi, es paskaidroju. Droši vien sasaistīti ar gredzenu vai citu lietu, ko viņš nēsā līdzi. Acīmredzot tie deva zīmi, līdzko es atmūķēju logu.

-   Vai tu to atradi? Vilems jautāja.

Es papurināju galvu.

Simmons pastiepās, lai tuvāk apskatītu manu roku. Kas tev tur ir?

Ari es paskatījos turp, bet neko īpašu neredzēju. Tad paraustīju kreklu un pamanīju, ka tas ir pielipis pie rokas. Pētīdams nopietnākās brūces, es to nebiju pamanījis.

Nedrošām kustībām novilku kreklu pāri galvai. Piedurkne elkoņa vietā bija saplēsta un notriepta ar asinīm. Es nolamājos pie sevis. Man bija tikai četri krekli, un šis tagad bija pagalam.

Mēģināju apskatīt ievainojumu, bet ātri aptvēru, ka redzēt sava elkoņa aizmuguri pie labākās gribas nav iespējams. Ļāvu to apskatīt Simmonam.

-   Nav nekā briesmīga, viņš teica, turēdams pirkstus pāris collu atpletumā. Ada ir pārcirsta tikai vienā vietā, un asiņu nav daudz. Pārējais ir tikai noskrambāts. Izskatās, ka tu esi atsities pret kaut ko cietu.

-   Man trāpīja krītošs jumta dakstiņš, es paskaidroju.

-   Tev veicas, Vilems norūca. Kurš vēl būtu mācējis nokrist no jumta un tikt cauri ar dažām skrambām?

-   Man uz ceļgaliem ir zilumi ābola lielumā, es teicu. Veicies man būs tad, ja rīt spēšu pastaigāt. Tomēr ar prātu es apzinājos, ka viņam ir taisnība. Dakstiņš, kurš trāpīja man pa elkoni, viegli būtu varējis pār­lauzt man roku. Sadragātu dakstiņu malas dažreiz ir asas kā naži, un, ja tas būtu kritis citādi, mana roka varēja būt pārcirsta līdz kaulam. Es ienīstu māla dakstiņus.

-         Nu, varēja būt ļaunāk, Simmons moži noteica, celdamies kājās.

-   Iesim uz “Mediķu”, lai tevi salāpa.

-    Kraem nē! iesaucās Vilems. Un “Mediķu" viņš nedrīkst iet! Tur jautās, kas noticis un vai vēl kāds nav ievainots.

Simmons atkal apsēdās. Protams! viņš izmeta, šķietami pikts pats uz sevi. Es taču to zināju. Viņš vēlreiz pārlaida man vērīgu skatienu.

-    Tev vismaz nav tādu ievainojumu, ko citi varētu redzēt.

Es paskatījos uz Vilemu. Tev laikam ir grūti skatīties uz asinīm?

Vilema sejā parādījās tāds kā aizvainojums. Es neteiktu vis… Viņa skatiens pārslīdēja manam elkonim un seja mazliet nobālēja par spīti keldieša tumšajai ādai. Viņa lūpas savilkās tievā svītrā. Jā.

-     Godīgi teikts. Es sāku plēst sabojātu kreklu strēmelēs. Apsveicu, Sim! Tu esi iecelts par kaujas lauka ārstu. Atvēru atvilktni un izņēmu āķveida adatu un ketgutu, jodu un mazu trauciņu ar zoss taukiem.

Simmons platām acīm paskatījās uz adatu, pēc tam uz mani.

Es viņam draudzīgi uzsmaidīju. Tas ir vienkārši. Es tev visu izstās­tīšu.

*    * *

Es sēdēju uz grīdas, pacēlis roku virs galvas, kamēr Simmons nomaz­gāja, sašuva un pārsēja manu elkoni. Pārsteigts secināju, ka viņš nebūt nav tik pārjūtīgs, kā biju iedomājies. Ar rokām viņš darbojās saudzīgāk un pārliecinošāk nekā daudzi “Medikas” studenti, kuri daudz reižu bija veikuši šādas procedūras.

-     Tātad mēs trijatā visu nakti spēlējām “elpu”? Vilems jautāja, uzkrītoši vairīdamies skatīties uz manu pusi.

-   Izklausās labi, Simmons piekrita. Vai varam sacīt, ka es uzvarēju?

-     Nē, es atbildēju. “Ponija” apmeklētāji noteikti redzēja Viļu. Sāciet tikai melot, un mani pavisam noteikti pieķers.

-    Ā! Simmons saprata. Ko tad lai mēs sakām?

-    Patiesību. Es norādīju uz Vilemu. Tu trača laikā sēdēji “Ponijā” un pēc tam atnāci pie manis pastāstīt, kas noticis. Es pamāju uz mazo galdiņu, uz kura nekārtīgā kaudzē gulēja zobrati, atsperes un skrūves.

-     Es tev parādīju kādu atrastu harmonijas pulksteni, un jūs abi man skaidrojāt, kā to salabot.

Simmons izskatījās vīlies. Nav necik aizraujoši, viņš novilka.

-    Vienkārši meli ir vislabākie, es teicu, celdamies kājās. Vēlreiz paldies jums abiem! Ja jūs nebūtu uzmanījuši apkārtni, viss varēja beig­ties ļoti bēdīgi.

Simmons piecēlās un atvēra durvis. Piecēlās ari Vilems, taču viņš palika stāvam un negrasījās iet ārā. Es kādu vakaru dzirdēju dīvainas runas, viņš teica.

-    Kaut kas interesants? es jautāju.

Viņš apstiprinoši pamāja ar galvu. Ļoti interesants. Atceros, tu teici, ka esot beidzis kaitināt kādu augstas aristokrātu dzimtas pārstāvi. Biju izbrīnījies, ka tu beidzot esi nolēmis likt aizmigušu suni mierā.

-    Muļķības, Vil! sacīja Simmons. Ambrozs nav aizmidzis. Viņš ir suns ar putainu purnu un pelnījis, lai viņu pārmāca.

-     Man viņš drīzāk atgādina saniknotu lāci, Vilems teica. Tādu, ko tu katrā ziņā gribi bakstīt ar degošu nūju.

-     Kā tu tā vari teikt? Simmons dedzīgi iesaucās. Vai viņš savā divu gadu skriva darbā ir saucis tevi citādi kā par zemes tārpu? Un vai esi aizmirsis, kā viņš slepeni sajauca manus sāļus un gandrīz padarīja mani aklu? Un Kvouts vēl nez cik ilgi cīnīsies ar to plūmju draņķi…

Vilems pacēla roku un ar galvas mājienu lika saprast, ka pieņem Simmona iebildumu. Es zinu, ka tā ir taisnība, un tikai tāpēc ļauju sevi ieraut šajās jūsu nejēdzībās. Gribēju tikai atgādināt. Viņš paska­tījās uz mani. Tu, jādomā, saproti, ka esi pamatīgi nopūlējies savas Dennas labā, vai ne?

SĀPES CEĻGALOS man tonakt neļāva izgulēties. Kad debesīs aiz loga sāka parādīties pirmie bālie ausmas stari, es piecēlos, apģērbos un lēniem, sāpīgiem soļiem devos uz pilsētas nomali, lai sameklētu košļājamu vītola mizu. Iedams atklāju vēl citus traucējošus zilumus, kurus iepriekšējā vakarā nebiju pamanījis.

Gājiens bija ļoti sāpīgs, bet es priecājos, ka esmu tam izvēlējies rīta krēslas stundu, kad ielas bija tukšas. Varēja gaidīt, ka valodas par iepriek­šējā vakara satraucošajiem notikumiem “Zelta Ponijā” izplatīsies ātri un plaši. Ja kāds redzētu mani klibojam, viņam nenāktos grūti izdarīt atbilstošus secinājumus.

Par laimi, pastaiga palīdzēja man iekustināt stīvās kājas, un vītola miza mazināja sāpju skaudrumu. Līdz saullēkta brīdim jutos pietiekami labi, lai varētu parādīties cilvēkos. Tāpēc devos uz “Frakciju”, cerē­dams pirms padziļinātās simpātijas nodarbības dažas stundas veltīt gabaldarbiem. Bija jāsāk pelnīt naudu nākamā dimestra mācību mak­sai un Devi parādam, un vēl vajadzēja domāt par pārsējiem un jaunu kreklu.

*    * *

Kad ierados “Novietnē”, Džeksima tur nebija, bet es pazinu studentu, kurš tobrīd stāvēja aiz lodziņa. Mēs bijām vienā laikā iestājušies Uni­versitātē, un īsajā laikposmā, ko pavadīju “Steliņģos”, mūsu guļvietas bija atradušās tuvu viena otrai. Man šis puisis patika. Viņš nebija aris­tokrātijas pārstāvis, kuri mēdz bezbēdīgi izpeldēt cauri mācību gadiem ar dzimtas vārda un naudas palīdzību. Viņa vecāki bija vilnas tirgotāji, un viņš strādāja, lai nopelnītu mācību maksu.

-    Bazil, es teicu, man šķiet, ka tu pagājušajā dimestrī kļuvi par E’liru. Ko tu dari te, “Novietnē”?

Viņš mazliet pietvīka un izskatījās samulsis. Kilvins mani pieķēra, kad lēju skābei klāt ūdeni.

Es papurināju galvu un bargi paskatījos uz viņu. Tas ir pretēji pie­ņemtajai kārtībai, E’lir Bazil! es teicu oktāvu zemākā balsī. Artefakcijas meistaram visos sīkumos jāievēro precizitāte!

Bazils pasmīnēja. Tev labi padodas viņa akcents. Viņš atvēra reģistru grāmatu. Ko lai es tev atnesu?

-   Ķeršos pie kāda gabaldarba, jo pašlaik nekam sarežģītākam nejūtos gatavs, es teicu. Kā būtu…

-    Pagaidi! Bazils mani pārtrauca, ar sarauktu pieri skatīdamies reģistru grāmatā.

-    Kas ir?

Viņš apgrieza grāmatu pret mani un pabakstīja ar pirkstu. Tavam vārdam blakus ir piezīme.

Es paskatījos lejup. Kilvina dīvaini bērnišķīgajā rokrakstā ar zīmuli bija uzrakstīti daži vārdi: “Neizsniegt Re’laram Kvoutam nekādus mate­riālus vai instrumentus. Sūtīt viņu pie manis. Klvn.”

Bazils līdzjūtīgi paskatījās uz mani. Skābe ir jāpievieno ūdenim, viņš draudzīgi pajokoja. Vai tu ari biji to aizmirsis?

-     Kaut tā būtu! es teicu. Tad es vismaz zinātu, kas sagaidāms. Bazils nervozi paskatījās apkārt, tad paliecās uz priekšu un pučukstā

teica: Paklausies, es redzēju to meiteni vēlreiz!

Es neizpratnē pablisināju acis pret viņu. Ko?

-    To meiteni, kura bija atnākusi un meklēja tevi! viņš paskaidroja.

-    Tāda jauniņa skuķe, kura meklēja sarkanmatainu burvi un teica, ka viņš tai pārdevis amuletu.

Es aizvēru acis un saberzēju seju. Viņa bija vēlreiz atnākusi šurp? Tas nu ir pēdējais, kas man šobrīd vajadzīgs!

Bazils papurināja galvu. Viņa nebija ienākusi te, iekšā, viņš teica.

-    Vismaz man tas nav zināms. Bet es pāris reižu esmu redzējis viņu ārā. Grozāmies pa pagalmu. Bazils ar galvas mājienu norādīja uz “Frakci­jas” dienvidu durvīm.

-    Vai tu kādam esi to teicis? es jautāju.

Bazils rādīja gauži apvainotu vaigu. Kaut ko tādu es neparko neda­rītu! viņš teica. Bet varbūt tā skuķe ir runājusi ar kādu citu. Tev nudien derētu tikt no viņas vaļā. Kilvins spļaus uguni un naglas, ja uzzinās, ka tu esi pārdevis amuletus.

-    Nekad neesmu to darījis, es atbildēju. Man nav ne jausmas, kas tā par meiteni. Kāda viņa izskatās?

-   Jauna, Bazils atbildēja un paraustīja plecus. Keldiete nevarētu būt. Šķiet, viņai bija gaiši mati. Mugurā zils apmetnis un galvā kapuce. Es mēģināju iet klāt un runāt ar viņu, bet viņa vienkārši aizbēga projām.

Es saberzēju pieri. Brīnišķīgi!

Bazils veltīja man līdzjūtīgu skatienu. Gribēju tikai tevi pabrīdināt. Ja viņa patiešām nāks iekšā un taujās pēc tevis, man būs jāziņo

Kilvinam. Viņš savilka seju vainīgā izteiksmē. Piedod, bet man tāpat jau ir pietiekami daudz nepatikšanu.

-    Saprotu, es atbildēju. Paldies par brīdinājumu!

*    * *

Kad iegāju darbnīcā, mani tūlīt pārsteidza telpas savādais apgais­mojums. Vispirms es paskatījos augšup, lai pārliecinātos, vai Kilvins nav pievienojis vēl kādu jaunu lampu savām stikla lodēm, kas karājās starp jumta spārēm. Cerēju, ka gaismas pārmaiņa ir saistīta ar jaunu lampu. Kilvins vienmēr bija sliktā omā, ja kāds viņa gaismeklis negaidot atteicās spīdēt.

Tomēr, pētīdams griestus, es neredzēju nevienu satumsušu lampu. Tikai pēc krietna brīža aptvēru, ka neparastās gaismas cēlonis ir reālā saulesgaisma, kas slīpi spīdēja iekšā pa zemajiem logiem austrumu puses sienā. Parasti es darbnīcā ierados tikai vēlāk.

Šajā rīta stundā darbnīcā valdīja neparasts, gandrīz rēgains klusums. Milzīgā telpa šķita tukša un nedzīva, un tikai daži studenti strādāja pie saviem projektiem. Reizē ar neparasto apgaismojumu un Kilvina negai­dīto uzaicinājumu tas viesa manī jūtamu neomulību. Es nervozi šķērsoju darbnīcu, iedams uz Kilvina kabinetu.

Kaut gan vēl bija ļoti agrs, nelielā ēze Kilvina kabineta kaktā bija jau pamatīgi sakarsusi. Nostājies atvērtajās durvīs, jutu garām aizšalcam karstuma viļņus. Pēc agrīnās ziemas aukstuma, kas valdija ārā, tas bija patīkams brīdis. Kilvins stāvēja, pagriezies pret mani ar muguru, un nemainīgā ritmā darbināja plēšas.

Skaļi pieklauvēju pie durvju aplodas, lai pievērstu viņa uzmanību.

-    Maģistr Kilvin? Es nupat gribēju paņemt “Novietnē” dažus materiālus. Vai kaut kas noticis?

Kilvins pameta skatienu uz manu pusi. Re'lar Kvout, es tūlīt beigšu. Nāc iekšā!

Iegāju kabinetā un cieši aizvēru smagās durvis. Ja man draud nepa­tikšanas, labāk lai citi to nenoklausās.

Kilvins vēl labu brīdi darbojās ar plēšām. Tikai tad, kad viņš izvilka garu cauruli, es aptvēru, ka viņš nekurina ēzi, bet darina kaut ko no stikla. Izveicīgām kustībām viņš caurules galā uzmeta kausēta stikla piku un sāka pūst stikla burbuli, kas auga arvien lielāks.

Pēc īsa brīža stikls zaudēja oranžo košumu. Plēšas! Kilvins izmeta, nepaskatīdamies uz mani, un ievietoja cauruli atpakaļ stikla darinājumā.

Es steidzos paklausīt un ritmiski darbināju plēšas, līdz stikls atkal ugunīgi iekvēlojās. Kilvins pamāja, lai pārtraucu, izvilka cauruli un vēl­reiz ilgi pūta, līdz stikla burbulis bija muskatmelones lielumā.

Tad viņš atkal to ielika stikla priekšmetā, un es iedarbināju plēšas, negaidot uzaicinājumu. Kad mēs atkārtojām visu norisi trešoreiz, es biju noplūdis sviedriem. Vēlējos, kaut nebūtu aizvēris kabineta durvis, tomēr negribēju pamest plēšas, lai ietu tās atkal atvērt.

Kilvins, šķiet, nejuta karstumu. Stikla burbulis izauga manas galvas lielumā un pēc tam piepūtās kā ķirbis. Bet piektajā reizē, kad viņš izvilka to no karstuma un sāka pūst, burbulis caurules galā sašļuka, saplaka un nokrita uz grīdas.

-   Kist, crayle, en kote! Kilvins neganti nolamājās un nosvieda metāla cauruli, kas spalgi nošķindēja, atsitoties pret akmens grīdu. Kraemet brevetan Aerin!

Apspiedu spēju vēlēšanos smieties. Manas siaru valodas zināšanas nebija teicamas, tomēr biju pārliecināts, ka Kilvins ir teicis: “Sūdi Dieva bārdā!”

Lācim līdzīgais maģistrs ilgi stāvēja, lūkodamies sasistajās stikla šķembās uz grīdas. Tad viņš gari un aizkaitināti nosēcās caur degunu, norāva brilles un pagriezās, lai paskatītos uz mani.

-   Trīs komplekti sinhronizētu zvanu, misiņš, viņš bez jebkāda ievada teica. Viens vītņurbis un vītņgriezis, dzelzs. Četras karstuma piltuves, dzelzs. Seši sifoni, skārds. Divdesmit divas divkāršas stiprības stikla plātnes un vēl daži nejauši gabaldarbi.

Tas bija visa mana “Frakcijā” izdarītā darba uzskaitījums šajā dimestri. Vienkāršas lietas, kuras varēju īsā laikā pabeigt un pārdot “Novietnei” par tūlītēju samaksu.

Kilvins ieurbās manī ar savām tumšajām acīm. Vai šis darbs tevi apmierina, Re’lar Kvout?

-     Šie projekti ir samērā viegli, maģistr Kilvin, es atbildēju.

-    Tu tagad esi Re’lars, viņš teica ar bargu pārmetumu balsī. Vai tevi apmierina viegla peļņa, darinot spēļlietas bagātiem slaistiem? viņš noprasīja. Vai tāds ir tavs mērķis, strādājot “Frakcijā”? Viegls darbs?

Jutu, ka sviedru lāses krājas man matos un rit pār muguru lejup. Es lāgā neuzdrošinos sākt kaut ko patstāvīgu un nopietnu, es atbildēju.

-    Jums īsti nepatika papildinājumi, ko es ieviesu savā rokaslampā.

-    Tā ir gļēvuļa valoda! Kilvins noskaldīja. Ja vienreiz saņemsi rājienu, tu nekad vairs neiesi ārā no mājas? Viņš paskatījās uz mani.

-     Es tev jautāju vēlreiz. Zvani. Lējumi. Vai tāds darbs tevi iepriecina, Re’lar Kvout?

-    Mani iepriecina tas, ja varu samaksāt nākamā dimestra mācību maksu, maģistr Kilvin. Sviedri lija man pār seju. Mēģināju noslaucīt tos ar piedurkni, bet krekls bija jau viscaur izmircis. Pametu skatienu uz Kilvina kabineta durvīm.

-    Bet pats darbs? Kilvins nerimās. Arī uz viņa tumšās pieres rasoja sviedru lāses, tomēr nebija jaušams, ka karstums viņu apgrūtinātu.

-    Vai atbildēt atklāti, maģistr Kilvin? es jautāju, juzdams vieglu reiboni.

Viņš izskatījās mazliet aizvainots. Man vienmēr un visur patīk patiesība, Re’lar Kvout.

-    Patiesība ir tāda, ka pagājušā gada laikā es pagatavoju astoņas klā­ja lampas, maģistr Kilvin. Ja vajadzēs gatavot vēl vienu, es droši vien apvemšos no garlaicības.

Kilvins izdvesa kaut ko līdzīgu smējienam, tad atplauka platā smaidā.

-     Labi! Tieši tā jājūtas kārtīgam Re’laram. Viņš pastiepa pret mani savu resno pirkstu. Tu esi gudrs, un tev ir prasmīgas rokas. Es no tevis gaidu lielas lietas. Nevis vienmuļus ikdienas darbus. Pagatavo kaut ko gudru, un tu nopelnīsi vairāk nekā par lampu! Katrā ziņā vairāk nekā par gabaldarbu. Tādus niekus atstāj E’liriem! Viņš nevērīgi pamāja uz logu, kas pavēra skatu uz darbnīcu.

-    Darīšu, ko spēšu, maģistr Kilvin, es teicu. Paša balss man izklau­sījās savāda, tālīna un neskanīga. Vai jums nebūs iebildumu, ja es atvēršu durvis un ielaidīšu šeit mazliet svaiga gaisa?

Kilvins piekrītoši noņurdēja, un es paspēru soli uz durvju pusi. Taču manas kājas bija ļenganas, un galva reiba. Es sagrīļojos un gandrīz no­kritu uz grīdas, tomēr paspēju pieķerties pie darbgalda malas un nosligu tikai uz ceļiem.

Brīdis, kad mani cietušie ceļgali atsitās pret grīdu, bija mokošs. Tomēr es neiekliedzos un pat neievaidējos. Patiesībā sāpes šķita nākam no liela attāluma.

*    * *

Atguvos apdullis, un mute šķita sausāka par zāģskaidām. Acis miglo­jās, un domas bija tik neskaidras, ka es krietnu brīdi nejutu un nepa­zinu kodīgo antiseptiskā līdzekļa smaržu, kas valdīja gaisā. Kad to apjautu un secināju, ka guļu zem palaga kails, sapratu, ka atrodos “Medikā”.

Pagriezu galvu un ieraudzīju īsus gaišus matus un tumšo mediķu formas tērpu. Atslīgu atpakaļ spilvenā. Sveika, Mola! es ieplaisājušā balsī izdvesu.

Viņa pagriezās un nopietni paskatījās uz mani. Kvout, kā tu jūties? viņa profesionālā tonī jautāja.

Vēl nebiju īsti atguvies, tāpēc man vajadzēja padomāt. Apdullis, es teicu. Tad piebildu: Man slāpst.

Mola atnesa man glāzi un palīdzēja padzerties. Šķidrums šķita saldens un tāds kā čirkstigi smilšains. Pagāja krietns bridis, līdz iztukšoju glāzi, tomēr jau pirms tam sāku justies ievērojami labāk.

-    Kas man notika? es jautāju.

-    Tu “Frakcijā” zaudēji samaņu, viņa paskaidroja. Kilvins pats atnesa tevi šurp. Vispār tas bija diezgan aizkustinoši. Man vajadzēja viņu gandrīz vai dzīšus aizdzīt projām.

Jutu, ka visu mani ķermeni pārņem svelošs kauns, iedomājoties, ka lācīgais maģistrs ir stiepis mani šurp pa Universitātes ielām. Droši vien es viņa rokās izskatījos pēc lupatu lelles. Es zaudēju samaņu?

-    Kilvins paskaidroja, ka tu esot uzturējies ļoti karstā telpā, Mola teica. Un visas tavas drēbes bija sasvīdušas slapjas. Tu burtiski pludoji sviedros. Viņa norādīja uz galdu, kur gulēja mans krekls un bikses.

-    Karstuma dūriens? es jautāju.

Mola pacēla roku, pārtraucot mani. Tāda bija mana pirmā diagnoze, viņa teica. Apskatot tevi tuvāk, es secināju, ka tu vakar vakarā esi cietis no sāpīga kritiena pa logu. Viņa zīmīgi paskatījās uz mani.

Es spēji samulsu. Nevis par savu kailumu, bet par nepārprotamajiem ievainojumiem, ko biju ieguvis, krizdams no “Zelta Ponija” jumta. Pametu skatienu uz durvīm un ar atvieglojumu redzēju, ka tās ir aizvērtas. Mola stāvēja un lūkojās manī ar piesardzīgi neizteiksmīgu seju.

-    Vai to ir redzējis vēl kāds? es jautāju.

Mola papurināja galvu. Mums bija ļoti aizņemta diena.

Jutu nelielu atvieglojumu. Tas jau ir labāk.

Viņas seja bija drūma. Šorīt Arvils deva rīkojumu ziņot par jebkā­diem aizdomīgiem ievainojumiem. Iemesls ir skaidrs. Ambrozs ir izsludi­nājis ievērojamu atlīdzību tam, kurš palīdzēs viņam notvert zagli. Kāds esot ielauzies viņa istabās un nozadzis vairākas vērtslietas, to skaitā gredzenu, ko māte nodevusi viņam, gulēdama uz miršanu.

-    Nelietis! es saniknots izgrūdu. Es neko nenozagu!

Mola izbrīnā sarauca uzacis. Tik vienkārši? Nekādas liegšanās? Nekāda… vispār nekā?

Izpūtu garu izelpu pa degunu, cenzdamies savaldīties. Es nedomāju mest apvainojumu tavam saprātam. Tāpat skaidri redzams, ka es neesmu nokritis pa kādām nezināmām kāpnēm. Dziļi ievilku elpu. Paklausies, Mola! Ja tu kādam to pastāstīsi, mani izslēgs. Es neko nenozagu. Bija iespēja, bet es to neizmantoju.

-   Tad kāpēc… Viņa vilcinājās, acīmredzami juzdamās neveikli. Ko tu tur darīji?

Es nopūtos. Vai tu ticēsi, ja teikšu, ka tas bija pakalpojums draugam?

Mola vērīgi paskatījās uz mani, un viņas zaļās acis cieši lūkojās ma­nējās. Tā vien izskatās, ka tu pēdējā laikā aktīvi nodarbojies ar pakal­pojumiem!

-    Es… ko? Manas domas joprojām ritēja pārāk gausi, lai es saprastu viņas teikto.

-     Kad tu biji šeit iepriekšējā reizē, es tev ārstēju apdegumus un saindēšanos ar dūmiem pēc tam, kad tu biji iznesis no ugunsgrēka Felu.

-    Ā! es atmetu. Tas nebija nekāds pakalpojums. Tā būtu darījis katrs.

Mola pētoši raudzījās manī. Tu tā patiešām domā, vai ne? Viņa mazliet papurināja galvu, tad paņēma žurnālu cietos vākos un kaut ko tajā pierakstīja, acīmredzot ziņas par ārstēšanu. Es tomēr uzskatu to par pakalpojumu. Kad mēs ar Felu šeit bijām jauniņās, mūsu kopmītnes guļvietas atradās blakus. Kaut arī tu domā citādi, ļoti daudzi tomēr to nebūtu darījuši.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un no gaiteņa atplūda Simmona balss: Vai drīkstam ienākt? Negaidīdams atbildi, viņš atvēra durvis un ievilka istabā samulsušo Vilemu.

-    Mēs dzirdējām… Simmons aprāvās un paskatījās uz Molu. Viņš izķepurosies, vai ne?

-    Viņš būs vesels kā rutks! Mola atbildēja. Ja vien nesacelsies temperatūra. Paņēmusi termometru, viņa iebāza to man mutē. Es zinu, ka tev būs grūti, bet pacenties vienu minūti turēt muti ciet!

-     Tādā gadījumā runāšu es, Simmons smīnēdams teica. Mēs dzirdējām, ka Kilvins esot tevi paaicinājis zem četrām acīm un parādījis kaut ko tādu, no kā tu noģībis kā jaunkundze.

Es nikni pablenzu uz viņu, tomēr neatvēru muti.

Mola atkal pievērsās Vilemam un Simmonam. Kājas viņam kādu laiku sāpēs, bet paliekošas sekas nav gaidāmas. Ari elkonim drīz vaja­dzētu sadzīt, kaut ari šuves nekur neder. Bet, sasodīts, kas jums visiem bija meklējams Ambroza istabās?

Vilems vienkārši paskatījās uz viņu rāmām, tumšām acīm un sev raksturīgo savaldību.

Ar Simmonu nebija tādas veiksmes. Kvoutam vajadzēja atrast savas sirdspuķītes gredzenu! viņš bezbēdīgi nočiepstēja.

Mola pagriezās pret mani ar dusmīgu sejas izteiksmi. Ir nu gan tev iekšas, ka tu varēji man tā melot, acīs skatoties! viņa izmeta, un acis viņai bija dzedras un saniknotas kā aizkaitinātai kaķei. Labi vismaz, ka tu negribēji mest apvainojumu manam saprātam un tā tālāk!

Es dziļi ievilku elpu un pasniedzos, lai izņemtu termometru no mutes.

-    Pie velna, Sim! es pikti iesaucos. Kādu dienu es tevi iemācīšu melot!

Simmons vairākas reizes paskatījās no manis uz Molu un atpakaļ, pietvīcis panikā un samulsumā. Kvoutam tajā upes pusē dzīvo sirdsdāma, viņš aizstāvēdamies paskaidroja. Ambrozs bija pievācis viņas gredzenu un nedeva atpakaļ. Mēs tikai…

Mola ar asu kustību viņu pārtrauca. Kāpēc tu man to neteici? viņa man pikti noprasīja. Visi taču zina, kāds Ambrozs ir pret sievietēm!

-    Tāpēc arī neteicu, es atbildēju. Tas izklausītos pēc ļoti ērtiem meliem. Un vēl jāpiebilst, ka tā nepavisam nav tava darīšana.

Molas sejas izteiksme nocietinājās. Tu esi ļoti pašpārliecināts un varens savā…

-    Izbeidziet! Vienkārši izbeidziet! iesaucās Vilems, spēji pārtrauk­dams mūsu vārdu apmaiņu. Viņš pievērsās Molai. Ko tu vispirms darīji, kad Kvoutu atnesa šurp bez samaņas?

-    Pārbaudīju viņa acu zīlītes, lai zinātu, vai bijusi galvas trauma, Mola automātiski atbildēja. Sasodīts, kāds tam sakars ar visu pārējo?

Vilems norādīja uz manu pusi. Paskaties tagad viņam acīs!

Mola paskatījās. Tās ir tumšas, viņa izbrīnījusies teica. Tumši zaļas. Kā priedes zars.

Vilems turpināja: Kad viņa acis tā satumst, nestrīdies ar viņu! Tur nekas labs nesanāks.

-    Tas ir kaut kas līdzīgs klaburčūskas troksnim, piebilda Simmons.

-   Drīzāk jau saboztai suņa spalvai, Vilems izlaboja. No tā redzams, ka viņš ir gatavs kost.

-    Ejiet jūs visi ellē! es iesaucos. Vai arī iedodiet man spoguli, lai es redzu, par ko jūs runājat! Man vienalga, vai jūs darīsiet vienu vai otru.

Vilems nepievērsa man uzmanību. Mūsu jaukajam Kvoutam tem­peraments ir kā karsta panna, bet, ja ļausi tai mirkli atdzist, viņš pats sapratīs patiesību. Vilems izteiksmīgi paskatījās uz mani. Viņš nepār­dzīvo to, ka tu viņam neuzticējies, vai to, ka tu izprovocēji Simu. Viņš pārdzīvo to, ka tu atklāji, līdz kādai ēzelībai viņš ir gatavs iet, lai atstātu iespaidu uz sievieti. Vilems vēlreiz paskatījās uz mani. Vai ēzelība ir pareizs vārds?

Es dziļi ievilku elpu un ļāvu tai izplūst. Puslīdz jā, es atzinu.

-   Es to izvēlējos tāpēc, ka tas izklausās pēc ēzeļa, Vilems paskaidroja.

-     Es zināju, ka jūs abi noteikti esat tur iesaistīti! Mola teica, un viņas balsī skanēja tāda kā atvainošanās. Godīgi sakot, jūs visi trīs esat mīcīti no viena māla, un to es saku no tiesas un ar visiem iespējamiem gudriem zemtekstiem. Viņa apgāja apkārt gultai un kritiski nopētīja manu savainoto elkoni. Kurš no jums abiem uzlika šuves?

-    Es, Simmons atbildēja un saviebās. Zinu, ka nesanāca, kā vajag.

-    Tas ir maigi sacīts, Mola teica, nicinoši pētīdama Sima veikumu.

-     Iespaids ir tāds, it kā tu būtu mēģinājis iešūt tur savu vārdu, bet kļūdījies ar pareizrakstību.

-   Manuprāt, viņš visu izdarīja gluži labi, Vilems iebilda un paskatījās Molai tieši acīs. Ņemot vērā, ka viņam nav atbilstošas apmācības un viņš palīdzēja draugam nebūt ne ideālos apstākļos.

Mola pietvīka. Es tā negribēju! viņa aši teica. Strādājot šeit, ir viegli aizmirst, ka ne jau katrs… Viņa pagriezās pret Simmonu.

-     Piedod!

Simmons izlaida pirkstus caur saviem smilškrāsas matiem. Varbūt tu kādreiz varētu man to kompensēt, viņš ar puicisku smīnu teica.

-     Kā būtu ar rītdienas pēcpusdienu? Ja tu ļautu man izmaksāt pusdie­nas? Viņš ar cerību paraudzījās uz Molu.

Mola pablisināja acis un nopūtās, un uzjautrinājums viņā jaucās ar aizkaitinājumu. Nu labi!

-    Es savu esmu izdarījis! Vilems paziņoja. Eju projām. Es neciešu šo vietu.

-    Paldies, Vil! es teicu.

Viņš nevērīgi pamāja pāri plecam un aizvēra durvis no ārpuses.

*    * *

Mola piekrita neminēt ziņojumā manus aizdomīgos ievainojumus un palikt pie sākotnējās diagnozes par karstuma dūrienu. Viņa turklāt atārdīja Simmona uzliktās šuves un no jauna iztīrīja, sašuva un pārsēja manu roku. Tas nebija patīkams pārdzīvojums, taču es zināju, ka pēc viņas pieredzējušā pieskāriena un rūpēm brūce sadzīs ātrāk.

Pirms promiešanas viņa ieteica man dzert daudz ūdens, izgulēties un citreiz nākamajā dienā pēc kritiena no jumta atturēties no lielas fiziskas piepūles karstā telpā.

ELKSA DALS visu šo dimestri bija mācījis mums padziļinātās simpātijas teoriju. Cik daudz gaismas iespējams radīt no desmit taumiem nepār­traukta siltuma, izmantojot dzelzi? Izmantojot bazaltu? Izmantojot cil­vēka ķermeni? Mēs iegaumējām skaitļu tabulas un mācījāmies, kā aprēķi­nāt kvadrātisku pieaugumu, kustības leņķisko momentu un pastiprināto noārdīšanos.

Vienkārši izsakoties, tā bija prāta apdullināšana.

Nepārprotiet mani! Es zināju, ka tā ir būtiska informācija. Sasaistes, kuras mēs rādījām Dennai, bija vienkāršas. Bet, ja vajadzēja darīt kaut ko sarežģītāku, prasmīgam simpātistam bija jāveic daži visai āķīgi aprē­ķini.

Attiecībā uz enerģiju nav lielas atšķirības starp sveces aizdedzināšanu un tās izkausēšanu tauku peļķē. Vienīgā atšķirība izpaužas fokusā un kontrolē. Ja svece atrodas tev priekšā, tas ir samērā viegli. Tikai jāskatās uz degli un jāpārtrauc pievadīt siltumu, ieraugot pirmo liesmas zibsni. Bet, ja svece atrodas ceturtdaļjūdzes attālumā vai citā telpā, fokusu un kontroli saglabāt ir attiecīgi grūtāk.

Turklāt nepietiekami uzmanīgam simpātistam ir jāsastopas ar lielā­kiem sarežģījumiem nekā izkausētas sveces. “Eolijā” Denna bija uzdevusi būtiski svarīgu jautājumu: “Kur aiziet papildu enerģija?”

Kā bija paskaidrojis Vilems, daļa no tās aiziet gaisā, daļa saiknes priekšmetos un pārējais ieplūst simpātista ķermenī. Tehniskais apzī­mējums tam bija “taumiskā pārpildīšanās”, taču pat Elksa Dals tiecās saukt to par “izslīdi”.

Apmēram reizi gadā kāds neuzmanīgs simpātists ar spēcīgu Alaru caur neveiksmīgu saikni aizvadīja tik daudz siltuma, lai satricinātu sava ķermeņa temperatūru un iemantotu smagu drudzi. Elksa Dals pastāstīja mums kādu ārkārtēju gadījumu, kad students pilnīgi izdedzinājis sevi no iekšpuses uz āru.

Nākamajā dienā pēc nodarbības, kurā Elksa Dals bija mums stāstījis šo gadījumu, es par to ieminējos Manetam. Biju gaidījis, ka viņš kopā ar mani veselīgi pazobosies melnā humora garā, taču izrādījās, ka Manets minētā notikuma laikā ir mācījies tajā pašā grupā.

-     Smirdēja kā sivēna cepetis! Manets drūmi izmeta. Tas bija kaut kas vājprātīgs. Protams, mēs jutāmies draņķīgi viņa dēļ, bet tāds žēlums var būt tikai pret idiotu. Nelielu izslīdi šur vai tur var pat lāgā nepamanīt, bet viņam, pēc visa spriežot, bija izslīdējuši divsimt tūkstoš taumu divās sekundēs. Manets papurināja galvu, nepaceldams skatienu no skārda gabala, kurā gravēja rūnas. Viss “Centra” spārns pievilkās ar dūmu smaku. Tās istabas veselu gadu nevarēja lietot.

Es klausījos un raudzījos viņā platām acīm.

-    Termiskā izslīde vispār ir diezgan parasta parādība, Manets tur­pināja. Bet kinētiskā izslīde… Viņš vērtējoši savilka uzacis. Pirms divdesmit gadiem viens stulbs El’the piedzērās un saderēja, ka uzcels mēslu ratus uz Maģistru zāles jumta. Norāva sev roku līdz plecam.

Manets atkal pievērsās skārda gabalam, rūpīgi vilkdams rūnu zīmi.

-    Tur jābūt īpaša tipa idiotam, lai sadomātu darīt kaut ko tādu!

Nākamajā dienā es ar pastiprinātu uzmanību klausījos, ko stāsta Elksa Dals.

Viņš mūs dīdīja bez žēlastības. Entalpijas aprēķini. Diagrammas, kas rāda sairuma attālumu. Vienādojumi, kuri apraksta entropijas līknes, kas prasmīgam simpātistam jāsaprot gandrīz vai instinktīvā līmenī.

Bet Elksa Dals nebija muļķis. Lai mēs nesāktu garlaikoties un nekļūtu pavirši, viņš mūsu mācības pārvērta sacensībā.

Viņš lika mums vilkt siltumu no dīvainiem avotiem no sarkani nokaitētas dzelzs, no ledus klučiem, no pašu asinīm. Aizdedzināt sve­ces attālās telpās bija visvieglākais uzdevums. Aizdedzināt vienu no divpadsmit identiskām svecēm jau bija grūtāk. Aizdedzināt sveci, kuru nekad neesi redzējis un kura atrodas nezināmā vietā… tas bija kaut kas līdzīgs žonglēšanai tumsā.

Viņš rīkoja precizitātes sacensības. Izsmalcinātu paņēmienu sacen­sības. Fokusa un kontroles sacensības. Pēc divām dienkopām es biju izcīnījis augstāko vietu mūsu divdesmit trīs Re’laru grupā. Fentons, otrās vietas ieguvējs, cītīgi mina man uz papēžiem.

Sagadījās tā, ka nākamajā dienā pēc manas ielaušanās Ambroza ista­bās mūsu grupa sāka divkaujas padziļinātas simpātijas mākslā. Divkau­jās bija jāpielieto visi izsmalcinātie paņēmieni un kontrole, ko bijām apguvuši iepriekšējās sacensībās, turklāt apstākļos, kad tavam Alaram aktīvi pretojas otrs students.

Par spīti nesenajai karstuma dūriena ārstēšanai “Medikā” es izkausēju caurumu ledus klucī, kas atradās attālā telpā. Par spīti divām trūcīgi gulētām naktīm es tieši par desmit grādiem paaugstināju temperatūru pintei dzīvsudraba. Par spīti smeldzošajiem sasitumiem un durstīgām sāpēm pārsietajā rokā es pārplēsu uz pusēm pīķa kungu, atstājot pārējās kārtis neskartas.

Visus šos uzdevumus es paveicu nepilnās divās minūtēs par spīti tam, ka Fentons darbojās man pretī ar visu savu Alara spēku. Ne jau bez iemesla mani nodēvēja par Kvoutu Arkanu. Mans Alars bija ass kā Ramstona tērauda asmens.

*    * *

-     Tas ir iespaidīgi, Elksa Dals man pēc nodarbības teica. Man gadiem ilgi nav bijis audzēkņa, kurš tik ilgi paliktu neuzvarēts. Vai kāds vēl vispār uzdrošinās derēt pret tevi?

Es papurināju galvu. Tas beidzās pirms laba laika.

-    Maksa par slavu! Elksa Dals pasmaidīja, tad atkal kļuva nopietns.

-    Gribēju tevi brīdināt, pirms paziņoju to visai grupai. Nākamajā dienkopā es laikam sākšu likt tev pretī studentus pa pāriem.

-    Tātad man vajadzēs cīnīties vienlaikus pret Fentonu un Breju? es jautāju.

Dals papurināja galvu. Mēs sāksim ar diviem studentiem, kuri div­kaujās ieņem zemākās vietas. Tas būs noderīgs ievads komandas darba treniņiem, ko uzsāksim dimestra beigās. Viņš pasmaidīja. Un tev tas neļaus ieslīgt pašapmierinātībā. Elksa Dals vērīgi paskatījās uz mani, un viņa smaids nodzisa. Vai tu nejūties labi?

-     Tikai drebuļi, es nepārliecinoši teicu un vēlreiz nodrebinājos.

-    Vai mēs varētu pieiet tuvāk ogļu tvertnei?

Nostājos tik tuvu tvertnei, cik iespējams, lai neatspiestos pret sakar­sušo metālu, un izstiepu plaukstas virs karstajām, mirgojošajām oglēm. Pēc brīža drebuļi mitējās, un es ievēroju, ka Elksa Dals vēro mani ar savādu skatienu.

-   Šorīt es nokļuvu “Medikā” ar nelielu karstuma dūrienu, es paskaid­roju. Brīžiem vēl jūtu sekas. Tagad atkal ir labi.

Viņš sarauca pieri. Nevajag nākt uz nodarbību, ja nejūties vesels, viņš teica. Un nepavisam nevajag piedalīties divkaujās. Šāda veida simpātija prasa lielu miesas un gara piepūli. Slimības laikā ar to nedrīkst riskēt.

-    Kad nācu uz nodarbību, es jutos pavisam labi, es meloju. Mans organisms tikai atgādina, ka esmu tam parādā kārtīgu naktsmiegu.

-    Tad skaties, lai tu atdod savu parādu! Elksa Dals bargi noteica un pats izstiepa plaukstas virs uguns. Ja izspiedīsi no sevis pārāk daudz, vēlāk būs jāmaksā. Tu pēdējā laikā izskaties tāds kā drusku noplucis. Nē, “noplucis” nav īstais vārds.

-    Saguris? es minēju.

-Jā. Saguris. Viņš pārlaida man domīgu skatienu, ar plaukstu brau­cīdams bārdu. Tev piemīt spēja atrast īstos vārdus. Laikam jau tas ir viens no iemesliem, kāpēc tu pieslējies Elodinam.

Uz to es neatbildēju. Droši vien tāda atbilde bija diezgan izteiksmīga, jo Elksa Dals uzmeta man ziņkāru skatienu. Kā tev veicas Elodina nodarbībās? viņš nevērīgi apjautājās.

-    Itin labi, es izvairīgi atbildēju.

Viņš paskatījās uz mani.

-   Ne gluži tik labi, kā biju cerējis, es atzinos. Mācības pie maģistra Elodina nav tādas, kā es gaidīju.

Elksa Dals pamāja ar galvu. Ar viņu reizēm var būt grūti.

Man prātā iešāvās jautājums. Vai jūs zināt kādus iekšējos vārdus, maģistr Dal?

Viņš nopietnā svinīgumā pamāja ar galvu.

-    Kādi tie ir? es neatlaidos.

Viņš mirkli saspringa, tad atkal atslābinājās un saberzēja plaukstas virs ogļu tvertnes. Tas nav īsti pieklājīgs jautājums, viņš saudzīgi teica. Nu, ne jau gluži nepieklājīgs, tikai tāds jautājums, ko nemēdz uzdot. Tāpat kā vīrietim nemēdz jautāt, cik bieži viņš mīlējās ar sievu.

-    Atvainojiet!

-     Atvainoties nav iemesla, viņš teica. Tu to nevarēji zināt. Tas, šķiet, ir pieņēmums, kas saglabājies no senākiem laikiem. No tiem, kuros mums bija pamats vairāk baidīties no citiem arkanistiem. Ja zināji, kādus vārdus zina tavs ienaidnieks, tev bija iespēja izdibināt viņa stiprās un vājās vietas.

Bridi mēs abi klusējām, sildīdami rokas virs oglēm. Uguns, pēc laba laika viņš teica. Es zinu uguns vārdu. Un vēl kādu vārdu.

-    Tikai divus? es nedomājot izgrūdu.

-    Un cik vārdu zini tu? viņš ar draudzīgu zobgalību atjautāja. Jā, tikai divus. Bet zināt divus vārdus šodien nozīmē daudz. Elodins stāsta, ka senos laikos esot bijis citādi.

-    Cik vārdu zina Elodins?

-    Pat tad, ja es to zinātu, būtu ļoti nepiedienīgi tev to atklāt, viņš teica ar vieglu pārmetumu balsī. Tomēr es droši varu sacīt, ka viņš zina vairākus vārdus.

-     Vai jūs man vārētu kaut ko nodemonstrēt ar uguns vārdu? es jautāju. Ja vien tas nav nepiedienīgi.

Elksa Dals bridi vilcinājās, tad pasmaidīja. Viņš cieši ieskatījās ogļu tvertnē starp mums, aizvēra acis, tad pamāja uz neaizdedzināto ogļu tvertni telpas otrā malā. Uguns, viņš teica, izrunādams to gluži kā bausli, un attālā ogļu tvertne rūkdama iedegās spožās liesmās.

-    Uguns? es apmulsis jautāju. Vai tā tas ir? Vai uguns vārds ir uguns?

Elksa Dals pasmaidīja un papurināja galvu. Tas nav tas, ko es īste­nībā teicu. Daļa no tavas apziņas vienkārši aizpildīja vietu ar pazīstamu vārdu.

-    Vai mans dusošais prāts to pārvērta citā vārdā?

-    Dusošais prāts? Viņš neizpratnē paskatījās uz mani.

-    Tā Elodins sauc to mūsu prāta daļu, kas zina vārdus, es paskaid­roju.

Elksa Dals paraustīja plecus un ar plaukstu nobraucīja īso, melno bārdu. Sauc to, kā gribi! Tas, ka tu dzirdēji mani vispār kaut ko sakām, laikam ir laba zīme.

-   Es reizēm nesaprotu, kāpēc vispār noņemos ar vārdnieka mākslu, es atzinos. To ogļu tvertni es būtu varējis aizdedzināt ar simpātijas prasmi.

-    Bez saiknes tu to nevarētu izdarīt, Elksa Dals atgādināja. Ener­ģijas avots bez atbilstošas sasaites…

-    Tomēr tas šķiet bezjēdzīgi, es teicu. Jūsu nodarbībās es katru dienu iemācos kaut ko jaunu. Kaut ko noderīgu. Bet no visa laika, ko esmu iztērējis vārdnieka mācībām, es nevaru parādīt neko. Vai zināt, par ko Elodins stāstīja vakardienas nodarbībā?

Elksa Dals papurināja galvu.

-    Par to, kāda ir atšķirība starp “kailumu” un “plikumu”, es drūmi teicu. Elksa Dals uzjautrināts iesmējās. Es runāju nopietni. Kaut gan es visiem spēkiem centos tikt viņa kursā, tagad esmu spiests domāt tikai par to, cik daudz laika esmu tur izšķiedis, ko būtu varējis izmantot lietderīgi.

-    Dzīvē ir daudz lietderīgāku prasmju par vārdnieka mākslu, Elksa Dals piekrita. Bet skaties! Viņš vēlreiz saspringti pievērsās ogļu tvert­nei mums priekšā, un viņa skatiens kļuva tālīns. Viņš atkal ierunājās, šoreiz čukstus, tad lēni nolaida plaukstu lejup, līdz tā bija gandrīz vienā līmenī ar kvēlojošajām oglēm.

Pēc tam Elksa Dals ar saspringtu sejas izteiksmi iebāza roku pašā uguns vidū, laizdams ogles caur izplestajiem pirkstiem tā, it kā tvertu saujā irdenu granti.

Aptvēru, ka esmu aizturējis elpu, un uzmanīgi ļāvu tai izplūst, cenz­damies neiztraucēt viņa koncentrēšanos. Kā tas iespējams?

-   Vārdi, Elksa Dals noteikti sacīja un izvilka roku no oglēm. Plauksta bija mazliet notriepta ar baltiem pelniem, taču uz tās nebija nekādu ievainojumu. Vārdi atspoguļo patiesas zināšanas par lietu, un, kad tu kādu lietu patiesi saproti, tu spēj pār to valdīt.

-    Bet uguns pati par sevi nav lieta! es centos iebilst. Tā ir tikai eksotermiska ķīmiska reakcija. Tā… Es sastomījos un apklusu.

Elksa Dals ievilka elpu, un brīdi man likās, ka dzirdēšu paskaidrojumu. Bet tad viņš iesmējās un bezpalīdzīgi paraustīja plecus. Man nav tādas gudrības, lai tev to izskaidrotu. Pajautā Elodinam! Viņš apgalvo, ka visu to saprotot. Es šeit vienkārši strādāju.

*    * *

Pēc Elksas Dala nodarbības es devos pārī upei uz Imri. Viesnīcā, kurā Denna bija apmetusies, es viņu neatradu, tāpēc devos uz “Eoliju”, kaut arī labi zināju, ka vēl ir pārāk agrs, lai sastaptu viņu tur.

Zāle kavējās tikai ducis cilvēku, tomēr bāra letes galā es ieraudzīju pazīstamu seju: grāfs Threpe sarunājās ar Stančionu. Threpe man pamāja ar roku, un es devos pie viņiem.

-   Kvout, manu zēn! Threpe jūsmīgi iesaucās. Neesmu tevi redzējis veselu mūžību!

-     Otrā upes krastā šis laiks ir bijis diezgan drudžains, es teicu, nolikdams lautas futrāli uz soliņa.

Stančions mani nopētīja. Tā izskatās gan, viņš atklāti sacīja. Tu esi pavisam bāls! Tev jāēd vairāk sarkanās gaļas. Vai arī vairāk jāguļ. Viņš norādīja uz bāra soliņu sev blakus. Un es tev izmaksāšu kausu meteglīna.

-    Par to es teikšu paldies! es sacīju un uztrausos uz soliņa. Brīnišķi bija atvieglot smeldzošās kājas no neizbēgamā svara.

-    Ja tev vajadzīga laba gaļa un miegs, Threpe iztapīgi teica, tev jāatnāk uz vakariņām manā muižā. Es tev apsolu lielisku ēdienu un tik garlaicīgas sarunas, ka tu iesnaudīsies turpat uz vietas un nejutīsi, ka būtu kaut ko zaudējis. Viņš lūdzoši paskatījās uz mani. Atnāc gan, un, ja vajag, es kaut vai palūgšos! Cilvēku būs ne vairāk par desmit. Es jau mēnešiem ilgi degu nepacietībā parādīt tevi viesiem.

Pacēlu meteglīna kausu un paskatījos uz Threpi. Viņa samta svārki bija koši zili ar violetu nokrāsu un zamša zābaki bija pieskaņotā tonī. Es nevarēju ierasties viņa namā uz svinīgām vakariņām, ģērbies apdilušās ceļojuma drēbēs, taču citas apģērba kārtas man nebija.

Threpem nepiemita nekā no dižmanības, taču viņš bija dzimis un audzis dižciltīgā vidē. Viņam droši vien neienāca pat prātā, ka man nav grezna apģērba. Man nebija iemesla viņam to pārmest. Lielākā daļa Uni­versitātes studentu bija vismaz mēreni turīgi. Kā gan citādi viņi spētu samaksāt par mācībām?

Patiesībā man būtu ļoti gribējies piedalīties elegantās vakariņās un iepazīties ar dažiem vietējiem aristokrātiem. Labprāt būtu piedalījies bezrūpīgās sarunās pie dzēriena glāzes, kaut cik atjaunojis savu Ambroza nomelnoto reputāciju un varbūt piesaistījis kāda iespējama patrona uzmanību.

Taču es nevarēju atļauties augsto cenu. Piedienīgi eleganta drēbju kārta maksātu vismaz pusotra talanta pat tad, ja es to pirktu no krāmu tirgotāja. Apģērbs nenosaka cilvēka vērtību, taču katrai lomai ir nepie­ciešams konkrēts kostīms.

Stančions Threpem aiz muguras pārspīlēti enerģiski māja ar galvu.

-    Es ļoti gribētu piedalīties vakariņās, es teicu Threpem. Apsolu to darīt, līdzko Universitātē radīsies brīvāks brīdis.

-     Lieliski! Threpe jūsmīgi atsaucās. Es tevī turēšu pie vārda! Nemēģini izvairīties! Un es atradīšu tev patronu, manu zēn. Tādu, kā nākas. Es zvēru!

Stančions viņam aiz muguras atzinīgi pamāja ar galvu.

Uzsmaidīju viņiem abiem un iedzēru vēl vienu malku meteglīna. Pametu skatienu uz kāpnēm, kas veda uz otro stāvu.

Stančions to ievēroja. Viņas šeit nav, viņš itin kā atvainodamies teica. Patiesībā es neesmu redzējis viņu jau vairākas dienas.

Pa “Eolijas” durvīm ienāca pulciņš apmeklētāju un uzsauca kaut ko illiešu valodā. Stančions pamāja viņiem ar roku un piecēlās. Pienākums sauc! viņš teica un devās tiem pretī, lai sasveicinātos.

-Ja runājam par patroniem, es sacīju Threpem, es gribētu pavai­cāt pēc padoma. Pieklusināju balsi. Būtu vēlams, lai tas paliek tikai starp mums.

Threpes acis ziņkārīgi iezibējās, un viņš pieliecās man tuvāk.

Es iedzēru vēl vienu malku meteglīna un mēģināju sakopot domas. Dzēriens skurbināja vairāk, nekā biju gaidījis. Patiesībā tas bija gluži patī­kami, jo mazināja manu daudzo ievainojumu sāpes. Man šķiet, ka jūs pazīstat gandrīz visus iespējamos patronus tuvāko simt jūdžu apkārtnē.

Threpe paraustīja plecus, necenzdamies tēlot liekuļotu kautrību.

-    Katrā ziņā daudzus. Visus, kuriem ir nopietna attieksme pret mūziku. Un visus, kuriem ir nauda.

-    Man ir kāda paziņa, es teicu. Iesācēja mūzikas jomā. Viņa no dabas ir ļoti apdāvināta, bet nav daudz skolojusies. Kāds cilvēks viņai tuvojās un piedāvāja palīdzību, solīja sameklēt patronu… Es apklusu, nezinādams, kā turpināt.

Threpe saprotoši pamāja ar galvu. Un tu gribi zināt, vai viņš ir kārtīgs cilvēks. Tādas bažas ir saprotamas. Daži iedomājas, ka viņiem ir tiesības ne tikai uz mūziku. Threpe norādīja uz Stančionu. Ja gribi šai sakarā dzirdēt dažus stāstus, pajautā viņam par to reizi, kad šeit brīvdienās ieradās hercogiene Samista! Threpes guldzošais smējiens izskanēja gluži kā vaids, un viņš saberzēja acis. Lai sīkie Dievi man palīdz, tā bija nepārspējama sieviete!

-    Tieši par to es raizējos, sacīju Threpem. Es nezinu, vai viņš ir uzticams.

-    Es varu šur tur apvaicāties, Threpe teica. Kā viņu sauc?

-    Arī tā ir daļa no bēdas, es atbildēju. Es nezinu tā cilvēka vārdu. Un domāju, ka arī viņa to nezina.

To dzirdēdams, Threpe sarauca pieri. Kā tas iespējams, ka viņa nezina tā vīra vārdu?

-    Viņš it kā nosauca vārdu, es paskaidroju. Bet viņa nav pārlie­cināta, ka tas ir īstais vārds. Šķiet, viņš ir ļoti piesardzīgs attiecībā uz savu privāto dzīvi un ir pieteicis, lai nevienam par viņu nestāstot. Viņi nekad nesatiekas divreiz vienā un tajā pašā vietā. Nekad nesatiekas citu cilvēku klātbūtnē. Reizēm viņš pazūd uz vairākiem mēnešiem. Es paskatījos uz Threpi. Kā tas izklausās?

-    Ne visai labi, Threpe atbildēja ar jaušamu nepatiku balsī. Ļoti iespējams, ka tas vīrs nemaz nav kārtīgs patrons. Izklausās, ka viņš tavu paziņu varbūt tikai izmanto.

Es drūmi pamāju ar galvu. Tieši tā šķiet arī man.

-   Bet nevar noliegt, ka daži patroni labprāt rīkojas slepenībā, Threpe turpināja. Atrod topošu zvaigzni, rūpējas par viņu, nevienam nezinot, un pēc tam… Viņš izdarīja dramatisku žestu ar roku. Gluži kā burvju triks! Piepeši viņš pasniedz publikai spožu mūziķi kā no zila gaisa.

Threpe draudzīgi pasmaidīja. Biju iedomājies, ka tieši tā kāds ir darījis ar tevi, viņš atzinās. Tu uzradies ne no kurienes un tūlīt dabūji stabulītes. Nodomāju, ka tevi kāds turējis slepenībā, līdz biji ga­tavs krāšņam uznācienam.

-    Man tas nebija ienācis prātā, es teicu.

-   Tā gadās, Threpe sacīja. Tomēr visas tās dīvainās tikšanās vietas un vēl apstāklis, ka viņa nezina tā cilvēka vārdu… Saraucis pieri, viņš papurināja galvu. Labākajā gadījumā tas ir vienkārši nepiedienīgi. Vai nu tas vīrs izklaidējas, tēlodams cilvēku ārpus likuma, vai patiešām ir blēdis.

Kādu brīdi Threpe sēdēja, iegrimis domās, un bungoja ar pirkstiem pa leti. Saki, lai tava paziņa ir uzmanīga un tur acis vaļā! Ir briesmīgi, ja patrons izmanto sievieti. Tā ir nodevība. Taču es esmu pazinis tādus, kuri neko nepūlas darīt, bet tēlo patronus, lai iegūtu sievietes uzticību. Viņa seja bija barga. Tas ir visbēdīgākais.

Kad biju nogājis pusi ceļa atpakaļ uz Universitāti un tālumā jau redzēju Akmens tiltu, sajutu rokā nepatīkamu, durstošu karstumu. Vis­pirms nodomāju, ka vainīgas divkārt liktās šuves uz elkoņa, jo tās bija dedzinājušas un niezējušas jau visu dienu.

Taču karstums nemitējas, bet izplatījās arvien tālāk pa roku un krūšu kreiso pusi. Es sāku svīst, it kā mani būtu pārņēmis drudzis.

Noņēmu apmetni, lai atvēsinātos, un sāku atpogāt kreklu. Dzestrais rudens vējš palīdzēja, un es apvēdināju sevi ar apmetņa malu. Tomēr karstums pastiprinājās un kļuva pat sāpīgs, it kā es būtu aplējies ar verdošu ūdeni.

Par laimi, šis ceļa posms veda gar upīti, kura ietecēja netālajā Omethi upē. Nespēdams izdomāt neko labāku, es nometu zābakus, noņēmu no pleca lautu un ielēcu ūdenī.

Nokļuvis saltajā straumē, es ieelsojos un sāku sprauslāt, tomēr ūdens atvēsināja svilstošo miesu. Stāvēju, cenzdamies neizskatīties pārlieku muļķīgs, līdz garām pagāja jauns pāris, sadevušies rokās un uzsvērti nepievērsdami man uzmanību.

Dīvainais karstums izplatījās pa visu manu ķermeni, it kā manī degtu uguns, kas meklē ceļu uz āru. Tas sākās kreisajā pusē, tad pārgāja uz kājām un pēc tam atkal atgriezās labajā rokā. Kad tas pārņēma manu galvu, es ieniru ūdenī.

Pēc dažām minūtēm nepatīkamā sajūta pārgāja, un es izkāpu no upes. Drebinādamies ietinos apmetnī un nopriecājos, ka uz ceļa nav neviena gājēja. Tā kā nekas cits man neatlika, es uzmetu plecā lautu un turpināju garo atpakaļceļu uz Universitāti ar pilošām drēbēm un nepatīkamām bailēm sirdī.

-     ES IZSTĀSTĪJU Molai, sacīju, jaukdams kārtis. Viņa teica, ka tas viss esot tikai man galvā, un izstūma mani pa durvīm.

-    Varu tikai nojaust, kāda tev bija sajūta, Simmons drūmi noteica.

Es paskatījos uz viņu, izbrīnījies par skarbo balss toni, taču neko

nepaguvu pajautāt, jo sastapu Vilema skatienu: neuzkrītoši papurinā­dams galvu, viņš brīdināja mani neko neteikt. Zinādams šo to par Simmona agrākajām dēkām, es nojautu, ka viņš ari šoreiz piedzīvojis īsas un sāpīgas beigas īsām un sāpīgām attiecībām.

Nesacīju ne vārda un vēlreiz izdalīju kārtis “elpas” spēlei. Mēs trijatā kavējām laiku, gaidīdami, kad piepildīsies zāle un es varēšu spēlēt ieras­tajam Savaldīšanas vakara apmeklētāju pulkam Ankera krogā.

-    Kā tev pašam šķiet, no kā tas varētu būt? jautāja Vilems.

Es brīdi vilcinājos, baidīdamies, ka skaļi izteiktas bažas mistiskā kārtā var kļūt par patiesību. Varbūt esmu saskāries ar kādu bīstamu vielu “Frakcijā”.

Vilems paskatījās uz mani. Piemēram?

-    Varbūt ar kādu no maisījumiem, ko mēs izmantojam darbā, es teicu. Ir tādi, kas iespiežas tieši caur ādu un nogalina astoņpadsmit lēnos veidos. Atcerējos dienu, kad man “Frakcijā” bija saplīsusi tentena glāze. Atcerējos vienīgo pilienu, kas no pārneses vielas bija nokļuvis man uz krekla. Tā bija pavisam sīka lāsīte, tikai mazliet lielāka par naglas galviņu. Biju juties pilnīgi pārliecināts, ka tā nav pieskārusies man pie ādas. Ceru, ka šis nav tas gadījums. Tomēr nevaru iedomāties nevienu citu iemeslu.

-     Varbūt tās ir ieilgušas sekas no tā plūmju draņķa? Simmons drūmi prātoja. Ambrozs nav nekāds jēdzīgais alķīmiķis. Un, cik saprotu, viena no galvenajām sastāvdaļām ir svins. Ja viņš brūvēja to pats, pilnīgi iespējams, ka tavu organismu ir ietekmējuši kādi snaudoši principi. Vai tu šodien ēdi vai dzēri kaut ko citādu nekā parasti?

Bridi es kavējos domās. “Eolijā” iedzēru drusku meteglīna, es atzinos.

-    Tas jebkuram var uzsūtīt slimību, norūca Vilems.

-    Man tas garšo, pavēstīja Simmons. Bet pēc savas būtības tas ir ļoti universāls līdzeklis. Tajā notiek daudzi un dažādi procesi. Nekādas alķīmijas tur nav, bet tur ir muskatrieksts, timiāns, krustnagliņas visdažādākās garšvielas. Nav izslēgts, ka viena no tām ir iedarbinājusi kādu brīvo principu, kas slepeni mājo tavā organismā.

-     Brīnišķīgi, es norūcu. Un kā lai es to konstatēju?

Simmons bezpalīdzīgi noplātīja rokas.

-    Tā jau es domāju! es teicu. Tomēr tas izklausās labāk nekā saindēšanās ar metālu.

Gudri izmantodams kārtis, Simmons paņēma četrus stiķus pēc kār­tas, un partijas beigās viņš atkal plati smaidīja. Simmons nekad ilgstoši neļāvās drūmām pārdomām.

Vilems savāca kārtis, un es atstūmu krēslu no galda.

-    Nospēlē dziesmu par piedzērušo govi un sviesta ķērni! Simmons ierosināja.

Es nespēju apvaldīt smaidu. Varbūt mazliet vēlāk, atbildēju un, paņēmis savu lautu ar futrāli, kas izskatījās arvien bēdīgāks, devos uz zāles centru, retu, bet pazīstamu aplausu pavadīts. Vajadzēja krietnu bridi, lai es atdarītu futrāli, jo aizdares slēdzi joprojām aizvietoja savīta stieple.

Nākamās divas stundas es visu uzmanību veltīju spēlei. Nodziedāju “Vara podu”, “Ceriņa zaru” un “Emmas tantes toveri”. Klausītāji smējās, aplaudēja un gavilēja. Laizdams pirkstus pār stīgām, es jutu, ka visas manas raizes atkāpjas tālumā. Mūzika man vienmēr ir bijusi labākās zāles melna noskaņojuma ārstēšanai. Dziedāšanas laikā šķita, ka atkāpjas pat ievainojumu fiziskās sāpes.

Tad piepeši es sajutu saltumu, it kā skurstenī man aiz muguras būtu ielauzusies ziemas vētras brāzma. Apspiedu drebuļus un pabeidzu “Ābolu liķiera” pēdējo pantu, ko biju atstājis uz beigām, lai sagādātu prieku Simmonam. Kad biju nospēlējis pēdējo akordu, publika aplaudēja un telpu pamazām atkal piepildīja apmeklētāju sarunas.

Pametu skatienu uz kamīnu sev aiz muguras, taču liesmas plīvoja spraigi un nekas nelika domāt par negaidītu vēja plūsmu. Nokāpu no paaugstinājuma un pagājos tālāk no kamīna, cerēdams, ka daži izvingrināšanās soļi kliedēs dīvaino saltumu. Tomēr jau pēc pirmajiem soļiem es sapratu, ka tā nenotiks. Saltums bija pārņēmis mani līdz kauliem. Atgriezos pie kamīna un pacēlu rokas virs uguns, cenzdamies sasildīties.

Nākamajā brīdī ieraudzīju sev blakus Vilemu un Simmonu. Kas noticis? Simmons noprasīja. Tu izskaties galīgi nevesels!

-   Tāds laikam arī esmu, es atbildēju un sakodu zobus, lai tie nekla­bētu. Ejiet un pasakiet Ankeram, ka es jūtos slims un šovakar beigšu agrāk. Pēc tam aizdedziniet sveci no šī kamīna un uznesiet to manā istabā! Paskatījos uz draugu nopietnajām sejām. Vil, vai tu vari man palīdzēt aiziet no šejienes? Es negribētu pievērst sev publikas uzma­nību.

Vilems pamāja ar galvu un pasniedza man elkoni. Es atbalstījos pret viņu un pūlējos apvaldīt drebuļus, kamēr mēs kopā aizgājām līdz kāp­nēm. Kroga apmeklētāji nepievērsa mums īpašu uzmanību. Droši vien es izskatījos tikai pavairāk iereibis. Manas plaukstas bija nejutīgas un smagas. Manas lūpas šķita saltas kā ledus.

Uzkāpis pirmo kāpņu posmu, es vairs nespēju apvaldīt drebēšanu. Joprojām spēju paiet, taču kājas man raustījās līdz ar katru soli.

Vilems apstājās. Mums jāiet uz “Mediķu”! viņš teica. Kaut gan viņa balss bija tikpat bezkaislīga kā vienmēr, keldieša akcents spēcīgāk lika sevi manīt, turklāt viņš palaikam izlaida kādu vārdu. Tā bija zīme, ka Vilems ir nopietni uztraucies.

Es enerģiski papurināju galvu un paliecos uz priekšu, likdams saprast, ka viņam vai nu jāpalīdz man uzkāpt līdz galam, vai arī jāļauj krist. Vilems aplika man apkārt roku un, pa pusei balstīdams, pa pusei nes­dams, uzdabūja mani līdz augšstāvam.

Nokļuvis savā mazajā istabiņā, es aizstreipuļoju līdz gultai. Vilems aplika man ap pleciem segu.

Gaitenī atskanēja soļi, un durvīs parādījās Simmona satrauktā seja. Viņš turēja rokā sveces galu, ar otru plaukstu sargādams liesmu. Es to atnesu! Bet kam tev to vispār vajag?

-    Noliec tur! es parādīju uz naktsskapīti blakus gultai. Vai tu to aizdedzināji pie kamīna?

Simmona acīs vīdēja nepārprotamas bailes. Kādas tev lūpas! viņš izdvesa. Pilnīgi bez krāsas!

Es atplēsu skabargu no raupjā naktsskapīša koka un spēcīgi iedūru to plaukstas pamatnē. Izsprāga asinis, un es grozīju tajās garo skabargu, cenzdamies to viscaur saslapināt. Aizver durvis! es teicu.

-    Nevar būt, ka tu dari to, ko es domāju! Simmons bažīgi sacīja.

Es iegrūdu garo skabargu sveces mīkstajā vaskā blakus degošajai

daktij. Liesma mazliet nosprauslājās, un skabarga aizdegās. Vienu pēc otras es nomurmināju divas sasaistes, runādams lēni, lai sastingušās lūpas neizdvestu nepareizas skaņas.

-    Ko tu dari? Simmons noprasīja. Vai grasies pats sevi izcept? Kad es neatbildēju, viņš paspēra soli uz priekšu, it kā tiekdamies apgāzt sveci.

Vilems satvēra viņu aiz rokas. Kvouta plaukstas ir aukstas kā ledus, viņš klusi teica. Viņš ir nosalis. Ļoti, ļoti nosalis.

Simmona skatiens nervozi šaudījās starp mums abiem. Viņš atkāpās soli atpakaļ. Tikai… tikai esi uzmanīgs!

Bet es viņam vairs nepievērsu uzmanību. Aizvēru acis un sasaistīju sveces liesmu ar uguni lejasstāva kamīnā. Tad uzmanīgi izdarīju otru sasaisti starp asinīm uz skabargas un asinīm manā ķermenī. Šīs bija ļoti līdzīgas darbības tām, ko es “Eolijā” biju veicis ar vīna pilienu. Tikai šoreiz es, protams, nevēlējos, lai manas asinis sāktu vārīties.

Pirmajā brīdī sajutu īslaicīgu karstuma uzplūdu, bet tas nebija pie­tiekams. Koncentrējos ar lielāku piepūli un jutu, ka manī ieplūst vis­aptverošs siltuma vilnis, ļaudams tīkami atslābināties. Neatvēru acis, veltīdams visu uzmanību sasaistēm, līdz spēju izdarīt vairākas garas, dziļas ieelpas netrīcēdams un nedrebēdams.

Atvēru acis un redzēju, ka abi draugi raugās manī ar gaidām un cerībām sejā. Es uzsmaidīju viņiem. Viss ir kārtībā!

Taču nebiju paguvis vēl to pateikt, kad sāku svīst. Pēkšņi man bija pārāk silti, neizturami silti. Es pārtraucu abas sasaistes tik strauji, kā cilvēks atrauj roku no karstas dzelzs.

Pāris reižu dziļi ieelpoju, tad piecēlos kājās un aizgāju līdz logam. Atvēru to un smagi atspiedos pret palodzi, ar patiku vilkdams krūtīs auksto rudens gaisu, kas smaržoja pēc vītušām lapām un gaidāma lietus.

Iestājās ilgs klusums.

-             Tas izskatījās pēc sasaistītāja drebuļiem, beidzot sacīja Simmons.

-    Pēc ļoti nelāgiem sasaistītāja drebuļiem.

-    Apmēram tā es jutos, es teicu.

-    Varbūt tavs ķermenis ir zaudējis spēju regulēt savu temperātu? Vilems minēja.

-    Temperatūru, Simmons izklaidīgi izlaboja.

-    No tā nevarēja rasties apdegums uz krūtīm, es teicu.

Simmons piešķieba galvu. Apdegums?

Tagad es biju slapjš no sviedriem, tāpēc priecājos par ieganstu atpogāt kreklu un novilkt to pāri galvai. Uz krūtīm un rokas augšdelma āda bija koši sarkana spilgts kontrasts ar manu raksturīgo ādas krāsu. Mola teica, ka tie esot izsitumi un es satraucoties kā veca sieva. Bet līdz brī­dim, kad es ielēcu upē, nekā tāda nebija.

Simmons pieliecās un ieskatījās ciešāk. Es joprojām domāju, ka tie ir kādi atbrīvojušies principi, viņš teica. Tie ar cilvēku var izdarīt visādus brīnumus. Mums pagājušajā dimestrī bija kāds E’lirs, kurš neuz­manīgi rīkojās ar faktorizāciju. Viss beidzās ar to, ka viņš gandrīz divas dienkopas nespēja ne aizmigt, ne pievērst skatienu vienam punktam.

Vilems atkrita krēslā. Kas var likt cilvēkam salt, pēc tam svīst un tad atkal salt?

Simmons skopi pasmaidīja. Izklausās pēc miklas.

-     Ciest nevaru mīklas! es teicu un pasniedzos pēc krekla. Nāka­majā brīdī iesmilkstēdamies saķēru atsegto kreisās rokas muskuli. Starp pirkstiem spiedās asinis.

Simmons pielēca kājās un drudžaini paskatījās apkārt, acīmredzami nesaprazdams, ko iesākt.

Es jutos kā saņēmis dūrienu ar neredzamu nazi. Nolādēta pasaule! izgrūdu caur sakostiem zobiem. Atvilcis plaukstu, ieraudzīju rokā mazu, apaļu brūci, kas bija radusies gluži ne no kurienes.

Simmons lūkojās tajā ar šausmu pilnu izteiksmi, plati ieplestām acīm, ar rokām aizsedzis muti. Viņš kaut ko teica, taču es biju pārāk sakon­centrējis uzmanību, lai klausītos. Turklāt es jau zināju, ko viņš saka: ļaunprātība. Protams! Tā bija nenoliedzama ļaunprātība. Kāds centās man uzbrukt.

Es ieslēdzos Akmens Sirdī un, cik vien spēdams, sakopoju visu savu Alaru.

Taču mans nezināmais uzbrucējs velti netērēja laiku. Es sajutu asas sāpes krūtīs pleca tuvumā. Šoreiz āda netika ievainota, bet es redzēju, kā man zem ādas uzplaukst sulīgi tumšs zilums.

Es vēl vairāk sasprindzināju savu Alaru, un nākamais dūriens bija tīrais mušas kodums. Pēc tam es ātri sadalīju savu prātu trijās daļās un divām uzdevu saglabāt Alaru, kas deva man aizsardzību.

Tikai pēc tam es dziļi izelpoju un teicu: Viss kārtībā!

Simmons izdvesa smieklus, kas pārtapa šņukstā. Viņš joprojām bija aizsedzis muti ar plaukstu. Kā tu tā vari teikt? bezgala satriekts, viņš izgrūda.

Es paskatījos lejup uz sevi. Asinis joprojām sūcās man starp pirkstiem un pilēja lejup pār plaukstu un rokas apakšdelmu.

-    Tā ir, es viņam teicu. Tik tiešām, Sim!

-    Bet ļaunprātība! viņš iesaucās. Tā taču nedara!

Es apsēdos uz gultas malas, neatlaizdams plaukstu no brūces. Ma­nuprāt, mums ir nepārprotami pierādījumi, ka dara gan.

Vilems apsēdās agrākajā vietā. Es piekritu Simmonam. Nekad nebūtu kaut kam tādam ticējis! Viņš nikni savēcināja roku. Arkanisti tā vairs nedara! Tas ir vājprāts! Viņš paskatījās uz mani. Par ko tu smaidi?

-   Jūtos atvieglots, es atklāti atbildēju. Biju nobažījies, ka esmu saindējies ar kadmiju vai saķēris kādu mīklainu slimību. Bet tagad ir skaidrs, ka mani kāds vienkārši cenšas piebeigt.

-    Kā tas iespējams? Simmons jautāja. Es nedomāju morālā ziņā. Kā viņš varēja dabūt tavas asinis vai matu?

Vilems paskatījās uz Simmonu. Ko tu izdarīji ar pārsējiem pēc tam, kad biji viņu sašuvis?

-     Sadedzināju! Simmons aizstāvēdamies atbildēja. Neesmu jau idiots!

Vilems nomierinoši pamāja ar roku. Es tikai pārdomāju visas iespē­jas. “Mediķa” ari nevar būt vainīga. Viņi tur šajā ziņā ir ļoti uzmanīgi.

Simmons piecēlās. Mums tas kādam ir jāizstāsta. Viņš paskatījās uz Vilemu. Vai Džamisons šajā vakara stundā vēl varētu būt kabi­netā?

-    Sim, es teicu, ja nu mēs drusku nogaidītu?

-    Ko? Simmons nesaprata. Kāpēc?

-              Mūsu vienīgais pierādījums ir mani ievainojumi, es atgādināju.

-     Tas nozīmē, ka viņi gribēs, lai kāds no “Medikas” mani izmeklē. Un kad tas notiks… Ar vienu plaukstu joprojām spiezdams asiņaino roku, es pakustināju pārsieto elkoni. Es izskatos apbrīnojami līdzīgs kādam, kurš pirms pāris dienām nokrita no jumta.

Simmons atkrita atpakaļ krēslā. Pagājušas ir tikai trīs dienas, vai ne?

Es pamāju ar galvu. Mani izslēgtu no Universitātes. Un Molai būtu nepatikšanas, jo viņa neziņoja par maniem ievainojumiem. Tādās lietās maģistrs Arvils ir nepielūdzams. Droši vien arī jūs abi tiktu tur iepīti. Es to negribu.

Bridi valdīja klusums. Vienīgās skaņas bija attālas šķindas apmeklē­tāju pilnajā lejasstāva zālē. Es apsēdos uz gultas.

-    Vai mums vispār jāgudro, kurš to dara? Simmons jautāja.

-     Ambrozs, es atbildēju. Tas vienmēr ir Ambrozs. Acīmredzot viņš ir atradis manas asinis uz kāda no jumta dakstiņiem. To man jau sen vajadzēja iedomāties.

-    Kā viņš varēja zināt, ka tās ir tavējās? jautāja Simmons.

-    Tāpēc, ka es viņu ienīstu, es rūgti atbildēju. Protams, viņš zina, ka tas biju es.

Vilems lēni papurināja galvu. Nē. Tas neizskatās pēc viņa.

-    Neizskatās pēc viņa? Simmons noprasīja. Viņš uzdeva tai sie­vietei sazāļot Kvoutu ar plūmju miksli! Tas ir tikpat kā inde. Un pagāju­šajā dimestrī viņš nolīga tos divus bandītus, kuri tumšā ieliņā uzbruka Kvoutam!

-   Tieši to es gribu teikt, sacīja Vilems. Ambrozs pats Kvoutam neko nedarītu. Tādai vajadzībai viņš sameklē citus. Viņš atrada sievieti, kas tevi sazāļoja. Samaksāja bandītiem, lai tie tevi nodur. Esmu pārliecināts, ka ari šoreiz viņš pats nav darījis neko. Varu derēt, ka viņa vietā to visu ir nokārtojis kāds cits.

-   Tas ir gluži vienalga, es teicu. Mēs zinām, ka aiz tā visa stāv viņš.

Vilems paskatījās uz mani, saraucis pieri. Tu nedomā sakarīgi. Es

nesaku, ka Ambrozs nav maita. Skaidrs, ka ir! Bet viņš ir slīpēts maita. Prot turēties drošā attālumā no visa, ko dara.

Simmona sejā bija lasāma neziņa. Viļam ir sava taisnība. Kad tevi nolīga par mūziķi “Zirgā un Četrotnē”, viņš nenopirka to māju un neiz­meta tevi aiz durvīm. Viņš parūpējās, lai to izdarītu barona Petres znots. Ar Ambrozu pašu tam nebija nekādas saistības.

-     Saistības nav arī šeit, es teicu. Tāda ir simpātijas būtība. Tā darbojas netieši.

Vilems vēlreiz papurināja galvu. Ja tevi nodurtu tumšā šķērsielā, cilvēki būtu satriekti. Bet tādas lietas notiek visā pasaulē katru dienu. Bet ja tu ļaunprātīgas darbības rezultātā nokristu publiskā vietā un sāktu asiņot? Visus pārņemtu šausmas. Maģistri apturētu nodarbības. Bagāti tirgotāji un aristokrāti, to uzzinājuši, izņemtu savus bērnus no Universitātes. No Imres ierastos konstebli.

Simmons saberzēja pieri un domīgi paskatījās griestos. Tad viņš pa­māja ar galvu vispirms lēni, pie sevis, tad arvien noteiktāk. Tur ir sava jēga, viņš teica. Ja Ambrozs būtu atradis asinis, viņš būtu varējis nodot tās Džamisonam un likt, lai sameklē zagli. Nebūtu nekādas vajadzības uzdot, lai “Medikas” ļaudis raugās pēc aizdomīgiem ievaino­jumiem vai tamlīdzīgi.

-    Ambrozam patīk atriebties, es teicu. Viņš varēja noslēpt asinis no Džamisona. Paturēt tās sev.

Vilems noraidoši purināja galvu.

Simmons nopūtās. Viļam ir taisnība. Simpātistu nav tik daudz, un visi zina, ka Ambrozam uz tevi ir zobs. Viņš ir pārāk uzmanīgs, lai uzsāktu kaut ko tādu. Tas pārāk skaidri norādītu uz viņu.

-     Un vēl kas, sacīja Vilems. Cik ilgi tas jau turpinās? Daudzas dienas. Vai tu patiešām domā, ka Ambrozs būtu tik ilgi cieties, neko nelikdams tev manīt? Pat ne drusciņas?

-     Tur man jāpiekrīt, es negribīgi atzinu. Tas neizskatās pēc viņa.

Bet es zināju, ka tam jābūt Ambrozam. Jutu to dziļi kaulu smadze­nēs. Savā ziņā man gandrīz vai gribējās, lai tas būtu viņš. Tas darītu stāvokli vienkāršāku.

Tomēr ar gribēšanu parasti ir par maz. Es dziļi ievilku elpu un pie­spiedu sevi pārdomāt notikušo racionāli.

-    No viņa puses tas būtu neprāts, es beidzot sacīju. Un viņš nav no tiem, kuri gatavi smērēt rokas. Es nopūtos. Jauki. Lieliski. It kā nepietiktu ar vienu personu, kas cenšas man sabojāt dzīvi!

-    Kurš tas varētu būt? Simmons prātoja. Vidusmēra cilvēks ne­spētu neko tādu izdarīt ar matu, vai ne?

-    Elksa Dals spētu, es atbildēju. Kilvins ari.

-   Laikam var teikt diezgan droši, Vilems sausi noteica, ka neviens no maģistriem nemēģina tevi nogalināt.

-    Tādā gadījumā vainīgajam jābūt kādam, kurš ieguvis Kvouta asi­nis, Simmons sacīja.

Centos nepievērst uzmanību baisajai sajūtai, kas sažņaudza manu pakrūti. Tāds cilvēks ir, es teicu. Bet es neticu, ka to varētu būt darījusi viņa.

Vilems un Simmons pagriezās un paraudzījās uz mani, un es tūlīt nožēloju, ka esmu to pateicis. Kāpēc lai kādam būtu tavas asinis? Simmons noprasīja.

Es brīdi vilcinājos, tad sapratu, ka pašreizējā stāvoklī nav jēgas no viņiem to slēpt. Es dimestra sākumā aizņēmos naudu no Devi.

Ne viens, ne otrs nereaģēja uz šo paziņojumu tā, kā es biju gaidījis. Proti, nekādas reakcijas vispār nebija.

-    Kas tā par Devi? Simmons jautāja.

Es mazliet nomierinājos. Varbūt viņi par Devi vispār nav dzirdējuši. Tas daudz ko atvieglotu. Gaelete, kas dzīvo otrā upes pusē, es pa­skaidroju.

-    Tā, Simmons bezrūpīgi izmeta. Un ko nozīmē “gaelete”?

-    Vai atceries, kā mēs kopā skatījāmies “Spoku un gani”? es atjau­tāju. Ketlers bija gaelets.

-   Ā, vara vanags! Simmons attapās, un viņa seja atskārsmē atplauka, bet tūlīt atkal apmācās, jo viņš apjauta kopsakaru. Es nezināju, ka šajā apkaimē tādi cilvēki vispār darbojas.

-    Tādi cilvēki darbojas visur, es atbildēju. Bez viņiem pasaule nepastāvētu.

-     Pagaidi! Vilems pēkšņi iesaucās un pacēla roku. Vai tu teici, ka tava… Viņš brīdi klusēja, cenzdamies atcerēties atbilstošo vārdu aturiešu valodā. Tavu aizdevēju, tavu gatessor, sauc Devi? Izrunā­jot viņas vārdu, Vilema keldiešu akcents kļuva sevišķi jūtams, un tas izklausījās gandrīz kā Devid.

Es apstiprinoši pamāju. Tieši tādu reakciju es biju gaidījis.

-    Ak Dievs! Simmons iztrūcies iesaucās. Vai tu runā par Dēmonu Devi?

Es nopūtos. Utad jūs tomēr esat dzirdējuši par viņu.

-     Dzirdējuši? Simmons atjautāja, un viņa balsi ieskanējās spalgi toņi. Mana pirmā dimestra laikā viņu izslēdza no Universitātes! Tas bija iespaidīgs notikums.

Vilems tikai aizvēra acis un papurināja galvu, it kā nespētu skatīties uz tādu nejēgu kā es.

Simmons pacēla rokas dramatiskā žestā. Viņu izslēdza par ļaun­prātību! Ko īsti tu domāji?

-    Nē, Vilems izlaboja. Viņu izslēdza “par nepiedienīgu uzvedību”. Ļaunprātībai nebija nekādu pierādījumu.

-     Es tiešām nedomāju, ka tā varēja būt viņa, es teicu. Viņa ir gluži lādzīga. Draudzīga. Turklāt mans parāds ir tikai seši talanti, un es neesmu aizkavējis maksājumus. Viņai nav nekāda iemesla tā rīkoties pret mani.

Vilems veltīja man ilgu un ciešu skatienu. Papētīsim visas iespējas, viņš lēni sacīja. Vai tu varētu drusku pacensties man par prieku?

Es pamāju ar galvu.

-    Atsauc atmiņā savas pēdējās sarunas ar viņu! Vilems teica. Pa­klusē kādu brīdi un pārdomā visu pēc kārtas un pa vārdam. Centies atcerēties, vai neesi pateicis kaut ko tādu, kas būtu varējis viņu aizvai­not vai satraukt!

Domās pārcilāju mūsu pēdējo sarunu, atkārtodams sevī visu runāto.

-    Viņu interesēja kāda konkrēta informācija, kuru es atteicos viņai dot.

-    Cik liela bija viņas interese? Vilema balss bija lēna un pacietīga, it kā viņš runātu ar neattapīgu bērnu.

-    Diezgan liela, es atbildēju.

-    “Diezgan” neko daudz neizsaka.

Es nopūtos. Nu labi! Ārkārtīgi liela. Pietiekami liela, lai… Es apklusu.

Vilems visgudri paskatījās uz mani, savilcis uzacis. Jā? Ko tu tikko atcerējies?

Brīdi vilcinājos. Laikam viņa piedāvājās arī pārgulēt ar mani, es atbildēju.

Vilems rāmi pamāja ar galvu, it kā būtu kaut ko tādu gaidījis. Un kā tu atbildēji uz šo jaunās sievietes augstsirdīgo piedāvājumu?

Jutu, ka man pietvīkst vaigi. Es… es tam nepievērsu uzmanību.

Vilems atkal aizvēra acis, un viņa seja pauda pagurumu un dzijas bažas.

-    Tas ir daudz sliktāk nekā ar Ambrozu, sacīja Simmons, saņem­dams galvu rokās. Devi nav jābēdā par maģistriem vai tamlīdzīgiem iemesliem. Un runā, ka viņa spējot panākt astoņkārtlgu sasaisti! Astoņkārtīgu!

-     Es biju bezizejā! mazliet pikti izmetu. Man nebija nekā, ko piedāvāt ķīlai. Atzīstu, ka tā nebija labākā doma. Kad viss būs noskaid­rots, varam noturēt simpoziju par manu muļķību! Bet pagaidām varbūt turpināsim? Es lūdzoši paskatījos uz viņiem.

Vilems ar plaukstu paberzēja acis un gurdi pamāja ar galvu.

Simmons ar visai pieticīgiem panākumiem centās atvairīt šausmu izteiksmi sejā. Viņš krampjaini norija siekalas. Lai notiek! Tātad ko mēs darām tālāk?

-    Pašreizējā brīdī nav lielas nozīmes tam, kurš ir vainīgs, es teicu, piesardzīgi paskatīdamies, vai roka beigusi asiņot. Asinis bija mitēju­šās, un es atvilku notriepto plaukstu. Es veikšu dažus piesardzības paņēmienus. Pametu viņiem ar roku. Bet jūs abi ejiet un izgulie­ties!

Simmons saberzēja pieri un klusi iesmējās. Pie Dieva miesām, kā tu reizēm vari tracināt! Un ja tev uzbruks atkal?

-    Kamēr mēs šeit sēžam, tas ir noticis jau divas reizes, es nevērīgi atmetu. Drusku jau kņud. Simmona seja man izraisīja smaidu. Viss būs labi, Sim! Goda vārds! Ne bez iemesla es esmu stiprākais divkauju dalībnieks Elksas Dala grupā. Man nekas nedraud.

-     Kamēr tu esi nomodā, Vilems piebilda, un viņa acis bija ļoti nopietnas.

Mans smaids sastinga. Kamēr es esmu nomodā, es atkārtoju.

-    Protams!

Vilems piecēlās, mēģinādams tēlot, ka ir saņēmies. Nu labi! Sakopies un veic savus piesardzības pasākumus! Viņš izteiksmīgi ieskatījās man acis. Vai mēs ar jauno Simmonu šonakt varam uzaicināt Dala stiprāko divkauju dalībnieku pārgulēt manā istabā?

Jutu, ka samulsumā drusku pietvīkstu. Jā, lai notiek! Tas nebūtu slikti.

Vilems pārspīlēti paklanījās pret mani un plati pasmīnēja. Tātad norunāts. Bet pirms nākšanas uzvelc kreklu! Es šonakt modri vērošu tevi kā zīdaini, kuru moka vēdergraizes, bet atsakos to darīt, ja gribēsi gulēt pliks!

*    * *

Kad Vilems un Simmons bija aizgājuši, es izkāpu pa logu un uzrāpos uz jumta. Kreklu atstāju istabā, jo biju notriepies ar asinīm un negribēju to sabojāt. Uzticējos vakara tumsai un vēlajai stundai, cerēdams, ka neviens mani nepamanīs puskailu un asiņainu skrienam pa Universi­tātes jumtiem.

Aizsargāt sevi pret simpātijas iedarbību ir samērā viegli, ja vien zina, kas darāms. Ja kāds cenšas tevi sadedzināt, nodurt vai atņemt ķermeņa siltumu, līdz tu aizej bojā no hipotermijas, visi šie paņēmieni ir saistīti ar vienkāršu un tiešu spēka pielietojumu, tāpēc tiem nav grūti pretoties. Kamēr es zināju, kas notiek, un saglabāju ap sevi aizsardzību, varēju justies itin drošs.

Pašreiz mani māca citas bažas: tas, kurš man uzbruka, pēc neveiks­mes varētu padoties un izmēģināt kaut ko citu. Teiksim, izdibināt manu atrašanās vietu un pēc tam īstenot ikdienišķāku uzbrukumu tādu, ko es nespētu atvairīt ar gribasspēku.

Ļaunprātīga darbība ir biedējoša, tomēr bandīts ar asu nazi, kas pārsteidz upuri tumšā ieliņā, spēj nogalināt desmit reižu ātrāk. Un, ja uzbrucējs ar upura asiņu palīdzību spēj izsekot visām viņa darbībām, pavisam viegli ir atrast brīdi, kad upuris zaudējis modrību.

Tāpēc es devos pāri jumtiem. Biju iecerējis savākt sauju rudens lapu, notriept tās ar savām asinīm un izmētāt Vēja Namā uz visām pusēm. Tādu paņēmienu es biju izmantojis jau agrāk.

Taču brīdī, kad lēcu pāri šaurai ieliņai, redzēju mākoņos atplaiksnījam zibeni un sajutu gaisā lietus smaržu. Tuvojās negaiss. Lietus ne tikai notrieks un saplacinās lapas zemē, neļaudams tām aizlidot, bet noskalos arī manas asinis.

Stāvēdams tur augšā uz jumta un juzdamies tā, it kā man cauri būtu izskrējušas visas divpadsmit elles krāsas, es sevī sadzirdēju satraucošas atbalsis no Tarbeanā pavadītajiem gadiem. Brīdi vēroju tālīnās zibens strēles un centos nepadoties tādām izjūtām. Piespiedu sevi atcerēties, ka vairs neesmu tas bezpalīdzīgais, izsalkušais bērns, kas biju tolaik.

Tad izdzirdēju tikko jaušamu dunu un jutu sev aiz muguras ielieca­mies jumta skārdu. Es saspringu, bet tūlīt nomierinājos, jo nākamajā brīdī atskanēja Auri balss: Kvout?

Paskatījos pa labi un ieraudzīju desmit pēdu attālāk viņas sīko stāvu. Mākoņi aizēnoja viņas seju, taču balsī es saklausīju smaidu. Es redzēju, kā tu skrien pa jumtiem.

Es pagriezos viņai pretī, priecādamies, ka vakars ir apmācies un tumšs. Nezināju, kā Auri justos, ieraudzīdama mani puskailu un asiņainu.

-    Sveika, Auri! eS teicu. Tuvojas negaiss. Šovakar tev nevajadzētu kavēties uz jumta.

Auri atmeta galvu. Bet tu pats to dari, viņa vienkārši atbildēja.

Es nopūtos. Jā. Bet tikai…

Debesīs atplaiksnīja liels, zirneklim līdzīgs zibens, ilgu sekundi ap­gaismodams visu apkārtni. Nākamajā brīdī tas bija pazudis, un es apžil­bis skatījos tumsā.

-    Auri? es iesaucos, baidīdamies, ka mans izskats aizbaidījis viņu projām.

Zibens uzliesmoja vēlreiz, un es ieraudzīju, ka Auri ir pienākusi tuvāk. Ar līksmu smaidu viņa pastiepa pirkstu pret mani. Tu izskaties pēc Amira! viņa teica. Kvouts ir viens no kiridiem!

Es paskatījos lejup uz sevi un nākamā zibens gaismā redzēju, ko viņa ir gribējusi teikt. Manas plaukstas izraibināja sakaltušas asinis, kas uz tām bija nokļuvušas, kad spiedu rokas pie ievainojumiem. Tās izskatījās gluži kā senie tetovējumi, ar kuriem Amira ordenī tika iezīmēti visaugstākās pakāpes locekļi.

Viņas izteikums mani tā pārsteidza, ka es aizmirsu galveno, ko jau sen biju uzzinājis par Auri. Aizmirsu, ka jābūt uzmanīgam, un pajautāju viņai: Auri, no kurienes tu zini par kiridiem?

Atbildes nebija. Nākamajā zibens uzplaiksnījumā es redzēju tikai tukšu jumtu un pārmetuma pilnas debesis.

ES STĀVĒJU uz jumta, apkārt zibēja tuvais negaiss, un mana sirds krūtis bija smaga kā akmens. Gribēju steigties Auri pa pēdām un atvainoties, taču zināju, cik tas ir bezcerīgi. Pēc nevēlamiem jautājumiem viņa allaž mēdza pazust, un, ja Auri aizbēga, viņa pazuda alā žiglāk par trus Apakšzemē bija tūkstošiem vietu, kurās viņa varēja paslēpties. Man ne­bija nekādu cerību viņu atrast.

Turklāt man vajadzēja domāt par ļoti svarīgiem jautājumiem. Iespē­jams, pat šajā brīdī kāds centās izdibināt manu atrašanās vietu. Man gluži vienkārši nebija laika.

Atpakaļceļš pāri jumtiem man prasīja gandrīz stundu. Tuvā negaisa zibens atplaiksnījumi nevis atviegloja, bet apgrūtināja iešanu, jo katrs zibsnis arī pēc nozušanas uz krietnu brīdi apžilbināja acis. Tomēr pama­zām es klibodams aizkļuvu līdz “Centra” ēkas jumtam, kur parasti tikos ar Auri.

Stīvām kustībām nolaidos lejā pa ābeles stumbru līdz slēgtajam iekšpagalmam. Grasījos iesaukties cauri smagajai metāla restei, kas iezīmēja ceļu uz Apakšzemi, bet tad netālu krūmos pamanīju tikko jaušamu kustību.

Centos ieskatīties tumsā, taču redzēju tikai neskaidrus apveidus. -V Auri? es iesaucos pēc iespējas maigā balsī.

-   Man nepatīk stāstīt, viņa klusi atbildēja, un vārdos skanēja asaras. No visiem atbaidošajiem pārdzīvojumiem, ar ko biju sastapies pēdējo dienu laikā, šis bija neapšaubāmi sāpīgākais.

-    Lūdzu, lūdzu, piedod, Auri! es teicu. Vairāk es neko nejautāšu. Es apsolu!

Krūmāja ēnās atskanēja tikko dzirdams šņuksts, kas sastindzināja manu sirdi un atlauza no tās krietnu gabalu.

-    Ko tu šovakar darīji tur augšā uz jumtiem? es jautāju. Zināju, ka tāds jautājums ir drošs. Biju daudz reižu uzdevis to jau agrāk.

-     Skatījos uz zibeni, Auri šņukstēdama atbildēja. Pēc brīža viņa piebilda: Es redzēju vienu, kas izskatījās pēc koka.

-    Kas bija tajā zibenī? es klusi pavaicāju.

-     Galvaniska jonizācija, Auri atbildēja. Pēc ilgāka klusuma brīža viņa piebilda: Un upes ledus. Un vilkvālīšu šūpošanās.

-    Kaut es būtu to redzējis! es teicu.

-    Un ko tu darīji tur augšā uz jumtiem? viņa jautāja un uz brīdi apklusa, sīki iesmiedamās starp žagām. Tāds kā jucis un gandrīz pliks!

Mana sirds mazliet norima. Meklēju vietu, kur atstāt savas asinis, es atbildēju.

-    Cilvēki parasti atstāj tās sevī iekšā, Auri teica. Tā ir ērtāk.

-    Lielāko daļu arī es gribu atstāt iekšā, es paskaidroju. Bet man ir bažas, ka mani kāds meklē.

-    Ā! Auri atsaucās, it kā viņai viss būtu skaidrs. Krūmājā kaut kas sakustējās, un pustumsas fonā izslējās tumšāka ēna: Auri piecēlās stāvus. Tev jānāk man līdzi uz “Šķindu”!

-    “Šķindu” es laikam neesmu redzējis, es teicu. Vai tu mani agrāk esi vedusi uz turieni?

Sīkā, šalcošā kustība varēja nozīmēt noraidošu galvas purināšanu.

-    Tā ir privāta vieta.

Dzirdēju metālisku troksni, tad čaboņu un pēc tam ieraudzīju zem paceltajām restēm uzzibam zilgani zaļu gaismu. Nokāpu lejā un tunelī atkal sastapu Auri.

Gaismeklis viņas rokā apspīdēja tumšus plankumus uz viņas sejas; tie droši vien bija radušies, kad viņa slaucīja asaras. Šī bija pirmā reize, kad es redzēju Auri notriepušos. Viņas acis bija tumšākas nekā parasti un deguns bija sarkans.

Auri nošņaukājās un noberzēja savu plankumaino seju. Ek, tu! viņa nopietni sacīja. Tu esi īsts biedēklis!

Es paskatījos lejup uz savām asiņainajām rokām un krūtīm. Esmu gan, es piekritu.

Tad viņa veltīja man tikko jaušamu, bet varonīgu smaidu. Šoreiz es pārāk tālu neaizbēgu, viņa teica un lepni izslēja zodu.

-    Par to man prieks, es teicu. Un vēlreiz piedod!

-    Nevajag! Viņa īsi, bet enerģiski papurināja galvu. Tu esi mans kirids, tāpēc vienmēr būsi pasargāts no pārmetumiem. Pastiepusi roku, viņa piedūra pirkstu manām asiņainajām krūtīm. Ivare enim euge.

*    * *

Auri veda mani pa tuneļu labirintu, kas veidoja Apakšzemi. Mēs de­vāmies arvien dziļāk, izgājām cauri “Lēcieniem” un pagājām garām “Čirkstūdenim”. Pēc tam, izlīkumojuši pa vairākiem izlocītiem gaiteņiem, devāmies vēl dziļāk pazemē pa riņķveida akmens kāpnēm, kuras es ne­kad agrāk nebiju redzējis.

Kāpdams es jutu mikla akmens smaržu un dzirdēju vienmērīgas teko­ša ūdens čalas. Ik pa laikam atskanēja čerkstoša skaņa, it kā stikla drumslas berzētos pret akmeni, vai ari dzidrākas šķindas, it kā stikls sistos pret stiklu.

Apmēram pēc piecdesmit pakāpieniem platās riņķveida kāpnes bei­dzās pie plaša, melna ūdens laukuma. Klusībā prātoju, cik dziļi kāpnes turpinās zem ūdens virsmas.

Gaisā nebija jaušama nekāda puvekļu vai sastāvējuša ūdens smaka. Ūdens bija tīrs un dzidrs, un es redzēju sīkus vilnīšus virmojam ap kāp­nēm un tālāk tumsā, kur mūsu apgaismojums vairs nesniedzās. Atkal dzirdēju stikla šķindoņu un ieraudzīju divas pudeles, kas griezās un riņķoja virs ūdens vispirms uz vienu, tad uz otru pusi. Viena no tām pazuda zem ūdens un vairs neizpeldēja augšup.

No sienā iemontēta lāpas misiņa turekļa lejup karājās brezenta maiss. Auri pasniedzās tajā un izvilka masīvu, aizkorķētu pudeli, kurā, pēc visa spriežot, kādreiz bija glabājies Bredona alus.

Viņa pasniedza pudeli man. Tās var pazust uz stundu. Reizēm tikai uz minūti. Reizēm uz vairākām dienām. Un dažreiz vispār neatgriežas. Viņa izvilka no maisa vēl vienu pudeli. Vislabāk ir palaist vismaz čet­ras vienlaikus. Tad, statistiski ņemot, divām vienmēr vajadzētu peldēt.

Es piekrītoši pamāju, izvilku no apspurušā maisa atrisušu šķiedru un notriepu to ar asinīm no savas plaukstas. Tad atkorķēju pudeli un iemetu šķiedru tajā.

-    Matus ari, Auri teica.

Es izrāvu no galvas dažus matus un iebīdīju tos pudeles kaklā. Pēc tam cieši uzspiedu korķi un iemetu pudeli ūdenī. Tā sāka lēni peldēt, mezdama saraustītus apļus.

Auri iedeva man vēl vienu pudeli, un mēs visu atkārtojām vēlreiz. Kad virmojošajā ūdenī sāka riņķot ceturtā pudele, Auri pamāja ar galvu un enerģiski saberzēja plaukstas.

-     Nu tā! viņa teica ar lielu gandarījumu balsī. Ļoti labi! Tagad mēs esam drošībā.

*    * *

Pēc pāris stundām nomazgājies, uzlicis tīrus pārsējus un krietni pie­dienīgāk apģērbies, es devos uz Vilema istabu “Steliņģos”. Tonakt un vēl daudzas citas naktis Vilems un Simmons pēc kārtas sēdēja sardzē, kamēr es gulēju, un ar savu Alaru gādāja par manu drošību. Viņi bija vislabākie draugi pasaulē. Tādi, ko vēlētos ikviens, bet tikai retais ir pelnījis vismazāk jau es.

PAR SPĪTI Vilema un Simmona pārliecībai, es nespēju ticēt, ka ļaunprātībā pret mani būtu vainojama Devi. Kaut gan es sāpīgi apzinājos, ka par sievietēm nezinu gandrīz neko, viņa pret mani vienmēr bija izturējusies draudzīgi. Brīžiem pat mīļi.

Tiesa, viņai bija biedējoša slava. Taču es labāk par daudziem citiem zināju, cik aši sīkas baumas var pārvērsties brīnumstāstos.

Daudz ticamāk likās, ka mans nezināmais uzbrucējs varētu būt kāds nelabvēlīgs students, kuram skauž mani panākumi Arkanumā. Lielākā daļa studentu mācījās vairākus gadus, pirms kļuva par Re’lariem, tur­pretī es biju to panācis triju dimestru laikā. Tas varēja būt arī kāds, kurš vienkārši neieredzēja Edema Rū cilti. Ne jau pirmoreiz man tāpēc būtu jāsastopas ar naidu.

Savā ziņā pat nebija svarīgi, kurš tieši ir atbildīgs par šiem uzbru­kumiem. Svarīgi bija tos apturēt. Es nevarēju gaidīt, lai Simmons un Vilems mani uzmanītu visu turpmāko mūžu.

Man bija vajadzīgs noturīgāks risinājums. Man bija vajadzīgs gramms.

Gramms ir meistarīgs artefakcijas izgudrojums, kas paredzēts tieši šādu problēmu risināšanai. Tās ir savdabīgas simpātijas bruņas, kas nevienam neļauj izdarīt sasaisti ar tavu ķermeni. Es nezināju, kā tieši tās darbojas, taču zināju, ka tādas pastāv. Un zināju, kur izdibināt, kā tādas var pagatavot.

*    * *

Kad tuvojos Kilvina kabinetam, viņš pacēla galvu un paskatījās uz mani. Ar atvieglojumu redzēju, ka viņa stikla darināšanas iekārta ir auksta un tumša.

-    Ceru, ka tu esi vesels, Re’lar Kvout? Kilvins jautāja, nepiecelda­mies no darbgalda. Vienā rokā viņš turēja lielu stikla puslodi, bet otrā dimanta irbuli.

-    Jā, maģistr Kilvin, es meloju,

-    Vai esi padomājis par savu nākamo projektu? viņš jautāja. Vai esi sapņojis gudrus sapņus?

-    Patiesībā es meklēju shēmu gramma pagatavošanai, maģistr Kilvin. Taču man nav izdevies to atrast nevienā slēptuvē vai rokasgrāmatā.

Kilvins uzmeta man savādu skatienu. Un kāpēc tev būtu vajadzīgs gramms, Re’lar Kvout? Tāda vēlme neliecina par labticību pret līdzbied­riem arkanistiem.

Nesaprazdams, vai viņš runā nopietni vai joko, es nolēmu iet vienkār­šāko ceļu. Mēs padziļinātās simpātijas kursā mācāmies par izslīdēm. Es domāju, ja gramms atvaira ārēju iedarbību…

Kilvins klusi pasmējās. Elksa Dals tevi ir sabiedējis, ko? Labi. Un tev ir taisnība: gramms palīdzētu nodrošināties pret izslīdi… Viņš vērīgi paskatījās uz mani ar savām tumšajām keldieša acīm. Līdz zi­nāmai robežai. Tomēr šķiet, ka gudram studentam vajadzētu vienkārši iemācīties uzdoto un izvairīties no izslīdēs ar pienācīgu uzmanību un piesardzību.

-   Esmu apņēmies to darīt, maģistr Kilvin, es teicu. Tomēr gramms man šķiet ļoti noderīgs darinājums.

-             Tur ir sava taisnība, Kilvins atzina, pamādams ar pinkaino galvu.

-    Bet dažādu remontdarbu un mūsu rudens pasūtījumu dēļ mums trūkst darbaroku. Viņš pamāja uz logu, kas pavēra skatu uz darbnīcu. Es nevaru atļauties nodarbināt savus ļaudis ar tādu meistarojumu. Un pat tad, ja varētu, man būtu jādomā par izmaksām. Gramms prasa rūpīgu, izsmalcinātu darbu, un zelts ir vajadzīgs inkrustācijām.

-    Es labprāt pagatavotu to pats sev, maģistr Kilvin.

Kilvins papurināja galvu. Ne jau bez iemesla tu rokasgrāmatās neatradi nevienu shēmu. Tu vēl neesi ticis tik tālu, lai gatavotu pats savu grammu. Darbojoties ar sigaldriju un savām asinīm, ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgam.

Es pavēru muti, lai kaut ko sacītu, bet viņš mani apturēja. Un vēl svarīgāk ir tas, ka tādai ierīcei nepieciešamā sigaldrija tiek uzticēta tikai tiem, kuri sasnieguši El’thes līmeni. Rūnām, kas saistītas ar asinīm un kauliem, piemīt pārāk liels nevēlama izmantojuma potenciāls.

Viņa tonis lika saprast, ka turpmāka uzstājība ir veltīga, tāpēc es tikai atmetu ar roku, it kā man tas nemaz nerūpētu. Labi, nav sva­rīgi, maģistr Kilvin! Man prātā ir pietiekami daudz citu projektu, ar ko aizpildīt savu darbalaiku.

Kilvins plati pasmaidīja. Par to es nešaubos, Re’lar Kvout! Ar lielu nepacietību gaidīšu, ko tu man pagatavosi.

Man kaut kas iešāvās prātā. Vai es šim nolūkam varētu izmantot kādu no privātajām darbistabām? Patīkamāk būtu, ja neviens neskatītos man pār plecu, kamēr es strādāju.

Kilvins savilka uzacis. Tas izklausās arvien interesantāk. Viņš nolika stikla puslodi, piecēlās un atvēra galda atvilktni. Vai kāda no pirmā stāva darbistabām būs tev pa prātam? Vai varbūt sagaidāma kāda sprādzienblstamība? Tādā gadījumā es ierādīšu tev istabu trešajā stāvā. Tur ir aukstāks, taču jumts tādiem eksperimentiem ir piemērotāks.

Es brīdi raudzījos viņā, cenzdamies noprast, vai viņš joko. Pirmā stāva darbistaba man derēs ļoti labi, maģistr Kilvin. Bet man būs vaja­dzīga neliela kausētava un drusku vairāk telpas, lai iespējams elpot.

Kilvins kaut ko norūca pie sevis un izvilka atslēgu. Cik daudz tu grasies elpot? Divdesmit septītā istaba ir piecsimt kvadrātpēdu liela.

-    Ar to vajadzētu pietikt, es teicu. Un varbūt man vēl vajadzēs atļauju saņemt “Novietnē" dārgmetālus.

Kilvins atkal klusi pasmējās un, pamājis ar galvu, iedeva man atslēgu.

-    Par to es parūpēšos, Re’lar Kvout. Ar lielu interesi gaidīšu, ko tu man celsi priekšā!

*    * *

Ziņa, ka piekļuve vajadzīgajai shēmai ir ierobežota, man sagādāja nepatīkamu vilšanos. Tomēr informāciju vienmēr iespējams iegūt arī citādos veidos, un vienmēr atrodas cilvēki, kuri zina vairāk, nekā tiem būtu jāzina.

Es, piemēram, nešaubījos, ka Manets zina, kā pagatavot grammu. Visi zināja, ka viņš ir E’lirs tikai nosaukuma pēc. Taču nebija nekādu cerību, ka viņš man sniegs informāciju pretēji Kilvina rīkojumiem. Universitāte bija Maneta mājas jau trīsdesmit gadu, un viņš, šķiet, bija vienīgais students, kuru izslēgšana biedēja vēl vairāk nekā mani.

Tas nozīmēja, ka manas iespējas ir ierobežotas. Vienīgais ceļš, kā patstāvīgi atrast vajadzīgo shēmu, man būtu ilgstoša Arhīvu pārmek­lēšana. Kādu laiku lauzīju galvu, gudrodams labāku ceļu, un beidzot devos uz “Ķīpu un Miežiem”.

“Ķīpa” bija viens no apšaubāmākās slavas krogiem šajā upes pusē. Ankera krogs nebija noplucis vārda tiešā nozīmē: tam vienkārši trūka pretencioza smalkuma. Tas bija tīrs, bet bez puķu smaržas; lēts, bet bez vulgāras bezgaumības. Cilvēki nāca uz “Ankeru”, lai ēstu, dzertu, klausītos mūziku un paretam draudzīgi izkautos.

“Ķīpa” ierindojās vairākus pakāpienus zemāk. Tā bija netīra, tajā īpaši necienīja mūziku, un tās apmeklētājiem kautiņi bija viena no ierastā­kajām izklaidēm.

Gribu atgādināt, ka “Ķīpa” nebija ne tuvu tik nožēlojama kā puse no Tarbeanas krogiem. Tomēr tā bija bēdīgākā vieta Universitātes tuvākajā apkaimē. Kaut gan krogs bija noplucis, tajā bija koka grīdas un stikloti logi. Un, ja apmeklētājs dzērumā atslēdzās un pēc atgūšanās secināja, ka palicis bez naudas maka, viņš varēja uzelpot, ka nav dabūjis nazi ribās vai zaudējis turklāt ari zābakus.

Tā kā vēl bija agra stunda, kroga zālē kavējās tikai nedaudzi apmek­lētāji. Es nopriecājos, redzēdams aizmugurē sēžam Slitu. Mēs nebijām pazīstami, taču es zināju, kas viņš ir. Biju dzirdējis stāstus.

Silts bija viens no retajiem cilvēkiem, bez kuriem nav iespējams iztikt, jo viņam piemita ķēriens visu nokārtot. Biju dzirdējis, ka viņš pēdējo desmit gadu laikā esot vairākas reizes pārmaiņus gan bijis students, gan pārtraucis studēt.

Tobrīd viņš sarunājās ar kādu nervoza izskata vīrieti, un es nemēģi­nāju viņus pārtraukt. Tāpēc paņēmu divas krūzes viegla alus un gaidī­dams izlikos nesteidzīgi malkojam vienu no tām.

Silts bija izskatīgs vīrietis tumšiem matiem un tumšām acīm. Kaut gan viņš nenēsāja raksturīgo bārdu, es nojautu, ka viņš vismaz pa pusei ir keldietis. Viņa ķermeņa valoda kliedzoši pauda varas apziņu. Katra kustība radīja iespaidu, ka viņš ir noteicējs par visu, kas atrodas tu­vumā.

Es nebrīnītos, ja tā tas patiešām būtu. Iespējams, ka viņš pat bija “Ķīpas” īpašnieks. Tādi cilvēki kā Slīts mēdz draudzēties ar naudu.

Beidzot Slīts un raižpilnais vīrietis šķita nonākuši pie kādas vieno­šanās. Abi sarokojās, Silts draudzīgi pasmaidīja un paplikšķināja viņam pa plecu, un vīrietis devās projām.

Nogaidījis piemērotu bridi, es piegāju pie viņa galdiņa. Tuvodamies ievēroju, ka no pārējiem zāles galdiņiem to šķir brīva grīdas josla. Tā nebija plata, tomēr jūtami mazinātu noklausīšanās iespēju.

Kad pienācu klāt, Slīts paskatījās augšup.

-    Gribēju vaicāt, vai varam aprunāties, es sacīju.

Viņš ar plašu žestu norādīja uz brīvo krēslu. Tas nu gan ir pārstei­gums, viņš teica.

-    Kāpēc tā?

-     Gudri cilvēki pie manis parasti nenāk. Pie manis nāk izmisušie. Viņš paskatījās uz krūzēm. Vai tās abas ir tev?

-              Tu vari ņemt, kuru gribi, vai abas. Es parādīju uz krūzi pa labi.

-     Bet šai jau ir pieskārusies mana mute.

Viņš pārlaida krūzēm īsu, piesardzīgu skatienu, tad plati pasmaidīja, atsegdams baltus zobus, un paņēma krūzi kreisajā pusē. Spriežot pēc tā, ko es zinu par tevi, tu neesi no indētājiem.

-    Izskatās, ka tu daudz zini par mani, es teicu.

Viņš paraustīja plecus tik nevērīgi, ka tā acīmredzot bija ietrenēta kustība. Es daudz zinu par visiem, viņš atbildēja. Bet par tevi zinu vairāk.

-    Kāpēc?

Silts saliecās uz priekšu, atspiedās pret galdu un sazvērnieciskā toni teica: Vai tev ir kāda nojausma, cik garlaicīgs ir vidusmēra students? Puse no viņiem ir bagāti tūristi, kam mācīšanās pilnīgi nerūp. Viņš pabolīja acis un ar kustību atdarināja kaut ko līdzīgu metienam pār plecu. Otra puse ir grāmatu tārpi, kas tik ilgi ir sapņojuši par šo vietu, ka neuzdrīkstas pat elpot, beidzot iekļuvuši tajā. Staigā uz pirkstgaliem, pazemīgi kā baznīcas kalpi. Dzīvo bailēs, ka tik kāds maģistrs nepaska­tītos viņu virzienā ar pārmetošu aci.

Viņš nicīgi nošņaukājās un atlaidās atpakaļ, atspiezdamies pret atzveltni. Pietiks, ja teikšu, ka tu esi tāda kā svaiga vēsma. Visi runā… Viņš apklusa un atkal ietrenēti paraustīja plecus. Nu, pats zini.

-    Patiesībā nezinu gan, es atbildēju. Ko tad visi runā?

Silts veltīja man skaistu, izteiksmīgu smaidu. Ā, laikam jau tipisks gadījums! Visi zina cilvēka reputāciju, tikai viņš pats to nezina. Lielā­kajai daļai tas nesagādā neērtības. Bet daži ļoti pūlas spodrināt savu reputāciju. Es savējo esmu uzbūvējis ķieģeli pa ķieģelim. Tā ir noderīgs līdzeklis. Viņš viltīgi paskatījās uz mani. Cerams, tu saproti, par ko es runāju?

Es atļāvos pasmaidīt. Varbūt.

-    Nu, un ko tad par mani runā? Pastāsti, un es atbildēšu ar to pašu.

-    Šo un to, es atbildēju. Ka tu labi mākot uzzināt, kas jāuzzina. Ka tu esot diskrēts, bet dārgs.

Viņš pikti atmeta ar roku. Blēņas un iedomas! Stāsta skeletu veido detaļas. Dod šurp skeletu!

Es bridi domāju. Esmu dzirdējis, ka tu pagājušajā dimestrl esot pārdevis vairākas pudelītes ar Regim Ignaul Neratum. Tas esot noticis pēc ugunsgrēka Kilvina darbnīcā, kur tās visas, pēc kopējā atzinuma, bija aizgājušas bojā.

Slīts pamāja ar galvu, un viņa seja nenodeva nekādas emocijas.

-    Tu esot pamanījies nogādāt ziņu Veiana tēvam uz Emlinu par spīti tam, ka tur ir ieildzis aplenkums. Vēl viens galvas mājiens. Jaunai prostitūtai, kas strādājusi “Pogās”, tu esot pagādājis dokumentus, kuri pierāda viņas attālu radniecību ar baronetu Gamri, tāpēc viņa bez skan­dāla varējusi apprecēt kādu cienījamu jaunu džentlmeni.

Silts pasmaidīja. Ar to es lepojos.

-     Kad tu biji E’lirs, es turpināju, tev uz diviem dimestriem apturēja studiju tiesības, pamatojoties uz apsūdzību “par nelikumīgu piesavināšanos”. Divus gadus vēlāk tev piesprieda soda naudu un aptu­rēja studijas vēlreiz “par neatļautu Universitātes iekārtas izmantojumu “Tīģelī””. Stāsta, ka Džamisonam esot zināms, ar ko tu nodarbojies, bet viņš saņemot maksu, lai pievērtu acis. Starp citu, pēdējai ziņai es neticu.

-    Pareizi, Slīts sacīja. Es arī ne.

-     Par spīti tavām daudzpusīgajām aktivitātēm, tu tikai vienu reizi esi tiesāts pēc dzelzs likuma, es turpināju. Par kontrabandas vielu pārvadāšanu, vai ne?

Slīts pablenza uz mani. Sasodīts, arī to tu zini? Bet toreiz es biju bez vainas. Hefrona puikas samaksāja konsteblam par viltus liecībām. Apsūdzību atcēla jau pēc divām dienām. Viņš pikti sarauca pieri.

-     Bet maģistrus tas pilnīgi neinteresēja. Viņiem rūpēja tikai tas, ka es esmu metis ēnu uz Universitātes labo vārdu. Slīta balsī skanēja dziļš rūgtums. Pēc tam viņi uzkrāva man trīsreiz augstāku mācību maksu.

Nolēmu rīkoties mazliet aktīvāk. Pirms pāris mēnešiem tu saindēji jaunu grāfa meitu ar venitasīnu un iedevi viņai pretindi tikai pēc tam, kad viņa pārrakstīja tev lielākās lēņu muižas, ko bija paredzējusi man­tot. Pēc tam tu nokārtoji visu tā, it kā viņa būtu tās zaudējusi, spēlējot “faraonu” uz augstām likmēm.

Slīts savilka uzacis. Vai cilvēki runā arī par iemesliem?

-   Nē, es atbildēju. Domāju, ka viņa mēģināja izvairīties no parāda, ko vajadzēja tev atdot.

-    Tur ir daļa taisnības, viņš atzina. Tomēr situācija bija drusku sarežģītāka. Un tas nebija venitasīns. Tā būtu nepieļaujama pārdrošība. Slīts nopurināja piedurkni, izskatīdamies aizvainots un acīmredzami aizkaitināts. Vai vēl kas?

Brīdi klusēju, prātodams, vai derētu iegūt apstiprinājumu tam, kas man jau ilgāku laiku bija izraisījis aizdomas. Vēl nesen, pagājušajā dimestri, tu savedi Ambrozu Džekisu kopā ar diviem vīriem, kuri ir pa­zīstami algoti slepkavas.

Slīta seja palika bezkaislīga, augums rāms un atbrīvots. Tomēr es redzēju, ka viņa pleci ir mazliet saspringti. Ja es kaut ko uzmanīgi vēroju, man reti kas paslīd garām nepamanīts. Ak par to ari runā?

Es paraustīju plecus vēl izteiksmīgāk nekā viņš. Tas izdevās tik nevē­rīgi, ka pat sētas kaķī varētu iesvelt skaudību. Es esmu mūziķis. Katru dienkopu es trīs vakarus spēlēju ļaužu pilnā krogā. Tur var uzzināt visu, ko vēlies. Es pasniedzos pēc alus krūzes. Un ko tu esi dzirdējis par mani?

-     To pašu, ko visi citi, protams. Tu pārliecināji maģistrus, ka tevi jāuzņem Universitātē, kaut gan biji tīrais kucēns, neņem ļaunā. Divas dienas vēlāk tu apkaunoji maģistru Hemmi viņa nodarbībā, visu studentu priekšā, un tiki cauri sveikā.

-    Ja neņem vērā pērienu.

-Ja neņem vērā pērienu, viņš apstiprināja. Un tā laikā nepūlējies ne drusciņas iebļauties, ne asiņot. Es neticētu, ja to nebūtu redzējuši vairāki simti liecinieku.

-    Pūlis bija iespaidīgs, es piekritu. Todien bija pērienam labvēlīgi laika apstākļi.

-    Esmu dzirdējis, ka daži pārmēru jūtelīgi cilvēki tāpēc sauc tevi par Bezasiņu Kvoutu, viņš teica. Tomēr nojaušu, ka daļēji tāds apzīmē­jums radies tāpēc, ka tu esi no Edema Rū cilts, un tas nozīmē, ka tevī nav nekā no tīrasiņu aristokrāta.

Es pasmaidīju. Laikam iemesls ir gan viens, gan otrs.

Slīts brīdi kavējās domās. Esmu dzirdējis, ka tu esot “Patvērumā” cīnījies ar maģistru Elodinu. Jūs esot ņēmuši talkā visādas baigas bur­vestības, un beigu beigās viņš uzvarējis, izmetis tevi cauri akmens sienai un pēc tam nosviedis lejā no jumta.

-    Vai cilvēki runā arī par cīniņa iemeslu? es jautāju.

-    Runā visu ko, viņš izvairīgi atbildēja. Apvainojums. Pārpratums. Tu esot mēģinājis pievākt viņa maģiju. Viņš esot mēģinājis pievākt tavu sievieti. Parastās blēņas.

Slīts saberzēja seju. Apkoposim ziņas! Tu diezgan labi spēlē lautu un esi lepns kā patriekts kaķis. Tev ir sliktas manieres, asa mēle un pilnīgs cieņas trūkums pret augstākstāvošajiem, tātad faktiski gandrīz pret visiem, ja atceras tavu zemo izcelsmi.

Jutu, ka man sejā ieplūst dusmu sārtums un visam augumam pāršalc karsts, durstīgs vilnis. Es esmu vislabākais mūziķis, kādu tev jebkad izdosies redzēt pat pa gabalu! es teicu, visiem spēkiem cenzdamies runāt mierīgi. Un es esmu Edema Rū cilts piederīgais no papēžiem līdz matu galiem. Tas nozīmē, ka manas asinis ir sarkanas. Tas nozīmē, ka es brīvi elpoju un eju turp, kur kājas mani nes. Es nezemojos un neklanos goda nosaukumiem kā nožēlojams pakalpiņš. Cilvēkiem, kuri visu mūžu iztapīgi locījuši muguru, tā šķiet nepieļaujama lepnība.

Slīts laiski pasmaidīja, un es sapratu, ka viņš cenšas mani izaicināt.

-    Vēl esmu dzirdējis, ka tev esot ellīga daba. Un zinu vēl veselu lēveni līdzīgu blēņu stāstu, kas riņķo ap tavu personu. Tu naktī guļot tikai vienu stundu. Tev esot dēmona asinis. Tu spējot sarunāties ar mirušajiem…

Es ieinteresēts saliecos uz priekšu. Tādas baumas es pats nebiju izrai­sījis. Patiešām? Vai es sarunājos ar gariem vai izroku līķus no ze­mes?

/

-    Laikam ar gariem, viņš atbildēja. Par kapu aplaupīšanu es neko neesmu dzirdējis.

Es pamāju ar galvu. Vai vēl kas?

-    Tikai tas, ka pagājušajā dimestrī divi algoti slepkavas esot iedzi­nuši tevi tumšā šķērsielā. Un, kaut gan abi bijuši bruņoti ar nažiem un pārsteiguši tevi pavisam negaidot, tu vienu esot padarījis aklu, bet otru piekāvis līdz nesamaņai, izsaukdams uguni un zibeni kā Taborlins Lielais.

Labu laiku mēs lūkojāmies viens otrā. Klusums bija visai neomulīgs.

-    Vai tu savedi viņus kopā ar Ambrozu? es beidzot jautāju.

-    Tas nav labs jautājums, Slīts atklāti atbildēja. Tas nozīmē, ka es pārrunāju privātus darījumus pēc notikuša fakta. Viņš paskatījās man tieši acīs, un ne acīs, ne lūpās nebija jaušama ne mazākā smaida atblāzma. Turklāt vai tu gribētu dzirdēt godīgu atbildi?

Es saraucu pieri.

-   Tomēr droši varu teikt, ka šo stāstu dēļ neviens vairs nevēlas uzņem­ties līdzīgu darbu, Slīts it kā starp citu izmeta. Patiesībā jau šajā apkaimē tāds pieprasījums ir diezgan niecīgs. Mēs visi esam satriecoši civilizēti.

-    Ja tādi darījumi tomēr notiktu, diez vai tu par tiem uzzinātu.

Smaids atgriezās viņa sejā. Tieši tā! Viņš saliecās uz priekšu.

-    Labi, gana pļāpāts! Ko tu īsti meklē?

-    Man vajadzīga shēma vienam artefakcijas darinājumam.

Slīts atbalstīja elkoņus pret galdu. Un…

-    Tas ietver sigaldriju, ko Kilvins ļauj izmantot tikai tiem, kuri ir El’thes vai augstākā pakāpē.

Slīts lietišķi pamāja ar galvu. Un cik drīz tev to vajag? Pēc dažām stundām? Pēc dažām dienām?

Iedomājos Vilemu un Simmonu, kuriem būs jāstāv sardzē vairākas naktis. Jo drīzāk, jo labāk.

Slīta skatiens domīgi kavējās tukšumā. Tas šo to maksās, un es nevaru garantēt, ka sagādāšu to precīzi norunātajā laikā. Viņš paska­tījās uz mani. Un, ja tiksi pieķerts, apsūdzība būs vismaz “par neli­kumīgu piesavināšanos”.

Es pamāju ar galvu.

-    Un tu zini, kāds par to ir sods?

-    “Par maģijas noslēpumu nelikumīgu piesavināšanos, kas nenodara kaitējumu citam cilvēkam,” es noskaitīju, “vainīgajam studentam var piespriest soda naudu ne vairāk kā divdesmit talantu apmērā, pērienu ne vairāk kā desmit sitienu robežās, Arcanum tiesību atņemšanu uz noteiktu laiku vai izslēgšanu no Universitātes.”

-     Man piesprieda samaksāt visus divdesmit talantus un izmeta uz diviem dimestriem, Silts ar rūgtumu noteica. Un tā bija tikai nieka Re’lara pakāpes alķīmija. Ja mums ir darīšana ar El’thes līmeņa mate­riālu, tev var klāties sliktāk.

-    Cik? es noprasīju.

-    Lai to sagādātu dažās dienās… Viņš brīdi lūkojās griestos. Trīs­desmit talantu.

Jutos kā saņēmis mokošu triecienu pakrūtē, tomēr saglabāju neiz­teiksmīgu seju. Vai varam kādās robežās patirgoties?

Silts atkal plati pasmaidīja, pazibinādams spoži baltus zobus. Varam vienoties arī par pakalpojumiem, viņš teica. Bet trīsdesmit talantu vērts pakalpojums būs ļoti nopietns. Viņš pārlaida man domīgu ska­tienu. Par kaut ko tādu mēs varam padomāt. Bet tādā gadījumā mans pienākums ir paziņot: kad es teikšu, ka šis pakalpojums jāveic, tad tas būs jāveic. Par to vairs nekādas kaulēšanās nebūs.

Rāmi pamāju ar galvu, apliecinādams, ka esmu sapratis. Tomēr pa­krūtē jutu žņaudzošu kamolu. Šī nebija laba doma. To es apjautu kaut kur pašos dziļumos.

-     Vai tu esi vēl kādam parādā? Slīts jautāja. Un nemelo, jo es tikpat uzzināšu!

-    Sešus talantus, es nevērīgi atbildēju. Jāatdod dimestra beigās.

Viņš saprotoši pamāja. Es nojaušu, ka tev neizdevās dabūt naudu

no ģildes augļotāja. Vai tu gāji pie Hefrona?

Es papurināju galvu. Pie Devi.

Pirmo reizi mūsu sarunas laikā Slīts zaudēja savaldību un viņa pie­vilcīgais smaids pazuda bez pēdām. Devi? Viņš izslējās krēslā taisni, un viņa augums spēji saspringa. Nē, nedomāju vis, ka mēs varēsim vienoties. Ja tev būtu skaidra nauda, tad cita lieta. Viņš papurināja galvu. Bet tagad nē. Ja Devi jau pieder daļa no tevis…

Viņa reakcija mani izbiedēja, bet tad es sapratu, ka viņš gluži vien­kārši mēģina uzsist cenu. Un ja nu es aizņemtos naudu no tevis, lai nokārtotu parādu ar viņu?

Slīts papurināja galvu, atgūdams savu satricināto nevērību. 71 būtu visīstākā svešu tiesību aizskaršana, viņš atbildēja. Devi ir tevī iegul­dījusi zināmas intereses. Tu esi viņas investīcija. Viņš iedzēra malku un zīmīgi nokremšļojās. Viņa nav sajūsmā, ja citi iejaucas viņas inte­rešu jomā.

Es izbrīnījies savilku uzacis. Laikam jau esmu ļāvis tavai reputācijai aizmiglot acis, es teicu. Nudien, muļķīgi no manas puses!

Viņa seja īdzīgi savilkās. Ko tu ar to gribi teikt?

Es atmetu ar roku. Lūdzams, pagodini mani kaut tik daudz, lai piedēvētu man pusi no tās gudrības, ko esi saklausījis! es teicu. Ja tu nevari dabūt to, kas man vajadzīgs, tad saki skaidri! Netērē manu laiku, nosakot nesasniedzamas cenas vai aizbildinoties ar samudžinā­tiem ieganstiem!

Slīts izskatījās neziņā, vai viņam pienāktos apvainoties vai ne. Kas tev tur likās samudžināts?

-     Izbeidz! es atmetu. Tu esi gatavs pārkāpt Universitātes liku­mus, riskēt ar maģistru nelabvēlību, konsteblu iejaukšanos un Aturas dzelzs likumu. Un sīks skuķēns liek tev raustīties? Es nicīgi nosēcos un atdarināju viņa neseno žestu, izlikdamies, ka saņemu kaut ko saujā un aizsviežu pāri plecam.

Slīts brīdi raudzījās manī, tad ļāva vaļu smiekliem. Jā, tieši tā tas ir! viņš teica, notrauzdams no vaigiem neviltota uzjautrinājuma asa­ras. Acīmredzot arī man tava reputācija aizmigloja acis. Ja tu uzskati Devi par sīku skuķēnu, tad ne tuvu neesi tik gudrs, kā biju iedomājies!

Skatīdamies man pāri plecam, Slīts pamāja kādam, ko es neredzēju, un noraidoši atmeta ar roku. Taisies projām! viņš teica. Es veicu darījumus ar racionāliem cilvēkiem, kuri daudzmaz pazīst pasauli. Tu lieki tērē manu laiku!

Manī uzbangoja durstošs aizkaitinājums, tomēr es papūlējos neielaist to sejā. Vēl man ir vajadzīgs stops, es teicu.

Viņš noraidoši papurināja galvu. Es jau sacīju: nē! Es nenodarbojos ne ar aizdevumiem, ne ar labdarību.

-    Es varu piedāvāt kaut ko pretī.

Slīts skeptiski paskatījās uz mani. Kādu stopu tev vajag?

-    Jebkādu, es atbildēju. Nav jābūt smalkam. Pietiek, ja tas dar­bojas.

-    Astoņi talanti, viņš teica.

Es bargi paskatījos uz viņu. Neapvaino mani! Tā ir ikdienišķa manta. Varu likt desmit pret vienu, ka tu to vari sagādāt pāris stundās. Ja gribi mani apkrāpt, es došos pāri upei un dabūšu to no Hefrona.

-   Ja dabūsi no Hefrona, tev tas būs jānes visu ceļu no Imres, viņš sacīja. Konstebliem būs interesanti to redzēt.

Paraustīju plecus un cēlos kājās.

-   Trīs talanti un pieci, viņš teica. Bet ņem vērā, ka tas būs lietots. Un ar kāpsli, nevis ar kloķi.

Izdarīju galvā aprēķinus. Vai tu pieņemsi unci sudraba un spoli smalkas zelta stieples? es jautāju un izvilku no apmetņa kabatas minētās lietas.

Slita acis mazliet aizplīvurojās, kamēr viņš izdarīja pats savus aprēķi­nus. Tu proti kaulēties! Viņš paņēma zelta stieples spoli un sudraba stienīti. Aiz Grimsona miecētavas stāv lietusūdens muca. Stops tevi gai­dīs tajā pēc piecpadsmit minūtēm. Viņš uzmeta man aizskartu ska­tienu. Pāris stundās? Tu par mani nezini vispār neko!

*    * *

Dažas stundas vēlāk starp Arhīvu plauktiem iznira Fela un ieraudzīja mani stāvam ar paceltu roku pie četru plātņu durvīm. Es necentos tās dabūt vaļā. Tikai viegli piespiedu. Tikai pārbaudīju, vai tās ir stingri aizdarītas. Jā, tās bija ciet.

-     Laikam jau skriviem nestāsta, kas aiz tām slēpjas? es jautāju bez īpašām cerībām.

-      Vismaz man līdz šim nav nekas stāstīts, Fela atbildēja un, pie­nākusi tuvāk, pārlaida pirkstus akmeni iekaltajiem burtiem: Valaritas.

-     Reiz es sapņoju par šīm durvīm, viņa teica. Valaritas bija sena, miruša karaļa vārds. Aiz durvīm atradās viņa kapenes.

-    Oho! es izmetu. Tas ir labāk par sapņiem, kādi rādās man.

-    Kādi ir tavi sapņi? Fela jautāja.

-     Reiz es sapņoju, ka pa atslēgas caurumiem redzu gaismu, es teicu. Bet visbiežāk es vienkārši te stāvu, skatos un mēģinu tikt iekšā. Uzmetu durvīm piktu skatienu. It kā nepietiktu ar nomācošu stāvēšanu ārpusē, kad esmu nomodā, vēl tas jādara arī miegā!

Fela klusi iesmējās, tad aizgriezās no durvīm un palūkojās uz mani.

-    Es saņēmu tavu zīmīti, viņa teica. Kas tas par pētījumu projektu, par ko tu tik neskaidri izteicies?

-    Aiziesim aprunāties kādā privātā vietā! es ierosināju. Tas ir garāks stāsts.

Mēs aizgājām uz vienu no lasāmkambariem, un, kad durvis bija aiz­vērtas, es izstāstīju viņai visu: gan notikumus, gan savu apjukumu un neizpratni. Kāds pret mani īsteno ļaunprātīgu darbību. Pie maģistriem vērsties es nevaru, jo baidos, ka līdz ar to viņi atklātu, kurš bija ielau­zies Ambroza istabās. Man vajadzīgs gramms, lai sevi pasargātu, bet es nezinu vajadzīgo sigaldriju, lai to pagatavotu.

-     Ļaunprātība, Fela klusi sacīja, satraukti papurinādama galvu.

-    Vai tu esi pārliecināts?

Es atpogāju kreklu un atsedzu plecu, parādīdams tumšo zilumu pēc uzbrukuma, kuru man tikai daļēji bija izdevies novērst.

Viņa pieliecās tuvāk, lai to nopētītu. Un tu patiešām nezini, kurš tas varētu būt?

-   īsti nezinu, es atbildēju, cenzdamies nedomāt par Devi. Šo nepatī­kamo pieļāvumu es pagaidām gribēju paturēt pie sevis. Man patiešām žēl, ka es ievelku tevi šai lietā, bet tu esi vienīgā…

Fela enerģiski savēcināja rokas. Beidz par to runāt! Es tev jau teicu, lai tu runā ar mani, kad vien tev vajadzīgs pakalpojums, un priecājos, ka tu to dari.

-    Es priecājos, ka tu priecājies, es teicu. Ja tu mani šai sakarā izpestīsi, tad es kļūšu tavs parādnieks. Es pamazām apgūstu Arhīvu pārmeklēšanas gudrības, tomēr esmu vēl jauns un zaļš.

Fela apstiprinoši pamāja. Lai apgūtu “Krātuves” iemaņas, ir vaja­dzīgi gadi. Tā ir gluži kā vesela pilsēta.

Es pasmaidīju. Tieši tā es jūtos. Neesmu šajā pilsētā dzīvojis tik ilgi, lai būtu iepazinis visus taisnākos ceļus.

Fela mazliet saviebās. Un es nojaušu, ka tev tādi būs vajadzīgi. Ja Kilvins patiešām uzskata, ka sigaldrija ir bīstama, tad lielākā daļa tev vajadzīgo grāmatu atrodas viņa privātajā bibliotēkā.

Jutu, ka man uzgulst vilšanās mākonis. Privātajā bibliotēkā?

-    Visiem maģistriem ir savas privātās bibliotēkas, Fela lietišķi pa­skaidroja. Es zinu šo to no alķīmijas, tāpēc palīdzu atrast grāmatas ar formulām, kuras Mandrags negribētu nodot nevēlamās rokās. Skrīvi, kuri pārzina sigaldriju, to pašu dara attiecībā uz Kilvinu.

-    Bet tad jau tam visam nav vairs jēgas! es teicu. Ja Kilvins visas attiecīgās grāmatas ir ieslēdzis savos plauktos, man nav iespējas atrast to, ko es meklēju.

Fela pasmaidīja un papurināja galvu. Šī sistēma nav perfekta. Tikai aptuveni trešā daļa no Arhīvu krājumiem ir iekļauta sistemātiskos kata­logos. Tas, ko tu meklē, visticamāk, joprojām atrodas kaut kur “Krātuvē”. Galvenais ir to atrast.

-     Man nebūtu vajadzīga pat visa shēma, es teicu. Ja es zinātu kaut vai dažas atbilstošās rūnas, droši vien pārējo es spētu izprātot pats.

Fela uzmeta man noraizējušos skatienu. Vai tas būtu gudri darīts?

-     Gudrība ir greznība, ko es nevaru atļauties, es teicu. Vilems un Simmons jau divas naktis ir sēdējuši pie manis sardzē. Viņi nevar pārmaiņus sargāt mani vēl nākamos desmit gadus.

Fela dziļi ievilka elpu un lēnām izelpoja. Labi. Mēs varam sākt ar katalogos iekļautajām grāmatām. Varbūt tas, kas tev vajadzīgs, ir paslīdējis skrīviem garām.

Mēs izvēlējāmies vairākus dučus grāmatu par sigaldriju un apmetā­mies nomaļā ceturtā stāva lasāmkambarī. Tad sākām tās citu pēc citas pārlapot.

Mēs sākām ar cerību atrast pilnīgu gramma shēmu, tomēr, stundām ritot, mūsu cerības sašaurinājās. Ja neatradīsim veselu shēmu, varbūt uziesim kādas shēmas aprakstu. Varbūt kādu norādi uz izmantotajām rūnām. Varbūt vienas atsevišķas rūnas nosaukumu. Mājienu. Pavedienu. Kādu drumstalu. Gabaliņu no risināmās mīklas.

Aizvēru pēdējo grāmatu no visām, ko bijām atnesuši uz mazo lasī­tavu. Vāki ar cienīgu būkšķi sakļāvās ap lapām.

-    Nekā? Fela gurdi jautāja.

-     Nekā. Es ar abām plaukstām saberzēju seju. Vai es neesmu veiksminieks?

Fela paraustīja plecus un mazliet saviebās, tad piešķieba galvu uz sāniem, lai izvingrinātu stīvo kaklu. Bija vien jāsāk ar visredzamāko, viņa teica, bet šīs ir tās pašas vietas, ko skrīvi ir daudzkārt pārcilājuši Kilvina vajadzībām. Mums jārokas dziļāk.

Es izdzirdēju tālīnu zvana torņa skaņu un pārsteigts satrūkos, saskai­tījis sitienus. Mēs bijām darbojušies vairāk nekā četras stundas. Tu esi nokavējusi nodarbību, es teicu.

-    11 bija tikai ģeometrija, Fela atbildēja.

-    Tu esi vienkārši brīnišķīga! es sacīju. Un ko vislabāk būtu darīt tālāk?

-    Lēni un ilgi ķemmēt “Krātuvi”, viņa teica. Bet tas būtu līdzīgi zelta meklēšanai. Neskaitāmas stundas, turklāt abiem kopā, lai mēs katrs neatkārtotu vienu un to pašu.

-    Es varu atvest palīgā Vilemu un Simmonu, es ierosināju.

-    Vilems šeit strādā, Fela atbildēja, bet Simmons nekad nav bijis skrivs, un viņš droši vien tikai maisīsies pa kājām.

Es izbrīnījies paskatījos uz viņu. Vai tu Simmonu labi pazīsti?

-    Ne visai, Fela atzinās. Esmu tikai redzējusi pa gabalu.

-    Tu viņu nenovērtē, es teicu. Viņš ir ļoti lādzīgs. Labsirdīgs, bet daudzi to uzskata par vājuma pazīmi. Un viņš ir apmierināts, bet daudzi to uzskata par muļķības izpausmi.

-    Es tā nedomāju, Fela iebilda.

-    Zinu, es sacīju, berzēdams seju. Piedod! Pēdējās dienas man ir bijušas grūtas. Biju iedomājies, ka Universitāte būs citāda nekā pārējā pasaule, taču šeit viss ir tāpat kā citur: cilvēki klanās iedomīgiem, rup­jiem kretīniem kā Ambrozs, bet lāga dvēseles kā Simmons nicīgi uzlūko par vientiešiem.

-    Pie kuriem piederi tu? Fela smaidīdama vaicāja, likdama kaudzē grāmatas. Pie iedomīgiem kretīniem vai pie lāga dvēselēm?

-    To es papētīšu vēlāk, es atbildēju. Pagaidām man ir steidza­mākas rūpes.

KAUT GAN es biju gandrīz pārliecināts, ka Devi nav vaininiece ļaun­prātībai pret mani, būtu muļķīgi aizmirst to apstākli, ka viņas rīcībā bija manas asinis. Tāpēc, kad kļuva skaidrs, ka gramma izgatavošanai vajadzēs daudz laika un enerģijas, nospriedu, ka jāaiziet turp un jāpār­liecinās, ka viņa patiešām nav atbildīga par notikušo.

Diena bija nejauka un auksta, pūta drēgns vējš, kas dzēla cauri visam apģērbam. Man nebija ne cimdu, ne cepures, tāpēc uzvilku uz galvas kapuci un, savilcis apmetni ciešāk ap pleciem, paslēpu tajā rokas.

Uz Akmens tilta man prātā iešāvās jauna doma: varbūt kāds ir noza­dzis Devi manas asinis? Tāda iespēja šķita ticamāka par citām. Man vajadzēja pārliecināties, ka pudelīte ar manām asinīm atrodas drošībā. Ja tā joprojām būs pie Devi un nebūs aiztikta, es zināšu, ka viņa šajos notikumos nav iesaistīta.

Aizgājis līdz Imres rietumu daļai, es apstājos kādā krodziņā, lai izdzertu nelielu alus kausu un sasildītos pie uguns. Pēc tam devos tālāk pa tagad jau pazīstamo šķērsielu un uzkāpu pa šaurajām kāpnēm aiz skārņa. Par spīti aukstumam un nesenajam lietum, gaisā joprojām valdīja sastāvējušu tauku smaka.

Es dziļi ievilku elpu un pieklauvēju pie durvīm.

Pēc mirkļa tās pavērās, un šaurajā spraugā parādījās Devi seja. A, sveiks! viņa teica. Vai tu nāc darīšanās vai izklaides pēc?

-    Galvenokārt darīšanās, es atbildēju.

-    Žēl gan! Viņa atvēra durvis plašāk.

Ieiedams istabā, es paklupu pār slieksni, neveikli uzgrūdos viņai virsū un uz brīdi pieķēros viņai pie pleca, lai atgūtu līdzsvaru. Piedod! es samulsis atvainojos.

-   Tu izskaties briesmīgi, Devi teica, aizbultēdama durvis. Ceru, ka nenāc vēlreiz aizņemties naudu! Es neaizdodu cilvēkiem, kuri izskatās kā pēc triju dienu plostošanas.

Es gurdi atlaidos krēslā. Atnesu tavu grāmatu, es sacīju, izņem­dams to no apmetņa apakšas un nolikdams uz viņas rakstāmgalda.

Devi pamāja ar galvu un mazliet pasmaidīja. Un ko tu domā par veco labo Malkafu?

-    Sauss. Liekvārdīgs. Garlaicīgs.

-     Un bilžu ari tur nav, viņa sausi noteica. Bet tas nav svarīgi.

-    Viņa teorijas par percepciju kā aktīvu spēku ir diezgan interesan­tas, es atzinu. Bet viņš raksta tā, it kā baidītos, ka lasītājs viņu pa­tiešām var saprast.

Devi piekrītoši pamāja un savilka lūpas. Apmēram tā likās arī man. Pastiepusies pār galdu, viņa pievilka grāmatu sev tuvāk. Un kāda tev šķita nodaļa par propriocepciju?

-    Man šķita, ka viņš smeļ argumentus no dziļas nezināšanas akas, es atbildēju. “Medikā” esmu redzējis cilvēkus ar amputētām rokām vai kājām. Domāju, ka Malkafs tādus nav redzējis.

Uzmanīgi vēroju Devi, cenzdamies pamanīt viņā varbūtēju vainas apziņu, neapzinātu mājienu, ka viņa ir veikusi ļaunprātīgas darbības pret mani. Tomēr nekā tāda es neredzēju. Viņa izskatījās gluži ikdienišķa, tikpat moža un atjautīga kā vienmēr. Taču es biju uzaudzis aktieru vidū. Zinu, cik daudzveidīgas ir iespējas noslēpt savas patiesās jūtas.

Devi pārspīlētās bažās savilka uzacis. Tu izskaties briesmīgi no­pietns! Par ko tu domā?

-     Man ir daži jautājumi, es izvairīgi atbildēju. Nebija patīkami uzsākt šo sarunu. Bet tie nav par Malkafu.

-    Mani ir nogurdinājuši komplimenti manam intelektam! Devi at­spiedās pret atzveltni un izstiepa rokas virs galvas. Kad es beidzot atradīšu jauku puisi, kurš vienkārši grib mani pašu? Viņa tīksmīgi izstaipījās, bet tad aprāvās un neizpratnē paskatījās uz mani. Es gaidu atjautīgu atbildi. Parasti tev tās padodas ātrāk.

Es vārgi pasmaidīju. Man ir pārāk pilna galva. Šodien laikam ne­spēšu ar tevi mēroties.

-    Nekad neesmu domājusi, ka tu atjautībā spētu mēroties ar mani! Devi atmeta. Tomēr drusku paķircināties man palaikam patīk. Viņa saliecās uz priekšu un uzlika rokas uz galda. Kas tie ir par jautājumiem?

-    Vai tu Universitātē daudz nodarbojies ar sigaldriju?

-   Tātad personīgi jautājumi. Viņa sarauca pieri. Nē, sigaldrija man nepatika. Pārāk daudz sīkas skrubināšanās, lai tā būtu manā gaumē.

-    Tu nemaz neizskaties pēc sievietes, kurai nepatiktu reizēm ap šo to paskrubināties, es teicu, izmocīdams smaidu.

-    Tas jau ir labāk, Devi atzinīgi sacīja. Es zināju, ka tu to spēj.

-   Tad j au laikam tev neatradīsies grāmatas par padziļinātu sigaldriju? es jautāju. No tādām, kas Re’lariem Universitātē nav pieejamas?

Devi papurināja galvu. Nē. Bet man ir daži vērtīgi materiāli par alķīmiju. Tādi, ko tu nekad neatradīsi savos dārgajos Arhīvos. Izrunājot pēdējo vārdu, viņas balsi ieskanējās nepārprotams rūgtums.

Tad manā prātā viss nostājās savās vietās. Devi nekad nebūtu tik neuz­manīga, lai Jautu kādam nozagt manas asinis. Un viņa tās nepārdotu, lai iegūtu ātru pejņu. Nauda viņai nebija vajadzīga. Un viņa neturēja ļaunu prātu uz mani.

Taču Devi pārdotu visu iespējamo, lai iekļūtu Arhīvos.

-    Dīvaini, ka tu pieminēji alķīmiju, es teicu, cik mierīgi vien spē­dams. Vai tu esi dzirdējis par vielu, kuru sauc “plūmju mikslis”?

-    Esmu gan! viņa bezrūpīgi atbildēja. Tas ir nejauks maisījums. Domāju, ka man ir recepte. Viņa mazliet pagrieza krēslu, lai ieskatītos plauktos. Vai gribi to redzēt?

Devi seja viņu nenodeva, taču pienācīgs treniņš ikvienam ļauj valdīt pār saviem vaibstiem. Ari viņas ķermeņa valoda neraidīja nekādas zīmes. Jaušams bija vienīgi neliels sasprindzinājums plecos un tikko jaušama vilcināšanās.

Tomēr Devi nodeva viņas acis. Līdzko es pieminēju plūmju miksli, pamanīju tajās iezibamies uguntiņu. Tā nebija tikai atskārsme. Tā bija vainas apziņa. Protams! Viņa ir pārdevusi recepti Ambrozam!

Un kāpēc lai viņa to nedarītu? Ambrozs bija augsta līmeņa skrivs. Viņš varēja ievest Devi Arhīvos. Sasodīts, ar viņa līdzekļiem un iespējām nebūtu jāpūlas darīt pat to! Visi zināja, ka Lorrens palaikam piešķir atjauju izmantot Arhīvus ari cilvēkiem ārpus Arkanuma, it sevišķi tad, ja viņu patroni ir gatavi bruģēt ceju ar dāsnu ziedojumu. Lai sariebtu man, Ambrozs reiz bija nopircis veselu viesnīcu. Cik viņš būtu ar mieru maksāt, lai iegūtu manas asinis?

Nē. Vilemam un Simmonam bija taisnība. Ambrozs nebija tāds cil­vēks, kurš smērētu rokas tur, kur no tā iespējams izvairīties. Daudz vienkāršāk viņam būtu nolīgt šim darbam Devi. Viņa jau bija izslēgta no Universitātes. Viņa neko nevarēja zaudēt, bet iegūt varēja visus Arhīvu noslēpumus.

-    Nē, paldies! es teicu. Ar alķīmiju es nenodarbojos. Dziļi ievilku elpu un nolēmu runāt atklātu valodu. Bet es gribu redzēt savas asinis.

Devi sejas izteiksme acumirkli sastinga. Mute joprojām smaidīja, bet acis bija ledainas. Kā, lūdzu? Bet tas nebija jautājums.

-     Man jāredz asinis, ko es šeit atstāju pie tevis, es teicu. Man jāredz, vai tās ir drošībā.

-    Diemžēl tas nav iespējams. Smaids pilnīgi pazuda no Devi sejas, un mute savilkās šaurā, taisnā svītrā. Tas neiederas manos darījumos. Turklāt, vai tu domā, ka esmu tik dumja, lai glabātu tās šeit?

Sajutu pakrūtē mokošu nelabumu un joprojām nespēju ticēt. Mēs varam aiziet uz vietu, kur tu tās glabā, vienalga, kur tas būtu, es mierīgi teicu. Kāds pret mani veic ļaunprātīgas darbības. Man jāpārliecinās, vai manām asinīm nav piekļuvis svešinieks. Tas ir viss.

-    It kā es būtu ar mieru tev rādīt, kur es tās glabāju! Devi indīgi atcirta. Tev kāds ir iesitis pa galvu vai izdarījis ko tamlīdzīgu?

-    Diemžēl man jāuzstāj.

-    To tu vari darīt! Devi raudzījās manī ar naidīgu skatienu. Uzstāj vesels! Tas neko nemainīs.

Tātad tomēr viņa! Atteikumam un slēpšanai nevarēja būt nekādu citu iemeslu. Ja tu atsakies tās rādīt, es turpināju, cenzdamies runāt pēc iespējas rāmāk un bezkaislīgāk, man jātic, ka tu esi vai nu pār­devusi manas asinis, vai kaut kāda iemesla dēļ esi pagatavojusi manu atdarinājumu.

Devi atlaidās dziļāk krēslā un izteiksmīgā vienaldzībā sakrustoja rokas uz krūtīm. Tu vari ticēt, kādām muļķībām vien vēlies! Savas asinis tu redzēsi tad, kad nokārtosi manu parādu, un ne mirkli agrāk.

Es izvilku no apmetņa apakšas vaska lelli un noliku roku uz galda, lai viņa to varētu redzēt.

-    Vai tā esmu domāta es? Devi iesmējās. Ar tādiem gurniem? Tomēr jautrie vārdi bija tikai čaula, instinktīva reakcija. Viņas balss bija salta un dusmīga. Viņas skatiens bija ledains.

Ar otru roku es izvilku īsu, iesarkani blondu matu un piespiedu to lellei pie galvas. Devi plauksta neviļus pieskārās pašas matiem, un viņas sejā parādījās satriekta izteiksme.

-     Kāds man atkārtoti uzbrūk, es teicu. Man jāpārliecinās, vai manas asinis…

Kad es šoreiz pieminēju asinis, redzēju, ka Devi acis mirkli pievēršas vienai no rakstāmgalda atvilktnēm. Viņas pirksti mazliet noraustījās.

Mūsu skatieni sastapās. Nedari to! es drūmi teicu.

Devi roka zibenīgi noslīdēja pie atvilknes un atrāva to vaļā.

Es ne mirkli nešaubījos, ka atvilktnē atrodas mans atdarinājums. Nedrīkstēju pieļaut, ka viņa to paņem. Koncentrējos un nomurmināju sasaisti.

Devi roka spēji sastinga pusceļā uz atvērto atvilktni.

Es nebiju darījis neko tādu, lai viņai kaitētu. Nebija dedzināšanas, nebija sāpju, nebija nekā tāda, ko viņa pēdējo dienu laikā bija darījusi man. Šī bija sasaiste, kas tikai atņēma kustību spēju. Kad iegriezos krogā sasildīties, es no kamīna biju paņēmis šķipsnu pelnu. Tas nebija labākais avots un atradās tālāk, nekā es vēlētos, tomēr tas bija vairāk nekā nekas.

Tomēr tā noturēt viņu es varēju tikai dažas minūtes kamēr paņemtu no kamīna tik daudz karstuma, lai uguns nodzistu. Bet ar tām vajadzēja pietikt, lai piespiestu Devi pateikt man patiesību un atdot viņas paga­tavoto lelli.

Plati iepletusi acis, Devi izmisīgi mēģināja pakustēties. Kā tu uz­drīksties! viņa iekliedzās. Kā tu uzdrīksties!

-     Kā tu uzdrīksties! es saniknots izgrūdu. Nesaprotu, kā varēju tev uzticēties! Aizstāvēju tevi pret saviem draugiem… Es aprāvos, jo notika kaut kas neiedomājams. Par spīti manai sasaistei. Devi sāka kustēties, un viņas roka lēni virzījās uz vaļējās atvilktnes pusi.

Pastiprināju koncentrēšanās spēku, un Devi roka sastinga. Pēc brīža tā atkal sāka kustēties un ieslīdēja atvilktnē. Es nespēju tam noticēt.

-      Tu iedomājies, ka vari atnākt šurp un man draudēt? Devi iešņācās, un viņas seja bija pārvērtusies naida maskā. Tu domā, ka es nepratīšu par sevi parūpēties? Es kļuvu par Re’laru, pirms mani izmeta no turienes, tu sīkais nejēga! Es to nopelnīju! Mans Alars ir kā okeāns vētrā. Viņas roka gandrīz vairs nebija redzama.

Jutu, ka manu pieri pārklāj lipīgi sviedri, un es sašķēlu savu prātu vēl trijās daļās. Nomurmināju vajadzīgos vārdus vēlreiz, likdams katrai daļai veidot atsevišķu sasaisti un koncentrēties uz viņas sastindzināšanu. Vilku karstumu no sava ķermeņa un jutu, ka manas rokas pārņem aukstums. Tās bija piecas sasaistes vienlaikus. Mana galējā robeža.

Devi kļuva nekustīga kā akmens, tomēr dziļi, dobji iesmējās un pasmī­nēja. 0 jā, tu esi lielisks! Tagad es gandrīz ticu stāstiem par tevi. Bet kāpēc tu iedomājies, ka spēj to, ko nespēja pat Elksa Dals? Kā tev šķiet, par ko mani izslēdza no Universitātes? Viņi baidījās no sievietes, kura jau otrajā gadā spēja mēroties ar maģistru! Gaišie, sviedros samirkušie mati lipa viņai pie pieres. Viņa sakoda zobus, un ļaunīgā, apņēmīgā seja kļuva gluži mežonīga. Viņas roka atkal sakustējās.

Tad Devi ar spēju, strauju kustību izvilka roku no atvilktnes, it kā izrautu to no muklāja. Viņa uzmeta uz galda kaut ko apaļu un metālisku, un lampas liesma noplandījās un sarāvās. Tas nebija mans atdarinājums. Tā nebija pudelīte ar manām asinīm.

-    Tu, pretekli! viņa iesaucās gandrīz vai dziedošā balsi. Tu iedo­mājies, ka es neesmu gatava tādiem izlēcieniem? Tu iedomājies, ka esi pirmais, kurš mēģina mani pieveikt? Viņa pagrieza metāla lodes augš­daļu. Tā skanīgi noklikstēja, un viņa lēni atvilka roku. Par spīti visiem pūliņiem, es nespēju apturēt viņas kustības.

Tad es pazinu ierīci, kuru Devi bija izņēmusi no atvilktnes. Par tādām es biju mācījies iepriekšējā dimestri pie Maneta. Kilvins tās sauca par “autonomiem eksotermiskiem akseleratoriem”, bet visiem citiem tie bija vienkārši “kabatu sildītāji” vai “apaļkārbas”.

Tajos bija petroleja, ligroins vai cukurs. Līdzko šādu ierīci aktivizēja, degviela tajos sāka degt un piecas minūtes izdalīja tik daudz karstuma kā ēzes uguns. Pēc tam to vajadzēja izjaukt, iztīrīt un piepildīt no jauna. Tas bija neērts un bīstams darinājums, kas straujās degšanas un atdzi­šanas dēļ viegli varēja salūzt. Taču īsu brīdi tas nodrošināja simpātistam vesela ugunskura enerģiju.

Es iegāju Akmens Sirdī un atšķēlu vēl vienu prāta daļu, nomurmi­nādams sasaisti. Pēc tam mēģināju vēl septīto, tomēr cietu neveiksmi. Jutos paguris un samocīts. Saltums spiedās manī arvien dziļāk, un pēdējo dienu laikā es biju daudz pārcietis. Tomēr sakodu zobus un piespiedu sevi klusi nomurmināt vajadzīgos vārdus.

Devi, šķiet, pat nepamanīja sesto sasaisti. Kustēdamās tik lēni kā pulksteņa rādītājs, viņa norāva sev no piedurknes vaļīgu diegu. No ierīces atskanēja čerkstoša, metāliska skaņa, un karstums sāka plūst trīsošiem viļņiem.

-     Man pašlaik nav jēdzīgas saiknes ar tevi, Devi teica, un viņas roka ar atrauto diegu lēni slīdēja atpakaļ pie apaļkārbas. Bet, ja tu tūlīt neatbrīvosi savu sasaisti, es izmantošu šo, lai sadedzinātu pēdējo skrandu tev mugurā un smaidot noskatīšos, kā tu brēksi!

Savādi, kādas domas mēdz uzzibēt galvā šādās situācijās. Mana pirmā doma nebija tāda, ka es cietīšu smagus apdegumus. Mana pirmā doma bija tāda, ka bojā ies Felas dāvātais apmetnis un man paliks tikai divi krekli.

Uzmetu zibenīgu skatienu Felas rakstāmgaldam, kura virsmā apkārt velnišķajai ierīcei jau veidojās burbuļojošas lakas gredzens. Jutu sejā strāvojam karstumu.

Es zinu, kad jāsamierinās ar sakāvi. Pārtraucu sasaistes, vieglā reibonī juzdams, ka nošķirtās prāta daļas atkal saslīd kopā.

Devi iztaisnoja plecus. Laid to vaļā! viņa teica.

Atvēru plaukstu, un vaska lelle nevarīgi nokrita uz galda. Paliku sē­žam, rokas salicis klēpī, un nekustējos, vairīdamies viņu izbiedēt vai apdraudēt.

Devi piecēlās un pārliecās pāri galdam. Pastiepusi roku, viņa ielaida pirkstus man matos, tad savilka tos dūrē un izrāva šķipsnu. Pret savu gribu es iesmilkstējos.

Devi apsēdās, paņēma vaska lelli un apmainīja savus matus pret vairākiem manējiem. Tad viņa nomurmināja sasaisti.

-    Devi, tu nesaproti! es izdvesu. Man tikai vajadzēja…

Sasaistīdams Devi, es biju koncentrējies uz viņas rokām un kājām.

Tas ir visiedarbīgākais veids, kā apturēt otra kustības. Biju izmantojis visu izmantojamo siltumu un nevarēju tērēt enerģiju vairs nekam citam.

Taču Devi rīcībā pašlaik bija siltuma rezerve, un viņas sasaiste bija kā dzelzs spīles. Nespēju pakustināt ne rokas, ne kājas, ne žokļus, ne mēli. Tik tikko spēju elpot, vilkdams sīkas, seklas ieelpas, kas neprasīja krūškurvja kustības. Sajūta bija briesmīga, it kā kāds būtu sažņaudzis manu sirdi.

-    Es tev uzticējos. Devi balss bija klusa un skarba kā smalks ķirurga zāģis, kas atdala amputējamu kāju. Es tev uzticējos! Viņa uzmeta man skatienu, kas pauda neslēptu naidu un riebumu. Pie manis patiešām bija atnācis kāds, kurš interesējās, vai varētu nopirkt tavas asinis. Par piecdesmit pieciem talantiem. Es viņu aizraidīju projām. Es pat nolie­dzu, ka tevi pazīstu, jo mums ar tevi bija darījumu attiecības. Es godīgi ievēroju savus līgumus.

Kurš? Man gribējās iekliegties. Taču es spēju izdvest vienīgi nearti­kulētu ūhūhūū.

Devi paskatījās uz vaska lelli sev rokā un pēc tam uz apaļkārbu, kas veidoja tumšu apli uz viņas galda. Tagad mūsu lietišķās attiecības ir galā, viņa ledaini teica. Es pieprasu, lai tu atdod parādu. Līdz dimestra beigām tev jāatmaksā man visa nauda. Deviņi talanti. Ja nokavēsi kaut vai pussekundi, es pārdošu tavas asinis, lai atgūtu savu ieguldījumu un tiktu no tevis vaļā.

Viņa nenovērsa no manis savu salto skatienu. Tas ir labāk, nekā tu būtu pelnījis. Tavas asinis joprojām ir pie manis. Ja tu vērsīsies pie Uni­versitātes maģistriem vai Imres konstebliem, tev būs ārkārtīgi jānožēlo.

Tagad no galda virsmas augšup cēlās dūmi, un Devi pacēla roku ar lelli virs čerkstošās ierīces metāla. Viņa klusi nomurmināja vārdus, un es jutu visā ķermenī iestrāvojam karstumu. Sajūta bija tieši tāda kā dažu pēdējo dienu drudža uzplūdu laikā.

-    Kad es atbrīvošu šo sasaisti, tu teiksi: “Es saprotu, Devi.” Un pēc tam iesi projām. Dimestra beigās tu atsūtīsi kādu ar naudu, ko esi man parādā. Pats tu vairs nedrīksti nākt šurp. Es nekad tevi vairs negribu redzēt.

Devi paskatījās uz mani ar tādu nicinājumu, ka man pārskrien tir­pas, to atceroties. Tad viņa raidīja man spļāvienu, un sīkas siekalu piles trāpīja apaļkārbai un šņākdamas pārvērtās tvaikos. Ja es tevi kādreiz redzēšu kaut vai ar acs kaktiņu, tev klāsies ļoti bēdīgi!

Viņa pacēla vaska lelli virs galvas, tad strauji nosvieda to uz galda un uzlika tai virsū plaukstu. Ja es būtu spējis sarauties vai panikā iekliegties, tas noteikti būtu noticis.

Vaska atveidojums nodrebēja, rokas un kājas nokrita, galva atšķēlās un, aizripojusi pāri galdam, nokrita uz grīdas. Es sajutu spēju grūdienu.

it kā būtu nokritis no vairāku pēdu augstuma uz akmens grīdas. Tas bija baigi, bet ne tik ļauni, kā varēja gaidīt. Cauri šausmām es kaut kur dziļumos izjutu bijīgu apbrīnu par viņas precizitāti un kontroles spēju.

Sasaiste, kas bija turējusi mani gūstā, pazuda, un es dziļi ievilku elpu. Es saprotu, Devi, es teicu, bet vai varētu…

-    ĀRĀ! viņa iekliedzās.

Es devos ārā. Man patiktu sacīt, ka darīju to ar pašcieņu, taču tā nebūtu patiesība.

VILEMS UN Simmons gaidīja mani Ankera kroga zāles tālākajā kaktā. Es aiznesu turp divas krūzes alus un paplāti ar svaigu maizi un sviestu, sieru un augļiem un bļodiņas ar biezu, karstu zupu, kurā bija bagātīga vēršgaļas un rāceņu deva.

Vilems ar plaukstu saberzēja vienu aci. Aiz tumšās keldieša ādas jautās tāds kā sakritums, bet nekā citādi trīs maz gulētās naktis nelika sevi manīt. Kas šis ir par īpašu gadījumu?

-     Gribu tikai palīdzēt jums uzturēt enerģiju, es atbildēju.

-   Tur es esmu tev priekšā, sacīja Simmons. Sublimācijas lekcijas laikā es veselīgi nosnaudos. Zem acīm viņam bija jaušamas nelielas tumšas ēnas, tomēr kopumā viņš izskatījās itin možs.

Vilems sāka likt ēdienu šķīvī. Tu teici, ka tev esot jaunumi. Kādi tie ir?

Dažādi, es atbildēju. Ko jūs gribat dzirdēt vispirms: labo vai slikto ziņu?

-    Vispirms labāk slikto, Simmons atbildēja.

-    Kilvins atsakās dot man plānus, kas vajadzīgi, lai es pagatavotu pats sev grammu. Tas ir iesaistītās sigaldrijas dēļ. Asiņu un kaulu rūnas, un tā tālāk. Viņš uzskata, ka Re’lariem tās mācīt ir bīstami.

Simmona acis ziņkāri iezibējās. Vai viņš paskaidroja, kāpēc?

-     Nē, nepaskaidroja, es sacīju. Tomēr varu iedomāties. Es tās varētu izmantot, lai pagatavotu dažādas nelāgas lietas. Piemēram, mazu metāla disku, kurā ir caurums. Ja tādā iepilina kāda asinis, ar tā palīdzību var sadedzināt upuri dzīvu.

-    Ak Dievs, cik baismīgi! Simmons izdvesa un nolika karoti. Vai tu vispār spēj domāt par kaut ko jauku?

-Jebkurš Arkanuma biedrs spētu izdarīt to pašu ar galvenajām sim­pātijas prasmēm, Vilems atgādināja.

-   Tur ir liela atšķirība, es teicu. Līdzko es būtu pagatavojis tādu rīku, to varētu izmantot jebkurš. Un daudzas reizes.

-    Galīgs murgs! Simmons iesaucās. Kāpēc lai kāds gribētu kaut ko tādu gatavot?

-     Naudas dēļ, drūmi sacīja Vilems. Cilvēki vienmēr ir darījuši nejēdzības naudas dēļ. Viņš zīmīgi paskatījās uz mani. Piemēram, aizņēmušies naudu no asinskāriem gattesor.

-    Te mēs nonākam pie manas otrās ziņas, es, neveikli juzdamies, teicu. Es biju pie Devi.

-    Viens pats? Simmons noprasīja. Vai tu esi galīgi stulbs?

-    Jā, es atbildēju. Bet ne tādā ziņā, kā tu domā. Tikšanās izvēr­tās diezgan nepatīkama, bet tagad vismaz es skaidri zinu, ka viņai nav sakara ar šiem uzbrukumiem.

Vilems sarauca pieri. Ja tā nav viņa, kurš cits tas var būt?

-     Uz to ir tikai viena jēdzīga atbilde, es teicu. Tas ir Ambrozs.

Vilems papurināja galvu. Par to mēs jau runājām. Ambrozs nekad

tā neriskētu. Viņš…

Pacēlu roku, lai viņu pārtrauktu. Ambrozs nekad neriskētu veikt ļaunprātību pret mani, es piekritu. Bet, manuprāt, viņš nezina, kuram uzbrūk.

Vilems aizvēra muti un centās pārdomāt dzirdēto.

Es turpināju: Padomā labi! Ja Ambrozs nojaustu, ka tas esmu es, viņš iesniegtu maģistriem apsūdzību pret mani. Tā viņš ir darījis jau agrāk. Es paberzēju pārsieto roku. Viņi atklātu manus ievainojumus, un es būtu iekritis.

Vilems pievērsa skatienu galdam. Kraem, viņš teica. Tur ir sava jēga. Viņam varētu būt aizdomas, ka tu esi nolīdzis zagli, bet diez vai viņš pieļauj iespēju, ka tu biji ielīdis pie viņa pats. Jo viņš nekad tā neda­rītu.

Es pamāju ar galvu. Droši vien viņš cenšas atrast to, kurš bija ielau­zies viņa istabās. Vai vismaz vēlas tam kaut cik atriebties. Tas izskaidro, kāpēc šie uzbrukumi pastiprinās. Varbūt viņam ir aizdomas, ka zaglis aizbēdzis uz Imri vai Tarbeanu.

-    Mums jāziņo maģistriem! sacīja Simmons. Lai tie šovakar pār­meklē viņa istabas! Par to viņu nopērs un izslēgs. Simmona sejā parā­dījās plats, ļaunīgs smaids. Ak Dievs, es maksātu desmit talantus, ja man Jautu paņemt pātagu!

Mani sasmīdināja viņa asinskārīgais tonis. Vajadzēja pamatīgu iemeslu, lai izvilinātu virspusē Simmona dabas ļaunāko daļu, bet, ja tas reiz notika, tad atpakaļceļa vairs nebija. To mēs nevaram, Sim.

Simmons veltīja man ļoti neticīgu skatienu. Tu taču nerunā no­pietni! Pēc tādām izdarībām viņu nedrīkst palaist sveikā!

-    Visupirms izslēgtu mani par ielaušanos viņa istabās. “Par nepie­dienīgu uzvedību”.

-    Par to tevi neizslēgtu, Simmons teica, taču viņa balss nepavisam neskanēja pārliecinoši.

-    Es negribu riskēt, es sacīju. Hemme mani ienīst. Branders iet Hemmes pavadā. Un es joprojām esmu Lorrena melnajā sarakstā.

-     Un viņš joprojām spēj tēlaini izteikties, Vilems nomurmināja.

-    Tātad trīs balsis pret mani ir pavisam drošas.

-     Es domāju, ka tu nepietiekami novērtē Lorrenu, sacīja Vilems.

-     Tomēr tev ir taisnība. Tevi izslēgtu. Kaut vai tādēļ, lai nogludinātu attiecības ar baronu Džekisu.

Simmons paskatījās uz Vilemu. Vai tu patiešām tā domā?

Vilems apstiprinoši pamāja. Iespējams, ka Ambrozu nemaz neiz­slēgtu, viņš teica. Ambrozs ir Hemmes mīlulis, un maģistri zina, ka viņa tēvs var sagādāt Universitātei lielas nepatikšanas. Vilems nicīgi nošņaukājās. Iedomājieties, kādas cūcības Ambrozs varēs pastrādāt, kad stāsies tēva vietā! Vilems nolaida skatienu un papurināja galvu.

-    Es piekrītu Kvoutam, Sim.

Simmons gari un gurdi nopūtās. Brīnišķīgi! viņš noteica. Tad, piemiedzis acis, viņš paskatījās uz mani. Es tev jau teicu! No paša sākuma teicu, lai tu liec Ambrozu mierā! Ielaisties ķildā ar viņu ir tikpat kā iekāpt lāču lamatās.

-    Lāču lamatās? es domīgi pārjautāju.

Viņš enerģiski pamāja ar galvu. Kāja ieiet iekšā viegli, bet ārā vairs nekādi nav dabūjama.

-    Lāču lamatas, es atkārtoju. Tieši tas man vajadzīgs.

Vilems drūmi iesmējās.

-     Pavisam nopietni, es teicu. Kur es varu dabūt lāču lamatas?

Vilems un Simmons dīvaini paskatījās uz mani, un es nolēmu neiz­aicināt likteni. Tas bija tikai joks, es meloju, negribēdams sarežģīt stāvokli vēl vairāk. To, kas man vajadzīgs, es varēju atrast pats.

-   Mums jābūt pilnīgi drošiem, ka vainīgais ir Ambrozs, Vilems teica.

Es piekritu. Ja nākamajās uzbrukuma reizēs viņš būs ieslēdzies

savās istabās, tas būs pietiekami drošs apliecinājums.

Saruna pierima, un kādu laiku mēs ēdām klusēdami, katrs nogrimis savās domās.

-    Nu labi! Simmons teica, šķiet, nonācis pie kāda secinājuma. Ne­kas nav īpaši mainījies. Tev joprojām ir vajadzīgs gramms. Taisnība? Viņš paskatījās uz Vilemu, kurš piekrītoši pamāja, tad atkal pievērsās man. Ašāk saki savu labo ziņu, kamēr man vēl ir pacietība klausīties!

Es pasmaidīju. Fela piekrita palīdzēt man pārmeklēt Arhīvus, lai atrastu gramma shēmu. Es ar izteiksmīgu žestu pamāju uz abiem draugiem. Ja jūs abi mums piebiedrotos, tas jums nozimētu garas cītīga darba stundas ciešā saskarē ar visskaistāko sievieti šajā Omethi upes pusē.

-    Es varētu atlicināt laiku, Vilems nevērīgi sacīja.

Simmons pasmīnēja.

*    * *

Tā sākās mūsu kopīgie meklējumi Arhīvos.

Interesanti, ka sākumā tā bija gandrīz vai izklaide, tāda kā rotaļa. Mēs visi četri izklīdām pa dažādām Arhīvu vietām, tad atkal sanācām kopā un četratā pārlapojām atrastās grāmatas. Vairākas stundas pagāja čalojot un jokojot, un mums sagādāja prieku izaicinošais mērķis un pārējo klātbūtne.

Bet, stundām pārtopot neauglīgu meklējumu dienās, pacilātība pama­zām zuda, atstājot tikai drūmu apņēmību. Vilems un Simmons naktīs joprojām sēdēja pie manis sardzē, aizstāvēdami mani ar savu Alaru. Daudzas naktis viņi pārlaida, neizgulējušies, kā nākas, un kļuva drūmi un ērcīgi. Es saīsināju savus miega periodus līdz piecām stundām, lai viņiem klātos kaut cik vieglāk.

Parastos apstākļos piecas miega stundas man būtu pietiekami daudz, taču es vēl nebiju atspirdzis pēc saviem ievainojumiem. Turklāt man pastāvīgi vajadzēja saglabāt Alaru, lai es būtu drošībā. Tas bija liels garīgo spēku patēriņš.

Trešajā meklējumu dienā es metalurģijas mācību laikā aizsnaudos. Tas ilga tikai pusminūti, līdz mana galva noslīga lejup, un es uztrūkos. Bet visu pārējo dienas daļu mani pavadīja saltas bailes. Ja Ambrozs būtu man uzbrucis tieši tajā brīdī, es varētu būt pagalam.

Kaut gan nevarēju to atļauties, es šī iemesla dēļ sāku tērēt savus trūcīgos līdzekļus, lai pirktu kafiju. Daudzas viesnīcas un kafejnīcas Uni­versitātes tuvumā rūpējās par aristokrātiskas gaumes apmierināšanu, tāpēc kafija vienmēr bija dabūjama, taču tā nekur nebija lēta. Nālrauts izmaksātu mazāk, taču tam bija iespējamas drūmākas sekas, un es nevē­lējos riskēt.

Savu cītīgo meklējumu starplaikos mēs centāmies atrast liecības, ka uzbrukumu vaininieks patiešām ir Ambrozs. Vismaz šie meklējumi bija veiksmīgāki. Vilems novēroja Ambrozu, kad tas pēc retorikas lekcijas atgriezās savās istabās, un tieši tajās reizēs man vajadzēja atvairīt sasaistītāja drebuļus. Fela noskatījās, kā viņš dodas mājās pēc pusdienām, un stundas ceturksni vēlāk es sajutu svīšanu un manas rokas un muguru durstīja karstuma adatiņas.

Vēlāk vakarā es vēroju, kā Ambrozs pēc savas darba maiņas Arhīvos atgriežas “Zelta Ponijā”. Pavisam drīz pēc tam sajutu tikko jaušamu spiedienu abos plecos un sapratu, ka viņš mēģina man iedurt. Pēc tam sekoja vairāki grūdieni intīmākās vietās.

Vilems un Simmons piekrita, ka tā nevar būt sagadīšanās: vainīgais ir Ambrozs. Un sevišķi nozīmīgs bija secinājums, ka tas, ar ko Ambrozs iedarbojas uz mani, atrodas viņa istabās.

UZBRUKUMI NEBIJA sevišķi bieži, taču tie nāca bez iepriekšēja brīdi­nājuma.

Piektajā dienā, kopš bijām sākuši shēmas meklējumus, Ambrozs acīm­redzot jutās sevišķi aizkaitināts vai garlaikots, jo es tos piedzīvoju asto­ņas reizes: viens notika pamošanās brīdī Vilema istabā, divi pusdienlaikā, divi, kad “Medikā” apguvu fizionomijas mācību, un trīs nākamie sekoja cits citam ar īsiem pārtraukumiem, kad “Frakcijā” apstrādāju dzelzi.

Nākamajā dienā nebija neviena uzbrukuma. Savā ziņā tas bija pat ļaunāk. Tas nozīmēja sasprindzinātas gaidīšanas stundas.

Tā es iemācījos saglabāt tēraudcietu Alaru arī tad, kad ēdu, mazgājos, apmeklēju nodarbības un sarunājos ar skolotājiem vai draugiem. Es to saglabāju pat divkauju laikā padziļinātās simpātijas nodarbībās. Mūsu meklējumu septītajā dienā šī dalītā uzmanība un vispārējais nogurums izraisīja manu pirmo sakāvi cīņā ar diviem biedriem, un ar to beidzās mana nepārspētā divkauju dalībnieka uzvaru virkne.

Es varētu teikt, ka jutos pārāk noguris, lai par to skumtu, taču tā nebūtu gluži patiesība.

*    * *

Devītajā meklējumu dienā, kad Vilems, Simmons un es atkal sēdē­jām mazajā lasītavā un šķirstījām grāmatas, atvērās durvis un pa tām ieslīdēja Fela. Šoreiz viņa nenesa līdzi veselu kaudzi grāmatu kā citkārt, bet turēja rokā tikai vienu grāmatu. Viņa strauji elpoja.

-    Es to atradu! Fela mirdzošām acīm pavēstīja. Viņas balsī skanēja tāds satraukums, ka tā izklausījās gluži svešāda. Es atradu vajadzīgo eksemplāru! Viņa pastiepa grāmatu uz mūsu pusi, un uz platās ādas muguriņas mēs izlasījām zeltītiem burtiem iespiestu virsrakstu “FacciMoen ve Scrivani".

Par Scrivani mēs bijām uzzinājuši jau savu meklējumu sākumā. Tas bija plašs dažādu shēmu sakopojums, ko savācis sen miris artefakcijas meistars, vārdā Surthurs. Tas sastāvēja no divpadsmit sējumiem ar sīki izstrādātām diagrammām un aprakstiem. Kad bijām atraduši alfabētisko satura rādītāju, šķita, ka mūsu pūliņi ir gandrīz galā, jo tajā izlasījām rindu: “Vērtīga, sīki izstrādāta Piec-Gramma uzbūve. Ļoti iedarbīgs līdzeklis ļaunprātīgas simpātijas atvairīšanai.” Norādītā vieta: devītais sējums, astoņdesmit otrā lappuse.

Arhīvos mēs bijām atraduši astoņas Scrivani versijas, tomēr pilnu komplektu sameklēt nebija izdevies. Visos gadījumos trūka septītā, de­vītā un vienpadsmitā sējuma tie, bez šaubām, bija noglabāti Kilvina privātajā bibliotēkā.

Pēc divu pilnu dienu meklējumiem mēs beidzot bijām atmetuši ar roku Scrivani cerībām. Taču tagad Fela bija atradusi nevis gabaliņu no bilžu mīklas, bet visu grāmatu.

-    Vai tas ir īstais sējums? Simmons jautāja, un neticība viņa balsī mijās ar sajūsmu.

Fela lēni atvilka roku no vāka apakšējās daļas, atsedzot spoži zeltītu deviņnieku.

Es uzslējos no krēsla, steigā to gandrīz apgāzdams, un nepacietīgi pastiepu roku pēc grāmatas. Bet Fela pasmaidīja un pacēla grāmatu aug­stu virs galvas. Vispirms apsoliet izmaksāt man vakariņas! viņa teica.

Es iesmējos un sniedzos pēc grāmatas. Kad būsim ar šo galā, es jūs visus aizvedīšu vakariņās!

Fela nopūtās. Un tev jāpasaka man, ka es esmu vislabākais skrīvs pasaulē.

-              Tu esi vislabākais skrīvs pasaulē! es nevilcinādamies iesaucos.

-    Divreiz labāka, nekā Vilems spētu būt pat tad, ja viņam būtu desmit roku un simt acu!

-    Der. Viņa iedeva man sējumu. Lūdzu, te būs!

Aizsteidzies atpakaļ pie galda, es atvēru vāku.

-Tur noteikti trūks vajadzīgo lappušu vai atklāsies kaut kas līdzīgs, Simmons klusi sacīja Vilemam. Pēc visa, kas bijis, tik viegls atrisinājums nav iespējams. Tūlīt mēs noteikti ieraudzīsim kādu sprunguli spieķos.

Es pārstāju šķirt lappuses un izberzēju acis. Pārlaidu skatienu rakstu rindām.

-    Tas bija skaidrs! iesaucās Simmons un, atgāzis krēslu atpakaļ uz divām kājām, gurdi aizsedza seju ar plaukstām. Ļaujiet minēt: lapās ir pelēkā puve. Vai arī tās sagrauzuši tārpi. Vai abi.

Fela piegāja tuvāk un paskatījās man pār plecu. Ai nē! viņa izmisusi iesaucās. Es pat neieskatījos! Biju pārāk satraukta. Viņa palūkojās uz mums visiem pēc kārtas. Vai kāds no jums prot lasīt eldvintiešu valodā?

-     Es māku lasīt tos penterus, ko jūs saucat par aturiešu valodu, Vilems īgni norūca. Un uzskatu sevi par labu valodu pratēju.

-    Es zinu pavisam nedaudz, es teicu. Dažus desmitus vārdu.

-     Es to protu! sacīja Simmons.

-    Tiešām? Manī atkal iekvēlojās cerība. Kad tu to paguvi iemā­cīties?

Simmons pievilka krēslu tuvāk, līdz varēja saskatīt grāmatas tekstu.

-    Kad biju E’lirs, pirmajā dimestrī dzirdēju šo to no eldvintiešu dzejas. Trīs dimestrus studēju to nodarbībās pie rektora.

-    Mani dzeja nekad nav interesējusi, es teicu.

-    Tu esi zaudētājs, Simmons izklaidīgi atbilēja, pāršķirdams dažas lappuses. Eldvintiešu dzeja ir nepārspējama. Tā aizķer iekšas.

-    Kāds tai ir pantmērs? es jautāju, pret paša gribu juzdams interesi.

-    No pantmēriem es neko nejēdzu, Simmons nevērīgi atmeta, vilk­dams pirkstu pār lappusi lejup. Apmēram tāds!

“Meklējām Scrivani Surthura darbu

Zudušu dārgumu zudušām cerībām.

Izglāba draudzība palīdze daiļā.

Šurp steidzās Fela grāmatu rokā

Mirdzošām acīm košsārtām lūpām.”

-    Nu, apmēram tādā garā, Simmons izklaidīgi atkārtoja, nenovērs­dams acis no atvērtās lappuses sev priekšā.

Skatienā, ko Fela pievērsa Simmonam, jautās gandrīz vai pārsteigums, ka viņš patiešām ir šeit.

Nē, pareizāk būtu sacīt, ka līdz šim brīdim Simmons bija vienkārši aizpildījis vietu viņas tuvumā gluži kā mēbele. Taču šajā skatienā Fela ietvēra viņu visu. Smilškrāsas matus, zoda līniju, plecus zem krekla auduma. Šoreiz Fela viņu neapšaubāmi redzēja.

Teikšu, kā ir. Bija vērts paciest visas tracinošās, mokošās Arhīvu pār­meklēšanas stundas un dienas, lai redzētu šo vienu īso brīdi. Bija vērts liet asinis un pārciest bailes no nāves, lai redzētu, kā Felu pārņem mīles­tība. Tikai viegla vēsma. Tikai pirmā liegā mīlestības elpa, tik viegla, ka viņa pati varbūt to nemanīja. Tas nebija dramatisks zibens spēriens, kam seko pērkona grāviens. Drīzāk tas bija krama trieciens pret tēraudu, kad dzirksteles izšķiļas tik strauji, ka jūs tās gandrīz nepamanāt. Un tomēr jūs zināt, ka tās tur ir, ka tās deg ar acij neredzamu kvēli.

-     Kurš tev lasīja eldvintiešu dzeju? Vilems jautāja. Fela satrūkās un atkal pievērsās grāmatai.

-    Lellis, Simmons atbildēja. Mūsu pirmajā iepazīšanās reizē.

-     Lellis! Izskatījās, ka Vilems ir gatavs plēst sev matus. Dievs žēlīgais, kāpēc mēs neejam pie viņa? Ja šai grāmatai ir tulkojums aturiešu valodā, viņš zinās, kur to atrast.

-             Es par to šajās dienās esmu domājis daudz reižu, Simmons teica.

-    Bet viņam pēdējā laikā neklājas labi. Viņš mums daudz nespēs palīdzēt.

-    Un Lellis zina, kas ir aizliegtajā sarakstā, Fela atgādināja. Šau­bos, vai viņš kaut ko tādu nodotu mūsu rokās.

-    Vai es esmu vienīgais, kurš nepazīst šo Lelli? es noprasīju.

-    Skrīvi viņu pazīst, Vilems atbildēja.

-    Es domāju, ka lielāko daļu no šī apraksta es spēšu atšifrēt pats, Simmons teica un paskatījās uz mani. Vai šī diagramma tev kaut ko izsaka? Man tā šķiet pilnīgi bezjēdzīga.

-    Tās ir attiecīgās rūnas, es norādīju. Skaidrs kā debess diena! Un tie ir metalurģijas simboli. Ieskatījos lappusē ciešāk. Pārējais… es nezinu. Varbūt tie ir saīsinājumi. Tos mēs droši vien varētu izpētīt laika gaitā.

Es pasmaidīju un pagriezos pret Felu. Apsveicu! Tu joprojām esi vislabākais skrīvs pasaulē!

*   * *

Ar Simmona palīdzību man izdevās atšifrēt Scrivani diagrammas divu dienu laikā. Pareizāk sakot, atšifrēšanai vajadzēja vienu dienu, bet vēl vienu dienu prasīja divkārša un trīskārša darba pārbaude.

Kad biju izdibinājis, kā darināms gramms, es sāku spēlēt ar Ambrozu neparastas paslēpes. Lai izveidotu gramma sigaldriju, man vajadzēja izmantot visas savas koncentrēšanās spējas. Tas nozīmēja, ka tajā laikā es nevarēju sevi aizsargāt. Tāpēc strādāt pie gramma varēju tikai tad, ja droši zināju, ka Ambrozs ir aizņemts ar kaut ko citu.

Gramma gatavošana bija sarežģīts un smalks darbs ar sīkiem gra­vējumiem, kuros nedrīkstēja pieļaut ne mazāko kļūdu. Tā kā man vaja­dzēja zagt tam laiku pa druskai, tikai šad un tad, tas stāvokli vieglāku nedarīja. Piecas minūtes, kamēr Ambrozs dzēra kafiju kopā ar jaunu sievieti publiskā kafejnīcā. Četrdesmit minūtes, kamēr viņš bija aizņemts simboliskās loģikas lekcijā. Veselas pusotras stundas, kamēr viņš sēdēja pie reģistrācijas galda Arhīvu priekštelpā.

Kad nevarēju strādāt pie gramma, veltīju laiku savam izvēlētajam projektam. Savā ziņā man bija laimējies, ka Kilvins man bija uzdevis pagatavot Re’lara cienīgu darinājumu. Tas ļāva man “Frakcijā” pavadīt neierobežoti daudz darba stundu.

Atlikušajā laikā es kavējos “Zelta Ponija” ēdamzālē. Man vajadzēja kļūt par šīs viesnīcas pastāvīgu apmeklētāju. Tādējādi situācija izskatītos mazāk aizdomīga.

KATRU VAKARU es atgriezos savā mazajā Ankera viesnīcas istabiņā. Pēc tam aizslēdzu durvis, izkāpu pa logu un aizlavījos uz Vilema vai Simmona istabu atkarībā no tā, kurš tajā naktī bija paredzējis pirmais sēdēt pie manis sardzē.

Lai cik nepatīkams bija pašreizējais stāvoklis, es zināju, ka tas kļūs ievērojami ļaunāks, ja Ambrozs izdibinās, ka iebrucējs viņa istabās esmu bijis es. Kaut gan iegūtie ievainojumi dzija, tie joprojām bija pietiekami uzkrītoši, lai apstiprinātu manu vainu. Tāpēc es ļoti centos saglabāt ikdienišķu ārieni.

Ta nu reiz vēlā vakara stundā es apņēmīgi spraigā solī iegāju Ankera viesnīcā. Mēģināju bridi pačalot niekus ar Ankera jauno apkalpotāju, tad paņēmu pusklaipu maizes un devos augšā pa kāpnēm.

Minūti vēlāk es skriešus atgriezos kroga zālē. Mana sirds panikā dauzījās, un miesu klāja baiļu sviedri.

Meitene paskatījās uz mani. Tātad tu pārdomāji un nolēmi tomēr iedzert? viņa smaidīdama jautāja.

Es papurināju galvu tik sparīgi, ka mati noplīvoja ap seju. Vai vakar, kad beidzu spēlēt, es atstāju savu lautu šeit lejā? drudžaini noprasīju.

-     Tu to paņēmi līdzi kā vienmēr, meitene noraidoši atbildēja.

-    Atceries, es vēl jautāju, vai tev nevajag kādu auklas gabalu, lai satu­rētu futrāli kopā.

Zibens ātrumā uzskrēju atpakaļ pa kāpnēm. Nepagāja ne minūte, kad atkal biju lejā. Tu esi pārliecināta? es, smagi elsodams, jautāju. Vai tu drošības dēļ varētu paskatīties aiz letes?

Viņa paskatījās, taču lautas tur nebija. Tā neatradās arī pieliekamajā telpā. Arī virtuvē ne.

Uzkāpu atkal augšā un atvēru savas mazās istabiņas durvis. Šeit nebija tik daudz vietas, lai lauta varētu palikt nemanīta. Tās nebija zem gultas. Tās nebija pie sienas blakus manam mazajam galdam. Tās nebija aizdurvē.

Lauta bija par lielu, lai ietilptu manā vecajā lādē, kas stāvēja gultas galā. Tomēr es ieskatījos arī tajā. Lautas tur nebija. Drošības labad vēlreiz paskatījos zem gultas. Lautas tur nebija.

Tad es paskatījos uz logu. Uz vienkāršo aizbīdni, ko es allaž kārtīgi ieeļļoju, lai varētu to atdarīt, stāvēdams ārpusē uz jumta.

Vēlreiz palūkojos aizdurvē. Lautas tur nebija. Tad apsēdos uz gultas. Vēl pirms brīža biju juties tikai noguris, taču tagad jutos pavisam citādi. Biju kļuvis kā izmērcēts papīra gabals. Tik tikko spēju paelpot, it kā man no krūtīm būtu izzagta sirds.

-     ŠODIEN mēs runāsim par lietām, par kurām nevar runāt! Elodins moži paziņoja. Konkrētāk izsakoties, mēs apspriedīsim jautājumu, kā­pēc dažas lietas nav apspriežamas.

Es nopūtos un noliku zīmuli. Katru dienu atkal un atkal cerēju, ka šī nodarbība beidzot būs tā, kurā Elodins mums kaut ko iemācīs. Katru dienu es ņēmu līdzi cietu paliktni un vienu no saviem dārgajiem papīra gabaliem, lai būtu gatavībā izmantot iespējamo atklāsmes mirkli. Katru dienu es klusībā cerēju, ka Elodins iesmiesies un pavēstīs, ka viņš ar šīm bezgalīgajām muļķībām ir tikai pārbaudījis mūsu apņēmību.

Un katru dienu es piedzīvoju vilšanos.

-   Lielais vairākums svarīgo lietu nav tieši pasakāmas, Elodins teica.

-    Tās nevar izteikt skaidros vārdos. Tās var nosaukt tikai netieši. Viņš pārlaida skatienu mazajai studentu saujiņai gandrīz tukšajā lekciju zālē.

-     Nosauc kaut ko tādu, ko nevar izskaidrot! Viņš parādīja uz Urešu.

-    Runā!

Urešs bridi domāja. Humors. Ja joku izskaidro, tas vairs nav joks. Elodins piekrītoši pamāja un norādīja uz Fentonu.

-    Vārdnieka prasmes? Fentons jautājoši teica.

-    Tā ir lēta atbilde, Re’lar, Elodins sacīja ar pārmetuma pieskaņu balsī. Tomēr tu pareizi nojaut manas lekcijas tematu, tāpēc mēs to piecietīsim. Tad viņš norādīja uz mani.

-     Nav nekā tāda, ko nevarētu izskaidrot, es pārliecinoši teicu.

-    Ja kaut kas ir saprotams, tad tas ir ari izskaidrojams. Iespējams, ka cilvēks neprot to labi izdarīt. Bet tas nozīmē tikai to, ka tas ir grūti, nevis neiespējami.

Elodins pacēla pirkstu. Tas nav ne grūti, ne neiespējami. Tikai bez­jēdzīgi. Un dažas lietas ir tikai noģiedamas. Viņš veltīja man tracinošu smaidu. Starp citu, tavai atbildei vajadzēja būt “mūzika”.

-    Mūzika izskaidro sevi pati, es teicu. Tā ir ceļš, un tā ir karte, kas rāda ceļu. Abi kopā.

-    Bet vai tu vari izskaidrot, kā mūzika darbojas? Elodins jautāja.

-    Protams! es atbildēju. Tomēr klusībā nejutos par to pārliecināts.

-    Vai tu vari izskaidrot, kā mūzika darbojas, neizmantojot mūziku?

Tas lika man sastomīties. Kamēr centos izdomāt atbildi, Elodins pa­griezās pret Felu.

-    Mīlestība? Fela minēja.

Elodins savilka uzacis, it kā justos mazdrusciņ sašutis par tādu atbildi, bet tad atzinīgi pamāja ar galvu.

-    Pagaidiet mirkli! es teicu. Mēs vēl neesam beiguši. Es nezinu, vai mācētu izskaidrot mūziku, neizmantojot mūziku, taču tas nav būtiski. Tas nav skaidrojums, tā ir interpretācija.

Elodina seja atplauka. Tieši tā! viņš iesaucās. Interpretācija. Visas tiešās zināšanas ir interpretētas zināšanas, un jebkāda interpre­tācija ir nepilnīga.

-    Tātad visas tiešās zināšanas ir nepilnīgas? es jautāju. Pasakiet maģistram Branderam, ka ģeometrija ir subjektīva! Es labprāt noklau­sītos tādu diskusiju.

-    Visas zināšanas ne, Elodins piekrita. Tomēr lielākā daļa.

-    Pierādiet to! es teicu.

-    Nevar pierādīt to, kas neeksistē, lietišķi iestarpināja Urešs. Viņa balsī skanēja aizkaitinājums. 11 ir kļūdaina loģika.

Es sakodu zobus. Tā tiešām bija kļūdaina loģika. Es nekad nebūtu tā kļūdījies, ja būtu pienācīgi atpūties. Nu tad demonstrējiet!

-    Ļoti labi! Elodins aizgāja līdz vietai, kur sēdēja Fela. Mēs izman­tosim Felas piemēru. Satvēris Felu aiz rokas, viņš uzvilka to kājās un ar rokas mājienu lika man sekot.

Es negribīgi piecēlos, un Elodins nostādīja mūs abus vienu otram pretī, sāniski pret pārējiem. Te mums ir divi jauni, pievilcīgi cilvēki! viņš teica. Viņu acis sastopas pāri telpai.

Elodins pagrūda mani aiz pleca, un es paklupu pussoli uz priekšu.

-     Viņš sveicina. Viņa sveicina. Viņa pasmaida. Viņš neveikli mīņājas no vienas kājas uz otru. Es pārstāju mīņāties, un studentu pulciņam pāršalca klusi smiekli.

-    Gaisā ir kaut kas efemers, Elodins teica un aizgāja Felai aiz mu­guras. Uzlicis rokas viņai uz pleciem, vārdu maģistrs pieliecās viņai pie pašas auss. Viņa mīl šī vīrieša aprises, Elodins klusi sacīja. Viņu aizrauj šī vīrieša mutes līnija. Viņa domā, vai šis vīrietis varētu būt īstais un vienīgais un vai viņa varētu atklāt tam savas sirds slepenākos stūrīšus. Fela nolaida acis, un viņas vaigi koši iekvēlojās.

Elodins apgāja mums apkārt un nostājās man aiz muguras. Kvouts skatās uz viņu un pirmo reizi izprot impulsus, kas jau izsenis vedinājuši vīriešus gleznot. Veidot skulptūras. Dziedāt.

Viņš apmeta mums vēl vienu apli un visbeidzot nostājās starp mums kā priesteris, kas gatavojas vadīt kāzu ceremoniju. Starp viņiem pastāv kaut kas smalks un trausls. Viņi abi to jūt. Kā elektrību gaisā. Izsmal­cinātu kā sarma.

Elodins ieskatījās man tieši sejā. Viņa acis bija nopietnas. Tā. Un ko jūs tagad darāt?

Es pilnīgā nesaprašanā paskatījos uz viņu. Ja es kaut ko pārzināju vēl sliktāk par vārdnieka mākslu, tad tā bija sieviešu aplidošana.

-    Pastāv trīs ceļi, Elodins sacīja studentu grupai. Viņš pacēla vienu pirkstu. Pirmais. Mūsu jaunie mīlētāji var mēģināt izpaust, ko jūt. Viņi var mēģināt nospēlēt tikko dzirdamo dziesmu, ko dzied viņu sirdis.

Lielāka efekta labad viņš ieturēja pauzi. Tas ir godīga muļķa ceļš, un tas nevedīs pie laba iznākuma. Tas, kas notiek starp jums, ir pārlieku vārs, lai par to runātu. Tā ir tikko jaušama dzirkstele, kuru var nodzēst pat niecīga elpa.

Vārdu maģistrs papurināja galvu. Pat tad, ja jūs esat gudri un pro­tat rīkoties ar vārdiem, šajā gadījumā esat lemti neveiksmei. Jo, kaut gan jūsu mutes runā vienā valodā, jūsu sirdis to neprot. Viņš vērīgi paskatījās uz mani. Te nu mēs nonākam pie jautājuma par tulkojumu, par interpretāciju.

Elodins pacēla divus pirkstus. Otrais ceļš nozīmē uzmanīgāku pie­eju. Jūs sarunājaties par mazsvarīgiem sīkumiem. Par laika apstākļiem. Par pazīstamu lugu. Jūs pavadāt laiku viens otra sabiedrībā. Jūs sado­daties rokās. To darīdami, jūs lēnām mācāties viens otra vārdu slepenās nozīmes. Tādējādi, kad pienāks laiks, jūs pratīsiet sarunāties ar slēptu nozīmi aiz ārējiem vārdiem, rodot abpusēju saprašanos.

Ar plašu žestu viņš norādīja uz mani. Un vēl ir trešais ceļš. Kvouta ceļš. Elodins nostājās man blakus ar seju pret Felu. Tu jūti, ka starp jums kaut kas pastāv. Kaut kas brīnišķīgs, smalks un trausls.

Viņš izdvesa romantisku nopūtu, atdarinādams nelaimīgu mīlētāju.

-    Un, tā kā tu visur meklē noteiktību, tu nolem iet taisni uz priekšu. Tu izvēlies īsāko ceļu. Pēc tavām domām, vienkāršākais ir labākais. Elod­ins izstiepa rokas un izdarīja tādu kā satvēriena kustību Felas virzienā.

-    Tāpēc tu pastiepies un sagrāb šīs jaunās sievietes krūtis.

Visapkārt atskanēja pārsteiguma smiekli, kuros neiesaistījāmies tikai mēs ar Felu. Es pikti blenzu caur pieri. Fela sakrustoja rokas uz krūtīm, un viņas pietvīkums no sejas nolaidās lejup, pārņēma kaklu un pazuda zem krekla.

Elodins pagrieza viņai muguru un paskatījās man acīs.

-     Re’lar Kvout! viņš nopietni teica. Es cenšos atmodināt tavu dusošo prātu, lai tas saprastu izsmalcināto valodu, kurā čukst pasaule. Es cenšos izvilināt tavu sapratni. Es cenšos tevi mācīt. Elodins paliecās uz priekšu, līdz viņa seja gandrīz skāra manējo. Beidz grābt mani aiz pupiem!

*   * *

Es aizgāju no Elodina nodarbības draņķīgā noskaņojumā.

Taču, atklāti runājot, mans noskaņojums bija turējies vairāk vai ma­zāk draņķīgs visas pēdējās dienas. Es centos slēpt to no draugiem, tomēr tā smagums nospieda mani arvien draudīgāk.

Galvenais iemesls bija mana pazudusī lauta. Visu pārējo es spētu pārciest vieglāk gan svilstošo apdegumu uz krūtīm, gan pastāvīgās sāpes ceļgalos, gan nepietiekamo miegu. Pat nemitīgās bailes, ka es varētu atslābināt savu Alaru visnepiemērotākajā brīdī un piepeši sākt spļaut asinis.

Biju iemācījies sadzīvot ar visu: gan ar savu nožēlojamo nabadzību, gan ar bezcerīgajām Elodina nodarbībām. Pat ar savu jauno nastu apziņu, ka otrā upes pusē gaida Devi ar naida pilnu sirdi, trim pilieniem manu asiņu un Alaru, kas līdzīgs okeānam vētrā.

Taču lautas zaudējums bija pārāk smags trieciens. Ne tikai tāpēc, ka man to vajadzēja, lai nopelnītu uzturu un istabu Ankera viesnīcā. Ne tikai tāpēc, ka lauta bija centrālā ass manām spējām nodrošināt sev iztiku, ja mani izmestu no Universitātes.

Nē, ne tikai tāpēc. Galvenais bija tas, ka mūzika man palīdzēja tikt galā ar visu pārējo. Mūzika bija saistviela, kas turēja mani kopā. Biju pava­dījis bez tās tikai divas dienas un jau tagad nebiju tālu no sabrukuma.

Pēc Elodina nodarbības es vairs nespēju domāt par stundām, kas jāpavada pie “Frakcijas” darbgalda. Pat doma par to iesvēla rokās sāpes un ielēja svina smagumu manos nogurušajos plakstos.

Tāpēc es devos atpakaļ uz Ankera viesnīcu, lai paēstu agras pusdie­nas. Laikam jau izskatījos diezgan nožēlojams, jo Ankers kopā ar zupu atnesa man divkāršu šķiņķa porciju un mazo alus kausu.

-     Kā pagāja tavas vakariņas, ja drīkstu jautāt? Ankers vaicāja, atspiedies pret bāra leti.

Es paskatījos uz viņu. Kā, lūdzu?

-    Ar tavu jauno dāmu, viņš teica. Es nemēdzu okšķerēt, bet izsū­tāmais to pameta šeit. Man vajadzēja izlasīt, lai zinātu, kam tas domāts.

Raudzījos uz Ankeru pilnīgā neizpratnē.

Ankers brīdi izskatījās samulsis, tad sarauca pieri. Vai tad Lorela tev neatdeva to zīmīti?

Es papurināju galvu, un Ankers sulīgi nolamājās. Nudien, tam skuķim galvā ir vējš un saule spīd cauri! Viņš sāka aiz letes kaut ko meklēt. Izsūtāmais aizvakar atstāja tev zīmīti. Es teicu, lai viņa tev to atdod, kad pārnāksi. Re, te tā ir! Ankers pacēla mitru un diezgan saņurcītu papīra gabalu un iedeva to man.

Tajā bija rakstīts:

“Kvout!

Esmu atgriezusies pilsētā un šodien vakariņās ļoti priecātos par kāda apburoša džentlmeņa sabiedrību. Diemžēl neviens tāds nav atrodams. Vai tu vēlētos man piebiedroties “Šķeltajā Dēlī”?

Gaidīšu!

D.”

Mans garastāvoklis mazliet uzlabojās. Dennas vēstulītes bija reta greznība, un viņa nekad vēl nebija aicinājusi mani vakariņās. Kaut gan jutos sapīcis, ka neesmu viņu saticis, kamēr viņa ir atpakaļ pilsētā un vēlas mani redzēt, tomēr pacilātība ņēma virsroku.

Ātri notiesāju savu pusdienu porciju un nolēmu izlaist siaru valodas nodarbību, lai aizstaigātu uz Imri. Nebiju redzējis Dennu ilgāk par veselu dienkopu, un viņas sabiedrība šķita vienīgais, kas šobrīd spētu uzlabot manu noskaņojumu.

Kamēr šķērsoju upi, mana pacilātība pamazām noplaka. Ceļš bija garš, un ceļgali man sāka sāpēt, kad vēl nebiju sasniedzis Akmens tiltu. Saule spīdēja spoži, tomēr tās siltums nespēja kliedēt agrīnās ziemas vēja sal­tumu. Man sejā sitās ceļa putekļu vērpetes, likdamas klepot un rīstīties.

Dennas nebija nevienā no viesnīcām, kurās viņa palaikam mēdza apmesties. Neatradu viņu ne “Spundē”, ne “Kazā uz Sliekšņa”, kur viņa dažkārt klausījās mūziku. Ne Deohs, ne Stančions viņu nebija redzējuši. Bažīgi nodomāju, ka varbūt Denna jau ir pametusi pilsētu, kamēr es cīnījos ar savām likstām. Varbūt viņa neatgriezīsies vairākus mēnešus. Varbūt viņa neatgriezīsies nekad.

Tad es nogriezos ap stūri un ieraudzīju viņu sēžam zem koka nelielā publiskā dārzā. Vienā rokā viņa turēja vēstuli, otrā pusapēstu bumbieri. Kur viņa šajā gadalaikā dabūjusi bumbieri?

Kad biju iegājis dārzā līdz pusei, es aptvēru, ka viņa raud. Apstājos uz vietas, nesaprazdams, ko darīt. Es gribēju palīdzēt, bet negribēju kļūt uzbāzīgs. Varbūt labāk būtu, ja…

-    Kvout!

Denna aizsvieda atlikušo bumbieri, pielēca kājās un metās pāri zālie­nam man pretī. Viņa smaidīja, taču acis bija sarkanas. Ar vienu plaukstu viņa noslaucīja vaigus.

-    Vai tev kaut kas kait? es jautāju.

Dennas acis atkal pieplūda asarām, bet viņa aizmiedza plakstus, ne­ļaudama tām ritēt. Jā, viņa atbildēja. Mazliet.

-    Vai es varu palīdzēt? es jautāju.

Denna nosusināja acis piedurknē. Tu man palīdzi ar to, ka esi šeit. Viņa salocīja vēstuli mazā četrstūri un iebāza to kabatā. Tad viņa atkal pasmaidīja. Tas nebija piespiests smaids, ko mēdz uzklāt kā masku. Par spīti asarām, Dennas smaids bija neviltots un patiess.

Tad viņa piešķieba galvu uz sāniem un ieskatījās man acīs. Smaids pārtapa bažīgā izteiksmē. Bet tu pats? viņa jautāja. Tu izskaties diezgan sanīcis.

Es vārgi pasmaidīju. Mans smaids bija piespiests, un es to apzinājos.

-    Pēdējā laikā man klājies tā paskarbāk.

-    Ceru, ka tu nejūties tik skarbi, cik izskaties, Denna iejūtīgi teica.

-    Vai tev sanāk pietiekami izgulēties?

-    Nesanāk, es atzinos.

Denna ievilka elpu, it kā gribēdama kaut ko sacīt, bet tad aprāvās un iekoda lūpā. Vai tu gribi par to pastāstīt? viņa jautāja. Es nezinu, vai varēšu kaut ko palīdzēt, bet… Viņa paraustīja plecus un mazliet pamīņājās no vienas kājas uz otru. Arī es bieži nevaru izgulēties. Es zinu, kā tas ir.

Dennas palīdzības piedāvājums pārsteidza mani negaidot. Draugi jau daudzas dienas nenogurdināmi centās man palīdzēt. Taču Simmona vēlēšanās palīdzēt bija citāda nekā šī. Viņa palīdzība bija vajadzīga kā dienišķā maize. Turpretī apziņa, ka mans stāvoklis rūp Dennai, bija kā karsta vīna malks ziemas vakarā. Es jutu, kā tas saldi dedzina man krūtis.

Es viņai uzsmaidīju. Šis bija patiess smaids. Tāda sejas izteiksme man šķita gluži neierasta, un es sev klusībā jautāju, cik sen jau esmu staigājis ar īgni savilktu pieri, pats to neapzinādamies. Tu man palīdzi ar to, ka esi šeit, es atklāti sacīju. Kad ieraugu tevi, ar manu noskaņojumu notiek brīnumainas pārvērtības.

Viņa pablisināja acis. Jā, protams! Mana plankumainā seja ir brī­numlīdzeklis pret visām kaitēm.

-    Man nav nekā daudz, ko stāstīt, es teicu. Manas neveiksmes saskrējās ar aplamiem lēmumiem, un tagad man pašam par to jāmaksā.

Denna klusināti iesmējās, bet smiekli izklausījās gandrīz pēc šņuksta.

-     Es neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējusi, viņa teica, savilkusi lūpas rūgtā vaibstā. Visļaunāk laikam ir tad, ja notikušais ir paša muļķības rezultāts, vai ne?

Jutu, ka mana mute savelkas tādā pašā vaibstā. Tā ir, es atbildēju,

-    Taisnību sakot, es neiebilstu, ja atrastu līdzjūtīgu klausītāju.

-    To es tev varu sagādāt, viņa teica un satvēra manu roku. Dievs zina, ka tu agrāk esi daudz reižu darījis manā labā to pašu.

Es sāku iet viņai blakus. Patiešām?

-     Bezgala daudz, Denna apstiprināja. Viegli ir aizmirst, kad tu esi tuvumā. Viņa uz bridi apstājās, un apstāties vajadzēja ari man, jo viņas roka turējās man elkoni. Nē, tā nebija pareizi. Es gribēju teikt: kad tu esi tuvumā, viegli ir aizmirst.

-    Ko aizmirst?

-    Visu, viņa atbildēja, un šobrīd viņas balss bija zaudējusi rotaļīgo pieskaņu. Visus savas dzīves nepatīkamos brīžus. To, kas es esmu. Ir patīkami laiku pa laikam paņemt brīvdienas pašai no sevis. Tu man palīdzi to darīt. Tu esi mana drošā osta bezgalīgā, vētrainā jūrā.

Es klusi pasmējos. Ak tā?

-Jā! viņa nepiespiesti atbildēja. Tu esi mans ēnainais vītols tvei­cīgā dienā.

-    Un tu, es sacīju, tu esi tīkama mūzika attālā istabā.

-    Labi teikts! viņa atzina. Tu esi negaidīta kūka lietainā pēcpus­dienā.

-    Tu esi komprese, kas izvelk indi no sirds, es teicu.

-     Hmm… Denna izskatījās domīga. Nez vai tas bija labi. Indes pilna sirds nav nekas patīkams.

-    Taisnība, es piekritu. Kamēr nebiju to pateicis, tas izklausījās labāk.

-     Ar aplamiem salīdzinājumiem tā mēdz notikt, viņa teica. Bridi valdīja klusums. Vai tu saņēmi manu zīmīti?

-   Tikai šodien, es atbildēju, ielikdams balsī visu savu nožēlu. Pirms dažām stundām.

-    Ā! Denna novilka. Tas ir skumji. Vakariņas bija labas. Es apēdu ari tavu tiesu.

Mēģināju atrast piemērotu atbildi, bet viņa tikai pasmaidīja un papu­rināja galvu. Es pajokoju. Vakariņas īstenībā bija tikai iegansts. Man tev kaut kas jāparāda. Tevi nav viegli atrast. Domāju, ka būs jāgaida līdz rītdienai, kad tu spēlēsi “Ankerā”.

Sajutu krūtīs sāpīgu dzēlienu, ko nespēja kliedēt pat Dennas klāt­būtne. Labi, ka tev izdevās satikt mani šodien, es teicu. Droši nezinu, vai rit es spēlēšu.

Viņa atmeta galvu. Tu taču Savaldīšanas vakarā vienmēr uzstājies ar priekšnesumiem. Nemaini kārtību! Man jau tāpat nav viegli tevi atrast.

-    Interesanti teikts! es iesmējos. Tieši man nekad neizdodas at­rast tevi otrreiz vienā un tajā pašā vietā.

-      Jā, es zinu, ka tu vienmēr mani meklē, Denna izklaidīgi noteica un tad pēkšņi atplauka smaidā. Bet tas nav svarīgi. Ejam! Es noteikti spēšu izraut tevi no drūmām domām. Viņa paātrināja soli, vilkdama mani līdzi.

Man pielipa viņas aizrautība, un es jutu, ka smaidu, kopā ar viņu iedams pa līkumotajām Imres ielām.

Beidzot mēs apstājāmies pie neliela veikala fasādes. Pacilātībā gandrīz palēkdamās, Denna aizsteidzās man priekšā. Asaru pēdas bija pilnīgi pagaisušas no viņas sejas, un acis spoži mirdzēja. Ar savām vēsajām plaukstām viņa aizsedza manu seju. Aizver acis! viņa iesaucās. Tas ir pārsteigums.

Es aizvēru acis, un Denna, turēdama mani aiz rokas, paspēra vairā­kus soļus uz priekšu. Veikala iekštelpas bija krēslainas un smaržoja pēc ādas. Es izdzirdēju vīrieša balsi: Tātad tas ir viņš? Pēc tam atskanēja graboņa, it kā viņš pārcilātu dažādas lietas.

-    Vai tu esi gatavs? Denna jautāja man pie auss. Dzirdēju viņas balsī smaidu. Viņas elpa kutināja man skaustu.

-    Nav ne jausmas, es godīgi atbildēju.

Jutu, kā viņas elpa man pie auss apraujas aizturētos smieklos. Labi. Atver acis!

Atvēru acis un ieraudzīju aiz garas koka letes kalsnu, pavecu vīrieti. Viņa priekšā kā atvērta grāmata gulēja tukšs lautas futrālis. Denna bija nopirkusi man dāvanu. Futrāli manai lautai. Futrāli manai nozagtajai lautai.

Piegāju soli tuvāk. Futrālis bija garens un slaids, darināts no gludas, melnas ādas. Tam nebija viru. Visapkārt malai bija izvietotas septiņas spožas tērauda aizdares sprādzes, tāpēc augšdaļu varēja noņemt kā kas­tes vāku.

Iekšpuse bija izklāta ar gludenu samtu. Pastiepu roku un pieskāries jutu, ka oderējums ir mīksts, tomēr elastīgs kā sūklis. Plūksnainā samta kārtiņa bija gandrīz puscollu bieza, vīnsarkanā krāsā.

Vīrietis aiz letes atturīgi pasmaidīja. Jūsu dāmai ir laba gaume, viņš teica. Un viņa skaidri zina, ko vēlas.

Viņš pacilāja futrāļa vāku. Ada ir eļļota un vaskota. Apakšā divas kārtas ar lokiem no cukurkļavas koka. Viņš pārvilka pirkstu pāri futrāļa apakšdaļai, tad parādīja atbilstošo rievu uz vāka. Teicami pieguļ, tāpēc gaiss netiks ne iekšā, ne ārā. Droši varēsiet iziet no siltas, sutīgas telpas aukstā ziemas naktī.

Viņš sāka aizsprādzēt futrāļa aizdari. Jūsu dāma negribēja misiņa sprādzes. Tāpēc šis ir no smalkgraudaina tērauda. Un, līdzko tās ir aiz­darītas, vāks noslēdzas pilnīgi blīvi. Varat iemērkt to upē, un samts iekšpusē paliks sauss. Viņš paraustīja plecus. Protams, pamazām ūdens izsūktos cauri ādai. Bet neko vairāk izdarīt nav iespējams.

Apgriezis futrāli otrādi, viņš spēcīgi paklaudzināja pa noapaļoto apakšdaļu. Kļavas koku es nodarināju plānu, tāpēc tas nav ne smags, ne masīvs, un pastiprināju to ar Glanca tēraudu. Viņš pamāja turp, kur stāvēja smaidošā Denna. Dāma gribēja Ramstona tēraudu, bet es paskaidroju, ka Ramstons ir gana stiprs, bet arī diezgan trausls. Glanca tērauds ir vieglāks un elastīgāks.

Viņš pārlaida man skatienu no galvas līdz kājām. Ja jaunais kungs vēlas, viņš var kaut nostāties uz šī izliekuma ar kājām, un tas nesalūzīs. Vīrietis paskatījās uz manām kājām un mazliet savilka lūpas. Tomēr es ieteiktu to nedarīt.

Viņš atkal apgrieza futrāli ar vāku uz augšu. Man jāteic, ka šis ir gandrīz vai labākais futrālis, kādu es pēdējos divdesmit gados esmu pagatavojis. Vīrietis pabīdīja to pāri letei uz manu pusi. Ceru, ka jums tas būs pa prātam.

Man trūka vārdu. Tas bija izcils retums. Pastiepos un pārlaidu plaukstu futrāļa ādai. Tā bija silta un gluda. Pieskāros tērauda gredzenam, pie kura jāpiestiprina plecu siksna. Palūkojos uz Dennu, kas sajūsmā gan­drīz vai dejoja.

Denna dedzīgi panācās uz priekšu. Šī ir pati labākā daļa! viņa teica un atdarīja sprādzes ar tik vieglu, ierastu kustību, ka es sapratu: viņa to ir darījusi jau agrāk. Viņa atvilka vāku un ar pirkstu pabakstīja iekšpusi. Odere ir darināta tā, ka to var izņemt un ielikt no jauna. Tāpēc nav svarīgi, kāda lauta tev būs kādreiz nākotnē, jo futrālis tai vienmēr derēs.

-   Un paskaties šurp! Denna piespieda samta oderi vietā, kur jābalstās instrumenta kaklam, pagrieza pirkstus, un atvērās neliels vāciņš, atklā­dams nenojaušamu paslēptuvi. Viņa vēlreiz plati pasmaidīja. Arī tā bija mana doma! Tur ir slepena kabatiņa.

-     Pie Dieva miesām, Denna! es iesaucos. Tas noteikti maksāja veselu bagātību!

-    Jā, bet redzi, viņa ar mākslotu kautrību teica, man šis tas bija iekrāts.

Es pārlaidu plaukstu futrāļa iekšpusei, glāstoši skardams samta oderi.

-    Denna, es runāju nopietni. Šis futrālis noteikti maksāja tikpat daudz, cik mana lauta… Es aprāvos, un man pakrūtē sažņaudzās mokošs kamols. Lauta, kuras man vairs nebija.

-    Ja neiebilstat, ka es to pasaku, ser, sacīja vīrietis aiz letes, ja vien jūsu lauta nav no tīra sudraba, es teiktu, ka šis futrālis ir krietni vien vērtīgāks.

Es vēlreiz pārlaidu pirkstus futrāļa vākam, juzdams pakrūtē arvien augošu nelabumu. Nevarēju atrast nevienu piemērotu vārdu. Kā gan pēc tam, kad viņa bija sarūpējusi man šo brīnišķo dāvanu, es varēju pateikt, ka kāds nelietis ir nozadzis manu lautu?

Denna līksmi pasmaidīja. Paskatīsimies, kā tas der tavai lautai!

Viņa pamāja vīrietim aiz letes, un tas atnesa no iekštelpām manu lautu un ielika to futrālī. Lauta iekļāvās tajā kā roka cimdā.

Es sabruku raudās.

*   * *

-    Ak Dievs, kā es esmu apjucis! es teicu un izšņaucu degunu.

Denna viegli pieskārās manai rokai. Man ļoti žēl, viņa atkārtoja

jau trešo reizi.

Mēs abi sēdējām ietves malā pie mazā veikaliņa. Gana nepatīkami bija jau izplūst asarās Dennas priekšā. Kaut es vismaz būtu spējis savaldīties, kamēr uz mani skatījās veikala saimnieks!

-    Es gribēju, lai tas nevainojami derētu, Denna teica, izskatīdamās diezgan satriekta. Es tev atstāju zīmīti. Biju domājusi, ka tu atnāksi uz vakariņām un es varēšu tevi pārsteigt. Tev pat nevajadzēja pamanīt, ka lauta ir pazudusi.

-    Ir jau labi! es teicu.

-             Es taču redzu, ka nav, Denna izgrūda, un viņai acīs sakāpa asaras.

-    Kad tu neatnāci, es nezināju, ko darīt. Vakar vakarā meklēju tevi, kur vien varēju iedomāties. Klauvēju pie tavām durvīm, bet tu neatsaucies. Viņa pievērsa skatienu zemei. Lai kad es tevi meklēju, man nekad neizdodas atrast.

-    Denna, es teicu, viss ir ļoti labi!

Viņa enerģiski papurināja galvu, vairīdamās no mana skatiena, jo viņai pār vaigiem sāka ritēt asaras. Nav ļoti labi. Man to vajadzēja paredzēt.Tu taču to sargā kā savu bērnu. Ja uz mani kāds jelkad būtu skatījies tā, kā tu skaties uz savu lautu, es…

Dennas balss aizlūza, un viņa krampjaini norija siekalas, pirms ļāva vaļu spējai vārdu straumei. Es zināju, ka lauta ir pats svarīgākais tavā dzīvē. Tāpēc gribēju, lai tev būtu drošs ietvars, kurā to glabāt. Es tikai neiedomājos, ka notiks tā… Viņa atkal norija kaklā iestrēgušo kamolu un sažņaudza rokas dūrēs. Viņas augums bija tik sasprindzis, ka to kratīja drebuļi. Ak Dievs, cik es esmu dumja! Nekad neizdomāju visu līdz galam. Tā notiek vienmēr. Es visu sabojāju.

Dennas mati bija pārkrituši pāri sejai, un es neredzēju viņas sejas izteiksmi. Kas ar mani nav kārtībā? viņa jautāja klusā, dusmīgā balsī. Kāpēc es esmu tāda idiote? Kāpēc es nevaru izdarīt kaut vienu labu darbu savā mūžā?

-     Denna! man vajadzēja viņu pārtraukt, jo viņa tik tikko spēja ievilkt elpu. Es uzliku plaukstu viņai uz rokas, un viņa sastinga un ap­klusa. Denna, tu nekādi to nevarēji zināt, es teicu. Cik sen tu spēlē kādu instrumentu? Mēnesi? Vai tev kādreiz ir piederējis pašai savs instruments?

Denna papurināja galvu, un mati joprojām slēpa viņas seju. Toreiz man bija lira, viņa klusi sacīja. Bet tikai dažas dienas pirms uguns­grēka. Beidzot viņa paskatījās augšup, un viņas seja bija bezgala ne­laimīga, acis un deguns sarkans. Tā notiek visu laiku. Es mēģinu izdarīt kaut ko labu, bet viss saiet grīstē. Viņa uzmeta man izmisušu skatienu.

-    Tu nezini, kā tas ir!

Es iesmējos. Apbrīnojami labi bija atkal izjust smieklus. Tie dzima kaut kur dziļi, dziļi manī un izlauzās no mutes kā skaņas no zeltīta raga. Šie smiekli bija vairāk vērti nekā trīs karstas maltītes un divdesmit stundas cieša miega.

-    Es ļoti labi zinu, kā tas ir, es teicu, juzdams ievainotos ceļgalus un velkošo sāpi pa pusei sadzijušajās brūcēs uz muguras. Bridi domāju, vai varētu viņai pastāstīt, kādas nejēdzības tiku sastrādājis, mēģinādams atgūt viņas gredzenu. Tomēr nospriedu, ka Dennas noskaņojums nekļūs labāks, ja viņa uzzinās, ka Ambrozs mēģina mani nogalināt. Denna, es esmu izcils paraugs, kā labas idejas pārvērst pilnīgā absurdā.

Denna pasmaidīja, nošņaukājās un ar piedurkni noslaucīja acis. Mēs esam divi burvīgi, raudulīgi idioti, vai ne?

-    Tā ir, es piekritu.

-     Piedod! viņa vēlreiz teica, un smaids izgaisa no viņas sejas.

-    Es tikai gribēju izdarīt tev kaut ko labu. Bet man tādas lietas neizdo­das.

Es saņēmu Dennas plaukstu abās savējās un to noskūpstīju. Denna, es pavisam godīgi teicu, tas bija pats jaukākais, ko manis dēļ kāds ir izdarījis.

Viņa gluži nesmalki nošņaukājās.

-    Tā ir taisnība! es sacīju. Tu esi mans spožais penijs ceļa malā. Tu esi vairāk vērta nekā sāls vai kā mēness ilga ceļojuma naktī. Tu esi salds vīns manā mutē, dziesma manās lūpās un smiekli manā sirdī.

Dennas vaigi pietvīka sārti, bet es aizrāvies turpināju, neko neņem­dams vērā.

-    Tu esi man pārāk laba, es teicu. Tu esi greznums, ko es nevaru atļauties. Un tomēr es uzstāju, lai tu šodien nāc man līdzi. Es tev izmak­sāšu vakariņas un stundām ilgi dziedāšu slavas dziesmas par brīnišķo gleznu par tevi.

Es piecēlos un uzvilku viņu kājās. Tas izklausās jauki, Denna teica. Es labprāt gribētu uz vienu pēcpusdienu aizbēgt no pasaules.

*   * *

Pēc vairākām stundām es devos atpakaļ uz Universitāti, un mans solis bija neparasti viegls. Es svilpoju. Es dziedāju. Mana lauta uz pleca bija viegla kā skūpsts. Saule bija silta un glāstoša. Vējš bija spirdzinošs.

Mana veiksme sāka vērsties uz labo pusi.

TAGAD, KAD biju atguvis lautu, mana dzīve viegli atguva līdzsvaru. Mans darbs “Frakcijā” kļuva vieglāks. Pat nodarbības pie Elodina šķita iegūstam kaut kādu jēgu.

Ar vieglu sirdi es aizgāju uz alķīmijas kompleksu pie Simmona. Pēc mana klauvējiena viņš atvēra durvis un ar rokas mājienu aicināja mani iekšā. Izdevās! viņš pacilāti pavēstīja.

Es aizvēru durvis, un viņš aizveda mani pie galda, uz kura rindojās pudeles, caurulītes un gāzes degļi. Simmons lepni pasmaidīja un pacēla nelielu, zemu trauciņu, līdzīgu tādiem, kuros mēdz glabāt krāšļus un pūderus.

-    Vai tu vari man parādīt? es jautāju.

Simmons aizdedzināja mazu gāzes degli, un liesma sāka laizīt seklas metāla pannas apakšu. Mēs brīdi stāvējām klusēdami un klausījāmies tās sīkšanā.

-    Man ir jauni zābaki! Simmons bezbēdīgi paziņoja un pacēla kāju, lai es varētu apskatīt.

-              Skaisti, es automātiski noteicu, tad apklusu un ielūkojos ciešāk.

-    Ar naglām? neticīgi noprasīju.

Viņš velnišķi pasmīnēja. Es iesmējos,

Dzelzs panna sakarsa, un Simmons, atskrūvējis trauciņu, iebāza pirk­stu tā caurspīdīgajā saturā. Pēc tam viņš ar izteiksmīgu kustību pastiepa roku un piespieda pirkstgalu karstās pannas virsmai.

Es saviebos. Simmons apmierināti smaidīja un palika šādi stāvam garas nopūtas ilgumā un tikai tad atvilka pirkstu atpakaļ.

-   Neticami! es teicu. Jūs šeit darāt trakas lietas. Karstuma aizsargs!

-    Nē, Simmons nopietni atbildēja. Tā ir pilnīgi nepareiza pieeja. Tas nav aizsargs. Tas nav izolators. Tas ir kaut kas līdzīgs papildu ādas kārtai, kas sadeg, pirms karstums sasniedz īsto ādu.

-    Kā ūdens uz plaukstām, es teicu.

Sims atkal papurināja galvu. Nē, ūdens vada siltumu. Šis nevada.

-    Tātad tas ir izolators.

-    Izbeidz! Simmons aizkaitināts attrauca. Apklusti un paklausies! Tā ir alķīmija. Tu neko nesajēdz no alķīmijas.

Es ar žestu mēģināju viņu nomierināt. Zinu. Zinu.

-    Nu tad pasaki to! Saki: “Es neko nesajēdzu no alķīmijas.”

Es nikni pablenzu uz viņu.

-     Alķīmija nav ķīmija ar dažām piedevām, Simmons teica. Tas nozīmē, ja tu neklausīsies manī un izdarīsi pats savus secinājumus, tie būs pilnīgi aplami un ačgārni. Aplami un ačgārni.

Es dziļi ievilku elpu un nopūtos. Nu labi! Apgaismo mani!

-    Tā jāuzziež ļoti ātri, Simmons teica. Tavā rīcībā būs tikai des­mit sekundes, lai vienmērīgi noklātu plaukstas un apakšdelmus. Viņš norādīja uz savām rokām.

-     Ziede turas labi, bet, ja pārāk ilgi berzēsi rokas, tā ies mazumā. Sejai pat nepieskaries! Neieberz acīs! Neurbini degunu! Negrauz nagus! Tā ir mazliet indīga.

-    Mazliet? es pārjautāju.

Simmons nepievērsa tam uzmanību un pacēla pirkstu, kuru bija spie­dis pie pannas. Tā nav līdzīga bruņucimdiem. Līdzko to pakļauj kar­stumam, tā sadeg un pazūd.

-     Vai degot rodas kāda smaka? es jautāju. Kaut kas tāds, kas to nodotu?

-     Nē. Tā nesadeg vārda tiešajā nozīmē. Tā vienkārši sairst un pār­veidojas.

-     Par ko tā pārveidojas?

-    Par šo un to, Simmons īdzīgi atbildēja. Par šo un to komplicētu, ko tu nevari saprast, jo neko nesajēdz no alķīmijas.

-    Vai to drīkst ieelpot? es jautāju.

-    Jā. Citādi es nemaz tev to nedotu. Šī ir veca formula. īsta un pār­baudīta. Tā kā ziede nevada siltumu, tavi pirksti paliks vēsi arī tad, kad piespiedīsi tos kaut kam kvēloši karstam. Viņš izteiksmīgi paskatījās uz mani. Iesaku pārtraukt pieskārienu, pirms tā ir izlietojusies.

-    Kā lai es zinu, kad tā būs izlietojusies?

-    To tu nevari zināt, Simmons vienkārši atbildēja. Tāpēc iesaku nerīkoties ar kailām rokām.

-    Brīnišķīgi.

-    Saskarē ar spirtu tai ir skāba reakcija. Bet tikai vāji skāba. Tev pie­tiks laika nomazgāt rokas. Ja tai piekļūs mazdrusciņ slapjuma, teiksim, tavi sviedri, nekas ļauns nenotiks. Bet saskarē ar lielu ūdens daudzumu, teiksim, simt pret vienu, viela kļūs ugunsnedroša.

-   Un, ja es samaisīšu to ar mīzaliem, tā pārvērtīsies par saldu konfekti, vai ne? es iesmējos. Vai tu saderēji ar Vilemu, cik lielu daļu no tās es apēdīšu? Saskarē ar ūdeni nekas nekļūst ugunsnedrošs!

Simmona acis savilkās šaurākas. Viņš paņēma tukšu tīģeli. Labi! viņš teica. Tad piepildi šo ar ūdeni!

Joprojām smaidīdams, es aizgāju līdz ūdenstvertnei telpas kaktā. Tā bija tāda pati kā “Frakcijas” ūdenstvertnes. Tīrs ūdens ir svarīgs ari artefakcijas darbā, it sevišķi jaucot mālus un rūdot metālu, ko nedrīkst piesārņot.

Ielēju tīģelī ūdeni un aiznesu to atpakaļ Simmonam. Viņš iebāza tajā pirksta galu, apmaisīja ūdeni un ielēja to karstajā dzelzs pannā.

Virs pannas rūkdama pacēlās liela, oranža liesma, kas sasniedza trīs pēdu augstumu, tad noraustījās un apdzisa. Simmons ar vieglu klikstu nolika tukšo tīģeli uz galda un nopietni paskatījās uz mani. Tagad pasaki!

Pievērsu skatienu grīdai. Es neko nesajēdzu no alķīmijas.

Simmons apmierināts pamāja ar galvu. Pareizi! viņš teica un pagriezās pret darbgaldu. Atkārtosim visu vēlreiz!

LAPĀM ČAUKSTOT zem kājām, es gāju cauri mežam uz Universitātes pilsētiņas ziemeļu nomali. Bālā mēnesgaisma, kas spraucās pa kailo zaru starpām, neļāva skaidri saskatīt ceļu, taču pēdējās dienkopas laikā es biju izmantojis šo taku vairākas reizes un zināju, kurp jāiet. Koku dūmu smaržu es sajutu krietni agrāk nekā izdzirdēju balsis un caur stumbriem pamanīju uguns gaismu.

To pat nevarēja saukt par klajumu: tā bija tikai klusa vieta akmeņaina atseguma ielokā. Daži laukakmeņi un krituša koka stumbrs kalpoja par pagaidu sēdvietām. Uguns bedri es pirms dažām dienām biju izracis pats. Tā bija vairāk nekā pēdu dziļa un sešas pēdas plata, un tās iekš­puse bija izlikta ar akmeņiem. Pašlaik tajā dega neliels apmetnes uguns­kurs.

Visi pārējie bija jau ieradušies. Mola un Fela sēdēja uz garā stumbra sola. Vilems bija apmeties uz akmens. Simmons sēdēja zemē uz sakrus­totām kājām un ar nūju bikstīja uguni.

Kad iznācu no koku aizsega, Vilems pacēla galvu. Zibošajā uguns gaismā viņa acis izskatījās tumšas un iekritušas. Viņš un Simmons bija pārmaiņus sargājuši mani gandrīz divas dienkopas. Tu esi nokavējies, Vilems teica.

Simmons pacēla skatienu pret mani, un viņa seja bija tikpat moža kā vienmēr, tomēr ari tajā jautās noguruma pēdas. Vai tas ir pabeigts? viņš satraukts jautāja.

Es pamāju ar galvu. Atpogājis piedurkni, es uzritināju to augšā un atsedzu skatienam dzelzs disku, kas bija mazliet lielāks par Kopvalstlbas peniju. To klāja smalka sigaldrija un zelta ielaidumi. Tas bija mans nesen pagatavotais gramms. Divas ādas lentes to cieši turēja nostiprinātu apakšdelma iekšpusē.

Draugu pulciņš iegavilējās.

-    Interesants veids, kā to nēsāt, Mola teica. Izskatās moderni un reizē atgādina barbaru sirotāju.

-    Vislabāk tas darbojas tiešā kontaktā ar ādu, es paskaidroju. Un man tas jānēsā neredzamā vietā, jo es nedrīkstu zināt, kā tādu pagatavot.

-    Praktiski un stilīgi, Mola atzina.

Simmons pienāca tuvāk, lai nopētītu jaunumu, un pieskārās tam ar pirkstu. Izskatās tik mazs… āāāāā! viņš iekliedzās un atlēca atpakaļ, purinādams roku. Nolādēts! viņš apjucis nolamājās. Piedod! Tas mani tikai izbiedēja.

-    Kist un crayle! es iesaucos, sirdij strauji salecoties. Kas noticis?

-      Vai tu kādreiz esi pieskāries Arkanuma gilderam? Simmons jautāja. Nu, tam, ko izsniedz, kad esi kļuvis par pilntiesīgu arkanistu?

Es apstiprinoši pamāju. Tas kaut kā dīvaini iedūcās. Man pirksts kļuva nejutīgs, it kā būtu aizmidzis.

Simmons, purinādams roku, norādīja uz manu grammu. Te notika tas pats. Pārsteidza negaidot.

-     Nezināju, ka arī gilderi darbojas kā grammi, es teicu. Bet tur ir sava loģika.

-     Vai tu esi to pārbaudījis? Vilems noprasīja.

Es papurināju galvu. Kaut kā savādi šķita darīt to vienam, es atzinos.

-    Tu gribi, lai to dara kāds no mums? Simmons iesmējās. Tais­nība, tas būtu gluži normāli.

-   Turklāt man šķita, ka tuvumā nekaitētu ārsts. Es pamāju uz Molas pusi. Tīrās drošības labad.

-    Es nezināju, ka man šovakar būs profesionāli pienākumi! Mola protestēja. Man nav līdzi aptieciņas.

-     Domāju, ka tā nebūs vajadzīga, es teicu, izvilku no apmetņa apakšas simpātijas vaska gabalu un pacēlu to pārējiem pretī. Kurš grib uzņemties šo godu?

Brīdi valdīja klusums, un tad roku izstiepa Fela. Es pagatavošu lelli, bet neduršu tajā kniepadatu.

-     Vhenata, noteica Vilems.

Simmons paraustīja plecus. Labi, es to izdarīšu. Ceru, ka mācēšu.

Es iedevu vaska gabalu Felai, un viņa sāka to sildīt plaukstās. Vai tu gribi izmantot matu vai asinis? viņa klusi jautāja.

-              Abus, es atbildēju, cenzdamies neizrādīt arvien augošās bažas.

-   Ja gribu naktī mierīgi gulēt, man jābūt pilnīgi pārliecinātam. Izvilku cepures adatu, iedūru sev plaukstas pamatnē un vēroju, kā izspiežas spoža asins lāse.

-   Tas nesanāks, Fela teica. Vasks nejaucas ar asinīm. Tās vienkārši sakrāsies pilienos un izspiedīsies ārā.

-     Un kā tu tiki pie tādas gudrības? Simmons neveikli mēģināja ķircināties.

Fela pietvīka un mazliet nodūra galvu, un garie mati noslīdēja viņai no pleciem. Ar svecēm. Ja gatavo krāsainas sveces, nevar izmantot ūdens bāzes krāsas. Vajadzīgs pulveris vai eļļa. Tas ir šķīdības jautājums. Polārs vai nepolārs izvietojums.

-    Es mīlu Universitāti! Simmons ugunskura pretējā pusē teica Vilemam. Izglītotas sievietes ir daudz pievilcīgākas.

-    Es labprāt sacītu kaut ko līdzīgu, Mola sausi teica. Tikai nekad neesmu pazinusi nevienu izglītotu vīrieti.

Es noliecos un paņēmu no uguns vietas šķipsniņu pelnu un uzkaisīju tos plaukstai, kur tie uzsūca asinis.

-    Tam vajadzētu darboties, Fela teica.

-     Šī miesa sadegs. Viss pasaulīgais uz zemes pārvēršas pelnos, drūmi svinīgā balsī noskandēja Vilems un pievērsās Simmonam. Vai tieši tā nav teikts tavā svētajā grāmatā?

-    11 mav mana svētā grāmata, Simmons atbildēja. Tomēr tu esi tuvu patiesībai. Viss pārvēršas pelnos, tātad sadegs arī šī miesa.

-    Jūs abi jautri pavadāt laiku, Mola sausi izmeta.

-             Es esmu apdullis, sapņojot par veselīgu naktsmiegu, Vilems teica.

-    Mana vakara izklaide pēdējā laikā ir kafija pēc kūkas.

Fela pastiepa man vaska bumbiņu, un es iespiedu tajā slapjos pel­nus. Viņa vēlreiz to samīcīja, tad sāka veidot, un dažas veiklas pirkstu kustības pārvērta to vīrietim līdzīgā vaska lellē. Viņa pacēla to, lai visi varētu redzēt.

-     Kvoutam ir krietni lielāka galva, Simmons ar puicisku smīnu atzīmēja.

-    Man ir ari dzimumorgāni, es teicu, paņemdams lelli no Felas, un piespiedu tās galvai matu. Tomēr aiz zināmas robežas reālisms kļūst neefektīvs. Es aizgāju pie Simmona un iedevu viņam vaska atdarinā­jumu un garo cepures adatu.

Paņēmis katru savā rokā, viņš neomulīgi paskatījās uz visiem pēc kārtas. Vai tu noteikti to gribi?

Es apstiprināju.

-     Nu labi! Simmons dziļi ievilka elpu un iztaisnoja plecus. Viņš pievērsa koncentrētu skatienu lellei, un viņa pierē ievilkās dziļas rievas.

Es strauji saliecos līkumā, iebrēcos un pieliekdamies sagrābu kāju.

Fela ieelsojās, Vilems pielēca stāvus. Simmona acis panikā iepletās, un viņš sastinga ar lelli vienā un adatu otrā rokā. Viņš izmisis paskatījās apkārt. Es… Es taču…

Izslējos taisni un izlīdzināju kreklu. Tas bija tikai vingrinājums, es teicu. Vai kliedziens izklausījās pārāk meitenīgs?

Simmons atvieglojumā kļuva gluži ļengans. Sasodīts! viņš smieda­mies nevarīgi izdvesa. Tas nav nekāds joks, ķēms tāds! Bezpalīdzīgi smiedamies, viņš nosusināja sviedrus no pieres.

Vilems kaut ko nomurmināja siaru valodā un atgriezās savā vietā.

-    Jūs visi trīs esat īsta ceļojošu aktieru trupa, sacīja Mola.

Simmons dziļi ievilka elpu un lēnām izelpoja. Iztaisnojis plecus, viņš

pacēla lelli un cepures adatu sev priekšā. Viņa roka drebēja. Tehlu vārdā! viņš izmeta. Tu mani pārbiedēji līdz nesaprašanai. Es vairs nevaru turpināt.

-    Žēlīgā Dieva māte! Mola piecēlās un, apgājusi apkārt ugunskuram, nostājās pretī Simmonam. Dod man! Viņa paņēma vaska atdarinā­jumu un adatu un pagriezusies paskatījās uz mani. Vai esi gatavs?

-    Vienu mirkli! Pēc divu dienkopu nepārtrauktas modrības atmest Alaru, kas bija mani aizsargājis, šķita gluži kā atbrīvot sastingušu dūri, kas pārāk ilgi bijusi sažņaugta.

Pēc brīža es papurināju galvu. Bez Alara es jutos savādi. Gandrīz vai kails. Katram gadījumam iedur man kājā!

Mola nomurmināja sasaisti un izdūra adatu cauri lelles kājai.

Iestājās klusums. Visi nekustēdamies raudzījās manī.

Es neko nejutu. Viss ir kārtībā! es teicu. Pārējie uzelpoja vieglāk, un es aizdomīgi paskatījos uz Molu. Vai tas patiešām bija viss?

-     Nē, Mola atklāti atbildēja, izvilkdama adatu no lelles kājas, un pietupās, lai turētu adatu virs uguns. Tas bija tikai viegls izmēģinā­jums. Es negribēju vēlreiz klausīties tavu meitenīgo kliedzienu. Viņa izvilka adatu no uguns un piecēlās. Šoreiz es uzbrukšu tev pa īstam. Pacēlusi adatu virs lelles, viņa paskatījās uz mani. Vai esi gatavs?

Es pamāju ar galvu. Viņa uz mirkli aizvēra acis, tad nomurmināja sasaisti un izdūra karsto adatu cauri vaska lelles kājai. Gramma metāls manas rokas iekšpusē kļuva vēss, un es sajutu īslaicīgu spiedienu kājas muskulī, it kā man kāds būtu iebakstījis ar pirkstu. Paskatījos lejup, vai Simmons nemēģina man atriebties, bakstīdams mani ar nūju.

Tā kā es neskatījos uz Molu, tad neredzēju, ko viņa dara tālāk, bet sajutu līdzīgu spiedienu vēl trīs reizes vienreiz katrā rokā un vienreiz lielajā muskulī virs ceļgala. Gramms kļuva vēsāks.

Dzirdēju, kā Fela apslāpēti ieelsojas, un, pacēlis skatienu, redzēju, kā Mola drūmu un apņēmīgu seju iemet lelli ugunskurā un nomurmina vēl vienu sasaisti.

Kad vaska lelle lidoja pa gaisu, Simmons izdvesa izbiedētu kliedzienu. Vilems atkal pielēca kājās un, šķiet, grasījās mesties virsū Molai, taču bija jau par vēlu, lai viņu apturētu.

Dzirkstelēm paceļoties gaisā, lelle iekrita sarkanajās oglēs. Mans pie rokas piestiprinātais gramms kļuva gandrīz sāpīgi auksts, un es neapval­dīti iesmējos. Visi pagriezās pret mani, un viņu sejās varēja lasīt dažāda līmeņa šausmas un neticību.

-    Viss ir kārtībā! es teicu. Bet sajūta ir diezgan dīvaina. Tāda kā tirpoņa. It kā es stāvētu siltā, durstošā vējā.

Gramms man pie rokas kļuva ledains, un tad savādā sajūta izgaisa: lelle izkusa, iznīcinot simpātijas saikni. Vasks sāka degt, un liesmas pacēlās augstāk.

-    Vai sāpēja? Simmons noraizējies vaicāja.

-    It nemaz, es atbildēju.

-    Un šoreiz tas patiešām bija viss, ko es spēju, sacīja Mola. Lai izdarītu ko vairāk, man būtu vajadzīga kalēja ēze.

-     Un viņa ir El’the, Simmons apmierināts teica. Varu derēt, ka Mola ir trīskārt prasmīgāka simpātiste nekā Ambrozs.

-    Vismaz trīskārt, es piekritu. Bet, ja kāds izlīstu kaut no ādas, lai sameklētu kalēja ēzi, tad tas būtu Ambrozs. Ja grammam dod spēcīgu pretsparu, to var pārspēt.

-    Tātad turpināsim rīt? Mola jautāja.

Es pamāju ar galvu. Labāk nodrošināties nekā ciest.

Simmons ar nūju pabakstīja vietu, kur ugunskurā bija iekritusi lelle.

-    Ja Mola izdarīs visļaunāko un tev tas nekaitēs, tu varbūt tiksi vaļā ari no Devi. Varēsi kaut cik uzelpot.

Iestājās īss klusuma brīdis. Es aizturēju elpu, cerēdams, ka Fela un Mola nebūs pievērsušas šai piezīmei īpašu uzmanību.

Mola pārsteigta paskatījās uz mani. Devi?

Nikni pablenzu uz Simmonu, un viņš atbildēja ar vainīgu skatienu gluži kā suns, kas gatavojas saņemt kājas spērienu. Es esmu aizņē­mies naudu no gaeletes, kuru sauc Devi, paskaidroju, cerēdams, ka ar to viņai pietiks.

Mola nenovērsa skatienu no manis. Un?

Es nopūtos. Citkārt es būtu izvairījies apspriest šo tematu, bet Mola prata būt uzstājīga, un man katrā ziņā vajadzēja viņas palīdzību rītdie­nas iecerei.

-     Devi bija Arkanuma locekle, es paskaidroju. Es viņai iedevu dažus pilienus asiņu ķīlai pret aizdevumu dimestra sākumā. Kad Ambrozs sāka savus uzbrukumus, es izdarīju maldīgu secinājumu un apvainoju viņu ļaunprātīgā rīcībā. Pēc tam mūsu attiecības kļuva naidīgas.

Mola un Fela saskatījās. Tu allaž papūlies krietni sarežģīt savu dzīvi, vai ne? Mola teica.

-    Es jau atzinu, ka tā bija kļūda! aizkaitināts atcirtu. Ko vēl tu gribi?

-    Vai tu varēsi atdot viņai parādu? iejaucās Fela, pirms mana vārdu apmaiņa ar Molu bija kļuvusi pārāk ugunīga.

-     Godīgi sakot, nezinu, es atbildēju. Ja kaut cik veiksies un ja pavadīšu “Frakcijā” garas nakts stundas, varbūt spēšu līdz dimestra beigām sagrabināt vajadzīgo summu.

Es nepateicu visu patiesību. Kaut gan pastāvēja iespēja, ka spēšu samaksāt Felai, bija pilnīgi skaidrs, ka nespēšu nopelnīt arī nākamā dimestra mācību maksai. Es negribēju sabojāt visiem vakaru, atzīstot, ka Ambrozs tomēr ir uzvarējis. Piespiezdams mani milzum daudz laika iztērēt gramma pagatavošanai, viņš mani būtībā bija izspiedis no Uni­versitātes.

Fela piešķieba galvu. Kas notiks, ja tu nevarēsi viņai samaksāt?

-     Nekas labs, drūmi noteica Vilems. Ne jau velti to sievieti ir iesaukuši par Dēmonu Devi.

-     īsti nezinu, es atbildēju. Viņa var pārdot manas asinis. Viņa teica, ka zinot kādu, kurš vēlas tās nopirkt.

-    Es esmu pārliecināta, ka viņa to nedarītu! iesaucās Fela.

-    Man nebūtu iemesla viņai pārmest, es teicu. Kad piekritu šim darījumam, es zināju, kādas sekas ir iespējamas.

-    Bet viņa…

-    Tā gluži vienkārši ir iekārtota pasaule, es apņēmīgi sacīju, nevē­lēdamies apspriest šo jautājumu vairāk, nekā vajadzīgs. Gribēju, lai vakars beigtos patīkamā noskaņojumā. Tagad es ar prieku gaidu, kad beidzot varēšu kārtīgi izgulēties pats savā gultā. Paskatījos apkārt un redzēju, ka Vilems un Simmons pauž gurdu piekrišanu. Tiksimies visi rīt! Nenokavējiet!

*   * *

Tovakar es ar patiku izbaudīju savas šaurās gultas greznību mazajā Ankera viesnīcas istabā. Kādā nakts brīdī pamodos, sajutis pie ādas metāla saltumu. Pasmaidīju, pagriezos uz sāniem un atkal ieslīgu svēt­laimīgā miegā.

NĀKAMAJĀ VAKARĀ es rūpīgi sakārtoju ceļamaisu, cītīgi domādams, vai neesmu aizmirsis kādu svarīgu iekārtas piederumu. Kad pārbaudīju visu trešoreiz, pie durvīm atskanēja klauvējiens.

Atvēris durvis, ieraudzīju aiz tām stāvam apmēram desmit gadus vecu zēnu, kas strauji elpoja. Viņš uzmeta ašu skatienu maniem matiem un šķita atvieglots. Vai tu esi Kouts?

-    Kvouts, es izlaboju. Jā, tas es esmu.

-    Man jānodod tev ziņa. Zēns iebāza roku kabatā un izvilka apspurušu papīra gabalu.

Es pastiepu roku, bet zēns soli atkāpās un papurināja galvu. Dāma solīja, ka tu man iedošot džotu, ja es tev to atnesīšot.

-    Šaubos gan, es teicu, nenolaizdams roku. Parādi man zīmīti! es teicu. Ja tā patiešām ir man, es tev iedošu puspeniju.

Zēns pikti pablenza uz mani un ielika papīra gabalu man rokā.

Tas nebija pat aizzīmogots, tikai divreiz pārlocīts uz pusēm. Tur­klāt papīrs bija mazliet mitrs. Paskatījies uz nosvīdušo zēnu, es sapratu iemeslu.

Zīmītē bija rakstīts:

“Kvout!

Laipni lūdzu Tevi šodien ierasties vakariņās! Man tevis ir ļoti pietrūcis. Gribu tev pastāstīt pacilājošu vēsti. Lūdzu, atnāc uz satikšanos “Mucā un Mežakuilī” piektā zvana laikā.

Gaidīšu,

Denna.

P.S. Es apsolīju zēnam puspeniju.”

-   Piektā zvana laikā? es noprasīju. Pie Dieva pārogļotajām plauks­tām! Cik ilgi tu nāci šurp? Ir jau noskanējis sestais zvans!

-              Tā nav mana vaina, zēns atbildēja, pikti skatīdamies uz mani.

-    Es tevi meklēju stundām ilgi. Enkurā, viņa man teica. Aiznes to Koutam uz Enkuru viņā upes pusē. Bet šitā vieta nemaz nav pie upes. Un uz izkārtnes nekāds enkurs nav redzams. Kā tad es varēju to atrast?

-   Varēji kādam pajautāt! es iesaucos. Sasodītais zeņķi, kā tu varēji būt tik neaptēsts? Apspiedu dedzīgu vēlēšanos sagrābt viņu aiz rīkles un savaldīdamies dziļi ievilku elpu.

Paskatījos pa logu, aiz kura biezēja vakara krēsla. Pēc nepilnas pus­stundas mani draugi pulcēsies mežā pie ugunskura bedres. Man vairs nebija laika aiziet līdz Imrei.

-     Nu labi, es teicu, cik rāmi vien spēju. Izvilku zīmuļa galu un uzrakstīju dažas rindas lapiņas otrā pusē.

“Denna!

Man ārkārtīgi žēl. Tavs ziņnesis atrada mani tikai pēc sestā zvana. Viņš ir nepārspējami neaptēsts.

Man arī Tevis ir ļoti pietrūcis, un es apsolu būt pilnīgi Tavā rīcībā rīt jebkurā dienas vai vakara stundā. Sūti puiku atpakaļ pie manis ar atbildi, kad un kur varam satikties.

No sirds,

Kvouts.

P.S. Ja tas zeņķis mēģina izspiest Tev naudu, dod viņam pa ausi. Samaksu viņš dabūs, kad atnesīs uz “Ankeru” Tavu atbildi, ja vien neapmaldīsies vai ceļā to neapēdīs.”

Aizlocīju lapiņu un uzspiedu locījuma vietai mīkstu sveces vasku.

Aptaustīju savu maku. Pēdējā mēneša laikā biju lēnām iztērējis abus Devi aizdotos talantus. Biju izdevis naudu par dažādiem sīkumiem pārsējiem, kafiju un šovakar vajadzīgajiem piederumiem.

Līdz ar to manā rīcībā bija vairs tikai četri peniji un vientuļš šims. Uzmetu ceļamaisu plecā un liku zēnam sekot man lejā pa kāpnēm.

Pamāju sveicienu Ankeram, kas stāvēja aiz letes, un pagriezos pret zēnu. Nu, tā! es teicu. Šurpnācienu tu galīgi salaidi grīstē, tomēr es došu tev iespēju laboties. Izvilku no kabatas trīs penijus un parādīju tos viņam. Tagad tu skriesi atpakaļ uz “Mucu un Mežakuili”, atra­dīsi sievieti, kura tev iedeva šo zīmīti, un atdosi to viņai. Papurināju salocīto papīru viņam acu priekšā. Viņa atsūtīs atbildi. Tu atnesīsi to šurp un iedosi tur tam cilvēkam! Es norādīju uz Ankeru. Un viņš tev iedos naudu.

-     Es neesmu idiots! zēns atbildēja. Papriekš gribu dabūt savu puspeniju.

-    Arī es neesmu idiots! es atcirtu. Tu dabūsi visus trīs penijus, kad atnesīsi šurp viņas atbildi.

Zēns uzmeta man naidīgu skatienu, tad drūmi pamāja ar galvu. Iedevu viņam zīmīti, un viņš izskrēja pa durvīm.

-   Tas puika izskatījās tāds kā apdullis, kad ieradās šeit, Ankers sacīja.

Es papurināju galvu. Viņš ir stulbs kā zābaks. Es viņam labprāt

neuzticētu neko, bet viņš zina, kāda tā sieviete izskatās. Nopūtos un uzliku uz letes trīs penijus. Es būtu ļoti pateicīgs, ja jūs izlasītu to zīmīti un pārliecinātos, ka puika nemānās.

Ankers uzmeta man bažīgu skatienu. Bet ja nu tā ir, hm, personīga rakstura vēstule?

-    Tad es no prieka uzdejošu džigu, es teicu. Bet, starp mums runājot, es par to ļoti šaubos.

*   * *

Kad aizgāju līdz norunātajai vietai mežā, saule bija jau norietējusi. Vilems jau kurināja uguni lielajā ugunskura bedrē. Stundas ceturksni mēs abi darbojāmies, vākdami malku, lai tās pietiktu vairākām stun­dām.

Drīz ieradās Simmons, vilkdams garu nokaltuša zara gabalu. Mēs trijatā salauzām to daļās un nervozi pārmijām nenozīmīgus vārdus, līdz starp kokiem parādījās Fela.

Viņas garie mati bija uzsprausti, atstājot graciozo kaklu un plecus kailus. Viņas acis bija tumšas un mute mazliet sārtāka nekā parasti. Garais, melnais tērps bija saņemts ap tievo vidukli un apaļīgajiem gur­niem. Itin atsegtas bija arī -viņas krūtis krāšņākās, kādas es savā jau­najā mūžā biju redzējis.

Mēs visi blenzām uz viņu, bet viscītīgāk blenza Simmons. Oho! viņš iesaucās. Tas ir, es gribēju teikt, ka agrāk tu biji visskaistākā sieviete, kādu man gadījies redzēt. Nezināju, ka tev ir iespēja iet vēl tālāk! Viņš iesmējās savus zēniskos smieklus un izstiepa abas rokas pret Felu. Paskaties pati! Tu esi nepārspējama!

Fela pietvīka un novērsa skatienu, izskatīdamās acīmredzami apmie­rināta.

-    Tev šovakar būs jādara pats grūtākais, es viņai teicu. Man ļoti nepatīk lūgt, bet…

-    Bet tu esi vienīgā neatvairāmi pievilcīgā sieviete, kādu mēs pazīs­tam, Simmons teikuma vidū iečiepstējās. Mūsu rezerves plāns bija ieģērbt Vilemu kleitā. Bet tas nebūtu labākais.

Vilems pamāja ar galvu. Piekritu.

-    Tikai tevis dēļ! Felas lūpas savilkās ironiskā smaidā. Kad es teicu, ka palieku tev pakalpojumu parādā, man ne prātā nenāca, ka tu

sūtīsi mani uz satikšanos ar citu vīrieti. Smaids kļuva mazliet sājāks.

-    Turklāt vēl ar Ambrozu!

-    Tev būs viņš jāpacieš tikai stundu vai divas. Ja iespējams, mēģini aizvest viņu uz Imri, bet derēs ari cita vieta vismaz simt jardu attālumā no “Ponija”.

Fela nopūtās. Par to es vismaz dabūšu vakariņas. Viņa paskatījās uz Simmonu. Man patīk tavi zābaki.

Simmons pasmaidīja. Tie ir jauni.

Atskanēja soļi, un es pagriezos atpakaļ. Starp mums nebija vienīgi Molas, taču cauri soļu skaņai es dzirdēju klusinātas balsis un aizkaitināts sakodu zobus. Droši vien tur pastaigājās kāds mīlas pārītis, priecādamies par sezonai neparasti silto laiku.

Mūsu pulciņu neviens nedrīkstēja ieraudzīt kopā vismaz šovakar ne. Tas varētu izraisīt pārāk daudz jautājumu. Gribēju steigties uz nācēju pusi un aizšķērsot viņiem ceļu, bet tad pazinu Molas balsi. Pagaidi tepat, kamēr es visu paskaidrošu! viņa teica. Lūdzu! Tikai pagaidi! Tā būs vienkāršāk.

-    Lai viņš piedzīvo trakuma lēkmi un redz zibeņus divpadsmit krā­sās! no tumsas atskanēja pazīstama sievietes balss. Manis pēc lai viņš kaut izvemj pats savas aknas!

Es spēji apstājos. Zināju, ka pazīstu otras nācējas balsi, taču netiku skaidrībā, kam tā pieder.

Mola iznāca no tumšā koku aizsega. Viņai blakus iznira sīks stāvs ar īsiem, gaiši rudiem matiem. Devi.

Apstulbis stāvēju, kamēr Mola pienāca tuvāk, izstiepusi rokas lūdzošā žestā, un sāka ātri runāt: Kvout, es pazīstu Devi jau no seniem laikiem! Kad atnācu uz Universitāti kā jauniņā, viņa man palīdzēja iejusties un daudz ko uzzināt. Tas bija toreiz, pirms viņa… aizgāja projām.

-    Pirms mani izslēdza, Devi lepni izlaboja. Es par to nekaunos.

Mola steigšus turpināja: Pēc tā, ko tu vakar teici, man likās, ka ir

noticis pārpratums. Kad es iegriezos pie viņas, lai to pajautātu… Mola paraustīja plecus. Gribot negribot atklājās viss stāsts. Viņa gribēja palīdzēt.

-    Es gribu gabalu no Ambroza, Devi teica. Izrunājot šo vārdu, viņas balsi ieskanējās salts naids. Mana palīdzība te ir mazsvarīga.

Vilems neveikli nokremšļojās. Vai es nemaldīšos, ja teikšu…

-     Viņš sit savas palaistuves! Devi viņu strupi pārtrauca. Ja es varētu to augstprātīgo nelieti nogalināt un tikt cauri sveikā, es jau sen būtu to izdarījusi. Viņa paskatījās Vilemam tieši acis. Un, jā, mums ir pagātne. Un, nē, tā nav tava darīšana. Vai ar to tev pietiek?

Iestājās saspringts klusums. Vilems pamāja ar galvu, piesardzīgi sa­glabādams neitrālu sejas izteiksmi.

Devi pagriezās un paskatījās uz mani.

-    Devi, es īsi paklanījos pret viņu. Piedod!

Viņa pārsteigumā samirkšķināja acis. Nu, tas tikai ir kaut kas! Viņas balsī skanēja dzēlīgs sarkasms. Varbūt tev galvā tomēr ir kāda drusciņa smadzeņu.

-    Es domāju, ka nevaru tev uzticēties, es teicu. Bet maldījos un to nožēloju. Tā nebija gudrākā doma, kas radusies manā prātā.

Devi ilgi raudzījās manī. Mēs neesam draugi, viņa noskaldīja ar tikpat ledainu sejas izteiksmi. Bet, ja pēc šī visa tu vēl būsi dzīvs, mēs aprunāsimies.

Devi paskatījās man garām, un viņas seja atmaiga. Mazā Fela! viņa iesaucās, aizsteidzās man aiz muguras un cieši apskāva Felu. Jūs visas esat izaugušas! Viņa atkāpās un nomēroja Felu ar atzinīgu skatienu no soļa attāluma. Ak mūžs, tu taču izskaties kā visīstākā Modegas palaistuve! Viņam tas ļoti patiks.

Fela smaidīdama apgriezās apkārt, un viņas tērpa apakšmala noplandīja gaisā. Nav slikti, ja kādreiz ir iegansts uzposties!

-              Tev vajadzētu uzposties biežāk un pašai sevis dēļ, Devi teica.

-    Un labāku vīriešu, nevis Ambroza dēļ.

-     Es esmu bijusi ļoti aizņemta. Esmu atradinājusies no pucēšanās. Man vajadzēja veselu stundu, lai atcerētos, kā jāsakārto mati. Vai vari dot kādu padomu? Fela mazliet pacēla rokas gar sāniem un lēni pagriezās apkārt.

Devi vērtējoši nopētīja viņu no galvas līdz kājām. Tu tāpat jau izskaties labāk, nekā viņš ir pelnījis. Bet tev nav nekādu rotu. Vajadzētu kādu mirdzošu akcentu.

Fela paskatījās uz savām rokām. Gredzeni nesaderas ar cimdiem, viņa teica. Un man nebija nekā piemērota, ko nēsāt pie kleitas.

-    Nu tad ņem! Devi piešķieba galvu un sataustīja kaut ko sev ma­tos vispirms vienā, tad otrā pusē. Tad viņa piegāja Felai tuvāk. Ai, cik tu esi gara, pieliecies!

Kad Fela atkal izslējās taisni, viņas galvu rotāja auskari, kas šūpoda­mies atstaroja ugunskura gaismu.

Devi atkāpās un izdvesa neapmierinātu nopūtu. Un nevar noliegt, ka tev tie piestāv labāk! Viņa pikti papurināja galvu. Ak mūžs, sieviete! Būtu man tādi pupi kā tev, es jau būtu iekarojusi pusi pasau­les!

-    Kopā ar mani, Simmons jūsmīgi piebilda.

Vilems skaļi iesmējās, tad paslēpa seju plaukstās un atkāpās soli tālāk no Simmona, purinādams galvu un cenzdamies izlikties, ka viņam nav nekā kopīga ar blakus stāvošo svešinieku.

Devi pameta skatienu uz Simmona nekautro, puicisko smīnu un atkal pievērsās Felai. Kas tas ir par idiotu?

Es uztvēru Molas skatienu un ar žestu paaicināju viņu tuvāk, lai mēs varētu aprunāties. Tev tas nebija jādara, tomēr paldies! Tas ir liels atvieglojums, ja man nav jādomā, ka viņa kaut kur perina ļaunus plā­nus pret mani.

-    Neesi tik pārliecināts, Mola drūmi teica. Es nekad nebiju redzē­jusi viņu tik niknu. Tā ir nejēdzība, ka jūs abi esat sagājuši ragos. Jums ir daudz līdzības.

Es pametu skatienu pāri ugunskura bedrei uz Vilemu un Simmonu, kas uzmanīgi tuvojās Devi un Felai. Es par tevi daudz esmu dzirdē­jis, Vilems teica, skatīdamies uz Devi. Biju domājis, ka tu esi ga­rāka.

-    Un kā tev tas padodas? Devi sausi atjautāja. Tas ir, domāšana?

Es savēcināju rokas, lai pievērstu pārējo uzmanību. Ir jau vēls! es

teicu. Mums jāsāk rīkoties.

Fela piekrītoši pamāja. Es drošības pēc gribu tur ierasties laikus. Viņa nervozi saraustīja pirkstaiņus. Vēliet man veiksmi!

Mola piegāja pie Felas un aši apskāva viņu. Viss būs labi. Uzturies ar viņu publiskā vietā! Cilvēku klātbūtnē viņš uzvedīsies labāk.

-    Centies jautāt par viņa dzeju! Devi ierosināja. Par to viņš runās daudz un ilgi.

-Ja viņš kļūst nepacietīgs, paslavē vīnu! ieteica Mola. Saki kaut ko tādu: “Ai, kā es gribētu vēl vienu glāzi, bet baidos, ka tas man sakāps galvā.” Viņš nopirks veselu pudeli un centīsies saliet to tev iekšā.

Devi pamāja ar galvu. Tas viņu atturēs no tevis vēl vismaz pus­stundu. Viņa pasniedzās un uzvilka Felas kleitas augšdaļu mazliet augstāk. Sāc atturīgāk un uz vakariņu beigām mazliet pavelc to uz augšu. Palaikam noliecies uz priekšu. Darbojies ar pleciem. Ja viņš redzēs arvien vairāk, tad nospriedīs, ka viss notiek un notiks. Tas viņu atturēs no grābstīšanās.

-    Kaut ko tik satriecošu es vēl neesmu redzējis, Vilems klusi teica.

-    Vai visas pasaules sievietes slepenībā pazīst cita citu? Simmons noprasīja. Jo tas daudz ko izskaidrotu.

-             Arkanumā mēs esam tikai nepilns simts, Devi ar nepatiku atmeta.

-    Viņi sagrūž visas sievietes vienā “Steliņģu” spārnā, vienalga, vai mēs gribam vai negribam tur dzīvot. Kā lai mēs nepazītu cita citu?

Es piegāju pie Felas un iedevu viņai tievu ozola zariņu. Kad mēs būsim beiguši, došu tev signālu. Un tu dod man zīmi, ja viņš sadomā tevi pamest.

Fela savilka uzacis. Tādu teicienu sieviete var uztvert kā noniecinā­jumu, viņa teica, tad pasmaidīja un iebāza zariņu vienā no melnajiem, garajiem cimdiem. Auskari atkal sašūpojās un spoži iemirdzējās. Tie bija smaragdi. Gludas smaragda lāsītes.

-    Skaisti auskari, es teicu Devi. Kur tu tos dabūji?

Viņa savilka acis šaurāk, it kā nebūtu skaidrībā, apvainoties vai ne.

-     No kāda jauna, glīta zēna, kurš tādā veidā nokārtoja savu parādu, viņa atbildēja. Bet tā nepavisam nav tava darīšana.

Es paraustīju plecus. Jautāju tikai ziņkārības pēc.

Fela pamāja mums ar roku un devās projām, taču nebija nogājusi pat dažus soļus, kad Simmons piesteidzās viņai blakus. Neveikli smaidīdams un žestikulēdams, viņš pateica dažus vārdus un kaut ko iedeva Felai. Viņa pasmaidīja un iebāza to garajā, melnajā pirkstainī.

Es pagriezos pret Devi. Ja pareizi saprotu, tev mūsu plāns ir zināms?

Viņa apstiprinoši pamāja. Cik tālu ir līdz viņa istabām?

-    Mazliet vairāk par pusjūdzi, es atbildēju ar tādu kā vainas apziņu.

-    Izslīde…

Devi ar strupu žestu mani pārtrauca. Es pati protu rēķināt! viņa atcirta.

-    Protams. Es norādīju uz savu ceļamaisu, kas gulēja blakus uguns­kura bedrei. Tur iekšā ir vasks un māls. Iedevu viņai tievu bērza zariņu. Kad būsim vietā, es došu zīmi. Sāc ar vasku. Cītīgi darbojies pusstundu, tad dod signālu un pārej pie māla. Veltī mālam vismaz vienu stundu.

Devi nicīgi nosēcās. Kad aiz muguras deg liels ugunskurs? Man vajadzēs, augstākais, piecpadsmit minūtes.

-    Saproti, var taču būt, ka tas nav noslēpts viņa zeķu atvilktnē. Tas var būt ieslēgts vietā, kur nepiekļūst gaiss.

Devi ar rokas mājienu raidīja mani projām. Es pati zinu, kas darāms.

Es īsi paklanījos. Atstāju to tavās prasmīgajās rokās!

-    Un viss? Mola sašutusi noprasīja. Man tu lasīji lekciju stundas garumā! Un vēl pārbaudīji mani!

-     Mums nav laika, es vienkārši atbildēju. Un tu būsi tepat un palīdzēsi, ja vajadzīgs. Turklāt man ir aizdomas, ka Devi ir viena no nedaudzajiem cilvēkiem, kuru simpātijas spējas ir augstākas nekā man.

Devi uzmeta man drūmu skatienu. Aizdomas? Es tevi sakāvu kā beidzamo nīkuli! Tu bija mana raustāmā simpātijas lelle!

-    Tas bija pirms divām dienkopām, es teicu. Kopš tā laika esmu iemācījies daudz ko jaunu.

-    Raustāmā lelle? Simmons jautāja Vilemam. Vilems ar kustībām paskaidroja teikto, un abi iesmējās.

Es pamāju Vilemam. Ejam!

Pirms izgājām no klajuma, Simmons man iedeva mazu trauciņu.

Es izbrīnījies to apskatīju. Manā apmetņa kabatā jau bija šāds alķī­mijas maisījums. Kas tas ir?

-    Tikai ziede, ja tu gadījumā apdedzinātos, Simmons paskaidroja. Bet, ja tu to samaisīsi ar mīzaliem, tā pārvērtīsies par konfekti. Viņa seja bija nopietna un bezkaislīga. Par ļoti garšīgu konfekti.

Arī es saglabāju nopietnību. Tieši tā, ser.

Mola neizpratnē skatījās uz mums. Devi uzkrītoši nepievērsa mums uzmanību un sāka likt ugunskurā malku.

*   * *

Stundu vēlāk mēs ar Vilemu sēdējām “Zelta Ponijā” un spēlējām kārtis. Ēdamzāle bija gandrīz pilna, un arfiste atskaņoja tīri ciešamu “Maigo zie­mas rudzu” versiju. Telpā dūca sarunas, bagātie apmeklētāji spēlēja azart­spēles, dzēra un sarunājās par to, par ko bagātie mēdz runāt. Kā pareizi iekaustīt staļļa puiku, es nodomāju. Vai kā ērtāk pavest muižas istabeni.

“Zelta Ponijs” nebija vieta, kas atbilstu manai gaumei. Apmeklētāji šeit bija pārāk izsmalcināti, dzērieni pārāk dārgi, un mūziķi patīkamāki acij nekā ausij. Par spīti tam visam, biju nācis šurp regulāri jau gandrīz divas dienkopas, izlikdamies, ka cenšos tikt augstāk pa sociālajām kāp­nēm. Tāpēc nevienam nebija iemesla brīnīties, kāpēc es šajā konkrētajā vakarā atrodos šeit tieši.

Vilems iedzēra malku un sajauca kārtis. Mans dzēriena kauss stāvēja uz galda pusizdzerts un silts. Tajā bija tikai vienkāršs gaišais alus, bet “Ponija” iespaidīgo cenu dēļ mana kabata tagad bija gandrīz tukša.

Vilems vēlreiz izdalīja kārtis. Es satvēru savējās ļoti uzmanīgi, jo Simmona alķlmiskais brūvējums bija padarījis manus pirkstus diezgan lipīgus. Tikpat sekmīgi mēs būtu varējuši spēlēt ar tukšām kārtīm. Es vilku un metu tās galdā uz labu laimi, izlikdamies, ka koncentrēju domas spēlei, taču īstenībā saspringti gaidīju un klausījos.

Vienubrīd sajutu acs kaktiņā tādu kā ieniezēšanos un izstiepu pirk­stus, lai to paberzētu, tomēr pēdējā brīdī attapos un paliku sēžam ar pusceļā paceltu roku. Vilems izbiedētām acīm skatījās uz mani no galda otras puses un tikko jaušami, bet noteikti papurināja galvu. Bridi es nekustīgi sēdēju un tad nolaidu roku lejā.

Es tik apņēmīgi centos izturēties nevērīgi, ka gaidītais kliedziens ārā uz ielas mani patiešām izbiedēja. Tas pāršķēla kluso sarunu murdoņu, un spalgajā balsī skanēja neapvaldīta panika: Deg! Deg!

Visi “Ponija” apmeklētāji uz mirkli sastinga. Tā allaž mēdz notikt, ja cilvēki ir apjukuši un izbiedēti. Brīdi tie lūkojas apkārt, paosta gaisu un domās sev jautā: “Vai kāds tiešām kliedza, ka deg?”, vai arī: “Deg? Kur deg? Vai šeit?”

Es ilgāk nevilcinājos. Pielēcu kājās, izlikos izmisīgi skatāmies apkārt, it kā censtos ieraudzīt uguni. Kad ēdamzālē sakustējās arī pārējie, es jau skrēju uz kāpņu pusi.

-    Deg! ārā skanēja jauni kliedzieni. Ak Dievs! Ugunsgrēks!

Slepenībā smaidīdams, es klausījos, kā Bazils pārcentīgi spēlē savu

mazo lomu. Nepazinu viņu tik labi, lai uzticētu viņam visu kopējo plānu, taču bija svarīgi, lai kāds pamanītu uguni jau agri un es varētu sākt rīkoties. Es nepavisam nevēlējos nejauši nodedzināt pusi no viesnī­cas.

Uzskrējis kāpņu augšgalā, pārlaidu skatienu “Zelta Ponija” otrajam stāvam. Aiz muguras kāpnēs es jau dzirdēju dimdošu soļu troksni. Daži turīgie viesnīcas klienti vēra vaļā durvis un skatījās gaitenī.

No Ambroza durvju apakšas ārā plūda nelielas dūmu grīstes. Teicami!

-    Izskatās, ka tas ir tur! es iesaucos, iebāzu roku vienā no apmetņa kabatām un metos uz viņa durvju pusi.

Garajās dienās, ko biju pavadījis, pārmeklējot Arhīvus, es biju atradis daudzas interesantas norādes attiecībā uz artefakcijas prasmēm. Starp tām bija arī elegants artefakcijas paņēmiens, ko sauca par aplenkuma akmeni.

Tas darbojās pēc pašiem vienkāršākajiem simpātijas pamatprinci­piem. Stops glabā enerģiju un to izmanto, lai aizšautu bultu pēc iespējas tālāk un pēc iespējas ātrāk. Aplenkuma akmens bija ar zīmēm apstrādāts svina gabals, kas glabā enerģiju un to izmanto, lai pārvietotu pats sevi apmēram sešu collu attālumā ar mūru dragājamās ierīces spēku.

Noskrējis pusi no gaiteņa, es apstājos un ar plecu piespiedu Ambroza istabas durvis. Devu tām triecienu arī ar aplenkuma akmeni, ko paslēptu turēju plaukstā.

Biezās koka durvis ieliecās kā mucas sāns, kas dabūjis triecienu ar kalēja veseri. Gaitenī atskanēja elsas un baiļu saucieni. Es iemetos istabā, cenzdamies apslāpēt gandarījuma smīnu sejā.

Ambroza dzīvojamā istaba bija tumša, un vēl tumšāku to padarīja piedūmotais gaiss. Tālāk pa kreisi es redzēju zibošas uguns liesmas. Pēc sava iepriekšējā apciemojuma sapratu, ka tā ir viņa guļamistaba.

-    Ehei! es iesaucos. Vai tur kāds ir? Uzmanīgi izvēlējos balss tembru. Tai vajadzēja būt drosmīgai, bet raižpilnai. Protams, bez panikas. Galu galā es taču biju visu šo notikumu varonis.

Guļamistabā biezi dūmi mijās ar oranžām liesmām un koda man acīs. Pie sienas stāvēja masīva koka kumode, tik liela kā “Frakcijas” darbgalds. Ap atvilktņu malām vijās un plandījās liesmas. Acīmredzot Ambrozs patiešām glabāja atdarinājumu savā zeķu atvilktnē.

Paķēris tuvāko krēslu, es triecu to pret logu, pa kuru biju ierāpies pirms neilga laika. Atbrīvojiet ielu! es iesaucos.

Visspēcīgāk dega apakšējā atvilktne, un, kad es to atrāvu vaļā, gruz­došās drēbes kāri uztvēra gaisu un uzliesmoja. Es saodu degošu matu smaku un cerēju, ka neesmu apdedzinājis uzacis. Nevēlējos vairākus mēnešus staigāt ar pastāvīgu izbrīna izteiksmi sejā.

Pēc sākotnējā uzliesmojuma es dziļi ievilku elpu, paspēru soli uz priekšu un ar kailām rokām izrāvu smago koka atvilktni no kumodes. Virspusē gruzdēja nomelnējušas drānas, bet, skriedams pie loga, es dzir­dēju, ka atvilktnes dibenā pret koku grabēdams sitas kaut kas ciets. Izsviedu atvilktni pa logu, un drēbju gabali vējā sparīgi uzliesmoja.

Nākamo es izrāvu augšējo atvilktni labajā pusē. Līdzko tā bija izvilkta no kumodes, dūmi un liesmas gāzās nepārtrauktā straumē. Kad abas šīs atvilktnes bija izrautas, tukšā vieta kumodes iekšpusē izveidoja primi­tīvu skursteni, kas nodrošināja ugunij vajadzīgo gaisu. Kad izsviedu pa logu otru atvilktni, skaidri dzirdēju dobjo liesmu rūkoņu, ugunij uzbrū­kot lakotajam kokam un izplešoties pār kumodē noglabātajām drēbēm.

Lejā uz ielas ugunsgrēks bija pievilinājis cilvēkus, kuri darīja, ko spēja, lai apdzēstu degošos priekšmetus. Pulciņa vidū grozījās Simmons, ar jaunajiem, naglotajiem zābakiem bradādams pa nomelnējušajām drazām kā zēns, kas pēc pirmā pavasara lietus jūsmīgi šļakstinās pa peļķēm. Ja arī vaska lelle būtu pārcietusi kritienu, pēc šāda uzbrukuma tā noteikti būtu pagalam.

Stāvoklis bija acīmredzami nopietns. Devi jau pirms divdesmit minū­tēm bija man signalizējusi, darot zināmu, ka ir jau mēģinājusi iedarbo­ties uz vaska lelli. Tā kā rezultāta nebija, kļuva skaidrs, ka Ambrozs ir izmantojis manas asinis, lai pagatavotu manu atdarinājumu no māla. Parasts ugunsgrēks to nespētu iznīcināt.

Citu pēc citas es izrāvu arī pārējās atvilktnes un izmetu tās uz ielas, apstājies tikai uz bridi, lai norautu no Ambroza gultas biezos samta aizkarus un ievīstītu tajos rokas, ko vajadzēja pasargāt no karstuma. Tā varētu likties tīrā sīkmanība, taču man tas bija svarīgi. Es ļoti baidījos apdedzināt rokas. No tām bija atkarīga ikviena mana nopelnītā monēta.

Urā sīkmanība bija tā, ka atceļā uz kumodi es ar kāju iespēru pa naktspodu. Tas bija dārgs darinājums no smalka, glazēta māla. Naktspods apgāzās un lēkādams aizripoja pa grīdu, līdz atsitās pret kamīna stūri un saplīsa. Lieki piebilst, ka tas, kas izšļakstījās pa Ambroza paklājiem, nebija nekāda saldā konfekte.

Liesmas plandījās tukšo atvilktņu vietās, apgaismodamas istabu, un pa izsisto logu pieplūda gaiss. Beidzot istabā iesteidzās vēl kāds dros­minieks. Aptinis rokas ar vienu no Ambroza gultas pārklājiem, viņš palī­dzēja man izsviest ārā atlikušās kumodes atvilktnes. Darbs bija karsts un netīrs, un, kaut arī mēs darbojāmies divatā, es beigās klepoju un rīstījos.

Pēc nepilnām trim minūtēm viss bija galā. Daži attapīgākie bāra pat­roni ieradās ar ūdens krūzēm un aplēja joprojām degošo tukšās kumo­des karkasu. Es izsviedu gruzdošās samta aizkaru skrandas pa logu un uzsaucu: Uzmanīgi tur, lejā! -, lai Simmons zinātu, ka no audumu kaudzes jāizņem mans aplenkuma akmens.

Atnācēji iededza lampas, un dūmi izklīda, atstājot vietu vēsam nakts gaisam, kas ieplūda pa izsisto logu. Istabā iesteidzās vēl citi, kas gri­bēja palīdzēt vai vienkārši blenzt, vai pakulstīt mēli. Pārsteigtu skatītāju bariņš sapulcējās ap Ambroza istabas uzlauztajām durvīm, un es izklai­dīgi prātoju, kādas valodas varētu izraisīt mans šāvakara priekšnesums.

Tagad, kad istaba bija apgaismota, es aplūkoju uguns nodarītos pos­tījumus. Kumode bija pārvērtusies apdegušu dēļu būrī, un sienas apme­tums aiz tās bija saplaisājis un uzpūties. Baltos griestus izraibināja platas melnu sodrēju joslas.

Ģērbistabas spogulī ieraudzīju savu attēlu un apmierināts pārlieci­nājos, ka manas uzacis nav īpaši cietušas. Izskatījos pamatīgi izspūris un noskrandis, un manu seju klāja sviedri un tumši pelni. Melnajā sejā spilgti izcēlās acu baltumi.

Atnāca Vilems un palīdzēja man pārsiet kreiso roku. Tā nebija īsti apdegusi, taču es zināju, ka izskatītos savādi, ja es dotos projām, pilnīgi neskarts. Ja neņem vērā dažus apsvilušus matus, lielākais kaitējums man bija piedurknēs izdedzinātie caurumi. Vēl viens sabojāts krekls. Ja tā turpināsies, līdz dimestra beigām būšu palicis kails.

Apsēdos uz gultas malas un noskatījos, kā cilvēki nes arvien jaunas krūzes un lej ūdeni uz kumodes atliekām. Norādīju uz gruzdošu griestu siju, un viņi aplēja arī to. Koks spēji iešņācās, un gaisā savērpās tvaiku un dūmu mutulis. Cilvēki nāca un gāja, skatījās uz postažu, kratīja galvu un pārmija satrauktas piezīmes.

Kad Vilems beidza likt man pārsēju, pa izsisto logu ieplūda auļo­jošu pakavu klaudzoņa pret bruģakmeņiem, uz bridi noslāpējot nagloto zābaku sparīgo dunu.

Pēc nepilnas minūtes es izdzirdēju gaiteni Ambroza balsi. Dieva dēļ, kas te notiek? Vācieties projām! Projām!

Lamādamies un grūstīdams sanākušos cilvēkus, Ambrozs iebrāzās istabā. Ieraudzījis mani sēžam uz gultas, viņš spēji apstājās. Ko tu meklē manās istabās? viņš noprasīja.

-     Ko? es atjautāju un paskatījos apkārt. Šīs ir tavas istabas? Nebija viegli ielikt balsi atbilstošo pārsteiguma un sašutuma devu, jo dūmi joprojām kairināja rīkli. Es apdedzinājos, glābdams tavas mantas?

Ambroza acis savilkās šaurāk, un viņš piegāja pie nomelnējušās ku­modes atliekām. Viņš pameta ašu skatienu uz mani, un viņa acis pie­pešā atklāsmē iepletās platas. Es apspiedu smīnu, kas lauzās uz lūpām.

-    Vācies ārā no šejienes, netīrais, zaglīgais Rū! viņš indīgi izgrūda.

-    Zvēru: ja kaut kas būs pazudis, es tevi nodošu konsteblam! Panākšu, lai tevi tiesā pēc dzelzs likuma, un noskatīšos, kā tevi pakar!

Es ievilku elpu, lai atbildētu, tad sāku nevaldāmi klepot, un man vajadzēja apmierināties ar naidīgu skatienu.

-    Labi nostrādāts, Ambroz! Vilems dzēlīgi teica. Tu viņu pieķēri. Viņš nozaga tavu ugunsgrēku!

Iejaucās kāds no skatītājiem: Pareizi, liec viņam atdot to atpakaļ!

-   Vācies ārā! Ambrozs nodārdināja saniknots un sarkanu seju. Un ņem līdzi to netīro smerdeli, citādi es jūs abus noslānīšu pēc nopelniem! Redzēju, ka klātesošie neizpratnē raugās uz Ambrozu, satriekti par viņa izturēšanos.

Veltīju viņam ilgu, lepnu skatienu, spēlēdams iecerēto ainu līdz galam.

-    Bet, lūdzu! es ar aizskartu pašcieņu sacīju un devos ārā no istabas, rupji pagrūzdams viņu nost no ceļa.

Aiziedams redzēju, ka pa Ambroza istabas salauztajām durvīm grī­ļodamies iesteidzas resns, sārts, vestē ģērbies vīrietis. Es pazinu viņā “Zelta Ponija” īpašnieku.

-    Nolādēts, kas šeit notiek? viņš noprasīja.

-    Sveces var kļūt bīstamas, es teicu un, paskatījies pār plecu atpa­kaļ, sastapu Ambroza skatienu. Nudien, cilvēk, pārmetoši sacīju viņam, es nesaprotu, ko tu domāji! No Arkanuma locekļa gan varētu gaidīt vairāk saprašanas!

*   * *

Vilems, Mola, Devi un es sēdējām ap mūsu izdegušo ugunskuru, kad beidzot izdzirdējām mežā soļu troksni. Fela joprojām bija eleganti ģēr­busies, bet mati viņai bija atlaisti vaļā. Simmons gāja viņai cieši blakus, izklaidīgi pieturēdams pameža zarus, kas aizšķērsoja ceļu.

-    Nu, kur tad jūs abi bijāt? Devi noprasīja.

-   Man bija jānāk atpakaļ no Imres, Fela paskaidroja. Simmons pus­ceļā atnāca pretī. Neuztraucies, māt, viņš bija nevainojams džentlmenis.

-    Ceru, ka tev negāja pārāk grūti, es teicu.

-    Vakariņas bija tādas, kā varēja gaidīt, Fela atbildēja. Bet vēr­tīgākā bija otrā daļa.

-    Otrā daļa? Mola pārjautāja.

-   Atceļā Simmons aizveda mani paskatīties uz “Zelta Ponija” postažu. Es pārmiju dažus vārdus ar Ambrozu. Sen nebiju jutusies tik jautri! Felas sejā iedzirkstījās ļaunīgs smaids. Es biju ārkārtīgi sašutusi.

-    Taisnība, Simmons apstiprināja. Tas izdevās spoži!

Fela pagriezās pret Simmonu un iespieda rokas sānos. Tu atļāvies mani pamest!

Simmons savieba seju pārspīlētā grimasē un savicināja rokas. Pa­klausies taču, tu muļķa skuķe! viņš itin veiksmīgi atdarināja Ambroza Vintasas akcentu. Manās istabās bija izcēlies ugunsgrēks!

Fela aizgriezās, atmezdama ar roku. Nemelo! Tu aizbēgi pie kādas palaistuves. Mani nemūžam neviens tā nav pazemojis! Es tevi vairs ne­gribu redzēt!

Mēs aplaudējām. Fela un Simmons sadevās rokās un paklanījās.

-     Tīrās precizitātes labad jāpiebilst, Fela nevērīgi piebilda, ka Ambrozs nelietoja vārdus “muļķa skuķe”. Viņa neatlaida Simmona roku.

Simmons izskatījās mazliet samulsis. Nu jā. Ir vārdi, ko par dāmu neklājas sacīt, pat jokojot ne. Viņš negribīgi palaida Felu vaļā un ap­metās uz kritušā koka stumbra. Fela apsēdās viņam blakus.

Pieliekusies Simmonam tuvāk, Fela kaut ko pačukstēja. Simmons iesmējās un papurināja galvu Lūdzu! Fela teica un uzlika plaukstu viņam uz rokas. Kvoutam nav līdzi lautas. Kādam ir mūs jāizklaidē!

-    Nu labi. Labi! Simmons, acīmredzami satraucies, atbildēja. Brīdi aizvēris acis, viņš skanīgā balsī sāka deklamēt:

“Aizsteidzās Fela zibošām acīm,

Sparīgiem soļiem skanot pār bruģi,

Sastapa Ambrozu pelnos stāvam,

Baisu un drūmu, ienaida pilnu.

Brīnišķā Fela nejuta baiļu,

Lepni cilājās drosmīgās krū…”

Simmons spēji aprāvās, neizrunājis līdz galam vārdu “krūtis”, un nosarka kā biete. Devi otrā ugunskura pusē iesmējās apvaldītus, pasau­līgus smieklus.

Kā pieklājas labam draugam, Vilems glāba stāvokli ar citāda rakstura jautājumu: Kāpēc tu vienmēr ievēro tādu pauzi? viņš jautāja. Iz­klausās, it kā tu nespētu atvilkt elpu!

-     Es jautāju tieši to pašu, Fela teica.

-    Tā eldvintiešu dzejā ir pieņemts, Simmons paskaidroja. Tas ir rindas dalījums, ko sauc par cezūru.

-    Tu bīstami labi pārzini dzeju, Sim, es teicu. Baidos, ka varu zaudēt cieņu pret tevi.

-     Apklusti! Fela iesaucās. Man tā šķiet ļoti jauka. Tev vienkārši skauž, ka viņam tas tik brīvi izdodas.

-    Dzeja ir dziesma bez mūzikas, es augstprātīgi sacīju. Dziesma bez mūzikas ir tas pats, kas miesa bez dvēseles.

Pirms Simmons paguva atbildēt, Vilems pacēla roku. Pirms mēs iegrimstam filozofiskos dziļumos, es gribu izsūdzēt grēkus, viņš drūmi teica. Gaitenī pie Ambroza istabām es nometu zemē kādu dzejoli. Tas bija akrostihs, kurā stāstīts par viņa spēcīgo pieķeršanos maģistram Hemmem.

Mēs visi iesmējāmies, bet Simmons šķita uzjautrināts vairāk par vi­siem. Viņam vajadzēja krietnu brīdi, lai atgūtu elpu. Ja to ieplānotu iepriekš, tas nebūtu izdevies vēl izcilāk, viņš teica. Bet es nopirku dažus dāmu piederumus un iesviedu tos starp viņa krāmiem uz ielas. Sarkans satīns. Mežģīņu lentītes. Vaļa kaulu korsete.

Atkal atskanēja smiekli. Tad pārējie paskatījās uz mani.

-    Un ko izdarīji tu? Devi jautāja.

-     Tikai to, kas bija paredzēts, es drūmi atbildēju. Tikai to, kas vajadzīgs, lai iznīcinātu vaska lelli un es varētu naktī mierīgi gulēt.

-    Tu apgāzi viņa naktspodu, Vilems atgādināja.

-    Taisnība, es atzinos. Un vēl atradu šo te! Pacēlu viņiem pretī papīra gabalu.

-    Ja tas ir kāds no viņa dzejoļiem, Devi teica, tad es iesaku to pēc iespējas drīzāk sadedzināt un kārtīgi nomazgāt rokas.

Es atlocīju papīra lapu un skaļi nolasīju rakstīto. “Reģistra numurs 4535: gredzens. Baltais zelts. Zils dūmakains kvarcs. Nomainīt ietvaru un nopulēt.” Rūpīgi pārlocījis, ieliku to kabatā. Man tā ir lielāka vērtība nekā dzejolis, es teicu.

Sims izslējās taisni. Vai tā ir lombarda kvīts tavas dāmas gredze­nam?

-    Ja nemaldos, tā ir juveliera kvīts. Bet, jā, tā attiecas uz viņas gre­dzenu, es atbildēju. Un, starp citu, viņa nav mana dāma.

-     Neko nesaprotu, sacīja Devi.

-    Ar to viss sākās, Vilems paskaidroja. Kvouts centās atgūt lietu, kas piederēja viņa iemīļotajai meitenei.

-     Varbūt kāds var pastāstīt sīkāk, Devi teica. Es šim stāstam esmu nokavējusi sākumu.

Atspiedos pret laukakmeni un ļāvu, lai draugi izstāsta viņai šī noti­kuma priekšvēsturi.

Papīra lapu es nebiju atradis Ambroza kumodē. Tās nebija arī uz kamīna malas vai naktskapiša. Tās nebija ne uz dārglietu paliktņa, ne uz viņa rakstāmgalda.

Šī lapiņa bija gulējusi Ambroza makā. Es biju viņam to nočiepis aiz­kaitinājuma bridī pēc tam, kad viņš bija nosaucis mani par netīru, zag­līgu Rū. Tā bija gandrīz automātiska atbildes reakcija, kad gāju ārā no Ambroza istabas un rupji pagrūdu viņu nost no ceļa.

Neparastas sagadīšanās dēļ makā bija arī nauda. Gandrīz seši talanti. Ambrozam tā nebija nekāda dižā summa. Tikai nepieciešamais mini­mums dāsnam vakaram kopā ar dāmu. Taču man tā bija liela nauda tik liela, ka es gandrīz jutos vainīgs, ka paturu to sev. Gandrīz.

KAD ES tovakar atgriezos “Ankerā”, mani negaidīja zīmīte no Dennas. Tā neieradās arī nākamajā rītā. Prātoju, vai zēns viņai vispār ir aiznesis manu ziņu vai varbūt vienkārši atmetis ar roku, iemetis vēstuli upē vai to apēdis.

Nākamajā rītā es nospriedu, ka esmu pārāk labā noskaņojumā, lai ļautu to sabojāt Elodina nodarbības neizbēgamajam absurdam. Tāpēc uzliku plecā lautu un devos pāri upei meklēt Dennu. Tas prasīja vairāk laika, nekā biju ieplānojis, taču man ļoti gribējās redzēt viņas sejas izteiksmi brīdī, kad beidzot atdošu viņai gredzenu.

*   * *

Iegāju juveliera veikalā un uzsmaidīju neliela auguma vīrietim, kas stāvēja blakus zemai vitrīnai. Vai esat pabeidzis gredzenu?

Viņš sarauca pieri. Es… Kā jūs teicāt?

Nopūtos un, pameklējies kabatā, izvilku papīra lapiņu.

Vīrietis ieskatījās tajā, un viņa sejā atplauka atskārsme. Ak jā! Protams. Vienu acumirkli! Viņš pazuda veikaliņa iekštelpās.

Es mazliet nomierinājos. Šis bija jau trešais veikals, kurā es uzdevu šo jautājumu. Iepriekšējās sarunas bija neveiksmīgākas.

Sīkais vīrelis izsteidzās no dziļākās telpas. Te būs, ser! Viņš parā­dīja man gredzenu. Atkal teicamā kārtībā! Ļoti glīts akmentiņš, ser, ja drīkstu tā sacīt.

Pacēlu to pret gaismu. Tas bija Dennas gredzens. Labi padarīts, es teicu.

Vīrietis pasmaidīja. Paldies, ser! Viss kopā tas maksā četrdesmit piecus penijus.

Es tikko jaušami nopūtos. Pārāk daudz būtu cerēt, ka Ambrozs par darbu ir samaksājis iepriekš. Sarēķināju galvā un noliku uz vitrīnas stikla vienu talantu un sešus džotus. Darīdams to, ievēroju, ka virsmas struk­tūra ir tāda kā eļļaina, tātad tas bija divkāršas stiprības stikls. Pārlaidu tam roku, izklaidīgi nodomādams, ka varbūt tas ir viens no maniem “Frakcijas” darinājumiem.

Kamēr juvelieris vāca kopā monētas, es pamanīju vēl kaut ko. Kaut ko pašā vitrīnā.

-    Vai iepatikās kāda greznumlietiņa? viņš laipni apvaicājās.

Es norādīju uz kaklarotu vitrīnas vidū.

-Jums ir teicama gaume, vīrietis teica un, sameklējis atslēgu, atda­rīja paneli vitrīnas aizmugurē. Tā ir ļoti īpaša rota. Ne tikai elegants ietvars, bet arī ļoti izsmalcināts akmens. Tādas kvalitātes smaragdu reti gadās redzēt noslīpētu piliena formā.

-    Vai tas ir jūsu darbs? es jautāju.

Juvelieris izteiksmīgi nopūtās. Diemžēl nevaru ar to lepoties. To pirms dažām dienkopām atnesa kāda jauna sieviete. Šķiet, viņai naudu vajadzēja vairāk nekā rotas, un mēs vienojāmies.

-    Cik jūs par to gribētu? es pēc iespējas nevērīgāk apjautājos.

Viņš nosauca cenu. Tā bija milzīga. Tādu naudas daudzumu vienkopus

es nekad nebiju redzējis. Ar tādu naudas daudzumu sieviete varētu ērti dzīvot Imrē vairākus gadus. Pietiekami daudz, lai par to nopirktu jaunu arfu. Pietiekami daudz, lai nopirktu lautu no tīra sudraba vai arī, ja viņa tā gribētu, iegādātos lautai atbilstošu futrāli.

Juvelieris vēlreiz nopūtās un papurināja galvu, pauzdams nosodījumu ļaunajai pasaulei. Ļoti bēdīgi! viņš noteica. Kurš zina, kas novedis jaunu sievieti līdz tādai vajadzībai? Tad vīrietis paskatījās uz mani un pasmaidīja, paceldams smaragda lāsi pret gaismu ar cerībām sejā.

-    Tomēr viņas zaudējums ir jūsu ieguvums.

*   * *

Tā kā Denna savā vēstulē bija minējusi “Mucu un Mežakuili”, nolēmu vispirms meklēt viņu tur. Lautas futrālis man nospieda plecu smagāk nekā iepriekš, jo tagad es zināju, ko viņa par to atdevusi. Tomēr labs darbs ir pelnījis to pašu pretī, un es cerēju, ka gredzena atdošana spēs atdot līdzsvaru mūsu attiecībām.

Taču “Muca un Mežakuilis” nebija viesnīca, tikai restorāns. Neko lielu necerēdams, es apvaicājos viesmīlim, vai kāds man nav atstājis zīmīti. Nē, tādas nebija. Jautāju, vai viņš atceras sievieti, kura bija šeit iepriekšējā vakarā? Tumšmatainu? Glītu?

Viesmīlis pamāja ar galvu. Viņa ilgi gaidīja, viņš atbildēja. Atce­ros, es pat nodomāju: “Kurš spēj likt sievietei tik ilgi gaidīt?”

Jūs pabrīnītos, ja uzzinātu, cik pilsētā var būt daudz viesnīcu un pansijas namu, pat tad, ja tā ir tik neliela pilsētiņa kā Imre.

PĒC DIVĀM dienām es soļoju uz “Frakciju”, cerēdams, ka nopietns darbs palidzēs atgūt līdzsvaru un vieglāk paciest Elodina divu stundu māžo­šanos. Kad biju trīs soļu attālumā no durvīm, es ieraudzīju jaunu zilā apmetnī ietinušos meiteni, kas pāri pagalmam steidzās pie manis. Kapu­ces aizsegā paslēptā seja pauda satraukumu un raizes.

Mēs saskatījāmies, un meitene apstājās. Tad, joprojām lūkodamās uz mani, viņa izdarīja tik slepenu un saspringtu kustību, ka es nesapratu, ko tā nozīmē, un viņai to vajadzēja atkārtot: meitene vēlējās, lai es viņai sekoju.

Es samulsis pamāju ar galvu. Viņa pagriezās un izgāja no pagalma tik stīvā un neveiklā gaitā kā cilvēks, kas izmisīgi pūlas izturēties nevē­rīgi.

Devos viņai nopakaļ. Citos apstākļos es būtu nodomājis, ka viņa ir pievilinātāja, kas grib ievest mani tumšā ieliņā, kur bandīti man izsitīs zobus un atņems naudas maku. Taču tik tuvu Universitātei nebija nekādu bīstamu ieliņu, turklāt pašlaik bija saulaina pēcpusdiena.

Beidzot meitene iegriezās pamestā ceļā starp stikla pūtēju darbnīcu un pulksteņmeistara veikaliņu. Viņa nervozi paskatījās apkārt, tad pa­griezās, un es redzēju, ka seja zem kapuces priecīgi staro. Beidzot es tevi atradu! viņa aizelsusies iesaucās.

Meitene izskatījās jaunāka, nekā man sākumā bija licies, un viņai nevarēja būt vairāk par četrpadsmit gadiem. Bālo seju ieskāva pelēkbrūni mati, kas spraucās ārā no kapuces. Tomēr es nespēju atcerēties, kur esmu viņu redzējis…

-    Es tevi meklēju briesmīgi ilgi, viņa teica. Esmu pavadījusi šeit tik daudz laika, ka mamma domā, vai tikai man Universitātē nav uzradies pielūdzējs, pēdējos vārdus meitene izrunāja gandrīz bikli, un viņas lūpas izliecās tievā svītrā.

Pavēru muti, lai atzītos, ka man nav ne jausmas, kas viņa tāda ir. Taču nepaguvu neko pateikt, kad meitene turpināja: Neraizējies! viņa teica. Es nevienam neesmu teikusi, ka nāku pie tevis. Možajās acīs pavīdēja raizes, un tās satumsa kā ūdens klajums, kad saule paslēpjas aiz mākoņa. Es zinu, ka tā ir drošāk.

Tikai tad, kad meitenes seja bažīgi apmācās, es viņu beidzot pazinu. Tā bija jauniņā meitene, ar kuru es biju ticies Trebonā, kad devos turp, lai izpētītu baumas par čandriāniem.

-    Ņina! es iesaucos. Ko tu šeit dari?

-     Meklēju tevi! Viņa lepni izslēja zodu. Es zināju, ka tev jābūt no šejienes, jo tu mācēji visādas maģijas. Meitene paskatījās apkārt.

-     Bet šī vieta ir lielāka, nekā es gaidīju. Zinu, ka tu nevienam Trebonā neteici savu vārdu, jo tad viņiem būtu vara pār tevi, tomēr tāpēc tevi bija briesmīgi grūti atrast.

Vai es nevienam Trebonā nebiju teicis savu vārdu? Atmiņas par to­reizējiem notikumiem man bija diezgan miglainas, jo es biju pārcietis nelielu smadzeņu satricinājumu. Laikam jau tomēr labi, ka biju palicis turieniešiem nezināms, jo citādi man varētu uzvelt atbildību par prāvas pilsētas daļas nodedzināšanu.

-     Man žēl, ka esmu sagādājis tev tik daudz neērtību, es teicu, joprojām nesaprazdams, ko tas viss nozīmē.

Ņina paspēra soli man tuvāk. Pēc tam kad tu aizbrauci, es sāku redzēt sapņus, viņa sacīja klusā, noslēpumainā balsī. Sliktus sap­ņus. Es domāju, ka viņi nāk man pakaļ, jo es tev toreiz pastāstīju par viņiem. Ņina zīmīgi paskatījās uz mani. Bet tad es sāku ņemt gultā amuletu, kuru tu man iedevi. Katru vakaru skaitīju lūgšanas, un pēc tam sliktie sapņi pazuda. Viņa neapzināti laida pirkstus pār spožo metāla gabaliņu, kas ādas saitē karājās viņai kaklā.

Ar piepešu vainas apjautu es sapratu, ka esmu melojis maģistram Kilvinam. Tiesa, es nevienam nebiju pārdevis amuletus un nebiju pat mēģinājis kaut ko līdzīgu izgatavot. Tomēr es biju iedevis Ņinai metāla gabalu ar gravējumiem un teicis, ka tas būs viņas amulets, kas atdos sirdsmieru un ļaus justies droši. Pirms tam meitene bija histērisks nervu kamols un dzīvoja pārliecībā, ka dēmoni grasās viņu nogalināt.

-   Tātad tas palīdzēja? es jautāju, cenzdamies neielaist balsī vainas apziņu.

Meitene apstiprinoši pamāja ar galvu. Līdzko es paliku to zem spil­vena un noskaitīju lūgšanu, tā aizmigu ciešā miegā kā zīdainis pie pupa. Un pēc tam es sāku redzēt savu īpašo sapni, viņa teica un paskatījās uz mani ar smaidu. Es sapņoju par to lielo podu, ko Džimijs man parādīja, pirms visi tie ļautiņi tika noslaktēti Motenu fermā.

Man krūtīs iedzirkstījās cerība. Ņina bija vienīgā būtne, kas redzējusi seno māla trauku. Tas bija apgleznots ar čandriānu attēliem, un čandriāni greizsirdīgi glabā savus noslēpumus.

-   Vai tu kaut ko atcerējies par to podu, uz kura bija uzgleznoti septiņi cilvēki? es satraukts jautāju.

Ņina bridi vilcinājās, domīgi saraukusi pieri. Tie bija astoņi, viņa teica. Nevis septiņi.

-    Astoņi? es pārjautāju. Vai tu esi pārliecināta?

Meitene nopietni pamāja ar galvu. Man šķiet, es to tev jau teicu.

Spārnotā cerība manās krūtīs pēkšņi nogrima un smagi, sāpīgi iegula kaut kur dziļumos. Čandriāni bija septiņi. Tas bija viens no ļoti nedau­dziem apstākļiem, ko es pavisam noteikti zināju par viņiem. Ja uz apglez­notās vāzes, ko redzēja Ņina, ir bijuši astoņi…

Ņina čaloja tālāk, nemanīdama manu vilšanos. To podu es redzēju sapnī trīs naktis pēc kārtas, viņa teica. Un tas nemaz nebija slikts sapnis. Katru reizi es pamodos labi izgulējusies un apmierināta. Pēc tam es sapratu, ko Dievs grib, lai es daru.

Pameklējusies kabatās, viņa izvilka nospodrinātu raga gabalu, kas bija vairāk nekā sprīdi garš un ar diametru mana īkšķa garumā. Es atcerējos, ka tu gribēji zināt visu par to podu. Bet es neko daudz nevarēju tev pastāstīt, jo biju to redzējusi tikai īsu bridi. Viņa lepni pasniedza man raga gabalu.

Es aplūkoju cilindrisko priekšmetu, nesaprazdams, ko ar to darīt. Neziņā paskatījos uz Ņinu.

Meitene nepacietīgi nopūtās un paņēma ragu atpakaļ. Viņa to pa­grieza un noskrūvēja tam galu kā vāciņu. To man pagatavoja brālis, Ņina teica un uzmanīgi izvilka no raga iekšienes saritinātu pergamenta gabalu. Neraizējies! Viņš nezina, kam es to izmantoju.

Ņina pasniedza man pergamenta rituli. Tas nav diez cik izdevies, viņa nervozi sacīja. Mamma ļauj man palīdzēt apgleznot podus, bet šis ir citāds. Cilvēkus zīmēt ir grūtāk nekā puķes vai ornamentus. Un grūti ir arī zīmēt tikai pēc atmiņas.

Brīnījos, kāpēc man nedreb rokas. Vai šie ir tie paši zīmējumi, kas bija uz vāzes? es jautāju.

-   Tā ir viena puse, Ņina atbildēja. Kad skatās uz apaļu priekšmetu no malas, vienā reizē var redzēt tikai trešo daļu.

-    Tātad tu katru nakti redzēji citu daļu? es jautāju.

Viņa papurināja galvu. Tikai šo. Trīs naktis pēc kārtas.

Es sāku lēnām atritināt lapu un tūlīt pazinu Ņinas uzzīmēto vīrieti. Viņa acis bija melnas kā ogle. Fonā bija redzams kails koks, un vīrietis stāvēja uz zila apļa, pa kuru stiepās dažas viļņotas līnijas.

-    Tas ir domāts ūdens, Ņina pastiepa pirkstu. Bet ūdeni uzzīmēt ir grūti. Te ir domāts, ka viņš stāv tam virsū. Vēl ap viņu bija sniega kupenas, un viņam bija balti mati. Bet man nekas nesanāca ar balto krāsu. Papīram sajaukt krāsas ir grūtāk nekā poda glazūrai.

Es pamāju ar galvu, neuzdrošinādamies runāt. Tas bija Ogle, vīrietis, kurš nogalināja manus vecākus. Viņa seju es redzēju atmiņā pat bez piepūles. Pat neaizverot acis.

Ritināju papīru tālāk. Skatienam atklājās otrs vīrietis pareizāk sakot, lielā apmetnī un kapucē slēpta vīrieša apveidi. Apmetņa iekšpusē bija tikai melna tumsa. Virs viņa galvas bija uzzīmēti trīs mēneši: pilns mē­ness, puse no mēness un tieva, izliekta svītriņa. Vīrietim blakus bija divas sveces. Viena bija dzeltena un dega ar spoži oranžu liesmu. Otra svece slējās zem viņa izstieptās rokas; tā bija pelēka un dega ar melnu liesmu, un tai apkārt pletās tumšs, tāds kā izsmērēts laukums.

-    Tā laikam ir domāta ēna, Ņina teica, norādīdama uz vietu zem vīrieša rokas. Uz poda tā bija labāk saredzama. Man vajadzēja izmantot ogles zīmuli. Ar krāsu nekas nesanāca.

Es vēlreiz pamāju ar galvu. Tas bija Haliakss. Čandriānu vadonis. Ari toreiz, kad biju redzējis Haliaksu, viņu ieskāva nedabiska ēna. Uguns viņa tuvumā bija savādi blāva, un apmetņa kapuce tumši melnēja kā akas dziļums.

Attinu tīstokli līdz galam un ieraudzīju trešo cilvēku, kas bija lielāks par abiem iepriekšējiem. Viņam mugurā bija bruņas un ķivere ar atsegtu seju. Uz krūtīm viņam spoži mirdzēja zīmotne, kas atgādināja rudens lapu sarkana ārmala, košāk oranža vidusdaļa un taisns, melns kāts.

Seja vīrietim bija iedeguma krāsā, bet paceltā plauksta mirdzēja spilgti sarkana. Otru plaukstu slēpa liels, apaļš priekšmets, ko Ņinai nez kā bija izdevies ietonēt metāliskā bronzas krāsā. Nopratu, ka tas ir vairogs.

-    Šis ir vissliktākais, Ņina sacīja tādā kā nomāktā balsī.

Es paskatījos uz viņu. Meitenes seja bija sadrūmusi, un es nojautu, ka viņa ir pārpratusi manu klusēšanu. Tā gan nesaki! es iebildu.

-    Tu esi izdarījusi lielisku darbu.

Ņina tikko jaušami pasmaidīja. Es domāju ko citu, viņa teica.

-    Šo vīrieti bija grūti uzzīmēt. Vara krāsa man šinī vietā izdevās diezgan labi. Viņa piedūra pirkstu vairogam. Bet šis sarkanums… Meitenes pirksts pārslīdēja paceltajai vīrieša plaukstai. Tās ir domātas asinis. Viņam visa plauksta ir notriepta ar asinīm. Ņina pieskārās vīrieša krūtīm. Un šī vieta bija spožāka, it kā tur kaut kas degtu.

Tad es pazinu uzzīmēto vīrieti. Atveidojums uz viņa krūtīm nebija lapa. Tas bija liesmu ieskauts tornis. Asiņainā roka nebija pacelta sveicienā vai demonstratīvā žestā. T1 pauda pārmetumu, pretestību Haliaksam un pārējiem. Vīrietis bija pacēlis roku, lai tos apturētu. Tas bija Amira ordeņa bruņinieks. Viens no kiridiem.

Meitene nodrebinājās un savilka ciešāk savu apmetni. Man pat tagad nepatīk uz viņu skatīties, viņa teica. Uz visiem bija diezgan baigi skatīties. Bet šis bija vissliktākais. Man lāgā nepadodas zīmēt sejas, bet viņa seja bija briesmīgi drūma. Viņš izskatījās ļoti bargs. Tāds, it kā grasītos nodedzināt visu pasauli.

-    Tātad šī ir viena puse, es teicu. Vai tu atceries pārējo?

-    Tik labi ne. Atceros, tur bija sieviete bez drēbēm, salauzts zobens un uguns… Ņina brīdi izskatījās domīga, tad atkal papurināja galvu.

-     Es jau tev teicu, ka redzēju to podu tikai īsu brīdi, kad Džimijs man to parādīja. Laikam eņģelis man palīdzēja šo daļu atcerēties sapnī, lai es varētu to uzzīmēt un atnest tev.

-    Ņina, es teicu, tas patiešām ir apbrīnojami! Tu pat iedomāties nevari, cik tas ir neticami!

Meitenes seja atkal atplauka smaidā. Es ļoti priecājos. Man bija krietni jānopūlas, lai dabūtu to gatavu.

-    Kur tu dabūji pergamentu? es jautāju, tikai tagad to ievērodams. Tas bija plāns vaska papīrs, augstas kvalitātes materiāls. Daudz labāks, nekā es būtu varējis atļauties.

-   Vispirms es vingrinājos uz dēļu gabaliem, Ņina teica. Bet zināju, ka tur nekas prātīgs nesanāks. Turklāt zināju, ka man tas būs jāslēpj. Tāpēc es ielavījos baznīcā un izgriezu dažas lappuses no viņu grāmatas. Pēdējos vārdus viņa sacīja bez jebkādas kautrības vai vainas apziņas.

-   Tu to izgriezi no “Takas grāmatas”? es pārjautāju, juzdamies diez­gan satriekts. Neesmu īpaši reliģiozs, tomēr man ir kaut kādi iedibināti priekšstati par piedienību. Un pēc daudzajām Arhīvos pavadītajām stun­dām mani burtiski tracināja doma par izgrieztām grāmatu lappusēm.

Ņina bez jebkāda satraukuma pamāja ar galvu. Tas šķita vispa­reizāk, jo eņģelis man atsūtīja sapni. Un baznīcu naktīs nevar kārtīgi aizslēgt, jo tu toreiz norāvi priekšējo sienu un nogalināji dēmonu. Viņa pastiepa roku un ar pirkstu paberzēja papīru. Nemaz nebija tik grūti. Vajag tikai paņemt nazi un drusku paskrāpēt, lai vārdi atdalās nost. Ņina vēlreiz izstiepa pirkstu. Bet es biju uzmanīga un nekur neizskrā­pēju Tehlu vārdu. Arī Andana un citu eņģeļu vārdus, viņa bijīgi pie­bilda.

Ieskatījos ciešāk un redzēju, ka viņai ir taisnība. Viņa bija uzzīmējusi Amira bruņinieku tā, ka vārdi Andan un Ordai atradās tieši viņam virs pleciem, katrā pusē pa vienam. Gandrīz tā, it kā zīmētāja būtu cerējusi, ka tie viņu sagūstīs vai nospiedīs lejup.

-     Turklāt tu teici, lai es nevienam nestāstot, ko esmu redzējusi, Ņina teica. Un gleznošana ir tikpat kā stāstīšana ar attēliem, nevis ar vārdiem. Tāpēc es izdomāju, ka drošāk būs lietot lappuses no Tehlu grāmatas, jo neviens dēmons nesadomās skatīties tādas grāmatas lap­pusēs. It sevišķi tādā lappusē, uz kuras ir rakstīts Tehlu vārds. Viņa lepni paskatījās uz mani.

-    Tas bija gudri darīts, es atzinīgi sacīju.

Zvanu tornī iedimdējās pulksteņa sitieni, un Ņinas seja panikā pārvēr­tās. Ai nē! viņa izmisusi iesaucās. Man vajadzēja būt jau atpakaļ piekrastē! Mamma mani nopērs!

Es iesmējos. Daļēji tāpēc, ka mani pārsteidza un ielīksmoja gluži negaidītā veiksme. Un daļēji tāpēc, ka jauniņa meitene var būt tik dros­mīga, lai mestu izaicinājumu čandriāniem, bet joprojām baidās no mātes dusmām. Tāda ir pasaule.

-   Ņina, tu man esi izdarījusi lielisku pakalpojumu. Ja tev kādreiz kaut ko ievajagas vai parādās citāds sapnis, tu vari mani atrast viesnīcā, kuru sauc “Ankers”. Es tur spēlēju.

Ņinas acis iepletās. Vai tā ir burvju mūzika?

Es atkal iesmējos. Daži cilvēki tā domā.

Meitene nervozi paskatījās apkārt. Man patiešām jāskrien! viņa iesaucās, pamāja ar roku un skriešus metās uz upes pusi. Vējš atsvieda atpakaļ viņas apmetņa kapuci.

Es rūpīgi saritināju papīru un ieliku to atpakaļ dobajā raga gabalā. Domas man galvā satraukti riņķoja pēc negaidītajiem jaunumiem. Atce­rējos, kā pirms daudziem gadiem biju dzirdējis Haliaksu sakām Oglēm: Kurš tur tevi drošībā no Amira? No dziedātājiem? No sithiem?

Pēc vairāku mēnešu meklējumiem jutos diezgan pārliecināts, ka Arhī­vos par čandriāniem neatradīšu neko vairāk kā brīnumu pasakas. Visi uzskatīja viņus par tikpat nereālām būtnēm kā šļūceņi vai fejas.

Bet ikviens zināja par Amira ordeni. Tie bija Aturas impērijas spožie bruņinieki. Divsimt gadu tie bija baznīcas stiprā roka. Par tiem bija sacerēti neskaitāmi stāsti un dziesmas.

Es zināju vēsturi. Amiru ordeni bija dibinājusi tehliešu baznīca Aturas impērijas agrīnajos gados.

Taču Ņinas redzētā vāze bija vēl daudz senāka.

Es zināju vēsturi. Baznīca bija nosodījusi un likvidējusi Amiru jau pirms impērijas bojāejas.

Bet es zināju, ka čandriāni baidās no viņiem vēl šodien.

Šķita, ka patiesais stāsts ir daudz garāks.

DIENAS RITĒJA, un es uzaicināju Vilemu un Simmonu doties pāri upei un atzīmēt mūsu sekmīgo karagājienu pret Ambrozu.

Tā kā es bieži devu priekšroku sountenam, nekāds lāga dzērājs nebiju, toties Vilems un Simmons laipni nodemonstrēja šīs mākslas smalkākās nianses. Dažādības pēc mēs iegriezāmies vairākos krodziņos, bet beigu beigās apmetāmies “Eolijā”. Man šī vieta vislabāk patika mūzikas dēļ, Simmonam tur šķita vispievilcīgākās sievietes, un Vilems to izvēlējās tāpēc, ka tur varēja dabūt skutenu.

Biju jau mēreni iesilis, kad mani aicināja uz skatuves, taču viegls dzēriens nekad nav traucējis manas pirkstu kustības. Lai apliecinātu, ka neesmu apreibis, es nospēlēju dziesmu “Maziņš eža puskažociņš”, kuras vārdus ir grūti izrunāt pat tad, ja esi skaidrs kā stikls.

Publikai dziesma patika, un tā apliecināja savu atzinību vispārpie­ņemtajā veidā. Un, tā kā es tovakar nedzēru sountenu, krietna vakara daļa man ir pagaisusi no atmiņas.

*   * *

Mēs trijatā mērojām garo atpakaļceļu no “Eolijas”. Gaisā jautās spirg­tums, kas vēstīja par ziemu, bet mēs visi trīs bijām jauni, un daudzie dzērienu kausi mūs sildīja no iekšpuses. Vējš atsvieda atpakaļ manu apmetni, un es ievilku dziļu, apmierinātu elpu.

Tad mani piepeši sagrāba panika. Kur ir mana lauta? iesaucos skaļāk, nekā biju gribējis.

-    Tu to atstāji “Eolijā” pie Stančiona, Vilems atbildēja. Viņš bai­dījās, ka tu varētu pār to paklupt un lauzt kaklu.

Simmons bija apstājies ceļa vidū. Es uzgrūdos viņam virsū, zaudēju līdzsvaru un nokūleņoju zemē. Viņš to gandrīz nepamanīja. Zini, viņš nopietni novilka, es pašlaik noteikti neesmu uz to gatavs.

Mums priekšā slējās Akmens tilts: divsimt pēdu no viena gala līdz otram un varens izliekums virs upes piecstāvu mājas augstumā. Tilts bija daļa no Lielā Akmens ceļa, kas stiepās taisns kā nagla, līdzens kā galds un vecāks nekā Dievs. Es zināju, ka Akmens tilts ir smagāks nekā kalns. Zināju, ka tam gar abām malām stiepjas trīs pēdas augstas margas.

Bet, par spīti visām šīm zināšanām, es jutos ļoti neomulīgi, sapraz­dams, ka man jāiet tam pāri. Grīļīgi uzslējos kājās.

Kamēr mēs visi trīs pētījām tiltu, Vilems sāka lēnām šķiebties uz vienu pusi. Es pastiepos, lai viņu noturētu, un tajā pašā brīdī Simmons satvēra manu roku grūti pateikt, gribēdams man palīdzēt vai cenz­damies pats noturēties kājās.

-    Es pašlaik neesmu uz to gatavs, Simmons atkārtoja.

-    Tur tālāk ir vieta, kur apsēsties, Vilems teica. Kella trelle turen navor ka.

Mēs ar Simmonu apvaldījām smieklus un ļāvām, lai Vilems izved mūs cauri kokiem līdz nelielam klajumam nepilnu piecdesmit pēdu attālumā no tilta pakājes. Pārsteigts ieraudzīju, ka tā vidū pret debesīm slejas augsts pelēkakmens.

Vilems iegāja klajumā ar apkārtnes pazinēja rāmo mieru. Es gāju lēnāk un ziņkāri skatījos apkārt. Pelēkakmeņi ceļojošai aktieru trupai ir īpaši nozīmīgi, un šis skats izraisīja manī dažādas pretrunīgas jūtas.

Simmons atkrita biezajā zālē, bet Vilems atspiedās pret līka bērza stumbru. Es piegāju pie pelēkakmens un pieskāros tam ar pirkstu galiem. Tas bija silts un pazīstams.

-    Negrūsti to briesmoni! Simmons nervozi teica. Tu to apgāzīsi.

Es iesmējos. Šis akmens te ir stāvējis tūkstoš gadu, Sim. Diez vai

mani elpas vilcieni tam spētu kaitēt.

-    Vienkārši nāc nost! Tie nav labi.

-    Tas ir pelēkakmens, es teicu un draudzīgi paplikšķināju pa gludo akmens sānu. Tie iezīmē senus ceļus. Ietekme tiem var būt tikai labvē­līga, jo tiem blakus mēs varam justies droši. Pelēkakmeņi norāda drošas vietas. To zina ikviens.

Simmons spītīgi papurināja galvu. Tie ir pagānisma paliekas.

-    Deram uz džotu, ka man taisnība! es ķircinoši piedāvāju.

-     Ha! joprojām gulēdams uz muguras, Simmons pastiepa roku. Piegājis tuvāk, uzsitu viņam pa plaukstu, lai apstiprinātu derības.

-    Mēs varam rīt aiziet uz Arhīviem un to noskaidrot, Simmons teica.

Apsēdos blakus pelēkakmenim un jau ļāvos tīkamam mieram, kad

mani atkal sagrāba piepeša panika. Pie Dieva miesām! es iesaucos.

-     Mana lauta! Mēģināju pielēkt kājās, taču tas neizdevās, un daudz netrūka, lai es krizdams būtu sašķaidījis smadzenes pret pelēkakmeņi.

Simmons mēģināja uzslieties sēdus, lai mani nomierinātu, taču spējā kustība bija pārāk strauja, un viņš lempīgi nogāzās uz sāniem un sāka bezpalīdzīgi smieties.

-    Te nav nekā smieklīga! es ieaurojos.

-    Tava lauta ir “Eolijā”, Vilems atgādināja. Tu to esi jautājis jau četras reizes, kopš mēs aizgājām no turienes.

-     Neesmu vis! es atcirtu ar lielāku pārliecību nekā īstenībā jutu. Saberzēju pret akmeni sasisto galvu.

-    Par to nav jākaunas, Vilems mierinoši atmeta ar roku. Cilvēka dabā ir pastāvīgi domāt par to, kas vistuvāk sirdij.

-   Es dzirdēju, ka Kilvins pirms pāris mēnešiem esot “Spundē” tā pavairāk ieņēmis un bez mitas runājis par savu jauno auksta sēra lampu, sacīja Simmons.

Vilems nicīgi nosēcās. Lorrens bez mitas runātu par pareizu uzve­dību pie grāmatplauktiem. Satvert aiz muguriņas. Satvert aiz muguriņas, viņš norūca un ar abām rokām atdarināja tvēriena kustības. Ja es to dzirdēšu vēlreiz, sagrābšu viņu pašu aiz muguriņas!

Manī uzzibsnīja atmiņu dzirksts. Žēlīgais Tehlu! es piepešā izbīlī iesaucos. Vai es šovakar “Eolijā” dziedāju “Skārdnieku bodnieku”?

-    Dziedāji gan, Simmons apstiprināja. Es nezināju, ka tam ir tik daudz pantu.

Saraucu pieri, izmisīgi cenzdamies atcerēties. Vai es dziedāju pantu par tehlieti un aitu? Tas nebija ieteicams pants dziedāšanai piedienīgā sabiedrībā.

-    Nē-e, Vilems atrūca.

-    Paldies Dievam! es nopūtos.

-    Tas bija par kazu, Vilems nopietni paskaidroja, bet tad ļāva vaļu sparīgiem smiekliem.

-    “…zem tehlieša tērpa!” Simmons nodziedāja un piebiedrojās Vilema jautrības uzplūdam.

-    Tikai ne to! Es izmisis satvēru galvu rokās. Kad mans tēvs to nodziedāja publikai, māte lika viņam gulēt zem ratiem. Kad Stančions mani nākamreiz ieraudzīs, viņš noslānīs mani ar nūju un atņems man stabulītes!

-    Viņiem traki patika! Simmons mēģināja mani mierināt.

-    Es redzēju, ka Stančions dzied līdzi, Vilems piebilda. Tobrīd arī viņam jau bija sarkans deguns.

Kādu laiku valdīja rāms klusums.

-    Kvout? Simmons ierunājās.

-Jā?

-    Vai tu patiešām esi no Edema Rū cilts?

Jautājums pārsteidza mani nesagatavotu. Citkārt es par to būtu no­skaities, taču pašlaik nezināju, kā pienāktos justies. Vai tam ir kāda nozīme?

-    Nē. Es tikai domāju…

-    Ak tā! Kādu laiku es klusēdams pētīju zvaigznes. Ko tu domāji?

-   Neko īpašu, Simmons atbildēja. Ambrozs tevi pāris reižu nosauca par Rū, bet viņš ari agrāk ir saucis tevi apvainojošos vārdos.

-    Tas nav apvainojums, es iebildu.

-    Es gribēju teikt, ka viņš ir saucis tevi vārdos, kuri neatbilst patiesī­bai, Simmons aši izlaboja. Tu nekad nerunā par savu ģimeni, bet esi sacījis šo to tādu, kas liek padomāt. Viņš paraustīja plecus, joprojām gulēdams uz muguras un lūkodamies zvaigznēs. Es nekad neesmu pazinis nevienu no Edema Rū ļaudīm. Vismaz tuvu pazinis ne.

-    Tas, ko tu esi dzirdējis, nav patiesība, es teicu. Mēs nezogam bērnus, nepielūdzam tumsības dievus un tā tālāk.

-    Tam es nekad neesmu ticējis, viņš noraidoši atmeta un pēc brīža piebilda: Tomēr kaut kas no stāstītā noteikti ir patiesība. Es nekad neesmu dzirdējis nevienu spēlējam tā, kā spēlē tu.

-    Tam nav nekāda sakara ar manu piederību pie Edema Rū cilts, es teicu, bet tad pārdomāju. Nu, varbūt tikai drusciņ.

-    Vai tu dejo? ne no šā, ne no tā pēkšņi jautāja Vilems.

Ja tādu jautājumu būtu uzdevis cits un citādos apstākļos, tas droši vien būtu izraisījis kautiņu. Lūk, tādus cilvēki mūs iztēlojas! Tādus, kas pūš stabules un čīgā vijoles. Un dejo ap saviem ugunskuriem. Pro­tams, tikai tad, kad nezogam visu, kas nav piesiets. Pēdējo teikumu es izrunāju ar jaušamu rūgtumu balsī. Tāda nav Edema Rū cilts būtība.

-    Kāda ir tās būtība?

Es brīdi domāju, taču apskurbušais prāts neļāva tikt galā ar šo uzde­vumu. Mēs gluži vienkārši esam cilvēki, es beidzot teicu. Tikai tādi, kas ilgi neuzturas vienā vietā un ko pārējie neieredz.

Kādu laiku mēs visi atkal klusēdami raudzījāmies zvaigznēs.

-   Vai viņa patiešām lika viņam gulēt zem ratiem? Simmons jautāja.

-    Kas? Kam?

-    Tu teici, ka tava mamma esot likusi tēvam gulēt zem ratiem par to, ka viņš dziedājis to pantiņu par aitu. Vai tā patiešām bija?

-    Tas ir tikai tēlains izteiciens, es sacīju. Bet vienreiz viņa patie­šām tā izdarīja.

Es reti kavējos domās par saviem bērnības gadiem aktieru trupā, kad mani vecāki bija dzīvi. Vairījos no šī temata tāpat, kā klibs cilvēks vairās balstīt svaru uz ievainptās kājas. Tomēr Simmona jautājums izvilināja apziņas virskārtā atmiņu ainas.

-    Tas nebija tāpēc, ka viņš būtu dziedājis “Skārdnieku bodnieku”, dzirdēju sevi sakām. Tēvs nodziedāja dziesmiņu, ko bija sacerējis par viņu…

Es ilgi klusēju. Tad turpināju: Par Lorianu.

Šī bija pirmā reize kopš daudziem gadiem, kad es izrunāju mātes vārdu. Pirmā reize, kopš viņa bija nogalināta. Vārds radīja mutē dīvainu sajūtu.

Tad neviļus un nedomādams es sāku dziedāt:

“Tumšmatei Lorianai,

Daiļajai sievietei manai,

Seja asa kā skabargas gals,

Stikla drumslām līdzīga balss.

Rēķināt viņa teicami prot,

Bet nemāk ēdienu gatavot.

Tomēr, par spīti it visam,

Labāka viņa par visām!

Kaudzi niķu līdzi sev nes Slepenā lādē bez slēdzenes,

Bet man tie nav ne sveši, ne tāli,

Tuvi, ne tāli, netāli, netāli…

Jutos dīvaini pamiris, itin kā attālināts pats no sava ķermeņa. Savādi bija tas, ka atmiņas bija spilgtas un dzīvas, taču nebija sāpīgas.

-   Varu iedomāties, ka vīrietis tā var izpelnīties guļvietu zem ratiem, Vilems nopietni teica.

-    Ne jau tāpēc, es dzirdēju sevi sakām. Māte bija skaista, un viņi abi to zināja. Viņi pastāvīgi ķircināja viens otru. Vainīgs bija pantmērs. Māte necieta briesmīgo pantmēru.

Es nekad nemēdzu pieminēt vecākus, un runāt par viņiem pagātnē bija ļoti neomulīgi. Tā šķita tāda kā nodevība. Vilemu un Simmonu mani vārdi nepārsteidza. Katrs, kurš mani pazina, varēja uzminēt, ka man nav ģimenes. Es nekad to nebiju teicis, bet viņi bija labi draugi. Viņi zināja.

-    Aturā, kad sievas noskaišas, vīri guļ suņu būdās, sacīja Simmons, gribēdams iestūrēt sarunu drošākos ūdeņos.

-    Melosi rehu eda Stiti, Vilems nomurmināja.

-     Runā aturiešu valodā! Simmons iesaucās, un viņa balsī kūsāja uzjautrinājums. Un beidz mētāt savas muļķīgās frāzes!

-    Eda Stiti? es atkārtoju. Jūs guļat pie ugunskura?

Vilems apstiprinoši pamāja.

-     Es izsaku oficiālu protestu par to, cik ātri tu esi apguvis siaru valodu, Simmons teica, paceldams pirkstu. Man vajadzēja veselu gadu, lai tiktu līdz kaut cik ciešamam līmenim. Gadu! Un tu to norij viena dimestra laikā!

-     Es daudz mācījos jau bērnībā, es atbildēju. Šajā dimestrī es to tikai noslīpēju.

-    Tev ir labāks akcents, Vilems teica Simmonam. Kvouts runā kā dienvidnieku tirgotājs. Tas ir zems līmenis. Tava valoda izklausās daudz izsmalcinātāka.

Tas laikam Simmonu mazliet nomierināja. Pie ugunskura! viņš atkārtoja. Vai nav savādi, ka tieši vīriešiem vienmēr jāiet gulēt kaut kur citur?

-     Ir taču skaidrs, ka gultas noteikumus diktē sievietes, es teicu.

-    Tā nav nepatīkama doma, Simmons novilka. Protams, atkarībā no sievietes.

-    Distrela ir glīta, pēc brīža viņš piebilda.

-    Keh! Vilems izmeta. Pārāk bāla. Fela ir labāka.

Simmons sērīgi papurināja galvu. Tur nav cerību.

-    Viņa ir modegiete, Vilems teica, un viņa smīns izskatījās gandrīz vai dēmonisks.

-    Tiešām? Simmons pārjautāja. Vilems pamāja ar tik platu smaidu, kādu es viņa sejā neatcerējos redzējis. Simmons nelaimīgi nopūtās. Viss saskan! Gana slikti, ka viņa ir visskaistākā meitene Kopvalstībā, bet es nezināju, ka viņa turklāt ir modegiete.

-    Varu tev piekrist, ka viņa ir visskaistākā meitene tajā upes pusē, es izlaboju, bet šajā pusē…

-     Par savu Dennu tu esi jau izteicies, Vilems mani pārtrauca.

-    Piecas reizes.

-   Paklausies! Simmons teica, un viņa balss bija kļuvusi ļoti nopietna.

-     Tev vienkārši vajag rīkoties! Tavai Dennai neapšaubāmi ir interese par tevi.

-    Viņa neko tamlīdzīgu nav teikusi.

-    Viņas nekad nesaka, ka viņām ir interese! Simmons iesmējās par manu muļķīgo iebildumu. Pastāv taču zināmas spēlītes. Kaut kas līdzīgs dejai. Viņš pacēla abas rokas, atdarinādams sarunu starp tām. “Ai, cik neparasti, ka mēs šeit satikāmies!” “Ā, sveiki, es nupat gribēju iet pusdienās.” “Kāda veiksmīga sagadīšanās, es arī! Vai drīkstu palīdzēt tev nest grāmatas?”

Pacēlu roku, lai viņu apklusinātu. Vai varam tūlīt pāriet uz izrādes beigām? Tur, kur tu dienām ilgi šņuksti virs alus krūzes?

Simmons nikni pablenza uz mani. Vilems iesmējās.

-    Dennai pietiek vīriešu, kas viņu aplido, es teicu. Tie iet un nāk kā… Mēģināju atrast salīdzinājumu, bet tas man neizdevās. Es labprātāk gribētu būt viņas draugs.

-    Tu labprātāk gribētu būt viņas sirdsdraugs, Vilems bez īpašas izteiksmes izlaboja. Tu labprātāk gribētu svētlaimīgi baudīt viņas ap­skāvienus. Bet tu baidies, ka viņa tevi atraidīs. Tu baidies, ka viņa pasmiesies un tu izskatīsies kā muļķis. Vilems nevērīgi paraustīja plecus. Ne jau tu pirmais tā jūties! Par to nav jākaunas.

Viņš bija trāpījis neparasti tuvu mērķim, un es krietnu bridi nespēju izdomāt piemērotu atbildi. Es gribu cerēt, klusi sacīju, bet negribu to pieņemt par pašsaprotamu. Esmu redzējis, kas notiek ar vīriešiem, kuri pārāk daudz iedomājas un pielīp viņai.

Vilems svinīgā nopietnībā pamāja ar galvu.

-   Viņa tev sagādāja lautas futrāli, Simmons teica, gribēdams palī­dzēt. Tas taču kaut ko nozīmē!

-   Bet ko tas nozīmē? es atjautāju. Var jau cerēt, ka viņai tiešām ir interese, bet ja nu tā no manas puses ir tikai vēlmju domāšana? Visi tie pārējie vīrieši noteikti arī domā, ka viņai ir interese. Bet acīmredzami maldās. Ja nu arī es maldos?

-     Ja nemēģināsi, tu nekad to neuzzināsi, Simmons sacīja ar rūg­tuma pieskaņu balsī. Tā man gribētos teikt. Bet vai zini ko? Tur tikpat nekas nesanāk. Es dzenos pēc viņām, un viņas mani pasper malā kā suni zem pusdiengalda. Mani šie mēģinājumi ir nogurdinājuši. Viņš bezcerīgi nopūtās, joprojām gulēdams uz muguras. Viss, ko es gribu, ir sieviete, kurai es patiktu.

-    “Viss, ko es gribu” izsaka daudz, es teicu.

-              Es gribu burvju zirdziņu, ko varētu nēsāt kabatā, sacīja Vilems.

-    Un sarkana dzintara gredzenu, kas dotu man varu pār dēmoniem. Un neierobežoti daudz kūku jebkurā laikā!

Kādu laiku atkal valdīja omulīgs klusums. Vējš rāmi šalkoja koku zaros.

-    Stāsta, ka Rū cilts ļaudis zinot visus stāstus, kādi ir pasaulē, Simmons pēc brīža teica.

-    Droši vien tā ir taisnība, es piekritu.

-    Pastāsti kādu! viņš aicināja.

Es paskatījos uz viņu piemiegtām acīm.

-   Neskaties tā uz mani! Simmons protestēja. Man vienkārši gribas klausīties stāstu, un viss.

-    Mums mazliet pietrūkst izklaižu, sacīja Vilems.

-   Labi, labi! Ļaujiet padomāt. Aizvēru acis, un domu virspusē uznira stāsts par Amiru. Par to nebija jābrīnās. Amira bruņinieki man neizgāja no prāta jau kopš dienas, kad mani uzmeklēja Ņina.

Es piecēlos sēdus. Lai iet! Ievilku elpu, gribēdams sākt, taču aprā­vos. Ja kādam no jums vajag pačurāt, dariet to tagad! Man nepatīk pārtraukt stāstu pusē.

Klusums.

-    Labi. Es nokremšļojos. Ir kāda vieta, kuru ir redzējis tikai re­tais. Neparasta vieta, kuru sauc Faeriniela. Ja ticat stāstiem, Faeriniela ir unikāla divu apstākļu dēļ. Pirmkārt, tā ir vieta, kurā krustojas visi pasaules ceļi. Otrkārt, tā ir vieta, kuru neviens cilvēks nav atradis mek­lēdams. Tā nav vieta, uz kuru var aizceļot, tā ir vieta, kuru ceļotājs šķērso, dodamies uz citurieni.

Stāsta, ka tur nokļūstot ikviens, kurš pietiekami ilgi ir ceļojis. Šis ir stāsts par to vietu, par vecu vīru uz gara ceļa un par ilgu, vientulīgu nakti bez mēness…

-    FAERJNIELA bija liels krustpunkts, taču vietā, kur ceļi sastapās, nebija nevienas viesnīcas. Toties starp kokiem bija klajumi, kuros ceļinieki varēja iekārtot apmetnes un pavadīt nakti.

Reiz, pirms daudziem gadiem un aiz daudzām zemēm, Faerinielā ieradās pieci ceļinieku pulciņi. Kad saule tuvojās rietam un laiks bija domāt par atpūtu, viņi izvēlējās katrs savu klajumu un iekūra katrs savu ugunskuru.

Vēlāk, kad saule bija norietējusi un tumsa ietinusi debesis un zemi, pa ceļu tuvojās vecs, noskrandis ubags. Viņš gāja lēnām un balstījās uz nūjas.

Vecais virs gāja no nekurienes uz nekurieni. Viņam galvā nebija cepu­res un mugurā nebija mantu maisa. Viņam nebija neviena penija un nebija maka, kurā to glabāt. Viņam tik tikko piederēja savs vārds, un pat tas gadu gaitā bija nodilis plāns un niecīgs.

Ja jūs viņam jautātu, kas viņš ir, vecais virs atbildētu: “Nekas.” Taču viņš maldītos.

Vecais virs bija atnācis līdz Faerinielai. Viņš bija izsalcis kā sauss iekurs un pārguris līdz nespēkam. Kustēties viņam palīdzēja vienīgi cerība, ka varbūt kāds atvēlēs viņam kumosu no savām vakariņām un drusciņu no ugunskura siltuma.

Tāpēc vecais virs, redzēdams starp kokiem zibam liesmas, nogriezās no ceļa un devās gaismas virzienā. Drīz viņš starp stumbriem ieraudzīja četrus varenus zirgus. Sudrabs mirdzēja aizjūgā, un sudrabs mijās ar pakavu dzelzi. Gabaliņu tālāk ubags redzēja duci mūļu, kas bija apkrauti preču nastām: tur bija vilnas audumi, greznas rotas un smalka tērauda asmeņi.

Taču visvairāk ubaga skatienu piesaistīja gaļas gabals virs ugunskura. No tā kūpēja garaiņi un oglēs pilēja tauki. No kārdinošās smaržas vecais virs gandrīz zaudēja samaņu, jo visu dienu viņš bija gājis un apēdis tikai sauju ozolzīļu un iebrūnējušu ābolu, ko atradis ceļa malā.

Ap ugunskuru sēdēja trīs viri melnām bārdām, un ubags, iegājis klajumā, tos uzrunāja. “Labvakar!” viņš teica. “Vai varat atvēlēt man gabaliņu gaļas un drusciņu siltuma no sava ugunskura?”

Viri pagriezās, un zelta ķēdes, ar kurām tie bija rotājušies, mirgoja liesmu gaismā. “Protams!” viņu vadonis teica. “Kas tev ir lidzi? Džoti vai peniji? Gredzeni vai strehlaumi? Vai varbūt tev makā ir īstas, skanīgas keldiešu monētas, ko mēs vērtējam augstāk par visām citām?”

“Man nekā tāda nav,” vecais vīrs atbildēja un atpleta plaukstas, lai parādītu, ka tās ir tukšas.

“Tādā gadījumā tu neko šeit nedabūsi,” svešie atbildēja, un ubags noskatījās, kā viņi sāk atdalīt prāvus gaļas gabalus no cepeša virs uguns­kura.”

-    Neapvainojies, Vilem. Tāds vienkārši ir stāsts.

-    Es neko neteicu.

-    Bet izskatījies tāds, it kā gribētu teikt.

-    Varbūt. Bet to es varu pateikt vēlāk.

-    Vecais vīrs devās tālāk mežā, iedams pretī citai ugunskura gaismai starp kokiem.

“Labvakar!” ubags iesaucās, iegājis otrajā klajumā. Kaut gan vecais vīrs jutās ļoti noguris un nožēlojams, viņš centās ielikt balsī možumu. “Vai varat atvēlēt man gabaliņu gaļas un drusciņu siltuma no sava ugunskura?”

Otrajā klajumā sēdēja četri ceļinieki divi vīrieši un divas sievietes. Izdzirdējuši balsi, viņi piecēlās kājās, bet nesacīja ne vārda. Vecais vīrs pacietīgi gaidīja, cenzdamies izskatīties labsirdīgs un nekaitīgs. Tomēr klusums ieilga arvien vairāk un neatskanēja neviens vārds.

Vecais vīrs, gluži saprotams, jutās aizkaitināts. Viņš bija pieradis, ka citi no viņa vairās vai pagrūž viņu malā, bet šie cilvēki gluži vienkārši stāvēja. Stāvēja klusi un saspringti, mīņādamies no vienas kājas uz otru un nervozi žņaudzīdami pirkstus.

Kad ubags sapīcis grasījās iet projām, uguns spoži uzliesmoja un viņš redzēja, ka visiem četriem ceļiniekiem mugurā ir asinssarkanas drānas: tas nozīmēja, ka viņi ir ademu tirgotāji. Tad vecais vīrs saprata. Ademus sauc par klusajiem ļaudīm, jo tie runā ļoti maz un ļoti reti.

Vecais vīrs zināja daudz stāstu par ademiem. Viņš bija dzirdējis, ka tie protot slepenu mākslu, ko dēvē par lethani. Šī māksla ļaujot tiem valkāt savu klusēšanu kā bruņas, kas liek zobenam aizslīdēt garām un bultai apstāties gaisā. Tieši tāpēc šie ļaudis runājot tik reti. Viņi taupot vārdus, glabādami tos sevī kā ogles pavarda dziļumā.

Uzkrātie vārdi dodot viņiem tik daudz nerimstošas enerģijas, ka viņi nekad nespējot izturēties pavisam mierīgi, un tāpēc viņu rokas un kājas allaž nemierīgi ņirbot. Un karodami viņi izmantojot savu slepeno mākslu, lai sadedzinātu sevī uzkrātos vārdus kā degvielu. Tāpēc viņi esot stipri kā lāči un ātri kā čūskas.

Pirmoreiz dzirdēdams tādas valodas, ubags bija nodomājis, ka tie ir blēņu stāsti, ko ceļinieki pārmij pie apmetnes ugunskura. Bet reiz, pirms daudziem gadiem, viņš bija redzējis, kā ademu sieviete cīnās ar pilsētas sardzi. Sardzes vīriem bija ieroči, un to krūtis un rokas sedza biezas bruņas. Viņi bija karaļa vārdā pieprasījuši, lai sieviete parāda savu zobenu, un sieviete negribīgi bija viņiem to iedevusi. Tikko sardzes vīri bija to paņēmuši, viņi bija sākuši uzmākties sievietei ar neķītriem ieteikumiem, kas viņai esot jādara, lai dabūtu zobenu atpakaļ.

Sardzes vīri bija augumā lieli, un viņu zobeni bija asi. Viņi krita sie­vietes priekšā kā nopļauti rudens kvieši. Sieviete nogalināja trīs vīrus, salauzdama tiem kaulus ar kailām plaukstām.

Viņas pašas ievainojumi bija samērā nelieli tumšs zilums uz viena vaiga, neliela brūce kājā, kas lika klibot, un sekls iegriezums plaukstā.

Pat pēc visiem šiem gadiem vecais vīrs atcerējās, kā viņa rāmi kā kaķis bija nolaizījusi asinis sev no plaukstas.

Tās bija domas, kas atausa vecā ubaga atmiņā, kad viņš ieraudzīja ademus. Vienā mirkli viņš aizmirsa ēdienu un uguns siltumu un lēnām atkāpās meža patvērumā.

Tad viņš devās uz nākamā ugunskura pusi, cerēdams, ka trešā reize būs veiksmīga.

Šajā klajumā viņš ieraudzīja pulciņu aturiešu, kas stāvēja ap beigtu ēzeli blakus ratiem. Viens no tiem pamanīja veco vīru. “Paskat!” viņš iesaucās. “Grābiet to veci ciet! Iejūgsim viņu ratos, lai velk!”

Vecais vīrs iesteidzās atpakaļ mežā un, kādu laiku šaudījies turp un atpakaļ, paslēpās no aturiešiem zem trūdošu lapu kaudzes.

Kad vajātāju troksnis pieklusa, ubags izrāpās no paslēptuves un sameklēja savu nomesto nūju. Pēc tam ar izsalkuša un novārguša cil­vēka drosmi viņš devās turp, kur starp kokiem vīdēja nākamais uguns- kurs.

Iespējams, ka tur viņš būtu atradis meklēto, jo ap ugunskuru sēdēja tirgotāji no Vintasas. Citos apstākļos varbūt tie būtu aicinājuši atnācēju vakariņās, teikdami: “Kur ēdamā pietiek sešiem, tur pietiks arī septīta­jam.”

Taču tobrīd vecais vīrs izskatījās diezgan atbaidošs. Viņa mati bija izjukuši, un savēlušās šķipsnas slējās gaisā. Jau iepriekš noplīsušais ap­ģērbs tagad bija saplēsts un netīrs. Viņa seja no bailēm bija bāla un elpa smagi sēca un čīkstēja krūtīs.

Tāpēc Vintasas tirgotāji izbīlī ievaidējās un savēcināja rokas. Viņi noturēja ubagu par kapukalna draugaru miroņa rēgu, kas, pēc māņ­ticīgo vintasiešu domām, naktis nespēj mierīgi gulēt un klejo apkārt.

Tirgotājiem bija dažādi uzskati par to, kā šādu nācēju iespējams aptu­rēt. Daži domāja, ka to atbaida uguns, citi ticēja, ka rēgu var atvairīt ar zālē izbārstītu sāli, vēl citi uzskatīja, ka ar dzelzi jāpārcērt saites starp dvēseli un nedzīvo ķermeni.

Klausīdamies viņu pārspriedumos, vecais ubags saprata: lai kādu paņēmienu šie cilvēki izvēlētos, viņam no tā labāk nekļūs. Tāpēc viņš steigšus atgriezās koku patvērumā.

Atradis lielu akmeni, uz kā apsēsties, vecais vīrs, cik spēdams, nopu­rināja no saplēstā apģērba pielipušās lapas un netīrumus. Kādu laiku pasēdējis, viņš nolēma doties uz pēdējo nometnes vietu, jo cerēja atrast vismaz vienu devigu ceļinieku, kurš ļautu viņam piepildīt tukšo vē­deru.

Pie pēdējā ugunskura viņš ar atvieglojumu ieraudzīja sēžam tikai vienu cilvēku. Pienācis tuvāk, vecais virs ieraudzīja to, kas viņu gan ielīksmoja, gan biedēja: kaut gan ubags bija nodzīvojis pasaulē daudz gadu, viņš nekad nebija sarunājies ar Amira bruņinieku.

Taču viņš zināja, ka Amirs ir daļa no Tehlu baznīcas un…

-    Viņi nebija daļa no baznīcas, Vilems teica.

-    Ko? Skaidrs, ka bija!

-    Nē, viņi bija Aturas pārvaldītāju daļa. Viņiem piederēja… Vecarum tiesu vara.

-    Viņus sauca par Svēto Amira ordeni. Viņi bija baznīcas stiprā labā roka.

-    Saderam?

-    Ar prieku! Tas liks tev paklusēt, kamēr es pabeidzu stāstu.

Vecais vīrs jutās ielīksmots, jo zināja, ka Amirs ir daļa no Tehlu baz­nīcas un baznīca mēdza labi izturēties pret trūcīgajiem.

Vecajam vīram tuvojoties, amirietis piecēlās kājās. “Kas tur nāk?” viņš noprasīja. Viņa balss bija lepna un spēcīga, bet arī gurda. “Tad zini, ka es esmu no Amira ordeņa! Neviens nedrīkst nostāties starp mani un maniem uzdevumiem. Es rīkojos visu cilvēku labā, kaut ari dievi un cilvēki var aizšķērsot manu ceļu!”

“Kungs,” vecais ubags sacīja, “es cerēju atrast drusciņu uguns siltuma un ēdiena kumosu pēc gara ceļa.”

Amirietis ar rokas mājienu aicināja veco viru tuvāk. Viņš bija tēr­pies bruņās no spožiem tērauda gredzeniem, un viņa zobens bija cil­vēka augumā. Veste virs bruņām bija spodri balta, bet lejpus elkoņiem krāsa pārtapa tumši sarkana, itin kā iemērkta asinīs. Krūšdaļas vidū bija redzams Amira simbols melns, sarkanu liesmu ieskauts tornis.

Vecais virs apsēdās pie ugunskura un tlksmīgi nopūtās, juzdams kaulos iestrāvojam siltumu.

Pēc brīža Amira bruņinieks teica: “Diemžēl nevaru piedāvāt tev neko ēdamu. Mans zirgs šovakar ir labāk paēdis nekā es pats, taču arī viņš nav dabūjis diezgan.”

“Man noder jebkāda palīdzība,” vecais vīrs atbildēja. “Varu iztikt ar atliekām. Es neesmu lepns.”

Amirs nopūtās. “Rīt man jānojāj piecdesmit jūdzes, lai apturētu kādu tiesas prāvu. Ja netikšu galā vai nokavēšos, jāmirst būs nevainīgai sie­vietei. Lūk, šeit ir viss, kas man atlicis!” Amirietis norādīja uz audekla gabalu, uz kura gulēja sakaltis maizes gabals un siera šķēle. Ar to nepie­tiktu, lai remdētu vecā vīra izsalkumu. Tik lielam un spēcīgam vīrietim kā bruņinieks tās būtu ļoti trūcīgas vakariņas.

“Rīt man vajadzēs jāt un karot,” bruņinieks teica. “Man būs nepie­ciešams spēks. Tāpēc man jāsver tavs tukšais vēders pret tās sievietes dzīvību.” Runādams amirietis pacēla rokas un pavērsa plaukstas augšup kā svaru kausus.

Kad viņš izdarīja šo kustību, vecais vīrs ieraudzīja viņa plaukstu virspuses un īsu mirkli nodomāja, ka amirietis sevi ir savainojis, jo starp pirkstiem tam sūcās asinis un pilēja pār rokām. Bet tad plandošo liesmu gaisma mainījās, un vecais vīrs saprata, ka tas ir tikai tetovējums, tomēr asiņainās zīmes uz bruņinieka plaukstām un rokām tik un tā lika viņam nodrebēt.

Viņš būtu ne tikai nodrebējis vien, ja sīkāk zinātu visu šo zīmju vēstījumu. Tās liecināja par tik lielu ordeņa uzticību, ka tāda amirieša rīcība nekad netika apšaubīta. Un, tā kā aiz šī bruņinieka stāvēja ordenis, pret viņu vērsties nevarēja neviena baznīca, neviens galms un neviens karalis. Jo viņš bija viens no kiridiem, Amira augstākās kārtas pārstāv­jiem.

Ja viņš nogalinātu neapbruņotu cilvēku, ordeņa acīs tā nebūtu slep­kavība. Ja viņš ielas vidū nožņaugtu grūtu sievieti, neviens nemēģinātu stāties viņam pretī. Ja viņš nodedzinātu baznīcu vai sadragātu vecu akmens tiltu, impērija viņu nevainotu un uzskatītu, ka viss, ko viņš dara, notiek augstāka mērķa vārdā.

Taču vecais vīrs to nezināja un tāpēc mēģināja vēlreiz: “Ja tev nav nekā ēdama, ko man iedot, varbūt tu vari man atvēlēt pāris peniju?” Ubags atcerējās keldiešu apmetni un cerēja nopirkt tur gabalu maizes un gaļas.

Amirietis papurināja galvu. “Ja man tie būtu, es ar prieku tev tos iedotu. Taču es pirms trim dienām atdevu savu pēdējo naudu atraitnim ar izsalkušu bērnu. Kopš tā laika es esmu tāds pats tukšinieks kā tu.” Bruņinieks papurināja galvu, un viņa seja pauda gurdumu un nožēlu.

“Es gribētu, kaut apstākļi būtu citādi. Bet tagad man jāizguļas, tāpēc tev nāksies doties tālāk.”

Par to vecais virs nebūt nepriecājās, taču amirieša balsi skanēja kaut kas tāds, kas viņu darīja piesardzīgu. Tāpēc viņš uzslējās kājās un devās atpakaļ meža biezokni, atstādams ugunskuru aiz muguras.

Vēl juzdams uguns siltumu, vecais virs savilka jostu ciešāk un nolēma vienkārši turpināt ceļu līdz ritam. Viņš cerēja, ka ceļa galā varbūt beidzot uzsmaidīs veiksme un viņš sastaps atsaucīgākus cilvēkus.

Tā nu viņš devās cauri Faerinielas centram un tur ieraudzīja apli no lieliem pelēkiem akmeņiem. Apļa vidū mirgoja blāva gaismiņa no uguns, kas bija paslēpta prāvā bedrē. Vecais vīrs nejuta nekādu dūmu smaržu un nosprieda, ka cilvēki dedzina rennela koku, kas deg pamatīgi un ilgi, bet nedūmo un neizplata nekādu smaku.

Tad vecais virs ievēroja, ka divi no lielajiem apveidiem nemaz nav akmeņi. Tie bija vezumi. Blāvajā uguns gaismā viņš pamanīja cilvēkus, kas rosījās ap ēdiena katlu.

Tomēr vecajam vīram vairs nebija atlikusi ne mazākā cerība, un viņš gāja tālāk. Kad viņš bija gandrīz jau pagājis akmeņu aplim garām, atska­nēja kāda balss: “Ehei! Kas tu esi un kāpēc šajā vēlajā stundā tik klusi ej mums garām?”

“Es neesmu nekas,” vecais vīrs atbildēja. “Tikai vecs ubags, kam jāiet savs ceļš līdz galam.”

“Kāpēc tu šajā laikā ej, nevis atpūties savā gultā? Šie ceļi naktis nebūt nav droši,” teica tā pati balss.

“Man nav gultas,” vecais vīrs atbildēja. “Un šonakt es nespēju izlūg­ties ne dāvanas, ne vietu, kur pārgulēt.”

“Ja vēlies, guļvietu vari dabūt šeit. Un uzkost kādu kumosu, ja tev ir patikšana piedalīties mūsu vakariņās. Cilvēks nedrīkst iet visu dienu un nakti bez apstājas.” No lielo, pelēko akmeņu aizsega iznāca glīts, bārdains vīrietis. Saņēmis vecā vira elkoni, viņš veda to uz ugunskura pusi un iesaucās: “Mums šovakar ir viesis!”

Iepretī bija jaušama sakustēšanās, taču mēness šai naktī nespīdēja, un svešinieku ugunskurs bija paslēpts bedrē, tāpēc ubags no notiekošā daudz neredzēja. Viņš ziņkārīgi apvaicājās: “Kāpēc jūs slēpjat savu uguni?”

Bārdainais vīrietis nopūtās. “Ir ļaudis, kas pret mums nejūt mīlestību. Mēs nevēlamies sastapties ar ļaunumu. Turklāt šovakar mūsu ugunskurs ir pavisam neliels.”

“Kāpēc tā?” ubags jautāja. “Te ir daudz koku, tāpēc kurināmo atrast noteikti nav grūti.”

“Mēs vakarā centāmies to sagādāt,” vīrietis paskaidroja. “Bet cilvēki nosauca mūs par zagļiem un raidīja uz mums bultas.” Viņš paraustīja plecus. “Tāpēc mēs iztiekam, kā varam, un rītdiena gādās pati par sevi.” Viņš papurināja galvu. “Bet nu es pārāk daudz runāju. Vai varu tev piedāvāt kaut ko dzeramu, tēvs?”

“Es labprāt iedzertu malku ūdens, ja jums tas ir krājumā.”

“Nieki, es tev ieliešu vīnu."

Ubags ļoti sen nebija baudījis vīna garšu, un, jau iedomājoties par to, viņam mutē saskrēja siekalas. Tomēr vecais virs zināja, ka tukšam vēderam pēc garas dienas gājiena vīns nav ieteicams, tāpēc atbildēja: “Lai svētīta tava krietnā sirds! Bet malks ūdens man būtu gana labs.” Bārdainais vīrietis pasmaidīja. Nu tad padzeries gan ūdeni, gan vīnu, kā pats vēlies!” To teikdams, viņš aizveda ubagu pie ūdens mucas.

Vecais virs noliecās un iesmēla kausā ūdeni. Celdams to pie lūpām, viņš juta spirdzinošu vēsumu, taču nevarēja nepamanīt, ka muca ir gan­drīz tukša.

Tomēr viesmīlīgais vīrietis skubināja viņu turpināt. “Iesmel vēl un noskalo pudekļus no sejas un rokām! Redzu, ka tu esi gājis garu ceļu un noguris.” Tā nu vecais ubags iesmēla vēl vienu kausu un, noskalojis rokas un seju, jutās manāmi atspirdzis.

Tad svešais vīrietis atkal saņēma viņa elkoni un veda viņu tuvāk ugunij. “Kā tevi sauc, tēvs?”

Ubags atkal jutās pārsteigts. Gadiem ilgi nevienam nebija rūpējis uz­zināt, kā viņu sauc. Tik ilgi, ka viņam vajadzēja bridi padomāt un atce­rēties. “Skeops,” viņš beidzot teica. “Mani sauc Skeops, un tevi?” “Mans vārds ir Terriss,” vīrietis atbildēja, apsēdinādams atnācēju omulīgās uguns tuvumā. “Tā ir Silla, mana sieva, un šis ir mūsu dēls Vints. Bet tie ir Sari, Bentums, Lila, Pīters un Fents.”

Tad Terriss pasniedza Skeopam vīnu. Silla ielēja viņam bļodiņā prāvu kausu kartupeļu zupas un iedeva šķēli siltas maizes kopā ar pusi no zeltaina vasaras kabača, kam viduci tīkami spīdēja sviests. Ēdiens bija vienkāršs, un tā nebija daudz, bet Skeopam tās šķita dzīres. Kamēr viņš ēda, Vints piepildīja viņa vīna kausu, uzsmaidīja viņam, apsēdās blakus un uzrunāja par vectēvu.

Tāda uzruna bija pāri vecā vīra spēkiem, un viņš sāka klusi raudāt. Varbūt tāpēc, ka aiz muguras bija gara, grūta diena un viņš bija vecs. Varbūt tāpēc, ka viņš nebija radis pie laipnības. Varbūt vainojams bija vīns. Lai kāds būtu iemesls, asaras ritēja viņam pār seju un pazuda baltajā bārdā.

Terriss to redzēja un steigšus apvaicājās: “Tēvs, kas noticis?”

“Es esmu vecs nejēga,” Skeops teica drīzāk sev nekā pārējiem. “Jūs pret mani esat tik laipni, kāds gadiem neviens nav bijis, un man ir žēl, ka es nespēju jums atmaksāt.”

Terriss pasmaidīja un uzlika roku vecajam vīram uz pleca. “Vai tiešām tu gribētu atmaksāt?”

“Es to nevaru. Man nepieder nekas, ko es varētu jums iedot.” Terriss pasmaidīja vēl platāk. “Skeop! Mēs esam Edema Rū cilts. Tas, ko mēs vērtējam visaugstāk, pieder ikvienam.” Skeops redzēja, ka cita pēc citas viņā gaidoši paveras pārējās sejas ap ugunskuru. Terriss teica: “Tu vari izstāstīt mums savu dzīvesstāstu.”

Nezinādams, ko citu viņš varētu darīt, Skeops sāka runāt. Viņš izstās­tīja, kā nokļuvis līdz Faerinielai. Izstāstīja, kā pēc kārtas gājis pie katra ugunskura, cerēdams uz cilvēku žēlsirdību. Sākumā viņa balss ķērās un stāsts bija stomīgs, jo viņš ilgi bija klejojis viens un atradinājies runāt. Tomēr drīz viņa balss pieņēmās spēkā, vārdi plūda drošāk, zibošās lies­mas atmirdzēja viņa dzīvi zilajās acīs, un rokas kustējās līdzi vecīgi izkaltušajai mēlei. Pat Edema Rū ļaudis, kas zina visus pasaules stāstus, ar apbrīnu klausījās runātājā.

Kad vecā vīra stāsts bija galā, ceļinieki sakustējās, kā mozdamies no dziļa miega. Bridi tie tikai lūkojās cits citā un tad paskatījās uz Skeopu.

Terriss zināja, ko viņa ļaudis domā. “Skeop,” viņš laipni vaicāja, “kurp tu gāji, kad es šovakar tevi apturēju?”

“Es gāju uz Tinuē,” Skeops atbildēja, juzdamies mazliet samulsis par to, cik ļoti aizrāvies ar savu stāstu. Viņa seja bija sakarsusi un sārta, un viņš jutās itin muļķīgi.

“Mēs braucam uz Beleneju,” Terriss teica. “Kā būtu, ja tu ceļotu ar mums kopā?”

Bridi Skeopa sejā iedegās cerība, taču tā ātri pazuda. “Es jums būtu tikai par nastu. Pat ubagam ir savs lepnums.”

Terriss iesmējās. “Vai tu gribi stāstīt Edema Rū ciltij par lepnumu? Mēs tevi neaicinām līdzi žēluma pēc. Mēs tevi aicinām tāpēc, ka tu piederi pie mūsu dzimtas un turpmākajos gados varētu mums pastāstīt daudz, daudz stāstu.”

Ubags papurināja galvu. “Manas asinis nav jūsu asinis. Es nepiederu pie jūsu dzimtas.”

“Kāda tam nozīme?” Terriss atjautāja. “Mēs, Edema Rū, paši lem­jam, kurš pieder pie mūsu dzimtas un kurš ne. Tu esi mums piederīgs. Paskaties apkārt un spried pats, vai man nav taisnība!”

Skeops pārlaida skatienu apkārtējām sejām un redzēja, ka Terriss ir sacījis patiesību.

Tā nu vecais virs palika kopā ar viņiem un nodzīvoja daudz gadu, pirms nācās šķirties. Viņš daudz redzēja un daudz pastāstīja, un beigu beigās ikviens bija kļuvis gudrāks.

Tā tas patiešām notika, kaut ari pirms daudziem gadiem un aiz dau­dzām zemēm. Es esmu dzirdējis šo stāstu no Edema Rū ļaudīm, tāpēc zinu, ka tas ir patiess.

-     VAI ŠĪS ir stāsta beigas? pēc pieklājigas pauzes jautāja Simmons. Viņš gulēja uz muguras, raudzīdamies zvaigznēs.

-Jā-

-    Tās nebija tādas, kādas es iedomājos, viņš sacīja.

-    Ko tu gaidīji?

-    Gaidīju, kad noskaidrosies, kas īsti bija tas vecais ubags. Domāju, līdzko kāds pret viņu izturēsies laipni, izrādīsies, ka viņš ir Taborlins Lielais. Tad viņš uzdāvinātu tiem cilvēkiem savu ceļa nūju un maisu naudas, un… es nezinu. Varbūt izdarītu vēl kādu burvību.

Tad ierunājās Vilems. Viņš teiktu: “Ja jūs kādreiz nokļūsiet briesmās, piesitiet ar šo nūju pa zemi un sakiet: “Nūja, sit!” Tad nūja sāks riņķot apkārt un atvairīs ikvienu, kurš gribētu jums uzbrukt.” Arī Vilems gulēja uz muguras garajā zālē. Es domāju, ka viņš īstenībā nemaz nebija vecs ubags.

-    Veci ubagi stāstos nekad nav veci ubagi, Simmons teica ar tādu kā pārmetuma pieskaņu balsī. Viņi vienmēr ir burvji, prinči, eņģeļi vai kaut kas tamlīdzīgs.

-    Reālajā dzīvē veci ubagi gandrīz vienmēr ir veci ubagi, es atgā­dināju. Tomēr es zinu, par kādiem stāstiem jūs runājat. Tādus mēdz stāstīt, lai izklaidētu klausītājus. Šis stāsts ir citāds. Tādus mēs stāstām cits citam.

-    Kāpēc jāstāsta stāsti, kas neizklaidē?

-    Lai palīdzētu mums atcerēties. Lai mācītu mums… Es nenoteikti pametu ar roku. Lai mācītu gudrības.

-    Pārspīlētus stereotipus? Simmons noprasīja.

-    Ko tu ar to gribi teikt? es saērcināts atjautāju.

-    “Iejūgsim viņu ratos, lai velk!” Simmons pikti nošņācās. Ja es tevi nepazītu, būtu apvainojies!

-Ja es nepazītu tevi, es kaismīgi attraucu, tad es būtu apvainojies. Vai tu zini, ka aturieši fnēdza nogalināt cilvēkus ar ceļotāju dzīvesveidu? Viens no jūsu valdniekiem pasludināja, ka tādi ļautiņi nodarot impērijai kaitējumu. Daudzi no tiem bija gandrīz pilnīgi tukšinieki, kas zaudējuši mājas karu un nodokļu dēļ. Daudzi no tiem ar varu tika aizrauti armijā.

Es saraustīju kreklu. Bet Edema Rū cilts bija izpelnījusies īpašu uzmanību. Mūs tvarstīja kā lapsas. Simt gadu garumā Edema Rū medības bija Aturas augstāko aprindu iecienītākā nodarbošanās.

Iestājās dziļš klusums. Man sāpēja kakls, un es aptvēru, ka esmu kliedzis.

Simmona balss skanēja apslāpēti. Es to nezināju.

Domās pats sev iespēru un nopūtos. Piedod, Simmon. Tas ir… Tas bija ļoti sen. Un tā nav tava vaina. Tas ir vecs stāsts.

-    Citādi nevar būt, ja runa ir par Amiru, Vilems teica, acīmredzot vēlēdamies mainīt sarunas tematu. Kad likvidēja ordeni? Pirms trīs­simt gadiem?

-     Un tomēr daudzos stereotipos ir drusciņa patiesības, es teicu.

-    Kāds grauds, no kura tā radusies.

-    Bazils ir no Vintasas, sacīja Vilems. Un viņam ir dažas īpatnības.

Viņš guļot liek zem spilvena peniju un tā tālāk.

-    Šurp uz Universitāti es ceļoju kopā ar diviem ademu tirgotājiem, Simmons teica. Viņi ne ar vienu nesarunājās, tikai pārmija dažus vār­dus pašu starpā. Un viņi patiešām bija nemierīgi un visu laiku dīdījās.

Vilems negribīgi sacīja: Atzīšos, ka es pazīstu daudzus keldiešus, kuri cenšas izklāt zābaku iekšpusi ar sudrabu.

-    Maku iekšpusi, Simmons izlaboja. Zābaki ir apavi, ko auj kājās. Viņš pagrozīja pēdu, paskaidrodams teikto.

-     Es zinu, kas ir zābaki! Vilems pikti atmeta. Šajā vulgārajā valodā es runāju labāk par tevi. Zābakus mēs saucam par Patu. Nauda makā ir domāta tērēšanai. Nauda, ko paredzēts iekrāt, glabājas zābakā.

-    Ak tā! Simmons domīgi novilka. Saprotu. Tas nozīmē krājumus lietainai dienai.

-    Ko var iesākt ar naudu lietainā dienā? Vilems patiesā neizpratnē I vaicāja.

-   Turklāt stāstā ir vairāk jēgas, nekā jūs domājat! es aši iestarpināju, pirms saruna iegrozījās vēl sarežģītākos līkločos. Stāstos ir patiesības graudi. Ja apsolāt paturēt to pie sevis, es atklāšu jums noslēpumu.

Jutu, ka draugu uzmanība saasinās un pievēršas man. Ja jūs jebkad pieņemat ceļojošas trupas viesmīlību un viņi pirms visa pārējā piedāvā jums vīnu, tad tie ir Edema Rū ļaudis. Šī stāsta daļa ir patiesa. Es brīdinoši pacēlu pirkstu. Tikai nepieņemiet vīnu!

-    Bet man garšo vīns, Simmons žēlabaini novilka.

-    Tas nav svarīgi, es teicu. Saimnieks tev piedāvā vīnu, bet tu izvēlies ūdeni. Tā var kļūt pat par sava veida sacensību: saimnieks pie­dāvā arvien uzstājīgāk, bet viesis atsakās arvien pieklājīgāk. Ja tu tā

darīsi, viņi zinās, ka tu esi Edema Rū draugs un zini viņu paradumus. Viņi tevi izguldinās un izturēsies pret tevi kā pret ģimenes locekli, nevis kā pret parastu viesi.

Kamēr draugi centās aptvert šo patiesību, saruna pierima. Es skatījos debesīs, pētīdams virs galvas pazīstamos zvaigznājus. Mednieks Evans, tīģelis, mūžam jaunā māte, ugunsmēles lapsa, brūkošais tornis…

-    Kurp tu ietu, ja varētu iet uz jebkuru vietu? pavisam negaidot atskanēja Simmona jautājums.

-    Pāri upei, es atbildēju. Uz savu gultu.

-    Nē, nē! viņš iebilda. Es gribēju teikt: ja tu varētu iet uz jebkuru pasaules vietu?

-    Atbilde ir tā pati, es teicu. Esmu bijis daudzās vietās. Un vien­mēr gribējis iet tieši turp.

-    Bet ne jau uz visiem laikiem! Vilems nepiekrita. Tu taču negribi mūžīgi būt šeit, vai ne?

-    Par to jau ir runa, Simmons piebilda. Mēs visi gribam būt šeit. Bet neviens šeit negrib palikt pavisam.

-    Ja neņem vērā Manetu, sacīja Vilems.

-    Kurp tu ietu? Simmons stūrgalvīgi turpināja iesākto ceļu. Tīrā piedzīvojuma pēc?

Brīdi es klusēdams domāju. Laikam ietu uz Tālenvaldi, es teicu.

-    Pie tāliešiem? Vilems brīnījās. Cik esmu dzirdējis, tie ir primi­tīvi nomadu ļaudis.

-              Pēc definīcijas arī Edema Rū ir nomadu ļaudis, es sausi atteicu.

-     Kādā stāstā ir teikts, ka tāliešu vadoņi esot nevis izcili karotāji, bet dziedātāji. Viņu dziesmas spējot dziedināt slimos un likt kokiem dejot. Es paraustīju plecus. Gribētu aiziet turp un pārliecināties, vai tā ir patiesība.

-     Es dotos uz Fae galmiem, sacīja Vilems.

Simmons iesmējās. Tas neietu cauri.

-    Kāpēc ne? Vilems negaidot aizsvilās. Ja Kvouts var aiziet līdz dziedošam kokam, es varu aiziet uz Fae zemi un dejot ar Embrula… ar Fae sievietēm.

-      Tālenvalde ir reāla vieta, Simmons nepadevās. Bet feju stāsti ir domāti dzērājiem, pamuļķiem un bērniem.

-    Un kurp ietu tu? es jautāju Simmonam, lai viņš pārtrauktu tra­cināt Vilemu.

Iestājās ilgs klusums. Es nezinu, Simmons atbildēja, un viņa balss izklausījās dīvaini neskanīga. Patiesībā es nekur neesmu bijis. Uz Universitāti atceļoju, jo pēc tam, kad mani brāļi saņems mantojumu un māsa dabūs pūra naudu, man atliks tik vien kā dzimtas vārds.

-    Tu nemaz negribēji doties šurp? es jautāju ar neticīgu izbrīnu balsī.

Simmons nevērīgi paraustīja plecus, un es grasījos jautāt viņam vēl kaut ko, bet tad mani pārtrauca Vilems, kas skaļi cēlās kājās. Vai tagad mēs esam gatavi iet pāri upei?

Jutu, ka mana galva ir kļuvusi apbrīnojami skaidra. Piecēlos, tikai nedaudz sagrīļodamies. Es esmu gatavs!

-    Vienu mirkli! Simmons sāka darboties gar biksēm un pagriezās uz koku pusi.

Līdzko viņš bija pazudis no skatiena, Vilems pieliecās man tuvāk.

-    Nejautā Simam par ģimeni! viņš klusi sacīja. Viņam ir grūti par to runāt. Un, kad iedzer, tad ir vēl sliktāk.

-    Kas…

Vilems pārtrauca mani ar strauju rokas kustību un papurināja galvu.

-    Vēlāk!

Simmons gāzelēdamies atgriezās klajumā, un mēs klusēdami trijatā izgājām atpakaļ uz ceļa, pārgājām pāri Akmens tiltam un atgriezāmies Universitātē.

PAVĒLU NAKAMAJĀ rītā mēs ar Vilemu devāmies uz Arhīviem, lai satiktos ar Simmonu un nokārtotu iepriekšējā vakara derības.

-   Sima grūtības ir saistītas ar viņa tēvu, Vilems man klusi skaidroja ceļā gar pelēkajām ēkām. Sima tēvam Aturā pieder hercogiste. Laba zeme, bet…

-    Pagaidi! es viņu pārtraucu. Mūsu mazā Sima tēvs ir hercogs?

-     Mūsu mazais Sims ir trīs gadus vecāks par tevi, Vilems sausi atteica. Un divas collas garāks.

-     Kas tā ir par hercogisti? es jautāju. Starp citu, viņš nav par tādu gabalu garāks.

-    Dalonira, Vilems paskaidroja. Bet saproti pats… Aturas aristo­krāta asinis. Nav nekāds brīnums, ka viņš negrib par to runāt.

-    Kas tās par blēņām! es izmetu, pamezdams ar roku uz garāmejo­šajiem studentiem. Universitātē ir ļoti brīvdomīga gaisotne jau kopš tiem laikiem, kad baznīca līdz zemei nodedzināja Kaluptenu.

-    Esmu ievērojis, ka arī tu necenties skaļi daudzināt savu piederību pie Edema Rū cilts.

Es pikti saslējos. Vai tu gribi teikt, ka es par to kaunos?

-     Saku tikai to, ka tu necenties skaļi daudzināt savu piederību, Vilems rāmi atbildēja un nosvērti paskatījās uz mani. Arī Simmons necenšas. Domāju, ka jums abiem ir savi iemesli.

Apspiedu aizkaitinājumu un piekrītoši pamāju ar galvu.

Vilems turpināja: Dalonira atrodas Aturnas ziemeļos, un ģimene ir samērā turīga. Bet Simam ir trīs vecāki brāļi un divas māsas. Mantojumu saņem vecākais dēls. Otrajam tēvs nopirka pakāpi armijā. Trešo aizsūtīja uz baznīcu. Simmons… Vilems zīmīgi apklusa.

-    Man grūti iztēloties Simu priestera amatā, es atzinos. Patiesībā ari armijā es viņu nevaru iedomāties.

-    Un tā nu Simmons ir nokļuvis Universitātē, Vilems teica. Viņa tēvs cerēja, ka Sims kļūs par diplomātu. Bet Sims atklāja, ka viņam patīk alķīmija un dzeja un kļuva par Arkanuma locekli. Tēvs par to nebija sajūsmā. Vilems izteiksmīgi paskatījās uz mani, un es sapratu, ka viņš ir noklusējis vairāk nekā pateicis.

-     Arkanists taču ir lielisks sasniegums! es protestēju. Tas ir daudz iespaidīgāks stāvoklis par iesmaržināta klauna lomu kaut kādā galmā!

Vilems paraustīja plecus. Mācību maksu viņš saņem. Arī kabatas naudu viņam turpina sūtīt. Brīdi apklusis, Vilems pamāja ar roku kā­dam pagalma pretējā pusē. Bet uz mājām Simmons nebrauc. Pat īslai­cīgos apciemojumos ne. Sima tēvam patīk medības, dzeršana, kautiņi un palaistuves. Man ir aizdomas, ka mūsu maigais grāmatu mīļotājs Simmons nesaņem tādu mīlestību, kādu gudrs dēls būtu pelnījis.

*    * *

Satikāmies ar Simmonu savā ierastajā lasāmkambarī un noskaidrojām reibumā noslēgto derību detaļas. Pēc tam izklīdām uz dažādām pusēm.

Pēc stundas atgriezos lasītavā ar prāvu grāmatu kaudzi rokās. Kopš biju ticies ar Ņinu un dabūjis tīstokli, mani Amira pētījumi bija kļuvuši ievērojami vieglāki.

Klusi pieklauvējis pie durvīm, iegāju lasītavā. Vilems un Simmons jau sēdēja pie galda.

-    Es pirmais! Simmons pacilāts paziņoja. Viņš ieskatījās sarakstā un izvilka no savas kaudzes kādu grāmatu. Simt piecdesmit otrā lap­puse. Pārlapojis grāmatu, viņš atrada vajadzīgo vietu un sāka pētīt tekstu. Ahā! “Tad meitene visu sīki izstāstīja… bla, bla, bla… un aizveda viņus uz vietu, kur notika pagānu draiskulības.” Simmons pacēla galvu, piespiedis pirkstu lappusei. Redzi? Tur ir skaidri uzrakstīts “pagānu”.

Es apsēdos. Papētīsim pārējo!

Simmona otrā grāmata bija apmēram tāda pati. Taču trešā sagādāja pārsteigumu.

-    “Apkārtnē ir liels skaits ceļakmeņu, un tas liecina, ka šo vietu kād­reiz, aizmirstā pagātnē, varbūt ir šķērsojuši svarīgi tirdzniecības ceļi…” Viņš apklusa, paraustīja plecus un iedeva grāmatu man. Izskatās, ka tur ir kaut kas priekš tevis.

Es nenoturējos un iesmējos. Vai tu tās neizlasīji, pirms stiepi šurp?

-     Stundas laikā? Arī Simmons iesmējās. Diez vai tas būtu iespē­jams. Es izmantoju skrīvus.

Vilems caur pieri paskatījās uz viņu. Nestāsti! Tu pajautāji Lellim, vai ne?

Simmons savilka seju vientiesīgi nevainīgā izteiksmē, kas viņa dabiski vientiesīgajā sejā vēl jo skaidrāk nodeva viņa vainu. Varbūt es uz brīdi iegriezos pie viņa, Simmons izlocījās no tiešas atbildes. Un varbūt viņš ieteica pārīti grāmatu, kurās ir informācija par pelēkakmeņiem. -

Redzēdams Vilema sejas izteiksmi, viņš pacēla roku. Beidz šņaukāties par mani! Galvenais, ka izdevās.

-     Atkal Lellis! es norūcu. Vai jūs mani kādreiz iepazīstināsiet? Jūs abi esat varen noslēgti attiecībā uz šo personu.

Vilems paraustīja plecus. Kad redzēsi viņu, tu sapratīsi.

Simmona atnestās grāmatas varēja iedalīt trīs kategorijās. Viena atbalstīja viņa uzskatus un vēstīja par pagānu rituāliem un dzīvnieku upurēšanu. Otra izteica pieļāvumus par kādu senu civilizāciju, kurā šie akmeņi izmantoti par ceļa rādītājiem, kaut arī daļa no tiem atradās stāvās kalnu nogāzēs vai upes dibenā, kur nekādu ceļu nevarēja būt.

Viņa pēdējā grāmata bija interesanta citu iemeslu dēļ.

-    “…divi saskaņoti akmens monolīti, kam augšgalā šķērsām pārlikts trešais,” Simmons lasīja. “Vietējie iedzīvotāji sauc tos par durvju stenderēm. Kaut gan pavasara un vasaras svinībās tos mēdz izrotāt un ap tiem dejot, pilnmēness laikā vecāki aizliedz bērniem uzturēties to tuvumā. Kāds visnotaļ godājams un neapšaubāmi saprātīgs vecs vīrs apgalvoja, ka…”

Simmons spēji aprāvās. Vai nav vienalga! viņš izmeta ar nepatiku balsī un grasījās aizvērt grāmatu.

-    Ko viņš apgalvoja? Vilems gribēja zināt.

Simmons pabolīja acis un atsāka lasīt: "… apgalvoja, ka noteiktos laikos cilvēki varot iziet caur akmens durvīm un nokļūt feju zemē, kur mājo pati Feluriana būtne, kuras skaujās vīrieši bauda mīlu un iet bojā.”

-    Interesanti, Vilems nomurmināja.

-     Nav tur nekā interesanta! Māņticīgas bērnu pasakas, Simmons dzēlīgi atmeta. Un tas mūs neved ne soli tuvāk secinājumam par to, kuram no mums ir taisnība.

-    Kāds ir tavs rēķins, Vilem? es jautāju. Tu esi objektīvs vērtētājs.

Vilems piegāja pie galda un pārskatīja grāmatu kaudzi. Viņa tumšās

uzacis kustējās augšup un lejup, sekojot domu gaitai. Septiņi Simmona labā. Seši Kvouta labā. Trīs pret abiem.

Mēs īsi pārskatījām četras manis atnestās grāmatas. Vienu no tām Vilems atlika malā, un rēķins mainījās uz septiņi Simmona labā un desmit manā labā. Noteiktam spriedumam nepietiek, Vilems domīgi novilka.

-    Mēs varam uzskatīt to par neizšķirtu, es ierosināju.

Simmons nikni pablenza caur pieri. Lai cik viņš no dabas bija labsir­dīgs, zaudēt derības tfiņam nācās grūti. Labi jau labi, viņš norūca.

Es pagriezos pret Vilemu un izteiksmīgi paskatījos uz divām grā­matām, kas joprojām neaiztiktas gulēja uz galda. Izskatās, ka mūsu derības noskaidrosies itin drīz, nia?

Vilema lūpas savilkās plēsīgā smīnā. Ļoti drīz! Viņš pacilāja vienu no grāmatām. Te ir kopija deklarācijai par Amira atlaišanu. Vilems atšķīra iezīmēto lappusi un sāka lasīt: “Viņu rīcība turpmāk būs pakļauta impērijas likumiem. Neviens ordeņa piederīgais vairs nedrīkst uzņemties tiesības uzklausīt tiesas prāvu vai izteikt spriedumu tiesā.”

Viņš apmierināts paskatījās uz mani. Nu, redzi? Ja viņu juridiskās tiesības tika atsauktas, tas nozīmē, ka sākotnēji viņiem tādas bija. No tā izriet loģisks secinājums, ka viņi bija daļa no Aturas pārvaldītāju slāņa.

-     Patiesībā baznīcai Aturā vienmēr ir piederējusi tiesu vara, es teicu ar tādu kā vainas pieskaņu un pacēlu vienu no savām grāmatām.

-     Interesanti, ka tu esi atnesis Alpura Prolycia Amyr. Arī es to atnesu. Pašu dekrētu izziņoja baznīca.

Vilema seja sadrūma. Nē, tā nebija. Šeit tas bija iereģistrēts kā imperatora Nalto sešdesmit trešais dekrēts.

Mēs samulsuši salīdzinājām abas grāmatas un secinājām, ka tajās ir uzkrītošas pretrunas.

-     Nu, man šķiet, ka tās viena otru izslēdz, teica Simmons. Kas vēl jums šeit ir?

-    Šī ir Feltemi Reisa “Vēstures izgaismojumi”, Vilems atrūca. Ļoti autoritatīva grāmata ar stingru nostāju. Es nedomāju, ka vajadzīgi vēl turpmāki pierādījumi.

-    Vai tas jūs nedara uzmanīgus? Es ar dūrē savilktu plaukstu pie­klaudzināju pa abu pretrunīgo grāmatu vākiem. Tām nevajadzētu paust tik dažādus uzskatus.

-   Mēs esam jau izlasījuši divdesmit grāmatu, kas pauž dažādus uzska­tus, Simmons uzsvērti atgādināja. Kādas problēmas var sagādāt vēl divas citas grāmatas?

-    Pelēkakmeņu mērķis ir mīklains un daudzveidīgs. Dažādas domas ir pilnīgi neizbēgamas. Tomēr Alpura ProŅcia Amyr bija atklāts dekrēts. Daudzus ietekmīgus Aturas impērijas vīriešus un sievietes tas izstūma ārpus likuma. Tas bija viens no galvenajiem impērijas sabrukuma iemes­liem. Pretrunīgai informācijai šeit nav nekāda pamata.

-    Ordeni tomēr likvidēja pirms vairāk nekā trīssimt gadiem, Sim­mons atgādināja. Tik ilgā laikposmā varēja rasties daudz pretrunu.

Es papurināju galvu un turpināju pārlapot abas grāmatas. Pretrunī­gas idejas ir viens. Pretrunīgi fakti ir kaut kas cits. Es pacēlu vienu no grāmatām. Šī ir Gregora Mazā sarakstītā “Impērijas krišana”. Viņš ir čalotājs un fanātiķis, tomēr labākais sava laika vēsturnieks. Es pacilāju Vilema grāmatu. Feltemi Reiss nav vērā ņemams vēsturnieks, toties ir krietni izglītotāks par Gregoru un sīki pārzina faktus. Saraucis pieri,

pēc kārtas pārlaidu skatienu vienai un otrai grāmatai. Es nespēju saskatīt jēgu!

-     Nu, ko tad darīsim? jautāja Simmons. Slēgsim vēl vienas derī­bas? Tas ir nomācoši.

-    Mums vajadzīgs kāds, kurš izlemj, Vilems teica. Kāda augstāka autoritāte.

-    Augstāka par Feltemi Reisu? es jautāju. Diez vai ir vērts aicināt Lorrenu izšķirt mūsu derības.

Vilems papurināja galvu, tad piecēlās un nopurināja krekla priekš­pusi. Tas nozīmē, ka tev beidzot ir jāiepazlstas ar Lelli.

-    PATS SVARĪGĀKAIS ir izturēties laipni, Simmons paklusi sacīja, kad kopā gājām pa šauro gaiteni, kura abās malās pa visu sienu rindojās grāmatas. Mūsu simpātijas lampas raidīja pār plauktiem gaismas kūļus, likdamas ēnām nervozi dejot. Bet neizturies ar žēlīgu laipnību! Viņš ir… nu, mazliet dīvains, bet viņš nav muļķis. Vienkārši izturies tā, kā tu izturētos pret jebkuru citu.

-     Tikai piedevām jābūt laipnam, es dzēlīgi piebildu, juzdamies noguris no viņa padomiem.

-    Tieši tā, Simmons nopietni atbildēja.

-     Bet kurp mēs vispār ejam? es jautāju, galvenokārt tāpēc, lai apturētu Simmona nogurdinošo padomu straumi.

-    Uz trešo apakšstāvu, Vilems atbildēja, un mēs devāmies lejup pa garu akmens pakāpienu posmu. Gadsimtu gaitā akmens bija nodeldēts, un pakāpieni izskatījās ielīkuši kā grāmatām piekrauti plaukti. Lejupkāpienā ēnas šķita izlīdzinām negludumus, un pakāpieni izskatījās gludi, tumši un izplūduši kā upes gultne virs nogludināta klintsakmens pa­mata.

-    Vai tu droši zini, ka viņš būs tur?

Vilems pamāja ar galvu. Cik zinu, viņš reti iziet no savām istabām.

-    No istabām? es pārjautāju. Viņš tur dzīvo?

Neviens man neatbildēja, un Vilems noveda mūs lejā pa vēl vienu kāpņu posmu un devās tālāk pa garu, platu gaiteni ar zemiem gries­tiem. Beidzot mēs apstājāmies pie ļoti necila izskata durvīm, kas šķita iespiestas pašā kaktā. Citkārt es būtu nodomājis, ka aiz tām atrodas viens no daudzajiem lasāmkambariem, kas bija izvietoti daudzās “Krā­tuves” vietās.

-   Tikai nedari neko tādu, kas viņu satrauktu! Simmons nervozi teica.

Vilems pieklauvēja pie durvīm, un es uzklāju sejai tik laipnu masku,

cik savos skatuves gudrību krājumos spēju atrast. Durvju rokturis sakus­tējās gandrīz nākamajā mirklī. Durvis pavērās šķirbā un pēc tam atsprāga plati vaļā. Durvīs stāvēja Lellis. Viņš bija ievērojami garāks par katru no mums. Viņa melnā ietērpa piedurknes iespaidīgi plīvoja atvērto durvju gaisa plūsmā.

Bridi viņš lūkojās uz mums ar augstprātīgu skatienu, tad itin kā sa­mulsa un pacēla plaukstu pie sejas. Pagaidiet, es aizmirsu savu kapuci! viņš teica un ar kāju aizgrūda durvis ciet.

Lai cik šī īsā parādīšanās bija dīvaina, es biju pamanījis kaut ko vēl satraucošāku. Pie Dieva pārogļotajām miesām! es čukstus iesaucos.

-    Viņam tur iekšā ir sveces! Vai Lorrens to zina?

Simmons pavēra muti, lai atbildētu, bet tajā brīdī durvis vēlreiz strauji atvērās. Lellis atkal stāvēja mums pretī, un viņa tumšais ietērps spilgti izcēlās uz siltās sveču gaismas aiz muguras. Tagad viņam galvā bija kapuce un viņš stāvēja paceltām rokām. Garās tērpa piedurknes, gaisam strāvojot, iespaidīgi viļņojās. Gaisa plūsma satvēra arī viņa kapuci, un tā daļēji noslīdēja viņam no galvas.

-     Sasodīts! viņš izklaidīgā balsī noteica. Kapuce pa pusei sedza viņa galvu un vienu aci. Viņš atkal aizcirta durvis.

Vilems un Simmons saglabāja nopietnu seju. Es atturējos no jebkā­dām piezīmēm.

Brīdi valdīja klusums. Beidzot no durvju otras puses atskanēja apslā­pēta balss: Vai jūs varētu pieklauvēt vēlreiz? Citādi neliekas īsti pareizi.

Vilems paklausīgi paspēra soli uz priekšu un pieklauvēja. Vienreiz, otrreiz, un tad durvis atsprāga vaļā. Mēs atkal stāvējām pretī lielam stā­vam melnā apmetnī. Cieši uzvilktā kapuce apēnoja viņa seju, un tērpa garās piedurknes plīvoja vējā.

-     Kas atnācis apmeklēt Taborlinu Lielo? Lellis dziedoši ierunājās. Viņa balss bija skanīga, taču to daļēji apslāpēja nolaistā kapuce. Viņš izstiepa roku dramatiskā žestā. Tu! Simmon! Pēc īsa klusuma brīža balss atskanēja bez teatrālās intonācijas. Es tevi šodien jau satiku, vai ne?

Simmons pamāja ar galvu. Jutu, ka viņā virmo smiekli, meklējot ceļu uz āru.

-    Cik sen tas bija?

-    Apmēram pirms stundas.

-   Hmm. Kapuce piekrītoši pamāja. Vai šoreiz man izdevās labāk? Pastiepis roku, viņš atbīdīja kapuci, un es ievēroju, ka ietērps viņam ir pārāk liels: piedurknes karājās līdz pat pirkstu galiem. Seja, kas iznira no kapuces apakšas, šķelmīgi smīnēja kā bērnam, kas spēlē teātri, pār­ģērbies vecāku drēbēs.

-    Iepriekšējā reizē tu netēloji Taborlinu, Simmons atgādināja.

-    Ak tā! Lellis izskatījās mazliet apmulsis. Un kāds es biju šoreiz? Tas ir, pēdējā reizē? Vai Taborlins izdevās labs?

-    Diezgan labs, Simmons apstiprināja.

Lellis paskatījās uz Vilemu.

-     Man patika tērps, Vilems teica. Bet es vienmēr biju iztēlojies Taborlinu ar maigu balsi.

-    Ā! Lellis beidzot paskatījās uz mani. Sveiks!

-    Sveiks! es atbildēju, cik laipni vien spēju.

-    Es tevi nepazīstu. Klusums. Kas tu esi?

-    Es esmu Kvouts.

-    Tu par to izskaties ļoti pārliecināts, viņš teica, vērīgi lūkodamies mani. Vēl viens klusuma brīdis. Viņi sauc mani par Lelli.

-    Kuri “viņi”?

-    Kādi viņi? Lellis izlaboja, paceldams pirkstu.

Es pasmaidīju. Kādi viņi tie būtu?

-    Kādi viņi tie ir?

-    Kādi “viņi” tie ir, ja tādi ir, un kādi būtu, ja būtu? es pārveidoju sakāmo, un mans smaids neviļus kļuva platāks.

Lellis izklaidīgi pasmaidīja pretī un nenoteikti atmeta ar roku. Tu jau zini. Cilvēki. Viņš turpināja raudzīties manī tā, kā es varētu aplūkot interesantu akmeni vai agrāk neredzētu koka lapu.

-    Un kā tu pats sevi sauc? es jautāju.

Lellis izskatījās drusku izbrīnījies un paraudzījās man acīs ar ikdie­nišķāku skatienu. Skat, ko tu gribētu zināt! viņš teica ar pārmetuma pieskaņu balsī. Tad viņš pameta skatienu uz Simmonu un Vilemu, kas stāvēja klusēdami. Tagad jums vajadzētu nākt iekšā. Lellis pagriezās un iegāja istabā.

Istaba nebija visai liela. Taču šeit, pašos Arhīvu dziļumos, tā izskatī­jās dīvaini neiederīga. Tajā bija dziļš, mīksti polsterēts krēsls, liels koka galds un divas citas durvis, kas veda uz tālākajām istabām.

Visas malas, šķiet, aizņēma grāmatas. Tās rindojās pārpildītos plauk­tos un grāmatskapjos, slējās kaudzēs uz grīdas un krēsliem, gulēja izmē­tātas pa galdiem. Izbrīnu izraisīja aizvilkti aizkari, kas sedza vienu no sienām. Saprāts mani cīnījās ar iespaidu, ka aiz tiem jābūt logam, taču es zināju, ka mēs atrodamies dziļi pazemē.

Istabu apgaismoja lampas un sveces tievas un garas, zemas un resnas piloša vaska kolonnas. Katra liesmas mēle viesa manī neskaid­ras bažas par atklātu uguni ēkā, kurā glabājas simtiem un tūkstošiem vērtīgu grāmatu.

Un vēl istabā bija lelles. Tās karājās pie plauktiem un sienas āķiem. Tas saņurcītas gulēja kaktos un zem krēsliem. Dažas tika darinātas vai labotas un gulēja uz galda, izmētātas starp darbarīkiem. Pie sienām rindojās statuetēm piekrauti plaukti, un katra no tām bija prasmīgi veidots un izkrāsots cilvēka atdarinājums.

Ceļā uz galda pusi Lellis nokratīja melno tērpu un ļāva tam nevērīgi nokrist uz grīdas. Zem tā bija vienkāršs apģērbs saburzīts balts krekls, saburzītas tumšas bikses un nesaderīgas zeķes ar pamatīgi nolāpītiem papēžiem. Es nopratu, ka Lellis ir krietni vecāks, nekā biju domājis. Viņa seja bija gluda, bez grumbām, taču mati bija pilnīgi balti un galvvidū diezgan šķidri.

Lellis atbrīvoja man vienu no krēsliem, uzmanīgi noceldams no sēdekļa mazu marioneti, kurai sameklēja vietu tuvējā plauktā. Tad viņš apsēdās pie galda, atstājis Simmonu un Vilemu stāvam kājās. Draugiem par godu jāteic, ka viņi neizskatījās par to īpaši satraukti.

Brīdi parakņājies nekārtībā uz galda, viņš izvilka neregulāras formas koka gabalu un mazu nazīti. Vēlreiz ilgi un vērīgi ielūkojies man sejā, Lellis sāka vienmērīgiem vēzieniem grebt koku, ļaudams cirtainajām skaidām krist uz galda virsmas.

Lai cik savādi, es nejutu nekādu vēlēšanos jautāt, kas šeit notiek. Ja cilvēks ir radis uzdot tik daudz jautājumu kā es, viņš iemācās sajust, kad tie ir vietā.

Turklāt es jau iepriekš zināju atbildes. Lellis bija viens no talantīga­jiem nelielu prāta noviržu cilvēkiem, kas atraduši Universitātē savu nišu.

Arkanuma mācība atstāj nedabisku iespaidu uz studentu prātiem. Visspilgtākā no šīm nedabiskajām izpausmēm ir spēja veikt to, ko vairā­kums cilvēku sauc par maģiju, bet mēs saucam par simpātiju, sigaldriju, alķīmiju, vārdnieka mākslu un tā tālāk.

Daži prāti to uzņem viegli, citiem rodas grūtības. Smagākajos gadī­jumos tādi studenti sajūk prātā un nokļūst “Patvērumā”. Tomēr lielākā daļa prātu zem Arkanuma spiediena nesalūst, tikai mazlietiņ ieplaisā. Dažreiz tādu plaisu izpausme ir niecīga un izpaužas kā sejas muskuļu raustīšanās vai stomīšanās. Citi studenti dzird balsis, zaudē atmiņu, kļūst akli vai mēmi… Reizēm tāds iespaids ilgst tikai stundu vai dienu. Citreiz tas paliek uz visiem laikiem.

Es nojautu, ka Lellis ir students, kura prāts ieplaisājis pirms vairākiem gadiem. Tāpat kā Auri, viņš šķita atradis savu vietu, tomēr es brīnījos par to, ka Lorrens ir ļāvis viņam šeit lejā iekārtot savu mājvietu.

-    Vai šitāds viņš izskatās vienmēr? Lellis jautāja Vilemam un Simmonam. Ap plaukstām viņam bija sakrājušās bālas koka skaidiņas.

-    Parasti jā, Vilems atbildēja.

-    Tas ir, kāds? noprasīja Simmons.

-     Tāds, it kā viņš būtu izdomājis jau trīs nākamos gājienus tirāni spēlē un izprātojis, kā tevi uzvarēt. Lellis vēlreiz ilgi ielūkojās man sejā un atšķēla vēl vienu koka skaidu. Godīgi sakot, tas kaitina.

Vilems rēcoši iesmējās. Tā ir viņa domātāja seja, Lelli! To viņš valkā bieži, tomēr ne visu laiku.

-    Ko nozīmē tirāni? jautāja Simmons.

-    Tas ir domātājs, Lellis prātnieciski atbildēja. Par ko tu pašlaik domā?

-     Es domāju, ka tu esi ļoti uzmanīgs cilvēku vērotājs, Lelli, es pieklājīgi atbildēju.

Lellis nicīgi nosēcās, nepaceldams skatienu. Kāda jēga ir uzmanībai? Un kāda jēga ir vērošanai? Cilvēki vienmēr kaut ko vēro. Bet vajadzētu redzēt. Es redzu to, uz ko skatos. Es esmu re-dzē-tājs.

Viņš nopētīja koka gabalu, ko turēja plaukstā, tad atkal ieskatījās man sejā. Šķietami apmierināts, viņš sakļāva plaukstas virs sava gre­buma, tomēr pirms tam es paguvu saskatīt pats savu profilu, kas bija prasmīgi iestrādāts kokā. Vai tu zini, kas tu esi bijis, kas tu neesi un kas tu būsi? viņš noprasīja.

Tas izklausījās pēc mīklas. Nē.

-    Re-dzē-tājs! viņš pārliecināti teica. Jo tieši tāda ir E’lira nozīme.

-    Kvouts īstenībā ir Re’lars, Simmons bijīgi iestarpināja.

Lellis vēlreiz nicīgi nosēcās. Diez vai! viņš teica, cītīgi lūkodamies manī. Varbūt tu kādreiz kļūsi re-dzē-tājs, bet vēl tu tāds neesi. Pašlaik tu esi ska-tī-tājs. Kaut kad pienāks brīdis, kad tu kļūsi par īstenu E’liru. Ja iemācīsies atslābināties. Viņš pacēla man pretī izgrebto koka seju.

-    Ko tu šeit redzi?

Tas vairs nebija neregulārs koka gabals. No koksnes šķiedras pretī skatījās mana seja, savilkta nopietnā izteiksmē. Es paliecos uz priekšu, lai ieskatītos ciešāk.

Lellis iesmējās un noplātīja rokas. Par vēlu! viņš iesaucās un brīdi izskatījās pavisam bērnišķīgs. Tu skatījies pārāk cieši un neredzēji pietiekami daudz. Pārāk cītīga skatīšanās var aizšķērsot ceļu redzēšanai, saproti?

Lellis nolika izgrebto seju uz galda, un tā šķita raugāmies vienā no blakus gulošajām marionetēm. Vai redzi šo mazo Kvoutu? Vai redzi, kā viņš skatās? Ļoti cieši. Ļoti apņēmīgi. Viņš var tā skatīties simt gadu, bet vai viņš jebkad redzēs to, kas viņam acu priekšā? Lellis atlaidās atzveltnē, un viņa apmierinātais skatiens slīdēja pāri istabai.

-     Vai E’lirs nozīmē “redzētājs”? Simmons jautāja. Vai pārējās pakāpes arī kaut ko nozīmē?

-    Tā kā tu esi students ar brīvu pieeju Arhīviem, es nešaubos, ka tu to vari noskaidrot pats, Lellis atbildēja. Viņa skatiens pievērsās kādai no lellēm, kas gulēja uz galda viņa priekšā. Viņš aiz aukliņām uzmanīgi nolaida to lidz grīdai, neļaudams saitēm samudžināties. Tā bija pelēki tērpta tehliešu priestera precīza miniatūra.

-     Vai tev ir padoms, kādā virzienā viņš varētu sākt to meklēt? es jautāju, ļaudamies intuitīvai tieksmei.

-    Renfalka “Dictum”. Leļļa rokas vadīta, tehliešu marionete pacēlās no grīdas un sāka pēc kārtas staipīt rokas un kājas, it kā mostos pēc ilga miega.

-    Tā man nav pazīstama.

-     Otrajā stāvā, dienvidaustrumu stūrī, Lellis izklaidīgi atbildēja.

-    Otrā rinda, otrā sastatne, trešais plaukts, labā puse, sarkans ādas iesē­jums. Tehlieša atdarinājums lēnām apgāja apkārt Leļļa kājām. Vienā rokā tas bija cieši satvēris maziņu “Takas grāmatu”, precīzu atveidojumu līdz pat sīkam spieķota riteņa zīmējumam uz vāka.

Mēs visi trīs vērojām, kā Lellis rausta mazā priestera auklas, likdams tam staigāt turp un atpakaļ, līdz beidzot tehlietis apsēdās uz Leļļa zeķē ieautās pēdas.

Vilems bijīgi nokremšļojās. Lelli?

-    Jā? uzrunātais atsaucās, nepaceldams skatienu no kājām. Tev ir jautājums. Vai, pareizāk sakot, jautājums ir Kvoutam, un tu gudro, kā uzdot to viņa vietā. Viņš sēž savā krēslā, mazliet saliecies uz priekšu. Viņam ir saraukta piere un uzmestas lūpas, un nav grūti uzminēt viņa vēlēšanos. Ļauj viņam jautāt pašam! Varbūt tas nāks viņam par labu.

Es sastingu, juzdams, ka esmu tieši tāds un daru tieši to, ko viņš sacījis. Lellis turpināja darbināt mazā tehlieša aukliņas. Priesteris uzma­nīgi un piesardzīgi izpētīja apkārtni ap Leļļa pēdām, savēcināja rokās turēto grāmatu, tad apstaigāja galda kājas un ieskatījās Leļļa pamesta­jās kurpēs. Marionetes kustības bija tik pārdabiskas, ka novērsa manu uzmanību, un, aizmirsis, ka vēl tikko esmu juties neveikli, es nemanot ļāvu sasprindzinājumam atslābt.

-    Īstenībā es interesējos par Amiru. Mans skatiens neatrāvās no tā, kas notika ap Leļļa kājām. Ainā bija iesaistījusies vēl viena lelle jauna meitene zemnieciskās drēbēs. Viņa tuvojās priesterim un izstiepa roku, it kā gribēdama tam kaut ko iedot. Nē, viņa uzdeva jautājumu. Tehlietis pagrieza viņai muguru. Meitene bikli pieskārās viņa elkonim. Priesteris augstprātīgi atkāpās tālāk. Gribēju uzzināt, kas likvidēja viņu ordeni. Valdnieks Nalto vai baznīca?

-    Viņš joprojām skatās, Lellis novilka laipnākā tonī nekā iepriekš.

-     Tev kādu laiku jādodas tvarstīt vēju, tu esi pārāk nopietns. Tas tevi ievedīs nepatikšanās. Pēkšņi tehlietis pagriezās pret meiteni. Niknumā drebēdams, tas draudēja viņai ar grāmatu. Meitene izbiedēta atkāpās

un nokrita ceļos. Skaidrs, ka viņus izformēja baznīca. To varēja izdarīt tikai ar pontifika izdotu ediktu. Tehlietis iesita meitenei ar grāmatu.

Vienreiz, otrreiz, līdz meitene nokrita zemē un palika nekustīgi guļam.

-    Nalto nevarēja viņiem pavēlēt pat pāriet otrā ielas pusē.

Leļļa skatienu piesaistīja tikko jaušama kustība. Ak vai! viņš iesaucās, pagriezdams galvu pret Vilemu. Vai redzi, ko es redzu? Galva ir viegli pieliekta. Zods ir saspringts, bet acis nekam nav pievērstas, tās raida aizkaitinājumu uz iekšu. Ja es būtu tāds cilvēks, kas spriež no skatīšanās, es teiktu, ka Vilems ir tikko zaudējis derības. Vai tu nezini, ka baznīca neatzīst azartspēles un derības? Priesteris pie Leļļa kājām draudīgi atvēzēja grāmatu augšup uz Vilema pusi.

Tad tehlietis sakļāva rokas un aizgriezās projām no gulošās meitenes.

Pagājis pāris soļu tālāk, tas nolieca galvu kā lūgšanā.

Es piespiedu sevi atrauties no teatrālās ainas un paskatījos augšup uz mūsu namatēvu. Lelli? es jautāju. Vai tu esi lasījis Feltemi Reisa “Vēstures izgaismojumus”?

Pamanīju, ka Simmons uzmet Vilemam bažīgu skatienu, tomēr neli­kās, ka Lellim tāds jautājums šķistu dīvains. Tehlietis pie viņa kājām piecēlās un sāka līksmi dejot un lēkāt. Jā.

-     Kāpēc Reiss raksta, ka Apura Prolycia Amyr esot valdnieka Nalto sešdesmit trešais dekrēts?

-    Reiss neko tamlīdzīgu neapgalvotu, Lellis atbildēja, nepaceldams skatienu no marionetes pie savām kājām. Tās ir pilnīgas blēņas.

-   Bet mēs atradām “Izgaismojumu” eksemplāru, kurā tieši tā teikts! es neatlaidos.

Lellis paraustīja plecus, dancinādams tehlieti sev pie kājām.

-    Varbūt tā ir pārrakstītāja kļūda, prātoja Vilems. Atkarībā no rakstīšanas laika baznīca pati varēja mainīt šo informācijas daļu. Impera- | tors Nalto ir vēstures iecienītākais peramais zēns. Iespējams, ka baznīca

centās attālināties no Amira. Beigu posmā viņi darīja briesmu lietas.

-    Gudri, gudri, Lellis novilka. Tehlietis pie viņa kājām pagriezās un zemu paklanījās pret Vilemu.

Man iešāvās prātā piepeša doma. Lelli, es teicu, vai tu zini, kas atrodas aiz aizslēgtajām durvīm vienu stāvu virs mums? Aiz lielajām akmens durvīm?

Tehlietis pārstāja lēkāt, un Lellis pacēla galvu. Viņa skatiens vērās manī ilgi un bargi. Viņa acis bija nopietnas un skaidras. Nedomāju, ka studentam varētu būt darīšana gar četru plātņu durvīm. Vai tu esi citādās domās?

Es jutu, ka pietvīkstu. Nē, atbildēju un novērsu skatienu.

Sasprindzinājumu pārtrauca tālīna skaņa no zvanu torņa. Simmons paklusi nolamājās. Esmu aizkavējies! viņš teica. Piedod, Lelli, bet man jāiet.

Lellis piecēlās un pakāra tehlieti pie sienas. Man tik un tā ir laiks pāriet pie lasīšanas, viņš teica. Aizgājis līdz polsterētajam krēslam, viņš apsēdās un atvēra grāmatu. Atved šo līdzi kādu citu reizi! Viņš pamāja uz mani, neatraudams skatienu no grāmatas. Man ar viņu vēl jāpastrādā.

ES PASKATĪJOS uz Simmonu un čukstus teicu: Ivare enim euge.

Simmons bezcerīgi nopūtās. Tev paredzēts studēt savu fiziognomiju!

Kopš vakara, kad mēs aizdedzinājām Ambroza istabas, bija pagājusi vesela dienkopa, un ziema beidzot valdīja ar pilnu sparu. Universitātes pilsētiņā bija sadzītas kupenas līdz ceļiem. Kā vienmēr nepatīkamos laika apstākļos, Arhīvus līdz pēdējai vietai bija aizņēmuši centīgi studenti.

Tā kā visas lasāmtelpas bija pilnas, mēs ar Simmonu bijām spiesti nest savas grāmatas uz “Sējumiem”. Augstā telpa bez logiem šodien bija krietni pilnāka nekā citkārt, tomēr tajā valdīja mēms klusums. Tumšās akmens sienas un apslāpētie čuksti piešķīra šai vietai tādu kā rēgainu gaisotni, un gluži saprotams, kāpēc studenti dēvēja šo vietu par “Kape­nēm”.

-              Es taču studēju savu fiziognomiju! klusi mēģināju protestēt.

-    Nupat pētīju Gibeja diagrammas. Redzi, ko es atradu! Pastiepu grā­matu, lai viņš to varētu apskatīt.

-   Gibeja diagrammas? Simmons satriekts čukstus attrauca. Zvēru, ka vienīgais iemesls, kāpēc tu mācies kopā ar mani, ir tas, lai varētu mani pārtraukt. Viņš aizgriezās no manis pasniegtās grāmatas.

-    Tur nav nekā dīvaina, es iebildu. Tikai… re! Paskaties, kas te rakstīts! Simmons atgrūda grāmatu, un es aizsvilos dusmās. Uzma­nīgāk! es iešņācos. Tas ir viens no viņa oriģināliem. Es to atradu aiz citām grāmatām, kas apraktas Mirušajos reģistros. Lorrens man nocirtīs rokas, ja ar to kaut kas notiks!

Simmons atrāvās no grāmatas tā, it kā tā būtu sarkani nokaitēta dzelzs. Oriģināls? Žēlīgais Tehlu, tā droši vien ir rakstīta uz cilvēka ādas! Vāc to projām!

Es gandrīz atļāvos pajokot, ka cilvēka āda diezin vai ņemtu pretī tinti, tomēr, redzēdams Simmona sejas izteiksmi, nolēmu neko neteikt. Taču mana seja laikam bija mani nodevusi.

-Tev ir slimīgas tieksmes! Simmons iešņācās, un viņa čuksts izska­nēja gandrīz nepieļaujamā skaļumā. Dieva māte, vai tad tu nezini, ka viņš graizīja dzīvus cilvēkus, lai redzētu, kā darbojas to orgāni? Es atsakos skatīties uz jebko, kam tas briesmonis pielicis roku!

Es noliku grāmatu atpakaļ uz galda. Tad tu tikpat labi vari mest medicīnu pie malas, es teicu, cik saudzīgi spēdams. Gibejas hercoga pētījumi par cilvēka ķermeni ir paši pamatīgākie, kādi jebkad izdarīti. Viņa pieraksti ir mūsdienu medikamentu pamats.

Tikpat nocietinātiem sejas vaibstiem Simmons paliecās uz priekšu tik­tāl, lai viņa čuksti būtu sadzirdami. Kad Amira ordenis vērsās pret her­cogu, viņi atrada divdesmit tūkstoš cilvēku kaulus. Lielas kaulu un pelnu bedres. Sievietes un bērnus. Divdesmit tūkstošus! Simmona balss brīdi noraustījās, pirms viņš spēja turpināt. Un tie bija tikai atrastie cilvēki!

Ļāvu viņam mazliet nomierināties un teicu: Gibejs sarakstīja div­desmit trīs grāmatas par cilvēka organisma darbību, es uzsvērti atgā­dināju, runādams pēc iespējas mierīgi. Kad Amira ordenis vērsās pret viņu, liela daļa hercoga muižas nodega, četras no šīm grāmatām un visas viņa piezīmes gāja bojā. Pajautā maģistram Arvilam, ko viņš dotu, ja varētu tās neskartas dabūt atpakaļ!

Simmons sparīgi iesita ar plaukstu pa galdu, un troksnis piesaistīja vairāku studentu skatienus. Nolādēts! viņš izgrūda. Es izaugu trīs­desmit jūdžu attālumā no Gibejas! Skaidrā dienā no mana tēva kalniem var redzēt viņa muižas gruvešus!

Tas mani apklusināja. Ja Simmona dzimtas zeme atradās tik tuvu, viņa senči noteikti bija pakļauti Gibejas hercoga kundzībai. Tas nozī­mēja, ka viņi varbūt bija spiesti iesaistīties upuru meklēšanā hercoga eksperimentiem. Pilnīgi iespējams, ka daži viņa priekšteči paši beiguši savu dzīvi atrastajās kaulu un pelnu bedrēs.

Nogaidīju labu brīdi un tad čukstus teicu: Es to nezināju.

Simmons atguva savaldīšanos. Mēs par to nerunājam, viņš stīvi atbildēja un atbīdīja matu šķipsnas no acīm.

Pēc tam mēs nodevāmies katrs savām mācībām, un tikai pēc stun­das Simmons ierunājās atkal. Ko tu atradi? viņš jautāja ar uzsvērtu nevērību, negribēdams izrādīt savu ziņkārību.

-    Šeit, uz iekšējās lapas! es satrauktā čukstā atbildēju. Atvēru grā­matas vāku, un, kad Simmons pameta skatienu uz atšķirto lapu, viņa seja neapzināti savilkās sāpīgā grimasē, it kā no grāmatas dvašotu nāves smaka.

-     …visu to izlaistīja! atskanēja divu vecāku, nupat lasītavā ienā­kušu studentu balsis. Pēc greznā apģērba es secināju, ka abi pieder pie aristokrātu aprindām, un, kaut gan šie puiši īpaši neklaigāja, viņi īpaši nepūlējās ari klusināt balsi. Anisats lika viņam visu sakopt un tikai pēc tam palaida nomazgāties. Tagad viņš daudzas dienas smirdēs pēc mīzaliem!

-    Kas tur ko redzēt? Simmons atjautāja, pētīdams manis atšķirto lappusi. Te ir tikai viņa vārds un datumi.

-     Ne jau vidū, paskaties augšpusē! Apkārt lappuses malām. Es norādīju uz dekoratīvo lapas ietvaru. Re, tur!

-       Varu derēt, ka tas sīkais ķēms noindēsies, pirms dimestris būs galā, teica otrs ienācējs. Vai tiešām arī mēs kādreiz esam bijuši tik stulbi?

-    Es tomēr neko neredzu, Simmons klusi sacīja, mulsi noplātīdams rokas un atbalstīdamies ar elkoņiem pret galdu. Nav nekāda vaina, ja tev patīk tādas lietas, bet mani tādi izgreznotie teksti nekad nav aizrāvuši.

-    Mēs varētu aiziet uz “Diviem Grašiem”. Saruna turpinājās dažus galdus attālāk, piesaistot piktus apkārtējo studentu skatienus. Viņiem ir meitene, kas spēlē dūdas. Varu derēt, ka labāku par viņu tu neesi redzējis. Un Lintens saka, ja tev esot kaut cik skanošā, tad viņa… Viņa balss sazvērnieciski pieklusa.

-     Nu, ko viņa? es noprasīju, iejaukdamies sarunā, cik rupji iespē­jams. Man nebija jākliedz. “Sējumos” pavisam ikdienišķa balss aizskan pa visu telpu. Diemžēl es beigas īsti nesadzirdēju.

Abi puiši uzmeta man aizkaitinātus skatienus, tomēr neatbildēja.

-    Ko tu gribi darīt? Simmons samulsis iešņācās.

-    Gribu viņus apklusināt, es atbildēju.

-    Vienkārši neliecies zinis! Simmons aizrādīja. Nu re, es skatos tavā sasodītajā grāmatā. Parādi, ko tu gribēji, lai es ieraugu!

-    Gibejs mēdza piezīmēt visas savas piezīmju burtnīcas, es teicu.

-     Šis ir viņa oriģināls. Tāpēc ir pamats domāt, ka viņš pats zīmēja ari lapas rotājumu, vai ne? Simmons piekrītoši pamāja un atbīdīja matus no acīm. Ko tu te redzi? es lēni norādīju uz dažādām rotājuma vietām. Vai tu redzi?

Simmons papurināja galvu.

Es parādīju vēlreiz, precīzāk piespiezdams pirkstu attiecīgajai vietai.

-     Šeit! es teicu. Un vēl šeit, stūri!

Simmona acis iepletās platāk. Burti! I… v… Viņš bridi apklusa, cenzdamies saprast kopējo jēgu. Ivare enim euge. Tas, ko tu nupat muldēji. Viņš atstūma grāmatu malā. Tātad kur ir lietas būtība, ja neņem vērā, ka viņš temiešu valodā bija gandrīz pilnīgs nejēga?

-    Tā nav temiešu valoda, es teicu. Tā ir temu valoda. Arhaisks lietojums.

-    Un kas ar to gribēts pateikt? Saraucis pieri, viņš paskatījās no grāmatas uz mani. Pretī augstam mērķim?

Es papurināju galvu. Augstāka mērķa vārdā, es izlaboju. Vai izklausās pazīstami?

-     Es nezinu, cik ilgi viņa tur būs, viens no skaļajiem atnācējiem turpināja. Ja palaidīsi garām, noteikti nožēlosi!

-    Es tev jau teicu, ka šovakar nevaru. Varbūt Savaldīšanas dienā. Tad man vakars būs brīvs.

-    Tev derētu aiziet agrāk, es viņam teicu. Savaldīšanas dienā “Divos Grašos” ir pārāk daudz cilvēku.

Abi aizkaitināti paskatījās uz mani. Nebāz degunu, kur nevajag, nīkuli! garākais nošņācās.

Tas mani aizkaitināja vēl vairāk. Atvainojiet, vai tad jūs nerunājāt ar mani?

-    Vai izskatījās, ka es runātu ar tevi? puisis indīgi atcirta.

-     Tā izklausījās, es atbildēju. Ja es jūs dzirdu, sēžot trīs galdus tālāk, jūs acīmredzot gribat iesaistīt mani sarunā. Es noklepojos. Otra iespēja ir tāda, ka jūs esat pārāk neaptēsti, lai saprastu, ka “Sējumos” jārunā klusi.

Viņš tumši pietvīka un droši vien būtu man atbildējis, taču viņa draugs kaut ko pačukstēja, un abi, savākuši grāmatas, devās projām. Kad durvis aiz viņiem aizvērās, šur tur atskanēja klusi aplausi. Smaidīdams pamāju saviem klausītājiem.

-    Par to bija jāgādā skrīviem, Simmons pārmetoši pačukstēja, kad mēs pārliecāmies pār galdu, lai turpinātu sarunu.

-    Bet skrīvi negādāja, es atbildēju. Lai nu kā, tagad te ir klusums, un tas ir galvenais. Nu tad saki, ko tev atgādina teiciens “augstāka mērķa vārdā”?

-    Amiru, protams, viņš atbildēja. Pēdējā laikā tu par Amiru vien runā. Un kāda ir tava dižā doma?

-    Dižā doma ir tāda, es satrauktā čukstā atbildēju, ka Gibejs bija slepens Amira ordeņa piederīgais.

Simmons neticīgi paskatījās uz mani. Diezgan attāls minējums, bet it kā jau saskan. Tas bija piecdesmit gadu, pirms baznīca noliedza šo ordeni. Ap to laiku tas bija jau diezgan demoralizējies.

Es gribēju uzsvērt, ka Gibejs varbūt nemaz nebija demoralizējies. Viņš sekoja Amira mērķim un rīkojās “augstāka mērķa vārdā”. Kaut gan viņa eksperimenti bija atbaidoši, viņa darbs virzīja medicīnas attīstību tādā mērā, ko grūti pat aptvert. Turpmākajos gadu simtos viņa veikums droši vien bija izglābis no nāves desmitreiz vairāk cilvēku.

Tomēr es šaubījos, vai Simmons spēs pieņemt tādu domu ievirzi.

-    Demoralizējies vai ne, viņš bija Amira biedrs. Kāpēc gan citādi lai viņš slēptu amiriešu kredo savu piezīmju vāka rotājumā?

Simmons paraustīja plecus. Nu labi, viņš bija amirietis. Bet kāds tam sakars ar visu pārējo?

Es bezcerīgi noplātīju rokas un centos neļaut balsij vaļu. Tas nozīmē, ka ordeni bija slepeni biedri jau agrāk, pirms baznīca to likvidēja! Un tobrīd, kad pontifiks ordeni atlaida, Amiram bija slepeni sabiedrotie. Sabiedrotie, kas varēja rūpēties par viņu drošību. Un tas savukārt nozīmē, ka Amirs varbūt pastāv vēl šodien un apslēptos, nemanāmos veidos turpina kalpot savam mērķim.

Ievēroju pārmaiņu Simmona sejā. Pirmajā brīdī man šķita, ka draugs ir gatavs man piekrist. Bet tad man spēji iekņudējās pakausis, un es aptvēru patiesību. Labdien, maģistr Lorren! es godbijīgi sveicināju, nepagriezdamies apkārt.

-    Šeit nav atļauts sarunāties ar studentiem, kuri sēž pie citiem gal­diem, viņš man aiz muguras teica. Tu uz piecām dienām esi atstā­dināts no Arhīviem.

Es pamāju ar galvu, un mēs abi piecēlāmies un savācām savas man­tas. Lorrens ar bezkaislīgu sejas izteiksmi pastiepa man pretī savu garo roku.

Neko neteicis, es ieliku tajā Gibeja piezīmes, un pāris minūšu vēlāk mēs stāvējām ārpusē aiz Arhīvu galvenās ieejas, piemieguši acis saltajā ziemas saulē. Savilku apmetni ciešāk sev apkārt un nodauzīju sniegu no apaviem.

-    Atstādināts, Simmons noteica. Gudri nostrādāts!

Es paraustīju plecus un centos neizrādīt samulsumu. Biju cerējis, ka kāds no pārējiem lasītājiem paskaidros situāciju un darīs Lorrenam zināmu, ka es centos panākt klusumu, nevis otrādi. Es tikai centos rīkoties pareizi.

Simmons iesmējās, un mēs lēni devāmies uz Ankera viesnīcas pusi. Viņš iedams zēniski spārdīja nelielu sniega piku. Pasaulei ir vajadzīgi tādi cilvēki kā tu, Simmons sacīja balsī, kas liecināja: viņu pārņem filozofisks noskaņojums. Tu izdari, kas darāms. Ne vienmēr labākajā vai saprātīgākajā veidā, tomēr tas tiek izdarīts. Tu esi rets indivīds.

-    Kā tu to domā? es jautāju, jo šī atziņa saasināja manu ziņkāri.

Simmons paraustīja plecus. Nu, kaut vai šodien. Tevi kaut kas traucē,

tevi kāds apvaino, un tu pēkšņi aizsvilsties. Viņš izdarīja strauju rokas kustību. Tu skaidri zini, kas jādara. Tu nevilcinies, tu vienkārši redzi un rīkojies. Brīdi viņš domīgi klusēja. Varu iztēloties, ka tieši tādi bija amirieši. Nav nekāds brīnums, ja cilvēki no viņiem baidījās.

-    Es vienmēr nepavisam neesmu tik pārliecināts par sevi, es atzinos.

Simmons pasmaidīja. Tas man neizprotamā kārtā liek justies labāk.

TA KA mācībām pašlaik nevarēju nodoties, turklāt ziema visu bija pār­klājusi kustīgiem sniega vāliem, es nospriedu, ka šis ir piemērots brīdis, lai izdarītu šo to iekavētu, ko pēdējā laikā biju atstājis novārtā.

Mēģināju apciemot Auri, taču jumtus klāja ledus kārta un pagalms, kurā mēs parasti satikāmies, bija piedzīts sniega kupenām. Nopriecājos, ka neredzu pēdu nospiedumus, jo šaubījos, vai viņai ir apavi, un, vistica­māk, nebija ne mēteļa, ne cepures. Būtu devies meklēt viņu Apakšzemē, taču ieejas dzelzs režģis bija apledojis un neatverams.

Es nostrādāju dažas ārpuskārtas maiņas “Medikā” un pieteicos spē­lēt papildu vakaru “Ankerā”, lai atstrādātu agrāko reizi, kad man bija vajadzējis aiziet agrāk. Pavadīju ilgas darba stundas “Frakcijā”, veikdams aprēķinus un pārbaudes un liedams sakausējumus savam projektam. Pacentos arī atgūt mēneša laikā iekavēto miegu.

Tomēr cilvēks nevar gulēt vairāk, nekā tam vajadzīgs, un ceturtajā atstādināšanas dienā es vairs nespēju atrast aizbildinājumus. Lai kā es to negribēju, man bija jāiet un jārunā ar Devi.

Kad beidzot saņēmos to darīt, sals bija drusciņ atlaidies tieši tik daudz, lai krītošais sniegs pārvērstos slapjdraņķī, kas uz zemes veidoja ledus kārtu.

Gājiens uz Imri nebija patīkams. Man nebija ne cepures, ne cimdu, un slapjais sniegs izmērcēja apmetni jau pirmo piecu minūšu laikā. Pēc des­mit minūšu gājiena biju slapjš līdz ādai un vēlējos, kaut būtu nogaidījis vai vismaz atvēlējis naudu karietes braucienam. Šķīdonis bija izmērcējis sniegu uz ceļa, un kājas stiga slapjajos dubļos vairāku collu dziļumā.

Nolēmu iegriezties “Eolijā”, lai pirms gājiena uz Devi mājokli kaut cik sasildītos. Taču ēka bija slēgta un tumša. Tādu es to redzēju pirmoreiz, bet nebija iemesla brīnīties. Kurš augstmanis tādā laikā ies ārā no mājas? Kurš mūziķis pakļaus savu instrumentu šķīdoņa salam un slapjumam?

Tā nu es smagi soļoju tālāk pa tukšajām ielām un beidzot sasniedzu šauro ieliņu aiz skārņa. Ievēroju, ka pirmo reizi kāpnēs nav jūtama sastāvējušu tauku smaka.

Pieklauvēju pie Devi durvīm un bažīgi secināju, ka mana plauksta ir gluži sastingusi. Gandriz nejutu pirkstu kauliņus atsitamies pret koka virsmu. Gaidīju diezgan ilgi, tad pieklauvēju vēlreiz, noraizējies, ka nesastapšu viņu mājās un grūtais šurpnāciens izrādīsies gluži veltīgs.

Durvis pavērās nelielā šķirbā. Tajā iezibējās silta lampas gaisma un viena ledaini zila acis. Tad durvis atvērās plašāk.

-    Pie Tehlu zobiem! Devi iesaucās. Ko tu tādā laikā dari ārā?

-    Es domāju…

-    Nedomāji vis! viņa nicīgi atmeta. Nāc iekšā!

Iegāju istabā. Mans apmetnis pilēja, un slapjā kapuce kļāvās pie gal­vas. Devi aizvēra durvis, aizslēdza tās un aizbultēja. Paskatījies apkārt, es ievēroju, ka viņa ir novietojusi telpā vēl vienu grāmatplauktu, kaut gan lielākoties tas bija vēl tukšs. Sakustējos, un man no apmetņa nokrita slapja sniega lēvenis, izšķīzdams pa grīdu.

Devi nomēroja mani ar ilgu, bezkaislīgu skatienu. Pretējā istabas malā, netālu no viņas rakstāmgalda, kamīnā sprakstēdama dega uguns, taču Devi ne ar kustībām, ne vārdiem neaicināja mani nākt tālāk. Tāpēc es drebinādamies un pilēdams paliku stāvam turpat.

-    Tu nekad nemeklē vieglu ceļu, vai ne? viņa sacīja.

-    Vai viegls ceļš ir iespējams? es jautāju.

Viņa neiesmējās. Ja tu domā, ka atnāksi šurp nosalis un nožēlojams kā patriekts suns un tāpēc mana attieksme pret tevi mainīsies, tad tu ārkārtīgi… Viņa piepeši aprāvās un kādu brīdi domīgi vēroja mani.

-     Sasodīts! Viņas balsī skanēja izbrīns. Patiesībā man patīk tevi tādu redzēt. Tas man uzlabo garastāvokli gandrīz vai kaitinošā pakāpē.

-    Tāds nebija mans nodoms, es teicu. Bet es samierināšos. Ja es bīstami saaukstētos, vai tas uzlabotu stāvokli?

Devi brīdi domāja. Iespējams, viņa pieļāva. Grēku nožēla ietver zināmu devu ciešanu.

Es piekrītoši pamāju. Man nebija jāpūlas, lai izskatītos nožēlojams. Neveikliem pirkstiem pameklējos makā un izvilku nelielu bronzas mo­nētu, ko pirms dažām dienām biju laimējis no Simmona, uz zemām likmēm spēlējot “elpu”.

Devi to paņēma. Grēku nožēlas monēta, viņa bez īpašas izteiksmes sacīja. Vai tā domāta simboliski?

Es paraustīju plecus, un uz grīdas nokrita vēl dažas slapja sniega lēkšķes. Man bija nodoms iet pie naudas mijēja, lai visu parādu tev samaksātu grēku nožēlas monētās.

-    Un kas tev liedza to darīt? viņa noprasīja.

-   Nolēmu, ka tas tevi tikai sakaitinās, es atbildēju. Un man nebija lielas vēlēšanās maksāt maiņas starpnieka naudu. Apspiedu vēlēšanos ar ilgām palūkoties uz kamīnu. Esmu pavadījis daudz laika, cenzdamies izdomāt kādu žestu, kas derētu tev par pienācīgu atvainošanos.

-    Un nolēmi, ka visgudrāk būtu nākt šurp visdraņķigajos laika ap­stākļos?

-    Nolēmu, ka visgudrāk būtu, ja mēs aprunātos, es teicu. Laika apstākļi bija tikai veiksmīga sagadīšanās.

Devi pikti pablenza uz mani un pagriezās pret kamīnu. Nu tad nāc tālāk! Viņa aizgāja pie kumodes blakus savai gultai un izņēma no atvilktnes biezu, zilu katūna halātu. Iedevusi to man, viņa pamāja uz kādām aizvērtām durvīm. Ej un novelc savas slapjās drēbes! Un izspaidi virs izlietnes, citādi tās neizžūs veselu mūžību.

Izdarīju, kā teikts, un Devi pakāra manu slapjo apģērbu uz āķiem kamīna priekšā. Brīnum patīkami bija stāvēt tik tuvu ugunij. Liesmu gaismā es redzēju, ka mani pirksti zem nagiem kļuvuši gluži zili.

Lai gan man ļoti gribējās tā stāvēt pēc iespējas ilgāk, es apsēdos Devi pretī pie rakstāmgalda. Ievēroju, ka galda virsma bija noslīpēta un nola­kota no jauna, tomēr tajā joprojām rēgojās ogļmelnais aplis, ko bija izdedzinājusi apaļkārba.

Jutos diezgan bezpalīdzīgs, sēdēdams Devi pretī tikai viņas dotajā halātā, taču tur neko nevarēja līdzēt. Mūsu iepriekšējā tikšanās reizē tu teici… es centos neskatīties uz galda virsmā izdedzināto apli, …tu teici, ka dimestra beigās man esot jāatdod visa parāda summa. Vai esi ar mieru, ja mēs to apspriežam vēlreiz?

-    Neesmu! Devi skarbi atbildēja. Bet vari būt drošs: ja nespēsi nokārtot rēķinus naudā, es joprojām esmu gatava tās vietā pieņemt dažu svarīgu informāciju.

Es sapratu: viņa joprojām loloja vēlmi iekļūt Arhīvos. Es cerēju, ka tagad, kad zini visu stāstu, tu būsi gatava uz jaunu vienošanos, es teicu. Kāds veica ļaunprātību pret mani. Man bija jāzina, ka manas asinis ir drošībā.

Jautājoši paskatījos uz viņu. Devi paraustīja plecus, nenoņemdama elkoņus no galda, un viņas sejas izteiksme pauda pilnīgu vienaldzību.

-   Un vēl kas, es teicu, skatīdamies viņai tieši acīs. Pilnīgi iespējams, ka manu nesaprātīgo uzvedību zināmā mērā noteica ieildzis iespaids no alķīmiskas indes, kam tiku pakļauts dimestra sākumā.

Devi seja sastinga. Ko?

Tātad viņa to nezināja. Tas bija manāms atvieglojums. Ambrozs parūpējās, lai apmēram stundu pirms eksāmeniem kāds mani saindētu ar plūmju miksli, es teicu. Un tu viņam pārdevi tā maisījuma recepti.

-    Nekaunības tev netrūkst! Devi sīkā seja pauda dusmas un sašu­tumu, taču izturēšanās nebija pārliecinoša. Viņa bija samulsināta un pārāk cītīgi pūlējās to neizrādīt.

-     Man tas ir atstājis zināmas sekas, es rāmi sacīju. Palaikam es jūtu mutē plūmju un muskatrieksta garšu, un brīžiem mani pārņem nesaprātīga tieksme nožņaugt kādu tikai par to, ka viņš uz ielas mani nejauši pagrūdis.

Devi mākslotais sašutums izgaisa. Tu neko nevari pierādīt! viņa iesaucās.

-    Man nekas nav jāpierāda, es atbildēju. Man nav nekādas vēlē­šanās sagādāt tev nepatikšanas ar maģistriem vai dzelzs likumu. Cieši paraudzījos uz viņu. Es tikai domāju, ka tevi varētu interesēt pats saindēšanas fakts.

Devi sēdēja klusa un nekustīga. Viņa centās atgūt savaldīšanos, taču sejā nepārprotami lauzās vainas izteiksme. Vai tas bija smagi?

-     Bija gan, es klusi atbildēju.

Devi novērsa skatienu un sakrustoja rokas uz krūtīm. Es nezināju, ka tas ir Ambrozs, viņa teica. Pie manis atnāca kāds bagāts stulbenis. Izteica satriecoši labu piedāvājumu…

Viņa atkal paskatījās uz mani. Tagad, kad saltās dusmas bija pazudu­šas no sejas, viņa izskatījās apbrīnojami sīka. Es nemūžam neielaistos darījumos ar Ambrozu! Devi teica. Un es nezināju, ka tas paredzēts tev. To es zvēru!

-    Bet tu zināji, ka tas kādam ir paredzēts, es teicu.

Iestājās ilgs klusums, ko pārtrauca tikai liesmu spraksti.

-    Es šo situāciju redzu tā, pēc kāda laika es teicu. Mēs abi nesen esam pastrādājuši kaut ko ļoti muļķīgu. Kaut ko tādu, ko tagad nožēlo­jam. Savilku halātu ciešāk ap pleciem. Un, kaut gan abas šis izdarības, protams, neizslēdz viena otru, man tomēr šķiet, ka tās rada sava veida līdzsvaru. Pacēlu plaukstas sev priekšā kā svaru kausus.

Devi veltīja man skopu, mulsu smaidu. Varbūt es pārsteidzos, pie­prasīdama pilnīgu parāda atmaksu.

Es atbildēju viņas smaidam un jutu, ka mans saspīlējums atslābst.

-    Kā būtu, ja mēs atgrieztos pie aizdevuma sākotnējiem noteikumiem?

-   Šķiet, tas būtu taisnīgi. Devi pastiepa roku pāri rakstāmgaldam, un es paspiedu viņas sīko plaukstu. Izgaisa pēdējais sasprindzinājums, kas bija valdījis gaisā, un es jutu krūtīs izšķīstam ilgi nēsātu raižu kamolu.

-    Tev ir auksta roka, Devi teica. Iesim apsēsties pie uguns!

Mēs pārvietojāmies pie kamīna un vairākas minūtes sēdējām klu­sēdami.

-    Dievi virs zemes un pazemē! Devi izmeta un izdvesa spēju, skaļu nopūtu. Cik es biju nikna uz tevi! Viņa papurināja galvu. Neatceros, ka vēl kādreiz mūžā būtu uz kādu tā dusmojusies!

Es saprotoši pamāju ar galvu. īstenībā es nemaz neticēju, ka tu būtu spējīga nolaisties līdz ļaunprātībai, es teicu. Biju pat pārliecināts, ka tā neesi tu. Bet visi allaž runāja par to, cik tu esot bīstama. Stāstīja visādus briesmu stāstus. Un kad tu nebiji ar mieru parādīt manas asi­nis… Es aprāvos un paraustīju plecus.

-    Vai tu patiešām aizvien vēl jūti atskaņas no tā plūmju mikšļa? Devi jautāja.

-     Nelielus uzliesmojumus, es atbildēju. Un šķiet, ka es vieglāk zaudēju savaldīšanos. Bet varbūt vainīgs ir vienkārši sasprindzinājums. Simmons teica, ka manā organismā droši vien darbojoties “neiegrožoti principi”. Ej nu sazini, ko tas nozīmē.

Devi pikti paskatījās caur pieri. Es šeit strādāju ar iekārtu, kas ne tuvu nav ideāla, viņa teica un pamāja uz kādām aizvērtām durvīm.

-     Un man žēl, ka tā iznāca. Tas vecis man piedāvāja pilnu komplektu “Vautium Tegnostae”. Devi norādīja uz grāmatplauktu. Citkārt es nekad nepiekristu brūvēt kaut ko tādu, bet nepārstrādātus eksemplārus ir gluži neiespējami atrast.

Es pārsteigts paskatījos uz viņu. Tu pati viņam to pagatavoji?

-    Tas ir labāk nekā atdot recepti, Devi aizstāvēdamās teica.

Kaut kas mani vedināja dusmoties, taču virsroku ņēma apmierinā­jums par to, ka esmu silts, sausās drēbēs un drošībā no nāves draudiem. Es atmetu ar roku. Simmons saka, ka tu neko nezinot no faktorizācijas, nevērīgi noteicu.

Devi nolaida acis, pievērsdama skatienu plaukstām. Es nelepojos, ka to pārdevu, viņa atzinās. Pēc brīža viņa atkal paskatījās augšup un šķelmīgi pasmaidīja. Bet “Tegnostae" ir izcilas ilustrācijas!

Es iesmējos. Parādi man tās!

*    * *

Pēc dažām stundām manas drēbes bija izžuvušas un slapjdraņķis pārtapis pūkainā sniegā. Akmens tilts droši vien bija kļuvis par slido­tavu, tomēr varēju cerēt, ka kopumā mājupceļš būs daudz patīkamāks.

Izgājis no mazgājamās telpas, redzēju Devi sēžam pie rakstāmgalda. Piegāju un atdevu viņai halātu. Negribu apšaubīt tavu godu, vaicājot, kāpēc tavs halāts ir krietni garāks un plecos platāks, nekā vajadzētu valkāt jaunai, trauslai sievietei ar tavu augumu.

Deli nelaipni nosēcās un pablenza uz mani baltām acīm.

Apsēdos un uzvilku zābakus. Tie bija tīkami sasiluši no kamīna uguns. Tad izvilku maku, noliku uz gada trīs smagus sudraba talantus un pabī­dīju tos uz viņas pusi. Devi tos ziņkāri nopētīja.

-    Nesen tiku pie nelielas summas, es teicu. Ar to nepietiek, lai samaksātu visu parādu. Toties varu agrāk atdot šī perioda procentus. Es norādīju uz monētām. Tas ir labas gribas žests.

Devi pasmaidīja un pastūma sudraba monētas atpakaļ. Līdz dimestra beigām vēl ir divas dienkopas, viņa teica. Kā jau teicu, paliksim pie sākotnējā darījuma. Es justos slikti, ja pirms laika pieņemtu tavu naudu.

*    * *

Kaut gan biju piedāvājis Devi naudu godīga mierizlīguma labad, es tomēr priecājos, ka trīs talanti pagaidām palikuši pie manis. Ir liela atšķirība, vai makā ir nauda vai naudas nav. Tukšs maks rada bezpalī­dzības sajūtu.

Tas ir tāpat kā ar sēklu. Ja garas ziemas beigās vēl ir atlicis kaut cik graudu, tos var izmantot sēklai. Tas ļauj būt noteicējam par savu dzīvi. Cilvēks var izmantot šos graudus un plānot savu nākotni. Bet, ja pavasarī nav graudu sēklai, iestājas bezpalīdzība. Nekāds smags darbs vai labi nodomi neizaudzēs labību, ja iesākumā nebūs sēklas.

Tāpēc es nopirku apģērbu: trīs kreklus, jaunas bikses un biezas vilnas zeķes. Nopirku cepuri, cimdus un šalli, lai pasargātu sevi no ziemas aukstuma. Auri vajadzībām nopirku paciņu sāls, maisiņu kaltētu zirņu, divas burciņas ar firziķu ievārījumu un siltas čības. Nopirku lautai jaunas stīgas, tinti un pusduci papīra lapu.

Nopirku arī masīvu misiņa aizslēgu un pieskrūvēju to savā mazajā bēniņu istabā pie loga rāmja. Ar tādu es pats spēju viegli tikt galā, taču tas pasargātu manu nelielo mantību pat no vislabvēlīgākajiem zagļiem.

ES LŪKOJOS ārā pa Ankera ēdamzāles logu, aiz kura krita sniegs, un virpināju pirkstos Dennas gredzenu. Universitātes pilsētiņu bija cieši ieskāvusi ziema, un Dennu es nebiju redzējis ilgāk par mēnesi. Līdz Elodina nodarbībai bija vēl trīs stundas laika, un es centos izdomāt, vai niecīgā iespēja atrast Dennu ir samērojama ar garo, auksto gājienu uz Imri.

Kamēr stāvēju pie loga, pa ārdurvīm iesoļoja kāds keldietis, nokratīja no zābakiem pūkaino sniegu un ziņkāri paskatījās apkārt. Vēl bija agrs, un kroga zālē citu apmeklētāju nebija.

Vīrietis pienāca pie manis, sniegpārslām kūstot bārdā un pārtopot sīkās ūdens krellītēs. Piedod, ka traucēju! Es meklēju kādu puisi, viņš teica, un es jutos pārsteigts, nedzirdot viņa balsi nekādu keldieša akcentu vai intonāciju. Iebāzis roku garajā mētelī, viņš izvilka biezu ap­loksni ar asinssarkanu zīmogu. K-v-o-t-s, viņš lēni izlasīja un pagrieza aploksni pret mani, lai es redzētu adresi.

“Kvouts, Ankera viesnīca.

Universitāte. (Divas jūdzes no Imres.)

Beleneja Barrena

Kopvalstības vidiene."

Es pazinu Dennas rokrakstu. Pareizi ir “Kvouts”, izklaidīgi sacīju.

-    Nevis “o”, bet “ou”.

Vīrietis paraustīja plecus. Tas esi tu?

-    Jā, es atbildēju.

Viņš apmierināti pamāja ar galvu. Es šo dabūju Tarbeanā pirms dienām desmit. Par cietu peniju atpirku no kāda zeļļa. Viņš teica, ka esot to nopircis no Džanpujas jūrnieka par Vintasas sudraba monētu. Nevarēja atcerēties, kādā pilsētā to dabūjis jūrnieks, bet tas bijis kaut kur tālu iekšzemē.

Vīrietis ieskatījās man acīs. Stāstu tev to tādēļ, lai tu nedomātu, ka gribu no tevis kaut ko negodīgi izspiest. Es samaksāju cietu peniju un nācu šurp no Imres, kaut gan tas man nebija pa ceļam. Viņš pārlaida skatienu ēdamzālei. Es gan domāju, ka puisis, kam pieder tik laba viesnīca, nežņaugsies un dos cilvēkam, kas viņam pienākas.

Es iesmējos. Viesnīca man nepieder, es teicu. Man te ir tikai istaba.

-   Ak tā! Keldietis izskatījās mazliet vīlies. Tu stāvēji te tik cienīgi kā īpašnieks. Lai nu kā, es ceru, ka tu saproti: man pienākas tas, kas pienākas.

-    Saprotu, es atbildēju. Un cik tas, pēc tavām domām, ir?

Viņš nomēroja mani no galvas līdz kājām, pētīdams manu apģērbu.

-    Es labprāt dabūtu atpakaļ savu cieto peniju un piedevām vēl vienu mīksto peniju.

Es izvilku maku un pameklējos tajā. Par laimi, iepriekšējā vakarā biju spēlējis kārtis, un man bija dažas Aturas monētas. Lai tā būtu! es teicu un iedevu viņam naudu.

Vīrietis pagriezās, lai dotos projām, bet tad paskatījās atpakaļ. Tīrās ziņkāres pēc, viņš teica. Vai tu būtu maksājis divus cietus penijus, lai to dabūtu?

-    Laikam būtu, es atzinos.

-    Kist! vīrietis nolamājās un devās ārā, sparīgi aizcirzdams durvis.

Aploksne bija no blīva pergamenta, saburzīta un nosmērēta no dau­dzu roku pieskārieniem. Uz zīmoga bija redzams pakaļkājās saslējies briedis līdzās mucai un arfai. Es apsēdos un, cieši saspiedis aploksni pirkstos, atplēsu to vaļā.

Vēstulē bija rakstīts:

“Kvout!

Man žēl, ka jāaizceļo no Imres bez vārda un brīdinājuma. Prombrauk­šanas vakarā es Tev aizsūtīju ziņu, taču drīzāk domāju, ka Tu to nesaņēmi.

Esmu devusies uz tālām zemēm meklēt zaļākas pļavas un labāku Izdevību. Man patīk Imre, un es priecājos par Retajiem, kaut ari Nepa­redzamajiem Brīžiem Tavā sabiedrībā, tomēr šajā pilsētā ir dārga dzīve, un manas iespējas pēdējā laikā ir apsīkušas.

Illa ir jauka vieta ar daudziem viļņotiem pakalniem. Laiks šeit ir tieši tāds, kāds man patīk, gaiss ir siltāks un smaržo pēc jūras. Šķiet, es varētu pavadīt te visu ziemu, neciešot ne no kādām plaušu kaitēm. Tā būtu pirmā reize pēc daudziem gadiem.

Esmu pavadījusi kādu laiku Mazajās Karaļvalstīs, un tur man gadījās redzēt sadursmi starp diviem jātnieku pulkiem. Tādu žvadzoņu un Zirgu Zviegšanu nekad nebija nācies dzirdēt. Kādu laiku esmu pavadījusi arī uz ūdeņiem un iemācījusies gan siet visus jūrnieku mezglus, gan pienācīgi spļaudīties. Arī mans lamuvārdu krājums ir ievērojami paplašinājies.

Ja Tu pieklājīgi jautātu, kad mēs tiksimies nākamreiz, es varētu no­demonstrēt Tev savas jaunatklātās prasmes.

Esmu redzējusi pirmo ademu tirgoņu sievieti. (Šeit viņus sauc par asinskrekliem.) Viņa ir tikai mazdrusciņ lielāka par mani, un viņai ir ļoti izteiksmīgas pelēkas acis. Viņa ir glīta, bet savāda un klusa, turklāt visu laiku kustas un raustās. Neesmu redzējusi viņu karojam un laikam ari negribu redzēt. Tomēr mani māc ziņkāre.

Es joprojām esmu iemīlējusies arfā. Un pašlaik dzīvoju vienā namā ar kādu kungu (kuru nesaukšu vārdā), kas palīdz spēles Pilnveidošnā.

Kamēr rakstu šo Vēstuli, esmu iedzērusi nedaudz vīna. To es pieminu tādēļ, lai aizbildinātu kļūdaini uzrakstīto Pilnvedošanu. Nē, Pilnveido­šanu. Kist! Tu jau saproti, par ko es runāju.

Piedod, ka neuzrakstīju Tev agrāk, bet es ilgi atrados ceļā un tikai tagad esmu dabūjusi nepieciešamos Līdzekļus vēstules rakstīšanai. Ta­gad. kad esmu to uzrakstījusi, droši vien paies kāds laiks, līdz es atradīšu ceļinieku, kam uzticēt šo sūtījumu garajā ceļā pie Tevis.

Es bieži un sirsnīgi domāju par Tevi.

D.

Pstscrpt. Ceru, ka lautas futrālis Tev kalpo labi.”

*    * *

Todien Elodina nodarbība sākās neparasti.

Pirmkārt, Elodins ieradās precīzi laikā. Tas mūs pārsteidza nesagata­votus, jo mēs, seši atlikušie studenti, bijām pieraduši pavadīt divdesmit vai trīsdesmit pirmās minūtes pļāpājot, spēlējot kārtis un pukojoties par to, cik maz mēs iemācāmies. Mēs pat nepamanījām Vārdu maģistru, iekams viņš bija ienācis lekciju telpā līdz pusei un sasitis plaukstas, lai pievērstu mūsu uzmanību.

Otra dīvainība bija tāda, ka Elodir.s bija ģērbies savā oficiālajā amata tērpā. Arī agrāk, ja apstākļi lika, viņš to palaikam uzvilka, bet vienmēr nelabprāt. Pat eksāmenu laikā tas parasti bija nekārtīgs un sagumzīts.

Šodien Elodins valkāja amata tērpu ar cieņu. Tas izskatījās tikko mazgāts un rūpīgi izgludināts. Arī viņa mati šodien nebija izspūruši kā citkārt. Tie šķita apgriezti un sasukāti.

Aizgājis līdz lekciju telpas priekšdaļai, viņš uzkāpa uz paaugstinā­juma un nostājās pie katedras. Tas izraisīja vēl lielāku pārsteigumu nekā pārējais. Elodins nekad nemēdza izmantot katedru.

-     Senos laikos šī bija vieta, viņš sāka bez jebkāda ievada, kur cilvēki ieradās mācīties slepenas gudrības. Vīrieši un sievietes nāca uz Universitāti, lai izzinātu pasaules apveidus.

Elodins paskatījās uz mums visiem pēc kārtas. Šajā senajā Univer­sitātē vairāk par visu bija iecienīta vārdnieka māksla. Viss pārējais bija pamatmetāls. Vārdnieki staigāja pa šim ielām kā mazi dievi. Viņi prata un darīja baisas un brīnumainas lietas, un visi citi viņus apskauda.

Studenti ieguva augstākas pakāpes tikai ar vārdnieka mākslu. Alķī­miķus bez vārdnieka prasmēm cilvēki uzlūkoja ar nožēlu un nevērtēja augstāk par pavāriem. Simpātijas māksla dzima šeit, taču simpātists bez vārdnieka prasmes bija līdzvērtīgs kučierim. Artefakcijas meistars, kas darbā neiesaistīja vārdu mākslu, neguva lielāku atzīšanu kā kurpnieks vai kalējs.

Viņi visi nāca mācīties lietu vārdus, Elodins teica skanīgā, saviļņotā balsi, un viņa tumšās acis dedzīgi mirdzēja. Bet vārdnieka mākslu nevar iemācīt kā iekaļamus pantiņus. Mācīt cilvēku par vārdnieku ir tas pats, kas mācīt viņu iemīlēties. Tas ir bezcerīgi. To nav iespējams izdarīt.

Tad Vārdu maģistrs mazliet pasmaidīja un īsu brīdi atkal izskatījās pēc pazīstamā Elodina. Tomēr studenti centās mācīties. Un skolotāji centās mācīt. Un dažreiz tie guva panākumus.

Elodins izstiepa pirkstu. Fela! Ar rokas mājienu viņš to aicināja tuvāk. Nāc šurp!

Fela piecēlās un nervozi saspringtu seju uzkāpa uz lektoru paaug­stinājuma viņam blakus.

-    Jūs visi esat izvēlējušies vārdu, kuru cerat iemācīties, Elodins teica, pārlaizdams skatienu visai grupai. Un jūs visi esat nodevušies mācībām ar dažāda līmeņa atdevi un panākumiem.

Es apspiedu vēlēšanos kaunā novērst skatienu, jo labi zināju, ka ma­na atdeve ir bijusi ļoti pieticīga.

-   Tur, kur jūs esat cietuši neveiksmi, Fela ir guvusi panākumus, Elo­dins teica. Viņa ir atklājusi akmens vārdu… Vārdu maģistrs pagriezās un ieskatījās Felai sejā. Cik reižu?

-    Astoņas reizes, viņa atbildēja, nolaizdama skatienu un nervozi žņaudzīdama pirkstus.

Mūsu pulciņu pāršalca murdoņa, kas pauda neviltotu godbijību. Mūsu neapmierinātajās pārrunās Fela nekad to nebija pieminējusi.

Elodins pamāja ar galvu, it kā atzinīgi vērtēdams mūsu reakciju. -Toreiz, kad Universitātē mācīja vārdnieka mākslu, mēs, vārdnieki, lepo­jāmies ar savām prasmēm. Students, kurš ieguva varu pār kādu vārdu, nēsāja gredzenu, kas apliecināja viņa spējas. Elodins pastiepa roku Felai pretī un atvēra plaukstu, atklādams skatienam gludu un tumšu upes oli. Un tagad Fela mums apliecinās savu prasmi!

Fela uzmeta Elodinam izbiedētu skatienu. Viņas acis šaudījās no akmens pie Vārdu maģistra un atpakaļ, un viņas seja uztraukumā nobā­lēja.

Elodins uzmundrinoši pasmaidīja. Drošāk! viņš laipni teica. Savā slepenajā sirdī tu zini, ka spēj to izdarīt. Vēl vairāk.

Fela iekoda lūpā un paņēma akmeni. Viņas plaukstā olis izskatījās lielāks nekā tad, kad to turēja Elodins. Viņa uz mirkli aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Tad viņa lēni izelpoja, pacēla akmeni augstāk un atvēra acis, lai tas būtu pirmais, ko sastop viņas skatiens.

Fela ilgi raudzījās akmenī, un krietnu bridi valdīja klusums. Sasprin­dzinājums telpā auga, līdz kļuva par nospriegotu arfas stīgu. Gaiss vib­rēja.

Pagāja gara minūte. Divas garas minūtes. Trīs satriecoši garas minū­tes.

Elodins sēcoši nopūtās, pārtraukdams klusumu. Nē, nē, nē! viņš teica, noklakstinādams pirkstus Felai tuvu pie sejas, lai pievērstu viņas uzmanību. Tad viņš uzlika plaukstu Felai uz acīm, pilnīgi nosegdams viņas redzeslauku. Tu uz to skaties. Neskaties uz to! Skaties uz to! Viņš atvilka plaukstu atpakaļ.

Fela vēlreiz pacēla akmeni un atvēra acis. Tajā pašā brīdī Elodins ar plaukstas virspusi strauji iesita viņai pa pakausi.

Ar saniknotu sejas izteiksmi Fela pagriezās pret viņu. Bet Elodins tikai parādīja uz akmeni, ko viņa joprojām turēja rokā. Skaties! viņš satraukti mudināja.

Felas acis pievērsās olim, un viņa pasmaidīja, kā ieraudzījusi senu draugu. Apsegusi akmeni ar plaukstu, viņa to tuvināja mutei. Viņas lūpas sakustējās.

Atskanēja spalga, krakstoša skaņa, it kā pannā ar sakarsētiem tau­kiem būtu iekritusi ūdens šļakata. "Tai sekoja daudzas līdzīgas skaņas, atgādinot pirkstu kauliņu knakstināšanu, ar ko reizēm niekojas veci vīri, vai krusas graudu graboņu pret cietu dakstiņu jumtu.

Fela atvēra plaukstu, un no tās izbira smiltis un grants. Ar diviem pirkstiem pasniegusies sabirzušajās drumslās, viņa izvilka no tām melna akmens gredzenu. Tas bija apaļš kā kauss un gluds kā nospodrināts stikls.

Elodins uzvaroši iesmējās un līksmi apskāva Felu. Viņa atbildēja ar tikpat dedzīgu apskāvienu. Abi paspēra dažus kopīgus soļus, kas izska­tījās pa pusei pēc strēipuļošanas, pa pusei pēc dejas.

Joprojām plati smaidīdams, Elodins pastiepa roku. Fela ielika viņa plaukstā gredzenu, un viņš, rūpīgi to aplūkojis, pamāja ar galvu.

-    Fela! viņš svinīgā nopietnībā teica. No šī brīža es ieceļu tevi Re’lara pakāpē! Viņš pacēla gredzenu pirkstos. Dod roku!

Fela gandrīz bikli pacēla viņam pretī roku. Tomēr Elodins papurināja galvu. Kreiso roku! viņš noteikti sacīja. Labā roka nozīmē kaut ko pavisam citu. Neviens no jums tam nav ticis pat tuvumā.

Fela pacēla otru roku, un Elodins ar vieglu kustību uzslīdināja akmens gredzenu viņas pirkstā. Pārējie skaļi aplaudēja un piesteidzās tuvāk, lai paskatītos uz Felas veikumu.

Fela ar starojošu smaidu pacēla roku, ļaudama mums visiem to apska­tīt. Gredzens nebija tik gluds, kāds tas man pirmajā brīdī bija izskatījies. To izraibināja neskaitāmas sīkas, plakanas šķautnes. Tās ieskāva cita citu sīkos, izsmalcinātos riņķveida rakstos, un man šķita, ka neko tādu es vēl neesmu redzējis.

>

PAR SPĪTI Ambroza radītajiem sarežģījumiem, manai apsēstībai ar Arhīviem un daudzajiem neauglīgajiem ceļojumiem uz Imri, lai sastaptu Dennu, es tomēr pamanījos laikus pabeigt projektu, ko biju iesācis “Frakcijā”.

Es labprāt būtu gribējis, kaut manā rīcībā būtu vēl dažas dienkopas pārbaudēm un papildu darbībām. Taču man vienkārši nebija laika. Kār­tējo eksāmenu laika izloze bija jau tepat pie durvīm, un drīz pēc tam būs jāmaksā mācību nauda. Pirms varēju piedāvāt savu darbu pārdošanai, man bija vajadzīgs Kilvina apstiprinājums.

Tāpēc es ar diezgan bažīgu sirdi klauvēju pie Kilvina kabineta durvīm.

Artefakcijas maģistrs salīcis sēdēja pie sava darbgalda un uzmanīgi vilka ārā skrūves no kompresijas sūkņa bronzas apvalka. Nepaceldams galvu, viņš jautāja: Jā, Re’lar Kvout?

-    Esmu pabeidzis, maģistr Kilvin, es vienkārši atbildēju.

Samirkšķinādams acis, viņš pacēla skatienu. Pabeidzis?

-    Jā. Gribēju norunāt laiku, kad varētu jums to nodemonstrēt.

Kilvins sabēra skrūves paplātē un saberzēja plaukstas. Tādai vaja­dzībai es esmu brīvs kaut tūlīt.

Es pamāju ar galvu un cauri rosības pilnajai darbnīcai un garām “Novietnei” aizgāju uz atsevišķo telpu, kuru Kilvins bija man ierādījis. Izvilcis atslēgu, es atslēdzu smagās koka durvis.

Darbam šī telpa bija pietiekami plaša, un tai bija pašai sava uguns vieta, lakta, tvaiku nosūcējs, skalotājs un dažādas citas artefakcijas dar­bam vajadzīgas ierīces. Es biju pastūmis darbgaldu malā, lai atbrīvotu pusi telpas, atstājot pie sienas tikai dažas resnas salmu ķīpas.

Ķīpām priekšā no griestiem karājās rupji darināts putnubiedēklis. Biju uzvilcis tam savu pussadegušo kreklu un maisaudekla bikses. Klusībā vēlējos, kaut bikšu šūšanai un salmu vira piebāšanai iztērēto laiku būtu izmantojis dažām papildu pārbaudēm. Taču dziļākajā būtībā es esmu trupas aktieris, un tas allaž pakļauj manas pārejās vēlmes. Tāpēc nebiju spējis laist garām izdevību nodemonstrēt savas skatuviskās prasmes.

Aizvēru durvis, un Kilvins ziņkārīgi nopētīja telpu. Nolēmis, ka dar­bam jārunā par sevi pašam, es klusēdams izvilku stopu un pasniedzu to viņam.

Lācīgā maģistra seja sadrūma. Re’lar Kvout, viņš teica ar smagu pārmetumu balsi. Es gribu dzirdēt, ka tu neesi izšķiedis savu roku spējas, lai pilnveidotu tik atbaidošu riku.

-    Varat man uzticēties, maģistr Kilvin! es teicu, gaidīdams, kad viņš to paņems.

Nomērojis mani ar ilgu, pētošu skatienu, Kilvins paņēma stopu un sāka to pētīt ar tāda cilvēka rūpību, kurš katru dienu veltījis darbam ar varbūtēji nāvējošām iekārtām. Viņš aptaustīja cieši novilkto stiegru un aplūkoja stopa metāla plecu.

Pēc vairākām garām minūtēm viņš pamāja ar galvu, ielika pēdu kāpsli un bez manāmas piepūles uzvilka stopu. Izklaidīgi prātoju, cik stiprs ir Kilvins. Mani pleci sāpēja, un rokas bija tulznainas pēc pēdējo dienu cīkstēšanās ar nepadevīgo darinājumu.

Iedevu viņam smago bultu, un ari to viņš uzmanīgi aplūkoja. Redzēju Kilvina sejā arvien lielāku neizpratni. Iemeslu es zināju. Stopam nebija nekādu redzamu pārveidojumu vai sigaldrijas. Tādu nebija ari bultai.

Kilvins ievietoja bultu stopā un, saraucis uzacis, paskatījās uz mani.

Ar izteiksmīgu žestu es norādīju uz salmu izbāzeni, cenzdamies izturēties ar lielāku pašpārliecību, nekā īstenībā jutu. Manas plaukstas bija nosvīdušas, un pakrūtē ņirbēja putniņi. Pārbaudes bija izdevušās nevainojami. Pārbaudes bija svarīgas. Pārbaudes bija tas pats, kas izrādei mēģinājums. Taču nozīme ir tikai tam, kas notiek skatītāju acu priekšā. To zina ikviens trupas aktieris.

Kilvins paraustīja plecus un pacēla stopu. Atspiests pret viņa masīvo plecu, tas izskatījās mazs, un viņš lēni un rūpīgi notēmēja. Izbrīnījies redzēju, ka viņš mierīgi ievelk elpu un lēni izelpo, nospiezdams mē­līti.

Stops nodrebēja, stiegra nostrinkšķēja, un bultas apveidi aizmiglojās.

Atskanēja ciets, metālisks tanks, un bulta apstājās gaisā, it kā tā būtu atsitusies pret neredzamu sienu. Tā grabēdama nokrita uz akmens grīdas istabas vidū, piecpadsmit pēdu attālumā no salmu izbāzeņa.

Es iesmējos, nespēdams apvaldīt prieku, un triumfējoši pacēlu gaisā rokas.

Izbrīnā savilcis uzacis, Kilvins paskatījās uz mani. Es pasmaidīju platu, gluži vai maniakālu smaidu.

Maģistrs pacēla bultu no grīdas un atkal to apskatīja. Pēc tam viņš to vēlreiz ielika stopā, notēmēja un nospieda mēlīti.

Tanks. Bulta otrreiz nokrita uz grīdas, aizslīdēdama mazliet sānis.

Šoreiz Kilvins atklāja trokšņa cēloni. Telpas tālākajā kaktā no gries­tiem karājās metāla priekšmets prāva lāktura lielumā. Tas šūpojās uz priekšu un atpakaļ un viegli griezās ap savu asi, it kā nupat kāds pa to būtu iesitis.

Noņēmu to no āķa un aizgāju atpakaļ pie darbgalda, kur gaidīja maģistrs Kilvins. Kas tas ir par priekšmetu, Re'lar Kvout? viņš ziņ­kāri jautāja.

Ar dobju žvadzoņu es noliku to uz galda. Vispārīgi runājot, maģistr Kilvin, tas automātiski iedarbināms kinētisks pretošanās rīks. Es lep­numā staroju. Konkrētāk runājot, tas aptur bultas.

Kilvins pieliecās, lai apskatītu to tuvāk, taču redzamas bija tikai ne­izteiksmīgas tumša metāla plātnes. Mans darinājums izskatījās pēc parasta, liela astoņmalu lāktura, kas viscaur veidots no metāla.

-    Un kā tu to sauc?

Hi bija mana izgudrojuma daļa, kuru nebiju paveicis līdz galam. Do­mās biju pārcilājis simtiem vārdu, taču neviens nelikās īsti piemērots. “Bultu slazds” šķita pārāk ikdienišķs. “Ceļotāja draugs” bija prozaisks. “Bandīta lāsts” izklausījās smieklīgi melodramatisks. Ja es mēģinātu piešķirt savam darinājumam tādu vārdu, nevarētu vairs skatīties Kilvinam acīs.

-    Ar nosaukumu man ir grūtības, es atzinos. Bet pagaidām es to saucu par bultu ķērāju.

-    Hmm, Kilvins norūca. Ja gribam būt precīzi, tas bultu neķer.

-     Es zinu, neapmierināts sacīju. Bet izvēlēties vajadzēja starp to un “žvadzekli”.

Kilvins iesāņus paskatījās uz mani, un viņa acīs jautās smaids. Va­rētu gaidīt, ka Elodina audzēknis apliecinās lielāku vārda došanas meis­tarību, Re’lar Kvout.

-    Delivari atrada vieglu ceļu, maģistr Kilvin, es teicu. Viņš vien­kārši pagatavoja uzlabotu vārpstu un deva tai savu vārdu. Es nevaru šo te nosaukt par Kvoutu.

Kilvins klusi pasmējās. Taisnība. Viņš atkal pievērsās bultu ķērā­jam un ziņkārīgi to nopētīja. Kā tas darbojas?

Es pasmīnēju un izvilku lielu papīra rituli, uz kura rindojās diagram­mas, sarežģīta sigaldrija, metalurģijas simboli un sīkas kinētiskās kon­versijas formulas.

-     Te ir divas galvenās daļas, es teicu. Pirmā ir sigaldrija, kas automātiski veido simpātisku saikni ar jebkuru tievu metāla priekšmetu, kas atrodas straujā kustībā, divdesmit pēdu attālumā. Teikšu atklāti, ka šie aprēķini man prasīja divas garas dienas.

Es uzsitu pirkstu pa atbilstošajām rūnām uz papīra lapas. Sākumā es domāju, ka ar to varētu būt diezgan. Man bija cerība: ja sasaistīšu tuvojošos bultu ar nekustīgu dzelzs gabalu, tas uzņems sevī bultas kus­tību un padarīs to nekaitīgu.

Kilvins papurināja galvu. Tas ir izmēģināts jau agrāk.

-     Man to vajadzēja saprast jau pirms izmēģināšanas, es teicu.

Labākajā gadījumā tas uzņemtu tikai trešo daļu no bultas kustības spēka, un jebkurš, kas atrastos divu trešdaļu šāviena spēka attālumā, tik un tā smagi ciestu.

Norādīju uz kādu no shēmām. Īstenībā man bija vajadzīgs kaut kas tāds, kas spētu spiest bultu atpakaļ. Un spiest vajadzētu ļoti ātri un ļoti spēcīgi. Galu galā es izmantoju atsperes tēraudu lāču lamatām. Protams, pārveidotu.

Es paņēmu no galda rezerves bultas uzgali un attēloju tā kustību pretī bultu ķērājam. Pirmkārt, bulta nonāk tuvumā un izveido sasaisti. Otrkārt, lidojošās bultas kustības spēks iedarbojas uz atsperes sprūdu, gluži kā iekāpjot slazdā. Es skaļi noklakstināju pirkstus. Tad atspe­res uzkrātā enerģija izdara spiedienu uz bultu un to aptur vai pat atsit atpakaļ.

Kilvins klausīdamies māja ar galvu. Ja šis rīks pēc katra izman­tojuma ir jāiestāda no jauna, kā tas varēja apturēt manu otro bultu?

Es norādīju uz centrālo shēmu. Ja tas spētu apturēt tikai vienu bultu, no tā liela labuma nebūtu, es teicu. Tāpat kā tad, ja tas aptu­rētu tikai bultas, kas lido no vienas puses. Es to izveidoju tā, lai pēc kārtas darbotos astoņas atsperes. Un tam vajadzētu apturēt bultas, kas lido no dažādām pusēm vienlaikus. Mazliet vainīgi paraustīju plecus.

-    Teorētiski. Man nav iznācis to pārbaudīt.

Kilvins paskatījās uz salmu izbāzeni. Abas manas bultas lidoja no vienas puses, viņš teica. Kā tika apturēta otrā, ja atspere bija jau palaista?

Es satvēru bultu ķērāju aiz gredzena, ko biju iestrādājis tam augšdaļā, un parādīju, cik brīvi tas riņķo. Tas karājas pie gredzena, kas griežas ap savu asi, es teicu. Pirmās bultas trieciens to iekustināja, tāpēc attiecīgajā vietā nonāca jauna atspere. Arī tad, ja tas nebūtu noticis, lidojošās bultas enerģija to sašūpotu, pavēršot pretī kādu neizlietotu atsperi. Kaut kas līdzīgs tam, kas notiek ar vēja rādītāju.

To es patiesībā nebiju ieplānojis. Tā bija veiksmīga sagadīšanās, taču es neredzēju iemeslu atklāt to Kilvinam.

Pieskāros sarkanajiem punktiem, kas bija redzami uz visām astoņām bultu ķērāja plaknēm. Šie punkti parāda, kuras atsperes ir izmantotas.

Izvilku no darbgalda apakšas metāla ierīci, kas izskatījās pēc vien­kārša dzelzs gabala ar pievienotu garu sviru. Tad parādīju Kilvinam bultu ķērāja apakšdaļā izveidoto caurumu ar astoņām šķautnēm. Ievietoju bultas uzgali ierīcē un spiedu kāju pret kāpsli, līdz dzirdēju spalgu klikt. Tad pagriezu bultu ķērāju un atkārtoju to pašu vēlreiz.

Kilvins noliecās, lai to paceltu, un pagrozīja to savās varenajās plauks­tās. Smags, viņš noteica.

-    Tam vajadzēja būt masīvam, es paskaidroju. Stopa bulta spēj caururbt divas collas biezu ozolkoka plāksni. Man vajadzēja, lai atspere darbotos pretī vismaz ar trīskārt lielāku spēku, citādi tā nespētu apturēt bultu.

Kilvins izklaidīgi pakratīja bultu ķērāju, pacēlis to pie auss. Nekāds troksnis nebija dzirdams. Un ko tad, ja bultu uzgaļi nav gatavoti no metāla? viņš jautāja. Stāsta, ka Vi Sembi uzbrucēji lietojot krama vai obsidiāna bultas.

Pievērsu skatienu plaukstām un nopūtos. Jā… es lēni novilku. Ja bultu uzgaļi nebūs no kāda dzelzs paveida, bultu ķērājs neiedarbosies, kad bulta būs divdesmit pēdu atstatumā.

Kilvins kaut ko iecietīgi norūca un ar būkšķi nolika bultu ķērāju at­pakaļ uz galda.

-     Tomēr tad, ja tā nonāks piecpadsmit pēdu atstatumā, es moži teicu, jebkurš ass akmens vai stikla gabals iedarbinās cita veida sasais­tes. Es piesitu pirkstu pie savas shēmas. Es ar to lepojos, jo biju tāl­redzīgi iegravējis iestrādātajos obsidiāna gabalos sigaldriju, kas domāta divkāršas stiprības stiklam. Tādējādi trieciens tos neiznīcinātu.

Kilvins ieskatījās shēmā, lepni pasmaidīja un guldzoši pasmējās.

-    Labi. Labi! Un ja bultas uzgalis ir no kaula vai ziloņkaula?

-   Tādam niecīgam Re'laram kā es netiek uzticētas kaulam paredzētās rūnas, es skumīgi atbildēju.

-    Bet ja būtu? Kilvins neatlaidās.

-    Tad es tās tomēr neizmantotu, es teicu, lai kāds bērns, kas met kūleņus, nejauši neiedarbinātu bultu ķērāju ar strauju galvas kustību.

Kilvins atzinīgi pamāja ar galvu. Man prātā bija auļojošs zirgs, viņš sacīja, bet šeit tu apliecināji atzīstamu gudrību. Parādīji, ka tev piemīt artefakcijas meistaram nepieciešamā piesardzība.

Es atkal pievērsos shēmai un pastiepu pirkstu. Vēl varu piebilst, maģistr Kilvin, ka cilindrisks koka gabals straujā kustībā iedarbinātu bultu ķērāju desmit pēdu attālumā. Es nopūtos. Tā nav teicama saikne, bet ar to pietiek, lai apturētu bultu vai vismaz to novirzītu.

Kilvins pieliecās un aplūkoja shēmu tuvāk. Viņa acis vairākas garas minūtes klejoja pa aprakstīto papīra lapu. Vai tas viss ir no dzelzs? viņš jautāja.

-    Drīzāk no tērauda, maģistr Kilvin. Baidījos, ka dzelzs ilgākā laika posmā varētu izrādīties pārāk trausla.

-    Un visas šis astoņpadsmit sasaistes ir iegravētas katrā atsperē? viņš jautāja un norādīja ar roku.

Es apstiprinoši pamāju ar galvu.

-   Tā ir pamatīga spēku dubultošana, Kilvins teica, runādams drīzāk nevērīgi nekā pārmetoši. Daži teiktu, ka tas ir pārspīlējums.

-    Man maz rūp, ko domā citi, maģistr Kilvin, es atbildēju. Man rūp, ko domājat jūs.

Viņš norūcās, atrāva skatienu no papīra un paskatījās uz mani.

-    Man ir četri jautājumi.

Es gaidoši lūkojos viņā.

-    Visupirmām kārtām, kāpēc tu izvēlējies gatavot tieši šo? viņš noprasīja.

-    Nevienam nav jāmirst uzbrukumā uz ceļa, es noteikti atbildēju.

Kilvins brīdi gaidīja, bet man šajā sakarā nekas vairs nebija piebil­stams. Tad viņš paraustīja plecus un norādīja uz istabas otru malu.

-    Otrkārt, kur tu dabūji… viņa pierē ievilkās nelielas rievas, Tevethem. Kur tu dabūji plakanloku?

Pēc šī jautājuma man sažņaudzās pakrūte. Biju naivi cerējis, ka Kil­vins, būdams keldietis, nezina, ka šeit, Kopvalstibā, tādi priekšmeti ir aizliegti. Biju cerējis, ka viņš to vienkārši nejautās.

-     Es… es to sagādāju, maģistr Kilvin, izvairīgi sacīju. Man to vajadzēja, lai pārbaudītu bultu ķērāju.

-    Kāpēc tu nevarēji izmantot parastu mednieka loku? Kilvins bargi vaicāja. Un izvairīties no nelikumīgu priekšmetu iegādes?

-   Tas būtu par vāju, maģistr Kilvin. Man vajadzēja droši pārliecināties, ka šī konstrukcija apturēs jebkuru bultu, un šāds stops izšauj bultu ar lielāku spēku nekā citi.

-    Modegas garais loks ir tikpat efektīvs kā plakanloks, Kilvins teica.

-    Bet to es neprotu lietot, es atzinos. Un nopirkt tādu ar maniem līdzekļiem nebūtu ne mazākās iespējas.

Kilvins smagi nopūtās. Iepriekšējā reizē, kad tu pagatavoji zagļu lampu, tu ar labiem paņēmieniem pagatavoji sliktu lietu. Man tas nepa­tīk. Viņš paskatījās lejup uz shēmu. Šoreiz tu esi pagatavojis labu lietu ar sliktiem paņēmieniem. Tas ir labāk, bet nav gluži labi. Vislabāk būtu pagatavot labu lietu ar labiem paņēmieniem. Vai piekrīti?

Es pamāju ar galvu.

Viņš uzlika vienu masīvo plaukstu uz stopa. Vai kāds tev ir to redzējis?

Es papurināju galvu.

-    Tādā gadījumā teiksim, ka tas ir mans un tu to izveidoji pēc mana ieteikuma. Tas pievienosies “Novietnes” krājumiem. Viņš bargi paskatījās uz mani. Un turpmāk, ja radīsies līdzīga vajadzība, tu nāksi pie manis!

Tas sāpīgi iedzēla, jo es biju iecerējis pārdot to atpakaļ Slītam. Tomēr varēja būt ari ļaunāk. Vismazāk es vēlējos nonākt sadursmē ar dzelzs likumu.

-    Treškārt, es neredzu, ka tavā shēmā jebkur būtu minēta zelta vai sudraba stieple, viņš teica. Un nevaru ari iedomāties, kāds šādā ierīcē no tām būtu labums. Paskaidro, kāpēc tu “Novietnē” prasīji tādus materiālus!

Ar neparastu asumu es piepeši sajutu pie rokas kļaujamies gramma vēso metālu. Tajā bija iestrādāts zelts, taču to es Kilvinam nedrīkstēju sacīt. Man trūka naudas, maģistr Kilvin. Un man vajadzēja materiālus, kurus es nevarēju dabūt “Novietnē”.

-    Piemēram, savu plakanloku.

Es pamāju ar galvu. Un salmus, un lāču lamatas.

-               Viena aplama rīcība izraisa nākamo, Kilvins pārmetoši teica.

-     “Novietne” nav naudas aizdevēju bodīte, un to nedrīkst tā izmantot! Es atceļu tavu atļauju saņemt dārgmetālus.

Noliecu galvu, cerēdams, ka izskatos pēc patiesa nožēlnieka.

' Turklāt par sodu tev būs divdesmit stundas jānostrādā “Novietnē”. Ja kāds jautā, tev atklāti jāpasaka, ko esi izdarījis. Un pastāsti, ka par sodu tev vajadzēja atmaksāt metālu vērtību un vēl divdesmit procentus. Ja tu izmanto “Novietni” kā augļotāja veikalu, tev jāmaksā tādi paši procenti kā augļotājam.

Es sarāvos, to dzirdēdams. Jā, maģistr Kilvin.

-    Un visbeidzot, Kilvins teica, pagriezdamies un uzlikdams vienu pamatīgo plaukstu uz bultu ķērāja, kā tev šķiet, par cik šādu priekš­metu varētu pārdot, Re’lar Kvout?

Mana sirds krūtīs sāka straujāk dauzīties. Vai tas nozīmē, ka jūs apstiprināt to pārdošanai, maģistr Kilvin?

Lācīgais artefakcijas meistars neizpratnē paskatījās uz mani. Pro­tams, es to apstiprinu, Re’lar Kvout! Tas ir apbrīnojams izgudrojums. Tas ir pasaules pilnveidojums. Katru reizi, kad kāds redzēs tādu priekšmetu, viņš domās par to, kā artefakcijas māksla tiek izmantota cilvēku drošības labā. Viņš domās par' artefakcijas meistariem visu labāko, jo tie pratuši pagatavot tādu lietu.

Kilvins paskatījās lejup uz bultu ķērāju un domīgi savilka pieri. Bet, ja mēs gribam to pārdot, tai jānosaka cena. Ko tu ierosini?

Es biju apsvēris šo jautājumu jau sešas dienkopas. Patiesība bija pavi­sam vienkārša: es cerēju, ka izgudrojums man ienesis pietiekami daudz naudas, lai es varētu samaksāt mācību maksu un procentus Devi parādam. Pietiekami daudz naudas, lai es noturētos Universitātē vēl vienu dimestri.

-    Es patiešām nezinu, maģistr Kilvin, es teicu. Cik jūs būtu gatavs maksāt, lai izvairītos no garas oša bultas, kas var caururbt jums plaušas?

Viņš klusi pasmējās. Manas plaušas ir gana vērtīgas, viņš sacīja.

Bet padomāsim citādā izteiksmē! Materiāli izmaksā… Kilvins ieska­tījās shēmā. Apmēram deviņus džotus. Vai mans aprēķins ir pareizs?

Tas bija nedabiski pareizs. Es atbildēju apstiprinoši.

-    Cik stundu tev vajadzēja, lai to pagatavotu?

-    Apmēram simts, es atbildēju. Varbūt simt divdesmit. Bet krietna daļa darba bija eksperimenti un pārbaudes. Nākamo es droši vien paga­tavotu piecdesmit vai sešdesmit stundās. Un, ja būs lējumi, tad vēl īsākā laikā.

Kilvins pamāja ar galvu. Mans ierosinājums ir divdesmit pieci talanti. Vai tev tā šķiet saprātīga cena?

Man aizrāvās elpa. Pat pēc tam, kad es samaksātu “Novietnei” par materiāliem un darbnīca paņemtu četrdesmit procentu komisijas naudu, mans ieguvums būtu sešreiz lielāks, nekā es varēju nopelnīt par klāja lampām. Tā bija gluži fantastiska summa!

Sāku paust jūsmīgu piekrišanu, bet tad man kaut kas iešāvās prātā. Tas bija sāpīgi, tomēr es papurināju galvu. Godīgi sakot, maģistr Kilvin, es labprātāk pārdotu to par zemāku cenu.

Kilvins izbrīnā savilka uzacis. Pircēji maksās! viņš pārliecinoši teica. Esmu redzējis, kā cilvēki maksā lielāku naudu par mazāk vēr­tīgām lietām.

Es paraustīju plecus. Divdesmit pieci talanti ir liela nauda, es sacīju. Drošība un sirdsmiers jādara pieejami ne tikai tiem, kuriem ir biezi maki. Es teiktu, ka astoņi talanti ir pietiekami daudz.

Kilvins veltīja man ilgu skatienu, tad pamāja ar galvu. Lai notiek pēc tava prāta! Astoņi talanti. Viņš pārlaida plaukstu pāri bultu ķērājam, gandrīz to noglāstīdams. Bet, tā kā šis ir pirmais un šobrīd vienīgais tāda veida priekšmets, es tev par to maksāšu divdesmit piecus talan­tus. Ievietošu to savā personīgajā kolekcijā. Viņš jautājoši piešķieba galvu. Lhinsatva?

-    Lhin, es pateicīgi atbildēju un jutu, ka man no pleciem noveļas smaga nasta.

Kilvins pasmaidīja un pamāja uz galda pusi. Es gribētu ari vaļas brīžos pastudēt tavu shēmu. Vai tu varētu izgatavot man kopiju?

-    Par divdesmit pieciem talantiem jūs varat dabūt oriģinālu, es smaidīdams atbildēju un pabīdīju papīra lapu viņam pretī.

*    * *

Kilvins man izrakstīja kvīti un aizgāja, iespiedis padusē bultu ķērāju kā bērns jauniegūtu, mīļu rotaļlietu.

Steidzos ar savu papīra strēmeli uz “Novietni”. Vajadzēja nokārtot parādu par materiāliem, tostarp par zelta stiepli un sudraba stieņiem. Bet pat pēc tam, kad darbnīca paņēma savu komisijas naudu, man palika gandrīz vienpadsmit talantu.

Atlikušo dienas daļu es staigāju smaidīdams un svilpodams kā plān­prātiņš. Taisnība ir tiem, kas saka: smags maks dara vieglu sirdi.

ES SĒDĒJU pie kamīna “Ankera” ēdamzālē, turēdams klēpī lautu. Telpa bija silta un klusa, pilna cilvēku, kas atnākuši klausīties mani spēlējam.

Savaldīšanas vakarā es regulāri spēlēju “Ankerā”, un krogs vienmēr bija pilns. Pat vissliktākajā laikā visiem nepietika krēslu, un vēlīniem apmeklētājiem vajadzēja drūzmēties pulciņos pie letes vai atspiesties pret sienām. Pēdējā laikā Ankeram Savaldīšanas vakaros vajadzēja nolīgt vēl vienu meiteni, lai visiem varētu drīzāk iznēsāt alu.

Ārpus viesnīcas Universitātes pilsētiņu joprojām bija ieskāvusi ziema, bet šeit gaisā valdīja siltums un tīkama smarža, kas vēdīja no alus, maizes un buljona. Aizvadīto mēnešu gaitā es biju pamazām pieradinājis klau­sītājus sakopot uzmanību manas spēles laikā, un telpā valdīja klusums, kamēr es strinkšķināju un dziedāju otro pantu no “Violetas gaidām”.

Tovakar es biju labā formā. Klausītāji bija izmaksājuši man pusduci alus, un kāds iereibis skrivs dāsnuma uzplūdā bija iemetis manā lautas futrālī cieto peniju, kas spīdēja starp blāvajiem dzelzs un vara gabaliem. Divas reizes biju saraudinājis Simmonu, un Ankera jaunā apkalpotāja smaidīja un sarka, skatīdamās uz mani tik bieži, ka pat es nevarēju nesaprast viņas mājienu. Viņai bija skaistas acis.

Pirmoreiz mūžā es jutos tā, it kā būtu zināmā mērā noteicējs pār savu dzīvi. Man makā bija nauda. Mācības veicās labi. Varēju izmantot Arhīvus, un, kaut gan biju spiests strādāt “Novietnē”, visi zināja, ka Kilvins ar mani ir ārkārtīgi apmierināts.

Man pietrūka vienīgi Dennas.

Uzsākdams “Violetas gaidu” pēdējo piedziedājumu, es pievērsu ska­tienu savām plaukstām. Biju izdzēris mazliet vairāk kausu nekā radis un negribēju kļūdīties. Raudzīdamies uz pirkstiem, es dzirdēju atveramies kroga ārdurvis un jutu, ka zālē ieplūst salts āra gaiss. Kamīna liesmas man blakus šūpojās un dejoja, un pār koka grīdu aizskanēja zābaku klaudzoņa.

Telpā atkal iestājās klusums, un es turpināju dziesmu:

“Kavējas viņa pie loga,

Skatiens pār jūru slīd.

Mīļoto sapņo viņa No tāljūrām sagaidīt.

Pielūdzēji šurp steidzas,

Bet viņa tos projām raida,

Jo Violeta vēl gaida,

Gaida, mūžīgi gaida."

Nospēlēju pēdējo akordu, taču gaidīto vētraino aplausu vietā iestājās atbalšu pavadīts klusums. Pacēlis galvu, es ieraudzīju kamīna priekšā stāvam četrus liela auguma vīriešus. Smagie apmetņi uz viņu pleciem bija mitri no kūstošā sniega. Viņu sejas bija drūmas.

Trijiem galvā bija tumšas, apaļas cepures, kas liecināja, ka viņi ir konstebli. Un, ja ar šo apliecinājumu nepietiktu, katram rokā bija gara ozola runga ar dzelzs apkalumiem. Viņi urbās manī ar skatieniem kā plēsīgi vanagi.

Ceturtais vīrietis stāvēja atstatu no pārējiem. Viņš nenēsāja konstebla cepuri un nebija nedz tik garš, nedz tik plecīgs kā pārējie. Tomēr viņa izturēšanās nepārprotami liecināja par varas apziņu. Ar drūmu izteiksmi kalsnajā sejā viņš izvilka iespaidīgu pergamenta tīstokli ar vairākiem melniem oficiāla izskata zīmogiem.

-     “Kvouts, Arlidena dēls,” viņš skaļi lasīja, un skaidrā, spēcīgā balss bija dzirdama visā telpā, “visu liecinieku klātbūtnē tiek aiztu­rēts un aicināts atbildēt dzelzs likuma priekšā. Viņš tiek apsūdzēts par sadarbošanos ar dēmoniskiem spēkiem, pārdabisko mākslu kaitniecisku izmantojumu, nepamatotu uzbrukumu un ļaunprātību.”

Lieki piebilst, ka tas man bija kā zibens no skaidrām debesīm. Ko? es apstulbis jautāju. Kā jau teicu, biju pavairāk iedzēris.

Drūmais vīrietis nepievērsa man uzmanību un uzrunāja konsteblus.

-     Sasieniet viņu!

Viens no konstebliem izvilka žvadzošas dzelzs ķēdes gabalu. Līdz šim brīdim biju juties pārāk apdullis, lai pagūtu izbīties, bet, kad drū­mais vīrs izvilka no maisa tumšus roku dzelžus, mani pārņēma asinis stindzinošs baiļu vilnis.

Izlauzis ceļu cauri konsteblu trijotnei, Simmons nostājās pie kamīna ceturtā vīra priekšā.

-    Kas te īsti notiek? viņš noprasīja skarbā, saniknotā balsī. Pirmo reizi es dzirdēju, ka Simmons runā kā hercoga dēls. Paskaidrojiet!

Vīrietis, kas turēja pergamentu, pārlaida Simmonam vēsu skatienu, iebāza roku apmetnī un izvilka masīvu dzelzs stieni ar zelta stīpu katrā galā. Viņš to pacēla tā, lai visi varētu redzēt, un Simmona seja kļuva mazliet bālāka. Stienis izskatījās tikpat draudīgs kā konsteblu rungas, turklāt tas bija nepārprotams īpašnieka varas simbols. Vīrietis bija Kopvalstības tiesu sūtnis. Un ne jau vienkāršs, nenozīmīgs izpildītājs: zelta stipas liecināja, ka viņam ir tiesibas izsaukt dzelzs likuma priekšā jebku­ru priesterus, valdības ierēdņus un pat aristokrātus līdz barona pakā­pei.

Cauri apmeklētāju pūlim priekšā iznāca arī Ankers. Viņš un Simmons apskatīja uzrādīto dokumentu un pārliecinājās, ka tas ir oficiāls un liku­mīgs. To bija parakstījuši un apzīmogojuši visi svarīgākie Imres ierēdņi. Neko šeit vairs nevarēja līdzēt. Man bija jāstājas dzelzs likuma priekšā.

Visi “Ankera” apmeklētāji noskatījās, kā manas rokas un kājas saslēdz važās. Daži izskatījās satriekti, citi apjukuši, bet lielākā daļa vienkārši pārbiedēti. Kad konstebli vilka mani cauri pūlim uz ārdurvīm, tikai nedau­dzi no maniem klausītājiem uzdrošinājās skatīties man acis.

Mani veda visu tālo ceļu uz Imri. Pāri Akmens tiltam un lejup pa garo, plato akmens ceļu. Ziemas vējš nežēlīgi saldēja ķēdes ap manām rokām un kājām un ar dzeļošu, dedzinošu skaudrumu urbās ādā.

*    * *

Nākamajā rītā pie manis ieradās Simmons kopā ar Elksu Dalu, un apstākļi pamazām noskaidrojās. Kopš dienas, kad Ambrozs Imrē salauza manu lautu un es izkliedzu vēja vārdu, bija pagājuši vairāki mēneši. Maģistri bija izskatījuši pret mani vērsto apsūdzību ļaunprātībā un pie­sprieduši man publisku pērienu Universitātes pagalmā. Tas bija tik sen, ka sitienu pēdas uz manas muguras bija pārtapušas bāli sudrabainās rētās. Biju domājis, ka ar to viss ir beidzies.

Acīmredzot biju maldījies. Tā kā sadursme bija notikusi Imrē, tā tika pakļauta Kopvalstības tiesas kompetencei.

Mēs dzīvojam civilizētā laikā, un nav daudz tādu vietu, kas būtu civilizētākas par Universitāti un tās tuvāko apkaimi. Tomēr atsevišķas dzelzs likuma daļas ir saglabājušās no tumšajiem laikiem līdz mūsu dienām. Jau simt gadu neviens nebija dedzināts uz sārta par sadarbo­šanos ar tumšiem spēkiem vai pārdabisku mākslu praktizēšanu, taču likumi joprojām bija spēkā. Tinte bija izbalojusi, bet vārdi bija skaidri.

Protams, Ambrozs šeit tieši nebija iesaistījies. Viņš bija pārāk gudrs, lai to darītu. Šāda tiesa kaitēja Universitātes reputācijai. Ja lietu pret mani būtu ierosinājis Ambrozs, viņš satracinātu maģistrus. Maģistri ļoti centās aizsargāt gan Universitātes, gan jo sevišķi Arkanuma labo vārdu.

Tāpēc Ambrozam ar apsūdzību nebija nekāda sakara. Lietu Imres tiesai bija ierosinājuši vairāki ietekmīgi Imres aristokrāti. Jā, protams, viņi pazina Ambrozu, bet tas nebija pārkāpums. Gan šajā, gan pretējā upes krastā Ambrozu pazina ikviens, kam bija vara, dižciltīgas asinis vai nauda.

Tā nu es nonācu dzelzs likuma priekšā. Sešas dienas aizvadīju, mocīda­mies dusmās un raizēs. Šis notikums pārtrauca manas studijas, apturēja darbu “Frakcijā” un iedzina pēdējo naglu zārkā, kurā es apraku cerības jebkad atrast sev vietējo patronu.

Tas, kas bija sācies kā biedējošs pārdzīvojums, drīz pārtapa garlaicīgā tiesas prāvā ar pompozu izrādīšanos un ārišķīgiem rituāliem. Ierēdņi nolasīja vairāk nekā četrdesmit vēstules, apstiprināja tās un ierakstīja oficiālajos reģistros. Laiku aizpildīja tikai garas runas. Citāti no dzelzs likuma. Procesuālie noteikumi. Formālas uzrunas. Veci viri lasīja vecas grāmatas.

Gan Kopvalstlbas tiesā, gan vēlāk baznīcas tiesā es aizstāvējos, izman­todams visas savas spējas. Manā labā runāja Arvils un Elksa Dals. Parei­zāk sakot, viņi rakstīja vēstules, kas tika nolasītas tiesā.

Beigu beigās mani attaisnoja un atsauca visas nodarījumu apsūdzī­bas. Domāju, ka esmu reabilitēts. Domāju, ka esmu uzvarējis…

Bet es joprojām daudzējādā ziņā biju ārkārtīgi naivs.

KVOUTS LĒNI piecēlās kājās un sparīgi izstaipījās. Tagad uz brīdi pār­trauksim! viņš teica. Es paredzu, ka šodien te pusdienās ieradīsies vairāk laužu nekā parasti. Man jāpieskata zupa un jāpadara vēl šis un tas. Viņš pamāja Hronistam. Varbūt arī tu gribi kaut ko padarīt.

Hronists palika sēžam. Pagaidi mirkli! viņš teica. Vai tā bija tava tiesas prāva Imrē? Viņš pārlaida neapmierinātu skatienu aprakstītajai lapai. Tiešām?

-    Tiešām, Kvouts apstiprināja. Un īstenībā tur nebija nekā ievē­rības cienīga.

-     Bet tas bija pirmais stāsts, ko es dzirdēju par tevi, kad ierados Universitātē! Hronists protestēja. Kā tu esot iemācījies temu valodu vienā dienā. Kā tu visu savu aizstāvības runu esot noskaitījis dzejā, un visi pēc tam aplaudējuši. Kā tu…

-     Vesels lēvenis muļķību, kā varu iedomāties, Kvouts noraidoši atmeta un devās uz bāra pusi. Es tev izstāstīju būtību.

Hronists vēlreiz ieskatījās lapā. Tu tai pārskrēji varen ātri.

-    Ja tu tik ļoti gribi sīku aprakstu, vari atrast to citā vietā, Kvouts teica. Tiesas prāvu noklausījās vairāki desmiti cilvēku. Tai ir veltīti jau divi izvērsti apcerējumi. Neredzu nekādas vajadzības pievienot tiem trešo.

Hronists izskatījās satriekts. Vai tu par to esi jau stāstījis kādam vēsturniekam?

Kvouts pasmējās guldzošus rīkles smieklus. Tu runā kā pamests mīlētājs! Viņš sāka celt ārā no letes apakšas bļodu un šķīvju kaudzes.

-    Vari būt mierīgs: manu stāstu tu esi uzklausījis pirmais.

-    Tu teici, ka prāvai esot jau divi apraksti, Hronists teica. Tad viņa acis iepletās platāk. Vai tu gribi teikt, ka esi uzrakstījis memuārus? Pierakstītāja balsī jautās dīvaina pieskaņa, gandrīz kaut kas līdzīgs izsal­kumam.

Kvouts sarauca pieri. Nē, tā gluži nevarētu teikt. Viņš skaļi nopū­tās. Tiesa, es kaut ko tādu uzsāku, bet pametu, jo nospriedu, ka tā nav laba doma.

-    Tu aprakstīji visu līdz pat savai Imres prāvai? Hronists jautāja, skatīdamies papīra lapā uz galda. Tikai tad viņš aptvēra, ka joprojām tur rakstāmspalvu paceltu virs lapas. Hronists atskrūvēja spalvas misiņa uzgali un ar audekla lupatiņu sāka to tīrīt, ar katru kustību pauzdams dziļu neapmierinātību. Ja tas viss tev bija jau pierakstīts, tu būtu varējis man aiztaupīt plaukstas piepūli pusotras dienas garumā!

Kvouts apmulsis sarauca pieri. Ko?

Hronists ar lupatiņu enerģiski berzēja rakstāmspalvas galu, un no viņa kliegtin kliedza aizvainota pašcieņa. Man vajadzēja zināt! viņš teica. Viss pārāk gludi sasaistījās kopā. Viņš naidīgi paskatījās augšup.

-    Vai tu zini, cik man maksāja šīs papīra lapas? Ar saniknotu kustību viņš norādīja uz somu ar aprakstītajām lapām.

Kvouts kādu laiku vienkārši skatījās uz Hronistu un tad, atskārtis notiekošo, spēji iesmējās. Tu mani pārprati! Memuārus es pametu pēc pirmās dienas vai pāris dienām. Uzrakstīju tikai nedaudzas lappuses. Pavisam niecīgu daļu.

Aizkaitinātā izteiksme pazuda no Hronista sejas, un to nomainīja pazemība. Ak tā!

-   Tu patiešām atgādini pamestu mīlētāju, Kvouts ar uzjautrinājumu teica. Ak mūžs, nomierinies taču! Mans stāsts ir pilnīgi jauns. Tu esi pirmais, kurš to uzklausa. Viņš papurināja galvu. Pierakstīt stāstu ir pavisam citādi. Šķiet, ka man nav tam vajadzīgā ķēriena. Tur nekas nesanāca.

-     Es ļoti labprāt redzētu, ko tu esi uzrakstījis, Hronists teica un paliecās krēslā uz priekšu. Arī tad, ja tās ir tikai dažas lappuses.

-    Tas bija diezgan sen, Kvouts atrunājās. Es pat īsti neatceros, kur tās lappuses noliku.

-    Tās ir augšā, tavā istabā, Reši! Basts moži paziņoja. Uz tava rakstāmgalda.

Kvouts smagi nopūtās. Es centos pieklājīgi izvairīties, Bast. Patie­sība ir tāda, ka tajās nav nekā tāda, ko būtu vērts kādam rādīt. Ja es būtu uzrakstījis kaut ko jēdzīgu, es būtu turpinājis rakstīt. Viņš iegāja virtuvē, un no dziļākajām telpām atskanēja apslāpētas rosības trokšņi.

-    Mēģinājums bija labs, Basts teica. Bet diemžēl bezcerīgs. Esmu mēģinājis jau agrāk.

-    Nemāci mani! Hronists asi atcirta. Es zinu, kā izvilināt stāstu no cilvēka.

Dziļākajā istabā atskanēja vēl daži dobji trokšņi, tad nošļakstēja ūdens un klaudzot aizcirtās durvis.

Hrosnists paskatījās uz Bastu. Vai tev nav jāiet viņam palīgā?

Basts paraustīja plecus un iekārtojās krēslā ērtāk.

Pēc neilga laika Kvouts iznāca pa virtuves durvīm, nesdams kapājamo dēli un bļodu ar nomazgātiem dārzeņiem.

-Jāatzīstas, ka es joprojām esmu nesaprašanā, Hronists teica. No kurienes varēja rasties divi sīki apraksti, ja tu neesi rakstījis tos pats vai stāstījis vēsturniekam?

-     Tu laikam nekad neesi stājies tiesas priekšā, vai ne? Kvouts uz­jautrināts sacīja. Kopvalstības tiesas mēdz rūpīgi pierakstīt visas nori­ses, un baznīca ir vēl vairāk apsēsta ar precizitāti. Ja tu izmisīgi gribi uzzināt katru sīkumu, tev jāpameklē viņu reģistru grāmatās un attiecīgo lēmumu pierakstos.

-    Tā tas varētu būt, Hronists teica. Tomēr tavs prāvas apraksts…

-     Būtu garlaicīgs, Kvouts pabeidza. Notīrījis burkānus, viņš sāka griezt tos gabalos. Bezgalīgas formālas runas un lasījumi no “Takas grāmatas”. Garlaicīgi bija to pārciest, un garlaicīgi būtu to atkārtot.

Viņš iebēra sagrieztos burkānus no dēlīša blakus noliktajā bļodā.

-     Bet laikam jau es pārāk ilgi esmu noturējis jūs Universitātē. Mums jāatvēl laiks ari citiem notikumiem. Notikumiem, kurus neviens nav ne redzējis, ne dzirdējis.

-    Reši, nē! Basts izmisis iesaucās un spēji saslējās krēslā. Ar žēla­bainu seju viņš norādīja uz leti. Bietes?

Kvouts paskatījās uz tumši sarkano dārzeni uz kapājamā dēlīša, itin kā pārsteigts, ka to tur ieraudzījis.

-    Neliec bietes pie zupas, Reši! Basts lūdzoši teica. Tās ir pretīgas!

-    Daudziem bietes garšo, Bast, Kvouts sacīja. Un tās ir veselīgas. Uzlabo asins sastāvu.

-    Es neciešu bietes! Basts žēlabaini izmeta.

-   Tā kā es pats turpinu vārīšanu, Kvouts rāmi atbildēja, tad likšu zupā to, ko atrodu par labu.

Basts uzslējās kājās un devās pie letes. Tādā gadījumā atstāj to manā ziņā! viņš nepacietīgi teica, ar rokas mājienu atvairīdams Kvoutu. Tu vari iet sameklēt desu un kādu dzīslaino sieru. Pabīdījis Kvoutu uz pagraba kāpņu pusi, Basts iemetās virtuvē, kaut ko murminādams pie sevis. Drīz no dziļākās telpas atskanēja grabēšana un būkšķi.

Kvouts paskatījās uz Hronistu un laiski, plati pasmaidīja.

*    * *

“Ceļakmenī” pamazām ieplūda apmeklētāji. Tie nāca pa divi vai trīs un oda pēc sviedriem, zirgiem un tikko pļautiem kviešiem. Tie smējās, sarunājās un pienēsāja tīro koka grīdu ar labības smalkumiem.

Hronists aši un prasmīgi darīja savu darbu. Cilvēki sēdēja, salieku­šies krēslos uz priekšu, žestikulēja, brīžiem lēni un izteiksmīgi kaut ko stāstīja. Pierakstltājs ar bezkaislīgu sejas izteiksmi čirkstināja rakstām­spalvu pār papīra lapu un palaikam iemērca uzgali tintē.

Basts un viesnīcnieks, kas sauca sevi par Kotu, rosījās blakus kā vie­nota komanda. Viņi pasniedza apmeklētājiem zupu un maizi. Ābolus, sieru un desu. Gaišo un tumšo alu un vēsu ūdeni no pagalma sūkņa. Tie, kuri vēlējās, varēja dabūt arī jēra cepeti un ābolu pirāgu.

Viri un sievas smaidīja, atslābinājās pēc dienas sasprindzinājuma un priecājās, ka var sēdēt ēnainā vietā un atpūtināt kājas. Telpu piešalca sarunu murdoņa, atnācēji čaloja ar kaimiņiem, ko bija pazinuši visu mūžu. No cita pie cita ceļoja pazīstamas dzēllbas, maigas un nekaitīgas kā sviests, un draugi omulīgi strīdējās par to, kuram šoreiz ir kārta izmaksāt alu.

Tomēr aiz šīs ārienes ēdamzālē jautās savāds spriegums. Svešinieks to nebūtu pamanījis, taču tas kavējās gaisā, slēpts, tumšs un kluss kā zemūdens straume. Neviens nerunāja par nodokļiem, armiju un par to, ka viņi naktī pasākuši aizslēgt durvis. Neviens nerunāja par to, kas viesnīcā noticis iepriekšējā vakarā. Neviens neskatījās uz tīri noberzto koka grīdas laukumu, uz kura nebija redzamas nekādas asiņu pēdas.

Skanēja joki un stāsti. Jauna sieva noskūpstīja savu vīru, un pārē­jie apmeklētāji pavadīja to ar svilpieniem un gavilēm. Večuks Bentons ar savu nūju mēģināja cilāt atraitnes Krilas svārku stērbeli un klukstoši iegrudzinājās, kad viņa to atvairīja. Divas mazas meitenes spiegdamas un smiedamās tvarstīja viena otru starp galdiņiem, un citi vēroja viņas ar labsirdīgiem Smaidiem. Tas drusku palīdzēja. Neko citu jau nevarēja darīt.

*    * *

Viesnīcas durvis ar troksni atsprāga vaļā. No spožās pusdienlaika saulesgaismas viesnīcas zālē iesoļoja vecais Kobs, Greiams un Džeiks.

-     Sveiks, Kot! vecais Kobs iesaucās un pārlaida skatienu šur tur sēdošajiem apmeklētājiem. Tev te šodien saskrējis krietns bars!

-    Lielāko daļu tu neredzēji, Basts atbildēja. Mēs kādu laiku dabū­jām pamatīgi noskrieties.

-    Vai vēlajiem nācējiem kaut kas ir palicis? Greiams jautāja, atkriz­dams uz bāra soliņa.

Pirms kāds paguva atbildēt, liels, plecīgs vīrietis ar troksni nometa uz letes tukšo šķīvi un blakus tam nolika dakšiņu. Tas bija viens ellīgs pīrāgs! viņš dobjā b'alsi paziņoja.

Viņam blakus pienāca kalsna sieviete ar smailiem sejas vaibstiem.

-     Beidz lamāties, Elias! viņa skarbi aizrādīja. Pēc tā nav nekādas vajadzības.

-     Mīlulīt, nesāc nu atkal šķendēties! lielais vīrietis atsaucās. “Elligs” tak ir ābolu šķirne, vai ne? Viņš smīnēdams paskatījās uz vīriem, kuri sēdēja pie bāra. Kaut kāda jauna šķirne, kas nāk no Aturas, vai? Ja pareizi atceros, viņi to nosauca barona Elliga vārdā.

Greiams pasmīnēja pretī. Laikam es kaut ko tādu esmu dzirdējis.

Sieviete pablenza uz viņiem ar piktu skatienu.

-    Es tos nopirku no Bentoniem, viesnīcnieks lēnprātīgi sacīja.

-   Ak tā! plecīgais vīrietis smaidīdams atsaucās. Tad es laikam kaut ko sajaucu. Viņš paņēma no šķīvja ābolu pīrāga drupatu un domīgi nokoda gabaliņu. Es tomēr varu derēt, ka tā ir Elliga šķirne. Varbūt Bentoni pārdeva tev Elliga ābolus, paši to nezinādami.

Viņa sieva nicīgi nošņaukājās, tad ieraudzīja pie galdiņa sēžam Hro­nistu, kas šobrīd bija brīvs, un aizvilka viru projām.

Vecais Kobs noskatījās viņiem pakaļ un pakratīja galvu. Nesaprotu, kas tam sievišķim dzīvē vajadzīgs, lai šī justos apmierināta! viņš noteica. Tomēr ceru, ka viņa to atradīs, kamēr vecais Eliass vēl nebūs noknābāts beigts.

Džeiks un Greiams piekrītoši noņurdēja.

-    Patīkami redzēt, ka ļautiņu netrūkst. Vecais Kobs paskatījās uz sarkanmataino viesnīcnieku aiz letes. Tu esi labs pavārs, Kot. Un tev ir labākais alus divdesmit jūdžu apkārtnē. Cilvēkiem vajadzīgs tikai kāds nieka iegansts, lai te iegrieztos.

Vecais Kobs domīgi piesita sev pie deguna. Zini ko? viņš sacīja viesnīcniekam. Tev pa vakariem derētu nolīgt kādu dziedātāju vai spēlmani. Pat Orrisonu zēns tak prot kaut cik čīgāt sava tēva vijoli. Varu derēt, ka par pāris dzēriena kausiem viņš ar prieku nāks šurp. Vecais Kobs pārlaida skatienu kroga zālei. Drusciņa mūzikas, re, kas šai vietai ir vajadzīgs!

Viesnīcnieks piekrītoši pamāja. Viņa sejas izteiksme bija tik vienkārša un draudzīga, ka tā vispār nebija nekāda izteiksme. Droši vien tev taisnība, Kots teica. Viņa balss skanēja pavisam mierīgi. Tā bija pilnīgi normāla balss. Bezkrāsaina un skaidra kā loga stikls.

Vecais Kobs pavēra muti, bet, pirms paguva kaut ko piebilst, Basts ar dūri skaļi piedauzīja pie letes. Droši vien jūs visi gribēsiet drusku iedzert, pirms mēs atnesam jums ēdienu!

Atnācēji piekrītoši atsaucās, un Basts aiz letes sāka rosīgi darboties, lēja krūzēs alu un citu pēc citas iespieda tās gaidošajās rokās. Pēc brīža viesnīcnieks klusēdams iesaistījās apkalpošanā un devās uz virtuvi pēc zupas. Pēc maizes un sviesta. Pēc siera. Un pēc āboliem.

HRONISTS SMAIDĪDAMS devās uz bāra pusi. Tas bija krietnas stundas darbs! viņš lepni pavēstīja, apsēzdamies uz bāra soliņa. Nez vai virtuvē vēl kas atradīsies priekš manis?

-    Varbūt vēl ir tas pīrāgs, ko Eliass pieminēja? Džeikobs ar cerībām jautāja.

-    Es arī gribu pīrāgu! Basts teica, apsēzdamies Džeikobam blakus un auklēdams plaukstās dzēriena krūzi.

Viesnīcnieks pasmaidīja un noslaucīja rokas priekšautā. Šķiet, es atcerējos atlikt gabalu malā gadījumā ja jūs trīs atnāktu vēlāk par citiem.

Vecais Kobs saberzēja rokas. Neatceros, kad pēdējo reizi ēdu siltu ābolu pīrāgu, viņš teica.

Viesnīcnieks atgriezās virtuvē. Viņš izvilka no krāsns pīrāgu, sagrieza to šķēlēs un rūpīgi salika tās uz šķīvjiem. Nesdams tos uz ēdamzāles pusi, viņš izdzirdēja paceltas balsis.

-    Tas bija dēmons, Džeik! vecais Kobs dusmīgi teica. Es tev teicu to vakar un teikšu vēl simtiem reižu! Neesmu no tādiem, kas maina savas domas, tāpat kā citi maina zeķes! Viņš pacēla pirkstu. Tas vīrs izsauca dēmonu, un dēmons viņā iekodās un izsūca sulu kā no plūmes! Dzirdēju to no vīra, kurš pazina sievieti, kas to redzējusi savām acīm. Tāpēc atnāca konstebls un palīgi un aizveda viņu prom. Sadarbošanās ar tumšiem spēkiem ir pret Amari likumiem.

-     Es tomēr saku: cilvēki vienkārši iedomājās, ka tas ir dēmons, Džeikobs nepiekāpās. Pats zini, kādi ir cilvēki!

-    Es pazīstu cilvēkus! vecais Kobs atcirta. Esmu nodzīvojis vairāk gadu nekā tu, Džeik. Un savu stāstu es zinu!

Krietnu brīdi pie bāra valdīja saspringts klusums, un tad Džeikobs novērsa skatienu. Es tāpat vien pateicu… viņš nomurmināja.

Viesnīcnieks piebīdīja Hronistam bļodiņu zupas. Kas tur notiek?

Pierakstītājs uzmeta viņam viltīgu skatienu. Kobs mums stāsta par Kvouta tiesas prāvu Imrē, viņš teica ar pašapmierinātības pieskaņu balsī. Vai tu neatceries? Viņš sāka stāstu vakar, bet tika vien līdz pusei.

-    Nu, tā! Kobs bargi palūkojās apkārt, kā mezdams izaicinājumu ikvienam, kurš gribētu viņu pārtraukt. Stāvoklis bija sarežģīts. Kvouts zināja: ja viņu atzīs par vainīgu, tad uzmetīs kaklā striķi un pakārs. Kobs aplaida roku kaklam, ar kustību atdarinādams cilpu, un piešķieba galvu uz vienu pusi.

-   Bet Kvouts Universitātē bija izlasījis daudz grāmatu un zināja kādu triku. Vecais Kobs apklusa, lai iebāztu mutē dakšiņu ar pīrāgu, un koš­ļādams uz brīdi aizvēra acis. Tas tik ir viens pīrāgs! Nudien, labāks par to, ko kādreiz cepa mana mammiņa. Viņa mūžam skopojās ar cukuru. Kobs nokoda vēl vienu kumosu, un rievu izvagotajā sejā iegula svētlai­mīga izteiksme.

-    Tātad Kvouts zināja kādu triku? Hronists atgādināja.

-     Ko? Ak tā! vecais Kobs atcerējās pārtraukto stāstu. Pareizi. Redziet, “Takas grāmatā” ir divas rindas, un, ja jūs spējat tās skaļi nolasīt senajā temu valodā, ko zina tikai priesteri, tad dzelzs likums pavēl iztu­rēties pret jums kā pret priesteri. Tas nozīmē, ka Kopvalstības tiesnesis ne vella nevar jums padarīt. Ja jūs nolasāt tās divas rindas, jūsu lieta ir jāizlemj baznīcas tiesai.

Vecais Kobs nokoda vēl vienu kumosu un pirms norīšanas to nestei­dzīgi sakošļāja. Tās divas rindas sauc par virves pantu, jo tas, kurš tās zina, paglābj sevi no striķa. Redziet, baznīcas tiesa nevar piespriest cilvēkam pakāršanu.

-    Kas tās ir par rindām? Basts jautāja.

-    Kaut es to zinātu! vecais Kobs sērīgi atbildēja. Bet es neprotu temu valodu. Ari Kvouts to neprata. Bet viņš jau agrāk zināja tās rindas no galvas. Pēc tam izlikās, it kā tās lasītu, un Kopvalstības tiesai nācās palaist viņu vaļā.

Kvouts zināja, ka viņa rīcībā ir divas dienas, kamēr tehliešu priesteris atceļos līdz Amari. Tāpēc viņš sāka mācīties temu valodu. Lasīja grāma­tas un vingrinājās visu dienu un visu nakti. Un viņš bija tik briesmīgi gudrs, ka pēc šīs mācīšanās runāja temu valodā labāk nekā daudzi, kuri to pratuši visu mūžu.

Pēc tam, otrajā dienā pirms tiesneša ierašanās, Kvouts sev pagata­voja zāļu brūvējumu. Tajā bija medus un īpašs akmens, kas atrodams čūskas smadzenēs, un kāda zāle, kas aug tikai jūras dibenā. Kad viņš to izdzēra, viņa balss skanēja tik jauki, ka ikviens klausītājs spēja tikai piekrist visam, ko viņš teica.

Nu re, un, kad tiesnesis beidzot ieradās, prāva prasīja tikai piecpa­dsmit minūtes, Kobs teica un guldzoši pasmējās. Kvouts teica lielisku runu nevainojamā temu valodā, visi viņam piekrita, un visi devās mājās.

-    Un tā viņš dzīvoja laimīgi, sarkanmatainais vīrietis aiz bāra letes klusi sacīja.

*    * *

Pie bāra valdīja klusums. Ārā gaiss bija sauss un karsts, putekļains un pelavu smaržas piesātināts. Saulesgaisma bija cieta un spoža kā zel­ta stienis.

“Ceļakmenī” valdīja vēsums un puskrēsla. Viri bija nupat beiguši lēnām košļāt pēdējos pīrāga gabalus, un viņu kausos vēl bija atlicis nedaudz alus. Tāpēc viņi kādu laiku vēl kavējās turpat, balstīdamies pret bāra leti ar tādu kā vainīguma apjautu, kas raksturīga vīriem, kuri ir pārāk lepni, lai atļautos īsti slinkot.

-    Man stāsti par Kvoutu nekad nav lāgā patikuši, viesnīcnieks lie­tišķi noteica, vākdams tukšos šķīvjus.

Vecais Kobs pacēla skatienu no alus kausa. Ak tā?

Viesnīcnieks paraustīja plecus. Ja es klausos stāstu, kurā ir maģija, gribu, lai tajā būtu kārtīgs burvis. Tāds kā Taborlins Lielais, Serafa vai Hronists.

Pierakstltājs, kas sēdēja letes galā, nesatrūkās un neaizrijās. Tiesa, viņa roka ar karoti brīdi sastinga gaisā, pirms nolaidās bļodiņā ar otru zupas porciju.

Telpā atkal iestājās omulīgs klusums, un viesnīcnieks, savācis pēdējos tukšos šķīvjus, pagriezās uz virtuves pusi. Bet, pirms viņš bija izgājis, ierunājās Greiams. Hronists? viņš pārjautāja. Par tādu es nekad neesmu dzirdējis.

Viesnīcnieks izbrīnījies pagriezās atpakaļ. Patiešām neesi?

Greiams papurināja galvu.

-    Gan jau esi! viesnīcnieks teica. Viņš nēsā līdzi lielu grāmatu, un viss, ko viņš tajā ieraksta, kļūst par īstenību. Sarkanmatainais vīrietis gaidoši paskatījās uz pārējiem. Ari Džeikobs papurināja galvu.

Viesnīcnieks pievērsās letes galā sēdošajam pierakstltājam, kas visu uzmanību veltīja ēdienam. Tu par viņu noteikti esi dzirdējis, Kots teica. Viņu sauc par Stāstu valdnieku, un, ja viņš uzzina kādu no taviem noslēpumiem, viņš par tevi var rakstīt savā grāmatā, ko vien grib. Viesnīcnieks paskatījās uz pierakstītāju. Vai tiešām tu neesi dzirdējis par viņu?

Hronists novērsa skatienu un papurināja galvu. Iemērcis maizes ga­balu zupā, viņš to apēda, nesacīdams ne vārda.

Viesnīcnieks izskatījās izbrīnījies. Kad es vēl biju zēns, man Hronists patika labāk nekā Taborlins Lielais vai visi tie pārējie. Viņā ir kaut kas no

Fae valstības būtņu asinīm, un tās viņu darīja asredzīgāku par parastiem cilvēkiem. Viņš spēj redzēt simt jūdžu attālumā pat mākoņainā dienā un dzirdēt čukstu cauri biezām ozolkoka durvīm. Viņš tumšā naktī mežā spēj izsekot peles tecējumam.

-    Es esmu dzirdējis par viņu, dedzīgi sacīja Basts. Viņa zobenu sauc Stars, un tā asmens ir gatavots no vienas veselas papīra lapas. Tas ir viegls kā spalva, tomēr tik ass, ka cirtiena brīdī asinis parādās agrāk, nekā cilvēks to sajūt.

Viesnīcnieks pamāja ar galvu. Un, ja viņš uzzina tavu vārdu, viņš to var uzrakstīt uz zobena asmens un nogalināt tevi no tūkstoš jūdžu attāluma.

-              Bet tas viņam jāraksta pašam ar savām asinīm, Basts piebilda.

-    Un uz zobena ir maz vietas. Viņš tur ir uzrakstījis jau septiņpadsmit vārdus, tāpēc tā ir gandrīz jau aizpildīta.

-    Kādu laiku viņš bija augstā karaļa galma loceklis Modegā, Kots teica. Bet tad viņš iemīlējās augstā karaļa meitā.

Tagad Greiams un vecais Kobs māja ar galvu. Šī bija pazīstama teri­torija.

Kots turpināja: Kad Hronists viņu bildināja, augstais karalis sanik­nojās. Tāpēc viņš lika Hronistam izpildīt uzdevumu, kas apliecinātu viņa vērtību… Viesnīcnieks ieturēja dramatisku pauzi. Hronists drīkstēs precēt viņu tikai tad, ja atradīs kaut ko vērtīgāku par princesi un atnesīs to augstajam karalim.

Greiams vērtējoši norūcās. Sūdīgs uzdevums. Ko cilvēks var iesākt? Nevar tak aiznest viņam kaut ko un teikt: “Re, šitas ir vērtīgāks nekā tava mīļā meitiņa…”

Viesnīcnieks nopietni pamāja ar galvu. Tā nu Hronists klejo pa pasauli, meklēdams senus dārgumus un senas burvības, un joprojām cer atrast kaut ko tādu, ko varētu aiznest augstajam karalim.

-    Kāpēc viņš neuzraksta par karali savā burvju grāmatā? jautāja Džeikobs. Kāpēc viņš nevarētu uzrakstīt: “Un tad karalis mitējās būt nejauks un ļāva mums apprecēties”?

-    Tāpēc, ka viņš nezina nevienu karaļa noslēpumu, viesnīcnieks paskaidroja. Un Modegas augstais karalis kaut ko saprot no maģijas un spēj sevi aizsargāt. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka viņš zina Hronista vājās vietas. Viņš zina: ja piedabūs Hronistu iedzert tinti, tad tam ir jāizdara nākamie trīs pakalpojumi, ko kāds tam lūgs. Un, vēl svarīgāk, viņš zina, ka Hronists nespēj iegūt varu pār kādu, kura vārds ir labi noglabāts. Augstā karaļa vārds ir ierakstīts stikla grāmatā un paslēpts vara lādē. Un lāde ir ieslēgta lielā dzelzs kastē, kur neviens tam nevar piekļūt.

Bridi iestājās klusums, un vīri pārdomāja dzirdēto. Tad vecais Kobs domīgi pamāja ar galvu. Šitā beidzamā ziņa man kaut ko atsauca prātā, viņš lēni teica. Laikam es atceros stāstu, kā šis pats Hronists gājis meklēt burvju augli. Kas tādu augli apēd, tas pēkšņi uzzina visu lietu vārdus un kļūst tikpat varens kā Taborlins Lielais.

Viesnīcnieks saberzēja zodu un lēni pamāja ar galvu. Šķiet, ari es to esmu dzirdējis, viņš teica. Bet tas bija jau sen, un nevaru apgalvot, ka atceros visus sīkumus…

-     Ek, nieki! vecais Kobs atmeta, izdzēra pēdējo alus malku un paklaudzināja pa tukšo krūzi. Par to tak nav jākaunas. Daži atceras vairāk, citi mazāk. Tev sanāk vareni pīrāgi, bet visi zina, kurš te ir stās­tu teicējs.

Vecais Kobs stīvi notrausās no soliņa un pamāja Greiamam un Džeikobam. Ejam nu! Līdz Baira mājai mēs varam iet kopā. Pa ceļam pastāstīšu jums abiem, kas notika tālāk. Tātad par Hronistu: viņš ir garš un bāls, un tievs kā maikste, un mati viņam ir melni kā tinte…

“Ceļakmens” durvis noklaudzēja un aizvērās.

-    Dieva vārdā, ko tas viss nozīmēja? Hronists noprasīja.

Kvouts uzmeta Hronistam iesāņus skatienu. Viņa sejā parādījās skops,

dzēlīgs smaidiņš. Kā tu jūties, zinot, ka cilvēki kaut kur ārā stāsta par tevi stāstus? viņš atjautāja.

-    Viņi nestāsta stāstus par mani! Hronists pikti atbildēja. Viņi gvelž galīgas muļķības!

-             Tās nav muļķības, Kvouts iebilda, izskatīdamies mazliet aizvainots.

-     Varbūt tā nav patiesība, bet tas nenozīmē, ka tās būtu muļķības. Viņš paskatījās uz Bastu. Man patika tas papīra zobens.

Basta seja atplauka smaidā. Karaļa uzdevums bija teicams papildi­nājums, Reši. Bet par tām Fae asinīm gan es neesmu pārliecināts.

-     Dēmonu asinis izklausītos pārāk draudīgi, Kvouts teica. Un kāda savdabība bija vajadzīga.

-    Nu, man vismaz nebūs jāklausās, kā viņš to stāsta tālāk! Hronists drūmi izmeta, ar karoti bakstīdams kartupeļa gabalu.

Kvouts paskatījās uz viņu un klusi, rūgti iesmējās. Tu laikam nesa­proti. Pavisam jauns stāsts pašā ražas dienā! Viņiem tas būs gluži kā bērnam jauna rotaļlieta. Kamēr viņi kraus sienu vai ēnā dzers ūdeni, vecais Kobs izstāstīs par Hronistu ducim cilvēku. Un šovakar Šepa apbērēšanā par Stāstu valdnieku dzirdēs atnācēji no desmit pilsētiņām. Stāsts izplatīsies kā uguns sausā pļavā.

Izskatīdamies itin satriekts, Hronists paskatījās no viena uz otru un atpakaļ. Kāpēc?

-    Tā ir dāvana, Kvouts atbildēja.

-    Tu domā, ka es to gribu? Hronists neticīgi jautāja. Ka es gribu slavu?

-   Slavu ne, Kvouts drūmi sacīja. Iespējas. Tu staigā apkārt, rakņā­damies citu cilvēku dzīvē. Tu dzirdi baumas un centies zem pievilcīgiem meliem atrast sāpīgu patiesību. Tu uzskati, ka tev uz to ir tiesības. Bet tev tādu nav! Viņš veltīja pierakstītājam bargu skatienu. Ja kāds tev stāsta gabaliņu no savas dzīves, viņš tev pasniedz dāvanu, nevis apmierina tavas tiesības.

Kvouts noslaucīja rokas tīrā audekla lupatā. Es tev pasniedzu savu stāstu neizskaistinātā veidā, ar visu nepievilcīgo patiesību. Izceļu gaismā visas savas kļūdas un muļķības. Ja nolemju kādu sīkumu noklusēt, jo man tas šķiet garlaicīgs, tās ir manas tiesības. Es neļaušu kāda laucinieka pļāpām ietekmēt manu lēmumu. Es neesmu idiots.

Hronists skatījās savā zupas bļodā. Tas bija diezgan skarbi, vai ne?

-    Jā, Kvouts atbildēja.

Hronists nopūtās, pacēla skatienu un tikko manāmi, mulsi pasmaidīja.

-    Nu, kā ir, tā ir, Bet tu nevari man pārmest, ja es cenšos.

-    Patiesībā varu gan, Kvouts atbildēja. Bet ceru, ka savu domu esmu licis saprast. Piedod, ja tas tev kādreiz sagādās nepatikšanas. Viņš pamāja uz durvīm, pa kurām bija izgājis zemnieku pulciņš. Varbūt es drusku pārcentos. Man trūkst prasmes atbilstoši izturēties, ja ar mani manipulē.

Kvouts iznāca no savas vietas aiz letes un devās pie galdiņa bla­kus kamīnam. Tagad nāciet abi šurp! Pati tiesas prāva bija garlaicīga būšana. Bet tai bija svarīgas atskaņas.

PIENĀCA EKSĀMENU dienas izloze, un man laimējās izvilkt samērā pa­vēlu pārbaudes laiku. Es priecājos par iegūto laika rezervi, jo tiesas prāva bija laupījusi man iespēju pienācīgi gatavoties eksāmeniem.

Tomēr īpašas raizes es nejutu. Vēl man bija atlicis laiks mācībām, un es brīvi varēju izmantot Arhīvus. Vēl jo vairāk pirmo reizi kopš iera­šanās Universitātē es vairs nebiju ubags. Manā makā gulēja trīspadsmit talantu. Pat pēc Devi parāda procentu atmaksas man pietiktu naudas nākamajai mācību maksai.

Pats labākais bija tas, ka garās stundas, ko biju aizvadījis, meklējot ziņas par grammu, bija man iemācījušas daudz ko vērtīgu par Arhīviem. Kaut gan es nezināju tik daudz, cik zina pieredzējis skrīvs, biju tomēr iepazinis daudzus slēptus nostūrus un citiem nezināmus noslēpumus. Tāpēc, gatavodamies eksāmeniem, es ļāvu sev ari brīvību lasīt citādu literatūru.

*    * *

Aizvēru grāmatu, ko biju cītīgi lasījis. Tā bija labi uzrakstīta, visap­tveroša Aturas baznīcas vēsture. Tikpat nelietderīga kā visas pārējās grāmatas.

Dzirdēdams aizcērtamies manas grāmatas vākus, Vilems pacēla galvu.

-     Nekā? viņš jautāja.

-    Vēl mazāk, es atbildēju.

Mēs abi sēdējām vienā no ceturtā stāva lasāmkambariem, kas bija krietni mazāks par mūsu ierasto vietu trešajā stāvā, bet, tā kā eksāmenu laiks bija jau pavisam tuvu, varējām priecāties, ka mums laimējies vispār atrast atsevišķu telpu.

-    Kāpēc tu nemet mieru? Vilems jautāja. Tu noņemies ar savu Amiru kā braucējs ar beigtu zirgu jau… cik ilgi? Divas dienkopas?

Es pamāju ar galvu, negribēdams atzīties, ka mani meklējumi Amira virzienā sākušies jau krietni pirms mūsu gājiena pie Leļļa.

-    Un ko tu līdz šim esi atradis?

-   Grāmatu plauktus, es atbildēju. Desmitiem stāstu. Ziņu drumslas simtiem vēstures aprakstos.

Vilems nosvērti paskatījās uz mani. Un šī bagātīgā informācija tevi ir nokaitinājusi.

-    Nē! es teicu. Raizes man dara informācijas trūkums. Nevienā no šīm grāmatām nav nekādas saturīgas informācijas par Amiru.

-    Nekādas? Vilems neticīgi pārjautāja.

-    Protams, ikviens vēsturnieks pēdējos trīssimt gados runā par vi­ņiem, es sacīju. Viņi prāto par to, kā Amirs ietekmējis impērijas norietu. Filozofi runā par viņu darbības ētiskajām niansēm. Es pamāju uz grāmatu kaudzes pusi. No tā es uzzinu, ko cilvēki domā par Amiru. Es neko neuzzinu par Amiru pašu!

Vilems sarauktu pieri paskatījās uz grāmatu kaudzi. Nevar taču būt, ka izsakās tikai vēsturnieki un filozofi!

-    Ir arī nostāsti, es teicu. Senākos avotos ir stāsti par to, kādu milzu ļaunumu Amirs likvidējis. Vēlāki materiāli stāsta par viņu briesmu darbiem. Amirietis Renerē nogalina pērkamu tiesnesi. Cits amirietis Džanpujā apspiež zemnieku dumpi. Trešais Melithi pilsētā noindē pusi vietējās aristokrātijas.

-    Un tā nav saturīga informācija? Vilems nesaprata.

-    Tie ir tenku stāsti, es atbildēju. Otrās un trešās šķiras pasakas. Trīs ceturtdaļas no tiem ir pa ausu galam saklausītas baumas. Es nekur nevaru atrast nevienu pierādījumu. Kāpēc nevienos baznīcas reģistros nav atrodams pērkamais tiesnesis? Viņa vārdam vajadzētu būt minētam katrā prāvā, kuru viņš tiesājis. Kādā datumā notika zemnieku dumpis, un kāpēc nevienā citā vēstures aprakstā par tādu nav ziņu?

-    Tas bija pirms trīssimt gadiem, Vilems pārmetoši sacīja. Nevar taču gribēt, lai visas sīkākās ziņas būtu saglabājušās.

-    Es gribētu, lai saglabājušās ir kaut vai dažas ziņas. Tu taču zini, cik tehlieši ir sīkumaini attiecībā uz saviem reģistriem, es teicu. Mums ir saglabājušies tiesu dokumenti par veselu gadu tūkstoti no simt dažā­dām pilsētām, kas stāv noglabāti otrajā pazemes stāvā. Piekrautas pilnas istabas…

Es noraidoši atmetu ar roku. Bet labi, aizmirsīsim sīkākās ziņas un detaļas! Es nevaru atrast atbildes uz lieliem un svarīgiem jautājumiem. Kad nodibināja Amira ordeni? Cik amiriešu tajā bija? Kas viņiem maksāja un cik daudz? No kurienes nāca nauda? Kur viņi apguva mācības? Kā viņi kļuva par tehliešu baznīcas daļu?

-     Uz to ir atbildējis Feltemi Reiss, Vilems teica. Viņus radīja neatalgoto tiesnešu tradīcija.

Uz labu laimi paņēmis no kaudzes vienu grāmatu, es nometu to uz galda viņam priekšā. Parādi man kaut vienu liecību, kas apstiprinātu šo teoriju! Atrodi man vienu ierakstu, kas liecinātu par neatalgota ties­neša iecelšanu Amira pakāpē! Parādi vienu ierakstu par amirieša darbu tiesā! Parādi man vienu baznīcas dokumentu, kurā minēts, ka amirietis vada tiesas prāvu! Es kareivīgi sakrustoju rokas uz krūtīm. Ķeries klāt, es pagaidīšu.

Vilems nepievērsa grāmatai uzmanību. Varbūt amiriešu nebija tik daudz, cik cilvēki iedomājas. Varbūt bija tikai daži, un kontrolēt savu reputāciju nebija viņu varā. Viņš izteiksmīgi paskatījās uz mani. Tev jāsaprot, kā tas mēdz notikt.

-    Nē, es teicu. Tā ir zīmīga neesamība. Reizēm arī neko neatrast nozīmē kaut ko atrast.

-    Tu sāc runāt kā Elodins, Vilems sacīja.

Es pikti paskatījos uz viņu, tomēr nolēmu nenorīt šo ēsmu. Nē, tu paklausies brītiņu! Kāpēc ir tik maz faktiskas informācijas par Amiru? Pastāv tikai trīs iespējas.

Pacēlis pirkstus, sāku tās uzskaitīt. Viena: nekas netika pierakstīts. Domāju, ka to mēs droši varam atmest. Viņi bija pārāk svarīgi, lai vēs­turnieki, ierēdņi un visi pedantiski apsēstie baznīcas kalpi viņus tik uzkrītoši pamestu bez uzmanības. Es noliecu vienu pirkstu.

-   Otra: dīvainas nejaušības dēļ grāmatas, kurās ir šī informācija, vien­kārši nav atradušas ceļu uz Arhīviem. Bet tas ir smieklīgi. Grūti iedomā­ties, ka visu daudzo gadu gaitā nekas par šo tematu nav nonācis līdz pasaules lielākajai bibliotēkai. Es noliecu otru pirkstu.

-    Trešā. Izslēju pēdējo pacelto pirkstu. Kāds šo informāciju ir aizvācis, pārveidojis vai iznīcinājis.

Vilems sarauca pieri. Kuram tas būtu vajadzīgs?

-    Jā, patiešām, kuram? es pārjautāju. Kurš visvairāk iegūtu, ja visa informācija par Amiru tiktu iznīcināta? Bridi klusēju, kāpinādams sasprindzinājumu. Kurš cits kā pats Amirs?

Biju gaidījis, ka Vilems apstrīdēs manu domu, bet viņš to nedarīja.

-    Interesanta iespēja, viņš teica. Bet kāpēc tev šķiet, ka aiz tā varētu slēpties Amirs? Daudz saprātīgāks šķiet pieņēmums, ka atbildīga par to ir baznīca. Skaidrs, ka tehliešiem ļoti patiktu klusām izdzēst ziņas par amiriešu zvērībām.

-    Taisnība, es piekritu. Bet šeit, Kopvalstībā, baznīca nav sevišķi spēcīga. Un šīs grāmatas nāk no visas pasaules. Keldiešu vēsturniekam nevarētu būt nekādas pretestības vai nožēlas, rakstot Amira vēsturi.

-    Keldiešu vēsturniekam nebūtu nekādas intereses rakstīt par kādu ķecerīgu pagānu baznīcas atzaru, Vilems uzsvērti atbildēja. Turklāt kā gan ietekmi zaudējusi amiriešu saujiņa spētu izdarīt to, ko nespēja pat baznīca?

Es saliecos krēslā uz priekšu. Manuprāt, Amirs ir daudz senāks nekā tehliešu baznīca, es teicu. Aturas impērijas laikā liela daļa viņu spēka sakņojās baznīcā, taču viņi bija kaut kas vairāk nekā pulciņš apkārtklīstošu tiesnešu.

-    Un kas tev liek tā domāt? Vilems jautāja. Viņa sejas izteiksme liecināja, ka es drīzāk zaudēju viņa atbalstu nekā to iegūstu.

Sena māla trauka fragments, es nodomāju. Stāsts, kuru dzirdēju no veca vīra Tarbeanā. Un kaut kas, ko čandriāni nejauši pateica pēc tam, kad bija nogalinājuši visus, ko es pazinu.

Nopūtos un papurināju galvu, apzinādamies, cik ķerts es izklausītos, ja pateiktu patiesību. Tieši šī iemesla dēļ es pārmeklēju Arhīvus. Man vajadzēja kādu taustāmu liecību, kas apstiprinātu manu teoriju, kaut ko tādu, kas nepadarītu mani par apsmieklu.

-    Es atradu tiesas dokumentu kopijas no tiem laikiem, kad Amirs krita nežēlastībā, es teicu. Vai tu zini, cik amiriešu Tarbeanā nonāca tiesas priekšā?

Vilems paraustīja plecus.

Es pacēlu vienu pirkstu. Viens. Viens amirietis visā Tarbeanā! Un ierēdnis, kurš pierakstīja tiesas prāvas norisi, lika skaidri saprast, ka tiesājamais cilvēks ir pamuļķis un nesaprot notiekošo.

Joprojām redzēju šaubas Vilema sejā. Padomā taču! es lūdzoši teicu. Tas sīkās drumstalas, ko esmu atradis, liek domāt, ka impērijā pirms ordeņa likvidēšanas bija vismaz trīs tūkstoši amiriešu. Trīs tūk­stoši labi apmācītu, pamatīgi apbruņotu, bagātu vīriešu un sieviešu, kuri pilnībā ticēja augstākam mērķim.

Tad kādu dienu baznīca viņus apsūdzēja, likvidēja visu ordeni un kon­fiscēja viņu īpašumus. Es noklakstināju pirkstus. Un trīs tūkstoši baisu, taisnīguma apsēstu fanātiķu gluži vienkārši pazuda? Pagriezās uz otriem sāniem un nolēma, ka ļaus kādam citam turpmāk gādāt par augstāko mērķi? Neprotestēja? Nepretojās? Neko nedarīja?

Bargi paskatījos uz viņu un enerģiski papurināju galvu. Nē! Tas runātu pretī cilvēka dabai. Turklāt es neesmu atradis nevienu ierakstu par to, ka baznīca būtu saukusi pie atbildības kādu Amira ordeņa locekli. Kaut vienu. Vai tik neiespējami ir pieņemt, ka viņi aizgājuši pagrīdē, lai turpinātu savu darbu slēptā veidā?

-    Un, ja tas šķiet saprātīgs pieņēmums, es turpināju, pirms viņš bija paguvis mani pārtraukt, vai tikpat saprātīgi nebūtu pieļaut, ka viņi varēja censties saglabāt savu slepenību, rūpīgi izretinot pēdējo trīssimt gadu vēstures aprakstus?

Sekoja ilgs klusums.

Vilems nemēģināja tūlīt to noliegt. Interesanta teorija, viņš lēni sacīja. Bet tā vedina mani uzdot vēl vienu jautājumu. Viņš nopietni paskatījās uz mani. Vai tu šodien esi dzēris?

Es salēcos krēslā. Nē!

Vilems piecēlās. Tad ir pēdējais laiks sākt. Tu pārāk ilgi esi nosēdējis pie visām šīm grāmatām. Tev jāatspirdzina prāts!

Tā nu mēs aizgājām iedzert, tomēr tas negaisināja manas aizdo­mas. Līdzko radās izdevība, es izklāstīju savu teoriju Simmonam. Viņš to pieņēma vieglāk nekā Vilems. Tas gan nenozīmē, ka viņš būtu man noticējis: viņš tikai pieļāva tādu iespēju. Un teica, ka man par to derētu ieminēties Lorrenam.

To es nedarīju. Arhīvu maģistrs ar bezkaislīgo seju mani joprojām darīja nervozu, un es pēc iespējas vairījos no viņa, baidīdamies, ka va­rētu sagādāt viņam ieganstu izraidīt mani no Arhīviem. Un nepavisam negribēju ierosināt domu, ka viņa dārgos Arhīvus pēdējo trīssimt gadu laikā kāds ir krietni paretinājis.

PAGALMĀ IERAUDZĪJU Elksu Dalu, kas sveicienā pacēla roku. Kvout! Viņš man draudzigi uzsmaidīja. Tieši tevi es gribēju satikt. Vai drīkstu aizņemties brīdi no tava laika?

-    Protams! es atbildēju. Kaut gan maģistrs Elksa Dals man patika, ārpus lekciju zāles mums nebija iznācis daudz sastapties. Vai drīkstu izmaksāt jums dzērienu vai kādu uzkodu? Es jau agrāk gribēju jums vēlreiz pateikties par aizstāvību tiesā, bet līdz šim biju ļoti aizņemts…

-     Es arī, Elksa Dals atbildēja. Patiesībā es jau vairākas dienas grasos ar tevi aprunāties, bet laiks aizvien aizskrien pārāk ātri. Viņš palūkojās apkārt. No uzkodas es neatteiktos, bet dzēriens gan jāatraida. Pēc nepilnas stundas es sākas eksāmeni.

Mēs iegājām “Baltajā Briedī”. Es no iekšpuses to lāgā nebiju redzējis, jo tādiem kā es šī vieta bija pārāk dārga.

Elksa Dals savā tumšajā maģistra tērpā bija labi pamanāms un pazīs­tams, un viesmīlis mazliet iztapīgi aizveda mūs pie savrupa galdiņa. Elksa Dals apsēdās un acīmredzami jutās kā mājās, taču es kļuvu arvien nervozāks, jo nespēju iedomāties, kāpēc lai Simpātijas maģistrs gribētu ar mani runāt.

-   Ko varu jums atnest? jautāja garais, kalsnais viesmīlis, līdzko mēs bijām apsēdušies savās vietās. Dzeramo? Dažādus sierus? Un mums ir brīnum garda forele ar citronu.

-    Forele un siers man būtu pa prātam, Elksa Dals teica.

Saimnieks pagriezās pret mani. Un jums?

-    Arī es ņemšu foreli, es sacīju.

-     Lieliski! Viesmīlis patīkamās gaidās saberzēja rokas. Un ko dzersiet?

-    Sidru, es teicu.

-    Vai jums ir Fallovzas sarkanais? Dals vilcinādamies jautāja.

-   Ir gan! saimnieks apstiprināja. Un no laba gada ražas, ja drīkstu slavēt pats savu mantu.

-     Es paņemšu vienu krūzi, Elksa Dals teica un uzmeta man ašu skatienu. Viena krūze nevarētu pārlieku ietekmēt manu eksāmena vērtējumu.

Viesmīlis aizsteidzās, atstādams mūs divatā ar Elksu Dalu. Jutos diez­gan neparasti, sēdēdams pie galdiņa viņam pretī. Es nervozi sagrozījos krēslā.

-    Nu, kā tev pašlaik klājas? Elksa Dals nepiespiesti vaicāja.

-     Gluži labi, es atbildēju. Dimestris bija veiksmīgs, ja neņem vērā… Pamāju ar roku uz Imres pusi.

Dals pasmējās, taču bez jautrības. Savdabīga sastapšanās ar veca­jiem laikiem, vai ne? Viņš pašūpoja galvu. Sadarbība ar dēmoniem! Ak mūžs!

Atnāca viesmīlis, pasniedza mums dzērienus un atkal pazuda, netei­cis ne vārda.

Maģistrs Elksa Dals pacēla plato māla krūzi man pretī. Uz to, lai māņticīgi ļautiņi mūs nededzinātu sārtā! viņš teica.

Es pasmaidīju, par spīti neveiklībai, un pacēlu savu koka krūzi. La­ba tradīcija.

Abi iedzērām, un Elksa Dals atzinīgi nopūtās, apmierināts ar vīna garšu.

Tad viņš paskatījās pāri galdam uz mani. Nu tad saki, viņš teica,

-     vai esi domājis, ko darīsi pēc tam, kad būsi beidzis mācības? Tas ir, pēc tam, kad būsi saņēmis gilderu?

-    Neesmu par to daudz domājis, es godīgi atzinos. Tas šķiet vēl ļoti tālu.

-    Spriežot pēc tempa, kādā tu kāp uz augšu, iespējams, ka tas nemaz nav tik tālu. Re’lara pakāpe tik agri… Cik tev īsti ir gadu?

-     Septiņpadsmit, es veikli sameloju. Biju visai jūtīgs attiecībā uz savu vecumu. Daudzi studenti iestājās Universitātē gandrīz divdesmit gadu vecumā, nemaz nerunājot par iekļūšanu Arkanuma rindās.

-    Septiņpadsmit, Elksa Dals domīgi novilka. To ir viegli aizmirst. Tu esi stalts un garš. Viņa skatiens brīdi vērsās neredzamā tālumā.

-     Augstie kungi! Es septiņpadsmit gadu vecumā biju pašam sev nesa­protams juceklis. Mācības, savas vietas meklējumi pasaulē. Sievietes… Viņš lēni pašūpoja galvu. Bet ar laiku kļūst labāk. Paiet trīs četri gadi, un viss nostājas savā vietā.

Viņš ar īsu, ašu kustību pacēla māla krūzi pret mani un iedzēra nākamo malku. Tiesa gan, izskatās, ka tev īpašu grūtību nav. Re’lars septiņpadsmit gadu vecumā! Tā jau ir zināma izcilība.

Es mazliet pietvīku un nezināju, ko sacīt.

Atgriezās kroga saimnieks un sāka likt galdā ēdienus. Nelielu dēlīti ar dažādu šķirņu siera šķēlēm. Šķīvi ar maziem grauzdētas maizes gaba­liņiem. Bļodiņu ar zemeņu ievārījumu. Bļodiņu ar melleņu ievārījumu. Mazu šķīvīti ar lobītiem valriekstiem.

Elksa Dals paņēma mazu maizes gabaliņu un balta, drupana siera šķēli. Tu esi gluži labs simpātists, viņš teica. Tik prasmīgam cil­vēkam kā tu paveras diezgan plašas iespējas.

Es uzziedu mazliet zemeņu ievārījuma uz siera un grauzdētās maizes šķēles un iebāzu to mutē, cenzdamies iegūt laiku pārdomām. Vai Elksa Dals grib sacīt, ka gribētu, lai es mācību gaitā vairāk pievēršos simpātijas prasmēm? Vai viņš grib sacīt, ka vēlas virzīt mani uz El’thes pakāpi?

Manu iecelšanu par Re’laru bija panācis Elodins, taču es zināju, ka nekas nestāv uz vietas. Maģistri nereti sacentās, lai dabūtu daudzsološu studentu savā pusē. Piemēram, Mola bija strādājusi par skrīvu, pirms Arvils piedabūja viņu pārnākt uz “Mediķu”.

-    Man itin labi patīk simpātijas mācība, es uzmanīgi teicu.

-    Tas ir pilnīgi skaidrs, Elksa Dals smaidīdams sacīja. Dažiem taviem studiju biedriem gribētos, kaut tev tā patiktu mazāk, vari man ticēt! Apēdis vēl vienu siera gabalu, viņš turpināja: Bet jāņem vērā, ka tajā virzienā iespējams pārcensties. Vai Tekams savulaik nerakstīja: “Pārāk daudz mācību studentam kaitē”?

-    Īstenībā tas bija Ertrams Viedais, es teicu. Biju izlasījis to vienā no grāmatām, kuras maģistrs Lorrens bija norādījis šī dimestra Re’laru eksāmeniem.

-    Lai nu kā, tā ir pareiza atziņa, Elksa Dals sacīja. Varbūt tev nekaitētu paņemt kādu brīvu dimestri un drusku atpūsties. Paceļot, pa­priecāties par sauli. Viņš iedzēra vēl vienu malku. Kur tas der, ja Edema Rū puisim nav nekāda iedeguma?

Es nezināju, ko uz to atbildēt. Man nekad nebija ienācis prātā, ka varētu paņemt brīvdienas no Universitātes. Kurp tad es lai dotos?

Atnāca viesmīlis, nesdams šķīvjus ar kūpošu zivi, no kuras vēdīja cit­rona un sviesta smarža. Kādu laiku mēs abi veltījām uzmanību ēdienam. Es priecājos par ieganstu brīdi nesarunāties. Kāpēc Elksa Dals atzinīgi izsakās par manām studijām, bet pēc tam skubina doties projām?

Pēc neilga laika maģistrs tīksmīgi nopūtās un atbīdīja šķīvi no gal­da malas. Es tev pastāstīšu kādu īsu stāstu, viņš teica. Stāstu, ko man labpatīk saukt par “Tumsonīgo Edemu Rū”.

Pēc šiem vārdiem es pacēlu galvu, lēni košļādams zivs gabalu. Centos saglabāt rāmu, savaldīgu sejas izteiksmi.

Maģistrs jautājoši savilka uzacis, itin kā gaidīdams, vai man ir kaut kas sakāms.

Kad es klusēju, viņš turpināja: Reiz dzīvoja kāds skolots arkanists. Viņš pārzināja visu simpātiju, sigaldriju un alķīmiju. Viņa galvā bija rūpīgi noglabāti desmit duči slepeno vārdu, viņš runāja astoņās valodās un teicami rakstīja. Īstenībā vienīgie iemesli, kāpēc viņš nekļuva par maģistru, bija neprasmīga laika izvēle un sabiedriskā slīpējuma trū­kums.

Dals iedzēra mazu malciņu vīna. Tā nu šis cilvēks kādu laiku tvar­stīja vēju, cerēdams atrast savu laimi plašajā pasaulē. Un, būdams ceļā uz Tinuē, viņš nonāca pie ezera, kam vajadzēja tikt pāri.

Elksa Dals plati pasmaidīja. Par laimi, tuvumā bija kāds Edema Rū cilts laivinieks, kas piedāvājās pārcelt viņu uz otru krastu. Redzēdams, ka brauciens prasīs pāris stundu, arkanists mēģināja uzsākt sarunu.

“Ko jūs domājat par Tekama teoriju, ka enerģija ir drīzāk dabas pirmviela nekā materiāla esamība?”

Laivinieks atbildēja, ka viņš par to vispār nekad neesot domājis. Vēl vairāk, viņam neesot nodoma to darīt.

“Bet jūsu mācības taču noteikti ietvēra Tekama “Teofāniju”? arkanists jautāja.

“Man nekad nav bijis tā, ko jūs saucat par “mācībām”, godība,” lai­vinieks atbildēja. “Un, ja šis jūsu Tekams atnāktu pārdot manai sievai adatas, es viņu noteikti nepazītu.”

Kļuvis ziņkārīgs, arkanists uzdeva vēl dažus jautājumus, un laivi­nieks atbildēja, ka nezinot, kas ir Feltemi Reiss un kādai vajadzībai tiek izmantoti zobratriteņi. Arkanists turpināja šo sarunu veselu stundu, vispirms juzdams ziņkārību, vēlāk sašutumu. Pēdējais piliens viņam bija atklājums, ka laivinieks neprot ne rakstīt, ne lasīt.

“Nudien, ser,” arkanists satriekts teica, “pilnveidot sevi ir katra cil­vēka pienākums! Cilvēks bez izglītības ieguvumiem daudz neatšķiras no dzīvnieka!”

Elksa Dals pasmīnēja. Kā vari iedomāties, pēc tam saruna vairs lāgā nevedās. Apmēram stundu viņi brauca, saspringti klusēdami, bet tad, kad tālumā kļuva redzams pretējais krasts, sacēlās vētra. Pār mazo laiviņu šļācās viļņi, un koka dēļi čīkstēja un šņirkstēja.

Edemietis drūmi paskatījās uz mākoņiem un teica: “Pēc piecām minū­tēm būs pavisam slikti, un, pirms debesis noskaidrosies, kļūs vēl ļaunāk. Šī mazā laiva to neizturēs. Pēdējais posms mums būs jāveic peldus.” To teicis, laivinieks novilka kreklu un sāka siet to ap vidukli.

“Bet es neprotu peldēt,” arkanists teica.

Elksa Dals izdzēra pēdējo vīna malku, apgrieza krūzi otrādi un nolika to uz galda. Brīdi viņš vēroja mani gaidpilnā klusumā, un viņa seja pauda tikko jaušamu pašapmierinātību.

-     Stāsts nav slikts, es atzinu. Bet Edema Rū akcents skanēja mazliet pārspīlēti.

Dals īsi un mazliet teatrāli paklanījās pret mani. To es ņemšu vērā! viņš teica, tad pacēla pirkstu un uzmeta man sazvērniecisku skatienu.

Šis stāsts domāts ne tikai izklaidei un priekam: tajā mīt patiesibas grauds, paslēpts dziļumā, kur to spēj atrast tikai visgudrākie studenti. Viņa sejas izteiksme kļuva mīklaina. Tu jau zini, ka stāstos slēpjas visas pasaules patiesības.

*    * *

Vēlāk, kad mēs ar draugiem “Ankerā” spēlējām kārtis, es izstāstīju viņiem par neparasto tikšanos.

-    Viņš tev deva mājienu, aunapiere! Manets ērcīgi izmeta. Mums visu vakaru neveicās ar iedalītajām kārtīm, un mēs bijām zaudējuši piecas partijas. Tu tikai negribēji to dzirdēt.

-     Mājienu, ka man uz vienu dimestri jāpārtrauc simpātijas nodar­bības? es jautāju.

-     Nē! Manets atcirta. Viņš tev pateica to, ko es esmu teicis jau divas reizes. Ja tu šajā dimestri kārtosi eksāmenus, tu esi augstākā līmeņa idiots.

-    Ko? es pārjautāju. Kāpēc?

Manets profesionālā mierā nolika kārtis uz galda. Kvout, tu esi gudrs zēns, bet neparko neesi ar mieru klausīties to, ko negribi dzirdēt. Viņš paskatījās vispirms pa kreisi, tad pa labi, proti, uz Vilemu un Simmonu. Mēģiniet jūs viņam to iestāstīt!

-     Paņem brīvu dimestri! Vilems teica, nepaceldams skatienu no kārtīm. Pēc tam viņš piebilda: Aunapiere!

-      Tev tas tiešām ir jādara! Simmons nopietni piebilda. Visi joprojām runā par tavu tiesas prāvu. Ne par ko citu vispār vairs ne­runā.

-    Par tiesas prāvu? es iesmējos. Tā bija pirms vairāk nekā dienkopas! Viņi runā par to, kā mani atzina par pilnīgi nevainīgu. Attaisnoja dzelzs likuma priekšā un visžēlīgā Tehlu priekšā.

Manets skaļi nosprauslājās. Labāk būtu bijis, ja tevi klusām atzītu par vainīgu nekā pasludinātu par nevainīgu ar tādu troksni. Viņš paskatījās uz mani. Vai tu zini, cik ilgs laiks ir pagājis, kopš pēdējais arkanists tika apsūdzēts sadarbībā ar dēmoniem?

-    Nē, es atzinos.

-     Ari es nezinu, viņš sacīja. Un tas nozīmē, ka ir pagājis ļoti, ļoti ilgs laiks. Tu esi atzīts par nevainīgu. Tev tas nāca par labu. Bet Universitātei tāda prāva bija sitiens zem jostasvietas. Tā ir atgādinājusi ļaudīm: kaut ari tevi varbūt nav jācepina uz sārta, daži citi arkanisti, iespējams, būtu to pelnījuši. Viņš papurināja galvu. Vari nešaubīties, ka visi maģistri uz tevi ir nikni kā traki suņi.

-    Ari daži studenti nav iepriecināti, Vilems drūmi piebilda.

-   Nav taču mana vaina, ka notika tāda prāva! es iebildu, tad drusku aprāvos. Vismaz ne tikai mana vaina. Visu to savārīja Ambrozs. Viņš slēpās visu notikumu aizmugurē un klusībā smējās.

-    Tik un tā! Vilems teica. Un Ambrozs ir pietiekami saprātīgs, lai šajā dimestrl neietu uz eksāmeniem.

-    Ko? es izbrīnījies pārjautāju. Viņš nekārtos eksāmenus?

-    Nē, Vilems atbildēja. Viņš pirms divām dienām aizbrauca uz mājām.

-    Bet viņu taču nekas nesaistīja ar tiesas prāvu! es teicu. Kāpēc lai viņš brauktu projām?

-     Tāpēc, ka maģistri nav idioti, Manets atbildēja. Jūs abi jau kopš pirmās tikšanās plēšaties kā satracināti kaķi. Viņš domīgi piesita pirkstu pie lūpām, tēlodams mākslotu vientiesību. Starp citu, man kaut kas ienāca prātā. Ko jūs darījāt “Zelta Ponijā” tovakar, kad aizdegās Ambroza istabas?

-    Spēlējām kārtis, es paskaidroju.

-    Protams, jūs spēlējāt kārtis, Manets atkārtoja ar neslēptu ironiju balsi. Jūs abi esat metuši viens otram akmeņus jau veselu gadu, un beidzot viens no tiem ir trāpījis sirseņu pūzni. Vienīgais saprātīgais ieteikums te ir laisties projām drošā attālumā un nogaidīt, līdz satraci­nātā dūkoņa pierims.

Simmons bikli nokremšļojās. Man ļoti nepatīk vilkt kopīgu meldiņu, viņš vainīgi teica, taču klīst baumas, ka tu esot redzēts pusdienojam ar Slītu. Viņš sašķobīja seju. Un Fela man stāstīja, ka esot dzirdējusi… tu aplidojot Devi.

-   Pats zini, ka par Devi tā nav taisnība! es atcirtu. Laiku pa laikam es viņu apmeklēju, lai uzturētu mierīgas attiecības. Vēl pavisam nesen viņa bija gatava apēst mani dzīvu! Un ar Slītu man ir bijusi tikai viena saruna. Nepilnas piecpadsmit minūtes.

-     Devi? Manets sašutis iesaucās. Devi un Silts? Viens izslēgts no Universitātes, un otrs nav daudz labāks! Viņš nometa kārtis uz galda. Kāpēc tu ļāvi sevi redzēt kopā ar tādiem cilvēkiem? Un kāpēc es vispār Jauju sevi redzēt kopā ar tevi?

-    Beidziet! Es paskatījos pēc kārtas uz Vilemu un Simmonu. Vai tiešām ir tik Jauni?

Vilems nolika kārtis. Es paredzu vienu, viņš rāmi teica. Ja tu iesi uz eksāmeniem, tava nākamā mācību maksa būs vismaz trīsdesmit

pieci talanti. Viņš paskatījās uz Simmonu, tad uz Manetu un atpakaļ.

Par to esmu gatavs derēt uz veselu zelta mārku. Vai kāds piedalās?

Neviens viņa piedāvājumu nepieņēma.

Jutu, ka man pakrūtē sažņaudzas izmisuma kamols. Bet tas taču nevar… es mēģināju sacīt. Šis…

Ari Simmons nolika kārtis uz galda, un drūmā izteiksme nemaz neie­derējās viņa draudzīgajā sejā. Kvout, viņš oficiālā tonī teica, es saku tev trīs reizes! Ņem brīvu dimestri!

*    * *

Beidzot es aptvēru, ka draugi man saka patiesību. Diemžēl tas nozī­mēja, ka pēkšņi esmu palicis pilnīgi bez darāmā. Nebija jāgatavojas eksāmeniem, un sākt jaunu projektu “Frakcijā” būtu tīrā niekošanās. Pat doma par Arhīviem, kur varētu meklēt informāciju par čandriāniem vai Amiru, vairs nešķita pievilcīga. Biju meklējis ilgi un atradis pavisam maz.

Brīdi domāju, vai nevarētu turpināt meklējumus citur. Protams, bija ari citas bibliotēkas. Katrā aristokrātu namā glabājās kaut vai pieticīgs apkopojums par dzimtas saimniekošanas norisēm un viņu zemju un dzimtas vēsturi. Lielākajai daļai baznīcu bija gari un plaši pieraksti par tiesu prāvām, laulībām un pārvaldību, un tie sniedzās vairāku gadsimtu senā pagātnē. To pašu varēja sacīt par ikvienu vērā ņemamu pilsētu. Amirs taču nevarēja iznīcināt gluži visas pēdas par savu esamību.

Paši meklējumi nevarēja būt grūti. Pats grūtākais būtu saņemt atļauju bibliotēku izmantošanai. Es nevarēju ierasties Renerē, noskrandis un ceļa putekļu klāts, un lūgt atļauju pāršķirstīt pils arhīvu dokumentus.

Šī bija vēl viena situācija, kurā milzīga nozīme būtu ietekmīgam pat­ronam. Patrons man uzrakstītu ieteikuma vēstuli, kas man atvērtu visas durvis. Vēl vairāk ar patrona atbalstu es ceļojuma laikā varētu nopelnīt sev pienācīgu iztiku. Lielākā daļa mazo pilsētiņu neļāva muzikantam uzstāties pat vietējā viesnīcā, ja viņam nebija rakstiska dokumenta no sava patrona.

Universitāte bija kļuvusi par manas dzīves centru un bijusi tāda veselu gadu. Tagad, saprazdams, ka tā jāatstāj, es jutos kā izsviests no laivas, un man nebija ne jausmas, ko darīt tālāk.

ATDEVU PLĀKSNĪTI ar izlozēto eksāmena laiku Felai un izteicu cerību, ka tā viņai nesīs veiksmi.

Pēkšņi trīs ceturtdaļas no manas dzīves bija vienkārši pazudušas. Nebija nodarbību, kas aizņemtu manu laiku, nebija darba periodu “Medikā”. Es vairs nevarēju pasūtīt materiālus “Novietnē”, izmantot “Frak­cijas” instrumentus vai iet uz Arhīviem.

Sākumā šķita, ka nebūs tik ļauni. Vidusziemas svētki bija krāšņi un aizraujoši, un tagad, kad man nevajadzēja raizēties par darbu un mācī­bām, es varēju brīvi izklaidēties un pavadīt laiku kopā ar draugiem.

Tad sākās pavasara dimestris. Mani draugi bija turpat, taču viņi bija aizņemti ar savām studijām. Attapos, ka es arvien biežāk staigāju pāri upei un atpakaļ. Denna joprojām nekur nebija atrodama, bet Deohs un Stančions vienmēr bija gatavi iedzert pa kausam kopā ar mani un pārcilāt nenozīmīgas tenkas.

Turpat bija arī Threpe, un, kaut gan viņš palaikam atkārtoja uzaici­nājumu ierasties viņa namā uz vakariņām, es jutu, ka šī laipnība nenāk no sirds. Mana tiesas prāva nebija iepriecinājusi arī cilvēkus šajā upes pusē, un par to joprojām klejoja dažādi nostāsti. Kļuva skaidrs, ka mana sabiedrība nebūs vēlama nekādās cienījamas sabiedrības aprindās vēl ilgu laiku vai vispār nekad.

Es apsvēru domu doties projām no Universitātes. Zināju, ka cilvēki drīzāk aizmirsīs notikušo prāvu, ja neredzēs mani. Bet kurp es varēju doties? Vienīgā doma, kas man ienāca prātā, bija ceļojums uz Illu, jo tas nozīmēja vārgu cerību atrast Dennu. Tomēr es zināju, ka tā ir gluži aplama iedoma.

Tā kā man nebija jātaupa nauda mācību maksai, gāju samaksāt Devi parāda daļu. Taču pirmo reizi mūsu pazīšanās laikā man neizdevās viņu atrast. Pagāja vairākas dienas, un es kļuvu arvien nervozāks. Atstāju zem viņas durvīm pat vairākas atvainošanās zīmītes, līdz no Molas uzzināju, ka Devi esot aizceļojusi brīvdienās un drīz atgriezīšoties.

*    * *

Dienas ritēja cita pēc citas. Un es bezdarbīgi noskatījos, kā ziema lēni atkāpjas no Universitātes pilsētiņas. No ēku palodzēm pazuda ledus adatiņas, sniega kupenas saplaka, un koku zaros parādījās pirmie pum­puru aizmetņi. Beidzot Simmons pamanīja zem viļņojošas kleitas pazi­bam kailu kāju un pavēstīja, ka oficiāli esot iestājies pavasaris.

Kādā pēcpusdienā, kad es sēdēju un dzēru meteglīnu kopā ar Stancionu, pa “Eolijas” durvīm iesteidzās Threpe, kūsādams neparastā pacilā­tībā. Viņš aizvilka mani pie savrupa galdiņa otrajā stāvā un šķita gatavs pārplīst no jaunajām ziņām, ko acīmredzot gribēja pavēstīt.

Threpe nolika plaukstas sev priekšā uz galda. Tā kā mums nav laimējies atrast tev patronu vietējā apkaimē, es sāku mest tīklus tālākos ūdeņos. Vietējais patrons būtu ļoti ērts. Bet, ja tev ir īsti ietekmīga lorda atbalsts, nav svarīgi, kur viņš dzīvo.

Es piekritu. Mana trupa lorda Greifallova aizgādnībā bija apceļojusi visus Četrus Stūrus.

Threpe pasmaidīja. Vai tu kādreiz esi bijis Vintasā?

-   Varbūt esmu, es atbildēju. Tad, redzēdams viņa sejā samulsumu, paskaidroju: Kad biju vēl zēns, es daudz ceļoju. Nevaru atcerēties, vai mēs aizbraucām tik tālu uz austrumiem.

Viņš pamāja ar galvu. Vai tu zini, kas ir maers Alverons?

To es zināju, taču redzēju, ka Threpe vai plīst aiz nepacietības pastāstīt to man pats. Laikam kaut ko atceros… es neskaidri atbildēju.

Threpe pasmīnēja. Vai esi dzirdējis teicienu “bagāts kā Vintas kara­lis”?

Atbildēju, ka esmu.

-    Nu re, tas ir viņš. Viņa vecvecvectēvi bija Vintas karaļi, pirms im­pērija visam uzlika ķepu, pievērsa visus dzelzs likumam un “Takas grā­matai”. Ja pirms vairākām paaudzēm nebūtu notikušas dažas likteņa nejaušības, Alverons piederētu pie Vintasas, nevis Kalanthi karaliskās dzimtas un mans draugs maers būtu karalis.

-   Jūsu draugs? es ar cieņu pārjautāju. Jūs pazīstat maeru Alveronu?

Threpe nenoteikti atmeta ar roku. Varbūt “draugs” ir par stipru sacīts, viņš atzinās. Mēs vairākus gadus sarakstāmies un apmainā­mies jaunumiem par to, kas notiek dažādās pasaules malās, un reizēm izdarām viens otram kādu pakalpojumu. Pareizāk būtu teikt, ka mēs esam paziņas.

-    Iespaidīgs paziņa. Kāds viņš ir?

-    Viņa vēstules ir laipnas un pieklājīgas. Bez jebkādas augstprātības, kaut gan viņš nepārprotami ieņem augstāku stāvokli nekā es, Threpe pieticīgi teica. Maers Alverons daudzējādā ziņā ir gluži kā karalis, tikai bez titula un kroņa. Kad veidojās Vintasa, viņa dzimta atteicās pakļauties tās neierobežotajām prasībām. Tas nozīmē, ka maeram pieder vara un tiesības darīt gandrīz visu, ko dara karalis Roderiks: piešķirt titulus, pulcināt armiju, kalt naudu, uzlikt nodokļus…

Threpe spēji papurināja galvu. Ak, gluži vai aizmirsu, kas man darāms! viņš teica un sāka meklēties pa kabatām. Nupat vakar es saņēmu no viņa vēstuli. Izvilcis papīra lapu, viņš to atlocīja, nokremš­ļojās un sāka lasīt:

“Es zinu, ka Tev tur visapkārt grozās dzejnieki un mūziķi, un man šobrīd vajadzīgs jauns cilvēks, kuram ir laba un bagāta valoda. Šeit Severenā es neko piemērotu nevaru atrast. Un gribu piebilst, ka vēlos vislabāko.

Visupirms viņam jābūt ar teicamām runas prasmēm; viņš varētu būt ari mūziķis. Turklāt es vēlos, lai viņš ir gudrs, ar izsmalcinātu valodu un uzvedību, skolots un diskrēts. Lasot šo uzskaitījumu, Tu droši vien sapratīsi, kāpēc man pašam nav izdevies tādu sameklēt. Ja Tev ir zināms cilvēks ar šādām retām īpašībām, mudini viņu atbraukt pie manis.

Es Tev varētu pateikt, kādām vajadzībām vēlos viņu izmantot, taču šī ir privāta informācija…”

Threpe brīdi klusēdams pētīja vēstuli. Te šis tas vēl turpinās… Un tālāk viņš raksta: “Mana vajadzība ir diezgan steidzama. Ja Imrē nav piemērota cilvēka, lūdzu, atraksti un dari to man zināmu. Ja sūtīsi kādu pie manis, skubini viņu pasteigties!” Threpes skatiens atkal kādu laiku slīdēja pāri lapai, un viņa lūpas lēni kustējās. Tas ir viss, viņš beidzot teica un iebāza vēstuli atpakaļ kabatā. Ko tu par to domā?

-    Jūs man ļoti…

-    Jā, jā! Viņš nepacietīgi atmeta ar roku. Tu jūties glaimots. Izlaid šo daļu! Viņš nopietnu seju saliecās uz priekšu. Vai gribi to uzņemties? Vai vari uz kādu sezonu pārtraukt mācības? Ar neskaidru rokas mājienu viņš norādīja rietumu virzienā uz Universitāti.

Es noklepojos. Patiesībā es šobrīd apsveru iespēju kādu laiku tur­pināt mācības citā zemē.

Grāfs plati pasmaidīja un uzsita pa krēsla paroci. Ļoti labi! viņš iesmējās. Es jau domāju, ka būs krietni jāpapūlas, lai pielauztu tevi atstāt savu dārgo Universitāti! Tu taču saproti, ka šī ir lieliska izdevība. Tāda var gadīties tikai reizi mūžā. Viņš man viltīgi pamirkšķināja ar aci. Turklāt tādam jauneklim kā tu nebūtu viegli atrast labāku patronu par vīru, kurš ir bagātāks par Vintas karali.

-     Tur ir sava taisnība, es skaļi atzinu. Klusībā nodomāju: kur es atradīšu vēl labāku atbalstu saviem Amira meklējumiem?

-     Tur ir daudz taisnības, viņš guldzoši pasmējās. Cik drīz tu varētu doties ceļā?

Es paraustīju plecus. Varbūt rīt?

Threpe izbrīnījies savilka uzacis. Tu neļauj ne putekļiem nosēsties, ko?

-     Viņš raksta, ka vēlams pasteigties, un labāk es ierodos par agru nekā par vēlu.

-     Taisnība. Taisnība. Grāfs izvilka no kabatas sudraba mehānisko pulksteni, ieskatījās tajā, nopūtās un ar klikšķi aizvēra vāciņu. Man šonakt būs jāatrauj sev miegs, lai uzrakstītu tev ieteikuma vēstuli.

Es pametu skatienu logā. Vēl pat nav tumšs, es teicu. Cik ilgi jūs domājat to rakstīt?

-     Liecies mierā! viņš pikti atmeta. Es rakstu lēni, it īpaši tad, ja vēstule sūtāma tik svarīgam cilvēkam kā maers. Bez tam man tevi ir sīki jāapraksta, un tas jau vien ir pamatīgs uzdevums.

-     Tad ļaujiet, es palīdzēšu! es teicu. Nevajag manis dēļ laupīt sev miegu. Es pasmaidīju. Turklāt vislabāk izteikties es protu tieši par savām lieliskajām īpašībām.

*    * *

Nākamajā dienā es aši atvadījos no visiem Universitātes paziņām. Sirsnīgi sarokojāmies ar Vilemu un Simmonu, un Auri man uzmundrinoši pamāja ar roku.

Kilvins norūca sveicienu, nepaceldams acis no sava gravējuma, un pieteica, lai es prombūtnes laikā pierakstot visas idejas mūžīgi degošo lampu sakarā, ja man tādas ienāktu prātā. Arvils caur brillēm veltīja man ilgu, vērīgu skatienu un sacīja, ka “Medikā” mani pēc atgriešanās gaidīšot droša vieta.

Pēc pārējo maģistru atturīgās izturēšanās Elksa Dals bija patīkama pārmaiņa. Viņš smējās un atzinās, ka drusku apskaužot mani par gai­dāmo brīvību. Viņš ieteica man pēc iespējas pilnīgāk izmantot visas pārdrošās iespējas, kādas varētu rasties. Ja tūkstoš jūdžu attālums nebū­šot pietiekams, lai manas pārgalvības paliktu citiem nezināmas, tad to nespēšot arī nekas cits.

Man neizdevās atrast Elodinu, un es apmierinājos ar to, ka pabāzu zem viņa kabineta durvīm atvadu zīmīti. Bet, tā kā es labi zināju, ka viņš nekad nemēdz uzturēties vienā vietā, vajadzēja rēķināties ar to, ka viņš manu ziņu atradīs varbūt tikai pēc vairākiem mēnešiem.

Es nopirku jaunu ceļamaisu un dažas lietas, kuru simpātistam nekad nedrīkst pietrūkt: vasku, auklu un stiepli, adatu ar āķi un ketgutu. Drēbes sakravāt man nebija grūti, jo to bija pavisam maz.

Savācis savu mantību vienkop, es palēnām aptvēru, ka visu nevaru paņemt līdzi. Tas man bija gluži vai trieciens. Daudz gadu es biju spējis nēsāt līdzi visu, kas man piederēja, un parasti būtu varējis paņemt vēl vairāk.

Taču kopš ievākšanās mazajā bēniņu istabā es biju sācis krāt dažādas neparastas lietas un nepabeigtus projektus. Tagad man bija ari tāda greznība kā divas segas. Bija piezīmēm aprakstītas papīra lapas, apaļš skārda gabals ar nepabeigtu uzrakstu no “Frakcijas”, sabojājies mehā­niskais pulkstenis, ko biju izjaucis, lai redzētu, vai pratīšu salikt atpakaļ.

Piepildījis ceļamaisu, es atlikušās mantas saliku lādē, kas stāvēja gultas kājgalī. Daži nolietoti darbarīki, salauzta šīfera plāksne, ko izman­toju aprēķiniem, maza koka kastīte ar dārgumiem, ko biju saņēmis no Auri…

Pēc tam nokāpu lejā un apvaicājos, vai Ankers būtu ar mieru noglabāt manu mantību viesnīcas pagrabā, līdz es atgriezīšos no ceļojuma. Viņš mazliet vainīgi atzinās, ka pirms manas apmešanās mazā istabiņa ar slīpajiem griestiem esot gadiem ilgi stāvējusi tukša un izmantota par noliktavu. Ankers bija gatavs nevienam to neizīrēt, ja es apsolītu pēc atgriešanās turpināt līdzšinējo muzicēšanas kārtību. Es labprāt piekritu un, uzlicis plecā futrāli ar lautu, izgāju pa durvīm.

*    * *

Es nejutos īpaši pārsteigts, kad uz Akmens tilta ieraudzīju Elodinu. Attiecībā uz Vārdu maģistru mani pēdējā laikā gandrīz nekas vairs ne­spēja izbrīnīt. Viņš sēdēja uz pāris pēdu augstās tilta akmens apmales un šūpoja kājas virs upes, kas plūda simt pēdu zemāk.

-     Sveiks, Kvout! viņš teica, neatraudams skatienu no virmojošā ūdens.

-   Labdien, maģistr Elodin! es atbildēju. Baidos, ka man uz dažiem dimestriem jāaiziet no Universitātes.

-   Vai tiešām tu baidies? Viņa klusajā, melodiskajā balsī es saklausīju tikko jaušamu uzjautrinājumu.

Tikai pēc brīža es sapratu, kā viņš to domā. Tas ir tikai tēlains izteiciens.

-     Mūsu tēlainie izteicieni ir tikpat kā slēpto vārdu attēli. Vārdi var būt neskaidri un vārgi, tomēr tie ir vārdi. Izturies pret tiem uzmanīgi! Viņš paskatījās uz mani. Pasēdi bridi man blakus!

Sāku meklēt aizbildinājumu, bet tad aprāvos. Elodins galu galā bija mans atbalstītājs. Noliku lautu un ceļamaisu uz tilta plakanajiem akme­ņiem. Elodina zēniskajā sejā parādījās draudzīgs smaids, un viņš ar plaukstu uzsita pa tilta akmens apmali sev blakus, aicinādams mani apsēsties.

Pametu mazliet bažīgu skatienu pāri tilta malai. Es labāk pastāvēšu tepat, maģistr Elodin.

Viņš pārmetoši palūkojās uz mani. Arkanistam piederas piesardzība. Vārdniekam piederas pārliecība. Bailes nepiederas ne vienam, ne otram. Un tās nepiederas tev. Viņš vēlreiz uzsita pa apmali, šoreiz darīdams to noteiktāk un enerģiskāk.

Es uzmanīgi uzkāpu uz apmales un pārlaidu kājas pāri malai. Skats uz apkārtni bija iespaidīgs un aizraujošs.

-    Vai tu vari redzēt vēju?

Es mēģināju. Brīdi man šķita, ka… Nē. Nekā nebija. Es papurināju galvu.

Elodins nevērīgi paraustīja plecus, tomēr es jutu šajā kustībā tādu kā vilšanos. Šī ir vārdniekam laba vieta. Pasaki, kāpēc!

Es paskatījos apkārt. Plašs vējš, spēcīgs ūdens, vecs akmens.

-    Laba atbilde. Dzirdēju viņa balsī neviltotu apmierinājumu. Bet ir vēl kāds iemesls. Akmens, ūdens un vējš ir arī citās vietās. Kāpēc šī vieta ir atšķirīga?

Brīdi domāju, vēlreiz paskatījos apkārt un papurināju galvu. Es nezinu.

-    Vēl viena laba atbilde. Paturi to prātā!

Gaidīju, kad viņš turpinās. Kad tas nenotika, es jautāju: Kāpēc šī ir laba vieta?

Elodins pirms atbildes ilgi lūkojās pāri ūdens klajumam. Šī ir mala, viņš beidzot teica. Šī ir augsta vieta ar kritiena iespēju. No malas daudz ko var redzēt labāk. Briesmas atmodina dusošo prātu. Dara šo to skaidrāku. Asa redze ir daļa no vārdnieka mākslas.

-    Bet kritiens? es jautāju.

-    Ja krīt, tad krīt. Elodins paraustīja plecus. Dažreiz arī kritiens kaut ko var iemācīt. Sapnī cilvēks bieži krīt, pirms pamostas.

Kādu laiku mēs abi klusējām, nodevušies katrs savām domām. Es aizvēru acis un centos saklausīt vēja vārdu. Ieklausījos ūdens čalās dziļi lejā, pataustīju tilta akmeņus. Nekā nebija.

-    Vai zini, ko kādreiz teica par studentiem, kuri uz dimestri aizgāja no Universitātes? Elodins jautāja.

Es papurināju galvu.

-    Ka viņi ejot tvarstīt vēju, Elodins ar klusu smiekliņu sacīja.

-    Tādu teicienu es esmu dzirdējis.

-    Ak tā? Un kā tu to saprati?

Brīdi domāju, izraudzīdamies vārdus. Tam bija nenopietna pieskaņa. It kā šie studenti skraidītu apkārt bez jēdzīga mērķa.

Elodins piekrītoši pamāja. Lielākā daļa studentu to dara nenopietnu iemeslu vai nenopietnu mērķu dēļ. Viņš paliecās uz priekšu, ieskatī­damies ūdenī tieši zem sevis. Bet šim teicienam bija vēl cita nozīme.

-    Tiešām?

-    Tiešām. Viņš atkal izslējās taisni. Sensenos laikos, kad visi stu­denti tiecās kļūt par vārdniekiem, daudz kas bija citādi. Viņš aplaizīja pirkstu un pacēla to gaisā. Vārds, kuru atrast viedākie prāti visbiežāk mudināja topošos vārdniekus, bija vēja vārds. Kad viņi atrada šo vārdu, tika iekustināts viņu dusošais prāts un vieglāk kļuva atrast citus vārdus.

Bet daudziem studentiem bija grūti atrast vēja vārdu. Šeit bija pārāk maz asu šķautņu, pārāk maz riska. Tāpēc viņi devās uz neattīstītām savvaļas zemēm. Viņi meklēja mantu, meklēja piedzīvojumus, meklēja noslēpumus un dārgumus… Elodins paskatījās uz mani. Taču īstenībā viņi meklēja vēja vārdu.

Uz tilta parādījās kāds cilvēks, un mūsu saruna apklusa. Gājējs bija tumšmatains vīrietis ar kalsnu, drūmu seju. Nepagriezdams galvu, viņš nopētīja mūs ar acs kaktiņu, un, kad viņš gāja mums garām, es nespēju atvairīt domu, cik viegli viņam būtu nogrūst mūs lejā no tilta.

Un tad viņš bija projām. Elodins gurdi nopūtās un turpināja: Daudz kas ir mainījies. Tagad ir vēl mazāk asu šķautņu nekā toreizējos laikos. Pasaulē ir mazāk savvaļas zemju. Mazāk maģijas, vairāk noslēpumu un tikai nedaudzi cilvēki, kuri zina vēja vārdu.

-    Jūs to zināt, vai ne? es jautāju.

Elodins pamāja ar galvu. Tas katrā vietā ir citāds, bet es protu ieklausīties tā mainīgajā dabā. Viņš iesmējās un uzsita man uz pleca.

-     Tev jāiet! Jādodas tvarstīt vēju. Un nebaidies šad tad riskēt! Viņš pasmaidīja. Mērenās devās.

Es pārmetu kājas pāri apmalei, nošļūcu no masīvā akmens un uzmetu plecos ceļamaisu un lautu. Bet, kad pagriezos uz Imres pusi, Elodina balss mani apturēja. Kvout!

Pagriezies redzēju, ka Elodins ir noliecies pāri tilta malai. Viņš pasmī­nēja kā skolas puika. Nospļaujies, lai veicas!

*    * *

Devi atvēra man durvis un pārsteigumā iepleta acis. Ak debess! viņa iesaucās un ar dramatisku kustību piespieda pie krūtīm papīra gabalu. Es pazinu, ka tā ir viena no zīmītēm, ko biju atstājis zem viņas durvīm. Mans slepenais pielūdzējs!

-    Gribēju atmaksāt savu parādu, es teicu. Biju atnācis šurp čet­ras reizes.

-    Pastaiga ir veselīga! Devi moži attrauca bez jebkādas līdzjūtības un, ar rokas mājienu ieaicinājusi mani iekšā, aizbultēja durvis. Istaba smaržoja pēc…

Es paostīju gaisu. Kas tas ir? gribēju zināt.

Viņas sejā parādījās domīga izteiksme. Vajadzēja būt bumbierim.

Nometu no pleca lautu un ceļamaisu un apsēdos pie Devi rakstām­galda. Par spīti pūliņiem, manu skatienu atkal piesaistīja melnais gruz­duma aplis uz galda virsmas.

Devi atmeta atpakaļ gaiši rudos matus un paskatījās man acīs. Vai gribi sacensties vēlreiz? viņa jautāja, savilkdama lūpas. Es joprojām varu tevi pieveikt, kaut arī tev ir gramms. Varu to izdarīt pat ciešā miegā.

-     Atzīšos, ka ziņkārība man nav sveša, es atbildēju. Bet man jākārto lietišķi jautājumi.

-    Lai notiek, viņa teica. Vai tu patiešām grasies atmaksāt visu? Vai esi beidzot atradis sev patronu?

Es papurināju galvu. Tomēr man ir paspīdējusi lieliska izdevība. Iespēja atrast ļoti labu patronu. Pēc brīža es piebildu: Vintasā.

Devi izbrīnā savilka uzacis. Tas ir tālu, viņa uzsvērti sacīja. Prie­cājos, ka tu iegriezies nokārtot parādu, pirms dodies uz otru pasaules malu. Kas zina, kad būsi atpakaļ.

-   Taisnība! es piekritu. Lai nu kā, finansiālā nozīmē mans stāvoklis pašlaik ir diezgan neparasts.

Devi papurināja galvu, pirms es biju paskaidrojis sīkāk. Pilnīgi izslēgts! Tu jau tagad esi man parādā deviņus talantus. Neparko neaiz­došu tev vēl, ja tu grasies pazust no pilsētas.

Es aizstāvēdamies pacēlu rokas. Tu mani pārprati, es teicu. Atvēris maku, izbēru uz galda talantus un džotus. No maka izkrita arī Dennas gredzens, un es to apturēju, pirms tas noripoja no galda.

Pamāju uz monētu kaudzi, kurā bija mazliet vairāk par trīspadsmit talantiem. Tā ir visa mana nauda, es teicu. Ar to man pēc iespējas īsākā laikā jātiek līdz Severenai. Tas ir vairāk nekā tūkstoš jūdžu. Tātad vismaz viens brauciens ar kuģi. Ēdiens. Naktsmītne. Maksa par karieti vai vēstules nosūtīšanu.

Uzskaitīdams savas vajadzības, es pārbīdīju attiecīgo naudas dau­dzumu no vienas galda malas uz otru. Kad beidzot ieradīšos Severenā, man būs jānopērk jaunas drēbes, lai es varētu ierasties galmā, neizska­tīdamies pēc noskranduša muzikanta, kāds īstenībā esmu. Pārbīdīju vēl dažas monētas.

Norādīju uz dažiem atlikušajiem naudas gabaliem. Atlikums ir par mazu, lai es varētu atdot tev parādu.

Devi vēroja mani, sakļāvusi pirkstus tornītī. Saprotu, viņa nopietni teica. Mums jāatrod cits veids, kā nolīdzināt tavu parādu.

-    Man bija tāda doma, es sacīju. Varbūt līdz atgriešanās laikam es varētu atstāt tev kādu ķīlu?

Viņas skatiens noslīdēja lejup pie slaidā, tumšā lautas futrāļa.

-    Lautu es nevaru atstāt, es ātri iebildu. Tā man būs vajadzīga.

-    Ko tad tu vari? Devi noprasīja. Tu vienmēr esi teicis, ka ķīlai tev nekā nav.

-     Varu piedāvāt dažas lietas, es teicu un, parakņājies ceļamaisā, izvilku grāmatu.

Devi acis iemirdzējās. Tad viņa izlasīja virsrakstu uz grāmatas mugu­riņas. “Retorika un loģika”? Viņa saviebās.

-    Es jūtos līdzīgi. Tomēr tai ir sava vērtība. Vismaz man. Un vēl… iebāzis roku apmetņa kabatā, es izvilku savu rokaslampu, vēl man ir šī! Paša konstruēta un izgatavota simpātijas lampa. Tai ir koncentrēts staru kūlis un pakāpenisks slēdzis.

Devi paņēma lampu un pamāja ar galvu. Es atceros! viņa teica.

-    Agrāk tu stāstīji, ka nevarot to atstāt, jo esot devis Kilvinam solījumu. Kas ir mainījies?

Uzklāju sejai gaišu smaidu, kura divas trešdaļas bija meli. Patie­sībā tieši šis solījums dara lampu par teicamu ķīlu, es sacīju. Ja tu aiznesīsi šo lampu Kilvinam, esmu pārliecināts, ka viņš samaksās ļoti dāsnu summu, lai tā nenokļūtu… es nokremšļojos, nevēlamās rokās.

Devi ar īkšķi nevērīgi pārbīdīja slēdzi, mainīdama apgaismojumu no blāva līdz spožākajam un atpakaļ. Tātad tu piedāvā šādu nosacījumu? Lai es aiznesu to Kilvinam?

-    Cik labi tu mani pazīsti! es noteicu. Gluži vai mulsinoši.

Devi nolika lampu atpakaļ uz galda blakus grāmatai un caur degunu

lēni ievilka elpu. Grāmata, kura ir vērtīga tikai tev, viņa sacīja. Un lampa, kura ir vērtīga tikai Kilvinam. Viņa papurināja galvu. Tas nav necik vilinošs piedāvājums.

Sirdij sažņaudzoties, es pastiepu roku, atāķēju savas talanta stabulītes un noliku arī tās priekšā uz galda. Tas ir sudrabs, es sacīju, un tādas stabulītes nav viegli dabūt. Turklāt tās ļauj par brīvu iekļūt “Eolijā”.

-    Es zinu, kas tās ir. Devi paņēma stabulītes un vērīgi tās nopētīja. Tad viņa pamāja ar roku. Tev bija gredzens.

Es sastingu. Tas nepieder man, tāpēc to es nevaru dot.

Devi iesmējās. Vai tad tas neatrodas tavā kabatā? Viņa noklakstināja pirkstus. Beidz niekoties! Ļauj man to apskatīt.

Izņēmu gredzenu no kabatas, tomēr paturēju rokā. ŠI gredzena dēļ es nokļuvu pamatīgās nepatikšanās, mēģināju paskaidrot. Ambrozs to bija pievācis no kādas manas paziņas. Es gaidu izdevību, kad varēšu viņai to atdot.

Devi sēdēja klusēdama, izstiepusi roku. Pēc brīža es ieliku gredzenu viņai plaukstā.

Viņa pacēla to tuvāk lampai un saliecās uz priekšu, piemiegusi vienu aci šķelmīgajā sejā. Skaists akmens, viņa atzinīgi teica.

-    Ietvars ir jauns, es nelaimīgi piebildu.

Devi uzmanīgi nolika gredzenu uz grāmatas blakus manām stabulītēm un rokaslampai. Varam vienoties. Es paturēšu šīs lietas ķīlā pret tavu pašreizējo deviņu talantu parādu. Dodu tev gadu laika.

-    Gadu un vienu dienu, es teicu.

Devi lūpu kaktiņi izliecās smaidā. Kā pasaku grāmatā! Labi, lai būtu! Šīs lietas attālina tava parāda atmaksu uz gadu un vienu dienu. Ja pēc minētā laika tu nebūsi samaksājis, tās pāries manā īpašumā un dzēsīs tavu parādu. Viņas smaidā iezibējās skarbums. Tiesa, tev paliks iespēja pierunāt mani tās atdot apmaiņā pret zināmu informāciju.

Tālumā atskanēja zvanu torņa skaņas, un es smagi nopūtos. Man nebija laika kaulēties, jo biju jau nokavējis norunāto tikšanos ar Threpi.

-     Labi! es pikti teicu. Bet gredzens tev jāglabā ļoti drošā vietā. Tu nedrīksti to nēsāt, līdz es nokārtoju saistības.

Devi sarauca pieri. Tu taču…

-   No šī punkta es neatkāpšos! es nopietni sacīju. Tas pieder manai paziņai. Viņai tas ir ļoti dārgs. Nevaru pieļaut, ka viņa to ierauga cita cilvēka pirkstā. Jo sevišķi pēc visa tā, kas man bija jādara, lai atdabūtu to no Ambroza.

Devi neatbildēja, un viņas sīkajā laumiņas sejā bija iegulusi drūma izteiksme. Ari es savilku tikpat drūmu seju un nenovērsdamies skatījos viņai acīs. Drūma izteiksme man padodas labi, ja tas ir vajadzīgs.

Krietnu bridi starp mums valdīja klusums.

-    Labi, es piekrītu! Devi beidzot teica.

Mēs sarokojāmies. Gads un viena diena! es atgādināju.

DEVOS UZ “Eoliju”, kur mani gaidīja Threpe, gandrīz lēkādams aiz nepa­cietības. Viņš man paziņoja, ka esot atradis kuģi, kas pēc nepilnas stun­das došoties lejup pa upi. Vēl vairāk viņš esot samaksājis par braucienu līdz Tarbeanai, kur es bez grūtībām atradīšot braucēju austrumu virzienā.

Abi steidzāmies uz piekrasti un nonācām tur tieši tad, kad uz kuģa notika pēdējie darbi pirms aizceļošanas. Piesārtis un aizelsies pēc mūsu straujā gājiena, Threpe trīs minūšu laikā steidzās apbērt mani ar pado­miem visai turpmākajai dzīvei.

-     Maeram ir senas, senas asinis, viņš teica. Ne tā kā lielākajai daļai šejienes sīko aristokrātu, kuri nevar pateikt, kas bijuši viņu vec­vectēvi. Tāpēc izturies ar atbilstošu cieņu!

Es pablisināju acis. Kāpēc visi vienmēr iedomājas, ka es nepratīšu uzvesties?

-    Un atceries, viņš teica, ja izrādīsi, ka dzenies pēc naudas, viņi uzskatīs tevi par provinciāli. Un tad neviens tevi vairs neņems nopietni. Tev jāiegūst labvēlība. Šī ir spēle uz augstām likmēm. Turklāt bagātība, kā mēdz sacīt, ir labvēlības pavadone. Ja iemantosi vienu, iemantosi arī otru. Kā rakstīja Tekams: “Naudu maizes klaipam nav grūti iegūt, tāpēc cilvēks mēdz tiekties pēc maizes klaipa…”

-    “ …bet dažas lietas nav novērtējamas naudā: nevar nopirkt smiek­lus, zemi un mīlestību,” es pabeidzu. īstenībā tas bija citāts no Gregana Mazākā, tomēr es nepūlējos Threpi labot.

-    Ehei, jūs tur! no kuģa klāja mums uzsauca tumši iededzis, bār­dains vīrs. Mēs gaidām kaut kādu klaidoni, un kapteinis trako kā at­stumta palaistuve. Viņš zvēr, ka braukšot prom, ja pēc divām minūtēm visi nebūšot uz klāja! Iesaku paklausīt! Negaidīdams atbildi, jūrnieks aizgāja projām.

-    Uzrunā viņu “jūsu gaišība”! Threpe turpināja, it kā neviens viņu nebūtu pārtraucis. Un iegaumē: ja gribi, lai tevi labāk dzird, runā pēc iespējas mazāk! Ak jā! Viņš izvilka no krūšu kabatas aizzīmogotu aploksni. Te ir tava ieteikuma vēstule. Varu aizsūtīt kopiju pa pastu, lai viņš zina, ka var tevi gaidīt.

Es plati uzsmaidīju Threpem un paspiedu viņa roku. Paldies, Denn! es nopietni teicu. Paldies par visu! Es to vērtēju augstāk, nekā jūs varat iedomāties.

Threpe atmeta ar roku. Es zinu, ka tu sevi parādīsi spoži! Tu esi gudrs puisis. Kad būsi galā, pacenties atrast labu skroderi! Tur mode būs citāda. Kā mēdz sacīt: dāmu pazīst pēc manierēm, vīrieti pēc uzvalka.

Pietupos un atvēru lautas futrāli. Pabīdījis lautu sānis, piespiedu sle­penā nodalījuma vāku un atvēru slēptuvi. Ieliku tajā Threpes aizzīmogoto vēstuli, un tā iegula blakus dobajam ragam ar Ņinas zīmējumu un mazam maisiņam ar kaltētiem āboliem. Kaltētos ābolus slēpt nebija nekādas vajadzības, taču man šķita: ja lautas futrālim ir slepens nodalījums un cilvēks neko tajā neslēpj, tad kaut kas ar viņu nepavisam nav kārtībā.

Piespiedu aizdares sprādzes, aizvēru vāku, tad piecēlos un savācu visus savus piederumus, gatavs steigties uz kuģi.

Piepeši Threpe cieši sagrāba mani aiz pleca. Gandrīz vai aizmirsu! Vienā no savām vēstulēm Alverons rakstīja, ka jaunie cilvēki viņa galmā spēlējot azartspēles. Viņš to uzskata par nosodāmu nodarbošanos, tāpēc atturies no tā! Un atceries, ka mazs atkusnis izraisa lielus plūdus, tāpēc divkārt uzmanies no lēnām laika pārmaiņām!

Ieraudzīju kādu skrienam pa krastu uz mūsu pusi. Tas bija vīrietis ar kalsno, drūmo seju, kurš nesen uz Akmens tilta bija pagājis garām Elodinam un man. Padusē viņš bija iespiedis audeklā ietītu saini.

-    Laikam tas ir viņu gaidītais klaidonis, es ātri teicu. Labāk steig­šos uz kuģi! Aši apskāvis Threpi, centos aizbēgt, iekams viņš nav sācis uzskaitīt nākamos padomus.

Bet, kad pagriezos, viņš satvēra mani aiz piedurknes. Esi uzma­nīgs ceļā! viņš ar raižpilnu seju brīdināja. Atceries: ir trīs lietas, kas izraisa ikviena vieda vira bailes, jūra vētrā, nakts bez mēness un rāma cilvēka dusmas!

Jūrnieks paskrēja mums garām un skriešus uzlēca uz iekāpšanas lai­pas, šķiet, nemanīdams, kā tā saļodzījās un noklaudzēja zem viņa kājām. Veltīju Threpem uzmundrinošu smaidu un steidzos viņam pakaļ. Divi stiegraini viri pacēla laipu, un es pēdējo reizi pamāju Threpem atvadu sveicienu.

Atskanēja pavēles, vīri skraidīja šurp un turp, un kuģis sakustējās. Es pagriezos un pavērsu skatienu straumes virzienā, Tarbeanas virzienā, jūras virzienā.

MANS CEĻOJUMA maršruts bija vienkāršs. Vajadzēja doties lejup pa straumi līdz Tarbeanai, šķērsot Reftas šaurumu, braukt lejup gar krastu līdz Džanpujai un pēc tam augšup pret straumi pa Arrandas upi. Tas nozīmēja lielāku līkumu nekā pa zemesceļu, taču ilgākā laikā tāds ceļo­jums bija ērtāks. Pat tad, ja es noīrētu pasta zirgu un mainītu to katrā izdevīgā gadījumā, brauciens pa sauszemes ceļu līdz Severenai prasītu gandrīz trīs dienkopas. Un lielākā ceļojuma daļa paietu, šķērsojot Aturas dienviddaļu un Mazās Karaļvalstis. Tikai priesteri un muļķi uzskatīja, ka turienes ceļi ir droši.

Brauciens pa ūdensceļiem bija par vairākiem simtiem jūdžu garāks, taču kuģiem jūrā nav jārēķinās ar sauszemes ceļu līkumiem un pagrie­zieniem. Un, kaut gan labs zirgs ir ātrāks par kuģi, jāt visu dienu un nakti bez atpūtas nav iespējams. Ceļojums pa ūdeni varēja prasīt dienas divpadsmit atkarībā no laika apstākļiem.

Turklāt izvēlēties jūras braucienu mani skubināja arī ziņkārība. Līdz šim es biju pazinis tikai ūdensceļu pa upi. Bažījos vienīgi par to, ka ceļojums ierobežotā vēja, viļņu un jūrnieku sabiedrībā ātri varētu kļūt garlaicīgs.

*    * *

Ceļojuma laikā nācās pieredzēt vairākus nepatīkamus sarežģījumus.

īsi sakot, mūs pārsteidza vētra, pirāti, nodevība un kuģa avārija, kaut gan viss notika citādā secībā. Pats par sevi saprotams, ka es paveicu daudz ko nozīmīgu šo to varonīgu, šo to neapdomīgu, šo to gudru un pārdrošu.

Ceļojuma laikā mani aplaupīja, centās noslīcināt, līdz beidzot es paliku Džanpujas ielās bez graša kabatā. Lai izdzīvotu, es ubagoju garo­zas, zagu svešas kurpes un deklamēju dzeju. Tieši pēdējais visskaidrāk parāda, kādā izmisumā es biju nonācis.

Bet, tā kā šiem notikumiem nav sakara ar mana stāsta būtību, es par tiem nerunāšu un veltīšu laiku svarīgākiem apstākļiem. Vārdu sakot, Severenā es nokļuvu pēc sešpadsmit dienām. Tas bija mazliet vairāk, nekā biju iecerējis, tomēr visa ceļojuma laikā nevienu brīdi man nekļuva garlaicīgi.

IEKLIBOJU PA Severenas vārtiem noskrandis, izsalcis un tukšu kabatu. Izsalkums man nebūt nav svešs. Es pazīstu daudzveidīgu tukšuma sajūtu, kādu tas veido iekšās. Pašreizējais izsalkums nebija pārmēru briesmīgs. Iepriekšējā dienā biju apēdis divus ābolus un gabaliņu sālītas cūkgaļas, tāpēc izsalkums bija tikai mēreni sāpīgs. Tas nebija mokošais izsalkums, kas padara ļenganu un drebošu. Vēl vismaz astoņas stundas man tas nedraudēja.

Pēdējo divu dienkopu laikā viss, kas man piederēja, bija zaudēts, iznīcināts, nozagts vai aizsviests. Vienīgais izņēmums bija mana lauta. Dennas izcilais futrālis ceļojuma laikā bija desmitkārt sedzis savu vēr­tību. Vienā gadījumā tas bija man izglābis dzīvību, turklāt pasargājis manu lautu, Threpes ieteikuma vēstuli un Ņinas neaizstājamo čandriānu zīmējumu.

Varbūt esat ievērojuši, ka savu piederumu uzskaitījumā neesmu mi­nējis neko no apģērba gabaliem. Tam ir divi būtiski iemesli. Pirmkārt, netīrās skrandas, kas bija man mugurā, nekādi nevarēja saukt par apģērbu, klaji negrēkojot pret patiesību. Otrkārt, es biju tās nozadzis, tāpēc laikam nepieklātos saukt tās par savējām.

Visvairāk mani sarūgtināja Felas dāvātā apmetņa zaudējums. Biju spiests to Džanpujā saplēst strēmelēs un izmantot pārsējiem. Gandrīz tikpat bēdīgi bija tas, ka mars grūti iegūtais gramms tagad gulēja kaut kur auksta, tumša ūdens dziļumos Kentes jūras dibenā.

*    * *

Augsta, balta klints siena sadalīja Severenas pilsētu divās nevienādās daļās. Lielākā daļa dzīvās rosības risinājās plašākajā pilsētas daļā klints pakājē, kas bija trāpīgi nosaukta par Krauju.

Augstāk virs Kraujas pletās pilsētas mazākā daļa. Tajā atradās galve­nokārt muižas un savrupmājas, kas piederēja aristokrātiem un bagātiem tirgotājiem. Tur bija arī daudz drēbnieku darbnīcu, zirgu nomātavu, teātru un priekanamu, kam pienācās apmierināt augstāko aprindu vajadzības.

Stāvā, baltā klints izskatījās kā izaugusi no zemes tieši tādēļ, lai nodrošinātu aristokrātiem plašāku skatu uz apkārtni. Stiepdamās ziemeļaustrumu un dienvidu virzienā, tā pakāpeniski kļuva zemāka un neuzkrītošāka, bet Severenas dalījuma vietā tā bija divsimt pēdu augsta un stāva kā dārza siena.

Pilsētas centrā Krauja veidoja izvirzījumu, kas atgādināja platu, baltu akmens pussalu. Uz šīs izvirzītās klints daļas atradās maera Alverona muiža. Nama gaišās akmens sienas bija redzamas no ikvienas pilsētas zemākās vietas. Radītais iespaids bija diezgan baiss, it kā maera senču mājvieta nenogurdināmi un modri vērotu tevi no saviem augstumiem.

Lūkodamies uz to bez graša kabatā un bez pieklājīga apģērba mugurā, es jutos arvien bezcerīgāk. Biju nolēmis doties tieši pie maera un nodot viņam Threpes ieteikuma vēstuli par spīti savai bēdīgajai ārienei, taču tagad, raudzīdamies uz augstajām akmens sienām, es sapratu, ka droši vien netikšu pat līdz parādes durvīm. Es izskatījos pēc netīra ubaga.

Man nebija gandrīz nekā; man nebija arī nekādu izvēles iespēju. Es nepazinu nevienu dzīvu dvēseli visā Vintasā, ja neņem vērā Ambrozu, kura tēva īpašumi atradās dažas jūdzes uz dienvidiem.

Esmu gan ubagojis, gan zadzis. Bet darījis to esmu tikai tad, kad man nebija citu iespēju. Kā viena, tā otra ir bīstama nodarbošanās, un tikai pilnīgs nejēga var ķerties pie tām nepazīstamā pilsētā un, vēl jo vairāk, pavisam svešā zemē. Šeit, Vintasā, es pat nezināju, kādus liku­mus varu pārkāpt.

Tāpēc sakodu zobus un darīju vienīgo, kas šķita iespējams. Basām kājām klejoju pa Lejas Severenas bruģētajām ielām, līdz vienā no pilsētas labākajiem rajoniem atradu lombardu.

Gandrīz stundu nostāvēju pretējā ielas pusē, vērodams garāmgājējus un cenzdamies izgudrot labāku plānu. Taču tāda man gluži vienkārši nebija. Tāpēc izņēmu no lautas futrāļa slepenā nodalījuma Threpes vēs­tuli un Ņinas zīmējumu, pārgāju pāri ielai un ieķīlāju lautu kopā ar futrāli par astoņiem sudraba nobliem un izpirkuma zīmi uz vienu dienkopu.

Ja jūsu dzīve ir bijusi pietiekami ērta, lai nekad nevajadzētu izman­tot lombarda pakalpojumus, jums vajadzēs dažus paskaidrojumus. Lom­barda zīme bija sava veida kvīts, un, uzrādīdams to, es varēju atpirkt savu lautu par tādu pašu naudas summu vienpadsmit dienu laikā. Div­padsmitajā dienā tā kļūtu par lombarda saimnieka īpašumu, un viņš ne mirkli nevilcinātos to pārdot par desmitkārt augstāku cenu.

Izgājis uz ielas, es pasvārstīju saujā iegūtos naudas gabalus. Tie šķita viegli un mazvērtīgi salīdzinājumā ar keldiešu naudu vai smagajām Kopvalstības monētām, kas man bija pazīstamas. Tomēr nauda visur pasaulē kalpo vienam mērķim, un par septiņiem nobliem es ieguvu glītu apģērbu, kādu pienāktos valkāt džentlmenim, kā ari mīkstus ādas zābakus. Par

atlikušo naudu sameklēju iespēju apgriezt matus, noskūties, nomaz­gāties un pirmoreiz pēdējo trīs dienu laikā kārtīgi paēst. Pēc tam biju atkal palicis bez graša, tomēr jutos daudz drošāks un pašpaļāvīgāks.

Tomēr arī pēc tam es apzinājos, ka piekļūt maeram nebūs viegli.

Cilvēki ar viņa varu un ietekmi mēdz dzīvot aiz daudzām aizsardzī­bas sienām. Pastāv vispārpieņemti, izsmalcināti paņēmieni, kā tikt tām cauri: iepazīstināšanas, pieņemšanas, ziņojumi un gredzeni, vizītkartes un pieglaimošanās.

Bet, tā kā manā rīcībā bija tikai vienpadsmit dārgas dienas, lai atgūtu lombardā atstāto lautu, es nevarēju veltīt laiku tādiem apkārtceļiem.

Maers Alverons man bija jāsatiek pēc iespējas drīzāk.

Tāpēc es devos uz Kraujas pakāji un sameklēju mazu kafejnīcu, kas rūpējās par izsmalcinātu klientu vajadzībām. Par vienu no atlikušajām monētām nopirku tasi šokolādes un vietu pie loga, aiz kura bija redzama sīkpreču tirgotava.

Dažu nākamo stundu laikā cītīgi klausījos valodās, kas allaž raisās līdzīgās vietās. Vēl labāk man izdevās iemantot jaunā, apsviedīgā viesu apkalpotāja uzticību: šī zēna pienākums bija uzturēties tuvumā un, ja vajadzīgs, atkārtoti piepildīt manu tasi. Viņa palīdzība un ieklausīšanās citu apmeklētāju sarunās itin īsā laikā ļāva man uzzināt daudz svarīgu apstākļu par Alverona galmu.

Pamazām ēnas sāka stiepties garākas, un es nospriedu, ka laiks rīko­ties. Pasaucu zēnu pie sevis un norādīju uz ielas pretējo pusi. Vai redzi to kungu? To sarkanajā vestē?

-    Jā, ser.

-    Vai tu zini, kas viņš ir?

-    Eskvairs Bergons, ja gribat zināt, ser.

Man bija vajadzīgs kāds svarīgāks cilvēks. Un tas vīrs ar dusmīgo 4

seju un atbaidošo dzelteno platmali?

Zēna smaids pazuda. Tas ir baronets Peturs.

Teicami. Es piecēlos un paplikšķināju Džimam pa plecu. Ar tādu atmiņu tev būs laba dzīve. Lai tev veicas! Iedevu viņam puspeniju un devos turp, kur baronets pie veikala letes taustīja sulīgi zaļa samta baķi.

Kā labi zināms, sabiedriskā stāvokļa ziņā nav zemākas kārtas par to, kurai pieder Edema Rū ļaudis. Pat neatkarīgi no mantotās izcelsmes es biju tikai vienkāršs cilvēks bez zemesīpašuma. Tas nozīmēja tik lielu sabiedriskā stāvokļa atšķirību, ka, tēlaini izsakoties, ja baronets būtu zvaigzne, es ar neapbruņotu aci to nespētu saredzēt. Mana līmeņa cil­vēkam pienācās uzrunāt viņu par “milordu”, neskatīties tieši acīs un paklanīties pēc iespējas zemāk un iztapīgāk.

Patiesību sakot, mana līmeņa cilvēkam vispār nepienāktos ar viņu sarunāties.

Kopvalstībā, protams, viss bija citādi. Jo sevišķi Universitātē valdīja egalitāra gaisotne. Tomēr pat tur aristokrāti joprojām bija bagāti, ietek­mīgi un ar augstiem sakariem. Ambrozam līdzīgie cilvēki allaž ar nici­nājumu izturējās pret tādiem kā es. Arī, iekļuvuši sarežģītās situācijās, viņi vienmēr atrada iespēju notikušo apklusināt vai uzpirkt tiesnešus, izvairoties no nepatikšanām.

Taču tagad es biju Vintasā. Šeit Ambrozam nebūtu nekādas vaja­dzības uzpirkt tiesnesi. Ja es būtu nejauši pagrūdis baronetu uz ielas, kad biju vēl netīrs un basām kājām, viņš mani būtu ar pātagu nopēris līdz asinīm un pēc tam pasaucis konsteblu, lai tas apcietina mani par sabiedrisku pārkāpumu. Konstebls būtu smaidot pamājis ar galvu un izpildījis viņa rīkojumu.

Mēģināšu izteikties kodolīgāk. Kopvalstības zemēs aristokrāti ir cil­vēki ar varu un naudu. Vintasā aristokrāti ir cilvēki ar varu, naudu un privilēģijām. Daudzi likumi uz viņiem vienkārši neattiecas.

Tas nozīmēja, ka Vintasā sabiedriskais stāvoklis ir ārkārtīgi svarīgs.

Tas nozīmēja, ka baronets, zinādams, kas es esmu, būtu pilnīgs situā­cijas noteicējs.

Bet tajā pašā laikā…

Iztaisnojis plecus un mazliet izslējis zodu, es devos pāri ielai. Sasprin­dzināju kaklu un drusku piemiedzu acis. Paskatījos apkārt tā, it kā visa šī iela būtu mans īpašums, kas šobrīd man kaut kāda iemesla dēļ sagā­dājis vilšanos.

-    Baronet Petur? es moži teicu.

Aristokrāts paskatījās uz mani ar tikko jaušamu smaidu, it kā netiktu skaidrībā, vai mēs esam pazīstami. Jā?

Es ar strupu žestu pamāju uz Kraujas pusi. Jūs izdarītu maeram lielu pakalpojumu, ja pēc iespējas drīzāk pavadītu mani uz viņa muižu. Lūkojos viņā ar apņēmīgu, gandrīz bargu sejas izteiksmi.

-    Jā, protams! Taču viņa balss skanēja visai nenoteikti. Jutu, ka viņā sāk raisīties vēl neizteikti jautājumi un aizbildinājumi. K-kas…

Es apklusināju baronetu ar augstprātīgāko skatienu, kādu spēju sako­pot. Kaut gan Edema Rū atrodas sociālo kāpņu pašā lejgalā, mūsu cilts ir labākie aktieri, kādus pasaule pazinusi. Es biju izaudzis uz skatuves, un mans tēvs spēja notēlot tik karalisku valdnieku, ka skatītāji palaikam, viņam uznākot, noņēma cepures.

Piešķīris acīm ahāta cietu skarbumu, es nomēroju smalko kungu no galvas līdz kājām, it kā viņš būtu zirgs un es svārstītos, vai uz viņu ir vērts derēt. Ja šis nebūtu īpaši steidzams jautājums, es neparko neat­ļautos pret jums tādu uzmācību. Pēc neilgas pauzes piebildu stīvu, negribīgu “ser”.

Baronets Peturs ieskatījās man tieši acīs. Viņš jutās mazliet izsists no sliedēm, tomēr ne tik manāmi, kā es biju cerējis. Kā lielākā daļa aristokrātu, viņš līdzīgi žiroskopam koncentrējās pats uz sevi, un no nicīgas nošņaukāšanās viņu atturēja vienīgi neziņa. Viņš nopētīja mani, klusībā domādams, vai drīkst riskēt apvainot šo nepazīstamo, taujājot pēc viņa vārda un abu pazīšanās apstākļiem.

Tomēr manā rīcībā bija vēl pēdējais spēles triks. Es uzklāju sejai sakniebto, skarbo smaidu, ko biju redzējis “Pelēkā Vīra” durvju sarga sejā, kad pirms vairākiem mēnešiem biju centies atrast Dennu. Kā jau teicu, tas bija veiksmīgs smaids: izsmalcināts, laipns un tēvišķīgāks nekā tad, ja es būtu pastiepies un noglāstījis viņam galvu kā sunim.

Baronets Peturs izturēja šo smaidu gandrīz veselu sekundi. Pēc tam viņš ieplīsa kā olas čaumala, viņa pleci mazliet saguma un izturēšanās kļuva tikko jaušami pakalpīgāka. Ikvienu pakalpojumu, ko varu izdarīt maera labā, es darīšu ar prieku, viņš teica. Lūdzu, ļaujiet man rādīt ceļu! Un baronets, cienīgi pagriezies, devās klints pakājes virzienā.

Es smaidīdams viņam sekoju.

AR MALDINOŠU bravūru un veiklām runām es pamanījos tikt cauri gal­venajai maera aizsardzībai. Baronets Peturs palīdzēja man gluži vienkārši ar savu klātbūtni. Tā kā viņš bija labi pazīstams aristokrātijas pārstāvis, ar to pietika, lai viņa pavadībā es iekļūtu gana dziļi Alverona īpašumos. Pēc tam no viņa drīz vairs nebija labuma, un es pametu viņu aiz mugu­ras.

Kad baronets bija pazudis no redzeslauka, es ar ļoti nepacietīgu seju noprasīju kādam rosīgam kalpotājam, kurā virzienā man jāiet, un nokļuvu līdz pat maera pieņemšanas telpas ārējām durvīm, bet tad mani apturēja kāds necila izskata vīrietis vidējos gados. Viņš bija drukns, ar apaļu seju un, par spīti elegantajam apģērbam, manās acīs izskatījās drīzāk pēc bodnieka.

Ja es nebūtu vairākas stundas pavadījis Lejas Severenā, vākdams ziņas, es būtu varējis smagi kļūdīties un ar dižmanīgu valodu centies tikt šim cilvēkam garām, uzskatīdams viņu par labi ģērbušos kalpotāju.

Taču īstenībā šis bija tieši tas cilvēks, kuru es meklēju, maera per­sonīgais kambarsulainis Steipss. Kaut arī viņš izskatījās pēc bodnieka, viņa stāja un izturēšanās liecināja par neapstrīdamu ietekmi. Atšķirībā no valdonīgā, uzstājīgā tipa, kādu es biju tēlojis, lai iebiedētu baronetu, šis cilvēks bija mierīgs un pašpārliecināts.

-     Kā varu palīdzēt? Steipss jautāja. Viņa balss bija nevainojami pieklājīga, taču aiz laipnajiem vārdiem slēpās neizteikti jautājumi. Kas tu esi? Ko tu šeit dari?

Es izvilku grāfa Threpes vēstuli un, viegli paklanīdamies, pasniedzu to viņam. Jūs man izdarītu lielu pakalpojumu, ja nodotu šo maeram, es teicu. Viņš mani gaida.

Steipss uzmeta man vēsu skatienu, kas nepārprotami pauda: ja maers mani gaidītu, viņa personīgais sulainis par to būtu uzzinājis pirms des­mit dienām. Berzēdams zodu, viņš nomēroja mani no galvas līdz kājām, un es pamanīju, ka viņam pirkstā ir matētas dzelzs gredzens ar zeltītu burtu gravējumu.

Par spīti acīmredzamajām šaubām, Steipss paņēma vēstuli un nozuda aiz divkāršām durvīm. Kad biju pavadījis ārpusē nervozu minūti, viņš atgriezās un veda mani tālāk, joprojām izturēdamies ar tādu kā aizdo­mīgu neatzinlbu.

Pa īsu gaiteni mēs nonācām pie nākamajām durvīm, pie kurām stā­vēja bruņoti sargi. Tie nebija parādes sargi, kādus palaikam gadās redzēt publiskās vietās, sastingušus miera stājā ar āvām rokās. Viņi bija ģēr­bušies maera krāsās, bet zem safīra un ziloņkaula toņiem bija redzami krūšu aizsegi no ādas un tērauda gredzeniem. Katrs bija bruņojies ar garu zobenu un garu nazi. Mums tuvojoties, viņi mani vērīgi nopētīja.

Maera kambarsulainis pamāja ar galvu, un viens no sargiem mani ātri un prasmīgi pārmeklēja, pārlaizdams plaukstas man pār rokām, kājām un krūtīm, lai pārliecinātos, vai tur nav paslēpti ieroči. Es piepeši nopriecājos par ceļā piedzīvotajām nelaimēm, it īpaši par tām, kurās biju zaudējis divus zem drēbēm allaž glabātos nažus.

Sargs atkāpās un pamāja ar galvu. Tad Steipss vēlreiz uzmeta man neapmierinātu skatienu un atvēra iekšējās durvis.

Istabā stāvēja galds, uz kura bija izkaisītas dažādas kartes. Pie galda sēdēja divi cilvēki gara auguma plikgalvis ar skarbu ārieni, kurš izska­tījās pēc rūdīta armijas veterāna. Blakus viņam sēdēja maers Alverons.

Alverons šķita vecāks, nekā es biju gaidījis. Viņam bija nopietna seja, un ap acīm un muti stiepās lepnas rievas. Rūpīgi apcirptajā, iesirmajā bārdā vairs nebija atlicis daudz melnuma, bet viņa mati joprojām bija kupli un biezi. Arī acis neizskatījās atbilstošas viņa gadiem. Tās bija dzidri pelēkas, gudras un caururbjošas. Tās nebija veca vīra acis.

Kad iegāju istabā, šīs acis pievērsās man. Alverons turēja rokā Threpes vēstuli.

Es paklanījos atbilstoši pieņemtajam trešā numura reveransam. Mans tēvs to dēvēja par “ziņnesi”. Zema, formāla paklanīšanās, atbilstoša maera augstajam stāvoklim. Godbijīga, taču bez verdziskas pazemības. Kaut gan es mēdzu smagi grēkot pret piedienību, tas nenozīmē, ka ne­varu spēlēt lomu, kas man ir izdevīga.

Maera skatiens pārslīdēja vēstulei un atgriezās pie manis. Kvouts, ja nemaldos? Tu proti ātri ceļot, ja esi ieradies šeit tik īsā laikā. Es tik drīz vēl negaidīju pat vēstuli no grāfa.

-    Es centos izmantot visātrākās iespējas, lai būtu jūsu rīcībā, gaišība.

-    Labi. Viņš mani rūpīgi nopētīja. Un šķiet, ka grāfa domas par tavu atjautību ir pamatotas, ja tu spēji nokļūt līdz manām durvīm vienīgi ar aizzīmogotu vēstuli rokā.

-    Man likās, ka būs labāk, ja ieradīšos pēc iespējas drīzāk, jūsu gai­šība, es teicu itin neitrālā tonī. Jūsu vēstule lika domāt, ka vajadzība ir diezgan steidzama.

-     Un nevar noliegt, ka tu to izdarīji iespaidīgi, sacīja Alverons, uzmezdams skatienu garajam vīrietim, kas sēdēja viņam blakus pie gal­da. Vai tu piekrīti, Dagon?

-Jā, jūsu gaišība. Dagons paskatījās uz mani tumšām, neizteiksmī­gām acīm. Viņa seja bija skarba, asiem vaibstiem un nepauda nekādas emocijas. Es apspiedu vēlmi noskurināties.

Alverons vēlreiz ieskatījās vēstulē. Threpe šeit, protams, raksta par tevi dažādas glaimojošas ziņas, viņš teica. “Prot labi izteikties. Pievilcīgs. Vistalantīgākais mūziķis, kādu gadījies sastapt daudzu gadu laikā…”

Maers brīdi turpināja lasīt, tad atkal paskatījās uz mani vērīgām, caururbjošām acīm. Tu izskaties diezgan jauns, viņš domīgi piebilda.

-     Diez vai tev ir vairāk par divdesmit gadiem. Vai mans minējums ir pareizs?

Kopš manas sešpadsmitās dzimšanas dienas bija pagājis apaļš mēne­sis. Šis apstāklis, spriežot pēc visa, vēstulē nebija pieminēts. Jā, es esmu jauns, jūsu gaišība, es atzinos, manīgi izvairīdamies no tiešiem meliem. Bet mūzikai esmu nodevies jau kopš četru gadu vecuma. Centos runāt ar rāmu pašpaļāvību un divtik skaidri apzinājos sava jauniegādātā apģērba nozīmi. Vecajās skrandās es gribot negribot būtu izska­tījies pēc izsalkuša ubagu puišeļa. Taču tagad biju labi ģērbies jauneklis ar jūras ceļojumā iedegušu seju, un kalsnās sejas līnijas darīja mani itin kā vecāku, nekā es īstenībā biju.

Alverons ilgi un vērtējoši pētīja mani, tad pamāja ar galvu, izskatīda­mies šķietami apmierināts. Nu labi! viņš noteica. Diemžēl pašlaik es esmu diezgan aizņemts. Vai rītdiena tev būtu pa prātam? Tas īstenībā nebija jautājums. Vai esi atradis sev pilsētā naktsmītni?

-    Pagaidām es neesmu neko meklējis, jūsu gaišība.

-    Tātad tu paliksi šeit, viņš nevērīgi sacīja. Steips? Šis sauciens nebija daudz skaļāks par viņa ikdienišķo balsi, bet korpulentais, bod­niekam līdzīgais sulainis acumirklī iznira kā no zemes. Iekārto mūsu viesi kaut kur dienvidu spārnā, netālu no dārziem! Viņš atkal pagriezās pret mani. Vai tev ir gaidāma vēl kāda bagāža?

-    Diemžēl visa mana bagāža ceļā gāja bojā, jūsu gaišība. Mūsu kuģis avarēja.

Alverons bridi izbrīnā savilka uzacis. Steipss parūpēsies, lai tev būtu viss nepieciešamais. Viņš salocīja Threpes vēstuli un pamāja ar roku, likdams saprast, ka mums jādodas projām. Lai jums labs va­kars!

Es aši paklanījos un Steipsam pa pēdām devos ārā no istabas.

*    * *

Istabas, ko man ierādīja, bija krāšņākās, kādas es jebkad biju redzē­jis, un apmeties tādās es, protams, nebiju nekad. Senlaicīgs koks un pulēts akmens. Pēdu biezs gultas pēlis. Kad es aizvilku gultas aizkarus un apgūlos, man šķita, ka šī guļvieta ir tikpat liela kā visa mana istaba Ankera viesnīcā.

Manas istabas bija tik pievilcīgas, ka vajadzēja gandrīz veselu dienu, lai es aptvertu, cik ļoti es tās neciešu.

Te nu atkal jāatgriežas pie kurpēm. Cilvēks nemeklē lielāko apavu pāri. Viņš meklē tādu pāri, kas der viņa kājai. Ja kurpes ir par lielām, tās noberž pēdas un rada tulznas.

Ierādītās istabas iedarbojās uz mani līdzīgi tulznām un noberzumiem. Milzīgs drēbju skapis, tukšas atvilktnes un kaili plaukti. Mana istabiņa Ankera viesnīcā bija maza, taču šeit es jutos kā izkaltis zirnis, kas ripo turp un atpakaļ pa tukšu dārglietu kārbu.

Bet, kaut gan šīs istabas bija pārāk lielas manai neesošajai mantībai, man pašam tās bija pārāk mazas. Man vajadzēja kavēties šeit un gaidīt maera aicinājumu. Tā kā man nebija ne jausmas, kad tas var pienākt, es jutos gluži kā iesprostots.

Lai pārlieku nenoniecinātu maera viesmīlību, es gribu minēt dažus atzīstamus apstākļus. Ēdiens bija lielisks, kaut arī reizēm atdzisis ceļā no virtuvēm uz ēdamistabu. Namā bija arī brīnumjauka vara vanna. Kalpotāji sanesa karstu ūdeni, kas vēlāk aiztecēja projām pa caurulēm. Es nebiju gaidījis tādas ērtības tik lielā attālumā no Universitātes civi­lizētās ietekmes.

Pie manis atnāca viens no maera drēbniekiem nervozs maza augu­ma vīrelis, kas nomērīja mani desmitiem dažādos veidos un virzie­nos, vienlaikus pārstāstīdams galma baumas. Nākamajā dienā izsūtā­mais zēns atnesa man divus izsmalcinātus uzvalkus ļoti iepriecinošās krāsās.

Savā ziņā man bija pat laimējies, ka jūrā gadījušās tādas nelaimes. Apģērbs, kuru man sagādāja Alverona drēbnieki, bija daudz labāks, nekā es jebkad būtu varējis atļauties pats vai ar Threpes palīdzību. Tādējādi visu Severenā pavadīto laiku es varēju izskatīties ļoti iespaidīgs.

Sevišķi iepriecinoši bija tas, ka valodīgais drēbnieks uzlaikošanas reizē ieminējās, ka pašlaik modē esot apmetņi. Es izmantoju izdevību un ar nelieliem pārspīlējumiem aprakstīju Felas dāvāto apmetni, apraudādams tā zaudējumu.

Iznākums bija tāds, ka es ieguvu jaunu apmetni sulīgā vīna krāsā. Tas nenieka neaizsargāja pret slapju laiku, tomēr man tas patika. Es tajā izskatījos gluži žilbinošs, bet vēl svarīgāk bija tas, ka apmetņa iekšpusē bija daudz mazu, viltīgu kabatiņu.

Tā nu man bija greznos apstākļos nodrošināts apģērbs, ēdiens un pajumte. Tomēr, par spīti šai greznībai, jau nākamās dienas pusdienlaikā es klejoju pa savām istabām kā krātiņā iesprostots kaķis. Man bezgala gribējās tikt ārā, atdabūt no lombarda savu lautu un uzzināt, kāpēc maeram tik steidzami ievajadzējies pieņemt dienestā gudru, daiļrunīgu un visupirmām kārtām diskrētu cilvēku.

ES SLEPUS lūkojos uz maeru cauri dzīvžoga spraugai. Viņš sēdēja uz akmens sola savā dārzā zem ēnaina koka, ģērbies elegantā tērpā ar platām piedurknēm un vesti, un izskatījās pēc visīstākā aristokrāta. Viņa apģērbs bija Alveronu nama krāsās safīra un ziloņkaula toņos. Tas bija elegants ietērps, bet bez nevajadzīgas ārišķības. Viņa pirkstu rotāja zelta zīmoggredzens, taču citu rotaslietu nebija. Salīdzinājumā ar daudziem citiem galma ļaudīm maers izskatījās gandrīz vai necili ģērbies.

Pirmajā brīdī varēja nodomāt, ka iemesls tam ir Alverona nicīgums pret galmā iecienītajām modēm. Tomēr mazliet vēlāk es sapratu, ka to nosaka citi apstākļi. Alverona krekla krēmīgais baltums bija nevainojami spodrs un vestes safīra zilums dzidrs un mirdzošs. Biju gatavs derēt, ka viņš šo apģērbu ir uzvilcis tikai nedaudzas reizes.

Tas bija izsmalcināts un žilbinošs bagātības demonstrējums. Elegantu apģērbu atļauties varbūt var ne viens vien, bet cik lieli ir izdevumi, lai to uzturētu tādā stāvoklī, ka tas neuzrāda nekādas valkāšanas pazīmes? Atcerējos, ko par Alveronu bija teicis grāfs Threpe: bagāts kā Vintasas karalis.

Pats maers izskatījās apmēram tāds pats kā iepriekš. Garš un kalsns. Iesirms un nevainojami kopts. Ievēroju noguruma rievas viņa sejā, tikko jaušamo roku trīcēšanu, mazliet sagumušos plecus. Viņš izskatās vecs, es nodomāju, bet viņš tāds nav.

Tornī iedimdējās zvans, vēstīdams dienas stundu. Es atkāpos no dzīv­žoga un, apgājis ap stūri, devos pretī maeram.

Alverons sagaidīja mani ar galvas mājienu, un viņa vēsās acis mani rūpīgi nopētīja. Kvout, es cerēju, ka tu atnāksi.

Es pa pusei oficiāli paklanījos. Biju priecīgs saņemt jūsu aicinā­jumu, gaišība.

Alverons nedeva man zīmi apsēsties, tāpēc es paliku stāvam. Šķiet, viņš pārbaudīja manas uzvedības prasmes. Tev, cerams, nav iebildumu, ka mēs satiekamies ārā. Vai esi jau redzējis dārzus?

-    Vēl man nav bijis izdevības, jūsu gaišība. Līdz šim biju kavējies iesprostots savās sasodītajās istabās, gaidīdams, kad viņš atsūtīs man ziņu.

-    Tad tev jāļauj man tos izrādīt. Alverons paņēma pulētu spieķi, kas bija atsliets pret koka stumbru. Es vienmēr esmu secinājis, ka pastaiga svaigā gaisā ir labs līdzeklis pret jebkādām miesīgām kaitēm, kaut ari daudzi man nepiekrīt. Viņš saliecās uz priekšu, it kā gribēdams piecelties, bet tad viņa sejai pārskrēja ciešanu ēna, un viņš caur zobiem ievilka īsu, sāpīgu elpu. Viņš ir slims, es aptvēru. Nevis vecs, bet slims.

Bez vilcināšanās piesteidzos viņam blakus un piedāvāju elkoni.

-    Atļaujiet, jūsu gaišība!

Maers stīvi pasmaidīja. Ja es būtu jaunāks, es tavu piedāvājumu neņemtu nopietni, viņš nopūtās. Bet lepnums ir stipro greznība. Ar kalsno plaukstu atspiedies man uz rokas, viņš piecēlās. Man turpretī jācenšas būt labvēlīgam.

-    Labvēlība ir gudro greznība, es nepiespiesti atteicu. Tāpēc varu spriest, ka jūsu gudrība paver ceļu labvēlībai.

Alverons sāji pasmējās un paplikšķināja man pa roku. Tāda doma laikam drusku atvieglo dzīvi.

-    Vai vēlaties spieķi, jūsu gaišība? es piedāvāju. Vai varbūt stai­gāsim kopā?

Viņš vēlreiz sausi pasmējās. “Pastaigāsimies kopā.” Tas ir taktiski sacīts. Turēdams spieķi labajā rokā, viņš ar kreiso apbrīnojami stingri iekrampējās man elkonī.

-    Augstie kungi un dāmas! viņš klusu nošķendējās. Neciešu, ka mani redz steberējam. Tomēr balstīties pret jauna cilvēka roku ir mazāk apgrūtinoši nekā klibot vienam pašam. Briesmīgi, ja miesa sagādā tik daudz nepatikšanu! Jaunībā cilvēks nekad par to nedomā.

Mēs sākām iet un, sarunai pieklustot, klausījāmies strūklaku ūdens šļakstos un putnu vīterošanā dzīvžogos. Laiku pa laikam maers norādīja uz kādu īpašu skulptūru un pastāstīja, kurš viņa priekštecis to pasūtījis, izgatavojis vai (to viņš minēja klusākā un tādā kā vainīgā tonī) nolaupījis svešās zemēs kara laikā.

Gandrīz stundu mēs pastaigājāmies pa dārziem. Alverona spiediens pret manu elkoni pamazām atslāba, un drīz viņš mani izmantoja vairāk līdzsvaram nekā atbalstam. Pagājām garām vairākiem dižciltīga izskata cilvēkiem, kas paklanījās vai palocīja galvu pret maeru. Kad tie bija pietiekamā attālumā, viņš man paskaidroja, kas tie ir, kāda ir to vieta galmā, un papildināja teikto ar dažām izklaidējošām baumu drumsta­lām.

-    Viņi lauza galvu par to, kas tu esi, Alverons teica, kad viens šāds pāris bija nozudis aiz dzīvžoga. Līdz vakaram tas būs kļuvis par galveno sarunu tematu. Vai tu esi sūtnis no Reneres? Vai jauns aristokrāts, kas meklē bagātu lēni un pie viena ari sievu? Varbūt tu esi mans sen zudu­šais dēls, manas vētrainās jaunības auglis? Maers guldzoši pasmējās un paplikšķināja man pa elkoni. Varbūt viņš grasījās turpināt, bet tad aizķērās aiz celiņa akmens plātnes un gandrīz pakrita. Noturēju viņu kājās un aizvedu līdz akmens soliņam takas malā.

-   Sasodīts un nolādēts! viņš nolamājās, acīmredzami samulsis. Kā tas izskatītos, ja maers gulētu uz muguras kā vabole un tirinātu kājas? Viņš pikti paskatījās apkārt, taču tuvumā neviena, šķiet, nebija. Vai esi ar mieru izdarīt vecam vīram pakalpojumu?

-    Esmu jūsu rīcībā, gaišība.

Alverons vērīgi paskatījās man acis. Patiešām? Labi, šis ir tīrais sīkums. Nestāsti citiem, kas tu esi un kas tev šeit darāms! Tas ievērojami nāks par labu tavai reputācijai. Jo mazāk tu viņiem stāstīsi, jo vairāk katrs centīsies izdabūt no tevis.

-    Par sevi es klusēšu, jūsu gaišība. Bet man būtu vieglāk izvairīties no jautājuma, kāpēc šeit esmu, ja es to zinātu pats…

Alverona sejā parādījās viltīga izteiksme. Taisnība. Bet šī ir pārāk publiska vieta. Līdz šim tu esi izturējies gana pacietīgi. Paliec tāds vēl kādu laiku! Viņš paskatījās uz mani. Vai tu varētu pavadīt mani uz manām istabām?

Es pasniedzu elkoni. Protams, jūsu gaišība!

*    * *

Atgriezies savās istabās, es novilku izšūto virsjaku un pakāru to greb­tajā rožkoka skapī. Milzīgās mēbeles iekšpuse bija izklāta ar ciedru un sandalkoku, kas vēdīja tīkamu smaržu. Durvju iekšpusē karājās lieli, nevainojami spodri spoguļi.

Pārgāju pāri nospodrinātajai marmora gridai un apsēdos uz sarkanā samta zviļņa. Dīki prātoju, kā tieši cilvēkam paredzēts zvilnēt. Neatcerē­jos, ka pats būtu kādreiz to darījis. Pēc neliela pārdomu brīža nospriedu, ka zvilnēšana droši vien ir kaut kas līdzīgs atpūtai un atšķirība ir tikai tāda, ka zvilnētājiem kabatā ir vairāk naudas.

Nemiera urdīts, es piecēlos un apstaigāju istabu. Pie sienām karājās gleznas, portreti un itin meistarīgas eļļā veidotas lauku ainavas. Vienu sienu sedza milzīgs gobelēns, kas sīkās detaļās atainoja plašu jūras kauju. Tas gandrīz pusstundu saistīja manu uzmanību.

Man ļoti pietrūka lautas.

Bezgala grūti bija nācies to ieķīlāt gluži tā, it kā vajadzētu nocirst sev plaukstu. Biju pilnīgi rēķinājies, ka turpmākās desmit dienas vajadzēs mocīties raizēs un neziņā, vai vispār spēšu atgūt to atpakaļ.

Tomēr maers gluži neapzinādamies bija atjaunojis manu sirdsmieru. Manā drēbju skapī karājās seši apģērbu komplekti, gana izsmalcināti un eleganti, lai derētu ikvienam lordam. Kad tie biji atnesti uz manām istabām, es biju atviegloti uzelpojis. Mana pirmā doma, ieraugot šos tērpus, bija ne jau tāda, ka tagad varu ērti apgrozīties galma sabiedrībā. Tobrīd es nodomāju, ka ļaunākajā gadījumā varēšu tos nozagt, lai pārdotu kādam uzpircējam, un tas man ļaus bez grūtībām atgūt ieķīlāto lautu.

Protams, ja es tā izdarītu, tad visi tilti starp mani un maeru būtu nodedzināti. Viss garais ceļojums uz Severenu zaudētu jēgu, un Threpe droši vien būtu tik satriekts, ka nekad vairs nerunātu ar mani. Tomēr apziņa, ka šāda iespēja pastāv, deva man šajos apstākļos kaut vai niecīgu stabilitātes izjūtu. Ar to pietika, lai es nestaigātu, izmisumā nokāris galvu.

Lautas man ļoti pietrūka, bet, ja izdotos iegūt maera aizbildniecību, mans sarežģītais dzīves ceļš tūlīt kļūtu līdzens un taisns. Maeram bija pietiekami daudz naudas, lai es varētu turpināt mācības Universitātē. Viņa sakari palīdzētu man meklēt un pētīt Amira vēsturi.

Pats svarīgākais, šķiet, bija maera vārds. Ja maers Alverons kļūtu par manu patronu, es nonāktu viņa aizbildniecībā. Jā, Ambroza tēvs bija ietekmīgākais barons visā Vintasā un ieņēma vietu ļoti tuvu karaliskajai dzimtai. Taču Alverons būtībā pats bija karalis. Kāda būtu izveidojusies mana dzīve, ja Ambrozs nebūtu nemitīgi metis man riteņos spieķus? Tā bija pārāk mulsinoša doma.

Man pietrūka lautas, taču par visu nākas maksāt un visam ir sava cena. Par izdevību iegūt tādu patronu kā maers es jutos gatavs sakost zobus un pavadīt kādu dienkopu garlaicībā un raizēs, dzīvodams bez mūzikas.

Izrādījās, ka attiecībā uz galma ziņkārību Alveronam bijusi pilnīga taisnība. Pēc tam kad viņš vakarā ataicināja mani pie sevis uz kabinetu, baumas izplatījās ap mani kā uguns sausā mežā. Es varēju saprast, kāpēc maeram tas patīk. Tas bija tikpat kā noskatīties, kā dzimst stāsti.

NAKAMAJĀ DIENĀ Alverons atkal atsūtīja pēc manis, un drīz mēs atkal pastaigājāmies pa dārza celiņiem. Viņa roka viegli balstījās pret manu elkoni. Iesim uz dienvidu daļu! maers teica, pastiepdams spieķi.

Dzirdēju, ka drīz visā krāšņumā ziedēšot mēnesspuķes.

Nogriezāmies uz takas pa kreisi, un maers dziļi ievilka elpu. Pastāv divi varas veidi: iedzimtā un piešķirtā vara, Alverons teica, ļaudams man nojaust šodienas sarunas tematu. Iedzimtā vara cilvēkam piemīt kā daļa no viņa paša. Piešķirto varu nodrošina vai uz laiku aizdod citi cilvēki. Viņš uzmeta man iesāņus skatienu. Es pamāju ar galvu.

Pārliecinājies, ka es piekritu, maers turpināja: Iedzimtā vara ir acīmredzama parādība. Ķermeņa spēks. Viņš paplikšķināja pa manu satverto elkoni. Prāta spēks. Personības spēks. Tas viss cilvēkam piemīt iekšēji. Tas mūs raksturo. Tas nosaka mūsu robežas.

-     Pilnīgi un galīgi ne, jūsu gaišība, es uzmanīgi iebildu. Cilvēks vienmēr var sevi pilnveidot.

-    Tas nosaka mūsu robežas, maers nepiekāpīgi atkārtoja. Cilvēks ar vienu roku nekad nebūs cīkstonis. Cilvēks ar vienu kāju nekad nespēs skriet tik ātri kā cilvēks ar divām kājām.

-    Ademu karotājs ar vienu roku var būt varenāks par parastu karo­tāju, kuram ir abas rokas, jūsu gaišība, es uzsvērti iebildu. Par spīti savai nepilnībai.

-    Jā jau jā! maers pikti piekrita. Mēs varam sevi pilnveidot, tre­nēt savu ķermeni, izglītot savu prātu, sapost sevi ārēji. Viņš pārlaida plaukstu rūpīgi apcirptajai, iesirmajai bārdai. Jo pat ārējais izskats savā ziņā ir vara. Tomēr robežas ir visam. Kaut gan vienrocis spēj kļūt par labu karotāju, viņš nespēj spēlēt lautu.

Es lēni pamāju ar galvu. Tas ir trāpīgi sacīts, jūsu gaišība. Mūsu varai ir robežas, kuras mēs spējam paplašināt, bet ne jau bezgalīgi.

Alverons pacēla pirkstu. Taču tas ir tikai pirmais varas veids. Iero­bežojumi pastāv vienīgi tad, ja mēs paļaujamies uz sev piemītošo varu. Vēl pastāv vara, ko piešķir citi. Vai tu saproti, ko es domāju ar piešķirto varu?

Es brīdi domāju. Nodokļus?

-     Hmm, maers izbrīnījies novilka. Patiesībā tas ir diezgan labs piemērs. Vai tu agrāk esi daudz par to domājis?

-    Mazliet esmu, es atzinos, bet ne gluži tādā izpratnē.

-    Tas ir grūts jautājums, viņš teica, šķietami apmierināts ar manu atbildi. Kā tev šķiet, kurš varas veids ir spēcīgāks?

Ilgi man nebija jādomā. Iedzimtā vara, jūsu gaišība.

-    Interesanti. Un kāpēc tu tā saki?

-   Tāpēc, ka varu, kura piemīt iekšēji, cits nespēj atņemt, jūsu gaišība.

-    Ā! Viņš pacēla slaidu, brīdinošu pirkstu. Bet mēs jau vienojā­mies, ka tāds varas veids ir ļoti ierobežots. Piešķirtajai varai nav robežu.

-    Nav robežu, jūsu gaišība?

Alverons vilcinādamies pamāja ar galvu, pieļaudams nelielu atkāpi.

-    Nu, teiksim, tai ir ļoti maz robežu.

Es joprojām nevarēju piekrist. Laikam maers izlasīja to manā sejā, jo pieliecās man tuvāk un sāka skaidrot: Pieņemsim, ka man ir ienaid­nieks, jauns un spēcīgs cilvēks. Pieņemsim, ka viņš man ir kaut ko no­zadzis, teiksim, naudu. Vai tu saproti manu domu?

Es pamāju ar galvu.

-   Nekādi prāta treniņi man neļautu mēroties ar divdesmit gadu vecu, kareivīgi noskaņotu pretinieku. Un ko es tad daru? Es sameklēju kādu no maniem jaunajiem, spēcīgajiem draugiem un aizsūtu viņu pārmācīt šo vīru. Tādējādi es spēju izdarīt to, kas citādā ceļā nebūtu iespējams.

-    Jūsu ienaidnieks varētu pats pārmācīt jūsu draugu, es sacīju. Mēs nogriezāmies ap stūri. Arkveida statņi virs takas darīja taku līdzīgu ēnainam tunelim, ko veidoja biezs, sulīgi zaļš lapojums.

-    Tādā gadījumā pieņemsim, ka es sameklēju trīs draugus, maers papildināja iepriekš teikto. Un pēkšņi esmu ieguvis trīs vīru spēku! Pat tad, ja mans ienaidnieks būtu ļoti stiprs, viņš nekad nevarētu sasniegt tādu līmeni. Paskaties, kādas mēnesspuķes! Stāsta, ka dārzā tās esot ļoti grūti ieaudzējamas.

Mēs ienirām augu tuneļa puskrēslā, kur starp lapu un statņu ēnām vīdēja simtiem sulīgi sarkanu ziedu. To smarža bija salda un satraucoša. Viegli pārlaidu roku kādai no tumši sarkanajām puķēm. Tā šķita apbrī­nojami maiga. Es iedomājos par Dennu.

Maers turpināja iesākto sarunu. Lai nu kā, tu nesaprati galveno domu. Citu spēka izmantošana ir tikai sīks piemērs. Pastāv tādi varas veidi, ko iespējams vienīgi piešķirt.

Viņš neuzkrītoši pamāja uz kādu dārza malu. Vai redzi tur grāfu Farlendu? Ja pajautāsi par viņa titulu, viņš apstiprinās, ka tas viņam ir piešķirts. Viņš apgalvos, ka tas ir daļa no viņa paša, gluži kā miesa un asinis. Patiesībā daļa no viņa asinīm. To pašu sacīs gandrīz ikviens aristokrāts. Visi apgalvos, ka viņu izcelsme pati par sevi nozīmē tiesības valdīt.

Maers paskatījās uz mani, un viņa acīs zibēja uzjautrinājuma dzirk­stis. Taču viņi maldās. Tā nav iedzimta vara. la tiek piešķirta. Es varētu atņemt tādam cilvēkam zemi un padarīt viņu par ielas ubagu.

Alverons aicinoši pamāja, un es pieliecos viņam mazliet tuvāk. Te ir liels noslēpums. Tas attiecas pat uz manu titulu, manu bagātību, manu ietekmi uz cilvēkiem un manu zemi. Tā ir tikai piešķirta vara! Tā man pieder ne vairāk kā tava stiprā roka, uz kuras es balstos. Viņš paplikšķināja man pa plaukstu un pasmaidīja. Bet es zinu atšķirību un tieši tāpēc esmu vienmēr saglabājis savu ietekmi.

Maers izslējās taisni un ikdienišķā tonī teica: Labdien, grāfi Jauka diena pastaigai, vai nav tiesa?

-    Tiesa gan, jūsu gaišība! Mēnesspuķes gluži aizrauj elpu. Uzru­nātais grāfs bija masīvas miesasbūves cilvēks ar spēcīgiem žokļiem un biezu bārdu. Izsaku komplimentu!

Kad grāfs bija pagājis mums garām, Alverons turpināja: Vai tu ievē­roji, ka komplimentu par mēnesspuķēm viņš izteica man? Bet es nekad mūžā neesmu pat pieskāries dārznieka lāpstai! Ar itin apmierinātu sejas izteiksmi viņš iesāņus paskatījās uz mani. Vai tu joprojām domā, ka iedzimtā vara ir labākā no abām?

-    Jūsu arguments ir spēcīgs, gaišība, es teicu. Tomēr…

-    Tevi nav viegli pārliecināt. Nu tad es minēšu vēl vienu pēdējo pie­mēru. Vai tu piekriti, ka es nekad nespēšu dzemdēt bērnu?

-    To laikam droši var apgalvot, jūsu gaišība.

-     Bet, ja sieviete piešķir man tiesibas viņu apprecēt, es varu radīt dēlu. Ar piešķirtas varas palīdzību vīrietis spēj kļūt straujš kā zirgs un stiprs kā vērsis. Vai tas ir iespējams ar iedzimtu varu?

To es nevarēju apstrīdēt. Apliecinu cieņu jūsu argumentam, gaišība.

-     Un es apliecinu cieņu gudrībai, kas liek tev to pieņemt. Viņš klusi pasmējās, un tajā pašā brīdī dārzu pāršalca attālā zvanu torņa skaņas, kas vēstīja dienas stundu. Ek, sasodīts! maers sadrūmušu seju izmeta. Man jāiet ieņemt savu pretīgo nostrum, citādi Kaudiks nez cik ilgi vairs nebūs valdāms. Es jautājoši paskatījos uz Alveronu, un viņš paskaidroja: Kaudiks nez kā atklāja, ka vakardienas devu esmu izmetis naktspodā…

-    Jūsu gaišībai vajadzētu nopietnāk domāt par savu veselību.

Alverons nikni pablenza uz mani. Tu pārkāp robežas! viņš pikti

iesaucās.

Es samulsis pietvīku, taču nepaguvu atvainoties, jo viņš ar rokas mājienu mani apklusināja. Protams, tev taisnība! Es zinu savus pie­nākumus. Bet tu runā gluži tāpat kā viņš! Ar vienu Kaudiku man pilnīgi pietiek.

Viņš apklusa, lai sasveicinātos ar kādu pāri, kas nāca mums pretī. Vīrietis bija garš un izskatīgs, dažus gadus vecāks par mani. Sieviete bija gadus trīsdesmit veca, tumšām acīm un izsmalcinātu, ļaunīgu mutes līniju. Labvakar, lēdija Hesuā! Ceru, ka jūsu tēvam ir labāk ar veselību?

-    Ā, jā! sieviete atsaucās. Ārsts apgalvo, ka tuvākajās divpadsmit dienās viņš būšot uz kājām. Viņas skatiens sastapa manējo un brīdi kavējās uz vietas, lūpām izliecoties viszinīgā smaidā.

Nākamajā brīdī viņa bija pagājusi garām, un es jutu, ka esmu maz­liet nosvīdis.

Ja maers to pamanīja, viņš nepievērsa tam uzmanību. Briesmīga sieviete! Ik pārnedēļas cits vīrietis. Viņas tēvs tika ievainots divkaujā ar eskvairu Haitonu par “nepiedienīgu” piezīmi. Piezīme bija patiesa, bet, ja nonāk līdz zobeniem, tas vairs nav svarīgi.

-    Un eskvairs?

-     Nākamajā dienā nomira. Žēl. Viņš bija lāga vīrs, tikai nemācēja savaldīt mēli. Alverons nopūtās un paskatījās augšup uz zvanu torni.

-     Kā iepriekš teicu, ar vienu ārstu man pilnīgi pietiek. Kaudiks klukst man apkārt kā cāļumāte. Es neciešu zāles, ja veselība iet uz labo pusi.

Maers šodien patiešām izskatījās labāk. Manas rokas atbalsts viņam pastaigas laikā nebija īsti vajadzīgs. Nojautu, ka viņš turas man elkonī tikai tādēļ, lai mums būtu iegansts iet cieši blakus un sarunāties. Jūsu veselības uzlabošanās liecina, ka viņa palīdzība jūs tiešām dziedina, es teicu.

-Jā, jā. Viņa zāles atvaira slimību uz dienām desmit vai divpadsmit. Reizēm pat uz vairākiem mēnešiem. Viņš drūmi nopūtās. Bet tā vienmēr atkal atgriežas. Vai tiešām man būs jādzer visi tie maisījumi līdz mūža galam?

-    Varbūt tāda vajadzība ar laiku zudīs, jūsu gaišība.

-   Ari es tā cerēju. Savos pēdējā laika ceļojumos Kaudiks savāca augus, kas man apbrīnojami palīdzēja. Pēc beidzamā ārstēšanās perioda es gandrīz gadu turējos pie veselības. Domāju, ka beidzot esmu ticis vaļā no savas kaites. Maers pikti pablenza uz spieķi. Bet te nu es esmu!

-    Es labprāt palīdzētu, jūsu gaišība, ja tas būtu manos spēkos.

Alverons pagriezās un cieši ieskatījās man acīs. Pēc brīža viņš pie

sevis pamāja ar galvu. Es ticu, ka tu tiešām to darītu, viņš teica.

-     Cik savādi!

Pēc tam mums bija vēl vairākas līdzīgas sarunas. Es nopratu, ka maers cenšas mani iepazīt tuvāk. Ar prasmi, kas iegūta, četrdesmit ga­dus dzīvojot galma intrigu vidū, viņš izsmalcināti virzīja sarunu sev vēlamā virzienā, izdibināja manas domas, centās noteikt, vai esmu viņa uzticēšanās vērts.

Kaut gan man nebija maera pieredzes, arī es gluži labi mācēju uztu­rēt sarunu. Manas atbildes vienmēr bija pārdomātas un pieklājīgas. Pēc dažām dienām starp mums sāka veidoties savstarpēja cieņa. Šīs attie­cības nebija līdzīgas manai draudzībai ar grāfu Threpi. Maers nekad neaicināja mani aizmirst viņa titulu vai apsēsties viņa klātbūtnē, tomēr mēs jutāmies arvien tuvāki. Threpi es varēju saukt par draugu, turpretī maers drīzāk atgādināja tādu kā tālīnu vectēvu: viņš bija labsirdīgs, bet vecāks, pēc dabas nopietns un atturīgs.

Man radās iespaids, ka maers ir vientuļš cilvēks, kas spiests turēties atstatu no saviem padotajiem un galma ļaudīm. Brīžiem man pat radās aizdomas, ka viņš ir sūtījis Threpem ziņu, cerēdams atrast laika kavētāju. Cilvēku, kurš būtu gudrs, taču nesaistīts ar galma politiku un tādējādi dotu viņam iespēju palaikam risināt godīgu, atklātu sarunu.

Sākumā es atmetu tādu domu kā neiespējamu, taču dienas ritēja, un maers joprojām nepieminēja iemeslu, kādēļ aicinājis mani šurp.

Ja man būtu bijusi lauta, es būtu varējis ļoti patīkami pavadīt laiku, taču lauta aizvien vēl gulēja Lejas Severenas lombardā, un līdz tās izpirkšanai bija atlikušas septiņas dienas. Tāpēc man bija jādzīvo bez mūzikas, jāiztiek ar savu istabu atbalsīm un jāpacieš sava nolādētā, dīkā bezdarbība.

Valodas par mani izplatījās arvien vairāk, un daži galma ļaudis iera­dās mani apciemot. Daži izlikās, ka vēlas parādīt laipnību. Citi neslēpa, ka grib patenkot. Reizēm man pat radās aizdomas par pavedināšanas nolūkiem, taču šajā dzīves posmā es par sievietēm zināju tik maz, ka tādas spēlītes bija gluži veltīgas. Kāds kungs pat mēģināja aizņemties no manis naudu, un man bija pamatīgi jāsavaldās, lai nesmietos viņam sejā.

Viņu valodas bija dažādas, un dažādas bija arī izsmalcinātības pakā­pes, taču visi viņi nāca viena un tā paša iemesla dēļ: izvilināt no manis vēlamās ziņas. Bet, tā kā maers bija piekodinājis, lai es nerunāju par sevi, visas mūsu sarunas bija īsas un neapmierinošas.

Te man jāpiebilst: visas, izņemot vienu. Izņēmumi apstiprina likumu.

BREDONU ES satiku ceturtajā Severenas dienā. Bija vēl agra priekšpus­diena, bet es jau staigāju turp atpakaļ pa istabu, gandrīz zaudēdams prātu aiz garlaicības. Biju paēdis brokastis, un līdz pusdienlaikam vēl bija jāgaida vairākas stundas.

Līdz šim brīdim biju atkratījies no trim galminiekiem, kuri vēlējās apmierināt savu ziņkāri. Biju itin veikli ticis ar viņiem galā, katrā izde­vīgā gadījumā novirzot sarunu uz citu pusi. No kurienes jūs nākat, mīļo zēn? Jūs jau zināt, kāda ir dzīve. Ceļojumi, pārcelšanās. Un jūsu vecāki? Jā, vecāki man bija. Turklāt abi. Kas jūs atveda uz Severenu? Lielāko ceļa daļu kariete ar četriem zirgiem. Bet es gāju arī kājām. Jūs jau zināt, cik tas ir veselīgi plaušām. Un ko jūs darāt šeit? Risinu patīkamas sarunas, protams. Iepazīstos ar interesantiem cilvēkiem. Patiešām? Ar ko? Ar dau­dziem un dažādiem cilvēkiem. Arī ar jums, lord Praevek. Jūs esat ļoti aizraujošs cilvēks…

Un tā tālāk. Nevajadzēja daudz laika, lai pat visizturīgākais baumotājs nogurtu un dotos projām.

Pats bēdīgākais bija tas, ka šīs īsās vārdu apmaiņas veidoja manas dienas interesantāko daļu, ja vien maers tajā dienā neaicināja mani pie sevis. Ar viņu mēs līdz šim bijām risinājuši sarunas vieglas maltītes laikā, trīs neilgu dārza pastaigu laikā un vienreiz vēlu vakarā, kad vai­rums prātīgo cilvēku dus savās gultās. Divas reizes Alverona izsūtāmais uzmodināja mani no cieša miega, kad debesis vēl nebija iekrāsojis rīt­ausmas zilganums.

Nebija grūti uzminēt, ka šis ir mans pārbaudes laiks. Alverons gribēja zināt, vai es patiešām esmu gatavs būt viņa rīcībā jebkurā nesaprātīgā dienas vai nakts stundā. Viņš pētīja, vai tāda nevērīga, bezmērķīga iztu­rēšanās neizraisīs manu neiecietību vai aizkaitinājumu.

Tāpēc es ievēroju spēles noteikumus. Biju allaž patīkams un laipns. Devos pie maera, kad viņš mani aicināja, un gāju projām, līdzko vairs nebiju viņam vajadzīgs. Neuzdevu netaktiskus jautājumus, neizvirzīju prasības un pavadīju pārējo dienas daļu, sakostiem zobiem staigādams turp un atpakaļ pa savām pārmēru plašajām istabām un cenzdamies nedomāt par to, cik dienu vēl atlicis, lai es varētu izpirkt savu lautu.

Tāpēc nav jābrinās, ka klauvējiens pie durvīm lika man tūlīt steigties tas atvērt. Cerēju, ka tas būs aicinājums doties pie maera, tomēr būtu priecājies par jebkuru pārmaiņu savā vienmuļajā dzīvē.

Aiz durvīm stāvēja pavecs kungs, džentlmenis no galvas līdz kājām. Protams, vispirms par to liecināja viņa apģērbs, taču vēl svarīgāks bija tas apstāklis, ka viņš pret savu bagātību izturējās ar nepiespiestu vien­aldzību kā cilvēks, kas saaudzis ar to kopš dzimšanas. Jaunbagātnieki, neseni aristokrāti, simulanti un bagāti tirgotāji vienkārši nespēj atda­rināt tādu stāju.

Piemēram, Alverona kambarsulainim bija greznāks apģērbs nekā pu­sei augstmaņu, taču Steipss, par spīti savai pašpārliecinātībai, izskatījās pēc maiznieka, kurš uzvilcis labāko svētdienas kārtu.

Pateicoties Alverona drēbniekiem, es biju ģērbies tikpat labi kā visi pārējie. Man labi piestāvēja viņa krāsas lapotņu zaļā, melnā un vīna krāsa, kā arī sudrabotās aproču un apkakles apmales. Taču atšķirībā no Steipsa es valkāju savu ietērpu ar aristokrātiem raksturīgu nepiespiestu nevērību. Tiesa, brokāts grauza. Tiesa, pogas, sprādzes un neskaitāmās kārtas darīja ikvienu apģērba gabalu stīvu un neērtu kā tirgotāja ādas kamzolis. Tomēr es brīvi staigāju tajā gluži kā pats savā ādā. Redziet, tas bija skatuves tērps, un es spēlēju savu lomu tik labi, kā pienākas īstas aktieru trupas dalībniekam.

Tātad, kā jau teicu, es atvēru durvis un ieraudzīju gaitenī stāvam kādu pavecu kungu.

-    Vai tu esi Kvouts? viņš jautāja.

Mazliet samulsis, es pamāju ar galvu. Ziemeļu Vintasā ir pieņemts vispirms atsūtīt sulaini, kurš sarunā tikšanos. Sulainis atnes zīmīti un gredzenu, uz kura ir iegravēts augstmaņa vārds. Ja gribat lūgt tikšanos ar aristokrātu, kura stāvoklis ir augstāks par jūsējo, jāsūta zelta gredzens, ja viņa stāvoklis ir apmēram tāds pats kā jūsējais, atbilstošs ir sudraba gredzens, un, ja tas ir zemāks par jūsējo, gredzenam jābūt no dzelzs.

Es, protams, neieņēmu nekādu stāvokli. Biju cilvēks bez titula, bez zemesīpašuma, bez dzimtas un bez dižciltīgām asinīm. Piederēju pie pašas zemākās kārtas, taču šeit neviens to nezināja. Visi bija pieņēmuši, ka mīklainais sarkanmatainais cilvēks, kurš pavada laiku kopā ar Alveronu, ir kādas aristokrātijas pārstāvis, un mana izcelsme un stāvoklis deva iemeslu daudziem un dažādiem minējumiem.

Liela nozīme bija tam, ka es nebiju oficiāli iepazīstināts ar galmu. Tas nozīmēja, ka man nav oficiāla stāvokļa. Tāpēc visi man atsūtītie gredzeni bija no dzelzs. Un parasti neviens nenoraida lūgumu, kas atsūtīts ar dzelzs gredzenu, jo nevēlas apvainot tos, kur ieņem augstāku stāvokli.

Tāpēc es jutos diezgan izbrīnījies, ieraudzīdams aiz durvīm stāvam paveco kungu. Viņš acīmredzami bija aristokrāts, taču ieradies nepie­teikts un neaicināts.

-    Vari saukt mani par Bredonu! viņš teica, skatīdamies man acīs.

-    Vai tu proti spēlēt taku?

Es papurināju galvu, nezinādams, kā vērtēt neparasto situāciju.

Itin kā vīlies, viņš īsi nopūtās. Nu nekas, es varu tevi iemācīt. Atnācējs pastiepa man pretī melnu samta maisiņu, un es satvēru to abās rokās. Šķita, ka tas ir pilns maziem, gludiem akmentiņiem.

Bredons pamāja kādam aiz muguras, un manā istabā iesteidzās divi jauni vīrieši, nesdami nelielu galdiņu. Es pakāpos malā, lai atbrīvotu ceļu, un Bredons ienāca pa durvīm tūlīt aiz viņiem. Nolieciet pie loga! viņš pavēlēja, pastiepdams spieķi pret norādīto vietu. Un atnesiet dažus krēslus… Nē, tos ar spraišļotām atzveltnēm!

īsā laikā viss bija iekārtots tā, kā viņš vēlējās. Abi kalpotāji aizgāja, un Bredons pagriezās pret mani ar tādu kā atvainošanās izteiksmi sejā.

-    Ceru, ka tu piedosi vecam vīram šo teatrālo ierašanos?

-    Protams! es augstsirdīgi atbildēju. Lūdzu, sēdieties! Pamāju uz jaunatnesto galdiņu pie loga.

-    Kāda pašapziņa! viņš guldzoši pasmējās, atbalstīdams spieķi pret palodzi. Spoži nopulētajā sudraba rokturī, kas bija veidots kā vilka galva ar atņirgtiem zobiem, iemirdzējās saules stars.

Bredons bija vecs vīrs. Nevis vienkārši vecīgs, bet cienījama vectētiņa gados. Viņa ietērpam nebija gandrīz nekādu krāsu, tikai pelnu pelēki toņi mijās ar ogles melnumu. Viņa seju sniegbaltā lokā ietvēra sirmi mati un bārda, apcirpti viscaur vienādā garumā. Viņš apsēdās, cieši raudzīdamies manī ar brūnajām, dzīvajām acīm, un es domās neviļus salīdzināju viņu ar pūci.

Apsēdos viņam pretī un izklaidīgi prātoju, ar kādiem paņēmieniem viņš mēģinās izvilināt no manis informāciju. Bredons bija atnesis līdzi spēles piederumus. Varbūt viņš mēģinās kaut ko uzzināt, mani apspē­lējot? Tā vismaz būtu jauna taktika.

Viņš man uzsmaidīja. Tas bija atklāts smaids, un es jutu, ka pasmaidu pretī, pat nepaguvis to apzināties. Līdz šim laikam tev noteikti ir sakrājusies jau vesela gredzenu kolekcija, viņš teica.

Es atbildēju apstiprinoši.

Viņš ar dzīvu interesi paliecās krēslā uz priekšu. Vai tev būtu iebil­dumi, ja es tos apskatītu?

-     Nepavisam ne. Iegāju blakusistabā, atnesu sauju gredzenu un izbēru tos uz galda.

Viņš tos aplūkoja, mādams pie sevis ar galvu. Tevi ir apciemojuši visi mūsu slavenākie tenkotāji. Vestons, Praeveks, Temenlovijs… visi izmēģi­nājuši laimi. Izlasījis kādā gredzenā iegravēto vārdu, viņš izbrīnījies savilka uzacis. Praeveks pat divas reizes! Un neviens nav no tevis neko izdabūjis. Ne pušplēsta vārda.

Bredons pacēla acis pret mani. No tā es spriežu, ka tu cieši turi mēli aiz zobiem un veiksmīgi proti to darīt. Vari būt mierīgs, es neesmu atnācis, lai veltīgi pūlētos izdibināt tavus noslēpumus.

Tam es īsti neticēju, tomēr bija patīkami to dzirdēt. Atzīšos, ka tas man sagādā atvieglojumu.

-    Garāmejot varu pieminēt, viņš nevērīgi izmeta, ka gredzenus parasti atstāj dzīvojamā istabā netālu no durvīm. Tos mēdz izlikt kā statusa apliecinājumu.

To es nebiju zinājis, tomēr negribēju atklāti atzīt. Secinājums, ka es nezinu vietējā galma paradumus, atklātu viņam, ka esmu vai nu sveš­zemnieks, vai arī nepiederu pie aristokrātu aprindām. Sauja dzelzs nav nekāds statusa apliecinājums, es nevērīgi atteicu. Grāfs Threpe man bija izskaidrojis gredzenu pamatnozīmes, pirms biju aizceļojis no Imres. Taču Threpe nebija Vintasas cilvēks un acīmredzot nezināja visas smalkākās nianses.

-    Tur ir sava taisnība, Bredons nepiespiesti atteica, bet tā nav visa taisnība. Zelta gredzeni norāda uz tiem, kuri atrodas zemāk par tevi un strādā, lai vairotu tavu labumu. Sudrabs liecina par veselīgām darba attiecībām ar saviem līdzbiedriem. Viņš sakārtoja gredzenus uz galda rindā. Bet dzelzs nozīmē, ka tev tiek piedāvāta augstākstāvošo uzmanība. Tas liecina, ka tu viņiem esi vēlama persona.

Es lēni pamāju ar galvu. Protams. Jebkurš gredzens, ko sūta maers, var būt tikai no dzelzs.

-Tieši tā! Bredons apstiprināja. Gredzens no maera nozīmē augstu labvēlības apliecinājumu. Viņš pārbīdīja gredzenus uz manu pusi pāri gludajai marmora galda virsmai. Taču šeit tāda gredzena nav, un tas pats par sevi kaut ko nozīmē.

-    Izskatās, ka jūs itin labi pārzināt galma politiku, es sacīju.

Bredons aizvēra acis un gurdi pamāja ar galvu. Kad biju jauns, man

tā gluži labi patika. Man šajās lietās bija pat zināma vara, cik nu tāda vispār iespējama. Taču pašlaik man nav nekādu intrigu, ar ko nodarbo­ties. Tas atņem asumu. Viņš vēlreiz paskatījās uz mani, un viņa acis vērīgi ieurbās manējās. Tagad man ir vienkāršāka gaume. Es ceļoju. Man garšo vīns un patīk sarunāties ar interesantiem cilvēkiem. Esmu pat iemācījies dejot.

Viņš atkal labsirdīgi pasmaidīja un ar pirkstu kauliņiem paklaudzināja pa galdu. Bet vairāk par visu man patīk spēlēt taku. Diemžēl es pazīstu tikai nedaudzus, kam pietiktu laika vai prāta to spēlēt, kā pienākas. Savilcis uzacis augšup, viņš paskatījās uz mani.

Es brīdi vilcinājos. Varētu domāt, ka izsmalcinātās sarunu mākslās skolots cilvēks pratīs izmantot ilgstošu, dīku pļāpāšanu, lai izvilinātu informāciju no naiva, nesagatavota upura.

Bredons pasmaidīja. Spriežot pēc vārdiem, kas iegravēti šajos gredzenos, varu pateikt, ka tu esi redzējis tikai pašus uzkrītošākos un alkatīgākos no mūsu vidus. Gluži saprotams, ka tu tramīgi glabā savus noslēpumus, lai kādi tie būtu. Viņš paliecās uz priekšu. Bet padomā, lūk, par ko! Tie, kuri ir mēģinājuši tev tuvoties, ir līdzīgi žagatām. Viņi ķērc un lidinās ap tevi, cerēdami pagrābt kaut ko spožu un aiznest to līdzi uz mājām. Bredons nicinoši pabolīja acis. Kāds no tā ieguvums? Droši vien sīka, skandaloza slava. Īslaicīga palēkšanās kādu drusciņu augstāk par pārējiem spilgtajiem tenkotājiem sev apkārt.

Bredons pārlaida plaukstu baltajai bārdai. Es neesmu žagata. Man nav vajadzīgs nekas spožs, un man nerūp, ko domā tenkotāji. Es spē­lēju ilgāku un izsmalcinātāku spēli. Viņš sāka raisīt vaļā melnā samta maisiņa auklu. Tu esi cilvēks ar saprašanu. To es zinu, jo maers netērē laiku muļķiem. Es zinu, ka tu esi vai nu iemantojis maera labvēlību, vai arī tev ir iespēja šo labvēlību iemantot. Tāpēc mans plāns ir šāds. Viņš vēlreiz pasmaidīja savu labsirdīgo, silto smaidu. Vai gribi dzirdēt manu plānu?

Jutu, ka esmu pasmaidījis viņam pretī, pats no nemanīdams, tieši tāpat kā iepriekš. Tā būtu negaidīta laipnība no jūsu puses.

-    Mans pašreizējais plāns ir iemantot tavu labvēlību. Būšu noderīgs un interesants. Gādāšu par sarunām un patīkamiem laika kavēkļiem. Viņš izbēra uz marmora virsmas mazus, apaļus akmentiņus. Un tad, kad tava zvaigzne pacelsies augstu maera debesīs, es varbūt izrādīšos tev negaidīti noderīgs draugs. Viņš sāka šķirot akmentiņus atbilstoši to dažādajām krāsām. Bet, ja tava zvaigzne nepacelsies, es tik un tā būšu kļuvis bagātāks par vairākām taka spēlēm.

-    Varu iedomāties, ka jūsu reputācijai turklāt nenāks par ļaunu, ja pavadīsiet vairākas stundas divatā ar mani, es piebildu. Jo sevišķi tāpēc, ka manas sarunas ar pārējiem ir bijušas neauglīgas un ilgušas ne vairāk par stundas ceturksni.

-   Arī tur ir sava taisnība, Bredons teica un sāka izkārtot akmentiņus pa vietām. Viņa dzīvajās, brūnajās acīs atkal iedzirkstījās smaids. Jā, man tā vien šķiet, ka ar tevi spēlēt būs ļoti interesanti.

*    * *

Vairākas nākamās stundas es pavadīju, mācīdamies spēlēt taku. Tas man būtu paticis pat tad, ja es nebūtu nogarlaikojies līdz nāvei. Taks 11 viena no labākajām spēlēm: tai ir vienkārši noteikumi un kompleksa stratēģija. Visās piecās reizēs, ko nospēlējām, Bredons mani veikli sakāva, tomēr es ar lepnumu varu sacīt, ka ne reizi viņš mani nesakāva vienā un tajā pašā veidā.

Pēc piektās spēles viņš ar apmierinātu nopūtu atlaidās atzveltnē. Šī bija gandrīz laba spēle. Tu tur, tai kaktā, darbojies diezgan gudri. Viņš pastiepa pirkstus pret spēles galda malu.

-    Nepietiekami gudri.

-    Un tomēr gudri. Tavai zināšanai: to, ko tu mēģināji darīt, sauc par “veikalnieka kritienu”.

-    Un kā sauc paņēmienu, ar kuru jūs izvairījāties?

-    Es to saucu par Bredona aizsardzību, viņš atbildēja ar šķelmīgu smaidu. Bet tā es saucu katru manevru, ar kuru izkļūstu no sarežģītas situācijas, izmantojot sevišķu gudrību.

Es iesmējos un sāku atkal šķirot akmentiņus. Vēlreiz?

Bredons nopūtās. Diemžēl mani gaida neatliekama tikšanās. Jā­skrien gluži vēl nav, bet jaunai spēlei nepietiks laika. Vismaz kārtīgai spēlei ne.

Vēlreiz nopētījis mani ar savām brūnajām acīm, viņš sāka vākt akmen­tiņus melnajā samta maisiņā. Es neapvainošu tevi, jautādams, vai tu zini vietējos paradumus, Bredons teica. Tomēr domāju, ka varētu dot tev dažus vispārīgus padomus, kas kādreiz var noderēt. Viņš man uzsmaidīja. Protams, prātīgāk būtu tos uzklausīt. Ja tu atteiksies, tad atklāsi savu zināšanu līmeni šajā jomā.

-    Protams, es atbildēju, saglabādams neizteiksmīgi nopietnu seju.

Bredons atvēra galda atvilktni un izņēma sauju dzelzs gredzenu, ko

mēs bijām novākuši, lai atbrīvotu spēles lauku. Gredzenu novietojums izsaka ļoti daudz. Ja tie ir, piemēram, sabērti traukā, tas apliecina inte­reses trūkumu par galma sociālajiem aspektiem.

Viņš sakārtoja gredzenus tā, lai iegravētie vārdi būtu pagriezti pret mani. Ja tie ir rūpīgi izlikti apskatei, tas liecina, ka tu lepojies ar saviem sakariem. Viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja. Jebkurā gadījumā jauns apmeklētājs parasti kāda iegansta dēļ tiek atstāts dzī­vojamā istabā viens. Tas dod viņam iespēju aptaustīt tavus gredzenus un apmierināt ziņkārību.

Bredons paraustīja plecus un pastūma gredzenus uz manu pusi. Tu, protams, vienmēr esi piedāvājies nogādāt gredzenus atpakaļ īpašnie­kiem. Viņš bija tik apdomīgs, ka neizteica to kā jautājumu.

-    Protams, es godīgi atbildēju. Šo mazumiņu Threpe bija zinājis.

-     Tas ir visatbilstošākais pieklājības apliecinājums. Viņš pacēla skatienu, un brūnās pūces acis vērīgi raudzījās manī no baltu matu un bārdas ieloka. Vai esi kādu no tiem nēsājis publiskā vietā?

Es pacēlu neizrotātos pirkstus.

-     Gredzena nēsāšana var nozīmēt parādu vai ari mēģinājumu pie­labināties. Viņš paskatījās uz mani. Ja maers kādreiz atsacītos pie­ņemt savu gredzenu atpakaļ, tas nozīmētu, ka viņš grib piešķirt jūsu attiecībām formālāku raksturu.

-    Un nevalkāt gredzenu nozīmētu nevērību, es teicu.

Bredons pasmaidīja. Varbūt. Izlikt gredzenu apskatei dzīvojamā istabā ir viens, bet izlikt to apskatei uz sava pirksta ir pavisam kas cits. Ja nēsāsi tāda cilvēka gredzenu, kura stāvoklis ir augstāks par tavējo, to var uzlūkot par diezgan lielu iedomību. Bet, ja tu dosies pie maera ar cita aristokrāta gredzenu pirkstā, viņš var ņemt to ļaunā. It kā viņa mežos būtu ienācis malu mednieks un nolaupījis tevi.

Viņš atspiedās pret krēsla atzveltni. Es šos sīkumus pieminu tikai garāmejot, viņš teica, jo man ir aizdomas, ka tev tas viss jau ir zināms un tu pieklājības pēc ļauj vecam vīram pačalot.

-    Varbūt es vēl neesmu atguvies no daudzajām sakāvēm takā, es sacīju.

Bredons nevērīgi atmeta ar roku, un es ievēroju, ka viņa pirkstos nav nekādu gredzenu. Tu apguvi spēles gudrības tik ātri kā barons priekanamā, kā mēdz sacīt. Paredzu, ka pēc mēneša vai diviem tu būsi nopietns pretinieks.

-    Gan jau redzēsim, es teicu. Nākamajā spēlē es jūs sasitīšu.

Bredons klukstoši iesmējās. Man patīk to dzirdēt. Iebāzis roku

kabatā, viņš ievilka mazāku samta maisiņu. Es tev atnesu nelielu dā­vanu.

-    To es nevaru pieņemt, bez apdomāšanās atbildēju. Jūs man tāpat jau nodrošinājāt aizraujošu pēcpusdienu.

-    Lūdzu, ņem! viņš neatlaidās un pabīdīja maisiņu pāri galdam uz manu pusi. Man jāuzstāj. Tas ir tavs bez jebkādām saistībām, nodevām vai parādiem. Dāvana, dota no brīvas gribas.

Es atvēru maisiņu, un man plaukstā džinkstēdami iekrita trīs gre­dzeni. Zelta, sudraba un dzelzs gredzens. Uz katra no tiem bija metālā iegravēts mans vārds': Kvouts.

-             Es dzirdēju baumas, ka tava bagāža esot pazudusi, Bredons teica.

-    Tāpēc nodomāju, ka šie tev var noderēt. Viņš pasmaidīja. It īpaši tad, ja tu vēlēsies atkal uzspēlēt taku.

Es pasvārstīju gredzenus plaukstā, izklaidīgi prātodams, vai zelta gre­dzens ir no tīra zelta vai vienkārši apzeltīts. Un kurš gredzens man būtu jāsūta savam jaunajam paziņam, ja es vēlētos baudīt viņa sabiedrību?

-    Hm, Bredons domīgi novilka. Patiešām sarežģīts jautājums. Nepiedienīgā veidā negaidot ielauzdamies tavās istabās, es esmu izvai­rījies no pienācīgās iepazīšanās norises un neesmu darījis tev zināmu savu pakāpi un stāvokli. Brūnās acis nopietni lūkojās manējās.

-    Un būtu ārkārtīgi rupji, ja es sadomātu taujāt to pats, es lēni teicu, īsti nesaprazdams, uz ko viņš tēmē.

Bredons pamāja ar galvu. Tāpēc pagaidām tev jāpieņem, ka man nav ne titula, ne pakāpes. Tas mūs nostāda savdabīgā stāvoklī: tu neesi iepazīstināts ar galmu, un es tevi neesmu iepazīstinājis ar sevi. Šajā situācijā tev būtu atbilstoši sūtīt man sudraba gredzenu, ja tu kādreiz nākotnē sagribētu paēst kopīgas pusdienas vai ar pašcieņu zaudēt vēl vienu taka spēli.

Pagrozīju sudraba gredzenu pirkstos. Ja es to viņam aizsūtītu, sāktos valodas, ka es pretendēju uz tādu pašu stāvokli, kāds ir viņam, un man nebija ne jausmas, kāds tas ir. Ko sacīs cilvēki? es jautāju.

Bredona acīs iezibējās draiskas uguntiņas. Jā, interesanti, ko?

*    * *

Dienas ritēja tālāk. Maers turpināja izsaukt mani uz izsmalcinātām sarunām. Aristokrātu žagatas turpināja sūtīt kartes un gredzenus un sastapties ar pieklājīgi noraidošu uzņemšanu.

Vienīgi Bredons parūpējās, lai es nesajuktu prātā garlaicīgās gūstības dēļ. Nākamajā dienā es aizsūtīju viņam savu jauno sudraba gredzenu kopā ar kartīti un uzrakstu: “Esmu jūsu rīcībā. Manās istabās.” Pēc pie­cām minūtēm viņš ieradās ar savu taka galdiņu un spēles akmentiņiem. Viņš piedāvāja atdot manu gredzenu, un es to pieņēmu, cik izsmalcināti pratu. Man nebūtu iebildumu, ja viņš to paturētu. Taču Bredons zināja, ka tas ir mans vienīgais sudraba gredzens.

Piekto spēli mums vajadzēja pārtraukt pusē, jo mani izsauca maers, kura dzelzs gredzens tumši izcēlās uz ziņneša pulētās sudraba paplātes. Atvainojos Bredonam un steidzos uz dārzu.

Vēlāk pievakarē Bredons atsūtīja man savu sudraba gredzenu un kar­tīti ar uzrakstu: “Pēc vakariņām. Tavās istabās.” Uzrakstīju uz kartītes: “Ar prieku!” un nosūtīju to atpakaļ.

Kad viņš atnāca, es piedāvājos atdot viņa gredzenu. Bredons pieklājīgi atteicās, un tas pievienojās pārējiem gredzeniem, kuri gulēja traukā pie durvīm. Tur tas gulēja, visiem apskatāms, un sudrabs spoži mirdzēja virs saujas dzelzs.

MAERS DIVAS dienas nebija mani aicinājis.

Es nīku, iesprostots savās istabās, un mocījos ar garlaicību un īgnumu. Visvairāk mani nomāca doma, ka maers nevēlas mani satikt. Vai viņš ir aizņemts? Vai esmu viņu apvainojis? Prātoju, vai varētu aizsūtīt viņam Bredona atnesto zelta gredzenu un kartīti. Tomēr, ja Alverons ir nolēmis pārbaudīt manu pacietību, tā būtu rupja kļūda.

Bet mana pacietība gāja uz beigām. Biju ieradies šeit, lai iegūtu pat­ronu vai vismaz kādu palīdzību savos Amira meklējumos. Bet līdz šim es par maera dienestā pavadīto laiku biju ieguvis tikai plakani nosēdētu dibenu. Ja man nebūtu bijis Bredona sabiedrības, es noteikti vārītos neapvaldītās dusmās.

Vēl ļaunāk bija tas, ka mana lauta un Dennas brīnišķais futrālis jau pēc divām dienām draudēja kļūt par cita cilvēka īpašumu. Biju cerējis, ka līdz šim laikam būšu pietiekami iemantojis maera labvēlību, lai uzdrīkstētos palūgt viņam naudu lautas izpirkšanai no lombarda. Biju vēlējies, lai viņš būtu mans parādnieks, nevis otrādi. Līdzko jūs esat parādā kādam aristokrātam, kļūst apbrīnojami grūti no parāda atbrīvoties.

Bet, ja Alverona klusēšana liecināja par attieksmi pret mani, es acīm­redzot biju tālu no viņa labvēlības. Pārcilāju atmiņā mūsu pēdējo sarunu, pūlēdamies atcerēties, vai esmu pateicis kaut ko tādu, kas viņu apvai­notu.

Biju izvilcis no atvilktnes kartīti un centos izdomāt pieklājīgu veidu, kā palūgt maeram naudu, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens. Nodo­māju, ka zēns man agrāk nekā parasti atnesis pusdienas, un uzsaucu, lai viņš atstāj tās uz galda.

Iestājās zīmīgs klusums, kas izrāva mani no domām. Aizsteidzos no durvīm un pārsteigts ieraudzīju aiz sliekšņa stāvam maera kambarsulaini Steipsu. Līdz šim maera aicinājumu vienmēr bija atnesis izsūtāmais zēns.

-     Maers vēlas jūs redzēt, viņš teica. Ievēroju, ka kambarsulainis izskatās neparasti noguris. Zem acīm viņam stiepās tumši loki, it kā viņš nebūtu pietiekami izgulējies.

-    Dārzā?

-    Viņa istabās, Steipss atbildēja. Es jūs aizvedīšu.

Ja varēja ticēt galma tenkotājiem, Alverons reti pieņēma apmeklētā­jus savās istabās. Sekoju Steipsam, juzdams nevilšu atvieglojumu. Pats grūtākais bija sēdēt un gaidīt.

*    * *

Alverons sēdēja savā lielajā pēļu gultā, balstīdams muguru uz spilve­niem. Viņš izskatījās bālāks un vājāks nekā pēdējā reizē, kad biju viņu redzējis. Viņa acis joprojām bija skaidras un vērīgas, bet šodien tajās jautās vēl kaut kas tādas kā skarbas emocijas.

Viņš pamāja uz tuvāko krēslu. Nāc, Kvout! Sēdies! Ari viņa balss izklausījās vārgāka, tomēr nebija zaudējusi pavēlošo intonāciju. Apsēdos pie viņa gultas, juzdams, ka šis nav īstais bridis, lai pateiktos par šo privilēģiju.

-     Vai tu zini, cik vecs es esmu, Kvout? viņš bez jebkāda ievada jautāja.

-    Nē, jūsu gaišība.

-    Kāds ir tavs minējums? Cik gadu tu man dod? Es atkal redzēju viņa acīs uzzibam skarbās emocijas: tās bija dusmas. Lēnas, gruzdošas dusmas kā karstas ogles zem plānas pelnu kārtas.

Domām riņķojot galvā, es centos izdomāt vispiemērotāko atbildi. Negribēju riskēt un viņu apvainot, taču zināju, ka glaimi maeru kaitina, ja vien tie nav izteikti pietiekami izsmalcinātos un prasmīgos vārdos.

Atlika pēdējais glābiņš. Atklātība. Piecdesmit vienu, jūsu gaišība. Varbūt piecdesmit divus.

Alverons lēni pamāja ar galvu, un viņa dusmas šķita atkāpjamies kā pērkons pamalē. Nekad nejautā jaunam cilvēkam, cik tev gadu! Man ir četrdesmit, un nākamā dzimšanas diena būs pēc desmit dienām. Bet tev taisnība: es izskatos vismaz piecdesmit gadu vecs. Dažs pat varētu teikt, ka tu centies būt pretimnākošs. Viņa plaukstas izklaidīgi noglauda gultas pārsegu. Briesmīgi ir novecot agrāk par savu laiku.

Maers sastinga un sāpīgi saviebās. Pēc brīža sāpes pārgāja, un viņš dziļi ievilka elpu. Viņa seju pārklāja plāna sviedru kārtiņa. Es nezinu, cik ilgi spēšu runāt ar tevi. Šodien nejūtos īsti labi.

Es piecēlos. Vai pasaukt Kaudiku, jūsu gaišība?

-    Nē! viņš izgrūda. Sēdi!

Es apsēdos.

-    Šī nolādētā slimība man ir uzkritusi pēdējā mēneša laikā. Piesvie­dusi man gadus un likusi tos sajust. Esmu aizvadījis mūžu, gādājot par savu zemi, taču vienā ziņā esmu bijis nevērīgs. Man nav ģimenes un nav mantinieka.

-    Vai jūsu gaišība grasās ņemt sievu?

Viņš saguma un atlaidās spilvenos. Tātad beidzot ir sākušās valo­das?

-    Nē, jūsu gaišība. Es to nojautu no dažiem jūsu izteikumiem mūsu sarunu laikā.

Maers vērīgi paskatījās uz mani. Patiešām? Tas bija tikai minējums, nevis baumas?

-     Patiešām, jūsu gaišība. Baumu, protams, netrūkst vesels galma vezums, ja drīkstu tā izteikties.

-     “Galma vezums”. Tas ir labi teikts. Viņš vārgi pasmaidīja.

-    Bet lielākā daļa no tām ir saistītas ar kādu mīklainu atbraucēju no rietumiem. Sēdēdams mazliet paklanījos. Par laulībām netiek runāts. Visi uzskata jūs par pasaules izcilāko vecpuisi.

-    Ak tā! Alverona seja pauda atvieglojumu. Kādreiz tā bija gan. Kad biju jaunāks, tēvs mēģināja mani apprecināt. Toreiz es neparko ne­gribēju ņemt sievu. Tas ir vēl viens trūkums, kas piemīt varai. Ja tās ir pārāk daudz, cilvēki neuzdrošinās norādīt uz tavām kļūdām. Vara reizēm var būt itin briesmīga.

-    To es varu iedomāties, jūsu gaišība.

-    11 atņem izvēles iespējas, viņš teica. Tā dod cilvēkam zināmas izdevības, bet tajā pašā laikā atņem citas iespējas. Maigi izsakoties, mans stāvoklis ir grūts.

Savā neilgās dzīves gaitā es pārāk bieži biju cietis izsalkumu, lai spētu just līdzi aristokrātu likstām. Taču maers, gulēdams savā gultā, izskatījās tik bāls un vārgs, ka manī itin neviļus iezibējās līdzjūtības dzirksts. Par kādu stāvokli ir runa, jūsu gaišība?

Alverons mēģināja izslieties spilvenos taisni. Ja man jāprecas, tad otrai pusei jābūt piemērotai. No ģimenes ar tikpat labu stāvokli kā manē­jais. Un tas nav viss… tās nedrīkst būt tikai laulības dzimtu savienībai. Meitenei jābūt pietiekami jaunai, lai… Viņš sausi nokrekšķinājās. Lai viņa spētu radīt mantinieku. Iespējams, vairākus. Maers paskatījās uz mani. Vai tu sāc saprast manu problēmu?

Es lēni pamāju ar galvu. Pavisam aptuveni, jūsu gaišība. Cik tādu sieviešu ir pieejamas?

-     Nieka saujiņa, Alverons atbildēja, un viņa balsī atkal ieskanējās kaut kas no agrākās dedzības. Bet tā nedrīkst būt neviena no jauna­jām sievietēm, kuras ir karaļa pakļautībā. No tām, par kurām kaulējas un slēdz vienošanos. Mana dzimta ir cīnījusies par savām tiesībām un varu kopš Vintasas dibināšanas laikiem. Es neesmu ar mieru tirgoties ar sasodīto Roderiku, lai tiktu pie labas sievas. Neatdošu viņam ne drusciņu savas varas.

-    Cik sieviešu ir ārpus karaļa pakļautības, jūsu gaišība?

-    Viena. Vārds izskanēja smagi kā svins. Un tas vēl nav ļaunākais. Šī sieviete ir izcila jebkādā nozīmē. No cienījamas ģimenes. Skolota. Jauna. Skaista. Pēdējais vārds, šķiet, izskanēja ar piepūli.

-    Viņu aplido vesels bars iemīlējušos galminieku, stipri jauni vīrieši ar medainu valodu. Tie grib viņu iegūt dažādu iemeslu dēļ godājamā vārda dēļ, zemes dēļ, gudrības dēļ. Maers krietnu brīdi klusēja. Kā viņa izturēsies pret slima, veca vīra uzmanības apliecinājumiem, ja šis vīrs staigā ar spieķi vai vispār nespēj pastaigāt? Alverons sašķobīja lūpas, it kā šiem vārdiem būtu rūgta garša.

-    Bet jūsu stāvoklis taču… es iesāku.

Viņš pacēla roku un vērīgi ieskatījās man sejā. Vai tu gribētu precēt sievieti, ko esi nopircis?

Es nolaidu skatienu. Nē, jūsu gaišība.

-   Es arī ne. Doma, ka vajadzētu izmantot savu stāvokli, lai piedabūtu šo sievieti mani apprecēt, man ir… pretīga.

Brīdi valdīja klusums. Es raudzījos, kā aiz loga divas vāveres dzenā viena otru apkārt lielam oša stumbram. Jūsu gaišība, ja man jāpalīdz jums iemantot šīs dāmas labvēlību… Vēl nepagriezies un nepaskatījies uz maeru, sajutu gaisā strāvojam viņa dusmas. Lūdzu piedošanu, jūsu gaišība! Es pārkāpu robežas.

-     Vai tas ir vēl viens no taviem minējumiem?

-    Jā, jūsu gaišība.

Kādu laiku maers šķita cīnāmies ar sevi. Tad viņš nopūtās, un sasprin­dzinājums telpā atslāba. Man jālūdz piedošana tev. Šīs žņaudzošās sāpes ir padarījušas mani viegli aizkaitināmu, turklāt manā dabā nav apspriest personiskus jautājumus ar svešiniekiem un nepavisam ne likt viņiem nodarboties ar minējumiem. Pasaki, ko tu vēl esi uzminējis! Atļau­jies būt pārdrošs, ja vajadzīgs!

Es uzelpoju mazliet vieglāk. Nojaušu, ka jūs gribat precēt šo sievieti. Galvenokārt, lai pildītu savu pienākumu, bet ari tāpēc, ka jūs viņu mīlat.

Sekoja vēl viens klusuma brīdis, vieglāks par iepriekšējo, tomēr gana saspringts. Mīlestība ir vārds, kuru pārāk bieži lieto nejēgas, viņš lēni sacīja. Nav šaubu, ka šī sieviete ir mīlestības vērta. Un man viņa patīk. Izskatījās, ka maers jūtas neveikli. Tas ir viss, ko varu sacīt. Viņš pagriezās un paskatījās uz mani. Vai varu paļauties uz tavu klusuciešanu?

-    Protams, jūsu gaišība. Bet kādēļ jūs gribat to turēt tādā noslēpumā?

-    Es vēlos rīkoties brīdī, kuru izvēlēšos pats pēc sava prāta. Baumas spiež mūs rīkoties pirms laika un sabojā situāciju, iekams tā ir īsti nobriedusi.

-    Es saprotu. Kā sauc šo dāmu?

-    Meluāna Laklesa. Šo vārdu viņš izrunāja ļoti uzmanīgi. Es pats esmu pārliecinājies, ka tu esi pievilcīgs un ar labām manierēm. Turklāt grāfs Threpe apgalvo, ka tu teicami protot sacerēt un izpildīt dziesmas. Tieši tas man ir vajadzīgs. Vai esi gatavs man šādā nozīmē pakalpot?

Es vilcinājos. Kā tieši jūsu gaišība vēlas mani izmantot?

Viņš neticīgi paskatījās uz mani. Es teiktu, ka tādam teicamam minētājam kā tu tas varētu būt pilnīgi skaidrs.

-    Es zinu, ka jūsu gaišība vēlas aplidot šo dāmu. Bet nezinu, kā. Vai gribat, lai es saceru vēstuli? Uzrakstu viņai dziesmu? Vai lai mēnesnīcā uzrāpjos uz balkona un atstāju puķes pie viņas loga? Lai dejoju ar viņu, slēpdamies aiz maskas un uzdodams jūsu vārdu par savējo? Es veltīju viņam bālu smaidu. Nekāds labais dejotājs es neesmu, jūsu gaišība.

Alverons atklāti un sulīgi iesmējās, bet pat cauri jautrajai skaņai es jutu, ka smiešanās viņam sagādā sāpes. Es biju vairāk domājis par pirmajām divām iespējām, maers sacīja un, pievēris plakstiņus, atlaidās spilvenos.

Es saprotoši pamāju ar galvu. Man vajadzēs zināt par viņu kaut ko vairāk, jūsu gaišība. Mēģināt iemantot sievietes uzmanību, viņu nepa­zīstot, būtu liela muļķība.

Alverons gurdi piekrita. Galvenos vilcienos tevi apgaismos Kaudiks. Viņš daudz zina par dzimtu vēsturi. Dzimta ir cilvēka pamatu pamats. Ja gribi aplidot sievieti, tev jāzina, kāda ir viņas izcelsme. Ar rokas mājienu pieaicinājis mani tuvāk, viņš pastiepa man pretī dzelzs gre­dzenu, un paceltā roka manāmi drebēja gaisā. Parādi šo Kaudikam, un viņš zinās, ka tu darbojies manā labā.

Es ātri paņēmu gredzenu. Vai viņš zina, ka jūs grasāties precēties?

-    Nē! Alverons iepleta acis. Nerunā par to ne ar vienu! Izgudro kādu iemeslu saviem jautājumiem! Un atnes man zāles!

Viņš atlaidās pusguļus un aizvēra acis. Promiedams es dzirdēju viņu vārgā balsī runājam: Dažreiz to nedod apzināti, dažreiz to nedod lab­prātīgi. Un tomēr… visu nosaka vara.

-    Jā, jūsu gaišība, es sacīju, bet, pirms izgāju no istabas, Alverons jau bija ieslīdzis drudžainā miegā.

IZIEDAMS N0 maera istabām, brīdi domāju, vai pasaukt izsūtāmo zēnu, lai tas taisnā ceļā aiznestu manu kartīti un gredzenu Kaudikam. Tomēr šo domu es atmetu. Biju ieradies šeit maera uzdevumā. Tas, jādomā, bija pietiekami nopietns iegansts nelielam etiķetes pārkāpumam.

No tenku dzirnavām biju uzzinājis, ka Alverona arkanists ir pastāvīgi dzīvojis galmā jau vairāk nekā divpadsmit gadu. Taču konkrētāk zināju vienīgi to, ka viņš mājo vienā no muižas dienvidu torņiem; pašu cilvēku es nepazinu un nezināju, ko no viņa var gaidīt.

Es pieklauvēju pie masīvajām koka durvīm.

-   Jā, jā! no iekšpuses atskanēja tikko dzirdama balss. Noklikstēja atvilktā bulta, durvis atvērās, un es ieraudzīju kalsnu vīrieti ar garu ērgļa degunu un sprogainiem, melniem matiem. Viņam mugurā bija garš, tumšs tērps, kas mazliet atgādināja maģistra apģērbu. Jā?

-   Gribēju vaicāt, vai drīkstu lūgt brīdi no jūsu laika, ser? es jautāju, izlikdamies tikai mazdrusciņ nervozāks, nekā jutos.

Vīrietis pārlaida man skatienu, nopētīdams manu izsmalcināto ap­ģērbu. Es nebrūvēju mīlas dzērienus. Tādus pakalpojumus tu atradīsi tur, Lejas Severenā. Smagās durvis par puscollu pavirzījās ciet. Bet, ja gribi zināt, labākus panākumus tu gūsi ar dejošanu un rozēm.

-    Esmu šeit cita iemesla dēļ, es aši paskaidroju. Patiesībā divu iemeslu dēļ. Viens attiecas uz maeru, otrs uz mani pašu. Pacēlu plaukstu, atklādams dzelzs gredzenu, uz kura spoži zeltītiem burtiem mirdzēja Alverona vārds.

Durvis apstājās uz vietas. Nu tad nāc iekšā! Kaudiks teica.

Viņa istaba izskatījās pēc nelielas Universitātes, kas koncentrēta vienā telpā. To apgaismoja pazīstamā, sarkanā simpātijas lampu gaisma, pie sienām rindojās grāmatu plaukti, galdi bija apkrauti ar dažādu apveidu stikla traukiem, un tālāk dziļumā es, šķiet, redzēju nelielu krāsni vai cepli, ko pa pusei aizsedza torņa viļņotā siena.

-    Augstais Dievs! es iesaucos, aizsegdams muti ar plaukstu. Vai tas ir pūķis? Norādīju uz milzīgu, izbāztu krokodilu, kas karājās lejup no griestu sijas.

Te jums jāsaprot, ka daži arkanisti sargā savu teritoriju vēl modrāk nekā haizivis, jo sevišķi tie, kuriem izdevies iemantot tik izcilu vietu galmā kā šajā gadījumā. Man nebija ne jausmas, kā Kaudiks varētu izturēties pret jaunu, vēl neizskolotu arkanistu, kurš ieradies viņa teri­torijā, tāpēc nospriedu, ka drošāk būs tēlot patīkama, mazliet neaptēsta kundziņa lomu, kas neliecina par apdraudējumu.

Kaudiks pasmiedamies aizvēra durvis. Nē. Tas ir aligators. Pavisam nekaitīgs, vari man ticēt.

-    Tas nudien mani mazliet nobiedēja, es teicu. Kādai vajadzībai tāds briesmonis kalpo?

-    Gribi atklātu atbildi? Viņš palūkojās augšup. Es patiesībā nezinu. Tas piederēja arkanistam, kurš šeit dzīvoja pirms manis. Šķita nepiedie­nīgi aizmest to projām. Iespaidīgs eksemplārs, vai ne?

Es uzmetu tam nervozu skatienu. Ļoti!

-     Par kādiem iemesliem tu runāji? Viņš norādīja uz lielu, polste­rētu krēslu un pats apsēdās līdzīgā krēslā man pretī. Diemžēl man ir tikai dažas minūtes laika, un tad būs jāveic citi pienākumi. Pirms tiem varu veltīt tev pāris mirkļu… Tas izskanēja kā nepabeigts jautājums.

Redzēju, ka Kaudiks gluži labi zina, kas es esmu: noslēpumainais jaunais cilvēks, ar kuru mēdz satikties maers. Nojautu, ka viņš tikpat dedzīgi kā pārējie tīko uzzināt, kāpēc es esmu Severenā.

-     Mani sauc Kvouts, es teicu. Patiesībā viens no maniem jau­tājumiem ir saistīts ar maera zālēm. Redzēju viņam starp uzacīm ievelkamies mazu aizkaitinājuma rieviņu un steidzos pielabot teikto, pirms viņam radušās nevēlamas domas. Es pirms neilga laika runāju ar maeru. Atļāvos nelielu pauzi, itin kā apliecinādams naivu lepnumu par šo apstākli. Un viņš jautāja, vai pēc sarunas ar jums es varētu aiznest viņam kārtējās zāles.

Rieviņa pazuda. Protams! Kaudiks nepiespiesti atbildēja. Tas man aiztaupīs gājienu līdz viņa istabām. Bet par ko vēl tu gribēji runāt?

-     Redziet, es satraukti paliecos viņam pretī, es pētu Vintasas aristokrātu dzimtu vēsturi. Patiesībā gatavojos rakstīt grāmatu.

-    Ģenealoģiju? Redzēju viņa acīs ievelkamies garlaicības plīvuru.

-    Ai nē! Ģenealoģisku materiālu ir jau pietiekami daudz. Mana doma ir veidot stāstu krājumu saistībā ar izcilākajām dzimtām. Jutos itin lepns par šiem meliem. Tie ne vien pamatotu manu interesi par Meluānas dzimtu, bet arī izskaidrotu, kāpēc es tik daudz laika pavadu kopā ar maeru. Vēsture mēdz būt sausa, bet stāsti patīk visiem.

Kaudiks pamāja ar galvu. Gudra doma! Tā varētu būt interesanta grāmata.

-    Gribu uzrakstīt īsu vēsturisku apskatu par katru dzimtu, tādu kā ievadu turpmākajiem stāstiem. Maers minēja, ka jūs esot autoritāte seno dzimtu jautājumos, un ieteica man jūs apciemot.

Tāda atzinība darīja vēlamo iespaidu, un Kaudiks tikko jaušami piepū­tās. Nezinu gan, vai varu uzskatīt sevi par autoritāti, viņš liekuļotā kautrībā sacīja. Tomēr esmu gluži labs vēsturnieks. Savilcis uzacis augšup, viņš paskatījās uz mani. Tev gan jāsaprot, ka pašas dzimtas droši vien būtu labāks izziņu avots.

-    Tā tas varētu būt, es sacīju, novērsdams skatienu sānis. Taču dzimtas nelabprāt atklāj citiem savus interesantākos stāstus.

Kaudiks plati pasmīnēja. To es varu iedomāties. Smīns nozuda tikpat ātri kā radies. Taču es nezinu nekādus interesantus pastāstus, kas būtu saistīti ar maera dzimtu, viņš nopietni piebilda.

-    Ai, nē, nē, nē! es iesaucos, dedzīgā noliegumā savēcinādams ro­kas. Maers ir īpašs gadījums. Man nenāktu ne prātā… Es aprāvos un neslēpti noriju kamolu kaklā. Es cerēju, ka jūs varēsiet mani apgaismot par Laklesu dzimtu. Par viņiem es zinu ļoti maz.

-   Tiešām? Kaudiks izbrīnījies pārjautāja. Kādreizējo izcilo stāvokli viņi ir zaudējuši, bet, ja runa ir par nostāstiem, tā ir vesela dārgumu krātuve. Viņa skatiens aizklīda tālumā, un viņš vairākas reizes izklaidīgi piesita pirkstus pie lūpām. Kā būtu, ja es pārlaistu acis viņu dzimtas vēsturei un tu rit atnāktu šurp uz garāku sarunu? Maeram tūlīt būs laiks dzert zāles, un to nedrīkst novilcināt.

Piecēlies kājās, viņš sāka atrotīt piedurknes. Kaut kas man nāk prātā jau tūlīt, ja tev nav nekas pretī, ka es runāšu, maisīdams maeram zāles.

-    Es nekad neesmu redzējis, kā gatavo zāles! jūsmīgi ieteicos. Ja vien tas nenovērš jūsu uzmanību…

-    Nepavisam ne. Es tās varētu pagatavot kaut miegā. Kaudiks pie­gāja pie darba galda un aizdedzināja divas sveces, kas iedegās ar zilu liesmu. Uzklāju sejai bijības un apbrīna masku, kaut gan zināju, ka tā ir tīrā izrādīšanās.

Kaudiks iebēra nelielā svaru kausā drusciņu kaltētu lapu un tās no­svēra. Vai tev būs iebildumi, ja savos pētījumos tu sastapsies ari ar baumām?

-    Ja tās būs interesantas, tad ne.

Kādu laiku Kaudiks klusēja, rūpīgi nomērodams stikla pudelītē ielieta dzidra šķidruma daudzumu. Cik man zināms, Laklesiem pieder dzim­tas īpašums. Labi, ne gluži dzimtas īpašums vārda tiešajā nozīmē, bet kaut kas ļoti sens, kaut kas tāds, kas saistīts ar viņu dzimtas sākumu.

-    Tur nav nekā neparasta. Senajām dzimtām bieži pieder svarīgs dzimtas mantojums.

-    Kuš! Kaudiks mani ērcīgi pārtrauca. Tur ir daudz vairāk. Viņš ielēja šķidrumu lēzenā svina bļodiņā, kurai ārpusē bija rupjām zīmēm iegravēti simboli. Maisījums burbuļoja un šņāca, raidīdams gaisā savādu, mazliet sīvu smaku.

Kaudiks pārlēja bļodiņas saturu pannā virs sveču liesmām. Viņš tam pievienoja izkaltētu lapu, kaut kādu šķipsniņu un rūpīgi nomērītu baltu pulveri. Tad viņš pielēja kādu šķidrumu, manuprāt, parastu ūdeni, visu samaisīja un caur filtru ielēja caurspīdīgā stikla pudelītē, kuru aizdarīja ar korķi.

Kaudiks pacēla to man pretī, ļaudams apskatīt iznākumu. Pudelītē bija dzidrs dzintarkrāsas šķidrums ar viegli iezaļganu nokrāsu. Te būs! Atgādini, ka viņam jāizdzer viss.

Paņēmu silto pudelīti. Kas tas bija par dzimtas mantojumu?

Kaudiks noskaloja rokas porcelāna bļodā un nopurināja tās, lai nožā­vētu. Esmu dzirdējis, ka Laklesu īpašumu senākajā daļā, viņu senču zemes senākajā daļā, esot kādas slepenas durvis. Durvis bez roktura un eņģēm. Viņš vēroja mani, gribēdams redzēt, vai es uzmanīgi sekoju viņa stāstam. 1as nekādi neesot iespējams atvērt. Tās esot aizslēgtas, bet tajā pašā laikā tām neesot slēdzenes. Un neviens nezina, kas atrodas otrā pusē.

Kaudiks pamāja uz pudelīti manā rokā. Tagad ej un aiznes to maeram! Vislabāk būtu, ja viņš to izdzertu vēl siltu. Viņš pavadīja mani līdz durvīm. Noteikti atnāc rit! Kaudika mute savilkās vīpsnā. Es zinu tādu stāstu par Menebriem, ka tavi sarkanie mati kļūs balti!

-     Ā, bet es vienlaikus strādāju tikai pie vienas dzimtas, es teicu, negribēdams ļaut sevi ievilkt bezgalīgā galma tenku purvā. Pats aug­stākais, pie divām. Pašlaik es pētu Alveronus un Laklesus. Nevarēšu tū­līt ķerties vēl pie trešās dzimtas. Es bāli pasmaidīju. Citādi man viss sajuks.

-    Žēl gan, Kaudiks noteica. Redzi, es diezgan daudz ceļoju. Dau­dzi aristokrāti ļoti labprāt grib uzņemt maera arkanistu savās mājās. Viņš uzmeta man viltīgu skatienu. Tādējādi man rodas iespēja uzzināt dažādus interesantus faktus. Viņš atvēra durvis. Padomā par to! Un iegriezies rit atkal! Vismaz par Laklesiem es varēšu pastāstīt vēl šo to.

Pudelīte vēl nebija atdzisusi, kad es jau klauvēju pie maera durvīm. Steipss mani ielaida un aizveda uz maera dziļākajām istabām.

Maers Alverons gulēja tādā pašā stāvoklī, kādā biju viņu atstājis. Kad Steipss aiz manis aizvēra durvis, maers atvēra vienu aci un ar vārgu rokas mājienu aicināja mani tuvāk. Tu nesteidzīgi baudīji savu laiku.

-    Jūsu gaišība, es…

Viņš pamāja vēlreiz, un šoreiz kustība bija nepacietīgāka. Dod man zāles! viņš piesmakušā balsī teica. Un ej projām! Es esmu noguris.

-    Diemžēl man jāsaka kaut kas ļoti svarīgs, jūsu gaišība.

Alverons atvēra abas acis, un tajās gruzdēja dusmas. Kas? viņš pikti izgrūda.

Piegāju pie gultas un pieliecos viņam tuvāk. Pirms maers paguva pārmest man nepiedienību, es pačukstēju: Jūsu gaišība, Kaudiks dod jums indi!

PĒC MANIEM vārdiem maera acis plati iepletās, tad atkal savilkās šauras. Pat slimības nevarībā Alverona prāts darbojās asi. Tu darīji pareizi, ka runāji klusu un man pie auss, viņš teica. Tu esi sācis bīstamu spēli. Tomēr runā, es tevi uzklausīšu!

-Jūsu gaišība, man ir aizdomas, ka Threpe savā vēstulē nepieminēja divus apstākļus: ka es mācos Universitātē un esmu mūziķis.

Blāvais skatiens maera acīs neliecināja, ka viņš par to būtu dzirdējis.

-    Kurā universitātē? viņš noprasīja.

-    Tajā Universitātē, jūsu gaišība, es atbildēju. Esmu Arkanuma loceklis.

Alverons sarauca pieri. Tam tu esi krietni par jaunu. Un kāpēc lai Threpe nebūtu to pieminējis?

-   Jūs nemeklējāt arkanistu, gaišība. Un šeit, tik tālu uz austrumiem, valda noliedzoša attieksme pret tāda veida studijām. Tas bija patiesī­bai tuvākais izteikums, kādu varēju atļauties, un patiesība bija tāda, ka vintasieši ir līdz stulbumam māņticīgi.

Maers lēni samirkšķināja plakstiņus, un viņa sejas izteiksme kļuva skarbāka. Nu labi! viņš teica. Ja tu esi tas, par ko uzdodies, tad parādi kaut ko no maģijas!

-     Es esmu arkanists, kas vēl mācās, jūsu gaišība. Bet, ja vēlaties redzēt kādu maģiju… Es paskatījos uz trim lampām pie istabas sienām, nolaizīju pirkstus, koncentrējos un nodzēsu sveci, kas dega uz Alverona naktsskapīša.

Istaba satumsa, un es dzirdēju, kā viņš satrūcies ievelk elpu. Izvilku savu sudraba gredzenu, un pēc brīža tas sāka mirdzēt ar zilgani sud­rabainu gaismu. Manas rokas kļuva aukstas, jo mans vienīgais siltuma avots bija paša ķermenis.

-    Pietiks! maers teica. Ja viņš bija satraucies, tad balss to neļāva manīt.

Pārgājis pāri istabai, es atvēru aizslēģotos logus. Istabā ielija saules gaisma. Uzvēdīja tikko jaušama mēnesspuķu smarža, atskanēja putna treļļi. Es vienmēr esmu pārliecinājies, ka svaigs gaiss ir labvēlīgs jebkā­dām miesas kaitēm, kaut ari daudzi tam nepiekrīt. Uzsmaidīju viņam.

Viņš neatbildēja manam smaidam. Jā, jā. Tu esi ļoti gudrs. Nāc šurp un apsēdies! Darīju, kā teikts, un novietoju krēslu blakus viņa gultai. Un tagad paskaidro to, ko teici!

-    Es sacīju Kaudikam, ka strādāju pie stāstu krājuma par dižciltīga­jam dzimtām, es teicu. Tas ir ērts iegansts, turklāt ticami izskaidro, kāpēc es pavadu laiku ar jums.

Maera seja joprojām bija drūma. Redzēju, ka viņa acis aizmiglo sāpes, gluži kā mākonis, kas aizgājis priekšā saulei. Apliecinājums, ka tu esi prasmīgs melis, nebūt nenozīmē, ka esmu gatavs tev uzticēties.

Jutu, ka man pakrūtē briest salts kamols. Biju cerējis, ka maers vieglāk pieņems patiesību. Tieši tā, jūsu gaišība, es meloju viņam un stāstu patiesību jums. Tā kā viņš noturēja mani par parastu dīku kundziņu, tad mierīgi ļāva man skatīties, kā viņš gatavo jums domātās zāles. Es pacēlu dzintarkrāsas pudelīti. Saules gaisma atdūrās stiklā, veidojot varavīks­nes.

Alverons nepakustējās. Viņa allaž dzidrās acis aizmigloja neizpratne un sāpes. Es prasu pierādījumu, bet tu saceri stāstiņus. Kaudiks man ir uzticīgi kalpojis jau divpadsmit gadu. Tomēr es pārdomāšu, ko tu teici. Maera tonis lika saprast, ka šis pārdomas būs īsas un man nelabvēlīgas. Viņš pastiepa roku pēc pudelītes.

Jutu sevi uzzibam dusmu dzirksti. Tā mazināja saltās bailes, kas brieda man pakrūtē. Jūsu gaišība grib pierādījumu?

-    Es gribu savas zāles! viņš atcirta. Un gribu gulēt. Lūdzu…

-    Jūsu gaišība, es varu…

-     Kā tu uzdrošinies mani pārtraukt? Alverons pūlējās uzslieties gultā sēdus, un viņa balsi kūsāja niknums. Tu atļaujies pārāk daudz! Ej projām, un es padomāšu, vai turpmāk vēl izmantot tavus pakalpo­jumus! Dusmās drebēdams, viņš joprojām stiepa roku pēc pudelītes.

Bridi iestājās klusums. Es pastiepu pudelīti, bet, pirms viņš to paguva satvert, teicu: Jūs nesen vēmāt. Baltu, pienīgu šķidrumu.

Sasprindzinājums gaisā jūtami pastiprinājās, bet pēc maniem vār­diem maers palika nekustīgi sēžam. Mēle jums šķiet piebriedusi un smaga. Jums mutē ir sausums un savāda, sīva garša. Kopš neilga laika jūs jūtat slimīgu tieksmi pēc saldumiem, pēc cukura. Nakti jūs pamostaties un jūtat, ka nespējat pakustēties un parunāt. Jūs jūtaties paralizēts, jūs moka graizes un neizprotama panika.

Kamēr es runāju, maera roka lēni atrāvās no pudelītes. Viņa seja vairs nebija nobālusi un saniknota. Viņš izskatījās nedrošs, gandrīz izbijies, tomēr viņa acis atkal bija kļuvušas dzidras, it kā bailes būtu pamodi­nājušas snaudošu piesardzību.

-   To tu uzzināji no Kaudika, maers teica, taču viņa balss nepavisam neskanēja pārliecinoši.

-    Vai Kaudiks pārrunātu jūsu slimības izpausmes ar svešu cilvēku? es uzsvērti atjautāju. Man rūp jūsu dzīvība, gaišība. Ja man jāgrēko pret piedienību, lai jūs glābtu, esmu gatavs to darīt. Ļaujiet man divas minūtes runāt, un jūs dzirdēsiet pierādījumus.

Alverons lēni pamāja ar galvu.

-    Neapgalvošu, ka konkrēti zinu, kas šis ir par maisījumu. Es pamāju uz pudelīti. Bet galvenais indētājs ir svins. Tas rada kustību ierobežo­jumus, sāpes muskuļos un iekšējos orgānos. Izraisa vemšanu un para­līzi.

-    Man nekādas paralīzes nav bijis.

-    Hmm… Es pārlaidu viņam vērtējošu skatienu. Tad jums ir vei­cies. Bet šajā šķidrumā ir ne tikai svins. Mans minējums ir tāds, ka tas satur lielu devu ofala, kas pats par sevi nav inde.

-    Kas tad tas ir?

-    Drīzāk zāles vai narkotiska viela.

-    Nu, kas tad īsti? maers neiecietīgi izmeta. Inde vai zāles?

-    Vai jūsu gaišībai ir gadījies lietot opija tinktūru?

-    Reiz, kad biju jaunāks un salauzu kāju, man to deva, lai remdētu sāpes un es varētu gulēt.

-   Ofals ir līdzīgas zāles, bet parasti no tā cenšas vairīties, jo tas izraisa spēcīgu atkarību. Es brīdi klusēju. To sauc arī par dennera sveķiem.

To dzirdēdams, maers mazliet nobāla, un tajā brīdī viņa acis kļuva gandrīz pilnīgi skaidras. Par saldummāniem bija dzirdējis ikviens.

-     Man ir aizdomas, ka viņš to pievienoja, redzēdams, ka jūs zāles lietojat neregulāri, es teicu. Ofals liktu jums tiekties pēc tām un vien­laikus mazinātu sāpes. Tas izskaidro arī to, kāpēc jums ir liela vēlēšanās pēc cukura un saldumiem un kāpēc jums rādās murgaini sapņi. Ko viņš vēl tur ir pievienojis? es prātoju pie sevis. Droši vien kaļas sakni vai mannumu, lai vemšana nebūtu pārāk bieži. Gudri darīts. Briesmīgi un gudri.

-   Nemaz tik gudri nav. Maers greizi pasmaidīja. Viņam neizdevās mani nogalināt.

Bridi vilcinājies, es nolēmu pateikt viņam patiesību. Nogalināt bū­tu bijis vienkārši, jūsu gaišība. Viņš bez pūlēm varēja izšķīdināt šajā pudelītē tik daudz svina, lai jūs nomirtu. Pacēlu pudelīti pret gaismu.

-     Bet nomērīt īsto devu, lai jūs kļūtu slims, tomēr nemirtu un nebūtu paralizēts, tas gan ir grūti.

-    Kāpēc? Kāda jēga mani indēt, ja negrib nogalināt?

-    Šo miklu atminēt jūsu gaišībai būs vieglāk nekā man. Jūs labāk pārzināt politiku, kas te iesaistīta.

-    Kāpēc mani vispār jāindē? Maers izskatījās patiesi apjucis. Es viņam bagātīgi maksāju! Viņš ir augsti atzīts galma loceklis. Viņam ir atļauts brīvi darīt citus darbus un ceļot, kad viņš to vēlas. Viņš te ir nodzīvojis divpadsmit gadu. Kāpēc tieši tagad? Alverons papurināja galvu. Es tev saku, tur nav nekādas jēgas!

-    Naudas dēļ? es ierosināju. Mēdz teikt, ka ikvienam cilvēkam esot sava cena.

Maers joprojām purināja galvu. Pēkšņi viņš paskatījās augšup. Nē! Es nupat kaut ko atcerējos. Es saslimu krietnu laiku pirms tam, kad Kaudiks sāka mani ārstēt. Viņš brīdi kavējās domās. Jā, tā bija. Vērsos pie viņa un jautāju, vai viņš var izārstēt manu slimību. Tie simptomi, kurus tu minēji, parādījās vairākus mēnešus pēc tam, kad viņš bija sācis mani ārstēt. Tas nevarēja būt viņš.

-    Svins mazās devās iedarbojas lēni, jūsu gaišība. Ja viņš gribētu jūs saindēt, diez vai viņam būtu izdevīgi, lai jūs sāktu vemt desmit minūtes pēc viņa doto zāļu ieņemšanas. Piepeši atcerējos, ar ko runāju. Es neizteicos, kā pienākas, jūsu gaišība. Lūdzu piedošanu!

Viņš stīvi pamāja, pieņemdams manu atvainošanos. Tavs teiktais izklausās pārāk pamatots, lai es tam nepievērstu uzmanību. Un tomēr es nespēju ticēt, ka Kaudiks būtu uz to spējīgs.

-    Mēs varam to pārbaudīt, jūsu gaišība.

Viņš paskatījās uz mani. Kādā veidā?

-    Lieciet, lai uz jūsu istabām atnes pusduci putnu. Zeltknābīši būtu vispiemērotākie.

-    Zeltknābīši?

-    Sīki, spilgti putniņi ar dzeltenām un sarkanām spalvām. Parādīju ar pirkstiem apmēram divu collu garumu. Jūsu dārzos to ir ļoti daudz. Tie dzer nektāru no jūsu mēnesspuķēm.

-    Ā! Mēs tos saucam par trillīšiem.

-     Sajauksim jūsu zāles ar nektāru, ko viņi dzer, un paskatīsimies, kas notiks.

Maera seja satumsa. Ja svins, kā tu saki, iedarbojas lēnām, vaja­dzētu vairākus mēnešus. Es neesmu ar mieru iztikt bez zālēm vairākus mēnešus tavu nepamatoto iedomu dēļ! Jutu, ka viņa balsī ielaužas tikko apslāpētas, kvēlošas dusmas.

-    Putnu svars ir krietni mazāks par jūsējo, gaišība, tāpēc vielmaiņa viņiem ir daudz ātrāka. Rezultātiem jābūt redzamiem dienas vai pāris dienu laikā. Tā es cerēju.

Šķita, ka Alverons apsver šo domu. Nu labi! viņš teica, paņem­dams no naktsskapīša zvaniņu.

Pirms viņš paguva to pašķindināt, es ātri ierunājos: Vai drīkstu lūgt jūsu gaišību izgudrot kādu ieganstu, lai pieprasītu šos putnus? Neliela piesardzība mums nenāktu par ļaunu.

-    Steipsu es pazīstu ļoti sen, maers cieti noteica, un viņa acis bija dzidrākas un asākas nekā jebkad. Es viņam uzticu savu zemi, savu slēdzamo lādi un savu dzīvību. Nekad negribu dzirdēt tavus mājienus, ka viņš varētu nebūt absolūti uzticams. Maera balsī skanēja nelokāma ticība.

Es nodūru acis. Jā, jūsu gaišība.

Alverons piezvanīja, un nepagāja ne dažas sekundes, līdz druknais kambarsulainis atvēra durvis. Jā, ser?

-     Steips, man ļoti pietrūkst pastaigu dārzā. Vai tu varētu sagādāt man pusduci trillīšu?

-    Trillīšu, ser?

-    Jā, maers atbildēja tādā tonī, it kā pasūtītu pusdienas. Tie ir ļoti jauki putniņi. Domāju, ka viņu dziesmas man palīdzēs aizmigt.

-   Paskatīšos, ko varu darīt, ser. Iziedams pa durvīm, Steipss uzmeta man naidīgu skatienu.

Kad durvis bija aizvērušās, es paskatījos uz maeru. Vai drīkstu jautāt, kāpēc jūs tā teicāt, gaišība?

-     Lai aiztaupītu viņam vajadzību melot. Viņam uz to nav ķēriena. Un tavos vārdos bija zināma gudrība. Piesardzība vienmēr ir gudrības ierocis. Redzēju, ka Alverona seju klāj plāna sviedru kārtiņa.

-    Ja nemaldos, jūsu gaišība, šī nakts jums būs grūta.

-              Visas manas naktis pēdējā laikā ir grūtas, viņš rūgti atteica.

-    Kāpēc lai šī būtu sliktāka par iepriekšējo?

-    Ofala dēļ, jūsu gaišība. Jūsu organisms to pieprasa. Pēc divām die­nām ļaunākajam vajadzētu būt pāri, bet pirms tam jums būs jāpacieš diezgan lielas neērtības.

-    Izsakies skaidri!

-    Būs sāpes žokļos un galvā, svīšana, slikta dūša, krampji un spaz­mas, it sevišķi kājās un krustos. Jums var zust kontrole pār vēdera izeju un palaikam uznākt spēcīgu slāpju un vemšanas lēkmes. Es pievērsu skatienu plaukstām. Piedodiet, jūsu gaišība!

Alverona sejas izteiksme, manam aprakstam turpinoties, bija kļuvusi arvien saspringtāka, tomēr viņš augstsirdīgi pamāja ar galvu. Labāk ir, ja es zinu.

-    Ir dažas iespējas, kā padarīt to visu mazliet ciešamāku, jūsu gaišība.

Viņa seja mazliet atplauka. Kādas?

-    Piemēram, opija tinktūra. Tā mazdrusciņ pieklusina organisma pra­sību pēc ofala. Un vēl daži līdzekļi. Nosaukumi nav svarīgi. Es varu tos pievienot jūsu tējai. Cita problēma ir tā, ka jūsu ķermenī joprojām ir daudz svina, kas pats no sevis nekur nepazudīs.

Šķita, ka tas viņu uztrauc vairāk nekā viss, ko biju teicis iepriekš.

Vai tas neizies dabiskā ceļā?

Es papurināju galvu. Metāli ir viltīgas indes. Tie paliek un uzkrājas organismā. Svinu var izsūkt tikai īpašā veidā.

Maera skatiens satumsa. Izsūkt? Nolādēts, es neciešu dēles!

-    Tas bija tikai tāds teiciens, jūsu gaišība. Mūsu laikos dēles izmanto vienīgi tumsoņi un šarlatāni. Svins no organisma ir jāizvelk. Domāju, vai atklāt viņam patiesību, proti, to, ka viņš nekad no tā pilnībā netiks vaļā, tomēr nolēmu paturēt šo ziņu pie sevis.

-    Vai tu vari to izdarīt?

Es krietnu brīdi domāju. Šķiet, ka pašreizējā stāvoklī varu dot vis­vairāk cerību, jūsu gaišība. Mēs atrodamies tālu no Universitātes. Esmu pārliecināts, ka diez vai pat katram desmitajam šejienes ārstam ir atbils­toša izglītība, un kas zina, varbūt daži no viņiem ir pazīstami ar Kaudiku. Vēl brīdi kavējos domās, tad papurināju galvu. Varu iedomāties apmēram piecdesmit cilvēkus, kuri šim darbam būtu piemērotāki par mani, taču viņi ir tūkstoš jūdžu tālumā.

-    Es cienu tavu atklātību.

-    Gandrīz visu vajadzīgo es droši vien atrastu Lejas Severenā. Taču… Es apklusu, cerēdams, ka maers sapratīs manas slēptās domas un aiz­taupīs neērto lūgumu pēc naudas.

Viņš neizteiksmīgu skatienu lūkojās manī. Taču?

-     Man vajadzēs naudu, jūsu gaišība. To, kas jums vajadzīgs, nebūs viegli sagādāt.

-     A, protams! Alverons izvilka maku un pasniedza to man. Mani izbrīnīja atklājums, ka maers glabā vismaz vienu pilnu naudas maku rokas stiepiena attālumā turpat gultā. Neviļus atcerējos savus daiļrunī­gos runas plūdus pirms daudziem gadiem Tarbeanas drēbnieka darbnīcā. Ko es biju viņam teicis? Džentlmenim naudas maks vienmēr jātur pie rokas. Apspiedu spējus smieklus, kas būtu pavisam nevietā.

Pēc īsa brīža atgriezās Steipss. Apliecinādams apbrīnojamu atjautību, viņš iestūma istabā skapja lieluma krātiņu uz riteņiem, kurā lidinājās ducis zeltknābīšu.

-     Nudien, Steips! maers iesaucās, skatīdamies uz smalkā režģa sprostu. Tu esi pārspējis pats sevi!

-    Kur vēlaties, lai es to novietoju, ser?

-    Pagaidām atstāj tepat! Ja vajadzēs, Kvouts to pārbīdīs.

Steipss izskatījās mazliet aizskarts. Man nebūtu grūti.

-     Es zinu, ka tu labprāt to darītu, Steips. Bet pašlaik es gribu, lai tu man atnes krūzi ar svaigu ābolu sulu. Domāju, ka tā man palīdzēs nomierināt māgu.

-     Protams. Steipss atkal aizsteidzās projām, aizvērdams durvis aiz sevis.

Līdzko bijām palikuši divatā, es piegāju pie krātiņa. Mazie, krāšņie putni lidinājās no paliktņa uz paliktni ar tādu ašumu, ka gaisu piestrāvoja spilgtas svītras. Skaistuļi, dzirdēju maeru domīgi sakām.

-    Man viņi bērnībā ļoti patika. Toreiz es domāju: kas nekait visu dienu ēst vienīgi cukuru!

Sprosta ārpusē bija piestiprināti trīs dzirdināmie trauki stikla cau­rulītes ar cukurūdeni. Diviem augšgals bija izveidots sīkas mēnesspuķes formā, trešajam tas atgādināja īrisa ziedu. Teicamas spēļlietiņas aris­tokrātiem. Kurš vēl varētu atļauties katru dienu barot savus mīluļus ar cukuru?

Atskrūvēju dzirdināmos traukus un ielēju katrā trešo daļu no maeram paredzētās pudelītes. Atdevu tukšo pudelīti Alveronam. Ko jūs parasti ar tām darāt?

Viņš to nolika blakus uz naktsgaldiņa.

Kādu laiku es vēroju putnus, un drīz viens no tiem pielidoja pie trauka padzerties. Ja pateiksiet Steipsam, ka gribat barot putnus pats, vai viņš neķersies klāt to ēdienam?

-    Nē. Viņš vienmēr dara tieši to, ko es saku.

-    Labi. Lai putni iztukšo traukus, pirms piepildīsiet tos no jauna. Tā tie saņems precīzāku devu un mēs drīzāk redzēsim rezultātus. Kur lai es novietoju šo sprostu?

Maers pārlaida istabai nogurušu, lēnu skatienu. Aizstum to uz atpūtas istabu un atstāj blakus kumodei! viņš beidzot teica. Tad es no šejienes varēšu to redzēt.

Es uzmanīgi iestūmu krātiņu blakusistabā. Atgriezies redzēju, ka Steipss lej maera glāzē ābolu sulu.

Paklanījos pret Alveronu. Vai drīkstu iet, jūsu gaišība?

Viņš pamāja ar roku, raidīdams mani projām. Steips, Kvouts pēc­pusdienā vēlreiz atnāks šurp. Ved viņu iekšā arī tad, ja esmu aizmidzis.

Steipss pamāja ar galvu un vēlreiz uzmeta man nosodošu skatienu.

-    Varbūt viņš atnesīs man dažas vajadzīgas lietas. Lūdzu, nevienam to nesaki!

-    Ja jums kaut kas ir vajadzīgs…

Alverons gurdi pasmaidīja. Zinu, ka tu par to gādātu, Steips. Es vienkārši gribu šo puiku lietderīgi izmantot. Un man labāk patiktu, ja tu uzturētos tuvumā. Alverons paplikšķināja savam sulainim pa roku, un Steipss šķita nomierināmies. Es klusi izslīdēju no istabas.

*    * *

Mans gājiens uz Lejas Severenu prasīja krietni vairāk laika, nekā tam citkārt būtu vajadzīgs. Kaut gan kavēšanās darīja mani ērcīgu, tā bija nepieciešama. Iedams pa ielu, es pamanīju, ka man neuzkrītoši seko vairāki cilvēki.

Tas mani nepārsteidza. No tā, ko biju uzzinājis maera tenku pār­ņemtajā galmā, spriedu, ka manas gaitas Lejas Severenā noteikti vēros vairāki kalpotāji. Kā jau sacīju, biju izraisījis maera galmā pamatīgu ziņkārību, un jūs nevarat iedomāties, cik tālu spēj iet garlaicības mākti aristokrāti, ja tie nolēmuši bāzt degunu citu darīšanās.

Kaut gan pašas tenkas man nebūt nerūpēja, tām varēja būt liktenīgas sekas. Kā rīkotos Kaudiks, uzzinādams, ka pēc maera apmeklējuma esmu devies iepirkties uz pilsētas aptiekām? Cilvēks, kurš apņēmies saindēt maeru, ne mirkli nevilcinātos izdzēst manu dzīvību kā sveces liesmu.

Tāpēc vispirms, nokļuvis Severenā, es pasūtīju sev pusdienas. Labu, karstu sautējumu un rupju maizi. Man bija bezgala apnicis izsmal­cinātais ēdiens, ko savās pils istabās es allaž saņēmu jau gluži rem­denu.

Pēc tam nopirku divas pudeles, kādas parasti izmanto brendijam. Tad, ērti atlaidies krēslā uz ielas stūra, pusstundu skatījos nelielas ceļojošas trupas izrādi “Spoks un zosu gane”. Tas nebija gluži Edema Rū līmenis, tomēr viņi spēlēja labi. Kad skatītājus apceļoja cepure, tajā iegula dāsna deva no maera maka.

Beidzot nesteidzīgi sameklēju labi apgādātu aptieku. Nervozi un hao­tiski izdarīju dažus pirkumus. Kad biju iegādājies visu, ko vajadzēja, un šo to, ko nevajadzēja, es neveikli apvaicājos aptiekas īpašniekam, ko viņš ieteiktu vīrietim… kuram ir dažas grūtības… guļamistabā.

Aptiekārs nopietni pamāja ar galvu un dziļā nopietnībā ieteica man vairākus līdzekļus. Nopirku pa druskai no katra un daļēji ar draudiem, daļēji ar piekukuļošanu neveikli piekodināju viņam ciest klusu. Kad bei­dzot devos projām, aptiekars izskatījās dziļi aizvainots un aizkaitināts. Ja kāds viņu izjautātu, viņš nevilcinātos pastāstīt visu par rupjo jauno kundziņu, kurš vēlējies ārstēt impotenci. Tiesa, man nebija vēlēšanās pievienot savai reputācijai šādu jaunumu, tomēr tādā gadījumā līdz

Kaudikam diez vai nonāktu vēsts, ka esmu iegādājies opija tinktūru, panātri, biteni un vēl dažas tikpat aizdomīgas zāles.

Visbeidzot es izpirku no lombarda savu lautu, pagūdams izdarīt to veselu dienu pirms noteiktā termiņa. Pēc tam maera maks bija gandrīz iztukšots, taču šis bija mans pēdējais pirkums. Kad devos atpakaļ uz Kraujas pakāji, saule jau tuvojās rietam.

No Lejas Severenas nokļūt Augšas Severenā varēja tikai nedaudzos veidos. Visierastākais ceļš bija divas šauras kāpnes, kas bija izcirstas Kraujas sienā. Tās bija vecas, apdrupušas un vietām šauras, taču neko nemaksāja, tāpēc Lejas Severenas vienkāršie iedzīvotāji tās izvēlējās visbiežāk.

Tiem, kuri nevēlējās mērot divsimt pēdu attālumu pa šaurām kāpnēm, pastāvēja citas iespējas. Divi bijušie Universitātes studenti bija ierīkojuši kravas celtņus. Šie itin gudrie vīri nebija pilntiesīgi arkanisti, tomēr viņi pietiekami labi pārzināja simpātijas prasmes un tehniku, lai spētu veikt šo itin vienmuļo darbu uz lielas koka platformas pārvietot augšup un lejup vezumus un zirgus.

Kājāmgājējiem šāds celtnis maksāja peniju augšup un puspeniju le­jup, tomēr laiku pa laikam pirms došanās ceļā nācās pagaidīt, līdz kāds tirgonis pabeidz savas mantības iekraušanu vai izkraušanu.

Aristokrāti neizmantoja kravas celtņus. Vintasieši aizdomīgi izturējās pret visu, kam varēja būt kaut vai niecīgs sakars ar maģiju, tāpēc viņi izvēlējās zirgu darbinātus pacēlājus. Tos vilka divdesmit zirgi, piejūgti sarežģītai trīšu iekārtai. Zirgu pacēlāji bija mazliet ātrāki, un to izman­tošana maksāja veselu sudraba astotdaļbitu. Apmēram reizi mēnesī kāds piedzēries augstmanis nokrita no pacēlāja un nositās, bet tas tikai vairoja pacēlāju popularitāti un raksturoja klientu loka uzvedību.

Tā kā nauda makā nepiederēja man pašam, es nolēmu izmantot zirgu pacēlājus.

Piebiedrojos četriem kungiem un vienai dāmai, kuri jau stāvēja rindā, sagaidīju lejupslīdošo pacēlāju, pasniedzu plānu sudraba monētu un uzkāpu uz platformas.

Tā atgādināja lielu kasti ar vaļējām malām, ko norobežoja tikai misiņa aizsargstienis. Uz stūriem no vidus stiepās resnas kaņepāju virves, kas mazliet līdzsvaroja platformu, tomēr ikviena enerģiska kustība to sparīgi sašūpoja, izraisot visai neomulīgas sajūtas. Glīti tērpies zēns pavadīja katru braucienu augšup un lejup, ielaida un izlaida braucējus, atvēra vārtus un signalizēja zirgu uzraugiem uz klints, kad jāsāk vilkt virves.

Aristokrātiem, braucot augšup uz Severenu, bija paradums pagriezt pilsētai muguru. Ainavas vērošana bija vienkāršo ļaužu izprieca. Daudz

nebēdādams, ko par mani domās augstmaņi, es nostājos malā pie aizsargstieņa. Celdamies augšup, izjutu pakrūtē dīvainas tirpas.

Vēroju Severenu, kas pletās lejā. Tā bija veca un lepna pilsēta. Augstais akmens mūris tai visapkārt vēstīja par seniem un nedrošiem laikiem.

Tas, ka nocietinājumi tika uzturēti teicamā kārtībā arī šajās mierīgajās dienās, daudz liecināja par maera dabu. Visi trīs vārti bija apsargāti, un katru vakaru pēc saulrieta sargi tos aizslēdza līdz nākamajai dienai.

Celtnim turpinot ceļu, varēju apskatīt Severenas dažādos apgabalus gluži tā, it kā lūkotos kartē. Bagāts rajons ar dārziem un parkiem, visas ēkas būvētas no ķieģeļiem un veciem akmeņiem. Trūcīgs rajons ar šau­rām, līkumotām ieliņām, darvoti jumti un koka lubiņas. Klints pakājē uz akmens iezīmējās melna rēta, vēstīdama par senu ugunsnelaimi, kas piemeklējusi pilsētu un droši vien atstājusi aiz sevis tikai nomelnējušus māju karkasus.

Brauciens beidzās pārlieku drīz. Ļāvu pārējiem izkāpt vispirms un pats tikmēr pārliecos margai, vērodams lejā atstāto pilsētu.

-    Ser! gurdi atgādināja zēns, kas pavadīja celtni. Visiem jāizkāpj!

Es pagriezos, nokāpu no platformas un ieraudzīju gaidītāju rindas

priekšgalā stāvam Dennu.

Biju paguvis tikai pārsteigumā ieplest acis, kad viņa pagriezās un sastapa manu skatienu. Viņas seja iemirdzējās priekā. Izsaukusi manu vārdu, viņa metās man pretī un iekrita manās rokās, pirms biju attapies no samulsuma. Apskāvu viņu un piespiedu vaigu viņai pie auss. Mūsu saskarsme notika viegli un brīvi, it kā šī būtu deja. It kā mēs būtu to izmēģinājuši neskaitāmas reizes. Viņas āda bija maiga un silta.

-    Ko tu šeit dari? Denna jautāja. Viņas sirds dauzījās, un es jutu to sitamies pret savām krūtīm.

Stāvēju mēms un sastindzis, līdz viņa atkāpās soli atpakaļ. Tikai tad j

es pamanīju viņai vaiga augšdaļā vecu zilumu, kas vērtās dzeltenīgs. Ar visu to viņa bija skaistākā būtne, ko biju redzējis pēdējos divos mēnešos tūkstoš jūdžu apkārtnē. Un ko tu šeit dari? es atjautāju.

Denna pasmējās savus sudrabainos smieklus un pieskārās manai ro­kai. Tad viņas skatiens aizklīda man aiz muguras, un skaistā seja sadrūma.

-    Pagaidi! Denna uzsauca zēnam, kas grasījās aizvērt vārtus uz pacēlāju. Man jāpaspēj uz šo braucienu, citādi būšu par vēlu! viņa teica ar tādu kā sāpīgu atvainošanos sejā un pasteidzās man garām, iedama uz platformas pusi. Nāc un uzmeklē mani!

Zēns aizvēra vārtus aiz viņas, un es, noskaņojumam krītoties, noska­tījos, kā celtnis pazūd no skatiena. Kur lai es meklēju? Piegājis tuvāk Kraujas malai, es saliecos, cenzdamies viņu saredzēt.

Denna raudzījās augšup, viņas seja balti iezīmējās uz tumšā fona un mati atgādināja ēnainu mākoni naktī. Otrajā ielā uz ziemeļiem no galvenā ceļa: Skārdnieku ielā!

Tad viņa pazuda krēslā, un pēkšņi es jutos bezgala viens. Stāvēju, joprojām juzdams gaisā ap sevi viņas smaržu, un siltums palēnām aiz­plūda no manām plaukstām. Vēl aizvien jutu viņas pukstošo sirdi, kas dauzījās man pret krūtīm kā krātiņā iesprostots putns.

PĒC CEĻOJUMA uz Severenu es noliku lautu un futrāli savā istabā un, cik aši vien spēdams, steidzos uz Alverona privātajām telpām. Steipss neizskatījās priecīgs, mani ieraugot, tomēr aizveda mani pie maera tikpat pieklājīgi un lietpratīgi kā vienmēr.

Alverons gulēja nekustīgs un nosvīdis, un palagi ap viņu bija savijušies grīstē. Tikai tagad es pamanīju, cik ļoti viņš ir novājējis. Viņa rokas un kājas bija stiegrainas un ādas krāsa kļuvusi bāli zaļgana. Kad iegāju istabā, viņš uzmeta man naidīgu skatienu.

Steipss sakārtoja maera palagus piedienīgāk un palīdzēja viņam uzslieties sēdus, aizlikdams aiz muguras spilvenus. Maers stoiski pacieta šīs rūpes un tad teica: Paldies, Steips! Viņa tonis liecināja, ka sulainis var iet projām, un Steipss aiziedams uzmeta man nepārprotami ne­laipnu skatienu.

Piegāju pie maera gultas un izņēmu no apmetņa kabatām vairākas atnestās lietas. Es dabūju visu, kas vajadzīgs, jūsu gaišība. Tiesa, ne gluži visu, ko biju cerējis. Kā jūs jūtaties?

Viņš uzmeta man skatienu, kas izteica ārkārtīgi daudz. Tev vajadzēja sasodīti ilgu laiku, lai atgrieztos! Kamēr tu biji projām, atnāca Kaudiks.

Centos apspiest bažas, kas sariesās pakrūtē. Un kas notika?

-   Viņš man jautāja, kā es jūtoties, un es teicu taisnību. Viņš ieskatījās man acīs un rīklē un jautāja, vai es esot vēmis. Atbildēju, ka jā, un teicu, ka gribu vēl zāles un lai mani liek mierā. Viņš aizgāja un kaut ko atsūtīja.

Jutu sevī uzbangojam panikas vilni. Vai jūs to izdzērāt?

-    Ja tu vēl ilgāk būtu kavējies projām, es būtu to darījis, un pie velna visus tavus spoku stāstus! Viņš izvilka no spilvena apakšas citu pudelīti. Nesaprotu, kādu ļaunumu tas var nodarīt. Es tikpat jau jūtu, ka mirstu! Viņš nikni iegrūda to man rokā.

-    Ceru, ka spēšu kaut ko vērst par labu, jūsu gaišība. Atcerieties, ka šī nakts būs visgrūtākā. Rītdiena būs nepatīkama. Pēc tam vajadzētu kļūt labāk.

-    Ja es tik ilgi nodzīvošu, viņš izgrūda.

Kaut gan tās bija pazīstamas, sīkumainas slima cilvēka žēlabas, tās tik precīzi atspoguļoja manas domas, ka es jutu pār muguru pārskrienam

saltas tirpas. Iepriekš nebiju iedomājies, ka maers, par spīti maniem pūliņiem, varētu nomirt. Taču tagad, redzēdams viņu tik vārgu, pelēku un drebošu, es aptvēru patiesību: viņš šo nakti patiešām var neizturēt.

-     Vispirms iedzeriet šo, jūsu gaišība! Es izvilku alkoholam pare­dzēto pudeli.

-   Brendijs? Alverons jautāja ar apslāpētu cerību balsī. Es papurināju galvu un izvilku korķi. Paodis to, viņš saviebās un atslīga spilvenos.

-     Pie Dieva zobiem! It kā ar miršanu vēl nebūtu diezgan! Mencu aknu eļļa?

Es nopietni apstiprināju. Ieņemiet divus kārtīgus malkus, jūsu gai­šība! Tas pieder pie jūsu ārstēšanas.

Alverons nepakustējās. Es nekad neesmu spējis dabūt to iekšā, un pēdējā laikā man nāk atpakaļ pat tēja. Neesmu ar mieru ciest elles mocības, to dzerot, lai pēc tam izvemtu atpakaļ.

Es pamāju ar galvu un iebāzu korķi atpakaļ. Iedošu jums kaut ko, kas to apturēs. Uz naktsgaldiņa stāvēja trauks ar ūdeni, un es sāku gatavot viņam tēju.

Alverons nevarīgi pagrieza galvu, lai redzētu, ko es daru. Ko tu liec tur klāt?

-     Līdzekli, kam jāaptur vemšana, un līdzekli, kas palīdzēs izvadīt indi no organisma. Drusciņ opija tinktūras, lai mazinātu tieksmi pēc narkotikas. Pārējais ir tēja. Vai jūsu gaišība dzer to ar cukuru?

-    Parasti nē. Bet šoreiz bez cukura tā droši vien būs visīstākā žurga. Piebēru tējkaroti cukura, samaisīju un sniedzu krūzi Alveronam.

-     Dzer tu vispirms! Alverons pavēlēja. Bāls un drūms viņš cieši raudzījās manī vērīgām, pelēkām acīm. Viņa sejā parādījās atbaidošs smaids.

Es vilcinājos pavisam īsu bridi. Uz jūsu gaišības veselību! es teicu un iedzēru prāvu malku. Saviebies piebēru vēl vienu tējkaroti cukura.

-    Jūsu gaišībai bija taisnība. Tā patiešām ir žurga.

Alverons satvēra krūzi un sāka dzer šķidrumu ašiem, apņēmīgiem malkiem. Atbaidošs draņķis! viņš noteica. Bet labāk nekā nekas. Vai tu zini, cik briesmīgi ir, ja slāpst, bet nevari dzert, jo baidies no vemšanas? Es nenovēlētu to pat sunim!

-     Nesteidzieties izdzert visu uzreiz! es brīdināju. Jūsu māgai vajadzētu norimt dažu minūšu laikā.

Iegāju blakusistabā un ielēju jaunās pudelītes saturu putnu dzirdi­nāmajos traukos. Atvieglots redzēju, ka trillīši joprojām dzer sazāļoto nektāru. Biju bažījies, ka putni no tā varētu vairīties atšķirīgas garšas vai dabiska pašaizsardzības instinkta dēļ.

Raizējos ari par to, ka svins varbūt zeltknābīšiem nav kaitīgs. Raizējos, ka slimības pazīmes tiem var parādīties tikai pēc ilgāka laika, nevis pēc paris dienām. Raizējos, ka maera nepacietība un niknums var vērsties plašumā. Raizējos par viņa slimību. Raizējos, ka visi mani minējumi varbūt ir maldīgi.

Atgriezos maera guļamistabā un redzēju, ka viņš tur klēpī tukšu krūzi. Sagatavoju tādu pašu dzērienu vēlreiz, un viņš to ātri izdzēra. Pēc tam mēs apmēram stundas ceturksni sēdējām klusēdami.

-    Kā jūtaties, jūsu gaišība?

-     Labāk, viņš negribīgi atzina. Saklausīju viņa balsī tādu kā tru­lumu. Daudz labāk.

-     Tas droši vien ir opija iespaids, es sacīju. Bet māgai tagad vajadzētu būt kārtībā. Paņēmu malā atlikto pudeli ar mencu aknu eļļu. Divus kārtīgus malkus, jūsu gaišība!

-     Vai tiešām tas ir vienīgais, kas var līdzēt? viņš jautāja ar rie­bumu balsī.

-    Ja man būtu pieejamas tās aptiekas, kas atrodas Universitātes tu­vumā, es atrastu kaut ko patīkamāku, bet pašreiz tas tiešām ir vienīgais, ko varu ieteikt.

-    Ielej man vēl vienu tēju, lai varu to norīt! Viņš paņēma pudeli, norija divus mazus malciņus un ar atbaidošu sejas izteiksmi atdeva to man atpakaļ.

Es iekšēji nopūtos. Ja dzersiet to maziem malciņiem, tam vajadzēs visu vakaru. Divus kārtīgus malkus, kā jūrnieki dzer lēto viskiju!

Viņš nikni pablenza uz mani. Nerunā ar mani kā ar bērnu!

-     Tad izturieties kā vīrs! es skarbi atbildēju, un viņš apstulbis ap­klusa. Divi malki jāiedzer ik pēc četrām stundām. Līdz rītam pudelei jābūt tukšai.

Maera pelēkās acis savilkās bīstami šauras. Man jāatgādina tev, ar ko tu runā!

-     Es runāju ar slimu cilvēku, kas negrib dzert zāles, bezkaislīgi atbildēju.

Opija notrulinātajās acīs uzzibēja dusmas. Pinte zivju eļļas nav nekādas zāles! viņš iešņācās. Tā ir nejauka un nesaprātīga prasība. Tā nav izpildāma!

Pievērsu viņam iznīcinošu skatienu un izņēmu pudeli no viņa rokas. Acis nenovērsdams, iztukšoju visu pudeles saturu. Cits pēc cita eļļas malki ieplūda manī, mūsu skatieniem nenovēršoties vienam no otra. Redzēju, kā dusmas maera sejā nomaina riebums, kas savukārt pārtop mēmā, derdzīgā bijībā. Es apgriezu pudeli otrādi, pārvilku pirkstu kakla iekšpusei un nolaizīju to tīru.

Izvilku no apmetņa kabatas otru pudeli. Šai vajadzēja būt jūsu rītdienas devai, bet tagad jums tā būs jāizdzer šonakt. Vajadzētu pietikt ar vienu malku ik pēc četrām stundām, ja tā jums ir vieglāk. Pastiepu viņam pudeli, joprojām nenovērsdams skatienu no viņa sejas.

Maers to klusēdams paņēma, iedzēra divus prāvus malkus un drūmā apņēmībā aizkorķēja pudeli. Cīņā ar aristokrātiju lepnums allaž ir labāks ierocis nekā saprāts.

Vēlreiz iebāzu roku vienā no sava krāšņā vīna krāsas apmetņa kaba­tām un izvilku maera gredzenu. Iepriekš aizmirsu jums to atdot, jūsu gaišība. Pastiepu gredzenu viņam.

Alverons pastiepa roku, bet tā apstājās pusceļā. Pagaidām paturi! viņš teica. Šķiet, ka tik daudz esi nopelnījis.

-    Paldies, jūsu gaišība! es sacīju, uzmanīgi saglabādams savaldīgu sejas izteiksmi. Viņš neaicināja mani to nēsāt, tomēr atļauja paturēt gre­dzenu nozīmēja jūtamu soli uz attiecību uzlabošanos. Lai kā man veiktos ar uzmanības apliecinājumiem lēdijai Laklesai, šodien es uz Alveronu biju atstājis nenoliedzamu iespaidu.

Ielēju viņam vēl vienu krūzi tējas un nolēmu izklāstīt pārējos notei­kumus, kamēr neesmu zaudējis viņa uzmanību. Šis trauks jums šonakt jāiztukšo, jūsu gaišība. Bet atcerieties, ka ar to jāiztiek līdz pat rītam. Kad atsūtīsiet ziņu, lai ierodos, es pagatavošu jums jaunu porciju. Šonakt jums jācenšas uzņemt pēc iespējas vairāk šķidruma. Vislabākais būtu piens. Pielieciet tam medu, un to būs vieglāk iedzert.

Alverons piekrita, un es redzēju, ka viņš kļūst miegains. Zinādams, cik grūta nakts paredzama, es viņu vairs netraucēju. Savācis savas lietas, devos ārā no istabas.

Ārpusē pie Alverona istabām gaidīja Steipss. Pateicu viņam, ka maers ir aizmidzis, un piekodināju neizliet sagatavoto tēju, jo viņa gaišība pēc pamošanās vēlēsies to dzert.

Kad gāju projām, Steipss mani pavadīja ar skatienu, ko vairs nevarēja saukt tikai par saltu vai nedraudzīgu. Tas bija naidīgs, pilns indes. Tikai tad, kad biju aiz sevis aizvēris durvis, es aptvēru, kāds šis stāvoklis izskatās viņa acīm. Steipss domāja, ka es cenšos gūt labumu, izmantojot maera vājuma brīdi.

Tādu cilvēku pasaulē netrūkst. Ir daudz ceļojošu ārstu, kas bez sirds­apziņas pārmetumiem izmanto izmisušu slimnieku bailes. Labākais pie­mērs tam ir Panātre, zāļu tirgotājs lugā “Trīs peniji par vēlēšanos”. Tas neapšaubāmi ir viens no maziskākajiem tēliem visā lugā, un pub­lika vienmēr gavilē, kad ceturtajā cēlienā viņš tiek pielikts pie kauna staba.

Domādams par to, es atcerējos, cik maers bija izskatījies nevarīgs un pelēks. Dzīvodams Tarbeanā, biju redzējis, kā veseli jauni cilvēki aiziet bojā, vairs nesaņemdami ofalu, un maers nebija ne jauns, ne vesels.

Ja viņš nomirtu, kurš tiktu uzlūkots par vainīgo? Protams, ne jau Kaudiks, viņa uzticamais padomdevējs. Un ne ari Steipss, iemīļotais sulainis…

Tas būtu es. Par vainīgo visi uzlūkotu mani. Maera stāvoklis bija pasliktinājies drīz pēc manas ierašanās. Steipss, bez šaubām, tūlīt steig­tos pastāstīt, ka esmu pavadījis laiku ar maeru divatā pie viņa slimības gultas. Un vakarā pirms mokošas nakts esmu pagatavojis viņam tēju.

Labākajā gadījumā es izskatītos pēc jauna Panātres. Sliktākajā gadī­jumā pēc nozāļotāja.

Tādas domas riņķoja manā galvā, kamēr gāju atpakaļ uz savām ista­bām. Apstājos tikai vienu reizi, lai izliektos pa kādu no logiem ar skatu uz Lejas Severenu un izvemtu pinti aukstas mencu aknu eļļas.

NĀKAMAJĀ RĪTĀ es devos uz Lejas Severenu jau drīz pēc saules lēkta. Gaidīdams aptiekas atvēršanas laiku, paēdu siltas brokastis kartupeļus ar olām. Pēc tam nopirku vēl divas pudeles ar mencu aknu eļļu un dažas citas lietas, par kurām nebiju iedomājies iepriekšējā dienā.

Pēc tam nostaigāju visā garumā pa Skārdnieku ielu, cerēdams nejauši satikt Dennu, kaut gan rīts bija krietni par agru, lai viņa būtu piecēlusies un izgājusi pastaigā. Apjumtas kulbas un zemnieku rati sacentās par telpu bruģētajās ielās. Uzstājīgi ubagi grozījās rosīgākajos ielu stūros, un veikalu īpašnieki izlika izkārtnes un vēra vaļā logu slēģus.

Skārdnieku ielā es saskaitīju divdesmit trīs viesnīcas un pansijas. Apsvēris, kuras no tām varētu Dennai likties pievilcīgas, piespiedu sevi doties atpakaļ uz maera muižu. Šoreiz izvēlējos kravas celtni daļēji tādēļ, lai mulsinātu tos, kas brauca kopā ar mani, bet daļēji arī tāpēc, ka maera iedotais maks bija jau gandrīz iztukšots.

Tā kā man bija jāsaglabā nevērīga savaldība, es paliku savās istabās, gaidīdams, kad maers atsūtīs kādu man pakaļ. Aizsūtīju savu kartīti un gredzenu Bredonam, un pēc īsa brīža viņš sēdēja man pretī, kareivīgi uzbrukdams man taka spēlē un izklaidēdams mani ar stāstiem.

-    …tā nu maers lika viņu pakarināt pie karātavām. Tieši pie austrumu vārtiem. Tur viņš karājās vairākas dienas kaukdams un lādēdamies. Sauk­dams, ka neesot vainīgs. Apgalvodams, ka tas esot netaisnīgi un viņš pieprasot tiesas prāvu.

Es īsti nespēju noticēt. Pie karātavām?

Bredons nopietni pamāja ar galvu. Pie īstām dzelzs karātavām. Dievs vien zina, kur viņš šajos laikos pamanījās tādas atrast. Izskatījās gluži kā aina no teātra izrādes.

Meklēju vārdus puslīdz neitrālai atbildei. Lai cik smieklīgi tas izklau­sās, es zināju, ka nedrīkstu atklāti kritizēt maeru. Mjā, es novilku.

-     Bandītisms ir briesmīga parādība.

Bredons grasījās nolikt akmentiņu uz spēles galda, taču pārdomāja.

-    Daudzi cilvēki domāja, ka tas ir diezgan… viņš nokremšļojās, …diez­gan nepieņemami. Bet skaļi neviens to neteica, saproti? Tas bija šaušalīgs notikums. Bet cerēto mērķi tas sasniedza.

Beidzot viņš izdomāja, kur novietot akmentiņu, un kādu laiku mēs spēlējām klusēdami.

-    Cik savādi, es teicu. Pirms pāris dienām es nejauši satiku cil­vēku, kurš nezināja, kādu vietu Kaudiks ieņem kopējā ainā.

-    Tas nav nekāds brīnums, Bredons atmeta un ar mājienu norādīja uz spēles galdu. Gredzenu došana un saņemšana ir ļoti līdzīga taka spēlei. No pirmā skata noteikumi šķiet ļoti vienkārši. Kad tie jāievēro darbibā, viss kļūst daudz sarežģītāk. Viņš ar skaļu klikstu pārvietoja akmentiņu, un tumšajās acis zibēja uzjautrinājuma uguntiņas. Patiesibu sakot, es nesen skaidroju šis paražas sarežģītās nianses kādam svešzemniekam, kurš par tām nebija dzirdējis.

-    Tas bija ļoti laipni no jūsu puses, es teicu.

Bredons augstsirdīgi paklanījās. Vienkārši tas šķiet pirmajā brīdī, viņš teica. Barons ir augstāks par baronetu. Taču reizēm jauna nauda ir vērtīgāka par senām asinīm. Reizēm kontrole pār kādu upi ir sva­rīgāka nekā karavīru skaits, ko iespējams raidīt kaujā. Reizēm viens cilvēks faktiski ir vairāk nekā viens cilvēks. Svanisas grāfs savdabīga mantojuma dēļ ir arī Tevnas vikonts. Viens cilvēks, bet divas dažādas politiskas esamības.

Es pasmaidīju. Mana māte reiz stāstīja par kādu pazīstamu vīrieti, kurš bijis saistīts ar padotā zvērestu pats sev, es teicu. Viņam katru gadu pienācās daļa no paša nodokļiem, un jebkāda apdraudējuma gadī­jumā līgumi paredzēja, ka viņš var nodrošināt pats sevi ar tūlītēju un uzticamu militāru atbalstu.

Bredons saprotoši pamāja. Tas notiek biežāk, nekā cilvēki domā, viņš teica. It sevišķi senajās dzimtās. Piemēram, Steipss vienlaikus ieņem dažādas atšķirīgas pakāpes.

-     Steipss? es pārjautāju. Bet viņš taču ir tikai kambarsulainis, vai nav tiesa?

-     Nūjā, Bredons lēni atteica. Tā jau tas ir. Bet viņš nebūt nav tikai kambarsulainis vien. Viņa dzimta ir diezgan sena, taču viņam nav sava titula. Formāli viņš neieņem augstāku vietu kā pavārs. Bet viņam pieder nozīmīgs zemesīpašums. Viņam ir nauda. Un viņš ir maera kam­barsulainis. Viņi ir pazinuši viens otru kopš zēnu gadiem. Visi zina, ka viņš ir Alverona uzticības persona.

Bredona tumšās acis cieši ieskatījās manējās. Kurš uzdrošinātos apvainot tādu cilvēku ar dzelzs gredzenu? Aizej uz viņa istabu, un tu ieraudzīsi patiesību: Steipsa traukā glabājas tikai zelts.

*    * *

Drīz pēc mūsu spēles beigām Bredons atvainojās un piecēlās, aizbildi­nādamies ar kādu neatliekamu norunu. Par laimi, tagad man bija lauta, kas palīdzēja aizpildīt laiku. Kādu laiku nodarbojos ar pārskaņošanu, pārbaudīju grifa daļas un satraucos par tapiņu, kura allaž bija pārāk vaļīga. Es tik ilgi biju šķirts no sava instrumenta, ka tagad mums abiem vajadzēja laiku, lai atkal varētu saprasties.

Ritēja stunda pēc stundas. Attapos izklaidīgi spēlējam “Panātres žēla­bas” un piespiedu sevi rimties. Pienāca un aizgāja dienvidus. Man atnesa pusdienas un aiznesa lietotos traukus. Es vēlreiz uzskaņoju lautu un nospēlēju dažas gammas. Pēc brīža attapos, ka, pats nemanīdams, spē­lēju “Ej projām no pilsētas, skārdniek!”. Tikai tad sapratu, ko manas rokas ir gribējušas pateikt. Ja maers joprojām būtu dzīvs, viņš līdz šim laikam būtu jau devis ziņu un aicinājis mani pie sevis.

Ļāvu lautai apklust un sāku saspringti domāt. Man jāsteidzas projām! Tūlīt pat. Steipss bija redzējis, kā es atnesu maeram zāles. Man varēja piedēvēt pat to, ka esmu mainījis Kaudika iedotās pudelītes saturu.

Aptverdams savu bezpalīdzīgo stāvokli, jutu, ka mani pārņem lēnas, žņaudzošas bailes. Es pietiekami labi nepārzināju maera īpašumus, lai spētu prasmīgi aizbēgt. Šorīt ceļā uz Lejas Severenu man bija vajadzējis griezties atpakaļ un taujāt pareizo virzienu.

Klauvējiens pie durvīm bija skaļāks nekā parasti, sparīgāks, nekā mēdza klauvēt izsūtāmais zēns, kurš parasti ieradās pie manis ar ziņu no maera. Sardze! Es sastindzis sēdēju krēslā. Vai labāk būtu atvērt durvis un izstāstīt patiesību? Vai tomēr izlēkt pa logu dārzā un mēģināt kaut kā aizbēgt?

Klauvējiens atkārtojās, un šoreiz tas bija skaļāks. Ser? Ser?

Balsi apslāpēja aizvērtās durvis, taču es sapratu, ka tā nav sardzes vīra balss. Atvēru durvis un ieraudzīju jaunu zēnu, kas nesa paplāti ar maera dzelzs gredzenu un kartīti.

Es tos paņēmu. Uz kartītes drebelīgā rokrakstā bija uzrakstīts tikai viens vārds: Steidzami.

*    * *

Steipss izskatījās neparasti saguris un nesakopies, un viņa sveiciens bija tikpat ledains kā skatiens. Vakar viņš bija izskatījies tāds, it kā gribētu redzēt mani mirušu un apraktu. Šodien viņa skatiens teica, ka pietiktu tikai ar aprakšanu.

Maera guļamistaba bija bagātīgi izrotāta ar mēnesspuķēm. To izsmal­cinātā smarža gandrīz apslāpēja smakas, kuras tām bija paredzēts no­mākt. Steipsa izskats un ziedu aromāts lika man saprast, ka mani pare­dzējumi par gaidāmo ļauno nakti ir bijuši tuvu patiesībai.

Alverons bija iekārtots gultā sēdus. Viņš izskatījās apmēram tāds, kā varēja gaidīt, proti, izmocīts, taču šķita, ka viņš vairs nesvīst un necieš sāpes. Patiesību sakot, maers izskatījās gandrīz vai līdzīgs eņģelim. Pār viņu bija nolaidies saules gaismas četrstūris, kas piešķīra viņa ādai tādu ka trauslu caurspīdīgumu, un izjukušie mati mirdzēja viņam ap galvu kā sudraba kronis.

Kad piegāju tuvāk, viņš atvēra acis, izjaukdams dievišķo ilūziju. Nevie­nam eņģelim nebija tik gudru acu kā Alveronam.

-    Ceru, ka jūsu gaišībai klājas labi? es pieklājīgi apvaicājos.

-    Tā nekas, viņš atbildēja. Taču tie bija tikai pieklājības vārdi, kas neizteica neko.

-    Kā jūs jūtaties? es jautāju nopietnākā toni.

Viņš pievērsa man ilgu skatienu, kas pauda neatzinibu par to, ka esmu uzrunājis viņu tik familiāri, un pēc brīža teica: Vecs. Es jūtos vecs un vārgs. Maers dziļi ievilka elpu. Un tomēr es jūtos labāk nekā vairākas iepriekšējās dienas. Drusku sāp, un esmu ļoti noguris. Bet es jūtos… tīrs. Man šķiet, ka esmu pārcietis krīzi.

Es nejautāju par iepriekšējo nakti. Vai gribat, lai es pagatavoju jums jaunu porciju tējas?

-   Lūdzu. Viņa tonis bija atturīgs un pieklājīgs. Nespēdams uzminēt maera noskaņojumu, es pievērsu uzmanību tējai un pēc brīža pasniedzu viņam krūzi.

Viņš iedzēra malku un jautājoši paskatījās uz mani. Šai ir citāda

garša.

-    Tajā ir mazāk opija, es paskaidroju. Pārāk liels daudzums jūsu gaišībai būtu kaitīgs. Jūsu organisms kļūtu no tā atkarīgs tieši tāpat, kā tas bija atkarīgs no ofala.

Alverons pamāja ar galvu. Tu redzēsi, ka maniem putniem klājas labi, viņš sacīja uzsvērti nevērīgā tonī.

Es paskatījos caur durvīm blakusistabā un redzēju, ka zeltknābīši lidinās savā zeltītajā būri tikpat moži kā iepriekš. Apjautu mājienu, kas slēpās viņa vārdos. Viņš joprojām neticēja, ka Kaudiks varētu slepeni dot viņam indi.

Biju pārāk samulsis, lai atrastu ātru atbildi, bet pēc pāris elpas vil­cieniem sacīju: Putnu veselība man rūp ievērojami mazāk nekā jūsējā. Tātad jums patiešām ir labāk, jūsu gaišība?

-   Tāda ir manas slimības daba. Tā uznāk un atkāpjas. Maers nolika tējas krūzi, izdzēris tikai ceturto daļu. Reizēm tā pāriet pavisam, un tad Kaudiks var brīvi klejot apkārt veseliem mēnešiem, vācot augus un citas sastāvdaļas saviem maisījumiem. Šajā sakarā es gribēju sacīt, viņš teica, salicis rokas klēpī, lai tu esi tik laipns un atnes no Kaudika manas zāles!

-    Protams, jūsu gaišība. Es plati pasmaidīju, cenzdamies neievērot neomulīgo sajūtu, kas brieda krūtīs. Savācu sīkumus, ko biju izkaisījis, gatavodams tēju, un iebāzu paciņas un zālīšu saišķus atpakaļ sava tumš­sarkanā apmetņa kabatās.

Maers cēli pamāja ar galvu, aizvēra acis un šķita atkal ieslīgstam rāmā, saulainā snaudā.

*    * *

-     Mūsu topošais vēsturnieks! Kaudiks iesaucās, ielaizdams mani pa durvīm un piedāvādams apsēsties. Man uz brītiņu jāatvainojas, bet es tūlīt būšu atpakaļ.

Ieslīgu polsterētajā krēslā un tikai pēc tam ievēroju apskatei novie­totos gredzenus uz tuvējā galda. Kaudiks bija pacenties pat tiktāl, ka sagādājis tiem īpašu paliktni. Visi gredzeni bija pagriezti tā, lai varētu izlasīt virspusē iegravētos vārdus. Gredzeni bija daudzi un dažādi sudraba, dzelzs un zelta.

Gan mans zelta gredzens, gan Alverona dzelzs gredzens gulēja nelielā paplātē uz galda. Es tos paņēmu, saprazdams, ka šis ir izsmalcināts veids, kā bez vārdiem piedāvāt gredzenu atpakaļ.

Ar apvaldītu ziņkārību es aplūkoju lielo torņa istabu. Kāds Kaudikam varēja būt iemesls dot maeram indi? Šī vieta šķita ikviena arkanista sapnis, un labāka par to varēja būt vienīgi pati Universitāte.

Es ieinteresēts piecēlos un aizgāju līdz Kaudika grāmatplauktiem. Viņam bija cienījama bibliotēka, kurā varēja būt gandrīz simt grāmatu. Pazinu diezgan daudzus virsrakstus uz cieši savietotajām muguriņām. Redzēju vairākas ķīmijas uzziņu grāmatas. Bija arī grāmatas par alķīmiju. Citas vēstīja par dabaszinātnēm, herboloģiju, fizioloģiju, bestioloģiju. Lielākā daļa sējumu, šķiet, attiecās uz vēstures jomu.

Man prātā iešāvās kāda doma. Varbūt es varētu savā labā izmantot vintasiešiem piemītošo māņticību? Ja Kaudiks bija nopietns speciālists un kaut vai uz pusi tik māņticīgs kā vidusmēra vintasietis, viņš varētu kaut ko zināt par čandriāniem. Turklāt ērtība bija tā, ka es tēloju apro­bežota augstmaņu dēliņa lomu un tāpēc man nevajadzēja bažīties par savu reputāciju.

Kaudiks iznāca no blakusistabas un šķita diezgan pārsteigts, ierau­got mani stāvam pie grāmatplaukta. Tomēr viņš ātri saņēmās un laipni pasmaidīja. Vai redzi tur kaut ko interesantu?

Pagriezos un papurināju galvu. īpaši nē, es atbildēju. Vai jūs zināt kaut ko par čandriāniem?

Kaudiks brīdi pārsteigts skatījās uz mani, tad skaļi iesmējās. Zinu, ka viņi nenāks pa nakti tavā istabā un neizzags tevi no gultas! viņš atbildēja, biedējoši kustinādams pret mani pirkstus, it kā ķircinātu mazu bērnu.

-   Tātad jūs nepētāt mitoloģiju? es jautāju, apspiezdams neapmieri­nātību par viņa reakciju. Centos nomierināt sevi ar domu, ka tas pavisam noteikti pārliecinās Kaudiku par manu neaptēstā kundziņa dabu.

Kaudiks nosēcās. Tā nav nekāda mitoloģija! viņš nicinoši atmeta.

-    To būtu grūti pat nosaukt par folkloru. Tās ir māņticīgas pļāpas, un es tām netērēju laiku. To nedarītu neviens nopietns pētnieks.

Viņš sāka rosīties pa istabu, aizdarīdams pudeles un novietodams tās skapīšos, sakārtodams papīru kaudzes un likdams grāmatas atpakaļ plauktos. Ja runājam par nopietniem pētījumiem, man šķiet, tu teici, ka tevi interesējot Laklesu dzimta?

Bridi es neziņā skatījos uz viņu. Pēc visa, kas šajā starplaikā bija noticis, es biju gandrīz paguvis aizmirst sava apmeklējuma naivo, vakar izgudroto ģenealoģijas ieganstu.

-    Ja tas jūs neapgrūtina, es aši atbildēju. Kā jau teicu, es par viņiem tikpat kā neko nezinu.

Kaudiks nopietni pamāja ar galvu. Tādā gadījumā tev nekaitētu dažas ziņas par viņu dzimtas vārdu. Viņš mazliet pārbīdīja spirta lam­piņu zem burbuļojoša pārtvaices aparāta, ap kuru stiepās iespaidīgs vara caurulīšu klāsts. Lai ko viņš destilētu, tas noteikti nebija firziķu brendijs.

-    Redzi, vārdi un nosaukumi var ļoti daudz pasacīt par to īpašniekiem.

Es nespēju apvaldīt smaidu, tomēr steigšus to apspiedu un uzklāju sejai atbilstošu izteiksmi. Ko jūs sakāt?

Viņš pagriezās un paskatījās uz mani tieši tajā brīdī, kad biju savaldī­jies. -Jā gan! viņš teica. Redzi, vārdu pamatā dažreiz ir citi, senāki vārdi. Jo vārds senāks, jo tas ir tuvāks patiesībai. Lackless šai dzimtai ir samērā jauns vārds; tam nav daudz vairāk par sešsimt gadiem.

Šoreiz man nevajadzēja tēlot izbrīnu. Un sešsimt gadu nozīmē, ka vārds ir jauns?

-   Laklesu dzimta ir sena. Kaudiks mitējās staigāt pa istabu un iekār­tojās apbružātā atpūtas krēslā. Daudz senāka par Alveronu dzimtu. Pirms tūkstoš gadiem Laklesu dzimta bija vismaz tikpat varena kā Alve­ronu dzimta. Daļa no zemēm, kuras šodien sauc par Vintasu un Modegu, kā arī plaša Mazo Karaļvalstu teritorija, kādreiz piederēja Laklesiem.

-    Un kāds agrāk bija viņu dzimtas vārds? es jautāju.

Kaudiks paņēma biezu grāmatu un nepacietīgi sāka šķirstīt lappu­ses. Te tas ir! Dzimtas vārds bija Loeclos vai Loklos, vai Loeloes. Visi šie vārdi nozīmē vienu un to pašu: Lockless. Tajos laikos pareizrakstība bija ļoti svarīga.

-    Kuri laiki tie bija? es jautāju.

Viņš vēlreiz ieskatījās grāmatā. Tas bija aptuveni pirms deviņsimt gadiem, bet es esmu lasījis citas dzimtu vēstures, kurās Loeclos dzimta ir pieminēta jau tūkstoš gadu pirms Aturas krišanas.

Mani gluži samulsināja doma, ka dzimta var būt senāka par impē­rijām. Tātad Loklesu dzimta kļuva par Laklesu dzimtu? Kāda iemesla dēļ dzimta varēja mainīt savu vārdu?

-     Daži vēsturnieki atdotu savu labo roku, lai varētu uz to atbildēt,

-     Kaudiks teica. Vispārpieņemtā teorija ir tāda, ka viņu vidū radās kāda nesaprašanās, kas sašķēla dzimtu. Katrs atšķēlies zars pieņēma pats savu vārdu. Aturā viņi kļuva par Lack-key dzimtu. Šo cilvēku bija daudz, taču viņi piedzīvoja grūtus laikus. Redzi, no turienes ir radies vārds lackey “pakalpīgs sulainis”. Trūkumā nonākušajiem augstma­ņiem nācās klanīties un izdabāt citiem, lai savilktu galus kopā.

Dienvidos viņi pieņēma Laclith vārdu, un šis dzimtas zars lēnām izgaisa aizmirstībā. Tas pats notika ar Kaepcaen dzimtas zaru Modegā. Vislielākā dzimtas daļa palika šeit, Vintasā, tikai Vintasa tolaik neek­sistēja. Kaudiks aizvēra grāmatu un pasniedza to man. Vari to aiz­ņemties, ja vēlies!

-    Paldies! Es paņēmu grāmatu. Jūs esat ļoti laipns.

Tālumā atskanēja zvanu torņa dimdoņa. Es mēdzu pārlieku izplūst, Kaudiks sacīja. Iztērēju visu mums paredzēto laiku, bet neko derīgu tev nepastāstīju.

-    Vēsture pati par sevi nozīmē daudz, es pieklājīgi teicu.

-     Varbūt tevi tomēr interesē daži stāsti par citām dzimtām? viņš jautāja, pieiedams pie darba galda. Es nesen pavadīju ziemu kopā ar Džekisu dzimtu. Barons ir atraitnis. Ļoti bagāts un diezgan ekscentrisks vīrs. Kaudiks paskatījās uz mani, jautājoši savilcis uzacis, un skatiens ieplestajās acīs ļāva noprast, ka šajā stāstā slēpjas kaut kas skandalozs. -Ja es būtu drošs, ka mans vārds nekur netiks minēts, varētu atcerēties dažas ļoti interesantas ziņas.

Vilinājums izkrist no lomas bija liels, tomēr es papurināju galvu.

-     Varbūt pēc tam, kad būšu ticis galā ar Laklesu nodaļu, atbildēju ar svarīgu pašapziņu, kā mēdz izturēties cilvēks, kurš nodevies gluži nelietderīgam pasākumam. Mani pētījumi ir diezgan sīki un sazaroti. Negribētos, lai man sajūk domu pavedieni.

Kaudiks mazliet sarauca pieri, tad paraustīja plecus, atrotīja piedurk­nes un sāka gatavot maeram paredzētās zāles.

Ari šoreiz es uzmanīgi vēroju viņa darbošanos. Šī nebija alķīmija. To es zināju, jo vairākkārt biju vērojis Simmona darbu. Šī pat īsti nebija ķīmija. Tāda zāļu maisīšana drīzāk atgādināja rīkošanos pēc receptes. Bet kādas bija sastāvdaļas?

Raudzījos, kā viņš pēc kārtas izpilda katru darbību. Kaltētā lapa droši vien bija bitene. Šķidrums aizkorķētajā pudelē noteikti bija murats vai slāpekļskābe, katrā ziņā kaut kāda veida skābe. Burbuļodama un garo­dama svina traukā, tā izšķīdināja nelielu daudzumu svina, varbūt tikai ceturtdaļu skrupula. Baltais pulveris droši vien bija ofals.

Kaudiks piemeta šķipsniņu pēdējās sastāvdaļas. Nespēju iedomāties, kas tas varētu būt. Tā atgādināja sāli, bet lielākā daļa vielu ārēji ir līdzīgas šālim.

Rīkodamies ar zālēm, Kaudiks dīki pārstāstīja dažas galma tenkas. DeFerra vecākais dēls esot salauzis kāju, lēkdams ārā pa priekanama logu. Lēdijas Hesuā pēdējais mīļākais esot illietis, kurš neprotot ne vārda aturiešu valodā. Klīstot baumas, ka ziemeļu pusē Karaļa lielceļu esot apsēduši laupītāji, taču par bandītiem cilvēki runājot vienmēr, tāpēc tas neesot nekas jauns.

Tenkas man ir pilnīgi vienaldzīgas, bet es protu notēlot interesi, ja vajadzīgs. Visu šo laiku es uzmanīgi vēroju Kaudiku, gaidīdams kādu sīku, nodevīgu izpausmi. Tā varēja būt tikko jaušama nervozitāte, kāda sviedru lāsīte, acumirklīga sastomīšanās. Tomēr nekā tāda nebija. Ne mazākais sīkums neliecināja, ka viņš gatavo maeram indi. Kaudiks iztu­rējās pilnīgi brīvi un nepiespiesti.

Vai varētu būt, ka viņš indi dod maeram nejaušības dēļ? Tas šķita neiespējami. Ikviens arkanists, kurš nopelnījis gilderu, pietiekami labi zina ķīmiju, lai…

Tad man kaut kas iešāvās prātā. Varbūt Kaudiks nemaz nav arkanists? Varbūt viņš ir tikai tumšā amata tērpā ģērbies cilvēks, kurš neprot atšķirt aligatoru no krokodila? Varbūt viņš ir gudrs viltvārdis, kurš dod maeram indi tīrās nezināšanas dēļ?

Varbūt viņa pārtvaices aparātā patiešām ir firziķu brendijs.

Kaudiks iespieda aizbāzni dzintarkrāsas pudelītes kaklā un iedeva to man. Te būs! viņš teica. Tikai noteikti nes to viņam tūlīt! Zāles vislabāk ir dzert, kamēr tās vēl siltas.

Zāļu temperatūrai nav pilnīgi nekādas nozīmes. To zina jebkurš aptiekars.

Es paņēmu pudelīti un pastiepu pirkstu pret viņa krūtīm, it kā būtu pamanījis tur kaut ko jaunu. Oho, vai tas ir amulets?

Pirmajā brīdī Kaudiks mazliet samulsa, bet tad satvēra ādas auklu un izvilka no tērpa apakšas kaklā pakārto priekšmetu. Savā ziņā jā, viņš atbildēja ar iecietīgu smaidu. Pārlaižot virspusēju skatienu svina gabalam, redzēju, ka tas ir ļoti līdzīgs Arkanuma gilderam.

-    Vai tas pasargā no Jauniem gariem? es klusinātā balsī jautāju.

-    Protams! viņš vīzdegunīgi atmeta. No visa kā.

Es nervozi noriju siekalas. Vai drīkstu to aptaustīt?

Kaudiks paraustīja plecus un, pieliecies tuvāk, pastiepa to uz manu pusi.

Es bikli satvēru to starp īkšķi un rādītājpirkstu, tad atlēcu soli atpakaj. Tas man iekoda! spalgi iesaucos, purinādams roku un ielikdams balsī sašutumu un bažas.

Redzēju, kā viņš apvalda smaidu. Ā, tad man laikam tas jāpabaro. Kaudiks ieslidināja svina gabaliņu atpakaļ zem tumšā tērpa. Bet tagad ej! Ar rokas kustību viņš raidīja mani projām.

Devos atpakaļ uz maera istabām, masēdams sastingušos pirkstus, lai atjaunotu tajos jutīgumu. Tas nepārprotami bija īsts Arkanuma gilders. Kaudiks bija īsts arkanists. Viņš ļoti labi zināja, ko dara.

*    * *

Atgriezos maera istabās un piecas minūtes piespiesti čaloju šo un to, liedams trillīšu dzirdināmajos traukos jaunatnesto, joprojām silto zāļu šķidrumu. Putni lidinājās, možas enerģijas pilni, zuzēja un smalki čiepstēja.

Tikmēr maers izdzēra krūzi tējas, klusi vērodams mani no savas guļ­vietas. Pabeidzis darboties ap putniem, es atvadījos un devos projām, cik drīz vien pieklājība ļāva.

Kaut gan mēs bijām sarunājušies tikai par nenozīmīgiem sīkumiem, piemēram, par laiku, es maera sejā biju izlasījis viņa domas tikpat skaidri kā grāmatā. Viņš mani uzmanīja. Viņš apsvēra dažādas iespējas. Viņš man neuzticējās.

I/.BAUDĪJIS NEILGO brīvības garšu, es atkal biju iesprostots savās istabās. Kaut gan cerēju, ka maers ir pārvarējis grūtāko atveseļošanās posmu, man tomēr vajadzēja uzturēties tuvumā, ja gadījumā viņa stāvoklis pasliktinātos un viņš sauktu mani pie sevis. Nevarēju atļauties pat īslaicīgu gājienu uz Lejas Severenu, kaut gan izmisīgi vēlējos aiziet uz Skārdnieku ielu cerībā sastapt Dennu.

Tā nu es ataicināju Bredonu un pavadīju patīkamu pēcpusdienu, spē­lējot taku. Mēs izspēlējām vairākas partijas, un es visas zaudēju, bet katru reizi citādā un aizraujošā veidā. Šoreiz viņš promejot atstāja taka galdiņu manā istabā, jo kalpotāji esot noguruši, daudz reižu nēsādami to no viņa istabām uz manējām.

Papildus takam ar Bredonu un lautas spēlei man bija radusies jauna, tiesa, diezgan kaitinoša izklaide. Kaudiks bija tieši tik centīgs tenkotājs, kāds izskatījās, un galmā jau klejoja runas par maniem dzimtu ģenea­loģijas pētījumiem. Tāpēc tagad mani apmeklēja ne vien ziņkārīgie, kas vēlējās izvilināt informāciju, bet papilnam tādu, kuri ar prieku pārcilāja citu cilvēku netīro veļu.

Kā mācēdams atvairījos no viņiem un aizrautīgākos tenkotājus pie­runāju uzrakstīt savus stāstus un atsūtīt tos man. Apbrīnojami daudzi bija gatavi veltīt tam laiku, un vienā no manām neizmantotajām ista­bām uz rakstāmgalda krājās arvien lielāka kaudze ar neslavas stāstiem.

*    * *

Nākamajā dienā, kad maers aicināja mani pie sevis, es viņu atradu sēžam krēslā pie gultas un lasām Faiorena “Karaļu pretenzijas” oriģinā­lajā eldvintiešu valodā. Alverona sejas krāsa bija iepriecinoši veselīga, un es ievēroju, ka viņam netrīc rokas, pāršķirot lapas. Kad ienācu istabā, viņš nepacēla skatienu.

Neko nesacīdams, es sagatavoju viņam jaunu tējas porciju, izman­todams karsto ūdeni, kas bija jau nolikts uz maera naktsgaldiņa. Ielēju tēju krūzē un noliku to viņam blakus.

Pārbaudīju zeltīto krātiņu atpūtas istabā. Trillīši žirgti lidoja pie dzir­dināmajiem traukiem un atpakaļ un meta gaisā zibošus, reibinošus lokus, tāpēc tos bija grūti pārskaitit. Tomēr es biju pārliecināts, ka putnu ir divpadsmit. Pēc triju dienu indīgās devas tie visi izskatījās tikpat veselīgi kā iepriekš. Apspiedu vēlēšanos apgāzt būri ar visiem putniem.

Visbeidzot nomainīju maera zivju eļļas pudeli un pārliecinājos, ka iesāktajā pudelītē joprojām ir trīs ceturtdaļas eļļas. Vēl viens apliecinā­jums, ka Alverona uzticēšanās man iet mazumā.

Bez vārdiem savācu savus piederumus un grasījos iet projām, taču vēl nebiju ticis līdz durvīm, kad maers atrāva skatienu no grāmatas. Kvout?

-    Jā, jūsu gaišība?

-    Šķiet, es neesmu tik izslāpis, kā biju domājis. Vai tu varētu izdzert to manā vietā? Viņš pamāja uz neaiztikto tējas krūzi uz naktsgaldiņa.

-    Uz jūsu gaišības veselību! es teicu un iedzēru malku. Saviebos, pieliku tējkaroti cukura, samaisīju un izdzēru pārējo. Maers mani neat­laidīgi vēroja. Viņa acis bija mierīgas, gudras un pārāk zinošas, lai būtu labvēlīgas.

*    * *

Kaudiks ielaida mani istabā un pamāja uz ierasto sēdvietu. Tev vajadzēs brīdi pagaidīt, viņš teica. Esmu iesācis eksperimentu, kas man jāpabeidz, citādi viss būs vējā. Viņš uzsteidzās augšā pa kāpnēm, kas veda uz citu torņa daļu.

Tā kā man nebija cita darāmā, vēlreiz apskatīju Kaudika gredzenu izstādi, nodomādams, ka ar tiem pietiktu, lai itin precīzi varētu uzminēt viņa stāvokli galmā.

Kaudiks atgriezās tieši tajā bridi, kad dīki prātoju, kā būtu, ja es nozagtu kādu no viņa zelta gredzeniem.

-    Nezināju, vai tu gribēsi atpakaļ savus gredzenus, Kaudiks teica un pamāja ar roku.

Paskatījos vēlreiz uz gredzenu galdiņu un ieraudzīju, ka tie ir nolikti uz paplātes. Likās savādi, ka neesmu tos pamanījis agrāk. Paņēmu gre­dzenus un ieslidināju tos apmetņa iekškabatā. Paldies! es teicu.

-    Un vai šodien arī tu pats nesīsi maeram zāles? viņš jautāja.

Es apstiprinoši pamāju ar galvu un lepni izslējos.

Galvas mājiena brīdi jutu, ka kustība mani mazliet apdullina. Tikai pēc brīža sapratu iemeslu: es biju izdzēris veselu krūzi maera tējas. Tajā nebija daudz opija. Pareizāk sakot, nebija daudz opija tādā gadījumā, ja cilvēks cieš sāpes un tiek lēnām atradināts no ofala atkarības sākuma.

Tomēr tādam kā es šis opija daudzums bija itin liels. Pamazām jutu tā iedarbību visā ķermenī: mani lēnām ieskāva silts gurdums. Viss šķita kustamies mazliet lēnāk nekā parasti.

-   Maers šodien uzstājīgāk prasīja zāles, es teicu, pūlēdamies runāt ••kaidri. Diemžēl man nebūs daudz laika sarunām. Pašlaik nebiju tādā '.lavoklī, lai ilgstoši tēlotu aprobežotā kundziņa lomu.

Kaudiks nopietni pamāja ar galvu un atgriezās pie darba galda. Kā parasti, nostājos viņam blakus, uzklājis sejai naivi ziņkārīgu izteiksmi.

Ar acs kaktiņu vēroju, kā Kaudiks gatavo zāles. Taču manu prātu bija notrulinājis opijs, un atlikušais skaidrības mazumiņš vedināja pievērsties citām domām. Maers gandrīz vairs nesarunājās ar mani. Steipss juta neuzticību pret mani jau no paša sākuma, un trillīši laidelējās tikpat moži kā iepriekš. Un, pats ļaunākais, es biju iesprostots savās istabās, kamēr Denna gaidīja Skārdnieku ielā un neapšaubāmi bija neizpratnē, kāpēc es neesmu parādījies.

Paskatījos augšup, apjauzdams, ka Kaudiks man kaut ko jautā. Kā, lūdzu?

-    Vai tu varētu padot man skābi? Kaudiks atkārtoja, likdams mie­zerī kaltēto lapu devu.

Paņēmu stikla karafi un sniedzu to viņam, pārāk vēlu atcerēdamies, ka esmu neizglītots kundziņš, kas neprot atšķirt sāli no sēra. Man pat nevajadzēja zināt, ko nozīmē skābe.

Es nenosarku un neapjuku. Nenosvīdu un nesāku stostīties. Es esmu Edema Rū aktieris līdz pat kaulu smadzenēm un pat sazāļots un apdullis spēju teicami spēlēt savu lomu. Ieskatījos Kaudikam acīs un jautāju: Šo te, vai ne? Un nākamā būs caurspīdīgā pudele.

Kaudiks uzmeta man ilgu, vērtējošu skatienu.

Es viņam žilbinoši uzsmaidīju. Man ir laba acs uz visiem sīkumiem! pašapmierināts teicu. Divas reizes esmu redzējis, kā jūs to darāt. Varu derēt: ja gribētu, nākamreiz pats varētu pagatavot maeram zāles.

Ieliku balsī visu neaptēsta cilvēka pašapziņu, kādu spēju sakopot. Tā ir īstenas aristokrātijas pazīme. Nesatricināma pārliecība, ka viņi spēj visu: miecēt ādu, apkalt zirgu, gatavot māla podus, apart lauku… ja vien to vēlas.

Kaudiks vēl brīdi vēroja mani, tad sāka nomērīt skābes daudzumu.

-    Droši vien tu to varētu, jaunais cilvēk.

Pēc trim minūtēm es gāju pa gaiteni ar silto zāļu pudelīti nosvīdušajā plaukstā. Gandrīz nebija svarīgi, vai esmu viņu piemānījis vai ne. Svarīgi bija tas, ka Kaudikam pret mani radušās aizdomas.

Raidīdams skatiena dunčus man mugurā, Steipss ieveda mani maera istabās, un, kad lēju jauno indes devu putnu dzirdināmajos traukos, Alverons nepievērsa man nekādu uzmanību. Skaistie vīterotāji zuzēdami lidinājās pa sprostu ar tracinošu enerģiju.

Devos garajā atpakaļceļā uz savām istabām, cenzdamies labāk iegau­mēt maera īpašumu izvietojumu. Biju jau pa pusei izplānojis savu bēg­šanas ceļu, bet Kaudika aizdomas kļuva par pēdējo pilienu. Ja trillīši nemirs vēl ari rit, manās interesēs laikam būtu pēc iespējas drīzāk un klusāk pazust no Severenas.

*    * *

Vēlu nakti, kad biju pārliecināts, ka maers vairs nesauks mani pie sevis, es izkāpu pa istabas logu un rūpīgi izpētīju dārzus. Sargu tik vēlā stundā uz celiņiem vairs nebija, tomēr man vajadzēja izvairīties no dažiem pārīšiem, kas devušies mēnesnīcas pastaigā. Divi citi pārīši sēdēja cieši blakus uz soliņa: viens lapenē, otrs vasaras namiņā. Otrajam pārim es, šķērsodams dzīvžogu, gandrīz uzskrēju virsū. Viņi neastaigājās un nesarunājās vispārpieņemtajā manierē, taču viņu izdarības bija nepārprotami romantiskas. Viņi mani nepamanīja.

Beidzot atradu ceļu uz jumtu. No turienes varēju pārredzēt muižas apkārtni. Aizbēgšana pa rietumu pusi, protams, bija neiespējama, jo tā piekļāvās Kraujas stāvajai sienai, tomēr es nešaubījos, ka jābūt vēl citiem ceļiem.

Pētīdams muižas dienvidu daļu, redzēju, ka vienā no torņiem deg spoža gaisma. Vēl vairāk tai bija nepārprotama sarkano simpātijas lampu nokrāsa. Kaudiks joprojām bija nomodā.

Devos turp un uzdrošinājos ieskatīties torni no augšas. Kaudiks nebija vienkārši vēlu aizsēdējies darbā. Viņš ar kādu sarunājās. Cik spēdams, izstiepu kaklu, tomēr otru runātāju nevarēju saskatīt. Turklāt logs bija cieši aizdarīts, un ārpusē nebija dzirdama neviena skaņa.

Kad grasījos pāriet pie cita loga, Kaudiks piecēlās un devās uz durvju pusi. Redzeslaukā parādījās arī otrs cilvēks, un pat no sava ieslīpā, stāvā skatpunkta es nešaubīgi pazinu drukno, neizskatīgo Steipsa augumu.

Steipss par kaut ko bija manāmi satraukts. Ar vienu roku viņš ener­ģiski žestikulēja, un viņa seja bija biedējoši nopietna. Kaudiks vairākas reizes piekrītoši pamāja ar galvu, tad atvēra durvis un izlaida kambar­sulaini ārā.

Ievēroju, ka Steipss neko nenes sev līdzi. Viņš nebija iegriezies pie Kaudika pēc zālēm. Viņš nebija iegriezies, lai aizņemtos grāmatu. Steipss bija iegriezies pie Kaudika nakts stundā, lai privāti aprunātos par to, kurš mēģina nogalinat maeru.

“KAUT GAN neviena dzimta nevar lepoties ar patiesi mierīgu pagātni, Laklesu dzimta ir piedzīvojusi sevišķi daudz nelaimju. Daļa viņus piemek­lējusi no ārpuses: slepkavība, uzbrukums, zemnieku dumpis un zādzība. Taču vēl būtiskākas ir nelaimes, kuras nākušas no iekšpuses: kā dzimta var plaukt, ja vecākais mantinieks pagriež muguru ģimenes pienāku­mam? Nav jābrīnās, ka nelabvēļi viņus itin bieži ir dēvējuši Luckless vārdā par neveiksminiekiem.

Šķiet, spilgts apliecinājums dzimtas stiprajām asinīm ir tas, ka viņi ir tik daudz un tik ilgi cietuši, tomēr spējuši izdzīvot. Patiesībā, ja nebūtu nodegusi Kaluptena, mūsu rīcībā, iespējams, būtu reģistri, kas apstiprina Laklesu ciltsrakstus no tik seniem laikiem, ka šī dzimta savas pastāvē­šanas ilgumā varētu sacensties ar Modegas karaļu dinastiju…”

Nosviedu grāmatu uz galda tik nevērīgi, ka maģistram Lorrenam, to redzot, uz lūpām parādītos putas. Ja maeram šķita, ka ar tādu informā­ciju pietiek, lai iekarotu sievietes uzmanību, viņam mana palīdzība bija vajadzīga daudz vairāk, nekā viņš iedomājās.

Taču, ņemot vērā pašreizējo stāvokli, es šaubījos, vai maers meklēs manu palīdzību jebkādā jautājumā un vismazāk jau tik delikātā lietā kā sievietes aplidošana. Vakar viņš mani vispār nebija aicinājis pie sevis.

Es biju acīmredzami zaudējis viņa labvēlību un jutu, ka tas lielā mērā ir Steipsa pirksts. Pēc tā, ko biju redzējis divas naktis iepriekš Kaudika tornī, diezgan droši varēju spriest, ka Steipss ir līdzdalībnieks maera indēšanā.

Kaut gan tas nozīmēja, ka man visa diena jāpavada savās istabās, es nekur nemēģināju iet. Zināju, ka nedrīkstu riskēt un pasliktināt Alverona attieksmi, kas jau tagad vairs nebija man labvēlīga, tuvojoties viņam bez aicinājuma.

Stundu pirms pusdienām pie manis iegriezās vikonts Guermens ar vairākām lapām, kas bija pierakstītas ar tenkām. Viņš bija atnesis līdzi arī kāršu komplektu, acīmredzot gribēdams ņemt piemēru no Bredona. Viņš piedāvājās man iemācīt spēlēt “strazdu” spēli un, kad es nupat biju sācis to apgūt, piekrita spēlēt uz niecīgu likmi vienu sudraba bitu no katra.

Viņš izdarija kļūdu, ļaudams man dalīt, un manāmi saīga, kad es uzva­rēju astoņpadsmit reizes pēc kārtas. Droši vien es būtu varējis rīkoties meistarīgāk. Varēju apspēlēt viņu kā zivi uz āķa un izvilināt pusi no viņa muižas, taču man nebija noskaņojuma to darīt. Mani māca nepatīkamas domas, un es gribēju palikt ar tām vienatnē.

*    * *

Stundu pēc pusdienām es nospriedu, ka vairs nevēlos censties pēc maera labvēlības. Ja Alverons grib uzticēties savam nodevīgajam kambar­sulainim, tā ir viņa darīšana. Sasodīts, es vairs ne mirkli dīki nesēdēšu savā istabā, gaidīdams pie saimnieka durvīm kā nopērts suns!

Uzsviedu plecos apmetni, paķēru lautas futrāli un nolēmu doties pastaigā pa Skārdnieku ielu. Ja maers vēlēsies mani redzēt, kamēr būšu projām, lai tad atstāj istabā ziņu!

Izgājis gaitenī, ieraudzīju ārpusē pie manām durvīm stāvam miera stājā izstiepušos sargu. Tas bija viens no Alverona sardzes vīriem, tērpies safīra un ziloņkaula krāsās.

Brīdi mēs abi stāvējām nekustīgi. Nebija jēgas jautāt, vai viņš tur atrodas manis dēļ. Divdesmit pēdu attālumā uz abām pusēm nebija nevienu citu durvju. Sastapu viņa skatienu. Kas jūs esat?

-    Džeizs, ser.

Vismaz pagaidām mani vēl godāja par “seru”. Tas bija kaut ko vērts.

-    Un jūs šeit esat, lai…?

-    Es šeit esmu, lai jūs pavadītu, ja iziesiet no savām istabām, ser.

-    Skaidrs. Iegāju atpakaļ istabā un aizvēru durvis.

Vai tādu pavēli bija devis Alverons vai Steipss? Patiesībā tam nebija nozīmes.

Izkāpu pa logu dārzā, pārgāju pāri mazajam strautiņam, aizslīdēju aiz dzīvžoga un uzrāpos augšā pa dekoratīvu akmens sienu. Mans vīna krāsas apmetnis nebija sevišķi piemērotā tonī, lai tajā slapstītos pa dārzu, taču tas gluži labi kalpoja uz jumta sarkano dakstiņu fona.

Pēc tam es uzkāpu uz staļļu jumta, izlīdu caur siena lūku un izgāju pa pamesta šķūņa aizmugures durvīm. No turienes atlika vairs tikai pārlēkt pāri žogam, un es atrados ārpus maera teritorijas. Tas bija vien­kārši.

Skārdnieku ielā apstaigāju divpadsmit viesnīcas, līdz atradu to, kurā bija apmetusies Denna. Tobrīd viņas tur nebija, tāpēc es turpināju staigāt pa ielu, turēdams acis vaļā un cerēdams uz veiksmi.

Pēc stundas es viņu ieraudzīju. Viņa stāvēja pūļa malā un kopā ar citiem skatījās teātra izrādi ielas stūrī, un, ticiet vai ne, šī izrāde bija “Trīs peniji par vēlēšanos”.

Viņas āda bija ceļojumā iedegusi, tumšāka nekā pēdējā reizē, kad tikā­mies Universitātē, un mugurā viņai bija kleita ar augstu apkakli, kādas pašlaik bija iecienījušas vietējās sievietes. Tumšie mati krita viņai pār muguru taisnā bizē, un tikai viena nomaldījusies cirta bija pielipusi sejai.

Es notvēru viņas skatienu brīdī, kad Panātre izkliedza savas pirmās rindas:

"Šīs zāles visas kaites dziedē!

Un visas bēdas aši kliedē!

Ikvienam viss ir piemeklēts!

Ja sirdij drusku pietrūkst jaudas,

Vai meiča liedz tev mīlas baudas,

Nāc šurp un manas dziras pērc!

Man ratos viss ir zelta vērts!"

Mani ieraudzījusi, Denna atplauka smaidā. Mēs būtu varējuši noska­tīties lugu līdz galam, bet es jau zināju beigas.

*    * *

Pēc dažām stundām mēs ar Dennu Kraujas paēnā ēdām saldas Vintasas vīnogas. Kāds centīgs mūrnieks bija izkalis baltajā klints sienā seklu nišu un izveidojis gludus akmens soliņus. Bezmērķīgi klejodami pa pilsētu, mēs bijām atklājuši šo omulīgo vietiņu. Bijām divi vien, un es jutos kā lielākais veiksminieks pasaulē.

Nožēloju vienīgi to, ka man nav līdzi Dennas gredzena. Šajā negaidītajā tikšanās reizē tā būtu lieliska negaidīta dāvana. Vēl bēdīgāk bija tas, ka es nedrīkstēju Dennai par to pat stāstīt. Ja būtu to darījis, man vajadzētu atzīties, ka esmu izmantojis viņas gredzenu par ķīlu Devi aizdevumam.

-     Izskatās, ka tev veicas gluži labi, Denna teica, paburzīdama pirkstos mana vīna krāsas apmetņa malu. Vai esi aizgājis no studiju pasaules?

-   Paņēmu brīvlaiku, es izvairījos no tiešas atbildes. Pašlaik palīdzu maeram Alveronam nokārtot dažus jautājumus.

Dennas acis atzinīgi iepletās. Pastāsti!

Es neveikli novērsos. Diemžēl nevaru. Saproti, tā ir delikāta joma. Nokremšļojos un mēģināju mainīt tematu. Un kā klājas tev? Izskatās, ka ari tev veicas gluži labi. Pārlaidu divus pirkstus pār viņas kleitas augstās apkakles izšuvumu.

-    Nu, ar maeru gan es nedraudzējos, Denna atbildēja ar pārspīlēti godbijīgu žestu manā virzienā. Bet, kā minēju savās vēstulēs, es…

-    Vēstulēs? es pārjautāju. Vai tu atsūtīji vairāk par vienu?

Denna pamāja ar galvu. Kopš aizceļošanas trīs, viņa teica. Sāku

ceturto, bet tu man aiztaupīji šīs pūles.

-    Es saņēmu tikai vienu.

Denna paraustīja plecus. Es labprātāk tev izstāstīšu pati. Sekoja dramatiska pauze. Beidzot es esmu atradusi sev oficiālu patronu.

-    Tiešām? es iesaucos. Denna, tas ir lielisks jaunums!

Denna lepni pasmaidīja. Baltie zobi spilgti iemirdzējās uz gaišbrūni iedegušās sejas fona. Viņas lūpas, kā vienmēr, bija sarkanas bez jebkāda mākslīga krāsojuma.

-    Vai viņš ir šejienietis, kāds no Severenas galma? es jautāju. Kā viņu sauc?

Dennas smaids apdzisa un seja kļuva nopietna, tikai lūpu kaktiņos kavējās samulsis smīns. Tu jau zini, ka es to nedrīkstu teikt, viņa pārmetoši sacīja. Tu zini, cik ļoti viņš sargā savu slepenību.

Mana pacilātība noplaka, un es sajutu nepatīkamu vēsumu. Ai nē, Denna! Tas taču nav tas pats vīrietis, kas iepriekš? Tas, kurš sūtīja tevi spēlēt Trebonas kāzās?

Denna izskatījās samulsusi. Protams, tas pats! Es nedrīkstu tev teikt viņa īsto vārdu. Kā tu viņu dēvēji iepriekš? Par Gobas kungu?

-     Par Oša kungu, es teicu un, izrunādams šo vārdu, sajutu mutē pelnu garšu. Vai vismaz tu pati zini viņa īsto vārdu? Vai kaut tik daudz viņš tev pateica, pirms noslēdzāt vienošanos?

-     Es domāju, ka zinu viņa īsto vārdu, Denna izklaidīgi atbildēja un izlaida plaukstu caur matiem. Kad viņas pirksti pieskārās bizei, viņa izskatījās izbrīnījusies, ka tā tur ir, un ātri sāka to šķetināt vaļā, ar veiklajiem pirkstiem izlīdzinādama šķipsnas. Pat ja nezinu, kāda tam nozīme? Ikvienam ir savi noslēpumi, Kvout. Man īpaši nerūp, kādi tie ir viņam, kamēr vien viņš godīgi pilda savas saistības pret mani. Viņš ir bijis ļoti devīgs.

-     Viņš nav tikai noslēpumains, Denna! es protestēju. Spriežot pēc tā, ko tu man par viņu esi stāstījusi, viņš ir vai nu paranoiķis, vai ari iepinies bīstamos pasākumos!

-    Es nesaprotu, kāpēc tu pret viņu esi tik naidīgi noskaņots.

Negribēju ticēt, ka viņa tā varējusi pateikt. Denna, viņš piekāva

tevi līdz nemaņai!

Viņa bridi sēdēja sastingusi un klusa. Nē. Viņas pirksti aizskāra pabalējušo zilumu uz vaiga. Nē, viņš nebija vainīgs. Es tev jau stāstīju. Es jāju un nokritu no zirga. Tas muļķa dzīvnieks noturēja koka gabalu par čūsku.

Es papurināju galvu. Nē, es runāju par iepriekšējo reizi Trebonā.

Dennas roka iekrita atpakaļ klēpī un pirksti izklaidīgi, bezmērķīgi kustējās, mēģinot spēlēties ar gredzenu, kura tur nebija. Tad viņa neiz­teiksmīgi paskatījās uz mani. Kā tu to uzzināji?

-    Tu pati man pateici. Tonakt kalnā, kad mēs gaidījām draku.

Denna sarāvās un nodūra skatienu. Es… es neatceros, ka būtu to

teikusi.

-    Tobrīd tu biji mazliet apdullusi, es saudzīgi sacīju. Bet tu man to pateici. Izstāstīji visu notikumu. Denna, tu nedrīksti palikt kopā ar tādu cilvēku! Jebkurš, kas spēj tev to nodarīt…

-    Viņš to darīja manā labā, Denna teica, un tumšajās acīs iezibē­jās dusmas. Vai to es tev neizstāstīju? Es biju turpat bez nevienas skrambiņas, un visi pārējie gulēja zemē miruši. Pats zini, kādas ir mazās pilsētiņas! Pat pēc tam, kad mani atrada bez samaņas, viņi turēja mani aizdomās par līdzdalību. Tu taču atceries.

Es nokāru galvu un sapurināju to, kā vērsis purina iejūgu. Es tam neticu. Vajadzēja un varēja atrast citu izeju no situācijas. Es būtu to atradis.

-    Nu, laikam jau visi nevar būt tik gudri kā tu, viņa izmeta.

-    Tam nav nekāda sakara ar gudrību! es gandrīz iekliedzos. Viņš varēja aizvest tevi sev līdzi! Viņš varēja pieteikties kārtībniekiem un galvot par tevi!

-    Viņš nedrīkstēja pieļaut, lai kāds uzzinātu, ka viņš tur ir bijis, Denna teica. Viņš teica…

-    Viņš tevi sita. Izrunādams šos vārdus, es jutu, ka mani pārņem baisas dusmas. Tas nebija kvēls, negants uzliesmojums, kādi palaikam mani mēdz sagrābt. Šīs bija citādas dusmas lēnas un saltas. Un, līdzko tās apjautu, es sapratu, ka tās manī ir briedušas jau ilgu laiku, sacietē­damas kā dīķa virskārta, kas garā ziemas naktī lēnām pārvēršas ledū.

-    Viņš tevi sita, es atkārtoju, juzdams sevī cieto, ledaino dusmu sastrēgumu. Lai ko tu teiktu, tas nemainīsies. Un, ja es jebkad viņu satikšu, drīzāk iegrūdīšu viņā nazi nekā sniegšu viņam roku!

Denna paskatījās uz mani, un aizkaitinātā izteiksme pazuda no viņas sejas. Viņas skatiens pauda patiesu sirsnību, kurai cauri jaucās tāds kā žēlums. Tā mēdz skatīties uz kucēnu, kas rūc un iedomājas sevi par negantu un varenu zvēru. Viņa maigi pieskārās manai sejai, un es jutu, kā mani pārņem pietvīkums, karstums un mulsums par savu melodra­matisko izturēšanos.

-    Vai mēs varētu par to nestrīdēties? viņa sacīja. Lūdzu! Vismaz šodien ne. Es tik sen neesmu tevi redzējusi…

Nolēmu labāk pārtraukt šo sarunu nekā riskēt ar to, ka varu viņu aizbiedēt. Zināju, kas notiek, ja vīrietis kļūst pārāk uzstājīgs. Lai būtu! es teicu. Šodien ne. Vai vari man vismaz pastāstīt, kāda iemesla dēļ tavs patrons atveda tevi uz šo vietu?

Denna ar platu smaidu atlaidās atpakaļ un atspiedās pret akmens sienu. Piedod, tā ir delikāta joma, viņa atdarināja manus vārdus.

-    Tā nevajag! es iebildu. Ja varētu, es tev izstāstītu, bet maers ļoti augstu vērtē savu privātumu.

Viņa saliecās uz priekšu un uzlika plaukstu uz manas rokas. Mīļais Kvout, es ciešu klusu ne jau spītības dēļ. Manam patronam privātums ir gandrīz tikpat svarīgs kā maeram. Viņš skaidri lika saprast: ja es darītu zināmas mūsu attiecības plašākai publikai, sekas būtu ļoti bēdīgas. To viņš pateica ļoti uzsvērti. Dennas seja bija kļuvusi pavisam nopietna.

-     Viņam pieder liela vara. Šķiet, viņa gribēja sacīt vēl kaut ko, taču aprāvās.

Pašam negribot, es viņu sapratu. Mana nesenā saskarsme ar maera dusmām bija man iemācījusi piesardzību. Un ko tu drīksti man stāstīt par viņu?

Denna domīgi pārvilka pirkstu pār lūpām. Viņš apbrīnojami labi dejo. To es laikam drīkstu sacīt, neizpaužot neko neatļautu. Viņš ir diezgan pievilcīgs, Denna piebilda un iesmējās, redzēdama manu sejas izteiksmi. Es viņam palīdzu veikt dažus pētījumus, pārskatu senus ciltsrakstus un vēstures. Viņš man reizēm palīdz sacerēt dziesmas, lai mans vārds kļūtu pazīstams… Pēc nelielas vilcināšanās viņa papurināja galvu. Šķiet, tas ir viss, ko es varu tev pateikt.

-   Vai man būs iespēja dzirdēt tavas dziesmas, kad būsi tās pabeigusi?

Denna kautri pasmaidīja. Domāju, ka to varēsim nokārtot. Viņa

strauji piecēlās un, satvērusi mani aiz rokas, mēģināja uzvilkt kājās.

-    Pietiks čalot! Nāc, pastaigāsimies!

Es pasmaidīju, ļaudamies viņas bērnišķajai aizrautībai. Taču, parā­vusi manu roku, viņa klusi iekliedzās, saviebās un piespieda plaukstu sev pie sāniem.

Es acumirklī pielēču kājās. Kas tev notika?

Denna paraustīja plecus un izspieda nervozu smaidu, neatlaizdama roku no sāniem. Tas kritiens, viņa teica, tas muļķa zirgs! Reizēm iedur, ja es aizmirstos un izdaru strauju kustību.

-    Vai kāds to ir apskatījis?

-    Tas ir tikai zilums, Denna teica. Un tiem ārstiem, kas man pieejami, es neļautu sev pieskarties.

-    Bet tavs patrons? es jautāju. Viņš taču noteikti varētu to nokārtot.

Denna lēnām izslējās taisni. Tā nudien nav nekāda nelaime! Viņa

pacēla rokas virs galvas un ātri, prasmīgi nodejoja dažus dejas soļus, tad iesmējās par manu sejas izteiksmi. Nerunāsim vairs par visādiem noslēpumiem! Nāc pastaigāties kopā ar mani! Pastāsti tumšas un baisas baumas no maera galma krājumiem.

-     Labi! es teicu, sākdams iet viņai blakus. Dzirdēju, ka maers esot teicami atveseļojies pēc ilgstošas slimības.

-    Tu esi slikts tenkotājs, Denna teica. To zina visi.

-    Baronets Bramstons vakar vakarā cieta satriecošu sakāvi faro spēlē.

Denna pablisināja acis. Tas nav interesanti.

-    Komtese DeFerra “Daeonikas” izrādes laikā zaudēja nevainību.

-              Ha! Denna ar plaukstu aizsedza muti, apslāpēdama smieklus.

-    Patiešām?

-   Katrā ziņā pēc starpbrīža viņai tās vairs nebija, es klusinātā balsi pavēstīju. Bet izrādījās, ka viņa to bija tikai atstājusi savā istabā. Tāpēc pareizāk būtu sacīt, ka viņa to nevis pazaudēja, bet nolika citā vietā. Kalpotāji to atrada pēc divām dienām, kopdami istabu. Atklājās, ka tā ir paripojusi zem kumodes.

Denna sašutusi paskatījās uz mani. Es nespēju ticēt, ka esmu tev ticējusi! Viņa man rotaļīgi iesita, bet tad atkal saviebās un strauji ierāva caur zobiem elpu.

-   Paklausies, es klusi teicu, es esmu mācījies Universitātē. Neesmu ārsts, bet tās zāles, ko pazīstu, iedarbojas labi. Es varētu apskatīt tavu ievainojumu.

Denna ilgi lūkojās manī, nesaprazdama, kā izturēties pret tādu piedā­vājumu. Es teiktu, viņa beidzot sacīja, ka tas ir pats apdomīgākais veids, kā vīrietis jebkad ir mēģinājis ieraudzīt mani bez drēbēm.

-    Es… Jutu, ka viscaur pietvīkstu. Es negribēju…

Denna iesmējās, redzēdama manu neveiklību. Ja es kādam ļautu spēlēt ar mani “ārstus”, tad tas būtu tu, Kvout, viņa teica. Bet pagai­dām tikšu galā pati. Viņa ielika roku man elkonī, un mēs devāmies tālāk pa ielu. Es pietiekami labi protu parūpēties par sevi!

*    * *

Atgriezos maera muižā pēc vairākām stundām, iedams pa taisnāko ceļu, nevis pār jumtiem. Iegājis gaitenī, kas veda uz manām istabām, ieraudzīju tur stāvam divus sargus, nevis vienu, kuru biju redzējis iepriekš. Acīmredzot viņi bija atklājuši manu bēgšanu.

Tomēr pat tas nespēja mani īpaši nomākt, jo pēc laika, ko biju pava­dījis kopā ar Dennu, es jutos garāks par vairākām pēdām. Vēl vairāk man nozīmēja tas, ka mēs bijām norunājuši rītvakar doties kopīgā izjādē. Ja runa bija par Dennu, konkrēta satikšanās vieta un laiks bija necerēta dāvana.

-      Labvakar, kungi! es teicu, tuvodamies viņiem. Vai manā prom­būtnes laikā ir noticis kaut kas interesants?

-    Jums ir jāuzturas tikai savās istabās, Džeizs drūmi atbildēja. Ievēroju, ka šoreiz viņš neteica “ser”.

Apstājos, satvēris durvju rokturi. Kā, lūdzu?

-    Jums jāpaliek savās istabās, līdz mēs saņemsim nākamos rīkoju­mus, viņš teica. Un vienam no mums visu laiku jābūt kopā ar jums.

Jutu sevī iedegamies dusmas. Un vai Alverons par to zina? es skarbi noprasīju.

Abi vīri nenoteikti saskatījās.

Tātad rīkojumus dod Steipss. Ar tādu nenoteiktību vajadzētu pietikt, lai sargi neuzdrošinātos pielikt man rokas. Nu tad noskaidrosim visu tūlīt līdz galam! es teicu un sparīgā solī devos pa gaiteni tālāk, un sargi, ieročiem žvadzot, bija spiesti man sekot.

Jo tālāk es gāju pa pils gaiteņiem, jo vairāk aizsvilos dusmās. Ja pa­tiešām esmu neglābjami zaudējis maera uzticību, vēlējos tikt par to skaidrībā pēc iespējas drīzāk. Ja nevaru saglabāt Alverona labvēlību, man vismaz paliks brīvība un iespēja tikties ar Dennu, kad es to vēlēšos.

Nogriezos ap stūri īstajā brīdī un ieraudzīju maeru nākam ārā no viņa istabām. Viņš izskatījās veselāks nekā jebkad un padusē turēja papīru tīstokli.

Tuvodamies redzēju, ka viņa seja kļūst pikta, un nodomāju, ka viņš vienkārši pavēlēs sargiem vest mani projām. Tomēr es devos viņam klāt tik drosmīgi, it kā būtu saņēmis rakstisku aicinājumu. Jūsu gaišība, moži un draudzīgi teicu, vai drīkstu parunāt ar jums dažus vārdus?

-    Protams! Alverons tādā pašā tonī atbildēja un atgrūda vaļā dur­vis, ko nupat bija grasījies aizvērt. Nāc iekšā! Paskatījies viņam acīs, redzēju tajās kvēlojam tādas pašas dusmas kā manējās. Sīka saprāta daļiņa mani nodrebēja bailēs, taču virsroku bija ņēmis niknums, kas joņoja uz priekšu neapturamos auļos.

Mēs atstājām samulsušos sargus priekštelpā, un Alverons pa nāka­majām durvīm ieveda mani savās personīgajās istabās. Gaisu piesātināja draudīgs klusums, gluži kā miers pirms negaidītas vasaras vētras.

-    Es nespēju noticēt, ka tu esi spējīgs uz tādu nekaunību! maers izgrūda, līdzko visas durvis bija aizvērtas. Šie nekrietnie apvainojumi! Nejēdzīgie apgalvojumi! Man nepatīk izskaidrošanās citu cilvēku klāt­būtnē, tāpēc mēs turpināsim sarunu vēlāk. Viņš valdonīgi pamāja ar roku. Tagad ej uz savām istabām un neatstāj tās, līdz es būšu nolēmis, ko ar tevi darīt!

-    Jūsu gaišība!

Viņa izslietie pleci nepārprotami liecināja, ka viņš ir gatavs saukt sargus. Es tevi nedzirdu! maers strupi izmeta.

Mūsu skatieni sastapās. Viņa acis bija cietas kā krams, un es redzēju, cik ļoti viņš īstenībā ir sadusmots. Tās nebija patrona vai darba devēja dusmas. Tas nebija aizkaitinājums par pieņemtās kārtības ignorēšanu. Manā priekšā stāvēja cilvēks, kurš kopš sešpadsmit gadu vecuma bija valdījis pār visu sev apkārt. Šim cilvēkam neko nenozīmēja pakārt cilvēku pie dzelzs karātavām, lai iespaidīgi parādītu savu nostāju. Ja savulaik nebūtu gadījies neveiksmīgs vēstures pagrieziens, šis cilvēks pašlaik būtu Vintasas karalis.

Manas dusmas noplaka un apdzisa kā nopūsta svece, un mani vis­caur pārņēma saltums. Tobrīd aptvēru, cik kļūmīgi esmu novērtējis savu situāciju.

Kad biju vēl zēns un bez pajumtes klīdu pa Tarbeanas ielām, es biju iemācījies tikt galā ar bīstamiem cilvēkiem piedzērušiem ostas strād­niekiem, sardzes vīriem, pat ar citu bezpajumtnieku, kas spēj nogalināt nevēlamu pretinieku ar saplēstas pudeles stiklu.

Drošības pamatā ir skaidrība par spēles noteikumiem. Sardzes vīrs tevi nesitīs ielas vidū. Ostas strādnieks nedzīsies pakaļ, ja tu metīsies bēgt.

Tagad es piepešā atklāsmē aptvēru savus maldus. Maeru nekādi notei­kumi nesaistīja. Viņš varēja pavēlēt mani nogalināt un pakārt manu līķi virs pilsētas vārtiem. Viņš varēja iemest mani cietumā un aizmirst manu esamību. Viņš varēja mani tur atstāt mokāmies badā un slimībās. Man nebija nedz stāvokļa, nedz draugu, kas mani aizstāvētu. Biju tikpat bezpalīdzīgs kā bērns ar vītola vicu zobena vietā.

Visu to es aptvēru vienā acumirklī un sajutu krūtīs svelošas bailes. Man vajadzēja palikt Lejas Severenā, kad tas vēl bija iespējams. Man vispār nekad nevajadzēja nākt šurp un iesaistīties tik varenu cilvēku dzīvē un darīšanās.

Tajā brīdī no maera ģērbistabas izsteidzās Steipss. Mūs ieraugot, viņa allaž rāmajā sejā uzzibsnīja piepeša panika un pārsteigums. Tomēr viņš ātri atguvās. Atvainojiet, kungi! Steipss teica un grasījās steigties atpakaļ, no kurienes nācis.

-    Steips! maers uzsauca, pirms sulainis bija pazudis. Nāc šurp!

Steipss atgriezās istabā. Viņš nervozi lauzīja rokas. Viņa sejā bija

lasāma vainas apziņa kā cilvēkam, kurš pieķerts darām kaut ko nepie­ļaujamu.

Alverona balss skanēja bargi. Steips, kas tev tur ir? Ieskatījies uzmanīgāk, es redzēju, ka Steipss nevis lauza rokas, bet cenšas tajās kaut ko noturēt.

-    Tur nekā…

-     Steips! maers uzkliedza. Kā tu uzdrīksties man melot? Tūlīt parādi!

Druknais kambarsulainis mēmi atvēra plaukstas. Tajās gulēja beigts, spilgts putnēns. Steipsa seja bija kļuvusi pelnu pelēka.

Nekad visas pasaules vēsturē jaukas radībiņas nāve nav devusi kādam tik lielu prieku un atvieglojumu. Es jau vairākas dienas turēju Steipsu aizdomās par nodevību, un šeit tai bija neapšaubāms pierādījums.

Tomēr es cietu klusu. Maeram tas bija jāredz pašam savām acīm.

-    Ko tas nozīmē? Alverons lēni jautāja.

-              Nav labi domāt par kaut ko tādu, ser, kambarsulainis aši teica,

-     un vēl sliktāk ir uz to skatīties. Es tūlīt atnesīšu citu! Tas dziedās tikpat jauki.

Sekoja ilgs klusuma brīdis. Redzēju, ka Alverons pūlas apspiest nik­numu, ko nupat bija grasījies izgāzt pār mani. Klusums ieilga.

-    Steips, es lēni sacīju, cik putnu jūs šajās dienās esat apmainījis?

Steipss sašutis paskatījās uz mani.

Pirms viņš paguva atbildēt, iejaucās Alverons. Atbildi viņam, Steips! Viņa balss izklausījās gandrīz aizžņaugta. Vai ir bijuši vēl citi?

Steipss pievērsa viņam satriektu seju. Dieva dēļ, es negribēju jūs uztraukt! Jūs kādu laiku bijāt ļoti nevesels. Tad pieprasījāt putnus un pārcietāt ļoti smagu nakti. Un nākamajā dienā viens no šiem nobei­dzās.

Steipss lūkojās lejup uz beigto putnēnu savā plaukstā, un viņa vārdi plūda arvien ātrāk, gandrīz ķerdamies cits aiz cita. Tie izklausījās pārāk neveikli, lai būtu sagudroti. Es negribēju jūs apgrūtināt ar sarunām par miroņiem. Tāpēc slepus aiznesu to putnu projām un atnesu vietā citu. Pēc tam jums kļuva labāk, bet putni nobeidzās pa četriem vai pie­ciem dienā. Katru reizi, kad ieskatījos būrī, uz grīdas atkal kāds gulēja gluži kā norauta puķe. Bet jūs jutāties labi, un es negribēju to pie­minēt.

Steipss apsedza beigto zeltknābīti ar otru plaukstu. Gluži vai likās, ka šīs radības atdod savas sīkās dvēselītes, lai jūs varētu atkopties! Tad

I>ckšņi viņā kaut kas itin kā salūza un viņš ļāva vaļu raudām. Tās bija dziļas, bezcerīgas elsas, kā varētu raudāt godīgs cilvēks, kurš ilgi juties l/biedēts un bezpalīdzīgs, vērojot tuva drauga lēno nāvi.

Alverons kādu laiku stāvēja nekustīgs un apstulbis, un viņa dusmas '.ķita izgaistam. Tad viņš paspēra soli un saudzīgi uzlika rokas sulainim uz pleciem. Ak, Steips, viņš klusi teica, savā ziņā tā ari bija! Tu neesi izdarījis neko tādu, ko tev varētu pārmest.

Es klusi iegāju blakusistabā un sāku atvienot no zeltītā krātiņa putnu dzirdināmos traukus.

*    * *

Stundu vēlāk mēs trijatā klusi ēdām vakariņas maera istabā. Alverons un es izstāstījām Steipsam, kas noticis dažu pēdējo dienu laikā. Steipss jutās gandrīz apskurbis priekā par sava kunga veselību un par ziņu, ka tā uzlabosies ari turpmāk.

Savukārt man pēc Alverona vairāku dienu nelabvēlības atgūt savu labo slavu viņa acīs nozīmēja lielu atvieglojumu. Tomēr nebija viegli atgūties no satricinošās domas, cik tuvu esmu bijis bezdibeņa malai.

Godīgi izstāstīju maeram par savām maldīgajām aizdomām pret Steipsu un no visas sirds atvainojos kambarsulainim. Steipss savukārt atzinās, ka ļoti apšaubījis manu godīgumu. Beidzot mēs paspiedām viens otram roku un jutām daudz lielāku savstarpēju labvēlību.

Kad tiesājām pēdējos vakariņu kumosus, Steipss pēkšņi saslējās, atvainojās un izsteidzās ārā.

-    Kāds ir pie ārējām durvīm, maers paskaidroja. Tam vīram ir ausis kā sunim! Gluži pārdabiska dzirde.

Pēc brīža Steipss atgriezās, vezdams līdzi garo vīrieti ar noskūto galvu, kurš manā pirmajā ierašanās dienā kopā ar Alveronu bija pētījis kartes, komandieri Dagonu.

Kad Dagons ienāca istabā, viņa acis apskrēja visus istabas kaktus, aizstaigāja no loga līdz otrām durvīm, ar īsu skatienu nomēroja mani un atgriezās pie maera. Brīdī, kad viņa acis apstājās pie manis, visi pir­matnējie, dzīvnieciskie instinkti, kas man bija ļāvuši izdzīvot Tarbeanas ielās, skubināja mani bēgt projām. Paslēpties. Darīt jebko, lai tiktu pēc iespējas tālāk no šī cilvēka.

-    Ā, Dagon! maers moži teica. Kā klājas šajā jaukajā dienā?

-   Labi, jūsu gaišība. Dagons stāvēja miera stājā un neskatījās mae­ram tieši acis.

-    Vai tu varētu apcietināt Kaudiku par nodevību?

Sekoja tikko jaušama pauze. Jā, jūsu gaišība.

-    Vajadzētu pietikt ar astoņiem viriem, ja vien tie sarežģītā situācijā spēj nekrist panikā.

-Jā, jūsu gaišība. Es sāku pamanīt Dagona atbildēs tikko jaušamas atšķirīgas nianses.

-    Dzīvu! Alverons teica, it kā atbildēdams uz jautājumu. Bet nav jācenšas būt saudzīgiem.

-    Jā, jūsu gaišība. To teicis, Dagons pagriezās, lai dotos projām.

Es steigšus ierunājos: Jūsu gaišība, ja viņš patiešām ir īsts arka-

nists, jums vajadzētu ievērot zināmu piesardzību. Līdzko biju pateicis “vajadzētu”, es to nožēloju: vārds “vajadzētu” pauda zināmu iedomību. Man būtu bijis jāsaka: varbūt jūs vēlētos ievērot zināmu piesardzību.

Šķita, ka Alverons šo kļūmi nav pamanījis. Jā, protams. Pret vilt­nieku jāiet ar viltnieka ieročiem. Dagon, pirms vedīsi viņu lejā, sasien viņam rokas un kājas ar pamatīgu dzelzs ķēdi. No īstas dzelzs, iegaumē! Aizbāz viņam muti un aizsien acis… Viņš brīdi domāja, viegli sizdams ar pirkstu pie lūpām. Un nocērt viņam īkšķus!

-    Jā, jūsu gaišība.

Alverons paskatījās uz mani. Kā tev šķiet, vai ar to pietiks?

Es apslāpēju nelabuma vilni un piespiedu sevi nelauzīt klēpī saliktās rokas. Nezinu, kas mani satrieca vairāk možais tonis, kādā Alverons deva rīkojumus, vai vienaldzīgais tonis, ar kādu Dagons tos pieņēma. Ar pilntiesīgu arkanistu jokot nedrīkstēja, tomēr man šķita, ka viņa roku sakropļošana ir ļaunāka par nogalināšanu uz vietas.

Dagons devās projām, un, kad durvis bija aizvērtas, Steipss noskuri­nājās. Kungs augstais, tas vīrs ir kā auksts ūdens uz galvas! Vajadzētu tikt no viņa vaļā.

Maers iesmējās. Lai viņu savāktu kāds cits? Nē, Steips, es gribu, lai viņš ir tieši šeit. Mans trakais suns īsā pavadā.

Steipss sarauca pieri. Bet, pirms viņš paguva kaut ko piebilst, viņa skatiens apstājās pie atpūtas istabas atvērtajām durvīm. Ai, tur ir vēl viens! Aizgājis pie būra, viņš pēc brīža atgriezās ar citu beigtu trillīti, saudzīgi turēdams plaukstā sīko, nekustīgo radījumu. Es saprotu, ka tev vajadzēja pārbaudīt kādas zāles, viņš teica, būdams vēl otrā istabā. Bet tas ir diezgan skarbi pret nabaga mazajiem kalanthiem!

-    Kā, lūdzu? es jautāju.

-              Mūsu Steipss ir vecmodīgs, Alverons smaidīdams paskaidroja,

-    un vairāk skolots, nekā pats atzīst. Kalanthi ir šo putnu vārds eldvintiešu valodā.

-    Varu apzvērēt, ka esmu dzirdējis šo vārdu vēl kaut kur.

-   Tas ir arī Vintasas karaliskās dzimtas uzvārds, Alverons sacīja ar pārmetumu balsī. Savādi, ka cilvēks, kurš tik daudz zina, dažās lietās var būt neizprotami akls!

Steipss pagriezās un vēlreiz paskatījās uz krātiņu. Es saprotu, ka t.is bija jādara, viņš teica. Bet kāpēc tu nevarēji izmantot peles vai komteses DeFerras pretīgo suni?

Pirms paspēju atbildēt, pie ārējām durvīm atskanēja troksnis, un Steipss pat nepaguva piecelties, kad istabā iebrāzās viens no sargiem.

-Jūsu gaišība, viņš aizelsies izdvesa un, aizskrējis pie istabas vienīgā loga, aizrāva ciet slēģus. Pēc tam viņš ieskrēja blakusistabā, kur atkārtoja to pašu. Drīz līdzīgi trokšņi atskanēja no citām, dziļākajām istabām, kuras es nekad nebiju redzējis. Tiem sekoja apslāpēti būkšķi, n kā kāds pārbīdītu mēbeles.

Steipss izskatījās apjucis un sāka celties kājās, taču maers papurināja galvu un ar rokas mājienu norādīja, lai viņš paliek sēžam. Leitnant? viņš mazliet ērcīgā balsī iesaucās.

-    Atvainojiet, jūsu gaišība! sargs teica, atgriezdamies istabā un smagi elpodams. Tā bija Dagona pavēle. Man nekavējoties vajadzēja gādāt par jūsu istabu drošību.

-    Cik saprotu, kaut kas nav izdevies, kā vajag, Alverons sausi sacīja.

-   Kad pieklauvējām pie torņa durvīm, nekādas atbildes nebija. Dagonam vajadzēja uzlauzt durvis. Tur bija… Es nezinu, kas tur bija, jūsu gaišība. Kaut kāds ļauns gars. Anderss ir miris, jūsu gaišība. Kaudiks savās istabās nebija atrodams, bet Dagons turpina viņu meklēt.

Alverona seja satumsa. Nolādēts! viņš nodārdināja un iesita ar dūri pa krēsla paroci. Maera pierē ievilkās dziļas rievas, un viņš izdvesa skaļu nopūtu. Nu labi! Pamājis ar roku, viņš raidīja sargu projām.

Sargs palika nekustīgi stāvam. Ser, Dagons pavēlēja man neatstāt jūs bez apsardzības.

Alverons uzmeta viņam draudīgu skatienu. Nu tad stāvi vismaz tur! Viņš norādīja uz istabas kaktu.

Sargs izskatījās itin apmierināts par iespēju atkāpties tālāk. Alverons paliecās uz priekšu, piespiedis pirkstu galus pie pieres. Dieva vārdā, kā viņš to varēja nojaust?

Jautājums šķita retorisks, tomēr tas iedarbināja ritentiņus manā prātā. Vai jūsu gaišība vakar paņēma zāļu pudelīti?

-    Jā, jā. Es darīju visu tieši tāpat kā iepriekšējās dienās.

Tikai neaizsūtīji pēc zālēm mani, es nodomāju. Vai pudelīte joprojām ir pie jums? es jautāju.

Pudelīte bija tepat. Steipss to sameklēja un iedeva man. Es izvilku korķi un pārlaidu pirkstu pār stikla kakliņa iekšpusi. Kāda garša ir jūsu gaišības zālēm?

-    Es jau tev teicu. Rūgtena, sāļa. Redzēdams, ka es paceļu pirkstu pie mutes un viegli pieskaros tam ar mēles galu, maers iepleta acis.

-    Vai tu esi traks? viņš neticīgi noprasīja.

-    Garša ir salda, es vienkārši sacīju. Pēc tam izskaloju muti ar ūdeni un pēc iespējas neuzkrītoši iespļāvu to tukšā glāzē. No vestes kabatas izvilku mazu, aizlocītu papīra paciņu, iebēru nelielu šķipsnu sev saujā un viebdamies to apēdu.

-    Kas tas ir? Steipss jautāja.

-    Liguellens, es meloju, zinādams, ka patiesā atbilde ogle tikai izraisītu jaunus jautājumus. Iedzēru vēl vienu malku ūdens un atkal to izspļāvu. Šoreiz tas bija melns, un Alverons un Steipss pavadīja to ar izbiedētu skatienu.

Es apņēmīgi turpināju: Acīmredzot kaut kas viņā radīja aizdomas, ka jūsu gaišība nedzer iedotās zāles. Ja garša pēkšņi būtu citāda, jūs būtu par to viņam jautājis.

Maers pamāja ar galvu. Es tikos ar viņu vakar vakarā. Viņš apvai­cājās par manu veselību. Alverons viegli iesita ar dūri pa krēsla paroci.

-    Ek, nolādētā neveiksme! Ja viņam ir kaut cik saprašanas, viņš jau pusi dienas ir projām. Mēs viņu vairs nenotversim.

Man gribējās maeram atgādināt, ka nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis, ja viņš būtu man ticējis no paša sākuma, tomēr es to nedarīju. Es ieteiktu jūsu vīriem turēties tālāk no torņa, jūsu gaišība. Viņam bija pietiekami daudz laika, lai sastrādātu tur daudz ko nelietīgu, ierīkotu lamatas un tādā garā.

Maers piekrītoši pamāja un pārvilka plaukstu pār acīm. Jā. Protams. Parūpējies par to, Steips! Es laikam iešu drusku atpūsties. Vajadzēs laiku, lai sakārtotu visu šito pa vietām.

Es piecēlos un grasījos iet projām. Taču maers norādīja, lai palieku sēžam. Kvout, paliec vēl brīdi un pirms aiziešanas pagatavo man tēju!

Steipss ar zvaniņu ataicināja kalpotājus. Novākdami pusdienu galdu, viņi slepus raidīja man ziņkārus skatienus. Es ne vien sēdēju maera klātbūtnē, bet pat ēdu maltīti kopā ar maeru viņa personīgajās istabās. Tāda ziņa jau pēc desmit minūtēm būs apskrējusi visu maera muižas teritoriju.

Kad kalpotāji bija aizgājuši, es pagatavoju maeram jaunu tējas devu. Pēc tam pagriezos, lai dotos projām, bet maers, pacēlis krūzi pie lūpām, klusi ierunājās tik klusi, lai sargs istabas kaktā to nevarētu sadzirdēt:

Kvout, tu esi pierādījis, ka esi pilnīgi uzticams, un es nožēloju savas īslaicīgās šaubas par tevi. Iedzēris nelielu malku, viņš turpināja: Diem/t‘l es nedrīkstu pieļaut, ka ziņa par indēšanu izplatās tālāk. It sevišķi l.ipēc, ka indētājs ir aizbēdzis. Viņš zīmīgi paskatījās uz mani. Tas traucētu pasākumam, ko mēs ar tevi iepriekš pārrunājām.

Es pamāju ar galvu. Vēsts, ka maera personīgais arkanists gandrīz viņu ir nogalinājis, diez vai palīdzētu Alveronam iemantot iecerētās sievietes roku.

Viņš turpināja: Diemžēl šī nepieciešamība klusēt neļauj man pie­šķirt tev tādu balvu, ko tu esi pilnībā pelnījis. Ja stāvoklis būtu citāds, es apsvērtu iespēju dāvāt tev zemesīpašumu, nevis vienkārši pateiktos. Un piešķirtu tev titulu. Manai dzimtai joprojām pieder tādas tiesības neatkarīgi no karaļa varas.

Man gluži apreiba galva, dzirdot maera vārdus, bet viņš rāmi turpināja: Bet, ja es to darītu, būtu vajadzīgi paskaidrojumi. Un paskaid­rojumus es nevaru atļauties.

Alverons pastiepa roku, un es krietnu brīdi nespēju attapties, ka viņš vēlas, lai es to satveru. Maera Alverona rokasspiediens nav gluži ikdienišķs notikums. Man tūlīt kļuva žēl, ka tā aculiecinieks ir vienīgi sardzes vīrs. Cerēju, ka viņš necentīsies turēt mēli aiz zobiem.

Svinīgi satvēru maera roku, un viņš turpināja: Esmu kļuvis tev liels parādnieks. Ja tev kādreiz rastos vajadzība, tavā rīcībā būs viss iespē­jamais atbalsts, kādu pateicīgs lords spēj nodrošināt.

Centos izturēties cēli un saglabāt mierīgu seju, taču īstenībā jutos ārkārtīgi pacilāts. Tieši uz to es biju cerējis. Izmantojot maera iespējas, es varētu veikt daudz sekmīgākus Amira meklējumus. Viņš man varētu nodrošināt pieeju klosteru arhīviem, privātām bibliotēkām un citām vietām, kurās svarīgi dokumenti nav likvidēti vai pārstrādāti, kā tas noticis Universitātē.

Tomēr es sapratu, ka šis nav īstais brīdis, lai sāktu konkrētu sarunu. Alverons bija apsolījis man palīdzēt. Tagad vienkārši jānogaida un jāiz­domā, kādu palīdzību es vēlos visvairāk.

Kad izgāju no maera istabām, mani negaidot pārsteidza Steipss, kas mani cieši apskāva un krietnu brīdi nesacīja ne vārda. Viņa seja pauda tādu pateicību, it kā es būtu izglābis visu viņa ģimeni no degošas mājas.

Jaunais kungs, šaubos, vai jūs saprotat, cik daudz es esmu jums parādā! Ja vien kādreiz varu jums palīdzēt, dariet man to zināmu!

Viņš satvēra manu roku un jūsmīgi to vairākas reizes sakratīja. Tajā pašā brīdī es jutu, ka viņš man kaut ko iespiež saujā.

Pēc brīža attapos stāvam gaiteni. Atvēru plaukstu un ieraudzīju tajā skaistu sudraba gredzenu, uz kura bija iegravēts Steipsa vārds. Tam blakus gulēja otrs gredzens, kas nebija gatavots no metāla. Tas bija gluds un balts, un ari tam virspusē lieliem burtiem bija iegravēts kambarsu­laiņa vārds. Man nebija ne jausmas, ko šāds gredzens varētu nozīmēt.

Devos atpakaļ uz savām istabām, gluži apskurbis no necerētās veik­smes.

NAKAMAJĀ DIENĀ mana pieticīgā mantība tika pārvietota uz citām istabām, jo maeram tās šķita piemērotākas cilvēkam, kurš nepārprotami bauda viņa labvēlību. Manā rīcībā tagad bija piecas istabas, un no trijām pavērās skats uz dārzu.

Tas bija augstsirdīgs žests, tomēr es nespēju atvairīt domu, ka tās atrodas vēl tālāk no pils virtuvēm nekā mana agrākā apmešanās vieta, l īdz brīdim, kad uz tām atnesi? ēdienu, tas būs auksts kā akmens.

Biju pavadījis jaunajā vietā tikai nepilnu stundu, kad ieradās izsūtā­mais zēns ar Bredona sudraba gredzenu un kartīti, uz kuras bija rakstīts: Tavās jaunajās, krāšņajās istabās. Kad?”

Apgriezu kartīti otrādi un uzrakstīju: “Līdzko vēlies!”, un aizsūtīju /.ēnu atpakaļ.

Noliku Bredona sudraba gredzenu uz paplātes dzīvojamā istabā. Tagad manā traukā starp dzelzs stīpiņām mirdzēja divi sudraba gredzeni.

Atvēru durvis un ieraudzīju Bredona tumšās acis vērīgi raugāmies no balto matu un bārdas ieloka. Viņš pasmaidīja un paklanījās, paņēmis spieķi zem vienas rokas elkoņa. Piedāvāju viņam apsēsties, tad pieklājīgi atvainojos un uz brīdi atstāju viņu dzīvojamā istabā vienu, kā prasīja labas manieres.

Tikko biju izgājis pa durvīm, kad blakusistabā izdzirdēju viņa sulīgos smieklus. Ho, ho! viņš nodārdināja. Tas tik ir ko vērts!

Kad atgriezos, Bredons sēdēja pie taka galdiņa, turēdams abus gre­dzenus, ko nesen biju saņēmis no Steipsa. Iespaidīgs pavērsiens! viņš teica. Acīmredzot es vakar kaut ko pārpratu, kad manu izsūtāmo no tavām durvīm aizraidīja ļoti sapīcis sargs.

Es pasmīnēju pretī. Šīs bija raibas dienas.

Bredons saberzēja zodu un guldzoši pasmējās, vēl vairāk nekā iepriekš atgādinādams pūci. Tā var domāt, viņš teica, pacēlis sudraba gre­dzenu. Izklausās pēc aizraujoša stāsta. Bet tas… Viņš ar spieķi norā­dīja uz balto gredzenu. Tas ir kaut kas pavisam cits.

Pievilku krēslu un apsēdos viņam pretī. Sacīšu atklāti, es teicu. Varu tikai minēt, no kā tas gatavots, un nepavisam nezinu, ko tas nozīmē.

Bredons izbrīnā savilka uzacis. Apbrīnojama atklātība no tevis!

Es paraustīju plecus. Pašlaik jūtos mazliet drošāks par savu stāvokli šajā vietā. Vismaz tik daudz, lai necenstos pārāk sargāties no cilvēkiem, kuri bijuši draudzīgi pret mani.

Vērlreiz iesmējies, Bredons nolika sudraba gredzenu atpakaļ uz pa­plātes. Drošāks, viņš atkārtoja. Jā, tā laikam varētu teikt. Viņš pacēla balto gredzenu. Tomēr nav jābrīnās, ka tu neko nezini par šo te.

-    Biju domājis, ka ir tikai triju veidu gredzeni, es teicu.

-    Parasti tā tiešām ir, Bredons sacīja. Bet gredzenu sūtīšanai ir diezgan sena vēsture. Pirms šo spēli uzsāka aristokrāti, tā jau ilgu laiku bija izplatīta vienkāršo ļaužu vidū. Un, kaut gan Steipss kopā ar mums elpo reto un izsmalcināto gaisu, viņš neapšaubāmi nāk no vienkāršas ģimenes.

Bredons nolika balto gredzenu uz spēles galda un apsedza to ar plaukstām. Tolaik gredzenus gatavoja no materiāla, kas vienkāršajiem ļaudīm bija viegli pieejams. Jauns mīlētājs varēja iecerētajai pasniegt gredzenu, kas savīts no svaigas, zaļas zāles. Ādas gredzens nozīmēja gatavību pakalpot. Un tā tālāk.

-    Un gredzens no raga?

-    Gredzens no raga liecina par naidu, Bredons teica. Spēcīgu un ilgstošu naidu.

-    Ā! es apjucis novilku. Saprotu.

Bredons pasmaidīja un pacēla balto gredzenu pret gaismu. Bet šis nav no raga, viņš teica. Šim ir citāds dzīslojums, turklāt Steipss nekad nedotu kādam raga un sudraba gredzenu reizē. Viņš papurināja galvu. Ja vien es nemaldos, šis gredzens ir gatavots no kaula. Viņš pasniedza to man.

-    Brīnišķīgi, es drūmi sacīju, pacilādams to plaukstā. Un ko tas nozīmē? Ka viņš man iegrūdīs dunci ribās vai iemetīs mani izžuvušā akā?

Bredons pasmaidīja savu plato, sirsnīgo smaidu. Kaula gredzens liecina par lielu un nozīmīgu parādu.

-    Ak tā! Es paberzēju gredzenu pirkstos. Tas noteikti ir patīkamāk, ja kāds jūtas man pakalpojumu parādā.

-    Ne tikai pakalpojumu, Bredons teica. Pēc tradīcijas šādu gre­dzenu mēdza pagatavot no miruša ģimenes locekļa kaula. Viņš savilka augšup uzacis. Un, kaut gan es šaubos, vai tā dara vēl šodien, tas nepārprotami izsaka galveno būtību.

Es paskatījos uz viņu, mazliet apdullis no jaunajām ziņām. Un būtība ir…?

-    Tāda, ka šo gredzenu nemēdz dot vieglu roku. Tas nepieder pie aristokrātu spēlītēm un nav gredzens, kas jāizliek apskatei. Viņš zīmīgi paskatījās uz mani. Es tavā vietā noliktu to dziļākā un drošākā vietā.

Es uzmanīgi ieliku gredzenu kabatā. Tu man esi daudz palīdzējis, ps teicu. Man gribētos kaut kā atdarīt…

Bredons pacēla roku, pārtraukdams mani teikuma vidū. Pēc tam ar svinīgi nopietnu kustību viņš pastiepa pirkstu uz leju, savilka plakstu dūrē un paklaudzināja pa taka galdiņa virsmu.

Es pasmaidīju un izvilku akmentiņus.

*    * *

-    Šķiet, ka es beidzot sāku apjēgt šo spēli, es teicu pēc stundas, kad biju zaudējis ar itin niecīgu starpību.

Bredons ar nepatikas izteiksmi sejā atgrūda krēslu no galda. Nē, viņš teica, gluži otrādi. Tu esi apguvis pamatus, bet galveno būtību neesi apjēdzis.

Es sāku šķirot akmentiņus un likt tos vietās. Būtība ir tāda, ka es beidzot pēc visa šī ilgā laika esmu ticis tuvu tam, lai tevi sasistu.

-    Nē! Bredons nepiekrita. Tā tas nepavisam nav. Taks ir smalka un sarežģīta spēle. Tieši tāpēc man ir tik grūti atrast kādu, kurš prot to spēlēt. Pašlaik tu stampā kā lempīgs agresors. Taisnību sakot, šoreiz tu spēlēji sliktāk nekā pirms divām dienām.

-    Atzīsties! es teicu. Toreiz es tevi gandrīz uzvarēju.

Bredons tikai nikni pablenza un ar pavēlošu kustību norādīja uz galdu.

Sāku spēlēt apņēmīgi, smaidīdams un dungodams pie sevis, jo jutos

pārliecināts, ka šodien es beidzot viņu uzvarēšu.

Taču tas bija tālu no realitātes. Bredons izdarīja gājienus nesaudzīgi un bez mazākās vilcināšanās. Viņš mani sasita tik viegli, kā varētu pār­plēst uz pusēm papīra lapu.

Spēle beidzās tik ātri, ka es nepaguvu atvilkt elpu.

-   Vēlreiz! Bredons teica, un viņa balss skanēja tik pavēlnieciski, kā man vēl nebija gadījies dzirdēt.

Es mēģināju sasparoties, taču nākamā spēle bija vēl bēdīgāka. Jutos kā kucēns, kas cīnās ar vilku. Nē. Es biju pele pūces nagos. Nekādas cīņas te vispār nebija. Es spēju tikai bēgt.

Taču bēgšana nebija pietiekami veikla. Šī spēle beidzās vēl ātrāk nekā iepriekšējā.

-    Vēlreiz! viņš nokomandēja.

Un mēs spēlējām vēlreiz. Šoreiz es nebiju pat dzīva radība. Bredons rīkojās rāmi un bezkaislīgi kā miesnieks ar atkaulošanas nazi. Spēle prasīja tikpat daudz laika, cik vajadzētu, lai izķidātu un atkaulotu cāli.

Spēles beigās Bredons sarauca pieri un saberzēja plaukstas gar abām galdiņa malām, it kā nupat būtu tās nomazgājis un censtos nosusināt.

-    Labi! es teicu, atspiezdamies pret krēsla atzveltni. Piekritu, ka tev taisnība. Tu pārāk viegli ar mani tiec galā.

-     Nē, Bredons drūmu seju atbildēja. Tas nebūt nav tas, ko es cenšos panākt.

-    Un ko tu centies panākt?

-   Cenšos piespiest tevi saprast spēli, viņš teica. Visu spēli kopumā, nevis rīkošanos ar akmentiņiem. Galvenais nav spēlēt agresīvi. Galvenais ir spēlēt drosmīgi. Bīstami. Eleganti.

Viņš piesita divus pirkstus pie galda. Katrs, kurš nav aizmidzis, spēj pamanīt sev izliktās lamatas. Bet drosmīgi doties tām pretī pašam ar savu plānu un mainīt spēles gaitu, lūk, tā ir meistarība! Bredons pasmaidīja, taču drūmā izteiksme nepazuda no viņa sejas. Un izlikt lamatas, zinot, ka pretinieks piesardzīgi ieies tajās, gatavodamies izman­tot pats savu triku, un tad viņu sakaut tā ir divkārša meistarība. Bredona sejas izteiksme atmaiga un balss kļuva gandrīz vai lūdzoša.

-     Taks atspoguļo sarežģīto pasaules ritumu. Tas ir spogulis, ko mēs pavēršam pret dzīvi. Dejā neviens neuzvar, zēn. Dejas būtība ir ķermeņa kustība. Labi izpildīta taka spēle atklāj prāta kustību. Tiem, kuri spēj to saskatīt, tas ir skaistums.

Viņš pamāja uz vienkārši izvietotajiem akmentiņiem starp mums.

-    Paskaties! Kāpēc lai es gribētu uzvarēt tādā spēlē?

Es paskatījos uz spēles galdu. Vai tad uzvarēt nav galvenais? es jautāju.

-    Galvenais ir skaista spēle, Bredons svinīgi paziņoja. Viņš pacēla rokas, paraustīja plecus, un viņa sejā parādījās svētlaimīgs smaids.

-    Kāpēc lai es gribētu uzvarēt spēlē, kura nav skaista?

VĒLĀK VAKARĀ es sēdēju viens savā istabā, ko laikam bija pieņemts dēvēt par atpūtas istabu. Vai varbūt par dzīvojamo istabu. Godīgi sakot, es neizpratu atšķirību.

Sev par pārsteigumu es atklāju, ka man jaunās telpas gluži labi patīk. Nevis tāpēc, ka tās bija krietni plašākas. Nevis tāpēc, ka tās pavēra skaistāku skatu uz dārzu. Nevis tāpēc, ka inkrustētā marmora grīda bija tīkamāka acij. Pat ne tāpēc, ka istabā atradās teicami piepildīts vīna skapis, kaut gan tas bija visai pievilcīgs elements.

Nē. Manas jaunās istabas bija patīkamākas tāpēc, ka tajās bija vairāki polsterēti krēsli bez parocēm, teicami piemēroti lautas spēlei. Krēsls ar roku atbalstiem pēc neilga laika spēlētājam kļūst ļoti neērts. Savā iepriekšējā istabā es parasti spēlēju lautu, sēdēdams uz grīdas.

Telpu ar ērtajiem krēsliem es nolēmu nosaukt par savu lautas istabu. Vai varbūt par mūzikas istabu. Laikam vajadzēs vēl kādu laiku pagudrot, iekams izdomāšu tai piemērotu labskanīgu nosaukumu.

Lieki atgādināt, ka nesenais notikumu pavērsiens bija ievērojami uzla­bojis manu noskaņojumu. Vēlēdamies to nosvinēt, es atdarīju pudeli ar izsmalcinātu, tumšu Feloras vīnu, iedzēru tīkami atslābinošu malku un izņēmu no futrāļa lautu.

Vispirms ātri un enerģiski ievingrināju pirkstus, no sākuma līdz bei­gām nospēlēdams “Tintatatorninu”. Pēc tam kādu laiku spēlēju maigu, vieglu mūziku, vēlreiz lēni iepazīdams savu lautu. Kad biju iztukšojis apmēram pusi pudeles, jutos pilnīgi atslābinājies, un mana mūzika ska­nēja samtaini un apmierināti kā saulē guļoša kaķa murrāšana.

Tajā brīdī es sev aiz muguras izdzirdēju troksni. Stīgām satraukti iešķindoties, pielēcu kājās gatavībā ieraudzīt Kaudiku, sardzes vīrus vai kaut ko tikpat baisu un draudīgu.

Taču es ieraudzīju maeru, kas smaidīja mulsi kā bērns, kurš atļāvies nelielu joku. Es ceru, ka jaunās istabas tev ir pa prātam?

Atguvos un viegli paklanījos. Tā ir pārāk liela dāvana tādam kā es, jūsu gaišība.

-     Nepavisam nav liela, ja to samēro ar manu parādu, Alverons teica. Viņš apsēdās uz tuvējā dīvāna un ar rokas mājienu norādīja, ka arī es drīkstu apsēsties. Kas tas bija, ko tu nupat spēlēji?

Es atgriezos savā krēslā. H pat nebija īsta dziesma, jūsu gaišība. Spēlēju tāpat vien.

Maers izbrīnījies savilka uzacis. Vai tu to sacerēji pats? Es atbil­dēju apstiprinoši, un viņš pamāja uz lautu. Piedod, ka tevi pārtraucu. Lūdzu, turpini!

-    Ko jūs vēlētos dzirdēt, gaišība?

-     Man ir drošas ziņas, ka lēdijai Meluānai patīk mūzika un jauki vārdi, viņš atbildēja. Kaut ko tādā garā.

-   Jauka dziesma var būt ļoti dažāda, jūsu gaišība, es teicu. Nospē­lēju ievadu no “Violetas gaidām”. Istabu piepildīja liegas, jaukas un skumjas skaņas. Pēc tam uzsāku “Balādi par Savjenu”, un mani pirksti strauji zibēja, veidojot sarežģītos akordus un atklājot izpildījuma grū­tības pakāpi.

Alverons klausījās, māja ar galvu, un viņa seja pauda arvien lielāku apmierinājumu. Un tu arī pats proti sacerēt mūziku?

-    Protu, jūsu gaišība, es nepiespiesti atbildēju. Bet, lai tas izdotos labi, ir vajadzīgs laiks.

-    Cik ilgs laiks?

Es paraustīju plecus. Diena vai divas, varbūt trīs. Atkarībā no tā, kādu dziesmu jūs gribat. Vēstules sacerēt ir vieglāk.

Maers saliecās uz priekšu. Esmu iepriecināts, ka Threpes cildinā­jumi nav bijuši pārspīlēti! viņš teica. Atzīšos, ka liku ierādīt tev šīs istabas ne tikai pateicības dēļ. Atsevišķs gaitenis savieno tās ar manām istabām. Mums vajadzēs satikties bieži, lai pārrunātu paredzamo tuvo­šanos manai iecerētajai.

-    Tas būs ļoti ērti, jūsu gaišība, es teicu un nākamos vārdus izvē­lējos ļoti uzmanīgi. Esmu izpētījis lēdijas Meluānas dzimtas vēsturi, bet tas nav daudz, lai cerētu uz vēlamajiem panākumiem.

Alverons pasmējās. Tev laikam šķiet, ka esmu galīgs nejēga, viņš draudzīgi teica. Skaidrs, ka tev būs jāsatiekas ar viņu pašu. Pēc divām dienām viņa ieradīsies šeit daudzu citu aristokrātu sabiedrībā. Esmu pasludinājis šo par svinību mēnesi sakarā ar manu izveseļošanos pēc ilgās slimības.

-    Tas ir gudri darīts, es atzinīgi piebildu.

Alverons paraustīja plecus. Es iekārtošu, lai jūs pēc iespējas drī­zāk varētu satikties un pabūt kopā. Vai tev ir kaut kas vajadzīgs savas mākslas īstenošanai?

-     Bagātīga kaudze papīra, jūsu gaišība. Un vēl tinte un rakstām­spalvas.

-     Tik vien? Esmu dzirdējis par dzejniekiem, kuriem nepieciešamas visādas ekstravagances, lai viņi spētu radīt savus daiļdarbus, maers neizprotami noņurdēja. Varbūt tev derētu kāds īpašs dzēriens vai skats uz konkrētu ainavu? Esmu dzirdējis par kādu itin slavenu Reneres dzej­nieku, kurš vienmēr turot tuvumā lādi ar puvušiem āboliem. Ikreiz, kad iedvesma viņu pamet, viņš atver lādi un ieelpo tās izgarojumus.

Es iesmējos. Es esmu mūziķis, jūsu gaišība. Lai dzejnieki nodarbojas .ir savām māņticībām, ošņā smakas un klabina kaulus. Man vajadzīgs tikai ■.avs instruments, divas prasmīgas rokas un zināšanas par to, kas darāms.

Šķita, ka Alveronu tas dara nemierīgu. Un nekas cits, kas palīdzētu radīt iedvesmu?

-    Man vajadzētu jūsu atļauju brīvi staigāt pa muižas teritoriju un Lejas Severenu, kad es to vēlos, jūsu gaišība.

-    Protams, to tu drīksti.

Es pasmaidīju. Hdā gadījumā man ir viegli sasniedzams viss, kas vajadzīgs radošai iedvesmai.

*    * *

Tikko sasniedzis Skārdnieku ielu, es ieraudzīju viņu. Pēc daudzajiem neauglīgajiem pēdējo mēnešu meklējumiem šķita savādi, ka tik viegli esmu viņu atradis.

Denna lēni un graciozi slīdēja cauri pūlim. Tā nebija samākslotā, stīvā grācija, kas ierasta galma apstākļos, bet dabiskas, brīvas kustības. Kaķis nedomā, kā viņš staipās; kaķis vienkārši to dara. Bet koks nedara pat to. Koks vienkārši šūpojas bez jebkādas kustību piepūles. Apmēram tā kustējās Denna.

Es viņu panācu, cik ātri spēju, nepievērsdams viņas uzmanību. At­vainojiet, jaunkundz?

Denna pagriezās. Ieraugot mani, viņas seja iemirdzējās priekā. Jā?

-   Citkārt es neparko netuvotos sievietei ar tādiem paņēmieniem, bet šoreiz ievēroju, ka jums ir tieši tādas acis kā dāmai, kurā es reiz biju neprātīgi iemīlējies.

-     Cik bēdīgi ir iemīlēties tikai vienreiz! viņa attrauca, šķelmīgi pasmaidīdama. Esmu dzirdējusi, ka daži vīrieši pamanoties no izdarīt divas vai pat vairākas reizes.

Neļāvu šai zobgalībai sevi samulsināt. Esmu bijis muļķis tikai vienu reizi. Es nekad vairs neiemīlēšos.

Dennas seja atmaiga, un viņa viegli uzlika plaukstu uz manas rokas.

-    Nabaga cilvēks! Tā sieviete tev ir sagādājusi lielas ciešanas.

-    Taisnība, viņa mani ir dziļi sāpinājusi visādā nozīmē.

-     Bet ar to ir jārēķinās, Denna lietišķi sacīja. Vai tiešām kāda sieviete spēj nemīlēt tik satriecošu vīrieti kā tu?

-     To es nezinu, es pieticīgi teicu. Bet laikam jau nemīlēja, jo sagūstīja mani ar vilinošu smaidu un pēc tam pazuda, neteikusi ne vārda. Kā rasa bālā rīta gaismā.

-    Kā sapnis pirms pamošanās, Denna smaidīdama piebilda.

-    Kā jauna feja, kas aizslīd starp kokiem.

Denna brīdi klusēja. Laikam tā sieviete tiešām ir bijusi brīnišķīga, ja spējusi tevi tik ļoti savaldzināt, viņa teica, lūkodamās manī nopiet­nām acīm.

-    Viņa bija nepārspējama.

-    Ko nu niekojies! Denna piepeši kļuva zobgalīgi jautra. Mēs visi taču zinām: kad gaismas nodziest, visas sievietes ir vienādas! Viņa viszinīgi iesmējās un iebukņīja man ar elkoni.

-    Tā nav taisnība, es teicu ar ciešu pārliecību.

-   Nu labi, Denna lēni sacīja, laikam vajadzēs tev vienkārši noticēt. Viņa vēlreiz paskatījās uz mani. Varbūt ar laiku tu mani pārliecināsi.

Es ieskatījos viņas dziļajās, brūnajās acīs. Vienmēr esmu cerējis to izdarīt.

Denna pasmaidīja, un mana sirds krūtīs apmeta kūleni. Turpini cerēt! Ieslidinājusi roku manā elkonī, viņa sāka iet man blakus. Kas mums šajā pasaulē ir vērtīgāks par cerībām?

NAKAMAJĀS DIVĀS dienās es krietnu laiku pavadīju kopā ar Steipsu, kurš man mācīja pareizas uzvedības paradumus svinīgās vakariņās. Lielu daļu no tā es zināju jau kopš agrām bērnu dienām, tomēr priecājos par iespēju vēlreiz visu atkārtot. Paražas dažādās vietās un laikos mēdz būt atšķirīgas, un pat sīkas kļūmes var izraisīt ļoti neveiklas situācijas.

Tāpēc Steipss sarīkoja vakariņas mums divatā un pēc tam izskaidroja man duci nelielu, bet nozīmīgu misēkļu, ko tajās biju pieļāvis. Rupja kļūda bija, piemēram, nolikt atpakaļ netīru galda piederumu. Tātad pil­nīgi pieļaujami bija nolaizīt nazi, lai tas būtu tīrs. Patiesībā nekas cits neatlika, ja viesis negribēja notraipīt salveti.

Nepieklājīgi bija apēst visu maizes šķēli. Kādu gabalu, turklāt vairāk nekā garozu, vienmēr pieklājās atstāt uz šķīvja. Tas pats bija jāievēro attiecībā uz pienu: pēdējam malkam vienmēr vajadzēja palikt glāzē.

Nākamajā dienā Steipss sarīkoja vēl vienu maltīti, un es pieļāvu jaunas kļūdas. Izteikt piezīmes par ēdienu nebija rupji, tomēr tas bija laucinieku paradums. Tieši tāpat tika vērtēta vēlme pasmaržot vīnu. Un izrādījās, ka mazajam mīkstā siera gabalam, ko man pasniedza, bija miza. Miza, kuru ikvienai civilizētai personai jāpamana, jāatzīst par neēdamu un jānoloba.

Būdams īsts barbars, es biju to apēdis. Un man tā gluži labi garšoja. Tomēr es apņēmos atcerēties šo apstākli un samierināties ar to, ka vaja­dzēs aizmest pusi no pilnīgi nevainojama siera gabala, kas nolikts man priekšā. Tāda ir maksa par civilizāciju.

*    * *

Ierados uz svētku mielastu apģērbā, kas bija šūts pēc pasūtījuma tieši šim gadījumam. Krāsas lapu zaļā un melnā man labi piestāvēja. Mana gaumes izjūta teica, ka šim ietērpam ir pārāk daudz brokāta, tomēr es negribīgi piekāpos modes prasībām, jo zināju, ka man būs jāsēž pa kreisi no Meluānas Laklesas.

Pēdējo triju dienu laikā Steipss bija man sarīkojis sešas svinīgas mal­tītes, un es jutos sagatavots jebkādai situācijai. Ierazdamies pie svinību zāles, nodomāju, ka grūtākā vakara daļa droši vien būs piespiedu inte­rese par ēdienu.

Bet, kaut gan biju gana gatavs mielastam, es nebiju gatavs brīdim, kad ieraudzīšu Meluānu Laklesu. Par laimi, palīdzēja mans skatuves treniņš, un es veiksmīgi tiku galā ar rituālo smaidu un elkoņa pasniegšanu. Viņa atbildēja ar cēlu galvas mājienu, un mēs kopā svinīgi devāmies pie galda.

Zāli apgaismoja augsts daudzžuburu svečturis ar vairākiem desmi­tiem sveču. Gravējumiem rotātās sudraba krūzēs gaidīja karsts ūdens pirkstu skalojamām bļodiņām un auksts ūdens dzēriena glāzēm. Gaisā vēdīja smaržas no izsmalcinātiem, senlaicīgās vāzēs izkārtotiem puķu pušķiem. Ragiem līdzīgos traukos mirdzēja augļu kalni. Man pašam tas viss šķita pārlieku ārišķīgi. Taču tā bija tradicionāli pieņemtā namatēva bagātības izrādīšana.

Aizvedu lēdiju Laklesu pie galda un atvilku viņas krēslu. Ejot cauri telpai, biju vairījies skatīties uz viņas pusi, taču brīdī, kad Meluāna Laklesa apsēdās, manu skatienu spēji piesaistīja viņas profils, tik ļoti man kaut ko atgādinādams, ka es nespēju novērsties. Es viņu pazinu, par to man nebija nekādu šaubu. Tomēr ne ar kādu piepūli nespēju atcerēties, kur mēs varētu būt tikušies.

Apsēzdamies savā krēslā, es joprojām nemitējos domāt, kur esmu šo sievieti redzējis. Ja Laklesu zemesīpašumi neatrastos tūkstoš jūdžu attālumā, es spriestu, ka esmu saticis viņu Universitātē. Taču tā bija smieklīga doma. Laklesu mantiniece nebrauktu studēt tik tālu no mājām.

Mans skatiens slīdēja pār tracinoši pazīstamajiem vaibstiem. Vai mēs būtu varējuši tikties “Eolijā”? Tas šķita maz ticams. To es atcerētos. Meluāna Laklesa bija ļoti pievilcīga, viņai bija enerģisks zods un tumšas, brūnas acis. Ja būtu redzējis viņu “Eolijā”, es noteikti…

-    Vai ieraudzījāt to, kas jūs interesē? viņa jautāja, nepagriezdama galvu. Balss tonis bija laipns, tomēr zem virskārtas jautās pārmetums.

Es biju nepiedienīgi blenzis. Nebiju pavadījis pie galda pat minūti, bet jau iegrūdis elkoni sviestā. Lūdzu, atvainojiet! Bet es esmu vērīgs seju pazinējs, un jūsējā atstāja uz mani spilgtu iespaidu.

Meluāna pagriezās un paskatījās uz mani, un viņas aizkaitinājums šķita pieplokam. Vai jūs esat turagiors?

Turagiori apgalvo, ka spējot aprakstīt personību vai pateikt tās nā­kotni pēc sejas, acīm un galvas apveidiem. Vistīrākā vintasiešu māņti­cība. Reizēm ar to mazliet paniekojos, milēdij.

-    Patiešām? Un ko mana seja jums vēsta? Viņa novērsa skatienu no manis.

Izlikos nopietni pētām Meluānas vaibstus un ievēroju viņas bālo ādu un mākslīgi sacirtotos kastaņkrāsas matus. Viņas lūpas bija pilnīgas un sārtas bez krāsas papildinājuma. Viņas kakla līnija bija gracioza un lepna.

Viszinoši pamāju ar galvu. Es tajā redzu mazumiņu no jūsu nākot­nes, milēdij.

Viņa viegli savilka augšup vienu uzaci. Pastāstiet!

-   Drīzumā jūs saņemsiet kādu atvainošanos. Piedodiet, ja manas acis lido kā putniņi dejā! Nespēj tās nelūkoties jūsu visdaiļajā sejā!

Meluāna pasmaidīja, bet nepietvika. Sieviete, kura nav vienaldzīga pret glaimiem, taču gluži labi tos pazīst. Pacentos noglabāt šo secinā­jumu vēlākai vajadzībai. To nebija grūti pareģot, viņa teica. Vai redzat tur vēl kaut ko?

Turpināju pētīt viņas seju. Redzu vēl divas atziņas, milēdij. To, ka jūs esat Meluāna Laklesa un ka es esmu jūsu padevīgais kalps.

Viņa pasmaidīja un pasniedza man roku skūpstam. Es satvēru viņas plaukstu un noliecu pār to galvu. īstu skūpstu neatļāvos, jo tas būtu piedienīgs manā tālajā Kopvalstībā, nevis šeit, un tikai īsi pieskāros ar lūpām pats savam īkšķim, kas turēja viņas plaukstu. Patiess rokas skūpsts šajā pasaules malā tiktu uzskatīts par nepieļaujamu pārdrošību.

Mūsu nenopietno čalošanu pārtrauca četrdesmit sulaiņi, kas atnesa zupu un pasniedza to vienlaikus četrdesmit viesiem. Iestrēbu malku no savējās. Dieva dēļ, kam var ienākt prātā vārīt saldenu zupu?

Iebāzu mutē vēl vienu karoti un izlikos, ka tā man sagādā labpatiku. Ar acs kaktiņu vēroju otru savu galdabiedru sīku, vecīgu viru, kurš, ja pareizi atcerējos, bija Bannisas virsvaldonis. Viņa seja un rokas bija krunkainas un plankumainas, mati sirmi un izjukuši. Redzēju, kā viņš bez jebkāda mulsuma iebāž zupā pirkstu, pagaršodams to aplaiza un pēc tam atstumj bļodiņu malā.

Tad vecīgais kungs pameklējās kabatās un atvēra plaukstu, lai parā­dītu man, ko tur atradis. Es vienmēr šādās reizēs ņemu līdzi saldas mandeles, viņš teica sazvērnieciskā čukstā, un viņa acis bija nebēdnīgas kā bērnam. Nekad nevar zināt, ko tev mēģinās iebarot. Viņš pastiepa plaukstu man tuvāk. Varat kādu paņemt, ja vēlaties!

Paņēmu vienu mandeli, pateicos un izslīdēju no viņa uzmanības loka uz visu atlikušo vakara daļu. Kad vēlreiz pametu skatienu uz viņa pusi, viņš bez jebkādas kautrēšanās tiesāja krājumus no savas kabatas un strīdējās ar sievu par to, vai zemnieki var vai nevar cept maizi no ozolzīlēm. No mazumiņa, ko dzirdēju, un no balss toņa es spriedu, ka tā ir niecīga daļiņa no plašākām domstarpībām, kādas viņi risinājuši visu savu kopīgo dzīvi.

Meluānas labajā pusē sēdēja illiešu pāris, kas raiti tērzēja savā ritmis­kajā valodā. Stratēģiski izvietoto rotājumu dēļ bija pagrūti saskatīt viesus galda pretējā pusē, un mēs ar Meluānu bijām tikpat nošķirti savrup kā tad, ja divatā pastaigātos pa dārzu. Maers bija prasmīgi parūpējies par viesu sēdvietām.

Zupas piederumi tika aiznesti, un to vietu ieņēma gaļas ēdiens; cik varēju noprast, tas bija fazāns biezā krējuma mērcē. Ar izbrīnu atklāju, ka tas ir tieši manā gaumē.

-    Kā jūs domājat, kāpēc mūs apsēdināja blakus? Meluāna nevērīgi apvaicājās. Jūs sauc…?

-    Kvouts. Es sēdēdams viegli paklanījos. Varbūt tāpēc, ka maers vēlējās, lai jūs kāds pienācīgi izklaidētu, un es reizēm protu itin labi izklaidēt.

-    To nevar noliegt.

-     Vai varbūt tāpēc, ka es samaksāju zāles pārzinim kārtīgu naudas summu. Meluānas sejā atkal pazibēja smaids, un viņa iedzēra malku ūdens. Viņai patīk pārdrošība, es pie sevis nodomāju.

Noslaucīju pirkstus un gandrīz noliku salveti uz galda, bet tā būtu bijusi liela kļūda. Tā būtu zīme, ka sulainim jāaizvāc viss, kas nupat piedāvāts. Ja viesis tā rīkojās pārāk drīz, tas nozīmēja mēmu, bet skarbu nopēlumu namatēva viesmīlībai. Jutu, ka man pār muguru starp lāpsti­ņām norit sviedru urdziņa, kamēr es nesteidzīgi salocīju salveti un ieliku to klēpī.

-    Kā jūs aizvadāt savu laiku, mister Kvout?

Viņa nebija jautājusi, kāds ir mans darbs, tātad uzskatīja, ka es pie­deru pie aristokrātu aprindām. Par laimi, es jau biju apdomājis atbildi uz tādu jautājumu. Es šo to rakstu. Dzimtu vēstures. Reizēm pa kādai lugai. Vai jums patīk teātris?

-     Reizēm jā. Atkarībā no apstākļiem.

-    Atkarībā no lugas?

-   Atkarībā no izpildītājiem, Meluāna atbildēja, un viņas balsī ieska­nējās savāda saspringtība.

Ja es nebūtu viņu tik uzmanīgi vērojis, droši vien es to nebūtu pama­nījis. Nolēmu pāriet pie drošāka temata.

-     Kādi jums likās ceļi uz Severenu? es jautāju. Parasti visiem patīk sūroties par ceļu stāvokli. Šis ir tikpat drošs temats kā laika apstākļi.

-     Esmu dzirdējis, ka ziemeļu pusē bijušas nepatīkamas sadursmes ar bandītiem. Cerēju mazliet atdzīvināt mūsu sarunu. Jo vairāk viņa runās, jo labāk es varēšu viņu iepazīt.

-     Ceļi šajā gada laikā vienmēr mudž no Rū bandītiem, Meluāna salti atbildēja.

Nevis vienkārši no bandītiem, bet no Rū bandītiem. Viņa izrunāja šo vārdu ar tik ledainu naidu, ka man pārskrēja šermuļi, to dzirdot.

Viņa ienīda Rū cilti. Tā nebija parasta nepatika, kādu pret mūsējiem jūt daudzi, bet gan patiess, ass, dzeļošs naids.

No atbildes mani paglāba sulainis, kas atnesa atdzesētas augļu kūkas. Pa kreisi no manis virsvaldonis joprojām strīdējās ar sievu par ozolzīlēm.

I ibajā pusē Meluāna lēni pārdalīja uz pusēm zemeņu kūku, un viņas seja bija bāla kā ziloņkaula maska. Skatīdamies, kā nevainojami pulētie nagi plēš gabalos kūku, es sapratu, ka viņas domas kavējas pie Rū ļaudīm.

*    * *

Ja neņem vērā īso frāzi par Edema Rū cilti, vakars pagāja gluži veik­smīgi. Es tērzēju par maznozīmīgiem sīkumiem, un Meluāna lēnām atrai­sījās. Izsmalcinātās vakariņas ilga divas stundas, un mums pietika laika dažādām pārrunām. Secināju, ka viņa ir tieši tāda, kā Alverons stāstījis: gudra, pievilcīga un interesanta sarunu biedrene. Pat tas, ka viņa neie­redzēja Rū cilti, nespēja pilnīgi laupīt man patiku par viņas sabiedrību.

Tūlīt pēc vakariņām es atgriezos savā istabā un sāku rakstīt. Līdz maera ierašanās brīdim biju sagatavojis trīs vēstules uzmetumus, dzies­mas pamatlīniju un piecas lappuses ar notīm un vārdiem, ko cerēju izmantot vēlāk.

-    Nāciet iekšā, jūsu gaišība! es teicu un paskatījos augšup. Alve­rons nepavisam vairs neizskatījās pēc slimā, trīcošā večuka, kuram es biju centies atdot veselību. Viņš bija pieņēmies svarā un izskatījās par pieciem gadiem jaunāks.

-     Kāds iespaids tev radās par viņu? Alverons jautāja. Vai viņa pieminēja kādus pielūdzējus?

-     Nē, jūsu gaišība, es atbildēju un iedevu viņam salocītu papīra lapu. Šeit ir pirmā vēstule, ko jūs vēlēsieties viņai sūtīt. Ceru, ka at­radīsiet veidu, kā viņai to slepeni nosūtīt?

Maers atlocīja lapu un sāka lasīt, lēni kustinot lūpas. Es apdarināju vēl vienu dziesmas rindu un pierakstīju blakus tekstam dažus akordus.

Beidzot viņš pacēla galvu. Vai tev nešķiet, ka tas ir mazliet par daudz? viņš neveikli jautāja.

-    Nē. Pārtraucis rakstīt, es ar rakstāmspalvu pamāju uz citu papīra lapu. Par daudz ir tur tajā! Tā, kas jums rokā, ir tieši tas, kas vajadzīgs. Viņai ir romantiska nosliece. Viņa vēlas, lai viņu aizrautu un apskurbi­nātu, kaut gan pati droši vien to noliegs.

Maera seja joprojām pauda šaubas, tāpēc es atbīdīju krēslu un noliku rakstāmspalvu malā. Jūsu gaišība, jums bija taisnība. Viņa ir sieviete, kuras dēļ vērts censties. Pēc dažām dienām tepat tuvumā atradīsies ducis vīriešu, kuri ar prieku ņemtu viņu par sievu, vai nav tiesa?

-    Ducis tādu ir jau tagad, Alverons drūmi sacīja. Drīz būs trīs duči.

-   Un vēl duci viņa sastaps vakariņās vai dārza pastaigu laikā. Vēl ducis būs gatavi viņu aplidot tīrā sporta labad. Cik no tiem visiem būs tādu, kuri rakstīs viņai vēstules un dzeju? Viņi sūtīs puķes, rotas, mīlestības apliecinājumus. Drīz viņa piedzīvos uzmanības plūdus. Jums ir pirmā un labākā cerība.

Es norādīju uz vēstuli. Rīkojieties ātri! Šī vēstule iededzinās viņas iztēli, viņas ziņkārību. Pēc dienas vai divām, kad uz viņas galda sāks krāties citas zīmītes, viņa jau gaidīs jūsu otro vēstuli.

Alverons šķita brīdi vilcināmies, un tad viņa pleci saguma. Vai tu esi pārliecināts?

Es papurināju galvu. Šajā jomā neviens nevar būt pārliecināts, jūsu gaišība. Šeit ir tikai cerības. Un šī ir labākā cerība, kādu varu jums piedāvāt.

Alverons kavējās neziņā. Es no tā neko nesaprotu, viņš teica, un viņa balsī skanēja īgnums. Kaut būtu kāda noteikumu grāmata, ko vīrietis var izlasīt un ievērot! īsu brīdi viņš izskatījās pēc gluži parasta cilvēka un nemaz neatgādināja maeru Alveronu.

Patiesībā es jutos diezgan norūpējies. To, ko es pats zināju par sie­vietēm un aplidošanu, viegli varētu ierakstīt uzpirkstenī, pat nenoņemot to no pirksta.

Tomēr manā rīcībā bija liela bagātība netiešu zināšanu. Desmittūkstoš romantisku dziesmu, lugu un stāstu nevarēja būt gluži bez vērtības. Un negatīvas atziņas biju guvis, vērojot, kā Simmons lakstojas vai ap katru sievieti trīs jūdžu attālumā no Universitātes ar neveiksmei lemtu sajūsmu kā bērns, kurš mēģina lidot. Vēl vairāk es biju redzējis, kā neskaitāmi vīrieši salūst gabalos pret Dennas mūri kā kuģi, kas cenšas nerēķināties ar paisumu un bēgumu.

Alverons paskatījās uz mani, un viņa seja joprojām pauda vaļsirdīgas bažas. Kā tev šķiet, vai ar mēnesi pietiks?

Mani pārsteidza pašpārliecība paša balsī, kad es atbildēju: Jūsu gaišība, ja nespēšu palīdzēt jums viņu iekarot mēneša laikā, tad tas vispār nav iespējams.

TURPMĀKĀS DIENAS aizritēja patikamā noskaņā. Gaišo laiku es pavadīju kopā ar Dennu Lejas Severenā, iepazīstot pilsētu un apstaigājot tuvējo lauku apkārtni. Mēs jājām ar zirgiem, peldējāmies, dziedājām vai vien­kārši pavadījām pēcpusdienu sarunās. Es apbēru viņu ar glaimiem, neko necerēdams, jo tikai muļķis varētu cerēt viņu sagūstīt.

Pēc tam atgriezos savās istabās un uzrakstīju vēstuli, kas dienas gaitā bija tapusi manās domās. Vai arī ļāvu plūst dziesmu straumei, ko veltīju viņai. Un šajā vēstulē vai dziesmā es pateicu Dennai visu, ko nebiju uzdrošinājies pateikt dienā. Jo zināju, ka tas viņu tikai aizbiedētu projām.

Pabeidzis vēstuli vai dziesmu, es to pārrakstīju vēlreiz. Vienkāršoju spilgtākās vietas, pieplacināju pa kādai atklātības izpausmei. Slīpēju un gludināju, līdz tā derēja Meluānai Laklesai kā smalkādas pirkstainis plaukstai.

H bija idille. Lejas Severenā man bija veiksmīgāk izdevies atrast Dennu nekā Imrē. Mēs pavadījām kopā vairākas stundas no vietas, daž­reiz tikāmies pat biežāk nekā reizi dienā, dažreiz redzējāmies trīs vai četras dienas pēc kārtas.

Tomēr godīguma labad jāteic, ka viss nebija gluži tik lieliski. Kā savu­laik mēdza sacīt mans tēvs, segā bija arī pa kādam dadzim.

Pirmais bija jauns džentlmenis, vārdā Gerreds, kurš pavadīja Dennu vienā no mūsu pirmajām tikšanās reizēm Lejas Severenā. Protams, šis kungs viņu pazina ne jau ar Dennas vārdu. Gerreds sauca viņu par Aloru, un tāpat visas mūsu tikšanās laikā darīju arī es.

Gerreda sejā bija tā pati bezcerīgā izteiksme, ko es biju paguvis labi iepazīt. Viņš bija pazinis Dennu pietiekami ilgi, lai zaudētu galvu, un tobrīd bija sācis saprast, ka viņa laiks tuvojas beigām.

Viņš pieļāva visas tās pašas kļūdas, kuras biju novērojis agrāk citu vīriešu rīcībā. Viņš centās īpašnieciski aplikt Dennai roku ap vidukli. Viņš uzdāvināja Dennai gredzenu. Kad gājām cauri pilsētai un Dennas acis kavējās pie kādas lietas ilgāk par trim sekundēm, viņš tūlīt piedāvājās to nopirkt. Viņš centās piesaistīt Dennu ar solījumu drīz atkal satikties. Varbūt deju vakarā pie DeFerras? Vakariņās “Zelta Plātnē”? Rīt grāfa Abelarda aktieri spēlēs “Desmit peniju karali”…?

Katra no šīm izpausmēm pati par sevi varēja būt patīkama. Varbūt pat pievilcīga. Taču visas kopā tās atklāja saspringtu, izmisīgu bezcerību. Viņš tvērās pie Dennas kā slīcējs pie peldoša koka gabala.

Kad Denna neskatījās uz mums, Gerreds raidīja man niknus acu zibeņus, un, kad viņa tovakar atvadījās no mums abiem, jaunā cilvēka seja izskatījās gurda un tik bāla, it kā viņš jau divas dienas būtu miris.

Otrais dadzis bija nepatīkamāks. Pēc tam kad es jau gandrīz divas dienkopas biju palīdzējis maeram aplidot savu iecerēto, Denna pazuda. Bez pēdām un bez iepriekšēja brīdinājuma. Bez atvadu zīmītes vai atvai­nošanās. Trīs stundas gaidīju pie staļļiem, kur bijām norunājuši satikties. Pēc tam aizgāju uz viņas viesnīcu un uzzināju, ka viņa iepriekšējā vakarā ir aizceļojusi ar visām mantām.

Es aizgāju uz parku, kur mēs iepriekšējā dienā bijām ieturējuši pus­dienas, pēc tam apstaigāju duci citu vietu, kurās bijām kopā pavadījuši laiku. Kad pacēlājā devos atkakaļ uz Kraujas virsotni, bija gandrīz pus­nakts. Pat tad kāda muļķīga iedoma manī vēl čukstēja, ka varbūt viņa sagaidīs mani augšā un ar neapvaldītu sajūsmu iekritīs manās rokās.

Taču viņas tur nebija. Tovakar es neuzrakstīju Meluānai nevienu vēs­tuli vai dziesmu.

Nākamajā dienā, noraizējies un sarūgtināts, es stundām ilgi klīdu pa Lejas Severenu. Vēlāk vakarā savās istabās svīdu, lādējos un saburzīju divdesmit papīra lapas, pirms uzrakstīju trīs puslīdz pieņemamas rind­kopas, kuras pēc tam atdevu maeram, lai viņš ar tām rīkotos pēc sava prāta.

Trešajā dienā mana sirds gulēja krūtīs smaga kā akmens. Centos pabeigt dziesmu, ko biju iesācis rakstīt maeram, taču nekas vērā ņemams man nesanāca. Pirmās stundas gaitā visas spēlētās skaņas izklausījās smagas un nedzīvas. Otrās stundas laikā tās kļuva neharmoniskas un drebelīgas. Pūlējos turpināt, līdz ikviena lautas izdotā skaņa kļuva grie­zīga kā nazis pret bruģi.

Beidzot ļāvu savai nabaga nomocītajai lautai apklust, atcerēdamies vārdus, ko pirms daudziem gadiem bija teicis mans tēvs: “Dziesmas pašas izvēlas savu stundu un gadalaiku. Ja skaņa ir šķidra, tam ir savs iemesls. Skaņas tonis ir tava sirdsbalss, un no duļķainas akas nevar izsmelt dzidru ūdeni. Var vienīgi ļaut duļķēm nosēsties, citādi tava mūzika skanēs kā ieplaisājis zvans.”

Apjauzdams patiesību, es ieliku lautu futrālī. Jāpaiet vairākām die­nām, līdz es atkal spēšu maera labā veiksmīgi censties pēc Meluānas sirds un rokas. Tas bija pārāk delikāts uzdevums, lai to sasteigtu vai darītu piespiedu kārtā.

Tomēr es sapratu, ka maers par kavēšanos nebūs priecīgs. Man vaja­dzēja pievērst viņa uzmanību kaut kam citam, un, tā kā maers bija gudrs un asredzīgs, iemeslam vajadzēja būt kaut vai daļēji pamatotam.

*    * *

Dzirdēju zīmīgo gaisa švīkstoņu, kas liecināja par durvju atvēršanos starp maera slepeno gaiteni un manu ģērbistabu. Parūpējos, lai brīdī, kad viņš ienāks manā istabā, es satraukts staigātu turp un atpakaļ.

Pēdējo divu dienkopu laikā Alverons bija turpinājis pieņemties svarā, un viņa seja vairs nebija gurda un kalsna. Savā izsmalcinātajā apģērbā ziloņkaula krāsas kreklā un stingra auduma virsjakā sulīgā safīra tonī Alverons izskatījās visai iespaidīgs. Es saņēmu tavu ziņu, viņš strupi teica. Tātad tu esi pabeidzis savu dziesmu?

Es ieskatījos viņam sejā. Nē, jūsu gaišība. Manu uzmanību ir pie­saistījis kaut kas svarīgāks par dziesmu.

-    Ja runa ir par tevi, nekā svarīgāka par šo dziesmu tev nedrīkst būt! maers kategoriski noteica, saraustīdams krekla piedurkni, lai to iztaisnotu. No vairākiem cilvēkiem esmu dzirdējis, ka pirmās divas dziesmas Meluānai esot ļoti patikušas. Visi spēki tev jāsakopo tikai šim vienam mērķim.

-    Jūsu gaišība, es labi saprotu, ka…

-   īsāk! Alverons mani nepacietīgi pārtrauca un pameta skatienu uz lielo pulksteni istabas kaktā. Mani gaida svarīgas tikšanās.

-    Kaudiks joprojām apdraud jūsu dzīvību.

Maeram par godu jāteic, ka viņš būtu varējis kļūt par lielisku aktieri. Vienīgā, tikko jaušamā plaisa viņa savaldības mūrī bija īsa pauze, kamēr viņš paraustīja un iztaisnoja otru piedurkni. Kā to saprast? viņš šķietami nevērīgi noprasīja.

-    Viņš spēj jums kaitēt ne tikai ar indes palīdzību. Melnus darbus var veikt arī no attāluma.

-    Tas ir, uzsūtīt burvestību, Alverons teica. Tātad viņš var kaut ko uzburt un uzsūtīt, lai tas mani apstrādā?

Žēlīgais Tehlu, uzburt un uzsūtīt! Viegli bija aizmirst, ka šis gudrais, attapīgais un skolotais cilvēks maģijas jautājumos nav daudz pārāks par bērnu. Droši vien viņš tic fejām un staigājošiem miroņiem. Nabaga nejēga!

Tomēr mēģinājumi viņu izglītot šajā jomā būtu nogurdinoši un neie­darbīgi. Tāda iespēja pastāv, jūsu gaišība. Tāpat kā citi, tiešāki draudi.

Alverons atmeta nevērīgo pozu un ieskatījās man acīs. Kas var būt vēl tiešāks par uzsūtītu burvestību?

Maers nebija cilvēks, ko var pārliecināt tikai ar vārdiem, tāpēc es paņēmu ābolu no augļu trauka, noberzēju to piedurknē un pasniedzu viņam. Vai paturēsiet bridi to rokā, jūsu gaišība?

Viņš to paņēma ar acīmredzamām aizdomām sejā. Ko tas nozīmē?

Es aizgāju līdz sienai, kur karājās mans vīna krāsas apmetnis, un vienā no daudzajām kabatām sameklēju adatu. Gribu jums parādīt, ko Kaudiks ir spējīgs izdarīt, jūsu gaišība. Pastiepu roku pēc ābola.

Viņš man to iedeva, un es to apskatīju. Turēdams ābolu noteiktā leņķi pret gaismu, uz spīdīgās augļa mizas es ieraudzīju to, ko biju cerējis. Nomurmināju sasaisti, nostiprināju domās Alaru un iedūru adatu izplū­dušajā rādītājpirksta nospiedumā, ko viņš bija atstājis uz ābola mizas.

Alverons sarāvās, izdvesa klusu pārsteiguma saucienu un blenza uz savu roku, it kā būtu negaidot sajutis kniepadatas dūrienu.

Biju pa pusei gaidījis, ka viņš man pārmetis, taču tas nenotika. Viņa acis plati iepletās un seja nobālēja. Ar dompilnu sejas izteiksmi viņš noskatījās, kā uz pirksta parādās asins lāsīte.

Maers aplaizīja lūpas un lēni iebāza pirkstu mutē. Skaidrs, viņš klusi teica. Vai pret to iespējams aizsargāties? Tas neskanēja kā jautājums.

Es pamāju ar galvu, saglabādams drūmi nopietnu seju. Zināmā mērā jā, jūsu gaišība. Domāju, ka es spētu pagatavot… amuletu, kas jūs aizsargātu. Man žēl, ka neiedomājos par to agrāk, bet arvien bija kaut kas darāms…

-    Jā, jā. Maers ar rokas mājienu mani apklusināja. Un kas tev vajadzīgs, lai pagatavotu tādu amuletu?

Tas bija divkāršs jautājums. Ārēji viņš it kā interesējās, kādi materiāli man būtu vajadzīgi. Bet maers bija praktisks cilvēks. Viņš gribēja zināt, kāda ir mana cena.

-    Kaudika torņa darbnīcā droši vien ir vajadzīgie piederumi. Tos ma­teriālus, kas nebūs uz vietas, es ar laiku atradīšu Lejas Severenā.

Brīdi klusēju, pārdomādams maera jautājuma otro daļu un apcerē­dams daudzās veltes, ko viņš man varētu piešķirt: veselu milzumu nau­das, jaunu lautu, kādu var atļauties tikai karaļi. Šī doma mani satricināja. Antresora lautu. Nekad nebiju tādu pat redzējis, bet to bija redzējis mans tēvs. Reiz Anilinā viņam bija radusies izdevība to spēlēt, un dažreiz pēc izdzerta vīna kausa viņš par to stāstīja, ar rokām zīmēdams gaisā līganus apveidus.

Maers to varētu nokārtot ātri un vienkārši.

Viņš varētu gan to, gan daudz ko citu. Alverons varētu sagādāt man pieeju daudzām privātām bibliotēkām. Arī oficiāla aizbildnība būtu liels ieguvums, ja patrons būtu tāds cilvēks kā viņš. Maera vārds atvērtu visas durvis tāpat kā karaļa vārds.

-     Ir daži jautājumi, es lēni sacīju, kurus es cerēju pārrunāt ar jūsu gaišību. Man ir kāda iecere, kurai vajadzīgs atbalsts. Un man ir kāda paziņa, apdāvināta mūziķe, kurai būtu vajadzīgs patrons ar labu stāvokli… Es zīmīgi apklusu.

Alverons pamāja ar galvu, un pelēkās acis liecināja, ka viņš mani ir sapratis. Maers nebija muļķis. Viņš zināja maizes klaipa cenu. Es pateikšu, lai Steipss tev iedod Kaudika torņa atslēgas, viņš teica. Cik laika tev vajadzēs, lai tu pagatavotu tādu amuletu?

Es izlikos bridi domājam. Vismaz četras dienas, jūsu gaišība. Tik­mēr duļķainajiem ūdeņiem manā radošajā akā vajadzētu noskaidroties. Un varbūt tikmēr Denna atgrieztos no mīklainajiem pienākumiem, kas pēkšņi bija aizrāvuši viņu projām. Ja es skaidri zinātu, kādas iekārtas ir viņa torni, tas varbūt izdotos ātrāk, tomēr man jārīkojas uzmanīgi. Es nezinu, kādas nelietības Kaudiks, iespējams, ir izdarījis tornī pirms savas bēgšanas.

Alverons sarauca pieri. Vai tu vienlaikus varēsi veikt arī savus paš­reizējos pienākumus?

-   Nē, jūsu gaišība. Darāmais būs diezgan nogurdinošs un prasīs daudz laika. Jo vairāk tāpēc, ka jūs droši vien gribēsiet, lai esmu piesardzīgs, meklējot Lejas Severenā vajadzīgos materiālus.

-    Jā, protams. Viņš skaļi caur degunu izpūta elpu. Sasodīts, viss gāja tik labi! Kam lai es uzdodu rakstīt vēstules, kamēr tu būsi projām? Pēdējais teikums izskanēja domīgi, it kā viņš runātu pats ar sevi.

Tādu domu man vajadzēja iznīcināt jau saknē. Nopelnus Meluānas aplidošanā es nevēlējos dalīt ne ar vienu citu. Nedomāju, ka tas būs vajadzīgs, jūsu gaišība. Pirms septiņām vai astoņām dienām tas būtu bijis svarīgi. Bet tagad, kā jūs jau teicāt, mēs esam piesaistījuši viņas interesi. Viņa jūtas pacilāta un gaida nākamo soli. Ja dažas dienas nekas nenotiks, viņa būs vīlusies. Taču svarīgāk ir tas, ka viņa dedzīgi vēlēsies atgūt jūsu uzmanību.

Maers ar plaukstu noglauda bārdu, un viņa sejā kavējās domīga izteiksme. Es bridi prātoju, vai pieminēt salīdzinājumu ar zivi uz mak­šķeres āķa, tomēr šaubījos, vai maers jebkad ir pazinis tik lauciniecisku nodarbošanos kā makšķerēšana. Negribu kļūt uzbāzīgs, jūsu gaišība. Bet vai jūs kādreiz jaunākos gados mēģinājāt iekarot jaunas dāmas uzmanību?

Alverons pasmīnēja par manu uzmanīgo vārdu izvēli. Tā varētu teikt.

-     Kuras sievietes jums šķita interesantākas? Tās, kuras tūlīt krita rokās, vai tās, kuras bija grūtāk iekarojamas un izturējās atturīgi vai pat vienaldzīgi pret jūsu uzmanības apliecinājumiem? Maera skatiens kavējās tālu pagātnē. Tas pats attiecas uz sievietēm. Dažas necieš, ja vīrietis ir pārāk uzstājīgs. Un visām gribas saglabāt zināmu attālumu, lai pašas varētu izdarīt izvēli. Grūti ir ilgoties pēc tā, kas vienmēr pieejams.

Alverons piekrītoši pamāja. Tur ir sava taisnība. Attālums veicina pieķeršanos. Otrs galvas mājiens bija vēl enerģiskāks. Lai tā būtu! Trīs dienas. Viņš vēlreiz pameta skatienu uz pulksteni. Un tagad man jābūt…

-    Vēl tikai pāris vārdu, jūsu gaišība, es ātri teicu. Amuletam, ko es gatavošu, jābūt īpaši pielāgotam jums. Tāpēc mums būs vajadzīga zināma sadarbība. Es nokremšļojos. Precīzāk izsakoties, kaut ko no jūsu… noklepojos vēlreiz, …no jums paša.

-    Izsakies skaidri!

-    Mazliet asiņu, siekalu, ādas, matu un urīna. Es iekšēji nopūtos, zinādams, ka vintasieša māņticīgajam prātam tas izklausīsies gluži kā recepte burvestības uzsūtīšanai vai līdzīgām smieklīgām izdarībām.

Kā jau biju gaidījis, maera acis savilkās šaurākas. Kaut gan es ne­esmu speciālists šajā jautājumā, viņš lēni teica, manuprāt, tieši tādas lietas nav ieteicams kādam dot. Kā lai es tev uzticos?

Es būtu varējis zvērēt uzticību, uzsvērt savus nesenos pakalpojumus vai atgādināt, ka reiz jau esmu izglābis viņa dzīvību. Taču pēdējā mēneša laikā biju aptvēris, kā darbojas maera prāts.

Veltīju viņam pašapzinīgu smaidu.. Jūs esat gudrs cilvēks, gaišība. Esmu pārliecināts, ka jūs zināt atbildi pats.

Maers atbildēja manam smaidam. Pārliecini mani!

Es paraustīju plecus. Man no jums nebūs nekāda labuma, ja būsiet miris.

Pelēkās acis brīdi vērīgi raudzījās man pretī, un tad viņš apmierināts pamāja ar galvu. Pilnīgi pareizi. Kad tev vajadzēs to visu, atsūti ziņu! Viņš pagriezās, lai dotos projām. Trīs dienas!

VAIRĀKOS CEĻOJUMOS uz Lejas Severenu es iegādājos vajadzīgos mate­riālus Alverona grammam. Neapstrādātu zeltu. Niķeli un dzelzi. Ogles un kodināšanas skābes. Naudu šiem pirkumiem ieguvu, pārdodams dažā­das iekārtu daļas no Kaudika darbnīcas. Es būtu varējis palūgt naudu maeram, taču man labāk gribējās, lai viņš mani uzlūkotu par patstāvīgu un attapīgu cilvēku, nevis par regulāru naudas sūknētāju.

Tīrās sagadīšanās dēļ es šīs pirkšanas un pārdošanas gaitā iegriezos daudzās vietās, kurās mēs ar Dennu bijām kopā pavadījuši laiku.

Biju tik pieradis viņu vienmēr atrast, ka tagad šķitu ieraugām viņu pat tur, kur viņas nebija. Katru dienu mana cerību pārņemtā sirds strauji salēcās, ieraugot viņu no stūra iegriežamies ielā, ieejam kurpnieka darb­nīcā, mājam man sveicienu no pagalma pretējās puses. Bet tā nekad nebija viņa, un katru vakaru es atgriezos maera muižā tikpat nomākts kā iepriekšējā dienā.

Stāvokli vēl vairāk apgrūtināja tas, ka Bredons pirms vairākām die­nām bija aizbraucis no Lejas Severenas, lai apciemotu netālu mītošos tuviniekus. Tikai tagad, kad viņš bija projām, es aptvēru, cik ļoti esmu kļuvis atkarīgs no viņa sabiedrības.

Kā esmu teicis jau agrāk, grammu pagatavot nav pārāk sarežģīti, ja vien ir atbilstošā iekārta, shēma un Alars, ciets kā Ramstona tērauds. Metāla apstrādes rīki Kaudika tornī bija pieņemami, kaut gan ne tuvu tik labi kā “Frakcijā”. Arī shēma nesagādāja grūtības, jo tādās lietās man ir teicama atmiņa.

Strādādams pie maera gramma, es sāku gatavot arī otru, lai aizvie­totu to, kuru biju zaudējis ceļojumā uz Vintasu. Diemžēl iekārta, ar kuru vajadzēja strādāt, bija diezgan primitīva, tāpēc man nepietika laika to pienācīgi pabeigt.

Maera grammu es pabeidzu trīs dienas pēc sarunas ar maeru un sešas dienas pēc Dennas piepešās pazušanas. Nākamajā dienā metu pie malas savus bezcerīgos meklējumus un apsēdos kādā no brīvdabas kafej­nīcām, kur dzēju kafiju un pūlējos atrast iedvesmu maeram apsolītajai dziesmai. Pavadīju tur desmit stundas, un mans vienīgais radošais vei­kums bija tāds, ka es maģiski pārstrādāju gandrīz galonu kafijas lieliskos, aromātiskos mīzalos.

Tovakar es izdzēru nesaprātīgu daudzumu skutena un aizmigu pie rakstāmgalda. Meluānas dziesma joprojām nebija pabeigta. Maers nepa­visam nejutās iepriecināts.

*    * *

Denna parādījās septītajā dienā, kad es Lejas Severenā klejoju pa mūsu ierastajām tikšanās vietām. Par spīti maniem meklējumiem, viņa mani ieraudzīja pirmā un smiedamās pieskrēja man blakus, tūlīt jūsmīgi sākdama stāstīt par kādu dziesmu, kuru dzirdējusi iepriekšējā dienā. Mēs pavadījām kopīgu dienu tik patīkami, it kā viņa nemaz nebūtu bijusi projām.

Es neiztaujāju viņu par piepešās nozušanas iemeslu. Biju pazinis Dennu ilgāk nekā gadu un izpratu šo to no neredzamajām norisēm viņas sirdī. Zināju, ka viņai ir noslēpumi.

Tovakar mēs sēdējām nelielā dārzā, kas pletās pašā Kraujas malā. Sēdējām uz koka sola un skatījāmies lejup uz satumsušo pilsētu, kur nevienādi izkaisītas lampu gaismas mijās ar ielu lākturu un gāzes apgais­mojumu, ko retumis pārtrauca krasi atšķirīgais simpātijas gaismekļu starojums.

-    Zini, man ļoti žēl! viņa klusi teica.

Mēs gandrīz stundas ceturksni bijām sēdējuši, klusi vērodami pilsētas ugunis. Ja Denna turpināja iepriekš iesāktu sarunu, es nespēju atcerēties, kāda tā bija. Ko tu teici?

Kad Denna tūlīt neatbildēja, es pagriezos un paskatījos uz viņu. Mē­ness nespīdēja, un nakts bija tumša. Viņas seju tikko jaušami apspīdēja blāzma no daudzajām lejas gaismām.

-    Dažreiz es mēdzu pazust, viņa beidzot teica. Ātri un klusi nakts tumsā.

Denna runājot neskatījās uz mani, un viņas tumšo acu skatiens bija pievērsts pilsētai dziļi lejā. Tā es daru, viņa klusi turpināja. Pazūdu un aizceļoju. Iepriekš nebrīdinu un neatvados. Vēlāk neko nepaskaidroju. Reizēm tas ir vienīgais, ko varu darīt.

Tad viņa pagriezās un ieskatījās man acīs, un viņas seja blāvajā gaismā bija ļoti nopietna. Ceru, ka tu zini bez teikšanas! viņa sacīja.

-    Ceru, ka man nav jāsaka…

Denna atkal pievērsa skatienu mirgojošajām gaismām lejā. Šā vai tā, man žēl.

Pēc tam mēs kādu laiku sēdējām, patīkama klusuma apņemti. Es gribēju kaut ko sacīt. Gribēju sacīt, ka tas mani neuztrauc, taču tie būtu meli. Gribēju sacīt, ka man ir svarīgi tikai tas, ka viņa atgriežas, taču es baidījos, ka tas būtu pārāk tuvu patiesībai.

Tāpēc, nevēlēdamies riskēt un pateikt nevēlamos vārdus, es nesacīju neko. Zināju, kādu likteni piedzīvo vīrieši, kuri tiecas pārāk cieši saistīties ar viņu. Tāda bija atšķirība starp mani un pārējiem. Es necentos viņu piesaistīt, padarīt par savu īpašumu. Necentos apskaut viņas vidukli, ('ukstēt ausī maigus vārdus vai negaidot noskūpstīt vaigu.

Protams, es par to domāju. Joprojām glabāju atmiņā viņas siltumu, kad viņa bija apskāvusi mani, satiekoties pie Kraujas pacēlāja. Bija brīži, kad jutos gatavs atdot savu roku, lai tikai vēlreiz izjustu viņas skāvienu.

Bet tad atcerējos pārējo vīriešu sejas, kad tie aptvēra, ka Denna grā­vis viņus atstāt. Iedomājos visus citus, kuri bija mēģinājuši piesaistīt viņu pie zemes un cietuši neveiksmi. Tāpēc apspiedu vilinājumu parādīt viņai dziesmas un dzeju, ko biju sacerējis, apzinādamies, ka pārāk daudz patiesības visu var sabojāt.

Un, ja tas nozīmēja, ka viņa nav gluži mana, kas par to? Es būšu tas, pie kura viņa vienmēr varēs atgriezties, nebaidīdamās no pārmetu­miem vai jautājumiem. Tāpēc es necentos viņu iekarot un apmierinājos ar skaistu spēli.

Tomēr kāda apslēpta daļa manī vienmēr loloja cerību pēc vēl kaut kā, un kāda apslēpta daļa manī vienmēr zināja, ka esmu muļķis.

*    * *

Dienas ritēja, un mēs ar Dennu staigājām pa Severenas ielām. Sēdē­jām kafejnīcās, gājām uz izrādēm, devāmies izjādēs. Uzkāpām Kraujas virsotnē pa šauro ceļu tādēļ vien, lai būtu to izdarījuši. Apstaigājām krastmalas tirgus, apskatījām ceļojošu zvērnīcu un vairākas retu sen­lietu kolekcijas,

Dažas dienas mēs pavadījām tikai sēdēdami un sarunādamies, un tajās dienās mūsu galvenais sarunu temats bija mūzika.

Šo mākslu mēs apspriedām neskaitāmas stundas. Runājām par to, kā dziesmas sader cita ar citu. Kā piedziedājums sasaucas ar pārējo tekstu, par toni, intonāciju un ritmu.

To visu es biju iemācījies jau agrā vecumā un bieži par to domājis. Un, kaut gan Dennai šīs zinības bija jaunas, reizēm tā bija pat viņas priekšrocība. Es mūziku biju apguvis, pirms iemācījos runāt. Es zināju desmittūkstoš melodiju un teksta likumu labāk nekā savu roku pirkstus.

Denna to nezināja. Savā ziņā tas viņu kavēja, tomēr reizē tas darīja viņas mūziku savādu un brīnumainu…

Es lāgā neprotu to paskaidrot. Iedomājieties, ka mūzika ir līdzīga milzīgai, juceklīgai pilsētai kā Tarbeana. Tur pavadītajos gados es iepa­zinu tās ielas. Ne tikai galvenās ielas. Ne tikai šķērsielas. Es zināju īsākos ceļus, jumtus un daļu no kloākas. Tāpēc spēju pārvietoties pilsētā tikpat brivi kā trusis krūmu biezokni. Biju ašs, izmanīgs un gudrs.

Turpretī Denna to visu nebija mācījusies. Viņa neko nezināja par īsākajiem ceļiem. Jūs varētu domāt, ka viņa būtu spiesta klīst pa pilsētu, bezpalīdzīga un pazudusi līčloču labirinta akmeņu un ķieģeļu gūstā.

Taču viņa gluži vienkārši gāja cauri sienām. Neko labāku viņa nezi­nāja. Neviens viņai nebija teicis, ka tas nav iespējams. Tāpēc viņa pār­vietojās pa pilsētu kā fejai līdzīga būtne. Viņa gāja pa ceļiem, kurus citi nespēja ieraudzīt, un tas darīja viņas mūziku neapvaldītu, savādu un brīvu.

*    * *

Beigu beigās mans veikums bija divdesmit trīs vēstules, sešas dzies­mas un kauns atzīties viens dzejolis.

Tas, protams, nebija gluži viss. Ar vēstulēm vien nevar iekarot sie­vietes sirdi. Ari Alverons no savas puses darīja, ko spēja, lai apliecinātu savu uzmanību. Un atklāsme, ka viņš ir bijis Meluānas anonīmais pie­lūdzējs, panāca galveno: maers ar maigu bijību pamazām piesaistīja sev iemīļoto sievieti.

Taču vispirms Meluānas interesi bija iemantojušas manas vēstules. Manas dziesmas tuvināja viņu Alveronam un deva viņam iespēju atklāt Meluānai savu rāmo, valodīgo šarmu.

Un tomēr manās vēstulēs un dziesmās bija tikai niecīga daļiņa manis paša nopelnu. Un, ja runājam par dzejoli, pasaulē ir tikai viens spēks, kas spēja iedvesmot mani uz tik neprātīgu soli.

liS SATIKOS ar Dennu Krīta ielā pie viņas viesnīcas, nelielas naktsmītnes .11 nosaukumu “Četras Sveces”. Kad nogriezos ap stūri un ieraudzīju viņu stāvam laternas gaismā, kas spīdēja virs parādes durvīm, izjutu spēju līksmes vilni par vienkāršo, iepriecinošo faktu, ka esmu viņu ne vien meklējis, bet arī atradis.

-   Es saņēmu tavu zīmīti, sacīju Dennai. Iedomājies manu sajūsmu!

Denna pasmaidīja un pakniksēja, ar vienu roku saņemdama svār­kus. Tie bija vienkārša auduma svārki, nevis izsmalcināta kleita, kas piederētos dižciltīgai sievietei, necils ietērps, kādā varētu vākt sienu vai pavadīt deju vakaru šķūnī. Nebiju pārliecināta, vai tu varēsi tikt šurp, viņa teica. Šajā stundā lielākā daļa kārtīgo cilvēku ir jau devu­sies pie miera.

-    Atzīšos, ka biju pārsteigts, es sacīju. Ja man būtu ziņkārīga daba, es mēģinātu izdibināt, ar ko tu biji tik aizņemta līdz pat šai nepie­dienīgajai stundai.

-    Darīšanas! Denna ar dramatisku nopūtu atbildēja. Vajadzēja tikties ar savu patronu.

-    Vai viņš atkal ir pilsētā?

Denna pamāja ar galvu.

-    Un viņš gribēja tikties ar tevi nakts vidū? es jautāju. Tas ir… dīvaini.

Denna panācās uz priekšu, pagriezdama muguru viesnīcas izkārtnei, un mēs kopā devāmies projām pa ielu. Kas maksā, tas diktē! viņa teica un bezpalīdzīgi paraustīja plecus. Oša kungs vienmēr izvēlas dīvainus laikus un neērtas vietas. Reizēm man šķiet, ka viņš ir vienkārši vientuļš aristokrāts, kam apnikusi parasta aizbildniecība. Varbūt izlik­šanās, ka viņš ir iesaistīts tumšās intrigās, sagādā viņam asākas izjūtas nekā ikdienišķi dziesmu pasūtījumi.

-    Un ko tu esi iecerējusi šai vēlajai stundai? es jautāju.

-    Tikai pavadīt laiku tavā jaukajā sabiedrībā, Denna atbildēja un ieslidināja roku man elkonī.

-    Tādā gadījumā es gribu tev kaut ko parādīt, es teicu. Tas būs pārsteigums. Tev vajadzēs man uzticēties.

-   Tādus teikumus es esmu dzirdējusi desmitiem reižu. Dennas tum­šās acis šķelmīgi iezibējās. Bet visus reizē nekad un no tevis nepavi­sam ne! Viņa pasmaidīja. Uzdrīkstēšos tev ticēt un pietaupīšu savas pagurušās zobgalības vēlākam laikam. Ved mani, kurp vēlies!

Tā nu mēs uzbraucām Augšas Severenā, izmantodami zirgu pacēlāju, un, kā pienākas zemas kārtas nejēgām, ilgi blenzām uz naksnīgi izgais­moto pilsētu lejā. Pēc tam aizvedu viņu garā pastaigā pa bruģētajām ielām, garām veikaliem un nelieliem dārziem. Tad atstājām ēkas aiz muguras, pārkāpām pāri zemam koka žogam un tuvojāmies tukšam šķūnim, kas melnēja tumsā.

Ilgāk Denna vairs nespēja ciest klusu. Labi, tev tas izdevās! viņa teica. Tu man sagādāji pārsteigumu.

Es pasmaidīju un vedu viņu dziļāk šķūņa tumsā. Gaiss smaržoja pēc siena un promesošiem dzīvniekiem. Aizvedu viņu līdz spraišļu kāpnēm, kuru augšgals pazuda tumsā mums virs galvas.

-    Uz sienaugšu? Denna neticīgā balsī noprasīja. Viņa apstājās un uzmeta man savādu, ziņkāru skatienu. Šķiet, tu esi sajaucis mani ar kādu četrpadsmitgadīgu zemnieku meiteni, kuru sauc… brīdi viņas lūpas kustējās bez skaņas, …kaut kādā laucinieciskā vārdā.

-    Par Grētu, es ierosināju.

-Jā, viņa piekrita. Tu acīmredzot esi noturējis mani par zemnieku meiteni Grētu ar dziļu ņiebura izgriezumu.

-    Esi mierīga! es teicu. Ja būtu nolēmis tevi pavest, es atrastu citādu paņēmienu.

-    Patiešām? viņa atjautāja un izlaida plaukstu caur matiem. Viņas pirksti sāka izklaidīgi pīt tos bizē, bet tad viņa to pārtrauca un izjauca pinumu. Ko mēs šeit tādā gadījumā darām?

-    Tu teici, ka tev ļoti patīkot dārzi, es sacīju. Un Alverona dārzi ir sevišķi skaisti. Man likās, ka tev varētu patikt neliela pastaiga tajos.

-    Nakts vidū, Denna piebilda.

-    Apburošā mēnesnīcā, es izlaboju.

-    Šonakt nav mēness, Denna atgādināja. Un, ja ir, tad tikai tieva svītriņa.

-    Kaut ari tā! es neļāvu sevi atturēt. Vai tad vajadzīga spoža mēness gaisma, lai baudītu burvīgu jasmīnu smaržu?

-    Sienaugšā? Denna jautāja, un viņas balsī skanēja liela neticība.

-   Pa sienaugšu visvieglāk var uzkāpt uz jumta, es paskaidroju, un no turienes nokļūt maera īpašumos. Un pēc tam dārzos.

-    Ja tu esi maera dienestā, Denna teica, kāpēc nevari vienkārši palūgt viņam atļauju tajos ieiet?

Ā! es izteiksmīgi sacīju, paceldams pirkstu. Tur ir visa piedzlvit|uma būtība! Atradīsies simtiem vīriešu, kuri būtu gatavi aizvest tevi pastaigā pa maera dārziem. Bet tikai viens spēj ar tevi tur ielavīties slepus. Es uzsmaidīju viņai. Denna, es tev piedāvāju nepārspējamu I /.devību!

Viņa pasmīnēja. Cik labi tu pazīsti manas sirds slepenās vēlmes!

Es pasniedzu roku, kā grasīdamies palīdzēt viņai iekāpt karietē.

Lūdzu, milēdij!

Denna satvēra manu plaukstu, tad uzlika kāju uz pirmā pakāpiena un apstājās. Liecies mierā, tas nav pieklājīgi! Tu gribi skatīties man zem kleitas.

Uzklāju sejai pēc iespējas aizvainotu izteiksmi un piespiedu roku pie krūtīm. Cienītā jaunkundz, kā džentlmenis es varu galvot…

Denna man viegli iesita. Tu man jau esi teicis, ka neesi džentlmenis! viņa teica. Tu esi zaglis un gribi zagt skatienus. Atkāpusies soli atpakaļ, viņa izsmējīgi atdarināja manu galanto žestu. Lūdzu, milord!

Mēs uzkāpām sienaugšā, no turienes izkļuvām uz jumta un, nokāpuši lejā, iegājām maera dārzos. Asi iezīmētais mēness sirpis bija plāns kā čuksts un tik bāls, ka nespēja aizēnot zvaigžņu gaismu.

Kaut gan nakts bija silta un patīkama, dārzi šķita apbrīnojami klusi. Parasti pat tik vēlā stundā varēja sastapt pārus, kas pastaigājās pa takām vai dudināja, sēdēdami uz lapeņu soliņiem. Nodomāju pie sevis, ka viņus varbūt aizvilinājusi kāda galma balle vai cits izsmalcināts pasā­kums.

Maera dārzi bija plaši, ar līkumotām takām un atjautīgi veidotiem dzīvžogiem, kas vēl vairāk pastiprināja plašuma iespaidu. Mēs ar Dennu gājām blakus, klausīdamies, kā lapotnēs šalko vējš, un juzdamies tā, it kā mēs būtu vienīgie cilvēki pasaulē.

-    Nezinu, vai tu to atceries, es klusi sacīju, negribēdams traucēt klusuma burvību. Mums pirms ilgāka laika bija kāda saruna. Par puķēm.

-    Atceros, viņa tikpat klusi atbildēja.

-    Toreiz tu teici, ka visi vīrieši mācoties romantiku no vienas un tās pašas apbružātās grāmatas.

Denna klusi iesmējās; drīzāk tā bija kustība, nevis smiekli. Viņa pie­spieda plaukstu pie lūpām. A, to es biju aizmirsusi! Vai es tiešām tā teicu?

Es pamāju ar galvu. Tu teici, ka viņi visi dāvinot rozes.

-    To viņi dara joprojām, Denna sacīja. Kaut viņi atrastu jaunu grāmatu!

-     Tu liki man atrast puķi, kura tev vislabāk piestāvētu, es teicu.

Viņa bikli pasmaidīja. Atceros. Es tevi pārbaudīju. Tad viņa sarauca pieri. Bet tu mani pārtrumpoji: izvēlējies puķi, ko es nekad nebiju ne dzirdējusi, ne redzējusi.

Mēs nogriezāmies ap stūri, un taka ieveda mūs tumši zaļā tuneli, kas lokveidā sakļāvās virs galvas. Nezinu, vai tu vēlāk esi tās redzējusi, es teicu, bet šeit ir tavas mēnesspuķes!

Mūsu ceļu apgaismoja vienīgi zvaigznes. Mēness svītra bija tik tieva, ka to pat nevarēja saukt par mēnesi. Tunelis bija tumšs kā Dennas mati.

Plati ieplestām acīm mēs raudzījāmies tumsā un vietās, kur caur la­pām iespīdēja zvaigžņu gaisma, redzējām neskaitāmus atvērušos mēnesspuķu ziedus. Denna izstiepa rokas uz abām pusēm. Cik tās ir maigas!

Mēs klusēdami gājām tālāk. Visapkārt cauri režģim vijās mēnesspuķu vltenāji, ciešā tvērienā piekļāvušies kokam un stieplēm, slēpdami ziedu sejas no naksnīgajām debesim. Kad beidzot iznācām no tuneļa, apkārtne šķita gandrīz tik gaiša kā dienā.

Klusums ieilga, līdz es sāku justies neveikli. Tātad tagad tu pazīsti savu puķi! es teicu. Nedrīkstēju taču pieļaut, ka tu to neesi redzējusi. Cik esmu dzirdējis, tās ir diezgan grūti ieaudzēt dārzā.

-    Tad varbūt tiešām man tās piestāv, Denna sacīja, pievērsusi ska­tienu zemei. Es nespēju viegli iesakņoties.

Gājām tālāk, līdz taka meta līkumu un zaļais tunelis vairs nebija saredzams.

-    Tu izturies pret mani labāk, nekā es esmu pelnījusi, Denna bei­dzot teica.

Tāda doma man šķita tik absurda, ka es iesmējos. Tikai bijība pret dārza klusumu man neļāva smieties skaļi un pamatīgi. Cik spēdams, apslāpēju uzjautrinājumu, bet tas prasīja tādu piepūli, ka es salīgojos un paklupu.

Denna vēroja mani, apstājusies soli tālāk, un viņas sejā rotājās gaišs smaids.

Drīz es atguvos. Tu dziedāji kopā ar mani tovakar, kad es izcīnīju sudraba stabulītes. Tu man sagādāji visskaistāko dāvanu, kādu es mūžā esmu saņēmis. Tad es kaut ko atcerējos. Vai tu zini, ka tavs lautas futrālis izglāba man dzīvību? es jautāju.

Smaids kļuva vēl platāks un gaišāks kā atvēries zieds. Patiešām?

-   Jā, es teicu. Man nav nekādu cerību izturēties pret tevi labāk, nekā tu būtu pelnījusi. Pret to, ko esmu tev parādā, šī ir tikai niecīga atmaksas daļa.

-    Nu, bet sākums ir labs. Denna palūkojās debesīs un ievilka dziļu, ilgu elpu. Man vienmēr vislabāk ir patikušas naktis bez mēness. Tumsā ir vieglāk daudz ko pateikt. Vieglāk būt tiem, kas esam.

Viņa atsāka iet tālāk, un es pieliku soli, lai būtu viņai blakus. Mēs pagā|.im garām strūklakai, baseinam, bālganu jasmīnu sienai, kas raudzījās naktī. Pārgājuši mazam akmens tiltiņam, atkal nonācām dzīvžogu paēnā.

-    Zini, tu varētu aplikt man roku, Denna lietišķi teica. Mēs divi vien staigājam pa dārziem. Mēnesnīcā, ja to par tādu var saukt. Viņa pameta iesāņus skatienu uz mani, un viņas lūpu kaktiņi savilkās augšup.

Tu taču zini, ka tas ir gluži pieļaujami!

Dennas piepešā izturēšanās pārmaiņa pārsteidza mani gluži negaidot. Kopš bijām sākuši satikties Severenā, es biju tēlojis neapvaldītu, bezce­rīgu uzmanību, un viņa uz to bija nekļūdīgi atbildējusi tikpat prasmīgā stilā. Ikvienu glaimu, ikvienu asprātību, ikvienu rotaļīgu zobgalību viņa bija raidījusi atpakaļ nevis kā atbalsi, bet kā daļu no vienotas spēles. Mūsu vārdu pārmaiņa bija nevainojams duets.

Taču šoreiz kaut kas bija citādi. Viņas balss tonis bija vienkāršāks un vairs neskanēja tik rotaļīgi. Pārmaiņa bija tik negaidīta, ka es neattapos, ko sacīt.

-     Pirms četrām dienām es sašķiebu pēdu uz vaļīga bruģakmens, Denna klusi teica. Atceries? Mēs staigājām pa Malēju ielu. Es paslīdēju, un tu mani satvēri, pirms es biju pat attapusies, ka esmu paklupusi. Un tad es sev jautāju, cik cieši tu mani vēro, ja jau varēji kaut ko tādu pamanīt.

Mēs nogriezāmies ap stūri, kur taka meta līkumu, un Denna turpināja runāt, neskatīdamās uz mani. Viņas balss bija klusa un domīga, un gan­drīz vai šķita, ka viņa runā pati ar sevi. Tu mani satvēri, es jutu tavas drošās, stingrās rokas, un tu palīdzēji man atgūt līdzsvaru. T\i gandrīz jau biji mani apskāvis. Tajā brīdī tu to viegli varēji izdarīt. Trūka pāris nieka collu. Bet, līdzko es atguvu zem kājām pamatu, tu atvilki rokas nost. Bez vilcināšanās. Bez kavēšanās. Bez jebkā tāda, ko es varētu ņemt ļaunā.

Viņa itin kā grasījās pagriezt seju pret mani, tomēr novērsās un atkal paskatījās zemē. Tas ir neparasti, viņa teica. Ap mani gro­zās daudz vīriešu, un visi tie nemitīgi cenšas nogāzt mani no kājām. Turpretī tu centies tieši pēc pretējā. Tu gādā, lai es stingri stāvētu uz kājām un nenokristu.

Gandrīz bikli viņa pastiepa roku. Kad es sniedzos pēc tava elkoņa, tu man to labprāt piedāvā. Tu pat uzliec savu plaukstu uz manējās, it kā gribētu to noturēt savā elkonī. Viņa aprakstīja manu kustību tieši tajā brīdī, kad es to izdarīju, un man bija jāsaņemas, lai ierastais žests nekļūtu neveikls. Bet tas ir viss. Tu nekad neuztver to kā iedrošinā­jumu. Tu nekad nekļūsti uzstājīgs. Vai tu zini, cik man tas ir neparasti?

īsu bridi mēs lūkojāmies viens otrā, stāvēdami klusajā mēness apspī­dētajā dārzā. Es jutu siltumu, kas strāvoja no viņas, jutu plaukstu, kas ciešā tvērienā turēja manu elkoni.

Lai cik nepieredzējis biju, pat es sapratu, kas slēpjas aiz šiem vārdiem. Centos izdomāt atbildi, taču spēju tikai apbrīnot viņas lūpas. Kā tās varēja būt tik sarkanas? Pat mēnesspuķes bālajā mēnesgaismā izskatījās tumšas. Kāpēc viņas lūpas bija tik sarkanas?

Tad Denna itin kā sasala. Mēs gandrīz nesakustējāmies, bet viņa vienā acumirklī sastinga, piešķiebusi galvu uz sāniem kā stirna, kas cenšas saklausīt tikko jaušamu skaņu. Tur kāds nāk! viņa teica. Ejam! Cieši satvērusi manu elkoni, Denna aizvilka mani projām no takas, garām akmens solam un cauri šaurai dzīvžoga ejai.

Beidzot mēs apstājāmies atvilkt elpu bieza krūmāja vidū. Tur bija ērta, tukša iedobe, kurā mēs abi varējām saspiedušies pietupties. Dārznieki bija strādājuši rūpīgi, un uz zemes nebija nekādu sīku krūmiņu, sausu lapu vai zaru, kas varētu čaukstēt vai krakstēt zem mūsu plaukstām un ceļgaliem. Zāle šajā patvērumā bija bieza un mīksta kā mauriņš.

-    Ir tūkstošiem meiteņu, kas varētu pastaigāties ar tevi pa mēness apspīdētu dārza taku, Denna aizelsusies teica. Bet ir tikai viena, kas kopā ar tevi varētu slēpties krūmos. Viņa šķelmīgi pasmaidīja, un viņas balsī dzirkstīja jautrība.

Denna uzmanīgi paskatījās pa dzīvžoga spraugu uz takas pusi. Viņas mati kā aizkars krita lejup vienā galvas pusē, un tiem cauri rēgojās auss galiņš. Tobrīd man šķita, ka neko skaistāku es mūžā neesmu redzējis.

Tad es izdzirdēju uz takas klusu soļu čirkstoņu. Cauri dzīvžogam līdz mums atplūda apslāpētas balsis: nācēji bija vīrietis un sieviete. Pēc brīža viņi parādījās līkumā, sadevušies rokās. Es viņus tūlīt pazinu.

Pagriezos un pieliecos tuvu Dennai pie auss. Tas ir maers! es klusā čukstā teicu. Un viņa iecerētā.

Denna nodrebēja, un es nokratīju savu vīna krāsas apmetni, lai ap­segtu viņas plecus.

Uzmanīgi paskatījos vēlreiz uz viņiem. Maers kaut ko sacīja, Meluāna iesmējās un uzlika plaukstu uz viņa plaukstas, kas turēja viņas roku. Spriedu, ka diez vai Alveronam vairs būs vajadzīga mana palīdzība, ja jau abi ir kļuvuši tik tuvi draugi.

-    Tās nav tev, mana mīļā! es skaidri dzirdēju maera balsi, kad viņi gāja mums garām. Tev būs vienīgi rozes!

Denna pagriezās un platām acīm paskatījās uz mani. Ar abām rokām aizspiedusi muti, viņa centās apslāpēt smieklus.

Pēc brīža viņi bija mums garām un soli solī lēnām gāja tālāk. Denna atvilka plaukstas no mutes un vairākas reizes noskurinādamās ievilka elpu. Ari viņam ir tā pati apbružātā grāmata! viņa teica, un tumšajās acīs dzirkstīja draiskas uguntiņas.

Es neslēpti pasmaidīju. Laikam gan.

-    Tātad tas ir maers, Denna klusi teica, raudzīdamās cauri lapām.

Viņš ir augumā mazāks, nekā es biju iedomājusies.

-    Vai tu gribētu tikties ar viņu? es jautāju. Varu jūs iepazīstināt.

-            Ai, cik tas būtu jauki! Denna atsaucās ar tikko jaušamu zobgalību balsi. Viņa iesmējās, bet, kad es nepiebiedrojos smiekliem, paskatījās uz mani un apklusa. Vai tu runā nopietni? Viņa piešķieba galvu, un jautrības izteiksme viņas sejā mijās ar mulsumu.

-               Droši vien mums nevajadzētu skriet tūlīt ārā no dzīvžoga un mes­ties viņam klāt, es pieļāvu. Bet mēs varētu iziet pa otru pusi un ar likumu paieties viņam pretī. Ar rokas mājienu attēloju mūsu iespējamo maršrutu. Es nesaku, ka viņš mūs ielūgs vakariņās vai tamlīdzīgi. Bet mēs varam pieklājīgi sasveicināties, satiekoties uz takas.

Denna joprojām skatījās uz mani, un viņas pierē ievilkās tikko manā­mas rieviņas. Tu runā nopietni, viņa atkārtoja.

-             Ko tu… Aprāvos, saprazdams, ko pauž viņas seja. Tu domāji, ka es meloju, stāstīdams, ka strādāju maeram? es sacīju. Tu domāji, ka es meloju, teikdams, ka varu tevi uzaicināt šurp?

-            Vīrieši labprāt stāsta pasakas, Denna izvairīgi atbildēja. Viņiem patīk drusku padižoties. Es nesāku par tevi sliktāk domāt tāpēc, ka tu man pastāstīji skaistu pasaciņu.

-             Tev es nemelotu, es teicu, bet tad izlaboju pats sevi. Nē, tā nav patiesība. Melotu gan. Tev ir vērts melot. Bet šoreiz es nemeloju. Tev ir vērts ari stāstīt patiesību.

Denna man sirsnīgi uzsmaidīja. Lai nu kā, tas ir grūtāk.

-   Tātad saki, vai tu to gribētu? es jautāju. Tas ir, iepazīties ar viņu?

Denna paskatījās no dzīvžoga uz taku. Nē. Kad viņa papurināja

galvu, tumšie mati saviļņojās kā kustīgas ēnas. Es tev ticu. Nav nekā­das vajadzības. Viņa palūkojās lejup. Turklāt man uz kleitas ir zāles traipi. Ko viņš domātu?

-              Un man matos ir lapas, es secināju. Pilnīgi skaidrs, ko viņš domātu.

Mēs izgājām no dzīvžoga. Es izpurināju lapas no matiem, un Denna nogludināja svārkus, mazliet saviebdamās par zāles traipiem.

Izgājām atpakaļ uz takas un turpinājām pastaigu. Domāju, vai drīkstu aplikt viņai roku, tomēr to nedarīju. Neesmu nekāds zinātājs šajā jomā, tomēr man šķita, ka piemērotākais bridis ir pagājis.

Kad gājām garām statujai, kas atveidoja sievieti plūcam ziedu, Denna paskatījās uz mani un nopūtās. Kamēr nezināju, ka man ir atļauts šeit pastaigāties, pacilātība bija lielāka, viņa atzinās ar nelielu nožēlu balsī.

-    Tā ir vienmēr, es piekritu.

KVOUTS PACĒLA roku, dodams Hronistam zīmi, ka laiks pārtraukt stāstu. Pierakstltājs noslaucīja rakstāmspalvas uzgali audekla gabalā un stīvām kustībām izvingrināja plecus. Neteicis ne vārda, Kvouts izvilka apbružātu kāršu komplektu un sāka dalīt kārtis. Basts paņēma savējās un ziņkāri tās nopētīja.

Hronists sarauca pieri. Kas…?

Ārā uz lieveņa koka grīdas atskanēja soļi, “Ceļakmens” durvis atvērās, un pa tām ienāca plikgalvains, drukns vīrietis izšūtos svārkos.

-     Mērs Lants! viesnīcnieks iesaucās un, nolicis kārtis, piecēlās kā­jās. Kā varu jums pakalpot? Vai vēlaties kaut ko iedzert? Varbūt kādu uzkodu?

-    Es neatteiktos no glāzes vīna, mērs atbildēja, ienākdams dziļāk telpā. Vai jums te pašlaik ir sarkanais Gremsbijs?

Viesnīcnieks papurināja galvu. Diemžēl nē, viņš atbildēja. Jūs jau zināt, kādi ir ceļi. Grūti saglabāt pienācīgus krājumus.

Mērs piekrītoši pamāja ar galvu. Nu tad jebkādu sarkano! viņš teica. Bet liec vērā, ka vairāk par peniju es nemaksāšu!

-     Protams, ne, ser! viesnīcnieks iztapīgi atbildēja, mazliet žņau­dzīdams rokas. Vai kaut ko ēdīsiet?

-    Nē, plikpauris atbildēja. Patiesībā esmu atnācis, lai izmantotu pierakstītāja pakalpojumus. Nolēmu pagaidīt, līdz satraukums drusku pierimstas un mēs varam atrast kaut cik netraucētu brīdi. Viņš pārlaida skatienu tukšajai zālei. Ceru, ka neiebildīsiet, ja es kādu pusstundu izmantošu jūsu telpas?

-     Nepavisam ne! viesnīcnieks pakalpīgi pasmaidīja. Ar rokas mā­jienu viņš raidīja Bastu projām.

-     Bet man ir ļoti labas kārtis! Basts protestēja, pavēcinādams plaukstu ar kārtīm.

Viesnīcnieks bargi paskatījās uz palīgu un devās uz virtuvi.

Mērs novilka svārkus un uzlika tos uz krēsla atzveltnes, bet Basts tikmēr kurnēdams savāca pārējās kārtis.

Viesnīcnieks atnesa no virtuves glāzi sarkanvīna un ar lielu misiņa atslēgu aizslēdza ārdurvis. Mēs ar puiku iesim augšā, viņš teica.

-    Tad jūs varēsiet netraucēti darboties.

-   Tas ir ārkārtīgi laipni, mērs sacīja, apsēzdamies pretī Hronistam.

Kad būšu beidzis, es pakliegšu.

Viesnīcnieks pamāja ar galvu un bīdīja Bastu no ēdamzāles augšā pa kāpnēm. Atvēris savas istabas durvis, viņš ar rokas mājienu aicināja Hastu iekšā.

-            Interesanti, ko vecais Lants grib paturēt noslēpumā! Kvouts teica, līdzko durvis aiz viņiem bija aizvērtas. Ceru, ka tas neies pārāk ilgi.

-     Viņam ir divi bērni no atraitnes Krīlas, Basts lietišķi atzīmēja.

Kouts izbrīnā savilka uzacis. Tiešām?

Basts paraustīja plecus. To zina visa pilsēta.

Kvouts nicīgi nosēcās un apsēdās lielā, polsterētā krēslā. Ko mēs šo pusstundu darīsim? viņš jautāja.

-             Mums ļoti sen nav bijušas mācību stundas. Basts atvilka no mazā rakstāmgalda koka krēslu un apsēdās uz tā malas. Tu man varētu kaut ko pamācīt.

-              Mācību stundas… Kvouts domīgi novilka. Tu varētu palasīt Celum Tinture.

-             Reši! Basts lūdzoši iesaucās. Tā ir tik garlaicīga! Man nav iebil­dumu pret mācībām, bet vai jāmācās ir katrā ziņā no grāmatām?

Basta tonis izvilināja Kvoutam smaidu. Nu tad minēsim mīklas? Basta sejā parādījās apmierināts smīns. Labi, ļauj man drusku padomāt! Viņš piesita pirkstus pie lūpām un pārlaida skatienu istabai. Pēc brīža viņa acis apstājās pie gultas kājgaļa, kur gulēja tumšā lāde.

Viņš nevērīgi pameta ar roku. Kā tu atvērtu manu lādi, ja būtu sadomājis to darīt?

Basta sejā parādījās bažīga izteiksme. Tavu trīskārt aizslēgto lādi, Reši?

Kvouts paskatījās uz savu audzēkni un dzirkstoši iesmējās. Manu… kā tu teici? viņš neticīgi pārjautāja.

Basts pietvīka un nodūra skatienu. Tieši tā es to domās dēvēju, viņš nomurmināja.

-              Runājot par vārdiem… Kvouts domīgi novilka, un viņa lūpās kavējās smaids. Tā taču ir pasaciņa, vai tev tā neliekas?

-             Tu pats to pagatavoji, Reši, Basts drūmi teica. Trīs slēdzenes, izmeklēts koks un tā tālāk. Nav mana vaina, ja tas izklausās pēc pasa­ciņas.

Kvouts paliecās uz priekšu un samierinoši uzlika plaukstu Bastam uz ceļgala. Tas ir teicams apzīmējums, Bast. Tas vienkārši pārsteidza mani negaidot. Viņš atkal atspiedās pret krēsla atzveltni. Nu labi! Tātad kā tu mēģinātu izlaupīt Bezasiņu Kvouta trīskārt aizslēgto lādi?

Basts pasmaidīja. Kad tu tā runā, tu izklausies pēc pirāta, Reši. Viņš vērtējoši aplūkoja lādi no istabas otras malas. Cik saprotu, prasīt tev atslēgas nav nopietni? pēc brīža viņš jautāja.

-     Pilnīgi pareizi, Kvouts atbildēja. Mūsu uzdevuma labad pie­ņemsim, ka esmu atslēgas pazaudējis. Vai vēl labāk pieņemsim, ka esmu miris un tu drīksti brīvi pārmeklēt visas manas slepenās lietas.

-    Tas skan drusciņ drūmi, Reši, Basts sacīja ar saudzīgu pārme­tumu balsī.

-     Dzīve ir drusciņ drūma, Bast, Kvouts atbildēja, un šoreiz viņa tonī nebija nekādas jautrības. Labāk būs, ja tu sāksi pie tā pierast. Viņš ar roku pamāja uz lādi. Sāc gudrot, man gribas redzēt, kā tu pārkodīsi šo nelielo riekstu!

Basts neizteiksmīgi paskatījās uz viņu. Tavi tēlainie teicieni ir vēl trakāki par grāmatu mācībām, viņš teica un piecēlies aizgāja pie lādes. Dīki paspārdījis to ar kāju, viņš noliecās un apskatīja divas atsevišķās slēdzeņu pamatnes. Viena bija gatavota no tumšas dzelzs, otra no spoža vara. Basts ar pirkstu pabakstīja noapaļoto vāku un sarauca degunu.

-     Nevaru teikt, ka man ļoti patiktu šis koks, Reši. Un dzelzs slēdzene nenoliedzami ir visīstākā nekrietnība.

-     Redzi nu, cik noderīgu mācību tu jau uzreiz esi guvis, Kvouts sausi noteica. Tu esi atklājis visaptverošu patiesību: pasaulē neizbēgami ir jāsastopas ar nekrietnību.

-    Un šeit nav nevienas eņģes! Basts iesaucās, pētīdams lādes aiz­muguri. Kā vispār iespējams vāks bez eņģēm?

-    Man pagāja diezgan daudz laika, lai to dabūtu gatavu, Kvouts sacīja ar nepārprotamu lepnuma pieskaņu balsī.

Basts nometās četrrāpus un ieskatījās vara atslēgcaurumā. Viņš pacēla vienu plaukstu un cieši piespieda to pie vara slēdzenes pamat­nes. Pēc tam viņš aizvēra acis un kādu laiku kluss un sastindzis gaidīja, itin kā cenzdamies ieklausīties.

Vēl pēc brīža viņš saliecās uz priekšu un uzpūta slēdzenei elpu. Kad nekas nenotika, viņa lūpas sakustējās. Kaut gan izrunātie vārdi bija tik klusi, ka tos nebija iespējams sadzirdēt, to intonācijā skanēja nepār­protams lūgums.

Pēc krietna laika Basts izslējās taisni un sarauca pieri. Tad viņš šķelmīgi pasmīnēja, izstiepa roku un pieklaudzināja pa kastes vāku. Tas notika gandrīz bez jebkāda trokšņa, it kā viņš klaudzinātu pa ak­meni.

-    Tīrās ziņkārības labad es gribu jautāt, Kvouts teica, ko tu darītu, ja kāds pieklauvētu pretī?

Basts piecēlās kājās, izgāja no istabas un pēc brīža atgriezās ar vai­rākiem instrumentiem rokās. Nometies uz viena ceļgala, viņš ar saliektu stiepli vairākas ilgas minūtes darbojās ap vara slēdzeni. Pēc kāda laika viņš sāka paklusi lamāties. Mainot stāvokli, lai atrastu citādu leņķi, viņa plauksta pieskārās nespodrajai dzelzs slēdzenes pamatnei, un viņš šņākdams un spļaudīdamies atrāvās atpakaļ.

Atkal piecēlies kājās, Basts nosvieda stiepli un izvilka garu spoža metāla lauzni. Viņš mēģināja pabāzt tā tievo galu zem vāka, taču ciešajā •..ilaiduma vietā neatrada nevienu atbalsta punktu. Pēc neilga laika viņš .itmeta arī to.

Tad Basts mēģināja pašķiebt lādi uz sāniem, lai apskatītu tās dibenu, taču pat ar vislielākajiem pūliņiem spēja tikai paslidināt to apmēram i ollu pa grīdu. Cik tā sver, Reši? Basts izmisis iesaucās. Ap trīs­simt mārciņu?

-    Vairāk nekā četrsimt, ja tā ir tukša, Kvouts atbildēja. Vai atce­ries, kāda klapata bija to uznest pa kāpnēm?

Basts nopūtās un ar saniknotu sejas izteiksmi ilgi pētīja lādi vēlreiz. Tad viņš no savas darbarīku kaudzes izvilka mazu cirvīti. Tas nebija rupl<iis ķīļveida cirvis, ar kuru viņi pagalmā aiz viesnīcas plēsa skalus. Tas bija slaids draudīga izskata rīks, darināts no vienlaidu metāla gabala. Tā asmeņa apveidi mazliet atgādināja koka lapu.

Viņš viegli pamētāja cirvīti plaukstā, it kā pārbaudīdams tā svaru.

Tas ir nākamais, ko es darītu, Reši. Ja es patiešām un katrā ziņā vēlē­tos tikt iekšpusē. Viņš uzmeta skolotājam savādu skatienu. Bet ja tu to nevēlies…

Kvouts bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Neskaties uz mani, Bast. Es esmu miris. Dari, kā vēlies!

Basts pasmīnēja un ļāva cirvītim nokrist uz lādes noapaļotā vāka. Atskanēja savāda, klusa džinkstoņa, it kā attālā istabā apslāpēti ieska­nētos zvans.

Brīdi nogaidījis, uzklupa lādei un sāka to neganti dauzīt. Vispirms viņš sita ar vienu roku, pēc tam ar abām, cilādams tās sparīgos vēzienos, it kā skaldītu malku.

Spožais, lapai līdzīgais asmenis atteicās ieurbties kokā, un katrs vēziens aizslīdēja sāņus, it kā Basts mēģinātu saskaldīt lielu vienlaidu akmens bluķi.

Beidzot Basts mitējās un, smagi elpodams, noliecās apskatīt lādes vāku. Viņš pārlaida plaukstu tā virsmai, pēc tam pievērsa uzmanību cirvīša asmenim un nopūtās. Tu proti labi padarīt darbu, Reši.

Kvouts pasmaidīja un viegli piesita pirkstus iedomātas platmales malai.

Basts ilgi raudzījās uz lādi. Es mēģinātu to aizdedzināt, bet zinu, ka roahs nedeg. Drīzāk varētu to sakarsēt tiktāl, lai vara slēdzene izkustu. Bet tas būtu iespējams tikai tad, ja viss šis darinājums gulētu ēzes uguni ar vāku uz leju. Viņš paskatījās uz lādi, kas bija tik liela kā augstmaņa ceļojumu čemodāns. Un ugunij vajadzētu būt pamatīgākai nekā tā, kas atrodama šis pilsētiņas smēdē. Turklāt es pat nezinu, cik karstam jābūt varam, lai tas izkustu.

-   Tāda informācija noteikti būtu atrodama mācību grāmatās, Kvouts teica.

-    Un tu, visticamāk, pret to esi nodrošinājies.

-    Esmu gan, Kvouts atzinās. Bet ideja bija laba. Tā liecināja par daudzpusīgu domāšanu.

-    Un skābe? Basts jautāja. Es zinu, ka mums lejā ir daži spēcīgi līdzekļi…

-     Skudrskābe pret roahu ir bezspēcīga, Kvouts teica. Sālsskābe tāpat. Kaut kas tev varētu izdoties ar karaļūdeni. Bet koks ir diezgan biezs, un mums tās mantas nav daudz.

-     Es nedomāju par koku, Reši. Es atkal domāju par slēdzenēm. Ja skābes būtu pietiekami daudz, es varētu izēsties tām cauri.

-             Tu iedomājies, ka tās viscaur ir no vara un dzelzs, Kvouts teica.

-    Pat tad, ja tā būtu, vajadzētu ļoti daudz skābes un tev būtu jāraizējas, ka skābe var iepilēt lādē un sabojāt visu, kas tur atrodas. Protams, tas pats sakāms par uguni.

Basts vēl krietnu laiku pētīja lādi, domīgi braucīdams lūpas. Vai­rāk es neko nevaru iedomāties, Reši. Man vajadzēs ilgāku laiku, lai to izprātotu.

Kvouts pamāja ar galvu. Basts, izskatīdamies mazliet sašļucis, savāca instrumentus un aiznesa tos projām. Atgriezies viņš pastūma lādi no otras puses, aizgrūzdams to par nelielu collas daļu atpakaļ, līdz tā atkal atradās vienādā līmenī ar gultas kājgali.

-    Tas bija labs mēģinājums, Bast, Kvouts mierinoši sacīja. Ļoti pārdomāts. Es tavā vietā būtu gājis tieši tādu pašu ceļu.

-    Ehei! no lejas dobji atskanēja mēra sauciens. Es esmu beidzis!

Basts pielēca kājās un, piegrūdis krēslu pie rakstāmgalda, steidzās uz

durvīm. Spējā kustība satricināja kādu no saburzītajām papīra lapām, kas gulēja uz galda, un tā nokrita uz grīdas, palēcās un paripoja zem krēsla.

Basts apstājās un brīdi palika uz vietas, tad pieliecās to pacelt.

-    Nē, Kvouts drūmi teica. Lai paliek! Basts apstājās pusceļā ar izstieptu roku, tad izslējās un izgāja no istabas.

Kvouts viņam sekoja, aizvērdams istabas durvis.

VAIRĀKAS DIENAS pēc mūsu mēnesnīcas pastaigas dārzā es pabeidzu sacerēt Meluānai dziesmu, ko nosaucu “Vienīgi rozes”. Maers bija to īpaši lūdzis, un es ar prieku biju ķēries pie darba, zinādams, ka Denna smiesies locīdamās, kad es viņai to nospēlēšu.

Ieliku maeram domāto dziesmu aploksnē un paskatījos pulkstenī. Biju domājis, ka man pie tās paies visa nakts, taču dziesma bija padevusies apbrīnojami viegli. Tas nozīmēja, ka atlikušo vakara daļu es esmu brīvs. Bija vēls, taču ne pārlieku vēls. Tādā dzīvības pilnā pilsētā kā Severena Ugunskura vakaram nebija pārlieku vēls. Un varbūt nebija pārlieku vēls, lai atrastu Dennu.

Uzvilku tīras drēbes un aizsteidzos no muižas. Tā kā manā makā krājās nauda no Kaudika iekārtu pārdošanas un kāršu spēlēm ar aris­tokrātiem, kuri par modi zināja vairāk nekā par prāta treniņiem, es vieglu roku samaksāju par zirgu pacēlāju un pēc tam noskrēju pusjūdzi līdz Vītņu ielai. Dažus pēdējos kvartālus nogāju mierīgos soļos. Aizrautība ir cildināma, tomēr es negribēju ierasties Dennas viesnīcā elsodams un nosvīdis kā nodzīts zirgs.

Nejutos pārsteigts, kad viņu “Četrās Svecēs” neatradu. Denna nebija tā, kura sēdēs istabā un garlaikosies tikai tāpēc, ka es esmu aizņemts. Tomēr mēs abi krietnu mēneša daļu bijām pavadījuši, kopā staigājot pa pilsētu, un es varēju iedomāties vairākas vietas, kur viņa varētu būt.

Pēc piecām minūtēm es viņu ieraudzīju. Denna gāja pa ļaužu pilno ielu apņēmīgi un noteikti, it kā viņai būtu svarīgs mērķis.

Steidzos uz viņas pusi, bet tad sastomījos. Kurp viņa varētu tik apņē­mīgi iet viena pati vēlā vakara stundā?

Viņa droši vien iet tikties ar savu patronu.

Es labprāt teiktu, ka mani mocīja sirdsapziņa, kad nolēmu viņai sekot, bet tā tas nebija. Vilinājums beidzot uzzināt, kas ir viņas mīklainais patrons, bija pārāk spēcīgs.

Tāpēc es uzmetu galvā apmetņa kapuci un, slapstīdamies pūlī, gāju Dennai aiz muguras. Ja cilvēkam ir zināma pieredze, tas ir ārkārtīgi vienkārši. Tarbeanā es mēdzu to darīt treniņa pēc, lai pārliecinātos, cik tālu varu nepamanīts kādam sekot. Par laimi, Denna bija pietiekami saprātīga, lai ietu pa pilsētas labākajām ielām, kas bija gājēju pilnas, un mans apmetnis blāvajā gaismā izskatījās neizteiksmīgi melns.

Sekoju viņai apmēram pusstundu. Mēs pagājām garām tirgotāju ra­tiem, kuru īpašnieki pārdeva kastaņus un taukainus gaļas pīrāgus. Pūli zibēja sardzes viri, un apkārtni spoži apgaismoja ielu lampas un lāk­turi, kas karājās virs viesnīcu durvīm. Šur tur spēlēja kāds noplucis ielu muzikants, nolicis priekšā apvērstu cepuri, un reiz mēs pagājām garām mīmu grupai, kas nelielā bruģētā laukumiņā izrādīja lugu.

Tad Denna nogriezās, atstājot labākās ielas aiz muguras. Itin drīz apgaismojuma bija mazāk, toties vairāk iereibušu svinētāju. Muzikantus ielu malās nomainīja ubagi, kas vērsās pie garāmgājējiem ar saucieniem vai tvēra tos aiz drēbēm. Tuvējo krogu un viesnīcu logi joprojām apgais­moja ceļu, taču cilvēku bija daudz mazāk. Gājēji turējās pulciņos pa divi vai trīs, sievietes valkāja korsetes, un vīriešiem bija splvi skatieni.

Godīgi sakot, šis ielas nebija bīstamas. Vai, precīzāk izsakoties, tās bija tikpat bīstamas kā saplēsts stikls. Saplēsts stikls neskrien tev pretī, lai darītu pāri. Ja esi piesardzīgs, vari tam pat pieskarties. Bet citas ielas ir tikpat bīstamas kā traki suņi, un nekāda piesardzība tur nepalīdzēs.

Kad biju sācis manāmi nervozēt, ieraudzīju, ka Denna piepeši apstājas kādas ēnainas šķērsielas galā. īsu brīdi viņa kā ieklausīdamās pielieca galvu. Tad, ieskatījusies tumsā, metās uz priekšu.

Vai viņai tur būtu tikšanās ar savu patronu? Varbūt viņa izvēlējusies īsāko ceļu, lai izietu uz citu ielu? Bet varbūt viņa vienkārši ievēro sava paranoiķa norādījumus, lai neviens viņai nevarētu sekot?

Es klusi pie sevis nolamājos. Ja došos Dennai pakaļ tumšajā šķērsielā un viņa mani pamanīs, tūlīt kļūs skaidrs, ka esmu viņai sekojis. Bet, ja to nedarīšu, tad es viņu pazaudēšu. Un, kaut gan šī nebija bīstamākā pilsētas daļa, es negribēju pamest viņu vienu tik vēlā vakara stundā.

Tāpēc nopētīju tuvējās ēkas un kādas priekšā ieraudzīju lielu, apdrupušu laukakmeni. Aši paskatījies apkārt, es uzskrēju pa to augšup veikli kā vāvere, izmantodams vienu no derīgajām, drūmajos pusaudža gados apgūtajām prasmēm.

Līdzko biju ticis uz jumta, pavisam vienkārši bija pārskriet pāri vai­rāku blakus esošo māju jumtiem un paslēpties skursteņa ēnā, no kuras varēju paskatīties lejup uz ielu. Debesis spīdēja tieva mēness svītra, un es gaidīju, ka ieraudzīšu Dennu ātri ejam pa izvēlēto īso ceļu vai arī slepeni tiekamies ar viņas viltīgo patronu.

Taču neko tamlīdzīgu es neredzēju. Nespodra lampas gaisma no augš­stāva loga apspīdēja sievieti, kas nekustīgi gulēja zemē. Mana sirds mežonīgi salēcās, taču nākamajā brīdī es aptvēru, ka tā nav Denna. Denna bija ģērbusies kreklā un garās biksēs. Šai sievietei mugurā bija balta kleita, kas sagumzīta tinās ap augumu, un kailās kājas bāli iezī­me jās uz tumšo akmeņu fona.

Pametis apkārt zibenīgu skatienu, es ieraudzīju Dennu stāvam ēnā blakus gaismas lokam. Viņai blakus stāvēja plikgalvains, plecīgs vīrietis, un mēnesgaisma apspīdēja viņa kailo pakausi. Vai viņi ir apskāvušies? Vai tas ir viņas patrons?

Beidzot manas acis tiktāl pielāgojās tumsai, ka es redzēju patieso .unu: viņi stāvēja cieši viens otram blakus, bet nebija apskāvušies. Denna bija piespiedusi roku pie viņa skausta, un tajā vietā es redzēju balta meness stara atspīdumu uz metāla, gluži kā tālīnu zvaigzni.

Zemē gulošā sieviete sakustējās, un Denna viņai kaut ko uzsauca. Meviete nevarīgi uzslējās kājās, streipuļodama uzkāpa uz savas kleitas, tad lēni pavirzījās viņiem garām, turēdamās tuvu pie sienas, un devās uz ieliņas galu.

Līdzko sieviete bija attālinājusies, Denna sacīja vēl kaut ko. Es atra­dos pārāk tālu, lai saklausītu vārdus, taču viņas balss bija tik skarba un dusmīga, ka manas rokas pārklāja zosāda.

Denna palaida plecīgo vīrieti vaļā, un viņš atkāpās, turēdams plaukstu pie kakla. Tad pēkšņi viņš sāka neganti lamāt Dennu, spļaudīdamies un izdarīdams draudīgas kustības ar brīvo roku. Vīrieša balss bija skaļāka, bet vārdi neskaidri saplūda kopā, un es nesapratu viņa teikto, dzirdēju tikai atsevišķus vārdus, un starp tiem vairākas reizes skaidri atkārtojās "palaistuve”.

Bet, lai cik draudīgi bija vārdi, viņš nemēģināja iet Dennai tuvāk par rokas stiepiena attālumu. Denna vienkārši stāvēja viņam pretī, un viņas stāja bija stingra un droša. Priekšā viņa turēja zemu nolaistu nazi, vērs­dama to pret svešinieku. Viņas poza šķita gandrīz vai nevērīga. Gandrīz.

Kādu brīdi lamājies, vīrietis šļūcoši paspēra pussoli uz priekšu un savicināja dūri. Denna kaut ko teica un ar īsu, strauju kustību pavērsa nazi pret vīrieša kājstarpi. Ieliņā iestājās klusums, un vīrieša pleci mazliet saguma. Denna atkārtoja kustību, un vīrietis, klusi lamādamies, pagrie­zās un devās projām pa ielu, joprojām spiezdams roku pie kakla sāna.

Denna noskatījās, kā viņš aiziet, tad viņas sasprindzinājums atslāba, un viņa uzmanīgi iebāza nazi kabatā. Viņa pagriezās un devās uz šķērs­ielas izeju.

Es steigšus metos pajumtu tajā pašā virzienā. Lejā redzēju Dennu un otru sievieti stāvam laternas staru lokā. Tagad, labākā apgaismojumā, es sapratu, ka sieviete ir krietni jaunāka, nekā man bija licies. Viņa bija tīrā meitene, un viņas pleci drebēja elsās. Denna mierinoši berzēja viņai muguru, un meitene pamazām nomierinājās. Pēc brīža abas devās pa ielu tālāk.

Aizsteidzos atpakaļ uz šķērsielas pusi, kur biju pamanījis vecu dzelzs notekcauruli, pa kuru varēja itin viegli nokļūt lejā. Tomēr tas prasīja man vairākas minūtes un pamatīgi nobrāztu ādu uz pirkstu kauliņiem.

Man vajadzēja krietni saņemties, lai neskrietu ārā no šķērsielas un necenstos tūlīt panākt Dennu un otru meiteni. Es neparko nevēlējos, lai Denna uzzinātu, ka esmu viņai sekojis.

Par laimi, viņas gāja diezgan lēni, un itin drīz es viņas ieraudzīju. Denna izveda meiteni pilsētas drošākajā daļā un ieveda viņu piedienīga izskata viesnīcā, kurai uz izkārtnes bija uzgleznots gailis.

Es brīdi kavējos ārpusē, pa logu pētīdams viesnīcas iekārtojumu. Tad nolaidu kapuci zemāk pāri galvai, nevērīgi apgāju apkārt viesnīcas aizmugures daļai un, iegājis iekšā, ieslīdēju sēdvietā otrā pusē starpsie­nai, aiz kuras sēdēja Denna un jauniņā meitene. Ja gribētu, es varētu pastiepties uz priekšu un redzēt viņu galdiņu, taču pašreizējā stāvoklī ne viņas, ne es nevarējām cits citu redzēt.

Ēdamzāle bija gandrīz tukša, un viesu apkalpotāja pienāca pie manis, līdzko biju apsēdies. Viņa nopētīja mana apmetņa krāšņo audumu un pasmaidīja. Ko varu jums atnest?

Pārlaidu skatienu iespaidīgajam mirdzošā stikla klāstam aiz bāra letes. Pamāju, lai viesmīle pieliecas man tuvāk un teicu klusā, čerkstošā balsī, it kā nupat būtu pārcietis nopietnu krupu: Glāzi jūsu labākā viskija! Un glāzi laba Feloras vīna!

Sieviete pamāja ar galvu un aizgāja.

Pievērsu savu labi trenēto noklausītāja ausi starpsienai un galdiņam aiz tās.

-     … tavs akcents, dzirdēju Dennu sakām. No kurienes tu esi?

Pēc klusuma brīža atskanēja neskaidra meitenes balss. Tā kā viņa

sēdēja ar muguru pret mani, es nesaklausīju viņas atbildi.

-     Tas ir kaut kur rietumu pusē, vai ne? Denna jautāja. Tu esi ļoti tālu no mājām.

No meitenes puses atplūda neskaidra murdoņa. Pēc tam es ilgāku laiku nedzirdēju neko. Nevarēju pateikt, vai viņa neko nesaka vai arī runā pārāk klusu, lai es varētu dzirdēt. Apspiedu vēlēšanos paliekties uz priekšu un paskatīties uz viņu galdiņu.

Tad atkal atskanēja ļoti klusa murdoņa.

-    Protams, viņš teica, ka tevi mīl! Denna saudzīgi sacīja. Tā saka viņi visi!

Viesmīle nolika man priekšā vīna un viskija glāzes. Divi biti.

Žēlīgais Tehlu! Ja cenas ir tādas, nav brīnums, ka krogs ir gandrīz tukšs.

Izmetu viskiju vienā paņēmienā, apslāpēdams vēlmi noklepoties, kad tas dedzinādams ielija rīklē. Tad izvilku no maka apaļu sudraba raundu. Noliku smago monētu uz galda un tai virsū uzliku tukšo viskija glāzi.

Vēlreiz ar rokas mājienu aicināju apkalpotāju pieliekties tuvāk. Man ļums ir kāds priekšlikums, es klusi teicu. Šobrīd es nevēlos neko citu kā tikai mierīgi šeit sēdēt, dzert vīnu un gremdēties domās.

Pieklaudzināju pa apvērsto viskija glāzi virs sudraba monētas. Ja man atļauts to visu netraucēti darīt, tad, atvelkot maksu par dzērieniem, t.i ir jūsējā! Meitenes acis mazliet iepletās un vēlreiz pievērsās monētai.

Bet, ja kāds nāks mani traucēt, kaut vai gribēdams būt izpalīdzīgs, kaut vai taujādams, vai gribu pasūtīt vēl kaut ko, tad es vienkārši samaksāšu un iešu projām. Paskatījos augšup uz apkalpotāju. Vai varat man palidzēt pavadīt šo vakaru savrupībā?

Viņa dedzīgi piekrita.

-    Paldies! es teicu.

Apkalpotāja aizsteidzās un tūlīt piegāja pie citas sievietes, kas stāvēja aiz letes, kaut ko pateica viņai un pamāja uz manu pusi. Es nomierinā­jos, diezgan droši nojauzdams, ka viņas nepiesaistīs man citu cilvēku uzmanību.

Iedzēru malku vīna un ieklausījos.

-     …dara tavs tēvs? Denna jautāja. Es pazinu šo balss toni. Tādā pašā klusā, iejūtīgā tonī mans tēvs mēdza sarunāties ar tramīgiem dzīv­niekiem. Šī toņa nolūks bija nomierināt un ļaut atbrīvoties.

Meitene kaut ko nomurmināja, un Denna atbildēja: Tas ir teicams darbs. Bet kāpēc tad tu esi šeit?

Sarunu biedrene atkal kaut ko nomurmināja.

-    Sāka palaist rokas? Denna lietišķi pārjautāja. Jā, tāda ir vecāko dēlu daba.

Meitene atkal sāka runāt, un šoreiz viņas balss bija krietni dedzīgāka, tomēr vārdus saprast man neizdevās.

Es ar apmetņa malu mazliet nospodrināju vīna glāzes ārpusi un pēc tam pašķiebu to ieslīpi projām no sevis. Vīns bija tik tumši, sulīgi sarkans, ka to gandrīz varēja saukt par melnu. Novietoju glāzi tā, lai stikla sāns kalpotu par spoguli. Tas nebija burvju spogulis, bet tādējādi es varēju redzēt niecīgus apveidus sēdētājām pie blakusgaldiņa.

Dzirdēju Dennu nopūšamies, un viņa pārtrauca meitenes klusināto vārdu plūdumu. Ļauj, es minēšu! Denna teica mazliet aizkaitinātā tonī. Tu nozagi sudrabu vai kaut ko tamlīdzīgu un aizbēgi uz pilsētu.

Meitene mazajā spoguļattēlā palika nekustīgi sēžam.

-     Bet turpmākais notika citādi, nekā tu biji iedomājusies, vai ne? Denna jautāja, un šoreiz viņas balss skanēja saudzīgāk.

Redzēju, ka meitenes pleci nodreb, un aiz starpsienas atskanēja klusi, izmisīgi šņuksti. Novērsu skatienu no vīna glāzes un noliku to taisni uz galda.

-     Ņem! Pret galdiņa virsmu noklikstēja stikls. Izdzer šo te! Denna teica. Tas drusciņ palīdzēs. Daudz ne. Bet drusciņ.

Šņuksti apklusa. Meitene pārsteigumā it kā ieklepojās, it kā aizrijās.

-    Ai, nabaga muļķīte! Denna klusi sacīja. Satikt tevi ir vēl sliktāk nekā ieskatīties spogulī.

Pirmo reizi meitene ierunājās tik skaļi, ka es varēju sadzirdēt viņas vārdus: Es domāju: ja jau viņš tikpat mani iegūs un dabūs par velti, tad labāk es aizeju turp, kur varu izvēlēties un kur man par to maksā…

Viņas sacītais atkal neskaidri izplūda tukšumā, un es vairs nesa­klausīju vārdus; dzirdēju tikai apslāpētās balss kāpumus un kritumus.

-    “Desmit peniju karalis”? Denna viņu pārtrauca ar neticības pie­skaņu balsī. Viņas tonis bija indīgāks, nekā man jebkad bija gadījies dzirdēt. Kist un crayle, kā es ienīstu to nolādēto lugu! Modegas sēnalu pasakas! Pasaulē nekas tāds nenotiek.

-    Bet… meitene iesāka.

Denna viņu pārtrauca. Pasaulē nav tāda jauna prinča, kas ģērbjas skrandās un gaida, kad varēs tevi glābt! Pat tad, ja tāds būtu, par ko tu kļūtu? Tu būtu kā šunelis, ko viņš pacēlis no rensteles. Tu būtu viņa īpašums. Un pēc tam, kad viņš aizvestu tevi uz savām mājām, kurš tevi glābtu no viņa?

īss klusuma brīdis. Meitene atkal ieklepojās, bet tikai mazdrusciņ.

-    Nu, ko tad ar tevi lai iesāk? Denna teica.

Meitene nošņaukājās un kaut ko atbildēja.

-Ja tu spētu pati par sevi rūpēties, tad mēs šeit nesēdētu! Denna atmeta.

Neskaidra murdoņa.

-   Tā ir viena no iespējām, Denna teica. Viņi paņēms pusi no tā, ko tu pagatavosi, tomēr tas ir labāk nekā nekas un piedevām vēl apgriezts kakls. Domāju, ka tu šovakar pati to saprati.

Dzirdēju auduma švīkstoņu un piešķiebu vīna glāzi, lai redzētu notiekošo, taču Denna tikai izdarīja neskaidru kustību. Paskatīsimies, kas mums šeit ir! viņa teica. Pēc tam atskanēja pazīstama šķindoņa, monētām atsitoties pret galdu.

Meitene kaut ko bijīgi nomurmināja.

-    Nē, neesmu vis! Denna teica. Tas nemaz nav daudz, ja tā ir visa nauda, ar ko jāiztiek. Tagad tev jau vajadzētu zināt, cik dārgi izmaksā patstāvīga dzīve pilsētā.

Murdoņa ar kāpjošu intonāciju. Jautājums.

Dzirdēju, kā Denna ievelk elpu un pēc tam lēni izelpo. Tāpēc, ka .111 man kāds reiz palīdzēja, kad tas bija vajadzīgs. Un tāpēc, ka bez palīdzības tu aiziesi bojā jau dienkopas laikā. Pieņem to no sievietes, kura savulaik ir pati pieņēmusi aplamus lēmumus!

Dzirdēju monētas slīdam pār galda virsmu. Nu tā! Denna teica.

Pirmā iespēja. Mēs tevi iekārtojam par mācekli. Tu esi mazliet vecāka, nekā vajadzētu, un tas kaut ko maksās, bet mēs varam to nokārtot. Nekāds smalkais darbs tas nebūs. Aušana. Apavu labošana. Tevi nostrādinās pamatīgi, toties tev būs pajumte un ēdiens un tu iemācīsies amatu.

Vēlreiz jautājoša murdoņa.

-    Ar tavu akcentu? Denna zobgalīgi atjautāja. Vai tu proti sacirtot dāmai matus? Izkrāsot seju? Pielabot apģērbu? Darināt mežģīnes? īss klusuma brīdis. Nē, istabmeitai nav mācekles iespēju, un es nezinātu, ko šajā nolūkā piekukuļot.

Atskanēja monētu šķindas, kādam tās savācot kopā. Otra iespēja, Denna teica. Mēs tev sameklējam istabu, kur dzīvot, līdz pazūd tavs zilums. Vēlreiz monētu slīdēšana pa galdu. Un pēc tam nopērkam tev vietu karietē uz mājām. Atkal monētu šķindas. Tu esi projām jau mēnesi. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai tuvinieki par tevi sāktu nopietni raizēties. Kad tu atgriezīsies mājās, viņi vienkārši būs laimīgi, ka tu esi dzīva.

Atbildes murdoņa.

-    Stāsti viņiem, ko gribi! Denna teica. Bet, ja tev ir kaut cik prātiņa, sadomā jēdzīgu stāstu! Neviens neticēs, ka tu esi satikusi princi, kurš tevi aizsūtījis uz mājām.

Klusa, gandrīz nedzirdama murdoņa.

-              Protams, tas būs grūti, muļķa meitēn! Denna skarbi atbildēja.

-     Viņi tev to atgādinās visu atlikušo dzīvi. Kad tu iesi pa ielu, cilvēki noskatīsies un sačukstēsies. Tev būs grūti atrast vīru. Tu zaudēsi drau­gus. Bet tā ir cena, kas tev jāmaksā, ja gribi atgriezties normālā dzīvē.

Monētas atkal nošķindēja, kādam tās savācot kopā. Trešā iespēja. Ja tu esi pārliecināta, ka gribi pelnīt iztiku, sevi pārdodot, mēs varam to iekārtot tā, lai tevi neatrastu beigtu grāvi. Tev ir glīta seja, bet vaja­dzīgs kārtīgs apģērbs. Monētu slīdēšana. Un kādam jāiemāca tev labas manieres. Vēlreiz monētu slīdēšana. Un vēl kādam jāpalīdz tev atbrīvoties no akcenta. Vēlreiz monētu slīdēšana.

Murdoņa.

-    Tāpēc, ka tas ir vienīgais prātīgais risinājums, Denna cieti atbil­dēja.

Vēlreiz murdoņa.

Denna izdvesa saspringtu, aizkaitinātu nopūtu. Labi! Tātad tavs tēvs ir staļļu pārzinis, vai ne? Atceries visus dažādos zirgus, kas ir barona īpašumā: arklu vilcēji, kariešu vilcēji, medību zirgi…

Pacilāta murdoņa.

-    Tieši tā! Denna teica. Un, ja tev būtu jāizvēlas, kāds zirgs tu gribētu būt? Zirgs, kas velk arklu, strādā smagi, bet vai tas dabū visla­bāko steliņģi? Vislabāko ēdienu?

Murdoņa.

-    Pareizi. To dabū vissmalkākie zirgi. Tos glāsta, labi baro un darbā sūta tikai tad, ja notiek parāde vai kāds grib jāt medībās.

Denna turpināja: Tāpēc, ja gribi būt palaistuve, esi smalka! Nevis prasts darba zirgs, bet hercogiene! Tāda, ko vīrieši aplido. Kam sūta dāvanas.

Murdoņa.

-   Jā, dāvanas. Ja viņi maksās, viņi jutīsies pārliecināti, ka tu esi viņu īpašums. Šovakar tu redzēji, kā tas notiek. Tu vari paturēt savu akcentu un dziļi izgrieztu ņieburu un ļaut, lai jūrnieki tevi apgrābsta un atmet puspeniju par reizi. Un tu vari iemācīties labas manieres, eleganti sakār­tot matus un izklaidēt dižciltīgus džentlmeņus. Ja būsi interesanta un glīta un pratīsi klausīties, vīrieši meklēs tavu sabiedrību. Viņi gribēs vest tevi uz dejām, ne vien dabūt gultā. Tad groži būs tavās rokās. Hercogienei neviens neprasa iepriekšēju samaksu par istabu. Hercogieni rupji tēviņi nedrāž tumšā šķērsielā un nesper viņai pa zobiem, kad ir dabūjuši savu.

Murdoņa.

-    Nē! Denna atbildēja, un viņas balss izklausījās drūma. Monētas nošķindēja, sabirstot makā. Nemelo pati sev! Pat vissmalkākais zirgs ir un paliek zirgs. Tas nozīmē, ka agri vai vēlu kāds būs jātnieks.

Jautājoša murdoņa.

-    Tad dodies projām! Denna teica. Ja viņi grib vairāk, nekā tu esi gatava dot, tā ir vienīgā izeja. Tad tu ātri un klusi pazūdi nakts tumsā. Bet tādā gadījumā tu nodedzināsi tiltus. Tā ir cena, kas jāmaksā.

Stomīga murdoņa.

-   To es tev varu pateikt, Denna atbildēja. Tev pašai jāizlemj, ko tu gribi. Gribi braukt mājās? Par to ir jāmaksā. Gribi pati virzīt savu dzīvi? Par to ir jāmaksā. Gribi iespēju brīvi pateikt “nē”? Par to ir jāmaksā. Par visu vienmēr ir jāmaksā.

Dzirdēju, ka no galda tiek atvilkts krēsls, un piespiedos pie starpsie­nas, saprazdams, ka viņas ceļas kājās. Tas katram ir jāizlemj pašam! Denna teica, un viņas balss pamazām attālinājās. Ko tu vēlies vairāk par visu? Ko tu vēlies tik ļoti, lai maksātu jebkādu cenu?

Pēc viņu aiziešanas es ilgi sēdēju turpat, lēni tukšodams vīna glāzi.

“TEOFĀNIJĀ” TEKAMS raksta par noslēpumiem, dēvēdams tos par sāpī­giem gara dārgumiem. Pēc viņa skaidrojuma, lielākā daļa no tā, ko cilvēki mēdz saukt par noslēpumiem, tādi nemaz nav. Piemēram, nenoskaidrotas miklas nav noslēpumi. Ari mazzināmi fakti vai aizmirstas patiesības nav noslēpumi. Noslēpums, apgalvo Tekams, ir patiesas, aktīvi slēptas zināšanas.

Filozofi gadsimtiem ilgi ir skrubinājuši šo definīciju. Viņi norāda uz loģikas problēmām, uz iespējamiem pārpratumiem, uz izņēmumiem. Tomēr visā šajā laikā neviens nav spējis piedāvāt veiksmīgāku definīciju. Varbūt tas izsaka vairāk nekā visa cītīgā skrubināšanās kopā.

Tālāk kādā nodaļā, kas ir mazāk pazīstama un nav izraisījusi tik daudz domstarpību, Tekams apgalvo, ka pastāvot divu veidu noslēpumi. Tie esot mutes noslēpumi un sirds noslēpumi.

Lielākā daļa ir mutes noslēpumi. Apkārtklīstošas baumas un sīki, čukstus pārstāstīti skandāli. Šie noslēpumi vēlas atklāti iziet pasaulē. Mutes noslēpums ir līdzīgs akmenim zābakā. Sākumā tas gandrīz paliek nepamanīts. Pamazām tas sāk kaitināt, līdz kļūst neciešams. Mutes noslē­pumi, kas paturēti pie sevis, aug arvien lielāki un briest, lauzdamies pret lūpām. Tie cīnās, lai izkļūtu brīvībā.

Sirds noslēpumi ir citādi. Tie ir privāti un sāpīgi, un mēs vēlamies visiem spēkiem noslēpt tos no pasaules. Tie nebriest un nelaužas pret lūpām. Tie dzīvo sirdī un, jo ilgāk tur mājo, jo smagāki kļūst.

Tekams apgalvo, ka indes malks mutē esot labāks nekā noslēpums sirdī. Jebkurš muļķis pratīs izspļaut indi, viņš raksta, bet šos sāpīgos dārgumus mēs krājam sevi. Ik dienas mēs sparīgi rijam siekalas, lai atspiestu tos dziļāk atpakaļ. Tie mīt mūsos un aug arvien lielāki, smagāki un mokošāki. Laika gaitā tie nemazinās, bet saārda sirdi, kurā mājo.

Mūsdienu filozofi nicīgi izturas pret Tekama mācību, bet viņi ir maitasputni, kas knābā milža kaulus. Lai kā viņi tos skrubinātu, Tekams izprata pasaules būtību.

*    * *

Nākamajā dienā pēc tam, kad biju sekojis Dennai, viņa man atsūtīja zīmīti un mēs satikāmies ārpusē pie “Četrām Svecēm”. Dažu pēdējo dienkopu laikā bijām tur tikušies desmitiem reižu, taču šodien kaut kas bija citādi. Šodien Dennai mugurā bija gara kleita, nevis ar kārtainu svārku daļu un augstu apkakli, kā prasīja pašreizējā mode, bet pieguloša, ar kakla izgriezumu. Tā bija sulīgi zila, un, kad viņa spēra soli, es zem tās redzēju krietnu daļu no viņas slaidās kājas.

Dennas arfas futrālis bija atbalstīts pret sienu viņai aiz muguras, un viņas acīs jautās pacilātas gaidas. Viņas tumšie mati mirdzēja saulē, un to vienīgais rotājums bija trīs tievas bizītes, sasietas ar zilu lenti. Viņas kājas bija basas un pēdas klāja zāles traipi. Viņa smaidīja.

-     Tas ir izdarīts! Denna teica, un satraukums lauzās cauri viņas balsij kā tālīns pērkons. Vismaz tiktāl izdarīts, lai es varētu tev kaut ko nospēlēt. Vai gribi dzirdēt? Es saklausīju viņas balsī cītīgi slēptu biklību.

Tā kā mēs abi strādājām patroniem, kuriem bija svarīgs privātums, mēs ar Dennu parasti nepārrunājām savu darbu. Reizēm salīdzinājām savus nostrādinātos pirkstus un pasūrojāmies par grūtībām, bet darījām to nekonkrēti un attālināti.

-    Es ārkārtīgi gribētu to dzirdēt, es teicu. Denna paņēma arfu un sāka iet projām pa ielu. Pieliku soli, lai būtu viņai blakus. Bet vai tavam patronam neradīsies iebildumi?

Denna ar uzsvērtu nevērību paraustīja plecus. Viņš teica, ka gri­bot, lai mana pirmā dziesma būtu tāda, ko cilvēki dziedās simt gadu, tāpēc diez vai viņš vēlas, lai es to vienmēr turētu ieslēgtu lādē. Viņa uzmeta man iesāņus skatienu. Aiziesim kādā savrupā vietā, un es tev to nospēlēšu. Kamēr tu nestaigāsi pajumtiem, dziedādams to pilnā balsī, man vajadzētu būt drošībā.

Pēc vārdos neizteiktas vienošanās mēs devāmies rietumu vārtu vir­zienā. Es būtu paņēmis līdzi lautu, es teicu, bet beidzot man izdevās atrast uzticamu lautas meistaru. Viņš apņēmās salabot vaļīgo tapiņu.

-     Šodien tu man visvairāk esi vajadzīgs klausītāja lomā, Denna teica. Sēdi un sajūsmā klausies, kā es spēlēju! Rīt es aizplīvurotām acīm skatīšos un klausīšos tevī. Apbrīnošu tavu prasmi, atjautību un pievilcību. Viņa pārlika arfu uz otra pleca un šķelmīgi man uzsmaidīja.

-    Tas ir, ja tu nebūsi arī tos nodevis kaut kur labošanā.

-    Es vienmēr esmu gatavs duetam, es ierosināju. Arfa un lauta ir reta kombinācija, taču pilnīgi iespējama.

-    Tas ir skaisti sacīts. Viņa uzmeta man iesāņus skatienu. Es par to padomāšu.

Tāpat kā neskaitāmas reizes iepriekš es apspiedu vēlēšanos pateikt viņai, ka esmu atguvis viņas gredzenu no Ambroza. Gribēju izstāstīt viņai visu, neslēpdams arī savas kļūdas. Tomēr man nepārprotami šķita, ka šīs rīcības romantiskā daba ievērojami saruktu stāsta beigās, kad atklātos, ka pirms aizceļošanas no Imres esmu veiksmīgi ieķīlājis viņas gredzenu lombardā. Lai tas pagaidām labāk paliek noslēpums, es nodomāju, un ^an pienāks brīdis, kad pārsteigšu viņu ar pašu gredzenu.

-    Un ko tu teiktu, es jautāju, ja maers Alverons kļūtu par tavu patronu?

Denna apstājās un paskatījās uz mani. Ko?

-   Šobrīd es esmu iemantojis viņa labvēlību, es teicu, un viņš man ir dažus pakalpojumus parādā. Es zinu, ka tu jau sen meklē sev patronu.

-    Man ir pašai savs patrons! Denna noteikti atbildēja. Tāds, ko es esmu ieguvusi pati ar savām pūlēm.

-    Patrons tev ir tikai pa pusei, es iebildu. Kur ir tavs patronāžas ligums? Varbūt tavs Oša kungs spēj dot tev kaut kādu finansiālu atbalstu, taču svarīgākā daļa šajās saistībās ir patrona vārds. Tas ir kā bruņas. Kā atslēga, kas atdara…

-    Es zinu, ko nozīmē patronāža, Denna mani pārtrauca.

-    Tādā gadījumā tu zini arī savas patronāžas mīnusus, es teicu. -Ja tavs patrons būtu maers, tad pēc toreizējiem drūmajiem kāzu noti­kumiem neviens tajā noplukušajā pilsētelē nebūtu uzdrošinājies pacelt balsi pret tevi un pacelt roku nepavisam ne. Maera vārds būtu aizsargājis tevi kaut no tūkstoš jūdžu attāluma. Viņš būtu gādājis par tavu dro­šību.

-     Patrons var dot vairāk nekā vārdu un naudu, Denna sacīja, un viņas balsī skanēja spīvums. Man klājas labi arī bez iespaidīga vārda aizvēja, un, godīgi sakot, es justos diezgan aizkaitināta, ja kāds gribētu ietērpt mani savās krāsās. Mans patrons gādā par citām vajadzībām. Viņš zina, kas man nepieciešams. Viņa pikti paskatījās uz mani un atmeta matus pāri plecam. To visu es tev esmu jau stāstījusi. Šobrīd es esmu ar viņu apmierināta.

-    Vai nebūtu labāk, ja tev būtu abi? es ierosināju. Maers publikas vidē un Oša kungs slepenībā? Pret to viņam noteikti nebūtu iebildumu. Alverons pat varētu papētīt tavu noslēpumaino tipu, pārliecināties, ka viņš necenšas iegūt tevi ar melīgiem…

Denna satriekta paskatījās uz mani. Nē, ak Dievs, nē! Viņas sejas izteiksme bija ļoti nopietna. Apsoli, ka tu nemēģināsi neko par viņu izdibināt! Tas var visu iznīcināt. Tu esi vienīgais pasaulē, kam es par viņu esmu stāstījusi, bet viņš pārskaistos, ja uzzinātu, ka esmu kādam viņu pieminējusi.

To dzirdot, mani pārņēma dīvains lepnums. Ja tu tiešām tā domā, tad es…

Denna apstājās un nolika arfas futrāli uz bruģakmeņiem, kur tas atsitās ar dobju troksni. Viņas sejas izteiksme bija ārkārtīgi nopietna.

-    Apsoli!

Droši vien es nebūtu piekritis, ja pusi no iepriekšējā vakara nebūtu pavadījis, sekodams viņai pa pilsētu un cerēdams, ka noskaidrošu šo jautājumu. Bet es biju to darījis. Un pēc tam biju slepeni noklausījies viņas sarunu ar svešinieci. Tāpēc šodien es nemitīgi svīdu no vainas ap­ziņas.

-   Apsolu! es teicu. Kad raižpilnā izteiksme nenozuda no viņas sejas, es piebildu: Vai tu man neuzticies? Esmu gatavs zvērēt, ja tas tevi nomierinātu.

-    Pie kā tu zvērētu? Denna jautāja, un viņas seja atkal atplauka smaidā. Kas tev ir tik svarīgs, lai neļautu tev to pārkāpt?

-    Varbūt mans vārds un ietekme? es teicu.

-    Tu esi ietekmīgs daudzējādā nozīmē, viņa atmeta. Bet tu neesi Taborlins Lielais.

-    Vai lai zvēru pie savas labās rokas? es ierosināju.

-    Tikai pie vienas rokas? viņa atjautāja, un viņas balss atkal ska­nēja rotaļīgi. Viņa pasniedzās un saņēma manas rokas savējās, pagrieza katru plaukstu augšup un izlikās tās nopietni pētām. Kreisā man patīk labāk, viņa nolēma. Zvēri pie tās!

-    Pie savas kreisās rokas? es šaubīdamies pārjautāju.

-    Nu labi! Denna atteica. Pie labās! Tu esi tradicionālists.

-    Zvēru, ka necentīšos atklāt tavu patronu! es rūgti sacīju. Zvēru pie sava vārda un savas varas! Zvēru pie savas kreisās rokas un pie mūžam mainīgā mēness!

Denna uzmanīgi paskatījās uz mani, it kā nejustos pārliecināta, vai es nezobojos. Nu labi! viņa teica, paraustīja plecus un paņēma savu arfu. Uzskati, ka esi mani nomierinājis!

Mēs devāmies tālāk un cauri rietumu vārtiem izgājām lauku apkaimē. Klusums starp mums ieilga un draudēja kļūt neveikls.

Raizēdamies, ka noskaņa kļūst pārlieku neomulīga, es sacīju pirmo, kas ienāca prātā: Vai tavā dzīvē pēdējā laikā ir ienākuši vēl citi vīrieši?

Denna klusi iesmējās. Tagad tu runā gluži kā Oša kungs! Viņš man vienmēr to jautā. Viņam šķiet, ka neviens no maniem pielūdzējiem nav man pietiekami labs.

Tam es varēju tikai piekrist, tomēr man šķita, ka prātīgāk būs paturēt to pie sevis. Un ko viņš domā par mani?

-   Ko? Denna samulsusi atjautāja. Ak tā! Viņš par tevi neko nezina. Kāpēc lai viņš zinātu?

Es mēģināju nevērīgi paraustīt plecus, bet acīmredzot tas neizdevās necik pārliecinoši, jo Denna jautri iesmējās. Nabaga Kvout, es tevi tikai paķircināju! Viņam es stāstu tikai par tiem, kuri ložņā apkārt, elsodami un ošņādami kā suņi. Tu tāds neesi. Tu vienmēr esi bijis citāds.

-    Es vienmēr esmu lepojies ar to, ka neprotu elsot un ošņāt.

Denna pagriezās, ļaudama arfai uz pleca sašūpoties, un rotaļīgi man

iebelza. Tu zini, ko es domāju! Viņi nāk un iet bez guvumiem un bez zaudējumiem. Tu esi zelts, kas slēpjas aiz sanesu kaudzēm. Oša kungs varbūt domā, ka viņam ir tiesības zināt visu par manām personīgajām gaitām, par to, kurp es eju un kad nāku. Viņas skatiens satumsa.

Bet viņam nav tādu tiesību. Pagaidām es esmu gatava ar to daļēji samierināties…

Denna pasniedzās un cieši saņēma manu elkoni. Tu neesi daļa no līguma, viņa teica gandrīz ar niknumu balsī. Tu esi mans. Tikai mans. Es negrasos dalīt tevi ne ar vienu citu.

Neilgais sasprindzinājums izgaisa, un mēs gājām pa plato rietumu ceļu projām no Severenas, smiedamies un čalodami par maznozīmīgām lietām. Pusjūdzi aiz pilsētas pēdējās viesnīcas pletās neliela koku audze, kuras vidū slējās viens atsevišķs augsts pelēkakmens. Mēs bijām to uzgā­juši, meklēdami meža zemenes, un šī bija kļuvusi par vienu no mūsu iecienītākajām paslēptuvēm no pilsētas trokšņa un smakām.

Denna apsēdās pelēkakmens pakājē un atspieda pret to muguru. Tad viņa izņēma no futrāļa arfu un pievilka to sev cieši klāt, neviļus likdama kleitai sarauties augšup un atsegt nepiedienīgu daudzumu kājas. Savilkusi uzacis, viņa paskatījās uz mani un pasmīnēja, it kā nemaldīgi zinātu, ko es domāju.

-    Glīta arfa, es nevērīgi teicu.

Denna neizsmalcināti nošņaukājās.

Es paliku sēžam turpat, ērti iekārtojies garajā, vēsajā zālē. Izrāvu no zemes dažus zāles stiebrus un sāku tos izklaidīgi pīt bizē.

Patiesību sakot, es jutos nervozs. Kaut gan pēdējā mēneša laikā mēs daudz stundu bijām pavadījuši kopā, es nekad nebiju dzirdējis Dennu spēlējam pašas sacerētu dziesmu. Mēs bijām kopā dziedājuši, un es zi­nāju, ka viņas balss ir kā medus uz siltas maizes. Zināju, ka viņai ir veikli pirksti un mūziķes ritma izjūta…

Tomēr sacerēt dziesmu nav tas pats, kas to nospēlēt. Ja nu viņas dziesma nav izdevusies? Ko lai es tad saku?

Denna uzlika pirkstus uz stīgām, un manas raizes atkāpās tālākā plānā. Kustībā, ar kādu sieviete uzliek pirkstus uz arfas stīgām, es vien­mēr esmu jutis kaut ko spēcīgi erotisku. Viņa uzsāka raitu lejupkāpienu

pa stīgām no augstākās skaņas uz zemāko. Tas skanēja kā āmuriņu sitieni pa zvaniem, kā ūdens čalas pār akmeņiem, kā putna dziesma gaisā.

Tad viņa apstājās un uzskaņoja stīgu. Pastrinkšķināja to un uzskaņoja vēlreiz. Viņa nospēlēja asu akordu, aprautu akordu, melodisku akordu, tad paskatījās uz mani, nervozi sažņaudzot pirkstus. Vai tu esi gatavs?

-    Tu esi nepārspējama! es teicu.

Redzēju, ka viņa mazliet pietvīkst un atmet atpakaļ matus, lai noslēptu savu reakciju. Muļķis! Es vēl neko neesmu nospēlējusi.

-    Tik un tā tu esi nepārspējama.

-    Cst! Denna nospēlēja akordu un ļāva tam pārtapt klusā melodijā. Kamēr tā skanēja, viņa norunāja savas dziesmas ievadu. Biju pārsteigts par tik tradicionālu sākumu. Pārsteigts, bet apmierināts. Vecās vērtības ir vislabākās.

"Nu klausieties visi, ko dziedāšu jums!

Traģisks un tumšs būs mans vēstījums:

Par ēnu, kas uzgula zemei kā lāsts,

Par vīru, ko atceras varoņstāsts.

Par Lanri, par drosmīgo cīnītāju,

Kas zaudēja dzimteni, draugus un māju,

Pats savu dzīvi un mīlestību,

Iedams uz mērķi ar tērauda gribu,

Bet sastapdams ceļā nodevību."

Vispirms man elpu aizrāva viņas balss, pēc tam mūzika.

Bet, pirms viņa paguva nodziedāt desmit rindas, es jutos apdullis aiz pārsteiguma pavisam citu iemeslu dēļ. Denna dziedāja dziesmu par Miras Tarinielas krišanu. Par Lanres nodevību. Tas bija stāsts, kuru es Tarbeanā biju dzirdējis no stāstnieka Skarpi.

Taču Dennas versija bija citāda. Viņas dziesma attēloja Lanri traģiskā gaismā, kā varoni, kas cietis pārestību. Selitosa vārdi bija cietsirdīgi un skarbi, Mira Tariniela bija pūznis, kam šķīstītāja uguns nāca tikai par labu. Lanre nebija nodevējs, bet nelaimē nonācis varonis.

Ļoti daudz ir atkarīgs no tā, kur stāsts beidzas, un Dennas stāsts beidzās vietā, kur Selitoss nolād Lanri. Traģiskam skatījumam tās bija teicamas beigas. Viņas stāstā Lanre bija cietējs, nesaprasts moceklis. Seli­toss bija tirāns, prātu zaudējis briesmonis, kurš izrauj sev aci, saniknots par Lanres gudro viltību. Šajā dziesmā viss bija satriecoši, sāpīgi ačgārns.

Par spīti tam, tajā bija jaušami pirmie skaistuma stari. Akordi bija labi izvēlēti. Ritms izsmalcināts un spēcīgs. Dziesmā jautās iesācējas

pieskāriens, un tajā bija daudz nenoslīpētu vietu, tomēr es jutu tās .ipveidus. Redzēju, kāda tā var kļūt. Tā droši vien sajauks vīriešu prātus. Viņi to dziedās simt nākamos gadus.

Patiesībā jūs to droši vien esat dzirdējuši. Tāpat kā lielākā daļa cil­vēku. Beigu beigās viņa deva tai nosaukumu “Dziesma par septiņām bēdām”. Jā. To sacerēja Denna, un es biju pirmais cilvēks, kurš dzirdēja to no sākuma līdz beigām.

Kad pēdējās skaņas izgaisa tālumā, Denna nolaida rokas un vairījās sastapt manu skatienu.

Es nekustīgs un kluss sēdēju zālē.

Lai visā tajā redzētu jēgu, jums jāsaprot tas, ko zina ikviens mūziķis. Jaunas dziesmas izpildījums ir ļoti saspringts notikums. Vēl vairāk. Tas ir biedējošs notikums. Tas ir tikpat kā pirmoreiz izģērbties jauna mīļākā priekšā. Tas ir ļoti vārīgs brīdis.

Man kaut kas bija jāsaka. Kāds kompliments. Piezīme. Joks. Meli. Jebkas būtu labāks nekā klusums.

Bet diez vai es justos vēl vairāk apdullis, ja viņa būtu sacerējusi odu, kas slavinātu Gibejas hercogu. Trieciens bija pārāk spēcīgs. Es jutos atkailināts, noskrāpēts kā atkārtoti lietots pergaments, it kā ikviena viņas dziesmas skaņa būtu jauns naža vilciens, kas padarījis mani apdullušu un mēmu.

Truli raudzījos lejup uz savām plaukstām. Tās joprojām turēja pus­gatavo apli no zāles stiebriem, ko biju nopinis dziesmas sākumā. Tā bija plata, plakana pīne, kas jau sākusi ritināties apļa formā.

Aizvien vēl skatīdamies lejup, dzirdēju svārku čaukstoņu, Dennai sakustoties. Man kaut kas bija jāsaka. Biju jau pārāk ilgi vilcinājies. Gaisā brieda pārāk smags klusums.

-    To pilsētu nesauca par Mirinitelu, es teicu, nepaceldams ska­tienu. Tas nebija sliktākais, ko varēju pasacīt. Bet nebija arī tas, ko būtu vajadzējis sacīt.

Atkal sekoja klusuma brīdis. Ko?

-    Tā nebija Mirinitela, es atkārtoju. Pilsētu, kuru Lanre nodedzi­nāja, sauca Mira Tariniela. Piedod, ka es to saku. Mainīt vārdu ir sarežģīti. Tavā trešajā pantā tas izjauktu ritmu. Brīnījos, cik klusi skan mana balss, cik nedzīva un vienmuļa tā izklausās man pašam.

Dzirdēju, kā viņa pārsteigta ievelk elpu. Tātad tu jau agrāk esi dzirdējis šo stāstu?

Pacēlu acis un paskatījos Dennas satrauktajā sejā. Apstiprinoši pa­māju ar galvu, joprojām juzdamies dīvaini nedzīvs. Tukšs. Iztukšots kā ķirbis ar izdobtu vidu. Kā tev ienāca prātā izvēlēties tādu dziesmu?

Arī tie nebija īstie vārdi, ko vajadzēja sacīt. Nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tad, ja es būtu pateicis īstos vārdus, viss būtu noticis citādi. Tomēr pat tagad, pēc daudzu gadu pārdomām, nevaru iedomāties, ko es būtu varējis pateikt, lai radītu vēlamo gaisotni.

Dennas pacilātība mazliet noplaka. Kad veicu dažus ciltsrakstu pētījumus savam patronam, es kādā vecā grāmatā atradu šī stāsta ver­siju, viņa atbildēja. Gandrīz neviens to neatceras, tāpēc dziesmai tas ir ļoti piemērots temats. Diez vai cilvēki vēlas vēl vienu stāstu par Orenu Velsiteru. Es neko nesasniegšu, ja atkārtošu to, ko citi mūziķi ir apdarinājuši jau neskaitāmas reizes.

Denna savādi paskatījās uz mani. Biju iedomājusies, ka varēšu pār­steigt tevi ar kaut ko jaunu. Man ne prātā nenāca, ka tu esi dzirdējis par Lanri.

-     Dzirdēju to pirms vairākiem gadiem, es truli sacīju. No kāda veca stāstnieka Tarbeanā.

-    Ja man būtu tā veicies… Denna skumīgi pakratīja galvu. Man nācās salikt to kopā no daudzām sīkām drumslām. Viņa samierinoši atmeta ar roku. Pareizāk sakot, man un manam patronam. Viņš daudz palīdzēja.

-     Tavam patronam, es atkārtoju un jutu, ka pēc šiem vārdiem manī beidzot iesprikstas sīka emociju dzirkstele. Lai cik iztukšots jutos, nepatikas sūrums mani pārņēma apbrīnojami strauji, it kā manī kāds būtu iededzinājis ugunskuru.

Denna pamāja ar galvu. Viņš sevi iztēlojas par tādu kā vēsturnieku, viņa teica. Man šķiet, viņš cenšas nopelnīt vietu galmā. Viņš nebūtu pirmais, kurš iemantotu labvēlību, izceļot gaismā kāda augsti stāvoša cilvēka senaizmirstu priekšteci. Bet varbūt viņš mēģina izgudrot varo­nīgu priekšteci pats sev. Tā varētu izskaidrot viņa interesi par seniem ciltsrakstiem, ko mēs kopā esam pētījuši.

Brīdi Denna klusēja, kodīdama lūpu. Patiesību sakot, viņa gluži kā atzīdamās teica, man šķiet, ka šī dziesma ir domāta pašam Alveronam. Oša kungs ir ļāvis noprast, ka viņam ir savi darījumi ar maeru. Denna zobgalīgi pasmīnēja. Kas zina? Tajās aprindās, kurās tu apgrozies, pil­nīgi iespējams, ka tu esi jau saticis manu patronu, pats to nezinādams.

Domās pārskatīju vairākus simtus aristokrātu un galminieku, ko biju saticis pēdējā mēneša laikā, tomēr grūti bija atcerēties viņu sejas. Ugunskurs manī kvēloja arvien spēcīgāk, līdz šķita piepildām visu telpu manās krūtīs.

-    Bet pietiks par to! Denna nepacietīgi atmeta ar roku. Pastūmusi arfu malā, viņa apsēdās zālē uz sakrustotām kājām. Tu mani ķircini. Ko tu domāji par dziesmu?

Paskatījos lejup uz savām plaukstām un bezmērķīgi pārlaidu pirkstus l>,ii plato, zaļo zāles pīni, ko biju nopinis. Tā šķita gluda un vēsa. Nespēju .ucerēties, kā biju paredzējis savienot tās galus, lai izveidotu apli.

-     Es zinu, ka tajā ir neizstrādātas vietas, dzirdēju Dennas balsi, kurā virmoja nervozs satraukums. Vajadzēs mainīt pilsētas nosau­kumu, ja tu droši zini, ka tas ir citāds. Sākums ir nenoslīpēts, un es zinu, ka septītais pants ir ļoti juceklīgs. Vajadzēs vairāk pakavēties pie kaujām un viņa attiecībām ar Liru. Beigas derētu kodolīgākas, koncentrētākas, liet ko tu kopumā par to domā?

Ja viņa to noslīpētu, dziesma būtu spoža. Tikpat lieliska dziesma, kādu būtu varējuši sacerēt mani vecāki. Taču šī apziņa stāvokli padarīja vēl grūtāku.

Man drebēja rokas, un es jutos pārsteigts, cik grūti tās savaldīt. Novērsu no tām skatienu un palūkojos uz Dennu. Viņas nervozā pacil.itība pagaisa, kad viņa ieraudzīja manu seju.

-    Tev vajadzēs pārveidot ne tikai pilsētas vārdu, es centos runāt pēc iespējas mierīgi. Lanre nebija varonis.

Denna dīvaini paskatījās uz mani, it kā nesaprazdama, vai es jokoju.

Ko?

-    Tu visu esi attēlojusi ačgārni, es teicu. Lanre bija briesmonis. Nodevējs. Tev tas ir jāmaina.

Denna atmeta galvu un iesmējās. Kad es nepievienojos smiekliem, viņa neizpratnē piešķieba galvu. Vai tu runā nopietni?

Es to apstiprināju.

Dennas seja sastinga. Viņas acis savilkās šaurāk un mute pārtapa tievā svītrā. Nē, tu noteikti joko! Brīdi viņas lūpas kustējās bez skaņas, tad viņa papurināja galvu. Tur nebūtu nekādas jēgas. Ja Lanre nav varonis, viss stāsts izput vējā.

-    Runa nav par veiksmīgu stāstu, es teicu. Runa ir par patiesību.

-    Par patiesību? Viņa neticīgi paskatījās uz mani. Tā ir tikai sena tautas pasaka. Neviena vieta nav reāla. Neviens cilvēks nav reāls. Tikpat labi tu varētu ņemt ļaunā, ja es sacerētu jaunu pantu “Skārdniekam bodniekam”.

Jutu, ka vārdi kāpj man kaklā karsti kā kamīna uguns. Piespiedu sevi tos norīt. Daži stāsti ir tikai stāsti, es piekritu. Bet šis ne. Tā nav tava vaina. Tu to nekādi nevarēji…

-     Ak, nu, paldies! viņa dzēlīgi teica. Ļoti priecājos, ka tā nav mana vaina!

-     Nu, kā vēlies, es skarbi atmetu. Tā ir tava vaina. Tev vajadzēja visu pamatīgāk izpētīt.

-    Kā tu vari zināt, cik un ko es pētīju? Denna iesaucās. Tev par to nav ne jausmas! Es esmu apceļojusi malu malas, meklēdama šī stāsta fragmentus!

To pašu bija darījis mans tēvs. Viņš bija sācis sacerēt dziesmu par Lanri, bet pētījumi bija aizveduši viņu pie čandriāniem. Viņš bija pava­dījis vairākus gadus, meklēdams pusaizmirstus stāstus un uzklausīdams valodas. Viņš gribēja, lai dziesma vēstītu patiesību par čandriāniem, un tie bija nonāvējuši visu mūsu trupu, lai darītu tam galu.

Raudzījos zālē un domāju par noslēpumu, ko tik ilgi biju nēsājis sevī. Atcerējos asiņu un degošu matu smaku. Atcerējos rūsu, zilo uguni un savu vecāku salauzītos ķermeņus. Kā es varēju paskaidrot kaut ko tik neaptveramu un baismīgu? Ar ko es vispār varētu sākt? Jutu, kā noslēpums guļ dziļi manī, milzīgs un smags kā akmens.

-     Tajā stāstā, kuru es dzirdēju Tarbeanā, es teicu, pieskardamies pašai noslēpuma malai, Lanre kļuva par vienu no čandriāniem. Tev jābūt uzmanīgai. Daži stāsti ir bīstami.

Denna ilgi raudzījās manī. Čandriāniem? viņa neticīgi atjautāja. Tad viņa iesmējās. Tie nebija pazīstamie, līksmie smiekli. Šoreiz tajos skanēja dzēlīgs izsmiekls. Vai tu esi mazs bērns?

Es labi sapratu, cik bērnišķīgi tas ir izklausījies. Samulsu un pietvīku, juzdams, ka miesa pēkšņi viscaur pārklājas sviedriem. Pavēru muti, lai kaut ko sacītu, un man šķita, ka paveru kurtuves durvis. Es esmu bērns? Tas izlauzās kā šņāciens. Ko tu vispār zini, dumjā… Es gandrīz nokodu mēles galu, lai skaļi neizkliegtu “palaistuve”.

-    Un tu domā, ka zini visu, vai ne? viņa jautāja. Tu esi mācījies Universitātē, tātad mēs pārējie visi esam…

-    Beidz meklēt ieganstus, lai apvainotos, un paklausies mani! es izgrūdu. Vārdi plūda man no mutes kā kausētas dzelzs straume. Tu niķojies kā maza, izlutināta meitene!

-     Neuzdrošinies! Denna izstiepa pirkstu pret mani. Nerunā ar mani tā, it kā es būtu aprobežota zemnieku skuķe! Es zinu daudz ko tādu, ko nemāca tavā dārgajā Universitātē. Zinu noslēpumus! Es neesmu idiote!

-     Bet tu uzvedies kā idiote! es iesaucos tik skaļi, ka iesāpējās kakls. Tu nespēj paklusēt pat tik ilgi, lai ieklausītos manī! Es cenšos tev palīdzēt!

Denna brīdi sēdējā, ledaina klusuma apņemta. Viņas acis bija skar­bas un bezjūtīgas. Tad, lūk, kā tas ir, viņa salti sacīja. Viņas pirksti slīdēja caur matiem, un katra to kustība pauda sasprindzinātas dusmas. Viņa atpina bizes, izlīdzināja matus un izklaidīgi pārpina tos citādi. Tu neciet, ka es nepieņemu tavu palīdzību. Tu nespēj samierināties, ka es neļauju tev regulēt katru manas dzīves daļiņu, vai ne?

Varbūt kādam tiešām derētu pieregulēt tavu dzīvi! es atcirtu.

I.idz šim tu esi pamanījusies iekulties pamatīgā purvā, vai nav tiesa?

Denna joprojām sēdēja kā sastingusi, un viņas acīs dega dusmas.

Kāpēc tu iedomājies, ka vispār jebko zini par manu dzīvi?

-    Zinu, ka tu tik ļoti baidies pielaist kādu sev tuvumā, ka nespēj pat ('etras dienas no vietas gulēt vienā un tajā pašā gultā, es teicu, lāgā vairs nesaprazdams, ko runāju. Dusmīgi vārdi lauzās no manām lūpām ka asinis no brūces. Es zinu, ka tu visu dzīvi centies nodedzināt aiz sevis tiltus. Zinu, ka tu risini savas problēmas, bēgot…

-     Un kāpēc tu iedomājies, ka tavs padoms ir kaut naga melnuma vērts? Denna nikni izgrūda. Pirms pusgada tu biji ar vienu kāju renstelē! Savēlušies mati un trīs noskranduši krekli! Simt jūdžu apkārtnē .ip Imri neatradīsies neviens aristokrāts, kas gribētu čurāt tev virsū, ja tu degtu! Tev bija jādzenas tūkstoš jūdžu tālumā, lai atrastu sev patronu!

Kad viņa pieminēja manus trīs kreklus, mana seja pazemojumā iekvē­lojās un es atkal aizsvilos dusmās. Protams, tev taisnība, es dzēlīgi teicu. Tu esi daudz labāk nodrošināta. Nešaubos, ka tavs patrons ar prieku čurātu tev virsū…

-    Nu mēs esam nonākuši pie galvenā, viņa teica, strauji paceldama rokas. Tev nepatīk mans patrons, jo tu varētu atrast man labāku. Tev nepatīk mana dziesma, jo tā atšķiras no dziesmas, kuru zini tu. Denna pasniedzās pēc arfas futrāļa, un katra viņas kustība pauda aizturētu niknumu. Tu esi tāds pats kā visi!

-    Es cenšos tev palīdzēt!

-     Tu centies mani nopirkt! Iekārtot manu dzīvi! Gribi, lai es esmu tava rotaļlieta. Uzticīgs suns.

-    Nekad neesmu salīdzinājis tevi ar suni, es teicu, veltīdams viņai spožu, saspringtu smaidu. Suns prot klausīties. Sunim pietiek sapra­šanas, lai nekostu rokā, kura mēģina palīdzēt.

No šī brīža mūsu saruna ripoja lejup kā krītošs akmens.

*    * *

Šajā stāsta vietā man rodas vilinājums melot. Teikt, ka es visu to sarunāju nevaldāmu dusmu uzplūdā. Ka mani bija pārņēmušas mokošas atmiņas par nonāvēto ģimeni. Man ir pat vilinājums sacīt, ka es jutu mutē plūmju un muskatrieksta garšu. Tad man būtu kāds aizbildinājums…

Tomēr visi tie bija mani vārdi. Beigu beigās tas biju es, kas tos izru­nāja. Vienīgi es.

Denna atbildēja ar to pašu, runādama tikpat aizvainoti, nikni un dzēlīgi kā es pats. Mēs abi bijām lepni, sadusmoti un jaunības nesatri­cināmās pārliecības apsēsti. Mēs pateicām to, ko citkārt nebūtu teikuši, un devāmies projām, iedami katrs atsevišķi.

Manas dusmas bija rūgtas un karstas kā nokaitēts metāla stienis. Tās dedzināja mani visu atpakaļceļu uz Severenu. Tās kvēloja, kamēr gāju cauri pilsētai un gaidīju kravas pacēlājus. Tās gruzdēja, kad es šķērsoju maera īpašumus un, nonācis savā istabā, aizcirtu durvis.

Tikai pēc vairākām stundām es pierimu tiktāl, lai nožēlotu savus vārdus. Domāju par to, ko būtu varējis pastāstīt Dennai. Pastāstīt par to, kā gāja bojā mana trupa, pastāstīt par čandriāniem.

Nolēmu uzrakstīt viņai vēstuli. Apņēmos visu paskaidrot, lai cik muļ­ķīgi vai neticami tas izklausītos. Sameklēju rakstāmspalvu un tinti un noliku uz galda tīru papīra lapu.

Iemērcu spalvu tintē un centos izdomāt, ar ko vajadzētu sākt.

Manus vecākus nogalināja, kad man bija vienpadsmit gadu. Tas bija tik milzīgs un šausminošs pārdzīvojums, ka es gandrīz zaudēju prātu. Turpmākajos gados nebiju stāstījis par notikušo nevienai dzīvai dvēselei. Nebiju pat ļāvis vaļu čukstam tukšā istabā. Tas bija ilgi un pamatīgi glabāts noslēpums, un, kad uzdrošinājos par to domāt, tas tik smagi spieda krūtis, ka es gandrīz nespēju paelpot.

Vēlreiz iemērcu rakstāmspalvu tintē, taču vārdi neradās. Atdarīju pudeli vīna, cerēdams, ka tas atsvabinās mani ieslēgto noslēpumu. Dos kādu atbalsta punktu, no kura tikšu tālāk. Dzēru, līdz istaba ap mani sāka riņķot un uz spalvas gala izveidojās sakaltušas tintes garoza.

Pēc vairākām stundām man pretī joprojām raudzījās balta lapa, un es dusmās un izmisumā triecu dūri pret galdu. Sitiens bija tik pamatīgs, ka mana roka sāka asiņot. Lūk, cik smags var kļūt noslēpums! Tas spēj panākt, ka asinis plūst vieglāk nekā tinte.

NAKAMAJĀ DIENĀ pēc strīda ar Dennu es pamodos vēlu pēcpusdienā, nīzdamies draņķīgi visu acīmredzamo iemeslu dēļ. Paēdu un nomazgājos, taču lepnums man liedza doties uz Lejas Severenu un meklēt Dennu. Aizsūtīju gredzenu Bredonam, bet izsūtāmais zēns atgriezās ar ziņu, ka viņš joprojām neesot atgriezies muižā.

Tad es atkorķēju vīna pudeli un sāku pārlapot stāstu kaudzes, kas lēnām bija sakrājušās manā istabā. Lielākā daļa bija skandalozas, indīgas lenkas. Tomēr to maziskā sīkumainība atbilda manam noskaņojumam un palīdzēja atrauties pašam no savām nedienām.

Tādējādi es uzzināju, ka iepriekšējais grāfs Banbridžs neesot vis miris no diloņa, bet gan no sifilisa, ko ieguvis no mīloša staļļa kalpotāja, l.ords Vestons esot smagā atkarībā no dennera sveķiem, un nauda, kas bijusi paredzēta Karaļa lielceļa uzturēšanai, tiekot izlietota viņa netikuma labā.

Barons Džekiss esot samaksājis vairākiem ierēdņiem, lai izvairītos no skandāla, kad viņa jaunākā meita atrasta priekanamā. Šim stāstam bija divas versijas: vienā gadījumā viņa pirka, otrā pārdeva. Noglabāju šo informāciju turpmākai vajadzībai.

Kad biju atdarījis otru vīna pudeli, es uzzināju, ka jaunā Netālija Laklesa esot aizbēgusi līdzi ceļojošu aktieru trupai. Vecāki, protams, esot no viņas atsacījušies, atstādami Meluānu par vienīgo Laklesu zemju mantinieci. Tas izskaidroja Meluānas naidu pret Rū cilti un sagādāja man divkāršu prieku par to, ka neesmu šeit, Severenā, publiski darījis zināmu savu Edema Rū izcelsmi.

Atradu trīs atsevišķus stāstus par to, kā Kormisānas hercogs satrako­jies, būdams iedzēris, un piekāvis visus, kas gadījušies pa rokai, tostarp savu sievu, dēlu un vairākus vakariņu viesus. Citā īsā apcerējumā tika izteikti pieļāvumi, kādas nepiedienīgas orģijas karalis un karaliene rīko­jot savos privātajos dārzos, kas slēpti no karaliskā galma acīm.

Uzpeldēja pat Bredona vārds. Viņš vadot pagāniskus rituālus nomaļa­jos mežos aiz saviem ziemeļu zemesīpašumiem. Šie rituāli bija aprakstīti tik krāšņās un izsmalcinātās detaļās, ka man bija jādomā, vai tie nav pārrakstīti taisnā ceļā no kāda sena Aturas dēku romāna lappusēm.

Es lasīju visu vakaru un, kad vīna pudele bija iztukšota, biju ticis stāstu kaudzei tikai līdz pusei. Grasījos jau sūtīt zēnu pēc nākamās pudeles, bet tad blakusistabā izdzirdēju klusu gaisa šalkoņu, kas vēstīja: pa slepeno gaiteni pie manis ir ieradies Alverons.

Kad viņš ienāca istabā, es tēloju pārsteigumu. Labvakar, jūsu gai­šība! es teicu un piecēlos kājās.

-    Vari sēdēt, ja vēlies! viņš strupi sacīja.

Cieņas labad es tomēr paliku stāvam, jo biju iemācījies, ka ar maeru labāk ir kļūdīties, pārspīlējot pieklājību, nevis otrādi. Kā risinās noti­kumi ar jūsu dāmu? es jautāju. No Steipsa satrauktajām baumām zināju, ka viss strauji virzās pretī noslēgumam.

-     Šodien mēs oficiāli saderinājāmies un zvērējām uzticību, viņš mazliet izklaidīgi atbildēja. Parakstījām papīrus un tā tālāk. Viss ir nokārtots.

-   Ja atvainosiet manu uzdrīkstēšanos, jūsu gaišība, jūs neizskatāties visai priecīgs.

Maers sāji pasmaidīja. Tu droši vien esi dzirdējis, kādas nekārtības pēdējā laikā notiek uz ceļiem?

-    Tikai baumas, jūsu gaišība.

Viņš nicīgi nosēcās. Baumas, ko es esmu centies apklusināt. Kāds uz ziemeļu ceļa uzglūn maniem nodevu vācējiem.

Tas bija nopietni. Nodevu vācējiem, jūsu gaišība? es pārjautāju, uzsvērdams daudzskaitļa galotni. Cik daudz viņi ir paguvuši pievākt?

Maers veltīja man bargu skatienu, likdams saprast, ka mans jautājums bijis nepiedienīgs. Pietiekami daudz. Vairāk nekā pietiekami daudz. Nupat ir pazudis mans ceturtais cilvēks. Laupītāji ir pievākuši vairāk nekā pusi no manām ziemeļu nodevām. Viņš nopietni paskatījās uz mani. Tu jau zini, ka Laklesu zemes atrodas ziemeļos.

-    Vai jūs domājat, ka Laklesi aplaupa jūsu nodevu vācējus?

Viņš apstulbis pablenza uz mani. Ko? Nē, nē! Vainīgi ir Eldas meža bandīti.

Es samulsu un mazliet pietvīku. Vai jūsu gaišība ir nosūtījusi izlūku vienības?

-    Protams, es esmu nosūtījis izlūku vienības! viņš atcirta. Veselu duci! Viņi nav atraduši pat ugunskuru paliekas. Maers apklusa un paskatījās uz mani. Tā vien šķiet, ka manā sardzē kāds ir ar viņiem uz vienu roku. Viņa sejas izteiksme bija ļoti nopietna.

-    Jūsu gaišība taču ir nodrošinājis nodevu vācējiem pavadoņus?

-    Katram divus, viņš atbildēja. Vai tu zini, kādus izdevumus prasa ducis sardzes vīru? Bruņas, ieroči, zirgi… Viņš nopūtās. Turklāt man pieder tikai daļa no nolaupītajām nodevām, pārējais ir karaļa īpašums.

Es saprotoši pamāju ar galvu. Varu iedomāties, ka viņš nejūtas Iepriecināts.

Alverons atmeta ar roku. Ek, Roderiks savu naudu dabūs! Viņš u/skata, ka es esmu personīgi atbildīgs par viņa desmito tiesu. Tāpēc rsmu spiests sūtīt nodevu vācējus atpakaļ, lai tie pa otram lāgam atprasa viņa majestātes daļu.

-    Cilvēkiem tas diezin vai ir pa prātam, es teicu.

-    Skaidrs, ka nav! Alverons apsēdās pārbagāti polsterētā krēslā un gurdi saberzēja seju. Nesaprotu, kā to visu atrisināt. Ko Meluāna domās, redzot, ka es neesmu spējīgs nodrošināt pārvietošanos pa saviem ceļiem?

Es apsēdos viņam pretī. Un Dagons? es jautāju. Vai viņš neat­rastu vainīgos?

Alverons iesmējās drūmus, rejošus smieklus. Dagons viņus atrastu gan! Pēc desmit dienām viņu galvas jau būtu uzdurtas uz mietiem.

-    Kāpēc tad jūs viņu nesūtāt turp? es neizpratnē jautāju.

-    Tāpēc, ka Dagons ir taisna ceļa gājējs. Viņš nopostītu desmitiem ciemu un nodedzinātu tūkstošiem akru Eldas meža, lai dabūtu viņus rokā. Maers nopietni papurināja galvu. Un pat tad, ja es nolemtu, ka Dagons ir piemērots šim uzdevumam, viņš pašlaik ir aizņemts ar Kaudika meklēšanu. Bez tam man šķiet, ka Eldas mežā darbojas maģija, un tur Dagons neko nepratīs līdzēt.

Man bija aizdomas, ka vienīgā maģija, kas tur darbojas, ir pusducis stipru Modegas garo loku. Bet cilvēku dabā ir kliegt par maģiju ikreiz, kad viņi sastopas ar kaut ko grūti izskaidrojamu, un sevišķi šī daba izpaužas Vintasā.

Alverons paliecās krēslā uz priekšu. Vai varu paļauties uz tavu palīdzību?

Uz to varēja būt tikai viena atbilde. Protams, jūsu gaišība.

-    Vai tu labi pārzini meža gudrības?

-   Kad biju jaunāks, es mācījos pie kāda jomena, es atbildēju, mazliet pārspīlēdams, jo nojautu, ka viņš meklē cilvēku, kurš palīdzētu izgud­rot labāku aizsardzību viņa nodevu vācējiem. Protu izsekot kādu un palikt neredzams.

Alverons izbrīnā savilka uzacis. Patiešām? Tu esi skolojies ļoti daudzveidīgās gudrībās.

-   Man ir bijusi interesanta dzīve, jūsu gaišība. Iztukšotā vīna pudele darīja mani drosmīgāku nekā parasti, un es piebildu: Man ir pāris ideju, kuras jūs varētu uzskatīt par noderīgām cīņā ar bandītiem.

Viņš vēl enerģiskāk saliecās uz priekšu. Stāsti!

-    Es varētu pagatavot jūsu vīriem kādu maģisku aizsardzību. Iz­darīju plašu, izteiksmīgu kustību ar labās rokas slaidajiem pirkstiem, cerēdams, ka tā izskatās pietiekami maģiska. Pārcilāju galvā skaitļus un prātoju, cik ilgs laiks būtu vajadzīgs, lai pagatavotu bultu ķērāju, izmantojot tikai Kaudika tornī atrodamās ierīces.

Alverons domīgi pamāja ar galvu. Ar to pietiktu, ja man rūpētu tikai nodevu vācēju aizsardzība. Bet šis ir Karaļa lielceļš, galvenā tirdz­niecības artērija. Man jātiek vaļā no pašiem bandītiem.

-    Tādā gadījumā es ieteiktu savākt nelielu grupu cilvēku, kuri prot klusi pārvietoties pa mežu. Viņiem nevarētu būt pārāk grūti atrast bandītu apmešanās vietu. Un, kad tas izdarīts, vienkārši jānosūta turp sardze, lai ņem viņus ciet.

-   Vai vienkāršāk nav izlikt slēpni, negaidot viņus pārsteigt un noga­lināt? Alverons lēni jautāja, šķiet, domīgi vērtēdams manu reakciju.

-    Var arī tā, es piekritu. Likums ir jūsu gaišības rokās.

-    Bandītiem pienākas nāvessods. It sevišķi uz Karaļa lielceļa, Alve­rons noteikti sacīja. Vai tev tas šķiet pārāk skarbi?

-    Nebūt ne, es atbildēju, skatīdamies viņam tieši acīs. Droši ceļi ir civilizācijas pamats.

Alverons pārsteidza mani ar piepešu smaidu. Tavs plāns pilnīgi saskan ar manējo. Esmu savācis pulciņu algotņu, lai tie darītu tieši to, ko tu ierosināji. Man ir vajadzējis rīkoties slepeni, jo es nezinu, kurš sūta bandītiem brīdinājumus. Bet četri kārtīgi izlūki ir gatavi rīt doties ceļā: pēddzinis, divi algotņi, kuri kaut ko saprot no meža, un viens ademu algotnis. Pēdējais man maksāja diezgan dārgi.

Izdarīju atzinīgu apsveikuma žestu. Jūs esat visu izplānojis labāk, nekā to izdarītu es, jūsu gaišība. Šķiet, mana palīdzība jums nemaz nav vajadzīga.

-    Gluži otrādi! viņš atbildēja. Man ir vajadzīgs cilvēks ar pienācī­gām prasmēm, kurš varētu viņus vadīt. Viņš izteiksmīgi paskatījās uz mani. Tāds, kurš kaut ko zina no maģijas. Tāds, kuram varu uzticēties.

Es sajutu pakrūtē pēkšņas, mokošas bažas.

Alverons, draudzīgi smaidīdams, piecēlās kājās. Tu man divas rei­zes esi izdarījis nenovērtējamu pakalpojumu. Vai esi dzirdējis teicienu: “Visas labas lietas trīs”?

Arī šoreiz iespējama bija tikai viena atbilde. Jā, jūsu gaišība.

*    * *

Alverons aizveda mani uz savām istabām, un mēs sākām pētīt kartes lauku apvidiem, kuros bija pazuduši viņa nodevu vācēji. Bīstamākā vieta bija garš Karaļa lielceļa posms, kas šķērsoja Eldas mežu mežu, kas bija vecs jau tad, kad Vintasas vārds nozīmēja vēl tikai saujiņu savstarpēji ķil­dīgu jūras valdnieku. Tas atradās mazliet vairāk nekā astoņdesmit jūdžu attālumā. Mēs varējām tur nokļūt pēc neatlaidīga četru dienu gājiena.

Steipss sagādāja man jaunu ceļamaisu, un es kā prazdams to sakra­vāju. Paņēmu no skapja dažus praktiskākos apģērba gabalus, kaut gan pat tie izskatījās drīzāk piemēroti balles zālei, nevis ceļam. Ieliku maisā vairākas lietas, ko pēdējās dienkopas laikā biju slepus pievācis no Kaudika laboratorijas, un iedevu Steipsam sarakstu ar dažiem svarīgiem piederumiem, kuru man trūka. Viņš tos sagādāja īsākā laikā, nekā ēdienu veikala pārdevējs piegādā savas preces.

Beidzot nakts stundā, kad nomodā mēdz būt tikai izmisušie un nego­dīgie, Alverons pasniedza man maku ar simt sudraba bitiem. Šis nav labākais paņēmiens, Alverons teica. Citkārt es dotu tev līdzi rakstisku pavēli, kas liktu pilsoņiem nodrošināt tev vajadzīgo palīdzību. Viņš nopūtās. Bet šajā ceļojumā tādu izmantot nozīmētu to pašu, ko ar trompetēm vēstīt par tavu ierašanos.

Es piekrītoši pamāju ar galvu. Ja laupītāji ir tik gudri, lai sameklētu jūsu sardzē spiegu, var droši uzskatīt, ka viņiem ir ziņotāji arī vietējo iedzīvotāju vidū, jūsu gaišība.

-    Varbūt viņi paši ir vietējie iedzīvotāji, maers drūmi noteica.

Steipss izveda mani no muižas pa to pašu slepeno gaiteni, pa kuru maers mēdza nākt uz manām istabām. Nesdams aptumšotu zagļu lampu, viņš pa vairākām līkumotām ejām aizveda mani līdz garām, tumšām kāpnēm, kas bija izcirstas Kraujas akmens sienā.

Nokāpis pa tām lejā, nokļuvu aukstā pagrabā, kas atradās zem pa­mesta veikala Lejas Severenā. Šo pilsētas daļu pirms dažiem gadiem bija nopostījis ugunsgrēks, un daži atlikušie ēkas jumta baļķi kā tumšs skelets iezīmējās pret pirmo ausmas bālumu naksnīgajās debesīs.

Izgāju no ēkas apgruzdējušā karkasa. Augstu virs galvas Kraujas malā kā plēsīgs putns melnēja Alverona muiža.

Es nospļāvos, nepavisam nebūdams priecīgs par radušos stāvokli: pret savu gribu biju norīkots algotņu dienestā. Pēc negulētās nakts un garā, līkumotā gājiena pa Kraujas akmens tuneļiem sūrstēja acis. Arī izdzertais vīns nepalīdzēja justies labāk. Dažu pēdējo stundu laikā mana galva bija pamazām noskaidrojusies un skurbumu nomainījis paģiru gurdums. Nekad agrāk nebiju visu šo norisi izbaudījis nomodā, un tas nebija patīkami. Alverona un Steipsa klātbūtnē man bija izdevies sagla­bāt piedienīgu ārieni, tomēr fiziski es jutos draņķīgi un manas domas bija notrulušas un gausas.

Dzestrais pirmsausmas gaiss mazliet palīdzēja noskaidrot galvu, un pēc simt soliem es sāku domāt par to, ko biju aizmirsis iekļaut Steipsam iedotajā līdzņemamo priekšmetu sarakstā. Vīns tobrīd nebija nācis par labu. Man nebija ne iekuru kārbas, ne sāls, ne naža…

Mana lauta! Es nebiju izņēmis to no darbnīcas, kur nodevu salabot vaļīgo tapiņu. Kas zina, cik ilgi man nāksies vajāt maera bandītu? Cik ilgi mana lauta gulēs darbnīcā, pirms īpašnieks nolems, ka tā ir neva­jadzīga un pamesta?

Apmetu divu jūdžu līkumu, taču lautas meistara darbnīcu atradu tumšu un klusu. Skaļi klauvēju pie durvīm, tomēr atbildes nebija. Tad pēc neilga šaubu brīža ielauzos darbnīcā un nozagu savu lautu. Tiesa, diez vai to varētu saukt par zagšanu, jo lauta piederēja man, turklāt es biju jau samaksājis par labošanu.

Man vajadzēja pārrāpties pāri mūrim, atspiest vaļā logu un atmūķēt divas slēdzenes. Tas ir ļoti vienkārši, bet negulētā nakts un vīna apdul­linātā galva darīja savu, un man droši vien laimējās, ka es nenokritu no jumta un nelauzu kaklu. Tomēr, ja neņem vērā kādu bīstami vaļīgu dakstiņu, kura dēļ mana sirds sāka neganti dauzīties, viss noritēja gludi, un pēc divdesmit minūtēm es biju atpakaļ uz iesāktā ceļa.

Četri Alverona nolīgtie algotņi gaidīja mani krogā divas jūdzes aiz Severenas. Pēc īsas iepazīšanās mēs tūlīt devāmies tālāk, soļodami pa Karaļa lielceļu uz ziemeļiem.

Manas domas bija tik gausas, ka tikai pēc vairākām jūdzēm es sāku šo to pārdomāt un uzdot sev jautājumus. Tikai tad man ienāca prātā, ka maers varbūt iepriekšējā naktī nav bijis pret mani gluži atklāts.

Vai patiešām es biju piemērotākais cilvēks, kam jāved bariņš pēd­dziņu uz nepazīstamu mežu, lai iznīcinātu lielceļa laupītāju bandu? Vai patiešām maers bija tik augstās domās par mani?

Nē. Skaidrs, ka ne. Tāda doma bija glaimojoša, taču nepatiesa. Maera rīcībā bija plašākas un labākas iespējas. Patiesībā tagad, kad lēdija Laklesa viņam bija tikpat kā rokā, viņš droši vien gribēja aizraidīt savu daiļrunīgo palīgu tālāk no acīm. Kāds nelga es biju, neaptverdams to agrāk!

Tāpēc viņš aizsūtīja mani nevajadzīgā uzdevumā, lai es nemaisītos pa kājām. Viņš paredzēja, ka apmēram mēnesi es dzīšu neatrodamas pēdas dziļajos Eldas mežos un pēc tam došos atpakaļ tukšā. Ari naudas maks iederējās šajā plānā. Simt bitu mūs nodrošinātu apmēram vienu mēnesi. Kad nauda beigtos, es būtu spiests atgriezties Severenā, kur maers vīlies pašūpotu galvu un izmantotu manu neveiksmi par ieganstu savas līdzšinējās labvēlības atraušanai.

Bet, ja es atrastu laupītājus, viņš gūtu vēl vairāk labuma. Tas bija Ilt*si tāds plāns, kādu no maera varētu sagaidīt. Lai kāds būtu iznākums, viņš panāktu to, ko vēlas.

Tas bija tracinoši. Tomēr es nevarēju vienkārši pagriezties un doties atpakaļ uz Severenu, lai stātos viņam pretī. Tagad, kad biju piekritis viņa planam, man atlika vienīgi samierināties un darīt, kas šajos apstākļos iespējams.

Ar dunošu galvu un smilšainu sajūtu mutē soļodams tālāk uz zie­meļiem, es nolēmu, ka sagādāšu maeram pārsteigumu. Es atradīšu viņa laupītājus.

Visas labas lietas trīs, un trešā būs pati veiksmīgākā. Maers Alverons acīmredzami un nepārprotami būs kļuvis par manu lielo parādnieku.

DAŽU NĀKAMO stundu laikā es darīju, ko spēju, lai labāk iepazītu vīrus, kuriem Alverons bija mani piesaistījis. Patiesībā es izsakos pārāk vispā­rēji, jo viņu vidū bija ari viena sieviete.

Vispirms manu skatienu piesaistīja Tempi, kam es veltīju visvairāk uzmanības, jo viņš bija pirmais ademu algotnis, kuru es redzēju savām acīm. Tempi nepavisam neizskatījās pēc barga, iespaidīga slepkavotāja, kādu biju gatavojies ieraudzīt, bet šķita pavisam necils vīrietis. Viņš nebija ne īpaši garš, ne plecīgs, viņam bija gaiša āda, gaiši mati un bāli pelēkas acis. Viņa seja bija neizteiksmīga kā neaprakstīta lapa. Dīvaini neizteiksmīga. Apzināti neizteiksmīga.

Es zināju, ka ademu algotņi valkā asinssarkanu apģērbu: tā ir viņu pazīšanas zīme. Taču Tempi apģērbs izskatījās citāds, nekā biju gaidījis. Ducis mīkstas ādas siksnu kļāva viņa kreklu cieši pie auguma. Arī bikses ap augšstilbu, ceļgalu un apakšstilbu bija apsietas ar ādas saitēm. Visas drānas bija nokrāsotas vienlīdz košā, asinssarkanā tonī un cieši piekļāvās viņam kā pirkstains cimds augstmaņa rokai.

Kad diena kļuva siltāka, ievēroju, ka viņš sāk svīst. Acīmredzot pēc dzīves dzestrajā, retinātajā kalnu gaisā šāds laiks viņam šķita nesamērīgi karsts. Stundu pirms pusdienlaika viņš atraisīja siksnas un novilka kreklu, lai ar to noslaucītu sviedrus no sejas un rokām. Šķita, ka viņš ne mazākā mērā nejūtas neveikli, soļodams pa Karaļa lielceļu līdz pusei kails.

Tempi āda bija ļoti bāla, gandrīz krēmkrāsas tonī, viņa augums bija kalsns un spīdīgs kā medību sunim, un muskuļi zem ādas kustējās ar dzīvniekam raksturīgu grāciju. Centos viņu uzkrītoši nepētīt, taču mans skatiens vēl un vēlreiz neviļus pievērsās bālajām, tievajām rētām, kas krustām šķērsām klāja viņa rokas, krūtis un muguru.

Viņš ne reizes nežēlojās par karstumu. Jebkādi vārdi no viņa puses atskanēja reti, un atbildes vietā viņš parasti pamāja vai papurināja galvu. Viņa ceļamaiss bija līdzīgs manējam, un zobens nepavisam neizskatījās biedējošs: tas bija samērā īss un neuzkrītošs.

Dedans bija pilnīgs Tempi pretstats. Viņš bija garš un plecīgs, masīvu kaklu un krūtīm. Viņš bija bruņojies ar smagu zobenu un garu nazi un tērpies nesaderīgās cietinātas ādas bruņās, kas bija vairākkārt lāpītas un

IIk cietas, ka pa tām varēja dobji pieklaudzināt. Ja kādreiz esat redzējuši karavānu sargu, tad esat redzējuši ari Dedanu vai vismaz cilvēku, kas mīcīts no tāda paša māla.

Viņš visvairāk ēda, visvairāk žēlojās un visvairāk lamājās, un viņa .1 urgalvība bija cietāka par ozolkoka dēli. Tomēr godīguma labad jāteic, ka viņa izturēšanās kopumā bija draudzīga un smiekli nepiespiesti un gaiši. Dedana varenās miesasbūves un manieru dēļ man bija vilinājums uzskatīt viņu par neaptēstu, tomēr viņa prāts bija itin ass, ja vien viņš velējās to lietot.

Hespe bija sieviešu kārtas algotne. Tas nav tāds retums, kā daži mēdz domāt. Izskata, ietērpa un apbruņojuma ziņā viņa bija gandrīz Dedana •itspulgs. Tādas pašas ādas bruņas, smags zobens, tāda kā gurda un pieredzes notrulināta izturēšanās. Viņai bija plati pleci, spēcīgas rokas un lepna seja ar zodu, kas atgādināja cepļa ķieģeli. Gaišie, smalkie mati bija apgriezti īsi kā vīrietim.

Tomēr maldīgi būtu uzskatīt viņu par Dedana sievišķo versiju. Pret­statā Dedana bravūrai Hespe bija ļoti atturīga. Turklāt Dedana izturēša­nās pat dusmu uzplūdos bija viegla un vienkārša, turpretī Hespe allaž nēsāja grūti izprotamas bardzības masku, it kā nemitīgi gaidītu, vai kāds viņai nesagādās nepatīkamus brīžus.

Martens mūsu pulkā bija visvecākais. Viņš bija mūsu pēddzinis. Ādas ietērps viņam bija mīkstāks un labāk kopts par Dedana un Hespes bru­ņojumu. Viņš nesa līdzi garu nazi, īsu nazi un mednieka loku.

Martens bija kalpojis par mednieku pie kāda baroneta, bet tad zau­dējis mežu īpašnieka labvēlību. Salīdzinājumā ar agrāko dzīvi algotņa darbs bija visai nožēlojams, tomēr tas nodrošināja viņam iztiku. Martens bija prasmīgs loka šāvējs, un tas nozīmēja lielu vērtību, kaut ari viņš fiziski ne tuvu nebija tik iespaidīgs kā Dedans vai Hespe.

Šī trijotne pirms dažiem mēnešiem bija apvienojusi spēkus un kopš tā laika sniedza pakalpojumus kā grupa. Martens man pastāstīja, ka maers jau agrāk esot nolīdzis viņus dažādiem darbiem, un pēdējais viņu uzdevums bijis izlūkot dažas zemes Tinuē apkaimē.

Desmit minūšu laikā man kļuva skaidrs, ka šīs ekspedīcijas vadītājam vajadzētu būt Martenam. Viņam bija vairāk meža zināšanu nekā mums visiem pārējiem kopā, un pāris reižu viņš bija pat meklējis cilvēkus pēc izziņotas atlīdzības. Kad es Martenam par to ieminējos, viņš smaidīdams papurināja galvu un atbildēja, ka spēt kaut ko darīt un gribēt to darīt esot divas dažādas lietas.

Pēdējais grupā biju es viņu bezbailīgais vadonis. Maera iepazīsti­nāšanas vēstule bija raksturojusi mani kā “vērīgu jaunu cilvēku ar labu izglītību un daudzpusīgām noderīgām īpašībām”. Kaut gan tas pilnīgi atbilda patiesībai, tāds apraksts radīja iespaidu, ka es esmu nožēlojams, nekam nederīgs galma švīts.

Stāvokli vēl vairāk apgrūtināja tas, ka es biju jaunāks par visiem pārējiem un mans apģērbs izskatījās drīzāk piemērots vakara mielastam, nevis pārgājienam. Es nesu līdzi tikai lautu un maera naudas maku. Man nebija ne zobena, ne bruņu, ne naža.

Diezgan droši varu teikt: viņi nezināja, ko par mani domāt.

*    * *

Apmēram stundu pirms saulrieta mēs uz ceļa sastapām skārdnieku. Viņam mugurā bija tradicionālais ietērps garš, brūns uzsvārcis, vidukli sasiets ar auklu. Viņam nebija ratu, bet viņš veda pavadā ēzeli, kas bija tik apkrauts ar dažādu sīkpreču saiņiem, ka izskatījās pēc staigājošas sēnes.

Viņš lēni nāca mums pretī, dziedādams:

“Ja salabot vai lodēt nevajag neko.

Tu tomēr nopirkt vari šo vai to!

Kaut saule šķiet spoža

Un pasaule droša,

Nav gudri skārdniekam uz ceļa garām doties!

Jo parīt vai rīt

Lietus var līt,

Un tad tu nožēlosi atceroties."

Es smiedamies aplaudēju. īsti ceļojoši skārdnieki ir reti sastopami, un es vienmēr priecājos, satiekot kādu no viņiem. Mana māte bija teikusi, ka skārdnieki nesot veiksmi, un tēvs bija viņus atzinīgi vērtējis tāpēc, ka no viņiem vienmēr varēja uzzināt pēdējos jaunumus. Tā kā man bija ļoti vajadzīgas dažas lietas, šī sastapšanās mani iepriecināja vēl jo vairāk.

-   Hei, skārdniek! Dedans smaidīdams teica. Man vajadzīgs kamīns un pinte dzeramā. Cik tālu ir līdz tuvākajai viesnīcai?

Skārdnieks pastiepa pirkstu uz to pusi, no kuras bija nācis. Nebūs ne divdesmit minūtes, viņš ar skatienu nomēroja Dedanu. Bet tu man neiestāstīsi, ka tev vairāk nekas nav vajadzīgs! viņš brīdinoši teica. Katram kaut kas ir vajadzīgs.

Dedans laipni papurināja galvu. Piedod, skārdniek! Mans maks ir pārāk plāns.

-    Un ko teiksi tu? Skārdnieks pārlaida man skatienu no galvas līdz k.ijām. Tu izskaties pēc jaunekļa, kuram šo to vajag.

-     Man patiešām šo to vajag, es atzinos. Redzēdams, ka pārējie nepacietīgi skatās uz ceļu, es pamāju, lai viņi dodas tālāk. Ejiet vien! es teicu. Panākšu jūs pēc dažām minūtēm.

Kad viņi aizgāja, skārdnieks smīnēdams saberzēja rokas. Nu tad saki, kas tev vajadzīgs!

-    Vispirms kāda drusciņa sāls.

-    Un doze, kur to glabāt, viņš sacija un sāka rakņāties ēzelim uz­krautajos saiņos.

-    Arī nazis man noderētu, ja vien tev tāds atrastos.

-    Tas sevišķi noderētu, ja tu ej uz ziemeļiem, skārdnieks nevilcinā­damies atteica. Tur ir bīstami ceļi. Bez naža nav ko iesākt.

-    Vai tev ir bijusi kāda saķeršanās? es jautāju, cerēdams, ka viņš varētu palīdzēt ar kādu ziņu par mūsu tvarstāmajiem bandītiem.

-    A, nē! viņš atsaucās, pārmeklēdams saiņus. Tik traki laiki nav pienākuši, lai kāds uzdrošinātos ķerties klāt skārdniekam. Bet tas ceļa gabals nav labs. Viņš izvilka garu, tievu nazi ādas makstī un pasniedza to man. Ramstona tērauds.

Izvilku nazi no maksts un rūpīgi apskatīju asmeni. Tas tiešām bija Ramstona tērauds. Tik smalku man nevajag, es teicu, atdodams to atpakaļ. Gribu kaut ko ikdienas vajadzībām, galvenokārt ēdienrei­zēm.

-    Ramstons ir ļoti noderīgs ikdienas vajadzībām, skārdnieks apgal­voja un iespieda to atpakaļ man rokās. Ar to var saplēst skalus uguns­kuram un pēc tam vēl noskūties, ja gribi. Tas vienmēr paliek ass.

-    Man var rasties vajadzība darīt smagākus darbus, es paskaidroju.

-    Un Ramstons ir trausls.

-   Tiesa gan, skārdnieks nemulsdams atzinās. Mans tēvs allaž teica: vislabākais nazis, kāds var būt, līdz brīdim, kad salūst. Bet to pašu var sacīt par ikvienu nazi. Un, patiesību sakot, šis nazis man ir vienīgais.

Es nopūtos. Zinu, kad jāpadodas. Un vēl man vajag iekura kārbu.

Viņš to izvilka, līdzko biju paguvis izrunāt vārdu līdz galam. Es pamanīju, ka tev uz pirkstiem ir tinte. Viņš pamāja uz manām rokām.

-    Man te ir papīrs, labas kvalitātes manta. Un spalva un tinte ari. Nav nekā ļaunāka par to, ja galvā rodas dziesma, bet nevar to pierakstīt. Viņš izvilka ādas sainīti ar papīru, rakstāmspalvām un tinti.

Es papurināju galvu, zinādams, ka maera maks tādā gadījumā iztuk­šotos pavisam. Dziesmu rakstīšanu es pagaidām esmu metis pie malas, skārdniek.

Viņš paraustīja plecus, bet nelika sainīti atpakaļ. Nu tad vajadzēs vēstuļu rakstīšanai. Es pazīstu vīru, kam vajadzēja pārgriezt sev vēnu, lai uzrakstītu vēstuli sirdsdāmai. Tas ir dramatiski. Protams, ari simbo­liski. Bet sāpigi, nehigiēniski un diezgan šaušalīgi. Tagad viņš ņem līdzi rakstāmspalvu un papīru visur, kurp vien iet.

Jutu, ka mana seja nobāl, jo skārdnieka vārdi man atgādināja vēl kaut ko svarīgu, ko biju aizmirsis, steigā pametot Severenu: Denna! Maera stāsti par laupītājiem, divas pudeles stipra vīna un negulēta nakts bija izspieduši man no galvas visas domas par viņu. Pēc mūsu atbaidošā strīda es biju aizgājis projām, neatstādams nevienu vārdu. Ko viņa domās, kad es pēc saviem cietsirdīgajiem vārdiem gluži vienkārši būšu pa­zudis?

Ceļā no Severenas bija pagājusi jau vesela diena. Skaidrs, ka es neva­rēju steigties atpakaļ, lai pateiktu viņai, ka man jādodas projām. Brīdi es tomēr apsvēru tādu domu. Nē. Turklāt Denna pati mēdza pazust uz daudzām dienām, neatstājusi nevienu brīdinājuma vārdu. Viņa jāsaprot, ja es darīšu to pašu…

Nejēga. Nejēga. Nejēga. Domām riņķojot, es centos izvēlēties kādu no vairākām nepatīkamām iespējām.

Skārdnieka ēzelis skarbi nosprauslojās, un es satrūkos, piepeši kaut ko iedomājies. Vai tu ej uz Severenu, skārdniek?

-    Drīzāk “caur” nekā “uz”, viņš atbildēja. Bet varētu teikt, ka jā.

-     Es nupat atcerējos, ka man jānosūta kāda vēstule. Ja es tev to iedotu, vai tu varētu aiznest to uz kādu viesnīcu?

Viņš lēni pamāja ar galvu. Varētu gan. Ja tev vajadzēs papīru un tinti… Viņš smaidīdams vēlreiz pavicināja ādas sainīti.

Es saviebos. Labi, skārdniek, vajadzēs. Bet cik tas viss kopā maksās?

Viņš pārlaida skatienu malā atliktajām lietām. Sāls un doze: četri biti. Nazis: piecpadsmit bitu. Papīrs, rakstāmspalvas un tinte: astoņpadsmit bitu. Iekuru kārba: trīs biti.

-    Un vēstules piegāde, es sacīju.

-     Steidzama piegāde, skārdnieks ar smaidu piebilda. Dāmai, ja tava seja mani neviļ.

Es apstiprināju.

-    Skaidrs. Viņš domīgi paberzēja zodu. Parasti es prasītu ap trīs­desmit pieci un tad rāmi un jauki pakaulētos ar tevi, līdz nonāktu pie trīsdesmit.

Cena bija saprātīga, jo vairāk tāpēc, ka labu papiru atrast bija grūti. Tomēr tā bija trešā daļa no visas maera iedotās naudas. Mums to vaja­dzēja ēdienam, naktsmājām un vēl dažām nepieciešamām lietām.

Taču es neko vēl nepaguvu pateikt, kad skārdnieks turpināja: Es jau ivdzu, ka tev tas būtu par daudz, viņš teica. Un ceru, ka neuzska­tīsi mani par nekaunīgu, ja atļaušos sacīt, ka tev mugurā ir ļoti smalks apmetnis. Es vienmēr esmu gatavs izdevīgam darījumam.

Es bažīgi savilku ciešāk savu skaisto vīna krāsas apmetni. Laikam |.iu es būtu ar mieru to atdot. Man nebija jācenšas ielikt balsī mākslotu nožēlu. Bet tad es paliktu vispār bez apmetņa. Ja uznāks lietus, ko tad?

-    la nav nekāda bēda, skārdnieks atteica. Izvilcis no saiņa savīstitu auduma gabalu, viņš iedeva man to apskatīt. Kādreiz šis apmetnis bija lepojies ar melnu krāsu, bet pēc ilga lietojuma un daudzkārtējas mazgāšanas pabalojis un kļuvis tumši zaļgans.

-    Drusku noskrandis! es teicu un pārlaidu pirkstu apspurušai vīlei.

-    Tikai palietots, citādi bez vainas! skārdnieks bezrūpīgi attrauca un uzlika apmetni man uz pleciem. Der labi. Krāsa tev labi piestāv, jo izceļ tavas acis. Turklāt visu to lielceļa laupītāju dēļ tev nav ieteicams izskatīties pārāk turīgam.

Es nopūtos. Un ko tu man dosi no savas puses? es jautāju, pa­sniegdams viņam savu krāšņo apmetni. Šis te ir valkāts tikai nepilnu mēnesi un nav redzējis nevienu lietus lāsi.

Skārdnieks pārlaida plaukstu manam elegantajam apģērba gabalam.

Tam ir daudz mazu kabatiņu! viņš iepriecināts teica. Tas ir lieliski.

Es aptaustīju skārdnieka dotā apmetņa plāno audumu. Ja tu pie­metīsi adatu un diegu, esmu gatavs atdot tev savu apmetni, piepešas iedvesmas pārņemts, es teicu. Un vēl es tev došu dzelzs peniju, vara peniju un sudraba peniju.

Es pasmīnēju. Tā bija niecīga maksa. Bet stāstos tādu parasti prasa ceļojošs skārdnieks, kad tas iztirgo pasakainu maģijas piederumu vien­tiesīgam atraitnes dēlam, kurš dodas pasaulē meklēt laimi.

Skārdnieks atmeta galvu un iesmējās. Es nupat gribēju ierosināt to pašu, viņš teica. Tad, pārmetis manu apmetni pār roku, viņš cieši paspieda manu plaukstu.

Pameklējos makā un izvilku dzelzs drabu, divus Vintasas puspenijus un, pašam par patīkamu pārsteigumu, Aturas cieto peniju. Tā man bija veiksme, jo šī monēta nozīmēja tikai daļiņu no Vintasas sudraba raunda. Iztukšoju daudzās vīna krāsas apmetņa kabatas, saliku saturu ceļamaisā un pievienoju tam savus jaunos ieguvumus.

Pēc tam ātri uzrakstīju vēstuli Dennai, paskaidrodams, ka patrons mani ir negaidot aizsūtījis projām. Atvainojos par skarbajiem vārdiem, ko biju viņai teicis, un apsolīju satikties, līdzko būšu atgriezies Severenā. Man būtu gribējies veltīt vēstulei ilgāku laiku. Atvainoties būtu vajadzējis izmeklētākos vārdos, un nekaitētu sīkāki paskaidrojumi, bet skārdnieks jau bija sakravājis savus saiņus un ar acīmredzamu nepacietību gaidīja, kad varēs doties tālāk.

Tā kā man nebija aizzīmogošanas vaska, es izmantoju triku, ko biju apguvis, rakstīdams zīmītes maera vārdā. Pārlocīju papīra lapu un nostip­rināju malas tādā veidā, ka atlocīt to varētu tikai saplēšot.

Iedevu vēstuli skārdniekam. Tā domāta skaistai, tumšmatainai sie­vietei, vārdā Denna. Viņa ir apmetusies viesnīcā “Četras Sveces”.

-    Tas liek man atcerēties vēl kaut ko, viņš teica, iebāzdams vēstuli kabatā. Sveces! Iebāzis roku seglu somā, viņš izvilka vairākas resnas tauku sveces. 1as ir vajadzīgas ikvienam!

Lai cik jocīgi, man tās patiešām varēja noderēt, tikai citādai vajadzī­bai, nekā domāja skārdnieks.

-    Un vēl man ir laba ziede taviem zābakiem, viņš turpināja, mek­lēdamies savās mantās. Šajā gadalaikā reizēm uznāk pamatīgs lietus.

Es smiedamies pacēlu rokas. Es došu tev vienu bitu par svecēm, bet neko vairāk nevaru atļauties. Ja mēs tā turpināsim, man vajadzēs atpirkt tavu ēzeli, lai nogādātu visu tālāk.

-              Labi jau labi! skārdnieks atteica, nevērīgi paraustīdams plecus.

-     Bija prieks kārtot darījumus ar tevi, jaunais cilvēk!

SAULE JAU slīdēja pamalē, kad mēs otrajā ceļojuma vakarā atradām labu apmešanās vietu. Dedans devās meklēt malku ugunskuram. Martens grieza burkānus un kartupeļus un aizsūtīja Hespi ar katliņu pēc ūdens. Es izmantoju Martena mazo lāpstiņu, lai izraktu ugunskura bedri.

Tempi bez uzaicinājuma nolauza zaru un ar savu zobenu atšķēla no tā tievus skalus iekuram. Viņa zobens, ari izvilkts no maksts, neizskatījās necik dižs. Tomēr, spriežot pēc tā, cik viegli tas atšķēla koka strēmeles papīra lapas biezumā, bija jāsecina, ka tas ir ass kā skūšanās nazis.

Izklāju izraktās bedres malas ar akmeņiem. Neteicis ne vārda, Tempi man pasniedza iekuru sauju.

Es atzinīgi pamāju ar galvu. Vai gribi lietot manu nazi? es jautāju, cerēdams iesaistīt viņu sarunā. Aizvadīto divu dienu laikā es diezin vai biju pārmijis ar viņu knapi duci vārdu.

Tempi bālās acis pievērsās nazim pie manas jostas un atgriezās pie sava zobena. Nervozi grozīdamies, viņš papurināja galvu.

-    Vai tas nekaitē asmenim? es jautāju.

Algotnis paraustīja plecus, vairīdamies no mana skatiena.

Es sāku gatavot ugunskuru un tieši tad izdarīju pirmo kļūdu.

Kā jau teicu, gaisā bija jaušams saltums un mēs visi bijām noguruši. Upēc es nolēmu nevis pusstundu darboties, lai novestu dzirksteli līdz ugunskura liesmai, bet saliku sīkus zariņus apkārt Tempi iekuram un pēc tam sakārtoju ap to arvien lielākus skalus, veidojot ciešu pagaļu ieloku.

Kad biju beidzis to darīt, atgriezās Dedans ar vēl vienu malkas klēpi.

-     Brīnišķīgi! viņš norūca tik klusu, it kā runātu pats ar sevi, tomēr pietiekami skaļi, lai visi to dzirdētu. Un tu te esi atbildīgais. Lieliski.

-    Kas tev atkal iesprūdis zobos? Martens vienaldzīgi noprasīja.

-    Tas puika būvē koka cietoksni, nevis ugunskuru, Dedans drama­tiski nopūtās un pēc tam uzņēma toni, kas viņam pašam varbūt šķita tēvišķs, bet izklausījās žēlīgi augstprātīgs. Labi, es tev palīdzēšu. Šitam dzirkstele nekad nepieķersies. Vai tev ir krams un tērauds? Es parādīšu, kā tos lietot.

Nevienam nepatīk, ja ar viņu runā tādā tonī, bet es pret to esmu sevišķi vārīgs. Dedans jau divas dienas bija neslēpti ļāvis saprast, ka uzskata mani par idiotu.

Es izdvesu gurdu nopūtu. Mūžvecu, līdz pagurumam pieredzējuša cilvēka nopūtu. Te bija vajadzīga nepārprotama atbilde. Viņš mani uzska­tīja par nekam nederīgu zaļknābi. Bija skaidri jāliek viņam saprast, ka es tāds neesmu. Dedan, es teicu, ko tu par mani zini?

Viņš neizpratnē paskatījās uz mani.

-    Vienu par mani tu zini pavisam skaidri, es rāmi teicu. To, ka par atbildīgo mani ielika maers. Cieši ieskatījos viņam acis. Vai maers ir idiots?

Dedans samierinoši atmeta ar roku. Skaidrs, ka ne, es tikai gribēju teikt…

Es piecēlos kājās un tūlīt to nožēloju, jo tagad daudz uzkrītošāk bija redzams, cik Dedans ir ievērojami garāks. Vai maers būtu norīkojis mani par atbildīgo, ja es būtu idiots?

Viņš māksloti pasmaidīja, mēģinādams pārvērst divu dienu nicinošo kurnēšanu nevainīgā pārpratumā. Labi, nesāc nu tūlīt lēkāt par…

Es pacēlu roku. Tā nav tava vaina. Tu vienkārši neko par mani nezini. Bet šovakar netērēsim tam laiku. Mēs visi esam noguruši. Pagaidām iegaumē, ka es neesmu kaut kāda bagāta nejēgas dēliņš, kas sailgojies pēc dēkām!

Saspiedu pirkstos plānu gabaliņu no Tempi sagatavotā iekura un koncentrējos. Izvilku no sevis vairāk karstuma, nekā vajadzīgs, un jutu, ka mana roka kļūst auksta līdz pat plecam. Un iegaumē, ka es protu iekurt ugunskuru!

Iekura skaidas aizdegās ar spēju un karstu liesmu, uguns strauji pārņēma visus sīkos zariņus, un pēc mirkļa ugunskurs dega pilnā sparā.

Ar šo dramatisko žestu es gribēju panākt, lai Dedans beigtu uzska­tīt mani par nekam nederīgu puiku. Taču Universitātē pavadītais laiks bija mani zināmā mērā notrulinājis. Iekurt šādu ugunskuru Arkanuma loceklim ir tikpat vienkārši kā uzvilkt kājās zābakus.

Turpretī Dedans nekad nebija redzējis arkanistu un diez vai jebkad bija atradies Universitātei tuvāk par piecsimt jūdzēm. Par maģiju viņš zināja tikai to, ko dzirdējis vakara stāstos pie apmetnes ugunskura.

Tāpēc, redzēdams ugunskuru uzliesmojam, viņš kļuva balts kā palags un spēji atkāpās vairākus soļus atpakaļ. Viņa sejas izteiksme bija tāda, it kā es būtu radījis dārdošas uguns sienu kā Taborlins Lielais.

Tad ieraudzīju, ka tādi paši izskatās Martens un Hespe, kuru sejas neslēpti pauda vintašiešu nepārvaramo māņticību. Viņu skatieni nervozi pievērsās zibošajām liesmām un atgriezās pie manis. Es biju viens no tiem. Es sadarbojos ar tumšiem spēkiem. Es spēju izsaukt dēmonus. Es ēdu sieru ar visu mizu.

Vērodams ceļabiedru satriektās sejas, es sapratu, ka nespēšu pateikt neko tādu, kas viņus nomierinātu. Šobrīd tas nebija iespējams. Tāpēc es tikai nopūtos un sāku iekārtot savu guļvietu naktij.

Kaut gan tovakar pie ugunskura neskanēja izklaidējoši stāsti, nebija dzirdama arī Dedana nicīgā kurnēšana. Man labāk būtu patikusi cieņa, lomēr arī drusciņa veselīgu baiļu var ievērojami nolīdzināt negludumus.

*    * *

Kad divas dienas biju atturējies no līdzīgiem dramatiskiem žestiem, pārējie ceļabiedri pamazām nomierinājās. Dedans joprojām izturējās bra­vūrīgi un izaicinoši, tomēr vairs nesauca mani par “puiku” un žēlojās krietni mazāk, tāpēc es uzskatīju notikušo par mazu uzvaru.

Šo remdeno panākumu iedvesmots, es nolēmu enerģiskāk rīkoties, lai iesaistītu sarunā Tempi. Ja man uzticēta atbildība par šo mazo pulciņu, tad pienāktos iepazīt viņu labāk. Sevišķi svarīgi man šķita uzzināt, vai viņš spēj pateikt vairāk nekā piecus vārdus no vietas.

Tāpēc pusdienu maltītes laikā es apsēdos ademu algotnim blakus. Viņš bija apmeties mazliet tālāk no pārējiem. Nevis tāpēc, ka Tempi būtu nedraudzīgi noskaņots, bet tāpēc, ka mēs pārējie ēšanas laikā sarunā­jāmies. Tempi turpretī gluži vienkārši ēda.

Taču šodien es apsēdos viņam blakus, paņēmis līdzi ēdamo cieti žāvētas desas gabalu un dažus aukstus kartupeļus. Hei, Tempi!

Viņš paskatījās augšup un pamāja ar galvu. īsu mirkli es notvēru viņa bāli pelēko acu skatienu. Tad viņš novērsās un neveikli sagrozījās. Viņš izlaida plaukstu caur matiem un neilgu bridi atgādināja Simmonu. Viņiem abiem bija slaiks, izstīdzējis augums un smilškrāsas mati. Tomēr Simmons nebija tāds klusētājs. Sarunā ar Simmonu es brīžiem pat netiku pie vārda.

Protams, es biju mēģinājis sarunāties ar Tempi jau iepriekš. Tās bija ikdienišķas, maznozīmīgas frāzes: par laika apstākļiem, par noberz­tām kājām pēc dienas gājiena, par ēdienu. Nekas prātīgs no tā nebija sanācis. Labākajā gadījumā viņš atbildēja ar pāris vārdiem, bet parasti pamāja ar galvu vai paraustīja plecus. Visbiežāk viņš tikai uzmeta man neizteiksmīgu skatienu, neveikli sagrozījās un stūrgalvīgi vairījās pat raudzīties acīs.

Tāpēc šodien biju nolēmis izmēģināt tiešāku pieeju. Esmu dzirdējis stāstus par lethani, es teicu. Labprāt uzzinātu vairāk. Vai vari man kaut ko pastāstīt?

Tempi bālās acis brīdi pievērsās manējām un seja palika tikpat neiz­teiksmīga. Tad viņš atkal novērsās. Viņš paraustīja vienu no sarkanajām ādas strēmelēm, kas cieši saistīja kreklu pie auguma, un sāka burzīt piedurkni. Nē, nevaru. Es nerunāšu par lethani. Tas nav domāts tev. Nejautā.

Tempi atkal pievērsa acis zemei, vairīdamies no mana skatiena.

Es domās pārskaitīju dzirdēto. Vienpadsmit vārdu. Biju dabūjis atbildi vismaz uz vienu no saviem jautājumiem.

KAD NOGRIEZĀMIES ceļa līkumā, bija iestājies mijkrēslis. Dzirdēju plauk­šķināšanu un kāju dunoņu, kas jaucās ar mūziku, klaigām un dārdošiem smiekliem. Pēc desmit stundu gājiena šie trokšņi ievērojami pacilāja manu noskaņojumu, un es jutos gandrīz vai možs.

Pēdējās lielajās krustcelēs dienvidos no Eldas meža slējās “Penija” viesnīcas neparasti lielā ēka. Tā bija celta no rupji tēstiem baļķiem, tai bija divi pilni stāvi, un vairāki jumta logi liecināja, ka virs tiem ir arī mazāks trešais stāvs. Logos brīžiem varēja redzēt dejā zibošus vīriešu un sieviešu augumus, un neredzams vijolnieks čīgāja strauju, trakulīgu meldiju.

Dedans dziļi ievilka elpu. Vai jūtat šo smaržu? Es jums saku, tur iekšā ir sieviete, kas prot pagatavot vakariņas no akmens, turklāt tādas, ka jālūdzas vēl! Lieliskā Pega! Ceru, ka viņa joprojām strādā tepat. Viņš ar rokām atveidoja gaisā divdomīgi ieapaļas līnijas un piebikstīja Martenam ar elkoni.

Hespes acis šauri savilkās un skatiens ieurbās Dedanam pakausi.

Neko nemanīdams, Dedans turpināja: Šonakt es iešu gulēt, pielicis vēderu ar jērgaļu un brendiju. Tiesa gan, ja var spriest pēc mana pēdējā ceļojuma, drusku mazāk miega varētu nozīmēt drusku vairāk izpriecu.

Redzēju, ka Hespes seja liecina par vētras tuvumu, un steigšus iejau­cos. Viss, kas šķīvī, un guļvieta katram no mums ir nodrošināta, es sacīju bezierunu tonī. Pārējais tev jāmaksā pašam no savas kaba­tas.

Dedans rādīja tādu seju, it kā nespētu ticēt savām ausīm. Nemuldi! Mēs jau vairākas dienas esam gulējuši zem klajas debess. Turklāt tā nav tava nauda, tāpēc beidz žņaugties!

-    Mēs vēl neesam padarījuši savu darbu, es mierigi atbildēju. Pat daļiņu ne. Nezinu, cik ilgi mums būs te jāuzturas, bet zinu, ka neesmu bagāts. Ja iztukšosim maera maku pārāk strauji, mums ēdamais būs jāgādā medījot. Pārlaidu skatienu visam mūsu pulciņam. Protams, ja kādam citam ir pietiekami daudz skanošā un viņš ir ar mieru dalīties…

Martens skumīgi pasmīnēja. Hespe nenovērsa skatienu no Dedana, kurš joprojām raudzījās mani nikni zibošām acīm.

Tempi neomulīgi saknosījās, un viņa sejas izteiksme bija tikpat neiz­dibināma kā vienmēr. Vairīdamies no mana skatiena, viņš aši pārlaida acis visiem pēc kārtas, saglabādams neizteiksmīgu seju. Viņa skatiens slīdēja nevis no sejas uz seju, bet no Dedana rokām pie Dedana kājām, pēc tam pie Hespes kājām, tad pie manējām. Viņš pamīņājās un pievir­zījās pussoli tuvāk Dedanam.

Cerēdams kliedēt sasprindzinājumu, es saudzīgākā tonī teicu: Kad darbs būs padarīts, mēs sadalīsim maka atlikumu savā starpā. Tādējādi katram no mums jau pirms atgriešanās Severenā būs mazliet pilnāka kabata. To mēs varēsim tērēt pēc savas patikšanas. Bet tikai tad!

Redzēju, ka Dedans ar to nav apmierināts, un nogaidīju, lai redzētu, vai viņš uzstās.

Taču ierunājās nevis viņš, bet Martens. Pēc garas dienas, kas pava­dīta ceļā, viņš domīgi teica, gluži kā runādams pie sevis, nudien noderētu kāds dzēriena kauss.

Dedans paskatījās uz viņu un pēc tam ar gaidošu sejas izteiksmi pievērsās man.

-     Domāju, ka katram vienu dzēriena kausu maks spēs atvēlēt, es ar smaidu piekāpos. Maers taču negrasās padarīt jūs par priesteriem, vai ne?

Hespe sulīgi iesmējās, un Martens un Dedans atļāvās piespiesti pa­smaidīt. Tempi paskatījās uz mani ar savām bālajām acīm, nervozi sagro­zījās un novērsās.

*    * *

Pēc dažām pārlieku nesaspringtas kaulēšanās minūtēm mums visiem pieciem par vienu sudraba bitu bija sarunātas vienkāršas guļvietas, vien­kāršas vakariņas un katram pa dzēriena kausam. Kad tas bija izdarīts, es sameklēju kroga zālē klusāku kaktu un novietoju savu lautu drošībā zem sola. Pēc tam apsēdos, juzdamies ļoti noguris, un neziņā domāju, ko darīt, lai Dedans mitētos izturēties kā lielīgs gailis.

Kamēr sēdēju, dziļi iegrimis šādās domās, man priekšā uz galda nobūkšķēja šķīvis ar vakariņām. Pacēlu acis un ieraudzīju sievietes seju un drosmīgi atsegtas krūtis, ko ieskāva koši sarkanu cirtu mākonis. Viņai bija pienbalta āda ar tikko jaušamām vasarraibumu pazīmēm. Viņas lūpas bija bīstami sārtas. Viņas acis bija koši, bīstami zaļas.

-    Paldies! es ar nelielu novēlošanos teicu.

-    Lūdzu, lūdzu, jaukumiņ! Sieviete draiski pasmaidīja un atmeta matus no kailā pleca. Man gandrīz izskatījās, ka tu esi sēdēdams aizmidzis.

-    Gandrīz biju. Gara diena un garš ceļš.

-    Kaut kas traks! viņa ar rotaļīgu nožēlu izmeta un paberzēja sev skaustu. Ja es domātu, ka tu pēc stundas vēl būsi kājās, tad labprāt pati tevi noguldītu! Pastiepusi roku, viņa viegli savirpināja pirkstos matus man uz pakauša. Mēs divatā varētu aizkurt pamatīgu uguni!

Es sastingu kā iztrūcināts briedis. Nevaru pasacīt, kāpēc; varbūt tāpēc, ka pēc vairākām ceļā pavadītām dienām jutos visai noguris. Varbūt tāpēc, ka sieviete man nekad nebija tuvojusies tik tieši un atklāti. Varbūt…

Varbūt tāpēc, ka biju jauns un nožēlojami nepieredzējis. Pie tā arī paliksim.

Izmisīgi meklēju vārdus, bet, kad biju tos atradis, viņa bija jau pussoli atkāpusies un vērīgi raudzījās manī. Jutu, ka mana seja kļūst karsta, un tas mani samulsināja vēl vairāk. Nedomādams pievērsu skatienu galdam un atnestajām vakariņām. Kartupeļu zupa, es truli nodomāju.

Sieviete īsi, paklusi iesmējās un draudzīgi pieskārās manam plecam.

Piedod, zēn! Man izskatījās, ka tu esi drusku… Viņa aprāvās, it kā meklēdama piemērotākus vārdus, tad turpināja: Man patika, ka tu izskaties tāds neapbružāts, bet es nedomāju, ka tu esi tik ļoti jauns.

Kaut gan sieviete runāja draudzīgi, es viņas balsī dzirdēju smieklus. Mana seja pietvīka vēl vairāk, sakarstot līdz pat ausīm. Beidzot, sapratusi, ka jebkādi vārdi var mani tikai vēl vairāk samulsināt, viņa noņēma roku no mana pleca. Es vēlāk atnākšu pajautāt, vai tu nevēlies vēl kaut ko.

Es truli pamāju ar galvu un noskatījos viņai pakaļ. Jutos atvieglots, ka viņa aiziet, bet tad mani iztraucēja šur tur atskanējušie smiekli. Paskatījies apkārt, redzēju pie tuvākajiem galdiem uzjautrinātas vīru sejas. Kāds pulciņš pacēla pret mani kausus klusā, zobgalīgā sveicienā. Cits vīrietis paliecās man tuvāk, mierinoši paplikšķināja man pa plecu un teica: Neņem to personīgi, zēn, viņa mūs visus ir atšuvusi!

Man šķita, ka visi apmeklētāji skatās tikai uz mani, un, nodūris ska­tienu, es sāku ēst vakariņas. Lauzdams maizes gabalus un mērcēdams tos zupā, es domās novērtēju savu stulbuma pakāpi. Slepus noskatījos, kā sarkanmatainā viesu apkalpotāja iznēsā apkārt dzērienus un jautri atvaira daudzu vīriešu tuvošanās mēģinājumus.

Biju puslīdz atguvis savaldīšanos, kad pie mana galdiņa blakuskrēslā ieslīdēja Martens. Tu labi tiki galā ar Dedanu, viņš bez ievada teica.

Mans noskaņojums mazliet uzlabojās. Tiešām?

Martens viegli pamāja ar galvu, un viņa vērīgais skatiens pārslīdēja ļaužu pilnajai istabai. Citi parasti mēģina viņu iebiedēt vai pataisīt par muļķi. Ja tu būtu tā darījis, viņš tev būtu atspēlējies desmitkārt.

-   Viņš patiešām uzvedās kā muļķis, es atgādināju. Un, ja runājam godīgi, es patiešām viņu iebiedēju.

Martens paraustīja plecus. Bet tu to izdarīji gudri, tāpēc viņš turp­māk klausīsies uz tevi. Iedzēris malku, viņš bridi klusēja, tad mainīja tematu. Hespe piedāvājās šonakt apmesties ar Dedanu vienā istabā, viņš nevērīgi teica.

-    Tiešām? es itin pārsteigts atjautāju. Viņa kļūst drošāka.

Martens lēni pamāja ar galvu.

-    Un tālāk? es pamudināju.

-    Un tālāk neko. Dedans paziņoja, ka neesot tāds muļķis, lai maksātu par istabu, ja viņam naktsmājas pienākoties par brīvu. Viņš paskatījās uz mani un savilka uzacis.

-     Tu nerunā nopietni! es pārliecināts noteicu. Viņam ir jāzina. Viņš tikai tēlo vientiesi, jo viņam Hespe nepatīk.

-     Nedomāju vis, Martens sacīja un, pagriezies pret mani, pieklu­sināja balsi. Pirms trim dienkopām mēs beidzām sargāt karavānu, kas ceļoja no Raljenas. Brauciens bija ilgs, un mums ar Dedanu bija pilnas kabatas naudas, bet nebija īpašu plānu, kā to izlietot, tāpēc mēs vakaru pavadījām mazā piekrastes krodziņā, līdz piedzērāmies tiktāl, ka nevarējām vairs aizvilkties projām. Un tad Dedans sāka runāt par viņu.

Martens lēni pagrozīja galvu. Viņš runāja veselu stundu, un tu neticētu, ka viņa apcerētā sieviete ir tā pati mūsu skarbā Hespe. Dedans viņu burtiski apdziedāja! Martens nopūtās. Dedans domā, ka Hespe ir viņam par labu. Turklāt viņam šķiet, ja viņš kaut vai iesāņus pablenzīs uz viņu, tad attapsies ar trijās vietās pārlauztu roku.

rKāpēc tu viņam neteici?

-    Ko neteicu? Tas bija agrāk, kad viņa vēl nebija sākusi skatīties uz Dedanu ar teļa acīm. Tobrīd es domāju, ka viņa bažas ir gluži pamatotas. Kā tu domā, ko Hespe ar tevi izdarītu, ja tu viņai draudzīgi paplikšķinātu pa jaukākajām vietām?

Paskatījos turp, kur pie bāra stāvēja Hespe. Viņa klaudzināja pēdu līdzi vijolnieka mūzikas ritmam. Citādā ziņā stūrainie pleci, acis, zoda līnija viss viņā šķita skarbs, gandrīz kareivīgs. Starp viņu un vīriešiem, kuri stāvēja pie bāra viņai abās pusēs, bija izveidojusies neliela, bet pamanāma atstarpe.

-     Laikam es arī negribētu riskēt ar savu roku, es atzinos. Bet tagad taču viņam jāzina. Viņš nav akls.

-    Viņš nav sliktāks par mums pārējiem.

Es sāku iebilst, bet tad paskatījos uz sarkanmataino apkalpotāju.

-    Mēs varētu viņam pateikt, es ierosināju. Vislabāk tu! Viņš tev uzticas.

Martens noklakstināja mēli pret zobiem. Nē-e, viņš teica un sparīgi nolika dzēriena kausu uz galda. Tas visu tikai sarežģītu. Vai nu viņš redzēs pats, vai ari neredzēs. Savā laikā un savā veidā. Viņš paraustīja plecus. Vai ari ne, un saule lēks un rietēs tāpat kā agrāk.

Kādu laiku mēs abi klusējām. Martens pāri kausa malai vēroja zāles burzmu, un viņa skatiens pamazām aizklīda tālumā. Es atspiedos pret sienu un iesnaudos, un telpas troksnis manās ausis pārtapa nomierinošā zuzoņā.

Un, kā manas domas allaž tiecas darīt, kad vien ir atstātas savā vaļā, tās aizklīda pie Dennas. Es domāju par viņas smaržu, par kakla izliekumu pie auss, par roku kustībām, viņai sarunājoties. Domāju, kur viņa ir šovakar un vai viņai klājas labi. Un mazdrusciņ prātoju, vai viņas domas kādreiz pievēršas sirsnīgām atmiņām par mani…

*    * *

-   …bandītus notvert nevarētu būt grūti. Un pārmaiņas pēc būs prieks uzkrist viņiem uz galvas pirmajiem un pārmācīt tos sasodītos kretīnus!

Šie vārdi izrāva mani no siltās snaudas kā zivi no dīķa. Vijolnieks bija pārtraucis spēli, lai izdzertu savu kausu, un pieklusušajā telpā Dedana vārdi izskanēja skaļi kā ēzeļa zviedziens. Atvēru acis un redzēju, ka arī Martens mazliet satraukts skatās apkārt: viņu acīmredzami bija iztrū­cinājuši tie paši vārdi, kas sasniedza manas ausis.

Dedanu es pamanīju jau nākamajā brīdī. Viņš sēdēja divus galdiņus tālāk un sarunājās ar tikpat iereibušu, sirmu zemnieku.

Martens jau cēlās kājās. Negribēdams piesaistīt situācijai plašāku uzmanību, es iešņācos: Savāc viņu! un piespiedu sevi palikt sēžam.

Sakostiem zobiem noskatījos, kā Martens aši izlīkumo starp galdiem, piesit Dedanam pie pleca un ar īkšķi norāda uz manu pusi. Dedans kaut ko atrūca, bet es, par laimi, to nedzirdēju. Viņš negribīgi uzslējās kājās.

Apzināti pievērsu skatienu kroga zālei, nevis Dedanam. Tempi sarka­najā algotņa tērpā bija labi saskatāms. Viņš sēdēja ar seju pret kamīnu un vēroja, kā vijolnieks uzskaņo instrumentu. Uz galdiņa viņa priekšā stāvēja vairākas tukšas glāzes, un viņš bija atraisījis ādas siksnas ap kreklu. Tempi vēroja vijolnieku ar neparasti saspringtu uzmanību.

Kamēr es skatījos, apkalpotāja atnesa viņam vēl vienu dzēriena glāzi. Viņš nopētīja meiteni, un bālo acu skatiens uzkrītoši pārstaigāja viņas augumam. Meitene kaut ko teica, un Tempi noskūpstīja viņai roku tik izsmalcināti kā dzimis galminieks. Apkalpotāja pietvīka un rotaļīgi iesita viņam pa plecu. Viena Tempi roka pacēlās, veikli ieslīdēja viņas vidukļa ieplakā un palika tur. Izskatījās, ka viņai pret to nav iebildumu.

Dedans tuvojās manam galdam, aizsegdams Tempi tieši tajā brīdī, kad vijolnieks pacēla lociņu un sāka spēlēt džigu. Apmēram ducis cilvēku piecēlās, gribēdami dejot.

-     Kas ir? Dedans noprasīja, pienācis pie mana galdiņa. Vai tu pasauci mani šurp, lai pateiktu, ka ir vēls? Viņš noliecās pāri galdam, līdz viņa acis bija gandrīz vienā līmenī ar manējām. Es sajutu skābenu smaku: viņa elpa oda pēc drega. Lēts, pretīgs dzeramais, ko var izmantot uguns iekuršanai.

Es nevērīgi iesmējos. Neesmu jau tava mamma! Patiesībā tieši to es biju gribējis teikt un centos atrast kaut ko citu, ar ko piesaistīt viņa uzmanību. Mans skatiens apstājās pie sarkanmates, kas man iepriekš bija pasniegusi vakariņas, un es paliecos krēslā uz priekšu. Gribēju zināt, vai tu vari mani apgaismot, es sazvērnieciskā tonī teicu.

Pikto skatienu nomainīja ziņkāre, un es mazliet pieklusināju balsi.

-    Tu esi šeit bijis jau agrāk, vai ne? Viņš pamāja ar galvu un pieliecās man tuvāk. Vai tu zini, kā sauc to meiteni? Es pamāju uz sarkan­mates pusi.

Dedans paskatījās pār plecu tik vērīgi, ka viņa to noteikti būtu pama­nījusi, ja nebūtu pagriezusies pret mums ar muguru. To blondīni, gar kuru grābstās adems? Dedans noprasīja.

-    Sarkanmati.

Dedana platajā pierē ievilkās rievas, viņam pētot zāles tālāko galu.

-     Tu domā Lozīni? viņš klusi jautāja. Joprojām piemiedzis acis, viņš pagriezās pret mani. Mazo Loziju?

Es paraustīju plecus un sāku nožēlot, ka esmu izvēlējies šādi novirzīt viņa uzmanību.

Lielais vīrs pēkšņi nodārdināja smieklu šalti un pa pusei nokrita, pa pusei noslīdēja uz sola man pretī.

-    Lozija! viņš ieklukstējās mazliet skaļāk, nekā man būtu paticis.

-    Kvout, es par tevi esmu domājis galīgi aplam! Viņš iesita ar plaukstu pa galdu un atkal ļāva vaļu smiekliem, līdz gandrīz nokrita atmuguriski no sola. Jā, tev ir laba acs, zēn, bet tev nav ne mazāko izredžu!

Tas aizskāra manu ievainoto lepnumu. Kāpēc ne? Vai tad viņa nav, hm… Mana balss aizklīda, un es izdarīju neskaidru kustību ar rokām.

Tomēr Dedans saprata, ko esmu gribējis teikt. Palaistuve? viņš neticīgi pārjautāja. Ak mūžs, zēn, tak nē! Te ir vairākas tādas. Viņš ar plašu žestu pārlaida roku telpai un pieklusināja balsi līdz privātas sarunas līmenim. Bet ne jau palaistuves, to tu atceries! Vienkārši meite­nes, kas neatsakās no dažām piedevām. Viņš apklusa un samirkšķināja .icis. No naudas. No papildu naudiņas. Un vēl no dažiem priekiem. Viņš iespurdzās.

-    Es tikai domāju… nevarīgi iesāku.

-     Jā, tā domā katrs vecis, kam acis un pauti ir savā vietā. Viņš pieliecās mazliet tuvāk. Tā mazā ir ugunīgs skuķis! Viņa pakaitēsies ar katru, kas uzmet aci, bet gultā nav iedabūjama ne ar runāšanu, ne naudu. Ja to varētu, viņa būtu bagāta kā Vintasas karalis. Dedans paskatījās uz sarkanmates pusi. Cik tāds prieks varētu maksāt? Es teiktu…

Dedans vēlreiz pameta skatienu uz meitenes pusi, un viņa lūpas sakustējās, it kā viņš klusībā veiktu sarežģītus aprēķinus. Pēc brīža viņš paraustīja plecus. Vairāk, nekā man ir. Paskatījies uz mani, viņš vēlreiz paraustīja plecus. Bet nav vērts sasapņoties. Aiztaupi sev kreņķus! Ja gribi, es te pazīstu vienu dāmu, kas nemaz nav slikta. Droši vien viņa tevi labprāt iepriecinātu. Viņš sāka uzmanīgāk pētīt zāli.

-    Nē! Es uzliku plaukstu uz Dedana rokas, lai apturētu viņa cen­tienus. H bija tikai ziņkārība. Dzirdēju, cik samāksloti tas izklausās.

-    Paldies par ziņām!

-    Nav par ko! Dedans uzmanīgi uzslējās kājās.

-     Jā, un vēl! es teicu, it kā man tas nupat būtu ienācis prātā.

-    Vai tu man varētu palīdzēt? Dedans pamāja ar galvu, un es ar žestu aicināju viņu pieliekties tuvāk. Man bail, ka Hespe nesāk pļāpāt par darbu, ko mums uzdevis maers. Ja laupītāji dzirdēs, ka mēs dzenam tiem pēdas, mums būs desmitreiz grūtāk tos atrast. Dedana sejā pazibēja vainīga izteiksme. Protams, es ceru, ka tas nenotiks, bet pats zini, kā sievietēm patīk pļāpāt.

-    Saprotu, viņš aši teica un izslējās taisni. Es parunāšu ar viņu. Drošība nekaitē.

Vijolnieks ar vanagam līdzīgo seju beidza spēlēt džigu, un visi aplaudēja, dauzīja kājas pret grīdu un sita pret galdiem tukšās krūzes. Paskatījies apkārt, ieraudzīju, ka Martens ir apsēdies pie blakusgaldiņa. Viņš ar pirkstiem pieskārās pierei un īsi, atzinīgi pamāja man ar roku. Es sēdēdams neuzkrītoši paklanījos pretī. Vienmēr ir patīkami saņemt klausītāju atzinību.

NENOLIEGŠU, KA izjutu drusciņu ļauna prieka, kad nākamajā rītā pirms saules lēkta redzēju paģiraino Dedanu soļojam pa ceļu. Lielais vīrs cen­tās turēties, cik spēdams, un viņam par godu jāteic, ka viņš ne reizes nežēlojās, ja vien par žēlošanos nevar uzskatīt dažus klusus vaidus.

Tagad, ieskatīdamies Dedanā uzmanīgāk, arī es pamanīju viņā apmā­tības pazīmes. Intonācijā, ar kādu viņš izrunāja Hespes vārdu. Primitī­vajos jokos, ko viņš centās plēst, sarunājoties ar viņu. Ik pēc brīža viņš atrada ieganstu, lai pamestu acis uz Hespes pusi. Tam vienmēr bija kāds aizsegs: vēlēšanās izstaipīties, uzmanīgāks skatiens uz ceļu, rokas mājiens uz apkārtējo mežu.

Par spīti tam visam, Dedans palika akls pret atsevišķajiem uzmanības apliecinājumiem no Hespes puses. Reizēm to vērot bija tikpat uzjautri­noši kā skatīties labi iestudētu Modegas traģēdiju. Reizēm man gribējās viņus abus nožņaugt.

Tempi klusēdams soļoja kopā ar mums kā mēms, paklausīgs kucēns. Viņš vēroja visu kokus, ceļu, mākoņus. Ja viņa acis neliecinātu par neapstrīdamu prāta asumu, es viņu droši vien būtu sācis uzskatīt par pamuļķi. Uz nedaudzajiem jautājumiem, kurus viņam uzdevu, viņš allaž atbildēja ar neveiklu sagrozīšanos, galvas mājieniem, plecu raustīšanu vai noraidošām kustībām.

Tomēr ziņkāre man nekādi nedeva mieru. Es zināju, ka īethani ir pasakgrāmatu blēņas, tomēr kaut kas manī arvien uzvandīja šīs domas un jautājumus. Vai viņš patiešām taupa vārdus? Vai viņš patiešām spēj izmantot klusēšanu kā bruņas? Kustēties tik veikli kā čūska? Patiesību sakot, pēc tam kad biju redzējis, ko Elksa Dals un Fela spēja izdarīt, izsaucot uguns un akmens vārdu, doma par to, ka cilvēks var sakrāt vārdus kā degvielu, lai tos aizdedzinātu, man nebūt vairs nelikās tik muļķīga kā agrāk.

*    * *

Mēs visi pieci pakāpeniski iepazinām cits citu un pieņēmām cits cita īpatnības. Dedans rūpīgi sakopa zemi vietā, kur grasījās atritināt guļammatraci: viņš ne vien novāca visus sīkos zariņus un akmentiņus, bet turklāt vēl ar kājām nomīdīja plakanu ikvienu zāles ceru vai zemes cilni.

Hespe mēdza neskanīgi svilpot, kad viņai šķita, ka neviens to nedzird, un pēc katras maltītes rūpīgi izbakstīja zobus. Martens neēda gaļu, ja tajā bija kaut mazākais sārtumiņš, un nedzēra ūdeni, ja tas nebija vārīts vai sajaukts ar vīnu. Vismaz pāris reižu dienā viņš mums atgādināja, ka mēs esot nejēgas, ka nedarot tāpat.

Bet, ja runa ir par uzvedības dīvainībām, pirmo godalgu bija pel­nījis Tempi. Viņš neskatījās man acīs. Viņš nesmaidīja. Nerauca pieri. Nerunāja.

Kopš aiziešanas no “Penija” viesnīcas viņš bez aicinājuma bija izteicis līkai vienu piezīmi: Lietus padarīs šo ceļu par citu ceļu un šo mežu par citu mežu. Katru vārdu viņš izrunāja skaidri un uzsvērti, it kā būtu domā­jis par šo paziņojumu visu dienu. Manuprāt, viņš tā patiešām bija darījis.

Viņš mazgājās kā apsēsts. Mēs pārējie izmantojām pirts telpu, kad bijām apmetušies viesnīcā, bet Tempi mazgājās katru dienu. Ja tuvumā bija upe, viņš mazgājās gan vakarā, gan no rīta pēc piecelšanās. Citās reizēs viņš berza sevi ar audekla gabalu, izmantodams daļu no sev atvē­lētā dzeramā ūdens.

Un divas reizes dienā viņš neiztrūkstoši izpildīja izsmalcinātu stiepša­nās rituālu, ar plaukstām rūpīgi veidodams gaisā noteiktas līnijas un raks­tus. Tas man atgādināja lēnās galma dejas, kas ir plaši izplatītas Modegā.

Šis izdarības noteikti palīdzēja viņam saglabāt ķermeņa vingrumu, tomēr vērot tās bija savādi. Hespe reizēm jokoja: ja laupītāji pavēlētu mums dejot, mūsu algotnis ar svaigo smaržu būtu neatsverams palīgs. Taču to viņa teica klusi un tikai tad, ja Tempi bija pietiekami tālu, lai nedzirdētu viņas vārdus.

Ja runa ir par dīvainībām, nojaušu, ka man nepavisam nebūtu iemesla mest pirmo akmeni. Gandrīz katru vakaru, ja vien nebiju pārguris pēc dienas ceļojuma, es spēlēju lautu. Diezgan droši varu sacīt, ka tas nepa­lielināja manu labo slavu viņu acīs un neradīja iespaidu, ka esmu teicams taktiskais vadonis vai arkanists.

Tuvojoties mūsu galamērķim, es kļuvu arvien nervozāks. No mums visiem pieciem vienīgi Martens bija īsteni piemērots paredzētajam uzde­vumam. Dedans un Hespe atbilstošā brīdi būtu labi karotāji, bet ar viņiem bija grūti sadarboties. Dedans bija ķildīgs un stūrgalvīgs. Hespe bija slinka. Viņa reti palīdzēja gatavot vakariņas vai nokopt maltītes vietu, ja viņu īpaši nelūdza to darīt, un pat tad viņas palīdzība bija tik negribīga, ka diez vai to vispār varēja saukt par palīdzību.

Un vēl bija Tempi, nolīgtais slepkavotājs, kas neparko neskatījās man acīs un neielaidās sarunā. Algotnis, kas pēc manas ciešas pārliecības varētu īstenot gluži labu karjeru Modegas teātri…

*    * *

Piektajā dienā pēc aiziešanas no Severenas mēs sasniedzām vietu, kurā bija notikuši laupītāju uzbrukumi. Tas bija divdesmit jūdžu garš, līkumots ceļa posms cauri Eldas mežam, un tajā nebija ne ciemu, ne vies­nīcu vai pat pamestu lauku sētu. Pavisam vientulīgs, nošķirts Karaļa liel­ceļa posms nepārredzama un senatnīga meža vidū. Dabiska vide lāčiem, jukušiem eremītiem un malumedniekiem. Lielceļu laupītāju paradīze.

Kamēr mēs iekārtojām apmetni, Martens aizgāja izlūkot apkārtni. Pēc stundas viņš iznira no kokiem aizelsies, taču labā noskaņojumā. Viņš apgalvoja, ka šajā apkaimē neesot atradis nekādas citu cilvēku klātbūtnes pazīmes.

-    Nespēju ticēt, ka es aizsargāju nodevu vācējus, Dedans nepatikā norūca. Hespe dobji iesmējās.

-    Tu aizsargā civilizāciju, es izlaboju. Un gādā par ceļu drošību. Turklāt maers Alverons šīs nodevas izmanto svarīgiem nolūkiem. Es pasmīnēju. Piemēram, mūsu algām.

-    Par tām gādāju es! Martens iebilda.

Pēc vakariņām es izklāstīju vienīgo stratēģiju, ko biju spējis izstrādāt piecu garu dienu domāšanas gaitā. Ar nūju ievilku smiltīs izliektu līniju.

-    Tā! Šis ir mūsu ceļš, apmēram divdesmit jūdžu garš posms.

-Jūdežu? Klusais jautājums atskanēja no Tempi puses.

-     Kā, lūdzu? es pārjautāju. Šis bija pirmais vārds, ko es no viņa biju dzirdējis pēdējās pusotras dienas laikā.

-Jūžu? Viņa akcents, izrunājot nepazīstamo vārdu, bija tik uzkrī­tošs, ka es krietnu brīdi nesapratu, ka viņš runā par jūdzēm.

-    Divdesmit jūdžu, es uzsvērti atkārtoju. Norādīju uz ceļa pusi un pacēlu vienu pirkstu. No šejienes līdz ceļam ir viena jūdze. Šodien mēs nogājām piecpadsmit jūdzes.

Tempi pamāja ar galvu.

Es atkal pievēros savam zīmējumam. Mēs puslīdz droši varam pieņemt, ka bandīti atrodas desmit jūdžu apkaimē uz abām pusēm no ceļa. Apvilku četrstūri savai primitīvajai ceļa skicei. Tātad mums jāpārmeklē četrsimt kvadrātjūdžu meža.

Kamēr visi centās aptvert šo faktu, valdīja klusums. Beidzot Tempi teica: Tas ir daudz.

Es nopietni pamāju ar galvu. Lai pārmeklētu tik plašu teritoriju, mums būtu vajadzīgi mēneši, bet mēs gādāsim, lai tā nenotiktu. Pie­vienoju savam zīmējumam vēl pāris līniju. Martens katru dienu ies mums pa priekšu un izlūkos apkārtni. Es paskatījos uz viņu. Cik lielu teritoriju tu katru dienu droši spēj pārlūkot?

Martens brīdi domāja, skatienam slīdot pār apkārtējo koku lapot­nēm. Šajā mežā? Ar tik biezu pamežu? Apmēram vienu kvadrātjūdzi.

-    Un tādā gadījumā, ja darīsi to piesardzīgi?

Viņš pasmaidīja. Es vienmēr daru to piesardzīgi.

Es pamāju ar galvu un novilku paralēlu līniju ceļam. Martens izlūkos joslu aptuveni pusjūdzes platumā apmēram jūdzi no ceļa. Viņš raudzīsies pēc laupītāju apmetnes vai sargiem, lai mēs pārējie nejauši neuzskrietu viņiem virsū.

Hespe papurināja galvu. Tam nav jēgas. Tik tuvu ceļam viņi nebūs apmetušies. Ja viņi grib slēpties, tad jāmeklē dziļāk. Vismaz divas vai tris jūdzes projām no ceļa.

Dedans piekrītoši pamāja. Ja es gribētu paslēpties un slepeni kādam uzbrukt, es apmestos vismaz četru jūdžu attālumā no ceļa.

-    Arī es tā domāju, es piekritu. Bet agri vai vēlu viņiem ir jāiziet uz ceļa. Jāizsūta izlūki, jāmeklē vieta slēpņiem. Un palaikam jāpiegādā sev pārtika. 11 kā viņi te mājo jau vairākus mēnešus, diezgan droši var spriest, ka viņiem kaut kur ir iemīta taciņa.

Ar nūju ievilku savā smilšu kartē vēl pāris ķeburu. Pēc Martena izlūkgājiena divi no mums ies uz priekšu un vēlreiz visu rūpīgi pārlūkos. Mēs izstaigāsim šauru meža strēli, meklējot jebkādas pēdas no viņu taciņas. Pārējie divi tikmēr uzmanīs nometni.

Tādā veidā mēs varēsim nostaigāt apmēram divas jūdzes dienā. Mēs sāksim no ceļa ziemeļu puses un pētīsim apkārtni no rietumiem uz austrumiem. Ja neatradīsim nekādu taku, pāriesim ceļa dienvidu pusē un nāksim atpakaļ no austrumiem uz rietumiem. Es pārstāju zīmēt smiltīs un izslējos taisni. Dienkopas laikā mēs atradīsim viņu iemīto taciņu. Varbūt vajadzēs divas dienkopas, viss atkarīgs no veiksmes. Iespraudu nūju smiltīs.

Dedans drūmi raudzījās primitīvajā kartē. Mums vajadzēs papil­dināt savus krājumus.

Es piekrītoši pamāju. Katru piekto dienu mēs mainīsim nometnes vietu. Divi no mums dosies uz Krosonu papildināt pārtikas krājumus. Divi pārvietos nometni. Martens atpūtīsies.

-             Turpmāk mums ar ugunskuru būs ļoti jāuzmanās, Martens teica.

-    Ja atradīsimies vēja pusē, dūmu smarža mūs nodos.

Es piekritu. Mums katru vakaru būs jāizrok ugunskura bedre un vajadzēs vērīgi raudzīties pēc rennela kokiem. Es paskatījos uz Martenu. Tu taču zini, kāds izskatās rennela koks, vai ne? Viņš izskatījās izbrīnījies.

Hespe nopētīja mūs abus pēc kārtas. Kas ir rennels? viņa jautāja.

-    Tas ir koks, Martens paskaidroja. Labs materiāls ugunskuram. Deg tīri un ar karstu liesmu. Tikpat kā nav dūmu un gandrīz nav ari nekādas dūmu smakas.

-    Pat tad, ja koks ir zaļš, es piebildu. Un tādas pašas ir rennela lapas. Ļoti noderīga manta. Visur tie neaug, bet dažus es šajā apkārtnē esmu redzējis.

-    Kā tāds pilsētas puika kā tu var visu to zināt? Dedans jautāja.

-    Zināt ir mans uzdevums, es nopietni atbildēju. Un kāda velna pēc tu iedomājies, ka es esmu uzaudzis pilsētā?

Dedans paraustīja plecus un novērsās.

-     Tas ir vienīgais koks, ko mēs turpmāk drīkstam dedzināt, es teicu. Ja tā nebūs pietiekami daudz, mēs to izmantosim tikai ēdiena vārīšanai. Ja tā nebūs vispār, vajadzēs iztikt ar aukstām maltītēm. Tāpēc raugieties vērīgi!

Visi piekrita, bet Tempi pamāja ar galvu mazliet vēlāk nekā pā­rējie.

-    Un visbeidzot, mums jau iepriekš jāizdomā kāds sakāmais, ja viņi meklēšanas laikā uzduras mums pirmie. Es norādīju uz Martenu. Ko tu teiksi, ja kāds tevi pieķers izlūkošanas laikā?

Martens izskatījās izbrīnījies, tomēr ar atbildi nevilcinājās. Es esmu malumednieks. Viņš norādīja uz neuzvilkto loku, kas stāvēja, atsliets pret koku. Tas nebūs tālu no patiesības.

-    Un no kurienes tu esi?

Viņš mirkli sastomījās. No Krosonas, dienas gājienā uz rietumu pusi.

-    Un kā tevi sauc?

-    M…Meriss, viņš neveikli atbildēja. Dedans iesmējās.

Es greizi pasmaidīju. Par savu vārdu labāk nemelo! To ir grūti izdarīt pārliecinoši. Ja viņi tevi noķers un palaidīs, tad viss kārtībā. Tikai neatved viņus šurp uz mūsu nometni. Ja viņi gribēs vest tevi līdzi, paliec mierīgs. Izliecies, ka tu labprāt viņiem pievienotos. Nemēģini bēgt.

Martens acīmredzami jutās neomulīgi. Lai es vienkārši palieku pie viņiem?

Es pamāju ar galvu. Ja viņi uzskatīs tevi par nejēgu, tad gaidīs, ka tu bēgsi pirmajā naktī. Ja uzskatīs tevi par gudru, tad gaidīs, ka tu bēgsi otrajā naktī. Bet līdz trešajai naktij viņi būs jau sākuši tev mazliet uzticēties. Pagaidi līdz pusnaktij un tad izraisi kādas nekārtības. Pielaid uguni pāris teltīm vai tamlīdzīgi. Mēs nogaidīsim, līdz sāksies panika un tad ņemsim viņus no ārpuses ciet.

Es paskatījos uz pārējiem trim. Tas pats attiecas uz katru no jums. Nogaidiet līdz trešajai naktij!

-   Kā tu atradīsi viņu nometni? Martens jautāja, un uz pieres viņam .pidēja plāna sviedru kārtiņa. Es viņu nevainoju. Mēs bijām iesaistīti bīstamā spēlē. Ja mani notvers, es nevarēšu parādīt jums ceļu.

-    Viņus es neatradīšu, es atbildēju. Es atradīšu tevi. Jebkuru no ļums es mežā pratīšu atrast.

Aplaidu skatienu ugunskuram, gaidīdams vismaz kādu protesta rū(ienu no Dedana, taču šķita, ka neviens no viņiem neapšauba manas maģijas prasmes. Interesanti, cik lielas spējas viņi man piedēvēja?

Patiesība bija tāda, ka dažu pēdējo dienu laikā es biju slepeni savācis no katra ceļabiedra pa matam. Tāpēc es bez pūlēm nepilnas minūtes laikā varēju pagatavot meklēšanas ierīci katram mūsu pulciņa dalīb­niekam. Pazīdams vintasiešu māņticību, nolēmu, ka konkrētas detaļas viņiem labāk nestāstīt.

-     Un kādi stāsti jāsacer mums? Hespe ar savilktu plaukstu iesita Dedanam pa krūtīm, un viņas pirkstu kauliņi dobji noskanēja pret cieto adas vesti.

-     Kā jums šķiet, vai jūs varētu pārliecināt viņus, ka esat karavānu sargi, kas nav apmierināti ar dzīvi un nolēmuši pāriet pie laupītājiem?

Dedans iesprauslojās. Es pāris reižu patiešām esmu par to domājis. Sastapis Hespes skatienu, viņš pikti nosēcās. Nestāstiet, ka pašiem tas nav ienācis prātā! Neskaitāmas dienas soļot pa lietu, ēst pupas, gulēt uz zemes! Un tas viss par vienu peniju dienā! Viņš paraustīja plecus. Pie Dieva zobiem! Brīnos, ka puse no mums jau sen nav aizbēgusi mežā.

Es pasmaidīju. Tev viss izdosies teicami.

-     Un viņš? Hespe pastiepa īkšķi pret Tempi. Neviens neticēs, ka viņš ir nolēmis aiziet savvaļā. Adems par dienas darbu nopelna desmit­reiz vairāk nekā mēs.

-    Divdesmit reižu vairāk, Dedans norūca.

Arī es par to biju domājis. Tempi, ko tu darīsi, ja bandīti tevi notvers?

Tempi mazliet sagrozījās, bet neko neatbildēja. Viņš uzmeta man īsu skatienu, tad novērsās, raudzīdamies iesāņus zemē. Nevarēju pateikt, vai viņš domā vai vienkārši jūtas samulsis.

-    Ja viņam nebūtu tās sarkanās ademu drēbes, viņš izskatītos pēc ļoti parasta cilvēka, Martens teica. Pat viņa zobens ir pavisam necils.

-    Divdesmit reižu necilāks par manējo, tas jau nu ir skaidrs. Dedans runāja klusu, bet pietiekami skaļi, lai visi varētu dzirdēt.

Ari es raizējos Tempi apģērba dēļ. Vairākas reizes biju mēģinājis iesaistīt viņu sarunā, cerēdams apspriesties par šo jautājumu, taču tikpat labi būtu varējis apspriesties ar kaķi.

Tomēr tas apstāklis, ka viņš nebija sapratis vārdu “jūdzes”, lika man aptvert to, par ko būtu vajadzējis padomāt jau krietni agrāk. Aturiešu valoda nebija viņa dzimtā valoda. Tā kā es pats Universitātē nesen biju pūlējies tekoši apgūt siaru valodu, es gluži labi sapratu tieksmi labprātāk klusēt nekā runāt un padarīt sevi smieklīgu.

-      Viņš varētu mēģināt to pašu, ko mēs, Hespe šaubīdamās teica.

-    Ja nepārvalda valodu, pārliecinoši melot ir grūti, es sacīju.

Tempi bālās acis pārskrēja mums visiem pēc kārtas, tomēr viņš neteica

ne vārda.

-    Cilvēki necik augstu nevērtē tādus, kas neprot labi runāt, Hespe sacīja. Varbūt viņš varētu… tēlot pamuļķi? Izlikties, ka ir apjucis, ap­maldījies?

-    Viņam nav jātēlo pamuļķis, Dedans paklusām norūca. Viņš var vienkārši tāds būt.

Tempi paskatījās uz Dedanu tikpat neizteiksmīgi kā vienmēr, taču šoreiz viņa sejā bija jaušams tāds kā sasprindzinājums. Viņš lēni un izteiksmīgi ievilka elpu, pirms sāka runāt. Kluss nav muļķis, viņš neskanīgā balsī teica. Un tu? Vienmēr runā. Čak čak Čak čak čak. Tempi ar plaukstu atdarināja mutes kustības, tai atveroties un aizvero­ties. Vienmēr. Kā suns, kas visu nakti rej uz koku. Centies būt liels. Nē. Vienkārši skaļš. Kā suns.

Man nevajadzēja smieties, bet tas notika pārāk negaidīti. Daļēji tāpēc, ka biju pieradis uzskatīt Tempi par ļoti klusu un pasīvu, un daļēji tāpēc, ka viņam bija pilnīga taisnība. Ja Dedans būtu suns, viņš būtu tāds suns, kas nemitīgi rej tukšumā. Rej tikai tādēļ, lai dzirdētu pats sevi.

Un tomēr man nevajadzēja smieties. Bet es iesmējos. Arī Hespe iesmē­jās un mēģināja to apslēpt, bet tas tikai pasliktināja stāvokli.

Dedana seja niknumā satumsa, un viņš piecēlās kājās. Nāc šurp un pasaki to vēlreiz!

Tikpat neizteiksmīgu seju Tempi piecēlās, apgāja apkārt ugunsku­ram un nostājās Dedanam blakus. Tas ir… ja es saku “blakus”, tas var radīt nepareizu priekšstatu. Cilvēki parasti nostājas divu vai trīs pēdu attālumā no tā, ar ko grasās runāt. Bet Tempi nostājās nepilnu pēdu no Dedana. Tuvāk pieiet viņš varētu tikai tad, ja grasītos Dedanu apskaut vai kāpt tam uz pleciem.

Es varētu melot un teikt, ka viss notika pārāk strauji, lai es pagūtu iejaukties, taču tā nebūtu patiesība. Vienkāršā patiesība bija tāda, ka es neredzēju izeju no šīs situācijas. Bet sarežģītākā patiesība bija tāda, ka man pašam Dedana izturēšanās jau sen bija līdz kaklam.

Turklāt es nekad vēl nebiju dzirdējis Tempi pasakām tik daudz kā Horeiz. Pirmo reizi mūsu pazīšanās laikā viņš izturējās kā dzīvs cilvēks, nevis kā mēma, ceļojoša lelle.

Un man ļoti gribējās redzēt, kā viņš cīnās. Es biju daudz dzirdējis par .idemu leģendāro izveicību un klusībā cerēju, ka tā satrieks biezgalvainā Dedana īgno kurnēšanu.

Tempi nostājās Dedanam tik tuvu, ka varētu apkampt viņu ar rokām.

Dedans bija par galvas tiesu garāks, platākiem pleciem un masīvāku rumpi. Tempi paskatījās augšup uz pretinieku, un viņa sejā nebija nekā no tā, ko varētu gaidīt. Nekādas bravūras. Nekāda izsmejoša smīna.

Nekā.

-    Vienkārši suns, Tempi klusi, bez īpašas izteiksmes teica. Trokš­ņains suns. Viņš pacēla roku un vēlreiz atdarināja mutes vārstīšanu.

Čak. Čak. Čak.

Dedans pacēla roku un iebelza Tempi pa krūtīm. Krodziņos Universi­tātes tuvumā es līdzīgu rīcību biju redzējis neskaitāmas reizes. Pēc tāda grūdiena cilvēks aizstreipuļo atpakaļ, zaudē līdzsvaru, nereti paklūp un krīt.

Bet Tempi nestreipuļoja. Viņš tikai… atkāpās soli tālāk. Pēc tam viņš pastiepās un nevērīgi iesita Dedanam pa ausi, apmēram tā, kā tēvs tirgus laukumā varētu iepliķēt nepaklausīgu bērnu. Sitiens pat nebija tik stiprs, lai satricinātu Dedana galvu, tomēr mēs visi dzirdējām klusu paff, un Dedana mati vienā galvas pusē izslējās un sabozās uz āru kā pārsista pāksts.

Dedans brīdi stāvēja, īsti neaptverdams, kas noticis. Tad viņš sarauca pieri, pacēla abas rokas un ar krietni lielāku sparu trieca tās pret Tempi.

Tempi atkal atkāpās un pēc tam iesita Dedanam pa otru ausi.

Dedana acis iezvērojās, viņš neganti ierūcās un savilka abas rokas <

dūrēs. Viņš bija iespaidīgi noaudzis vīrietis, un viņa ādas ietērps ple­cos iekrakstējās un nočīkstēja, kad viņš pacēla rokas. Bridi viņš gaidīja, acīmredzot cerēdams, ka Tempi sakustēsies pirmais, tad spēra soli uz priekšu, atvilka roku atpakaļ un zvēla. Sitiens bija spēcīgs un smags kā zemnieka cirvja vēziens.

Tempi to laikus redzēja un atkāpās vēlreiz. Taču lempīgais vēziens vēl bija pusceļā, kad Dedana stāja viscaur mainījās. Viņš pacēlās uz pirkst­galiem, un smagnējais zemnieka belziens izzuda gaisā. Piepeši Dedans no masīva buļļa kļuva par zibensuzbrucēju, un, paskrējies uz priekšu, viņš izdarīja trīs sitienus, ašus kā putna spārnu vēzieni.

No pirmā Tempi izvairījās, otru atsita sānis, bet trešais trāpīja viņam pa plecu, atsviežot viņu sānis un atpakaļ. Tempi paspēra divus ātrus

soļus tālāk no Dedana un, atgūdams līdzsvaru, viegli nopurinājās. Tad viņš iesmējās spalgus, līksmus smieklus.

To dzirdot, Dedana sejas izteiksme mazliet atmaiga, un arī viņš pasmī­nēja, tomēr nenolaida rokas un saglabāja stāju uz pirkstgaliem. Tomēr Tempi devās uz priekšu, izvairījās no vēl viena sitiena un ar saliektas plaukstas virspusi iesita Dedanam pa seju. Nevis pa vaigu, kā darītu saķildojušies mīlnieki uz skatuves. Tempi plauksta kustējās no augšas uz leju un skāra Dedana seju no pieres līdz pat zodam.

-   Āāāā! Dedans iekliedzās. Nolādēts! Viņš grīļodamies atkāpās, piespiedis roku pie deguna. Kas tev tie par gājieniem? Ko tu mani pļaukā? Viņš pablenza uz Tempi gar saliekto plaukstu. Tu cīnies kā sieviete!

īsu brīdi Tempi izskatījās tāds, it kā gribētu iebilst. Tad viņš pasmai­dīja kaut ko tādu es redzēju pirmo reizi un piekrītoši pamāja ar galvu. Jā. Es cīnos kā sieviete.

Dedans brīdi vilcinājās, tad iesmējās un rupji uzsita Tempi pa plecu. Es gandrīz gaidīju, ka Tempi no viņa pieskāriena atrausies atpakaļ, taču adems atkārtoja tādu pašu kustību, gandrīz satverdams Dedana plecu un rotaļīgi viņu pagrūstīdams.

Man šķita dīvaini, ka tādu teatrālu žestu izdara cilvēks, kurš visas šīs dienas bija izturējies ļoti noslēgti, tomēr es nolēmu uzlūkot to par savdabīgu dāvanu, un dāvātam zirgam, kā zināms, nemēdz skatīties zobos. Jebkas, ko šis adems darīja, kad nebija apņēmies nervozi klusēt, šķita gluži kā dāvana.

Turklāt tagad man bija priekšstats par Tempi cīņas spējām. Kaut ari Dedans to nevēlējās atzīt, Tempi viņu nenoliedzami bija pārspējis. Sapratu, ka izslavētā ademu cīņas prasme nebūt nav tukša pasaka.

Martens noskatījās, kā Tempi atgriežas agrākajā vietā. Tāds apģērbs tomēr ir problēma, viņš teica, it kā nekas sevišķs tostarp nebūtu noti­cis, un kritiski nopētīja Tempi asinssarkano kreklu un bikses. Ja tādā staigā pa mežu, tikpat labi var iet un vicināt karogu.

-     Mēs par to parunāsim, es sacīju pārējiem. Ja Tempi kautrējas savas aturiešu valodas prasmes dēļ, es spriedu, tad saruna ritēs raitāk bez publikas klātbūtnes. Un es noskaidrošu, ko viņš grasās darīt, ja saskriesies ar bandītiem. Jūs visi trīs varat sākt iekārtoties un gādāt par vakariņām.

Trijotne izklīda uz dažādām pusēm, un katrs steidzās atrast labāko vietu savai guļvietai. Tempi noskatījās viņiem pakaļ, tad pagriezās atpa­kaļ un aši paskatījās uz mani. Pēc tam viņš pievērsa skatienu zemei un paspēra šļūcošu soli, grasīdamies iet projām.

-    Tempi?

Viņš piešķieba galvu un palūkojās uz mani.

-    Mums jāaprunājas par tavu apģērbu.

Viss notika tāpat kā ikreiz, kad es sāku runāt. Tempi uzmanība lēni aizslīdēja projām, un skatiens novērsās uz sāniem un lejup. It kā viņš nevēlētos apgrūtināt sevi ar klausīšanos. Kā ietiepīgs bērns.

Droši vien man nav jums jāstāsta, cik tracinoši ir censties iesaistīt sarunā cilvēku, kurš neparko neskatās acīs. Tomēr es nevarēju atļauties l adu greznību kā apvainoties vai atlikt sarunu uz vēlāku laiku. Jau līdz sim biju to atlicis pārāk ilgi.

-   Tempi! Es apspiedu vēlēšanos noklakstināt pirkstus, lai pievērstu viņa uzmanību. Tavas drēbes ir sarkanas, es teicu, cenzdamies runāt pēc iespējas ikdienišķi. Viegli ieraugāmas. Tas ir bīstami.

Tempi krietnu brīdi neko neatbildēja. Tad viņa bālās acis pavērsās augšup, sastapa manējās, un viņš īsi pamāja ar galvu.

Man radās nelāgas aizdomas, ka viņš varbūt nemaz nesaprot, ko mēs šeit, Eldas mežā, darām. Tempi, vai tu zini, kāpēc mēs esam iera­dušies šajā mežā?

Tempi skatiens aizslīdēja līdz manam primitīvajam zīmējumam smil­tīs, tad atgriezās pie manis. Viņš paraustīja plecus un izdarīja neizpro­tamu kustību ar abām rokām. Kas ir daudz, bet ne visi?

Pirmajā brīdī man šķita, ka viņš uzdod dīvainu filozofisku jautājumu, bet tad apjautu, ka viņš vienkārši grib uzzināt kādu vārdu. Pacēlu plaukstu un satvēru divus pirkstus. Daži? es jautāju. Lielākā daļa?

Tempi cītīgi vēroja manas rokas un piekrītoši pamāja. Lielākā daļa, viņš, nemierīgi grozīdamies, teica. Es zinu lielāko daļu. Visi runā ātri.

-    Mēs meklējam cilvēkus. Līdzko es sāku runāt, viņa skatiens aiz­slīdēja projām, un es apspiedu vēlmi nopūsties. Mēs cenšamies atrast cilvēkus.

Galvas mājiens. Jā. Medījam cilvēkus. Viņš uzsvēra pirmo vārdu.

-    Medījam visantha.

Tātad viņš vismaz zina, kāpēc mēs esam šeit. Sarkans? Es pastiepu roku un pieskāros sarkanajai ādas siksnai, ar ko viņa krekls bija cieši piesaitēts pie auguma. Tā bija negaidīti mīksta. Medīšanai? Vai tev ir citas drēbes? lādas, kas nav sarkanas?

Nervozi grozīdamies, Tempi paskatījās lejup uz savu ietērpu. Tad viņš pamāja ar galvu un, aizgājis pie sava mantu saiņa, izvilka vienkāršu, pelēku pašaustu kreklu. Viņš pastiepa man to apskatīt. Medīšanai. Bet cīņai ne.

Netiku gudrs, ko tāds dalījums nozīmē, tomēr nolēmu pagaidām to neapspriest. Ko tu darīsi, ja visantha sastaps tevi mežā? es jautāju.

-    Runāsi vai cīnīsies?

Kādu bridi viņš, šķiet, kavējās domās. Runāt ir grūti, viņš atzi­nās. Visantha? Cinīšos.

Es pamāju ar galvu. Ja viens bandīts, cīnies! Ja divi, runā!

Tempi paraustīja plecus. Ar diviem var cīnīties.

-    Cīnīties un uzvarēt?

Viņš vēlreiz nevērīgi paraustīja plecus un parādīja uz Dedanu, kas rūpīgi lasīja starp velēnām sīkos zariņus. Ja tādi kā viņš? Ar trim vai četriem. Tempi pastiepa roku ar augšup pavērstu plaukstu, it kā kaut ko piedāvādams. Ja trīs bandīti, cīnos. Ja četri, labāk mēģinu runāt. Nogaidu trīs naktis. Tad… Viņš ar abām rokām izdarīja dīvainu, izsmal­cinātu kustību. Uguni teltīs.

Es jutos atvieglots, redzēdams, ka viņš ir sapratis mūsu agrākās sarunas. Jā. Labi. Paldies!

Visi pieci paēdām mierīgas vakariņas zupu, maizi un diezgan nepie­vilcīgu, lipīgu sieru, ko bijām nopirkuši Krosonā. Dedans un Hespe pār­mija draudzīgas dzēlības, un mēs ar Martenu spriedām, kādus laika apstākļus varētu gaidīt turpmākajās dienās.

Citas sarunas īpaši nerisinājās. Divi no mums jau bija saskrējušies ar pierēm. Mēs bijām nostaigājuši simt jūdžu no Severenas un visi apzinā­jāmies, cik drūms ir mūsu gaidāmais uzdevums.

-     Turpināsim! Martens teica. Kas notiks, ja viņi notvers tevi? Viņš nopietni paskatījās uz mani. Mums katram ir savs plāns, ko darīt, ja nonākam bandītu nagos. Tādā gadījumā mēs ejam kopā ar viņiem un tu mūs atradīsi trešajā dienā.

Es apstiprinoši pamāju ar galvu. Un neaizmirsti, ka jānovērš viņu uzmanība.

Martens rādīja raižpilnu seju. Bet kas notiks, ja viņi notvers tevi? Es nekādas burvības neprotu. Nevaru apsolīt, ka uziešu viņu pēdas līdz tai tavai trešajai naktij. Iespējams, ka tas izdosies. Bet pēdu dzīšana ir ļoti nenosakāms pasākums…

-    Es esmu tikai nekaitīgs mūziķis, atbildēju, cenzdamies viņu no­mierināt. Esmu iekūlies nelielā ķezā ar baroneta Banbridža brāļameitu un nolēmis, ka prātīgākais būs uz laiku paslēpties mežā. Es pasmī­nēju. Varbūt viņi mani aplaupīs, bet man nekā liela nav, tāpēc viņi mani, visticamāk, palaidīs vaļā. Es protu pierunāt un neizskatos īpaši bīstams.

Dedans kaut ko kiusi norūca, un es priecājos, ka neesmu to sadzir­dējis.

-    Un tomēr? Hespe neatlaidās. Martena atgādinājums bija ļoti prātīgs. Ja nu viņi aizved tevi sev līdzi?

Tādu iespēju es vēl nebiju pārdomājis, tomēr nevēlējos, lai vakars licigtos drūmā noskaņā, tāpēc uzklāju sejai ļoti pašpārliecinātu smaidu.

Ja viņi aizvedis mani uz savu nometni, gan es spēšu viņus bez īpašām imlēm nogalināt. Paraustīju plecus, tēlodams pārspīlētu nevērību. Kad darbs būs padarīts, satiksimies tepat mūsu apmetnē! Dobji uzsitu ar kāju pa zemi un plati pasmaidīju.

Biju iecerējis pateikt to kā joku, tātad vismaz Martenam vajadzēja icķiķināties par tādu vieglprātīgu piezīmi. Taču es nebiju pietiekami novērtējis vintasiešu māņticības līmeni, un maniem vārdiem sekoja neomulīgs klusums.

Pēc tam sarunas vairs lāgā negribēja risināties. Izlozējām nakts sar­dzes kārtību, apdzēsām ugunskuru un cits pēc cita likāmies gulēt.

PĒC BROKASTĪM Martens sāka skaidrot Tempi un man, kā atrast lau­pītāju takas.

Jebkurš spētu pamanīt zarā aizķērušos noplēsta krekla strēmeli vai pēdas nospiedumu mitrā zemē, bet reālajā dzīvē neko tādu negadās sastapt. Tādas zīmes ērti noder lugas sižetam, bet īstenībā vai jums kādreiz ir gadījies tik pamatīgi saplēst apģērbu, ka jūs atstātu aiz sevis skrandas?

Tā nemēdz notikt. Mūsu meklējamie cilvēki bija gudri, tāpēc nebija pamata cerēt, ka viņi atļausies tik acīmredzamas kļūdas. Tāpēc no mums visiem vienīgi Martenam bija priekšstats par to, kas īsti jāmeklē.

-    Jebkurš pārlauzts zariņš, viņš skaidroja. Visdrīzāk tādi būs tur, kur pamežs ir biezs un brikšņains, ceri līdz viduklim vai potītēm.

-    Viņš ar kājām un rokām atdarināja laušanos cauri biezam krūmājam.

-    Lūzuma vietu ir grūti pamanīt, tāpēc jāskatās uz lapām. Viņš parādīja uz tuvējo krūmu. Ko jūs tur redzat?

Tempi pastiepa roku pret vienu no zemākajiem zariem. Šodien viņš bija uzvilcis savu pelēko pašausto kārtu un bez sarkanajām algotņa drēbēm izskatījās vēl necilāks nekā parasti.

Paskatījos uz viņa norādīto vietu un redzēju, ka krūmam ir aizlauzts zars, taču tas nebija nolūzis pavisam.

-    Tātad kāds ir lauzies tur cauri? es jautāju.

Martens uzvilka loku augstāk uz pleca. Jā, es. Vakar vakarā. Viņš paskatījās uz mums. Vai redzat, ka pat tās lapas, kuras nekarājas citādi kā pārējās, ir sākušas vīst?

Mēs to apstiprinājām.

-Tas nozīmē, ka te kāds ir gājis cauri apmēram pēdējās dienas laikā. Ja viņš būtu te bijis pirms divām vai trijām dienām, lapas būtu jau brūnas un apkaltušas. Ja redzams gan viens, gan otrs… Viņš paskatījās uz mani.

-     Tas nozīmē, ka kāds ir te pārvietojies vairāk par vienu reizi un dažādos laikos.

Martens pamāja ar galvu. Tā kā es izlūkošu ceļu un raudzīšos pēc bandītiem, jums būs jāuzmana visas sīkākās zīmes. Ja redzat kaut ko tādu, sauciet mani!

-    Saukt? Tempi pacēla saliektas plaukstas pie mutes un pārmaiņus pagrieza galvu uz dažādām pusēm. Ar žestu norādījis uz apkārtējiem kokiem, viņš pielika plaukstu pie auss un izlikās klausāmies.

Martens sarauca pieri. Tev taisnība. Jūs nevarat mani tā vienkārši saukt. Viņš neziņā paberzēja skaustu. Ek, piķis, mēs neesam visu kārtīgi pārdomājuši.

Es pasmaidīju. Es esmu pārdomājis. Izvilku no kabatas primitīvu koka svilpi, ko biju pagatavojis iepriekšējā vakarā. Tai bija tikai divi toņi, bet ar tiem mums pietika. Pacēlu to pie lūpām un pūtu. Ta-ta Dīīī! Ta-ta Dīīī!

Martens pasmīnēja. Lēlis, vai ne? Tonis atbilst mats matā.

-    Ta bija domāts, es apstiprināju.

Viņš nokremšļojās. Diemžēl lēli sauc ari par vakarlēpi. Viņš itin kā vainīgi saviebās. Par va/car-lēpi, ievēro! Tas sāks griezt ausīs ikvie­nam pieredzējušam mežiniekam, ja tu to pūtīsi jebkurā laikā, kad vien gribēsi man pasaukt.

Es paskatījos uz svilpi. Sasodīts! Man to vajadzēja iedomāties.

-    Doma bija laba, Martens teica. Tikai mums vajadzīgs putns, kas dzied dienā. Varbūt zelta tilbīte. Viņš nosvilpoja divas skaņas. Tas varētu būt diezgan vienkārši.

-   Izgrebšu šovakar citādu svilpi, es teicu un pieliecies pacēlu zariņu. Pārlauzu to un pusi iedevu Martenam. Ja vajadzēs pasaukt tevi šodien, man pietiks ar šo.

Martens savādi paskatījās uz zariņu. Kā tas var palīdzēt?

-    Kad mums vajadzēs, lai tu kaut ko apskati un pasaki savas domas, es darīšu, lūk, tā! Es koncentrējos, nomurmināju sasaisti un pakusti­nāju savu zariņa gabalu.

Martens palēcās un atsprāga atpakaļ, nomezdams savu zariņu zemē. Par godu viņam jāteic, ka viņš neiekliedzās. Pie visiem nešķīstiem spēkiem, kas tas bija? viņš iešņācās, purinādams plaukstu.

Viņa reakcija bija mani iztrūcinājusi, un mana sirds dauzījās ātrāk nekā citkārt. Piedod, Marten! Tikai drusciņa simpātijas mākslas. Redzēju viņam starp acīm ievelkamies rievu un izlaboju teikto. Drus­ciņa maģijas. Kaut kas līdzīgs burvju aukliņai, ar ko es sasaistu kopā divas lietas.

Iedomājos, kādu seju rādītu Elksa Dals, dzirdēdams tādu aprakstu, tomēr turpināju: Es protu sasaistīt šīs divas lietas kopā, tāpēc, ja paraustu vienu… Piegāju tuvāk vietai, kur zemē gulēja viņa nolauz­tais zara gabals. Pacēlu savu pusi gaisā, un otra zariņa puse atrāvās no zemes.

Mana izrāde atstāja vēlamo iespaidu. Abi zariņi, kopīgi kustēdamies, izskatījās līdzīgi ļoti nožēlojamām, primitīvām raustāmām lellēm. Tam būtu grūti iedvest bailes. Tā ir kā neredzama aukla, kas nevar nekur aizķerties vai sapīties kokos.

-     Cik stipri tā mani raustīs? Martens piesardzīgi noprasīja. Es negribu, lai tā norauj mani no koka, kad es pētīšu apkārtni.

-    Otrā auklas galā būšu tikai es. Rāviens būs pavisam niecīgs, es teicu. Kā makšķeres auklai.

Martens pārstāja purināt plaukstu un mazliet nomierinājās. Tas bija negaidīti, bet būs jau labi, viņš teica.

-   Biju vainīgs! es atzinu. Vajadzēja tevi brīdināt. Pacēlu nomesto zariņa pusi, tīšām turēdams to pēc iespējas nevērīgi, it kā tas būtu visik­dienišķākais koka gabals. Protams, tas bija visikdienišķākais koka gabals, bet Martenu vajadzēja par to pārliecināt. Kā rakstīja Tekams, nav nekā grūtāka kā pārliecināt cilvēku par nepazīstamu patiesību.

*    * *

Martens mums parādīja, kā pamanīt iztraucētas lapas vai skujas, kādas pēdas paliek zemē uz akmentiņiem, kādas zīmes sūnās vai ķērpjos liecina par neseniem gājēja soļiem.

Pieredzējušais mednieks bija apbrīnojami labs skolotājs. Viņš neiz­plūda nevajadzīgi gari, neizturējās pret mums ar pārākumu un labprāt uzklausīja jautājumus. Viņu netraucēja par Tempi valodas grūtības.

Tomēr tas prasīja daudzas stundas. Pusi dienas. Un, kad es nodo­māju, ka beidzot esam galā, Martens pagriezās un veda mūs atpakaļ uz apmetnes pusi.

-    Tur mēs jau esam bijuši! es teicu. Ja mums jāvingrinās, darīsim to jaunā vietā.

Nepievērsdams man uzmanību, Martens gāja tālāk. Sakiet, ko jūs redzat!

Pēc divdesmit soļiem Tempi pastiepa pirkstu. Sūnas, viņš teica.

-    Mana pēda. Es gāju.

Es aptvēru, kas darāms, un drīz sāku pamanīt visas zīmes, ko mēs ar Tempi bijām atstājuši. Nākamās trīs stundas Martens soli pa solim veda mūs pazemojošā atpakaļceļā caur kokiem, rādīdams visu, kas nodevīgi liecināja par mūsu neseno klātbūtni: stumbram pielipusi ķērpja drīksna, nesen pārlūzis akmens, nobirušu priežu skuju atšķirīgā krāsa, kur pēda tās apvērsusi otrādi.

Visbēdīgākais atradums bija vairākas koši zaļas lapas, kas sapluinītas gulēja zemē, samestas dīvainā puslokā. Martens sarauca pieri, un cs kaunā pietvīku. Biju norāvis tās no tuvējā krūma un, klausīdamies Martena skaidrojumos, izklaidīgi plēsis tās gabalos.

-    Domājiet par katru soli un ejiet uzmanīgi! Martens teica. Un verojiet cits citu! Viņš paskatījās uz mani, tad uz Tempi un vēlreiz uz mani. Mēs spēlējam bīstamu spēli.

Tad Martens parādīja, kā slēpt savas pēdas. Man drīz kļuva skaidrs, ka neprasmīgi slēpta zīme nereti ir uzkrītošāka nekā tāda, kas palikusi nenoslēpta. Nākamās divas stundas mēs mācījāmies, kā slēpt savas kļū­das un pamanīt vietas, kur kļūdas centušies noslēpt citi.

Tikai tad, kad pēcpusdiena pārtapa vakarā, mēs ar Tempi sākām pār­lūkot meža gabalu, kas bija lielāks nekā daudziem baroniem piederošie īpašumi. Mēs turējāmies tuvu viens otram, līkumojām turp un atpakaļ un lūkojāmies pēc laupītāju atstātām zīmēm.

Es domāju par daudzajām dienām, kas mums būs šeit jāaizvada. Man bija licies, ka Arhīvu pārmeklēšana ir nogurdinošs darbs. Taču aizlauzta zariņa meklēšana plašā meža apvidū lika justies tā, it kā gramma shēmas meklējumi būtu tikpat vienkārši kā gājiens uz veikalu pēc bulciņām.

Arhīvos pastāvēja iespēja izdarīt nejaušu atklājumu. Arhīvos bija mani draugi, un tas nozīmēja sarunas, jokus, tuvības apziņu. Paskatījies uz Tempi, es aptvēru, ka varu saskaitīt, cik vārdu viņš šodien izrunājis divdesmit četrus un cik reižu paskatījies man acīs trīs.

Cik ilgi tas turpināsies? Desmit dienas? Divdesmit? Žēlīgais Tehlu, vai es spētu pavadīt šeit mēnesi un nesajukt prātā?

Kad šādu pārdomu brīdī man gadījās ieraudzīt kokam nobrāztu mizu un ačgārni sašķiebušos zāles kušķi, es izjutu dziļu atvieglojumu.

Nevēlēdamies ļaut cerībām pārāk lielu vaļu, es uzrunāju Tempi: Vai tu šeit kaut ko redzi? Viņš pamāja ar galvu, nervozi knibinādams krekla apkakli, un norādīja uz zāles puduri, ko biju ievērojis, pēc tam uz atsegtu sakni, ko es nebiju pamanījis.

Pacilātībā gluži vai apskurbis, es izvilku ozola zariņu un signalizēju Martenam. Paraustīju zariņu pavisam viegli, negribēdams, lai viņš vēl­reiz kristu panikā.

Jau pēc divām minūtēm Martens iznira no kokiem, bet līdz tam brī­dim es biju jau galvā izstrādājis trīs plānus, kā notvert un nogalināt bandītus, sacerējis piecus atvainošanās monologus Dennai un nolēmis pēc atgriešanās Severenā ziedot naudu tehliešu baznīcai, pateicoties par šo acīmredzamo brīnumu.

Paredzēju, ka Martens būs aizkaitināts par tik drīzu izsaukumu. Taču viņa sejas izteiksme bija pavisam lietišķa.

Es norādīju uz zāli, koka mizu un sakni. Sakni pamanīja Tempi, es teicu, atdodams viņam pienācīgo godu.

-    Labi! Martens nopietni sacīja. To jūs esat labi padarījuši. Un tur, lūk, ir noliekts zars. Viņš norādīja pāris soļu pa labi.

Pagriezos uz to pusi, kurp, visticamāk, veda nojaušamā taka. Šķiet, viņi varētu būt no mums uz ziemeļiem, es teicu. Tālāk projām no ceļa. Kā tu domā, vai labāk būtu izlūkot to pusi tūlīt vai pagaidīt līdz rītam un sākt ar svaigiem spēkiem?

Martens greizi paskatījās uz mani. Ak mūžs, zēn! Šīs taču nav īstas takas pazīmes. Tās ir pārāk redzamas un pārāk tuvu cita pie citas. Viņš labu brīdi raudzījās man acīs. Tās atstāju es. Man vajadzēja pār­liecināties, ka jūs pēc dažu minūšu meklējumiem nekļūsiet izklaidīgi.

Mana pacilātība no krūtīm sabruka papēžos, kur saplīsa kā stikla krūze, nokrītot no augsta plaukta. Laikam jau izskatījos diezgan nožē­lojams, jo Martens vainīgi pasmaidīja. Piedod! Man vajadzēja pateikt. Kaut ko tādu es laiku pa laikam darīšu katru dienu. Tā ir vienīgā iespēja saglabāt modrību. Redzi, ne jau pirmoreiz es meklēju adatu siena kaudzē.

*    * *

Kad mēs izsaucām Martenu trešo reizi, viņš ierosināja noslēgt ilgter­miņa derības. Tempi un es laimētu puspeniju par katru atrasto zīmi, un viņš saņemtu sudraba bitu par katru zīmi, kas mums palikusi nepama­nīta. Es ar prieku piekritu tādai domai. Derības palīdzētu mums turēt acis vaļā, turklāt pieci pret vienu šķita diezgan augstsirdīgs piedāvājums.

Pēc tam atlikusī dienas daļa pagāja ātri. Mēs ar Tempi nepamanījām dažas zīmes no vietas izkustinātu baļķi, vairākas izkaisītas lapas un pārplēstu zirnekļa tīklu. Man šķita, ka zirnekļa tīkls ir mazliet negodīgs iestarpinājums, bet līdz vakaram un mājupceļam mēs ar Tempi tik un tā bijām apsteiguši Martenu par diviem penijiem.

Vakariņu laikā Martens pastāstīja mums pasaku par jaunu atraitnes dēlu, kas aizgājis no mājām meklēt laimi un bagātību. Ceļojošs skārdnieks pārdevis viņam burvju zābakus, kas palīdzējuši izglābt augstu kalnos tornī ieslodzītu princesi.

Dedans klausīdamies ēda, māja ar galvu un smaidīja, it kā viņš šo stāstu būtu dzirdējis jau agrāk. Hespe vietām iesmējās, vietām ieelsojās, kā pienākas teicamai klausītājai. Tempi sēdēja pilnīgi nekustīgs, rokas salicis klēpī, un neizrādīja nekādas nervoza nemiera pazīmes, ko biju pieradis viņā redzēt. Tt viņš palika sēžam un klausāmies visu stāstījuma laiku, ļaudams vakariņu porcijai atdzist.

Stāsts bija labs. Tajā bija izsalcis milzis un mīklu spēle. Bet atraitnes dēls bija gudrs un beigu beigās pārnesa princesi mājās un apprecēja. Tas bija pazīstams stāsts un atsauca man atmiņā senaizgājušus laikus, kad man bija savas mājas un sava ģimene.

NAKAMAJĀ DIENĀ Martens aizgāja mežā kopā ar Hespi un Dedanu, bet mēs ar Tempi palikām uzraudzīt nometni.

Tā kā man nebija īpaša darāmā, es sāku vākt papildu malku uguns­kuram. Pēc tam sameklēju pamežā derīgus augus un atnesu ūdeni no t uvējā strautiņa. Tad kādu laiku pārkravāju, šķiroju un vēlreiz pārkārtoju sava ceļamaisa saturu.

Tempi sadalīja daļās savu zobenu, rūpīgi notīrīdams un ieeļļodams katru atsevišķo gabalu. Neizskatījās, ka viņš garlaikotos, bet no viņa i/.skata nekad neko nevarēja spriest.

Līdz pusdienlaikam es jutos gluži nomocījies aiz garlaicības. Labprāt būtu kaut ko palasījis, taču nebiju paņēmis līdzi nevienu grāmatu. Lab­prāt būtu iešuvis savā apdilušajā apmetnī dažas papildu kabatas, taču man nebija liekas drānas. Labprāt būtu spēlējis lautu, taču ceļojoša aktiera lauta ir domāta muzicēšanai trokšņainā viesnīcas ēdamzālē. Šeit savvaļā tā aizskanētu daudzu jūdžu tālumā.

Labprāt būtu papļāpājis ar Tempi, taču saruna ar viņu bija tikpat kā vēja ķeršana laukā.

Tomēr izskatījās, ka tā ir mana vienīgā izvēle. Aizgāju turp, kur sēdēja Tempi. Viņš bija beidzis tīrīt savu zobenu un šo to pielaboja ādas rok­turim. Tempi?

Viņš nolika malā zobenu un piecēlās kājās. Viņš stāvēja man neomu­līgi tuvu, un mūs šķīra ne vairāk kā astoņu collu attālums. Brīdi viņš itin kā vilcinājās un sarauca pieri. Viņa sejas izteiksme daudz nemainījās, tikai mutes līnija izstiepās tievāka un starp uzacīm iezīmējās maza rieviņa, bet Tempi neizteiksmīgajā sejā tādi sīkumi izcēlās gluži kā vārds, kas uzrakstīts ar sarkanu tinti.

Tempi atkāpās divus lielus soļus nostāk no manis, tad nopētīja zemi starp mums un paspēra mazu solīti uz priekšu.

Manī uzplaiksnīja atskārsme. Tempi, cik tuvu ademi stāv viens otram?

Viņš brīdi truli skatījās uz mani un tad pavisam negaidot ļāva vaļu smiekliem. Vēl brīdi pēc tam viņa sejā kavējās bikls smaids, kas lika viņam izskatīties ļoti jaunam. No lūpām tas pazuda ļoti drīz, bet kavējās viņa acis. Gudri. Jā. Ademiem citādi. Tev tuvu. Viņš pienāca neomulīgi tuvu, tad atkāpās atpakaļ.

-    Man? es pārjautāju. Vai dažādiem cilvēkiem tas ir dažādi?

Viņš apstiprinoši pamāja ar galvu. Jā.

-    Cik tuvu vajadzētu būt Dedanam?

Tempi nemierīgi sagrozījās. Grūti sacīt.

Jutu, ka manī uzzib pazīstamā ziņkārība. Tempi, es teicu, vai tu man varētu to iemācīt? Iemācīt savu valodu?

-Jā, viņš atbildēja. Un, kaut gan viņa sejā nebija manāmas nekā­das emocijas, es viņa balsī dzirdēju lielu atvieglojumu. Jā. Lūdzu. Jā.

*    * *

Līdz novakarei es biju apguvis nesakarīgu, nesaturīgu ademu vārdu savārstījumu. Gramatika man joprojām palika mīkla, bet sākumā tā allaž mēdz būt. Par laimi, valodas ir līdzīgas mūzikas instrumentiem: jo vairāk tos pazīsti, jo vieglāk ir iemācīties kaut ko jaunu. Ademu valoda man bija ceturtā apgūstamā svešvaloda.

Mūsu galvenā problēma bija tāda, ka Tempi aturiešu valoda nebija labā līmenī, tāpēc mums pietrūka kopīga atspēriena punkta. Tā nu mēs zīmējām līnijas smiltīs, rādījāmies ar pirkstiem un vēcinājām rokas. Brīžiem, kad ar žestiem nepietika, mēs sarīkojām kaut ko līdzīgu pan­tomīmai vai mazai kustību izrādei, lai pateiktu savu domu. Tas izrādījās aizraujošāk, nekā es biju paredzējis.

Mūsu pirmajā mācību dienā ceļu aizšķērsoja viens klupšanas akmens. Biju iemācījies apmēram duci vārdu un prātoju, kas man vēl varētu noderēt. Savilku plaukstu dūrē un mēģināju atdarināt sitienu pret Tempi.

-    Freaht, viņš teica.

-    Freaht, es atkārtoju.

Viņš papurināja galvu. Nē. Freaht.

-    Freaht, es rūpīgi izrunāju katru skaņu.

-     Nē! Tempi noteikti sacīja. Freaht ir… Viņš atieza zobus un sakustināja žokļus tā, it kā kostu kaut ko gabalos. Freaht. Tad viņš iesita ar dūri sev pa plaukstu.

-    Freaht, es teicu.

-     Nē. Mani pārsteidza viņa visžēlīgās pielaidības tonis. Freaht.

Jutu, ka mana seja karsti pietvīkst. Es taču saku! Freaht! Freaht! Fre…

Tempi pastiepa roku un ar plaukstas virspusi iesita man pa seju.

Tieši tā viņš bija iepriekšējā vakarā sitis Dedanam, un tieši tā mani bija iepliķējis tēvs, kad es publikas priekšā kļuvu nevaldāms. Tas nebija ■..ipīgi, bet tas iztrūcināja. Jau daudzus gadus neviens pret mani neko tādu nebija atļāvies.

Vēl jo vairāk iztrūcināja tas, ka es to gandrīz neredzēju. Kustība bija lunkana, laiska un ašāka nekā knipis. Šķita, ka no viņa puses tas vispār nav apvainojums. Viņš tikai centās pievērst manu uzmanību.

Tempi atbīdīja savus smilškrāsas matus un pastiepa pirkstu pret ausi.

Dzirdēt, viņš noteikti sacīja. Freaht. Tad viņš atkal atieza zobus un atdarināja košanas kustību. Freaht. Viņš pacēla dūri. Freaht. Freaht.

Un tad es to sadzirdēju. Tā nebija pati vārda skaņa, tā bija modulācija. Freaht? es teicu.

Viņš veltīja man retu, skopu smaidu. Jā. Labi.

Pēc tam man vajadzēja atgriezties sākumā un vēlreiz iemācīties visus vārdus, ievērojot to ritmu. Iepriekš es to īsti nebiju dzirdējis, tikai atda­rinājis. Lēnām atklāju, ka katram vārdam iespējamas vairākas dažādas nozīmes atkarībā no to skanējuma modulācijas.

Iemācījos sevišķi svarīgās frāzes: “Ko tas nozīmē?” un “Paskaidro to tuvāk!” un vēl pārdesmit vārdu. Cīnīties. Skatīties. Zobens. Roka. Deja. Mēmā izrāde, kas man bija jānospēlē, lai liktu viņam saprast šo pēdējo vārdu, izraisīja mums abiem smieklus.

Tas bija aizraujoši. Katra vārda atšķirīgās modulācijas nozīmēja, ka šai valodai piemīt savdabīga mūzika. Interesanti būtu zināt…

-     Tempi? es jautāju. Kādas ir jūsu dziesmas? Brīdi viņš neiz­teiksmīgi lūkojās manī, un es nodomāju, ka viņš varbūt nav sapratis tādu nekonkrētu jautājumu. Vai tu vari man nodziedāt kādu ademu dziesmu?

-     Kas ir dziesma? viņš jautāja. Pēdējās stundas laikā Tempi bija iemācījies divreiz vairāk vārdu nekā es.

Es nokremšļojos un sāku dziedāt:

“Skaistule Dženija pastaigai pošas,

Actiņas možas un lūpiņas košas,

Valoda draišķīgi sprēgā, un skatieni zib,

Glītu puisēnu ieraudzīt viņa grib.”

Tempi klausīdamies plati iepleta acis. Viņš burtiski blenza uz mani.

-    Tu? es ierosināju, iebakstīdams viņam krūtīs. Vai vari nodziedāt ademu dziesmu?

Tempi seja pietvīka koši sarkana, un tajā neapvaldītas un neslēptas uzbangoja daudzas emocijas reizē: pārsteigums, apjukums, šausmas, satricinājums, riebums. Viņš piecēlās kājās, aizgriezās un sāka tik ātri bērt kaut ko ademu valodā, ka es nesapratu ne vārda. Nudien viņš iz­skatījās tāds, it kā es būtu licis viņam izģērbties kailam un dejot manā priekšā.

-    Nē, viņš teica, pūlēdamies savaldīties. Viņa seja atkal bija kļuvusi rāma, bet gaišā āda joprojām kvēloja violeti sarkana. Nē. Skatīda­mies zemē, viņš pieskārās krūtīm un papurināja galvu. Dziesmu nē. Ademu dziesmu nē.

Arī es piecēlos kājās, nesaprazdams, ko esmu izdarījis aplam. Tempi, piedod!

Tempi papurināja galvu. Nē. Nav jāpiedod. Viņš dziļi ievilka elpu un vēlreiz papurināja galvu, tad pagriezās un devās projām. Sarežģīti.

TAJĀ VAKARĀ Martens nošāva trīs treknus trušus. Es saraku vairākas saknes, salasīju dažādus augus, un jau pirms saulrieta mēs visi pieci apsēdāmies ēst vakariņas, ko teicami papildināja divi lieli svaigas mai­zes klaipi, sviests un drupans siers, kas šaurā vietējā izmantojuma dēļ nebija ieguvis nosaukumu.

Laiks visu dienu bija turējies labs, un mēs bijām labā noskaņojumā, tāpēc vakariņu laikā pie ugunskura atkal skanēja stāsti.

Hespe pastāstīja negaidīti romantisku pasaku par karalieni, kas iemī­lējusi jaunu kalpotāju. Viņas balsī runājot jautās maigums un kvēle. Pat ja vārdi nenodotu maigās jūtas viņas sirdī, tās nepārprotami atklāja Dedanam veltītie skatieni, kad viņa runāja par karalienes mīlestību.

Tomēr Dedans neredzēja Hespes mīlestības apliecinājumus. Reti sa­stopamā neattaplbā viņš uzsāka stāstu, ko bija nesen dzirdējis “Penija” viesnīcā. Stāstu par Felurianu.

-   Puisis, kurš man to pastāstīja, diez vai bija pat mūsu Kvouta gados, Dedans teica. Ja jūs būtu viņu dzirdējuši, tad saprastu, ka viņš nebija cilvēks, kas spētu tādu stāstu izdomāt pats. Algotnis zīmīgi paklaudzināja sev pa deniņiem. Bet klausieties un spriediet paši, vai tam vērts ticēt vai ne.

Kā jau teicu agrāk, Dedans mācēja prasmīgi runāt un viņa prāts bija asāks, nekā pirmajā brīdī varētu domāt, ja vien viņš vēlējās to darbināt. Diemžēl šajā gadījumā izpaudās tikai pirmā no šim īpašībām, bet otrā izpalika.

-    Kopš neatminamiem laikiem vīri ir vairījušies no šī meža apvidus. Ne jau tāpēc, ka baidītos sastapt laupītājus vai apmaldīties. Dedans papurināja galvu. Nē. Stāsta, ka tur mājojot pārdabiskas būtnes. Radī­jumi ar šķeltiem nagiem, kas dejo pilnmēness naktīs. Tumsas rēgi ar gariem pirkstiem, kas izzog no šūpuļiem bērnus. Daudzas sievietes gan vecas, gan jaunas naktī atstāj aiz sliekšņa maizi un pienu. Un daudzi vīri gādā, lai viņu būvētajām mājām visas durvis būtu vienā rindā.

Daži varbūt sauktu šos ļautiņus par māņticīgiem, bet viņi zina patie­sību. Visdrošāk ir izvairīties no Fae valstības, bet, ja tas nav iespējams, tad jācenšas saglabāt to labvēlību.

Šis ir stāsts par Felurianu. Par Krēslas sievieti. Par Pirmā Klusuma sievieti. Par Felurianu, kura ir vīriešu nāve. Bet laimīga nāve, kurā viņi dodas labprātīgi.

Tempi ievilka elpu. Viņš tikpat kā nesakustējās, tomēr piesaistīja uzmanību, jo vakara stāstu laikā viņš vienmēr bija sēdējis pilnīgi nekus­tīgi no sākuma līdz beigām. Tagad es to sapratu labāk. Viņš zināja, kas ir klusums.

-    Feluriana, Tempi teica. Vīriešu nāve. Viņa ir… Sekoja īss klu­suma brīdis. Viņa ir sentin? Tempi pacēla rokas sev priekšā un izda­rīja tādu kā tvēriena kustību. Tad viņš gaidoši paskatījās uz mums. Redzēdams, ka mēs nesaprotam, viņš pieskārās zobenam sev pie sāniem.

Es sapratu. Nē, es atbildēju. Viņa nav no ademiem.

Tempi papurināja galvu un parādīja uz Martena loku.

Arī es papurināju galvu. Nē. Viņa vispār nav karotāja. Viņa… Es apklusu, nespēdams paskaidrot, kā Feluriana nogalina vīriešus, un nepa­visam nesaprazdams, kā to izdarīt ar žestu palīdzību. Neziņā meklēdams palīdzību, paskatījos uz Dedanu.

Dedans nesastomījās. Sekss, viņš teica. Vai tu zini seksu?

Tempi samirkšķināja acis, tad atmeta galvu un skaļi iesmējās. Dedans izskatījās tāds, it kā nesaprastu, vai viņam ir iemesls apvainoties vai ne. Pēc brīža Tempi atguvās. Jā, viņš atbildēja. Jā. Es zinu seksu.

Dedans pasmaidīja. Re, tā viņa nogalina vīriešus.

isu bridi Tempi seja izskatījās trulāka nekā parasti, bet tad tajā lēni parādījās šausmas. Nē, nevis šausmas, bet pilnīgs riebums un derdzīgums, ko vēl vairāk saasināja tas, ka šī seja allaž bija tik neizteiksmīga. Viņa plauksta pie sāniem vairākkārt savilkās neizprotamā žestā. Kā? viņš piesmacis izdvesa.

Dedans sāka atbildēt, bet tad apklusa. Tad viņš mēģināja izdarīt kādu kustību, bet pārtrauca arī to un bikli paskatījās uz Hespi.

Hespe iesmējās guldzošus rīkles smieklus un pagriezās pret Tempi. Brīdi padomājusi, viņa izdarīja tādas kustības, it kā turētu kādu apskā­vienā un skūpstītu. Pēc tam viņa sāka ritmiski klaudzināt sev pa krūtīm, atdarinādama sirdspukstus. Viņa klaudzināja arvien ātrāk un ātrāk, tad apstājās, sažņaudza plaukstu dūrē un plati iepleta acis. Viņas ķermenis viscaur saspringa, pēc tam ļengani sašļuka un galva nokārās uz sāniem.

Dedans smiedamies aplaudēja viņas priekšnesumam. Jā, tā tas ir. Bet dažreiz… Viņš iesita sev pa deniņiem, tad noklakstināja pirkstus, izbolīja acis un izbāza mēli. Sajūk prātā.

Tempi sasprindzinājums atslāba. A, jā, viņš novilka, acīmredzami nomierinājies. Labi. Jā.

Dedans pamāja ar galvu un turpināja stāstu. Nu, tā. Feluriana.

Vīriešu karstākā vēlme. Nesalīdzināms skaistums. Lai Tempi labāk sa­prastu, viņš izdarīja kustību, it kā sapurinātu garus, krāšņus matus.

-    Pirms divdesmit gadiem šī zēna tēvs un tēvocis bija izgājuši medī­bās šajā meža apgabalā, un saule tuvojās rietam. Viņi bija aizkavējušies ilgāk, nekā vajadzētu, tāpēc nolēma doties mājās taisni caur mežu, nevis apkārt pa ceļu, kā prātīgiem cilvēkiem pienāktos.

Viņi vēl nebija gājuši ilgi, kad netālu izdzirdēja dziedāšanu. Viņi devās turp, jo domāja, ka ir nokļuvuši tuvu ceļam, taču attapās neliela izcirtuma malā. Un tur stāvēja Feluriana, maigā balsī dziedādama:

“Cae-Lanion Luhial Di mari Felanua Kreata Tu ciar Tu alaran di Dirella. Amauen.

Loesi an delan Tu nia vor ruhlan Felurian thae."

Kaut gan Dedans nodziedāja šīs rindas visai primitīvi, man pārskrēja dīvainas tirpas. Melodija bija rēgaina, neatvairāma un pilnīgi nepazīs­tama. Es nepazinu ari valodu. Nemaz.

Dedans redzēja manu reakciju un saprotoši pamāja ar galvu. Šī dziesma vairāk par visu pārējo piešķir jaunekļa stāstam ticamību. Man nav ne jausmas, ko nozīmē vārdi, bet tie man ar rāvienu iesēdās galvā, kaut gan viņš nodziedāja to tikai vienu reizi.

Tā nu abi brāļi stāvēja izcirtuma malā un klausījās. Un, tā kā debesīs 4

spīdēja mēness, viņi visu redzēja skaidri kā dienas vidū. Sievietei nekā nebija mugurā, un, kaut gan mati viņai sniedzās līdz viduklim, labi varēja redzēt, ka viņa ir kaila kā mēness.

Stāsti par Felurianu man vienmēr ir patikuši, bet, kad es paskatījos uz Hespi, mana pacilātība noplaka. Viņa stāsta laikā vēroja Dedanu, un viņas acis bija savilkušās gluži šauras.

Dedans to neredzēja. Viņa bija kaila, ar garām, graciozām kājām.

Viņai bija smuidrs viduklis un glezni veidoti gurni, kas prasīties prasījās pēc pieskāriena. Viņas vēders bija gluds un glīts kā neievainota bērza tāss un nabas bedrīte gluži kā radīta skūpstiem.

Tagad Hespes acis jau bija pārtapušas šaurās, bīstamās spraudziņās.

Taču vēl izteiksmīgāka bija viņas mute, kas bija savilkusies tievā, taisnā svītrā. Uzklausiet manu padomu! Ja jūs jebkad redzat sievietes sejā tādu izteiksmi, tūlīt pārstājiet runāt un turiet rokas nekustīgi klēpī. Vistica­māk, tas stāvokli neuzlabos, tomēr vismaz to nepasliktinās.

Diemžēl Dedans turpināja, masīvajām rokām žestikulējot mēnesgaismā. Viņas krūtis bija apaļas un pilnīgas kā firziķi, kas gaida, lai tos noplūktu no koka. Pat greizsirdīgais mēness, kas laupa krāsu it visam, nespēja noslēpt sārto…

Hespe riebumā nostenējās un uzslējās kājās. Es labāk iešu projām! viņa teica. Viņas balsī skanēja tāds saltums, ka to pamanīja pat Dedans.

-    Ko? Viņš paskatījās uz Hespi, joprojām pacēlis priekšā saliektas plaukstas, kurās bija satvēris iedomātas krūtis.

Hespe aizsteidzās projām, indīgi šķendēdamās pie sevis.

Dedans ļāva rokām smagi nokrist klēpī. īsā laika sprīdī apjukumu viņa sejā nomainīja aizvainojums un pēc tam dusmas. Pēc brīža viņš piecēlās kājās un, kaut ko pikti murminādams, nopurināja pie biksēm pielipušās lapas un sīkos zarus. Tad viņš savāca savas segas un pagriezās uz mazā klajuma pretējo pusi.

-    Vai viss beidzās ar to, ka abi brāļi savaldzināti steidzās pie viņas, bet zēna tēvs atpalika? es jautāju.

Dedans paskatījās uz mani. Tad jau tu esi to dzirdējis agrāk. Varēji mani apturēt, ja jau…

-     Es tikai minēju, aši atbildēju. Man ļoti nepatīk, ja neuzzinu stāsta beigas.

-   Tēvs iegrūda kāju trušu alā, Dedans noskaldīja. Izmežģīja potīti. Bet tēvoci neviens vairs netika redzējis. Sadrūmušu seju viņš izgāja no ugunskura gaismas loka.

Uzmetu lūdzošu skatienu Martenam, bet viņš papurināja galvu.

-     Nē, viņš klusi teica, es tur neiesaistīšos! Neparko ne. Mēģināt palīdzēt pašlaik būtu tikpat kā mēģināt dzēst uguni ar kailām rokām. Sāpīgi un bez jūtama rezultāta.

Tempi sāka klāt sev guļvietu. Martens ar paceltu pirkstu apvilka gaisā apli un jautājoši paskatījās uz mani, gribēdams zināt, vai esmu ar mieru pirmais palikt sardzē. Es piekrītoši pamāju ar galvu, un viņš paņēma savus guļampiederumus, teikdams: Lai cik šis vai tas šķiet vilinošs, ir jāapsver risks. Jāzina, cik ļoti tas vajadzīgs un cik ļoti esi gatavs apdedzināties.

Es apdzēsu ugunskuru, un klajumu drīz ietina bieza nakts tumsa. Atlaidos uz muguras, lūkojos zvaigznēs un domāju par Dennu.