Kaija vārdā Džonatans Livingstons
Ričards Bahs
Kaija vārdā Džonatans Livingstons
šī mazā grāmatiņa atstāj spēcīgu iespaidu uz katru jaunu tās lasītāju daudzu gadu garumā. Līdzība ar cilvēka dzīvi un sabiedrību ir pārāk acīmredzama. Jau grāmatas sākumā, veltījumā, saprotam, ka stāstījums būs par mums – cilvēkiem: “Reālajam Džonatanam Kaijai – kurš dzīvo katrā no mums.”
no angļu val. tulk. Zane Rozenberga
2000
Ričards Bahs
KAIJA VĀRDĀ DŽONATANS LIVINGSTONS
.
Par autoru
Apguvis lidotāja profesiju, Ričards Bahs dienēja Eiropā, lidojot reaktīvajās kara lidmašīnās, bet vēlāk nopirka vecu biplānu un vizināja cilvēkus izklaides lidojumos virs dzimtajiem klajumiem ASV plašumos. Tad viņam arī pievienojās Donalds Šimoda – mesija, kurš par mesiju negribēja būt. Pats Bahs atzinās, ka reālajā fiziskajā pasaulē Šimoda nekad nav dzīvojis, šis mesija ir bijis Ričarda iekšējais skolotājs.
Savu pirmo grāmatu par lidojumiem Bahs publicēja 1963.gadā, bet slavens viņš kļuva ar stāstu
Līdzīgi kā A.de Sent–Ekziperī grāmatās, Baha daiļradē ir
Ar savu nākamo sievu aktrisi Lesliju Parišu (
BIBLIOGRĀFIJA:
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
11.
Pirmā daļa
Bija rīts un uzlēkusī saule kaisīja dzirkstošu zeltu pār rāmās jūras vilnīšu krokām.
Jūdzi no krasta ūdenī šūpojās zvejas laiva, un pa gaisu zibenīgi aiztraucās vēsts Brokastotāju Baram, līdz tūkstošiem kaiju, cita citu apsteigdama, saskrēja cīnīties par ēdiena druskām. Bija sākusies jauna, rosības pilna diena.
Bet krietni attālāk, viens pats starp laivu un jūras krastu, Džonatans Livingstons Kaija mācījās lidot. Simt pēdu augstumā viņš nolaida lejup tīklotās pleznas, izslēja knābi un centās saglabāt smeldzoši grūtu spārnu un muguras izliekumu. Izliekums nozīmēja, ka lidojums būs lēns, un viņš samazināja gaitu, līdz vējš kļuva par čukstu viņa sejā, līdz okeāns lejā gandrīz apstājās uz vietas. Dedzīgi koncentrēdamies, viņš samiedza acis, aizturēja elpu, piespieda sevi… izliekties… vēl… mazdrusciņ… vairāk… Tad viņa spalvas sabozās, viņš apstājās un krita lejup.
Kaijas, kā jūs zināt, nekad lidojumā nesastomās, nekad neapstājas. Gaisā apstāties tām ir kauns un negods.
Bet Džonatans Livingstons Kaija – kurš nenokaunējies atkal atvēza drebošos spārnus grūtajam izliekumam un laidās lēnāk, arvien lēnāk un atkal apstājās, – nebija parasts putns.
Vairums kaiju necenšas iemācīties vairāk par pašiem vienkāršākajiem lidošanas paņēmieniem – kā tikt no krasta līdz barības vietai un atpakaļ. Jo vairumam kaiju svarīga ir nevis lidošana, bet ēšana. Taču šai kaijai svarīgs bija nevis ēdiens, bet lidojums. Svarīgāks par visu pārējo. Džonatanam Livingstonam Kaijai lidojums bija mīlestība.
Drīz viņš atklāja, ka ar tādu domāšanas veidu nevar iemantot atzinību pārējo putnu vidū. Pat viņa vecāki jutās satriekti, redzēdami, ka Džonatans augas dienas pavada vienatnē, simtām reižu atkārtodams lēnu planējumu, vingrinādamies un eksperimentēdams.
Viņš, piemēram, nezināja, kāpēc tā notiek, bet, lidodams zemu virs ūdens, augstumā, kas mazāks nekā puse no viņa spārnu izpletuma, viņš varēja noturēties gaisā ilgāk un ar mazāku piepūli. Šie planējumi beidzās nevis ar parasto šļakstu, pleznām atsitoties pret ūdeni, bet ar garu, lēzenu slīdējumu, līdz viņš skāra ūdens virsmu ar stingri nostieptām, pie ķermeņa pievilktām kājām. Kad viņš šādu zemo slīdējumu ar pievilktām kājām sāka izmēģināt, nolaizdamies liedagā, un pēc tam vērtējoši pārstaigāt smiltīs ievilkto taku, viņa vecāki jutās no tiesas satriekti.
– Kāpēc, Džon, kāpēc? – taujāja viņa māte. – Kāpēc tik grūti ir būt tādam kā pārējais bars, Džon? Kāpēc tu nevari atstāt zemo lidojumu pelikāniem un albatrosiem? Kāpēc tu neēd? Dēls, no tevis tik vien ir kā kauli un spalvas!
– Tas nekas, ka kauli un spalvas, mamm! Man vienkārši gribas zināt, ko es gaisā spēju izdarīt un ko ne. Man vienkārši gribas zināt!
– Paklausies, Džonatan! – itin laipni sacīja viņa tēvs. – Ziema vairs nav aiz kalniem. Tad laivu būs maz, un zivis, kas tagad peld tuvu virsmai, pazudīs dziļumā. Ja gribi mācīties, tad mācies, kāds ēdiens tev vajadzīgs un kā to dabūt. Visi tie lidošanas smalkumi jau paši par sevi ir labi, bet saproti pats: planējums nav ēdams! Neaizmirsti, ka putns lido tāpēc, lai tiktu pie ēdiena!
Džonatans paklausīgi pamāja ar galvu. Vairākas nākamās dienas viņš centās uzvesties tāpat kā pārējās kaijas; viņš patiešām centās – klaigāja un cīnījās kopā ar pārējo baru ap moliem un zvejas laivām, nira ūdenī pēc zivju un maizes kripatām. Taču viņam neizdevās pielāgoties.
Cik tas viss ir bezjēdzīgi, viņš nodomāja, tīšām pamezdams grūti izcīnītu anšovu vecai, izsalkušai kaijai, kas dzinās viņam pakaļ. Es visu šo laiku varētu mācīties lidot. Tik bezgala daudz ko vajadzētu apgūt!
Nepagāja ilgs laiks, līdz Džonatans Kaija atkal nošķīrās savrup un tālu jūrā, izsalcis un laimīgs, mācījās lidot.
Apgūstamais temats bija ātrums, un, nedēļu trenēdamies, viņš uzzināja par ātrumu vairāk nekā visātrākā kaija pasaulē.
No tūkstoš pēdu augstuma, vēzēdams spārnus, cik spēka, viņš ļoti stāvā kritienā triecās pretī viļņiem un saprata, kāpēc kaijas nemēdz krasi mesties lejup, vēzējot spārnus. Pagāja tikai sešas sekundes, un viņš traucās ar septiņdesmit jūdžu ātrumu stundā – ar ātrumu, kurā spārns augšupvēzienā kļūst nevarīgs.
Tas notika laiku pa laikam. Lai cik uzmanīgs viņš bija un lai kā sakopoja visas spējas, lielā augstumā tomēr zaudēja kontroli.
Lidojums tūkstoš pēdas augšup. Vispirms ar pilnu jaudu uz priekšu, tad pāreja lejupkritienam, sparīgi vēzējot spārnus. Un pēc tam katru reizi kreisais spārns augšupvēzienā apstājās, viņš spēji vēlās pa kreisi, tad, cenzdamies atgūt līdzsvaru, zaudēja varu pār labo spārnu un nākamā nevadāmā, nevaldāmā mirklī kūleniski aizvirpuļoja pa labi.
Lai kā viņš pūlējās, šis augšupvēziens nedevās rokā. Desmit reizes viņš mēģināja, un visas desmit reizes, traukdamies ar septiņdesmit jūdžu ātrumu stundā, pārvērtās izspūrušā spalvu kamolā un, vadītspēju zaudējis, ietriecās ūdenī.
Galvenā gudrība, slapjš un izmircis viņš beidzot nodomāja, acīmredzot ir lielā ātrumā turēt spārnus nekustīgus – vēzēt tos, līdz sasniegts piecdesmit jūdžu ātrums stundā, un pēc tam atstāt tos mierā.
No divtūkstoš pēdu augstuma viņš, mezdamies kritienā, mēģināja atkal, izsliedams knābi stāvus lejup, turēdams izplestos spārnus nekustīgi kopš brīža, kad ātrums pārsniedza piecdesmit jūdžu stundā. Tas prasīja milzīgu piepūli, bet gribētais tika panākts. Desmit sekundes viņš bija traucies ar ātrumu deviņdesmit jūdžu stundā! Džonatans bija sasniedzis pasaules ātruma rekordu kaiju vidū!
Taču uzvara bija īslaicīga. Līdzko viņš mēģināja no kritiena atkal pāriet lidojumā, līdzko mainīja spārnu leņķi, viņš atkal nokļuva tajā pašā briesmīgajā, nevaldāmajā mutulī, un pēc deviņdesmit jūdžu ātruma stundā tas ķēra viņu ar dinamīta spēku. Džonatans Kaija šķita gaisā sašķīstam gabalos un ietriecamies akmenscietajā jūrā.
Kad Džonatans Kaija atguvās, bija jau pilnīgi satumsis, un viņš mēnesgaismā peldēja pa okeāna virsmu. Spārni bija sapluinīti un šķita esam no svina, bet vēl mokošāk viņu nospieda neveiksmes smagums. Viņš nevarīgi vēlējās, kaut šis smagums būtu pietiekams, lai saudzīgi novilktu viņu okeāna dibenā un viss būtu galā.
Peldēdams viņš dzirdēja sevī dīvainu, dobju balsi. Tas nekādi nav iespējams. Es esmu kaija. Daba man ir novilkusi savas robežas. Ja būtu paredzēts iemācīties tik daudz lidojuma prasmju, man smadzenēs būtu gatavas shēmas. Ja būtu paredzēts lidot lielā ātrumā, man būtu piekūna īsie spārni un es barotos ar pelēm, nevis ar zivīm. Tēvam bija taisnība. Man jāaizmirst šīs blēņas. Jālido mājās pie Bara un jāapmierinās ar to, kas esmu – nabaga kaija ar ierobežotām spējām. Balss pieklusa, un Džonatans piekrita. Kaijas vieta pa nakti ir krastā, un kopš šī brīža viņš apņēmās būt normāla kaija. Tā visi jutīsies mierīgāk.
Viņš gurdi atgrūdās no tumšā ūdens un laidās uz krasta pusi pateicīgs par to, ka iemācījies taupīt spēkus zemajā lidojumā.
Tomēr nē, viņš nodomāja. Es vairs neesmu tas, kas biju, un es pārvelku svītru visam, ko iemācījos. Es esmu tāda pati kaija kā visas citas, un lidošu tāpat kā visas citas. Un viņš ar sāpīgu piepūli pacēlās simt pēdu augstumā un vēzēja spārnus sparīgāk, laizdamies uz krastu.
Viņš jutās labāk, izlēmis, ka turpmāk būs tikai viens no Bara. Vairs nebūs tā saistošā spēka, kurš lika viņam mācīties, vairs nebūs izaicinājumu un nebūs neveiksmju. Un bija tik patīkami vairs nedomāt, tikai laisties cauri tumsai pretī piekrastes ugunīm.
Tumsa! Viņā atkal satraukti ieskanējās dobjā balss. Kaijas nekad nelido tumsā!
Džonatans nejutās pietiekami modrs, lai uzklausītu šo balsi. Ir jauki, viņš nodomāja. Mēness un gaisma atviz ūdenī, kā bākas metot gaišas takas cauri naktij, un visapkārt valda tāds miers un klusums…
Laidies lejā! Kaijas nekad nelido tumsā! Ja tev būtu paredzēts lidot tumsā, tev būtu acis kā pūcei! Tev smadzeņu vietā būtu shēmas! Tev būtu piekūna īsie spārni!
Naktī, simt pēdu augstumā, Džonatans Livingstons Kaija satrūkās. Pagaisa viņa sāpes, pagaisa viņa apņēmība.
Īsi spārni. Piekūna īsie spārni!
Tā ir atbilde! Kāds es esmu bijis nejēga! Viss, kas man vajadzīgs, ir mazs, sīks spārniņš, viss, kas man vajadzīgs, ir piekļaut lielāko spārnu daļu sev klāt un lidot tikai ar pašiem spārnu galiem! Īsi spārni!
Viņš uzlaidās virs melnā ūdens divtūkstoš pēdu augstumā un, ne mirkli nedomādams par neveiksmi un nāvi, cieši piekļāva spārnus pie ķermeņa, atstādams gaisā izplestus tikai šauros, smailos spārnu galus, un stāvā kritienā metās lejup.
Vējš mežonīgi auroja viņam ap galvu. Septiņdesmit jūdžu stundā, deviņdesmit, simt divdesmit un vēl vairāk! Tagad, lidojot ar simt četrdesmit jūdžu ātrumu stundā, spārnu piepūle bija krietni mazāka nekā pirms tam, lidojot septiņdesmit jūdžu ātrumā, un ar gluži niecīgiem spārnu galu vēzieniem viņš no lejupkritiena veiksmīgi pārgāja lidojumā un uzšāvās augšup virs viļņiem – kā pelēka lielgabala lode zem mēness.
Džonatans Kaija samiedza acis pret vēju un ļāvās līksmei. Simt četrdesmit jūdžu stundā! Nezaudējot kontroli! Ja kristu lejup nevis no divtūkstoš, bet no piectūkstoš pēdu augstuma, interesanti, cik ātri tad…
Mirkli iepriekš sev dotie solījumi bija aizmirsti, tos aizrāva projām varenais, straujais vējš. Tomēr viņš nejutās vainīgs, ka lauzis sev dotos solījumus. Tādi solījumi der tikai kaijām, kuras samierinās ar ikdienišķo. Putnam, kurš izjutis varenības pieskārienu, tāds solījums nav vajadzīgs.
Saulei lecot, Džonatans Kaija trenējās atkal. No piectūkstoš pēdu augstuma zvejas laivas izskatījās kā gaiši punktiņi zilajā, gludajā ūdenī, un Brokastotāju Bars bija tik tikko saskatāms, riņķojošs putekļu mākonis.
Viņš bija dzīvs un viscaur trīsēja aiz sajūsmas, lepodamies, ka izdevies iegrožot bailes. Tad bez īpašas gatavošanās viņš pievilka spārnus, īsos, izliektos spārngalus izstiepa un metās taisni lejup jūrā. Ticis līdz četrtūkstoš pēdu augstumam, viņš bija sasniedzis galējo ātrumu, vējš slējās pretī kā trokšņaina siena, caur kuru ātrāk traukties nebija iespējams. Tagad ar ātrumu divsimt četrpadsmit jūdžu stundā viņš laidās taisni lejup. Viņš norija krampjainu kamolu, apzinādamies: ja spārni šādā ātrumā atpletīsies vaļā, viņš sašķīdīs neskaitāmās sīkās drumslās. Bet ātrums bija spēks, un ātrums bija prieks, un ātrums bija vistīrākais skaistums.
Viņš sāka pāriet lidojumā tūkstoš pēdu augstumā, spārngaliem dunoši, dreboši sitoties pretī negantajam vējam, un vienlaikus laivas un kaiju bars mainīja slīpumu, zibens ātrumā augdami arvien lielāki tieši viņa ceļā.
Apstāties nedrīkstēja, un tādā ātrumā viņš vēl neprata pat pagriezties sānis.
Sadursme nozīmētu tūlītēju nāvi.
Tāpēc viņš aizvēra acis.
Un tā nu tajā rītā tūlīt pēc saullēkta Džonatans Livingstons Kaija, aizmiedzis acis, neganti kaucošu vēja brāzmu un spalvu virpuļa apņemts, izdrāzās tieši cauri Brokastotāju Baram ar ātrumu divsimt divpadsmit jūdžu stundā. Šoreiz viņam uzsmaidīja Kaiju Veiksmes Nesēja un neviens negāja bojā.
Kad viņš bija izslējis knābi taisni augšup pret debesīm, viņš joprojām traucās ar ātrumu simt sešdesmit jūdžu stundā. Kad tas bija palēnināts līdz divdesmit un viņš beidzot atkal izpleta spārnus, laiva četrtūkstoš pēdu zemāk bija kļuvusi par drumstalu jūrā.
Viņu pārņēma gaviles. Galējais ātrums! Kaija lido ar divsimt četrpadsmit jūdžu ātrumu stundā! Tā bija uzvara, pats izcilākais brīdis Bara vēsturē, un tajā brīdī Džonatana Kaijas dzīvē sākās jauns laikmets. Aizlaidies uz savu vientuļo treniņu vietu, sakļāvis spārnus kritienam no astoņtūkstoš pēdu augstuma, viņš tūlīt apņēmās izpētīt, kā veikt pagriezienu.
Viena atsevišķa spārngala spalva, viņš secināja, ja to pavirza tikai par niecīgu collas daļiņu, ļauj apmest līdzenu, plašu līkumu ļoti lielā ātrumā. Taču, pirms viņš to iemācījās, nācās pārliecināties, ka tādā ātrumā pietiek pakustināt vairāk nekā vienu spalvu, lai sāktu virpuļot gaisā līdzīgi bumbai… un Džonatans kļuva par pirmo kaiju pasaulē, kas ir izmēģinājusi gaisa akrobātiku.
Todien viņš netērēja laiku sarunām ar citām kaijām, bet lidoja līdz pat saules rietam. Viņš atklāja, kā izpildīt cilpu, palēnināto mucu, daudzkāršo mucu, apvērsto grīsti, kaiju kaujas apmetienu, virāžu.
Kad Džonatans Kaija krastmalā piebiedrojās Baram, bija jau vēls. Viņam reiba galva, un viņš bija ārkārtīgi noguris. Tomēr sajūsmā pirms nolaišanās viņš apmeta cilpu un tieši pirms pieskaršanās zemei izdarīja spēju apmetienu. Kad citi to uzzinās, viņš nodomāja, kad dzirdēs par Uzvaru, viņi priecāsies kā negudri! Cik plašāka, bagātāka tagad kļuvusi dzīve! Tā vairs nav tikai mūsu vienmuļais skrējiens līdz laivām un atpakaļ, tai ir radusies jēga! Mēs varam izkļūt no neziņas, mēs varam pārliecināties, ka esam lieliskas, gudras un prasmīgas būtnes! Mēs varam būt brīvi! Mēs varam iemācīties lidot!
Priekšā šalkoja un zaigoja daudzsološi gadi.
Kad viņš nolaidās lejā, kaijas bija sanākušas uz Padomes sapulci, kas acīmredzot turpinājās jau ilgāku laiku. Patiesībā tās gaidīja.
– Džonatan Livingston Kaija! Nostājies vidū! – svinīgi un ceremoniāli atskanēja Vecākā vārdi. Stāvēt vidū nozīmēja tikai lielu kaunu vai lielu godu. Ar godu stāvēt vidū parasti iecēla kaiju galveno vadoni. Protams, viņš nodomāja, Brokastotāju Bars šorīt ir pamanījis Uzvaru! Bet gods man nav vajadzīgs. Es negribu būt par vadoni. Es vēlos tikai izstāstīt, ko esmu atklājis, parādīt plašos apvāršņus, kas ir atvērti mums visiem! Viņš iznāca priekšā.
– Džonatan Livingston Kaija! – sacīja Vecākais. – Nostājies vidū, lai ciestu kaunu visu pārējo kaiju priekšā!
Tas bija kā rungas belziens. Džonatana ceļgali pamira, spalvas sašļuka un ausīs atskanēja dunošs troksnis. Stāvēt vidū par apkaunojumu? Tas nav iespējams! Mana Uzvara! Viņi nespēj saprast! Viņi maldās, viņi maldās!
– …par viņa pārgalvību un bezatbildību, – balss svinīgi skanēja tālāk, – par Kaiju Dzimtas goda un tradīciju graušanu…
Stāvēt vidū par apkaunojumu nozīmēja, ka viņš tiks izraidīts no kaiju sabiedrības un lemts vientuļai dzīvei Tālajās Klintīs.
– …kādu dienu tu, Džonatan Livingston Kaija, uzzināsi, ka bezatbildība neatmaksājas. Dzīve ir neizzināma, un mums zināms tikai tas, ka esam sūtīti šajā pasaulē ēst un dzīvot tik ilgi, cik vien tas iespējams.
Kaija nekad nerunā pretī Padomes Baram, taču Džonatans pacēla balsi.
– Bezatbildība? Mani brāļi! – viņš iesaucās. – Kam piemīt vēl lielāka atbildība nekā kaijai, kas meklē un atrod jēgu, augstāku dzīves mērķi? Tūkstošiem gadu mēs esam tvarstījuši zivju galvas, bet tagad mums ir iemesls dzīvot – mācīties, atklāt, būt brīviem! Dodiet man kaut vienu iespēju, ļaujiet jums parādīt, ko esmu atklājis…
Bars bija nedzirdīgs – kā akmens siena.
– Brālība ir lauzta, – kaijas vienā balsī noskandēja un visas kā viena aizdarīja ausis, pagriežot viņam muguru.
Turpmākās dienas Džonatans Kaija pavadīja viens, taču viņš lidoja krietni tālāk par Tālajām Klintīm. Lielākā bēda bija nevis vientulība, bet gan tas, ka citas kaijas atteikušās ticēt aicinošā lidojuma triumfam; tās vienkārši ir atteikušās atvērt acis un redzīgi vērties pasaulē.
Ar katru dienu viņš iemācījās arvien vairāk. Viņš uzzināja, ka labi pārdomāts stāvais kritiens lielā ātrumā palīdz atrast retākās un gardākās zivis, kuras pulcējas desmit pēdas zem ūdens virsmas; viņam vairs nevajadzēja zvejas laivas un sakaltušu maizi, lai nodrošinātu sev iztiku. Viņš iemācījās nakšņot gaisā, izvēlēdamies nakts lidojuma virzienu perpendikulāri krasta vējam un veikdams simt jūdžu no saulrieta līdz saullēktam. Ar tādu pašu iekšēju kontroli viņš lidoja cauri biezai jūras miglai un pacēlās virs tās žilbinoši dzidrajās debesīs… tajā pašā laikā, kad visas pārējās kaijas stāvēja uz zemes, redzēdamas tikai miglu un lietu. Viņš iemācījās ar stipru vēju aizlidot tālu iekšzemē, lai pamielotos ar izsmalcināti gardiem kukaiņiem.
Ko viņš reiz bija cerējis dot Baram, to tagad guva pats sev; viņš mācījās lidot un nenožēloja, par kādu cenu tas noticis. Džonatans Kaija atklāja, ka garlaicība, bailes un dusmas ir iemesli, kuru dēļ kaijas dzīve ir tik īsa, un tagad, kad domas no tā bija brīvas, viņš patiesi dzīvoja garu un skaistu dzīvi.
Un tad kādu vakaru tās ieradās un sastapa Džonatanu vienu un mierpilnu slīdam pa iemīļotajām debesīm. Abas kaijas, kas iznira līdzās viņa spārniem, bija dzidri baltas kā zvaigžņu gaisma, un naktsmelnajā gaisā no tām strāvoja maigs un draudzīgs mirdzums. Taču visbrīnišķākā bija lidotprasme; to spārngali collas atstatumā no viņa paša spārniem kustējās precīzi un nemainīgi.
Neteicis ne vārda, Džonatans pakļāva tās savai pārbaudei – pārbaudei, kuru nebija izturējusi vēl neviena kaija. Viņš izlocīja spārnus, palēnināja ātrumu līdz vienai jūdzei stundā pirms apstāšanās brīža. Abi mirdzošie putni palēnināja lidojumu reizē ar viņu, laizdamies līdzeni un noturēdami ieņemto stāvokli. Tie zināja, kas ir lēns lidojums.
Viņš piekļāva spārnus, izdarīja apmetienu un krita lejup ar simt deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā. Kaijas traucās lejup reizē ar viņu, turēdamās blakus nevainojamā ierindā.
Beidzot viņš ar tādu pašu ātrumu traucās augšup, izpildīdams garu vertikālu palēnināto mucu. Kaijas smaidīdamas darīja to pašu.
Džonatans atsāka līmenisku lidojumu un brīdi klusēja, tad sāka runāt.
– Lieliski! – viņš teica. – Kas jūs esat?
– Mēs esam no tava Bara, Džonatan. Mēs esam tavi brāļi. – Vārdi skanēja noteikti un mierīgi. – Mēs atnācām, lai vestu tevi tālāk augšup, lai vestu tevi uz mājām.
– Man nav māju. Man nav Bara. Es esmu Izstumtais. Un mēs tagad lidojam Lielā Kalnu Vēja pašā virsotnē. Pēc dažiem simtiem pēdu es savu veco ķermeni augstāk vairs nespēšu pacelt.
– Tu spēsi, Džonatan. Jo tu esi mācījies. Viena skola ir galā, un tev pienācis laiks sākt citu.
Tāpat kā visu mūžu Džonatanu Kaiju bija vadījusi apskaidrība, tā viņam atplaiksnīja arī tagad. Kaijām taisnība. Viņš var lidot augstāk, un viņam ir laiks doties uz mājām.
Viņš pārlaida pēdējo ilgo skatienu savām debesīm, šai brīnišķajai sudraba valstībai, kurā viņš tik daudz bija iemācījies.
– Es esmu gatavs, – viņš beidzot teica.
Un Džonatans Livingstons Kaija kopā ar abām zvaigžņoti mirdzošajām kaijām pacēlās un pazuda naktsmelnajās debesīs.
Otrā daļa
Tātad šīs ir Debesis, viņš nodomāja un tad pasmaidīja pats par sevi. Diez vai ir pietiekami bijīgi spriest par to, kādas ir Debesis, – tieši tagad, lidojot augšup, lai nonāktu tajās.
Arvien attālinādamies no Zemes, paceldamies virs mākoņiem un lidodams cieši blakus abām mirdzošajām kaijām, viņš redzēja, ka arī paša ķermenis kļūst tikpat spoži balts. Tiesa, viņš joprojām palika tas pats jaunais Džonatans Kaija – ar savu iekšējo pārliecību zeltainajās acīs – , bet viņa ārējais apveids bija mainījies.
Sajūtu ziņā tas bija tāds pats kaijas ķermenis, bet jau tagad tas lidoja daudz labāk, nekā jebkad bija spējis viņa agrākais ķermenis. Nudien, ar divreiz mazāku piepūli es sasniegšu divreiz lielāku ātrumu, Džonatans nodomāja, divreiz prasmīgāk izdarīšu visu, ko savās labākajās dienās pratu uz Zemes!
Lidodams ar divsimt piecdesmit jūdžu ātrumu stundā, viņš tuvojās savam līmeniskā lidojuma maksimālajam ātrumam. Kad ātrums bija sasniedzis divsimt septiņdesmit trīs jūdzes stundā, viņš saprata, ka lido tik ātri, cik spēj, un izjuta nelielu vilšanos. Tātad arī jaunā ķermeņa spējām pastāv robeža, un, kaut gan tā ievērojami pārsniedz veco līmeniskā lidojuma rekordu, pārvarēt to ir ļoti grūti. Viņš bija iedomājies, ka Debesīs nebūs nekādu robežu.
Mākoņi pašķīrās, viņa pavadones uzsauca:
– Laimīgu nolaišanos, Džonatan! – un nākamajā mirklī pagaisa kā nebijušas.
Viņš lidoja pāri jūrai, pretī robotai krasta līnijai. Virs klintīm lidinājās pavisam nedaudzas kaijas. Tālāk uz ziemeļiem, pie paša apvāršņa, bija redzamas vēl dažas citas. Jaunas ainavas, jaunas domas, jauni jautājumi. Kāpēc tik maz kaiju? Debesīm vajadzētu būt pārpilnām ar kaiju bariem!
Un kāpēc es pēkšņi jūtos tik noguris? Kaijām Debesīs nekad nevajadzētu nogurt, nekad nevajadzētu gulēt.
Kur viņš to bija dzirdējis? Atmiņas par dzīvi uz Zemes šķita irstam un zūdam. Zeme, protams, bija vieta, kur viņš daudz iemācījās, taču atsevišķas norises un epizodes tinās miglā – itin kā cīņa par barību, itin kā Izstumtā liktenis…
Nedaudzās krastmalas kaijas laidās pretī, lai sagaidītu viņu, tomēr tās nesacīja ne vārda. Džonatans vienkārši juta, ka viņš ir ticis gaidīts un ka te ir mājas. Šī viņam bija izcila diena – diena, kuras saullēktu viņš vairs neatcerējās.
Viņš pagriezās, lai krastmalā nolaistos zemē, un spēcīgi savēzēja spārnus, lai collas tiesu noturētos gaisā, tad viegli nometās smiltīs. Pārējās kaijas darīja to pašu, taču neviena nepavēcināja pat spalviņu. Tās pagriezās vējā, izpletušas spožos spārnus, tad kaut kā mainīja spalvu izliekumu, līdz apstājās tieši tajā brīdī, kad to kājas pieskārās zemei. Tās brīnišķīgi pārvaldīja savu lidojumu, taču Džonatans jutās pārāk noguris, lai izmēģinātu to pašu vēlreiz. Stāvēdams krastmalā un joprojām nesacīdams ne vārda, viņš uz vietas aizmiga.
Turpmākajās dienās Džonatans pārliecinājās, ka šajā vietā ir tikpat daudz ko mācīties kā viņa agrākajā dzīvē. Tomēr bija arī atšķirības. Šeit bija kaijas, kuras domāja tāpat kā viņš. Katrai no tām pati galvenā esamības jēga bija tiekties pēc pilnības, pieskarties pilnībai, darot to, kas visvairāk patika, – un tas bija lidot. Visi tie bija lieliski putni un katru dienu neskaitāmas stundas pavadīja, mācoties lidojumu, izmēģinot arvien jaunus un grūtākus lidošanas mākslas paņēmienus.
Ilgu laiku Džonatans nedomāja par pasauli, no kuras bija nācis, – vietu, kurā, cieši aizdarījis acis pret lidojuma prieku, likdams lietā spārnus tikai vienīgajam mērķim – ēdiena atrašanai un izcīnīšanai –, dzīvoja Bars. Bet laiku pa laikam uz īsu mirkli atmiņas atjaunojās.
Viņš atcerējās šo pasauli kādu rītu, kad kopā ar savu treneri mācību pārtraukumā atpūtās krastmalā pēc daudziem mēģinājumiem veikt spējus apmetienus ar sakļautiem spārniem.
– Kur ir visi citi, Sallivan? – viņš klusi jautāja, tagad jau pilnīgi pieradis pie rāmās domu pārraides, kas šīm kaijām aizstāja ķērcienus un klaigas. – Kāpēc šeit mūsu tik maz? Tur, no kurienes es ierados, bija…
– …simtiem un tūkstošiem kaiju. Es zinu, – Sallivans pakratīja galvu. – Vienīgā atbilde, ko es varu iedomāties, Džonatan, ir tāda, ka tu esi citāds putns – tu esi viens no miljona. Lielākā daļa no mums šurp ir nākusi ļoti lēni un ilgi. Mēs pārgājām no vienas pasaules citā, kura bija gandrīz tieši tāda pati, un tūlīt uz vietas aizmirsām, no kurienes esam ieradušies, nebēdājām par to, kurp dodamies, dzīvojām tikai pašreizējam brīdim. Vai vari iedomāties, cik daudzām dzīvēm mums vajadzēja iziet cauri, iekams guvām pašu pirmo apjautu, ka dzīvē ir kaut kas vairāk par ēšanu, cīnīšanos vai varu Barā? Tūkstoš dzīvēm, Džon, desmittūkstoš! Un pēc tam vajadzēja vēl simt dzīves, iekams mēs sākām apzināties, ka pastāv kaut kas tāds kā pilnība, un vēl simt dzīves vajadzēja, lai saprastu, ka mūsu dzīvošanas mērķis ir meklēt šo pilnību un tuvoties tai. Arī tagad, protams, mūs vada tas pats likums: savu nākamo pasauli mēs iegūstam ar to, ko esam iemācījušies. Ja neiemācīsies neko, nākamā pasaule būs tāda pati kā šī – ar tādiem pašiem ierobežojumiem un tādu pašu smagumu, ko jācenšas pārvarēt.
Viņš savēcināja spārnus un pavērsa seju pret vēju.
– Bet tu, Džon, – viņš teica, – tu vienā dzīvē iemācījies tik daudz, ka tev nevajadzēja iziet cauri tūkstoš dzīvēm, lai nokļūtu šajā.
Pēc brīža viņi atkal lidoja un atkal mācījās. Vairākkārtējie apmetieni padevās grūti, jo apvērstās pusmucas laikā Džonatanam vajadzēja domāt pretēji ierastajai gaitai, mainot spārna izliekumu pretējā virzienā un precīzā saskaņā ar instruktora spārnu kustībām.
– Mēģināsim vēlreiz! – Sallivans teica un atkārtoja to atkal un atkal: – Mēģināsim vēlreiz! – Tad beidzot: – Labi!
Un viņi sāka mācīties ārējās cilpas.
Kādu vakaru kaijas, kas naktī nelidoja, domīgi pulcējās kopā piekrastes smiltīs. Džonatans sakopoja drosmi un piegāja pie Kaiju Vecākā, par kuru runāja – viņš drīz došoties projām no šīs pasaules.
– Čiang, – viņš mazliet nervozi teica.
Vecā kaija laipni palūkojās uz viņu.
– Jā, mans dēls?
Lielais vecums Kaiju Vecāko nebija darījis vārgu, bet – gluži otrādi – devis tam spēku; Čiangs spēja lidot labāk un ātrāk par jebkuru kaiju šajā Barā, un viņš bija apguvis prasmes, ko pārējās kaijas tikai pakāpeniski sāka iepazīt.
– Čiang, šī pasaule nemaz nav Debesis, vai ne?
Vecākais mēnesgaismā pasmaidīja.
– Tu esi atkal kaut ko iemācījies, Džonatan Kaija!
– Bet kas notiek tālāk? Kurp mēs dodamies? Vai tādas vietas kā Debesis nemaz nav?
– Nē, Džonatan, tādas vietas nav. Debesis nav nedz vieta, nedz laiks. Debesis nozīmē pilnību. – Viņš brīdi klusēja. – Tu esi ļoti ātrs lidotājs, vai ne?
– Es… Man patīk ātrums, – Džonatans atbildēja, pārsteigts, bet lepns, ka Vecākais to ir ievērojis.
– Tu pieskarsies Debesīm, Džonatan, tajā brīdī, kad tuvosies ātruma pilnībai. Un tas nenozīmē lidot ar tūkstoš vai miljons jūdžu ātrumu stundā vai lidot ar gaismas ātrumu. Tāpēc ka ikviens skaitlis ir robeža, bet pilnība nepazīst robežu. Ātruma pilnība, mans dēls, ir dzīve tajā.
Bez brīdinājuma Čiangs pazuda un atkal parādījās pašā ūdens malā piecdesmit pēdu attālāk, un tas notika vienā zibenīgā mirklī. Pēc tam viņš pazuda vēlreiz un tajā pašā sekundes tūkstošdaļā atkal nostājās Džonatanam blakus.
– Tā ir sava veida izprieca, – viņš teica.
Džonatans nespēja atgūties. Viņš aizmirsa savus jautājumus par Debesīm.
– Kā tu to izdari? Kāda ir sajūta? Cik tālu tu vari tā nokļūt?
– Ir iespējams nokļūt jebkurā vietā un jebkurā laikā, kur vien pats vēlas, – Vecākais teica. – Es esmu bijis visās vietās un laikos, ko vien varu iedomāties. – Viņš palūkojās uz jūru. – Tas ir savādi. Kaijas, kuras nicina pilnību ceļošanas dēļ, nekur nenokļūst, tās virzās lēni. Tās, kuras atliek ceļošanu, lai apgūtu pilnību, nokļūst itin visur un uzreiz. Atceries, Džonatan, Debesis nav nedz vieta, nedz laiks, jo vieta un laiks ir vārdi bez nozīmes. Debesis ir…
– Vai tu vari mani iemācīt tā lidot? –Džonatans Kaija trīsēja nepacietībā atkal iekarot nezināmo.
– Protams, ja tu vēlies mācīties.
– Es vēlos. Kad varam sākt?
– Varam sākt tūlīt, ja vien gribi.
– Es gribu iemācīties tā lidot, – Džonatans teica, un viņa acīs gailēja savāda gaisma. – Saki, kas man jādara!
Čiangs runāja lēni un ļoti vērīgi lūkojās jaunākajā biedrā.
– Lai lidotu tik ātri kā doma, un tas nozīmē uz jebkurieni, – viņš teica, – tev jāsāk ar apzināšanos, ka tu jau esi ieradies…
Pēc Čianga vārdiem, galvenais ir, lai Džonatans pārstātu apzināties sevi ierobežotā ķermeņa gūstā, ķermenī ar četrdesmit divu collu spārnu izpletumu un lidotprasmi, ko iespējams uzskicēt kartē. Galvenais bija apzināties, ka viņa patiesā daba, tik pilnīga kā neuzrakstīts skaitlis, vienlaikus dzīvo visur – laika un telpas izplatībā.
Džonatans neatlaidīgi, kaismīgi vingrinājās dienu no dienas, sākot ar saullēktu un līdz pusnaktij. Taču, par spīti visām pūlēm, viņš nepakustējās no vietas pat par spalvas platumu.
– Aizmirsti ticību! – Čiangs laiku pa laikam atkārtoja. – Tev nevajadzēja ticību, lai varētu lidot, tev vajadzēja saprast, kā jālido. Tagad ir tieši tas pats. Mēģini vēlreiz…
Tad kādu dienu Džonatans, stāvēdams krastmalā aizvērtām acīm un koncentrēdams uzmanību, vienā acumirklī aptvēra, ko Čiangs ir centies viņam pateikt.
– Jā, tā ir taisnība! Es esmu pati pilnība, kaija bez ierobežojumiem! – Viņš izjuta neaprakstāmu līksmes vilni.
– Labi! – teica Čiangs, un viņa balsī skanēja uzvaras gandarījums.
Džonatans atvēra acis. Viņš kopā ar Vecāko stāvēja pilnīgi citādā jūras krastā –koki auga līdz pat ūdens malai un virs galvas griezās divas vienādas, dzeltenas saules.
– Beidzot tu esi apjautis galveno, – Čiangs teica, – bet vēl drusku jāpiestrādā, lai tu spētu sevi kontrolēt.
Džonatans jutās apstulbis.
– Kur mēs esam?
Vecākais, kuru neparastā apkārtne itin nemaz nemulsināja, nevērīgi atbildēja:
– Acīmredzot mēs esam uz kādas planētas ar zaļām debesīm un dubultu zvaigzni saules vietā.
Džonatanam izlauzās sajūsmas kliedziens – pirmā skaņa, ko viņš izdvesa, kopš bija atstājis Zemi.
– TAS IZDODAS!
– Protams, tas izdodas, Džon, – sacīja Čiangs. – Tas vienmēr izdodas, ja vien tu zini, ko dari. Bet tagad par to, kā sevi kontrolēt…
Kad viņi atgriezās mājās, bija tumšs. Pārējās kaijas uzlūkoja Džonatanu ar bijību zeltainajās acīs, jo tika redzējušas viņu pazūdam no tās vietas, kur viņš tik ilgi bija nekustīgi stāvējis.
Džonatans gluži negribīgi uzklausīja apsveikumus. – Es te esmu jaunatnācējs! Es tikai sāku mācīties! Tās esat jūs, no kā man jāmācās!
– Nez vai tā ir, Džon, – sacīja Sallivans, stāvēdams blakus. – Tev ir mazāk bail mācīties nekā jebkurai citai kaijai, ko esmu redzējis desmittūkstoš gadu laikā. – Bars apklusa, un Džonatans mulsi sagrozījās.
– Mēs varam sākt strādāt ar laiku, ja tu vēlies, – Čiangs teica, – līdz tu spēsi lidot pagātnē un nākotnē. Un tad tu būsi gatavs sākt to, kas ir visgrūtākais, visvarenākais, vislieliskākais. Tu būsi gatavs sākt lidot augšup un iepazīt labestības un mīlestības nozīmi.
Pagāja mēnesis vai varbūt mēnesim līdzīgs laikposms, un Džonatans darbojās nepārspējamā ātrumā. Viņš vienmēr bija mācījies ātri, arī no ikdienišķas pieredzes, un tagad, būdams paša Vecākā īpašais audzēknis, idejas uztvēra kā spēcīgas jaudas dators spalvu apvalkā.
Bet tad pienāca diena, kad Čiangs pazuda. Viņš bija klusi aprunājies ar visām kaijām, mudinādams tās nekad nepārtraukt mācīšanos, trenēšanos un centienus labāk izprast dzīves netveramo pilnības principu. Un, viņam tā runājot, spalvas kļuva arvien spožākas un spožākas, līdz beidzot sāka tā mirdzēt, ka neviena kaija vairs nespēja viņā lūkoties.
– Džonatan, – viņš teica, un tie bija viņa pēdējie vārdi, – turpini izzināt ceļu uz mīlestību!
Kad kaijas atkal pavērās apkārt, Čianga starp viņām vairs nebija.
Dienām ritot, Džonatans juta, ka arvien biežāk domā par Zemi, no kuras bija nācis. Ja, tur dzīvodams, viņš būtu zinājis kaut desmito, kaut simto daļu no tā, ko zināja te, cik daudz nozīmīgāka būtu bijusi dzīve! Stāvēdams smiltīs, viņš sāka prātot, vai tur, agrākajā vietā, varētu būt kāda kaija, kura pūlas pārvarēt sev ierādītās robežas, saskatīt lidojumā dziļāku jēgu nekā tikai traukšanos pēc maizes kripatas aiz laivas borta. Varbūt kāda no tām ir pat kļuvusi par Izstumto, tāpēc ka Baram acīs pateikusi patiesību. Un, jo vairāk Džonatans vingrinājās labestībā un jo vairāk viņš strādāja, lai izzinātu mīlestības dabu, jo vairāk viņam gribējās atgriezties uz Zemes. Jo, par spīti vientulīgajai pagātnei, Džonatans Kaija bija dzimis, lai nestu mācību tālāk, un vislabākais mīlestības apliecinājuma veids viņam bija nodot daļiņu iepazītās patiesības kādai citai kaijai, kurai vajadzēja tikai izdevību ieraudzīt patiesību pašai.
Sallivans, kurš meistarīgi prata lidojumu domas ātrumā un tagad palīdzēja to apgūt citiem, bija šaubīgi noskaņots.
– Džon, tu jau vienreiz biji Izstumtais. Kāpēc tu domā, ka kāda no kaijām tavos agrākajos laikos uzklausīs tevi tagad? Tu taču zini sakāmvārdu, kas ir ļoti patiess: kaija, kura lido visaugstāk, redz vistālāk. Tās kaijas, no kuru vidus tu esi nācis, stāv uz zemes, ķērkdamas un cīnīdamās savā starpā. Kaijas lido tūkstošiem jūdžu no debesīm – un tu saki, ka vēlies parādīt viņām Debesis no tās vietas, kurā viņas atrodas! Džon, kaijas taču nespēj saskatīt pat savu spārnu galus! Paliec tepat! Palīdzi jaunajām kaijām šeit, palīdzi tām, kuras ir pietiekami augstu, lai saskatītu to, kas tev sakāms! – Viņš brīdi klusēja, tad piebilda: – Un ja Čiangs būtu devies atpakaļ uz savām vecajām pasaulēm? Kur tad šodien būtu tu?
Pēdējie vārdi bija vistrāpīgākie… Sallivanam taisnība. Kaija, kura lido visaugstāk, redz vistālāk.
Džonatans palika un strādāja ar jaunajiem putniem, kas viņiem piebiedrojās, kas visi bija ļoti spējīgi un ātri apguva uzdevumu. Taču vecās izjūtas atgriezās, un viņš nespēja atvairīt domu par to, ka uz Zemes varbūt ir viena vai divas kaijas, kuras arī spētu mācīties. Cik nesalīdzināmi vairāk viņš pats tagad jau zinātu, ja toreiz, kad viņš kļuva par Izstumto, pie viņa būtu ieradies Čiangs!
– Sallivan, man jādodas atpakaļ, – viņš beidzot teica. – Taviem audzēkņiem veicas labi. Viņi var tev palīdzēt apmācīt jaunatnācējus.
Sallivans nopūtās, taču nestrīdējās.
– Man droši vien tevis pietrūks, Džonatan, – viņš tikai noteica.
– Kaunies, Sallivan! – Džonatans pārmetoši atsaucās. – Un nerunā aplamības! Kāpēc tad mēs katru dienu vingrināmies? Ja mūsu draudzība būtu atkarīga no tādiem šķēršļiem kā telpa un laiks, tad taču mēs, beidzot telpu un laiku pārvarēdami, iznīcinātu paši savu brālību! Bet mēs pārvaram laiku, un viss, kas paliek, ir Šeit. Mēs pārvaram telpu, un viss, kas paliek, ir Tagad. Un vai tev neliekas, ka, būdami Šeit un Tagad, mēs laiku pa laikam redzēsim viens otru?
Sallivans Kaija pats pret savu gribu iesmējās. – Neprātīgais putns! – viņš labsirdīgi teica. – Ja kāds spēs parādīt kādam uz Zemes, kā skatīties tūkstoš jūdžu tālumā, tad vienīgi Džonatans Livingstons Kaija! – Viņš pavērās lejup smiltīs. – Paliec sveiks, Džonatan, mans draugs!
– Paliec sveiks, Sallivan! Mēs tiksimies atkal.
Un pēc šiem vārdiem Džonatans sevī uzbūra ainu citā laikā, jūras krastā, kur pulcējās lieli kaiju bari, un ar trenētas domas vieglumu zināja, ka viņš nav vis kaulu un spalvu kamols, bet ir pilnīgs brīvības un lidojuma iemiesojums, kas nepazīst nekādas robežas.
Flečers Linds Kaija bija vēl pavisam jauns, bet viņš jau zināja, ka neviens Bars nekad nav pret savu putnu izturējies tik bargi un tik netaisni.
“Man vienalga, ko viņi saka!” viņš izmisīgi domāja, lidodams uz Tālajām Klintīm, un viņa acu skatiens aizmiglojās. “Lidojums nozīmē daudz, daudz vairāk nekā spārnu vēcināšana, pārvietojoties no vienas vietas uz citu! To spēj… to spēj… pat moskīts! Viens nieka mucas riņķojums apkārt Kaiju Vecākajam tīrā joka pēc, un es esmu Izstumtais! Vai viņi ir akli? Vai viņi nespēj redzēt? Vai viņi nevar iedomāties, kāds tas būs triumfs, kad mēs patiešām iemācīsimies lidot? Man vienalga, ko viņi domā. Es viņiem parādīšu, ko nozīmē lidojums! Būšu Putns Ārpus Likuma, ja viņi tā vēlas. Un, ai, kā likšu viņiem nožēlot…”
Balss atskanēja viņā pašā, un, kaut gan tā bija ļoti laipna, tā viņu iztrūcināja tik pamatīgi, ka viņš gaisā sastomījās un uz brīdi zaudēja kontroli.
– Netiesā viņus bargi, Flečer Kaija! Izstumdami tevi no sava vidus, citi putni ir nodarījuši pāri tikai sev, un kādu dienu viņi to sapratīs, kādu dienu ieraudzīs to, ko redzi tu. Piedod viņiem un palīdzi viņiem saprast!
Collas attālumā no viņa labā spārngala lidoja vismirdzošākā un baltākā kaija visā pasaulē, bez piepūles slīdēdama uz priekšu, nepakustinādama ne spalvu, gandrīz lielākajā ātrumā, kādu spēja sasniegt Flečers.
Jauno putnu uz brīdi pārņēma gandrīz pilnīgs apjukums.
– Kas te notiek? Vai esmu zaudējis prātu? Vai esmu miris? Ko tas nozīmē?
Klusa un rāma, balss skanēja viņa domās tālāk, gaidīdama atbildi.
– Flečer Lind Kaija, vai tu gribi lidot?
– Jā, ES GRIBU LIDOT!
– Flečer Lind Kaija, vai tu gribi lidot tik ļoti, ka spēj piedot Baram un mācīties, un kādu dienu atgriezties pie viņiem, un censties palīdzēt viņiem saprast?
Šai krāšņajai, meistarīgajai būtnei nebija iespējams melot, lai cik lepns un lai cik aizvainots justos Flečers Kaija.
– Jā, gribu, – viņš klusi atbildēja.
– Nu tad, Flečer, – mirdzošā būtne viņam teica, un tās balss skanēja ļoti labestīgi, – sāksim ar līmenisko lidojumu.
Trešā daļa
Džonatans lēni riņķoja virs augstajām klintīm, vērodams savu mācekli. Šis jaunais, neskolotais Flečers Kaija bija gandrīz izcils audzēknis lidojuma mākslās. Gaisā viņš bija stiprs, viegls un ašs, taču vēl daudz, daudz svarīgāk bija tas, ka viņā degtin dega dziņa mācīties.
Un te viņš atkal tuvojās – izplūdis, pelēcīgs apveids, pēc lejupkritiena ar joni traukdamies augšup un aizzibēdams garām savam trenerim ar simt piecdesmit jūdžu ātrumu stundā. Viņš spēji uzsāka jaunu mēģinājumu, pāriedams vertikālā palēninātā sešpadsmit apgriezienu mucā un skaļi izsaukdams katru apgriezienu.
– …astoņi… deviņi… desmit… skaties, Džonatan, es samazinu ātrumu… vienpadsmit… Es gribu tikpat labas, asas pauzes kā tev… divpadsmit… bet, sasodīts, man nesanāk… trīspadsmit… Šie trīs pēdējie… bez… četrpad… a-a-ai!
Flečera lidojuma kļūmi ievērojami pasliktināja viņa niknums un sašutums par savu neveiksmi. Viņš atkrita atpakaļ, pārmeta kūleni, sāka neganti virpuļot atmuguriski, līdz beidzot, smagi elpodams, atguvās simt pēdu zemāk par savu treneri.
– Tu veltīgi tērē laiku ar mani, Džonatan! Es esmu pārāk neaptēsts! Es esmu nejēga! Es cenšos, cik varu, bet man nekad tas neizdosies!
Džonatans Kaija palūkojās lejup uz viņu un pamāja ar galvu.
– Tev tas neizdosies, kamēr būs tik saspringts uzrāviens. Flečer, tu pārejas brīdī zaudēji četrdesmit jūdzes stundā! Tev jālaižas vienmērīgi un līdzeni! Noteikti, bet vienmērīgi, vai atceries?
Viņš nolaidās vienā līmenī ar jauno kaiju.
– Tagad pamēģināsim abi reizē, abi vienlaikus. Un pievērs uzmanību pārejai uz kāpumu. Tai jābūt līdzenai un vieglai.
Pēc trim mēnešiem Džonatanam bija piebiedrojušies vēl seši audzēkņi. Tie visi bija Izstumtie, bet viņus aizrāva šī savādā, jaunā doma par lidojumu lidotprieka dēļ.
Tomēr šīm kaijām bija vieglāk apgūt teicamu lidotprasmi nekā izprast iemeslu, kas slēpās aiz tās.
– Patiesībā ikviens no mums ir Lielās Kaijas ideja, neierobežota brīvības ideja, – Džonatans vakaros liedagā mēdza stāstīt, – un precizitāte lidojumā ir solis pretī mūsu patiesās dabas izpausmei. Viss, kas mūs ierobežo, mums jāatbīda malā. Tāpēc vajadzīgi visi šie treniņi – lielā augstumā, zemā augstumā un figūru lidojumi…
…un viņa audzēkņi bija aizmiguši, paguruši pēc dienas lidojuma. Viņiem patika treniņi, jo tie bija ātri un aizraujoši, tie apmierināja mācīšanās alkas, kas ar katru nākamo vingrinājumu auga augumā. Tomēr neviens no viņiem, pat ne Flečers Linds Kaija, nebija izpratis, ka domas lidojums var būt tikpat īsts kā vēja un spārnu lidojums.
– Viss jūsu ķermenis, no viena spārngala līdz otram, – Džonatans stāstīja citkārt, – nav nekas cits kā pašu doma jums saskatāmā apveidā. Saraujiet savas domas važas, un jūs sarausiet arī sava ķermeņa važas… – Bet, lai kā viņš stāstītu, kaijām tas likās kā tīkama pasaka, un tām vēl vairāk gribējās gulēt.
Bija pagājis tikai mēnesis, kad Džonatans pavēstīja: ir pienācis laiks atgriezties pie Bara.
– Mēs neesam gatavi! – iebilda Henrijs Kalvins Kaija. – Mēs tur netiekam gaidīti! Mēs esam Izstumtie! Mēs taču nevaram uzspiest sevi tiem, kas mūs negaida, vai ne?
– Mēs esam brīvi un varam iet, kurp gribam, un būt, kas gribam, – Džonatans atbildēja, atrāvās no smiltīm un pagriezās austrumu virzienā uz Bara mājvietas pusi.
Viņa audzēkņus brīdi pārņēma bažas un nemiers, jo Bara Likums ir tāds, ka Izstumtais nekad neatgriežas atpakaļ, un šis Likums nebija pārkāpts ne reizi desmittūkstoš gados. Likums prasīja: jāpaliek. Džonatans teica: jālido. Un tagad viņš atradās jau jūdzes tālumā virs jūras. Ja viņi kavēsies vēl ilgāk, Džonatans naidīgo Baru sasniegs viens.
– Mums taču nav jāievēro likums, ja mēs vairs nepiederam pie Bara, vai ne? – diezgan nedroši bilda Flečers. – Turklāt, ja vajadzēs cīnīties, tur mēs varēsim palīdzēt daudz vairāk nekā šeit!
Un tā viņi tajā rītā atlidoja no rietumiem: astoņas kaijas divkāršā romba ierindā, spārngaliem gandrīz skaroties kopā. Viņas pārlidoja Bara Padomes Piekrastei ar simt trīsdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā, un priekšgalā lidoja Džonatans. Flečers gludi slīdēja viņam pie labā spārna, Henrijs Kalvins varonīgi turējās kreisajā pusē. Tad visa ierinda kā viens putns lēni izdarīja apmetienu pa labi… līmeniskais lidojums… apvērstais apmetiens… atkal līmeniskais lidojums, vējam brāzmojot visiem pāri.
Bara ikdienišķie ķērcieni un klaigas acumirklī apklusa, it kā tos būtu nogriezis milzu nazis – šī kaiju ierinda; astoņi tūkstoši kaiju acu, ne reizi nepamirkšķinādamas, vērās tajā. Cits aiz cita visi astoņi putni spēji traucās augšup, apmeta pilnu cilpu un slaidā lokā pēc ļoti lēna slīdējuma nometās smiltīs. Pēc tam, it kā tā būtu gluži ikdienišķa parādība, Džonatans Kaija sāka izteikt aizrādījumus par lidojumu.
– Pirmkārt, – viņš smīnēdams sacīja,– jūs visi mazliet par vēlu pievienojāties lidojumam…
Baram cauri izurbās gluži kā zibens šautra. Šie putni ir Izstumtie! Un tie ir atgriezušies! Un tas… tas nedrīkst notikt! Flečera paredzējumi par kauju strāvoja cauri Bara apjukumam.
– Jā, protams, skaidrs, ka viņi ir Izstumtie, – sacīja dažas jaunās kaijas, – bet, paklau, kur viņi tik vienreizēji iemācījās lidot?
Pagāja gandrīz stunda, līdz Baru apskrēja Kaiju Vecākā pavēle: ignorēt viņus! Kaija, kas runā ar Izstumto, pati kļūst par Izstumto. Kaija, kas skatās uz Izstumto, pārkāpj Bara Likumu. Kopš tā brīža pret Džonatanu pavērsās pelēkas muguras, taču viņš likās to nemanām. Viņš vadīja treniņus tieši virs Padomes Piekrastes un pirmoreiz nepiekāpīgi spieda audzēkņus sasniegt savu spēju robežu.
– Mārtin Kaija! – debesīs atskanēja viņa sauciens. – Tu teici, ka zinot, ko nozīmē lēnais lidojums. Tu to nezini, iekams neesi pierādījis! LIDO!
Un mazais, klusais Mārtins Viljams Kaija, iztrūcies, ka trenera kaismīgā bulta trāpījusi tieši viņam, pārsteidza pats sevi un kļuva par lēno lidojumu meistaru. Visvieglākajā vēsmā viņš spēja izliekt spalvas tā, lai bez viena vienīga spārnu vēziena paceltos no smiltīm mākoņos un nolaistos atpakaļ.
Tāpat arī Čārlzs Rolands Kaija uzlidoja Lielajā Kalnu Vējā līdz divdesmit četru tūkstošu pēdu augstumam, traucās lejā zilgans no aukstā retinātā gaisa, pārsteigts un laimīgs, apņēmies rīt uzlidot vēl augstāk.
Flečers Kaija, kuru figūru lidojumi aizrāva vairāk nekā visus citus, veiksmīgi izdarīja vertikālo palēnināto sešpadsmit apgriezienu mucu un nākamajā dienā papildināja to ar trīskāršo riteni. Spalvas saulē balti zaigoja, mezdamas dzirkstošus starus pār piekrasti, no kuras viņā slepus raudzījās ne viena vien acs.
Visu laiku Džonatans bija līdzās katram savam audzēknim, demonstrēdams, ierosinādams, uzstādams, vadīdams. Viņš lidoja kopā ar tiem cauri naktij, mākoņiem un vētrai tīrā sporta pēc, kamēr Bars nožēlojami tupēja zemē, visi spiedās cits pie cita.
Kad lidošana bija galā, audzēkņi smiltīs atpūtās, un pamazām viņi sāka ieklausīties Džonatanā arvien uzmanīgāk. Viņam bija neprātīgas idejas, ko citas kaijas nespēja saprast, bet dažas arī tīri labas domas, ko tās saprata un pieņēma.
Nakts gaitā apkārt audzēkņu lokam pamazām izveidojās vēl viens – ziņkāru kaiju loks, kuras stundām ilgi tumsā klausījās, negribēdamas redzēt cita citu vai pašas tikt pamanītas, un pirms rītausmas tās visas klusi pazuda.
Mēnesi pēc Atgriešanās pirmā kaija no Bara šķērsoja aizliegto robežu un izteica vēlēšanos iemācīties lidot. Ar šo lūgumu Terenss Lovels Kaija izpelnījās bargu nosodījumu, kļuva par Izstumto putnu un par Džonatana astoto audzēkni.
Nākamajā naktī no Bara atšķīrās Kērks Meinards Kaija un, steberējot pa smiltīm un nevarīgi velkot kreiso spārnu, sabruka pie Džonatana kājām.
– Palīdzi man! – viņš ļoti klusi teica, tik vārgi, kā mēdz runāt mirstošie. – Es gribu lidot vairāk par visu pasaulē…
– Tad piebiedrojies mums! – Džonatans atbildēja. – Pacelies man līdzi augšup no zemes, un sāksim!
– Tu nesaproti. Mans spārns! Es nevaru pakustināt spārnu!
– Meinard Kaija, tev pieder brīvība būt tam, kas tu esi, savs īstais es; tev tā pieder tepat un uz vietas, un nekas nevar stāties tev ceļā. Tāds ir Lielās Kaijas Likums – tas Likums, kas pastāv.
– Vai tu saki, ka es varu lidot?
– Es saku, ka tu esi brīvs.
Tas notika pavisam vienkārši un ātri – Kērks Meinards Kaija izpleta spārnus un bez piepūles pacēlās nakts tumsā. Baru no miega pamodināja viņa kliedziens no piecsimt pēdu augstuma – tik skaļš, cik vien skaļi viņš spēja to izkliegt:
– Es varu lidot! Klausieties! ES VARU LIDOT!
Saullēktā gandrīz tūkstoš kaiju atradās apkārt audzēkņu lokam, ar izbrīnu lūkodamās uz Meinardu. Tām nerūpēja, vai kāds tās redz vai ne, un tās klausījās, cenzdamās saprast Džonatanu Livingstonu Kaiju.
Viņš runāja pavisam vienkāršas patiesības – ka kaijai pienākas lidot, ka brīvība ir pati putna būtība, ka viss, kas aizšķērso ceļu uz šo brīvību, ir jāatvirza malā, vienalga, vai tas būtu rituāls, aizspriedums vai jebkāds cits ierobežojums.
– Jāatvirza malā, – atkārtoja kāda balss daudzo kaiju vidū, – arī tad, ja tas ir Bara Likums?
– Vienīgais patiesais likums ir tas, kas ved uz brīvību, – Džonatans atbildēja. – Cita likuma nav.
– Kā tu vari gaidīt, lai mēs lidojam tā kā tu? – jautāja cita balss. – Tu esi īpašs, apdāvināts un dievišķs, pārāks par citiem putniem.
– Paskaties uz Flečeru! Uz Lovelu! Uz Čārlzu Rolandu! Uz Džudiju Lī! Vai tie visi ir īpaši, apdāvināti un dievišķi putni? Ne vairāk kā jūs un ne vairāk kā es. Vienīgā atšķirība – pati vienīgā – ir tāda, ka viņi sākuši saprast, kas viņi īstenībā ir, un sākuši vingrināties.
Viņa audzēkņi, izņemot Flečeru, neveikli sagrozījās. Neviens nebija aptvēris, ka tāda ir viņu darbošanās būtība.
Kaiju pulks kļuva ar katru dienu lielāks – tās nāca taujāt, apbrīnot, noniecināt.
– Barā runā: ja tu neesot Pašas Lielās Kaijas Dēls, – kādu rītu pēc paātrinātā lidojuma treniņa Flečers sacīja Džonatanam, – tad tu esot par tūkstoš gadiem apsteidzis savu laiku.
Džonatans nopūtās. Tāda ir maksa par to, ka netiec saprasts, viņš nodomāja. Vai nu tevi sauc par velnu, vai arī par dievu.
– Un kā tu domā, Flečer? Vai mēs esam apsteiguši savu laiku?
Sekoja ilgs klusums.
– Šāds lidojums vienmēr ir bijis pieejams un apgūstams tiem, kuri gribējuši to atklāt un iemācīties; tam nav nekāda sakara ar laiku. Varbūt mēs esam apsteiguši dzīvesveidu. Apsteiguši ierasto veidu, kā vairums kaiju mēdz lidot.
– Tas jau kaut kas ir, – Džonatans teica, apmezdamies otrādi un brīdi planēdams uz muguras. – Tas ir krietni labāk nekā būt priekšā savam laikam.
Tas notika nedēļu vēlāk. Flečers jaunu audzēkņu grupai demonstrēja ātrā lidojuma elementus. Viņš nupat bija pārgājis zemā lidojumā pēc lejupkritiena no septiņtūkstoš pēdu augstuma un kā gara, pelēka svītra traucās dažu collu augstumā virs liedaga, kad kāds jauns putns savā pirmajā lidojumā, saukdams pēc mātes, šķērsoja tieši viņa ceļu. Lai izvairītos no sadursmes, Flečers Linds Kaija sekundes desmitdaļā spēji šāvās pa kreisi un ar apmēram divsimt jūdžu ātrumu stundā ietriecās cietā granīta klintī.
Viņam bija tāda sajūta, it kā klints būtu cietas milzu durvis uz citu pasauli. Baiļu, izmisuma un tumsas vilnis trieciena brīdī, un tad viņš peldēja dīvainās, dīvainās debesīs, aizmirsdams, atcerēdamies, aizmirsdams: izbijies, skumjš un nelaimīgs, ārkārtīgi nelaimīgs.
Balss viņu sasniedza tieši tāpat kā pirmajā dienā, kad viņš bija sastapis Džonatanu Livingstonu Kaiju.
– Lietas būtība, Flečer, ir tāda, ka mēs cenšamies pārvarēt savus ierobežojumus pakāpeniski un pacietīgi. Mēs necenšamies izlidot cauri klintij treniņu sākumā, bet gan krietni vēlāk.
– Džonatan!
– Kuru pazīst arī kā Lielās Kaijas Dēlu, – viņa treneris rāmi atbildēja.
– Ko tu šeit dari? Klints! Vai tad es… Vai es… neesmu miris?
– Neniekojies, Flečer! Padomā! Ja tu pašlaik runā ar mani, tad acīmredzot neesi miris, vai ne? Bet tu izdarīji kaut ko citu: tu ļoti krasi mainīji savu apziņas līmeni. Tagad izvēle ir tava. Vari palikt šeit un mācīties šajā līmenī – kurš, starp citu, ir krietni augstāks nekā tas, no kura tu aizgāji, – vai arī vari atgriezties un turpināt strādāt kopā ar Baru. Vecākie cerēja, ka notiks katastrofa, bet viņus pārsteidza, cik veiksmīgi tu izdarīji viņiem pakalpojumu.
– Skaidrs, ka es gribu atgriezties Barā! Es tik tikko biju sācis strādāt ar jaunajām kaijām!
– Ļoti labi, Flečer! Vai atceries, kā mēs runājām: ķermenis ir nekas cits kā pati doma…?
Flečers papurināja galvu, izpleta spārnus un atvēra acis, klints pakājē stāvēdams visa sanākušā Bara Centrā. Kad viņš pirmo reizi sakustējās, barā atskanēja spalgi ķērcieni un klaigas.
– Viņš ir dzīvs! Viņš, kas bija miris, ir dzīvs!
– Pieskārās viņam ar spārna galu! Atdzīvināja viņu! Lielās Kaijas Dēls!
– Nē! Viņš to noliedz! Viņš ir velns! VELNS! Ieradies, lai sašķeltu Baru!
Barā bija četri tūkstoši kaiju, pārbiedētu pēc notikušā, un sauciens “VELNS!” izrādījās kā pēkšņa okeāna negaisa brāzma. Acis aizplīvurojās, asie knābji izslējās, un loks savilkās ciešāk, pilns apņēmības iznīcināt.
– Vai tu justos labāk, ja mēs dotos prom, Flečer? – Džonatans jautāja.
– Man tiešām nekas nebūtu pretī…
Nākamajā mirklī viņi stāvēja blakus pusjūdzes attālumā, un pūļa zibošie knābji atdūrās tukšā gaisā.
– Kāpēc ir tā? – Džonatans neizpratnē jautāja. – Kāpēc pats grūtākais pasaulē ir pārliecināt putnu par to, ka viņš ir brīvs un var pierādīt to pats, ja vien pavada kādu laiku vingrinoties? Kāpēc tas ir tik grūti?
Flečers joprojām jutās apmulsis pēc vietas pārmaiņas. – Ko tu tikko izdarīji? Kā mēs te nokļuvām?
– Tu taču teici, ka gribot izkļūt no pūļa, vai ne?
– Jā! Bet kā tu varēji…
– Tāpat kā visu pārējo, Flečer. Ar vingrināšanos.
No rīta Bars vairs neatminējās savu apmātību, taču Flečers to nebija aizmirsis.
– Džonatan, vai tu atceries, ko reiz, pirms ilga laika teici, ka vajagot mīlēt Baru tik ļoti, lai varētu atgriezties pie tā un palīdzēt tam?
- Protams.
– Es nesaprotu, kā tu spēj mīlēt pūli, kas nupat mēģinājis tevi nogalināt.
– Ak nē, Flečer, ne jau to mēs mīlam! Protams, mēs nemīlam naidu un ļaunumu. Vajag mācīties saskatīt patieso, labo, kas mīt ikvienā kaijā, un palīdzēt tām ieraudzīt to pašām. Šo prasmi es dēvēju par mīlestību. Kad to izprot, tas ir aizraujoši.
Es, piemēram, atceros kādu negantu jaunu putnu, kuru sauca Flečers Linds Kaija. Viņš nupat bija kļuvis par Izstumto un jutās gatavs iznīcināt un nogalināt visu Baru un vispirms radīt pats savu ļaunuma pekli Tālajās Klintīs. Un šodien viņš ir šeit, radīdams pekles vietā pats savas debesis un vadīdams tajā virzienā visu Baru.
Flečers pagriezās pret savu treneri, un mirkli viņa acīs pavīdēja bailes.
– Es viņus vadu? Ko tu domā, teikdams, ka es vadu? Vadītājs un treneris šeit esi tu! Tu nevari no šejienes aiziet!
– Nevaru? Vai tu nedomā, ka kaut kur varētu būt citi kaiju bari, citi Flečeri, kam treneris vajadzīgs vairāk nekā šim, kurš jau pats lido pretī gaismai?
– Es? Džon, es esmu tikai parasta kaija, bet tu…
– …Lielās Kaijas vienīgais Dēls, vai ne? –Džonatans nopūtās un pievērsa skatienu jūrai. – Es tev vairs neesmu vajadzīgs. Tev jāturpina meklēt sevi pašu – katru dienu pa mazai drusciņai, līdz atradīsi īsto, neierobežoto Flečeru Kaiju. Viņš ir tavs treneris. Tev viņš jāsaprot un jāvingrinās viņa vadībā.
Brīdi vēlāk Džonatana ķermenis mirgodams trīsēja gaisā, tad kļuva arvien caurspīdīgāks.
– Neļauj viņiem izplatīt muļķīgas baumas vai pataisīt mani par dievu! Norunāts, Flečer? Es esmu kaija. Varbūt man patīk lidot…
– DŽONATAN!
– Nabaga Flečer! Netici tam, ko tev saka acis. Viss, ko tās rāda, ir ierobežots. Skaties ar izpratni, atklāj, ko tu jau zini, un tu redzēsi ceļu, pa kuru jālido!
Mirgojums izgaisa. Džonatans Kaija bija pazudis zilā gaisā.
Pēc kāda laika Flečers Kaija saņēmies pacēlās debesīs un sastapa jaunu audzēkņu grupu, kas dedzīgi gaidīja pirmo mācību stundu.
– Pats pirmais, kas jums jāsaprot, – viņš gurdi teica, – ir tas, ka kaija ir neierobežota brīvības ideja, Lielās Kaijas tēls, un viss jūsu ķermenis no viena spārngala līdz otram nav nekas cits kā pati doma.
Jaunās kaijas neizpratnē raudzījās viņā. Nu, vai zināt, viņas domāja, tas nemaz neizklausās pēc pamācības, kā izpildīt cilpu.
Flečers nopūtās un sāka no jauna:
– Hm. Nujā… labi, – viņš teica, kritiski nopētīdams audzēkņus. – Sāksim ar līmenisko lidojumu! – Un, to pateicis, saprata, ka viņa draugs patiešām ir bijis ne vairāk dievišķs kā Flečers pats.
– Nav robežu, Džonatan? – viņš nodomāja. – Nu tad nav tālu tas laiks, kad es kā no zila gaisa uzradīšos tavā piekrastē un parādīšu tev šo to no lidojuma mākslas!
Un, kaut gan Flečers Kaija centās izskatīties pienācīgi bargs savu audzēkņu priekšā, viņš piepeši iztēlojās visas šīs kaijas tādas, kādas tās patiesībā ir, un viņam patika tas, ko viņš redzēja, – nē, ne vien patika; viņš izjuta mīlestību. “Nav robežu, Džonatan?” viņš nodomāja un pasmaidīja.
Viņa izzināšanas ceļš bija sācies.