Ar spalgu svilpienu kaut kas nolidoja tuvu garām, kāds iebļāvās, kaut kur bira saplēsti stikli. Parastas dienas parasts rīts parastā grūti audzināmiem burvjiem paredzētā skolā -Tibidohsā, kas atrodas uz Vētru salas pašā okeāna vidū.

Melnie Aizkari ieķiķinājās ļaunā priekā. Atlikusi malā biezo rokasgrāmatu “Pūķu audzēšana, dresūra un ārstēšana”, Taņa Grotere pieskrēja pie loga. Pļaviņā iepretī Ti-bidohsas vārtiem notika kaut kas neparasts. Bija saķīvējušies divi no dūšīgajiem ciklopiem, kuri stiepa celtniekiem klintsbluķus; tagad abi aizrautīgi vicināja savas zarainās vāles, izdauzīdami no pretinieka putekļus. Viena vāle sasprāga, un tās atlūznis, apmetis gaisā graciozu loku, uzvēlās taisni uz deguna spēkavīram Ūsainim, kas mierīgi snauda teiksmainā ozola ēnā, palicis zem vaiga nestuves.

Vēl pēc mirkļa Taņa varēja vērot, kā Ūsainis, sagrābis vienu no ciklopiem aiz kājām, griež to pa gaisu. Sadzirdējuši bļāvienus, atskrēja abi pārējie spēkavīri ārāsviedēji - Nūjai-nis un Kalnainis; ieraudzījuši, ka deguns ūsainim sapampis

un kļuvis sarkanviolets kā biete, viņi sāka vareni smieties. Spēkavīri vicināja rokas, bakstīja viens otram sānos un beigās nogāza daļu sienas, kura līdz tam brīnumainā kārtā bija saglabājusies neskaita. Turklāt vēl Ūsainis palaida vaļā ciklopa kājas, tas stāvus uzlidoja gandrīz vai līdz padebešiem un tad ar galvu ietriecās Lielajā tornī. Lejup sāka birt ķieģeļi. Ciklops - it kā nekas nebūtu noticis - piecēlās un aptaustīja pieri.

- Sitāclu nelietību! Atkalpielē būs puns! - ciklops šļupstēdams šķendējās.

Satraukusies par troksni, uz Lielā torņa balkona izskrēja mošķzinības katedras docente Medūzija Gorgonova. Cieši saķērusi aiz apkakles, viņa turēja purva nīgri, kurš spārdījās un mēģināja izrauties. Viņš bija Medūzijas kabinetā ar naglu skrāpējis galda virsmā visādas riebeklības un tur arī ticis notverts.

Ieraugot apdrupušo sienu, sašutuma pārņemtā Medūzija uz mirkli zaudēja modrību, viņas tvēriens atslāba, nīg-ris nogāzās uz gīdas, noplakšķēdams kā milzu krupis, un tūdaļ aizļempatoja prom, lamādamies ar sliktiem vārdiem un piesolīdams Tibidohsai visādas nepatikšanas.

Bet docente Gorgonova jau bija nīgri pilnībā aizmirsusi. Vajadzēja savaldīt gluži vai apjēgu zaudējušos ciklopus un spēkavīrus. Medūzijas vaigi pietvīka un mati sāka šņākt kā čūskas. Starp citu - salīdzinājums kā šeit ir gluži lieks. Tomēr - kuš! - nevienai sievietei jau nepatīk, ja tiek atklāti viņas mazie noslēpumiņi.

- Dzirkstīts frontus! - Medūzija iesaucās.

No viņas burvju gredzena izlidoja žilbinoši spoža kaujas

dzirksts, un tūdaļ pat vairāki no vislielākajiem klintsbluķiem sadrupa putekļos. Milzīgie ciklopi nokrita zemē, velti pūlēdamies paslēpties aiz baltas sarmas klātajiem zāles stiebriem. Viņi labi zināja - ar sakaitinātu Medūziju vis nav nekādi joki.

- AbsolfUisimo debilisimo! Kas šeit īsti notiek? - kliedza docente Gorgonova. - Strādājat jau divas nedēļas, bet jēgas nekādas! Sagāžat pat to, ko titāni lika mierā! Stulbeņi tādi, vai jūs neapjēdzat, ka skolēniem nav kur dzīvot? Ka jumti tek? Ka Tibidohsas velves kuru katru mirkli var sagrūt?

Ciklopi sāka drebēt, bet spēkavīri ārāsviedēji vainas apziņā nodūra acis.

- Ko tad mēs? Mēs jau neko... Ciklopi... ē-ē... viņi pirmie sāka, - drūmi šņaukādams savu biešu krāsas degunu, bubināja Ūsainis.

- Ak tad pirmie gan? Marš pie darba, citādi paliksiet bez pusdienām! - Medūzija sarauca pieri, paceldama roku ar gredzenu, no kura izšāvās vēl viena dzirksts. Kā jau magiem ierasts, dzirkstele piešķīra burvju vārdiem vajadzīgo iedarbības spēku. - Badamirus bacladrebus!

Taņa šos burvju vārdus dzirdēja pirmo reizi. “Nez kam tie domāti?” viņa minēja. Bet tūlīt atbilde uz šo jautājumu Taņai kļuva skaidra, jo meitene sajuta tik stipru izsalkumu, ka tikai ar pūlēm noturējās, neiecirtusi zobus Melnajos Aizkaros. Tobrīd viņa būtu spējusi apēst vienalga ko, pat krustmātes Nineles vārīto aizvakardienas auzu biezputru ar sacietējušu garozu pa virsu - par šo garoziņu Fipa teica, ka tā esot ložu necaurlaidīga. Taņa atskārta, ka Medūzijas buivju zintes netīšām ķērušas arī viņu - viņa taču bija redzējusi gredzena izšķilto dzirksti.

ciklopii un speKavīri visi vienlaikus sarosījās un steigšus sāka grābt akmeņus kaudzē. Viņus mudināja bada sajūta.

- Par pusdienām nemaz nesapņojiet, kamēr viss nebūs novākts! Vai sapratāt? Ak jūs liekēži! - Medūzija vēl nokliedza. Apcirtusies uz papēžiem, viņa - strauja kā allaž - pazuda no balkona.

Grauzdama no brokastīm pārpalikušu sviestmaizi, Ta-ņa atgriezās pie rakstāmgalda. Nevar taču bezgalīgi vērot ciklopus! Turklāt griestos tieši blakus logam bija pamatīga sprauga, no kuras aiz apkakles tecēja ūdens.

“Un viņiem visiem tā jāmokās manis dēļ,” meitene skumīgi prātoja.

Taņa uzskatīja sevi par vainīgu, tāpēc ka viņa bija tā, kura netīšām izlaida no pazemes kambara titānus, kas cīniņā ar Sērgu del Torti sagrāva pusi Tibidohsas, - un kopš tā brīža dzīve tur kļuva neiespējama. No visas milzīgās grūti audzināmiem burvjiem paredzētās skolas tik vien bija palicis pāri kā pagrabs, Divu Stihiju zāle un Lielais tornis ar Galvenajām kāpnēm - un tie paši bija krietni cietuši.

Pa gaiteņiem klīda caurvēji, nakts vidū sāka dauzīties slēģi, liet daudzās plaisas piepludināja lietus. Neomulīgi bija sākuši justies pat rēgi, kas Tibidohsā mitinājās kuplā pulkā. Zaudējuši savu iemīļoto Rēgu torni, kur viņiem bija pazīstams katrs kaktiņš, rēgi tagad naktīs lielos baros blandījās pa gaiteņiem. Viņi vaidēja, žvadzināja ķēdes un visiem maitāja noskaņojumu.

Turklāt bija nevis vasara, bet decembris. Kā lai nopietni apgūst zinības, ja praktiskās maģijas klasē grīda viscaur apledojusi? Ja ļaunas acs lāsta atvairīšanas stundās visiem

skolēniem jāsēž kažokos, bet zobi tik un tā klab tik stipri, ka nav iespējams kārtīgi izrunāt buramvārdus?

Taņa piecēlās, lai aizvērtu no caurvēja vaļā atsprāgušās durvis. Taisīdama tās ciet, viņa netīšām ieraudzīja, kā pa gaiteni uz pirkstgaliem lavās Neslavis Melkulis - mazs, greizs vīrelis ar ačelēm kā diviem urbjiem, izbijis melnais mags, kurš tagad pārsviedies pie baltajiem burvjiem. Pie kaitīm viņš spieda milzum lielu dzīvu zivi, kas ar savu asti dauzīja viņam pa degunu. Taņa noprata, ka Tibidohsas bargais mācību pārzinis skrien uz dīķi barot nāru. Visi brīnījās, kāpēc nāras dīķis joprojām nav aizsalis. Skolā baumoja, ka tur noteikti izmantota kāda ļoti spēcīga burvestība. Nāra nemitīgi pārēdās, tāpēc bija kļuvusi neiedomājami resna un kašķīga. Augām dienām viņa gulšņāja dūņās, locīja iekšā zivis un apmētāja mīlas pārņemto Neslavi ar ūdenszālēm un gliemežiem.

Nelaime bija sākusies ar to, ka aizvainots kupidoniņš uzglūnēja mācību pārzinim un iešāva viņam savu mīlestības bultu. Akadēmiķis Sardanapals jau vairākas reizes bija centies atbrīvot Neslavi no šīs burvestības, bet tur nekas neiznāca. Mīlas maģija ir pati smalkākā un sarežģītākā no visām burvībām, un atsvabināt no tās var vienīgi būrējs pats. Un kupidoniņš neparko nepiekrita savu burvību atsaukt, jo vēl joprojām dusmojās uz Neslavi, kurš bija salauzis viņa šaujamloku.

- Tīrais negals ar tām nārām! Nudien - mošķenes, vairāk tur nav ko teikt! Vēl viņdien tāpat vien aiz palaidnības šī bija Neslavi visgarām nolipinājusi ar dēlēm - lai viņš pierādot savu mīlestību. Un tā šis ar’ staigāja, nabadziņš, - dē-

Ies visās vietās. Viena pat pie degungala bija piesūkusies, -burkšķēja Jage.

Agrāk Jage bija izturējusies pret Neslavi diezgan skarbi, bet tagad reizēm pat ņēmās viņu žēlot. Šī vecā burve vadīja skolas magpunktu. Viņas mazdēls bija Babs Jaguns - labs Taņas draugs.

Taņa sakoncentrējās, piespieda savas promslīdošās domas atkal plūst vienā virzienā un ķērās pie mācībām. Nekas cits viņai neatlika, jo rokasgrāmata “Pūķu audzēšana, dresūra un ārstēšana” jau bija sākusi neapmierināti sprauslāt un lidināt pa gaisu dzirksteles. Vēl mazu brītiņu -un aizsviltos sega uz Taņas gultas. Dzīt jokus ar pūķiem nav ieteicams - pat tad, ja tuvumā ir nevis īsti pūķi, bet tikai grāmata par tiem.

Kopš neilga laika - zināmā mērā sava drauga Vaņas Blē-dova ietekmē - Taņa bija stingri nolēmusi savu dzīvi veltīt veterinārajai maģijai. Tas taču ir lieliski - ārstēt sfinksas, harpijas, nāras, kentaurus un pūķus, kuru skaits burvju pasaulē samazinās ar katru gadu. Tomēr burvju pasaulē šo būtņu palicis vēl diezgan daudz. Truloīdu pasaulē šie brīnumainie radījumi vairs tikpat kā nemaz nav sastopami. Ne jau velti gandrīz neviens no truloīdiem negrib ticēt to pastāvēšanai.

Turklāt Taņa cerēja, ka prasme pareizi apieties ar pūķi palīdzēs viņai sasniegt labus rezultātus visu burvju iemīļotajā spēlē - pūķbolā. Spēles noteikumi ir vienkārši: divas komandas pa desmit spēlētājiem katrā, divi pūķi un piecas bumbas: šķaudāmā, liesmudzēse, apstulbinošā, piparbum-ba un kustību atņēmēja. Vārti ir pretinieku komandas pūķa

rīkle. Iemest tajā bumbu nepavisam nav viegli - jo vairāk tāpēc, ka cīņa risinās gaisā. Turklāt pretinieku komandas pūķis nemaz nedomā sēdēt uz vietas, padevīgi atpletis muti. Gluži otrādi - viņš strauji pārvietojas, spļauj uguni un visiem spēkiem cenšas norit nepiesardzīgos spēlētājus. Tāpēc bieži vien mačs vēl nav ne pusē, kad lielākā daļa uzbrucēju jau tup pūķa vēdera tumšajā šaurībā, cerēdami, ka beidzot kāds iemetīs pūķim rīklē piparbumbu, piespiežot lielo zvēru izspļaut visus norītos.

Tieši tāpēc Taņa tik ļoti vēlējās uzzināt par pūķiem pēc iespējas vairāk un sadraudzēties ar tiem. Niķīgie, straujie un niknie pūķi nevienam nepakļāvās un necieta dresūru. Pūķiem bija ārkārtīgi grūti pierast pat pie savas komandas spēlētājiem; bieži vien tie pārpratuma pēc norija nevis pretinieku komandas spēlētājus, bet savējos.

Taņa nopūtās un pāršķīra lappusi. Bija tik garlaicīgi tā sēdēt un iekalt rindkopu pēc rindkopas. Vēl jo garlaicīgāk tāpēc, ka viņa zubrījās pati aiz savas iedomas, nevis tāpēc, ka to uzdevis skolotājs.

“UGUNSSPLAUŠANAS NOSLĒPUMS

Tas, ka jūsu pūķis vairs nespļauj uguni, norāda, ka pūķis iekšēji apdziest. Šai gadījumā var palīdzēt tinktūra no trim daļām sarkano piparu, četrām daļām sinepju un divām daļām sēra, kuras atšķaidītas nitroglicerīnā uz pusēm ar dzīvsudrabu. Deva: pa astoņiem spaiņiem trīsreiz dienā. Maisījums ir sprāgstošs! Izlietot ncsaskalinātu un rūpīgi ievērot sastāvdaļu proporcijas!”

и

- Pa astoņiem spaiņiem! - Taņa atkārtoja, cenzdamās iedomāties, kā lai ielej šos spaiņus pūķim iekšā, ja tas pēkšņi būs izdomājis nevērt vaļā rīkli. Varbūt aizspiest tam nāsis? Vai arī atnākt ar pavārnīcu un teikt: “Uķi-buķi! Attaisi nu mutīti, mazulīt! Vienu karotīti par mammu, vienu karotīti par tēti! Tikai spaini gan negrūsti, citādi būs tāds sprādziens, ka no mammas nepaliks pāri ne skrandiņas!”

Taņa saviebās. Kā jau vienmēr: saraksta tais rokasgrāmatās visādus brīnumus, bet viņai pēc tam jālauza galva!

“Rit pajautāšu Tararaham. Viņš jau nu noteikti zina, kā ārstēt pūķus,” Taņa nosprieda.

Nemirstīgais pitekantrops Tararahs, kurš vadīja veterinārās maģijas nodarbības, bija Taņas mīļākais skolotājs. Tiesa, arī Medūzijas Gorgonovas mošķzinības stundas viņai ļoti patika. Bet kāds gan tur brīnums - abiem šiem mācību priekšmetiem bija daudz kopīga. Starp visām ar lielākām vai mazākām burvju spējām apveltītajām būtnēm bija arī daudz bīstamu mošķu, kurus pirms to ārstēšanas vispirms vajadzēja pieradināt un pakļaut. Un tieši ar to nodarbojās Medūzija. Viņa pētīja mošķu ierašas un mācīja šo radījumu dresūras paņēmienus.

Pēkšņi kāds atgrūda durvis, un istabā iezvēlās Taņas istabas kaimiņiene Zārciene Kapličova. Šī meitene mācījās tumšās maģijas nodaļā un bija apveltīta ar ļoti specifisku humora izjūtu. Gandrīz visu vietu pie loga aizņēma viņas gulta, kas izskatījās pēc liela zārka. Par drēbju pakaramo viņa izmantoja skeletu, kurš bija iesaukts par Pāžu. Pāris reižu mēnesī skelets atdzīvojās un klīda pa istabu, klakšķinādams zobus. Reiz viņš pat sagrauza Taņas zābakus.

īsi sakot: Zārciene Kapličova bija īsta sodība. Ļaunāku istabas kaimiņieni nevarētu ieraudzīt pat visbaismīgākajā murgā. Bet Taņa, starp citu, nemaz nežēlojās. Tēvoča Hermaņa meita Pipa, ar kuru Taņa pirms nokļūšanas Tibidohsā gāja vienā klasē un dzīvoja vienā dzīvoklī, nebūt nebija labāka.

Zārciene pašķielēja uz Taņu un iegāzās gultā ar visām kurpēm.

- Sveika, stulbā bārenīt! Tūlīt pavēstīšu tev kolosālu jaunumu. No šīs jaunās ziņas tev izkritīs mati un degungalā izaugs jauna dzimumzīme - vēl neglītāka par to, kuru tev atņēma Tā, Kuras Nav! - Zārciene pavēstīja.

Taņa vērtējoši palūkojās uz Zārcieni, prātodama, vai neraidīt tai virsū kaujas dzirksti, bet tad tomēr nolēma atstāt kaimiņieni pie dzīvības. Beigu beigās Zārcieni taču varēja vainot tikai tajā, ka mājās viņai bijusi slidena palodze, bet bērnu gultiņai, kurā viņa pirmo reizi guldināta, galdnieks aizmirsis ielikt dibenu.

- Kas tad tas ir par jaunumu? - Taņa vaicāja.

Zārciene salika plaukstas kā tālskati un, tīšuprāt vilkdama garumā pauzi, sāka Taņu pētīt pa caurumiņu.

- Kā, vai tad tu patiešām vēl nezini? Neviens nav pateicis, ka rīt tevi no šejienes izmetīs? Vai tad nav patīkami iztēloties, ka vajadzēs atgriezties pie zaļā tēvoča vampīra un viņa resnās sievas un tu atkal varēsi dzīvot lodžijā? Sveiki, mani mīļie, esmu klāt, dodiet man barankas caurumu pusdienās un konfekšu papīriņu saldajā!

- Kas tās par blēņām? Zārcien, izbeidz Sitos jokus! - Taņa teica. Vienlaikus viņa pūlējās atcerēties, vai nav pēdējā laikā kaut ko ievārījusi, bet nekas īpašs nenāca prātā.

Zārciene iespurcās.

-Joki mazi! Mūs visus met no šejienes laukā. Protams, žēl, ka ne tevi vienu pašu. Mūs sūta uz mājām, un tur varēsim gaidīt, kamēr Tibidohsu uzcels no jauna. Tik un tā mācīties šeit vairs nav iespējams, tāpēc Sardanapals nolēmis visus raidīt prom. Mūsu dekāns - profesors Blakts - piekritis šim plānam, tāpēc tumšajiem magiem arī būs jātinas... Tūtu, kuģītis paceļ enkuru. Atā, ej ratā, Tibidohsa!

Zārciene piecēlās, atrāva vaļā skapi un sāka ņemt laukā savas mantas. Pagaidām viņa tās svieda uz gultas - acīmredzot apsvērdama, ko ņemt līdzi un ko atstāt.

- Noteikti jāpaķer minibrunči no sikspārņu ādām, pirkstaiņi ar nadziņiem un augstpapēžu zeķes! Lai truloīdiem acis no pieres izsprāgst! - viņa murmināja sev zem deguna.

“Tā ir taisnība! Viņa nemelo!” Taņa pēkšņi atskārta.

Acu priekšā viņai viss satumsa. Rokasgrāmata bija izslīdējusi Taņai no plaukstām un sāka dusmīgi lidināties pa istabu, izpūzdama liesmu mēles kā pieredzējis pūķis, bet Taņa to nemaz nemanīja. Vai tiešām vajadzēs pamest Tibidohsu, kas viņai kļuvusi tik mīļa un dārga? Tātad būs jāatgriežas pie tēvoča Hermaņa un krustmātes Nineles, kuri Taņu necieš ne acu galā, ģērbj vecās skrandās un spiež ēst glumas nūdeles, kas nokarājas no dakšiņas kā beigti tārpi un pielīp pie virtuves grīdas flīzēm tā, ka vairs nevar atraut?

Asaras aizžņaudza Taņai rīkli. Viņa nespēja vairs palikt istabā, tāpēc izskrēja gaitenī. Kopējā viesistabā viņa ieraudzīja Babu Jagunu un Vaņu Blēdovu. Abi bija nostājušies maliņā pie loga un kaut ko klusītēm apsprieda. Uzmetusi skatienu draugu bēdīgajām sejām, Taņa uzreiz saprata, ka

viņiem jau viss zināms. Tad tāpēc viņi šodien nebija rādījušies Tanai ne tuvumā!

j

- Kāpēc? Kāpēc man neko nepateicāt? Un tie esot draugi! Nav godīgi, ka man viss jādzird no Zārcienes! - viņa nokliedzās. Abi draugi tūdaļ nokāra degunus, lx^jt Taņa traucās lejup pa kāpnēm.

- Pagaidi! Neviens nesaprot, kāpēc Sardanapals tā izlēmis! Dzirdi? Itin neviens! Tur kaut kas nav tīri! - viņai nopakaļ sauca Vaņa Blēdovs - kalsns, izspūris puišelis. Kā vienmēr, viņam mugurā bija garš, dzeltens sporta krekliņš, kuru kādreiz uzdāvinājis tēvs.

Šis Taņas vislabākais draugs - vienīgais no visiem skolasbiedriem - spītīgi atteicās ietērpties Tibidohsas apmetnī un mantijā. Reiz viņš divas nedēļas slēpa zem savas gultas harpiju un ārstēja tās spārnu, kaut arī nagi harpijām piesātināti ar nāvīgu indi un šo radījumu sliktais raksturs kļuvis leģendārs.

Vaņa vispirms gribēja sekot Taņai pa kāpnēm, bet tad apstājās un bezpalīdzīgi apsēdās uz pakāpiena.

Pašai nemanot, Taņa jau bija šķērsojusi Divu Stihiju zāli un nogriezusies pa plato gaiteni uz pasniedzēju telpām. Tagad viņa stāvēja pie Sardanapala jaunā kabineta durvīm -uz turieni viņš bija pārvācies pēc Rēgu torņa sagrūšanas. Asaras rīdama, Taņa atgrūda durvis un ieskrēja kabinetā.

Sardanapals bija ārkārtīgi aizņemts. Baltās maģijas akadēmiķis, Burvju Bikšulenču prēmijas laureāts, leģendārās Tibidohsas priekšnieks Sardanapals Melnjūris skraidīja apkārt galdam, dzīdamies pakaļ savai zelta sfinksai. Izbadējušās

melnās maģijas grāmatas, kuras akadēmiķis reizumis izmantoja lāsta noņemšanai, satrauktas lēkāja un sitās pret sava lielā būra restēm.

- Iedomājies, kas par nekauņu! Nočiepa man gaļu. Ar ko lai tagad pabaroju grāmatas? - ieraugot Taņu, akadēmiķis tūdaļ sāka sūroties.

Sardanapala kuplās ūsas dusmīgi griezās gredzenos, bet garā bārda pārmaiņus gan kļuva neredzama, gan atkal parādījās.

Taņa gribēja kaut ko teikt, bet vārdi nenāca pār lūpām. Viņa iešņukstējās un grasījās skriet laukā no kabineta, bet Sardanapals satvēra viņas roku.

- Kas noticis, meitenīt? Vai atkal redzēji sapni Sērgu del Torti? - viņš bažīgi vaicāja.

Visā Tibidohsā tikai diviem cilvēkiem - Taņai un akadēmiķim - nebija bail saukt īstajā vārdā baismīgo burvi, haosa pavēlnieci. Pārējie labprātāk lietoja aptuveno apzīmējumu “Tā, kuras Nav”.

- V-vai tas ir t-taisnība? Tas, ka rīt vajadzēs a-atgriezties pie truloldiem? - Taņa stomīgi jautāja.

Sardanapala ūsas drūmi noslīga lejup.

- Diemžēl jā. - Viņš nopūtās. - Diemžēl! Senvīrs mans liecinieks, es gribēju, lai visi to uzzina, cik vēlu vien iespējams, bet citas iespējas mums nav... Būs jāpārtrauc mācības uz kādiem pāris mēnešiem. Zinu, ka tu nevēlies atgriezties pie tēvoča Hermaņa un krustmātes Nineles, tomēr vajadzēs -vismaz uz laiciņu... Citādi nevar.

- Bet kāpēc?

Akadēmiķis bezpalīdzīgi noplātīja rokas, it kā cenzda-

mies vienā žestā ieskaut daudzās sienās un miestos izvei-

dojušās plaisas.

- Tu taču pati redzi. Tibidohsa, ar kuru mēs vienmēr esam lepojušies, kļuvusi caura kā siets. Aizvakar sabruka vēl viens no stūra torņiem, un atlikušie arī turas tikai uz godavārda. Ar maģiju vairs nevar izlāpīties. Un vispār - kāda te vairs jēga no buršanās? Ap katru ķieģeli taču buramvārdus nenoliksi. IJn atjaunot Tibidohsu vienā naktī nespētu pat diženais Senvīrs.

- Bet ciklopi? Un spēkavīri - Ūsainis. Kalnainis un Nū-jainis? Viņi taču strādā! - Taņa izmisusi sacīja.

Sardanapals nicīgi sarauca degunu.

- Vai tu esi paskatījusies, kā viņi strādā? Nudien jābrīnās, cik tiem milzeņiem maz saprašanas. Vienu sienu uzslien. bet divas sagāž. Tibidohsā tagad ir auksti un neomulīgi. Atlanti vairs nebalsta velves - nav jau ko balstīt, viss sabrucis viņi garlaikojas un blandās pa gaiteņiem. Vakar viens no atlantiem netīšām uzkāpa virsū profesoram Blak-tam - mūsu izcilajam zinātņu vīram, talantīgajam burvim. Diemžēl profesora plikais pauris tumsā izskatās pēc sēnes, tāpēc atlanta kļūdīšanos var saprast. Nabaga profesors dabūjis trīs slēgtus kaulu lūzumus. Protams, Jage visu sadziedēs, bet tam vajadzīgs laiks. Tālab es nolēmu, ka vismaz uz kādu laiku visiem iemītniekiem no Tibidohsas jāaizvācas, lai varētu sarīkot pamatīgu kapitālo remontu. Sadzīsim šeit visus mošķus, visus meža garus, visus milžus, ataicināsim labi daudz džinu - un lai viņi visi ķeras pie būvdarbiem. Tad jau kaut kas iznāks.

Bet kāpēc mums ābrauc prom? Mēs taču varētu ap-

mesties Lielajā tornī. Tur sienas ir stipras, un vietas pietiktu visiem, - Taņa vēl centās pieķerties pie pēdējā salmiņa.

Sardanapala ūsas iztaisnojās un sāka šaudīties kā automašīnas stikla tīrītāji.

- Nē, nē un vēlreiz nē! - viņš teica balsī, kas nepieļauj ierunas. - Šeit nepaliks neviens pats. Lielais tornis gan ir izturīgs, bet... Redzi, ir vēl viens iemesls, kāpēc jums jādodas prom, un par to tev nav ne jausmas...

Akadēmiķis vispirms tramīgi palūkojās uz sfinksu, tad pieliecās, pielika pirkstu pie lūpām un čukstēja:

- Ņem vērā: tas, ko es tagad tev pateikšu, ir noslēpums. Neviebs nedrīkst to uzzināt. Vai tu zvēri glabāt šo noslēpumu?

Taņa apsolījās neizpļāpāties. Akadēmiķis klusītēm teica viņai pie pašas auss:

- Pirms trim dienām mēs ar Medūziju un Neslavi Melkuli bijām nokāpuši pagrabā. Un tur mēs atklājām, ka pamati ir ieplaisājuši.

Taņa paraustīja plecus. Šī ziņa viņai nelikās satriecoša.

- Un kas tad ir? - viņa vaicāja. - Plaisas tagad ir visās malās. Stūra tornis sabruka - un neviens pat nenobijās. Plaisas vajag aizķepēt, un viss būs kārtībā.

Sardanapala skatiens kļuva pārmetošs.

- Tu nesaproti, par ko ir runa. Šīs plaisas ir pārāk tuvu Baisajiem vārtiem. Un kuru katru mirkli tās var padziļināties. Tad haoss izlauzīsies laukā no gūsta, senās dievības tiks brīvībā un mūsu sala aizies bojā! Tas ir galvenais iemesls, kāpēc mēs gribam, lai visi skolēni dodas prom no Tibidoh-sas. Šeit paliksim tikai mēs, pasniedzēji, un nopietni ķersi-

mies pie remontēšanas. Ceru, ka mums izdosies nostiprināt pagrabus un radīt pietiekami izturīgu maģisko aizsardzību. Bet tu paturi prātā, ka nedrīksti to nevienam stāstīt.

- Norunāts. - Taņa piekrītoši pamāja.

Sardanapala nopietnība bija meiteni pārliecinājusi. Tagad viņa saprata, kāpēc plaisas pamatos ir tik bīstamas. Ti-bidohsa taču bija ne tikai skola grūti audzināmiem jaunajiem burvjiem, bet arī ieslodzījuma vieta; Tibidohsas pagrabos mājoja senatnes gari, pagānu dievības un haoss.

Pēc tam kad Šurasiks, kuni bija paverdzinājusi Tā, Kuras Nav, ar zelta zobenu pārcirta Senvīra matu, gadu tūkstošiem senais labā un ļaunā līdzsvars tika izjaukts. Kaut arī Taņa Grotere neļāva Sērgai del Tortei atdarīt Baisos vārtus un izlaist brīvībā haosu, tomēr draudi joprojām saglabājās. Ļaunie spēki ir nemirstīgi. Tur pagrabā tie auroja un drebināja Baisos vārtus. Tagad visu laiku vajadzēja būt modriem.

- Vai drīkst, es palikšu tepat? Es varētu jums palīdzēt. Nu lūdzu! - Taņa vēl nezaudēja cerības.

Sardanapals noliedzoši papurināja galvu.

- Tā nedrīkst. Ja paliksi tu, gribēs palikt arī citi, un tu taču saproti, ar ko tas var beigties. Mēs jau tāpat uzņemamies lielu risku, aizsūtīdami atpakaļ uz truloīdu pasauli lielu baru izglītību nepabeigušu jauno burvju. Gatavais ārprāts! Neslavis Melkulis jau tagad dzīvo vienās šausmās, domādams par visu, ko jūs ievārīsiet.

Taņa nokaunējās, ka bijusi tik nesavaldīga un ielauzusies akadēmiķa kabinetā. Uzzinājusi patiesību, viņa saprata, ka Sardanapals pieņēmis vienīgo pareizo lēmumu un tas nav maināms.

- Ak jā, Taņa, starp citu, tev būs viens uzdevums, - akadēmiķis turpināja. - Ceru, ka neatteiksies man izlīdzēt. Tev vajadzēs šo to paķert līdzi pie truloīdiem. Medūzija ir nobažījusies... un es arī nospriedu, ka remonta laikā daudz kas var sabojāties vai pazust. Būs labāk, ja glabāšanu uzticēsim kādam, uz kuru varam paļauties.

- Kas tad man būs jāņem līdzi? - Taņa ziņkāri vaicāja.

- Pirmām kārtām - Melnie Aizkari, - akadēmiķis pavēstīja.

Taņa ar grūtībām noturējās, lai neievaidētos aiz izmisuma. Protams, tikai Melno Aizkaru viņai vēl mūka! īt kā tepat Tibidohsā tie nebūtu viņu pietiekami spīdzinājuši.

- Tikai ne to! Ko lai es ar tiem iesāku? Naktīs tie lidināsies apkārt un glūnēs citu sapņos. Vai vēl trakāk - nobiedēs kādu līdz nāvei! - viņa iebilda.

- Tieši tāpēc tie kādam ir jāpieskata, - akadēmiķis paskaidroja.

Taņa samierinājusies pamāja ar galvu. Viņa zināja, ka strīdēties ar Tibidohsas baltās maģijas nodaļas direktoru ir bezcerīgi. Jo īpaši, ja Medūzija nobažījusies, bet viņš nospriedis...

- Un vēl tev vajadzēs paķert līdzi šo! - Sardanapals uzsita knipi, un no viņa rakstāmgalda apakšas izlīda milzīgs ādas čemodāns.

Uzlidojis gaisā, čemodāns strauji šāvās klāt Taņai. Meitene izbīlī aizsedza seju ar rokām, gaidīdama, ka tūdaļ tiks notriekta no kājām. Bet izrādījās, ka čemodāns ir pārsteidzoši viegls - it kā būtu pavisam tukšs.

- Kas tur ir iekšā? - vaicāja Taņa, jau stiepdama roku pie spīdīgajiem slēdžiem.

- STOP! Nekādā gadījumā netaisi to vaļā! - akadēmiķis brīdinoši sauca.

- Kāpēc? - Taņa brīnījās.

- Saproti... - Sardanapals sastomījās un uzmeta Taņai vērtējošu skatienu. - Labi, gan jau tu tikpat uzzināsi. Čemodānā ir rēgi.

- Rēgi? - Garastāvoklis Taņai sabojājās vēl vairāk.

Salīdzinājumā ar rēgiem viņai sākumā piespēlētie Melnie Aizkari šķita sīkums.

- Kuri no rēgiem? Cerams, ka Bezacu Šausmas tur nav?

- Nu protams, ne. - Akadēmiķis smaidīja. - Šausmu mēs atdosim kādam no vecākajām klasēm. Šai čemodānā ir tikai Poručiks un Neizārstētā Dāma... Nem viņus līdzi, mums viņi šeit tikai traucēs. Protams, tev jābūt ļoti uzmanīgai, lai truloīdi neuzzinātu, kas atrodas čemodānā. Viltiem pret rēgiem ir ļoti nepareiza attieksme. Man stāstīja, ka daži no viņiem pat krītot ģībonī, ja sastopot kādu pavisam nekaitīgu rēgu.

Taņa noskumusi apsēdās uz čemodāna. Akadēmiķis Melnjūris nu gan prata sarežģīt dzīvi saviem skolēniem! Varēja nešaubīties, ka Poručiks Rževskis atkal izklaidēsies ar saviem idiotiskajiem jociņiem un demonstrēs divpadsmit mugurā sadurtos dunčus, bet Neizārstētā Dāma no rīta līdz vakaram vaidēs un žēlosies par savām kaitēm.

- Tici man, uztraukumam nav iemesla, - akadēmiķis moži skaidroja, ar katru sekundi arvien vairāk iedvesmodamies pats no saviem vārdiem. - Vai redzi - čemodāna rokturis ir aizzīmogots. Zīmoglakā ir mana gredzena nospiedums. Rēgi neprātīgi baidās no tā. Šis gredzens taču agrāk

piederējis garu pavēlniekam. Taču ari tad, ja nebūtu uzlikts zīmogs, viņi tik un tā nevarētu izlidot laukā.

- Kāpēc tad ne? Rēgi taču iet cauri mūriem, sūcas cauri sienām. Kā tad parasts čemodāns spēj viņus nelaist? - Taņa neticīgi vaicāja.

- Tas nav nekāds parasts čemodāns. Tas pagatavots no Mīnotaura ādas. Mīnotaurs bija tas baismīgais pusvērsis, pus-cilvēks, kuru reiz pievārēja Tēsējs. Rēgi netiek cauri šai ādai... Re, paskaties pati!

Pacēlis čemodānu, Sardanapals to enerģiski sakratīja. Laukā no čemodāna tik tiešām neviens neizgāzās, bet ieslodzītie rēgi uzreiz sāka izrādīt dzīvības pazīmes.

- Urā! Man ļoti patīk šūpoties! Lūdzu, vēl drusciņ! -smiedamies auroja Poručiks Rževskis. Neizārstētā Dāma ievaimanājās, paziņoja, ka tūdaļ nomirs, un pieprasīja, lai pie viņas nekavējoties izsauc ārstu.

- Es vairs nespēju uzturēties šā nekauņas sabiedrībā! Viņš nekad nemaina zeķes un nemitīgi stāsta vienas un tās pašas anekdotes. Viņš smēķē smirdošus papirosus! Viņš tīšām kāpj virsū manai cepurītei ar rožu ziediņiem! - Dāma žēlojās.

- Viņa melo! - Poručiks bija sašutis. - Mani vajag glābt no viņas, un nevis otrādi! Viņa augām dienām dzer jodu un uzskaita savas kaites. Un tad vēl tā cepure ar rožu ziediem! Būtu varējusi uzmaukt galvā ari podu ar kaktusu! Kaut kas tāds var parādīties tikai visļaunākajos murgos!

Taņa ar akadēmiķi uzmeta viens otram saprotošus skatienus. Neizārstētā Dāma atkal sāka bubināt, draudēdama piekaut šo rupekli ar lietussargu.

- Beidz bļaustīties! Ko tu īsti gribi? - vaicāja Sardana-pals.

- Iedodiet man termometru! Iedodiet man zāļu tinktūru! Izdzeriet glāzīti joda ar mani uz tubrālībām! Citādi visus nobendēšu! Iebēršu jums tējā žurku indi! Apmētāšu jūs ar savu aklās zarnas piedēkli! - viņus biedēja Neizārstētā Dāma.

Akadēmiķis Sardanapals pasmaidīja un pagrozīja pirkstu pie deniņiem. Šķita, ka rēga draudi viņu uzjautrina.

- Vai pie tēvoča 1 lermaņa viņi arī sniegs tādus bezmaksas koncertus? Tad jau visa māja saskries mūsu dzīvoklī. -Taņa bija nobažījusies.

- Kā tu domā - kādai vajadzībai tad ir šis zīmogs? Skaties! Paņem zīmogu pirkstos un vieglītēm pagriez... Pavisam vieglītēm, lai nenotrūkst stieple! - Sardanapals saspieda zīmogu starp īkšķi un rādītājpirkstu un vieglītēm pagrieza, un rēgu balsis tūdaļ apklusa, it kā viņš būtu izslēdzis skaņu.

- Tik vien tā darba. Es to dēvēju par “nolikšanu īstajā vietā” un “skrūvju piegriešanu”. Kamēr zīmogs būs vesels un čemodāns paliks aizvērts, rēgi tev nekādas rūpes nesagādās. Reizēm vari ļaut viņiem pat drusciņ izvēdināties, lai nesaskābst aiz grūtsirdības. Domāju, ka viņi nevienam nekaitēs, - teķ'a akadēmiķis.

Pēkšņi zēlta sfinksa saslēja ausis un paklusu ierūcās. Gaitenī atskanēja steidzīgi soļi, un istabā klupdama krizdama ieskrēja Zobrāvēja. Šī pasniedzēja bija augumā maza, apaļīga, vēl diezgan jauna, uz pieres apgrieztie mati krita viņai acīs kā ponijam. Baltajiem magiem viņa mācīja lāsta noņemšanu, bet tumšajiem - nolādēšanu. Viņai ārkārtīgi patika lasīt pārgudru dzeju un ostīt puķītes. Tiesa

garu tas nepavisam viņai netraucēja pedagoģiskos nolūkos uzsūtīt skolēniem tik spēcīgas ļaunas acs zinies, ka reizēm tie veselu pusstundu valstījās pa grīdu, mocīdamies ar vēdergraizēm un pūlēdamies atcerēties lāstu neitralizējošos buramvārdus.

- Tas taču bija jūsu mājas uzdevums! Ceru, ka nākamreiz jūs gatavosiet stundas ar lielāku atbildības izjūtu, - tādās reizēs mēdza teikt Zobrāvēja, domīgi virpinādama pirkstos vizbulīti vai margrietiņu.

Bet tagad ļaunās acs noņemšanas speciāliste uzvedās tā, it kā būtu aiz šausmām pavisam zaudējusi pašsavaldibu.

- Akadēmiķi! - viņa kliedza, balsij aizraujoties. - Nāciet žiglāk! Izgaistošais stāvs - tas atkal ir uzradies... Nupat kāpu augšā pa kāpnēm un redzēju, kā tur ieslīd kāda ēna. Nezinu, kurš tas bija... IJn pēc tam... Nē, tas ir pilnīgs ārprāts! Es gandrīz nomiru!

Taņa jutās ļoti pārsteigta. Līdz šim viņa būtu ar mieru likt galvu ķīlā, ka ļaunās acs noņemšanas skolotāju nav tik vienkārši pārbiedēt. Reiz viņas stunda Bezacu Šausma - baismīgākais rēgs visā Tibidohsā - klusītēm bija piezagusies skolotājai klāt no aizmugures, drausmīgi iespiedzās un metās viņai virsū. Droši vien Šausma domāja, ka viņa sāks bļaut un zaudēs skolēnu cieņu, bet rēgs bija smagi pārrēķinājies. Zobrāvēja pagriezās, norunāja aizsardzības buramvārdus un iepresēja Šausmu iekšā sienā, un pēc tam turpināja skaidrot jauno vielu, it kā nekas nebūtu noticis. Pēc šā atgadījuma skolēni iedēvēja viņu par Dižo Zobiju - un viņa pat lepojās ar šo iesauku.

Bet tagad Dižā Zobija šķita pavisam pārvērtusies. Vai

tiešām tā bija viņa, kas - pusdzīva aiz bailēm - krampjaini ķērās pie Sardanapala piedurknes?

- Akadēmiķi, dariet taču kaut ko! Es jūs lūdzu! - viņa sauca, tramīgi atskatīdamās. - Kāpēc jūs ciešat klusu? Jūs taču zināt: ja Stāvs atkal ir parādījies, tas nozīmē, ka... Mums tūdaļ jārīkojas! Kāds taču var uzkāpt augšā pa šīm kāpnēm, un tad... Tiesa gan, pa ceļam es sastapu Neslavi, bet ja nu viņš nepagūs...

- Klusāk, Zobij! Parunāsim vēlāk. Mēs taču neesam te divi vien! - akadēmiķis skarbi pārtrauca skolotājas vaimanas un norādīja uz Tanti.

Zobrāvēja steigšus aizšāva plaukstu priekšā mutei.

- Tev laiks doties prom, - akadēmiķis teica Taņai. - Paziņo visiem, ka rīt pēc pusdienām pulcēšanās Divu Stihiju zālē. Ierašanās obligāta! Jā, un neaizmirsti paņemt līdzi čemodānu.

Ziņkāri pašķielējusi uz Zobrāvēju, Taņa atvadījās un izgāja no kabineta. Pirmajā mirklī viņa juta kārdinājumu mazliet uzkavēties pie dūnām un paklausīties, kas aiz tām tiks runāts, bet viņai līdzi pa duivīm izslīdēja sfinksa un tūdaļ nostājās sardzē. Akadēmiķis Sardanapals prata glabāt savus noslēpumus.

- Tā jau nu man vajag! - Taņa nospurcās, griezdamās uz savas istabas pusi. - Divi mēneši... Divi mēneši kopā ar tēvoci 1 Jermani, Pipu un krustmāti Nineli - un tieši tad, kad šeit sāksies kaut kas aizraujošs! Nudien kaukt gribas! Labāk jau Sērga del Torte, nevis tēvocis Hermanis! - viņa burkšķēja, spārdīdama sev pa priekšu čemodānu ar rēgiem.

Kad Taņa jau bija pie Galvenajām kāpnēm, viņai priek-

šā pēkšņi izlēca Neslavis Melkulis. Mācību pārzinis rokās vairs neturēja zivi, toties bija līdz pat acīm nošķiedies ar dīķa dūņām. Varēja noprast, ka tikšanās ar iemīļoto nāru viņam atkal beigusies neveiksmīgi.

Pamanījis Taņu, mācību pārzinis nostājās viņai ceļā. Mazo, bezkrāsaino ačeļu skatiens urbās meitenei pierē. Kā jau tas bija noticis arī agrāk, Taņai atkal radās sajūta, ka viņai iekšā viss sasalst ledū. Tik iedarbīgs bija Neslavja baismīgais, valdonīgais skatiens.

- Kurp tu dodies? - Neslavis ierēcās. - Griezies atpakaļ! Pa Galvenajām kāpnēm iet aizliegts!

- Kāpēc tad aizliegts? Vienmēr taču drīkstēja! - Taņa brīnījās.

- Nav tava darīšana, kāpēc! Aizliegts - un viss! No šā mirkļa es aizslēdzu Galvenās kāpnes! Uz. mūžīgiem laikiem! -Neslavis nobļāva. Pagriezies sāņus, viņš steigšus murmināja aizsaīdzības vārdus.

No viņa gredzena vienlaikus izlidoja gan sarkanas, gan zaļas dzirkstis. Lai uzbūvētu maģisko aizsargsienu, Tibidoh-sas mācību pārzinis parasti izmantoja melnās burvības.

Pa gaiteni uz viņu pusi jau stampājās ciklopi. Vēl pēc mirkļa tie bija sastinguši savās vietās abpus kāpnēm.

- Stāviet un nevienu nelaidiet šeit garām! - Neslavis pavēlēja. - Bet tu, Grotere, ej vien tālāk. Šeit nav atļauts uzkavēties.

“Droši vien tas saistīts ar Izgaistošo stāvu... Nav godīgi, ka no mums visu slēpj...” skumji prātoja Taņa.

Visā Maskavā nebija otras tik nīgras, ķildīgas un neciešamas ģimenes kā Stulbovi. Šī ģimene sastāvēja no tēvoča Hermaņa, krustmātes Nineles un viņu meitas Pipas (saīsinājums no Pēnelope). Grūti bija noticēt, ka Stulbovi ir Gro-teru radinieki. Tiesa, viņus gan saistīja diezgan attāla radniecība: tēvocis Hermanis bija Taņas tēva Leopolda Grotera vecmāmiņas trešās pakāpes krustdēls.

Cilu radinieku truloīdu pasaulē Groteriem nebija. Tieši tāpēc, kad Taņas vecāki aizgāja bojā cīniņā ar Sēigu del Torti, Sardanapals un Medūzija atstāja gadu veco Taņu pie tēvoča Hermaņa dzīvokļa sliekšņa, ieguldījuši mazulīti kontrabasa futrālī.

Un patlaban Taņa, turēdama rokā šo pašu no pūķādas izgatavoto futrāli, atkal stāvēja pie Stulbovu durvīm, taču tagad futrālī gulēja lidojošais kontrabass, bet otrā rokā Taņa nesa vīstoklī satītus Melnos Aizkarus, kas bija pārsieti ar īpašu, burvestības iegrožojošu aukliņu, kuru nekādā ziņā ne-

drīkstēja pārraut, jo vienīgi vesela šī aukliņa spēja Aizkarus atturēt no to iemīļotajiem jociņiem.

IJz grīdas blakus Taņai stāvēja čemodāns, kurā pusbalsī šķendējās rēgi. Dāma plijās Poručikam virsū ar stāstiem par kaitēm, kuru viņai bija vairāk, nekā atrodams medicīnas enciklopēdijā. Garajās stundās, kamēr Taņa lidoja pāri okeānam, iežņaugusi starp ceļgaliem kontrabasa lakotos sānus, Dāma bija paguvusi uzskaitīt tikai tās savas slimības, kas sākās ar burtu “a”.

Taņai Dāma mazliet atgādināja tēvoci Hermani ar viņa šaušalīgo bailīgumu. Stulbovam vajadzēja tikai nejauši no-šķavāties, un viņš tūdaļ traucās pie sava daktera uz konsultāciju. Ja šķavām nāca klāt iesnas, tēvocis Hermanis nekavējoties likās gultā, sakrustoja rokas uz krūtīm un uzsāka daudzvārdīgu atvadīšanos no krustmātes Nineles un Pipas.

“Divi mēneši! Man vajadzēs te izturēt veselus divus mēnešus!” Taņa domās atkārtoja, drūmi lūkodamās uz durvīm un nevarēdama saņemties, lai nospiestu zvana pogu.

- Klusāk! Es tūlīt zvanīšu, - viņa brīdināja satrakojušos rēgus.

- Tad nu gan nobiedēji! Es jau krītu ģībonī! - iezviedzās smieklos Poručiks Rževskis.

- Kā tu teici, kā sauc tavus radiniekus? Tēvocis Pulma-nis un krustmāte Flanele? Es viņiem parādīšu savas mandeles un pastāstīšu par savām aknu kolikām... Viņiem tas būs ļoti pamācoši! - jūsmīgi teica Neizārstētā Dāma.

- Protams, protams! Kas var būt vēl aizraujošāki - Poručiks zobojās. - Man no tik aizraujošiem stāstiem galva krīt nost. Oi, turiet, ķeriet! Bāc!

Neizārstētā Dāma skaļi iespiedzās.

- Jūs, armijas asprāti, tūlīt pat lieciet savu galvu atpakaļ! Atradis īsto vietu, kur svaidīties ar galvām! Fui, kāda riebeklība! Viņa tik pretīgi mirkšķina man uz ceļgaliem! -viņa dusmīgi kliedza.

Poručiks turpināja idiotiski ķiķināt.

- Es jūs brīdināju! Vai nu sēdiet klusu, vai arī... Labi, paši vainīgi. - Taņa pagrozīja zīmogu pie čemodāna roktura, un abi rēgi nekavējoties aprima.

Saņēmusi drosmi, Taņa piespieda zvana pogu.

“Nez, ko Stulbovi teiks par manu atgriešanos? Droši vien īpaši sajūsmināti viņi nebūs,” meitene prātoja.

Zvans vēl nebija beidzis džinkstēt, kad dzīvoklī ierējās taksis, kurš saucās Pusotrs Kilometrs. Šis resnais un ļaundabīgais dzīvnieks labi iederējās Stulbovu ģimenē. Takša iemīļotā nodarbība bija kost ciemiņiem papēžos. Ja suni izdzina gaitenī, tas aiz niknuma piesiekaloja tur noliktos zābakus.

Vēl pēc pusminūtes dzīvokļa dziļumos atvērās durvis un pa linoleju sāka plakšķēt smagas pēdas. Taņa noskurinājās. Krustmāte Ninele! Šos soļus Taņa pazītu starp tūkstoš citiem.

- Kāpēc tu rej, manu žurkulīt? Nāc pie māmucītes, nāc klēpītī! - krustmāte Ninele vidžināja.

Smagās pēdas beidza plakšķēt, un Taņa noskārta, ka tiek uzmanīgi vērota pa ārdurvju actiņu.

- Ak nē! - krustmāte Ninele iebļāvās nelabā balsī. - Tikai ne to! Hermani! Hermani, tur atvilkusies tava radiniece! Ne jau velti mani šonakt pa miegam visu laiku žņaudza kaut kāds skelets!

Kļuva dzirdami vēl citi soļi - paklusi, tādi, kas vairāk izklausās pēc “cok-cok-cok”. Tēvocis 1 lermanis bija trīsreiz vieglāks par savu dzīvesbiedri. Kārns, ar zaļganu seju, viņš izskatījās pēc vampīra. Šķiet, ka viņa rados bija pats grāfs Drakula - bet ne no Taņas tēva puses; tā vismaz apgalvoja Jage.

Bet atšķirībā no sava ilkņainā radinieka tēvocis Hermanis neprata burties. Viņš vispār neticēja nekādām maģiskām padarīšanām. Viņš nu gan justos pārsteigts, ja uzzinātu, ka šos pāris mēnešus Taņa nevis blandījusies pa stacijām, bet mācījusies īstā burvju skolā.

-Jā, tā ir viņa. Es taču teicu: nekur viņa nepazudīs. Kā uznāks sals, tā pārradīsies! - Taņa dzirdēja tēvoča 1 Iermaņa dzēlīgo balsi. - Pipa, Pipa, nāc šurp! Paskaties tu arī!

Nojautusi, ka pie actiņas tūlīt nostāsies ļaunā priekā līksmojošā Pipa, Taņa jau savlaicīgi izbāza mēli. Viņa labi zināja, ka Stulbovu meita necieš viņu ne acu galā. Pipa bija sagandējusi Taņas bērnību, nemitīgi darot viņai pāri, ieslēdzot viņu lodžijā, nosūdzot un uzrīkojot visādas nejaucības. Taņai nebija nekāda iemesla domāt, ka pa to laiku, kamēr viņa mācījusies Tibidohsā, Pipa būs mainījusies uz labo pusi.

- Tanka Grotere, ak nē! Viņas vien mums vēl trūkst! Es tā cerēju, ka viņai kaut kas būs lēcies! Ka viņai ķieģelis uzkritis uz galvas vai ari viņa iebāzta cietumā! - brēca Pipa.

- Nu ko tu runā, Pipiņ! Tā nedrīkst! Mums jābūt līdzjūtīgiem pret nabaga bārenīti. Viņa taču nav vainīga, ka viņas vecāki bija tik nožēlojami ļautiņi un ka viņa ir tikpat nožēlojama, - sīrupainā balsī teica krustmāte Ninele.

- Nē-e! Mammu, tēti, netaisiet vaļā durvis! Labāk aizba-

rikādēsimies un nelaidīsim viņu iekšā. Lai iet, no kurienes nākusi! - spiedza Pipa, ieķērusies mammai kājā.

- Nomierinies, Pipiņ. Mēs nevaram nelaist viņu iekšā. Ja to uzzinās žurnālisti, viņi sabojās tavam tētim karjeru. Vēlāk viņu paklusām nosūtīsim uz stingrā režīma internātu, kur audzina bērnus ar kriminālām nosliecēm, - meitai čuk-stēja_ krustmāte Ninele.

- Kāpēc vēlāk? Kāpēc nevar sūtīt viņu prom tūlīt? - bļāva Pipa. - Ja ielaidīsiet viņu iekšā, es aiziešu no mājām. Viņas dēļ man ir pliks pauris! Viņa bija tā, kas uzlēja man verdošu tēju! Iedodiet viņai kājslauķi, lai nakšņo gaiteni! Vai sapratāt?

Bet krustmāte Ninele un tēvocis Hermanis izlēma citādi. Nošķindēja atslēga, durvis atvērās, un Taņas priekšā nostājās Stulbovi visā savā krāšņumā. Pirmajā rindā kā neieņemams cietoksnis slējās krustmāte Ninele, izskatīdamās pēc rītasvārkos un čībās ietērpta nīlzirga; viņai rokās nikni siekalojās taksis. Tēvocis Hermanis bija nostājies maliņā, un Pipa slēpās viņam aiz muguras.

Mati, kurus Pipa zaudēja pēc mēģinājuma apliet ar līmi maģisko grāmatu, bija paguvuši mazliet ataugt un tagad -īsi un durstīgi - spurojās uz visām pusēm. Toties pinņu skaits bija vismaz četrkāršojies. Turklāt Pipai mugurā bija pidžama. “Tātad pie truloīdiem pašlaik ir nakts! Šausmas, es taču pati redzēju, ka tumšs. Kā man uzreiz nepielēca? Tagad esmu viņus izrāvusi no gultas!” Taņa atskārta.

Taču izrādījās, ka tas nemaz nav slikti.

- Vai tu zini, cik pulkstenis? Jau trīs nakti, - nīgri teica krustmāte Ninele. - Ir pārāk vēls, parunāšu ar tevi rītdien!

Tēvocis Hermanis pagaidām cieta klusu, bet viņa mazās ačeles nikni urbās lidz šim neredzētajā ādas čemodānā un vīstoklī ar Melnajiem Aizkariem. Taņa nojauta, ka tēvocis tūdaļ gribēs noskaidrot, kas tur iekšā un kur viņa dabūjusi šīs mantas.

- Tēvoci Hermani, kā klājas jūsu trusīšiem? - viņa apvaicājās, cerēdama atmaidzināt tēvoča sirdi. - Vai jau aizmiguši?

Dzirdot šķietami nevainīgo jautājumu, visi Stulbovi kļuva zili aiz niknuma. Viņiem ļoti nepatika atcerēties šo sava mūža epizodi. Toreiz tēvocis Hermanis gribēja iesist Taņai pļauku, bet trāpīja pa burvju kontrabasu. Un burvju instrumenti necieš tādu apiešanos. Tāpēc tēvocis Hermanis sāka iztēloties, ka kļuvis par trusīti Šļupstekli, iemitināja dzīvoklī vēl simt savu brāļu garaušu un pat sniedza interviju televīzijā, paziņodams, ka dievina dzīvniekus un to dēļ atsakās no politiskās karjeras...

- Ne vārda par trušiem! Mēs tos atdevām zooloģiskajam dārzam, vai skaidrs? Vismaz noderēja plēsīgo zvēru barībai! - krustmāte Ninele skarbi teica.

- Tavai zināšanai, mūsu tētuku atkal ievēlēja par deputātu! Pēc tās intervijas visi vēlētāji balsoja par viņu... Tētuks tagad ir vienreizīgi populārs! Viņam pat lūdz autogrāfus! -spiedza Pipa.

- Bet tēvocis Hermanis... Viņš no visas tiesas mīlēja trusīšus! Viņš taču pats bija trusis Šļu... - Taņa brīnījās.

Tēvocis Hermanis niknumā sāka spārdīt grīdu. Viņš bija ļoti kārns, tāpēc viņam vajadzēja augstu palēkties, lai spārdīšanās izklausītos pietiekami iespaidīga.

- NĒ! Apklusti! Nekas es nebiju! Hs esmu deputāts I Ier-manis Stulbovs! Vislabākās frakcijas priekšsēdētājs un vishumānākās komisijas vadītājs! Vai tu saprati? - viņš kliedza, siekalām šķīstot uz visām pusēm.

Viņa seja bija kļuvusi pavisam zaļa. Nobijusies, ka tēvocis varētu viņai iesist, Taņa katram gadījumam atkāpās tālāk.

- Sapratu, sapratu. Un vispār es jau eju gulēt, - viņa teica, skumīgi secinādama, ka truša veidolā tēvocis Hermanis bija daudz simpātiskāks.

Kaut gan daudz netrūka, lai tēvocis Hermanis Taņu būtu nožņaudzis, atgādinājums par viņa dzīves kāpostu un burkānu posmu panāca, ka vislabākais deputāts aizmirsa noskaidrot, kas atrodas aizdomīgajā čemodānā. Tēvocis sažņaudza deniņus plaukstās un, šūpodamies ka svārsteklis, aizsoļoja uz guļamistabu. Viņam nopakaļ, tipinādama uz īsajām kājiņām, aizsteidzās Pipa. Kopā ar Taņu palika tikai krustmāte Ninele.

- Tagad ir ziema, lodžijā auksts, tāpēc tu gulēsi lielajā istabā. Tikai neiedomājies naktī blandīties pa dzīvokli - ādu pār acīm novilkšu! Lampu nededzini! Televizoram neskaries klāt! - krustmāte bēra komandas, blenzdama kaut kur sienā virs Taņas galvas.

Aizslēgusi visas dzīvokļa durvju slēdzenes un aizlikusi durvīm priekšā ķēdīti, krustmāte Ninele sekoja tēvocim Hermanim.

“Laipni lūdzam! Esmu mājās.” Taņa nopūtās.

Ierāpusies dīvānā, viņa apņēma ceļgalus ar rokām. Prātā nāca atvadīšanās no Baba Jaguna un Vaņas Blēdova. Šķiroties viņi bija apmainījušies ar adresēm. Vai klasesbiedri vi-

ņai atrakstīs? No Tibidohsas viņa bija atlidojusi tikai pirms sešām stundām, taču jau tagad vientulība krimta kā ķirmis. Taņa juta nepieciešamību pēc kāda tuva un mīļa cilvēka, kuram viņa varētu visu izstāstīt.

Čemodānu ar rēgiem viņa pabīdīja zem dīvāna, vīstokli ar Melnajiem Aizkariem nolika uz krēsla un apgūlās, spiezdama sev klāt kontrabasu.

- Tu esi vienīgais, kas man vēl atlicis! Un es nemaz nezinu, vai mēs abi šeit varēsim lidot, - Taņa šņukstēdama teica kontrabasam.

Kontrabasa stīgas skumji iedūcās.

Lēnām aizritēja dienas - cita par citu garlaicīgākas. Stul-bovi gluži kā sazvērējušies centās Taņai sagandēt dzīvi, padarot to pēc iespējas neciešamu.

Pipa nemitīgi viņu izspiegoja un izmantoja pat niecīgāko ieganstu, lai trauktos nosūdzēt. Krustmāte Ninele viņai visu laiku piesējās, bet tēvocis Hermanis vispār nepievērsa viņai uzmanību, it kā Taņa būtu tukša vieta. Tēvocis gandrīz nekad neuzrunāja Taņu vārdā, bet reiz, kad viņa virtuvē netīšām apsēdās uz tēvoča krēsla, viņš pretīgumā saviebās un pieprasīja: “Aizvāciet to prom! Tam šeit nav jāsēž!”

Toties vienmēr, kad pie viņiem ieradās žurnālisti, tēvocis Hermanis pārvērtās līdz nepazīšanai. Tad viņš piespieda Taņu apsēsties sev blakus, apskāva meiteni ap pleciem un stāstīja:

- Es tik ļoti priecājos, ka viņa atradās. Viņa man ir gluži kā paša meita. Kaut gan, atklāti sakot, ar šo meitēnu

mums ir ļoti daudz problēmu. Mēs ar sievu paņēmām viņu audzināšanā no nelabvēlīgas ģimenes...

- Gandrīz vai no atkritumu izgāztuves! - Pipa steidzās paziņot.

- Meitiņ! Tā teikt nav pieklājīgi, - krustmāte Ninele liekulīgi nošausminājās un tūlīt pēe tam pavēstīja skaļā čukstā: - Mēs gan turam to noslēpumā, bet patiesībā tā arī bija... Cik daudz pūļu mēs pielikām, lai viņu nomazgātu un iemācītu rīkoties ar nazi un dakšiņu!

Taņa pacietīgi to visu uzklausīja, kaut gan bija simtreiz tīrīgāka par Pipu un dakšiņu neapšaubāmi prata lietot daudz labāk nekā krustmāte Ninele, kura ar dakšiņas zariem tīrīja nagus. Bet Stulboviem sagādāja baudu runāt visādas pre-teldības par Leopoldu Groteru un viņa sievu Sofiju.

Līdz desmit gadu vecumam Taņa nemaz nebija zinājusi, ka viņas vecāki gājuši bojā. Viņa ticēja, ka tētis sēž cietumā, bet mamma ubago dzelzceļa stacijās - tādus melus viņai sastāstīja Stulbovi. Tikai Tibidohsā viņa beidzot uzzināja patiesību: ka Leopolds un Sofija Groteri bijuši izcili magi un gājuši bojā, aizstāvot savu meitiņu, kad Taņa nebija vēl pat gadu veca.

LJn skola - vecā truloīdu skola - bija kaut kas pavisam murgains. Taņa jutās pārsteigta, ka paguvusi tik īsā laikā pavisam atradināties no sēdēšanas parastā klasē. Visi mācību priekšmeti viņai šķita bezjēdzīgi. Nebija ne lidojošu klases žurnālu, ne apkūpējušu burvju dziras katlu, un neviens skolotājs nelaidās šūpuļtīklā lejup no augšstāva kā profesors Blakts. Stundās neviens nedziedināja grifonus, kā to bija darījis Tararahs, un neviens neuzsūtīja skolēniem ļaunās acs

nolādējumu, kā mēdza izrīkoties Zobrāvēja, lai iedvesmotu viņus iemācīties buramvārdus. Šeit viss bija garlaicīgs un parasts. Bet pats ļaunākais, ka šai skolā nemācīja Taņas visiemīļotāko priekšmetu - maģisko pilotāžu.

Pipa bija paguvusi sakūdīt klasesbiedrus pret Taņu, un visi aizdomīgi vēroja meiteni, nemitīgi prašņādami, kāpēc pazudusi dzimumzīmīte no viņas degungala. Vai tik viņai neesot iztaisīta plastiskā operācija? Klasesbiedri taču nevarēja zināt, ka tas, ko viņi uzskatīja par dzimumzīmi, īstenībā bija Četru Stihiju talismans, kurš aizgāja bojā, kad Taņa cīnījās ar Sērgu del Torti.

Bet Gēna Buljonovs - neattapīgais lempis, kurš reiz netīšām bija ieraudzījis, kā Taņa lido uz kontrabasa, - vilkās viņai nopakaļ un uzplijās ar muļķīgiem jautājumiem. Drīz Taņai tas apriebās tik ļoti, ka viņa visā nopietnībā sāka prātot, vai neuz-sūtīt Gēnam kādu ne pārāk smagu lāstu, lai tiktu no viņa vaļā.

Piektdienā atgriezusies no skolas, Taņa ieraudzīja, ka krustmāte Ninele stāv pie krēsla, turēdama rokā vīstokli ar Melnajiem Aizkariem.

“Ir nu gan man caura galva! Kāpēc aizmirsu tos kaut kur nobāzt?” meitene domās nošausminājās.

Kliegdama “Netaisiet vaļā! Nevajag!”, Taņa metās glābt vīstokli, taču krustmāte Ninele jau noklakšķināja šķēres. Pārgrieztā burvju aukliņa noslīdēja uz grīdas, pārvērtās par veiklu čūskulēnu un aizlīda aiz radiatora.

- Kādas smagas bārkstis! Paklau - izskatās tā nekas! Vecmodīgi gan, toties tiem ir stils... Kur tu tos ņēmi? - pētīdama aizkarus pret gaismu, Stulbova aizdomīgi vaicāja.

зв

- Man tos iedeva...

- Лк jā, nu protams... tas pats jukušais večuks, vai ne? -Krustmāte Ninele nicīgi paraustīja plecus.

•Saprazdama, ka Stulbovi tik un tā viņai neticēs, Taņa viņiem neko nestāstīja par Tibidohsu. Viņi nez kāpēc bija nosprieduši, ka meitene veselu mēnesi nodzīvojusi pie kāda večuka un viņa sievas, bet večuka adresi negrib viņiem teikt. Stulbovi uzskatīja, ka šis večuks Taņai uzdāvinājis aizkarus un čemodānu.

- Zini, ko es izdomāju? Piekāršu tos savā guļamistabā! Tas būs stilīgi! - krustmāte Ninele paziņoja. - Tikai vispirms tie jāaiznes uz ķīmisko tīrītavu. Tur iekšā ir vismaz trīs kilogrami netīrumu.

- Tos nedrīkst nest uz ķīmisko tīrītavu! Nekādā ziņā! -Taņa pārbijās, ieraudzījusi, kā aizkaru malas nodreb sašutumā.

Kā jebkurš sevi daudzmaz cienošs maģiskais priekšmets, arī Aizkari ļoti lepojās ar to, ka nav mazgāti kopš Senvīra laikiem.

- Tu jau nebūsi tā, kam es prasīšu, ko drīkst un ko nedrīkst! Žigli sāc gatavot stundas! - Krustmāte Ninele nospur-cās un aizgāja, pārmetusi Melnos Aizkarus pār plecu.

Protams, krustmāte nevarēja pamanīt to, ko labi redzēja Taņa viņai aiz muguras: uz Melnajiem Aizkariem parādījās sakrustoti kauli un galvaskauss, turklāt atriebīgie Aizkari bija piešķīruši galvaskausam skaidri samanāmu līdzību ar krustmātes Nineles seju.

Taņa nopūtās, saprazdama, ka neizdosies panākt, lai krustmāte Ninele atsakās no sava nodoma. Krustmāte bija biezādaina kā nīlzirgs un spītīga kā vesels ēzeļu ganāmpulks.

- 1.ai jau dara, ko grib. Es viņu brīdināju. Toties tagad viņa vairs nežēlosies par bezmiegu! - Taņa nomurmināja, ielūkodamās zem dīvāna, lai pārbaudītu, vai čemodāns ar rēgiem vēl ir savā vietā.

Čemodāns joprojām bija aizvērts, un Taņa nomierinājās. Tātad Pipa, kas visu laiku rīvējās turpat apkārt, vēl nebija piekļuvusi pie rēgiem.

Tonakt Taņa ilgi nevarēja aizmigt. Viņa gulēja uz dīvāna, lūkojās griestos, kuru vidū rēgojās milzīga, lapseņu pūznim līdzīga lustra, un domāja par Tibidohsu.

Aiz loga gaudoja vētra. Vēja brāzmas grieza pa gaisu sauso, aso sniegu un svieda to logos. Visu laiku Taņai šķita, ka pie rūts kāds klaudzinās, tāpēc, kad pie vēdlodziņa patiešām sāka klauvēt, viņa sākumā nepievērsa šim troksnim nekādu uzmanību.

Vienīgi tad, kad klaudzieni kļuva pavisam skaļi, Taņa pagriezās uz loga pusi un... tikko noturējās, lai neiekliegtos aiz sajūsmas. Tas bija kaut kas neticams! Aiz loga gaisā karājās pārsalis kupidoniņš sarkanās apakšbiksēs.

Kupidoni - jeb amori - bija burvju pasaules pastnieki. Augām dienām viņi ar pasta somu plecā traucās no burvja pie burvja, izsniegdami vēstules, bandroles un telegrammas.

Taņa atvēra vēdlodziņu. Kupidoniņš ielidoja istabā, nikni iečiepstējās un sāka purināt sniegu laukā no sava bultu maka. Pēc tam viņš papurināja savu somu, un no tās izlidoja divas sniegā nedaudz samirkušas aploksnes. Viena vēstule bija no Baba Jaguna, otra - no Vaņas Blēdova.

- Urrā! Pasts! - līksmoja Taņa, piespiedusi vēstules pie krūtīm.

Nevarēdama izlemt, kuru no abām lasīt vispirms, viņa aizvēra acis, sajauca aploksnes kā kārtis un izvēlējās virsējo. Tajā bija Vaņas Blēdova vēstījums.

“Sveika!’’ Blēdovs rakstīja. “Man klājas diezgan normāli. Pie vecākiem neatgriezos - Tu jau zini, kādi viņi man ir. Pļēguro lā, ka bail. Vajadzētu man tikai tur parādīties, un šie uzreiz ķertos pie siksnas, tas skaidrs kā diena.

Tagad dzīvoju pie vecmāmiņas, ilgojos pēc Tibidohsas... Vai atceries, cik tas bija lieliski- ārstēt ugunsputnus un vienradžus? Ar harpijām gan labāk nepities- viņas pretīgi smird, un nagi ari viņām ir pārāk asi.

Nesen skolā viens zēns - drusciņ vecāks par mani, viņam jau pilni trīspadsmit - sāka man piesieties, izrevidēja manu somu, atrada tur pudelīti - un izdzēra, bet tā bija tinktūra nāru ārstēšanai. Zivju zvīņas viņam nemaz nepiestāv- tās uzauga gan uz plaukstām, gan kakla un vaigiem, un es nezinu, kā dabūt zvīņas nost. Aizrakstīju Tararaham, bet viņš vēl nav atsūtījis atbildi. Nezinu, vai viņš vispār atbildēs, jo pitekantropi nav nekādi lielie rakstītāji. Bet Tara-rabs taču varētu palūgt kādu palīgā - kaut vai to pašu Plaktu vai Jagi, vai Zobrāvēju. Bet citādi - tas tips dabūja, ko pelnījis, jo viņš man nedeva mieru nevienu brītiņu. Tādas tās lielas! Neslinko un atraksti man!

Bs bieži Tevi atceros. Tu taču zini, ka es... (Tālāk daži vārdi bija daudzreiz pārsvītroti.) īsi sakot, atā! Un raksti!

Starp cilu, pavisam aizmirsu pastāstīt, ka nesen redzē-

ju milzīgu putnu. Tas izskatījās pēc Beigtā Grifa! Tiesa, es tā ari netiku skaidrībā, vai tas bija Grifs vai tomēr ne. Ja bija, tad man nav skaidts, kas viņam meklējams truloīdu pasaulē. Nu labi, vēlreiz atā, bet katrā ziņā esi piesardzīga.

Tavs draugs Vaņa”

Rūpīgi pret gaismu izpētījusi nosvītrotos vārdus, Taņa iesmējās un atplēsa Baba Jaguna vēstuli. Vaņa bija rakstījis uz parastas, šķībi no skolas burtnīcas izplēstas rūtiņu lapas, bet Jaguns bija izmantojis lielu bērza tāss gabalu. Tāss otrā pusē varēja izlasīt viņa vecmāmiņas Jages sastādītu recepti; Jage kādam bija parakstījusi krokodila asaras un jaunības ābolus.

Vēstule bija parastajā Baba Jaguna stilā - ne “sveiki”, ne “uz redzēšanos”, ne pieturas zīmju. Viena vienīga apziņas plūsma: ko redzu, to rakstu.

Toties atsūtīta šī vēstule bija nevis no kāda nepazīstama nostūra, bet no Tibidohsas. Babs Jaguns bija vienīgais skolēns, kuram atļāva remonta laikā palikt skolā. Sardana-palam gluži vienkārši nekas cits neatlika, jo Babam lagūnām truloīdu pasaulē nebija neviena radinieka, pie kura viņu varētu aizsūtīt. Viņam bija tikai vecmāmiņa Jage.

“Nesen izjaucu putekļsūcēju uzliku caurulei jaunu uzgali tagad paceļoties vans neskaudīs Vecmāmiņa gan teica ka ik reizes kad es laboju putekļsūcēju viņai pēc tam jāsa-audzējot man kauli tāpēc nevajagot līst mehānismā ja ir tādas rokas kā man bet kādas tad man ir rokas tādas pašas kā citiem Vai Tu kādreiz esi izjaukusi savu kontrabasu bet

tur iekšā droši vien nekā jēdzīga nav Taņa cik kolosāli mēs spēlējām pūķbolu mēs ar vecmāmiņu visu laiku Tevi atceramies kā Tu toreiz iemeti liesmudzčsi bumbu rīklē vampīru pūķim toreiz mums visiem bija mute vaļā daži gandrīz nogāzās no soliņa žēl ka spēle palika nepabeigta jo pūķi saplūcās bet tas sivēns Šurasiks pārcirta Senvīra matu un ievā rija visu to putru nu bet nekas gan jau vēl uzspēlēsim Neseni biju pūku angāros Niknainis aizmidzis ziemas guļā bet Dzīvsudrabim šķēpa ievainojums jau pavisam aizdzijis tomēr Tararabs nāk pie viņa katru dienu tāpat kā agrāk

Tibidohsā notiek kaut kas dīvains man neviens neko nestāsta bet Neslavis kā tu droši men atceries aizslēdzis Galvenās kāpnes un viņi visi no kaut kā baidās visās malās aizsardzības zintes veselām kaudzēm Nesoli nevar normāliJxtsperi ik mirkli iedarbojas buramvārdi Turklāt tagad celtniecība rit pilnā sparā saradušies mājas gari no visām malām un me-žaveči un milži u n vēl visādi mošķi grūti pat noticēt cik daudz Ceļ dienām un naktīm Ūsainis ar Kalnaini knapi pagūst šiem akmeņus pienest bet Nūjainis nenes neko tāpēc ka viņam uz galvas uzgāzās paceļamais tills Viņš gribēja noskaidrot kā tas tilts darbojas un pabāza pauri apakšā Vecmāmiņa teica cits būtu beigts uz vielas bet šim nekas tikai dabūjis smadzeņu satricinājumu un nemitīgi ķiķina bet tas drīz pāries

Kā Tavs tēvocis Hermanis vai nekrīt uz nerviem ja ļoti krīt tad pasaki man es likšu ar viņu galā Viņš taču ir tikpat jauns kā Tā Kuras Nav Ak jā vēl viens jaunums Iztīrot pagrabu no drupām To Kuras Nav neatrada Sardanapals teica ka tas neko nenozīmējot bet būtu taču vajadzējis palikt kaut mazam plankumiņam

Nesen dzirdēju kā Zobrāvēja to apsprieda ar Tararabu bet viņi tūlīt apklusa tikko ieraudzīja mani un lika man iet uz turieni uz kurieni es gāju bet es nekur negāju es tāpat vien pastaigājos tāpēc ka vienam man šeit ir garlaicīgi vecmāmiņa ņurd ka man vajagot mācīties bet es jau neesmu traks lai mācītos kad neviens cits nemācās un stundas nenotiek

Varbūt drīz pamēģināšu tikt līdz tām kāpnēm kuras Ne-slavis noslēdzis tāpēc ka apnicis visu laiku iet ar liela likumu un ļoti neērti Kāpnes kā kāpnes nekas briesmīgs tur nevar būt

Nu labi es beigšu jo kupidonam apnicis gaidīt manu vēstuli viņš te vecmāmiņas plauktos sāka meklēt konfektes un izlēja visas tinktūras nu gan es noraušos viņam jau nekas viņš aizlidos bet vecmāmiņa man ir ar raksturu Viņai noteikti vajag sakurināt kādam pirti”

Lai atšifrētu Baba Jaguna ķeburus, Taņa vēstuli pārlasīja vairākas reizes.

“Atkal izjaucis savu putekļsūcēju.” Iztēlodamās šo ainu, viņa jautri iesmējās un nolēma, ka Babs Jaguns nepavisam nav pārvērties, ja jau viņam joprojām patīk rakņāties maģiskajā tehnikā. Labāk gan būtu, ja viņš pievaldītu rokas, jo putekļsūcējs ar vertikālās pacelšanās iekārtu ir smalks rīks, ar kuru jāapietas īpaši piesardzīgi.

Taņai sagribējās vēlreiz pārlasīt arī Vaņas vēstuli, bet turpat blakus atskanēja sašutuši čiepstieni un kāds sāka raustīt viņas naktskrekla stērbeli. Kupidoniņš! Viņu Taņa bija pavisam aizmirsusi. Taņa nokaunējās, ka nav parūpējusies par pastnieku.

- Vai tu esi nosalis? Varbūt gribi pasildīties pie radiatora? - viņa vaicāja.

Kupidoniņš papurināja galvu un norādīja ar pirkstu vispirms uz savu muti un tad uz vēderu. Viņš nepārprotami gribēja, lai viņu pabaro. Tuklie kupidoniņi neprātīgi mīlēja saldumus. Par pasta piegādi ar viņiem parasti norēķinājās smalkmaizītēs vai konfektēs. Nekādus citus atlīdzības veidus viņi neatzina.

- Labi. Iesim uz virtuvi. 'Tikai klusu... I.ai neviens nepamostas, - Taņa nočukstēja, atvērdama durvis uz. gaiteni.

Paša labākā deputāta grāfa Drakulas radinieka Hermaņa Stulbova dzīvoklī nevarēja sūdzēties par telpas trūkumu. Pat tualetes tur bija veselas trīs, un gaitenī pietika vietas paprāvai palmai. Tomēr Taņa tur nejutās omulīgi. Daudz labāk viņai patika Tibidohsas juceklīgie labirinti - ar aurojošiem caurvējiem, ar noslēpumainām lādēm nišās, ar kožu saēstiem lidojošiem turku paklājiem, kuros tik mīksti iegrima kājas.

Kupidoniņš lidoja Taņai pa pēdām, saldumu gaidās plikšķinādams biksīšu gumiju sev uz vēderiņa. Tumsā viņš nepamanīja gaiteņa pagriezienu un ietriecās ar pieri Pipas istabas durvīs. Bāc!

- Kas tur atvilcies? Ko vajag? - otrpus durvīm miegainā

balsī noblāvās tēvoča Hermaņa meitiņa.

» » »

Berzēdams uz pieres izaugušo punu, kupidoniņš sāka nikni pīkstēt, gribēdams izteikt visu, ko domā par šīm durvīm, bet Taņa aizspieda viņam muti.

- Es prasu: kas tur ir? - Pipa nervozi pārjautāja.

Taņa saprata, ka vēl pēc: mirkļa Pipa sāks spiegt. Vajadzēja steidzīgi kaut ko izdomāt.

- Vau, vau! - Taņa paklusu ierējās un paskrāpēja durvis ar nagiem. 1л1 nu ko, bet takšeli atdarināt viņa prata nevainojami.

Dzirdot pazīstamos rējienus, Pipa tūdaļ nomierinājās.

- Vācies prom, Pusotr Kilometri Nelaidīšu iekšā! Tu ap-siekalosi manas čības! - Viņa nožāvājās, iekrizdama ar degunu spilvenā.

Virtuvē Taņa neizlēmīgi apstājās pie skapja, kurā krustmāte Ninele glabāja saldumus. Taņa bija pārliecināta, ka Pipa vakarā aplīmējusi visu skapi ar neredzamiem diegiem un matiņiem. Ja kaut viens no tiem tiktu pārrauts, rīt izceltos neiedomājams tracis.

Bet Pipa jau nevarēja zināt, ka Taņa no Zārcienes iemācījusies brīnišķīgos burvju vārdus “Migtus ielienius!”. Tam, kurš izmanto šo melnās maģijas zinti, vairs nav jāuztraucas par atslēgām un aizbīdņiem. Jāatceras vienīgi, ka caur aizslēgtām durvīm jāiet atmuguriski.

Taņa nočukstēja “Migtus ielienius!", izbāza roku cauri skapja durvīm un sāka aptaustīt plauktu saturu. Iečaukstējās daudzās paciņas. Kaut arī krustmāte Ninele nemitīgi ieturēja arvien jaunas diētas, saldumu krājumi tomēr regulāri tika papildināti.

- A, skaidrs... Ko tu labāk gribi: cepumus, vafeles, konfektes, kūkas, šokolādi vai marmelādi? - vaicāja Taņa.

Kupidoniņš uzbudinājumā lēkāja un sita sev pa vēderu, likdams saprast, ka grib itin visu.

- Vai nebaidies pārsprāgt? - Taņa brīnījās. - Nu labi, dari, kā vēlies.

Kad pēc pusstundas Taņa nolika uz galda pēdējo kūku, kupidoniņš vairs nespēja iestūķēt to mutē, kaut gan abām rokām pūlējās to paveikt. Viņa vēderiņš bija izstiepies kā gumijas bumbieris, un šķita, ka apakšbikses tūlīt pārplīsīs.

Pateicīgi nočiepstējies, kupidoniņš savicināja spārniņus, gribēdams pacelties gaisā. Tomēr viņam izdevās atrauties no zemes tikai par kādu pusmetru. Tad pārbarotajam pastnie-ciņam zuda pēdējie spēki. Viņš samirkšķināja ačeles, svētlaimīgi pasmaidīja, salika spārniņus - un ietriecās ar degunu galdā, saceldams briesmīgu troksni. Taņa metās kupidoni-ņam klāt, domādama, ka viņš lauzis kaklu, bet neviens ar lauztu kaklu nevarētu tik omulīgi šņākuļot un pabāzt zem vaiga vafeļu iesaiņojuma papīru.

Taņa pārlieku vēlu atcerējās, ka Medūzija mošķzinības stundā viņiem bija ieteikusi nekādā ziņā nepārbarot kupi-doniņus, jo tiem trūkst mēra sajūtas. Bet mazais pastnieks lūdzās saldumus tik mīlīgi, ka Taņa nespēja skopoties.

“Ko lai tagad ar viņu iesāk?” Taņa prātoja.

Pati sev pārmezdama vieglprātību, viņa sāka slaucīt no galda drupačas - un tobrīd kaut kur dzīvokļa dziļumos atskanēja steidzīgi soļi. Laika pārdomām vairs nebija. Taņa satvēra kupidoniņu un pamanījās iestumt viņu trauku skapī. Tikko viņa bija aizcirtusi skapja durvis, kāds iebrāzās virtuvē.

Iedegās gaisma. Apžilbusī Taņa aizvēra acis. Atguvusi redzes spēju, viņa atklāja, ka viņas priekšā nostājies saniknots tēvocis Hermanis. Pie viņa kājām aizvilkdamies rēja nodevīgais takšelis.

- Ko tu šeit dari? Kurš tev atļāvis naktī nākt uz virtuvi? Tu taču zini, cik man trausls miegs! - tēvocis Hermanis rēca. - Vai tev nepietika ar rīsu biezputru vakariņās?

- Nē, pilnīgi pietika. Man ļoti patīk, ja biezputra līp pie šķīvja, - teica Taņa, pūlēdamās nemanāmi ar kāju pabīdīt zem galda no šokolādēm palikušo staniolu.

Protams, paša labākā deputāta acīm nekas nepaslīdēja garām.

- Tu melo! Tu esi nekaunīga un samaitāta mele! Viscaur atsitusies savā tēvā! - viņš šņāca. - Tūlīt ej uz gultu un neuzdrīksties nākt laukā! bet rīt es ar tevi vēl parunāšu!

Taņa paraustīja plecus un devās uz savu istabu. Tēvocis Hermanis, aizkaitināti dvesdams, viņai sekoja. Virtuvē palika tikai suns. Taksis aizdomīgi palūkojās apkārt, paostīja gaisu un sāka rūkt uz trauku skapīti.

Pēc kāda brīža skapīša durvis atvērās. No turienes laukā palūkojās dusmīgs kupidoniņš. Galvā viņam bija uzmaukusies krustmātes Nineles iemīļotā zilā tasīte. Ieraudzījis ku-pidoniņu, Pusotrs Kilometrs aiz niknuma sāka šķaudīt.

Kupidoniņam ļoti nepatika rupja uzvedība. Viņš žigli uzgrūda taksim virsū lielu kastroli, un taksis pilnībā pazuda skatienam. Kastrolis sakustējās un, bailīgi kvekšķot, palīda zem krēsla. Kupidoniņš nožāvājās, rūpīgi aizvēra skapīša durvis, palika bultu maku sev zem galvas un atkal aizmiga.

Taņa bija domājusi, ka nākamais rīts sāksies ar pamatīgu bāršanos un bargu sodu, taču tēvocis Hermanis jau agri

aizbrauca kārtot savas lietas, bet krustmātei Ninelei bija gluži labestīgs noskaņojums. Kad Taņa iegāja virtuvē, krustmāte sēdēja pie galda un ēda citronu. Taņai pietika paskatīties uz viņas pusi, lai žokļa muskuļi jau krampjaini savilktos. Bet krustmāte Ninele pat nesaviebās.

- Katram sevi cienošam cilvēkam no rīta noteikti jāapēd viens citrons! - krustmāte moži skaidroja. - Tas ir ārkārtīgi veselīgi. Atjauno skābju līmeni organismā un attīra smadzenes no nevajadzīgas informācijas. Lūdzu, padod man šķīvīti, lai varu izspļaut sēkliņas.

Taņa jau pavirzījās uz. trauku skapīša pusi, bet pēkšņi atskārta, ka tur guļ pārēdinātais pastnieks.

- Nu ko tu tur mīdies? Vai man pašai būs jāceļas? - nepacietīgi uzkliedza krustmāte Ninele.

- Nevajag, es tūlīt! - Cenzdamās aizstāties priekšā skapja durtiņām, Taņa tās piesardzīgi pavēra - un atviegloti uzelpoja, kupidoniņu tur vairs neieraugot. Acīmredzot viņš bija pamodies agri no rīta un aizlidojis.

Pasniegusi krustmātei šķīvīti, Taņa apsēdās viņai blakus.

- Ak jā, šodien no ķīmiskās tīrītavas atnesa tavus aizkarus, - Stulbova teica.

- Tik drīz? - Taņa nobrīnījās. Viņa nebija domājusi, ka ķīmiskajā tīritavā tiks galā tik ātri.

Krustmāte Ninele sarauca uzacis.

-Jā, es arī jutos pārsteigta. Starp citu, līdz šim nebiju ievērojusi, ka mūsu ķīmiskajā tīrītavā strādā vieni stos-tekļi.

“Drīz arī šeit dzīvos vieni vienīgi stostekli,” Taņa nosprieda, tomēr nekādos skaidrojumos neielaidās. Krustmātei

Ninelei taču nepatika piegružot smadzenes ar nevajadzīgu informāciju.

No pagaldes atskanēja klusas rejas. Pusotrs Kilometrs, atslābinājies un tāds kā izklaidīgs, gulēja uz paklājiņa, maigi lūkodamies uz tēvoča Hermaņa veco žokejnīcu, kuru vislabākais deputāts parasti mauca galvā gada siltākajā daļā, sargādams pakausi no saules dūriena. Taksim pierē bija puns. blakus žokejnīcai gulēja apgāzts kastrolis.

Svētdien tūlīt pēc brokastīm krustmāte Ninele un Pipa aizbrauca uz klubu spēlēt boulingu. Taņu līdzi neņēma, un viņai arī diez ko negribējās. Pēc pūķbola visas pārējās spēles šķita neinteresantas. Vai tad vispār kaut kas var līdzināties tam brīdim, kad apkārt svilpo vējš, un tu, kontrabasu starp ceļgaliem iespiedusi, šaujies prom no tevi tvarstošā pūķa, bet pēc tam strauji piķē un iemet viņam rīklē liesmudzēsi bumbu vai piparbumbu.

Izmantodama brīdi, kad neviens viņu netraucē, Taņa uzrakstīja atbildes Vaņam Blēdovam un Babam Jagunam. “Pagaidām paslēpšu tās zem paklāja un šonakt nosūtīšu,” viņa nolēma.

Izsaukt kupidonu dienas laikā bija bīstami. Tuklais, spārnotais puišelis sarkanās apakšbiksēs droši vien pievērstu sev truloīdu uzmanību.

Taņa izvilka no dīvāna apakšas ādas futrāli, ar plaukstu noslaucīja no tā putekļus un noklikšķināja senlaicīgo slēdzi. Vāks atkrita vaļā, un meitene ieraudzīja meistara Teofi-la Grotera darināto burvju kontrabasu - šā diženā izgudrotāja un vienmēr neapmierinātā gremžas balss tagad dzīvoja viņas gredzenā.

Tibidohsā Taņa bija trenējusies katru dienu. Tagad pietika tikai palūkoties uz kontrabasu, lai viņa sajustu nepārvaramu kāri atkal izbaudīt lidojuma jūsmu.

“Nūjā, Medūzija un Sardanapals gan mūs brīdināja... Tru-loīdi varot ieraudzīt, un visādas tādas nelaimes... Bet kā lai es pavasari spēlēju pūķbolu, ja tagad nevingrināšos? Vajag tikai uzņemt pareizo augstumu - lai truloīdi nepamana, un viss būs kārtībā. Neviens taču nepētīs mazu plankumiņu debesīs, turklāt ja vēl jāskatās saulē?” Taņai nebija grūti atrast sev attaisnojumus.

Viņa apģērbās, paņēma kontrabasu un izgāja lodžijā.

Bija pats dienas vidus, laiks saulains un auksts. Naktī sasnigušais sniegs dzirkstīja tik spoži, ka iesāpējās acis. Taņa uzsēdās uz kontrabasa, satvēra lociņu ērtāk, nočukstēja: “Skrienulus sadegas!"- un izšķīla no gredzena zaļu dzirksti.

U-u-u-uh!

Lodes ātrumā kontrabass aiztraucās debesīs. Ne jau velti Taņa bija izmantojusi straujākos no visiem lidojuma buramvārdiem. Jau nākamajā mirkli viņa meta līkumus starp daudzstāvu mājām. Kad ievajadzējās izdarīt virāžu, viņa noliecās uz priekšu, ar elkoni stingri apskāva grifu un ar lociņu norādīja kontrabasam virzienu.

Iztēlodamās, ka pakaļ dzenas pretinieka pūķis, Taņa cēlās vertikāli gaisā, lai tūlīt kā akmens kristu lejup, vairoties no pūķa uzbrukumiem. Viņai jau sen bija gribējies iemēģināt paņēmienu, kuru Svilpis O. I.upis - melnais mags un viņu komandas treneris - dēvēja par “momentāno apsvie-dienu”.

“Momentāno apsviedienu” varēja izmantot, bēgot no

pretinieka pūķa; vajadzēja veikli apgriezties otrādi uz sava instrumenta un, lidojot atmuguriski, iemest bumbu tieši pūķa atplestajā rīklē. Pēc tam vajadzēja strauji atliekties atpakaļ un doties piķējošā lidojumā.

Izklausījās vienkārši, bet vārdos jau viss ir vienkārši; īstenībā šādi apgriezties un turklāt vēl pamanīties nepazaudēt lociņu - tas bija gandrīz nereāli. Un tad vēl pēc bumbas iemešanas izvairīties no liesmām, kuras pūķis noteikti izpūtīs, un nolidot pikējumā mazu gabaliņu virs zemes, neietriecoties tajā...

“Babam Jagunam nu gan būtu ko brīnīties, ja man izdotos! Jo īpaši spēles laikā. Viņam mute paliktu vaļā. Un Zār-ciene? Viņa aiz skaudības apkodītu sev visus nagus kopā ar pirkstiem!” Taņa aizsapņojās.

Viņa neatlaidīgi pūlējās tikt galā ar “momentāno apsvie-dienu”, bet pēc katra neveiksmīgā mēģinājuma bija spiesta atzīt, ka apgriešanās laikā nav iespējams noturēt lociņu taisni. Kontrabass sāka svaidīties un zaudēja ātrumu, un tātad, ja tuvumā atrastos pūķis, Taņa noteikti jau būtu nokļuvusi viņam rīklē.

“Un ja tagad man piespēlētu bumbu? Droši vien es uzmestu to taisni tiesnesim uz galvas. Bet tiesnešiem ļoti nepatīk, ja viņus no augšas apmētā ar bumbām, turklāt ja vēl pagadās piparbumba...” Taņa prātoja.

Pēc divdesmit treniņa minūtēm viņa bija pārliecinājusies, ka traukties uz kontrabasa atmuguriski spēj tikai retais. Lai to paveiktu, vajadzēja būt vai nu dzimušam pūķ-bolistam, vai vājprātīgajam - jo kurš gan cits uzdrīkstēsies lidot “uz aklo”, labākajā gadījumā tikai aptuveni nojaušot,

kas notiek tev aiz muguras? Aukstā gaisa strāvas cenšas tevi nogrūst no instrumenta, bet aiz muguras nez no kurienes uzrodas celtņa strēle vai daudzstāvu nams.

Veikli paslīdējusi zem kontrabasa grifa, Taņa atkal apsēdās normāli. Viņai priekšā vīdēja četras vienādi pelēkas deviņstāvu mājas, sakļāvušās ap pagalmā ierīkoto futbola laukumu. Meitene mazliet paliecās uz priekšu, izstiepa roku ar lociņu un uzsāka pikējumu, nolēmusi izlidot starp mājām. Kontrabass paklausīgi nira lejup.

Taņa jau grasījās atkal uzņemt augstumu, bet pēkšņi uz viena no jumtiem pavīdēja oranžā apmetnī tērpies stāvs. Tikko Taņa bija paguvusi nobrīnīties, ka truloīdi valkā tādus pašus apmetņus kā burvji, oranžā figūra strauji pacēla roku -un nākamajā mirklī lociņš meitenes rokā aizdegās.

Sākumā uzliesmoja tikai pats galiņš, bet uguns strauji virzījās tālāk, tuvodamās Taņas plaukstai. Taņa iekliedzās un pārsteigumā gandrīz izlaida lociņu no pirkstiem. Tomēr pēdējā mirklī viņa atcerējās, ka lociņu nedrīkst nomest, jo tad kontrabass kļūs nevaldāms un nokritīs zemē. Viebdamās aiz sāpēm, Taņa sažņaudza liesmojošo lociņu vēl ciešāk, izkliedza drošības buramvārdus “Uiuiui blidācus bladācus!” un laidās lejup. Par graciozu nosēšanos nu vairs nebija ko domāt. Galvenais- nenolauzt kaklu un censties nesadragāt instrumentu.

Trīsdesmit metru līdz zemei, divdesmit... Starp mājām baloja kupenas. Zeme strauji tuvojās. Kontrabass tikpat kā vairs nepakļāvās lociņam. Taņa ieraudzīja, ka krīt tieši uz elektrības vadiem. Ja viņa tādā ātrumā iedrāzīsies vadā, tas pārcirtis viņu uz pusēm vai atšķels nost kājas.

“Momentānais apsviediens”! Citas izejas nebija. Taņa strauji izliecās un atgāzās atpakaļ - kā “momentānā apsvie-diena” sarežģītajā nobeigumā. Un viņai izdevās! Izdevās neticamos apstākļos! Лг muguru piespiedusies pie kontrabasa, saplūdusi ar to vienotā veselumā, meitene izslīdēja pa vidu elektrības vadiem, nevienam no tiem nepieskardamās.

- Budurubus izpletņus!- viņa izdvesa bremzēšanas buramvārdus.

Vectētiņa Teofila gredzens steigšus izšķīla zaļu dzirksti. Labi vēl, ka šoreiz gredzens iztika bez apnicīgiem sprediķiem.

Burvju vārdi iedarbojās, kaut arī tikai pašā pēdējā mirklī!!! Kontrabass atkal - un pēdējo reizi - pakļāvās lociņam, no kura bija atlicis tikai niecīgs apdegulis. Instruments samazināja ātrumu, palika nekustīgi karājamies gaisā un tad bez īpašiem zaudējumiem iegāzās lielā kupenā.

Noripojusi no kontrabasa, Taņa nometa lociņu un steigšus iebāza apdedzināto plaukstu sniegā. Ledainās adatiņas durstīja apsārtušo ādu, bet tā bija patīkama durstoņa. Uz trim labās rokas pirkstiem jau sāka uztūkt čulgas.

Pēkšņi Taņai noreiba galva. Neskaidra atmiņu aina iesitās apziņā asi kā pļauka. Oranžais stāvs uz jumta!

Nevilkdama roku ārā no sniega, Taņa atgāza galvu un nopētīja tuvākās mājas. Nē, šī ne, tā arī ne... Lūk, tā - ceturtā pelēkā māja! Draudīgais stāvs oranžā apmetnī joprojām rēgojās uz jumta. Turoties pie margām, apmetnī tērptais cilvēks vērīgi lūkojās lejup. Acīmredzot viņam ļoti gribējās noskaidrot, kas noticis arTaņu.

Pārliecinājies, ka meitene palikusi dzīva un pat uzslēju-

sies kājās, oranžā apmetņa īpašnieks vīlies novicināja roku, trīsreiz strauji apgriezās riņķī, apmetnis uzliesmoja, un uz jumta neviena vairs nebija. Taņa nožēloja, ka nav varējusi saskatīt sava ienaidnieka seju, taču attālums bija pārāk liels. Taņai trūka pat aptuvena priekšstata par to, vai uz jumta stāvēja vīrietis, sieviete vai kāds pusaudzis. Skaidrs bija vienīgi tas, ka uz jumta tikko stāvējis ļoti spēcīgs burvis - un šis burvis mēģināja Taņu nonāvēt. Tā bija rūpīgi izplānota slepkavība. Ja Taņa apmulsumā būtu izlaidusi no rokām lociņu, viņai vairs neatliktu laika izrunāt bremzēšanas vārdus.

Taņa atcerējās, ka mirkli pirms lociņa aizdegšanās no nepazīstamā cilvēka pirksta bija izlēcis purpursarkans punktiņš! Sarkana dzirksts, kādu var izšķilt vienīgi melnā maga gredzens.

Taņa juta, kā viņu pārņem izbailes. Kā lai te nenobīstas? Varbūt tas ir tikai ļauns sapnis? Kuram gan ievajadzējies viņu nogalināt - jo īpaši tagad, kad Sērgas del Tortes vairs nav? Vai Medūzijas aizdomas tomēr ir pamatotas un Sērga ir dzīva? Vai uz jumta stāvēja pati Sērga vai kāds no viņas palīgiem?

Jautājumu bija daudz vairāk nekā atbilžu. Atcerējusies, ka Sardanapals atļāvis rakstīt viņam vēstules, kad vien Taņai sagribētos, meitene nolēma aizsūtīt vēstuli bez kavēšanās. Tā kā truloīdu pasaulē viņai draud briesmas, viņa varbūt saņems atļauju atgriezties Tibidohsā agrāk nekā pārējie?

Taņa uzvēla kontrabasu plecā un vilkās mājup. Bez lociņa šis burvju instruments bija kļuvis par smagu nastu. Pēc brīža nogurusī Taņa apstājās atvilkt elpu un atslēja kontrabasu pret soliņu pie kādas mājas lieveņa.

Apdedzinātā plauksta briesmīgi sāpēja, un meitene dru-džaini pūlējās atcerēties, vai slepus no Tibidohsas līdzi atvestajās burtnīcās nav kādas noderīgas receptes vai buramvārdu. Pūķbola treniņos un spēlēs viņai bieži bija gadījies apsvilināties. Bet tad tuvumā vienmēr trāpījās Jage ar savu lielisko līdzekli no vampīra žults.

Šai universālajai ziedei pret apdegumiem bija tikai viena nepilnība - protams, ja neņēma vērā tās pretīgo smaku, pietika netīšām pieskarties tai ar mēles galiņu, lai nelaimīgais spēlētājs pārvērstos par vampīru. Pārvērtība bija acumirklīga un neatgriezeniska. Tieši tāpēc vampīru komandai nekad nepietrūka labu spēlētāju. Bet kur lai truloīdu pasaulē sadabū vampīra žulti? Diez, ko teiktu tēvocis Hermanis, ja Taņa joka pēc palūgtu, lai viņš aizskrien uz aptieku pēc šīs ziedes?

Nodārdēja ar dzelzi apsistās nama parādes durvis. Neatlaidīgi vilkdama sev līdzi sakumpušu pusaudzi ar plāksteri uz pieres, laukā iznāca dāma kažokādas cepurē.

Pamanījusi Taņu, dāma apstājās un jūsmīgi teica:

- Miša, paskaties, cik laba meitenīte! Viņa spēlē kontrabasu pat sala laikā uz ielas! Bet tevi ar koku nevar aizdzīt uz mūzikas skolu!

- Liecies mierā! Viņa ir zubrītāja! Nojūgusies teicamniece! - nošņāca pusaudzis, nikni šķielēdams uz Taņu.

Par spīti situācijas bezjēdzībai, par spīti tam, ka viņu tikko kāds mēģināja nogalināt, par spīti tam, ka plauksta bija apsvilināta un zābaki piesmēlušies ar ūdeni, - tam visam par spīti Taņa skaļi iesmējās.

Kad Taņa beidzot bija aizstiepusi kontrabasu līdz Stul-bovu dzīvoklim, ceļgali viņai drebēja aiz noguruma, lai būtu droša, ka mājās joprojām neviena nav, viņa pāris reižu enerģiski piezvanīja pie durvīm. Tā kā neviens neatsaucās, meitene nolēma, ka var atļauties izmantot maģiju. Bailīgi palūkojusies uz kaimiņa - štāba ģenerāļa Kotletova - dzīvokli (šis ģenerālis armijā bija atbildīgais par zobu sukām, un viņam ļoti patika glūnēt pa durvju actiņu), Taņa nočukstēja: “Miglus ielienius!” - un atmuguriski ieslīdēja dzīvoklī.

Nokļuvusi otrpus durvīm, Taņa jau grasījās tās atvērt, lai ievilktu iekšā arī kontrabasu, bet tad viņai kaut kas uzpilēja uz degungala. Taņa automātiski noslaucīja pilienu ar plaukstu, tad paskatījās uz savu roku - un pēkšņi viņai aizžņaudzās kakls. Plauksta bija notriepta ar kaut ko sarkanu un lipīgu. Palūkojusies augšup, viņa uz griestiem ieraudzīja lielus, sarkanus pēdu nospiedumus, kas veda uz krustmātes Nineles un tēvoča Hermaņa guļamistabu. Meitenei kļuva baisi.

Piesardzīgi aizlavījusies līdz guļamistabai, viņa ieraudzīja... Poručiku Rževski, kurš ar galvu uz leju pastaigājās pa griestiem. Rēga zābaku zoles bija notrieptas ar kečupu; pamatīgu kečupa pudeli Poručiks joprojām turēja rokā.

Taņai ieskrienot istabā, Poručiks izlaida pudeli no rokām, un tā ar skaļu plakšķi ietriecās paklājā tieši pie meitenes kājām.

- Netrāpīju! Padod man to kečupu, es metīšu vēlreiz! Un pati nekusties no vielas! - Poručiks komandēja.

Taņai sāka zust savaldība. Ko teiks Stulbovi, kad, atgriezušies mājās, netīšām pablenzīs uz griestiem? Kuru viņi vainos? Varbūt Pipu? Nē, kur nu. Viņu Pipudte varētu kaut vai Kremli uzspert gaisā, Stulbovus tas tikai sajūsminātu.

- Kur tu ej? - Poručiks atkal ieaurojās. - Nejaukais skuķi, es taču teicu, lai tu paliec, kur esi! Rota - tēmēt! Zalvi pa Taņām Groterēm!

- Tūlīt tu man redzēsi zalvi! Dzirkstusfrontus!- iekliedzās Taņa, pašaudama gaisā roku.

Zaļa kaujas dzirksts izlidoja no gredzena un atsitās pret rēgu. Poručiks ievaidējās un nogāzās no griestiem uz tēvoča Hermaņa un krustmātes Nineles gultas.

- Ai nē, tikai ne to... Nu ko tu izdarīji? Esmu nāvīgi ievainots! Mirstu! - Poručiks šņukstēja, ar plaukstu spiezdams ciet ievainojumu vēderā, no kura tievā strūkliņā sūcās zilgani dūmi. - Ko tagad sacīs Sardanapals, ko teiks Medūzija? Es tūdaļ izgaisīšu! Man gals klāt. Vēl viena minūte - un manis vairs nebūs!

Viņš kļuva arvien caurspīdīgāks un caurspīdīgāks, un raucās arvien sīkāks.

- Es... es tā negribēju... - Taņa samulsa.

- Лк tu negribēji... - vaidēja kūstošais rēgs. - Negribēji un tomēr noslepkavoji mani - dumju, nekaitīgu spociņu, kurš nevienam nevēlēja ļaunu... Vai tiešām es nekad vairs neieraudzīšu dzimto Tibidohsu, nesaklausīšu okeāna viļņu šalkas?

Poručiks Rževskis palūkojās uz Taņu ar pārmetuma pilnu skatienu. Viņa bezmiesīgā roka, viegla kā vēja pūsma, netverami pieskārās meitenes plaukstai.

Taņai acīs sariesās asaras.

- Piedod, es negribēju... Ko lai tagad iesāk? - viņa iesaucās.

- Ko tur vairs var iesākt, - gārdza rēgs. - Tikai atceries vienu: mūsu duelis nebija godīgs! Un ņem vērā: es neesmu ar mieru mirt vienatnē. Man vēl atlicis pēdējais šāviens!

Pēc šā paziņojuma Poručiks Rževskis tāpat vien no zila gaisa paķēra milzīgu ložmetēju, paslējās uz elkoņa un sāka garām kārtām apšaudīt Taņu. Pa istabu lidoja rēgainas patronu čaulītes. Nekādu citu postu šī apšaude nenodarīja.

- Tra-ta-ta-ta! Pēdējais šāviens... Un vēl viens pēdējais... Pēdējās desmit aptveres! Puškins izsmērē Dantesu gar sienu! - auroja Poručiks, ar katru mirkli kļūdams arvien dzīve-līgāks.

Otrpus sienas mītošais ģenerālis Kotletovs no spalgās dārdoņas pamodās, nokrita no dīvāna un palīda zem galda. Pusmiegā viņam šķita, ka sācies karš un ienaidnieka izpletņu lēcēji zog no viņa lodžijas kārbas ar zobu sukām un zobu pastu.

Bet rēgs, pilnībā atguvis mundrumu, aizmeta prom lož-

metēju un sāka lēkāt pa gultas pārsegu, laizdams ārā no spilvena spalvas. Noraudājusies Taņa nespēja atgūties no izbrīna.

- Nē, jūs tikai paskatieties uz šo dumiķi: viņa noticēja, ka rēgu var nonāvēt! Vai tad iespējams nogalināt rēgu? bet šī noticēja! - ķiķināja Poručiks Rževskis.

Taņa jau bija nomierinājusies un apjēgusi, ka kaujas dzirksts nav nodarījusi rēgam nekā ļauna. Rēgu aizbaidīšanai vajadzēja lietot buramvārdus “Škicus šmaukusi”. Taņa jau grasījās tos pateikt, bet tad nolēma, ka vispirms jānoskaidro, kā rēgiem izdevies tikt brīvībā.

- Kāpēc jūs neesat čemodānā? - viņa vaicāja.

- Tāpēc, ka no čemodāna mūs izsvieda. Izsvieda laukā -nekautrīgi, neievērojot nekādas pieklājības normas! - no skapja atskanēja žēlabaina balss. Cauri skapja durvīm izslīdēja Neizārstētā Dāma.

Ap kaklu viņai plīvoja krustmātes Nineles ceriņkrāsas šalle, bet deguntiņu, kurš bija piesarcis no raudāšanas, klāja kaut kas līdzīgs pūderim. Šķita, ka ciešanu mocītā Dāma bāzusi degunu paciņās ar pulveri pret kodēm.

- Kas jūs izsvieda no čemodāna? - Taņa žigli uzdeva jautājumu.

Ar Neizārstēto Dāmu viņa centās sarunāties pēc iespējas mazāk, jo Dāma ar savu pļāpību varēja aizrunāt līdz. nāvei jebkuru.

Neizārstētā Dāma saviebās.

- Vai tiešām tu vēlies to zināt? Nu, ja tas tev tik svarīgi... Tā bija ārkārtīgi nepatīkama meitene ar tuklu seju. Viņa neko negribēja dzirdēt par manu čūlu. Un cik pretīgi viņa spiedz! Ja es būtu dzīva, tad, dzirdot šos spiedzienus, mani noteikti piemeklētu infarkts. Bet laimīgā kārtā esmu jau mi-aisi...

- Pipa! Tātad viņa izlaida jūs laukā! - Taņa iesaucās.

Nu viņa saprata, kā viss noticis. Pipa bija atgriezusies

mājās viena pati, bez krustmātes Nineles, un beidzot tikusi klāt čemodānam.

- Kolosāli! Jūs nu gan esat izdarījuši man labu pakalpojumu! - sarūgtināta secināja Taņa. - Un Pipa tagad droši vien jau skrien uz boulinga klubu, lai visu izpļāpātu krustmātei Ninelei.

- Nekā tamlīdzīga! Nekur viņa neskrien. Viņa nobijās un tagad tup mūsu čemodānā. Tā taču ir vienīgā vieta, kur mēs nevaram iekļūt, jo netiekam cauri Mīnotaura ādai, -pavēstīja Neizārstētā Dāma.

- Ko? Pipa sēž čemodānā? - Taņa neticēja savām ausīm.

Viņa pieskrēja pie dīvāna. Sardanapala personiskā zīmoga nospiedums kūļājās vienā stieplītē. Par laimi, pats zīmogs bija vesels. Ādas čemodānā kāds klusītēm šņākuļoja.

- Vai tagad tu tici, ka viņa ir tur? - apvaicājās Pomčiks Rževskis. - Viņa noslēpās, kad es - ha-ha! - palūdzu sakārtot duncīšus man mugurā. Brīžam mēs pagaudojam, lai viņai nepaliek garš laiks. Paklausies!

Izdvešot asinis stindzinošus vaidus, rēgs ņēmās lidināties virs čemodāna. Čemodāns vispirms iedrebējās, tad sāka palēkties. Tēvoča Hermaņa meitiņa spiedza.

- Rževski! Atstāj viņu mierā, vai dzirdi! - Taņa pavēlēja. Viņa noprata, ka Pipa no šausmām var nojūgties. Truloīdiem nav ieteicams tikties ar rēgiem.

Bet Poručiks nemaz netaisījās likties mierā. Jo augstāki kļuva čemodāna palēcieni, jo vairāk viņš aizrāvās ar šo rotaļu. Viņš pat sāka šļakstīt uz sienām kečupu, vaidēdams: “Asinis! Asinis it visur!”

- Izbeidz! Škicus šmaukusi - Taņa saniknojusies iesaucās.

Atskanēja skaļš, dobjš čāpstiens, un Poručiks iesūcās grīdā. Neizārstētā Dāma pārvērtās par pelēku miglu un steigšus ieslīdēja vāzē.

- Tā nedrīkst apieties ar rēgiem. Te ir tik daudz putekļu. Man... apčī!... sākas al... apčī!... alerģija! - vāze tūdaļ ievaimanājās.

Čemodāns bija beidzis lēkāt. Tas, kurš tajā sēdēja, ieklausījās, kas apkārt notiek.

- Pipa, lien ārā! Citādi vēl nosmaksi! - teica Taņa.

- Nelīdīšu! Tu esi visā vainīga! Nolādētā ragana! Tevi vajag sadedzināt uz sārta! - no čemodāna atsaucās Pipa, vienlaikus pamanīdamās šņukstēt un nikni šņākt.

Taņai uznāca dusmas. Stulbovu meitiņa arī tagad negrasījās atteikties no sava ierastā repertuāra.

- Lien ārā, un žiglāk! Vai tevi kāds lūdza skatīties manā čemodānā? Vai tad es kādreiz rakņājos tavās mantās?

- Kas tur pavisam? Šis ir mans dzīvoklis, manu vecāku dzīvoklis. Un visas mantas arī ir manas, tev te nekas nepieder... LJ-ū-ū! Man bail! Mu-u-uļķe! - Pēkšņi Pipas balss aizlūza un viņa sāka raudāt.

Taņai aizkrita ausis. Poručiks Rževskis ar savu baismīgo gaudošanu salīdzinājumā ar Pipu bija nožēlojams diletants.

eo

Vāzē ielīdusī Neizārstētā Dāma tobrīd klāstīja par savu kārtējo ligu. Saklausījusi Pipas raudāšanu, Dāma nolēma, ka Pipa jūt viņai līdzi, un izplūda asarās.

- Kā mani tas aizkustina! Nekad nebūtu domājusi, ka stāsts par tulznu uz manas pēdas tevi tā satrauks. Tu vismaz neesi līdzīga visiem šiem bezjūtīgajiem ēzeļiem! - Dāma šņukstēja.

No gaiteņa piesardzīgi izpeldēja Poručiks Rževskis, jau paguvis atjēgties no aizbaidīšanas buramvārdu iedarbības. Šoreiz nenogurdināmais rēgs bija ietērpies zilā uzsvārcī un rokā turēja slotu. Taņa noprata, ka viņš ielūkojies skapītī, kur savus darbarīkus glabāja Stulbovu mājkalpotāja, - viņa nāca uzkopt dzīvokli trīsreiz nedēļā.

- Mīļās kundzītes, es ārkārtīgi atvainojos! Vai jūs izsaucāt apkopēju? Esmu jau klāt! - paziņoja Poručiks. Atbildi negaidīdams, viņš sāka lidināties apkārt, izrīvēdams sarkanās pēdas pa griestiem.

Taņa saprata, ka tūdaļ pat jā iztrenc no čemodāna Pipa un jāiedabū tur atpakaļ rēgi, jo citādi viss var beigties ar neiedomājamu jandāliņu. Brīvībā tikušais rēgs atmetīs pēdējo kautrību, izdemolēs dzīvokli un sāks lidināties pa visu māju, biedēdams kaimiņus, bet Pipa tikām spiegs un vaimanās, kamēr kāds ņems un izsauks miliciju.

- Pietiek, Pipa, lien ārā! Skic laukā no turienes! Man vajag manu čemodānu! - Taņa skaidroja.

Viņa mēģināja atvērt čemodāna vāku, bet Pipa no iekšpuses turēja to ciet.

- Pagaidi! Tūlīt es viņu izkvēpināšu! - Poručiks Rževskis bija pamanījis, ka abu meiteņu stīvēšanās laikā čemo-dāņa vāks mazliet pavēries. Turēdams slotu sev priekšā, viņš iesūcās spraugā.

- Speciāli jums: apkopēju psihopātu brigāde ar jaunām lupatām deguna mazgāšanai. Vai nevajag noslaucīt asariņas? -viņš iedūdojās.

No čemodāna atskanēja mežonīgs bļāviens. Vāks atsprāga vaļā un laukā izlēca Pipa. Neprātīgais Poručiks un Neizārstētā Dāma mina Pipai uz papēžiem, turklāt Dāma bija nolēmusi pavēstīt par operāciju, kuras laikā ķirurgs aizmirsis viņas vēderā savas brilles.

j

Bez apstājas spiegdama, Pipa lieliem lēcieniem šaudījās pa istabu un pūlējās izkļūt gaitenī. Bet ceļu viņai ik reizes aizšķērsoja Poručiks Rževskis, kurš, saglabādams nesatricināmu sejas izteiksmi, žonglēja ar personiskajām ausīm un degunu. Viņu ieraugot, Pipa sāka vicināties ar rokām un atsprāga atpakaļ.

Atspiedusi galvu rokās, Taņa sēdēja uz gultus un vēroja visu šo bezjēdzību. Pēc tam viņa atcerējās, ka aizmirsusi kontrabasu kāpņu telpā, un devās to paņemt. Kontrabass joprojām atradās lai pašā vietā. Štāba ģenerālis Kotletovs bija pārāk nobiedēts, lai stieptu uz instrumenta pusi savas kārās ķetnas.

“Laba daudz nevajag. Arī prātā sajukt vajag pakāpeniski," atgriezusies dzīvoklī, nosprieda Taņa.

- Garu pavēlnieka vārdā - atgriezieties atpakaļ! - Taņa teica. Pietupusies viņa pielika pirkstu pie siltās zīmoglakas.

Nākamajā mirklī kaut kas žilbinoši nozibsnīja. Aizkari sagriezās viesulī. Nezināms spēks ievilka rēgus čemodānā. Vāks aizcirtās. Taņa atviegloti nopūtās, piesardzīgi sakārtoja zīmogu un pastūma čemodānu zem dīvāna.

Pipa vēl pāris reižu aiz inerces pārskrēja pāri istabai, tad izmuka gaitenī un no turienes sāka Taņai draudēt ar visādām nepatikšanām.

- Nu, pagaidi! Kad tētuks ieraudzīs, kas izdarīts ar mūsu griestiem, tevi noteikti aizsūtīs uz nepilngadīgo koloniju! -viņa spiedza.

- Bet es taču tos griestus nenotraipīju! - Taņa iebilda.

- Bet es pateikšu, ka tu! Tu, kurš gan cits! Tik un tā spokiem neviens netic! Ps pateikšu, ka tu paņēmi zābaku, uzmauci to uz slotas un nopēdoji griestus! - Pipa derdzīgi ieķiķinājās. Vispār viņa pārsteidzoši ātri attapās no pārdzīvotā satricinājuma.

Šie draudi kļuva par pēdējo pilienu Taņas pacietības kausā. Taņa iespieda Pipu kaktā, notēmēja vidējo pirkstu pret Pipas pieri, iebiedēšanas nolūkos izšķīla no gredzena dažas zaļas dzirkstis, savilka ļoti nopietnu seju un teica:

- Lapundriatis Pipus sivēnus pārvērtimus!

Pēc tam Taņa pagriezās un rāmi soļoja uz savu istabu. Kā jau viņa bija gaidījusi, satrauktā Pipa skrēja viņai nopakaļ. Pipa bija ārkārtīgi bailīga - izspļauts tēvocis Hermanis.

- Paklau, ko tu tikko sacīji? - viņa murmināja.

- Ko tad es tādu sacīju? - Taņa izlikās, ka nesaprot.

- Nu, to... pipus sivēnus... lapun... un vēl kaut ko...

Acis piemiegusi, Taņa raudzījās uz Pipu.

- Ak tu runā par to! Tie ir palēninātie pārvēršanās buramvārdi! - viņa daudznozīmīgi paskaidroja.

- Kādas pārvēršanās? Un kāpēc palēninātie?

- Tāpēc, ka tie neiedarbojas uzreiz. Vispār tu veltīgi uztraucies, šie buramvārdi ir tikpat kā nekaitīgi.

- Nekaitīgi? - Pipa neticīgi pārvaicāja.

- Nūja. Pavisam vienkārši: ja šovakar man būs nepatikšanas vai ja tu izpļāpāsies kaut ko lieku, tev izaugs cūkas ausis un sejā sadīgs sari. Varēsi iet uz skolu gāzmaskā... Eu, Pipa, kas tev lēcies?

Pipa sāka drebēt. Viņa pārlieku labi atcerējās vilnu, kas bija uzaugusi uz plaukstas viņas galvenajai pielīdējai Ļenai Mumrikovai, kad viņas abas mēģināja apliet ar līmi maģijas rokasgrāmatu.

Jā, ne jau velti Pipa bija deputāta meita. Vienā acumirkli viņa aptvēra situāciju, un viņas acis pavīdēja šausmas.

- Un ja nu tev nebūs nepatikšanu? - viņa žigli vaicāja. -Ja nu nebūs?

- Hmm... Iespējams, ka tad buramvārdi neiedarbosies, -teica Taņa, pētīgi lūkodamās uz Pipu.

Taņa jau bija sapratusi, ka var svinēt uzvaru. Steigā sagudrotā bezjēgas frāze ļoti noderēja. Pipa taču nevarēja zināt, ka palēninātos buramvārdus Tibidohsā sāk apgūt tikai trešajā vai pat ceturtajā mācību gadā. Nūjā, truloīdi ir un paliek truloīdi. Viņi taču tic visādām zīlniecēm, kas publicē savus sludinājumus avīzēs.

Taņa tā arī nekad neuzzināja, ko Pipa toreiz izdomāja un paskaidroja vecākiem, kas noticis ar dzīvokli un kurš sarīkojis tādu grautiņu, bet nekādas nepatikšanas Taņa nepiedzīvoja. Droši vien Pipa visu vainu uzgrūda kādai no savām draudzenēm, jo par rēgiem netika minēts ne vārds. Stulbovi izsauca apmetēju brigādi, lai steidzīgi savestu griestus kārtībā.

Tēvocis Hermanis apmierināts smīkņāja un vispār izturējās laipnāk nekā parasti. Bija paredzēts, ka pēc nedēļas pie viņa ieradīsies televīzijas ļaudis, lai uzfilmētu vislabāko deputātu ģimenes lokā. Stulbovs sāka gatavoties jau laikus: spoguļa priekšā iestudēja mīlīgu smaidiņu un, pārliecināts, ka neviens viņu nedzird, tualetē izmēģināja svinīgās uzrunas. Taņa skaidri dzirdēja, kā viņš, nolaizdams ūdeni, atkārto: “Hermanis Ņikitičs Stulbovs... Un šī ir mana ģimene! Laipni lūdzu mūsu viesmīlīgajās mājās!”

Bet Taņai Stulbovs pavēstīja:

- Pie mums viesosies pats Nikolajs Iznirovs, raidījuma “Ģimenes tikšanās” vadītājs. Ņem to vērā, jo tev arī vajadzēs piedalīties filmēšanā! Es televīzijas cilvēkus jau brīdināju, ka esmu pieņēmis par audžumeitu slikti audzinātu bāreni. Tu viņiem liecies interesanta, tāpēc papūlies sevi parādīt no labākās puses. Lai tu neaizpļāpātos, tev vajadzēs turēt klēpi taksi.

- Manis pēc kaut vai trus... trīs taksus, - pamanījusi, kā pietvīkst tēvocis Hermanis, Taņa steigšus pārlaboja iesākto teikumu.

Stulbova skaidrojumos Taņa nemaz necentās ieklausīties, jo jutās pārliecināta, ka pēc nedēļas vairs nemitināsies šai dzīvoklī. Šonakt viņa nosūtīs vēstuli, bet rit vai parīt Sar-danapals atļaus viņai atgriezties Tibidohsā. Citādi nemaz nevar būt.

Kad Stulbovi bija aizmiguši, Taņa piesardzīgi ieslēdza lampu un sāka sacerēt vēstuli akadēmiķim.

“Nedrīkst viņu pārāk uztraukt,” ar troksni izraujot no klades dubultlapu, prātoja meitene. “Jāsāk it kā starp citu...”

“Labdien, mīļais Sardanapal! Jūs lūdzāt, lai uzrakstu, kā man klājas, kā mācos un kāds ir mans noskaņojums. Mācos diezgan draņķīgi; jūs taču pats zināt, kādas ir tmloīdu mācību grāmatas. Viena cienīga garlaicība, nevis grāmatas. Pa klasi nelidinās, un bildītes tajās neatdzīvojas...

Bet klājas man slikti- šodien mani mēģināja nogalināt. Kāds ar kaujas dzirksti aizdedzināja lociņu, kad es vingrinājos “momentānajā apsviedienā ”. Bet jūs neuztraucieties, jo noskaņojums man ir normāls. Stulbovi man pārāk nekrīt uz nerviem. Tas ir, vispār jau krīt, bet dzīvot var.

Rēgi jūtas labi. Nesen viņi Pipu bija iedzinuši čemodānā. Рфа pati vainīga, jo neviens viņai nelūdza bāzt degunu, kur nevajag. Melnos Aizkarus krustmāte Ninele nodeva ķīmiskajā tīrītavā (šausmas, cik. Aizkari pēc tam bija nikni!) un piekāra savā guļamistabā...

Jūs noteikti liksiet man atgriezties Tibidohsā. Bet lidojumam man vajadzīgs jauns lociņš.

Ceru uz drīzu tikšanos.

Ar cieņu Taņa Grotere”

Pielikusi punktu. Taņa piespieda pie vēstules savu gredzenu. Viņa ne reizi vien bija redzējusi tā parakstāmies pieaugušos buivjus. Teofila Grotera gredzens apmierināts no-kremšķinājās un atstāja graciozu nospiedumu, turklāt skaidri varēja manīt, kādu baudu viņam tas sagādā. Gredzens veiksmīgi iztika bez tintes spilventiņa.

Taņa ar īpašu svilpienu ataicināja pie sevis kupidoniņu un atdeva viņam aploksni. Kupidoniņš sabēra savā pastnie-

ka somā puspaciņu cepumu “Alfabēts” un aizlidoja, steidzīgi plivinādams spārneļus un gāzdamies iekšā gaisa bedrēs.

Taņa pagurusi atkrita uz dīvāna. Apsvilinātā plauksta sāpēja, acu priekšā lēkāja juceklīgu atmiņu dzirksteles. Kontrabass... lociņš... stāvs oranžā apmetnī... dunči Poručika mugurā... mīļotās māšeles violetās pinnes... ak... traks var palikt.

“Drīz tam visam pienāks gals,” nosprieda Taņa. Nevar taču būt, ka Sardanapals, saņēmis šādu vēstuli, neatļaus viņai atgriezties Tibidohsā. Un tātad - ardievu, Stulbovi! hsi sveicināta, burvestību skola!

Reizēm ir patīkami pamosties nakts vidū. Pagulēt, pa-blenzt griestos, paprātot par visu ko nebūtisku. Varbūt pat pasēdēt virtuvē un slepus izdzert tasīti kakao. Taču ar vienu noteikumu... Ja vien tu пера mosties no krustmātes Ni-neles baismīgā kliedziena, kā tas rīta agrumā atgadījās ar Taņu.

Taņa uzslējās sēdus uz dīvāna. Pusmiegā viņa nekādi nevarēja aptvert, kas un kāpēc tur klaigā. Beidzot atjēgu-sies, viņa pielēca kājās un skrēja uz krustmātes Nineles guļamistabu. Pārbiedētā krustmāte Ninele aiz šausmām bļāva un spārdījās, un Melnie Aizkari bija pārklājuši viņu no galvas līdz kājām. Tēvocis Hermanis lēkāja gar gultu kā nejēga kazlēns, nesaprazdams, no kura gala ķerties klāt, un vispār tikai aptuveni iztēlodamies, kas tur īsti notiek. Vēl pēc nepilnas minūtes krustmāte Ninele sāka līdzināties retas tauriņu šķirnes kokonam.

» i

- Hermani! Dari taču kaut ko! Pārgriez tos, es smoku nost! Ātrāk! - kliedza krustmāte Ninele.

Nonācis galējā apmulsumā, deputāts sāka ņemt nost no sienas aso jataganu, kurš viņam bija uzdāvināts kādā Turcijas vēstniecības ballē. Rokas Hermanim nevis tikai trīcēja, bet raustījās. Taņa saprata, ka vēl pēc mirkļa vienas kašķīgas krustmātes vietā viņai būs divas. Melnie Aizkari priekšnojautās ļauni ķiķināja.

- 11ERMANI! Griez pušu! - atkal iebļāvās krustmāte Ninele, valstīdamās pa gultu kā melna kūniņa. Varēja noprast, ka viņai nav ne mazākā priekšstata par briesmām, kādas viņai draud. Viņa baidījās no aizkariem, kaut gan vajadzēja baidīties no tēvoča Hermaņa.

Pats labākais deputāts izbolīja acis un atvēza jataganu. Viņa acīs zibsnīja neprāts. Taņa saprata, ka nedrīkst kavēties ne mirkli.

“Škicus šmaukusi ’’Taņa paklusi nomurmināja, nemanāmi izšķiļot no gredzena zaļo dzirksti.

Šie vienkāršie, bieži lietotie buramvārdi lieliski palīdz gan pret rēgiem, gan pret primitīviem bioloģiskajiem vampīriem - tādiem kā Melnie Aizkari. Ne jau velti Medūzija saviem skolēniem iemācīja šo zinti jau pirmajā moškzini-bas stundā. Aizkari tūdaļ atslāba, un krustmāte Ninele varēja iztīties laukā.

- Uf! Es atkal varu ievilkt elpu! - nopriecājās krustmāte. Taču tūlīt pēc tam viņa atkal iespiedzās, ieraudzījusi tēvoci Hermani ar aizmiegtām acīm un atvēztu jataganu.

Stulbovs bija ļoti bāls un apņēmīgs, diemžēl viņu kratīja tik stipri drebuļi, ka spožais asmens raustījās viņa rokās, neapšaubāmi apdraudēdams gan pašu tēvoci Hermani, gan citus apkārtējos.

Turpmākās piecas minūtes pagāja, atbruņojot pašu labāko deputātu un atliekot jataganu atpakaļ maksti.

- Kas tas bija? Nūjā... Es nebiju piekārusi aizkarus pietiekami droši. Tie nokrita un aptinās man apkārt, un es gandrīz nosmakti... Un tomēr - kā tie aizkari varēja nokrist tik tālu no loga? - stenēja krustmāte Ninele, izvilkdama no naktsgaldiņa atvilktni ar zālēm.

Taņa noprata, ka krustmāte jūtas neērti, jo meitēns viņu redzējis tik muļķīgos apstākļos.

Taņa gribēja paskaidrot, ka Melnie Aizkari nekad nevienu nežņaudz. Šie Aizkari tikai noglūn cilvēku sapņus un pēc tam augām dienām rāda tos citiem. Bet tēvocis Hermanis neļāva Taņai ne muti atvērt. Atjēdzies un atklājis, ka Taņa stāv viņu guļamistabā, tēvocis Hermanis sāka lēkāt un bļaut:

- Ko tu te stāvi? Marš gulēt, kamēr neesmu tevi nodevis patversmē! Kas tev tas par ieradumu - nakti blandīties pa dzīvokli?

- Paskatieties turp, - teica Taņa, rādīdama uz krustmāti Nineli.

Tēvocis Hermanis pagriezās.

- Pagaidi, Ninellt, tu taču dzer jau trešo baldrijāņu pudelīti! Tā jau var nomierināties līdz nāvei! - viņš satraucās.

- Es drebu vienā drebēšanā, - apsaldētā balsī teica krustmāte Ninele.

Tēvocis Hermanis satvēra Taņas plecus un izstūma viņu laukā no istabas. Bet vēl pirms durvju aizciršanās meitene paguva ieraudzīt, ka Melnie Aizkari rāda, kā zilas kotletes ar ķepiņām dejo riņķa danci apkārt milzīgai eglei, kurai stumbrs no desas un zari no cīsiņiem... Tad tādi sapņi rādī-

jās krustmātei Ninelei, kas jau trešo nedēļu neveiksmīgi pūlējās ielīst savā jaunajā balles kleitā!

Taņa pieklaudzināja ar pirkstu kauliņiem pie pieres un atgriezās uz dīvāna. Prātodama par to, kādi tie Stulbovi tomēr ir dulburi, viņa jau grasījās laisties miegā, bet pēkšņi kāds uzstājīgi sāka klauvēt pie vēdlodziņa.

Gaisā aiz loga plivinājās Uts pats iepriekšējais kupido-niņš, kurš neticami ātri - pa vienu vienīgu nakti - bija paguvis aizlidot līdz Tibidohsai un atgriezties.

Šoreiz kupidoniņš bija labāk piemērojies aukstajam klimatam un aptinis ap kaklu zilu šalli. Apmaiņā pret Sarda-napala vēstuli Taņa izsniedza viņam trīs cepumus un vienu ievārījuma burciņu. Kupidoniņš nošņaukājās, savilka seju lietišķā grimasē un aizlidoja.

Taņa atvēra aploksni.

“Mīļā Taņa!" rakstīja Sardanapals. ‘‘Rakstu Ten atbildi bez liekas kavēšanās, kamēr šis spārnotais blēdītis grauž cepumus, piebirdinādams visu grīdu... Protams, es saprotu, ka Tev gribās pēc iespējas ātrāk atgriezties Tibidohsā, taču remonts vēl nav pabeigts. Daudzas plaisas pagrabā vēl nav aiztaisītas, no pieciem sagruvušajiem torņiem pagaidām atjaunoti tikai trīs... Turklāt ar spēkavīriem ir liela noņemšanās. Vakar Ūsainis saderējis apēda veselu maisu cementa un tagad gul magpunktā ar šaušalīgu aizcietējamu. Jage nekādi netiek skaidrībā, kā viņam palīdzēt. Starp citu, Medū-zija ari nesen veselu dienu nogulēja magpunktā, mocīdamās ar stiprām galvassāpēm. Lietā pārslodze liek sevi man it, turklāt vēl mošķi rada visādus kavēkļus.

Un vēl viens jau nums, kurš Tev droši vien liksies interesants. Vakarnakt tavs draugs Babs Jaguns mēģināja nokļūt līdz aizslēgtajām kāpnēm. Viņam izdevās aizlavīties garām ciklopiem, bet viņš bija piemirsis par Neslavja Melkuļa aiz-sargzintēm...

Tagad Babs Jaguns visu laiku pavada savā istabā, jo ar vardes kājām jau izir tikai lēkāt... Ceru, ka Tu mācīsies no šā piemēra. Neslavis, kura zinlēm Babs Jaguns uzskrēja virsū, apgalvo, ka vardes kājiņas Jagunam palikšot aptuveni nedēļu vai divas, taču, ja mēģināšot lāstu noņemt agrāk, tās varot palikt arī uz mūžu.

Tā, Taņa! Tagad par vissva rīgāko.

Katru dienu es saņemu milzum daudz vēstuļu no Tibi-dobsas skolēniem! 'Tas jau būtu pat ļoti patīkami, ja vien viņi visi nesagudrotu dažādas aplamības, lai viņiem atļautu atgriezties pirms noteiktā laika. Guna Glumovs raksta, ka viņš netīšām esot iekodis sunim un suns saslimis ar trakumsērgu. Rita Doduzkrīta pa naktīm pārvēršoties vampīrā un vajājot savus vecākus, bet Dusja Mopsikova apgalvo, ka viņu saņēmuši gūstā teroristi, kas pieprasot nevīs izpirkuma naudu, lx^jt kasti šokolādes, bet, ja šokolādes nav, deivšot aii marmelāde...

Tu stāsti, ka Tevi kāds gribējis nonāvēt, bet mums ar Me-dūziju tas nešķiet ticami. Droši vien lociņš Tev rokās uzliesmoja kāda cita iemesla f>ēc. Varbūt Tu netīšām pateici aizdedzinošos buramvārdus? Nākamreiz atceries, ka

aizdedzinošie buramvārdi nav nekāda bērnu spēlīte.

Atgriezties Tibidohsā Tu varēsi, taču ne agrāk kā pēc pāris nedēļām - kopā ar pārējiem. Remontdarbi rit pilnā gaiļa, tāpēc ceram, ka paspēsim sakārtot vismaz daļu skolas.

Vēlāk aizsūtīšu pie Tevis vēl vienu kupidoniņu ar vēstuli. Nekādā ziņā nemēģini doties uz Tibidohsu bez uzaicinājuma. Tā Tu vari aiziet bojā. Pārejas buramvārdus mēs esam nobloķējuši, cauri tiek laisti vienīgi pastnieki. No maģiskās pasaules nokļūt iruloidu pasaulē šobrīd nav iespējams nevienam, izņēmums varētu būt vienīgi kāds ļoti spēcīgs un pieredzējis bums. Visiem citiem tas nozīmētu drošu nāvi.

Un beigās patīkama vēsts.

Medūzija sūta Tev dāvanu - jaunu lociņu. Bet viņā pieprasa no Tevis solījumu vairs nolidināties truloīdu pasaulē un nekādā ziņā nevingrināties nez kādos “momentānajos apsviedienos”. Lociņš ir noburts tā, ka mēs tūdaļ uzzināsim par katru tā nelikumīgas izmantošanas gadījumu un varēsim pieņemt atbilstošus lēmumus.

Ar cieņu

Burvju Bikšulenču prēmijas laureāts

akadēmiķis Sardanapals Melnjūris ”

Taņa trīsreiz pārlasīja Sardanapala atbildi un tikai tad saprata tās jēgu. Atteikums! Viņai aizliegts atgriezties Tibidoh-sā! Sardanapals viņai netic! Skat, ko viņš uzrakstījis: ‘'Varbūt Tu netīšām pateici aizdedzinošos buramvārdus? Nākamreiz atceries, ka aizdedzinošie buramvārdi nav nekāda bērnu spēlīte. ”

"'Kaut kas neiedomājams! Par ko viņi mani uzskata? Un vispār - vai iespējams atrast tādu idiotu, kurš bļautu aizdedzinošos buramvārdus, kad viņa instruments iziet no pikējuma?” sašutusi prātoja Taņa.

Divas nedēļas! Vēl veselas divas nedēļas! Un Jaunais gads jau tikpat kā klāt! Tātad Vecgada nakts, par kuru tiek stāstīts, ka Tibidohsā tad notiekot milzum daudz jautru brīnumu, viņai būs jāpavada kopā ar Stulboviem!

Kā allaž, visas pieejas eglītei būs aizbarikādētas ar Pi-pai domātām dāvanām, 1x4 vistālākajā kaktā mētāsies viena paciņa Taņai. Tur iekšā būs krustmātes Nineles vecie slēpju zābaki, nodriskāta veste bez pogām no tēvoča Hermaņa firmas, tukša šampūna pudele vai vēl kaut kas tādā garā - atbilstoši Stulbovu iztēles spējām.

Domājot par šo klajo netaisnību, Taņai iesūrstējās acis. Tiesa, vispār jau akadēmiķi un Medūziju varēja saprast. Saņemdami tik daudz muļķīgu vēstuļu, viņi paši vairs lāgā netika skaidrībā, kam ticēt un kam ne.

Tad meitene atcerējās, ka vēstulē tomēr bija minēts arī kaut kas patīkams. Lociņš! Taņa rūpīgi izpētīja aploksni, 1x4 Medūzijas dāvanas tur nebija. Turklāt aploksnē to nemaz nevarētu iebāzt.

Taņa jau gribēja saukt atpakaļ kupidoniņu, nospriedusi, ka viņš aizmirsis atdot viņai sūtīto sainīti, taču tad atskanēja kluss svilpiens. Pa vēdlodziņu strauji ielidoja kaut kas garš un tievs, līdzīgs bultai. Ielidoja un sastinga gaisā tieši zem kristāla lustras, kas izskatījās pēc: lapseņu pūžņa.

Taņa vilcinādamās stiepa roku, bet lociņš pāls ielēca viņai plaukstā. Taņa bija pārsteigta. Viņas iepriekšējais lociņš neprata lidot patstāvīgi un lidojuma laikā bieži pat traucēja. Bet šis jaunais lieliski zināja, kas tam jādara. Izgatavots no tumšas koksnes, nevainojami nopulēts, tas bija elastīgs un viegls. Šķita, ka lociņš nevar vien sagaidīt brīdi, kad varēs traukties cauri mākoņiem, vadot straujo kontrabasu.

“Stūrgalvīgs, ar raksturu, taču arī jūtīgs un paklausīgs. Lociņš, kurš domāts nevis diletantam, bet īstam profesionālim. Un pats galvenais - to nevar pazaudēt. Tas pats atrod plaukstu!” Taņa jutās ļoti pateicīga Medūzijai.

Ja Medūzija nebūtu pieprasījusi, lai viņa vairs nelidinās truloīdu pasaulē, Taņa noteikti lociņu iemēģinātu. Bet tagad vajadzēja turēt solījumu. Medūziju nevarēja piemānīt -ne jau velti mošķi baumoja, ka viņa visu redzot vēl trīs metrus zem zemes. Un tad vēl nosūdzētājas zintes, ar kurām lociņš noburts, - ar tādām labāk nesapīties...

Taņa atvēra futrāli un saudzīgi novietoja lociņu blakus kontrabasam. Tad pārlaida plaukstu pār silto pūķādu un aiztaisīja senlaicīgo vara sprādzi ar noslēpumainajām rūnām. Atlika vienīgi gaidīt.

Dienas pirms skolas brīvlaika vienmēr šķiet īpaši garas, un stundas - īpaši bezjēdzīgas. Sekunžu rādītājs līp pie ciparnīcas, bet uz minūšu rādītāju labāk vispār neskatīties, citādi sāks likties, ka tas kāpjas atpakaļ. Nesen sakritušais biezais sniegs pārvēršas šķīdonī, pēc tam vēlreiz sasnieg sniegs, un vēlreiz sākas slapjdraņķis. Viena vienīga garlaicība, un cauri. Garlaicība gan ārā, gan iekšā.

Pāris reižu Taņa izlaida rēgus no čemodāna. Taču arī rēgi bija tādi kā sadrūmuši. Poručiks skumīgi šķindināja savus dunčus, bet Neizārstētā Dāma sūdzējās par veselību gandrīz divreiz mazāk nekā parasti - un tas šķita aizdomīgi.

- Kas jums lēcies? Apvainojušies esat, vai? Es taču ļauju jums izklaidēties, - Taņa centās tikt skaidrībā.

- Un to tu sauc par izklaidēšanos - iebāzt degunu tavas krustmātes pūdernīcā vai sasiet jūrnieka mezglā tēvoča

Hermaņa kaklasaiti? Ha, ha un vēlreiz ha! Vai tad tu nezini, ka drīz būs Jaungads? - negribīgi noburkšķēja Poručiks.

- Tas taču ir jauki! Priecāties vajadzētu! Lai nu kādi, tomēr svētki! - izbrīnījusies atbildēja Taņa.

Rēgs sašutumā sāka ņirbēt, it kā Taņa būtu pateikusi galīgas aplamības.

- Par ko lai mēs priecājamies? Vai par to, ka Vecgada nakti vienmēr atnāk Rēgu Karalis un nogalina kādu no mums... Brīnišķīgs iemesls līksmībai! Mani vienmēr sajūsmina cilvēku neizglītotība.

- Rēgu Karalis? - Taņa neizpratnē pārvaicāja. - Rēgi taču ir nemirstīgi, kā tad tos var nogalināt?

- Daudz jau nu tu saproti! - Poručiks pasmīnēja. - Nemirstīgi, nu kā tad! Bet kāpēc vajadzēja sadurt dunčus man mugurā? Vienreiz neveikli pajokojies - un lūdzu! Divpadsmit galda naži un viens kinžals... Vai tad nevarēja paskaidrot, kas un kā? Pateikt, ka nedrīkst likt kājas uz galda un balles zālē svaidīties ar kotletēm? Tiesa, toreiz gan es vēl biju dzīvs, bet kāda tur starpība?

Poručika teiktais Taņu ieinteresēja. Viņa pirmo reizi dzirdēja par traģiskajiem apstākļiem, kuros Rževskis kļuvis par rēgu.

Bet Neizārstētajai Dāmai ari gribējās parunāties, un viņa Poručiku pārtrauca.

- Viņam taisnība! - ar termometru bakstīdama sev ausi, Dāma iesaucās. - Nemirstīgs ir vienīgi tas, kurš nekad nav dzimis. Jā, atšķirībā no tā dēvētajiem dzīvajiem mūs nevar uzdurt uz zobena vai nosist ar ķieģeli! Mums nav jābaidās no iesnām, un mēs spējam iziet cauri gandrīz visām sienām

un citiem šķēršļiem. Bet Rēgu Karalim pieder neierobežota vara pār mums. Reizi gadā viens no mums izgaist, un viņa vietā uzrodas jauns rēgs. Protams, izgaist nevienam negribas. Pat es, kaut gan mokos ar tik daudzām kaitēm... ap-čī... vēlētos vēl padzīvot...

Dāma palūkojās apkārt ar izmisušu skatienu.

- Ja vismaz vēl justu līdzi kaut jel - atvainojiet par izteicienu - pēdējā cūka! - Viņa novaidējās. - Kaut jel reizi kāds no rīta būtu man pajautājis: “Kā jūties, mīļumiņ? Vai kaulus nelauž? Vai deniņos nepukst?” Nē, kur nu - visi tikai mūk projām, tiklīdz es parādos. Viebjas, kā spitālīgo ieraudzījuši!

Sapratis, ka viņa līdzbiedru atkal sāk gaudu stāstus, Poručiks ar skaļu šmakstienu iesūcās grīdā. Aptuveni pēc minūtes viņa galva, piesardzīgi atskatīdamās, parādījās puķupodā.

- Nu lūk... Tātad Rēgu Karalis. Tibidohsā Vecgada naktī mēs vienmēr slēpāmies, bet tik un tā kāds no mums pagaisa. Pagājušo gadu nozuda Trakais Vectētiņš... Tas bija diezgan baigs spociņš, galīgi prātu izkūkojis. Visu laiku skraidelēja un kaut ko meklēja. Neko negribēja dzirdēt par manu migrēnu un deguna polipiem, - Neizārstētā Dāma turpināja ar tik rūgtu pārmetumu balsī, it kā tieši viņas neuzklausīšana būtu Vectētiņa pazušanas iemesls.

- Ko tad viņš meklēja? - Taņā pamodās ziņkāre.

- Trakais Vectētiņš? - pārjautāja Poručiks. - Vai nu apslēptos dārgumus, vai ko citu... Vispār viņš bija ārkārtīgi nerunīgs. Tikai staigāja cauri mūriem un vienmēr kaut kur pazuda. Trīssimt gadu laikā neviens nebija dzirdējis viņa balsi.

Tiesa gan, klīda baumas, ka viņš vienīgais zinot, kur ir durvis uz Izgaistošo stāvu - tādas durvis, pa kurām var arī atgriezties atpakaļ.

Taņa paliecās uz priekšu, lai nepalaistu garām nevienu vārdu. Nu jau otro reizi viņai kāds stāstīja par Izgaistošo stāvu. Tātad turp ved ari drošs ceļš.

- Ko tu dari, Rževski? - izbīlī iekliedzās Dāma. - Kāpēc tu viņai to saki? Tas taču ir noslēpums... Visu rēgu kopējais noslēpums! Ja Karalis uzzinās, ka tu izpļāpājies, viņš vispirms atsūtīs tev zīmi, bet pēc tam...

- Nejaucies pa vidu, zaķapastala! Neko tādu es viņai nepateicu! Kā es varu viņai izstāstīt par durvīm, ja pats nezinu, kur tās ir! - Poručiks noburkšķēja.

Rževskis centās tēlot brašuli, tomēr varēja manīt, ka viņš stipri vien zaudējis drosmi.

Drīz vien Poručiks pārvērtās par dūmu strūkliņu un ienira čemodānā. Neizārstētā Dāma, joprojām žēlodamās, viņam sekoja. Taņa saprata, ka vairāk neko no viņiem neizdabūs, un aizvēra čemodānu.

Nedēļu pirms ziemas brīvdienām gripa pieveica uzreiz divas skolotājas - krievu valodas un ģeogrāfijas pasniedzēju. Aizpildot tukšumus stundu sarakstā, mācību pārzinis ieplānoja tik daudz matemātikas, ka smadzenēs visiem sāka ņirbēt veselie skaitļi un daļskaitļi, iksi un igreki.

Matemātikas skolotājs Igors Valentinovičs bija patiesi šaušalīgs tips. Ar savu milzīgo augumu, zilgano degunu un vienmēr sabužināto matu ezīti viņš mazliet atgādināja Heig-

to Grifu. Vienīgi smirdēja viņš nevis pēc maitas, bet tikai pēc ausu sēra. Taņa bija pārliecināta, ka viņš noteikti iepatiktos profesoram Blaktam, Tibidohsas “tumšās” nodaļas priekšniekam.

Visvairāk Igors Valentinovičs ienīda neprecīzas atbildes un jokus. Par niecīgāko atkāpi no saviem noteikumiem viņš lika divniekus. Un noteikumu viņš bija izgudrojis neticami daudz. Atkāpei no burtnīcas malas vajadzēja būt tieši četras rūtiņas platai. Cirkulim vajadzēja gulēt pa labi no lineāla. Penālī vajadzēja atrasties diviem parastajiem zīmuļiem, turklāt katram noasinātam no abiem galiem. Grāmatai vajadzēja būt novietotai uz paliktņa. Dienasgrāmatai vajadzēja būt noliktai blakus matemātikas grāmatai, turklāt atšķirtai tajā lappusē, kurā parasti ieraksta piezīmes. Roku vajadzēja celt perpendikulāri solam. Un tā līdz bezgalībai. Un pēdējais, pats neizpildāmākais noteikums: atcerēties visus šos noteikumus no galvas...

Igora Valentinoviča stundās valdīja nāves klusums. Ja kāds skolēns netīšām iekāsējās, tas tūdaļ bailīgi ierāva galvu plecos.

Todien matemātiķim nez kāpēc bija īpaši slikta oma. Drūmi sasveicinājies, viņš uzrakstīja uz tāfeles teksta uzdevumu un lika visiem to atrisināt.

Uzdevums bija tāds:

“Ugunsdzēsības sacensībās 34 ugunsdzēsēji 3 minūtēs nodzēsa 75 ugunskurus. Cik laika vajadzēs 3 ugunsdzēsējiem, lai nodzēstu 109 ugunskurus?”

Taņa drūmi blenza uz tāfeli. Māk nu gan tie truloīdi sagudrot sev problēmas! Katrs Tibidohsas skolēns, pat visdum-

jākais, jā, pat Guna Glumovs tiktu galā ar šiem ugunskuriem vienā sekundē. Lai nodzēstu uguni, vajag pateikt: “Brik-šus šnākulus!” - un izšķilt burvju dzirksti, un visi tuvējie ugunskuri apdzisis. Gluži vienalga, vai pieci vai simt pieci. Bet visiem ugunsdzēsējiem, ja viņi nav burvji, atliks tikai sērīgi nopūsties, no savām šļūtenēm aplaistīt puķītes un mainīties ar ķiverēm, lai nav tik garlaicīgi.

Tā prātodama savā nodabā, Taņa automātiski sāka burtnīcā zīmēt ugunsdzēsējus un ugunskurus un bija tā aizrāvusies, ka nevilšus satrūkās, kad viņai pie pašas auss pēkšņi atskanēja nikns bļāviens:

- GROTERE!

Palūkojusies augšup, Taņa šausmās ieraudzīja, ka pār viņas burtnīcu noliecies pats Igors Valentinovičs - tik aizkaitināts kā simt purva nīgrju kopā.

Tibodohsā nevienam nebija aizliegts zīmēt stundas laikā. Kas gan tur slikts, ja pa burtnīcu, reizēm pārlecot no vienas lappuses uz nākamo, skraidīs trīsdesmit četri ugunsdzēsēji ar izbīdāmajām kāpnēm un cirvjiem? Un skraidīs viņi noteikti, jo visi burvju zīmējumi tūdaļ atdzīvojas. Reizēm pat pārāk strauji - kad vēl nav piezīmētas ausis, mati un kājas. Un tas ir diezgan neērti. Nemaz nav tik viegli uzzīmēt ķiveri ugunsdzēsējam, kurš vēja ātrumā šaudās pa lappusi.

- Ar ko tu nodarbojies, Grotere? Atbildi, kad tev jautā! -Igors Valentinovičs kļuva vēl niknāks.

- Ne ar ko, - bailīgi atsaucās Taņa, ar plaukstu aizklādama skraidošos ugunsdzēsējus, kas draudēja dusmīgajam matemātikas skolotājam, vicinādami savas šļūtenes un laužņus.

- Pats redzu, ka tu neko nedari! I5et vajadzēja risināt uzdevumu! - Igors Valentinovičs piesarka. - Dod šurp dienasgrāmatu!

Taņa vilcinājās, baidīdamās noņemt plaukstu no lappuses, pa kuru šaudījās cilvēciņi, steigšus vākdami prom kāpnes.

Matemātiķis pastiepa roku pēc dienasgrāmatas, taču tā neatradās paredzētajā vietā. Kā par nelaimi, Taņa bija dienasgrāmatu aizmirsusi mājās, tāpēc ka visu nakti rakstīja vēstules Vaņam un Babam Jagunam un no rīta jutās samiegojusies.

Ar skaļu sprakšķi salūza lineāls, kuru Igors Valentinovičs bija turējis rokā.

- Ak tad arī dienasgrāmatas tev nav? Lai vecāki atnāk uz skolu! - viņš pavēlēja. - Nekavējoties! Tūlīt tu skriesi uz mājām un atgriezīsies kopā ar vecākiem. Marš!

- Mans tētuks nenāks. Un mammuce arī nenāks. Viņiem nenāk ne prātā sarkt šīs idiotes dēļ. Mēs viņu paciešam mājās tikai aiz žēlsirdības. Viņa taču ir nepieskait.... m-m-ām-mām... Fū! - Pipa gribēja vēl kaut ko noķērkt, bet pēkšņi aizrijās ar savu dzēšgumiju, kura nez kā bija iekļuvusi viņai mutē.

- Vecāku nav, dienasgrāmatas nav, stundās neko nedara... Lieliski, gluži vienkārši lieliski, - drūmi teica matemātiķis. - Būšu spiests spert ārkārtējus soļus. Es necietīšu šo personu savās stundās! Lai kāds aiziet un paaicina šurp mācību pārzini... nē, labāk direktoru!

- Es aiziešu! - līksmi pieteicās Lena Mumrikova. Skaļi pačukstējusi Pipai: - Cauri ir ar mūsu Groteri! - Ļena pielēca kājās un izskrēja no klases.

liet Igors Valentinovičs bija ievērojis gredzenu Tapas pirkstā.

- Un kas tas tāds? Cik reižu neesmu teicis, ka nevajag skolā nēsāt rotaslietas! Dod to šurp, pats atdošu taviem audžuvecākiem! 7'u vēl esi par mazu tādām mantiņām!

Tapa cieši sažņaudza dūri. Tas nu būtu par traku - ļaut savam burvju gredzenam pārceļot vispirms pie matemātikas skolotāja un tad pie tēvoča Hermaņa. Bez gredzena Tapa taču neko vairs nevarēs izdarīt, pat ne izsaukt kupidoni-ņu, lai nosūtītu vēstuli uz Tibidohsu!

- Gredzenu es neatdošu! - viņa sacīja klusām, bet skaidri. Acīs viņai sariesās asaras. Pat toreiz, kad viņu turēja aizdomās par zelta zobena nozagšanu, viņa nebija jutusies tik draņķīgi.

- ЛК NKATDOSI? Tad es to paņemšu! - ieaurojās skolotājs, kas bija zaudējis pacietību. Viņš ar varu sāka raut gredzenu nost no Taņas pirksta.

Burvju gredzeniem tāda apiešanās nepatīk. Vilkt tos otram no pirksta drīkst tikai ļoti spēcīgi, speciālos buramvārdus apguvuši burvji, bet truloīdi jau nu noteikti ne. Turklāt Taņas gredzens bija īpašs, ar šaušalīgu raksturu un vectētiņa Teofila Grotera čērkstošo balsi. Sarunāties gan tas varēja tikai piecas minūtes dienā, toties nejauko raksturu nekad nezaudēja.

- Nevajag! - iekliedzās Taņa. Bet bija jau par vēlu.

Sadusmotais gredzens nošņāca: “Še tev!” - un izšāva

divas zaļas dzirkstis. Abas blakus tās aizslīdēja pa skolotāja degunu; pēc tam viena dzirksts ienira viņa labajā ausī, otra -kreisajā.

Tai pašā mirkli Igora Valentinoviča mati saslējās stāvus. Acu zīlītes iepletās, sāka bezjēdzīgi grozīties un beidzot apstājās pie virsdegunes. Taņa izbijās. Tieši tas pats bija noticis ar tēvoča Hermaņa acīm, pirms viņš iedomājās, ka ir trusis Šļupsteklis. Vai tiešām būs vēl viens trusis? Bet nē, šoreiz notika pavisam kas cits.

Pilnīgi aizmirsis Taņu, Igors Valentinovičs palaida vaļā viņas roku un pieskrēja pie tāfeles.

- Turpinām stundu! Sēdiet visi mierīgi! - viņš bargi pavēlēja. - Es jums paradīšu, kā vajag risināt tādus nieka uz-devumiņus... Es tos pārkožu kā riekstus... Tātad trim ugunsdzēsējiem vajadzēs... ē-ē... Starp citu, kāpēc grāmatā nav uzrakstīts, kā ugunsdzēsējus sauc? Tā ir nejēdzība! Pieņemsim, ka vienu sauc Vasja, otru - Petja, bet trešo... ē-ē...

Klase atdzīvojās.

- Serjoža! - ieteica Gēna Buljonovs.

- Tieši tā, Serjoža... Kā tu to zini? Bet izskaties pēc du-miķīša! - matemātikas skolotājs nopriecājās. - Vasja ar Pet-ju dzēš, bet Serjoža...

- Spēlējas ar šķiltavām... - izspļaudama dzēšgumiju, sacīja Pipa.

- AR ŠĶILTAVĀM? - Igors Valentinovičs nodrebēja. Viņa iztēle, kas līdz šim nebija sniegusies tālāk par decimāldaļskaitļiem, sāka dzirkstīt un mutuļot. - 'Pieši tā, ar šķiltavām! -viņš steigšus turpināja. - Citi ugunsdzēsēji nodzēš, bet šis parazīts tikai pagroza kramiņu: čirks! - un atkal ugunsgrēks! Viņi dzēš, bet šis atkal: čirks! Ārprāts! Uzdevums nonācis strupceļā. Neaprēķināma bezgalība!

Igors Valentinovičs ārkārtīgā satraukumā skraidīja pa klasi. No vienas kājas viņam nomuka zābaks, bet viņš to pat nepamanīja.

- Oi, oi, oi! Posts un bēdas! Padodiet man to Serjožu šurp! Es viņam rādīšu, kā dedzināt! Un ja nu tur tuvumā ir papīrfabrika? Vai dinamīta noliktava? - skolotājs klaigāja.

Atskanēja klauvējiens pie klases durvīm. Klasē ielūkojās skolas direktors. Viņš Īrija augumā mazs un apaļīgs un izskatījās ļoti līdzīgs burtam О ar ezītī apcirptiem matiem. Viņam aiz muguras ļaunā priekā dīdījās Ļena Mumrikova.

- Kas noticis? Kāpēc man vajadzēja aiziet no sanāksmes? Ko Grotere izdarījusi? - viņš neapmierināts vaicāja.

Atskanot direktora balsij, Igors Valentinovičs sastinga. Viņa šķielējošās acis sāka dīvaini mirkšķināt.

- Ar Groteri tiksim galā pēc tam... Bet kas tu tāds esi? Kāpēc nosebojies? Dod šurp dienasgrāmatu! - skolotājs uzlēca direktoram.

- Kurš, es? Es? - Direktors neticēja savām ausīm.

- Nūja, ka tu! Vai tu esi jauniņais? Kā tevi sauc? - skolotājs turpināja aurošanu.

- Vai tas ir kāds joks? Es esmu Sergejs Andrejičs... -direktors mulsi teica.

Skolotājs salēcās kā dzelts. Acu zīlītes aizšāvās katra uz savu pusi un tad atkal sastapās pie virsdegunes.

- Re kā! Serjoža! Tad tāds tu esi! - viņš novilka sīrup-saldā balstiņā. - Tātad spēlējamies ar šķiltavām? Traucējam risināt uzdevumus? Gribam nodedzināt skolu?

Direktors sāka atmuguriski kāpties uz durvīm.

- Es nesaprotu, ko jūs runājat, - viņš klusi teica.

Būtu viņš labāk klusējis! Skolotājs nikni metās direktoram virsū un saķēra viņu aiz apkakles.

- Ak tu nesaproti? - rēca Igors Valentinovičs. - Kādu saprašanu no tevis var gaidīt? Simt deviņus ugunskurus iededzinājis, šitāds sprukstiņš! Par viņu pat matemātikas grāmatā rakstīts! Bet ja nu tur būtu muca ar benzīnu?

Direktors izrāvās, uzkāpa lēnai Mumrikovai uz kājas un izskrēja no klases, kaut ko murminādams par psihiatrisko slimnīcu.

- Kur tu skriesi? Un šitādus vēl ņem ugunsdzēsējos! Lai vecāki tūlīt nāk uz skolu! Un vecmāmiņa ar vectētiņu arī lai atnāk! Un visi lai ņem līdzi siksnas! - kliedza skolotājs, dzīdamies direktoram pakaļ.

Arī Taņa izskrēja laukā no klases. Kādas šausmas! Tibi-dohsā viņiem uz visstingrāko noliedza truloīdu pasaulē izmantot maģiju, bet viņa to dara gandrīz vai ik dienas. Sar-danapals un Neslavis Melkulis nu gan viņai sados!

- Tūdaļ atcel savu burvību! - viņa čukstēja gredzenam.

- Nekādi nav iespējams! - gredzens čērkstēja vectētiņa Teofila balsī. - Tā ir burvība uz trim dienām. Un vispār es nemaz vairs neatceros, kādu lāstu viņam uzlaidu. Man taču -hi-hi! - ir totālā skleroze!

-Jautri gan! Vai tu vari izdarīt vismaz kaut ko? - niknojās Taņa, nolūkodamās, kā fizkultūras skolotājs Prihodkins sagrābj Igoru Valentinoviču, kurš spārdās un spļaudās, un aizlauž tam rokas aiz muguras.

- Vai varu? Protams, es varu uzdziedāt! - gredzens paziņoja pēc īsa pārdomu brīža un gaudulīgi uzsāka: - Vecmāmiņai bija divas jautras zosis!

Zinādama, ka gredzens tagad nebūs pierunājams apklust, kamēr nebūs izlietojis savas piecas minūtes, Taņa steigšus iebāza roku kabatā un aizskrēja uz gaiteņa tālāko galu. Bet no Taņas kabatas vēl diezgan ilgi skanēja čērkstošas balss dziedāta dziesmiņa:

Viena palsa, oira balta -Divas jautras zosis!

Vēlu vakarā, jau likdamās gulēt, Taņa saklausīja šņukstus, kas atskanēja no rēgu čemodāna. Raudāja Neizārstētā Dāma. Turklāt šoreiz viņa šņukstēja citādi - rūgti un klusi. Tas nemaz neatgādināja ierasto demonstratīvo raudāšanu, kāda parasti pavadīja Dāmas žēlošanos par veselību.

Taņa pavēra čemodāna vāku. Dāmas rēgs izslīdēja pa spraugu un apsēdās uz dīvāna maliņas - skumīgs un sagumis. Rozes pie Dāmas salmu cepures bija noliekušas galviņas kā dziļās bēdās.

- Kas tad nu? Kas tev noticis? - Taņa vaicāja.

Dāma atpleta sažņaugto plaukstu. Tajā gulēja vizuļojoša sudraba plāksnīte - gara un šaura, mazliet līdzīga atslēgai.

- Tā ir zīme. Es to saņēmu no Rēgu Karaļa.Un tas nozīmē, ka viņš ieradīsies pēc manis... Es izzudīšu... - Dāma žēlabaini teica.

Pāris dienu pirms Jaungada kupidoniņš atgādāja Taņai vēl vienu vēstuli no Baba Jaguna. Lūgdamies konfektes, tuklais puišelis visādi grozījās un dīdījās, un no viņa bultu maka izkrita zelta bulta, Ixa Taņa to atklāja tikai pēc viņa aizlidošanas.

- Ir nu gan lempis!

Nobāzusi bultu starp diviem lieliem dīvāna spilveniem, Taņa tūdaļ to aizmirsa. Lielā nepacietībā viņa atplēsa Baba Jaguna vēstuli.

“Tu noteikti jau nojauti kas Tev raksta." Kā jau parasti, Jages mazdēls neapgrūtināja sevi ar pieturzīmju likšanu. Atvaino ka rokraksts tik neskaichs Viss tikai Neslavja Melkuļa dēļ tas ir vardes kājiņu dēļ Šausmīgi neērti ar tādām rakstil droši vien tāpēc vardēm joprojām nav savu profesoru Žēl bet man tā arī neizdevās noskaidrot ko viņi slēpj Galvenajās kāpnēs Atlido drizāk mēs noteikti vēlreiz tur iekļūsim Tagad esmu izdomājis kā apiet visas Neslavja aizsardzības zinies

Tu atsūliji zīmīti kurā lūdzi lai noskaidroju kas ir Rūgu Karalis Ja viņš Tev sagādājis nepatikšanas tad tā arī pasaki Izlūdzos no džina Abdullas pāris grāmatu Tad nu tā: Rēgu Karalis - tas ir tāds spokains tips ar bezzobainu muti līdz ausim Daži apgalvo ka viņš ir viens no pirmajiem džiniem cili stāstā ka poltergeists bet visi ir vienisprātis ka viņš spēj iesūkt ganes sevī iekšā un tos izšķīdināt Vēl stāsta ka viņš lietojot ārkārtīgi stiprus lāstus un visi viņa pareģojumi piepildoties Bet vispār par viņu zināms ļoti maz Tik maz ka pat mošķzinības stundās par viņu neko nemāca

Ieraudzīt Rēgu Karali var vienīgi Vecgada vakarā turklāt vienīgi tad ja tuvumā ir kāds rēgs kuru viņš grib aizvākt prom Ar “Skicus šmaukusi” tu viņam neko nepadarīsi tam viņš ir pārāk, slīpēts tāpēc labāk nemaz nemēģini Aiztrenkt viņu var tikai ar vienu vienīgu zinti- "Karavadžis leoksirius”

Tas tad ari viss Ceru ka Tev izdevās izburtot manus keburus Kā klājas tavam kontrabasam Svilpis О Lupis lūdza nodot Tev sveicienus Viņš teica ka šogad pūkbols būšot jāspēlē tik nopietni kā vēl nekad Vispasaules meistarsacīkstes nav vis nekādi joki Mūsu "vārti ” tāpat kā pagājušo gadu būs pats Niknainis Džini jau saņēmuši pavēli nospodrināt viņa zvīņas līdz žilbinošam spožumam un vispār parūpēties lai Niknainis būtu vislabākajā formā

Pagaidām atā Starp citu vai Tu jau zini pašu jaunāko Svilpis paņēma mani komandā viena trešklasnieka vielā Nu viss man jālēkā tālāk Gribu vēlreiz ieeļļot savu putekļsūcēju ”

Pamanījusi vēstules apakšā pamatīgu eļļas traipu, Taņa pasmaidīja. Viņa skaidri iztēlojās, ka Babs Jaguns eļļo savu

putekļsūcēju. Viņš gāž tam virsū tik daudz eļļas, ka putekļsūcēja iekšienē kaut kas sāk burbuļot. Reiz Babs Jaguns tā pārcentās ar eļļošanu, ka vispār vairs nevarēja uzsēsties uz putekļsūcēja, jo visu laiku slīdēja no tā nost.

“Ja viņš neatmetīs šo ieradumu, tad pretinieka pūķim nebūs ilgi jācieš izsalkums,” Taņa prātoja.

Pēkšņi gaitenī atskanēja balsis; rokas pa gaisu mētādams, istabā ieskrēja tēvocis Hermanis. Aiz viņa kā brūni apcepts rausītis ripoja krustmāte Ninele. Taņa steigšus noslēpa vēstuli.

- Ko tad tas nozīmē? Vai gribi novest mani līdz infarktam? - raudulīgi klaigāja pats labākais deputāts. - Vai tad tu neapjēdz, ka jau pēc divdesmit minūtēm atbrauks televīzija?

Krustmāte Ninele uzmeta Taņai vērtējošu skatienu.

- 'lev jāpārģērbjas. Paņem kaut ko no Pipucītes mantām! - viņa pavēlēja.

Pipai nekas netika žēlots. Toties Taņu Stulbovi ģērba nejēdzīgi - nonēsātajās lupatās, ar kurām tirgojās Hermaņa Stulbova firma “Zeķes Second Hand". Turklāt nez kāpēc vienmēr iznāca tā, ka Taņa dabūja vai nu tādus apģērba gabalus, kuros viņa nekādi nevarēja ielīst, vai ari tādus, kas izskatījās kā šūti pēc hipopotama mēra. Pirmajā gadījumā krustmāte Ninele teica: “Nemelo, tas tev nav par mazu!” -bet otrajā gadījumā: “Bērniem vienmēr pērk lielākas drēbes, jo viņi vēl aug.”

Tiklīdz Taņa bija beigusi pārģērbties, divi īsi zvani pie durvīm pavēstīja par televīzijas darbinieku ierašanos. Taņa ar Pipu piesardzīgi pavēra istabas durvis un palūkojās gaitenī. Tēvocis Hermanis, steigšus stīvēdams virsū sejai savu vismaigāko izteiksmi, sarokojās ar raidījuma vadītāju. Tas bija sīks, diezgan muskuļots vīrelis ar apaļām brillēm un gariem, līdz pat pleciem krītošiem matiem - Nikolajs Šmauktenis, populārais raidījuma “Ģimenes tikšanās” vadītājs. Viņam aiz muguras mīdījās pavadoņi: bārdains operators ar kameru, skaņu operators un grimētājs.

- E-ēsiet sve-ēicināts, - koķeti stiepdams zilbes, teica Šmauktenis. - Се-ēru, ka neesam pārāk no-osebojušies. Uz tās jūsu Ru-ūbļova šosejas ir br-riesmīgi sastrēgumi.

- Tas nekas... Jūs esat gandrīz laikā, - atsaucās tēvocis I Iermanis.

Televīzijas ļaudis lietišķi nopētīja dzīvokli.

- Filmēsim šeit... Vietas pietiek, un var izmantot dabisko apgaismojumu. - Bārdainais operators rādīja uz lielo dīvānu, uz kura Taņa vēl nesen bija sēdējusi, lasīdama Baba Jaguna vēstuli.

- La-ābi, es piekrītu. Ti-īkai tad va-ājadzēs atnest šurp ga-āldu. Un vēl kā-ādu istabas pu-ūķi ar visu p-odu, lai va-āru aiz tās paslēpt lapiņu ar saviem ja-āutājumiem, - lietišķi bilda raidījuma vadītājs.

Tēvocis 1 Iermanis steidzīgi piekrita.

- Ninulīt, atnes, lūdzama, divas puķes. Es arī noslēpšu savai lapiņu ar atbildēm, - viņš teica.

- To nu gan ne-ēvajag. Visam jānotiek da-ābiski. Jūs taču e-ēsat savās mājās! - Šmauktenis iebilda.

Kamēr operators krustmātes Nineles vadībā pārvietoja galdu un staipīja puķupodus, slavenais raidījuma vadītājs atkrita krēslā un piepūta vaigus. Tūdaļ viņam apkārt sāka lēkāt grimētājs ar otiņām un pūdernīcu.

Pa to laiku tēvocis Hermanis kaut kur bija sameklējis trauciņu ar īrisu konfektēm un novietoja to uz galda blakus Taņai.

- Nemuldi neko lieku, vai saprati? Sēdi un sūkā īrisus! Un neiedomājies palaist vaļā suni! - viņš pusbalsī nošņāca.

- Vai īrisi nav saindēti? - Taņa nenovaldījusies pavaicāja.

- Gan es ar tevi vēlāk parunāšu! - tēvocis Hermanis kļuva mazliet zaļganāks un pasmaidīja tik maigi, ka Taņai sametās bail.

Drīz sākās filmēšana. Kā jau viņai bija pavēlēts, Taņa rātni sēdēja ar taksi uz ceļgaliem un košļāja īrisus. Saindēti tie nebija, toties tik lipīgi, ka Taņa vairs nespēja atvērt muti: zobi bija sacementējušies kopā. Acīmredzot tieši tāds arī bija tēvoča Hermaņa viltīgais plāns.

- H-ēsiet sve-ēicināti, mīļie te-ēlevīzijas skatītāji! - žilbinoši smaidīdams, tarkšķēja Šmauktenis. - Mēs esam viesos pie ievērojamā po-olitiķa un pla-āukstošā bi-īznesmeņa I Ier-maņa Ņikitiča Stulbova un viņa brīnišķīgās ģi-īmenes. I Icr-mani Ņikitič, va-āi jūs neiepazīstinātu mūs ar sa-āviem ģi-īmenes locekļiem?

Tēvocis 1 Iermanis sāka daudzvārdīgi iepazīstināt ar Pipu un krustmāti Nineli. Taņa nemaz necentās ieklausīties viņa vārdu plūdos, tomēr pēkšņi satrūkās, kad negaidīti tika pieminēts viņas vārds.

- Un šī ir Taņa Grotere! Bārenīte, kas jau desmit gadus dzīvo pie mums... Ļoti sarežģīts bērns. Mums viņu atnesa -ha-ha! - kontrabasa futrālī, - teica tēvocis Hermanis.

Bārdainais operators tūlīt pagrieza kameras objektīvu pret Taņu.

- Pa-āLiesi? Vai viņas ve-ēcāki bija mu-ūzikanti? - Šmauk-tenis sarosījās.

- Kur nu! Futrāli viņi droši vien atrada atkritumu izgāztuvē! - iespurcās krustmāte Ninele. Tūlīt gan viņa attapās un žigli piebilda: - Bet mēs tik un tā mīlam šo meiteni kā savu īsto meitu. Un mūsu Pipa ir viņas labākā draudzene.

Dzirdēdama tādas aplamības, Pipa nikni nošķaudījās. Bet Taņa, kam zobi joprojām bija salipināti ar īrisu, varēja tikai neskaidri ieīdēties, lai paustu savu protestu.

Raidījuma vadītājs piesardzīgi pavilka savu špikeri laukā no puķupoda aizsega.

- Kā sauc to brīnišķīgo suņuku jūsu audzēknei uz ceļgaliem? - viņš vaicāja, drošības labad nemaz nemēģinādams takšeli paglaudīt.

- Tas ir Pusotrs Kilometrs, - pavēstīja tēvocis I Iermanis.

- Cik oriģināls vārds! - sajūsminājās Šmauktenis. - Es vērīgi se-ēkoju jūsu priekšvēlēšanu ka-āmpaņai. Tā bija ti-īk neparasta! Un kur jūsu tru-ūsīši ir tagad?

Tēvocis Hermanis sastomījās.

- Viņi dzīvo laukos... Mēs bieži viņus apciemojam. I lermanim ir ļoti skumji bez viņa pūkainīšiem, lx:t viņš cenšas. - Palīgā steidzās krustmāte Ninele.

Pēkšņi takšelis, kas jau sen bija gaidījis piemērotu mirkli, no Taņas ceļgaliem veikli uzlēca uz galda un saķēra zobos raidījuma vadītāja špikeri. Šī rotaļa Pusotram Kilometram patika vairāk par visu: turēt kaut ko zobos un neatdot.

- Mans te-ēksts! To pa-āņēma suns! - žēlabaini iekliedzās Šmauktenis.

- Tie ir sveši papīri! Nedrīkst tos ņemt! Atdod! - Tēvocis Hermanis enerģiski pūlējās lapiņu atdabūt atpakaļ.

Tēvocis pieļāva ļoti nopietnu kļūdu. Ja viņš būtu izlicies, ka papīreļi nevienam nav vajadzīgi, takšelis palaistu tos vaļā jau pēc minūtes. Toties tagad Pusotrs Kilometrs cieši saspieda žokļus. Suns bija nolēmis cīnīties līdz galam, un krustmāte Ninele to saprata.

- Hermani! Labāk aiznesīsim suni prom! - viņa brīdinoši dūdoja. Bet pats labākais deputāts vairs nevarēja apstāties.

- Atdod! - viņš šņāca. - Tu, garā nūdele! Nebūs nekādi joki! Ko tu īsti iedomājies?

Dobji nīkdams, taksis atspiedās ar ķepām pret galdu un nelaida špikeri laukā no mutes. Saniknojies Stulbovs pielēca kājās, saķēra lapiņas un sāka griezt tajās iekrampējušos suni sev ap galvu.

- Nevajag! - iebļāvās Pipa. Bet bija par vēlu.

Papīri pārplīsa, un Pusotrs Kilometrs, airēdamies pa gaisu ar īsajām kājelčm, uzkrita raidījuma vadītājam taisni uz galvas.

- Mana parūka! Izslēdz kameru! Suns noraus man parūku! - Šmauktenis izbijies kliedza. Satraukumā svaidīdamies ar rokām, viņš netīšām pagrūda galdu.

Smagais galds iezvēla tēvocim 1 Icrmanim pa ceļgaliem. Pats labākais deputāts zaudēja līdzsvaru un nogāzās uz dīvāna.

Vēl pēc sekundes tēvocis Hermanis necilvēciski iegaudojās un palēcās gandrīz, līdz griestiem.

- Mani ievainoja! Šausmīgi sāp! Uz mani šāva snaiperis! Nē, vēl sliktāk, es uzsēdos uz adatas! - viņš vaidēja.

Krustmāte Ninele un Pipa metās pie tēvoča.

- Neuztraucies, I Iermani! Tu neasiņo, nekur nav neviena asins piliena, - veikusi rūpīgu apskati, viņu mierināja krustmāte.

- Patiešām? Bet kas tad man iedūra? - tēvocis I lerma-nis neticīgi vaicāja.

Bet Taņa pēkšņi atcerējās kupidoniņa zelta bultu, kuru viņa bija paslēpusi starp dīvāna spilveniem. Ja tēvocis Hermanis sadūries ar šo bultu, viņš neizbēgami kādā iemīlēsies. Jautājums tikai: kurā.

Ar tēvoci notika kaut kas dīvains. Vispirms viņš nozilēja, tad tumši piesarka, acu priekšā viņam lēkāja tuklas, sarkanas sirsniņas, krūtis saldi smeldza.

- Es mirstu! Gals klāt! - viņš novaidējās, saļimdams uz grīdas.

- Filmē, filmē visu, tikai mani ne! Tā būs sensācija! - atplaukstu piesedzis pliko pakausi, Nikolajs Šmauktenis bļāva bārdainajam operatoram.

Taksis Pusotrs Kilometrs izlīda no krēsla apakšas, izspļāva apzelēto Šmaukteņa parūku un sāka stīvēt nost čības no tēvoča 1 lermaņa kājām. Suns uzskatīja, ka tēvocis ir miris, tātad čības viņam tik un tā vairs nebūs vajadzīgas un tās drīkst piesiekalot. Bet tēvocis Hermanis pēkšņi atvēra vienu aci un trāpīgi iespēra sunim ar kāju.

- Lai kāds palīdz man piecelties! - viņš pavēlēja krustmātei Ninelei. - No miršanas nekas neiznāk.

Krustmātes balstīts, tēvocis Hermanis uztrausās kājās un sāka neizpratnē lūkoties apkārt. Pamanījis sekcijas stiklā savu atspulgu, pats labākais deputāts vispirms atrāvās atpakaļ, bet pēc tam mulsi pasmaidīja.

- Paskat vien. Kā sauc to smukulīti? To tur? - viņš apvaicājās krustmātei Ninelei.

- Hermani, kas tev uznācis? Tas taču esi tu! - krustmāte brīnījās.

- Es? Vai tiešām? - Stullx>vs jūsmīgi iesaucās. - Ai, cik jauki! Kādas man skaistas actiņas, cik pareizi veidots degun-tiņš! Un zods - tādi ir tikai cilvēkiem ar stipru gribu. Un droši vien es esmu arī ļoti gudrs.

- Ē-ē... It kā jau jā... - murmināja krustmāte Ninele.

Tēvocis 1 Icrmanis līdzjūtīgi paplikšķināja viņai pa vaigu.

- Tā jau man likās. Nabaga resnulīt, tu droši vien esi ne-prātīgi iemīlējusies manī. Nav taču iespējams manī neiemīlēties. Gribi, es mazliet atkāpšos, un tu varēsi tīksmināties par mani iztālēm. Vai šeit ir kāds liels spogulis? - Tēvocis I Ierma-nis, tirinādams rokas kā tauriņš spārnus, izvirpuļoja gaitenī.

- Gribētos zināt, vai kāds spēs mīlēt mani tikpat stipri, kā es sevi mīlu? - viņš klaigāja.

Viņam nekavējoties sekoja bārdainais operators, Šmauk-tenis ar savu svītu un Pipa ar krustmāti Nineli. Istabā palika tikai Taņa. Vai slāpdama aiz smiekliem, viņa viļājās pa dīvānu un klausījās, kā tēvoci Hermani pūlas atraut no spoguļa, bet viņš tikai klaigā:

- Tra-la-lā! Nāciet skatīties, cik es esmu skaists! Un šīs uzacis! Jūs vēl neesat redzējuši manas uzacis! Ei, aizvāciet prom to plikpauri! Kāpēc viņš skraida man pakaļ ar mikrofonu? Iedodiet man mušu sitamo! Šis tips neprot mani apbrīnot!

Pēc tam atskanēja skaļš plīkšķis. Tēvocis Hermanis laikam bija iegāzis ar plaukstu pa raidījuma vadītāja pakausi. Nikolajs Šmatiktenis žēlabaini iebrēcās. Skaņu operators un

grimētā js metās viņu aizstāvēt. Gaitenī sākās kautiņš. Tēvoča Hermaņa pusē cīnījās krustmāte Ninele un taksis. Pārbijusies Pipa bija paslēpusies skapi un spiedza.

Nepagāja ne minūte, kad skaļi, skrejoši soļi lejup pa kāpnēm un tēvoča Hermaņa triumfa auri vēstīja, ka pats labākais deputāts un viņa varenā dzīvesbiedre guvuši uzvaru šai smagajā kaujā.

- Klau, meitenīt! - tēvocis Hermanis uzsauca savai meitai. - lien laukā no skapja! Vai tu redzēji, cik es esmu stiprs? Cik drosmīgi es kāvos? Un to visu parādīs pa televizoru. Mani ieraudzīs visa valsts! Starp citu, kur palikusi tā baismīgā resnule, kas šeit visus izsvaidīja? lai jau viņai tiek, lai nāk un patīksminās par mani, kaut gan viņa nav manā gaumē.

- Es esmu šeit, Hermani! - atskanēja dobja balss. Durvīs iestājās krustmāte Ninele - sarkana kā biete un saniknota kā vērsis.

Rokas iepletusi, viņa lēnām nāca virsū savam dzīvesbiedram. Tēvocis Hermanis tūdaļ novērtēja situācijas bīstamību un mēģināja paslēpties zem gultas.

- Nesalauz man degunu! Ar salauztu degunu es nederēšu par fotomodeli! - viņš pārbijies čiepstēja.

Taņa smieklu lēkmē noripoja no dīvāna uz grīdas. Izbijušais trusis Šļupsteklis kārtējo reizi bija sitis pušu visus rekordus! Televīzijas intervija ar viņu tiešām būs neaizmirstama.

Nedaudzās līdz Jaungadam atlikušās dienas aizritēja diezgan sāji - nekas interesants nenotika.

Tēvocis Hermanis uzvedās pavisam normāli - vismaz

līdz brīdim, kad viņam mēģināja atņemt spoguli. Pāris reižu viņš pat aizbrauca uz domi un bija sašutis par to, ka tur neprot par viņu tīksmināties. Skandalozā intervija tika parādīti televīzijā, bet - pretēji gaidītajam - nekādu troksni nesacēla un tēvoča karjeru nesabojāja, jo Stulbovu jau sen visi uzskatīja par ākstu. Turklāt cilvēki bija aizņemti ar gatavošanos svētkiem.

Drīz pēc pusnakts, nosēdējuši pāris stundu pie galda un televizora, Stulbovi devās gulēt, pirms tam daudznozīmīgi pavēstot Pipai, ka rīt viņu zem eglītes gaidīs dāvanas.

- Kolosāli! Droši vien Salavecis atbrauks ar iepirkumu ratiņiem! - iespurcās Pipa.

Salavecim Pipa ticēja vēl mazāk nekā afrikāņu ciltis, kas nepazīst ziemu, toties viņa ticēja savas dīkšanas un činkstēšanas spēkam. Turklāt viņa bija paguvusi slepus noskatīties, kur krustmāte Ninele paslēpj visus no automašīnas atnestos saiņus un maisiņus.

Ari Taņa drīz apgūlās. Viņa sāka domāt par Tibidohsu, iztēlodamās, kādas dāvanas pati sagatavos Babam Jagunam un Vaņam un ko viņi uzdāvinās Taņai. Šīs iztēles ainas pamazām jau bija sākušas pārvērsties jaukos un vieglos Jaungada sapņos, kad pēkšņi Taņu atmodināja nepatīkams, šņācošs troksnis.

Taņa atvēra acis un uzrāvās sēdus. Istabas vidū, pamazām sabiezējot, mutuļoja pelēcīga migla. Tad migla sagriezās gaudojošā, mežonīgā viesulī - un visvairāk biedēja tas, ka šis viesulis nesakustināja pat nevienu papīra lapiņu uz galda.

- Kas tur ir? - Taņa satraukta vaicāja.

Migla sabiezēja pavisam, un istabas vidū pēkšņi parādījās maza auguma kuprainis ar milzīgu, puniem klātu galvu un šauru muti kā knipim. Cauri viņa augumam neskaidri vīdēja palodze.

Pārlaidis pāri istabai vienaldzīgu skatienu, kuprainis ar acīm ieurbās meitenē.

- Kur viņa ir? - viņš vaicāja šņācošā balsī.

- Kas?

- Rēgs, kuram es atsūtīju savu zīmi. Neizārstētā Dāma... Pienācis laiks viņai izgaist. Ahā, es jau nojaušu, kur viņa ir...

Kuprainis pagrieza savu kroplīgo galvu. Skaidri varēja sadzirdēt, kā zem dīvāna kāds neveiksmīgi cenšas apslāpēt šņukstus.

Rēgu Karalis uzsita knipi, un čemodāna vāks atsprāga vaļā. Neizārstētā Dāma vaidēdama izlidoja laukā. Pūlēdamās paslēpties, viņa metās uz tuvāko sienu, bet siena nelaida viņu cauri.

Rēgu Karalis iesmējās. Viņa acu zīlītes iekvēlojās kā divas sarkanas ogles. Viņš atpleta muti. Taņu pārņēma šausmas. Baismīgā mute kā zobena cirtiena atstāta rēta šķēla kupraiņa seju uz pusēm, līdzinoties bezdibenīgai, melnai akai.

Neizārstētā Dāma iespiedzās, vēl pēdējo reizi mēģināja izrauties un tad padevīgi lidoja pretī savai bojāejai. Rēgu Karaļa hipnotiskais skatiens vilka viņu klāt gluži kā notvertu cilpā.

- Netraucē mani! Netraucē! 1-ū varētu uzrasties jauns rēgs, jāizgaist vienam no vecajiem! Pīs izvēlējos viņu. - Rēgu Karaļa mute pletās arvien platāka.

Taņ:i attapās un paķēra no galda Baba Jaguna vēstuli. Kur bija tie buramvārdi? Л, lūk, kur tie ir!

- Karavaclžis teokslrius!- iekliedzās Tapa.

Zaļa dzirksts pārslīdēja pār gredzenu un tūdaļ apdzisa.

- Es taču teicu: netraucē!

Kuprainis nicinoši novicināja savu izkaltušo roku uz Tapas pusi. Tai pašā mirklī Tapa sajuta grūdienu krūtīs. Sagrīļojusies viņa nokrita uz grīdas pie dīvāna, ar vaigu uz paklāja mīkstā uzkārsuma. Neizārstētā Dāma joprojām padevīgi virzījās tuvāk pretīgajai rīklei, kas gluži kā puiva akacis visu spēja sevī iesūkt.

“Kāpēc buramvārdi neiedarbojās?” kā caur miglu pūlējās apjēgt Tapa, mēģinādama pacelt roku. Plakstiņos ielija smagums.

Pēkšņi Tapa atcerējās, ko stundā bija stāstījis Sardana-pals. Burvība nav vārdos, tie tikai palīdz burvību īstenot. Burvība nav arī gredzena dzirkstī. Burvība ir apziņā, prasmē, gribas piepūlē. Ja tā visa pietaikst, nelīdzēs ne spēcīgākais gredzens, ne arī biezākā buramvārdu rokasgrāmata no džina Abdullas bibliotēkas. Vajag no visas sirds un dvēseles ienīst šo derdzīgo, rijīgo briesmoni, vajag no visas sirds un dvēseles vēlēties palīdzēt - un tad...

- Neuzdrīksties! - pēkšņi, neizprotamā veidā iekļuvis viņas domās, ieaurojās kuprainis. - Neuzdrīksties! Tu to vēl nožēlosi!

“Ahā, tātad viss ir pareizi,” noskārta Taņa, jūtot sevī augam pārliecību.

- Karavaclžis teokslrius!- viņa teica lēni un skaidri.

Teofila Grotera gredzens vienā mirklī nokaita un izšķī-

la dzirksti. Sākumā tik sīka kā sērkociņa galviņa, dzirksts strauji pietūka un kļuva līdzīga pūķbola bumbai. Pielidojusi pie Rēgu Karaļa, dzirksts ieslīdēja tā atplestajā rīklē un tur bez skaņas uzsprāga. Rēga apveidi saritinājās un saira.

- Tu pati neapjēdz, ko izdarīji... Kādam rēgam tu neļāvi parādīties. - Rēgu Karaļa balsi skanēja naids. - Es spēju redzēt nākotni: tevi gaida grūti pārbaudījumi. Diez vai tu tos pārcietīsi... Bet es centīšos, lai tu kļūsti par rēgu un nonāc verdzībā pie manis... Tu vēl tūkstošreiz nožēlosi!

Rēgu Karali tikko vairs varēja saskatīt. Vēl pēc mirkļa viņš izgaisa pavisam.

Istabas vidū drebot raudāja Neizārstētā Dāma, un no čemodāna glūnēja Poručiks Rževskis.

- Lai mani pērkons sasper, lai atpakaļ pie dzīvajiem aizsviež! - Poručiks sauca. - Neesmu dzirdējis, ka Rēgu Karalim kāds jebkad būtu traucējis aizstiept izraudzīto upuri. Gribētos gan zināt, kas tas par rēgu, kuru viņam vajadzēja palaist pasaulē mūsu Dāmas vietā? Droši vien kāds ietekmīgs tipiņš, ja jau Karalis tā satraucās.

Taņa atslīga uz dīvāna. Nokaitušais gredzens joprojām kūpēja. “Tu tūkstošreiz nožēlosi!” Taņa atcerējās Rēgu Karaļa draudus. Nē, tie noteikti nebija tikai tukši draudi.

- Un ja nu viņš ierodas vēlreiz? - Taņa vaicāja.

Poručiks Rževskis tik enerģiski papurināja galvu, ka tā

reizes desmit sagāzās uz sāniem. Kad galva beidzot nostājās taisni, deguns bija noslīdējis uz pakauša.

- Neieradīsies, - pārliecības pilnā balsī teica rēgs, piestiprinādams degunu atpakaļ vietā. - Rēgu Karalim pieder tikai viena nakts gadā. Un gada laikā daudz kas var mainī-

ties. Bet es tomēr viņa brīdinājumu uztvertu ļoti nopietni. Ja viņš teica, ka tevi gaida grūti pārbaudījumi, tad tā arī notiks...

“Jauki gan. Agrāk man vismaz bija Četru Stihiju talismans... Un kam es tagad tik ļoti nepatīku?” prātoja Taņa, atcerēdamās oranžā apmetnī tērpto cilvēku, kurš liecās pāri jumta margām, lai ieraudzītu, vai viņa ir nositusies.

Neizārstētā Dāma beidzot bija atjēgusies un koķeti sagrozīja šķībāk savu cepurīti ar rožu ziediem.

- Ak, cik labi! - viņa saldkaisli teica. - Tā kā joprojām esmu dzīva, es varēšu jums izstāstīt, kā reiz aizrijos ar kaulu. Tas būs ļoti pamācošs stāsts. Es nespēju ne ieelpot, ne izelpot. Turklāt es viscaur pārklājos ar izsitumiem dūres lielumā. Ārsts, mani ieraudzījis, aiz šausmām nomira. Es vēlāk aizgāju uz viņa bērēm...

Taņa steigšus aizbāza ausis ar pirkstiem, bet Poručiks Rževskis izmisīgi iegaudojās un paslēpās čemodānā.

Kā jau Medūzija bija apsolījusi, nākamajā dienā no paša rīta Tibidohsā sākās mācības. Skolēniem neļāva atpūsties nevienu dienu. Pirms nodarbībām Sardanapals un Medūzija visus sapulcēja Divu Stihiju zālē.

Apaļīgais Sardanapals bija tērpies jaunā mantijā, blakus akadēmiķim Melnjūrim stāvēja Medūzija - slaika un skarba. Neslavis Melkulis kā sabozies krauklis sēdēja maliņā uz neliela krēsla. Uz ceļgaliem viņam gulēja biezs pergamentu žūksnis. Virs pergamentiem lidinājās zoss spalva, pati no sevis kaut ko žigli rakstīdama. ŠI zoss spalva izskatījās pēc īstas sūdzlbnieces un apmelotājas. Brīžam Neslavis Melkulis uzmeta skatu saviem pergamentiem un kaut kā ļoti nejauki pasmaidīja.

- Man šis tips nepavisam nepatīk. Kā tev šķiet, ko viņš tur pieraksta? - čukstēja Vaņa.

- Nezinu, - Taņa godīgi atzinās.

- Man šķiet, ka viņš uzskaita visus mūsu pārkāpumus truloīdu pasaulē, - teica Vaņa.

Tobrīd Neslavis Melkulis palūkojās tieši uz Taņu, un viņa acīs zibēja tik ļauns prieks, ka meitene uzreiz noticēja Va-ņas minējuma patiesīgumam. Noplukusī spalva veikli ienira tintnīcā un tad traucās pie nākamā pergamenta.

Taņa noprata, ka tas ir pergaments ar viņas pārkāpumu sarakstu.

liet tad, it kā nākot Taņai palīgos, neredzamais gani orķestris sāka atskaņot Tibidohsas himnu. Mācību pārziņa krēsls nepacietīgi salēcās, Neslavis Melkulis steigšus piecēlās un nostājās miera stājā.

- Mīļie bērni! Priecājos, ka atkal varu sveikt jūs visus Tibidohsā! - teica Sardanapals.

Skolēni, spurkdami aizturētos smieklos, bikstīja cits citam ar elkoņiem. Kamēr akadēmiķis vērsās pie viņiem ar runu, viņa ūsas joprojām diriģēja neredzamo orķestri. Turklāt pašam Sardanapalam par to nebija ne jausmas.

- Zinu, ka daudziem no jums truloīdu pasaulē neklājās viegli. Varat man ticēt, arī mums nebija viegli izšķirties par šo soli. Lai nu kā, tagad jūs atkal esat Tibidohsā un atsāksiet mācības... Un man par to ir liels prieks... Mēs darījām visu, lai jūs atgrieztos pēc iespējas ātrāk. Kaut gan Tibidohsā vēl nav pilnībā atjaunota... - Sardanapala balss nodrebēja.

Akadēmiķa ūsas jau grasījās zobgalīgi palēkties, taču viņa garā bārda, kura te parādījās, te atkal nozuda, bargi paslējās, un Osas tūlīt pierima.

Pēc Sardanapala runāja Neslavis Melkulis.

-Jaunie, mācību kursu vēl nebeigušie burvji, bez uzraudzības uzturēdamies truloīdu pasaulē, izdarījuši ārkārtīgi daudz smagu pārkāpumu! - mācību pārzinis sauca spiedzīgā balsī,

us

vicinādams savu pergamentu žūksni. - Daži... pagaidām nenosaukšu vārdus... atļāvušies lidot, citi visās malās svaidījušies ar buramvārdiem, trešie mēģinājuši izmantot augstāko pārvēršanās maģiju. Tāpēc vairākiem ļoti cienījamiem tailo-īdiem līdz pat šim laikam... ē-ē... novērojamas zināmas dīvainības uzvedībā. Vai nav tiesa, skolniek Septiņcelm? Varbūt jūs spēsiet viņus pārliecināt, lai mitējas riet un kost garāmgājējiem kājās? Zobrāvējai tas nez kāpēc neizdodas. Kāds cits tā nobūra tēva siksnu, ka pedagoģijas pamatus apguvušais, politiski izglītotais truloīds noslānīja ar siksnu pats sevi!

- Neslavi! Protams, tie ir nopietni pārkāpumi. Taču šis tips dabūja to, ko bija pelnījis. Es tev jau teicu: neviens viņam nelika sist bērnus ar siksnu. Lai tad vienreiz iejūtas viņu ādā! - Sardanapals pārtrauca runātāju.

Neslavis Melkulis saviebās.

- Nu labi, šo gadījumu izsvītrosim, - viņš negribīgi noburkšķēja. - Starp citu, notikušas arī galīgas nejēdzības. Piemēram, viens no jūsu mīluļiem laida rēgus laukā no čemodāna un mētājās ar kupidonu bultām...

Taņa sarāvās, saprazdama, ka runa ir par viņu.

- Es uzskatu, ka par jebkuru no šiem pārmetumiem vainīgais pelnījis, lai viņu padara par zombiju, atņem viņam visas maģiskās spējas un aizsūta uz mūžīgiem laikiem atpakaļ pie truloīdiem... Personiski es tieši tā rīkotos, - Neslavis nikni turpināja.

Dzirdot šos vārdus, vairāki simti skolēnu šausmās sastinga. Iestājās tāds klusums, ka varēja dzirdēt, kā pa Gunas Glumova degunu skraida muša. Pēc tam muša pacēlās spārnos un pārlaidās uz Ritas Doduzkrītas ausi.

ne

- Taču diemžēl, ja mēs izmantotu pārvēršanu zombi-jos, šī zāle kļūtu pavisam tukša, jo starp jums nav neviena skolēna, kurš nebūtu izdarījis vismaz vienu nopietnu pārkāpumu, - mācību pārzinis negribīgi atsāka savu runu. — Tāpēc mēs šo sodu pagaidām atliksim. Hs atkārtoju: PAGAIDĀM! Līdz pirmajam disciplīnas neievērošanas gadījumam!

Neslavis Melkulis draudīgi papurināja savus pergamentus un atkāpās sāņus. Zāli pāršalca atvieglojuma nopūta. Par Neslavi Melkuli neviens neloloja ilūzijas. Ja viss būtu atkarīgs tikai no mācību pārziņa, viņš pataisītu skolēnus par zombijiem pat par nieka piecu minūšu nosebošanos. Tibi-dohsā, visiem par laimi, bija ari Sardanapals, kurš vienmēr aizstāvēja savus audzēkņus. Ne velti viņa ūsas jau sāka šķelmīgi trīcēt, kaut arī sejā joprojām saglabājās svinīga un nosodoša izteiksme.

Soli uz priekšu paspēra Medūzija. Kā allaž, viņa runāja ļoti īsi un konkrēti.

- Esmu pārliecināta, ka jūs nopietni apsvērsiet Neslavja Melkuļa teikto. Bet tagad visas klases dosies uz nodarbībām. Tā kā esam zaudējuši divus mēnešus mācību laika, stundu saraksts būs ļoti blīvs. Jums būs jāmācās no agra rīta līdz vēlam vakaram. Šaubos, vai kādam vairs atliks spēka palaidnībām. Jā, un mūsu bibliotekārs džins Abdulla lūdza jums pateikt, ka nolādēs ar trīskāršu lāstu katru, kurš nenodos grāmatas laikā vai - vēl ļaunāk - plēsīs laukā lapas. Tāpēc esiet piesardzīgi. Tas ir viss, ko es gribēju teikt. 'Liksimies mošķzinībā!

>

Taisnā ceļā no Divu Stihiju zāles visi diezgan drūmā noskaņojumā devās uz stundām.

- Izskatās, ka viņi nolēmuši ķerties mums klāt ar visu nopietnību, - secināja Rita Dod uzkrita.

- Tā gan, - Zārciene viņai piekrita. - Pataisīs mūs melnus un maziņus. Ja neizdomāsim kaut ko sakarīgu, šeit drīz būs tikpat sērīgi kā pie truloīdiem.

- Gribētu gan redzēt, kurš piespiedīs mani mācīties, ja es to negribu! - Guņa Glumovs smējās.

Šis uzkumpušais, gorillam līdzīgais tips jau vairākus gadus sēdēja pirmajā klasē un vēl joprojām neprata daudzmaz pieņemami pārvērst ķeblīti par zosi. Ik reizes viņam iznāca kaut kāda kroplība: vai nu dzīvs ķeblītis, vai zoss uz četrām kājām. Taņai šķita gaužām dīvaini, ka Glumovam vispār izdevies atkļūt uz Tibidohsu.

-Jā, diez kas nav. Galīgi vairs dzīves nebūs tās zubrīšanās dēļ, - skumīgi teica Vaņa Blēdovs.

Babs Jaguns iesmējās. Viņš pameta ar roku, aicinot Ta-ņu un Vaņu panākties sāņus. Babs Jaguns tikai nesen bija ticis vaļā no varžu kājiņām un atguvis pats savas kājas, tāpēc ik pa brīdim aizmirsa, ka var staigāt kā visi, un atkal sāka lēkāt. Tomēr ne Taņa, ne Vaņa Blēdovs par viņu nesmējās. Izmēģināt uz sevis Neslavja buramvārdu iedarbību - tas nebija nekāds joks. Turklāt Izgaistošā stāva apsardzībai Nesla-vis izmantoja visspēcīgākās zintes.

- Ko jūs tik saskābuši? Es nu gan negrasos nokārt degunu! - Babs Jaguns līksmi teica.

- Kāpēc tad ne? Mācīties no rīta līdz vakaram - tas taču nav izturams! - Vaņa nebija nomierināms.

- Medūzija noklusēja kaut ko ļoti svarīgu. Viņa nepastāstīja par pūķbola čempionātu. Kad tas sāksies, nevienu vairs pat ar valgu nevarēs noturēt pie grāmatām. Tāpēc jau Medūzija un Neslavis ir tik nikni. Bet citiem gan par čempionātu nestāstiet, vecmāmiņa piekodināja nevienam to neteikt, - sazvērnieciski čukstēja Babs Jaguns.

Taņai tūdaļ uzlabojās garastāvoklis. Kā viņa vispār bija varējusi to aizmirst? Babs Jaguns taču savā vēstulē jūsmoja par gaidāmo čempionātu. Skaidrs, ka vajadzēs daudz trenēties. Svilpis O. Lupis taču negribēs, lai viņu komanda izgāžas.

Turpat blakus kāds iekāsējās, un Taņa satrūkās. Zobrā-vēja allaž pamanījās pielavīties nedzirdami.

- Kas tad nu, jaunieši? Kāpēc neesat nodarbībās? Kas jums tagad par stundu? Žiglāk uz klasi, citādi noburšu! -pasniedzēja jautri piedraudēja.

Viņi palūkojās pulkstenī. Pirmajā mācību pusgadā viņi bija paguvuši pierast pie Tibidohsas maģiskajiem pulksteņiem ar mazām bildītēm ciparu vietā. Attēli uz ciparnīcas mēdza atdzīvoties. Šobrīd radītājs bija apstājies pie apkvēpuša katla, no kura augšup cēlās smirdīga dūmu strūkliņa.

Taņa noskurinājās. Viņa pārlieku labi zināja, ko nozīmē šis katls: laiks doties uz profesora Blakta vadīto praktiskās maģijas nodarbību.

- Ak manu māmulīt bubulīt! Kā es to večuku nevaru ciest! Man no viņa metas nelabi! - kaismīgi izsaucās Babs Jaguns. - IJn kā ir tev, Vaņa?

Vaņa tikai noslēpumaini pasmaidīja. Taņai tas šķita aizdomīgi. Viņa bija labi iepazinusi šo Vaņas smaidiņu. Kad Vaņa sāka tā smaidīt, tas nozīmēja, ka tuvākajā laikā notiks kaut kas neparasts. Turklāt Taņa pamanīja, ka Vaņa - vienīgais no viņiem visiem trim - neieskatās pulkstenī. Acīmredzot viņš jau zināja, kāda būs pirmā stunda.

Zāle, kurā nolika praktiskās maģijas nodarbības, atradās šaura un augsta torņa augšstāvā, zem paša jumta. Pie sienām tur karājās brīnumzāļu saišķīši, čūsku ādas, maisiņi ar indēm un kaltētu sikspārņu virtenes. To visu profesors blakts izmantoja, gatavodams savus šaušalīgos eliksīrus un dziras. Uz soliem stāvēja apkvēpuši katli, kurus nedrīkstēja mazgāt, blakts apgalvoja, ka katlu galvenā burvestība slēpjoties šajos ilgus gadsimtus krātajos sodrējos.

Atskanēja švīkoņa. Caur šauru lūku griestos no augšas noslīdēja virvju šūpuļtīkls. Tīklā gulēja profesors blakts, Tibi-dohsas “tumšās” nodaļas priekšnieks. Viņa galva izskatījās pēc rutka, bet sejā bija tik daudz grumbu, ka atlika tikai brīnīties, kā tām visām tur pietiek vietas. Mugurā viņam bija vilnas veste, un virs tās karājās garā ķēdītē piekārta bronzas karote.

- Sfeiki, bērn! - Profesors runāja ar dīvainu akcentu. - Redzu, ka fis’ pagaidām dzīv’ un fesel’. bet tas nav uz ilg’ laik’. Esmu pārliecināt’, ka fēl līdz šis stund' beigām daudziem no jums būs iespēj’ nokļūt magpunkt’l Hi-hi!

- Kāpēc tad tā? - basā vaicāja Guņa Glumovs.

Profesors blakts rotaļājās ar savu bronzas karotīti.

- Ak, Glumof, Glumof! Jūs esat tik stulbs, ka ikreiz to aizmirst’. Magpunkt’ jūs nokļūs' tāpēc, ka mūsu šodien’ temats - “Lēkāšan’ eliksīr’”. Tas, kurš izdzers eliksīr’, farēs uzlēkt augstāk par griest’. bet tā fēl nav fispatīkamākā fēst’! Priecīgā fēst’ ir tā, ka šis eliksīr’, ja to pagatavo nepareiz’, taisa skaļu “babah!” Nu ļoti skaļu “babah”! Pēc šitāda “ba-bah” skolēn’ tūlīt ar sadauzīt’ galv’ nokļūst magpunkt’. Tāpēc man ārkārtīg’ patīk sitas temat’.

- Ai! - skaļi iespiedzās klases lielākā bailule Vera Papa-gaile.

Veras deguns bija nedaudz nošķiebies uz labo pusi -kopš tās reizes, kad viņa, vēl dzīvodama pie truloīdiem, slepus noskatījās, kā viņas vecākā māsa skūpstās ar savu puisi. Tieši toreiz arī atklājās, ka Vera spēj redzēt cauri sienām.

Profesors Blakts nepacietīgi pavicināja roku.

- Tagad klausieties uzmanīg’! Otrreiz neteikš’! Jums jāpaņem kumšķīt’ šķiršanās zāT... trīs zalkša zvīņ’... četras fam-pīr’ spalv’... septiņas nosprāguš’ žurk’ ast’... un divpadsmit liel’ karot’ ar šaujampulver’! Kārtīgi samaisīt’ pulver’ ar zivju gļot’ un uzlikt uz ugun’... Pēc tam gaidīt, kamēr eliksīr’ sāk smirdēt pēc puvuš’ ol’... Tad eliksīr’ ir gatav’, un ar to far noziest bas’ kāj’! Ja pulver’s taisīs “babah!” vai nesmirdēs pēc puvuš’ ol’ - jums fiss jādar’ no sākum’! Nu, kurš grib uzdot stulb’ jautājum? Stulb’ jautājum’ nav? Tad pie darb’!

Taņa pievilka katlu sev tuvāk un, cenzdamās nenotraipīties gar katla malām, rīkojās atbilstoši profesora Blakta receptei. Samaisit pulveri ar zivju zvīņām un pēc tam vēl piemest klāt žurku astes nebija pārāk patīkami, bet vēl vajadzēja uzlikt to visu uz uguns... Tomēr iespēja apgūt lēkāšanas eliksīra pagatavošanas prasmi vilināja. Tāds eliksīrs vienmēr var noderēt.

Kā jau parasti, profesors Blakts staigāja pa klasi, vērodams skolēnu darbošanos un bārstīdams dzēlīgas piezīmes. Pēc viņa teiktā iznāca, ka šai klasē mācās tikai tukšpauri.

- Kapličova, beidz Ucināt' karot’! Blēdov, nešļaksti ziv-

ju g|ot’! Grotere, vai tu prot’ skaitīt? Cik žurku ast’ tu panēm?

- Bet šī aste ir divreiz garāka par pārējām, - Taņa bikli iebilda. Viņai patiešām bija patrāpījusies neticami liela aste.

- Es skaidri teic’: septiņas ast’ un četras spalv’. Is’ ast’, gar’ ast’ - tas nav svarig’. Tu esi liel’ muļķ’... - Profesors Blakts nīgri saviebās.

Kad profesors bija novērsies, Taņa, nespēdama pretoties kārdinājumam, parādīja viņam mēli - un tūdaļ nožēloja savu pārsteidzību, atcerējusies baumas, ka profesoram Blak-tam pakausī esot trešā acs. Taņai par postu šī acs tieši tobrīd bija atvērta. Jau nākamajā mirklī saniknotais profesors atkal pagriezās pret meiteni.

- Ko tu uzdrīksties, Grotere? Kāpēc tu rād’ man sav’ mēl?

- Ē-ē... Mani kāds nolādējis... Mēle man pati no sevis bāžas laukā. Paskatieties! - Taņa žigli teica.

Blakts ļauni smaidīja. Viņa mazajās ačelēs pavīdēja sīru-paina izteiksme.

- Nevajag bēdāties, Grotere. Tā bieži gadās, - viņš dūdoja. - Bet mana spalv’ pati no sev’ liek žurnālā divniek’. Fui, cik slikt', cik nejauk’ spalv’!

Melnais burvis jau bija uzsitis knipi, saukdams klāt klases žurnālu, bet tad atskanēja apdullinošs sprādziens. Lauskas un verdošas šļakatas lidoja uz. visām pusēm.

Liza Aizlaizina spiegdama glābās zem sola. Viņai izdevās tikt cauri ar vieglām izbailēm, toties viņas katls gan pāršķēlās uz pusēm.

Profesors Blakts pieskrēja pie Lizas.

— Kāpēc tu uzlik’ katlam firsū fāk? - viņš kliedza. - Un cik daudz pulver’ tu pieber? Kaut labāk būt’ pāršķēlies tavs tukšais paur’! Hs liek’ jums fisiem slikt’ atzini’! Uzreiz priekš fis’ klās’! Tas bij mans fismīļākais katls! Tas nostāvēj’ šitai fietā divsimt gad’!

Ārkārtīgi sadusmotais Blakts izrāva no kabatas lakatiņu un gribēja noslaucīt nosvīdušo pieri. Bet notika kaut kas neparedzēts: lakatiņš pēkšņi izrāvās viņam no pirkstiem un sagrāba Blaktu aiz deguna. Un turēja ciešā tvērienā. Blakts niknumā jau pacēla roku, lai uzgāztu lakatam ar sarkano dzirksteli, bet laikus attapās, ka apsvilinās sev degungalu.

Novērtējusi nepatīkamo situāciju, kādā nokļuvis pasniedzējs, klase aiz sajūsmas sāka smieties. Nopietnību saglabāt neizdevās gandrīz nevienam. Tas tiešām izskatījās ļoti smieklīgi: “tumšās” nodaļas priekšnieks ar savām līkajām, tievajām kājelēm lēkāja pa klasi, nekādi nespēdams tikt vaļā no uzbāzīgā kabatlakata.

Beidzot Blaktam izdevās atraut lakatu no deguna un nomest uz grīdas. Izkliegdams briesmīgus draudus, viņš izskrēja no klases un drīz atgriezās kopā ar Neslavi Melkuli.

Mācību daļas pārzinis uzmanīgi aplūkoja uz galda guļošo lakatiņu, bet klāt tam neskārās. Tad viņš pastiepa vienu pirkstu un vieglītēm pabikstīja lakatu ar savu dzeltenīgo nagu. Tūdaļ visi četri lakatiņa stūri saslējās gaisā un centās aptīties apkārt Neslavja pirkstam.

Neslavis Melkulis kaut ko nomurmināja caur zobiem. Viņa smagais zīmoggredzens izšķīla dvīņu dzirksti - pa pusei zaļu, pa pusei sarkanu. Klasē sākās sačukstēšanās. Bija uz visstingrāko noliegts izmantot vienlaikus balto un melno maģiju, bet mācību pārzinis neievēroja šo aizliegumu. Ne jau velti pirms pāriešanas uz “balto” nodaļu viņu uzskatīja par vienu no spēcīgākajiem melnajiem burvjiem. Daudzi lauzīja galvas par to, kāpēc Sardanapals paņēmis Nesla-vi pie sevis un iecēlis par mācību pārzini. Droši vien tur bija kāds noslēpums.

- Galdiņ, aizsargājies! - nošņāca Melkulis, nopūzdams no galda pelnus, kuros bija pārvērties lakatiņš.

- Aizsargājies? Vai tad pareizi nav “Galdiņ, klājies!”? -brīnījās Dusja Mopsikova, drukna apaļvaidze, kurai tik ļoti garšoja saldumi, ka reiz viņa bija pārvērtusi savu labāko draudzeni par piparkūku, un tāpēc nokļuva Tibidohsā.

- Kurš to vaicāja? - ierēcās Neslavis Melkulis, dusmīgi mirkšķinot savas tuvu blakus vienu otrai izvietotās ačeles.

Dusja bailīgi ierāva galvu plecos.

- Es jau nu zinu, ko runāju! - Neslavis turpināja aurot. - Jā, ir “Galdiņ, klājies!”, un ir arī garīgi nenosvērta šā galdauta pasuga “Galdiņ, aizsargājies!”. Pareizāk - viens galdauta stūris, kas nogriezts tā, lai izskatītos pēc kabatlakata. Un tam, kurš iebāza šo lakatu profesora kabatā, būs jāatbild!! Man - un ne jau man vienam - ļoti gribas uzzināt, kā šeit varēja nokļūt galdauts no Izgaistošā stāva!

Taņa piesardzīgi pašķielēja uz Vaņas Blēdova pusi. Viņai šķita, ka Vaņa ir manāmi nobālis.

Neslavja ledainais skatiens slīdēja pāri solu rindām, uz. mirkli apstājoties pie katra skolēna. Tad Neslavis strauji apcirtās un izgāja no klases. Taņa noprata, ka viņš aizsteidzas pārbaudīt savas aizsardzības zintes pie Galvenajām kāpnēm. Turklāt viņš droši vien bija atskārtis, ka pārsteidzīgi tik daudzu skolēnu klātbūtnē ieminējies par Izgaistošo stāvu, jo tagad pa skolu sāks virmot visādas baumas.

- Nedomājiet, ka tiksiet cauri bez soda! Mēs vēl atgriezīsimies pie šīs sarunas, turklāt ļoti drīz! - Neslavis vēlreiz iebāza galvu pa durvju spraugu.

Profesors Blakts, aiz niknuma šņākdams, turpināja stundu. Divnieki un piezīmes bira kā krusa. Beigu beigās lēkāšanas eliksīrs izdevās tikai Verai Papagailei, kura aiz šausmām visu bija izdarījusi pareizi. Blakts paslavēja Veru, noburkšķēja, ka pat idiotiem gadoties prāta apskaidrības mirkļi, un ielika viņai četrinieku.

Ziņkārīgais Guņa Glumovs piesmēla pilnu sauju ziedes, novilka zābakus un sāka ieziest savas milzīgās pēdas.

- Kāpēc nekas nenotiek? Kur te burvestība? - viņš vīlies norūca.

- Bet tu palēkā, Guņečka! Palēcies lab’ augst’! - mīlīgā balstiņā ieteica profesors Blakts.

Glumovs tramīgi paskatījās uz savām basajām pēdām un mazliet palēcās. Patiesībā viņš mēģināja nedaudz palēkties, bet iznāca kaut kas pavisam cits. Gluži kā varenas atsperes pasviests augšup, Glumovs uzlidoja līdz griestiem, ietriecās tajos ar pakausi un tad bez samaņas novēlās uz grīdas.

Profesors Blakts apmierināts pasmaidīja.

- Lai kāds aiznes šo Plenties’ uz magpunkt’! Stunda ir beigt’! - viņš teica. - Nākamajā nodarbīb’ mēs fārīsim un liesim pudelēs filtības mikstūr , tāpēc fisiem jāņem līdzi stikla trauk’, lai taisīt’ “buļ-buļ”.

Taņa tikko spēja sagaidīt, kad profesors Blakts iesēdīsies savā šūpuļtīklā ar tūkstoš mezgliņiem un uzvilksies augšā caur griestu lūku. Tad viņa saķēra Vaņu Blēdovu aiz piedurknes un pavilka viņu aiz milzīgā skapja, kurā glabājās indes.

- Tas taču esi tu, vai ne? Nu saki - vai tu? - viņa nepacietīgi taujāja.

Vaņa ilgi pētīja savu dzelteno krekliņu, tad palūkojās uz savām rokām.

-Jā, es esmu es.

- Beidz jokoties! Tu taču saproti, par ko es runāju. Tu esi tas, kurš iebāza Blaktam kabatā “Galdiņ, aizsargājies!”. Vai tā ir taisnība?

Vaņa viltīgi pasmaidīja.

- Kāpēc tu tā domā?

- Nebija grūti uzminēt. Tātad tu?

- Es, - Vaņa atzinās.

- Bet kā tu nokļuvi Galvenajās kāpnēs? Vai tu tiešām biji Izgaistošajā stāvā?

Vaņa pakratīja galvu.

- Nē-e, Izgaistošajā stāvā neesmu bijis. Neslavis kļūdās. Galdautu es atradu aiz statujas - zini, aiz tās akmens zivs, kurai no mutes tek ūdens.

Taņa nebija šādu strūklaku redzējusi.

- Kur tas ir? - viņa vaicāja.

- Aiz burvju priekšmetu darbnīcas, Tibidohsas vecajā daļā. Tur tikpat kā neviens nestaigā, un darbnīca arī sen pamesta. To aizslēdza ciet jau Senvīra laikā, jo melnie burvji tur gatavoja visādas bīstamas mantas. Man sagribējās tur ielīst.

- Kāpēc?

- Pats lāgā nezinu, kāpēc... Nūjā, gribēju nočiept kādu drusciņu lidojošo zāģskaidu, lai pakaitinātu Blaktu. Zini, cik tas ir jautri? Skaidiņas lidinās pa klasi, virpuļo pie griestiem kā mušas, un tās nekādi nevar noķert.

Vaņa nez kāpēc skumīgi nopūtās.

- Bet darbnīcā es tā ari netiku iekšā, - viņš piebilda.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka tur kāds bija atnācis pirms manis. Piezagos klāt un redzēju: pa sienas spraugām spīd gaisma. Tāda dīvaina gaisma, zilgana un spoža. Jau gribēju tīties prom, bet lati sāka vērties vaļā darbnīcas dūms. Lēni lēnitiņām, ar baigu čīkstoņu. Nobijos un laidos lapās. Vajadzēja skriet atpakaļ pa to pašu gaiteni, bet es ieskrēju strupceļā. Un tur pagadījās tā zivs - pašā reizē. Aiz tās tad arī paslēpos.

- Vai tu redzēji, kas iznāk laukā no darbnīcas? - Taņa vaicāja.

- Nē-e. - Vaņa nopūtās. - Ko es varēju redzēt aiz tās muļķīgās zivs? Ar degunu šai pie astes... Kad izlīdu laukā, darbnīca bija ciet, un vairs nekādas zilganas gaismas. Vispār nekā. Un tad pēkšņi kāds apķērās man ap kāju, pamatīgi apķērās. Skatos - galdauts. Ar lielām mokām tiku no tā vaļā un pēc tam nolēmu pa kluso ielikt to kabatā profesoram Blaktam. Nogriezu gabalu un tā arī izdarīju. Bet es nezināju, ka tas ir “Galdiņ, aizsargājies!”, un par Izgaistošo stāvu man arī nebija ne jausmas. Domāju, ka gluži vienkārši tāds kauslīgs galdauts. Šeit jau gadās visādas dīvainības.

Tapa iegrima domās. Daudz vairāk nekā galdauts meiteni nez kāpēc uztrauca noslēpumainais, zilais spīdums. Kuram ievajadzējies slēpties darbnīcā? IJn kāpēc? Tapai uzmācās sliktas priekšnojautas. Galva sagriezās tāpat kā toreiz, kad uz jumta stāvēja figūra oranžā apmetnī un pamāja ar roku, ar burvju dzirksti aizdedzinot Tapas lociņu.

- Varbūt tur spīdēja kāds rēgs? - viņa nedroši vaicāja.

- Varētu domāt, ka es neesmu redzējis diezgan daudz spoku, - Vaņa iebilda. - Jā, daži no viņiem tiešām spīd, bet pavisam citādi. Rēgu izstarotā gaisma ir maiga, tāda sārti miglaina, bet šī bija asa, spēcīga, gandrīz sāka acis sāpēt... Tādu rēgu dabā nav. Turklāt es dzirdēju soļus...

Pēkšņi kāds turpat blakus nokremšļojās uzvaras priekā. No skapja apakšas četrrāpus izlīda Zārciene. Viņai piemita pārsteidzošas spējas uzrasties nepiemērotā vietā un nepiemērotā laikā.

- Sveiki, čukstētāji! Reizēm ir ļoti noderīgi nomest blok-notiņu un līst tam pakaļ zem skapja! Neslavini Melkulim noteikti būs interesanti uzzināt patiesību par lakatu! - viņa ņirdzīgi teica.

Tana metās Zārcienei virsū, taču Tanas klasesbiedre veikli palēca aiz sola un tad izspruka pa durvīm. Tapa un Vaņa drūmi palūkojās viens uz otru. Viņi bija pārliecināti, ka Zārciene aizskrējusi viņus nosūdzēt, bet tad Zārciene atkal pabāza galvu durvju spraugā.

- Nobijāties gan, mazie tarakāni? Pareizi darāt, ka bīstaties... Bet es varbūt uzreiz vēl Neslavini neko neteikšu. Kāda jēga, ja tavu draugu uz līdzenas vietas pataisīs par zom-biju un aizsūtīs pie truloīdiem? Nē, labāk es jūs vispirms krietni pamocīšu.

Taņa viņai meta ar kaujas dzirksti, bet Zārciene paguva aizcirst durvis. Vītņu kāpnēs vēl ilgi skanēja viņas smiekli.

Vakarā pie Taņas pienāca Babs Jaguns. Savilcis seju noslēpumainā izteiksmē, viņš pačukstēja, ka Svilpis C). Lupis aicina uz pirmo instruktāžu visu Tibidohsas izlases komandu. Rokās Babam Jagunam bija pavisam jauns putekļsūcējs, un no caurules tam pilēja nez kāda bieza masa. Tiklīdz kāds piliens nokrita uz grīdas, pie tā tūdaļ sapulcējās daudzās vaboles un skudras, kas dzīvoja mūru plaisās.

- Vai tā ir jauna eļļas marka? - vaicāja Taņa.

- Pati tu esi eļļa! Tā ir īsta truloīdu majonēze! - lepni skaidroja Babs Jaguns. - Tagad es vairs nelietoju eļļu. Izrādās, ka daudz labāk ieziest mehānismu ar majonēzi. Labāk var uzņemt ātrumu. Paskaties šurp!

Viņš izvilka no azotes apdriskātu katalogu “10 000 jaunumu izcilākajiem pūķbolistiem”.

- Tagad es dienu un nakti lasu tikai šo... Paskaties, cik daudz visādu derīgu ierīču! Bumbas turētājs. Krekliņš ar mirgojošām ugunīm pūķu atbaidīšanai. Vējabrilles ar attāluma noteicēju. Pretapsviluma krēms. Spogulītis, ar kuru laist pūķiem acīs saules zaķīšus... Sprāgstošas konfektes... Gumijas līme biksēm...

- Kā tu teici? - Taņa neticīgi pārvaicāja.

- Nu, tas ir vienkārši... Noziež bikšu pēcpusi, lai asos pagriezienos negāztos nost no putekļsūcēja. Pielīmējas stabili. Ļoti derigs izgudrojums. Rokas paliek brīvas, - Babs Jaguns nopietni paskaidroja. - Tiesa, ir viens mīnuss.

- Kāds?

- Bikses pēc tam vairs nevar atlimēt no putekļsūcēja. Un līst laukā no biksēm līdzjutēju tūkstošu acu priekšā nav pārāk ēiti... Tāpēc ļimi es pagaidām vēl nepirkšu... Vai zini, kam domāts šis rīks? - Jaguns rādīja uz vienu no attēliem savā katalogā.

- Vai tas nav vēdeklis? - Taņa piesardzīgi vaicāja.

Babs Jaguns uzmeta meitenei pārākuma apziņas pilnu

skatienu.

- Vēdeklis? Лк manu māmulīt bubulīt! Tas taču ir kutinātājs! Ar to tu kutini pūķa vēderu, un viņš tevi izspļauj. Kolosāli, vai ne?

- Kolosāli gan. Visu mūžu ilgojos, lai mani norij un pēc tam izspļauj, - nomurmināja Taņa, prātodama, vai ņemt savu kontrabasu Ildzi uz nodarbību vai ari nav vērts to darīt.

Viņai ne pārāk gribējās vilkt kontrabasu pa gaiteņiem, jo vairāk tāpēc, ka Tibidohsas iekšpusē visi lidojuma buramvārdi tika bloķēti.

Beigu beigās viņa izlēma kontrabasu neņemt. Diez vai viņi lidos jau pirmajā nodarbībā, turklāt tik vēlā stundā, kad jau krēslo. Droši vien Svilpis O. Lupis grib tikai palūkoties, kādā paskatā viņa komanda atgriezusies no truloīdu pasaules.

Tibidohsas komanda pulcējās spēles laukumā pie pūķu angāriem. Taņa un Babs Jaguns atnāca pēdējie.

Svilpis O. Lupis bija augumā mazs, ar platiem vaigu kauliem un vienu aci. Viņa kreisā kāja nelocījās ceļgalā un deguns bija saplacināts. Klīda baumas, ka pie viņa ārienes pamatīgā boksa mačā piestrādājis lija Muromietis, turklāt tru-

loīdiem pat bija radusies biļina par šo cīniņu. Tomēr iztaujāt Svilpi O. Lupi par viņa pagātni neviens neuzdrīkstējās. Melnais burvis un maģiskās pilotāžas treneris nepiederēja pie tiem cilvēkiem, ar kuriem gribas tāpat vien papļāpāt.

Tagad viņš nopētīja bērnus ar drūmu skatienu un lika tiem, kuri bija paņēmuši līdzi instrumentus, apmest loku virs laukuma. Otra puse gaidīja turpat apakšā. Kad visi atkal bija sastājušies ap treneri, viņš nospļāvās sev zem kājām un teica:

- Sliktāk vairs nemēdz būt. Vecai raganai, kas lido uz veikalu pēc kefīra, - pat tai ir brašāka stāja. Un pavasarī sāksies čempionāts. Vai jūs apjēdzat, ko tas nozīmē?

- Apjēdzam. - Babs Jaguns jutās aizvainots.

Savu loku viņš bija nolidojis gluži ciešami, un salīdzinājums ar veco raganu viņam šķita netaisns.

- Nekā jūs neapjēdzat, ēzeļi tādi! - Svilpis rēca. - Pavasarī pie mums Tibidohsā sapulcēsies pasaules labākie spēlētāji. Paši vislabākie! Pūķbola gods un lepnums! Jūs izsmērēs pa spēles laukumu. Ko tur runāt par laukumu! Jūs visi tupēsiet viņu pūķu kuņģos un sarksiet par savu lempību!

Babajaguna atļukušās ausis tumši pietvīka. Par šīm ausīm Tibidohsā tika sacerētas leģendas. Zārciene, piemēram, apgalvoja, ka, ātri kustinādams ausis, Babs Jaguns varot pacelties gaisā. Tās gan bija tikai pļāpas. Tomēr Baba Jaguna ausis patiešām izskatījās iespaidīgas.

- Mēs trenēsimies, lidosim, - svinīgi nosolījās Sems Sep-tiņcelms, lielisks uzbrucējs ar pārsteidzošu reakcijas asumu.

Divpadsmit gadu vecumā viņš bija netīšām pārvērtis savu skolotāju par ūdru un pēc tam nokļuva Tibidohsā. Tagad Sems Septiņcelms mācījās jau pēdējā - piektajā - kla-

sē un gatavojās vasarā svinēt septiņpadsmito dzimšanas dienu.

Uz Svilpi Sema solījums neatstāja nekādu īpašo iespaidu.

- Лк viņi lidos! - Svilpis nicīgi nospurcās. - Mēslu mušas arī lido. Strādāt vajag, strādāt un vēlreiz strādāt! Vairs nekādu pastaigu! Treniņi katru ritu no sešiem līdz astoņiem. Un pēc nodarbībām - no astoņiem līdz desmitiem vakarā. Pirmā spēle būs pret afrikāņu babajiem, un viņi pagājušajā pasaules čempionātā dabūja trešo vietu! Trešo - vai jūs to apjēdzat?

Spēlētāji sadrūma. Par afrikāņu babajiem katrs no viņiem šo to bija dzirdējis, un ne reizi vien. Babaji bija dzimuši pūķ-bolam. Stāstīja, ka daudzi no viņiem lidojumos lieliski varot iztikt bez burvju paklājiem un sēžot uz tiem tikai pieklājības pēc. Zaudēt babaju komandai jau pirmajā spēlē - tas nozīmēja izkrist no čempionāta pašā sākumā, turklāt izkrist apkaunojošā veidā. Nelaime tā, ka pūķbola sacensību noteikumi bija ļoti stingri. Zaudējusī komanda vairs nedrīkstēja piedalīties turpmākajās spēlēs, un tai vajadzēja gaidīl nākamo gadu.

- Mums nu gan nav veicies ar izlozi! Droši vien kāds uzlaidis ļaunu aci! - noburkšķēja Jura Vāciesproms.

- Citādi nevar būt! Vajadzēja uz izlozi paķert līdzi Zob-rāvēju! - viņu atbalstīja Rita Doduzkrīta. Šī meitene ar asiem sejas vaibstiem lidoja uz ģitāras ar piekabi.

Ģitāra izskatījās dīvaina, bet pārvietojās virs spēles laukuma neticamā ātrumā. Tiesa, pagriezienos tā gaisā bieži kļuva nevadāma, un tad Rita bija spiesta vismaz pusi spēles nīkt pretinieku pūķa vēderā.

- Blēņas! Maģisko izlozi nevar noburt, un viltot tās rezultātus arī nevar! - Babs Jaguns strīdējās pretī. - Vai jūs zināt, kur pirms izvilkšanas tiek sabērti izlozes papīriņi? Hamleta tēva galvaskausā! Tam burvības neliek cauri.

- Nu un tad? Pa acu caurumiem tikpat var ieskatīties. Būtu labāk sabēruši parastā maišeli. - Rita Doduzkrīta smīnēja.

Treneris īgni pamāja ar roku.

- Nu pietiek! Bija jauna acs vai nebija - mums tikpat jāspēlē ar babajiem, un punkts. Bet tagad es gribu, lai Babs Jaguns vēlreiz iepazīstina ar visiem mūsu komandas spēlētājiem. Ir šis tas mainījies.

Babs Jaguns uzlēca uz sava putekļsūcēja. Viņš ne reizi vien bija komentējis spēles un pazina itin visus. Taņa domīgi lūkojās uz savu draugu, kas nekustīgi karājās gaisā divus metrus virs laukuma. Viņas kontrabass nevarētu tik ilgi palikt uz vietas, tam vajadzēja bez mitas kustēties. Tomēr Taņa nebūtu ar mieru mainīt savu senlaicīgo instrumentu pat pret desmit putekļsūcējiem.

- Un tā, mīļie līdzjutēji, jūsu priekšā ir Tibidohsas komanda! - vērsdamies pie neesošiem skatītājiem, līksmi sauca Babs Jaguns. - Labākie no labākajiem! Lūdzu mīlēt un cienīt! Pirmais numurs - Žora Žīkins. Viņa instruments - slota ar propelleri. Viņš spēlē aizsardzībā un dara to gluži labi. Tikai reizēm rodas neērtības, piespēlējot viņam bumbu, jo tā mēdz iekrist propellerī... Otrais numurs. Demjans Rūgtu-lis, no “tumšajiem” magiem. Uzbrucējs. Viņam ir modeļa “Sniegavētra 100U” putekļsūcējs, kas gaisā spārdās un brīžam uzvedas kā ledusskapis. Parasti pretinieku pūķis mūsu

Djomu aprij pirmajās piecās spēles minūtēs. No tāda kumosiņa pūķim uznāk nelabums, un lidz spēles beigām tas lidinās apkārt kā pussprāgusi vista. Tāpēc Rūgtulis komandā ir neaizstājams...

Taņa iesmējās. Viņa labi zināja, ka Babs Jaguns un Rūgtulis viens otai necieš ne acu galā un vienmēr ecējas - apmēram tāpat kā viņa un Zārciene.

- Jagun! Pamēģini tik nolaisties zemē! Es tevi nogalināšu! - lēkādams auroja pārkaitinātais Rūgtulis, cenzdamies saķert Babu Jagunu aiz kājas.

- Draudi ir muļķu ierocis! - paziņoja Babs Jaguns, paceldamies mazliet augstāk. - Trešais numurs. Katja Kiosko-va. Aizsardzība. Putekļsūcējs “Netlruks”. Pūķiem ļoti patīk Katja, un ne tikai pūķiem... Es, piemēram, arī vienmēr labprāt skatos, kā viņa spēlē. IJn kā viņa smaida!

- Jagun, man kaut kas uzpilēja uz pieres! - Kioskova iesmējās.

- Nepievērs uzmanību! Es visiem vakariņām izdalu majonēzi... - paskaidroja Babs Jaguns, gādīgi pabīdīdams sava putekļsūcēja cauruli sānis.

Viņš apmeta nelielu loku, tad ķircinādams aizdrāzās tieši pār galvu Rūgtulim un sastinga trīs metru attālumā no tribīnēm.

- Ceturtais numurs. Sems Septiņcelms. Lielisks uzbrucējs, apbrīnojami asa reakcija. Vienu gan es joprojām nevaru saprast: nu kāpēc viņam ievajadzējās pārvērst savu skolotāju par ūdru? Piektais numurs, Rita Doduzkrita. Vai gan kāds vēl nepazīst mūsu Ritu un viņas ģitāru ar piekabi? Sestais numurs. Kuzja Tuzikovs. Aizsardzība. Būtu nenovēitē-

jams spēlētājs, ja vien tik bieži negāztos zemē no savas reaktīvās slotas... Septītais numurs. Jura Vāciesproms, komandas kapteinis. Ļoti skaļas balss īpašnieks, nemitīgi uz visiem bļauj. Vairāk ne ar ko īpašu neizceļas.

- JAGUN!!! - septītais numurs sašutumā ieaurojās.

- Nu, ko es jums teicu? Vai visi dzirdēja, kāda mūsu kapteinim balstiņa? - Jaguns līksmoja. - Tikai neapvainojies, es tevi tīšām kaitināju... Astotais numurs... Nu ko te lai saka? Agrāk astotais numurs bija Roma Ieskābenis, bet viņš aizgāja no komandas. Tagad viņa vietā esmu es - Babs Jaguns, vienīgais un neatkārtojamais.

- Kas tad tev ir tik neatkārtojams? Vai ausis? - Demjans Rūgtulis ierēcās smieklos.

- Banāli, Djoma, banāli un bāli! Tur, kur man humora izjūta, tev ir plika nulle! - žigli atcirta Babs Jaguns, pilinot viņam uz. deguna majonēzi.

- Devītais numurs. Liza Aizlaizina, - viņš turpināja. - Viņa lido uz. pulksteņa ar dzeguzi. Vispār jau nekādas vainas, tikai dzeguze knābj kā traka. Turklāt nez kāpēc knābj tikai savējiem... Un visbeidzot desmitais numurs. Taņa Gro-tere. Lidojuma karaliene. Viņas vecmodīgais kontrabass ir tiešām super! - Baba Jaguna balsī ieskanējās patiesa apbrīna.

- Rimsties nu! - Taņa pasmīnēja.

Tomēr dzirdēt šādas uzslavas bija patīkami. Kaut nu tikai viņa izšķirošajā brīdī nepieviltu, nepalaistu garām bumbu, neizbītos no pūķa ugunīgās rīkles.

- Lūk, tāda ir mūsu komanda. Un nav ko baidīties no babajiem, ja ir tādi spēlētāji! - Babs Jaguns jūsminājās.

Pēkšņi kreisā angāra sienas sāka drebēt. Pa lūkām angā-

га jumtā plūda biezi, balti dūmi. No visām pusēm turp traucās džini, kas Tibidohsā strādāja par pūķu ganiem.

- Tas ir Niknainis. Atkal ārdās. - Katja Kioskova bija norūpējusies.

Daudzi uzskatīja Katju par skaistāko meiteni visā Tibidohsā. Un ne bez iemesla. Kad Katja vēl mājoja truloīdu pasaulē, viss asfalts pie viņas mājas, visi lifti un gaiteņi bija aprakstīti ar viņai adresētiem mīlestības vārdiem. Vakaros uz katra trepju pakāpiena sēdēja pa pielūdzējam. Turklāt tā bija deviņstāvu māja... Beidzot burvji sāka uztraukties par to, kas notiek, un Sardanapals lika Katju atgādāt uz Tibidohsu. Izrādījās, ka viņai ir iedzimtas burvju spējas un no savas vecvecmāmiņas - raganas - viņa mantojusi īpaši spēcīgus ie-mīlināšanas vārdus.

Niknainis atkal zvēla ar asti pa sienu. Metāla angārs dunēja kā tukša konservu kārba. Trokšņa apdullinātie džini, ausis rokām aizspieduši, metās laukā pa durvīm. Bet Nik-nainis tikai rēca un rēca.

Skolēni pieskrēja pie angāra. Ielūkoties iekšā neviens neuzdrīkstējās, jo tur plosījās īsts ugunsgrēks. Karstās liesmu mēles visu laiku lauzās laukā. Varēja dzirdēt, kā Niknainis šņākuļo, ievilkdams plaušās gaisu, lai tūlīt atkal izelpotu uguni, trenkdams prom savā tuvumā vēl atlikušos džinus.

Kad pēdējais nokvēpušais džins bija izsprucis laukā, kaut ko sašutumā nokliedzis un izgaisis, pie angāra piekliboja Svilpis.

- Man tas nepavisam nepatīk... Nesaprotu, kas Niknai-nim lēcies. Tagad ir janvāris un viņam jāguļ ziemas guļā.

Bet viņš ņem un pamostas. Jau trīs dienas neizdodas viņu nomierināt, - Svilpis teica.

- Varbūt viņš saslimis? - vaicāja Taņa.

Svilpis domīgi palūkojās vispirms uz Taņu, pēc tam uz atvērtajām angāra durvīm un paraustīja plecus.

- Cerēsim, ka ne... Gaidu jūs rīt tieši sešos! Un tā ka neviens nekavētu! - treneris nokomandēja.

Nākamajā dienā ļaunas acs lāsta noņemšanas nodarbībā Zobrāvēja bija nolēmusi iepazīstināt ar vistu lāstu.

- Uzskatīsim to par kontroldarbu. Dodu jums divdesmit minūtes lāsta neitralizēšanai. Vai esat gatavi? Tad sākam! -Nevērīgi uzsitusi gaisā knipi, viņa kaut ko noburkšķēja sev zem deguna.

Viņas gredzens izšķīla sarkanu dzirksti. Klasi tūdaļ ietina rožaini dūmi, un mirkli nekas nebija redzams. Kad dūmi izklīda, Taņa ieraudzīja, ka Rita Doduzkrīta, vicinādama rokas kā spārnus, ar visām kājām uzrāpjas uz sola un, izstiepusi kaklu tālu uz priekšu, sāk skaļi kladzināt. Zārciene Kapličova un Liza Aizlaizina no saviem soliem viņai atsaucās ar tikpat skaļu kladzināšanu.

Dusja Mopsikova pietupusies lēkāja pa klasi, visu laiku atskatīdamās un satraukti klukstēdama. Aiz viņas tipināja cāļi: Vera Papagaile un Babs Jaguns. Turklāt Verai mutē bija kaut kāds diedziņš, kuru viņa uzskatīja par tārpu.

Bet visjocīgāk uzvedās Guņa Glumovs. Augumā prāvais, gorillam līdzīgais pusaudzis, iztēlojies sevi par perētajvistu, bažīgi klukstēdams, tupēja uz penāļa.

- Kas viņiem visiem noticis? Nojūgušies, vai? - Taņa brīnījās. Bet tad sārtenais mākonis atplīvoja arī līdz viņai.

Vel pēc maza brītiņa Taņa sev par lielu pārsteigumu atklāja, ka sēž uz grīdas un pūlas ar degunu saknābt graudus. Tā bija dīvaina, ļoti dīvaina sajūta... Taņa vienlaikus bija gan vista, gan Taņa. Un domas ari viņai bija tādas, ii kā sastāvētu no divām pusītēm - daļēji viņas pašas, daļēji vistas...

Taņa nespēja saprast, kas viņai liek ar knābi raut sev laukā spalvas vai dzīties pakaļ no kladzināšanas aizsmakušajai Ritai Doduzkritai. Ne jau velti Zobrāvējas ļaunās acs lāsti vienmēr bija satriecoši. Tik satriecoši, ka pat Neslavis Melkulis centās izvairīties no sadursmēm ar šo nepakļāvīgo pasniedzēju.

Apmierināta nopētījusi savas burvestības sekas, Zobrā-vēja atvēra galda augšējo atvilktni un izņēma no tās krievu sudraba laikmeta dzejas sējumiņu.

- Burvīgi! Beidzot brīvs laiks, lai palasītu dzeju, - viņa melodiski nodūdoja.

Turpinādama skrāpēt degungalu pret grīdu, meklējot graudus, Taņa steigšus pūlējās atcerēties buramvārdus, kūms bija mācījusies iepriekšējā vakarā. Kā tikt vaļā no vistu lāsta? Govjulo boglo? Nigruso kāposto... Nē, atkal garām... Bija ļoti grūti koncentrēties. Kā lai sakopo domas, ja nemitīgi jālēkā un jāklukst?

Tikai piecas minūtes pirms zvana Taņai izdevās atcerēties buramvārdus, kas neitralizēja lāstu. Īstenībā viņa tos pat neatcerējās, bet netīšām ieraudzīja burtnīcā, kuru Vera Pa-pagaile un Guna Glumovs bija saknābājuši skrandās.

- Dzivodis kurekus! - iesaucās Taņa. Atbrīvojusies no lāsta, viņa piesardzīgi slējās kājās. Taņa bija viscaur novārtījusies putekļos, degungals smeldza.

No ļaunās acs lāsta bija pratuši tikt vaļā vienīgi Vaņa Blēdovs, Zārciene un Liza Aizlaizina. Pārējie joprojām sēdēja uz iedomātas laktas, brīžam nez kāpēc raujot sev nost pogas.

Zobrāvēja nopūtās, pašķielēja uz pulksteni un aizcirta dzejas sējumiņu.

- Slikti gan! - viņa teica, ar vienu dzirksti izdziedinot visu klasi. - Ļoti slikti! Turklāt vistu lāsts ir pavisam viegli ņš!

- Tad nu gan viegliņais! - Zārciene nikni nospurcās. - Es knapi paliku dzīva!

Zobrāvēja uzmeta viņai vērtējošu skatienu.

- Vāji, Kapličova, ļoti vāji. Jūs noņēmāties gandrīz pusstundu un tikai ar lielām grūtībām atbrīvojāties no vistu lāsta. Un tagad pamēģiniet iztēloties, kas notiktu, ja es būtu jūs nobūrusi ar liktenīgo lāstu, kuru neitralizēt ir simtreiz gnī-tāk?

- Un kas tad notiktu? - bailīgi vaicāja Liza Aizlaizina.

- Jūsu ticībā būtu tikai piecas minūtes. Un ne sekundes vairāk, - Zobrāvēja paskaidroja.

- Un pēc tam? - it kā no tāluma Taņa izdzirdēja savu balsi.

- Vai tu pavisam trula esi, vai? Pasaulē būtu par vienu nabaga bārenīti mazāk! - iejaucās Zārciene. - Žēl gan, Gro-tere, ka tevi vēl neviens nav tā nolādējis. Es jau sen ilgojos padzīvoties mūsu istabā viena pati.

- Vai baidies, ka citi uzzinās, kā tu miegā krāc un sauc māmiņu? - vaicāja Taņa.

Klase iesmējās, bet Zārciene pieklusa. Taņa saprata, ka tuvākajā laikā istabas kaimiņiene liks viņu mierā ar savām zobgalībām.

Taņa jautājoši palūkojās uz Zobrāvēju. Pasniedzēja nesmējās un lūkojās uz Taņu ļoti nopietni. Nopietni un bažīgi.

- Diemžēl Zārcienei ir taisnība. Es atkārtoju: mēs runājam par liktenīgo lāstu. Par visstiprāko un nāvīgāko no visiem lāstiem. Tiesa, to izmantot spēj tikai ļoti spēcīgi burvji, - viņa teica.

Taņai šķita, ka Zobrāvējas balsī ieskanējusies kāda īpaša izteiksme. Bet kāda? Ko viņa gribēja likt saprast ar šiem vārdiem?

- Bet kā var aizsargāties no liktenīgā lāsta? - Taņa vaicāja.

- To mēs mācīsimies kādā no nākamajām nodarbībām. Bet katrā ziņā atcerieties: pirmais liktenīgā lāsta simptoms ir ļoti spēcīgas vēdergraizes. It kā jūsu iekšas tiktu sasietas ciešā mezglā, - Zobrāvēja teica.

Pēkšņi Dusja Mopsikova skaļi ievaidējās un satvēra vēderu.

- Tieši kā man! Man sāp! Man ir vēdergraizes! - viņa žēlojās.

- Vai tu gribi teikt, ka tevi kāds nobūris ar liktenīgo lāstu? - Zobrāvēja sarauca pieri. - Man nepatīk muļķīgi joki.

-Tas nav nekāds joks... Šķiet, ka es saknābāju savu gredzenu, kad biju vista... Un tagad man ir vēdergraizes... Ko lai es daru? - Dusja stenēja.

Pirms došanās uz vakara treniņu Taņa gribēja sameklēt Vaņu Blēdovu. Kā jau to varēja paredzēt, viņš atradās Tara-raha kabinetā. Tararahs bija pats labākais (daži nelabvēļi mēdza piebilst: “un vienīgais”) veterinārās maģijas pasniedzējs.

Tararahs un Vaņa Blēdovs bija aizņemti ar diezgan ne patīkamu darbiņu: viņi vilka skabargu laukā no satīra kājas. Ažkājainais satīrs - viens no Tibidohsas celtniekiem - te žēlabaini blēja, te klaigāja sengrieķu valodā. Droši vien lamājās. Kad iesāpējās stiprāk, viņš mēģināja ar veselo pakavu iespert Vaņam Blēdovam. Bet Tararahs turēja viņu stingrā tvērienā, un satīram nekādi neizdevās izrauties.

Beidzot skabarga bija izvilkta un brūce dezinficēta. Satīrs klibodams aizsoļoja, pamatīgi iebadīdams ragus durvīs. Vai tā bija viņa pateicība? Vaņa Blēdovs un Tararahs atviegloti uzelpoja.

- Tas nu gan bija tipiņš! Ar vāju nervu sistēmu. Daudz netrūka, lai viņš te visu saārdītu. Tiklīdz es ķēros pie skabargas, šis uzreiz sāka spārdīties, - Vaņa sūdzējās.

- Vai tad veterinārā maģija attiecas ari uz satlriem? - Ta-ņa vaicāja.

Tararahs pakasīja savas spalvām noaugušās krūtis.

- Piķis viņu zina, attiecas vai neattiecas. Tā tāda miglaina lieta. Viņš, protams, ir saprātīgs, bet, ja ieskatās labāk, -tomēr āzis.

- Nūja! Šodien jau arī: sākumā satīrs atvilkās pie Jages uz magpunktu, bet viņa šim saka: būtu tev tā skabarga rokā, es to izvilktu. Bet kāja tev ir no āža, tāpēc, mīlulīt, soļo vien pie Tararaha... Īstenībā jau večiņa droši vien bija apjēgusi, ka viņa tādu milzeni viena nenovaldīs. Toties Tararahs pat zirgu var noturēt, - piebilda Vaņa.

Juzdamies glaimots, Tararahs nokremšļojās. Viņam tiešām bija ļoti plati pleci, un izskatījās, ka platumā viņš padevies vairāk nekā garumā. Apakšžoklis bija smagnējs kā visiem pitekantropiem, piere zema un garie mati sapinkojušies, it kā nebūtu ķemmēti vismaz gadus simts. Visvairāk Tararaham patika stāstīt par to, kā viņš ieguvis nemirstību. Šo stāstu viņš atkārtoja tik bieži, ka visa Tibidohsa jau zināja to no galvas.

- Saproties, toreiz mēs nogāzām balto pūķi, - Tararahs omulīgi klāstīja. - Mēs, bez šaubām, nezinājām, ka tas ir pūķis. Paši saprotiet, alu cilvēki, neizglītoti... Izcepām šo uz ugunskura un sākām locīt iekšā... Bet pūķus ēst nedrīkst, jo īpaši baltos ne. Skatos: mūsu mednieki piepūšas, piepūšas un pārplīst kā baloni... Tādas šausmas! Man jau likās, ka es arī tūlīt pārsprāgšu... Bet nepārsprāgu vis, toties kļuvu nemirstīgs, jo man, redz, bija patrāpījies viens tāds īpašs gabaliņš pie astes. Simt gadu jau pagājis, pēc tam tūkstotis, bet es kā

nemirstu, tā nemirstu un pat vecāks nekļūstu. Lūk, tā! Bet lxāgās man visi rēķini nojuka: dzīvoju tik un dzīvoju, un nekas man nekait. Tā tas vilkās, līdz Sardanapals mani atrada.

- Varbūt kāds grib tēju? Ar barankām, - Vaņa steigšus piedāvāja.

Zinādams, ka Taņa dzirdējusi šo notikumu jau reižu divsimt, viņš centās nemanāmi novirzīt sarunu citā gultnē.

- Visi gribam. - Tararahs kļuva mundrāks. - Karstais ūdens ir, tikai nezinu, kur tagad lai uzlej tēju. Tas ragainais pusāzis sasita manu tējkanniņu... Būs jāņem burka.

Burka bija pavisam parasta, no stikla. Bet uz sāniem tai bija uzzīmēts galvaskauss ar kauliem un zem zīmējuma ar lieliem burtiem uzrakstīts: “Ciankālijs.”

- Vai tur bija inde? - Taņa satraukta vaicāja.

- Laikam gan... Blakts reiz uzdāvāja, - Tararahs paskaidroja. - Bet nedomā, es jau neesmu nekāds muļķis. Burku es izskaloju. Lej tēju, Vaņa!

- Ē-ē... Paldies... Man vairs negribas, - žigli teica Taņa.

- Man arī vairs negribas. Mēs labāk pagrauzīsim barankas. Paldies, Tararah, - bilda Vaņa.

Viņš diezgan labi spēja iztēloties, kā Tararahs mazgā burkas. Pitekantropa milzīgā plauksta jau nemaz negāja burkā iekšā. Turklāt mazgāšanu karstā ūdenī pitekantropi neatzīst principā.

-Ja negribat - nevajag, man paliks vairāk. - Tararahs saskuma, bet tad žigli atguvās, atcerējies iemīļoto tēmu. -Tātad, kad Sardanapals mani uzmeklēja, viņš teica: “Kāpēc tu nevarētu apgūt veterināro maģiju? Nekāds burvis jau tu, protams, neesi, toties laika tev netrūkst...”

Kādu bridi Tapa vēl papļāpāja ar Tararahu un Vaņu, bet tad attapās, ka jāskrien uz treniņu, un cēlās kājās.

- Paklau, Tararah, - viņa uz atvadām teica, - vai tu nevarētu apskatīt Niknaini? Runā, ka pēdējā laikā ar viņu notiekot kaut kas nelāgs.

Tararahs pārlaida milzīgo roku pār matiem, noslaucīdams pie plaukstas pielipušās drupačas.

- Es viņu jau apskatīju. Eju pie viņa katru dienu, - viņš atbildēja.

- Un kas tad viņam kaiš? - Taņa vaicāja.

- Tur jau tā lieta, ka nekas viņam nekaiš. Mērīju temperatūru rīklē - normāla, tūkstoš grādu. Uguns arī normālā krāsā. Ēstgriba arī laba, - stāstīja Tararahs, it kā gribēdams sevi pārliecināt, ka viss ir kārtībā. - Bet viens ir skaidrs: kaut kas viņam nedod mieru. Citādi viņš nebūtu atmodies. Pūķiem tagad jāguļ visdziļākajā miegā. Šauj kaut ar lielgabalu, l.xjt viņi nemodīsies. Dzīvsudrabis guļ, Žilbinošais arī... Visi krāc un neceļ ne ausu...

- Bet kāpēc Niknainis neguļ? - vaicāja Vaņa Blēdovs.

Jau veselu minūti Vaņa raudzījās Taņā ar nosodījumu

skatienā. Viņš jutās aizvainots par to, ka Taņa nav viņam neko stāstījusi par Niknaini.

- Ek, ja es zinātu, kāpēc... - Tararahs gari novilka. - Tagad gan Tibidohsā notiek tādas lietiņas, ka nav nekāds brīnums... Dzīvojam taisni kā uz vulkāna, bet izliekamies, ka viss ir normāli. Sardanapals jau nez cik nakšu nav gulējis, un ne viņš vien. Neslavis neguļ un Medūzija, un Zobrā-vēja... Pūķi nav nekādi nesaprašas, viņi visu jūt: kad klājas labi, kad slikti... Viņiem ir varena oža, īpaši vecajiem, tādiem kā Niknainis...

- Tararah, - Taņa pusčukstus vaicāja, - pasaki man -vai tam ir kāds sakars ar pagrabu? Лг plaisām?

Tararahs izbrīnā mirkšķināja acis.

- Ak tu ari par pagrabu zini? Esi nu gan tu manīgs meitēns! Bet es tev teikšu, kā ir: ar pagrabu tam nav nekāda sakara. Tur visas plaisas aiztaisītas... Neslavis veselu nedēļu uz ceļgaliem ložņāja ar ķelli, Zobrāvēja visu laiku ierunāja vārdus smiltiņās. Tagad haoss nevarēs izlauzties - protams, ja kāds neatvērs Baisos vārtus.

- Tad varbūt tam, kas notiek, ir sakars ar Galvenajām kāpnēm? Vai arī ar kādu, kurš apmeties kāpnēs? Tu taču nedomā, ka tur kāds slēpjas? Kāds, Kura Nav? - vaicāja Taņa, ar piesardzīgu, bet nepārprotamu mājienu atgādinot To, Kuras Nav, Sērgu del Torti.

Bet Tararahs jau bija apjēdzis, ka sarunājis daudz lieka.

- Zini, Taņa, beidz izgudrot visādas aplamības! Tā, Kuras Nav - viņas patiešām vairs nav. Ne jau velti akadēmiķis stāsta, ka viņu piebeiguši titāni Un vispār - kad vajadzēs, Sardanapals pats jums visu izstāstīs. Vai arī Neslavis. Bet es vairs neko neteikšu, - Tararahs beidza sarunu.

“Atkal tas Izgaistošais stāvs... Varbūt ne tikai stāvs? Nez ko viņi tur slēpj?” Taņa atkal mocījās minējumos.

Laiks bija draņķīgs - kā jau ziemā mēdz būt. No okeāna pūta ass, ledains vējš. Maģiskais aizsargkupols nedeva ne mazākā aizvēja. No piekrastes līdz spēles laukumam atskanēja tankkuģa “Tētis Karlo” aizsmakusi sirēna.

No Vētru salas varēja labi redzēt tankkuģi, kas peldēja

pa savu parasto kursu. Skaidri bija saskatāms pat kuģa nosaukums uz borta un trīskrāsainais krievu karogs, toties no tankkuģa Vētru salu neviens nespētu ieraudzīt pat ar spēcīgu binokli. Tankkuģa ekipāža bija pārliecināta, ka visapkārt ir tikai okeāna plašumi. Šeit darbojās Senvīra spēcīgā burvība, kas, gadiem aizejot, pieņēmās spēkā. Tieši tāpēc burvju sala nebija iezīmēta nevienā kartē. Saliniekiem nevajadzēja baidīties ne no truloīdti radariem, ne kosmiskajiem pavadoņiem - viņus tik un tā neviens nevarēja atrast.

- Vai viņi nevar netīšām ietriekties mūsu salā? - rādīdama uz tankkuģi, vaicāja Taņa.

- Nē-e, - viņu mierināja Babs Jaguns, ar kuru kopā viņa devās uz treniņu. - Tas izbrauks salai cauri, un viss... Saproti, it kā mēs būtu rēgi...

- Bet mēs taču neesam rēgi! - Taņa bažīgi palūkojās uz savu roku - sārtu, siltu un pavisam reālu.

- Nē-e, rēgi mēs neesam. Mums ir sava dzīve, rēgiem -sava. Bet mūs aizsargā pasauļu pārejas buramvārdi. Šeit viss ir maģisks, tur viss ir truloīdisks... Nu, īsi sakot: šīs divas pasaules nevar satikties. Reiz mēs ar vecmāmiņu sēdējām viņas magpunktā, un mums cauri izlidoja sporta lidmašīna. Burtiski - pa taisno cauri... Lidotājs neko pat nepamanīja. Es aiz pārsteiguma gandrīz nogāzos no krēsla, bet vecmāmiņa mierīgi adīja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis. Tikai noņurdēja, ka senos laikos lidojuši vienīgi burvji, bet tagad ari truloīdi darot to, kas šiem nemaz nepiederas. Bet vispār-kur nu šiem sacensties ar mūsu lidojošajiem instrumentiem! Kaut vai ar šo!

Babs Jaguns lepni palūkojās uz savu putekļsūcēju un noglāstīja tā cauruli.

Vakara treniņā Svilpis lika viņiem sadalīties divās komandās un sacensties spēlē. Par vārtiem nolika divus jaunus pūķulēnus, Niknaiņa dēlus, kurus džini speciāli bija pamodinājuši, lai tie nāktu uz treniņu. Pūķulēni bija diezgan sīki - katrs aptuveni vieglās automašīnas lielumā. Norīt viņi vel nevienu nevarēja, toties lidinājās tik strauji, ka viņiem tikko varēja izsekot ar skatienu. Turklāt pūķulēni vēl pamanījās gāzt spēlētājiem virsū uguni. Pārāk svelošas gan viņu liesmas nebija, tomēr kāds nelaikā aizdomājies spēlētājs varēja pārvērsties apdegušā kotletē. Labi vēl, ka visi bija savlaicīgi iezieduši ar vampīra žulti ādu un matus.

Spēle iznāca saraustīta un aizritēja tādā tempā, ka nepieradušam skatītājam sareibtu galva. Gandrīz visi metieni lidoja garām vārtiem, jo jaunie pūķulēni kustējās pārāk žigli. Tikai otrās stundas beigās Sems Septiņcelms iemeta pūķim rīklē šķaudāmbumbu. Pūķulēns, kam tā bija pirmā pūķ-bola spēle mūžā, sāka šķaudīt, apmeta gaisā kūleni, ietriecās maģiskajā aizsargkupolā un pārbīlī mēģināja aizmukt uz angāru.

Babs Jaguns, kas uz laiku bija iecelts par otras komandas kapteini, sākumā sadrūma, bet tad, vērīgāk ieskatījies, kā laukumā palikušais pūķis vajā Ritu Doduzkrītu, pēkšņi sajūsmā iebļāvās.

- Ko tu auro? Jūs taču zaudējāt. Nolikām jūs pie zemes kā zīdaiņus! - izsmējīgi sauca Demjans Rūgtulis.

- Лк manu māmulīt bubulīt! Taisni otrādi - mēs nolikām jūs uz lāpstiņām kā zīdaiņus, - Babs Jaguns iebilda.

- Kāpēc tu tā domā?

- Tāpēc, ka jūs sajaucāt pūķus. Iemetāt bumbu rīklē savam pūķim! Bet mūsējais - re, kur šis lidinās! - paziņoja Babs Jaguns.

Sems Septiņcelms un Rūgtulis negribēja ticēt un aizdrāzās iztaujāt džinus - un tik tiešām izrādījās, ka visā tai jūklī viņi sajaukuši pūķus. Kļūdīties bija viegli, jo abi pūķi izskatījās līdzīgi gan pēc lieluma, gan krāsas. Pat džini abus atšķīra tikai ar pūlēm, pētot kaut kādas zvīņas uz virsdegunes un rieviņas uz spārniem.

-Tas nav godīgi! Mēs tik un tā uzvarējām! - bļāva saniknotais Rūgtulis, dzīdamies pakaļ Babam Jagunam un pūlēdamies nosviest viņu no putekļsūcēja.

- Nemūžam tev mani nepanākt, vārgulīt, ha-ha! Neaizmirsti piesprādzēt izpletni! - Babs Jaguns smējās.

Viņš veikli izvairījās no vajātāja, pārsviezdams cauruli no vienas rokas otrā un mainot augstumu. Tad, izvēlējies piemērotu mirkli, viņš mēģināja taranēt Rūgtuli no apakšas. Dem-janu aizstāvēt metās Jura Vāciesproms. Viņš pēkšņi uzlidoja no sāniem un gandrīz nogāza Babu Jagunu zemē. Draudzīgā spēle sāka pārvērsties diezgan nedraudzīgā kautiņā.

Pēkšņi atskanēja apdullinošs svilpiens. Augšup no laukuma uzvirpuļoja smiltis. Maģiskie instrumenti sāka plivināties pa gaisu kā skaidas. Žoia Žīkins nenoturējās sēdus uz savas tievās slotas un palika karājamies gaisā, ar vienu roku iekrampējies slotaškātā. Pieķērusies pie kontrabasa, Taņa palūkojās lejup un ieraudzīja, ka Svilpis O. Lupis, saglabādams ļoti aukstasinīgu sejas izteiksmi, izvelk no mutes divus pirkstus.

- Izbeigt ālēšanos! - viņš uzbļāva. - Netēlojiet maigās

jaunkundzes! Ja jūs tā spēlēsiet, babaji izsmērēs jūs kā sviestu pa šķīvi. Ko tur runāt par sviestu! Varat jau uzreiz atvērt savam pūķim rīkli un samest tur visas bumbas!

Komanda saīga. Vai tiešām viss ir tik draņķīgi? Vai varbūt Svilpis tā izrunājas tādēļ, lai viņi neatslābinātos?

- Rīt no rita visiem ierasties laukumā! Slīpēsim maģisko pilotāžu! Bet tagad - marš gulēt! - Svilpis komandēja.

Viņš pieklibodams devās projām no laukuma. Nogurušie spēlētāji vilkās viņam nopakaļ. Taņa jau gribēja doties kopā ar visiem, bet tad atcerējās, ka šodien ne reizi nav gadījusies izdevība izmantot “momentāno apsviedienu”. Par saviem treniņiem vienatnē viņa vēl nevienam nebija stāstījusi. Pat Babs Jaguns neko nenojauta. Taņa ilgojās sasniegt tādu meistarības pakāpi, lai varētu likt lietā apsviedienu izšķirošajā mirklī. Nu, piemēram, - spēlē pret babajiem.

- Kur tu paliec? Vai tevi pagaidīt? - Babs Jaguns izbrīnījies uzsauca.

- Nē, nevajag. Es drīz būšu. - Taņa nepacietīgi pamāja ar roku, dusmodamās, ka nav pratusi atpalikt tā, lai neviens nemana.

Pagaidījusi, līdz laukums kļūst tukšs, viņa pārliecinājās, ka neviens viņu nenovēro, un uzņēma augstumu. Uzlidojusi zem neredzamā aizsargkupola, viņa strauji apgriezās un tad šāvās lejup ar muguru pa priekšu. Atkārtojusi šo manevru trīs vai četras reizes, Taņa nolēca no kontrabasa, ielika instrumentu futrālī un devās uz ģērbtuvi.

Kā allaž, kad nācās kontrabasu stiept, tas novilka viņai plecu, tāpēc Taņa apstājās, lai atpūstos un palūkotos uz Tibi-dohsu.

Bija jau gandrīz tumšs. Izplūdušajā /ilgumā varēja skaidri redzēt, kā pusapaļos šaujamlūku lodziņus no iekšpuses izgaismo sarkanīgas maģiskās ugunis. īpaši aizraujoši bija lūkoties uz nesen atjaunotā Rēgu torņa logiem. No bēniņu lodziņa visu laiku atrāvās baltas, puscaurspīdīgas ēnas; apmetušas pāris loku ap torni, tās nesteidzīgi iepeldēja kādā no šaujamlūkām. Tā bija rēgu parastā ikvakara pastaiga. Ta-ņai pat šķita, ka ieraudzījusi Neizārstēto Dāmu un Poruči-ku. Kaut gan diez vai tie bija viņi. No tāda attāluma nevarēja skaidri pateikt.

Atvilkusi elpu, Taņa atkal paņēma kontrabasu, bet tobrīd malējais angārs sadrebēja no pūķa rēcieniem. Pa visām spraugām plūda biezi dūmi. Vēl pēc mirkļa viss atkal aprima. Šoreiz pūķis bija ārdījies tikai pavisam īsu brītiņu, bet tik un tā varēja noprast, ka viņu kaut kas satrauc.

“Atkal jau Niknainis. Jāpaskatās, kas tur notiek,” izlēma Taņa. Viņa mazliet pagaidīja, pārliecinājās, ka neviens džins nav redzams, nolika kontrabasu zemē un skrēja uz angāru.

Diez vai Taņai pietiktu spēka atvērt smagos vārtus, tāpēc viņa gluži vienkārši nogūlās smiltīs un veikli kā zalktis ieslīdēja spraugā zem tiem. Ja meitene būtu druknāka, šāds triks viņai neizdotos.

Angārs bija tumšs un pilns ar dūmiem. Varēja dzirdēt pūķa svelpjošo elpu. Nāsīs sitās īpašā pūķa smaka - asa un apdullinoša. Līdzīgi smaržo ar ūdenszālēm noaudzis, tikko no upes izvilkts akmens, ja to pēkšņi iemet ugunskurā vai kvēlojošās oglēs.

Taņa stāvēja kā sastingusi, bikli aptaustot sienas. Pūķa angārā viņa atradās pirmo reizi. Viņai nebija ne jausmas, vai

īso

pūķis šobrīd ir tuvai vai tālu. Cik tālu, ja skaitītu soļos? Pieci soļi? Vai desmit? Pēc pūķa trokšņainās elpas neko nevarēja pateikt - šķita, ka viņš elpo vienlaikus visās malās.

Taņa paspēra soli, pēc tam vēl vienu, piesardzīgi taustoties ar rokām sev priekšā. Kaut kas nošķindēja un iesita viņai pa kāju. Meitene jau gandrīz sāka kliegt, bet tad pēkšņi aptvēra, ka apgāzies spainis, kurā Niknainim nes dzīvsudrabu. Pūķi dzer tikai dzīvsudrabu, neko citu. Ūdens viņiem nav vajadzīgs un lielos vairumos var pat kaitēt.

Nez vai Niknainis sadzirdējis, kā viņa nogāž spaini? Vai viņš vispār nojauš Taņas klātbūtni? Un ko tad, ja pūķis viņu apris vai iezvels viņai ar asti? Šeit, šaurajā angārā bez kontrabasa un debesīm, viņa ir pavisam neaizsargāta. Vai kādam ienāks prātā viņu pameklēt pūķa vēderā?

Paspērusi vēl dažus soļus, Taņa pagriezās, pūlēdamās atcerēties, kurā pusē bija angāra vārti. Tur? Vai varbūt tur? Aiā tagad bija pavisam satumsis, gaisma vairs neiespiedās pat caur spraugām. “Būtu vismaz mēness uzausis, lai mani neaprij pa melnu tumsu,” skumīgi prātoja Taņa.

Pēkšņi viņas priekšā iedegās divas zaļas uguntiņas. Taņa automātiski pagājās tām tuvāk, bet tūdaļ sastinga, juzdama, kā sirds mežonīgi sitas kaut kur pie kakla. Viņa bija sapratusi, ka šie tumsā gailējošie smaragdi ir Niknaiņa acis. Milzīgais pūķis bija pavisam tuvu. Vērīgāk ieskatoties, Taņa varēja pat atšķirt viņa auguma apveidus.

Viņa stāvēja, baidīdamās pakustēties. Nekad agrāk viņa nebija uzdrīkstējusies pieiet pūķim tik tuvu. Varbūt vienīgi spēles laikā, bet ari tad tikai uz pāris sekundēm, lai iemestu bumbu. Bet tagad Niknainis bija tepat blakus. Ja viņš izpūstu uguni, Tapa būtu pagalam... Pat vampīra žults bija norīvējusies no ādas, kad viņa līda pa šauro spraugu zem angāra vārtiem. Glābiņa nekāda.

Kvēlojošie smaragdi viņai pamirkšķināja. Taņa pārsteigumā iespiedzās un atlēca atpakaļ. Tūdaļ viņu ietina svilinošs mākonis. Meitene paslēpa seju rokās, bet tad saprata, ka Niknainis izpūtis tikai dūmus. Karstus gan, tomēr dūmus, nevis uguni. Niknainis nepacietīgi pagrozīja kaklu. Viņš nepārprotami pavēlēja Taņai palikt uz vietas.

Meitene saprata, ka, pasperot vēl vienu soli atpakaļ angāra vārtu virzienā, viņa kopā ar uguns strūklu izlidos laukā pa šiem vārtiem. Ar Niknaini - visvecāko un spēcīgāko Tibidohsas pūķi - nebija nekādi joki. Ne jau velti pat džini piesargājās lieku reizi ielūkoties viņa angārā un nekad nenāca šurp vienatnē.

- Vai gribi, lai pasēžu pie tevis? - Taņa vaicāja drebošā balsī.

Atbildes vietā Niknainis smagnēji nogūlās uz angāra grīdas flīzēm. Viņš bija tik milzīgs, ka slējās Taņas priekšā kā kalns. No iekšpuses nokaitētā un no ārpuses miklā pūķa smagā dvaka kairināja nāsis.

Meitene piesardzīgi apsēdās pūķim blakus uz dziļās dzeramās siles malas. Viņas acis sāka pamazām pierast pie tumsas. Viņa jau varēja atšķirt, kur beidzas pūķa garais kakls un sākas rumpis un ka tas dīvainais, galā nosmailinātais izliekums gar visu sienu ir viņa aste.

Pūķis miedza acis kā liels kaķis. Zaigojošie smaragdi pārvērtās šaurās, kvēlojošās spraudziņās.

- Vai tev kaut kas sāp? Kāpēc tu neguli? Tagad taču ir janvāris, - teica Taņa.

Viņa nebija pārliecināta, vai pūķis saprot viņas vārdus, jo pūķi neizceļas ar saprātu, taču viņas balss Niknaini nomierināja. Tiklīdz Taņa apklusa, pūķa kakls sāka nepacietīgi grozīties un šaurās acu spraudziņas papletās. Niknainis gribēja, lai Taņa runā vēl.

- Tātad tu neguli, ko? Domā, ka tagad es sēdēšu un pļāpāšu ar tevi? Protams, ir jau garlaicīgi nīkt šajā angārā. Droši vien gribas palidot, vai ne? Лк negribas? Nu ko lai tev tādu pastāsta? - Taņa mulsi vaicāja.

Viņa tikai runāja un runāja, baidīdamās apklust, bet pūķis klausījās. Drīz Taņa bija izsmēlusi visus iespējamos tematus. Bija izstāstīta pat pasaka par Zeltmatīti un trim lāčiem. Pūķis rāmi klausījās, kaut gan meitene jau sāka stostīties.

Pēc kāda laika viņa saņēma drosmi, pastiepa roku un pieskārās zvīņām uz Niknaiņa deguna. Zvīņas bija siltas. Tādas pašas kā uz Taņas kontrabasa futrāļa. Taņa atcerējās, kā viņai bērnībā patika gulēt futrālī un just, ka viņa ir noslēpusies no visas pasaules. Viņa glāstīja futrāļa ādu un klausījās klusai murmināšanai līdzīgā švīkstoņā.

Niknainis atslāba no Taņas rāmajiem glāstiem. Viņa čērkstošā elpa kļuva tikko sadzirdama, acu spraudziņas pavisam šauras. Pūķis laidās miegā. Viņa galva noslīdēja tik zemu, ka Taņai vairs nebija ērti glāstīt viņa degungalu, un Taņa pārlaida plaukstu pār rievaino kaklu. Pēkšņi Niknainis dobji ierēcās un uzšāvās stāvus. Baidīdamās, ka tūdaļ tiks samīdīta, Taņa uzlēca pūķim uz kakla un apķēra to ar abām rokām.

- Neuztraucies! Nu kāpēc tev jāuztraucas? Kas tev notika? Viss taču ir labi! - viņa centās pūķi nomierināt.

Draudīgā murdoņa briesmekļa nokaitošajās dzīlēs sāka jau pierimt, kad Tapas pirksti pēkšņi uztaustīja īsu dzelksni, kas bija iedurts Niknaiņa zvīņotā kakla krokā. Tikko viņa pieskārās pie dzelkšņa, pūķis atkal ierēcās un zvēla ar asti. Angāra sienas iedunējās. Bet Niknaiņa aste tik svaidījās un svaidījās. Pūķis bija pavisam satrakojies. Ja viņš varētu aizsniegties līdz Tapai, meitenei labi neklātos. To saprazdama, viņa visiem spēkiem turējās pie pūķa kakla.

No pūķa rīkles laukā šāvās uguns strūklas, apgaismojot brīžam barības sili, brīžam vārtu velvi, brīžam lielu plakātu, kas atradās virs ugunsdzēsības stenda ar sarkaniem cirvjiem un laužņiem: “Ugunsnedrošs! Angārā aizliegts smēķēt un šķilt burvju dzirkstis.”

- Tātad tu ārdies tā dzelkšņa dēļ? Jā? Vai tu pacietīsies, kamēr es to izvelku? -Taņa skaļi sauca.

Zinādama, ka atbildi nesaņems, viņa satvēra dzelkšņa galu un rāva, cik spēka. Niknainis aiz sāpēm iešņācās un izpūta liesmas. Bet dzelksnis jau bija Tapas pirkstos. Tas līdzinājās nelielam kinžalam un šķita ļoti auksts. Augšpusē dzelksnis beidzās ar ovālu paresninājumu, kas mazliet atgādināja naglas galviņu. Neko vairāk tumsā nevarēja saskatīt, un Тара piesardzīgi iebāza dzelksni bumbas turētājā, kurš vēl joprojām bija piesprādzēts viņai pie augšdelma.

Atbrīvots no dzelkšņa izraisītajām sāpēm, Niknainis nomierinājās. Drīz viņš mitējās kulstīt asti un atkal apgūlās uz grīdas. Тара uzmanīgi norāpās viņam no kakla.

- Es nu iešu, labi? - viņa vaicāja Niknainim. - Man laiks, citādi Tibidohsā sāks uztraukties.

Taņa lēnām paspēra soli, tad vēl vienu... Niknainis iztu-

rējās mierīgi. Izskatījās, ka viņš laižas ziemas miegā. Acīmredzot agrāk viņam aizmigt bija traucējis šis nodevīgi iedurtais dzelksnis.

- Es vēl ienākšu pie tevis, norunāts? Bet tagad - atā! -Taņa jau grasījās iesprukt tai pašā spraugā zem vārtiem, bet pēkšņi angāra vārti šķindot atsprāga vaļā.

Meiteni apžilbināja daudzu tieši pret viņu pavērstu kabatas lukturu gaismas stari. Viņa steigšus aizsedza seju ar roku un atsprāga atpakaļ pie Niknaiņa. Snaudā iztraucētais pūķis atkal atvēra acis un neapmierināts ierūcās. Viņam arī nepatika spilgta gaisma.

- Redziet, kur viņa ir! - Neslavja Melkuļa balsī skanēja uzvaras prieks. - Bet mēs viņu izmeklējāmies pa visu Tibi-dohsu. Sacēlām kājās gan “tumšās”, gan “baltās” maģijas nodaļas. Žigli nāc šurp! Tev būs jāatbild par disciplīnas neievērošanu!

Ar plaukstu aizēnojusi acis, Taņa ieraudzīja, ka blakus bargajam mācību daļas pārzinim gaisā nīgri virmo četri džini no angāru apsardzes. Diviem rokās bija ķekši, bet trešais turēja kaut ko līdzīgu pūķa rīkles atplešanai paredzētām knaiblēm. Tomēr džini, par spīti visam savam bruņojumam, atzina par labāku turēties Neslavini aiz muguras.

- Ko tu tur stāvi blakus tam ķēmam? Vai gribi, lai viņš tevi aprij? Žigli nāc šurp! Tu man vēl redzēsi - es tevi aizgādāšu atpakaļ pie truloīdiem! Par zombiju pataisīšu! - vicinādams dūres pa gaisu, auroja Neslavis.

Taņa vilcinājās. Viņai nepavisam negribējās, lai Neslavis viņu sagrābj ar saviem īsajiem pirksteļiem un gluži kā miltu maisu aizvelk uz Tibidohsu, lai sarīkotu izrēķināšanos.

- Ak tā, tu nenāksi? Nu tad es tevi piespiedīšu! Ko jūs stāvat? Marš uz priekšu! Notveriet to skuķi! - Neslavis uzbļāva džiniem.

Džini kautrīgi iezaigojās, liet nez kāpēc nemaz nesteidzās ieplūst iekšā pa angāra vārtiem. Tie divi, kam rokās bija ķekši. pulējās palaist pa priekšu džinu ar knaiblēm, bet tas savukārt centās visus pārliecināt, ka knaibles ieklemmējušās.

- Tūlīt aizskriešu pēc eļļas, maķenīt jāieziež... Bez eļļi-ņas nekas neiznāks, - viņš bubināja, neveikli mēģinādams izgaist.

- Vai jums bail no tās zaļās ķirzakas? No tā spārnotā krokodila? Viens divi - sagrābšu viņu aiz. astes un izvilkšu laukā! - Neslavini zuda pēdējās pacietības paliekas.

Mācību daļas vadītājam gan būtu vajadzējis turēt mēli aiz zobiem. Niknainim nepatika klausīties lamās. Pūķi bija pavadījuši burvju sabiedrībā pieliekami ilgu laiku, lai iemācītos atšķirt balss intonācijas.

Niknainis sāka lēnītēm vilkt nāsīs gaisu, uzkurinot savu iekšējo uguni. Pūķa rievotie sāni izpletās, viņš kļuva arvien platāks, arvien lielāks... Āda nostiepās. Taņai aiz. muguras izauga kalns, kam vairs lāgā nepietika vietas angārā. Iespējams, kāds cits nepievērstu pūķa pārmaiņām īpašu uzmanību, liet Taņa jau pusgadu spēlēja pūķbolu. Viņa lieliski zi nāja, kāpēc pūķi tā piepūšas.

- Vai jūs beidzot novāksiet to ķēmu no ceļa? Vai ari man pašam vajadzēs viņu izspert no šejienes laukā? - Neslavis turpināja bļaustīties.

Niknainis beidza pūsties. Abi viņa acu smaragdi bija notēmēti uz. Neslavja krūtīm. Varēja nojaust, ka pūķis aprēķina atstatumu. Pieredzes bagātie angāra džini nosvieda savus ķekšus un knaibles, nokrita zemē un aizsedza galvu ar rokām. Tagad pie angāra vārtiem stāvēja vienīgi Neslavis Melkulis, joprojām aurodams.

Vēl mirklis, un...

- Uguni gan ne! Labāk dūmus! - steigšus iekliedzās Taņa, pēdējā sekundē palēkdama sānis.

Niknainis izpūta elpu. Angāra vārti izrāvās no eņģēm un aizlidoja līdz laukuma vidum, bet ne jau vārti vien... Uz visu mūžu Taņai iespiedās atmiņā šī aina: draudīgais burvju skolas mācību pārzinis kūleņodams aiztraucas pa gaisu uz Tibidohsas mūriem, kas melnēja tālumā. Diez vai Neslavja lidojums izskatītos tik iespaidīgs, ja kāds būtu viņu ielādējis lielgabalā un izšāvis.

“Labi vēl, ka Niknainis izpūta tikai dūmus,” pieslējusies kājās un purinādama nost smiltis, nosprieda Taņa. Angāra džini, palikuši bez sava neprātīgā karavadoņa, jau bēga prom pāri laukumam, mezdami cilpas kā zaķi. Varēja nešaubīties, ka viņi negrasās atgriezties pie Niknaiņa - ne ar papildspēkiem, ne bez tiem.

Niknainis apmierināts nopūtās un aizvēra acis. Nu vairs neviens viņam netraucēja aizmigt...

Nākamajā rītā par Taņas “varoņdarbu” zināja visa skola. Abās nodaļās - gan “baltajā”, gan “tumšajā” - skolēni čukstus atstāstīja cits citam jaunumus un demonstrēja, kā aizlidojis pa gaisu Neslavis.

- Tagad to atcerēsies vismaz, simt gadu! Padomā tik -

ņemt un šitā uzspert gaisā pašu Neslavi! - jūsmoja Babs Ja-guns. - Es tāpat vien skatos pa logu un pēkšņi redzu - kaut kas tumšs aizšaujas garām - žžīk! - un taisni caur rūti. Vēl nobrīnījos: vai tiešām kāds izšauts no katapultas?

- Kā gan citādi, tā taču ir Grotere! Viņa taču pieveica Sērgu del Toni un izlaida brīvībā titānus. - Skaudīgi nopūtās Dusja Mopsikova.

Visās malās skanēja: “Grotere! Grotere! Taņa Grotere!”

Pat vecāko klašu skolēni, kam parasti ir diezgan nicinoša attieksme pret sīkajiem, lūkojās uz Taņu ar neslēptu dievināšanu skatienos. Guņu Glumovu, kam bija ienācis prātā nodēvēt Taņu par “dumjo bārenīti”, pusotras stundas cēla nost no Lielā torņa smailes, kura Glumovs karājās, aizķēries aiz biksēm. Vaņa Blēdovs apgalvoja, ka izmantoti sarežģīti levitācijas buramvārdi, kurus sāk mācīties ne agrāk kā ceturtajā klasē.

Taņa bija vienīgā, kuru šis notikums īpaši neuzjautrināja. Viņa nešaubījās, ka sagaidāma liela izskaidrošanās. Un viņai bija taisnība. Tūlīt pēc trešās stundas viņu aicināja uz Sardanapala kabinetu.

- Tevi aizsūtīs atpakaļ pie truloldiem. Sāc kravāt mantiņas! - pusbalsī nošņācās Zārciene.

- Vēlu veiksmi! - sauca Vaņa. - Mēs tevi aizstāvēsim! Turies!

Taņa drūmi palocīja galvu. Ko tur vairs līdzēs visādi aizstāvji, ja Sardanapals un Medūzija nolems viņu izraidīt no Tibidohsas?

Kad Taņa lēnām iesoļoja kabinetā, visi jau bija sapulcējušies. Sardanapals ar bargu izteiksmi sejā sēdēja pie rakstāmgalda, ar pirkstiem bungodams pa tā virsmu. Viņam blakus, rokas uz krūtīm sakrustojusi, stāvēja Medūzija.

Ncslavis Melkulis visu nakti un rītu bija pavadījis mag-punktā, ļaudamies [ages ārstniecībai. Tagad viņš bija viss vienos plāksteros, labā roka karājās saitē, bet mazās ačeles kvēloja niknumā. Taņai bija bail ielūkoties šajās acīs, kas urbās meitenē kā divi ledusauksti svārpsti.

- Mēs esam šeit sapulcējušies, lai apspriestu tavu uzvedību, - Sardanapals iesāka. - Nudien nevaru atcerēties kaut ko tamlīdzīgu pēdējo piecdesmit gadu laikā... Baidos, ka mums būs jārīkojas ļoti bargi, lai netiktu bīstami iedragāta disciplīna visā skolā.

Akadēmiķis ieturēja pauzi. Taņa vēl nekad nebija redzējusi viltu tik sadusmotu. Garās ūsas raustījās aiz sašutuma.

- Visskumjākais ir tas, ka tu mācies “baltajā” nodaļā, kam vajadzētu rādīt paraugu visai Tibidohsai. Ja tu mācītos “tumšajā” nodaļā, vilšanās nebūtu tik sāpīga. Bet tagad jāatzīst, ka mani pievīlusi tieši tā skolniece, uz kuru es visvairāk paļāvos. Ka viņa vārda tiešā nozīmē iegrūdusi man dunci sirdī, - Sardanapals skumīgi turpināja. - Nesen es runāju ar profesoru Blaktu. Viņš jūtas ļoti apmierināts. Ārkārtīgi apmierināts, kaut arī rūpīgi cenšas to slēpt. Viņš teica, ka jau sen esot gaidījis, ka “baltie” burvji izdarīs kaut ko tādu. “Bal-tulīši jūs bijāt agrāk, bet tagad esat kļuvuši par netīreļiem,” tā viņš apgalvo. Varu iedomāties, cik daudz tamlīdzīgu asprātību man vēl būs jāuzklausa.

Medūzija piekrizdama pamāja ar galvu. Taņa lūkojās grīdā. Viņa juta, kā pietvīkst viņas vaigi. Tik smagi pievilt “balto” nodaļu... Ārprāts!

Sardanapals pētīgi palūkojās uz Taņu.

- Tagad es gribētu, lai Neslavis Melkulis mums īsumā pastāsta, kas vakar notika, - viņš teica. - Lūdzu, Neslavi! Runā!

Neslavis Melkulis pieklibodams panācās uz priekšu.

- Vakar vakarā man paziņoja, ka pazudusi skolniece Grotere. Viņa neatradās savā istabā ne vienpadsmitos, ne pusdivpadsmitos. Viņas istabas kaimiņiene Kapličova neko nemācēja pateikt. Kapličova vispār jau bija aizmigusi un iemeta man ar spilvenu. Es viņu nevainoju - visiem melnajiem burvjiem ir slikts raksturs, un jo sevišķi tad, kad viņi ir pusaizmiguši. Sacēlu visus kājās un sarīkoju meklēšanu. Mēs izķemmējām visus stāvus, torņus un pagrabus. Skolēni - pat tie, kas jau bija aizmiguši, - tika pamodināti, un visi piedalījās skolas teritorijas pārmeklēšanā.

- Šausmas! Turklāt vēl tik nelabvēlīgā brīdi! - pārmetoši teica Medūzija.

Neslavis dusmīgs māja ar galvu.

- Tad es atcerējos, ka vakarā viņa gāja uz pūķbola treniņu. Ataicināju pāris džinu, apbruņoju tos, un mēs visi kopā devāmies uz laukumu. Netālu no Niknaiņa angāra mēs atradām futrāli ar kontrabasu. Tad atvērām angāru un ieraudzījām tur skolnieci Groteri. Es pieprasīju, lai viņa nāk laukā, bet viņa metās pie pūķa un sāka to rīdīt man virsū. Un iznākumu jūs redzat. Tas ir brīnums, ka es vispār paliku dzīvs. Daudz netrūka - un šī jaunā dāma būtu kļuvusi par slepkavu! Palūkojieties vien uz mani!

Mācību pārzinis ar teatrālu žestu norādīja uz saviem pārsējiem.

Taņai tobrīd vairāk par visu gribējās, lai no griestiem nokristu kāda akmens plāksne un saspiestu viņu plakanu. Tad vismaz vairs nevajadzētu tā kaunēties. Sardanapals atkal sāka ar pirkstiem bungot pa rakstāmgaldu. Viņa zelta sfinksa ierūcās un uzmeta Taņai ļoti nelaipnu skatienu.

- Tātad tu apgalvo, ka viņa bija tā, kas lika Niknainim mesties tev virsū? - Sardanapals pārjautāja.

- Protams, viņa. Kas gan cits? Viņa sauca pūķim, lai tas mani nobeidz. Viņa deva pavēli! Tas ir brīnums, ka es paliku dzīvs. Viņu vajag pataisīt par zombiju, atņemt viņai visas maģiskās spējas, atņemt burvju gredzenu un aizsūtīt atpakaļ uz truloīdu pasauli! Tāds ir mans ieteikums! - šņāca Neslavis.

Taņai saļodzījās kājas. Ja blakus nestāvētu būris ar burvju grāmatām, kura restēm tik ērti varēja pieķerties, viņa nenoturētos kājās. Vai tiešām vajadzēs atgriezties pie tēvoča I Ier-maņa? Nu nē! Labāk tad apmesties uz dzīvi stacijā!

Sardanapals vērsās pie Medūzijas.

- Mācību pārziņa viedokli mēs noklausījāmies. Bet kā šo notikumu vērtē mūsu mošķzinības pasniedzēja?

- Mošķzinības pasniedzēja uzskata, ka vispirms vajag noskaidrot patiesību. Pataisīt kādu par zombiju var pāris minūtēs, - mazliet pavilcinājusies, teica Medūzija.

Viņas kaparsarkanie, čūskām līdzīgie mati klusītēm iešņācās. Taņai kļuva vēl neomulīgāk ap sirdi. Vēl baisāk nekā Niknaiņa angārā. Pūķis varēja viņu sadedzināt, bet nespētu aizsūtīt atpakaļ pie kmstmātes Nineles.

- Ja godājamam Neslavina Melkulim ugunīgu elpu būtu uzpūtusi skolniece Grotere, es ne mirkli nešaubītos, ka

viņa jāsoda un jāizraida, - turpināja Medūzija. - Tomēr šo situāciju vajadzētu izpētīt sīkāk. Tātad - pārbaudīsim vēlreiz visu no sākuma. Kādus vārdus izkliedza meitene, kad jūs, godājamais Neslavi Melkuli, ielauzāties pūķa angārā?

- Viņa... ē-ē... es precīzi neatceros... bet jēga bija aptuveni tāda, ka pūķim vajag pūst man virsū uguni! Viņa uzrīdīja man pūķi! Tas taču ir pilnīgi skaidrs! - kliedza Neslavis.

Viņš uzmeta Medūzijai niknu skatienu, bet nelikās, ka Medūzija īpaši bītos no viņa ačeļu ledusaukstajiem svārpstiem.

- Tātad jūs apgalvojat, ka Tatjana Grotere kliedza apmēram tā: “Niknaini, uzpūt Neslavina Melkulim tik stipru uguni, lai viņš kā ķegļu bumba nolido pa gaisu trīssimt metru, nogāž visas celtnieku sastatnes un ar degunu pa priekšu ietriecas Sardanapala kabineta logā!”? Medūzija pārjautāja.

Sardanapals nespēja apvaldīt smaidu.

- Viss taisni tā arī notika, - viņš teica. - Neslavis cauri rūtij ielidoja manā kabinetā, un kaklā viņam karājās loga rāmis. IJn viņš tūlīt sāka bļaut: “Es to Groteri pulveri saberzīšu! Daudz netrūka - un viņa būtu mani nobeigusi!”

Medūzija piegāja pie Taņas un notupās viņai blakus.

- Tagad paklausīsimies tevī, - Medūzija teica. - Kas tev sakāms sev par attaisnojumu? Ņem vērā, ka izšķiras tavs turpmākais liktenis. Tas, vai tu paliksi kopā ar mums vai arī... Nu, tu jau pati zini, ko nozīmē tas “vai arī”...

Tanai aizžņaudzās kakls.

» )

- Es... es negribēju... - viņa murmināja. - Es atceros, kā mani apžilbināja ar lukturīšiem. Pēc tam es nobijos, ka Niknainis sadedzinās Neslavi Melkuli. Niknainis sāka pie-

briest, piepūtās tik milzīgs kā kalns... Es viņam kaut ko uzsaucu, bet nevaru atcerēties, ko īsti...

Taņai aizlūza balss. Viņa apklusa, baidīdamās, ka tūlīt sāks raudāt. Medūzija uzmundrinot uzlika viņai roku uz pleca.

- Mīļo meitenīt! Tu vairs neatceries, toties viens no džiniem atceras, - Medūzija teica. - Tu iekliedzies: “Uguni gan ne! Labāk dūmus!” Citiem vārdiem - tu saprati, ka pūķis vairs nevar neizpūst elpu, jo citādi viņš pārsprāgs. Vajadzēja izvēlēties kaut ko vienu - vai nu uguni, vai dūmus... Neslavi, vai tu vēlētos, lai pūķis tev uzpūš uguni?

Mācību pārzinis drūmi klusēja.

- Tātad negribētu vis? - Medūzija precizēja. - Tā kā tu nebiji ieziedies ar aizsargkrēmu no vampīai žults, tu tūdaļ pārvērstos pelnos, un stāsts būtu galā. Šai gadījumā dūmi bija daudz labāka izvēle - kaut ari jauns loga rāmis cienījamā akadēmiķa kabinetā vēl joprojām nav ielikts...

- Un man ļoti bail no caurvēja! - piebilda Sardanapals.

Saniknotais Neslavis noprata - kārotais upuris atkal tiek

izrauts viņam no ķetnām.

- Bet viņa nakti aizgāja uz angāru! Viņai nebija nekādu tiesību to darīt! - Neslavis kliedza. - Mēs izmeklējāmies viņu pa visu Tibidohsu! Visu skolu sacēlām kājās!

-Jā, tas ir nopietns pārkāpums, - Sardanapals piekrita, - Taņa Grotere par to tiks sodīta. Mēs ar docenti Gorgono-vu apspriedīsimies, kāds sods būtu piemērots. Bet skaidrs ir viens - pie tailoīdiem mēs viņu nesūtīsim...

Vilšanās rūgtumā Neslavis Melkulis palēcās stāvus gaisā, viņa ačeles izbolījās un sāka izskatīties vēl līdzīgākas zivs acīm. Laikam gan viņš bija gaidījis pavisam citu lēmumu.

-Jūs pieļaujat ļoti smagu kļūdu, Sardanapal! Šī Grote-re... vai tad nepietiek ar to, ka viņa jau izlaida titānus? Viņa pārkāpj visus skolas iekšējās kārtības noteikumus, dara, kas ienāk prātā... Ja jūs viņu nesodīsiet, skolā drīz staigās pa griestiem ne tikai rēgi, bet visi pārējie arī!

- Nebūtu nekāds brīnums, ja jau pat godājami mācību pārziņi rāda sliktas uzvedības paraugu, ar galvu izsitot logu rūtis, - rāmi bilda Medūzija.

- КО? ЛК TAD ES ESMU TAS SLIKTAIS?

Pirmajā mirklī Taņai šķita, ka Neslavis tūlīt metīsies Me-dūzijai virsū ar dūrēm, tomēr tas nenotika. Mācību pārzinis strauji pagriezās un piegāja pie loga, draudīgi šņākdams:

- Nu labi! Gan es vēl tikšu skaidrībā ar to jūsu Groteri! Nenolaidīšu no viņas ne acu! Tad jūs apjēgsiet, cik muļķīgi bija viņai noticēt...

Taņa samulsusi lūkojās uz Sardanapalu. Viņai šķita, ka akadēmiķis uzmundrinoši pamet viņai ar aci, it kā mudinot pārlieku neuztraukties. Tomēr, kad Sardanapals atkal ierunājās, viņa balss skanēja skarbāk nekā parasti.

- Vari doties uz nodarbībām! Mēs tev paziņosim, kādu sodu tu saņemsi. Un turpmāk pacenties ar lielāku cieņu izturēties pret skolas noteikumiem.

Zelta sfinksa, sperot pa paklāju nedzirdamus soļus, pavadīja meiteni līdz durvīm. Ari Medūzija izgāja laukā no kabineta.

- Pagaidi! Vai mans lociņš vēl ir pie tevis? - viņa vaicāja Taņai.

- Jā, - meitene apliecināja, jau sabijusies, ka Medūzija par sodu viņai lociņu atņems.

- Nebaidies. Lociņu es neatņemšu, kaut gan iespējams, ka tev vajadzētu liegt iespēju lidot. Bet mēs tomēr izvēlēsimies tev citu, mērenāku sodu, - docente Gorgonova nomierināja Taņu. - Es gribēju vaicāt kaut ko citu. Kā šis lociņš uzvedas lidojuma laikā?

Taņa pūlējās atcerēties savas izjūtas.

- Lielisks lociņš. Labāks par iepriekšējo, tikai es vēl neesmu pilnībā pie tā pieradusi. Ļoti patstāvīgs... Reizēm man šķiet, ka tas pats no sevis izlemj, kurp lidot un ko darīt, it kā nevis es vadītu lociņu, bet viņš mani, - teica Taņa.

Medūzija domīga aplaizīja lūpas.

- Bet vai tad, kad tu saņemies un sakopo domas, virsroka tomēr ir tev? - viņa vaicāja.

-Jā.

- Skaidrs. - Docente Gorgonova pamāja ar galvu. - Nez kāpēc man tieši tā arī likās, kad nesen skatījos, kā jūs trenējaties... Vai vairāk neko tu man negribi pastāstīt?

- Nē, nekā tāda īpaša nav.

- Labi, tad vēlu tev sekmes. Un pacenties ievērot disciplīnu! Ņem vērā: ja tu izdarīsi vēl kādu tiešām nopietnu pārkāpumu, mēs ar Sardanapalu vairs nevarēsim izvilkt tevi no bedres!

Uzmetusi Taņai piemiegto acu skatienu, mošķzinības pasniedzēja atgriezās Sardanapala kabinetā.

Bet Taņa tikai tad atskārta, ka nav Medūzijai itin neko pastāstījusi par dzelksni, kuru viņa atrada iedurtu Niknaiņa kaklā. Par dzelksni, kas tagad gulēja slēptuvē zem viņas matrača. 'Lanai gribējās aprunāties ar Sardanapalu, bet zelta sfinksa, kura jau bija paguvusi uzlēkt uz kabineta durvīm,

atņirdza zobus, nepārprotami likdama saprast, ka nelaidis meiteni iekšā.

Taņa paraustīja plecus, klusībā nolamāja sfinksu par dumju kaķi un aizdrāzās uz ļaunas acs lāsta noņemšanas nodarbību. Zobrāvējai ļoti nepatika, ja kāds noseboja viņas stundu. Pret nelabojamiem kavētājiem viņa mēdza izmantot steidzinošo zinti. Visi noburtie līdz pat vakaram varēja pārvietoties tikai skriešus, turklāt tādā steigā, ka nemitīgi ar deguniem ietriecās durvju stenderēs un gāza krēslus. Reiz viens patruls otrklasnieks, kaislīgs Zārcienes pielūdzējs, gandrīz nosmaka, aizrijies ar zupu, kuru viņš steidzās aprit ar divām karotēm vienlaikus.

Bet vispār jau visiem Kapličovas pielūdzējiem galvā svilpoja putniņi un viņi bez kādām zintēm uzvedās kā noburti.

- Tas lik ir dzelksnītis! Nav nekāds brīnums, ka Niknai-nis pamodās jau janvārī! - Babs Jaguns pārsteigumā iesvilpās.

Viņi visi trīs - Taņa, Vaņa un Babs Jaguns - sēdēja istabā un pētīja dīvaino, no vara izgatavoto dzelksni.

Dzelkšņa gals bija ļoti tievs un smaile tik asa, ka, Vaņam vieglītēm pieskaroties pie tās, uz pirksta tūdaļ parādījās asins pilīte. Vaņa saviebās un nolaizīja pilienu no pirksta.

- Ir nu gan nelieši! Nu kāpēc viņiem ievajadzējies maitāt Niknainim asinis? Ko viņš tiem nodarījis tik ļaunu? - Vaņa skaļi prātoja.

- Varbūt tam kāds sakars ar pūķbola čempionātu? - vaicāja Taņa. - Kādam ļoti gribas, lai mēs zaudētu. Un šis “kāds” nolēmis nodrošināties. Ja Niknainis nedabūtu gulēt, viņš zaudētu spēkus un nevarētu spēlēt...

Babs Jaguns paraustīja plecus.

- Neaizmirsti, ka pagaidām spēlētāju izloze notikusi tikai

pirmajiem mačiem. Vēl nevar zināt, kuras komandas sacentīsies savā starpā turpmākajās spēlēs. Tāpēc tā nodrošināties varētu tikai babaji. Bet babaji nemaz nešaubās, ka mūs pieveiks. Derības visi slēdz tikai par babaju uzvaru, un viņu pūķis ne par matu nav sliktāks par Niknaini. Kāpēc lai viņi uzņemtos tādu risku?

Taņa nosprieda, ka Babam Jagunam droši vien ir taisnība. Turklāt - kādā veidā babaji varētu iekļūt pasauļu pārejas buramvārdu aizsargātajā Tibidohsā? Tiklīdz kāds mēģinātu tur ielauzties nelūgts, par viņa ierašanos tūdaļ uzzinātu Sardanapals un Neslavis. Nē, nemanīts Tibidohsā neviens neiekļūst.

- Mani gan vairāk uztrauc kas cits, - teica Babs Jaguns.

- Kurš iedūra dzelksni Niknainim kaklā? Un pats galvenais -kā viņam tas izdevās?

- Kā izdevās? Tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Atvēzējās - un viss. Kā man gribētos noķen to tipu! Tad viņš varētu ar savu degungalu pārskaitīt, cik pakāpienu ir Lielā torņa kāpnēs - no augšas līdz pašai apakšai! - nikni teica Vaņa.

- Es runāju par kaut ko citu, - Babs Jaguns iebilda.

- Iedomājies: tu pielavies pie Niknaiņa un iedur viņam kaklā šo asumu. Kā tev šķiet - ko darīs Niknainis, kad sajutīs sāpes?

- Sadedzinās tevi, - sacīja Taņa.

- Nūja, manu māmulīt bubulīt... Turklāt sadedzinās vienā mirklī. Pat ja tu būsi noziedies ar vampīra žulti, tik un tā apcepsies. Bet Niknainis nevienu nav izcepinājis. Tātad atliek viens no diviem: vai nu Niknainis labi pazīst to, kurš

iedūra dzelksni viņam kaklā, vai ari dūrējs ir ļoti spēcīgs burvis - tāds burvis, kas prot vienā acumirklī pārvietoties tālu prom.

- Apmēram kā Sērga del Torte? - vaicāja Taņa.

Nez kāpēc viņa atkal atcerējās oranžā apmetnī tērpto stāvu pie jumta malas. Viņai šķita, ka abi šie atgadījumi ir saistīti. Tos kaut kas vienoja.

“Tu pati neapjēdz, kādam rēgam tu neļāvi parādīties... Tu vēl tūkstošreiz nožēlosi!” - tā izgaisdams bija novaidējies Rēgu Karalis. Par kādu rēgu viņš runāja? Bet rēgs, turklāt tā arī pasaulē neparādījies, taču nevar iedurt dzelksni pūķim kaklā!

- Vai tā varēja būt Sērga del Torte? - Taņa atkārtoja savu jautājumu.

Babs Jaguns noskurinājās un bailīgi ierāva galvu plecos. Tibidohsā neviens neuzdrošinājās nosaukt baismīgo burvi tās īstajā vārdā.

- Varēja... Viņas kaulus taču tā arī neatrada! Viņa gluži vienkārši izgaisa. Un vēl joprojām neviens nezina, vai viņa ir dzīva vai mirusi, - viņš negribīgi atsaucās. - Bet tas varēja būt arī kāds cits. Tibidohsā ir daudz varenu burvju.

Atkal paņēmusi rokā vara dzelksni, Taņa to pētīja, pūlēdamās atrast kaut niecīgāko zīmi, kas palīdzētu atrisināt šo mīklu. Uz naglas galviņai līdzīgā rokturīša viņa ieraudzīja tādu kā nospiedumu, kā sīkam zirneklītim līdzīgu zīmi: dziļš iedobums vidū un četras īsas svītriņas malās - kā zirnekļa kājiņas.

- Vai esi kādreiz redzējis šādu zīmi? - viņa vaicāja Vaņam.

Blēdovs noliedzoši pakratīja galvu.

- Nē-e, nav gadījies. Aizskriesim uz bibliotēku, pavaicāsim Abdullam! - viņš ierosināja.

Atceroties bargo bibliotēkas džinu, kuram ārkārtīgi patika nolādēt visus, kas laikā neatdeva grāmatas, Taņai uzmetās zosāda.

Smieklos rukšķēdams, cauri griestiem istabā iesūcās Poručiks Rževskis. Šis rēgs vienmēr mocījās garlaicībā un klejoja pa Tibidohsu, meklēdams jautru kompāniju. Vai -gadījumā, ja kompāniju atrast neizdevās, - kādu, ko varētu novest līdz izmisumam. Citu kaitināšana sagādāja viņam patiesu baudu.

- Sveiki, jaunie nemākuļi! Vai gribat dzirdēt anekdoti? -Nesagaidījis piekrītošu atbildi, viņš līksmi sāka stāstīt: - Viens truloīds saka otram: “Zini, es mācos spēlēt bungas.” - “Nu un kā - veiksmīgi?” - “Ļoti veiksmīgi. Kaimiņš jau pakārās.”

Neviens nepasmaidīja. Protams, pats stāstītājs gan. Poručiks vārda tiešā nozīmē kratījās smieklos un notecēja gar sienu uz grīdas, pārvērzdamies lielā peļķē. Peļķe meta burbuļus. Pēc tam tās vidū viena pēc otras atvērās divas ziņkārīgas acis. Tās lūkojās uz dzelksni Taņas rokās.

- Paskat vien, kāds glīts kinžaliņš! - teica Poručiks. - Nu ļoti glīts. Vienreiz es jau kaut kur redzēju taisni tādu pašu. Vai neviens nevēlas iecirst to man mugurā? Es labprāt papildinātu savu kolekciju ar tik glītu duramo. Vai tiešām neviens to nevēlas?

Līdz tam Taņa vienmēr bija laidusi Poručika pļāpas gar ausīm, pacietīgi gaidīdama, kamēr viņš pagaisīs, bet šoreiz

viņai dīvaini iedrebējās sirds. Rēga teiktajā slēpās kaut kas svarīgs.

- Kur tu to redzēji? Saki, kur! - viņa satraukti vaicāja.

Peļķe, kas jau grasījās izburbuļot kārtējo anekdoti, nedaudz. pat samulsa.

- Kas man bija jāredz?

- Nu dzelksnis taču! Tu nupat teici, ka esot to kaut kur redzējis.

- Ak jā, dzelksnis... Atceros, es vēl pajautāju: “Ko tu ar to iesāksi?” Bet atbildi nesaņēmu. Šķiet, ka man pat uzlaida “Škicus šmankus/”, tāpēc biju spiests strauji doties prom.

- Kurš turēja rokā šo dzelksni? Nu - kurš? Kurš uzlaida tev “Šmaukus!''!

Rēgs atguva savu ikdienišķo veidolu, noņēma sev galvu un sāka tajā rakņāties. Neuztaustījis neko jēdzīgu, viņš satvēra galvu aiz. abām ausīm un sapurināja, kā cerēdams, ka no turienes izbirs vajadzīgā manta.

- Man aizmirsies! - beidzot secināja sarūgtinātais Poručiks. - Pilnīgi izkritis no prāta! Bet tas bija kāds... kāds, kurš uzvedās diezgan negaidīti. Es nekādi nevarēju paredzēt, ka tik cienījama persona uzlaidīs man “Šmaukus!”.

Klusītēm gaudodams, Rževskis sāka lidināties pa istabu. Pēc tam viņš izbāza galvu caur durvīm un, skaļi iesmē-jies, pavēstīja:

- Starp citu, kāds jūs noklausās!

Babs Jaguns klusītēm pielavījās pie durvīm un strauji tās atgrūda. Durvis atsitās pret kaut ko cietu. Kāds skaļi iespiedzās, nogāzās zemē, bet tūdaļ piecēlās un metās bēgt.

Gandrīz reizē ar Babu Jagunu gaitenī izskrējusī Taņa paguva ieraudzīt tikai muguru, kas nozuda aiz pagrieziena.

- Kas tas bija? - viņa vaicāja Babam Jagunam.

- Nezinu. Nebija laika apjēgt: viņš aizsedza seju ar plaukstām. Bet man šķiet, ka vakariņu laikā mēs viņu atšifrēsim bez kādām pūlēm, - teica Babs Jaguns.

- Kā tad mēs viņu atšifrēsim?

- Paskatīsimies, kuram ir zila acs. Vai tu redzēji, kā es viņam iezvēlu ar durvīm? Tici man, viņš iedzīvojās pamatīgā fingālī, - Babs Jaguns pašapmierināts teica.

Kad viņi atkal atcerējās Poručiku, izrādījās, ka rēgs jau izsūcies cauri sienai un pagaisis nezināmā virzienā.

Džins Abdulla plīvoja virs kartotēkas skapīša kā zilgana migliņa. Milzīgā čalim bija noslīdējusi viņam uz pieres. Seja bija balta un plakana kā pankūka, ar septiņām prāvām kārpām. Atšķirībā no parastajām truloīdu kārpām šīs septiņas Abdullas sejā nekad nestāvēja mierā un lēnītēm līda no pieres uz degunu, no deguna uz zodu un atpakaļ.

Pamanījis Taņu, Vaņu Blēdovu un Babu Jagunu, džins negribīgi atrāvās no sadzeltējuša pergamenta pētīšanas.

- Ko vajag? - viņš drūmi vaicāja. - Tikai nesakiet, ka esat aizmirsuši atdot grāmatas. Nolādēšu, ka nebūs ko redzēt. Taisni vakar sacerēju desmit lieliskus lāstus un vienu iznīcinošu poēmu... Noklausījies šo poēmu līdz galam, katrs bibliotēkas parādnieks neizbēgami mirst, raustīdamies baismīgos krampjos. Jūs tikai paklausieties...

Abdulla noslīdēja no skapīša, savijās virpulī un jūsmīgi iegaudojās labi nostādītā basā.

Rulliprud,is ) iivg ni m Izspicdimus vilum...

- Nevajag nekādu izspiedimu.su! Mēs visas grāmatas esam nodevuši! - steidza paziņot Taņa.

Džins Abdulla pārtrauca priekšlasījumu un ielūkojās biezajā kladē, kur bija ierakstīti visi parādnieki.

-Tas apbēdina, ārkārtīgi apbēdina, - viņš noburkšķēja zem deguna. - Nekas, nolādēšu citreiz, kad eksāmenu laiks būs tuvāk... Bet ko tad jums vajag?

- Mēs... ē-ē... mēs gribējām atrast vienu grāmatu... - stos-līgi teica Vaņa.

- Vai tiešām? Šeit ir divsimt tūkstoši grāmatu... - Džins ņirdzīgi pasmaidīja.

Viņa smaids bija pretīgs. Tam cauri vīdēja plaukti ar grāmatām.

Vaņa gribēja teikt, ka mums vajadzīga nevis kāda parasta grāmata, bet grāmata, kurā mēs varētu uzzināt, kas šī ir par zīmi, - paskaidroja Taņa, pastiepjot džinam vara dzelksni.

Ar neslēptu riebumu satvēris dzelksni divos pirkstos, Abdulla to aplūkoja. Viņa uzacis saraucās, pabīdot kārpas projām no pieres.

- Kur jūs to ņēmāt? - džins vaicāja.

- Mēs to atradām, - teica Taņa, pati lāgā nesaprazdama, kāpēc nolēmusi samelot.

Džins uzmeta viņai neticīgu skatienu.

- Atradāt? Tādas mantas vis nevar tā vienkārši atrast. Ja nu vienīgi... - Abdulla zīmīgi piemiedza aci,- kādā ļoti senā un pamestā gaitenī... Vai man ir taisnība?

- Ē-e... Nūjā... Tieši tur mēs to atradām...

Džins atkal pasmaidīja. Varēja redzēt, ka viņš netic nevienam vārdam. Bet viņš nez kāpēc necentās pieķert bērnus melos.

- Mūsdienu burvji sen vairs neprot lietot spēcīgās burvestības, viņi tās ir aizmirsuši. Viņiem bail, viņi ir pārāk gļēvi, lai izsauktu patiešām varenus garus, jo šiem gariem vajag maksāt par sniegtajiem pakalpojumiem... Maksa ir augsta... Ļoti augsta...

Abdulla kļuva skumjš. Viņš saguma uz galda un aizsedza seju ar tuklajām plaukstām, gremdēdamies pagātnes atmiņās.

- Visu samaitāja tie mīkstmieši baltie burvji... - viņš sašutis šņāca. - Bet sācējs bija Senvīrs. Viņam, redz, gribējās visu sakārtot. Viņš aizliedza izsaukt varenos garus, aizliedza upurēt cilvēkus. Tagadējo melno maģiju taču ne salīdzināt nevar ar to, kas bija pirms Senvīra. Agrāk tādas zīmes varēja ieraudzīt uz katra soļa, nevis tā kā mūsdienās...

- Kas tad tā ir par zīmi? - Taņa vaicāja.

Abdulla atrāva plaukstas no sejas un iztaNneja savu diezgan prāvo augumu. Visas septiņas kārpas viņa sejā spilgti iemirdzējās.

- Tas ir aicinājuma zīmogs, - viņš teica. - Agrāk dnie magi to bieži izmantoja. Skatieties: pa šo renīti uz zīmog plūst

asinis, tām jābūt allaž svaigām. Visvājākās ir tmloīdu asinis, visstiprākās - harpijām, vienradžiem, pūķiem... Šo dzelksni iedur upuri un gaida. Reizēm jāgaida ilgi, ļoti ilgi. Viss atkarīgs no asiņu stipruma un vēl no daudziem citiem iemesliem.

Babs Jaguns nemanāmi piebakstīja Taņai ar kāju.

- Kuru tad aicināja ar šo zīmogu? Kuru no gariem? -viņš vaicāja.

Abdulla izmisumā pacēla rokas pret debesīm.

- Ak, cik bezgalīgs naivums! Vai tad tu vēl nesaproti? Varēja ataicināt jebkuru no gariem. Atkarībā no tā, kas bija vajadzīgs. Bet tagad vācieties projām no šejienes! Ņemiet savu dzelksni un pazūdiet! Es nevaru tērēt laiku sarunām ar tādiem muļķiem! Man jāpabeidz “Tūkstoš lāstu poēma”.

Kad trīs draugi jau bija pie durvīm, viņus vēlreiz apturēja Abdullas balss.

- He-he! Nelieciet dzelksnim rūsēt! Atcerieties: tam patīk svaigas asinis! - džins sazvērnieciski teica.

Draugi steigšus izmetās laukā no bibliotēkas, juzdamies mazliet apdulluši. Mulsināja tas, ka džins Abdulla ir melnās maģijas piekritējs, kurš skumst pēc asiņainās upurēšanas laikiem, bet vēl vairāk pārsteidza viņa stāstītais par aicinājuma zīmogu.

- Senās-burvestības! Tātad Tibidohsā ir kāds pasniedzējs vai skolēns, kurš mēģina izsaukt vienu no baismīgākajiem gariem... - domīgi teica Vaņa Blēdovs.

/(Varbūt viņš jau paguvis ataicināt to garu šurp, - Babs Jagu j piebilda. - Dzelksnis taču bija pūķa kaklā ilgu laiku.

Nez kam lo ievajadzējies? Un kāpēc? Ja Taņa netīšām neatrastu dzelksni...

Babs Jaguns savieba seju baismīgā grimasē, attēlodams ataicināto garu - ar atļukušām ausīm, izkārtu mēli un šķielējošām ačelēm. Ķēmošanās mākslā Babs Jaguns bija nepārspējams. Ja šai mirklī tuvumā trāpītos ataicinātais gars, tas noteikti nenovaldītos un saberztu Babujagunu pulveri.

Vaņa bija iegrimis pats savās domās un neklausījās draugos.

- Šāda veida dzelkšņus aizliedza izmantot jau Senvīra laikos. Vai atceraties, kā Abdulla pasmīnēja, kad mēs teicām, ka esam dzelksni atraduši? Viņš neticēja nevienam mūsu vārdam. Tātad viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka Tibidohsā tādi rīki nav atrodami. Vai ari tos var atrast vienā vienīgā vietā, - Vaņa teica.

- Kas tad tā ir par vietu? - vaicāja Taņa.

Viņa jau nojauta, ko Vaņa atbildēs, tomēr gribēja vēl pārliecināties par savu minējumu pareizību.

- Pakustini smadzenes! Kas tā par vietu, tiz kurieni neviens nekad neiet? Vieta, kur burvji pazūd? Vieta, kas vienlaikus gan ir, gan nav? - Vaņa taujāja.

- Izgaistošais stāvs! - reizē atsaucās Taņa un Babs Jaguns.

- Tieši tā. Bet kāds tomēr iet uz Izgaistošo stāvu un pat pamanās no turienes atgriezties. Gribētos gan zināt, kā tas viņam izdodas.

Kā tas bija noticis jau daudzus simtus gadu no vietas,

ne

vakariņu laika visi burvju skolas iemītnieki sapulcējās Divu Stihiju zālē. Garie galdi vēl bija tukši. Truloīdiem vajadzētu ilgas stundas strādāt, lai pagatavotu visus ēdienus un uzklātu galdus, bet Tibidohsā neviens nenodarbojās ar tādiem niekiem.

Akadēmiķis Sardanapals ienesa zālē nelielu lādīti, atvēra to un skaļi iesaucās:

- No lādes jūs abi - kā kreisais, tā labais!

Tai pašā mirklī lādīte atsprāga vaļā un no tās izspurdza divi strauji viesuļi. Vēl pēc brītiņa abi plecīgie, sarkanos kreklos tērptie jaunekļi jau klāja galdautus.

Pāris sekundes Divu stihiju zālē valdīja vēl saspringtāks klusums nekā Medūzijas mošķzinības nodarbībās. Visi ar nepacietību gaidīja, kad uz galdiem sāks parādīties trauki. Katrs galdauts gatavoja tikai kaut ko vienu, un nekad nevarēja paredzēt, kurš galdauts trāpīsies. Tā bija īsta laimes spēle.

Visi galdauti vienlaikus vieglītēm saviļņojās, un galdā sāka rindoties pilnie šķīvji.

- Sasodīts, atkal pankūkas! Trešo vakaru pēc kārtas mums ir pankūku galdauts! Apriebušies man tie ikri! - nopūtās Vaņa Blēdovs. Viņš skaļi apvaicājās: - Ei, vai kāds negrib mainīties pret pankūku galdautu?

- Izlepuši jūs tur esat pie ceturtā galda! Stūķējiet vien iekšā, kas iedots! Paskatieties uz mums - jau otro nedēļu no mannas biezputras galdauta netiekam vaļā, - neapmierinātas balsis atsaucās no vienpadsmitā galda.

- Pūtiet vien burbuļus savā biezputrā! Paklau, kaimiņi! Vai mainīsiet savējo pret kotlešu galdautu? - sauca no trešā galda.

- Varbūt pret ceptiem kartupeļiem? - vaicāja no piektā galda.

- Pret vinegretu un vafelēm? - piedāvāja pirmais galds.

- Nē, kartupeļu galdauts mums bija pusdienās. Un va-feļaino mums nevajag. Vinegretā ir sagrūsts par daudz sīpolu, bet vafeles vienmēr samirkušas kondensētajā pienā. -Vaņa bija labi izpētījis visus galdautus. - Labāk dodiet mums virtuļu vai šokolādes galdautu.

Šokolādes galdauta īpašnieki zobgalīgi smējās. Viņi jau nebija tādi muļķi, lai mainītos. Viņu galdauts piedāvāja ne vien šokolādi, bet arī septiņu šķirņu saldējumus.

- Vai rīvētos rutkus gribai? - atskanēja bezcerīga balss no septītā galda puses.

Pret rīvēto rutku galdautu nekad neko nevarēja iemainīt. Pat biezputras ēdēji to nevēlējās. Rutki nez kāpēc vienmēr bija rūgti. Vai nu galdautu kāds bija nobūris, vai arī visā bija vainīgs neveiksmīgi uzlikts ielāps, kurš izļodzīja smalko maģiju.

Beigu beigās pankūku galdautu izdevās apmainīt pret galdautu, kurš gatavoja garšīgu auksto zupu. Piektais galds apmainīja savu kartupeļu galdautu pret kotletēm, bet sašutušais Guņa Glumovs meta Žoram Žīkinam ar rīvēto rutku bļodu. Žīkins pieliecās, bļoda aizlidoja garām mērķim, un rutki uzkrita uz Sardanapala jaunās mantijas. Akadēmiķis sadusmojās un izsauca ciklopu. Ciklops saķēra Guņu Glumo-vu aiz auss un izvilka laukā no Divu Stihiju zāles.

Pa to laiku Babs Jaguns bija žigli iztukšojis savu zupas šķīvi un grozīja galvu uz visām pusēm, il kā kaut ko meklēdams.

Taņa jau grilēja viņam pavaicāt, kas viņam pazudis, lx.‘t tobrīd Babs Jaguns zem galda sāpīgi uzmina viņai uz kājas.

- Ko tu spārdies? - Taņa kļuva nikna.

- Kuš! Paskaties uz Ritu Doduzkritu! Tikai tā, lai viņa nemana!

Izlikdamās, ka nometusi dakšiņu, Taņa it kā netīšām pagriezās pret Ritu Doduzkritu. Šī mazrunīgā meitene ar asajiem sejas vaibstiem mācījās “tumšo” nodaļā, un par viņu tika apgalvots, ka viņa pati nezinot, ko izdarīs nākamajā mirklī. Zem acs viņai bija pamatīgs zilums.

- Tā ir viņa. Tā, kurai es iebelzu ar durvīm! - čukstēja Babs Jaguns. - Cits neviens tas nevar būt... Kaut gan... Oho! Paskaties uz Juru Vāciespromu! Viņš sēž tev tieši aiz muguras.

- Es taču nevaru visu laiku mest zemē dakšiņu! - tāpat čukstus atsaucās Taņa. Beigās viņa tomēr pagriezās un paskatījās.

Tibidohsas pūķbola komandas kapteinim bija pamatīgi pietūcis deguns un aizpampušas acis. Kad viņa un Taņas skatieni sastapās, Jura nez kāpēc strauji novērsās un sāka blenzt savā šķīvī.

- Neko nesaprotu, - Babs Jaguns čukstus prātoja. - Vai viņi būtu noklausījušies divatā? Negribas ticēt... Droši vien Vāciesproms ar kādu sakāvies. Viņš taču kaujas katru mīļu dienu. Un viņam nav paraduma noklausīties aiz durvīm. Tā klusētāja man šķiet daudz aizdomīgāka...

Taņa jau gribēja iebilst, ka varbūt arī Rita ar kādu sakāvusies vai rīta treniņā uzlidojusi kādam virsū; bet tad pār-

steigumā apklusa, uzmetusi nejaušu skatienu Tibidohsas pirmajai skaistulei Katjai Kioskovai. Kaut gan Divu Stihiju zālē vakaros bija krēslains, Kioskovas acis nez kāpēc sedza melnas brilles...

Pēc pusdienām akadēmiķa Sardanapala zelta sfinksa atnesa Taņai zīmīti. Tibidohsas priekšnieks paziņoja, ka Тара uz visu vakaru tiek nodota profesora Blakta rīcībā. Tāds bija akadēmiķa izvēlētais soda mērs.

“īsti nezinu, ko profesors Tev liks darīt. Viņš teica, ka tam būšot kāds sakars ar mazām, simpātiskām vabolītēm,” akadēmiķis rakstīja.

Taņa noskurinājās. No profesora Blakta neko labu nevarēja gaidīt. Viņš meistariski prata sagudrot visādus murgainus uzdevumus. Taņas ļaunās nojautas piepildījās. “Tumšās” nodaļas vadītājs pasniedza viņai lielu, netīru burku un lika doties uz pagrabu savākt smird vaboles, kas viņam bija nepieciešamas kaut kādam brūvējumam.

- Ņem fērā, Grotere: kamēr burk’ nav piln’, no pagrab’ laukā ne sol’! - teica Blakts, ņirdzīgā smaidā atiezdams dzeltenu zobu celmāju.

Smirdvaboļu vākšana bija īstas mocības. Vaboles muka uz visām pusēm, izpūzdamas kodīgus, baltus mākonīšus, no kuriem stipri asaroja acis un sagriezās kuņģī.

Labi vēl, ka Taņai palīgā nāca Vaņa Blēdovs. Ja viņš nebūtu atradis grīdas spraugu, kur vaboles čumēja un mudžēja, uzdevums nekad netiktu izpildīts.

Aizspiedusi burkas kakliņu ar plaukstu un cenzdamās dziļi neieelpot, Taņa aiznesa burku Blaktam.

- Kāpēc tu tik zaļ’, Grotere? Fai tu fēm? - vaicāja profesors.

Baidīdamās, ka viņai patiešām tūlīt uznāks vēmiens, Taņa tikai mēmi papurināja galvu. Ja profesors nebūtu pasteidzies paņemt no viņas burku, viņam būtu jāmeklē grīd-lupata.

- Nu pasak’: fai tad es apmānīj’ Sardanapalu? Fai tad tu nevāc’ maz’, simpātisk’ fabolīt? - Blakts smaidīja ļaunā priekā.

Taņa nolika rakstāmspalvu un izstaipīja notirpušos pirkstus. Roka no rakstīšanas bija pavisam nogurusi, un šķila, ka tā tūlīt notrūks. Taņa tikko bija pabeigusi mošķzinībā uzdoto piecas lappuses garo referātu "Ūdensvīru pieradi nd-šanaspaņēmieni: pieredze, fakti, komentāri’'. Vēl vajadzēja sagatavoties rītdienas nodarbībai pie Zobrāvējas.

Jā, pasniedzēji ne velti bija brīdinājuši, ka palaidnībām neatliks laika. Ar tādu mācību slodzi! Vakaros tikko pietika spēka aizvilkties līdz gultai.

Taņa uzsita knipi; ļaunas acs noņemšanas uzdevumu krājums izbāza laukā īsas kājeles un līda pie viņas pāri galdam. Lappuses iečabējās, un grāmata atšķīrās vajadzīgajā vietā.

Taņa izlasīja vingrinājumus un tikko noturējās, lai nesāktu gaudot. Divi vingrinājumi bija diezgan viegli, par jau zināmiem tematiem, bet toties trešais...

“VINGRINĀJUMS ĻAUNĀS ACS LĀSTA NEITRALIZĒŠANĀ

Melnais mags Bailuns nobūra balto magu Škaudunu ar

mēmuma lāstu. Baltais mags Šķauduns labi apdomājās un lāstu neitralizēja. Kā viņš to izdarīja?”

Tur nu bija ko palauzīt galvu. Superslepenajā, uz caurspīdīgām lappusēm iespiestajā “Maģiskās prickšāteikšanas enciklopēdijā”, kuru Taņai uz Jauno gadu bija uzdāvinājis Babsjaguns, viņa izlasīja, ka atbrīvojošie buramvārdi ir “Bur-muleus sapalus!”, bet kā lai to pasaka, ja tas ir mēmuma lāsts? Noburtais taču nemaz nevar pakustināt mēli! Varbūt izklauvēt buramvārdus Morzes ābecē?

Stundas ceturksni velti nomocījusies, Taņa nolēma lūgt palīdzību Zārcienei, kas jau bija sagatavojusi stundas un tagad centās piespiest savu skeletu dejot. Skelets tikai klabināja zobus un drebinājās uz sava postamenta kā krītamās kaites lēkmē.

- Pāž, tu esi riebīgs! Tu visu dari tikai man par spīti! Un vēl izliecies, ka mani mīli! - Zārciene kļuva pavisam nikna, kad skelets, tā ari nesācis dejot, sabruka.

Uz grīdas nokritušās rokas kauli sakustējās, it kā Pāžs gribētu sacīt: ko es vairs varu? Esmu jau savu laiku nodancojis.

- Kaplič, vai tu ļauno aci sagatavoji? - Taņa vaicāja.

Zārciene vērtējoši palūkojās uz savu istabas kaimiņieni.

- Kā citādi! - viņa atsaucās.

-Vai uzdevumu par Bailunu un Šķaudunu ari atrisināji?

Kapličova pašapmierināta pamāja ar galvai.

- Kas tad ir, vai tev smadzeņu rievai par maz, ko, nelaimīgā bārenīt? - viņa vaicāja. - Nu labi - kā tu nepalīdzēsi muļķīšiem? Skaties šurp!

Dejojot Zārciene piegāja pie Taņas uzdevumu krājuma, izšķīla no sava gredzena sarkanu dzirksti un skaļi teica:

- Cukura kuračukara, parādi atbildi!

Acumirkli grāmata aizcirtās ciet un sāka virpuļot pa galdu, bet pēc tam atkal atšķīrās tai pašā lappusē. Tur, kur tikko bija uzdevums, iznira ķeburaini, ar roku rakstīti burti:

"Baltais mags izpeldējās pirmajā ritu rasā, kas nomazgā visus lāstu veidus, vienīgi liktenīgo lāstu ne. ”

- Cukura kuračukara, noslēp atbildi! - Zārciene pavēlēja.

Ķeburainie buiti sāka virmot un lēkāt, līdz izzuda.

- Mācies, kamēr blakus ir kāds, no kā mācīties! - lepni teica Zārciene.

Taņa secināja, ka melnie magi daudz labāk par baltajiem prot atvieglot sev dzīvi. Ir nu gan blēdnieki!

- Un tā tu gatavo visas stundas? - viņa vēl pavaicāja.

Kapličova maigi noglaudīja sev galvu.

- Nu protams. Nabaga mazā Zārcienīte nedrīkst pārpūlēties! Viņa ir tik ļoti skaista, viņai kaitīgi sevi mocīt. Vai zini, kā saucas šie kuračukaras buramvārdi? Zubrītāju zinies. Rokasgrāmatās to nav, un stundās arī tās nemāca. Tās iekļautas Senvīra sastādītajā simts aizliegto buramvārdu sarakstā - kopā ar citām burvībām, ko nedrīkst lietot.

- Kāpēc tad nedrīkst? - Taņa saausījās.

Par aizliegto buramvārdu sarakstu viņa dzirdēja pirmo reizi.

- Kā lai es zinu, kāpēc? Nedrīkst - un cauri! Varbūt tādēļ, lai skolēni nenoraksta? - Zārciene raustīja plecus.

- Bet kā tad tu uzzināji šos buramvārdus, ja tie ir aizliegti? - Taņa nespēja vien beigt brīnīties.

Zārciene piepūta vaigus un pacēla acis pret debesim. Viņai ļoti patika tēlot svarīgu personu.

- Es, vai? Man iemācīja viens zēns no ceturtās klases, -viņa it kā starp citu paziņoja. - Mēģināju iemācīt arī Glu-movam - tāpat vien aiz garlaicības, bet Gunām pauris pavisam caurs. Viņš pat norakstīdams ielaiž desmit kļūdas.

Zārciene nožāvājās.

- Ū-ūh! Žēl vienīgi, ka šos buramvārdus nevar lietot kontroldarbos, - viņa sacīja. - Skolotāji atkaru kuračuka-ru bloķē. Viņi jau arī nav no muļķu mājām, vismaz mūsējie - “tumšie”. Jūsu “baltie” gan ir naivās aitiņas, viņus viegli var apvest ap stūri. Čukuru kuračukara bloķē, bet paši neredz, ka man uz plaukstas špikeris uzrakstīts.

- Vai Sardanapalu arī viegli var piemuļķot? - Taņa vaicāja.

ŠI dīvainā saruna Taņu bija aizrāvusi. Nez kāpēc viņai šķita, ka tūlīt uzzinās kaut ko ļoti svarīgu.

- Tavs Sardanapals nav nekas vairāk kā bārdains zīdainis, - Zārciene nicīgi teica. - Ar Medūziju gan joki mazi. Viņa visiem redz cauri. Ļoti barga dāmīte. Ar Neslavi ari nevar daudz ākstīties, viņš taču agrāk bija mūsējais, “tumšais”. Vēl joprojām prot paskatīties tā, ka dūša uzreiz saskrien papēžos. No tāda skatiena iekšā viss apledo. Nekādi nesaprotu, kāpēc viņš pārsviedies pie “baltajiem”, šķiet, ka tur kaut kas slēpjas. Katram redzams, ka viņš nav īsts “baltais”, liet par visiem labāk man tomēr patīk mūsu Blakts, vecais blēdis! Gan tu vēl piedzīvosi, ka viņš aizliks

Sardanapalam kāju priekšā un kļūs Tibidohsā par galveno...

Zārciene atkal nožāvājās, turklāt tik pamatīgi, ka gandrīz izmežģīja žokli.

- Nu gan laiks čučēt. Vari vēl zubrīties, bet es likšos uz auss. Tikai netaisi troksni. Neaizmirsti, kāds trumpis man rokā. Es taču jebkurā mirklī varu pastāstīt Blaktam, kas viņam iebāza kabatā to “Galdiņ, aizsargājies!”.

- Tad nu gan nobiedēji! - Taņa iespurcās. - Bet es visiem pastāstīšu, ka tev sapņos rādās Guņa Glumovs sārtā pidžamā, ar tauriņu ķeramo tīklu rokā.

Zārciene nosarka, novērsās un noburkšķēja, ka tā esot gatavā muldēšana, taču viņas balss neskanēja pārāk pārliecinoši. Lai drīzāk izbeigtu sarunu, viņa žigli ielēca gultā, saritinājās kamoliti un nomurmināja mazgāšanās buramvārdus:

- Slauķus skursteņslauķus!

Zobu suka un mitrs dvielis pielaidās viņai klāt un ķērās pie ierastā darba. Vēl pēc mirkļa Zārciene jau bija ietērpta pidžamā. Taņu tas nepārsteidza. Viņa jau sen bija pieradusi pie tā, ka viņas kaimiņiene pat kurpju auklas nesasien kā parasti cilvēki, bet izmanto buramvārdus “Šņorus sasonisf".

- Zobrāvēja gan pēdējā laikā vairs nemaz neizskatās pēc sevis pašas, - miegaini teica Zārciene, palīzdama zem segas. - Viņai pat acis mainījušas krāsu. Tas nu gan ir iespaidīgs triks!

- Ko tu gvelz? Acis taču nevar mainīt krāsu! - Taņa ar neizpratni iesaucās.

- Stundās jau viņai acis ir normālas. Turklāt viņa tagad

sākusi nēsāt brilles, tā ka nemaz nevar īsti saskatīt, kas tur ir aiz tiem stikliem. Bet vakar vakarā es viņu satiku gaitenī blakus burvju priekšmetu darbnīcai, kur ir krēslains, un acis viņai bija gaiši zilas. Vai vari iedomāties?

- Kas tur īpašs? Daudziem cilvēkiem taču ir gaišzilas acis! Tās ir skaistas, - teica Taņa.

- Tu gan esi nesapraša, Grotere! Viņas acis bija nevis vienkārši zilas, bet spožas kā starmeši. No acīm spīdēja gaisma! Un gaisma bija zila! Un nekādu briļļu - it kā viņa bez tām pavisam mierīgi varētu iztikt. Es apžilbu. Es varēju akla palikt! Labi vēl, ka viņa mani nepamanīja.

- Vai tu skaidri zini, ka uts bija pie darbnīcas? - Taņa steidza noskaidrot.

Par šo vietu viņai jau bija gadījies dzirdēt. Vaņa pie šīs darbnīcas bija slēpies aiz zivs statujas un atradis “Galdiņ, aizsargājies!”.

- Atstājies no manis, bārenīt! Esmu jau komā, - atņurdēja Kapličova, pagriezdamās uz otriem sāniem. Drīz viņa jau saldi šņākuļoja. Melnie Aizkari līksmi notrīsēja, piesardzīgi aizstiepās līdz Zārcienei, pārklājās pāri viņas galvai un sāka skatīties viņas sapņus.

Tonakt Zārcienei sapņos rādījās pūķbola komandas uzbrucējs Sems Septiņcelms. Semam bija divkauja ar skeletu. Viņi abi aizrautīgi apšaudīja viens otru no senlaicīgām pistolēm, turklāt ložu vietā no stobriem nez kāpēc lidoja laukā mazas sirsniņas, uzreiz pārvērzdamās ziepju burbuļos. Guņa Glumovs sarkanās kupidoniņu apakšbiksēs, ar spārniņiem kā elfam, tvarstīja šos burbuļus ar tauriņu ķeramo tīklu.

- Nu re, atkal Guņa! Un tagad jau apakšbiksēs. Nē, Zār-

dene neuzdrīkstēsies Blaktam izpļāpāties par Vaņu, - klusu nomurmināja Тара.

Viņai neizdevās noskatīties kaimiņienes sapni līdz beigām, jo kāds klusītēm pieklauvēja pie loga.

Taņa palūkojās laukā un ieraudzīja Babu Jagunu. Viņš nebija viens. Babam Jagunam aiz muguras uz tā paša putekļsūcēja, apķēries priekšā sēdētājam ap vidu, sēdēja Vaņa. Melnie Aizkari iespaidu pārpilnībā gandrīz nokrita no loga. Viena Aizkaru puse sāka atspoguļot putekļsūcēju, otra palika uzticīga Zārcienes sapnim, un beidzot viss sajuka vienā putrā: Guna Glumovs spēlēja putekļsūcēja cauruli kā stabuli.

- Ei! Vai tu dzirdi? - Babs Jaguns skaļi čukstēja. - Mēs izdomājām, kā nokļūt līdz Galvenajām kāpnēm. Ir viens ļoti vienkāršs paņēmiens. Taisni brīnums, ka tas mums neienāca prātā agrāk.

- Negrozies tik daudz! - Vaņa Blēdovs iebikstīja Babam Jagunam sānos.

Vaņam nemaz nebija viegli noturēties uz putekļsūcēja aiz Baba Jaguna, kurš visu laiku dīdījās. Turklāt vēl Taņai šķita, ka Vaņam kaut kas paslēpts aiz krekla - kaut kas nemierīgs, kas nemitīgi jāpietur ar plaukstu.

- Kas tas ir par paņēmienu? Vai garām ciklopiem? - Taņa vaicāja.

Babs Jaguns noslēpumaini nokrekšķējās.

- Nē, caur šaujamlūku, - viņš teica. - Tornī ir ļoti piemērota šaujamlūciņa. Caur to var pa taisno nokļūt uz kāpnēm. Lūka ir ļoti augstu sienā. Kad Neslavis izlikti savas aizsargbur-vības, viņš to noteikti aizmirsa. Nu, vai lidosi mums līdzi?

Priecādamās, ka vēl nav paguvusi noģērbties, Taņa pamāja ar galvu.

- Lec uz mana putekļsūcēja! Lūka ir tik šaura, ka tavs kontrabass netiks tur cauri. Turklāt viņš jau neprot nekustīgi karāties gaisā, - Babs Jaguns rīkoja.

Viņam ārkārtīgi patika atgādināt sava putekļsūcēja priekšrocības, salīdzinot to ar citiem instrumentiem.

Pārliecinājusies, ka Zārciene guļ ciešā miegā, Taņa piesardzīgi pavēra logu un nostājās uz platās, apledojušās palodzes. Lejā baloja apsnigušais Tibidohsas iekšējā pagalmi-ņa kvadrāts. Taņai mazliet sareiba galva. No augstuma viņa nebaidījās vienīgi tad, kad juta zem sevis izliektos, vienmēr siltos kontrabasa sānus.

Izrādījās, ka Taņas satraukums nav bijis veltīgs. Viņa uzlēca uz putekļsūcēja Vaņam aiz muguras un cieši ieķērās viņa siksnā, bet pārslogotais mehānisms tūlīt iegāzās gaisa bedrē. Garām strauji slīdēja apgaismotie logi. Pagalmiņa sniegotais kvadrāts nepielūdzami tuvojās. Taņa apjēdza, ka vēl pavisam mazliet - un Poručiks Rževskis visiem varēs stāstīt anekdoti par trim plakaniem plācenīšiem.

- Pilotus kamikadzius! - Babs Jaguns beidzot bija attapies un nokliedza buramvārdus, ar kuriem varēja pārslēgties uz daudz lēnāku, toties drošāku lidojumu.

Putekļsūcējs dobji ierūcās, izrāpās no gaisa bedres un sāka pamazām uzņemt augstumu. Tobrīd līdz iekšējā pagalmiņa bruģa akmeņiem bija atlikuši tikai daži metri.

- Trakais, vai tad tu lidoji ar “Sktienulus sadegusi'? -Vaņa sašutis vaicāja.

Viņš nekādi nespēja noticēt, ka Jaguns izvēlējies visāt-

rākos lidojuma buramvārdus, labi zinādams, ka putekļsūcējs būs pārslogots.

- Man kaut kā neienāca prātā, - Babs Jaguns kaunīgi atzinās. - Un vispār - ko tu man piesienies? Mēs taču nenogāzāmies!

- Kā derētu sadot tev pa kaklu! - sapņaini bilda Vaņa.

- Nemaz nemēģini! Pirmkārt, pats norausies! Un, otrkārt, putekļsūcējs kļūs nevadāms, - Babs Jaguns steigšus brīdināja.

Viņi lidoja gar Lielā torņa ziemeļu pusi, izlaizdamies cauri dažām nelielām arkām. Tad Babs Jaguns pavērsa cauruli augšup. Putekļsūcējs nesteidzīgi virzījās gar vienlaidu sienu, kas bija mūrēta no milzīgiem klintsgabaliem.

- Pašlaik mēs no ārpuses ceļamies augšup gar Galvenajām kāpnēm, - Babs Jaguns paskaidroja. - Neslavis droši vien iedomājies, ka visi lidojuma buramvārdi Tibidohsā tiek bloķēti. Bet nekā - tas bija agrāk, pirms remonta. Tagad vecās blokādes vairs nav, bet jaunā vēl nav uzlikta.

- Kā tu uzzināji, ka tur ir šaujamlūka? - vaicāja Taņa.

- Uz treniņu paķēru līdzi tālskati... Re, kur tā ir, skaties! Es jau baidījos, ka būsim palidojuši garām.

Putekļsūcējs sastinga uz vietas. Tieši sev priekšā vienlaidu akmeņu krāvumā Taņa ieraudzīja šauru, augšpusē noapaļotu šaujamlūku - ļoti piemērotu, lai pa to šautu ar smagām bultām no arbaleta vai šķiltu kaujas dzirkstis. Piesardzīgi aizvadījis putekļsūcēju līdz lūkai, Babs Jaguns nosēdināja savu mašīnu uz plaša kāpņu laukumiņa. Abās pusēs uz miklajiem akmeņiem sarkanus atspīdumus meta lāpas, kas bija iedegušās viņu ierašanās brīdī.

Taņa nojauta kaut ko nelāgu. Viņai nez kāpēc negribējās ticēt, ka Neslavis Melkulis būtu aizmirsis šo lūku. Šeit viss izskatījās pēc slazdiem. Ja viņus te noķers, Taņu gaidīs visbargākais sods. Pēc atgadījuma ar pūķi Neslavis centīsies panākt, lai viņai par šo pārkāpumu atņem burvju gredzenu. Viņu pārvērtīs par zombiju un aizraidīs atpakaļ pie tru-loīdiem.

No lejas atskanēja ķildīgas balsis.

Taņa uzmanīgi pārliecās pār margām. Uz laukumiņa vienu kāpņu posmu zemāk trīs ciklopi spēlēja kārtis. Viens no viņiem blēdījās. Taņa no augšas labi varēja novērot, kā viņš, izlikdamies, ka pakasa kaklu, nemanāmi aizslidina liekās kārtis sev aiz apkakles. Abi pārējie ciklopi nemitīgi zaudēja un paklausīgi stiepa pieres pretī trešā knipjiem. Uzvarētājs atlieca milzīgo pirkstu un tīksmi sita knipjus, izsizdams laukā no draugu galvām pēdējās saprāta paliekas. Viņu pieres dunēja kā vara katli.

Vaņa Blēdovs nocēla no sienas lāpu un apgaismoja marmora pakāpienus, kas veda augšup. Skaidri varēja saskatīt divus dzirkstošus maģiskos aizkarus.

- Redziet! Aizsargājošās burvestības! - Vaņa teica.

- Nūja. Vienai tādai es pagājušo reizi uzskrēju virsū. Atpakaļ jau lēcu ar vardes kājiņām... Kvā, kvā, fu, riebjas atcerēties! - Babs Jaguns saviebās. - Labi, tūlīt pārbaudīsim, vai man izdosies piemuļķot Neslavi vai neizdosies.

Nometis uz grīdas savu mazo mugursomu, Babs Jaguns izvilka no tās oranžu mantiju. Tad viņš noklāja mantiju uz pakāpieniem un sāka kaut ko murmināt, reizēm ielūkodamies mazā grāmatiņā. Grāmatiņa čiepstēja un smalkā bal-

stiņā teica viņam priekšā. Beidzot viņš izšķīla zaļu dzirksti un pakāpās soli atpakaļ.

Oranžā mantija lēnām atrāvās no grīdas, it kā tajā būtu iemitinājies kāds nemierīgs rēgs. No iekšpuses piepūtusies, mantija nesteidzīgi peldēja pa kāpnēm. Taņai sažņaudzās sirds. Kopš tās dienas, kad viņai rokās aizdegās lociņš, meitene vairs nespēja bez satraukuma skatīties uz oranžo krāsu. Bet oranžu apmetņu un mantiju Tibidohsā bija daudz, tādās tērpās visi skolotāji un daudzi skolēni.

- Iesim! Mēs nedrīkstam no viņas atpalikt! - Babs Ja-guns jau skrēja aiz mantijas.

Oranžā mantija nesteidzīgi nolidoja pusi kāpņu posma un tad uzdūrās pirmajai maģiskajai barjerai. Zaļganais aizkars spoži uzliesmoja un nodzisa. Tas pats notika arī ar otru aizkaru.

- Kā tev izdevās neitralizēt Neslavja burvestības? - Va-ņa brīnījās.

Pat pustumsā varēja saskatīt, kā pietvīkst Baba Jaguna ausis.

- Krietni palauzīju galvu, - viņš pašapmierināts teica. — Visas divas nedēļas, kamēr lēkāju ar varžu kājiņām, tikai par to vien domāju. Lēkāju pa istabu un domāju. Bet pēc tam pēkšņi man atausa: Neslavja burvestības iedarbojas uz visiem, tikai uz viņu pašu ne! Tā taču ir? Ja tās iedarbotos arī uz pašu Neslavi, tad jau viņš nevarētu te staigāt un visu pārbaudīt. Bet viņš staigā un visur bāž savu degunu, tātad viņam šī maģija nav bīstama. Vai saprotat?

- Izklausās loģiski. Ne jau velti mēdz teikt, ka atbrīvot no Neslavja burvestībām var tikai pats Neslavis, - Taņa pie-

krita. Viņai vēl nebija gluži skaidrs, ko Babs Jaguns sagudrojis.

- Bet tālāk viss bija pavisam vienkārši. Vecmāmiņas skapi atradu Neslavja veco mantiju. Viņš to bija nejauši atstājis pēc ārstēšanās magpunktā. Un atdzīvināt mantiju - tas jau vispār ir sīkums. Man ļoti palīdzēja šī grāmatiņa!

Babs Jaguns lepni rādīja draugiem apdriskāto grāmatiņu, kas nesen bija teikusi viņam priekšā buramvārdus. Grāmatiņa viltīgi mirkšķināja uz vāka attēloto aci, bet uz muguriņas tai ik pa brīdim iedegās sarkani burti. “Balto magu draiskulības Hugo Viltnieka pārstāstā”.

“Nez vai viņš tiešām bijis tik viltīgs?” Taņa prātoja.

‘Turklāt vēl arī skaists,” tūdaļ apliecināja burti uz grāmatas muguriņas. Vēl pēc mirkļa grāmata mainīja savu nosaukumu. Tagad uzraksts uz muguriņas vēstīja: “Balto magu draiskulības Hugo Skaistuļa un Gudrinieka pārstāstā.”

Atskārtusi, ka grāmatiņa atspoguļo viņas domas, Taņa žigli bloķēja savu apziņu. Jā, šis Hugo tiešām nebija ar pliku roku ņemams.

- Kur tu dabūji šo grāmatu? Vai bibliotēkā? - viņa vaicāja.

- Nē-e, - Babs Jaguns purināja galvu. - Abdulla nebūtu man to izsniedzis. Tā glabājas speciālajā fondā. Bet, par laimi, šis Hugo kādreiz bija ārstējies pie manas vecmāmiņas un pēc tam uzdāvinājis viņai grāmatu ar autogrāfu. Tur pirmajā lappusē ir viņa paraksts - vienreizīgi vijumi.

- Kas tad Hugo kaitēja? No kā viņš ārstējās? Varbūt no viltības? - zobgalīgi vaicāja Vaņa.

- To vecmāmiņa vairs neatceras, - Babs Jaguns nevērī-

gi atsaucās. - Droši vien nekas būtisks. Vai nu blaugznas, vai varbūt gudrības zobs iestrēdzis smaganās... Vai varbūt tikai iebāza sev degunā zīmuli un vairs nevarēja izvilkt. Ar rakstniekiem visādi joki gadās, īpaši kad uznāk iedvesma.

Grāmatiņa kaut ko neapmierināta burkšķēja. 1 iugo Viltniekam nepatika klausīties tādas atsauksmes par savu personu.

Sekodami lēnām pa gaisu peldošajai mantijai, kas noslēpumainā veidā pamanījās atkārtot visas Neslavja kustības un pat plecu raustīja uz mata kā viņš, draugi devās augšā pa marmora kāpnēm. Reizēm no bruņutērpiem nišās un no sienām iznira rēgi, bet tie visi bija mazpazīstami un samērā mežonīgi. Vienam krūtīs rēgojās garš šķēps, un citi rēgi uz tā kāra žāvēties savas vecmodīgās garās zeķes un kaftānus. Starp rēgiem nemanīja ne Poručiku, ne Neizārstēto Dāmu, pat Bezacu Sausina neparādījās. Rēgi drūmi blenza, uz jautājumiem neatbildēja un ātri vien līda atpakaļ savās paslēptuvēs.

Ap mantiju trīsreiz pašķīda zaļganas dzirksteles, un vienreiz uzliesmojums bija sarkans. Neslavis tiešām nebija skopojies ar aizsardzības zintēm. Turklāt dažas noburtās vietas bija maskētas tik labi, ka nevarēja redzēt pat jau ierasto pus-caurspīdīgo aizkaru. Garas liesmu mēles sniedzās pēc Ne-slavja vecās mantijas, bet tūdaļ vainīgi atrāvās atpakaļ, it kā saprazdamas, ka kļūdījušās.

Visus trīs draugus, kas sekoja mantijai, aizsardzības barjeras laida cauri bez iebildumiem - droši vien uzskatīja, ka viņi iet kopā ar Neslavi un viņus nedrīkst aizkavēt.

1 Iugo Viltnieka grāmata ķiķināja bez mitas. Grāmatas

sen mirušais autors bija sajūsmināts par jauno dēku. Uz pēdējā vāka pat uzzīmējās viņa portrets: seja apaļa kā pankūka, īss, uzrauts deguns un kupla, pūderēta parūka. Bridi pa brīdim Hugo portrets sāka satraukti žestikulēt un reiz pat parādīja Taņai mēli.

Tā viņi kāpa diezgan ilgi. Kad Taņai jau bija sajucis pakāpienu skaits, Vaņa Blēdovs pēkšņi apstājās un sastinga, iekrampējies margās. Taņa, to neievērojusi, uzdrāzās viņam virsū un sadauzīja degunu pret viņa plecu. Viņa jau gribēja izteikt savu sašutumu, bet tad ieraudzīja to, ko jau bija ieraudzījuši Vaņa ar Babu Jagunu, un vārdi iestrēga viņai kaklā.

Galvenās kāpnes aprāvās. Tieši viņu priekšā aiz neliela laukumiņa stiepās sudrabaini 1 rails piekaramais tills. Pa taisno cauri akmens sienai - it kā šīs sienas nemaz nebūtu - tilts veda uz milzīgu zāli ar tievām kolonnām, kuras te pagaisa, te atkal parādījās kā stingri novilktas, baltas līnijas. Neko vairāk nevarēja saskatīt - vismaz tik ilgi, kamēr neuzkāpa uz tilta.

Hugo Viltnieks pārspīlētās bailēs pacēla abas rokas virs galvas, atveidoja sejā šausmu grimasi un aizvēlās aiz portreta rāmja. Pēc pāris sekundēm viņš atkal izbāza galvu, taču parūkas vairs nebija. Viņš izskatījās ārkārtīgi noskumis un nemitīgi tvēra ar rokām pie plikā paura, izlikdamies, ka plūc sev matus.

- Izgaistošais stāvs! - čukstēja Babs Jaguns.

Vaņa Blēdovs draiski samiedza acis.

- Vai aizskriesim līdz zālei un atpakaļ? Vai ari tev dūša ir papēžos? - viņš vaicāja.

Viņš jau gribēja kāpt uz tilta, bet Babs Jaguns viņu atrāva nost.

- Tev smadzenes pārkarsušas, vai? - Babs Jaguns vaicāja. - Dzīvot apnieis? Paskaties uz to!

Viņš norādīja uz Hugo Viltnieku, kuram jau bija apnicis plūkāt pūciņas no sava plikā paura. Līdz jostasvietai izliecies no portreta rāmja un atspiedis galvu delnās, 1 lugo vēroja Izgaistošo stāvu. Kad viņa skatiens aizslīdēja līdz. kolonnām, I lugo Viltnieks nodrebēja un - tik veikli, kā to nemaz nevarēja sagaidīt no tāda resnīša, ielēca paslēptuvē aiz rāmja. īsu mirkli gaisā pazibēja apaļīgie kāju ikri garajās zeķēs un vecmodīgas kurpes ar lenšu pušķiem.

Neslavja oranžā mantija nekustīgi karājās gaisā virs laukumiņa. Tukšā kapuce brīžam nodrebēja un piepūtās kā pūslis un tad atkal saplaka. Pēkšņi mantija sakustējās, pāris reižu atdūrās pret sienām un beidzot, viegli šūpodamās, aizpeldēja uz piekaramo tiltu. Draugi saspringti sekoja mantijas ceļam. Apmēram līdz tilta vidum tā nokļuva bez traucējumiem. Šķita, ka vēl pavisam mazliet - un mantija jau būs starp kolonnām. Bet tad sudrabainais tilts vienā mirklī kļuva purpursarkans. Tas piebrieda, sāka svaidīties, it kā pa apakšu tam būtu aizplūdis neredzams vilnis, un pieskārās pie mantijas.

Mantija uzliesmoja, drudžaini sašūpoja tukšās stērbeles un izgaisa. Bet vēl pēc mirkļa piekaramais tilts apdzisa un atkal šūpojās, klusi čīkstēdams, it kā nekas nebūtu noticis.

Draugi saskatījās.

- Ak manu māmulīt bubulit! Mums jāiet atpakaļ... Šeit mēs līdz Izgaistošajam stāvam netiksim, - piesmakušā balsī teica Babs Jaguns.

Taņa atcerējās, ko Poaičiks Rževskis viņai bija stāstījis par Trako Vectētiņu. Šis prātu izkūkojušais spoks ilgus gadsimtus esot Tibidohsā meklējis apslēpto mantu. Vai atradis -nav zināms, bet slepeno eju uz Izgaistošo stāvu viņam izdevies atrast. Eju, pa kuru iespējams ne tikai nokļūt Izgaistošajā stāvā, bet arī atgriezties no turienes.

- Neslavis veltīgi sargā Galvenās kāpnes. īstais ceļš uz Izgaistošo stāvu nemaz nav šeit, - Taņa teica.

- Kur tad? - Tūlīt sekoja Vaņas jautājums.

- Nezinu. Bet kaut kur tas ir. Kādam taču izdevās atnest no Izgaistošā stāva dzelksni un “Galdiņ, aizsargājies!”, - Taņa prātoja.

Nez kāpēc viņai nedeva mieai atmiņas par šo samērā nekaitīgo galdautu, kas prata vienīgi tvarstīt izklaidīgus naba-dziņus aiz deguna. Kāpēc tas, kurš paņēma dzelksni, bija noslēpis šo galdautu aiz statujas blakus darbnīcai? Kāpēc viņam vispār ievajadzējās galdautu? Kaut kāda jēga taču tam bija!

Un kas pie darbnīcas bija darāms Zobrāvējai - ja Zār-ciene nemelo un tiešām viņu tur redzējusi?

Un tad Taņa nodrebēja aiz pārsteiguma, ka viņai agrāk nav ienākusi prātā doma: un ko pie darbnīcas bija aizmirsusi Zārciene?

Viņi jau grasījās kāpt lejup, kad pēkšņi no pašas izgrauzta cauruma Vaņas dzeltenajā krekliņā izkrita resna jūrascūciņa, iespiedzās un strauji metās uz piekaramo tillu.

- Kurp tad tu? - kliedza Vaņa. - Tur nedrīkst!

Bet jūrascūciņa jau atradās uz tilta un mērķtiecīgi tipināja uz priekšu, tuvodamās vietai, kur nesen bija izzudusi mantija.

- Nāc atpakaļ! - sauca Vaņa, jau traukdamies zvēriņu notvert.

Taņa ar Babu Jagunu nepaguva viņu apstādināt. Divos lēcienos Vaņa sasniedza tilta vidu, saķēra jūrascūciņu un drāzās atpakaļ.

dāņa bija pieskrējusi pie pašas laukumiņa malas. Viņa redzēja, kā tilts Vaņam aiz muguras kļūst purpursarkans un cenšas zēnu notvert, veļoties kā liels vilnis. Bet Vaņa it kā neko nenojauš. Vēl mirklis - un viņu sagaidīs Neslavja mantijas liktenis.

- Lec! - Taņa kliedza. - Lec taču, ātrāk!

Vaņa atskatījās, iztērēdams veselu sekundi, ieraudzīja tilta uztūkumu sev aiz muguras un lēca. Tas nebija pats veiklākais no viņa lēcieniem, jo rokās Vaņa turēja pie krūtīm piespiestu jūrascūciņu un pamats viņam zem kājām jau zuda. Ja Taņa un Babs Jaguns viņu nesatvertu aiz padusēm un neuzvilktu uz laukumiņa, viņš noteikti būtu nogāzies lejā. Vaņa gulēja uz vēdera un pūlējās atgūt elpu, bet viņam aiz muguras neprātīgā un nu jau veltīgā niknumā šūpojās piekaramais tilts.

- Cuf-čuf-čuf, - blakus kāds dusmīgi pukšķināja.

It kā nekas nebūtu noticis, izglābtā jūrascūciņa nopurinājās un, savilkusi purniņu neapmierinātā grimasē, sāka apostīt savus tumšos, rudiem plankumiem izraibinātos sānus.

- Lai arī jūras, tu tomēr esi īsta cūka! - pārmetoši teica Taņa.

Nespēdama apvaldīties, viņa pastiepa roku un sabužināja Vaņas matus.

Hugo Viltnieks piesardzīgi pabāza degunu laukā no rāmja, palūkojās apkārt un jūsmīgi pacēla Vaņam pretī augšup uzliektu īkšķi. Pēc tam viņš izvilka no aizauss garu zoss spalvu, norūpējies pataustīja tās galiņu, pārbaudot, vai spalva labi uzasināta, un kaut kur nozuda.

- Nelaimīgais grafomāns! Aizskrēja apcerēt tavu varoņdarbu. - Baba Jaguna balsī ieskanējās skaudība.

Taņa jau sen bija pamanījusi, ka Baba Jaguna un Vaņas draudzība vienlaikus ir arī sacensība. Viņi bija ļoti pieķērušies viens otram, bet tik un tā vismaz reizi mēnesi sakāvās. Visbiežāk Babs Jaguns sāka bārstīt muļķīgus jociņus par zvēriņu aprūpēšanu, bet Vaņa atriebdamies iespēra viņa jaunajam putekļsūcējam un apvaicājās, vai Babs Jaguns nav aizmirsis iepildīt šai grabažā sapuvušus tomātus.

- Kas tur liels... Nevarēja taču viņu tur atstāt! - Vaņa mulsi noburkšķēja, paslēpdams jūrascūciņu zem krekla.

Nokļuvusi tumsā, jūrascūciņa secināja, ka iestājusies nakts, un aizmiga.

Ar lāpām apgaismodami ceļu, draugi kāpa lejup. Kaut gan Neslavja mantija vairs nepeldēja viņiem pa priekšu, maģiskās barjeras tomēr laida viņus cauri. Droši vien tās atcerējās, ka augšup viņi kāpa kopā ar saimnieku. Viena melnās maģijas barjera tomēr uzliesmoja un ietina viņus kodīgos dūmos. Viņiem par laimi, Hugo Viltnieks žigli izbāza galvu no grāmatas un kaut ko nomurmināja. Dūmi tūlīt izklīda.

Viņi veiksmīgi atgriezās pie putekļsūcēja, un Babs Ja-

guns centās to iedarbināt, bet putekļsūcējs tikai šķaudīja. Nelīdzēja ne Baba Jaguna pūliņi, ne buramvārdi “Pilotus ka-mikadzius!", ne zaļās dzirkstis.

- Sasodīts, ko tad tas nozīmē? - Sarūgtinātais Babs Ja-guns piespēra kāju pie zemes.

Tai pašā mirklī no savas paslēptuves zem putekļsūcēja izmuka žurka ar vardes kājiņām (vēl viens Neslavja izdarību upuris!) un aizlēkāja uz spraugu. Zobos viņa turēja pārgrauztu aukliņu, kurā bija karājies viens no burvju talismaniem - tas, kurš atbildēja par vertikālo pacelšanos.

No apakšējā laukumiņa joprojām skanēja skaļi spēļu kaišu plīkšķi un zaudētāju īgnā šņākuļošana.

Babs Jaguns sadrūmis berzēja pieri.

- Ir nu gan cūcība! Ko lai mēs tagad iesākam? Šaujam-lūkai cauri mēs netiekam, bet lejā sēž ciklopi. Vai tiešām būs jāgaida, kamēr Neslavis nāks pārbaudīt savas barjeras un mūs pieķers? Paklau, Taņa, varbūt izsauksim kupidoni-ņu, lai atgādā šurp tavu kontrabasu? Šaujamlūkā gan tas instalments nelīdīs, bet viņi var sagaidīt mūs ārpusē.

Šī doma Taņu nesajūsmināja. Viņa pārlieku labi pazina kupidoniņus un nešaubījās, ka viņi sadauzīs kontrabasu piecu minūšu laikā.

- Viens kupidoniņš kontrabasu līdz šejienei neatvedīs, -viņa teica. - Ja izsauksim divus vai trīs, viņi uzbungos no miega visu skolu. Turklāt vēl ņemsies kutināt Zārcieni un tīstīt viņu Melnajos Aizkaros... Nē, izgudro kaut ko citu!

Viņa piesardzīgi pārliecās pār margām un palūkojās lejup. Visās partijās joprojām uzvarēja tas pats blēdīgais ciklops. Abi pārējie paklausīgi ļāva sist sev knipjus, un viņiem uz pierēm jau bija izauguši pamatīgi puni. Taņa saspringti centās atcerēties gadījumam piemērotos buramvārdus, kurus viņiem samērā nesen savā stundā bija mācījusi Medūzija.

- Papīrelus izlīdanus!- nočukstēja Taņa.

Blēdīgais ciklops sajuta vieglu kņudoņu sev uz muguras starp lāpstiņām. Vispirms pa spraugu starp apkaklīti un kaklu laukā izlīda kreiča dāma, pēc tam desmitnieks un beidzot arī kārava dūzis. Kārtis noslīdēja pa ciklopa skūto pakausi un, gluži kā nektāru pārdzērušies naktstauriņi, sāka vieglprātīgi virpuļot viņam zem deguna. Abi pārējie ciklopi stulbi blenza, ātrumā nevarēdami saprast, no kurienes uzradies šis kavas papildinājums. Idilli izbojāja blēdis pats. Viņš kautrīgi gaiņāja kārtis prom un mēģināja saplēst kreiča dāmu sīkos gabaliņos.

- Palīgā! Slepkavo! - spiedza kreiča dāma, ar vēdekli sizdama ciklopam pa pirkstiem. - Sitiet viņu, puiši! Viņš blēdījās!

Abi pārējie ciklopi saskatījās. Abu plakanajās sejās vienlaikus atspoguļojās viena un tā pali dziļā doma. Viņi lēnītēm piecēlās.

- Ak tā! Nenāc klāt, nositīšu! - Vainīgais ciklops steidzīgi paķēra vāli.

Nākamajā mirklī triju saķērušos ciklopu kamols ripoja lejup, pa ceļam notriecot visas Neslavja maģiskās barikādes, bet kamolam aiz muguras skrēja Taņa, Vaņa un Babs Ja-guns, kurš stenēdams stiepa putekļsūcēju.

- Esmu gan ēzelis! Kas man lika pirkt putekļsūcēju bez ritenīšiem! - Babs Jaguns izteica sev pārmetumu.

Viņi pārkāpa pāri trim žēlabaini kurkstošām vardēm, no

kurām viena turēja mutē kreiča dāmu. Pazīstamie gaiteņi aizveda viņus uz guļamistabu stāvai.

Tur valdīja klusums. Viņu naksnīgo ceļojumu neviens nebija pamanījis.