Mihaels Ende
Bezgalīgais stāsts
Dari to, ko tu gribi, – tāds ir uzraksts uz Fantāzijas neierobežotās varas simbola. Taču to, ko šis teikums patiesībā nozīmē, Bastiāns uzzina tikai pēc ilgiem un piedzīvojumiem bagātiem meklējumiem. Bērnu grāmata, kas domāta arī pieaugušajiem, un grāmata pieaugušajiem, kuru ar aizrautību lasīs bērni.
No vācu valodas tulkojis Ingus Liniņš
SPRĪDĪTIS 1993
RĪGA
Andra Lamstera un Modra Adumana mākslinieciskais noformējums
ISBN 5-7960-0149-3
(C) 1979 by Thienemanns Verlag, Stuttgart-Wien © Ingus Liniņš. tulkojums latviešu valodā, 1993 © Andris Lamsters, Modris Adumans, mākslinieciskais noformējums,
Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
MIHAELS ENDE
BEZGALĪGAIS STĀSTS
.
Šis uzraksts bija lasāms uz maza veikaliņa stikla durvīm, taču tāds tas, protams, izskatījās tikai tad, ja no krēslainās telpas iekšpuses raudzījās cauri rūtij uz ielu.
Laukā bija pelēks, auksts novembra rīts, un lietus lija aumaļām. Lāses ritēja lejup pāri stiklam un ķeburainajiem burtiem uz tā. Vienīgais, ko varēja saredzēt cauri rūtij, bija lietus izraibināts mūris ielas pretējā pusē.
Piepeši dunas tik sparīgi atsprāga vaļā, ka mazs misiņa zvanu ķekars, kas karājās virs tām, satraukti iešķindējās un labu laiku nespēja vien nomierināties.
Šā trokšņa cēlājs bija mazs, resns zēns, varbūt gadus desmit vai vienpadsmit vecs. Slapjie, tumšbrūnie mati krita viņam sejā, mētelis bija lietū izmircis un pilēja, siksnā pāri plecam karājās skolas soma. Puišelis bija drusku bāls un gluži bez elpas, taču, kaut ari viņu nupat vēl bija vajājusi steiga, tagad viņš stāvēja atvērtajās durvīs kā zemē ieaudzis.
Zēnam pretī stiepās gara, šaura telpa, kas dziļumā izzuda mijkrēslī. Gar sienām griestu augstumā slējās plaukti, piebāzti pilni ar dažāda formāta un lieluma grāmatām. Uz grīdas krājās milzīgas foliantu kaudzes, uz dažiem galdiem, grēdās sakrautas, gulēja mazākas grāmatas, tās bija iesietas ādā, un to muguriņas spīguļoja zeltā. Aiz grāmatu mūra, kas pacēlās cilvēka augumā telpas pretējā galā, bija samanāms lampas stars. Šajā gaismas kūlī bridi pa brīdim uzvērpās augšā dūmu kliņģeris, kļuva lielāks un tālāk izgaisa tumsā. Šie dūmi atgādināja signālus, ar kuriem indiāņi raida ziņas no kalna uz kalnu. Acīmredzot tur kāds sēdēja, un zēns patiešām tagad izdzirdēja aiz grāmatu sienas ļoti nelaipnu balsi sakām:
— Jūs varat brīnīties vai nu iekšā, vai ārā, tikai taisiet ciet durvis. Caurvējš.
Zēns paklausīja un lēnām pievēra durvis, tad tuvojās grāmatu sienai un uzmanīgi paraudzījās ap stūri. Tur augstā aplupušas ādas atzveltnī ar galvas balstiem sēdēja smagnējs, plecīgs vīrs. Mugurā viņam bija sagumzīts melns uzvalks, kas izskatījās novalkāts un nezin kāpēc noputējis. Viņa vēders bija iespīlēts puķotā vestē. Vīram bija kails galvvidus, vienīgi virs ausīm galvai abās pusēs slējās gaisā baltu matu kušķi. Seja bija sārta un atgādināja nikna buldoga purnu. Uz bumbuļveida deguna bija uztupinātas mazas acenes zeltītos ietvaros. Turklāt vīrs kūpināja liku pīpi, iespraustu lūpu kaktiņā,— tāpēc arī mute bija savilkta šķībā grimasē. Uz ceļiem viņš turēja grāmatu, kuru acīmredzot nupat bija lasījis, bet tagad aizvēris, atstādams starp lapām kreisās rokas rādītājpirkstu, tā sacīt — grāmatzīmes vietā.
Tagad vīrs ar labo roku noņēma acenes, nopētīja mazo, resno zēnu, kurš stāvēja viņam pretī un kura mētelis pilēja, samiedza acis šaurā spraudziņā, radīdams vēl nelaipnāku iespaidu, un strupi nomurmināja: «Ak Dievs!» Tad vīrs atkal atvēra savu grāmatu un lasīja tālāk.
Zēns īsti nezināja, ko iesākt, tāpēc palika stāvam, kur stāvējis, un raudzījās veikalniekā lielām acīm. «Beigu beigās vīrs vēlreiz aizvēra grāmatu — tāpat kā iepriekš atstādams pirkstu starp lapām — un saīdzis sacīja:
— Paklausies, zēn, es neciešu bērnus. Mūsdienās gan visa modernā pasaule jums izdabā līdz vājprātam — taču es ne! Es ne mazākā mērā neesmu bērnu draugs. Manā skatījumā bērni nav nekas cits kā vien muļķīgi brēkuļi, palaidņi, kuri visu izposta, kuri grāmatas pieķēpā ar ievārījumu, saplēš lapas un kuriem nospļauties par to, ka varbūt arī pieaugušajiem ir savas rūpes un raizes. Es to saku tikai tāpēc, lai tu uzreiz zinātu, ar ko tev ir darīšana. Un bez tam — bērnu grāmatu man nav, bet citas grāmatas es tev nepārdošu. Lūk, tā — ceru, ka mēs būsim viens otru sapratuši!
To visu šis vīrs bija pateicis, neizņemdams pīpi no zobiem. Tagad viņš atkal atvēra savu grāmatu un iegrima tajā.
Zēns mēmi pamāja un pagriezās, lai dotos prom, taču viņam nezin kādēļ šķita, ka dzirdēto nevar pieņemt gluži bez iebildumiem, tāpēc pagriezās vēlreiz un klusītiņām sacīja: Visi jau nav tādi.
Vif. leniim pacēla skatienu un atkal noņēma acenes.
— Tu joprojām esi šeit? Vai tu nevarētu pateikt, kas man jādara, lai vienreiz tiktu vaļā no tāda kā tu? Nu ko tu vēlējies tik ārkārtīgi svarīgu sacīt?
— Neko svarīgu,— zēns nomurmināja vēl klusāk.— Es tikai gribēju… ne jau visi bērni ir tādi, kā jūs sakāt.
— Ak tā! — Vīrs tēlotā izbrīnā savilka uz augšu uzacis.— Tad, jādomā, tu pats esi tas lielais izņēmums, ko?
Resnais zēns nezināja, ko atbildēt. Viņš tikai bikli paraustīja plecus un pagriezās, lai dotos projām.
— Un uzvedība,— viņš izdzirdēja sev aiz muguras saīgušo balsi,— tava uzvedība nav ne plika graša vērta, citādi tu vismaz būtu stādījies priekšā.
— Mani sauc Bastiāns,— zēns sacīja,— Bastiāns Baltazars Bukss.
— Ļoti dīvains vārds,— vīrs noņurdēja,— ar trim B. Nu jā, bet tu neesi vainīgs, ne jau pats sev esi vārdu izvēlējies. Mani sauc Karls Konrāds Koreanders.
— Jums ir trīs K,— zēns nopietni aizrādīja.
— Hm,— večuks norūca,— taisnība!
Viņš izpūta dažus dūmu mākonīšus.
— Tā ja, patiesībā jau ir gluži vienalga, kā mūs sauc, jo mēs taču vairs neredzēsimies. Tagad es vēl gribētu uzzināt tikai vienu — proti, kāpēc tu pirmīt ar tādu blīkšķi ielauzies manā veikalā. Nudien šķita, ka tu no kāda muktu. Vai tā bija?
Bastiāns pamāja. Viņa apaļā seja pēkšņi likās kļuvusi vēl bālāka nekā pirmīt un acis arī mazliet lielākas.
— Droši vien tu esi aplaupījis kāda veikala kasi,— Koreandera kungs minēja,— vai notriecis gar zemi kādu vecu kundzi — ej nu sazini, ko tādi kā tu mūsdienās vēl mēdz pastrādāt. Vai tev dzenas pakaļ policija, mans bērns?
Bastiāns purināja galvu.
— Klāj vaļā,— Koreandera kungs skubināja,— no kā tu muki?
— No citiem.
— No kādiem citiem?
— No maniem klasesbiedriem.
— Kāpēc?
— Viņi . . . viņi nekad neliek mani mierā.
— Ko tad viņi dara?
— Viņi man uzglūn pie skolas.
— Un tālāk?
— Tad viņi klaigā vienas vienīgas muļķības. Grūsta mani un zobojas.
— Un tu to paciet?
Koreandera kungs brīdi nosodoši aplūkoja zēnu un tad pajautāja:
— Kāpēc tu viņiem nesadod pa mici?
Bastiāns paskatījās veikalniekā platām acīm.
— Nē, to es negribu. Turklāt es neesmu nekāds lielais bokseris.
— Un kā ar cīkstēšanos?— Koreandera kungs gribēja zināt.— Ar skriešanu, peldēšanu, futbolu, vingrošanu? Vai tu vispār ne uz ko neesi spējīgs?
Zēns papurināja galvu.
— Citiem vārdiem sakot,— Koreandera kungs turpināja,— tu esi vārgulis, ko?
Bastiāns paraustīja plecus.
— Bet runāt tu galu galā māki,— Koreandera kungs sacīja.— Kāpēc tu neturies saviem klasesbiedriem pretī, kad viņi izsmej tevi?
— Vienreiz es mēģināju . . .
— Un ko viņi?
— Šie iesvieda mani atkritumu tvertnē un piesēja tai virsū vāku. Divas stundas es auroju, līdz mani kāds sadzirdēja.
— Hm,— Koreandera kungs norūca,— un tagad tu vairs neuzdrošinies.
Bastiāns pamāja.
— Tātad tu piedevām vēl esi zaķpastala,— Koreandera kungs secināja.
Bastiāns nokāra galvu.
— Droši vien tu esi īsts karjerists, ko? Labākais skolnieks klasē ar apaļiem piecniekiem, visu skolotāju mīlulis, vai nav tiesa?
— Nē,— Bastiāns sacīja, joprojām vēl nodūris skatienu,— pērn es paliku uz otru gadu.
— Dievs debesīs!—iesaucās Koreandera kungs.—Tātad caur un cauri neveiksminieks,
Bastiāns neko neatbildēja. Viņš tikai stāvēja, un viss. Zēna rokas šļaugani nokarājās, mētelis pilēja.
— Kā tad viņi tevi izzobo?— Koreandera kungs gribēja zināt.
— Ak, visādi.
— Piemēram?
— «Kokā sēž un ņammā mūsu lielais čamma. Brakšķēdams dveš resnais zars: «Nav vēl redzēts šitāds svars!»»
— Ne pārāk asprātīgi,— Koreandera kungs izmeta,— un ko vēl?
Bastiāns mazliet vilcinājās, tad noskaitīja:
— Fantazētājs, niekkalbis, lielībnieks, blēdis . . .
— Fantazētājs? Kāpēc?
— Es reizēm sarunājos pats ar sevi.
— Ko tad tu tādu, piemēram, runā?
— Es izdomāju visvisādus stāstus, izgudroju vārdus, kādu vēl nemaz nav, un tamlīdzīgi.
— Un šos stāstus tu stāsti pats sev? Kāpēc?
— Nevienu citu taču tie neinteresē.
Koreandera kungs brīdi domīgi klusēja.
— Un ko par to saka tavi vecāki?
Bastiāns uzreiz neatbildēja. Tikai pēc laiciņa viņš nomurmināja:
— Tētis nesaka neko. Viņš nekad neko nesaka. Viņam viss vienalga.
— Un tava mamma?
— Viņas . . . vairs nav.
— Vai tavi vecāki ir šķīrušies?
— Nē,— Bastiāns paskaidroja,— mamma ir mirusi.
Šajā mirklī iezvanījās tālrunis. Koreandera kungs ar zināmu piepūli piecēlās no atzveltnes krēsla un šļūcošiem soļiem iegāja nelielā kabinetā, kas atradās aiz veikala. Viņš nocēla klausuli, un Bastiāns neskaidri dzirdēja, kā Koreandera kungs nosauc savu vārdu. Tad kabineta durvis aizvērās un nebija dzirdams nekas vairāk kā vien apslāpēta murmināšana.
Bastiāns stāvēja un īsti nespēja saprast, kas viņam bija lēcies — kāpēc viņš kļuvis tik vaļsirdīgs un visu to izstāstījis. Zēns necieta, ja viņu kāds iztaujāja. Pēkšņi — kā zibens ķerts — Bastiāns sev par šausmām atcerējās, ka var nokavēt stundas, jā, katrā ziņā, pēdējais laiks steigties prom pa galvu pa kaklu — taču viņš palika stāvam, kur stāvējis, nespēdams saņemties. Kaut kas zēnu turēja ciet, tikai viņš nezināja — kas.
No kabineta joprojām vēl bija dzirdama apslāpētā balss. Tā bija gara saruna pa tālruni.
Bastiāns aptvēra, ka jau labu laiku stīvi lūkojas uz grāmatu, ko Koreandera kungs pirmīt bija turējis rokās un kas tagad gulēja ādas atzveltnī. Viņš vienkārši nespēja no tās novērst acis. Bija tāda sajūta, it kā tā izstarotu kādu magnētisku spēku, kas neatvairāmi pievelk.
Zēns pietuvojās atzveltnes krēslam, lēnām izstiepa roku, pieskārās grāmatai — un tajā pašā acumirklī viņam iekšā kaut kas noklikšķēja, it kā būtu aizcirtušās ciet kādas lamatiņas. Bastiānam radās neskaidra nojauta, ka līdz ar Šo pieskārienu būtu iesācies kaut kas neatsaucams un tas tagad neapturami ies savu ceļu.
Viņš pacēla grāmatu, lai aplūkotu no visām pusēm. Tā bija iesieta vara krāsas vākos un spīdēja, kad to pagrozīja rokās. Steidzīgi pašķirstījis lapas, viņš redzēja, ka teksts iespiests divās dažādās krāsās. Izskatījās, ka ilustrāciju nav, toties bija brīnumskaisti, lieli iniciāļi. Aplūkojis iesējumu vēlreiz rūpīgāk, zēns atklāja uz tā divas čūskas — vienu gaišu un otru tumšu —, kas, iekodušās viena otrai astē, veidoja ovālu. Un šajā ovālā savādi izliektiem burtiem bija lasāms virsraksts:
Bezgalīgais stāsts.
Cilvēciskās kaislības ir liels noslēpums, un bērnus tās piemeklē tāpat kā pieaugušos. Kaislību vajātie nespēj tās izskaidrot, bet cilvēki, kuriem tās svešas, nespēj tās saprast. Ir ļaudis, kas riskē ar savu dzīvību, lai sasniegtu kādu kalna virsotni. Neviens, pat ne viņi paši, nespētu izskaidrot — kāpēc. Cits izputina sevi, lai iekarotu sirdi, kas pieder kādai personai, kura negrib ne dzirdēt par viņu. Vēl cits savukārt pazudina sevi, jo nespēj noturēties pretī gastronomijas vai pudeles baudām, Cits aizlaiž vējā visu savu mantību, cerēdams uz veiksmi laimes spēlē, vai upurē visu kādai uzmācīgai idejai, kas nekad nevar kļūt par īstenību. Daži domā, ka varēs būt laimīgi tikai tad, kad nonāks kaut kur citur, nevis tur, kur viņi ir, un visu savu mūžu ceļo pa pasauli. Un daži cilvēki nespēj rast mieru, kamēr nav ieguvuši savās rokās varu. Tsi sakot — ir tik daudz dažādu kaislību, cik daudz ir dažādu cilvēku.
Bastiānam Baltazaram Buksam šī kaislība bija grāmatas.
Kas nekad nav sēdējis ik pēcpusdienu ar kvēlojošām ausīm un izspūrušiem matiem pie kādas grāmatas un lasījis, lasījis, aizmirsdams pasauli ap sevi un nejuzdams vairs ne izsalkumu, ne aukstumu . ..
Kas nekad nav slepus lasījis ar kabatas bateriju zem segas, tāpēc ka tētis, mamma vai vēl kāda gādīga persona, labu gribēdama, izslēgusi gaismu un pieteikusi, ka tagad jāguļ, jo rīt taču agri jāceļas . . .
Kas nekad nav atklāti vai slepus nobirdinājis rūgtas asaras par to, ka brīnumainais stāsts ir galā un laiks atvadīties no varoņiem, ar kuriem kopā piedzīvots tik daudz dēku, kuri mīlēti un apbrīnoti, par kuriem izjustas bailes un kuriem līdzi cerēts, un bez kuru sabiedrības cilvēkam pasaule šķitusi tukša un bezjēdzīga . . .
Kas neko no tā visa pats nav pieredzējis, nu, tas droši vien nespēs saprast to, ko Bastiāns tagad darīja.
Zēns stingi vērās uz grāmatas virsrakstu, un viņam kļuva te karsts, te auksts. Jā, tieši tas bija tas, par ko viņš jau bieži bija sapņojis un ko viņš, tiklīdz iepazinis šo kaislību, bija vēlējies: stāstu, kas nekad nebeigtos! Visu grāmatu grāmatu!
Bastiānam vajadzēja Šo grāmatu iegūt, lai tas maksātu ko maksādams!
Lai tas maksātu ko maksādams? To bija viegli pateikt! Pat ja viņš spētu piedāvāt vairāk nekā savu kabatas naudu — trīs markas un piecpadsmit feniņus, kas viņam bija līdzi,— šis nelaipnais Koreandera kungs taču bija licis saprast skaidrāk par skaidru, ka nepārdos viņam nevienu vienīgo grāmatu. Un dāvināt nedāvinās ne tik. Stāvoklis bija bezcerīgs.
Un tomēr Bastiāns zināja, ka viņš bez šīs grāmatas nevarēs aiziet. Tagad zēnam bija skaidrs, ka viņš šeit ienācis vispār tikai šīs grāmatas dēļ, tā bija viņu noslēpumainā veidā pasaukusi, gribēdama nokļūt pie viņa, jo īstenībā tā kopš mūžīgiem laikiem ir piederējusi viņam!
Bastiāns ieklausījās murdoņā, kas aizvien vēl skanēja no kabineta.
Te — kā bijis, kā nebijis — zēns pēkšņi pavisam ātri pabāza grāmatu zem mēteļa un piespieda to abām rokām sev klāt. Nesaceldams ne mazāko troksnīti, viņš devās atmuguriski uz veikala durvīm, bailīgi paturēdams acīs otras durvis, kas veda uz kabinetu. Bastiāns piesardzīgi nospieda durvju rokturi. Zēns negribēja, ka iešķindētos misiņa zvaniņi, tāpēc pavēra stikla durvis tikai šaurā spraugā, lai spētu izspraukties laukā. Tad viņš klusītiņām un uzmanīgi aiztaisīja durvis no ārpuses.
Tikai pēc tam Bastiāns sāka skriet.
Burtnīcas, skolas grāmatas un penālis somā lēkāja un grabēja soļu taktī. Bastiānam iemetās dūrējs sānos, taču viņš skrēja tālāk.
Lietus lāses tecēja pār seju un aiz apkakles. Aukstums un slapjums lauzās cauri mētelim, tomēr Bastiāns to nejuta» Viņam bija karsti — un ne jau tikai no skriešanas.
Bastiāna sirdsapziņa, kas pirmīt grāmatu veikalā nebija ne iepīkstējusies, tagad piepeši pamodās. Visi iemesli, kas bija likušies tik pārliecinoši, pēkšņi šķita pilnīgi bezjēdzīgi, tie izkusa kā sniegavīri ugunsspļāvēja pūķa elpā.
Viņš bija zadzis. Viņš ir zaglis!
Tas, ko viņš izdarījis, bija kas ļaunāks par vienkāršu zādzību. Šī grāmata katrā ziņā bija vienreizēja un neaizstājama. Tā noteikti bijusi Koreandera kunga lielākā bagātība. Nozagt vijolniekam viņa vienreizējo vijoli vai karalim viņa kroni — tas ir vēl ļaunāk nekā paņemt naudu no kases.
Skriedams Bastiāns turēja grāmatu zem mēteļa piespiestu sev cieši klāt. Viņš baidījās to pazaudēt, lai arī tā zēnam maksātu ko maksādama. Tas bija viss, kas viņam šajā pasaulē vēl piederēja.
Jo mājās tagad, protams, atgriezties vairs nedrīkstēja.
Bastiāns mēģināja iztēloties tēvu sēžam lielajā istabā, kurā iekārtota laboratorija, un strādājam. Visapkārt guļ dučiem cilvēku zobu atlējumi no ģipša, jo tēvs ir zobu tehniķis. Bastiāns nekad vēl nebija iedomājies par to, vai tētim šis darbs sagādā prieku. Tagad zēnam pirmo reizi tas iešāvās prātā, tikai viņš nekad vairs nevarēs tētim to pajautāt.
Ja Bastiāns tagad atgrieztos mājās, tētis baltā virsvalkā iznāktu no -laboratorijas, varbūt ar ģipša atlējumu rokā, un vaicātu: «Jau atpakaļ?» «Jā,» Bastiāns sacītu. «Vai šodien nenotika stundas?»
Viņš acu priekšā iztēlojās tēva kluso, skumīgo seju un apjauta, ka nespēs samelot. Bet patiesību nedrīkst teikt ne tik. Nē, vienīgais, kas atliek, ir iet prom, uz kaut kurieni, tālu, tālu. Tētis nekad nedrīkst uzzināt, ka viņa dēls kļuvis par zagli. Un var jau būt, viņš pat nemanīs, ka Bastiāna vairs nav. Šī doma pat deva tādu kā mierinājumu.
Bastiāns vairs neskrēja. Tagad viņš gāja lēnām un redzēja ielas galā stāvam skolas ēku. Pašam to nemanot, zēns bija skrējis pa parasto skolas ceļu. Šķita, ka cilvēki no ielām pazuduši, kaut arī šur tur staigāja ļaudis. Bet tādam, kas pamatīgi aizkavējies, pasaule apkārt skolai allaž rādās kā izmirusi. Un līdz ar katru soli Bastiāns sajuta arvien lielākas bailes. Zēnam tik un tā bija bail no skolas, savas dienišķo neveiksmju vietas, bail no skolotājiem, kas bez naida apelēja pie viņa sirdsapziņas vai arī tieši izgāza savas dusmas uz viņu, bail no citiem bērniem, kas zobojās un nepalaida garām nevienu izdevību pierādīt, ka viņš ir neveikls un nespēj aizstāvēties. Skola Bastiānam jau vienmēr bija likusies kā nebeidzami garš cietumsods, kas ilgs, kamēr viņš nebūs kļuvis pieaudzis, un kas viņam gluži vienkārši bez iebildumiem padevīgi ir jāizcieš.
Taču, izgājis cauri skanīgajiem gaiteņiem, kur vējoja grīdas vaska un mitro mēteļu smārds, kur uzglūnošais klusums namā pēkšņi kā vates korķi padarīja kurlas viņa ausis, un beidzot nostājies savas klases durvju priekšā, kas bija nokrāsotas tajā pašā vecu spinātu krāsā kā sienas visriņķī, Bastiāns saprata, ka viņam arī šeit turpmāk nav ko meklēt. Jāiet taču prom. Skaidrs, ka jāiet tūliņ.
Bet uz kurieni?
Bastiāns bija lasījis grāmatās stāstus par zēniem, kas salīga darbā uz kuģa un brauca plašajā pasaulē, lai atrastu savu laimi. Daži kļuva arī par pirātiem vai varoņiem, citi pēc daudziem gadiem atgriezās savā dzimtenē tik bagāti, ka neviens nespēja uzminēt, kas viņi bijuši agrāk.
Taču ko tādu Bastiāns neiedrošinājās darīt. Zēns arī nespēja iedomāties, ka vispār varētu tikt pieņemts par kuģapuiku. Bez tam viņam nebija ne mazākās nojausmas, kā lai nonāk ostas pilsētā, kur būtu tik drosmīgam pasākumam atbilstoši kuģi.
Tātad kurp lai viņš dodas?
Un piepeši Bastiānam iešāvās prātā īstā vieta, vienīgā vieta, kur viņu, vismaz pagaidām, nemeklēs un neatradīs.
Noliktava bija liela un tumša. Te dvakoja pēc putekļiem un naftalīna. Nebija dzirdama ne skaņa, ja neņem vērā lietus kluso bungošanu pa milzīgo vara jumtu. Aiz vecuma nomelnējušās spēcīgās sijas rēgojās vienādos attālumos laukā no dēļu grīdas, mazliet tālāk satikās ar citām sijām un izzuda skatienam kaut kur tumsā. Šur tur karājās zirnekļu tīmekļi, lieli kā šūpuļtīkli,— klusi un spokaini tie šūpojās caurvējā šurpu turpu. No augšas, kur bija jumta lūka, krita blāvs gaismas stars.
Vienīgā dzīvība šajā vietā, kurā laiks šķita apstājies, bija maza pelīte, kas aizripināja pa dēļu grīdu, atstādama putekļos sīksīkas pēdiņas. Tur, kur tā vilka pa zemi savu astīti, starp pēdiņām stiepās tieva svītriņa. Pēkšņi pelīte pieslējās uz augšu un ieklausījās. Tad — žvikts!— nozuda kādā spraugā starp dēļiem.
Kādā lielā slēdzenē noskrapstēja atslēga. Lēnām un čīkstēdamas atvērās noliktavas durvis, uz mirkli cauri visai telpai iespīdēja gara gaismas strēle. Bastiāns ieslīdēja iekšā, tad durvis atkal čīkstēdamas aizvērās. Zēns no iekšpuses iebāza slēdzenē lielu atslēgu un pagrieza to riņķī, tad aizšāva durvīm priekšā vēl bultu un atvieglojumā nopūtās. Tagad viņš patiešām nebija atrodams. Te neviens nemeklēs. Šeit skolas ļaudis iegriezās ārkārtīgi reti — to Bastiāns zināja pavisam droši —, un, pat ja nejaušībai labpatiktos, ka taisni šodien vai rīt te kādam būtu kas darāms, tad šis cilvēks atrastu durvis aizslēgtas. Turklāt atslēgas vairs nebija savā vietā. Un, ja šai personai tomēr kaut kā izdotos atdarīt durvis, Bastiānam vēl paliktu pietiekami daudz laika, lai noslēptos starp grabažām.
Mazpamazām zēna acis pierada pie krēslas. Viņš pazina šo vietu. Pirms pusgada skolas saimnieks tika viņu pasaucis sev palīgā nest lielu veļas grozu, kas bija pilns vecām veidlapām un dokumentiem un kas bija jānogādā noliktavā. Toreiz ari viņš bija ievērojis, kur tiek glabāta noliktavas durvju atslēga: kādā sienas skapītī, kas karājās augšējā kāpņu laukumiņā. Kopš tās reizes Bastiāns nekad vairs par to netika domājis. Taču tagad viņš to atkal bija atcerējies.
Bastiānam sāka salt, jo mētelis bija viscaur izmircis un šeit augšā bija ļoti auksts. Papriekš vajadzēja sameklēt vietu, kur varētu ērtāk iekārtoties. Zēnam taču galu galā te nāksies palikt ilgu laiku. Cik ilgi — par to viņš sākumā nemaz nedomāja un nedomāja arī par to, ka viņu }au ļoti drīz sāks mocīt izsalkums un slāpes.
Bastiāns apstaigāja telpu.
Visapkārt stāvēja un mētājās dažnedažādas grabažas — plaukti, pilni aktu vākiem un sen vairs nelietotiem dokumentiem, kaudzēs sakrauti skolas soli, kuru pultis notraipītas ar tinti, statīvs, pie kura karājās ducis novecojušu ģeogrāfisko karšu, vairākas sienas tāfeles, kurām bija nolupusi melnā krāsa, sarūsējušas dzelzs krāsnis, nelietojamas vingrošanas ierīces, kā, piemēram, buks, kura ādas pārvalks bija tā saplaisājis, ka līda laukā polsterējums, pārsprāgušas medicīniskās bumbas, kaudze vecu, plankumainu paklāju, tālāk daži izbāzti dzīvnieki, pa pusei kožu saēsti, starp tiem liela pūce, klinšu ērglis un lapsa, visvisādas ķīmijas retortes un ieplaisājušas stikla kolbas, elektrības mašīna, cilvēka skelets, kas iekārts tādā kā drēbju pakaramajā, un daudzas kastes un kārbas, piebāztas ar vecām burtnīcām un skolas grāmatām. Bastiāns -beidzot nolēma, ka izvēlēsies sev par mājvietu vecu vingrošanas paklāju kaudzi. Uz tās varēja izstiepties gluži kā uz dīvāna. Viņš pavilka to zem jumta lūkas, kur bija visgaišāk. Tuvumā, sakrautas cita uz citas, gulēja dažas pelēkas armijas segas, ļoti putekļainas, zināms, un sadriskātas, taču pilnīgi lietojamas. Bastiāns tās atnesa. Viņš noģērba slapjo mēteli un pakāra blakus ģindenim uz drēbju pakaramā. Nāves tēls mazlietiņ sašūpojās, taču Bastiānam no tā nebija bail. Varbūt tāpēc, ka zēns mājās jau bija pieradis pie līdzīgām lietām. Viņš noāva arī savus izmirkušos zābakus. Palicis vienās zeķēs, Bastiāns apsēdās turka pozā uz vingrošanas paklājiem un kā indiānis uzsedza uz pleciem pelēko segu. Blakus gulēja viņa soma — un grāmata vara krāsas iesējumā.
Bastiāns iedomājās par to, ka pārējiem tagad lejā klasē ir vācu valodas stunda. Varbūt viņi raksta sacerējumu par kādu neizsakāmi garlaicīgu tēmu.
Bastiāns paskatījās uz grāmatu.
— Gribētos zināt, kas notiek grāmatā, kamēr tā ir aizvērta,— viņš klusītiņām sev sacīja.— Protams, tajā ir iekšā tikai burti, kas nodrukāti uz papīra, un tomēr — kaut kam tur jānotiek, jo, tiklīdz es to atveru, tajā pēkšņi ir vesels stāsts. Tur uzrodas personas, kuras es vēl nepazīstu, un visneiedomājamākie piedzīvojumi, darbi un cīņas — un dažkārt tur ir vētras sabangotas jūras vai svešas zemes un pilsētas. Jā, tas viss grāmatā ir. Un tā, protams, ir jālasa, lai visu to piedzīvotu. Bet tas ir iekšā jau pirms tam. Gribētos zināt — kā tas var būt?
Un piepeši bija iestājies gluži vai svētsvinīgs mirklis.
Bastiāns iekārtojās ērtāk, paņēma grāmatu
Bezgalīgais stāsts,
atvēra pirmo lappusi un sāka lasīt.
I. Fantazijas pasaulei draud briesmas
Atkal diena aizvadīta, un visi Haules meža iemītnieki bija salīduši alās, ligzdās un paslēptuvēs.
Bija pusnakts; mūžseno, milzīgo koku galotnēs plosījās viesuļvētra. Stumbri, resni kā torņi, čīkstēja un vaidēja.
Pēkšņi cauri krūmiem zigzaglīnijā pazibēja vārga gaismiņa, drebēdama apstājās vietu vietām, pacēlās gaisā, nosēdās uz kāda zara un tūliņ no jauna steidzās tālāk. Tā bija mirdzoša lode aptuveni rotaļu ^
bumbas lielumā, kas lēca gariem cilpieniem, lāgiem pieskardamās zemei, lāgiem uzlidodama atkal augšup. Taču tā nebija bumba.
Tā bija malduguns. Malduguns, kas pazaudējusi ceļu. Tātad tā bija nomaldījusies malduguns, un tas pat Fantāzijas pasaulē gadās ārkārtīgi reti. Parasti tieši maldu gunis ir tās, kas nomaldina cilvēkus.
Apaļās gaismas vidū bija redzama maza, ārkārtīgi kustīga būtne, kas lēca un skrēja, cik vien jaudāja. Ne tā bija sieviņa, ne tas bija vīriņš, jo šādas atšķirības maldugunīm nepastāv. Labajā rokā tā turēja sīku, baltu karodziņu, kas plandīja nopakaļ. Tātad šī būtne, domājams, bija kāds ziņnesis vai sarunu vedējs.
Briesmas, ka tā ar saviem lidojošajiem lēcieniem tumsā varētu ieskriet koka stumbrā, nedraudēja, jo maldugunis ir neticami veiklas un žiglas un iespēj lēciena vidū mainīt virzienu. Tāpēc arī tā joņoja zigzagiem, kaut arī būtībā visu laiku devās uz priekšu noteiktā virzienā.
Līdz tam mirklim, kamēr tā nogriezās ap klinšu izcilni un izbijusies atsprāga atpakaļ. Mēli izkārusi kā mazs sunītis, malduguns sēdēja koka dobumā un brīdi prātoja, pirms uzdrošinājās doties tālāk, lai uzmanīgi paraudzītos ap klints stūri.
Tās priekšā pletās meža klajums, un tur apmetnes ugunskura gaismā sēdēja trīs tēli — ļoti atšķirīga veidola un lieluma. Kāds milzis, kas izskatījās tā, it kā viss viņā būtu no pelēka akmens, gulēja izstiepies uz vēdera un bija gandrīz desmit pēdu garš. Viņš atbalstīja ķermeņa augšdaļu uz elkoņiem un lūkojās ugunī. Raupjajā akmens sejā, kas likās neparasti maziņa, salīdzinot ar varenajiem pleciem, izcēlās zobi, kas atgādināja tērauda cirtņu rindu. Malduguns nosprieda, ka viņš pieder pie kādas klinšu grauzēju ģints. Tie bija radījumi, kas dzīvoja neiedomājami tālu no Haules meža kādos kalnos, taču viņi ne tikai dzīvoja šajos kalnos — šie kalni bija arī viņu barība, jo viņi tos mazpamazām apēda. Klinšu grauzēji pārtika no klintīm. Laimīgā kārtā viņi bija ļoti pieticīgi un iztika nedēļām un mēnešiem ilgi ar vienu vienīgo kumosu šās viņiem tik ārkārtīgi vērtīgās barības. Turklāt- klinšu grauzēju nebija daudz, un bez tam kalni bija ļoti lieli. Bet, tā kā šie radījumi tur dzīvoja jau ļoti ilgi un sasniedza daudz lielāku vecumu nekā vairums citu Fantāzijas pasaules iemītnieku, kalni laika gaitā bija ieguvuši ļoti dīvainu izskatu. Tie līdzinājās milzīgam Emmentāles siera gabalam, kas pilns caurumiem. Tāpēc, šķiet, tos ari sauca par Alu kalniem.
Taču klinšu grauzēji ne tikai pārtika no akmeņiem, viņi darināja no tiem visu, kas nepieciešams: mēbeles, platmales, kurpes, darbarīkus, pat pulksteņus ar dzeguzi. Un tāpēc ari nebija nekāds brīnums, ka šim klinšu grauzējam aiz muguras atradās kaut kas līdzīgs velosipēdam, kas sastāvēja vienīgi un tikai no minētā materiāla un kam bija divi riteņi, kuri izskatījās pēc milzīgiem dzirnakmeņiem. Kopumā tas drīzāk atgādināja tvaika veltni ar pedāļiem.
Otrais tēls, kas sēdēja pie ugunskura pa labi, bija mazs lietuvēns. Viņš bija, augstākais, divtik liels kā malduguns un līdzinājās piķa melnam, pūkainam kāpuram, kas piecēlies sēdus. Runādams tas sparīgi žestikulēja ar divām sīkām, sārtām roķelēm, un tur, kur zem melnajiem, izspūrušajiem matiem vajadzēja būt sejai, kā mēnestiņi spīdēja divas lielas, apaļas jo apaļas acis.
Visdažādākās formas un lieluma lietuvēni Fantāzijas pasaulē bija sastopami malu malās, un tāpēc uzreiz nevarēja pateikt, vai šis te dzīvo kaut kur tuvumā vai ieradies no tālienes. Katrā ziņā šķita, ka ari, viņš ir ceļā, jo dzīvnieks, ko lietuvēni parasti izmanto jāšanai — liels sikspārnis —, kā aizvērts lietussargs karājās viņam aiz muguras kādā zarā ar galvu uz leju, ietinies savos spārnos.
Trešo tēlu ugunskura kreisajā pusē malduguns saskatīja tikai pēc krietna brīža, jo tas bija tik niecīgs, ka no šāda attāluma to varēja sazīmēt ar grūtībām. Tas bija sīkuļu ģints pārstāvis, visai trauslas ķermeņa uzbūves puišelis raibā uzvalķelī un ar sarkanu cilindru galvā.
Par sīkuļiem malduguns nezināja tikpat kā neko. Viņa tikai reiz bija dzirdējusi, ka šīs radības būvē veselas pilsētas uz koku zariem, turklāt namiņus citu ar citu saistot trepītes, virvju kāpnes un slidkalniņi. Taču šie ļautiņi dzīvoja gluži citā bezgalīgās Fantāzijas pasaules galā, daudz, daudz tālāk no šejienes nekā klinšu grauzēji. Tāpēc vēl jo apbrīnojamāk šķita, ka jāšanai šis sīkulis bija izvēlējies tieši gliemezi. Tas sēdēja sīkulim aiz muguras. Uz gliemeža iesārtā namiņa vizuļoja mazi, sudraboti segli, un ari iemaukti un pavada, kas bija piestiprināta tam pie taustekļiem, spīdēja kā sidraba diedziņi.
Malduguns brīnījās, ka tieši šīs trīs tik atšķirīgās būtnes saticīgi sēž te kopā, jo parasti gan Fantāzijas pasaulē nebūt nebija tā, ka visas ģintis dzīvotu mierā un sadraudzībā. Bieži notika cīņas un kari, gadsimtu garumā stiepās arī ķildas starp atsevišķām sugām, un bez tam neba tikai godīgi un labsirdīgi radījumi dzīvoja Fantāzijā, bija arī zaglīgi, ļauni un nežēlīgi. Malduguns taču pati piederēja pie dzimtas, kurai nedrīkst ne pārāk ticēt, ne uzticēties.
Tikai labu bridi vērojusi ainu ugunskura gaismā, malduguns pamanīja, ka ikvienam no trim tēliem ir vai nu balts karodziņš, vai arī šķērsām pār krūtīm plata, balta lente. Tātad arī viņi bija ziņneši vai sarunu vedēji, un līdz ar to, protams, kļuva skaidrs, kāpēc šie radījumi izturas tik miermīlīgi.
Galu galā — varbūt viņi devušies ceļā ar to pašu mērķi, kāds bija arī maldu gunij,
Tas, ko viņi runāja, no tālienes nebija saprotams, jo koku galotnēs plosījās brāzmains vējš. Bet ja jau ceļinieki cits citu respektēja kā sūtņus, varbūt viņi par tādu atzīs ari malduguni un nenodarīs tai neko pāri. Un beigu beigās maldugunij bija nepieciešams pajautāt kādam ceļu. Labāka izdevība mežā un nakts vidū diezin vai gadīsies. Viņa tātad saņēma dūšu, iznāca no paslēptuves, pamāja ar balto karodziņu un trīcēdama gaisā apstājās.
Klinšu grauzējs, kas gulēja ar seju pret malduguni, pamanīja viņu pirmais.
— Varena rosība te šonakt,— viņš čīkstošā balsī sacīja.— Re, kur vēl viens ceļinieks.
— Huhū, malduguns!— čukstošā balsī ierunājās lietuvēns, un viņa ačeles, apaļas kā mēnestiņi, iegailējās.— Priecājos, priecājos!
Sīkulis piecēlās, paspēra dažus solīšus pretī pienācējai un iepīkstējās:
— Ja nemaldos, arī jūs esat sūtne?
— Jā,— sacīja malduguns.
Sīkulis noņēma savu sarkano cilindru, viegli paklanījās un iečivinājās:
— Ak, tad nāciet tuvāk, lūdzama! Mēs tāpat esam sūtņi. Sēdieties mūsu pulkā.— Un viņš aicinoši norādīja ar savu mazo platmali uz brīvo vietu pie ugunskura.
— Mīļš paldies, labprāt,— malduguns tencināja un bikli pavirzījās tuvāk.— Vai drīkstu stādīties priekšā: mani sauc Bluba.
— Ļoti priecājos,— sīkulis atbildēja.— Mani sauc Ikiks.
Lietuvēns paklanījās sēžot:
— Mani sauc Vušvusūls.
— Patīkami!—iečīkstējās klinšu grauzējs.— Es esmu Pjernrah- carks.
Visi trīs lūkojās uz malduguni, kas samulsusi novērsās. Maldugunīm ārkārtīgi nepatīk, ja tās tiek atklāti aplūkotas.
— Vai jūs nevēlaties apsēsties, mīļā Bluba?— sīkulis vaicāja.
— Patiesībā es ļoti steidzos,— malduguns atbildēja,— un gribēju jums tikai pajautāt, vai jūs nevarētu pateikt, kādā virzienā man no šejienes būtu jāiet, lai nonāktu pie Ziloņkaula torņa?
— Huhū!— lietuvēns sarosījās.— Jūs esat ceļā pie Bērnišķās ķeizarienes?
— Pilnīgi pareizi,— malduguns sacīja,— man viņai jānodod svarīga ziņa.
— Kas tā par ziņu?— griezīgā balsī ievaicājās klinšu grauzējs.
— Nu . . .— malduguns mīņājās no vienas kājas uz otru,—. . . tā ir kāda slepena ziņa.
— Mums visiem trim ir tas pats mērķis, kas tev,— huhū!— lietuvēns Vušvusūls atbildēja.— Tu esi savējo vidū.
— Iespējams, ka mums pat ir viena un tā pati ziņa,— sīkulis Ikiks ieminējās.
— Apsēdies un stāsti!— Pjernrahcarks čirkstošā balsī pavēlēja.
Malduguns iekārtojās brīvajā vietā.
— Mana dzimtene,— tā iesāka pēc īsas apdomāšanās,— atrodas ļoti tālu no šejienes … es nezinu, vai kāds no klātesošajiem būs dzirdējis … To sauc par Trūdu purvu.
— Hūūū!— lietuvēns sajūsmināts nostenējās.— Brīnumskaists apvidus!
Malduguns vārgi pasmaidīja.
— Jā, vai nav tiesa?
— Un tas ir viss?— Pjernrahcarks iečīkstējās.— Kāpēc tu esi devusies ceļā, Bluba?
— Pie mums Trūdu purvā,— malduguns, ik pa brīdim apstādamās, turpināja,— kaut kas ir noticis . . . kaut kas neaptverams . . . pareizāk sakot, joprojām vēl notiek … to ir grūti izstāstīt. . . viss sākās ar to, ka . . . tātad mūsu zemes austrumos ir kāds ezers . . . vai, drīzāk, bija ezers … to sauca par Virmuļu ezeru. Tātad viss sākās ar to, ka Virmuļu ezera kādu dienu vairs nebija … tas vienkārši bija pazudis, vai jūs saprotat?
— Jūs laikam gribat sacīt,— Ikiks apvaicājās,— ka tas bija izžuvis?
— Nē,— atbildēja malduguns,— tad tur tagad būtu izžuvis ezers. Taču tā nav. Tur, kur bija ezers, vispār nekā vairs nav . . . vienkārši nekā, vai jūs saprotat?
— Caurums?— klinšu grauzējs ierūcās.
— Nē, arī cauruma nav,— malduguns kļuva acīm redzami bezspēcīgāka,— caurums tomēr ir kaut kas. Bet tur nav nekā.
Trīs pārējie ziņneši pārmija skatienus.
— Kā tad izskatās šis . . . huhū . . . tukšums?— lietuvēns vaicāja.
— Tas jau ir tieši tas, kas tik grūti izstāstāms,— malduguns nelaimīga apgalvoja.— Tas vispār neizskatās nekā. Tas ir… tas ir kā . . . tam pat nevar atrast piemērotu vārdu!
— Raugoties uz šo vietu, šķiet, ka acis kļuvušas aklas, vai ne?— sīkulis iejaucās.
Malduguns blenza viņā pavērtu muti.
— Tas ir precīzi teikts!— viņa iesaucās.— Bet kā . . . es gribēju vaicāt… vai arī jūs pazīstat šo . . .
— Vienu mirklīti!— klinšu grauzējs iečīkstējās pa vidu. — Saki — vai tas palika, kur bijis?
— Sākumā jā,— malduguns paskaidroja,— tiesa gan, vieta mazpa- mazām kļuva arvien lielāka. Tur visu laiku kaut kas pazuda. Tad pēkšņi pazuda arī vecais ugunskrupis Umpfs, kas dzīvoja ar savu tautu Virmuļu ezerā. Citi iemītnieki metās mukt. Taču itin drīz tā pati liksta piemeklēja arī citas Trūdu purva vietas. Iesākumā tukšums parasti bija pavisam sīciņš, tik liels kā ormanīša ola. Taču tas pletās plašumā. Ja kāds aiz pārskatīšanās tajā iekāpa, tad arī kāja bija pagalam — vai roka, vai kas nu tur bija nonācis. Tas, starp citu, nesāp — vienīgā nelaime, ka pēkšņi kāda ķermeņa daļa pazudusi. Daži pat, pienākuši šim tukšumam pārāk tuvu, metušies tajā iekšā tīši. Tam piemīt nepārvarams pievilkšanas spēks, un, jo lielāks ir tukšums, jo stiprāks kļūst tā pievilkšanas spēks. Neviens no mums nespēja izskaidrot šo briesmīgo parādību, no kurienes tā cēlusies un kā varētu tai turēties pretī. Pati no sevis tā neizzuda, bet gan arvien vairāk izpletās, tāpēc beigās tika nolemts sūtīt ziņnesi pie Bērnišķās ķeizarienes, lai lūgtu viņai padomu un palīdzību. Un šis sūtnis esmu es.
Pārējie trīs, skatienus nodūruši, klusēja.
— Huhū!— pēc brīža atskanēja lietuvēna vaimanājošā balss.— Tur, no kurienes nāku es, ir tieši tas pats. Un es esmu ceļā ar to pašu mērķi — huhū!
Sīkulis pagrieza savu seju pret malduguni.
— Ikviens no mums,— viņš pīkstošā balsī ierunājās,— nāk no kādas citas Fantāzijas zemes. Mēs šeit esam satikušies gluži nejauši. Bet katrs no mums nes Bērnišķajai ķeizarienei to pašu ziņu.
— Un tas nozīmē,— klinšu grauzējs nostenējās,— ka visai Fantāzijas pasaulei draud briesmas.
Malduguns, līdz nāvei iztrūkusies, uzlūkoja ceļiniekus pēc kārtas.
— Bet tad jau mēs ne mirkli vairs nedrīkstam kavēties!— viņa iesaucās un pielēca kājās.
— Mēs tik un tā nupat gribējām doties tālāk,— sīkulis paskaidroja.— Mēs tikai bijām piestājuši atpūsties, jo šeit, Haules mežā, valda necaurredzama tumsa. Bet tagad, kad jūs, Bluba, esat pie mums, jūs taču varat rādīt mums ceļu.
— Tas nebūs iespējams!— malduguns iesaucās.— Es nevaru gaidīt tādu, kas jāj uz gliemeža, man ļoti žēl!
— Bet tas ir sacīkšu gliemezis,— sīkulis paskaidroja, mazliet sarūgtināts.
— Un bez tam — huhū,— lietuvēns pačukstēja,— mēs tev vienkārši neteiksim, uz kuru pusi jāiet!
— Kam jūs to sakāt?— klinšu grauzējs noņurdēja.
Un patiesi — malduguns citu sūtņu pēdējos vārdus nemaz vairs nebija dzirdējusi, jo lēca jau gariem cilpieniem cauri mežam prom.
— Nekas,— sacīja sīkulis Ikiks, atgrūzdams savu sarkano cilindru uz pakauša,— kā ceļa rādītāja malduguns varbūt tomēr nebūtu pati piemērotākā.
Un viņš ielēca savam sacīkšu gliemezim seglos.
— Man arī labāk patiktu, ja mēs katrs ceļotu uz savu roku,— lietuvēns pavēstīja un, klusu iesaucies «huhū!», aicināja šurp savu sikspārni.— Es taču galu galā lidoju!
Un — ivikts!— viņš bija prom.
Klinšu grauzējs nodzēsa apmetnes ugunskuru, vienkārši ar delnu dažas reizes pa to paplikšķinādams.
— Man arī tā labāk,— tumsā atbalsojās viņa čīkstēšana,— nebūs jāuzmanās, ka nenorullēju kādu sīko plakanu.
Un tad, sprakšķiem un brākšķiem skanot, viņš ar savu vareno klinšu velosipēdu ņēma un iebrauca krūmos. Reižu reizēm klinšu grauzējs dobji atsitās pret kādu dižkoku, kaut kas nočirkstēja un nočīkstēja. Pamazām rīboņa noklusa tumsā.
Sīkulis Ikiks palika viens pats. Viņš saņēma smalko sudraba diega pavadu un sacīja:
— Nekas, gan redzēsim, kurš nonāks galā pirmais. Nū, manu vecīt, nū!— Viņš paklikšķināja ar mēli.
Un tad nebija dzirdams nekas vairāk kā viesuļvētra, kas plosījās Haules meža galotnēs.
Tuvumā torņa pulkstenis sita deviņi.
Bastiāna domas tikai negribīgi atgriezās īstenībā. Viņš bija priecīgs, ka «Bezgalīgajam stāstam» ar pulksteni nav nekāda sakara.
Zēnam nepatika grāmatas, kurās īgnā un gaudulīgā intonācijā tika stāstīti gluži ikdienišķi notikumi no gluži ikdienišķu cilvēku gluži ikdienišķas dzīves. Tā visa bija atliku likām īstenībā, kāpēc lai par to vēl lasītu? Turklāt Bastiāns kļuva neiecietīgs, tiklīdz manīja, ka viņam kāds mēģina kaut ko iestāstīt. Un šāda veida grāmatās vairāk vai mazāk skaidri vienmēr notika zināma iestāstīšana.
Bastiāns sevišķi jūsmoja par grāmatām, kuras bija aizraujošas, jautras vai kuras modināja sapņus, par grāmatām, kurās izgudrotiem tēliem gadījās pasakaini piedzīvojumi un kuras lasot varēja iztēloties visu ko.
To Bastiāns spēja — varbūt tas bija vienīgais, ko zēns spēja pa īstam: kaut ko iztēloties tik skaidri, ka viņš to gandrīz vai redzēja un dzirdēja. Stāstīdams pats sev savus stāstus, Bastiāns dažkārt aizmirsa visu, kas bija ap viņu, un tikai beigās pamodās it kā no sapņa. Un šī grāmata šajā ziņā ļoti līdzinājās viņa paša stāstiem! Lasot zēns bija ne tikai dzirdējis resno stumbru čīkstēšanu un vēja brāzmas koku galotnēs, bet arī atšķirīgās četru dīvaino sūtņu balsis, jā, viņš pat iedomājās, ka sajūt sūnu un meža zemes smaržu.
Lejā klasē tagad drīz sāksies dabaszinību stunda, kas lielākoties tika aizvadīta, uzskaitot ziedkopas un putekšnīcas. Bastiāns bija priecīgs, ka sēž šeit augšā, paslēptuvē, un var lasīt. Šī grāmata man ir tieši kā radīta, viņš nodomāja, tā ir īstā!
Nedēļu vēlāk mazais lietuvēns Vušvusūls pirmais sasniedza mērķi. Vai, pareizāk sakot, viņš jutās pārliecināts, ka ir pirmais, jo bija taču lidojis pa gaisu.
Ap saules rieta laiku, kad mākoņi vakara debesīs līdzinājās izlijušam zeltam, mazais lietuvēns pamanīja, ka viņa sikspārnis jau lido pāri Labirintam. Tā sauca kādu plašu līcļzenumu, kas sniedzās no pamales līdz pamalei un kas nebija nekas cits kā viens vienīgs liels puķu dārzs, pilns reibinošu smaržu un pasakainu krāsu. Starp krūmiem, dzīvžogiem, pļavām un dobēm ar neparastākajiem un retākajiem ziediem stiepās plati ceļi un šauras taciņas, tik meistarīgi izkārtotas un kupli sazarotas, ka visi šie apstādījumi darīja Labirintu neiedomājami plašu. Protams, Labirints bija ierīkots tikai rotaļām un izpriecām, nevis lai kādu pakļautu nopietnām briesmām vai pat aizsargātos no uzbrucējiem. Tādam nolūkam tas nebūtu derējis, un šāda aizsardzība Bērnišķajai ķeizarienei nemaz nebija vajadzīga. Visā bezgalīgajā Fantāzijas valstībā nebija neviena, no kura viņai būtu jāaizsargājas. Tam bija kāds iemesls, kuru mēs drīz vien uzzināsim.
Lidodams uz sava sikspārņa pilnīgi bez skaņas pāri šim ziedu Labirintam, mazais lietuvēns varēja novērot ari visdažādākos retos dzīvniekus. Nelielā klajumā starp ceriņiem un zeltlijām vakara saulē rotaļājās pulciņš jaunu vienradžu, un Vušvusūlam pat šķita, ka viņš zem kādas milzīgas zilās pulkstenītes būtu redzējis ligzdā slaveno putnu feniksu, taču pilnīgi pārliecināts viņš nebija un griezties atpakaļ un vēlreiz skatīties ari negribēja, lai nezaudētu laiku. Jo tagad jau mazā lietuvēna priekšā Labirinta vidū pasakaini baltā mirdzumā iznira Ziloņkaula tornis, Fantāzijas pasaules sirds un Bērnišķās ķeizarienes miteklis.
Tam, kas šo vietu nekad nav redzējis, vārds «tornis», iespējams, varētu radīt aplamu priekšstatu par kaut ko līdzīgu baznīcas vai pils tornim. Ziloņkaula tornis bija tik liels kā vesela pilsēta. Pa gabalu tas izskatījās kā smails, augsts kalna konuss, kurš savīts uz riņķi kā gliemeža mājoklis un kura augstākais punkts atrodas mākoņos. Tikai pienākot tuvāk, varēja redzēt, ka šī milzīgā cukurgalva veidota no neskaitāmiem torņiem, tornīšiem, kupoliem, jumtiem, erkeriem, terasēm, vārtu arkām, kāpnēm un balustrādēm, kas saliktas cita citā un cita virs citas. Tas viss bija no visbaltākā Fantāzijas ziloņkaula, un katra atsevišķā daļa bija izstrādāta ar prasmi, kas liecināja par augstu meistarību.
Visās šajās celtnēs dzīvoja galms, kas bija ap Bērnišķo ķeizarieni,— kambarkungi un kalpones, zintnieces un zvaigžņu tulki, burvji un āksti, sūtņi, pavāri un akrobāti, virves dejotājas un stāstu stāstītāji, heroldi, dārznieki, sargi, skroderi, kurpnieki un alķīmiķi. Un pašā augšā, varenā torņa visaugstākajā smailē, kādā paviljonā, kas atgādināja baltas magnolijas pumpuru, dzīvoja Bērnišķā ķeizariene. Dažu labu nakti, kad pilnmēness spīdēja zvaigžņotajās debesīs sevišķi krāšņs, ziloņkaula lapas plaši atvērās un uzplauka burvīgā ziedā, kura vidū sēdēja Bērnišķā ķeizariene.
Mazais lietuvēns ar savu sikspārni nosēdās uz kādas no zemākajām terasēm, tur, kur bija jājamdzīvnieku stallis. Kāds laikam bija Vušvusūla ierašanos pieteicis, jo viņu uzreiz sagaidīja pieci ķeizariskie zvērkopji, kas palīdzēja viņam nokāpt no segliem, paklanījās viņa priekšā un tad klusēdami pasniedza viesim ceremoniālo apsveicināšanās dzērienu. Vušvusūls tikai mazlietiņ pielika ziloņkaula kausu pie lūpām, lai izpildītu rituālu, un atdeva to atpakaļ. Ikviens no apkopējiem arī iedzēra pa malkam, tad vēlreiz paklanījās un veda sikspārni uz stalli. Tas viss notika, nepārmijot ne vārda.
Nonācis stallī, sev paredzētajā vietā, sikspārnis nepieskārās ne barībai, ne dzērienam, bet gan tūliņ pat saritinājās, iekarinājās savā āķī ar galvu uz leju un iegrima dziļā pārguruma miegā. Mazais lietuvēns bija no viņa prasījis mazlietiņ par daudz. Kopēji lika to mierā un izgāja uz pirkstgaliem laukā.
Šajā stallī, starp citu, bija vēl daudzi citi dzīvnieki, uz kuriem bija šurpu atjāts: viens sārts un viens zils zilonis, milzīgs putns grifs, kura ķermeņa priekšdaļa līdzinājās ērglim un aizmugurējā lauvam, balts, spārnots zirgs, kura vārds kādreiz bija zināms arī ārpus Fantāzijas, bet tagad ir aizmirsts, daži lidojoši suņi, arī vēl pāris citu sikspārņu, pat spāres un tauriņi sevišķi maziem jātnieciņiem. Tālākajās staļļu celtnēs bija vēl citi jājamdzīvnieki, kas nelidoja, bet gan skrēja, līda, lēca vai peldēja. Un katram bija īpaši kopēji, kas tos aprūpēja un aptecēja.
Ja viss būtu kā parasti, šeit patiesībā vajadzētu skanēt ievērojamam balsu jūklim: rūkšanai, spiegšanai, pogošanai, pīkstēšanai, kurkstēšanai un tarkšķēšanai. Taču šoreiz valdīja pilnīgs klusums.
Mazais lietuvēns joprojām stāvēja tajā pašā vietā, kur viņu bija atstājuši kopēji. Vušvusūls pēkšņi sajutās nomākts un mazdūšīgs, īsti nezinādams — kāpēc. Ari viņš bija ļoti, ļoti noguris no garā ceļa. Un pat apziņa, ka viņš ieradies pirmais, nespēja viņu uzmundrināt.
— Sveicināti,— mazais lietuvēns piepeši izdzirdēja pīkstošu bal- stiņu,— vai tas nav draugs Vušvusūls? Cik labi, ka arī jūs beidzot esat šeit!
Lietuvēns atskatījās, un viņa acis no brīnumiem iegailējās kā mēnestiņi, jo uz kādas balustrādes, nevērīgi atspiedies pret ziloņkaula puķupodu, stāvēja sīkulis Ikiks un māja ar savu sarkano cilindru.
— Huhū!— lietuvēns apjucis noelsās vienreiz un pēc brītiņa otrreiz:— Huhū!— Nekas jēdzīgāks viņam gluži vienkārši nenāca prātā.
— Abi pārējie līdz šim vēl nav redzēti,— sīkulis paskaidroja.— Es šeit esmu jau kopš vakarrīta.
— Kā . . . huhū … kā tas ir iespējams?— lietuvēns vaicāja.
— Kāpēc gan ne,— sīkulis sacīja, nelielā pārākuma izteiksmē pasmaidīdams,— es taču jums teicu, ka man ir sacīkšu gliemezis.
Lietuvēns ar mazo, sārto roķeli pakasīja melno, biezo spalvu sev uz galvas.
— Man tūliņ jātiek pie Bērnišķās ķeizarienes,— viņš raudulīgā balsī pavēstīja.
Sīkulis domīgi paskatījās uz viņu.
— Hm, es, redziet, jau vakar pieteicos,— viņš sacīja.
— Pieteicāties?— lietuvēns brīnījās.— Vai tad nevar tikt pie viņas uzreiz?
— Baidos, ka ne, — sīkulis nopīkstējās, — nāksies ilgi gaidīt. Te … kā lai to pasaka . . . radies nenormāls ziņnešu pieplūdums.
— Huhū . ..— ievaidējās lietuvēns,— kā tā?
— Vislabāk būs, ja jūs to visu apskatīsieties pats,— sīkulis čivināja.— Nāciet, mīļais Vušvusūl, nāciet!
Viņi abi divi devās ceļā.
Galvenais ceļš, kas, kļūdams arvien šaurāks, veda spirāles veidā apkārt Ziloņkaula tornim uz augšu, bija stāvgrūdām pilns ar visneparastākajiem radījumiem. Milzīgi, turbāniem rotāti džini, niecīgi gnomi, trīsgalvu troļļi, bārdaini rūķīši, mirdzošas fejas, fauni ar āža kājām, meža sieviņas ar zeltcirtainiem matiem, spīguļojoši sniega gari un neskaitāmas citas būtnes virzījās pa ceļu augšā un lejā, stāvēja grupās cits pie cita un klusītiņām sarunājās vai mēmi tupēja uz zemes, sērīgi nodūruši skatienu.
To ieraudzījis, Vušvusūls apstājās.
— Huhū!— viņš nodvesās.— Kas tad te noticis? Ko viņi visi še dara?
— Tie ir ziņneši,— Ikiks klusītiņām paskaidroja,— ziņneši no visiem Fantāzijas novadiem. Un visi viņi nāk ar to pašu vēsti, ko mēs. Es jau ar daudziem esmu runājis. Šķiet, ka visur uzbrukušas tās pašas briesmas.
Lietuvēns gari un kunkstoši nopūtās.
— Un vai ir zināms, kas tas ir un no kurienes ceļas?— viņš vaicāja.
— Baidos, ka ne. Neviens to nespēj izskaidrot.
— Un Bērnišķā ķeizariene pati?
— Bērnišķā ķeizariene ir slima . . .— sīkulis klusiņām sacīja. — Ļoti, ļoti slima. Varbūt tas ir par iemeslu neaptveramajai nelaimei, kas piemeklējusi Fantāziju. Taču līdz šim neviens no daudzajiem ārstiem, kas sapulcējušies tur augšā, pils teritorijā pie Magnolijas paviljona, vēl nav spējis noskaidrot, ar ko viņa saslimusi un kā šī slimība ārstējama. Neviens nezina zāles.
— Tā . . . huhū … ir katastrofa,— lietuvēns nomākts sacīja.
— Jā,— sīkulis atbildēja,— tā tas ir.
Šajos apstākļos Vušvusūls pagaidām nemaz nelika sevi pieteikt Bērnišķajai ķeizarienei.
Divas dienas vēlāk, starp citu, ieradās malduguns Bluba, kas, protams, bija aizsteigusies nepareizā virzienā un tāpēc apmetuši milzu līkumu.
Un beigu beigās — vēl pēc trim dienām — ieradās arī klinšu grauzējs Pjernrahcarks. Viņš bija atstampājis kājām, jo pēkšņā milzu izsalkuma lēkmē bija apēdis savu akmens velosipēdu — tā sakot, ceļamaizes vietā.
Ilgās gaidīšanas laikā visi četri atšķirīgie ziņneši sirsnīgi sadraudzējās un arī vēlāk palika kopā.
Bet tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.
II. Atreja aicinašana
Ārkārtēji notikumi, bēdas un prieki, kas piemekleja Fantaziju, parasti tika apspriesti Ziloņkaula lielajā troņzālē, tā atradās pils teritorijā tikai dažus stāvus zem Magnolijas paviljona.
Tagad šo apaļo, plašo telpu pildīja klusinātu balsu murdoņa. Visas fantastiskās valstības četri simti deviņdesmit deviņi labākie ārsti bija sapulcējušies kopā un, sastājušies lielākās vai mazākās grupās, rāmi dudināja vai sačukstējās cits ar citu. Ikviens no viņiem bija apmeklējis Bērnišķo ķeizarieni — cits pirms laba laika, cits pavisam nesen — un katrs bija mēģinājis viņai ar savu māku palīdzēt. Taču nevienam tas
nebija izdevies, neviens nepazina viņas slimību un tās cēloni, neviens nezināja, l<ā varētu izārstēt sirdzēju. Un piecsimtais, visslavenākais no visiem Fantāzijas ārstiem, par kuru klīda leģendas, ka nav tāda ārstniecības auga, tāda burvju līdzekļa un tāda noslēpuma dabā, ko viņš nepazītu, jau vairākas stundas uzturējās pie slimnieces, un visi nepacietībā gaidīja izmeklēšanas rezultātus.
Šādu sanākšanu, protams, nedrīkst iedomāties kā cilvēku ārstu kongresu. Kaut arī Fantāzijas pasaulē bija ļoti daudz būtņu, kas pēc sava ārējā veidola vairāk vai mazāk atgādināja cilvēkus, taču bija vismaz tikpat daudz arī to, kas līdzinājās dzīvniekiem vai vispār pilnīgi citādi veidotām būtnēm. Cik raibs un atšķirīgs bija ziņnešu pūlis, kas drūzmējās laukā, tikpat atšķirīga sabiedrība bija arī šeit zālē. Te bija rūķu ārsti ar baltu bārdu un kupri, bija feju ārstes ar zilsidraboti vizuļojošiem tērpiem un mirdzošām zvaigznēm matos, bija ūdensvīri ar resniem vēderiem un peldplēvēm starp roku un kāju pirkstiem (viņiem speciāli bija uzstādītas sēdvannas), taču bija arī baltas čūskas, saritinājušās uz garā galda zāles vidū, bija bišu elfi, pat burvji, vampīri un spoki, kas visā visumā nebija uzskatāmi par īpašiem labdariem un veselības veicinātājiem.
Lai izprastu pašu pēdējo klātbūtni, ir katrā ziņā nepieciešams zināt:
Bērnišķā ķeizariene tika uzskatīta — kā jau norāda viņas tituls — par visas bezgalīgās fantastiskās valstības neskaitāmo zemju valdnieci, taču patiesībā viņa bija daudz vairāk nekā valdniece vai, pareizāk sakot, kaut kas gluži cits.
Viņa nevaldīja, viņa nekad nebija likusi lietā vai izmantojusi savu varu, viņa neko nepavēlēja un nevienu netiesāja, nekad nekur neiejaucās, un nekad viņai nevajadzēja aizstāvēties pret uzbrucējiem, jo nevienam nebūtu ienācis prātā pret viņu sacelties vai nodarīt viņai ko ļaunu. Bērnišķās ķeizarienes priekšā visi bija vienādi.
Viņa tikai bija, taču bija kādā īpašā veidā: viņa bija visas Fantāzijas dzīvības centrs.
Un ikviena radība, laba vai ļauna, skaista vai atbaidoša, jautra vai nopietna, dumja vai gudra, visi, visi spēja eksistēt tikai caur viņas esību. Bez viņas nekās nevarētu pastāvēt, tāpat kā nevarētu pastāvēt tāds cilvēka ķermenis, kuram nebūtu sirds.
Bērnišķās ķeizarienes noslēpumu neviens nespēja pilnībā izprast, taču visi zināja, ka tā tas ir. Un tāpēc visas radības šajā valstībā viņu vienlīdz cienīja un visi vienlīdz satraucās par viņas dzīvību. Jo
Bērnišķas ķeizarienes nave vienlaikus butu gals viņiem visiem, ta būtu neizmērojamās Fantāzijas valstības bojāeja.
Bastiāna domas novirzījās.
Viņš pēkšņi atkal iztēlojās acu priekšā garo gaiteni klīnikā, kur tika operēta mamma. Zēns kopā ar tēvu bija sēdējis daudzas stundas pie operāciju zāles un gaidījis. Ārsti un žēlsirdīgās māsas bija skraidījušas šurpu turpu. Kad tēvs tika pajautājis, kā klājas mammai, viņš vienmēr bija saņēmis izvairīgas atbildes. Šķita, ka neviens īsti nezina, kāds tad ir viņas stāvoklis. Tad beidzot atnāca baltā virssvārcī tērpies plikgalvis, kas izskatījās noguris un bēdīgs. Viņš pavēstīja, ka visas pūles bijušas veltas, un izteica nožēlu. Vīrs paspieda abiem roku un nomurmināja «sirsnīgas līdzjūtības» vārdus.
Pēc tam Bastiāna un tēva attiecības bija kļuvušas pilnīgi citādas.
Ne ārēji. Bastiānam bija viss, ko vien varēja vēlēties,— velosipēds ar trim ātrumiem, elektriskais dzelzceļš, daudzas vitamīnu tabletes, piecdesmit trīs grāmatas, viens zeltainais kāmis, akvārijs ar siltūdens zivīm, mazs fotoaparāts, seši dārgi kabatas naži un viss cits iespējamais. Taču īstenībā tas viņam neko sevišķu nenozīmēja.
Bastiāns atcerējās, ka agrāk tēvs ar viņu labprāt bija dzinis jokus. Dažkārt viņš pat bija stāstījis vai lasījis priekšā visvisādus stāstus. Bet kopš mātes nāves tas bija pagaisis. Bastiāns nespēja ar tēvu sarunāties. Šķita, ka viņam apkārt būtu izaudzis neredzams mūris, cauri kuram neviens nevarēja izlauzties. Tēvs nekad nerājās un nekad neuzslavēja. Arī kad Bastiāns palika uz otru gadu, tēvs neko neteica. Tikai pameta uz dēlu savu klātneesošo un bēdīgo skatienu, un Bastiānu bija pārņēmusi sajūta, it kā tēva te vispār nebūtu. Turklāt šī sajūta zēnu gandrīz nekad neatstāja. Sēžot vakaros kopā pie televizora, Bastiāns manīja, ka tēvs nemaz neskatās, bet gan savās domās ir kaut kur prom neaizsniedzamos tālumos. Vai dažreiz, kad abi bija paņēmuši rokās grāmatu, Bastiāns ievēroja, ka tēvs vispār nelasa, jo stundām ilgi raudzījās vienā un tajā pašā lappusē.
Bastiāns, zināms, saprata, ka tēvs ir bēdīgs. Zēns pats toreiz bija daudzas naktis raudājis tik ļoti, ka viņam no elsām lāgiem pat sametās nelaba dūša, tomēr mazpamazām tas pārgāja. Un viņš taču vēl bija šeit. Kāpēc gan tēvs nekad ar viņu nerunājās — ne par mammu, ne par citām svarīgām lietām, vienīgi par pašu nepieciešamāko?
— Ja varētu zināt, kāda ir šīs slimības būtība!—ieminējās garš, kalsnējs ugunsgars ar sārtu liesmu bārdu.— Bērnišķajai ķeizarienei nav temperatūras, nekas nav pietūcis, nav nekādu izsitumu, nekādu iekaisumu. Vienkārši šķiet, ka valdniece tūliņ izdzisīs — un nav zināms, kāpēc.
Viņam runājot pie katra teikuma no mutes izplūda mazi dūmu mākonīši, kas veidoja kādu figūru. Šoreiz tā bija jautājuma zīme.
Vecs, izplūkāts krauklis, kas izskatījās pēc liela kartupeļa, kurā krustu šķērsu saspraustas dažas melnas spalvas, atbildēja ķērcošā balsī (viņš bija saaukstēšanās slimību speciālists):
— Viņa neklepo, viņai nav iesnu, tā vispār nav medicīniska rakstura slimība.
Viņš sakārtoja lielās brilles uz sava knābja un izaicinoši palūkojās uz apkārtstāvošajiem.
— Viens katrā ziņā man šķiet skaidrs,— dūca kāds skarabejs (vabole, kuru dažkārt dēvē arī par «aptiekāru»),— starp viņas slimību un šausmu lietām, kuras mums piesaka ziņneši no visas Fantāzijas, pastāv kāda noslēpumaina kopsakarība.
— Ak jūs,— zobgalīgi iemeta starpā tintes vīriņš,— jūs vienmēr un visur saskatāt noslēpumainas kopsakarības!
— Toties jūs nekad neredzat pāri savas tintes pudelītes malai!— saniknots spindzēja skara bejs.
— Bet mani kolēģu kungi!— ievaidējās spoks, kam bija iekrituši vaigi un kas bija tērpies garā, baltā virsvalkā.— Neieslīgsim taču nebūtiskos, personiskos strīdos. Un pats galvenais — pieklusiniet balsis!
Šādas un līdzīgas sarunas norisinājās lielajā troņzālē visapkārt. Varbūt var likties dīvaini, ka tik atšķirīgas būtnes vispār spēj cita ar citu saprasties. Taču Fantāzijā gandrīz visas būtnes, arī dzīvnieki, pārvaldīja vismaz divas valodas: pirmkārt, paši savu, kurā viņi sarunājās ar sev līdzīgiem un kuru nesaprata neviens cits, un, otrkārt, kopējo, kuru sauca par Fantāzijas literāro valodu jeb lielo valodu. To pārvaldīja ikviens, kaut arī daži to izmantoja mazliet savdabīgā veidā.
Pēkšņi zālē iestājās klusums, un klātesošo skatieni pievērsās lielajām divviru čturvim, kas tika atdarītas. Ienāca Kairons, slavenais un leģendām apvītais ārstniecības mākslas meistars.
Viņš bija tas, ko senākos laikos dēvēja par kentauru. Līdz gurniem viņam bija cilvēka augums, tālāk tas pārauga zirga ķermeni. Taču Kairons bija tā saucamais melnais kentaurs. Viņš bija ieradies no ļoti
tāla novada, kas atradās tālu, tālu dienvidos. Tāpēc viņa cilvēkam līdzīgā daļa bija melnkoka krāsā, vienīgi viņa galvas mati un bārda bija balta un sprogaina, turpretī zirga ķermenis bija svītrains kā zebrai. Kaironam galvā bija savāda platmale no meldru pinuma. Ap kaklu viņam ķēdē karājās liels zelta amulets, uz kura bija redzamas divas čūskas — viena gaiša un otra tumša —, kas, iekodušās viena otrai astē, veidoja ovālu.
Bastiāns pārsteigts apstājās. Viņš * aizvēra grāmatu — protams, tālredzīgi atstādams pirkstu starp lapām,— un vēlreiz rūpīgi aplūkoja iesējumu. Tur taču bija abas čūskas, kas iekodušās viena otrai astē un izveido ovālu! Ko gan šis neparastais simbols varētu nozīmēt?
Fantāzijā ikviens zināja, ko šis medaljons nozīmē: to nēsāja tas, kas pildīja Bērnišķās ķeizarienes uzdevumu un drīkstēja viņas vārdā rīkoties tā, it kā viņa pati atrastos blakus.
Runāja, ka tas nēsātājam dod noslēpumainu spēku, kaut arī neviens skaidri nezināja — kādu. Tā vārdu zināja ikviens: AURINS.
Bet daudzi, kas baidījās šo vārdu izrunāt, to sauca par «dārglietu» vai arī par «karekli», vai vienkārši par «rotu».
Tātad arī grāmatai bija Bērnišķās ķeizarienes zīme!
Čuksti pāršalca pāri zālei, un atskanēja daži izbrīna saucieni. Sen jau vairs nebija piedzīvots, ka dārglieta būtu kādam uzticēta.
Kairons dažas reizes pieklaudzināja ar nagiem pie zemes, kamēr satraukums norima, tad zemā balsī sacīja:
— Draugi, lai jūs tas nepārsteidz,— es nēsāšu AURINU vien īsu brīdi. Esmu tikai starpnieks. Drīz es nodošu «rotu» kādam cienīgākam nēsātājam.
Visi aizturēja elpu, zālē iestājās nāves klusums.
— Es nepūlēšos mazināt mūsu sakāvi ar skaistiem vārdiem,— Kairons turpināja.— Mēs visi esam bezspēcīgi Bērnišķās ķeizarienes slimības priekšā. Mēs tikai zinām, ka līdz ar šo slimību sākusies Fantāzijas bojāeja. Vairāk mēs neko nezinām. Pat ne to, vai vispār ir ārstu spēkos viņu glābt. Taču iespējams — un es ceru, ka neviens no jums neapvainosies, ja es to atklāti pateikšu, — iespējams, ka mums, kas esam te sapulcējušies, nav pilnīgi visu zināšanu, visas gudrības. Tā pat ir mana pēdējā un vienīgā cerība, ka šajā bezgalīgajā valstībā kaut kur ir kāda būtne, kas gudrāka par mums, kas varētu mums sniegt padomu un palīdzību. Taču tas ir tikai minējums. Lai kur arī būtu meklējama glābiņa iespēja, viens ir skaidrs: lai šo iespēju atrastu, ir vajadzīgs pēdu dzinējs, kurš spētu atklāt ceļus necaurejamajā un kurš nenobītos ne no kādām briesmām un grūtībām, vienvārdsakot — ir vajadzīgs varonis. Un Bērnišķā ķeizariene man pateica, kā sauc šo varoni, kuram viņa uztic savu un visu mūsu likteni: viņa vārds ir Atrejs, un viņš dzīvo Zāles jūrā aiz Sidraba kalniem. Viņam es nodošu AURINU un viņu sūtīšu Lielajā meklējumā. Tagad jūs zināt visu.
Un, to pateicis, vecais kentaurs, soļiem rībot, atstāja zāli.
Palikušie apjukuši lūkojās cits citā.
— Kā sauca šo varoni?— viens prasīja.
— Atrejs — vai kaut kā līdzīgi,— otrs sacīja.
— Nekad neesmu par viņu dzirdējis!— trešais atbildēja. Un visi četri simti deviņdesmit deviņi ārsti noraizējušies šūpoja galvu.
Torņa pulkstenis sita desmit. Bastiāns brīnījās, cik ātri pagājis laiks. Klasē ikviena stunda zēnam parasti šķita gara kā maza mūžība. Lejā tagad bija vēsture pie Drēna kunga — kalsnēja, parasti saīguša vīra, kas ar sevišķi lielu labpatiku padarīja Bastiānu visu acīs smieklīgu, jo zēns gluži vienkārši nespēja paturēt galvā gadskaitļus, kuros notikušas kaujas, visvisādu cilvēku dzimšanas datumus un valdīšanas laiku.
Zāles jūra, kas atradās aiz Sidraba kalniem, bija tālu prom no Ziloņkaula torņa — daudzu, daudzu dienu ceļā. Tā bija prērija, kas patiešām bija tik plaša, liela un līdzena kā jūra. Sulīga zāle kuploja cilvēka augumā, un, līdzko tai pāri pārskrēja vējš, līdzenumā sacēlās viļņi kā okeānā, un tie šalkoja kā ūdens.
Tautu, kas šeit dzīvoja, sauca par «zāles ļaudīm» vai «zaļādai- ņiem». Viņiem bija zilganmelni mati, kurus ari vīrieši nēsāja garus un dažkārt bizēs sasietus, un viņu āda bija tumši zaļa, ar mazliet brūnganu nokrāsu — kā olīvām. Viņi dzīvoja ārkārtīgi pieticīgu, disciplinētu un sūru dzīvi, un viņu bērni — kā zēni, tā meitenes — tika audzināti drosmīgi, augstsirdīgi un lepni. Viņiem vajadzēja mācīties izciest svelmi, aukstumu un lielu trūkumu, un viņiem vajadzēja pierādīt savu drosmi. Tas bija nepieciešams, jo zaļādaiņi bija mednieku tauta. Visu, kas dzīvei nepieciešams, viņi vai nu pagatavoja
no cietas, šķiedrainas prēriju zāles, vai ari ieguva to no purpura bifeļiem, kas klaiņoja milzu baros pa Zāles jūru.
Purpura bifeļi bija aptuveni divtik lieli kā parastie vērši vai govis, tiem bija gara, zīdaini spīdīga, purpursārta spalva un vareni ragi, kuru gali bija asi un cieti kā dunči. Visā visumā šie bifeļi bija miermīlīgi, taču, kad sajuta briesmas vai pret sevi vērstu uzbrukumu, varēja kļūt bīstami kā dabas stihija. Neviens, izņemot zaļādaiņus, neuzdrošinātos medīt šos zvērus — un viņi turklāt to darīja vienīgi ar loku un bultām. Zaļādaiņi deva priekšroku bruņnieciskai cīņai, un bieži vien gadījās, ka nevis dzīvniekam, bet pašam medniekam vajadzēja šķirties no dzīves. Šī tauta mīlēja un godāja purpura bifeļus un uzskatīja, ka iegūst tiesības viņus nogalināt, tikai likdami uz spēles paši savu dzīvību.
Līdz šai zemei vēl nebija nonākusi ziņa par Bērnišķās ķeizarienes slimību un likteni, kas apdraudēja visu Fantāziju. Sen jau nekādi ceļinieki nebija iegriezušies zaļādaiņu telšu apmetnē. Zāle auga sulīgāka nekā jebkad agrāk, dienas bija gaišas un naktis zvaigžņu pilnas. Viss likās esam kārtībā.
Taču kādu dienu telšu apmetnē uzradās kāds vecs melnais kentaurs ar baltiem matiem. No viņa spalvas pilēja sviedri, izskatījās, ka viņš ir līdz nāvei noguris, viņa bārdainā seja bija izkāmējusi un novārgusi. Galvā viņam bija savāda platmale no meldru pinuma un ap kaklu ķēde, kurā karājās liels zelta amulets. Tas bija Kairons.
Viņš stāvēja brīvā laukuma vidū, kuru ieskāva teltis arvien plašākos un plašākos lokos,— tur, kur vecākie sapulcējās uz apspriedēm vai arī kur svētku dienās tika dejotas dejas un dziedātas senas dziesmas. Kairons gaidīdams raudzījās apkārt, taču visriņķī drūzmējās vienīgi ļoti vecas sievietes, sirmgalvji un gluži mazi bērni, kas ziņkārīgi noskatījās atnācējā. Viņš nepacietīgi dīžājās ar kājām.
— Kur ir mednieki un mednieces?— kentaurs nosprauslājās, noņēma platmali un noslaucīja sev pieri.
Kāda blonda sieviete ar zīdaini uz rokām atbildēja:
— Visi aizgājuši medībās. Viņi atgriezīsies tikai pēc trim četrām dienām.
— Vai Atrejs arī ir kopā ar viņiem?— kentaurs vaicāja.
— Jā, svešiniek, bet kā tu viņu pazīsti?
— Es viņu nepazīstu. Atvediet viņu šurp!
— Svešiniek,— ierunājās kāds vecs vīrs ar spieķi,— viņš nāks nelabprāt, jo šodien ir viņa medības. Tās sākas ar saules rietu. Vai tu zini, ko tas nozīmē?
Kairons papurināja savas krēpes un padīžājās ar kājām.
— To es nezinu, un tam arī nav nekādas nozīmes, jo viņu tagad gaida svarīgāks uzdevums. Jūs pazīstat šo zīmi, kas man kaklā. Tātad atvediet viņu šurp!
— Mēs redzam dārglietu,— sacīja kāda jauna meitene,— un mēs zinām, ka tu nāc no Bērnišķās ķeizarienes. Bet kas tu esi?
— Mani sauc Kairons,— norūca kentaurs,— ārsts Kairons, ja jums tas kaut ko izsaka.
Kāda salīkusi veca sieva izspraucās uz priekšu un sauca:
— Jā, tā ir taisnība. Tagad es atceros. Es viņu jau vienreiz esmu redzējusi, kad biju vēl jauna. Viņš ir pats slavenākais un dižākais ārsts visā Fantāzijā!
Kentaurs pamāja večiņai ar gfklvu.
— Paldies, kundze,— viņš sacīja,— un tagad varbūt kāds no jums būs tik laipns un atvedīs beidzot šo Atreju. Laika nav daudz. Ir apdraudēta Bērnišķās ķeizarienes dzīvība.
— Es to izdarīšu!— pieteicās maza meitenīte, kas bija varbūt piecus sešus gadus veca.
Viņa aizskrēja prom, un dažus mirkļus vēlāk bija redzams, kā viņa starp teltīm aizaulekšo neapseglotā zirgā.
— Beidzot!— kentaurs norūcās un bezsamaņā sabruka.
Atguvis sajēgu, Kairons sākumā nesaprata, kur nonācis, jo
visapkārt valdīja tumsa. Tikai mazpamazām viņš aptvēra, ka atrodas plašā teltī un guļ uz mīkstas kažokādas segas. Šķita, ka ir nakts, pa spraugu cauri durvju priekškaram ielauzās ugunskura šaudīgā gaisma.
— Svētā pakava nagla!— viņš nomurmināja, mēģinādams piecelties.— Cik ilgi es šeit jau guļu?
Durvju priekškara spraugā parādījās kāda galva, tad atkal nozuda, un pēc tam kāda balss sacīja:
— Jā, liekas, viņš ir pamodies.
Pēcāk durvju priekškars tika pavilkts vaļā, un ienāca zēns, aptuveni gadus desrfut vecs. Kājās viņam bija garas bikses un apavi no mīkstas bifeļu ādas. Viņa ķermeņa augšdaļa bija kaila, tikai ap pleciem apmests purpursarkans mētelis, kas acīmredzot austs no bifeļu spalvas un sniedzās līdz zemei. Viņa garie, zilganmelnie mati pakausī bija sasieti ar ādas saitēm. LIz zēna pieres un vaigu olīvzaļās ādas bija uzzīmēti ar baltu krāsu daži vienkārši ornamenti. Viņa tumšās acis dusmīgi zvēroja pretī nelūgtajam viesim, taču citādi viņa vaibstos nebija samanāms ne mazākais jūtu saviļņojums.
— Ko tu gribi no manis, svešiniek?— viņš jautāja.— Kāpēc esi ienācis manā teltī? Un kāpēc tu izjauci manas medības? Ja es šodien būtu nogalinājis lielo bifeli — un mana bulta jau atradās uz stiegras, kad tiku pasaukts,— es rīt būtu kļuvis par mednieku. Tagad man jāgaida vesels gads. Kāpēc?
Vecais kentaurs apmulsis blenza viņā.
— Vai tas nozīmē, ka tu esi Atrejs?— viņš beidzot izdabūja pār lūpām.
— Jā, svešiniek.
— Bet varbūt ir vēl kāds cits, kāds pieaudzis virs, pieredzējis mednieks šajā vārdā?
— Nē, Atrejs esmu es — un neviens cits.
Vecais Kairons atslīga atpakaļ savā guļvietā un elsa:
— Bērns! Mazs zēns! Bērnišķās ķeizarienes lēmumus nudien ir grūti aptvert.
Atrejs klusēja un nepakustēdamies gaidīja.
— Piedod man, Atrej,— sacīja Kairons, tikai ar grūtībām spēdams apvaldīt savu satraukumu,— negribēju tevi sāpināt, taču mani tas pagalam pārsteidza. Godīgi sakot, es nespēju sevi saņemt rokās! Es vairs nezinu, ko lai domāju! Visā nopietnībā jājautā sev, vai Bērnišķā ķeizariene patiešām zināja, ko dara, izraudzīdamās tādu bērnu kā tevi. Tas ir visīstākais neprāts! Un, ja viņa to darījusi pie pilnas sajēgas, tad . . . tad . . .
Viņš sparīgi purināja galvu un iekliedzās:
— Nē! Nē! Būtu es zinājis, pie kā viņa mani sūta, es būtu vienkārši atsacījies tev nest vēsti par šo uzdevumu. Es būtu atsacījies!
— Kādu uzdevumu?— Atrejs vaicāja.
— Tas ir kaut kas baismīgs!— iesaucās Kairons, tagad tomēr padevies savai neapmierinātībai.— Izpildīt viņas uzdevumu droši vien neiespētu pat vislielākais un vispieredzējušākais varonis, bet tu . . . Viņa sūta tevi nezināmajā meklēt kaut ko tādu, ko neviens nepazīst. Neviens tev nevar palīdzēt, neviens nevar dot padomu, neviens nevar paredzēt, kas tevi sagaida. Un tomēr tev tūliņ jāizšķiras, nekavējoties, uz vietas, vai tu pieņemsi uzdevumu vai ne. Nedrīkst vairs zaudēt ne mirkli. Desmit dienas un naktis es esmu tikpat kā bez mitas aulekšojis, lai nokļūtu pie tevis. Taču tagad . . . tagad es gandrīz vēlētos, kaut nekad šeit nebūtu nonācis. Es esmu ļoti vecs, mani spēki ir izsīkuši. Pasniedz man, lūdzu, ūdeni!
Atrejs atnesa krūzi svaiga avota ūdens. Kentaurs dzēra to lieliem malkiem, tad noslaucīja bārdu un mazliet mierīgāk sacīja:
— Ak, paldies, tas bija svētīgi! Tagad es jūtos jau labāk. Paklau, Atrej, tu vari atteikties no šā uzdevuma. Bērnišķā ķeizariene tev ļauj izšķirties pašam. Viņa tev neko nepavēl. Es viņai visu paskaidrošu, un viņa atradīs kādu citu. Valdniece noteikti nebūs zinājusi, ka tu esi mazs zēns. Viņa tevi būs sajaukusi ar kādu citu, tas ir vienīgais izskaidrojums.
— Kas tas par uzdevumu?— Atrejs gribēja izdibināt.
— Ir jāatrod zāles Bērnišķajai ķeizarienei,— vecais kentaurs atbildēja,— un jāglābj Fantāzija.
— Vai tad viņa ir slima?— Atrejs izbrīnīts vaicāja.
Kentaurs sāka stāstīt, kā Bērnišķajai ķeizarienei klājas un ko vēstījuši ziņneši no visiem Fantāzijas novadiem. Atrejs nemitīgi uzdeva jaunus un jaunus jautājumus, un kentaurs atbildēja, cik labi vien spēdams. Tā izvērtās par garu nakts sarunu. Un, jo vairāk Atrejs aptvēra, cik ļauns liktenis piemeklējis Fantāziju, jo skaidrāk iezīmējās viņa sākotnēji noslēgtajā sejā atklāts apjukums.
— Un par visu to,— viņš beigās murmināja bālām lūpām,— es neko nezināju.
Kairons nopietni un bažīgi raudzījās zēnā no savu kuplo, balto uzacu apakšas.
— Tagad tu zini, kāds ir stāvoklis, un varbūt arī tu tagad saproti, kāpēc es, tevi ieraudzījis, zaudēju pašsavaldīšanos. Un tomēr Bērnišķā ķeizariene bija nosaukusi tavu vārdu. «Ej un sameklē Atreju!» viņa man sacīja. «Es viņam pilnībā uzticos,» viņa sacīja. «Pajautā, vai viņš manis un Fantāzijas dēļ dosies Lielajā meklējumā.» Es nezinu, kāpēc Bērnišķās ķeizarienes izvēle kritusi uz tevi. Varbūt vienīgi tāds mazs zēns kā tu spēj veikt šo neizpildāmo uzdevumu. To es nezinu un nespēju arī tev dot nekādu padomu.
Atrejs sēdēja nokārtu galvu un klusēja. Zēns saprata, ka viņu tagad gaida pārbaudījums, kas būs daudz, daudz sarežģītāks par medībām. To nejaudātu izturēt pat dižākais mednieks un labākais pēdu dzinējs, viņam tas būtu par smagu.
— Nu?— vecais kentaurs klusi ievaicājās.— Vai mēģināsi?
Atrejs pacēla galvu un paskatījās uz viesi.
— Mēģināšu,— zēns apņēmīgi sacīja.
Kairons lēnām pameta ar galvu, tad noņēma ķēdi ar zelta amuletu sev no kakla un uzlika to Atrejam.
— AURINS tev dod lielu varu,— viņš svinīgi pavēstīja,— taču tu nedrīksti to izmantot. Jo arī Bērnišķā ķeizariene to nekad neizmanto. AURINS tevi sargās un vadīs, tikai tu nekad nedrīksti iejaukties, lai arī ko tu redzētu, jo tavām paša domām kopš šī mirkļa vairs nav nozīmes. Tāpēc tev jādodas ceļā bez ieročiem.Tev jāļauj notikt tam, kas notiek. Tu nedrīksti vairs šķirot ļauno un labo, glīto un neglīto, muļķību un gudrību, tāpat kā Bērnišķā ķeizariene to visu nešķiro. Tu drīksti tikai meklēt un jautāt, taču no saviem vērtējumiem tev jāatsakās. Nekad to neaizmirsti, Atrej!
— AURINS!— Atrejs godbijīgi atkārtoja.— Es gribu pierādīt, ka esmu šās dārglietas cienīgs. Kad man jādodas ceļā?
— Tagad, tūliņ,— Kairons atbildēja.— Neviens nezina, cik ilgs būs tavs Lielais meklējums. Iespējams, ka jau tagad ir svarīga katra stunda. Atvadies no saviem vecākiem, no saviem brāļiem un māsām!
— Man nav neviena,— Atrejs atbildēja.— Abus manus vecākus nonāvēja bifelis — drīz pēc tam, kad es nācu pasaulē.
— Kas tevi uzaudzināja?
— Visas sievietes un visi vīrieši kopā. Tāpēc viņi mani nosauca par Atreiu, lielās valodas vārdos tas būtu: visu dēls.
Neviens nevarēja labāk saprast, ko tas nozīmē, kā Bastiāns. Kaut arī viņa tēvs bija dzīvs. Bet Atrejam nebija ne tēva, ne mātes. Toties Atreju bija uzaudzinājuši visi vīrieši un visas sievietes kopā un viņš bija «visu dēls», kamēr viņam, Bastiānam, patiesībā nebija neviena — jā, viņš nebija neviena dēls. Un tomēr Bastiāns priecājās, ka viņam vismaz tik daudz kopīga ar Atreju, jo citādi gan viņiem diemžēl nebija nekāda lielā līdzība — ne drosmes un apņēmības ziņā, ne ārējā veidola ziņā. Un tomēr ari viņš, Bastiāns, bija devies Lielajā meklējumā, nezinādams, kur tas viņu aizvedīs un kā tas beigsies.
— Tad būs labāk,— sacīja vecais kentaurs,— ja tu dosies prom neatvadījies. Es palikšu un viņiem visu paskaidrošu.
Atreja seja kļuva vēl šaurāka un stīvāka.
— Kur man jāsāk?— viņš vaicāja.
— Visur un nekur,— Kairons atbildēja.— Kopš šā brīža tu esi viens, un neviens tev nevar dot padomu. Un tā tas būs līdz Lielā meklējuma beigām — lai arī kā tas beigtos.
Atrejs pamāja.
— Dzīvo sveiks, Kairon!
— Dzīvo sveiks, Atrej! Un — daudz laimes!
Zēns pagriezās riņķi, gribēdams jau iziet no telts, taču kentaurs viņu vēlreiz pasauca atpakaļ. Kad viņi nostājās viens otram pretī, vecais Kairons uzlika Atrejam abas rokas uz pleciem, dziļā cieņā smaidīdams ieskatījās zēnam acīs un lēnām sacīja:
— Man šķiet, ka es sāku saprast, kāpēc Bērnišķās ķeizarienes izvēle kritusi uz tevi, Atrej.
Zēns mazliet nolieca galvu, tad ātri izgāja ārā.
Laukā telts priekšā stāvēja Atreja zirgs Artakss. Viņš bija ābolains un maza auguma, līdzīgs savvaļas zirgam ar īsām, spēcīgām kājām, un tomēr tuvu un tālu atzīts par ātrāko un izturīgāko rikšotāju. Kumeļš vēl bija ar segliem un iemauktiem — tāds, kā atgriezies kopā ar Atreju no medībām.
— Artāks,— Atrejs pačukstēja un papliķēja viņam pa kaklu, — mums jādodas ceļā. Mums jādodas prom, ļoti tālu. Neviens nezina, vai mēs atgriezīsimies un kad mēs atgriezīsimies.
Zirdziņš pamāja ar galvu un klusām nosprauslājās.
— Jā, kungs,— viņš atbildēja,— un kā būs ar tavām medībām?
— Mēs iesim daudz lielākās medībās,— Atrejs paskaidroja un iesēdās seglos.
— Apstājies, kungs!— zirdziņš nosprauslājās.— Tu esi aizmirsis savus ieročus. Vai tad tu dosies ceļā bez stopa un bultām?
— Jā, Artāks,— Atrejs atbildēja,— jo es tagad valkāju «rotu» un man jābūt neapbruņotam.
— Ho!— zirdziņš iesaucās.— Un kurp mēs dosimies?
— Kurp vien tu vēlies, Artāks,— Atrejs atteica,— kopš šā mirkļa mēs esam devušies Lielajā meklējumā.
Un viņi aizaulekšoja prom, ļaudami sevi aprīt nakts melnumam.
III. Savādie sapņi
Bet taja paša laika cita Fantazijas vieta notika kaut kas tads, ko neviens nenovēroja un par ko ne Atrejam, ne Artaksam, ne ari Kaironam nebija ne mazākās nojausmas.
Kādā attālā naksnīgā viršu audzē tumsa savilkās loti lielā,. izplūdušā tēlā. Melnums sabiezēja, un drīz vien nakts fonā, kas gūlās pār virsāju, kļuva redzams varens ķermenis. Vēl tā apveidi bija neskaidri, taču tas stāvēja uz četrām ķetnām un tā varenajā, pinkainajā galvā asi gailēja zaļas acis. Tagad tas pacēla augstu gaisā purnu un sāka ošņāties. Tādā pozā tas stāvēja ilgu laiku. Tad pēkšņi šķita, ka dīvainais radījums atradis smaržu, kuru meklējis, jo tam no rīkles izlauzās dziļš, uzvarošs rēciens.
Ēnu radījums metās skriet. Slaidiem, nedzirdamiem lēcieniem tas joņoja cauri bezzvaigžņu naktij.
Torņa pulkstenis sita vienpadsmit. Tagad sākās lielais starpbrīdis. No gaiteņa atbalsojās bērnu klaigas, viņi skrēja lejā uz skolas pagalmu.
Bastiānam, kas joprojām sēdēja turka pozā uz vingrošanas paklājiem, bija notirpušas kājas. Zēns taču nebija nekāds indiānis, tāpēc piecēlās, izņēma maizi un ābolu no sava portfeļa un mazlietiņ paskraidīja pa noliktavas telpu šurpu turpu. Kājās uzradās kņudoņa, un tās pamazām atdzīvojās.
Tad Bastiāns uzrāpās uz vingrošanas buka un uzsēdās uz tā jāteniski. Viņš iztēlojās sevi par Atreju, kas aulekšo Artaksa mugurā cauri naktij, un pieglaudās pie sava zirdziņa kakla.
— Nū!— Bastiāns iesaucās.— Uz priekšu, Artāks, nū! nū!
Tad viņš izbijās. Tas bija pārlieku nepiesardzīgi — tik skaļi klaigāt. Ja nu viņu tagad kāds ir sadzirdējis? Zēns brīdi gaidīja un klausījās. Taču dzirdama bija tikai daudzbalsīga bļaustīšanās skolas pagalmā.
Mazliet nokaunējies, viņš atkal norāpās no vingrošanas buka lejā. Nudien, gluži kā tāds mazs bēras!
Bastiāns attina vaļā maizi, noslaucīja ābolu gar biksēm un grasījās jau tajā iekosties, tomēr apstājās.
— Nē,— viņš skaļi sacīja pats sev,— ēdamais rūpīgi jāsadala. Kas zin, cik ilgi man ar to būs jāiztiek.
Smagu sirdi Bastiāns atkal ietina maizi, ielika to kopā ar ābolu atpakaļ portfelī, tad nopūzdamies apsēdās uz vingrošanas paklājiem un paņēma rokās grāmatu.
Vecais, melnais kentaurs Kairons, izdzirdējis aizskanam Atreja zirga dipoņu, atslīga atpakaļ savā mīkstajā kažokādu migā. Piepūle bija izsmēlusi viņa spēkus. Sievietes, kas nākamajā dienā atrada ciemiņu Atreja teltī, satraucās par viņa dzīvību. Arī pēc dažām dienām, kad mājās atgriezās mednieki, Kairons nejutās labāk, tomēr viņam pietika spēka paskaidrot, kāpēc Atrejs aizjājis prom un ka tik drīz neatgriezīsies. Tā kā visi šo zēnu mīlēja, tad kopš šā brīža viņi kļuva nopietni un nobažījušies domāja par viņu, taču vienlaikus arī bija lepni par to, ka Bērnišķā ķeizariene uzticējusi taisni viņam doties
Lielajā meklējumā — kaut ari neviens īsteni nespēja pilnībā saprast, ko tas nozīmē.
Vecais Kairons gan nekad vairs neatgriezās Ziloņkaula tornī. Taču viņš ari nenomira un nepalika pie zaļādaiņiem Zāles jūrā. Liktenis viņam bija lēmis gluži citu, pilnīgi neparedzētu ceļu. Taču tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.
Atrejs tajā pašā naktī aizjāja līdz Sidraba kalnu pakājei. Tuvojās jau rīts, kad viņš apstājās atpūsties. Artakss mazliet paganījās un padzērās ūdeni no dzidra kalnu strauta. Atrejs ietinās savā sarkanajā mētelī un dažas stundas nosnaudās. Kad uzlēca saule, viņi atkal devās ceļā.
Pirmajā dienā viņi šķērsoja Sidraba kalnus. Šeit abiem ik ceļš un ik taciņa bija pazīstama, un viņi tika ātri uz priekšu. Sajutis izsalkumu, zēns apēda gabaliņu žāvētas bifeļa gaļas un divus mazus zāles sēklas raušus, kurus bija aiztaupījis maišelī pie segliem — patiesībā savām medībām.
— Kā tad!— Bastiāns sacīja.— Reizēm cilvēkam ir nepieciešams kaut ko ieēst.
Viņš izņēma no portfeļa maizi, iztina to laukā, salauza uzmanīgi divās daļās, vienu atkal ietina un nolika atpakaļ. Otru pusīti viņš apēda.
Starpbrīdis bija beidzies, Bastiāns prātoja, kas tagad notiks klase. Ak, pareizi, ģeogrāfija pie Karges kundzes. Tur vajadzēja nosaukt upes un to pietekas, pilsētas un iedzīvotāju skaitu, derīgos izrakteņus un rūpniecības nozares. Bastiāns paraustīja plecus un lasīja tālāk.
Kad saule rietēja, Sidraba kalni jau bija ceļiniekiem aiz muguras, un viņi atkal atpūtās. Šajā naktī Atrejs sapnī redzēja purpura bifeļus. Viņš tos redzēja tālumā dodamies cauri Zāles jūrai un pūlējās ar savu zirgu piekļūt tiem tuvāk. Taču veltīgi. Bifeļi vienmēr palika vienā un tajā pašā attālumā, lai arī kā viņš steidzinātu savu zirdziņu.
Otrajā dienā viņi jāja cauri Dziedošo koku zemei. Katram no tiem bija citāda forma, citādas lapas, citāda miza, taču iemesls, kāpēc šo zemi tā sauca, bija tas, ka koku augšana bija dzirdama kā liega mūzika, kas atskanēja no tuvuma un tāluma un apvienojās vienā varenā veselumā; šī mūzika skaistumā pārspēja itin visu Fantāzijā. Pastāvēja uzskats, ka nav gluži droši doties cauri šai apkārtnei, jo dažs labs jau bija palicis kā apburts sēžam un aizmirsis visu. Ari Atrejs sajuta šo brīnišķo skaņu varu, taču neļāvās vilinājumam un neapstājās.
Nākamajā nakti Atrejs atkal sapņoja par purpura bifeļiem. Šoreiz viņš gāja kājām, un tie devās viņam garām lielā barā. Taču dzīvnieki nebija aizsniedzami ar bultu, un, sadomājis piezagties tuvāk, zēns manīja, ka viņa kājas ir gluži vai pieaugušas pie zemes un nav pakustināmas. Pūlēdamies tās atraut, Atrejs pamodās. Tas notika jau pirms saullēkta, tomēr viņš, lieki nekavēdamies, devās ceļā.
Trešajā dienā viņš ieraudzīja Eribo stikla torņus, kuros šā apvidus iemītnieki vāca un krāja zvaigžņu gaismu. Viņi no tās darināja brīnišķīgi izgreznotus priekšmetus, taču visā Fantāzijā neviens cits, izņemot viņus pašus, nezināja, kādam nolūkam tie patiesībā kalpo.
Atrejs pat satika dažus no šiem ļaudīm — mazus radījumus, kas paši izskatījās kā no stikla izpūsti. Viņi ārkārtīgi laipni pacienāja zēnu ar ēdieniem un dzērieniem, tomēr, jautāti, kas varētu kaut ko zināt par Bērnišķās ķeizarienes slimību, iegrima bēdīgā un neziņas pilnā klusuciešanā.
Naktī, kas sekoja pēc tam, Atrejs atkal sapņoja, ka purpura bifeļu pulki dodas viņam garām. Viņš redzēja, kā viens no zvēriem, īpaši liels, varens bullis, nošķiras no pārējās grupas un dodas pie viņa — lēnām, bez baiļu vai dusmu pazīmēm. Un, tāpat kā visi īsti mednieki, arī Atrejs bija apveltīts ar spēju katrā zvērā uzreiz saskatīt to vietu, kurā jātrāpa, lai dzīvnieks būtu pagalam. Purpura bifelis pat nostājās, pagriezdams šo vietu pret viņu kā mērķi. Atrejs uzlika bultu un vilka stipro loku no visa spēka — taču nevarēja izšaut. Pirksti bija kā saauguši ar loka stiegru un nelaida to vaļā.
Un tā vai līdzīgi Atrejam sapņos klājās visās nākamajās naktīs. Viņš piekļuva purpura bifelim arvien tuvāk — tas, starp citu, bija tieši tas, ko viņš īstenībā bija gribējis nomedīt, viņš to pazina pēc baltā laukuma uz pieres —, taču kāda neizskaidrojama iemesla dēļ nespēja aizraidīt nāvējošo bultu.
Dienās Atrejs jāja arvien tālāk un tālāk, neapjauzdams, kurp, un neatrazdams nevienu, kas varētu dot padomu. Zelta amuletu, kas viņam bija kaklā, visas būtnes, kuras gadījās sastapt, respektēja, tomēr atbildi uz viņa jautājumu neviens nezināja.
Reiz Atrejs iztālēm ieraudzīja liesmu ielas Broušas pilsētā; tajā dzīvoja radījumi, kuru ķermenis sastāv no liesmām, taču zēns uzskatīja par prātīgāku tur neiegriezties. Viņš izjāja cauri sasafrā- niešu plakankalnei; te mitinājās ļaudis, kas tiek dzemdēti veci un mirst, kad ir kļuvuši par zīdaiņiem. Viņš nonāca mūžamežu templī Muamatā, kurā kāda liela kolonna no Mēness akmens brīvi lidoja pa gaisu, un viņš runāja ar mūkiem, kuri tur dzīvoja. Taču arī no šejienes viņam, neko neuzzinājušam, vajadzēja doties tālāk.
Gandrīz jau veselu nedēļu Atrejs bija krustu šķērsu maldījies, kad septītajā dienā un tai sekojošajā naktī viņam gadījās divi pavisam atšķirīgi piedzīvojumi, kas pamatu pamatos mainīja viņa iekšējo un ārējo situāciju.
Vecā Kairona stāsts par briesmīgajiem notikumiem, kas norisinās visās Fantāzijas daļās, bija Atreju gan iespaidojis, tomēr līdz šim tas viss bija palicis tikai stāsts. Taču septītajā dienā viņam to nācās redzēt pašam savām acīm.
Bija pusdienlaiks, kad Atrejs jāja cauri kādam biezam, tumšam mežam, kurā auga īpaši lieli, zaraini koki. Tas bija tas pats Haules mežs, kurā pirms kāda laika bija satikušies četri ziņneši. Šajā apvidū — to Atrejs zināja — dzīvoja mizu troļļi. Tie, kā viņam bija stāstīts, bija mizu puiši un puisenes, kas pēc izskata atgādināja zarainus koku stumbrus. Ja viņi uz vietas sastinga, kā bija raduši, viņus patiešām varēja noturēt par kokiem un, neko nenojaušot, pajāt garām. Vienīgi, kad mizu troļļi sakustējās, kļuva redzams, ka viņiem ir zaru veida rokas un greizas, saknēm līdzīgas kājas. Viņi gan bija briesmīgi spēcīgi, taču ne bīstami — ļaunākā gadījumā viņi panerroja kādu nomaldījušos ceļinieku.
Atrejs nupat bija atklājis meža pļaviņu, cauri kurai vijās strautiņš, un nokāpis zemē, lai ļautu Artaksam padzerties un paganīties, kad pēkšņi, izdzirdis sev aiz muguras mežiņā varenus sprakšķus un knakšķus, pagriezās.
No meža Atrejam tuvojās trīs mizu troļļi, kurus ieraugot zēnam auksti šermuļi pārskrēja pār muguru. Pirmajam trūka kāju un vēdera, un viņam vajadzēja iet uz rokām. Otrajam krūtīs bija milzīgs caurums, pa kuru varēja redzēt cauri. Trešais, gluži it kā gareniski pāršķelts pušu, jo viņam trūka visas kreisās puses, lēca uz savas vienīgās labās kājas.
Ieraudzījuši uz Atreja krūtīm amuletu, viņi pamāja cits citam un lēnām nāca klāt.
— Neizbīsties!— sacīja tas, kurš staigāja uz rokām, un viņa balss skanēja kā koka čīkstēšana.— Mēs, protams, neizskatāmies diezin cik skaisti, taču šajā Haules meža apvidū bez mums vairs nav neviena cita, kas spētu tevi brīdināt. Tāpēc mēs esam atnākuši.
— Brīdināt?— Atrejs vaicāja.— No kā?
— Mēs esam par tevi dzirdējuši,— vaidēja otrs, ar caurumu krūtīs,— un mums tika stāstīts, kāpēc tu esi devies ceļā. Šeit tu nedrīksti tālāk jāt, citādi tu būsi pagalam.
— Citādi ar tevi notiks tas pats, kas noticis ar mums,— nopūtās pāršķeltais.— Paskaties uz mums! Vai tu to gribētu?
— Kas jums noticis?— Atrejs apjautājās.
— Visapkārt uzbrūk iznīcība,— novaidējās pirmais,— tā aug un aug, un ar katru dienu tās kļūst vairāk — ja vispār par tukšumu var teikt, ka tā kļūst vairāk. Visi pārējie laikus aizmuka no Haules meža, taču mēs negribējām pamest savu dzimteni. Un tad tas uzbruka mums iemigušiem un pataisīja mūs tādus, kādus tu mūs redzi tagad savā priekšā.
— Vai jums sāp?— Atrejs vaicāja.
— Nē,— atbildēja otrais mizu trollis, kuram krūtīs bija caurums,— neko nejūt. Vienkārši Ieaut kā trūkst. Un, ja kādam tas ir uzbrucis, tad ar katru dienu tam trūkst arvien vairāk. Drīz mūsu vispār vairs nebūs.
— Kur ir tā vieta mežā,— Atrejs gribēja zināt,— kur tas sākās?
— Vai tu vēlies to redzēt?— Trešais trollis, no kura bija palikusi tikai puse, jautājoši paraudzījās uz saviem bēdu brāļiem. Kad tie pamāja, viņš turpināja:
— Mēs aizvedīsim tevi līdz tai vietai, kur to var redzēt, tikai tev jāapsola, ka neiesi tuvāk. Citādi tas tevi neatturami pievilks.
— Labi,— Atrejs piekrita,— es jums to apsolu.
Trīs troļļi pagriezās un virzījās uz mežmalas pusi. Atrejs paņēma Artaksu pavadā un sekoja. Neilgu brītiņu viņi ložņāja krustu šķērsu starp milzu kokiem, tad apstājās kāda sevišķi resna stumbra priekšā. Droši vien pat pieci pieauguši vīri nespētu to aptvert.
— Uzrāpies, cik vien augstu tu vari,— sacīja trollis bez kājām, — un skaties uz saullēktu. Tur tu to redzēsi — vai, drīzāk jau, neredzēsi.
Atrejs rāpās pa^ stumbra izciļņiem un izaugumiem uz augšu. Sasniedzis apakšējos zarus, viņš stiepās pēc nākamajiem un rausās augstāk un augstāk, līdz neredzēja vairs zemi. Un tomēr zēns līda tālāk, stumbrs kļuva tievāks un zaru vairāk, tā ka viņš arvien vieglāk tika uz priekšu. Kad Atrejs beidzot bija sasniedzis galotni, viņš pavērsa skatienu pret saullēktu, un tagad viņš to ieraudzīja.
Citu — pašu tuvāko koku galotnes vēl bija zaļas, taču kokiem, kuri atradās aiz tiem, lapotne likās zaudējusi jebkuru krāsu, tā bija pelēka. Un vēl mazliet tālāk tā šķita savādi caurspīdīga, miglaina vai, pareizāk sakot, arvien neīstāka. Un tālāk vairs nebija nekā, itin nekā. Tā nebija ne klaja vieta, ne tumsa, tā nebija arī gaisma, tas bija kaut kas acīm nepanesams un radīja akluma sajūtu. Jo neviena acs nespēj skatīties pilnīgā tukšumā. Atrejs aizšāva sejai priekšā roku un gandrīz vai nokrita no zara. Tad viņš stingri pieķērās pie koka un, cik vien ātri varēdams, rāpās atpakaļ. Zēns bija pietiekami daudz redzējis. Tikai tagad viņš pilnībā aptvēra tās šausmas, kas bija izplatījušās Fantāzijā.
Nonācis atkal milzu koka piekājē, Atrejs redzēja, ka visi trīs mizu troļļi ir nozuduši. Viņš uzlēca mugurā savam zirgam un varenos aulekšos drāzās prom no šā tukšuma, kas izplatījās lēnām, taču neapturami. Tikai kad bija jau kļuvis tumšs un Haules mežs sen palicis aiz muguras, viņš apstājās atpūsties.
Un šajā naktī Atreju gaidīja jau otrais piedzīvojums, kas Lielajam meklējumam deva jaunu virzienu.
Proti, viņš redzēja sapnī — vēl daudz skaidrāk nekā līdz šim — lielo purpura bifeli, kuru bija gribējis nogalināt. Šoreiz zēns stāvēja tam pretī bez stopa un bultām. Viņš sajutās niecīgi sīks, bet zvēra galva aizpildīja visas debesis. Un zēns dzirdēja, ka tas viņu uzrunā. Visu vārds vārdā saprast nevarēja, taču purpura bifelis sacīja aptuveni tā:
— Ja tu būtu mani nogalinājis, tu tagad būtu mednieks. Tomēr tu no tā atsacījies, tāpēc varu tev, Atrej, palīdzēt. Klausies! Fantāzijā dzīvo kāda būtne, kas vecāka par visām citām būtnēm. Tālu, tālu no šejienes ziemeļos plešas Skumju purvi. Šo purvu vidu paceļas Raga kalns. Tur mājo vecum vecā Morla. Meklē vecum veco Morlu!
Pēc tam Atrejs pamodās.
Torņa pulkstenis nosita divpadsmit reizes. Bastiāna klasesbiedriem tagad drīz vajadzēja iet lejup uz fizkultūras zāli. Varbūt viņi šodien spēlēs tautas bumbu ar lielo, smago medicīnisko bumbu, ar kuru Bastiāns vienmēr rīkojās sevišķi neveikli — tāpēc viņu negribēja neviena no abām komandām. Dažreiz ari to vajadzēja spēlēt ar mazu, akmenscietu laptas bumbu, kas radīja briesmīgas sāpes, ja ar to trāpīja. Un Bastiānam vienmēr trāpīja, turklāt no visa spēka, jo viņš bija ērts mērķis. Bet varbūt arī šodien būs rāpšanās pa virvi — vingrinājums, kas Bastiānam īpaši riebās. Kamēr vairums pārējo skolēnu jau bija pašā augšā, viņš piesarcis parasti šūpojās kā miltu maiss visai klasei par lielu prieku virves lejasgalā un netika ne pusmetra uz augšu. Un fizkultūras skolotājs Menges kungs neskopojās ar asprātībām, zobodamies par neveiklo zēnu.
Bastiāns būtu daudz devis, lai varētu kļūt tāds kā Atrejs. Tad gan visi redzētu!
Un viņš dziļi nopūtās.
Ceļš veda uz ziemeļiem, arvien tālāk uz ziemeļiem. Atrejs atvēlēja sev un savam zirgam tikai visnepieciešamākos mirkļus miegam un ēšanai. Viņš jāja dienu un nakti, cauri saules svelmei un lietum, cauri vētrām un negaisiem. Viņš nekam vairs nepiegrieza vērību un nevienu vairs netincināja.
Jo tālāk ziemeļos Atrejs nonāca, jo tumšāks kļuva. Svina pelēka krēsla, kas palika nemainīga, piepildīja dienas. Naktīs pie debesīm mirdzēja kāvi.
IV. Vecum vecā Morla
Kādu ritu, kura drūmajā mijkrēslī laiks likās esam apstājies, viņš beidzot no kāda pakalna ieraudzīja Skumju purvus. Miglas lēveri slīdēja tiem pāri, vietu vietām parādījās mazi mežiņi ar kokiem, kuru stumbri uz leju sadalījās četrās, piecās vai vairākās līkās koka kājās, un tie izskatījās pēc milzīgiem vēžiem, kas stāv melnajā ūdenī uz daudzām kājām. No brūnās lapotnes itin visur nokarājās gaisa saknes, kas līdzinājās nekustīgiem taustekļiem. Bija gandrīz neiespējami noteikt, kurās vietās zeme starp lielajām paltīm bija cieta un kurās ūdeni klāja tikai ūdensaugu sega.
Artakss šausmās klusu nosprauslājās.
— Vai mums jādodas turp iekšā, kungs?
— Jā,— Atrejs atbildēja,— mums jāatrod Raga kalns, kas paceļas šo purvu vidū.
Zēns mudināja Artaksu, un zirdziņš paklausīja. Soli pa solim tas ar saviem nagiem pārbaudīja zemes cietību, taču tādējādi viņi virzījās uz priekšu ļoti lēni. Beidzot Atrejs nokāpa lejā un veda Artaksu pavadā sev nopakaļ. Vairākas reizes zirgs iegrima, tomēr drīz vien atkal izķepurojās laukā. Jo dziļāk viņi iebrida Skumju purvos, jo smagnējākas kļuva Artaksa kustības. Zirdziņš nokāra galvu un tik tikko vairs vilkās uz priekšu.
— Artāks, kas tev noticis?— Atrejs vaicāja.
— Es nezinu, kungs,— dzīvnieks atbildēja,— es domāju: mums jāgriežas atpakaļ. Tam visam taču nav nekādas nozīmes. Mēs dzenamies pakaļ kaut kam tādam, ko tu esi tikai nosapņojis. Mēs neko neatradīsim. Varbūt tik un tā ir par vēlu. Varbūt Bērnišķā ķeizariene jau ir mirusi un visam, ko mēs darām, nav nekādas jēgas. Griezīsimies atpakaļ, kungs!
— Tā tu vēl nekad neesi runājis, Artāks,— Atrejs izbrīnījies sacīja,— kas tev kait? Vai tu esi slims?
— Varbūt,— Artakss attrauca,— ar katru soli, kuru mēs speram tālāk, skumjas manā sirdī aug lielākas. Man vairs nav cerību, kungs. Un man ir tik smagi, tik smagi. Šķiet, ka es tālāk vairs nespēju iet.
— Bet mums jātiek tālāk!— iesaucās Atrejs.— Nāc, Artāks!
Viņš rāva aiz pavadas, taču Artakss nekustējās ne no vietas.
Zirdziņš jau bija iegrimis līdz vēderam un vairs nepūlējās izķepuroties.
— Artāks!— Atrejs iekliedzās.— Tu nedrīksti tagad padoties! Nāc! Nāc laukā, citādi tu nogrimsi!
— Liec mani mierā, kungs!— zirdziņš atbildēja.— Es vairs nejaudāju. Ej tālāk viens! Nebēdā par mani! Nav vairs manos spēkos izturēt šīs skumjas. Es gribu mirt.
Atrejs izmisis rāva aiz pavadas, taču zirdziņš grima aizvien dziļāk. Zēns bija bezspēcīgs. Kad galu galā no melnā ūdens rēgojās tikai dzīvnieka galva, viņš to satvēra rokās.
— Es tevi stingri turu, Artāks,— Atrejs čukstēja,— es neļaušu tev noslīkt.
Zirdziņš vēlreiz klusi iezviedzās.
— Tu man vairs nespēj palīdzēt, kungs. Man ir beigas. Mēs abi nezinājām, kas mūs šeit sagaida. Tagad mēs zinām, kāpēc Skumju purviem ir šis nosaukums. Tās ir skumjas, kas padarījušas mani tik smagu, ka man jānogrimst. Es neredzu glābiņa!
— Bet es taču arī šeit esmu,— Atrejs sacīja,— un es neko nejūtu.
— Tu valkā «rotu», kungs,— Artakss atbildēja,— tu esi aizsargāts.
— Tad es šo zīmi aplikšu tev ap kaklu,— Atrejs iesaucas,— varbūt tā aizsargās arī tevi.
Zēns grasījās noņemt ķēdi no kakla.
— Nē,— zirdziņš nosprauslājās,— to tu nedrīksti, kungs, darīt. Kareklis ir iedots tev, un tev nav tiesību to pēc saviem ieskatiem uzticēt kādam citam. Tev jāiet tālāk bez manis.
Atrejs piespieda seju zirgam pie vaiga.
— Artāks . . .— viņš apslāpēti čukstēja,— ak, mans Artāks!
— Vai gribi vēl izpildīt manu pēdējo vēlēšanos, kungs?— dzīvnieks vaicāja.
Atrejs mēmi pamāja.
— Tad es tevi lūdzu — ej projām! Es nevēlos, ka tu skaties, kā es tagad aiziešu no šīs pasaules. Vai tu man sagādāsi šo prieku?
Atrejs lēnām piecēlās. Zirdziņa galva līdz pusei jau bija iegrimusi melnajā ūdenī.
— Paliec sveiks, Atrej, mans kungs!— tas sacīja.— Un paldies!
Atrejs saknieba lūpas, nespēdams neko atbildēt. Viņš vēlreiz
pamāja Artaksam, tad aizgriezās un devās prom.
Bastiāns raudāja, nevaldīdams par sevi. Zēna acis bija asaru pilnas, un viņš nejaudāja vairs palasīt. Viņam vispirms vajadzēja izvilkt kabatlakatiņu un nošņaukt degunu, tikai tad viņš varēja atkal pievērsties grāmatai.
Atrejs nezināja, cik ilgi bija bridis arvien tālāk un tālāk. Viņu bija pārņēmis tāds kā aklums un kurlums. Migla sabiezēja, un Atrejam radās sajūta, ka viņš jau vairākas stundas maļas uz riņķi vien. Zēns vairs nepievērsa uzmanību tam, kurp sper kāju, un tomēr viņš ne reizes neiegrima dziļāk kā līdz ceļgalam. Neaptveramā veidā Bērnišķās ķeizarienes zīme rādīja pareizo ceļu.
Tad Atrejs pavisam pēkšņi bija nonācis kādas augstas, ļoti stāvas kalnu nogāzes priekšā. Viņš līda uz augšu pa rievainajām klintīm un uzrāpās ieapaļā kalna galotnē. Sākumā viņš neievēroja, no kā ir šīs klintis. Tikai nonācis pašā augšā un pārlaidis skatienu kalnam, viņš redzēja, ka tās ir varenas raga plāksnes, kuru rievās un spraugās zēla sūna.
Tas tātad bija Raga kalns!
Taču šis atklājums nedeva ne mazāko gandarījumu. Uzticīgā zirga nāve lika viņam uz šo faktu raudzīties gandrīz vienaldzīgi. Tagad vēl vajadzēja atrast vecum veco Morlu, kas šeit dzīvo, un noskaidrot, kas 'tā tāda ir.
Kavēdamies domās, Atrejs pēkšņi sajuta, ka viss kalns viegli nodreb, tad izdzirdēja briesmīgu sēkšanu un šmakstināšanu un kādu balsi, kas likās nākam no visdziļākās zemzemes:
— Pavei, večiņ, tur kāds rāpo mums pa muguru.
Atrejs steidzās uz to kalna pusi, no kurienes bija nākušas skaņas, taču paslīdēja uz sūnu spilveniem un sāka šļūkt lejup. Viņam neizdevās noturēties, viņš šļūca arvien ātrāk un beigās nokūleņoja lejā. Laimīgā kārtā zēns iekrita kādā no kokiem, kas auga pakājē. Un zaru rokas viņu saķēra.
Atrejs ieraudzīja kalnā milzu alu, kurā skalojās un šļakstēja melnais ūdens, jo tur iekšā kaut kas kustējās un lēnām līda laukā. Tas izskatījās pēc klints šķembas mājas lielumā. Tikai kad tas bija pilnībā parādījies, Atrejs saprata, ka tā ir galva, kas turas garā, krokainā kaklā,— bruņurupuča galva. Acis bija lielas kā melni dīķi. No purna pilēja dūņas un aļģes. Viss šis Raga kalns — tagad Atrejs pēkšņi to saprata — bija viens vienīgs briesmīgs zvērs, varena purva bruņurupu- ciene: vecum veca"Morla!
Tad atkal atskanēja sēcošā, guldzošā balss:
— Mazuli, ko tu tur dari?
Atrejs satvēra rokā amuletu uz savām krūtīm un turēja to tā, lai lielā, dīķim līdzīgā acs redzētu.
— Vai tu to pazīsti, Morla?
Pagāja bridis, pirms atskanēja atbilde:
— Pavei, večiņ . . . AURINS . . . mēs to sen neesam redzējušas, Bērnišķās ķeizarienes zīme . . . sen gan.
— Bērnišķā ķeizariene ir slima,— Atrejs sacīja,— vai tu to zināji?
— Mums vienalga, vai ne, večiņ?— atbildēja Morla. Šķita, ka viņa šajā dīvainajā veidā sarunājas pati ar sevi, varbūt tāpēc, ka viņai nebija neviena cita, ar ko sarunāties, kas zina, jau kopš cik ilga laika.
— Ja mēs Bērnišķo ķeizarieni neizglābsim, viņa nomirs,— Atrejs piebilda uzstājīgāk.
— Arī taisnība,— Morla piekrita.
— Bet līdz ar viņu ies bojā Fantāzija,— Atrejs iesaucās,— iznīcība jau plešas malu malās. Es pats to redzēju.
Morla stīvi palūkojās zēnā savām milzīgajām, tukšajām acīm.
— Mums nekas nav pretī, vai ne, večiņ?— tā guldzošā balsī atteica.
— Tad mēs visi aiziesim bojā!— Atrejs brīdināja.— Visi!
— Pavei, mazuli, kas mums tur vairs par daļu?— Morla atbildēja.— Tas viss mums vairs nav no svara. Viss taču ir vienalga, viss gluži vienalga.
— Arī tevi iznīcinās, Morla!— Atrejs dusmās kliedza.— Arī tevi! Vai varbūt tu domā —ja esi tik veca, tad pārdzīvosi Fantāziju?
— Pavei, mazuli, mēs esam vecas,— Morla guldzošā balsī sacīja,— daudz par vecu. Mēs esam pietiekami ilgi dzīvojušas. Pārāk daudz esam redzējušas. Kas zina tik daudz, cik mēs, tam nekas vairs nav svarīgi. Viss mūžam atkārtojas, diena un nakts, vasara un ziema, pasaule ir tukša un bez satura. Viss griežas pa apli. Kas sākas, tam atkal jābeidzas, kas dzemdēts tiek, tam jāmirst. Viss izlīdzinās — labais un ļaunais, muļķība un gudrība, skaistais un atbaidošais. Pāri paliek tukšums. Nekas nav īsts. Nekas nav svarīgs.
Atrejs nezināja, ko lai atbild. Vecum vecās Morlas milzīgais, tumšais un tukšais skatiens paralizēja visas domas. Pēc brīža atkal atskanēja bruņurupucienes balss:
— Tu esi jauns, mazuli. Mēs esam vecas. Ja tu būtu tik vecs, cik mēs, tu zinātu, ka nav nekā cita kā skumju. Āreče! Kāpēc mēs nevarētu nomirt — tu, es, Bērnišķā ķeizariene, visi, visi? Viss taču ir tikai šķietams, spēle, kurā nav uzvarētāju. Viss ir vienalga. Liec mūs mierā, mazuli, ej prom!
Atrejs sasprindzināja savu gribasspēku, lai turētos pretī stingumam, ko izstaroja bruņurupucienes skatiens.
— Ja tu tik daudz zini,— viņš sacīja,— tad zināsi arī, kas tā ir par slimību Bērnišķajai ķeizarienei un vai ir kādas zāles?
— Zinām, vai ne, večiņ, zinām,— Morla smagi nopūtās,— bet ir taču vienalga, vai viņa tiks izglābta vai ne. Tad kāpēc lai mēs to teiktu?
— Ja tev patiešām ir vienalga,— Atrejs centās viņu apstrīdēt,
— tad tu man to tikpat labi varētu pateikt.
— Varētu jau arī, večiņ, vai ne?— Morla sacīja urkšķošā balsī.— Tikai mums nav nekāda prieka to darīt.
— Tad jau taisni iznāk, ka tev nav vienalga!— Atrejs iesaucās.
— Tad tu pati netici tam, ko saki!
Ilgu laiku valdīja klusums, pēc tam viņš izdzirdēja dziļu guldzē- šanu un atraugāšanos. Tā gan laikam būs bijusi savāda smiešanās, ja vecum vecā Morla vispār vēl pazina smieklus. Vismaz viņa sacīja:
— Tu esi viltīgs, mazuli. Areče! Tu esi viltīgs. Sen jau mums vairs nav bijis tik jautri, vai ne, večiņ? Āreče! Mēs tik tiešām to varētu pateikt. Nav nekādas starpības. Vai pateiksim viņam, večiņ?
Iestājās ilgs klusums. Atrejs saspringti gaidīja Morlas atbildi, nepārtraukdams viņas lēno un bezcerīgo domu gaitu ar jautājumiem. Beidzot viņa turpināja:
— Tu dzīvo īsu bridi, mazuli. Mēs dzīvojam ilgi. Jau daudz par ilgu. Taču mēs dzīvojam laikā. Tu īsu brīdi. Mēs ilgi. Turpretī Bērnišķā ķeizariene jau dzīvoja pirms manis. Tomēr viņa nav veca. Viņa ir vienmēr jauna. Āreče! Viņas mūžs tiek mērots nevis pēc ilguma, bet pēc vārda. Viņai ir vajadzīgs jauns vārds, vienmēr jauns. Vai tu zini, kāds ir viņas vārds, mazuli?
— Nē,— Atrejs atzinās,— nekad es to vēl neesmu zinājis.
— Un arī nevari zināt,— Morla atbildēja,— pat mēs to nespējam atcerēties. Un tomēr viņai tie ir bijuši jau daudzi. Tikai visi ir aizmirsti. Viss ir pagājis. Āreče! Tomēr bez vārda viņa nespēj dzīvot. Bērnišķajai ķeizarienei ir vajadzīgs jauns vārds, tad viņa atkal taps vesela. Kaut gan — kāda nozīme, taps vesela vai ne?
Morla aizvēra lielās, dīķim līdzīgās acis un sāka lēnām vilkt galvu atpakaļ.
— Pagaidi!— Atrejs iesaucās.— Kur viņa var dabūt sev vārdu? Kas to var iedot? Kur es atradīšu šo vārdu?
— Neviens no mums,— zēns dzirdēja Morlu guldzinām,— neviena Fantāzijas būtne nespēj tai dot jaunu vārdu. Tāpēc tam visam nav nekādas nozīmes. Nepārdzīvo, mazuli! Tas viss nav svarīgi.
— Kurš tad?— Atrejs kliedza, nevaldīdams pār sevi.— Kurš viņai var dot vārdu, kas izglābs viņu un mūs visus?
— Netrokšņo tik briesmīgi!— Morla aizrādīja.— Liec mūs mierā un ej prom! Mēs arī nezinām, kas to var.
— Ja tu to nezini,— Atrejs kliedza arvien skaļāk,— kurš tad to var zināt?
Morla vēlreiz atvēra acis.
— Ja tu nevalkātu «rotu»,— viņa smagi sēca,— mēs tevi būtu aprijušas, lai atkal būtu miers. Āreče!
— Kurš?— Atrejs neatkāpās.— Pasaki man, kurš to zina, un es tevi uz visiem laikiem un mūžīgi likšu mierā!
— Ir taču pilnīgi vienalga,— viņa atbildēja,— varbūt Ujulala Dienvidu orākulā. Varbūt viņa to zina. Kas mums par daļu.
— Un kā es tur varu nonākt?
— Tur tu vispār nevari nonākt, mazuli. Āreče! Pat ne desmittūk- stoš dienu laikā. Tavs mūžs ir pārāk īss. Tu pirms tam nomirtu. Tas ir pārāk tālu. Dienvidos. Daudz par tālu. Tāpēc viss velti. Mēs taču pašā sākumā to jau teicām, vai ne, večiņ? Lai paliek, kā ir, met mieru, mazuli! Un galvenais — netraucē mūs!
Līdz ar to viņa pavisam aizvēra acis, kas bija raudzījušās tukšu skatienu, un ievilka galvu atpakaļ alā. Atrejs saprata, ka neko vairs neuzzinās no bruņurupucienes.
Tajā pašā laikā ēnu radījums, kas bija savilcies no naksnīgās tumsas viršu audzē, nonāca Atrejam uz pēdām un devās ceļā uz Skumju purviem. Nekas un neviens visā Fantāzijā nespētu to novirzīt no šā ceļa.
Bastiāns bija atbalstījis galvu rokā un domīgi nodūris skatienu.
— Savādi, ka neviena Fantāzijas būtne nespēj dot Bērnišķajai ķeizarienei jaunu vārdu,— viņš skaļi prātoja.
Ja tik vien tā darba kā izgudrot jaunu vārdu, tad Bastiāns būtu varējis viegli palīdzēt. Šajā ziņā viņš bija meistars, taču diemžēl nedzīvoja Fantāzijā, kur viņa dotumi bija vajadzīgi un kur viņš, iespējams, pat būtu iemantojis simpātijas un godu. No otras puses, zēns bija gluži priecīgs, ka neatrodas tur, jo tādā apvidū kā Skumju purvi viņš nebūtu uzdrošinājies ieiet neparko pasaulē. Un kur nu vēl šis šausmonīgais ēnu radījums, kas sekoja Atrejam pa pēdām, kaut nabadziņš pats to nezināja! Bastiāns viņu labprāt būtu brīdinājis, bet tas nebija iespējams. Neatlika nekas cits kā cerēt un lasīt tālāk.
V. Daudzā Igramula
Čūkslainie Skumju purvi bija palikuši aiz muguras, jau divas dienas Atrejs maldījās pa klinšu tuksnesi, kurā nebija nekādas dzīvības. Aiztaupītais mazumiņš ēdamā bija noslīcis kopā ar Artaksu melnajos ūdeņos. Vientuļo ceļinieku mocīja slāpes un izsalkums. Atrejs veltīgi rakājās ar rokām starp akmeņiem, lai atrastu kaut vai kādu sakni,— šeit neauga nekas, pat ne sūna un ķērpis.
Sākumā Atrejs priecājās, ka jūt vismaz atkal cietu pamatu zem kājām, taču drīz vien viņam nācās atzīt, ka stāvoklis īstenībā ir kļuvis vēl sliktāks. Viņš bija apmaldījies. Viņš pat nespēja noteikt
debespusi, uz kuru virzās, jo krēsla bija uz visām pusēm vienāda un viņš nevarēja rast nekādu orientieri. Apkārt klinšu smailēm, kas viņu ieskāva, nemitīgi pūta auksts vējš.
Atrejs rāpās kalnu mugurās un klinšu šķautnēs, kāpa augšā un atkal lejā, taču ne reizes neredzēja neko citu kā vien kalnus un kalnus, aiz kuriem atkal slējās jaunas grēdas un tā visapkārt līdz pašai pamalei. Turklāt nekādas dzīvības, ne kukainīša, ne skudriņas, pat ne lijas, kas parasti pacietīgi seko noklīdušam ceļiniekam, līdz tas zaudē spēkus.
Nebija vairs ne mazāko šaubu: apvidus, kurā viņš iemaldījies, ir Mirušie kalni. Tikai nedaudziem bija izdevies tos skatīt pašu acīm, un diezin vai kāds vispār pēc tam bija atgriezies atpakaļ. Tomēr teikās, kas tika stāstītas Atreja tautā, tie bija pieminēti. Viņš atcerējās kādas senas dziesmas pantiņu:
«Medniekiem nav divu domu:
labāk purvos dabūt galu,
nevis Mirušajos kalnos,
kur ir Dziļais bezdibenis,
kur mīt Daudzā Igramūla,
ko par briesmu briesmām dēvē …»
Pat ja Atrejs zinātu, kurā virzienā jāiet, lai atgrieztos, tas vairs nebūtu bijis iespējams. Viņš jau bija iegājis pārāk tālu. Viņš varēja iet vienīgi tālāk. Ja izšķirtos tikai Atreja liktenis, zēns, iespējams, būtu apsēdies kādā klinšu alā un tur mierīgi gaidījis nāvi, kā viņa tautas mednieki tādos gadījumos mēdza darīt. Taču viņš bija Lielajā meklējumā, uz spēles bija likta Bērnišķās ķeizarienes un visas Fantāzijas dzīvība. Viņš nedrīkstēja padoties.
Un tā zēns kāpa arvien tālāk kalnā augšā un atkal lejā un brīžam attapās, ka ilgu laiku ir gājis kā aizmidzis, kamēr viņa gars kavējies citos laukos un tikai nelabprāt atgriezies.
Bastiāns iztrūkās. Torņa pulkstenis sita viens. Šodien mācības bija galā.
Zēns ieklausījās trokšņos un klaigās, skolēni izskrēja no klasēm un drāzās pa gaiteņiem. Bija dzirdama daudzo kāju dipoņa uz kāpnēm. Tad īsu brīdi vēl atskanēja saucieni no ielas. Un beigu beigās skolas ēkā iestājās klusums.
Šis klusums nomāca Bastiānu kā nospiedoša, smaga sega, kas draud nosmacēt. Kopš šā brīža viņš paliks lielajā skolas ēkā gluži viens — visu dienu, nākamo nakti — un kas zina, cik ilgi. Kopš šā brīža stāvoklis kļuva nopietns.
Pārējie tagad devās uz mājām pusdienās. Arī Bastiānam uzmācās izsalkums, un viņš sala, par spīti armijas segai, kas uzsegta uz pleciem. Pēkšņi viņš pilnīgi zaudēja drosmi, viss līdzšinējais plāns likās pagalam muļķīgs un bezjēdzīgs. Bastiāns gribēja iet mājās — tagad, tūliņ, uz vietas! Tieši tagad to vēl varēja pagūt. Turklāt tēvs vēl nebūs neko pamanījis. Nevajadzētu pat sacīt, ka viņš šodien aizmucis no stundām. Tas, protams, kādreiz tik un tā uzpeldētu dienas gaismā, bet tikmēr paietu daudz laika. Un nozagtā grāmata? Jā, arī šajā nodarījumā kaut kad būs jāatzīstas. Tēvs beigās ar to samierinātos, tāpat kā viņš samierinājās ar visiem sarūgtinājumiem, kurus viņam sagādāja Bastiāns.' Nebija nekāda iemesla baidīties. Tēvs droši vien, neko neteicis, aizietu pie Koreandera kunga un visu nokārtotu.
Bastiāns jau sniedzās pēc vara krāsas grāmatas, lai ieliktu to portfelī, taču tad piepeši pārdomāja.
— Nē,— viņš skaļi sacīja noliktavas klusumā,— Atrejs tik viegli vis nepadotos tikai tāpēc, ka radušās nelielas grūtības. Tas, ko esmu iesācis, jānoved līdz galam. Tagad esmu aizgājis jau pārāk tālu, lai grieztos atpakaļ. Es varu tikai iet vēl tālāk, lai notiktu kas notikdams.
Bastiāns jutās ļoti vientuļš un tomēr vienlaikus tāds kā lepns, lepns par to, ka bija palicis stiprs un nepadevies kārdinājumam.
Maza, mazītiņa līdzība ar Atreju viņam tātad tomēr bija!
Pienāca bridis, kad Atrejs tik tiešām tālāk vairs nespēja tikt. Priekšā pletās Dziļais bezdibenis.
Šis šausmu pilnais skats vārdiem nav aprakstāms. Šķērsām pāri Mirušajiem kalniem zemē pavērās aptuveni pusjūdzes plata plaisa. Tās dziļums nebija nosakāms.
Atrejs gulēja kāda klinšu izciļņa malā un stīvi lūkojās lejā tumsā, kas, likās, sniedzās līdz pašām dziļākajām zemes dzīlēm. Viņš pastiepa roku pēc kāda akmens galvas lielumā un meta to dziļumā tik tālu, cik vien spēja. Akmens krita un krita, un krita, kamēr to aprija tumsa. Atrejs klausījās, taču atsitiena troksnis līdz viņa ausim nenonāca, kaut arī viņš gaidīja ilgi.
Un tad Atrejs izmantoja vienīgo iespēju, kas bija vēl atlikusi: viņš sāka iet gar Dziļā bezdibeņa malu. Turklāt katru mirkli gaidīdams, kad satiks «briesmu briesmas», par kurām stāstīja senā dziesma. Viņš nevarēja iedomāties, kas tā ir par būtni, viņš tikai zināja, ka tās vārds ir Igramūla.
Dziļais bezdibenis zigzaglīnijā izzuda kalnainajā tuksnesī, un, protams, tā malā nebija nekāda ceļa, toties arī šeit slējās klinšu torņi, kuros Atrejam vajadzēja uzrāpties un kuri dažkārt aizdomīgi sazvāro- jās zem kājām, vai arī ceļā gulēja milzīgas akmens lauskas, kurām vajadzēja mest apkārt līkumu, un tas prasīja daudz pūļu, vai arī pret plaisu zemē sniedzās nogruvumu grēdas, kas sakustējās, tiklīdz viņš tās šķērsoja. Ne reizi vien Atrejs par mata tiesu noturējās bezdibeņa malā.
Būtu zēns zinājis, ka viņam uz pēdām ir sekotājs, kas stundu pēc stundas tuvojas, viņš varbūt tomēr būtu paļāvies kādai neapdomībai, kas šajā smagajā ceļā būtu dārgi maksājusi. Tas bija tas pats tumsas radījums, kas Atrejam sekoja, kopš viņš bija devies ceļā. Pa šo laiku nezvēra tēls bija tiktāl sabiezējis, ka tā apveidu varēja skaidri saskatīt. Tas bija kāds vilks, melns kā piķis un liels kā vērsis. Piegrūdis purnu pie zemes, viņš nemitīgi rikšoja Atrejam pa pēdām cauri Mirušo kalnu klinšainajam tuksnesim. Mēli viņš bija izkāris dziļi laukā no rīkles, lūpas savilcis uz augšu, atsegdams briesmīgus ilkņus. Pēdu svaigums lika nojaust, ka viņu no upura šķir tikai dažas jūdzes. Un attālums nepielūdzami samazinājās.
Taču Atrejs neko nenoskārta par savu vajātāju, vien piesardzīgi un lēnām meklēja ceļu tālāk.
Taisni tobrīd, kad Atrejs bija noslēpies šaurā alā, kas līdzīgi izlocītai caurulei veda cauri klinšu masīvam, viņš pēkšņi izdzirdēja šausmīgu troksni, ko nespēja izskaidrot, jo tas neatgādināja nevienu no jelkad dzirdētiem trokšņiem. Tā bija krākšana un rēkšana, un šķindēšana, un vienlaikus Atrejs sajuta, kā visa klints, kurā viņš atradās, sašūpojas, un viņš dzirdēja, kā blīkšķ akmens bluķi, ārpusē veldamies ar lielu troksni no klinšu sienas. Atrejs brīdi gaidīja, kad zemestrīce — vai arī kas tas būtu — norimsies, un, kad tā beidzās, viņš līda tālāk un, sasniedzis pēdīgi izeju, piesardzīgi pabāza laukā galvu.
Un tagad viņš to ieraudzīja: pāri Dziļā bezdibeņa tumsai, nostiepts no vienas malas līdz otrai, karājās kāds briesmīgs zirnekļa tīkls. Un šā tīkla lipīgajos pavedienos, kas bija resni kā virve, locījās liels, balts laimes pūķis, tas vicināja asti un mētājās ar ķetnām, un tomēr arvien neglābjamāk sapinās.
Laimes pliķi ir Fantāzijā visretāk sastopamie dzīvnieki. Tiem nav nekādas līdzības ar parastajiem pūķiem vai drakoniem, kuriem ir milzīgu, pretīgu čūsku izskats un kuri mājo dziļās pazemes alās, izplata smaku un sargā kaut kādas esošas vai iedomātas bagātības. Šādiem haosa izdzimteņiem lielākoties ir ļauns vai īdzīgs raksturs, tiem, tāpat kā sikspārņiem, ir ādas spārni, ar kuriem tie, saceldami troksni, neveikli spēj uzlidot gaisā, un tie spļauj uguni un dūmus. Laimes pūķi turpretī ir gaisa un siltuma radījumi, nevaldāma prieka radījumi, un, par spīti varenajam augumam, tie ir viegli kā mākoņi vasarā. Tāpēc tiem spārni lidošanai nemaz nav vajadzīgi. Tie peld debesu gaisos kā zivis ūdenī. Skatoties no zemes, laimes pūķi atgādina lēnus zibeņus. Visbrīnišķīgākā ir laimes pūķu dziedāšana. To balss skan kā liela zvana zeltaini dārdi, un, kad šie radījumi klusi runā, ir tā, it kā šī zvanu skaņa nāktu no tāluma. Kas reiz ir dzirdējis šādu dziedāšanu, tas mūžam to vairs neaizmirst un stāsta par to vēl saviem mazbērniem.
Taču šis laimes pūķis, kuru Atrejs pašreiz redzēja, atradās tādā stāvoklī, ka prāts tam diezin vai nesās uz dziedāšanu. Garais, lunkanais ķermenis, kura perlamutra krāsas zvīņas mirguļoja sārtas un baltas, karājās saliekts un savažots milzīgajā zirnekļu tīklā. Garā bārda pie zvēra purna, kuplās krēpes un bārkstis pie astes un ķetnām bija tā sapinušās lipīgajā tīmeklī, ka pūķis tik tikko vēl jaudāja pakustēties. Vienīgi apaļās acis lauvam līdzīgajā galvā mirguļoja rubīnsārtas un liecināja, ka laimes pūķī vēl saglabājusies dzīvība.
Brīnišķīgajam dzīvniekam asiņoja vairākas brūces, jo tur bija vēl kas cits, kāds milzenis, kas vienmēr no jauna zibens ātrumā uzbruka baltajam pūķa ķermenim kā tumšs mākonis un kas nemitīgi mainīja savu izskatu. Te tas līdzinājās varenam zirneklim ar garām kājām, daudzām kvēlojošām acīm un resnu ķermeni, kas pārklāts ar melnu, savēlušos spalvu, te pārvērtās par vienu vienīgu lielu roku ar gariem nagiem, kuros pūlas sažņaugt laimes pūķi, un nākamajā mirklī tas pārtapa milzīgā, melnā skorpionā, kas ar savu indes dzelksni dzeļ nelaimīgajam upurim.
Cīņa starp abām gigantiskajām būtnēm bija drausmīga. Laimes pūķis vēl aizstāvējās, spļaudams zilas liesmas, kas apsvilināja mākonim līdzīgā radījuma sarus. Gaisā uzšāvās dūmi un mutuļiem aizmutuļoja klinšu plaisā. No smakas vien Atrejam gandrīz vai aizrāvās elpa. Reiz laimes pūķim pat izdevās nokost savam pretiniekam vienu no tā garajām kājām. Taču nokostā kāja neiekrita vis bezdibeņa dzīlēs, bet brīdi lidinājās viena pati pa gaisu un tad atgriezās atpakaļ savā iepriekšējā vietā un atkal savienojās ar tumšā mākoņa ķermeni. Un tā tas notika vienmēr no jauna — tiklīdz pūķis sagrāba zobos kādu no uzbrucēja ķermeņa daļām, šķita, ka tas iekodies tukšumā.
Tikai tagad Atrejs pamanīja to, ko līdz šim nebija ievērojis: viss šis drausmīgais radījums sastāvēja nevis no viena cieta ķermeņa, bet no neskaitāmiem maziem, tēraudziliem kukaiņiem, kas dūca kā dusmīgi sirseņi un ciešos baros veidoja arvien jaunus tēlus.
Tā bija Igramūla, un tagad Atrejs saprata, kāpēc to sauc par « Daudzo».
Viņš izlēca laukā no paslēptuves, satvēra dārglietu uz savām krūtīm un kliedza pilnā kaklā:
— Stāt! Bērnišķās ķeizarienes vārdā! Stāt!
Taču cīņā iekarsušo radījumu rēkšanā un šņākšanā viņa balss tika apslāpēta. Atrejs pats to tikpat kā nedzirdēja.
Daudz nedomādams, viņš metās skriešus pāri tīkla lipīgajai virvei pie cīkstoņiem. Tīkls spindzēja zem kājām. Atrejs zaudēja līdzsvaru, izkrita cauri valgiem un palika vien rokās karājamies virs tumšās dzīles, tomēr uzvilkās atkal augšā, tad pielipa, atbrīvojās un steidzās tālāk.
Igramūla pēkšņi sajuta kādu tuvojamies. Zibens ātrumā briesmone apsviedās riņķī, tās izskats bija atbaidošs: tagad tā bija pārvērtusies tēraudzilā sejā, kurai virs deguna zvēroja viena vienīga acs, kas neiedomājamā ļaunumā blenž ar vertikālo zīlīti uz Atreju.
Bastiāns šausmas izdvesa apslapētu kliedzienu.
Šausmu kliedziens izskanēja cauri aizai un kā atbalss tika mētāts šurpu turpu. Igramūla pagrieza savu aci pa kreisi un pa labi, lai paraudzītos, vai tur uzradies vēl kāds, jo zēns, kas stāvēja viņas priekšā pārbīlī sasti»dzis, nevarēja būt kliedzis. Taču neviena cita tur nebija.
«Vai tas būtu bijis mans kliedziens, ko viņa saklausīja?» Bastiāns visdziļākajā satraukumā nodomāja. «Bet tas taču nav iespējams.»
Un tagad Atrejs izdzirdēja Igramūlas balsi. Tā bija ļoti augsta un mazliet aizsmakusi balss, kas nekādi negribēja piederēties tās milzu sejai. Ari viņas mute runājot nekustējās. Tā bija milzīgā sirseņu bara sisināšana, kas izveidojās vārdos:
— Divkājis! Pēc tik ilga, ilga badošanās laika uzreiz divi kārumi! Cik laimīga diena Igramūlai!
Atrejam vajadzēja saņemt visus spēkus. Viņš pacēla «rotu» nezvēra vienīgās acs priekšā un vaicāja:
— Vai jūs pazīstat šo zīmi?
— Panāc tuvāk, divkāji!— spindzēja daudzbalsu koris.— Igramūla labi neredz.
Atrejs paspēra soli tuvāk sejai. Tagad tā pavēra muti. Mēles vietā tajā bija neiedomājams ņudzeklis ņirbošu taustekļu, knaibļu un spaiļu.
— Vēl tuvāk!— bars sīca.
Atrejs paspēra vēl vienu soli un tagad stāvēja tik tuvu sejai, ka skaidri varēja saskatīt neskaitāmās tēraudzilās atsevišķās būtnes, kas trakulīgi virpuļoja juku jukām. Un tomēr baismā seja kopumā palika nekustīga.
— Es esmu Atrejs,— viņš sacīja,— un dodos Bērnišķās ķeizarienes uzdevumā.
— Tu nāc nelaikā,— dusmīgā spindzoņa pēc brīža atbildēja. — Ko tu vēlies no Igramūlas? Viņa, kā tu redzi, ir ļoti aizņemta.
— Es gribu šo laimes pūķi,— Atrejs atbildēja,— atdodiet to man!
— Kam tev tas vajadzīgs, divkāji Atrej?
— Skumju purvos es pazaudēju savu zirgu. Man jātiek uz Dienvidu orākulu, jo tikai Ujulala man spēj pateikt, kas var dot Bērnišķajai ķeizarienei jaunu vārdu. Nedabūjusi to, viņa mirs un visa Fantāzija līdz ar viņu — arī jūs, Igramūla, kas tiek saukta par Daudzo.
— A!— gari stiepta skaņa atplūda no sejas.— Vai tas ir par iemeslu vietām, kur nekā vairs nav?
— Jā,— Atrejs atbildēja,— tātad arī jūs to zināt, Igramūla. Taču Dienvidu orākuls atrodas pārāk tālu, lai es līdz tam nokļūtu savas dzīves laikā. Tāpēc es no jums pieprasu šo laimes pūķi. Ja tas mani nesīs pa gaisu, varbūt man vēl izdosies sasniegt mērķi.
No virpuļojošā bara, kas veidoja seju, bija sadzirdams kaut kas līdzīgs daudzbalsīgiem smiekliem.
— Tu maldies, divkāji Atrej. Ne mēs ko zinām par Dienvidu orākulu, ne par Ujulalu, taču mēs zinām, ka pūķis tevi vairs nespēj panest. Pat ja viņš nebūtu ievainots, jūsu ceļojums būtu tik ilgs, ka pa to laiku slimība būtu uzveikusi Bērnišķo ķeizarieni. Ne jau pēc tavas dzīves, divkāji Atrej, mērāms tavs Meklējums, bet pēc viņas.
Skatiens no acs ar vertikālo zīlīti nebija paciešams, un Atrejs nokāra galvu.
— Jums taisnība,— viņš klusi sacīja.
— Bez tam,— seja nekustēdamās turpināja,— pūķa miesā ir Igramūlas inde. Viņam atlicis vēl dzīvot, augstākais, vienu stundiņu.
— Tad vairs nav nekādu cerību,— Atrejs nomurmināja,— ne viņam, ne man un arī ne jums, Igramūla.
— Galvenais, ka Igramūla vismaz vienu reizi vēl dabū labi paēst,— balss sīca.— Taču nav teikts, ka tā tik tiešām ir Igramūlas pēdējā maltīte. Viņai gan ir zināms kāds līdzeklis, ar kura palīdzību nosūtīt tevi vienā mirklī uz Dienvidu orākulu. Tikai jautājums, vai tev tas patiks, divkāji Atrej.
— Par ko jūs runājat?
— Tas ir Igramūlas noslēpums. Arī bezdibeņa radījumiem ir savi noslēpumi, divkāji Atrej. Igramūla to līdz šim nekad vēl nav izpaudusi. Un ari tev jāzvēr, ka tu nekad to neizpaudīsi. Jo tas Igramūlai nestu lielu ļaunumu, ai, cik liels ļaunums būtu nodarīts Igramūlai, ja noslēpums taptu zināms.
— Es zvēru. Runājiet!
Milzīgā, tēraudzilā seja mazlietiņ paliecās uz priekšu un dūca tik tikko dzirdami:
— Tev jāļauj, lai Igramūla tev iekož.
Atrejs šausmās atsprāga atpakaļ.
— Igramūlas inde nonāvē vienas stundas laikā,— balss turpināja,— taču tam, kurš šo indi nes sevī, tā dod varu pārcelties ikvienā Fantāzijas pasaules vietā, kur vien viņš vēlas. Iedomājies tikai — ja tas taptu zināms! Visi Igramūlas upuri izmuktu!
— Viena stunda?— Atrejs iesaucās.— Bet ko es varu pa vienu vienīgu stundu izdarīt?
— Nu . . .— bars dūca,— tas tomēr ir vairāk nekā visas stundas, kas tev vēl lemtas šeit. Izšķiries pats!
Atrejs cīnījās ar sevi.
— Vai jūs palaistu brīvībā laimes pūķi, ja es jums to lūgtu Bērnišķās ķeizarienes vārdā?— viņš beidzot jautāja.
— Nē,— seja atbildēja,— tev nav tiesību Igramūlai to lūgt, kaut arī tu valkā AURINU, «rotu». Bērnišķā ķeizariene mūs visus pieņem tādus, kādi mēs esam. Tāpēc ari Igramūla ir padevīga viņas zīmes priekšā. Un tu to visu labi zini.
Atrejs joprojām stāvēja nokārtu galvu. Tas, ko Igramūla sacīja, bija taisnība. Tātad viņš nespēj glābt balto laimes pūķi. Viņa paša vēlmēm nav nekādas nozīmes.
Zēns izslējās taisns un sacīja:
— Dari, ko tu ierosināji!
Zibens ātrumā tēraudzilais mākonis metās Atrejam virsū un ielenca viņu no visām pusēm. Zēns sajuta briesmīgas sāpes kreisajā plecā un tik vien paguva kā nodomāt: uz Dienvidu orākulu!
Tad pasaule acu priekšā satumsa.
Tsu bridi vēlāk sasniedzis šo vietu, vilks ieraudzīja milzīgo zirnekļa tīklu — bet tas ari viss. Pēdas, kurām viņš līdz šejienei bija sekojis, pēkšņi aprāvās, un, par spīti pūlēm, viņš tās nespēja vairs atrast.
Bastiāns pārtrauca lasīt. Viņš jutās tik slikti, it kā viņa paša ķermeni būtu Igramūlas inde.
— Paldies Dievam, ka es neesmu Fantāzijā,— viņš klusiņām sacīja sev zem deguna.— īstenībā šādu monstru, par laimi, nav. Tas viss ir tikai stāsts.
Bet vai tas patiešām bija tikai stāsts? Kā tad varēja gadīties, ka Igramūla un droši vien ari Atrejs bija izdzirdējuši Bastiāna šausmu kliedzienu?
• Šī grāmata viņam palēnām sāka likties baisma.
VI. Divvientuļnieki
Drausmu pilns bija tas acumirklis, kad Atrejam uzmācās šaubas, vai tikai Igramūla viņu tomēr nebūs piemānījusi, jo atguvies viņš joprojām atradās klinšu tuksnesī.
Atrejs ar pūlēm piecēlās. Un tagad viņš redzēja, ka atrodas gan kalnu apvidū, taču kādā gluži citā. Šī zeme izskatījās tā, it kā tā sastāvētu tikai un vienīgi no rūsganām klinšu plāksnēm, kas bija sakrautas un sastumtas cita virs citas un veidoja dažnedažādus savdabīgus torņus un piramīdas. Starp tām auga zemi krūmāji un zālājs. Dedzināja svelme. Apvidus bija iegrimis gaisā, pat spilgtā saules gaismā, kas žilbināja acis.
Atrejs pielika delnu pie uzacīm un pamānīja aptuveni jūdzes attālumā neregulāri veidotus klinšu vārtus, kuriem par spraisli bija līmeniski guļošas akmens plāksnes kādu simt pēdu augstumā.
Vai tā būtu ieeja Dienvidu orākulā? Cik vien tālu sniedzās skatiens, aiz vārtiem nebija nekas cits kā vien bezgalīgs, tukšs līdzenums — nevienas ēkas, neviena tempļa, neviena mežiņa — nekas, kas atgādinātu orākula vietu.
Tā gudrodams, ko lai iesāk, viņš piepeši izdzirdēja zemu, bronzas zvanam līdzīgu balsi:
— Atrej!— Un tad vēlreiz:— Atrej!
Zēns pagriezās riņķī un ieraudzīja aiz viena no rūsganajiem klinšu torņiem iznākam balto laimes pūķi. Asinis tecēja no viņa brūcēm, un nabadziņš bija kļuvis tik vārgs, ka tikai ar grūtībām spēja aizvilkties līdz Atrejam. Un tomēr viņš jautri pamirkšķināja ar vienu no savām rubīnsārtajām acīm un sacīja:
— Neesi pārāk pārsteigts, ka arī es šeit esmu, Atrej! Es gan biju kā paralizēts, kad karājos zirnekļa tīklā, tomēr visu, ko sacīja Igramūla, noklausījos. Un tad es nodomāju — arī man viņa galu galā iekoda, kāpēc es tāpat nevarētu likt lietā šo noslēpumu, kuru viņa uzticēja tev? Tā es no viņas izmuku.
Atrejs priecājās.
— Ar smagu sirdi es tevi pametu Igramūlai,— viņš sacīja,— bet ko es varēju iesākt?
— Neko,— atbildēja laimes pūķis.— Tik un tā tu man izglābi dzīvību, kaut ari ne bez manas palīdzības.
Un viņš vēlreiz pamirkšķināja, šoreiz ar otru aci.
— Izglābu dzīvību . . .— Atrejs atkārtoja,— uz vienu stundu, jo vairāk mums abiem tikpat neatliek. Es sajūtu Igramūlas indi ar katru mirkli stiprāk.
— Katrai indei ir pretinde,— atbildēja baltais pūķis,— tu redzēsi, ka viss beigsies laimīgi.
— Nevaru iedomāties — kā,— Atrejs sacīja.
— Es ari ne,— atteica pūķis,— bet tieši tas ir skaisti. Kopš šā brīža tev viss ies no rokas. Es galu galā esmu laimes pūķis. Pat karādamies tīklā, es nezaudēju cerības — un, kā redzi, pamatoti.
Atrejs smaidīja.
— Saki man — kāpēc tu pārcēlies uz šejieni un nevis uz kādu citu — labāku vietu, kur tevi varbūt kāds varētu izārstēt?
— Mana dzīvība pieder tev,— pūķis sacīja,— ja esi ar mieru to pieņemt. Es iedomājos, ka tev Lielajā meklējumā būs vajadzīgs kāds dzīvnieks jāšanai. Un tu pats varēsi pārliecināties, kā labāk — ķepuroties pa šo apvidu uz divām kājām, aulekšot labā zirgā vai arī joņot laimes pūķa mugurā pa debesu plašumiem. Norunāts?
— Norunāts!— Atrejs piekrita.
— Starp citu,— pūķis piebilda,— mans vārds ir Fuhūrs.
— Labi, Fuhūr,— Atrejs sacīja,— taču, kamēr mēs runājam, aizsteidzas tas mazumiņš laika, kas mums vēl atlicis. Man kaut kas jādara. Bet kas?
— Lai tik uzsmaida laime,— Fuhūrs atbildēja,— ko tad vēl?
Taču Atrejs viņu vairs nedzirdēja. Zēns bija nokritis gar zemi un
nekustīgi gulēja, saritinājies laimes pūķa mīkstajos līkumos.
Tā bija Igramūlas inde, kas viņu pieveica.
Kad Atrejs — kas zina, pēc cik ilga laika, — atkal atvēra acis, viņš vispirms neredzēja neko vairāk kā ārkārtīgi dīvainu seju, noliekušos pār savējo. Tā bija pati krunkainākā un rievainākā seja, kādu viņš jebkad skatījis, turklāt tā bija aptuveni tikai viņa dūres lielumā. Seja bija tumši brūna, tā atgādināja ceptu ābolu, un actiņas tajā spīguļoja kā zvaigznītes. Galvā bija kaut kas līdzīgs aubei no savītušām lapām.
Tad Atrejs sajuta, ka viņam pie lūpām pielikts neliels biķerītis.
— Svētīgas zāles, labas zāles!— murmināja krunkainās, mazās lūpiņas rievotajā sejiņā.— Dzer, mans bērns, dzer. Tās palīdz!
Atrejs maziem malkiem padzērās. Garša bija dīvaina — iesaldena un tomēr asa.
— Kas noticis ar balto pūķi?— viņš ar pūlēm izrunāja.
— Viss kārtībā, — čukstošā balstiņa atbildēja, — neraizējies, manu puisīt. Viņš kļūs atkal vesels. Abi jūs atkal kļūsiet veseli. Ļaunākais jums jau aiz muguras. Dzer tikai, dzer!
Atrejs norija vēl malku un tūliņ no jauna iekrita miegā, taču šoreiz tas bija dziļais, spirdzinošais atveseļošanās miegs.
Torņa pulkstenis sita divi.
Bastiāns ilgāk vairs nejaudāja nociesties: viņam steidzami vajadzēja uz tualeti. Jau labu laiku zēnam gribējās," taču viņš vienkārši nespēja pārtraukt lasīšanu. Un mazlietiņ arī baidījās kāpt lejā un staigāt pa skolu. Bastiāns centās pats sev iestāstīt, ka tam nav nekāda iemesla, ka skola taču tukša un neviens viņu neredzēs. Tomēr bailes neatkāpās, šķita, skolas ēka pati ir kāda būtne, kas viņu novēro.
Taču tas viss neko nelīdzēja, vajadzība gluži vienkārši spieda!
Bastiāns nolika grāmatu atvērtu uz vingrošanas paklāja, piecēlās un devās uz noliktavas durvīm. Sirdij dauzoties, viņš brīdi ieklausījās. Visapkārt valdīja klusums. Zēns atvilka vaļā aizbīdni un lēnām pagrieza lielo atslēgu, tad nospieda kliņķi, un durvis, skaļi čīkstēdamas, atvērās.
Bastiāns zeķēs izslīdēja laukā un atstāja aiz sevis durvis atvērtas, lai vēlreiz nesaceltu lieku troksni. Tad viņš aizlavījās pa kāpnēm lejā uz otro stāvu. Pretī stiepās garais gaitenis ar spinātzaļajām klašu durvīm. Skolēnu tualetes bija otrajā galā. Ilgāk kavēties nedrīkstēja, un Bastiāns skrēja, cik ātri vien varēdams. Viņš sasniedza glābjošo vietiņu burtiski pēdējā mirklī.
Kārtodams savas darīšanas, zēns prātoja, kāpēc gan grāmatu varoņiem nekad neiznāk saskarties ar šādām problēmām. Reiz — kad Bastiāns vēl bija krietni mazāks — viņš pat bija pajautājis ticības mācības stundā, vai Tam Kungam Jēzum arī bijušas vajadzības tāpat kā parastam cilvēkam, jo viņš taču tāpat kā parasts cilvēks ēdis un dzēris. Klase rēca no smiekliem, un ticības mācības skolotājs ierakstīja viņam piezīmi par «nepieklājīgu uzvedību». Atbildi Bastiāns nesaņēma. Turklāt viņš tik tiešām nebija gribējis uzvesties nepieklājīgi.
— Droši vien šie jautājumi ir pārāk nesvarīgi un otršķirīgi,— Bastiāns tagad sacīja pats sev,— lai būtu nepieciešams tos pieminēt grāmatās.
Kaut ari viņam tie dažkārt bija tik svarīgi, ka sagrāba kauns un izmisums.
Bastiāns bija ticis galā, norāva ūdeni un gribēja jau iet laukā, kad ārā gaitenī pēkšņi izdzirdēja soļus. Cita pcc citas tika atvērtas un atkal aizvērtas klašu durvis, turklāt soļi nāca arvien tuvāk.
Bastiāna sirds lēca vai pa muti laukā. Kur lai paslēpjas? Viņš palika nekustīgi stāvam, kur stāvējis.
Tualetes durvis atvērās, par laimi, tā, ka Bastiānu tās aizsedza. Skolas saimnieks ienāca iekšā. Citā pēc cita viņš pameta skatienu atsevišķajos nodalījumos. Pietuvojies tam, kurā vēl tecēja ūdens un šūpojās ķēde, viņš apstājās. Skolas saimnieks kaut ko noņurdēja zem deguna, taču, sagaidījis, ka ūdens pārstāj tecēt, paraustīja plecus un izgāja laukā. Viņa soļi noklusa uz kāpnēm.
Bastiāns visu šo laiku nebija uzdrošinājies elpot, tagad viņš dziļi ievilka elpu. Grasīdamies iet laukā, zēns manīja, ka viņam trīc ceļgali.
Piesardzīgi un cik vien ātri spēdams, viņš aizšāvās pa gaiteni ar spinātzaļi krāsotajām durvīm, augšā pa kāpnēm — un atpakaļ noliktavā. Tikai tad, kad durvis atkal bija aizslēgtas un aizbultētas, sasprindzinājums noplaka.
Dziļi nopūzdamies, viņš no jauna apgūlās savā vingrošanas paklāju gultā, ieritinājās armijas segās un paņēma grāmatu.
Kad Atrejs atkal pamodās, viņš jutās pilnīgi žirgts un spēcīgs. Viņš piecēlās.
Bija nakts, spoži spīdēja mēness, un Atrejs redzēja, ka atrodas tajā pašā vietā, kur pirmīt bija pakritis blakus baltajam pūķim. Arī Fuhūrs joprojām gulēja tāpat, taču dzīvnieks elpoja mierīgi un dziļi un šķita, ka viņš ir cieši aizmidzis. Visas viņa brūces bija apsaitētas.
Atrejs ievēroja, ka arī viņa paša pleci bija tāpat aprūpēti — nevis ar marli, bet ar zālītēm un augu šķiedrām.
Tikai dažu soļu attālumā klintī atradās maza ala, no kuras ieejas krita pabāls gaismas stars.
Nekustinādams kreiso roku, Atrejs uzmanīgi piecēlās un devās pie zemās ieejas alā. Viņš noliecās un ieraudzīja iekšā telpu, kas izskatījās pēc alķīmiķa virtuves miniatūrā. Dziļplānā vaļējā kamīnā sprēgāja jautra uguntiņa. Visapkārt stāvēja un gulēja tīģeļi, podi un dīvainas formas pudeles. Kādā plauktā bija sakrauti kaudzē daždažādu kaltētu zāļu saišķi. Galdiņš viducī un pārējās mēbeles likās sameistarotas no saknēm. Kopumā šī dzīvojamā vieta radīja ļoti mājīgu iespaidu.
Izdzirdējis iekrekšķināšanos, Atrejs tikai tagad pamanīja, ka atzveltnī kamīna priekšā sēž kāds vīrelis. Galvā viņam bija tāda kā no saknēm darināta cepure, kas izskatījās pēc riņķī apgrieztas pīpes galviņas. Seja bija tikpat tumši brūna un sagrumbojusies kā tā, kuru viņš bija ieraudzījis pār sevi, pirmoreiz pamozdamies. Taču uz deguna bija uzliktas lielas brilles, un šī seja likās skarbāka, raižu nomākta. Vīrelis lasīja lielu-grāmatu, kas gulēja viņam klēpī.
Tad no kādas citas telpas, kas atradās dziļāk alā, gāzelēdamās ienāca vēl otra radībiņa, kurā Atrejs uzreiz pazina to būtni, kas pirmīt bija rūpējusies par viņu. Tikai tagad viņš redzēja, ka tā ir sieviņa. Galvā viņai bija lapu berete, mugurā — tāpat kā vīrelim atzveltnes krēslā — kaut kas līdzīgs mūka virstērpam, kas, likās, ari ir šūdināts no savītušām lapām. Sieviņa labpatikā dūca zem deguna, berzēja rokas un tad sāka darboties gar kādu katlu, kas karājās virs uguns. Abas radībiņas nebija lielākas par Atreja kāju, mērot no papēža līdz ceļgalam. Acīmredzot tie bija kupli sazarojušās gnomu saimes locekļi, kaut ari ļoti neparasti.
— Sieva,— vīrelis īgni uzsauca,— paej nost no gaismas! Tu traucē manas studijas.
— Vienmēr tu ar savām studijām!— sieviņa pārmeta.— Kam gan tas interesē. Svarīgi tagad, lai būtu gatavs zāļu eliksīrs. Tiem abiem tur ārā tas ir nepieciešams.
— Tiem abiem tur ārā,— vīrelis sakaitināts atbildēja,— mans padoms un mana palīdzība būs vēl vairāk nepieciešami.
— Manis pēc,— atteica večiņa,— bet tikai tad, kad viņi būs veseli. Paej malā, vecais!
Vīriņš rūkdams pastūmās ar krēslu mazlietiņ nost no uguns.
Atrejs ieklepojās, lai pievērstu sev uzmanību. Gnomu pāris paskatījās uz zēnu.
— Viņš jau ir vesels,— vīriņš sacīja,— tagad mana kārta!
— Nekā!— sieviņa pikti iebilda.— To, vai viņš ir vesels, izšķiršu es. Tava kārta būs tad, kad es teikšu, ka pienākusi tava kārta!
Tad viņa pagriezās pret Atreju.
— Mēs tevi labprāt aicinātu iekšā. Bet tev te laikam būs mazliet par šauru. Vienu mirklīti! Tūliņ iziešu pie tevis laukā.
Sieviņa vēl kaut ko sasmalcināja mazā miezeri un iesvieda to katlā, tad nomazgāja rokas un noslaucīja savā virstērpā, teikdama vīrelim:
— Tu sēdi te, Engivuk, kamēr es pasaukšu, vai saprati?
— Labi jau, labi, Urgla,— vīriņš norūca.
Gnoma sieviņa iznāca no alas laukā un samiegtām acīm pētoši raudzījās no apakšas uz Atreju.
— Nu? Izskatās, ka mums jau klājas tīri labi, ko?
Atrejs pamāja.
Sieviņa uzrāpās uz kāda klinšu izciļņa, kas atradās vienādā augstumā ar Atreja seju, un apsēdās.
— Vairs nesāp?— viņa gribēja zināt.
— Nav vērts par to runāt,— Atrejs atbildēja.
— Nudien nesapratu,— sieviņa spīguļojošām acīm viņam uzbruka,— sāp vai nesāp?
— Vēl sāp,— Atrejs paskaidroja,— taču tas nav svarīgi . . .
— Ir gan svarīgi!— Urgla nošņācās.— Man patīk: pacients skaidros ārstam, kas ir un kas nav svarīgi! Ko tu no tā saproti, zaļknābi! Ir jāsāp, lai sadzītu. Ja nesāpētu vairs, tad tava roka būtu mirusi.
— Piedošanu!— Atrejs atvainojās, sajuzdamies kā norāts bērns. — Es tikai gribēju sacīt… tas nozīmē, es gribēju pateikties.
— Ak, ko nu!— Urgla nelaipni pārtrauca viņu.— Beigu beigās esmu dziedniece. Izpildīju tikai savu amata pienākumu. Un Engivuks, mans vecais, ieraudzīja karekli tev kaklā. Tad mums vairs nebija nekādu jautājumu.
— Un Fuhūrs?— Atrejs vaicāja.— Kā klājas viņam?
— Kas tas tāds?
— Baltais laimes pūķis.
— Ak ta. Vel nezinu. Viņam ticis drusku vairak neka tev. Bet viņš jau arī drusku vairāk spēj paciest. Vispār rādās, ka izdzīvos. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņš atkal atlabs. Laimes pūķim vēl kādu brīdi vajadzīgs miers. Bet kur jūs esat dabūjuši šo indi, ko? Un kā jūs pēkšņi gadījāties šeit? Un kurp jūs dodaties? Un kas jūs esat?
Engivuks tagad arī bija uzradies alas ieejā un klausījās, kā Atrejs atbild uz vecās Urglas jautājumiem. Tad viņš iznāca alas priekšā un sauca:
— Turi muti, sievišķi, tagad mana kārta!
Tad viņš pagriezās pret Atreju, noņēma cepuri, pakasīja savu kailo galviņu un sacīja:
— Nedusmojies par viņas pļāpāšanu, Atrej! Vecā Urgla bieži ir mazliet neaptēsta, bet sirds viņai laba. Mans vārds ir Engivuks. Mūs sauc par divvientuļniekiem. Vai ir gadījies par mums dzirdēt?
— Nē,— Atrejs atzinās.
Engivuks likās mazlietiņ apvainojies.
— Nu labi,— viņš sacīja,— tu droši vien neapgrozies zinātnieku aprindās, citādi tev katrā ziņā būtu pateikts, ka tu neatradīsi labāku padomdevēju par mani, ja gribēsi tikt pie Ujulalas Dienvidu orākulā. Tu esi ieradies īstajā vietā, manu zēn.
— To gan tu nedari!— vecā Urgla iesaucās pa vīdam, tad norāpās lejā no sava sēdekļa- un, kaut ko murminādama zem deguna, nozuda alā.
Engivuks tīšuprāt izlikās nedzirdējis večiņas iebildumu.
— Varu tev daudz ko paskaidrot,— viņš turpināja,— visu savu mūžu esmu studējis šo lietu krustu šķērsu. Speciāli tam nolūkam esmu ierīkojis observatoriju. Drīzumā izdošu lielu zinātnisku darbu par orākulu. Virsraksts: «Ujulalas mīkla, profesora Engivuka atminēta». Neskan slikti, ko? Diemžēl man vēl trūkst dažu sīkumu. Vai tu man varētu palīdzēt, zēn?
— Observatoriju?— Atrejs vaicāja, jo viņam bija svešs šis vārds.
Engivuks pamāja lepnumā mirdzošām acīm. Ar rokas vēzienu viņš
aicināja Atreju sev līdzi.
Starp varenajām akmens plāksnēm līkumu līkumiem augšup vijās šaura taciņa. Dažās — sevišķi stāvās — vietās bija izkaltas sīkas kāpnītes, kas Atreja kājām, zināms, bija par niecīgu. Viņš gluži vienkārši pārkāpa tām pāri, sperdams lielu soli. Un tomēr viņš pielika visus spēkus, lai tiktu līdzi gnomam, kas naski tipināja pa priekšu.
— Tagad ir gaiša mēness nakts,— Engivuks sacīja,— tu to varēsi redzēt.
— Ko?— Atrejs gribēja zināt.— Ujulalu?
Taču Engivuks noraidoši pamāja un gāzelēdamies devās tālāk.
Beidzot viņi bija nonākuši klinšu torņa galotnē. Pamats bija līdzens, tikai uz vienu pusi pacēlās dabas veidots brustvērs, akmens plāksnes aizsargsiena. Šīs plāksnes vidū bija caurums, acīmredzot ar instrumentiem izdobts. Cauruma priekšā uz statīva stāvēja no saknēm darināts mazs teleskops.
Engivuks tajā ielūkojās un, dažas skrūves viegli pagriezdams, to noregulēja, tad apmierināts pameta ar galvu un uzaicināja Atreju ieskatīties. Zēns paklausīja, tikai viņam vajadzēja apgulties uz zemes un atbalstīties uz elkoņiem, lai ieskatītos teleskopā.
Tas bija iestādīts uz lielajiem klinšu vārtiem, proti, tā, ka bija redzama labā pīlāra apakšējā daļa. Un tagad Atrejs pamanīja, ka blakus šim pīlāram, augstu izslējusies un pilnīgi nekustīga, mēnessgaismā sēž varena sfinksa. Priekšējās ķetnas, uz kurām viņa atbalstījās, bija kā lauvam, ķermeņa aizmugurējā daļa bija kā vērsim, uz muguras viņai bija vareni ērgļa spārni un seja kā cilvēkam, vismaz pēc formas, jo pati izteiksme nebija cilvēciska. Bija grūti pateikt, vai šī seja smaida vai atspoguļo neizmērojamas bēdas vai arī pilnīgu vienaldzību. Tomēr, kad Atrejs to kādu brīdi bija vērojis, tā viņam likās bezgalīga ļaunuma un nežēlības pilna, taču tūliņ pat viņam atkal vajadzēja mainīt savu spriedumu, jo piepeši viņš neredzēja tajā neko citu kā vienu vienīgu prieku.
— Diezgan!— Atrejs dzirdēja gnoma balsi pie savas auss.— Tu to neizdibināsi. Tā klājas ikvienam. Ari man. Visu savu mūžu esmu vērojis un neesmu ticis skaidrībā. Tagad otru!
Un viņš pagrieza vienu no skrūvēm, attēls slīdēja cauri vārtiem, aiz kuriem stiepās tikai plašais, tukšais līdzenums, tad Atreja skatienam pavērās kreisais pīlārs, un šeit tādā pašā stāvoklī sēdēja otra sfinksa. Tās varenais ķermenis mēnessgaismā mirdzēja neparasti blāvi kā izlijis sudrabs. Šķita, ka tā nenovērsdamās raugās uz pirmo sfinksu, tāpat kā pirmā bija nekustīgi raudzījušies uz otrās pusi.
— Vai tās ir statujas?— Atrejs klusi vaicāja, nespēdams atraut ne
acu.
— Ak, nē,— Engivuks atbildēja, iesmiedamies sīkiem smiekliņiem,— tās ir īstas, dzīvas sfinksas — ai, cik dzīvas! Sākumam tu esi pietiekami daudz redzējis. Nāc, iesim atkal lejā! Es tev visu paskaidrošu.
Un viņš aizlika roku priekšā teleskopam, tā ka Atrejs neko vairs nespēja saskatīt. Klusēdami viņi devās atpakaļ.
VII. Trīs maģiskie vārti
Engivuks ar Atreju atgriežas pie gnomu alas. Fuhurs joprojām gulēja dziļā miegā. Vecā Urgla tikmēr bija iznesusi laukā galdiņu un nokrāvusi to ar visvisādiem saldumiem un iebiezinātiem ogu un augu ievārījumiem.
Bez tam vēl tur stāvēja mazi kausiņi un kanniņa, pilna ar karstu zāļu tēju. Šo ainu papildināja divi sīki eļļas vējlukturīši.
— Sēdieties!— gnomu sieviņa pavēlēja.— Atrejam vispirms kaut kas jāieēd un jāiedzer, lai atgūtu spēkus. Ar zālēm vien nepietiek.
— Pateicos,— Atrejs atbildēja,— es jūtos jau ļoti labi.
— Nekādu pretimrunāšanu!— Urgla nošņācās.— Atrazdamies šeit, tu darīsi to, ko es tev likšu, skaidrs! Inde tavā ķermenī ir neitralizēta. Un tātad tev vairs nav jāsteidzas, manu zēn. Tev ir tik daudz laika, cik tu gribi, tāpēc droši atlicini kādu brītiņu.
— Runa nav tikai par mani,— Atrejs iebilda.— Bērnišķā ķeizariene guļ uz nāves gultas. Varbūt jau tagad kuru katru mirkli var izšķirties viņas liktenis.
— Blēņas!— mazā večiņa norūca.— Ar steigu vispār neko nevar panākt. Apsēdies! Paēd! Padzeries! Nu, vai klausīsi?
— Labāk piekāpies,— Engivuks pačukstēja,— man jau ir pieredze ar šo sievu. Ja viņa ko ieņēmusi galvā, tad tur nav nekas līdzams. Bez tam mums abiem par daudz ko jāaprunājas.
Atrejs tātad, sakrustojis kājas, apsēdās zemē pie sīkā galdiņa un sāka ēst. Pie katra malka un pie katra kumosa viņam patiešām likās, it kā zeltaina, silta dzīvība ieplūstu viņa dzīslās un muskuļos. Tikai tagad zēns manīja, cik daudz spēku bija zaudējis.
Bastiānam saskrēja siekalas mutē. Viņam piepeši šķita, ka sajūt gnomu pusdienu smaržu. Bastiāns ošņājās visapkārt, taču tās, protams, bija bijušas vienīgi iedomas.
Vēders skaļi kurkstēja. Viņš to vairs nespēja izturēt un izņēma atlikušo sviestmaizi un ābolu no somas un apēda tos. Pēc tam Bastiānam kļuva mazlietiņ labāk, kaut arī viņš ne tuvu nejutās paēdis.
Tikai tad zēns atskārta, ka tā bijusi pēdējā maltīte. Šī atziņa viņu nobaidīja. Viņš centās par to vairs nedomāt.
— Kur tu esi dabūjusi visus šos smalkos ēdienus?— Atrejs vaicāja Urglai.
— Jā, dēliņ,— viņa sacīja,— daudz jāskraida apkārt, daudz, lai atrastu īstās zālītes un augus. Bet viņš, šis cietpauris Engivuks, grib dzīvot tieši šeit — savu svarīgo studiju dēļ! Kā lai dabū ēdienu galdā, tas viņu neinteresē!
— Sieva,— Engivuks cienīgi aizrādīja,— ko tu saproti no tā, kas ir un kas nav svarīgi. Paej malā un ļauj mums aprunāties!
Urgla sabozusies nozuda mazajā alā un ņēmās tur šķindināt visvisādus traukus.
— Lai iet!— Engivuks pačukstēja.— Viņa ir labs, vecs cilvēks, tikai reizēm viņai kaut kas jāpapurpina. Klausies, Atrej! Es tev tagad šo to paskaidrošu par Dienvidu orākulu, tas tev jāzina. Nokļūt līdz
Ujulalai nebūt nav tik vienkārši. Tas ir pat ļoti grūti. Taču es negribu tev lasīt zinātnisku lekciju. Varbūt būs labāk, ja tu uzdosi jautājumus. Citādi es pārāk izplūstu sīkumos. Tātad jautā!
— Labi,— Atrejs sacīja.— Kas vai kurš ir Ujulala?
— Sasodīts!— Engivuks norūca un zvērojošām acīm sadusmots paskatījās zēnā.— Tu jautā taisni kā mana veča. Vai tu nevari iesākt ar kaut ko citu?
Atrejs padomāja un tad vaicāja:
— Sfinksas un lielie klinšu vārti, kurus tu man parādīji,— vai tā
ir ieeja?
— Jau labāk!— Engivuks atbildēja.— Tā mēs tiksim tālāk. Klinšu vārti ir ieeja, bet tiem seko vēl divi citi vārti, un tikai aiz trešajiem dzīvo Ujulala — ja vispār var teikt, ka viņa dzīvo.
— Vai tu pats pie viņas kādreiz jau esi bijis?
— Ko tu iedomājies!— Engivuks attrauca, atkal jau mazlietiņ sadrūmis.— Es galu galā strādāju ar zinātniskām metodēm. Esmu savācis visu informāciju no tiem, kas tur bijuši. No tiem, saprotams, kas atgriezušies. Ļoti svarīgs darbs! Nedrīkstu atļauties personisku risku. Tas varētu kaitēt manam darbam.
— Saprotu,— Atrejs sacīja.— Un ko tad nozīmē šie trīs vārti?
Engivuks piecēlās, sakrustoja rokas aiz muguras un sāka staigāt
šurpu turpu, skaidrodams:
— Pirmie saucas Lielie noslēpumu vārti. Otrie saucas Burvju spoguļa vārti. Un trešie saucas Vārti bez atslēgas . . .
— Savādi,— Atrejs viņu pārtrauca,— cik vien tālu es varēju redzēt, aiz klinšu vārtiem nebija nekas cits kā vien tukšs līdzenums. Kur tad ir šie pārējie vārti?
— Mieru!—Engivuks noteica.— Ja tu mani nemitīgi pārtrauksi, es nespēšu neko paskaidrot. Viss ir ļoti sarežģīti! Klausies: otrie vārti uzrodas tikai tad, kad esi ticis cauri pirmajiem. Un trešie — kad aiz muguras ir otrie. Un Ujulala — tikai tad, kad esi ticis cauri trešajiem. Pirms tam no tā visa nekā nav. Vienkārši nav, vai saproti?
Atrejs pamāja, tomēr atzina par pareizāku klusēt, lai gnomu no jauna neaizkaitinātu.
— Pirmos, Lielos noslēpumu vārtus, tu redzēji teleskopā. Arī abas sfinksas. Šie vārti vienmēr stāv vaļā — pats par sevi saprotams. Tiem jau nemaz nav veramo daļu. Un tomēr neviens netiek cauri, tikai . . .— te Engivuks pacēla augšā sīko rādītājpirkstiņu,— tikai ja sfinksas aizver acis. Un vai zini — kāpēc? Sfinksas skatiens ir pavisam, pavisam kas cits nekā jebkuras citas būtnes skatiens. Mēs abi un visi pārējie ar savu skatienu kaut ko uztver. Mēs redzam pasauli. Taču sfinksa neko neredz, viņa savā ziņā ir akla. Toties viņas acis raida uz āru. Un kas ir tas, ko viņas acis raida? Visas pasaules noslēpumi. Tāpēc ari abas sfinksas nemitīgi skatās viena uz otru. Jo sfinksas skatienu spēj izturēt tikai cita sfinksa. Un tagad mēģini iedomāties, kas notiek ar to, kas vienkārši uzdrošinās ieiet vidū starp abu skatieniem! Tas uz vietas sastingst un nespēj vairs pakustēties, pirms nav atminējis visas pasaules mīklas. Lūk, tādu nabadziņu atliekas, nonācis tur, tu redzēsi.
— Bet vai tu neteici,— Atrejs iemeta pa vidām,— ka viņām dažkārt jāaizver savas acis? Vai viņām nav reizēm jāguļ?
— Jāguļ?— Engivuks kratījās smieklos.— Vai manu dieniņ, sfinksa — un gulēšana. Nē, patiešām, nē. Tu nudien esi zēns, kas neko nesaprot. Un tomēr tavs jautājums nav gluži aplams. Tas pat ir mērķis, uz kuru vērsti mani pētījumi. Dažam labam tuvojoties, sfinksas aizver savas acis un izlaiž viņu cauri. Jautājums, kuru vēl līdz pat šim brīdim neviens nav noskaidrojis, ir tāds: kāpēc viņas vienus izlaiž, bet citus ne? Jo nekādā ziņā nav tā, ka sfinksas, piemēram, gudros, drosmīgos, labos laistu garām, turpretī dumjajiem, gļēvajiem vai ļaunajiem aizšķērsotu ceļu. Jā, tavu brīnumu! Pats savām acīm esmu novērojis — un ne reizi vien —, ka viņas tieši nezin kādam muļķa plānprātiņam vai nekrietnam blēdim ir ļāvušas iziet cauri, kamēr krietnākie un gudrākie ļaudis bieži vien gaidījuši mēnešiem ilgi un visbeidzot, nekā nepanākuši, griezušies atpakaļ. Šķiet, ka nozīmes nav arī tam, vai kāds grib nonākt orākulā aiz posta un nedienām vai tikai sadomājis izmēģināt laimi joka pēc.
— Un tavi pētījumi?— Atrejs vaicāja.— Vai tie nav devuši nekādu pieturas punktu?
Engivuks tūliņ atkal atguva savu dusmās sprēgājošo skatienu.
— Vai tu klausies vai neklausies? Es taču nupat sacīju, ka to līdz pat šim brīdim vēl neviens nav noskaidrojis. Es, protams, gadu gaitā esmu izstrādājis dažas teorijas. Sākumā domāju, ka izšķirošie kritēriji, pēc kuriem sfinksas j/ērtē, varētu būt noteiktas ķermeņa pazīmes — lielums, skaistums, stiprums vai kas tāds. Taču drīz vien biju spiests no šā uzskata atteikties. Pēc tam mēģināju konstatēt noteiktas skaitļu kopsakarības, piemēram, ka no pieciem vienmēr trīs netiek ielaisti vai ari ka atļauju ieiet gūst tikai tie, kuriem ir pirmskaitļi. Attiecībā uz pagātni šis modelis šķitās pareizs, turpretī prognozējot tas absolūti nederēja. Pa šo laiku esmu nonācis tādos ieskatos, ka sfinksu lēmums ir caur un cauri nejaušs un tam vispār nav nekādas loģikas. Taču mana sieva apgalvo, ka šāds spriedums esot zaimojošs un turklāt Fantāzijas pasaulei nepieņemams un tam vairs neesot nekā kopēja ar zinātni.
— Atkal tu ar savām muļķībām?— no alas atskanēja gnomu sieviņas šķendēšanās.— Kaunējies būtu! Cik tev vispār to smadzeņu galvā, un tās pašas sakaltušas, tāpēc tu iedomājies, ka spēj tādus lielus noslēpumus vienkārši noliegt, vecais plānprāti!
— Nu tu dzirdi!— Engivuks nopūzdamies sacīja.— Un nelaime ir tā, ka viņai taisnība.
— Bet Bērnišķās ķeizarienes amulets?— Atrejs vaicāja.— Tu domā, ka viņas to nerespektēs? Galu galā arī viņas ir Fantāzijas pasaules radības.
— Jā,— Engivuks atteica, pašūpodams savu galviņu ābola lielumā,— tikai tam nolūkam sfinksām vajadzētu to redzēt. Bet viņas taču neko neredz. Toties viņu skatiens trāpītu tev. Es neesmu arī pārliecināts, ka sfinksas paklausa Bērnišķajai ķeizarienei. Varbūt sfinksas stāv pāri viņai. Nezinu, nezinu. Tas viss ir ļoti apšaubāmi.
— Tātad ko tu man ieteiktu?— Atrejs gribēja zināt.
— Tev vajadzēs darīt to pašu, ko visiem,— gnoms atbildēja.— Jāgaida, ko viņas izlems, nezinot, no kā šis lēmums ir atkarīgs.
Atrejs domīgi pamāja.
Mazā Urgla iznāca no alas. Viņa stiepa rokā mazu spainīti ar kūpošu šķidrumu, otrā padusē bija daži saišķīši kaltētu augu. Kaut ko murminādama zem deguna, Urgla devās pie laimes pūķa, kas joprojām gulēja nekustēdamies. Gnomu sieviņa rāpās pa viņa ķermeni un mainīja kompreses uz brūcēm. Milzīgais pacients tikai vienreiz apmierināti nopūtās un izstiepās, citādi šķita, ka viņš diezin vai no ārstēšanas ko mana.
— Labāk būtu drusku palīdzējis,— viņa aizrādīja Engivukam, skriešus dodamās atpakaļ uz virtuvi,— nekā sēdējis te un pļāpājis muļķības.
— Es ļoti palīdzu,— vīrs sauca viņai nopakaļ,— varbūt vēl vairāk par tevi, taču tu to nekad nesapratīsi, vientiesīgā sieva!
Un, pavērsies pret Atreju, gnomu vīrs turpināja:
— Viņa spēj domāt tikai par praktiskām lietām. Lai paceltos mazliet augstāk, viņai prātiņš par īsu.
Torņa pulkstenis sita trīs.
Ja tēvs vispār pamanīs, ka Bastiāns nav pārnācis mājās, tad, vēlākais, tagad tas būs noticis. Nezin vai viņš ir uztraucies? Varbūt iet laukā un meklē dēlu. Varbūt jau ir paziņojis policijai. Beigu beigās tiks pa radio izsludināta meklēšana. Bastiāns sajuta dūrienu pakrūtē.
Un ja patiešām tā — kur viņu meklēs? Skolā? Varbūt pat šeit bēniņos?
Vai viņš durvis maz bija aizslēdzis, atgriezdamies no tualetes? Bastiāns vairs nespēja atcerēties. Viņš piecēlās, lai paskatītos. Jā, durvis bija aizslēgtas un aizbultētas.
Laukā jau pamazām sāka krēslot. Gaisma, kas krita iekšā pa jumta lūku, nemanāmi kļuva vājāka.
Lai atbrīvotos no nemiera, Bastiāns mazlietiņ paskraidīja pa noliktavu šurpu turpu. To darot, viņš atklāja šeit lērumu mantu, kurām patiesībā nebija nekāda sakara ar skolu. Piemēram, vecu, sabelztu gramofonu ar tauri — ej nu sazini, kad un kas to šeit atnesis? Izgreznotos, zeltītos rāmjos kādā stūrī stāvēja vairākas gleznas, kurās gandrīz nekas vairs nebija redzams, izņemot vietu vietām kādu bālu seju ar bargu skatienu, kas lūkojās no tumšā dziļplāna. Tur bija arī rūsas saēsts svečturis ar septiņiem žuburiem, tajos vēl bija palikuši resnu sveču gali, noauguši garām parafīna lāšu bārdām.
Tad Bastiāns izbijās, jo kādā tumšā aizkaktē kaut kas sakustējās. Tikai otrreiz palūkojoties, viņš saprata, ka tur stāv liels, pusakls spogulis, kurā viņš bija neskaidri saskatījis pats sevi. Bastiāns piegāja tuvāk un brīdi nopētīja sevi. Skaists viņš patiešām nebija — resns augums, līkas kājas un bāla seja. Zēns lēnām purināja galvu un skaļi sacīja:
— Nē!
Tad Bastiāns atgriezās savā paklāju gultā. Tagad jau vajadzēja pielikt grāmatu tuvu pie acīm, lai varētu lasīt tālāk.
— Kur mēs palikām?— Engivuks vaicāja.
— Pie Lielajiem noslēpumu vārtiem,— Atrejs atgādināja.
— Pareizi! Pieņemsim, ka tev ir izdevies tikt cauri. Tad — un tikai tad — tev uzradīsies otrie vārti. Burvju spoguļa vārti. Es, kā jau teicu, no paša novērojumiem tev neko nevaru pateikt, bet gan tikai to, ko esmu uzzinājis no citiem. Šie vārti ir tiklab atvērti, kā slēgti. Skan dīvaini, ko? Varbūt pareizāk būtu sacīt, ka tie nav ne slēgti, ne atvērti. Kaut arī tas nav mazāk dīvaini. īsi sakot: runa ir par kādu lielu spoguli vai ko tamlīdzīgu, kaut ari šis priekšmets nav ne no stikla, ne no metāla. No kā īsti — to man vēl neviens nav spējis pateikt. Taču, stāvēdams tā priekšā, tu redzi pats sevi — zināms, ne jau tā kā parastā spogulī. Tu redzi nevis savu ārējo veidolu, bet gan savu īsto iekšējo būtību, kāda tā ir patiesībā. Tam, kurš šiem vārtiem grib tikt cauri, tā sakot, jāieiet pašam sevī.
— Un tomēr man šķiet,— Atrejs sacīja,— ka šiem Burvju spoguļa vārtiem ir vieglāk iziet cauri nekā pirmajiem.
— Maldi!— Engivuks iesaucās un atkal sāka satraukti skraidelēt šurpu turpu.— Milzīgi maldi, mans draugs! Esmu piedzīvojis, ka tieši tādi ceļinieki, kas uzskatījuši sevi par pilnīgi nevainojamiem, kliegdami ir mukuši no briesmoņa, kas viņiem spogulī ņirdzis pretī. Vienu otru mums pat vajadzēja nedēļām ārstēt, pirms tas vispār bija spējīgs atkal doties atpakaļ uz mājām.
— Mums!— noņurdēja Urgla, kas taisni nupat gāja garām ar jaunu spainīti.— Es vienmēr atkal dzirdu «mums»! Kuru tad tu esi ārstējis?
Engivuks tikai atmeta ar roku.
— Citi,— viņš turpināja savu lekciju,— acīmredzot bija redzējuši vēl kaut ko daudz briesmīgāku, un tomēr viņiem pietika drosmes iet cauri. Citus varbūt arī tas tik ļoti neizbiedēja, taču viegli nenācās nevienam. Nekad nevar īsti zināt, kas uz ko atstāj lielāku iespaidu. Katram tas ir citādi.
— Labi,— Atrejs sacīja,— un tomēr ir iespējams iziet cauri šim burvju spogulim?
— Ir iespējams,— gnoms apstiprināja,— protams, ir iespējams, citādi jau tie nebūtu nekādi vārti. Loģiski, vai ne?
— Varbūt var ari pa ārpusi apiet apkārt,— Atrejs ieminējās, — vai nevar?
— Var,— Engivuks atkārtoja,— noteikti var! Taču tad aiz tiem nekā vairs nebūs. Trešie vārti uzrodas tikai tad, kad ir iziets cauri otrajiem, cik bieži lai tev to saka!
— Un ko nozīmē šie trešie vārti?
— Te nu ir vissarežģītāk! Vārti bez atslēgas ir ciet. Vienkārši ciet. Un viss! Tur nav ne kliņķa, ne roktura un ne atslēgas cauruma, nekā! Pēc manas teorijas, vienīgais durvju spārns, kas aizveras, neatstājot ne spraugas, sastāv no Fantāzijas selēna. Tu varbūt zini, ka nav nekā tāda, kas spētu sagraut, saliekt vai izšķīdināt selēnu. Tas ir ciets kā akmens.
— Tātad cauri šiem vārtiem vispār nav iespējams tikt?
— Lēnāk, lēnāk, manu zēn! Ir taču tādi, kas tikuši iekšā un sarunājušies ar Ujulalu, vai ne? Tātad šos vārtus ir iespējams atvērt.
— Bet kā?
— Klausies: Fantāzijas selēns reaģē uz mūsu gribasspēku. Tieši mūsu griba ir tā, kas dara to tik nepakļāvīgu. Jo vairāk kāds grib tikt iekšā, jo stiprāk noslēdzas vārti. Taču, ja kāds spēj visus savus nodomus aizmirst un neko negribēt,— tā priekšā vārti atveras paši no sevis.
Atrejs nolaida skatienu un klusītiņām teica:
— Ja tā ir taisnība — tad kā lai izkļūstu tiem cauri ? Kā es varu to negribēt?
Engivuks nopūzdamies pamāja.
— Es jau sacīju: Vārti bez atslēgas ir paši sarežģītākie.
— Un ja nu man tomēr tas izdotos,— Atrejs turpināja,— vai tad es būtu nonācis Dienvidu orākulā?
— Jā,— gnoms sacīja.
— Un es varētu runāt ar Ujulalu?
— Jā,— gnoms apstiprināja.
— Un kurš vai kas ir Ujulala?
— Nav ne jausmas,— gnoms atbildēja, un viņa acīs uzdzirkstīja dusmas,— neviens no visiem, kas pie viņas bijuši, negribēja man to izpaust. Kā tad iespējams pabeigt kādu zinātnisku darbu, ja visi noslēdzas mīklainā klusuciešanā, ko? Plūc kaut vai sev matus laukā — ja tev tādi ir. Ja tu līdz viņai izlauzīsies, Atrej, tad tu man beidzot to pateiksi? Labi? Es mirstu vai nost no zinātkāres, un neviens, neviens pats man negrib palīdzēt. Lūdzu, apsoli man, ka tu to pateiksi!
Atrejs piecēlās un lūkojās uz Lielajiem noslēpumu vārtiem, kurus apspīdēja gaišs mēness stars.
— Es to nevaru apsolīt, Engivuk,— viņš klusi sacīja,— kaut arī es labprāt tev apliecinātu savu pateicību. Taču, ja nekad neviens nav stāstījis, kas vai kurš ir Ujulala, tad tam būs bijis kāds iemesls. Un, kamēr es to nezinu, es nevaru izšķirties par to, vai šo noslēpumu drīkst zināt tas, kas pats nav stāvējis viņas priekšā.
— Tad taisies, ka tieci!— gnoms viņam uzkliedza, un viņa ačeles dzirkstīt dzirkstīja.— Nepateicība ir pasaules alga! Visu mūžu tu nopūlies, pētīdams kādu noslēpumu, kas interesētu visus. Taču
palīdzēt neviens nepalīdz. Man vispār nevajadzēja gar tevi likties ne zinis!
Gnomu vīriņš ieskrēja mazajā alā, durtiņas ar sparīgu blīkšķi aizcirtās.
Urgla nāca Atrejam garām un, sīkiem smiekliņiem smiedamās, sacīja:
— Tas vecais cietpauris ar izkaltušajām smadzenēm nebūt tā nedomā. Viņš tikai kārtējo reizi ir briesmīgi vīlies savu smieklīgo pētījumu dēļ. Viņš dikti gribētu būt tas, kas atminējis lielo noslēpumu. Slavenais gnoms Engivuks. Nedusmojies uz viņu!
— Nē,— Atrejs attrauca,— pasaki viņam, lūdzu, ka es no sirds pateicos par visu, ko viņš darījis manā labā. Un arī tev es pateicos. Ja man būs ļauts un ja es atgriezīšos, es katrā ziņā visu izstāstīšu.
— Vai tad tu gribi mūs pamest?— vecā Urgla vaicāja.
— Man jāiet,— Atrejs atbildēja,— es nedrīkstu zaudēt laiku. Tagad došos uz orākulu. Paliec sveika! Un sargi tikmēr laimes pūķi Fuhūru!
To pateicis, viņš pagriezās un devās prom uz Lielajiem noslēpumu vārtiem.
Urgla redzēja stalto augumu plīvojošajā mētelī nozūdam starp klintīm. Gnomu sieviņa metās viņam nopakaļ un sauca:
— Daudz laimes, Atrej!
Taču viņa nezināja, vai zēns to vēl dzirdējis. Čāpodama atpakaļ uz savu mazo alu, Urgla purpināja zem deguna:
— Viņam tās vajadzēs — patiesi, viņam vajadzēs daudz laimes.
Atrejs stāvēja aptuveni piecdesmit metru attālumā no klinšu vārtiem. Tie bija daudz lielāki, nekā iztālēm varēja domāt. Aiz vārtiem pletās tuksnesīgais līdzenums, kas acīm nedeva ne mazāko punktu, kur aizķerties, tā ka skatiens krita gluži vai tukšumā. Vārtu priekšā un starp abiem pīlāriem Atrejs tagad ieraudzīja mētājamies neskaitāmus galvaskausus un skeletus — tie piederējuši visdažādākajiem Fantāzijas valstības iemītniekiem, kas gājuši cauri vārtiem un sastinguši uz mūžu no sfinksu skatiena.
Taču ne jau tas lika Atrejam apstāties. Viņu apturēja sfinksu izskats.
Šo to Atrejs bija iemācījies sava Lielā meklējuma laikā, viņš bija redzējis gan skaistumu, gan briesmas, taču līdz pat šim brīdim viņš nebija zinājis, ka skaistums un briesmas var būt apvienotas vienā veselumā, ka skaistums var būt briesmīgs.
Mēnessgaisma lija pār abām varenajām būtnēm, un, kamēr zēns tām lēnām tuvojās, tās, likās, izaug bezgalīgi lielas. Atrejam šķita, ka sfinksu galvas sniedzas līdz pašam mēnesim un izteiksme, ar kuru tās lūkojās viena otrā, ar katru soli, ko viņš spēra tām tuvāk, mainās. No varenajiem ķermeņiem, pirmām kārtām no cilvēkiem līdzīgajām sejām, sprēgāja šausmu pilna, nepazīstama spēka strāvas — it kā sfinksas nevis vienkārši pastāvētu — līdzīgi marmora akmeņiem, bet gan it kā tās kuru katru mirkli grasītos izzust un vienlaikus rastos no jauna. Un šķitās, ka sfinksas tieši tāpēc ir daudz īstākas par īstāko klinti.
Atrejs sajuta bailes.
Tās nebija tik daudz bailes par sevi no briesmām, kas draudēja, tās bija bailes, kas pārauga viņu pašu. Atrejs neuztraucās par to, ka viņu varētu ķert sfinksu skatiens un viņam uz visiem laikiem būtu jāpaliek noburtam un sastingušam. Nē, tās bija bailes no neaptveramā, no pārmērīgi grandiozā, no Visvarenā tiešamības, kas darīja viņa soļus arvien smagākus, līdz zēns jutās kā auksta, pelēka svina pieliets.
Un tomēr Atrejs gāja tālāk. Viņš vairs neskatījās uz priekšu. Viņš turēja galvu nokārtu un ļoti lēni, soli pa solītim, virzījās uz klinšu vārtiem. Un arvien varenāks kļuva baiļu smagums, kas spieda viņu pie zemes. Tomēr zēns gāja. Viņš nezināja, vai sfinksas ir aizvērušas acis vai ne. Nebija vaļas kavēties. Viņam vajadzēja tikt skaidrībā, vai viņš saņems atļauju ieiet vai arī šeit pienāks Lielā meklējuma gals.
Un tieši tajā acumirklī, kad šķita, ka nekāda gribasspēka vairs nepietiks, lai paspertu kaut vienu vienīgu solīti, viņš sadzirdēja šo soli atbalsojamies klinšu arkā. Vienlaikus bailes pagaisa, pilnīgi visas, un Atrejs nodomāja, ka viņš kopš šā brīža nekad vairs nejutīs baiļu, lai notiktu kas notikdams.
Atrejs pacēla galvu un redzēja, ka Lielie noslēpumu vārti palikuši aiz muguras. Sfinksas bija izlaidušas viņu cauri.
Priekšā, nieka divdesmit soļu attālumā, tur, kur pirmīt bija redzams tikai bezgalīgi tukšais līdzenums, tagad stāvēja Burvju spoguļa vārti. Tie bija lieli un apaļi kā otra mēness ripa (jo īstā joprojām peldēja vēl augstu gaisā pie debesīm) un mirdzēja kā tīrs sudrabs. Bija grūti noticēt, ka vajadzēs spēt iziet cauri šai metāliskajai plaknei, taču Atrejs nevilcinājās ne mirkli. Zēns gaidīja, ka šajā spogulī, kā jau Engivuks bija brīdinājis, parādīsies nezin kāds šausminošs spoguļattēls, taču Atrejam — tā kā viņš bija atbrīvojies no visām bailēm — tas tagad nelikās pat ne uzmanības vērts.
Tikmēr šausmu attēla vietā uzradās kaut kas tāds, ko viņš itin nemaz nebija gaidījis un ko arī nespēja aptvert. Atrejs ieraudzīja kādu resnu, bālu zēnu — aptuveni tikpat vecu, cik viņš pats,— kas krusteniski saliktām kājām sēdēja uz paklāju kaudzes un lasīja grāmatu. Viņš bija ietinies pelēkā, noskrandušā segā. Šā zena acis bija lielas un raudzījās ļoti bēdīgi. Aiz viņa pustumsā vīdēja daži nekustīgi dzīvnieki: ērglis, pūce un lapsa, un vēl attālāk — kaut kas tāds, kas izskatījās pēc balta skeleta. Skaidri to nevarēja saredzēt.
Bastiāns, apjēgdams, ko nupat ir izlasījis, satrūkās. Tas taču bija viņš! Apraksts saskanēja mats matā. Grāmata rokās sāka drebēt. Nu gan viss bija aizgājis pārāk tālu! Nebija taču iespējams, ka drukātā grāmatā var būt rakstīts kaut kas tāds, kas bija saistīts tikai ar šo mirkli un ar viņu. Ikviens cits šajā vietā izlasītu tieši to pašu. Tas nevarēja būt nekas cits kā muļķīga sakritība. Kaut arī tā neapšaubāmi bija pārlieku dīvaina sakritība.
— Bastiān,— viņš skaļi sacīja pats sev,— tu patiešām esi fantazētājs. Saņemies, lūdzams!
Zēns bija mēģinājis to pateikt iespējami bargākā intonācijā, lai gan balss mazlietiņ trīcēja, jo tik ļoti pārliecināts viņš tomēr nebija, ka tā ir vienīgi sakritība.
«Iedomājies tikai,» viņš prātoja, «ja viņi Fantāzijā patiešām kaut ko par tevi zinātu, Tas būtu pasakaini.»
Taču Bastiāns neuzdrošinājās to pateikt skaļi,
Tikai mazs izbrīna smaidiņš gulēja Atreja lūpās, ieejot spoguļattēlā,— viņš bija drusku pārsteigts, ka tas, kas citiem bija licies nepārvarami grūti, viņam izdevies tik viegli. Vienīgi iedams cauri, viņš juta savādus, kņudošus drebuļus, kaut gan pat nenojauta, kas patiesībā ir noticis:
proti, nonācis Burvju spoguļa vārtu otrā pusē, viņš bija aizmirsis itin visu par sevi, par savu līdzšinējo dzīvi, par saviem mērķiem un nolūkiem. Viņš neko vairs nezināja par Lielo meklējumu, kas bija viņu šurp atvedis, un vairs neatcerējās pat savu vārdu. Viņš bija kā jaunpiedzimis bērns.
Priekšā, tikai dažu soļu attālumā, Atrejs ieraudzīja Vārtus bez atslēgas, taču neatminējās nedz šo nosaukumu, nedz to, ka viņam bijis nodoms iziet tiem cauri, lai nonāktu Dienvidu orākulā. Atrejs vispār nezināja, kas viņam tur darāms, kas meklējams un kāpēc viņš ir šeit. Viņu bija pārņēmis vieglums un liela jautrība, viņš smējās bez iemesla, vienkārši aiz labsajūtas.
Vārti, kurus viņš redzēja priekšā, bija mazi un zemi kā parasti vārtiņi, tie stāvēja tuksnesīgajā līdzenumā gluži vientuļi — bez mūra apkārt. Un šo vārtiņu spārns bija aizvērts.
Atrejs brīdi tos vēroja. Tie likās darināti no materiāla, kas spīdēja kā varš. Izskatījās glīti, tomēr pēc neilga laiciņa Atrejs zaudēja par tiem interesi. Viņš apgāja vārtiņiem apkārt un aplūkoja tos no aizmugures, taču aizmugure pēc izskata neatšķīrās no priekšpuses. Tajos nebija arī ne kliņķa, ne roktura, ne atslēgas cauruma. Acīmredzot šie vārti nebija verami, un kāpēc lai tie būtu verami, ja nekur neveda, bet tikai stāvēja vientuļi. Jo aiz vārtiem pletās vienīgi tālais, gludais un pilnīgi tukšais līdzenums.
Atrejam sagribējās iet prom. Viņš pagriezās atpakaļ, devās uz apaļajiem Burvju spoguļa vārtiem un kādu brītiņu aplūkoja to aizmugures pusi, neaptverdams, kāpēc. Viņš nolēma doties prom,
— Nē, nē, neej prom!— Bastiāns skaļi iesaucās.— Griezies atpakaļ, Atrej! Tev jāiziet cauri Vārtiem bez atslēgas. {
taču tad atkal pagriezās pret Vārtiem bez atslēgas. Viņš gribēja vēlreiz aplūkot vara mirdzumu. Tā Atrejs no jauna stāvēja vārtu priekšā, liecās pa kreisi un pa labi un priecājās. Viņš maigi noglauda ar roku savādo materiālu. Tas šķita silts un pat dzīvs. Vārti pavērās spraugā.
Atrejs izbāza cauri galvu un tagad ieraudzīja kaut ko tādu, ko pirms tam, apejot vārtiem apkārt, nebija otrā pusē redzējis. Viņš atvilka galvu atpakaļ un paskatījās vārtiem garām: tur bija tikai tukšais līdzenums. Viņš vēlreiz ieskatījās caur vārtu spraugu un redzēja garu eju, kCf veidoja neskaitāmas varenas kolonnas. Tās galā bija pakāpieni un citas kolonnas, un terases, un atkal kāpnes, un vesels kolonnu mežs. Taču neviena no šīm kolonnām nebalstīja jumtu. Virs tām bija redzamas naksnīgās debesis.
Atrejs izgāja cauri vārtiem un izbrīna pilns vērās apkārt. Viņam aiz muguras vārti aizcirtās ciet.
Torņa pulkstenis sita četri.
Trūcīga dienas gaisma, kas līdz šim iespīdēja caur jumta lūku, bija mazpamazam izdzisusi. Bija kļuvis par tumšu, lai lasītu tālāk. Pēdējo lappusi Bastiāns bija spējis izburtot tikai ar grūtībām. Viņš nolika grāmatu malā.
Ko lai tagad iesāk?
Noteikti taču šajā noliktavā vajadzēja būt elektriskajai gaismai. Bastiāns taustīdamies pa pustumsu aizgāja līdz durvīm un ar rokām pārmeklēja sienu. Slēdzi atrast neizdevās. Arī otrajā pusē tā nebija.
Zēns izvilka no bikšu kabatas sērkociņu kārbiņu (viņam vienmēr bija līdzi sērkociņi, jo viņš labprāt tos dedzināja), taču tie bija mitri, un tikai ceturtais aizdegās. Mazās uguntiņas blāvajā gaismā viņš meklēja elektrības slēdzi, tomēr tā nekur nebija.
To Bastiāns nebija paredzējis. Iedomājoties, ka visu vakaru un visu nakti vajadzēs šeit tupēt pilnīgā tumsā, viņam sametās auksti no bailēm. Viņš gan vairs nebija nekāds mazais bērns, un mājās vai kāda citā pazīstamā vietā viņš nebūt nebaidījās no tumsas, taču palikt te augšā, šajā milzīgajā noliktavā ar visām šīm nepazīstamajām mantām,— tas bija kaut kas gluži cits.
Sērkociņš apdedzināja zēnam pirkstus, un viņš to aizmeta prom.
Kādu brīdi Bastiāns tikai stāvēja un, klausījās. Lietus bija mitējies un grabinājās vēl pavisam klusītiņām pa lielo skārda jumtu.
Tad zēns atcerējās sarūsējušo septiņžuburu svečturi, kuru bija atklājis grabažās. Viņš taustīdamies aizgāja uz to vietu, sameklēja svečturi un atstiepa pie saviem vingrošanas paklājiem.
Bastiāns aizdedzināja resno sveču daktis - visas septiņas —, un telpa tūliņ pieplūda ar zeltainu gaismu! Liesmas klusītiņām sprēgāja un caurvējā dažkārt sašūpojās,
Bastiāns uzelpoja un atkal paņēma grāmatu.
VIII. Klusuma balss
Ērmoti un laimīgi smaidīdams, Atrejs ieklīda kolonnu meža, kas gaišajā mēnessgaismā meta melnas ēnas. Viņu apņēma dziļš klusums, viņš pat nedzirdēja savu baso kāju soļus. Atrejs vairs nezināja, ne kas viņš ir un kā viņu sauc, ne kā šeit gadījies un ko meklē. Viņš bija ļoti izbrīnījies, taču pilnīgi bezrūpīgs.
Zeme itin visur bija noklāta ar mozaīku, kurā atveidoti noslēpumaini savijušies ornamenti vai noslēpumainas ainas un tēli. Atrejs gāja tai pāri, uzkāpa pa platajām kāpnēm augšā, nonāca plašās terasēs, nokāpa pa kāpnēm atkal lejā un gāja cauri garai akmens
kolonnu alejai. Viņš tās aplūkoja citu pēc citas un priecājās par to, ka ikviena bija citādi izgreznota un noklāta ar atšķirīgām zīmēm. Tā viņš virzījās tālāk prom no Vārtiem bez atslēgas.
Atrejs bija gājis un gājis — ej nu sazini, cik ilgi,— kad izdzirdēja tālumā savādu skaņu un ieklausīdamies apstājās. Skaņa nāca tuvāk, tā bija kāda dziedoša balss, ļoti skaista, dzidra un augsta kā bērnam, taču skanēja bezgalīgi skumīgi, jā, dažkārt pat šķita, ka tā raud. Šī raudu dziesma izšalca cauri kolonnām ātri kā vēja pūsma, tad atkal palika kādā vietā stāvam, uzlidoja augšup un laidās lejā, tuvojās un atkal attālinājās, un šķita, ka riņķo apkārt Atrejam plašā lokā.
Viņš nekustējās un gaidīja.
Palēnām loki, kurus balss meta Atrejam apkārt, kļuva mazāki, un tagad viņš jau spēja saprast vārdus, kurus tā dziedāja:
— Ak, viss jau notiek vienreiz vien, tomēr vienreiz visam jānotiek. Kalni, lauki man aizvien
izskanēt un izgaist liek . . .
Atrejs griezās līdzi balsij, kas nerimdamās lidoja starp kolonnām šurpu turpu, taču zēns nespēja nevienu ieraudzīt.
— Kas tu esi?— viņš sauca.
Un kā atbalsi zēns izdzirdēja pats savu balsi:
— Kas tu esi?
Atrejs padomāja.
— Kas es esmu?— viņš murmināja.— To es nevaru pateikt. Kaut gan man šķiet, ka es to kādreiz esmu zinājis. Bet vai tad tas ir svarīgi?
Dziedošā balss atbildēja:
— Vien tas no manis ko uzzinās, kas dzejā runās un atskaņās,
jo tikai dzejas valodu protu, citu nevienu es nesaprotu . . .
Atrejs nebija diez ko iemanījies sacerēt atskaņas un dzeju, viņam šķita, ka būs mazliet pagrūti sarunāties, ja balss saprot tikai to, kas izteikts atskaņās. Zēnam vispirms vajadzēja bridi lauzīt galvu, pirms viņš ar pūlēm izrunāja:
— Kas esi tu — ja atļauts jautāt, es labprāt vēlētos to zināt.
Un balss tūliņ atbildēja:
— Paldies par to, ko saki tu! Tagad es tevi saprotu!
Un tad ta iedziedājās no kadas citas puses:
— Es — klusuma balss Ujulala, kas Dziļā noslēpuma pilī mīt. Es priecājos bez gala,
ka esam satikušies mēs šobrīd. Atrejs ievēroja, ka balss skan brīžam skaļāk, brīžam klusāk, taču nekad pilnībā neapklust. Arī kad tā nedzied vārdus vai arī kad viņš to uzrunā, visu laiku skan kāds tonis, kas nebeidzas.
Tā kā skaņa lēnām bija kļuvusi tālāka, Atrejs skrēja tai pakaļ un vaicāja:
— Kur tu esi, izbeidz jokot mani!
Es tevi neredzu, bet dzirdu, ka tu skani. Balss nošvīkstēja viņam gar ausīm:
— Vēl neviens nav redzējis mani. Es esmu kā skaņa, ko nozvana zvani.
— Tātad tu esi neredzama?— viņš vaicāja. Taču, nesaņēmis atbildi, Atrejs atcerējās, ka jājautā dzejā, un sacīja:
— Vai tik neredzama liecies, vai no tiesas — esi tu bez satvara un miesas?
Bija dzirdama klusa šķindoņa, kas varēja būt smiekli vai arī raudas, un tad balss dziedāja:
— Jā un nē, mans puisīt! Citādi ir viss.
Nevar mani acīm skatīt — skaņa ir mans ķermenis. Nemoki vairs ilgāk sevi! Tu jau tagad dzirdi runājam ar tevi manu dvēseli un sirdi. Atrejs brīnījās un gāja arvien tālāk nopakaļ skaņai, krustu šķērsu cauri kolonnu mežam. Pēc brīža viņam bija gatavs jauns jautājums:
— Tavs augums ir skaņa, un viss? Vai esmu es pareizi sapratis?
Bet, ja skaņa reiz apklusīs,— tevis nebūs ne zemē, ne debesīs?
Un tad pavisam tuvu atkal kļuva dzirdama atbilde:
— Mana dziesma galā būs, līdzko skaņas šīs
vēji — tā kā pīšļus — nebūtībā dzīs.
Tā, lūk, ir ar balsi manu — tikmēr esmu, kamēr skanu. Tomēr tas tik mirklis īss. Tagad atkal ieskanējās raudas, un Atrejs, kas nesaprata, kāpēc Ujulala raud, pasteidzās pajautāt:
— Balss kā bērnam — vai patiesi tu jau prom uz mūžiem iesi?
Un no jauna atbilde skanēja kā atbalss:
— Esmu vaidi, vaimanas. Vēji mani projām dzīs. Neskanēs vairs dziesmas manas, atlicis vēl mirklis īss — tāpēc vaicā, vaicā drīz! Balss bija izgaisusi kaut kur starp kolonnām, un Atrejs, nespēdams to vairs sadzirdēt, grozīja galvu uz visām pusēm un klausījās. Tsu brīdi iestājās klusums, tad dziedāšana no tāluma atkal strauji tuvojās, un tā skanēja gandrīz vai nepacietīgi:
— Ujulala ir atbilde! Jautā!
Ja tu nejautā, nevar atbildēt tā! Un Atrejs sauca:
— Ujulala, palīdzi saprast man — kāpēc tev jāizgaist, jāizskan?
Un balss iedziedājās:
— Te nebūs vietas šīs, un nebūšu vairs es.
It viss, kas bijis, zudīs no Fantāzijas pasaules. Jo vārgums savāds ir mūsu ķeizarienes vaigā. Tai vajadzīgs jauns vārds, lai paglābtos no liktens baigā. Atrejs vaicāja:
— Kas viņu glābs, vai tu pazīsti tādu, kas zinās dot valdniecei jaunu vārdu?
Balss turpināja:
— Klausies, uzmanīgi klausies, kaut tev dīvaini tas šķiet,— pirms tu tālāk steidzies, apstājies mazliet.
Lai tu mani sadzirdētu, manus vārdus iegaumētu. Mūsu likteni tu lemsi,
dosi mums vai arī ņemsi mūsu nākotni.
Brīdi bija dzirdams tikai kāds troksnis bez vārdiem, tad pēkšņi tas ieskanējās pavisam tuvu pie Atreja, tā, it kā viņam kāds čukstētu ausī:
— Tu jautā — kas spēs
dot ķeizarienei jaunu vārdu?
Ne laumas, ne tu, ne es —
starp mums nav tādu,
kas paveikt to spētu.
Mēs esam tikai tēli grāmatā —
to saku, lai tu saprastu,
kāpēc mēs rīkojamies tā.
Es, tu, šai Fantāzijas pasaulē ikviens,
mēs esam daļiņa no kāda stāsta,
un kaut ko jaunu radīt nevaram neviens —
vai lamā mūs, vai vārdiem glāsta.
Bet ārpus Fantāzijas, tajā pusē,
par Ārpasauli ko sauc,—
klausies tagad un klusē —
dzīvo ļaudis, kam iespēju daudz!
Visas meitenes un zēni —
šie zemes cilvēki —
ir Ādama un Ievas bērni —
īstenā vārda vecāki.
No laiku laikiem
tie jaunus vārdus dot spējuši,
tā cauri laiku laikiem
tie mūsu valdnieci veduši.
Cilvēki vārdus dāvāja,
un skaisti tie bija
toreiz, kad viņi vēl zināja, ka ir tāda Fantāzija. Bet tagad viņi maldās un netic vairs, ka mēs patiesi esam. Un vienīgais — ja cilvēkbērns kāds gadās — tas glābiņš būtu tad it visam! Ak, ja sauciens šis kā brīnums nonāktu pie cilvēkiem! Viņiem tuvāks ceļš pie mums nekā mums pie viņiem, jo ārpus Fantāzijas viņu pasaule sākas, un turp mēs nevaram tikt. . . Ak, varoni jaunais, vai spēsi, kā nākas, visu to prātā paturēt un lietā likt? — Jā, jā,— Atrejs samulsis sacīja. Zēns par varītēm pūlējās paturēt atmiņā dzirdēto, kaut nezināja kādam nolūkam, un tāpēc nesaprata, par ko runā balss. Viņš tikai juta, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgi, taču vienmuļā dziedāšana un piepūle, kas bija nepieciešama, lai klausītos dzeju un atcerētos, padarīja viņu miegainu. Atrejs murmināja:
— Gan jau atcerēšos! Gan! Tikai kāds tur labums man?
Un balss atbildēja:
— Esmu visu pateikusi — savās atskaņās.
Tāpēc tagad pienākusi mūsu šķiršanās. Pa pusei jau aizmidzis, Atrejs vaicāja:
— Ej nu ej?
Vai tu patiesi projām ej? Tagad balsī, kas dziedādama arvien attālinājās, atkal bija saklausāmas raudas.
— Tukšums apkārt plešas, orākuls jau klusē.
Vējo nebūtības dvašas šajā pusē. Tu esi pēdējais, kas manu balsi dzirdējis, un pēdējais,
kas šajā mežā bijis. Varbūt tu spēsi, ko neviens nav spējis, varbūt tu varēsi,
ja būsi Ujulalas teikto iegaumējis!
Un tad no arvien lielāka attāluma Atrejs vēl dzirdēja vārdus: — Kalni, lauki man aizvien izskanēt un izgaist liek . . . Ak, viss jau notiek vienreiz vien, tomēr vienreiz visam jānotiek . . .
Tas bija viss, ko Atrejs dzirdēja.
Viņš nosēdās zemē pie kādas kolonnas, atspieda pret to muguru, lūkojās naksnīgajās debesīs un mēģināja izprast dzirdēto. Klusums apņēma zēnu kā mīksts, smags mētelis, un viņš iemiga.
Kad Atrejs pamodās, viņu ieskāva dzestra rītausma. Zēns gulēja uz muguras un lūkojās debesīs. Pēdējās zvaigznes izbālēja. Ujulalas balss vēl skanēja atmiņā. Un vienlaikus Atrejs atkal atcerējās visu, ko līdz šim bija piedzīvojis, un arī Lielā meklējuma mērķi.
Tagad viņš beidzot zināja, kas darāms. Tikai cilvēkbērns no pasaules, kas atrodas ārpus Fantāzijas robežām, spēj dot Bērnišķajai ķeizarienei jaunu vārdu. Viņam vajadzēja atrast cilvēkbērnu un atvest pie valdnieces!
Vienā rāvienā viņš piecēlās sēdus.
«Ak,» nodomāja Bastiāns, «cik labprāt es vēlētos viņai palīdzēt — viņai un arī Atrejam. Es izdomātu sevišķi skaistu vārdu. Ja tikai es zinātu, kā var nonākt pie Atreja! Es būtu gatavs iet uz karstām pēdām. Kā viņš izbrīnītos, ja es pēkšņi uzrastos! Bet tas jau laikam nav iespējams, ko?»
Un tad viņš klusi sacīja:
— Ja ir kāds ceļš, kas ved pie jums, tad pasakiet man to. Es nākšu, pavisam noteikti, Atrej! Tad tu redzēsi.
Pametis acis visriņķī, Atrejs redzēja, ka kolonnu mežs ar kāpnēm un terasēm ir nozudis. Visapkārt pletās tikai pilnīgi tukšais līdzenums, kuru viņš bija redzējis aiz katra no trim maģiskajiem vārtiem, pirms bija izgājis tiem cauri. Taču tagad vairs nebija ne Vārtu bez atslēgas, ne Burvju spoguļa vārtu.
Zēns pietrūkās stāvus un paskatījās uz visām pusēm. Līdzenuma vidū, nebūt ne pārāk tālu, bija izveidojusies tāda vieta, ko viņš jau reiz bija redzējis Haules mežā. Tikai šoreiz tā bija daudz tuvāk. Viņš pagriezās prom un sāka skriet pretējā virzienā, cik ātri vien varēdams.
Tikai pēc ilgas bēgšanas Atrejs atklāja tālu pie pamales kādu niecīgu pauguru, kas, iespējams, varēja būt no rūsgano klinšu kalnu apvidus, kurā atradās Lielie noslēpumu vārti.
Atrejs brāzās uz turieni, skriet vajadzēja ilgi, pirms viņš bija pietiekami tuvu, lai spētu labāk saskatīt. Un tikai tad uzmācās šaubas. Protams, tur bija kaut kas tāds, kas līdzinājās klinšu apvidum, taču vārtus nekur neredzēja. Un akmens plāksnes bija ne vairs rūsganas, bet gan pelēkas un bezkrāsainas.
Viņš skrēja atkal — ilgi, ilgi, līdz manīja, ka tur patiesi starp klintīm ir sprauga, kas atgādina vārtu apakšējo daļu, bet pāri tai vairs nevelvējās spraislis. Kas bija noticis?
Atbildi viņš atrada tikai daudzas stundas vēlāk, kad beidzot bija sasniedzis to vietu. Milzu akmens spraislis bija iegruvis — un sfinksas pazudušas!
Atrejs, meklēdams ceļu cauri drupām, uzrāpās uz kādas klinšu piramīdas un ar acīm pūlējās atrast to vietu, kur vajadzēja būt abiem divvientuļniekiem un laimes pūķim. Vai tiešām viņi pa šo laiku būtu aizmukuši no tukšuma?
Tad Atrejs pamanīja, ka no Engivuka observatorijas aiz brustvēra tiek vicināts mazs karodziņš. Zēns māja abām rokām pretī un kliedza, pielicis rokas pie mutes:
— Hei! Vai jūs vēl tur esat?
Tiklīdz viņa balss bija izskanējusi,„no aizas, kur bija divvientuļ- nieku ala, pacēlās perlamutra krāsā mirdzošs, balts laimes pūķis — tas bija Fuhūrs.
Burvīgām, lēni līganām kustībām viņš lidoja pa gaisu šurp, turklāt dažas reizes pārgalvīgi apsviezdamies uz muguras un apmezdams zibensātras cilpas, tāpēc Fuhūrs izskatījās pēc šaudīgas baltas liesmas; tad viņš nosēdās pie klinšu piramīdas, uz kuras stāvēja Atrejs. Laimes pūķis atbalstījās uz priekšķepām un tagad bija tik liels, ka viņa galva uz augsti izliektā kakla noskatījās Atrejā no augšas. Pūlas izbolīja savas rubīnsārtās acu bumbas, labsajūtā izkāra no plaši ieplestās rīkles mēli un dimdināja bronzas balsī:
— Atrej, mans draugs un pavēlnieki Cik labi, ka tu beidzot esi atgriezies. Mēs gandrīz jau bijām zaudējuši cerības — tas ir, divvien- tuļnieki, es ne!
— Es arī esmu priecīgs, tevi atkal redzot,— Atrejs atbildēja.— Bet kas tad ir noticis pa šo vienu nakti?
— Vienu nakti?— Fuhūrs iesaucās.— Tu domā, ka pagājusi tikai viena nakts? Tad gan tu piedzīvosi brīnumus! Kāp mugurā, es tevi aiznesīšu!
Atrejs paklausīja. Pirmo reizi viņš sēdēja laimes pūķim mugurā. Un, kaut arī Atrejs jau agrāk bija iejājis savvaļas zirgus un drosmes nudien puisim netrūka, iesākumā šajā īsajā skrējienā pa gaisu gaisiem viņam gandrīz vai sametās tumšs gar acīm. Atrejs stingri ieāķējās Fuhūra plīvojošajās krēpēs, bet laimes pūķis dārdošā balsī iesmējās un uzsauca:
— Tagad tev pie tā būs jāpierod, Atrej!
— Katrā ziņā man šķiet, ka tu atkal esi pavisam vesels!— Atrejs attrauca, kampdams gaisu.
— Gandrīz,— pūķis atbildēja,— vēl ne gluži!
Un tad viņi nosēdās divvientuļnieku alas priekšā. Engivuks un Urgla stāvēja blakus viens otram pie ieejas un gaidīja.
— Ko tu tur redzēji?— Engivuks tūliņ ņēmās iztaujāt.— Tev viss man jāizstāsta! Kā ir ar šiem vārtiem? Vai manas teorijas ir pareizas? Kurš vai kas ir Ujulala?
— Nekā nebija!— vecā Urgla viņu skarbi pārtrauca.— Vispirms viņam jāpaēd un jāpadzeras. Vai tad es galu galā būšu velti vārījusi un cepusi? Tavai bezmērķīgajai ziņkārībai paliks laika vēl liku likām!
Atrejs bija norāpies no pūķa muguras un sveicināja gnomu pāri. Tad visi trīs nosēdās pie galdiņa, uz kura atkal bija salikti visvisādi gardi ēdamie un maza kanniņa kūpošas zāļu tējas.
Torņa pulkstenis sita pieci. Bastiāns noskumis atcerējās abas tāfelītes riekstu šokolādes, kuras mājās glabāja savā naktsskapītī — ja nu viņam kādreiz naktī pēkšņi sagribētos ēst. Būtu zēns nojautis, ka nekad vairs tur tieatgriezīsies, viņš būtu varējis tās paņemt līdzi kā neaizskaramās rezerves. Bet tur nu neko vairs nevarēja grozīt. Labāk par 'to vairs nedomāt!
Fuhūrs apgūlās mazajā klinšu ielejā tā, lai varenā galva atrastos blakus Atrejam un lai varētu visu dzirdēt.
— Iedomājieties tikai,— viņš sauca.— Mans draugs un pavēlnieks domā, ka bijis prom tikai vienu vienīgu nakti!
— Vai tad tā nav?— Atrejs vaicāja.
— Septiņas dienas un septiņas naktis!— Fuhūrs paskaidroja.
— Paskaties šurp, visas manas brūces ir gandrīz sadzijušas!
Tikai tagad Atrejs pamanīja, ka arī viņa paša brūces ir sadzijušas. Zāļu apsējs bija nozudis. Savādi gan.
— Kā tas ir iespējams? Es izgāju cauri trim maģiskajiem vārtiem, sarunājos ar Ujulalu, tad aizmigu — taču nevar būt, ka es tik ilgi būtu gulējis.
— Tur laikam telpa un laiks ir mazlietiņ citādi nekā šeit,— Engivuks sacīja.— Un tomēr — tik ilgi kā tu orākulā pirms tevis vēl neviens nav palicis. Kas tur notika? Runā taču beidzot!
— Vispirms es labprāt gribētu uzzināt, kas noticis šeit,— Atrejs atbildēja.
— Tu taču redzi pats,— Engivuks attrauca,— izzūd visas krāsas, viss kļūst neīsts, Lielo noslēpumu vārtu vairs nav. Šķiet, ka arī šeit sākusies iznīcība.
— Un sfinksas?— Atrejs apjautājās.— Kur pazudušas tās? Vai aizlidojušas? Vai jūs to redzējāt?
— Mēs neko neesam redzējuši,— Engivuks norūca,— es cerēju, ka tu varēsi mums šajā sakarā kaut ko pateikt. Vārtu spraislis bija pēkšņi iebrucis, taču neviens no mums nebija neko ne dzirdējis, ne redzējis. Biju turp pat aizgājis un izmeklēju drupas. Un zini, ko es noskaidroju? Lūzuma vietas ir ļoti senas un apaugušas ar pelēku sūnu, it kā tās jau pirms simt gadiem tur gulētu tā kā tagad, it kā šo Lielo noslēpumu vārtu vispār nekad nebūtu bijis.
— Un tomēr tie bija,— Atrejs klusi sacīja,— jo es tiem izgāju cauri un arī cauri Burvju spoguļa vārtiem, un visbeidzot cauri Vārtiem bez atslēgas.
Un nu Atrejs izstāstīja visu, ko bija piedzīvojis. Viņš bez pūlēm atcerējās katru sīkumu.
Engivuks, kas sākumā ar dedzīgiem starpjautājumiem bija pieprasījis vēl detalizētāku aprakstu, stāstījuma laikā lēnītiņām kļuva mazrunīgāks. Un, kad Atrejs beidzot gandrīz vai vārds vārdā atkārtoja to, ko Ujulala bija izpaudusi, viņš apklusa pavisam. Gnoma mazā, krunkainā seja bija ieguvusi visdziļāko bēdu izteiksmi.
— Tagad tu zini noslēpumu,— Atrejs nobeidza savu stāstījumu,
— tu taču par katru cenu vēlējies to izdibināt, vai ne? Ujulala ir būtne, kas sastāv tikai no balss. Viņas tēls ir tikai dzirdams. Viņa ir tur, kur viņa skan.
Engivuks bridi klusēja, tad aizsmakušā balsī aizrādīja:
— Tu laikam gribi sacīt — viņa bija tur.
— Jā,— Atrejs atbildēja,— spriežot pēc viņas pašas vārdiem, es esmu pēdējais, ar kuru viņa sarunājusies.
Pāri Engivuka krunkainajiem vaigiem noritēja divas mazas asaras.
— Velti!— viņš sacīja čerkstošā balsī.— Viss mans mūža darbs, mani pētījumi, mani gadiem ilgie novērojumi — viss velti! Beidzot man tiek pienests pēdējais ķieģelis manai zinātniskajai celtnei, beidzot to varētu nobeigt, varētu uzrakstīt pēdējo nodaļu — un taisni tagad manam darbam vairs nav nekādas nozīmes, tas ir pilnīgi lieks, nevienam tas vairs neko nelīdzēs, tas nav vairs ne plika graša vērts, nevienu tas neinteresēs, jo parādības, par kuru ir runa, vairs nav! Beigts un pagalam!
Viņu smacēja raudas, kas atgādināja klepus lēkmi. Vecā Urgla līdzjūtīgi raudzījās viņā, glaudīja viņa kailo galviņu un ņurdēja:
— Nabaga vecais Engivuk! Nabaga vecais Engivuk! Neesi tik satriekts! Gan jau atradīsi ko citu.
— Sieva!— Engivuks uzšņāca viņai zvērojošām acīm.— Tas, ko tu redzi savā priekšā, ir nevis nabaga vecais Engivuks, bet gan traģiska persona.
Un viņš — kā jau vienreiz to bija darījis — ieskrēja alā un aizcirta kādas mazas durtiņas. Urgla nopūzdamās papurināja galvu un nomurmināja:
— Viņš tā nedomā, viņš ir lāga vecītis, tikai diemžēl pilnīgi jucis.
Kad maltīte bija galā, Urgla piecēlās un sacīja:
— Nu gan es sakravāšu mūsu mantas. Nekā daudz jau nav, ko ņemt līdzi, bet šis tas kopā sanāk. Jā, nu ir laiks.
— Vai tad jūs gribat no šejienes doties prom?— Atrejs vaicāja.
Urgla drūmi pamāja.
— Mums nekas cits neatliek. Kur izplatās iznīcība, tur nekas vairs neaug. Un manam večukam jau ari vairs nav nekāda iemesla te palikt. Jāredz, kas notiks tālāk. Kaut kam taču jānotiek. Un jūs? Kas jums padomā?
— Man jādara tas, ko sacīja Ujulala,— Atrejs atbildēja,— man jāmēģina atrast kāds cilvēkbērns un jāaizved viņš pie Bērnišķās ķeizarienes, lai viņa iegūtu jaunu vārdu.
— Un kur tu meklēsi šo cilvēkbērnu?— Urgla noprasīja.
— To es pats nezinu,— Atrejs sacīja,— bet skaidrs, ka aiz Fantāzijas robežām.
— Gan jau mēs to paveiksim,— atskanēja zvanam līdzīgā Fuhūra balss,— es tevi nesīšu. Tu redzēsi, mums laimēsies!
— Nu, tad taisieties, ka tiekat!— Urgla norūca.
— Varbūt mēs varētu jūs kādu gabaliņu paņemt līdzi?— Atrejs ierosināja.
— Tā tik man vēl trūka!— Urgla atbildēja.— Nekad mūžā es nelidošu pa gaisu. Kārtīgi gnomi turas pie zemes. Un bez tam jums nevajag kavēties mūsu dēļ, jums tagad svarīgāki darbi, jums abiem — visu mūsu labā.
— Bet es mīļuprāt gribētu jums izrādīt savu pateicību,— Atrejs bilda.
— To tu izdarīsi vislabāk, ja velti nešķiedīsi laiku ar nevajadzīgām blēņām, bet tūliņ dosies ceļā!— Urgla noņurdēja.
— Viņai taisnība,— Fuhūrs sacīja.— Nāc, Atrej!
Atrejs uzlēca laimes pūķim mugurā, vēlreiz pagriezās pret veco, mazo Urglu un sauca:
— Uz redzēšanos!
Bet viņa jau bija iegājusi savā alā un vāca kopā mantas.
Kad abi gnomi dažas stundas vēlāk iznāca laukā, katrs no viņiem nesa uz muguras augsti piekrautu grozu, un abi jau atkal sparīgi strīdējās. Tā viņi, gāzelēdamies uz savām īsajām, līkajām kājelēm, devās prom, ne aci nepametuši atpakaļ.
Starp citu — Engivuks vēlāk kļuva ļoti slavens, pats slavenākais gnoms savā dzimtā, bet ne ar zinātniskajiem pētījumiem. Taču tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.
Tajā pašā laikā, kad divvientuļnieki devās ceļā, Atrejs jau bija tālu, ļoti tālu Fantāzijas debesu plašumos.
Bastiāns neviļus paraudzījās uz jumta lūku un iztēlojās, kā būtu, ja viņš tur augšā debesīs, kuras jau bija gandrīz pavisam tumšas, pēkšņi kā baltu, šaudīgu liesmu ieraudzītu tuvojamies laimes pūķi — ja uzrastos abi ceļinieki, lai aizvestu viņu sev līdzi!
— Ak,— Bastiāns nopūtās,— tas tik būtu kaut kas!
Viņš varētu tiem palīdzēt — un tie viņam. Tas būtu glābiņš visiem.
IX. Vēja milži
Fuhurs traucas cauri augstumu bezgalībai. Atreja sarkanais mētelis plandījās vareniem vēzieniem nopakaļ. Zilganmelno matu cekuls, sasiets ar ādas auklām, plīvoja vējā. Baltais laimes pūķis slīdēja lēnām, vienmērīgām, viļņotām kustībām cauri debesu miglai un mākoņu lēveriem.
Augšup un lejup, augšup un lejup, augšup un lejup . . .
Cik ilgi viņi jau bija ceļā? Dienas un naktis, un atkal dienas . . . Atrejs vairs neapjauta, cik ilgi. Pūķis spēja lidot ari aizmidzis, tālāk, arvien tālāk, un arī Atrejs lāgiem iesnaudās, cieši ieķēries pūķa
baltajās krēpēs. Taču tas bija tikai caurs un nemiera pilns miegs. Tāpēc ari nomods mazpamazām pārvērtās par sapni, kurā viss saplūda kopā.
Dziļi lejā kā ēnas garām slīdēja kalni, zemes un jūras, salas un upes . . . Atrejs tam visam vairs nepievērsa uzmanību un ari laimes pūķi vairs nesteidzināja, kā bija darījis to sākumā, kad viņi bija devušies ceļā no Dienvidu orākula. Tad Atrejs vēl bija nepacietīgs, jo ticēja, ka laimes pūķa mugurā bez īpašām grūtībām sasniegs Fantāzijas robežas — un tālāk aiz robežām Ārpasauli, kur dzīvo cilvēkbērni.
Viņš nebija zinājis, cik liela ir Fantāzija.
Tagad Atrejs cīnījās pret akmens smago nogurumu, kas gribēja viņu uzveikt. Zēna tumšās acis, kas parasti bija redzīgas kā jaunam ērglim, vairs neskatījās tālumā. Laiku pa laikam viņš saņēma visu savu gribasspēku, sēžot izslējās taisns un vērīgi paraudzījās apkārt, taču drīz atkal saguma un stīvi lūkojās sev priekšā uz garo, vingro pūķa ķermeni, kura perlamutra krāsas zvīņas mirgoja rožainas un baltas. Ari Fuhūrs bija noguris. Pat viņa spēki, kas bija likušies neizmērojami, palēnām izsīka.
Ne reizi vien šajā garajā lidojumā viņi lejā bija redzējuši tās vietas, kur izplatījās tukšums un uz kurām skatoties pārņēma akluma sajūta. Daudzas šīs vietas, no šāda augstuma veroties, vēl likās salīdzinoši mazas, taču bija jau ari citas — lielas kā veselas valstis, kas sniedzās līdz tālajai pamalei. Laimes pūķi un viņa jātnieku bija pārņēmis izmisums, tāpēc viņi bija izvairījušies un lidojuši citā virzienā, lai nebūtu jāskatās uz šīm šausmām. Taču ir tāda dīvaina likumsakarība, ka šausmas, kas nemitīgi atkārtojas, zaudē savu spēku. Un, tā kā iznīcības vietu kļuva nevis mazāk, bet vairāk un vairāk, Fuhūrs un Atrejs mazpamazām pie tā pierada — vai, pareizāk sakot, viņus bija pārņēmusi savāda vienaldzība. Viņi tam visam gandrīz vai nepiegrieza vērību.
Abi ceļinieki jau ilgu laiku nebija viens ar otru sarunājušies, kad piepeši atskanēja Fuhūra bronzas balss:
— Atrej, mans mazais pavēlniek, vai tu guli?
— Nē,— Atrejs atbildēja, kaut ari patiešām bija iekritis trauksmainā sapnī,— kas noticis, Fuhūr?
— Es domāju, vai nebūtu gudrāk griezties atpakaļ.
— Griezties atpakaļ? Uz kurieni?
— Uz Ziloņkaula torni. Pie Bērnišķās ķeizarienes.
— Tev šķiet, ka mums vajadzētu doties pie viņas, neko nepanākušiem?
— Tā gan es neteiktu, Atrej. Mēģini atcerēties — kāds bija tavs uzdevums?
— Man vajadzēja noskaidrot cēloni slimībai, ar kuru vārguļo Bērnišķā ķeizariene, un uzzināt, kādas zāles ir pret to.
— Taču tev nebija dots uzdevums šīs zāles pašam atnest,— Fuhūrs atbildēja.
— Kā tu to domā?
— Varbūt mēs pieļaujam lielu kļūdu, pūlēdamies tikt pāri Fantāzijas robežām, lai atrastu cilvēkbērnu.
— Es īsti nesaprotu, ko tu gribi sacīt, Fuhūr. Paskaidro man tuvāk.
— Bērnišķā ķeizariene ir uz nāvi slima,— pūķis sacīja,— jo viņai ir vajadzīgs jauns vārds. To pateica vecum vecā Morla. Taču šo vārdu iedot spēj tikai cilvēkbērni no Ārpasaules. To tev atklāja Ujulala. Līdz ar to tu esi savu uzdevumu izpildījis, un man šķiet, ka tev vajadzētu to visu drīzumā izstāstīt Bērnišķajai ķeizarienei.
— Bet ko tas līdzēs,— Atrejs iesaucās,— ja es viņai to izstāstīšu un vienlaikus neatvedīšu līdzi cilvēkbērnu, kas spētu viņu glābt?
— To tu nevari zināt,— Fuhūrs atbildēja.— Viņa spēj daudz vairāk nekā tu un es. Varbūt viņai tas ir tīrais nieks — atsaukt pie sevis cilvēkbērnu. Varbūt viņai ir līdzekļi un ceļi, kas tev un man, un visām Fantāzijas būtnēm nav zināmi. Bet tam nolūkam viņai taisni būtu jāzina tas, ko tu zini tagad. Pieņem, ka ir tā. Tad tā ir ne tikai neprātība, ka mēs uz savu galvu mēģinām atrast cilvēkbērnu un atvest pie viņas, bet iespējams pat, ka viņa tikām nomirst, kamēr mēs joprojām meklējam, kaut gan mēs būtu varējuši viņu glābt, ja būtu laikus griezušies atpakaļ.
Atrejs klusēja. Iespējams, ka pūķim taisnība. Tā varēja būt. Tomēr varēja būt arī pavisam citādi. Bija pilnīgi iespējams, ka Bērnišķā ķeizariene, ja viņš tagad ierastos ar savu vēsti, sacītu: ko tas viss man dod? Ja tu butu atvedis sev līdzi glābēju, es butu kļuvusi vesela. Bet tagad ir par vēlu tevi vēlreiz sūtīt.
Atrejs nezināja,'"kā lai rīkojas. Viņš bija noguris, pārlieku noguris, lai pieņemtu kādu lēmumu.
— Vai zini, Fuhūr,— viņš klusām sacīja, taču pūķis dzirdēja labi,— varbūt tev ir taisnība, bet varbūt ari ne. Palidosim vēl nelielu gabaliņu. Un, ja mēs arvien vēl nenonāksim pie robežas, tad griezīsimies atpakaļ.
— Ko tu sauc par nelielu gabaliņu?— pūķis vaicāja.
— Dažas stundas . . .— Atrejs nomurmināja,— ak, pietiks ar vienu stundu.
— Labi,— Fuhūrs piekrita,— tātad vēl vienu stundu.
Taču tieši šī viena stunda kļuva liktenīga.
Neviens no abiem nebija ievērojis, ka ziemeļos debesis aizseguši melni mākoņi. Rietumos, kur atradās saule, tās dega kā liesmās, un nelaimi vēstījoši stari nokarājās virs pamales kā asiņainas jūras aļģes. Austrumos kā pelēka svina sega cēlās negaiss, kura priekšā gūla šķiedraini mākoņu lēveri kā zili tintes traipi. Un no dienvidiem vilkās šurp sēra dzeltens tvaiks, kurā sprēgāja un šaudījās zibeņi.
— Šķiet, mes iekulsimies negaisa,— Fuhurs sacīja.
Atrejs raudzījās uz visām pusēm.
— Jā,— viņš piekrita,— izskatās aizdomīgi. Bet mums tik un tā jālido tālāk.
— Prātīgāk būtu sameklēt kādu paslēptuvi,— Fuhūrs atbildēja. — Ja tas ir tas, ko es nojaušu, tad nav nekādi joki.
— Un ko tu nojaut?— Atrejs vaicāja.
— Ka tie ir četri vēja milži, kas atkal grib izcīnīt savu kārtējo cīņu,— Fuhūrs paskaidroja.— Viņi gandrīz vienmēr strīdas savā starpā par to, kurš no viņiem ir stiprākais un kuram jāvalda pār citiem. Milžiem pašiem tā ir tāda kā spēle, jo viņiem cīniņā nekas nenotiek. Taču posts tam, kas nokļūst šajā kaujas virpulī. No tā parasti nekas daudz pāri nepaliek.
— Vai tu nevari uzlidot augstāk?— Atrejs vaicāja.
— Tu domā — tik augstu, lai viņi nespētu mūs aizsniegt? Nē, tik augstu es netieku. Un zem mums, cik vien tālu tver skatiens, plešas vienīgi ūdens, kāda milzīga jūra. Es neredzu tādu vietu, kur mēs varētu paslēpties.
— Tad mums neatliek nekas cits,— Atrejs izlēma,— kā viņus sagaidīt. Es tik un tā gribētu milžiem kaut ko pajautāt.
— Ko tu gribi?— iesaucās pūķis un šausmās palēcās gaisā.
— Ja viņi ir četri vēja milži,— Atrejs paskaidroja,— tad pazīst Fantāzijas visas debespuses. Neviens labāk par viņiem nespēs mums pateikt, kur ir robežas.
— Augstā debess!— pūķis iesaucās.— Tu domā, ka ar- šiem negantniekiem iespējams itin omulīgi papļāpāt?
— Kā viņus sauc?— Atrejs gribēja zināt.
— Tam no ziemeļiem vārds ir Lirs, no austrumiem — Baureo, no dienvidiem — Širks un no rietumiem — Maiestrils,— Fuhūrs atbildēja.— Bet kas tu tāds, Atrej, īstenībā esi? Vai tu esi mazs zēns vai ledusgabals, ka tev nemaz nav bail?
— Es savas bailes pazaudēju, iedams cauri sfinksu vārtiem,— Atrejs atteica.— Un bez tam es nēsāju Bērnišķās ķeizarienes zīmi. Ikviena Fantāzijas būtne to respektē. Kāpēc lai to nedarītu arī vēja milži?
— O, viņi to darīs!— Fuhūrs iesaucās.— Taču viņi ir dumji, un tu nespēsi viņus atturēt no savstarpējās cīņas. Tu redzēsi, ko tas nozīmē!
Pa to starpu negaisa mākoņi bija no malu malām tik cieši savilkušies kopā, ka Atrejs visapkārt sev ieraudzīja kaut ko tādu, kas līdzinājās milzu piltuvei vai vulkāna krāterim, kura sienas sāk griezties arvien ātrāk un ātrāk, tā ka sēra dzeltenais, svina pelēkais, asins sarkanais un tumši melnais sajūk kopā. Arī Atrejs pats uz sava baltā pūķa tika sagriezts virpulī kā sērkociņš varenā atvarā. Un tagad viņš ieraudzīja vētras milžus.
Patiesībā redzēt varēja tikai seju, jo locekļu viņiem bija tik daudz un tie nemitīgi mainījās, kļūdami drīz gari, drīz īsi, drīz skaidri un drīz miglaini, drīz savairodamies simtiem, drīz pazuzdami pavisam, turklāt vēja milži briesmīgajā riņķa dejā vai cīniņā bija tā sapinušies cits ar citu, ka bija pilnīgi neiespējami saskatīt viņu patieso veidolu. Arī sejas pastāvīgi pārvērtās, kļuva resnas un pietūkušas, tad izstiepās garas vai platas un tomēr vienmēr palika atšķirīgas. Tās iepleta muti, kliedza un rēca, gaudoja un smējās cita par citu. Pūķi un tā jātnieku, šķiet, vēja milži pat nemanīja, jo salīdzinājumā ar tiem viņš bija sīks kā knislis.
Atrejs izslējās taisns. Ar labo roku viņš satvēra zelta amuletu uz savām krūtīm un sauca, cik skaļi vien spēdams:
— Bērnišķās ķeizarienes vārdā — rimstiet un uzklausiet mani!
Un notika neticamais!
Gluži kā valodu zaudējuši, tie pierima. To mutes aizvērās, un astoņas izvalbītas milzu acis tika pavērstas uz AURINU. Ari virpulis izgaisa. Piepeši iestājās nāves klusums.
— Atbildiet man!— Atrejs sauca.— Kur ir Fantāzijas robežas? Vai tu zini to, Lir?
— Ziemeļos tai robežu nav,— melnā mākoņseja atbildēja.
— Un tu, Baureo?
— Arī austrumos nav,— svina pelēkā mākoņseja attrauca.
— Saki tu, Širk!
— Dienvidos tai nav robežu,— sēra dzeltenā mākoņseja sacīja.
— Maiestril, varbūt tu zini?
— Rietumos tai robežu nav,— ugunssarkanā mākoņseja atbildēja.
Un tad visi četri sacīja gluži vai vienā mutē:
— Kas tu tāds esi, ka nēsā Bērnišķās ķeizarienes zīmi un nezini, ka Fantāzijai vispār nav robežu?
Atrejs klusēja. Viņš jutās kā ar mietu dabūjis pa galvu. To viņš patiešām nebija iedomājies, ka robežu vispār nav. Tātad viss bijis velti.
Atrejs vairs nejuta, ka vēja milži atkal uzsāk savu cīņas spēli. Viņam arī bija vienalga, kas notiks tālāk. Zēns cieši ieķērās pūķa krēpēs, kad virpulis piepeši viņu pasvieda gaisā. Zibeņu apņemti, viņi joņoja pa apli, tad gandrīz vai noslīka līmeniski brāzmojošās lietus šaltis. Pēkšņi viņi tika ierauti svelmē, kurā gandrīz vai sadega, tad nonāca krusā, kur viņus kapāja nevis graudiņi, bet gan lāstekas — garas kā šķēpi — un notrieca viņus zemē. Pēdīgi viņi atkal tika uzrauti augšup un apsviesti riņķī, un mētāti šurpu turpu — vēja milži cīnījās par virsroku.
— Turies stingri!— Fuhūrs uzsauca, kad vēja brāzma viņu apsvieda uz muguras.
Taču bija jau par vēlu. Atrejs bija palaidis rokas vaļā un krita tagad lejā. Viņš krita un krita, un tad domu pavediens pārtrūka.
Kad Atrejs atkal atguva samaņu, viņš gulēja mīkstās smiltīs. Ausīs skanēja viļņu šalkoņa, un, pacēlis galvu, zēns ieraudzīja, ka ir izskalots kādas jūras krastā. Diena bija pelēka, miglaina, taču bez vēja. Jūra bija mierīga, un nekas neliecināja par to, ka šeit vēl pirms neilga laika plosījusies vēja milžu kauja. Bet varbūt viņš bija nonācis kādā gluži citā — tālā vietā? Jūras krasts bija līdzens, nekur neredzēja klintis vai pakalnus, tikai vietumis daži salīkuši un slīpi koki stāvēja miglā kā milzu putnu ķetnas.
Atrejs piecēlās. Dažu soļu attālumā gulēja sarkanais bifeļvilnas mētelis. Viņš aizrāpoja turp un aplika to ap pleciem. Sev par izbrīnu zēns secināja, ka mētelis ir gandrīz vai sauss. Tātad viņš šeit jau laikam gulējis ilgāku laiku.
Kā viņš te nonācis? Un kāpēc nebija noslīcis?
Atrejā uzausa neskaidras atmiņas par rokām, kas viņu nesušas, un neparastām dziedošām balsīm: «Nabaga zēns, skaistais zēns! Turiet viņu! Neļaujiet viņam noslīkt!»
Varbūt tās bijušas ari tikai viļņu šalkas?
Bet varbūt nāras un ūdensvīri? Droši vien redzējuši karekli un tāpēc izglābuši viņu.
Atreja roka neviļus tvēra pēc amuleta — tā vairs nebija! Ķēde bija nozudusi no kakla. Viņš bija pazaudējis medaljonu.
— Fuhūr!— Atrejs iesaucās, cik skaļi vien varēdams, pielēca kājās, šaudījās šurpu turpu un auroja uz visām pusēm:— Fuhūr! Fuhūr! Kur tu esi?
Nekādas atbildes. Tikai vienmuļi, rāmi viļņi skalojās pret krastu.
Kas zina, kurp vēja milži aizpūtuši balto pūķi! Varbūt Fuhūrs meklē savu mazo pavēlnieku pavisam citā vietā — tālu prom no šejienes. Varbūt arī viņš ir miris.
Tagad Atrejs vairs nebija ne jātnieks uz pūķa, ne Bērnišķās ķeizarienes sūtnis — viņš bija parasts mazs zēns. Un gluži viens.
Torņa pulkstenis sita seši.
Laukā tagad jau valdīja tumsa. Lietus pierimis. Visapkārt dziļš klusums. Bastiāns stīvi lūkojās sveču liesmās.
Tad viņš sarāvās, jo ieknakšķējās grīda.
Bastiānam šķita, ka viņš dzird kādu elpojam. Zēns aizturēja elpu un ieklausījās. Bija redzams tikai mazs gaismas riņķis, kuru izplatīja sveces; milzu noliktava tagad grima tumsā.
Vai tur uz kāpnēm neskanēja nedroši soļi? Vai noliktavas durvju kliņķis nupat nepakustējās?
Atkal noknakšķēja grīda.
Ja nu šajā noliktavā spokojas? . . .
— Ak, ko nu,— Bastiāns pusbalsī sacīja,— spoku nemaz nav. To saka visi.
Bet kāpēc tad ir tik daudz nostāstu par tiem?
Varbūt visi, kas apgalvo, ka spoku nav, vienkārši baidās teikt ko citu.
X. Salašņu zeme
Gauži nosalis, Atrejs cieši ieritinājās sarkanajā mētelī un devās zemes iekšienē. Ainava, cik vien tālu skatiens to miglas dēļ tvēra, tikpat kā nemainījās. Tā bija līdzena un neizteiksmīga, tikai mazpamazām starp salīkušajiem kokiem uzradās arvien vairāk brikšņu un krūmu, kas izskatījās kā veidoti no sarūsējuša skārda un bija arī gandrīz tikpat cieti. Ar tiem varēja viegli savainoties, ja neuzmanījās.
Aptuveni pēc stundas Atrejs nonāca pie kāda ceļa, noklāta ar kūkumainām, neregulārām akmens šķembām. Zēns nolēma sekot ceļam, kuram katrā ziņā vajadzēja kaut kur aizvest, taču viņam likās ērtāk iet gar ceļmalu pa putekļiem, nevis pa grumbuļaino bruģi. Tas locījās kā čūska pa kreisi un pa labi, šķiet, bez īpaša iemesla, jo arī šeit nebija ne uzkalnu, ne upju. Šajā apvidū viss izskatījās greizs.
Atrejs vēl nebija ilgi gājis, kad izdzirdēja no tāluma tuvojamies dīvainu, blietējošu troksni. Tas atgādināja lielu bungu dobju rīboņu, pa vīdam ieskanējās spalgi svilpieni kā no mazām flautām un zvārguļu šķinda. Atrejs noslēpās aiz kāda krūma ceļa malā un gaidīja.
Savādā mūzika lēnām tuvojās, un beidzot no miglas iznira pirmie stāvi. Acīmredzot tie dejoja, taču tā nebija ne priecīga, ne piemīlīga deja, nācēji lēkāja apkārt ārkārtīgi dīvainām kustībām, valstījās pa zemi, rāpoja uz visām četrām, izslējās stāvus un uzvedās kā neprātīgi. Taču dzirdama no tā visa bija vienīgi dobjā, lēnā bungu rīboņa, spalgie svilpieni un daudzu rīkļu smilkstoņa un elsoņa.
Nācēju kļuva vairāk un arvien vairāk, izveidojās vesela procesija, kurai, šķiet, nebija gala. Atrejs saskatīja dejotāju sejas, tās bija pelēkas kā pelni un sviedriem notecējušas, taču visu viņu acis zvēroja mežonīgā, drudžainā mirdzumā. Daži šaustīja paši sevi ar pātagām.
Viņi ir vājprātīgi, Atrejs nodomāja un sajuta aukstus šermuļus pārskrienam pār muguru.
Turklāt viņš redzēja, ka procesijā piedalās galvenokārt lietuvēni, mājas gari un spoki. Pa vīdam bija arī vampīri un krietns daudzums raganu — vecas ar lielu kupri un kazbārdiņu pie zoda, kā arī jaunas, kas izskatījās skaistas un ļaunas. Acīmredzot Atrejs bija nonācis kādā no Fantāzijas zemēm, kuru apdzīvoja tumsas radības. Ja viņam vēl būtu AURINS, viņš bez vilcināšanās izietu tām pretim, lai pajautātu, kas šeit notiek. Taču tagad Atrejs atzina par pareizāku nogaidīt savā paslēptuvē, kamēr šausminošā procesija paiet garām un pēdējais pastarītis klibodams un lēkdams nozūd miglā.
Tikai tad Atrejs atkal uzdrošinājās iziet uz ceļa un noskatījās nopakaļ spokainajai procesijai. Sekot tai vai ne? Viņš nespēja izšķirties. Patiesībā Atrejs nemaz vairs nezināja, vai viņam vispār tagad vēl kaut kas jādara, vai viņš vēl kaut ko spēj.
Pirmo reizi Atrejs skaidri sajuta, cik ļoti trūkst Bērnišķās ķeizarienes amuleta un cik bezpalīdzīgs viņš ir bez tā. Ne jau tas bija galvenais, ka «rota» viņu sargāja, visu, ko nācās piedzīvot,— grūtības un trūkumu, bailes un vientulību — viņam tik un tā vajadzēja uzveikt paša spēkiem, taču, kamēr šī zīme karājās kaklā, Atrejs nekad nešaubījās par to, kas viņam jādara. Kā noslēpumains kompass tā bija vadījusi viņa gribu, viņa lēmumus uz pareizo pusi. Turpretī tagad viss bija citādi, tagad vairs nebija tā slepenā spēka, kas vadītu.
Tikai tāpēc, lai nevajadzētu stāvēt kā pamirušam, viņš pierunāja pats sevi sekot spoku procesijai, kuras dobjais bungu ritms joprojām vēl bija dzirdams tālumā.
Kamēr Atrejs klusītiņām lavījās cauri miglai — nemitīgi rūpēdamies par to, lai tiktu ievērots pienācīgs atstatums no pēdējiem pastarīšiem,— viņš mēģināja izvērtēt savu situāciju.
Kāpēc, ak, kāpēc viņš netika uzklausījis Fuhūru, kad tas bija ierosinājis tūliņ lidot pie Bērnišķās ķeizarienes? Viņš būtu aiznesis viņai Ujulalas vēsti un atdevis «rotu». Bez AURINA un bez Fuhūra vairs nebija iespējams nokļūt pie Bērnišķās ķeizarienes. Valdniece gaidīs viņu līdz pat savas dzīves pēdējam acumirklim, cerēs, ka viņš nāks, ticēs, ka viņš atnesīs viņai un Fantāzijai glābiņu,— taču velti!
Tas jau bija pietiekami slikti, taču vēl sliktāk bija tas, ko viņš bija uzzinājis no vēja milžiem: ka Fantāzijai nav robežu. Ja jau nebija iespējams izkļūt laukā no tās, tad ari nebija iespējams pasaukt palīgā cilvēkbērnu, kas dzīvo ārpus Fantāzijas. Taisni tāpēc, ka Fantāzija ir bezgalīga, tās gals bija nenovēršams!
Steberēdams tālāk pa nelīdzeno bruģi cauri miglas lēveriem, Atrejs atmiņās vēlreiz dzirdēja Ujulalas maigo balsi. Niecīga cerību dzirksts iekvēlojās viņa krūtīs.
Agrāk cilvēki esot bieži iemaldījušies Fantāzijā, lai dotu Bērnišķajai ķeizarienei arvien jaunus, burvīgus vārdus,— tā taču viņa bija dziedājusi. Tātad pastāvēja tomēr kāds ceļš no vienas pasaules otrā! «Viņiem tuvāks ceļš pie mums nekā mums pie viņiem.»
Jā, tie bija Ujulalas vārdi. Tikai cilvēkbērni bija aizmirsuši šo ceļu. Bet vai nevarēja gadīties, ka viens, vismaz viens to atkal atcerētos.
Par to, ka viņam pašam vairs nav nekādu cerību, Atrejs daudz nebēdāja. Svarīgi bija tikai, lai kāds cilvēkbērns sadzirdētu Fantāzijas saucienu un nāktu — tāpat kā tas bijis visos laikos. Bet varbūt, varbūt kāds jau ir devies ceļā un nāk šurpu!
— Jā! Jā!— Bastiāns iesaucās un izbijās pats no savas balss, tāpēc jau mazliet klusāk piebilda:— Es ietu jums palīgā, ja tikai zinātu — kā! Es nezinu ceļu, Atrej! Es patiešām to nezinu!
Dobjā bungu rīboņa un spalgās svilpītes bija pieklusušas, un, pašam to nemanot, Atrejs bija pienācis procesijai tik tuvu, ka gandrīz vai uzskrēja virsū pēdējiem radījumiem. Tā kā zēns bija basām kājām, soļi nesacēla nekādu troksni — taču ne jau tāpēc šīs būtnes nepiegrieza viņam vērību. Viņš varēja arī pieribināt klāt ar dzelzī kaltiem zābakiem un kliegt skaļā balsī, neviens tādēļ nebūtu uztraucies.
Viņi tagad negāja vairs procesijā, bet bija plaši izklīduši uz kāda pelēkas zāles un dubļu lauka. Daži viegli šūpojās šurpu turpu, citi stāvēja vai tupēja nekustīgi, taču visu acis, kurās bija akls, drudžains mirdzums, lūkojās vienā virzienā.
Tagad arī Atrejs pamanīja to vietu, uz kurieni viņi blenza kā nežēlīgas ekstāzes pārņemti: lauka otrajā pusē pletās tukšums.
Tas bija tas pats, ko Atrejs jau pirmīt bija redzējis pie mizu troļļiem no koka galotnes vai līdzenumā, kur bija stāvējuši Dienvidu orākula maģiskie vārti, vai, sēžot Fuhūram mugurā, no liela augstuma, taču līdz šim viņš to vienmēr bija uzlūkojis tikai iztālēm. Tagad Atrejs stāvēja nesagatavojies tā priekšā tuvu jo tuvu, tukšums stiepās šķērsām pāri visam apvidum, tas bija milzīgs un lēni, lēni, taču neatvairāmi tuvojās.
Atrejs redzēja, ka spokainie tēli uz lauka sāk locīties tā priekšā, ka viņu locekļi raustās kā krampjos un mute ir ieplesta, it kā viņi gribētu kliegt vai smieties, taču valdīja nāves klusums. Un tad — gluži kā novītušas lapas, ko sagrābusi vēja brāzma,— visi vienlaikus drāzās uz tukšumu un metās, vēlās un lēca tajā iekšā.
Tiklīdz pēdējais no šā spokainā bara bez skaņas un bez pēdām bija pazudis, Atrejs šausmās pamanīja, ka arī paša ķermenis sāk maziem, raustīgiem solīšiem virzīties uz tukšuma pusi. Nepārvarama prasība spieda viņu tāpat mesties iekšā. Atrejs sasprindzināja visu savu gribasspēku un pretojās šai tieksmei. Viņš piespieda sevi palikt uz vietas. Lēni, lēnītiņām izdevās pagriezties riņķī un paspert dažus solīšus pret neredzamo vareno straumi. Drīz straume zaudēja spēku, un Atrejs skrēja, skrēja pa kūkumaino bruģi atpakaļ, cik ātri vien varēdams. Viņš paslīdēja, gāzās, uztrausās kājās un skrēja tālāk, nedomādams par to, kurp aizvedīs ceļš miglā.
Skriedams Atrejs pakļāvās tā bezjēdzīgajiem līkumiem un apstājās tikai tad, kad priekšā no miglas iznira augsts, melnum melns pilsētas mūris. Aiz tā pelēkajās debesīs slējās daži slīpi torņi. Pilsētas vārtu biezie koka spārni bija izburbējuši un šķībi karājās sarūsējušajās eņģēs.
Atrejs iegāja iekšā.
Noliktavā kļuva arvien aukstāks. Bastiānam tik ļoti sala, ka viņš sāka trīcēt.
Un ja nu viņš tagad saslimst — kas tad notiks? Viņš, piemēram, var dabūt karsoni kā Villiis, zēns no viņa klases. Tad viņam vajadzēs gluži vienam šajā noliktavā nomirt: nebūtu neviena, kas palīdzētu.
Šobrīd Bastiāns būtu bijis ļoti priecīgs, ja tēvs viņu atrastu un izglābtu.
Taču iet mājās — nē, to viņš nevarēja. Tad labāk mirt!
Bastiāns atnesa vēl atlikušās armijas segas un ierušinājās tajās dziļi jo dziļi.
Pamazām kļuva siltāk.
Kaut kur pāri jūras krācošajām bangām dimdēja Fuhūra balss, varena kā bronzas zvana skaņas:
— Atrej! Kur tu esi? Atrej!
Sen jau vēja milži bija beiguši kaujas rotaļu un aizbrāzušies katrs uz savu pusi. Viņi satiksies atkal no jauna šajā vai kādā citā vietā, lai vēlreiz izšķirtu savu strīdu, kā to darījuši kopš neatminamiem laikiem. To, kas nupat kā bija noticis, viņi nezināja, jo visu bija aizmirsuši un viņu prātus nodarbināja vienīgi nevaldāmais spēks. Arī baltais pūķis un tā mazais jātnieks sen jau bija pagaisuši no vēja milžu atmiņas.
Kad Atrejs bija gāzies dziļumā, Fuhūrs sākumā par varītēm bija pūlējies panākt zēnu, lai noķertu viņu vēl kritienā. Taču viesuļvētra bija uzrāvusi pūķi augšā un aiznesusi tālu, tālu prom. Kad Fuhūrs atgriezās, vēja milži jau plosījās kādā citā vietā virs jūras. Viņš izmisis centās atkal atrast to vietu, kur Atrejs varēja būt iekritis ūdenī, taču pat baltais laimes pūķis nav spējīgs ieraudzīt mutuļojošās jūras putās svaidītu vai pat jūras dibenā noslīkušu ķermeni, kas pārvērties sīkā punktiņā.
Un tomēr Fuhūrs negribēja padoties. Viņš pacēlās augstu gaisā, lai labāk pārredzētu apkārtni, tad atkal nolaidās zemu virs viļņiem vai ari riņķoja arvien plašākos un plašākos lokos. To darīdams, laimes pūķis nemitējās saukt Atreju, nezaudēdams tomēr cerību ieraudzīt draugu.
Fuhūrs bija laimes pūķis, un nekas nespēja iedragāt viņa pārliecību, ka viss galu galā tomēr beigsies labi. Lai notiktu kas notikdams, Fuhūrs nepadosies nekad.
— Atrej!— viņa varenā balss dimdēja, viļņiem šļācoties.— Atrej, kur tu esi?
XI.Spoku pilsēta
Ģeņģeriskus soļus sperdams, Atrejs klīda pa šīs pamestas pilsētas ielām, kuras bija apņēmis kapa klusums. Aina bija nomācoša un baisa. Šķita, ka te nav nevienas mājas, kas jau ar savu ārējo izskatu vien neradītu draudu un nolādētības iespaidu, it kā visā pilsētā būtu vienīgi garu pilis un spoku mājas. Pār ielām un šķērsieliņām, tikpat līkām un greizām kā viss šajā zemē, nokarājās briesmīgi zirnekļu tīkli, no pagrabu lūkām un tukšajām akām cēlās nepatīkama smaka.
Sākumā Atrejs, lai netiktu pamanīts, bija slapstījies aiz katra mājas stūra, taču drīz vien vairs nepūlējās slēpties. Laukumi un ielas pletās tukšas, un ari mājās nebija ne mazākās dzīvības. Vienā otrā namā zēns iegāja iekšā, tomēr atrada tikai apgāztas mēbeles, saplosītus aizkarus, sasistus traukus un stiklus — dažnedažādas postījuma pazīmes, taču neviena iemītnieka. Uz kāda galda stāvēja pusapēsts ēdiens — daži šķīvji ar melnu zupu un dažas lipīgas drupačas, kas varēja būt maize. Viņš ieēda gan vienu, gan otru. Garšoja tas pretīgi, taču Atreju mocīja liels izsalkums. Kaut kādā ziņā viņam likās pašsaprotami, ka viņš nonācis taisni šeit. Tas viss bija kā radīts tādam, kam vairs nav cerību.
Bastiāns jutās pagalam vārgs no izsalkuma.
Debesis vien zina, kāpēc viņš taisni tagad, pavisam nepiemērotā brīdī, atcerējās Annas jaunkundzes ābolkūku. Tā bija vislabākā ābolkūka pasaulē.
Annas jaunkundze nāca trīs reizes nedēļā, veica visus rakstu darbus tēvam un saveda kārtībā mājas saimniecību. Parasti viņa ari kaut ko izvārīja vai uzcepa. Annas jaunkundze bija padrukna sieva, kas bezrūpīgi skaļi runāja un smējās. Tēvs izturējās pret viņu pieklājīgi, taču citādi šķita, ka viņš šo sievieti neievēro. Ļoti reti Annas jaunkundzei izdevās panākt, ka Bastiāna tēva norūpētā sejā uzplauka smaidiņš. Viņas klātbūtnē dzīvoklī kļuva mazlietiņ gaišāk.
Annas jaunkundzei, kaut arī viņa nebija precējusies, bija maza meita. Meiteni sauca Krista, viņa bija trīs gadus jaunāka par Bastiānu, un viņai bija brīnumskaisti, blondi mati. Agrāk Annas jaunkundze gandrīz vienmēr tika ņēmusi savu meitiņu līdzi. Krista bija ļoti kautrīga. Kad Bastiāns viņai bija stundām ilgi stāstījis savus stāstus, viņa bija sēdējusi pavisam klusu un lielām acīm klausījusies. Viņa apbrīnoja Bastiānu, un arī viņam meitene patika.
Taču pirms gada Annas jaunkundze bija nodevusi savu meitu kādā lauku internātā. Un tagad viņi gandrīz nekad vairs neredzējās.
Bastiāns nespēja to Annas jaunkundzei piedot, un visi viņas paskaidrojumi, kāpēc Kristai tā esot labāk, nebija pārliecinājuši zēnu.
Taču no ābolkūkas viņš tik un tā nekad nespēja atteikties.
Norūpējies Bastiāns sev vaicāja, cik ilgi cilvēks vispār var izturēt bez ēšanas. Trīs dienas? Divas? Varbūt jau pēc divdesmit četrām stundām uzbrūk vājprāta murgi? Bastiāns uz pirkstiem sarēķināja, cik ilgu laiku viņš šeit jau pavadījis. Iznāca desmit stundas vai varbūt pat drusku vairāk. Būtu vēl aiztaupījusies sviestmaize vai vismaz ābols!
Plīvojošajā sveču gaismā lapsas, pūces un klinšu ērgļa stikla acis likās gandrīz vai dzīvas. To lielās ēnas kustējās uz noliktavas sienas.
Torņa pulkstenis nosita septiņas reizes.
Atrejs atkal izgāja uz ceļa un bezmērķīgi klīda pa pilsētu. Tā šķita ļoti liela. Viņš gāja cauri kvartāliem, kuros visas mājas bija mazas un zemas, tā ka stāvot varēja aizsniegt jumta notekas, un tad devās cauri citiem kvartāliem, kur slējās daudzstāvu pilis, kuru fasādes greznoja skulptūras. Taču visas šīs figūras atainoja skeletus vai dēmonu tēlus, kas ķēmīgām sejām blenza lejup uz vientuļo ceļinieku.
Un tad Atrejs pēkšņi palika stāvam kā zemē iedzīts.
Kaut kur pavisam tuvu atskanēja skarba, aizsmakusi gaudošana — tik izmisīga, tik bezcerīga, ka zēnam sirds sažņaudzās. Tas bija vaids par pamestību un iznīcību, kas piemeklējusi tumsas radības, un tas negribēja vien rimties un atbalsojās arvien tālāku un tālāku māju sienās, līdz beidzot šķita, ka gaudotu milzīgi vilki, izklīduši plašā barā.
Atrejs devās nopakaļ skaņai, kas kļuva arvien klusāka un klusāka un beidzot pamira skarbās elsās. Taču vajadzēja labu laiku meklēt. Viņš gāja cauri kādai iebrauktuvei, nonāca šaurā, tumšā pagalmā, izgāja cauri vārtiem un beidzot nonāca sētas pagalmā, kas bija mitrs un netīrs. Un tur kādas lūkas malā, pie mūra pieķēdēts, gulēja milzīgs, pa pusei badā nomiris vilkacis. Ribas zem viņa kraupjainās ādas bija pa vienai vien saskaitāmas, mugurkaula skriemeļi bija izspiedušies kā zāģa zobi, un gara mēle nokarājās no pusatvērtās rīkles.
Atrejs klusītiņām tuvojās nezvēram. Pamanījis zēnu, vilkacis spēji pacēla vareno galvu. Tā acīs iedzalkstījās zaļas uguntiņas.
Kādu bridi abi viens otru nopētīja, nebilzdami ne vārda, neizdves- dami ne skaņas. Beidzot vilkacis klusu, ārkārtīgi nikni norēcās:
— Ej prom! Ļauj man mierīgi nomirt!
Atrejs nepakustēdamies tikpat klusu atbildēja:
— Es dzirdēju tavu saucienu, tāpēc atnācu.
Vilkača galva noslīdēja atkal lejā.
— Es nevienu neesmu saucis,— nezvērs norūca,— tas bija mans nāves kliedziens.
— Kas tu esi?— Atrejs vaicāja un paspēra soli vēl tuvāk.
— Es esmu vilkacis Gmorks.
— Kāpēc tu guli šeit pieķēdēts?
— Viņi aizgāja un aizmirsa mani.
— Kas tie tādi — viņi?
— Tie, kas mani pielika pie šīs ķēdes.
— Un kurp viņi aizgāja?
Gmorks neatbildēja, tikai glūnēdams uzlūkoja Atreju caur puspievērtajām acīm. Pēc ilgāka klusuma brīža viņš vaicāja:
— Tu neesi no šejienes, mazo svešiniek,— ne no šīs pilsētas, ne no šīs zemes. Ko tu šeit meklē?
Atrejs nokāra galvu.
— Es nezinu, kā šurp nonācu. Saki man — kā sauc šo pilsētu?
— Tā ir visslavenākās Fantāzijas valsts galvaspilsēta,— Gmorks paskaidroja.— Ne par vienu citu zemi un ne par vienu citu pilsētu nav tik daudz nostāstu. Arī tu noteikti esi dzirdējis par Spoku pilsētu Salašņu zemē, vai ne?
Atrejs lēnām pamāja.
Gmorks neizlaida zēnu no acīm. Vilkacis brīnījās, kā šis zēns ar zaļo ādu tik mierīgi noskatās viņā savām lielajām, melnajām acīm un neizrāda ne mazāko baiļu.
— Un tu — kas esi tu?— viņš vaicāja.
Atrejs brīdi padomāja, tad atbildēja:
— Manis vispār nav.
— Ko tas nozīmē?
— Tas nozīmē, ka man kādreiz bija vārds. Bet to vairs nevajag pieminēt. Un tāpēc manis nav.
Vilkacis mazlietiņ savilka uz augšu lūpas un pavēra skatienam savus briesmīgos ilkņus — tas nozīmēja, ka viņš pasmaida. Vilkacis bija dažnedažādu nomāktu dvēseļu pazinējs un sajuta, ka šis zēns ir viņa dvēselei rada.
— Ja tas ir tā,— nezvērs sacīja aizsmakušā balsī,— tad mani neviens nav dzirdējis un pie manis neviens nav ieradies, un neviens nav sarunājies ar mani manā pēdējā stundiņā.
Atrejs atkal pamāja, tad vaicāja:
— Un tomēr — vai es nevarētu tevi atbrīvot no ķēdes?
Zaļā gaisma vilkača acīs uzplaiksnīja. Viņš sāka šņakstināt zobus un sūkāt lūpas.
— Tu tik tiešām to darītu?— briesmonis izgrūda.— Tu atbrīvotu izbadējušos vilkaci? Vai tu nezini, ko tas nozīmē? Neviens nevarētu būt drošs no manis!
— Jā,— Atrejs sacīja,— bet manis jau nav. Kāpēc lai es no tevis baidītos?
Viņš grasījās Gmorkam tuvoties, taču nezvērs vēlreiz zemā un briesmīgā balsī ierēcās. Zēns atkāpās.
— Vai tu negribi, ka es tevi atbrīvoju?— Atrejs vaicāja.
Vilkacis pēkšņi izskatījās ļoti noguris.
— Tu to nespēj. Taču, ja tu pienāksi tik tuvu, ka es varēšu tevi aizsniegt, tad man būs jāsaplosa tevi gabalos, dēliņ. Tas manu galu tikai mazlietiņ novilcinātu par vienu vai divām stundām. Tāpēc neuzplijies un ļauj man mierīgi nosprāgt.
Atrejs domāja.
— Varbūt es varētu salūkot tev kaut ko ēdamu?— viņš beidzot ierunājās.— Es aizietu uz pilsētu pameklēt.
Gmorks atkal lēnām atvēra acis un paskatījās uz zēnu. Zaļās uguntiņas skatienā bija izdzisušas.
— Ej ellē, mazais muļķi! Vai tu gribi tik ilgi vilkt manu dzīvību, kamēr klāt būs tukšums?
— Es iedomājos . . .— Atrejs stomīdamies sacīja,— ja es tev atnestu ēdienu un tu būtu paēdis, tad es varbūt varētu tev tuvoties, lai noņemtu ķēdi. . .
Gmorks grieza zobus.
— Ja tā būtu parasta ķēde, kas mani šeit tur, domā, es pats sen to jau nebūtu pārgrauzis?
Kā pierādījumam viņš pakampa ķēdi, un briesmīgie žokļi rībēdami aizcirtās ciet. Vilkacis to raustīja un tad palaida vaļā.
— Tā ir maģiska ķēde. To var noņemt tikai tā pati būtne, kas mani pie tās piestiprināja. Taču viņa nekad vairs neatgriezīsies.
— Un kas tev to uzlika kaklā?
Gmorks sāka smilkstēt kā nopērts suns. Tikai pēc laba brīža viņš bija tiktāl nomierinājies, ka spēja atbildēt:
— Tā bija tumsas valdniece Gaja.
— Un kurp viņa aizgāja?
— Viņa — tāpat kā visi pārējie — ielēca tukšumā.
Atrejs atcerējās vājprātīgos dejotājus, ko bija novērojis cauri miglai pie pilsētas.
— Kāpēc?— viņš murmināja.— Kāpēc viņi nebēga?
— Viņi bija zaudējuši pēdējo cerību. Tas jūs padara vājus. Tukšums jūs pievelk ar varenu spēku, un neviens no jums vairs ilgi nespēs tam turēties pretī.
To sacīdams, Gmorks zemā, ļaunā balsī iesmējās.
— Un tu?— Atrejs nerimās.— Tu runā tā, it kā tu nepiederētu pie mums.
Gmorks atkal pameta uz viņu glūnošu skatienu.
— Es nepiederu pie jums.
— No kurienes tad tu esi ieradies?
— Vai tiešām tu neko nezini par vilkačiem?
Atrejs mēmi papurināja galvu.
— Tu pazīsti vienīgi Fantāziju,— Gmorks sacīja.— Taču ir arī citas pasaules. Piemēram, tā, kurā dzīvo cilvēkbērni. Un ir tādas būtnes, kurām nav pašām savas pasaules. Toties tās spēj pārvietoties no vienas pasaules citā. Pie tādām būtnēm piederu es. Cilvēku pasaulē es parādos kā cilvēks, taču es neesmu cilvēks. Un Fantāzijā es pieņemu fantāziešu izskatu — tomēr es neesmu jūsējais.
Atrejs lēnām notupās pie zemes un uzlūkoja mirstošo vilkaci lielām, tumšām acīm.
— Tu esi bijis cilvēkbērnu pasaulē?
— Es esmu bieži klīdis no viņu pasaules uz jūsējo.
— Gmork,— Atrejs stostīdamies izmocīja, un viņa lūpas nenovēršami sāka trīcēt,— vai tu man vari pateikt ceļu, kas ved uz cilvēkbērnu pasauli?
Gmorka acīs iedzalkstījās zaļas liesmiņas. Izskatījās, ka viņš iekšēji smietos.
— Tev un tev līdzīgiem ceļš uz turieni ir ļoti viegls. Tikai viena nelaime: jūs nekad vairs nespēsiet atgriezties šajā pasaulē. Jums uz visiem laikiem jāpaliek tur. Vai tu to vēlies?
— Kas man jādara?— Atrejs apņēmīgi vaicāja.
— Tas, ko visi pārējie te darījuši jau pirms tevis, dēliņ. Tev tikai jāielec tukšumā. Bet nesteidzies — agri vai vēlu, kad izzudīs Fantāzijas pēdējās daļas, tu tik un tā to izdarīsi.
Atrejs piecēlās.
Gmorks ievēroja, ka zēns trīc pie visām miesām. Tomēr, nezinādams tam īsto iemeslu, viņš nomierinoši sacīja:
— Tu nebaidies, tas nesāp.
— Es nebaidos,— Atrejs atbildēja.— Es nekad nebūtu domājis, ka tieši šeit, pateicoties tev, atkal atgūšu cerības.
Gmorka acis kvēloja kā divi šauri, zaļi mēnestiņi.
— Cerībām tev nav nekāda iemesla, dēliņ,— lai arī ko tu būtu nodomājis. Tiklīdz tu parādīsies Cilvēku pasaulē, tu vairs nebūsi tas, kas tu esi šeit. Tas ir tieši tas noslēpums, ko Fantāzijā neviens nezina.
Atrejs stāvēja nolaistām rokām.
— Kas es tur būšu?— viņš uzprasīja.— Atklāj man šo noslēpumu!
Gmorks ilgu laiku klusēja un nekustējās. Atrejs jau baidījās, ka
atbildi nesaņems, taču beidzot vilkača krūtis pacēla smaga elpa, un viņš ierunājās aizsmakušā balsī:
— Par ko tu uzskati mani, dēliņ? Par savu draugu? Piesargies! Es tikai īsinu sev laiku ar tevi. Un tu tagad pat nespēj aiziet. Es stingri turu tevi ar tavām cerībām. Taču, kamēr es runāju, tukšums apņem Spoku pilsētu no visām pusēm, un drīz vairs nebūs izejas. Tad tu būsi pagalam. Ja tu manī pašlaik klausies, tas nozīmē, ka esi jau izšķīries. Taču vēl tu vari bēgt.
Gmorka purnā jautās arvien spilgtāk izteikta nežēlība. Atrejs īsu mirkli vilcinājās, tad čukstus sacīja:
— Atklāj man šo noslēpumu! Kas es tur būšu?
Gmorks atkal ilgu laiku neatbildēja. Tagad viņš elpoja gārdzie- niem un grūdieniem. Taču pavisam negaidīti nezvērs pieslējās, atbalstījās sēdus uz savām priekšķepām, un Atrejam vajadzēja viņā lūkoties uz augšu. Tikai tagad kļuva redzams, cik viņš ir milzīgs un šausmīgs. Žvadzošā balsī Gmorks turpināja:
— Vai tu esi redzējis tukšumu, dēliņ?
— Jā, daudzreiz.
— Kā tas izskatās?
— Tāds kā aklums.
— Nu labi … un, līdzko jūs esat nonākuši tukšumā, jums tas pielīp, šis tukšums. Jūs kļūstat kā lipīga slimība, no kuras cilvēki top akli, viņi vairs nespēj atšķirt šķietamo no īstenības. Vai tu zini, kā jūs tur sauc?
— Nē,— Atrejs čukstus sacīja.
— Par meliem!— Gmorks norējās.
Atrejs purināja galvu. Asinis bija nozudušas no viņa lūpām.
— Kā tas var būt?
Gmorks tīksminājās par Atreja šausmām. Saruna viņu acīm redzami atdzīvināja. Pēc maza brītiņa nezvērs turpināja:
— Kas tu būsi tur, tu man jautā? Bet kas tu esi šeit? Kas jūs esat, Fantāzijas būtnes? Jūs esat iedomu tēli, izgudrojumi poēzijas valstībā, kāda bezgalīga stāsta tēli! Vai tu pats sevi uzskati par īstenību, dēliņ? Nu labi, savā pasaulē tu esi īstenība. Taču, izgājis cauri tukšumam, tu vairs nebūsi īstenība. Tu būsi kļuvis par kaut ko bezpersonisku. Tad tu būsi nonācis citā pasaulē. Tur jums vairs nebūs nekādas līdzības pašiem ar sevi. Cilvēku pasaulē jūs ienesat ilūzijas un apmātību. Uzmini, dēliņ, kas notiek ar visiem Spoku pilsētas iemītniekiem, kas ielēkuši tukšumā?
— To es nezinu,— Atrejs izstomīja.
— Viņi kļūst par murgiem cilvēku smadzenēs, par baiļu iedomām, kaut īstenībā ne no kā nav jābaidās, par alkatību, kas padara viņus slimus, par izmisuma rēgiem, kaut nav iemesla izmisumam.
— Vai mēs visi kļūstam par tādiem?— Atrejs šausmās pajautāja.
— Nē,— Gmorks atņēma,— ir daudzi vājprāta un apstulbuma paveidi, atkarībā no tā, kādi jūs esat šeit — skaisti vai briesmīgi, dumji vai gudri —, jūs arī tur kļūstat par skaistiem vai briesmīgiem, dumjiem vai gudriem meliem.
— Un es,— Atrejs gribēja zināt,— par ko kļūšu es?
Gmorks ņirdza.
— To es tev neteikšu, dēliņ. To tu redzēsi. Vai patiesībā — tu to neredzēsi, jo tevis vairs nebūs.
Atrejs klusēdams lūkojās vilkacī ieplestām acīm.
Gmorks turpināja:
— Tāpēc ļaudis ienīst Fantāziju un baidās no tās un visa, kas nāk no šejienes. Viņi grib to iznīcināt un nezina, ka taisni tādējādi palielina melu plūdus, kas nemitīgi gāžas pār Cilvēku pasauli — šo plūsmu, ko veido līdz nepazīšanai pārvērstās Fantāzijas būtnes, kurām tad jāklīst pa Cilvēku pasauli kā māņiem, kā dzīviem līķiem un kuras saindē cilvēku dvēseles ar trūdu smaku. Viņi to nezina. Vai tas nav jocīgi?
— Un nav vairs neviena, kas mūs nenīst un kas no mums nebaidās?— Atrejs klusi jautāja.
— Es katrā ziņā nezinu neviena,— Gmorks sacīja,— un tas nemaz nav brīnums, jo jums pašiem tur jācenšas cilvēkus pārliecināt, ka tādas Fantāzijas nemaz nav.
— Ka Fantāzijas nemaz nav?— Atrejs apmulsis pārvaicāja.
— Protams, dēliņ,— Gmorks atbildēja,— tas, var teikt, ir pats svarīgākais. Vai tev grūti aptvert? Viņiem jānotic, ka Fantāzijas nav, tikai tad viņiem nevar rasties ideja jūs apciemot. Un no tā ir atkarīgs viss, jo vienīgi tadfja viņi nepazīst jūs tādus, kādi esat savā būtībā, iespējams ar viņiem darīt visu.
— Ko . . . darīt ar viņiem?
— Visu, kas ieskrien prātā. Tad ir vara pār viņiem. Un nekas nedod pār cilvēkiem lielāku varu kā meli. Jo cilvēki, dēliņ, pārtiek no iedomām. Un tās ir vadāmas. Šī ir vienīgā patiesā vara. Tāpēc arī es nostājos varas pusē un kalpoju tai, lai kļūtu par vienu no tās nesējiem — kaut arī citādi nekā tu un tev līdzīgie.
— Es negribu būt par tās nesēju!— Atrejs izgrūda.
— Tikai mieru, mazo muļķīti,— vilkacis norūca,— tiklīdz pienāks tava kārta lēkt tukšumā, arī tu kļūsi par bezgribas un bezpersonisku varas pakalpiņu. Kas zina, kādam mērķim tā izmantos tevi. Varbūt ar tavu palīdzību varēs cilvēkiem likt pirkt to, kas viņiem nav vajadzīgs, vai arī ienīst to, ko viņi nepazīst, ticēt tam, kas viņus dara padevīgus, vai apšaubīt to, kas spētu viņus glābt. Ar jums, mazo Fantāzijas iemītniek, Cilvēku pasaulē tiek kārtoti lieli darījumi — tiek izraisīti kari, dibinātas impērijas . . .
Gmorks bridi puspievērtām acīm aplūkoja zēnu, tad piebilda:
— Tur arī netrūkst pamuļķu — tie, protams, jūtas ārkārtīgi gudri un uzskata sevi par patiesības kalpiem, kas ar vislielāko sparu pūlas pat bērnus novērst no Fantāzijas. Varbūt tu būsi noderīgs taisni viņiem.
Atrejs stāvēja nokārtu galvu.
Tagad viņš zināja, kāpēc cilvēki vairs nenāk uz Fantāziju un kāpēc nekad neviens vairs nenāks, lai dotu Bērnišķajai ķeizarienei jaunu vārdu. Jo vairāk Fantāzija tiek nolemta iznīcībai, jo lielāka kļūst Cilvēku pasaulē melu straume, un tieši tāpēc ar katru mirkli vairāk un vairāk zūd iespēja, ka te varētu ierasties kāds cilvēkbērns. Tas bija apburtais loks, no kura nevarēja izmukt. Tagad Atrejs to zināja.
Un tagad vēl viens to zināja: Bastiāns Baltazars Bukss.
Viņš saprata, ka ne tikai Fantāzija ir slima, bet arī Cilvēku pasaule. Un viena ar otru ir saistīta. Patiesībā viņš jau vienmēr to bija jutis, nemācēdams izskaidrot, kāpēc tas ir tā. Zēns nekad nebija spējis samierināties ar to, ka dzīvei vajadzētu būt tik pelēkai un vienmuļai, bez noslēpumiem un brīnumiem, kā apgalvoja visi tie cilvēki, kas vienmēr sacīja: tāda ir dzīve!
Taču tagad viņš zināja arī to, ka jādodas uz Fantāziju, lai atkal izārstētu abas pasaules.
Un taisni meli un aplamās iedomas, kas, Fantāzijai sabrūkot, nonāk Cilvēku pasaulē un padara cilvēkus aklus, ir vainojamas pie tā, ka neviens cilvēks vairs nezina ceļu uz turieni.
Ar šausmām un kaunu Bastiāns atcerējās pats savus melus. Pašsacerētos stāstus, kurus viņš bija stāstījis, zēns pie tiem nepieskaitīja. Tas bija kas cits. Taču dažas reizes viņš bija melojis pavisam apzināti un ar nolūku — dažreiz aiz bailēm, dažreiz, lai iegūtu ko tādu, ko gribēja dabūt par katru cenu, dažreiz ari tikai tāpēc, lai izliktos. Diezin kādas Fantāzijas radības viņš ar to bija iznīcinājis, padarījis bezpersoniskas un ļaunprātīgi izmantojis? Viņš pūlējās iztēloties, kas tās bijušas pirms tam viņu patiesajā būtībā,— taču nespēja. Varbūt taisni tāpēc, ka bija melojis.
Viens katrā ziņā bija skaidrs: tur ir arī viņa nopelns, ka Fantāziju piemeklējis tik ļauns liktenis. Bastiāns vēlējās kaut ko darīt, glābt, kas glābjams. To viņš bija parādā Atrejam, kas bija gatavs uz visu, lai viņu atvestu uz Fantāziju. Viņš nevarēja un negribēja Atreju pievilt. Viņam vajadzēja atrast ceļu!
Torņa pulkstenis sita astoņi.
Vilkacis bija vērīgi nopētījis Atreju.
— Tagad tu tātad zini, kā var nonākt Cilvēku pasaulē,— viņš sacīja.— Vai tu joprojām gribi tur nokļūt, dēliņ?
Atrejs purināja galvu.
— Es negribu pārvērsties melos,— viņš murmināja.
— Gribi vai negribi, tu par tiem pārvērtīsies,— Gmorks atbildēja gandrīz vai jautri.
— Un tu?— Atrejs vaicāja.— Kāpēc tu esi šeit?
— Man bija kāds uzdevums,— Gmorks nelabprāt atbildēja.
— Ari tev?
Atrejs lūkojās vilkacī uzmanīgi, gandrīz vai līdzjūtīgi.
— Un vai tu esi to izpildījis?
— Nē,— Gmorks norūca,— citādi es, protams, nebūtu piekalts pie šīs ķēdes. Turklāt iesākumā viss negāja nemaz tik slikti, līdz nonācu šajā pilsētā. Tumsas valdniece, kas šeit saimniekoja, lika mani sagaidīt ar godu. Ielūdza mani savā pilī, bagātīgi cienāja, runājās un visu darīja tā, it kā viņa būtu ar mani uz vienu roku. Salašņu zemes būtnes man, protams, likās ļoti simpātiskas, es jutos, tā sakot, kā mājās. Un tumsas valdniece savā ziņā bija ļoti skaista kundze — vismaz manā gaumē. Viņa glaudīja mani un kasīja, un es ļāvos, jo tas bija ārkārtīgi patīkami. Nekad mani neviens tā nebija glāstījis un kasījis. Tsi sakot, es pazaudēju galvu un kļuvu pārlieku runīgs, viņa izlikās, it kā mani nezin kā apbrīnotu, un tad es viņai beidzot izstāstīju par savu uzdevumu. Tumsas valdniece mani droši vien iemidzināja, jo parasti man ir caurs miegs. Un, kad es pamodos, biju piesiets šajā ķēdē. Tumsas valdniece stāvēja manā priekšā un sacīja: «Tu aizmirsi, Gmork, ka arī es piederu pie Fantāzijas radījumiem. Un, cīnīdamies pret Fantāziju, tu cīnies arī pret mani. Tu tātad esi mans ienaidnieks, un es tevi pārspēju viltībā. No šīs ķēdes tevi atbrīvot varu tikai es. Taču es tagad aizeju ar saviem kalpiem un kalponēm tukšumā un nekad vairs neatgriezi šos.» To teikusi, viņa pagriezās un devās prom. Tomēr ne visi sekoja viņas piemēram. Tikai kad tukšums nāca arvien tuvāk, tad vairāk un vairāk pilsētas iedzīvotāju sajuta varenu pievilkšanas spēku un nejaudāja vairs turēties pretī. Un tieši šodien, ja nemaldos, padevās arī pēdējie. Jā, es iekritu slazdos, dēliņ, es pārāk ilgi uzklausīju šo sievu. Taču tu, dēliņ, tagad esi ieskrējis tajās pašās lamatās, tu esi pārāk ilgi klausījies manī. Jo šajā mirklī tukšums ir savilcies ap pilsētu kā cilpa, tu esi noķerts un nespēj vairs izmukt.
— Tad mēs aiziesim bojā abi kopā,— Atrejs sacīja.
— Tas gan,— Gmorks atbildēja,— taču ļoti atšķirīgā veidā, manu mazo muļķīti. Jo es nomiršu, pirms vēl tukšums būs šeit, turpretī tevi tas aprīs. Tur ir liela starpība. Kurš nomirst pirms tam, tā stāsts ir beidzies, taču tavs turpināsies bez gala — kā meli.
— Kāpēc tu esi tik ļauns?— Atrejs vaicāja.
— Jums bija sava pasaule,— Gmorks zemā balsī atbildēja,— bet man tādas nav.
— Kāds bija tavs uzdevums?
Gmorks, kas līdz šim vēl bija stalti sēdējis, noslīdēja uz zemes. Viņa spēki acīmredzot izsīka. Skarbā balss atgādināja vairs tikai tusnīšanu.
— Tie, kam es kalpoju, un tie, kas bija nolēmuši iznīcināt Fantāziju, saskatīja savam plānam briesmas. . . Viņi uzzināja, ka Bērnišķā ķeizariene izsūtījusi sūtni, lielu varoni … un izskatījās tā, it kā viņš tomēr vēl spēs atvest uz Fantāziju kādu cilvēkbērnu . . . Bija nepieciešams šo varoni laikus nogalināt. . . Tāpēc viņi izsūtīja mani, jo es biju daudz klīdis pa Fantāziju … Es tūliņ arī nokļuvu šim varonim uz pēdām — sekoju viņam dienu un nakti . . . pamazām panācu viņu . . . cauri sasafrāniešu zemei . . . Muamata mūžameža templim . . . Haules mežam . . . Skumju purviem . .. Mirušajiem kalniem . . . bet tad Dziļā bezdibeņa malā pie Igramūlas tīkla es pazaudēju pēdas … it kā viņš būtu izzudis gaisā… Es tātad meklēju tālāk, kaut kur taču viņam bija jābūt. . . tomēr tā arī vairs neatradu šīs pēdas. . . Galu galā es nonācu šeit.. . Savu uzdevumu es neizpildīju. . . Tomēr viņš arī ne, jo Fantāzija iet bojā! Viņa vārds, starp citu, bija Atrejs.
Gmorks pacēla galvu. Zēns bija pakāpies soli atpakaļ un izslējies taisns.
— Es tas esmu,— viņš sacīja,— es esmu Atrejs.
Vilkača novājējušais ķermenis nodrebēja. Drebulis atkārtojās un kļuva stiprāks un stiprāks. Tad no viņa rīkles izlauzās troksnis, kas skanēja kā sēcošs klepus, tas kļuva arvien skaļāks, griezīgāks, līdz pārauga rēkoņā, kas atbalsojās no visām māju sienām. Vilkacis smējās!
Tas bija pats šausmīgākais troksnis, kādu Atrejs jelkad dzirdējis, un nekad mūžā viņš vairs nedzirdēja neko līdzīgu.
Tad troksnis pēkšņi aprāvās.
Gmorks bija miris.
Atrejs ilgi stāvēja kā pārakmeņojies. Beidzot viņš tuvojās beigtajam vilkacim — pašam nezinot, kāpēc,— noliecās pār viņa galvu un pieskārās ar roku pinkainajai, melnajai spalvai. Un tajā pašā acumirklī ātrāk par jebkuru domu Gmorka zobi sacirtās un iekodās Atreja kājā. Pat pēc nāves ļaunums vēl valdīja pār šo nezvēru.
Atrejs izmisis pūlējās atlauzt zobus vaļā. Velti. Kā ar tērauda skrūvēm pieskrūvēti, milzu ilkņi turējās miesā. Atrejs saļima līdzās vilkača līķim uz netīrās zemes.
Un soli pa solim, neatvairāmi un bez skaņas, tukšums lauzās no visām pusēm cauri melnajam, augstajam mūrim, kas ieskāva pilsētu.
XII.Lidojums uz Ziloņkaula torni
Ho-ho, bridis, kad Atrejs bija ienācis pa drūmajiem Spoku pilsētas vārtiem un uzsācis pa līkajām ieliņām savus klejojumus, kuri tik liktenīgi beidzās netīrajā sētas pagalmā, bija dāvājis laimes pūķim Fuhūram augstākā mērā pārsteidzošu atklājumu.
Joprojām nenogurstoši meklēdams savu mazo pavēlnieku un draugu, viņš bija uzlaidies augstu debesu mākoņos un miglas vālos un raudzījās visapkārt. Uz visām pusēm pletās jūra, kas tikai lēnām nomierinājās pēc varenās vētras, kura bija to uzvandījusi līdz pašam dibenam. Un piepeši Fuhūrs tālumā ieraudzīja kaut ko neizskaidro-
jamu. Tas bija kā zeltains gaismas stars, kas vienādos intervālos iespīdējās un atkal izdzisa, iespīdējās un atkal izdzisa. Šis gaismas stars likās pavērsts taisni pret viņu, Fuhūru.
Cik ātri vien spēdams, viņš tuvojās šai vietai un, beidzot slīdēdams tai pāri, atskārta, ka šis gaismas signāls nāk no ūdens dzīlēm, varbūt pat no jūras dibena.
Laimes pūķi — kā jau iepriekš sacīts — ir gaisa un uguns radījumi. Slapjums viņiem ir ne tikai svešs, bet pat bīstams. Ūdenī viņi var pavisam izdzist kā liesma — ja vien pirms tam jau nenosmok, jo viņi nemitīgi elpo gaisu caur savām simttūkstoš perlamutra krāsas zvīņām ar visu ķermeni. Laimes pūķi vienlaikus arī barojas no šī gaisa un siltuma, un cita barība viņiem nav nepieciešama, taču bez gaisa un siltuma viņi spēj dzīvot pavisam neilgi.
Fuhūrs nezināja, ko lai iesāk. Viņš pat nezināja, ko nozīmē šie savādie zibšņi tur, jūras dzīlēs, un vai tiem vispār kāds sakars ar Atreju.
Tomēr Fuhūrs ilgi nedomāja. Uzšāvās augstu gaisā, tad pagriezās ar galvu uz leju, piekļāva ķetnas cieši pie ķermeņa, kuru viņš turēja stīvu un taisnu kā stieni, un metās dziļumā. Ar varenu plunkšķi, kas ūdenim lika uztašķīties milzu fontānā, laimes pūķis ienira jūrā. Sākumā viņš gandrīz vai zaudēja samaņu no atsitiena, taču tad piespieda sevi atvērt rubīnsārtās acis. Tagad laimes pūķis redzēja zibšņus pavisam tuvu, tikai dažus sava ķermeņa garumus dziļāk. Ūdens skalojās ap viņa augumu un veidoja gaisa pērles kā tīģelī, pirms tas sāk vārīties. Vienlaikus Fuhūrs juta, ka atdziest un kļūst arvien nespēcīgāks. Ar pēdējiem spēkiem viņš piespieda sevi ienirt vēl dziļāk — un tagad Fuhūrs ieraudzīja gaismas avotu tik tuvu, ka varēja aizsniegt. Tas bija AURINS, «rota». Amulets kopā ar ķēdi laimīgā kārtā bija ieķēries koraļļu zarā, kas slējās laukā no kādas klinšu gravas sienas, citādi dārglieta būtu nogrimusi bezdibenī.
Fuhūrs pasniedzās pēc tās, noņēma to no zara un aplika sev ap kaklu, lai nepazaudētu, jo juta, ka tūliņ kritīs nesamaņā.
Atguvies Fuhūrs sākumā nespēja īsti orientēties, jo sev par vislielāko izbrīnu viņš tagad atkal lidoja pa gaisu virs jūras. Viņš lidoja lielā ātrumā kādā pavisam noteiktā virzienā, daudz ātrāk, nekā viņa izsīkušie spēki to ļāva. Laimes pūķis mēģināja lidot mazlietiņ lēnāk, taču secināja, ka ķermenis vairs neklausa. Kāda cita — daudz lielāka griba bija guvusi varu pār viņa miesu un tagad to vadīja. Un šo gribu iedvesa AURINS, kas viņam ķēdē karājās kaklā.
Diena jau gāja uz beigām, un tuvojās vakars, kad Fuhūrs beidzot tālumā ieraudzīja liedagu. Zeme aiz tā slota kā miglā tīta, tāpēc tikpat kā nebija redzama. Pielidojis vēl tuvāk, laimes pūķis atklāja, ka zemes lielāko daļu jau aprijis tukšums, no kura sāpēja acis, jo tas radīja akluma sajūtu.
Šeit Fuhūrs, ja būtu spējis lemt pēc paša gribas, droši vien būtu griezies atpakaļ. Taču dārglietas noslēpumainais spēks piespieda lidot taisni uz priekšu. Un drīz arī viņš uzzināja, kāpēc, jo šā bezgalīgā tukšuma vidū piepeši atklājās maza sala, kas vēl turējās, uz tās bija palikuši nami ar smailiem čukuriem un šķībi torņi. Fuhūrs nojauta, ko viņš tur atradīs, un tagad ne tikai vairs varenā griba, ko iedvesa amulets, bet arī viņa paša vēlēšanās nesa viņu uz šo mērķi. Krēslainajā sētas pagalmā, kurā Atrejs gulēja blakus beigtajam vilkacim, bija jau gandrīz tumšs. Pelēcīgā dienas gaismas atspīduma, kas krita lejup šaurajā namu aizā, lāgus nepietika, lai atšķirtu zēna gaišo ķermeni no melnā nezvēra spalvas. Un, jo tumšāks kļuva, jo vairāk tie abi saplūda vienā veselumā.
Atrejs sen jau vairs nepūlējās atbrīvoties no vilkača žokļiem, kas turēja zēnu stingri kā tērauda skrūvspīlēs. Viņš atradās pusnemaņā, kurā atkal uzradās Zāles jūra un purpura bifelis, kuru viņš nebija nomedījis. Dažkārt Atrejs sauca citus bērnus, savus medību biedrus, kas tagad droši vien visi bija kļuvuši par īstiem medniekiem. Tikai neviens neatbildēja. Vienīgi milzīgais bifelis nekustīgi stāvēja un lūkojās uz viņu. Atrejs sauca Artaksu, savu zirdziņu. Tomēr tas nenāca, un arī viņa gaišie zviedzieni nekur nebija dzirdami. Viņš sauca Bērnišķo ķeizarieni, tāpat velti. Viņš neko vairs nespēja viņai paskaidrot. Viņš nebija kļuvis par mednieku, viņš nebija vairs sūtnis, viņa vispār vairs nebija.
Atrejs bija padevies.
Taču tad zēns manīja vēl kaut ko citu: tukšumu! Tagad tam jau vajadzēja būt ļoti tuvu. Atrejs atkal sajuta šo šausmīgo straumi, kas uznāca kā reibonis. Viņš pieslējās augšā un vaidēdams raustīja savu kāju. Taču zobi nelaida to vaļā.
Un šoreiz tā bija viņa laime. Jo, ja Gmorka zobi neturētu viņu ciet, Fuhūrs, par spīti visam, būtu ieradies par vēlu.
Taču tagad Atrejs pēkšņi izdzirdēja sev virs galvas pie debesīm laimes pūķa bronzas balsi:
— Atrej! Vai tu esi šeit? Atrej!
— Fuhūr!— Atrejs atsaucās, salika abas delnas tūtiņā pie mutes un kliedza uz augšu:— Te es esmu, Fuhūr! Fuhūr! Palīdzi man! Es esmu šeit!
Un viņš sauca un sauca.
Tad Atrejs ieraudzīja Fuhūra balto, šaudīgo ķermeni kā dzīvu zibeni izskrienam cauri mazajam, izdzisušajam debesu gabaliņam, sākumā ļoti tālu, ļoti augstu, tad otrreiz jau daudz tuvāk. Atrejs kliedza un kliedza, bet laimes pūķis atbildēja savā zvana balsī. Un beidzot augšā lidojošais bija saskatījis zemē sagūstīto, mazu, kā nožēlojamu vabolīti tumšā caurumā.
Fuhūrs gatavojās nolaisties, taču sētas pagalms izrādījās par šauru, bija jau gandrīz nakts, un pūķis, lejup laizdamies, noplēsa kādu smailu jumta čukuru. Ar briesmīgu blīkšķi sabruka bēniņu baļķu režģis. Fuhūrs sajuta griezīgas sāpes, viņš bija ieplēsis pret aso jumta kori ķermenī dziļu brūci. Šoreiz neizdevās parastā, elegantā nosēšanās, viņš nogāzās pagalmā un smagi atsitās pret slapjo, netīro zemi blakus Atrejam un beigtajam Gmorkam.
Laimes pūķis nošķaudījās, noskurinājās kā suns, kas iznācis no ūdens, un sacīja:
— Beidzot! Tad šeit tu esi paslēpies! Esmu ieradies pēdējā brīdī.
Atrejs neko neatbildēja. Viņš bija apvijis rokas Fuhūram ap kaklu
un paslēpa seju tā sudrabbaltajās krēpēs.
— Nāc!— Fuhūrs aicināja.— Sēdies man mugurā! Mēs nedrīkstam zaudēt laiku.
Atrejs tikai purināja galvu. Un tagad Fuhūrs pamanīja, ka Atreja kāja atrodas vilkacim rīklē.
— Tūliņ viss būs kārtībā,— viņš pavēstīja, izbolīdams savas rubīnsārtās acis,— neuztraucies!
Laimes pūķis ieķērās ar abām ķetnām Gmorka žokļos un mēģināja tos atlauzt vaļā. Taču zobi nepavērās ne par milimetru.
Fuhūrs pūta un stenēja no piepūles, tomēr nekas nelīdzēja. Un nav šaubu, ka viņam nebūtu izdevies atbrīvot mazo draugu, ja laime nenākusi talkā. Jo laimes pūķiem jau laimējas un līdz ar viņiem arī tiem, pret kuriem-viņi izturas ar labvēlību.
Proti, kad Fuhūrs nespēkā pierima un noliecās pār Gmorka galvu, lai tumsā labāk redzētu, ko iesākt, Bērnišķās ķeizarienes amulets, kas karājās Fuhūram kaklā, pieskārās beigtajam vilkacim pie pieres. Un tajā pašā acumirklī žokļi atvērās un atsvabināja Atreja kāju.
— Ho-ho!— Fuhūrs iesaucās.— Vai tu redzēji?
Atrejs neatbildēja.
— Kas noticis?— Fuhūrs vaicāja.— Kur tu esi, Atrej?
Viņš mēģināja sataustīt savu draugu, taču viņa vairs nebija. Un, kamēr laimes pūķis pūlējās ar savām sarlcankvēlojošām acīm izlauzties cauri naksnīgajai tumsai, viņš pats sajuta to, kas Atreju, tikko atbrīvotu, bija aizrāvis no viņa prom: arvien tuvāk nākošo tukšumu. Taču AURINS paglāba laimes pūķi no straumes.
Atrejs veltīgi aizsargājās. Straume bija spēcīgāka par viņa paša mazo gribu. Viņš pretojās, cīnījās un spārdījās, taču locekļi klausīja nevis viņam, bet tai nepārvaramajai straumei. Vēl tikai nedaudz soļu šķīra viņu no galējas iznīcības.
Šajā acumirklī Fuhūrs, kā balta zibens šautra pārskriedams Atrejam pāri, satvēra viņu aiz garā, zili melnā matu cekula, parāva gaisā un aiztraucās kopā ar zēnu nakts melnajās debesīs.
Torņa pulkstenis sita deviņi.
Neviens no abiem, ne Fuhūrs un ne Atrejs, vēlāk nespēja pateikt, cik ilgs bijis šis lidojums cauri pilnīgai tumsai, vai tā patiešām bijusi tikai nakts. Varbūt ari viņiem bija apstājies laiks un viņi nekustīgi karājušies kādā bezgalīgā tumsā. Ne tikai Atrejam tā bija garākā nakts, kādu viņš jelkad piedzīvojis, bet arī Fuhūram, kas taču bija daudz, daudz vecāks.
Tomēr arī pašai garākajai un tumšākajai naktij reiz pienāk gals. Un, kad svīda palsais rīts, abi ceļinieki ieraudzīja tālumā pie pamales Ziloņkaula torni.
Te laikam gan nepieciešams uz mirkli apstāties, lai paskaidrotu kādu īpatnību Fantāzijas ģeogrāfijā. Zemju un jūru, kalnu un upju gultņu atrašanās vieta tur nav tik noteikta kā Cilvēku pasaulē. Tāpēc, piemēram, būtu gluži neiespējami uzzīmēt Fantāzijas ģeogrāfisko karti. Tur nekad droši nevar paredzēt, kura zeme ar kuru robežosies. Pat debespuses mainās atkarībā no apvidus, kurā tu attiecīgajā mirklī uzturies. Vasara un ziema, diena un nakts katrā zemē seko citiem likumiem. Var nākt no saules izkveldināta tuksneša un tūliņ nokļūt arktiskajos sniega laukos. Šajā pasaulē nav nekādu izmērāmu ārējo attālumu, un tāpēc vārdiem «tuvu» vai «tālu» ir cita nozīme. Tas viss ir atkarīgs no dvēseles stāvokļa, kādā atrodas kāda ceļa gājējs, un viņa gribas. Tā kā Fantāzijai nav robežu, tās centrs var būt visur — vai, labāk sakot, tas no visurienes ir vienādi tuvu vai tālu.
Viss pilnībā ir atkarīgs no tā, kas šajā centrā vēlas nonākt. Un šis Fantāzijas iekšējais centrs ir Ziloņkaula tornis.
Atrejs sev par izbrīnu sēdēja laimes pūķim mugurā, nespēdams apjaust, kā tur nokļuvis. Zēns tikai atcerējās, ka Fuhūrs bija viņu aiz matu cekula parāvis gaisā. Drebinādamies Atrejs savilka ciešāk savu mēteli, kas plīvoja nopakaļ, un pamanīja, ka tas zaudējis krāsu un kļuvis pelēks. Tieši tas pats bija noticis ar viņa ādu un matiem. Un tagad rīta austošajā gaismā zēns redzēja, ka arī Fuhūru bija piemeklējis tas pats liktenis. Pūķis līdzinājās vienīgi vairs pelēkam miglas lēverim un bija gandrīz vai tikpat neīsts. Viņi abi bija nonākuši pārāk tuvu tukšumam.
— Atrej, manu mazo pavēlniek,— zēns dzirdēja pūķi klusi sakām,— vai brūces tev ļoti sāp?
— Nē,— Atrejs atbildēja,— es nekā vairs nejūtu.
— Vai tev ir drudzis?
— Nē, Fuhūr, domāju, ka ne. Kāpēc tu jautā?
— Es jūtu, ka tu trīci,— pūlos attrauca,— kas tad cits pasaulē var likt tagad Atrejam trīcēt?
Zēns brīdi klusēja, līdz atbildēja:
— Drīz mēs būsim galā. Tad man jāpasaka Bērnišķajai ķeizarienei, ka nav vairs glābiņa. No visa, kas man bijis jādara, tas ir pats smagākais.
— Jā,— Fuhūrs sacīja vēl klusinātākā balsī,— taisnība gan.
Nerunādami viņi lidoja tālāk, nemitīgi Ziloņkaula torņa virzienā.
PēЈ brīža pūlās iesāka no jauna:
— Vai tu esi kādreiz viņu redzējis, Atrej?
— Ko?
— Bērnišķo ķeizarieni — vai drīzāk vēlmju valdnieci Zeltaci. Tā tev jāuzrunā pavēlniece, kad nonāksi viņas priekšā.
— Nē, es viņu nekad neesmu redzējis.
— Es gan. Tas bija ļoti sen. Tavs vecvectēvs toreiz vēl būs bijis mazs bērns. Arī es biju jauns vējgrābslis, kam galvā nebija nekas cits kā bezgalīgas muļķības. Kādu nakti es mēģināju no debesīm nocelt mēnesi, kas spīdēja tur augšā liels un apaļš. Kā jau teicu, es neko vēl nesapratu. Kad beidzot vīlies laidos lejā, es nonācu Ziloņkaula tornim pavisam tuvu. Magnoliju paviljons šajā naktī bija plaši atvēris savas ziedlapas, un to vidū es ieraudzīju sēžam Bērnišķo ķeizarieni. Viņa pameta uz mani mirkli, vienu vienīgu īsu mirkli, taču kopš tās nakts — es nezinu, kā lai tev to pasaku,— es esmu pārvērties.
— Kā viņa izskatās?
— Pēc mazas meitenītes. Tomēr viņa ir daudz vecāka par Fantāzijas visvecākajām būtnēm. Pareizāk būtu sacīts: viņa ir bez vecuma.
— Un tik un tā neglābjami slima,— Atrejs atgādināja.— Vai man viņa piesardzīgi jāsagatavo uz to, ka visām cerībām beigas?
Fuhūrs papurināja galvu.
— Nē, viņa tūliņ manīs, ka tu mēģini viņu mierināt. Tev jāsaka patiesība.
— Arī ja viņa no tās mirs?— Atrejs jautāja.
— Es nedomāju, ka tā notiks,— Fuhūrs sacīja.
— Es zinu,— Atrejs atbildēja,— tu esi laimes pūķis.
Un tad viņi atkal klusēdami ilgu laiku lidoja tālāk.
Beidzot abi ceļinieki trešo reizi uzsāka sarunu. Tagad Atrejs bija tas, kurš pārtrauca klusumu:
— Es tev, Fuhūr, vēl ko gribēju vaicāt.
— Vaicā!
— Kas viņa ir?
— Kā tu to domā?
— AURINAM ir vara pār visām Fantāzijas būtnēm, vienalga, vai tās ir gaismas vai tumsas radības. Tam ir vara ari pār tevi un mani. Un tomēr Bērnišķā ķeizariene nekad neizmanto savu varu. Ir tā, it kā viņas nemaz nebūtu, un tomēr viņa ir visā. Vai viņa ir tāda kā mēs?
— Nē,— Fuhūrs sacīja,— viņa nav tāda kā mēs. Viņa nav Fantāzijas radība. Mēs visi varam būt, tikai pateicoties viņas esībai. Taču viņa ir kas cits.
— Vai tad viņa .. .— Atrejs vilcinājās šo jautājumu izrunāt, — vai viņa ir kaut kas līdzīgs cilvēkbērnam?
— Nē,— Fuhūrs atbildēja,— viņa nav cilvēkbērns.
— Kas tad viņa ir?— Atrejs atkārtoja savu jautājumu.
Tikai pēc ilga klusuma brīža Fuhūrs turpināja:
— Neviens Fantāzijā to nezina, neviens to nevar zināt. T^s ir mūsu pasaules lielākais noslēpums. Reiz es dzirdēju kādu gudro sakām — kurš to spētu saprast, tas izzustu kā nebijis. Es nezinu, ko viņš ar to domājis. Neko vairāk es tev nevaru pateikt.
— Un tagad,— Atrejs teica,— kā nebijusi izzudīs viņa un mēs visi, neizpratuši viņas noslēpumu.
Šoreiz Fuhūrs klusēja, taču viņa lauvam līdzīgajā purnā uzplaiksni - jās smaidiņš, it kā laimes pūķis gribētu sacīt: tas nenotiks.
Kopš tā brīža viņi vairs nerunāja.
Pēc neilga laika ceļinieki pārlidoja pāri Labirinta ārējai malai, tam puķu dobju, dzīvžogu un savijušos ceļu līdzenumam, kas plašā lokā apjoza Ziloņkaula torni. Sev par šausmām viņi secināja, ka arī šeit tukšums jau ķēries pie darba. Tiesa gan, sākumā tās bija gluži mazas vietiņas, kas uzradušās Labirintā, taču tās bija itin visur. Krāsām bagātās puķu dobes un ziedošie krūmi, kas atradās starp šīm vietām, bija kļuvuši pelēki un sausi. Mazie, smalkie kociņi, kā palīdzību lūgdami, stiepa pretī pūķim un viņa jātniekam kailus, līkus zarus. Pļavas, kas kādreiz bijušas zaļas un raibas, tagad bija izbalējušas, un atnācējiem pretī vējoja vāra trūdu un puvuma dvaka. Krāsas vēl bija saglabājušas vienīgi uzblīdušās milzu sēnes un indīga izskata, deģenerējušies un spilgti raibi puķu veidojumi, kas drīzāk atgādināja vājprāta un izvirtības izdzimumus. Fantāzijas pēdējā, slēptākā dzīvība, dreboša un bezspēcīga, vēl aizstāvējās pret pilnīgo iznīcību, kas to ielenca no visām pusēm un aprija.
Tomēr pasakainā baltumā, nevainojams un neskarts, vidū joprojām mirdzēja Ziloņkaula tornis.
Fuhūrs ar Atreju nenolaidās uz apakšējās terases, kas bija paredzēta lidojošajiem ziņnešiem. Viņš juta, ka ne viņam, ne Atrejam nepietika spēka, lai no turienes uzkāptu pa garo, spirālveida galveno ceļu, kas veda uz torņa smaili. Viņam arī šķita, ka situācija pilnībā atļauj pārkāpt visus priekšrakstus un etiķeti. Laimes pūķis izšķīrās par piespiedu nolaišanos. Viņš brāzās pāri ziloņkaula erkeriem, tiltiem un balustrādēm, pamanīja vēl pēdējā acumirklī visaugstāko galvenā ceļa posmu — tur, kur tas izbeidzās pie īstās pils teritorijas, nosēdās zemē, uzšļūca pa ceļu augšā, vairākas reizes apsviezdamies riņķī, un beidzot nostājās ar asti pa priekšu.
Atrejs, kas abām rokām bija apķēries Fuhūram ap kaklu, piecēlās stāvus un paskatījās uz visām pusēm. Viņš bija sagatavojies uz kaut kādu sagaidīšanu vai cerējis, mazākais, ieraudzīt baru pils sargu, kas iztaujātu, kas viņš Tads un ko še meklē,— taču, cik vien tālu tvēra skatiens, neviens nebija redzams. Mirdzoši baltās ēkas visapkārt likās kā izmirušas.
«Visi ir aizmukuši!» Atrejam iešāvās prātā. «Pametuši Bērnišķo ķeizarieni vienu pašu. Vai ari viņa jau ir . . .»
— Atrej,— Fuhūrs čukstēja,— atdod viņai dārglietu!
Laimes pūķis noņēma zelta ķēdi no kakla. Tā noslīdēja uz zemes.
Atrejs nolēca Fuhūram no muguras un pakrita. Viņš bija aizmirsis par savām brūcēm. Gulēdams zēns satvēra karekli un uzlika to kaklā, tad, atbalstījies pret pūķi, ar grūtībām pieslējās kājās.
— Fuhūr,— viņš sacīja,— uz kurieni man jāiet?
Taču laimes pūķis vairs neatbildēja. Viņš gulēja kā beigts.
Galvenais ceļš izbeidzās pret kādu augstu, baltu nocietinājuma mūri ar lieliem, brīnišķīgi grezniem vārtiem, kuru spārni bija vaļā.
Atrejs klibodams devās uz tiem, atbalstījās pret portālu un ieraudzīja aiz vārtiem platas, balti mirdzošas kāpnes, kas šķitās sniedzamies līdz pašām debesīm. Viņš sāka kāpt augšā, dažkārt apstādamies, lai atgūtu spēkus. Uz baltajām kāpnēm palika asins lāšu pēdas.
Beidzot Atrejs bija nonācis augšā un ieraudzīja priekšā garu galeriju. Viņš streipuļoja tālāk, pieturēdamies pie kolonnām. Tad gāja cauri kādam pagalmam, pilnam ar strūklakām un dažnedažādām ūdensspēlēm, taču acis mazpamazām aizmiglojās. Kā sapnī viņš lauzās uz priekšu. Atrada otrus — mazākus vārtiņus, pēc tam, uzkāpis pa ļoti augstām, taču šoreiz šaurām kāpnēm, nonāca kādā dārzā, kur itin viss — koki, puķes un zvēri — bija griezts no ziloņkaula, tad četrrāpus pārrāpās pāri vairākiem izliektiem tiltiem, kuriem nebija margu un kuri veda pie trešiem vārtiem — vismazākajiem no visiem. Uz vēdera Atrejs vilkās tālāk, tad lēnām pacēla skatienu un ieraudzīja spīdīgu kā spogulis ziloņkaula kalna smaili un tās galā žilbinoši balto Magnolijas paviljonu. Ne ceļš, ne kāpnes neveda turp augšā.
Atreja galva noslīga rokās.
Neviens, kas jel reizi tur nonācis augšā un vēl nonāks, nespēs izskaidrot, kā viņš šo pēdējo ceļa posmu pieveicis. Tas bija liktenis.
Pēkšņi Atrejs stāvēja pie vārtiņiem, kas veda uz paviljonu. Viņš iegāja iekšā un tagad aci pret aci satikās ar vēlmju valdnieci Zeltaci.
Viņa, atbalstījusies daudzos spilvenos, sēdēja mīkstā, apaļā pēlī zieda kupola vidū un skatījās uz Atreju. Viņa likās bezgala maiga un burvīga. To, cik viņa slima, varēja redzēt no bālās sejas, kas tēlojās gandrīz vai caurspīdīga. Valdnieces mandeļfonnas acis bija tumšā zelta krāsā. Tajās nebija rūpju un nemiera. Viņa smaidīja. Sīkais, tieviņais augums bija ieģērbts platā zīda tērpā, kas zaigoja tik balts, ka pat magnolijas ziedlapas blakus tam izlikās tumšas. Viņa izskatījās kā neaprakstāmi skaista maza meitenīte, augstākais, desmit gadu veca, un garie mati, kas, gludi saķemmēti, krita pāri pleciem un mugurai uz pēļa, bija balti kā sniegs.
Bastiāns izbijās.
Šajā mirklī notika kaut kas tāds, kas nekad mūžā ar viņu vēl nebija gadījies.
Līdz šim Bastiāns visu, kas tika aprakstīts «Bezgalīgajā stāstā», bija spējis skaidri iztēloties. Kaut arī dažas dīvainības, lasot šo grāmatu, jau bija nācies piedzīvot — nenoliedzami, tomēr tās katrā ziņā varēja kaut kā iztulkot Viņš bija ārkārtīgi skaidri iztēlojies Atreju jājam uz laimes pūķa, iztēlojies Labirintu un Ziloņkaula torni. Taču līdz pat šim mirklim tās bija bijušas rikai viņa paša iedomas.
Tagad, nonācis līdz šai vietai, kur stāstīts par Bērnišķo ķeizarieni, Bastiāns uz mirkli — tik isu kā zibens uzplaiksnījums — bija ieraudzījis viņas seju. Un ne vien savās domās, bet ar savām acīm! Tā nebija bijusi nekāda iedoma, par to Bastiāns bija pilnīgi pārliecināts. Viņš pat bija pamanījis tādus sīkumus, kuri aprakstā nemaz nebija parādījušies, piemēram, viņas uzacis, kas gluži kā divi smalki, ar tušu zīmēti loki liecās virs viņas zeltainajām acīm, vai, piemēram, viņas neparasti garās ausu ļipiņas, vai graciozi pieliekto galvu uz maigā kakla. Bastiāns bija pilnīgi pārliecināts, ka nekad mūžā nav redzējis kaut ko skaistāku par šo seju. Uti tajā pašā mirklī zēns jau zināja, kā viņu sauc: Mēness meitiņa. Vispār nebija ne mazāko šaubu, ka tas ir viņas vārds.
Mēness meitiņa bija uz viņu paskatījusies — uz viņu, Bastiānu Baltazaru Bukšu!
Viņa bija paskatījusies uz Bastiānu ar tādu sejas izteiksmi, ko nevarēja izskaidrot. Vai arī viņa bija pārsteigta? Vai viņas skatiens pauda kādu lūgumu? Ilgas? Ej nu sazini, ko?
Zēns mēģināja jtfsaukt atmiņā Mēness meitiņas acis, taču tas vairs neizdevās.
Tikai vienu viņš zināja droši: šis skatiens bija raidīts viņam taisni acīs un nonācis pašā sirdī. Zēns vēl tagad sajuta svelošas pēdas, ko tas atstājis šajā ceļā. Un juta, ka šis skatiens tagad guļ viņa sirdī un mirdz kā noslēpumains dārgums. Tas smeldza savādi un vienlaikus brīnišķīgi.
Pat jā Bastiāns būtu gribējis, viņš vairs nespētu aizstāvēties pret to, kas bija noticis ar viņu. Taču viņš to negribēja, ak nē! Gluži otrādi, ne pret ko pasaulē viņš nemainītu šo dārgumu. Zēns vēlējās vairs tikai vienu — lasīt tālāk, lai atkal nokļūtu pie Mēness meitiņas, lai atkal ieraudzītu viņu.
Bastiāns nenojauta, ka līdz ar to pats neglābjami ielaužas visneparastākajā un arī visbīstamākajā piedzīvojumā. Taču, ja ari nojaustu, tas pilnīgi droši nebūtu kalpojis par iemeslu, lai grāmatu aizvērtu, noliktu malā un nekad tai vairs nepieskartos.
Trīcošiem pirkstiem zēns meklēja vietu, kur bija apstajies, un lasīja tālāk.
Torņa pulkstenis sita desmit.
XIII.Bērnišķā ķeizariene
Izmisis un zaudējis valodu, Atrejs staveja un raudzijas uz Bērnišķo ķeizarieni. Viņš nezināja, kā lai sāk, kā lai izturas. Zēns bieži bija mēģinājis iztēloties šo mirkli, pārdomājis vārdus, taču tas viss galvā bija pēkšņi izgaisis.
Beidzot Bērnišķā ķeizariene zēnam uzsmaidīja un ierunājās balsī, kas skanēja tik klusi un liegi kā mazam putniņam, kas miegā dzied:
— Tu esi atgriezies no Lielā meklējuma, Atrej.
— Jā,— Atrejs izmocīja pār lūpām un nokāra galvu.
— Tavs skaistais mētelis kļuvis pelēks,— viņa turpināja pēc maza klusuma brīža,— un mati, un tava āda ir pelēka gluži kā akmens. Taču visam tagad jākļūst tādam pašam kā agrāk un vēl skaistākam. Tu redzēsi.
Atrejam rīkle bija kā aizsieta. Tik tikko manāmi viņš purināja galvu, tad izdzirdēja maigo balsi sakām:
— Tu esi manu uzdevumu izpildījis . . .
Atrejs nezināja, vai šie vārdi domāti kā jautājums, tomēr neiedrošinājās pacelt acis, lai nolasītu to pēc viņas sejas izteiksmes. Lēnām viņš satvēra ķēdi ar zelta amuletu un noņēma no sava kakla. Izstieptā rokā Atrejs to pasniedza Bērnišķajai ķeizarienei, joprojām vēl nodūris skatienu. Viņš mēģināja nomesties uz ceļgala, kā to darīja sūtņi stāstos un dziesmās, kuras viņš bija dzirdējis savas dzimtenes telšu apmetnēs, taču ievainotā kāja neklausīja, viņš nogāzās pie Bērnišķās ķeizarienes kājām un palika guļam ar seju pret zemi.
Viņa noliecās uz priekšu, pacēla AURI NU un, slidinādama ķēdi cauri baltajiem pirkstiem, sacīja:
— Tu visu paveici lieliski. Es esmu ļoti apmierināta ar tevi.
— Nē!— Atrejs gandrīz vai mežonīgā balsī iesaucās.— Viss bija velti. Nav nekāda glābiņa.
Iestājās ilgs klusums. Atrejs bija noslēpis seju savā elkonī, ufi šermuļi izskrēja viņam caur ķermeni. Zēns baidījās izdzirdēt no viņas lūpām izmisuma, kliedzienu, sāpju saucienu, varbūt rūgtuma pilnu nosodījumu vai pat dusmu lēkmi. Viņš pats nezināja, ko gaida, taču pilnīgi droši — tas nebija tas, ko viņš tagad dzirdēja: Bērnišķā ķeizariene smējās. Viņa smējās klusi un apmierināti. Atrejam galvā viss sagriezās, brīdi viņš domāja, ka valdniece sajukusi prātā. Taču tie nebija vājprāta smiekli. Tad Atrejs izdzirdēja viņas balsi sakām: * — Bet tu taču esi atvedis viņu sev līdzi.
Atrejs pacēla galvu.
— Ko?
— Mūsu glābēju.
Viņš pētījoši skatījās Bērnišķajai ķeizarienei acīs un nespēja tajās atrast neko citu kā vien apskaidrību un prieku. Viņa atkal smaidīja.
— Tu esi savu uzdevumu izpildījis. Es pateicos tev par visu, ko esi darījis un izcietis.
Atrejs purināja galvu.
— Vēlmju valdniece Zeltace,— viņš stomīdamies sacīja, pirmo reizi tagad izmantodams oficiālo uzrunu, ko bija ieteicis Fuhūrs, — es . . . nē, es nudien nesaprotu, ko tu runā.
— To var redzēt,— viņa atbildēja,— bet vai nu tu saproti, vai ne, tomēr tu esi to paveicis. Un tas taču ir pats galvenais, vai ne?
Atrejs klusēja. Zēns pat nespēja neko pajautāt. Viņš stīvi raudzījās Bērnišķajā ķeizarienē pavērtu muti.
— Es viņu redzēju,— viņa turpināja,— un arī viņš paskatījās uz mani.
— Kad tas notika?— Atrejs gribēja zināt.
— Nupat, kad tu ienāci. Tu viņu atvedi sev līdzi.
Atrejs neviļus paraudzījās visapkārt.
— Kur tad viņš ir? Es šeit redzu tikai sevi un tevi.
— Ak, ir vēl kaut kas tāds, ko tu nespēj redzēt,— viņa paskaidroja,— tici man. Vēl viņš nav mūsu pasaulē. Taču mūsu pasaules jau ir tik tuvu viena otrai, ka mēs varējām saskatīties, jo uz mirkli, īsu kā zibens uzplaiksnījums, plānā siena, kas mūs pagaidām šķir, kļuva caurspīdīga. Drīz viņš pilnībā būs pie mums un sauks mani manā jaunajā vārdā, kuru vienīgi viņš spēj man dot. Tad es izveseļošos un Fantāzija līdz ar mani.
Kamēr Bērnišķā ķeizariene runāja, Atrejs ar pūlēm bija piecēlies sēdus. Viņš raudzījās uz valdnieci, kas tagad sēdēja savos pēļos mazlietiņ augstāk, un aizsmakušā balsī vaicāja:
— Tātad tu sen jau zini to vēsti, ko es tev nesu. Gan to, ko Skumju purvos izpauda man vecum vecā iVlorla, gan to, ko Dienvidu orākulā man atklāja noslēpumainā balss Ujulala,— to visu tu jau zini?
— Jā,— viņa sacīja,— es to jau zināju, pirms sūtīju tevi Lielajā meklējumā.
Atrejam iespiedās kaklā kamols.
— Tad kāpēc tu mani sūtīji?— viņš beidzot izmocīja.— Ko tu no manis gaidīji?
— Neko citu kā to, ko tu paveici,— viņa atbildēja.
— Ko es paveicu . . .— Atrejs lēnām atkārtoja. Starp uzacīm viņam iegūla stāva dusmu rieva.— Ja taisnība, ko tu saki, tad viss ir bijis lieki. Tu esi velti mani sūtījusi Lielajā meklējumā. Es esmu dzirdējis runājam, ka mums bieži vien ir nesaprotami tavi lēmumi.
Var būt. Taču man grūti pēc visa pārdzivotā pacietīgi uzklausīt, ka tu ar mani esi tikai dzinusi jokus.
Bērnišķās ķeizarienes acis kjuva loti nopietnas.
— Es neesmu atļāvusies dzīt nekādus jokus, Atrej,— viņa aizrādīja,— un es labi zinu, kādu pateicību esmu tev parādā. Viss, ko tev nācās pārdzīvot, bija nepieciešams. Es tevi sūtīju Lielajā meklējumā — nevis šīs vēsts dēļ, ko tu tagad gribēji man atnest, bet gan tāpēc, ka tas bija vienīgais līdzeklis, kā pasaukt mūsu glābēju. Jo viņš piedalījās visā, ko tu piedzīvoji, un viņš kopā ar tevi ir veicis tālo ceļu. Tu dzirdēji viņa šausmu kliedzienu Dziļajā bezdibenī, kad sarunājies ar Igramūlu, un tu redzēji viņa tēlu, kad stāvēji Burvju spoguļa vārtu priekšā. Tu iegāji viņa attēlā un paņēmi to sev līdzi, tāpēc viņš tev sekoja, jo redzēja pats sevi tavām acīm. Un arī tagad viņš dzird katru vārdu, ko mēs runājam. Un viņš zina, ka mēs runājam par viņu, gaidām viņu, ceram uz viņu. Un tagad viņš varbūt saprot, ka visas tās lielās grūtības, ko tu, Atrej, uzņēmies, bija nepieciešamas viņa dēļ, ka visa Fantāzija sauc viņu!
Atrejs joprojām vēl turēja drūmi nodurtu skatienu, taču dusmu rieva uz viņa pieres mazpamazām izlīdzinājās.
— Kā tu vari to visu zināt,— viņš pēc brīža vaicāja,— par kliedzienu pie Dziļā bezdibeņa un attēlu Burvju spogulī — vai arī tas viss jau iepriekš notika ar tavu svētību?
Bērnišķā ķeizariene pacēla augstu gaisā AURINU un, uzlikusi to sev kaklā, atbildēja:
— Vai tu vienmēr nenēsāji rotu? Vai tu nezināji, ka tādējādi pastāvīgi esmu pie tevis?
— Vienmēr ne,— Atrejs iebilda,— es to pazaudēju.
— Jā,— viņa sacīja,— tad tu patiešām biji viens. Izstāsti man, kas šajā laikā notika!
Atrejs izstāstīja visu, ko bija piedzīvojis.
— Tagad es zinu, kāpēc tu esi kļuvis pelēks,— Bērnišķā ķeizariene sacīja.— Tu esi bijis pārāk tuvu tukšumam.
— Bet vai tad tā ir taisnība,— Atrejs gribēja zināt,— ko vilkacis Gmorks sacīja par iznīcinātajiem Fantāzijas radījumiem, ka tie cilvēkbērnu pasaulē kļūst par meliem?
— Jā, taisnība gan,— Bērnišķā ķeizariene atbildēja, un viņas zeltainās acis satumsa,— visi meli kādreiz ir bijuši Fantāzijas radījumi. Viņiem ir tās pašas saknes, taču viņi ir kļuvuši nepazīstami un zaudējuši savu īsteno būtību. Un tomēr tas, ko tev sacīja Gmorks, ir tikai puse no patiesības — no pusbūtnes arī nekas cits nav sagaidāms. Ir divi ceļi, kā tikt pāri Fantāzijas un Cilvēku pasaules robežai,— pareizais un nepareizais. Fantāzijas būtņu pārraušana pāri šajā nežēlīgajā veidā ir nepareizais ceļš. Pareizais ceļš ir, ja cilvēkbērni ienāk mūsu pasaulē. Visi, kas pie mums bijuši, ir uzzinājuši ko tādu, ko tikai šeit var uzzināt un kas viņiem ir licis atgriezties viņu pasaulē gluži citādiem. Viņi bija kļuvuši redzīgi, jo bija iepazinuši jūs jūsu patiesajā izskatā. Tāpēc spēja turpmāk paši savu pasauli un arī savas pasaules cilvēkus ieraudzīt citām acīm. Kur viņi pirms tam bija saskatījuši tikai ikdienišķību, tur pēkšņi atklāja brīnumus un noslēpumus. Tāpēc viņi labprāt nāca pie mums uz Fantāziju. Un, jo bagātāka un ziedošāka no tā kļuva mūsu pasaule, jo mazāk melu palika viņu pasaulē un tāpēc ari tā kļuva jo pilnīgāka. Tāpat kā abas šīs mūsu pasaules viena otru izposta, tās spēj ari viena otru izārstēt.
Atrejs brīdi domāja, tad uzprasīja:
— Kā tad tas sākās?
— Postam, kas piemeklējis abas pasaules, ari ir divi iemesli,— Bērnišķā ķeizariene atbildēja.— Tagad viss ir sagriezies savā pretmetā: tas, kas spēj padarīt redzīgu, padara aklu, tas, kas spēj radīt jaunu, nes iznīcību. Glābt var vienīgi cilvēkbērni. Tikai vienam vienīgajam ir jānāk, lai dotu man jaunu vārdu. Un viņš nāks.
Atrejs klusēja.
— Vai tagad tu saproti, Atrej,— Bērnišķā ķeizariene vaicāja, — kāpēc man vajadzēja tev uzvelt tādu nastu? Tikai ar šo garo stāstu, kas pilns piedzīvojumu, brīnumu un briesmu, tu spēji atvest pie manis mūsu glābēju. Un tas bija tavs stāsts.
Atrejs sēdēja, iegrimis dziļās domās. Beidzot viņš pamāja.
— Tagad es saprotu, vēlmju valdniece Zeltace. Es tev pateicos par to, ka tu izraudzījies mani. Piedod man manas dusmas!
— Tu nevarēji to visu zināt,— viņa maigi atbildēja,— un ari nedrīkstēji.
Atrejs atkal pamāja. Pēc neilgas klusēšanas viņš sacīja:
— Bet es esmu ļoti noguris.
— Tu esi pietiekami daudz izdarījis, Atrej,— viņa atteica,— vai tu nevēlies atpūsties?
— Pagaidām ne. Vispirms es tomēr gribētu piedzīvot sava stāsta laimīgās beigas. Ja ir tā, kā tu saki, un ja es savu uzdevumu esmu izpildījis — tad kāpēc glābējs joprojām nav šeit? Ko viņš vēl gaida?
— Jā,— Bērnišķā ķeizariene klusi atkārtoja,— ko viņš vēl gaida?
Bastiāns juta, kā plaukstas no uztraukuma kļūst miklas.
— Es taču nevaru,— viņš sacīja,— es pat nezinu, kas man jādara, lln varbūt vārds, kas man ienācis prātā, nemaz nav tas īstais.
— Vai es drīkstu tev vēl ko jautāt?— Atrejs atkal uzsāka sarunu.
Viņa smaidīdama pamāja.
— Kāpēc tu vari kļūt vesela tikai tad, ja dabū jaunu vārdu?
— Vienīgi pareizais vārds piešķir visām būtnēm un lietām īstenību,— viņa sacīja.— Turpretī nepareizs vārds šo īstenību laupa. Tas ir tas pats, ko dara meli.
— Varbūt glābējs vēl nezina īsto vārdu, kas jādod ?
— Zina gan,— viņa atbildēja,— viņš to zina.
Atkal abi sēdēja klusēdami.
— Jā,— Bastiāns sacīja,— es to zinu. Es uzreiz to zināju, līdzko ieraudzīju tevi. Taču es nezinu, kas man jādara.
Atrejs pacēla skatienu.
— Varbūt viņš gribētu nākt un tikai nezina, kā lai to izdara?
— Viņam nekas nav jādara,— Bērnišķā ķeizariene atbildēja,— viņam tikai jāsauc mani manā jaunajā vārdā, ko zina vienīgi viņš. Ar to jau pietiktu.
Bastiānam sirds sāka mežonīgi dauzīties. Varbūt tik tiešām derētu izmēģināt? Bet ja nu neizdodas? Ja nu viņš vispār maldās? Ja nu tie abi runā nevis par viņu, bet gan par kādu gluži citu glābēju? Kā lai zina, vai tie patiešām domā viņu?
— Nudien nesaprotu,— Atrejs beidzot iesāka no jauna,— vai ir iespējams, ka glābējs joprojām vēl neaptver, ka mēs runājam tieši par viņu un nevienu citu?
— Nē,— Bērnišķā ķeizariene sacīja,— tik dumjš viņš nevarētu būt pēc visām tām zīmēm, kuras saņēmis.
— Es vienkārši izmēģināšu!— Bastiāns sacīja, taču nespēja izdabūt vārdu pār lūpām.
Kas notiktu, ja patiešām izdotos? Tad viņš nonāktu Fantāzijā. Bet kā? Varbūt arī viņam tad kaut kā jāpārvēršas. Par ko viņš kļūtu?
Varbūt tas būtu sāpīgi, varbūt viņš zaudētu samaņu? Un vai viņš maz grib nonākt Fantāzijā? Viņš vēlētos tikt pie Atreja un Bērnišķās ķeizarienes, taču nekādā ziņā negribētu tikt pie visiem tiem nezvēriem, kuri tur mudžēt mudžēja.
— Varbūt viņam trūkst drosmes?— Atrejs ierunājās.
— Drosmes?— Bērnišķā ķeizariene vaicāja.— Vai tad vajadzīga nezin kāda drosme, lai izrunātu manu vārdu?
— Tad es zinu tikai vēl vienu iemeslu, kas spētu viņu atturēt,— Atrejs sacīja.
— Kādu?
Atrejs vilcinājās, pirms to izrunāja:
— Viņš gluži vienkārši negrib. Viņam nav nekādas daļas gar tevi un Fantāziju. Mēs viņam esam vienaldzīgi.
Bērnišķā ķeizariene izbrīnīta uzlūkoja Atreju.
— Nē! Nē!— Bastiāns iesaucās.— Tā jūs nedrīkstat domāt! Ta tas noteikti nav. Ak, lūdzu, lūdzu, nedomājiet par mani kaut ko tādu! Vai jūs mani nedzirdat? Tā nav, Atrej!
— Viņš man apsolīja, ka nāks,— Bērnišķā ķeizariene sacīja,— es to izlasīju viņa acīs.
— Jā, tā ir taisnība,— Bastiāns balsī apliecināja,— un es ari tūliņ nākšu, man tikai vēl viss kārtīgi jāapsver. Tas nav tik vienkārši.
Atrejs nokāra galvu, abi atkal ilgu brīdi klusēdami gaidīja. Taču glābējs nerādījās, un nekas neliecināja par to, ka viņš vismaz mēģinātu tiem parādīties.
Bastiāns iztēlojās, kā būtu, ja viņš — resns, ar savām līkajām kājām un bālo seju — pēkšņi nostātos abu priekšā. Viņš skaidri spēja iztēloties vilšanos Bērnišķās ķeizarienes sejā, kad viņa teiktu:
«Ko tu šeit meklē?»
Un Atrejs varbūt" pat smietos.
To iedomājoties, Bastiāns nosarka.
Protams, viņi gaidīja kādu varoni, princi vai ko tamlīdzīgu. Bastiāns nedrīkstēja viņiem rādīties. Tas bija pilnīgi neiespējami. Viņš būtu ar mieru izciest visu — tikai ne to!
Kad Bērnišķā ķeizariene beidzot pacēla acis, izteiksme viņas sejā bija mainījusies. Atrejs gluži vai izbijās no šā skatiena diženuma un barguma. Un viņš arī apķēra, kur jau reiz ir redzējis šo izteiksmi,— tā skatījās sfinksas!
— Man atliek vēl kāds līdzeklis,— valdniece sacīja,— taču es to izmantoju nelabprāt. Es negribētu, ka viņš mani piespiež to darīt.
— Kāds līdzeklis?— Atrejs čukstus vaicāja.
— Vienalga, vai viņš to zina vai ne — viņš jau ir «Bezgalīgajā stāstā». Tagad viņš vairs nespēj un nedrīkst atkāpties. Glābējs ir devis man solījumu, un viņam tas jātur. Taču viņu piespiest es nevaru viena.
— Kurš visā Fantāzijā spēj kaut ko tādu, ko nespēj tu?— Atrejs iesaucās.
— Tikai viens, ja viņš to vēlēsies,— valdniece atbildēja.— Klīstošā kalna sirmgalvis.
Atrejs bezgala izbrīnīts paskatījās uz Bērnišķo ķeizarieni.
— Klīstošā kalna sirmgalvis?— viņš atkārtoja, uzsvērdams ik vārdu.— Tu gribi teikt, ka viņš tāds ir?
— Vai tu par to šaubies?
— Vecie ļaudis mūsu telšu apmetnēs par viņu stāsta pavisam maziem bērniem, kad tie ir nepaklausīgi vai slikti uzvedas. Visu, ko citi dara vai pamet nedarītu, jā, pat to, ko domā un jūt, šis sirmgalvis pierakstot savā grāmatā, un tas tur paliekot iemūžināts kā jauks vai atbaidošs stāsts, kā nu kuro reizi. Kad es pats vēl biju mazs, es ari ticēju, bet vēlāk es domāju, ka tā ir tikai pasaciņa bērnu baidīšanai.
— Kas zina, kas slēpjas aiz šīm pasaciņām,— viņa smaidīdama sacīja.
— Tu viņu tātad pazīsti,— Atrejs tincināja,— vai tu esi viņu redzējusi?
Bērnišķā ķeizariene papurināja galvu.
— Ja es viņu atradīšu, tad tā būs mūsu pirmā satikšanās.
— Vecie ļaudis ari stāsta,— Atrejs turpināja,— ka nekad nevar zināt, kur sirmgalvja kalns kurā brīdī atrodas, ka tas vienmēr parādās gluži negaidīti, vienreiz te un vienreiz tur, un ka viņu var satikt vienīgi nejauši jeb tad, ja liktenis lēmis.
— Jā,— Bērnišķā ķeizariene apstiprināja,— Klīstošā kalna sirmgalvi nevar meklēt. Viņu var tikai atrast.
— Ari tu?— Atrejs jautāja.
— Arī es,— viņa atbildēja.
— Bet ja tu viņu neatrodi?
— Ja viņš vispār ir, es atradīšu,— valdniece attrauca, noslēpumaini smaidīdama,— un, ja atradīšu, tad viņš būs.
Atrejs atbildi nesaprata.
— Vai viņš ir tāds kā tu?— zēns vilcinādamies vaicāja.
— Viņš ir tāds" kā es,— valdniece paskaidroja,— jo viņš ir itin visā mans pretmets.
Atrejs saprata, ka tādā ceļā nekā neizdibinās no viņas. Bez tam zēnu satrauca kāda cita doma.
— Tu esi nedziedināmi slima, vēlmju valdniece Zeltace,— Atrejs ierunājās gandrīz vai bargi,— un viena tu tālu netiksi. Kā es redzu, visi tavi kalpi un uzticamie draugi ir pametuši tevi. Fuhūrs un es — mēs tevi labprāt pavadītu vienalga kurp, tomēr, godīgi sakot, es neesmu pārliecināts, vai Fuhūram pietiks spēka. Un mana kāja — nu, tu jau pati redzēji, ka tā vairs man neklausa.
— Paldies tev, Atrej,— viņa tencināja,— paldies par tavu drosmīgo un uzticības pilno piedāvājumu. Taču es nedomāju jūs ņemt līdzi. Klīstošā kalna sirmgalvi var atrast tikai vienatnē. Un Fuhūrs jau arī vairs nav tur, kur tu viņu atstāji. Laimes pūķis tagad atrodas tādā vietā, kur tiks sadziedētas visas viņa brūces un atjaunoti spēki. Un arī tu, Atrej, drīz būsi tajā vietā.
Viņas pirksti spēlējās ar AURINU.
— Kas tā ir par vietu?
— Tas tev tagad nav jāzina. Tu nokļūsi turp aizmidzis. Nāks diena, kurā pats sapratīsi, kur esi bijis.
— Bet kā es varu gulēt,— Atrejs iesaucās, savās bažās aizmirsdams cieņas pilno izteiksmes formu,— ja zinu, ka tu kuru katru mirkli vari mirt!
Bērnišķā ķeizariene atkal klusu iesmējās.
— Es neesmu gluži tik pamesta, kā tev liekas. Es jau sacīju, ka pastāv kaut kas tāds, ko tu neredzi. Apkārt man ir mani septiņi spēki, kas pieder man tāpat kā tev tavas atmiņas, tava drosme vai tavas domas. Tu nevari tos ne redzēt, ne dzirdēt, un tomēr tie visi šajā mirklī ir pie manis. Trīs no tiem es atstāšu tev un Fuhūram, lai tie kalpo jums. Četrus paņemšu sev līdzi, un tie pavadīs mani. Taču tu, Atrej, vari mierīgi gulēt.
Līdz ar šiem Bērnišķās ķeizarienes vārdiem viss nogurums, kas Lielajā meklējumā bija Atrejā sakrājies, pēkšņi uzkrita kā tumšs plīvurs. Tas nebija akmenssmagais pārpūles nogurums, tās bija rimtas un mierīgas ilgas pēc miega. Viņš vēl tik daudz ko bija gribējis vaicāt vēlmju valdniecei Zeltacei, taču tagad šķita, ka viņa ar savu vārdu būtu apslāpējusi visas vēlmes viņa sirdī un atstājusi tikai vienu vienīgu un visvarenu — vēlmi aizmigt. Acis zēnam aizkrita ciet, un, sēžot, kā sēdējis, pat nesaļimis, viņš jau bija ieslīdējis tumsā.
Torņa pulkstenis sita vienpadsmit.
Kā no bezgalīga tāluma Atrejs vēl dzirdēja, ka Bērnišķā ķeizariene klusā, maigā balsī dod pavēli, tad sajuta, ka saudzīgi tiek pacelts varenās rokās un aiznests.
Ilgi ap viņu valdīja tumsa un siltums. Daudz, daudz vēlāk Atrejs vienreiz pa pusei pamodās, kad garda valgme pieskārās viņa izkaltušajām, sasprēgājušajām lūpām un aiztecēja pa rīkli. Neskaidri viņš ieraudzīja ap sevi kaut ko līdzīgu lielai alai ar zelta sienām. Un blakus gulēja baltais laimes pūķis. Bet tad viņš pamanīja vai drīzāk nojauta, ka alas vidū čalo avotiņš un apkārt šim avotiņam guļ divas čūskas, kas iekodušās viena otrai astē, viena gaiša un otra tumša . . .
Taču pāri viņa acīm pārslīdēja kāda neredzama roka, tas bija neizsakāmi patīkami, un Atrejs atkal iegrima dziļā miegā, kurā nebija sapņu.
Tajā pašā laikā Bērnišķā ķeizariene pameta Ziloņkaula torni. Viņa gulēja mīkstos zīda spilvenos stikla palankīnā, kuru nesa četri viņas neredzamie kalpi, tāpēc radās iespaids, it kā šis palankīns lēnām slīdētu pats no sevis.
Viņi šķērsoja dārza Labirintu vai drīzāk to, kas vēl bija no tā palicis; bieži nācās mest līkumus, jo daudzi no ceļiem jau izbeidzās tukšumā.
Kad viņi pēdīgi bija sasnieguši līdzenuma ārējo malu un pametuši Labirintu, neredzamie nesēji apstājās. Šķita, ka tie gaida kādu pavēli.
Bērnišķā ķeizariene piecēlās savos spilvenos un pameta skatienu uz Ziloņkaula torni.
Atslīgdama atpakaļ spilvenos, viņa pavēlēja:
— Ejiet tālāk! Ejiet tikai tālāk — vienalga kurp!
Vēja brāzma ieskrēja viņas sniegbaltajos matos. Tie plīvoja nopakaļ stikla palankīnam gari un smagi kā karogs.
XIV.Klīstoša kalna sirmgalvis
īstas lavīnas rībēdamas gazas pari saplaisajušam kalnu krantim, sniega vētras plosījās starp ledus klātām klinšu smailēm, aurodamas sapinās alās un aizās un no jauna brāzās pāri šļūdoņu plašajiem laukumiem. Šim apvidum tie nebūt nebija neparasti laika apstākļi, jo Likteņa kalni — tāds bija dots tiem nosaukums — bija paši lielākie un augstākie visā Fantāzijā un to augstākā smaile vārda tiešajā nozīmē sniedzās līdz pašām debesīm.
Šajā mūžīgo ledāju apvidū neuzdrošinājās ieklīst pat visdrosmīgākie kalnu kāpēji. Vai — precīzāk sakot — jau bija pagājis tik neiedomājami ilgs laiks, kopš kādam bija izdevies uzrāpties, ka neviens to vairs neatcerējās. Jo šis bija viens no neizprotamajiem likumiem, kuru Fantāzijas valstībā bija daudz: tikai tad Likteņa kalnus spēja uzveikt kāds kalnu kāpējs, kad iepriekšējais, kurš to paveicis, bija pilnībā aizmirsts un par viņu vairs neliecināja arī neviens akmenī vai dzelzī kalts uzraksts. Un tāpēc katrs, kas to paveica, vienmēr bija pirmais.
Šeit augša nespeja eksistet neviena dzīva būtne, izņemot dažus milzīgus ledainus — ja viņus vispār var uzskatīt par dzīvām būtnēm, jo viņi kustējās tik neiedomājami lēni, ka bija vajadzīgi gadi, lai šie ledaini paspertu vienu vienīgu soli, un gadu simteņi, lai izietu mazā pastaigā. Tāpēc saprotams, ka viņi spēja kontaktēties tikai ar sev līdzīgiem un par pārējo Fantāzijas pasauli viņiem nebija ne mazākās nojausmas. Viņi uzskatīja sevi par Visuma vienīgajām dzīvajām būtnēm.
Tāpēc vēl jo apmulsušāki viņi tagad blenza lejā uz mazo punktiņu, kas pa līkloču ceļiem, pa nepārvaramiem klinšu izciļņiem ledaini spīdīgajās, stāvajās sienās, pa šķautnēm, asām kā naža asmens, cauri dziļām aizām un plaisām arvien vairāk tuvojās kalna galotnei.
Šis punktiņš bija stikla palankīns, kurā atdusējās Bērnišķā ķeizariene un kuru nesa četri viņas neredzamie spēki. Tas tikpat kā nemaz neizcēlās no apvidus, jo palankīna stikls līdzinājās caurspīdīgam ledus gabalam, un Bērnišķās ķeizarienes baltais tērps un mati gandrīz neatšķīrās no sniega visapkārt.
Sen jau viņa bija ceļā, daudzas dienas un naktis, četri spēki bija nesuši palankīnu cauri lietum un saules svelmei, cauri tumsai un mēness gaismai, arvien tālāk, kā bija pavēlēts, arvien tālāk, vienalga kurp. Viņa nešķiroja, ko spēs pārvarēt un ko varbūt ne, tāpat kā agrāk nebija neko šķirojusi savā pasaulē, bet bija pieņēmusi visu — tumšo un gaišo, skaisto un atbaidošo. Viņa bija gatava pakļauties visam, jo Klīstošā kalna sirmgalvis varēja būt visur un nekur.
Un tomēr ceļš, kuru izvēlējās četri neredzamie spēki, nebija gluži nejaušs. Arvien biežāk tukšums, kas tagad jau bija aprijis veselas zemes, atstāja viņiem izejai vienu vienīgu taciņu. Dažkārt tas bija tilts, ala vai vārti, pa kuriem viņi vēl pēdējā mirklī paguva izsprukt, dažkārt tie bija pat kāda ezera vai jūras līča viļņi, pāri kuriem spēki nesa palankīnu ar nedziedināmi slimo valdnieci, jo šie nesēji nejuta atšķirības starp cietu un šķidru.
Tā viņi beidzot bija sākuši kāpt Likteņa kalnu galotnē — ledainajā, stingajā pasaulē — un kāpa tālāk neapturami un nenogurdināmi. Un, kamēr Bērnišķā ķeizariene nedeva citu pavēli, viņi nesa palankīnu arvien tālāk. Taču valdniece, aizvērusi acis, gulēja savos spilvenos un nekustējās. Tā viņa gulēja jau ilgi. Un pēdējie vārdi, ko viņa bija izrunājusi,— tā bija pavēle, atvadoties no Ziloņkaula torņa, — «vienalga kurp».
Palankīns tagad virzījās cauri dziļai aizai ar kalnu strautu — plaisai, kuras malās slējās divas klinšu sienas, kas atradās viena no otras tik tuvu, ka palankīns tik tikko izspraucās cauri. Zemi klāja čagans sniegs, tas varēja būt metriem dziļš, taču neredzamie nesēji nestiga tajā un pat neatstāja pēdu nospiedumus. Šajā klinšu spraugā bija ļoti tumšs, jo dienas gaisma krita tikai no šauras strēles augstu gaisā. Ceļš veda pamazām kalnup, un, jo augstāk palankīns nonāca, jo vairāk tuvojās dienas gaismas strēlei. Tad, gandrīz vai negaidīti, klinšu krantis pēkšņi atkāpās malā un skatienam pavērās plašs, balti mirdzošs laukums. Šī bija visaugstākā vieta, jo Likteņa kalnu virsotne bija nevis kādā smailē, kā vairumam citu kalnu, bet šajā augstkalnu līdzenumā, kas bija tik plašs kā vesela zeme.
Taču tagad pārsteidzošā kārtā līdzenuma vidū pacēlās kāds mazāks savāda izskata kalns. Tas bija ļoti šaurs un augsts, līdzīgs Ziloņkaula tornim, tikai spīdīgi zils. Tas sastāvēja no daudzām dīvaini veidotām šķautnēm, kas gluži kā otrādi apgāztas milzu lāstekas tiecās debesīs. Apmēram kalna vidū uz trim šādām šķautnēm atradās ola mājas lielumā.
Puslokā ap šo olu un aiz tās slējās zilas lāstekas, garākas par varenu ērģeļu stabulēm, un veidoja īsto smaili. Lielajā olā bija apaļš caurums, kas pēc izskata atgādināja logu vai dunas. Un šajā caurumā tagad parādījās seja, kas raudzījās uz palankīnu.
Gluži kā sajutusi šo skatienu, Bērnišķā ķeizariene atvēra acis un atbildēja tam.
— Stāt!— viņa klusītiņām pavēlēja.
Neredzamie spēki apstājās.
Bērnišķā ķeizariene piecēlās.
— Tas ir viņš,— valdniece turpināja.— Ceļa pēdējais posms man jāiet vienai. Gaidiet mani šeit, lai kas ari notiktu.
Seja olas apaļajā caurumā bija nozudusi.
Bērnišķā ķeizariene izkāpa no palankīna un devās pāri plašajam sniega klajumam. Tas bija ļoti smags ceļš, jo valdniece gāja basām kājām un sniegam pāri klājās sērsna. Pie katra soļa ielūzdama, stikla cietā sērsna savainoja viņas maigās kājas. Ledainais vējš raustīja baltos matus un tērpu.
Beidzot Bērnišķā ķeizariene bija sasniegusi zilo kalnu un stāvēja pie lāstekām, gludām kā stikls.
No lielās olas apaļā, tumšā cauruma izslīdēja garas trepes, daudz, daudz garākas, nekā olā vispār varēja būt vietas. Beidzot tās aizsniedzās līdz zilā kalna piekājei, un, kad Bērnišķā ķeizariene tās satvēra, viņa redzēja, ka tās ir veidotas tikai un vienīgi no burtiem, kas saāķēti cits aiz cita, un katrs kāpslis bija viena rindiņa. Bērnišķā ķeizariene sāka kāpt un, pieveikdama kāpsli pēc kāpšļa, vienlaikus lasīja vārdus:
PROJĀM EJ! MAN TEVI JĀAPTUR — TIKTIES NEDRĪKSTAM NEKAD NEKUR! NEKĀP AUGSTĀK, ATGRIEZIES,
CITĀDI MUMS SLIKTI IES! ES MUMS VISIEM LABU VĒLU — APSTĀJIES, VĒL NAV PAR VĒLU! JA MĒS SATIKSIMIES ABI,
TAD NUDIEN VAIRS NEBŪS LABI: JUKU JUKĀM SAJUKS VISS — IZAUGS BRIESMĪGS MUDŽEKLIS. GALS UN SAKUMS VIENUVIET TĀ VIS NEDRĪKST KOPĀ IET.
Viņa apstājās, lai savāktu spēkus no jauna, un paskatījās uz augšu. Vēl bija jākāpj ļoti augstu. Pagaidām ceļš nebija ne pusē.
— Klīstošā kalna sirmgalvi,— viņa skaļi sacīja,— ja tu negribi, lai mēs satiekamies, tad nevajadzēja man rakstīt šīs kāpnes. Tieši tavs aizliegums ved mani pie tevis.
Un viņa kāpa tālāk.
TO, KO DARI, TO, KO RADI TU, ES KĀ HRONISTS PIERAKSTU.
VISS, KAS DZĪVS IR KĀDREIZ BIJIS, ŠAJOS BURTOS PĀRTOP MIRIS.
ŠEITAN BEIDZAS TIEŠI TAS, KAS CAUR TEVI IESĀKĀS.
MŪŽAM JAUNA BŪSI, ĶEIZARIEN, VISAM SAKUMS TU AIZVIEN.
ES NO SĀKTA GALA - VECIS, MŪŽAM VISU ESMU BEIDZIS. DZĪVAIS NEDRĪKST SEVI PAŠU ACĪM SKATĪT MIRUŠU.
Atkal valdniecei vajadzēja apstāties, lai atvilktu elpu.
Tagad viņa jau bija ļoti augstu, un trepes šūpojās sniega vētrā kā zars. Bērnišķā ķeizariene stingri ieķērās ledainajos burtu kāpšļos un kāpa vēl pēdējo gabalu pa kāpnēm augšā.
JA TEV BRĪDINĀJUMS ŠIS ŠĶIETAS BIJIS NEBIJIS, JA TU GRASIES DARĪT TO — TELPĀ, LAIKĀ AIZLIEGTO, LAI TAD NOTIEK — LAIPNI LŪDZU TEVI, NĀC, BET VAINO PATI SEVI!
Kad pēdējie kāpšļi palika aiz muguras, Bērnišķā ķeizariene klusītiņām nopūtās un pārlaida skatienu pāri savam augumam lejup. Viņas platais, baltais tērps bija driskās, pie visām burtu trepju svītriņām, ķeksīšiem un punktiņiem karājās tā skrandas. Tas, ka burti pret viņu nav labi noskaņoti, jau nebija nekas jauns. Šī attieksme bija abpusēja.
Priekšā Bērnišķā ķeizariene redzēja olu un apaļo caurumu, kurā izbeidzās trepes. Viņa iekāpa olā. Caurums aiz muguras acumirklī aizvērās. Bērnišķā ķeizariene nekustēdamās stāvēja tumsā un gaidīja, kas notiks.
Taču ilgu laiku nenotika nekas.
— Te es esmu,— viņa beidzot klusi sacīja tumsā. Balss atbalsojās kā lielā, tukšā zālē — bet varbūt arī tā bija kāda cita — daudz zemāka balss, kas viņai atbildēja ar tiem pašiem vārdiem?
Mazpamazām Bērnišķā ķeizariene tumsā saskatīja kādu vārgu, sarkanīgu gaismas staru. To izstaroja grāmata, kas atvērta karājās gaisā olveida telpas vidū. Grāmata stāvēja ieslīpi, un bija redzams iesējums. Tā bija iesieta vara krāsas vākos, un, tāpat kā uz dārglietas, kas karājās kaklā Bērnišķajai ķeizarienei, arī uz šīs grāmatas bija redzamas divas čūskas, kas, iekodušās viena otrai astē, izveidoja ovālu. Šis ovāls ieskāva virsrakstu:
Bezgalīgais stāsts.
Bastiāns samulsa. Tā taču bija tieši tā grāmata, kuru viņš tagad lasa! Zēns vēlreiz paskatījās uz to. Jā, nekādu šaubu, runa bija par to pašu grāmatu, kuru viņš turēja rokās. Bet kā tad šī grāmata varēja uzrasties pati sevī?
Bērnišķā ķeizariene bija pienākusi tuvu un lūkojās tagad uz kāda vīra seju, kura atradās otrpus lidojošās grāmatas un kuru no apakšas, no atvērtajām grāmatas lapām apspīdēja zilgana gaisma. Šo gaismu izstaroja zilganzaļais raksts grāmatā.
Vīra seja izskatījās kā vecum veca koka miza, tik ļoti tā bija grumbu izarta. Bārda bija balta un gara, un acis bija tik dziļi iekritušas tumšajos dobuļos, ka tās nebija redzamas. Mugurā vīram bija zils mūka virstērps ar kapuci pār galvu un rokā kāds rakstāmais, ar kuru viņš rakstīja grāmatā. Sirmgalvis nepacēla acis.
Bērnišķā ķeizariene ilgu laiku stāvēja klusēdama un raudzījās uz viņu. To, ko viņš darīja, īstenībā nemaz nevarēja nosaukt, par rakstīšanu, viņa zīmulis drīzāk lēnām slīdēja pāri tukšajai lappusei, bet burti un vārdi veidojās gluži kā paši no sevis, tie it kā iznira no nebūtības.
Bērnišķā ķeizariene lasīja, kas tur rakstīts, un tas bija tieši tas, kas šajā acumirklī notika, proti: «Bērnišķā ķeizariene lasīja, kas tur rakstīts …»
— Visu, kas notiek,— viņa sacīja,— tu pieraksti.
— Viss, ko es pierakstu, notiek,— skanēja atbildē. Un atkal tā bija tā pati zemā, tumšā balss, ko viņa bija dzirdējusi kā pati savu atbalsi.
Savādi, ka Klīstošā kalna sirmgalvis nebija atvēris muti. Viņš pierakstīja viņas un savus vārdus, un valdniece bija tos tā dzirdējusi, it kā tikai atcerēdamās, ka viņš nupat runājis.
— Tu un es,— viņa vaicāja,— un visa Fantāzija … vai tas viss ir pierakstīts šajā grāmatā?
Sirmgalvis rakstīja, un vienlaikus Bērnišķā ķeizariene dzirdēja atbildi:
— Tā nav. Šī grāmata ir visa Fantāzija un tu, un es.
— Un kur ir šī grāmata?
— Grāmatā,— viņš ierakstīja atbildi.
— Tad tā ir tikai gaisma un atspīdums?— viņa vaicāja.
Un Klīstošā kalna sirmgalvis rakstīja, bet Bērnišķā ķeizariene dzirdēja viņu sakām:
— Ko rāda spogulis, kas redzams spogulī? Vai tu zini to, vēlmju valdniece Zeltace?
Bērnišķā ķeizariene brīdi klusēja, un sirmgalvis vienlaikus uzrakstīja, ka viņa klusē.
Tad viņa gandrīz vai čukstus sacīja:
— Man vajadzīga tava palīdzība.
— Es zinu,— viņš atbildēja rakstīdams.
— Jā,— viņa atteica,— droši vien. Tu esi Fantāzijas atmiņa un zini visu, kas noticis līdz šim acumirklim. Bet vai tu nevari pašķirt savu grāmatu uz priekšu un paskatīties, kas vēl notiks?
— Tukšas lapas!— skanēja atbildē.— Es varu tikai atskatīties uz to, kas jau noticis. Es to varēju lasīt, kamēr es rakstīju. Un es to zinu tālab, ka lasīju. Un es to rakstīju tālab, ka tas notika. Tā «Bezgalīgais stāsts» raksta ar manu roku pats sevi.
— Tu tātad nezini, kāpēc es esmu pie tevis atnākusi?
«— Nē,— viņš, joprojām rakstīdams, atbildēja zemajā balsī,— un man gribētos, lai tu to nebūtu darījusi. Caur mani viss kļūst nemainīgs un galīgs — arī tu, vēlmju valdniece Zeltace. Šī ola ir tavs kaps un tavs zārks. Tu esi iegājusi Fantāzijas atmiņā. Kā tu iedomājies no Šejienes kādreiz atkal izkļūt laukā?
— Ikviena ola ir jaunas dzīvības sākums,— viņa atbildēja.
— Taisnība,— sirmgalvis rakstīdams sacīja,— bet tikai tad, kad saplīst tās čaumala.
— Tu vari to atvērt,— Bērnišķā ķeizariene iesaucās,— tu mani ielaidi!
Sirmgalvis papurināja galvu un to pierakstīja.
— To paveica tavs spēks. Bet tagad tu esi šeit, un tev tā vairs nav. Mēs esam ieslēgti uz laiku laikiem. Patiesi, tu nedrīkstēji nākt! Tās ir «Bezgalīgā stāsta» beigas.
Bērnišķā ķeizariene smaidīja un nelikās ne mazākā mērā satraukta.
— Tu un es,— viņa sacīja,— mēs to vairs nespējam. Taču ir kāds cits, kam tas ir pa spēkam.
— Jaunu sākumu radīt,— vecis rakstīja,— spēj tikai cilvēkbērns.
— Jā,— viņa atbildēja,— cilvēkbērns.
Klīstošā kalna sirmgalvis lēnām pacēla acis un pirmo reizi paraudzījās uz Bērnišķo ķeizarieni. Bija tā, it kā šis skatiens nāktu no Visuma otra gala — no neizmērojama tāluma, no dziļdziļas tumsas. Viņa tam atbildēja ar savām zelta acīm un izturēja to. Šī saskatīšanās atgādināja cīņu bez vārdiem, bez kustībām. Beidzot vecis atkal noliecās pār savu grāmatu un rakstīja:
— Ievēro robežu, kas arī tev ir nosprausta!
— Es ievērošu,— valdniece atbildēja,— taču tas, par kuru es runāju un kuru es gaidu, to sen jau ir pārkāpis. Viņš lasa šo grāmatu, kuru tu raksti, un dzird ikvienu vārdu, kuru mēs runājam. Viņš tātad ir pie mums.
— Taisnība,— Bērnišķā ķeizariene dzirdēja veča balsi, kamēr viņš rakstīja,— arī viņš jau neatsaucami iegājis «Bezgalīgajā stāstā», jo tas ir viņa paša stāsts.
— Izstāsti man to!— Bērnišķā ķeizariene pavēlēja.— Tu esi Fantāzijas atmiņa, izstāsti man to — no sākta gala un vārds vārdā, kā tu to esi uzrakstījis!
Sirmgalvja roka, ar kuru viņš rakstīja, sāka trīcēt.
— Ja es to darītu, man vajadzētu rakstīt visu no jauna. Un tas, ko es rakstu, arī norisinātos no jauna.
— Lai notiek!— Bērnišķā ķeizariene sacīja.
Bastiānam kļuva nelāgi ap dūšu.
Kas Bērnišķajai ķeizarienei varētu būt padomā? Tam bija kaut kāds sakars ar viņu. Bet ja pat Klīstošā kalna sirmgalvim sāka trīcēt roka . . .
Sirmgalvis rakstīdams sacīja:
— Pasaule bojā ies šajā grāmatā,
jo «Bezgalīgajā stāstā» neviens nespēj iejaukties!
Un Bērnišķā ķeizariene atbildēja:
— Taču, ja varonis nāks pie tevis vai manis, jauna dzīvība plauks. Tāpēc lai izšķiras draugs!
— Patiesi, tu esi briesmīga,— sirmgalvis rakstīdams sacīja,— tas nozīmē galu bez gala. Mēs ieiesim nemitīgās atgriešanās aplī. No tā nevar izbēgt.
— Mēs ne,— viņa atbildēja balsī, kas tagad šķitās ne vairs maiga, bet cieta un dzidra kā dimants,— un arī viņš ne — ja vien viņš mūs visus izglābs.
— Vai tu patiešām gribi visu ielikt cilvēkbērna rokās?
— Es to gribu.
Un tad viņa vēl klusāk piebilda:
— Bet varbūt tu zini citu padomu?
Iestājās ilgs klusums, pirms sirmgalvja zemā balss sacīja:
— Nē.
Vecis stāvēja, zemu noliecies pār grāmatu, kurā rakstīja. Viņa seja vairs nebija redzama, jo to aizsedza kapuce.
— Tad dari to, ko es tev pavēlēju!
Klīstošā kalna sirmgalvis padevās Bērnišķās ķeizarienes gribai un sāka stāstīt «Bezgalīgo stāstu» no sākuma.
Šajā acumirklī gaisma, ko izstaroja grāmatas lapas, mainīja krāsu. Tā kļuva sarkanīga kā rakstu zīmes, kas tagad veidojās zem sirmgalvja zīmuļa. Ari viņa mūka tērps un kapuce tagad bija vara krāsā. Un, kamēr viņš rakstīja, vienlaikus atskanēja viņa zemā balss.
Ari Bastiāns to sadzirdēja pavisam skaidri.
Un tomēr pirmie vārdi, kurus sirmgalvis izrunāja, viņam bija nesaprotami. Tie skanēja aptuveni tā—«Stāiravkitna srednaerok sdārnok slrak skeinšapī».
Savādi, Bastiāns nodomāja, kāpēc sirmgalvis pēkšņi sācis runāt svešā valodā? Vai varbūt tie ir kādi burvju vārdi?
Sirmgalvja balss joprojām skanēja, un Bastiānam vajadzēja tajā ieklausīties.
— Šis uzraksts bija lasāms uz maza veikaliņa stikla durvīm, taču tāds tās, protams, izskatījās tikai tad, ja no krēslainās telpas iekšpuses raudzījās cauri rūtij uz ielu.
Laukā bija pelēks, auksts novembra rīts, un lietus lija aumaļām. Lāses ritēja lejup pāri stiklam un ķeburainajiem burtiem uz tā. Vienīgais, ko varēja saredzēt cauri rūtij, bija lietus izraibināts mūris ielas pretējā pusē.
Šo stāstu es nemaz nezinu, Bastiāns, mazliet vilies, nodomāja, grāmatā, cik tālu es līdz šim to esmu izlasījis, tāda vispār nav. Re nu, tagad jau redzams, ka es nudien visu laiku esmu maldījies. Es patiešām noticēju, ka sirmgalvis tagad sāks stāstīt «Bezgalīgo stāstu» no gala.
— Piepeši durvis tik sparīgi atsprāga vaļā, ka mazs misiņa zvanu ķekars, kas karājās virs tām, satraukti iešķindējās un labu laiku nespēja vien nomierināties.
Šā trokšņa cēlājs bija mazs, resns zēns, varbūt gadus desmit vai vienpadsmit vecs. Slapjie, tumšbrūnie mati krita viņam sejā, mētelis bija lietū izmircis un pilēja, siksnā pāri plecam karājās skolas soma. Puišelis bija drusku bāls un gluži bez elpas, taču, kaut ari viņu nupat vēl bija vajājusi steiga, tagad viņš stāvēja atvērtajās durvīs kā zemē ieaudzis . . .
Lasot un vienlaikus dzirdot Klīstošā kalna sirmgalvja zemo balsi, Bastiānam ausīs sāka dūkt un acu priekšā ņirbēt.
Tas, kas tur tika stāstīts, bija noticis ar viņu pašu! Un bija ierakstīts «Bezgalīgajā stāstā». Viņš, Bastiāns, uzradās kā grāmatas varonis grāmatā, par kuras lasītāju viņš līdz šim bija pats sevi uzskatījis! Un kas zina, kurš cits lasītājs, kas arī savukārt domājis, ka ir tikai lasītājs, to taisni tagad vēl lasa,— un tā arvien tālāk līdz bezgalībai!
Tagad Bastiāns pārbijās. Pēkšņi šķita, ka viņam trūkst elpas. Viņš jutās kā ieslēgts neredzamā cietumā. Viņš gribēja izbeigt, gribēja tālāk vairs nelasīt.
Taču Klīstošā kalna sirmgalvis zemā balsī turpināja stāstīt,
,un Bastiāns bija bezspēcīgs. Zēns aizspieda ausis, tomēr tas neko nelīdzēja, jo balss skanēja viņā pašā. Kaut arī sen zinādams, ka tā nav, viņš vēl krampjaini pieķērās pie domas, ka šī sakritība ar viņu pasu varbūt tomēr ir tikai neiedomājama nejaušība,
taču zemā balss nepielūdzami turpināja,
un tagad viņš dzirdēja to pavisam skaidri šalcām:
—. . . tava uzvedība nav ne plika graša vērta, citādi tu vismaz būtu stādījies priekšā.
— Mani sauc Bastiāns,— zēns sacīja.— Bastiāns Baltazars Bukss.
Šajā mirklī Bastiāns nonāca pie nozīmīga atzinuma: cilvēks var būt pārliecināts, ka viņš kaut ko vēlas — varbūt gadiem ilgi —, kamēr ir zināms, ka šī vēlēšanās ir nepiepildāma. Taču, ja pēkšņi rodas iespējamība, ka sapnis var kļūt par īstenību, tad viņš vēlas vēl tikai vienu: kaut nekad to nebūtu vēlējies.
Vismaz Bastiānam tā klājās.
Tagad, kad tas viss vērtās par nepielūdzamu īstenību, viņš vislabprātāk būtu aizmucis prom. Tikai nelaime, ka šajā gadījumā tāda «prom» nemaz nebija. Un tāpēc zēns darīja to, kas viņu, protams, itin nemaz nespēja glābt: viņš gluži vienkārši izlikās beigts kā vabole, kas guļ uz muguras. Viņš gribēja darīt tā, it kā viņa nemaz nebūtu, viņš gribēja uzvesties klusu un kļūt tik maziņš, cik vien iespējams.
Klīstošā kalna sirmgalvis turpināja stāstīt un vienlaikus no jauna pierakstīt, kā Bastiāns nozaga grāmatu, kā aizmuka uz skolas ēkas noliktavu un tur sāka lasīt. Un tagad Atreja meklējums sākās vēlreiz, viņš nonāca pie vecum vecās Morlas, pie Dziļā bezdibeņa, kur atrada Fuhūru Igramūlas tīklā un izdzirdēja Bastiāna šausmu kliedzienu. Vēlreiz vecā Urgla viņu dziedēja un Engivuks deva pamācības. Viņš izgāja pa trim Maģiskajiem vārtiem, iegāja Bastiāna attēlā un sarunājās ar Ujulalu. Tēli un notikumi sekoja cits citam: vēja milži, Spoku pilsēta, Gmorks. Atreja glābšana un atgriešanās Ziloņkaula tornī. Un pa vīdam notika arī viss, ko bija piedzīvojis Bastiāns,— sveču aizdedzināšana, Bērnišķās ķeizarienes ieraudzīšana un tas, kā viņa veltīgi gaidīja glābēja atnākšanu. Un vēlreiz viņa devās ceļā, lai uzmeklētu Klīstošā kalna sirmgalvi, vēlreiz kāpa augšā pa burtu trepēm un iegāja olā, un vēlreiz norisinājās visa saruna vārds vārdā, ko abi viens ar otru bija runājuši un kas beidzās ar to, ka Klīstošā kalna sirmgalvis bija sācis rakstīt un stāstīt «Bezgalīgo stāstu».
Un atkal viss sākās no gala — kā bijis un kā palicis — un no jauna viss beidzās, kad Bērnišķā ķeizariene satikās ar Klīstošā kalna sirmgalvi, kurš vēlreiz sāka rakstīt un stāstīt «Bezgalīgo stāstu» . . .
… un tā tas turpinātos mūžīgi, jo bija taču gluži neiespējami, ka notikumu norisē kaut kas varētu mainīties. Tikai viņš viens, Bastiāns, varētu iejaukties. U»- viņam bija tas jādara, ja pats negribēja palikt ieslēgts šajā aplī. Zēnam šķita, ka šis stāsts būtu jau tūkstošiem reižu atkārtojies, nē, it kā nebūtu nekāda «pirms tam» un «pēc tam», bet gan, ka viss būtu saplūdis uz mūžu mūžiem vienā laikā. Tagad viņš saprata, kāpēc sirmgalvim bija trīcējusi roka. Nemitīgās atgriešanās aplis bija gals bez gala!
Bastiāns nejuta, ka viņam pār vaigiem rit asaras. Gandrīz vai nemaņā zēns pēkšņi iekliedzās:
— Mēness meitiņa! Es nāku!
Tajā pašā acumirklī norisinājās vairāki notikumi uzreiz.
Varens spēks saspridzināja lielās olas čaulu gabalu gabalos, turklāt atskanēja dobja pērkona rīboņa. Tad no tālienes šurp atšāvās viesuļvētra,
izlauzās no grāmatas lappusēm, ko Bastiāns turēja uz ceļiem, un tās sāka neganti plivināties. Bastiāns sajuta vētru matos un sejā, tā viņam gandrīz vai aizrāva elpu, septiņžuburu svečtura liesmas dejoja un noliecās slīpi, bet tad otra — vel varenāka viesuļvētra šāvās grāmatā iekšā, un sveces izdzisa.
Torņa pulkstenis sita divpadsmit.
XV.Nakts mežs Perelīns
- Jel, Mēness meitiņa, es nāku!— Bastians velreiz klusītiņām sacīja tumsā. Viņš juta no šī vārda izstarojam neaprakstāmu saldmi, mierinošu spēku, kas viņu pilnībā piepildīja. Tāpēc zēns vairākreiz vēl klusītiņām atkārtoja:
— Mēness meitiņa! Mēness meitiņa! Es nāku, Mēness meitiņa! Es jau esmu klāt.
Bet kur viņš bija?
Bastiāns nespēja samanīt ne mazāko gaismiņu, taču tā vairs nebija noliktavas dzestrā tumsa, kas ieskāva viņu, tā bija samtaina, silta tumsa, kurā viņš jutās drošs un laimīgs.
Bailes un nomāktība bija zudušas. Bastiāns tās atcerējās tikai kā kaut ko sen pagājušu. No prieka un labsajūtas viņš pat klusi smējās.
— Mēness meitiņ, kur es esmu?— Bastiāns jautāja.
Viņš vairs nejuta sava ķermeņa smagumu. Viņš taustījās ar rokām apkārt un saprata, ka lido. Nebija vairs paklāju un cietās grīdas.
Tā bija brīnišķīga, nekad vēl nebaudīta sajūta, atraisītības un neierobežotas brīvības sajūta. Nekas no tā, kas kādreiz bija apgrūtinājis un ierobežojis, tagad nespēja zēnu vairs aizsniegt.
Vai viņš beidzot lidinājās kaut kur Visumā? Bet Visumā taču bija zvaigznes, turpretī šeit viņš nespēja neko tamlīdzīgu saskatīt. Visu ieskāva vienīgi samtainā tumsa, un zēns jutās tik labi, tik labi kā nekad agrāk savā mūžā. Varbūt viņš bija miris?
— Mēness meitiņ, kur tu esi?
Un tagad atskanēja kāda maiga balss, tā bija putnam līdzīga balss un atbildēja viņam; varbūt tā jau vairākreiz bija atbildējusi, tikai viņš nebija ievērojis. Bastiāns to dzirdēja pavisam tuvu un tomēr nespētu pateikt, no kuras puses tā nāk:
— Te es esmu, Bastiān.
— Mēness meitiņ, vai tu tā esi?
Ieskanējās gluži neparasti, dziedoši smiekli.
— Kas gan cits. Tu taču man nupat iedevi šo skaisto vārdu. Es tev pateicos par to. Esi sveicināts, mans glābēj un mans varoni!
— Kur mēs esam, Mēness meitiņ?
— Es esmu pie tevis, un tu esi pie manis.
Tā bija kā saruna sapnī, un tomēr Bastiāns zināja pavisam droši, ka viņš ir nomodā un nesapņo.
— Mēness meitiņ,— zēns čukstēja,— vai tas tagad ir gals?
— Nē,— viņa atbildēja,— tas ir sākums.
— Kur ir Fantāzija, Mēness meitiņ? Kur ir visi pārējie? Kur ir Atrejs un Fuhūrs? Vai tad viss ir pazudis? Un Klīstošā kalna sirmgalvis un viņa grāmata? Vai viņu vairs nav?
— Fantāzija radīsies no tavām vēlmēm par jaunu, mans Bastiān. Es tās pārvērtīšu īstenībā.
— No manām vēlmēm?— zēns brīnīdamies atkārtoja.
— Tu taču zini,— žūžoja saldā balss,— ka mani sauc par vēlmju valdnieci. Ko tu vēlēsies?
Bastiāns padomāja, tad uzmanīgi vaicāja:
— Cik vēlēšanos man ir?
— Tik, cik tu gribi,— jo vairāk, jo labāk, mans Bastiān. No tā kļūs bagātāka un daudzveidīgāka Fantāzija.
Bastiāns jutās pārsteigts un saviļņots. Taču taisni tāpēc, ka pēkšņi bija pavērusies iespēju bezgalība, viņam vispār nenāca prātā neviena vēlēšanās.
— Es nekā nezinu,— viņš beidzot teica.
Brīdi valdīja klusums, tad viņš izdzirdēja maigo, putnam līdzīgo balsi:
— Tas ir slikti.
— Kāpēc?
— Jo tad vairs nebūs Fantāzijas.
Bastiāns samulsis klusēja. Zēnu mazlietiņ traucēja bezgalīgās brīvības izjūta, ka viss atkarīgs no viņa.
— Kāpēc ir tik tumšs, Mēness meitiņ?— viņš jautāja.
— Sākums vienmēr ir tumšs, mans Bastiān.
— Es labprāt gribētu tevi redzēt vēlreiz, Mēness meitiņ, zini, kā tajā acumirklī, kad tu paskatījies uz mani.
Atkal atskanēja klusie, dziedošie smiekli.
— Kāpēc tu smejies?
— Tāpēc, ka esmu priecīga.
— Par ko?
— Tu nupat izteici savu pirmo vēlēšanos.
— Un tu izpildīsi to?
— Jā, pastiep savu roku!
Bastiāns to izdarīja un juta, ka vēlmju valdniece ieliek viņam kaut ko delnā. Kaut ko sīku, taču neparasti smagu. Tas izstaroja aukstumu un likās ciets un nedzīvs.
— Kas tas ir, Mēness meitiņ?
— Smilšu grauds,— viņa atbildēja.— Tas ir viss, kas palicis pāri no manas bezgalīgās valstības. Es tev to dāvinu.
— Paldies,— Bastiāns izbrīnīts tencināja. Viņš patiešām nezināja, ko lai iesāk ar šo dāvanu. Būtu tas vismaz bijis kaut kas dzīvs!
Vēl gudrodams, ko Mēness meitiņa no viņa gaida, zēns pēkšņi sajuta savā delnā maigu skrubināšanos. Viņš ieskatījās vērīgāk.
— Paveries, Mēness meitiņ!— Bastiāns čukstēja.— Tas taču sāk gailēt un mirguļot! Un tur, vai tu re, šaudās arī maza liesmiņa. Nē, tas ir asns! Mēness meitiņ, tas nemaz nav smilšu grauds. Tas ir zaigojošs sēklas graudiņš, kas sāk dīgt!
— To tu paveici lieliski, Bastiān!— zēns dzirdēja viņu sakām. — Redzi, tas tev izdodas pavisam viegli.
No punktiņa Bastiāna delnā tagad zvīļoja tik tikko samanāms stars, kas strauji pieņēmās spēkā un lika iemirdzēties samtainajā tumsā abām tik atšķirīgajām bērnu sejām, kas bija noliekušās pār brīnumu.
Bastiāns lēnām pavilka savas rokas atpakaļ, un mirdzošais punkts palika starp viņiem gaisā kā maza zvaigznīte.
Asns dīga ļoti strauji, to pat varēja redzēt ar aci. Tas izdiedzēja kātu un uzplaucēja lapas, izdzina pumpurus, kas atvērās brīnišķīgos, daudzās krāsās zaigojošos un fosforescējošos ziedos. Jau brieda mazi auglīši, kas, tiklīdz nogatavojās, eksplodēja kā mazmazītiņas raķetes un no jaunajiem sēklu graudiņiem uzdzirkstīja ap sevi raibu dzirksteļu lietu.
No jaunajiem sēklu graudiņiem atkal izdīga augi, taču tiem bija citas formas, tie līdzinājās paparžu vēdekļiem un mazām palmām, kaktusa lodēm, kosai vai zarainiem kociņiem. Ikviens augs kvēloja un spīdēja citā krāsā.
Drīz apkārt Bastiānam un Mēness meitiņai, virs un zem viņiem, samtainā tumsa visriņķī bija piepildīta ar plaukstošiem un kuplojošiem gaismas augiem. Krāsās kvēlojoša bumba, jauna, mirdzoša pasaule, lidinājās nekurienē, auga un auga, un tās dziļākajā iekšienē sēdēja roku rokā Bastiāns un Mēness meitiņa un izbrīna pilnām acīm raudzījās brīnišķīgajā izrādē.
Augi likās neizsmeļami savā formu un krāsu daudzveidībā. Atvērās arvien lielāki ziedpumpuri, uzplauka arvien bagātīgāki čemuri. Un visa šī augšana norisinājās pilnīgā klusumā.
Pēc kāda laika daži augi jau bija sasnieguši saulespuķu augstumu, jā, daži pat bija tik lieli kā augļukoki. Tur mirdzēja garu, smaragdzaļu lapu vēdekļi un sarenes vai ziedi, kas līdzīgi pāva astei, pilnai varavīkšņu krāsas acīm. Citi augi atgādināja budistu tempļus, celtus no atvērtiem violeta zīda lietussargiem, kas salikti cits uz cita. Daži resnāki stumbri šķita kā bizē sapīti. Būdami caurspīdīgi, tie izskatījās kā sārts stikls, kas no iekšpuses ir apgaismots. Un bija arī ziedu pušķi, kas atgādināja lielus zilus un dzeltenus lampionu ķekarus. Vietām lejup nokarājās tūkstošiem mazu asteru kā sidrabaini mirdzoši ūdenskritumi vai tumši zeltaini pulkstenīšu priekškari ar garām, pušķveidīgām putekšnīcām. Un arvien vēl šie mirdzošie naktsaugi cerojās kuplāki un biezāki un mazpamazām saaudās maigas gaismas pinumā.
— Tev jādod viņam vārds!— Mēness meitiņa čukstēja.
Bastiāns pamāja.
— Nakts mežs Perelins,— viņš sacīja.
Zēns ielūkojās Bērnišķajai ķeizarienei acīs — un tagad atkārtojās tas pats, kas bija noticis, abiem satiekoties pirmo reizi. Bastiāns sēdēja kā apburts, raudzījās uz viņu un nespēja vairs novērst acis. Pirmajā reizē viņš bija redzējis daiļo valdnieci nedziedināmi slimu, taču tagad viņa bija vēl daudz, daudz skaistāka. Bērnišķās ķeizarienes noskrandu- šais tērps atkal bija kā jauns, un pāri zīda un garo matu nevainojamam baltumam spīguļoja daudzkrāsainās maigās gaismas atspulgs. Bastiāna vēlēšanās bija piepildījusies.
— Mēness meitiņ,— Bastiāns mulsi izstomīja,— vai tu atkal esi vesela?
Viņa pasmaidīja.
— Vai tad tu neredzi, mans Bastian?
— Es vēlētos, lai mūžam būtu tā, kā ir tagad,— viņš sacīja.
— Mūžīgs ir acumirklis,— Bērnišķā ķeizariene atbildēja.
Bastiāns klusēja. Viņš nesaprata dzirdēto, taču prāts viņam
pašlaik nenesās uz domāšanu. Zēns nevēlējās neko citu kā sēdēt valdniecei pretī un raudzīties viņā.
Gaismas augu biezoknis, kas sazēla arvien kuplāks, mazpamazām bija izveidojis viņiem apkārt ciešu režģi, krāsās kvēlojošu pinumu, kas abus ieskāva kā liela, apaļa telts, darināta no burvju paklājiem. Tāpēc Bastiāns nepievērsa uzmanību tam, kas notiek ārpusē. Viņš nezināja, ka Perelīns aug un aug un katrs atsevišķais augs kļūst arvien lielāks. Un joprojām vēl malu malās mazi kā dzirkstelītes lija sēklu graudiņi, no kuriem dīga jauni asni.
Bastiāns sēdēja, iegrimis Mēness meitiņas skatienā.
Viņš nespētu pateikt, vai daudz laika pagājis vai maz, kad Mēness meitiņa aizsedza žfr savu delnu viņam acis.
— Kāpēc tu tik ilgi nenāci?— zēns dzirdēja viņu vaicājam.— Kāpēc liki man iet pie Klīstošā kalna sirmgalvja? Kāpēc tu nesteidzies šurp, tiklīdz es tevi saucu?
Bastiānam iemetās kaklā kamols.
— Tas bija . . .— viņš apjucis izmocīja,—. . . es domāju — tas bija viss iespējamais, arī bailes, taču īstenībā es no tevis kautrējos, Mēness meitiņ.
Bērnišķā ķeizariene atvilka savu delnu atpakaļ un izbrīnā paraudzījās uz zēnu.
— Kautrējies? Kāpēc?
— Es, redzi . . .— Bastiāns vilcinājās,— es domāju, ka tu noteikti gaidi kādu sevis cienīgu.
— Un tu?— viņa vaicāja.— Vai tu neesi manis cienīgs?
— Tas ir,— Bastiāns izstomīja, juzdams, ka nosarkst,— es gribēju sacīt — teiksim, kādu drosminieku, spēkavīru un skaistuli — princi vai ko tamlīdzīgu — katrā ziņā ne tādu kā es.
Zēns bija nolaidis acis un atkal izdzirdēja klusos, dziedošos smieklus.
— Redzi,— Bastiāns sacīja,— tagad arī tu smejies par mani.
Iestājās ilgs klusums, un, kad zēns beidzot sadūšojās un no jauna pacēla acis, viņa bija pieliekusies viņam pavisam tuvu klāt. Bērnišķās ķeizarienes seja bija nopietna.
— Es gribu tev kaut ko parādīt, mans Bastiān,— viņa sacīja,— ieskaties man acīs!
Bastiāns paklausīja, kaut arī sirds viņam dauzījās un mazlietiņ sareiba galva.
Un tagad viņš ieraudzīja viņas acu zeltainajā spogulī — sākumā vēl pavisam sīku un tālu, tālu — kādu tēlu, kas mazpamazām kļuva arvien lielāks un skaidrāks. Tas bija zēns — aptuveni viņa gados, taču slaids un brīnumaini skaists. Viņam bija lepna un pašapzinīga stāja, dižciltīga seja — šaura un vīrišķīga. Viņš izskatījās kā jauns princis no Austrumiem. Viņa turbāns bija no zila zīda, tāpat kā ar sudrabu izšūtā jaka, kas viņam bija mugurā un sniedzās līdz ceļiem. Kājas bija ieautas garos, sarkanos smalkas, mīkstas ādas zābakos. No pleciem līdz pašai zemei nokarājās sudrabaini mirdzošs mētelis ar augstu apkakli. Visskaistākās šim zēnam bija rokas — smalkas un aristokrātiskas, un vienlaikus tās šķitās neparasti spēcīgas.
Aizgrābts un izbrīnīts Bastiāns lūkojās šajā attēlā. Viņš nespēja vien atskatīties. Tiklīdz zēns gribēja jautāt, kas ir šis skaistais ķēniņdēls, viņu kā zibens spēriens skāra atziņa, ka tas ir viņš pats.
Tas bija viņa paša spoguļattēls Mēness meitiņas zeltainajās acīs!
Ļoti grūti vārdos izteikt to, kas šajā mirklī ar viņu notika. Tā bija sajūsma, kas Bastiānu pašu aizrāva no sevis prom kā nemaņā, tālu prom, un, kad tā viņu atkal palaida vaļā, viņš, pilnībā atgriezies pats sevī, bija pārvērties šajā skaistajā zēnā, kura attēlu bija ieraudzījis.
Bastiāns noskatīja sevi no augšas līdz apakšai, un viss bija tā kā Mēness meitiņas acīs — smalkie, mīkstie zābaki no sarkanās ādas, zilā ar sudrabu izšūtā jaka, turbāns, garais, mirdzošais mētelis, stāja un — cik vien viņš spēja sajust — arī seja. Izbrīnīts zēns raudzījās uz savām rokām.
Tad viņš pagriezās pret Mēness meitiņu.
Viņas vairs nebija!
Bastiāns bija palicis viens apaļajā telpā, kuru izveidojusi gailošo augu biežņa.
— Mēness meitiņ!— viņš sauca uz visām pusēm.— Mēness meitiņ!
Taču atbildes vietā — klusums.
Nezinādams padoma, Bastiāns apsēdās. Ko lai tagad iesāk? Kāpēc Bērnišķā ķeizariene pametusi viņu vienu? Kurp lai tagad dodas — ja viņš vispār kaut kur varēja tikt un nebija ieslodzīts kā sprostā?
Kamēr Bastiāns tā sēdēja un mēģināja saprast, ko Mēness meitiņa gribējusi panākt, pamezdama viņu, neko nepaskaidrojusi un neatvadījusies, zēna pirksti rotaļājās ar kādu zelta amuletu, kas karājās ķēdē viņam ap kaklu.
Bastiāns pavērās uz to un pārsteigumā iesaucās.
Tas bija AURINS, dārglieta, rota, Bērnišķās ķeizarienes zīme, kas padarīja tās nēsātāju par viņas vietnieku! Mēness meitiņa bija uzticējusi viņam savu varu pār visām Fantāzijas būtnēm un lietām. Un, kamēr viņš nēsās šo zīmi, būs tā, it kā valdniece atrastos viņam blakus.
Bastiāns ilgi skatījās uz abām čūskām, gaišo un tumšo, kas bija iekodušās viena otrai astē un izveidojušas ovālu. Tad viņš apgrieza medaljonu otrādi un tā mugurpusē sev par izbrīnu atrada kādu uzrakstu. Tie bija savādi vijīgiem burtiem uzrakstīti pieci īsi vārdi:
Dari to, ko Tu gribi!
«Bezgahgaja stasta» par to līdz šim nekas nebija sacīts. Vai Atrejs šo uzrakstu nebūtu ievērojis?
Taču tas tagad nebija no svara. Svarīgi bija vienīgi tas, ka šie vārdi izteica atļauju, nē, akurāt aicinājumu darīt visu, ko vien gribas.
Bastiāns piegāja pie krāsās zaigojošās augu sienas, lai paraudzītos, vai vispār iespējams izslīdēt tai cauri un pa kurieni, un apmierināts secināja, ka var to bez pūlēm pavērt kā priekškaru. Viņš iznāca laukā.
Naktsaugi pa to laiku — maigi, tomēr ārkārtīgi vareni — bija zēluši un kuplojuši, un Perelīns bija kļuvis par mežu, kuru pirms Bastiāna vēl nebija skatījusi neviena cilvēka acs.
Lielākie stumbri tagad bija baznīcas torņa augstumā un resnumā — un tomēr tie auga un auga bez mitas. Vietumis šīs piena baltumā mirdzošās kolonnas jau stāvēja tik cieši cita pie citas, ka nebija iespējams tām izspraukties cauri. Un joprojām vēl kā dzirksteļu lietus bira jauni sēklu graudi.
Pastaigādamies pa šo gaismas domu, Bastiāns pūlējās nevienu no spīguļojošiem asniem uz zemes nesamīt, taču drīz vien tas kļuva neiespējami. Gluži vienkārši nebija vairs ne pēdas platuma brīvas zemes, kur nekas nedīgtu. Tā viņš beidzot bezrūpīgi gāja tālāk, kur vien milzu stumbri atvēlēja brīvu ceļu.
Bastiāns jūsmoja par savu skaistumu. Tas, ka nebija neviena, kas viņu apbrīnotu, nebūt netraucēja. Gluži otrādi — zēns priecājās, ka var izbaudīt šo labsajūtu pilnīgā vienatnē. Viņam itin nemaz nevajadzēja, lai tie, kas bija līdz šim viņu izzobojuši, šobrīd viņu apbrīnotu. Tagad vairs ne. Viņš par tiem domāja gandrīz vai ar līdzjūtību.
Sajā mežā, kur nebija ne gadalaiku, ne dienas un nakts mijas, arī laika izjūta atšķīrās no tās, ko Bastiāns bija pazinis līdz šim. Un tā viņš nesaprata, cik ilgi jau gājis. Taču prieks par savu skaistumu mazpamazām pārvērtās par kaut ko citu: tas, ka viņš ir skaists, kļuva pats par sevi saprotams. Nevar apgalvot, ka zēns par to būtu mazāk laimīgs, viņam tikai šķita, ka citādi jau nekad nav bijis.
Tam bija kāds iemesls, kuru Bastiānam nācās uzzināt tikai daudz, daudz vēlāk un kuru viņš tagad vēl pat nenojauta, jo iegūdams šo skaistumu, viņš mazpamazām aizmirsa to, ka ir bijis kādreiz resns un līkām kājām.
Pat ja viņš ko būtu manījis, droši, ka šīs atmiņas viņam neliktos īpaši svarīgas. Taču aizmiršana norisinājās gluži nemanāmi. Un, kad atmiņas bija pilnībā izzudušas, Bastiānam šķita, ka viņš jau vienmēr bijis tāds kā tagad. Un taisni tādējādi viņa vēlēšanās būt skaistam tika pieklusināta, jo tas, kurš vienmēr tāds ir bijis, to vairs nevēlas.
Un, nonācis tik tālu, viņš jau izjuta zināmu neapmierinātību un viņā modās jauna vēlēšanās. Būt tikai skaistam — tā patiesībā nebija īstā vērtība! Viņš gribēja būt arī stiprs, stiprāks par visiem citiem. Pats stiprākais!
Ejot tālāk cauri nakts mežam Pelerīnam, viņam uzmācās izsalkums. Bastiāns šur un tur noplūca dažus savādas formas mirdzošus augļus un piesardzīgi nogaršoja, vai tie ir ēdami. Ne tikai — viņš ar prieku konstatēja! Izrādījās pat, ka tie garšo pavisam lieliski — daži skābeni, daži saldeni, daži mazliet rūgteni, bet visi gardi jo gardi. Iedams tālāk, viņš ēda tos citu pēc cita un sajuta, kāds brīnišķīgs spēks ieplūst kaulos.
Tikmēr spīgojošais pamežs bija kļuvis tik biezs, ka aizsedza skatienu uz visām pusēm. Un bez tam vēl no augšas uz leju sāka augt liānas un gaisa saknes un kopā ar biežņu savijās necaurejamos brikšņos. Bastiāns ar rokām sita pa krūmiem, izlauzdams sev taciņu, un biezoknis pašķīrās, it kā viņš būtu izmantojis mačeti, cukurniedru griežamo nazi. Aiz muguras eja tūliņ atkal aizvērās tik cieši, it kā tās vispār nebūtu bijis.
Zēns gāja tālāk, taču ceļu aizšķērsoja dižkoki, kuru stumbri bija pieplakuši cits citam, neatstādami ne spraugas.
Bastiāns ar abām rokām metās kokos — un atlieca divus stumbrus vienu no otra! Aizmugurē sprauga atkal bez trokšņa aizdarījās ciet.
Bastiāns mežonīgi iegavilējās.
Viņš bija mūžameža pavēlnieks!
Bridi zēns priecājās par to, ka lauž ceļu cauri džungļiem kā zilonis, kas dzirdējis Lielo saucienu. Viņa spēki neizsīka, ne bridi viņam nevajadzēja apstāties, lai atvilktu elpu, nebija dūrēju sānos un sirdsklauvju, viņš pat nenosvīda.
Taču beidzot Bastiāns bija pietiekami izplosījies un viņam radās vēlēšanās Perelīnu, savu valstību, vienreiz pārskatīt no augšas, lai redzētu, cik tālu tā jau sniedzas.
Viņš pētījoši paraudzījās uz augšu, saspļāva delnās, satvēra kādu liānu un sāka vilkties augšā, likdams roku virs rokas un nepiepalīdzot ar kājām, kā bija noskatījies to darām cirka artistus. Līdzīgi izbalējušam attēlam no sen pagājušām dienām uz mirkli atmiņā atausa fizkultūras stunda, kur, visai klasei labpatikā smejot, viņš bija šūpojies kā miltu maiss virves lejas galā. Viņš pasmaidīja. Droši, ka tagad viņiem mute no brīnumiem būtu palikusi vaļā, to redzot.
Klasesbiedri būtu lepni, ka pazīst vīnu. Taču viņš šiem pat nepiegrieztu vērību.
Ne vienu vienīgu reizīti neapstājies, Bastiāns galu galā aizsniedza zaru, no kura nokarājās liāna. Viņš apsēdās uz tā jāšus. Zars bija resns kā muca un fosforescēja no iekšas uz āru sarkanu gaismu. Bastiāns uzmanīgi piecēlās kājās un balansēdams devās uz koka stumbru. Arī šeit biezs vīteņaugu mudžeklis aizšķērsoja ceļu, taču viņš bez grūtībām izlauza sev eju.
Stumbrs te augšā joprojām bija tik resns, ka pieci vīri nespētu to rokām aptvert. Kāds cits sānu zars, kas auga no stumbra mazliet augstāk un uz citu pusi, nebija aizsniedzams no tās vietas, kur stāvēja Bastiāns. Tāpēc viņš palēcās, lai satvertu kādu gaisa sakni, un šūpojās šurpu turpu tik ilgi, kamēr viņam izdevās aizsniegt — atkal palecoties — augstāko zaru. No turienes savukārt varēja tikt pie nākamā. Viņš jau bija uzrāpies pa zarotni ļoti augstu, vismaz simt metru, taču kvēlojošās lapas un zari neatsedza skatu uz leju.
Kad Bastiāns bija ticis divtik augstu, vietumis pavērās spraugas, kas ļāva palūkoties atpakaļ. Taču tikai tad stāvoklis sametās īsti nopietns, taisni tāpēc, ka kļuva arvien mazāk zaru un zariņu. Un beidzot, nonākušam gandrīz līdz pašai augšai, Bastiānam vajadzēja apstāties, jo nemanīja vairs neko citu, pie kā varētu pieturēties, kā vien kailu, slidenu stumbru, kas joprojām vēl bija telegrāfa staba resnumā.
Bastiāns palūkojās uz augšu un ieraudzīja, ka šis stumbrs vai kāts izbeidzas aptuveni divdesmit metru augstāk milzu lielā, tumšsarkani mirdzošā ziedā. Kā lai tiek tur augšā, tas viņam nebija skaidrs. Taču Bastiānam vajadzēja tikt augšā, jo viņš negribēja palikt šeit, kur bija pašlaik. Viņš tātad apskāva stumbru un rāpās uz augšu pēdējos divdesmit metrus kā akrobāts. Stumbrs šūpojās šurpu turpu un locījās kā zāles stiebrs vējā.
Beidzot zēns atradās tieši zem zieda, kas atvērās kā tulpe uz augšu. Bastiānam izdevās vienu roku iebāzt starp ziedlapām un pieturēties, tad pastumt lapas citu no citas nost un uzvilkties augšā.
Kādu mirkli Bastiāns palika guļam, jo tagad zēnam tomēr mazlietiņ aptrūkās elpas. Taču itin drīz viņš piecēlās un paskatījās pāri sārti kvēlojošā milzu zieda malai kā no masta kurvja uz visām pusēm.
Skats bija lielisks, ne vārdos neizsakāms!
Augs, kura ziedā stāvēja Bastiāns, bija viens no visaugstākajiem visos džungļos, tāpēc zēna skatiens sniedzās ļoti tālu. Virs galvas joprojām vēl vel vēj ās samtainā tumsa kā bezzvaigžņu nakts debesis, taču apakšā neizsmeļamā krāsu daudzveidībā pletās Perelīna galotņu bezgalība, tālab acis viņam gandrīz vai pieplūda asarām.
Un Bastiāns stāvēja ilgi un veldzējās šajā skatā. Tā bija viņa valstība! Viņš to bija radījis! Viņš bija Perelīna valdnieks.
Un vēlreiz tālu pāri mirguļojošiem džungļiem pārskanēja viņa mežonīgais gaviļu kliedziens.
Taču naktsaugi klusu, liegi un neapturami auga un auga.
XVI.Krāsu tuksnesis Goabs
Kad Bastians bija izgulējis dziļu un ilgu miegu sārti mirdzošaja milzu ziedā un atvēris acis, viņš redzēja, ka virs galvas joprojām velvējas samta melnās nakts debesis. Zēns izstaipījās un apmierināts sajuta savos locekļos brīnišķīgu spēku.
Un atkal, pašam to nemanot, ar viņu bija notikusi kāda pārvērtība. Vēlēšanās būt stipram bija piepildījusies.
Tagad piecēlies un paraudzījies pāri milzu puķes malām visriņķī, viņš secināja, ka Perelīna augšana acīmredzot mazpamazām mitējusies. Nakts mežs vairs nebija ļoti pārvērties. Bastiāns nezināja, ka arī tam bija sakars ar viņa vēlmes piepildīšanos un ka vienlaikus tika izdzēstas viņā atmiņas par to, ka viņš bijis vārgs un neizveicīgs. Bastiāns bija skaists un spēcīgs, taču nezin kāpēc ar to nepietika. Tagad viņam tas šķita pat mazliet gļēvi. Tikai tad bija vērts būt skaistam un spēcīgam, ja tu esi arī norūdījies, sīksts un spartisks. Tāds kā Atrejs. Taču starp šīm mirdzošajām puķēm, kur vajadzēja tikai roku pastiept pēc augļiem, nebija iespējams tādam kļūt.
Austrumos virs pamales no Perelīna atmirdzēja pirmie maigie rītausmas perlamutra toņi. Un, jo gaišāka ausa diena, jo bālākas kļuva naktsaugu krāsas.
— Labi gan,— Bastiāns klusībā sacīja,— es jau domāju, ka te vispār nekad neiestāsies diena.
Zēns apsēdās uz zieda pamatnes un domāja, ko tagad gribētu darīt. Kāpt atkal lejā un iet tālāk? Protams, būdams Perelīna pavēlnieks, viņš spēja sev izlauzt ceļus, kur vien patikās. Viņš varētu šeit klaiņot dienām, mēnešiem, varbūt pat gadiem. Džungļi bija daudz par lieliem, lai no tiem kādreiz izkļūtu laukā. Tiesa gan, naktsaugi bija skaisti, tomēr ilgam laikam ar to Bastiānam nepietika. Gluži kas cits būtu, ja viņš, piemēram, klejotu pa tuksnesi — Fantāzijas lielāko tuksnesi. Jā, tas patiešām būtu kaut kas tāds, ar ko varētu lepoties!
Un šajā acumirklī viņš sajuta spēcīgu satricinājumu izskrienam cauri visam milzu augam. Stumbrs pieliecās: kaut kas sprakšķēja, kaut kas bira. Bastiānam vajadzēja pieturēties, lai neizveltos laukā no zieda, kas arvien vairāk noliecās un tagad jau stāvēja horizontāli. Skats pāri Perelīnam tagad bija satriecošs.
Saule pa šo brīdi bija uzlēkusi un apspīdēja iznīcības ainavu. No varenajiem naktsaugiem tikpat kā nekas vairs nebija palicis pāri. Daudz ātrāk, nekā uzradušies, tie saules spilgtajā gaismā sabirza putekļos un smalkās, krāsainās smiltīs. Tikai vietumis vēl rēgojās dažu dižkoku celmu paliekas, kuras sadrupa kā smilšu pilis, kad tās izžūst. Pēdējais no augiem, kas, likās, vēl neatkāpās, bija tas, kura ziedā bija patvēries Bastiāns. Taču, līdzko zēns mēģināja pieturēties pie ziedlapiņām, tā? saira no viņa tvēriena un aizplīvoja kā smilšu mākonis. Tagad, kad nekas vairs neaizsedza skatienu uz leju, Bastiāns redzēja, kādā galvu reibinošā augstumā viņš atrodas. Lai paglābtos no briesmīga kritiena lejā, vajadzēja mēģināt uz ātrāko rāpties zemē.
Uzmanīgi, pūlēdamies neradīt nevienu lieku satricinājumu, zēns izkāpa no zieda un uzsēdās jāšus uz stumbra, kas tagad bija saliecies kā makšķerkāts. Tiklīdz viņš bija to paveicis, viss zieds nobira un birdams izgaisa kā sarkanu smilšu mākonis.
Ar lielāko piesardzību Bastiāns virzījās tālāk. Dažs labs droši vien nemaz nebūtu izturējis skatu pāri šausminošajam dziļumam un, izmisuma sagrābts, noveltos lejā, taču Bastiānam itin nemaz nereiba galva un viņš saglabāja dzelžainu mieru. Zēns zināja, ka viena vienīga neapdomāta kustība var nolauzt augu. Viņš nedrīkstēja šajās briesmās pieļaut kādu pārsteidzību. Lēnām Bastiāns virzījās tālāk un pēdīgi sasniedza vietu, kur stumbrs atkal kļuva stāvāks un beidzot ari vertikāls. Viņš apskāva to un slīdēja centimetru pa centimetram lejup. Vairākkārt Bastiānu no augšas apbēra krāsainu putekļu mākoņi. Sānu zaru vairs nebija, un, ja vēl tomēr slējās kāds gals, tas sadrupa, līdzko Bastiāns mēģināja to izmantot par atbalstu. Uz leju stumbrs kļuva arvien resnāks un nebija vairs rokām aptverams. Un joprojām vēl Bastiāns atradās torņa augstumā virs zemes. Viņš apstājās, lai pārdomātu, kā tikt tālāk.
Taču jauns satricinājums, kas izskrēja cauri varenajam stumbram, atrāva viņu no prātuļošanas. Tas, kas vēl bija palicis pāri no stumbra, sabruka kaudzē un izveidoja konusveida kalnu, no kura Bastiāns ripuļu ripuļiem noripoja lejā, turklāt dažas reizes apmezdams kūleni, un beidzot palika guļam kalna pakājē. Pār zēnu bira krāsu putekļi, taču viņš izlauzās brīvībā, izpurināja smiltis no ausīm un drēbēm un, vairākkārt sparīgi nospļāvies, palūkojās visriņld.
Skatienam pavērās vienreizēja aina: itin visas smiltis lēnām plūda. Tās slīdēja garām un prom savādās vērpetēs un straumēs, savilkās pakalnos un dažāda augstuma un garuma kāpās, taču allaž gluži noteiktā krāsā. Gaiši zilās smiltis saplūda gaiši zilā kalnā, zaļās — zaļā un violetās — violetā. Perelīns izgaisa un kļuva par tuksnesi, bet par kādu gan!
Bastiāns bija uzrāpies purpursarkanu smilšu kāpā un neredzēja sev apkārt neko citu kā pakalnu aiz pakalna visās krāsās, kādas vien varēja iedomāties. Jo ikviens pakalns spīguļoja nokrāsā, kurai nebija otras līdzīgas. Tuvākais pakalns bija kobaltzils, kāds cits safrāndzel- tens, cits mirdzēja karmīnsarkanā, tālākie zaigoja indigo, ābolzaļā, debeszilā, oranžā, persiku sārtā, malvas krāsā, tirkīzzilā, ceriņu violetā, sūnu zaļā, rubīnsārtā, umbras brūnā, indiešu dzeltenā, cinobra sarkanā un lazurita zilā. Un tā šie pakalni sniedzās no vienas pamales līdz otrai, cik tālu vien skatiens tvēra. Starp pakalniem vijās zeltaini un sudrabaini smilšu strauti, nošķirdami krāsas citu no citas.
— Tas ir krāsu tuksnesis Goabs!— Bastiāns skaļi sacīja.
Saule kāpa augstāk un augstāk, un svelme kļuva neciešama. Gaiss virs raibajām smilšu kāpām sāka virmot, un Bastiāns saprata, ka viņa stāvoklis tagad patiešām kļuvis smags. Šajā tuksnesī nedrīkstēja palikt, tas bija skaidrs. Ja neizdotos no tā izkļūt laukā, viņš īsā laikā nomirtu aiz slāpēm.
Neviļus Bastiāns satvēra Bērnišķās ķeizarienes zīmi sev uz krūtīm cerībā, ka tā parādīs ceļu, un drošsirdīgi devās tālāk.
Ar pūlēm viņš rāpās no vienas kāpas nākamajā, augšā un atkal lejā, stundu pēc stundas lauzās uz priekšu, ne reizes neredzēdams neko citu kā tikai pakalnu aiz pakalna. Vienīgi krāsas nemitīgi mainījās. Pasakainais ķermeņa spēks viņam tagad neko vairs nelīdzēja, jo tuksneša plašums nav uzveicams ar spēku. Gaiss līdzinājās pekles svelmei, un to nevarēja ieelpot. Mēle lipa pie aukslējām, bet seja mirka sviedros.
Saule bija kļuvusi par uguns virpuli debesu vidū. Jau kur tas laiks, kopš tā stāvēja un, šķiet, vairs nevirzījās uz priekšu. Šī diena tuksnesī bija tikpat ilga, cik nakts pār Perelīnu.
Bastiāns gāja tālāk un arvien tālāk. Acis svila, un mēle sažuva kā ādas gabals. Taču viņš nepadevās. Zēna ķermenis bija izkaltis, un asinis dzīslās sarecēja tik biezas, ka tikpat kā vairs neplūda. Tomēr Bastiāns gāja tālāk, lēnām, soli pa solim, bez steigas un neapstādamies, kā to darīja visi pieredzējuši tuksneša ceļinieki. Viņš nepievērsa uzmanību slāpēm, kas mocīja viņa ķermeni. Zēnā bija pamodusies tik dzelžaini cieta griba, ka to nespēja uzveikt nedz nogurums, nedz bads.
Viņš atcerējās, cik viegli agrāk zaudējis drosmi. Uzsācis simtiem darbu un pie mazākajām grūtībām pametis tos. Viņš bija pastāvīgi rūpējies, lai būtu paēdis, un izjutis smieklīgas bailes, ka varētu saslimt un būtu jācieš sāpes. Tagad tas viss bija tālu aiz muguras.
Šo ceļu, ko Bastiāns veica cauri krāsu tuksnesim Goabam, pirms viņa vēl neviens cits nebija iedrošinājies iet un neviens cits neuzņemsies pēc viņa.
Un, jādomā, neviens par to nekad neuzzinās.
Pēc šīs pēdējās rftJjautas Bastiānu pārņēma nožēla. Un tomēr viņš turpināja ceļu. Viss liecināja par to, ka Goabs ir neiedomājami liels un tuksneša mala nav aizsniedzama. Paredzējums, ka agrāk vai vēlāk, par spīti izturībai, vajadzēs nomirt slāpēs, viņu nebiedēja. Viņš sagaidītu nāvi mierīgi un ar cieņu, kā to parasti darīja mednieki no Atreja cilts. Taču, tā kā neviens neiedrošinājās kāju spert šajā tuksnesī, neviens arī nespēs izplatīt ziņu par Bastiāna galu. Ne Fantāzijā, ne mājās. Viņš tikai tiks uzskatīts par pazudušu bez vēsts, un būs tā, it kā viņš nekad nebūtu nonācis nedz Fantāzijā, nedz Goaba tuksnesī.
Tā, lūk, Bastiāns gāja un domāja, līdz viņam piepeši radās ideja. Visa Fantāzija ir ietverta tajā grāmatā, kuru rakstīja Klīstošā kalna sirmgalvis, viņš sev sacīja. Un šī grāmata ir «Bezgalīgais stāsts», kuru viņš pats bija lasījis noliktavā. Varbūt arī viss, ko viņš tagad piedzīvo, bija aprakstīts šajā grāmatā. Un nebija nebūt izslēgts, ka to kādu dienu lasīs kāds cits — vai varbūt pat tieši tagad, šajā acumirklī lasa. Tātad vajadzētu būt arī tā, ka iespējams šim kādam dot kādu zīmi.
Smilšu pakalns, uz kura pašlaik stāvēja Bastiāns, bija ultramarīna zils. Neliela ieleja to šķīra no kādas ugunssārtas kāpas. Bastiāns aizgāja pie tās, pagrāba abām saujām smiltis, aiznesa uz zilo pakalnu un nobēra tās uz sānu nogāzes garā līnijā, tad atkal devās atpakaļ, atkal atnesa sarkanās smiltis un darīja to vēl un vēl. Pēc laika uz zilās pamatnes bija izveidojušies no sarkanajām smiltīm trīs milzu burti.
B B B
Bastiāns apmierināts aplūkoja savu darbu. Šo zīmi nevarēja neievērot neviens, kurš lasītu «Bezgalīgo stāstu». Lai arī kāds liktenis zēnu piemeklētu, būtu tomēr zināms, kur viņš palicis.
Zēns apsēdās ugunssarkanā kalna smailē un mazliet atpūtās. Trīs burti gaiši spīdēja spilgtajā tuksneša saulē.
XVII.Raibā nāve Graogramāns
Ķepurojies, kā gribi, bet atkal bija izdzisis kads mazumiņš no viņa atmiņām par Bastiānu no Cilvēku pasaules. Viņš vairs neatcerējās, ka bijis agrāk jūtīgs, dažreiz varbūt pat raudulīgs. Viņš jutās lepns par savu sīkstumu un izturību. Taču jau atkal sevi lika manīt jauna vēlēšarrās.
— Es gan neesmu no bailīgajiem,— viņš klusi sacīja, kā jau bija paradis,— tomēr īstas drosmes man trūkst. Spēja būt izturīgam un pārciest grūtības ir lieliska. Taču drošsirdība un drosme — tas tomēr ir kas cits! Es vēlētos, lai man gadītos īsts piedzīvojums, kas prasa neprātīgu drosmi. Šeit, tuksnesī, jau nevar nevienu satikt. Tomēr tas būtu pasakaini — satikt kādu bīstamu radījumu — šim briesmonim gan nevajadzētu būt tik neglītam kā Igramūlai, taču daudz baismākam gan. Tam vajadzētu būt skaistam un vienlaikus visbīstamākajam radījumam Fantāzijā. Es drāztos tam pretī un . . .
Tālāk Bastiāns vairs netika, jo tajā pašā acumirklī viņš sajuta sev zem kājām nodrebam tuksneša zemi. Tā bija tik zema rēkoņa, ka to vairāk varēja just nekā dzirdēt.
Bastiāns pagriezās riņķī un ieraudzīja pie tālās tuksneša pamales kādu parādību, ko sākumā nespēja izskaidrot. Tur vēlās kaut kas līdzīgs ugunsbumbai. Neaprakstāmā ātrumā tā apmeta plašu loku ap vietu, kur sēdēja Bastiāns, tad pēkšņi ripoja zēnam taisnā ceļā virsū. Ņirbošajā, svelmainajā gaisā, kas visiem veidoliem lika šaudīties kā liesmām, šī būtne izskatījās pēc dejojoša dēmona.
Bailes sagrāba Bastiānu, un, nepaguvis vēl īsti apdomāties, viņš jau bija noskrējis lejā ielejā starp sarkano un zilo kāpu, lai paslēptos no tuvojošās uguns būtnes. Taču, tiklīdz Bastiāns bija nonācis lejā, viņš jau nokautrējās no šīm bailēm un apspieda tās sevī.
Viņš satvēra AURI NU uz savām krūtīm un sajuta, kā visa drosme, kuru nupat bija vēlējies, ieplūda viņa sirdī pārpārēm.
Tad Bastiāns atkal izdzirdēja zemo rēkoņu, no kuras nodrebēja tuksneša zeme, tikai šoreiz tuvu jo tuvu. Viņš paskatījās tās virzienā.
Ugunssārtās kāpas virsotnē stāvēja milzīgs lauva. Stāvēja taisni priekšā saulei, tā ka varenās krēpes apņēma lauvas purnu kā ugunīgs vainags. Taču šīs krēpes un spalvas bija nevis dzeltenas, kā tas lauvām parasts, bet gan tikpat ugunssarkanas kā smiltis, kurās tas stāvēja.
Šķita, ka lauva nemaz nav pamanījis zēnu, kas salīdzinājumā ar viņu izskatījās ielejā starp abām kāpām pagalam sīks, gluži otrādi — viņš lūkojās uz sarkanajiem burtiem, kas rotāja pretējā pakalna nogāzi. Un tad vēlreiz atskanēja varenā, rēcošā balss:
— Kas to izdarīja?
— Es,— Bastiāns atsaucās.
— Un ko tas nozīmē?
— Tas ir mans vārds,— Bastiāns atbildēja,— mani sauc Bastiāns Baltazars Bukss.
Tikai tagad lauva pavērsa savu skatienu pret viņu, un Bastiānam bija tāda sajūta, it kā viņu apskautu uguns mētelis, kurā viņš uz vietas sadegs pelnos. Taču šī sajūta uzreiz pārgāja, zēns izturēja lauvas skatienu.
— Es esmu krāsu tuksneša valdnieks Graogramāns, kuru sauc ari par Raibo nāvi,— varenais zvērs sacīja.
Abi joprojām raudzījās viens uz otru, un Bastiāns sajuta nāvējošo varu, ko izstaroja šīs acis.
Tā bija kā neredzama spēkošanās. Un beidzot lauva nolaida skatienu. Ar lēnām, majestātiskām kustībām tas nonāca no kāpas lejā. Kad lauva spēra solus uz ultramarīna zilajām smiltīm, mainījās arī dzīvnieka krāsa, tā ka spalva un krēpes tagad tāpat bija zilas. Milzīgais zvērs, kurā Bastiāns skatījās uz augšu kā pele uz kaķi, brīdi palika stāvam zēna priekšā, tad pēkšņi Graogramāns apsēdās smiltīs un nolieca galvu līdz pašai zemei.
— Kungs,— krāsu tuksneša valdnieks sacīja,— es esmu tavs kalps un gaidu tavas pavēles!
— Es gribētu izkļūt no šā tuksneša,— Bastiāns paskaidroja,— vai tu vari mani iznest laukā?
Graogramāns papurināja savas krēpes.
— To, kungs, es nespēju.
— Kāpēc?
— Jo es nesu tuksnesi sev līdzi.
Bastiāns nejaudāja saprast, ko lauva gribējis sacīt ar to, tāpēc pavaicāja:
— Vai nav neviena cita radījuma, kas spētu mani no šejienes aiznest?
— Kā gan tas būtu iespējams, kungs,— Graogramāns atbildēja. — Tur, kur esmu es, tuvu un tālu nevar būt nevienas dzīvas radības. Pietiek ar manu klātbūtni vien, lai liktu pārvērsties pelnu čupiņā visvarenākajām un briesmīgākajām būtnēm tūkstošiem jūdžu apkārtnē. Tāpēc mani sauc par Raibo nāvi un par krāsu tuksneša ķēniņu.
— Tu maldies,— Bastiāns sacīja,— ne jau ikviena būtne sadeg tavā valstībā. Es, piemēram, kā tu redzi, spēju turēties tev pretī.
— Jo tu valkā rotu, kungs. AURINS sargā tevi pat no visas Fantāzijas nāvējošākās būtnes — no manis.
— Vai tu gribi sacīt, ka arī es būtu pārvērties pelnu čupiņā, ja man nebūtu dārglietas?
— Tā tas ir, kungs, un tas notiktu, pat ja man pašam nāktos to nožēlot. Jo tu esi pirmais un vienīgais, kas jelkad ir sarunājies ar mani.
Bastiāns satvēra rokā zīmi.
— Paldies tev, Mēness meitiņ!— viņš klusi tencināja.
Graogramāns atkal izslējās pilnā augumā un skatījās lejā uz Bastiānu.
— Man šķiet, kungs, ka mums abiem ir šis tas pārrunājams. Varbūt es tev varu atklāt noslēpumus, kas tev nav zināmi. Varbūt arī tu vari izskaidrot manas esības mīklu, kas man nav zināma.
Bastiāns pamāja.
— Ja būtu iespējams, es gan labprāt vispirms gribētu padzerties. Esmu loti izslāpis.
— Tavs padevīgais kalps klausās,— Graogramāns atbildēja,— vai tev, kungs, nelabpatiktos apsēsties man mugurā? Es tevi aiznesīšu uz savu pili, kur tu atradīsi visu, kas vien tev nepieciešams.
Bastiāns uzlēca lauvam mugurā un abām rokām ieķērās krēpēs, kuru atsevišķās cirtas šaudījās kā asu liesmu mēles. Graogramāns pagrieza galvu pret savu jātnieku.
— Turies labi stingri, kungs, jo es esmu ātrs skrējējs. Un vēl ko tev lūgšu, kungs: kamēr tu esi manā valstībā vai pat kopā ar mani, apsoli, ka tu — lai notiktu kas notikdams — ne uz vismazāko acumirkli nenoņemsi dārglietu, kas tevi sargā.
— Es tev apsolu,— Bastiāns sacīja.
Tad lauva devās ceļā, sākumā vēl lēnām un cienīgi, tad arvien ātrāk un ātrāk. Brīnīdamies Bastiāns vēroja, kā pie katra jauna smilšu pakalna lauvas spalva un krēpes maina krāsu, vienmēr atbilstoši kāpām. Drīz vien Graogramāns aulekšoja, lidot lidoja vareniem lēcieniem no vienas virsotnes uz nākamo, un dzīvnieka varenās ķetnas tikpat kā vairs nepieskārās zemei. Krāsas viņa spalvā mijās arvien straujāk, līdz Bastiānam acu priekšā sāka ņirbēt un viņš visas krāsas redzēja vienlaikus, tā, it kā milzīgais zvērs būtu viens vienīgs vizuļojošs opāls. Zēnam bija jāaizver acis. Vējš, karsts kā pekle, svilpoja gar ausīm un raustīja mēteli, kas plīvoja nopakaļ. Bastiāns juta muskuļu kustību lauvas ķermeni un saoda krēpju mežonīgo, satraucošo smaržu. Viņš spalgi un triumfējoši iekliedzās, tas skanēja kā plēsējputna brēciens, un Graogramāns atbildēja viņam ar rēkoņu, kas lika tuksnesim nodrebēt. Šajā acumirklī viņi abi bija saplūduši vienā veselumā, lai cik liela arī citkārt būtu atšķirība starp viņiem. Bastiāns atradās tādā kā nemaņā, no kuras atguvās tikai tad, kad izdzirdēja Graogramānu sakām:
— Mēs esam klāt, kungs. Vai tev nelabpatiktos nokāpt?
Vienā lēcienā Bastiāns stāvēja smiltīs. Skatienam pavērās vesels kalns melna klinšakmens lausku — vai varbūt tās bija kādas celtnes drupas? Bastiāns to nespētu pateikt, jo raibo smilšu pa pusei aizputinātiem akmeņiem, kas mētājās apkārt vai veidoja sabrukušus vārtu lokus, mūrus, kolonnas un terases, cauri stiepās dziļas plaisas un spraugas, un tie bija tādi kā izdobti, it kā smilšu vētras no senlaikiem būtu izlīdzinājušas to malas un grumbuļus.
— Šī te, mans kungs,— Bastiāns dzirdēja ieskanamies lauvas balsi,— ir mana pils un mans kaps. Ej iekšā — un būsi pirmais un vienīgais Graogramāna ciemiņš.
Saule tik ļoti vairs nesvilināja, liela un blāvi dzeltena tā mirdzēja virs pamales. Acīmredzot jājiens bijis daudz ilgāks, nekā Bastiānam licies. Kolonnu stumbeņi, klinšu ragi — vai kas tie arī būtu — meta jau garas ēnas. Drīz iestāsies vakars.
Sekojot lauvam cauri kādam tumšam vārtu lokam, kas veda Graogramāna pils iekšienē, Bastiānam likās, ka dzīvnieka soļi vairs nav tik spēcīgi kā iepriekš, ka tie kļuvuši gurdeni un smagi.
Cauri tumšai ejai, pa dažām kāpnēm, kas veda lejup un atkal augšup, viņi nonāca pie lielām durvīm, kuru spārni tāpat likās veidoti no melnas klints. Kad Graogramāns tām tuvojās, tās pašas no sevis atsprāga vaļā, un, kad Bastiāns bija izgājis cauri, tās viņam aiz muguras atkal aizvērās.
Tagad viņi stāvēja plašā zālē vai — pareizāk sakot — kādā alā, kuru apgaismoja simtiem griestu lampu. Uguns tajās līdzinājās raibajai liesmu ņirbai Graogramāna spalvā. Vidū raibām flīzēm klātā grīda pakāpienu veidā veda uz kādu apaļu laukumu, kurā gulēja melns klinšu bluķis. Graogramāns lēnām pavērsa pret Bastiānu skatienu, kas tagad atkal likās esam izdzisis.
— Drīz sitīs mana stunda, kungs,— lauva sacīja gluži vai čukstošā balsī,— mums vairs neatliks laika sarunai. Taču neuztraucies un gaidi dienu. Tas, kas vienmēr ir noticis, notiks arī šoreiz. Un varbūt tu man varēsi pateikt, kāpēc.
Tad viņš pagrieza galvu pret kādiem maziem vārtiņiem alas otrā galā.
— Ej iekšā, kungs, tur tev viss sagatavots. Šie apartamenti gaida tevi kopš neatminamiem laikiem.
Bastiāns devās uz vārtiņiem, taču, pirms tos atvēra, vēlreiz atskatījās. Graogramāns bija apsēdies uz melnā akmens bluķa un tagad pats bija melns kā klints. Balsī, kas gandrīz vairs nebija pat vārgi čuksti, lauva sacīja:
— Klausies, kungs, var gadīties, ka tu izdzirdēsi skaņas, no kurām tu izbīsies. Taču neuztraucies! Kamēr vien tev kaklā ir zīme, nekas ļauns tev nedraud.
Bastiāns pamāja, tad izgāja cauri vārtiņiem.
Priekšā pletās brīnišķīgi grezna telpa. Grīda bija izklāta mīkstiem, raibum raibiem paklājiem. Tievās kolonnas, uz kurām balstījās daudzējādas velves, bija klātas ar zelta mozaīku, tā ka griestu lampu gaisma, kas arī šeit zaigoja visās krāsās, tika atstarota tūkstoš atspulgos. Kādā stūrī stāvēja plats dīvāns ar dažnedažādām mīkstām segām un spilveniem, virs tā slējās azūrzila zīda telts. Citā stūri klinšu grīdā bija izkalts liels peldbaseins, kurā kūpēja zeltains šķidrums. Uz kāda zema galdiņa stāvēja bļodiņas un trauciņi ar ēdieniem, arī karafe ar rubīnsārtu dzērienu un zelta kauss.
Bastiāns apsēdās turka pozā pie galdiņa un ķērās klāt. Dzēriens bija sūrs, stiprs un brīnišķīgi veldzēja slāpes. Visi ēdieni šķita pilnīgi nepazīstami. Zēns pat nespētu pateikt, vai tās ir pastētes vai lielas pākstis, vai rieksti. Daži kārumi izskatījās pēc ķirbjiem un melonēm, taču garša bija gluži citāda, asa un piparota. Tas viss likās satraucoši un lieliski. Bastiāns mielojās, kamēr bija paēdis.
Tad zēns izģērbās — tikai zīmi nenoņēma — un iekāpa baseinā. Brīdi viņš plunčājās pa ugunīgo ūdeni, mazgājās, ienira un sprauslāja kā valzirgs, tad pamanīja savāda izskata pudeles, kas stāvēja peldbaseina malā. Viņš tās noturēja par šampūniem. Neko ļaunu nedomādams, Bastiāns no katras pudeles mazliet iepilināja ūdeni. Taču šīs piles bija zaļas, sarkanas un dzeltenas liesmas, kas šaudījās pa baseina virspusi šurpu turpu, un gaisā pacēlās viegli dūmi. Uzvēdīja sveķu un rūgtenu zālīšu smarža.
Beidzot zēns izkāpa no baseina, noslaucījās mīkstos dvieļos, kas bija jau sagatavoti, un atkal apģērbās. Turklāt lampas telpā piepeši it kā nedaudz satumsa. Un tad līdz viņa ausij izlauzās kāda skaņa, -kas lika pārskriet pār muguru aukstām tirpām: brīkšķēja un brakšķēja, it kā liela ledus klints tiktu saspridzināta, un šis troksnis pārvērtās vaidā, kas kļuva arvien klusāks.
Bastiāns klausījās pukstošu sirdi. Viņš atcerējās Graogramāna vārdus, ka nevajagot uztraukties.
Skaņa vairs neatkārtojās. Taču klusums gandrīz vai šķita vēl briesmīgāks. Zēnam gribējās zināt, kas tur noticis!
Bastiāns atvēra guļamistabas durvis un ieskatījās lielajā alā. Sākumā nebija redzamas nekādas pārmaiņas, izņemot to, 1<a lampas
dega drūmāk un gaisma sāka pulsēt kā sirdspuksti, kas kļūst arvien lēnāki. Lauva joprojām sēdēja tajā pašā pozā uz melnā klinšu bluķa un, likās, paskatījās uz Bastiānu.
— Graogramān!— Bastiāns klusītiņām uzsauca.— Kas šeit notiek? Kas tas bija par troksni? Vai tu tas biji?
Lauva neatbildēja un nekustējās, tomēr, kad Bastiāns nāca tam tuvāk, zvērs sekoja viņam ar acīm.
Bastiāns vilcinādamies izstiepa roku, lai noglaudītu krēpes, taču, tiklīdz bija tām pieskāries, viņš izbijies sarāvās. Tās bija cietas un ledus aukstas kā melnā klints. Tāda pati likās Graogramāna seja un ķetnas.
Bastiāns nezināja, ko iesākt. Viņš redzēja, ka lielo durvju melnie akmens spārni lēnām atveras. Tikai nonācis garajā, tumšajā ejā un kāpdams pa kāpnēm augšā, viņš pats sev nesaprašanā vaicāja, ko viņš tur īstenībā ārā var meklēt. Šajā tuksnesī nevarēja būt neviena, kas spētu glābt Graogramān u.
Taču tur vairs nebija tuksnesis!
Naksnīgā tumsa visapkārt sāka kvēlot un spīguļot. Miljoniem sīku augu asniņu sāka dīgt no smilšu graudiņiem, kas tagad atkal bija sēklu graudiņi. Nakts mežs Perelīns bija sācis no jauna augt!
Bastiāns pēkšņi nojauta, ka Graogramāna sastingšanai ar to ir kāds sakars.
Viņš atkal atgriezās alā. Gaisma lampās vēl raustījās, bet ļoti vārgi. Zēns piegāja pie lauvas, apvija rokas ap viņa vareno kaklu un piespieda savu seju pie dzīvnieka purna.
Tagad arī lauvas acis bija melnas un nedzīvas kā klints. Graogramāns bija pārakmeņojies. Gaismas vēl pēdējo reizi noraustījās, un tad alā kļuva tumšs kā kapā.
Bastiāns rūgti raudāja, un akmens lauvas seja kļuva slapja no viņa > asarām. Visbeidzot zēns saritinājās starp varenajām ķetnām un iemiga.
XVIII.Tūkstoš durvju templis
Lauva ierecas:
— Ak, kungs! Vai tu pavadīji tā visu nakti?
Bastiāns pieslējās kājās un izberzēja acis. Viņš sēdēja starp lauvas ķetnām, dzīvnieka lielā seja lūkojās uz viņu lejup, izbrīns jautās tā skatienā. Lauvas spalva joprojām vēl bija melna kā klinšu bluķis, uz kura viņš sēdēja, taču acis zvēroja. Alā atkal dega lampas.
— Ak,— Bastiāns stomījās,— es … es domāju, ka tu esi pārakme- ņojies.
— Tā ari bija,— lauva atbildēja.— Es mirstu katru dienu, kad iestājas nakts, un katru ritu es atkal pamostos.
— Es domāju, ka tas ir uz mūžu,— Bastiāns paskaidroja.
— Tas ir uz mūžu katru reizi,— Graogramāns noslēpumaini atbildēja.
Viņš piecēlās kājās, izslējās un izstaipījās un tad, kā jau lauva, skraidīja pa alu no viena gala uz otru. Viņa liesmainā spalva sāka arvien liesmaināk kvēlot raibo flīžu krāsās. Pēkšņi viņš apstājās un paskatījās uz zēnu.
— Vai tu pat raudāji manis dēļ?
Bastiāns mēmi pamāja.
— Tad tu esi ne tikai vienīgais, kas gulējis starp Raibās nāves ķetnām,— sacīja lauva,— bet arī vienīgais, kas jelkad ir apraudājis viņa miršanu.
Bastiāns palūkojās uz lauvu, kas atkal rikšoja šurpu turpu, un beidzot klusi vaicāja:
— Vai tu vienmēr esi viens?
Lauva no jauna apstājās, taču šoreiz uz Bastiānu neskatījās. Aizgriezis galvu prom, zvērs rēcošā balsī atkārtoja:
— Vienmēr.
Vārds atbalsojās alā.
— Mana valstība ir tuksnesis — un tas ir ari mans darbs. Lai kurp es pagrieztos, visam ap mani jākļūst par tuksnesi. Es to nesu sev līdzi. Es esmu no nāvējošas uguns. Un kas gan cits man varētu būt nolemts kā pastāvīga vientulība?
Bastiāns apmulsis klusēja.
Lauva pienāca zēnam klāt, kvēlojošām acīm ieskatījās viņam sejā un turpināja:
— Vai tu, kungs, kas nēsā Bērnišķās ķeizarienes zīmi,— vai tu vari maji atbildēt: kāpēc man jāmirst, līdzko iestājas nakts?
— Lai krāsu tuksnesī varētu augt nakts mežs Perelīns,— Bastiāns
sacīja.
— Perelīns? — Jauva atkārtoja.— Kas tas tāds?
Un tagad Bastiāns izstāstīja par brīnumainajiem džungļiem no krāsainās gaismas. Kamēr Graogramāns nekustēdamies pārsteigts klausījās, Bastiāns stāstīja tam par daudzveidīgajiem, burvīgajiem, kvēlojošajiem un fosforescējošajiem augiem, kas vairojās paši no sevis, par to neapturamo augšanu bez skaņas, pasakaino skaistumu un varenumu. Runādams viņš pats sajūsminājās, un Graogramāna acis iekvēlojās arvien gaišāk.
— Un tas viss var pastāvēt tikai tad,— Bastiāns nobeidza,— kad tu esi pārakmeņojies. Turpretī Perelīns visu sapītu un nosmaktu pats no sevis, ja vienmēr atkal no jauna nemirtu un nesabirtu putekļos, tiklīdz tu pamosties. Perelīns un tu, Graogramān,— jūs esat viens vesels.
Graogramāns ilgi klusēja.
— Kungs,— viņš pēdīgi ierunājās,— tagad es redzu, ka mana miršana nes dzīvību un mana dzīvība — nāvi, un abi ir labi. Tagad es saprotu savas esības jēgu. Paldies tev.
Lēnām un svinīgi zvērs iesoļoja alas tumšākajā stūrī. Ko viņš tur darīja, Bastiāns nespēja saredzēt, taču dzirdēja metālisku šķindoņu. Graogramāns atgriezās, turēdams kaut ko mutē, dziļi paklanījās un nolika to Bastiānam pie kājām.
Tas bija zobens.
Tiesa gan — ne pārāk grezns. Tas bija ielikts sarūsējušā tērauda makstī, un spals izskatījās pēc spēļu zobena spala, kas darināts no veca koka gabala.
— Vai tu vari dot tam vārdu?— Graogramāns vaicāja.
Bastiāns domīgi aplūkoja zobenu.
— Sikānda!— viņš sacīja.
Tajā paša acumirklī zobens šņākdams izlidoja no maksts un iekrita viņam burtiski rokās. Tagad Bastiāns redzēja, ka asmens veidots no mirdzošas gaismas, ka uz to gandrīz vai nav iespējams paskatīties. Tas bija abpusīgs un rokā likās viegls kā spalva.
— Šis zobens no paša sākuma bija domāts tev,— Graogramāns paskaidroja.— Jo vienīgi tas var bez briesmām šim zobenam pieskarties, kas jājis man mugurā, kas ēdis un dzēris manu uguni un peldējies tajā kā tu. Taču vienīgi tāpēc, ka tu spēji tam iedot pareizo vārdu, tas pieder tev.
— Sikānda!— Bastiāns čukstēja un aizgrābts vēroja dzirkstošo gaismu, lēnām grozīdams zobenu gaisā.— Tas ir burvju zobens, vai ne?
— Tērauds vai klints,— Graogramāns atbildēja.— Fantāzijā nav nekā tāda, kas spētu tam turēties pretī. Taču tu nedrīksti to pielietot ar varu. Vienalga, lai kas ari tev kuro reizi draudētu, zobenu ļauts izmantot tikai tad, ja tas pats no sevis, kā nupat, ielec tavā rokā. Tas vadīs tavu roku un ar paša spēku darīs to, kas darāms. Taču, ja tu kādreiz to izvilksi no maksts pēc savas gribas, tu nesīsi ļaunumu sev un Fantāzijai. Neaizmirsti to nekad!
— Es to neaizmirsīšu,— Bastiāns apsolīja.
Zobens ieslīdēja atpakaļ makstī un atkal izskatījās vecs un nevērtīgs. Bastiāns apsaitēja ap gurniem ādas jostas, kurās karājās maksts.
— Un tagad, kungs, — Graogramāns ierosināja,— ja vēlies, trauksimies kopā cauri tuksnesim. Uzkāp man mugurā, jo tagad man jātiek laukā!
Bastiāns uzlēca mugurā, un lauva smagiem soļiem izgāja no alas. Rīta saule lēca virs tuksneša pamales, nakts mežs jau sen atkal bija sabiris krāsainās smiltīs. Viņi tagad kopā aizbrāzās pāri kāpām kā dejojoša uguns lente, kā kvēlojoša viesuļvētra. Bastiāns jutās tā, it kā jātu uz liesmojošas komētas cauri gaismai un krāsām. Un vēlreiz viņu pārņēma neprātīga sajūsma.
Pret pusdienlaiku Graogramāns pēkšņi apstājās.
— Šī ir tā vieta, kungs, kur mēs vakar satikāmies.
Bastiāns, būdams vēl mazliet apdullis no trakā skrējiena, paraudzījās apkārt, tomēr nespēja saskatīt ne ultramarīna zilo, ne ugunssārto smilšu kalnu. Ari burti vairs nebija redzami. Kāpas tagad bija olīvzaļas un sārtas.
— Viss ir pārvērties,— viņš sacīja.
— Jā, kungs,— lauva atbildēja,— tā ir katru dienu — vienmēr atkal viss ir pārvērties. Līdz šim es nezināju, kāpēc tas tā. Taču tagad tu man esi izstāstījis, ka Perelīns aug no smiltīm, un es varu arī to saprast.
— Bet kā tu pazīsti, ka šī ir tā pati vieta, kas vakar?
— Es to jūtu, tāpat kā es jūtu kādu vietu savā ķermenī. Tuksnesis ir daļa no manis.
Bastiāns nokāpa no Graogramāna muguras un apsēdās olivzaļajā virsotnē. Lauva apmetās zēnam blakus, tagad ari zvērs bija olīvzaļš. Bastiāns atbalstīja zodu rokā un domīgi vērās uz pamali.
— Vai drīkstu tev ko jautāt, Graogramān?— viņš ierunājās pēc ilgas klusēšanas.
— Tavs kalps klausās,— lauva atbildēja.
— Vai tu patiešām šeit esi jau kopš laika gala?
— Kopš laika gala,— Graogramāns apstiprināja.
— Un Goaba tuksnesis — vai arī tas vienmēr jau ir bijis?
— Jā, ari tuksnesis. Kāpēc tu jautā?
Bastiāns bridi padomāja.
— Nesaprotu,— viņš beidzot atzinās.— Es būtu gatavs derēt, ka tas ir tikai kopš vakardienas rīta.
— Kā tu to domā, kungs?
Un tagad Bastiāns izstāstīja visu, ko bija piedzīvojis, kopš saticis Mēness meitiņu.
— Tas ir tik dīvaini,— zēns nobeidza savu stāstu,— tiklīdz man rodas kāda vēlēšanās, tūliņ notiek kaut kas tāds, kam ir vistiešākais sakars ar šo vēlēšanos, un tā piepildās. Turklāt tā nav mana izdoma, saproti? To es nemaz nespētu. Nekad es nebūtu spējis izgudrot visus tos dažādos nakts augus Perelīnā. Vai Goaba krāsas … vai tevi! Viss ir daudz brīnišķīgāks un īstenāks, nekā es- to būtu varējis iztēloties. Un tomēr — viss uzrodas vienmēr tikai tad, kad es to esmu vēlējies.
— Tas tāpēc, ka tu nēsā rotu AURINU,— lauva sacīja.
— Es nesaprotu kaut ko citu,— Bastiāns mēģināja paskaidrot.
— Vai tas viss uzrodas tikai tad, kad es esmu to vēlējies? Vai ari tas ir bijis jau pirms tam un es to esmu tikai kaut kā uzminējis?
— Abējādi,— Graogramāns sacīja.
— Bet kā tas var būt?— Bastiāns gandrīz nepacietībā iesaucās.
— Tu taču esi šeit, Goaba tuksnesī, jau nezin cik ilgi. Istaba tavā pilī mani gaidījusi jau izsenis. Zobens Sikānda bija man paredzēts jau kopš neatminamiem laikiem — tu pats to sacīji!
— Tā tas ir, kungs.
— Bet es — es esmu Fantāzijā tikai kopš pagājušās nakts! Tātad tas viss nav radies tikai kopš manas ierašanās!
— Kungs,— lauva mierīgi atbildēja,— vai tad tu nezini, ka Fantāzija ir stāstu valstība? Pats stāsts var būt jauns un tomēr vēstīt par senseniem laikiem. Pagātne rodas līdz ar pašu stāstu.
— Tad jau ari Perelīnam vajadzētu būt vienmēr bijušam,— Bastiāns, nezinādams padoma, minēja.
— Tiklīdz tu nosauci to vārdā, kungs,— Graogramāns atbildēja,
— tas pastāvējis kopš seniem laikiem.
— Vai tu gribi sacīt, ka es to esmu radījis? Lauva bridi klusēja, pirms atbildēja:
— To tev var pateikt tikai Bērnišķā ķeizariene. No viņas tu esi visu saņēmis.
Lauva piecēlās.
— Ir laiks, kungs, mums jāatgriežas manā pilī. Saule jau riet, un ceļš ir tāls.
Šajā vakarā Bastiāns palika pie Graogramāna, kas atkal bija apgūlies uz melnā klinšu bluķa. Viņi vairs daudz nerunāja viens ar otru. Bastiāns atnesa sev no guļamistabas, kurā atkal stāvēja zemais galdiņš, it kā nezināms gars ar savu roku būtu to uzklājis, ēdienu un dzērienu. Viņš paēda, sēdēdams uz kāpnēm, kas veda uz klinšu bluķi.
Kad gaisma lampās kļuva tumšāka un sāka pulsēt kā sirdspuksti, kas kļūst arvien lēnāki, viņš piecēlās un, nebilzdams ne vārda, aplika rokas lauvam ap kaklu. Krēpes bija stingras un izskatījās kā sacietējusi lava. Un tad atkal atskanēja šis briesmīgais troksnis, taču Bastiānam vairs nebija baiļu. No jauna viņam saskrēja acīs asaras, šoreiz aiz bēdām par Graogramāna pastāvīgajām ciešanām.
Vēlāk naktī Bastiāns taustīdamies vēlreiz izgāja laukā un ilgu laiku vēroja, kā bez skaņas aug mirdzošie naktsaugi. Tad viņš atgriezās alā un atkal nolikās gulēt starp lauvas ķetnām, kas bija pārakmeņojušās.
Daudzas dienas un naktis viņš ciemojās pie Raibās nāves, un viņi sadraudzējās. Dažu labu stundu tuksnesī abi pavadīja mežonīgās spēlēs. Bastiāns noslēpās starp smilšu kāpām, tomēr Graogramāns viņu vienmēr atrada. Viņi skrēja sacensībās, taču lauva bija tūkstoškārt ātrāks. Viņi pat pa jokam cīkstējās viens ar otru, lauzās un spēkojās — te Bastiāns bija viņam cienīgs pretinieks. Kaut arī tā, protams, bija tikai spēle, Graogramānam vajadzēja saņemt visus spēkus, lai jaudātu noturēties zēnam pretī. Neviens no abiem nespēja otru uzveikt.
Reiz, kad viņi tā bija plosījušies, Bastiāns, palicis gluži bez elpas, apsēdās un vaicāja:
— Vai es drīkstu palikt pie tevis uz visiem laikiem?
Lauva papurināja krēpes.
— Nē, mans kungs.
— Kāpēc ne?
— Šeit ir tikai dzīvība un nave, tikai Perelīns un Goabs, bet nav nekādu notikumu. Tevi gaida tavs stāsts. Tu nedrīksti palikt šeit.
— Bet es taču netieku prom,— Bastiāns iebilda.— Tuksnesis ir daudz par lielu, lai jzkļūtu no tā laukā. Un tu mani nevari iznest, jo tuksnesis ir vienmēr ap tevi.
— Fantāzijā ceļus tu vari atrast tikai ar savu vēlēšanos,— Graogramāns sacīja.— Un tu spēj iet vienmēr tikai no vienas vēlēšanās uz nākamo. Tu nevari aizsniegt to, ko nevēlies. Tāda nozīme šeit ir vārdiem «tuvu» un «tālu». Un nepietiek arī tikai ar to, ka tu gribi aiziet no kādas vietas. Tev jāzina, kur tu gribi nonākt. Tev jāļauj savām vēlmēm tevi vadīt.
— Bet es nemaz nevēlos tikt prom,— Bastiāns atbildēja.
— Tev tomēr vajadzēs atrast savu nākamo vēlēšanos,— Graogramāns atteica gluži vai bargi.
— Un ja es to atrodu,— Bastiāns jautāja,— kā tad es varēšu no šejienes aiziet?
— Paklausies, kungs,— Graogramāns klusi sacīja,— Fantāzijā ir kāda vieta, kas uz visurieni aizved un ko no visurienes var aizsniegt. Šo vietu sauc par Tūkstoš durvju templi. Neviens šo templi nekad nav redzējis no ārpuses, jo tās nemaz nav šim templim. Taču tā iekšpuse sastāv no durvju labirinta. Kurš to grib iepazīt, tam jāuzdrošinās turp ieiet iekšā.
— Kā tas iespējams, ja templim pat nevar tuvoties no ārpuses?
— Ikvienas durvis,— lauva turpināja,— ikvienas durvis Fantāzijā, pat visparastākās kūts vai virtuves durvis, jā, arī skapja durvis noteiktā mirklī var kļūt par ieejas vārtiem Tūkstoš durvju templī. Ja mirklis ir garām, tās atkal kļūst par tām pašām, kas bijušas iepriekš. Tāpēc neviens nevar divreiz ieiet pa tām pašām durvīm. Un nevienas no tūkstoš durvīm neved atpakaļ uz turieni, no kurienes tu esi ienācis. Atpakaļceļa nav.
— Bet, ja esi reiz iegājis iekšā,— Bastiāns vaicāja,— vai tad ir iespējams atkal kaut kur iziet laukā?
— Jā,— lauva atbildēja,— tikai tas nav tik vienkārši kā parastās celtnēs. Jo caur labirinta tūkstoš durvīm tevi spēj vest tikai īsta vēlēšanās. Kuram tās nav, tam jāmaldās pa labirintu tik ilgi, līdz tas zina, ko vēlas. Un gadās, ka reizēm paiet ļoti ilgs laiks.
— Un kā lai atrod ieeju templī?
— Vajag vēlēties.
Bastiāns ilgi domāja, tad sacīja:
— Savādi, ka nevar vēlēties vienkārši to, ko grib. No kurienes gan mūsos rodas vēlēšanās? Un kas tas vispār ir — vēlēšanās?
Graogramāns raudzījās uz zēnu lielām acīm, taču neatbildēja.
Dažas dienas vēlāk viņiem vēlreiz gadījās ļoti svarīga saruna.
Bastiāns bija parādījis lauvam uzrakstu dārglietas otrajā pusē.
— Kā to saprast?—viņš vaicāja. — «Dari to, ko tu gribi!»—tas taču nozīmē, ka es drīkstu darīt visu, ko vien vēlos, vai tev tā neliekas?
Graogramāna seja pēkšņi izskatījās šausminoši nopietna un acis iekvēlojās.
— Nē,— viņš sacīja zemajā, rēcošajā balsī,— tas nozīmē, ka tev jāpilda tava Patiesā vēlēšanās. Un nekas nav grūtāk.
— Mana Patiesā vēlēšanās?— Bastiāns aizgrābtībā atkārtoja. — Kas tā ir?
— Tas ir tavs dziļākais noslēpums, kuru tu nezini.
— Kā tad lai es to izdibinu?
— Ejot vēlmju ceļu no vienas pie nākamās un līdz pēdējai. Tas tevi aizvedīs pie tavas Patiesās vēlēšanās.
— Tas gan man neliekas pārāk smagi,— Bastiāns iebilda.
— Tas ir pats bīstamākais no visiem ceļiem,— lauva aizrādīja.
— Kāpēc?— Bastiāns vaicāja.— Man nav bail.
— Runa nav par to,— Graogramāns norēcās,— šis ceļš prasa vislielāko godīgumu un piesardzību, jo ne pa vienu citu ceļu nav tik viegli pilnīgi nomaldīties.
— Vai tu domā tāpēc, ka ne visas vēlēšanās, kas rodas, ir labas?— Bastiāns tincināja.
Lauva šaustīja ar savu asti smiltis, kurās gulēja, tad pieglauda ausis un savilka krunkās purnu, viņa acīs dzirkstīja liesmas. Bastiāns neviļus sarāvās, kad Graogramāns ierunājās balsī, kas atkal lika nodrebēt zemei:
— It kā tu zinātu, kas ir vēlēšanās! It kā tu zinātu, kas ir labs!
Nākamajās dienās Bastiāns daudz domāja par visu to, ko Raibā
nāve bija teikusi. Taču ir lietas, kuras ar domāšanu vien nav iespējams izdibināt,— tās ir jāuzzina. Un tāpēc zēns tikai krietni vēlāk, pēc tam, kad daudz ko bija piedzīvojis, atcerējās Graogramāna vārdus un sāka tos saprast.
Šajā laikā ar Bastiānu atkal bija notikušas kādas pārmaiņas. Pie visām dāvanām, kuras viņš bija saņēmis kopš satikšanās ar Mēness meitiņu, tagad bija nākusi klāt arī drosme. Un, kā jau aizvien, arī šoreiz viņam par to bija kaut kas atņemts, proti, atmiņas par agrāko bailīgumu.
Un, tā kā tagad vairs nebija nekā, no kā viņš baidītos, tad sākumā nemanāmi, vēlāk arvien jaušamāk skaidrus apveidus pieņēma jauna vēlēšanās. Bastiāns vairs nevēlējās ilgāk būt viens. Bastiāns gribēja savas spējas parādīt citiem, gribēja tikt apbrīnots un iekarot slavu.
Un kādu nakti, atkal vērodams, kā aug Perelīns, viņš pēkšņi sajuta, ka šī ir pēdējā reize, ka viņam jāatvadās no mirdzošā nakts meža burvīguma. Kāda iekšēja balss sauca viņu prom.
Bastiāns vēl pameta pēdējo skatienu uz zaigojošo krāsu bagātību, tad nokāpa lejā Graogramāna kapa alā un apsēdās tumsā uz pakāpieniem. Viņš nespētu pateikt, ko gaida, tikai zināja, ka viņš šajā naktī nedrīkst gulēt.
Laikam Bastiāns sēžot tomēr bija mazliet iesnaudies, jo piepeši iztrūkās, it kā viņu kāds būtu saucis vārdā.
Durvis, kas veda uz guļamistabu, bija pavērušās. No spraugas cauri tumšajai alai krita garš sarkanīgas gaismas stars.
Bastiāns piecēlās. Vai durvis šajā mirklī būtu pārvērtušās par ieeju Tūkstoš durvju templī? Viņš nedroši piegāja pie spraugas un mēģināja pa to ieskatīties. Nekas nebija redzams. Tad atkal sprauga sāka lēnām vērties ciet. Tūliņ pēdējā iespēja būs prom, palaista garām!
Zēns vēlreiz pagriezās pret Graogramānu, kas nekustīgi un izdzisušām akmens acīm sēdēja uz sava klints bluķa. Gaismas strēle no durvīm krita taisni uz viņu.
— Dzīvo sveiks, Graogramān, un paldies par visu!— Bastiāns klusi atvadījās.— Es atgriezīšos, es katrā ziņā atgriezīšos.
Tad viņš izslīdēja cauri durvju spraugai, kas aiz muguras tūliņ atkal aizvērās.
Bastiāns nezināja, ka viņš doto solījumu neturēs. Tikai daudz, daudz vēlāk nāks viņa vārdā kāds cits un izpildīs solījumu viņa vietā.
Taču tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.
Purpura gaisma lēniem viļņiem plūda pār telpas grīdu un sienām. Tā bija sešstūraina istaba, tāda pati kā bišu vaska šūna. Katrā otrajā sienā atradās kādas durvis, pārējās trīs sienas, kas atradās starpā, bija apgleznotas ar īpašām bildēm. Tās bija sapņu ainavas un radījumi, kas varēja būt pa pusei augi, pa pusei dzīvnieki. Pa vienām durvīm Bastiāns bija ienācis, pārējās divas atradās priekšā pa labi un pa kreisi. Pēc formas tās bija pilnīgi vienādas, tikai kreisās bija melnas un labās baltas. Bastiāns izšķīrās par baltajām.
Nākamajā istabā valdīja dzeltenīga gaisma. Sienas bija tādā pašā izkārtojumā. Zīmējumos bija attēloti visvisādi rīki, no kuriem Bastiāns nespēja tikt gudrs. Vai tie bija darbarīki vai ieroči? Abas durvis, kas veda pa kreisi un pa labi tālāk, bija vienādā krāsā — dzeltena, tikai kreisas bija augstas un šauras, kurpretī labās bija zemas un platas. Bastiāns izgāja pa kreisajām.
Istaba, tāpat kā abas iepriekšējās, bija sešstūraina, tikai ar zilganu gaismu. Uz sienām bija uzzīmēti savīti ornamenti vai kāda svešāda alfabēta rakstu zīmes. Šeit abas durvis pēc formas bija vienādas, taču no dažāda materiāla — vienas no koka, otras no metāla. Bastiāns izšķīrās par koka dunam.
Nav iespējams aprakstīt visas durvis un istabas, pa kurām izgāja Bastiāns savos klejojumos pa Tūkstoš durvju templi. Bija tādi vārtiņi, kas izskatījās pēc lieliem atslēgcaurumiem, vai tādi, kas līdzinājās ieejām alā, bija zelta durvis un sarūsējušas durvis, polsterētas un naglām apsistas, plānas kā papīrs un biezas kā seifa durvis, vienas izskatījās pēc milža mutes, bet kādas citas vajadzēja atvērt kā paceļamo tiltu, bija tādas kā liela auss un tādas kā piparkūka, tādas kā krāsns aizšaujamais un tādas, kuras vajadzēja atpogāt. Katru reizi abām durvīm, kas veda laukā no istabas, bija kaut kas kopējs — forma, materiāls, izmēri, krāsa — un kaut kas arī tās pilnībā atšķīra citu no citas.
Bastiāns jau daudzas reizes bija iegājis no vienas sešstūrainas telpas nākamajā. Katra izvēle, kuru zēns izdarīja, veda arvien pie jaunas izvēles, kas atkal lika izvēlēties. Taču nekas nemainījās: viņš joprojām atradās Tūkstoš durvju templī — un tur arī paliktu. Tomēr, iedams tālāk un arvien tālāk, viņš sāka prātot, kāpēc tas ir tā. Ar vēlēšanos gan pietika, lai nonāktu labirintā, taču tā acīmredzot nav bijusi pietiekami skaidra, lai atrastu arī ceļu laukā. Bastiāns bija vēlējies nonākt sabiedrībā. Piepeši viņš apjauta, ka nebija iedomājies neko tieši. Un tas ne mazākā mērā nepalīdzēja izšķirties vai izvēlēties durvis no stikla vai no pinuma. Līdz šim arī izvēle tika izdarīta vienkārši uz labu laimi, daudz nedomājot. Patiesībā zēns tikpat labi būtu varējis iet arī pa citām durvīm. Tikai tā viņš nekad netiktu laukā.
Taisni šobrīd zēns stāvēja kādā telpā, ko pildīja zaļgana gaisma. Trīs no sešām sienām bija apgleznotas ar mākoņiem. Durvis pa kreisi bija no balta perlamutra, pa labi no melna melnkoka. Un pēkšņi viņš zināja, ko vēlas: Atreju!
Perlamutra durvis atgādināja laimes pūķi Fuhūru, kura zvīņas mirdzēja kā balts perlamutrs, tātad Bastiāns izšķīrās par šīm durvīm.
Nākamajā telpā atkal bija divas durvis: vienas — pītas no zāles, otras — veidotas no metāla restēm. Bastiāns izvēlējās pītās zāles durvis, jo domāja par Zāles jūru, par Atreja dzimteni.
Vēl tālākajā telpā atkal bija divas durvis, kas atšķīrās tikai ar to, ka vienas bija no ādas, otras no filca. Bastiāns, protams, izgāja pa ādas durvīm.
Un atkal viņš nonāca divu durvju priekšā, un te viņam tomēr vajadzēja vēlreiz padomāt. Vienas bija purpursārtas, otras olīvzaļas. Atrejs bija zaļādainis un valkāja purpura bifeļa ādas mēteli. Uz olīvzaļajām durvīm bija uzzīmētas dažas vienkāršas zīmes ar baltu krāsu, tās atgādināja zīmes Atrejam uz pieres un vaigiem, kad vecais Kairons bija atnācis pie viņa. Taču uz purpursārtajām durvīm bija tās pašas zīmes, bet par to, ka tādas pašas zīmes būtu bijušas uz Atreja mēteļa, Bastiāns nezināja. Tātad tām vajadzēja būt durvīm, kas ved nevis pie Atreja, bet pie kāda cita.
Bastiāns tātad atvēra olīvzaļas durvis — un bija ticis brīvībā!
XIX.Dīvaina sabiedrība
ļoti izbrīnīts tomēr Bastians jutas, ka bija nonācis nevis, piemēram, Zāles jūrā, bet gan kādā gaišā, pavasarīgā mežā. Saules stari lauzās cauri jaunajām lapām, un to gaismas un ēnu spēle spulgojās sūnā. Smaržoja pēc zemes un sēnēm, un dzestro gaisu pieskandināja putnu dziesmas.
Bastiāns pagriezās riņķī un ievēroja, ka nupat iznācis no kādas mazas meža kapelas. Tobrīd tātad šie vārtiņi ir veduši laukā no Tūkstoš durvju tempļa. Bastiāns atvēra tos vēlreiz, taču ieraudzīja vienīgi šauro, mazo kapelas telpu. Jumtā vēl bija atlikušas tikai dažas
izburbējušas sijas, kas rēgojās pret meža debesīm, un sienas bija apaugušas ar sūnu.
Bastiāns devās ceļā, sākumā nemaz nezinādams, kurp. Zēns nešaubījās par to, ka agrāk vai vēlāk satiksies ar Atreju. Un viņš gluži nevaldāmi priecājās par šo atkalredzēšanos, uzsvilpa putniem, kas viņam atbildēja, un dziedāja skaļi un pārgalvīgi, kas vien ienāca prātā tajā brīdī.
Pēc neilga klejojuma Bastiāns ieraudzīja kādā izcirtumā apmetušos ļaužu grupu. Pienācis tuvāk, viņš redzēja, ka tie ir vairāki vīri greznā bruņojumā. To vidū bija arī kāda skaista dāma. Viņa sēdēja zālē un spēlēja lautu. Dziļplānā ganījās vairāki zirgi, kas bija apgādāti ar dārgiem segliem un iemauktiem. Vīriem, kas gulēja zālē un pļāpāja, priekšā bija izklāts balts lakats, uz kura stāvēja visvisādi ēdieni un dzērienu kausi.
Bastiāns tuvojās grupai, iepriekš paslēpdams Bērnišķās ķeizarienes amuletu zem krekla, jo vēlējās vispirms iepazīt sabiedrību, pats paliekot nepazīts un neievērots.
Ieraudzījuši nācēju, vīri piecēlās kājās un paklanīdamies pieklājīgi viņu sveicināja. Viņi acīmredzot noturēja svešinieku par kādu austrumzemju princi vai ko tamlīdzīgu. Arī skaistā dāma smaidīdama nolieca atnācēja priekšā galvu un turpināja spēlēt savu instrumentu. Viens no vīriem bija sevišķi liela auguma un sevišķi krāšņi ģērbies. Viņš vēl bija jauns, un viņam bija gaiši mati, kas krita pār pleciem.
— Es esmu varonis Hinreks,— viņš sacīja,— šī dāma ir princese Oglamāra, Lunnas ķēniņa meita. Šie vīri ir mani draugi — Hīkrions, Hīsbalds un Hidorns. Un kāds ir jūsu vārds, jaunais draugs?
— Es nedrīkstu savu vārdu nosaukt — vēl ne,— Bastiāns atrunājās.
— Noslēpums?— princese Oglamāra jautāja mazliet zobgalīgi. — Tik jauns — un jau noslēpumi?
— Jūs noteikti nākat no tālienes?— varonis Hinreks gribēja zināt.
— Jā, no ļoti lielas tālienes,— Bastiāns atbildēja.
— Vai jūs esat princis?— apvaicājās princese, labpatikā viņu aplūkodama.
— To es neizpaudīšu,— Bastiāns atteica.
— Nu, lai būtu kā būdams — laipni lūdzu mūsu pulkā!— sauca varonis Hinreks.— Vai jūs neizrādītu mums godu, neapsēstos pie mums un nepaēstu pusdienas kopā ar mums, jaunskungs?
13—103094
Bastiāns ar pateicību pieņēma piedāvājumu, apsēdās un sāka ēst.
No sarunas, ko vadīja dāma un četri kungi, viņš uzzināja, ka pavisam tuvu ir lielā un brīnišķīgā sudraba pilsēta Amargānta. Tur vajadzēja notikt tādām kā sacensībām. No tuvienes un tālienes nāca brašākie varoņi, labākie mednieki, drošsirdīgākie karotāji, taču arī visvisādi dēkaiņi un bezbailīgi zēni, lai piedalītos pasākumā. Tikai trim pašiem drosmīgākajiem un labākajiem, kas būs uzveikuši visus citus, tiks piešķirts tas gods piedalīties tādā kā meklēšanas ekspedīcijā. Turklāt runa droši vien bija par kādu ļoti garu un piedzīvojumiem pilnu ceļojumu, kura mērķis bija atrast noteiktu personu, kas uzturējās kaut kur neskaitāmajās Fantāzijas zemēs un kas tika saukta tikai par «glābēju». Vārdu vēl neviens nezināja. Un tomēr Fantāzijas valstība bija pateicīga šim varonim par to, ka tā atkal vai vēl joprojām eksistē. Reiz senos laikos Fantāziju esot piemeklējusi šausmīga katastrofa, un daudz netrūcis, lai tā tiktu pilnīgi iznīcināta. Minētais «glābējs» to pēdējā mirklī esot novērsis, atnākdams un dodams Bērnišķajai ķeizarienei Mēness meitiņas vārdu, kurā viņu tagad saucot ikviena Fantāzijas būtne. Savukārt viņš kopš tā laika klīstot nepazīts pa Fantāziju, un meklēšanas ekspedīcijas uzdevums būšot viņu atrast un pēcāk, tā sakot, uzņemties miesassargu lomu, lai viņam nekas neatgadītos. Taču tam uzdevumam bija jāizraugās paši krietnākie un drosmīgākie vīri, jo varot gadīties, ka būs jāpārvar neiedomājamas grūtības.
Sacensības, kurās vajadzēja notikt atlasei, bija gan sarīkojis sndrabsirmgalvis Kvērkvobads — Amargāntā vienmēr valdīja vecākais vīrs vai vecākā sieva, un Kvērkvobads bija simt septiņus gadus vecs —, taču ne viņš noteiks ekspedīcijas dalībniekus, bet gan kāds jauns zēns no zaļādaiņu tautas, vārdā Atrejs, kas bija sudrabsirmgal- vja Kvērkvobada viesis. Šim Atrejam tad arī vajadzēja vēlāk vadīt ekspedīciju. Viņš esot vienīgais, kurš var pazīt «glābēju», jo esot to vienreiz redzējis burvju spogulī.
Bastiāns klusēja un tikai klausījās. Tas nenācās viegli, jo drīz vien bija aptvēris, ka, pieminot «glābēju», runa bija par viņu pašu. Un, kad vēl tika nosaukts Atreja vārds, sirds viņam krūtīs palēcās no prieka, un zēns pielika lielākās pūles, lai sevi nenodotu. Viņš bija nolēmis pagaidām vēl sevi neatmaskot.
Tomēr varonis Hinreks mazāk domāja par meklēšanas ekspedīciju un tās mērķiem, bet vairāk par to, kā iekarot princeses Oglamāras sirdi. Bastiāns uzreiz bija pamanījis, ka varonis Hinreks ir līdz ausīm iemīlējies jaunajā dāmā. Viņš ik pa brīdim pūta un elsa, kur nebija ko pūst itin nemaz, un, raugoties uz savu pielūgto, viņa acis kļuva arvien skumjākas un skumjākas. Bet viņa izlikās, ka to nemanītu. Kā noskaidrojās, viņa kaut kādā sakarībā bija zvērējusi ņemt par vīru tikai pašu lielāko varoni, to, kurš spēj uzveikt visus citus. Ne ar ko sīkāku viņa negribēja samierināties. Tā bija varoņa Hinreka problēma, jo kā lai viņš pierāda, ka ir pats varenākais? Viņš galu galā nevarēja ņemt un vienkārši nosist kādu, kas neko ļaunu nav nodarījis. Un karu jau sen nav bijis. Viņš labprāt būtu cīnījies pret briesmoņiem un dēmoniem; ja tas notiktu pēc viņa prāta, viņš katru ritu brokastīs pasniegtu viņai asinīm notrieptu pūķa asti, taču tuvu un tālu nebija neviena briesmoņa un neviena pūķa. Kad sudrabsirmgalvja Kvērkvobada sūtnis bija ieradies ar aicinājumu uz sacensībām, viņš, protams, tūliņ bija piekritis. Ari princese Oglamāra bija pieteikusies iet līdzi, jo gribēja pati savām acīm pārliecināties, ko viņš spēj.
— Varoņu stāstiem, kā zināms, nedrīkst uzticēties,— viņa smaidīdama sacīja Bastiānam.— Tiem visiem ir tieksme uz izpušķojumiem.
— Ar vai bez izpušķojumiem,— varonis Hinreks iemeta starpā, — es neapšaubāmi esmu simtkārt vērtīgāks nekā tas teiksmainais glābējs.
— Kā jūs to zināt?— Bastiāns vaicāja.
— Nu, ja tam zēnam būtu kaut uz pusi tik daudz spēka kaulos, cik man,— sacīja varonis Hinreks,— tad viņam nevajadzētu miesassardzi, kas viņu apsargās un aprūpēs kā tādu zīdaini. Man šķiet, ka šis glābējs ir ļoti nožēlojams puišelis.
— Kā jūs varat kaut ko tādu apgalvot!— Oglamāra sašutusi iesaucās.— Galu galā viņš izglāba Fantāziju no bojāejas!
— Nu un tad!—varonis Hinreks nievājoši atbildēja.— Jādomā, tur nebūs bijuši vajadzīgi īpaši varoņdarbi.
Bastiāns nolēma piemērotā brīdī viņam sadot tā, ka viņš ilgi pieminētu.
Trīs pārējie kungi tikai ceļā bija nejauši satikušies ar šo pāri un bija tam pievienojušies. Hīkrions, kuram bija varenas melnas ūsas, apgalvoja, ka ir spēcīgākais un varenākais karavīrs Fantāzijā. Hīsbalds, kurš bija rudiem matiem un salīdzinājumā ar citiem likās trausls, apgalvoja, ka neviens nemākot izveicīgāk un veiklāk rīkoties ar zobenu kā viņš. Un, visbeidzot, Hīdorns bija pārliecināts par to, ka cīņā neviens nevarot ar viņu līdzināties sīkstumā un izturībā. Viņa izskats it kā apstiprināja šo apgalvojumu, jo viņš bija garš un kalsns un likās esam veidots vienīgi no cīpslām un kauliem.
Kad pusdienas bija paēstas, visi devās ceļā. Trauki, lakats un ēdienu rezerves tika sakrautas nastu nesēja dzīvnieka seglu somās. Princese Oglamāra uzkāpa mugurā savam baltajam aidiniekam un aizrikšoja prom, neatskatīdamās uz pārējiem. Varonis Hinreks uzlēca viz sava ogļu melnā ērzeļa un aizaulekšoja viņai pakaļ. Trīs pārējie kungi ierosināja Bastiānam apsēsties starp ēdienu somām nastu nesēja dzīvnieka mugurā. Viņš uzlēca augšā, kungi tāpat uzrāpās mugurā saviem zirgiem ar greznajiem iemauktiem, un tad viņi devās rikšos cauri mežam, atstādami Bastiānu pēdējo. Nastu nesēja, pavecāka zirgēzelīte, arvien vairāk atpalika, tāpēc Bastiāns mēģināja viņu steidzināt. Taču zirgēzelīte nepielika vis soli, bet apstājās, pagrieza galvu atpakaļ un sacīja:
— Nesteidzini mani, es atpaliku ar nolūku, kungs.
— Kāpēc?— Bastiāns vaicāja.
— Es zinu, kas tu esi, kungs.
— Kā tu to zini?
— Tas, kas nav īsts ēzelis, bet ir tikai pusēzelis, jūt tādas lietas. Pat zirgi kaut ko manīja. Nesaki man neko, kungs. Es labprāt stāstītu saviem bērniem un mazbērniem, ka esmu nesusi glābēju un pirmā viņu sveikusi. Tikai tādām kā man diemžēl nav bērnu.
— Kā tevi sauc?— Bastiāns jautāja.
— Jiha, kungs.
— Paklausies, Jiha, nelaupi man to prieku un paturi sākumā pie sevis to, ko tu zini. Labi?
— Labprāt, kungs.
Un tad zirgēzelīte sāka rikšot, lai atkal panāktu pārējos.
XX.Sudraba pilsēta Amargānta
Meza mala ceļinieki apstajas. Apbrīna pilni viņi raudzījas lejup uz Amargāntu, kas mirdzēja saulē. Mežs izbeidzās uz kāda pakalna, un no šejienes pavērās plašs skats pār lielo ezeru, kurš zaigoja gluži vai vijolīšu zilumā un kuru no visām pusēm ieskāva cits citam līdzīgi, mežiem apauguši pakalni. Un šā ezera vidū pletās sudraba pilsēta Amargānta. Visas mājas stāvēja uz kuģiem, lielās pilis uz platām baržām, mazākās uz barkām un laivām. Un ikviena māja un ikviens kuģis bija no sudraba, no smalki gravēta un meistarīgi apstrādāta sudraba. Mazo un lielo piļu logi un durvis, tornīši un balkoni bija
darināti no tik skaista sudraba pinuma, ka nekas tamlīdzīgs Fantāzijā nebija redzēts. Itin visur uz ezera peldēja laivas un kuģi, kas veda apmeklētājus no krasta uz pilsētu. Tā arī varonis Hinreks un viņa svīta tagad steidzās uz krastmalu, kur gaidīja kāds sudrabprāmis ar brīnišķīgi uzliektu priekšgalu. Vietas uz tā pietika visiem, arī zirgiem un nastu nesējiem dzīvniekiem.
Ceļā Bastiāns uzzināja no pārcēlāja, kuram, starp citu, mugurā bija drēbes no sudraba auduma, ka ezera vijolīšzilais ūdens ir tik sāļš un sūrs, ka ilgi nekas nav spējis turēties pretī tā ārdošajai iedarbei — nekas, izņemot sudrabu. Ezers saucās Murhu jeb Asaru ezers. Sen pagājušos laikos Amargānta esot pārvietota ezera vidū, lai nodrošinātos pret uzbrukumiem, un katrs, kurš mēģinājis ar koka kuģiem vai dzelzs laivām to aizsniegt, esot nogrimis un pazudis, jo ūdens īsā laikā saēdis gan kuģi, gan apkalpi. Taču tagad esot cits iemesls, kāpēc Amargānta atstāta uz ūdens. Iedzīvotājiem, proti, patīk savas mājas laiku pa laikam pārkārtot un ielas un laukumus izveidot pa jaunam. Ja, piemēram, divas ģimenes, kas dzīvojušas pilsētas pretējās malās, sadraudzējas vai saradojas, jaunajai paaudzei saprecoties, tad viņas pamet savas līdzšinējās atrašanās vietas un savus sudraba kuģus vienkārši novieto līdzās, tādējādi kļūdamas par kaimiņiem. Sudrabs, starp citu pieminot, bija īpašs un tikpat vienreizējs kā neatkārtojamais skaistums, ko tam devusi apstrāde.
Bastiāns labprāt būtu vēl kaut ko vairāk par to uzzinājis, taču prāmis bija nonācis pilsētā, un viņam vajadzēja izkāpt kopā ar saviem ceļabiedriem.
Vispirms viņi meklēja kādu iebraucamo vietu, lai rastu pajumti sev un saviem dzīvniekiem. Tas it nemaz nebija vienkārši, jo ceļinieki, kas ieradušies uz sacensībām no tuvienes un tālienes, bija Amargāntu gluži vai iekarojuši. Beigās viņi tomēr atrada vietu kādā viesnīcā. Vezdams zirgēzelīti stallī, Bastiāns tai pačukstēja ausī:
— Neaizmirsti savu solījumu, Jiha. Drīz mēs atkal redzēsimies.
Jiha tikai pamāja ar galvu.
Pēc tam Bastiāns paskaidroja ceļabiedriem, ka nevēlas viņiem būt ilgāk par apgrūtiifajumu un mīļuprāt aplūkotu pilsētu pats uz savu roku. Viņš pateicās par laipnību un atvadījās. īstenībā viņš dega nepacietībā satikt Atreju.
Lielos un mazos kuģus savā starpā savienoja laipas, cita bija šaura un smalka, tā ka ikreiz tai pāri varēja iet tikai vienatnē, cita plata un grezna kā iela, uz kuras drūzmējas pūļi. Bija ari izliekti tilti ar jumtu pār tiem, un kanālos starp piļu kuģiem peldēja šurpu turpu simtiem mazu laiviņu. Taču, lai kur ari ietu un stāvētu, pamats zem kājām nemitīgi un viegli šūpojās augšup un lejup, it kā atgādinot, ka visa pilsēta peld uz ūdens.
Iebraucēju pūlis, kas gluži vai pārplūdināja pilsētu, bija tik raibs un dažāds, ka tā apraksts prasītu veselu grāmatu. Amargāntiešus varēja viegli pazīt, jo tiem visiem mugurā bija sudrabauduma drēbes, kas bija gandrīz vai tikpat skaistas kā Bastiāna mētelis. Arī viņu mati bija sudraboti, augumi lieli un spēcīgi un vijolīšu zilās acis bija tikpat zilas kā asaru ezers Murhu. Pilsētas viesu lielākā daļa gluži tik skaista vis nebija. To vidū bija muskuļoti milži ar galvu, kas varenajos plecos izskatījās maza kā ābolitis. Apkārt skraidīja drūma un pārgalvīga izskata nakts dauzoņas, savrup klīstoši zēni, no kuriem, šķiet, labāk turēties pa gabalu. Tur bija jokdari ar žiglām acīm un žiglām rokām, tur uzpūtīgā gaitā apkārt klīda dūru varoņi, kuriem dūmi vēlās no mutes un deguna. Kā dzīvi vilciņi tur virpuļoja apkārt acu apmānītāji un uz zarainām kājām smagiem soļiem slāja meža gari, nesdami resnas vāles pār plecu. Reiz Bastiāns pat ieraudzīja kādu klinšu grauzēju, kura zobi rēgojās laukā no mutes kā tērauda kalti. Sudraba laipa ieliecās no svara, kad viņš stampāja savu ceļu. Taču, pirms Bastiāns paguva uzjautāt, vai viņa vārds varbūt ir Pjernrahcarks, viņš jau bija pazudis burzmā.
Beidzot Bastiāns sasniedza pilsētas centru. Un tā bija vieta, kur notika sacensības. Tās ritēja jau pilnā sparā. Uz liela, apaļa laukuma, kas izskatījās pēc milzīgas cirka arēnas, simtiem sacensību dalībnieku mērojās spēkiem un rādīja, ko spēj. Apkārt plašajam aplim drūzmējās līdzjutēji, kas uzmundrināja sacensību dalībniekus ar saucieniem, ari apkārtstāvošo piļu logi un balkoni lūztin lūza no skatītājiem, un dažiem pat bija izdevies uzrāpties uz jumtiem, kas rotāti ar sudraba pinumiem.
Taču Bastiāns sākumā nebija tik ļoti ieinteresēts izrādē, ko sniedza sacensību dalībnieki. Viņš gribēja atrast Atreju, kas noteikti no kādas vietas sekoja sacensībām. Un tad viņš ievēroja, ka pūlis arvien atkal gaidu pilns raugās uz kādu noteiktu pili — pirmām kārtām tad, kad kādam no sāncenšiem izdevās acīm redzami parādīt sevišķi iespaidīgu numuru. Tomēr Bastiānam vispirms vajadzēja tikt pāri kādam izliektam tiltam un tad uzrāpties tādā kā laternas stabā, lai varētu pamest skatienu uz šo pili.
Tur uz plata balkona bija uzlikti divi augsti sudraba krēsli. Vienā sēdēja kāds ļoti vecs virs, kura sudrabotā bārda un mati cirtojās lejup līdz pašai jostasvietai. Tam vajadzēja būt sudrabsirmgalvim Kvērkvobadam. Blakus viņam sēdēja kāds zēns, aptuveni Bastiāna gados. Kājās viņam bija garas bikses no mīkstas ādas, ķermeņa augšdaļa bija kaila, tā ka bija redzama viņa olīvzaļā āda. Šaurās sejas izteiksme bija nopietna, gluži vai barga. Garie, zilmelnie mati bija pakausī sasieti ar ādas saitēm. Ap pleciem viņam bija purpursarkans mētelis. Zēns raudzījās mierīgi un tomēr savādi saspringti lejā uz cīņu laukumu. Šķita, ka nekas nepaslīd garām viņa tumšajām acīm. Atrejs!
Šajā mirklī atvērtajās balkona durvīs Atrejam aiz muguras parādījās vēl kāda cita — ļoti liela seja, kas izskatījās līdzīga lauvam, tikai spalvas vietā tai bija perlamutra zvīņas un no puma nokarājās gara, balta vaļa bārda. Dzirkstošās acu bumbas bija rubīn sarkanas, un, kad šī galva pacēlās virs Atreja, varēja redzēt, ka tā turas uz gara, lunkana un tāpat ar perlamutra zvīņām klāta kakla, ko ieskāva krēpes kā balta uguns. Tas bija laimes pūķis Fuhūrs. Un šķita, ka tas kaut ko pačukst Atrejam ausī, jo zēns pamāja.
Bastiāns noslīdēja lejā no laternas staba. Viņš bija pietiekami daudz redzējis un tagad pievērsa uzmanību sacensību dalībniekiem.
Patiesībā viss šeit notiekošais bija drīzāk varena, neparasta cirka izrāde, nevis patiesas un īstas sacensības. Tiesa, tur taisni tobrīd cīkstējās divi milži, kurn ķermeņi bija sasējušies vienā lielā mezglā, kas valstījās šurpu turpu, tiesa, šur un tur bija tādi paši vai arī atšķirīgi pāri, kas demonstrēja savu māku zobenu cīņā vai prasmi apieties ar milnu vai šķēpu, taču, protams, tā nebija cīņa uz dzīvību un nāvi. Tas pat atbilda spēles noteikumiem — parādīt, cik godīgi un pieklājīgi katrs cīnās un cik labi māk valdīt pār sevi. Sacensību dalībnieks, kurš būtu padevies naidam vai godkārei un nopietni ievainojis savu cīņu partneri, tik un tā nekavējoties tiktu atzīts par zaudētāju. Visvairāk bija to, kas centās pierādīt savu veiklību loka šaušanā vai demonstrēt savus spēkus, ceļot milzu svarus, citi apliecināja savus talantus, rādīdami akrobātiskus trikus vai izturēdami visvisādus drosmes*"pārbaudījumus. Cik atšķirīgi bija pretendenti, tik daudzveidīgi bija to demonstrējumi.
Kas uzveikts, tam vajadzēja atstāt laukumu, un tā arēna kļuva mazpamazām tukšāka un tukšāka. Tad Bastiāns redzēja, ka laukumā iznāk Hīkrions Stiprais, Hīsbalds Žiglais un Hīdorns Sīkstais. Varoņa Hinreka un viņa pielūgtās princeses Oglamāras tur nebija.
Ap šo laiku arēnā atradās vēl aptuveni simt sāncenšu. Tā kā palikušie jau bija labākie no labākajiem, Hīkrionam, Hīsbaldam un Hīdornam nebūt nenācās tik viegli, kā viņi, iespējams, bija iedomājušies, sevi apliecināt pretinieku priekšā. Pagāja visa pēcpusdiena, kamēr Hīkrions pierādīja, ka ir pats varenākais starp stipriniekiem, Hīsbalds — veiklākais starp žiglajiem un Hīdorns — izturīgākais starp sīkstajiem. Skatītāji gavilēja un sajūsmināti viņiem aplaudēja, un visi trīs paklanījās balkona virzienā, kur sēdēja sudrabsirmgalvis Kvērkvobads un Atrejs. Zēns taisni piecēlās, lai kaut ko pateiktu, kad laukumā pēkšņi iznāca vēl kāds sacensību dalībnieks. Tas bija Hinreks. Iestājās saspringts klusums, un Atrejs atkal apsēdās. Pavadītājiem vajadzēja būt tikai trim vīriem, un tagad tur lejā viens bija lieks. Vienam no viņiem jāatkāpjas.
— Mani kungi,— Hinreks sacīja skaļā balsī, lai ikviens sadzirdētu,— es negribu ticēt, ka šīs mazās spēju pārbaudes, kas jums nupat aiz muguras, varēja novājināt jūsu spēkus. Tomēr nebūtu manis cienīgi, ja es šajos apstākļos jūs pa vienam izsauktu uz divcīņu. Tā kā es līdz šim starp cīnītājiem netiku redzējis nevienu sev piemērotu pretinieku, es nemaz nepiedalījos un tāpēc vēl esmu aiztaupījis spēkus. Ja kāds no jums jūtas pārāk noguris, lai brīvprātīgi atkāpjas. Ja ne, esmu gatavs stāties jums pretī visiem trim vienlaikus. Vai jums ir kādi iebildumi?
— Nē,— visi trīs atbildēja vienā mutē.
Un tad sākās tāda kauja, ka dzirksteles vien šķīda. Hīkriona sitieni nebija zaudējuši ne mazumiņa no sava stipruma, taču varonis Hinreks bija spēcīgāks. Hīsbalds uzbruka viņam kā zibens no visām pusēm, taču varonis Hinreks bija žiglāks. Hīdorns pūlējās viņu nokausēt, tomēr varonis Hinreks bija izturīgāks. Kauja nebija ilgusi ne desmit minūtes, kad visi trīs kungi bija atbruņoti un locīja ceļus varoņa Hinreka priekšā. Viņš lepni skatījās visriņķī, acīmredzot meklēdams savu dāmu, kas droši vien stāvēja kaut kur pūlī, un gaidīdams viņas apbrīnu. Skatītāju gaviles un aplausi pāršalca pāri laukumam kā orkāns. Droši vien tos varēja dzirdēt visattālākajos asaru ezera Murhu krastos.
Kad iestājās klusums, sudrabsirmgalvis Kvērkvobads piecēlās un skaļi vaicāja:
— Vai ir vēl kāds, kas uzdrošināsies stāties pretī varonim Hinrekam?
Un vispārējā klusumā atskanēja kāda zēna balss:
-Jā, es!
Tas bija Bastiāns.
Visu skatieni pavērsās pret viņu. Pūlis pašķīra puišelim ceļu, un viņš iznāca laukumā. Nošalca pārsteiguma un raižu saucieni.
— Re, cik viņš skaists!
— Žēl viņa!
— Nepieļaujiet to!
— Kas tu esi?— sudrabsirmgalvis Kvērkvobads vaicāja.
— Savu vārdu es nosaukšu vēlāk,— Bastiāns atbildēja.
Viņš redzēja, ka Atreja acis kļuvušas šauras, vērīgi, taču vēl pilnīgā neziņā tās uzlūkoja negaidīto sacensību dalībnieku.
— Jaunais draugs,— varonis Hinreks sacīja,— mēs kopā ēdām un dzērām. Kāpēc tu tagad gribi, lai es tevi apkaunotu? Es lūdzu tevi, ņem savus vārdus atpakaļ un ej prom!
— Nē,— Bastiāns attrauca,— ko es pateicu, tas paliek spēkā.
Varonis Hinreks bridi vilcinājās, tad ierosināja:
— Nebūtu taisnīgi, ja es ielaistos cīņā ar tevi, lai noteiktu stiprāko. Vispirms paskatīsimies, kurš no mums spēj augstāk uzšaut bultu.
— Piekritu!— Bastiāns atbildēja.
Katram no viņiem tika atnests varens stops un bulta. Hinreks atvilka stiegru un uzšāva bultu debesīs tik augstu, ka tā izzuda skatienam. Gandrīz vai tajā pašā mirklī savu loku atvilka Bastiāns un raidīja bultu nopakaļ.
Pagāja neilgs brītiņš, kamēr abas bultas atgriezās un nokrita starp sāncenšiem zemē. Un tagad atklājās, ka Bastiāna bulta ar sarkanajām spalvām acīmredzot augstākajā vietā trāpījusi varoņa Hinreka bultai ar zilajām spalvām ar tādu spēku, ka tā no mugurpuses bija iešķelta.
Varonis Hinreks stīvi lūkojās abās bultās. Viņš bija kļuvis mazlietiņ bāls, vienīgi uz viņa vaigiem izsitās sarkani plankumi.
— Tā var būt tikai nejaušība,— viņš murmināja.— Redzēsim, kurš ir veiklāks ar floreti.
Varonis Hinreks- pieprasīja divus zobenus un divus komplektus kāršu. Gan viens, gan otrs viņam tika atnests. Viņš rūpīgi sajauca abus komplektus pēc kārtas.
Tagad viņš pasvieda vienu komplektu augstu gaisā, zibensātrumā šaudīja zobenu un dūra. Kad pārējās kārtis bija nokritušas zemē, atklājās, ka viņš trāpījis sirds dūzim, turklāt vienīgās sirds pašā vidū.
Atkal varonis Hinreks skatījās apkārt, meklēdams savu dāmu un vienlaikus demonstrēdams visiem floreti ar kārti.
Nu Bastiāns pameta gaisā otru kāršu komplektu un nošvīkstināja savu zobenu pa gaisu. Neviena kārts nenokrita zemē. Viņš bija uzdūris visas trīsdesmit divas kārtis taisni vidū un piedevām vēl pareizajā secībā — kaut arī varonis Hinreks taču tās bija tik labi sajaucis.
Varonis Hinreks domāja par tikko piedzīvoto un nebilda ne vārda. Viņa lūpas viegli trīcēja.
— Taču stiprāks par mani tu neesi,— viņš beidzot mazliet aizsmacis izmocīja.
Varonis Hinreks pagrāba smagāko no visām svaru bumbām, kas vēl mētājās uz laukuma, un lēnām pacēla to gaisā. Taču, pirms viņš paguva nolaist to zemē, Bastiāns jau bija sagrābis viņu un pacēlis kopā ar svaru bumbu. Varonis Hinreks savilka tik izmisušu seju, ka dažs labs skatītājs nespēja valdīt smieklus.
— Līdz šim jūs noteicāt, kādās jomās mēs mērosimies spēkiem,— Bastiāns sacīja.— Vai jūs piekristu, ja tagad es kaut ko liktu priekšā?
Varonis Hinreks mēmi pamāja.
— Tā būs drosmes pārbaude,— Bastiāns turpināja.
Varonis Hinreks vēlreiz saņēmās.
— Nav nekā tāda, no kā es nobītos!
— Tad es ierosinu uz sacensībām peldēt pāri Asaru ezeran^— Bastiāns atbildēja.— Kurš pirmais sasniegs krastu, būs uzvarētājs.
Visiem aizrāvās elpa, un laukumā iestājās pilnīgs klusums.
Varonis Hinreks kļuva te sarkans, te bāls.
— Tā nav drosmes pārbaude,— viņš izgrūda,— tas ir vājprāts.
— Es esmu gatavs,— Bastiāns atbildēja.— Nāciet nu!
Tagad varonis Hinreks zaudēja pašsavaldīšanos.
— Nē!— viņš iekliedzās un piecirta kāju pie zemes.— Jūs to zināt tikpat labi kā es, ka Murhu ūdens visu saēd. Tas nozīmētu doties drošā nāvē.
— Es nebaidos,— Bastiāns mierīgi atbildēja,— es esmu izgājis cauri krāsu tuksnesim, ēdis un dzēris Raibās nāves uguni un peldējies tajā. No šiem ūdeņiem man vairs nav bail.
— Jūs melojat!— varonis Hinreks ierēcās, piesarcis kā vēzis aiz dusmām.— Neviens visā Fantāzijā, nonācis Raibās nāves tuvumā, nespēj palikt dzīvs — to zina katrs bērns!
— Varoni Hinrek,— Bastians lēnam sacīja,— ta vieta, lai apvainotu mani melos, prātīgāk būtu atzīties, ka jums gluži vienkārši ir bail.
Ar to varoņa Hinreka pacietības mērs bija pilns. Dusmās neko vairs neapjēgdams, viņš izrāva no maksts savu lielo zobenu un gāja uzbrukumā Bastiānam. Zēns atkāpās, gribēdams izteikt brīdinājumu, taču varonis Hinreks to vairs nepieļāva. Viņš visā nopietnībā pacēla roku pret Bastiānu. Tajā pašā acumirklī no sarūsējušās maksts kā zibens šautra izšāvās laukā zobens Sikānda un, ielēcis Bastiānam rokā, sāka dejot.
Tagad notika kaut kas tik neparasts, ka neviens no skatītājiem to nekad mūžā neaizmirsa. Par laimi, Bastiāns nespēja atlaist vaļā zobena spalu, un tā viņam vajadzēja sekot katrai Sikāndas kustībai, ko tā veica pati no sevis. Vispirms zobens sacirta gabaliņu pa gabaliņam varoņa Hinreka greznās bruņas. Šķembas šķīda uz malu malām, taču viņa ādā neradās ne skrambiņas. Varonis Hinreks izmisis aizstāvējās un vicinājās ap sevi kā jukušais, tomēr Sikāndas zibeņi šaudījās ap viņu kā uguns virpulis un apžilbināja nabadziņu tā, ka neviens no viņa cirtieniem netrāpīja. Kad viņš beidzot bija palicis tikai apakšveļā un joprojām vēl nemitējās uzbrukt Bastiānam, Sikānda burtiski sacirta viņa zobenu mazās šķēlītēs, turklāt tādā ātrumā, ka tā asmens brīdi vēl kā vesels lidoja pa gaisu, pirms sabira, nošķindēdams kā monētu kaudze. Varonis Hinreks ieplestām acīm blenza uz nekam nederīgo spalu savā rokā, tad nosvieda to zemē un nokāra galvu. Sikānda iešāvās atpakaļ sarūsējušajā makstī, un Bastiāns varēja laist tā spalu vaļā.
Skatītāju pūlis iegavilējās tūkstošbalsīgā sajūsmas un apbrīna saucienā. Viņi sturmēja laukumu, sagrāba Bastiānu, pacēla gaisā un triumfēdami nesa viņu riņķī. Gavilēm nebija gala. Bastiāns no saviem augstumiem skatījās, kur palicis varonis Hinreks. Zēns gribēja uzsaukt viņam kādu samierinošu vārdu, jo patiesībā viņam bija žēl šī nabadziņa un viņš nebūt nebija gribējis viņu tā apkaunot. Taču varonis Hinreks nekur vairs nebija redzams.
Tad ar reizi iestājās klusums. Pūlis atkāpās, atbrīvodams vietu. Tur gaidīja Atrejs un smaidīdams skatījās uz Bastiānu. Arī Bastiāns smaidīja. Nesēji nolaida viņu lejā no pleciem, un tagad abi zēni stāvēja aci pret aci un ilgi klusēdami uzlūkoja viens otru. Beidzot Atrejs sacīja:
— Ja man vēl būtu vajadzīgs pavadonis, lai dotos meklējumos pēc Fantāzijas glābēja, es apmierinātos ar šo vienu, jo viņš ir vairāk vērts nekā simt citu kopā. Taču man vairs nav vajadzīgs pavadonis, jo meklēšanas ekspedīcija nenotiks.
Ļaudis izbrīnīti un vīlušies sačukstējās.
— Fantāzijas glābējam nav vajadzīga mūsu aizsardzība,— Atrejs paceltā balsī turpināja,— jo viņš pats sevi spēj labāk aizsargāt, nekā mēs visi kopā to spētu. Un mums viņš vairs nav jāmeklē, jo viņš jau ir atradis mūs. Uzreiz es viņu nepazinu, jo tur. Burvju spoguļa vārtos Dienvidu orākulā, viņš izskatījās citādāks nekā tagad — gluži citādāks. Taču viņa acu skatienu es neesmu aizmirsis. Tas ir tas pats, kas tagad vērsts uz mani. Es nevaru kļūdīties.
Bastiāns smaidīdams purināja galvu, sacīdams:
— Tu nekļūdies, Atrej. Tu biji tas, kas mani aizveda pie Bērnišķās ķeizarienes, lai es viņai dotu jaunu vārdu. Un es tev pateicos par to.
Godbijīgi čuksti izskrēja cauri skatītāju pūlim kā vēja brāzma,
— Tu solīji nosaukt arī savu vārdu, kuru bez vēlmju valdnieces Zeltaces nezina neviens visā Fantāzijā,— Atrejs atbildēja.— Vai tu tagad to izdarīsi?
— Mani sauc Bastiāns Baltazars Bukss.
Nu skatītāji vairs nespēja ilgāk novaldīties. Viņu gaviles eksplodēja tūkstoš urravās. Daudzi no sajūsmas sāka dejot, tā ka laipas un tilti, pat viss laukums sašūpojās,
Atrejs smaidīdams pasniedza Bastiānam roku, un Bastiāns ielika tajā savējo, un tā — roku rokā — viņi devās pilī, uz kuras pakāpieniem viņus sagaidīja sudrabsirmgalvis Kvērkvobads un laimes pūķis Fuhūrs.
Šajā vakarā Amargānta svinēja skaistākos svētkus, kādus tā jelkad bija svinējusi. Visi, kam bija kājas, īsiņai gari, līki vai taisni, dejoja, un visi, kam bija balss, skaista vai briesmīga, zema vai augsta, dziedāja un smējās.
Kad satumsa, atnargāntieši aizdedzināja uz saviem sudraba kuģiem un pils torņos tūkstošiem raibu lukturīšu. Un ap pusnakti tika sarīkota uguņošana, kāda pat Fantāzijā vēl nekad nebija redzēta. Bastiāns stāvēja ar Atreju uz balkona, pa kreisi un pa labi no viņiem — Fuhūrs un sudrabsirmgalvis Kvērkvobads, un skatījās, kā debesīs spoguļojas uguns kūļi, bet tumšajos asaru ezera Murhu ūdeņos — sudrabpilsētas neskaitāmie lukturīši.
XXI.Bastiana stāsti
Nakts bija ļoti vēla, un sudrabsirmgalvis Kvērkvobads bija iemidzis savā atzveltnes krēslā. Tā viņš palaida garām lielāko un skaistāko bridi, ko būtu varējis piedzīvot savā simt septiņu gadu ilgajā mūžā. Un tāds pats liktenis tonakt piemeklēja daudzus Amargāntā — gan vietējos iedzīvotājus, gan ciemiņus, kas, pārguruši no svinībām, bija devušies pie miera. Tikai retie vēl bija palikuši nomodā, un šie retie dzirdēja kaut ko tādu, kas skaistumā pārspēja visu, ko viņi jelkad dzirdējuši un jelkad vēl dzirdēs.
Baltais laimes pūķis Fuhūrs dziedāja.
Viņš meta augstus lokus naksnīgajās debesīs virs sudrabpilsētas un asaru ezera un skandināja savu zvanu balsi. Tā bija dziesma bez vārdiem, lielā, vienkāršā īstās laimes melodija. Un, kas to dzirdēja, tam plaši atvērās sirds.
Tā klājās arī Bastiānam un Atrejam, kas sēdēja blakus viens otram uz Kvērkvobada pils platā balkona. Abiem tā bija pirmā reize, kad viņi dzirdēja laimes pūķi dziedam. Pašiem to nemanot, zēni bija sadevušies rokās un aizgrābti klausījās, nebilzdami ne vārda. Abi zināja, ka izjūt vienu un to pašu: laimi par atrastu draugu. Un viņi klusēja, lai sevi netraucētu.
Šis svētsvinīgais brīdis beidzas, Fuhura dziedāšana pamazam kļuva klusāka un pēdīgi izdzisa pavisam.
Kad iestājās pilnīgs klusums, Kvērkvobads pamodās un pieceldamies atvainojās:
— Tādi sudrabsirmgalvji kā es bez miega nevar. Jums, jaunajiem, tas ir citādi. Neņemiet ļaunā, bet man tagad jāiet gulēt.
Zēni novēlēja viņam labunakti, un Kvērkvobads aizgāja.
Atkal abi draugi ilgu laiku sēdēja klusēdami un raudzījās uz augšu naksnīgajās debesīs, kur laimes pūķis joprojām vēl meta lokus lēnām, viļņveida kustībām. Lāgiem viņš aizpeldēja pilnmēness ripai priekšā kā balts miglas lēveris.
— Vai Fuhūrs neies gulēt?— Bastiāns beidzot ievaicājās.
— Viņš jau guļ,— Atrejs klusi sacīja.
— Lidojot?
— Jā. Viņš labprāt neuzturas mājās, pat ja tās ir tik lielas kā Kvērkvobada pils. Viņš jūtas ierobežots un iesprostots, un viņam nemitīgi jāuzmanās, lai neko nenogrūstu zemē vai neapgāztu. Fuhūrs gluži vienkārši ir par lielu, tāpēc visbiežāk guļ augstu gaisā.
— Vai tu domā, ka viņš man ari kādreiz ļaus jāt uz savas muguras?
— Noteikti,— Atrejs sacīja,— tomēr tas nav tik vienkārši. Vispirms jāpierod.
— Es esmu jājis Graogramāna mugurā,— Bastiāns aizrādīja.
Atrejs pamāja un izbrīnīts paraudzījās vijiā.
— Tu to jau sacīji drosmes pārbaudē varonim Hinrekam. Kā tev izdevās savaldīt Raibo nāvi?
— Man ir AURINS,— Bastiāns pavēstīja.
— Jā?— Atrejs iesaucās. Viņš izskatījās ļoti pārsteigts, tomēr neko vairāk neteica.
Bastiāns izvilka no kreklapakšas Bērnišķās ķeizarienes zīmi un parādīja to. Atrejs aplūkoja dārglietu un tad nomurmināja:
— Tātad tagad tu valkā greznumu?
Viņa seja likās mazliet noraidoša, tāpēc Bastiāns dedzīgi sacīja:
— Vai tu gribi to sev vēlreiz uzkārt kaklā?
Viņš grasījās noņemt sev ķēdi.
— Nē!'
Atreja balss skanēja gandrīz vai bargi, un Bastiāns apmulsis apstājās. Tad Atrejs kā atvainodamies pasmaidīja un laipni atkārtoja:
— Nē. Bastiān, es esmu to nēsājis pietiekami ilgi.
— Kā zini,— Bastiāns attrauca, tad pagrieza zīmi otrādi.— Paskaties! Vai tu esi redzējis uzrakstu?
— Redzējis gan,— Atrejs atbildēja,— bet es nezinu, kas tur rakstīts.
— Kā tā?
— Zaļādaiņi māk lasīt pēdas, nevis burtus.
Šoreiz Bastiāns bija tas, kas iesaucās «jā?».
— Kas tur rakstīts?— Atrejs gribēja zināt.
— Dari to, ko tu gribi!— Bastiāns nolasīja priekšā.
Atrejs cieši lūkojās uz zīmi.
— Ak to tas nozīmē?— viņš murmināja. Atreja seja nepauda ne mazāko emociju, un Bastiāns nespēja uzminēt, ko viņš domā, tāpēc pavaicāja:
— Vai no tā kas mainītos, ja tu būtu to zinājis?
— Nē,— Atrejs sacīja,— es tikpat darīju to, ko gribēju.
— Taisnība,— Bastiāns pamādams apliecināja.
Atkal abi bridi klusēja.
— Man tev vēl kas jautājams, Atrej,— Bastiāns beidzot par jaunu uzsāka sarunu.— Tu sacīji, ka toreiz, kad redzēji mani Burvju spoguļa vārtos, es esot izskatījies citādi.
— Jā, gluži citādi.
— Kā?
— Tu biji ļoti resns un bāls, un tev mugurā bija pilnīgi citas drēbes.
— Resns un bāls?— Bastiāns vaicāja, neticīgi smaidīdams.— Vai tu patiesi esi pārliecināts, ka tas biju es?
— Vai tad ne?
Bastiāns domāja.
— Tu mani redzēji, to es zinu. Bet es vienmēr esmu bijis tāds l<ā tagad.
— Patiesi?
— Vai nu es neatcerētos?— Bastiāns sauca.
— Jā,— Atrejs sacīja, domīgi palūkodamies uz draugu,— to gan tev vajadzētu atcerēties.
— Varbūt tas bija greizais spogulis?
Atrejs purināja galvu.
— Nedomāju vis . . .
— Kā tad tu izskaidro, ka esi redzējis mani tādu?
— Nav ne jausmas,— Atrejs atzinās.— Es tikai zinu, ka es nekļūdos.
Pēcāk viņi atkal ilgi klusēja un beidzot aizgāja gulēt.
Guļot savā gultā, kuras galvgalis un kājgalis, protams, bija no smalkākā sudraba pinuma, Bastiānam neizkrita no prāta saruna ar Atreju. Viņam nezin kāpēc likās, it kā viņa uzvara pār varoni Hinreku un pat uzturēšanās pie Graogramāna atstāja uz Atreju mazāku iespaidu, kopš viņš bija uzzinājis, ka Bastiānam ir rota. Varbūt viņš uzskata, ka šajos apstākļos tas nav bijis nekas sevišķs. Taču Bastiāns gribēja iegūt neierobežotu Atreja cieņu.
Viņš ilgi gudroja. Vajadzēja būt kaut kam tādam, ko Fantāzijā nespēj neviens, pat ar zīmi ne. Kaut kas, ko spēj tikai viņš, Bastiāns.
Un beidzot radās ideja: stāstu izgudrošana!
Cik reižu nebija atkārtots, ka Fantāzijā neviens nespēj izgudrot neko jaunu. Pat Ujulalas balss bija runājusi par to. Un izgudrot stāstus tieši viņš mācēja īpaši labi.
Lai Atreis redz, ka viņš, Bastiāns, ir liels stāstu sacerētājs!
Viņš vēlējās, lai pēc iespējas ātrāk rastos izdevība draugam to pierādīt. Varbūt jau rit. Amargāntā, piemēram, varētu sarīkot kādus rakstnieku svētkus, kuros Bastiāns ar savām idejām visus atstātu ēnā!
Vai vēl labāk būtu, ja tas, ko viņš stāstītu, pārvērstos par īstenību! Vai Graogramāns netika teicis, ka Fantāzija esot stāstu zeme un tāpēc pat sen pagājušais varot rasties no jauna, ja tas tiek pieminēts kādā stāstā?
Tad gan Atrejs ieplestu acis!
Un, iztēlodamies Atreja pārsteiguma pilno apbrīnu, Bastiāns iemiga.
Kad viņi nākamajā rītā sēdēja pils greznajā zāle pie bagātīgām brokastīm, sudrabsirmgalvis Kvērkvobads sacīja:
— Mēs esam nolēmuši mūsu viesim, Fantāzijas glābējam, un viņa draugam, kas viņu atveda pie mums, šodien sarīkot pavisam īpašus svētkus. Varbūt tu nemaz nezini, Bastiān Baltazar Buks, ka mēs, amargāntieši, pēc sensenas tradīcijas esam Fantāzijas dziesmu dziesminieki un stāstu teicēji. Jau mūsu bērni no mazotnes tiek apmācīti šajā mākslā. Kad viņi paaugas, viņiem daudzus gadus jāceļo no zemes uz zemi un šis amats jāpiekopj visu labā. Tāpēc mūs visur sagaida ar cieņu un prieku. Taču mūs nomāc kāda liksta: mūsu dziesmu un stāstu krājumi — godīgi sakot — nav diez cik lieli. Un daudziem no mums šis mazumiņš jāsadala savā starpā. Taču klīst leģendas — nezinu, vai pamatoti,— ka tu savā pasaulē tāpēc esi slavens, ka spēj izgudrot stāstus. Vai tā ir?
— Jā,— Bastiāns apstiprināja,— mani par to pat izsmēja.
Sudrabsirmgalvis Kvērkvobads izbrīnā pacēla uzacis.
— Izsmēja par to, ka tu māki stāstīt stāstus, kurus vēl nekad neviens nav dzirdējis? Neticami! No mums neviens uz to nav spējīgs, un mēs visi, es un mani līdzpilsoņi, būtu neizsakāmi pateicīgi, ja tu mums uzdāvinātu dažus jaunus stāstus. Vai tu mums palīdzēsi ar savu talantu?
— Labprāt!— Bastiāns atbildēja.
Pēc brokastīm viņi izgāja uz Kvērkvobada pils kāpnēm, kur jau gaidīja Fuhūrs.
Laukumā tostarp bija sapulcējies liels pūlis, taču šoreiz ciemiņu, kas ieradušies pilsētā uz sacensībām, bija tikai nedaudz. Galvenokārt nāca amargāntieši paši — vīrieši, sievietes un bērni, visi stalti un zilacaini un visi greznos sudraba tērpos. Vairumam bija līdzi sudraba stīgu instrumenti — arfas, liras, ģitāras vai lautas, lai pavadītu savu uzstāšanos, jo ikviens cerēja, ka drīkstēs Bastiāna un Atreja priekšā demonstrēt savu mākslu.
Atkal bija uznesti atzveltnes krēsli, Bastiāns apsēdās vidū starp Kvērkvobadu un Atreju. Fuhūrs nostājās viņiem aizmugurē.
Tad Kvērkvobads sasita plaukstas un sacīja klusumā, kas apņēma laukumu:
— Lielais stāstu meistars grib izpildīt mūsu vēlēšanos. Viņš mums dāvās jaunus stāstus. Tāpēc parādiet, ko jūs spējat, draugi, lai radītu viņā iedvesmu!
Visi amargāntieši uz laukuma klusēdami zemu paklanījās. Tad iznāca priekšā pirmais un sāka deklamēt. Pēc viņa nāca citi un vienmēr atkal citi. Visiem bija skaistas, skanīgas balsis, un visi veica savu uzdevumu ļoti labi.
Dziesmas, dzejoļi un stāsti, ko viņi cēla priekšā, bija dažādi — gan aizraujoši, gan jautri, gan arī bēdīgi, taču tie šeit aizņemtu pārāk daudz telpas, tāpēc atstāsim to citai reizei. Kopskaitā tie bija tikai aptuveni simt dažādi sacerējumi. Pēc tam sākās atkārtošanās. Un katrs nākamais amargāntietis, kas iznāca priekšā, nespēja izgudrot neko citu kā vien to, ko klausītājiem jau bija snieguši iepriekšējie.
Un tomēr Bastiāns kļuva arvien satrauktāks, jo ilgojās pēc mirkļa, kad pienāks viņa paša kārta. Vakarvakara vēlēšanās bija piepildījusies mats matā. Zēns ar nepacietību gaidīja, kad piepildīsies arī viss pārējais. Bastiāns iesāņus paskatījās uz Atreju, taču viņš sēdēja ar nekustīgu sejas izteiksmi un klausījās. Viņā nevarēja manīt nekādu jūtu saviļņojumu.
Beidzot sudrabsirmgalvis Kvērkvobads pārtrauca teicēju uzstāšanos. Nopūzdamies viņš pagriezās pret Bastiānu un sacīja:
— Es tev teicu, Bastiān Baltazar Buks, ka mūsu krājumi diemžēl ir ļoti niecīgi. Tā nav mūsu vaina, ka nav vairāk stāstu. Kā redzi, mēs darām visu, ko spējam. Vai tagad tu mums uzdāvināsi kādu no savējiem?
— Es jums uzdāvināšu visus savus stāstus, kurus esmu izgudrojis,— Bastiāns pavēstīja ar plašu vērienu,— jo es varu tos izgudrot no jauna neierobežotā skaitā. Daudzus no tiem es esmu stāstījis kādai mazai meitenītei, vārdā Kris Ta, tomēr vairumu tikai gan pats sev. Tātad tos vēl nezina neviens cits. Taču, ja es stāstītu katru atsevišķi, tas vilktos nedēļām un mēnešiem, un tik ilgi mēs nevaram pie jums aizkavēties. Tāpēc es jums izstāstīšu stāstu, kas ietver sevī visus citus. Tā nosaukums ir «Stāsts par Amargāntas bibliotēku», un tas ir pavisam īss.
Nedaudz apdomājies, viņš sāka uz labu laimi:
— Sirmā senatnē Amargāntā dzīvoja sudrabsirmgalve, vārdā Kvana, kas valdīja pār pilsētu. Tajās sen aizgājušajās dienās nebija vēl asaru ezera Murhu un Amargānta vēl nebija celta no īpašā sudraba, kas spēj turēties pretim ūdeņu ārdošajai iedarbei. Tā vēl bija gluži parasta pilsēta ar akmens un koka mājām. Un tā atradās kādā ielejā starp pakalniem, kas apauguši ar mežiem.
Kvanai bija dēls, vārdā Kvins, kas bija liels mednieks. Kādu dienu Kvins ieraudzīja mežos vienradzi, kurš turēja raga galā mirdzošu akmeni. Puisis nogalināja zvēru un pārnesa akmeni mājās. Taču līdz ar to viņš bija nodarījis pilsētai Amargāntai lielu ļaunumu. Iedzīvotājiem dzima arvien mazāk un mazāk bērnu. Vajadzēja gudrot, kā paglābties no izmiršanas. Taču atdzīvināt vienradzi nebija iespējams, un neviens nezināja padoma.
Tad sudrabsirmgalve Kvana pavēlēja kādam sūtnim doties uz Dienvidu orākulu, kas toreiz vēl pastāvēja, lai Ujulala tam pateiktu, kas jādara. Taču Dienvidu orākuls atradās ļoti tālu. Sūtnis bija devies ceļā, vēl būdams jauneklis, un atgriezās sirmā vecumā. Sudrabsirmgalve Kvana sen bija mirusi un viņas dēls Kvins tikām ieņēmis viņas vietu. Arī viņš, protams, jau bija ļoti vecs, tāpat kā visi pārējie amargāntieši. Palicis bija tikai viens vienīgs bērnu pāris, zēns un meitenīte. Zēnu sauca Akvils un meitenīti — Mukva.
Tagad sūtnis pavēstīja, ko Ujulalas balss bija sacījusi: Amargānta tikai tad spēs atkal pastāvēt, ja tiks padarīta par skaistāko pilsētu Fantāzijā. Vienīgi šādi esot izpērkams Kvina noziegums. Amargāntie- šiem tur varot līdzēt tikai aliaraji, visneglītākās būtnes Fantāzijā. Viņus sauc ari par «vienmēr raudošajiem», jo viņi aiz bēdām paši par savu šausmīgo izskatu nemitīgi lej asaras. Taču tieši ar šīm asaru straumēm viņi izskalo no zemes dzīlēm to īpašo sudrabu un māk no tā darināt visbrīnišķīgāko pinumu.
Tagad tātad visi amargāntieši devās meklēt aharajus, tomēr nevienam neizdevās atrast, jo viņi dzīvoja dziļi zem zemes. Beidzot bija dzīvi palikuši tikai Akvils un Mukva. Visi pārējie bija miruši, bet abi bērni pa to laiku bija izauguši lieli. Un viņiem abiem kopā izdevās atrast aharajus un pierunāt, lai viņi pārvērš Amargāntu par skaistāko pilsētu Fantāzijā.
Tā aharaji vispirms uzbūvēja sudrablaivu, uz tās mazu pili no sudraba pinuma un novietoja to izmirušās pilsētas tirgus laukumā. Tad viņi pārvērta savu zemzemes asaru straumi avotā un izvadīja to ielejā starp pakalniem, kas apauguši ar mežiem. Ieleja piepildījās ar sūrajiem ūdeņiem un kļuva par asaru ezeru Murhu, kurā peldēja pirmā sudraba pils. Tajā dzīvoja Akvils un Mukva.
Taču aharaji bija uzstādījuši jaunajam pārim noteikumu, ka viņi un visi viņu pēcteci sevi ziedos dziesmu dziedāšanai un stāstu teikšanai. Un, kamēr viņi to darīs, aharaji viņus atbalstīs, jo tādējādi viņi ar savu neglītumu palīdzētu rasties kaut kam skaistam.
Tā Akvils un Mukva nodibināja bibliotēku — tieši to slaveno Amargāntas bibliotēku, kurā savāca visus manus stāstus. Viņi iesāka ar šo te, kuru jūs nupat dzirdējāt, taču mazpamazām nāca klāt visi pārējie, kurus es kādreiz esmu stāstījis, un tā beidzot to sakrājās tik daudz, ka ne šie abi, ne ari viņu neskaitāmie pēcteči, kas šodien dzīvo sudraba pilsētā, nespēs tos kādreiz apgūt.
Tas, ka Amargānta, Fantāzijas skaistākā pilsēta, arī šobaltdien vēl pastāv, ir tāpēc, ka aharaji un amargāntieši abpusēji ir turējuši doto solījumu — kaut ari viņi neko vairs viens par otru nezina. Vienīgi asaru ezera nosaukums Murhu atgādina par šo notikumu sirmajā senatnē.
Kad Bastiāns bija galā, sudrabsirmgalvis Kvērkvobads lēnām piecēlās no sava atzveltnes krēsla. Viņa sejā uzplauka apskaidrots smaids.
— Bastiān Baltazar Buks,— viņš sacīja,— tu esi dāvājis mums vairāk nekā vienu stāstu un vairāk nekā visus stāstus. Tu esi dāvājis mums mūsu izcelšanos. Tagad mēs zinām, kā radies Murhu, kā radušies mūsu sudraba kuģi un pilis uz ezera. Tagad mēs zinām, kāpēc mēs no senseniem laikiem esam dziedātāj tauta un stāstu teicēji. Un, galvenais, mēs tagad zinām, kas mūsu pilsētā atrodas tajā lielajā, apaļajā celtnē, kurā nekad vēl neviens no mums nav spēris kāju, jo tā kopš aizvēsturiskiem laikiem ir slēgta. Tajā glabājas mūsu lielākā bagātība, un mēs līdz šim to nezinājām. Tajā izvietota Amargāntas bibliotēka!
Bastiāns pats bija saviļņots par to, ka viss, ko viņš nupat stāstījis, bija pārvērties īstenībā (vai arī tā vienmēr jau bijusi īstenība? Graogramāns droši vien būtu sacījis: abējādi!). Katrā ziņā viņš alka pats savām acīm par to pārliecināties.
— Kur tad atrodas šī ēka?— zēns vaicāja.
— Es tev to parādīšu,— Kvērkvobads sacīja un, pagriezies • pret pūli, uzsauca:— Nāciet visi līdzi! Varbūt mēs šodien piedzīvosim vēl citus brīnumus!
Gara procesija, kuras priekšgalā blakus Atrejam un Bastiānam gāja sudrabsirmgalvis, virzījās pāri laipām, kas savienoja savā starpā sudraba kuģus, un beidzot piestāja pie ļoti lielas celtnes, kura stāvēja uz apaļa jo apaļa kuģa un kurai pašai bija milzīgas sudraba bundžas forma. Ārējās sienas bija gludas, bez greznojumiem, un tām ari nebija logu. Celtnei bija tikai vienas vienīgas lielas durvis, taču tās bija aizslēgtas.
Gludo sudraba durvju spārna vidū gredzenveida ietvarā, kas izskatījās pēc gabala tīra stikla, bija akmens. Virs tā bija šāds uzraksts:
«Noņemts no vienradža raga, es esmu izdzisis.
Es turu durvis slēgtas, kamēr mani pamodinās gaismu tas, kas
mani vārdā sauks.
Viņam es spīdēšu simt gadu
un vedīšu viņu Jora Minrouda
tumšajās dzīlēs.
Taču, ja viņš izrunās manu vārdu otru reizi — tikai no beigām, es izstarošu simt gadu spīdumu vienā acumirklī.»
— Neviens no mums nespēj iztulkot šo uzrakstu,— Kvērkvobads sacīja.— Neviens no mums nezina, ko nozīmē vārdi Jora Minrouds. Neviens līdz šim nav atminējis akmens vārdu, kaut arī mēs visi to atkal un atkal esam mēģinājuši. Taču mēs visi varam lietot tikai tos vārdus, kas jau ir Fantāzijā. Un, tā kā tie ir citu priekšmetu vārdi, neviens nav spējis akmenim likt spīdēt un tāpēc arī nav atvēris durvis. Vai tu spēj to atrast, Bastiān Baltazar Buks?
Iestājās dziļš, nogaidošs klusums. Visi amargāntieši un viesi aizturēja elpu.
— Altsahīrs!— Bastiāns iesaucās.
Tajā pašā acumirklī akmens spilgti iezaigojās un izlēca no ietvara Bastiānam taisni rokā. Durvis atvērās.
Tūkstoš mēlēs izskanēja izbrīna sauciens —«ak!». Bastiāns ar mirdzošo akmeni rokā iegāja Atreja un Kvērkvobada pavadībā pa durvīm. Viņiem nopakaļ lauzās pūlis.
Lielā, apaļā telpa bija tumša, un Bastiāns augstu pacēla akmeni. Tā gaisma gan bija gaišāka par sveces liesmu, taču tās nepietika, lai telpu apgaismotu pilnībā. Bija tikai redzams, ka visgarām sienām, vairākos stāvos, stāv grāmatas un atkal grāmatas.
Tika atnesti lukturi, un drīz vien visa lielā telpa kļuva gaiša. Tagad atklājās, ka grāmatu siena visriņķī ir sadalīta daudzos dažādos nodalījumos ar virzienrāžiem. Tur, piemēram, bija rakstīts «Jautri stāsti» vai «Aizraujoši stāsti», «Nopietni stāsti» vai «īsi stāsti» un tā joprojām.
Apaļās zāles viHū uz grīdas bija liels uzraksts, ko nevarēja neievērot:
BASTIĀNA BALTAZARA BUKSA KOPOTU RAKSTU BIBLIOTĒKA
Atrejs stāvēja un lielām acīm raudzījās apkārt. Zēns bija tik ļoti pārsteigts un izbrīnīts, ka viņa saviļņojums lauztin lauzās uz āru. Un Bastiāns priecājās par to.
— Vai tie visi . . .— Atrejs vaicāja, rādīdams ar pirkstu visriņķī, — vai tie visi ir stāsti, kurus tu esi izgudrojis?
— Jā,— Bastiāns sacīja un iebāza Altsahīru kabatā. Atrejs samulsis skatījās uz viņu.
— Tas sniedzas pāri manai saprašanai,— viņš atzinās. Amargāntieši, protams, sen jau ugunīgā dedzībā bija metušies pie grāmatām, šķirstīja tās, lasīja cits citam priekšā, daži gluži vienkārši apsēdās uz grīdas un sāka noteiktas vietas mācīties no galvas.
lNema šo vesti par lielo notikumu gan vietējie, gan viesi un zibens ātrumā izplatīja pa visu sudrabpilsētu.
XXII.Pūķis varonim
Bastiāns un Atrejs tieši izgāja no bibliotēkas, kad pretī nāca trīs kungi — Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns.
— Bastiāna kungs,— sacīja sarkanmatainais Hīsbalds, kas acīmredzot bija pats veiklākais ne tikai ar zobenu, bet arī ar mēli,— mēs dzirdējām, kādas neiedomājamas spējas jūs dienā esat uzrādījis. Tāpēc gribam jums lūgt pieņemt mūs savā kalpībā un ļaut mums kopā ar jums doties jūsu pašā tālākajā ceļā. Ikviens no mums trim
ilgojas pats pēc sava stāsta. Un, kaut arī jums, bez šaubām, nav nekādas vajadzības pēc mūsu aizsardzības, tomēr jums varētu noderēt pakalpojumi, ko spēj sniegt trīs tik čakli un spējīgi bruņinieki kā mēs. Ko jūs par to sacītu?
— Labprāt,— Bastiāns atbildēja,— par tādiem pavadoņiem ikviens būtu lepns.
Tagad trīs kungi katrā ziņā un uz vietas vēlējās zvērēt pie Bastiāna zobena uzticību, taču viņš atturēja bruņiniekus.
— Sikānda ir burvju zobens,— Bastiāns paskaidroja.— Neviens, kurš nav ēdis un dzēris Raibās nāves uguni, kurš nav peldējies tajā, nevar bez briesmām miesai un dvēselei pieskarties zobenam.
Tā kungiem neatlika nekas cits kā samierināties ar draudzīgu rokasspiedienu.
— LIn kas noticis ar varoni Hinreku?— Bastiāns apvaicājās.
— Viņš ir pilnīgi salauzts,— Hīkrions sacīja.
— Savas dāmas dēļ,— Hīdorns piebilda.
— Jums vajadzētu nabadziņu reiz apraudzīt,— Hīsbalds nobeidza.
Un tā viņi — tagad visi pieci — devās uz viesnīcu, kur ceļinieki
sākumā bija iegriezušies un kur Bastiāns bija stallī novietojis veco Jihu.
Kad viņi ienaca viesistaba, tur sedeja tikai viens vienīgs vīrs, sagumis uz galda un iegremdējis delnas blondajos matos. Tas bija varonis Hinreks.
Viņš acīmredzot savās ceļojumu mantās bija vedis līdzi rezerves bruņas, jo tagad viņam mugurā bija mazliet vienkāršākas nekā tās, kas iepriekšējā dienā cīņā ar Bastiānu bija sašķīdušas skrandās.
Kad Bastiāns padeva labdienu, Hinreks pielēca kājās un stīvi raudzījās abos zēnos. Viņa acis bija sarkanas.
Bastiāns vaicāja, vai drīkstot apsēsties viņam blakus, varonis paraustīja plecus, pamāja un atkal atslīga atpakaļ savā vietā. Uz galda viņam priekšā gulēja papīra lapa, kas izskatījās tā, it kā tā vairākkārt būtu saņurcīta un tad atkal izgludināta līdzena.
— Es gribēju apvaicāties, kā jūs jūtaties,— Bastiāns iesāka. — Man žēl, ka biju spiests jūs sāpināt.
Varonis Hinreks purināja galvu.
— Man ir beigas,— viņš skarbā balsī izmocīja.— Te, izlasiet pats!
Hinreks pastūma Bastiānam lapu.
«Es vēlos tikai pašu dižāko,» tur bija rakstīts, «un jūs tas neesat, tāpēc dzīvojiet sveiks!»
— No princeses Oglamāras?— Bastiāns vaicāja.
Varonis Hinreks pamāja.
— Tūliņ pēc mūsu cīņas viņa lika aiznest sevi krastā kopā ar savu aidinieku. Kas zina, kur Oglamāra šobrīd atrodas? Es viņu nekad vairs neredzēšu. Kāda jēga tad man dzīvot šajā pasaulē!
— Vai jūs nevarat viņu panākt?
— Un tālāk?
— Varbūt jums tomēr izdotos viņu pārliecināt.
Varonis Hinreks rūgti iesmējās.
— Jūs nepazīstat princesi Oglamāru. Vairāk nekā desmit gadu es trenējos, lai spētu to, ko es spēju. Es atteicos no visa, kas varētu kaitēt manai miesas uzbūvei. Ar dzelzs disciplīnu es mācījos pie vislielākajiem paukošanas meistariem paukošanu, pie spēcīgākajiem cīkstoņiem — visa veida cīkstēšanās cīņas, kamēr es viņus visus uzveicu. Es varu paskriet ātrāk par zirgu, uzlēkt augstāk par briedi, es varu visu vislabāk, pareizāk sakot — es to varēju līdz vakardienai. Pirms tam viņa mani ne reizes nepagodināja pat ar savu skatienu, taču tad mazpamazām auga viņas interese par mani un manām spējām. Es jau drīkstēju cerēt, ka princese izvēlēsies mani,— un tagad viss uz mūžīgiem laikiem pagalam. Kā lai es dzīvoju bez cerībām?
— Varbūt jums gluži vienkārši nevajadzētu pievērst tik lielu vērību princesei Oglamārai,— Bastiāns ieminējās.— Ir taču arī vēl citas, kas jums tikpat labi patiktu.
— Nē,— varonis Hinreks atbildēja,— man patīk princese Oglamāra taisni tāpēc, ka viņa spēj apmierināties tikai ar pašu dižāko.
— Ak tā,— Bastiāns sacīja, nezinādams padoma,— tad, protams, ir sarežģītāk. Ko tur lai iesāk? Un ja jūs mēģinātu viņai piekļūt citādā ceļā? Kā dziedātājs, piemēram, vai kā dzejnieks?
— Es nu reiz esmu varonis,— Hinreks atbildēja mazlietiņ aizkaitināts,— es negribu un nevaru apgūt nevienu citu amatu. Es esmu tāds, kāds esmu.
— Jā,— Bastiāns attrauca,— tam es piekrītu.
Visi klusēja. Trīs kungi raidīja līdzjūtīgus skatienus uz varoni Hinreku. Viņi saprata šos pārdzīvojumus. Beidzot Hīsbalds iekrekšķē- jās un, pavērsies pret Bastiānu, klusi ieminējās:
— Jūs, Bastiāna kungs, patiesībā viegli varētu viņam palīdzēt.
Bastiāns paraudzījās uz Atreju, taču viņš savilka atkal savu
neizdibināmo sejas izteiksmi.
— Tādam kā varonis Hinreks,— tagad piebilda Hīdorns,— patiešām klājas slikti, ja tuvu un tālu nav neviena nezvēra. Vai jūs saprotat?
Bastiāns joprojām vēl nesaprata.
— Nezvēri,— Hīkrions sacīja, nobraucīdams savas neparasti melnās ūsas,— nu reiz ir nepieciešami, lai varonis varētu būt varonis.— To pateicis, viņš piemiedza ar aci Bastiānam.
Tagad Bastiānam beidzot atausa gaisma.
— Paklausieties, varoni Hinrek,— viņš ierunājās,— ar ierosinājumu dāvāt kādai citai dāmai sirdi es gribēju pārbaudīt jūsu nelokāmību. īstenībā princesei Oglamārai jau tagad ir nepieciešama jūsu palīdzība, un nav neviena cita, kas spētu viņu glābt.
Varonis Hinreks ieklausījās.
— Vai jūs runājat nopietni, Bastiāna kungs?
— Pilnīgi nopietni, tūliņ jūs par to pats pārliecināsieties. Princesei Oglamārai pirms dažām minūtēm izdarīts uzbrukums, un viņa ir nolaupīta.
— Kas to izdarījis?
— Viens no visbriesmīgākajiem nezvēriem, kāds jelkad dzīvojis Fantāzijā. Tas ir pūķis Smergs. Princese tobrīd jāja pāri meža izcirtumam, kad briesmonis viņu pamanīja, metās no gaisa viņai virsū, nocēla viņu no aidinieka muguras un parāva sev līdzi.
Hinreks pielēca kājās. Viņa acis iemirdzējās un vaigi iekvēlojās. Varonis priekā sasita plaukstas. Taču tad mirdzums acīs atkal izdzisa, un viņš apsēdās.
— Tas diemžēl nevar būt,— viņš apbēdināts pavēstīja,— tuvu un tālu vairs nav neviena pūķa.
— Jūs aizmirstat, varoni Hinrek,— Bastiāns atgādināja,— ka es nāku no ļoti liela tāluma — no daudz lielāka, nekā jūs jelkad esat bijis.
— Tā ir taisnība,— apstiprināja Atrejs, kurš pirmo reizi iesaistījās sarunā.
— Un viņu tik tiešām nolaupījis šis nezvērs?— varonis Hinreks iesaucās, tad abas rokas piespieda pie krūtīm un nopūtās: — Ak, mana pielūgtā Oglamāra, kā tev tagad jācieš! Taču nebaidies, tavs bruņinieks tuvojas, viņš jau ir ceļā! Sakiet — kas man jādara? Kurp man jādodas? Kas tas par nezvēru?
— Ļoti tālu no šejienes,— Bastiāns iesāka,— ir kāda zeme, kas saucas Morgula jeb Aukstā uguns zeme, jo tur liesmas ir aukstākas par ledu. Kā var atrast šo zemi, es nezinu, tas jums jāizdomā pašam. Šīs zemes vidū ir pārakmeņojies mežs, vārdā Vodgabajs. Un savukārt šā meža vidū stāv svina cietoksnis Ragars. To ieskauj trīs cietokšņa grāvji. Pirmajā plūst zaļa inde, otrajā kūpoša salpetra skābe un trešajā mudžēt mudž skorpioni, tik lieli kā jūsu kājas. Nav ne tiltu, ne laipu pāri, jo valdnieks, kas valda šajā svina cietoksnī Ragarā, ir tas pats spārnotais briesmonis, vārdā Smergs. Viņa spārni ir no gļotādas, un atvēzienā tie ir trīsdesmit divi metri gari. Kad Smergs nelido, viņš stāv taisni kā milzu ķengurs. Viņa ķermenis līdzinās kraupjainas žurkas ķermenim, bet aste — skorpiona astei. Pat visvieglākais pieskāriens ar indes dzeloni ir absolūti nāvējošs. Pakaļkājas viņam ir kā milzu sisenim, bet priekškājas, kas izskatās sīkas un līkas, līdzinās maza bērna rokām. Taču tas ir maldinošs iespaids, jo tieši šajās rociņās slēpjas briesmīgs spēks. Savu garo kaklu viņš var ievilkt kā gliemezis taustekļus, un uz tā ir trīs galvas. Viena ir liela, līdzīga krokodila galvai. No tās rīkles viņš spēj spļaut ledainu uguni. Bet tur, kur krokodilam ir acis, viņam ir divi izaugumi, kas savukārt atkal ir galvas. Labā izskatās kā veca vīra galva. Ar to viņš dzird un redz. Turpretī runāšanai ir kreisā, kas izskatās kā vecas sievas krunkaina seja.
Dzirdot šo aprakstu, varonis Hinreks mazliet nobālēja.
— Kāds bija vārds?— viņš jautāja.
— Smergs,— Bastiāns atkārtoja,— šis pūķis ceļ nekārtības jau tūkstoš gadu, jo ir tieši tik vecs. Vienmēr atkal nezvērs nolaupa kādu skaistu jaunavu, kurai tad jāveic viņam mājas solis līdz pat viņas dienu beigām. Kad tā ir nomirusi, Smergs nolaupa nākamo.
— Kā es par to nekad neesmu dzirdējis?
— Smergs spēj neiedomājami tālu un ātri lidot. Līdz šim viņš saviem sirojumiem vienmēr izvēlējies citas Fantāzijas zemes. Un tad jau arī viņš parādās tikai vienu reizi pusgadsimtā.
— Un nekad neviens nevienu gūstekni vēl nav atbrīvojis?
— Nē, to spēj paveikt tikai izcils varonis.
Dzirdot šos vārckis, varoņa Hinreka vaigi atkal piesarka.
— Vai Smergam ir kāda ievainojama vieta?— viņš lietpratīgi vaicāja.
— Ak, svarīgāko es gandrīz vai piemirsu,— Bastiāns attapās. — Cietokšņa Ragara dziļākajā pagrabā guļ svina cirvis. Jūs laikam gan varēsiet iedomāties, ka Smergs sarga šo cirvi kā pats savu aci, ja es jums pateikšu, ka tas ir vienīgais ierocis, ar kuru viņu iespējams nonāvēt. Ar to jānocērt viņam abas mazās galviņas.
— Kā jūs to visu zināt?— varonis Hinreks vaicāja.
Bastiānam nevajadzēja atbildēt, jo šajā mirklī no ielas atskanēja
šausmu saucieni:
— Pūķis! . . . Briesmonis! . . . Re, re, tur augšā debesīs! . . . Šausmīgi! . . . Viņš tuvojas pilsētai! . . . Glābjas, kas var! . . . Nē, nē, viņam jau ir upuris!
Varonis Hinreks izdrāzās laukā uz ielas, un visi pārējie sekoja viņam, pēdējie — Atrejs un Bastiāns.
Pie debesīm plandījās kaut kas līdzīgs milzu sikspārnim. Kad tas pielidoja tuvāk, šķita, ka auksta ēna uz mirkli būtu pārklājusies pāri visai sudrabpilsētai. Tas bija Smergs, un viņš izskatījās tieši tā, kādu Bastiāns viņu nupat bija izgudrojis. Un abās nožēlojamās, taču tik bīstamajās roķelēs viņš turēja kādu jaunu dāmu, kas no visa spēka kliedza un spārdījās.
— Hinrek!— palīgā sauciens kļuva arvien tālāks un tālāks. — Palīgā, Hinrek! Glāb mani, mans varoni!
Un tad tas nozuda.
Hinreks jau bija izvedis no staļļa savu melno ērzeli un stāvēja uz kāda no sudraba prāmjiem, kas veda uz sauszemi.
— Ātrāk!— viņš steidzināja pārcēlāju.— Es došu tev visu, ko tu gribēsi, tikai kusties ātrāk!
Bastiāns skatījās varonim nopakaļ un murmināja:
— Kaut nu es nebūtu devas viņam pārāk smagu uzdevumu.
Atrejs paraudzījās draugā no sāniem, tad klusi sacīja:
— Varbūt labāk būtu, ja ari mēs dotos ceļā?
— Uz kurieni?
— Pateicoties man, tu nonāci Fantāzijā,— Atrejs sacīja,— es domāju, man vajadzētu tev ari palīdzēt rast atpakaļceļu. Tu taču katrā ziņā gribi reiz atkal atgriezties savā pasaulē, vai tā nav?
— Ak,— Bastiāns nopūtās,— par to es līdz šim nemaz nebiju domājis. Jā, tev taisnība, Atrej. Protams, tev ir pilnīga taisnība.
— Tu izglābi Fantāziju,— Atrejs turpināja,— un man šķiet, ka tu par to esi daudz ieguvis. Jādomā, ka tagad tu gribētu atgriezties, lai sadziedētu savu pasauli. Bet varbūt vēl ir kas tāds, kas tevi attur?
Un Bastiāns, kas bija aizmirsis, ka viņš ne vienmēr bijis stiprs, skaists, drosmīgs un varens, atbildēja:
— Nē, tā kā nebūtu vis.
Atrejs atkal domīgi paskatījās uz draugu un piebilda:
— Un var gadīties taču, ka tas būs garš un smags ceļš, kas zina?
— Jā, kas zina?— Bastiāns piebalsoja.— Ja gribi, tūliņ pat dosimies ceļā.
Tobrīd izcēlās īss, draudzīgs ķīviņš starp trim kungiem, kas nevarēja vienoties, kurš no viņiem dos Bastiānam savu zirgu. Taču Bastiāns ātri visu izšķīra, lūgdams, lai uzdāvina viņam zirgēzelīti Jihu. Bruņinieki gan domāja, ka tāds jājamais aizskar Bastiāna kunga godu, bet, ta ka viņš neatlaidas, viņi beidzot piekāpās.
Kamēr kungi gatavoja ceļojumām visu nepieciešamo, Bastiāns un Atrejs gāja atpakaļ uz Kvērkvobada pili, lai pateiktos sudrabsirmgal- vim par viesmīlību un atvadītos. Laimes pūķis Fuhūrs gaidīja Atreju pils priekšā. Viņš bija ļoti apmierināts, dzirdot, ka viņi grib doties ceļā. Pilsēta nebija pūķim pati piemērotākā vieta, kaut arī tā bija tik skaista kā Amargānta.
Sudrabsirmgalvis Kvērkvobads bija iegrimis kādā grāmatā, kuru bija paņēmis līdzi no Bastiāna Baltazara Buksa bibliotēkas.
— Es labprāt gribētu, lai jūs vēl ilgi ciemotos pie manis,— viņš sacīja mazliet izklaidīgi,— ne katru dienu iznāk dot naktsmājas tik dižam stāstu meistaram. Bet nu jau mums, par mierinājumu, paliek viņa darbi.
Viesi atvadījās un devās laukā.
Uzsēdies Fuhūram mugurā, Atrejs vaicāja Bastiānam:
— Vai arī tu negribētu jāt uz Fuhūra?
— Gan jau,— Bastiāns atbildēja,— tagad mani gaida Jiha, es apsplīju, ka jāšu viņas mugurā.
— Tad mēs jūs sagaidīsim krastā,— Atrejs sauca. Laimes pūķis pacēlās gaisā un jau nākamajā mirklī vairs nebija saredzams.
Kad Bastiāns atgriezās pie iebraucamās vietas, trīs kungi ceļojumam gatavi jau gaidīja ar zirgiem un zirgēzelīti uz kāda no prāmjiem. Viņi bija noņēmuši Jihai nastu seglus un to vietā uzlikuši bagātīgi greznotus jājamos seglus. Taču, kāpēc tas tika tā darīts, viņa uzzināja tikai tad, kad Bastiāns pienāca klāt un iečukstēja viņai ausī:
— Tagad tu piederi man, Jiha.
Un, kamēr barka peldēja uz krastu un attālinājās no sudrabpilsē- tas, vēl ilgi pāri asaru ezera rūgtajiem ūdeņiem skanēja vecās zirgēzelītes prieka sauciens.
Starp citu, ja runājam par varoni Hinreku, viņam patiešām izdevās nonākt Morgulā, Aukstās uguns zemē. Viņš ielauzās arī Vodgabajā, mežā, kas pārakmeņojies, un tika pāri trim grāvjiem, kas apjoza cietoksni Ragaru. Viņš atrada svina cirvi un uzveica pūķi Smergu, tad aiznesa Oglamāru atpakaļ viņas tēvam, kaut arī meitene beidzot bija gatava kļūt par viņa sievu. Taču tagad viņš vairs negribēja. Tomēr tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.
XXIII.Aharaji
O, lietus lija blīvam, smagam lāsēm no tumšajiem mākoņiem, kas brāzās gluži vai tieši virs jātnieku galvām. Tad lielām, uzmācīgām pārslām sāka snigt un visbeidzot sniga un lija vienā gabalā. Viesuļvētra bija tik spēcīga, ka pat zirgiem vajadzēja sagriezties šķērsām, lai tiktu" uz priekšu. Jātnieku mēteļi no slapjuma bija kļuvuši smagi un plīkšķēdami sitās pret dzīvnieku muguru.
Jau daudzas dienas viņi bija ceļā un trīs pēdējās no tām bija jājuši pāri šai plakankalnei. Laiks bija dienu no dienas pasliktinājies un zeme pārvērtusies dubļu un asu akmens lausku putrā, kas arvien
vairāk apgrūtināja virzīšanos uz priekšu. Šur un tur auga krūmāju grupas vai arī mazi, vēja noliekti mežīņi, citādi gan acīm nebija nekādu pārmaiņu.
Bastiānam, kas jāja zirgēzelītes Jihas mugurā, savā spīdīgajā sudrabmētelī klājās vēl samērā labi. Izrādījās, ka tas, kaut arī bija viegls un plāns, lieliski sildīja un nelaida cauri ūdeni. Stiprā Hīkriona druknais augums gandrīz vai pazuda zilā, biezā vilnas mētelī. Smalki veidotais Hīsbalds bija uzvilcis sava brūnā rupjvilnas apmetņa lielo kapuci pār sarkanajiem matiem. Un Hīdorna pelēkais buru audekla apmetnis lipa pie viņa kalsnējiem locekļiem.
Un tomēr trīs kungu paskarbā uzvedība liecināja, ka noskaņojums ir labs. Viņi nebija gaidījuši, ka piedzīvojumu pilnais ceļojums kopā ar Bastiāna kungu izvērtīsies par kaut ko līdzīgu svētdienas pastaigai. Brīžiem viņi bļaustīgās balsīs uzņēma kādu dziesmu, reizēm pa vienam, reizēm korī. Viņu mīļākā dziesma acīmredzot bija tā, kas sākās ar vārdiem:
«Kad es biju mazs puisīts, heijaijā, lietū, vējā . . .»
Kā viņi izskaidroja, tā bija sendienās cēlusies no kāda Fantāzijas apceļotāja, vārdā Šēkspirs vai kā tamlīdzīgi.
Grupā vienīgais, kuru gan slapjums, gan aukstums, šķiet, atstāja pilnīgi vienaldzīgu, bija Atrejs. Tāpat kā ceļojuma sākumā, viņš tagad traucās Fuhūram uz muguras te cauri, te pāri mākoņu lēverim, izrāvās tālu priekšā, lai izlūkotu zemi, un pēc tam atkal atgriezās, lai ziņotu pārējiem.
Visi, pat laimes pūķis, domāja, ka viņi devušies meklēt ceļu, kas aizvestu Bastiānu atpakaļ uz Cilvēku pasauli. Ari Bastiāns tam ticēja. Viņš pats nezināja, ka Atreja priekšlikumam patiesībā piekritis tikai aiz draudzības un labas gribas, ka īstenībā viņš to nemaz nevēlas. Taču Fantāzijas ģeogrāfiju nosaka vēlmes, vienalga, vai tās ir apzinātas vai ne. Un, tā kā Bastiāns bija tas, kas noteica virzienu, kurā doties, notika tā, ka ceļš viņus veda arvien dziļāk Fantāzijā, tātad uz tās centru — Ziloņkaula torni. Kādas tam būs sekas, to viņš uzzinās tikai vēlāk. Pagaidām ne viņš, ne ceļabiedri par to nekā nenojauta.
Bastiāna domas bija nodarbinātas ar kaut ko citu.
Tūliņ otrajā dienā, kopš aizgājuši no Amargāntas viņi mežos ap asaru ezeru bija manījuši skaidras pūķa Smerga pēdas. Daļa koku, kas šeit auga, bija pārakmeņojusies. Acīmredzot nezvērs bija šeit nolaidies
15—103094 lejā un pieskāries kokiem ar savas rīkles ledusauksto uguni. Viegli bija sazīmējami viņa lielo siseņa kāju nospiedumi. Atrejs, būdams lietpratējs šajā ziņā, bija atradis vēl citas pēdas, proti, tās, kuras bija ieminis varoņa Hinreka zirgs. Tātad Hinreks bija pūķim uz pēdām.
— īpaši apmierināts es par to neesmu,— Fuhūrs puspajokam bija izmetis, izvalbīdams rubīn sārtās acis,— jo vai nu Smergs ir briesmonis, vai ne, viņš tomēr man ir — kaut arī ļoti tāls — radinieks.
Ceļinieki bija nevis sekojuši varoņa Hinreka pēdām, bet gan devušies citā virzienā, jo viņu mērķis taču bija sameklēt Bastiāna mājupceļu.
Tagad Bastiāns pūlējās atcerēties, kā viņš patiesībā bija izgudrojis varonim Hinrekam pūķi. Protams, varonim Hinrekam bija vajadzīgs kaut kas tāds, lai varētu sevi pierādīt un doties pret kādu cīniņā. Taču nebūt nebija sacīts, ka viņš uzvarēs. Bet ja nu Smergs viņu nogalina? Un bez tam arī princese Oglamāra tagad bija briesmās. Zināms, nevar noliegt viņas milzīgo augstprātību, bet vai tāpēc Bastiānam bijušas tiesības iegrūst viņu tādā nelaimē? Un, neraugoties uz visu to, kas zina, ko Smergs vēl citu var pastrādāt Fantāzijā. Bastiāns, daudz nedomādams, bija radījis neparedzamas briesmas, kas tagad turpina pastāvēt bez viņa un varbūt nesīs neizsakāmu postu daudziem nevainīgajiem. Mēness meitiņa, to viņš zināja, savā valstībā nešķiroja ļauno un labo, skaisto un atbaidošo. Viņasprāt, Fantāzijā ikviens radījums bija vienlīdz svarīgs un attaisnojams. Bet Bastiāns — vai viņš drīkstēja tāpat izturēties kā valdniece? Un galvenais — vai viņš to vispār gribēja?
Nē, Bastiāns sacīja pats sev, viņš nebūt negrib iekļūt Fantāzijas vēsturē kā briesmoņu un nezvēru radītājs. Būtu daudz skaistāk, ja' viņš kļūtu slavens ar savu labsirdību un nesavtību, ja viņš visiem būtu par gaišu piemēru, ja viņu sauktu par «labo cilvēku» vai arī viņš tiktu godāts par «lielo labdari». Jā, tas bija tas, ko viņš vēlējās.
Zeme pa to laiku bija kļuvusi klinšaina, un Atrejs, Fuhūra mugurā atgriezies no kārtējā izlūklidojuma, ziņoja, ka nedaudz jūdžu attālumā esot saskatījis kādu mazu katlam līdzīgu ieplaku, kas esot samērā labs aizsargs pret vēju. Ja acis viņu neviļ, tur esot pat vairākas alas, kurās varot afrast patvērumu no lietus un sniega.
Bija jau vēla pēcpusdiena un pēdējais laiks sameklēt piemērotu nakts apmetnes vietu. Tāpēc visi priecājās par Atreja ziņu un steidzināja savus jājamos dzīvniekus. Ceļš turpinājās kādas ielejas dibenā, ko ieskāva arvien augstākas klintis,— varbūt tā bija izžuvu
šas upes gultne. Apmēram pēc divām stundām ieplaka bija sasniegta, un patiesi — tās sienās bija vairākas alas. Ceļinieki izvēlējās pašu plašāko un, cik nu tas bija iespējams, ērti iekārtojās. Trīs kungi tuvākajā apkārtnē sameklēja nokaltušus žagarus un vētras nolauztus zarus, un drīz vien alā dega varens ugunskurs. Slapjie mēteļi tika izlikti žāvēšanai, zirgi un zirgēzelīte ievesti iekšā un nosegloti, un pat Fuhūrs, kas parasti deva priekšroku nakšņošanai zem klajas debess, saritinājās alas dziļumā. Patiesībā vieta nebūt nebija neomulīga.
Kamēr sīkstais Hīdrons uzdūra uz sava garā zobena lielu gaļas gabalu un mēģināja to ugunī apcepināt, bet visi pārējie gaidu pilni viņu vēroja, Atrejs pagriezās pret Bastiānu un lūdza:
— Pastāsti mums kaut ko vairāk par Kris Tu!
— Par ko?— Bastiāns nesaprašanā vaicāja.
— Par savu draudzeni Kris Tu, mazo meitenīti, kurai tu stāstīji savus stāstus.
— Es nepazīstu nevienu meiteni, kurai būtu tāds vārds,— Bastiāns atbildēja,— un kā tev ienāca prātā, ka es viņai esmu stāstījis stāstus?
Atrejs atkal vērās viņā domīgu skatienu.
— Savā pasaulē,— viņš lēnām sacīja,— tu taču esi stāstījis daudz stāstu — viņai un arī pats sev.
— Kā tu to zini, Atrej?
— Tu to teici Amargāntā. Un tu arī sacīji, ka tevi par to bieži izsmējuši.
Bastiāns stīvi lūkojās ugunī.
— Tā ir taisnība,— viņš murmināja,— es to sacīju. Taču es nezinu, kāpēc. Es to nevaru atcerēties.
Viņam pašam tas šķita dīvaini.
Atrejs pārmija skatienus ar Fuhūru un nopietni pamāja — tā, it kā viņi abi būtu kaut ko runājuši, kas tagad apstiprinājies. Taču viņš neko vairāk neteica. Acīmredzot viņš šo trīs kungu priekšā negribēja par to runāt.
— Gaļa ir gatava,— Hīdorns paziņoja.
Viņš nogrieza ar nazi katram pa gabalam, un visi ēda. To, ka tā būtu gatava, pie labākās gribas būtu bijis grūti apgalvot — no ārpuses tā bija mazliet pārogļojusies, bet iekšā jēla —, taču šajos apstākļos būtu nepiedienīgi būt izvēlīgam.
Bridi visi košļāja, tad Atrejs lūdza vēlreiz:
— Izstāsti, kā tu pie mums nonāci!
— To taču tu zini,— Bastiāns atbildēja,— tu mani atvedi pie Bērnišķās ķeizarienes.
— Es domāju — pirms tam,— Atrejs sacīja,— tavā pasaulē, kur tu tur biji un kā viss notika?
Un tagad Bastiāns izstāstīja, kā viņš nozadzis Koreandera kungam grāmatu, kā aizmucis ar to uz skolas noliktavu un tur sācis lasīt. Kad Bastiāns gribēja stāstīt par Atreja Lielo meklējumu, Atrejs mājot deva zīmi, lai nestāsta. Viņu, šķiet, nemaz neinteresēja tas, ko Bastiāns par viņu lasījis. Toties Atrejs vēlējās sīkāk uzzināt par to, kā un kāpēc Bastiāns iegriezies pie Koreandera, un par viņa bēgšanu uz skolas noliktavu.
Bastiāns saspringti domāja, taču neko vairs nespēja atminēties. Visu, kam ar to bija sakars,— savas bailes, savu resnumu, vārgumu un jūtīgumu — viņš bija aizmirsis. Atmiņas bija fragmentāras, un šie fragmenti likās tik tāli un neskaidri, it kā tam visam būtu saistība nevis ar viņu pašu, bet ar kādu citu.
Atrejs mēģināja no viņa izvilināt citas atmiņas, un Bastiāns stāstīja par laikiem, kad bija vēl dzīva viņa māte, par tēvu, par savām mājām, par skolu un viņa pilsētu — ko nu viņš vēl zināja.
Trīs kungi jau bija iemiguši, un Bastiāns joprojām stāstīja. Viņš brīnījās, ka Atrejam ir tik liela interese par visikdienišķāko. Varbūt tieši šās ieinteresētības dēļ, ar kuru Atrejs klausījās, viņam pašam visparastākās un ikdienišķākās lietas mazpamazām nelikās vairs tik ikdienišķas, toties šķita, ka tajās visās būtu kāds noslēpums, kuru viņš tikai nekad nav pamanījis.
Beidzot Bastiāna atmiņu krājumi bija izsmelti, viņam vairs nenāca prātā nekas tāds, ko vēl varētu stāstīt. Bija jau vēla nakts, uguns izdegusi. Trīs kungi klusi šņāca. Atrejs sēdēja nekustīgu seju un likās iegrimis pārdomās.
Bastiāns apgūlās, ieritinājās sudraba mētelī un grasījās jau iemigt, kad Atrejs klasi sacīja:
— Tas ir saistīts ar AURINU.
Bastiāns atbalstīja galvu uz vienas rokas un miegaini paskatījās uz draugu.
— Ko tu ar to gribi sacīt?
— «Rota»,— Atrejs turpināja, it kā runādams pats sev,— uz mums iedarbojas citādi nekā uz cilvēkbērnu.
— Kā tev tas ienāca prātā?
— Zīme tev dod lielu varu, tā izpilda visas tavas vēlmes, taču vienlaikus tā tev kaut ko atņem: atmiņas par tavu pasauli.
Bastiāns domāja. Viņš nejuta, ka viņam kaut kā trūktu.
— Graogramāns sacīja, man esot jāiet vēlmju ceļš, ja gribu atrast savu Patieso vēlēšanos. Un to saka uzraksts uz AURINA. Bet tam nolūkam man jāejot no vienas vēlēšanās uz nākamo. Nevienai es nevarot pārlēkt pāri. Citādi es Fantāzijā vispār netikšot tālāk uz priekšu, viņš sacīja. Tāpēc man ir vajadzīga dārglieta.
— Jā,— Atrejs piekrita,— tā dod tev ceļu un vienlaikus atņem mērķi.
— Nekas,— Bastiāns bezrūpīgi sacīja,— gan jau Mēness meitiņa zināja, ko dara, dodama man zīmi. Tu veltī uztraucies, Atrej. Lai nu kā, AURINS nav nekādas lamatas.
— Nē,— Atrejs murmināja,— to es arī nedomāju.
Un pēc brītiņa piebilda:
— Katrā ziņā ir labi, ka esam sākuši meklēt ceļu uz tavu pasauli. Mēs taču to darām, vai ne?
— Jā, jā,— Bastiāns atbildēja, pa pusei jau aizmidzis.
Nakts vidū viņš pamodās no kādas savādas skaņas, kuru nespēja izskaidrot. Uguns bija izdzisusi, visapkārt pletās pilnīga tumsa. Tad viņš sajuta uz sava pleca Atreja roku un izdzirdēja draugu čukstam:
— Kas tas ir?
— Es arī nezinu,— viņš čukstus atbildēja.
Viņi aizrāpoja līdz ieejai alā, no kurienes nāca troksnis, un vēl uzmanīgāk ieklausījās.
Šī skaņa atgādināja apslāpētus šņukstus un raudas no neskaitāmām rīklēm. Taču tai nebija nekā cilvēciska un nebija arī nekādas līdzības ar dzīvnieciskām gaudām. Tā bija kā vispārēja šalkoņa, kas reizēm uzviļņoja kā elsas, kā sakults vilnis un tad atkal noplaka, lai pēc laika no jauna paceltos. Tā bija visbēdīgākā skaņa, kādu Bastiāns jelkad dzirdējis.
— Ja varētu vismaz kaut ko redzēt!— Atrejs čukstēja.
— Pagaidi!— Bastiāns atbildēja.— Man taču ir Altsahīrs.
Viņš izvilka zaigojošo akmeni no kabatas un pacēla to virs galvas. Gaisma bija maiga kā sveces gaisma un apspīdēja katlam līdzīgo ieleju ļoti vārgi, taču šās vājās gaismiņas pietika, lai pavērtu abiem draugiem skatu, kuru redzot no riebuma uzmetās zosāda.
Visa katlam līdzīgā ieleja bija pilna bezveida tārpu, kuri bija rokas garumā un kuru āda šķita kā netīras, sadriskātas lupatas un skrandas. Cauri krokām tie reizēm izbāza kaut ko līdzīgu gļotainiem locekļiem, kas izskatījās pēc polipu taustekļiem. Ķermeņa vienā galā no lupatu apakšas brīžam raudzījās divas acis, acis bez plakstiņiem, no tām pastāvīgi tecēja asaras. Viņi paši un visa ieleja mirka asarās.
Mirklī, kad tārpus skāra Altsahīra gaisma, viņi sastinga, un tā kļuva redzams, ar ko viņi tieši nupat bija nodarbojušies. Neglīteņu vidū pacēlās vissmalkākā sudraba pinuma tornis — skaistāks un dārgāks par visām celtnēm, ko Bastiāns bija redzējis Amargāntā. Daudzas no tārpveidīgajām būtnēm acīmredzot bija grasījušās rāpties šajā tornī un turpināt tā būvi no atsevišķām daļām. Turpretī tagad visas bija nekustīgas un stingi raudzījās Altsahīra gaismā.
— Šausmas! Šausmas!— izmisuma čuksti izskanēja cauri ielejai. — Tagad mūsu pretīgums ir kļuvis redzams! Šausmas! Šausmas! Kam pieder tās acis, kas mūs ieraudzījušas? Šausmas! Šausmas, ka mums pašiem uz sevi jāskatās! Lai arī kas tu būtu, cietsirdīgais iebrucēj, esi žēlīgs un apžēlojies, nespīdini uz mums šo gaismu!
Bastiāns piecēlās.
— Es esmu Bastiāns Baltazars Bukss,— viņš sacīja.— Un kas esat jūs?
— Mēs esam aharaji,— atskanēja atbilde,— aharaji, aharaji! Mēs esam Fantāzijas paši nelaimīgākie radījumi!
Bastiāns klusēja, apjucis skatīdamies uz Atreju, kas tagad tāpat piecēlās un pienāca viņam blakus.
— Tad jūs esat tie,— viņš vaicāja,— kas uzbūvējuši Fantāzijas skaistāko pilsētu Amargāntu?
— Tā ir, ak,— būtnes sauca,— tikai izdzēs šo gaismu un neskaties uz mums! Esi žēlīgs!
— Un jūs esat pieraudājuši asaru ezeru Murhu?
— Kungs,— aharaji vaidēja,— tā ir, kā tu saki. Taču mēs nomirsim aiz kauna un šausmām paši par sevi, ja tu mums joprojām liksi stāvēt savā gaismā. Kāpēc tu tik nežēlīgi pavairo mūsu mokas? Ak, mēs neesam nodarījuši tev neko pāri, un nevienu mēs nekad neesam ar savu izskatu apvainojuši.
Bastiāns atkal iebāza Altsahīru kabatā, un visapkārt kļuva tumšs, ka vai acī durams.
— Paldies!— šņukstošās balsis sauca.— Paldies par tavu žēlastību un žēlsirdību, kungs!
— Es gribētu ar jums parunāties,— Bastiāns sacīja,— es grību jums palīdzēt.
Viņam gandrīz vai metās nelabi no pretīguma un līdzjūtības pret šiem izmisuma radījumiem. Bastiānam bija skaidrs, ka tie ir tie radījumi, par kuriem viņš bija stāstījis savā stāstā par Amargāntas rašanos, taču, kā ik katru reizi, arī tagad viņš nebija gluži drošs, vai tie bijuši kopš visiem laikiem vai arī ir tikai viņa iedomu radīti. Un, ja ir tā, ka viņš tos radījis, tad uz viņu tomēr gulstas atbildība par visām šīm ciešanām.
Taču, lai būtu kā būdams, Bastiāns bija nolēmis šo nelaimi tā neatstāt.
— Ak,— žēlabainās balsis vaidēja,— kurš mums var palīdzēt?
— Es,— Bastiāns iesaucās,— man kaklā ir AURINS.
Tagad pēkšņi iestājās klusums. Raudāšana aprima pavisam.
— Kur jūs tik piepeši uzradāties?— Bastiāns tumsā vaicāja.
— Mēs dzīvojam zemes bezgaismas dzīlēs,— pretī skanēja čuksti kā daudzbalsu koris,— lai slēptu mūsu izskatu no saules. Tur mēs nemitīgi raudam par savu eksistenci un skalojam ar savām asarām nesaēdināmo sudrabu no pirmatnējā ieža, no kura mēs aužam to pinumu, ko tu redzēji. Tikai vistumšākajās naktīs mēs uzdrošināmies iznākt virszemē, un šīs alas ir mūsu izeja. Šeit augša mes sastipnnam kopā to, ko apakšā esam sagatavojuši. Un tieši šī nakts bija pietiekami tumša, lai mēs paši sevi neredzētu. Tāpēc mēs esam šeit. Ar savu darbu mēs mēģinām mazināt to pretīgumu, ko nesam pasaulei, un tas mums dod kaut nelielu mierinājumu.
— Bet jūs taču neko nevarat darīt, ka esat tādi!— Bastiāns sacīja.
— Ak, ir visādas vainas,— aharaji atbildēja,— cits vainojams par kādu nodarījumu, cits — par kādu domu, mūsu vaina ir tā, ka mēs esam.
— Kā es jums varētu palīdzēt?— Bastiāns vaicāja, aiz līdzjūtības gandrīz vai raudādams.
— Ak, lielais labdari, kas nēsā AURINU un kam ir vara mūs atpestīt,— aharaji sauca,— mēs lūdzam tev tikai vienu: piešķir mums citu izskatu!
— To es izdarīšu, esiet gluži mierīgas, jūs, nabaga radībiņas!— Bastiāns sacīja.— Es vēlos, lai jūs tagad iemigtu, un, rit no rīta agri pamodušās, jūs izlīdīsiet no sava apvalka un būsiet tauriņi. Jums jābūt raibiem un jautriem, jums jāsmejas vienā laidā un jābūt dzīvespriecīgiem! Kopš rītdienas jūs sauksieties nevis aharaji, vienmēr raudošie, bet gan šlamufas, vienmēr smejošās!
Bastiāns klausījās tumsā, taču nekas vairs nebija dzirdams.
— Viņi jau ir aizmiguši,— Atrejs čukstēja.
Abi draugi atgriezās alā, Hīsbalda, Hīdorna un Hikriona kungi joprojām klusītiņām krāca, neko nemanījuši no visa šā notikuma.
Bastiāns apgūlās.
Viņš bija ārkārtīgi apmierināts ar sevi.
Drīz visa Fantāzija uzzinās par šo labo darbu, kuru viņš nupat paveicis. Un tā patiešām bijusi pašaizliedzīga rīcība, jo neviens nevarēja apgalvot, ka viņš, to darīdams, būtu vēlējies iegūt sev kādu labumu. Slava par viņa labsirdību atmirdzēs visā spožumā.
— Ko tu par to saki, Atrej?— viņš čukstēja.
Atrejs brīdi klusēja, pirms atbildēja:
— Gribētos zināt, cik tev tas būs maksājis?
Tikai mazlietiņ vēlāk, kad Atrejs jau gulēja, Bastiāns aptvēra, ka draugs domājis par aizmiršanu un ne jau par Bastiāna pašaizliedzību. Taču tālāk viņš vairs galvu nelauzīja un iemiga, prieka nojautu pārņemts.
Nākamajā rītā Bastiānu pamodināja triju bruņinieku trokšņainie izbrīna saucieni:
— Paskaties tikai! … Ak debestiņ, tur smejas pat mans vecais kleperis!
Bastiāns redzēja, ka viņi stāv alas ieejā un arī Atrejs ir blakus. Viņš bija vienīgais, kas nesmējās.
Bastiāns piecēlās un piegāja pie pārējiem.
Katlam līdzīgajā ielejā kūleņoja un plivinājās <ik jocīgas mazas būtnes, kādas viņš nekad nebija redzējis. Visām uz muguras bija raibi kožu spārni, un tās bija ģērbtas visvisādās rūtotās, strīpotās, rimbuļo- tās vai punktotās skrandās, taču ikviens drēbes gabals šķita vai nu par šauru, vai par platu, par lielu vai par mazu un, tā sakot, uz labu laimi kopā sadiegts. Aplamība aplamības galā, un visur, pat uz spārniem, bija salikti ielāpi. Neviena no būtnēm nelīdzinājās citai, to sejas bija iekrāsotas kā klauniem — apaļš, sarkans deguns vai smieklīgi zobi un pārspīlēti liela mute. Dažām galvā bija cilindri visās iespējamās krāsās, citām smailas cepurītes, citām gaisā slējās tikai trīs rozā matu skumšķi un dažānj,, bija spīdīgi pliki pauri. Lielākā daļa no šīm radībām sēdēja vai karājās pie smalkā torņa no dārgā sudraba pinuma, vingroja pie tā, lēkāja augšā lejā, mēģinādamas to salauzt.
Bastiāns izskrēja laukā.
— Ei, jūs tur!— viņš uzkliedza.— Tūliņ izbeidziet! To jūs nedrīkstat darīt!
Būtnes nomierinājās un visas skatījās uz viņu lejā.
Kāda no pašas augšas vaicāja:
— Ko viņš sacīja?
Un kāda cita no apakšas uz augšu atbildēja:
— Tas tur apgalvo, ka mēs nedrīkstot to darīt.
— Kāpēc viņš saka, ka mēs nedrīkstam to darīt?— jautāja trešā.
— Tāpēc, ka nedrīkstat!— Bastiāns uzkliedza.— Jūs taču nevarat ņemt un visu izpostīt!
— Tas tur saka, mēs nevarot visu izpostīt,— pirmā klauniskā kode darīja zināmu pārējām.
— Kā nu ne, varam gan,— atbildēja kāda cita un nolauza lielu gabalu no torņa.
Pirmā atkal sauca lejā Bastiānam, turklāt lēkādama gluži kā sajukusi:
— Kā nu ne, varam gan!
Tornis šūpojās un aizdomīgi nokrakšķēja.
— Ko jūs darāt?— Bastiāns iekliedzās dusmīgs un izbijies, taču nezināja, kā lai tagad izturas, jo šīs būtnes patiešām bija ļoti jocīgas.
— Tas tur,— pirmā kode atkal pievērsās savām biedrenēm, — vaicā, ko mēs darām.
— Ko tad mēs darām?— gribēja zināt kāda cita.
— Mēs dzenam jokus,— paskaidroja trešā.
Un visi šajā apkārtnē sāka mežonīgi smiet un sprauslāt.
— Mēs dzenam jokus!— pirmā kode uzsauca Bastiānam lejā, teju, teju vai aizrīdamās no smiekliem.
— Bet tornis sabruks, ja jūs nebeigsiet!— Bastiāns kliedza.
— Tas tur domā, ka tornis sabrukšot,— pirmā kode paziņoja pārējām.
— Nu un tad?— sacīja cita.
Un pirmā sauca uz leju:
— Nu un tad?
Bastiāns gluži vai zaudēja valodu, un, pirms viņš vēl bija atradis piemērotu atbildi, visas klauniskās kodes, kas karinājās pie torņa, pēkšņi uzsāka gaisā kaut ko līdzīgu riņķadejai, turklāt nevis sadevušās rokās, bet daļēji ieķērušās cita citai kājās, daļēji apkaklēs, dažas virpuļoja, stāvēdamas uz galvas, un visas bļaustījās un smējās.
Tas, ko spārnotās radības tur demonstrēja, izskatījās tik ļoti komiski un jautri, ka Bastiānam pret savu gribu paspruka smiekls.
— Bet jūs to nedrīkstat!— viņš sauca.— Tas ir aharaju darbs!
— Tas tur,— atkal pirmā klauniskā kode pievērsās savām biedrenēm,— saka, mēs to nedrīkstot.
— Mēs drīkstam visu,— iesaucās kāda cita un apmeta gaisā kūleni,— mēs drīkstam visu, kas mums nav aizliegts. Un kas mums var kaut ko aizliegt? Mēs esam šlamufas!
— Kas mums var kaut ko aizliegt?— visas klauniskās kodes auroja korī.— Mēs esam šlamufas!
— Es!— Bastiāns atbildēja.
— Tas tur,— pirmā kode sacīja pārējām,— saka «es».
— Kā tā — tu?— pārējās vaicāja.— Tu mums vispār neko nevari teikt.
— Ne jau es!— pirmā paskaidroja.— Tas tur saka «viņš».
— Kāpēc tas tur saka «viņš»?— gribēja zināt pārējās.— Un kam viņš vispār saka «viņš» ?
— Kam tu saki «viņš»?— pirmā kode sauca lejup.
— Es neteicu «viņš»,— Bastiāns kliedza uz augšu, pa pusei sadusmots, pa pusei smiedamies.— Es saku, ka es jums aizliedzu demolēt torni.
— Viņš mums aizliedz demolēt torni,— pirmā kode paskaidroja pārējām.
— Kurš?— vaicāja kāda no jauna klāt pienākusi.
— Tas tur,— atbildēja pārējās.
Un no jauna pienākusī sacīja:
— Es to tur nepazīstu. Kas tas tāds vispār ir?
Pirmā sauca:
— Ei, tu tur, kas tu vispār tāds esi?
— Es neesmu nekāds «tas tur»!—Bastiāns kliedza, jau ne pa jokam noskaities.— Es esmu Bastiāns Baltazars Bukss un pārvērtu jūs par šlamufām, lai jūs vairs neraudātu un negaustos. Vēl šonakt jūs bijāt nelaimīgie aharaji. Savam labdarim jūs varētu izrādīt arī mazliet vairāk cieņas!
Visas klauniskās kodes vienlaikus izbeidza lēkāt un dejot un pavērsa savus skatienus pret Bastiānu. Pēkšņi visiem aizrāvās elpa, iestājās klusums. ^
— Ko tas tur sacīja?— čukstēja kāda kode, kas sēdēja attālāk, bet blakussēdošā iesita viņai pa platmali, un tā viņai noslīdēja pār acīm un ausīm. Visi pārējie sacīja: «Css! »
— Vai tu nevarētu to visu vēlreiz un pavisam lēnām un sīki atkārtot?— pirmā kode lūdza uzsvērti pieklājīgi.
— Es esmu jūsu labdaris!— Bastiāns kliedza.
Pēc tā klaunisko kožu vidū izcēlās gluži vai smieklīgs satraukums, viena to pasacīja tālāk pārējām, un beigu beigās visas neskaitāmās radības, kas līdz šim bija izklīdušas pa visu katlam līdzīgo ieplaku, ķepurojās un plivinājās kamolā ap Bastiānu, turklāt cita citai kliegdama ausī:
— Vai jūs to dzirdējāt? Vai jūs to sapratāt? Viņš ir mūsu plabdrapis! Viņu sauc Nastibans Baltuksis! Nē, viņu sauc Buksiāns Plapdarbis! Blēņas, viņu sauc Saratets Buksilabs! Nē, Baldriāns Hikss! Šlukss! Babeltrans Totvelers! Nikss! Flakss! Trikss!
Šķita, ka visas no sajūsmas bija zaudējušas sajēgu. Cita citai purināja roku, sveicinot cilāja platmales un sita cita citai pa plecu un vēderu, tā ka sacēlās lieli putekļu mākoņi.
— Esam gan mēs laimes lutekles!— viņas kliedza.— Lai dzīvo mūsu Buksdaris San sibārs Bastelabs!
Un, joprojām kliegdams un smiedamies, viss milzīgais bars izklīda gaisā un aizvirpuļoja prom. Troksnis izskanēja tālumā.
Bastiāns stāvēja un lāgus pat vairs nezināja, kā viņu īsti sauc.
Turklāt zēnā radās šaubas, vai viņš patiešām ir izdarījis kaut ko labu.
XXIV.Apburtais loks
Pasauli vel klaja tumša mākoņu sega, kurai cauri lauzas ieslīpi saulstari, kad viņi devās ceļā. Lietus un vējš beidzot bija mitējies, divas vai trīs reizes jātnieki vēl priekšpusdienā bija nonākuši īsās, spēcīgās lietavās, taču tad laiks manāmi uzlabojās. Kļuva ievērojami siltāks.
Triju jātnieku noskaņojums bija itin nebēdnīgs, viņi draiskojās un smējās, un dzina cits ar citu visvisādus jokus. Vien Bastiāns jāja uz savas zirgēzelītes priekšgalā kluss un noslēgts. Trīs kungi, protams, izjuta pārlieku lielu cieņu pret viņu, lai zēnu traucētu viņa domās.
Zeme, pa kuru viņi jāja, joprojām bija tā pati klinšainā plakankalne, kura likās esam bezgalīga. Vienīgi koku kļuva mazpamazām vairāk un tie bija augstāki.
Atrejs, kurš pēc ieraduma izlidoja ar Fuhūru tālu uz priekšu un izlūkoja apvidu arī uz citām pusēm, jau sākot ceļu, bija pamanījis Bastiāna domīgo noskaņojumu. Viņš jautāja laimes pūķim, kā lai uzjautrina draugu. Fuhūrs izvalbīja rubīnsārtās acu bumbas un sacīja:
— Tas ir gluži vienkārši — vai tad viņš jau vienmēr nav gribējis jāt manā mugurā?
Kad nelielā ceļinieku grupa pēc maza brītiņa nogriezās ap kādu klinšu stūri, to sagaidīja Atrejs un laimes pūķis. Abi bija omulīgi apgūlušies saulē un blisināja acis atnākošajiem pretī.
Bastiāns pieturēja zirgēzelīti un aplūkoja viņus.
— Vai jūs esat noguruši?— viņš jautāja.
— It nemaz,— Atrejs atbildēja,— es tikai gribēju tev vaicāt, vai tu man neļautu kādu laiku pajāt uz Jihas. Es vēl nekad neesmu jājis uz zirgēzelītes. Tam jābūt pasakaini, jo tu, šķiet, nemaz nenogursti. Tu varētu arī man šo izpriecu reiz atvēlēt, Bastiān. Es tev tikām aizdotu savu veco Fuhūru.
Bastiāna vaigi pietvīka aiz sajūsmas.
— Vai tā ir taisnība, Fuhūr?— viņš vaicāja.— Vai tu mani panesīsi?
— Ar lielāko prieku, varenais sultān!— laimes pūķis nodimdi- nāja un pamirkšķināja ar vienu aci.— Kāp man mugurā un turies stingri!
Bastiāns nolēca no zirgēzelītes un vienā ņēmienā bija Fuhūram mugurā. Viņš ieķērās sudrabbaltajās krēpēs, un pūķis pacēlās gaisā.
Bastiāns vēl labi atcerējās jājienu Graogramāna mugurā cauri krāsu tuksnesim. Taču jājiens uz balta laimes'pūķa bija gluži kas cits. Ja traukšanās uz varenā ugunslauvas bija kā skurbs kliedziens, tad šī lokanā pūķa ķermeņa vijīgās augšup lejup kustības līdzinājās dziesmai — te liegai un maigai, te varenai un dimdošai. It īpaši, kad Fuhūrs meta savas zibensātrās cilpas, kurās viņa baltās krēpes, bārda ap purnu un garās bārkstis pie ķetnām plīvoja kā baltas liesmas, lidojums atgādināja dziesmu, ko dzied debesu plašumi. Bastiāna sudrabmētelis plandījās vējā nopakaļ un mirguļoja saules gaismā kā tūkstoš dzirksteļu pēdas.
Pret pusdienlaiku viņi nosēdās pie citiem, kas tikmēr uz kādas saules apspīdētas klinšu plakankalnes, pa kuru urdza strautiņš, bija uzslējuši apmetni. Virs uguns jau kūpēja katls ar zupu, pie tās bija plācenis. Zirgi un zirgēzelīte pļavā nomaļus ganījās.
Ieturējuši maltīti, trīs kungi nolēma doties medībās. Ēdienu krājumi gāja uz beigām, pirmām kārtām gaļa. Ceļā viņi bija dzirdējuši mežiņā kliedzam fazānus. Un šķita, ka zaķiem arī jābūt. Kungi vaicāja Atrejam, vai viņš negrib nākt līdzi, jo viņam taču kā zaļādainim vajagot būt kaislīgam medniekam. Atrejs pateicās par uzaicinājumu, tomēr noraidīja to. Tā trīs kungi paņēma savus spēcīgos stopus, uzsprādzēja sev uz muguras bultu makstis ar bultām un devās uz tuvējo mežiņu.
Atrejs, Fuhūrs un Bastiāns palika vieni.
Pēc īsa klusuma brīža Atrejs ierosināja:
— Kā būtu, Bastiān, ja tu mums atkal mazliet pastāstītu par savu pasauli ?
— Kas jūs interesētu?— Bastiāns vaicāja.
— Kā tu domā, Fuhūr?— Atrejs uzrunāja laimes pūķi.
— Es labprāt dzirdētu kaut ko par bērniem no tavas skolas,— tas atbildēja.
— Kādiem bērniem?— Bastiāns brīnījās.
— Par tiem, kas tevi izzoboja,— Fuhūrs paskaidroja.
— Bērni, kas mani izzobojuši?— Bastiāns atkārtoja vēl izbrinī- tāks.— Es neko nezinu par bērniem — un pilnīgi droši, ka neviens nebūtu atļāvies mani izzobot.
^ — Bet to, ka tu esi gājis skolā,— Atrejs iemeta starpā,— to taču tu vēl atceries?
— Jā,— Bastiāns sacīja,— es atceros skolu, taisnība gan.
Atrejs un Fuhūrs pārmija skatienus.
— No tā es baidījos,— Atrejs nomurmināja.
— No kā?
— Tu atkal jau esi pazaudējis daļu no savām atmiņām,— Atrejs nopietni atbildēja,— šoreiz tāpēc, ka pārvērti aharajus par šlamufām. Tev to nevajadzēja darīt.
— Bastiān Baltazar Buks,— tagad ierunājās laimes pūķis, un viņa balss skanēja gandrīz vai svinīgi,— ja tu cieni manu padomu, tad tuq->māk neizlieto vairs to varu, ko tev dod AURINS. Citādi tev draud briesmas, ka tu aizmirsīsi savas pēdējās atmiņas,— kā tad tu nonāksi atpakaļ tur, no kurienes esi ieradies?
— Patiesībā,— Bastiāns pēc nelielas apdomāšanās atzinās,— es nemaz nevēlos turp atgriezties.
— Bet tev tas jādara!— Atrejs iztrūcies sauca.— Tev jāatgriežas un jāmēģina glābt savu pasauli, lai cilvēki atkal nāktu pie mums uz Fantāziju. Citādi Fantāzijai agrāk vai vēlāk kārtējo reizi draudēs iznīcība un viss būs bijis velti!
— Pagaidām es galu galā esmu šeit,— Bastiāns sacīja mazlietiņ sāpināts,— es tikai nesen iedevu Mēness meitiņai jaunu vārdu.
Atrejs klusēja.
— Katrā ziņā tagad ir skaidrs,— sarunā atkal iejaucās Fuhūrs, — kāpēc mēs līdz šim neesam atraduši ne mazāko norādījumu, kā Bastiāns varētu atgriezties mājās. Viņš taču to nemaz nevēlas! . . .
— Bastiān,— Atrejs lūgtin lūdzās,— vai tad nav nekā, kas tevi vilinātu atpakaļ? Vai nav nekā, ko tu tur mīlētu? Vai tu nedomā par savu tēvu, kas noteikti tevi gaida un ir uztraucies par tevi?
Bastiāns purināja galvu.
— Tam es neticu. Varbūt viņš pat ir priecīgs, ka ticis no manis vaļā.
Atrejs pārsteigts paskatījās uz draugu.
— Ja jūsos paklausās,— Bastiāns sarūgtināts sacīja,— varētu gluži vai nodomāt, ka arī jūs to vien tīkojat kā atbrīvoties no manis.
— Ko tu ar to gribi teikt?— Atrejs vaicāja aizsmakušā balsī.
— Nu tā,— Bastiāns atbildēja,— jums abiem, šķiet, ir tikai viena rūpe, proti, lai es pēc iespējas ātrāk atkal pazustu no Fantāzijas.
Atrejs paraudzījās uz Bastiānu un lēnām papurināja galvu. Ilgāku laiku neviens no trim neteica ne vārda. Bastiāns jau sāka nožēlot, ka bija abiem pārmetis. Viņš pats zināja, ka nebija rīkojies pareizi.
— Es domāju,— Atrejs pēc brīža klusi sacīja,— ka mēs esam draugi.
— Jā,— Bastiāns iesaucās,— tie mēs arī esam, un vienmēr mēs tādi būsim. Piedodiet man, es sarunāju muļķības.
Atrejs pasmaidīja.
— Piedod arī tu mums, ja esam tevi sāpinājuši. Tas nebija ar nolūku.
— Katrā ziņā,— Bastiāns samiernieciski sacīja,— es paklausīšu jūsu padomam,
Vēlāk atgriezās visi trīs kungi. Viņi bija nomedījuši dažas irbes, vienu fazānu un zaķi. Apmetne tika nojaukta, un viņi turpināja ceļu. Bastiāns tagad atkal jāja uz Jihas.
Pēcpusdienā viņi nonāca pie kāda meža, kurā auga koki ar taisniem, ļoti augstiem stumbriem. Tie bija skuju koki, kas lielā augstumā veidoja tik biezu, zaļu jumtu, ka neviens gaismas stariņš neizlauzās uz zemi. Varbūt tāpēc arī pamežs neauga.
Bija tik jauki jāt pa šo mīksto, līdzeno zemi. Fuhūram labpatikās skriet kopā ar pārējiem ceļotājiem; ja laimes pūķis kopā ar Atreju būtu lidojis virs koku galotnēm, viņš neizbēgami būtu pazaudējis pārējos.
Visu pēcpusdienu ceļinieki virzījās cauri tumšzaļajai krēslai starp augstajiem stumbriem. Pret vakaru viņi atrada uz kāda pakalna cietokšņa drupas un atklāja starp visiem iebrukušajiem torņiem un mūriem, tiltiem un telpām velvi, kas vēl bija saglabājusies puslīdz labi. Šeit viņi iekārtojās uz nakti. Šoreiz but par pavaru "karta bija rudmatainajam Hīsbaldam, un izrādījās, ka viņš šajā ziņā ir daudz lielāks lietpratējs. Fazāns, kuru viņš bija izcepis ugunskurā, garšoja lieliski.
Nākamajā rītā ceļinieki devās tālāk. Augu dienu viņi jāja cauri vienmuļam mežam. Kad atkal pienāca vakars, viņi manīja, ka acīmredzot jājuši lielā aplī, jo atkal atdūrās pret cietokšņa drupām, no kurām bija devušies ceļā. Tikai šoreiz viņi tām bija pietuvojušies no citas puses.
— Tā man vēl nekad nav gadījies!— teica Hīkrions, virpinādams savas melnās ūsas.
— Es neticu pats savām acīm!— sacīja Hīsbalds, purinādams savu rudmataino galvu.
— Tas nevar būt!— rūca Hīdorns, stīviem soļiem ieiedams uz savām garajām, tievajām kājām cietokšņa drupās.
Tomēr tā bija — to pierādīja maltītes atliekas no iepriekšējās dienas.
Ari Atrejs un JFuhūrs nespēja saprast, kā varējuši tā maldīties. Taču abi klusēja.
Vakariņās — šoreiz bija zaķa cepetis, un Hīkrions to bija pagatavojis gluži ciešamu — trīs bruņinieki vaicāja, vai Bastiānam nebūtu vēlēšanās kaut ko pastāstīt no savu atmiņu krātuves par pasauli, no kuras viņš nācis. Taču Bastiāns aizbildinājās ar kakla sāpēm. Tā kā viņš cauru dienu jau bija nerunīgs, bruņinieki noturēja šo atrunu par patiesību. Viņi deva zēnam dažus labus padomus, kā ārstēties, un pēc tam likās gulēt.
Tikai Atrejs un Fuhūrs nojauta, kas Bastiānā norisinās.
Agrā rītā viņi devās tālāk, visu dienu jāja cauri mežam un uzmanīgi jo uzmanīgi raudzījās, lai ieturētu noteiktu debespusi,— kad tuvojās vakars, viņi atkal stāvēja cietokšņa drupu priekšā.
— Ir gan brīnumi,— dārdošā balsī sacīja Hīkrions.
— Es sajukšu prātā!— vaidēja Hīsbalds.
— Draugi,— sausi sacīja Hīdorns,— mums jāšķiras no savas profesijas. Mēs vairs nederam par ceļojošiem bruņiniekiem.
Bastiāns jau pirmajā vakarā bija atradis īpašu nišu Jihai, jo viņai tik ļoti patika laiku pa laikam palikt* gluži vienai un iegrimt pārdomās. Zirgu sabiedrība, kas savā starpā nerunāja ne par ko citu kā tikai par savu smalko izcelsmi un saviem dižciltīgajiem ciltsrakstiem, viņu traucēja. Kad Bastiāns šajā vakarā ieveda viņu nišā, zirgēzelīte sacīja:
— Kungs, es zinu, kāpēc mēs vairs netiekam tālāk.
— Kā tu to zini, Jiha?
— Jo es tevi nesu, kungs. Un tas, kam lemts būt tikai par pusēzeli, jūt visu iespējamo.
— Un kas tam ir par iemeslu, pēc tavām domām?
— Tu nemaz negribi tikt tālāk, kungs. Tu neko vairs nevēlies.
Bastiāns pārsteigts paskatījās viņā.
— Tu tik tiešām esi gudrs dzīvnieks, Jiha.
Zirgēzelīte apjukusi pašūpoja savas garās ausis.
— Vai tu zini, kādā virzienā mēs patiesībā līdz šim esam devušies?
— Nē,— Bastiāns atzinās,— vai tu to zini?
Jiha pamāja.
— Līdz šim mēs visu laiku esam devušies uz Fantāzijas vidu. Tas bija mūsu virziens.
— Uz Ziloņkaula torni?
— Jā, kungs. Un mēs labi tikām uz priekšu, kamēr mēs šo virzienu ieturējām.
— Tas nevar būt,— Bastiāns šaubījās,— Atrejs to būtu pamanījis un Fuhūrs visupirms. Taču viņi abi par to neko nezina.
— Mēs, zirgēzeļi,— Jiha sacīja,— esam vientiesīgi radījumi un nedrīkstam sevi salīdzināt ar laimes pūķiem. Taču ir tādas spējas, kungs, ar kurām esam apveltīti arī mēs. Un viena no tām izsenis ir bijusi spēja noteikt virzienu. Tā mums ir iedzimta. Mēs nekad nekļūdāmies. Tāpēc es biju pārliecināta, ka tu gribēji tikt pie Bērnišķās ķeizarienes.
— Pie Mēness meitiņas . . .— Bastiāns murmināja,— jā, es gribētu viņu atkal satikt. Viņa pateiks, kas man jādara.
Tad zēns noglaudīja zirgēzelītes mīksto purnu un pačukstēja:
— Paldies, Jiha, paldies!
XXV.Jauna vēlēšanās
Rīta agruma, austot jaunai dienai, Atrejs paaicināja Bastianu malā.
— Paklausies, Bastiān, Fuhūram un man — mums jāatvainojas tavā priekšā. Padoms, kuru mēs tev devām, bija labi domāts — taču muļķīgs. Kopš tu esi to uzklausījis, mēs vairs netiekam tālāk. Fuhūrs un es — mēs šonakt ilgi par to runājām. Tu netiksi no šejienes prom, un mēs līdz ar tevi, kamēr tu atkal kaut ko nevēlēsies. Tu nenovēršami vēl vairāk aizmirsīsi, taču nekas cits neatliek. Mēs varam tikai cerēt, ka tu tomēr laikus atradīsi atpakaļceļu. Ja mēs paliksim
šeit, tev tikpat nekas nebūs līdzēts. Tev ir jāizmanto AURINA vara un jāatrod tava nākamā vēlēšanās.
— Jā,— Bastiāns sacīja,— Jiha man teica to pašu. Un es jau arī to zinu — savu nākamo vēlēšanos. Nāc līdzi, jo gribu, lai visi to dzird.
Viņi atgriezās pie pārējiem.
— Draugi,— Bastiāns skaļi sacīja,— līdz šim mēs esam velti meklējuši ceļu, kas mani aizvestu atpakaļ manā pasaulē. Es baidos, ka, tā turpinādami, mēs to nekad neatradīsim. Tāpēc es esmu nolēmis uzmeklēt vienīgo personu, kas man varētu šajā sakarā palīdzēt. Tā ir Bērnišķā ķeizariene. Kopš šodienas mūsu ceļa mērķis ir Ziloņkaula tornis.
— Urrā!— visi trīs kungi kliedza vienā mutē.
Taču Fuhūra bronzas balss iedunējās pa vidu:
— Izmet to no galvas, Bastiān Baltazar Buks! Tava vēlēšanās ir neiespējama! Vai tad tu nezini, ka vēlmju valdnieci Zeltaci var satikt tikai vienu vienīgo reizi? Tu viņu vairs neredzēsi!
Bastiāns stalti izslējās.
— Mēness meitiņa man ir ļoti pateicīga!— viņš aizkaitināts atgādināja.— Es neticu, ka valdniece atteiksies mani pieņemt.
— Tu vēl redzēsi, ka viņas lēmumus reizēm ir grūti aptvert,— Fuhūrs atbildēja.
— Tu un Atrejs,— Bastiāns sacīja, sajuzdams, kā galvā kāpj dusmas,— jūs visu laiku gribat man dot padomus. Jūs taču paši redzat, kurp mūs novedis tas, ka es paklausīju jūsu padomam. Turpmāk es pats visu izlemšu. Es jau esmu izlēmis, un pie tā mēs tagad paliekam.
Viņš dziļi ievilka elpu un mazliet nosvērtāk turpināja:
— Bez tam jūs vienmēr spriežat pēc sevis. Bet jūs esat Fantāzijas radījumi, un es esmu cilvēks. Kāpēc jūs domājat, ka man der tas pats, kas jums? Kad Atrejs nēsāja AURINU, viņam tas bija citādi nekā man. Un kurš tad atdos Mēness meitiņai dārglietu, ja ne es? Viņu nevar satikt otru reizi, tu saki? Bet es jau esmu divas reizes ar viņu ticies. Pirmo reizi mēs redzējāmies tikai acumirkli, kad Atrejs ienāca pie viņas, un otro -reizi, kad eksplodēja lielā ola. Ar mani ir citādi nekā ar jums. Un es viņu redzēšu trešo reizi.
Visi klusēja. Kungi tāpēc, ka īstenībā nesaprata, par ko risinās šis strīds, bet Atrejs un Fuhūrs tāpēc, ka viņi patiešām bija sākuši šaubīties.
— Jā,— Atrejs beidzot bikli piekāpās,— varbūt tev taisnība, Bastiān. Mēs nevaram zināt, kā Bērnišķā ķeizariene izturēsies pret tevi.
Pēc tam viņi devās ceļā un jau nedaudz stundu vēlāk, pirms vēl klāt bija dienas vidus, bija sasnieguši meža malu.
Priekšā pletās plašs, mazliet paugurains zālājs, cauri kuram aizlocījās upe. Nonākuši pie upes, viņi sekoja tās tecējumam.
Atrejs atkal, tāpat kā agrāk, aizlidoja jātnieku grupai pa priekšu un meta plašus lokus, lai izlūkotu ceļu. Taču abi bija norūpējušies un viņu lidojums nebija tik viegls kā agrāk.
Reiz, pacēlušies ļoti augstu un aizlidojuši tālu uz priekšu, viņi redzēja, ka zeme tālumā ir kā ar nazi nogriezta. Tālāk klinšu krauja veda kādā ielejā pie līdzenuma, kurš — cik tālu vien skatiens tvēra — bija apaudzis ar biezu mežu. Upe varenā ūdenskritumā gāzās tur lejā. Taču šo vietu jātnieki varēja sasniegt, agrākais, nākamajā dienā.
Viņi griezās atpakaļ.
— Vai tu domā, Fuhūr, ka Bērnišķajai ķeizarienei ir vienalga, kas notiks ar Bastiānu?— Atrejs jautāja.
— Kas zina,— Fuhūrs atbildēja,— viņa jau nešķiro.
— Bet tad,— Atrejs turpināja,— viņa patiešām ir . . .
— Neizrunā to!— Fuhūrs viņu pārtrauca.— Es zinu, ko tu domā, bet nesaki.
Atrejs brīdi klusēja, iekams teica:
— Viņš ir mans draugs, Fuhūr. Mūsu pienākums viņam palīdzēt. Arī pret Bērnišķās ķeizarienes gribu, ja tas nepieciešams. Bet kā?
— Ir vajadzīga laime,— pūķis atbildēja, un pirmo reizi šķita, ka viņa bronzas zvana balss aizlūztu.
Šajā vakarā par nakts apmetnes vietu tika izvēlēta tukša guļbaļķu būda upes krastā. Fuhūram tā, protams, bija par šauru, un viņš deva priekšroku, tāpat kā nereti agrāk, gulēšanai augstu gaisā. Arī zirgiem un Jihai vajadzēja palikt ārā.
Vakariņu laikā Atrejs, stāstīdams par ūdenskritumu un savādo pakāpienu ainavā, ko redzējis, it kā nejauši izmeta:
— Starp citu, mums uz pēdām ir vajātāji.
Trīs kungi saskatījās.
— Hollā!— Hīkrions iesaucās, uzņēmīgi virpinādams savas melnās ūsas.— Cik daudz?
— Es saskaitīju septiņus,— Atrejs atbildēja,— taču, ja arī viņi jātu visu nakti, agrāk kā rīt agri no rīta viņi šeit nevar būt.
— Vai viņi ir apbruņoti?— Hīsbalds gribēja zināt.
— To es nevarēju saskatīt,— Atrejs sacīja,— taču vēl vairāk tuvojas no citām pusēm. Sešus es manīju rietumos, deviņus austrumos, un divpadsmit vai trīspadsmit nāk mums pretī.
— Jānogaida, lai redzētu, ko viņi grib,— Hīdorns sprieda.— Trīsdesmit pieci vai trīsdesmit seši uzbrucēji pat mums nav bīstami, kur nu vēl Bastiāna kungam un Atrejam.
Šajā naktī Bastiāns neatjoza zobenu Sikāndu, kā viņš to līdz šim lielākoties bija darījis. Viņš gulēja, satvēris tā spalu dūrē. Sapnī zēns redzēja Mēness meitiņas seju. Valdniece vēlīgi smaidīja. Neko vairāk viņš pamodies neatcerējās, taču sapnis stiprināja zēnu cerībā valdnieci atkal ieraudzīt.
Pametis skatienu laukā no guļbaļķu būdas, Bastiāns pamanīja rīta miglā, kas cēlās no upes, septiņus neskaidrus tēlus. Divi gāja kājām, pārējie sēdēja uz dažādiem jājamdzīvniekiem. Bastiāns klusi modināja savus ceļabiedrus.
Kungi apjoza zobenus, tad visi kopā iznāca no būdas. Jātnieki, ieraudzījuši Bastiānu, nolēca zemē,un visi septiņi vienlaikus nometās uz kreisā ceļgala, nolieca galvu un sauca:
— Esi sveicināts, Fantāzijas glābēj Bastiān Baltazar Buks!
Atnācēji izskatījās diezgan dīvaini. Vienam no diviem, kas nāca
kājām, bija neparasti garš kakls, kura galā šūpojās galva ar četrām sejām — uz katru pusi cita. Vienai bija jautra izteiksme, otrai — dusmīga, trešai — skumīga un ceturtai — miegaina. Ikviena no sejām bija sastingusi un nemainīga, taču radība varēja ikreiz pagriezt uz priekšu to seju, kas tajā acumirklī atbilda tās noskaņojumam. Acīmredzot tas bija Četru ceturtdaļu trollis, citur saukts par Tempera- mentniku.
Otrs skrējējs bija tas, ko Fantāzijā dēvē par Kefalopodu jeb galvkāji, proti, būtne, kurai ir tikai galva un ļoti garas un tievas kājas, bet nav rumpja un^roku. Galvkāji pastāvīgi atrodas ceļā, un viņiem nav noteiktas dzīvesvietas. Lielākoties viņi klīst apkārt baros, kuros ir vairāki simti galvkāju, reti kad izdodas sastapt kādu savrupnieku. Viņi pārtiek no zālītēm. Šis te, kurš patlaban nometies Bastiāna priekšā ceļos, bija vēl jauns un sārtiem vaigiem. Trīs tēli — gnoms, ēnu šķelmis un meža sieviņa — bija atjājuši zirgos, nedaudz lielākos par kazu. Gnomam uz pieres bija zelta diadēma, un viņš acīmredzot bija valdnieks. Ēnu šķelmi bija grūti saskatīt, jo viņš patiesībā sastāvēja tikai no ēnas, kura nevienam nepiederēja. Un meža sieviņai bija kaķim līdzīga seja un garas, zeltainblondas cirtas, kas viņu ieskāva gluži kā mētelis. Viss viņas ķermenis bija pārklāts ar tādu pašu zeltainblondu, pinkainu spalvu. Meža sieviņa nebija lielāka par piecgadīgu bērnu.
Cits apmeklētājs, kas jāja uz vērša, bija cēlies no sasafrāniešiem, kas tiek dzemdēti veci un mirst, kad ir kļuvuši par zīdaiņiem. Šim te bija gara, balta bārda, pliks pauris un krunkaina jo krunkaina seja, viņš tātad — spriežot pēc sasafrāniešu dzīves likumiem — bija ļoti jauns, apmēram Bastiāna vecumā.
Zils džins bija ieradies uz kamieļa. Viņš bija garš un tievs un valkāja milzīgu turbānu. Augums kā cilvēkam, kaut arī kailā, muskuļotā ķermeņa augšdaļa mirdzēja kā metāls. Deguna un mutes vietā viņam bija varens, līks ērgļa knābis.
— Kas jūs esat, un ko jūs gribat?— Hīkrions jautāja mazliet nelaipni. Šķita, ka viņš, neraugoties uz ceremoniālo apsveicināšanos, nebija gluži pārliecināts par šo sveicinātāju nevainīgajiem nolūkiem un vienīgais vēl nebija palaidis vaļā sava zobena spalu.
Četru ceturtdaļu trollis, kas līdz šim bija rādījis miegainu seju, tagad pavērsa uz priekšu savu jautro un sacīja, pagriezies pret Bastiānu, bet Hīkrionu vispār nemaz neievērodams:
— Kungs, mēs esam valdnieki ļoti atšķirīgās Fantāzijas zemēs, ikviens no mums ir devies ceļā, lai sveiktu tevi un izlūgtos tavu palīdzību. Ziņa par tavu klātieni lido no zemes uz zemi, vējš un mākoņi piesauc tavu vārdu, jūru viļņi šalkdami daudzina tavu slavu, un ikviens strautiņš čalo par tavu varenību.
Bastiāns pameta skatienu uz Atreju, bet tas nopietni un gandrīz vai bargi raudzījās trollī. Zēnam uz lūpām nepazibēja ne mazākais smaids.
— Mēs zinām, ka tu esi radījis nakts mežu Perelīnu un krāsu tuksnesi Goabu,— tagad vārdu ņēma zilais džins, un viņa balss skanēja kā spalgs ērgļa kliedziens.— Mēs zinām, ka tu esi ēdis un dzēris Raibās nāves uguni un peldējies tajā, Fantāzijā to nespēj neviena būtne, nezaudējot dzīvību. Mēs zinām, ka tu esi izceļojis cauri Tūkstoš durvju templim, un zinām, kas notika sudrabpilsētā Amargāntā. Mēs zinām, kungs, ka tu spēj visu. Atliek tev tikai bilst vārdu — un notiek tas, ko tu vēlies. Tāpēc mēs tevi ielūdzam pie sevis, lai tu visžēlīgi dāvātu mums pašiem savu stāstu. Jo mums visiem tā vēl nav.
Bastiāns padomāja, tad papurināja galvu.
— To, ko jūs no manis gribat, es pagaidām nevaru. Vēlāk es jums visiem palīdzēšu. Taču vispirms man jāsatiek Bērnišķā ķeizariene. Tāpēc palīdziet man atrast Ziloņkaula torni!
Būtnes nekādā ziņā neizskatījās vīlušās. īsi apspriedušās savā starpā, tās paziņoja, ka ir augstākā mērā iepriecinātas par Bastiāna priekšlikumu viņu pavadīt. Pēc neilga laika procesija, kas tagad jau līdzinājās mazai karavānai, devās ceļā.
Augu dienu tai no visām pusēm pievienojās arvien jauni ceļinieki. Un to bija daudz vairāk, nekā Atrejs bija redzējis iepriekšējā dienā. Te varēja sastapt ietiepīgus faunus un milzīgus lietuvēnus, elfus un mājas garus, kukaiņu jātniekus un trīskājus, gaili cilvēka augumā, kam kājās bija zābaki ar atlokiem, un staltu briedi ar zelta ragiem, kas valkāja tādu kā fraku. Vispār starp jaunpienācējiem bija vesels lērums būtņu, kurām nebija nekādas līdzības ar cilvēka veidolu. Tur, piemēram, bija vara skudras ar ķiverēm, savādi veidotas klejojošas klintis, flautu zvēri, kuru mūzikas instrumenti bija garie knābji, un arī trīs tā saucamie peļķaiņi, kas ārkārtīgi pārsteidzošā veidā kustējās uz priekšu, viņi — ja tā var teikt — pie katra soļa iztecēja peļķē un savu tēlu kādu gabaliņu tālāk atkal savilka kopā. Un tomēr visdīvainākais no jaunpienācējiem varbūt bija kāds divis, kura priekšdaļa un pakaļdaļa varēja skraidīt apkārt neatkarīgi viena no otras. Viņam bija attāla līdzība ar nīlzirgu, tikai šis bija sarkanbalti strīpains.
Kopumā pa šo laiku jau bija piepulcējies aptuveni kāds simts sūtņu. Un visi bija nākuši, lai sveiktu Bastiānu, Fantāzijas glābēju, un lūgtu no viņa katrs sev pa stāstam. Taču pirmie septiņi bija jaunpienākušajiem paskaidrojuši, ka Ceļš vispirms ved uz Ziloņkaula torni, un visi bija gatavi doties līdzi.
Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns jāja kopā ar Bastiānu tagad jau patiešām ļoti garās .procesijas priekšgalā.
Pret vakaru viņi sasniedza ūdenskritumu. Un, iestājoties naktij, procesija bija nokāpusi pa līču loču taku no kalna lejā kādā orhideju mežā, kas slējās koku augstumā. Tie bija plankumaini un mazliet baisa izskata milzu ziedi. Tāpēc, ceļot apmetni, tika nolemts drošības labad izlikt uz nakti sargus.
Bastiāns un Atrejs bija sanesuši sūnu, kas bagātīgi auga visapkārt, un uztaisījuši no tās sev mīkstu guļu. Fuhūrs apgūlās, paņemdams abus draugus savā līkumā un galvu nolikdams uz iekšu, tā ka viņi bija nošķirti un aizsargāti kā lielā pludmales smilšu cietoksnī. Gaiss bija silts un pildīts ar īpatnēju smaržu, ko izstaroja orhidejas,— tikai tā nebija diez ko patīkama. Šajā smaržā jautās kaut kas tāds, kas vēstīja nelaimi.
XXVI.Redzošā roka
Spožas rasas lāses mirguļoja orhideju ziedos un lapas pirmaja rīta saulē, kad karavāna no jauna devās ceļā. Pa nakti nekādu starpgadījumu nebija bijis, ja neņem vērā, ka sūtņu pulkam atkal bija pievienojušies jauni un tagad visā barā bija jau ap trim simtiem ceļinieku. Skats uz šo visdažādākā veida būtņu procesiju noteikti bija ļoti īpatnējs.
Jo dziļāk viņi nonāca orhideju mežā, jo neticamākas formas un krāsas pieņēma ziedi. Un drīz vien Hīkriona, Hīsbalda un Hīdorna kungi secināja, ka baisā nojauta, kas viņiem bija likusi izlikt sargus,
nav bijusi gluži nepamatota. Proti, daudzi no šiem augiem bija gaļēdājaugi, pietiekami lieli, lai apritu veselu teļu. Tiesa, tie gan nepārvietojās — tiktāl sargi nebija nepieciešami —, taču, ja ' tiem pieskārās, tie aizcirtās kā slazdi. Un dažas reizes kungiem jau bija vajadzējis izmantot savus zobenus, lai atbrīvotu kāda ceļabiedra vai jājamdzīvnieka roku vai kāju, nocērtot visu ziedu un sasmalcinot to gabalos.
Bastiānu, kas jāja uz Jihas, pastāvīgi turēja ciešā ielenkumā visas iespējamās Fantāzijas būtnes, kas centās pievērst sev viņa uzmanību vai, mazākais, gribēja pamest acis uz viņu. Taču Bastiāns jāja klusēdams un noslēdzies sevī. Viņā bija pamodusies jauna vēlēšanās, un pirmo reizi tā bija tāda, kas lika viņam kļūt nepieejamam un pat drūmam.
Visvairāk īgnuma, par spīti salabšanai, Bastiānā radīja neapšaubāmais fakts, ka Atrejs un Fuhūrs izturējās pret viņu kā pret nepatstāvīgu bērnu, par kuru viņiem jājūtas atbildīgiem un kuru vajag vadāt pie rokas un pamācīt. Ja labi pārdomāja, tā tas bijis jau kopš pirmās kopā aizvadītās dienas. Kā viņi īsti pie tā bija nonākuši? Acīmredzot viņi nez kādēļ jutās pārāki — kaut arī vēlēja Bastiānam tikai labu. Bez šaubām, Atrejs un Fuhūrs uzskatīja viņu par nevarīgu, aizsargājamu zēnu. Un tas viņam nepatika, nē, tas viņam itin nemaz nepatika! Viņš nebija nevarīgs! To viņi vēl redzēs! Bastiāns gribēja būt bīstams, bīstams un tāds, no kura baidās! Tāds, no kura jāuzmanās ikvienam — arī Fuhūram un Atrejam.
Zilais .džins — viņa vārds, starp citu, bija Illuāns — izlauza sev ceļu cauri pūlim, kas ieskāva Bastiānu, un paklanījās, sakrustojis rokas uz krūtīm.
Bastiāns pieturēja.
— Kas noticis, Illuān? Stāsti!
— Kungs,— džins ierunājās savā ērgļa balsī,— es esmu apspriedies ar ceļabiedriem, kas mums nesen piepulcējušies. Daži no viņiem apgalvo, ka pazīst šo apvidu un zina, uz kurieni mēs virzāmies. Viņi visi trīc no bailēm, kungs.
— Kāpēc? Kas tas ir par apvidu?
— Šis gaļēdāju orhideju mežs, kungs, saucas Oglaisa dārzs un pieder burvju pilij Horokai, ko dēvē arī par redzošo roku. Tur dzīvo pati varenākā un ļaunākā burve Fantāzijā. Viņas vārds ir Ksaīde.
— Labi, labi,— Bastiāns atbildēja,— pasaki bailīgajiem, lai viņi nomierinās. Es esmu kopā ar viņiem.
Illuāns vēlreiz paklanījās un attālinājās.
Mazliet vēlāk blakus Bastiānam nolaidās Fuhūrs un Atrejs, kas bija atgriezušies no tāliem izlūklidojumiem. Karavāna taisni pašlaik baudīja pusdienas atelpu.
— Es nezinu, ko lai par to domāju,— Atrejs iesāka.— Priekšā, trīs līdz četru ceļa stundu attālumā, orhideju meža vidū mēs redzējām kādu celtni, kas izskatās pēc lielas rokas, izstieptas laukā no zemes. Rodas ļoti baiss iespaids. Ja mēs ieturēsim līdzšinējo virzienu, tad uziesim tai taisni virsū.
Bastiāns izstāstīja, ko bija uzzinājis pa šo laiku no Illuāna.
— Tādā gadījumā būtu prātīgāk,— Atrejs sacīja,— ja mēs mainītu virzienu, vai tev tā neliekas?
— Nē,— Bastiāns iebilda.
— Nav taču nekāda iemesla, kas mūs spiestu satikties ar Ksaīdi. Labāk būtu, ja mēs izvairītos no šīs tikšanās.
— Ir gan iemesls,— Bastiāns sacīja.
— Kāds?
— Tāds, ka es vēlos ar viņu satikties, — Bastiāns attrauca.
Atrejs klusēdams paraudzījās draugā lielām acīm. Tā kā no visām
pusēm atkal lauzās šurp fantāzieši, lai notvertu kaut vienu vienīgu Bastiāna skatienu, sarunu nebija iespējams turpināt.
Taču pēc pusdienu ieturēšanas Atrejs šķietami bezrūpīgā tonī ierosināja Bastiānam:
— Vai tu nevēlētos kopā ar mani palidot uz Fuhūra?
Bastiāns saprata, ka Atrejam kaut kas guļ uz sirds. Viņi uzlēca
laimes pūķim mugurā — Atrejs priekšā, Bastiāns aizmugurē — un pacēlās gaisā. Tā bija pirmā reize, kad abi draugi lidoja kopā.
Tiklīdz viņus lejā vairs nevarēja sadzirdēt, Atrejs sacīja:
— Tagad ir grūti aprunāties ar tevi divatā. Bet mums katrā ziņā vienam ar otru jāaprunājas, Bastiān.
— To jau es nojautu,— Bastiāns smaidīdams atbildēja.— Kas tad noticis?
— Tas, kur mēs esam nonākuši,— Atrejs vilcinādamies iesāka, — un uz kurieni mēs virzāmies — vai tam ir sakars ar tavu jauno vēlēšanos?
— Jādomā gan,— Bastiāns atbildēja mazlietiņ vēsi.
— Jā,— Atrejs turpināja,— tā jau mēs domājām, Fuhūrs un es. Kas tā gan varētu būt par vēlēšanos?
Bastiāns klusēja.
— Nepārproti mani,— Atrejs piebilda,— runa nav par to, ka mums būtu no kaut kā vai no kāda bail. Taču, būdami tavi draugi, mēs uztraucamies par tevi.
— Pilnīgi lieki,— Bastiāns attrauca vēl vēsāk.
Atrejs ilgāku laiku klusēja. Beidzot Fuhūrs pagrieza galvu uz viņu pusi un sacīja:
— Atrejam ir kāds ļoti prātīgs priekšlikums, tev vajadzētu to uzklausīt, Bastiān Baltazar Buks.
— Jums jau atkal ir kāds padoms?— Bastiāns vaicāja, zobgalīgi smīnēdams.
— Nē, nav padoms, Bastiān,— Atrejs atbildēja,— tas ir priekšlikums, kas pirmajā mirklī tev varbūt nepatiks. Bet nesteidzies to noraidīt! Mēs nemitīgi lauzījām galvu, kā varētu tev palīdzēt. Visa pamatā ir ietekme, kādu uz tevi atstāj Bērnišķās ķeizarienes zīme. Bez AURINA varas tu nespēj virzīties savās vēlmēs tālāk, taču ar AURINA varu tu pazaudē pats sevi un atceries arvien mazāk to, kurp tu īstenībā vēlies tikt. Ja mēs neko nedarīsim, pienāks brīdis, kad tu vispār to vairs nezināsi.
— Par to mēs esam jāu runājuši,— Bastiāns atcirta,— kas tālāk?
— Kad es toreiz nēsāju dārglietu,— Atrejs turpināja,— viss bija citādi. Tā mani vadīja un neko man neatņēma. Varbūt tāpēc, ka es neesmu cilvēks un nevaru pazaudēt atmiņas par Cilvēku pasauli. Es gribu sacīt, tas man nenodarīja neko ļaunu, gluži pretēji. Un tāpēc es gribēju tev likt priekšā, lai tu atdod AURINU man un vienkārši uzticies manai vadībai. Es tev sameklēšu tavu ceļu. Ko tu par to saki?
— Izslēgts!— Bastiāns salti noraidīja priekšlikumu.
Fuhūrs atkal pagrieza galvu prom.
— Vai tu negribētu vismaz mirkli par to padomāt?
— Nē,— Bastiāns atbildēja,— kāda tam jēga?
Tagad Atrejs pirmo reizi kļuva dusmīgs.
— Bastiān, esi prātīgs! Tev jāsaprot, ka tu nedrīksti tā turpināt! Vai tad tu nejūti, ka esi pilnīgi pārvērties? Kas tevī vispār vēl palicis no tevis paša? Un kas notiks ar tevi?
— Paldies,— Bastiāns tencināja,— sirsnīgs paldies, ka jūs nemitīgi rūpējaties par manām problēmām! Bet, godīgi sakot, man daudz labāk patiktu, ja jūs mani beidzot no tā atpestītu. Es — ja jūs to netīšām esat aizmirsuši — es esmu tas, kas izglāba Fantāziju, es esmu tas, kam Mēness meitiņa uzticēja savu varu. Un kaut kāds iemesls tam noteikti bija, jo citādi taču viņa būtu varējusi AURINU atstāt tev, Atrej. Bet viņa tev atņēma zīmi un iedeva to man! Es esot pārvērties, tu saki? Jā, mans mīļais Atrej, tur tev varbūt taisnība! Es vairs neesmu tas nevainīgais un neko nesaprotošais vientiesis, par kādu jūs mani uzskatāt! Vai gribi, lai es tev pasaku, kāpēc tu patiesībā vēlies no manis iegūt AURINU? Tu gluži vienkārši esi greizsirdīgs uz mani — jā, jā, greizsirdīgs. Jūs mani vēl nepazīstat, bet, ja jūs tā turpināsiet — es jums to vēlreiz saku ar labu,— tad jūs mani iepazīsiet!
Atrejs neatbildēja. Fuhūra lidojums pēkšņi bija zaudējis sparu, laimes pūķis tikai ar grūtībām vilkās pa gaisu un sēdās arvien zemāk un zemāk kā ievainots putns.
— Bastiān,— Atrejs beidzot ar pūlēm izmocīja,— tas, ko tu tikko pateici, nevar būt domāts nopietni. Aizmirsīsim to. Tas nekad nav sacīts.
— Nu labi,— Bastiāns piekrita,— kā vēlies. Es šo sarunu neiesāku. Bet manis pēc: aizmirsīsim to!
Brīdi neviens vairs nebilda ne vārda.
Tālumā viņu priekšā no orhideju meža iznira Horokas pils. Tā patiešām izskatījās pēc milzu rokas ar pieciem taisni uz augšu izstieptiem pirkstiem.
— Bet vienu gan es gribētu reizi par visām reizēm pateikt skaidri un gaiši,— Bastiāns sacīja tieši,— es esmu nolēmis vispār neatgriezties. Es palikšu Fantāzijā uz laiku laikiem. Man šeit patīk ļoti labi. Un tāpēc es no savām atmiņām varu viegli atsacīties. Bet, ja runājam par Fantāzijas nākotni, es varu dot Bērnišķajai ķeizarienei tūkstošiem jaunu vārdu. Cilvēku pasaule mums vairs nav vajadzīga!
Fuhūrs pēkšņi strauji pagriezās un lidoja atpakaļ.
— Hei!— Bastiāns iesaucās.— Ko tu dari? Lido tālāk! Es gribu apskatīties Horoku no tuvuma!
— Es vairs nejaudāju,— Fuhūrs īgni atbildēja,— es nudien vairs nejaudāju. ^
Kad viņi vēlāk nosēdās pie karavānas, ceļabiedri bija ļoti uztraukti. Izrādās, ka procesijai bija uzbrukusi kāda banda — apmēram piecdesmit varena auguma vīri, tērpušies melnās kukaiņveida bruņās. Daudzi ceļinieki bija aizmukuši un tikai tagad atgriezās pa vienam vai grupās, citi bija dūšīgi aizstāvējušies, taču pilnīgi bezcerīgi. Šie bruņotie milži ikvienu ieroci bija iznīcinājuši kā bērnu rotaļlietu. Hīkriona, Hīsbalda un Hīdorna kungi bija varonīgi cīnījušies, tomēr nespējuši pievārēt ne vienu vienīgu pretinieku. Beidzot viņi, pārspēka pieveikti, bija atbruņoti, savažoti ķēdēs un aizvilkti prom. Kāds no melni bruņotajiem bija savādā skārda balsī aurojis:
— Šis ir Ksaīdes, Horokas pils valdnieces, vēstījums Bastiānam Baltazaram Buksam. Viņa prasa, lai glābējs viņai bez ierunām padodas, turklāt ar visu savu mantu un bagātību, un zvēr kalpot ar sirdi un dvēseli par uzticīgu vergu. Turpretī, ja viņš tam nav gatavs un ja viņam būtu prātā nezin kāda viltība, lai izjauktu Ksaīdes plānu, tad viņa trīs draugi — Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns — mirs lēnā, kaunpilnā un nežēlīgā nāvē. Tātad jādomā ātri, jo termiņš rīt, saulei uzlecot, izbeidzas. Tāds ir Horokas pils valdnieces Ksaīdes vēstījums Bastiānam Baltazaram Buksam. Tas ir nodots.
Bastiāns iecirta zobus lūpās. Atrejs un Fuhūrs stāvēja, nodūruši skatienu, taču Bastiāns zināja pavisam skaidri, ko draugi domā. Un taisni tāpēc, ka abi nekādi to neizrādīja, viņu tas vēl vairāk satracināja. Taču tagad nebija īstais brīdis viņus tālab saukt pie atbildības. Gan jau vēlāk radīsies atbilstoša izdevība.
— Es šiem Ksaīdes draudiem nepadošos nekādā ziņā, tas nu gan ir skaidrs,— viņš skaļi pavēstīja apkārtstāvošiem,— mums tūliņ jāsagatavo plāns, kā mēs ātri varētu atbrīvot trīs ieslodzītos.
— Tas nebūs viegli,— aizrādīja Illuāns, zilais džins ar ērgļa degunu,— pret šiem melnajiem vīriem mēs arī visi kopā esam bezspēcīgi, tas taču ir pierādījies. Un, pat ja tu, kungs, un Atrejs, un viņa laimes pūķis būtu mūsu cīnītāju priekšgalā, paietu pārāk ilgs laiks, kamēr mēs būtu ieņēmuši Horokas pili. Trīs kungu dzīvība atrodas Ksaīdes rokās, un, tiklīdz viņa manīs, ka mēs uzbrūkam, viņa tos nogalinās. Par to es nešaubos.
— Tad viņa to nedrīkst manīt,— Bastiāns aizrādīja,— mums viņa jāpārsteidz.
— Kā lai mēs to izdarām?— jautāja Četru ceturtdaļu trollis, kurš tagad bija pagriezis uz priekšu savu dusmīgo seju, kas izskatījās ārkārtīgi baisa.— Ksaīde ir ļoti viltīga un būs sagatavojusies uz visu.
— No tā es arī baidos,— sacīja gnomu valdnieks,— mēs esam pārāk daudzi, lai viņa nemanītu, ja mēs tuvotos Horokas pilij. Šādu karagājienu nevar nomaskēt pat ne naktī. Viņa noteikti ir izlikusi novērotājus.
— Tad mēs taisni to varētu izmantot, lai viņu maldinātu,— Bastiāns prātoja.
— Kā tu to domā, kungs?
— Jums ar visu karavānu jādodas tālāk citā virzienā, lai izskatītos tā, it kā jūs muktu, it kā mēs būtu atteikušies no domas atbrīvot trīs gūstekņus.
— Un kas notiks ar gūstekņiem?
— Es to uzņemšos, man palīdzēs Atrejs un Fuhūrs.
— Tikai jūs trīs?
— Jā,— Bastiāns sacīja,— protams, ja Atrejs un Fuhūrs piekritīs. Ja ne, es tikšu galā arī viens.
Apbrīna pilni skatieni pavērsās pret viņu. Tuvākstāvošie to čukstus paziņoja pārējiem, kuri nebija varējuši sadzirdēt teikto.
— Tas, kungs, ieies Fantāzijas vēsturē,— beidzot iesaucās zilais džins,— vienalga, vai tu uzvarēsi vai zaudēsi.
— Vai jūs nāksiet līdzi?— Bastiāns uzrunāja Atreju un Fuhūru. — Vai arī jums atkal ir kāds no jūsu priekšlikumiem?
— Nē,— Atrejs klusi sacīja,— mēs iesim kopā ar tevi.
— Tad procesijai jādodas ceļā,— Bastiāns pavēlēja,— kamēr vēl ir gaišs. Jums jārada iespaids, ka jūs bēgat, tātad steidzieties! Mēs šeit sagaidīsim tumsu. Rīt no rīta agri mēs jums atkal pievienosimies — kopā ar trim kungiem vai arī vispār ne. Tagad ejiet!
Ceļabiedri mēmi paklanījās Bastiāna priekšā un devās ceļā. Bastiāns, Atrejs un Fuhūrs noslēpās orhideju krūmos un nekustēdamies un nerunādami gaidīja nakti.
Kad iestājās krēsla, viņi pēkšņi izdzirdēja klusu šķindoņu un ieraudzīja pamestajā apmetnē ienākam piecus milzīgus, melnus vīrus. Viņi izdarīja savādas, mehāniskas kustības, gluži kā pēc vienādas pavēles. Šķita, ka viņi caurcaurēm ir no melna metāla, pat sejas atgādināja tērauda maskas. Vīri vienlaikus apstājās, pagriezās uz to pusi, kur bija nozudusi karavāna, un, nepārmijuši savā starpā ne vārda, vienādā solī sekoja pēdām. Tad atkal iestājās klusums.
— Izskatās, ka plāns īstenojas,— Bastiāns čukstēja.
— Te bija tikai pieci,— Atrejs atbildēja.— Kur ir pārējie?
— Noteikti šie pieci zinās, kā viņus pasaukt,— Bastiāns sacīja.
Kad beidzot bija kļuvis pavisam tumšs, viņi uzmanīgi izlīda no
paslēptuves, un Fuhūrs bez skaņas pacēlās ar abiem jātniekiem gaisā. Viņš pūlējās lidot pēc iespējas zemāk virs orhideju meža galotnēm, lai netiktu pamanīts. Sākumā virziens bija zināms, tas bija tas pats, kurā
viņš bija devies šo pēcpusdienu. Apmēram pēc ceturtdaļstundu ilgas traukšanās uz priekšu radās jautājums, vai viņi tagad maz atradīs Horokas pili. Tumsa bija necaurredzama. Taču dažas minūtes vēlāk viņi pamanīja priekšā iznirstam pili. Tās tūkstoš logi izstaroja spilgtu gaismu. Šķita, ka Ksaīdei ir svarīgi, lai pils būtu redzama. Tas katrā ziņā bija viegli izskaidrojams, jo viņa taču gaidīja Bastiāna apciemojumu, kaut arī citādā nozīmē.
Piesardzības labad Fuhūrs nolaidās vēl zemāk un slīdēja starp orhidejām, jo viņa perlamutra baltais zvīņu tērps mirguļoja un atstaroja gaismu. Un pagaidām viņiem bija vēl jāslēpjas.
Augu aizsegā lidotāji tuvojās pilij. Pie lielajiem ieejas vārtiem sardzē stāvēja desmit bruņu milži. Arī pie katra apgaismotā loga melns un nekustīgs — kā draudoša ēna — stāvēja sargs.
Horokas pils atradās uz neliela pakalna, kur neauga orhideju biežņa. Ēka pēc formas tik tiešām atgādināja milzu roku, kas slejas laukā no zemes. Katrs no pirkstiem bija viens tornis un īkšķis — er- kers, uz kura atradās vēl viens tornis. Celtnei bija vairāki stāvi, ikviena pirkstu locītava veidoja vienu, un logi pēc formas bija kā mirdzošas acis, kas lūkojas uz visām pusēm. Ne velti to sauca par redzošo roku.
— Mums jāizdibina, kur atrodas gūstekņi,— Bastiāns pačukstēja ausī Atrejam.
Atrejs pamāja un pieteica Bastiānam būt klusam un palikt pie Fuhūra. Tad, nesaceldams ne mazāko troksni, viņš aizrāpoja prom. Pagāja ilgs laiks, kamēr viņš atgriezās.
— Es aplavījos apkārt visai pilij,— Atrejs klusītiņām sacīja,— šī ir vienīgā ieeja. Taču tā ir pārāk labi apsargāta. Tikai pašā viduspirksta galā man izdevās atklāt kādu jumta lūku, pie kuras, šķiet, nestāv neviens no bruņu milžiem. Bet, ja mēs ar Fuhūru uzlidosim gaisā, viņi mūs katrā ziņā ieraudzīs. Gūstekņi droši vien ir pagrabā, vismaz es vienreiz kā no liela dziļuma izdzirdēju garu sāpju kliedzienu. /
Bastiāns saspringti domāja, tad pačukstēja:
— Es mēģināšu piekļūt šai jumta lūkai. Jums, tev un Fuhūram, pa to laiku jānovērš sargu uzmanība. Dariet tā, lai viņi domātu, ka mēs uzbruksim ieejas vārtiem. Jums viņi visi jāatvilina šurp. Bet tikai jāvilina, vai saprotat? Neielaidieties nekādā cīņā! Tikmēr es mēģināšu no aizmugures uzrāpties pa roku augšā. Aizkavējiet tos vīrus, cik vien ilgi iespējams. Taču nepakļaujiet sevi nekādam riskam! Atvēliet man dažas minūtes laika, pirms sākat.
Atrejs pamāja un paspieda viņam roku. Tad Bastiāns novilka sudraba mēteli un aizlavījās pa tumsu prom. Viņš meta lielu līkumu apkārt mājai. Tiklīdz zēns bija sasniedzis aizmuguri, atskanēja Atreja skaļais sauciens:
— Heijā! Vai jūs pazīstat Bastiānu Baltazaru Bukšu, Fantāzijas glābēju? Viņš ir ieradies, taču nevis lai izlūgtos Ksaīdes žēlastību, bet lai dotu viņai izdevību labprātīgi atbrīvot gūstekņus. Izpildījusi šo noteikumu, viņa glābs savu kaunpilno dzīvību!
Bastiāns vēl paguva cauri biezoknim pamest skatienu gar pils stūri. Atrejs bija uzvilcis sudraba mēteli un savus zili melnos matus sapinis turbānā. Tam, kas viņus pazina pavirši, patiesi varēja rasties zināmas līdzības ilūzija.
Melnie bruņu milži mirkli likās svārstāmies. Bet tikai mirkli. Tad viņi metās Atrejam virsū, noklaudzot soļu metāliskajai dunai. Ari ēnas pie logiem sakustējās, tās pameta savus posteņus, lai paskatītos, kas notiek. Citi lielā pūlī lauzās laukā pa ieejas vārtiem. Kad pirmie Atreju gandrīz jau bija sasnieguši, viņš izmuka no vajātājiem kā zebiekste un nākamajā mirklī uzradās Fuhūra mugurā virs savu vajātāju galvām. Bruņu milži palēkdamies vicināja pa gaisu savus zobenus, tomēr nespēja viņu aizsniegt.
Bastiāns zibens ātrumā aizsteidzās līdz pilij un sāka rāpties pa fasādi augšup. Vietām palīdzēja logu dzegas un mūra izciļņi, tomēr biežāk pieturēties varēja tikai ar pirkstu galiem. Zēns rāpās augstāk un arvien augstāk, reiz nodrupa gabaliņš no mūra, uz kura viņš bija atbalstījis kāju, un dažas sekundes Bastiāns karājās gaisā, turēdamies tikai ar vienu roku, tomēr viņš pievilkās, sameklēja vietu, kur pieķerties ar otru roku, un rāpās tālāk. Kad beidzot tika aizsniegti torņi, viņš virzījās uz priekšu ātrāk, jo atstarpe starp tiem bija tik niecīga, ka varēja atbalstīties kājām un tādējādi ķepuroties uz augšu.
Beidzot Bastiāns bija sasniedzis jumta lūku un ieslīdēja tajā iekšā. Patiešām šajā torņa istabiņā — nezin kāpēc — nebija neviena sarga. Zēns atvēra durvis"un ieraudzīja šauras vītņu kāpnes. Nesaceldams ne mazāko troksni, Bastiāns sāka kāpt lejā. Nonācis vienu stāvu zemāk, viņš ieraudzīja pie kāda loga stāvam divus melnus sargus un klusējot vērojam, kas notiek tur lejā. Viņam izdevās neievērotam aizlavīties tiem garām.
Un tā glābējs manījās tālāk — pa citām kāpnēm, cauri ejām un koridoriem. Viens bija skaidrs — varbūt kaujā šie bruņu milži bija neuzveicami, taču kā sargi — maz ko vērti.
Beidzot Bastiāns sasniedza pagrabstāvu. Viņš uzreiz to sajuta no smacīgā gaisa, trūdu dvakas un aukstuma, kas sitās pretī. Laimīgā kārtā visi sargi no šejienes acīmredzot bija aizskrējuši uz augšu, lai sagūstītu iedomāto Bastiānu Baltazaru Bukšu. Katrā ziņā neviens no viņiem nebija redzams. Sienās bija iespraustas lāpas, kas apgaismoja ceļu. Tas veda arvien dziļāk un dziļāk uz leju. Bastiānam šķita, ka zem zemes būtu tikpat daudz stāvu, cik virszemē. Beidzot viņš bija sasniedzis pašu dziļāko stāvu, un tagad skatienam pavērās cietums, kurā smaka Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns. Skats bija nožēlojams.
Viņi karājās, pakārti aiz plaukstas locītavām, garās tērauda ķēdēs gaisā virs kādas bedres, kas likās esam melns bezdibenis. Ķēdes stiepās cauri skrituļiem pie cietuma griestiem uz vinču, taču tā bija noslēgta ar lielu tērauda piekaramo slēdzeni un nebija pakustināma. Bastiāns stāvēja, nezinādams padoma.
Trīs gūstekņi bija ciet acīm gluži kā bez samaņas, taču piepeši sīkstais Hīdorns pavēra kreiso aci un nomurmināja izkaltušām lūpām:
— He, draugi, skatieties, kas tur atnācis!
Abi pārējie tāpat ar grūtībām atdarīja plakstiņus, un, ieraugot Bastiānu, viņu lūpās uzplauka smaids.
— Mēs zinājām, ka jūs mūs nepametīsiet nelaimē, kungs,— Hīkrions sacīja ķērcošā balsī.
— Kā lai es jūs dabūju lejā?— Bastiāns vaicāja.— Vinča ir noslēgta.
— Paņemiet taču savu zobenu,— Hīsbalds izmocīja,— un vienkārši pārcērtiet ķēdes.
— Lai mēs iekristu bezdibenī?—Hīkrions vaicāja.— Tas nav nekāds sevišķi labais plāns.
— Zobenu es arī nevaru izvilkt,— Bastiāns sacīja,— Sikāndai pašai jāielec man rokās.
— Hm,— Hīdorns noņurdēja,— tur tā nelaime ar burvju zobeniem. Līdzko tos ievajagas, tie kļūst stūrgalvīgi.
— He!— Hīsbalds pēkšņi pačukstēja.— Vinčai taču bija atslēga. Tikai kur viņi to ir nolikuši?
— Tur kaut kur bija vaļīga akmens plāksne,— Hīkrions sacīja. — Es nevarēju tik labi saskatīt, kad viņi mani šeit vilka augšā.
Bastiāns sasprindzināja acis. Gaisma bija drūma un šaudīga, bet, pagājis šurpu turpu, viņš atklāja grīdā kādu akmens plāksni, kas bija mazliet izvirzīta uz āru. Bastiāns to uzmanīgi pacēla, un tur patiešām gulēja atslēga.
Tagad viņš varēja lielo slēdzeni uz vinčas atslēgt un noņemt. Zēns lēnām sāka griezt kloķi, tas tik skaļi čīkstēja un vaidēja, ka noteikti varēja dzirdēt arī augstākajos pagrabstāvos. Ja bruņu milži nebija pavisam kurli, tad viņiem vajadzēja drāzties šurp. Taču tagad nekas vairs nebūtu līdzēts, ja viņš apstātos, tāpēc Bastiāns turpināja griezt vinču, līdz trīs kungi karājās pie bedres malas. Viņi viegli iešūpojās, tad vēl un vēl un beidzot ar kājām aizsniedza cieto pamatu. Kad tas bija noticis, Bastiāns viņus nolaida lejā pavisam. Kungi nespēkā saļima un palika guļam, kur bijuši. Un resnās ķēdes joprojām vēl turēja viņus aiz delnas locītavām.
Bastiānam vairs neatlika daudz laika pārdomām, jo uz pagraba akmens pakāpieniem arvien skaļāk un skaļāk ierībējās metālisko soļu duna. Nāca sargi. Viņu bruņas lāpu gaismā mirdzēja kā milzu kukaiņi. Milži vīsi ar vienādām kustībām izrāva savus zobenus un devās uzbrukumā Bastiānam, kurš bija palicis stāvam aiz šaurās cietuma ieejas.
Un nu beidzot Sikānda izlēca no sarūsējušās maksts un iegūla viņam rokā. Gaišais zobena asmens kā zibens šāvās pirmajiem bruņu milžiem virsū, un, pirms vēl Bastiāns pats bija īsti aptvēris, kas notiek, ierocis sacirta ienaidnieku gabalu gabalos. Un tagad atklājās, ka šie vīri ir tukši, tie sastāvēja tikai no bruņām, kas pašas no sevis kustējās, to iekšienē nebija nekā, tikai tukšums.
Bastiāns bija izdevīgā pozīcijā, jo cauri cietuma šaurajām durtiņām viņam varēja uzbrukt tikai pa vienam, un Sikānda sakapāja bruņu milžus druskās citu pēc cita. Drīz tie gulēja kaudzē uz grīdas kā nezin kāda gigantiska putna melnas olas čaumalas. Pēc tam, kad aptuveni divdesmit no tiem bija iznīcināti, likās, ka pārējiem radies cits plāns. Tie atkāpās, acīmredzot lai sagaidītu Bastiānu kādā parocīgākā vietā.
Bastiāns izmanfoja šo izdevību, ātri pārcirzdams ar Sikāndas asmeni ķēdes, kas turēja gūstā trīs kungus. Hīkrions un Hīdorns smagnējām kustībām piecēlās un, lai palīdzētu Bastiānam, mēģināja izvilkt paši savus zobenus, kuri tiem brīnumainā kārtā nebija atņemti, taču viņu rokas no ilgās karāšanās bija kļuvušas nejūtīgas un neklausīja. Hīsbalds, trauslākais no visiem trim, pat nejaudāja pats saviem spēkiem piecelties. Abiem ceļabiedriem nācās viņu atbalstīt.
— Neuztraucieties,— sacīja Bastiāns,— Sikāndai nav vajadzīga palīdzība. Turieties aiz manis un nesagādājiet man nekādas liekas grūtības, mēģinot man palīdzēt!— Viņi izgāja no cietuma, lēnām kāpa augšā pa trepēm, nonāca kādā lielā telpā, kas līdzinājās zālei,— un šeit pēkšņi izdzisa visas lāpas. Taču Sikānda mirdzēja jo spoži.
Atkal viņi izdzirdēja tuvojamies metāliski dunošos soļus.
— Žigli!— Bastiāns uzsauca.— Atpakaļ uz trepēm! Es aizstāvēšos.
Viņš nevarēja redzēt, vai trīs kungi pavēli izpilda, un viņam arī
neatlika vairs laika, lai pārliecinātos, jo zobens Sikānda jau sāka dejot viņa rokā. Un no spilgtās, baltās gaismas, ko tas izstaroja, hallē kļuva gaišs kā dienā. Kaut arī bruņu milži gribēja atvirzīt Bastiānu no ieejas uz trepēm, lai varētu uzbrukt zēnam no visām pusēm, neviens no viņu varenajiem cirtieniem neskāra Bastiānu. Sikānda šaudījās gaisā tik ātri, ka šis viens zobens izskatījās kā zobenu simti, kurus nebija iespējams atšķirt citu no cita. Un beidzot viņš stāvēja sacirstu melnu bruņu laukā. Neviens vairs nekustējās.
— Nāciet!— Bastiāns uzsauca pavadoņiem.
Trīs kungi izlīda no ieejas kāpņu telpā un iepleta acis.
— Kaut ko tādu es vēl nekad neesmu redzējis,— Hīkrions sacīja, drebot ūsām,— goda vārds!
— Es par to vēl stāstīšu saviem mazbērniem,— stomīdamies teica Hīsbalds.
— Un tie mums diemžēl neticēs,— skumji piebilda Hīdorns.
Bastiāns neizlēmīgs stāvēja ar zobenu rokās, taču pēkšņi tas
ieslīdēja atpakaļ makstī.
— Šķiet, ka briesmas ir garām,— viņš sacīja.
— Vismaz tās, kuras var uzveikt ar zobenu,— Hīdorns piemetināja.— Ko mēs darīsim tālāk?
— Tālāk,— Bastiāns atbildēja,— es gribētu personiski iepazīties ar Ksaīdi. Man ar viņu pārmijams kāds vārdiņš.
Četratā viņi tagad kāpa uz augšu pa pagraba stāviem, kamēr sasniedza zemes virspusi. Šeit, tādā kā hallē, viņus gaidīja Atrejs un Fuhūrs.
— Jums abiem tas izdevās lieliski!—Bastiāns sacīja, uzsizdams Atrejam pa plecu.
— Kas bija šie bruņu milži?— Atrejs gribēja zināt.
— Tukši rieksti!— Bastiāns garāmejot izmeta.— Kur ir Ksaīde?
— Augša sava burvju zale,— Atrejs atbildēja.
— Nāciet līdzi!— Bastiāns aicināja. Viņš atkal apvilka sudraba mēteli, ko Atrejs pieturēja. Tad visi kopā kāpa pa platajām akmens kāpnēm uz augšējiem stāviem. Pat Fuhūrs devās līdzi.
Kad Bastiāns ar draugiem ienāca lielajā burvju zālē, Ksaīde piecēlās no sava sarkano koraļļu troņa. Viņa bija daudz lielāka par Bastiānu un ļoti skaista. Burvei mugurā bija garš tērps no violeta zīda, viņas mati bija sarkani kā uguns un saslieti tornī kādā augstākā mērā dīvainā frizūrā no pīnēm un bizēm. Viņas seja bija bāla kā marmors, tāpat garās, tievās rokas. Skatiens savāds un mulsinošs, un pagāja labs bridis, kamēr Bastiāns aptvēra, kas tam par iemeslu: Ksaīdei bija divas dažādas acis — viena zaļa un otra sarkana. Šķita arī, ka viņa ir nobijusies no Bastiāna, jo drebēja. Bastiāns izturēja viņas skatienu, un burve nolaida savas garās skropstas.
Telpa bija pieblīvēta ar visvisādiem dīvainiem priekšmetiem, un nebija iespējams uzminēt, kādam mērķim tie kalpo,— te bija lieli, daudzkrāsaini globusi, zvaigžņu pulksteņi un svārsti, kas karājās pie griestiem. Pa vidu stāvēja dārgi vīraka trauki, no kuriem plūda smagi dažādu krāsu mākoņi, kas aizvilkās kā migla pa grīdu.
Bastiāns līdz šim vēl nebija teicis ne vārda. Un šķita, ka tas Ksaīdi izvedis no pacietības, jo pēkšņi viņa pieskrēja pie zēna un nometās viņa priekšā uz grīdas, tad, pacēlusi vienu Bastiāna kāju, uzlika to sev uz pakauša.
— Mans kungs un meistar,— viņa sacīja balsī, kas likās zema, samtaina un it kā aizplīvurota,— visā Fantāzijā tev neviens nespēj pretoties. Tu esi varenāks par visiem varenajiem un bīstamāks par visiem dēmoniem. Ja tev kārojas man atriebties par to, ka biju pietiekami liela muļķe un nepazinu tavu lielumu, vari mani samīt ar savu kāju. Esmu pelnījusi tavas dusmas. Taču, ja tu savu izdaudzināto cēlsirdību gribi pierādīt arī pret mani, necienīgo, tad paciet, ka es tev padodos kā paklausīga verdzene un zvēru tev kalpot ar visu savu sirdi un dvēseli un ar visām savām spējām. Māci man darīt to, ko tu uzskati par vēlamu, un es būšu tev pazemīga skolniece un paklausīšu katram tavam acu mājienam. Es nožēloju to, ko esmu gribējusi tev nodarīt, un izlūdzos tavu žēlastību.
— Piecelies, Ksaīde!— Bastiāns teica. Viņš bija izjutis dusmas uz viņu, taču burves runa bija viņam patikusi. Ja viņa patiešām bija nezināšanas dēļ vērsusies pret viņu un ja tiešām tik rūgti to nožēlo, tad tas būtu zem viņa goda — nabadzīti tagad vēl sodīt. Un, tā kā
Ksaīde pat gribēja no viņa mācīties to, ko viņš uzskata par vēlamu, tad patiesībā nebija nekāda iemesla šo lūgumu noraidīt.
Ksaīde bija piecēlusies un stāvēja nokārtu galvu.
— Vai tu klausīsi man uz vārda, bez ierunām un bez kurnēšanas,— Bastiāns jautāja,— kaut arī grūti būs manu pavēli izpildīt?
— Es vēlos to, kungs un meistar,— Ksaīde atbildēja,— un tu redzēsi: mēs panāksim visu, ja apvienosim manu mākslu un tavu varu.
— Labi,— Bastiāns atbildēja,— tad es pieņemu tevi savā dienestā. Tu pametīsi šo pili un dosies kopā ar mani uz Ziloņkaula torni, kur esmu nodomājis satikties ar Mēness meitiņu.
Ksaīdes acis uz īsu mirkli iekvēlojās sarkanas un zaļas, taču viņa tūliņ pat atkal nolaida pār tām savas garās skropstas un sacīja:
— Es paklausu, kungs un meistar.
Visi kāpa lejā un izgāja pils priekšā.
— Mums vispirms jāatrod pārējie ceļabiedri,— Bastiāns nolēma, — kas zina, kur viņi tagad ir.
— Ne pārāk tālu no šejienes,— Ksaīde sacīja,— es viņus mazlietiņ maldināju.
— Tā bija pēdējā reize,— Bastiāns aizrādīja.
— Tā bija pēdējā reize, kungs,— viņa atkārtoja,— bet kā mēs tur nonāksim? Vai lai eju kājām? Naktī — un cauri šim mežam?
— Fuhūrs mūs nesīs,— Bastiāns noteica,— viņš ir pietiekami stiprs, lai lidotu ar mums visiem.
Fuhūrs pacēla galvu un paskatījās uz Bastiānu. Viņa rubīnsārtās acis zvēroja.
— Pietiekami stiprs es esmu, Bastiān Baltazar Buks,— nodunēja viņa bronzas balss,— taču es negribu nest šo sievieti.
— Un tomēr tu to darīsi,— Bastiāns sacīja,— jo es tev pavēlu!
Laimes pūķis paskatījās uz Atreju, un tas viņam neuzkrītoši
pamāja. Bastiāns to pamanīja.
Visi sasēdās Fuhūram mugurā, tas tūliņ pacēlās gaisā.
— Uz kurieni?— laimes pūķis vaicāja.
— Vienkārši — taisni uz priekšu!— Ksaīde sacīja.
— Uz kurieni?— Fuhūrs vaicāja vēlreiz, it kā nebūtu sadzirdējis.
— Taisni uz priekšu!— Bastiāns uzsauca.— Tu esi pareizi sapratis!
— Klausi vien!— Atrejs klusi sacīja, un Fuhūrs paklausīja.
Pusstundu vēlāk — ausa jau rīts — viņi ieraudzīja lejā daudzus
apmetnes ugunskurus, un laimes pūķis nosēdās. Pa šo laiku bija pievienojušies jauni Fantāzijas iemītnieki, un daudzi no viņiem bija atnesuši līdzi teltis. Apmetne līdzinājās īstai telšu pilsētai, kas pletās orhideju meža malā plašā, puķēm klātā pļavā.
— Cik tad daudzi jau te ir?— Bastiāns gribēja zināt, un zilais džins Illuāns, kas pa šo laiku bija vadījis procesiju un tagad iznācis sasveicināties, paskaidroja, ka precīzi saskaitīt dalībniekus vēl nav varējis, bet katrā ziņā to esot jau tuvu tūkstotim. Un, starp citu, tur esot vēl kaut kas ārkārtīgi savāds: drīz pēc tam, kad viņi uzslējuši apmetni, tātad vēl pirms pusnakts, esot uzradušies pieci bruņu milži. Viņi esot izturējušies miermīlīgi un stāvējuši malā. Neviens, protams, neesot uzdrošinājies viņiem tuvoties. Turklāt viņi nesuši līdzi lielu, ar sarkaniem koraļļiem rotātu palankīnu, kas tomēr esot bijis tukšs.
— Tie ir mani nesēji,— Ksaīde lūdzošā tonī sacīja Bastiānam, — vakar vakarā es izsūtīju viņus sev pa priekšu. Tas ir visjaukākais veids, kā ceļot. Ja tu man to atļautu, kungs!
— Tas man nepatīk,— Atrejs iejaucās pa vidu.
— Kāpēc ne?— Bastiāns jautāja.— Kas tev būtu iebilstams?
— Lai viņa ceļo, kā grib,— Atrejs atcirta,— bet tas, ka viņa izsūtījusi palankīnu jau vakar vakarā, nozīmē, ka viņa jau iepriekš zinājusi, ka šeit nāks. To visu viņa bija ieplānojusi, Bastiān. Tava uzvara patiesībā ir sakāve. Viņa tīšām ļāva tev uzvarēt, lai tevi pakļautu.
— Izbeidz!— Bastiāns kliedza,-piesarcis aiz dusmām.— Es neesmu tev tavu viedokli jautājis! Slims var palikt no tavām mūžīgajām pamācībām! Tagad tu vēl gribēsi apstrīdēt manu uzvaru un likt par apsmieklu manu cēlsirdību!
Atrejs grasījās kaut ko iebilst, taču Bastiāns uzkliedza:
— Pievaldi mēli un liec mani mierā! Ja es jums abiem nepatīku un jums nepatīk tas, ko es daru, tad ejiet savu ceļu! Es jūs neturu! Ejiet, kur gribat! Jūs man esat apnikuši!
Bastiāns sakrustoja rokas uz krūtīm un pagrieza Atrejam muguru. Pūlis, kas drūzmējās apkārt, aizturēja elpu. Atrejs bridi stāvēja, ļoti stalti izslējies, un klusēja. Līdz pat šim mirklim Bastiāns viņu vēl nekad nebija norājis citu priekšā. Rīkle zēnam sažņaudzās, tā ka viņš tikai ar grūtībām spēja ievilkt gaisu. Bridi viņš vēl gaidīja, taču, tā kā Bastiāns viņam vairs nepievērsa uzmanību, viņš lēnām pagriezās un devās prom. Fuhūrs sekoja.
Ksaīde smaidīja. Tas nebija labs smaids.
Taču Bastiānā šajā mirklī bija izdzisušas atmiņas par to, ka viņš savā pasaulē bijis bērns.
XXVII.Zvaigžņu klosteris
šais dienās jauni sūtņi no visām Fantazijas zemēm nemitīgi pievienojās pūlim, kas pavadīja Bastiānu ceļā uz Ziloņkaula torni. Mēģinājumi skaitīt izrādījās veltīgi, jo, tiklīdz ar to bija tikts galā, ieradās jauni un jauni. Daudzu tūkstošu galvu pūlis katru rītu devās ceļā, un atpūtas laikā apmetne kļuva par visdīvaināko pilsētu, kādu vien iespējams iedomāties. Tā kā Bastiāna ceļabiedri ļoti atšķīrās cits no cita gan pēc veidola, gan pēc auguma, tad arī teltis bija dažādu izmēru — cita līdzīga cirka arēnai, cita nebija lielāka par uzpirksteni. Arī ratu un braucamo, ar kuriem sūtņi ceļoja, bija tik daudz un tik dažādi, ka nav iespējams tos aprakstīt, te varēja redzēt gan gluži parastas kulbas un karietes, gan ārkārtīgi dīvainas ripojošas mucas, lēkājošas lodes vai futrāļus ar kājām, kas nemitīgi ķepurojas.
Pa šo laiku arī Bastiānam bija pagādāta telts, un tā bija pati greznākā no visām. Tai bija mazas mājas veidols, tā bija darināta no spīdīga, raibum raiba zīda un no vienas vietas izšūta ar zelta un sudraba attēliem. Uz jumta plīvoja karogs, kurā bija ģerbonis, rotāts ar septiņžuburu svečturi. Iekšpuse bija mīksti izpolsterēta ar segām un spilveniem. Lai kur arī tiktu celta apmetne — šī telts stāvēja centrā. Un zilais džins, kas bija kļuvis kaut kas līdzīgs Bastiāna kambarsulainim un miesassargam, apsargāja ieeju.
Atrejs un Fuhūrs vēl atradās Bastiāna pavadoņu barā, taču kopš publiskās noniecināšanas viņš vairs nebija pārmijis ar draugiem ne vārdiņa. Bastiāns klusībā gaidīja, ka Atrejs piekāpsies un lūgs piedošanu. Taču Atrejs nedarīja neko tamlīdzīgu. Arī Fuhūrs, šķiet, vairs neizjūta cieņu pret Bastiānu. Un tieši to, Bastiāns sev sacīja, viņiem tagad vajadzēs reiz iemācīties izjust. Un, ja sāktos pārbaude, kam lielāka izturība, tad abiem beidzot vajadzētu atzīt, ka viņa griba ir nelokāma. Bet, ja viņi piekāptos, tad viņš sagaidītu abus ieplestām rokām. Ja Atrejs viņa priekšā nomestos ceļos, viņš pieceltu draugu un sacītu: tev nav manā priekšā jāmetas ceļos, Atrej, jo tu esi un paliec mans draugs …
Taču pagaidām viņi abi'atradās procesijas beigu galā paši pēdējie. Šķita, ka Fuhūrs aizmirsis lidošanas mākslu, jo gāja kājām un Atrejs viņam blakus, lielākoties nokārtu galvu. Ja viņi agrāk kā avangards bija steigušies pa gaisiem procesijai priekšā, lai izpētītu apkārtni, tad tagad viņi soļoja nopakaļ kā arjergards. Bastiānu tas neiepriecināja, taču viņš nespēja tur nekā grozīt.
Kad karavāna bija ceļā, Bastiāns parasti jāja uz zirgēzelītes Jihas priekšgalā. Tomēr arvien biežāk gadījās tā, ka viņam nebija nekāda prieka to darīt, un viņš labprātāk apciemoja Ksaīdi viņas palankīnā. Viņa pastāvīgi sagaidīja Bastiānu ar lielu godbijību, piedāvāja viesim ērtāko vietu un apsēdās viņam pie kājām. Burve vienmēr atrada kādu interesantu sarunu 4ēmu un izvairījās no jautājumiem par viņa pagātni Cilvēku pasaulē, kopš bija pamanījusi, ka zēnam šīs sarunas nepatīk. Viņa gandrīz vai nepārtraukti pīpēja austrumniecisku ūdens- pīpi, kas stāvēja viņai blakus. Tās kāts izskatījās kā smaragdzaļa odze, un iemutis, ko viņa turēja savos garajos, marmorbaltajos pirkstos, atgādināja čūskas galvu. Kad Ksaīde to sūca, izskatījās, it kā viņa to skūpstītu. Dūmu mākonīšiem, kurus viņa ar baudu pūta no mutes un deguna, katrreiz bija cita krāsa — te zila, te dzeltena, te sārta, te zaļa vai violeta.
— Vienu lietu es tev gribēju jau sen vaicāt, Ksaīde,— Bastiāns kādā no šādām apmeklējuma reizēm sacīja, domīgi raudzīdamies uz melnajās kukaiņu bruņās tērptajiem milžiem, kas pilnīgi vienādā solī nesa palankīnu.
— Tava verdzene klausās,— Ksaīde atbildēja.
— Kad es cīnījos ar taviem bruņu milžiem,— Bastiāns turpināja,— izrādījās, ka viņi sastāv vienīgi no bruņām un iekšā ir tukši. Kā tad viņi īstenībā kustas?
— Ar manu gribu,— Ksaīde smaidīdama paskaidroja.— Taisni tāpēc, ka bruņu milži ir tukši, viņi paklausa manai gribai. Visu, kas ir tukšs, spēj vadīt mana griba.
Viņa pētīja Bastiānu ar savām divkrāsu acīm.
Bastiānu šis skatiens neskaidrā kārtā satrauca, taču burve jau atkal bija nolaidusi skropstas.
— Vai es tos varētu vadīt arī ar savu gribu?— viņš jautāja.
— Protams, mans kungs un meistar,— Ksaīde atbildēja,— un simtkārt labāk nekā es, jo salīdzinājumā ar tevi es neesmu nekas. Vai tu gribi pamēģināt?
— Tagad ne,— atrunājās Bastiāns, kas sajutās neomulīgi,— varbūt citu reizi.
— Vai tiešām tev liekas patīkamāk,— Ksaīde turpināja,— jāt uz vecas zirgēzelītes nekā ļaut sevi nest veidojumiem, kurus virza tava paša griba?
— Jiha nes mani labprāt,— Bastiāns aizrādīja mazliet nīgri, — viņa priecājas, ka drīkst mani nest.
— Tātad tu to dari viņas gribas dēļ?
— Kāpēc ne?— Bastiāns atbildēja.— Kas tur slikts?
No Ksaīdes mutes izkūpēja zaļi dūmi.
— Ak, nekas, kungs. Kā var būt slikts tas, ko tu dari?
— Ko tu īsti gribi, Ksaīde?
Viņa nolieca galvu ar ugunskrāsas matiem.
— Tu pārlieku daudz domā par citiem, kungs un meistar,— viņa pačukstēja.— Taču neviens nav tā vērts, lai novērstu savu uzmanību no sevis paša, no savas attīstības. Ja tu, ak, kungs, neļaunosies uz mani, es atļaušos tev dot kādu padomu: vairāk domā par savu pilnību!
— Kāds tam sakars ar veco Jihu?
— Ļoti neliels, kungs, tikpat kā nekāds. Tikai — viņa nav tevis cienigs jājamdzīvnieks. Man kremt, redzot tevi uz muguras tik parastam dzīvniekam. Visi tavi ceļabiedri brīnās par to. Tikai tu, kungs un meistar, vienīgais nezini, ko tu esi pats sev parādā.
Bastiāns neko neteica, taču Ksaīdes vārdi bija atstājuši uz viņu iespaidu.
Kad nākamajā dienā pulks ar Bastiānu un Jihu priekšgalā devās cauri brīnišķīgam pļavu apvidum, ko vietu vietām bagātināja smaržojošas ceriņu audzes, viņš izmantoja dienvidus atpūtu, lai izpildītu Ksaīdes priekšlikumu.*
— Paklausies, Jiha,— Bastiāns ierunājās, glaudīdams zirgēzelītes kaklu,— ir pienācis mirklis, kad mums jāšķiras.
Jiha sāpēs novaidējās.
— Kāpēc, kungs?— viņa vaimanāja.— Vai tad es tik slikti veicu savu uzdevumu?— No dzīvnieka tumšo acu kaktiņiem lija asaras.
— Nē taču,— Bastiāns pasteidzās viņu mierināt,— gluži otrādi, tu visu šo garo ceļu esi mani tik saudzīgi nesusi un bijusi tik pacietīga un vienmēr paklausīga, ka es gribu tagad tevi pateicībā atalgot.
— Es nevēlos nekādas citas algas,— Jiha atbildēja,— es gribu tevi nest tālāk. Ko gan vēl vairāk es varu vēlēties?
— Vai tu netiki teikusi,— Bastiāns turpināja,— ka esi bēdīga par to, ka jums, zirgēzelītēm, nevar dzimt bērni?
— Jā,— Jiha noraizējusies sacīja,— jo sirmā vecumā es viņiem mīļu prātu stāstītu par šīm dienām.
— Labi,— Bastiāns teica,— tad es tev tagad izstāstīšu kādu stāstu, kas kļūs par īstenību. Un es to stāstīšu tikai tev, tev vienai pašai, jo tas pieder tev.
Tad viņš saņēma delnā Jihas garo ausi un iečukstēja tajā:
— Netālu no šejienes, kādā mazā ceriņu audzē, tevi gaida tava dēla tēvs. Tas ir balts ērzelis ar gulbju spalvu spārniem. Viņa krēpes un aste ir tik gara, ka sniedzas līdz pašai zemei. Viņš jau vairākas dienas mums slepus seko, jo ir uz mūžīgiem laikiem iemīlējies tevī.
— Manī?—Jiha iekliedzās gluži vai izbijusies.— Bet es taču esmu tikai zirgēzelīte, turklāt neesmu vairs nekāda jaunā!
— Viņam,— Bastiāns klusi sacīja,— tu esi Fantāzijas skaistākais radījums, taisni tāpēc, ka tu esi tāda, kāda tu esi. Un varbūt arī tāpēc, ka tu esi nesusi mani. Taču viņš ir ļoti kautrīgs un neuzdrošinās tev tuvoties starp visām šīm daudzajām būtnēm. Tev jāiet pie viņa, jo citādi viņš nomirs ilgās pēc tevis.
— Ak tu mīļo stundiņ,— Jiha, nezinādama padoma, noelsās, — vai tiešām tik ļauni?
— Jā,— Bastiāns pačukstēja viņai ausī,— un tagad paliec sveika, Jiha! Skrien tik uz priekšu, tu viņu atradīsi.
Jiha paspēra dažus soļus, tad vēlreiz pagriezās atpakaļ pret Bastiānu.
— Godīgi sakot, es mazlietiņ baidos,— viņa atzinās.
— Tikai drosmi!— Bastiāns smaidīdams uzmundrināja.— Un neaizmirsti saviem bērniem un mazbērniem izstāstīt par mani!
— Pateicos, kungs!— Jiha, kā jau radusi, gluži vienkārši atbildēja un devās prom.
Bastiāns ilgi skatījās nopakaļ, kā viņa aiztipina sīkiem solīšiem, un jutās ne pārāk priecīgs par to, ka aizsūtījis viņu prom. Tad viņš iegāja savā greznajā teltī, apgūlās uz mīkstajiem spilveniem un stīvi lūkojās griestos. Zēns visu laiku sev iestāstīja, ka izpildījis Jihas karstāko vēlēšanos. Tomēr tas neizkliedēja drūmo noskaņojumu. Jo ir taču ļoti svarīgi, kurā brīdī un kāpēc tiek izdarīts kādam kaut kas labs.
Bet tas attiecās tikai uz Bastiānu, jo Jiha patiešām atrada sniegbaltu, spārnotu ērzeli un nosvinēja kāzas. Vēlāk viņai piedzima dēls — balts, spārnots zirgēzelis, kurš tika nosaukts par Pataplānu. Viņš vēl lika Fantāzijā par sevi daudz runāt, bet tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.
Taču tagad Bastiāns tālāk ceļoja Ksaīdes palankīnā. Viņa pat bija piedāvājusies pati izkāpt laukā un iet kājām blakus, lai tikai sagādātu viņam visas iespējamās ērtības, tomēr to Bastiāns negribēja pieņemt. Tā viņi tagad abi sēdēja plašajā koraļļu palankīnā, kas ieņēma vietu karavānas priekšgalā.
Bastiāns joprojām vēl bija mazlietiņ īdzīgs, arī pret Ksaīdi, kura viņam bija devusi šo padomu — šķirties no zirgēzelītes. Un Ksaīde to ļoti drīz uzzināja. Bastiāna vienzilbīgās atbildes neļāva atraisīties īstai sarunai.
Lai uzmundrinātu viņu, Ksaīde jautri sacīja:
— Es gribētu pasniegt tev kādu dāvanu, mans kungs un meistar, ja tu būsi tik žēlīgs un pieņemsi to no manis.
Viņa izvilka no spilvenu apakšas ārkārtīgi grezni izrotātu kārbiņu. Bastiāns nepacietībā piecēlās. Viņa atvēra to un izņēma šauru jostiņu, kas atgādināja ķēdi ar kustīgiem posmiem. Ikviens posms un arī sprādze bija no skaidra stikla.
— Kas tas ir?— Bastiāns gribēja zināt.
Josta klusi šķindēja viņas rokās.
— Tā ir josta, kas padara neredzamu. Taču tev, kungs, jādod tai vārds, lai tā piederētu tev.
Bastiāns to aplūkoja, tad sacīja:
— Josta Gēmala.
Ksaīde smaidīdama pamāja.
— Tagad tā pieder tev.
Bastiāns paņēma jostu un neizšķirīgi turēja to rokā.
— Vai tu negribētu to tūliņ izmēģināt,— burve jautāja,— lai pārliecinātos par tās iedarbību?
Bastiāns aplika jostu ap gurniem un juta, ka tā der kā uzlieta. Jā gan, viņš to tikai juta, jo pats sevi vairs neredzēja — ne savu ķermeni, ne savas kājas, ne savas rokas. Tā bija augstākā mērā nepatīkama sajūta, un zēns mēģināja tūliņ atkal atsprādzēt sprādzi. Taču, tā kā viņš vairs neredzēja ne savas rokas, ne jostu, viņam tas neizdevās.
— Palīgā!— Bastiāns izgrūda apslāpētā balsī. Pēkšņi viņu bija sagrābušas bailes, ka viņam nekad vairs neizdosies noņemt jostu Gēmalu un uz visiem laikiem vajadzēs palikt neredzamam.
— Vispirms jāiemācās ar to apieties,— Ksaīde aizrādīja,— man klājās tieši tāpat, kungs un pavēlniek. Atļauj, es tev palīdzēšu!
Viņa pagrāba tukšumā, un vienā mirklī josta Gēmala bija atsprādzēta, un Bastiāns atkal ieraudzīja pats sevi. Viņš atviegloti nopūtās. Tad zēns smējās, un arī Ksaīde smaidīja, ievilkdama dūmus no savas ūdenspīpes.
Katrā ziņā burvei bija izdevies viņu pievērst citām domām.
— Tagad tu esi labāk aizsargāts pret jebkuru nelaimi,— viņa maigi sacīja,— un tas man ir daudz svarīgāk, nekā es to spēju pateikt, kungs.
— Nelaimi?— Bastiāns apvaicājās, būdams joprojām vēl mazlietiņ apmulsis.— Kādu nelaimi?
— Ak, neviens nespēs ar tevi mēroties spēkos,— Ksaīde čukstēja, — neviens, ja tu būsi gudrs. Briesmas slēpjas tevī pašā, un tāpēc ir grūti tevi pasargāt no tevis paša.
— Kā tas jāsaprot — manī pašā?— Bastiāns vēlējās zināt.
— Gudrs ir tas, kas stāv pāri visam, nevienu nenīst un nevienu nemīl. Bet tev, kungs, joprojām vēl ir svarīga draudzība. Tava sirds vēl nav auksta un vienaldzīga kā sniegota kalna virsotne — un tāpēc kāds tev var nodarīt ļaunu.
— Un kurš tas varētu būt?
— Tas, pret kuru tu, par spīti visai viņa uzpūtībai, vēl joprojām izturies draudzīgi, kungs.
— Izsakies skaidrāk!
— Bezkaunīgais un godbijību nepazīstošais mazais mežonēns no zaļādaiņu cilts, kungs.
— Atrejs?
— Jā, un kopā ar viņu bezkaunīgais Fuhūrs.
— Un tie abi man darīšot ļaunu?— Bastiānam gluži vai smieties
sagribējās.
Ksaīde sēdēja nokārtu galvu.
— Tam es neticēšu nekad mūžā,— Bastiāns turpināja,— lai es ne vārda vairs nedzirdētu par to!
Ksaīde neko neteica, tikai nokāra galvu vēl zemāk.
Pēc ilga klusuma brīža Bastiāns vaicāja:
— Un ko tas Atrejs vispār varētu būt nodomājis pret mani?
— Kungs,— Ksaīde čukstēja,— labāk es nebūtu neko teikusi!
— Nu tad klāj vaļā!— Bastiāns iekliedzās.— Un nerunā tikai caur puķēm! Ko tu zini?
— Es trīcu no tavām dusmām, kungs,— Ksaīde stomījās, patiesām drebēdama pie visām miesām,— un, kaut ari tas būtu mans gals, es tev tomēr to pateikšu: Atrejs ir nodomājis tev atņemt Bērnišķās ķeizarienes zīmi — slepus vai ar varu.
Bastiānam uz mirkli aizrāvās elpa.
— Vai tu spēj to pierādīt?— viņš jautāja aizsmakušā balsī.
Ksaīde purināja galvu un murmināja:
— Mana gudrība, kungs, nav tāda, ko var pierādīt.
— Tad paturi to sev!— Bastiāns atcirta, asinīm saskrienot sejā.— Un neapmelo pašu godīgāko un drošsirdīgāko zēnu, kāds ir visā Fantāzijā!
To pateicis, viņš izlēca no palankīna un aizgāja prom.
Ksaīdes pirksti domīgi spēlējās ar čūskas galvu, un viņas zaļsarka- nās acis zvēroja. Pēc brīža viņa atkal smaidīja un, pūzdama violetos dūmus no mutes, čukstēja:
— Gan jau redzēsim, mans kungs un meistar. Josta Gēmala tev to pierādīs.
Kad nakts apmetne bija uzcelta, Bastiāns iegāja savā teltī, pavēlēdams zilajam džinam Illuānam nevienu nelaist iekšā, it īpaši Ksaīdi. Viņš gribēja būt viens un padomāt.
Tas, ko burve bija sacījusi par Atreju, viņu sevišķi neinteresēja. Viņa domas nodarbināja kas cits: tie nedaudzie vārdi, kurus viņa bija iepinusi par gudrību.
Tik daudz ko Bastiāns tagad bija piedzīvojis — bailes un priekus, bēdas un triumfus —, viņš bija steidzies no vienas piepildītas vēlmes pretī nākamajai, un ne mirkli viņam nav bijis miera. Nekas no tā visa nebija viņu apmierinājis un iepriecinājis. Taču būt gudram — tas nozīmē stāvēt pāri priekiem un ciešanām, pāri bailēm un līdzjūtībai, pāri godkārei un aizvainojumam. Būt gudram nozīmē stāvēt pāri visam — neko un nevienu nenīst un nemīlēt, pilnīgi vienaldzīgi pieņemt citu atraidījumu vai simpātijas. Tas, kas patiesi ir gudrs, ne par ko vairs nesatraucas. Tas ir neaizsniedzams, un nekas viņam neko vairs nevar padarīt. Jā, tādam kļūt — tas gan būtu labi! Bastiāns bija pārliecināts, ka līdz ar to nonācis pie savas pēdējās vēlēšanās, pie tās pēdējās vēlēšanās, kas viņu vedīs pie Patiesās vēlēšanās, kā sacīja Graogramāns. Tagad Bastiānam šķita, ka viņš ir sapratis, kas ar to domāts. Viņš vēlējās būt dižens gudrais, gudrākais no gudrākajiem visā Fantāzijā!
Nedaudz vēlāk Fantāzijas glābējs iznāca no savas telts.
Mēness apspīdēja ainavu, kurai viņš iepriekš tikpat kā nebija piegriezis vērību. Telšu pilsēta pletās kādā katlam līdzīgā ieplakā, ko plašā lokā visriņķī ieskāva savādi veidoti kalni. Klusums bija pilnīgs. Ielejā vēl bija mazi mežiņi un krūmi, tālāk augšā kalnu nogāzēs augu valsts kļuva trūcīgāka, un vēl augstāk tā izbeidzās pavisam. Klinšu grupas augšā veidoja visvisādas figūras, kuras uzlūkojot radās iespaids, ka tās apzināti radījušas milzu tēlnieka rokas. Vēja nebija, un debesīs neredzēja mākoņu. Visas zvaigznes mirdzēja un likās esam tuvāk nekā parasti.
Augstu jo augstu, vienā no visaugstākajām kalnu virsotnēm, Bastiāns atklāja kaut ko līdzīgu kupolveida celtnei. Acīmredzot tā bija apdzīvota, jo ffo tās atspīdēja vārga gaismiņa.
— Arī es to pamanīju, kungs,— Illuāns sacīja ķērkstošā balsī, stāvēdams savā postenī blakus ieejai teltī.— Kas tas varētu būt?
Viņš vēl lāgus nebija paguvis izteikt savu jautājumu, kad no liela tāluma atskanēja savāds sauciens. Tas bija kā gari stiepts pūces kliedziens — ūūū! —, tikai zemāks un varenāks. Tad sauciens atskanēja otro reizi un trešo, taču tagad daudzbalsīgi.
Tās patiešām bija pūces, pēc skaita sešas, kā Bastiāns drīz vien varēja secināt. Putni tuvojās no tās puses, kur atradās kalna virsotne ar kupolveida ēku galā. Gandrīz vai nekustīgiem spārniem pūces laidās šurp. Un, jo tuvāk tās nāca, jo skaidrāk bija saredzams, cik tās ir pārsteidzoši lielas. Pūces lidoja neticamā ātrumā. To acis gaiši mirdzēja, virs galvas tām slējās ausis ar dūnu kušķiem galā. Pūces lidoja pilnīgi bez skaņas. Tikai kad tās nosēdās Bastiāna telts priekšā, bija dzirdama klusa spārnu švīkoņa.
Tur tās tagad tupēja uz zemes, ikviena lielāka par Bastiānu, un grozīja uz visām pusēm galvu ar lielajām, apaļajām acīm. Bastiāns devās pie pūcēm.
— Kas jūs esat, un ko jūs meklējat?
— Mūs sūta nojautu māte Uštu,— atbildēja viena no sešām pūcēm,— mēs esam zvaigžņu klostera Gīgama lidojošās sūtnes.
— Kas tas par klosteri?— Bastiāns jautāja.
— Tā ir gudrības vieta, kur dzīvo atziņas mūki,— atbildēja kāda cita pūce.
— Un kas tā Uštu ir?— Bastiāns nerimās.
— Viena no trim Dziļdomu domātājām, kas vada klosteri un māca atziņas mūkus,— paskaidroja trešā pūce.— Mēs esam nakts sūtnes un piederam viņai.
— Ja būtu diena,— ceturtā pūce piebilda,— tad vērojuma tēvs Širkrī būtu sūtījis savus sūtņus — ērgļus. Un krēslas stundā starp dienu un nakti savējos sūta gudrības dēls Jisipu, un viņa sūtņi ir lapsas.
— Kas ir Širkrī un Jisipu?
— Abi pārējie Dziļdomu domātāji, mūsu visaugstākie.
— Un ko jūs meklējat šeit?
— Mēs meklējam Visgudro,— sacīja sestā pūce.— Trīs Dziļdomu domātāji zina, ka viņš kavējas šajā telšu pilsētā, un lūdz viņam apskaidrību.
— Visgudro?— Bastiāns vaicāja.— Kas tas tāds?
— Viņa vārds ir Bastiāns Baltazars Bukss,— visas sešas pūces atbildēja reizē.
— Jūs esat viņu jau atradušas,— zēns pavēstīja,— tas esmu es.
Pūces ar reizi zemu paklanījās, un tas, par spīti viņu biedējošam lielumam, izskatījās gandrīz vai jocīgi.
— Trīs Dziļdomu domātāji,— pirmā pūce sacīja,— pazemībā un godbijībā lūdz tevi ciemos, lai tu atrisinātu jautājumu, ar kuru viņi savā garajā mūžā nav spējuši tikt galā.
Bastiāns domīgi braucīja zodu.
— Labi,— viņš beidzot atbildēja,— bet es gribētu ņemt līdzi abus savus mācekļus.
— Mēs esam sešas,— pūce atbildēja,— pa divām mēs varam vienu no jums nest.
Bastiāns uzrunāja zilo džinu:
— Illuān, atved Atreju un Ksaīdi!
Džins strauji nozuda.
— Kas tas ir par jautājumu,— Bastiāns gribēja zināt,— uz kuru man jādod atbilde?
— Visgudrais,— kāda no pūcēm skaidroja,— mēs esam tikai nabaga nezinošas lidojošas sūtnes un nepiederam pat pie atziņas mūku zemākās pakāpes. Kā mēs varētu tev darīt zināmus jautājumus, kurus trīs Dziļdomu domātāji savā garajā mūžā nav varējuši atrisināt.
Pēc dažām minūtēm atgriezās Illuāns ar Atreju un Ksaīdi. Viņš ceļā bija abiem ātri izskaidrojis, par ko ir runa.
Nostājies Bastiāna priekšā, Atrejs klusi vaicāja:
— Kāpēc es?
— Jā,— apvaicājās ari Ksaīde,— kāpēc viņš?
— To jūs uzzināsiet,— Bastiāns atbildēja.
Izrādījās, ka pūces tālredzīgi bija paņēmušas līdzi trīs trapeces. Pa divām viņas tagad saņēma savos nagos virves, kurās šīs trapeces karājās, Bastiāns, Atrejs un Ksaīde apsēdās uz stieņiem, un lielie naktsputni kopā ar viņiem pacēlās gaisā.
Kad viņi sasniedza zvaigžņu klosteri Gīgamu, atklājās, ka lielais kupols ir tikai ļoti plašās celtnes augšējā daļa, kas sastāv no daudzām kubiskām sienām. Tai bija neskaitāmi mazi lodziņi, un tās augstais ārējais mūris piekļāvās klinšu kraujai. Nelūgtiem viesiem tā bija gandrīz vai nepieejama.
Kubiskajās sienās atradās atziņas mūku celles, bibliotēkas, saimniecības telpas un sūtņu apmešanās vietas. Zem lielā kupola bija ierīkota sapulcēšanās zāle, kurā trīs Dziļdomu domātāji noturēja savas mācībstundas.
Atziņas mūki bija visdažādākā veidola un izcelsmes fantāzieši. Tiem, kas gribēja iestāties šajā klosteri, vajadzēja saraut visas saites ar savu zemi un ģimeni. Šo mūku dzīve bija sūra un pašaizliedzīga ziedošanās vienīgi un tikai gudrībai un atziņai. Ne tuvu ne katrs, kas to vēlējās, tika uzņemts brālībā. Eksāmeni bija stingri un trīs Dziļdomu domātāji — nepielūdzami. Tā nācās, ka šeit gandrīz nekad nedzīvoja vairāk par trīs simtiem mūku, taču tādējādi tika izveidota visas Fantāzijas gudrāko izlase. Ir jau bijuši laiki, kad brālība sarukusi tikai līdz septiņiem locekļiem. Un tomēr eksāmeni savā bargumā nemainījās. Pašlaik mūku un mūķeņu skaits sniedzās mazliet pāri diviem simtiem.
Kad Bastiāns Atreja un Ksaīdes pavadībā tagad tika ievests lielajā mācību zālē, viņš ieraudzīja tur raibum raibo Fantāzijas būtņu pūli, kas atšķīrās no viņa svītas tikai ar to, ka visi, vienalga, kāda veidola, bija ģērbti raupjos, tumši brūnos mūka virstērpos. Nebūs grūti iedomāties, kā tas izskatījās kādai jau iepriekš minētai klejojošai klintij vai kādam sīkulim.
Trīs augstākajiem, Dziļdomu domātājiem, bija cilvēka izskats. Turpretī viņu galvas nemaz neatgādināja cilvēku galvu. Uštu, nojautu māte, bija ar pūces seju. Širkrī, vērojuma tēvs, ar ērgļa galvu. Un, beidzot, Jisipu, gudrības dēls, ar lapsas galvu. Viņi sēdēja paaugstinātos akmens krēslos un izskatījās ļoti lieli. Atrejam un pat Ksaīdei, šķiet, viņus ieraugot, bija sameties kauns. Taču Bastiāns mierīgi devās Dziļdomu domātājiem klāt. Lielajā zālē valdīja nospiedošs klusums.
Širkrī, kas acīmredzot bija visvecākais no trim un sēdēja vidū, lēnām norādīja uz tukšu troņa atzveltnes krēslu iepretī viņu krēsliem. Bastiāns apsēdās uz tā.
Pēc ilgāka brīža vārdu ņēma Širkrī. Viņš runāja klusi, viņa balss skanēja pārsteidzoši zemu un pilnskanīgi.
— Kopš senseniem laikiem mēs lauzām galvu par mūsu pasaules mīklu, Jisipu domā par to citādi, nekā Uštu nojauš, un Uštu nojauta māca
— Izpildīšu,— Bastiāns sacīja.
— Tad klausies, Visgudrais, mūsu jautājumu: kas ir Fantāzija?
Bastiāns brīdi klusēja, tad atbildēja:
— Fantāzija ir bezgalīgs stāsts.
— Dod mums laiku, lai apjēgtu tavu atbildi,— Širkrī lūdza. — Satiksimies rīt atkal tepat šajā pašā stundā.
Visi klusēdami piecēlās — trīs Dziļdomu domātāji un arī atziņas mūki — un devās laukā.
Bastiāns, Atrejs un Ksaīde tika aizvesti uz viesu cellēm, kur ikvienu gaidīja vienkāršs ēdiens. Guļvietas bija parastas koka lāviņas ar raupjām vilnas segām. Bastiānu un Atreju tas, protams, nesatrauca, vienīgi Ksaīde labprāt būtu sev uzbūrusi patīkamāku gultu, taču viņai nācās secināt, ka viņas maģiskie spēki šajā klosterī nedarbojas.
Nākamajā naktī noteiktajā stundā atkal sapulcējās visi mūki un trīs Dziļdomu domātāji lielajā kupola zālē. Bastiāns no jauna apsēdās troņa atzveltnes krēslā, Ksaīde un Atrejs nostājās viņam katrs savā pusē.
Šoreiz tā bija nojautu māte Uštu, kas paskatījās Bastiānā savām lielajām pūces acīm un sacīja:
— Mēs pārdomājām tavu mācību, Visgudrais. Taču mums radās jauns jautājums. Ja Fantāzija ir bezgalīgs stāsts, kā tu saki, tad kur šis «Bezgalīgais stāsts» ir rakstīts?
Bastiāns atkal brīdi klusēja un tad atbildēja:
— Kādā grāmatā, kas ir iesieta vara krāsas vākos.
— Dod mums laiku, lai apjēgtu tavus vārdus,— Uštu lūdza. — Satiksimies rīt atkal šajā pašā stundā šeit.
Viss notika tāpat kā iepriekšējā naktī. Un nākamajā, kad viņi atkal visi bija sapulcējušies mācību zālē, vārdu ņēma gudrības dēls Jisipu:
— Arī šoreiz mēs domājām par tavu mācību, Visgudrais. Un atkal mēs nesaprašanā atdūrāmies pret jaunu jautājumu. Ja mūsu Fantāzijas pasaule ir bezgalīgs stāsts un ja šis «Bezgalīgais stāsts» ir kādā vara krāsas grāmatā — kur tad atrodas šī grāmata?
Un pēc neilgas klusēšanas Bastiāns atbildēja:
— Kādā skolas noliktavā.
— Visgudrais,— ierunājās Jisipu ar lapsas galvu,— mēs nešaubāmies par tavu vārdu patiesīgumu. Un tomēr mēs gribam tevi lūgt, lai tu mums pierādi šo patiesību. Vai tu spēj to?
Bastiāns padomāja, tad piekrita:
— Man liekas, ka es to varu.
Atrejs pārsteigts "paskatījās uz Bastiānu. Arī Ksaīdei bija jautājoša izteiksme viņas dažādu krāsu acīs.
— Satiksimies nākamnakt šajā pašā stundā atkal,— Bastiāns sacīja,— tikai ne šeit, mācību zālē, bet gan laukā uz zvaigžņu klostera Gīgama jumtiem. Un jums uzmanīgi un nemitīgi jāvēro debesis.
Nākamajā naktī — tā bija tikpat zvaigžņota kā trīs iepriekšējās — visi brālības locekļi, ieskaitot trīs Dziļdomu domātājus, noliktajā stundā sapulcējās uz klostera jumtiem un atmestu galvu lūkojās naksnīgajās debesīs. Atrejs un Ksaīde, kaut arī nezināja, ko Bastiāns nodomājis, tāpat atradās viņu pulkā.
Bastiāns uzrāpās lielā kupola augstākajā punktā. Viņš stāvēja augšā un raudzījās tālu apkārt — un šajā mirklī pirmo reizi tālu, tālu pie pamales mēnessgaismā burvīgi vizuļojam ieraudzīja Ziloņkaula torni.
Viņš izņēma no kabatas akmeni Altsahīru, kas liegi vizuļoja. Bastiāns atvedināja atmiņā uzrakstu uz Amargāntas bibliotēkas durvīm:
«… taču, ja viņš izrunās manu vārdu otru reizi —
tikai no beigām,
es izstarošu simt gadu spīdumu
vienā acumirklī.»
Viņš izstiepa akmeni uz priekšu un sauca:
— Srihastla!
Tajā pašā mirklī uzplaiksnīja tik gaišs zibens, ka zvaigžņotā debess nobālēja un tumšā pasaules telpa aiz tās izgaismojās. Un šī telpa bija skolas noliktava ar tās vecajām, nomelnējušajām, varenajām sijām. Un viss tūliņ atkal izdzisa. Simtgadu gaisma bija aizstarojusi. Altsahīrs bija bez pēdām pazudis.
Sākumā pagāja labs bridis, līdz visu, arī Bastiāna acis atkal pierada pie mēness un zvaigžņu vājā spīduma.
Vīzijas satricināti, visi klusēdami sapulcējās lielajā mācību zālē. Pēdējais atnāca Bastiāns. Atziņas mūki un trīs Dziļdomu domātāji piecēlās no savām vietām un klanījās viņa priekšā zemu un ilgi.
— Nav tādu vārdu,— Širkrī sacīja,— ar kuriem es spētu pateikties par apgaismības zibeni, Visgudrais. Jo es tajā noslēpumainajā noliktavā ieraudzīju kādu būtni, līdzīgu sev,— kādu ērgli.
— Tu maldies, Širkrī,— maigi smaidīdama, viņam iebilda Uštu ar pūces seju,— es skaidri redzēju, ka tā bija pūce.
— Jūs abi maldāties,— mirdzošām acīm viņus pārtrauca Jisipu, — tā būtne tur bija rada man. Tā bija lapsa.
Širkrī atvairīdamies pacēla rokas.
— Te nu mēs atkal esam turpat, kur iepriekš,— viņš sacīja.— Tikai tu vari mums atbildēt ari uz šo jautājumu, Visgudrais. Kuram no mums trim ir taisnība?
Bastiāns vēsi smaidīja un sacīja:
— Visiem trim.
— Dod mums laiku, lai mēs saprastu tavu atbildi,— Uštu lūdza.
— Labi,— Bastiāns atbildēja,— cik vien vēlaties. Jo tagad mēs jūs pametīsim.
Atziņas mūku un arī viņu trīs augstāko sejās jautās vilšanās, taču Bastiāns nosvērti noraidīja viņu neatlaidīgo lūgumu palikt ilgāk vai — vēl labāk — uz visiem laikiem.
Tāpēc viņš tika ar saviem abiem mācekļiem izvadīts, un lidojošās sūtnes atnesa viņus atpakaļ uz telšu pilsētu.
Šajā naktī, starp citu, zvaigžņu klosteri Gīgamā triju Dziļdomu domātāju vidū sākās pirmās nopietnās domstarpības, kas daudzus gadus vēlāk noveda pie tā, ka brālība tika likvidēta un nojautu māte Uštu, vērojuma tēvs Širkrī un gudrības dēls Jisipu katrs nodibināja pats savu klosteri. Bet tas ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.
Turpretī Bastiāns tonakt aizmirsa, ka gājis kādreiz skolā. Ari noliktava un pat nozagtā grāmata vara krāsas iesējumā bija pagaisusi no atmiņas. Un viņš vairs nebrīnījās, kā vispār nonācis Fantāzijā.
XXVIII.Šķiršanas no draugiem
iagaa izlūki, kas bija izsūtīti uz priekšu, atgriežas apmetne un ziņoja, ka Ziloņkaula tornis jau esot ļoti tuvu. Divās, augstākais, trīs dienās, ejot ātrā solī, tas būtu sasniedzams.
Taču Bastiāns likās neizšķirīgs. Biežāk nekā līdz šim viņš pavēlēja atpūsties, lai tad atkal pēkšņi pārsteidzīgi dotos ceļā. Neviens pavadonis viņa karapulkā nesaprata iemeslu, taču neviens, protams, neuzdrošinājās viņu iztaujāt. Kopš sava lielā varoņdarba zvaigžņu klosterī viņš bija kļuvis nepieejams pat Ksaīdei. Karavānā klīda visvisādi minējumi, bet vairums ceļabiedru labprātīgi pakļāvās viņa pretrunīgajām pavēlēm. Lieli gudrie — tā viņi domāja — bieži vien parastām būtnēm šķiet neaprēķināmi. Arī Atrejs un Fuhūrs vairs nespēja izskaidrot Bastiāna izturēšanos. Notikums zvaigžņu klosterī sniedzās pāri abu saprašanai. Bet tas tikai vēl vairāk palielināja viņu raizes par draugu.
Bastiānā viena ar otru cīnījās divas sajūtas, un nevienu no abām viņš nespēja apklusināt. Viņš ilgojās satikties ar Mēness meitiņu. Tagad viņš bija slavens un apbrīnots visā Fantāzijā un varēja stāties valdniecei pretī kā līdzvērtīgs. Taču vienlaikus viņu māca bažas, ka viņa pieprasīs atdot AURINU. Un ko tad? Vai viņa mēģinās viņu sūtīt atpakaļ uz pasauli, par kuru viņš tagad tikpat kā neko vairs neatcerējās? Bastiāns nevēlējās atgriezties! Un viņš gribēja paturēt rotu! . .. Tad atkal pazibēja doma, ka nebūt jau nav teikts, ka viņa to prasīs atdot. Varbūt valdniece atstās rotu viņam, cik vien ilgi viņš gribēs. Varbūt pat Mēness meitiņa ir viņam to uzdāvinājusi un tā pieder viņam uz visiem laikiem. Tādos mirkļos zēns nevarēja vien sagaidīt, kad atkal ieraudzīs viņu. Bastiāns steidzināja ceļiniekus, lai ātrāk nonāktu pie valdnieces. Taču arvien no jauna viņam uzmācās šaubas, un viņš pavēlēja apstāties un atpūsties, lai uzminētu, kas viņu sagaida.
Tā, pamīšus gan ar steigu un pārmērīgu skriešanu, gan ar stundām ilgu kavēšanos, beidzot bija aizsniegta slavenā Labirinta ārmala, viens no tiem plašajiem līdzenumiem, kas bija viens vienīgs puķu dārzs, pilns ar sazarotām takām un ceļiem. Pie pamales pasakainā baltumā pret zeltaini mirdzošām vakara debesīm iegaismo- jās Ziloņkaula tornis.
Viss fantāziešu bars un arī Bastiāns svētsvinīgi klusēja un baudīja skata neaprakstāmo daiļumu. Pat Ksaīdes sejā uzplauka izbrīna izteiksme, kāda vēl nekad iepriekš tur nebija parādījusies un kas, protams, drīz atkal pazuda. Atrejs un Fuhūrs, kas stāvēja pavisam malā, atcerējās, cik atšķirīgi Labirints bija izskatījies, kad viņi šeit bija pēdējo reizi,— nāvīgās tukšuma slimības saēsts. Tagad tas šķita plaukstošāks, skaistāks un mirdzošāks nekā jelkad agrāk.
Bastiāns nolēmušajā dienā tālāk vairs neiet, un tā tika uzslieta nakts apmetne. Viņš izsūtīja dažus sūtņus, kuriem vajadzēja nodot Mēness meitiņai viņa sveicienu un ziņu, ka viņš nodomājis nākamajā dienā ierasties Ziloņkaula tornī. Tad Bastiāns apgūlās savā teltī un mēģināja iemigt. Viņš valstījās spilvenos šurpu turpu, nespēdams atkauties no bažīgām domām. Viņš nenojauta, ka šī nakts arī vēl gluži citu iemeslu dēļ būs pati nelāgākā no visām, kuras viņš lidz šim aizvadījis Fantāzijā.
Pret pusnakti Bastiāns beidzot bija iekritis caurā, tramīgā miegā, kad viņu pamodināja satraukti čuksti un čivināšana pie telts ieejas. Bastiāns piecēlās un izgāja laukā.
— Kas noticis?— viņš bargi vaicāja.
— Šis te sūtnis,— zilais džins Illuāns atbildēja,— apgalvo, ka gribot tev nodot kādu ziņu, kas esot tik svarīga, ka viņš nedrīkstot līdz rītam gaidīt.
Sūtnis, ko Illuāns turēja gaisā aiz apkakles, bija mazs zibkājis, būtne, kurai zināma līdzība ar trusi, tikai šai te kažoka vietā bija spilgti raibs spalvu tērps. Zibkāji pieder pie Fantāzijas žiglākajiem skrējējiem un spēj veikt neiedomājamus attālumus tādā ātrumā, ka viņus praktiski nevar redzēt, manāms ir vienīgi putekļu mākonis, kas veļas viņiem nopakaļ. Taisni šās spējas dēļ zibkāji te izmantoja par sūtni. Viņš bija veicis visu ceļu līdz Ziloņkaula tornim un atpakaļ un tagad smagi tusnīja, kad džins viņu nolika Bastiāna priekšā.
— Piedod man, kungs,— viņš elsa, vairākas reizes dziļi paklanīdamies,— piedod man, ka atļaujos traucēt tavu mieru, bet tu būtu pamatoti neapmierināts ar mani, ja es to nebūtu darījis. Bērnišķās ķeizarienes nav Ziloņkaula tornī, jau kopš neatminamiem laikiem vairs nav, un neviens nezina, kur viņa atrodas.
Bastiāns pēkšņi sajuta sev iekšā tukšumu un aukstumu.
— Tu kļūdies. Tas nevar būt.
— Kad atgriezīsies citi sūtņi, tie apliecinās to pašu, kungs.
Bastiāns brīdi klusēja, tad neskanīgā balsī sacīja:
— Paldies, ir jau labi.
Viņš pagriezās riņķī un iegāja savā teltī.
Zēns apsēdās guļvietā un atbalstīja galvu abās rokās. Tas bija gluži neiespējami, ka Mēness meitiņa tagad neuzzinās, cik ilgi viņš jau ir ceļā pie viņas. Vai viņa negribēja viņu vairs satikt? Vai varbūt viņai bija kaut kas atgadījies? Nē, tam bija grūti noticēt, ka valdniecei viņas pašas valstībā varētu kaut kas atgadīties, viņai — Bērnišķajai ķeizarienei.
Taču valdnieces nebija, un tas nozīmēja, ka viņš pagaidām drīkst paturēt AURINU sev. Kaut gan vienlaikus zēns sajuta rūgtu vilšanos par to, ka vairs neredzēs Mēness meitiņu. Lai arī kāds iemesls viņai būtu tā izturēties, zēnam tas likās neaptverami, nē, tas bija sāpīgi!
Tad Bastiāns atcerējās Atreja un Fuhūra bieži atkārtoto piezīmi, ka ikviens satiek Bērnišķo ķeizarieni tikai vienu vienīgu reizi.
Šīs skumjas piepeši modināja ilgas pēc Atreja un Fuhūra. Viņš gribēja izkratīt kādam sirdi, izrunāties ar draugu.
Bastiāns iedomājās, ka varētu uzlikt jostu Gēmalu un aiziet pie viņiem neredzams. Tā viņš būtu draugu sabiedrībā un baudītu viņu nomierinošo tuvumu, neko nezaudējot.
Bastiāns ātri atvēra grezno lādīti, izņēma jostu un aplika to ap vidu. Atkal, tāpat kā pirmajā reizē, kad viņš vairs neredzēja pats sevi, sagrāba nepatīkama sajūta. Viņš brīdi gaidīja, kamēr aprada ar sevi, tad izgāja laukā un sāka klīst apkārt pa telšu pilsētu, meklēdams Atreju un Fuhūru.
Visriņķī bija dzirdami satraukti čuksti un klusas čalas, ēnu tēli šaudījās starp teltīm šurpu turpu, vietām tie tupēja bariņā un klusu apspriedās cits ar citu. Pa to laiku bija atgriezušies arī pārējie sūtņi, un ziņa, ka Mēness meitiņas nav Ziloņkaula tornī, bija zibens ātrumā izplatījusies apmetnē. Bastiāns klīda starp teltīm, tomēr sākumā abus draugus nevarēja uziet.
Atrejs un Fuhūrs atradās pašā apmetnes malā zem kāda rozmarīna koka. Atrejs sēdēja, salicis kājas zem sevis, sakrustojis rokas uz krūtīm, un stīvu skatienu lūkojās Ziloņkaula torņa virzienā. Laimes pūķis gulēja zemē blakus, vareno galvu novietojis viņam pie kājām.
— Tā bija mana pēdējā cerība, ka valdniece attiecībā pret viņu pieļaus izņēmumu, lai paņemtu atpakaļ zīmi,— Atrejs sacīja,— taču tagad visas cerības ir vējā.
— Gan jau viņa zina, ko dara,— Fuhūrs atbildēja.
Šajā mirklī Bastiāns bija atradis abus un neredzams pienāca viņiem klāt.
— Vai viņa patiešām to zina?— Atrejs murmināja.— Viņš nedrīkst ilgāk paturēt AURINU.
— Ko tu darīsi?— Fuhūrs jautāja.— Labprātīgi viņš to neatdos.
— Man viņam tas jāatņem,— Atrejs atbildēja.
Izdzirdot šos vārdus, Bastiānam pazuda zeme zem kājām.
— Kā tu domā to-izdarīt?— Fuhūrs vaicāja.— Jā, tiklīdz tas būtu tev, viņš vairs nevarētu to atņemt.
— Ak, es nezinu,— Atrejs sacīja,— spēks un burvju zobens taču viņam būtu joprojām.
— Toties zīme tevi sargātu,— Fuhūrs iebilda,— pat no viņa.
— Nē,— Atrejs teica,— nedomāju vis. No viņa ne. Ne tā.
— Un turklāt,— Fuhūrs turpināja, klusi, nežēlīgi smiedamies, — viņš pats tev zīmi piedāvāja jūsu pirmajā vakarā Amargāntā. Bet tu to noraidīji.
Atrejs pamāja.
— Toreiz es vēl nezināju, kā tas būs.
— Kas tad tev vēl atliek?— Fuhūrs vaicāja.— Ko tu varētu darīt, lai atņemtu viņam zīmi?
— Tā jānozog,— Atrejs atbildēja.
Fuhūra galva uzšāvās gaisā. Rubīnsārti kvēlojošām acu ripām viņš stīvi lūkojās uz Atreju, kas nodūra skatienu un klusi atkārtoja:
— Tā jānozog. Citas iespējas nav.
Pēc baiga klusuma mirkļa Fuhūrs jautāja:
— Un kad?
— Jau šonakt,— Atrejs atteica,— jo rīt jau var būt par vēlu.
Bastiāns neko vairāk negribēja dzirdēt. Viņš lēnām devās prom,
nejuzdams vairs neko citu kā vien aukstu, bezgalīgu tukšumu. Tagad — kā Ksaīde to bija sacījusi — viņam bija viss vienalga.
Viņš iegāja atpakaļ savā teltī un noņēma jostu Gēmalu, tad aizsūtīja Illuānu, lai tas ataicina trīs kungus — Hīsbaldu, Hīkrionu un Hīdornu. Gaidot un staigājot šurpu turpu, viņam iešāvās prātā, ka Ksaīde bija visu pareģojusi. Viņš nebija gribējis tam ticēt, bet tagad nekas cits neatlika. Ksaīde bija izturējusies pret viņu godīgi, to viņš tagad atzina. Viņa vienīgā viņam bija patiesi padevīga. Taču vēl nebija teikts, ka Atrejs savu plānu patiešām īstenos. Varbūt tā bijusi tikai ideja, par kuru viņam jau tagad kauns. Ja tā, Bastiāns šo gadījumu ne ar vārdu nepieminēs — kaut arī viņa acīs tagad šai draudzībai vairs nebija nekādas vērtības. Tā bija galā uz visiem laikiem.
Kad ieradās trīs kungi, viņš paskaidroja, ka viņam esot dibinātas aizdomas, ka jau šonakt viņa teltī varot ierasties zaglis. Tāpēc viņš lūdzot trīs kungus apsargāt telti no iekšpuses un zagli, lai kas arī tas būtu, uz vietas sagūstīt. Hīsbalds, Hīdorns un Hīkrions bija ar mieru un ērti iekārtojās teltī. Bastiāns gāja prom.
Viņš devās uz Ksaīdes koraļļu palankīnu. Viņa gulēja dziļā miegā, tikai pieci milži savās melnajās, kukaiņ veidi gājās bruņās stāvēja taisni un nekustīgi viņai apkārt. Tumsā tie izskatījās kā piecas klints lauskas.
— Es vēlos, lai jūs man paklausītu,— Bastiāns klusi sacīja.
Visi pieci uzreiz pavērsa pret viņu savas melnās tērauda sejas.
— Pavēli mums, mūsu kundzes kungs,— kāds atbildēja metāliskā balsī.
— Vai jūs domājat, ka jūs spētu uzveikt laimes pūķi Fuhūru? — Bastiāns gribēja zināt.
— Tas atkarīgs no gribas, kas mūs vada,— metāliskā balss attrauca.
— Tā ir mana griba,— Bastiāns teica.
— Tad mēs tiksim galā ar visu,— skanēja atbilde.
— Labi, ejiet pie viņa!— Bastiāns parādīja ar roku virzienu. — Tiklīdz Atrejs būs prom, saņemiet Fuhūru gūstā! Taču palieciet ar viņu tur. Es likšu jūs pasaukt, kad vajadzēs viņu atvest.
— To mēs labprāt darīsim, mūsu kundzes kungs,— metāliskā balss atbildēja.
Pieci melnie bruņu milži bez skaņas un vienādā solī devās prom. Ksaīde miegā smaidīja.
Bastiāns gāja atpakaļ uz savu telti, bet, nonācis tās tuvumā, vilcinājās. Ja Atrejs patiesi mēģinās izdarīt šo zādzību, viņš negribētu būt klāt tajā brīdī, kad draugs tiks saņemts ciet.
Debesīs kāpa pirmā rīta ausma, un Bastiāns apsēdās netālu no savas telts zem kāda koka un gaidīja, ietinies sudraba mētelī. Laiks vilkās bezgalīgi lēni, svīda palss rīts, kļuva gaišāks, un Bastiānam jau radās cerības, ka Atrejs būs atteicies no sava nodoma, kad pēkšņi greznajā teltī atskanēja troksnis un balsu jūklis. Tas ilga pavisam īsu brīdi, tad Hīkrions izveda no telts Atreju, kam rokas bija saslēgtas uz muguras. Abi pārējie kungi sekoja.
Bastiāns gurdi piecēlās un atspiedās pret koku.
— Tātad tomēr!— viņš klusībā nomurmināja.
Tad Bastiāns gāja uz savu telti. Nevēlēdamies skatīties uz Atreju, arī viņš turēja nokārtu galvu.
— Illuān!— Bastiāns sacīja zilajam džinam, kas stāvēja blakus telts ieejai.— Pamodini visu apmetni. Lai pulcējas šeit. Un lai melnie bruņu milži atved šurp Fuhūru.
Džins iekliedzās^spalgā ērgļa balsī un aizsteidzās prom. Visur, kur vien viņš bija pagājis garām, lielās un mazās teltīs un citās apmetnes vietās sākās rosība.
— Viņš it nemaz nepretojās,— Hīkrions noņurdēja, pamādams ar galvu uz Atreju, kurš stāvēja nekustīgi un nokārtu galvu. Bastiāns novērsās un apsēdās uz kāda akmens.
Kad pieci melnie milži atveda Fuhūru, apkārt greznajai teltij jau bija sapulcējies prāvs pūlis. Tuvojoties vienādajiem metāliski dunošajiem soļiem, skatītāji pašķīrās un atbrīvoja ceļu. Fuhūrs nebija savažots, un bruņotie milži viņam pat nepieskārās, viņi tikai gāja gūsteknim abās pusēs ar izvilktiem zobeniem.
— Viņš vispār nepretojās, mūsu kundzes kungs,— viena no metāliskajām balsīm uzrunāja Bastiānu, kad procesija apstājās.
Fuhūrs apgūlās Atreja priekšā uz zemes un aizvēra acis.
Iestājās ilgs klusums. Iepakaļ palikušie ceļinieki piesteidzās klāt, kaklus staipīdami, lai redzētu, kas notiek. Vienīgi Ksaīdi te nemanīja. Čuksti un klusās čalas mazpamazām norima. Visu skatieni vēroja te Atreju, te Bastiānu. Pelēkajā mijkrēslī viņu nekustīgie stāvi atgādināja uz mūžīgiem laikiem sastingušu attēlu bez krāsām.
Beidzot Bastiāns piecēlās.
— Atrej,— Viņš sacīja,— tu gribēji man nozagt Bērnišķās ķeizarienes zīmi, lai piesavinātos to sev. Un tu, Fuhūr, to zināji un biji līdzdalībnieks. Jūs abi esat ne tikai aptraipījuši draudzību, kas kādreiz pastāvēja starp mums, jūs esat arī vainojami vissmagākajā noziegumā pret Mēness meitiņas gribu: valdniece iedeva dārglietu man. Vai jūs atzīstat savu vainu?
Atrejs ar ilgu skatienu nomērīja Bastiānu, tad pamāja.
Bastiānam aizlūza balss, un viņš divas reizes mēģināja turpināt, līdz tas izdevās.
— Es zinu, Atrej, ka tu biji tas, kas mani aizveda pie Bērnišķās ķeizarienes. Un es atceros Fuhūra dziesmu Amargāntā. Tāpēc es jums dāvāšu jūsu dzīvību, zagļa dzīvību un zagļa sabiedrotā dzīvību. Dariet ar to, ko gribat. Bet pazūdiet no manis, cik tālu vien varat, un nekad neuzdrošinieties man vairs rādīties acīs. Es jūs padzenu uz visiem laikiem. Es nekad jūs neesmu pazinis!
Viņš deva Hīkrionam ar galvu zīmi, lai viņš noņem no Atreja važas, tad novērsās un atkal apsēdās.
Atrejs ilgu laiku stāvēja kā sastindzis, tad palūkojās uz Bastiānu. Izskatījās, ka viņš grib kaut ko teikt, taču pārdomāja. Viņš noliecās lejā pie Fuhūra un kaut ko pačukstēja viņam. Laimes pūķis pavēra acis un piecēlās. Atrejs uzlēca viņam mugurā, un Fuhūrs pacēlās gaisā. Viņš lidoja taisni pretī austošajām rīta debesīm, un, kaut arī viņa kustības bija smagnējas un gurdas, jau pēc nedaudz mirkļiem abi bija nozuduši tālumā.
Bastiāns uzslējās kājās, iegāja savā teltī un apgūlās.
— Tagad tu esi sasniedzis patiesu diženumu,— klusi sacīja kāda liega, aizplīvurota balss,— tagad tu esi kļuvis pret visu vienaldzīgs, un nekas tevī vairs nespēj aizsniegt.
Bastiāns piecēlās sēdus. To bija sacījusi Ksaīde. Viņa tupēja telts tumšākajā stūrī.
— Tu?— Bastiāns jautāja.— Kā tu šeit ienāci?
Ksaīde smaidīja.
— Nav tādu sargu, kungs un meistar, kas spētu mani aizturēt. To iespētu tikai tava pavēle. Vai tu raidi mani prom?
Bastiāns atkal apgūlās un aizvēra acis. Pēc brīža viņš murmināja:
— Man vienalga. Paliec vai ej!
Ksaīde ilgi vēroja viņu caur puspievērtiem plakstiem, tad apvaicājās:
— Par ko tu domā, kungs un meistar?
Bastiāns novērsās un neatbildēja.
Ksaīdei bija skaidrs, ka tagad nekādā ziņā nedrīkst atstāt viņu vienatnē. Tagad viņš ļoti viegli varēja izslīdēt viņai no rokām. Ksaīdei vajadzēja Bastiānu mierināt un uzmundrināt — pēc savas saprašanas. Ksaīdei vajadzēja uzmanīt, lai viņš ietu tālāk pa ceļu, kuru viņa paredzējusi viņam — un pati sev. Un šoreiz neiztikt ar kādu burvju dāvanu vai vienkāršu triku. Viņai jāķeras pie stiprākiem līdzekļiem. Pie pašiem stiprākajiem, kas bija viņas rīcībā,— pie Bastiāna slēptākajām vēlmēm. Viņa apsēdās zēnam blakus un čukstēja ausī:
— Kad tu domā doties uz Ziloņkaula torni, mans kungs un meistar?
— Nezinu,— Bastiāns sacīja, noslēpis seju spilvenos,— kas man tur vēl meklējams, ja jau Mēness meitiņas tur nav? Es vispār vairs nezinu, ko lai tagad iesāku.
— Tu varētu doties turp, lai sagaidītu Bērnišķo ķeizarieni.
Bastiāns pagriezās pret Ksaīdi.
— Vai tu domā, ka viņa atgriezīsies?
Zēnam nācās savu jautājumu atkārtot vēlreiz — uzstājīgāk, pirms Ksaīde vilcinādamās atbildēja:
— Nedomāju vis. Šķiet, ka viņa ir pametusi Fantāziju uz visiem laikiem un ka tu esi viņas pēctecis, kungs un meistar.
Bastiāns lēnām pieslējās kājās. Viņš raudzījās Ksaīdes divkrāsu acīs, un pagāja labs brīdis, līdz viņš pilnībā bija aptvēris nupat dzirdēto.
— Es?— viņš izgrūda. Zēnam uz vaigiem izsitās sarkani plankumi.
— Vai tevi šī doma tik ļoti izbaida?— Ksaīde čukstēja.— Valdniece tev ir iedevusi savu pilnvaras zīmi. Viņa tev ir atstājusi savu valstību. Tu tagad būsi Bērnišķais ķeizars, mans kungs un meistar. Un tās ir tavas likumīgās tiesības. Atnākdams tu esi Fantāziju ne tikai izglābis, tu taču esi to radījis! Mēs visi — pat es — esam tikai tevis radīti! Tu esi Visgudrais, tad kāpēc tu tagad bīsties saņemt arī visvarenību, kas tev pienākas?
Un, kamēr Bastiāna acis arvien vairāk un vairāk sāka mirdzēt ledainā drudzī, Ksaīde viņam stāstīja par jaunu Fantāziju, par kādu pasauli, kas bija jāiekārto līdz vismazākajam sīkumam pēc Bastiāna prāta, par pasauli, kurā viņš brīvi varētu radīt un iznīcināt, kurā vairs nebūtu nekādu ierobežojumu un nosacījumu, kurā ikviens radījums — labs vai ļauns, skaists vai pretīgs, dumjš vai gudrs — būtu radies vienīgi pēc viņa gribas un viņš diženi un noslēpumaini valdītu pār visu un vadītu mūžīgo likteņa spēli.
— Tikai tad,— viņa pēdīgi nobeidza,— tu būsi patiesi brīvs, brīvs no visa, kas tevi ierobežo, un varēsi brīvi darīt to, ko tu vēlies. Un vai tad tu negribēji atrast savu Patieso vēlēšanos? Te tev tā ir!
XXIX.Kauja par Ziloņkaula torni
Un jau taja paša rīta telšu apmetne tika nojaukta, un daudzu tūkstošu galvu procesija, Bastiāna un Ksaīdes vadīta, no koraļļu palankīna devās ceļā uz Ziloņkaula torni. Gandrīz vai bezgalīgā kolonna virzījās pa Labirinta sazarotajiem ceļiem. Un, kad otrs gals pret vakaru sasniedza Ziloņkaula torni, pēdējie pastarīši nupat bija pārgājuši pāri puķu dārza ārējai robežai.
Bastiāns tika sagaidīts godam un lieliskāku sveikšanu nevarēja pat vēlēties. Viss Bērnišķās ķeizarienes galms bija kājās. Uz dzeguļiem un jumtiem stāvēja pils sargi ar mirdzošām trompetēm un taurēja, cik
jaudas. Burvju mākslinieki rādīja savus trikus, zvaigžņu tulki pareģoja Bastiāna laimi un diženumu, maiznieki cepa tortes, augstas kā kalnus, turpretī ministri un augstmaņi gāja blakus koraļļu palankīnam un izvadīja to cauri sagaidītāju pūlim augšā pa galveno ceļu, kas liecās arvien šaurākā spirālē apkārt konusveida Ziloņkaula tornim, līdz tai vietai, kur lielie vārti veda uz pils teritoriju. Bastiāns Ksaīdes un visu augstmaņu pavadībā kāpa augšā pa plato trepju sniegbaltajiem pakāpieniem, gāja tālāk cauri visām zālēm un gaiteņiem, cauri otriem vārtiem, arvien uz augšu, cauri dārzam, kurā dzīvnieki, puķes un koki bija no ziloņkaula, pāri izliektajiem tiltiem un cauri pēdējiem vārtiem. Viņš gribēja nonākt tajā paviljonā, kas veidoja milzīgā torņa smaili un kuram bija magnolijas zieda veidols. Taču izrādījās, ka zieds ir aizvēries un ka pēdējais ceļa posms, kas uz to veda, bija tik gluds un stāvs, ka neviens nespēja pa to uzrāpties augšā.
Bastiāns atcerējās, ka toreiz arī smagi ievainotais Atrejs nebija spējis tikt augšā, katrā ziņā ne saviem spēkiem — jo neviens, kas tur ticis augšā, nezina, kā viņam tas izdevies. Tā bija dāvana — un viss.
Taču Bastiāns nebija Atrejs. Ja kāds tagad bija pelnījis kā žēlastības dāvanu šo pēdējo ceļa posmu, tad tas bija viņš. Un viņš nedomāja ļauties šajā ceļā nekādiem kavēkļiem.
— Sauciet šurp amatniekus!— viņš pavēlēja.— Lai izcērt man gludajā virsmā kāpnes vai uzbūvē trepes, vai izdomā vēl kaut ko citu. Jo es vēlos tur augšā apmesties uz dzīvi.
— Kungs,— kāds no vecākajiem padomdevējiem atļāvās iebilst, — tur augšā dzīvo mūsu vēlmju valdniece Zeltace, kad viņa ir pie mums.
— Dariet to, ko es jums pavēlu!— Bastiāns uzbļāva.
Augstmaņi kļuva bāli un atkāpās, tomēr paklausīja. Tika atvesti
amatnieki, kas ar smagiem āmuriem un cirtņiem ķērās pie darba. Taču, lai cik ļoti nomocījās šie darbavīri, viņiem neizdevās izcirst ne mazāko kriksīti no kalna virsotnes. Cirtņi lēca laukā no rokām, un pat ne skramba nepalika gludajā virskārtā.
— Izdomājiet kaut ko citu,— Bastiāns sacīja un sapīcis novērsās,— jo es gribu tikt tur augšā. Bet atcerieties, ka mana pacietība drīz var būt galā.
Tad viņš devās atpakaļ, lai kopā ar savu galmu, kuram pirmām kārtām piederēja Ksaīde, trīs kungi — Hīsbalds, Hīkrions un Hīdorns —, kā arī zilais džins Illuāns, vispirms ieņemtu pārējās pils teritorijas telpas.
Jau tajā pašā naktī viņš sasauca visus augstmaņus, ministrus un padomdevējus, kas līdz šim bija kalpojuši Mēness meitiņai, uz sapulci, kura tika noturēta tajā apaļajā zālē, kur kādreiz bija sanācis ārstu kongress. Bastiāns paziņoja visiem, ka zeltacainā pavēlniece atstājusi viņam, Bastiānam Baltazaram Buksam, visu varu pār bezgalīgo Fantāzijas valstību un ka viņš tagad, kopš šā brīža,ieņemot viņas vietu. Viņš aicināja klātesošos zvērēt pilnīgu padevību viņa gribai.
— Arī un it īpaši tad,— viņš piebilda,— ja mani lēmumi jums brīžam šķistu neaptverami. Jo es neesmu tāds kā jūs.
Tad Bastiāns noteica, ka. gribot taisni pēc septiņdesmit septiņām dienām pats sevi kronēt par Fantāzijas Bērnišķo ķeizaru. Tikšot sarīkotas tik greznas svinības, kādas vēl Fantāzijā neesot bijušas. Sūtņiem tūliņ esot jāsteidzas uz visām zemēm, jo viņš vēloties, lai Fantāzijas valstības katra tauta atsūtītu uz kronēšanas svinībām pa kādam pārstāvim.
Pēc tam Bastiāns devās' prom un pameta padoma nezinošos padomdevējus un augstmaņus vienus.
Viņi nesaprata, kā lai izturas. Viss dzirdētais tik briesmīgi griezās ausīs, ka viņi ilgu laiku stāvēja mēmi un saduguši, tad sāka klusām aprunāties. Un pēc stundām garas apspriešanās padomdevēji un augstmaņi nonāca pie kopēja slēdziena, ka viņiem jāizpilda Bastiāna norādījumi, jo viņš taču nēsāja Bērnišķās ķeizarienes zīmi, un tas viņiem uzlika par pienākumu būt paklausīgiem — vai nu viņi ticēja, ka Mēness meitiņa patiešām atteikusies no visas savas varas par labu Bastiānam, vai arī viss šis notikums bija tikai viens no valdnieces neaptveramajiem lēmumiem. Sūtņi tātad tika aizsūtīti un ari pārējās Bastiāna pavēles izpildītas.
Viņš pats par to vairs nelikās ne zinis. Kronēšanas svinību rīkošanu Bastiāns uzticēja Ksaīdei. Un viņa mācēja nodarbināt Ziloņkaula torņa galmu tik ļoti, ka nevienam pat neatlika laika pārdomām.
Bastiāns nākamās dienas un nedēļas lielākoties nekustīgi sēdēja apartamentos, ko pats bija sev izvēlējies. Viņš stīvi lūkojās grīdā un neko nedarīja. Zēns labprāt būtu sev kaut ko vēlējies vai izklaidēdamies izgudrojis kādu stāstu, taču viņam nekas vairs nenāca prātā. Bastiāns jutās izsmelts un tukšs.
Tā viņam beidzot radās ideja, ka varētu vēlēties, lai uz svinībām ierodas arī Mēness meitiņa. Un, ja viņš patiesi tagad bija visvarens, ja visas viņa vēlēšanās kļuva par īstenību, tad arī viņai vajadzētu paklausīt. Naktīs viņš ilgi jo ilgi sēdēja un būrās zem deguna: «Mēness meitiņ, nāc! Tev jānāk! Es tev pavēlu nākt.» Un Bastiāns atcerējās viņas skatienu, kas bija iegūlis viņa sirdī kā mirdzošs dārgums. Taču Mēness meitiņa nenāca. Un, jo biežāk zēns mēģināja ar varu atsaukt viņu šurp, jo vairāk izdzisa atmiņas par šo gaišumu, un sirdī iemetās melna tumsa.
Bastiāns sev iestāstīja, ka tas viss atgriezīsies, tiklīdz viņš nokļūs magnolijas zieda paviljonā. Atkal un atkal viņš skrēja pie amatniekiem un steidzināja tos, daļēji ar draudiem, daļēji ar solījumiem, taču viss, ko tie darīja, izrādījās esam velti. Trepes salūza, tērauda naglas liecās, cirtņi saplīsa gabalos.
Hīkriona, Hīsbalda un Hīdorna kungi, ar kuriem Bastiāns reizēm labprāt būtu papļāpājis vai uzspēlējis kādu spēli, bija tikai retumis vēl kaut kam derīgi. Viņi bija atklājuši zemākajos Ziloņkaula torņa stāvos kādu vīna pagrabu. Tagad nu kungi tur pavadīja dienas un naktis, dzēra, meta kauliņus, bļaustīgās balsīs dziedāja muļķīgas dziesmas vai strīdējās, turklāt itin bieži paceldami zobenu cits pret citu. Dažkārt viņi arī streipuļodami blandījās pa galveno ceļu un uzmācās fejām, elfām, meža sieviņām un citām sievišķām būtnēm tornī.
— Ko tu gribi, kungs,— viņi taisnojās, kad Bastiāns viņus sauca pie atbildības,— dod mums kādu darbu!
Taču Bastiānam nekas nenāca prātā, un viņš pierunāja kungus paciesties līdz kronēšanai, kaut pats nezināja, kas no tā varētu mainīties.
Mazpamazām arī laiks kļuva drūmāks un drūmāks. Saulrietu, kas izskatījās pēc plūstoša zelta, bija arvien mazāk. Debesis lielākoties bija pelēkas un apmākušās, gaiss kļuva smacīgs. Ne vēja pūsmiņa vairs neuzpūta.
Tā palēnām tuvojās kronēšanai noteiktā diena.
Izsūtītie vēstneši atgriezās. Daudzi no viņiem atveda visdažādāko Fantāzijas zemju pārstāvjus. Daži turpretī atgriezās, neguvuši panākumus, un ziņoja, ka iedzīvotāji, pie kuriem viņi sūtīti, bez aplinkiem atteikušies piedalīties ceremonijā. Vispār vietām notiekot slepenas vai pat gluži atklātas sacelšanās.
Bastiāns nodūra skatienu.
— Ar visu to tu pilnībā tiksi galā,— Ksaīde sacīja,— kad būsi kļuvis par Fantāzijas ķeizaru.
— Es vēlos, lai viņu vēlmes sakristu ar manējām,— Bastiāns uzstāja.
Taču Ksaīde jau bija aizsteigusies prom, lai dotu jaunas pavēles.
Un tad pienāca kronēšanas diena — kronēšanai nebija lemts notikt, taču šī diena iegāja vēsturē kā asiņainās kaujas diena par Ziloņkaula torni.
Jau no rīta debesis klāja bieza, svina pelēka sega, kas neļāva īsti uzaust dienai. Baigs mijkrēslis gūlās pāri visam, gaiss bija caurcaurēm nekustīgs un tik smags un spiedošs, ka tik tikko varēja paelpot.
Ksaīde kopā ar četrpadsmit Ziloņkaula torņa ceremoniju meistariem bija sagatavojusi ārkārtīgi bagātīgu programmu, jo tai vajadzēja pārspēt greznumā un dārdzībā visu, kas jelkad piedzīvots Fantāzijā.
Jau kopš agrām rīta stundām ielās un laukumos skanēja mūzika, taču tā bija mūzika, kāda vēl līdz pat šai dienai Ziloņkaula tornī nekad nebija dzirdēta: mežonīga, spiedzīga un tomēr monotona. Katram, kas to dzirdēja, sāka raustīties kājas un gribot negribot vajadzēja diet un lēkt. Neviens nepazina muzikantus melnajās maskās, un neviens nezināja, kur Ksaīde tādus rāvusi.
Visas ēkas un namu frontonus rotāja spilgti raibi karogi un karodziņi, kas tomēr ļengani nokarājās uz leju, jo nebija vēja. Visgarām galvenajam ceļam un visriņld uz pils teritorijas augstā mūra bija piestiprināti neskaitāmi attēli, mazi un milzīgi, un visos bija redzama viena un tā pati seja — atkal un atkal Bastiāns.
Tā kā Magnolijas paviljons joprojām vēl palika nepieejams, Ksaīde bija sagatavojusi tronim citu vietu. Tur, kur spirālveida galvenais ceļš izbeidzās pils mūra lielo vārtu priekšā, uz platiem pakāpieniem vajadzēja tikt uzstādītam tronim no ziloņkaula. Šeit kūpēja tūkstošiem zelta vīraka trauku, un dūmi, kas apdullināja un vienlaikus arī uzbudināja, lēnām plūda pār pakāpieniem, pār laukumu, lejup pa galveno ceļu un ielauzās visās šķērsieliņās, stūros un telpās.
Malu malās stāvēja melnie milži savās kukaiņu bruņās. Neviens, izņemot pašu Ksaīdi, nezināja, kā viņai bija izdevies pēdējos piecus, kas bija atlikuši, simtkāršot. Taču ne tikai tas: aptuveni piecdesmit no viņiem sēdēja varenos zirgos, kas tāpat pilnībā sastāvēja no melna metāla un pārvietojās vienādām kustībām.
Triumfa procesijā šie bruņinieki pavadīja augšup pa galveno ceļu troni. Neviens nezināja, kur tāds sagādāts. Tas bija liels kā baznīcas portāls un sastāvēja caurcaurēm no visdažādākās formas un lieluma spoguļiem. Tikai sēdeklis bija no vara krāsas zīda. Dīvainā kārtā šis mirdzošais milzenis lēnām pats slīdēja pa spirālyeida ceļu augšup gluži kā dzīvs, un neviens to ne stūma, ne vilka.
Kad procesija apstājās lielo ziloņkaula vārtu priekšā, Bastiāns iznāca no pils teritorijas un apsēdās tronī. Sēžot šās mirdzoši aukstās greznības vidū, viņš likās niecīgi mazs kā lelle. Skatītāju pūlis, kas tika nošķirts ar melno bruņu milžu špalerām, spēji iegavilējās, tomēr šīs gaviles neizskaidrojamā kārtā skanēja bēdīgi un griezīgi.
Pēc tam sākās svinību ilgstošākā un nogurdinošākā daļa. Visiem sūtņiem un pārstāvjiem no Fantāzijas zemēm vajadzēja sastāties citam aiz cita rindā, un šī rinda sniedzās ne tikai lejā no spoguļtroņa pa visu Ziloņkaula torņa spirālveida galveno ceļu, bet gan tālu, tālu iekšā dārza Labirintā, un arvien jauni viesi nostājās rindas galā. Ikvienam, sagaidījušam savu kārtu, vajadzēja nomesties zemē pie troņa, ar pieri trīs reizes pieskarties pie zemes, noskūpstīt Bastiāna labo kāju un sacīt: «Savas tautas un savas sugas biedru vārdā es lūdzu tevi, kuram mēs visi esam pateicīgi par savu eksistenci, kronēt sevi par Fantāzijas Bērnišķo ķeizaru!»
Tā pagāja divas vai trīs stundas, kad gaidītāju rindas pāršalca spējš nemiera vilnis. Kāds jauns fauns joņoja augšā pa ceļu, varēja redzēt, ka viņš skrien pēdējiem spēkiem, jo reižu reizēm sagriļojās un pakrita, pierausās atkal kājās un drāzās tālāk, līdz, gaisu kampdams, nometās Bastiāna priekšā zemē. Bastiāns noliecās pie viņa.
— Kas noticis, ka tu uzdrošinies traucēt šo ceremoniju?
— Karš, ak, kungs!— fauns izgrūda.— Atrejs sapulcinājis daudzus dumpiniekus un kopā ar trim pulkiem ir ceļā uz šejieni. Viņi pieprasa, lai tu atdotu AURINU, un, ja tu to nedarīsi labprātīgi, viņi tev to atņems.
Pēkšņi iestājās nāves klusums. Vienā rāvienā bija apklususi satraucošā mūzika un griezīgās gaviles. Bastiāns stīvi blenza zemē. Viņš bija kļuvis bāls.
Tagad piesteidzās arī visi trīs kungi — Hīsbalds, Hīkrions un Hīdorns. Viņi rādījās esam neparasti labā noskaņojumā.
— Beidzot mums uzradies darbiņš!— viņi klaigāja cits caur citu.— Atstāj to mūsu ziņā! Turpini svinības! Mēs sameklēsim dažus krietnus vīrus un stāsimies pretī dumpiniekiem. Viņi dabūs tādu mācību, ka vēl ilgi atcerēsies.
Starp daudzajiem tūkstošiem klātesošo Fantāzijas būtņu bija dažas, kas itin nemaz nebija derīgas karošanai. Bet vairums gluži labi prata apieties ar kādu ieroci — milnu, zobenu, stopu, šķēpu, lingu — vai
ari lieliski iztika ar zobiem vai nagiem. Šie visi sapulcējas ap trim kungiem, kas komandēja karapulku. Kamēr viņi devās prom, Bastiāns palika ar prāvo baru, kas diezin ko nespēja aizstāvēties, un ceremonija turpinājās. Bet tagad jau viņa domas kavējās kur citur. Skatiens nemitīgi slīdēja pār pamali, kuru viņš no savas vietas varēja labi saredzēt. Milzīgie putekļu mākoņi, kas tur sacēlās, ļāva nojaust, cik vareni ir Atreja karapulki.
— Esi bez bažām,— sacīja Ksaīde, pienākusi Bastiānam blakus, — vēl nav iejaukušies mani melnie bruņu milži. Viņi aizstāvēs tavu Ziloņkaula torni, un viņiem nespēj pretī turēties neviens — izņemot tevi un tavu zobenu.
Dažas stundas vēlāk pienāca pirmās ziņas no kaujas lauka. Atreja pusē cīnījās gandrīz visa zaļādaiņu tauta, aptuveni divi simti kentauru, piecdesmit astoņi klinšu grauzēji, turklāt pieci laimes pūķi, kurus komandēja Fuhūrs, pastāvīgi iejaucās cīņas notikumos no gaisa, ' kā arī vesels bars balto milzu ērgļu, kas bija atlidojuši no Likteņa kalniem, un ļoti daudz citu būtņu. Esot manīti pat vienradži.
Tiesa gan, skaitliski viņi bija ievērojamā mazākumā, salīdzinot ar karapulku, ko komandēja Hīkriona, Hīsbalda un Hīdorna kungi, taču viņi uzbruka ar milzīgu pašaizliedzību, un karapulks, kas cīnījās par Bastiānu, tika dzīts arvien vairāk atpakaļ uz Ziloņkaula torni.
Bastiāns pats gribēja doties turp, lai pārņemtu karapulka vadību savās rokās, taču Ksaīde atrunāja viņu.
— Atceries, kungs un meistar,— viņa atgādināja,— ka tavam jaunajam ķeizara titulam vairs nepiedien iejaukties. Atstāj to mierīgi saviem uzticamajiem draugiem.
Kauja ilga visu atlikušo dienu. Bastiāna pulks nikni aizstāvēja katru pēdu dārza Labirintā, līdz tas pārvērtās izmīdītā, asiņainā kaujas laukā. Kad sāka krēslot, pirmie dumpinieki jau bija aizsnieguši Ziloņkaula torņa piekāji.
Un tagad Ksaīde raidīja kaujā savus melnos bruņu milžus — citu jāšus, citu kājām, un tie uzsāka mežonīgu cīņu pret Atreja sabiedrotajiem. ^
Sīks apraksts šai kaujai par Ziloņkaula torni nav iespējams, un tāpēc šajā vietā tas jāaprauj. Vēl līdz pat šai dienai Fantāzijā ir neskaitāmas dziesmas un stāsti, kuros apdziedāta šī diena un šī nakts, jo ikviens, kas tajā piedalījies, ir piedzīvojis kaut ko citu. Tie visi ir stāsti, kuri varbūt jāizstāsta kādu citu reizi.
Dažas balsis apgalvo, ka ari Atreja pusē nostājies viens vai pat vairāki baltie burvji, kas spējuši mēroties ar Ksaīdi burvju spēkā. Droši to apgalvot nevar. Varbūt tur arī slēpjas izskaidrojums, kā Atrejam un viņa ļaudīm izdevās, par spīti melnajiem bruņu milžiem, iekarot Ziloņkaula torni. Ticamāks tomēr ir cits pamatojums: Atrejs cīnījās nevis par sevi, bet gan par savu draugu, kuru gribēja glābt uzveicot.
Sen bija satumsusi nakts, bezzvaigžņu nakts, pilna dūmu un liesmu. No zemē nokritušajām lāpām, apgāztajiem vīraka traukiem vai sadauzītajām lampām tornī daudzās vietās bija izcēlies ugunsgrēks. Bastiāns, ugunsliesmām šaudoties, skraidīja starp cīnītājiem, kas meta spokainas ēnas. Viņu ieskāva ieroču troksnis un cīņas bļāvieni.
— Atrej!— viņš kliedza aizsmakušā balsī.— Atrej, parādies! Nāc ar mani cīnīties! Kur tu esi?
Taču zobens Sikānda gulēja makstī un nekustējās.
Bastiāns joņoja cauri visām pils teritorijas telpām, tad izdrāzās laukā uz lielā mūra, kas šeit bija tik plats kā iela, un, kad viņš taisni gribēja skriet pāri lielajiem, ārējiem vārtiem, zem kuriem — tagad tūkstoš lauskās sašķaidīts — stāvēja spoguļtronis, viņam pretī no otras puses nāca Atrejs. Atrejam rokā bija zobens.
Viņi nostājās viens pret otru, aci pret aci. Sikānda nekustējās.
Atrejs pielika Bastiānam pie krūtīm sava zobena smaili.
— Atdod man zīmi,— viņš pavēlēja,— tevis paša labad!
— Nodevējs!— Bastiāns kliedza pretī.— Es esmu tevi radījis! Visu, kas še ir, esmu radījis es! Arī tevi! Vai tu vērsīsies pret mani? Kriti ceļos un lūdz piedošanu!
— Tu esi vājprātīgs,— Atrejs atbildēja,— neko tu neesi radījis. Par visu tev jāpateicas Bērnišķajai ķeizarienei! Dod šurp man AURINU!
— Ņem, ja tu vari!— Bastiāns atvēlēja.
Atrejs vilcinājās.
— Bastiān,— viņš sacīja,— kāpēc tu liec man sevi uzveikt, lai tevi glābtu ?
Bastiāns satvēra Sikāndas spalu, un ar savu vareno spēku viņam patiešām izdevās zobenu izvilkt no maksts, kaut arī ierocis pats nedevās rokā. Taču tajā pašā acumirklī, kad tas notika, atskanēja tik pārlieku baiss troksnis, ka pat cīnītāji lejā uz ceļa vārtu priekšā bridi palika stāvam kā sastinguši un skatījās uz abiem zēniem. Bastiāns atkal pazina šo troksni. Tā bija tā briesmīgā šņirkstoņa, kuru viņš bija dzirdējis, kad Graogramāns pārvērtās par akmeni. Sikāndas mirdzums izdzisa. Zēns atcerējās lauvas sacīto — kas notiks, ja viņš kādreiz izvilks šo ieroci pēc paša gribas. Taču tagad viņš nespēja un negribēja notikušo vērst par nebijušu.
Bastiāns cirta Atrejam, kas mēģināja ar savu zobenu aizstāvēties. Taču Sikānda pāršķēla pušu Atreja ieroci un ietriecās viņam krūtīs. Pavērās dziļa brūce, no kuras plūda asinis. Atrejs grīļodamies kāpās atpakaļ un krita no lielo vārtu dzeguļiem lejā. Tad no dūmu vāliem cauri naktij iznira balta liesma, sagrāba Atreju kritienā un aizrāva sev līdzi. Tas bija Fuhūrs, baltais laimes pūķis.
Bastiāns slaucīja savā mētelī sviedrus no pieres un, to darīdams, pamanīja, ka mētelis kļuvis melns, melns kā nakts. Joprojām vēl neizlaizdams zobenu Sikāndu no rokas, viņš nokāpa lejā no pils mūra un izgāja klajā laukumā.
Līdz ar uzvaru pār Atreju kaujas laime soli pa solītim novērsās no vieniem un uzsmaidīja otriem. Dumpinieku karapulks, kuram uzvara nupat vēl bija likusies droša, sāka mukt. Bastiāns jutās kā briesmīgā sapnī, no kura nespēj pamosties. Šī uzvara viņam šķita rūgta kā žults, un tomēr viņš vienlaikus sajuta mežonīgu triumfu.
Ietinies savā melnajā mētelī un turēdams asiņaino zobenu rokā, Bastiāns lēnām devās pa galveno ceļu lejā; Ziloņkaula tornis tagad jau liesmoja vienās ugunīs kā milzu lāpa. Tomēr Bastiāns, tikpat kā nepievērsdams vērību šņācošajām un gaudojošajām liesmu mēlēm, gāja tālāk, gandrīz tās nejuzdams, kamēr sasniedza torņa pakāji. Tur viņš satikās ar savu atlikušo karapulku, kas viņu gaidīja izpostītajā dārza Labirintā — tagad bezgalīgā kaujas laukā, pilnā nokautu fantāziešu. Te bija arī Hīkrions, Hīsbalds un Hīdorns, abi pēdējie smagi ievainoti. Zilais džins Illuāns bija kritis. Ksaīde stāvēja pie viņa līķa, turēdama rokās jostu Gēmalu.
— Šo te, kungs un meistar,— burve sacīja,— viņš izglābis, lai atdotu tev.
Bastiāns paņēm^Jostu un saspieda to dūrē, tad iebāza savā kabatā.
Viņš lēnām pārlaida skatienu pār saviem cīņu un ceļa biedriem. Atlicis bija nepilns simts. Viņi izskatījās pārguruši un izmocīti. Uguns šaudīgā gaisma viņus vērta spoku barā.
Visi bija pavērsuši seju pret Ziloņkaula torni, kas arvien vairāk un vairāk sabruka gluži kā sārts. Magnolijas paviljona smaile uzliesmoja, tā ziedlapas plaši atvērās, un varēja redzēt, ka tas ir tukšs. Tad ari to aprija liesmas.
Bastiāns pacēla savu zobenu pret liesmu un drupu kaudzi un skarbā balsī sacīja:
— Tas ir Atreja darbs. Un par to es viņu tagad vajāšu līdz pasaules galam!
Bastiāns uzlēca vienā no lielajiem melnā metāla zirgiem un kliedza:
— Sekojiet man!
Kumeļš saslējās pakaļkājās, taču jātnieks savaldīja viņu ar savu gribu un slaidā galopā nozuda nakts melnumā.
XXX.Izbijušo ķeizaru pilsēta
Uja, šito skrejienu! Bastiāns traucās jau judzem talu cauri piķa melnajai naktij, kad iepalikušie cīņu biedri tikai devās ceļā. Daudzi bija ievainoti, visi līdz nāvei pārguruši, un nevienam ne tuvu nebija Bastiāna neizmērojamā spēka un izturības. Pat melnie bruņu milži uz saviem metāla zirgiem tikai ar pūlēm izkustējās no vietas, un citi, kas gāja kājām, nespēja saskaņot soli. Tas nozīmēja, ka arī Ksaīdes griba, kas tos vadīja, bija pie spēku izsīkuma robežas. Viņas koraļļu palankīns, degot Ziloņkaula tornim, bija kritis par upuri liesmām. Tāpēc no visvisādiem ratu dēļiem, salauztiem ieročiem un pussadegu-
šām torņa atliekām tika uzbūvēts jauns palankīns, kas, protams, liecināja par piedzīvoto postu. Atlikušais karapulks klibodams un šļūkdams vilkās nopakaļ. Arī Hīkrionam, Hīsbaldam un Hīdornam, kas bija pazaudējuši savus zirgus, vajadzēja atbalstīt citam citu. Neviens nerunāja ne vārda, bet visi zināja, ka nekad nespēs panākt Bastiānu.
Zēns joņoja tālāk cauri tumsai, melnais mētelis neganti plandījās viņam ap pleciem, milzu zirga metāliskie locekļi knirkšķēja un čīkstēja pie katras kustības, kad varenie pakavi blietēja zemi.
— Nū!— Bastiāns kliedza.— Nū! Nū! Nū!
Ātrums viņam joprojām nešķita pietiekami liels.
Viņš gribēja panākt Atreju un Fuhūru par katru cenu — un kaut arī viņam šo metāla nezvēru, zirgu, vajadzētu nodzīt beigtu!
Bastiāns alka atriebības! Šajā stundā viņš jau būtu pie visu savu vēlmju mērķa, bet Atrejs to bija izjaucis. Bastiāns nebija kļuvis par Fantāzijas ķēniņu. Atrejam to nāksies rūgti nožēlot!
Bastiāns steidzināja savu metāla jājamo vēl neprātīgāk. Tā locekļi kauca un čīkstēja arvien skaļāk, un tomēr nezvērs paklausīja sava jātnieka gribai un paātrināja brāzmaino galopu.
Šī mežonīgā pakaļdzīšanās ilga daudzas stundas, kaut arī nakts nekļuva ne par matu gaišāka. Un joprojām Bastiāns domās redzēja degošo Ziloņkaula torni un vienmēr no jauna izdzīvoja to acumirkli, kad Atrejs bija pielicis viņam pie krūtīm zobenu, līdz viņam pirmo reizi radās jautājums: kāpēc Atrejs bija vilcinājies? Kāpēc viņš pēc visa nebija spējis viņu ievainot, lai atņemtu AURINU ar varu? Un tagad Bastiāns pēkšņi atcerējās brūci, kuru bija cirtis Atrejam, un viņa pēdējo skatienu, kad viņš grīļodamies atkāpās un nogāzās zemē.
Bastiāns iebāza Sikāndu, ko līdz šim brīdim joprojām bija turējis rokā, atpakaļ tā sarūsējušajā makstī.
Ausa rīts, un mazpamazām zēns redzēja, kur atrodas. Metāla zirgs tagad drāzās pa kādu silu. Tumšie paegļu puduri izskatījās pēc kapucēs tērptiem milzu mūkiem vai smailas cepures uzlikušiem burvjiem, kas sastājušies nekustīgās grupās. Tiem pa vidu mētājās izkaisīti klinšu gabali.
Un tad notika tas, ka slaida galopa vidū metāla zirgs gluži vienkārši negaidot sabruka daļās.
Bastiāns no kritiena spara palika apdullis guļam. Kad zēns beidzot piecēlās, sadauzītos locekļus berzēdams, viņš ieraudzīja visapkārt zemu paegļu biežņu. Bastiāns izlīda laukā. Ārā, izmētātas plašā laukumā, gulēja čaumalai līdzīgās kumeļa lauskas, it kā būtu eksplodējis kāds jātnieka piemineklis.
Bastiāns pieslējās kājās, uzsvieda sev uz pleciem melno mēteli un bez mērķa devās pretī austošajām rīta debesīm.
Bet paegļu biežņā palika kāds mirdzošs priekšmets, ko viņš bija tur pazaudējis: josta Gēmala. Bastiāns neko nemanīja un arī vēlāk par jostu nekad vairs neiedomājās. Illuāns gluži veltīgi bija paglābis jostu no liesmām.
Dažas dienas vēlāk jostu atrada žagata, bet nenojauta, kas šis vizulis ir patiesībā. Viņa to aiznesa uz savu ligzdu, taču līdz ar to sākās cits stāsts, kas būtu stāstāms citu reizi.
Pret pusdienlaiku Bastiāns nonāca pie augsta zemes vaļņa, kas stiepās šķērsām pāri silam. Viņš uzrāpās augšā. Aiz tā skatienam pavērās plaša ieplaka, līdzīga uz leju vērstam lēzenam krāterim. Un šo ieplaku pilnībā aizņēma kāda pilsēta — katrā ziņā celtņu bija tik daudz kā pilsētā, kaut arī šī bija visneiedomājamākā pilsēta, kādu Bastiāns jelkad redzējis. Celtnes likās saripinātas kā metamie kauliņi juku jukām, bez plāna un jēgas, it kā tās būtu izbērtas no kāda milzu maisa. Nebija ne ielu, ne laukumu, ne kādas citas samanāmas kārtības.
Taču arī katra atsevišķā ēka radīja vājprāta iespaidu, mājas durvis bija jumtā, trepes tur, kur nevarēja tām piekļūt, vai arī tādas, pa kurām varēja kāpt tikai ar galvu uz leju un kuras izbeidzās tukšā gaisā; tornīši stāvēja šķērsām, un balkoni karājās vertikāli pie sienām, logi ielikti durvju vietās un grīdas — mūru vietās. Bija tilti, kuru izliektie loki pēkšņi kaut kur aprāvās, it kā būvētājs tos būtu pametis pusratā un nepabeidzis. Bija torņi, līki kā banāni, un uz smailes uzslietas piramīdas. īsi sakot, visa šī pilsēta radīja vājprāta iespaidu.
Tad Bastiāns pamanīja iedzīvotājus. Tie bija vīrieši, sievietes un bērni. Pēc ārējā veidola tie likās parasti cilvēki, taču viņu apģērbs izskatījās tā, it kā viņi visi kā viens būtu sajukuši prātā un nejēgtu vairs atšķirt lietas,„kas domātas apģērbšanai, no priekšmetiem, kas kalpo citiem mērķiem. Galvā viņi valkāja abažūrus, smilšu spainīšus, zupas bļodas, papīrgrozus, tūtas un kastes. Un savu augumu viņi bija ieģērbuši galdautos, paklājos, lielos papīra gabalos vai pat mucās.
Daudzi vilka un stumdīja apkārt ķerras vai ratus, uz kuriem bija sakrautas visneiedomājamākās grabažas — sasistas lampas, matrači, trauki, lupatas un visvisādi lēti karekļi. Citi turpretī stiepa līdzīgus krāmus milzīgos blāķos uz muguras.
Jo dziļāk Bastiāns nokāpa lejā pilsētā, jo biezāka kļuva burzma. Taču likās, ka neviens no šiem ļaudīm īsti nezina, kurp grib nokļūt. Vairākkārt Bastiāns novēroja šādu ainu: kāds, kas nupat ar pūlēm bija vilcis savu ķerru uz vienu pusi, pēc neilga laika jau vilka to pretējā virzienā, lai nedaudz vēlāk dotos atkal uz kādu citu pusi. Turklāt visi bija drudžaini darbīgi.
Bastiāns nolēma kādu no vietējiem uzrunāt:
— Kā sauc šo pilsētu?
Uzrunātais palaida savu ķerru vaļā, izslējās taisni, bridi paberzēja pieri, kā saspringti domādams, tad devās prom un vienkārši pameta ķerru stāvam. Šķita, ka viņš to aizmirsis. Taču jau dažas minūtes vēlāk kāda sieviete pagrāba stumjamo un ar pūlēm to vilka nezin kur. Bastiāns pajautāja, vai tās grabažas piederot viņai. Sieviete laiciņu pastāvēja, iegrimusi dziļās pārdomās, tad aizgāja.
Bastiāns vēl dažas reizes izmēģinājās, bet ne uz vienu vienīgu vaicājumu nesaņēma atbildi.
— Nav nozīmes viņiem jautāt,— zēns pēkšņi izdzirdēja ķiķinošu balsi,— viņi neko vairs nejaudā pateikt. Viņus varētu nosaukt par nerunājošajiem.
Bastiāns pagriezās uz balss pusi un ieraudzīja uz kāda mūra izciļņa (tā bija kāda erkera apakšdaļa, kas stāvēja apgriezta riņķī) sēžam mazu, pelēku mērkaķīti. Dzīvniekam galvā bija melna doktora platmale, pie kuras šūpojās pušķis, un viņš likās ļoti nodarbināts, kaut ko skaitīdams uz savu kāju pirkstiem. Tad viņš ņirgdams uzlūkoja Bastiānu un sacīja:
— Piedošanu, es tikai gribēju šo to ātri izrēķināt.
— Kas tu esi?— Bastiāns jautāja.
— Argakss — mans vārds, ļoti patīkami!— atbildēja mērkaķī tis un sveicinot pacēla doktora platmali.— Un ar ko man ir tas gods?
— Mani sauc Bastiāns Baltazars Bukss.
— Pareizi!— mērkaķī tis apmierināti sacīja.
— Un kā saucas šī pilsēta?— Bastiāns apvaicājās.
— Patiesībā tai nemaz nav nosaukuma,— Argakss paskaidroja, — bet varētu to saukt, sacīsim, par Izbijušo ķeizaru pilsētu.
— Izbijušo ķeizaru pilsētu?— Bastiāns satraukts atkārtoja.— Kāpēc? Es šeit neredzu neviena, kas izskatītos pēc izbijuša ķeizara.
— Nē?— mērkaķītis smīkņāja.— Un tomēr visi, kurus tu šeit redzi, kādreiz bijuši Fantāzijas ķeizari — vai vismaz gribējuši kļūt par tādiem.
Bastiāns izbijās.
— Kā tu to zini, Argaks?
Mērkaķis atkal sveicinot pacēla platmali un ņirdza.
— Es esmu, sacīsim, pilsētas uzraugs.
Bastiāns pameta acis riņķī. Kāds vecs vīrs tepat tuvumā bija izracis bedri. Tagad viņš ielika tajā degošu sveci un bēra to atkal ciet.
Mērkaķītis smiekuļoja.
— Vai nevēlies mazu ekskursiju pa pilsētu, kungs? Sacīsim — pirmo iepazīšanos ar tavu nākamo dzīvesvietu?
— Nē,— Bastiāns atcirta,— ko tu tur pļāpā?
Mērkaķītis uzlēca viņam uz pleca.
— Nāc vien!— viņš pačukstēja.— Tas neko nemaksā. Tu jau esi visu samaksājis, un tev ir tiesības ieiet.
Bastiāns sāka iet, kaut arī patiesībā labprātāk būtu aizskrējis prom. Viņš jutās neomulīgi, un šī sajūta auga ar katru soli. Viņš pētīja ļaudis un ievēroja, ka viņi nesarunājas arī savā starpā. Viņi vispār nelikās ne zinis par citiem, jā, viņi, šķiet, pat neievēroja cits citu.
— Kas viņiem kait?— Bastiāns apvaicājās.— Kāpēc viņi tik dīvaini uzvedas?
— Viņi neuzvedas dīvaini,— Argakss smiedamies sacīja zēnam pie auss,— viņi, varētu sacīt, ir tādi paši kā tu vai, labāk, kādreiz ir bijuši tādi paši.
— Ko tu ar to gribi teikt?— Bastiāns apstājās.— Vai tu apgalvosi, ka tie ir cilvēki?
Argakss uzjautrināts lēkāja Bastiānam pa muguru.
— Tā tas ir! Tā tas ir!
Bastiāns sava ceļa vidū ielāgoja sēžam kādu sievu, kas pūlējās ar lāpāmo adatu uzdurt zirņus no šķīvja.
— Kā viņi šeit nonākuši? Ko viņi te dara?— Bastiāns jautāja.
— Ak, visos laikos ir bijuši cilvēki, kas nav atraduši atpakaļceļu uz savu pasauli,— Argakss paskaidroja.— Sākumā viņi to vairs negribēja un tagad, sacīsim, vairs nevar.
Bastiāns noskatījās pakaļ kādai mazai meitenītei, kas ar lielu piepūli stūma leļļu ratus, kuriem bija četrstūraini riteņi.
— Kāpēc viņi vairs nevar?— zēns nerimās.
— Viņiem vajadzēja to vēlēties. Bet viņi neko vairs nevēlas. Viņi ir izmantojuši savu pēdējo vēlēšanos kaut kam citam.
— Savu pēdējo vēlēšanos?— Bastiāns jautāja bālām lūpām. — Vai tad nevar vēlēties un vēlēties, cik vien gribas?
Argakss atkal smējās. Tagad viņš mēģināja noņemt Bastiāna turbānu, lai paieskātu viņam galvu.
— Rimsties!— Bastiāns iesaucās. Viņš pūlējās mērkaķi nopurināt, taču dzīvnieks turējās stingri un spiedza no sajūsmas.
— Nē taču! Nē taču!— viņš rejošā balsī irgojās.— Vēlēties tu vari tikai tik ilgi, kamēr atceries savu pasauli. Šie te visas savas atmiņas ir iztērējuši. Kam vairs nav pagātnes, tam nav arī nākotnes. Tāpēc viņi nepaliek vecāki. Paskaties uz viņiem! Vai tu vari iedomāties, ka daži no viņiem ir šeit jau tūkstoš gadu un pat vēl ilgāk? Bet viņi saglabājas tādi, kādi bijuši. Viņos nekas vairs nevar mainīties, jo viņi paši sevi nespēj mainīt.
Bastiāns vēroja kādu vīru, kas ieziepēja spoguli un tad sāka to skūt. Tas, kas viņam sākumā vēl bija licies jocīgi, tagad uzdzina zosādu.
Zēns ātri gāja tālāk un tikai tagad apjauta, ka dodas arvien dziļāk pilsētā. Viņš gribēja griezties riņķī, tomēr kaut kas viņu pievdka kā magnēts. Viņš sāka skriet un mēģināja atbrīvoties no uzmācīgā mērkaķa, taču tas bija pielipis kā dadzis un vēl skubināja viņu:
— Ātrāk! Nū! Nū! Nū!
Bastiāns saprata, ka viss, ko viņš dara, ir velti, un apstājās.
— Un tie visi šeit,— viņš jautāja gluži bez elpas,— viņi ir bijuši Fantāzijas ķeizari vai arī gribējuši par tādiem kļūt?
— Saprotams,— Argakss atbildēja,— ikviens, kas neatrod ceļu atpakaļ, agrāk vai vēlāk grib kļūt par ķeizaru. Ne katram tas izdevās, bet gribējuši to ir visi. Tāpēc šeit ir divu veidu āksti. Galarezultāts katrā ziņā, sacīsim, ir viens un tas pats.
— Kādi divi veidi? Paskaidro! Tas man jāzina, Argaks!
— Tikai mieru! Tikai mieru!— mērkaķis irgojās, ciešāk sažņaugdams Bastiāna kaklu.— Vieni savas atmiņas izšķieda mazpamazām. Un, kad bija zaudējuši pēdējo, arī AURINS vairs nespēja piepildīt nekādas vēlmes. Pēc tam viņi, sacīsim, atnāca šurp paši no sevis. Otri, kas bija padarījuši sevi par ķeizaru, līdz ar to vienā rāvienā zaudēja visas atmiņas. Tāpēc AURINS tāpat nespēja izpildīt viņu vēlmes, jo viņiem to vairs nebija. Kā redzi, tas pats vien iznāk. Ari viņi ir šeit un netiek prom.
— Vai tas nozīmē, ka viņiem visiem kādreiz ir bijis AURINS?
— Pats par sevi saprotams!— Argakss atbildēja.— Bet viņi to sen ir aizmirsuši. Kaut arī tas viņiem, nabaga muļķiem, neko vairs nelīdzētu.
— Vai tas viņiem .. .— Bastiāns vilcinājās,— vai tas viņiem tika atņemts?
— Nē,— Argakss sacīja,— līdzko sevi kāds padara par ķeizaru, AURINS pazūd pats. Jāteic — tas taču ir skaidrs kā diena, jo Bērnišķās ķeizarienes varu galu galā nevar izmantot tāpēc, lai šo varu viņai pašai atņemtu.
Bastiāns jutās tik slikti, ka labprāt būtu apsēdies, taču mazais, pelēkais mērkaķis to neļāva.
— Nē, nē, ekskursija pa pilsētu vēl nav galā,— viņš kliedza,
— pats svarīgākais vēl tikai būs! Ej tālāk! Ej tālāk!
Bastiāns ieraudzīja kādu zēnu, tas ar smagu āmuru dzina naglas zeķēs, kas gulēja nosviestas zemē. Kāds resns vīrs mēģināja pielīmēt pastmarkas pie ziepju burbuļiem, bet tie, protams, vienmēr pārsprāga. Tomēr viņš pūta un pūta jaunus.
— Paskaties!— Bastiāns izdzirdēja Argaksa ņirdzīgo balsi un sajuta, ka tas ar savu mērkaķa ķepu griež viņa galvu noteiktā virzienā.
— Paskaties turp! Vai nav jautri?
Tur stāvēja liela ļaužu grupa, vīrieši un sievietes, veci un jauni, visi visērmotākajās drēbēs, taču viņi nesarunājās. Katrs bija noslēdzies sevī. Uz zemes gulēja neskaitāms daudzums metamo kauliņu, un uz katra kauliņa sešām šķautnēm bija burti. Vienmēr no jauna šie ļaudis sajauca kauliņus un pēc tam stingām acīm ilgi lūkojās uz tiem.
— Ko viņi tur dara?— Bastiāns čukstēja.— Kas tā ir par spēli? Kā to, sauc?
— Varbūtības spēle,— Argakss atbildēja, tad pamāja spēlētājiem, uzsaukdams:
— Lieliski, mani bērni! Tā tik turpiniet! Nepadodieties!
Pēcāk mērkaķītis atkal pagriezās pret Bastiānu un iečukstēja zēnam ausī: ^
— Viņi neko vairs nevar pastāstīt. Viņi ir zaudējuši valodu. Tāpēc es viņiem izdomāju šo spēli. Tā viņus, kā redzi, aizrauj. Un tā ir ļoti vienkārša. Arī tevi nebūtu ilgi jāpārliecina, lai tu piekristu, ka pamatā visi stāsti pasaulē sastāv tikai no trīsdesmit trim burtiem. Burti vienmēr ir vieni un tie paši, tikai to kombinācijas mainās. No
burtiem tiek veidoti vārdi, no vārdiem — teikumi, no teikumiem — rindkopas un no rindkopām — stāsti. Paskaties — kas tur rakstīts?
Bastiāns lasīja:
- HGIKLOPF MĀEČV ŽŠ ĒĢCVBNMASDF GHJKLĪĶ ĻŪERTZUIOPS ASDFGHJKLŠĀ MNBVCĶĪLKJHGF DSA UPOIUZTREWĀAS ĻĒERTZUIOPUASDF ŠŽCVBNMLKJ O W E R T Z U I O P U ASDFGHJKLĢĒĪČC UPOIŪZTREŠĒ ĀOLKJHGF DSAMNBV GKHDSRZIP ĢETUOUSF HKO
TCBMVRZ 1P ARCGUNIKŽO TEERTZUIOPUASD
MNBV.CĻŪASD LKJUONGREF GHL.
— Jā,— Argakss irgojās,— tā tas ir lielākoties. Bet, ja spēlē ļoti ilgi, gadiem ilgi, tad kādreiz nejaušības pēc rodas vārdi. Nekādi sevišķi atjautīgie vārdi, bet vismaz vārdi «spinātu krampji», piemēram, vai «suku desas», vai «apkakles laka». Bet, ja spēlē simt gadus, tūkstoš gadus, simttūkstoš gadus, tad pēc visas varbūtības, pateicoties nejaušībai, vajadzētu vienreiz iznākt dzejolim. Un, ja to spēlē mūžīgi, tad jārodas visiem dzejoļiem, visiem stāstiem, kādi vien ir iespējami, turklāt arī visām stāstu vēsturēm un pat šim stāstam, kurā mēs taisni abi sarunājamies. Tas ir loģiski, vai ne?
— Tas ir šausmīgi!— Bastiāns iesaucās.
— Ak,— Argakss nopūtās,— viss atkarīgs, kā uz to skatās. Tie tur — varētu sacīt — ir aizrāvušies. Un bez tam — ko lai mēs ar viņiem Fantāzijā iesākam?
Bastiāns ilgi vēroja spēlētājus, tad klusi vaicāja:
— Argaks, tu taču zini, kas es esmu, vai ne?
— Kā tad ne? Kurš tad nezina tavu vārdu Fantāzijā?
— Saki man vienu, Argaks. Ja es vakar būtu kļuvis par ķeizaru, vai tad es arī jau būtu šeit?
— Šodien vai rit,— mērkaķis atbildēja,— vai pēc nedēļas. Katrā ziņā tu drīz vien būtu nonācis šeit.
— Tad Atrejs mani ir izglābis.
— To es nezinu,— mērkaķis atzinās.
— Un ja viņam būtu izdevies man atņemt dārglietu, kas tad būtu noticis?
Argakss atkal irgojās.
— Varētu sacīt — tad tu arī būtu šeit nonācis.
— Kāpēc?
— Jo AURINS tev ir vajadzīgs, lai rastu ceļu atpakaļ. Bet, godīgi sakot, es neticu, ka tu to vairs spēsi.
Mērkaķītis plaukšķināja ķepiņas, vicināja doktora platmali un ņirdza.
— Saki, Argaks,— kas man jādara?
— Jāatrod vēlēšanās, kas tevi atvestu atpakaļ uz tavu pasauli.
Bastiāns atkal ilgi klusēja un tad jautāja:
— Argaks, vai tu vari pateikt, cik daudz vēlēšanos man vispār vēl var būt?
— Daudz vairs ne. Pēc maniem ieskatiem, augstākais, trīs vai četras. Un ar tām tev būs grūti iztikt. Tu sāc mazliet par vēlu, atpakaļceļš nav viegls. Tev jātiek pāri Miglas jūrai. Tam nolūkam ir vajadzīga vēlēšanās. Un, kas seko pēc tam, es nezinu. Neviens Fantāzijā nezina ceļu uz jūsu pasauli. Varbūt tev izdodas atrast Jora Minroudu, pēdējo glābiņu dažiem tādiem kā tu. Kaut gan es baidos, ka tev tas būs — sacīsim — pārāk tālu. Bet no Izbijušo ķeizaru pilsētas tu šoreiz vēl izkulsies laukā.
— Paldies, Argaks!— Bastiāns tencināja.
Mazais, pelēkais mērkaķītis ņirdza.
— Uz redzēšanos, Bastiān Baltazar Buks!
Un vienā lēcienā viņš bija pazudis kādā no vājprāta namiem. Turbānu viņš bija paņēmis līdzi.
Bastiāns vēl brītiņu stāvēja nekustēdamies. Tikko uzzinātais bija viņu tik ļoti apmulsinājis un satriecis, ka zēns nespēja pieņemt nekādu lēmumu. Visi līdzšinējie mērķi un plāni vienā mirklī bija sagrauti. Viņam bija tāda sajūta, ka iekšā viss būtu sagriezies kājām gaisā, kā tur tā piramīda — augša pagriezta uz leju un mugurpuse uz priekšu. Tas, uz ko Bastiāns bija cerējis, bija viņa bojāeja, un tas, ko viņš bija ienīdis, bija viņa glābiņš.
Sākumā viņam bija skaidrs tikai viens: jātiek laukā no šās pilsētas jeb vājprātīgo nama! Un viņš vēlējās, kaut nekad šeit vairs nebūtu jāatgriežas!
Bastiāns devās cauri bezjēdzīgo celtņu jūklim, un drīz vien izrādījās, ka ceļš šurp iekšā bijis daudz vienkāršāks nekā laukā. Vienmēr atkal nācās secināt, ka viņš nav izvēlējies īsto virzienu un ceļš atkal jau ved uz pilsētas centru. Tā pagāja visa pēcpusdiena, līdz zēnam izdevās sasniegt zemes valni. Tad Bastiāns iemetās silā un nebeidza vien skriet, kamēr viņu piespieda apstāties nakts — tikpat tumša kā iepriekšējā. Pārguris viņš nokrita zem kadiķu krūma un iegrima dziļā miegā. Un šajā miegā viņš aizmirsa, ka spējis kādreiz izgudrot stāstus.
Visu nakti Bastiāns redzēja tikai vienu vienīgu sapņu tēlu, kas negribēja nozust un arī nemainījās: Atrejs ar asiņojošo brūci stāvēja un skatījās uz viņu, nekustēdamies un nebilzdams ne vārda.
Pērkona grāviena iztrūcināts, Bastiāns pamodās. Visu sedza melna tumsa, taču mākoņu gubās, kas bija krājušās kopš vairākām dienām, šķiet, bija izcēlies mežonīgs dumpis. Nepārtraukti šaudījās zibeņi, pērkons dārdēja un ducināja, tā ka zeme trīcēja, vētra gaudoja pāri silam un lieca kadiķus pie zemes. Lietus gāzmas plīvoja ainavas priekšā kā pelēki aizkari.
Bastiāns piecēlās. Ietinies savā melnajā mētelī, zēns stāvēja, un ūdens lija viņam pār seju.
Kāda zibens šautra trāpīja taisni kokā, kas auga tepat tuvumā, un pāršķēla zaraino ^stumbru, zari tūliņ aizdegās, vējš izdzenāja pāri naksnīgajam silam dzirksteļu lietu, ko ūdens šaltis ātri vien apdzēsa.
Briesmīgs blīkšķis notrieca Bastiānu uz ceļiem. Tagad viņš abām rokām sāka rakt zemi. Kad bedre bija pietiekami dziļa, zēns atjoza no vidukļa zobenu Sikāndu un ieguldīja to zemē.
— Sikānda!— Bastiāns klusi sacīja cauri vētras auriem.— Es atvados no tevis uz visiem laikiem. Lai nekad vairs neatkārtotos tāda nelaime, lai nekad vairs neuzrastos tāds, kas tevi paceļ pret draugu. Un lai neviens tevi še neatrod, kamēr nav aizmirsti notikumi, kas norisinājās tevis un manis dēļ.
Tad viņš aizbēra bedri un vispēdīgi uzlika pāri šai vietai sūnas un zarus, lai neviens to neuzietu.
Un tur guļ Sikānda vēl šobaltdien. Jo tikai tālā nākotnē nāks kāds, kurš drīkstēs bez briesmu tam pieskarties,— bet tas jau būs cits stāsts un tiks izstāstīts kādu citu reizi.
Bastiāns devās cauri tumsai prom.
Pret rītu negaiss pierima, vējš apklusa, lietus pilēja no kokiem, un pēdīgi iestājās klusums.
Līdz ar šo nakti Bastiānam sākās garš, vientuļš ceļojums. Pie ceļa un cīņu biedriem, pie Ksaīdes zēns vairs nevēlējās atgriezties. Viņš tagad gribēja uzmeklēt atpakaļceļu uz Cilvēku pasauli, bet nezināja, kā un kur. Vai tad bija kādi vārti, kāds brasls, kāda robežšķirtne, kas varētu turp aizvest?
Vajag vēlēties, to Bastiāns zināja. Bet pār to viņam nebija varas. Viņš jutās kā ūdenslīdējs, kurš meklē jūras dibenā nogrimušu kuģi un kuru ūdens nemitīgi ceļ uz augšu, pirms viņš pagūst ko atrast.
Bastiāns arī zināja, ka viņam atlikušas tikai dažas vēlēšanās, tāpēc ļoti uzmanījās, lai velti neizmantotu AURINU. Tās nedaudzās atmiņas, kas bija vēl saglabājušās, drīkstēja upurēt tikai pret iespēju nonākt tuvāk savai pasaulei — un tikai tad, ja tas katrā ziņā būtu nepieciešams.
Taču vēlmes nevar pēc patikšanas ne izsaukt, ne arī apslāpēt. Tās mostas mūsos, vienalga, labas vai sliktas, dziļākās dzīlēs nekā visi nodomi. Un tās rodas nemanot.
Pašam to nemaz neapjaušot, Bastiānā dzima jauna vēlēšanās un mazpamazām pieņēma arvien skaidrāku veidolu.
Vientulība, kurā viņš bija klejojis jau daudzas dienas un naktis, kļuva par iemeslu tam, ka viņš vēlējās piederēt kādai kopai, tikt uzņemts kādā grupā, ne kā kungs vai uzvarētājs, vai vispār kas īpašs, bet gan kā līdzīgs starp līdzīgiem, varbūt kā pats mazākais vai nesvarīgākais, toties tāds, kas, pats par sevi saprotams, tur pieder un ir kopas loceklis.
Tā kādu dienu zēns nonāca jūras malā. Vismaz sākumā tā likās. Viņš stāvēja kraujā klinšu krastā — un priekšā pletās jūra ar baltiem, sastingušiem viļņiem. Tikai vēlāk viņš atklāja, ka šie viļņi īstenībā nav nekustīgi, tie vienīgi kustas ļoti lēni, ka ir straumes un atvari, kas griežas tik nemanāmi kā pulksteņa rādītājs.
Tā bija Miglas jūra!
Bastiāns gāja pa stāvo krastu. Gaiss bija silts un mazlietiņ mikls, nejuta ne vēja pūsmas. Bija vēl agra priekšpusdiena, un saule spīdēja pār sniegbalto miglas virsmu, kas sniedzās līdz pašai pamalei.
Bastiāns gāja dažas stundas un pret pusdienlaiku nonāca pie kādas mazas pilsētiņas, kas stāvēja uz augstiem pāļiem Miglas jūrā gabaliņu no sauszemes. Garš iekārts tilts to savienoja ar kādu uz priekšu izvirzītu klinšu krasta daļu. Tilts klusu šūpojās, kad Bastiāns tagad devās tam pāri.
Mājas bija salīdzinoši mazas: durvis, logi, trepes — viss likās domāts bērniem. Un patiesi — cilvēki, kas staigāja pa ielām, bija mazi kā bērni, kaut arī tie nepārprotami bija pieauguši vīri ar bārdu un. sievas ar matu pīnēm ap galvu. Uzkrītoši bija tas, ka viņus gandrīz nevarēja atšķirt — tik ļoti līdzīgi visi bija cits citam. Viņu sejas bija tumši brūnas kā slapja zeme un izskatījās ļoti labsirdīgas un mierīgas. Ieraudzījuši Bastiānu, viņi pamāja zēnam ar galvu, taču neviens viņu neuzrunāja. Vispār šejienieši likās esam ļoti nerunīgi, tikai retu reizi uz ielām vai ieliņām bija dzirdams kāds vārds vai uzsauciens, par spīti rosīgumam, kas šeit valdīja. Nekad arī neviens nebija redzams vienatnē, vienmēr viņi gāja mazākās vai lielākās grupās, saķērušies elkoņos vai sadevušies rokās.
Aplūkojis mājas vērīgāk, Bastiāns secināja, ka tās visas būvētas no tāda kā grozu pinuma, citas no rupjāka, citas no smalkāka, pat ielas bija izklātas ar to pašu. Un beidzot viņš arī ievēroja, ka pat šo ļaužu apģērbs — bikses, svārki, jakas un platmales — ir darināts no tā paša pinuma, šajā gadījumā gan no ļoti smalki un prasmīgi saausta. Acīmredzot šeit pilnīgi viss tika gatavots no viena un tā paša materiāla.
Vietumis Bastiānam izdevās ieskatīties dažādu amatnieku darbnīcās; visi bija nodarbināti ar pītu priekšmetu izgatavošanu, viņi darināja kurpes, krūzes, lustras, tases, lietussargus — turklāt tikai un vienīgi no šā pinuma. Un nebija tāda, kas strādātu vienatnē, jo šie priekšmeti varēja tikt pagatavoti tikai vairāku meistaru kopdarbā. Prieks skatīties, kā šie ļaudis palīdzēja cits citam un vienmēr papildināja cits citu. Turklāt strādādami viņi parasti dziedāja kādu vienkāršu melodiju bez vārdiem.
Pilsēta nebija necik liela, un tā Bastiāns drīz vien sasniedza tās nomali. Aina, kas šeit pavērās, nepārprotami liecināja, ka tā ir jūrasbraucēju pilsēta, jo te bija simtiem dažādas formas un lieluma kuģu. Tomēr tā bija ļoti neparasta jūrasbraucēju pilsēta, jo visi šie kuģi bija pakarināti milzīgos makšķerkātos un peldēja, klusi šūpodamies, cits citam blakus virs dzīlēm, kurās krājās baltās miglas masas.
Starp citu, ari šie kuģi itin visi likās pagatavoti no grozu pinuma, un tiem nebija ne buru, ne mastu, ne airu, ne stūres.
Bastiāns bija noliecies pār margām un raudzījās lejā uz Miglas jūru. To, cik gari bija pāli, uz kuriem stāvēja pilsēta, varēja nojaust no ēnām, kuras tie saules spīdumā meta uz balto laukumu tur lejā.
— Naktī,— viņš izdzirdēja kādu balsi ierunājamies sev blakus, — migla uzkāpj līdz pilsētai. Tad mēs varam iziet jūrā. Pa dienu saule uzsūc miglu, un jūras līmenis krītas. To taču tu, svešiniek, gribēji zināt, vai ne?
Atspiedušies pret margām, Bastiānam blakus stāvēja trīs vīri, kas viņu labsirdīgi un laipni uzlūkoja. Zēns uzsāka ar viņiem sarunu un noskaidroja, ka šo pilsētu sauc Iskāla vai arī to dēvē par Grozu pilsētu. Tās iemītniekus sauc par iskālnariešiem. Vārds nozīmējot apmēram «kopējie». Pēc amata visi trīs bija miglas kuģotāji. Bastiāns negribēja nosaukt savu vārdu, lai netiktu pazīts, tāpēc sacīja, ka viņa vārds esot Kāds. Trīs jūrnieki paskaidroja, ka šeit vispār katram atsevišķi neesot vārda un viņi neuzskatot to nemaz par nepieciešamu. Viņi visi kopā esot iskālnarieši un ar to pietiekot.
Tā kā tieši bija pusdienošanas laiks, miglas kuģotāji aicināja Bastiānu līdzi, un viņš pateikdamies pieņēma uzaicinājumu. Kādā netālā restorānā viņi apsēdās pie galda, un Bastiāns, ieturēdams maltīti, uzzināja visu par pilsētu Iskālu un tās iedzīvotājiem.
Miglas jūra, ko viņi sauca par Skaidānu, bija milzīgs balta tvaika okeāns, kas šķīra divas Fantāzijas daļas vienu no otras. Cik dziļa ir Skaidāna, vēl neviens nebija izpētījis, un arī to ne, no kurienes radās šī briesmīgā miglas masa. Tiesa gan, šajos tvaikos varēja mierīgi elpot, un no krasta, kur migla vēl bija salīdzinoši sekla, varēja kādu gabaliņu pa grunti ieiet jūrā, tikai bija jāpiesienas pie virves, lai būtu aiz kā izvilkt atpakaļ. Jo miglai bija tāda īpašība, ka tā ātri vien laupīja jebkādu orientēšanās spēju. Daudzi drošsirži vai vieglprāši laika gaitā jau bija mēģinājuši vienatnē un kājām šķērsot Skaidānu, tomēr gājuši bojā. Tikai dažus bija izdevies glābt. Vienīgais veids, kā varēja nonākt Miglas jūras otrā krastā, bija iskālnariešu veids.
Proti, grozu pinums, no kura sastāvēja Iskālas pilsētas mājas, visi sadzīves priekšmeti, drēbes un arī kuģi, tika darināts no meldriem, kuri auga tuvu krastam zem Miglas jūras virsmas un kurus — kā izriet no iepriekšsacītā — varēja nogriezt, tikai pakļaujot sevi dzīvības briesmām. Šie meldri, kaut ari ārkārtīgi lokani un normālā gaisā pat ļengani, miglā stāvēja taisni, jo tie bija vieglāki par to un peldēja tajā. Tāpēc arī, protams, peldēja kuģi, kas bija būvēti no šiem meldriem. Drēbes, kuras valkāja iskālnarieši, vienlaikus tātad ari varēja kalpot par glābšanas jostu, ja gadījumā kāds nokļūtu miglā.
Bet tas vēl nebija pats svarīgākais iskālnariešu noslēpums un neizskaidroja iemeslu īpatnējai kopībai, kas noteica viņu rīcību. Kā Bastiāns drīz vien ievēroja, šķita, ka viņi vārdiņu «es» nemaz nepazīst, katrā ziņā viņi to nekad nelietoja, bet gan vienmēr runāja par sevi tikai daudzskaitlī —«mēs». Iemeslu tam viņš izdibināja tikai vēlāk.
No triju miglas kuģotāju runām uzzinājis, ka viņi jau šonakt dosies jūrā, Bastiāns jautāja, vai viņš nevarot salīgt par kuģapuiku. Iskālnarieši paskaidroja, ka brauciens pa Skaidānu būtiski atšķiras no citiem jūras braucieniem, jo nekad nevarot zināt, cik ilgs laiks būs jāpavada ceļā un kur viņi beidzot nonāks. Bastiāns sacīja, ka tas esot viņam kā radīts, un tā kuģinieki piekrita viņu paņemt uz klāja.
Iestājoties naktij, migla, kā gaidīts, cēlās un pret pusnakti bija sasniegusi Grozu pilsētas līmeni. Tagad uz baltās virsmas peldēja visi kuģi, kas pirmīt bija karājušies gaisā. Kuģis — apmēram trīsdesmit metru gara, lēzena laiva —, kurā atradās Bastiāns, tika atraisīts no tauvām un tad lēnām aizslīdēja Miglas jūras naksnīgajā tālumā.
Jau pirmajā acumirklī Bastiāns bija klusībā brīnījies, kas gan šāda veida kuģi varētu dzīt uz priekšu, jo nebija ne buru, ne airu, ne dzenskrūves. Buras, kā viņš uzzināja, nebūtu neko līdzējušas, jo virs Skaidānas gandrīz vienmēr valdīja bezvējš, un ar airiem vai dzenskrūvēm pa miglu nevarēja pabraukt ne tik. Tas bija kāds gluži cits spēks, kas virzīja kuģi uz priekšu.
Klāja vidū atradās pilnīgi apaļš, mazliet paaugstināts laukums. Bastiāns to bija ievērojis jau sākumā un noturējis par komandtiltiņu vai ko tamlīdzīgu. Patiešām, brauciena laikā uz tā stāvēja vismaz divi miglas kuģinieki, bet dažkārt arī trīs, četri vai vēl vairāk. (Visa komanda bija četrpadsmit cilvēku liela — neskaitot Bastiānu, protams.) Tie uz apaļā laukuma bija aplikuši cits citam rokas ap pleciem un raudzījās braukšanas virzienā. Pavirši uzmetot acis, varētu domāt, ka viņi stāv nekustīgi. Tikai uzmanīgāk ieskatoties, atklājās, ka viņi ļoti lēnām un pilnīgi saskaņoti šūpojas tādā kā dejā. Turklāt, to darīdami, viņi dziedāja kādu vienkāršu melodiju, kas nemitīgi atkārtojās un bija ļoti skaista un liega.
Sākumā Bastiāns šo dīvaino izturēšanos bija uzskatījis par īpašu ceremoniju vai paražu, kuras jēga viņam nav zināma. Tikai trešajā ceļojuma dienā viņš par to apjautājās vienam no saviem trim draugiem, kas bija apsēdies viņam blakus. Tas savukārt likās pārsteigts par Bastiāna izbrīnu un paskaidroja, ka vīri dzen kuģi ar savu iztēles spēku.
Sākumā Bastiāns itin nekā nesaprata un vaicāja, vai viņi griežot kādus apslēptus riteņus.
— Nē,— miglas kuģotājs atbildēja,— ja tu gribi kustināt savas kājas, tev taču arī atliek to tikai iedomāties — vai ari tev jādarbina tavas kājas ar kādu mašīnas mehānismu? ,
Vienīgā atšķirība starp paša ķermeni un kuģi tā, ka savu iedomu spēku pilnībā pārvērst vienā veselā vajadzēja vismaz diviem iskālnariešiem. Un, ja tas izdevās, radās spēks, kas virzīja uz priekšu kuģi. Turklāt, ja viņi gribēja braukt ātrāk, tad darboties vajadzēja vairākiem kopā. Parasti viņi strādāja maiņās pa trim, pārējie atpūtās, jo tas, kaut ari izskatījās tik viegli un pievilcīgi, bija smags un nogurdinošs darbs, kas prasīja lielu un nepārtrauktu koncentrāciju. Taču tas bija vienīgais veids, kā varēja pabraukt pa Skaidānu.
Un Bastiāns gāja pie miglas kuģotājiem mācībā un apguva viņu kopības noslēpumu: dziesmu bez vārdiem un deju.
Mazpamazām garajā pārbraucienā zēns kļuva par savējo. Tā bija gluži dīvaina, neaprakstāma pašaizliedzība un harmonija, ko viņš sajuta dejas laikā, paša iedomu spēkam saplūstot kopā ar pārējo iedomu spēku un apvienojoties vienā veselumā. Bastiāns tik tiešām jutās uzņemts šajā brālībā un tai piederīgs — un vienlaikus no viņa atmiņas izzuda tas, ka pasaulē, no kuras viņš bija ieradies un uz kuru tagad gribēja rast atpakaļceļu, bija cilvēki, cilvēki, kuriem visiem bija pašiem savas domas un savi uzskati. Vienīgais, ko zēns vēl neskaidri atcerējās, bija viņa mājas un vecāki.
Vēlēšanās — nebūt vairs vienam — bija piepildījusies, taču dziļi sirdī mita vēl kāda cita vēlme. Un tā tagad pamazām atdzīvojās.
Tas notika dienā, kad Bastiāns pirmo reizi atklāja, ka iskālnarieši neiegūst savu kopību, saskaņodami pilnīgi atšķirīgas iedomas, bet gan panāk to tāpēc, ka ir tik absolūti līdzīgi cits citam, ka varēja sajusties par l<opiby^bez mazākās piepūles. Patiesību sakot, viņiem pat nepastāvēja iespēja sastrīdēties vai nebūt vienisprātis, jo neviens no viņiem nejutās kā viens atsevišķs. Viņiem nevajadzēja pārvarēt nekādas pretrunas, lai gūtu savstarpēju harmoniju, un tieši tas drīz vien vairs neapmierināja Bastiānu. Šī labsirdība viņam likās garlaicīga un vienīgā melodija, kurā tika dziedātas visas dziesmas,— monotona. Zēns juta, ka viņam tajā visā kaut kā trūkst, viņš juta tādu kā izsalkumu, taču vēl nespēja pateikt, pēc kā.
Tas kļuva skaidrs tikai tad, kad Bastiāns pēc kāda laika ieraudzīja pie debesīm milzīgu miglas vārnu. Visi iskālnarieši pārbijās un paslēpās zem klāja, cik ātri vien varēdami. Taču kāds aizkavējās, briesmīgais putns ar kliedzienu metās lejā, saķēra nelaimīgo un aiznesa to knābī prom.
Kad briesmas bija garām, iskālnarieši atkal iznāca laukā un dziedādami un dejodami turpināja ceļu, it kā nekas nebūtu noticis. Viņu harmonija nebija izjaukta, viņi nesēroja un nežēlojās, viņi šo atgadījumu pat nepieminēja.
— Nē,— atteica kāds miglas kuģotājs, kad Bastiāns viņam par to ieminējās,— mums neviena netrūkst. Par ko lai mēs žēlotos?
Viens pie viņiem nebija nekas. Un, tā kā viņi neatšķīrās cits no cita, neviens arī nebija neaizstājams.
Taču Bastiāns gribēja būt pats par sevi, ne tikai viens no daudziem citiem. Viņš gribēja būt tieši par to mīlēts, ka ir tāds, kāds ir. Šajā iskālnariešu kopībā bija harmonija, bet nebija mīlestības.
Bastiāns vairs nevēlējās būt pats lielākais, stiprākais vai gudrākais. Tas viss jau bija aiz muguras. Viņš ilgojās pēc tā, lai viņu mīlētu tādu, kāds viņš ir, labs vai slikts, skaists vai atbaidošs, gudrs vai dumjš, ar visiem viņa trūkumiem — un pat taisni to dēļ.
Bet kāds tad viņš bija?
Viņš to vairs nezināja. Fantāzijā viņš bija tik daudz ko ieguvis un tagad starp visām šīm dāvanām un spēkiem vairs nespēja atrast pats sevi.
Turpmāk Bastiāns vairs nepiedalījās miglas kuģotāju dejā. Viņš sēdēja pašā kuģa priekšgalā un raudzījās pāri Skaidānai — augas dienas un dažkārt arī naktis.
Un beidzot bija sasniegts pretējais krasts. Miglas kuģis piestāja, Bastiāns pateicās iskālnariešiem un devās uz cietzemi.
Tā bija zeme, pilna rožu, rožu mežu visās krāsās. Un pa vidu šai bezgalīgajai rožu nogāzei vijās līčloču taka.
Bastiāns gāja pa to.
XXXI.Aiuolas kundze
VISU, kas saistīts ar Ksaīdes bojāeju, var izstāstīt dažos vārdos, taču tā ir grūti saprotama un pilna pretrunu kā tik daudz kas Fantāzijā. Joprojām zinātnieki un vēstures rakstītāji lauza galvu par to, kā tas bijis iespējams, daži pat apšauba faktus un mēģina piešķirt tiem citu skaidrojumu. Šeit ir izstāstīts tikai tas, kas patiešām ir noticis, un lai katrs iztulko faktus, kā pats to spēj.
Tajā pašā laikā, kad Bastiāns jau bija nonācis Iskālā pie miglas kuģotājiem, Ksaīde ar saviem melnajiem milžiem sasniedza to vietu silā, kur metāla zirgs bija sabiris gabalos. Šajā mirklī viņa jau nojauta,
ka vairs neatradīs zēnu. Kad Ksaīde nedaudz vēlāk ieraudzīja zemes valni, pa kuru augšup veda Bastiāna pēdas, šī nojausma kļuva par pārliecību. Ja Bastiāns bija nonācis Izbijušo ķeizaru «.pilsētā, tad viņas plāniem viņš bija gājis zudumā, gluži vienalga, vai zēns paliktu tur uz visiem laikiem vai ari viņam izdotos izmukt no pilsētas. Pirmajā gadījumā viņš būtu kļuvis bezspēcīgs kā visi tur un nevarētu neko vairs vēlēties, bet otrā gadījumā — visas vēlēšanās pēc varas un diženuma būtu viņā izdzisušas. Abos gadījumos Ksaīdei spēle bija galā.
Viņa pavēlēja saviem bruņu milžiem apstāties, taču tie neizdibināmu iemeslu dēļ nepaklausīja viņas gribai un soļoja tālāk. Tad viņa sadusmojās, izlēca no sava palankīna un izplestām rokām nostājās viņiem pretī. Taču bruņu milži — gan kājnieki, gan jātnieki — slampāja tālāk, it kā viņas nemaz nebūtu, un sabradāja burvi kājām un pakaviem. Un, tikai kad Ksaīdes dzīvības liesma bija apdzisusi, visa garā procesija pēkšņi apstājās kā neuzvilkts pulkstenis.
Kad vēlāk ar sava karapulka atliekām bija pienākuši Hīsbalds, Hīdorns un Hīkrions, viņi redzēja, kas šeit noticis, un nespēja to aptvert, jo vienīgi Ksaīdes vēlēšanās lika tukšajiem milžiem kustēties,— tātad arī viņa pati ļāvusi sevi samīt. Taču uz ilgām pārdomām trīs kungi nebija diez ko spējīgi, tā viņi beidzot paraustīja plecus un nelikās gar to vairs ne zinis. Bruņinieki apspriedās, kas tagad būtu darāms, un nonāca pie secinājuma, ka acīmredzot karš beidzies, un atlaida atlikušo karapulku, ieteikdami katram dotie? uz mājām. Turpretī viņi paši, negribēdami lauzt Bastiānam doto uzticības zvērestu, nolēma meklēt viņu pa visu Fantāziju. Taču viņi nespēja vienoties par virzienu, uz kuru pusi iet, un tāpēc izlēma, ka tālāk katrs dosies savu ceļu. Viņi atvadījās, un katrs aizkliboja uz citu pusi. Visus trīs vēl gaidīja daudz piedzīvojumu, un Fantāzijā ir neskaitāmi nostāsti, kuros vēstīts par viņu bezcerīgajiem meklējumiem. Taču tie ir citi stāsti un būtu stāstāmi citu reizi.
Turpretī melnie, tukšie metāla milži stāvēja kopš šā laika nekustīgi silā, netālu no Izbijušo ķeizaru pilsētas. Lieti lija, un sniegi sniga, dzelži sarūsēja un mazpamazām iegrima šķībi vai taisni zemē. Bet vēl šobaltdien daži no tiem ir redzami. Šai vietai ir slikta slava, un ikviens ceļinieks met tai apkārt līkumu. Tomēr tagad atgriezīsimies pie Bastiāna.
Sekodams pa rožu nogāzi taciņas vijīgajiem pagriezieniem, Bastiāns ieraudzīja kaut ko pārsteidzošu, jo visā savā ceļā cauri
Fantāzijai viņš neko tamlīdzīgu nebija redzējis, proti — ceļa rādītāju ar kokā izgrieztu roku, kas rādīja virzienu.
«Uz Pārvērtību namu»—tur bija rakstīts.
Bastiāns nesteidzīgi devās norādītajā virzienā. Viņš ieelpoja neskaitāmo rožu smaržas un jutās arvien apmierinātāks, tā, it kā viņu gaidītu kāds priecīgs pārsteigums.
Beidzot viņš nonāca taisnā jo taisnā alejā, kuras malās auga apaļi koki, pilni sarkanvaigu āboliem. Un pašā alejas galā iznira kāda māja. Pienākot tuvāk, Bastiāns nosprieda, ka tā gan būs pati jocīgākā māja, kādu viņš jelkad redzējis. Augsts, smails jumts izskatījās kā cepure ar pušķi uz mājas, kas drīzāk atgādināja milzu ķirbi, jo tā bija apaļīga, un sienām daudzās vietās bija ieliekumi un izliekumi, citiem vārdiem sakot — resni vēderi, kas piedeva mājai korpulentu un omulīgu izskatu. Bija ari daži logi un durvis, šķībi un greizi, it kā šos caurumus ķirbī būtu griezusi ne visai veikla roka.
Tuvodamies šai mājai, Bastiāns ievēroja, ka tā lēnītēm, taču nemitīgi pārvēršas. Apmēram ar tādu nesteidzību, kā gliemezis virza uz priekšu savus taustekļus, labajā pusē izveidojās mazs izaugums, kas pakāpeniski kļuva par erkera tornīti. Vienlaikus kreisajā pusē aizvērās kāds logs un mazpamazām pazuda. Uz jumta izauga skurstenis, un virs nama durvīm izveidojās balkoniņš ar balustrādi.
Bastiāns no brīnumiem apstājās un uzjautrināts vēroja nepārtrauktās pārmaiņas. Tagad viņš saprata, kāpēc šis nams bija nosaukts par Pārvērtību namu.
Un, tā stāvēdams, viņš izdzirdēja iekšā dziedam maigu, skaistu sievietes balsi:
— Simtu gadu, mīļo viesi, gaidām tevi mēs. Noticēt, ka tas tu esi, laikam vajadzēs.
Dzēriens dzerams, ēdiens ēdams — sen jau gatavs viss. „Јeļus tālus staigādams, būsi izsalcis, daudz ko izcietis. Labs vai ļauns, vai nezin kāds — mīļš man būsi tieši tāds, tāpēc — esi sveicināts!
«Ak,» Bastiāns nodomāja, «cik skaista balss! Es vēlētos, lai šī dziesma būtu domāta man! »
Balss no jauna iedziedājās:
— Dižais kungs, par bērnu audz! Jāpārvēršas tev būs daudz. Nestāvi aiz durvīm ilgāk, Nekavējies, iekšā jānāk! Viss jau gatavs ir sensenis, Trūkst vien ciemiņa, trūkst tevis.
Balss ar neatvairāmu spēku pievilka Bastiānu. Zēns bija drošs, ka tā ir ļoti laipna būtne, kas tur dzied. Viņš tātad pieklauvēja pie durvīm, un balss atsaucās:
— Iekšā! Iekšā, manu skaisto puisēn!
Bastiāns atvēra durvis un ieraudzīja mājīgu, ne pārāk lielu istabu, pa kuras logiem iespīdēja saule. Vidū stāvēja apaļš galds, uz tā šķīvji un grozi, pilni raibu augļu, kurus Bastiāns nepazina. Pie galda sēdēja kāda sieviete, kas pati mazlietiņ izskatījās pēc ābola, tik sārtvaidzīga un apaļa, tik veselīga un kārdinoša.
Pašā pirmajā mirklī Bastiānu gandrīz vai uzveica vēlēšanās izplestām rokām mesties viņai ap kaklu un saukt: «Māmiņ! Māmiņ!» Taču viņš apvaldījās. Bastiāna mamma bija mirusi un nekādi nevarēja būt šeit Fantāzijā. Šai sievietei gan bija tas pats jaukais smaids un vēlīgais skatiens, tomēr līdzības ziņā viņas varēja būt labi ja māsas. Bastiāna māte bija bijusi maza, bet šī sieviete bija liela auguma un iespaidīga. Viņa valkāja milzu platmali, kas bija pārpārēm pilna ziedu un augļu, un arī viņas kleita bija no raibum raiba, puķota auduma. Tikai ilgāku brīdi viņu aplūkojis, Bastiāns ievēroja, ka īstenībā arī kleita ir no lapām, ziediem un augļiem.
Tā stāvot un uzlūkojot šo sievieti, viņu pārņēma ilgi, ilgi nebaudīta sajūta. Bastiāns nespēja atcerēties, kad un kur, viņš tikai zināja, ka dažkārt tā ir juties, vēl būdams mazs.
— Apsēdies taču, manu skaisto puisēn!— sieviete mudināja, norādīdama ar aicinošu rokas kustību uz krēslu,— tu noteikti būsi izsalcis, tāpēc vispirms paēd!
— Atvaino,— Bastiāns minstinājās,— tu laikam gaidi kādu ciemiņu. Bet es šeit esmu gluži nejauši.
— Patiešām?— sieviete pasmaidīdama jautāja.— Nu, tas nekas. Paēst jau tu vari tik un tā, vai ne? Es tev tikmēr izstāstīšu kādu mazu stāstiņu. Ķeries klāt un neliec sevi ilgi lūgties!
Bastiāns novilka savu melno mēteli, pārlika to pār krēslu, apsēdās un nesteidzīgi paņēma kādu augli. Vēl neiekodies tajā, viņš apvaicājās:
— Un tu? Vai tu neko needīsi? Bet varbūt tev augļi nemaz negaršo?
Sieviete skaļi un sirsnīgi smējās, Bastiāns nezināja, par ko.
— Labi,— viņa nomierinājusies sacīja,— ja reiz tu uzstāj, es piebiedrošos tev un arī kaut ko nobaudīšu, tikai citādi. Neizbīsties!
To teikusi, sieviete paņēma lejkannu, kas stāvēja turpat uz grīdas, pacēla to virs galvas un aplēja pati sevi.
— A!— viņa labpatikā izdvesa.— Cik atsvaidzinoši!
Tagad bija Bastiāna kārta smieties. Tad zēns iekodās auglī un uzreiz pārliecinājās, ka kaut ko tik garšīgu vēl nav ēdis nekad. Pēc tam viņš nogaršoja kādu citu, un tas bija pat vēl gardāks.
— Vai garšo?— sieviete jautāja, uzmanīgi vērodama ciemiņu.
Bastiānam bija pilna mute, un viņš nespēja atbildēt, tāpēc tikai
pamāja ēzdams.
— Man prieks,— sieviete sacīja,— es arī īpaši pūlējos. Ēd, ēd, cik vien tu gribi!
Bastiāns paņēma citu augli, un tas nu bija kaut kas pasakains. Viņš aizgrābts iestenējās.
— Tagad es tev kaut ko pastāstīšu,— sieviete turpināja,— tikai ēd vien tālāk.
Bastiānam vajadzēja piepūlēties, lai spētu ieklausīties viņas vārdos, jo katrs nākamais auglis izraisīja viņā jaunu sajūsmu.
— Pirms ilga, ilga laika,— puķotā sieviete iesāka,— mūsu Bērnišķā ķeizariene bija uz nāvi slima, jo viņai bija vajadzīgs jauns vārds, un to spēja iedot tikai cilvēkbērns. Taču cilvēki vairs nenāca uz Fantāziju, neviens nezināja — kāpēc. Ja viņa būtu nomirusi, tās būtu bijušas ari Fantāzijas beigas. Un tad kādu dienu vai, labāk gan būtu sacīt, nakti kāds cilvēks tomēr ieradās — tas bija mazs zēns — un iedeva Bērnišķajai ķeizarienei vārdu Mēness meitiņa. Viņa atkal kļuva vesela un pateicībā apsolīja zēnam, ka visas viņa vēlēšanās viņas valstībā" kļūs par^jstenību — tik ilgi, kamēr viņš būs atradis savu Patieso vēlēšanos. Kopš tā brīža mazais zēns devās garā ceļojumā no vienas vēlēšanās uz nākamo, un ikviena piepildījās. Un ikviena piepildīta vēlēšanās veda pie jaunas. Un tās bija ne tikai labas vēlēšanās, bet ari sliktas, taču Bērnišķā ķeizariene nešķiro, viņa pieņem visu, jo viņas valstībā viss ir vienlīdz svarīgs. Un arī beigās, kad šā iemesla dēļ tika izpostīts Ziloņkaula tornis, viņa nedarīja neko, lai to novērstu. Bet līdz ar katras vēlēšanās piepildīšanos mazais zēns aizmirsa daļu no savām atmiņām par pasauli, no kuras bija ieradies. Puisēns pats daudz neuztraucās par to, jo tik un tā vairs nevēlējās atgriezties tajā. Viņš tiecās tikai tālāk un tālāk, iztērēdams gandrīz visas savas atmiņas, taču bez atmiņām nav iespējams neko vairs vēlēties. Pēdīgi zēns tikpat kā vairs nebija cilvēks, viņš tikpat kā bija kļuvis par fantāzieti. Un savu Patieso vēlēšanos joprojām vēl nezināja. Tagad varēja gadīties, ka viņš izlietos ari savas pēdējās atmiņas, tā arī neatradis savu Patieso vēlēšanos. Un tas nozīmētu, ka viņš nekad vairs nespētu atgriezties savā pasaulē. Visbeidzot zēns nonāca Pārvērtību namā, lai paliktu šeit tik ilgi, kamēr atradīs savu Patieso vēlēšanos. Jo Pārvērtību nams tā saucas ne tikai tāpēc, ka pats pārvēršas, bet tāpēc, ka pārvērš ari to, kas tajā dzīvo. Un tas bija ļoti svarīgi mazajam zēnam, jo līdz šim viņš, tiesa gan, visu laiku bija gribējis būt citāds, nekā bija, taču nedomāja pārvērsties.
Šajā vietā sieviete apklusa, jo viņas ciemiņš bija pārtraucis ēst. Viņš turēja rokā iekostu augli un pavērtu muti uzlūkoja puķoto būtni.
— Ja tev negaršo,— sieviete noraizējusies sacīja,— tad liec šo augli mierīgi malā un paņem citu!
— Ko?— Bastiāns izstomīja.— Ak nē, tas ir ļoti garšīgs.
— Tad jau viss kārtībā,— sieviete priecājās.— Bet es aizmirsu pateikt, kā sauca mazo zēnu, kurš tika tik ilgi gaidīts Pārvērtību namā. Daudzi Fantāzijā Viņu dēvēja vienkārši par «glābēju», citi par «septiņžuburu svečtura bruņinieku» vai «Visgudro», vai ari par «kungu un meistaru», tomēr viņa īstais vārds bija Bastiāns Baltazars Bukss.
Pēc tam sieviete smaidīdama ilgi raudzījās savā ciemiņā. Bastiāns dažas reizes nožagojās un tad klusi bilda:
— Tā sauc mani.
— Nu, redzi nu!— sacīja sieviete un neizlikās ne mazākā mērā pārsteigta.
Pumpuri uz viņas platmales un kleitas pēkšņi visi vienlaikus atvērās un uzziedēja. .
— Bet es taču neesmu Fantāzijā simt gadu,— Bastiāns nedroši iebilda.
— Ak, patiesībā mēs tevi gaidām jau daudz «ilgāk,— kundze atteica,— jau mana vecāmāte un manas vecāsmātes vecāmāte tevi gaidīja. Redzi, tagad tu dzirdi stāstu, kas ir jauns un kurā tomēr stāstīts par sensenu pagātni.
Bastiāns atcerējās Graogramāna vārdus, sacītus toreiz, ceļojuma sākumā. Tagad zēnam patiešām šlcita, ka būtu pagājuši simt gadi.
— Starp citu — es vēl līdz šim neesmu tev pateikusi, kā sauc mani. Es esmu Aiuolas kundze. .
Bastiāns atkārtoja vārdu, un viņam vajadzēja mazlietiņ piepūlēties, kamēr izdevās to pareizi izrunāt. Tad zēns paņēma jaunu augli, iekodās, un viņam šķita, ka tas, kuru viņš tieši ēd, arvien būtu no visiem pats garšīgākais. Mazliet noraizējies, viņš ievēroja, ka ēd jau priekšpēdējo.
— Vai tu vēlies vēl?— Aiuolas kundze vaicāja, pamanījusi ciemiņa skatienu. Bastiāns pamāja. Viņa pieķērās pie savas platmales un kleitas un plūca augļus, kamēr šķīvis atkal bija pilns.
— Vai tad šie augļi auguši uz tavas platmales?— Bastiāns samulsis vaicāja.
— Kāpēc uz platmales?— Aiuolas kundze neizpratnē paskatījās uz ciemiņu, tad izplūda skaļos, sirsnīgos smieklos.— Ak, tu laikam gan domā, ka tā, uz galvas, ir mana platmale? Nē taču, manu skaisto puisēn, tas viss aug laukā no manis. Tāpat kā tev aug mati. No manas ziedēšanas tu vari redzēt, kā es priecājos, ka tu beidzot esi šeit. Ja es būtu bēdīga, viss būtu novītis. Bet ēd, lūdzams!
— Es nezinu,— Bastiāns apjucis sacīja,— nevar taču ēst to, kas no kāda izaudzis.
— Kāpēc ne?— Aiuolas kundze jautāja.— Mazi bērni arī saņem savas mātes pienu. Un tas ir brīnišķīgi.
— Tiesa gan, bet tikai tik ilgi, kamēr viņi ir pavisam maziņi,— Bastiāns iebilda un nedaudz nosarka.
— Tas nozīmē, ka tagad tev atkal jākļūst pavisam mazam, manu skaisto puisēn,— Aiuolas kundze starodama sacīja.
Bastiāns ķērās klāt un iekodās jaunā auglī, un Aiuolas kundze jūsmoja par to un uzziedēja vēl krāšņāk.
Pēc neilga klusuma brīža viņa ierunājās:
— Man liekas, viņš labprāt vēlētos, lai mēs pārietu uz blakusistabu. Droši vien viņš būs tev kaut ko sagatavojis.
— Kas?— Bastiāns vaicāja, apkārt skatīdamies.
— Pārvērtība nams,— Aiuolas kundze paskaidroja kā pašu par sevi saprotamu.
Patiešām, bija noticis kaut kas savāds. Istaba bija pārvērtusies, Bastiānam to nemaz nemanot. Griesti bija pacēlušies augstu gaisā, kamēr sienas no trim pusēm bija ļoti tuvu pieslīdējušas klāt galdam. Ceturtajā pusē bija vēl vieta, tur atradās kādas durvis, kas šobrīd stāvēja atvērtas.
Aiuolas kundze piecēlās — tagad bija redzams, cik liela viņa ir,— un ierosināja:
— Ejam! Viņš ir stūrgalvīgs. Nav nozīmes turēties pretī, ja viņš izdomājis kādu pārsteigumu. Lai notiek viņa griba! Turklāt viņam parasti ir vislabākie nolūki.
Aiuolas kundze izgāja pa blakusdurvīm. Bastiāns sekoja, tālredzīgi paņemdams līdzi šķīvi ar augļiem.
Telpa bija liela kā Zāle, un tomēr tā bija ēdamistaba, kas Bastiānam nezin kāpēc likās pazīstama. Dīvaini bija tikai tas, ka visas mēbeles, kas šeif stāvēja, arī galds un krēsli, bija milzīgi, daudz par lielu, un Bastiāns nevarētu uz tiem uzrāpties.
— Lai nu viens paskatās!— Aiuolas kundze uzjautrināta sacīja.— Pārvērtību namam vienmēr ienāk prātā kaut kas jauns. Tagad viņš tev ir iztaisījis istabu, kādu to redz mazs bērns.
— Kā tā?— Bastiāns vaicāja.— Vai tad zāles pirms tam šeit nebija?
— Protams, ne,— viņa atbildēja,— zini, Pārvērtību nams ir ļoti dzīvīgs. Viņš labprāt piedalās kā mācēdams mūsu sarunā. Es domāju, ka viņš ar to tev grib kaut ko sacīt.
Tad sieviete apsēdās uz kāda krēsla pie galda, bet Bastiāns velti pūlējās uzrāpties citā krēslā. Aiuolas kundzei vajadzēja piepalīdzēt un uzcelt ciemiņu augšā, un arī tad viņa deguns tik tikko sniedzās pāri galda malai. Zēns bija ļoti priecīgs, ka paņēmis līdzi šķīvi ar augļiem, un paturēja to klēpī. Ja tas būtu nolikts uz galda, viņš nespētu to aizsniegt.
— Vai tev bieži tā jāpārvācas?— Bastiāns jautāja.
— Bieži ne,— Aiuolas kundze atbildēja,— augstākais, trīs četras reizes dienā. Dažkārt arī Pārvērtību nams gluži vienkārši dzen jokus, tad pēkšņi visas istabas ir sagrieztas kājām gaisā, grīda augšā un griesti apakšā vai tamlīdzīgi. Bet tā ir tīrā nebēdnība, un viņš tūliņ atkal kļūst prātīgs, kolīdz es apelēju pie viņa sirdsapziņas. Patiesībā tas ir ļoti jauks nams, un es patiešām jūtos tajā omulīgi. Mums abiem kopā ir jautri.
— Bet vai tas nav bīstami?— Bastiāns apvaicājās.— Es domāju, piemēram, naktī, ja guļ un istaba piepeši kļūst arvien mazāka?
— Kas tev nāk prātā, skaisto puisēn?— Aiuolas kundze iesaucās itin sašutusi.— Es taču viņam patīku, un viņš patīk man. Arī par tevi viņš priecājas.
— Un ja viņam kāds nepatīk?
— Nav ne jausmas,— sieviete atbildēja,— kādus tik tu jautājumus neuzdod! Līdz šim šeit vēl neviens nav bijis, izņemot mani un tevi.
— Ak tā!— Bastiāns brinījās.— Tad es esmu pirmais ciemiņš?
— Protams.
Bastiāns aplaida skatienu apkārt milzīgajai telpai.
— Nemaz nevar iedomāties, ka šī istaba vispār var ietilpt šajā namā. No ārpuses tas neizskatījās tik liels.
— Pārvērtību nams no iekšpuses ir lielāks nekā no ārpuses,— Aiuolas kundze paskaidroja.
Pa to laiku bija iestājusies vakara krēsla, un istabā mazpamazām kļuva tumšāks. Bastiāns atspieda muguru savā lielajā krēslā un atbalstīja galvu. Viņam uznāca brīnišķīgs miegainums.
— Kāpēc tu mani tik ilgi gaidīji, Aiuolas kundze?— viņš jautāja.
— Es vienmēr esmu vēlējusies sev bērnu,— viņa atbildēja, — mazu bērnu, kuru es drīkstētu lutināt, kuram būtu vajadzīgs mans maigums, par kuru es varētu rūpēties,— nu tādu kā tevi, manu skaisto puisēn.
Bastiāns nožāvājās. Aiuolas kundzes siltā balss viņu neuzvarami ieaijāja.
— Bet tu taču sacīji,— viņš atgādināja,— ka arī tava māte un tava vecāmāte jau mani gaidījusi.
Aiuolas kundzes seja tagad atradās tumsā.
— Jā,— viņš dzirdēja sievieti sakām,— arī mana māte un mana vecāmāte bija vēlējusies bērnu. Bet tikai man tagad viņš ir.
Bastiānam lipa ciet acis. Ar pūlēm viņš izmocīja:
— Kā tā, tavai mātei taču biji tu, kad tu biji maza. Un tavai vecaimātei bija tava māte. Tātad viņām tomēr bija bērni?
— Nē, manu"skaisto puisēn,— balss klusi atbildēja,— mums tas ir citādi. Mēs nemirstam, un mūs nedzemdē. Mēs vienmēr esam tā pati Aiuolas kundze un tomēr neesam. Kad mana māte kļuva veca, viņa nokalta, visas viņas lapas nobira kā kokam ziemā, viņa ierāvās pilnīgi atpakaļ sevī. Tā māte palika ilgu laiku. Bet tad viņa kādu dienu atkal sāka dzīt jaunas lapas, pumpurus, ziedus un visbeidzot briedināt augļus. Un tā rados es, jo šī jaunā Aiuolas kundze biju es. Un tieši tāpat notika ar manu vecomāti, kad viņa laida pasaulē manu māti. Mēs, Aiuolas kundzes, varam tikt pie bērna, tikai pašas iepriekš novīstot. Un tad mēs kļūstam par bērnu pašas sev un nevaram vairs būt māte. Tāpēc es esmu tik priecīga, ka tu tagad esi te, manu skaisto puisēn …
Bastiāns vairs neatbildēja. Zēns bija iegrimis saldā pusmiegā, un Aiuolas kundzes vārdi skanēja kā vienmuļa dziedāšana. Viņš dzirdēja, ka sieviete pieceļas un pienāk klāt, noliecas, maigi noglāsta viņa matus un noskūpsta viņu uz pieres. Tad Bastiāns juta, kā Aiuolas kundze viņu paceļ un iznes laukā. Zēns atspieda galvu pret sievietes plecu kā mazs bērns. Arvien dziļāk viņš iegrima siltajā tumsā. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņš tiktu izģērbts un apguldīts mīkstā, smaržīgā gultā. Pēdējo viņš vēl dzirdēja — jau no liela tāluma — skaistās balss klusi dziedātu dziesmiņu:
— Guli, mīļais, šodien viss. Diezgan esi pārcietis. Dižais kungs, par bērnu audz! Sapnītis jau tevi sauc!
Nākamajā rītā Bastiāns pamodās tik labā noskaņojumā un apmierināts kā vēl nekad agrāk. Viņš aplaida skatienu visriņķī un redzēja, ka guļ ļoti omulīgā, mazā istabiņā — turklāt kādā bērnu gultiņā! Katrā ziņā tā bija stipri liela bērnu gultiņa vai, drīzāk, gultiņa izskatījās tāda, it kā to uzlūkotu savām acīm mazs bērns. Mirkli zēnam tas šķita smieklīgi, jo viņš taču — pilnīgi droši — vairs nebija nekāds mazais bērns. Viss, ko Fantāzija bija devusi,— spēks un dāvanas — viņam taču piederēja joprojām. Ari Bērnišķās ķeizarienes zīme, tāpat kā iepriekš, karājās kaklā. Tomēr jau nākamajā mirklī Bastiānam kļuva gluži vienaldzīgi, vai viņa gulēšana šeit varētu izskatīties smieklīga vai ne. To zinās tikai viņš un Aiuolas kundze, un viņi abi visu pieņēma par labu un pareizu.
Bastiāns piecēlās, nomazgājās, apģērbās un izgāja laukā. Nokāpis lejā pa koka kāpnēm, viņš nonāca lielajā ēdamistabā, kas pa nakti bija pārvērtusies virtuvē. Aiuolas kundze jau sagaidīja ciemiņu ar brokastīm. Ari viņa bija ārkārtīgi labā noskaņojumā, visi ziedi ziedēja, viņa dziedāja un smējās, un pat dejoja kopā ar zēnu apkārt virtuves galdam. Pēc ēšanas viņa izsūtīja Bastiānu laukā ieelpot svaigu gaisu.
Šķita, ka plašajā rožu nogāzē, kas ieskāva Pārvērtību namu, valda mūžīga vasara. Bastiāns klaiņoja apkārt, vēroja bites, kas rosīgi darbojās pa ziediem, klausījās putnos, kas dziedāja visos krūmos, spēlējās ar ķirzakām, kas bija tik drošas, ka līda uz rokas, un ar zaķiem, kas ļāvās sevi paglaudīt. Dažkārt viņš nometās zem kāda krūma, ieelpoja rožu saldo smaržu, acis mirkšķinādams, skatījās saulē un, neko noteiktu nedomādams, ļāva laikam aizčalot garām kā strautiņam.
Tā pagāja dienas un krājās nedēļās. Bastiāns tam nepiegrieza vērību. Aiuolas kudze priecājās, ka Bastiāns caur un cauri atdodas viņas mātišķajai aprūpei un maigumam. Zēnam bija tā, it kā viņš, pašam to nezinot, būtu ilgi pēc kaut kā izjutis alkas un tagad tas pārpārēm tiktu piešķirts. Un viņš ēstu un ēstu, un nejustos paēdis.
Kādu laiku Bastiāns pārmeklēja Pārvērtību namu no bēniņiem līdz pagrabam. Tā bija nodarbošanās, kas tik drīz neapnika, jo visas telpas taču pastāvīgi mainījās un vienmēr varēja atrast kaut ko jaunu. Māja acīmredzot pūlējās, cik spēka, izklaidēt ciemiņu. Tā radīja rotaļu istabas, dzelzceļus, leļļu teātri un slidkalniņus, pat lielu karuseli.
Dažkārt arī Bastiāns devās uz visu dienu pastaigā pa apkārtni, taču pārāk tālu no Pārvērtību nama nekad neaizklīda, jo pastāvīgi viņam uzbruka visīstākais vilka izsalkums pēc Aiuolas augļiem. Un drīz vien zēns vairs nespēja sagaidīt, kad varēs atgriezties un pēc sirds patikas pieēsties augļus.
Vakarus viņi bieži aizvadīja garās sarunās. Zēns stāstīja visu, ko bija piedzīvojis Fantāzijā: par Perelīnu un Graogramānu, par Ksaīdi un Atreju, kuru bija tik smagi ievainojis vai pat nogalinājis.
— Es visu darīju aplam,— Bastiāns atzinās,— es esmu visu pārpratis. Mēness meitiņa man tik daudz tika dāvājusi, un es ar to esmu nesis tikai nelaimi sev un Fantāzijai.
Aiuolas kundze ilgi raudzījās savā ciemiņā.
— Nē,— viņa atbildēja,— es tā nedomāju. Tu esi gājis pa vēlmju ceļu, un tas nekad nav taisns. Tu esi metis lielu līkumu, bet tas bija tavs ceļš. Un vai tu zini, kāpēc? Tu piederi pie tiem, kas spēj atgriezties tikai tad, kad ir atrasts avots, no kura iztek Dzīvības ūdens. Un tā ir pati slepenākā vieta Fantāzijā. Uz turieni nav vienkārša ceļa.
Un pēc neilga klusuma brīža viņa piemetināja:
— Ikviens ceļš, kas ved uz turieni, beigās ir pareizais.
Bastiānam pēkšņi gribējās raudāt. Viņš pats nezināja, kāpēc. Bija tā, it kā sirdī būtu atraisījies vaļā un izšķīdis asarās kāds mezgls. Viņš elsoja un elsoja, nespēdams aprimties. Aiuolas kundze paņēma zēnu klēpī un liegi glāstīja, viņš noslēpa savu seju puķēs viņai uz krūtīm un raudāja, kamēr bija izraudājies un aizkusis.
Šajā vakarā viņi tālāk vairs nerunāja.
Tikai nākamajā dienā Bastiāns atkal mēģināja uzsākt valodu:
— Vai tu zini, kur es varētu atrast Dzīvības ūdeni?
— Pie Fantāzijas robežas,— Aiuolas kundze sacīja.
— Bet Fantāzijai nav robežu,— viņš iebilda.
— Ir gan, tikai tās atrodas nevīs ārpusē, bet gan iekšpusē. Tur, no kurienes Bērnišķā ķeizariene saņem visu savu varu un kur viņa pati tomēr nespēj nonākt.
— Un šī vieta man jāatrod?— Bastiāns noraizējies vaicāja.— Vai nav jau par vēlu?
— Ir tikai viena vēlēšanās, ar kuru to var atrast: ar pēdējo.
Bastiāns izbijās.
— Aiuolas kundze, lai piepildītu kādu vēlmi ar AURINA palīdzību, man bija kaut kas jāaizmirst. Vai .šeit ir tāpat?
Viņa lēnām pamāja.
— Bet es neko nemanu!
— Vai tad citas reizes tu manīji? To, ko tu esi aizmirsis, tu nevari vairs zināt. • ;
— Un ko es aizmirstu tagad?
— Es tev to pateikšu, kad būs pienācis īstais bridis. Citādi tu savas atmiņas turētu ciet.
— Vai tiešām man jāzaudē viss?
— Nekas neiet zudībā,— viņa sacīja,— viss pārvēršas.
— Bet tad man varbūt vajadzētu pasteigties,— Bastiāns kļuva nemierīgs.— Es nedrīkstētu ķīvēties.
Sieviete noglaudīja zēna matus.
— Neraizējies. Visam savs laiks. Tu jutīsi, kad pamodīsies tava pēdējā vēlēšanās,— un arī es.
Kopš šās dienas patiešām sāka kaut kas mainīties, kaut arī Bastiāns pats vēl neko nemanīja. Pārvērtību nama pārveidojošais spēks iedarbojās. Taču, tāpat kā visas patiesās pārvēršanās, arī šī norisinājās klusi un lēni kā augšana.
Dienas Pārvērtību namā ritēja, un joprojām pieturējās vasara. Bastiāns arvien vēl kā bērns ļāva Aiuolas kundzei sevi lutināt. Arī augļi garšoja tikpat lieliski kā sākumā, taču mazpamazām vilka izsalkums bija remdināts: viņš ēda mazāk. Un viņa to ievēroja, tomēr neko neteica. Bastiāns jutās arī pietiekami daudz izbaudījis viņas rūpes un maigumu. Un tādā pašā mērā, kā mazinājās prasība pēc tā, viņā pamodās gluži cita ilgošanās, vajadzība, kādu viņš nekad vēl nebija izjutis un kas pilnībā atšķīrās no visām līdzšinējām vēlmēm: viņam gribējās pašam mīlēt. Izbrīnīts un bēdīgs viņš saprata, ka nespēj to. Taču vēlēšanās kļuva stiprāka un stiprāka.
Un kādu vakaru, kad viņi sēdēja kopā, viņš to atklāja Aiuolas kundzei.
Uzklausījusi zēnu līdz galam, sieviete ilgi klusēja. Viņas skatiens ar nesaprotamu izteiksmi kavējās pie Bastiāna.
— Tagad tu esi atradis savu pēdējo vēlēšanos,— viņa sacīja,— tava Patiesā vēlēšanās ir mīlēt.
— Bet kāpēc es to nespēju, Aiuolas kundze?
— To tu iespēsi tikai tad, kad būsi padzēries Dzīvības ūdeni,— viņa atbildēja,— un tu nevari atgriezties savā pasaulē, neaiznesīs to arī citiem.
Bastiāns apjucis klusēja.
— Bet tu?— viņš jautāja.— Vai tad tu neesi to jau dzērusi?
— Nē,— Aiuolas kundze teica,— ar mani ir mazliet citādi. Man ir vajadzīgs tikai kāds, kam es varu dāvāt savu pārpilnību.
— Vai tad tā nebija mīlestība?
Aiuolas kundze, brīdi padomājusi, atbildēja:
— Tas bija tas, ko tu pats sev vēlējies.
— Vai Fantāzijas būtnes arī nespēj mīlēt — tāpat kā es?— viņš satraukts vaicāja.
— Fantāzijā esot nedaudzi radījumi, kas drīkstējuši dzert Dzīvības ūdeni,— viņa klusi sacīja.— Taču neviens nezina, kuri tie ir. Un pastāv kāds svinīgs solījums, par kuru mēs ļoti reti runājam, ka tālā nākotnē kādreiz pienāks laiks, kad cilvēki nesīs mīlestību ari uz Fantāziju. Tad abas.pasaules saplūdīs vienā. Bet — ko tas nozīmē, es nezinu.
— Aiuolas kundze,— Bastiāns jautāja tikpat klusu,— tu solīji, ka tad, kad būs pienācis īstais bridis, tu man pateiksi, ko man vajadzējis aizmirst, lai iegūtu savu pēdējo vēlēšanos. Vai nu tas bridis ir klāt?
Viņa pamāja.
— Tev bija jāaizmirst tēvs un māte. Tagad tev nav atlicis nekas cits kā vien tavs vārds.
Bastiāns domāja.
— Tēvs un māte?— viņš lēnām atkārtoja. Taču šie vārdi zēnam neko vairs nenozīmēja. Viņš nespēja atcerēties.
— Kas man tagad jādara?— viņš jautāja.
— Tev jāpamet mani,— Aiuolas kundze atbildēja,— tavs laiks Pārvērtību namā ir beidzies.
— Un kurp man jādodas?
— Tava pēdējā vēlēšanās tevi vedīs. Nepazaudē to!
— Vai man jāiet uz karstām pēdām?
— Nē, ir vēls. Rīt, kad uzausīs jauna diena. Tev vēl atlikusi viena nakts Pārvērtību namā. Iesim nu gulēt!
Bastiāns piecēlās kājās un piegāja Aiuolas kundzei klāt. Tikai tagad, būdams tuvu, viņš tumsā pamanīja, ka visi viņas ziedi ir novītuši.
— Neraizējies par to!— Aiuolas kundze sacīja.— Arī rit no rīta agri neraizējies par mani. Ej savu ceļu! Viss ir labi un pareizi tā. Ar labu nakti, manu skaisto puisēn!
— Ar labu nakti, Aiuolas kundze!— Bastiāns nomurmināja.
Tad viņš uzkāpa augšā savā istabā.
Nākamajā dienā, nonācis lejā, viņš redzēja, ka Aiuolas kundze joprojām vēl sēž tajā pašā vietā. Visas lapas, ziedi un augļi bija nobiruši. Viņa bija aizvērusi acis un izskatījās kā melns, nedzīvs koks. Bastiāns ilgi stāvēja un uzlūkoja viņu. Tad pēkšņi atsprāga vaļā kādas durvis, kas veda laukā.
Pirms zēns izgāja ārā, viņš vēlreiz pagriezās atpakaļ un sacīja, nezinādams, vai saka to Aiuolas kundzei vai namam, vai abiem diviem:
— Paldies, paldies par visu!
Tad viņš izgāja pa durvīm. Naktī bija iestājusies ziema. Sniegs sniedzās līdz ceļiem, un no ziedošās rožu nogāzes bija palikuši vairs tikai melni, ērkšķaini zari. Nemanīja ne vēja pūsmiņas. Bija ļoti auksts un ļoti kluss.
Bastiāns gribēja atgriezties mājā, lai paņemtu savu mēteli, taču durvis un logi bija nozuduši. Pārvērtību nams bija no visām pusēm noslēdzies. Drebinādamies aukstumā, Bastiāns devās ceļā.
Ziemas sala savas būdas priekša staveja Jors, aklais kalnracis, un klausījās sniega klajumā, kas tālu pletās uz visām pusēm. Klusums bija tik pilnīgs, ka viņa smalkās ausis sadzirdēja sniegā gurkstam kāda ceļinieka soļus, tie vēl bija ļoti tāli. Taču soļi tuvojās būdai.
XXXII.Attēlu raktuve
Jors bija liels, vecs vīrs, tomēr viņa seja bija bez bārdas un bez krunkām. Drēbes, seja, mati — viss viņā bija pelēks kā akmens. Kad kalnracis stāvēja nekustēdamies, izskatījās, ka viņš būtu izkalts no milzu lavas gabala. Vienīgi viņa aklās acis bija tumšas, un šķita, ka to dziļumā gail maza liesmiņa.
Bastiāns — viņš bija šis ceļinieks —, pienācis klāt, sacīja:
— Labdien. Es esmu apmaldījies. Es meklēju avotu, no kura izplūst Dzīvības ūdens. Vai tu vari man palīdzēt?
Kalnracis klausījās balsī, kas tur runāja.
— Tu neesi apmaldījies,— viņš čukstēja,— tikai runā klusu, citādi sabruks mani attēli.
Jors pamāja Bastiānam, un zēns sekoja viņam nopakaļ būdā.
Tā sastāvēja no vienas vienīgas mazas telpas, kas bija iekārtota bez rotājumiem un ārkārtīgi trūcīgi. Viens koka galds, divi krēsli, viena lāva gulēšanai un viens dēļu plaukts, kurā tika uzglabāti visvisādi pārtikas produkti un trauki. Atklātā pavardā dega maza uguns, virs tās karājās katls ar kūpošu zupu.
Jors piesmēla divus pilnus šķīvjus sev un Bastiānam, novietoja tos uz galda un ar rokas mājienu aicināja viesi pie galda. Klusēdami viņi paēda.
Tad kalnracis atslēja muguru, viņa acis raudzījās cauri Bastiānam bezgalīgā tālumā, un viņš čukstus vaicāja:
— Kas tu esi?
— Mani sauc Bastiāns Baltazars Bukss.
— A, tātad savu vārdu tu vēl atceries.
— Jā. Un kas esi tu?
— Es esmu Jors, saukts par aklo kalnraci. Bet es esmu tikai gaismā akls. Savā raktuvē, kur valda pilnīga tumsa, es redzu arī dienā.
— Kas tā ir par raktuvi?
— To sauc par Minrouda šahtu. Tā ir attēlu raktuve.
— Attēlu raktuve?— Bastiāns brīnījās.— Kaut ko tādu es vēl nekad neesmu dzirdējis.
Jors, likās, joprojām vēl kaut ko klausās.
— Un tomēr,— kalnracis čukstēja,— tā ir domāta tieši tādiem kā tev. Cilvēkiem, kas nespēj atrast ceļu pie Dzīvības ūdens.
— Kas tie ir par attēliem?— Bastiāns gribēja zināt.
Jors aizvēra acis un klusēja. Bastiāns jau prātoja, vai nevajadzēs atkārtot jautājumu. Tad viņš izdzirdēja kalnraci čukstam:
— Nekas pasaulē neiet zudumā. Vai tu esi kādreiz kaut ko sapņojis un pēcāk pamodies, nespēdams atcerēties, kas tas bijis?
— Jā,— Bastiāns atbildēja,— bieži.
Jors, iegrimis domās, pamāja. Tad viņš piecēlās un padeva Bastiānam zīmi, lai zēns viņam seko. Pirms viņi izgāja no būdas, kalnracis sagrāba zēnu ar stingru tvērienu aiz pleciem un iečukstēja ausī:
— Tikai ne vārda, ne skaņas, saprati? Tas, ko tu redzēsi, ir daudzu gadu darbs, ko esmu paveicis. Katrs troksnis to var sagraut. Tāpēc klusē un ej lēnām!
Bastiāns pamāja, un viņi atstāja būdu. Aiz tās slējās koka tornis, zem kura stādus zemes dzīlēs veda šahta. Viņi pagāja tam garam un nonāca plašājā sniega laukumā. Un tagad Bastiāns ieraudzīja attēlus, kas šeit gulēja kā baltā zīdā ieguldīti dārgumi.
Tās bija ārkārtīgi plānas plāksnes, it kā no vizlas, caurspīdīgas un krāsainas, un dažādu izmēru un formu, taisnstūrainas un apaļas, salauztas un veselas, dažas lielas kā baznīcu logi, citas mazas kā miniatūras uz kārbiņām. Plāksnes gulēja, aptuveni sakārtotas pēc lieluma un formas rindās, kas stiepās līdz pašai baltā līdzenuma pamalei.
Šajos attēlos redzamie skati likās noslēpumaini. Tur bija satuntu- ļoti tēli, kas lido kādā lielā putnu ligzdā, vai ēzeļi ar tiesnešu talāriem mugurā, pulksteņi, izplūduši kā mīksts siers, vai staigājošas lelles, kas stāv spilgti apgaismotos laukumos bez neviena cilvēka. Tur bija sejas un galvas — gan tādas, kas pilnībā darinātas no dzīvnieku attēliem, gan tādas, kas veido ainavu. Taču bija arī gluži parasti attēli — vīrieši, kas pļauj labības lauku, un sievietes, kas sēž uz balkona. Bija kalnu ciemi un jūras ainavas, kara skati un cirka izrādes, ielas un istabas, un vienmēr atkal sejas — vecas un jaunas, gudras un vientiesīgas, āksti un ķēniņi, drūmi un jautri. Tur bija nežēlīgi skati — nāves soda izpildīšanas un nāves dejas, un jautri attēli ar jaunām dāmām uz valzirga; kādā attēlā bija redzams deguns, kas staigā apkārt, un visi garāmgājēji to sveicina.
Jo ilgāk viņi klīda gar attēliem, jo mazāk Bastiāns spēja izdibināt, ko tie nozīme. Tikai viens bija skaidrs: tajos bija redzams gluži vienkārši viss, kaut ari lielākoties dīvainās kopsakarībās.
Bastiāns bija gājis līdzās Joram daudzas stundas gar plākšņu rindām, līdz pāri plašajai sniega virsmai nolaidās krēsla. Viņi atgriezās atpakaļ būdā. Kad viņi bija aizvēruši sev aiz muguras durvis, Jors klusā balsī vaicāja:
— Vai tur bija kāds, kuru tu pazini?
— Nē,— Bastiāns atbildēja.
Kalnracis domīgi pašūpoja galvu.
— Kāpēc?— Bastiāns gribēja zināt.— Kas tie ir par attēliem?
— Tie ir cilvēku pasaules aizmirstie sapņi,— Jors paskaidroja. — Reiz redzēts sapnis nekad neizgaist no pasaules. Bet, ja cilvēks savu sapni pazaudē,— tad kur tas paliek? Tas nonāk pie mums Fantāzijā, tur lejā, mūsu zemes dzīlēs. Tur aizmirstie sapņi noslāņojas plānās, plānās kārtās, cita virs citas. Jo dziļāk rokas, jo ciešāk tie guļ. Visa Fantāzija balstās uz aizmirsto sapņu pamata.
— Vai tur ir arī manējie?— Bastiāns jautāja lielām acīm.
Jors tikai pamāja.
— Un tu domā, ka man tie jāatrod,— Bastiāns nerimās tincināt.
— Vismaz vienu. Viena pietiek,— Jors atbildēja.
— Bet priekš kam?— Bastiāns gribēja zināt.
Kalnracis pagrieza pret viņu savu seju, ko tagad vēl apspīdēja vienīgi pavarda mazās uguntiņas. Viņa aklās acis atkal raudzījās cauri Bastiānam nezināmā tālumā.
— Klausies, Bastiān Baltazar Buks,— viņš sacīja,— runāt es runāju nelabprāt. Klusums man patīk labāk. Taču šoreiz es tev to pateikšu. Tu meklē Dzīvības ūdeni. Tu gribi iegūt spēju mīlēt, lai rastu ceļu atpakaļ uz savu pasauli. Mīlēt — tas labi skan! Bet Dzīvības ūdens tev vaicās: kuru? Jo mīlēt nevar tā vienkārši kaut kā un vispār. Taču tu esi aizmirsis visu, izņemot savu vārdu. Un, ja tu nevarēsi atbildēt, tu nedrīkstēsi dzert no avota. Tapec tev spej palīdzēt vel vienīgi kāds aizmirsts sapnis, kas tev atkal jāatrod, attēls, kas tevi aizvestu pie avota. Bet par to tev būs jāaizmirst pēdējais, kas tev atlicis: pašam sevi. Un tas nozīmē smagu un pacietīgu darbu. Iegaumē manus vārdus labi, jo es tos nekad vairs neatkārtošu.
Pēc tam viņš apgūlās uz koka lāvas un aizmiga. Bastiānam neatlika nekas cits kā samierināties ar guļvietu uz cietās, aukstās zemes. Bet zēns par to daudz nebēdāja.
Kad viņš nākamajā rītā pamodās stīviem locekļiem, Jors jau bija aizgājis. Droši vien kalnracis bija iebraucis Minrouda šahtā. Bastiāns pats sev piesmēla šķīvi karstās zupas, kas zēnu gan sasildīja, tomēr ne sevišķi gāja viņam pie sirds. Tā bija tik sāļa, ka mazliet atgādināja asaru un sviedru garšu.
Tad Bastiāns devās laukā un klaiņoja pa plašā līdzenuma sniegu garām neskaitāmajiem attēliem. Zēns vērīgi aplūkoja tos citu pēc cita, jo tagad zināja, kas no tā atkarīgs, taču nespēja atklāt nevienu, kas viņu kaut kā īpaši skartu. Tie visi viņam bija gluži vienaldzīgi.
Pret vakaru Bastiāns redzēja Joru celtnī uzbraucam no šahtas. Uz muguras statīvā viņam bija vairākas dažāda lieluma plāksnes no ļoti plānās vizlas. Bastiāns klusēdams pavadīja kalnraci tālu plašajā līdzenumā, kur Jors ar vislielāko piesardzību ieguldīja savus jaunos atradumus baltajā sniegā kādas rindas galā. Vienā no attēliem bija redzams vīrs, kam krūšu vietā bija putnu būris ar diviem baložiem. Kādā citā — akmens sieva, kas jāj uz liela bruņurupuča. Kāds ļoti mazs attēls ļāva sazīmēt tikai tauriņu, uz kura spārniem rēgojās plankumi burtu formās. Bija arī vēl daži citi attēli, taču neviens no tiem Bastiānam neko neizteica.
Sēdēdams ar kalnraci atkal būdā, Bastiāns jautāja:
— Kas notiek ar attēliem, kad nokūst sniegs?
— Te valda mūžīga ziema,— Jors atbildēja.
Tā bija visa saruna šajā vakarā.
Nākamajās dienās Bastiāns no jauna meklēja starp attēliem kādu, kuru viņš pazītu vai kurš viņam vismaz nozīmētu kaut ko īpašu,— taču velti. Vakaru viņš un kalnracis atkal pavadīja būdā, un, tā kā Jors klusēja, arī Bastiāns pierada pie klusēšanas. Mazpamazām viņš pārņēma no Jora arī piesardzību kustībās, lai nesaceltu troksni, kas varētu kaitēt bildēm.
— Tagad es esmu redzējis visus attēlus,— Bastiāns kādu vakaru pavēstīja,— man neder neviens no tiem.
— Slikti,— Jors atbildēja.
— Ko lai es iesāku?— Bastiāns jautāja.— Vai man jāgaida, kamēr tu uznesīsi jaunus?
Jors brīdi domāja, tad papurināja galvu.
— Es tavā vietā nobrauktu lejā Minrouda šahtā un raktu pats,— viņš čukstēja.
— Bet man nav tavu acu,— Bastiāns aizbildinājās,— es tumsā neredzu.
— Vai tad tev tavā tālajā ceļā neiedeva gaismu?—Jors jautāja, atkal skatīdamies cauri Bastiānam.— Nevienu mirdzošu akmeni, neko, kas tev varētu tagad palīdzēt?
— Iedeva gan,— Bastiāns noskumis atbildēja,— bet es izmantoju Altsahīru citam nolūkam.
— Slikti,— Jors^atkārtoja, un viņa seja bija akmens cieta.
— Ko tu man iesaki?— Bastiāns centās izdibināt.
Kalnracis atkal ilgi klusēja, pirms atbildēja:
— Tad nekas cits neatliek — jāstrādā tumsā.
Bastiānu sagrāba šausmas. Viņam gan joprojām vēl bija viss spēks un drosme, ko bija devis AURINS, taču, iedomājoties sevi tik dziļi, dziļi pazemē, spēks viņa kaulos sastinga ledū. Viņš neko vairs neteica, un abi likās gulēt.
i Nākamajā rītā kalnracis paraustīja zēnu aiz pleca.
Bastiāns piecēlās.
— Paēd zupu un nāc!— Jors nelaipni pavēlēja.
Bastiāns paklausīja.
Viņš sekoja kalnracim uz šahtu, iekāpa kopā ar viņu celtnī un brauca lejā Minrouda raktuvē. Arvien dziļāk un dziļāk. Sen bija zudis pēdējais trūcīgais gaismas stars, kas iespīdēja no ieejas šahtā, un joprojām vēl celtnis slīdēja lejup tumsā. Tad beidzot atsitiens liecināja, ka celtnis ir nonācis galā. Viņi izkāpa laukā.
Šeit lejā bija daudz, daudz siltāks nekā augšā, ziemīgajā līdzenumā, un jau pēc neilga laika Bastiāns, pūlēdamies nepazaudēt tumsā kalnraci, kas ātri gāja pa priekšu, sajuta, ka ir nosvīdis no galvas līdz kājām. Līkumots ceļš veda cauri neskaitāmām ejām, gaiteņiem un brīžam arī hallēm, kā varēja minēt no viņu soļu klusās atbalss. Zēns vairākreiz sāpīgi atsitās pret izciļņiem un balsta plankām, taču Jors izlikās to neredzam.
Šajā pirmajā dienā un arī dažās nākamajās kalnracis klusēdams, tikai vadīdams Bastiāna rokas, ierādīja, kā atdalīt un piesardzīgi noctlt smalkās, plānās vizlas kārtas citu no citas. Tam nolūkam kalpoja darbarīki, kas pēc. taustes atgādināja koka vai raga špakteles,— ieraudzīt viņam tos nekad neizdevās, jo, kad dienas darbs bija galā, tie palika darbavietā.
Mazpamazām Bastiāns iemācījās tur lejā, pilnīgajā tumsā, orientēties. Viņš pazina ejas Un gaiteņus it kā ar jaunu prātu, kuru nebūtu varējis izskaidrot. Un kādu dienu Jors, nebilzdams ne vārda, tikai pieskardamies ar savām rokām, lika zēnam turpmāk strādāt vienam kādā zemā alā, kurā varēja ielīst tikai rāpus. Bastiāns paklausīja. Tā bija ļoti šaura vieta, un virs tās velvējās pirmatnējais iezis visā savā varenībā.
Ieritinājies kā vēl nedzemdēts bērns mātes miesās, Bastiāns gulēja Fantāzijas pamatu dzīlēs un pacietīgi jo pacietīgi meklēja savu aizmirsto sapni, attēlu, kas viņu varētu aizvest pie Dzīvības ūdens.
Tā kā zēns neko neredzēja pazemes mūžīgajā naktī, tad arī nevarēja neko izvēlēties un ne par ko izšķirties. Bastiānam atlika cerēt, ka nejaušība vai žēlīgs liktenis ieliks rokās meklēto. Vakaru pēc vakara viņš nesa dziestošajā dienas gaismā augšā to, ko bija spējis iegūt Minrouda raktuvē. Un vakaru pēc vakara atklājās, ka darbs bijis veltīgs. Taču Bastiāns nežēlojās un neļāvās izmisumam. Viņš bija zaudējis pret sevi jelkādu līdzjūtību. Zēns bija kļuvis pacietīgs un kluss. Kaut arī viņa spēki bija neizsmeļami, viņš bieži jutās ļoti noguris.
Nevar pateikt, cik ilgi vilkās šis smagais laiks, jo šādu darbu nevar izmērīt dienās vai mēnešos. Tomēr kādu vakaru viņš atnesa līdzi attēlu, kas zēnu uz vietas tik ļoti satrauca, ka viņš tik tikko novaldījās, pārsteigumā neiekliedzies un līdz ar to visu nesagrāvis.
Uz trauslās vizlas plāksnes — tā bija ne pārāk liela, aptuveni parastas grāmatas lapaspuses formātā — ļoti skaidri un saprotami bija redzams kāds vīrs baltā virsvalkā. Rokā viņš turēja ģipša žokli. Vīrs stāvēja, un viņa stāja un klusinātā rūpju izteiksme sejā sažņaudza Bastiāna sirdi. Taču visvairāk zēnu bija skāris tas, ka šis vīrs ir iesālīs stikla dzidrā ledus gabalā. No visām pusēm viņu ieskāva necaurlaužama, taču pilnīgi caurredzama ledus kārta.
Aplūkojot attēlu, kas gulēja sniegā, Bastiānā pamodās ilgas pēc šā vīra, kuru viņš nepazina. Tā bija sajūta, kas nāca kā no liela attāluma, kā paisums jūrā, kuru sākumā nemaz lāgus nevar pamanīt, līdz tas nāk tuvāk un tuvāk un beidzot kļūst par varenu vilni mājas augstumā, kas parauj visu sev līdzi un aizskalo. Bastiāns, kampdams gaisu, tajā gandrīz vai noslīka. Sirds viņam sāpēja, tā nfebija pietiekami liela — tik milzīgām ilgām. Šajā paisuma vilnī tika noslīcināts viss, kas viņā vēl bija palicis no atmiņām par sevi. Un viņš aizmirsa pēdējo, kas viņam vēl bija: pats savu vārdu.
Vēlāk ienācis Jora būdā, viņš klusēja. Ari kalnracis neko neteica, taču ilgi skatījās zēnam nopakaļ, turklāt atkal likās, ka viņa acis veras nezināmā tālē, un tad pirmo reizi kopš visa šā laika viņa akmenspelē- kajos vaibstos uz īsu bridi iezagās smaids.
Šajā naktī, par spīti nogurumam, zēns, kuram tagad vairs nebija vārda, nespēja iemigt. No acīm nenozuda attēls. Šķita, ka vīrs gribētu viņam kaut ko sacīt, bet nejaudā, jo ir ieslēgts ledus gabalā. Zēns bez vārda vēlējās viņam palīdzēt, vēlējās izdarīt tā, lai ledus izkustu. Kā nomoda sapnī viņš redzēja pats sevi apskaujam ledus bluķi, lai to izkausētu ar sava ķermeņa siltumu. Taču viss bija velti.
Tad pēkšņi viņš izdzirdēja, ko vīrs grib teikt, dzirdēja to nevis ar ausīm, bet gan dziļi pats savā sirdī:
— Palīdzi man, lūdzu! Nepamet mani nelaimē! Viens es netieku no šā ledus laukā. Palīdzi man! Vienīgi tu vari mani no tā atbrīvot — vienīgi tu!
Kad viņi nākamajā dienā, gaismai austot, piecēlās, zēns bez vārda pavēstīja Joram:
— Es vairs nebraukšu tev līdzi lejā Minrouda raktuvē.
— Vai tu taisies mani pamest?
Zēns pamāja.
— Es gribu iet un meklēt Dzīvības ūdeni.
— Vai tu esi atradis attēlu, kas tevi vedīs?
-Jā-
— Vai tu man to paradīsi?
Zēns vēlreiz pamāja. Abi izgāja laukā sniegā, kur gulēja attēls. Zēns to uzlūkoja, bet Jors pavērsa savas aklās acis pret zēna seju, it kā skatītos tam cauri bezgalīgajā tālumā. Šķita, ka viņš ilgi klausās kādā nezināmā skaņā. Beidzot kalnracis pamāja.
— Ņem to līdzi,— viņš čukstēja,— un nepazaudē. Ja pazaudēsi vai saplēsīsi, tev viss būs beidzies. Jo Fantāzijā tev vairs nebūs palicis nekā. Tu zini, ko tas nozīmē.
Zēns, kuram nebija vārda, stāvēja nokārtu galvu un brīdi klusēja, tad tikpat klusi sacīja:
— Paldies tev, Jor, par to, ko tu man iemācīji.
Viņi sarokojās.
— Tu biji labs kalnracis,— Jors čukstēja,— tu čakli strādāji.
To pateicis, viņš novērsās un devās uz Minrouda raktuves šahtu. Neatskatījies atpakaļ, kalnracis iekāpa celtnī un brauca lejup.
Zēns bez vārda pacēla no sniega attēlu un aizbrida baltā līdzenuma plašumos. V i
Viņš jau bija gājis daudz stundu, Jora būda sen bija nozudusi aizmugurē pie pamales, un nebija vairs nekā cita kā vien baltais klajums visapkārt. Taču viņš juta, ka attēls, kuru viņš uzmanīgi tur abās rokās, velk gluži noteiktā virzienā.
Zēns bija izlēmis sekot šim spēkam, apzinādamies, ka tas viņu novedīs pareizajā vietā, vienalga, vai ceļš būtu garš vai īss. Nekas viņu vairs nespēja atturēt. Viņš gribēja atrast Dzīvības ūdeni un bija pārliecināts, ka to spēj.
Tad pēkšņi augstu gaisā atskanēja kāds troksnis. Tā bija daudzu rīkļu kliegšana un spiegšana. Pacēlis acis pret debesīm, vientuļais ceļinieks ieraudzīja tumšu mākoni, kas izskatījās kā liels putnu bars. Tikai kad bars pielidoja tuvāk, zēns saprata, kas tas ir īstenībā, un šausmās palika kā zemē iemiets.
Tās bija klauniskās kodes šlamufas!
«Žēlīgā debess! » iedomājās zēns bez vārda. «Cerams, viņas nav mani pamanījušas! No viņu kliedzieniem attēls sabirs gabalu gabalos! »
Taču viņas bija zēnu ieraudzījušas!
Briesmīgi smiedamās un klaigādamas, šlamufas metās lejā pie vientuļā ceļinieka un nosēdās viņam apkārt sniegā.
— Urā!— viņas ķērca, ieplezdamas savas raibās mutes.— Re, kur mēs beidzot esam viņu atkal atradušas, mūsu lielo labdari!
Un kodes valstījās pa sniegu, svaidījās ar sniega pikām, meta kūleņus un stāvēja uz galvas.
— Klusu! Esiet, lūdzu, klusas!— zēns bez vārda izmisis čukstēja.
Viss koris sajūsmā spiedza:
— Ko viņš sacīja?
— Viņš sacīja, mēs esot pārāk klusas!
— To mums vēl neviens nav sacījis!
— Ko jūs gribat no manis?— zēns jautāja.— Kāpēc jūs neliekat mani mierā?
Kodes virpuļoja viņam apkārt un spindzēja:
— Dižais labdari! Dižais labdari! Vai tu atceries, kā tu mūs atpestīji, kad mēs vēl bijām aharaji? Toreiz mēs bijām pašas nelaimīgākās būtnes Fantāzijā, bet tagad mēs esam apnikušas pašas sev līdz kaklam. Tas, ko tu ar mums izdarīji, sākumā bija gluži jautri, bet tagad mēs garlaikojamies līdz nāvei. Mēs plivināmies, riņķī, un mums nav pie kā pieķerties. Mēs pat nevaram īstu spēli uzspēlēt, jo mums nav likumu. Mūs atpestīdams, tu esi mūs pārvērtis smieklīgos ākstos! Tu esi mūs piekrāpis, diženais labdari!
— Es taču gribēju tikai labu,— zēns čukstēja pārbijies.
— Jā gan, pats sev!— šlamufas kliedza korī.— Pats sev tu likies gluži lielisks. Bet mēs samaksājām par tavu labestīgumu, diženais labdari!
— Kas tad man jādara?— zēns jautāja.— Ko jūs gribat no manis?
— Mēs tevi meklējām,— šlamufas ķērca izķēmotām klaunu sejām,— mēs gribējām tevi panākt, pirms tu pazūdi. Un tagad mēs esam tevi panākušas. Un mēs tevi vairs neliksim mierā, pirms tu nebūsi kļuvis par mūsu barvedi. Tev jākļūst par mūsu virsšlamufu, par mūsu ģenerālšlamufu! Vienalga, par ko vien tu vēlies!
— Bet kāpēc gan, kāpēc?— zēns lūgdamies čukstēja.
Un klaunu koris ķērkdams atbildēja:
— Mēs gribam, lai tu mums dotu pavēles, lai tu mūs komandētu, lai tu mūs piespiestu kaut ko darīt, lai tu mums kaut ko aizliegtu! Mēs gribam; lai mūsu esībai būtu jēga!
— To es nevaru! Kāpēc jūs neizvēlāt kādu no savējiem?
— Nē, nē, mēs gribam tevi, diženais labdari! Tu taču mūs pārvērti par to, kas mēs tagad esam!
— Nē!— zēns elsa.— Man jātiek prom no šejienes. Man jāatgriežas!
— Ne tik strauji, diženais labdari!— ķērca klaunu mutes.— Tu no mums neizspruksi. Tas tev patiktu gan — vienkārši aizlaisties no Fantāzijas!
— Bet man tūliņ būs beigas!— zēns apzvērēja.
— Un mums?— koris atbildēja.— Kā būs ar mums?
— Pazūdiet!— zēns uzkliedza.— Es vairs nevaru noņemties ar jums!
— Tev jāpārvērš mūs atpakaļ!— griezīgās balsis iebilda.— Tad mēs labāk atkal gribam kļūt par aharajiem. Asaru ezers ir izžuvis, un Amargānta ir sausumā. Un neviens vairs neauž smalko sudraba pinumu. Mēs gribam atkal būt aharaji.
— Es to nevaru!— zēns atbildēja.— Man vairs nav varas Fantāzijā.
— Tad mēs ņemsim tevi sev līdzi!— bauroja viss bars, virpuļodams juku jukām.
Simtiem sīku roķeļu saķēra viņu un mēģināja paraut gaisā. Zēns pretojās, cik spēka, un kodes šaudījās uz visām pusēm. Bet stūrgalvīgi kā nokaitinātas lapsenes tās allaž atkal atgriezās.
Pa vidu vaimanām un spiegšanai pēkšņi tālumā kļuva dzirdama klusa un tomēr varena skaņa, kas atgādināja liela bronzas zvana dimdoņu.
Un vienā mirklī šlamufas metās bēgt un pazuda debesīs kā melns mākonis.
Zēns, kuram vairs nebija vārda, nometās uz ceļiem sniegā. Viņa priekšā, sabiris putekļos, gulēja attēls. Tagad viss bija zaudēts. Nebija nekā vairs, kas spētu viņu aizvest pie Dzīvības ūdens.
Pacēlis acis, viņš cauri asarām neskaidri ieraudzīja pa sniega lauku tuvojamies divus stāvus — vienu lielu un vienu mazu. Zēns izslaucīja acis un paskatījās vēlreiz.
Tas bija Fuhūrs, baltais laimes pūķis, un Atrejs.
XXXIII.Dzīvības ūdeņi
Žēlīga izskata zēns, kuram vairs nebija varda, vilcinādamies piecēlās kājās un paspēra dažus soļus pretī Atrejam, tad apstājās. Atrejs nedarīja neko, tikai vērīgi un nosvērti raudzījās pretī. Brūce uz viņa krūtīm vairs neasiņoja.
Zēni ilgi stāvēja viens otram pretī un nebilda ne vārda. Bija tik kluss, un katrs dzirdēja otra elpu.
Zēns bez vārda lēnām satvēra zelta ķēdi sev kaklā un noņēma AURINU. Viņš noliecās pie zemes un rūpīgi nolika dārglietu Atreja priekšā sniegā. To darīdams, viņš vēlreiz aplūkoja abas čūskas, gaišo un tumšo, kas bija iekodušās viena otrai astē un veidoja ovālu. Tad viņš izlaida to no rokām.
Tajā pašā acumirkli AURINA zelta mirdzums kļuva tik gaišs un starojošs, ka zēns pievēra apžilbinātās acis, it kā būtu skatījies saulē. Atkal tās atvēris, viņš redzēja, ka stāv kādā kupola zālē, lielā kā debesu velve. Šīs celtnes kvadri bija no zeltainas gaismas. Taču šās neizmērojamās telpas vidū, milzīgas kā pilsētas aizsargmūris, gulēja abas čūskas.
Atrejs, Fuhūrs un zēns bez vārda stāvēja blakus pie melnās čūskas galvas, kas turēja savā rīklē baltās čūskas asti. Sastingusi acs ar vertikālo zīlīti bija pavērsta pret viņiem. Salīdzinot ar čūskas galvu, viņi izskatījās niecīgi, pat laimes pūķis izlikās maziņš kā balts kāpuriņš.
Čūsku nekustīgie milzu ķermeņi — viens melns kā nakts, otrs sudrabbalts — mirdzēja kā nepazīstams metāls. Un posts, ko viņas varēja izraisīt, bija novērsts tikai tāpēc, ka čūskas turēja viena otru ciet. Ja viņas kādreiz atbrīvotos, pasaule aizietu bojā. Pilnīgi droši.
Taču viena otru turēdamas ciet, viņas vienlaikus sargāja Dzīvības ūdeni. Jo laukumā, ko abas čūskas ieskāva, čaloja varena strūklaka, tā dejoja augšup un lejup un kritienā veidoja tūkstošiem formu, kas izzuda daudz ātrāk, nekā acs spēja sekot. Putojošais ūdens izsmidzinā- jās smalkā miglā, un zeltainā gaisma tajā atspīdēja visās varavīksnes krāsās. Tās bija tūkstošbalsīgas prieka brāzmas, gaviles, dziesmas, sajūsmas saucieni, smiekli un līksmība.
Zēns bez vārda skatījās uz šo ūdeni kā slāpēs mirstošs cilvēks — bet kā lai viņš pie tā nonāk? Čūskas galva nekustējās.
Pēkšņi Fuhūrs pacēla galvu. Iemirdzējās viņa rubīnsārtās acu bumbas.
— Vai jūs spējat arī saprast, ko ūdeņi saka?— viņš jautāja.
— Nē,— Atrejs atzinās,— es ne.
— Es nezinu, kā tas nākas,— Fuhūrs čukstēja,— bet es to saprotu itin skaidri. Varbūt tāpēc, ka es esmu laimes pūķis. Visas prieka balsis ir cita citai rada.
— Ko saka ūdeņi?— Atrejs jautāja.
Fuhūrs uzmanīgi klausījās un runāja lēnām vārdu pa vārdam līdzi, ko dzirdēja:
— Mēs — Dzīvības ūdeņi!
Avots, kas izplūst no sevis
un irdz jo dāsnāk, ja veldzi kāds guvis.
Bridi ieklausījies, viņš turpināja:
— Viņi nemitīgi sauc: «Dzer! Dzer! Dari to, ko tu gribi!»
— Kā tad lai mēs turp nonākam?— Atrejs vaicāja.
— Viņi prasa, kā mūs sauc,— Fuhūrs paskaidroja.
— Es esmu Atrejs!— Atrejs sauca.
— Es esmu Fuhūrs!— laimes pūķis sacīja.
Zēns bez vārda klusēja.
Atrejs paskatījās uz viņu, paņēma draugu pie rokas un sauca:
— Viņš ir Bastiāns Baltazars Bukss.
— Ūdeņi prasa,— Fuhūrs tulkoja,— kāpēc viņš nerunā pats.
— Viņš to vairs nespēj,— Atrejs paskaidroja, — viņš visu ir aizmirsis.
Fuhūrs atkal bridi ieklausījās šalkās un čalās.
— Bez atmiņas, viņi saka, nevar ienākt. Čūskas viņu nelaidīs.
— Es esmu visu saglabājis,— Atrejs sauca,— visu, ko viņš man stāstījis par sevi un savu pasauli. Es atbildu viņa vietā.
Fuhūrs klausījās.
— Odeņi jautā — ar kādām tiesībām tu to dari.
— Es esmu viņa draugs,— Atrejs sacīja.
Atkal pagāja bridis, kamēr Fuhūrs uzmanīgi klausījās.
— Izskatās šaubīgi,— viņš pačukstēja Atrejam,— vai viņi tam piekritīs . . . Tagad viņi runā par tavu brūci. Viņi grib zināt, kā tā radusies.
— Mums abiem bija taisnība,— Atrejs sacīja,— un mēs abi kļūdījāmies. Bet tagad Bastiāns atdeva AURINU labprātīgi.
Fuhūrs klausījās un tad pamāja.
— Jā,— viņš sacīja,— tagad viņi ir mierā. Šī vieta ir AURINS. Mums esot jāiet iekšā, viņi saka.
Atrejs paskatījās augšā uz milzīgo zelta kupolu.
— Ikviens no mums,— viņš čukstēja,— ir nēsājis to sev kaklā — pat tu, Fuhūr, uz neilgu bridi.
Laimes pūķis deva Atrejam zīmi, lai viņš klusē, un atkal klausījās ūdeņu dziesmā.
Tad viņš iztulkoja:
— AURINS ir durvis, kuras Bastiāns meklējis. Viņš no paša sākuma tās nēsājis līdzi. Taču neko no Fantāzijas — ūdeņi saka — čūskas nelaiž pār slieksni. Tāpēc Bastiānam jāatdod viss, ko
Bērnišķā ķeizariene viņam dāvājusi. Citādi viņš nevar padzerties Dzīvības ūdeni.
— Bet mēs taču esam viņas zīmē,— Atrejs iesaucās,— vai tad viņas pašas te nav?
— Viņi saka, ka šeit beidzas Mēness meitiņas vara. Un viņa vienīgā nekad nespēj ienākt šai vietā. Viņa nejaudā tikt rotas iekšienē, jo nevar aiziet pati no sevis.
Atrejs apjucis klusēja.
— Ūdeņi tagad jautā, vai Bastiāns ir gatavs,— Fuhūrs turpināja.
— Jā,— Atrejs skaļi atbildēja,— viņš ir gatavs.
Šajā mirklī milzīgā melnās čūskas galva sāka lēnām pacelties, neizlaizdama no mutes baltās čūskas asti. Varenie ķermeņi uzvijās augšup, izveidodami augstus vārtus, kuru viena puse bija melna un otra balta.
Atrejs izveda Bastiānu pie rokas cauri šiem baismīgajiem vārtiem pie strūklakas, kas tagad šalkoja viņu priekšā visā savā diženumā un burvībā. Fuhūrs sekoja abiem. Un, kamēr viņi tai tuvojās, ar katru soli cita pēc citas novēlās no Bastiāna brīnišķās Fantāzijas dāvanas. Skaistais, spēcīgais un bezbailīgais varonis atkal pārtapa mazajā, resnajā un biklajā puišelī. Pat viņa drēbes, kas Jora Minroudā gandrīz jau bija pārvērtušās skrandās, pazuda kā nebijušas. Tā viņš beidzot stāvēja kails un izģērbts pie lielā zelta apļa, kura vidū Dzīvības ūdens šļācās augstu gaisā kā kristāla koks.
Šajā pēdējā acumirklī, pazaudējis visas Fantāzijas dāvanas, bet atmiņas par savu pasauli un sevi pašu vēl neatguvis, viņš pārdzīvoja galēju nedrošības stāvokli, jo vairs nezināja, kurai pasaulei pieder un vai viņš vispār īstenībā ir.
Bet tad zēns gluži vienkārši ielēca kristāldzidrajā ūdenī, plunčājās, sprauslāja, šļakstījās un ļāva dzirkstošajam lāšu lietum tecēt mutē. Viņš dzēra un dzēra, līdz slāpes bija remdētas. Un prieks piepildīja viņu no galvas līdz kājām — prieks dzīvot un prieks būt pašam par sevi. Jo nu zēns atkal zināja, kas viņš ir un no kurienes nācis. Viņš bija no jauna piedzimis. Un visskaistākais bija, ka viņš tagad gribēja būt tieši tas, kas viņš ir. Ja no visām iespējām varētu izmeklēt vienu, viņš nebūtu izvēlējies nevienu citu. Jo tagad viņš saprata: pasaulē ir tūkstošiem un tūkstošiem dažnedažādu prieku, bet patiesākais no visiem ir prieks par spēju mīlēt. Bez tā pazūd visi citi.
Arī vēlāk, kad Bastiāns sen bija atgriezies savā pasaulē, kļuvis pieaudzis un beidzot arī vecs, šis prieks viņu nekad pilnībā vairs nepameta. Pat visgrūtākajos dzīves laikos viņam saglabājās sirdsprieks, kas lika smaidīt un dot mierinājumu citiem cilvēkiem.
— Atrej!— viņš uzsauca draugam, kas kopā ar Fuhūru stāvēja zelta apļa malā.— Nāc taču tu arī! Nāc! Dzer! Tas ir brīnišķīgi!
Atrejs smiedamies purināja galvu.
— Nē,— viņš atsaucās,— šoreiz mēs esam šeit tikai tavi pavadoņi.
— Šoreiz?— Bastiāns jautāja.— Ko tu gribi ar to sacīt?
Atrejs saskatījās ar Fuhūru, tad teica:
— Mēs abi jau vienreiz esam šeit bijuši. Mēs šo vietu sākumā nepazinām, jo toreiz tikām atnesti šurp aizmiguši un aizmiguši atkal aiznesti. Bet nu mēs atceramies.
Bastiāns izkāpa no ūdens.
— Tagad es atkal zinu, kas es esmu,— viņš starodams sacīja.
— Jā,— Atrejs pamāja,— tagad arī es tevi atkal sāku pazīt. Tu izskaties tāpat kā toreiz, kad es tevi ieraudzīju Burvju spoguļa vārtos.
Bastiāns lūkojās putojošajā, dzirkstošajā ūdenī.
— Es gribētu to aiznest savam tēvam,— viņš sauca cauri šņākoņai,— bet kā?
— Šaubos, vai tas ir iespējams,— Atrejs attrauca,— no Fantāzijas taču nevar iznest neko pāri slieksnim.
— Bastiāns var!—ierunājās Fuhūrs, kura balss atkal skanēja pilnībā kā bronzas zvans.— Viņš to varēs!
— Tu taču esi īsts laimes pūķis!— Bastiāns sacīja.
Fuhūrs padeva zīmi, lai viņš paklusē, un ieklausījās tūkstošbalsu šalkoņā.
Tad viņš paskaidroja:
— Ūdeņi teic, ka tev tagad jādodas ceļā un mums arī.
— Kur tad ir mans ceļš?— Bastiāns jautāja.
— Laukā pa otriem vārtiem,— Fuhūrs iztulkoja,— tur, kur guļ baltās čūskas galva.
— Labi,— Bastiāns atbildēja,— bet kā es tikšu laukā? Baltā galva nekustas.
Patiešām, baltās^čūskas galva gulēja kā sastingusi. Tā turēja rīklē melnās čūskas asti, un viņas milzu acis stīvi lūkojās uz Bastiānu.
— Ūdeņi tev jautā,— Fuhūrs pavēstīja,— vai tu visus stāstus, ko iesāki Fantāzijā, esi ari pabeidzis.
— Nē,— Bastiāns atzinās,— patiesībā nevienu.
Fuhūrs bridi klausījās. Viņa sejā iezagās apjukums.
— Viņi domā, ka baltā čūska tevi nelaidīs cauri. Tev jāatgriežas Fantāzijā un viss jānoved līdz galam.
— Visi stāsti?— Bastiāns sastomījās.— Tad es nekad vairs neat- griezīšos. Tad viss bijis velti.
Fuhūrs saspringti klausījās.
— Ko viņi saka?— Bastiāns gribēja zināt.
— Klusu!— Fuhūrs sacīja.
Pēc laiciņa viņš nopūtās un paskaidroja:
— Viņi apgalvo, ka nevarot neko grozīt, ja nu vienīgi uzrastos kāds, kurš uzņemtos šo uzdevumu tavā vietā.
— Bet tie ir neskaitāmi stāsti,— Bastiāns iesaucās,— un no ikviena dzimst atkal jauni. Tādu uzdevumu nevar pārņemt neviens.
— Var gan,— Atrejs sacīja,— es varu.*
Bastiāns, gluži vai zaudējis valodu, uzlūkoja viņu. Tad viņš metās draugam ap kaklu un izstomīja:
— Atrej, Atrej! To es neaizmirsīšu nekad!
Atrejs smaidīja.
— Labi, Bastiān, neaizmirsti arī Fantāziju.
Viņš brālīgi papliķēja viņam pa vaigu, tad ātri pagriezās riņķī un devās uz melnās čūskas galvas vārtiem, kas joprojām vēl bija uzvelvējušies augšā kā tajā acumirklī, kad draugi bija ienākuši šajā vietā.
— Fuhūr,— Bastiāns ierunājās, — kā jūs esat iedomājušies kādreiz novest līdz galam to, ko es pametu jums?
Baltais pūķis pamirkšķināja vienu no savām rubīnsārtajām acu bumbām un atbildēja:
— Ir vajadzīga laime, manu zēn! Ir vajadzīga laime!
To pateicis, viņš sekoja savam pavēlniekam un draugam.
Bastiāns pavadīja viņus ar acīm cauri vārtiem atceļā uz Fantāziju. Abi vēlreiz pagriezās atpakaļ un pamāja viņam. Tad melnās čūskas galva laidās lejup, līdz tā atkal gulēja uz zemes. Bastiāns vairs nevarēja saskatīt ne Atreju, ne Fuhūru.
Tagad viņš bija palicis viens pats.
Bastiāns pagriezās pret otru — baltās čūskas galvu un redzēja, ka šī tajā pašā laikā bija pacēlusies un čūskas ķermeņi, tāpat kā pirmīt pretējā pusē, bija izlocījušies vārtos.
Viņš ātri pasmēla delnās Dzīvības ūdeni un brāzās uz šiem vārtiem. Aiz tiem valdīja tumsa.
Bastiāns metās tajā iekšā un iekrita tukšumā.
— Tēti!— viņš kliedza.— Teti!… Es . . . esmu . . . Bastians . . . Baltazars . . . Bukss!
— Tēti! Tēti! … Es . .. esmu … Bastiāns. .. Baltazars… Bukss! Un, tā kliegdams, viņš piepeši atradās skolas noliktavā, no kurienes reiz, pirms ilga laika, bija nonācis Fantāzijā. Bastiāns sākumā šo vietu nepazina dīvaino lietu — izbāzto dzīvnieku, skeleta un gleznu dēļ, kuras ieraudzīja sev apkārt, un īsu brīdi pat nejutās drošs, vai tomēr vēl joprojām neatrodas Fantāzijā. Taču, līdzko viņš ielāgoja savu skolas somu un sarūsējušo septiņžuburu svečturi ar izdzisušajām svecēm, šaubas pagaisa.
Cik ilgs laiks varēja būt pagājis, kopš Bastiāns uzsācis no šejienes lielo ceļojumu cauri «Bezgalīgajam stāstam»? Nedēļas? Mēneši? Varbūt gadi? Reiz viņš bija lasījis par kādu viru, kurš tikai stundu bija pavadījis burvju alā, un, kad atgriezās, bija aizritējuši simt gadi, un no visiem cilvēkiem, kurus viņš pazinis, dzīvs bija palicis vēl tikai viens, kas toreiz bijis mazs bērns un tagad kļuvis vecum vecs.
Cauri jumta lūkai krita pelēcīgas dienas gaisma, bet nebija iespējams pateikt, vai ir priekšpusdiena vai pēcpusdiena. Noliktavā valdīja šaušalīgs aukstums, tieši tāpat kā tajā naktī, kad Bastiāns bija aizgājis no šejienes.
Viņš izrušinājās laukā no putekļaino armijas segu kalna, uzvilka savus apavus un mēteli un pārsteigts konstatēja, ka tie ir gandrīz tikpat slapji kā tajā dienā, kad tik ļoti bija lijis.
Bastiāns uzlika plecos somas siksnas un meklēja grāmatu, kuru toreiz bija nozadzis un ar kuru viss bija sācies. Viņš bija cieši apņēmies to aiznest atpakaļ nelaipnajam Koreandera kungam. Kaut arī antikvārs par zādzību viņu sodītu, ziņotu policijai vai izdarītu vēl ko sliktāku, Bastiānu, kam aiz muguras bija tādi piedzīvojumi, vairs nebija tik viegli iebaidīt. Taču grāmatas nebija.
Zēns meklēja un meklēja, izvandīja segas un ieskatījās stūru stūros. Nekas nelīdzēja. «Bezgalīgais stāsts» bija kā akā iekritis.
— Nu labi,— Bastiāns beidzot sacīja pats sev,— tad es Koreandera kungam tā arī pateikšu, ka grāmata pazudusi. Viņš, protams, man neticēs. Nu un tad? Kā būs, tā būs. Bel diez vai viņš maz pēc tik ilga laika atcerēsies? Varbūt šā grāmatu veikala nemaz vairs nav?
Tas drīz vien noskaidrosies, jo vispirms taču jāiziet cauri skolai. Ja skolotāji un bērni, kurus viņš satiks, būs sveši, tad skaidrs, kas viņu sagaida.
Bastiāns atslēdza noliktavas durvis un kāpa lejā pa skolas ēkas gaiteņiem, taču viņu tur sagaidīja pilnīgs klusums. Šķita, ka mājā nav nevienas dzīvas dvēseles. Un tomēr pulkstenis skolas tornī taisni sita deviņi. Tātad bija priekšpusdiena, un stundām sen vajadzēja ritēt pilnā sparā.
Bastiāns pameta acis dažās klasēs, taču visur valdīja tas pats tukšums. Piegājis pie viena no logiem un paskatījies lejā uz ielas, viņš pamanīja tur ejam dažus cilvēkus un braucam dažus auto. Vismaz izmirusi pasaule nebija.
Viņš skrēja pa trepēm lejā uz galvenajām durvīm un mēģināja tās atvērt, durvis bija aizslēgtas. Zēns pagriezās pret durvīm, aiz kurām atradās skolas saimnieka dzīvoklis, piezvanīja un pieklauvēja — nekādas dzīvības.
Bastiāns pārdomāja. Viņš nespēja gaidīt, kamēr kāds nezin kad atnāks. Viņš tagad gribēja tikt pie sava tēva. Kaut ari bija izlaistījis Dzīvības ūdeni.
Vai atvērt logu un saukt tik ilgi, līdz kāds viņu sadzirdēs un parūpēsies par to, lai durvis tiktu atslēgtas? Nē, tas nezin kāpēc šķita apkaunojoši. Viņam iešāvās prātā, ka varētu izrāpties pa logu. Tie bija atverami no iekšpuses. Taču visi pirmā stāva logi bija aizrestoti. Tad zēns atcerējās, ka, skatīdamies no otrā stāva loga lejā uz ielu, bija ieraudzījis celtnieku stalažas. Acīmredzot skolas ārpusē tika atjaunots apmetums,
Bastiāns atkal uzkāpa augšā otrajā stāvā un piegāja pie loga. To varēja atvērt, un viņš izkāpa laukā.
Stalažas sastāvēja no vertikālām sijām, starp kurām noteiktos atstatumos gulēja horizontāli novietoti dēļi. Tie no Bastiāna svara šūpojās. Uz mirkli sareiba galva un pamodās bailes, bet viņš šo vājumu pārvarēja. Tādam, kas ir bijis Perelīna valdnieks, te vispār nebija nekādu problēmu — kaut arī viņam vairs nebija pasakaino spēku un sevi lika sajust resnā ķermeņa svars. Piesardzīgi un mierīgi viņš meklēja pieturas un atbalsta punktus rokām un kājām un rāpās pa vertikālām sijām lejup. Reiz Bastiāns ierāva skabargu, taču tādiem sīkumiem vairs nepiegrieza vērību. Mazliet sakarsis un aizelsies, bet sveiks un vesels, viņš nonāca lejā uz ielas. Neviens nebija viņu novērojis.
Bastiāns drāzās uz mājām. Penālis un grāmatas skolas somā grabēja soļu ritmā, sānos iemetās dūrējs, tomēr viņš skrēja tālāk. Viņš gribēja tikt pie tēva.
Nonācis beidzot pie savas mājas, Bastiāns tomēr uz mirkli apstājās un paskatījās augšā uz logiem; aiz kuriem atradās tēva laboratorija. Un tagad sirds pēkšņi sažņaudzās bažās, jo viņam pirmo reizi ienāca prātā doma, ka tēva tur varētu vairs nebūt.
Taču tēvs tur bija un laikam ari bija redzējis viņu nākam, jo, kad Bastiāns uzdrāzās augšā pa kāpnēm, viņš izskrēja dēlam pretī, iepleta rokas, un Bastiāns metās viņa apkampienos. Tēvs pacēla dēlu gaisā un ienesa dzīvoklī.
— Bastiān, manu zēn,— viņš atkārtoja bez mitas,— manu mīļo, mīļo, mazo puisīti, kur tu biji palicis? Kas tev noticis?
Tikai kad viņi bija apsēdušies pie virtuves galda un zēns dzēra karstu pienu un ēda brokastmaizes, kuras tēvs gādīgi apzieda ar biezu kārtu sviesta un medus, Bastiāns ievēroja, cik bāla un izdilusi ir tēva seja. Acis piesarkušas un zods neskūts. Bet citādi viņš izskatījās gluži tāpat kā toreiz, kad Bastiāns bija aizgājis prom. Un zēns to pateica viņam.
— Toreiz?— tēvs izbrīnījies jautāja.— Ko tu ar to gribi sacīt?
— Cik ilgi tad es biju prom?
— Kopš vakardienas, Bastiān. Kopš tu aizgāji uz skolu. Bet, kad tu nenāci atpakaļ, es piezvanīju skolotājiem un uzzināju, ka tu nemaz tur neesi bijis» Visu dienu un visu nakti es meklēju tevi, manu zēn. Es paziņoju policijai, jo baidījos no paša ļaunākā. Ak Dievs, Bastiān, kas bija noticis? Es tā uztraucos par tevi, ka gandrīz vai sajuku prātā. Kur tu biji pazudis?
Un tad Bastiāns sāka stāstīt, ko piedzīvojis. Viņš stāstīja visu ļoti sīki, un tas ilga daudzas stundas.
Tēvs klausījās, kā vēl nekad nebija dēlā klausījies. Viņš saprata, ko Bastiāns viņam, stāsta.
Pret dienas vidu tēvs vienreiz pārtrauca stāstījumu, bet tikai, lai piezvanītu policijai un pavēstītu, ka dēls ir atgriezies un viss kārtībā. Tad viņš pagatavoja abiem pusdienas, un Bastiāns turpināja. Pienāca vakars, kad Bastiāns ar savu stāstāmo bija ticis līdz Dzīvības ūdeņiem; viņš atzinās, ka gribējis mazumiņu no tā paņemt līdzi tēvam, taču izlaistījis to. ^
Virtuvē jau valdīja gandrīz pilnīga tumsa. Tēvs sēdēja nekustīgi. Bastiāns piecēlās un iededza gaismu. Un tagad viņš ieraudzīja kaut ko tādu, ko vēl nekad iepriekš nebija redzējis.
Bastiāns ieraudzīja sava tēva acīs asaras.
Un zēns nožēloja, ka nebija spējis atnest Dzīvības ūdeni.
Tēvs mēmi pievilka dēlu tuvāk, piespieda sev cieši klāt, un viņi samīļoja viens otru.
Pēc tam, kad viņi ilgi bija tā sēdējuši, tēvs dziļi ievilka elpu, ieskatījās Bastiānam sejā un pasmaidīja. Tas bija pats laimīgākais tēva smaids, kādu Bastiāns jelkad redzējis.
-Turpmāk mums viss būs citādi, vai ne?—tēvs sacīja gluži pārvērstā balsī.
Un Bastiāns pamāja. Zēna sirds bija pārāk pilna, lai varētu parunāt.
Nākamajā rītā bija uzkritis pirmais sniegs. Mīksts un tīrs tas gulēja uz palodzes pie Bastiāna istabas loga. Visi ielas trokšņi atskanēja klusināti.
— Vai zini ko, Bastiān?— tēvs priecīgs ierunājās brokastojot. — Man šķiet, ka mums patiešām ir visi iemesli, lai sarīkotu svētkus. Tāda diena kā šodien pienāk tikai reizi mūžā — un dažiem vispār nekad. Tāpēc es ierosinu mums abiem kopā izdarīt kaut ko pavisam lielisku. Es šodien sevi neapgrūtināšu ar darbu, un tu neej uz skolu. Es uzrakstīšu zīmi. Ko tu par to saki?
— Uz skolu?— Bastiāns jautāja.— Vai tad tā vēl ir? Kad es vakar izstaigāju klases, tur nebija nevienas dzīvas dvēseles. Pat skolas saimnieka nebija.
— Vakar?— tēvs atbildēja.— Bet vakar taču bija pirmā advente, Bastiān.
Zēns, iegrimis domās, apmaisīja savu brokastu kakao, tad klusi atzinās:
— Es domāju, vēl paies labs laiks, kamēr es atkal īsti iedzīvošos.
— Nu ja,— tēvs pamādams teica,— un tāpēc mēs šodien svinēsim svētkus, mēs abi. Ko tu vislabprātāk gribētu darīt? Mēs varētu doties kādā ekskursijā, vai arī brauksim uz zooloģisko dārzu? Vēlāk atļausimies pašas lepnākās pusdienas, kādas pasaule jelkad ir redzējusi. Pēcpusdienā mēs varam iet iepirkties visu, ko tu vēlies. Un , vakarā — vai neaiziesim vakarā uz teātri?
Bastiāna acis mirdzēja.
— Bet vispirms man vēl jāizdara kaut kas cits,— viņš apņēmīgi sacīja.— Man jāaiziet pie Koreandera kunga un jāpasaka viņam, ka es to grāmatu esmu nozadzis un pazaudējis.
Tēvs satvēra Bastiānu aiz rokas.
— Paklausies, Bastiān, ja gribi, es to nokārtošu tavā vietā.
Bastiāns purināja galvu.
— Nē, tas ir mans pienākums. Es to nokārtošu pats. Un vislabāk, ja to izdarīšu tūlīt.
Zēns piecēlās un uzvilka mēteli. Tēvs neko neteica, taču skatienā, ar kuru viņš uzlūkoja dēlu, bija manāms pārsteigums un atzinība. Nekad iepriekš dēls nebija tā izturējies.
— Es domāju,— tēvs beidzot sacīja,— arī man vēl vajadzēs laiku, kamēr es būšu apradis ar šīm pārmaiņām.
— Es drīz atgriezīšos,— Bastiāns sauca, būdams jau gaitenī,— tas noteikti nevilksies ilgi. Šoreiz ne,
Kad viņš bija nonācis pie Koreandera kunga grāmatveikala, dūša tomēr vēlreiz sašļuka. Viņš raudzījās veikala iekšienē cauri stiklam ar ķeburainajiem burtiem. Koreandera kungam taisni tobrīd bija kāds pircējs, un Bastiāns nolēma labāk pagaidīt, kamēr tas aiziet. Viņš staigāja gar antikvariātu šurpu turpu. Sāka snigt,
Beidzot pircējs izgāja no veikala.
— Tagad jāiet!— Bastiāns sev pavēlēja.
Viņš atcerējās, kā bija stājies pretī Graogramānam krāsu tuksnesī Goaba, un apņēmīgi nospieda durvju rokturi.
Aiz grāmatu sienas, kas norobežoja krēslaino telpu otrā galā, bija dzirdama klepošana. Bastiāns devās turp un mazlietiņ bāls, tomēr nopietns un saņēmies nostājās Koreandera kunga priekšā, kas atkal sēdēja aplupušās ādas atzveltnī tāpat kā viņu pirmajā tikšanās reizē.
Bastiāns klusēja. Viņš bija gaidījis, ka Koreandera kungs, dusmās piesarcis, uzbruks, uzkliegs viņam: «Zaglis! Noziedznieks!» — vai kaut ko tamlīdzīgu,
Bet vecais vīrs lēnītēm aizkūpinaja savu līko pīpi, ienācēju nomērīdams puspievērtām acīm caur savām smieklīgi mazajām brillēm, Kad pīpe beidzot dega, viņš bridi sirsnīgi to pakšķināja un tad noņurdēja:
— Nu? Kas noticis? Ko tu šeit atkal meklē?
— Es …— Bastiāns stomīdamies iesāka,— es jums nozagu kādu grāmatu. Es gribējušo atnest atpakaļ, bet tas nav iespējams. Es to esmu pazaudējis vai, pareizāk sakot. .. katrā ziņā tās vairs nav.
Koreandera kungs pārtrauca pakšķināšanu un izņēma pīpi no mutes.
— Kādu grāmatu?— viņš jautāja.
— Tā bija ta, kuru jūs taisni tobrīd lasījāt, kad es pēdējoreiz biju šeit Es to paņēmu līdzi. Jūs aizgājāt dziļumā runāt pa tālruni, bet grāmata palika uz atzveltnes krēsla, un es to vienkārši pievācu.
— Tā, tā,— Koreandera kungs iekrekšķējās.— Bet man netrūkst nevienas grāmatas. Kas tā bija par grāmatu?
— Tā saucās «Bezgalīgais stāsts»,— Bastiāns paskaidroja,— grāmata bija vara krāsas vākos un spīdēja, kad to pagrozīja rokās. Uz vāka bija divas čūskas, viena gaiša un otra tumša, kas viena otrai iekodušās astē. Iekšā tā bija drukāta divās dažādās krāsās — ar pavisam lieliem, skaistiem sākuma burtiem.
— Ārkārtīgi dīvaini!—Koreandra kungs sacīja.—Tāda grāmata man nekad nav piederējusi. Tātad tu man nevarēji to nozagt. Varbūt tu to esi nozadzis kaut kur citur.
— Noteikti ne!— Bastiāns apgalvoja.— Jums vajadzētu atcerēties. Tā bija . . .— viņš saminstinājās, bet tad tomēr pateica,— tā bija burvju grāmata, Lasot es pats nonācu «Bezgalīgajā stāstā», bet, kad es atkal atgriezos, grāmata bija pazudusi.
Koreandera kungs raudzījās Bastiānā pāri savām acenēm.
— Vai tikai tu nezobojies par mani, ko?
— Nē,— Bastiāns atbildēja gluži vai apjucis,— pavisam noteikti ne. Tā ir taisnība, ko es saku. Jums taču tas jāzina!
Koreandera kungs padomāja, padomāja un papurināja galvu.
— To visu tu man paskaidrosi sīkāk, Apsēdies, manu zēn! Lūdzu, iekārtojies!
Viņš norādīja ar pīpes kātu uz otru atzveltnes krēslu, kas stāvēja iepretī. Bastiāns apsēdās.
— Tā,— Koreandera kungs sacīja,— un tagad izstāsti man, ko tas viss nozīmē. Bet lēnītiņām un pēc kārtas, ja drīkstu lūgt.
Un Bastiāns sāka stāstīt.
Viņš nestāstīja tik sīki kā tēvam, bet, tā kā Koreandera kungs izrādīja augošu interesi un nemitīgi gribēja vēl uzzināt kaut ko sīkāk, pagāja vairāk nekā divas stundas, līdz Bastiāns bija ticis galā.
Ej nu sazini kāpēc, bet dīvainā kārtā pa visu šo laiku viņus netika iztraucējis neviens pircējs.
Kad Bastiāns bija pabeidzis stāstījumu, Koreandera kungs ilgu laiku pakšķināja pīpi. Viņš likās iegrimis dziļās domās. Pēdīgi vīrs atkal iekrekšķējās, sakārtoja savas mazās acenes, brīdi pētījoši skatījās uz Bastiānu un tad sacīja:
— Viens ir skaidrs: tu man šo grāmatu neesi nozadzis, jo tā nepieder ne man, ne tev, ne vēl kādam citam. Ja es nemaldos, tad arī pati grāmata cēlusies no Fantāzijas. Kas zina, varbūt tieši šajā mirklī tā ir rokās'kādam citam un viņš to lasa.
— Tas nozīmē, ka jūs man ticat?— Bastiāns jautāja.
— Skaidrs kā diena,— Koreandera kungs atbildēja,— ikviens saprātīgs cilvēks tā darītu.
— Godīgi sakot,— Bastiāns atzinās,— es nebiju to cerējis.
— Ir cilvēki, kas nekad nespēj nonākt Fantāzijā,— Koreandera kungs sacīja,— un ir cilvēki, kas to spēj, bet paliek tur uz visiem laikiem. Un tad ir vēl daži, kas dodas uz Fantāziju un atgriežas atkal atpakaļ. Tā kā tu. Un tie dziedē abas pasaules.
— Ak,— Bastiāns iesaucās, mazlietiņ nosarkdams,— patiesībā es biju bezspēcīgs. Par mata tiesu trūka, ka es nebūtu atgriezies. Ja nebijis Atreja, es noteikti būtu palicis uz mūžīgiem laikiem Izbijušo ķeizaru pilsētā.
Koreandera kungs pamāja un domīgi izpūta dūmus.
— Tjā,— viņš novilka,— tev laimējās, ka atradi Fantāzijā draugu. Dievs ir liecinieks — katram tā neveicas.
— Koreandera kungs?— Bastiāns jautāja.— Kā jūs to visu zināt? … Es gribēju sacīt — vai jūs arī jau reiz esat bijis Fantāzijā?
— Pats par sevi saprotams,— Koreandera kungs atzinās.
— Bet tad,— Bastiāns saminstinājās,— bet tad taču jūs pazīstat arī Mēness meitiņu!
— Jā, es pazīstu Bērnišķo ķeizarieni,— Koreandera kungs sacīja,— tikai ne jau ar šo vārdu. Es viņu pazinu ar citu vārdu. Taču tam nav nekādas nozīmes.
— Tad jums jāpazīst arī šī grāmata!— Bastiāns iesaucās.— Tad jūs tomēr esat lasījis «Bezgalīgo stāstu»!
Koreandra kungs papurināja galvu.
— Ikviens īsts stāsts ir bezgalīgs.— Viņš pārslidināja skatienu pāri daudzajām grāmatām, kas stāvēja gar sienām līdz pašiem griestiem, tad, norādīdams ar pīpes kātu uz tām, turpināja:
— Ir milzum daudz durvju uz Fantāziju, manu zēn. Šādu burvju grāmatu ir vēl vairāk. Tikai daudzi cilvēki ir akli. Viss atkarīgs no tā, kam šāda grāmata nonāk rokās.
— Tātad «Bezgalīgais stāsts» katram ir citāds?
— Gribētos tam ticēt,— Koreandera kungs atbildēja,— turklāt ne jau tikai grāmatas, ir vēl citas iespējas, kā nonākt Fantāzijā un atgriezties atpakaļ. To tu vēl piedzīvosi.
— Vai jūs tā domājat?— Bastiāns, cerību spārnots, jautāja.
— Tad jau iznāk, ka man vēl var laimēties satikt Mēness meitiņu, bet katrs taču viņu satiek tikai vienu vienīgu reizi.
Antikvārs paliecās uz priekšu un sacīja klusi jo klusi:
— Uzklausi vecu, pieredzējušu Fantāzijas ceļotāju, manu zēn! Tas ir noslēpums, ko Fantāzijā neviens nevar zināt. Ja tu padomāsi, tad arī sapratīsi, kāpēc tas ir tā. Pie Mēness meitiņas tu otrreiz nevari nonākt, taisnība, bet tikai, kamēr viņa ir Mēness meitiņa. Ja tu spēsi viņai iedot jaunu vārdu, tu viņu satiksi atkal. Un, kamēr vien tev tas izdosies, tā vienmēr atkal būs pirmā un vienīgā reize. '
Pāri Koreandera kunga sejai, kura atgādināja buldogu, uz mirkli pārlaidās maiga gaismiņa, kas padarīja to jaunu un gandrīz vai skaistu.
— Paldies, Koreandera kungs!— Bastiāns tencināja.
— Man jāpasakās tev, manu zēn,— Koreandera kungs atbildēja.
— Man ļoti patiktu, ja tu lāgu lāgiem iegrieztos šeit pie manis, lai mēs varētu pārrunāt pieredzēto. Nav nemaz tik daudz ļaužu, ar kuriem iespējams sarunāties par šādām lietām.
Viņš pastiepa Bastiānam roku.
— Norunāts?
— Labprāt,— Bastiāns sacīja un sita saujā. — Tagad man jāiet. Tētis mani gaida. Bet es drīz atnākšu atkal.
Antikvārs pavadīja viņu līdz durvīm. Ceļā uz tām Bastiāns cauri ačgārnajam uzrakstam uz stikla redzēja, ka ielas pretējā pusē stāv tēvs un gaida. Viņa seja starot staroja.
Bastiāns atrāva vaļā durvis, tā ka misiņa zvanu ķekars neganti iešķindējās, un drāzās pretī šim starojumam.
Koreandera kungs uzmanīgi pievēra durvis, pavadīdams abus ar acīm.
— Bastiān Baltazar Buks,— viņš norūca,— ja nemaldos, tu vēl parādīsi ceļu uz Fantāziju dažam labam, kas nesīs mums Dzīvības ūdeni.
Un Koreandera kungs nemaldījās.
Taču tas jau ir cits stāsts un būtu stāstāms citu reizi.
Vidēja skolas vecuma bērniem
Mihaelj Ende
BEZGALĪGAIS STĀSTS
Redaktore G. Leja Mākslinieciskais redaktors A. Lamsters Tehniskā redaktore V. Blaua Korektore L. Smilga
Formāts 60X84/16. Ofsetiespiedums. Lazurska garnitūra. Izdevniecība «Sprīdītis», LV—1080 Rīgā, Aldaru ielā 2/4, Izdevn. Ns 12(157)B -102. Reģistrācijas apliecība N9 2—0375. Salikta Poligrāfijas skaitļošanas centrā. Programmētāja M. Nikolajeva. Iespiesta Rīgas Paraugtipogrāfijā, LV—1004 Rīgā, Vienības gatvē 11. Pašūt. NB 103094.