Pērkondārds

fb2

Entonijs Horovics

Pērkondārds

No angļu valodas tulkojis Tedijs Cibiskins

ZVAIGNE ABC 2009

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

AIZRAUJOŠS ASA SIŽETA PIEDZĪVOJUMU ROMĀNS JAUNIEŠIEM

Alekss ir parasts pusaudzis, kurš dzīvo pie sava tēvabrāļa Lena Raidera. Pēkšņi viņa radinieks mīklainos apstākļos iet bojā. Un tad atklājas, ka Lens Raiders īstenībā bijis slepenais aģents.

Kad Aleksu nolīgst speciālo uzdevumu vienība MI6, viņš saprot, ka tēvabrālis patiesībā viņu rūpīgi gatavojis aģenta karjerai - 14 gadu vecumā Alekss apguvis vairākas valodas, alpīnismu, niršanas, šaušanas un cīņas prasmi. Jaunietim ir viss, lai kļūtu par ideālu tīņu supervaroni - jauno Džeimsu Bondu. Un tā - viņš ir gatavs savai pirmajai misijai, kura saistīta ar bīstama datorvīrusa likvidēšanu…

PĒRKONDĀRDS (Stormbreaker) ir pusaudžu romāns, ko sarakstījis Entonijs Horovics - britu rakstnieks, kura darbi milzīgās tirāžās tiek pārdoti vairāk nekā 20 valstīs visā pasaulē. Entonijs Horovics ir arī filmas PĒRKONDĀRDS scenārija autors. Tajā galveno lomu atveidoja jaunā britu kinozvaigzne Alekss Petifers. Par PĒRKONDĀRDA ieceri pats autors sacījis tā:

"Esmu vienmēr vēlējies uzrakstīt mūsdienīgu stāstu, kur pusaudzis izglābj pasauli. Par to sapņoju skolas gados. Biju augstprātīgs 13 gadus vecs pusaudzis, kurš, sēžot pie skolas uzdevumiem, iedomājās sevi par MI6 aģentu…"

Piedzīvojumu romānu Pērkondārds uzrakstījis brīniš­ķīgs bērnu rakstnieks Entonijs Horovics. Šis gudrais brits izdomājis patiesi harismātisku personāžu, kas ne ar ko neatpaliek no Harija Potera. Arī Alekss ir bārenis, kurš dzīvo pie tēvabrāļa, bet zaudē ari šo vienīgo radinieku, un Aleksam sava dzīve jāveido pilnīgi patstāvīgi. Viņam jākļūst pieaugušam agrāk kā citiem.

Aleksejs Kopcevs,

Šī grāmata ir līdzīga jebkurai citai skolas puiku fan­tāzijai, tikai tā ir tūkstošreiz lieliskāka, smieklīgāka un aizraujošāka. Galvenā varoņa ģenialitāte liek saprast, cik pievilcīga bērniem ir dažādu jaunizgudrojumu pasaule; tā parastu pusaudzi padara par varoni, kuram piemīt gan jūtīgums, gan spēcīgs raksturs. Aizmirstiet, ka šis ir pus­audžu romāns, - Raiders ir tik superīgs un atjautīgs, ka es tiešām aizfantazējos, it kā man atkal būtu četrpadsmit gadu.

Independent on Sunday

Entonijs Horovics piesaista lasītāja uzmanību ar no­slēpumainību, pārdrošību, nekaunību - un tas viss jau pirmajā lappusē! Sagatavojieties, ka ainas sekos cita citai ātri kā kinofilmā.

The Times

Lieliska stila izjūta, jautrība un noslēpumainība. Ne­pārspējamais Džeimss Bonds būs pilnīgās šausmās, un viņam vajadzēs izgudrot ko jaunu.

The Guardian

Anthony Horowitz STORMBREAKER

Copyright © 2000 Anthony Horowitz

Stormbreaker™, Alex Rider™, AJex Rider logo™ , © 2006,

Stormbreaker Productions Limited Trademarks used under licence by

Samuelson Productions Limited: Stormbreaker™, Alex Rider™,

Alex Rider logo™ , AR™

Translation copyright © 2009

© Tulkojums latviešu valodā, Apgāds Zvaigzne ABC ISBN 978-9984-40-769-2

ENTONIJS HOROVICS

PĒRKONDĀRDS

SĒRU VĒSTS

Ja trijos naktī atskan durvju zvans, tā vienmēr ir slikta zīme.

Alekss Raiders pamodās jau pēc pirmā zvana. Viņš strauji atvēra acis, bet joprojām palika guļam gultā uz muguras, iespiedis galvu spilvenā. Viņš dzirdēja, kā atveras guļamistabas durvis un nočīkst grīda, it kā kāds kāptu lejup pa kāpnēm. Durvju zvans noskanēja otro reizi, un viņš ieskatījās modinātājā, kas izgais­mojās turpat blakus. Divas minūtes pāri trijiem. Bija dzirdams, ka no durvīm nāk knikški un knakstona, it kā kāds taustītos ap drošības ķēdi.

Zēns negribīgi izkāpa no gultas un piegāja pie at­vērtā loga istabas pretējā pusē. Kailās pēdas klusi spie­dās paklāja pūkās. Mēness gaisma apspīdēja krūtis un plecus. Aleksam bija četrpadsmit gadu, bet jau labi veidots augums - gandrīz kā īstam atlētam. Viņam bija īsi, gaiši mati, tikai dažas šķipsnas karājās pāri pierei, un brūnas, nopietnas acis.

Viņš raudzījās pa logu, pats paliekot ēnas aizsegā. Laukā stāvēja policijas mašīna. Pa otrā stāva logu Alekss varēja saskatīt melnu numuru uz mašīnas jumta un divu vīru cepures durvju priekšā. No lieveņa gaisma cēlās augšup. Tajā pašā brīdī durvis atvērās.

- Raidera kundze?

-   Nē. Es esmu mājkalpotāja. Kas ir? Kas noticis?

-   Vai šī ir īena Raidera māja? -Jā.

-   Es vēlos uzzināt… ja mēs varētu ieiet…

Un Aleksu jau pārņēma dīvaina priekšnojauta. Viņš juta, ka policisti tur stāv lempīgi un nelaimīgi, bēdī­gām balsīm… Tādas mēdz būt cilvēkiem, kuri ierodas, lai pavēstītu, ka esi zaudējis kaut ko tuvu.

Alekss piegāja pie istabas durvīm un atvēra tās. Va­rēja dzirdēt divus policistus runājam lejā priekšnamā, bet skaidri viņš saklausīja tikai dažus vārdus.

-   …autoavārija… izsauca ātros… intensīvā palāta… neko vairāk nevarēja darīt… tik žēl…

Pēc stundas, sēžot virtuvē un vērojot, kā lēni aust pelēkā rīta gaisma Londonas ielās rietumu pusē, Alekss tikai tad sāka apjaust, kas noticis. Viņa tēva­brālis īens Raiders bija miris. Mājupceļā netālu no Oldstrītas viņa mašīnā bija ietriecies smagais auto, un tēvocis gājis bojā gandrīz tajā pašā acumirklī. Policists teica, ka viņš nebija piesprādzējies, pretējā gadījumā būtu bijušas izredzes.

Alekss domāja par cilvēku, kurš bija viņa vienīgais radinieks tik ilgi, cik vien viņš sevi atcerējās. Viņš ne­kad nebija redzējis savus vecākus. Tie bija gājuši bojā aviokatastrofā. Pāris nedēļu pēc Alekša piedzimšanas viņu pieņēma tēvabrālis (nekad "tēvocis" - īens Rai­ders ienīda šo vārdu) un rūpējās par viņu lielāko zēna dzīves daļu līdz pat vina četrpadsmit gadu vecumam.

Tajā pašā mājā ar terasi Londonā, Celsi rajonā starp Kingsroudu un upi. Bet tikai tagad Alekss saprata, cik maz zinājis par šo vīru.

Baņķieris. Ļaudis runāja, ka Alekss esot ļoti līdzīgs viņam. Kluss, noslēgts vīrs, kuram garšo labs vīns, pa­tīk klasiskā mūzika un labas grāmatas. Kuram, liekas, nebija nevienas draudzenes - faktiski viņam vispār nebija draugu. Viņš uzturēja sevi labā formā, nekad nesmēķēja un valkāja dārgas drānas. Tomēr tas nebija viss. Tā nebija dzīves īstā aina. Tas bija tikai niecīgs ieskats.

-   Kā jūties, Aleks?

Istabā bija ienākusi jauna sieviete vaļējiem, kup­liem, sarkaniem matiem un apaļu, puicisku seju. Vi­ņai bija krietni pāri par divdesmit. Džekija Stārbraita bija amerikāniete. Viņa pirms septiņiem gadiem bija atbraukusi uz Londonu studēt un īrēja istabu mājā, kurā arī strādāja par apkopēju un bērnaukli. Tā viņa arī palika, līdz kļuva par mājas pārvaldnieci un vienu no tuvākajiem Alekša draugiem. Dažkārt Aleksam gri­bējās sievieti uzrunāt mīļāk. Bet kā? Džeki? Džekijiņa? Nekas no tā nederēja. Un, kaut gan zēns reiz pat bija viņai to jautājis, Džekija tā arī neko neatbildēja.

Alekss pamāja ar galvu.

-   Kas būs turpmāk? - viņš klusi jautāja.

-   Kā tu to domā?

-   Ar māju. Ar mani. Ar tevi.

-   Es nezinu. - Džekija paraustīja plecus. - Pieļauju, ka īens atstājis testamentu. Viņš noteikti ir atstājis kādus norādījumus.

-   Varbūt mums derētu ieskatīties viņa birojā?

-   Jā, bet ne šodien, Aleks. Lai paiet kāds laiciņš.

īena birojs aizņēma visu mājas augšstāvu. Vienīgā telpa, kas vienmēr bija aizslēgta. Alekss tajā bija bijis tikai trīs vai četras reizes, bet nekad - viens pats. Ag­rāk viņš bieži iztēlojās, ka tur varētu būt kaut kas dīvains - laika mašīna vai kāds NLO. Tomēr tas bija tikai birojs - rakstāmgalds, pāris skapju ar mapēm, papīriem un grāmatām piebāztiem plauktiem. Banku lietas, tā sacīja pats īens. Pat to zinot, Alekss tomēr vēlējās tur uziet, jo tas nekad nebija ļauts.

-    Policisti teica, ka viņš nebija piesprādzējies. - Alekss paskatījās uz Džekiju.

Sieviete pamāja ar galvu. - Jā. Tā viņi sacīja.

-   Vai tev tas neliekas dīvaini? Tu taču zini, cik ļoti kārtīgs viņš bija. Vienmēr piesprādzējās. Viņš pat mani nevestu, lai vai cik tuvu, ja es nebūtu piesprā­dzējies.

Džekija uz brīdi aizdomājās un paraustīja plecus.

-   Jā-ā, tas ir dīvaini, - viņa noteica. - Bet kaut kā­dam iemeslam taču jābūt. Kāpēc gan lai policisti me­lotu?

Laiks šodien šķita apstājies. Alekss nebija gājis uz skolu, lai gan klusībā to gribēja. Viņš ilgojās atgriez­ties normālā dzīvē - zvana skaņās, pie pazīstamām sejām -, nevis sēdēt iesprostots mājā. Tomēr viņam bija jābūt mājās apmeklētāju dēļ, kuri nāca visu dienu jau no paša rīta.

Tur viņi bija, vēl pieci no tiem. Juriskonsults, kurš neko nezināja par testamentu, bet likās, ka viņš ir uz­ņēmies bēru organizēšanu. Bēru ceremonijas vadītājs, kuru bija ieteicis juriskonsults. Vikārs - gara auguma, pavecs, kurš šķita vīlies, ka Alekss vairs neizskatās satriekts. Kaimiņiene no pretējās ielas puses. Kā viņa uzzinājusi, ka kāds vispār ir miris? Un, protams, kāds cilvēks no bankas.

-   Mēs visi no Royal & General esam dziļi satriekti, - viņš sacīja. Tas bija vīrs ap trīsdesmit gadiem, ģērbies sintētiska auduma uzvalkā ar kaklasaiti no Marks & Spencer. Viņam bija tāda seja, kura aizmirstos pat tad, ja uz to skatītos. Viņš ar visiem tika iepazīstināts kā Krolijs no Personāla nodaļas. - Bet, ja ir kaut kas, ko mēs varam darīt…

-   Tev nav jāuztraucas, - teica Krolijs. - Banka par visu parūpēsies. Tas ir mans darbs. Atstāj visu manā zinā.

Gāja dienas. Alekss vakarā pāris stundu nosita, spēlējot videospēles Nintendo 64, un viņam kļuva mazliet neērti, kad Džekija viņu pieķēra. Taču ko tad vēl atlika darīt? Vēlāk Džekija paņēma viņu līdzi uz ātro ēstuvi Burger King. Puisis bija priecīgs, ka tiek laukā no mājas. Bet abas šīs lietas maz ko deva. Alekss pieļāva, ka Džekija vēlas doties atpakaļ uz Ameriku. Viņa, protams, nevarēja palikt Londonā uz visiem lai­kiem. Bet kurš tad Alekšu pieskatīs? Pēc likuma viņš ir pārāk jauns, lai par sevi rūpētos. Visa viņa nākotne izskatījās tik neskaidra, ka viņš par to labprāt vispār negribēja runāt.

Un tad pienāca bēru diena. Alekss uzvilka mel­nus svārkus, lai dotos prom melnā mašīnā, kura uz­radās nez no kurienes. Visapkārt bija cilvēki, kurus viņš nekad nebija saticis. īens Raiders tika apglabāts Bromptonas kapsētā Fulhamroudā, kas ir tieši blakus

Celsi futbola laukumam, un Alekss zināja, kur labprāt atrastos tās trešdienas pēcpusdienā. Apmēram trīs­desmit cilvēku pēc ceremonijas pienāca atvadīties, bet viņš nevienu no tiem nepazina. Kapa vieta piekļāvās taciņai, kas veda gar kapsētu, un, tikko svinīgā cere­monija bija beigusies, piebrauca melns rolsroiss. Atvē­rās aizmugurējās durvis, un no tā izkāpa vīrs. Alekss vēroja, kā viņš nāk pretī un apstājas. Pāri galvām lai­dās lidmašīna, kas piezemējās Hītrovas lidostā, un uz mirkli aizsedza sauli. Tas bija kaut kas dīvains, kas lika ādai notirpt.

Un tomēr vīrs izskatījās vienkāršs. Pelēks uzvalks, pelēki mati, pelēkas lūpas. Viņa seja bija neizteiks­mīga, acis aiz tumša metāla briļļu ietvariem - pilnīgi tukšas. Tieši tas satrauca Alekšu. Lai kas arī būtu šis vīrs, viņš izskatījās nedzīvāks nekā pārējie šajā kap­sētā. Virs vai zem zemes.

Kāds Aleksam uzsita pa plecu. Viņš pagriezās un ieraudzīja Krolija kungu, kurš bija pārliecies pār zēnu.

- Tas ir Blanta kungs, - Personāla daļas vadītājs nočukstēja. - Viņš ir bankas valdes priekšsēdētājs.

Alekša acis paslīdēja garām Blantam un skatiens pievērsās rolsroisam. Kopā ar šo kungu bija ieradušies vēl divi vīri. Visiem bija pilnīgi vienādi uzvalki un sau­lesbrilles, kaut diena nebija īpaši saulaina. Abi vēroja bēres ar vienādu sejas izteiksmi. Alekša skatiens no viņiem atgriezās pie Blanta un pēc tam arī pārējiem, kuri bija atnākuši uz kapsētu. Vai viņi patiešām pa­zina Ienu Raideru? Kāpēc viņš nevienu no tiem nebija redzējis agrāk? Un kāpēc ir tik grūti noticēt, ka visi strādā bankā?

-   …krietns vīrs, patriots. Mums viņa pietrūks.

Vikārs bija beidzis kapa runu. Vārdu izvēle Aleksam šķita pārsteidzoša, pat ērmota. Patriots? Tas nozīmē, ka viņš mīlēja savu zemi. Bet, cik Alekss zināja, īens Raiders šeit nemaz tik ilgi nebija dzīvojis. Un viņš nu nebija tas, kas būtu vicinājis šīs valsts karogu. Alekss skatījās apkārt, cerēdams atrast valsts karogu, taču tā vietā ieraudzīja Blantu, kurš tuvojās, piesardzīgi apejot kapu.

-   škiet, tu esi Alekss.

Priekšsēdētājs bija tikai kādu nieku garāks par zēnu. Viņa āda pieskaroties šķita savādi neīsta, it kā būtu no plastmasas.

-   Es esmu Alans Blants, - viņš teica. - Tavs tēvocis bieži stāstīja par tevi.

-   Tas ir savādi, - brīnījās Alekss. - Jūs viņš nekad nepieminēja.

Pelēkās lūpas īsi noraustījās. - Mums viņa pietrūks. Viņš bija labs cilvēks.

-    Kādā ziņā labs? - jautāja Alekss. - Viņš nekad nestāstīja par savu darbu.

Pēkšņi uzradās Krolijs. - Tavs tēvocis bija Ārvalstu finanšu vadītājs, Aleks, - viņš sacīja, - un bija atbildīgs par mūsu ārvalstu nodaļām. Tev tas ir jāzina.

-   Es zinu, viņš daudz ceļoja, - Alekss atbildēja. - Un es zinu, viņš bija ļoti kārtīgs, piemēram, runājot par tādām lietām kā drošības siksna.

-   Diemžēl viņš nebija pārāk kārtīgs. - Blanta acis, kas caur briļļu stikliem izskatījās lielākas, ieurbās viņā, un uz brīdi Alekss sajutās kā uz adatas uzsprausts kukainis zem mikroskopa. - Es ceru, mēs vēl tiksi­mies, - Blants turpināja. Viņš pielika pelēko pirkstu sev pie vaiga. - Jā… - Tad viņš pagriezās un aizgāja atpakaļ uz mašīnu.

Tas notika, kad Blants iekāpa rolsroisā. Šoferis pār­liecās pār sēdekli, lai atvērtu aizmugures durvis, un viņa žakete pavērās, atklājot krekla apakšdaļu. Taču tas nebija krekls. Tā bija ādas maksts ar piesprādzētu automātu tajā. Alekss to ievēroja, lai gan vīrs, pamanī­jis, kas noticis, ātri iztaisnojās un pārvilka žaketi pāri krūtīm. Blants arī to redzēja. Viņš pagriezās atpakaļ un pievērsās Aleksam. Viņa sejas vaibsti it kā sasala. Tad viņš iekāpa mašīnā, durvis aizvērās un viņš bija projām.

Ierocis bērēs. Kāpēc? Kāpēc bankas vadītāji nēsā ieročus?

-   Ejam prom no šejienes. - Pēkšņi pie viņa sāniem bija Džekija. - Kapos man bail no spokiem.

-   Jā. Daži jau manāmi, - nomurmināja Alekss.

Abi klusi aizslīdēja projām un devās mājup. Mašīna,

kas viņus bija atvedusi uz bērēm, joprojām gaidīja, bet viņi deva priekšroku svaigam gaisam. Ceļā pagāja ap­mēram piecpadsmit minūtes. Kad viņi uz stūra iegrie­zās savā ielā, Alekss ievēroja kravas pārvadājumu autofurgonu stāvam mājas priekšā. Uz tā sāna bija uzkrāsoti vārdi STRAIKERS & DĒLS.

-   Ko tas šeit dara? - viņš jautāja.

Un tajā pašā mirklī furgons aiztraucās projām, rite­ņiem kaucot. >

Alekss tā arī neko nesaprata. Džekija atslēdza mā­jas durvis, un abi iegāja iekšā. Bet, kamēr Džekija ro­sījās pa virtuvi, lai pagatavotu tēju, viņš ātri apskatīja māju. Vēstule, kas līdz tam atradās uz priekšnama gal­diņa, tagad mētājās uz paklāja. Durvis, kuras bija tikai pievērtas, tagad bija aizslēgtas. Tie bija tikai sīkumi, tomēr Aleksam likās, ka kaut kā trūkst. Mājā kāds ir bijis. Viņš par to bija gandrīz pārliecināts.

Bet viņš nebija pilnīgi drošs līdz brīdim, kad uzkāpa augšstāvā. Durvis, kuras vienmēr bija aizslēgtas, ta­gad bija vaļā. Alekss tās atvēra un iegāja iekšā. Istaba bija tukša. Raiders bija aizgājis un tāpat arī viss pā­rējais. Rakstāmgalda atvilktnes, skapji… jebkas, kas liecināja par mirušā vīra darbu, tagad bija projām.

- Aleks! - Džekija sauca no lejasstāva.

Alekss vēl pēdējo reizi uzmeta skatienu slēgtajai istabai, joprojām paliekot neizpratnē par vīru, kurš reiz te bija strādājis. Tad viņš aizvēra durvis un kāpa lejup.

AUTOKAPSĒTA

Hammersmitas tilts Londonas priekšpilsētā jau bija priekšā. Alekss pārbrauca pāri upei un pie luksofora iegrieza motociklu lejup pa kalnu uz Bruklendas skolu. Tas bija Condor Junior Roadracer, ražots pēc pasūtī­juma speciāli viņam divpadsmitajā dzimšanas dienā. Tas bija pusaudžu motocikls ar apgrieztu Reynolds 531 rāmi, bet riteņi bija īstā izmēra, lai viņš varētu ātri braukt jebkādos apstākļos. Pabraucis garām mazai au­tomašīnai, zēns iegriezās skolas vārtos. Viņam būs žēl, kad izaugs pārāk liels savam motociklam. Pēdējos di­vus gadus tas bija viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa.

Alekss to drošības labad ieslēdza šķūnī un devās pāri pagalmam. Bruklendas skola bija jaunā stila ēka no sarkaniem ķieģeļiem un stikla. Moderna un baisa. Alekss varēja iet jebkurā smalkā privātskolā Celsi tu­vumā, bet īens Raiders nolēma sūtīt viņu tieši uz šo, sacīdams, ka šī būšot lielāks izaicinājums.

Pirmā todien bija matemātika. Kad Alekss ienāca klasē, skolotājs Donovana kungs jau rakstīja uz tāfeles kaut kādus sarežģītus vienādojumus. Telpā bija karsti. Saules gaisma plūda pa lielajiem logiem, kas sniedzās no pašas grīdas līdz griestiem. Tādus bija izdomājuši arhitekti, kuri taču labāk zināja, kā vajag. Ieņēmis vietu klases beigās, Alekss bažījās, vai spēs izturēt šo stundu. Kā gan var domāt par algebru, kad pa galvu jaucas tik daudz citu jautājumu?

Ierocis bērēs. Turklāt Blants uz viņu tā noskatījās. Un tad vēl tas autofurgons ar uzrakstu sānos STRAIKERS & DĒLS. Tukšā kantora telpa. Un lielākais jau­tājums - sīkums, kurš sajauca visas pēdas. Drošības siksna. īens Raiders nebija uzlicis drošības siksnu.

Bet, protams, viņš bija to uzlicis.

īens Raiders nebija no tiem, kuri mīl pamācīt. Viņš vienmēr sacīja Aleksam, ka pašam jāprot pieņemt lē­mumus. Tomēr viņam bija stingra nostāja attiecībā pret drošības siksnām. Un, jo vairāk Alekss par to do­māja, jo mazāk ticami tas šķita. Visapkārt tikai ne­skaidrības. Pēkšņi viņš vēlējās redzēt mašīnu. Vismaz auto vraks varētu dot skaidrību, kā ir notikusi avārija. Vai tieši šādā veidā gāja bojā īens Raiders?

-   Aleks?

Alekss palūkojās uz augšu un atskārta, ka visu uz­manība ir pievērsta viņam. Donovana kungs bija kaut ko jautājis. Viņš aši uzmeta skatienu tāfelei un uz pirkstiem kaut ko sarēķināja.

-   Jā, kungs, - viņš sacīja, - x ir vienāds ar septiņi, un y ir piecpadsmit.

Matemātikas skolotājs nopūtās. - Jā, Aleks. Tev pil­nīga taisnība. Bet patiesībā es lūdzu tevi atvērt logu.

Kaut kā tomēr izdevās izturēt visu šo dienu, taču, kad atskanēja pēdējās stundas beigu zvans, domas at­kal sāka raisīties. Kad visi devās laukā, Alekša ceļš veda uz sekretāres kabinetu, lai izlūgtos kopiju no "Dzeltenajām lapām".

-   Ko tu meklē? - jautāja sekretāre.

Džeina Bedfordšīra bija jauna sieviete pāri par divdesmit, un pret Alekšu viņa vienmēr izturējās ar skaidri jaušamu labvēlību.

-    "Autokapsētas…" - Alekss raiti šķirstīja lapas.

-    Ja autiņš tika sasists netālu no Oldstrītas, tad to vajadzēja aizvilkt kaut kur tepat netālu, vai ne?

-   Es tā domāju.

-   Šeit… - Alekss atrada sarakstu sadaļā ar nosau­kumu "Automašīnu demontāža".

Bet šeit bija dučiem šādu firmu, vairāk par četrām lappusēm.

-Vai tas ir kāds skolas projekts? - jautāja sekretāre. Viņa zināja, ka Alekss ir zaudējis radinieku, tomēr ne­zināja, kā.

-   Zināmā mērā… - Alekss lasīja adreses, bet tās vi­ņam neko neizteica.

-   Šī ir netālu no Oldstrītas. - Bedfordšīras jaunkun­dze norādīja uz lappuses stūri.

-    Pagaidiet! - Alekss pievilka grāmatu tuvāk un ieskatījās sekretāres norādītajā adresē.

- DŽ. B. STRAIKERS-

Auto paradīze… Dž. B. Straikers, Autokapsēta Lambetvolka, Londona Tel.: 020 7123 5392 …zvaniet šodien!

-   Tas ir Voksholā, - sacīja Bedfordšīras jaunkundze.

-   Ne visai tālu no šejienes.

-   Es zinu.

Taču Alekss pazina šo vārdu. Dž. B. Straikers. Viņš atcerējās autofurgonu laukā pie mājas bēru dienā. STRAIKERS & DĒLS. Protams, tā varēja būt tikai sakritība, bet tas tomēr bija kaut kāds pavediens.

Viņš aizvēra grāmatu. - Mēs vēl redzēsimies, Bed­fordšīras jaunkundz.

-   Esi piesardzīgs. - Sekretāre noskatījās, kā Alekss aiziet, un pati nobrīnījās, kāpēc tā teica. Varbūt vainī­gas bija viņa acis. Tumšas un nopietnas. Tajās vīdēja kaut kas bīstams. Tad iezvanījās telefons un viņa pil­nīgi aizmirsa Alekšu, pievērsdamās darbam.

Dž. B. Straikera saimniecība bija laukums uz pa­mestas zemes aiz dzelzceļa sliedēm, kas veda laukā no Vaterlo stacijas. Laukums bija ierobežots ar augstu ķieģeļu mūri, kam virsū bija saberzti stikli un pārvilkta dzeloņstieple. Pie ieejas katrā pusē virinājās koka vār­tiņi, un no ielas pretējās puses Alekss varēja saskatīt šķūni ar nomaskētiem logiem un aiz tā tālāk - satru­pējušus, grīļīgus pāļus un sadauzītas automašīnas. Visas cenas bija nosvītrotas, un tikai rūsējošie, pāri palikušie karkasi, sakrauti cits uz cita, gaidīja, lai tos "izbaro" smalcinātājam.

Šķūnī sēdēja apsargs un lasīja avīzi Sunday Morn- ing. Tālumā darbojās celtnis. Tas nosvieda Ford Mon- deo. Pēc tam tā spīles iespiedās mašīnas logos, lai sagrābtu virsbūvi un aizstieptu to prom. Kaut kur šķūnī ieskanējās telefona zvanš, un apsargs pagrie­zās, lai paceltu klausuli un atbildētu. Tieši to Aleksam vajadzēja. Nokāpis no motocikla, viņš ātri aizstūma to garām apsargam pāri pagalmam.

Visapkārt būvgruži un netīrumi. Gaisā jūtama spēcīga dīzeļdegvielas smaka. Dzinēju troksnis bija neciešams. Alekss vēroja, kā celtnis noliecas pēc vēl vienas mašīnas, sagrābj to un iemet presē. Pēc brīža mašīna jau bija uz metāla platformas. Platforma pa­cēlās, sasvērās, un mašīna tika saspiesta. Preses vienā galā stikla kabīnē sēdēja operators un spaidīja pogas. Tajā pašā brīdī gaisā uzšāvās milzīgs, melns smirdīgu dūmu mākonis. Preses virzuļi ieskāva mašīnu, un tā izskatījās kā milzīga muša zem saliektiem spārniem. Atskanēja smalcinātāja skaņas, un auto tika tik ilgi mīcīts un spaidīts, līdz tas izskatījās kā sarullēts pa­klājs. Pēc tam operators parāva vadības sviru un auto tika izspļauts kā zobu pasta no pavērtas mutes. Tad metāla platforma atkal nokrita zemē.

Alekss atbalstīja motociklu pie sienas un ātri ieskrēja laukumā, paslēpdamies aiz viena no auto vrakiem. Troksnis bija tik milzīgs, ka nebija nekādu šaubu: ne­viens nespēs viņu sadzirdēt, bet zēns joprojām baidī­jās, ka viņu varētu pamanīt. Viņš aizturēja elpu un pārvilka ar netīro roku pār seju. Acis asaroja no tvana, jo gaiss bija tik netīrs kā zeme zem kājām.

Viņš jau sāka nožēlot, ka bija atnācis uz šejieni, kad pēkšņi to ieraudzīja - sava tēvabrāļa BMW. Tas bija nolikts dažus metrus tālāk, atsevišķi no pārējām ma­šīnām. No pirmā skata tas likās pilnīgi vesels. Sudra­botā metāla virsbūve nebija pat skarta. Pēkšņi viņš saprata, ka liktenīgais negadījums un visas ar to sais- tītās lietas nebūt nav notikušas tā, kā to stāstīja. Tas tiešām bija tēvabrāļa auto. Alekss pazina mašīnas nu­muru. Viņš piesteidzās tuvāk un tikai tad ieraudzīja, ka auto ir sabojāts. Vējstikls un logi vienā pusē bija izsisti. Alekss uzmeta kapuci, apgāja apkārt mašīnai pie otra sāna un sastinga.

īens Raiders nebija gājis bojā auto negadījumā. Kas ar viņu noticis, pat muļķim bija skaidrs. Šofera puse bija kā nosēta ložu caurumiem - gan priekšējais rite­nis, gan sānu logi un durvju paneļi. Alekss tos aptaus­tīja. Viņu pārņēma aukstas tirpas. Puisis atvēra durvis un ieskatījās iekšpusē. Priekšējo sēdekļu gaiši pelēkā ada bija vienās driskās no stikliem, un tos klāja tumši brūni plankumi. Alekss saprata, kas tie par planku­miem. Automāta kārta, lodes iziet cauri mašīnai, īens Haiders savā sēdeklī saļimst…

Bet kāpēc? Kāpēc nogalina bankas vadītāju? Un kāpēc slepkava tiek slēpts? Tā taču bija policija, kas paziņoja par notikušo. Tātad viņi apzināti meloja. No tā visa neko nevarēja saprast.

- Tev jau pirms divām dienām vajadzēja no tā atbrī­voties. Tūlīt izdari to!

Iekārtas uz brīdi pierima. Ja nebūtu iestājies pēkšņs klusums, Alekss nekad nebūtu sadzirdējis, ka kāds tuvojas. Viņš ātri paskatījās pāri sadragātajam ritenim un tad uz otru pusi. Tur tie abi bija, ģērbu­šies brīvi krītošos kombinezonos. Aleksam bija sajūta, ka tos jau agrāk manījis. Bērēs. Viens no viņiem bija šoferis - vīrs ar ieroci. Alekss par to bija pilnīgi pārlie­cināts.

Lai kas arī būtu, viņi bija tikai pāris soļu no mašīnas un runāja zemās balsīs. Vēl daži soļi, un viņi jau būs klāt. Aleksam vairs nebija laika pārdomām. Vienīgā iespēja paslēpties bija turpat mašīnas iekšpusē. Viņš ar kāju aizķēra durvis un aizvēra tās. Tajā pašā brīdī iekārtas atsāka darboties un zēns vairs nedzirdēja, ko šie vīri runā. Viņš neuzdrīkstējās paskatīties. Logam pārlaidās ēna, kad abi vīri pagāja garām. Tad jau viņi bija projām un Alekss jutās drošāk.

Un tad kaut kas uzsita pa BMW tā, ka Alekss ieklie­dzās. Viņa ķermeni pārņēma šausmas, jo nokrita sa­bojātais ritenis un viņa glābiņš bija tikai mašīnas aiz­mugure. Tajā pašā brīdī mašīnas jumtā ietriecās trīs dzelzs pirksti, saceļot putekļus, aizsedzot sauli un sa­dragājot auto virsbūvi kā olas čaumalu. Pēkšņi viens no metāla āķiem ietriecās salonā un apdullinot iebelza zēnam pa galvu. Alekss iebļāvās, kad pār acīm sāka pilēt asinis. Viņš centās izkļūt no mašīnas, bet nāka­majā brīdī tā pēkšņi tika nomesta zemē un palēcās.

Zēns neko neredzēja. Viņš nevarēja pakustēties. Vēderā sagriezās, kad mašīna ietriecās arkā. Ugunīm šķīstot, lūza dzelži. Celtnis jau to bija pacēlis un gra­sījās bāzt presē kopā ar zēnu.

Alekss centās piecelties, lai izlīstu pa logu. Taču celtņa āķis jau bija sadragājis mašīnas jumtu, piespie­žot viņa kreiso kāju, iespējams, to pat salaužot. Viņš neko nejuta. Tad puisis pacēla roku un dauzīja pa aiz­mugures logu. Tomēr stiklu izsist neizdevās un, pat ja strādnieks būtu ieskatījies BMW, viņš nekad nebūtu pamanījis kādu tajā kustamies.

Kad celtnis noliks auto uz preses metāla platfor­mas, Alekša īsais lidojums pāri auto kapsētai beig­sies ar salauztiem kauliem. Viņš centās neievērot sāpes un izmisumu un aptvert, ko tagad darīt. Tad viņš ieraudzīja, kāda ir mašīna, kura tika apstrādāta pirms pāris minūtēm. Pavisam drīz operatoram vaja­dzētu auto grūst tālāk, lai sapresētu. Tā bija Lefort Shear iekārta - lēna giljotīna. Preses apakšdaļā divi lieli virzuļi, kuri sver piecas tonnas, ieskaus mašīnu ar Alekšu tajā un sasmalcinās līdz nepazīšanai. Un salauztais metāls un miesa būs sakapāti gabalos. Un neviens nekad neuzzinās, kas ir noticis.

Viņš visiem spēkiem centās tikt brīvībā. Bet mašī­nas griesti bija pārāk zemu. Viņa kāja un muguras daļa bija saspiesti kā lamatās. Tad pēkšņi visa pasaule sašķobījās un likās, ka tā iegrimst tumsā. Metāla plat­forma pacēlās. BMW sasvērās un bija jau tikai pāris metru no preses. Alekss juta, kā dzelzs griezēji sagrauj visu ap viņu. Aizmugurējais logs sasprāga, un stikli iz­šķīda ap galvu. Putekļi un degvielas izplūdes gāzes ur­bās degunā un acīs. Bija grūti saskatīt dienasgaismu, tomēr, kad viņš paraudzījās atpakaļ, varēja saredzēt milzīgu tērauda preses galveni, kas gatavojās atstāto mašīnu izstumt cauri presei.

Lefort Shear iekārtas skaņas izmainījās, kad tā ga­tavojās pēdējam gājienam. Dzelzs spārni nodrebēja. Pēc pāris sekundēm divi no tiem saskārās, sagrābjot BMW kā papīra turzu.

Alekss centās visiem spēkiem, un, par brīnumu, vi­ņam izdevās atbrīvot kāju. Tas notika vienā sekundē, precīzi vienā sekundē, radot iespēju izkļūt laukā, pirms viss bija beidzies. Mašīna vēlreiz tika pacelta un nogāzta uz sāniem. Tās jumts vēlreiz tika iebuktēts, bet ar to pietika, lai izkļūtu brīvībā. Viņš skrāpējās gar durvīm, bet tam, protams, nebija nozīmes, jo durvis bija salocītas. Tās vairs nebija lietojamas. Aizmugurē­jais logs! Ar izsisto stiklu. Viņš varētu izlīst pa tā rāmi, ja rīkotos ātri…

Spārni sāka kustēties. BMW spalgi gaudoja, kad to saspieda divas spēcīgas tērauda plāksnes. Stikls sa­drupa. Viens no riteņiem asi nolūza ar milzīgu, pēr­konam līdzīgu dārdoņu. Iestājās pilnīga tumsa. Alekss centās sataustīt, kas vēl bija palicis no aizmugurējā sēdekļa. Virs sevis viņš varēja saredzēt gaismas trīs­stūri, kas kļuva arvien mazāks un mazāks. Viņš visiem spēkiem rāvās uz priekšu, meklēdams kādu trosi vai kaut ko tamlīdzīgu. Alekss sajuta, kā divas tērauda sienas viņu spiež. Pretīgs monstrs kopā ar mašīnu, kas aizmugurē stiepās arvien garāks un garāks, sa­grāba viņu kā mušu.

Viņa pleci izkļuva gaismā cauri trīsstūrim. Bet kā­jas joprojām bija iekšpusē. Ja tās aiz kaut kā aizķer­tos, viņš tiktu pārgriezts uz pusēm. Alekss iebļāvās un iztaisnoja ceļus. Kājas bija brīvas, tad pēdas un vis­beidzot kurpe. Trūka tikai pavisam mazliet, lai tā aiz­ķertos trīsstūrī un viņš tiktu ierauts atpakaļ mašīnā. Aleksam likās, ka dzird plīstam kurpes ādu. Pieķēries pie melnas, eļļainas novērošanas platformas virsmas preses aizmugurē, viņš izkļuva laukā un centās pie­celties.

Viņš atradās aci pret aci tieši pretī vīram, kurš bija t ik resns, ka tik tikko varēja ietilpt mazajā preses ka­bīnē. Vira vēders atdūrās stiklā un pleci spiedās stū­ros. Uz apakšlūpas šūpojās cigarete, mute bija pavērta un acis ieplestas izbrīnā. Viņa priekšā bija zēns vienās .skrandās, no kurām tikai varēja nojaust, ka tā reiz bi­jusi skolas forma. Piedurkne bija norauta un karājās pie sāniem kā lupata, nosmērēta ar asinīm un eļļu. IJn tikai pēc kāda brīža operators bija visu aptvēris un izslēdzis iekārtu. Alekss izkāpa.

Viņš norāpās no preses un nostājās uz vienas kājas, kurā vēl bija kurpe. Apģērbs bija kā nosēts ar metāla gabaliem. Ja viņš nebūtu uzmanījies, otra kāja būtu nogriezta. Motocikls joprojām atradās tur, kur viņš to bija atstājis, pieslietu pie sienas. Alekss piesardzīgi pa­skatījās, pa pusei cerēdams, ka tas vēl ir tur. Aiz mu­guras viņš sadzirdēja atveramies preses kabīni un vīra izsaucienus, saceļot trauksmi. Tajā pašā brīdī otrs vīrs skrēja pretī, nostādamies starp Alekšu un motociklu. Tas bija šoferis - vīrs, kuru Alekss redzēja bērēs. Viņa seja savādi draudīgi trīcēja - naidā saraukta piere, taukaini mati, ūdeņainas acis, bāla, nedzīva āda.

- Ko tu domā… - viņš iesāka. Roka ieslīdēja žaketes kabatā. Alekss atcerējās ieroci un, ilgi nedomādams, acumirklī sāka rīkoties.

Viņš bija sācis mācīties karatē sešu gadu vecumā. Kādu pēcpusdienu bez jebkādiem paskaidrojumiem īens Raiders paņēma viņu uz pirmo nodarbību vietējā klubā, un kopš tās reizes Alekss to apmeklēja reizi nedēļā. Gadiem ejot, viņš bija sasniedzis mācekļa pakāpi -Kyu. Bet tikai pirms gada saņēma melno jostu Dan. Bruklendas skolā viņu ātri vien darīja uzmanīgu skolas huligāni - trīs lempīgi sešpadsmitgadnieki. Reiz tie viņu bija aizvilkuši aiz motociklu šķūnīša. Šī sa­stapšanās neilga pat minūti, pēc tam viens no huligā­niem pameta Bruklendas skolu un pārējie divi vairs nevienu neaiztika.

Tagad Alekss pacēla vienu kāju, strauji apgriezās un cirta. Atmuguriskais spēriens - Ushiro-geri - karatē tiek saukts par visnāvējošāko. Pēda trāpīja pa vīra vē­deru ar tādu spēku, ka tas pat nepaguva iekliegties. Viņa acis izvalbījās un roka joprojām palika pa pusei žaketē. Viņš turpat arī sabruka.

Alekss pārlēca viņam pāri, satvēra savu motociklu, iešūpojās un uzlēca uz tā. No tālienes skrēja trešais vīrs. Viņš dzirdēja saucam tikai vienu vārdu: "Stāt!" - tad atskanēja rībiens un viņam gar ausīm nosvilpa lode. Alekss cieši satvēra motocikla stūri un spieda gāzes pedāli, cik vien spēdams. Motocikls traucās uz priekšu pāri gruvešiem ārā pa vārtiem. Viņš pameta skatienu atpakaļ - neviens nesekoja.

Ar vienu kurpi, skrandainā apģērbā, ar asinīm un eļļu novārtījies, Alekss zināja, ka izskatās dīvains. Bet, kad iedomājās, kā bija tikai pirms dažām sekundēm presē, viņš atviegloti nopūtās, jo viss varēja būt daudz ļaunāk.

ROYAL & GENERAL

Nākamajā dienā zvanīja no bankas.

-  Šeit runā Džons Krolijs. Vai atceries mani? Royal & (leneral Personāla daļas vadītājs. Mēs būtu priecīgi, ja I u varētu ienākt pie mums.

-   Ienākt? - Alekss bija pa pusei apģērbies un jau kavēja skolu.

-   Šopēcpusdien. Mēs atradām dažus tava tēvoča do­kumentus. Mums vajag aprunāties… par tavu nostāju dažos jautājumos.

Vai šī vīra balsī bija kaut kas mazliet draudīgs? - Šo­pēcpusdien, cikos? - jautāja Alekss.

-   Vai tu varētu puspiecos? Mēs atrodamies Liver- pūlstrītā. Varam aizsūtīt mašīnu.

-   Būšu, - Alekss atteica. - Un es braukšu ar metro.

Viņš nolika klausuli.

-    Kas zvanīja? - no virtuves sauca Džekija, kura gatavoja abiem brokastis. Kas zina, cik ilgi viņa varētu palikt kopā ar Alekšu un pieaugošajām bažām? Alga nebija izmaksāta. Viņai bija vienīgi pašas ietaupījumi, lai nopirktu pārtiku un samaksātu par komunālajiem pakalpojumiem. Joprojām sliktākais bija tas, ka vīzas termiņš bija gandrīz beidzies. Drīz viņa nevarēs palikt valstī.

-    Tas bija no bankas. - Alekss ienāca istabā, vilk­dams savu rezerves formas tērpu. Viņš nebija stāstījis Džekijai, kas notika autokapsētā. Viņš pat nebija iz­stāstījis par tukšo tēvoča biroja telpu. Džekija bija pā­rāk norūpējusies. - Es došos turp šopēcpusdien, - zēns atbildēja.

-   Tu gribi, lai eju līdzi?

-   Nē. Ar mani viss būs labi.

Tajā pēcpusdienā viņš iznāca no metrostacijas Liver- pūlstrītā piecpadsmit minūtes pāri četriem, joprojām ģērbies savā formas tērpā: tumši zilā žaketē, pelēkās biksēs, ar strīpainu kaklasaiti. Banku viņš atrada diez­gan viegli. Royal & General atradās augstā, veclaicīgā ēkā ar plīvojošu karogu mastā apmēram piecpadsmit stāvu augstumā. Pie galvenās ieejas bija misiņa plāk­sne ar uzrakstu un novērošanas kameras, kas lēni gro­zījās virs ietves.

Alekss apstājās durvju priekšā. Brīdi viņš pārdo­māja: ja nu viņš dara nepareizi, ejot turp? Ja banka bija kaut kā saistīta ar īena Raidera nāvi, varbūt tie bija lūguši Aleksam sarīkot to pašu. Nē. Banka viņu nenogalinās. Viņam tur pat nebija bankas rēķina. Alekss iegāja iekšā.

Birojā septiņpadsmitajā stāvā attēls monitorā rā­dīja, ko novērošanas kamerā filmēja, un mainījās, no ielas kameras Nr. 1 lēni pārejot uz kameru pieņem­šanas telpā, tad uz kamerām Nr. 2 un Nr. 3. Alekss pagāja tām garām un no spožās gaismas ārpusē iegāja vēsajā, ēnainajā iekštelpā. Aiz galda sēdošais vīrs pa­sniedzās uz priekšu un nospieda pogu, līdz ekrānu aiz­pildīja Alekša seja.

-   Tomēr viņš atnāca, - bankas priekšsēdētājs no­burkšķēja.

-   Kas tas par zēnu? - Runātāja bija pusmūža sie­viete. Viņai bija savāda, kartupelim līdzīga galva, un melnie mati izskatījās tā, it kā viņa tos būtu griezusi ;ir trulām šķērēm ap galvā uzmauktu bļodu. Arī acis bija gandrīz melnas. Viņa bija tērpusies drūmi pelēkā kostīmā un sūkāja piparmētru konfekti. - Vai esat pār- I iecināts, ka tas ir Alekss? - viņa jautāja.

Alans Blants pamāja ar galvu. - Jā. Pilnīgi pārlieci­nāts. Vai jūs zināt, ko darīt?

Šis pēdējais jautājums bija adresēts šoferim, kurš stāvēja neērtā pozā, nedaudz sakumpis. Viņa seja bija krīta balta. Viņš tāds bija arvien, kopš mēģināja Alekšu iipturēt autokapsētā. - Jā, kungs, - viņš noteica.

-   Tad rīkojieties. - Blants nenolaida acis no ekrāna.

Reģistratūrā Alekss jautāja pēc Džona Krolija un

apsēdās ādas zvilnī, brīnīdamies, kāpēc tik maz cil­vēku apmeklē šo banku. Apkalpošanas zāle bija plaša, ar augstiem griestiem, sarkanu marmora grīdu, trim eskalatoriem vienā pusē, pulksteņu rinda virs galda rādīja laiku lielākajās pasaules pilsētās. Bet tā varēja būt ieeja jebkur. Slimnīcā. Koncertzālē. Pat uz kruīza kuģa. Šai vietai nebija nekā raksturīga.

Viens no liftiem dūcot atvērās, un Krolijs ieradās savā parastajā uzvalkā, bet ar citu kaklasaiti. - At­vaino, ka liku tev gaidīt, Aleks, - viņš noteica. - Vai tu nāc taisnā ceļā no skolas?

Alekss piecēlās, bet neko neteica, kārtojot savu for­mas tērpu kā atbildi uz vīra jautājumu.

-   Ejam uz manu kabinetu, - sacīja Krolijs. Viņš no­rādīja: - Brauksim ar liftu.

Alekss nepamanīja ceturto novērošanas kameru, kas bija liftā. Tā bija noslēpta aiz divdaļīga spoguļa pie aizmugurējās sienas. Viņš pat nepamanīja iekārtu, kas bija blakus novērošanas kamerai. Bet tā arī rau­dzījās uz zēnu, kā viņš tur stāvēja, un pat cauri viņam, pārvēršot viņa stāvu pulsējošā masā dažādās krāsās. Nekas neliecināja par auksto metālu kā ieroci vai me­tamo nazi. Alekss pat nepaguva ne acu pamirkšķināt, kad visa informācija jau bija nosūtīta uz datoru, kas acumirklī apstrādāja to un pārraidīja signālu atpakaļ uz iekārtu, kura kontrolēja eskalatoru. Viss ir kārtībā. Viņš nav bruņots. Dodas uz piecpadsmito stāvu.

-   Šeit nu mēs esam! - Krolijs pasmaidīja un ieveda Alekšu garā gaitenī ar modernu apgaismojumu un koka grīdu bez paklājiem. Gaiteņa abās pusēs bija durvis, akcentētas ar košas krāsas rāmjiem. - Mans kabinets ir tepat, - norādīja Krolijs.

Viņi pagāja garām trim durvīm, tad Alekss apstājās. Uz katrām durvīm bija plāksnīte ar vārdu, un uz šīm baltiem burtiem uz melnas plastmasas plāksnītes bija rakstīts - 1504: īens Raiders.

Krolijs skumīgi pielieca galvu. - Jā. Šeit tavs tēvocis strādāja. Mums viņa pietrūks.

-   Vai es drīkstu ieiet? - jautāja Alekss.

Krolijs likās pārsteigts. - Kāpēc tu to vēlies?

-    Man būtu interesanti redzēt, kur viņš strādāja.

-   Man jāatvainojas. - Krolijs nopūtās. - Durvis ir ciet, un man nav atslēgas. Varbūt citreiz. - Viņš atkal

Kāka žestikulēt, plātot rokas kā burvju mākslinieks, kas darbojas ar kārtīm. - Mans kabinets ir nākamais.

Sīs durvis.

Viņi iegāja 1505. kabinetā. Tā bija plaša kvadrāt­veida telpa ar trim logiem un skatu uz staciju. Tur plivinājās kaut kas sarkans ar zilu, un Alekss atcerējās karogu, ko bija redzējis ārā. Karoga masts atradās pa labi no Krolija kabineta. Iekšā bija rakstāmgalds un krēsls, divvietīgs zvilnis, stūrī ledusskapis, pie sienas pāris ierāmētu apliecību. Garlaicīgs darba kabinets. Pilnīgi neiedvesmojošs.

-   Lūdzu, Aleks. Sēdies, - Krolijs teica. Viņš piegāja pie ledusskapja. - Vai varu piedāvāt ko dzeramu?

-   Vai jums ir kola?

-   Jā. - Krolijs atvēra skārda bundžu un, piepildījis glāzi, pasniedza to Aleksam. - Ledu?

-   Nē, paldies. - Alekss iedzēra malku. Tā nebija kola. Tā nebija pat pepsikola. Viņš pazina pārsaldināto liel- veikalu kolas garšu un vēlējās, kaut būtu palūdzis ūdeni. - Par ko jūs gribējāt ar mani runāt?

-   Tava tēvoča testaments…

Zvanīja telefons, un Krolijs kā atvainodamies pa­māja ar roku. Viņš runāja dažas minūtes, tad nolika klausuli. - Ļoti žēl, Aleks, bet man jāatgriežas apkal­pošanas zālē. Vai neiebilsti?

-   Ejiet vien. - Alekss apsēdās zvilni.

-   Es nebūšu prom ilgāk par piecām minūtēm. - At­vainodamies Krolijs pamāja ar galvu un aizgāja.

Alekss pagaidīja pāris sekunžu. Tad viņš izlēja kolu puķupodā un piecēlās, piegāja pie durvīm un uzmanīgi izgāja gaitenī. Tālākajā galā nāca kāda sieviete ar do­kumentu ķīpu un nozuda durvīs. No Krolija nebija ne miņas. Alekss žigli atgriezās atpakaļ pie 1504. ka­bineta durvīm un paraustīja rokturi. Bet Krolijs bija teicis taisnību. Durvis tiešām bija aizslēgtas.

Alekss iegāja atpakaļ Krolija kabinetā. Viņš dotu jebko, lai tikai dažas minūtes pabūtu viens īena Rai- dera kabinetā. Daži domāja, ka mirušā vīra darbs bijis diezgan nozīmīgs, lai to turētu noslēpumā. Tie bija ielauzušies viņa mājā un pievākuši visu, ko vien va­rēja atrast tēvabrāļa darbistabā. Iespējams, blakus- telpā varēja uzzināt, kāpēc. Kur tieši īens Raiders bija iesaistīts? Un vai tas bija iemesls, kāpēc viņš tika no­galināts?

Atkal noplīvoja karogs, un, to ieraudzījis, Alekss pie­gāja pie loga. Karoga masts slējās pie ēkas tieši starp 1504. un 1505. kabinetu. Ja to kaut kā satvertu, viņš varētu uzlēkt uz dzegas, kas bija tieši pie 1504. ka­bineta. Ja viņš lēktu un kļūdītos, tad kritiens būtu apmēram no septiņdesmit metru augstuma. Tā bija muļķīga doma. Nebija vērts par to pat prātot.

Alekss atvēra logu un izkāpa. Tas bija labāk nekā tikai par to domāt. Viņš nolēma rīkoties. Galu galā, ja tas būtu pirmais stāvs vai vingrošanas siena skolas sporta laukumā, tā būtu tīrā bērnu spēle. Tā bija tikai plāna ķieģeļu siena, kas sniedzās lejup līdz ietvei. Ma­šīnas un autobusi kustējās kā rotaļlietas tik tālu lejā, un vēja brāzma iesitās sejā, uzdzenot šausmas.

Alekss nokāpa uz dzegas pie Krolija kabineta. Viņa rokas aiz muguras bija pieķērušās pie palodzes. Zēns dziļi ieelpoja un tad lēca.

Novērošanas kamera, kas bija novietota pie kabi­neta, pārskatīja visu virs ielas un noķēra Alekšu tieši lidojumā. Divus stāvus zemāk Alans Blants joprojām sēdēja pie ekrāna. Viņš uzjautrinājās. Tas bija patiesi smieklīgi. - Es jums teicu, - viņš sacīja, - šis puika ir neparasts.

-   Šis puika ir pilnīgi traks, - atcirta sieviete.

-   Jā, iespējams, tieši tas mums ir vajadzīgs.

-  Vai jūs grasāties šeit sēdēt un noskatīties, kā viņš nositas?

-    Es grasos palikt šeit un ceru, ka viņš ar to tiks galā.

Alekss nebija aprēķinājis lēcienu. Līdz karoga mas- I am pietrūka tikai kāds centimetrs, un viņš būtu no­kritis, ja vien nebūtu paspējis ieķerties karogā. Tagad zēns karājās gaisā. Lēni, ar milzīgu piepūli raušoties augšā, viņa pirksti bija iekrampējušies karoga drānā. Kaut kā viņš tomēr nokļuva uz karoga kārts. Alekss joprojām nespēja paskatīties lejup. Viņš cerēja, ka ga­rāmgājēji neskatās augšup.

Pēc tam jau bija vieglāk. Zēns notupās uz dzegas nn tad nokļuva iepretī īena Raidera kabineta logam. Viņam bija ļoti jāuzmanās, jo tas bija pārāk tālu krei­sajā pusē un viņš varēja ietriekties ēkas sienā, bet tikpat tālu arī no otras puses, un viņš kristu. Patie­sībā viņš bija labā vietā; tas varēja izdoties, ar abām rokām pieķeroties pie dzegas un tad pievelkoties līdz loga ailei, - tas bija vienīgais, ko viņš iedomājās, ja vien logs nebūs ciet. Ja tomēr būs ciet, tad būs jādo­das atpakaļ.

Logs tomēr bija vaļā, un Alekss ieslīdēja pa to bla­kus kabinetā, kas bija līdzīgs iepriekšējam. Tur bija līdzīgas mēbeles, tādi paši paklāji un tādas pašas gra­vīras pie sienas. Viņš piegāja pie galda un apsēdās. Pir­mais, ko Alekss ieraudzīja, bija viņa paša fotogrāfija, kas uzņemta vasarā pirms došanās uz Kārību salām Gvadelupā, kurp viņš devās baudīt zemūdens priekus. Turpat bija arī otrs attēls, aizbāzts aiz rāmja stūra. Aleksam tur bija pieci vai seši gadi. Viņš bija izbrīnīts par fotogrāfijām, jo nekad nebija domājis, ka īens Rai­ders ir tik sentimentāls vīrs.

Alekss paskatījās rokas pulkstenī. Bija pagājušas apmēram trīs minūtes, kopš Krolijs izgājis no kabi­neta, un viņš bija teicis, ka nebūšot prom ilgāk par piecām minūtēm. Ja Alekss gribēja te kaut ko atrast, tad to vajadzēja darīt ātri. Viņš atrāva rakstāmgalda atvilktni. Tajā bija piecas vai sešas mapes. Alekss tās izņēma un atvēra. Viņš tūlīt pat saprata, ka tām nav nekā kopīga ar banku lietām.

Uz pirmās bija uzraksts NERVU INDES - JAUNAS SLĒPŠANAS UN IZPLATĪBAS METODES. Alekss nolika to malā un paskatījās uz otru mapi. SLEPKA­VĪBAS - ČETRI PĒTĪJUMU VEIDI. Pieaugot ne­izpratnei, viņš ātri izšķirstīja mapes ar nosaukumu "Pretterorisms, urāna izplatīšana Eiropā un pratinā­šanas paņēmieni". Uz pēdējās mapes vienkārši bija uzrakstīts: PĒRKONDĀRDS.

Alekss jau grasījās to lasīt, kad pēkšņi atvērās dur­vis un ienāca divi vīri. Viens no viņiem bija Krolijs. Otrs - šoferis no autokapsētas. Alekss saprata, ka nav vērts pat censties paskaidrot, ko šeit dara. Viņš sēdēja pie rakstāmgalda ar atvērtu PĒRKONDĀRDA mapi rokās. Bet tajā pašā laikā aptvēra, ka abi vīri nebūt nav izbrīnīti, ieraugot šeit Aleksu.

-   Sī nav banka, - Alekss ierunājās. - Kas jūs esat? Vai mans tēvabrālis strādāja jūsu labā? Vai jūs viņu nogalinājāt?

-   Tik daudz jautājumu, - Krolijs nomurmināja. - To­mēr baidos, ka neesam pilnvaroti tev atbildēt.

Otrs vīrs pacēla roku, un Alekss ieraudzīja tajā ieroci. Zēns piecēlās, turot rokās mapi un it kā aizsar­gājoties ar to.

-   Nē… - viņš iesāka.

Vīrs izšāva. Nekas nenotika. Ierocis bija notēmēts uz Alekšu, un zēns sajuta kaut ko ieduramies sirdī. Viņa roka atlaidās, un mape nokrita uz grīdas. Tad viņa kājas saļodzījās, istaba sašūpojās un viņš nokrita nemanā.

NU, KO SAKI?

Alekss atvēra acis. Viņš joprojām bija dzīvs. Tas bija jauks pārsteigums.

Viņš gulēja gultā lielā, ērtā istabā. Gulta bija mo­derna, bet istaba - veclaicīga: griesti ar sijām, akmens kamīnu un šauriem lodziņiem krāšņos koka rāmjos. Viņš tādas istabas bija redzējis, kad mācījās par Šekspīru. Alekss šo ēku varētu nosaukt par Elizabetes laika celtni. Tā atradās kaut kur laukos, jo nedzirdēja ielas trokšņus. Laukā pa logu varēja redzēt kokus..

Kāds viņu bija izģērbis. Skolas forma bija aizvākta. Protams, viņš bija pidžamā, ko varēja sajust pēc zīda uz ķermeņa. No gaismas logos varēja nojaust, ka ir vēla pēcpusdiena. Viņš ieraudzīja savu rokas pulksteni, kas atradās uz galda blakus gultai, un pasniedzās pēc tā. Bija divpadsmit. Puspiecos viņš tika sašauts ar sazā­ļotu šautriņu. Viņš bija nogulējis visu nakti un pusi dienas.

No guļamistabas varēja nokļūt vannasistabā: spo­žas, baltas flīzes un milzīga dušas kabīne stikla un hroma cilindrā. Alekss novilka pidžamu un kādas pie­cas minūtes stāvēja zem karstas ūdens strūklas. Pēc tam viņš jutās labāk.

Alekss iegāja atpakaļ guļamistabā un atvēra skapi. Kaut kas te bija no viņa mājas Celsi. Visas drēbes bija šeit, rūpīgi sakārtas. Viņš gribēja zināt, ko Krolijs stāstījis Džekijai. Jādomā, ka izdomājis kādu stāstu par Alekša pēkšņo pazušanu. Viņš izņēma Gap firmas I reniņbikses, Nike krekliņu un sporta apavus, apģēr­bās, apsēdās uz gultas un gaidīja.

Apmēram pēc piecpadsmit minūtēm kāds klauvēja pie durvīm un tās atvērās. Jauna, smaidoša aziāte me­dicīnas māsas drēbēs ienāca istabā.

-   Ā, jūs esat pamodies. Un apģērbies. Kā jūtaties? Ceru, ne pārāk vārgs. Blanta kungs jūs gaida pusdie­nās.

Alekss nespēja pateikt ne vārda. Viņš izgāja no ista­bas, sekojot māsiņai, ejot pa koridoru un pēc tam lejup pa kāpnēm. Protams, tā bija Elizabetes laika celtne ar koka paneļiem gar koridora sienām, greznām lustrām un seniem bārdainiem vīriem tunikās un krokotās ap­kaklēs eļļas gleznās. Kāpnes veda lejup uz telpu ar augstiem griestiem, pilnu gleznām, paklājiem uz flīžu grīdas un tik lielu kamīnu, ka tur varētu ievietot pat automašīnu. Garš, pulēts koka galds bija klāts trim personām. Alans Blants un tumša, samērā muskuļota sieviete, kas tina vaļā konfekti, jau sēdēja pie galda. Vai tā bija Blanta kundze?

-   Aleks! - Blants īsi pasmaidīja, it kā to darītu ar nepatiku. - Tas ir jauki, ka tu mums pievienojies.

Alekss apsēdās. - Man nav citas iespējas.

-   Jā. Es gan nezinu, ko Krolijs domāja, šaujot uz tevi, bet pieļauju, ka tas bija labākais, ko varēja darīt. Vai varu iepazīstināt ar savu kolēģi Džonsas kundzi?

Sieviete paklanījās pret Alekšu. Viņa ar acīm kādu mirkli novērtēja zēnu, bet neko neteica.

-   Kas jūs esat? - jautāja Alekss. - Ko jūs no manis gribat?

-   Esmu pārliecināts, ka tev ir ļoti daudz jautājumu. Bet vispirms paēdīsim. - Blantam nācās nospiest kādu apslēptu pogu vai arī viņu noklausījās, jo burtiski pēc acumirkļa atvērās durvis un kalpotājs - baltā žaketē un melnās biksēs - ienāca istabā, nesot trīs šķīvjus.

-   Es ceru, ka tu ēd gaļu, - turpināja Blants. - Šodien ir carre d'agneau.

-   Jūs domājat, cepta jēra gala.

-   Šefpavārs ir francūzis.

Alekss gaidīja, līdz ēdiens tika pasniegts. Blants un Džonsas kundze dzēra sarkanvīnu. Viņš pats izvēlējās ūdeni. Beidzot Blants sāka maltīti.

-    Cik man zināms, tu tiki aizturēts, - viņš sacīja,

-   Royal & General nav banka. Būtībā tādas nav… tas nav nekas vairāk kā tikai izkārtne. Un tas, saprotams, nozīmē, ka tavs tēvocis nebija saistīts ar bankas darbu. Viņš strādāja manā labā. Mans vārds, kā teicu bērēs, ir Blants. Es esmu speciālās vienības MI6 šefs. Un tavs tēvocis bija, kā lai to labāk nosauc, izlūks.

Alekss nevarēja noslēpt smaidu. - Jūs domājat… Džeimss Bonds?

-    Kaut kas līdzīgs, kaut arī mēs viņus nenumurē- jam. Divas nulles un viss pārējais. Viņš bija nozares pārstāvis, labi sagatavots un ļoti drosmīgs. Viņš sek­mīgi veica sarežģītus uzdevumus Irānā, Vašingtonā, Honkongā un Kairā - tās ir tikai dažas no vietām. Varu iedomāties, kā tas tevi pārsteidz.

Alekss domāja par mirušo vīru un saprata, ka neko nav zinājis par šo cilvēku, viņa noslēpumiem, ilgstošo prombūtni ārzemēs un par reizēm, kad viņš pārnāca mājās aizkaitināts. Reiz pat ar pārsietu roku. Citkārt ar zilumiem uz sejas. Mazs negadījums, tika teikts Aleksam. Bet tagad tas viss ieviesa skaidrību. - Es neesmu pārsteigts, - Alekss atteica.

Blants nogrieza pamatīgu gaļas šķēli. - Veiksme Ienu Raideru pameta pēdējās misijas laikā. Viņš veica slepenu uzdevumu Anglijā, Kornvolā, un, braucot at­pakaļ uz Londonu ar ziņojumu, tika nogalināts. Tu redzēji viņa mašīnu autokapsētā.

-   "Straikers & dēls", - Alekss nomurmināja. - Kas I ie tādi bija?

-   Mūsu cilvēki. Mums ir ierobežots budžets. Mums ir jāvienojas ar dažiem, kuri atrisina šādas lietas. Džon- sas kundze ir mūsu Speciālo uzdevumu vienības vadī­tāja. Tieši viņa tavam tēvocim deva pēdējo uzdevumu.

-    Mums tiešām ļoti žēl, ka mēs viņu zaudējām, Aleks, - pirmo reizi ierunājās sieviete. Neizklausījās, ka vina loti nožēlo.

-   Vai zināt, kas viņu nogalināja? -Jā.

-   Vai jūs to pateiksiet man?

-   Nē. Tagad ne.

-   Kāpēc ne?

-   Tāpēc, ka tev tas nav jāzina. Šobrīd ne.

-   Labi. - Alekss nolika nazi un dakšiņu. Viņam īs­tenībā nemaz negribējās ēst. - Mans tēvabrālis bija izlūks. Jūsu dēļ viņš ir miris. Noprotu, ka jums bija pārāk daudz iemeslu mani apdullināt un nogādāt šeit. Starp citu, kur es esmu?

-    Šis ir viens no mūsu mācību centriem, - sacīja Džonsas kundze.

-   Jūs nogādājāt mani šeit tāpēc, ka nevēlaties, lai es pastāstītu to, ko zinu. Vai tas ir viss? Ja tas ir tā, es parakstīšu oficiālu dokumentu par noslēpuma neiz­paušanu un tad vēlos doties mājās. Tas viss, protams, ir neprāts. Man jau pietiek. Es gribu doties prom no šejienes.

Blants klusi ieklepojās. - Tas nav tik vienkārši, -viņš noteica.

-   Kāpēc ne?

-   Tu noteikti pievērsi uzmanību šīm abām vietām: autokapsētai un pēc tam mūsu birojam Liverpūlstrītā. Un taisnība, ka tam, ko tu zini, un tam, ko es tev par to pastāstīju, ir jāpaliek tikai starp mums. Bet apstākļi ir, lūk, šādi, Aleks: mums vajadzīga tava palīdzība.

-   Mana palīdzība?

-   Jā. - Blants ieturēja pauzi. - Vai esi dzirdējis par vīru vārdā Herods Seils?

Alekss uz brīdi aizdomājās. - Esmu redzējis viņa vārdu avīzēs. Viņš kaut kā ir saistīts ar datoriem. Un viņam pieder sacīkšu zirgi. Vai viņš nenāk no Ēģip­tes?

-    Nē, no Libānas. - Blants iemalkoja vīnu. - Ļauj tev pastāstīt šo stāstu, Aleks. Esmu pārliecināts, tevi tas ieinteresēs… Herods Seils ir dzimis nabadzīgā Beirūtas nomalē. Viņa tēvs bija neveiksmīgs frizieris, māte - veļas mazgātāja. Viņam bija deviņi brāļi un čet­ras māsas, visi dzīvoja trīs mazās istabās kopā ar kazu. Mazais Herods nekad nebija gājis skolā, un viņam bija jākļūst par bezdarbnieku, kurš nemāk ne lasīt, ne rakstīt - tāpat kā visa viņa ģimene. Kad viņam palika septiņi gadi, kāds atgadījums izmanīja visu viņa dzīvi. Zēns pastaigājās Olīvu ielā, pašā Beirūtas centrā, un pēkšņi ieraudzīja, kā no četrpadsmitā stāva loga izmet nederīgas klavieres. Lai nu kā, tur bija pāris amerikāņu I īiristu, kuri gāja pa ietvi zem šī loga, un nav šaubu, ka abi būtu beigti, bet pēdējā brīdī Herods metās viņiem virsū un aizgrūda prom no ceļa. Klavieres nokrita bur­tiski blakus. Protams, amerikāņi bija neprātīgi patei­cīgi jaunajam klaidonim. Izrādījās, ka pāris ir ļoti ba­gāts. Viņi apvaicājās par zēnu un atklāja, cik nabadzīgs viņš ir… ģērbies lupatās, kuras jau bija novalkājuši visi deviņi brāļi. Un pateicībā, ne vairāk, ne mazāk, viņi zēnu adoptēja. Aizveda prom no Beirūtas un iekārtoja skolā, kur viņš guva pārsteidzošus panākumus. Viņš sasniedza deviņus 0 līmeņus, un šeit ir apbrīnojama sakritība. Kad viņam bija piecpadsmit gadu, viņš sē­dēja blakus zēnam, kurš vēlāk kļuva par Lielbritānijas premjerministru. Īstenībā tas ir tagadējais premjers. Abi mācījās vienā skolā. Es ātri pabeigšu. Pēc skolas Seils devās mācīties uz Kembridžu, kur apguva eko­nomikas pamatus. Tad viņš uzsāka karjeru un guva arvien lielākus panākumus. Viņa privātā radiostacija, ierakstu studija, datorprogrammas… un, jā, viņam vēl atliek laiks pat iepirkt bariem sacīkšu zirgu, kaut gan dažu iemeslu dēļ vienmēr izskatās, ka tie nonāks pie finiša pēdējie. Bet tad mūsu uzmanību piesaistīja viņa pēdējais izgudrojums. Diezgan revolucionārs dators, kuru viņš nosauca par Pērkondārdu.

Pērkondārds. Alekss atcerējās mapi, kuru atrada īena Raidera kabinetā. Visas šīs lietas pamazām, tā sakot, sāka līmēties kopā.

-   Pērkondārds tiek ražots Seila uzņēmumā, - sa- cīja Džonsas kundze. - Ļoti daudz tika apspriests tā dizains. Tam ir melna tastatūra un melns apvalks…

-   Ar zibens bultu sānos, - Alekss sacīja. Viņš bija redzējis attēlus žurnālā PC Revieiv.

-   Tā nav vienīgā atšķirība, - piebilda Blants. - Tas ir veidots uz pilnīgi jaunu tehnoloģiju bāzes. Tas dar­bojas ar tā sauktā apļa procesora palīdzību. Es nedo­māju, ka tas tev kaut ko izsaka.

-   Tā ir integrēta shēma uz silikona apļa apmēram milimetra diametrā, - Alekss teica. - Tas ir devindesmit procentus lētāk nekā ražot parastos čipus, jo visa tā lieta ir iekausēta, tāpēc jums nevajag tīras telpas ražošanai.

-   Jā. Patiešām… - Blants noklepojās. - Labi, lieta tāda, ka vēlākais šodien Seila uzņēmums grasās izvei­dot iespaidīgu pieteikumu. Viņi iecerējuši izgatavot desmitiem tūkstošu šādu datoru. Būtībā viņu iecere ir nodrošināt ikvienu skolu Lielbritānijā ar savu Pēr- kondārdu.

-   Tad jau šis vīrs ir varonis.

-   Tā izskatās. Viņš pirms pāris mēnešiem rakstīja uz Dauningstrītu:

Mans dārgais premjerministri

Jums būtu jāatceras mani no skolas laikiem, ko pa­vadījām kopā. Nu jau gandrīz četrdesmit gadus es dzī­voju Anglijā un vēlos paveikt kaut ko neaizmirstamu ar patiesām jūtām pret Jūsu zemi.

-   Vēstule turpinājās ar novēlējumiem un parakstīta: Jūsu pazemīgais kalps. Protams, visa valdība bija sa­jūsmā.

-    Datori tika samontēti Seila rūpnīcā Porttolonā, Kornvolā. Tie tiks nogādāti ar kuģi pa visu valsti līdz šī mēneša beigām, un 1. aprīlī notiks speciāla ceremo­nija Zinātnes muzejā Londonā. Premjerministrs gra­sās nospiest pogu, kas visus datorus pieslēgs kopīgam tīklam… visus. Un - tas, starp citu, ir lielākais noslē­pums - Seila kungs gatavojas kļūt par Lielbritānijas pilsoni. Tas acīmredzot ir viņa mūža lielākais sapnis.

-   Labi, esmu ļoti priecīgs par viņu, - Alekss teica. - Bet jūs joprojām neesat pastāstījis, kā tas viss ir sais­tīts ar mani.

Blants paskatījās uz Džonsas kundzi, kura bija bei­gusi maltīti, kamēr viņš runāja. Viņa attina vēl vienu piparmētru konfekti un pārņēma stāstīšanu.

-    Tagad uz kādu laiku mūsu departaments - Spe­ciālo uzdevumu vienība - nodarbojas ar Seila kungu. Mēs vienkārši gribam uzzināt, vai viņš nav pārāk labs, lai būtu patiess. Negrasos iedziļināties detaļās, Aleks, bet mēs esam pasekojuši viņa uzņēmējdarbībai… vi­ņam ir sakari Ķīnā un bijušajā Padomju Savienībā - valstīs, kuras nekad nav bijušas mūsu draugi. Mūsu valdība gan var domāt, ka viņš ir svētais, tomēr viņam ir arī tumšā puse. Apsardzes sistēma Porttolonā darīja mūs uzmanīgus. Patiesībā viņam ir sava armija. Viņš darbojas, it kā būtu kas slēpjams.

-    Nekas tāds, kas nebūtu jau dzirdēts, - norūca Blants.

-   Tieši tā. Valdība dedzīgi grib uzlikt ķepas uz šiem datoriem, nevis uzklausīt mūs. Proti, mēs nolēmām nosūtīt savu cilvēku uz šo rūpnīcu. Domājams, lai pār­liecinātos par drošību. Bet būtībā viņa darbs bija pa­turēt mūsu redzeslokā Herodu Seilu.

-   Jūs runājat par manu tēvabrāli, - Alekss piebilda, īens Raiders tika stāstījis, ka brauc uz drošības kon­ferenci. Vēl vieni meli viņa dzīvē. Nekas būtisks, bet meli.

-Jā. Viņš tur bija trīs nedēļas, un, tāpat kā mums, arī viņam neiepatikās Seila kungs. Savā pirmajā atskaitē viņš aprakstīja Seilu kā strauja rakstura nepatīkamu vīru. Bet tajā pašā laikā viņam bija jāizliekas, lai ne­rastos aizdomas. Pati produkcija tika ražota stingri pēc grafika. Pērkondārdi nāca no konveijeru līnijām. Un visi izskatījās laimīgi. Taču tad mēs saņēmām zi­ņojumu. Raiders nevarēja neko daudz pateikt, jo tā bija atklāta līnija, bet viņš stāstīja, ka tur kaut kas noticis. Pērkondārdi nedrīkst atstāt rūpnīcu! Un viņš traucās uz Londonu. Viņš atstāja Porttolonu pulksten četros. Taču netika pat līdz šosejai. Viņam uzbruka uz klusa lauku ceļa. Vietējā policija atrada mašīnu. Un mēs savukārt nogādājām to šeit.

Alekss sēdēja un klusēja. Viņš varēja iedomāties, kā tas notika. Līkumots lauku ceļš ar ziedos slīgstošiem kokiem. Sudrabotais BMW mirdzēja, braucot tiem ga­rām. Un tad ap stūri jau gaidīja cits auto… - Kāpēc jūs visu to man stāstāt? - viņš pajautāja.

-    Tas pierāda mūsu teiktā patiesumu, - sacīja Blants. - Mums ir šaubas par Seilu, tāpēc mēs nosūtī- jam cilvēku. Mūsu labāko vīru. Viņš kaut ko atrada un gāja bojā. Varbūt Raiders atklāja patiesību…

-   Bet es nesaprotu! - Alekss pārtrauca. - Seils ra­žoja datorus. No tiem nekādu lielo peļņu negūst. Bet par to viņš saņem Lielbritānijas pilsonību. Lieliski! Ko viņš slēpj?

-   Mēs nezinām, - Blants sacīja. - Mēs patiešām ne­zinām. Bet vēlamies to uzzināt. Un pēc iespējas ātrāk. I'irms tie datori tiek izvesti no rūpnīcas.

-   Tie tiks izvesti 31. martā, - Džonsas kundze pie­bilda. -Atlikušas tikai divas nedēļas. - Viņa paskatījās uz Blantu. Tas pamāja ar galvu. - Tāpēc mums ir sva­rīgi kādu aizsūtīt uz Porttolonu. Kādu, kurš turpinātu I o, ko tavs tēvocis nepabeidza.

Alekss pasmīnēja, pretīguma pilns. - Ceru, jūs ne­domājat mani.

-   Mēs nevaram nosūtīt citu aģentu, - Džonsas kun­dze sacīja. - Ienaidnieks sevi ir atklājis. Viņš ir noga­linājis Raideru. Viņš gaidīs aizvietotāju. Mums viņš kaut kā jāapmāna.

-    Mums ir jānosūta kāds, kurš netiks pamanīts, - Mlants turpināja. - Kāds, kurš var visu apskatīt un paziņot mums, palikdams nepamanīts. Mēs bijām no­lēmuši sūtīt sievieti. Viņa tur varētu iekārtoties par sekretāri vai administratori. Bet tad ienāca prātā labāka doma. Pirms pāris mēnešiem viens no šiem datoru žurnāliem izsludināja konkursu. Esi pirmais zēns vai meitene, kurš lieto Pērkondārdu. Ceļojums uz Porttolonu un tikšanās ar pašu Herodu Seila kungu. Tā bija pirmās vietas balva, un to vinnēja kāds jauns puisis, kurš acīmredzot bijis mazliet brīnumbērns, kad sācis darboties ar datoru. Viņu sauc Fēlikss Lesters. Viņam ir četrpadsmit gadu. Viņš ir mazliet līdzīgs tev. Viņu, protams, gaida Porttolonā nu jau mazāk nekā pēc divām nedēļām.

-   Pagaidiet mazliet…

-    Tu jau esi parādījis sevi kā neparasti drosmīgu un spējīgu, - paskaidroja Blants. - Vispirms jau auto- kapsētā… tas bija karatē spēriens, vai ne? Cik ilgi tu mācījies karatē? - Alekss neatbildēja, un Blants turpi­nāja: - Un tad tas nelielais pārbaudījums, ko mēs tev sarīkojām bankā. Puisis, kurš rāptos laukā pa piec­padsmitā stāva logu, lai apmierinātu savu ziņkāri, ir visai neparasts, un tas tikai norāda, ka tu tiešām esi ļoti spējīgs.

-     Tas arī lika iedomāties, ka tu varētu nākt pie mums un strādāt mūsu labā, - Džonsas kundze sacīja. - Mums ir pietiekami daudz laika, lai tevi sagatavotu, varbūt tev to pat nevajadzēs, un mēs tevi apgādātu ar dažām lietām, kas varētu palīdzēt tajā, kas mums ir padomā. Un tad tu ieņemsi tā zēna vietu. Tu brauksi uz Seila rūpnīcu 29. martā. Tieši tad šis zēns Lesters tiek gaidīts. Tu tur paliksi līdz 1. aprīlim - ceremo­nijas dienai. Labāka laika nevar būt. Tev būs iespēja tikties ar Herodu Seilu, turi acis vaļā un stāsti mums visu, ko domā par viņu. Iespējams, tu uzzināsi, kas tas bija, ko atklāja tavs tēvocis un kāpēc viņam bija jāmirst. Tu nedrīksti pakļaut sevi briesmām. Turklāt kurš gan iedomāsies, ka četrpadsmitgadīgs zēns va­rētu būt spiegs?

-   Mēs no tevis prasām tikai vienu - ziņot mums, - noteica Blants. - Tas ari ir viss, ko gribam. Tas tev aiz­ņems tikai divas nedēļas. Tā ir iespēja pārliecināties, vai datori ir vienīgais, kas viņus interesē. Tā ir iespēja kalpot savai valstij.

Blants bija beidzis pusdienot. Šķīvis bija pilnīgi tīrs, it kā tur vispār nekad nebūtu bijis ēdiens. Viņš nolika nazi un dakšiņu akurāti blakus vienu otram. - Labi, Aleks, - viņš ierunājās. - Nu, ko tu saki?

Iestājās ilgs klusums.

Blants skatījās uz zēnu ar pieklājīgu interesi. Džon­sas kundze atritināja vēl vienu piparmētru konfekti, viņas melnās acis šķietami sekoja katram papīra izlie­kumam rokās.

-   Nē, - atbildēja Alekss.

-   Kā, lūdzu?

-    Tā ir muļķīga ideja. Es nevēlos būt spiegs. Gribu kļūt par futbolistu. Jebkurā gadījumā tā ir mana dzīve. - Alekss atskārta, ka nevar atrast īstos vārdus. Visa šī lieta bija tik nejēdzīga, ka gribējās pat smieties.

Kāpēc jūs nelūdzat to Fēliksu Lesteru, lai viņš visu vajadzīgo izokšķerē?

-    Mēs neticam, ka viņš ir tik spējīgs kā tu, - atbil­dēja Blants.

-   Iespējams, viņš ir labāks datorspēlēs, - Alekss pa­purināja galvu. - Man jāatvainojas, bet neesmu ieinte­resēts. Es nevēlos būt iesaistīts.

-   Ļoti žēl, - noteica Blants. Viņa balss neizmainījās, taču tajā bija kaut kas drūms, piešķirot vārdiem īpašu nozīmi. Un tas jau bija kas cits. Visa maltīte ritēja

pieklājīgā tonī, ja ne draudzīgā, tad vismaz cilvēciskā. Acumirklī tas bija zudis. Alekss nodomāja, ka nu iz- j skatās, it kā tualetē ir norauts ūdens un viņa cilvē­ciskā puse būtu aizskalota prom.

-   Tagad labāk parunāsim par tavu nākotni, - turpi­nāja Blants. - Tā vai citādi, Aleks, Royal & General ir tavs likumīgais aizbildnis.

-   Man likās, jūs teicāt, ka Royal & General nemaz neeksistē.

Blants likās to nedzirdam. - Ienam Raideram, pro­tams, bija jānovēl tev māja un visa nauda. Tomēr viņš atstāja to mums līdz laikam, kad tev būs divdesmit viens gads. Tas ir mūsu pārziņā. Baidos, ka nāksies mainīt testamentu. Un tā amerikāņu meitene, kura dzīvo pie jums…

-   Džekija?

-   Stārbraitas jaunkundze. Viņas vīza jau beigusies. Viņa atgriezīsies Amerikā. Mēs piedāvājam māju no­dot izsolē. Diemžēl tev nav radinieku, kas varētu tevi pieskatīt, tāpēc baidos, ka tev nāksies atstāt Bruk- lendu. Tu tiksi nodots patversmē. Cik zināms, tā ir J kaut kur netālu no Birmingemas. Svētās Elizabetes patversme Sorbridžā. Ne visai patīkama vieta, taču baidos, ka tev nav izvēles.

-   Jūs man draudat? - Alekss iesaucās.

-   Nebūt ne.

-   Bet ja es piekritīšu tam, ko jūs prasāt?

Blants paskatījās uz Džonsas kundzi. - Palīdzi mums, un mēs palīdzēsim tev, - viņa atbildēja.

Alekss mazliet apdomājās. Viņam nebija izvēles, un viņš zināja, ka šie cilvēki kontrolē viņa naudu, viņa

dzīvi un nosaka viņa nākotni. - Jūs teicāt kaut ko par sagatavošanos, - zēns ierunājās.

Džonsas kundze pamāja ar galvu. - Tieši tāpēc mēs tevi atvedām šurp. Šis ir mācību centrs. Ja piekriti I am, ko mēs prasām, varam sākt tūlīt pat.

- Sākt tagad, - Alekss izrunāja šos vārdus bez īpa­šas patikas. Blants un Džonsas kundze gaidīja atbildi. Viņš nopūtās. - Jā. Labi. Izskatās, ka man nav īpaši daudz iespēju.

Viņš paskatījās uz aukstās gaļas šķēli savā šķīvī, lieigta gaļa. Pēkšņi viņš saprata, kā tā jūtas.

NULLE NULLE - NEKAS

Jau simto reizi Alekss lādēja Alanu Blantu ar tā­diem vārdiem, kādus zināja, bet nekad nelietoja. Bija gandrīz pieci vakarā, kaut gan varēja būt arī pieci no rīta: dienas laikā debesis tikai nedaudz mainījās. Bija pelēka un sasodīti auksta diena. Joprojām lija. Smalks lietus līdz ar vēju sitās horizontāli tieši sejā, spiežoties cauri pat lietusmētelim, sajaucoties ar sviedriem un netīrumiem, saldējot līdz kaulam.

Alekss atvēra karti un vēlreiz noteica savu atraša­nās vietu. Viņš bija netālu no pēdējās dienas pietu­ras vietas - pēdējās tikšanās vietas, bet nevarēja neko saskatīt. Zēns stāvēja uz šaura celiņa, kas bija klāts pelēkiem oļiem, kuri soļojot šņakstēja zem zābaku zolēm. Ceļa līkums vijās gar kalnu, kas labajā pusē bija pilnīgi nogruvis. Alekss atradās kaut kur pie Bre- konas bākas, un tur vajadzēja būt skaistam skatam, taču tas tika samaitāts ar lietu un blāvo gaismu. Daži lapoti koki rēgojās no kalna augšas, it kā būtu klāti milzīgiem dzeloņiem. Viņam aiz muguras, zem kājām, virs galvas, visur viens un tas pats - nekas. Nekur- zeme [1] .

Alekss bija pārguris. Desmit kilogramus smagā Ber- genas mugursoma, ko nācās nest, nospieda plecus un noberza muguru. Labais celis, kuru viņš apdauzīja jau pirms tam dienā, vairs neasiņoja, taču joprojām sāpēja. I 'lecs bija noberzts, un brūce stiepās gandrīz līdz pat kaklam. Maskēšanās tērps, ar ko vajadzēja nomainīt viņa īstās Gap firmas bikses, slikti piegulēja un cirksnī berza, bet padusēs bija pārāk vaļīgs. Viņš bija tuvu spēku izsīkumam, pārāk saguris, lai justu, kur īsti sāp. Ja nebūtu glikozes un kofeīna tablešu izdzīvošanas minimuma aptieciņā, Alekss būtu apstājies jau pirms dažām stundām. Zēns juta: ja tuvākajā laikā neatradīs pieturas vietu, viņam vairs nebūs spēka turpināt ceļu. Tad viņš to pazaudēs, nomaldīsies no kursa. "Izmes­tais", kā viņi to sauca. Viņi to gribētu. Norijis sakāves rūgtumu, Alekss salocīja karti un piespieda sevi doties tālāk.

Tā bija devītā vai varbūt desmitā treniņu diena. I ,aika izjūta sāka zust un kļuva nenoteikta kā šis lie­lus. Pēc pusdienām ar Alanu Blantu un Džonsas kun­dzi viņš bija devies prom no muižas uz primitīvu koka būdu ar četrām dzelzs gultām un četriem metāla ska­pīšiem. Piektais komplekts tur tika iespiests Alekša vajadzībām. Vēl divas mājiņas, nokrāsotas dažādās krāsās, stāvēja blakus viena otrai. Vienā no tām bija virtuve un ēdamistaba. Otrajā bija tualete, izlietne un duša ar vienu krānu siltajam ūdenim.

Pirmajā dienā Alekss tika iepazīstināts ar treneri, neticami mundru melnādainu seržantu. Viņš piede­rēja pie to cilvēku tipa, kuri domā, ka dzīvē jau visu ir redzējuši. Līdz brīdim, kad ieraudzīja Alekšu. Un viņš labu laiku novērtēja jaunpienācēju, pirms iesāka runāt.

-   Tā nav mana darīšana - uzdot jautājumus, - tre­neris teica. - Bet, ja arī tā būtu, es gribētu zināt, par ko viņi domā, sūtot pie manis bērnu. Vai tev ir kāda saprašana, kur atrodies, puika? Šī nav Butlina un arī ne Vidusjūras klubs. - Viņš dalīja vārdu zilbēs un tad spļāva tās laukā. - Tu būsi manā rīcībā vienpadsmit dienas, un viņi cer, ka es tev iedošu to, kas pēc pro­grammas paredzēts četrpadsmit nedēļām. Tas ne tikai nav gudri. Tā vienkārši ir pašnāvība.

-   Es nelūdzu mani sūtīt uz šejieni, - Alekss atbil­dēja.

Pēkšņi seržants saniknojās. - Nerunāt, līdz neesmu atļāvis, - viņš nokliedzās. - Un, ja tu runā, tad vērsies pie manis ar uzrunu "ser". Vai saprati?

-   Jā, ser. - Alekss jau nolēma, ka šis vīrs ir ļaunāks pat par viņa ģeogrāfijas skolotāju.

-    Šobrīd mums ir piecas vienības, - virsnieks tur­pināja. - Tu pievienosies K vienībai. Mēs nelietojam nosaukumus vai vārdus. Man arī nav vārda. Tev nav vārda. Ja kāds jautā, ko tu dari, tu viņam neko nesaki. Daži no vīriem varbūt tevi nesapratīs. Varbūt daži no viņiem apvainosies, ka tu esi šeit. Tas ir ļoti slikti. Bet tu ar to sadzīvosi. Es varu tevi atbalstīt. Tu esi zēns, taču ne vīrs. Bet, ja sūdzēsies, tu tiksi izmests. Ja rau­dāsi, tu tiksi izmests. Ja netiksi līdzi, tu tiksi izmests. Ar mani un tevi, puika, tā ir kļūda, un es vēlos tevi izmest.

Pēc tam Alekss pievienojās K vienībai. Kā jau ser­žants bija paredzējis, vīri nebija gluži priecīgi redzēt viņu savā pulkā.

Vienībā bija četri vīri. Drīz vien Alekss saprata, ka speciālo uzdevumu vienība MI6 sūta savus aģentus uz līdzīgu mācību centru īpašās gaisa vienības paspārnē. Daudzas apmācību metodes balstījās tieši uz šīs vienī­bas metodēm, un tās ietvēra gan rīcības aprēķināšanu, gan maskēšanos. Tātad tie bija četri vīri, katrs ar savu īpašo prasmi. Un viens zēns, šķietami bez nekā.

Viņi visi bija apmēram divdesmit piecus gadus veci, iztrakojušies, ar saviem jociņiem traucējot sabiedrisko inieru. Divi no viņiem smēķēja. Viens izjauca un salika ieroci - 9 mm brauniņu, spēcīgu pistoli. Katram no vi­ņiem bija kodēts vārds: Vilks, Lapsa, Ērglis un Čūska. Kopš šī brīža Alekšu sāka dēvēt par Kucēnu. Vado­nis Vilks bija vienīgais, kam uzticēts ierocis. Viņš bija maza auguma, muskuļots, ar stūrainiem pleciem un melniem, īsi apcirptiem matiem. Viņam bija glīta seja, veidota mazliet nesamērīgi attiecībā pret degunu, kas izskatījās kaut kad agrāk salauzts.

Vilks pirmais sāka runāt. Nolicis ieroci, viņš nomē­rīja Alekšu ar savām pelēkajām acīm. - Tātad kas, ellē, tu esi, kā tu domā? - viņš noprasīja.

-   Kucēns, - atteica Alekss.

-   Sasodīts - skolas puika! - Vilks runāja ar nelielu ārzemniekā akcentu. - Nespēju noticēt! Tu un Speciā­lie uzdevumi?

-  Man nav atļauts tev to teikt. - Alekss pārkāpa pāri viņa gultai un apsēdās. Matracis likās tikpat ciets, cik pats gultas rāmis. Par spīti aukstumam, tur bija tikai viena sega.

Vilks papurināja galvu un smaidīdams pajokoja. - Skatieties, ko viņi mums atsūtījuši, - viņš nomur­mināja. - 007? Divas nulles, nekas vairāk.

Pēc tam šis vārds pielipa. Nulle nulle nekas - tā viņi sauca Alekšu.

Visās šajās dienās zēns palika grupas ēnā. Alekss nebija starp vīriem, bet arī ne pārāk tālu no tiem. Viņš darīja gandrīz visu, ko darīja pārējie. Viņš mācījās la­sīt kartes, apguva radiosakarus un pirmās palīdzības sniegšanu. Viņš piedalījās brīvās cīņas klasē un tika nogāzts tik bieži, ka tas prasīja visus nervus, lai atkal piedabūtu sevi piecelties.

Un tad nāca uzbrukuma mācības. Tas bija murgs - piecas reizes viņš tika nolamāts un pazemots tīklos un kāpnēs, tuneļos un grāvjos, karājoties stingri no­vilktās virvēs un rāpjoties pa sienām, tas viss stiepās gandrīz puskilometra garumā un pēc tam mežā aiz būdām. Alekss par to domāja kā par negaidītu spēļu laukumu ellē. Pirmo reizi mēģinot, viņš nokrita no virves un ievēlās bedrē, kas izskatījās piepildīta ar sa­saldētām gļotām. Pusizmircis un dubļains viņš tika nosūtīts atpakaļ uz starta vietu pie seržanta. Kādu brīdi Aleksam likās, ka tas nekad nebeigsies, bet jau nākamajā mirklī viņš to bija pabeidzis divdesmit piecu minūšu laikā, bet šonedēļ sasniedza rezultātu septiņ­padsmit minūtes. Lai arī noskrambāts un bez spēka, viņš klusībā bija apmierināts ar sevi. Pat Vilks to pa­veica tikai divpadsmit minūtēs.

Vilks pret Alekšu joprojām bija naidīgs. Pārējie trīs viņu vienkārši neievēroja, bet Vilks darīja visu, lai zēnu izsmietu vai pazemotu. Šķita, viņu kaut kā aizskar tas, ka Alekss ir grupā. Reiz, lienot zem tīkliem, Vilks tik tālu izspēra kāju, ka gandrīz skāra Alekša seju. Protams, ja trāpītu, viņš teiktu, ka tas ir negadījums. Citā reizē viņam veicās paklupināt Alekšu ēdamzālē un aizlidināt viņu pa gaisu ar visu paplāti, galda pie­derumiem un karstu sautējuma šķīvi. Un katru reizi Vilks runāja ar Alekšu ņirdzīgā tonī:

- Arlabunakti, nulle nulle nekas. Tikai nepieslapini gultu.

Alekss iekoda lūpā un neko neteica. Bet viņš bija priecīgs, kad visus četrus vīrus nosūtīja uz veselu dienu izdzīvošanas kursos džungļos un Alekša apmā­cību kursā tas neietilpa. Taču seržants strādāja ar viņu divreiz cītīgāk, ja reiz visi bija aizbraukuši. Un Alekss labprāt palika viens.

Bet astotajā dienā Vilks viņu gandrīz piebeidza. Tas notika Slepkavību mājā.

Slepkavību māja bija pakaļdarinājums, makets - dabiska lieluma vēstniecība, kur Speciālajiem gaisa spēkiem trenēties, kā atbrīvot ķīlniekus. Alekss di­vas reizes monitorā bija vērojis K vienības darbību šajā mājā. Pirmajā reizē viņi to ieņēma, nolaižoties no griestiem. Visi četri vīri bija bruņoti. Alekss pats ne­piedalījās, jo kāds kaut kur bija izlēmis, ka viņam ne­var būt ierocis. Slepkavību mājas iekšpusē manekeni tika sadalīti teroristos un ķīlniekos. Izsitot durvis un lietojot apdullinošas granātas, lai iztukšotu telpu,

Vilks, Lapsa, Ērglis un Čūska abas reizes sekmīgi veica uzdevumu.

Šoreiz piedalījās arī Alekss. Slepkavību māja bija muļķīgas lamatas. Viņiem netika stāstīts, kādā veidā. Visi pieci šoreiz bija neapbruņoti. Viņu uzdevums bija vienkāršs - izkļūt veseliem cauri Slepkavību mājai.

Viņi jau gandrīz bija to paveikuši. Pirmajā telpā, kas bija iekārtota kā milzīga ēdamistaba, viņi atrada kaut ko sapresētu zem paklāja un infrasarkanos sta­rus pāri durvīm. Aleksam tā bija baisa pieredze, ejot uz pirkstgaliem aiz pārējiem četriem vīriem, skatoties, kā viņi demontē šīs divas ierīces, lietojot cigarešu dūmus, lai atklātu pārējos starus. Tas bija savādi - baidīties par visu un neredzēt neko. Gaitenī atradās kustību detektors, kas iedarbinātu automātisko ieroci. Alekss pieļāva, ka tas pielādēts ar tukšām lodēm. Tas atradās aiz japāņu televizora. Trešā istaba bija tukša. Ceturtā bija dzīvojamā istaba ar izeju no franču logiem pretējā pusē. Tur bija vads, mazliet resnāks par cilvēka matu, kas apjoza visu istabu, un franču logi bija pieslēgti sig­nalizācijai. Kamēr Čūska atslēdza signalizāciju, Lapsa un Ērglis darīja visu, lai neitralizētu vadu, atslēgtu iespējamos slēdžus.

Vilks viņus pārtrauca. - Atstāj to. Mēs esam prom. -

Un tajā pašā brīdī Čūska signalizēja. Viņš bija atvie­nojis signalizāciju. Franču logi bija vaļā.

Čūska pirmais bija laukā. Tad Lapsa un Ērglis. Alekss būtu pēdējais, kurš atstāj telpu, bet, kad viņš tika līdz izejai, bija skaidrs, ka Vilks bloķējis ceļu.

- Neveiksmīgs mēģinājums, nulle nulle nekas, - Vilks sacīja. Viņa balss bija maiga, pat laipna.

Nākamais, ko Alekss saprata: Vilks ar pārsteidzošu spēku grūž viņu atpakaļ ar plaukstu pret krūtīm. Pār­steigts viņš zaudēja līdzsvaru un nokrita, tomēr atce­roties vadus un mēģinot šūpot ķermeni, lai izvairītos no tiem. Bet tas bija bezcerīgi. Viņš lidoja pa kreisi un aizķēra vadu. Patiesībā viņš to sajuta pret plaukstas locītavu un nogāzās uz grīdas, paraujot vadu sev līdzi. Un tad…

Uzsprāga apdullinoša granāta, ko lietoja gaisa desantnieki. Tā bija maza ierīce, pildīta ar magnija pulveri un dzīvsudrabu. Kad īpašais vads aktivizēja granātu, dzīvsudrabs uzreiz eksplodēja, ne tikai ap­dullinot Alekšu, bet radot tādu triecienu, kas izgāja zēnam cauri, it kā viņam būtu izrauta sirds. Tajā pašā laikā magnijs uzliesmoja un desmit sekundēs pilnīgi sadega. Gaisma bija tik apžilbinoša, ka, pat aizverot acis, nekas nemainījās. Alekss gulēja ar seju pret cieto dēļu grīdu, ar rokām berzēdams galvu, nespējot pa­kustēties un gaidot, kad tas viss beigsies.

Bet pat tad tas nebija beidzies. Kad magnijs beidzot bija izdedzis, likās, ka līdz ar to ir izzudusi visa gaisma. Alekss uzslējās kājās, nespēdams ne dzirdēt, ne redzēt, pat nesaprotot, kur atrodas. Viņš sajuta sāpes vēderā. Visa istaba šūpojās. Gaisā vēdīja asa smaka. Pēc des­mit minūtēm viņš izstreipuļoja ārā. Vilks ar pārējiem viņu gaidīja un izskatījās samulsis, bet Alekss aptvēra, ka Vilks ir izkļuvis laukā, pirms viņš nogāzās zemē.

Neapmierinātais seržants pienāca pie zēna. Alekss ne­cerēja saskatīt rūpes šī vīra sejā un nebija vīlies.

-   Vai negribi man pateikt, kas tur notika, Kucēn? - seržants prasīja. Kad Alekss neatbildēja, viņš turpi­nāja: - Tu sagrāvi visu uzdevumu. Tu esi jucis. Tu varēji salaist dēlī visas mācības. Tāpēc labāk izstāsti man, kas sagāja grīstē.

Alekss palūkojās uz Vilku. Tas skatījās citur. Ko lai viņš saka? Pat ja mēģinātu teikt patiesību?

-   Nu? - seržants gaidīja.

-   Nekas nenotika, ser, - Alekss sacīja. - Es tikai ne­skatījos, kur eju. Es kaut kam uzkāpu, un tas sprāga.

-   Ja tas būtu pa īstam dzīvē, tu jau būtu beigts, - seržants uzbrēca. - Ko es tev teicu? Tā bija kļūda - sū­tīt pie manis bērnu. Un muļķīgu, lempīgu bērnu, kurš neskatās, kur iet… pat vēl ļaunāk!

Alekss palika uz vietas, visu to klausoties. Ar acs kaktiņu viņš manīja, ka Vilks it kā smaida.

To pamanīja arī seržants. - Tu domā, ka tas ir tik smieklīgi, Vilk? Tu vari iet tur visu satīrīt. Un šovakar tev labāk mazliet atpūsties. Jums visiem. Tāpēc ka rīt stāv priekšā četrdesmit kilometru pārgājiens. Uz izdzīvošanu. Bez šaušanas. Sis ir izdzīvošanas kurss. Un, ja izdzīvosiet, tad varbūt jums būs iemesls smaidīt.

Tagad, precīzāk, pēc divdesmit četrām stundām, Alekss šos vārdus atcerējās. Pēdējās vienpadsmit no tām viņš bija pavadījis uz kājām, sekojot pēdām, ku­ras seržants bija norādījis kartē. Pasākums bija sācies sešos no rīta pēc pieticīgām brokastīm - cīsiņiem un pupiņām. Vilks un pārējie bija krietnu gabalu priekšā jau labu laiku pirms viņa, kaut gan tiem bija jānes 25 kilogramus smagas mugursomas. Viņiem tika do­tas tikai astoņas stundas maršruta veikšanai. Ņemot vērā Alekša gadus, viņam tika atvēlētas divpadsmit stundas.

Alekss nogriezās ap stūri. Grants čirkstēja zem kā­jām. Kāds stāvēja viņa priekšā. Tas bija seržants. Viņš tikko bija aizsmēķējis cigareti, un Alekss noskatījās, kā viņš ieliek kabatā sērkociņus. Lūkojoties uz ser­žantu, atgriezās iepriekšējās dienas kauns un dusmas un tajā pašā laikā zuda spēki. Pēkšņi Aleksam bija gana ar Blantu, Džonsas jaunkundzi, Vilku… visām muļķīgajām lietām. Spēkiem izsīkstot, viņš nosoļoja pēdējos simts metrus, un tur jau bija apmešanās vieta. Lietus un sviedri tecēja pa vaigiem. Viņa mati, tagad melni no netīrumiem, bija pielipuši pierei.

Seržants paskatījās pulkstenī. - Vienpadsmit stun­das un piecas minūtes. Nav tik slikti, Kucēn. Bet pā­rējie šeit bija jau pirms trijām stundām.

Lieliski, nodomāja Alekss. Viņš neko neteica.

- Tomēr tev priekšā vēl ir pēdējais uzdevums, - ser­žants turpināja. - Tas ir tur.

Viņš norādīja uz sienu. Nevis uz slīpo sienu. Uz stāvo. Cietas akmens šķembas pacēlās piecdesmit metru augstumā - bez kādas iespējas pieķerties ar ro­kām vai kājām. Pat skatoties uz to, Alekss sajuta, ka vēders saraujas. īens Raiders bija ņēmis viņu līdzi kal­nos Skotijā, Francijā un citur Eiropā. Bet viņš nekad nebija mēģinājis darīt kaut ko tik grūtu kā šis. Katrā ziņā ne pēc paša gribas, ne tad, kad bija tik ļoti pārguris.

-    Es nevaru, - Alekss sacīja. Beidzot tas bija pa­teikts - nebija nemaz tik grūti.

-   Es to nedzirdēju, - noteica seržants.

-   Es teicu, ka nespēju to izdarīt, ser.

-   Nevaru - tas nav vārds, ko mēs šeit lietojam.

-  Es pat nemēģināšu. Man vienreiz pietiek… - Alekša balss aizlūza. Viņš neticēja pats sev, ka to saka. Viņš tur stāvēja nosalis, iztukšots, gaidot, kad kritīs kā cir­vis.

Bet tas nenotika. Seržants labu laiku nolūkojās zēnā. Tad lēni pamāja ar galvu. - Klausies, Kucēn, - viņš sacīja. - Es zinu, kas notika Slepkavību mājā.

Alekss paskatījās uz viņu.

-   Vilks aizmirsa izslēgt TV sistēmu. Mums viss ir nofilmēts.

-   Tad kāpēc… - Alekss iesāka.

-   Tu par viņu sūdzies, Kucēn?

-   Nē, ser.

-   Tu par viņu gribi sūdzēties, Kucēn?

Iestājās klusums. Pēc brīža atskanēja: - Nē, ser.

-   Labi. - Seržants paskatījās uz šķembaino sienu, ar pirkstu norādot virzienu. - Tas nav tik grūti, kā izskatās, - viņš sacīja. - Un mēs visi pagaidīsim, līdz tu beigsi. Tevi gaida arī jaukas padzisušas pusdienas. Tev ir izsniegta papildporcija. Tu taču negribi to zau­dēt.

Alekss dziļi ievilka elpu un uzsāka gājienu. Ejot garām seržantam, viņš sastomījās un, izstiepis roku sāņus, lai noturētos līdzsvarā, aizskāra seržantu. - At­vainojos, ser, - viņš noteica.

Alekss diezgan pārliecinoši sasniedza virsotni div­desmit minūtēs. Uz zemes tika izklātas trīs mazas tel­tis, kas bija jāuzslien vēl agrā pēcpusdienā. Vīri sadalī­jās pa divi. Viena, mazākā, bija domāta Aleksam.

Čūska, tievs, gaišmatains vīrs, kas runāja ar skotu akcentu, uzmeklēja Alekšu. Viņam vienā rokā bija bundža ar aukstu sautējumu, otrā - tējkarote.

-   Es necerēju, ka tu to paveiksi, - viņš sacīja. Alekss pamanīja vīra balsī zināmu siltumu. Un pirmo reizi viņš nebija nosaukts par nulli nulli neko.

-   Es arī, - Alekss atteica.

Vilks bija notupies pie tā, no kā cerēja izveidot ugunskuru, cenzdamies to aizdedzināt ar diviem kra­miem, bet Lapsa un Ērglis viņu vēroja. Necik tālu viņš nebija ticis. Akmeņi deva tikai vārgas dzirksteles, bet avīžu gabaliņi un lapas, ko Vilks bija savācis, jau bija kļuvušas slapjas. Viņš atkal un atkal berzēja akmeņus. Pārējie skatījās, un vīru sejas kļuva drūmas.

Alekss pasniedza sērkociņu kārbu, ko bija izvilcis no seržanta kabatas, kad izlikās paklūpam pie klints pakājes.

-   Šie tev palīdzēs, - viņš noteica, nosvieda tos zemē un iegāja savā teltī.

MĒS NEESAM ROTALLIETAS

Londonas birojā Džonsas kundze sēdēja, gaidīdama, kamēr Alans Blants izlasīs atskaiti. Spīdēja saule. Ār­pusē balodis tipināja šurpu turpu pa dzegu kā sargka­reivis.

-    Viņš tiek galā ļoti labi, - Blants beidzot sacīja.

-    Patiesībā atzīstami labi. - Viņš pāršķīra lapaspusi.

-   Žēl, redzams, zēnam trūkst šaušanas iemaņu.

-  Vai tad jums bija padomā dot viņam ieroci? - Džon­sas kundze jautāja.

-   Nē. Nedomāju, ka tā būtu laba ideja.

-   Tad kāpēc viņam vajadzētu šīs iemaņas? Blants pacēla uzaci. - Mēs nevaram dot pusaudzim

ieroci. Tomēr es nedomāju, ka varam viņu sūtīt uz Porttolonu tukšām rokām. Jums būtu vēl jāaprunājas ar Smiteru.

-   Es jau runāju. Viņš pie tā pašlaik strādā. Džonsas kundze piecēlās, grasīdamās iet prom. To­mēr pie durvīm viņa apstājās. - Es prātoju, vai jūs esat iedomājies, ka Raiders jau gatavoja Alekšu šim darbam.

-   Ko jūs ar to gribat teikt?

-    Sagatavojot Alekšu savā vietā. Visu laiku, kopš zēns sācis staigāt, viņš tika gatavots izlūka darbam… pašam to nezinot. Šķiet, viņš ir dzīvojis ārzemēs, tāpēc tagad runā franciski, vāciski, spāniski. Viņš ir labs al­pīnists, nirējs un slēpotājs. Viņš ir mācījies karatē. Fi­ziski viņš ir lieliski sagatavots. - Sieviete paraustīja plecus. - Es domāju, Raiders vēlējās, lai Alekss kļūtu par izlūku.

-   Bet ne tik ātri, - Blants iebilda.

-   Piekrītu. Jūs to zināt tikpat labi kā es, Alan, viņš vēl nav gatavs. Ja mēs zēnu sūtīsim uz Seila rūpnīcu, viņš ies drošā nāvē.

-   Iespējams. - Šis vienīgais vārds bija auksts un lie­tišķs.

-   Viņam ir tikai četrpadsmit gadu! Mēs tā nevaram rīkoties.

-    Mums tas ir jādara. - Blants piecēlās un atvēra logu, ielaižot svaigu gaisu un ielas trokšņus. Balo­dis nobijies metās lejā no dzegas. - Visa šī lieta mani uztrauc, - viņš sacīja. - Premjerministram šķiet, ka Pērkondārds valdībai ir ļoti nozīmīgs. Bet vēl ir kaut kas, kas man nepatīk Herodā Seilā. Vai jūs izstāstījāt zēnam par Jasenu Gregoroviču?

-   Nē. - Džonsas kundze papurināja galvu.

-    Tad ir pienācis laiks to izdarīt. Jasens bija tas, kurš nogalināja viņa tēvoci. Es par to esmu pārlieci­nāts. Un Jasens strādā Seila labā…

-   Ko tad, ja viņš nogalinās arī Alekšu Raideru?

-    Tā nav mūsu darīšana, Džonsas kundze. Ja zēns aizies bojā, tas būs pēdējais pierādījums, ka kaut kas tur nav labi. Mazākais, varēsim aizkavēt Pērkondārda projektu un labi dziļi ieskatīties visā, kas notiek Port­tolonā. Zināmā mērā tas varētu mums palīdzēt, ja viņš tiks nogalināts.

-   Zēns vēl nav gatavs. Viņš pieļaus kļūdas. Nevaja­dzēs daudz laika, lai saprastu, kas viņš ir, - nopūtās Džonsas kundze. - Es nedomāju, ka Aleksam vispār ir lielas izredzes.

-   Piekrītu. - Blants atgriezās pie loga. Saule apspī­dēja viņa plecus. Vientuļa ēna pārskrēja sejai. - Bet tagad ir par vēlu uztraukties par to, - viņš sacīja. - Mums vairs nav laika. Beidziet apmācības. Sūtiet viņu prom.

Alekss sakumpis sēdēja aizmugurē zemu lidojošā armijas lidmašīnā C-130, viņa ceļi sitās pret vēderu. Divās rindās ap viņu sēdēja divpadsmit vīri - viņa vie­nība un vēl divi citi. Nu jau stundu lidmašīna bija lido­jusi gandrīz simt metru augstumā pār Velsas ieleju, nolaižoties un pagriežoties, lai izvairītos no kalnu smailēm. Vientuļa sarkana lampiņa kvēloja cilpā vada galā, dodot arī nelielu siltumu šaurajā kabīnē. Alekss juta, kā dzinēja vibrēšana tricina ķermeni. Tas bija gluži kā ceļot ar centrifūgu un mikroviļņu krāsni vien­laikus.

Doma par lēkšanu laukā no lidmašīnas ar milzīgu zīda lietussargu darīja Alekšu bažīgu, tomēr tikai tajā rītā tika pateikts, ka patiesībā viņam nebūs jālec. Rīko­jums no Londonas. Nevarot riskēt, lai zēns lauztu kāju, tika teikts, un Alekss nojauta, ka šo mācību beigas nav tālu. Tomēr viņš bija iemācījies, kā salikt izpletni, kā to pārbaudīt, kā izlēkt no lidmašīnas un kā pieze­mēties, turklāt dienas beigās seržants izskaidroja, kā pareizi lidot. Un tas viss pieredzei. Tagad lidmašīnas pakaļgalā Alekss jutās gandrīz bezcerīgi. Viņš noska­tīsies, kā pārējie izlec, un tad paliks viens.

-   P mīnus pieci…

Pilota balss noskanēja skaļrunī tāla un metāliska. Alekss sakoda zobus. Piecas minūtes līdz lēcienam. Viņš paskatījās uz vīriem, ieņēma pozīciju, pārbaudot auklas, kas savieno visus vienā rindā. Viņš sēdēja bla­kus Vilkam. Par brīnumu, šis vīrs bija kluss un nekus­tīgs. Tumsā bija grūti ko pateikt, bet, paskatoties sejā, varēja redzēt, ka viņš ir nobijies.

Atskanēja skaļa dūkšana, un sarkanās gaismas vietā iedegās zaļā. No lidmašīnas priekšgala atnāca pilota palīgs. Viņš pasniedzās pēc roktura un atgrūda vaļā durvis lidaparāta aizmugurē, ļaujot ieplūst aukstam gaisam. Lija. Garām šņāca lietus.

Zaļā gaisma sāka mirgot. Pilota palīgs uzsita pir­majam pārim uz pleca, Alekss vēroja abus speram soli sāņus, un tad viņi tika izmesti. Jau pēc mirkļa viņi bija tur, ceļā. Nosaluši. Viņi bija laukā, nereāli kā fotogrā­fijā, saņurcīti un savirpināti viņi traucās pa vējam. Pēc tam sekoja vēl divi. Tad vēl divi, līdz beidzot pienāca kārta pēdējam pārim.

Alekss uzmeta skatienu Vilkam, kurš šķita kaut ko knibināmies ap savu ekipējumu. Viņa pārinieks aiz­gāja pie durvīm viens, bet Vilks uz viņu joprojām ne­skatījās.

Otrs vīrs izlēca. Pēkšņi Alekss attapās, ka palikuši tikai viņš un Vilks.

-   Kusties! - pilota palīgs kliedza cauri dzinēja dū­koņai.

Vilks piecēlās. Viņa acis uz brīdi sastapās ar Alekša acīm, un tajā pašā laikā zēns saprata. Vilks bija popu­lārs līderis. Viņš bija apmācīts un veikls. Četrdesmit kilometru pārgājienu viņš veica, it kā pastaigājoties pa parku. Taču viņam bija vājā vieta. Tā bija izpletņ- lēkšana. Viņš bija nobijies un nespēja kustēties. Bija grūti noticēt, bet tur viņš bija - nosalis stāvēja pie izejas, rokas pastieptas augšup un nekustīgas. Alekss atskatījās. Pilota palīgs raudzījās uz citu pusi. Viņš neredzēja, kas noticis. Un ja viņš to redzēs? Ja Vilkam šis lēciens neizdosies, tad tās var būt viņa mācību un varbūt pat karjeras beigas. Pat ja viņš sastomītos, ar to būtu beigas. Viņš būtu izmests.

Alekss brīdi apdomājās. Vilks nekustējās. Alekss manīja, ka viņa pleci raustās, it kā viņš censtos sadū­šoties. Pagāja desmit sekundes. Varbūt vairāk. Pilota palīgs pieliecās, noliekot aprīkojumu. Alekss piecēlās. - Vilk, - viņš teica.

Pat tad Vilks viņu nedzirdēja.

Alekss pēdējo reizi uzmeta ātru skatienu pilota pa­līgam, tad saņēma visus spēkus un spēra. Viņa pēda trāpīja pa Vilka pēcpusi. Vilks bija pārsteigts. Viņa rokas atbrīvojās, kā nirstot mutuļojošā nakts gaisā.

Pilota asistents pagriezās un ieraudzīja Alekšu. - Ko tu dari? - viņš kliedza.

- Es tikai izstiepu kājas, - Alekss atkliedza.

Lidmašīna izmeta gaisā līkumu un pagriezās uz māju pusi.

Džonsas kundze gaidīja Alekšu ienākam angārā. Viņa sēdēja pie galda, ģērbusies pelēkā zīda žaketē ar melnu kabatlakatiņu, kas iesprausts augšējā kabatā, un biksēs. Pirmajā brīdī viņa Alekšu nepazina. Zēns bija ģērbies lidotāju formas tērpā. Viņa mati bija sali­juši. Seja pauda nogurumu, un viņš izskatījās vecāks par saviem gadiem. Vēl neviens no vīriem nebija atgrie­zies. Tiem pakaļ bija aizsūtīta mašīna, lai tos savāktu no lauka trīs kilometrus tālāk.

-   Aleks? - Džonsas kundze ierunājās.

Alekss paskatījās uz viņu, bet neko neatbildēja.

-   Tas bija mans lēmums - apturēt tavu lēkšanu, - viņa sacīja. - Es ceru, ka neesi vīlies. Domāju, tas būtu pārāk riskanti. Lūdzu, apsēdies.

Alekss apsēdās viņai pretī.

-    Man ir kaut kas, kas tevi uzmundrinās, - viņa turpināja. - Es tev atnesu dažas mantiņas.

-   Esmu par vecu rotaļlietām, - Alekss sacīja.

-   Ne šādām.

Džonsas kundze padeva zīmi, un no tumsas iznāca vīrs, nesot paplāti ar aprīkojumu, ko nolika uz galda. Vīrs bija neaprakstāmi resns. Kad viņš apsēdās, me­tāla krēsls zem sēžamvietas iepletās, un Alekss pār­steigts lēsa, kāds gan varētu būt vīra svars. Viņš bija plikpauris ar melnām ūsām un vairākiem zodiem, kuri beigās pārtapa kaklā un plecos. Viņš valkāja auduma uzvalku ar gaišām svītrām. Uzvalkam bija izlietots tik daudz materiāla, ka no tā varētu pagatavot telti.

-    Smiters, - viņš sacīja, paklanoties pret Alekšu.

Ļoti jauki tevi satikt, veco zēn.

-   Kas jums tur ir uzmeistarots? - noprasīja Džonsas kundze.

-   Baidos, ka mums nebija daudz laika, Džo, - Smi­ters atteica. - Mans uzdevums bija padomāt, ko var dot četrpadsmitgadīgam puikam, lai viņš to varētu izmantot. - Vīrietis paņēma pirmo mantu no paplātes. Tas tik bija jojo! Nenormāli liels un darināts no mel­nas plastmasas. - Ļaujiet man sākt ar šo, - sacīja Smi­ters.

Alekss saķēra galvu. Tas bija neticami. - Nestāstiet man! - viņš iesaucās. - Tā ir daļa no slepenā ieroča.

-   Ne gluži. Es teicu, tu esi pārāk jauns, lai tev būtu ierocis.

-   Tātad tā nav īsta rokas granāta? Parauj aiz aukli­ņas, un viss aiziet pa gaisu?

-   Protams, nē. Tas ir jojo. - Smiters parāva aukliņu, turot to divos pirkstos. - Lai kā tur būtu, aukliņa ir no speciālā neilona. Ļoti izturīga. Šeit ir tikai trīsdesmit metri, bet tā var izturēt pat līdz simts kilogramiem svara. Būtībā jojo ir automatizēts un to var piestipri­nāt pie tavas siksnas. Ļoti ērts kāpšanai kalnos.

-   Pārsteidzoši, - Alekss ironizēja.

-    Un tad vēl šis. - Smiters paņēma mazu tūbiņu. Alekss uz sāna izlasīja: PŪTĪŠU TĪRĪTĀJS, VESELĪ­GAI ĀDAI. - Nekā personiska, - Smiters it kā atvai­nojās. - Mēs nodomājām, ka dažkārt zēni tavā vecumā tādus lieto. Bet šis ir samērā ievērojams. - Viņš at­vēra tūbiņu un izspieda nedaudz krēma sev uz pirk­sta. - Pilnīgi nekaitīgs, ja tu tam pieskaries. Tomēr savienojumā ar metālu tas ir pilnīgi kas cits. - Viņš noslaucīja krēmu no pirksta pret galda virsmu. Uzreiz nekas nenotika. Tad gaisā sāka celties kodīgs dūmu mākonis, metāls čurkstēja un tajā vietā kļuva robots.

-   Tas tā būs ar jebkuru metālu, - paskaidroja Smiters.

-    Ļoti ērts, ja tev jāizkļūst no slēgtas telpas. - Viņš izņēma kabatlakatiņu un notīrīja pirkstu.

-   Vai vēl kas? - Džonsas kundze jautāja.

-   Jā, Džo. Varētu teikt, tas ir mūsu aizsarglīdzek­lis. - Smiters izņēma mazu, spožu kārbiņu, kuru Alekss pazina pēc datorspēles Nintendo krāsām.

-   Kurš no pusaudžiem gan varētu iztikt kaut bez vie­nas no tām? - viņš jautāja. - Šī domāta četrām spēlēm. Bet jaukākais ir tas, ka katra spēle piešķir datoram mazliet citu funkciju.

Viņš demonstrēja Aleksam pirmo spēli. - Ja tu ieliksi Nemesis, dators kļūs par faksu vai fotoapa­rātu, kas tieši savienots ar mums, un otrādi. - Otrā spēle. - Exocet pārvērtīs datoru par rentgenu. Tam ir arī audiofunkcijas. Austiņas ir piemērotas slepenai noklausīšanai. Tas gan nav tik spēcīgs, kā man gri­bētos, bet ar tādiem mēs strādājam. Es pieļauju, ka šobrīd tu jūties kā savā istabā… Un beidzot… Bomber Boy.

-   Vai varu vienu uzspēlēt? - Alekss jautāja.

-   Tu vari uzspēlēt visas četras. Tomēr, kā vēsta no­saukums, tā ir dūmu bumba. Atstāj šīs spēles kaseti kaut kur istabā, tad uz klaviatūras nospied START trīs reizes, un tā sprāgs.

-   Paldies, Smiter, - Džonsas kundze sacīja.

-    Ņemiet par labu, Džo. - Smiters piecēlās, viņa kājas centās noturēt milzīgo svaru. - Ceru tevi satikt atkal, Aleks. Man līdz šim nekad nav nācies apgādāt tādu zēnu kā tu. Esmu pārliecināts, ka varēsi izdomāt daudz dažādu īsti brīnišķīgu lietu.

Viņš gāzelēdamies devās prom un nozuda durvīs, ar troksni aizcērtot tās aiz sevis.

Džonsas kundze pagriezās pret Alekšu. - Tu rīt do­dies uz Porttolonu, - viņa paziņoja. - Brauksi turp kā Fēlikss Lesters. - Viņa pasniedza Aleksam mapi. - Mums jāsūta īstais Fēlikss Lesters brīvdienās uz Skotiju. Šeit tu atradīsi visu vajadzīgo par viņu.

-   Es to palasīšu gultā.

-    Labi. - Pēkšņi Džonsas kundze kļuva nopietna, un Alekss iedomājās, kā būtu, ja viņa būtu māte. Tad viņai varētu būt dēls Alekša vecumā.

Džonsas kundze izņēma melnbaltās fotogrāfijas un nolika uz galda. Tur bija attēlots vīrietis baltā T kreklā un džinsos. Viņam varēja būt divdesmit vai trīsdesmit gadu. Gaiši, īsi apgriezti mati, maiga seja, augums kā dejotājam. Fotogrāfija bija mazliet neskaidra.

-   Es gribu, lai tu paskaties šo, - Džonsas kundze sacīja.

-   Es skatos.

-   Viņa vārds ir Jasens Gregorovičs. Viņš ir dzimis Krievijā, bet tagad strādā vairākās valstīs. Viņš dar­bojas Irākā. Arī Serbijā, Lībijā un Ķīnā.

-   Ko viņš dara? - jautāja Alekss, tomēr, skatoties uz vēso seju ar tukšajām, aukstajām acīm, gandrīz uzmi­nēja.

-  Viņš ir algots slepkava, Aleks. Mēs esam pārlieci­nāti, ka tieši viņš nogalināja Ienu Raideru.

Iestājās ilgs klusums. Alekss ieskatījās fotogrāfijā, cenšoties iegaumēt seju.

-   Šī fotogrāfija tika uzņemta pirms pusgada. Kubā. Tā, protams, varēja būt nejaušība, bet tieši tajā pašā laikā Herods Seils arī bija tur. Un abi tur satikās. Un vēl kas. - Džonsas kundze apklusa. - Pēdējā ziņojumā Raiders lietoja kodu. Brīdinājuma burtu J.

-   J nozīmē Jasens.

-    Viņš bija redzējis Jasenu kaut kur Porttolonā. Viņš gribēja, lai mēs to zinām…

-   Kāpēc jūs man tagad visu to stāstāt? - Alekss jau­tāja.

-  Ja tu viņu redzēsi, ja Jasens ir kaut kur Seila rūp­nīcā, es vēlos, lai tu ar mums sazinies kaut reizi.

-   Un pēc tam?

-    Mēs tevi no turienes dabūsim laukā. Ja Jasens uzzinās, ka darbojies mūsu labā, viņš nogalinās arī tevi.

Alekss pasmaidīja. - Esmu pārāk jauns, lai viņam rastos interese par mani, - viņš sacīja.

-   Nē. - Džonsas kundze paņēma atpakaļ fotogrāfiju. - Atceries, Aleks Raider, cilvēks nekad nevar būt pā­rāk jauns, lai mirtu.

Alekss piecēlās.

-    Tu dodies prom rīt no rīta astoņos, - Džonsas kundze precizēja. - Esi piesardzīgs, Aleks. Un lai tev veicas.

Alekss izgāja, un viņa soļi vēl atbalsojās tukšajā an- gārā. Kad zēns bija projām, Džonsas kundze attina piparmētru konfekti un ieslidināja mutē. Viņas elpa vienmēr smaržoja pēc piparmētrām. Kā Speciālo uz­devumu vienības vadītāja viņa bija aizsūtījusi nāvē tik daudz vīru. īenu Raideru un vēl kādu duci. Iespējams, tas bija vieglāk, ja elpa ir salda.

Pirms kāda brīža bija atgriezušies izpletņlēcēji. Viņi nāca no tumsas tieši Aleksam pretī kopā ar Vilku un pārējiem, kas bija beiguši K vienības mācības. Alekss centās vīrus apiet, bet Vilks nostājās viņam ceļā.

-   Tu dodies projām, - Vilks sacīja. Kaut kā viņš bija uzzinājis, ka Alekša mācības beigušās.

-Jā.

Iestājās ilgs klusums. - Kas notika lidmašīnā… - viņš iesāka.

-   Aizmirsti to, Vilk, - Alekss teica. - Nekas neno­tika. Tu izlēci, un es nezinu, kas vēl tur notika.

Vilks pastiepa roku. - Gribu, lai tu zini… Es kļūdījos attiecībā uz tevi. Piedod, ka sagādāju tev grūtus brī­žus. Bet tev viss būs labi. Un varbūt… kādu dienu būs jauki strādāt ar tevi kopā.

-   To nevar zināt, - Alekss atteica.

Viņi sarokojās.

-   Lai tev veicas, Kucēn.

-   Paliec sveiks, Vilk.

Alekss pazuda nakts melnumā.

PHYSALIA PHYSALIS

Sudraboti pelēks Mercedes SL600 nogriezās no liel­ceļa dienvidu virzienā. Alekss sēdēja priekšā blakus šoferim tik mīkstā ādas sēdeklī, ka tik tikko varēja saklausīt mašīnas 389 zirgspēku un 6 litru dzinēju, kas viņu nesa pretī Seila kompleksam netālu no Port- tolonas Kornvolā. Pat pie ātruma astoņdesmit jūdzes stundā likās, ka motors snauž. Alekss varēja just ma­šīnas spēku. Simttūkstoš mārciņu vērto Vācijas inže­nieru izgudrojumu. Viens viegls pieskāriens, nesmai- dīgs šoferis, un mersedess varētu palēkties. Tas bija auto, kas pasmējās par ātruma ierobežojumu.

Alekss tika uzņemts šorīt pie baznīcas Hempstedā, Londonas ziemeļu daļā. Tas bija tur, kur dzīvoja Fēlikss Lesters. Kad ieradās šoferis, Alekss ar savu bagāžu jau gaidīja. Līdzās bija sieviete - MI6 darbiniece, kas viņu noskūpstīja un piekodināja tīrīt zobus, pēc tam ilgi māja ardievas. Šoferis bija jāpārliecina, ka Alekss ir Fēlikss. Tajā rītā Alekss bija izlasījis un uzzinājis, ka Lesters apmeklē skolu, ko sauc par Sv. Antonija skolu, viņam ir divas māsas un labradora šķirnes suns. Vina tēvs ir arhitekts, māte - juvelierizstrādājumu dizai- nere. Laimīga ģimenīte - viņa ģimene, ja kāds jau­tātu.

- Cik tālu ir Porttolonā? - viņš pavaicāja.

Līdz šim šoferis nebija bildis ne vārda. Viņš atbil­dēja, uz Alekšu pat nepaskatoties: - Dažas stundas brauciena. Vai ieslēgt mūziku?

-    Vai jums ir Džons Lenons? - Tā nebija viņa iz­vēle. Ņemot vērā aprakstu, Fēliksam patika Džons Lenons.

-Nē.

-   Aizmirstiet. Es labāk pagulēšu.

Alekss patiešām gribēja gulēt. Viņš joprojām jutās iztukšots no mācībām un brīnījās, kā attaisnot pusap- ārstētos ievainojumus un brūces, ja kāds viņu redzētu bez krekla. Varbūt pateikt, ka skolā ticis pazemots. Viņš aizvēra acis un ļāva, lai ādas sēdeklis ieaijā.

Alekss pamodās, kad sajuta, ka auto samazina āt­rumu. Viņš atvēra acis un ieraudzīja zvejnieku cie­matu, tālumā zilu jūru, apkārt zaļus, apaļus pakalnus un skaidras debesis. Kā attēls, kas izzāģēts no finiera, vai, iespējams, ceļojumu brošūra, kas reklamē aiz­mirsto Angliju. Virs galvas piķēja un bļaustījās kaijas. Krastā vilkās vecs velkonis ar dūmu nosēdumiem un samudžinātiem tīkliem. Daži vietējie zvejnieki un viņu sievas stāvēja un skatījās. Bija apmēram pieci pēcpus­dienā, un ciemats grima sudrabainā miglā, kas cēlās jaukajā pavasara dienā.

-    Šī ir Porttolonā, - sacīja šoferis. Viņš manīja, ka Alekss atvēris acis.

-   Tā ir jauka.

-   Ne visai, ja tu esi zivs.

Viņi brauca pa ciema nomali un pēc tam atpakaļ ciemā, tad lejā pa celiņu, kas vijās pa bedrainiem lau­kiem. Alekss ieraudzīja ēku drupas, pussagruvušus skursteņus un sarūsējušus riteņus un saprata, ka tās ir vecas alvas raktuves. Par Kornvolas raktuvēm bija teika, ka tās būs tādas trīstūkstoš gadus, līdz kādu dienu celsies augšā. Pašlaik viss bija pamests.

Dažus kilometrus lejāk bija ieliņa ar metāla žogu. Tas bija gluži jauns, desmit metrus augsts, ar dzeloņ­stiepli augšpusē. Lokveida lampas augstos torņos vie­nādā attālumā, un tad jau arī milzīgs uzraksts sar­kaniem burtiem uz balta pamata. Jums to vispirms vajadzētu izlasīt.

SEILA

rūpnīca

PILNĪGI SLEPENI

Pārkāpēji tiks nošauti, Alekss pie sevis noburk­šķēja. Viņš atcerējās, ko Džonsas kundze bija teikusi. Seilam ir lielāka vai mazāka armija. Viņš rīkojas tā, it kā gribētu kaut ko slēpt. Nu labi, tas, protams, ir pirmais iespaids. Viss komplekss kaut kā šokēja. Tas kaut kā neiederējās šajos pakalnos un laukos.

Automašīna nonāca pie galvenajiem vārtiem, kur atradās sarga būda un elektroniskā barjera. Apsargs zilpelēkā formas tērpā ar uzrakstu SR uz kabatas ielaida pa vārtiem. Barjera pacēlās automātiski. Un tad viņi brauca pa garu, taisnu ceļu pāri elastīgai platformai ar lidlauku vienā pusē un četru ēku puduri otrā. Celtnes bija lielas, no tērauda, ar ēnotiem stik­liem un savā starpā savienotas ar slēgtiem gaiteņiem. Lidlaukā viena otrai blakus atradās divas lidmašīnas. Helikopters un maza kravas lidmašīna. Tas varēja at­stāt iespaidu. Viss laukums bija apmēram piecus kvad­rātkilometrus liels un pilnībā izmantots.

Mersedess apbrauca apkārt strūklakai, kas atradās centrā, un tuvojās fantastiskai, plašai mājai. Tā bija Viktorijas laika ēka no sarkaniem ķieģeļiem, ar vara kupoliem un smailēm, kas laika gaitā bija kļuvušas zaļas. Piecos stāvos bija vismaz sešdesmit logu, kas pavērsti pret brauktuvi. Tā bija māja, kas, likās, nekad nebeigsies.

Mersedess piestāja pie galvenās ieejas, un vadītājs izkāpa. - Nāc man līdzi.

-   Bet kā ar manu bagāžu? - jautāja Alekss.

-   To aiznesīs.

Alekss un šoferis pa galvenajām durvīm iegāja zālē, kurā gandrīz visas sienas bija noklātas ar milzīgiem audekliem - pastarā tiesa, pasaules gals, gleznots pirms četriem gadsimtiem kā mutuļojoša bojāejai nolemtu dvēseļu un dēmonu masa. Sie mākslas darbi bija visur. Akvarelī un eļļā, gleznās un skulptūrās, akmenī un bronzā - visi tā saplūda kopā, ka nebija kur atpūti­nāt acis. Alekss sekoja vadītājam pa tik biezu paklāju, ka gandrīz palēcās. Viņš sāka just klaustrofobiju un no tās atbrīvojās tikai tad, kad iegāja pa durvīm plašā, bet gandrīz tukšā istabā.

-   Seila kungs tūlīt būs, - teica šoferis un aizgāja.

Alekss skatījās visapkārt. Tā bija moderni iekārtota istaba ar izliektu tērauda rakstāmgaldu gandrīz pašā vidū, atturīgi izgaismota dienasgaismas lampām, bet spirālveida kāpnes no precīza apaļa cauruma gries­tos tieši virs galvas veda lejup. Pilnīgi stiklota siena, kas sastāvēja no viena gabala. Aizgājis aiz tās, Alekss saprata, ka stāv pie milzīga akvārija. Bija pat grūti iedomāties, cik tūkstošu litru ūdens saturēja šie stikli aiz muguras, bet zēns bija pārsteigts, ka tvertne ir tukša. Zivju nebija, kaut tur varētu turēt pat haizivi.

Bet tad kaut kas sakustējās tirkīzzaļajā ēnā, un Alekss noelsās briesmās un izbrīnā, kad vislielākā me­dūza, kādu viņš jebkad redzējis, aizdreifēja tālumā. Radījuma ķermenis bija mirgojoša, pulsējoša masa, balta un gaišsārti violeta, veidota kā konuss. Zem tā bija taustekļi, pārklāti ar dzeloņiem, kas šūpojās ūdenī un bija vismaz desmit metrus gari. Kad medūza pa­kustējās vai aizdreifēja, viņas taustekļi atsitās pret stiklu tik stipri, ka likās, viņa grib izlauzties. Tas vien jau bija kaut kas, kas spēja iedvest bijību.

- Physalia physalis, - Aleksam aiz muguras atska­nēja balss. Apskatījies visapkārt, zēns redzēja, ka kāds nāk lejā pa kāpnēm.

Herods Seils bija maza auguma. Viņš bija tik maza auguma, ka Aleksam pat likās - viņš skatās uz kādu deformētu projekciju. Nevainojamā un dārgā melnā uzvalkā, spožās, melnās lakādas kurpēs un zelta zī­moggredzenu pirkstā, viņš izskatījās kā uzņēmēja multimiljonāra samazināts modelis. Viņa āda bija tik tumša, ka zobi burtiski zibēja, kad vīrietis smaidīja.

Viņam bija plika, apaļa galva un pelēkas, briesmīgas acis, pārāk mazas, ar baltumu visapkārt. Aleksam tās atgādināja kurkuļus, pirms tie izšķīlušies. Kad Seils nostājās tieši blakus, abu skatieni sastapās un Seila acis likās mazliet siltākas nekā medūzai.

-   Portugāļu kaujas kuģis, - Seils turpināja. Viņam bija jūtams akcents, kas saglabāts no Beirūtas tirgus.

-   Tā ir brīnišķīga, vai tu tā nedomā?

-   Šo es negribētu turēt kā mājdzīvnieku, - Alekss atbildēja.

-   Es to ieguvu, kad nodarbojos ar niršanu Dienvidķī- nas jūrā. - Seils norādīja uz stiklotu vitrīnu, un Alekss pamanīja harpūnu un nažus samta kastēs. - Man patīk nogalināt zivis, - Seils turpināja. - Bet, kad ieraudzīju šo eksemplāru Physalia physalis, es zināju, ka man tā ir jānoķer un jāpatur. Zini, tā līdzinās man.

-    Tajā ir 99 procenti ūdens. Tai nav ne prāta, ne zarnu, ne anālās atveres, - Alekss steigā izgrūda to, ko kaut kur bija dzirdējis, pirms attapās, ko dara.

Seils paraudzījās viņā un tad atkal pievērsās radīju­mam stikla tvertnē. - Tā ir atkritēja, - viņš turpināja.

-   Tā dreifē, kur pati grib, neņemot vērā citas zivis. Tā ir klusa, un vēl tā prasa respektu. Vai redzat indīgu slepkavu, Lestera jaunskungs? Indes kārpiņas? Ja jūs nonāktu viņas nagos, jums būtu izsmalcināta nāve.

-    Sauciet mani vienkārši par Alekšu, - zēns at­teica.

Viņš gribēja teikt Fēlikss, bet tas kaut kā izspruka. Tā bija lielākā muļķība, lielākā amatiera kļūda, ko va­rēja pieļaut. Viņš to pateica it kā starp citu, bet Seils bija pievērsies lēnajai, hipnotiskajai medūzas dejai. Viņa pelēkās acis šaudījās.

-   Es domāju, ka tavs vārds ir Fēlikss.

-   Draugi mani sauc par Alekšu.

-   Kāpēc?

-    Pēc Alekša Fergusona. Esmu liels viņa fans klubā Manchester United. - Tas bija pirmais, kas Aleksam iešāvās prātā. Viņš bija redzējis afišu Fēliksa Lestera guļamistabā un zināja, ka vismaz komandu ir izvēlē­jies pareizo.

Seils pasmaidīja. - Tas ir ļoti amizanti. Lai notiek, Aleks. Un ceru, ka būsim draugi. Tu esi veiksminieks. Tu uzvarēji konkursā un kļūsi par pirmo pusaudzi, kurš izmēģinās manu jauno datoru Pērkondārds. Bet veiksme ir arī man, kā šķiet. Es gribu zināt, ko tu par to domā. Gribu, lai tu man izstāsti, kas tev patīk, kas ne… - Seila acis ieurbās tālumā, un pēkšņi viņš kļuva par uzņēmēju. - Mums ir tikai trīs dienas līdz to pa­laišanai, - viņš sacīja. - Mums jādodas uz priekšu, kā mēdza teikt mans tēvs. Es pasaukšu savu cilvēku, lai ierāda tev istabu, un rīt no rīta pirmais, kas tev jā­dara, -jāsāk strādāt. Tur būs matemātikas program­mas, kuras vajadzētu pamēģināt… arī valodas. Visas šīs programmas ir izstrādātas šeit, Seila rūpnīcā. Pro­tams, mēs esam runājuši ar bērniem. Esam vērsušies pie skolotājiem un izglītības ekspertiem. Bet tu, mans dārgais… Aleks. Tu būsi man vērtīgāks nekā viņi visi kopā.

Pēc visa runātā Seils kļuva arvien aktīvāks un ak­tīvāks, paša entuziasma aizrauts. Viņš, bez šaubām, bija diezgan dažāds. Aleksam nācās atzīt, ka nepatika pret Herodu Seilu bija pārsteidzīga. Ne Blants, ne cilvēki MI6 nodaļā šim vīram neuzticējās. Bet tagad Aleksam nācās visu pārdomāt. Viņš stāvēja pretī vie­nam no Anglijas bagātākajiem cilvēkiem, kurš no sirds bija iedomājies pasniegt britu skolām milzīgu dāvanu. Tieši tāpēc, ka maziņš un glums, nebija vajadzības viņu padarīt par ienaidnieku. Iespējams, Blants kļūdījās.

-   A! Tas ir manējais, - Seils nopriecājās. - Un tieši laikā!

Atvērās durvis, un ienāca vīrs, ģērbies melnā uz­valkā un vecā stila virssulaiņa frakā. Atšķirībā no sava mazā un apaļā kunga viņš bija gara auguma un diez­gan tievs. Vīram bija biezi, rūsgani mati virs papīrbā- lās sejas. Pa gabalu izskatījās, it kā viņš smaidītu, bet, kad viņš bija pienācis tuvāk, Alekss nopūtās. Vīram bija divas briesmīgas rētas - viena pie mutes, pada­rot to platu gandrīz līdz ausīm. Izskatījās, it kā kāds gribējis pārgriezt viņa seju uz pusēm. Rētas bija šaus­mīgā violetā krāsā. Uz vaigiem bija arī mazākas rētas, kas radušās no šuvēm.

-    Sis ir Ņirgas kungs, - Seils sacīja. - Pēc negadī­juma viņš savu vārdu nomainīja.

-   Negadījuma? - Alekss atskārta, ka ir grūti skatī­ties uz šausmīgajiem ievainojumiem.

-   Ņirgas kungs strādāja cirkā. Tur no jauna ieviesa numuru ar nažu mešanu. Tā kulminācija bija naža satveršana ar zobiem. Bet tad kādu vakaru viņa pa­vecā māte ieradās noskatīties izrādi un pamāja dē­lam no priekšējās rindas. Un viņam zuda laika izjūta.

Tagad viņš jau daudzus gadus strādā pie manis un, kaut arī skats nav visai patīkams, viņš ir uzticams un apsviedīgs. Starp citu, necenties ar viņu runāt. Viņam nav mēles.

-   Īīī… rrr… - Ņirgas kungs murmināja.

-   Priecājos jūs redzēt, - Alekss noņurdēja.

-    Ierādi viņam zilo istabu, - nokomandēja Seils, tad pievērsās Aleksam: - Tev ir laimējies, ka viena no skaistākajām istabām šajā namā ir brīva. Tur parasti uzturas mūsu apsargs. Bet viņš pilnīgi negaidot mūs pameta.

-   Ā! Kāpēc tā? - Alekss pajautāja it kā starp citu.

-   Man nav ne mazākās sajēgas. Vienu brīdi viņš bija šeit, bet jau nākamajā - prom. - Seils atkal pasmaidīja. - Ceru, tu tā nerīkosies, Aleks.

-   Ri… vū! - Ņirgas kungs aizejot pie durvīm pamāja, un Alekss viņam sekoja. Herods Seils palika kopā ar savu milzu gūstekni.

Zēns tika vests augšā pa kāpnēm, pa gaiteni garām vairākiem mākslas darbiem un tad pa plašu vestibilu ar biezām koka durvīm un lustrām. Alekss pieļāva, ka galvenajā ēkā varētu būt diezgan interesanti. Seils arī, iespējams, dzīvo šeit. Bet datorus droši vien konstruē modernajās ēkās, kuras viņš redzēja lidlauka pretējā pusē.

Alekša istaba bija tālākajā galā. Tā bija liela telpa ar platu gultu uz četriem stabiņiem un baldahīnu. Pa logu skats uz strūklaku. Bija jau iestājusies tumsa, un puskailā statuja, ko izgaismoja ducis slēptu lampu, izskatījās ārkārtīgi līdzīga Herodam Seilam, kad ūdens no desmit metru augstuma gāzās tai pāri. Blakus lo­gam uz galda atradās Alekša vakariņas: šķiņķis, siers, salāti. Viņa soma bija nolikta uz gultas.

Viņš piegāja pie tās - Nike firmas sporta somas - un aplūkoja to. Taisot ciet, viņš rāvējslēdzējā bija ievēris trīs matiņus. Tagad to vairs tur nebija. Alekss atvēra somu un izskatīja visu. Tur viss bija tikpat rūpīgi sa­likts, kā viņš to bija darījis, bet nešaubīgi - sporta soma bija metodiski pārbaudīta un pārmeklēta.

Alekss izņēma datorspēli, ielika to datorā un no­spieda trīs reizes pogu START. Tūlīt pat ekrānā parā­dījās zaļš taisnstūris tādā pašā formā kā istaba. Viņš ievadīja "spēlmani" spēlē un virzīja to gar visām sie­nām. Pēkšņi uz ekrāna iemirdzējās sarkana gaismiņa. Viņš devās tai pretī, turot sev priekšā "spēlmani". Sar­kanā gaisma mirgoja arvien intensīvāk. Viņš jau bija pie gleznas, kas karājās blakus vannasistabai un ar savām krāsām bija aizdomīgi līdzīga Pikaso darbam. Zēns nolika "spēlmani" un uzmanīgi noņēma audeklu no sienas. Aiz tās bija piestiprināta "vabolīte" - melns disks desmit pensu monētas lielumā. Alekss kādu brīdi skatījās uz to, brīnīdamies, kāpēc tā ir šeit. Drošībai? Vai Seils bija apsēsts ar kontroli un vēlējās zināt par saviem viesiem visu, ko viņi dara ik brīdi gan dienā, gan naktī?

Alekss nolika gleznu atpakaļ. Istabā bija tikai viena tāda ierīce. Vannasistaba bija tīra.

Viņš paēda vakariņas, iegāja dušā un bija gatavs doties gulēt. Piegājis pie loga, viņš ieraudzīja lejā pie strūklakas kaut kādu rosību. Prožektori izgaismoja modernās celtnes. Trīs vīri, ģērbušies baltos kombine­zonos, brauca vaļējā džipā tieši mājas virzienā. Vēl divi citi pagāja garām. Tie bija drošības apsargi, ģērbušies tādās pašās formās kā vīri pie galvenās ieejas. Abiem rokās bija automāti. Tātad viņam ne tikai ir sava ar­mija, bet tā ir pat ļoti labi apgādāta.

Alekss iekāpa gultā. Pēdējais, kurš tajā gulējis, bija viņa tēvabrālis īens Raiders. Vai viņš arī bija kaut ko ieraudzījis, skatoties pa logu? Vai varbūt viņš kaut ko bija dzirdējis? Kas varēja notikt tāds, kā dēļ bija iecerēts vinu novākt?

Aleksam ilgu laiku nenāca miegs, guļot miruša cil­vēka gultā.

MEKLĒJOT NEPATIKŠANAS

Alekss to ieraudzīja, līdzko bija atvēris acis. Tas va­rētu būt jebkurš, kas gulējis šajā gultā, bet, protams, neviens šeit nebija gulējis kopš īena Raidera noslep­kavošanas. Tas bija baldahīna baltā pārvalka apmalē iespiedies trīsstūris. Vajadzēja gulēt uz muguras, lai to redzētu. Tagad Alekss to zināja.

Tāpat to aizsniegt nevarēja. Bija jāpakāpjas uz krēsla, kas balansē uz gultas matrača. Alekss sasvērās uz priekšu, beidzot satvēra to pirkstos un izvilka.

Tas bija divkārt pārlocīts papīra gabals. Kāds uz tā kaut ko bija uzzīmējis. Tas bija savāds zīmējums ar ciparu norādēm zem tā.

Tur nebija nekā daudz, bet Alekss pazina īena Rai­dera rokrakstu. Ko gan tas nozīmē? Viņš apģērbās, piegāja pie galda un nolika uz tā papīra lapu ar plānu, tad žigli uzrakstīja pāris teikumu lieliem burtiem.

Tad viņš sameklēja savu spēli, ielika Nemesis, ieslē­dza to un noskanēja divas lapas: vienu - savu vēstī­jumu, otru - atrasto plānu. Alekss zināja, ka tūlīt pat ierīce saslēgsies ar Džonsas kundzes biroju Londonā un divas kopijas lapas būs nosūtītas. Galu galā viņai bija paredzēts nodarboties ar izlūkošanu.

Beidzot Alekss izslēdza datoru, atvēra ierīces aizmu­guri un noslēpa salocīto papīru bateriju nodalījumā. Tas bija svarīgs. īens Raiders to bija noslēpis. Varbūt tas viņam bija maksājis dzīvību.

Pie durvīm kāds klauvēja. Alekss piegāja un atvēra tās. Ārpusē stāvēja Ņirgas kungs, joprojām ģērbies savā formas tērpā.

-   Labrīt, - Alekss sacīja.

-   Lbrr! - Ņirgas kungs žestikulēja, un Alekss se­koja viņam pa gaiteni laukā no ēkas. Viņš jutās atvieg­lots, izejot svaigā gaisā prom no visiem šiem mākslas darbiem. Apstājoties pie strūklakas, viņu pārsteidza pēkšņa dunoņa, un virs mājas jumta parādījās heli­kopters, kas grasījās nolaisties uz skrejceļa.

-   Grnn, - Ņirgas kungs norādīja.

-   Es jau tā domāju, - Alekss atbildēja.

Viņi bija pienākuši pie pirmās modernās celtnes, un Ņirgas kungs piespieda roku pie stikla plāksnes

blakus durvīm. Iedegās zaļa gaisma, kas nolasīja viņa pirkstu nospiedumus, un pēc brīža durvis bez trokšņa atvērās.

Aiz durvīm viss bija pilnīgi citādi. Pēc mājas, kur valdīja māksla un elegance, Alekss jutās kā nonācis nākamajā gadsimtā. Gari, balti gaiteņi ar metālisku grīdu. Dienasgaismas. Nedabisks dzestrums no gaisa kondicionētājiem. Pilnīgi cita pasaule.

Kāda plecīga un barga sieviete abus jau gaidīja. Vi­ņas gaišie mati bija savīti tievās sprogās. Sievietei bija savādi tukša, mēnesim līdzīga seja, brilles lielos rām­jos un dīvaini dzeltenā tonī krāsotas lūpas. Viņa bija ģērbusies baltā halātā ar zīmotni uz krūšu kabatas. Tur varēja lasīt: VOLA.

-   Jūs laikam esat Fēlikss, - viņa sacīja. - Vai tagad, kā saprotu, Alekss? Vai ne? Būsim pazīstami! Es esmu Volas jaunkundze. - Viņai bija jūtams vācu akcents. - Jūs varat saukt mani par Nadju. - Sieviete paskatī­jās uz Ņirgas kungu. - Es viņu ņemšu līdzi.

Ņirgas kungs paklanījās un pameta ēku.

-   Šurp. - Volas jaunkundze sāka iet. - Mums šeit ir četri bloki. Pašlaik esam A blokā. Tas ir Administrā­cijas un atpūtas bloks. B ir Rūpnieciskais bloks. C ir Noliktavas. D blokā tiek izstrādāts Pērkondārds.

-   Kur ir brokastis? - Alekss iejautājās.

-   Tu vēl neesi ēdis? Atnesīšu tev sviestmaizes. Seila kungs ir ļoti nepacietīgs. Viņš vēlas, lai tu pēc iespējas ātrāk visu apgūtu.

Viņa gāja kā zaldāts - taisnu muguru, klaudzinā­dama melnajās ādas kurpēs ieautās kājas. Alekss se­koja viņai pa durvīm tukšā kvadrātveida istabā. Tur stāvēja krēsls un rakstāmgalds, uz kura, protams, atra­dās Pērkondārds.

Tā bija jauka ierīce. iMac bija pirmais dators ar pa­tiešām nozīmīgu dizainu, bet šis pārspēja pat to. Tam bija melns korpuss ar baltu zibens šautru vienā sānā un ekrānu vidū. Alekss piesēdās pie galda un ieslēdza to. Dators acumirklī reaģēja. Kustīga dakša ekrānā izgaismojās vietā, kur parasti bija attēloti mākoņi, un tad parādījās koši sarkani degoši burti SR, Seila rūpnīcas logo, pēc tam darba virsma ar matemātikas, dabaszinātnes, franču valodas ikonām - visas sagata­votas darbam. Alekss acumirklī ievilka gaisu un sajuta datora ātrumu un varenību. Un Herods Seils grasījās dot pa tādam datoram katrai skolai šajā valstī. Viņš bija apbrīnas vērts vīrs. Tā bija neticama dāvana.

-    Es jūs atstāšu šeit, - sacīja Volas jaunkundze. - Domāju, jums būs labāk darboties ar datoru pašam. Šovakar jums ir paredzētas vakariņas kopā ar Seila kungu, un tad jūs viņam izstāstīsiet par savām izjūtām.

-   Jā, es viņam pastāstīšu.

-  Es jums atsūtīšu sviestmaizes. Bet man jūs jālūdz neatstāt telpu. Pats saprotat, drošības apsvērumu dēl.

-   Kā teiksiet, Volas jaunkundz, - Alekss neiebilda.

Sieviete aizgāja. Alekss atvēra vienu no program­mām un turpmākās trīs stundas pavadīja, darbojoties ap moderno ierīci Pērkondārds. Pat tad, kad bija at­sūtītas sviestmaizes, viņš tās neievēroja, ļaujot tām apkalst uz šķīvja. Alekss nevarēja teikt, ka viņam būtu patikuši skolas darbi, bet bija jāatzīst, ka šis dators tos padarīja interesantākus. Vēstures programmā Port- stenlijas kauja ilustrēta ar videoklipiem un mūziku. Kā iegūt skābekli no ūdens? Dabaszinību programma to izdarīs jūsu acu priekšā. Pērkondārds pat atrisināja ģeometrijas uzdevumus, turklāt daudz saprotamākā veidā, nekā jebkad to būtu darījis Donovana kungs Bruklendas skolā.

Alekss paskatījās pulkstenī. Bija jau viens. Viņš šajā telpā uzturējās jau vairāk nekā četras stundas. Zēns izstaipījās un pārtrauca darbu. Nadja Vola bija pie­teikusi neatstāt telpu. Bet, ja Seila rūpnīcā bija kādi noslēpumi, viņš necerēja tos atrast šeit. Alekss piegāja pie durvīm un pārsteigts konstatēja, ka tās nav aiz­slēgtas. Viņš izgāja gaitenī. Tur neviena nebija. Bija laiks rīkoties.

A bloks bija Administrācijas un atpūtas bloks. Alekss pagāja garām vairākiem birojiem, līdz nonāca pie uzraksta "Kafetērija". Tur bija apmēram četrdes­mit vīriešu un sieviešu, visi vienādos baltos halātos un ar vienādiem uzrakstiem. Tie sēdēja un enerģiski runāja, ēdot pusdienas. Viņš bija izvēlējies īsto brīdi. Neviens nemanīja, kā viņš pa stikloto koridoru no­kļuva B blokā. Visur bija mirgojoši datoru monitori, savienoti ar birojiem, piramīdās sakrauti papīri un izdrukas. Programmu attīstība. Cauri C blokam - Pē­tījumi garām bibliotēkai ar nebeidzamiem grāmatu un disku pilniem plauktiem. Garām aizgāja divi teh­niķi, savā starpā runādamies, un Alekss paslēpās aiz plauktiem. Viņš bija izsists no sliedēm. Viņš vairs ne­saprata, ko īsti meklē. Iespējams, nepatikšanas. Ko gan vēl šeit varētu atrast?

Viņš lēnām, prātīgi un neuzkrītoši centās tikt līdz pēdējam blokam. Sadzirdējis murminošas balsis, zēns ātri paslēpās nišā aiz dzeramā ūdens strūklakas. Ga­rām pagāja divi vīrieši un sieviete, visi ģērbušies bal­tos halātos, izsakot savu nepatiku par WEB mājas lapu serveri. Virs galvas Alekss pamanīja novēroša­nas kameru, kas pagriezās pret viņu. Nākamās piecas sekundes tā lūkosies tieši uz Alekšu, bet viņam bija jānogaida, līdz trīs tehniķi aizies, pirms viņš skrietu projām un kamera viņu ieraudzītu.

Vai viņš tika pamanīts? Alekss nebija pārliecināts. Bet viņš zināja vienu: viņa laiks gāja uz beigām. Var­būt Volas jaunkundze jau ir noskaidrojusi, kur viņš palicis. Varbūt kāds ir aiznesis pusdienas un pamanī­jis, ka istaba tukša. Katrā ziņā, ja kāds viņu gribētu atrast, tas notiktu visai drīz.

Alekss sāka soļot pa gaiteni, kas savienoja C un D korpusus, bet šeit viss bija citādi. Koridors bija sa­dalīts uz pusēm, un vienā pusē metāla kāpnes veda kaut kur lejā, kas varētu būt sava veida pagrabs. Lai gan viņu varēja redzēt jebkurā ēkā vai durvīs, viņš žigli nonāca pie kāpnēm, kas bija tukšas. Pusceļā viņu apturēja tumsa. Likās, ka kāpnes slēpjas tajā.

Atskanēja metāliski soļi. Alekss paskatījās atpakaļ un drīz vien ieraudzīja Ņirgas kungu, kurš skrēja pretī kā vampīrs ļaunā murgā. Saulē viņa seja izskatījās balta kā nāve, rētas raustījās, un viņš vairākas reizes piemiedza acis, pirms izšķīrās doties uz D bloku.

Ko darīt? Uz kurieni ved šīs kāpnes? Alekss noskrēja lejā. Likās, ka viņš soļo uz morgu. Gaisa kondicionē­tājs bija tik spēcīgs, ka varēja just, kā uz pieres un rokām sasalst sviedri.

Zēns apstājās kāpņu apakšā. Viņš bija nonācis zem kompleksa vēl vienā gaitenī, kas veda atpakaļ - turp, no kurienes viņš bija atnācis, - uz vientuļām metāla durvīm. Bet tur bija kaut kas dīvains. Gaiteņa sienas nebija pabeigtas; tumši brūni akmeņi ar cinkam vai kādam citam metālam līdzīgām svītrām. Grīda arī bija nelīdzena, un ceļš tika apgaismots ar vecmodīgām lampām, kas virs galvas vienkārši bija pakārtas vados. Tas viss viņam kaut ko atgādināja… kaut ko tādu, kas nesen bija redzēts. Bet viņš nevarēja atcerēties, ko.

Kaut kā Alekss nojauta, ka durvis koridora galā būs slēgtas. Izskatījās, ka tās vienmēr ir slēgtas. Tāpat kā kāpnes, durvis bija bez nosaukuma. Un tās izskatījās pārāk mazas, lai būtu svarīgas. Bet Ņirgas kungs jau nāca pa kāpnēm. Bija tikai viena vieta, kur Alekss va­rēja paslēpties, un tas bija otrā pusē. Durvis veda uz kaut kurieni!

Viņš jau bija klāt un mēģināja sataustīt rokturi. Tas nekustējās. Viņš spieda no visa spēka, bet nekā… Ko gan viņš bija iedomājies? Iekšā kaut kas pulsēja. Pumpis vai kaut kas līdzīgs. Aleksam vajadzēja to sa­skatīt caur metālu - un pēkšņi viņš attapās, kā var to izdarīt. Viņam taču kabatā bija Spēļu zēns. Viņš to izvilka, ielika tajā darba patronu, ieslēdza un turēja pret durvīm.

Ekrāns iemirgojās - šaurs lodziņš metāla durvīs. Alekss ieskatījās lielā telpā. Tās vidū bija kaut kas ļoti augsts un mucveidīgs. Tur bija arī cilvēki. Ekrānu aiz­plīvuroja spokaina migla. Cilvēki kustējās uz priekšu un atpakaļ. Daži no viņiem nesa kaut ko plakanu un taisnstūrainu. Kaut kādas paplātes? Tie izskatījās kā rakstāmgaldi, uz kuriem uzkrauta aparatūra, ko viņš nevarēja saskatīt. Alekss nospieda gaismas pogu, lai palielinātu attēlu. Bet telpa bija pārāk liela. Viss bija pārāk tālu.

Viņš grābstījās gar kabatām un izņēma austiņas, tad atkal pielika pie durvīm savu Spēļu zēnu, ievēra vadu dobumā un uzlika austiņas. Neko nevarēja sare­dzēt, taču varēja vismaz dzirdēt - un, protams, balsis nāca izkropļotas, bet, laižot tās caur iekārtu, sistēma tās padarīja saprotamas.

-    …vietā mums ir tikai divdesmit četras stundas. Vajag vēl.

-    Tas ir viss, kas mums ir. Vini šonakt būs klāt. Divos.

Alekss nepazina nevienu no balsīm. Pārveidojot un attīrot varēja saklausīt telefona zvanu kaut kur no ārzemēm, bet līnija bija ļoti slikta.

-   …Ņirga… pārraudzīs piegādi.

-   Mums joprojām ir maz laika.

Un tad visi aizgāja. Alekss centās salikt kopā visu, ko bija dzirdējis. Kaut kas tiks piegādāts. Divas stun­das pēc pusnakts. Ņirgas kungs kārto šo piegādi.

Bet ko? Kāpēc?

Alekss izslēdza savu Spēļu zēnu, ielika to atpa­kaļ kabatā un tad sadzirdēja sev aiz muguras apavu švīkstoņu, kas liecināja, ka viņš šeit vairs nav viens.

Pagriezies atpakaļ, viņš ieraudzīja savā priekšā Nadju Volu. Viņš saprata, ka tā bija centusies pielavīties klāt un tagad zināja, ko Alekss šeit dara.

-   Ko tu dari, Aleks? - Nadja jautāja. Viņas balss bija indīgi salda.

-   Neko, - Alekss atbildēja.

-   Es taču tev pieteicu neatstāt datortelpu.

-   Jā. Bet es tur biju visu rītu. Man sagribējās pār­traukumu.

-   Un tu atnāci šurp?

-   Es ieraudzīju kāpnes. Cerēju, ka pa tām tikšu līdz tualetei.

Iestājās ilgs klusums. Alekss aiz muguras varēja sa­dzirdēt vai vienkārši sajust, ka tur ir vēl kāda telpa. Tad sieviete pamāja ar galvu, ļaujot saprast, ka piekrīt zēna stāstītajam. - Šeit nekā nav. Šīs durvis iet uz ģe­neratoru telpu, - viņa teica. - Lūdzu… - Viņa pamāja. - Es tevi aizvedīšu atpakaļ uz galveno ēku, labi? Un vēlāk tev būs pusdienas kopā ar Seila kungu. Viņš vē­las uzzināt tavus pirmos iespaidus par Pērkondārdu.

Alekss pagāja viņai garām atpakaļ pie kāpnēm. Viņš bija pārliecināts par divām lietām. Pirmām kārtām Nadja Vola meloja. Tā nebija ģeneratoru telpa. Viņa kaut ko slēpa. Un vispār viņa nebija zēnam noticējusi. Vienai no kamerām noteikti vajadzēja viņu redzēt, un Nadja tika nosūtīta, lai sameklētu Alekšu. Tātad viņa zināja, ka zēns melo.

Slikts sākums.

Alekss piegāja pie kāpnēm un, jūtot sievietes acis kā dunčus mugurā, kāpa augšā, no kurienes nāca gaisma.

NAKTS VIESI

Herods Seils spēlēja snukeru brīdī, kad Alekss parā­dījās tās telpas dziļumā, kur atradās milzīgā medūza. Bija gandrīz neiespējami pateikt, no kurienes ir sma­gais koka snukera galds, un Alekss nespēja atbrīvoties no domas, ka mazais vīrelis izskatās mazliet smieklīgi, gandrīz pazuzdams aiz zaļā, rupjā vilnas galdauta. Ņirgas kungs bija kopā ar viņu, nēsādams soliņu, uz kura Seils pakāpās, lai izdarītu sitienu. Pretējā gadī­jumā viņš nespētu pasniegties pāri galda malai.

-    Ā! Labvakar, Fēliks. Jā, protams, es domāju - Aleks! - iesaucās Seils. - Vai tu spēlē snukeru?

-   Šad tad.

-   Kā tev patiktu uzspēlēt ar mani? Seit ir tikai divas sarkanās bumbas, tad varbūt spēlējam uz krāsām. Bet varu derēt, tas nebūs tavs vienīgais guvums.

-   Uz cik?

-   Ha-ha! - Seils iesmējās. - Es tev varētu dot desmit mārciņas par punktu.

-   Tik daudz? - Alekss izskatījās pārsteigts.

-    Tādam vīram kā es tas nav nekas. Nekas! Kā­pēc gan ne, esmu ar mieru dot tev simt mārciņas par punktu.

-    Tad kāpēc jūs nespēlējat? - Vārdi plūda maigi, bet joprojām piesardzīgi.

Seils domīgi ieskatījās Aleksam cieši acīs. - Labi, - viņš sacīja. - Simt mārciņu par punktu. Kāpēc gan ne? Man patīk risks. Mans tēvs mīlēja riskēt.

-   Šķiet, ka viņš bija frizieris.

-   Kas tev to teica?

Alekss klusībā sevi lādēja. Kāpēc viņš vienmēr zaudē modrību, kad ir kopā ar šo vīru? - Lasīju avīzē, - viņš teica. - Tēvs man iedeva šo to pārjums izlasīt, kad biju uzvarējis konkursā.

-   Tad lai notiek, simt mārciņas par punktu. Bet ne­domā, ka kļūsi bagāts. - Seils sita pa balto bumbu, sūtot tieši virsū sarkanajai un to pēc tam tālāk vidējā kabatā. Medūza aizdreifēja garām, it kā vērodama spēli no baseina. Ņirgas kungs paņēma mazo soliņu un nēsāja to apkārt spēļu galdam. Seils skaļi smējās un sekoja sulainim, tad izdarīja nākamo sitienu, veikli raidot melno bumbiņu stūrī.

-   Ar ko nodarbojas tavs tēvs? - viņš pajautāja.

-   Viņš ir arhitekts, - Alekss atbildēja.

-   Tiešām? Un ko tad viņš ir paveicis? - jautājums skanēja, it kā garām ejot. Alekss nebrīnītos, ja šobrīd tiktu pārbaudīts.

-   Viņš strādā Soho birojā, - Alekss sacīja. - Pirms tam viņš darbojās mākslas galerijā Aberdīnā.

-   Jā. - Seils uzkāpa uz soliņa un nomērķēja. Melnā bumbiņa pagāja garām kabatiņai tikai milimetra attā­lumā un iegriezās centrā. Seils sadrūma. - Tā bija tava vaina, - viņš strupi uzsauca Ņirgas kungam.

-   Vrr?

-    Tu aizsedzi galdu. Nekad nedomā. Nekad ne­domā. - Viņš pagriezās pret Alekšu. - Tev neveicas.

Neviena no bumbiņām neiegāja kabatā. Tu šobrīd neko neesi laimējis.

Alekss izrāva kiju no statīva un uzmeta skatienu galdam. Seilam bija taisnība. Pēdējā sarkanā bumbiņa bija pārāk tuvu galda polsterējumam. Bet snukera spēlē ir arī citi veidi, kā iegūt punktus. Un Alekss zināja divus. Šo spēli viņš neskaitāmas reizes bija spēlējis ar tēvabrāli īenu Raideru. Viņi abi bija pat Celsi kluba biedri, un Alekss tajā pārstāvēja junioru komandu. To viņš Seilam sarunā nebija pieminējis. Alekss rūpīgi novērtēja sarkano bumbiņu un tad sita. Ideāli!

-    Gandrīz trāpīts! - Seils bija atpakaļ pie galda, pirms bumbiņa beidza ripot, bet pārsteidzās. Viņš no­stājās pie baltās bumbiņas, kas ietriecās polsterējumā un aizripoja garām rozā bumbiņai. Alekša pretinieks palika ar garu degunu. Apmēram pēc divdesmit se­kundēm viņš novērtēja situāciju un ievilka elpu. - Tev tika gabaliņš no veiksmes! - Seils sacīja. - Izskatās, ka tu pilnīgi nejauši iedzini mani stūrī. Nu paskatīsi­mies… -Viņš koncentrējās, kad sita pa balto bumbiņu, mēģinot to raidīt apkārt rozā bumbiņai. Bet viņš atkal izgāzās, kļūdoties tikai par kādu milimetru. Atskanēja troksnis, it kā tā pieskartos rozā bumbiņai.

-    Neprecīzs šāviens, - Alekss sacīja. - Seši punkti manā labā. Tas ir, es domāju, man ir sešsimt mār­ciņu?

-Ko?

-    Sitiens dod man sešus punktus. Simt mārciņas par katru punktu.

-   Labi, labi, labi! - Uz Seila lūpām parādījās sieka­las. Viņš skatījās uz galdu, it kā neticēdams tam, kas noticis.

Viņa sitiens bija mērķēts pa sarkano bumbiņu. Tas bija viegls sitiens uz augšējo stūri, un Alekss paņēma to bez stomīšanās. - Un nākamie simt jau dod sep­tiņsimt mārciņu, - viņš sacīja. Viņš aizgāja no galda, skardams Ņirgas kungu. Viņš ātri novērtēja leņķi. Jā…

Alekss precīzi skāra melno bumbu, nosūtot to stūrī, kamēr baltā bumbiņa ripoja atpakaļ un labā leņķī trā­pīja dzeltenajai. Viens tūkstotis četri simti mārciņu un vēl divi simti, kad viņš drīz pēc tam iesita arī dzel­teno bumbu. Seils varēja tikai neticēdams noskatī­ties, kā Alekss iesit zaļo, brūno, zilo un rozā bumbiņu kabatiņās un tad gandrīz pāri visam galdam triec pa melno.

-   Man jau ir četri tūkstoši simt mārciņu, - Alekss sacīja. Viņš nolika kiju. - Liels paldies jums.

Pēc pēdējā sitiena Seila seja kļuva sarkana. - Četri tūkstoši! Es nebūtu tā riskējis, ja zinātu, ka tu esi tik labs spēlētājs, - viņš noteica, piegāja pie sienas un no­spieda pogu. Daļa sienas ar hidraulikas palīdzību pa­virzījās uz spēļu zāles pusi. Kad tā atgriezās atpakaļ, nebija nekādu zīmju, ka zāle reiz te bijusi. Tas bija prasmīgi nostrādāts. Tādu mantiņu var atļauties tikai vīrs ar naudu.

Bet Seilam vairs nebija noskaņojuma spēlēt. Viņš pameta kiju Ņirgas kungam kā šķēpu. Sulaiņa roka izstiepās un satvēra to. - Paēdīsim, - Seils sacīja.

Viņi apsēdās viens otram pretī pie gara stikla galda blakusistabā. Ņirgas kungs lika galdā kūpinātu lasi, tad arī kādu sautējumu. Alekss dzēra ūdeni. Seils, kurš bija atguvis labo omu, no vecmodīga trauka iedzēra sarkanvīnu.

-   Tu šodien zināmu laiku pavadīji pie Pērkondārda datora.

-Jā.

-Un…

-   Tas ir lielisks, - Alekss sacīja un tā arī domāja. Vi­ņam joprojām bija grūti noticēt, ka šim smieklīgajam vīram viss ir tā nostrādāts, tik gludi un vērienīgi.

-   Tātad kuras programmas tu lietoji?

-Vēsturi. Dabaszinātnes. Matemātiku. Tas bija ne­ticami, bet vispār es tiku galā ar visām.

-   Vai tev ir arī kādi aizrādījumi?

Alekss mirkli padomāja. - Es biju pārsteigts, ka tam nav 3D paātrinājuma.

-   Pērkondārds nav domāts spēlītēm.

-   Vai jūs esat apsvēruši domu par piemērotām aus­tiņām un mikrofonu?

-   Nē. - Seils pakratīja galvu. - Tā ir laba doma. Man žēl, bet tu pie mums esi tikai uz īsu brīdi. Rīt mēs apskatīsim internetu. Pērkondārds ir pieslēgts visiem iespējamiem pieslēgumiem. Un tas tiek kontrolēts šeit. Tātad tam ir jābūt pieejamam visas divdesmit četras stundas diennaktī.

-   Tas ir lieliski.

-    Tas ir vairāk nekā lieliski. - Seila acis raudzījās kaut kur tālumā, un to mazās, pelēkās varavīksnenes trīsuļoja kā dejodamas. - Rīt mēs sākam datorus vest laukā no rūpnīcas, - viņš sacīja. - Tie tiks piegādāti gan ar lidmašīnām, gan ar vilcieniem, gan ar kuģiem. Vienas dienas laikā datori tiks nogādāti ikvienā vietā valstī. Un nākamajā dienā tieši divpadsmitos premjer­ministrs būs tik laipns nospiest STARTA pogu, lai pie­slēgtu visus manus Pērkondārdus internetam on-line režīmā. Un tajā pašā brīdī visas skolas būs savieno­tas savā starpā. Tu tikai padomā, Aleks! Tūkstošiem skolēnu - simtiem tūkstošu - sēdēs pie ekrāniem bei­dzot kopā. Ziemeļos, dienvidos, austrumos, rietumos. Viena skola. Viena ģimene. Un tad viņi uzzinās par mani, kas es esmu!

Seils pacēla savu glāzi un iztukšoja to.

-   Kāda ir kaza? - viņš jautāja.

-   Kā, lūdzu?

-    Sautējums. Tā ir kazas gaļa. Manas mātes re­cepte.

-   Viņa laikam bija neparasta sieviete.

Herods Seils pacēla glāzi, un Ņirgas kungs to at­kal piepildīja. Viņš lūkojās uz Alekšu aizdomu pilns. - Zini, - viņš sacīja, - man ir tāda sajūta, ka mēs esam tikušies jau agrāk.

-   Es tā nedomāju…

-  Jā, jā. Man tava seja liekas pazīstama. Vai ne, Ņir­gas kungs? Ko jūs domājat?

Sulainis ar vīna kausu nostājās aizmugurē. Viņa ne­dzīvā, baltā galva kratījās, apskatot Alekšu no visām pusēm. - īi Rāa! - viņš noteica.

-   Jā, protams. Tev taisnība!

-   īi Rā? - Alekss atkārtoja.

-   īens Raiders. Drošības darbinieks, kuru es jau reiz pieminēju. Tu viņam esi ļoti līdzīgs. Kāda sagadīšanās,vai tev nešķiet?

-    Es nezinu. Neesmu viņu nekad redzējis. - Alekss juta, ka tuvojas briesmas. - Jūs sacījāt, viņš nesen esot aizgājis no jums.

-    Jā. Viņš tika nosūtīts uz šejieni, lai spiegotu, bet, ja jau tu jautā, - viņš nekad nebija tik labs spēlma­nis. Pusi sava brīvā laika viņš pavadīja ciematā. Ostā, pastā, bibliotēkā. Un vēl - viņš nekad neiepirkās tu­vējā apkaimē. Protams, ir vēl šis tas, kas jums ir ko­pīgs. Es noprotu, kur Volas jaunkundze tevi šodien atrada… - Seila acu zīlītes kļuva arvien lielākas, it kā cenšoties iekļūt Alekša domās. - Tu nebiji savā kabi­netā.

-    Es biju mazliet nomaldījies. - Alekss paraustīja plecus, cenzdamies izkliedēt saspridzinājumu.

-   Lai tā būtu. Ceru, tu šovakar neiesi vēlreiz klejot.

Šobrīd apsardze ir pastiprināta, un, ja pamanīji, visi mani vīri ir bruņoti.

-   Es nedomāju, ka Lielbritānijā tas ir atļauts.

-    Man ir speciāla atļauja. Bet jebkurā gadījumā, Aleks, gribu tev ieteikt pēc vakariņām doties pa taisno uz savu istabu. Un tur arī palikt. Būšu apbēdināts, ja tu tumsā tiksi pieķerts un nogalināts. Protams, ja tas notiktu, tu dotu man iespēju ietaupīt četrus tūkstošus mārciņu.

-   Taisnību sakot, jūs aizmirsāt man izrakstīt čeku.

-    Tu to saņemsi rītdien. Varbūt mēs varētu paēst kopā pusdienas? Ņirgas kungs mums pagatavotu kaut ko pēc manas vecmāmiņas receptes.

-   Vēl kaut ko no kazas gaļas?

-   No suņa.

-  Acīmredzot jums ir bijusi ģimene, kas ļoti mīlējusi dzīvniekus.

-   Tikai tādus, ko var ēst, - Seils pasmaidīja. - Bet tagad gan man tev jānovēl - arlabunakti.

Pusdivos naktī Alekss pavēra acis un tajā pašā mir­klī pamodās.

Viņš izslīdēja no gultas, ātri apģērbās un atstāja is­tabu. Viņš bija mazliet pārsteigts, ka durvis nebija aiz­slēgtas un gaitenis netiek novērots. Bet tas viss Seilam bija vajadzīgs tikai tāpēc, lai aizturētu tos, kuri ienāk mājā, nevis tos, kuri no tās iziet.

Seils nebija zēnu brīdinājis, ka nevar iet laukā no mājas. Bet balsis aiz metāla durvīm vēstīja, ka divos kāds ieradīsies. Aleksam vajadzēja uzzināt, kas tas ir.

Viņš uz pirkstgaliem aizlavījās uz virtuvi garām neticami lielam amerikāņu ledusskapim, nesatraucot suņus. Viņš domāja par to, kas paredzēts rīt pusdien­laikā. Tur jau arī bija sānu durvis. Par laimi, ar atslēgu slēdzenē. Alekss pagrieza atslēgu un izkļuva laukā. Viņš veica pēdējo piesardzības soli - aizslēdza durvis un paņēma atslēgu līdzi. Tagad vismaz ir iespēja tikt atpakaļ.

Nakts bija silta, pelēka, ar pusmēnesi pie debesīm, kas veidoja perfektu burtu D. Ko tas varētu nozī­mēt - D, Alekss nodomāja. Draudus? Drausmas? Vai dusmas? Tikai laiks to rādīs. Viņš paspēra divus soļus uz priekšu, tad sastinga brīdī, kad meklētāja stars pa­slīdēja garām tikai dažus centimetrus no viņa; gaisma tika raidīta no torņa, kuru viņš līdz šim nebija pamanī­jis. Tajā pašā brīdī zēns sadzirdēja klusas balsis - divi apsargi patrulējot lēnām šķērsoja dārzu un devās at­pakaļ uz māju. Abi bija apbruņoti, un Alekss atcerējās, ko Seils bija sacījis. Nejauša bojāeja viņam ietaupītu četrus tūkstošus mārciņu un piešķirtu Pērkondārdam īpašu nozīmi, liekot ikvienam aizdomāties, kā gadās nejaušības.

Alekss nogaidīja, līdz vīri būs aizgājuši, un tad de­vās pretējā virzienā, skrienot gar māju, zemu noliecies zem logiem. Viņš nonāca līdz mājas stūrim un paska­tījās visapkārt. Pa gabalu lidaparāta gaismās varēja saskatīt cilvēku stāvus - vairākus apsargus un teh­niķus. Likās, ka viens no viņiem staigā ap strūklaku, gaidīdams kravas automašīnu. Tas bija neveikls gara auguma vīrs. Bija saskatāms tikai viņa siluets - kā izgriezts no melna papīra. Bet Ņirgas kungu Alekss būtu pazinis jebkur. Viņi ieradīsies šonakt. Divos. Nakts viesi. Un Ņirgas kungs viņus sagaidīs.

Sulainis bija tieši pie kravas automašīnas. Un Alekss saprata: ja gaidīs vēl ilgāk, tad būs par vēlu. Atmetot piesardzību, Alekss atstāja mājas aizsegu un izskrēja atklātā laukā, pieliecoties un cerot, ka tumšās drēbes darīs viņu nepamanāmu. Viņš bija tikai kādus piecdes­mit metrus no kravas automašīnas, kad Ņirgas kungs pēkšņi apstājās un pagriezās atpakaļ, it kā sajuzdams, ka tur kāds ir. Aleksam nebija, kur paslēpies. Viņš rī­kojās, kā spēja: piespiedās pie zemes, paslēpjot seju zālē. Viņš lēni skaitīja līdz pieci, tad palūrēja. Ņirgas kungs vēlreiz paskatījās visapkārt. Bija ieradusies arī otra figūra… Nadja Vola. Izskatījās, ka viņa posusies braukt līdzi. Viņa kaut ko murmināja, pagriezusies pret Alekšu. Ņirgas kungs ņurdēja un māja ar galvu.

Pēc brīža Ņirgas kungs piegāja pie pasažiera dur­vīm. Alekss piecēlās un skrēja. Pirms auto sāka kustē­ties, viņš jau bija pie mašīnas aizmugures. Tā bija tāda pati, kādu viņš bija redzējis SAS mācību centrā - lai­kam no armijas rezervēm. Kravas kaste bija augsta un pārklāta ar brezentu. Alekss uzrāpās pa aizmuguri un bija iekšā - tieši laikā. Kad Alekss nokrita uz grīdas, garām pabrauca cita mašīna, izgaismojot aizmuguri. Ja viņš būtu vēl kādas sekundes kavējies, tad tiktu pamanīts.

Kopā ar apsardzi no Seila rūpnīcas izbrauca vēl piecas kravas mašīnas. Alekss bija iekļuvis pēdējā no tām. Ņirgas kungs, Nadja Vola un vēl ducis apsargu formas tērpos devās ceļā. Bet uz kurieni? Alekss neuz­drošinājās paskatīties pa mašīnas aizmuguri, jo tieši aiz viņa brauca nākamā mašīna. Alekss juta, ka auto lēni piebrauc pie galvenajiem vārtiem, un tad jau arī viņi bija laukā uz galvenā ceļa un, ātri braucot augšup pa kalnu, prom no ciemata.

Alekss brauca, neko neredzot. Viņu mētāja pa me­tāla grīdu ikreiz, kad auto šaurajos līkumos pagriezās, un vienīgais, ko zēns saprata, kad viņu sāka mētāt augšup lejup, bija tas, ka viņi ir nogriezušies no gal­venā ceļa. Kravas auto sāka braukt lēnāk. Alekss sa­juta, ka mašīna slīd lejup pa kalnu, braucot pa rupju segumu. Un pēkšņi caur dzinēja skaņām viņš kaut ko sadzirdēja. Viļņus. Viņi bija atbraukuši pie jūras.

Mašīna apstājās. Durvis atvērās un pēc tam aizcir­tās. Atskanēja soļu čirkstoņa, un zemas balsis saru­nājās. Alekss pieplaka grīdai, baidīdamies, ka kāds no apsargiem varētu pacelt brezentu un uzreiz viņu at­rast. Uzmanīgi pa aizmuguri viņš izslīdēja laukā. Viņš nebija kļūdījies. Mašīnas bija apstājušās tuksnešainā jūras krastā. Skatoties atpakaļ, varēja redzēt mašīnu, kas brauca lejup no lielā ceļa, kurš kā lente vijās pa klints virsmu. Ņirgas kungs un pārējie sapulcējās aiz veca akmens mola, kas rēgojās no tumšā ūdens. Ņir­gas kungs nesa lāpu. Alekss redzēja, kā viņš to vicina, signalizējot kādam.

Vēl jocīgāk tas izskatījās, kad Alekss pielīda tuvāk un atrada slēptuvi aiz laukakmeņu krāvuma. Šķita, ka viņi gaida laivu. Zēns palūkojās pulkstenī. Tas rādīja tieši divi naktī. Turklāt viņam gribējās smieties. Vīri ar kramenīcām un zirgiem izskatījās gluži kā no kādas bērnu grāmatas. Kontrabanda Kornvolas krastā. Vai tā varētu būt? Ka tas viss tiešām notiek? Kokaīnu vai marihuānu sūta no kontinenta? Kāda iemesla dēļ gan vēl viņiem vajadzētu atrasties šeit nakts vidū?

Atbilde uz šo jautājumu uzradās pēc dažām sekun­dēm. Alekss apstulba, nevarēdams noticēt tam, ko redz.

Zemūdene. Tā uzpeldēja no jūras dzelmes milzīgā ātrumā un ar neticami lielu platformu uz tās. Kādu brīdi tur nekā nebija. Un tad pēkšņi tā bija viņa priekšā, traucoties pa jūru tieši pretī molam. Tā nāca bez ska­ņas, ūdens joņoja gar tās sudraba apvalku un sakūla jūru baltās putās aiz tās. Zemūdene nebija marķēta, bet Alekss cerēja noteikt marku pēc iznirstošā kuģa stūres. Cain Han klase 4004 SSN? Kodolreaktors. Bruņota, arī kodolieroči.

Bet kas tai darāms šeit pie Kornvolas krastiem? Kas vēl sekos?

Tornis uz zemūdenes atvērās, no tā izkāpa vīrs, staipīdamies aukstajā rīta gaisā. Pat ja nebūtu mēness gaismas, Alekss pazītu labi koptu dejotāja augumu ar īsi apgrieztiem matiem - vīru, kuru bija redzējis tikai pirms dažām dienām. Tas bija Jasens Gregorovičs. Al­gots slepkava. Vīrs, kurš noslepkavoja īenu Raideru. Viņš bija ģērbies pelēkā kombinezonā. Vīrs smaidīja.

Iespējams, ka Jasens Gregorovičs Seilu bija saticis Kubā. Tagad viņš ir šeit Kornvolā. Tātad abi sadar­bojas. Bet kāpēc? Kāpēc tādam projektam kā Pērkon­dārds nepieciešams šāds vīrs?

Nadja Vola aizgāja līdz mola galam un palīdzēja Ja- senam nokāpt uz mola. Viņi dažas minūtes runājās. Varēja pat saprast, ka abi runā angliski, bet nebija nekādu iespēju saklausīt, ko tieši. Pa to laiku apsargi no Seila rūpnīcas jau bija sastājušies rindā gandrīz gar visu iznirušo zemūdeni. Jasens deva pavēli, un Alekss aiz akmeņiem saskatīja lielu metāla kasti ar vakuuma izolāciju, kas turējās neredzamās rokās zem­ūdenes torņa galā. Jasens pats to saņēma un iedeva pirmajam apsargam, kurš to savukārt padeva rindā tālāk. Apmēram četrdesmit vai vairāk kastu sekoja cita citai. Zemūdenes izkraušana ilga gandrīz stundu. Kastes vīri ņēma uzmanīgi aiz rokturiem. Viņi nekādā ziņā nevēlējās saplēst to, kas atradās iekšpusē.

Ap trijiem naktī viņi jau gandrīz bija beiguši. Šīs kastes tika sakrautas mašīnas aizmugurē, kur bija at­radies Alekss. Un tad tas notika.

Kādam vīram, kas stāvēja uz mola, viena kaste iz­krita no rokām. Pēdējā minūtē viņš centās to noķert, bet tā smagi nogāzās uz akmeņainās zemes. Darbs ap­stājās. Acumirklī. Tas bija tā, it kā būtu saplīsis kāds slēdzis, un Alekss pat varēja gaisā sajust bailes.

Jasens atguvās pirmais. Viņš metās vīram pretī pa molu, kustoties kā kaķis. Viņa soļi dunēja. Viņš sa­tvēra kasti, mēģinot sataustīt blīvi, tad lēnām pamāja ar galvu. Metāls pat nebija saspiests.

Alekss dzirdēja vēl kaut ko, un tas visu izmainīja.

-   Viss kārtībā. Es atvainojos, - apsargs sacīja, - tas nav samaitāts, un es turpmāk tā vairs nerīkošos.

-   Jā. Tu tā nerīkosies, - sacīja Jasens un nošāva vinu.

Lode no viņa rokas izlidoja, un viss šajā tumsā iekrāsojās sarkans. Jasens iesita vīram pa krūtīm un aizritināja to neveiklā ritenītī. Vīrs iekrita jūrā. Da­žas sekundes viņš raudzījās uz mēnesi, it kā cenšoties apbrīnot to pēdējo reizi. Tad tumšs ūdens pārbrāzās viņam pāri.

Vēl divdesmit minūtes, un mašīna bija piekrauta. Ja­sens iesēdās priekšā kopā ar Nadju Volu. Ņirgas kungs aizgāja uz kādu no vieglajām automašīnām.

Aleksam pietika laika, lai nokļūtu atpakaļ mašīnā. Kad smagais auto uzņēma ātrumu un centās izkļūt uz galvenā ceļa, viņš iekšpusē sajuta ceļa akmeņaino klājumu, kas viņu pamatīgi kratīja. Bija diezgan grūti atrast vietu. Alekss sataustīja vienu no kastēm. Tādās parasti tirgo tēju. Tā bija bez uzrakstiem un auksta. Viņš centās saprast, kā to atvērt, bet tā bija tik cieši aizslēgta, ka zēns tā arī neko nesaprata.

Alekss paskatījās uz mašīnas aizmuguri. Liedags un mols jau bija tālu iepakaļ. Zemūdene bija devusies prom jūrā. Vēl kādu brīdi varēja redzēt tās sudrabaino korpusu. Un tad tā nogrima zem ūdens, nozuzdama kā ļauns murgs.

NĀVE GARAJĀ ZĀLĒ

Alekss pamodās, dzirdot klauvējam pie durvīm sa­niknoto Nadju Volu. Viņš bija aizgulējies.

-   Šorīt ir tava pēdējā iespēja gūt pieredzi ar Pērkon- dārdu, - viņa sacīja.

-   Labi. Viss kārtībā, - Alekss atbildēja.

-   Šopēcpusdien sākam sūtīt mūsu datorus uz sko­lām. Seila kungs domā, ka tu pēcpusdien gribēsi būt brīvs. Iespējams, lai pastaigātos pa Porttolonu. Te ir taciņa, kas iet pāri pļavām un tad gar jūru. Tu taču iesi, vai ne?

-   Jā, man tā patiktu.

-  Labi. Un tagad es tevi atstāšu, lai tu varētu uzmest kaut ko mugurā. Atgriezīšos pēc… zehn Minuten[2].

Alekss noskaloja seju aukstā ūdenī, pirms kaut ko uzvilkt mugurā. Viņš bija atgriezies ap pulksten čet­riem no rīta un tāpēc nebija izgulējies. Viņa nakts ekspedīcija nebija beigusies tik veiksmīgi, kā pats to bija cerējis. Viņš bija redzējis zemūdeni, sudrabotas kastes, to, kā nogalina apsargu, kurš nogāza kasti, un pēc tā visa viņš beigās neko nesaprata.

Vai Jasens strādā Heroda Seila labā? Alekss arī ne­nojauta, vai Seils zina par viņa klātbūtni. Un kas tās par kastēm? Tās varēja būt kompleksās pusdienas vi­siem Seila rūpnīcas darbiniekiem. Tomēr - kāpēc jā­nogalina vīrs, kurš būtu izmetis kasti ar pusdienām.

Šodien ir 31. marts. Kā sacīja Vola, datori ies savu ceļu. Atlikusi vairs tikai viena diena līdz ceremonijai Zinātnes muzejā. Bet Alekss neko nebija ziņojis, izņe­mot vienu mazu sūtījumu, uz kuru vēl nebija saņemta atbilde, - īena Raidera diagrammu. Bet, pirms gulēt­iešanas ieslēdzis datoru, viņš ieraudzīja atbildi:

NESAPROTAMA DIAGRAMMA VAI BURTI, VAI NUMURS. TĀ VARBŪT IR KARTE, BET NAV ZINĀMS - KĀDA. LŪDZU,

ZINO PAR TURPMĀKAJIEM NOVĒROJUMIEM.

*

Alekss bija domājis nosūtīt ziņu par to, ka redzējis pašu Jasenu Gregoroviču. Bet viņš pārdomāja. Ja tur bija Jasens, Džonsas kundze apsolīja viņu dabūt no še­jienes laukā. Un pēkšņi Aleksam sagribējās redzēt, ar ko viss beigsies. Kaut kas tomēr notiek Seila rūpnīcā. Tas bija pilnīgi skaidrs. Un viņš nekad sev nepiedotu, ja neuzzinātu, kas tas ir.

Nadja Vola atgriezās, kā solījusi, un turpmākās trīs stundas Alekss pavadīja, spēlējoties ar Pērkondārdu.

Šoreiz viņš aizrāvās mazāk. Piegājis pie durvīm, Alekss pamanīja apsargu, kurš stāvēja ārpusē gaitenī. Izska­tījās, ka tā ir Seila vienīgā iespēja viņu uzraudzīt.

Pulksten vienos ieradās apsargs un pavadīja Alekšu līdz pat galvenajai ieejai. Bija jauka pēcpusdiena, spī­dēja saule, kad viņš izgāja uz lielceļa. Viņš vēl pēdējo reizi atskatījās. Ņirgas kungs bija tikko iznācis no kādas ēkas un, runājot pa mobilo telefonu, apstājās gabalu tālāk. Alekšu kaut kas šajā skatā satrauca. Kāpēc viņam bija jāzvana tieši šobrīd? Un kurš gan varētu saprast viņa teikto?

Tikai vienu reizi Alekss pameta rūpnīcu, lai nedaudz atgūtos. Prom no žogiem, bruņotiem apsargiem un vi­siem draudiem, ko izstrāvoja Seila rūpnīca, - tas bija tā, it kā viņš pirmo reizi šodien būtu ieelpojis svaigu gaisu. Korniša lauki bija jauki, pakalni tīti zaļā zālē un nosēti ar savvaļas puķēm.

Alekss ieraudzīja taciņu un nogriezās no lielceļa. Viņš zināja, ka atrodas vairākas jūdzes no Porttolo- nas. Viņam būtu jāiet mazāk par stundu, ja vien ceļš nebūtu tik kalnains. Īstenībā tas nebija ceļš, bet maza taciņa, kas veda kalnup, un pēkšņi Alekss jau bija no­nācis pašā augšā, kur pavērās skats uz zilu, vizuļojošu Anglijas kanālu, kas līkumoja gar nedrošām klintīm. Pa labi plašumā stiepās lauki un to garā zāle locījās vējā. Otrā pusē tieši virs ūdens bija apmēram piecdes­mit metrus augsta krauja. Porttolonā beidzās tieši pie šīs kraujas, kas ietiecās jūrā. No šejienes tā izskatījās diezgan ērmoti, gluži kā makets melnbaltā Holivudas filmā.

Viņš bija nonācis līdz vietai, kur taka beidzās un pēkšņi prom no jūras pāri laukiem vijās nelīdzens ceļš. Instinkts sacīja priekšā, ka jāiet taisni, bet zīme no­rādīja pa labi. Tajā bija kaut kas dīvains. Alekss brīdi minstinājās, brīnīdamies, ko tas nozīmē. Tad viņš at­meta jebkādas šaubas un gāja pa saules pielijušajiem laukiem. Kas varētu būt nepareizi? Viņš taču sekoja zīmei.

Taciņa turpinājās kādu ceturtdaļjudzi, līdz noveda ieplakā. Seit zāle jau bija Alekša augumā, aizsedzot skatu un veidojot ap viņu zaļi mirgojošu krātiņu. Pēkšņi viņam pretī izcēlās putns. Brūns spalvu ka­mols, kas riņķoja ap savu asi, pirms pacelties gaisā. Kaut kas to bija iztraucējis. Un tad Alekss sadzirdēja skaņu - pavisam tuvu dunēja dzinējs. Traktors? Nē. Tā bija pārāk augstos toņos un tuvojās pārāk ātri.

Alekss saprata, ka ir briesmās, tāpat kā to saprot dzīvnieks. Nebija vajadzības jautāt, kāpēc un kā. Tās vienkārši bija briesmas. Un tad, kad zāli pārklāja tumšā ēna, viņš nokrita uz sāniem un zināja - pārāk vēlu - tā bija kļūda - iet pa šo norādīto otro ceļu. Ceļa zīme bija jauna. Pirmā zīme, kas viņu novirzīja uz ne­pareizā ceļa, bija izdangāta un veca. Kaut kas viņu bija speciāli novirzījis no pareizā ceļa un nogādājis šeit.

Uz nāves lauka.

Viņš ieripoja izraktā grāvī. Mašīna spraucās cauri zālei. Tās priekšējie riteņi gandrīz skāra viņa galvu. Alekss uzmeta paviršu skatienu braucamajam ar čet­riem milzu riteņiem. Tas bija kaut kas starp traktoru un motociklu. To vadīja sakņupusi figūra pelēkās ādas drēbēs, ķiverē un aizsargbrillēs. Kad tas bija projām, kaut kas noklaudzēja zālē viņam pie otriem sāniem un acumirklī pazuda, it kā būtu nozudis no zemes virsas.

Alekss piecēlās kājās un sāka skriet. Tur bija divi tādi. Viņš tagad saprata, kas tie ir. Viņš ar tādu bija braukājis brīvdienās Nevadā pa smilšainajām kāpām Nāves ielejā. Tas bija Kaivasaki kvadracikls 4x4 ar 400 cm3 dzinēju un automātisko ātrumkārbu.

Tie riņķoja ap Alekšu kā lapsenes. Viens kauca ap viņu kā trans, bet otrs bija tieši pretī un ar milzīgu troksni traucās cauri zālei. Alekss brāzās prom. Viņš vēlreiz nometās zemē, šoreiz pieplokot tai ar pleciem. Vējš un dzinēja dūmi pāršalca pār seju.

Vajadzēja kaut kur paslēpties. Bet Alekss atradās lauka vidū, un visapkārt bija tikai zāle. Viņš izmisīgi cīnījās izkļūt tai cauri, asās lapas skrāpēja seju. Viņš bija pārāk noguris, akli taustoties, lai sameklētu ceļu atpakaļ. Viņam vajadzēja palīgu. Kurš gan sūtījis šīs mašīnas? Pēkšņi viņš atcerējās Ņirgas kungu runājam pa mobilo telefonu. Ja būtu liecinieki, zēnu nevarētu nogalināt.

Bet šeit neviena nebija, un viņi atkal nāca tam pakaļ, šoreiz kopā. Alekss varēja sadzirdēt dzinējus raudu­līgi gaudojam unisonā, arvien ātrāk tuvojoties viņam no mugurpuses. Joprojām skrienot, viņš paskatījās pāri plecam un ieraudzīja tos, katru no savas puses cenšoties pārsteigt viņu. Bet tikai saules atspulgs un lielā zāle, kas locījās vējā, atklāja šausmīgo patiesību. Abi motociklisti starpā bija izstiepuši siera griežamo stiepli.

Alekss uz vēdera metās zemē. Siera griežamā stieple pārlidoja tieši virs viņa galvas. Ja zēns būtu palicis stāvam, viņš būtu pāršķelts uz pusēm.

Kvadracikli brauca atsevišķi, metot lokus un attā­linoties viens no otra. Vismaz likās, ka viņiem jāno­met stieple. Pēc pēdēja kritiena Alekss bija izmežģījis celi un zināja, ka tas ir vienīgi laika jautājums, kad tie sagūstīs viņu un nobeigs. Pa pusei klibodams, viņš skrēja tiem pretī, meklējot vietu, kur paslēpties, vai kaut ko, ar ko aizstāvēties. Viņš neko neatrada sa­vās kabatās, pat saliekamo spalvu nazīti ne, vienīgi naudu. Braucamie bija vēl patālu, bet Alekss zināja, ka tie ielenks viņu jebkurā brīdī. Un kas notiks pēc tam? Vairāk stieples? Vai kaut kas vēl ļaunāks?

Tas jau bija ļauni. Vairāk nekā ļauni. Tur bija mo­toru rēkoņa, un tad liels sarkanu liesmu mākonis eks­plodēja virs zaļās zāles, iemirdzoties un sasprogojot to. Alekss sajuta to uz saviem pleciem, spalgi iekliedzās un nometās uz viena sāna. Vienam no motociklistiem rokās bija ugunsmetējs! Viņš tikko bija nomērķējis savu astoņus metrus garo uguns bultu, lai aizdedzi­nātu Alekšu un piebeigtu viņu. Un tas gandrīz izde­vās. Zēns paglābās, tikai iesprūkot šaurā grāvī. Viņš pat nebija saskatījis to, līdz nobūkšķēja uz zemes, drēgnā augsnē, uguns strūkla aprija visu gaisu virs viņa. Viņš bija izglābies par mata tiesu. Gaisā bija ne­ganta smaka: viņa paša mati. Uguns bija apdedzinā­jusi to galus.

Aizrijies, strīpainu seju no netīrumiem un svied­riem, Alekss izrāpās no bedres un aizskrēja, neko ne­redzēdams. Viņam nebija nekādu domu, kurp doties. Viņš vienīgi zināja, ka pēc pāris sekundēm kvadracikls būs atpakaļ. Alekss bija noskrējis tikai kādus desmit soļus, pirms sasniedza lauka malu. Tur bija brīdinošs uzraksts un novilkts elektriskais nožogojums, cik vien tālu varēja saskatīt. Ja nebūtu skaņas, kas nāca no nožogojuma, viņš būtu ieskrējis tieši tajā. Nožo­gojums gandrīz nebija redzams, un motociklisti, kas lielā ātrumā triecās viņam pretī, savu dzinēju troksnī nedzirdētu brīdinošo skanu.

Alekss apstājās un pagriezās atpakaļ. Apmēram piecdesmit metrus no viņa zāle bija pilnīgi saplacināta no kvadracikla, no kura jau nāca nākamais šāviens. Bet šoreiz Alekss nogaidīja. Viņš stāvēja, balansējot uz papēžiem kā matadors. Divdesmit metri, desmit… Ta­gad viņš skatījās tieši motociklista izvelbtajās acīs, re­dzēja vīra nevienādos zobus smaidošā mutē, kamēr tas joprojām turēja ugunsmetēju. Motociklists sašķaidīja pēdējo zāles barjeru un lēca tieši viņam virsū… tomēr Alekss bija nedaudz tālāk. Viņš bija izlīdis caur žogu. Motociklists pārāk vēlu ieraudzīja nožogojumu un uz­šāvās gaisā kā raķete tieši tam virsū. Vīrs iekaucās, kad žoga drātis apvijās viņam ap kaklu un gandrīz nožņaudza viņu. Kvadracikls kroplīgi noļodzījās gaisā un tad sabruka. Vīrs nokrita zemē un palika nekustīgi guļam.

Viņš bija saplosījis nožogojumu, izraujot to no ze­mes. Alekss pieskrēja pie vīra un aplūkoja to. Kādu brīdi viņam likās, ka tas ir Jasens, bet tas bija jaunāks, melnmatains preteklis. Alekss viņu pirms tam nekad nebija redzējis. Vīrs bija bez samaņas, bet joprojām elpoja. Ugunsmetējs bija nosviests turpat uz zemes blakus vīram, pilnīgi sadragāts. Alekss aiz muguras kādu gabaliņu tālāk sadzirdēja otru kvadraciklu. Lai kas arī būtu šie vīri, viņi bija centušies panākt Alekšu, pārgriezt viņu uz pusēm un pārvērst pelnos. Viņam bija jārod iespēja aizmukt, pirms tie visā nopietnībā īstenojuši savu nodomu.

Zēns pieskrēja pie kvadracikla, kurš gulēja, apgā­zies uz sāniem. Viņš to atkal piecēla, uzlēca uz sēdekļa un nospieda starteri. Dzinējs negaidīti atdzīvojās. Vis­maz par tehniku nebija jāuztraucas. Alekss paraustīja akseleratoru un sagrāba stūri, kvadracikls sāka kratī­ties, nesot viņu prom no šīs vietas.

Tagad viņš triecās cauri zālei, kas pārvērtās zaļā tintes traipā, kad kvadracikls nesās pa šauro taciņu. Viņš nevarēja sadzirdēt otru kvadraciklu, bet cerēja, ka tā vadītājam nav nekāda priekšstata, kas noticis, un tāpēc viņš nesekos Aleksam. Viss ķermenis tricinājās, kvadraciklam atsitoties pret kādiem nelīdzenumiem un palēcoties uz augšu. Viņam vajadzēja būt uzmanī­gam. Ja viņš kaut uz mirkli zaudētu koncentrēšanos, jau tajā pašā sekundē kristu.

Viņš jau traucās pa citu zāles paklāju un, stūrei me­žonīgi raustoties, ātri nesās prom. Alekss bija atradis šauru taciņu… un atkal klints mala. Nepilni trīs metri, un viņš būtu uzmests gaisā un pēc tam nosviests zemē tieši uz klintīm. Pāris sekunžu viņš sēdēja tur, kur bija apstājies, un dzinējs dūca. Tajā mirklī ieradās otrs kvadracikls. Kāds brīdis motociklistam bija vajadzīgs, lai noprastu, kas īsti noticis. Viņš bija jau nonācis līdz taciņai un sastapa Alekšu kādu divsimt metru attā­lumā. Kaut kas viņa rokā nomirgoja, atbalstīts uz stū­res. Tas bija ierocis.

Alekss atskatījās uz ceļu, pa kuru bija braucis. Tas nebija nekāds labais. Līdz brīdim, kad viņš pagriezīs kvadraciklu atpakaļ, bruņotais vīrs viņu panāks. Viens mirklis, un viss būs beidzies. Vai viņš varēja braukt atpakaļ pa zāli? Nē, tieši šī iemesla dēļ bija jālaižas prom, pat ja vidusceļš ir neizbēgama sadursme ar otro kvadraciklu.

Kāpēc gan ne? Varbūt cita ceļa nemaz nav? Vīrs gāzēja savu braucamo un drāzās pretī. Alekss rīkojās tieši tāpat. Tagad abi traucās tieši viens otram pretī pa šauro taciņu. Pēkšņi parādījās zemes valnis un klintis, veidojot dabisku barjeru vienā pusē un akmens kaudzi otrā. Bija pārāk maz vietas, lai varētu pabraukt viens otram garām. Viņi varēja apstāties vai saskrieties… bet, ja viņi gatavojās apstāties, tad tas jādara nākama­jās desmit sekundēs.

Kvadracikli nāca arvien tuvāk un tuvāk viens ot­ram, katru brīdi joņojot arvien ātrāk. Vīrs nevarēja Aleksam trāpīt, vismaz nezaudējot kontroli. Tālu lejā sudrabojās viļņi, sitoties pret klintīm. Iemirgojās asās klintis. Otrā kvadracikla dunoņa skanēja Aleksam au­sīs. Viņu sagrāba vējš, sitoties krūtīs un sejā. Tas bija līdzīgi kā vecmodīgajā spēlē "aklās vistiņas". Vienam no viņiem bija jāapstājas. Vienam no viņiem bija jāno­iet no ceļa. i

Trīs, divi, viens…

Tas bija ienaidnieks, kurš beigās salūza. Viņš bija tikai nepilnu piecu metru attālumā, tik tuvu, ka Alekss varēja saskatīt viņa nosvīdušo pieri. Tikko li­kās, ka sadursme ir neizbēgama, viņš sašūpoja savu kvadraciklu un pasviedās nost no ceļa, uz krastma­las dambi. Tajā pašā mirklī vīrs mēģināja izšaut. Bet bija par vēlu. Viņa kvadracikls sagriezās, sasvērās uz diviem riteņiem, un viņš zaudēja kontroli. Tad vīrs iebļāvās. Šaujošais ierocis bija par iemeslu tam, ka vīrs zaudēja to pašu mazumiņu kontroles, kas vēl bija pa­likusi. Viņš cīnījās ar kvadraciklu, cenšoties atgriezt to uz četriem riteņiem. Tas atsitās pret akmeni un pa­lēcās uz augšu, tieši trāpot uz šaurās takas, un beidzot atsitās pret akmeņaino klinti.

Alekss sajuta braucamo, kas aizdrāzās garām, bet neredzēja neko vairāk par neskaidrām kontūrām. Viņu pārņēma drebuļi, apstājoties un pagriežoties uz brīdi, lai redzētu, kā otrs kvadracikls uzlido gaisā. Vīrs, joprojām bļaudams, bija atrāvies no krītošā brau­camrīka, bet abi vienlaikus iekrita ūdenī. Kvadracikls nogrima tikai dažas sekundes pirms vīra.

Kurš to vīru atsūtīja? Varbūt Nadja Vola, kura iero­sināja pastaigāties, vai Ņirgas kungs, kurš bija redzē­jis viņu aizejam? Jā, Ņirgas kungs bija devis šādu rī­kojumu. Par to Alekss bija pilnīgi pārliecināts.

Alekss ar kvadraciklu nobrauca visu atlikušo ceļu.

>

Saule joprojām spoži spīdēja, kad viņš bija nonācis ne­lielā zvejnieku ciematā, bet zēns nespēja priecāties. Viņš dusmojās uz sevi, jo zināja, ka pieļāvis pārāk

daudz kļūdu.

»

Alekss zināja, ka viņam tagad vajadzēja būt miru­šam. Vienīgi veiksme un zema sprieguma elektriskais žogs viņu paglāba no nāves.

DOZMARIJAS RAKTUVES

Alekss gāja cauri Porttolonai, garām krogam "Zvej­nieku rokas" un pa bruģētu ielu uz bibliotēku. Bija jau dziļa pēcpusdiena, bet ciems izskatījās kā aizmi­dzis; laivas šūpojās piestātnēs, ielas un gājēju celiņi bija tukši. Dažas kaijas slinki lēkāja pa jumtu korēm, izkliedzot savus parastos nedaudz skumjos ķērcienus. Gaiss oda pēc sāls un beigtām zivīm.

Bibliotēka bija sarkana ķieģeļu ēka, Viktorijas laika būve, kas cēli gozējās kalna virsotnē. Alekss atgrūda smagās sviru durvis un iegāja telpā, kur grīda bija iz­klāta flīzēm kā šaha galdiņš un kur no centrālā galda augšup pletās aptuveni piecdesmit grāmatu plauktu. Kādi seši vai septiņi apmeklētāji sēdēja pie galda un strādāja. Vīrietis biezi adītā džemperī lasīja avīzi "Zvej­nieka Nedēļa". Alekss piegāja pie uzņemšanas galda. Tur bija parastais uzraksts - LŪDZU KLUSUMU. Zem tā sēdēja smaidoša ar sieviete apaļīgu seju un lasīja grāmatu "Noziegums un sods".

-   Vai varu jums palīdzēt? - par spīti uzrakstam, vi­ņai bija tik skaļa balss, ka visi atskatījās, kad viņa ierunājās.

-   Jā…

Alekss bija ienācis šeit tāpēc, ka Herods Seils bija to pieminējis sarunā par īenu Raideru. Pusi sava laika viņš pavadīja ciematā. Ostā, pastā, bibliotēkā. Alekss jau bija redzējis pastu, citas vecas celtnes netālu no ostas. Viņš nedomāja, ka tur kaut ko atradīs. Bet bib­liotēkā? Varbūt Raiders bija šeit nācis meklēt informā­ciju. Varbūt bibliotekāre viņu atcerējās.

-   Mans draugs bija apmeties šajā ciematā, - Alekss sacīja. - Es vēlos uzzināt, vai viņš šeit bija ienācis. Viņu sauc īens Raiders.

-   Raiders ar "i" vai "j"? Nedomāju, ka mums vispār te būtu kāds Raiders. - Sieviete uzsita uz pāris datora taustiņiem, tad pakratīja galvu. - Nē.

-   Viņš bija apmeties Seila rūpnīcā, - Alekss piebilda. - Viņš bija ap četrdesmit gadu vecs, rudiem matiem. Brauca ar BMW.

-   O! Jā! - Bibliotekāre pasmaidīja. - Viņš bija ienā­cis kādas pāris reizes. Patīkams vīrietis. Ļoti laipns. Es sapratu, ka viņš nav vietējais. Viņš meklēja grā­matu…

-   Vai jūs atceraties, kādu grāmatu?

-   Protams. Es nevaru vienmēr atcerēties sejas, bet grāmatas nekad neaizmirstu. Viņš interesējās par vī­rusiem.

-   Par vīrusiem?

-    Jā. Tā bija, kā es saku. Viņš vēlējās kaut kādu informāciju.

Datoru vīruss! Tas varēja visu mainīt. Datoru vīruss bija ideāls kaitniecībai: neredzams un tūlītējs. Tikai vienas piecu centu monētas ieraksts programmatūrā, un ikviena informācija Pērkondārdos varētu būt iz­nīcināta jebkurā laikā. Bet Herods Seils, iespējams, negribēja likvidēt savu lolojumu. Tas vispār bija kaut kāds neprāts. Varbūt Alekss no paša sākuma kļūdījās, domājot par viņu. Iespējams, Seils vispār nezināja, kas īsti noticis.

-   Baidos, ka nevarēšu jums palīdzēt, - bibliotekāre turpināja. - Šī ir tikai maza bibliotēka, un mūsu grā­matu krājumi pēdējos trīs gados ir diezgan sarukuši. - Viņa nopūtās. - Jebkurā gadījumā viņš teica, ka esot dabūjis dažas grāmatas no Londonas. Viņam pastā esot kastīte…

Tas lika aizdomāties. īens Raiders nebūtu vēlējies informēt Seila rūpnīcu, kur informāciju varētu pār­tvert.

-   Tā bija pēdējā reize, kad jūs viņu redzējāt? - Alekss jautāja.

-   Nē. Pēc nedēļas viņš bija ienācis vēlreiz. Viņš bija dabūjis to, ko gribēja, tāpēc ka šoreiz nemeklēja grā­matas par vīrusiem. Viņš interesējās par vietējām dē­kām.

-   Kāda veida vietējiem piedzīvojumiem?

-    Kornvolas novada vēsturi. Plaukts KN, - biblio­tekāre norādīja. - Viņš visu pēcpusdienu skatīja kādu grāmatu un pēc tam aizgāja. Kopš tā laika viņš vairs nav rādījies, man ļoti žēl. Es jau biju cerējusi, ka viņš pastāvīgi apmeklēs mūsu bibliotēku. Būtu jauki, ja mums būtu jauns biedrs.

Novada vēsture. Tas neko nelīdzēja. Alekss pateicās bibliotekārei un devās uz durvju pusi. Viņš jau bija satvēris rokturi, kad pēkšņi atcerējās.

KN 475/19.

Viņš iebāza roku kabatā un izņēma papīra gabaliņu, ko bija atradis savā guļamistabā. Pilnīgi droši, burti sakrita. KN. Tie uz kaut ko norādīja. Un burti KN bija grāmatas marķējums.

Alekss aizgāja atpakaļ pie plaukta, kuru bija norā­dījusi bibliotekāre. Grāmatu bija sakrājies daudz vai­rāk, nekā tās tika lasītas, un, reiz savāktas šeit, jau sen norakstītas, tās bija saliktas rindās slīpi cita pie citas, it kā balstot cita citu. KN 475/19 - numurs bija uzdrukāts uz muguriņas grāmatai ar nosaukumu Doz- marija. Stāsts par Kornvolas vecāko raktuvi.

Alekss atnesa grāmatu pie galda, atvēra un ātri pārlapoja, brīnīdamies, kāpēc Kornvolas alvas vēsture bija ieinteresējusi Ienu Raideru. Stāsts bija pavisam parasts.

Raktuves bija Dozmariju ģimenes īpašums vienpa­dsmit paaudzēs. Deviņpadsmitajā gadsimtā Kornvolā bija četrsimt raktuvju. Līdz deviņdesmito gadu sāku­mam tur bija palikušas vairs tikai trīs. Dozmarija bija viena no tām. Alvas cena kritās, un raktuve bija gan­drīz iztukšota, bet tur nebija arī cita darba, un ģimene turpināja iegūt alvu pat tad, kad raktuve bija pilnībā viņus novārdzinājusi. 1991. gadā sers Ruperts Doz- marijs, pēdējais īpašnieks, klusi nozuda un ietrieca sev lodi pierē. Viņš tika apglabāts vietējās baznīcas kapsētā. Zārkā, kas, kā runāja vietējie iedzīvotāji, bija darināts no alvas.

Viņa bērni raktuves slēdza, pārdeva zemi Seila rūp­nīcai, un vairāki tuneļi tagad bija zem ūdens.

Grāmatā bija vairākas melnbaltās fotogrāfijas: šahtu shēmas un veclaicīgi apgaismes līdzekļi. Cilvēku gru­pas, kas stāv ar cirvjiem un pusdienu kārbām. Tagad visi viņi jau ir zem zemes. Šķirstot lapas, Alekss no­nāca līdz lappusei, kurā attēlota karte ar tuneļu shē­mām, bet tie tajā laikā jau bija slēgti.

Bija grūti saprast shēmu, bet tie bija šahtu, tuneļu un dzelzceļu labirinti, kas stiepās vairāku jūdžu ga­rumā. Kāpjot lejā, pilnīgā pazemes melnumā, varētu galīgi nomaldīties. Vai īens Raiders bija gājis šo Doz- mariju ceļu? Ja tā, tad ko viņš atrada?

Alekss atcerējās koridoru pie metāla kāpnēm. Tumši brūnas, nepabeigtas sienas un gaismas lukturus, kuri vienkārši karājās vados, kas Aleksam kaut ko atgādi­nāja. Un pēkšņi viņš saprata, kas tas bija. Koridors nebija nekas cits kā viens no tuneļiem vecajās raktu­vēs. Pieņemsim, ka īens Raiders bija nokāpis pa šīm kāpnēm. Tāpat kā Alekss, viņš bija uzdūries aizslēg­tajām metāla durvīm un noskaidrojis, kā atrast ceļu,

lai nokļūtu tālāk. īens bija sapratis, ka koridors ir tieši tas, kas vajadzīgs, un atgriezās atpakaļ bibliotēkā. Viņš atrada grāmatu par Dozmarijas raktuvēm, tas ir, šo grāmatu. Kartē viņš redzēja, kā var nokļūt otrpus durvīm.

Un viņš to uzzīmēja!

Alekss izņēma shēmu, ko bija zīmējis īens Raiders, un uzlika to uz grāmatas lapas, kur augšpusē bija kar­tes attēls. Turot abas papīra lapas kopā, viņš tās pa­vērsa pret gaismu.

Un tad viņš to ieraudzīja.

Līnijas, kuras bija zīmējis Raiders uz papīra, pre­cīzi sakrita ar raktuves šahtu un tuneļu ceļiem kartē. Alekss par to bija pilnīgi drošs. Ja atrastu ieeju Doz- marijas raktuvē, viņš varētu nonākt otrpus metāla durvīm.

Pēc desmit minūtēm zēns jau bija pametis biblio­tēku, paņemot līdzi vajadzīgās lappuses kopiju. Viņš nogāja lejā uz ostu, atrada veikaliņu jūras malā, kur, likās, tirgo pilnīgi visu. Alekss nopirka spēcīgu gais­mas bateriju, adītu jaku, virvi un krīta kasti.

Tad viņš uzrāpās atpakaļ kalnā.

Alekss devās atpakaļ, braucot pāri klinšu virsotnēm, kad saule jau grima rietumos. Priekšā varēja redzēt vientuļu dūmeni un sagruvušu torni, kas deva cerī­bas, ka tur ir ieeja Kernvekas šahtā, kura bija ieguvusi savu nosaukumu no senās Kornvolas valodas. Ņemot vērā kartē attēloto, tā bija vieta, kur sākas šahta. Vis­maz kvadracikls padarīja viņa darbošanos vieglāku. Kājām ejot, tas aizņemtu apmēram stundu.

Viņš saprata, ka neiekļaujas laikā. PērkondārcLiem jau vajadzēja pamest rūpnīcu, un mazāk nekā pēc div­desmit četrām stundām premjerministrs tos būs iedar­binājis. Ja šī iekārta tiešām bija samaitāta ar kādu vīrusu, kas notiks turpmāk? Kāds pazemojums Seilam un britu valdībai? Vai pat ļaunāk?

Un kā datoru bojāšana ir saistīta ar to, ko viņš re­dzēja iepriekšējā naktī? Lai ko zemūdene bija nogādā­jusi pie mola, tie nebija datori. Sudrabotās kastes bija pārāk lielas. Un neviens nenošauj cilvēku, kurš nomet zemē disketi.

Alekss apturēja kvadraciklu pie torņa un gāja cauri durvju arkai. Sākumā viņam likās, ka ir kļūdījies. Celtne izskatījās vairāk pēc sagruvušas baznīcas nekā pēc ieejas raktuvēs. Pirms Alekša šeit bija pabijuši daudzi. Uz grīdas mētājās dažas saspaidītas alus bun­džas un vecas čipsu pakas un uz sienām parastie gra- fiti zīmējumi. JRH BIJA ŠEIT. NIKS MĪL KĀSU. Ap­meklētāji aiz sevis luminiscējošā krāsā bija atstājuši vissliktāko, kas viņos bija.

Kāja atsitās pret kaut ko šķindošu, un Alekss ierau­dzīja, ka stāv uz metāla lūkas vāka, kas atradās betona grīdā. Dažādas zāles un nezāles bija sadīgušas apkārt apmalei, bet, uzliekot roku virs spraugas, zēns sajuta gaisa plūsmu, kas cēlās no apakšas. Tai vajadzēja būt ieejai šahtā.

Vairākus centimetrus biezais lūkas vāks bija aiz­skrūvēts, un priekšā atradās vēl smaga piekaramā at­slēga. Alekss nolādējās. Viņš bija atstājis istabā savu īpašo sejas krēmu pret pūtītēm. Krēms būtu saēdis šo skrūvi dažās sekundēs. Bet vairs nebija laika doties atpakaļ visu garo ceļu uz Seila rūpnīcu, lai to dabūtu. Zēns nometās ceļos un sāka grūstīt lūkas vāku, cerot to dabūt vaļā. Viņam par pārsteigumu, vāks atvērās. Kāds šeit bija bijis pirms viņa. Tam bija jābūt īenam Raideram. Viņam vajadzēja to attaisīt un pēc tam pa­virši aizvērt, lai nākamajā reizē atkal tur iekļūtu.

Alekss noņēma piekaramo atslēgu un satvēra lūkas vāku. Tas prasīja visus spēkus. Kad viņš to bija izda­rījis, sejā iesitās auksta gaisa brāzma. Lūkas vāks at­krita, un zēns ieskatījās melnajā caurumā, kas bija tik dziļš, ka dienasgaisma tajā neiesniedzās. Alekss paspīdināja bateriju. Stars sniedzās apmēram piecdes­mit metrus, bet šahta stiepās dziļāk. Viņš sameklēja oli un iemeta šahtā. Vismaz pēc desmit sekundēm tas tālu lejā pret kaut ko atsitās.

Sarūsējušas kāpnes veda lejup. Alekss paskatījās, vai kvadracikls vēl ir pie sienas, tad uzmeta cilpu uz pleca un piekāra pie siksnas bateriju. Viņam negribējās līst šahtā. Metāla šķērskoki bija ledusauksti. Pleci nolai­dās zem zemes, pirms gaisma bija izdzisusi, un Alekss sajuta, ka tumsa viņu pilnīgi iesūc tik ļoti, ka nevarēja neko saskatīt, kaut arī viņam ir acis. Bet viņš nevarēja rāpties un vienlaikus turēt bateriju. Viņam tagad bija jāpaļaujas uz izjūtu. Roka, tad kāja. Tālāk un arvien tālāk lejup, līdz beidzot celis atsitās pret zemi un viņš saprata, ka ir sasniedzis Kernvekas šahtas apakšu.

Alekss pavērās augšup. Viņš tik tikko varēja sa­skatīt ieeju, pa kuru bija nolaidies. Tā bija tik maza un apaļa, un tāla kā mēness. Smagi elpojot un cen­šoties cīnīties ar klaustrofobiju, viņš izvilka bateriju un ieslēdza to. Stars izslīdēja no rokas, rādot priekšā ceļu un lejot skaidru, baltu gaismu uz neseno tumsu. Alekss atradās gara tuneļa galā. Nelīdzenās sienas un griestus turēja koka baļķi. Grīda bija mitra, un gaisā atblāzmojās bāls ūdens spīdums. Raktuvē bija auksti. Alekss zināja, ka tā būs, un, pirms devās tālāk, uzvilka džemperi, ko bija nopircis, un ar krītu uzrakstīja uz sienas lielu X burtu. Tā arī bija laba doma. Lai kas šeit notiktu, viņš gribēja būt pārliecināts, ka atradīs ceļu atpakaļ.

Beidzot Alekss bija gatavs. Viņš paspēra divus soļus uz priekšu nost no vertikālās šahtas un tuneļa gala un pēkšņi sajuta cieta akmens svaru, zemi un alvas slāni krītam sev virsū. Tas bija šausmīgi. Tiešām šķita, it kā kāds mēģinātu viņu apglabāt dzīvu, un tas prasīja visus spēkus - turpināt. Pēc kādiem piecdesmit so­ļiem viņš jau bija pie otrā tuneļa, kas nogriezās pa kreisi. Viņš izņēma nokopēto karti un baterijas gaismā to aplūkoja. Saskaņā ar īena Raidera piezīmēm, tas bija šeit, pie pagrieziena. Viņš paspīdināja ar bateriju visapkārt un sekoja tunelim, kas stiepās lejup, vedot arvien dziļāk un dziļāk zemē.

Raktuvē bija pilnīgi kluss, skanēja tikai atsevišķi elpas vilcieni, čirkstoši soļi un paātrināti sirdspuksti.

Likās, it kā tumsa izdotu skaņas, radītu vīzijas. Alekss atvēra muti un iesaucās, lai kaut ko sadzirdētu. Bet balss skanēja klusu un tikai atgādināja par milzīgo smagumu virs viņa. Tunelis bija slikti remontēts. Daži no baļķiem bija pārlūzuši un iekrituši, un, tiklīdz viņš sakustējās, grants strūkla sita pa kaklu un pleciem, atgādinot, kāda iemesla dēļ Dozmarijas raktuve bija slēgta. Tā varēja iebrukt jebkurā brīdī.

Taka veda arvien dziļāk. Alekss varēja sajust spie­dienu ausīs, un tumsa kļuva arvien biezāka un nomācošāka. Viņš nonāca līdz kaut kādam bleķu un stiepļu mudžeklim un kaut kādām sen pamestām un aizmirs­tām iekārtām. Pārāk veikli lecot tam visam pāri, viņš sagrieza kāju pret robainu metāla gabalu. Uz dažām sekundēm viņš apstājās atvilkt elpu, jo zināja, ka ne­drīkst uztraukties. Ja celsi paniku, tu esi pazudis. Domā, ko dari. Esi uzmanīgs. Soli pa solim…

- Labi, labi… - Alekss čukstēja, lai nomierinātu sevi, tad turpināja ceļu.

Tagad viņš ienira kaut kādā plašā, apaļā caurumā, kas veidojās no sešiem dažādiem tuneļiem, kuri sa­nāca kopā, veidojot kaut ko līdzīgu zvaigznei. Platā­kais no tiem nogriezās pa kreisi, kur vēl bija palikušas sliedes. Viņš pakarināja bateriju un uzrāpās uz pāris koka vagoniņiem, kuri acīmredzot bija lietoti, lai no­gādātu lejā aprīkojumu vai uzvilktu virszemē alvas rūdu. Paskatoties kartē, Aleksam likās, ka pareizāk būtu iet pa sliedēm, kas izskatījās īsākais ceļš līdz vie­tai, kuru bija atzīmējis īens Raiders. Bet izlēma rīko­ties pretēji. Viņa tēvabrālis bija nogriezies un nonācis atpakaļ, kur bija. Tas varēja būt īstais iemesls. Alekss atkal uzzīmēja uz sienas divus X burtus - vienu pie tuneļa, no kura bija iznācis, un otru pie ieejas, kurp devās. Viņš turpināja iet.

Šis tunelis drīz vien kļuva zemāks un šaurāks, līdz Alekss vairs nebija spējīgs tālāk normāli iet un viņam nācās gandrīz vai pieplakt pie zemes. Zeme šeit bija pagalam slapja, ūdens peļķes sniedzās līdz pat potī­tēm. Viņš atcerējās, ka nesen bijis pie jūras, un tas atkal atgādināja nepatīkamo. Kurā laikā bija paisums? Un kas notika raktuves iekšpusē, kad ūdens līmenis cēlās? Alekss pēkšņi iedomājās sevi šajā šausmīgajā tumsā, kur ūdens jau ir līdz krūtīm, līdz kaklam, pāri galvai. Viņš apstājās un piespieda sevi domāt par kaut ko citu. Šeit lejā, dziļi pazemē, kur atrodas, viņš neva­rēja domāt ļaunas domas.

Sliežu ceļš nogriezās, un tur jau bija arī otras slie­des; tās bija izliektas un salauztas, tām virsū gulēja milzīgi akmeņi, kas bija krituši no augšas. Bet tās at­viegloja kustēšanos uz priekšu, ja uzspīdināja bateriju. Alekss visu laiku gāja pa tām līdz krustojumam, kur bija galvenais dzelzceļš. Pagāja gandrīz pusstunda, un viņš atkal bija nonācis atpakaļ, kur sāka savu ceļu, bet, uzspīdinot gaismu sev visapkārt, saprata, kāpēc īens Raiders tik ilgi bija projām. Viens tunelis tur bija iebrucis. Apmēram trīsdesmit metrus priekšā dzelz­ceļš bija nosprostots.

Viņš gāja pa ceļu, kā bija atzīmēts kartē, un apstā­jās. Zēns paskatījās papīrā un tad atkal uz ceļu. Tas nevarēja būt. Turklāt te nebija kļūdas.

Viņš bija nonācis pie maza, apaļa tuneļa, kurš tie­cās dziļāk zemē. Bet pēc desmit metriem tas vienkārši izbeidzās, tur ceļš bija aizsprostots ar metāla plāksni. Alekss pacēla akmeni un aizmeta to prom. Atskanēja ūdens šļaksti, un zēns saprata, ka tunelis ir pilnīgi iegrimis kā tinte melnajā ūdenī. Tas sniedzās līdz pat šahtas griestiem. Iedomājoties, ka viņš varētu peldēt tik aukstā ūdenī, gandrīz nullē grādu, kur nebūtu nekādas iespējas elpot… Pēc visa šī smagā darba un laika, ko viņš bija pavadījis zem zemes, tālāk nebija vairs kur iet.

Alekss pagriezās. Viņš jau grasījās doties prom, bet tieši tad gaismas kūlis uzdūrās kaut kam gulošam tieši priekšā. Viņš paspīdināja visapkārt uz augšu un lejup. Tas bija ūdenslīdēja tērps un izskatījās gluži jauns. Alekss atkāpās no peļķes un aplūkoja to baterijas gaismā. Tajā pašā brīdī viņš ieraudzīja vēl kaut ko. Akmeni, kam galā bija piesieta virve. Tā bija sagriezu­sies slīpi un neredzami aizvijās ūdenī. Alekss saprata, ko tas nozīmē.

īens Raiders bija nokļuvis šeit, iepeldot pa zemūdens tuneli. Viņš bija uzvilcis sausu apģērbu un vadījās pēc auklas, kas bija piesieta, lai nodrošinātu viņu. Acīm­redzot viņš bija plānojis nākt atpakaļ. Tāpēc viņš bija atstājis lūku vaļā. Izskatījās, ka mirušais vīrs vēlreiz bija Aleksam izpalīdzējis. Jautājums bija tikai viens: vai viņam pietiks dūšas iet tālāk?

Viņš pacēla nirēja tērpu. Tas bija pārāk liels. Taču tas varēja paglābt no vislielākā aukstuma. Bet tā nebija vienīgā problēma. Tunelis varēja būt vēl desmit vai pat simt metrus garš. Kā Alekss varēja pārliecināties, ka īens Raiders nebija lietojis elpošanas aprīkojumu, lai izpeldētu cauri tunelim? Ja Alekss ienirtu šeit ūdenī un iznirtu, lai ievilktu elpu tikai pusceļā, viņš droši vien noslīktu. Skatoties uz aukstajiem akmeņiem stin­dzinošajā dzelmē, Alekss nevarēja iedomāties ļaunāku veidu, kā iet bojā.

Bet viņš bija nokļuvis tik tālu un saskaņā ar karti netālu no atzīmētās vietas. Alekss nolamājās. Šī ne­bija izprieca. Tajā pašā brīdī viņš vēlējās, kaut nekad nebūtu dzirdējis par Alanu Blantu, Seila rūpnīcu vai Pērkondārdu. Bet viņam nebija atpakaļceļa. Ja jau tē­vabrālis to varēja, viņš arī spēs. Zobus sakodis, viņš uzvilka akvalangista tērpu. Tas bija auksts, mitrs un neērts. Alekss aizvilka rāvējslēdzēju. Viņš nebija novil­cis savas drēbes, un, iespējams, tas palīdzēja. Ietērps bija par lielu, bet Alekss bija drošs, ka tas pasargās no ūdens.

Tagad, ātri kustoties, baidoties - ja viņš vilcināsies, tad pārdomās -, Alekss tuvojās ūdens malai. Vienā rokā viņš turēja atrasto virvi. Varbūt veiktos ātrāk, ja peldētu ar abām rokām, bet viņš negribēja izaicināt likteni. Visļaunākais, atrodoties zem ūdens, būtu, ja beigtos gaiss. Rezultāts būtu līdzīgs. Viņam bija jāno­turas pie virves, kas izvestu viņu cauri tunelim. Alekss dažas reizes dziļi ievilka elpu, lai asinis saņemtu skā­bekli, saprotot, ka tas dos dažas papildu sekundes. Tad viņš ienira.

Aukstums bija negants, likās, ka kāds ar āmuru sit pa plaušām. Ūdens sitās pret galvu, griežoties ap de­gunu un acīm. Pirksti bija gandrīz sastinguši. Viņu bija pārņēmis šoks, bet ūdenslīdēja tērps bija tik blīvs, ka vismaz turēja ķermeņa siltumu. Pieķēries auklai, viņš ķepurojās uz priekšu. Jāpaļaujas vienīgi uz sevi. Un atpakaļceļa vairs nebija.

Rāviens, atspēriens. Rāviens, atspēriens. Alekss zem ūdens bija mazāk par minūti, bet plaušas jau juta slodzi. Tuneļa griesti skrāpēja plecus, un viņš baidījās, ka tie varētu saplēst akvalangista tērpu un ievainot ādu. Bet viņš neuzdrošinājās samazināt ātrumu. Stin­dzinošais aukstums izsūca pēdējos spēkus. Rāviens un atspēriens. Rāviens un atspēriens. Cik ilgi viņš jau bija zem ūdens? Deviņdesmit sekundes? Simts? Acis bija cieši aizvērtas, bet, pat ja viņš tās atvērtu, nebūtu nekādas atšķirības. Viņš bija melnumā, virpuļojošā un stindzinošā kā kaut kādā ellē. Un sāka jau trūkt elpas.

Viņš rāvās uz priekšu, turoties pie virves un ap­svilinot plaukstas. Viņš bija peldējis ilgāk nekā divas minūtes. Likās - gandrīz desmit. Viņam bija jāatver mute un jāieelpo, pat ja ūdens iekļūtu rīklē… Kluss kliedziens lauzās uz āru. Rāviens, atspēriens. Rāviens, atspēriens. Tad virve sliecās uz augšu un Alekss sa­juta, ka pleci kļūst brīvi un mute atveras, lai ievilktu dziļi elpu. Viņš juta, ka ir to izdarījis, iespējams, pašā pēdējā brīdī.

Bet kur viņš to izdarīja?

Alekss nevarēja neko redzēt. Viņš slīdēja pilnīgā tumsā, nespēdams neko saskatīt, pat to, kur beidzas ūdens. Viņš bija atstājis bateriju ceļa sākumā, bet zi­nāja: pat ja vēlētos, viņam vairs nebija spēka atgriez­ties. Viņš bija sekojis pa mirušā vīra pēdām. Tas bija vienīgais, kas izdarīts, un tas veda vienīgi uz kapu.

AIZ DURVĪM

Alekss lēnām peldēja uz priekšu pilnīgā tumsā, bai­doties, ka jebkurā brīdī varētu sasist galvu pret kādu klinti. Pat zem akvalangista tērpa viņš bija sācis sa­just ūdens stindzinošo aukstumu un saprata, ka pēc iespējas ātrāk ir jāatrod kāda izeja. Viņa pirksti pret kaut ko atsitās, bet, tā kā tie bija kļuvuši nejūtīgi, bija grūti noteikt, kas tas bija. Viņš izstiepās un parāvās uz priekšu. Kājas sajuta zemi. Un tad tas notika. Viņš varēja redzēt. Kaut kā no kaut kurienes tāla gaisma ielauzās aizpludinātajā tunelī.

Lēnām redze sāka noskaidroties. Aizliekot roku priekšā sejai, Alekss varēja saskatīt pirkstus. Viņš pie­ķērās pie koka sijas, kas bija iegruvuša jumta balsts, aizvēra acis, tad atkal tās atvēra. Tumsa bija atkā­pusies, rādot krustojumu, izkaltu klintī, - vietu, kur savienojās trīs tuneļi. Ceturtais aiz muguras bija ap­plūdināts. Turoties pie baļķa, viņš uzrāpās uz akmens. Tajā pašā brīdī Alekss sadzirdēja pulsējošu troksni. Viņš nebija pārliecināts, vai tas ir tuvu vai tālu, bet atcerējās, ko bija dzirdējis zem D bloka, metāla durvju priekšā, un zināja, ka ir klāt.

Alekss novilka ūdenslīdēja tērpu, tas bija pasargā­jis no samirkšanas. Lielākā daļa ķermeņa bija sausa, bet ledusaukstais ūdens joprojām pilēja no matiem uz kakla, un sporta kurpes un zeķes bija piesūkušās ar to. Noliecoties un paskatoties uz kājām, viņš saprata, ka apavi jānovelk un jāizlej no tiem ūdens, pirms do­ties tālāk. īena Raidera karte bija joprojām salocīta kabatā, bet Aleksam vairs nebija nekādas vajadzības pēc tās. Viss, kas bija jādara, - jāseko gaismai.

Viņš gāja taisni uz priekšu, uz nākamo krustojumu, un tad nogriezās pa labi. Gaisma tagad bija tik spilgta, ka varēja pat saskatīt klints krāsu - tumši brūnu un pe­lēku. Pulsējošā skaņa kļuva arvien skaļāka, un Alekss sajuta silta gaisa straumi, kas plūda no augšas tieši virsū. Viņš piesardzīgi paspēra dažus soļus uz priekšu, brīnīdamies, kur ir nokļuvis. Viņš nogriezās aiz stūra, un pēkšņi klintis no abām pusēm veidoja jaunu aiz­sprostu ar metāla restēm mazliet virs zemes. Vecā rak­tuvju šahta bija pārveidota. Tā tika lietota kā gaisa kondicionēšanas sistēmas izplūdes ventilācija. Gaisma, kas Alekšu atveda šurp, nāca tieši no šīm restēm.

Viņš nometās ceļos pie pirmajām restēm un ieskatī­jās lielā, baltām flīzēm klātā telpā - laboratorijā ar sa­režģītiem stikla traukiem un iekārtām uz darba virs­mas. Telpā neviena nebija. Pamēģinot Alekss satvēra režģi, bet tas ar skrūvēm bija cieši iestiprināts klints sienā. Otras restes tajā pašā telpā arī bija cieši pieskrū­vētas. Alekss turpināja virzīties uz priekšu un nonāca līdz trešajam režģim. Tas atklāja noliktavas telpu, pilnu ar sudraba krāsas kastēm, - līdzīgas Alekss jau bija redzējis iepriekšējā naktī uz zemūdenes.

Viņš satvēra režģi abām rokām un mēģināja to pacelt. Tas padevās diezgan viegli, un, paskatoties uzmanīgāk, varēja noprast, kāpēc. īens Raiders jau šeit bijis pirms viņa un bija nozāģējis skrūves, ar ku­rām režģis bija pieskrūvēts. Alekss to klusām nolika. Viņš jutās apbēdināts. īens Raiders bija atradis ceļu caur raktuvēm, uzzīmējis karti, peldējis pa zemūdens tuneli un attaisījis režģi viens pats. Alekss bez viņa palīdzības nebūtu ticis tik tālu un vēlējās, kaut būtu labāk pazinis savu tēvabrāli un, iespējams, mazliet vairāk izrādījis savu sajūsmu par viņu, pirms viņš gāja bojā.

Zēns uzmanīgi sāka spraukties caur taisnstūra cau­rumu un ielīda telpā. Visbeidzot, guļot uz vēdera un kūļājot kājas, viņš sasniedza restes un novietoja tās atpakaļ. Ja neviens rūpīgi nepētīs, varēja domāt, ka neko arī neieraudzīs. Viegli kā kaķis viņš piezemējās uz pašiem pirkstu galiem. Pulsējošā skaņa tagad likās skaļāka, un tā nāca kaut kur no ārpuses. Tā varētu apslāpēt jebkuru troksni no Alekša puses. Viņš aiz­kļuva līdz tuvākajām sudrabotajām kastēm un paska­tījās apkārt, tad atvēra vienu kasti. Tā noskanēja, bet iekšā nekā nebija. Lai kas arī bija šurp nogādāts, tas bija izlietots.

Alekss izpētīja, vai nekur neredz novērošanas ka­meras, tad pieskrēja pie durvīm. Tās nebija aizslēgtas. Zēns pavēra durvis un paskatījās pa nelielu spraugu. Durvis veda uz plašu gaiteni ar automātiskām slīdo­šām durvīm katrā galā un sudrabotiem roku stieņiem visā garumā.

"1900 stundas. Sarkanie uz montāžas līniju, zilie - uz demontāžu."

Balss skanēja no skaļruņu sistēmas. Bet tā nelikās ne vīrieša, ne sievietes balss; tā bija bez emocijām, it kā necilvēciska. Alekss uzmeta skatienu rokas pulk­stenim. Tas rādīja jau septiņi vakarā. Izkļūšana cauri raktuvēm bija prasījusi vairāk laika, nekā viņš bija domājis. Alekss lavījās uz priekšu. Tas nebija gluži ko­ridors, kā viņam likās. Tas vairāk līdzinājās uzskaites telpai. Viņš piegāja pie margām un palūkojās lejā.

Alekss nevarēja iedomāties, ko īsti atradīs aiz šīm metāla durvīm, bet tas, ko viņš tagad ieraudzīja, bija ārpus jebkurām idejām. Milzīgās telpas sienas bija līdz pusei no klints, tālāk - no spīdīga tērauda, tā bija pilna ar datoriem un elektroniskām mērierīcēm, automāti ņirbēja un mirkšķināja ar acīm kā dzīvi. Tur darbojās apmēram četrdesmit vai piecdesmit cilvēku, daži bal­tos halātos, citi kombinezonos, visiem uz piedurknēm bija lentes dažādās krāsās: sarkanas, dzeltenas, zilas un zaļas. Pussfēriska gaisma spīdēja no augšas. Pie katrām durvīm stāvēja bruņots apsargs, ar neizteiks­mīgu seju vērojot darbu.

Tātad Pērkondārdi tika montēti šeit. Datori lēnām virzījās garā, nebeidzamā virknē pa konveijera līniju, garām dažādiem zinātniekiem un tehniķiem. Savādi likās tas, ka tie izskatījās pabeigti… un, protams, tiem tādiem bija jābūt. Seils bija viņam to teicis. Tagad, protams, tie tiks izvesti ar kuģiem šopēcpusdien un naktī. Bet kas tā par pēdējā brīža pārbaudi notika šeit, šajā slepenajā rūpnīcā? Un kāpēc tik liela ražošanas līnija ir noslēpta tālu prom no acīm? Ko gan Alekss bija redzējis Seila rūpnīcā? Vienīgi aisberga virsotni, īstā ražošana notika šeit, pazemē.

Alekss ieskatījās vērīgāk. Viņš atcerējās Pērkon- dārdu, ko pats bija lietojis, bet šie izskatījās pavisam citādi. Svītra, kas bija uzzīmēta uz plastmasas kor­pusa, gāja pāri ekrānam, lai atklātu mazu nodalījumu, cilindrisku un apmēram piecus centimetrus dziļu. Da­tori slīdēja garām dīvainai iekārtai - konsolēm, va­diem un hidrauliskiem āmuriem. No šauras atveres pretī datoriem kā sasveicinoties stiepās gaismu ne­caurlaidīgi sudrabkrāsas kabeļi - katram datoram pa kabelim. Datorā kabelis beidzās. Ar milzīgu precizitāti tas tika atvienots, saritināts un ievietots atsevišķā da­tora nodalījumā. Pēc tam Pērkondārdi tika sūtīti tā­lāk. Uz sekundi automāts apstājās un šis nodalījums tika aizplombēts. Brīdī, kad nonāca konveijera galā, datori tika iesaiņoti baltās un sarkanās Seila rūpnīcas kastēs, nodalījumi nebija redzami.

Alekša skatiens slīdēja līdzi konveijera lentei, aiz ražošanas līnijas caur milzīgu logu viņš ieskatījās kādā kamerā blakus. Divi vīri kosmonautu skafandros klumzīgi staigāja it kā palēninātās kustībās. Tad viņi apstājās. Pēkšņi iezvanījās trauksmes signāls, un tie pazuda milzīgu tvaiku mākonī. Alekss atcerējās, ka tādu skaņu jau bija dzirdējis. Vai tie tika dezaktivēti? Bet, ja Pērkondārdi tika bāzēti uz cietā diska, tiem jebkurā gadījumā nevajadzētu tik īpašu apstrādi. Tas bija kaut kas, ko Alekss vēl nekad nebija redzējis. Ja vīri tika dezaktivēti, tad no kā tieši?

"Aģents Gregorovičs ziņoja uz bīstamo vielu zonu. Šis ir paziņojums aģentam Gregorovičam."

Kalsns, rudmatains stāvs, ģērbies melnā, atstatu no ražošanas līnijas garlaikoti pastaigājās līdz durvīm un tad pazuda aiz tām. Tajā pašā brīdī Alekss pazina re­dzēto algoto slepkavu krievu Jasenu Gregoroviču. Kas notiek? Alekss atcerējās zemūdeni un vakuuma kastes. Protams. Jasens bija piegādājis kabeļus, kas tagad tiek ievietoti datoros. Kabeļi bija līdzeklis, ar ko izvest šos datorus no ierindas. Nē. Tas nebija iespējams. Atpakaļ Porttolonā, pie bibliotekāres, kura teica, ka īens Rai­ders tika jautājis pēc grāmatas par datoru vīrusiem…

Vīrusi.

Dezaktivācija.

Kaitīgo vielu zona.

Nāca apskaidrība - un līdz ar to kaut kas auksts un ciets pieskārās viņa kaklam aizmugurē. Alekss pat ne­bija dzirdējis atveramies durvis aiz viņa, bet sastinga, kad balss čukstēja ausī:

- Celies. Turi rokas gar sāniem. Ja izdarīsi kaut vienu pēkšņu kustību, es tev iešaušu galvā.

Alekss lēnām atskatījās. Apsargs stāvēja viņam aiz muguras ar ieroci rokā. Tas bija viens no tādiem, kādus Alekss tūkstošiem reižu bija redzējis filmās un televī­zijā, un viņš bija pārsteigts, cik atšķirīga bija īstenība. Ierocis bija Brauning tipa revolveris, un apsarga viena pirksta kustība aizsūtītu 9 mm lodi cauri vina galvaskausam uz smadzenēm. Sī drausmīgā doma Alekšu burtiski paralizēja.

Viņš piecēlās. Apsargs bija ap divdesmit gadu vecs, bālu ģīmi un apmulsis. Alekss pirms tam viņu nekad nebija redzējis - bet svarīgākais, ka apsargs nekad ne­bija redzējis Alekšu. Viņš nebija gaidījis, ka sastaps šeit zēnu. Tas varēja nākt par labu.

-   Kas tu tāds esi? - viņš jautāja. - Ko tu šeit dari?

-   Es šeit esmu kopā ar Seila kungu, - Alekss sacīja. Viņš paskatījās uz ieroci. - Kāpēc tu to esi notēmējis uz mani? Es nedaru neko sliktu.

Tas izklausījās aizkustinoši. Nomaldījies mazs zēns. Bet tas panāca vēlamo efektu. Apsargs vilcinājās, maz­liet nolaižot ieroci. Tajā pašā brīdī Alekss viņu pār­steidza. Tas bija viens no klasiskajiem karatē sitie­niem. Vispirms viņš apgriezās apkārt un ar elkoni iesita apsargam pa deniņiem. Apsargs, protams, jau bija apdullis, bet tad Alekss vēl ar celi iesita viņam pa kājstarpi, lai būtu pilnīgi drošs. Apsargs saliecās, un pistole nokrita zemē. Alekss ātri aizvilka viņu prom no margām, tad paskatījās lejā. Neviens nebija pamanījis, kas noticis.

Bet apsargs nevarēja būt bezsamaņā ilgi, un Alekss saprata, ka jāpazūd no šejienes - nevis kaut kur citur, bet vispār prom no Seila ražotnes. Viņam bija jāsazi­nās ar Džonsas kundzi. Viņš joprojām nezināja, kā un kāpēc, bet tagad zināja, ka Pērkondārdi tiks izmantoti kā ieroči. Bija atlicis mazāk par septiņpadsmit stun­dām līdz uzstāšanās brīdim Zinātnes muzejā. Bija kāds, kuru Aleksam vajadzēja apturēt no tā, kas va­rētu notikt.

Viņš skrēja. Durvis gaiteņa galā atvērās, un viņš at­radās izliektā baltā gaitenī ar stiklotiem kabinetiem, kas bija iebūvēti Dozmarijas raktuvju vertikālajās ejās. Viņš saprata, ka nevar iet atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnācis. Alekss bija pārāk noguris un, pat ja atrastu izeju no raktuvēm, viņš tagad nebūtu spējīgs peldēt. Vienīgā iespēja tagad bija durvis, pa kurām viņš bija sākumā ienācis. Tās veda uz metāla kāpnēm, kas savukārt gāja uz D bloku. Šajā telpā bija telefons. Neveiksmes gadījumā varētu izmantot savu Spēļu zēnu, lai nosūtītu ziņu. Bet MI6 vajadzēja zināt, ko viņš ir atradis.

Viņš sasniedza gaiteņa galu, tad parādījās trīs ap­sargi, kuri devās uz divvērtņu durvīm. Par laimi, viņi nepamanīja Alekšu. Neviens pat nenojauta, ka zēns ir šeit. Viņš darīja visu, lai nekas ļauns nenotiktu.

Un tad ieskanējās trauksmes signāls. Signalizācijas skaļrunis skanēja pa visu gaiteni, it kā izliecot savu balsi un atbalsojoties visos stūros. Augšā virs galvas sāka mirgot sarkana gaisma. Apsargi pagriezās un ie­raudzīja Alekšu. Atšķirībā no iepriekšējā apsarga šie nevilcinājās. Tiklīdz Alekss bija izlēmis bēgt pa tu­vējām durvīm, viņi sāka šaut. Lodes trāpīja Aleksam aiz muguras sienā un atsitienā lēca pa gaiteni. Alekss nokrita guļus uz vēdera un rāpus izlīda caur durvīm. Viņš piecēlās, atrada skrūvi un iedzina to vietā. Pēc dažām sekundēm milzīgs sprādziens atskanēja aiz dur­vīm, pa kurām šāva apsargi. Tās bija no metāla. Tām vajadzēja izturēt.

Viņš stāvēja uz signāltiltiņa, kas veda uz kaut kādu cauruļu mudžekli līdzīgi kā kuģa katlu telpā. Trauk­smes signāls bija tik skaļš, ka likās - galvenais skaļru­nis ir tieši šeit. Šķita, ka skaņa nāk no visām pusēm. Alekss nolēca uzreiz trīs pakāpienus pa metāla kāp­nēm un apstājās pie apmales, meklējot iespēju izkļūt laukā. Viņam bija jāizvēlas viens no trim koridoriem, bet tad viņš sadzirdēja soļu rīboņu un saprata, ka jā­izvēlas tikai no diviem. Tagad viņš vēlējās, kaut būtu pievācis pirmā apsarga revolveri. Viņš bija viens un neapbruņots. Viens pats apšaudes galerijā, ar ieročiem visās malās un bez jebkādas iespējas izkļūt. Vai tas bija tas, kam MI6 viņu gatavoja? Ja tā, tad ar vienpadsmit dienām bija par maz.

Viņš skrēja, lēkāja augšā un lejā pa caurulēm un centās atvērt visas durvis, kas vien gadījās ceļā. Kāda lielāka istaba bija aprīkota ar dažādiem āķiem. Dušas telpa. Vēl viena - laboratorija ar otrām durvīm uz āru, vidū stikla tvertne līgojās kā muca un bija piepildīta ar zaļu šķidrumu. No tvertnes rēgojās kaut kāda gumijas uzmava.

Mucai līdzīga tvertne. Paplātes. Alekss jau to bija redzējis iepriekš - kaut ko līdzīgu uz sava Spēļu zēna. Viņam vajadzēja nokļūt aiz otrajām durvīm. Viņš pie­skrēja pie tām. Tās bija aizslēgtas no iekšpuses - elek­troniski, ar stikla identifikācijas plāksni pie sienas. Viņš nekad tās nevarētu atvērt. Viņš bija sprukās.

Tuvojās smagi soļi. Aleksam bija tikai mirklis, lai noslēptos, noguļoties uz grīdas, zem viena no galdiem, pirms atveras pirmās durvis un vēl divi apsargi ieskrien laboratorijā. Viņi ātri visu apskatīja, bet Alekšu neie­raudzīja.

-   Šeit nav! - noteica viens no viņiem.

-   Būtu labāk uzkāpis augšā!

Viens no viņiem izgāja pa pirmajām durvīm, bet otrs - pa otrajām, pirms tam uzliekot plaukstu uz stikla plāksnes. Uz tās parādījās zaļa gaisma, un durvis, skaļi dūkdamas, atvērās. Apsargs ieslīdēja pa tām un pazuda. Alekss aizripoja līdz durvīm, kas vērās ciet, un uzreiz attapās iebāzt roku durvju spraugā. Viņš atspieda durvis vaļā. Kā jau bija cerējis, viņš ielūkojās pa durvīm, kur viņu bija pārsteigusi Nadja Vola.

Apsargs jau bija prom. Alekss izslīdēja pa durvīm, kas aizvērās aiz viņa, un trauksmes signāls vairs ne­bija dzirdams. Viņš izlēma iet augšā pa trepēm un tad caur virpuļdurvīm. Viņš jutās lieliski, nonācis atkal svaigā gaisā. Saule jau bija norietējusi, bet mauriņš vēl kvēloja sārtā liesmā; apžilbināts no gaismas, kas nāca no dažādām pusēm, Alekss jutās kā futbola lau­kumā pirms sitiena. Cits pie cita stāvēja kāds ducis pārvadājamo ratiņu. Vīri tos krāva pilnus ar dažādām smagām, četrkantīgām sarkanām un baltām kastēm. Kravas lidmašīna, ko Alekss jau bija redzējis, kad šeit ieradās, virs skrejceļa skaļi norūcās un sasvērās gaisā.

Alekss saprata, ka redz ražošanas līnijas beigas. Sarkanās un baltās kastes bija tās pašas, kuras viņš jau bija redzējis pazemes ražotnē. Pērkondārdi ar savu iznīcinošo noslēpumu bija sakrauti un aizgādāti prom. Līdz rītam tiem bija jābūt izplatītiem pa visu valsti.

Pieliecies Alekss paskrēja garām strūklakai un pāri mauriņam. Viņš bija iedomājies par galvenajiem vār­tiem, bet saprata, ka tas ir bezcerīgi. Apsargi jau bija brīdināti. Viņi droši vien jau gaidīja. Nebija iespējams nedz pārlīst pāri apvītajam žogam, nedz arī pārgriezt augšā uz tā esošos elektrības vadus. Nē. Viņa paša istaba šeit bija labākais risinājums. Tur bija arī tele­fons. Un tur bija viņa vienīgie ieroči: dažas ierīces, ko Smiters iedeva pirms četrām dienām vai varbūt gadiem.

Alekss caur virtuvi iegāja mājā pa to pašu eju, kā iepriekšējā nakti bija izgājis. Bija tikai astoņi vakarā, bet viss apkārt izskatījās kā izmiris. Viņš uzskrēja augšā pa kāpnēm un tad pa gaiteni līdz savai istabai, kas atradās pirmajā stāvā. Lēnām viņš atvēra durvis. Likās, ka laime uzsmaidījusi. Istabā neviena nebija. Neieslēdzis gaismu, viņš iegāja dziļāk un paķēra tele­fonu. Šī līnija bija atslēgta. Vienalga. Viņš sameklēja savu Spēļu zēnu, visas četras kasetes, jojo, pūtīšu krēmu un salika to visu pa kabatām. Viņš jau bija izlē­mis šeit vairs neuzkavēties. Tas bija pārāk bīstami. Va­jadzēja atrast vietu, kur paslēpties. Tad derētu samek­lēt kaseti ar uzrakstu "Liktenis", lai sazinātos ar MI6.

Alekss atgriezās atpakaļ pie durvīm un atvēra tās. Viņš bija ļoti pārsteigts, ieraugot Ņirgas kungu stāvam gaitenī. Tas izskatījās pretīgs ar savu balto seju, ruda­jiem matiem un gaiši violeto ķēmīgo smaidu. Alekss ātri noreaģēja, pagriežoties uz labā papēža, bet Ņir­gas kungs izrādījās ātrāks. Viņš izlikās saliecies, tad pēkšņi izstiepa roku Alekša virzienā un sagrāba zēnu aiz rīkles. Alekss centās ievilkt elpu, bet tas neizde­vās. Virssulainis izdeva neartikulētas skaņas un pēc brīža jau metās virsū. Aleksam bija iespaids, ka aiz zilpelēkās rētas tiešām paslēpies smaids, tīksminoties pašam par sevi. Viņš centās izvairīties, bet Ņirgas pir­mais sitiens trāpīja tieši pa žokli. Zēns tika nogādāts guļamistabā un nogāzts uz muguras.

Viņš pat neatcerējās, kā nokritis uz grīdas.

SKOLAS KAUSLIS

Viņi atnāca pie Alekša nākamajā rītā.

Viņš bija pavadījis nakti, ar roku dzelžiem pieāķēts pie radiatora mazā, tumšā istabā ar aizrestotu logu. Agrāk varbūt tas bijis ogļu pagrabs. Alekss atvēra acis, pelēka pirmā rīta gaisma spraucās istabā. Viņš aiz­vēra acis un pēc tam atkal atvēra. Galva bija dulna un vaigs, pa kuru trāpījis Ņirgas kungs, bija uztūcis. Rokas bija izgrieztas aiz muguras, un cīpslas plecos svila. Bet visšausmīgākā par visu bija viņa izgāšanās. Jau bija 1. aprīlis - diena, kad Pērkondārdi tiks pa­laisti. Un Alekss bija bezpalīdzīgs. Viņam tas likās kā aprīļa joks.

Bija tikai dažas minūtes pirms deviņiem, kad atvē­rās durvis un ienāca divi apsargi un aiz viņiem Ņirgas kungs. Roku dzelži tika atslēgti un Alekss piecelts kā­jās. Tad apsargi katrā pusē viņu izveda no istabas un vilka augšā pa kāpnēm. Viņš joprojām atradās Seila mājā. Kāpnes veda tieši uz telpu, kur atradās milzīgā Pastarās tiesas glezna. Alekss paskatījās uz attēlo­tajām figūrām, kas locījās agonijā. Un, ja viņam bija taisnība, tad šādam skatam drīz vajadzētu atkārto­ties visā Anglijā. Un tam jānotiek pēc trim stundām.

Apsargi, pa pusei velkot caur durvīm, iedabūja viņu telpā ar akvāriju. Priekšā bija liels koka krēsls ar augstu atzveltni. Alekss tika nosēdināts tajā. Viņa ro­kas atkal tika saslēgtas dzelžos aiz muguras. Apsargi aizgāja. Ņirgas kungs palika.

Alekss sadzirdēja soļus, kas nāca no spirālveida kāp­nēm, ieraudzīja ādas kurpes nākam lejā, pirms saska­tīja vīru, kuram tās bija kājās. Tas bija Herods Seils, ģērbies nevainojamā gaiši pelēkā zīda uzvalkā. Blants un ļaudis no MI6 jau no sākuma bija aizdomu pilni par multimiljonāru no Tuvajiem Austrumiem. Tie vienmēr bija domājuši, ka viņš kaut ko slēpj. Bet pat viņi ne­kad nebūtu uzminējuši patiesību. Seils nebija Alekša zemes draugs. Viņš bija tās visļaunākais ienaidnieks.

-   Trīs jautājumi, - Seils strupi ierunājās. Viņa balss bija pilnīgi auksta. - Kas tu esi? Kurš tevi atsūtīja šurp? Cik daudz tu zini?

-   Es nesaprotu, par ko jūs runājat, - sacīja Alekss.

Seils nopūtās. Ja viņam te kaut kas vēl likās uz­jautrinošs, Alekšu sastopot pirmo reizi, tad tagad tas bija pilnīgi pagaisis. Viņa seja bija vienaldzīga un lie­tišķa. Acis bija neglītas, pilnas draudu. - Mums ir maz laika, - viņš noteica. - Ņirgas kungs…

Ņirgas kungs piegāja pie viena no datoru kastēm, izņēma bārdas nazi ar robainu asmeni. Viņš to pielika zēnam tieši pie sejas. Viņa acis kvēloja.

-   Esmu jau stāstījis, ka Ņirgas kungs bija nažu spe­ciālists, - Seils turpināja. - Viņš joprojām tāds ir. Stāsti man to, ko vēlos zināt, Aleks, vai arī tev būs daudz sāpīgāk, nekā tu spēj iedomāties. Un necenties man melot, lūdzu. Atceries, kas notiek ar meļiem. īpaši jau ar vinu mēlēm.

Ņirga pienāca soli tuvāk. Asmens gaismā iemir­dzējās.

-   Mani sauc Alekss Raiders, - sacīja Alekss.

-   Raidera dēls?

-   Brāļadēls.

-   Kurš tevi atsūtīja?

-   Tie paši cilvēki, kas sūtīja viņu. - Nebija vairs no­zīmes melot. Nebija vairs nekādas vajadzības. Likmes bija pārāk augstas.

-    MI6? - Seils iesmējās bez jebkādām emocijām.

-   Sūta četrpadsmitgadīgu zēnu veikt viņu netīros dar­bus? Nepavisam nav angļu stilā, es teiktu. Negodīgi, ko? - Viņš runāja pārspīlēti izteiksmīgā angļu izrunā. Tagad viņš panāca pretī un apsēdās aiz rakstāmgalda.

-   Un kā ar manu trešo jautājumu, Aleks? Cik daudz tu jau esi izokšķerējis?

Alekss paraustīja plecus, cenšoties izskatīties pa­rasti, lai slēptu bailes, ko patiesi izjuta. - Pietiekami daudz, - viņš atbildēja.

-   Turpini.

Alekss ievilka dziļi elpu. Viņam aiz muguras lielā medūza dreifēja garām kā milzīgs indes mākonis. Ar acs kaktiņu viņš to varēja saskatīt. Zēns parāva roku dzelžus, vēloties uzzināt, vai ar tiem var salauzt krēslu. Krēsla aizmugurē bija Ņirga ar nazi rokā. Pēk­šņi krēsla atzveltne nodrebēja un uz galvas sacēlās mati. Naža asmens aizķēra zēna kakla ādu. Alekss juta, kā asins strūkla plūst lejā pa apkakli.

-   Tu liec mums gaidīt, - Herods Seils sacīja.

-    Labi. Kad mans tēvabrālis bija šeit, viņš interesē­jās par vīrusiem. Viņš par tiem bija apjautājies vietējā bibliotēkā. Es domāju, ka viņš runāja par datoru vī­rusiem. Tas taču bija dabisks pieņēmums. Bet es kļū­dījos. Es redzēju, ko jūs šeit darījāt pagājušajā naktī. Dzirdēju runājam par skaļruņu sistēmām. Dezaktivā- cija un bīstamo vielu zona. Viņi runāja par bioloģisko karu. Pie jums atrodas daži īstu vīrusu paveidi. Tie tika ienesti kabeļos, iepakoti sudrabotās kastēs, un jūs tos ievietojat Pērkondārdos. Es nezinu, kas no­tiks turpmāk. Pieļauju: kad cilvēki ieslēgs datorus, vini mirs. Tie atrodas skolās, tātad tie būs skolēni. Tas nozīmē, ka jūs neesat svētais, kā daži domā, Seila kungs. Masu slepkava. Asinskārs psihopāts. Pieļauju, jūs varat iebilst.

Herods Seils klusu plaukšķināja. - Tu esi labi pa­strādājis, Aleks, - viņš sacīja. - Apsveicu. Un jūtu, tu esi pelnījis atlīdzību. Tāpēc vēlos tev izstāstīt visu, kā ir. Lai būtu vērts, ka MI6 vajadzēja sūtīt pie manis īstu angļu skolnieku. Tāpēc, ka tu saproti - pasaulē nav nekā vairāk, ko es tik ļoti neieredzu. O jā… - Viņa seja noraustījās dusmās, un Aleksam uz brīdi likās, ka redz tajā dzīvu ārprātu. - Jūs, asinskārie snobi, ar savām augstprātīgajām skolām un smirdošo angļu valodas pārākumu! Bet es jums parādīšu. Es grasos jums parādīt visu!

Seils piecēlās un piegāja pie Alekša. - Es ierados šajā valstī pirms četrdesmit gadiem, - viņš teica. - Man nebija naudas. Manai ģimenei nebija nekā. Bet kāda dīvaina negadījuma dēļ es varēju vai nu izdzīvot, vai nomirt Beirūtā. Tev būtu labāk, ja es būtu nomiris! Daudz labāk! Mani uz šejieni atsūtīja kāda amerikāņu ģimene, lai es iegūtu izglītību. Viņiem bija draugi Lon­donas ziemeļu daļā, un es dzīvoju pie viņiem visu laiku, kamēr gāju vietējā skolā. Tu pat nevari iedomāties, kā es tad jutos. Būt Londonā, kas man vienmēr bija likusies civilizācijas sirds. Redzēt tādu pārpilnību un zināt, ka grasos kļūt par tās daļu. Es gribēju kļūt par īstu angli! Zēnam, kurš dzimis Libānas padibenēs, tas bija neticams sapnis. Bet drīz vien es iepazinu reali­tāti… - Seils pieliecās un izrāva nazi no krēsla. Viņš pameta to Ņirgām, kurš to satvēra.

-    Pēc kāda laika es ierados skolā, tiku izsmiets un pazemots. Sava auguma dēļ. Savas ādas krāsas dēļ. Tā­pēc, ka labi nerunāju angliski. Tāpēc, ka nebiju viens no viņiem. Viņi mani apsaukāja. Herods Smirdīgais. Aitu gans. Pigmejs. Un viņi izspēlēja visādus jokus ar mani. Adatas krēslā. Zaga un bojāja grāmatas. No­plēsa man bikses un izkarināja mastā zem valsts ka­roga. - Seils lēni pakratīja galvu. - Es biju iemīlējis šo karogu, kad pirmoreiz šeit ierados, - viņš teica. - Bet jau pēc dažām nedēļām es to ienīdu.

-   Daudzi skolās tiek pazemoti… - Alekss iesāka un tad aprāvās, kad Seils viņam nikni iesita pļauku.

-   Es neesmu beidzis, - viņš noteica. Viņš dziļi elpoja, un uz apakšējās lūpas krājās siekalas. Alekss varēja saredzēt, kā Seila sejā atdzīvojas pagātne. Un atkal viņš ļāva pagātnei izsist sevi no sliedēm.

-    Tajā skolā pazemojumu bija pārpārēm, - Seils turpināja. - Bet viens tur bija briesmīgāks par visiem pārējiem. Tas bija maza auguma lišķīgs knēvelis, bet viņa vecāki bija bagāti, un citi bērni turējās ar viņu kopā. Viņš zināja, kā izturēties un ko runāt… pat tad jau kā īsts politiķis. O jā. Viņš prata būt pievilcīgs, kad gribēja tāds būt. Kad visapkārt bija skolotāji. Bet, tiklīdz tie aizgriezās, viņš klupa man virsū. Viņš sakū­dīja arī pārējos. Dabūjam rokā to aitu ganu. Iebāžam viņa galvu podā. Viņam bija tūkstošiem ideju, kā pa­darīt manu dzīvi par niecību, un viņš nekad neapstā­jās, izdomājot vienmēr kaut ko jaunu. Visu laiku viņš bikstīja mani un izsmēja, un es tur neko nevarēju da­rīt, jo viņš bija populārs un es biju ārzemnieks. Un vai tu zini, kurš ir tas zēns, tagad jau izaudzis?

-    Pieļauju, ka jūs man to izstāstīsiet, - Alekss sa­cīja.

-   Es tev visu pateikšu. Jā. Viņš izauga, lai kļūtu par asinskāro premjerministru!

Seils izvilka baltu zīda kabatlakatiņu un noslaucīja seju. Kailā galva spīdēja no sviedriem. - Visu mūžu pret mani izturējās šādā veidā, - viņš turpināja. - Nav svarīgi, cik veiksmīgs esmu kļuvis, cik naudas esmu nopelnījis, cik cilvēkiem esmu devis darbu. Es jopro­jām esmu izsmiekla objekts. Joprojām esmu Herods Smirdīgais, aitu gans, libāniešu klaidonis. Labi, jau četrdesmit gadus esmu plānojis savu atriebību. Un ta­gad beidzot ir pienācis mans laiks. Ņirgas kungs…

Ņirgas kungs piegāja pie pretējās sienas un nospieda pogu. Alekss pieļāva, ka no grīdas parādīsies apslēpts biljarda galds, bet tā vietā uz visām sienām noslīdēja paneļi, no griestiem līdz pat grīdai izveidojot ekrānus, kuri nekavējoties sāka ņirbēt. Uz viena no ekrāniem Alekss varēja redzēt pazemes laboratoriju, uz otra - konveijera līniju, uz trešā - lidlauka skrejceļu, uz kura atradās ratiņi ar pēdējo kravu. Visur vīdēja novēro­šanas kameras, un Seils varēja redzēt jebkuru savas karalistes stūrīti, neizejot no istabas. Bet Aleksā tas neizraisīja ne mazāko izbrīnu.

-    Pērkondārdi ir apbruņoti un sagatavoti. Un vēl kas - tev taisnība, Aleks. Katrs no tiem satur, kā pa­reizi izteicies, datorvīrusu. Bet tas, ja tev tā tīk, ir mans aprīļa joks. Tāpēc ka vīruss, par kuru mēs ru­nājam, ir bakas. Protams, Aleks, tās ir ģenētiski modi­ficētas, lai padarītu tās ātrākas un spēcīgākas… daudz nāvējošākas. Viena karote šīs vielas varētu iznīcināt veselu pilsētu. Un mans Pērkondārds ir daudz, daudz spēcīgāks. Šobrīd tas ir izolēts un samērā drošs. Bet šopēcpusdien mēs grasāmies sarīkot mazu ballīti Zi­nātnes muzejā. Visas britu skolas būs tajā iesaistītas ar skolēniem, kuri būs sapulcējušies pie šiem jauka­jiem, jaunajiem, spīdīgajiem datoriem. Un dienas vidū, tieši pulksten divpadsmitos, mans vecais draugs prem­jerministrs teiks runu, ar kuru pats būs ļoti apmieri­nāts, un tad viņš nospiedīs pogu. Viņš pat domās, ka ir palaidis datorus, un viņam būs taisnība. Nospiežot pogu, viņš būs palaidis vīrusu, un šonakt ap pusnakti Lielbritānijā vairs nebūs neviena skolēna, un prem­jerministrs raudās, atceroties dienu, kad pirmo reizi pazemoja Herodu Seilu!

-   Jūs esat traks! - iesaucās Alekss. - Šonakt pus­naktī jūs būsiet cietumā.

Seils pamāja ar roku. - Es tā nedomāju. Tajā brīdī viss jau būs noticis, kam vajadzēs notikt, un es jau būšu tālu prom. Es šajā lietā neesmu viens, Aleks. Man ir iespaidīgi draugi, kuri mani ir atbalstījuši.

-   Jasens Gregorovičs.

-    Tu esi padarbojies! - Seils likās pārsteigts, ka Alekss zina šo vārdu. - Jasens strādā ar cilvēkiem, kuri man ir palīdzējuši. Vārdiem un tautībai nav no­zīmes. Tu būsi pārsteigts, uzzinot, cik daudz valstu pasaulē neieredz angļus. Sāksim ar to, ka tā ir lielākā daļa Eiropas. Bet vienalga… - Viņš sasita plaukstas un atgriezās pie rakstāmgalda. - Tagad tu zini patiesību. Esmu priecīgs, ka varēju tev to izstāstīt. Tu pat nevari iedomāties, kā es tevi ienīstu. Pat tad, kad spēlēji ar mani šo stulbo snukeru, cik liels prieks man būtu bijis tevi nogalināt. Tu esi līdzīgs tiem, kas bija man apkārt skolas laikā. Nekas jau nav mainījies.

-    Jūs neesat mainījies, - Alekss sacīja. Viņa vaigs joprojām sūrstēja pēc Seila pļaukas. Bet viņš bija dzir­dējis pietiekami. - Man žēl, ka jūs skolā tā pazemoja, - viņš teica. - Daudzus skolā pazemo. Bet viņi nekļūst par briesmoņiem. Jūs tiešām esat traks, Seila kungs. Un jūsu plāns izgāzīsies. Es esmu izstāstījis MI6 visu, ko uzzināju. Viņi jūs gaidīs Zinātnes muzejā. Tāpat kā tie vīri baltajos halātos.

Seils iesmējās. - Piedod, bet es tev neticu, - viņš no­teica. Pēkšņi viņa seja kļuva akmenscieta. - Un, iespē­jams, esi aizmirsis, ka es tevi brīdināju nemelot man.

Ņirga paspēra soli uz priekšu un uzsita ar naža as­meni sev pa plaukstu.

-    Es gribētu redzēt, kā tu mirsi, - Seils noteica. - Diemžēl man ir neatliekamas darīšanas Londonā. -

Viņš pagriezās pret Ņirgu. - Tev jānāk man līdzi uz helikopteru. Tad atgriezies un nogalini šo puiku. Dari to lēnām. Dari to sāpīgi. Mums vajadzēja pietaupīt mazliet tā baku vīrusa. Bet esmu pārliecināts, tu izdo­māsi kaut ko daudz interesantāku.

Viņš piegāja pie durvīm, tad apstājās un pagriezās pret Alekšu.

- Ardievu, Aleks. Nebija patīkami ar tevi iepazīties. Bet izbaudi savu nāvi. Un atceries, tu esi tikai pirmais, kurš…

Durvis aizvērās. Alekss palika telpā viens, pieāķēts ar roku dzelžiem pie krēsla, kur viņam aiz muguras stikla krātiņā lēni pārvietojās milzīgā medūza.

DZIĻIE ŪDEŅI

Alekss centās atbrīvoties no krēsla. Plaukstu locī­tavas bija nobrāztas un asiņainas, bet dzelži - pārāk cieši. Pēc pusstundas, kad Ņirga vēl nebija atgriezies, Alekss centās sadabūt savu pūtīšu krēmu, ko bija iedevis Smiters. Viņš zināja, ka tas saēdīs roku dzel­žus dažās sekundēs. Viņš varēja sataustīt, kur tas bija ielikts - armijas bikšu ārējā kabatā ar rāvējslēdzēju. Bet pirksti tam netika klāt. Trūka tikai dažu centi­metru. Viņš centās vēlreiz, bet nekas nesanāca. Tas viņu tracināja.

Zēns izdzirdēja helikoptera troksni un saprata, ka Seils jau ir ceļā uz Londonu. Alekss nodrebēja no tā, ko Seils bija teicis. Sis multimiljonārs tiešām bija traks. Tas, ko viņš plānoja, bija kaut kas neticams - masu slepkavība, kas iznīcinātu vairākas britu paaudzes. Alekss centās iedomāties, kas varētu notikt. Desmi­tiem tūkstoši skolēnu sēdēs klasēs, sapulcējušies ap saviem jaunajiem Pērkondārdiem, gaidot brīdi tieši dienas vidū, kad premjerministrs teiks runu un no­spiedīs pogu, palaižot datorus kopējā tīklā. Bet tā vietā atskanēs šņākoņa un mazs nāvējošā baku vīrusa mā­konis izplatīsies pa ļaužu pilno telpu. Un pēc dažām minūtēm visā valstī sāksies cilvēku bojāeja. Aleksam pat negribējās domāt par to. Tas bija šausminoši. Un tas sāksies dažu stundu laikā. Viņš ir vienīgais, kurš to var apturēt. Bet šeit nu viņš ir - saistīts, nespēdams pat pakustēties.

Atvērās durvis. Alekss atgriezās, baidīdamies ierau­dzīt Ņirgas kungu, bet tā bija Nadja Vola, kura iestei­dzās, ātri aizvērdama aiz sevis durvis. Viņas bālā seja bija pietvīkusi un acis aiz briļļu stikliem likās sabiju- šās. Viņa pienāca pie zēna.

-   Aleks!

-   Ko jūs gribat? - Alekss atvirzījās. Tad atskanēja klikšķis un zēna rokas bija brīvas. Viņa atslēdza roku dzelžus! Alekss piecēlās, brīnīdamies, kas notiek.

-   Aleks, uzklausi mani, - Vola teica. Vārdi pār viņas dzelteni krāsotajām lūpām vēlās ātri un klusi. - Mums nav vairāk laika. Es esmu šeit, lai tev palīdzētu. Es strādāju ar tavu tēvabrāli - īenu Raidera kungu, - viņa pārsteidza Alekšu. - Jā. Esmu tavā pusē.

-   Bet man neviens neteica…

-   Tev bija labāk neko nezināt.

-   Bet… - Alekss apmulsa. - Es jūs redzēju pie zem­ūdenes. Jūs zinājāt, ko Seils dara…

-   Es neko nevarēju darīt. Ne tad. To ir pārāk grūti paskaidrot. Mums nav laika runāties. Tu gribi viņu apturēt, vai ne? Visi telefoni šajā mājā ir kodēti. Tu tos nevari izmantot. Bet man birojā ir mobilais.

Alekss joprojām bija aizdomu pilns. Ja jau Nadja Vola tik daudz zināja, kāpēc viņa necentās apturēt Seilu jau agrāk? Tomēr viņa atbrīvoja Alekšu - un Ņirgas kungs varēja būt atpakaļ jebkuru mirkli. Viņam nebija citas izvēles kā vienīgi noticēt. Viņš sekoja Nadjai laukā no istabas, ap stūri un tad augšā pa kāpnēm, apstājoties pie kailas sievietes, kādas grieķu dievietes, statujas, kas atradās stūrī. Vola uz brīdi pastiepa roku pret sta­tujas roku.

-   Kas ir? - Alekss apjautājās.

-   Noreiba galva. Tev jāiet tālāk. Pirmās durvis pa kreisi.

Alekss pagāja viņai garām kāpņu laukumā. Ar acs kaktiņu viņš manīja, kā Nadja noliec statujas roku. Roka sakustējās… svira. Tajā pašā brīdī viņš saprata, ka tā ir viltība, bet bija jau par vēlu. Viņš skaļi iebļā­vās, kad grīdā paslēptā lūka atvērās zem kājām, centās apturēt krišanu, bet nekas nebija izdarāms. Nokritis uz muguras, zēns slīdēja lejup cauri grīdai pa plast­masas tuneli, kas zem viņa izvērsās spirālē. Laižoties lejā, viņš dzirdēja, kā Nadja Vola uzvaroši smejas, un tad viņš jau bija prom, bezcerīgi cenšoties atrast kādu atbalsta punktu sānos un saspringti iztēlojoties, kas varētu būt šī kritiena beigās.

Pēc piecām sekundēm kritiens beidzās. Plastma­sas spirāle viņu izmeta laukā. Alekss pat nepaspēja ievilkt elpu, kad ar milzīgu plunkšķi bija aukstā ūdenī. Kādu brīdi viņš neko neredzēja, cenšoties atgūt elpu. Tad viņš jau bija virspusē un attapās milzīgā stikla tvertnē, kas bija pilna ar ūdeni un akmeņiem. Tas, kur viņš bija nonācis, bija kaut kas šausmīgs.

Vola viņu bija iegrūdusi akvārijā, kur peldēja mil­zīgā medūza: Heroda Seila Portugāles cilvēkēdāja. Tā bija ilūzija, ka Alekss nekad te nevarētu nonākt. Viņš ieraudzīja medūzu tālākajā pretējā stūrī. Simtiem tās briesmīgo taustekļu ūdenī šūpojās un grozījās. Abus nekas nešķīra. Alekss centās turēties visiem spēkiem, lai nekristu panikā. Viņš uzmanīgi apmeta ūdenī kū­leni, uzmanoties, lai nekas neradītu briesmas. Medū­zai nebija acu. Tā nezināja, kur viņš atrodas. Tā neva­rētu… nevarētu uzbrukt.

Bet, iespējams, tā varēja nejauši nonākt pie viņa. Akvārijs, kur viņš atradās, bija milzīgs, vismaz desmit metrus dziļš un divdesmit vai trīsdesmit metrus garš. Tam pāri bija stikls, bet pārāk augstu, lai Alekss to spētu aizsniegt. Nebija nekādu iespēju tikt no tā laukā. Skatoties lejā cauri ūdenim, varēja redzēt gaismu. Alekss pazina telpu, kuru tikko bija atstājis, - He­roda Seila kabinets. Pēc brīža kaut kas neskaidrs un izkropļots parādījās kustīgajā ūdenī - atvērās durvis. Ienāca divi cilvēki. Alekss nevarēja skaidri saskatīt, bet zināja - tie ir Volas jaunkundze un Ņirgas kungs. Abi nostājās zēnam pretī. Vola turēja rokā kaut ko līdzīgu mobilajam telefonam.

-   Es ceru, Aleks, ka tu mani dzirdi, - kaut kur virs Alekša galvas skaļrunī atskanēja vācu sievietes balss. - Esmu pārliecināta, ka tu neizkļūsi no šī akvārija. Tu varēsi tur ūdenī spārdīties stundu, varbūt divas vai pat ilgāk. Kāds ir rekords, Ņirgas kungs?

-   Aai naarg!

-    Piecarpus stundas. Jā. Bet drīz vien tu nogursi, Aleks. Tu noslīksi. Iespējams, tas notiks ātrāk un tu nonāksi mūsu drauga apskāvienos. Vai tu viņu redzi? Nē? Tie nebūs apskāvieni, ko varētu vēlēties. Tie tevi nogalinās. Sāpes, es domāju, būs neiedomājamas bēr­nam. Cik žēl, Aleks Raider, ka MI6 izvēlējās tevi sūtīt šurp. Viņi tevi vairs nekad neredzēs.

Balss apklusa. Alekss spārdījās, cenšoties noturēt galvu virs ūdens. Viņa acis pamanīja medūzu. Otrā pusē aiz stikla kaut kas neskaidri sakustējās. Ņirgas kungs bija pametis telpu. Bet Vola vēl palika. Viņa gri­bēja pavērot, kā Alekss mirst.

Zēns paskatījās uz augšu. Virs akvārija bija virkne neona spuldžu, bet tās bija pārāk augstu. Pēkšņi viņš zem sevis sadzirdēja kaut kādu klikšķi un nesapro­tamu, klusu švīkstoņu. Šī skaņa viņu jau reiz darīja uzmanīgu. Medūza bija sakustējusies. Viņš varēja sa­skatīt caurspīdīgu konusu ar tumši violetu galu, kas virzījās tieši pretī. Šī radījuma apakšējā daļa - taus­tekļi - lēni dejoja.

Alekss gribēja bļaut un aizrijās ar ūdeni. Volai bija jāieslēdz mākslīgā ūdens plūsma, lai medūza sāktu kustēties. Zēns izmisīgi atspērās, peldot uz muguras un cenšoties izvairīties no medūzas. Viens no taus­tekļiem pārpeldēja pāri viņa kājai, to aizķerot. Ja kā­jās nebūtu sporta kurpes, tad viņš noteikti tiktu sa­dzelts. Vai dzelonis varētu izkļūt caur drēbēm? Viss bija iespējams. Apavi šoreiz viņu paglāba.

Alekss aizpeldēja līdz tālākajam akvārija stūrim un tur apstājās, balstoties ar roku pret stikla sienu. Viņš saprata, ka Vola teikusi taisnību. Ja medūza viņu ne- piebeigs, tad to paveiks nogurums. Viņam bija jācīnās katru sekundi, lai noturētos peldus, un šis drausmī­gais terors viņu nogurdināja.

Stikls. Alekss atspiedās pret to, cenšoties sasist. Iespējams, tas bija veids… Viņš novērtēja attālumu starp sevi un medūzu, ievilka dziļi elpu un ienira līdz pat baseina dibenam. Viņš spēja saskatīt, kā Nadja Vola viņu vēro. Kaut arī tas bija tikai plankums priekšā, viņš skaidri spēja saskatīt, ka tā ir Vola. Viņa nekustē­jās, un Alekss bija sašutis, ka viņa gaida, ko zēns darīs turpmāk.

Viņš aizpeldēja līdz akmeņiem, lai izvēlētos kādu ne­lielu, kuru paņemt līdzi augšā. Bet akmeņi bija pārāk smagi. Viņš noskatīja vienu apmēram savas galvas lie­lumā, bet tas nekustējās. Vola necentās viņu apturēt, jo zināja, ka akmeņi ir iecementēti. Alekss uznira ievilkt elpu. Viņš apgriezās riņķī un atspērās, lai uzpeldētu virs ūdens, bet pēdējā brīdī ieraudzīja medūzu, kas lēnām pārdreifēja virs viņa. Alekss iekliedzās, un no viņa mutes izlauzās gaisa burbulīši. Medūzas taustekļi bija tieši virs viņa galvas. Alekss centās atkal nonirt, ārprātīgi mētājot kājas kā spriguļus. Viņa pleci atsi­tās pret tuvumā esošajiem akmeņiem, un viņš sajuta sāpīgus drebuļus pa visu ķermeni. Saķēris roku, viņš aizpeldēja atpakaļ uz pretējo stūri un uzpeldēja virs ūdens, lai ievilktu elpu, līdzko galva bija virs ūdens.

Viņš nebija spējīgs sasist stiklu. Viņš nevarēja izrāp­ties no akvārija. Viņam nebija iespējas izvairīties no medūzas. Kaut arī viņš bija paņēmis visu, ko Smiters bija iedevis, nekas no tā nepalīdzēja.

Un tad Alekss atcerējās krēmu. Viņš pastiepa roku augšup un ar pirkstu aizķēra akvārija malu. Tā bija brīnumaina konstrukcija. Alekss nekādi nevarēja iedo­māties, cik liels ūdens spiediens iedarbojas uz stikla plāksnēm, bet visu konstrukciju saturēja kopā saknie- dēti tērauda leņķi stūros gan no iekšpuses, gan no ārpuses.

Kuldams ūdeni, viņš atvilka kabatas rāvējslēdzēju un izņēma tūbiņu. PRET PINNĒM, VESELĪGĀKAI ĀDAI. Ja varētu redzēt, ko viņš dara, Nadja Vola no­domātu, ka zēns kļuvis traks. Medūza aizdreifēja uz akvārija pretējo pusi. Alekss dažas minūtes nogaidīja, tad ātri ienira.

Neizskatījās, ka krēma daudzums būs pietiekams biezajām tērauda konstrukcijām un lielajai stikla tvertnei, bet Alekss atcerējās, kā Smiters bija rādījis, cik maz tā vajadzēja. Vai tiešām krēms iedarbosies ūdenī? Bet par to vairs nebija vērts raizēties. Alekss turēja tūbiņu pret metāla konstrukciju un izspieda garu krēma līniju visā stieņa garumā, ar otru roku apsmērējot katru kniedi.

Alekss spārdīja kājas kā airus un aizpeldēja uz pre­tējo pusi. Viņš nezināja, cik ilgs laiks pagājis, pirms krēms sāka iedarboties, bet jebkurā gadījumā Nadja Vola jau bija nojautusi, ka kaut kas nav kārtībā. Alekss redzēja, ka viņa ir piecēlusies un runā pa telefonu, iespējams, sauc palīgā.

Alekss bija iztērējis tikai pusi krēma no tūbiņas. At­likumu viņš izmantoja pretējā pusē. Milzīgā medūza pārlidinājās virs viņa, kustinot taustekļus un virzot tos uz āru, it kā lai sagrābtu zēnu un apturētu viņu. Cik ilgi viņš jau bija zem ūdens? Sirds sāka dauzīties. Un kas notiks, kad metāls sabruks?

Viņam vēl bija atlicis laiks, lai uzpeldētu virs ūdens un ievilktu elpu, pirms redzēs, kas notiks.

Pat zem ūdens krēms iedarbojās uz metāla kniedēm. Stikli jau bija atšķēlušies nost no metāla konstruk­cijām, un nekas tos vairs nesaturēja. Un ar milzīgu spiedienu ūdens izvēlās ārā līdzīgi durvīm, kas at­sprāgst vējā. Viņam vairs nebija laika domāt. Pasaule sagriezās, un Alekss kā korķis izlidoja ūdenskritumā. Nākamajā acumirklī kā murgainā sapnī ūdens brāzās un saplēsa visus stiklus. Alekss neuzdrošinājās atvērt acis. Viņš tika kaut kur nests un pēc tam nosviests. Viņam likās, ka visi kauli ir salauzti. Tagad viņš bija zem ūdens un centās dabūt gaisu. Galva jau bija virs ūdens, un zēns bija pārsteigts, ka var paelpot.

Akvārija priekšējā daļa bija sabrukusi, un tūk­stošiem litru ūdens iegāzās Heroda Seila kabinetā. Straume sašķaidīja mēbeles un izsita logus. Un tā joprojām plūda, sūcoties cauri grīdai. Sadauzīts zils un apstulbināts, Alekss piecēlās. Ūdens visapkārt bija līdz potītēm.

Kur ir medūza?

Viņam bija paveicies, ka viņš nebija šī izvirduma laikā savijies kopā ar medūzu. Bet tā varēja notikt. Turklāt Seila kabinetā bija vēl pietiekami daudz ūdens, lai medūza varētu viņam piekļūt. Alekss aiz­gāja uz istabas stūri, un viņa ķermenis sastinga. Tad viņš to ieraudzīja.

Nadjai Volai bija veicies mazāk. Viņa bija stāvējusi tieši pretī stikla tvertnei, kad metāla stieņi lūza, un viņai nebija laika izvairīties. Viņa gulēja uz muguras. Kājas bija lauztas. Un portugāļu cilvēkēdāja medūza bija viņai virsū. Tās viena daļa bija Nadjai uz sejas, un viņa likās pārsteigta, skatoties caur trīcošo masu uz Alekšu. Viņas dzelteni krāsotās lūpas likās savilktas pēdējā kliedzienā. Medūzas taustekļi bija apņēmuši sievieti. Simtiem piesūcekņu bija pielipuši pie viņas rokām un kājām, un krūtīm. Juzdamies slikti, Alekss devās uz durvju pusi un grīļodamies izgāja koridorā.

Signalizācija bija ieslēgta. Viņš to sadzirdēja tagad, kad skaņa kā vīzija plūda no mugurpuses. Sirēnas skaņas viņu izsita no apmātības. Cik bija pulkstenis? Gandrīz vienpadsmit. Kā par brīnumu, pulkstenis vēl darbojās. Bet viņš bija Kornvolā, vismaz piecu stundu brauciena attālumā no Londonas. Visapkārt trauk­smes signāla skaņas, bruņoti apsargi un dzeloņstiep­les - viņš nekad neizkļūs no šī kompleksa. Sameklēt telefonu? Nē. Vola, iespējams, bija izstāstījusi patie­sību, kad bija teikusi, ka viņi ir ielenkti. Un jebkurā gadījumā - kā viņš varētu sazināties ar Alanu Blantu vai Džonsas jaunkundzi īsi pirms pasākuma? Tiem jau vajadzēja būt Zinātnes muzejā.

Ir atlikusi vairs tikai stunda.

Laukā cauri trauksmes signālam Alekss sadzir­dēja citu troksni. Propellera dūkoņu. Viņš piegāja pie tuvākā loga un paskatījās ārā. Pilnīgi skaidrs, ka kra­vas lidmašīna, kas stāvēja šeit, kad viņš ieradās, bija sagatavota, lai aizlidotu.

Alekss bija izmircis slapjš, sadauzīts un novārdzis. Bet viņš zināja, kas jādara.

Viņš pagriezās un sāka skriet.

PULKSTEN VIENPADSMITOS

Alekss izbrāzās laukā no mājas un, nonācis svaigā gaisā, apstājās un vispirms aplūkoja apkārtni. Trauk­smes signāli darīja viņu uzmanīgu. Apsargi skrēja tieši pretī, un divas automašīnas netālu no tiem traucās tieši uz nama galvenās ieejas pusi. Zēns joprojām ce­rēja: lai gan kaut kas noteikti nav kārtībā, neviens vēl nezina, kas īsti noticis. Viņiem nevajadzēja meklēt Alekšu, vismaz vēl tagad ne. Tas deva priekšrocības.

Izskatījās, ka viss ir nokavēts. Seila personīgais he­likopters jau bija izlidojis. Vienīgi kravas lidmašīna vēl bija palikusi. Ja Alekss gribēja nokļūt Zinātnes mu­zejā, bija atlikušas piecdesmit piecas minūtes. Viņam bija jānokļūst lidmašīnā. Bet kravas lidmašīna jau sāka kustēties, lēnām izgrozoties no bremžu klučiem. Pēc minūtes vai divām tā sāks lidojuma sagatavošanas pārbaudi. Un tad tā jau būs gaisā.

Alekss paskatījās apkārt un ieraudzīja vaļēju džipu netālu no galvenās ieejas. Pie tā stāvēja apsargs. Tas nometa cigareti un palūkojās apkārt, kas īsti noticis. Bet neko neieraudzīja. Lieliski. Alekss ātri pārskrēja pāri akmeņainajam laukumam. Viņš bija paņēmis no mājas ieroci. Vienu no Seila harpūnām, kas peldēja ūdenī, kad viņš devās prom no istabas. Viņš to pa­kampa ar nolūku: ja būs nepieciešams, tad vismaz ar to varēs aizsargāties. Ar to tagad vajadzētu pietikt, lai nošautu apsargu. Harpūna mugurā, un džips ir viņa. Bet Alekss zināja, ka nespēs to izdarīt. Kaut arī Alans Blants un MI6 vēlējās to iemācīt, viņš tomēr nebija ga­tavs šaut uz cilvēku. Ne savas zemes dēļ. Pat ne tāpēc, lai izglābtu savu dzīvību.

Apsargs ieraudzīja, kā Alekss tuvojas, un ar īkšķi jau aizskāra pistoli, ko nēsāja makstī pie siksnas. Viņš nepaguva to satvert. Alekss izmantoja harpūnas rok­turi, pasvieda to gaisā un smagi iesita apsargam pa apakšžokli. Apsargs saļima, un pistole izkrita viņam no rokas. Alekss paķēra pistoli un ielēca džipā, priecā­damies, ka aizdedzes atslēga ir vietā. Viņš pagrieza atslēgu un sadzirdēja, kā sāk dūkt dzinējs. Viņš zināja, kā ar to jābrauc. Tā bija vēl viena lieta, par ko īens Raiders bija pārliecināts, ka Aleksam tas jāiemācās, tiklīdz viņa kājas bija tik garas, ka varēja sasniegt pe­dāļus. Pārējās mašīnas ielenca viņu. Tiem vajadzēja redzēt, kā viņš uzbruka apsargam. Lidmašīna jau bija pagriezusies un izbraukusi uz skrejceļa starta vietu.

Viņš nepaspēs to sasniegt laikā.

Varbūt tās bija briesmas, kas ielenca Alekšu no vi­sām pusēm un saasināja maņas. Varbūt tā bija bei­dzamā iespēja izkļūt no visām tām briesmām, kas bija pirms tam. Bet Alekss pat nedomāja. Viņš zināja, ko darīt, it kā būtu to darījis jau daudzreiz iepriekš. Un varbūt viņa apmācības bija daudz efektīvākas, nekā viņš pats bija domājis.

Alekss iebāza roku kabatā un izvilka jojo, ko bija iedevis Smiters. Siksnā bija metāla poga, un viņš pasvieda jojo pret to, sajuzdams, kā tas noklikšķ tur, kur vajadzēja. Tad, cik vien ātri iespējams, viņš to pie­sēja pie neilona virves un aptina ap harpūnas bultu. Beidzot pistoli, ko bija ieguvis no apsarga, viņš aizbāza aizmugurē aiz biksēm. Viņš bija gatavs.

Lidmašīna bija beigusi pirmslidojuma pārbaudi. Tās priekšējā daļa bija uz skrejceļa. Propelleri jau griezās ar pilnu jaudu.

Alekss pārslēdza pirmajā ātrumā, atbrīvoja rokas bremzi un nospieda pedāli, mērķējot savu braucamo uz lidmašīnu. Tajā pašā brīdī atskanēja šāvienu troksnis. Viņš parāva stūri un izvairījās. Sānskata spogulis eks­plodēja, un ložu šalts iebrāzās priekšējā stiklā un dur­vīs. Divas mašīnas milzīgā ātrumā traucās tieši pretī, nepārprotami cenšoties viņu satriekt. Katras mašīnas aizmugurējā sēdeklī ārā bija izliecies apsargs un šāva uz viņu. Alekss izbrāzās starp abām mašīnām, un kādu brīdi tās bija katra savā pusē. Viņš bija iespiests starp abām. Un apsargi šāva uz viņu gan no labās, gan kreisās puses. Bet tad viņš jau bija garām. Un apsargi šāva viens uz otru. Tad Alekss sadzirdēja, kā viens no viņiem iebļaujas un izmet ieroci. Viena no mašīnām zaudēja kontroli un ieskrēja priekšējā pusē mājā. Me­tāla kaudze atsitās pret sienu. Otra mašīna bremzē­jot iekrācās, tad apgriezās un atkal sāka vajāt Alekšu.

Lidmašīna jau bija sākusi kustēties pa skrejceļu. Sā­kumā lēni, bet pakāpeniski uzņēma ātrumu. Alekss izbrauca uz asfalta un sekoja.

Viņa pēda bija piespiesta grīdai, un gāzes pedālis bija pilnīgi iespiests. Džips darīja, ko varēja, - brauca ar ātrumu septiņdesmit jūdzes stundā - tas bija viss iespējamais. Uz dažām sekundēm Alekss bija paralēli kravas lidmašīnai, tikai dažus metrus no tās. Bet lid­mašīnas priekšgals jau pacēlās. Un pēc brīža tā būs gaisā.

Un tieši priekšā ceļš bija nobloķēts. Uz skrejceļa bija ieradušies vēl divi džipi. Vairāki apsargi ar automātiem balansēja uz tiem, pa pusei notupušies uz sēdekļiem. Alekss saprata, ka ir tikai viens iemesls, kāpēc viņi ne­šauj, - viņi baidījās trāpīt lidmašīnai. Bet tā jau atrāvās no zemes. Tieši pretī kreisajā pusē Alekss ieraudzīja priekšējo riteni atraujamies no zemes. Viņš paskatījās spogulī. Mašīna, kas bija braukusi no mājas, tagad bija viņam astē. Viņam vairs nebija, kur sprukt.

Viena mašīna aiz muguras. Divi džipi priekšā. Lid­mašīna tagad jau ir gaisā, pakaļējie riteņi arī jau bija pacelti.

Alekss atlaida stūri, paķēra harpūnu un izšāva. Tā nozibēja gaisā. Jojo, kas bija piestiprināts pie Alekša siksnas, sagriezās un izstiepās kādus trīsdesmit met­rus speciāli veidotajā neilona auklā. Harpūnas gals ieurbās lidmašīnās apakšdaļā. Alekss sajuta, kā tiek plēsts gandrīz uz pusēm, kad auklas galā tika izrauts no džipa. Pēc dažām sekundēm viņš jau bija četrdesmit piecdesmit metrus virs skrejceļa, šūpojoties zem lid­mašīnas. Džips zaudēja kontroli un novirzījās no ceļa. Abas pārējas mašīnas centās izvairīties no tā, bet tas neizdevās. Notika sprādziens, un uguns bumba un pe­lēku dūmu mutulis sekoja Aleksam, mēģinot viņu sa­grābt. Pēc mirkļa atskanēja otrs sprādziens. Kādu brīdi trešā mašīna centās izvairīties no abām, bet brauca pārāk ātri. Tā ietriecās degošajos vrakos, izšļūca cauri, apmetās apkārt un, turpinot kaukt, slīdēja uz muguras pa skrejceļu, pirms arī to apņēma liesmas.

Alekss redzēja tikai nedaudz no tā visa. Viņš karā­jās zem lidmašīnas tievā, baltā auklā, riņķodams ap­kārt un apkārt, kamēr viņu cēla arvien augstāk gaisā. Viņu apņēma vējš, apdedzinot seju un padarot gan­drīz kurlu. Viņš pat nevarēja sadzirdēt propellerus, kas bija tieši virs galvas. Siksna griezās viduklī. Viņam bija grūti elpot. Izmisis viņš grābstījās gar jojo, cen­šoties iegūt vajadzīgo kontroli. Vienīgā poga… viņš to nospieda. Mazs, spēcīgs motoriņš sāka satīt virvi. Jojo rotēja ap siksnu, ievelkot auklu. Ļoti lēni, pa centimet­ram, Alekss tika pievilkts arvien tuvāk lidmašīnai.

Viņš uzmanīgi pasniedzās pēc harpūnas. Lidmašī­nas aizmugurē bija durvis, un, kad viņš izslēdza jojo mehānismu, tad bija jau pietiekami tuvu, lai aizsniegtu rokturi. Viņš vēlējās uzzināt, kurš vada lidmašīnu un kurp tā dodas. Pilotam vajadzēja redzēt, kas noticis uz skrejceļa, bet viņš nevarēja dzirdēt harpūnu. Viņš nevarēja zināt, ka uzņēmis vēl vienu pasažieri.

Atvērt durvis izrādījās grūtāk, nekā Alekss bija iedomājies. Viņš joprojām šūpojās zem lidmašīnas, un katru reizi, kad jau bija pavisam tuvu rokturim, vējš viņu atpūta atpakaļ. Viņš joprojām ar grūtībām varēja kaut ko saskatīt. Vējš bija sadzinis asaras acīs. Divreiz jau zēna pirksti bija sataustījuši rokturi, un vajadzēja tikai to nospiest, pirms viņš atkal tika aizpūsts prom. Trešo reizi viņš centās sagrābt rokturi, un tas jau izdevās daudz labāk, bet roktura nospiešana prasīja visus spēkus.

Durvis atgāzās vaļā, un Alekss pa lūku ierāpās iekšā. Viņš atskatījās. Skrejceļš jau bija kādus trīssimt met­rus zem viņa. Lejā liesmoja divi ugunskuri, bet šādā attālumā tie izskatījās kā divi sērkociņi. Alekss sariti­nāja jojo, lai atbrīvotu sevi. Tad viņš sataustīja bikšu jostu un izvilka ieroci.

Lidmašīna bija tukša. Tikai kaut kādi atsevišķi saiņi vīdēja tālumā, tos Alekss skaidri nesaskatīja. Bija tikai viens pilots, kurš sēdēja pie vadības pults, un kāda ie­rīce uz tās viņam bija norādījusi, ka durvis ir atvērtas, jo pēkšņi viņš pagriezās atpakaļ. Un Alekss sastapās aci pret aci ar Ņirgu.

-   Varg? - nomurmināja virssulainis.

Alekss izvilka ieroci. Viņš šaubījās, vai būtu drosme to lietot. Bet viņš negrasījās Ņirgām ļaut to uzzināt.

-   Labi, Ņirgas kungs, - viņš centās pārkliegt propel­leru troksni un vēju. - Jūs neesat nekāds runātājs, tad labāk paklausieties. Es gribu, lai jūs lidojat uz Lon­donu. Mēs dosimies uz Zinātnes muzeju Dienvidken- singtonā. Tas nevar aizņemt vairāk kā pusstundu. Un, ja domājat mani izmuļķot, ielaidīšu jums lodi pierē. Vai sapratāt?

Ņirga neko neatbildēja.

Alekss izšāva. Lode ieurbās grīdā tieši pie Ņirgas kājām. Ņirga palūkojās Aleksā un tad lēni pamāja ar galvu.

Viņš pasniedzās pēc vadības sviras un parāva to. Lidmašīna strauji sasvērās uz priekšu un uzņēma kursu uz austrumiem.

PULKSTEN DIVPADSMITOS

Londona bija klāt.

Pēkšņi mākoņi pašķīrās un pusdienas saule apmir­dzēja pilsētu, pavērās mirdzošs skats. Tur jau bija redzama Batersijas spēkstacija lepni stāvam ar čet­riem lieliem dūmeņiem, joprojām veseliem, lai gan tās jumtu bija bojājis laikazobs. Aiz tās Batersijas parks parādījās kā biezu, zaļu krūmu un koku laukums, kas veidoja nožogojumu kā pēdējo nocietinājumu, neļaujot urbanizācijai to pārņemt. Labu gabalu tālāk atradās Millennium panorāmas rats, kurš izskatījās kā uz­tupināta teiksmaina sudraba monēta, viegli balansē­dama uz apmales. Tam visapkārt pieplakusi Londona; gāzes torņi un dzīvojamo māju kvartāli, nebeidzamas veikalu rindas un mājas, ceļi, dzelzceļi un tilti, kas aiz­vijās uz abām pusēm, un visam pa vidu kā sudrabota, spoža plaisa - Temzas upe.

Aleksam kņudēja vēders, visu to redzot, skatoties pa atvērto lidmašīnas lūku. Viņam vairs bija atlikušas piecdesmit minūtes, lai izdomātu, ko darīt. Piecdes­mit minūtes, kamēr lidmašīna dūca virs Kornvolas un Devonas, tad Samersetas un Solsberijas līdzenumiem, pirms sasniedza Ziemeļu kāpas un lidoja tieši pretī Vindzorai un Londonai.

Būdams iekšā, Alekss nolēma izmantot lidmašīnas radio, lai paziņotu policijai vai kādam citam, kurš viņu varētu dzirdēt. Bet, redzot Ņirgu pie vadības pults, pārdomāja. Viņš atcerējās, cik veikls Ņirga bija ārpusē pie guļamistabas, un nazi, kas izdūrās cauri krēslam, kad Alekss bija roku dzelžos pieslēgts pie tā. Viņš zi­nāja, ka kravas nodalījumā ir nosacītā drošībā, kamēr Ņirga ir piesprādzējies savā krēslā pilota kabīnē. Bet viņš neuzdrīkstējās tam tuvoties. Pat ar ieroci tas būtu pārāk riskanti.

Alekss bija izdomājis, kā piespiest Ņirgu nosēdināt lidmašīnu Hītrovas lidlaukā. Radio ierunājās, kad viņi ielidoja Londonas gaisa telpā, un tas apklusa tikai tad, kad Ņirga to izslēdza. Bet tas nelīdzēja. Līdz brīdim, kad viņiem bija jāsasniedz lidosta, jānolaižas un jā­nokļūst pieturas vietā, varēja būt jau daudz par vēlu.

Un tad, sakņupis sēžot kravas nodalījumā, Alekss uz grīdas netālu no sevis ieraudzīja divus saiņus. Viņš saprata, kas jādara.

-    īrg! - ierunājās Ņirga. Viņš pagriezās krēslā, un pēdējo reizi Alekss redzēja viņa pretīgo smaidu, ko cirka nazis bija izplēsis cauri vaigiem.

-   Paldies par ceļojumu, - Alekss sacīja un izlēca pa atvērto lidmašīnas lūku.

Saiņos bija izpletņi. Alekss tos izpētīja un vienu no tiem uzlika sev uz muguras, kamēr viņi vēl lidoja virs Rīdingas. Viņš bija priecīgs par dienu, kad mācījās lēkt ar izpletni SAS, lai gan šis lidojums varētu būt ļaunāks par iepriekšējiem, ko viņš bija izturējis, lido­jot virs Velsas ielejas. Šoreiz nebija nekustīgās līnijas.

Protams, viņš nebija pārliecināts, ka izpletnis salikts pareizi. Ja spētu izdomāt kādu citu veidu, kā nokļūt Zinātnes muzejā septiņās minūtēs, kas vēl bija atliku­šas, viņš to arī darītu. Bet šoreiz citas iespējas nebija. Un Alekss to apzinājās. Tāpēc viņš lēca.

Līdzko Alekss bija pāri slieksnim, nebija nemaz tik slikti. Uz brīdi viņš apmulsa neizpratnē, kad vējš iesitās sejā. Viņš aizvēra acis un piespieda sevi skai­tīt līdz trīs. Pārāk ātri atvērtu izpletni varēja ieraut lidmašīnas astē. Sažņaudzis roku, viņš vāji iekliedzās "trīs" un tad rāva ar visu spēku. Izpletnis atvērās virs galvas, zēnu parāva uz augšu, un siksnas iegriezās pa­dusēs un sānos.

Viņi bija lidojuši četrus tūkstošus pēdu virs zemes. Atvēris acis, Alekss viņš bija pārsteigts, kāds klusums bija visapkārt. Viņš lidinājās gaisā zem baltā zīda ku­pola. Viņam šķita, ka vispār nav pakustējies. No lid­mašīnas pilsēta izskatījās tāla un nereāla. Bija tikai viņš, debesis un Londona. Viņš jau gandrīz sāka prie­cāties.

Un tad viņš sadzirdēja tuvojamies lidmašīnu.

Tā bija tikai pāris kilometru no viņa, un Alekss re­dzēja, ka tā tiek strauji sagriezta pa labi. Spārni izlī­dzinājās, lidmašīna pacēlās un devās tieši viņam pretī. Ņirga negrasījās ļaut viņam tik viegli aiziet. Lidma­šīna nāca arvien tuvāk un tuvāk, līdz Alekss saskatīja kabīnes logā vīru ar ķēmīgo smaidu. Ņirga stūrēja lid­mašīnu tieši Aleksam virsū, lai saplosītu viņu skran­dās tepat gaisā.

Bet Alekss tam bija gatavs.

Viņš pieliecās un izņēma savu Spēļu zēnu. Šoreiz tajā nebija ielādēta spēle; lidmašīnā viņš bija izņēmis Granātmetēju zēnu un aizslidinājis to pa grīdu tieši zem Ņirgas sēdekļa. Tagad tas atradās tur.

Viņš trīs reizes nospieda starta pogu.

Lidmašīnas iekšpusē kasete uzsprāga, izmetot sīvi dzeltenu dūmu mākoni. Dūmi spiedās cauri kravas no­dalījumam, griežoties pret logiem un mutuļojot laukā pa atvērtajām durvīm. Ņirga pazuda dūmos. Lidma­šīna sagrīļojās un tad krita.

Alekss vēroja, kā lidmašīna krīt. Viņš varēja iedo­māties, ka Ņirga neko neredz un ir pilnīgi zaudējis kontroli. Lidmašīna sāka šūpoties, sākumā lēni, tad arvien ātrāk un ātrāk. Dzinēji smilkstēja. Tagad tā šņākdama cauri debesīm gāzās tieši zemē. Aiz tās vil­kās dzeltena dūmu grīste. Pēdējā minūtē Ņirgām izde­vās pacelties augšup. Bet bija jau par vēlu. Lidmašīna izšķīda kaut kur pamestā piestātnē pie upes un pa­zuda uguns bumbā.

Alekss paskatījās pulkstenī. Bez trijām minūtēm divpadsmit. Viņš vēl atradās tūkstoš metru augstumā virs zemes, un, ja vien nepiezemēsies tieši uz Zinātnes muzeja sliekšņa, viņš nokavēsies. Raujot auklas, viņš stūrēja, cenšoties ātrāk piezemēties.

Zinātnes muzeja Austrumu zālē Herods Seils jau grasījās beigt runu. Visa telpa bija sagatavojusies lie­lajam brīdim, kad Pērkondārdi tiks pieslēgti kopējam tīklam.

Telpa bija iekārtota stilā, kas bija vecā un modernā apvienojums ar akmens kolonnām un nerūsējoša tērauda grīdām, ar pēdējām augstākajām tehnoloģi­jām un vecām dīvainībām no industriālās revolūcijas laikmeta.

Telpas vidū bija novietots paaugstinājums Seilam, premjerministram, preses sekretāram un valsts izglī­tības ministram. Tam priekšā bija divpadsmit krēslu rindas - žurnālistiem, skolotājiem, ielūgtiem drau­giem. Alans Blants sēdēja pirmajā rindā, kā vienmēr neizrādot nekādas emocijas. Džonsas jaunkundze, ģērbusies melnā žaketē ar lielu piespraudi pie atloka, sēdēja tieši viņam blakus. Abās pusēs zālei uzstādītās televīzijas kameras bija pievērstas Seilam, kamēr viņš runāja. Runa tika translēta uz visām skolām valstī, kā arī tiks rādīta vakara ziņās. Zāle bija pārblīvēta, un pirmā un otrā stāva gaiteņos stāvēja vēl apmēram divi vai trīs simti cilvēku, skatoties uz paaugstinājumu. Kad Seils runāja, tika ieslēgti magnetofoni un televīzi­jas kameras. Nekad pirms tam neviena privātpersona nebija tik cēlsirdīgi tautai kaut ko dāvinājusi. Tas bija milzīgs notikums. Tika veidota vēsture.

- …tas ir premjerministrs un tikai premjerministrs, kurš ir atbildīgs par to, kas notiks. Un es ceru, ka šo­vakar, pārdomājot, kas šodien notika visā valstī, viņš atcerēsies savas skolas dienas un visu, ko tajā laikā darīja. Es domāju, ka valsts šovakar uzzinās, kas viņš ir par cilvēku. Par vienu esmu pārliecināts. Šī ir diena, kuru jūs nekad neaizmirsīsiet.

Seils paklanījās. Atskanēja skaļi aplausi. Premjer­ministrs uzmeta acis savam preses sekretāram un apmulsa. Preses sekretārs paraustīja plecus par šo neslēpto bezkaunību. Premjerministrs nostājās pie mikrofona.

-   Neesmu īsti pārliecināts, kuram vajadzētu atbil­dēt uz šo jautājumu, - viņš pajokoja, un žurnālisti iesmējās. Valdībai piederēja vairākums, un tie zināja, ka par premjerministra joku labāk pasmieties. - Esmu priecīgs, ka Seila kungam ir tik laimīgas atmiņas par mūsu kopējām skolas dienām, un priecājos, ka mēs abi kopā varam veikt šo mūsu skolām vitāli nepieciešamo darbību.

Herods Seils norādīja uz galdu, kas atradās uz pa­augstinājuma. Uz tā atradās Pērkondārds un tam blakus - pele. - Sis ir galvenais dators, - sacīja Seils. - Nospiediet peli, un visi datori tiks pieslēgti kopējam tīklam.

-    Lai notiek. - Premjerministrs pacēla pirkstu un ieņēma pozu, lai kameras varētu viņu uzņemt vislabā­kajā rakursā. Kaut kur laukā sāka sist pulkstenis.

Alekss sadzirdēja pulksteni apmēram trīssimt pēdu attālumā no Zinātnes muzeja; tā skaņas brāzās viņam pretī.

Viņš bija ieraudzījis ēku tikai pēc tam, kad lidma­šīna bija nogāzusies. To nebija viegli atrast, jo pilsēta zem viņa izskatījās kā trīsdimensiju karte. Taču viņš visu mūžu bija pavadījis Londonas rietumos un mu­zeju apmeklējis diezgan bieži. Pirmo viņš ieraudzīja Viktorijas laikmeta veidojumu - Albertholu. Tieši uz dienvidiem no tā bija augsts, balts tornis, kam pāri slē­jās zaļš kupols: Londonas Universitātes ēka. Laižoties lejā, Aleksam šķita, ka viņš kustas visai ātri. Visa pil­sēta bija kļuvusi kā fantastisks puzlis, un viņš zināja, ka viņam tas jāsaliek kopā dažās sekundēs. Plaša, ekstravaganta ēka ar baznīcai līdzīgiem torņiem un logiem. Tai bija jābūt Dabaszinātņu muzejam Krom- velroudā. Kā no turienes nokļūt Zinātnes muzejā? Protams, pa kreisi pie luksofora uz Izstāžu ielu.

Un tur jau tas bija. Alekss parāva izpletni, vadot sevi pretī muzejam. Cik mazs tas izskatījās salīdzinā­jumā ar citiem objektiem - taisnstūra celtne ar pla­kanu pelēku jumtu, izvirzīta uz āru no galvenās ielas. Daļa jumta sastāvēja no arku rindām kā dzelzceļa sta­cijās vai, iespējams, milzīgā ziemas dārzā. Tās bija ne­spodrā oranžā krāsā, izliekušās cita aiz citas. Likās, ka tās ir veidotas no stikla. Ja Alekss tūdaļ piezemētos, tad viņš visu varētu redzēt caur izliektajiem logiem. Viņam joprojām bija ierocis, kuru bija paņēmis no ap­sarga. Viņam vajadzētu to lietot, lai brīdinātu prem­jerministru. Ja tur būtu Herods Seils, Alekss varētu viņu nošaut.

Kaut kā viņš manevrēja pāri muzejam. Kad bija at­likušas pēdējās divsimt pēdas, pulkstenis nosita divpa­dsmit un Alekss saprata divas lietas. Viņš laidās lejā pārāk strauji. Un viņš bija pazaudējis plakano jumtu. Zinātnes muzejam ir divi jumti. Oriģinālais ir veidots no stikla. Bet nesen tas sāka tecēt, tāpēc pasākuma or­ganizatori bija izveidojuši vēl vienu no plastikas loks­nēm - tas bija oranžais jumts, ko Alekss bija ieraudzījis.

Ar pirkstgaliem viņš atsitās pret jumtu, un tas sa­bruka. Alekss turpināja krist cauri tam iekšējā telpā, starp tērauda sijām un kāpnēm. Viņam gandrīz nebija laika ievērot, kas tas bija - kaut kas līdzīgs brūnam paklājam, kurš strauji tuvojās. Tad viņš atsitās pret to un izlidoja tam cauri. Tas nebija nekas vairāk par plānu drānu, kas bija piekārta, lai aizturētu gaismu un nenoputētu stikli. Ar kliedzienu Alekss izkrita cauri stiklam. Beidzot viņa izpletnis aizķērās aiz baļķa. Viņš palika karājamies gaisā Austrumu zāles iekšpusē.

Un ko viņš ieraudzīja.

Tālu apakšā trīssimt cilvēku sastinguši un šokēti lū­kojās uz viņu. Tieši zem viņa vairāki sēdēja un dažiem no tiem bija trāpīts. Tur bija asinis un sasisti stikli. Tieši pāri zālei stiepās no zaļa stikla plāksnēm veidots tilts. Tur bija modīgs ziņojumu dēlis un tam priekšā tieši visam pa vidu - pagaidu paaugstinājums. Pirmo zēns ieraudzīja Pērkondārdu. Tad, neticēdams savām acīm, viņš manīja premjerministru stāvam ar atvērtu muti blakus Herodam Seilam.

Alekss karājās gaisā, šūpojoties izpletņa galā. No­krita pēdējais stikla gabals un atsitās pret terakota grīdu, un pēc brīža troksnis atbalsojās pa visu Aus­trumu zāli.

Pirmie reaģēja apsardzes vīri. Klusi un nemanāmi, kā tas piederas, viņi pēkšņi parādījās zem televīzijas kamerām, ierodoties no kolonnu aizmugures, skrienot pāri pa zaļo tiltu ar ieročiem rokās, kuras vēl pirms brīža bija tukšas. Alekss arī izvilka savu ieroci, kas bija aizbāzts aiz bikšu jostas. Varbūt viņam vajadzētu pa­skaidrot, kāpēc ir šeit, pirms premjerministrs un Seils aktivizēs Pērkondārdus. Bet viņš šaubījās. Sākumā šaut un pēc tam uzdot jautājumus kā sliktā filmā? Bet arī sliktās filmās dažreiz ir patiesība.

Viņš iztukšoja aptveri.

Lodes atbalsojās visā telpā pārsteidzošā skaļumā. Tagad ļaudis kliedza, žurnālisti knipsēja un knipsēja, domājot par izdevumu vākiem. Pirmā lode nekur ne­trāpīja. Otrā trāpīja premjerministram rokā, viņa pirksts bija tikai centimetra attālumā no peles. Trešā trāpīja pelei, sadragājot to gabalos. Ceturtā ietriecās elektriskajā slēdzī, sadragājot to un radot īssavieno­jumu. Seils bija nozudis, apņēmības pilns pats nospiest peli. Piektā un sestā lode trāpīja viņam.

Izšāvis pēdējo lodi, Alekss nometa ieroci, ļaujot tam norībēt uz grīdas, un pacēla rokas. Viņš iekšēji smē­jās, karājoties tur zem jumta ar izstieptām rokām. Bet vesels ducis ieroču jau bija nomērķēti uz viņu, un va­jadzēja parādīt, ka viņš vairs nav bruņots, lai tiem ne­vajadzētu šaut. Pat ja tā, viņš bija sasprindzis, gaidot, kad apsardzes vīri atklās uguni. Zēns pat iedomājās, kā ložu krusa ieurbjas viņā. Apsargiem Alekss šķita kāds neprātīgs terorists, kurš tikko bija nolaidies ar izpletni Zinātnes muzejā un sešreiz šāvis uz premjer­ministru. Tas bija viņu darbs - nogalināt. Tam viņi tika gatavoti.

Bet šāvieni neatskanēja. Visiem apsardzes vīriem bija radiouztvērēji uz ausīm, un pirmajā rindā Džonsas jaunkundze jau visu kontrolēja. Pirms brīža viņa bija pazinusi Alekšu un steidzami runāja savā piespraudē: Nešaut! Atkārtoju - nešaut! Gaidiet komandu!

Uz paaugstinājuma pelēku dūmu mutulis kāpa no salauztā, nederīgā Pērkondārda aizmugures. Divi dro­šības vīri piesteidzas pie premjerministra, kas bija saķēris plaukstas locītavu, no kuras pilēja asinis. Žur­nālisti sāka apbērt viņu ar jautājumiem. Fotoaparāti zibsnīja, televīzijas kameras arī pievērsa visu uzma­nību figūrai, kas karājās augstu virs galvām. Vairāki drošībnieki bija aizsteigušies noslēgt izejas, sekojot Džonsas jaunkundzes norādījumiem, bet Alans Blants pirmo reizi savā dzīvē izskatījās apjucis.

Bet no Heroda Seila vairs nebija ne vēsts. Seila rūp­nīcas galva bija divas reizes sašauts, bet kaut kādā veidā pazudis.

JASENS

-    Tu mazliet sabojāji dažas lietas, šaujot uz prem­jerministru, - sacīja Alans Blants. - Bet visā visumā tevi var apsveikt, Aleks. Tu ne tikai attaisnoji mūsu cerības. Tu izdarīji daudz vairāk.

Tas bija nākamās dienas pēcpusdienā, un Alekss sē­dēja Blanta kabinetā Royal & General ēkā Liverpūles ielā, brīnoties, kāpēc pēc visa, ko viņš bija izdarījis, MI6 vadītājs izteicās tik pieticīgi, it kā otršķirīgas vis­pārējas skolas direktors dotu pozitīvu atskaiti. Džon­sas jaunkundze sēdēja blakus. Alekss bija noraidījis viņas piedāvājumu paņemt piparmētru konfekti, kaut arī saprata, ka tas ir viss, uz ko varēja cerēt.

Viņa tagad ierunājās pirmo reizi, kopš Alekss bija ienācis telpā. - Tu vēlētos uzzināt par šo operāciju?

-   Protams…

Viņa paskatījās uz Blantu, kurš pamāja ar galvu.

-     Neceri izlasīt patiesību par visu avīzēs, - viņa iesāka. - Mēs laikrakstiem sniedzām oficiālu paziņo­jumu, un tas nozīmē, ka nevienam nav atļauts atspogu­ļot notikušo. Protams, šī ceremonija Zinātnes muzejā tika rādīta televīzijā, bet, par laimi, mēs pārtraucām pārraidi, pirms kameras paspēja nofilmēt tevi; neviens nezina, ka tas bija četrpadsmitgadīgs zēns, kurš radīja visu šo haosu.

-   Un mēs ceram to tā atstāt, - nomurmināja Blants.

-   Kāpēc? - Aleksam nepatika, kā tas skanēja.

Džonsas jaunkundze izlikās nedzirdam jautājumu.

- Protams, laikrakstiem kaut kas ir jāraksta, - viņa turpināja. - Stāsts, kuru mēs pasniedzām, ir tāds, ka Seilam uzbrukusi līdz šim nezināma teroristu organi­zācija un tagad viņš ir paslēpies.

-   Kur ir Seils? - Alekss iejautājās.

-   Nezinām. Bet mēs viņu atradīsim. Nav tādas vie­tas uz zemes, kur viņš varētu noslēpties no mums.

-   Labi, - Alekss šaubīgi novilka.

-    Attiecībā uz Pērkondārdiem mēs jau esam izzi­ņojuši, ka aparātam ir briesmīgs defekts un ikviens, kurš to ieslēgs, var tikt nosists ar elektrisko strāvu. Valdībai, protams, tas ir apkaunojoši, bet visi datori tiek savākti, un tagad mēs tos likvidējam. Par laimi, Seils bija tik fanātisks un aparātus ieprogrammēja tā, ka baku vīrusu varēja palaist tikai ar premjerministra palīdzību Zinātnes muzejā. Tu paspēji šo peli izvest no ierindas, tāpēc pat tām pāris skolām, kuras pašas centās palaist savus datorus, nekas ļauns nenotika.

-   Bet varēja notikt, - Blants sacīja. - Mēs bijām iz­analizējuši pāris piemēru. Tie bija letāli. Ļaunāk pat par ieročiem, ko Irākā lietoja Līča karā.

-   Vai jūs zināt, kurš to piegādāja? - Alekss jautāja.

Blants ieklepojās. - Nē.

-   Zemūdene, kuru es redzēju, bija ķīniešu.

-    Tas noteikti neko nenozīmē. - Bija skaidri re­dzams, ka Blants nevēlas par to runāt. - Vari būt drošs, ka veiksim visu nepieciešamo izmeklēšanu…

-    Bet kā ar Jasenu Gregoroviču? - Alekss vaicāja.

Džonsas jaunkundze iejaucās sarunā. - Mēs esam slēguši ražotni Porttolonā, - viņa sacīja. - Lielāko daļu personāla esam jau arestējuši. Nelaimīgā kārtā nebi­jām spējīgi parunāt ne ar Nadju Volu, ne ar tev zināmo Ņirgas kungu.

-   Viņš nekad daudz nerunāja, - sacīja Alekss.

-   Tā bija laime, ka viņa lidmašīna ietriecās būvlau­kumā, - Džonsas jaunkundze turpināja. - Neviens vairs netika nogalināts. Bet attiecībā uz Jasenu es iedomājos, ka viņš pazudīs. Pēc tā, ko tu mums esi izstāstījis, ir skaidrs, ka viņš nestrādāja tieši pie Seila. Viņš strādāja to cilvēku labā, kuri sponsorēja Seilu… un es šaubos, vai tie būs ļoti apmierināti ar viņu. Ja­sens varbūt atrodas jau otrā pasaules malā. Bet kādu dienu, iespējams, mēs viņu atradīsim. Mēs nekad ne­pārtrauksim viņa meklēšanu.

Iestājās ilgs klusums. Likās, ka abi izlūki bija pa­teikuši visu, ko gribēja. Tomēr palika vēl viens jautā­jums, uz kuru neviens nevēlējās atbildēt.

-   Kas notiks ar mani? - Alekss iejautājās.

-   Tu atgriezīsies skolā, - Blants atteica.

Džonsas jaunkundze izņēma aploksni un iedeva to

Aleksam.

-   Čeks? - viņš pārjautāja.

-   Tā ir vēstule no ārsta par to, ka tu trīs nedēļas biji projām, jo biji saaukstējies. Ļoti smaga gripa. Un, ja kāds jautā, - viņš ir īsts ārsts. Tev nevajadzētu ne par ko uztraukties.

-    Tu turpināsi dzīvot sava tēvoča mājā, - Blants ierunājās. - Un saimniecības vadītāja Džekija tevi pie­skatīs. Tā arī mēs zināsim, kur tevi atrast, ja tu mums atkal ievajadzēsies.

Atkal ievajadzēsies. Šie vārdi Alekšu stindzināja vai­rāk nekā viss pārējais, kas ar viņu bija noticis pēdējās trīs nedēļās. - Jūs nerunājat nopietni, - Alekss sacīja.

-   Nē. - Blants paskatījās uz viņu gluži vienaldzīgi.

-   Tas nav manā garā - dzīt jokus.

-   Tu visu paveici ļoti labi, Aleks, - Džonsas jaunkun­dze teica, cenšoties izlīdzināt teikto. - Pats premjermi­nistrs lūdza nodot tev savu pateicību. Un galvenais ir tas, ka ir kāds tik noderīgs un jauns kā tu…

-   Un tik talantīgs kā tu… - Blants iestarpināja.

-   …ik pa laikam pieejams. Labāk nerunāsim par to tagad, - viņa turpināja. - Ja radīsies līdzīga situācija, iespējams, tad mums būs jāsazinās.

-  Jā. Protams. - Alekss paskatījās gan uz vienu, gan otru. Šie nebija cilvēki, kuri gatavi saņemt noliedzošu atbildi uz jautājumu. Patiesībā viņi nebija pievilcīgāki par Ņirgas kungu. - Vai varu iet? - viņš iejautājās.

-    Protams, vari, - Džonsas jaunkundze atbildēja.

-   Varbūt vēlies, lai tevi kāds aizved mājās?

-    Nē, paldies. - Alekss piecēlās. - Es pats atradīšu ceļu.

* * *

Tagad vajadzēja justies labāk. Iekāpis liftā, lai lais­tos lejā uz apakšējo stāvu, Alekss aptvēra, ka izglābis tūkstošiem skolēnu; viņš bija sakāvis Herodu Seilu un nebija nogalināts vai pat nopietni ievainots. Tad kāpēc viņš nejutās laimīgs? Atbilde bija vienkārša. Blants viņu bija tajā ievilcis. Un lielākā atšķirība starp viņu un Džeimsu Bondu nebija vecumu starpība. Jautā­jums bija par uzticību. Agrāk izlūki to darīja tāpēc, ka mīlēja savu zemi, tāpēc, ka ticēja tam, ko dara. Bet viņam nekad nav bijusi izvēle. Mūsdienās izlūkus ne­nodarbina. Viņi tiek izmantoti.

Alekss iznāca no ēkas nolūkā iet uz metro staciju, bet tad garām brauca taksometrs, un zēns to apturēja. Viņš bija pārāk noguris no sabiedriskā transporta. Viņš uzmeta acis taksometra vadītājam, kurš bija pārliecies pāri stūrei briesmīgā pašadītā vilnas jakā, un iekrita aizmugurējā sēdeklī.

-   Ceinijvoka, Celsi, - Alekss sacīja.

Taksometra vadītājs atgriezās. Viņam rokā bija

ierocis. Viņa seja bija bālāka, nekā Alekss to bija re­dzējis pēdējo reizi, un tajā atspoguļojās sāpes no divu ložu ievainojuma, bet - neiespējami - tas bija Herods Seils.

-   Ja pakustēsies, mazais, es tevi nogalināšu, - Seils sacīja. Viņa balss bija ļoti indīga. - Ja kaut ko mēģināsi darīt, es tevi nogalināšu. Sēdi mierīgi. Tu brauksi man līdzi.

Durvis aizvērās un automātiski aizslēdzās. Herods Seils aizgriezās un aizbrauca pa Liverpūles ielu tieši uz centru.

Alekss nezināja, ko iesākt. Viņš bija drošs, ka Seils ieplānojis viņu katrā ziņā nogalināt. Kāpēc vēl viņam vajadzētu uzņemties milzīgo risku piebraukt pie MI6 Londonas galvenās mītnes pašām durvīm? Zēns cerēja atvērt logu, iespējams, cenšoties pievērst pārējo auto­mašīnu uzmanību, kas bija apstājušās pie luksofora. Bet tas nenostrādātu. Seils pagrieztos atpakaļ un no­galinātu viņu. Šim vīram vairs nebija ko zaudēt.

Viņi brauca desmit minūtes. Bija sestdiena, un pil­sētas centrs bija slēgts. Satiksme bija neliela. Tad Seils piestāja pie moderna, stiklota debesskrāpja ar abstraktām skulptūrām - divi valrieksti uz betona pa­matnes - ārpusē pie galvenās ieejas.

-   Tu kāpsi laukā kopā ar mani, - nokomandēja Seils. - Tu un es - mēs iesim iekšā. Un, ja domā mukt, atce­ries, ka šis ierocis ir nomērķēts tieši tev mugurā.

Seils no mašīnas izkāpa pirmais. Viņa acis ne uz mirkli nenovērsās no Alekša. Zēns atcerējās, ka divas lodes bija skārušas šī vīra roku un plecu. Viņa kreisā roka ļengani karājās. Bet ieroci viņš turēja labajā rokā. Tas bija nomērķēts tieši Aleksam mugurā.

-   Iekšā…

Ēkai bija virpuļdurvis, un tās bija atvērtas. Alekss nonāca marmora zālē ar ādas sēdekļiem un izliektu reģistrācijas leti. Telpā neviena nebija. Seils ar ieroci norādīja uz liftiem, un Alekss piegāja pie tiem. Viens no tiem gaidīja. Abi iegāja liftā.

-   Divdesmit devītais stāvs, - sacīja Seils.

Alekss nospieda pogu. - Vai mēs braucam skatīties pilsētas panorāmu? - viņš pajautāja.

Seils pamāja ar galvu. - Tu vari jokot, cik tev tīk, bet es smiešos pēdējais.

Iestājās klusums. Alekss sajuta ausīs nelielu spie­dienu, kad lifts cēlās arvien augstāk. Seils skatījās zēnā, ievainotā roka karājās gar sāniem, viņš pats bija atspiedies pret lifta durvīm. Alekss domāja par uzbru­kumu. Ja varētu kaut kā pārsteigt. Bet nē… Viņi bija pārāk tuvu kopā. Un Seils bija uzvilkts kā atspere.

Lifts lēni apstājās, un durvis atvērās. Seils pavici­nāja ieroci. - Griezies pa kreisi. Tu nonāksi pie dur­vīm. Atver tās.

Alekss darīja, kā viņš lika. Uz durvīm bija uzraksts HELIKOPTERU NOLAIŠANĀS VIETA. Kāpnes veda tieši augšā. Alekss paskatījās uz Seilu. Seils pamāja ar galvu. - Augšā!

Viņi uzkāpa pa kāpnēm un nonāca pie citām durvīm ar kodu. Alekss nospieda pogu un izgāja pa tām. Viņš atkal bija ārā uz trīsdesmitā stāva jumta, uz tā bija radioantenas un augstas margas visapkārt laukumam. Viņš un Seils stāvēja uz milzīga krusta apmales, kas bija nokrāsots sarkanā krāsā. Skatoties apkārt, Alekss labajā pusē varēja redzēt pāri pilsētai līdz pat ostas pie­stātnei Kanarijvorfai. Bija ļoti pavasarīga diena, kad Alekss bija pametis Royal & General ofisu. Bet šeit augšā pūta stiprs vējš un mākoņi burtiski mutuļoja.

- Tu visu sagrāvi! - Seils auroja. - Kā tev tas izde­vās? Kā tu mani apmuļķoji? Es tevi būtu sakāvis, ja tu būtu pieaudzis vīrs! Bet viņi bija atsūtījuši puiku! Nolāpītu skolas puiku! Labi, vēl viss nav beidzies! Es pametu Angliju. Redzi?

Seils pamāja ar galvu, un Alekss pagriezās, lai re­dzētu, kā helikopters viņam aiz muguras paceļas gaisā. No kurienes tas uzradās? Tas bija sarkani dzeltens, viegls, ar vienu dzinēju. Caur stiklu vīdēja kāda cil­vēka figūra ar ķiveri un skaļruni pie vadības pults.

Helikopteru sauca Kolibri EC120B, tas bija viens no klusākajiem pasaulē. Tas lidinājās ap viņiem, ar spār­niem kuļot gaisu.

-   Tā ir mana biļete prom no šejienes! - Seils turpi­nāja. - Viņi nekad mani neatradīs! Un kādu dienu es atgriezīšos. Nākamreiz nekas nenoies greizi. Un tevis šeit nebūs, lai mani apturētu. Sīs tev ir beigas! Seit tu mirsi!

Alekss neko vairs nevarēja darīt. Seils izvilka ieroci un nomērķēja, viņa acis iepletās, acu zīlītes bija mel­nākas kā jebkad, gluži kā punkti acu baltumos.

Atskanēja divi nelieli trokšņi.

Alekss paskatījās lejā, domādams, ka ieraudzīs asi­nis. Bet tur nekā nebija. Viņš neko nejuta. Tad Seils sagrīļojās un nokrita uz muguras. Viņa krūtīs bija divi roboti caurumi.

Helikopters nosēdās tieši uzzīmētā krusta vidū. No tā izkāpa Jasens Gregorovičs.

Joprojām turot rokā ieroci, ar kuru tika nogalināts Herods Seils, viņš pienāca un noraudzījās līķī, paspe­rot to ar kurpes purngalu. Apmierināts viņš pamāja ar galvu un noglabāja ieroci. Viņš bija izslēdzis helikop­tera dzinēju, un milzīgais propellers aiz viņa lēnām apstājās. Alekss paspēra soli uz priekšu. Likās, ka Ja­sens viņu tikai tagad ierauga.

-   Jūs esat Jasens Gregorovičs, - sacīja Alekss.

Krievs pamāja ar galvu. Bija neiespējami iedomā­ties, kas notika viņa galvā. Skaidri zilās acis neizteica neko.

-   Kāpēc jūs viņu nogalinājāt? - Alekss jautāja.

-    Tādi bija man dotie norādījumi. - Gregorovičs runāja pilnīgi bez akcenta, lēni, prātīgi. - Viņš bija kļuvis par apgrūtinājumu. Šoreiz tā bija labākā izeja.

-   Bet ne labākā viņam.

Jasens paraustīja plecus.

-   Bet kā ar mani? - jautāja Alekss.

Krievs ar acīm pārskrēja Alekša stāvam, it kā novēr­tējot viņu. - Man nav nekādu norādījumu attiecībā uz tevi, - viņš sacīja.

-   Jūs negrasāties nogalināt arī mani?

-   Vai man ir kāda vajadzība to darīt?

Iestājās pauze. Abi cieši skatījās viens uz otru, stā­vot pie Heroda Seila līķa katrs savā pusē.

-   Tu nogalināji Ienu Raideru, - Alekss teica. - Viņš bija mans tēvabrālis.

Jasens paraustīja plecus. - Esmu nogalinājis daudz cilvēku.

-   Kādu dienu es nogalināšu jūs.

-   Daudz cilvēku to ir mēģinājuši, - Jasens pasmai­dīja. - Tici man, - viņš sacīja, - būtu labāk, ja mēs nekad vairs nesatiktos. Ej atpakaļ uz skolu. Atgriezies savā dzīvē. Un, kad nākamreiz tevi lūgs, saki nē. Slepkavī­bas domātas pieaugušajiem, bet tu vēl esi tikai bērns.

Viņš pagrieza Aleksam muguru un iekāpa helikop­tera kabīnē. Milzīgais propellers sāka griezties, un pēc dažām sekundēm helikopters atkal pacēlās gaisā. Kādu brīdi tas vēl lidinājās ap ēku. Aiz stikla Jasens pacēla roku. Draudzības žestam? Sveicienam? Alekss arī pacēla roku. Helikopters aizgriezās.

Alekss stāvēja, kur bijis, skatoties, līdz tas izzuda vakara blāzmā.

SATURS

1.   Sēru vēsts…………………………………………………… 5

2.  Autokapsēta………………………………………………. 14

3.  Royal & General………………………………………… 25

4.  Nu, ko saki?………………………………………………. 34

5.  Nulle nulle - nekas……………………………………… 48

6.  Mēs neesam rotaļlietas……………………………….. 60

7.  Physalia Physalis ……………………………………… 71

8.  Meklējot nepatikšanas………………………………… 82

9.  Nakts viesi………………… ……………………………. 91

10.  Nāve garajā zālē……………………………………… 105

11.  Dozmarijas raktuves……………………………….. 115

12.  Aiz durvīm……………………………………………… 129

13.  Skolas kauslis…………………………………………. 140

14.  Dziļie ūdeņi……………………………………………. 149

15.  Pulksten vienpadsmitos……………………………. 158

16.  Pulksten divpadsmitos…………………………….. 164

17. Jasens……………………………………………………. 174

Entonijs Horovics PĒRKONDĀRDS

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-2031. AJs "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.

[1] Maikla Džeksona īpašuma nosaukums, aizgūts no Dž. M. Berija grāmatas par Pīteru Penu.

[2] pēc desmit minūtēm (vācu vai.).