Nils Geimens, Terijs Prečets

Labas zīmes

Ja kāds tiešām vēlas zināt, tad Terijs Prečets ir dzimis 1948. gadā Bakingemšīrā. Sekmīgi izvairījies no aizraujošiem darbiem, kas parasti izdaiļo autoru biogrāfijas. Meklēdams klusu dzīvi, strādājis Centrālajā elektroapgādes pārvaldē (bija preses sekretārs, uzreiz pēc Trīsjūdžu salas notikumiem, kas pierāda precīzu laikmeta izjūtu). Šobrīd pilnībā pievērsies rakstniecībai, dzīvo Viltšīrā kopā ar sievu un meitu. Prečetam gaužām patīk, ja viņam uzsauc banānu kokteili ar rumu (cilvēki gan nelasa autoru biogrāfijas, tomēr vērts pamēģināt).

Nīls Geimens darbojies žurnālistikā, kuru pametis komiksu dēļ, uzskatīdams tos par pilntiesīgu divdesmitā gadsimta mākslas žanru (to apliecina viņa iegūtās godalgas). Geimena augums ir metrs septiņdesmit astoņi. Viņa skapī ir melnu T kreklu kolekcija. Banānu kokteili Nīls nekāro, tomēr jūtas glaimots, saņemot no pateicīgajiem faniem naudu (viņš ir lasījis Prečeta biogrāfiju un, lai gan šaubās par naudas varu, tomēr skaitļi ir iespaidīgi). Mūsu nedrošajā pasaulē dolāri stāv pāri visam.

Terijs Prečets ir cīrulis, bet Nīls Geimens - pūce. Labas zīmes tika rakstītas četras piecas stundas dienā - laikā, kad abi autori bija nomodā.

Autori ir vienisprātis ar velnu Krouliju, tāpēc velta šo grāmatu G. K. Cestertonam, kurš zināja, kas notiek.

... BIJA JAUKA DIENA.

Kā visas. Līdz šim to bija jau vairāk nekā septiņas, un lietus vēl nebija izgudrots. Taču Ēdenes austrumu pamalē jau biezēja mākoņi, solot pirmā bargā pērkona negaisa tuvošanos.

Austrumvārtu eņģelis apklāja galvu ar spārniem, lai pasargātos no pirmajām lietus lāsēm.

- Atvaino, - viņš pieklājīgi sacīja, - ko tu tikko teici?

- Es teicu: nāca lejā kā svina bumba, - Čūska atbildēja.

- Ak jā, - eņģelis pamāja (viņu sauca Azirafals).

- Atklāti sakot, manuprāt, tas bija pārspīlēti, - Čūska turpināja. - Es domāju - pirmais grēks un tā tālāk. Starp citu, nesaprotu, kas tur slikts, ja var atšķirt labo no ļaunā.

- Tam jābūt slikti, - Azirafals skaļi domāja bažīgā tonī, kas liecināja - arī viņš nespēj tajā saskatīt nekādu jēgu un uztraucas par to. - Citādi jau tu nebūtu tajā visā iesaistīts.

- Saņēmu pavēli radīt jukas, neko vairāk, - Čūska atzinās.

Čūsku sauca Kroulijs, bet viņš grasījās vārdu mainīt, nolēmis, ka tas nekam neder. Viņš bija izlēmis, ka nav Kroulijs.

- Jā, bet tu jau esi velns. Nezinu, vai tu maz spētu darīt labu, - Azirafals šaubījās. - Tas tev asinīs, zini, raksturā. Personīgi man pret tevi gan nav nekādu iebildumu.

- Atzīsti, ka dažkārt jūs šaujat pār strīpu! - Kroulijs sacīja. - Es runāju par Paradīzes koku un to uzrakstu ar lieliem burtiem NEPIESKARTIES! Diez cik smalki nav, vai ne? Kāpēc to nevarēja uzlikt augstu kalna virsotnē vai kaut kur tālāk? Tiešām nezinu, kas Viņam ir padomā.

- Labāk velti nelauzi galvu, - Azirafals ieteica. - Es mūždien saku, ka nav jāgudro par neizprotamo. Ir Labais, un ir Ļaunais. Ja tev saka darīt Labu, bet tu rīkojies Slikti, tad esi pelnījis sodu. Ē.

Iestājās neveikls klusums. Abi vēroja pirmās lietus lāses, kas pieskārās puķēm.

Beigās Kroulijs pajautāja:

- Bet vai tev gadījumā nebija liesmojošs zobens?

- Nu... - eņģelis iesāka.

Pār viņa seju pārslīdēja vainas apziņa, kas tūdaļ atgriezās un apmetās tur uz palikšanu.

- Bija, vai ne? - Kroulijs nelikās mierā. - Liesmoja kā traks.

- Nūja...

- Manuprāt, ļoti iespaidīgi.

-Jā, bet...

- Pazaudēji, vai ne?

- Nē! Nepazaudēju, vēl trakāk.

- Kas tad īsti notika?

Azirafals saguma kā nelaimes čupiņa.

- Ja jau tu tā gribi zināt, - viņš īgni attrauca, - atdevu.

Kroulijs iepleta acis.

- Tā vajadzēja, - eņģelis nezināja, kur likt rokas. - Pārsaluši kā nabagi, un viņa jau gaidīja... kur nu vēl nezvēri un vētras tuvums, tāpēc nospriedu, kas tur ļauns, un teicu: Paklau, ja atgriezīsieties, būs pamatīgs tracis, bet zobens noderēs, nevajag man pateikties, vienīgi dariet citiem labu, un lai saule gaismo jums ceļu.

Eņģelis bažīgi uzsmaidīja sarunbiedram.

- Neko labāku jau izdarīt nevarēju, vai ne?

- Atklāti sakot, šaubos, vai tu esi spējīgs uz ļaunu, -Kroulijs sarkastiski attrauca, bet Azirafals to neievēroja.

- Ai, es tā ceru, - viņš atsaucās, - no sirds ceru. Visu pēcpusdienu par to vien domāju.

Brīdi abi vēroja lietu.

- Savādi, - Kroulijs beigās ierunājās, - man neliek mieru jautājums, vai tas viss ar to ābolu bija pareizi darīts. Starp citu, darīdams labu, velns var iekulties nepatikšanās.

Viņš iebukņīja eņģelim.

- Vai nebūtu jocīgi, ja tu darītu ļaunu, bet es labu, ko? Teiksim, samainītos lomām?

- Neredzu tur nekā jocīga, - Azirafals atbildēja. Kroulijs skatījās lietū.

- Nē, - viņš beidzot atguvās. - Laikam jau tā nevar. Pār Ēdeni klājās tēraudpelēka dūmaka. Kalnos ducināja

pērkons. Pirmie dzīvnieki, tikko iemantojuši vārdus, meklēja glābiņu no negaisa.

Tālu pielijušajos mežos starp kokiem mirdzēja kaut kas liesmaini spožs.

Priekšā bija tumša, vētraina nakts.

vēsta par zināmiem Notikumiem cilvēces vēstures pēdējos vienpadsmit gados, kas nekļūdīgi atspoguļoti

Jaukajos un precīzajos Agneses Nateres pravietojumos,

kurus Nīls Geimens un Terijs Prečets apkopoja un apstrādāja, kā arī papildināja ar izglītojošiem skaidrojumiem un piebildēm viedo saprašanai.

DARBOJOŠĀS PERSONAS

Pārdabiskās būtnes

Dievs (Dievs)

Metatrons (Dieva balss)

Azirafals (eņģelis un retu grāmatu tirgotājs uz pusslodzi) Sātans (kritušais eņģelis, velns)

Belcebuls (arī kritušais eņģelis, Elles princis) Hasturs (kritušais eņģelis, Elles hercogs)

Ligurs (arī kritušais eņģelis, Elles hercogs)

Kroulijs (ne gluži kritušais eņģelis, tomēr noslīdējis mazliet par zemu)

Abu dzimumu Apokalipses jātnieki

NĀVE (Nāve)¹ Karš (Karš)

Bads (Bads)

Piesārņojums (Piesārņojums)

Tikuma sargs Pulsifers (raganu meklētājs) Agnese Natere (pareģe)

Ņūtons Pulsifers (algu grāmatvedis un raganu meklēšanas ierindnieks)

Anatēma Divaisa (praktizē okultismu, mantojusi profesionālās spējas)

Šedvels (raganu meklēšanas seržants)

Misis Treisija (izkrāšļota Jezebele [tikai no rītiem, bet ceturtdienās pēc pasūtījuma], medijs) Māsa Mērija Daiļrunātāja (sātanistu Svētās Berilas čalotāju ordeņa mūķene)

Misters Jangs (tēvs)

Misters Tailers (Rezidentu padomes priekšsēdētājs) Kurjers

Viņi

ĀDAMS (Antikrists)

Pipars (meitene)

Venslideils (zēns)

Braiens (zēns)

Tibetiešu, amerikāņu, atlantīdiešu un citu retu un svešādu pēdējo dienu radību koris

Kā arī .

Suns (sātanisks elles izdzimums, kaķu bieds)

Mūsdienu hipotēzes apgalvo - ja Visums patiesi tika radīts un nesākās pats no sevis, kā līdz šim neoficiāli atzīts, tas noticis pirms desmit līdz divdesmit miljardiem gadu. Tātad - uzskata, ka Zemes vecums varētu būt četrar-pus miljardi gadu.

Taču šie dati nav pareizi.

Ebreju zinātnieki viduslaikos uzskatīja, ka Radīšana notikusi 3760. gadā pirms mūsu ēras. Savukārt grieķu ortodoksālie teologi domāja, ka tā notikusi jau 5508. gadā pirms mūsu ēras.

Bet arī šīs hipotēzes ir aplamas.

Arhibīskaps Džeimss Ašers (1580-1656) 1654. gadā izdeva Annales Veteris et Novi Testamenti (Vecās un Jaunās derības annāles), kurā apgalvoja, ka Debesis un Zeme radīta 4004. gadā pirms mūsu ēras. Viens no viņa asistentiem turpināja aprēķinus, līdz beidzot varēja uzvaroši paziņot, ka Zeme radīta 4004. gadā pirms mūsu ēras - svētdien, 21. oktobrī, precīzi deviņos no rīta, jo Dievam labpatīk strādāt agrā stundā ar svaigiem spēkiem.

Tomēr arī tas nebija precīzi. Pētnieks kļūdījās gandrīz par stundas ceturksni.

Ja runājam par fosilajiem dinozauru skeletiem, tas ir jociņš, kura jēgu paleontologi vēl nav atminējuši.

Līdz ar to izriet divi secinājumi.

Pirmkārt, Dieva darbība ir gaužām noslēpumaina, lai neteiktu - aplinkus maldinoša. Radītājs nespēlē kauliņus ar Visumu, bet nodarbojas ar paša izgudrotu neizskaidrojamu spēli, kas no citu spēlmaņu, proti, mūsu, perspektīvas salīdzināma ar iesaistīšanos neskaidrā, sarežģītā pokera paveidā, sēžot piķa melnā istabā ar tukšām kārtīm rokās, liekot uz bezgalīgām likmēm, kamēr krupjē neatklāj spēles noteikumus un visu laiku smaida.

Otrkārt, Zeme ir dzimusi Svaru zīmē.

Laikraksts Tadfield Advertiser savā horoskopu slejā todien, kad sākās mūsu notikumi, solīja:

S’! SVARI. 24. septembris-23. oktobris Iespējams nogurums, sajūta kā vāverei ritenī. Dedzīga vēlme risināt mājas un ģimenes jautājumus. Izvairieties no nevajadzīga riska! Liela loma draugam. Svarīgi lēmumi jāatliek uz nākotni, kad būs lielāka skaidrība.

Šodien raizes var sagādāt kuņģis, jāizvairās no salātu lietošanas. Palīdzība ieradīsies no negaidītas puses.

Viss bija pilnīgi pareizi, izņemot salātus.

NAKTS NEBIJA NEDZ TUMŠA, NEDZ VĒTRAINA.

Tā bija jābūt, bet laika apstākļiem ir savi likumi. Uz katru traku zinātnieku, kurš piedzīvo parocīgu vētru tieši tonakt, kad viņa diždarbs ir pabeigts un guļ uz akmens plāksnes, ir desmitiem dīkdieņu, kas sēž mierīgā, zvaigžņotā naktī, kamēr Igors² ieskaita sev virsstundas.

Taču neļaujiet miglai (kurai sekoja lietus un temperatūras krišanās līdz pieciem grādiem virs nulles) maldināt jūs, ka viss bija mierīgi. Maiga nakts vien nenozīmē, ka neuzdarbojas ļaunie spēki. Tie stāv sardzē visu laiku. Un visur. Ļaunais nekad neguļ. Un tas ir galvenais.

Pa sagrauto kapsētu zagās divi stāvi. Divas ēnas: viena - uzkumpusi un drukna, otra - izkāmējusi un draudīga. Olimpiskie čempioni slapstīšanās mākslā. Ja Brūss Springstīns būtu ierakstījis dziesmu Dzimis, lai slapstītos, šos abus varētu likt uz albuma vāka. Miglā viņi slapstījās jau stundu, taču vajadzības gadījumā bija gatavi soļot un glūnēt līdz nakts beigām, neizsīkstot īgnajam ļaunumam, kas rītausmā beidzot izlauzīsies uz āru.

Pagāja vēl divdesmit minūtes, un tad viens no viņiem ierunājās:

- Sasodīts, man nav ko teikt! Viņam vajadzēja te būt jau pirms vairākām stundām!

Runātājs bija Hasturs. Elles hercogs.

mūsdienu pasaulei par daudz ko - kaut vai kariem, epidēmijām, negaidītiem auditiem - jāpateicas Sātana rokai, kas iejaucas cilvēces darīšanās. Tomēr demonoloģijas pētnieku sanāksmes arvien nonāk pie slēdziena, ka galvenais Nelabā sasniegums ir Londonas apvedceļš M25.

Uzskatīt sasodīto ceļu par ļaunumu tāpēc, ka tas ik dienu atnes neticami daudz upuru un dzen cilvēkus izmisumā, protams, ir maldi.

Patiesībā tikai dažiem planētas iemītniekiem ir zināms, ka M25 līkumi veido rakstu, kas senajā Mu melnās maģijas valodā nozīmē Lai dzīvo Lielais Nezvērs, Pasauļu Aprijējsl

Tūkstošiem automašīnu, kas ik dienu dūmodamas traucas pa serpentīna līkumiem, atstāj tādu pašu iespaidu kā ūdens, kas griež lūgsnu ratu, un izplata bezgalīgu, zemisku ļaunuma miglu, kas piesārņo metafizisko atmosfēru daudzu jūdžu rādiusā.

M25 bija viens no izcilākajiem Kroulija sasniegumiem, kas prasīja vairākus gadus, trīs datorvīrusus, divas ielaušanās un nelielu kukuli. Taču ar to nepietika, un kādā mitrā naktī viņam divas stundas nācās staignā zemē pārvietot atstarotāj stabiņus par dažiem niecīgiem, bet neticami nozīmīgiem metriem. Vērojot pirmo trīsdesmit jūdžu garo sastrēgumu, Kroulijs bija izbaudījis patīkamo apziņu par labi paveiktu nelabu darbu.

Par to viņš saņēma uzslavu.

Šobrīd Kroulijs brauca ar ātrumu simt desmit jūdzes stundā kaut kur austrumos no Slo. Viņā nebija nekā dēmoniska, vismaz klasiskajā izpratnē ne. Nedz ragu, nedz spārnu. Jāatzīst, ka salonā skanēja Best of Queen ieraksts, taču tas vēl ne par ko neliecināja, jo visas salonā atstātās kasetes apmēram divu nedēļu laikā pārvērtās par Best of Queen albumiem. Velna prātā nebija īpaši ļaunu nodomu. Īstenībā viņš dīki prātoja, kas īsti ir Moey un Chandon.

Kroulijs bija tumšmatis ar izteiktiem vaigu kauliem, kājās viņam bija čūskādas kurpes - vismaz izskatījās, ka tās ir kurpes, - mēle bieži vien dīvaini šaudījās. Aizmirsies velns šad un tad iešņācās.

Arī acis viņš bieži nemirkšķināja.

Kroulijs brauca ar melnu 1926. gada Bentley, kuram līdz šim bija tikai viens saimnieks, proti, viņš pats. Par saviem spēkratiem viņš rūpējās.

Aizkavējās viņš tāpēc, ka bija sajūsmā par divdesmito gadsimtu, kurā jutās daudz labāk nekā septiņpadsmitajā un neizsakāmi labāk nekā četrpadsmitajā. Viena no brīnišķīgākajām laika īpatnībām, kā apgalvoja pats Kroulijs, ir pastāvīga attālināšanās no četrpadsmitā gadsimta -Dievzemītes, atvainojiet par nesmalkjūtību, garlaicīgākā laikmeta. Par divdesmito gadsimtu to gan nevarēja teikt. Pēdējās piecdesmit sekundes atpakaļskata spogulī mirgoja zilas gaismas, un Kroulijs zināja, ka viņam seko divi vīri, kuri šo laiku vēlējās padarīt vēl interesantāku.

Viņš iemeta skatienu pulkstenī (pielāgotā dziļūdens nirējam, kurš niršanas laikā vēlētos uzzināt, cik ir pulkstenis divdesmit vienā galvaspilsētā).³

Riepām kaucot, Bentley pagriezās, uz stūra palēkdamies uz diviem riteņiem, un tad brāzās lejup pa lapām klāto brauktuvi. Zilās gaismas sekoja.

Kroulijs nopūtās, noņēma roku no stūres un pagriezies izdarīja pār plecu sarežģītu žestu.

Mirgojošā gaisma izdzisa tālumā: policijas automašīna apstājās, par pārsteigumu tās pasažieriem. Paceļot pārsegu un redzot, par ko pārvērties dzinējs, pārsteigums bija vēl lielāks.

Tikmēr kapsētā garākais velns Hasturs padeva cigaretes galu mazākajam, Liguram, kurš bija vēl vairāk pieredzējis glūņa.

- Redzu gaismu, - viņš teica. - Beidzot tas maitasga-bals ir klāt.

- Ar ko viņš brauc? - Ligurs prasīja.

- Automobilī - tie ir tādi kā rati bez zirga, - paskaidroja Hasturs. - Šķiet, pēdējo reizi, kad tur biji, tas vēl nebija izgudrots. Vismaz, kā saka, netika plaši pielietots.

- Toreiz priekšā sēdēja vīrs ar sarkanu karogu, - Ligurs atcerējās.

- Rādās, šis tas tikmēr ir mainījies.

- Kāds tas Kroulijs ir? - Ligurs taujāja.

Hasturs nospļāvās.

- Pārāk aizsēdējies augšējā pasaulē, - viņš atbildēja. - No paša Sākuma. Ja gribi zināt, tikpat kā iedzimtais. Brauc vāģi ar telefonu.

Ligurs mirkli padomāja. Kā vairumam velnu viņam bija tikai vārga nojausma par tehnoloģijām, un viņš jau grasījās teikt, ka acīmredzot tādai ietaisei vajag daudz vadu, bet tad ievēroja, ka pie kapsētas vārtiem pieripo un apstājas Bentley.

- Turklāt nēsā saulesbrilles, - Hasturs pavīpsnāja, - pat bez vajadzības.

- Slava Sātanam! - viņš jau skaļāk teica.

- Slava Sātanam! - Ligurs piebalsoja.

- Sveiki! - Kroulijs viņiem pavirši pamāja. - Atvainojiet, ka noseboju, bet jūs jau paši zināt, ka ap šo laiku uz A40 pie Denhemas ir sastrēgumi, un kad mēģināju nogriezties uz Šorlīvudu...

- Un tagad, kad visi esam te, - Hasturs dziļdomīgi viņu pārtrauca, - laiks atskaitīties par dienas darbiem.

-Jā, darbiem, - Kroulijs pamāja, mazliet sakaunējies, it kā pēc daudziem gadiem būtu aizgājis uz baznīcu un jau aizmirsis, kuros brīžos jāpieceļas.

Hasturs nokremšļojās.

- Vedu kārdināšanā garīdznieku, - viņš paziņoja. - Saulainā dienā ejot pa ielu, melnsvārcis ieraudzīja skaistas meitenes, un es iesēju viņa prātā Šaubas. Viņš būtu iekļuvis svēto kārtā, bet pēc desmit gadiem nonāks mūsu rokās.

- Burvīgi, - Kroulijs atsaucīgi atbildēja.

- Bet es samaitāju politiķi, - ierunājās Ligurs. - Liku viņam domāt, ka neliels kukulis neskādēs. Nepaies ne gads, un viņš piederēs mums.

Abi nogaidoši skatījās uz Krouliju, kas veltīja viņiem saulainu smaidu.

- Jums tas patiks, - viņš teica, smaidīdams arvien platāk un sazvērnieciskāk. - Es pusdienlaikā Londonas centrā uz četrdesmit piecām minūtēm nobloķēju visu mobilo telefonu sakarus!

Iestājās klusums, vienīgi tālumā švīkstēja mašīnas.

- Jā? - Hasturs ierunājās. - Un kas tad notika?

- Tas nebūt nebija viegli, - Kroulijs paskaidroja.

- Un tas ir viss? - Ligurs prasīja.

- Paklau, ļautiņi...

- Kāds tam sakars ar dvēseļu piegādi mūsu saimniekam? - Hasturs painteresējās.

Kroulijs saņēmās.

Ko lai tādiem saka? Ka divdesmit tūkstoši cilvēku ārdījās uz velna paraušanu? Ka visā pilsētā aizžņaudzās tūkstošiem artēriju? Un, atgriezušies birojos, viņi izgāza to uz sekretārēm, ceļu policiju un citiem, un tie savukārt uz citiem. Un katrs centās izdomāt sīku preteklību, un izdomāja tās paši. Un tā līdz pašam vakaram. Blakusefekti bija neaprēķināmi. Tūkstošiem un tūkstošiem dvēseļu apsūbēja, turklāt tas nebija prasījis gandrīz nekādu piepūli.

Taču tādiem velniem kā Hasturs un Ligurs to nevarēja stāstīt. Četrpadsmitā gadsimta smadzenes nesagremos. Gadiem ilgi viņi medīja vienu un to pašu dvēseli. Jāatzīst, profesionāli, tomēr mūsdienās jādomā citādi. Plašā mērogā. Pasaulē ir pieci miljardi iedzīvotāju, tāpēc nevar šķiest spēkus atsevišķiem indivīdiem, jārīkojas ar vērienu. Tādi velni kā Ligurs un Hasturs to nesaprastu. Viņiem ne prātā neienāks, piemēram, izveidot televīziju velsiešu valodā vai izgudrot pievienotās vērtības nodokli. Vai Mančestru.

Par Mančestru Kroulijs bija jutis īpašu gandarījumu.

- Varenie acīmredzot ir apmierināti, - Kroulijs sacīja, - laiki mainās. Kas tad nu?

Hasturs noliecās pār kapakmeni.

- Lūk, kas, - viņš atbildēja.

Kroulijs ieraudzīja grozu.

- Ak, - viņš nopūtās, - nevar būt.

- Var gan, - Hasturs smaidīja.

-Jau?

-Jā-

- Nu, un tagad man vajadzētu...?

-Jā, - Hasturs izbaudīja mirkli.

- Bet kāpēc tieši es? - Kroulijs krita izmisumā. - Tu taču mani pazīsti, Hastur, zini, ka tas nav mans lauciņš...

- Ir gan, - Hasturs atbildēja. - Tieši tavs. Situsi tava zvaigžņu stunda. Nelaid garām! Laiki mainās.

- Tik tiešām, - Ligurs smaidīdams piebalsoja. - Laiki tuvojas beigām.

- Bet kāpēc es?

- Acīmredzot tev tiek izrādīta īpaša labvēlība, - Hasturs indīgi atbildēja. - Manuprāt, Ligurs par tādu iespēju atdotu labo roku.

- Tas tiesa, - Ligurs atzina, nodomādams, ka ne jau savējo. Visapkārt bija daudz labo roku, kāpēc lai zaudētu savu, vērtīgo?

Hasturs izvilka no netīrā lietusmēteļa kabatas dokumentu.

- Paraksties!... Te. - Starp vārdiem viņš ieturēja baisu pauzi.

Kroulijs neveikli izvilka no iekškabatas pildspalvu -slaidu un matēti melnu, kas izskatījās teju kosmiska.

- Jauka gan, - Ligurs atzina.

- Ar tādu var rakstīt pat upes dzelmē, - Kroulijs nomurmināja.

- Nez ko vēl viņi izgudros? - Ligurs prātoja.

- Lai ko, bet lai pasteidzas, - Hasturs norūca. - Nē. A. Dž. Kroulijs neder. Raksti savu īsto vārdu!

Kroulijs sērigi pamāja un uzšņāpa uz papīra sarežģītu, līkumainu parakstu. Tas sarkani nozibsnīja tumsā un tad apdzisa.

- Kas man tagad jādara? - viņš painteresējās.

- Saņemsi instrukcijas, - Hasturs uzmeta viņam drūmu skatienu. - Kroulij, kāpēc tu tā uztraucies? Pienācis brīdis, kuru gatavojām gadsimtiem.

-Jā. Labi, - Kroulijs pamāja. Ne miņas no veiklā darboņa, kas pirms dažām minūtēm izslīdēja no mašīnas kā glodene. Seja kā vajātam dzīvniekam.

- Mūs gaida mūžīgā triumfa mirklis!

- Mūžīga. Jā, - Kroulijs piebalsoja.

- Un tu būsi līdzeklis spožās nākotnes sasniegšanai!

- Līdzeklis. Jā, - Kroulijs murmināja.

Viņš paņēma grozu, it kā tas varētu uzsprāgt. Starp citu, savā ziņā tā tas arī bija paredzēts.

- Nu labi, - Kroulijs izmeta. - Es pazūdu. Labi? Ķeršos pie lietas. Ne jau tāpēc, ka gribētu ātrāk tikt no tā vaļā, - viņš steidzīgi piebilda, labi zinādams, kas notiks, ja Hasturs iesniegs par viņu sliktu ziņojumu. - Jūs jau mani pazīstat. Esmu īsts entuziasts.

Abi vecākie velni klusēja.

- Labi, es laižos, - Kroulijs vāvuļoja. - Uz redzi, čaļi, uz redzi! Jā. Lieliski. Jauki. Čau!

Kad Bentley izgaisa tumsā, Ligurs ierunājās:

- Ko viņš beigās teica?

- Itāļu valodā, - Hasturs atbildēja, - manuprāt, tas nozīmē “ēdiens”.

- Jocīgas atvadas. Vai tu viņam uzticies? - Ligurs noskatījās gaistošajās Bentley aizmugures ugunīs.

- Nē, - Hasturs atbildēja.

- Pareizi, - Ligurs sacīja, nodomādams, ka šī vecā pasaule gan būtu tiešām ērmota, ja velni sāktu cits citam uzticēties.

naktī brāzdamies uz rietumiem projām no Ameršamas, Kroulijs uz labu laimi paķēra kaseti un mēģināja izvilkt to no trauslā plastmasas futrāļa, vienlaikus neatlaižot stūri. Pretimbraucošas mašīnas luktura spožajā gaismā viņš izlasīja: Vivaldi. Četri gadalaiki. Nomierinoša mūzika - tieši tas, kas šobrīd vajadzīgs.

Kroulijs iegrūda kaseti Blaupunkt atskaņotājā.

- Nolādēts, nolādēts, nolādēts. Kāpēc tieši tagad? Kāpēc es? - viņš murmināja, atskanot pazīstamajām Queen taktīm.

Un tad negaidot atskanēja Fredija Merkūrija balss:

TĀPĒC, KA ESI TO PELNĪJIS, KROUUJ.

Velns klusi nošķendējās. Elektroniskie saziņas līdzekļi bija viņa ideja, un Lejā to it kā bija pieņēmuši, taču beigās, kā allaž, viss sagriezās šķērsām. Kroulijs cerēja, ka priekšniecību varēs pārliecināt kļūt par mobilā tīkla abonentu, taču pietika ieslēgt jebkuru atskaņotājiekārtu, un viņi uzreiz iejaucās, neļaujot mierīgi baudīt mūziku.

Kroulijs norija siekalas.

- Liels paldies, kungs! - viņš teica.

MĒS TEV TIEŠĀM TICAM, KROUUJ.

- Paldies, kungs.

TAS IR SVARĪGI, KROUUJ.

- Zinu jau zinu.

TAS IR UELS DARBS, KROUUJ.

- Atstājiet to manā ziņā, kungs.

TAS IR MŪSU UZDEVUMS, KROUUJ, JA KAS NOIES GREIZI, SMAGI CIETĪS VISI IESAISTĪTIE, ARĪ TU, KROUUJ, SEVIŠĶI JAU TU.

- Sapratu, kungs.

TŪLĪT SAŅEMSI INSTRUKCIJAS, KROULIJ.

Viss pēkšņi kļuva skaidrs kā uz delnas. Pretīgi. Varēja taču pateikt, nevis pēkšņi iešļākt tieši viņa smadzenēs salto informāciju. Tagad būs jābrauc uz vienu noteiktu slimnīcu.

- Būšu tur pēc piecām minūtēm, kungs, tā nav problēma.

LABI. I see a little silhuetto of a man, scaramouche scara-mouche, will you do the fandango...'

Kroulijs iebelza pa stūri. Līdz šim viss bija viņa rokās, gadsimtiem ilgi viss bija noticis pēc viņa prāta. Bet tā jau ir. Tu domā, ka esi kalna virsotnē, un tad pēkšņi tev uzgrūž uz pleciem Armagedonu. Lielo kauju, pēdējo cīņu, Debesis pret Elli, trīs setos, pēdējais Kritiens, līdz pēdējam elpas vilcienam. Tā, lūk. Pasaules vairs nebūs. Redz, ko nozīmē Armagedons. Nebūs nekā. Vienīgi bezgalīgas Debesis vai bezgalīga Elle - atkarībā no tā, kas uzvarēs. Ej nu izzīlē, kas būtu ļaunāk.

Teorētiski, protams, ļaunākais iznākums būtu Elle. Taču pietika aizdomāties, un kļuva skaidrs, ka Debesīm bija šis tas kopīgs ar Elli. Piemēram, ne tur, ne tur nevar dabūt kārtīgu dzērienu. Turklāt garlaicība Debesīs ir gandrīz tikpat neciešama kā satraukums Ellē.

Bet Kroulijam nebija izvēles. Nevar taču vienlaikus būt par velnu un lepoties ar brīvo gribu.

I will not let you go (let him go)...²

Labi gan, ka tas nebūs šogad. Būs mazliet laika nokārtot vienu otru lietu. Visupirms būs jātiek vaļā no gadiem vāktajiem uzkrājumiem.

Karsta, tveicīga augusta diena Londonas centrā.

Vorloka vienpadsmitās dzimšanas dienas svinībās sanāca daudz viesu - divdesmit puišeļi un septiņpadsmit meitenītes. Turpat grozījās vīriešu bars, visi ar vienādi apgrieztiem gaišiem matiem, ģērbušies tumšzilos uzvalkos ar polsterētiem pleciem. Sagādnieku vienība sarūpēja augļu želejas, kūkas un bļodas ar čipsiem. Mašīnu rindas priekšgalā brauca antīks Bentley.

Lieliskos Hārviju un Vandu, kas bija specializējušies bērnu pasākumos, nogāza pēkšņs vēdera vīruss, bet viņu vietā tikpat kā no zila gaisa negaidīti uzradās burvju mākslinieks.

Katram ir savs, kaut mazs vaļasprieks. Neraugoties uz Kroulija stingro padomu, Azirafals vēlējās savējo likt lietā.

Ar savām brīnumainajām spējām eņģelis ļoti lepojās. Deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados viņš bija apmeklējis Džona Maskelaina studiju, kur gandrīz veselu gadu apguva roku veiklību, mācījās noslēpt delnā monētu un izcelt no cilindra trusi. Tolaik, kā viņam pašam šķita, veicās tīri labi. Taču, kaut gan Azirafalam pa spēkam bija triki, kas satriektu visas burvju mākslinieku aprindas, tomēr dzīvē viņš šos dabiskos dotumus neizmantoja. Tas bija liels trūkums. Tagad bija jānožēlo, ka treniņi pamesti novārtā.

Taču ar spējām ir tāpat kā ar riteņbraukšanu. Tās nevar aizmirst. Burvju mākslinieka mētelis gan bija mazliet apputējis, taču, kad to uzģērba, derēja kā uzliets. Atmiņā atausa pat vecais žargons.

Bērni vēroja Azirafalu ar trulu, nievājošu neizpratni. Velns aiz letes, ģērbies baltā viesmīļa tērpā, aiz kauna gribēja vai zemē ielīst.

- Jaunskungi un jaunkundzes, vai redzat manu apbružāto veco cilindru? Teiksiet, ka tāds jāmet atkritumos! Redziet, tajā nekā nav. Bet kas tad nu? Savādi! Mūsu pūkainais draugs, trusis Harijs!

- Tas bija jums kabatā! - aizrādīja Vorloks.

Pārējie bērni piekrītoši māja. Par ko gan viņš tos uzskatīja? Par bēbīšiem?

Atmiņā atausa Maskelaina padoms gadījumam, ja tevi ņem uz grauda:

Pārvērt visu muļķīgā jokā, āmurgalva, - es domāju tevi, mister Fel (tolaik Azirafals bija pieņēmis šo vārdu). Sasmīdini, un viņi tev piedos visu!

- Ak vai, jūs izgāzāt man triku ar cilindru, - Azirafals ķiķināja.

Bērni bezkaislīgi skatījās.

- No jums nekā nav, - Vorloks teica, - es taču gribēju multenes!

- Viņam taisnība, - pamāja meitenīte ar zirgasti. - No jums nekā nav. Jūs laikam esat pederasts.

Azirafals izmisīgi paskatījās uz Krouliju: cik nu viņš varēja spriest, Vorloks jau bija galīgi samaitāts, un, jo ātrāk parādīsies melnais suns, jo labāk. Visprātīgāk tagad būtu laisties lapās.

- Bet nu, jaunā paaudze, lūdzu jūsu uzmanību! Varbūt kādam atradīsies trīs pensu monēta? Nē, jauno cilvēk? Tad pameklējiet sev aiz auss!

- Man dzimšanas dienā bija multenes, - paziņoja meitenīte. - Un vēl es dabūju foršu lelli, šūpuļzirgu, tarkšķošo tanku...

Kroulijs smagi nopūtās. Bērnu ballītes acīmredzot nav domātas eņģeļiem. Ja tev ir kaut cik prātiņa, tad turies no tām pa gabalu. Azirafalam no kabatas izkrita trīs savienoti metāla gredzeni, un bērni spiedza ciniskā priekā.

Pametis skatienu atpakaļ, Kroulijs ieraudzīja galdu, apkrautu ar dāvanām. No plastmasas veidojuma viņā noskatījās divas actiņas.

Kroulijs pētīja, vai tajās nav sarkana atspīduma. Ar elles birokrātiem taču neko nevar zināt. Varbūt suņa vietā atsūtījuši kāmi?

Nūja, tiešām parasts kāmis. Laikam iejuties augstajā cilindru, bumbiņu un vingrošanas rīku kaudzē, kas lieti noderētu spāņu inkvizitoriem, ja tolaik būtu pieejama plastmasas ražošanas iekārta.

Velns iemeta skatienu pulkstenī. Viņš pat neiedomājās nomainīt bateriju, kas bija beigusies pirms trim gadiem un vēl darbojās. Divas minūtes pāri diviem.

Azirafals krita arvien lielākā izmisumā.

- Godātie skatītāji, vai kādam ir pa rokai kabatlakats? Nav?

Viktorijas laikmetā būtu grūti iedomāties cilvēku bez kabatlakata. Trikā vajadzēja no tā uzburt dūju, kas jau nepacietīgi knābāja eņģeļa rokas locītavu, un bez kabatlakata tas nebija iespējams. Eņģelis centās pievērst Kroulija uzmanību, taču nesekmīgi. Pēc tam viņš izmisīgi pamāja vienam no drošībniekiem, kas neveikli sarosījās.

- Paklausieties, jūs, glaunajā uzvalkā! Nāciet šurp! Pārbaudiet krūšu kabatu. Manuprāt, tur atradīsies smalks kabatlakats.

- Nē, ser, baidos, ka nebūs, - sargs, skatīdamies taisni uz priekšu, atbildēja.

Azirafals nervozi samirkšķināja acis.

- Esiet tik labs, paskatieties! Lūdzu.

Sargs iebāza roku kabatā un pārsteigts izvilka pelēkzilu lakatiņu ar mežģīņu maliņu. Azirafals uzreiz saprata, ka mežģīnes ir kļūda, jo tās aizķērās aiz sarga revolvera, kas griezdamies ielidoja tieši želejas bļodā.

Bērni aizrautīgi aplaudēja.

- Paklau, nav slikti! - teica meitene ar zirgasti.

Vorloks metās pār istabu un paķēra ieroci.

- Rokas augšā, maitas gabali! - viņš līksmi iesaucās.

Drošībnieki bija sprukās.

Viens otrs ķēra pēc ieroča, bet citi metās projām, tālāk no zēna. Pārējie bērni sāka pīkstēt, ka viņiem arī vajag revolverus, un daži uzstājīgākie pat mēģināja izraut ieročus no sargu rokām, kas tik neapdomīgi bija tos izvilkuši.

Un tad kāds svieda Vorlokam ar želeju.

Zēns iespiedzās un nospieda gaili. Viņa rokās bija Magnum 32, CIP variants, pelēkā krāsā, smags: ar tādu var trāpīt no trīsdesmit soļu attāluma, un no cilvēka paliks sarkana migla, baiss juceklis un attiecīgu dokumentu noformēšana.

Azirafals pamirkšķināja.

No revolvera stobra izšļācās ūdens strūkliņa, apšļakstīdama Krouliju, kas skatījās laukā pa logu, ar skatienu meklēdams dārzā melnu suni.

Azirafals apjuka.

Un tad viņa sejā ietriecās torte.

Bija jau gandrīz piecas minūtes pāri trijiem.

Ar mājienu pārvērtis visus pārējos ieročus ūdenspisto-lēs, eņģelis izgāja laukā.

Kroulijs atrada viņu uz ielas, piņķerējot no frakas piedurknes saburzīto dūju.

- Beigta balle, - Azirafals izmeta.

- Redzu, - Kroulijs pamāja. - Nevajadzēja šo bāzt piedurknē!

Pasniedzies viņš izvilka no Azirafala frakas ļenganu putnu un iepūta tajā dzīvību. Dūja pateicīgi nodūdoja un diezgan nestabili aizlidoja.

- Ne jau putns, - eņģelis nopurpināja. - Suns. Vajadzēja jau būt te.

Kroulijs domīgi pašūpoja galvu.

- Tad jau redzēsim.

Atvēris mašīnas durvis, viņš ieslēdza radio.

- I-should-be-so-lucky-lucky-lucky-lucky-I-should-be-so-lucky-in, VELNS AR ĀRĀ, KROULIJ.

- Hallo! Kas runā?

- PŪĶIS, KARTOTĒKAS PAVĒLNIEKS, VĀJPRĀTA KUNGS, SEPTĪTĀS PAKĀPES MOCĪBU HERCOGS. KĀ VARU PALĪDZĒT?

- Elles suns. Baidos, vai ar to nav kas noticis.

- IZLAIDĀM PIRMS DESMIT MINŪTĒM. KAS TAD NU? NAV VĒL IERADIES? KAUT KAS NAV, KĀ VAJAG?

- Nē, nē, nekas slikts. Viss kārtībā. Ai, es jau redzu. Labs suns. Jauks... suns. Tiešām briesmonis. Kārtīgi pastrādājāt, veči. Jauki bija ar tevi parunāt, Pūķi. Uz drīzu sadzir-dēšanos, jā?

Kroulijs izslēdza radio.

Viņi saskatījās. Mājā atskanēja skaļš būkšķis, logu rūtis notrīcēja.

- Augstā debess, - Azirafals nomurmināja. Ja seštūkstoš gadus neesi lamājies un ari tagad to nevēlies, savaldīties nav grūti. - Vienu laikam aizmirsu pārvērst.

- No suņa ne vēsts, - Kroulijs secināja.

- Ne vēsts, - Azirafals pamāja.

Velns nopūtās.

- Kāpsim mašīnā, - viņš aicināja. - Mums jāparunā. Jā, un vēl, Azirafal...

-Jā?

- Vispirms noslauki no sejas to draņķa torti!

tveicīga, klusa augusta diena tālu no Londonas centra. Tedfildas ceļmalā augošos latvāņus klāja bieza ceļa putekļu kārta. Dzīvžogos zumēja bites.

Pēkšņi atskanēja tāds kā simts metāla balsu koris: Slava!

Uz ceļa parādījās melns suns.

Droši vien suns. Vismaz pēc suņa tas izskatījās.

Redzot dažu labu suni, šķiet, ka, spītējot tūkstošiem gadu ilgajai evolūcijai, suni no vilka šķir tikai divas maltītes. Tādi suņi tuvojas noteiktā, mērķtiecīgā solī. Mežonīgi, ar dzelteniem zobiem, smirdīgu elpu, bet viņu saimnieki pa gabalu dūdo, ka suns jau vecs un, ja traucējot, lai padzenot to projām. Tikmēr suņa zaļajās acīs deg sarkani ugunskuri, spīdēdami un dzirkstīdami kā pleistocēns.

Tomēr šis suns jebkuram no tiem liktu klusiņām aizlavīties aiz dīvāna un izlikties aizņemtam ar gumijas kaulu.

Suns klusi, draudīgi ierūcās, gatavs lēcienam - tas bija tāds rūciens, kas sākas zvēra kaklā un pierimst tikai mirklī, kad viņa žokļi sacērtas ap upura kaklu.

No suņa mutes uz asfalta pakšķēja slienas.

Nezvērs spēra vēl dažus soļus, paošņāja gaisu visapkārt.

Ausis saslējās.

Tālumā skanēja balsis, kuru vidū viena izcēlās. Zēniska, taču tāda, kurai noteikti jāpaklausa, neizbēgami

Jāpaklausa. Ja tā liks sekot, sekosi; ja pavēlēs nogalināt, nogalināsi. Tā bija saimnieka balss.

Pārlēcis dzīvžogam, briesmonis metās pāri pļavai. Vērsis, kas tajā ganījās, mirkli apsvēra savas iespējas un tad steidzīgi soļoja uz pretējo dzīvžogu.

No reto koku puses skanēja balsis. Melnais suns, slienam tekot, tām tuvojās. Viena no pārējām balsīm teica:

- To viņš nedarīs. Tu vienmēr saki, ka jā, bet tā jau nebūs. Nekādu mīluli viņš tev nepirks. Vismaz ne interesantu. Varbūt nopirks tev zarkukaini. Tas viņam liktos Interesanti.

Suns pa savam paraustīja plecus, taču tad sāka run

-Jā-

- Viņi jau varēs doties, kur grib, - Pipars bažīgi

Anatēma sniedza viņam mitro dvieli.

- Ēē, - Kroulijs novilka, - nu, gribu pateikt, kas

¹

Nāve (death) angļu valodā ir vīriešu, bet karš (war) - sieviešu dzimtes vārds. (Tulk. piez.)

²

Acīmredzot Frankenšteina palīgs. (Tulk. piez.)

³

Pulkstenis bija īpaši izgatavots Kroulijam. Izgatavošana bija neiedomājami dārga, bet viņš to varēja atļauties. Šis pulkstenis rādija pareizu laiku divdesmit valstu galvaspilsētās, kā ari vienas Citas Vietas galvaspilsētā, kur gan pulkstenis rādija vienmēr vienu un to pašu laiku, un šis laiks bija Par Vēlu.

⁴

Svētā Berila (Beryl Articulatus) no Krakovas piektā gadsimta vidū kļuva par svēto mocekli. Leģenda vēsta, ka Berila bija jauna sieviete, kas pret savu gribu tika saderināta ar pagānu princi Kazimiru. Kāzu nakti viņa lūdza Tā Kunga iejaukšanos, vārgi cerēdama uz brīnumainu bārdas parādīšanos, faktiski jau turēdama gatavībā dāmu skuvekli ziloņkaula ietvarā, bet Tas Kungs tā vietā piešķīra viņai brīnišķīgu spēju nepārtraukti un nesakarīgi čalot par visu, kas ienāk prātā, neievelkot elpu un aizmirstot par ēšanu.

Viena leģendas versija vēsta, ka trīs nedēļas pēc kāzām princis Kazimirs jauno sievu nožņaudzis, un laulība netikusi piepildīta. Berila nomirusi kā šķista mocekle, čalodama līdz beidzamajam brīdim.

Ja gribam ticēt citai versijai, Kazimirs nopircis sev ausu aizbāžņus, un Berila nomirusi viņam blakus gultā sešdesmit divu gadu vecumā.

Svētās Berilas čalotāju ordeņa mūķenēm jādod zvērests, ka viņas visnotaļ līdzināsies Svētajai Berilai, izņemot otrdienu pēcpusdienas, kad mūķenēm ļauts aizvērt muti un, ja viņas vēlas, uzspēlēt galda tenisu.

⁵

Tādu, kuram padomus dod sīka večiņa un kurš visas pakaļdzīšanās veic ārkārtīgi lēni.

⁶

Šeit, iespējams, jāpiemin, ka misters Jangs domāja - paparaci ir kāds īpašs itāļu linoleja paveids.

⁷

Netulkojama vārdu spēle: missal - lūgšanu grāmata, missile -kodolraķete. (Red. piez.)

⁸

Vērmelis (Wormwood) - velna kārdinātāja vārds K. S. Luisa darbā “Skrūvšņores vēstules”. (Red. piez.)

⁹

Damjens - bērna antikrista vārds 1976. gada klasiskajā filmā “Zīme” ("Omen"). (Red. piez.)

¹⁰

Anatēma - baznīcas lāsts. (Red. piez.)

¹¹

1832. gadā viņam gan bija jāpieceļas, lai aizietu uz tualeti.

¹²

Piezīme amerikāņiem un citiem svešzemniekiem: Miltonkīnsa ir jauna pilsēta, apmēram pusceļā starp Londonu un Birmingemu. Tā tika celta kā modema, attīstīta, veselīga un dzīvošanai patīkama vieta. Daudziem britiem tas šķiet ļoti uzjautrinoši.

¹³

Blakus Danam no rītiem līdz vakariem ir Ašera cilts daļa.

¹⁴

Kurš jau bija lolojis pāris domu šinī virzienā un, kad beidzot tās realizēja praksē, pavadīja pēdējos savas dzīves gadus Ņūgeitas cietumā.

¹⁵

Šis bija vēl viens ģeniāls gājiens no izdevēju puses, jo 1654. gadā Olivera Kromvela puritāniskais parlaments bija izsludinājis Ziemassvētkus ārpus likuma.

¹⁶

Pilsēta šajā gadījumā ir tikai nosaukums. Tā bija Anglijas lauku mazpilsētas vai, amerikāņu terminos runājot, tirdzniecības centra lielumā.

¹⁷

Warlock (angļu vai.) - burvis, zintnieks. (Red. piez.)

¹⁸

Vecā skola ir vakarskola netālu no Totenhemkortroudas. To vada padzīvojis aktieris, kurš jau kopš divdesmitajiem gadiem tēlojis neskaitāmus sulaiņus gan filmās, gan uz skatuves.

¹⁹

’ Viņš gan nepieminēja sifilisu.

Suns pa savam paraustīja plecus, taču tad sāka runāt viņa saimnieks, Visuma centrs, un visa uzmanība tika pievērsta viņam.

- Man būs suns, - saimnieks teica.

- Ej nu! Kā tu vari zināt, ka suns? Neviens tā nav teicis. Kā gan vari zināt, ja neviens nav teicis, ka tas būs suns? Tavs tētis žēlosies, ka apēd visu naudu.

- Un nograuž dzīvžogus, - trešā balss skanēja uzstājīgāk nekā pārējās.

Tā varētu runāt cilvēks, kas pirms plastmasas modeļa veidošanas ne tikai saskaita visas detaļas, kā teikts instruk-tijā, bet arī nokrāso tās un atstāj kārtīgi izžūt, un tikai tad ķeras pie konstruēšanas. Šo balsi no grāmatveža karjeras šķīra tikai daži gadi.

- Suņi neēd dzīvžogus, Venslij. Nav dzirdēts.

- Zarkukaini ēd. Baigi interesanti. Pārojoties tie viens otru ēd.

Iestājās dziļdomīgs klusums. Pielēkšojis tuvāk, suns saprata, ka balsis skan no bedres.

Kokos slēpās sens dolomīta karjers, nu jau ieaudzis ērkšķos un vīnogulājos. Lai gan vecs, tomēr tas nestāvēja dīkā. Krustām šķērsām vijās takas, bet gludie laukumi uz nogāzes liecināja, ka šo vietu regulāri izmanto skeitbor-disti, asu izjūtu cienītāji vai vismaz pārgalvīgi riteņbraucēji. Šur tur mētājās rievotas skārda plāksnes, zaros bija ieķērušies veci dēļi un karājās izplūkāti virves gabali.

Turpat rēgojās sens, izdedzis un sarūsējis piecdesmito gadu automobilis Triumph Herald Estate, noslīcis nātru jūrā.

Riteņu un sarūsējušu vadu jūklis iezīmēja lūžņu kapsētas vietu, kur dzīvi beidz lielveikalu ratiņi.

Bērniem te bija īsta paradīze, bet vietējiem pieaugušajiem - vienkārši bedre.

Caur nātru puduri suns redzēja četrus cilvēkus, kas karjera vidū sēdēja uz neatņemamā slepenu tikšanos atribūta - stiepļu kastēm, kādās parasti liek piena pudeles.

- Nevar būt!

- Var gan!

- Saderam, ka ne, - teica balss, kas, spriežot pēc tembra, piederēja meitenei.

Tajā skanēja gan šausmas, gan sajūsma.

- Ēd gan. Kad man bija seši gadi, redzēju ar savām acīm. Aizbraucot brīvdienās, man bija divi zarkukaini, atbraucot bija viens un resns.

- Muļķības! Ne jau zarkukaini, bet dievlūdzējs. Redzēju televīzijas raidījumā: liela mātīte aprija otru, ka nošņak-stēja vien.

Visi atkal apklusa.

- Ko tas dievlūdzējs īsti lūdz? - suņa saimnieks prasīja.

- Nezinu. Laikam to, lai nebūtu jāprecas, man šķiet.

Suns pagrieza aci pret spraugu pa pusei sabrukušajā

karjera žogā.

- Redzēsi, būs tāpat kā man ar riteni! Cerēju, ka dabūšu tādu ar septiņiem ātrumiem, izliekto rāmi un spico sēdekli, tumši violetā krāsā un tā tālāk, bet dabūju rozā. Ar grozu. Meiteņu riteni.

- Bet tu taču esi meitene, - viens no zēniem ieminējās.

-Tā ir dzimumu diskriminācija, tik tiešām. Dāvināt

meiteņu dāvanas tāpēc vien, ka esi meitene.

- Bet man būs suns, - pārliecināti sacīja saimnieka balss.

Saimnieks stāvēja, uzgriezis muguru, tāpēc suns nevarēja redzēt viņa seju.

- Nūja, viens no lielajiem rotveileriem, pareizi? - meitene dzēlīgi pajautāja.

- Nē, mans būs tāds, ar kuru var rotaļāties, - saimnieks atbildēja. - Ne jau liels.

... acs nātrēs strauji tuvojās zemei.

- ... bet gudrs, tāds, kas lien trušu alās, ar jocīgi ielocītu ausi. Parasts krancis. Augstākā labuma krancis.

Runātāji nedzirdēja klusu būkšķi karjera malā. Iespējams, ka tā bija strauja gaisa plūsma, kas ieplūda vakuumā, kurš bija radies, milzīgam sunim pēkšņi saraujoties. Beigās kaut kas nopaukšķēja, acīmredzot ieliecās auss.

- Un saukšu es viņu... - saimnieka balss teica, - saukšu...

- Kā? Kā tad tu viņu sauksi? - meitene gribēja zināt.

Suns gaidīja. Svarīgs mirklis. Vārda došana. Tad viņam

būs mērķis un noteikti pienākumi, sava identitāte. Suņa acis kvēloja tumši sarkanas, lai gan atradās pie pašas zemes. Nātrēs pilēja viņa slienas.

- Nosaukšu par Suni, - saimnieks paziņoja. - Labs vārds, un neviens nebrīnīsies.

Elles suns apstājās. Velnišķīgi sunisko smadzeņu dzīlēs viņš atskārta, ka notiek kas nelāgs, tomēr visas izjūtas aizēnoja pēkšņa mīlestība un paklausība saimniekam. Ej nu sazini, cik lielam viņam vajag būt?

Suns tipināja pretī savam liktenim.

Tomēr dīvaini. Lidz šim viņam bija nepārvarama tieksme klupt virsū cilvēkiem, bet tagad, neraugoties ne uz ko, gribējās nepārtraukti luncināt asti.

- un tu teici, ka tas ir viņš! - Azirafals vaimanāja, izklaidīgi notīrīdams pēdējo krēmkūkas gabalu no frakas atloka un beigās aplaizīdams pirkstus.

- Tas bija viņš, - Kroulijs atbildēja. - Kurš tad to zinās, ja ne es?

- Tad jau kāds būs pielicis savu roku.

- Nevienam citam gar to nav daļas! Tikai mums! Labajam un Ļaunajam. Vienai pusei vai otrai.

Kroulijs iebelza pa stūri.

- Tu pat iedomāties nevari, uz ko spējīgi tie tur, lejā, -viņš teica.

- Droši vien apmēram uz to pašu, ko tie tur, augšā, -Azirafals atbildēja.

- Beidz! Tavējie vismaz pazīst bezgalīgo žēlsirdību, -Kroulijs skābi izmeta.

- Tu saki? Vai kādreiz esi bijis Gomorā?

- Protams, - velns atbildēja. - Tur bija lieliska maza taverna, kurā varēja dabūt forši nogatavinātus dateļpalmu kokteiļus ar muskatriekstiem un citrona miziņu.

- Es runāju par to, kas notika pēc tam!

- Ak...

- Droši vien kaut kas atgadījās slimnīcā, - Azirafals prātoja.

- Diez vai. Tur taču bija tik daudz cilvēku!

- Kādi cilvēki? - Azirafals ledainā balsī jautāja.

- Manējie, - Kroulijs atbildēja. - Nu, ne gluži. Hm, nu, sātanisti.

Viņš centās runāt vienaldzīgi. Izņemot faktu, ka pasaule, bez šaubām, ir pārsteidzoši interesanta un abi gribēja baudīt dzīvi tajā, cik ilgi vien iespējams, eņģelis un velns reti par ko bija vienisprātis, taču abi nedomāja neko labu par cilvēkiem, kas viena vai otra iemesla dēļ pielūdz Tumsas princi. Krouliju viņi mulsināja. Rupji izturēties nevar, taču sajūta tāda, kā, teiksim, Vjetnamas kara veterānam, redzot kaimiņu ar brīvprātīgā sarga nozīmi komplektā ar pilnu kaujas uzkabi.

Turklāt sātanisti vienmēr ir nomācoši dedzīgi. Visa tā būšana ar ačgārno krustu, pentagrammām un gailēniem. Lielākā daļa velnu to nesaprata. Tas taču ir pilnīgi lieki. Lai kļūtu par sātanistu, pietiek ar apzinātu vēlēšanos. Sāta-nists var nodzīvot mūžu, nezinot, kas tā pentagramma ir, un nokautu gailēnu redzēdams tikai cāļa cepetī.

Starp citu, daži vecās skolas sātanisti būtībā bija jauki cilvēki. Runāja un izpildīja vajadzīgās kustības tieši tāpat ka viņu pretinieki, bet pēc tam gāja mājās un pārējās nedēļas dienas dzīvoja neuzkrītošā viduvējībā kā vienkārši cilvēki, pat nedomādami neko ļaunu.

Bet pārējie...

Daži, kas sauca sevi par sātanistiem, uzdzina Krouli-jam šermuļus. Ne jau viņu darbi vien, bet arī tas, ka visa vaina tika uzvelta ellei. Tādi spēj izperināt kādu atbaidošu ideju, ko velns neizdomās tūkstoš gados, kādu preteklību, kas var rasties tikai cilvēka smadzenēs. Bet pēc tam brēc, ka pie visa vainīgs velns, ar to izpelnoties tiesas līdzjūtību, lai gan velns neko tamlīdzīgu nedara. Nav vajadzības. Un to daži cilvēki nesaprata. Kroulijs uzskatīja, ka elle nav lielākais ļaunuma perēklis, tāpat kā debesis nav lielākais labestības avots - tās bija tikai pretinieces lielajā kosmiskajā šaha spēlē. Bet patiesākā labestība un baisākais ļaunums piemīt tikai cilvēka prātam.

- Ak tie sātanisti, - Azirafals nopūtās.

-Tiešām nesaprotu, kā to varēja sajaukt, - Kroulijs turpināja. - Es runāju par mazuļiem. Kas tur tik sarežģīts?

Aprāvies viņš neskaidri atcerējās sīko mūķeni, kuras izklaidība bija neraksturīga pat sātanistiem. Un vēl kaut kas. Kā pa miglu Kroulijs atcerējās arī pīpi un kamzoli ar līkloču rakstu 1938. gada gaumē. Vīrieti, kuram uz sejas bija rakstīts “laimīgais tēvs”.

Acīmredzot bija vēl trešais bērns.

Kroulijs pateica to Azirafalam.

- Neko vairāk jau neuzzināsim, - eņģelis nopūtās.

- Mēs zinām, ka bērns noteikti ir dzīvs, kaut tik vien, -velns atbildēja.

- Bet kā mēs to varam zināt?

- Vai tiešām tu domā, ka es te sēdētu, ja suns būtu atgriezies pazemē?

- Nūja, loģiski.

- Tātad mums atliek tikai meklēt, - Kroulijs turpināja. - Jāpašķirsta slimnīcas papīri.

Bentley dzinējs kāsēdams atdzīvojās, un automašīna metās uz priekšu, atmezdama eņģeli atpakaļ sēdeklī.

- Un pēc tam?

- Un pēc tam atradīsim bērnu.

- Un tad? - eņģelis aizvēra acis, jo Kroulijs strauji pagriezās gar stūri.

- Nezinu.

- Ak Dievs!

- Nūja. Vācies no ceļa, ķēms tāds, ar visu skūteri!

- Klau, vai tavējie būtu ar mieru piešķirt man patvērumu?

- Es tev gribēju jautāt to pašu - uzmanīgi, cilvēki uz ceļa!

- Ja esi uz ceļa, tad zini, kādu risku uzņemies! - Krou-lijs atbildēja, izdragādams starp stāvošu automašīnu un taksometru, kur varētu iespraukties labi ja plānākā kredītkarte.

- Skaties, kur brauc! Skaties! Starp citu, kur tā slimnīca bija?

- Kaut kur uz dienvidiem no Oksfordas.

Azirafals ieķērās auto panelī.

- Londonas centrā nedrīkst braukt ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā!

Kroulijs iemeta skatienu spidometrā.

- Kāpēc gan ne? - viņš brīnījās.

- Mēs taču nositīsimies! Priekšlaicīgi pāriemiesosi-mies! - Azirafals neveikli atbildēja, mazliet atslābdams. - Starp citu, tu vari nogalēt arī cilvēkus.

Kroulijs paraustīja plecus. Eņģelis tomēr nespēja iedzīvoties divdesmitajā gadsimtā, tāpēc nesaprata, ka Londonas centrā pa Oksfordstrītu mierīgi var atļauties braukt ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā un neviens pat neievēros. Vienīgi jānokārto, lai kāds negadās ceļā, un, tA kā pa šo ielu braukt ar tādu ātrumu nebija iespējams, nevienam neradās aizdomas.

Jebkurā gadījumā automašīnas bija labākas par zirgiem. Iekšdedzes dzinējs Kroulijam bija Dieva dāv -, debesu dāv -, labi, lielais laimests. Senos laikos darījumos varēja doties tikai melnos rumakos ar liesmojošām acīm un no pakaviem šķīstošām dzirkstelēm. Tāda velniem bija etiķete. Kroulijs parasti nespēja noturēties zirga mugurā, Jo neprata apieties ar dzīvniekiem.

Pie Čisvikas Azirafals sāka grābstīties pa cimdu nodalījumu.

- Kas tas par Velvet Underground? - viņš pajautāja.

- Tev nepatiks, - Kroulijs brīdināja.

- Ai, - eņģelis nevērīgi pamāja, - bī-bops.

- Zini, Azirafal, ja miljons cilvēkiem lūgtu raksturot moderno mūziku, neviens neteiktu bībopsl - velns nopūtās.

- Rau, te ir kas labāks. Čaikovskis, - Azirafals ielika kaseti atskaņotājā.

- Tev neies pie sirds, - Kroulijs nopūtās, - mētājas te jau vairāk nekā divas nedēļas.

Braucot garām Hītrovai, automašīnā sāka dunēt smagi ritmi.

Azirafals sarauca pieri.

- Es nezinu šo gabalu. Kas tas ir? - viņš jautāja. -Čaikovskis. Another One Bites the Dust, - Kroulijs

paskaidroja un, braucot garām Slauai, aizvēra acis.

Šķērsojot aizmigušo Čilternsu, viņi pavadīja laiku, klausoties Viljama Bērda We Are the Champions un Bēthovena I Want To Break Free. Tomēr nekas nebija labāks par Vona Viljamsa Fat-Bottomed Girls¹.

mēdz teikt, ka velniem ir visskaistākie meldiņi.

Visā visumā jā. Taču vislabākie horeogrāfi ir debesīs.

rietumu pusē pletās Oksfordšīras līdzenums, kurā izklaidus mirdzēja gaismas, iezīmējot pa pusei aizmigušus ciemus. Godīgi brīvzemnieki tur devās pie miera pēc garas darbdienas, kurā rediģēja rakstus, piedāvāja finanšu konsultācijas vai veidoja datorprogrammas.

Tālāk, kalnā, spīdēja tādi kā jāņtārpiņi.

Visbaisākais divdesmitā gadsimta simbols ir teodolīts². Uzstādīts klajā laukā, tas ziņo, ka sāksies tā Ceļa Papla-

Ilnāšana, gar kuru tiks būvētas divsimt ģimenes mājas, dabiski iekļaudamās ainavā.

Pēc tam parādās izpildes projekts.

Taču pat apzinīgākais mērnieks pusnaktī neko nemēra. Lai nu kā, bet teodolīts tur stāvēja, ar visām trim kājām dziļi iegrimis kūdrā. Ne pārāk daudziem teodolītiem redzē-siet augšmalā iespraustu lazdas zariņu, kristāla svārstus Un uz kājām iegravētas ķeltu rūnas.

Viegla brāzma purināja apmetni ap kalsnu augumu, kas regulēja ierīci. Apmetnis izskatījās smags, ūdensnecaurlaidīgs, ar siltu oderi.

Lielākajā daļā grāmatu par burvestībām teikts, ka raganas strādā kailas. Tas tāpēc, ka vairums šo grāmatu autoru ir vīrieši.

Jaunās sievietes vārds bija Anatēma Divaisa. Nevarētu teikt, ka viņa būtu satriecoši skaista. Sejas panti, ņemot katru atsevišķi, bija ārkārtīgi glīti, taču visā visumā šķita, ka tie salikti kopā no noliktavas steigā, kā pagadās. Viņas seju, iespējams, vislabāk raksturotu vārds pievilcīga, bet lietpratēji piebilstu žirgta, lai gan tāds apzīmējums vairāk atbilst piecdesmito gadu leksikai un tāpēc droši vien l/paliks.

Jaunām sievietēm tumšā naktī nevajadzētu staigāt vienām pat Oksfordšīrā. Taču jebkurš klaiņojošs maniaks, kas uzrunātu Anatēmu, zaudētu vairāk nekā tikai valodu. Viņa taču bija ragana. Tā kā raganas ir visumā saprātīgas, Anatēma daudz neticēja aizsargājošiem amuletiem un burvju vārdiem, vairāk paļaudamās uz pēdu garu maizes nazi, kuru nēsāja aiz jostas.

Ieskatījusies binoklī, Anatēma pieregulēja vēl.

Darbodamās viņa klusi murmināja.

Visai raksturīgi mērniekiem. Viņi murmina apmēr tā: Drīz mums būs papildceļš, nepagūs pat gailis nodziedāt. Trīs komā pieci metri, plus vai mīnus par mata tiesu.

Taču Anatēma bubināja kaut ko pavisam citu:

- Tumša nakts/mēness spožs, austrumi no dienvidiem/ rietumi no dienvidrietumiem... rietumi, dienvidrietumi... rokā būs...

Paņēmusi apkaimes ģeodēzisko karti, viņa to atlocīja un paturēja luktura gaismā, tad ar caurspīdīgu lineālu un zīmuli uzmanīgi ievilka kartē līniju, kas krustojās ar otru līniju.

Anatēma smaidīja. Ne jau priecādamās, bet gandarīta par labi paveiktu smalku darbu.

Izjaukusi dīvaino teodolītu, viņa piesprādzēja to uz melna divriteņa bagāžnieka, kas bija atsliets pret dzīvžogu. Pārliecinājusies, ka Grāmata ir vietā, Anatēma stūmās projām pa dūmakā tīto pļavu.

Velosipēds bija senatnīgs, rāmis acīmredzot izgatavots no caurulītēm. Daudz vecāks par trīspakāpju dzinēju, bet, iespējams, mazliet jaunāks par riteni.

Taču gandrīz viss ceļš līdz ciemam veda lejup. Vējš purināja Anatēmas matus un piepūta apmetni kā buru. Krava uz riteņiem lēnām uzņēma ātrumu. Gaiss bija silts. Labi gan, ka šajā nakts laikā nav dzīvas satiksmes.

bentley dzinējs atdziestot nopīkstējās. Kroulijs savukārt iekarsa.

- Tu teici, ka redzēji virziena rādītāju, - viņš pārmeta eņģelim.

- Mēs aizšāvāmies garām pārāk ātri. Tomēr es domāju, ka tu te jau esi bijis.

- Pirms vienpadsmit gadiem!

Nosviedis karti uz aizmugures sēdekļa, Kroulijs atkal «aka darbināt dzinēju.

- Varbūt kādam pajautāt? - Azirafals ierosināja.

- Kā tad! Apstāsimies un prasīsim pirmajam pretimnācējam, kurš nakts vidū noteikti ies pa ceļu!

Dzinējs pēkšņi atdzīvojās, un auto rēkdams metās uz ceļa, gar kura malām auga dižskābarži.

- Neparasta vieta, - Azirafals secināja. - Vai tu nejūti?

- Ko tad?

¹ - Apturi uz bridi!

Bentley apstājās.

- Savādi, - eņģelis murmināja, - jūtu tādus kā viļņus

ar...

Viņš piespieda plaukstas pie deniņiem.

- Kas tad nu? - Kroulijs brīnījās.

Azirafals uzmeta viņam skatienu.

- Mīlestība, - viņš secināja, - Kāds tiešām mīl šo vietu.

- Kā, lūdzu?

- Jūtu lielu mīlestību. Labāk nevaru izskaidrot. Sevišķi jau tev.

- Tu gribi teikt, ka... - Kroulijs iesāka.

Kaut kas nošvlkstēja, nokauca, nošķindēja. Mašīna apstājās.

Azirafals, mirkšķinādams acis, pasniedzās un uzmanīgi atvēra durvis.

- Tu kādam uzskrēji virsū, - viņš sacīja.

- Ne jau es, bet man... - Kroulijs iesāka.

Abi izkāpa laukā. Aiz Bentley uz ceļa gulēja velosipēds, kura priekšējais ritenis bija saliecies kā Mēbiusa lente, bet aizmugurējais, vairākas reizes drūmi apgriezies, apstājās.

- Lai top gaisma! - eņģelis izdvesa.

Virs ieliņas parādījās zilgana blāzma.

No ceļmalas grāvja puses atskanēja balss:

- Velns parāvis, kā jums tas izdevās?

Gaisma pazuda.

- Kas tad? - Azirafals vainīgā balsī jautāja.

- Ai! - atbilde skanēja jau neskaidrāk. - Laikam ar galvu kaut kur ietriecos...

Kroulijs pētīja garu, metālisku švīku mašīnas spīdīgajā virsmā un ielocīto buferi, kas acumirklī iztaisnojās. Arī švīka pazuda.

- Celieties augšā, jaunkundz, - teica eņģelis, vilkdams Anatēmu laukā no lūžņu kaudzes. - Kauli jums nav lauzti.

Tas bija secinājums, nevis cerība. Ievainojums bija niecīgs, taču Azirafals nespēja neizmantot izdevību darīt labu.

- Jūs braucāt bez gaismām, - viņa pārmeta.

-Jūs tāpat, - Kroulijs vainīgā balsī atbildēja. - Būsim godīgi.

- Nodarbojaties ar astronomiju? - Azirafals pajautāja, celdams no zemes divriteni.

Velosipēda grozs nošķindēja. Eņģelis pamāja uz nobružāto teodolītu.

- Nē, - Anatēma atbildēja, - es gribēju teikt, jā. Skat, ko nodarījāt manam nabaga vecajam zirdziņam.

- Kā, lūdzu? - Azirafals nesaprata.

- Manam divritenim. Saliekts astotniekā.

- Veci spēkrati ir apbrīnojami dzīvotspējīgi, - eņģelis starodams atdeva viņai velosipēdu!

Priekšējais ritenis mēnesnīcā spīdēja tikpat ideāli apaļš kā elles loki.

Anatēma to apskatīja.

-Tā kā viss nokārtots, varbūt brauksim katrs savu ceļu, ko? Vai jūs gadījumā nezināt, kā tikt uz Tedfīldu? -Kroulijs pajautāja.

Anatēma nevarēja atraut skatienu no velosipēda, būdama gandrīz vai pārliecināta, ka pirmīt tam nebija somiņas ar piederumiem riepu lāpīšanai.

- Pa kalnu uz leju vien, - viņa atbildēja. - Tas taču ir mans divritenis, vai ne?

- Bet kā tad citādi, - Azirafals pārlika, vai nav pārcenties.

- Es taču skaidri zinu, ka manējam nebija pumpja.

Eņģelis atkal izskatījās vainīgs.

- Bet tam taču paredzēta vietiņa, uz diviem āķīšiem, -viņš laipni atbildēja.

^: - Jūs teicāt, pa kalnu lejup vien? - Kroulijs piebikstīja eņģelim.

- Galva tomēr cietusi, - Anatēma sacīja.

- Mēs, protams, varētu jūs aizvest, - Kroulijs nobēra, bet nebūs, kur ielikt divriteni.

- Vienīgi jumta bagāžniekā, - Azirafals piebilda.

- Bentley tāda diemžēl nav... Ē... labi.

Uzlasījis izkritušās mantas, eņģelis salika tās velosipēda grozā un iecēla grozu aizmugures sēdeklī, bet pēc tam palīdzēja satriektajai meitenei iekāpt mašīnā.

- Nevar taču vienmēr atteikt palīdzību, - viņš teica.

- Tu varbūt nevari, bet es gan. Pats zini, ka mums ir savas darīšanas, - Kroulijs pētīja jauno jumta bagāžnieku, kas bija piestiprināts ar rūtainām siksnām.

Velosipēds pats pacēlās, siksnas sasprādzējās. Pēc tam Kroulijs iekāpa mašīnā.

- Kur jūs, mīļā, dzīvojat? - Azirafals dūdoja.

- Godīgi sakot, manam divritenim jau arī nebija lukturu. Faktiski jau ir, ar divām baterijām, bet tās izlādējās, un es izņēmu tās laukā, - Anatēma atzinās un paskatījās uz Krouliju. - Jā, un man ir maizes nazis. Tepat vien bija.

Azirafals izskatījās apvainots.

- Kundze, es galvoju, ka....

Kroulijs ieslēdza lukturus. Velns redz arī tumsā, tomēr jāsaudzē gājēju nervi. Iedarbinājis dzinēju, viņš rāmi brauca lejup. Koku vidū parādījās ceļš. Pēc dažiem simtiem metru viņi sasniedza vidēja lieluma ciemu.

Šķita tāds kā redzēts. Vienpadsmit gados laikam nekas īpaši mainījies nebija.

- Vai kaut kur tuvumā nav slimnīca? - Kroulijs pajautāja. - Kuru vada mūķenes?

Anatēma paraustīja plecus.

- Diez vai, - viņa teica. - Vienīgā ievērojamā māja ciemā ir Tedfīldas muiža. Es gan nezinu, kas tur notiek.

- Dieva zīmes, - Kroulijs norūca.

- Un ātrumi, - Anatēma sacīja, - manam ritenim to nebija. Zinu pilnīgi skaidri, ka nebija.

Kroulijs pieliecās uz eņģeļa pusi.

- Kungs, ak izdziedē jel šo divriteni, - viņš zobgalīgi pačukstēja.

- Atvaino, aizrāvos, - Azirafals nošņāca.

- Rūtainas siksnas?

- Rūtis ir modē.

Kroulijs kaut ko noburkšķēja. Ja eņģelis izdomā kaut ko darīt divdesmitajā gadsimtā, tad, kā likts, piezemēsies ap 1950. gadu.

- Varat izlaist mani te, - Anatēma no aizmugures sēdekļa teica.

- Ar lielāko prieku, - eņģelis staroja.

Tiklīdz mašīna apstājās, viņš atvēra aizmugures durvis un paklanījās kā vecs sulainis, kurš apsveic jauno saimnieku ar atgriešanos plantācijā.

Anatēma paņēma savas mantas un, cik augstprātīgi vien varēdama, izkāpa laukā.

Viņa skaidri redzēja, ka neviens no abiem vīriem nebija gājis uz automašīnas aizmuguri, taču velosipēds jau bija iit sprādzēts un stāvēja, atbalstīts pret vārtiem.

Ar šiem abiem nudien kaut kas nav kārtībā, viņa nodomāja.

Azirafals atkal palocījās.

- No sirds priecājos, ka varējām jums palīdzēt, - viņš lacīja.

- Paldies, - Anatēma ledaini atbildēja.

- Varam braukt? - Kroulijs noburkšķēja. - Labu nakti, mis! Kāp iekšā, eņģeli!

Viss skaidrs. Redz, beigās atklājās, ka viņa bijusi labās rokās.

Pavadījusi ar skatienu Bentley, kas pagriezās uz centru un beigās izgaisa, Anatēma stūma divriteni pa taku mājup. Viņa nebija vīžojusi aizslēgt durvis. Ja draudētu aplaupīšana, Agnese noteikti būtu to pieminējusi, jo savā grāmatā stingri ievēroja Anatēmas personīgās dzīves notikumus.

Namiņu viņa noīrēja ar visām mēbelēm: lētām un bezgaumīgām, kādas nu parasti tiek izmantotas šādos gadījumos un kuras vietējais War on Want veikals noteikti bija izlicis atkritumu savācējam. Taču tas nebija svarīgi. Anatēma nedomāja te ilgi uzkavēties.

Ja ticēt Agnesei, viņa nekur neuzkavēsies ilgi. Citi arī

ne.

Anatēma salika kartes un visu pārējo uz sena galda zem virtuves vienīgās spuldzes.

Ko tad viņa bija uzzinājusi? Neko īpašu. Varbūt TAS atrodas ciema ziemeļu galā, taču viņai jau par to bija aizdomas. Pienākot signālam par tuvu, tas tevi apdullina. Savukārt, ja esi par tālu, nav iespējams precīzi noteikt koordinātas.

Kaut kas traks! Atbilde jāmeklē Grāmatā. Taču, lai iztulkotu pravietojumus, bija jādomā kā jukušajam, tur tā nelaime. Vārdu sakot, vajadzēja domāt kā izcili inteliģentai septiņpadsmitā gadsimta raganai, kuras prāts atgādina krustvārdu mīklu rokasgrāmatu. Ģimenē valdīja uzskats, ka Agnese visu sarežģīja, lai no malas neviens nevarētu saprast. Anatēmai bija aizdomas, ka viņa pati dažkārt domā kā Agnese, un uzskatīja, ka viss ir tā sarežģīts tāpēc, ka Agnese bijusi nolādēta veca kuce ar draņķīgu humora izjūtu.

Viņa pat nebija...

Grāmatas uz galda nebija.

Anatēma šausmās skatījās uz galdu. Tur bija kartes. Paštaisītais pareģošanas teodolīts. Termoss, kurā bija karsts dzēriens. Kabatas lukturītis.

Un tukša gaisa četrstūris, kurā bija jābūt Pravietojumu grāmatai.

Viņa to bija pazaudējusi.

Ja nebūtu tik traģiski, varētu smieties! Agnese taču vienmēr precīzi norādīja, kas notiks ar Grāmatu!

Paķērusi lukturi, Anatēma izskrēja laukā.

- sajūta, nu, pretēja tai, kuru saucam par rēgainu, - Azi-rafals skaidroja. - Tā man šķiet.

- Es gan tā neteiktu, - Kroulijs atbildēja, - jo pilnībā atbalstu visu rēgaino.

- Svētlaime, - Azirafals izmisīgi piebilda.

- Muļķības! Nekā tamlīdzīga, - Kroulijs tēloja jautrību.

- Tu esi pārlieku jūtīgs.

- Tāds man darbs, - Azirafals atbildēja. - Eņģeļiem jūtīguma nekad nav par daudz.

- Manuprāt, vietējiem patīk te dzīvot, un tu to vienkārši uztver.

- Londonā gan es neko tamlīdzīgu nejutu, - Azirafals atbildēja.

- Nu redz, pierādījums, ka man taisnība, - velns secināja. - Lai nu kā, bet esam klāt, tie paši akmens lauvas pie vārtu stabiem!

Lukturi apgaismoja pāraugušu rododendru rindas gar piebraucamā ceļa malām. Zem riepām čirkstēja grants.

- Pārāk agra stunda mūķeņu apciemojumam, - Azira-fala balsī iezagās šaubas.

- Muļķības! Mūķenes dzīvo nomodā augu diennakti, -Kroulijs paskaidroja. - Droši vien tāds darba laiks. Varbūt tā var ātrāk novājēt.

- Lēts joks un galīgi nevietā, - eņģelis aizrādīja.

- Nekasies! Es taču teicu, ka dažas ir mūsējās. Melnās mūķenes. Mums vajadzēja, lai slimnīca būtu karabāzes tuvumā, saproti pats.

- Nu vairs neko nesaprotu.

-Vai tiešām tu domā, ka amerikāņu diplomātu sievas allaž dzemdē mazās klosteru slimnīcās otrā pasaules malā? Bet visam bija jāizskatās dabiski. Tedfīldā ir gaisa karabāze, viņa apmeklēja tās atklāšanu, un tad viss sākās, bet bāzes slimnīca vēl nedarbojās. Mūsu cilvēks pateica, ka tuvumā ir slimnīca, un viss kārtībā. Nevainojama organizācija.

- Izņemot dažas sīkas detaļas, - Azirafals ironiski piebilda.

- Bet gandrīz nostrādāja, - Kroulijs sēca, juzdams, ka lāaizstāv vecais karogs.

- Redzi, ļaunums vienmēr ietver sevī pašiznīcināšanas sēklu, - eņģelis skaidroja. - Tas ir galēji negatīvs, tāpēc pat šķietama triumfa mirkļos iekodēta krišana. Lai cik grandiozs un labi izstrādāts, šķietami nekļūdīgs būtu ļaunais plāns, tomēr iedzimtais grēcīgums neizbēgami vērsīsies pret tā perinātājiem. Lai cik šķietami sekmīgs, tomēr beigās tas cietīs neveiksmi, tas sašķīdīs pret nekrietnības klintīm, bez pēdām izgaisdams aizmirstības jūrā.

Brīdi padomājis, Kroulijs atbildēja:

- Nē, varu saderēt, ka tā bija tikai vidusmēra nekompetence. Paklau...

Viņš klusi nosvilpās.

Uz grantētā laukuma muižas priekšā rindojās mašīnas, un ne jau mūķeņu transports. Bentley te nebija nekas īpašs. Daudzu spēkratu nosaukumā redzēja GT vai TURBO, uz jumtiem gozējās radiotelefonu antenas. Reti kurš autiņš bija vecāks par gadu.

Kroulijam ieniezējās dūres. Azirafals dziedēja velosipēdus un kaulu lūzumus, bet viņš alka nozagt radio, pārdurt riepas vai tamlīdzīgi. Kroulijs neganto vēlmi apslāpēja.

- Neko teikt, manos laikos četras mūķenes spiedās vienā Morris Traveller.

- Vai tik esam īstajā vietā, - Azirafals prātoja.

- Varbūt muiža privatizēta? - Kroulijs paraustīja plecus.

- Vai arī tu izvēlējies nepareizo ceļu.

- īstā vieta, kad tev saku. Gājuši.

Abi izkāpa no automašīnas. Pēc trīsdesmit sekundēm uz viņiem tika raidīti šāvieni. Neticami precīzi.

lai nu ko, bet pavēles Mērija Hodžsa, savulaik Daiļrunātāja, centās pildīt. Viņai patika pavēles. Tās vienkāršoja dzīvi.

Ar pārmaiņām gan tā neveicās. Mērijai tiešām patika Čalotāju ordenis. Tur viņa beidzot ieguva draugus. Viņai bija sava istaba. Protams, Mērija zināja, ka tiek iesaistīta pasākumos, kas, raugoties no noteikta skatpunkta, ir slikti, Taču trīsdesmit gadu laikā viņa bija daudz ko redzējusi, tāpēc neloloja ilūzijas par to, uz ko spējīgi ļautiņi, lai tik savilktu galus kopā. Turklāt ēdiens bija gards un varēja satikt daudz interesantu cilvēku.

Pēc ugunsgrēka ordenis (kas nu no tā bija atlicis) pārcēlās. Galu galā, tā vienīgā sūtība bija izpildīta. Mūķenes aizgāja katra savu ceļu.

Mērija palika. Muiža viņai patika, un kādam taču jābūt uz vietas un jāuzrauga atjaunošanas darbi, jo celtniekiem tak mūsdienās uzticēties nevar, visu laiku, tā sakot, jāstāv blakus. Līdz ar to Mērija lauza zvērestu, taču klostera priekšniece viņu mierināja, ka viss esot kārtībā, neesot par ko uztraukties, melnās mūķenes varot atkāpties no solījumiem, un pēc simt gadiem visiem tāpat būšot vienalga, pareizāk sakot, pēc vienpadsmit gadiem. Ja jau Mērija veļoties palikt un darboties, tad, lūdzu, darbu saraksts un adrese, uz kuru pārsūtīt visu korespondenci, izņemot vēstules brūnās aploksnēs ar caurspīdīgu taisnstūri adresei.

Un tad ar viņu bija noticis kaut kas dīvains. Palikusi izpostītajā ēkā un darbodamās vienā no mazāk cietušajām telpām, strīdēdamās ar vīriem, kas, aizsprauduši aiz ausim cigarešu galus, staigā ar kaļķiem apputējušās biksēs un lūkojas kabatas kalkulatorā, kas uzrāda atšķirīgus ciparus, ja ievadītās naudas summas ir lietotās banknotēs, Mērija atklāja to, par ko agrāk pat nenojauta.

Zem muļķības un izdabāšanas kārtu kārtām viņa atklāja sevī Mēriju Hodžsu.

Izrādījās, ka iztulkot celtnieku tāmes un pievienotās vērtības nodokli ir tīri viegli. Aizgājusi uz bibliotēku un paņēmusi vairākas grāmatas, Mērija saprata, ka finanšu pasaule ir saistoša un viegli uztverama.

Viņa vairs nelasīja sieviešu žurnālus, kas raksta par romantiku un adīšanu, to vietā izvēloties tādus, kas informē par orgasmu, tomēr arī no tiem atteicās, atstādama prāta stūrītī piezīmi tādu piedzīvot (ja nu kādreiz noder), jo arī tie piedāvāja romantiku un adīšanu, tikai citā formā. Beigās viņa pievērsās izdevumiem, kas raksta par ekonomiskiem jautājumiem.

Ilgi domājusi, Mērija no kāda pārsteigta, augstprātīga Nortonas dīlera nopirka mazu datoru. Pēc rosīgas nedēļas viņa aizveda to atpakaļ. Ieraudzījis Mēriju ienākam veikalā, dīleris nosprieda, ka viņa nemāk iespraust kontaktdakšu, taču izrādījās, ka datoram nav blakusprocesora 387. Tik daudz viņš kā dīleris zināja - galu galā kā dīleris viņš zināja visādus garus vārdus -, taču sarunas gaitā ātri zaudēja vīzdegunību. Mērija Hodžsa bija paņēmusi līdzi vairākus žurnālus. Gandrīz visos virsrakstos bija minēts personālais dators, un daudzi raksti un kritiski apskati bija rūpīgi apvilkti ar sarkanu tinti.

Mērija lasīja par jaunā laikmeta sievietēm, nenojauzdama, ka pati bija piederējusi pie vecajām. Tomēr padomājusi nolēma, ka šādi virsraksti ir vienā kategorijā ar romantiku un adīšanu un orgasmiem, bet galvenais taču ir būt pašai - tik ļoti pašai, cik vien iespējams. No sākta gala viņai bija tieksme uz melnu vai baltu apģērbu. Bet tagad galvenais bija saīsināt svārku apakšmalu, paaugstināt papēžus un noņemt galvautu. .

Vienudien, šķirstīdama žurnālu, Mērija atklāja, ka valstī acīmredzot ir neremdināma prasība pēc milzīgām ēkām plašos laukumos, kuras vadītu cilvēki, kas saprot uzņēmēju pasaules vajadzības. Nākamajā dienā viņa pasūtīja vēstuļpapīru Tedfīldas muižas konferenču un Menedžmenta apmācības centram, spriezdama, ka pēc pasūtījuma saņemšanas jau zinās visu, kas vajadzīgs muižas pārvaldei.

Nākamajā nedēļā presē parādījās sludinājumi.

Viss izdevās lieliski, jo Mērija Hodžsa jau karjeras sākumā saprata, ka menedžmenta kurss nav sēdēšana slaidu projektora priekšā. Ar to vien nepietiks, jo mūsdienu uzņēmumi gaida daudz vairāk.

Un viņa par to gādās.

kroulijs noslīga zemē, ar muguru atbalstīdamies pret pieminekli. Azirafals jau vēkšpēdus gulēja rododendru krūmā, un uz viņa mēteļa pletās tumšs plankums.

Arī Kroulijs juta, ka viņa krekls kļūst mikls.

Tiešām smieklīgi. Lai nu kas, bet nāve šobrīd nekam nederēja. Vajadzēs skaidroties bez sava gala. Pie jauna ķermeņa tik viegli netikt, un priekšniecībai būs jāzina, kur palika vecais. Tas bija tikpat kā izlūgties pildspalvu no neiedomājami vīzdegunīga kancelejas preču pārdevēja.

Kroulijs neticīgi apskatīja savu roku.

Velniem piemit spēja redzēt tumsā, un viņa roka bija dzeltena. No tās plūda asinis dzeltenā krāsā.

Kroulijs uzmanīgi aplaizīja pirkstu.

Pēc tam viņš aizrāpoja pie Azirafala un aptaustīja viņa kreklu. Ja tas bija asiņu traips, tad gan dabas mātei viss sagājis šķērsām.

- Sāp gan, - nokritušais eņģelis vaidēja. - Trāpīja tieši zem ribām.

- Jā, bet vai tad tavas asinis parasti ir zilas? - Kroulijs pajautāja.

Azirafals atvēra acis, ar labo roku paberzēja krūtis un apsēdās. Pēc tam viņš sevi aptaustīja tikpat profesionāli kā Kroulijs.

- Krāsa? - Azirafals pajautāja.

Kroulijs pamāja.

- Nez kas tā par spēli? - eņģelis prātoja.

- Nezinu, - Kroulijs atbildēja, - es to sauktu par dumju ākstīšanos.

Pēc balss varēja noprast, ka viņš pats arī labprāt piedalītos, turklāt ar lielākiem panākumiem.

Tā tiešām bija spēle. Satriecoši jautra. Caur krūmiem pieliecies soļoja sagādes nodaļas vadītāja vietnieks Nai-džels Tompkinss, kura prātā liesmoja iespaidīgākās ainas no labākajām Klinta īstvuda filmām. Neticami, ka viņš bija uzskatījis menedžmenta vadību par garlaicīgu...

Lekcijas temats bija peintbola šautenes un to pielietojums. Tompkinss bija skatījies kolēģu sejās kā spogulī, redzēdams, ka neviens neatteiksies izmantot arī negodīgu iespēju, ja vien varētu palikt nesodīts. Ja tev saka, ka bizness ir džungļi, bet pēc tam ieliek tev rokās šauteni, tad jau pats par sevi saprotams, ka ierocis nav domāts tikai pretinieka krekla notašķīšanai ar krāsu. īsta trofeja būs virs kamīna pakārta biznesmeņa galva.

Lai nu kā, baumoja, ka United Consolidated darbinieks ievērojami uzlabojis savas karjeras izredzes, ātri un slepus iegāzdams tiešā priekšnieka ausī krāsas plunkšķi - priekšnieks pēc tam svarīgu sanāksmju laikā žēlojās par trokšņiem ausīs un beigās bija spiests veselības dēļ atkāpties no amata.

Tikmēr viņa kolēģi, citiem vārdiem sakot, tā paša pulciņa spermatozoīdi, centīgi apguva zinības, jo Industrial Holdings priekšnieka krēsls ir tikai viens un, iespējams, tiks lielākajam draņķim no visiem.

Protams, meitene ar mapīti no kadru daļas solīja, ka kursu mērķis ir nostiprināt vadības potenciālu, grupu sadarbību, iniciatīvu un tā tālāk. Kursanti vairījās cits no cita skatiena.

Līdz šim viss bija gājis kā smērēts. Kanoe brauciens pa krāčainu kalnu upi gādāja par Džonstonu (bungādiņas plīsums), bet pārgājiens Velsas kalnos - par Vaitteikeru (cirkšņu sastiepums).

Iegrūdis aptverē kārtējās krāsu bumbiņas, Naidžels klusi skaitīja uzņēmēja mantras: Piebeidz citus, pirms viņi piebeidz tevi. Nogalini vai ari nogalinās tevi. Vai nu beigas, vai tiec laukā no bedres. Izdzīvo piemērotākais. Lai man laba diena!

Viņš zagās uz pieminekļa pusi. Kroulijs un Azirafals, šķiet, neko nemanīja.

Pienācis klāt, Naidžels dziļi ieelpoja un pielēca kājās.

- Nu, sūdabrāļi, turie...iet...ties...

Viena pretinieka vietā sāka locīties baiss radījums. Tompkinss zaudēja samaņu.

Mirkli vēlāk Kroulijs atguva savu iemīļoto veidolu.

- Man tas derdzas, - viņš murmināja. - Bail, ka neaizmirstu, kā pārvērsties atpakaļ. Tā jau var sabojāt uzvalku.

- Man šķiet, ka ar tārpiem tu drusku pārspīlēji, - Azirafals miermīlīgi sacīja.

Eņģeļiem jāpieturas pie zināma ētikas kodeksa, tāpēc atšķirībā no Kroulija Azirafals pirka gatavu apģērbu, nevis gaidīja to nokrītam no debesīm. Un notrieptais krekls bija tiešām dārgs.

- Paskaties pats, - viņš teica, - tādus nemūžam neiztīrīt.

- Aizbur to projām! - velns deva padomu, pētīdams krūmus: vai tajos neslēpjas vēl kāds, kurš apgūst uzņēmējdarbību.

-Jā, bet es vienalga zināšu, ka tur bija traips. Pats saproti. Gribu teikt, prāta stūrītī, - eņģelis sūrojās un, pacēlis šauteni, to nopētīja. - Tādu gan es redzu pirmo reizi.

Atskanēja blīkšķis, un piemineklis zaudēja ausi.

- Jālaižas projām, - Kroulijs teica, - viņš nav viens.

- Dīvains ierocis, vai zini. Tiešām dīvains.

- Man šķita, ka tavējie ieročus nosoda, - Kroulijs teica un, izņēmis no eņģeļa tuklajām rokām šauteni, ieskatījās strupajā stobrā.

- Mūsdienās ir cits viedoklis, - Azirafals atbildēja.

- Apbruņojums piešķir svaru ētiskiem argumentiem, protams, ja vien tiek īstajās rokās.

- Tu saki? - Kroulijs noglāstīja šautenes metāla daļu.

- Tad jau viss kārtībā. Ejam!

Nometis šaujamo uz gulošā Tompkinsa auguma, Kroulijs devās projām pār mitro pļavu.

Muižas parādes durvis nebija aizslēgtas. Abi, neviena neievēroti, iegāja iekšā. Bijušajā mūķeņu ēdnīcā tukli jaunieši ar krāsu notašķītos formastērpos malkoja kakao. Viens vai divi līksmi pamāja Azirafalam un Kroulijam.

Zāles galā bija kaut kas līdzīgs viesnīcas administratora galdam, no kura staroja cienīgs profesionālisms. Azirafals uzmeta skatienu ziņojumu dēlim pie alumīnija statīva.

Plastmasas burtiņi uz melnā auduma vēstīja: 20.-21. augusts. United Holdings PLC. Ievads cīņas kursā.

Tikmēr Kroulijs bija paņēmis no galda spoža krītpapīra bukletu ar muižas attēliem, kurā īpaša vieta bija atvēlēta džakuzi vannām un iekštelpu peldbaseiniem ar uzsildītu ūdeni. Uz aizmugures vāka, kā allaž konferenču centru izdevumos, bija karte ar maldinošu informāciju, ka muižā var iebraukt pa visiem valsts nozīmes autoceļiem, lai gan īstenībā bija uzmanīgi jālavierē pa lauku ceļiem, kas jūdzēm tālu vijās uz abām pusēm.

- Varbūt esam apmaldījušies? - Azirafals sāka šaubīties.

-Nē.

- Tad nelaikā.

- Tas gan.

Kroulijs šķirstīja bukletu, meklēdams kādu pavedienu. Varbūt būtu par daudz prasīts, lai Čalotāju ordenis vēl būtu tepat. Galu galā mūķenes savu uzdevumu bija izpildījušas. Kroulijs klusi nošņācās. Iespējams, viņas devušās uz tumšāko Amerikas nostūri atgriezt kristiešus, tomēr viņš turpināja lasīt. Dažreiz tādos izdevumos ir vēsturiski fakti, jo uzņēmumi, kas nedēļas nogalē iznomā telpas konferencēm (kurās spriež par Darbinieku Mijiedarbību vai Mārketinga Stratēģisko Dinamiku), grib just stratēģisko mijiedarbību ar pašu ēku - plus mīnus pāris pārbūvju, pilsoņu karš un divi lieli ugunsgrēki -, kuru kāds Elizabetes laika sponsors bija nodēvējis par mēra dziednīcu.

Diez vai Kroulijs cerēja izlasīt, ka pirms vienpadsmit gadiem muižā darbojās sātanistu ordeņa klosteris, kam šī darbošanās diez ko labi nepadevās, bet ej nu sazini!

Viņiem tuvojās aptaukojies vīrietis tuksneša aizsargtērpā ar plastmasas kafijas tasi rokā.

- Kas uzvar? - viņš draudzīgi pajautāja. - Jaunais Evansons no Progresīvās plānošanas, vai zināt, ne pa jokam ieskrambāja man elkoni.

- Mēs visi zaudēsim, - Kroulijs nevērīgi izmeta.

Laukā sākās apšaude. Ne jau krāsu bumbiņu plīkšķi

un švīksti, bet ārkārtīgā ātrumā gaisā sprakšķoši aerodinamiska svina gabaliņi.

Šāvieniem atbildēja aprauti blīkšķi.

Rezervisti saskatījās. Nākamais trieciena vilnis izbir-dināja vienu no neglītajiem Viktorijas laikmeta vitrāžu logiem pie durvīm un izrāva robus apmetumā pie Kroulija galvas.

Azirafals saķēra viņu aiz rokas.

- Velns ar ārā, kas tad tas? - eņģelis brīnījās.

Kroulijs smaidīja kā čūska.

naidžels tompkinss pamodās ar vieglām galvassāpēm, nespēdams atcerēties, kas ar viņu notika. Viņam nebija lemts zināt, ka cilvēka smadzenes, redzot baisu, neaptveramu ainu, iespiež to apzinātas aizmirstības kārtā, tāpēc visa vaina tika novelta uz krāsu lodītes šāvienu galvā.

Kā pa miglu viņš apjauta, ka ierocis kļuvis smagāks, tomēr apjukumā līdz galam nesaprata, kāpēc. Viss kļuva skaidrs brīdī, kad Tompkinss nomērķēja uz iekšējā audita daļas kursu vadītāju Normenu Veteredu un nospieda gaili.

- nesaprotu, kāpēc tu esi tik satriekts, - Kroulijs brīnījās.

- Viņš taču gribēja īstu ieroci. Par to vien domāja.

- Jā, bet tu viņu uzrīdīji... neaizsargātiem cilvēkiem! -Azirafals pārmeta.

- Tā nemaz nav, - Kroulijs atbildēja. - Ne gluži. Godīga spēle.

finanšu plānošanas komanda gulēja ar sejām pret grīdu telpā, kas savulaik bija atpūtas istaba, bet tagad kalpoja citiem mērķiem.

- Es vienmēr esmu teicis, ka Tirdzniecības nodaļai nevar uzticēties, - sacīja Finanšu vadības priekšnieka vietnieks. - Maitas.

Virs viņiem sienā ieurbās lode.

Steidzīgi pierāpojis pie bariņa, kas bija sanācis ap nokritušo Veteredu, viņš apvaicājās:

- Nu un kā?

Algu nodaļas priekšnieka asistents satriekts atbildēja:

- Pavisam ļauni. Lode izskrēja cauri visam - caurlaidei, braukšanas biļetei, ēdnīcas taloniem un tā tālāk.

- Izņemot American Gold Express, - izdvesa Vetereds.

Bridi visi ar klusām šausmām skatījās uz lodes caururbto kabatas portfeli.

- Bet kāpēc? - algu ierēdnis brīnījās.

Iekšējā audita priekšnieks atvēra muti, lai teiktu kaut ko saprātīgu, tomēr nespēja. Katram ir savas vājības, un šoreiz viņam bija trāpīts tieši vājajā vietā. Divdesmit gadi vienā darbavietā. Viņš bija gribējis kļūt par lietišķās grafikas speciālistu, bet karjeras nodaļa nelikās to dzirdam. Divdesmit gadi, pārbaudot BF 18 formulārus, divdesmit gadi, mokoties ar sasodīto kabatas kalkulatoru, kamēr Perspektīvās plānošanas nodaļā bija datori. Un tagad nezināmu iemeslu dēļ, bet, iespējams, saistībā ar reorganizāciju un vēlmi atbrīvoties no priekšlaicīgas pensijas izmaksas, uz viņu šāva ar kaujas lodēm.

Viņa acīs uzplaiksnīja nāves bailes.

Viņš pameta skatienu lejup uz savu ieroci. Nikns un apjucis, kā pa miglu vīrietis redzēja, ka šautene ir lielāka un tumšāka par to, kuru viņam izsniedza. Arī smagāka.

Nomērķējis uz tuvākajiem krūmiem, audita priekšnieks noskatījās uz ložu krusu, kas triecās aizmirstībā.

Pēc tam viņš uzmeta skatienu saviem padotajiem.

- Labs ir, zēni, gan jau mēs tos maitasgabalus dabūsim rokā!

- manuprāt, neviens nav spiests šaut, - Kroulijs saulaini, mundri uzsmaidīja Azirafalam.

- Ejam, - viņš teica. - Papētīt apkārtni, kamēr visi vēl aizņemti.

NAKTI ŠĶĒLA LODES.

Džonatans Pārķers no Tirdzniecības nodaļas līkumoja cauri krūmiem, un tad kāds apvija roku ap viņa kaklu.

Naidžels Tompkinss izspļāva rododendru lapu vīkšķi.

- Uzņēmuma likumi vairs nav spēkā, esmu tikai es... -uzbrucējs sēca, slaucīdams dubļaino seju.

- zemisks gājiens, - iedams caur tukšajiem gaiteņiem, Azirafals teica.

- Bet ko es tādu izdarīju? - Kroulijs brīnījās, uz labu laimi grūzdams vaļā durvis.

- Laukā cilvēki šauj cits uz citu!

- Nu, bet tas taču ir taisnīgi, vai tad ne? Paši vainīgi. To jau viņi tiešām vēlas. Es tikai piepalīdzēju. Uzskati to par Visuma mikrokosmosu. Visiem brīva izvēle. Svēta lieta, vai ne?

Azirafals uzmeta viņam niknu skatienu.

- Nu labi, - Kroulijs padevās. - Beigās neviens nebūs nogalināts. Visi brīnumaini izglābsies. Tā taču ir tikai spēle.

Azirafals atslāba.

- Zini, Kroulij, - viņš jau staroja, - vienmēr esmu teicis, ka dziļi iekšienē tu esi gluži...

- Labi jau labi, - Kroulijs šņāca, - izstāsti to visai sasodītajai pasaulei, kāpēc gan ne?

necik ilgi, un visi sāka brāļoties. Lielākā daļa no Finanšu departamenta saprata, ka viņiem ir kopējas intereses ar pretiniekiem, tāpēc pievēra acis uz atšķirībām un apvienojās pret Perspektīvās plānošanas nodaļu.

Pirmā policijas mašīna bija pievadceļa pusē, kad sešpadsmit lodes no visām pusēm trāpīja tās radiatorā. Divas citas iznicināja radioantenu, taču bija jau par vēlu.

mērija hodžsa lika nost telefona klausuli, kad Kroulijs atvēra viņas kabineta durvis.

- Tie noteikti bija teroristi vai konkurenti, - viņa sēca un tad nopētīja atnācējus. - Jūs esat no policijas, vai ne?

Kroulijs redzēja, ka sievietes acis ieplešas.

Kā jau velns viņš labi iegaumēja sejas un pazina tās pat pēc desmit gadiem, neraugoties uz to, ka sievietei nebija galvassegas, bet seju klāja bieza smiņķa kārta. Kroulijs noknakšķināja pirkstus. Mērija Hodžsa atkrita krēslā, un viņas seja pārvērtās neizteiksmīgā, patīkamā maskā.

- Bez tā varēja gluži labi iztikt, - Azirafals atbildēja.

- Lab... - iemetis skatienu pulkstenī, Kroulijs melodiskā balsī turpināja, - ... rīt, kundze. - Mēs esam tikai divas pārdabiskas būtnes, kas prāto, vai jūs varētu kaut kā palīdzēt ar norādēm, kur meklēt skandalozo Sātana dēlēnu. - Kroulijs ledaini uzsmaidīja eņģelim.

- Es viņu pamodināšu, labi? Bet tu runāsi.

- Labi. Ja jau tu tā uzstāj, - eņģelis nesteigdamies atbildēja.

- Savu reizi vecās metodes ir visiedarbīgākās, - Kroulijs pievērsās nesatricināmi mierīgajai sievietei.

- Pirms vienpadsmit gadiem jūs šeit bijāt mūķene, vai ne? - viņš iesāka.

- Jā, - Mērija pamāja.

- Lūdzu! Redzi? Es zināju, ka nekļūdos, - Kroulijs teica eņģelim.

- Tev velnišķīgi veicas, - Azirafals nomurmināja.

- Tolaik jūsu vārds bija māsa Runīgā vai tamlīdzīgi.

- Daiļrunātāja, - Mērija Hodžsa neskanīgā balsī precizēja.

- Vai atceraties negadījumu, kurā tika samainīti tikko piedzimuši bērni? - Kroulijs turpināja.

Mērija Hodžsa vilcinājās, bet, kad ierunājās, šķita -atmiņas, kas bija apbedītas, pēc daudziem gadiem tiek uzjundītas.

-Jā, - viņa pamāja.

- Vai varētu būt tā, ka apmaiņā kaut kas misējās?

- Nezinu.

Kroulijs brīdi padomāja.

-Jums noteikti bija reģistru grāmata, - viņš nelikās mierā, - tādas šajos laikos ir visur.

Uzmetis lepnu skatienu Azirafalam, velns padižojās:

- Viena no manām spožākajām idejām.

- Bija gan, - Mērija Hodžsa atbildēja.

- Un kur tā ir tagad? - saldi nodūdoja Azirafals.

- Uzreiz pēc dzemdībām izcēlās ugunsgrēks.

Kroulijs novaidēdamies pameta gaisā rokas.

- Droši vien Hasturs, - velns secināja. - Viņa rokraksts. Vai vari to iedomāties? Lieku galvu ķīlā, ka viņš pats uzskatīja to par ģeniālu ideju.

- Varbūt otrajam bērnam bija kāda īpaša pazīme, neatceraties?

- Atminos.

- Lūdzu, pastāstiet!

- Viņam bija jaukas, sārtas pēdiņas.

- Ak vai.

- Un vēl viņš bija ļoti mīļš, - Mērija Hodžsa piebilda.

Aiz loga iegaudojās sirēna, kuru aprāva trāpīgs šāviens.

Azirafals piebikstīja velnam.

- Jāiet, - viņš mudināja, - kuru katru brīdi te būs pilns ar policistiem, un mans morālais pienākums, protams, būs palīdzēt vākt liecības.

Mirkli padomājis, eņģelis turpināja:

- Varbūt pajautā, vai tonakt dzemdēja vēl kāda sieviete, un...

Pa kāpnēm augšup dunēja soļi.

- Apstādini viņus! Mēs vēl neesam beiguši! - Kroulijs norīkoja.

- Vēl mazliet brīnumu, un mūs tur, augšā, ievēros, -Azirafals brīdināja. - Vai tiešām tu gribi, lai ierodas Gab-riēls vai vēl kāds, lai noskaidrotu, kāpēc pēkšņi aizmiga četrdesmit policisti?

- Labi, - Kroulijs padevās. - Viss. Pietiks. Tomēr bija vērts pamēģināt. Laižamies projām!

- Pēc trīsdesmit sekundēm jūs pamodīsieties, - Azirafals teica hipnotizētajai sievietei. - Redzēsiet jauku sapni par to, kas jums patīk vislabāk, un...

- Labi jau labi, - Kroulijs nopūtās. - Vai tagad varam iet?

neviens neievēroja, ka viņi dodas projām. Policisti bija pārāk aizņemti, tvarstīdami satracinātos, adrenalīna apreibinātos, kauslīgos kursantus. Pļavu bija izdangājušas trīs policijas mašīnas. Azirafals pagrūda Krouliju aiz pirmās ātrās palīdzības mašīnas, un mirkli vēlāk Bentley aizšalca naktī. Aiz muguras palika vasarnīca un paviljons, kurus jau laizīja liesmu mēles.

- Atstājām nabaga sievieti briesmās, - eņģelis nopūtās.

- Tu saki? - Kroulijs atsaucās, cenzdamies sabraukt ezi, par laimi, nesekmīgi. - Pieprasījums pēc centra divkāršosies. Ja vien viņa izspēlēs pareizo kārti, atlasīs īstos klientus un sameklēs labu advokātu. Varbūt piedāvās apmācību ar īstiem ieročiem? Tauta stāvēs rindās.

- Kāpēc tu esi tik cinisks?

- Es jau teicu. Man tāds darbs.

Brīdi abi brauca klusēdami.

- Tu cerēji, ka viņš parādīsies un mēs tiksim uz pēdām? - Azirafals ierunājās.

- Neparādīsies. Mēs jau neredzēsim. Aizsargājoša maskēšanās. Viņš pat nezina, ka paša spējas izolē viņu no okultajiem spēkiem.

- Okultajiem spēkiem?

- No mums abiem, - Kroulijs paskaidroja.

- Es neesmu okultais spēks, - Azirafals iebilda, - eņģeļi nav okulti. Mēs esam ēteriski.

- Vai nav vienalga, - Kroulijs nošņāca, pārlieku uztraucies, lai strīdētos.

- Vai nevar kaut kā citādi noteikt viņa atrašanās vietu?

Kroulijs paraustīja plecus.

- Kam tu prasi? - viņš atbildēja. - Tu domā, ka man šajos jautājumos liela pieredze? Armagedons notiek tikai vienreiz. Otro mēģinājumu izdarīt man neviens neļaus.

Eņģelis vēroja aiz loga slīdošos dzīvžogus.

- Izskatās pavisam mierīgi, - viņš sacīja. - Kā, tavuprāt, viss notiks?

- Populārs variants ir kodoltermiskā katastrofa. Lai gan jāsaka, ka šobrīd lielie zēni viens pret otru izturas pieklājīgi.

- Varbūt asteroīda trieciens? - Azirafals prātoja. - Manuprāt, šajos laikos tīri moderni. Trieciens Indijas okeānā, milzīgs putekļu un tvaiku mākonis, un ardievu, visas augstākās dzīvības formas!

- Lieliski! - Kroulijs atsaucās, par katru cenu mēģinādams pārsniegt ātrumu, kaut mazliet.

- Nepanesami pat domāt, vai ne? - Azirafals drūmi izmeta.

- Visas augstākās dzīvības formas - tu-tū.

- Drausmīgi.

- Nekā, tikai putekļi un fundamentālisti.

- Tas nu gan bija nejauki.

- Atvaino. Nenoturējos.

Abi pievērsa skatienu ceļam.

- Bet varbūt terorisma akts? - Azirafals atkal iesāka.

- Ne jau no mūsu puses, - Kroulijs atbildēja.

- Mūsu ari ne, - Azirafals teica. - Lai gan mūsu pusē, protams, ir visi, kas cīnās par brīvību.

- Zini, ko tev teikšu, - Kroulijs, riepām kaucot, pagrieza mašīnu uz Tedfildas apvedceļu. - Atklāsim kārtis! Tu man, es tev!

- Labi. Tu pirmais.

- Nekā nebija! Sāc tu!

- Bet tu esi velns.

- Bet godīgs, vismaz tā ceru.

Azirafals nosauca piecus politiskos līderus, Kroulijs sešus. Trīs uzvārdi bija abos sarakstos.

- Redzi? Es jau teicu! Cilvēkiem nav ne kauna, ne goda. Tādiem nevar uzticēties ne brīdi, - Kroulijs šķendējās.

- Tomēr, cik zinu, mūsējiem nav dižu plānu, vienīgi nelieli terora akti - gribēju teikt, politiski protesti.

- Ak tad tā, - Kroulijs rūgti novilka, - vai ar to tu domā, ka nebūs bezjēdzīgas masu slepkavošanas? Tikai pasūtījuma darbiņš - precīzi snaiperu šāvieni?

Azirafals nelikās dzirdam.

- Uz kurieni mēs tagad braucam?

- Derētu mazliet pagulēt.

- Tu taču vari iztikt bez miega. Es arī. Ļaunais nekad neguļ, bet Labais ir allaž modrs.

- Pārnestā nozīmē varbūt. Tomēr personīgi man ir paradums dažkārt nolikt galvu uz spilvena.

Kroulijs skatījās uz priekšējām gaismām. Drīz pienāks laiks, kad par gulēšanu būs jāaizmirst. Lejā viņam piešūs vainu par Antikrista pazaudēšanu un tad varbūt uzraks arī visus ziņojumus par viņa darbību spāņu inkvizīcijas laikā un izmēģinās visus aprakstītos paņēmienus uz viņu, vispirms citu pēc cita un beigās visus reizē.

Parakājies cimdu nodalījumā, velns uz labu laimi izņēma kaseti un ielika atskaņotājā. Mazliet mūzikas varbūt...

- Belzebul has a devil put aside for me, for me.'

- Tieši man, - murmināja Kroulijs, uz brīdi sastingdams.

Tad, aizžņaugti iekliedzies, viņš apklusināja mūziku.

- Varētu, protams, sarunāt kādu cilvēku, lai sameklē, -Azirafals prātoja.

- Ko tad? - Kroulijs izklaidīgi atsaucās.

- Cilvēki māk atrast viens otru. Darījuši to jau tūkstošiem gadu. Un bērns taču ir cilvēks. Tāpat kā... tu jau zini. Mūsu acīm viņš būs paslēpts, bet citi cilvēki varbūt... kaut kā sajutīs. Vai arī manīs to, ko mēs nevaram pat iedomāties.

- Nekas nesanāks. Viņš ir Antikrists ar savu... kā teikt, automātisku aizsardzību, saproti? Arī tad, ja pats to neapzinās. Cilvēkiem nebūs aizdomu. Pagaidām. Kamēr nav pienācis īstais laiks. Visas aizdomas noslīdēs no viņa kā ūdens no... lai nu no kā tas noslīd... - viņš aprāvās.

- Vai neko citu izgudrot nevari? Kaut ko labāku! - Azirafals purpināja.

- Nevaru.

- Nu tad nekā. Varbūt izdosies. Tikai nesaki man, ka tev nav ātrās reaģēšanas spēku. Es zinu, ka ir. Varbūt ievēros kādas pēdas.

-Ja mēs nespējam, ko var gribēt no citiem?

¹ Teksts no grupas Queen dziesmas “Bohemian Rhapsody". (Red. piez.)

- Nu, visupirms jau viņi neliks cilvēkiem šaut vienam uz otru, nehipnotizēs cienījamas sievietes un...

- Labi jau labi. Taču cerību maz. Tici man, es zinu. Bet neko labāku tiešām nevaru izgudrot.

Kroulijs pagriezās uz šoseju, kas veda uz Londonu.

- Man ir savs aģentu tīkls, - mirkli klusējis, Azirafals paziņoja. - Sazarots pa visu valsti. Disciplinēts spēks. Es varētu viņus iesaistīt meklēšanā.

- Hm, man arī ir kaut kas tamlīdzīgs, - Kroulijs atzinās. - Tā jau ir, nekad nevar zināt, kad tie noderēs...

- Vajadzētu izsludināt trauksmi. Kā tev šķiet, vai mūsu vienības varētu sadarboties?

Kroulijs purināja galvu.

- Diez vai ies krastā, - viņš teica. - Politiski nav diez cik izglītoti.

- Tad satiksimies katrs ar savējiem un padomāsim, kas viņiem pa spēkam.

- Laikam jau vērts pamēģināt, - Kroulijs pamāja. - Lai gan neteikšu, ka man netrūkst citu darbu, Dievs vien zina, cik.

Brīdi viņš rauca pieri, bet tad uzvaroši iesita pa stūri un iesaucās:

- Pīle!

-Kas?

- Tikpat kā pīlei ūdens! No tām tas ūdens noslīd!

Azirafals dziļi ieelpoja.

- Neaizmirsti, ka tev jāskatās uz ceļu, - viņš nogurušā balsī sacīja.

Viņi brauca rītausmā, klausīdamies J. S. Baha Mesu si minorā ar solistu F. Merkūriju.

Kroulijam patika pilsēta mazā gaismiņā. Iedzīvotāji gandrīz visi strādāja kārtīgā darbā, un viņiem bija pamats te dzīvot, tāpēc astoņos no rīta nebija nevajadzīgas drūzmas, ielās valdīja klusums. Pie Azirafala antikvariāta uz šaurā ceļa stiepās divas dzeltenas “aizliegts novietot automašīnu” līnijas, taču, kad piebrauca Bentley, tās paklausīgi saritinājās.

- Tātad norunāts, - kad Azirafals paņēma mēteli no aizmugures sēdekļa, velns teica. - Uzturēsim sakarus. Labi?

- Kas tad tas? - Azirafals prasīja, paņēmis garenu, brūnu priekšmetu.

Kroulijs pašķielēja.

- Grāmata? - viņš teica. - Manējā tā nav.

Azirafals pāršķīra dažas sadzeltējušās lapas. Eņģeļa

prāta dzīlēs sāka šķindēt grāmatmīļa zvani.

- Droši vien jaunkundze aizmirsa, - viņš nesteidzīgi teica. - Neiedomājāmies pajautāt adresi.

- Paklau, man pietiek savu nepatikšanu. Ne prātā nenāk braukāt riņķī un atdot pazaudētas mantas, - Kroulijs atbildēja.

Azirafals uzšķīra titullapu. Labi, ka Kroulijs neredzēja viņa sejas izteiksmi.

- Tu taču katrā laikā vari aiziet uz pastu, - velns deva padomu, - ja tiešām jūti, ka tā vajag. Adresē to aptaurētai sievietei ar velosipēdu. Nekad netici sievietei, kas savu transportlīdzekli sauc ērmotā vārdā!

- Jā, jā, protams, - eņģelis atbildēja, taustīdamies pēc atslēgām.

Tās nokrita uz ietves. Azirafals pacēla, atkal izlaida no rokām, pacēla un steidzās uz durvīm.

- Tātad uzturam sakarus, norunāts? - Kroulijs sauca eņģelim nopakaļ.

Azirafals, kas jau grieza durvīs atslēgu, sastinga.

- Ko? Nūja. Jā. Jauki. Burvīgi, - viņš atbildēja un iegājis aizcirta durvis.

- Skaidrs, - nomurmināja Kroulijs, pēkšņi juzdamies bezgala vientuļš.

uz ieliņas zibsnīja luktura gaisma.

Atrast brūnu grāmatu starp brūnām lapām vai brūnā dīķa rāvā, uz brūnas zemes gaišbrūnā rītausmā tikpat kā nav iespējams.

Visas pūles bija veltīgas. Grāmatas te nebija.

Anatēma izmēģināja visus paņēmienus, kas tik ienāca prātā. Vispirms metodiski pārmeklēja zemi, pēdu pēc pēdas. Tad izbakstīja ērgļpapardes ceļmalā. Tad, šķietami vienaldzīgi pieslīdējusi dzīvžogam, viņa uzmeta tam paviršu skatienu. Viņa pat izmēģināja gājienu, par kuru katrs romantiskais nervs ķermenī brēca, ka tam jāizdodas: dramatiski padevusies, apsēdās un sāka pārmeklēt zemes pleķi, kur krita skatiens. Ja viss notiktu īstā stāstā, grāmata gulētu tieši tur.

Taču atkal nekā.

Tātad piepildījās ļaunākās nojautas: grāmata droši vien palika abu labvēlīgo divriteņa labotāju mašīnā.

Anatēmas prātā jau skanēja visu Agneses Nateres pēcteču smiekli.

Pat tad, ja viņi ir godīgi un grib grāmatu atdot, tad diez vai zaudēs laiku, meklēdami viņas mājiņu, kas tumsā ir tik tikko redzama.

Vienīgā cerība - diez vai viņi sapratīs, kas tā par grāmatu.

azirafalam, tāpat KĀ daudziem Soho tirgotājiem, kas specializējušies retu, ekspertus interesējošu grāmatu meklēšana, bija veikaliņa aizkulises, kurās atradās daudz ezoteriskākas lietas par saini Pircējam, Kurš Tiešām Zina, Ko Grib.

īpaši eņģelis lepojās ar pravietojumu grāmatām.

Tās bija galvenokārt pirmizdevumi.

Visas ar autogrāfu.

Eņģeļa īpašumā bija Ričards Niksons³, Čigāniete Marta, Ignācijs Sibilla un Vecais Otvels Bins. Nostradams bija ierakstījis: Manam vecajam draugam Azerafelam ar vislabākajiem novēlējumiem, Māte Šiptone bija aplējusi grāmatu ar kaut kādu dzērienu. Stūrī, hermētiski slēgtā kapsulā glabājās manuskripts ar krecelīgu Svētā Patmas Jāņa oriģi-nālrokrakstu (viņa Atklāsmes grāmata ir visu laiku labākais bestsellers). Azirafals uzskatīja, ka autors bija lāga zēns, vienīgi pārāk mīlēja dīvainas sēnes.

Azirafala kolekcijā trūka vienīgi Agneses Nateres Jauko un precīzo pravietojumu. Eņģelis iegāja istabā, turēdams to rokās kā dedzīgs filatēlists, kas tikko saņēmis no krustmātes kartīti ar Mauritius Blue pastmarku.

Šo grāmatu Azirafals vēl nekad nebija redzējis, taču daudz par to dzirdējis. Viņa kolēģi, proti, augsti kvalificēti speciālisti, kopskaitā ap divpadsmit, arīdzan. Šķita, ka Agneses sacerējums eksistē vakuumā, ap kuru jau gadsimtiem riņķo dīvaini nostāsti. Azirafals gan īsti nezināja, kā var riņķot ap vakuumu, bet tas jau nebija svarīgi. Hitlera dienasgrāmata līdzās Jaukajiem un precīzajiem pareģojumiem izskatītos kā gatavais viltojums.

Liekot dārgumu uz sola, eņģeļa rokas jau vairs tikpat kā netrīcēja. Uzvilcis ķirurga gumijas cimdus, Azirafals godbijīgi atšķīra pravietojumus. Viņš bija eņģelis, taču pielūdza arī grāmatas.

Titullapā Azirafals izlasīja:

JAUKIE UN PRECĪZIE AGNESES NATERES PRAVIETOJUMI

Mazliet mazākiem burtiem sekoja:

Jeb precīza vēsture no Šodienas līdz pat Pasaules galam Pēc tam mazliet lielākiem:

Pilna ar neparastiem brīnumiem un skaidrojumiem Viedo saprašanai

Atšķirīgā drukā:

Pilnīgāk nekā jebkurā citā izdevumā Mazākiem iespiedburtiem:

PAR SAVĀDAJIEM LAIKIEM, KAS MŪS GAIDA Mazliet izmisīgā kursīvā:

Un arī par visādiem brīnišķiem notikumiem Atkal lielākiem burtiem:

“Atgādina man labāko iz vecā Nostradama.” Ursula Šiftone

Pravietojumi bija sanumurēti, kopskaitā to bija vairāk nekā četri tūkstoši.

- Mieru, tikai mieru, - Azirafals zem deguna murmināja.

Iegājis virtuvītē, viņš pagatavoja kakao un pāris reižu dziļi ieelpoja.

Mazliet atguvies, eņģelis atgriezās un sāka lasīt.

Četrdesmit minūšu laikā viņš pat nepieskārās kakao tasei.

rudmate viesnīcas bAra stūri bija sekmīgākā kara reportiere pasaulē. Viņas pase bija uz Karmīnes Zigaiberes vārda, un viņa devās turp, kur karoja.

Nu. Apmēram.

Faktiski jau tā nemaz nebija, jo karš sākās tikai pēc rudmates vizītes.

Karmīne nebija pārāk pazīstama, ja nu vienīgi savās aprindās. Kad lidostas bārā satikās pieci seši kara reportieri, sarunas kā kompasa adata, kas vienmēr griežas uz Ziemeļiem, allaž pievērsās Mērčisonam no The New York Times, van Hornam no Newsweek, Anfortam no I. T. N. Kara reportieru ziņojumi par kara reportieriem.

Savukārt, kad Mērčisons, van Horns un Anforts saskrējās kleķa būdas drupās Beirutā, Afganistānā vai Sudānā, tad, brīdi pajūsmojuši cits par cita rētām un ierāvuši gra-ķīti, visi pēc kārtas stāstīja apbrīnas pilnas anekdotes par Rudo Zigaiberi no National World Weekly.

-Tā stulbā avīžele pat nenojauš, kas tai pieder, -Mērčisons mēdza teikt.

National World Weekly zināja gan: proti, kara reportiere. Cita lieta, ka neviens netika gudrs, ko ar tādu darīt tagad, kad viņiem tāda bija.

National World Weekly parasti ziņoja pasaulei, ka De-moinā kāds redzējis uz hamburgera parādāmies Kristus seju, kā arī to, ka Elviss Preslijs nesen manīts strādājam burgeru ēstuvē Demoinā un kāda Demoinas mājsaimniece, klausīdamās Preslija dziesmas, izārstējusies no vēža, ka vilkaču bari, kas apsēduši Rietumu rajonus, esot cēlo

Amerikas atklājēju sieviešu pēcteči, kuras izvarojis Sniega i ilvēks, bet Elvisu 1976. gadā esot paņēmuši atnācēji no Visuma, jo viņš bijis pārāk labs mūsu pasaulei.⁴

Tāds, lūk, bija National World Weekly, kas pārdeva četrus miljonus eksemplāru nedēļā, un kara reportieris viņiem bija vajadzīgs tāpat kā ekskluzīva intervija ar ANO ģenerālsekretāru⁵.

Tāpēc viņi dāsni maksāja Rudajai Zigaiberei, lai viņa dodas meklēt karu, un neuztraucās par biezajām aploksnēm ar pavirši uzrakstītu adresi, kuras viņa šad un tad sūtīja no visas pasaules, lai attaisnotu lielos tēriņus.

Redakcijai tas šķita pamatoti. Rudā, protams, nebija izcila kara reportiere, tomēr neapšaubāmi pievilcīga, un tas National World Weekly daudz ko nozīmēja. Viņa vienmēr rakstīja par apšaudēm, nepieminēdama politiskos cēloņus, turklāt pilnībā ignorēdama Cilvēku Intereses.

Dažkārt redakcija atdeva Rudās reportāžas pārrakstīšanai un rediģēšanai. (Kaujas laukā pie Riokonkorsas deviņgadīgajam Manuelam Gonzalesam parādījās Kristus un lika iet mājās, jo māte par viņu uztraucas. “Es zināju, ka tas ir Kristus," drosmīgais zēns stāstīja, “viņš izskatījās mats matā tāpat kā toreiz, kad parādījās uz manas brokastu kārbas.”)

Tomēr parasti National World Weekly Rudo lika mierā, sistemātiski metot viņas reportāžas papīrkurvī.

Mērčisons un van Horns, kā arī Anforts par to daudz neuztraucās. Vienu gan viņi zināja droši: ja kaut kur sākas karš, tad pirms tam tur noteikti redzēta mis Zigaibere.

- Kā viņa to dabū gatavu? - reportieri neticīgi prasīja cits citam. - Velns parāvis, kā viņai tas izdodas?

Visi saskatījās, zinādami: ja Rudā būtu automašīna, tad Ferrari. Tādas skaistules parasti pavada brūkošas trešās pasaules valstiņas korumpētos ģenerālisimusus, bet viņa turas kopā ar mums. Mums nu gan paveicies, vai ne?

Mis Zigaibere tikai smaidīja un izpirka kolēģiem dzērienu uz National World Weekly rēķina, vērodama, kā visapkārt sākas kautiņi. No viņas sejas nepazuda smaids.

Tik tiešām, viņas sūtība bija žurnālistika.

Tomēr neviens nevar iztikt bez atpūtas. Pēc vienpadsmit gadiem Rudā beidzot devās atvaļinājumā.

Viņa aizbrauca uz mazu Vidusjūras salu, kas pelnīja naudu ar tūrismu, un tas jau pats par sevi bija dīvaini. Rudā izskatījās pēc sievietes, kas uz salu, kura ir mazāka par Austrāliju, atbraukusi tāpēc vien, ka tā pieder viņas draugam. Un, ja kāds salinieks dzirdētu, ka pēc mēneša sāksies karš, viņš smietos un censtos jums pārdot pītu vīna grozu vai gliemežvāku glezniņu ar bērnu. Tā bija toreiz.

Bet tagad...

Sākās dziļa reliģioza un politiska ķilda par to, kurai no četrām cietzemes valstiņām sala piederot. Sabiedrība sašķēlās trijās frakcijās. Pilsētas skvērā tika sagrauta Svētās Marijas statuja. Ar tūrismu bija cauri.

Rudā Zigaibere sēdēja viesnīcas De Palomar del Sol bārā, sūkdama dzērienu, kas skaitījās kokteilis. Stūrī saguris pianists plinkšķināja klavieres, mikrofonā ķērca viesmīle ar parūku.

- Ā-ā-ā-ā, savulaik mums bija baltas smiltis ā-ā-ā,

baltas smiltis...

Un tad pa logu ielēca vīrietis ar nazi zobos, kalašņikovu vienā rokā, rokasgranātu - otrā.

- Gagudinu... - viņš iesāka un, izņēmis nazi no mutes, turpināja, - turku atbrīvošanas frakcijas vārdā pasludinu, ka viesnīca ir ieņemta!

Pēdējie divi uz salas palikušie atpūtnieki⁶ palīda zem galda. Nevērīgi izņēmusi no dzēriena ķirsi, Rudā ar spilgti sarkanajām lūpām lēni nosūca to no kāta. Dažiem vīriešiem pār muguru pārskrēja auksti šermuļi.

Pianists piecēlās un izņēma no klavierēm aizvēsturisku automātu.

- Viesnīcu jau ieņēmusi grieķu teritoriālā brigāde! -viņš iesaucās. - Viena lieka kustība, un jūs vairs neredzēsiet dienasgaismu!

Pie durvīm sākās rosība. Parādījās milzīgs vīrs ar melnu bārdu, smaidā atiezis zelta zobus un turēdams rokā īstu, lai arī vecmodīgu, karabīni. Viņam aiz muguras stāvēja bars tikpat milzīgu, taču ne tik iespaidīgi apbruņotu vīru.

-Viesnīca, savulaik stratēģiski nozīmīgs tūrisma punkts, gadiem simbolizēja turku-grieķu fašistisko imperiālismu, bet tagad pārgājusi itāļu-maltiešu karotāju īpašumā! - nodunēja viņa rupjā balss. - Nu jums visiem beigas!

- Muļķības! - pianists atbildēja. - Viesnīca nav stratēģiski nozīmīga. Vienīgi tai ir ārkārtīgi labi apgādāts vīna pagrabs!

- Viņam taisnība, Pedro, - teica vīrs ar kalašņikovu. - Tieši tāpēc jau manējie to gribēja. Ģenerālis Ernesto de Montoja teica tā: Fernando, līdz sestdienai karš būs galā, un zēni gribēs palīksmot. Ieteci viesnīcā De Palomar del Sol un paziņo, ka tā ieņemta, labi?

Bārdainis nosarka.

- Viesnīca ir stratēģiski svarīga, pie velna, Fernando Čianti! Es uzzīmēju smalku salas plānu, un tā ir pašā vidū, tāpēc, pie velna, ir stratēģiski svarīga! To es tev varu pateikt.

- Ha ha! - Ernesto palaida smieklu. - Tikpat labi stratēģiski svarīgs ir arī Djego namiņš, no kura logiem paveras skats uz pagrimušo kapitālistu nūdistu privātpludmali.

Pianists nosarka kā biete.

- Mūsējie to šorīt ieņēma, - viņš atzinās.

Iestājās klusums, vienīgi nočaukstēja zīds (Rudā iztaisnoja sakrustotās kājas).

Pianista ādamābols cilājās augšup un lejup.

- Tiešām stratēģiski svarīgs punkts, - viņš izspieda, mēģinādams neskatīties uz sievieti, kas sēdēja pie bāra letes. - Protams, ja kāds izceltu uz salas zemūdeni, tev būtu jāatrodas tādā vietā, no kuras to var redzēt.

Atkal iestājās klusums.

- Katrā ziņā tā ir stratēģiski svarīgāka vieta nekā viesnīca, - viņš pabeidza.

Pedro draudīgi nokāsējās.

- Nākamais, kas pateiks kaut vārdu... izdvesīs kaut skaņu... būs mironis.

Smaidīdams viņš pacēla ieroci.

- Labi, bet tagad visi pie sienas!

Neviens nepakustējās. Neviens viņā vairs neklausījās. Visi klausījās klusajā, neskaidrajā murmināšanā, kas plūda no gaiteņa aiz bārdaiņa muguras.

Vīru bariņš pie durvīm sarosījās. Visi centās saglabāt aukstasinību, taču murmināšana, kurā jau varēja izšķirt atsevišķus vārdus, izsita viņus no sliedēm.

- Neņemiet ļaunā, kungi. Nu gan vakariņš, vai ne? Trīsreiz ap salu, gandrīz neatradu šo vietu, nu jau vairs nevar ticēt pat ceļa rādītājiem, vai ne? Tomēr beigās atradu, četrreiz bija jāapstājas un jālūdz parādīt ceļu, beigās iegāju pastā, tur jau visu zina, tomēr nācās zīmēt plānu, lai kaut kā atkultos līdz šejienei...

Mierīgi slīdēdams garām apbruņotajiem vīriem kā līdaka caur foreļu baru, ienāca vīrietis acenēs un zilā formastērpā, nesdams garu, tievu saini brūnā papīrā, kas bija pārsiets ar auklu. Vienīgie mesli šejienes klimatam no viņa puses bija brūnas plastmasas sandales, savukārt zaļās vilnas zeķes pauda dziļu, dabisku neuzticēšanos svešajiem laika apstākļiem.

Galvā viņam bija naģene ar lielu, baltu uzrakstu International Express.

Vīrs bija neapbruņots, neliela auguma, taču neviens viņu neaizskāra. Neviens nepagrieza pret viņu ieroci, tikai noskatījās.

Atnācējs pārlaida acis pār istabu, nopētīja sejas un tad paskatījās lejup uz savu mapi. Pēc tam viņš devās taisni pie Rudās, kas vēl sēdēja pie bāra.

-Jums sūtījums, mis, - viņš teica.

Rudā, to paņēmusi, sāka raisīt vaļā auklu.

International Express kurjers, smalkjūtīgi nokāsējies, pasniedza viņai apbružātu kvīšu grāmatiņu un dzeltenu plastmasas pildspalvu, kas ar auklu bija piesieta pie mapes.

-Jums jāparakstās, mis. Te. Vārdu un uzvārdu drukātiem burtiem te, bet zemāk parakstieties.

- Protams, - Rudā pamāja un nesalasāmi parakstījās kvīšu grāmatiņā, beigās uzdrukādama savu vārdu. Krietni isāku nekā Karmīne Zigaibere.

Kurjers laipni pateicās un devās projām, murminādams, ka te gan ir jauka vieta, kungi, kā radīta atpūtniekiem, atvainojiet par traucējumu, ser... Viņš pazuda visu skatieniem tikpat mierīgi kā ieradās.

Rudā beidzot atvēra sūtījumu. Ap viņu sāka pulcēties cilvēki, gribēdami redzēt, kas ir pakā. Un tajā bija milzīgs zobens.

Rudā nopētīja to no visām pusēm. Klasisks, garš un ass, izskatījās gan vecs, gan nelietots, bez rotājumiem, nekas īpašs. Tāds nav nedz burvju zobens, nedz noslēpumaina spēka un varas ierocis. Tas neapšaubāmi bija zobens, ar ko varētu griezt, kapāt, cirst, vēlams, nogalināt vai vismaz nedziedināmi sakropļot daudzus jo daudzus cilvēkus. No zobena staroja neizskaidrojams naids un draudi.

Rudā ar manikirēto labo roku saņēma zobenu aiz spala un pacēla to acu līmenī. Asmens nomirdzēja vien.

- L-labi! - viņa teica, nokāpdama no soliņa. - Beidzot!

Iztukšojusi glāzi, Rudā uzmeta zobenu plecā un paskatījās uz samulsušajiem vīriem, kas bija sastājušies ap viņu ciešā lokā.

- Atvainojiet, zēni, bet man jūs jāpamet, - Rudā paziņoja, - lai gan labprāt paliktu un iepazītos ar jums tuvāk.

Visiem pēkšņi kļuva skaidrs, ka viņi to nemaz negrib. Skaista, jā, bet skaista kā degošs mežs, kuru labāk apbrīnot pa gabalu, nepienākot par tuvu.

Viņa turēja rokā zobenu, un viņas smaids grieza kā nazis.

Telpā bija daudz šauteņu, kas tagad lēni, trīcoši notēmēja uz viņas krūtīm, muguru un galvu.

Loks ap Rudo saslēdzās.

- Paliec uz vietas! - Pedro ieķērcās.

Pārējie pamāja.

Paraustījusi plecus, Rudā pagriezās, lai ietu.

Visi neapzināti nospieda gaili. Gaisā nosmaržoja pēc svina un kordīta. Kokteiļa glāze sievietes rokā saplīsa. Atlikušie spoguļi uzsprāga, un uz visām pusēm pašķīda nāvējošas lauskas. Vienā pusē iebruka griesti.

Un tad viss jau bija galā.

Karmīne Zigaibere pagriezās un paskatījās uz līķiem visapkārt, it kā nezinādama, kā tie radušies.

Ar spilgti sarkanu mēlīti viņa kā kaķis nolaizīja no delnas virspuses svešas asinis un pasmaidīja.

Pēc tam Rudā devās projām, papēžiem klikšķot uz flīzēm kā āmura klaudzieniem tālumā.

Abi atpūtnieki, izlīduši no slēptuves zem galda, noskatījās asinspirtī.

- Ja mēs būtu, kā vienmēr, aizbraukuši uz Torelmoli-nosu, neko tādu nepiedzīvotu, - sieviete nogaudās.

- Ārzemnieki, - vīrietis nopūtās, - viņi jau nav tādi kā mēs, Patrīcij.

-Jā, viss skaidrs. Nākamgad brauksim uz Braitonu, -misis Trefola nolēma, nepavisam neaptverdama tikko notikušā nozīmīgumu.

Tikko notikušais liecināja, ka nekāda nākamgada nebūs.

Iespēja sagaidīt nākamo nedēļu saruka līdz nullei.

Ciemā bija uzradusies jauna iemītniece.

Jaunie vienmēr piesaistīja VIŅU⁷ uzmanību, taču šoreiz Pipara vēsts bija graujoša.

- Jasmīnu namiņā ievākusies ragana, - Pipars iesāka. - Es zinu - misis Hendersone, kas tur uzkopj, teica manai mātei, ka viņa saņem raganu laikrakstu. Un veselu kaudzi parastu avīžu. Bet raganu izdevumu arī.

- Mans tēvs saka, ka tādu raganu nemaz nav, - sacīja Venslideils.

Venslideilam bija gaiši, viļņaini mati. Pasaulē viņš skatījās caur bieziem briļļu stikliem melnos rāmīšos.

Visi zināja, ka kristībās viņam dots vārds Džeremijs, taču neviens viņu tā nesauca, pat vecāki, kuriem viņš bija Jauneklis. Viņi neapzināti cerēja, ka dēls sapratis mājienu: šķita, ka viņš piedzimis ar četrdesmit septiņus veca cilvēka prātu.

- Kāpēc gan ne, - teica Braiens.

Viņam bija plata, līksma seja, ko klāja šķietami mūžīga netīrumu kārta.

- Nesaprotu, kāpēc raganām nevarētu būt sava avīze ar jaunākajām burvestībām. Mans tēvs saņem makšķernieku avīzi, un, varu saderēt, raganu ir vairāk nekā makšķernieku.

- Raganu izdevuma nosaukums ir Gaišreģu Ziņas, -Pipars turpināja.

- Tā jau nav nekāda raganu avīze, - Venslideils aizrādīja. - Mana krustmāte arī to pasūta. Tur raksta tikai par izlocītām karotēm vai cilvēkiem, kas iedomājas, ka iepriekšējā dzīvē bijuši, piemēram, karaliene Elizabete Pirmā. Patiesībā raganu vairs nav. Cilvēki izgudroja zāles un visu citu un pateica, ka raganas vairs nav vajadzīgas, un sāka viņas dedzināt sārtos.

- Tur varētu būt bildes ar vardēm un tā tālāk. - Brai-enam negribējās norakstīt labu ideju. - Satiksmes noteikumi lidošanai uz slotas. Kaķu sleja.

- Starp citu, tava krustmāte arī varētu būt ragana, -Pipars ieminējās. - Pa kluso. Piemēram, dienā krustmāte, bet naktī ragana.

- Mana krustmāte jau nu gan ne, - Venslideils drūmi izmeta.

- Un visādas receptes, - Braiens nelikās mierā. - Kā pa jaunam izmantot krupja gaļas pārpalikumus.

- Aizveries! - Pipars neizturēja.

Braiens nosprauslojās. Venslijs par to gan dabūtu pa purslām, pa draugam. Taču zēni jau sen zināja, ka nerakstītais likums par draudzīgu izplūkšanos Piparam nav saistošs. Priekš vienpadsmit gadus veca skuķa viņa spēra un koda negaidīti un trāpīgi. Turklāt vienpadsmit gadu vecumā zēnus jau sāka satraukt tāda kā nojausma, ka roku palaišana pret veco labo Pipu var izraisīt zināmu saviļņojumu, kuram viņi vēl nebija gatavi, - un turklāt rada iespēju saņemt strauju, ašu sitienu, kas darītu godu jebkurai jaunai karatistei.

Tomēr jauki, ka viņiem ir Pipars. Ar lepnumu zēni atcerējās laikus, kad Speķazīle Džonsons ar savu bandu ņirgājās, ka viņi spēlējoties kopā ar skuķi. Pipars tad uzsprāga tādās dusmās, ka Speķazīles māte vakarā atnāca sūdzēties.⁸

Pipars tik milzīgu tēviņu uzskatīja par dabisku ienaidnieku.

Viņai bija īsi apgriezti rudi mati, seja nosēta ar vasar-raibumiem.

Pipara īstais vārds bija Pipina Galadriela Mūnčailda. To viņa saņēma svinīgā pasākumā, kas notika dubļainā ielejā ar trim slimām aitām un vairākām caurām polietilēna teltīm. Māte izvēlējas Pantigērdlas ieleju Velsā, uzskatīdama to par atgriešanos pie dabas krūts. Pēc pusgada, nogurusi no lietus, odiem, vīriešiem, teltis bradājošajām aitām, kas pilnībā noēda pirmo marihuānas ražu, un kopienas arhaiskā mikroautobusa, Pipara māte sāka atskārst, kāpēc cilvēce visas vēstures gaitā centusies attālināties no dabas, cik tālu vien iespējams. Par pārsteigumu saviem vecākiem, Pipara māte atgriezās Tedfīldā, nopirka krūšturi un, atviegloti nopūzdamās, iestājās sabiedrisko zinātņu kursos.

Ir tikai divas iespējas, kā sadzīvot ar tādu vārdu: Pipars izvēlējās otro. Trīs vīriešu kārtas pārstāvji to uzzināja četru gadu vecumā, pirmajā skolas dienā, rotaļu laukumā.

Zēni pajautāja, kā viņu sauc, un meitene bērnišķīgā naivumā pateica.

Pēc tam tikai spainis ar aukstu ūdeni izšķīra Pipinas Galadrielas Mūnčaildas zobus un Ādama Janga kurpes. Tika saplēstas Venslideila pirmās brilles, bet Braiena kamzoli vajadzēja lāpīt piecās vietās.

Tieši tad VIŅI sāka turēties kopā, un Piparu visi sauca par Piparu, izņemot miesīgo māti un Speķazīli Džonsonu ar piekritējiem, kas bija viena no divām bandām ciemā (drosmes uzplūdu brīdī, kad VIŅI atradās ārpus dzirdamības robežas).

Ādams sita papēžus pret režģu kastes malu, sēdēdams goda vietā un garlaikoti klausīdamies klaudzienos kā ķēniņš sava galma dīkajā tērzēšanā.

Viņš laiski košļāja stiebru. Bija ceturtdienas rīts. Priekšā garas brīvdienas, kas šķita bezgalīgas un tukšas. Vajadzēs tās kaut kā aizpildīt.

Sarunu Ādams laida gar ausīm kā sienāžu čīgāšanu, pareizāk sakot, kā izlūks, kas pēta sajauktas smiltis, meklēdams vērtīgā zelta atspīdumu.

- Mūsu svētdienas avīze raksta, ka valstī ir tūkstošiem raganu, - Braiens paziņoja, - kas pielūdz dabu, ēd veselīgu pārtiku un tamlīdzīgi. Tiešām nesaprotu, kāpēc viena nevarētu būt arī mūsu ciemā. Tur teikts, ka tās sēj valstī nesaprātīgu ļaunumu.

- Pielūdzot dabu un ēdot veselīgu pārtiku? - Vensli-deils brīnījās.

- Tā tur bija rakstīts.

VIŅI brīdi padomāja. Savulaik Ādams pierunāja VIŅUS visu pēcpusdienu ēst tikai veselīgu pārtiku. Beigās VIŅI nonāca pie slēdziena, ka veselīga pārtika ir laba, ja pirms tās esi kārtīgi paēdis.

Braiens pieliecās un sazvērnieciski nočukstēja:

- Un vēl viņas dejo bez apģērba, - viņš piebilda. - Dodas kalnos un uz Stounhedžu un tur dejo bez drēbēm.

Šoreiz klusums bija dziļdomīgāks. VIŅI bija sasnieguši to punktu, kad dzīves vagoniņš ticis līdz pirmajam straujajam pagrieziena punktam - pubertātei, un nu viņi lūkojās lejup uz bīstamo turpmāko trasi, pilnu ar noslēpumiem, briesmām un satraucošiem pagriezieniem.

- Mjā! - Pipars izdvesa.

- Ne jau mana krustmāte, - Venslideils pārtrauca sastingumu. - Noteikti ne. Viņa tikai grib parunāt ar manu krusttēvu.

- Bet viņš taču ir miris, - Pipars atgādināja.

- Krustmāte saka, ka viņš vēl kustinot glāzi, - Venslideils palika pie sava. - Mans tēvs gan teic, ka tieši glāzīšu kustināšanas dēļ viņš nomira. Nezin kāpēc krustmāte grib ar viņu sazināties, jo ar dzīvu daudz nerunāja.

- To sauc par melno maģiju, - Braiens paskaidroja. - Par to ir rakstīts Bībelē. Viņai tas būtu jābeidz. Dievam nepatīk melnā maģija. Un raganas. Par to var tikt ellē.

Uz režģu kastes-troņa notika laiska sagrozīšanās. Ādams grasījās runāt.

Iestājās klusums. Ādamu vienmēr bija vērts klausīties. Dziļi sirdī VIŅI zināja, ka bandā ir trīs, nevis četri biedri, un ka galvenais ir Ādams. Visi trīs bija ar mieru piedzīvot satrauktus, interesantus brīžus Ādama vadībā, nevis paši vadīt jebkuru citu grupējumu.

- Nesaprotu, kāpēc pasaule tā uzbrūk raganām, -Ādams teica savu vārdu.

Pārējie saskatījās. Izklausījās daudzsološi.

-Viņas noposta ražu, - Pipars atbildēja. - Gremdē kuģus. Zina, kurš būs karalis, un tā tālāk. Gatavo zāļu novārījumus.

- Mana māte arī lieto ārstniecības augus, - Ādams atbildēja, - un tavējā arī.

- Šie ir labie augi, - Braiens neparko negribēja zaudēt okultisma eksperta pozīciju. - Manuprāt, Dievam nav iebildumu pret piparmētrām vai salvijām. Pat muļķim skaidrs, ka tās ir nekaitīgas.

- Pietiek raganai uz tevi paskatīties, un tu saslimsi. To sauc par ļaunu aci. Paskatās, un tu esi slims, un neviens nezina, no kā. Vēl viņas taisa lelles, kas izskatās pēc cilvēka, sadur tajās adatas, un dūrumu vietās ieperinās slimība, - Pipars priecīgi stāstīja.

- Tagad jau vairs nekas tāds nenotiek, - Venslideils kā racionāli domājošs cilvēks secināja. - Mums taču ir zinātne, bet baznīca tika galā ar raganām, dedzināja tās uz sārta. To sauc par spāņu inkvizīciju.

- Manuprāt, tagad jāizpēta, vai tā, kas apmetusies Jasmīnu namiņā, ir ragana, un, ja ir, jāpaziņo misteram Pikersgilam, - Braiens sacīja.

Misters Pikersgils bija vikārs, ar kuru pēdējā laikā VIŅIEM bija domstarpības par vairākiem jautājumiem: VIŅI bija rāpušies īvē, kas auga baznīcas pagalmā, un iekustinājuši zvanu, bet pēc tam aizbēguši.

- Šaubos, vai ir likumīgi dedzināt citus cilvēkus sārtā, -Ādams turpināja. - Tad jau visi tā darītu.

- Ja tici Dievam, tad tā var, - Braiens nešaubījās, - un tad ari raganām nedraud elle, tāpēc, manuprāt, viņām vajadzētu būt pateicīgām, ja vien viņas visu kārtīgi saprata.

- Nevaru iedomāties, ka Pikijs kādu dedzinātu sārtā, -Pipars sacīja.

- Nezinu gan, - Braiens dziļdomīgi atbildēja.

- Nu ne jau tieši dedzina, - Pipars pavīpsnāja, - drīzāk jau viņš ziņo viņas vecākiem, lai paši nolemj - sadedzināt vai ne.

VIŅI pašūpoja galvas, nosodīdami garīdznieku bezatbildību. Pēc tam visi trīs nogaidoši palūkojās uz Ādamu.

Kā vienmēr, jo tieši viņa galvā dzima idejas.

- Varbūt tas jāuzņemas mums, - Ādams teica. - Kādam taču kaut kas jādara, ja visapkārt klīst raganas. Manuprāt, mums jāizstrādā raganu novērošanas plāns.

- Raganu uzraudzība, - Pipars piebilda.

- Nē, - Ādams salti izmeta.

- Bet mēs taču nevaram būt spāņu inkvizīcija, - Ven-slideils prātoja, - jo neesam spāņi.

- Varu saderēt, ka nav jābūt spānim, lai būtu spāņu inkvizīcija, - Ādams zināja teikt. - Tāpat kā skotu bruncīši vai amerikāņu hamburgeri. Vienīgi jāizskatās pēc spāņiem, un tad visi zinās, ka tā ir spāņu inkvizīcija.

VIŅI pieklusa.

Klusumu pārtrauca švīksti: Braiens apsēdās uz tukša maisiņa, kas nezin kāpēc allaž gadījās zem viņa dibena. Visu skatieni pievērsās viņam.

- Man mājās ir plakāts ar vēršu cīņu, ar visu autogrāfu, - viņš paziņoja.

pienāca pusdienlaiks un aizgāja. Jaunizveidotā spāņu inkvizīcija atkal sanāca kopā.

Galvenais inkvizitors uzmeta pārējiem kritisku skatienu.

- Kas tad tas? - viņš prasīja.

- Dejojot tās klabina, - Venslideils tramīgi atbildēja. - Krustmāte jau pasen atveda tās no Spānijas. Tās sauc par kastaņetēm, te ir attēls ar spāņu dejotāju, paskaties!

- Bet kāpēc vērša priekšā jādejo?

- Lai izskatītos spāniskāk, - Venslideils paskaidroja.

Ādams pamāja.

Plakāts ar vēršu cīņu bija tieši tāds, kā aprakstīja Brai-ens.

Pipars atnesa rafijas pinumu, kas atgādināja mērces trauku.

- Tajā liek vīna blašķi, - viņa sparīgi sacīja. - Māte atveda no Spānijas.

- Bet tur nav uzzīmēts vērsis, - Ādams aizrādīja.

- To tur nemaz nevajag, - Pipars kaujinieciski atcirta.

Ādams vilcinājās. Viņa māsa Sāra ar draugu bija bijusi

Spānijā, no kurienes pārveda milzīgu, sarkanu rotaļu ēzeli, kas, protams, bija spānisks, tomēr, kā Ādams instinktīvi juta, nesaistījās ar inkvizīciju.

Savukārt draugs atveda greznu zobenu, kas locījās un, kad ar to grieza papīru, kļuva neass, tomēr skaitījās izgatavots no Toledo tērauda.

Ādams bija pusstundu šķirstījis enciklopēdiju, meklēdams informāciju, un juta, ka šis ir tieši tas, kas inkvizīcijai nepieciešams. Taču mājieni nebija iedarbojušies - pie zobena viņš nebija ticis. Beigās viņš paņēma no virtuves sīpolu bunti. Tie taču varētu būt no Spānijas. Taču zēnam pašam bija jāatzīst, ka sīpoliem, lai arī tie rotāja inkvizi-toru telpas, pietrūka kaut kā būtiska, tāpēc viņš nolēma neiebilst pret rafijas vīna trauku.

- Ļoti labi, - Ādams pamāja.

- Vai esi pārliecināts, ka tie ir spāņu sīpoli? - Pipars jau mierīgākā balsī jautāja.

- Protams, - Ādams atbildēja. - Sīpoli nāk no Spānijas. Kurš tad to nezina?

- Tikpat labi var būt no Francijas, - Pipars neatlaidās. - Francija ir slavena ar saviem sīpoliem.

- Vai nav vienalga, - Ādams atbildēja (viņam jau bija apnicis runāt par sīpoliem). - Francija ir tikpat kā Spānija. Diez vai raganas zināja atšķirību, visu laiku lidodamas naktī. Viņas redzēja kontinentu, neko vairāk. Starp citu, ja jums kaut kas nepatīk, mierīgi varat dibināt paši savu inkvizīciju!

Pipars uzreiz apklusa, jo viņai bija apsolīta galvenā spīdzinātāja vieta. Neviens nešaubījās, kurš būs galvenais inkvizitors.

Vismazāko sajūsmu par savu lomu inkvizīcijas gvardē pauda Venslideils un Braiens.

-Jūs nezināt ne vārda spāniski, - paskaidroja Ādams, kas desmit minūtes no pusdienlaika stundas bija šķirstījis spāņu frazeoloģisko vārdnīcu (to romantisma uzplūdā Alikantē nopirka viņa māsa Sāra).

-Tam nav nekādas nozīmes, jo mums būs jārunā latīņu valodā, - atbildēja Venslideils, kas arī pusdienlaikā bija cītīgi lasījis.

- Spāņu arī, tāpēc jau to sauc par spāņu inkvizīciju, -Ādams palika pie sava.

- Nesaprotu, kāpēc mums nevarētu būt britu inkvizīcija, - Braiens pauda savu viedokli. - Mēs taču pieveicām Neuzvaramo armādu un ne to vien un tagad ņemsimies ar viņu smirdīgo inkvizīciju?

Braiena teiktais pamodināja arī Ādama patriotiskās jūtas.

- Manuprāt, mums jāsāk kā spāņu inkvizīcijai, bet vēlāk, mazliet ievingrinājuši roku, pārveidosim to britu iestādē, - Ādams sacīja un tad piebilda: - Un tagad, inkvizīcijas gvarde, porfavor,' iesim apcietināt pirmo raganu!

Tomēr beigās VIŅI vienojās, ka Jasmīnu namiņa jaunā iemītniece var pagaidīt. Vispirms taču jāsagatavojas un jāpatrenējas.

- tu esi ragana, vai ne - olē? - prasīja galvenais inkvi-zitors.

- Jā, - atbildēja Pipara sešgadīgā māsa, kas atgādināja zeltmatainu futbolbumbu.

- Tev jāsaka nē, nevis jā, - galvenā spīdzinātāja nošņācās un iebikstīja aizdomās turētajai ar elkoni.

- Un kas tad būs? - meitenīte jautāja.

- Tad mēs tevi spīdzināsim, kamēr pateiksi jā. Es taču tev teicu. Būs jautri. Nesāpēs, - galvenā spīdzinātāja solīja un aši piebilda: - Hastar lar visa.⁹

Mazā aizdomās turētā uzmeta nicinošu skatienu inkvizīcijas štābam, kas nešpetni smaržoja pēc sīpoliem.

- Jā, es gribu būt ragana ar kārpu uz deguna, un man būtu zaļa āda un mīļš kaķis. Es to sauktu par Melnīti, un vēl man būtu visādas zālītes...

Galvenā spīdzinātāja pamāja galvenajam inkvizito-ram.

- Paklau, - Pipars izmisīgi iesāka un tad skarbi turpināja, - neviens taču neaizliedz tev būt raganai, vienīgi tev jāsaka, ka neesi ragana. Ja tu uzreiz atzīsties, mūsu darbam nav nekādas jēgas.

Aizdomās turētā mazliet padomāja.

- Bet es gribu būt ragana, - viņa čikstēja.

Vīriešu kārtas inkvizitori pārmija bezcerīgus skatienus. Tā taču nebija norunāts.

- Ja teiksi nē, es tev atdošu savu lelli Sindiju ar visu stalli. Neesmu to vēl lietojusi, - Pipars māsai solīja, nikni uzlūkodama pārējos, lai tie pat nemēģinātu kaut ko piebilst.

- Esi gan, - māšele nošņāca. - Redzēju savām acīm, viss galīgi nobružāts, siena plaukts arī salauzts.

Ādams zīmīgi nokāsējās.

- Esi tu ragana vai neesi, viva espana? - viņš prasīja.

Mazā paskatījās uz māsu un nolēma neriskēt.

- Neesmu, - viņa beigās izšķīrās.

visi bija vienisprātis, ka spīdzināšana izdevās godam. Vienīgā nelaime, ka raganas tēlotāja negribēja to beigt.

Bija tveicīga pēcpusdiena, un inkvizitoru gvarde juta, ka viņus izmanto.

- Nesaprotu, kāpēc viss jādara man un brālim Brai-enam, - brālis Venslideils sūrojās, slaucīdams no pieres sviedrus. - Nu jau viņai vajadzēja padoties, un viss būtu galā. Benedectine irta decanter.

- Kāpēc mums pārtraukums? - prasīja aizdomās turētā, izliedama no kurpēm ūdeni.

Pētījumu gaitā galvenais inkvizitors iedomājās, ka britu inkvizīcija varbūt vēl nav gatava izmantot dzelzs jaunavu un smacējošo bumbieri, bet attēls ar ūdenī iegremdētu moku solu vedināja domāt par tā mērķi. Vajadzēja tikai dīķi, pāris dēļu un virvi. Tādas lietas VIŅUS allaž sajūsmināja, un galvenais, ka viss bija pa rokai.

Aizdomās turētā jau bija līdz viduklim zaļa.

- Tieši kā šūpolēs, hī, - viņa draiskulīgi sauca.

-Ja neviens nepamērcēs arī mani, tad es eju mājās, -brālis Braiens murmināja. - Nesaprotu, kāpēc viss prieks tiek ļaunajai raganai.

- Inkvizitoriem spīdzināšana nav paredzēta, - skarbi sacīja galvenais inkvizitors, taču ne pārāk pārliecinoši.

Pēcpusdiena bija karsta, un inkvizitoru apģērbs (veci maisi) koda un smirdēja pēc sapelējušiem miežiem. Pats par sevi saprotams, ka dīķis vilināt vilināja.

- Labi jau labi, - viņš sacīja un pievērsās aizdomās turētajai. - Tu esi ragana, tā vairāk nedari, pietiek, tagad palaid arī citus... norunāts? Olē, - viņš piebilda.

- Un ko tagad? - Pipara māsa jautāja.

Ādams brīdi vilcinājās. Likt uz uguns? Nav vērts. Radīsies vēl problēmas, un viņa tāpat ir tik izmirkusi, ka nedegs.

Viņam bija arī neskaidra nojausma, ka tuvā nākotnē var rasties jautājumi par dubļainām kurpēm un sakaltušām ūdenszālēm uz sārtās kleitas. Taču tas būs nākotnē, pēc garās, siltās pēcpusdienas ar dēļiem, virvi un dīķi. Nākotne nekur nepaliks.

nākotne atnāca un aizgāja, mazliet biedējoši, kā jau nākotne, lai gan mistera Janga prātu nodarbināja ne tikai dēla dubļainais apģērbs. Ādamam vienkārši aizliedza skatīties televizoru, proti, bija jāiztiek ar melnbalto savā guļamistabā.

- Nesaprotu, kāpēc nedrīkst laistīt dārzu ar šļūteni, -Ādama tēvs teica mātei, - tāpat kā visi, arī es maksāju nodokļus. Dārzā jau ir īsts Sahāras tuksnesis. Brīnums, ka dīķis vēl nav izkaltis. Droši vien tāpēc, ka aizliegti kodolizmēģinājumi. Manā bērnībā vasara bija vasara, lija vai katru dienu.

Tas bija vakar.

Bet šodien Ādams slāja pa putekļainu ceļu. Tā bija jauka slāšana, vienīgi aizvainoja pareizi domājošus cilvēkus. Neteiktu, ka Ādams gāja sagumis. Slāt viņš mācēja lokani un daiļrunīgi, šobrīd ar pleciem pauzdams aizvainojumu un pārsteigumu, kādu jūt savā zemē neatzīts pravietis.

Krūmus klāja smagi putekļi.

- Ja raganas pārņems valsti un liks visiem ēst veselīgu pārtiku, aizliegs iet uz baznīcu un piespiedīs visus dejot kailiem, viņi būs to pelnījuši, - Ādams noburkšķēja un paspēra malā akmeni.

Godīgi sakot, nebūtu slikti, vienīgi tā veselīgā pārtika...

- Ja mums ļautu kārtīgi ķerties pie lietas, mēs noteikti atrastu simtiem raganu, - viņš atkal paspēra oli. - Veco Tornemadu taču nebāra tāpēc vien, ka viņš pašā sākumā sasmērējis kādai stulbai raganai kleitu.

Saimniekam pa pēdām uzticīgi cilpoja Suns. ŠI dzīve nebija gluži tas, ko elles suns gaidīja dažas dienas pirms Armagedona, taču, par spīti visam, šāda dzīve viņam sāka iepatikties.

Suns dzirdēja, ka saimnieks saka:

- Pat Viktorijas laikmetā cilvēkiem nelika skatīties melnbaltu televīziju.

Augums veido raksturu. Plušķainam šunelim daži uzvedības parametri neapšaubāmi ierakstīti gēnos. Pārvērties mazā suni, tu nevari saglabāt raksturu, jo visu savu būtību sāk cauraust maza šuneļa daba.

Suns jau bija trenkājis žurku. Tas pagaidām bija labākais notikums viņa dzīvē.

- Ja pasauli pārņems ļaunie spēki, cilvēki būs to pelnījuši, - Saimnieks burkšķēja.

Un pasaulē taču bija arī kaķi. Suns prātoja. Vienudien viņš bija pārsteidzis milzīgu rudu kaimiņu runci un gribējis to pārvērst trīcošā galertā, kā vienmēr - ar niknu skatienu un dobju rūkšanu, kas pagātnē varen labi iedarbojās. Šoreiz gan viņš saņēma pļauku pa degunu, tā ka acis saskrēja asaras. Suns nosprieda, ka peļu junkuri ir sīkstāki par zudušajām dvēselēm. Viņš gaidīja nākamos pārbaudījumus ar kaķiem, cerot, ka varēs labi izlēkāties un satraukti smilkstēt. Ej nu sazini, vai tā būs, bet vērts pamēģināt.

- Kad vecais Pikijs būs pārvērsts vardē, lai neviens pie manis neskrien, - Saimnieks murmināja.

Un tad Ādams kaut ko apjauta. Pirmkārt, dusmās viņš neapzināti bija atnācis līdz Jasmīnu namiņam. Otrkārt, tur taču kāds raudāja.

Asaras Ādamu aizkustināja. Bridi vilcinājies, viņš piesardzīgi pameta skatienu pār dzīvžogu.

Anatēmai, kas sēdēja saliekamajā krēslā un bija jau izlietojusi pusi no Kleenex salvetēm, šķita, ka tur paceļas nespodra un izspūrusi saulīte.

Ādams jau sāka šaubīties, vai viņa ir ragana. Viņas izskats nebūt nesakrita ar viņa priekšstatiem. Jangu ģimene bija izvēlējusies vienu, kā paši domāja, labāko svētdienas laikrakstu, tāpēc Ādamam bija gājis secen gadsimts okultisma vēsturē. Deguns viņai nebija liks, kārpu arī neredzēja, jauna... nu, samērā jauna. Ar to Ādamam pietika.

- Labdien, - viņš iztaisnojies sveicināja.

Izšņaukusi degunu, Anatēma viņu uzlūkoja.

Tagad vajadzētu aprakstīt, ko viņa redzēja pie dzīvžoga. Pēc tam Anatēma stāstīja, ka tur stāvējis tāds kā pirmspubertātes vecuma sengrieķu dievs. Varbūt Bībeles attēls - muskuļains eņģelis, kas, atvēzējis zobenu, aizstāv taisnību. Tā nebija divdesmitā gadsimta seja. Viļņotie zelta mati mirdzēja. Tāda seja varētu būt Mikelandželo skulptūrai.

Vienīgi Mikelandželo nebūtu pievienojis novalkātas krosenes, nodriskātus džinsus un netīru T kreklu.

- Kas tu tāds esi? - Anatēma pajautāja.

- Ādams Jangs, - viņš atbildēja. - Mēs tepat netālu dzīvojam.

- Nūja. Esmu par tevi dzirdējusi, - Anatēma slaucīja asaras.

Ādams lepni iztaisnoja muguru.

- Misis Hendersone piekodināja paturēt tevi acīs, -viņa turpināja.

- Mani jau te pazīst, - Ādams atbildēja.

- Dzirdēju, ka esi dzimis, lai tevi pakārtu, - Anatēma paziņoja.

Ādams pasmaidīja. Viņam bija nelāga slava, tomēr labāk tāda nekā nekāda.

- Man teica, ka tu esi vissliktākais no VIŅIEM, - Anatēma izskatījās jau mazliet priecīgāka.

Ādams pamāja.

- Misis Hendersone brīdināja: Uzmanieties no VIŅIEM, mis, īsti bandīti. Jaunais Ādams ir tīrā Dieva sodība.

- Bet kāpēc jūs raudājāt? - Ādams klusi pajautāja.

- Raudāju. Nūja, es kaut ko pazaudēju, - Anatēma atbildēja. - Grāmatu.

- Ja gribat, palīdzēšu jums meklēt, - Ādams galanti piedāvāja un sāka lielīties. - Es daudz zinu par grāmatām, pats arī savulaik vienu uzrakstīju. Baigā grāmata, gandrīz astoņas lappuses. Par pirātu, kurš bija slavens detektīvs. Pats arī zīmēju ilustrācijas. Ja vēlaties, iedošu izlasīt. Varu saderēt, ka tā ir daudz aizraujošāka par to, kuru pazaudējāt. Sevišķi tai vietā, kur ar gaisa kuģi ierodas dinozaurs un sāk cīnīties ar kovbojiem. Mana grāmata jūs noteikti uzjautrinātu. Braiens smējās, vēderu turēdams, un teica, ka savu mūžu neesot tā smējies.

- Paldies, es nešaubos, ka tava grāmata ir tiešām laba, - Anatēma teica, līdz galam iekarodama Ādama mīlestību, - bet palīdzēt nevajag, manuprāt, jau par vēlu.

Anatēma domīgi uzlūkoja Ādamu.

- Tu droši vien labi pazīsti apkārtni? - viņa pajautāja.

-Jūdzēm visapkārt, - Ādams atbildēja.

- Vai redzēji divus vīrus lielā, melnā mašīnā? - viņa painteresējās.

- Vai viņi nozaga jūsu grāmatu? - Ādams kļuva pati uzmanība: starptautisku grāmatu zagļu izsekošana būtu lieliska dienas izskaņa.

- Es tā neteiktu. Vismaz viņi to negribēja, tā man šķiet. Viņi meklēja muižu. Šodien tur aizgāju, bet neviens neko par tiem nezina. Kā nopratu, tur bijis kaut kāds negadījums.

Anatēma atkal uzmeta skatienu Ādamam. Kaut kas zēnā bija neparasts, bet viņa netika gudra, kas tieši. Nezin kāpēc pēkšņi šķita, ka viņš ir nozīmīga personība un nedrīkst ļaut viņam pazust. Kaut kas viņā...

- Kāds bija grāmatas nosaukums? - Ādams pajautāja.

-Jaukie un precīzie raganas Agneses Nateres pravietojumi, - Anatēma atbildēja.

- Raganas?

- Tāda kā Makbetā, - Anatēma paskaidroja.

- Redzēju, - Ādams sacīja, - tiešām interesanti, kā tur tie karaļi izdarījās. Kaut kas traks. Bet kas tajos pareģojumos tik jauks?

-Jauks kādreiz nozīmēja - nu, precīzs vai arī tiešs.

Neparasti gan. Tāda kā relaksēta spriedze. Varētu nodomāt - ja zēns ir te, tad viss pārējais saplūst ar ainavu, kļūst par fonu.

Jasmīnu namiņā Anatēma dzīvoja jau mēnesi. Ja neskaita misis Hendersoni, kura it kā apkopa namiņu un pie reizes izdevīgā gadījumā pārmeklēja īrnieces mantas, Anatēma ar citiem cilvēkiem bija pārmijusi labi ja desmit vārdus. Lai visi domā, ka viņa ir māksliniece! Tāds lauku apvidus radošām dvēselēm patīk.

Īstenībā jau te bija sasodīti skaisti. Ciems atradās brīnišķīgā vietā. Gleznotājiem, kas aizraujas ar romantisko ainavu, zirgiem un suņiem, te būtu īsta paradīze.

Taču vienlaikus, zinot, kas drīzumā notiks, dabas skaistums nomāca. Protams, ja var ticēt Agnesei. Un viņas grāmatu Anatēma tik neapdomīgi bija pazaudējusi. Protams, palika piezīmes, bet tās jau nebija tik vērtīgas.

Ja Anatēma tobrīd pilnībā valdītu pār savu prātu (Ādama klātbūtnē neviens to nespēja), tad ievērotu, ka, tiklīdz viņa sāk domāt par Ādamu vairāk nekā tikai pavirši, domas noslīd no viņa kā ūdens no pīles.

- Interesanti gan! - Ādams prātā jau šķirstīja grāmatu ar jaukajiem, precīzajiem pravietojumiem. - Tajā teikts, kas uzvarēs Lielajā turnīrā, vai ne?

- Nē, - Anatēma atbildēja.

- Vai tur ir gaisa kuģi?

- Tikai daži, - Anatēma sacīja.

- Un roboti? - Ādamā modās cerība.

- Diemžēl ne.

- Tad nu gan nav tik jauka, manuprāt, - Ādams nosprieda. - Kas tā par nākotni bez robotiem un gaisa kuģiem!

Trīs dienas - tā arī visa nākotne, Anatēma drūmi nodomāja. Lūk, kas tur ir.

- Vai vēlies limonādi? - viņa pajautāja.

Bridi vilcinājies, Ādams nolēma ķerties vērsim pie ragiem.

- Atvainojiet, ka prasu, bet, ja tas nav pārāk personīgi, vai jūs esat ragana? - viņš pajautāja.

Anatēma samiedza acis. Laikam jau misis Hendersone izošņājusi.

- Daži tā varētu domāt, - viņa atbildēja, - bet es patiesībā esmu okultiste.

- Labi, tad jau viss kārtībā, - Ādams kļuva priecīgāks.

Anatēma ar skatienu nomērīja viņu no galvas līdz

kājām.

- Vai zini, ar ko nodarbojas okultisti? - viņa pajautāja.

- 0 jā, - Ādams pašpārliecināti atbildēja.

- Nu jau tu izskaties priecīgāks, - Anatēma secināja, - ienāc. Pati arī labprāt kaut ko iedzeršu. Un vēl... Ādam Jang?

-Jā?

- Tu nospriedi, ka savām acīm jātic, vai ne?

- Es, vai? - Ādams jutās vainīgs.

Ar Suni gan bija negals. Viņš negribēja iet namiņā un, pieplacis slieksnim, sāka rūkt.

- Nāc nu, muļķa Suns, - Ādams teica, apjucis skatīdamies uz Anatēmu. - Tas taču tikai Jasmīnu namiņš. Parasti jau viņš mani klausa uz vārda.

- Vari ielaist dārzā, - Anatēma ieteica.

- Nē, viņam jādara tas, ko es saku. Izlasīju grāmatā. Dresūra ir nopietna lieta. Lasīju, ka visus suņus var izdresēt. Mans tēvs teica, ka varu paturēt tikai tad, ja kārtīgi apmācīšu. Klausies, Suns! Iekšā!

Suns iegaudojās un lūdzoši paskatījās uz saimnieku, ar strupo asti reizi vai divas uzsizdams pa zemi.

Saimnieka balss.

Visnotaļ negribīgi, it kā pret stāvu kalnu, viņš pārlīda pāri slieksnim.

- Nu re, - Ādama balsī jautās lepnums, - labs puika. Jau atkal Sunī sadega gabaliņš elles...

Anatēma aizvēra durvis.

Virs Jasmīnu namiņa durvīm jau vairākus gadsimtus karājās zirga pakavs - kopš pirmajiem īpašniekiem, kad trakoja mēris un saimnieks nolēma iespēju robežās aizsargāties ar visiem pieejamiem līdzekļiem.

Sarūsējis, gadsimtu gaitā pārklāts ar krāsu kārtām. Nedz Ādams, nedz Anatēma nepievērsa pakavam uzmanību, tāpēc neievēroja, ka tas sakarsis līdz baltkvēlei un tagad lēnām atdziest.

AZIRAFALA KAKAO STĀVĒJA NEAIZSKARTS.

Vienīgā skaņa istabā bija ik pa brīdim pāršķirta lapa. Laiku pa laikam pie durvīm pagrabinājās potenciālie kaimiņveikala intīmo grāmatu pircēji, sajaukuši durvis. Azirafals nelikās dzirdam.

Reizi vai divas viņš gandrīz vai nolamājās.

jasmīnu namiņā Anatēma nebija īsti iekārtojusies. Lielākā daļa mantu stāvēja, sakrautas uz galda. Iespaidīga aina. Izskatījās, it kā vudu priesteriene būtu aplaupījusi zinātnisku preču veikalu.

- Vienreizēji! - Ādams bija sajūsmā. - Kas tā par ierīci .ir trim kājām?

- Teodolīts, - Anatēma atsaucās no virtuves. - Enerģētisko līniju noteikšanai.

- Un kas ir enerģētiskās līnijas? - Ādams gribēja zināt. Anatēma paskaidroja.

- Forši, vai tiešam? - viņš brīnījās.

¹

Visas pieminētās ir grupas Queen dziesmas. (Red. piez.)

²

Teodolīts - leņķu mērīšanas instruments. (Tulk. piez.)

³

Sešpadsmitā gadsimta pamuļķltis, nav rada ASV prezidentam.

⁴

Interesanti, ka viens no šiem stāstiem ir tīra patiesība.

⁵

Intervija notika 1983. gadā un skanēja šādi:

J. Tātad jūs esat ANO sekretārs?

A. Si.

J. Vai esat saticis Elvisu?

⁶

Misters Tomass Trefols ar kundzi (no Elmsas, Peigntonā). Viņi vienmēr apgalvoja, ka viens no jaukākajiem mirkļiem atvaļinājuma laikā neesot lasit laikrakstus vai klausīties ziņas, bet tieši otrādi -tikt no tā visa projām. Misteru Trefolu sagrāba vēdergraizes, bet misis Trefola jau pirmajā dienā pārsauļojās, un tagad, pēc pusotras nedēļas, abi beidzot varēja iziet laukā.

⁷

Nav svarīgi, kā četrotne sevi dēvēja. Tā bieži mainīja nosaukumu atkarībā no tā, ko iepriekšējā vakarā bija lasījis vai redzējis Ādams Jangs (Ādama Janga brigāde, Ādams & Co, banda Caurums krītā, Populārais četrinieks, īsto supervaroņu leģions, Karjera banda, Slepenais četrinieks, Tedfildas taisnības biedrība, Galaksotroni, Četras taisnīgas personas, Dumpinieki). Visi teica VIŅI, un visbeidzot viņi paši arī.

⁸

Speķazīle Džonsons bija nožēlojams, savam vecumam pārāk liels zēns. Tāds ir katrā skolā, ne jau vienmēr resnitis, taču milzenis, kura apģērbam ir gandrīz tāds pats izmērs kā tēvam. Viņu pirkstos plīst papirs, lūst pildspalvas. Citi bērni, ar kuriem Džonsons gribēja rotaļāties, beigās pakļuva zem viņa milzīgajām kājām. Speķazīle Džonsons kļuva par huligānu gandrīz pašaizsardzības dēļ vien. Labāk lai tevi sauc par huligānu, jo tas vismaz nozimē zināmu dedzību un kontroli un tevi nesaukā par lielo lempi. Sporta skolotāji bija izmisumā: ja Speķazīli kaut cik interesētu sports, skola uzvarētu visās sacensībās, taču viņam tas bija vienaldzigs. Speķazīle slepeni aizrāvās ar tropisko zivju kolekciju, par kuru saņēma godalgas. Speķazīle un Ādams Jangs bija dzimuši vienā gadā, ar dažu stundu starpību. Vecāki nebija izstāstījuši, ka viņš ir adoptēts. Redzat? Jaundzimušo jautājumā jums bija taisniba.

⁹

Hastar lar visa - acīmredzot Hasta la vista (spāņu vai.) - uz drīzu redzēšanos. (Tulk. piez.)

-Jā-

- Jebkura vietā?

-Jā-

- Neesmu redzējis. Zili zaļi brīnumi - neredzamas līnijas visapkārt, un es tās nemaz neredzu.

Ādams nebija no tiem, kas klausās citos, bet tagad gan piedzīvoja aizraujošākās divdesmit minūtes dzīvē, vismaz todien. Jangu mājās neviens nesita pie koka un nemeta pār plecu sāli. Vienīgais pussolis uz pārdabiskā atzīšanu bija noticis Ādama bērnībā, proti, negribīga izlikšanās, ka Ziemassvētku vecītis nolaižas lejā pa skursteni.¹

Ādams alka pēc kaut kā okultāka nekā Ražas svētki. Anatēmas teikto viņa prāts uzsūca kā dzēšlapa ūdeni.

Suns rūkdams gulēja zem galda, nopietni šaubīdamies pats par sevi.

Anatēma ticēja ne tikai enerģētiskajām līnijām, bet arī roņiem, vaļiem, divriteņiem, mūžamežiem, pilngraudu maizei, papīra otrreizējai pārstrādei, balto izsūtīšanai no Dienvidāfrikas un amerikāņu izsūtīšanai no it visurienes, ieskaitot Longailendu. Savu ticību viņa nekārtoja pa plauktiem, tāpēc viss bija savēlies milzīgā bezšuvju kamolā, kuram blakus Žannas d’Arkas principi atgādinātu vien aptuvenu priekšstatu. Kalnu pārcelšanas mērogā Anatēmas ticība būtu nulle, komats, pieci alpi.²

No viņas mutes Ādams pirmo reizi dzirdēja vārdu apkārtējā vide. Dienvidamerikas mūžameži viņam bija neatvērta grāmata, turklāt tā pat nebija iespiesta uz otrreiz pārstrādāta papīra.

Anatēmu zēns pārtrauca, tikai lai piekristu viņas viedoklim par kodolenerģiju.

- Biju atomstacijā. Garlaicīgi. Ne zaļu dūmu, ne burbuļojošu mēģeņu. Varbūt viņiem vajadzētu ekskursijām kaut ko tādu parādīt, ne tikai daudzus cilvēkus, kuri nebija pat skafandros.

- Burbuļošana sākas, kad apmeklētāji aiziet, - Anatoma drūmi atbildēja.

- Nūja, - Ādams piekrita.

-Visas šīs stacijas vajadzētu nolīdzināt līdz ar zemi.

- Tieši tā, kāda jēga, ja tur nekas neburbuļo? - teica Ādams.

Anatēma pamāja, vēl arvien cenzdamās saprast, kas Ādamā tik neparasts, līdz beidzot apķērās.

Viņam nebija auras.

Šajā jomā Anatēma bija lietpratēja. Uzmanīgi skatoties, viņa tās redzēja ap cilvēku galvām kā gaismas mākonīšus, un Grāmatā bija rakstīts, ka to krāsa liecina par cilvēka veselību un vispārējo stāvokli. Katram cilvēkam ir aura. Ļaunam, noslēgtam indivīdam - vārgs, drebošs siluets, bet atklātām un radošām dvēselēm aura izpletās pat vairākas collas attālu no ķermeņa.

Anatēma nebija dzirdējusi par cilvēkiem bez auras, taču Ādamam tās nebija. Taču viņš šķita priecīgs, dedzīgs, līdzsvarots kā žiroskops.

Anatēma nosprieda, ka pie visa vainīgs pašas nogurums.

Viņa, protams, bija apmierināta ar tik atsaucīgu skolnieku un, juzdamās pateicīga, pat iedeva viņam dažus New

Aquarian Digest eksemplārus. Nelielā žurnāla redaktors bija Anatēmas draugs.

ŠI tikšanās mainīja Ādama dzīvi. Vismaz todien.

Vecākiem par pārsteigumu, viņš agri aizgāja gulēt, bet pēc tam līdz pusnaktij lukturīša gaismā zem segas lasīja žurnālus, grauzdams citrona ledenes. No drudžaini košļājošās mutes ik pa laikam paspruka vārds VienreizējiI

Kad nosēdās baterijas, Ādams izlīda no segas apakšas un gulēja satumsušajā istabā, salicis zem galvas rokas, kā šķita - skatīdamies iznīcinātāju modeļos pie griestiem, kas šūpojās nakts vēsmā.

Taču, nē, Ādams lūkojās spoži apgaismotajā panorāmā, kas viņa iztēlē virmoja kā brīnumzeme.

Jā, tā nebija Venslideila krustmāte ar vīna glāzi. Anatēmas okultisms bija ievērojami interesantāks.

Turklāt Anatēma viņam patika. Protams, baigi veca, taču, ja Ādamam kāds iepatikās, viņš centās panākt, lai šis cilvēks būtu laimīgs.

Interesanti, ko darīt, lai Anatēma būtu laimīga?

Valdīja vispārējs uzskats, ka pasauli maina tādi notikumi kā lieli sprādzieni, maniakāli politiķi, plašas zemestrīces vai lielā tautu staigāšana, bet tagad ir atklāts, ka tas ir gaužām vecmodīgs pieņēmums, kam nav nekāda sakara ar moderno domāšanu. Haosa teorija nosaka, ka pasauli patiešām maina sīkumi. Amazones džungļos tauriņš noplivina spārnus, un pēc tam pusē Eiropas plosās vētras.

Ādama aizmigušā prāta stūrītī parādījās tauriņš.

Iespējams, tagad Anatēma varētu izdibināt acīm redzamo iemeslu, kāpēc viņa neredz Ādama auru, bet varbūt arī ne.

Stāvot Trafalgara skvērā, taču nevar redzēt visu Angliju.

TRAUKSMES SIGNĀLS NORIMA.

Protams, nav brīnums, ka atomstacijas vadības telpā ieskanas trauksmes signāls. Tas tur skan pastāvīgi, jo pultīs ir daudz ciparnīcu un mēraparātu, un, lai nenotiktu kaut kas neparedzēts, tas bieži pīkst.

Dežūrmaiņas inženiera amatā var strādāt saprātīgs, spējīgs, aukstasinīgs cilvēks, uz kuru var paļauties, ka viņš ārkārtas brīdī neskries uz savu mašīnu, un kurš rada iespaidu, ka visu laiku smēķē pīpi, ir tā viņa mutē vai nav.

Atomstacijas Turning Point vadības telpā pulkstenis rādīja trīs naktī. Parasti tas ir jauks, kluss laiks, kad nekas īpašs nav jādara, vienīgi jāveic ieraksti žurnālā un jāklausās tālumā rēcošās turbīnās.

Līdz šim tā tiešām bija.

Horass Ganders pameta skatienu uz mirgojošām sarkanajām gaismām, pēc tam uz ciparnīcām un beigās uz kolēģu sejām. Un tad viņš pacēla acis uz lielo mēraparātu istabas otrā galā.

Stacijā bija noplūduši četrsimt divdesmit garantētu, lētu megavatu. Bet citi mēraparāti rādīja, ka tos nekas nerada.

Viņš neteica, ka tas ir dīvaini, tāpat kā klusētu, redzēdams aitu baru, kas brauktu garām uz divriteņiem, spēlējot vijoles. Dežūrinženieris neko tamlīdzīgu nesaka.

Horass Ganders teica:

- Alf, būtu labi, ja tu piezvanītu direktoram.

Aizritēja trīs drudžainas stundas, kuru laikā zvanīja daudzi telefoni, dūca telefaksi un faksi. īsā laikā no gultas tika izrauti divdesmit septiņi cilvēki, kuri pamodināja vēl piecdesmit trīs, jo, iztramdīts pulksten četros no rīta un kritis panikā, cilvēks negrib būt viens.

Lai nu kā, reaktora atvēršanai un apskatei vajag daudzu amatpersonu atļauju.

Tās tika saņemtas. Reaktors tika atvērts, iekšpuse izpētīta.

Horass Ganders tad secināja:

-Jābūt nopietnam cēlonim. Piecsimt tonnu urāna pašas par sevi nevar izkūpēt gaisā.

Mēraparātam viņa rokā bija jāgaudo, bet tas tikai ik pa brīdim negribīgi notikšķēja.

Reaktora vietā atklājās tukšs laukums, kurā varētu uzspēlēt biljardu.

Pašā apakšā uz spožās, aukstās grīdas vientuļi gulēja citrona ledene.

Pārējās iekārtas turbīnu zālē rēca kā allaž.

Simt jūdžu attālumā Ādams Jangs gultā pagriezās uz otriem sāniem.

Reivens seibls, slaids, elegants bārdainis melnā uzvalkā, brauca sava elegantā melnā limuzīna aizmugures sēdekli, pa savu šmaugo, melno telefonu runādams ar Rietumkrasta bāzi.

- Kā iet? - viņš apvaicājās.

- Rādās, ka labi, direktor, - mārketinga vadītājs atbildēja. - Rīt esmu iecerējis brokastis ar visu galveno lielvei-kalu klientiem. Daudzsološas izredzes. Nākamajā mēnesī visos veikalos būs mūsu MEALS™.

- Krietni pastrādāji, Nik.

- Gāja kā pa sviestu. Aiz mums taču stāvi tu, Reiven. Lieliska organizācija. Tāpēc man allaž veicas.

- Paldies, - Seibls teica un beidza sarunu.

Ar MEALS™ viņš īpaši lepojās.

Nevvtrition bija sācies kā mazs uzņēmums pirms vienpadsmit gadiem. Neliela pārtikas speciālistu komanda, toties izvērsta mārketinga un reklāmas nodaļa, glīts logo.

Divu gadu darba un pētniecības rezultātā radās CHOW™ - savītu un savirpuļotu proteīnu molekulu produkts, nesaprotams un sarežģīts, uzmanīgi projektēts tā, lai to ignorētu pat rijīgākie gremošanas trakta enzīmi: ar bezkaloriju saldinātāju, augu eļļa aizstāta ar minerāleļļu, plus šķiedrvielas, krāsvielas un garšas pastiprinātāji. Gala rezultāts bija pārtikas produkts, kas citu vidū izcēlās tikai ar cenu (mazliet augstāka) un uzturvielu saturu (apmēram tādu pašu kā Sony Walkman atskaņotājam). Lai cik cilvēks apēda, viņš vienmēr zaudēja svaru.²

CHOW™ pirka resnīši. Tāpat arī tievie, kas negribēja aptaukoties. Produkts bija diētisko preču topā - uzmanīgi sacakots, izstrādāts un izveidots, imitējot visu - sākot ar kartupeļiem un beidzot ar brieža gaļu, lai gan visvairāk cilvēki pirka cāļa gaļu.

Seibls relaksēti vēroja, kā ieplūst nauda. CHOW™ pamazām ieņēma ekoloģisko nišu, kuru agrāk aizpildīja pārtika bez preču zīmes.

CHOW™ sekoja SNACKS™ - ātrās uzkodas, ražotas no īstiem atkritumiem.

Pēdējais Seibla fantāzijas auglis bija MEALS™ - tas pats CHOW™ ar cukura un tauku piedevām. Apēdot zināmu daudzumu, teorētiski varēja a) ļoti aptaukoties un b) nomirt no nepietiekama uztura.

Šāds paradokss Seiblu valdzināt valdzināja.

Šobrīd MEALS™ tika testēts visā Amerikā. Picas MEALS, zivju MEALS, Sičuānas MEALS, makrobiotiskā rīsa MEALS. Pat hamburgeru MEALS.

Limuzīns apstājās Demoinā, Aiovas štatā, pie ātrās ēstuves Burger Lord, kas arī pilnībā piederēja Seibla korporācijai. Pēdējā pusgadā te tika laisti tautā hamburgeru MEALS. Seibls gribēja redzēt akcijas rezultātus.

Pieliecies viņš piesita stiklam, kas šķīra pasažieri no automašīnas vadītāja. Šoferis nospieda slēdzi, un stikls aizslīdēja malā.

- Klausos, ser...

- Uzmetīšu aci mūsu projektam, Marlon. Būšu tur desmit minūtes, bet pēc tam brauksim atpakaļ uz Losandželosu.

- Jā, ser.

Seibls iegāja Burger Lord, kas bija tieši tāds pats kā citi Amerikas Burger Lord.' Bērnu stūrīti dejoja firmas klauns. Viesmīļiem visur bija vienādi saulains smaids, kas nekad neatspoguļojās acīs. Aiz letes stāvēja tukls pusmūža vīrs Burger Lord formastērpā un klusi svilpoja, aizrāvies darbā un mezdams uz pannas hamburgerus.

Seibls piegāja pie letes.

- Labdien! Mani-sauc-Mērija, - atskanēja meitenes balss. - Kā-varu-jums-pakalpot?

- Dubulto, pikanto, labi daudz frī, bez sinepēm, -Seibls pasūtīja.

- Ko-dzersim?

- īpaši biezo šokolādes-banānu kokteili!

Meitene nospieda uz kases aparāta mazu piktogrammu (lasītprasme ēstuvju darbiniekiem vairs nebija obligāta, smaids gan). Pēc tam viņa pagriezās pret apaļīgo pavāru.

- DH, F, bez sinepēm, - viņa teica. - Šoko kokteilis.

- Uhu, - pavārs nodūdoja.

Pēc tam viņš salika papīra traukos nelielas devas, apstādamies, tikai lai atglaustu no pieres pasirmo matu cekulu.

- Lūdzu, - viņš teica.

Meitene paņēma, neveltīdama viņam pat skatiena. Pavārs priecīgs atgriezās pie pannas, klusi dziedādams: Loooooove me tender, looooove me long, never Iet me go...

Seibls ievēroja, ka dungošana nesaskan ar fonā skanošo Burger Lord reklāmas džinglu, tāpēc piekodināja sev atcerēties, ka pavārs jāatlaiž no darba.

Labdien-mani-sauc-Mērija pasniedza Seiblam MEALS™ un novēlēja jauku dienu.

Atradis vietu pie plastmasas galdiņa, Seibls apsēdās plastmasas krēslā un pārbaudīja ēdienu.

Sintētiska maizīte. Sintētisks burgers, frī, kas nav kartupeļus redzējis ne tuvumā. Mākslīga mērce. Pat (Seibls ar to īpaši lepojās) mākslīgs sālīts gurķis. Piena kokteili viņš pat nepaņēma rokā. Tajā nebija nekādu uzturvielu, bet sāncenši jau arī tirgoja tādus pašus.

Visapkārt cilvēki ēda ne-pārtiku bez lielas sajūsmas, taču arī nepauda vairāk nepatikas kā citos planētas bur-geru ķēdes iestādījumos.

Seibls piecēlās, aiznesa paplāti uz plauktu ar uzrakstu LŪDZU NEAPĒSTO UZMANĪGI IZMEST ATKRITUMOS un visu pirkumu izmeta. Ja kāds viņam pateiktu, ka Āfrikā bērni mirst badā, Seibls justos glaimots, ka novērtējat viņa pūliņus.

Kāds viegli paraustīja viņu aiz piedurknes.

- Vai jūs būtu misters Seibls? - jautāja neliela auguma vīrs ar brillēm un International Express cepuri, turēdams rokā sainīti brūnā papīrā.

Seibls pamāja.

- Man jau tā šķita. Pametu acis visapkārt, meklēju slaidu, bārdainu džentlmeni elegantā uzvalkā, tādu te jau daudz nevar būt. Jums sūtījums, ser.

Seibls parakstījās ar īsto vārdu - viens vārds, četri burti. Rīmējas ar vārdu “gads”.

- Mīļš paldies, ser, - kurjers sacīja un tad piebilda, - vai tas vīrs aiz letes... jums kādu neatgādina?

- Nē, - Seibls atbildēja.

Iedevis kurjeram dzeramnaudā piecus dolārus, viņš atvēra paciņu.

Tajā bija mazi vara svariņi.

Seibla sejā parādījās glums smaids un tūlīt ari pazuda.

- Bija jau ari pēdējais laiks, - viņš teica un iebāza svarus kabatā, neuztraukdamies, ka var sabojāt smalko, melno uzvalku, un tad devās uz limuzīnu.

- Atpakaļ uz biroju? - šoferis pajautāja.

- Uz lidostu, - Seibls atbildēja. - Vispirms piezvani! Es gribu biļeti uz Angliju.

- Jā, ser, biļeti uz Angliju, turp un atpakaļ.

Seibls aptaustīja kabatā svarus.

- Šoreiz tikai turp, - viņš teica. - Atpakaļ nopirkšu pats. Jā, un vēl piezvani uz biroju un pasaki, ka visas tikšanās atceltas.

- Cik ilgi būsiet projām, ser?

- Atgriezīšos tuvākajā nākotnē.

Tikmēr Burger Lord tuklais virs ar matu cekulu meta uz pannas kārtējos sešus burgerus. Juzdamies laimīgākais cilvēks pasaulē, viņš klusi jo klusi dungoja: y’ain’t never caught a rabbit and y’ain’t nofriend of mine...'

viņi ieinteresēti klausījās. Laukā smidzināja. Tērauda plākšņu un linoleja atgriezumu nojume karjerā tik tikko spēja pasargāt pulciņu no lietus. Visi skatījās uz Ādamu, it kā jautādami, ko lietus laikā var darīt. Taču neviens nebija vilies. Stāstot jaunumus, Ādama acis līksmi mirdzēja.

Tikai trijos nakti viņš bija beidzis lasīt Anatēmas žurnālus un aizgājis gulēt.

- Un vēl tur bija par Čārlzu Fortu, - Ādams teica, - kas izsauc zivju un varžu lietu, un vispār...

- Ej nu, - Pipars novilka, - tiešām dzīvas vardes?

- Nūja, - Ādams jau iekarsa, - lēkāja apkārt kurkstēdamas. Cilvēki beigās bija ar mieru maksāt, lai tik dabūtu viņu projām... un...

Ādams meklēja prātā vēl kaut ko, gribēdams dāvāt draugiem tādu pašu prieku, kādu bija guvis lasīdams.

- Un viņš aizburāja ar Mary Celeste... un nodibināja Ber-mudu trīsstūri. Tas ir Bermudā, - viņš izpalīdzīgi paskaidroja.

- Nē, to nu gan viņš nevarēja izdarīt, - Venslideils stingri iebilda, - es ari lasīju par Mary Celeste: kuģi atrada bez nevienas dzīvas dvēseles. Tieši tāpēc tas kļuva slavens. Atrada peldam jūrā bez neviena cilvēka.

- Es nesaku, ka viņš bija uz kuģa, kad to atrada, -Ādams atcirta. - Tobrīd jau viņa tur nebija. Nolaidās NLO un viņu paņēma. Es domāju, ka visi to zina.

Gaisotne tā kā atslāba. NLO vismaz bija kaut kas pazīstams. Moderno laiku NLO VIŅI īsti neticēja (trūka pierādījumu), tomēr uzmanīgi klausījās Ādamā.

-Ja es būtu atnācējs no Visuma, - Pipars pauda visu viedokli, - tad nestaigātu riņķi, stāstot par noslēpumaino kosmisko harmoniju. Es teiktu, - viņa sāka runāt zemā balsi caur degunu, it kā uzvilkusi baisu, melnu masku: - Es teiktu, ka man ir lāzers, tāpēc dariet, ko jums saku, dumpīgās cūkas!

Pārējie pamāja. Karjerā VIŅU iemīļotā rotaļa balstījās uz populāru seriālu ar lāzeriem, robotiem un princesi, kuras mati bija ieveidoti kā stereo austiņas (visi bija vienisprātis, ka lai nu kas, bet Pipars stulbās princeses lomai neder). Rotaļa parasti beidzās ar strīdu: visi gribēja stilīgo melno ķiveri un spridzināt planētas. Ādamam ļaundaru lomas padevās vislabāk; brēcot, ka viņš spēj uzspridzināt pasauli, izklausījās, ka viņš patiešām to spēj. VIŅI ar sirdi un dvēseli bija planētu iznicinātāju pusē, ja vien vienlaikus varētu ari izglābt princeses.

- Man ir aizdomas, ka senāk tā bija, bet ne jau tagad, -Adams sacīja. - Mūsdienās ap visiem ir zila gaisma, un viņi staigā pa pasauli, darīdami labu. Tāda kā galaktikas policija, kas cenšas cilvēkiem iestāstīt, ka visiem jādzīvo harmonijā un tā tālāk.

Brīdi valdīja klusums. Visi nožēloja, ka NLO bezjēdzīgi šķiež laiku.

- Vienmēr esmu domājis, kāpēc tos sauc par nezināmiem lidojošiem objektiem: visi taču zina, ka tie ir lidojošie šķīvīši, - Braiens teica, - proti, zināmi lidojošie objekti.

- Tāpēc, ka valdība grib visu noklusēt, - Ādams paskaidroja. - Visu laiku nosēstas miljoniem lidojošu šķīvīšu, bet valdība mēģina to noslēpt.

- Bet kāpēc? - Venslideils brīnījās.

Ādams uzreiz neatbildēja. Vakar lasot uz šo jautājumu tiešu atbildi viņš neieguva. Acīmredzot New Aquarian uzskatīja, ka viņi paši un arī lasītājs to uzskata par savas ticības pašu pamatu.

- Tāpēc, ka viņi ir valdība, - Ādama atbilde bija vienkārša, - visas valdības ir vienādas. Londonā ir liela, milzīga māja, pilna ar grāmatām, kurās rakstīts viss, ko valdība noklusējusi. Ministru prezidents, atnācis no rīta uz darbu, vispirms pārskata garu sarakstu ar iepriekšējās nakts notikumiem un beigās uzliek savu lielo, sarkano zīmogu.

- Varu saderēt, ka vispirms viņš izdzer tēju un tikai tad lasa to grāmatu, - Venslideils iebilda, atcerējies, ka vasarā reiz iegāja tēva kabinetā un guva tur neizdzēšamu iespaidu, - bet pēc tam apspriež, ko iepriekšējā vakarā rādīja pa televīziju.

- Nu labi, bet pēc tam viņš paņem grāmatu un lielo zīmogu.

- Un uz tā ir uzraksts Noklusēt, - Pipars papildināja.

- Un viss jāpatur dziļā slepenībā, - Ādamu jau sāka kaitināt kolēģu radošā pieeja. - Piemēram, atomstacijas, kurās bieži notiek sprādzieni, bet neviens to nezina, jo valdība to slēpj.

- Visu laiku jau nesprāgst, - Venslideils skarbi aizrādīja. - Mans tēvs saka, ka tur ir droši kā bankā un vēl, ka mums nav jādzlvo siltumnīcā. Lai nu kā, redzēju komiksu grāmatā¹ lielu attēlu, un tur par sprādzieniem nekā nebija.

- Jā, bet tu man iedevi komiksu izlasīt, un es zinu, kas tā par bildi, - Braiens aizrādīja.

Venslideils bridi klusēja un tad pārspīlēti pacietīgā balsī atbildēja:

- Braien, tikai tāpēc, ka tur bija rakstīts Sprāgstošā diagramma...

Kā vienmēr, sekoja īss kautiņš.

- Paklau, - Ādams nopietni sacīja, - vai gribat, lai stāstu jums par Ūdensvīra laikmetu, vai negribat?

Kā allaž, draudzīgā izplūkšanās pierima.

Ādams pakasīja pakausi.

- Labi, vienīgi jūsu dēļ aizmirsu, pie kā paliku, - viņš sūrojās.

- Pie lidojošiem šķīvīšiem, - Braiens atgādināja.

-Jā, labi. Labi. Nu, ja kāds saka, ka redzējis NLO,

tad ierodas valdības ierēdņi un pierunā cilvēkam pilnu galvu, - Ādams atkal iejutās lomā, - melnā limuzīnā. Amerikā jau tā notiek visu laiku.

Visi zinoši pamāja. Vismaz par to neviens nešaubījās. Amerika taču bija vieta, kur labie cilvēki nokļuva pēc nāves. Tāpēc nebija grūti noticēt, ka tur viss iespējams.

- Varbūt tāpēc tur mūždien uz ielām veidojas korķi, -Ādams turpināja. - Tos rada vīri ar melnām mašīnām, kas braukā apkārt un iestāsta tautai, ka tādu NLO nemaz nav. Ja cilvēks nepadodas, piesola Nelaimes Gadījumu.

- Varbūt nāvi zem lielas, melnas mašīnas, - Braiens secināja, plēsdams no netīrā ceļgala kreveli, un tad moži piebilda: - Ziniet, brālēns man stāstīja, ka Amerikas veikalos ir trīsdesmit deviņas saldējuma šķirnes.

Tas uz brīdi apklusināja pat Ādamu.

- Trīsdesmit deviņu saldējuma šķirņu nemaz nav, -Pipars apšaubīja, - visā pasaulē nav, kur nu vēl Amerikā!

-Ja sajauktu, varētu būt, - Venslideils samirkšķināja zem brillēm acis. - Piemēram, zemeņu un... šokolādes. Šokolādes un... vaniļas.

Brīdi padomājis par angļu gāršām, viņš nedroši piebilda:

- Zemeņu-vaniļas-šokolādes saldējums.

- Jā, un vēl ir Atlantīda, - Ādams skaļi pateica.

Visi pievērsa uzmanību viņam. Atlantīda VIŅIEM patika. Jūrā nogrimušas pilsētas - tas bija tieši viņu lauciņš. Visi trīs uzmanīgi klausījās kārtējos jaunumus par piramīdām, dīvainiem priesteriem un seniem noslēpumiem.

- Tas viss notika pēkšņi vai pakāpeniski? - Braiens painteresējās.

- Var teikt, ka gan ātri, gan lēni, - Ādams atbildēja, - daudzi paguva aizbraukt laivās uz citām valstīm un iemācīt tām matemātiku, angļu valodu, vēsturi un visu pārējo.

- Nesaprotu, kas tur tik īpašs, - Pipars izmeta.

- Kad tā sala grima, tad gan noteikti bija jautri, - Braiens domigi sacīja, atcerēdamies reiz piedzīvotos plūdus Tedfīldā. - Pienu un avīzes piegādā ar laivām, uz skolu nevienam nav jāiet.

-Ja es dzīvotu Atlantīdā, tad gan paliktu uz vietas, -Venslideils paziņoja, izsaukdams nievājošus smieklus, tomēr, neraugoties ne uz ko, turpināja: - Vienīgi vajadzētu akvalangu, neko vairāk. Jā, vēl arī aiznaglot visus logus un ielaist mājā gaisu. Tas būtu vienreizēji.

Ādams to uztvēra ar ledainu smaidu, kas tika rezervēts katram, kurš iedomājās labu ideju izteikt ātrāk par viņu pašu.

- Droši vien tā varēja gan, - viņš negribīgi atzina.

- Pēc tam, kad visi skolotāji laivās aizbrauca. Varbūt pārējie palika un nogrima.

- Nevajadzētu mazgāties, - piebilda Braiens, kuram vecāki lika mazgāties daudz biežāk, nekā, viņaprāt, bija veselīgi. Un labuma no tā nebija nekāda. Braienam piemita kaut kāda īpaša iedzimta netīrība.

- Viss tāpat būtu tīrs. Dārzā varētu audzēt ūdenszāles, medīt haizivis. Turēt mājās astoņkājus un tā tālāk. Nevajadzētu vairs mācīties, jo viņi taču tika vaļā no skolotājiem.

- Iespējams, ka tur vēl kāds palicis, - Pipars prātoja.

Visi iedomājās Atlantīdas iedzīvotājus plīvojošās, mistiskās drānās un zelta zivtiņas, kas līksmi peld putojošā okeāna dzīlēs.

- Forši, - Pipars izdvesa, paužot visu jūtas.

- Bet ko mēs tagad darīsim? - Braiens pajautāja.

- Laiks mazliet noskaidrojies.

Beigās VIŅI sāka spēlēt Čārlzu Fortu un viņa Atklājumus. Proti, viens no VIŅIEM staigāja riņķī ar salauztu lietussargu, bet pārējie gādāja par varžu lietu, pareizāk sakot, vardes lietu. Vairāk jau dīķi neatradās. Varde jau bija paveca un pazīstama un pacieta VIŅU interesi - tā bija maksa par dīķi, kurā nebija ne ūdensvistu, ne līdaku. Labsirdīgā pacietība beigās gan izsīka, un varde rada patvērumu vecā caurulē, par kuru VIŅI līdz šim nebija nojautuši.

Pēc tam VIŅI devās uz mājām paēst.

Ādams ar rīta cēlienu bija apmierināts. Viņš jau no sākta gala zināja, ka pasaule ir interesanta, un iztēlē bieži uzbūra pirātus, bandītus, spiegus, astronautus un tā tālāk. Vienīgi nelika mieru aizdomas, ka, ķeroties pie visa nopietni, diemžēl atklāsies, ka tas viss ir tikai grāmatās un dzīvē vairs nav sastopams.

Taču Ūdensvīra laikmeta notikumi nebija fantāzija. Pieaugušie bija par to sarakstījuši ne vienu vien grāmatu (New Aquarian bija neskaitāmas to reklāmas). Sniega cilvēks, cilvēki-taureņi, jetiji, jūras briesmoņi, Sarijas pumas tiešām... tiešām eksistē. Ja Kortesam, ieņemot neatklātos kontinentus, būtu slapjas kājas no varžu ķeršanas, viņš ļoti atgādinātu Ādamu šajā bridi.

Pasaule bija pilna ar brīnumiem, un Ādams atradās to vidū.

Aši notiesājis lenču, viņš devās uz savu istabu. Daži New Aquarian numuri vēl nebija izlasīti.

kakao bija pārvērties stingā, brūnā masā, kas piepildīja pusi tases.

Zināmas aprindas bija gadsimtiem ilgi centušās izlobīt jēgu Agneses Nateres pravietojumos. Visā visumā tie bija ļoti inteliģenti cilvēki. Vissekmīgākā bija Anatēma Divaisa, kas ģenētiski Agnesei bija vistuvākā. Tomēr līdz šim neviens no pētniekiem nebija eņģelis.

Pirmais cilvēku iespaids, satiekot Azirafalu, bieži vien bija tāds: pirmkārt, anglis, otrkārt, inteliģents džentlmenis, treškārt, zilāks par pērtiķi, kas saņēmis smieklu gāzes devu. Divi no šiem pieņēmumiem bija aplami. Debesis nav Anglija, lai gan daži dzejnieki tā domā, bet eņģeļi ir bezdzimuma būtnes, ja vien paši neizvēlas būt par vīrieti vai sievieti. Tomēr inteliģence Azirafalam piemita, turklāt eņģeļa inteliģence, bet tā, ja ari nav īpaši augstāka kā cilvēkam, tomēr daudz plašāka un pārāka, ar tūkstošgadīgu pieredzi.

Azirafals bija pirmais eņģelis, kam piederēja dators. Lēts, gauss, viena plastmasa, bieži reklamēts kā ideāls risinājums mazam uzņēmējam. Azirafals dievbijīgi lietoja to grāmatvedībā, kas bija tik nevainojami precīza, ka nodokļu dienests viņu pārbaudīja piecas reizes svētā pārliecībā, ka uz Azirafala sirdsapziņas ir slepkavība.

Taču ar dažiem aprēķiniem netiek galā neviens dators. Azirafals ik pa brīdim uzkricelēja kaut ko uz lapiņas sev līdzās. Papīrs jau bija noklāts ar simboliem, kurus saprastu tikai astoņi cilvēki pasaulē. Divi no viņiem bija Nobela prēmijas laureāti, bet viens no atlikušajiem sešiem pastiprināti siekalojās, un viņam bija aizliegts dot asus priekšmetus, ka nenotiek kāda nelaime.

pusdienās anatēmai bija miso zupa. Ēzdama viņa pētīja kartes. Tedfīldas apkaime, bez šaubām, bija bagāta ar enerģētiskajām līnijām, ieskaitot tās, kuras atklāja slavenais mācītājs Votkinss. Bet, ja vien viņa nekļūdās, tagad tās bija izkustējušās no vietas.

Veselu nedēļu Anatēma bija darbojusies ar teodolīri/ un svārstu, vilkdama Tedfīldas oficiālajā zemes kartē punktiņus un bultas.

Bridi skatījusies, Anatēma paņēma flomāsteru un, ik pa brīdim ielūkodamās piezīmēs, sāka savienot enerģētiskās līnijas.

Radio bija ieslēgts, taču Anatēma klausījās tikai pa ausu galam, tāpēc neko daudz no ziņām nedzirdēja, tomēr daži pazīstami vārdi aizgāja līdz apziņai, liekot saausīties.

Viens runātājs bija tuvu histērijai.

- ... draudi darbiniekiem un sabiedrībai, - viņš teica.

- Cik lielā apjomā notikusi radioaktīvo vielu noplūde? -intervētājs prasīja.

Iestājās klusuma bridis.

- Es neteiktu, ka noplūde, - darbinieks skaidroja. - Tās nevis noplūda, bet uz laiku pārvietojās.

-Jūs gribat teikt, ka radioaktīvās vielas joprojām ir stacijā?

- Katrā ziņā mēs neredzam iespēju, ka tās varētu būt kaut kur citur, - skanēja atbilde.

-Jūs, protams, pieļaujat, ka tas varētu būt teroristu darbības rezultāts?

Atkal klusums. Un tad atbildētājs tāda cilvēka toni, kuram saruna acīmredzot ir līdz kaklam un kurš gatavojas atmest visam ar roku un pievērsties putnkopībai, teica:

- Kā tad citādi! Vienīgi jāatrod teroristi, kam pa spēkam slepeni aizvest visu kodolreaktoru, kamēr tas vēl darbojas. Tā svars ir ap tūkstoš tonnām, augstums četrdesmit pēdas. Šiem teroristiem jābūt milžiem. Varbūt gribat viņiem piezvanīt, ser, un uzdot savus jautājumus viņiem -šajā pašā augstprātīgajā, apsūdzošajā toni?

- Bet jūs teicāt, ka spēkstacija joprojām ražo elektrību, - intervētājs sēca.

- Tas tiesa.

- Bet vai tad bez reaktora tas iespējams?

Pat radio, šķiet, bija redzams stacijas darbinieka neprātīgais smīns, tāpat ari pildspalva, notēmēta uz pārdodamo fermu sleju žurnālā Putnkopības Pasaule.

- To mēs nezinām, - viņš atbildēja. - Cerams, ka jūs, BBC prātvēderi, mums pateiksiet.

Anatēma pameta skatienu lejup uz karti.

Viņa bija uzzīmējusi galaktiku vai arī labi saglabājušās zīmes uz ķeltu monolīta.

Enerģētiskās līnijas pārvietodamās veidoja spirāli.

Centrs, pat pieļaujot kļūdas iespēju, atradās Tedfīldā.

pāris tūkstoš jūdžu tālāk, gandrīz tajā pašā laikā, kad Anatēma pētīja spirāles, trīssimt asu dziļumā uz sēkļa uzskrēja un avarēja atpūtas kruīza kuģis Morbili.

Kapteinim Vinsentam galva sāpēja ne par to vien. Bija jāsazinās ar kuģa īpašniekiem, taču mūsdienu datorizētajā pasaulē saimnieki mainījās vai katru dienu, pat stundu, un kapteinis nezināja, kam šobrīd kuģis pieder.

Galvenā nelaime bija datori! Kuģa dokumentācija bija datorizēta, tāpēc tas acumirklī varēja mainīt karogu uz tādu, kāds nu bija izdevīgāks. Ari navigācija bija datorizēta: kuģa koordinātas tika noteiktas ar satelīta palīdzību. Kapteinis Vinsents bija pacietīgi skaidrojis saimniekiem, lai kas tie būtu, ka pārsimt kvadrātmetru skārda un kaste ar kniedēm atmaksātos labāk, taču saņēma atbildi, ka viņa ieteikums neatbilstot aktuālo izmaksu un ieguvumu prognozēm.

Kapteinim Vinsentam bija smagas aizdomas, ka, neraugoties uz elektronisko aprīkojumu, kuģis būtu vērtīgāks zem, nevis virs ūdens, un, iespējams, ieies navigācijas vēsturē kā vislabāk aprīkotais vraks.

Līdz ar to sanāca, ka arī viņš pats ir vērtīgāks miris nekā dzīvs.

Kapteinis klusi sēdēja pie rakstāmgalda, šķirstīdams starptautisko jūrniecības kodu sarakstu, kura sešsimt lapas saturēja īsus, koncentrētus ziņojumus, paredzētus pārraidīšanai, informējot par jebkuru notikumu visās pasaules jūrās iespējami precīzi un, galvenais, lēti.

Viņš grasījās ziņot: Kuģojām SSVV, 33°N 47° 72'W. Pirmais palīgs (iespējams, atceraties, tika pieņemts darbā Jaungvinejā, neraugoties uz maniem iebildumiem, iespējams, kanibāls), ar žestiem rādīja, ka kaut kas nav kārtībā. Acīmredzot naktī bija ievērojami pacēlusies okeāna gultne. Uz tās redzamas neskaitāmas būves, tostarp daudzas - piramīdu formā. Esam iestrēguši vienas tādas būves pagalmā. Dažas statujas izskatījās visai nepatīkamas. Uz klāja parādījās draudzīgi vecīši garos tērpos un akvalangos - šie priecīgi iejuka starp atpūtniekiem. Pasažieri domā, ka to organizējām mēs. Lūdzu jūsu padomu.

Kapteiņa rādītājpirksts lēni slīdēja lejup pa lapu, līdz apstājās pie vecajiem labajiem starptautiskajiem kodiem, kas bija sacerēti pirms astoņdesmit gadiem. Cilvēki tolaik bija kārtīgi apsvēruši visas iespējamās kuģotāju nepatikšanas.

Paņēmis pildspalvu, viņš pierakstīja klāt: XXXV QWX.

Tulkojumā tas nozīmēja: Esmu atradis pazudušo Atlan-tīdas kontinentu. Galvenais priesteris tikko uzvarēja kauliņu spēlē.

- SASODĪTS, NEVAR BŪt!

- Sasodīts, var gan!

- Nav, tu taču pats zini!

- Sasodīts, ir!

- Nav gan. Ja ir, ko teiksi par vulkāniem? - iztaisnojis muguru, Venslideils uzvaroši uzlūkoja pārējos.

- Vulkāniem? - Ādams atkārtoja.

- Lava taču nāk no Zemes dzīlēm, kur ir neiedomājama svelme, - Venslideils skaidroja. - Redzēju raidījumā. Dei-vids Otenboro taču nemelos.

Pārējie skatījās uz Ādamu. Nudien kā tenisa spēlē.

Teorija par Zemi ar dobu centru neraisīja vajadzīgo atsaucību. Venslideila aceņu zibšņos bīstami svārstījās apburošā teorija, kas bija izturējusi tādu dižgaru kā Sai-russ Reds Tīds, Bulvers-Litons un Ādolfs Hitlers pārbaudi.

- Es taču neteicu, ka tā ir pavisam tukša, - Ādams taisnojās. - Neviens jau to neapgalvo. Iespējams, ka kaut kur pa vidu ir vieta lavai, naftai, akmeņoglēm un Tibetas tuneļiem. Bet tālāk ir dobums. Tā cilvēki uzskata. Pie Ziemeļpola ir caurums, pa kuru ieplūst gaiss.

- Kartē neko tamlīdzīgu neesmu redzējis, - Venslideils pavīpsnāja.

- Valdība aizliedza to drukāt kartēs, citādi cilvēki skrietu skatīties, - Ādams paskaidroja. - Galvenais jau, ka tie, kas dzīvo pazemē, negrib, lai no ārpuses visu laiku uz viņiem kāds blenž.

- Bet kas tie par Tibetas tuneļiem? - Pipars pajautāja. - Tu tikko pieminēji.

- Vai tad es jums nestāstīju?

Visi trīs noliedzoši purināja galvas.

- Apbrīnojami. Vai zināt, kas ir Tibeta?

Visi nedroši pamāja. Prātā atausa ainas: jaki, Everests, cilvēki, kurus sauc par šerpām, kalnos sēdoši sīki večuki un citi, kas senos tempļos apgūst kungfu, un sniegs.

- Nu, jūs jau zināt par skolotājiem, kas pameta slīkstošo Atlantīdu, vai ne?

VIŅI atkal pamāja.

- Daži no viņiem nokļuva Tibetā un tagad valda pār pasauli. Viņus sauc par Slepenajiem valdniekiem. Droši vien tāpēc, ka visi bija skolotāji. Viņiem ir slepena pazemes pilsēta Šambala un pa visu pasauli sazaroti tuneļi, lai viņi zinātu, kas notiek, un visu varētu kontrolēt. Daži domā, ka viņi dzivo zem Gobi tuksneša, taču īstie speciālisti uzskata, ka tomēr Tibetā, kur vieglāk izbūvēt tuneļus, - Ādama balsī jautās augstprātība.

VIŅI instinktīvi pameta skatienu lejup uz raupjo kaļķakmeni zem kājām.

- Bet kā viņi var visu zināt? - Pipars brīnījās.

- Uzmanīgi klausās, kā tad citādi? - Ādams minēja uz labu laimi. - Sēž tuneļos un klausās. Jūs taču zināt, ka skolotājiem ir asa dzirde - saklausa katru čukstu klases otrā galā.

- Mana vecmāmiņa lika pie sienas glāzi, - Braiens sacīja, - bet pēc tam sūrojās, ka aiz sienas varot dzirdēt kaimiņus.

- Tu teici, ka tuneļi stiepjas pa visu pasauli? - Pipars vēl arvien skatījās uz zemi.

- Pa visu pasauli, - Ādams nešaubīdamies apstiprināja.

- Droši vien ilgi būvēja, - Pipara balsī iezagās šaubas. - Atceries, kā mēs reiz mēģinājām izrakt tuneli uz lauka, ņēmāmies visu pēcpusdienu, un beigās, lai tajā paslēptos, vajadzēja saliekties deviņos līkumos.

-Jā, bet viņi jau raka miljoniem gadu. Tik ilgā laikā var uzbūvēt tiešām labus tuneļus.

- Cik man zināms, Tibetu iekaroja ķīnieši, bet Dalailamu viņi aizdzina uz Indiju, - Venslideils nepārliecināti novilka.

Katru vakaru viņš lasīja tēva avīzi, taču pasaules prozaiskā ikdiena nespēja sacensties ar Ādama izskaidrojumiem.

- Varu saderēt, ka viņi šobrīd ir tur, pazemē, - it kā nebūtu dzirdējis, Ādams turpināja. - Visapkārt un visur. Sēž pazemē un klausās.

VIŅI saskatījās.

- Ja mēs ātri raktu lejup... - Braiens iesāka.

Pipars kā jau apķērīgāka novaidējās.

- Kāda velna pēc tu pateici skaļi? - Ādams pārmeta.

- Nu gan baigi šos pārsteigsim, kad tu par visu izbļausties. Domāju rakt, bet tu tikko viņus brīdināji!

- Šaubos gan, vai viņi līdz šejienei ātrākās, - Vensli-deils pārliecināti teica. - Tas būtu muļķīgi. No šejienes līdz Tibetai taču tūkstošiem kilometru!

- Kā tad. Kā tad. Tu laikam esi gudrāks par Blavatskas kundzi? - Ādams pavīpsnāja.

- Personīgi es tibetiešu vietā, - Venslideils uzsvēra katru vārdu, - raktu taisni uz tukšo dobumu centrā, tur iekšā apietu apkārt un beigās raktu uz to pusi, kur gribu nokļūt.

Visi dziļdomīgi pieklusa.

- Jāatzīst, ka tas ir jēdzīgāk par tuneļiem, - Pipars paziņoja.

- Nūja, droši vien viņi tā arī dara, - Ādams pamāja.

- Protams, kaut ko tik vienkāršu viņiem vajadzēja iedomāties.

Braiens sapņaini lūkojās debesīs, ar pirkstu urbinādams ausi.

- Tas nu gan ir savādi, - viņš teica. - Visu dzīvi skolā kaut ko mācies, bet par Bermudu trīsstūri un senajiem valdniekiem, kas dzīvo Zemes dzīlēs, neviens nestāsta. Kāpēc mums jākaļ garlaicīgi priekšmeti, ja varētu mācīties tik interesantas lietas? To gan es gribētu zināt.

Visi vienbalsīgi piekrita.

Pēc tam VIŅI atkal spēlēja Čārlzu Fortu, Atlantldu un Tibetas senos valdniekus, vienīgi tibetieši iebilda, ka mistisko seno lāzeru izmantošana esot krāpšanās.

savulaik raganu meklētAjus cienīja, bet tas neturpinājās pārāk ilgi.

Septiņpadsmitajā gadsimtā raganu meklēšanas ģenerālis Metjū Hopkinss tvarstīja raganas Anglijas austrumu daļā, pieprasīdams no katras pilsētas un ciema deviņus pensus par vienu raganu.

Taču tik gludi nemaz negāja, jo raganu meklētājiem nemaksāja par stundām. Dažs labs, nedēļu pārbaudījis vietējās vecenes un neko neatradis, ziņoja birģermeistaram, ka nevienai neesot raganas spicās cepures, bet par atbildi saņēma sirsnīgu paldies, zupas bļodu un izteiksmīgu uz redzēšanos.

Tāpēc, lai gūtu kārtīgu peļņu, Hopkinsam vajadzēja atrast tiešām daudz raganu. Beigās viņš, maigi izsakoties, zaudēja popularitāti ciematu padomēs un pats tika pakārts kā burvis kādā Austrumanglijas ciemā, kur saprata, ka var samazināt izdevumus, iztiekot bez starpniekiem.

Valda vispārējs uzskats, ka Hopkinss bija pēdējais raganu meklēšanas ģenerālis.

Visā visumā tā ir taisnība. Varbūt citādi, nekā jūs iedomājāties, un tomēr. Raganu meklēšanas armija turpināja maršu, tikai mazliet klusāk.

Mūsdienās īstu raganu meklēšanas ģenerāļu vairs nav.

Nav pat raganu meklēšanas pulkvežu, majoru, kapteiņu, pat ne leitnantu (pēdējais gāja bojā 1933. gadā, gribēdams kārtīgāk aplūkot, viņaprāt, izvirtušu, samaitātu sātanistu sabatu, kas patiesībā bija Katerhamas un Vait-līfas tirgotāju asociāciju gada svinības ar dejām).

Tomēr raganu meklēšanas seržants vēl ir.

Tāpat ari raganu meklēšanas ierindnieks. Viņu sauc Ņūtons Pulsifers.

Ņūtona karjera sākās ar sludinājumu laikrakstā Gazette (starp pārdodamu ledusskapi un ne tīršķirnes dalmācieša kucēniem).

PIEVIENOJIES PROFESIONĀĻIEM!

MEKLĒJAM PALĪGU UZ NEPILNU SLODZI CĪŅAI PRET TUMSAS SPĒKIEM. PIEDĀVĀJAM FORMASTĒRPU UN APMĀCĪBU. GARANTĒJAM PROFESIONĀLU IZAUGSMI.

ESI VĪRS!

Pusdienu pārtraukumā Ņūtons piezvanīja uz telefona numuru, kas bija norādīts sludinājuma beigās. Klausuli pacēla sieviete.

- Hallo, - viņš piesardzīgi iesāka, - es sakarā ar jūsu sludinājumu.

- Kuru, mīlīt?

- Nu to, kas avīzē.

- Skaidrs, mīļais. Misis Treisija Paceļ Plīvuru katru pēcpusdienu, izņemot ceturtdienas. Laipni aicinām grupas. Kad gribēsi sākt Pētīt Noslēpumus, mīlīt?

Ņūtons vilcinājās.

- Sludinājums aicināja pievienoties profesionāļiem, -viņš teica. - Par misis Treisiju tur nekā nebija.

-Tad jau jums vajadzīgs misters Šedvels. Mirklīti uzgaidiet, paskatīšos, vai viņš nav izgājis.

Vēlāk, kad Ņūtons jau bija pazīstams ar misis Treisiju, viņš uzzināja, ka otrajā sludinājumā tajā pašā avīzē misis Treisija katru dienu noteiktā laikā, izņemot ceturtdienas, piedāvā intīmo masāžu un stingras disciplīnas stundas. Kādā telefona būdā bija ari trešais sludinājums. Kad Ņūtons painteresējās par to, viņa atbildēja: Tas attiecas uz ceturtdienām.

Tagad klausulē bija dzirdama kāju dipoņa uz grīdas dēļiem, skaļš kāss, un tad nodunēja balss veca lietusmēteļa krāsā:

-Jā?

- Es redzēju jūsu sludinājumu. Jūs aicināt pievienoties profesionāļiem. Gribētu uzzināt ko vairāk...

- Jā, daudzi gribētu zināt vairāk, un daudzi... - balss daudznozīmīgi pieklusa un tad atkal uzsprāga visā skaļumā, - gribētu neko NEZINĀT.

- Skaidrs, - Ņūtons nopīkstējās.

- Kā tevi godāt, puis?

- Ņūtons. Ņūtons Pulsifers.

- LUCIFERS? Vai nepārklausījos? Velna izdzimums, nelietīgais kārdinātājs no bezdibeņa, kur pekles katlos uz lēnas uguns vārās glumas, izvirtušas miesas?

- Pulsifers, - Ņūtons sacīja. - Sākas ar P. Nezinu, par ko jūs tikko runājāt, bet manas dzimtas saknes meklējamas Sarejas grāfistē.

Balss klausulē šķita mazliet vīlusies.

- Ak tā? Labi, lai būtu Pulsifers. Pulsifers. Vai tik neesmu šo vārdu kaut kur dzirdējis?

- Nezinu gan, - Ņūtons atbildēja un visādam gadījumam piebilda: - Manam tēvocim Hounslovā ir rotaļlietu veikals.

- Tie-iešām? - Šedvels novilka.

Misters Šedvels runāja ar nenosakāmu akcentu, kas plūda pa visu britu zemi kā pār katliņa malām izskrējis piens. Mirkli no viņa mutes kliedza satrakojies velsiešu seržants ierindas mācībās, pēc tam skotu baznīcas vecākais, ieraudzījis kādu strādājam svētdienā, tad askētisks kalnu aitu gans vai sarūgtināts Somersetas skopulis. Taču neviens no tiem neizklausījās patīkams.

- Vai jums zobi visi vietā?

- Jā, vienīgi plombēti.

- Veikls?

- Domāju, ka jā, - Ņūtons sāka stomīties. - Proti, tieši tāpēc jau gribēju pieteikties dienestā. Braiens Poters no grāmatvedības nodaļas tagad spēj pievilkties teju simt reižu. Gāja parādē par godu Karalienei Mātei.

- Cik krūtsgalu?

- Kā, lūdzu?

- Krūtsgalu, puis, krūtsgalu, - balsī jautās īgnums.

- Nu... Divi?

- Jauki. Vai tev ir šķēres?

-Kas?

- Šķēres! Šķēres! Kurls esi, vai?

- Nē. Jā. Kaut kādas jau ir. Neesmu kurls.

kakao jau bija gandrīz pārakmeņojies. Tases iekšpusi klāja zaļš pelējums.

Arī Azirafalu klāja putekļu kārtiņa.

Viņa priekšā cēlās piezīmju kalns. Jaukie un akurātie pareģojumi bija piebāzti pilni ar improvizētām grāmatzīmēm no dienas avīzes strēmelēm.

Azirafals sakustējās, ieknieba sev degunā.

Viņš bija sapratis gandrīz visu.

Veidojās aprises.

Ar Agnesi Azirafals personīgi pazīstams nebija. Viņa bija pārāk gudra. Parasti Debesis un Elle dislocēja pareģus un raidīja dažādus trokšņus pa vienu un to pašu garīgo kanālu, lai neļautu pareģojumiem kļūt pārāk precīziem.

īstenībā jau tas notika reti, jo pašaizsardzības nolūkā pareģu smadzenēs parasti veidojās savi trokšņi, kas mēģināja pārkliegt apziņā veidojošos tēlus. Piemēram, nabaga vecais svētais Jānis izmantoja sēnes, bet mātei Šiptonei garšoja alus. Nostradamam bija interesanta Austrumu dabas preparātu kolekcija. Svētais Malahijs izmantoja kandžas aparātu.

Nabaga vecais, labais Malahijs. Lāga vecītis sēdēja, sapņodams par nākamajiem pāvestiem. Protams, galīgi sviestā. Ja nebijis kandžas, iespējams, būtu kļuvis par dižu domātāju.

Bēdīgs gals. Dažreiz atliek tikai cerēt, ka svētais plāns ir labi apdomāts.

Doma. Kaut kas bija jādara. Tik tiešām. Jāpiezvana aģentam, jāsāk rīkoties.

Azirafals piecēlās, izstaipījās un piezvanīja.

Tad iedomājās: kāpēc gan ne? Vērts pamēģināt.

Atgriezies viņš atsāka šķirstīt piezīmju kaudzi. Agnese tiešām bija izcila personība. Un gudra. Nevienu neinteresēja precīzi pareģojumi.

Ar papīru rokā eņģelis uzgrieza uzziņu dienesta numuru.

- Hallo! Labdien! Laipni no jūsu puses. Jā. Manuprāt, Tedfīldas numurs. Vai arī Tedfīldas pievārtes... jā. Bet varbūt Nortonas, īsti nezinu kodu. Jā. Jangs. Uzvārds ir Jangs. Iniciāļus diemžēl nezinu. Vai jūs varētu iedot man visus numurus? Paldies!

Uz galda zīmulis pats no sevis sāka drudžaini rakstīt.

Pie trešā vārda tam nolūza serde.

- Vai, - Azirafals automātiski izdvesa, bet viņa prāts uzsprāga. - Manuprāt, būs īstais. Paldies. Tiešām laipni. Lai jums jauka diena!

Godbijīgi nolicis klausuli, eņģelis dziļi ieelpoja un atkal sāka zvanīt. Pēdējos trīs numurus viņš grieza ar grūtībām, tik ļoti drebēja rokas.

Klausulē nopīkstēja signāli, un tad atskanēja balss. Pusmūža cilvēks, neteiktu, ka nelaipns, tomēr varēja just, ka izrauts no snaudas un nejūtas labi.

- Tedfīlda 666.

Azirafalam sāka trīcēt rokas.

- Hallo? - vada otrā galā teica. - Hallo!

Azirafals saņēmās.

- Atvainojiet, pareizais numurs, - viņš teica un nolika klausuli.

ņūtons nebija kurls. Arī šķēres viņam atradās.

Tāpat arī pamatīga laikrakstu kaudze.

Ja viņš zinātu, ka dzīve dienestā sastāv galvenokārt no šķērēm un avīzēm, nebūtu nemaz pieteicies.

Raganu meklēšanas seržants Šedvels sastādīja sarakstu, kuru ar līmlenti piestiprināja pie sienas savā mazajā, pārblīvētajā dzīvoklī virs mistera Radžita avīžu kioska un videonomas. Lūk, tā saturs:

Devītajā lappusē objektīvā skatījās pārītis melnos golfa džemperos, apgalvodami, ka vada lielāko raganu kopienu Safronvaldenā un solīdami atjaunot seksuālās spējas, izmantojot lellītes faila formā. Laikraksts piedāvāja desmit tādas lellītes lasītājiem, kuri aprakstīs mulsinošāko impotences brīdi. Ņūtons izgrieza rakstu un ielika albumā.

Pie durvīm kaut kas dobji pieklauvēja.

Tās atvēris, Ņūtons ieraudzīja laikrakstu grēdu.

- Paej malā, Pulsifer, - kāds noburkšķēja.

Laikraksti iešļūca istabā, un aiz tiem parādījās neganti

kāsējošs raganu meklēšanas seržants Šedvels, kas iededza apdzisušo cigareti.

- Šito tu novērosi. Šis ir viens no viņiem, - seržants paziņoja.

- Ko, ser?

- Mieru, tikai mieru, ierindniek! Viņu. Sīko, tumšādaino vīreli. Misteru Radžitu vai kā tur viņu sauc. Tās baismās ārzemju mākslas. Dzeltens dievs ar piemiegtām sarkanām acīm. Sievietes ar nez cik rokām. Raganas visas kā viena.

- Bet viņš mums bez maksas piegādā laikrakstus, seržant, - Ņūtons aizrādīja. - Turklāt tīri svaigus.

- Un vudu. Varu saderēt, ka viņš nodarbojas ar vudu. Upurē cāļus Sestdienas baronam. Garam, melnīgsnējam tipam ar cilindru. Atdzīvina mirušos, jā, liek strādāt sabata dienā. Vu-du, - Šedvels zīmīgi novīpsnāja.

Ņūtons centās iztēloties, kā seržanta namsaimnieks piekopj vudu. Misters Radžits, protams, strādāja sestdienās. Faktiski viņa tuklā, klusā sieva un tuklo, priecīgo bērnu bariņš strādāja kopā ar viņu augu diennakti, neskatoties kalendārā, uzcītīgi apmierinot apkaimes pieprasījumu pēc bezalkoholiskiem dzērieniem, baltmaizes, tabakas, saldumiem, laikrakstiem, žurnāliem un pornogrāfiskiem izdevumiem, par kuriem iedomājoties vien Ņūtona acis saskrēja asaras. Ļaunākais, ko, viņaprāt, misters Radžits varēja izdarīt ar cāli, bija pārdot to pēc derīguma termiņa beigām.

- Bet misters Radžits ir no Bangladešas vai Indijas, -Ņūtons iebilda, - un vudu, manuprāt, nāk no Kārību salām.

- Ak, - raganu meklēšanas seržants Šedvels ierāva dūmu.

Vismaz tā izskatījās. Ņūtons nekad nebija redzējis šefa cigaretes, jo tās vienmēr bija paslēptas viņa plaukstās. Kad beidzās cigarete, pazuda pat izsmēķis.

- Ak.

- Vai tad ne?

- Slepena gudrība, puis. Raganu meklēšanas armijas militārais noslēpums. Kad būsi ievadīts noslēpumos, redzēsi arī slepeno gudrību. Iespējams, ka daži vudu paveidi cēlušies Kārību salās. Vari man ticēt. Jā, tik tiešām. Taču visļaunākā pasuga nāk no...

- Bangladešas?

- Āreče nu! Jā, puis. Izņēmi man vārdu no mutes. Ban-gla-de-ša. Tieši tā.

Šedvels nemanāmi izmeta smēķa galu un dedzīgi sāka tīt jaunu, lai gan nebija redzams ne papīrs, ne tabaka.

- Jā. Vai kaut ko atradi, raganu meklēšanas ierindniek?

- Nu, kaut kas jau te būs, - Ņūtons sniedza laikraksta izgriezumu.

Šedvels pašķielēja.

- Ak tie... - viņš novilka. - Pupu mizas. Sauc sevi par sasodītām raganām? Pērn pats pārbaudīju. Aizbraucu, tērpies taisnības bruņās, ar iekuriem, pārmeklēju visu, tīrs kā izslaucīts. Cenšas nodibināt mazo biznesu ar pasūtījumiem pa pastu. Pupu mizas. Ne uz to pusi, ne tuvu. Nepazītu ragandzīvnieku pat tad, ja tas iekostu šiem bikšdibenā. Nav jau kā sendienās, puis.

Apsēdies Šedvels ielēja no netīra termosa tasē saldu tēju.

- Vai stāstīju tev, kā mani rekrutēja? - viņš jautāja.

Noturējis to par mājienu apsēsties, Ņūtons purināja

galvu. Iededzis cigareti ar vecām šķiltavām, Šedvels atzinīgi nokāsējās.

- Mans kameras biedrs bija raganu meklēšanas kapteinis Folkss. Desmit gadi par dedzināšanu. Vimbldonā pielaida uguni raganu sabata vietai. Darbiņš būtu uz goda, vienīgi diena bija neveiksmīga. Lāga zēns. Stāstīja man par kauju, Lielo karu starp Debesīm un Elli... Tieši viņš atklāja man raganu meklēšanas armijas iekšējos noslēpumus. Raganu dzīvnieki. Krūtsgali. Tas viss... Saproti, viņš zināja, ka gals klāt. Vajadzēja kādam nodot pieredzi. Tāpat kā es tagad tev... - Pašūpojis galvu, seržants turpināja: - Re, cik zemu esam krituši. Pirms pāris gadsimtiem, vai zini, bijām vareni. Stāvējām starp pasauli un tumsu. Bijām sarkanā līnija. Šaurā, sārtā uguns līnija, saproti?

- Bet es domāju, ka baznīca... - Ņūtons iesāka.

- Tprū! - Šedvels iesaucās. Ņūtons bija šo vārdu redzējis avīzē vai grāmatā, bet dzīvē dzirdēja pirmo reizi. - Baznīcas? Vai tad tās labākas? Tādas pašas vien ir. Gandrīz tas pats darbības virziens. Nevar uzticēties, ka tās izskaudīs ļaunumu, jo tad jau pašas paliks bez darba. Ejot tīģera medībās, tu tak negribēsi biedru, kas met tam gaļu. Nē, puis. Tas ir mūsu uzdevums. Iet pret tumsu.

Brīdi valdīja pilnīgs klusums.

Ņūtons allaž centās saskatīt cilvēkā labo, tomēr drīz vien pēc iestāšanās raganu meklētājos iedomājās, ka viņa priekšnieks un vienīgais ieroču brālis ir tikpat līdzsvarots kā uz smailes nostatīta piramīda. Drīz vien nozīmēja piecas sekundes. Štābs bija mitra istaba ar sienām nikotīna krāsā, kuras droši vien bija arī pārklātas ar to, un pelnu krāsas grīda, kuru klāja tieši šī viela. Istabā bija mazs kvadrātveida paklājs. Ņūtons centās uz tā neuzkāpt, lai nepieliptu zoles.

Pie sienas karājās sadzeltējusi Lielbritānijas karte ar šur tur iespraustiem paštaisītiem karodziņiem, iezīmējot vietas, kuras varēja lēti izbraukāt no Londonas.

Lai nu kā, Ņūtons bija iestrēdzis te jau vairākas nedēļas. Sākotnējais baisais valdzinājums pārvērtās baisā nožēlā, pēc tam sekoja baisa pieķeršanās. Seržanta Šedvela augums bija ap metru piecdesmit, bet apģērbs, vienalga kāds, iespiedās atmiņā kā vecs lietusmētelis. Lai arī vecs vīrs, tomēr ar saviem zobiem, bet tikai tāpēc, ka tos neviens nekāroja (ieraudzījusi tādu zem spilvena, Zobu feja laistos lapās).

Šķita, ka Šedvels pārtiek tikai no saldinātas tējas, kondensēta piena, paša tītiem smēķiem un īgnas iekšējās enerģijas. Cilvēkam bija mērķis, kuram viņš sekoja ar sirdi un dvēseli un savu pensionāra braukšanas karti. Mērķim viņš ticēja, un tas viņu elektrizēja kā turbīna.

Ņūtonam Pulsiferam gan nebija mērķa, kuram ziedot savu dzīvi. Ciktāl sniedzās atmiņa, viņš nekad nekam nebija ticējis. Dīvaini, jo Ņūtons to vēlējās. Ticība taču ir glābšanas riņķis, kas nemierīgajos dzīves ūdeņos noder lielākajai daļai cilvēku. Ņūtons mīļuprāt ticētu Dievam, vienīgi pirms tam labprāt ar Viņu pusstundu parunātu, lai noskaidrotu vienu otru jautājumu. Viņš bija apmeklējis dažādu konfesiju baznīcas, gaidīdams zilas gaismas dzirksti, taču veltīgi. Pēc tam Ņūtons nolēma kļūt par oficiālu ateistu, taču saprata, ka pietrūks spēka un pārliecības pat neticībai. Visas politiskās partijas viņam šķita vienlīdz negodīgas. Arī ekoloģiju Ņūtons pameta, kad abonētais ekoloģijas žurnāls piedāvāja lasītājiem dabiska dārza plānojumu, kurā ekoloģiska kaza bija piesieta metra attālumā no ekoloģiskā bišu stropa. Ņūtons bieži ciemojās vecāsmātes lauku mājā un domāja, ka no kazu un bišu paradumiem kaut ko saprot, tāpēc beigās nonāca pie slēdziena, ka žurnālu izdod maniaki kombinezonos. Turklāt tajā pārāk bieži parādījās vārds kopiena. Ņūtonam bija aizdomas, ka cilvēki, kas bieži lieto vārdu kopiena, piešķir tam īpašu nozīmi, izslēdzot no šīs nozīmes loka Ņūtonu un viņa zināšanas.

Beigās viņš mēģināja ticēt Visumam, kas šķita pietiekami saprātīgs, līdz nejauši sāka lasīt grāmatas, kuru nosaukumos bija vārdi haoss, laiks un kvants. Taču atklājās, ka pat tie, kuru darbs, kā saka, bija saistīts ar Visumu, tam īsti netic un pat lepojas, ka nezina, kas ir Visums un vai tas teorētiski var pastāvēt.

Ņūtona bezkompromisa prātam tas bija nepanesami.

Viņš neticēja jaunajiem skautiem un, kad paaugās, arī skautiem ne.

Tomēr Ņūtons bija gatavs ticēt, ka algu grāmatveža darbs United Holdings PLC, iespējams, ir garlaicīgākais pasaulē.

Tāds, lūk, bija Ņūtons Pulsifers. Ja viņš ieietu telefonu būdā pārģērbties, tad varbūt laukā iznāktu komiksa varonis.

Lai nu kā, Šedvels viņam tīri labi patika. Citiem arī, un tas Šedvelu kaitināja. Radžitam viņš patika tāpēc, ka laikus maksāja īri un nesagādāja nepatikšanas, bet rasismu pauda tik nikni un netieši, ka nevienu neaizvainoja. Šedvels taču necieta visus cilvēkus bez izņēmuma, neraugoties uz rasi, ādas krāsu vai ticību.

Ari misis Treisijai Šedvels patika. Ņūtons bija pārsteigts, uzzinājis, ka blakusdzivokli mīt pusmūža sieviete, mātišķa dvēsele. Kungi pie viņas nāca, cerot uz tējas tasi un jauku patērzēšanu varbūt vairāk nekā uz samērā maigajām stingrās disciplīnas stundām. Dažreiz sestdienas vakarā Šeldons, mazliet iereibis, stāvēja gaitenī un kliedza: Bābeles netikle! Kaimiņiene Ņūtonam zem četrām acīm atzinās, ka ir pateicīga, jo, kaut gan Bābelē neesot bijusi, tā viņai esot bezmaksas reklāma.

Viņai nebija iebildumu, ka pēcpusdienas seansu laikā Šedvels sit pa sienu un lamājas. Pēdējā laikā viņai sāpot ceļgali un darbināt pagaldes klaudzinātāju esot nogurdinoši, tāpēc attāla sienas dauzīšana varot izrādīties pat noderīga.

Svētdienās misis Treisija atstāja Šedvelam pie durvīm pusdienas, apklātas ar otru šķīvi, lai neatdziest.

Viņasprāt, Šedvels nevarēja nepatikt. Tomēr no šīs patikšanas bija tikpat maz jēgas kā no cūkai izkaisītām pērlēm.

Atcerējies par citiem laikrakstu izgriezumiem, Ņūtons pagrūda tos pāri aptraipītajam galdam.

- Kas tad tur? - Šedvels aizdomīgi noprasīja.

- Parādības. Jūs taču pats teicāt meklēt. Baidos, ka mūsdienās ir vairāk parādību nekā raganu, - Ņūtons atbildēja.

- Kāds šāva zaķus ar sudraba lodēm, un nākamajā dienā vecā ciema ragana kliboja? - Šedvela balsī atskanēja cerība.

- Diemžēl ne.

- Govs no sievietes skatiena nokrita beigta?

-Nē.

- Bet kas tad? - Šedvels aizšļūca pie lipīga brūna skapīša, no kura izņēma kondensētā piena kārbu.

- Visapkārt notiek dīvainas lietas... - Ņūtons iesāka.

Viņš te strādāja jau nedēļu. Šedvelam bija uzkrājušies

papīru kalni. Šis tas bija noticis jau pasen. Ņūtonam bija laba atmiņa, varbūt tāpēc, ka divdesmit trijos dzīves gados tā nebija pārāk nodarbināta, un tā viņš bija kļuvis par ezoterisku parādību lietpratēju.

- Katru dienu kaut kādi jaunumi, - Ņūtons turpināja, šķirstīdams izgriezumus. - Dīvainas lietas notiek atomstacijās, un neviens neko nezina. Dzird baumas, ka uzpeldējis nogrimušais Atlantīdas kontinents. - Ņūtons bija lepns ar paveikto.

Šedvels ar papīra nazi pārdūra kondensētā piena kārbu. Tālumā iezvanījās telefons. Abi nelikās par to ne zinis. Visi tik un tā zvanīja misis Treisijai, un dažas no šīm sarunām nebija domātas vīriešu ausīm. Pirmajā dienā Ņūtons bija apzinīgi pacēlis klausuli, uzmanīgi noklausījies jautājumu un atbildējis: Vīriešu kokvilnas apakšbikses no Marks & Spencer. Vada otrā galā bija iestājies klusums.

Šedvels izsūca piena malku.

- Nē, tas mums neder, - viņš sacīja. - Raganu darbs jau tas nav. Zini, viņas vairāk ņemas ar gremdēšanu, ne uzcelšanu.

Ņūtons atvēra un aizvēra muti, un ne jau vienreiz.

-Ja gribam tiešām cīnīties pret melno maģiju, tad nedrīkstam novirzīties sāņus, - Šedvels turpināja. - Neko tuvāku raganām nedabūji?

- Bet tur krastā izcēlās amerikāņu karaspēks, lai pasargātu to no negadījumiem, - Ņūtons novaidējās. - Neeksistējošs kontinents...

- Un tur ir raganas? - Šedvels beidzot izrādīja interesi.

- To viņi neraksta, - Ņūtons nopūtās.

- Nu, tad tā ir tikai politika un ģeogrāfija, - Šedvels nevērīgi izmeta.

Durvju spraugā parādījās misis Treisijas galva.

- Sveikiņi, mister Šedvel, - viņa nodūdoja, draudzīgi pamādama Ņūtonam. - Jums zvana kāds kungs. Labdien, mister Ņūton.

- Atkāpies, padauza! - Šedvels nedomādams atbildēja.

-Jūs vienmēr izklausāties tik smalki, - misis Treisija

izlikās nedzirdam. - Un svētdien es sagatavošu mums jauku aknu cepeti.

- Es labāk pusdienotu ar nelabo nekā tādu sievišķi.

-Ja jūs atdotu pagājušās nedēļas šķīvjus, tas būtu

tiešām mīļi, - misis Treisija atbildēja un augstpapēžu kurpēs nedroši aizklaudzināja uz savu dzīvokli turpināt pārtraukto, lai nu kas tas bija.

Ņūtons uzmeta grūtsirdīgu skatienu izgriezumiem, bet Šedvels burkšķēdams gāja pie telefona.

Viens raksts bija par Stounhendžu, kas izkustējusies no vietas kā metāla plomba magnētiskajā laukā.

Ar vienu ausi viņš dzirdēja pusi telefona sarunas.

- Kas? Ak jūs. Jā. Jūs tā domājat? Bet kas tieši varētu būt? Nūja. Kā teiksiet, ser. Un kur tas galu galā ir?

Nešķita, ka noslēpumainā akmens stabu pārvietošanās Šedvelam būtu tējas tases vai kondensētā piena vērta.

-Jauki, jauki, - Šedvels uzmundrināja sarunbiedru. -Tiksim ar visu galā. Iesaistīšu labāko vienību un par panākumiem uzreiz ziņošu jums. Bez šaubām. Uz redzēšanos, ser. Visu labu arī jums, ser.

Klausule tika nolikta vietā, un tad atskanēja Šedvela balss, nu jau bez patosa un godbijības:

- “Mīļo zēn”! Ak tu draņķa dienvidu zilais!³

Iešļūcis istabā, viņš paskatījās uz Ņūtonu, it kā aizmirsis, kāpēc viņš te atrodas.

- Pie kā mēs palikām? - seržants noprasīja.

- Pie dīvainiem atgadījumiem...

- Nūja, - Šedvels domīgi skatījās uz Ņūtonu, sizdams pret zobiem tukšo piena kārbu.

- Kādā mazpilsētā pēdējos gados novēroti neparasti laika apstākļi, - Ņūtons jau bija tuvu izmisumam.

- Kas? Varžu lietus? Vai kaut kas tamlīdzīgs? - Šedvels mazliet atplauka.

- Nē. Laiks, kas atbilst gadalaikam.

- Un, tavuprāt, tas ir kaut kas ārkārtējs? - Šedvels prasīja. - Esmu redzējis parādības, no kurām tev mati saceltos stāvus. - Viņš atkal sāka klaudzināt.

- Kad pēdējo reizi ir bijuši laikapstākļi, kas atbilst gadalaikam? - Ņūtons jutās mazliet aizkaitināts. - Normāls laiks ir reta parādība, seržant. Ziemassvētkos jāsnieg. Kad pēdējo reizi redzējāt Ziemassvētkos sniegu? Kad augusts bijis karsts visu mēnesi? Katru gadu? Zelta rudens? Laiks, par kādu sapņojāt bērnibā? Tad 5. novembrī⁴ nekad nelija un Ziemassvētkos allaž sniga.

Šedvela acis sastinga. Roka ar kondensēto pienu apstājās pusceļā uz muti.

- Es bērnībā ne par ko nesapņoju, - viņš klusi atzinās.

Juzdamies kā dziļas aizas malā, Ņūtons domās atkāpās.

- Lai nu kā, tomēr dīvaini, - viņš turpināja. - Kāds meteorologs runā par vidējo temperatūru un normu, par mikroklimatu un tā tālāk.

- Nu un?

- Viņš nezina, kāpēc tā, - Ņūtons atbildēja, jo, pavadīdams vairākus gadus šajā amatā, šo to bija iemācījies.

Ņūtons sāniski skatījās uz raganu meklēšanas seržantu.

- Cik zinu, raganas spēj ietekmēt laiku, - viņš paskaidroja. - Redzēju Discouverie.

Dievs debesīs, Ņūtons domās lūdzās, vai cits augstākais spēks, neliec man pavadīt vēl vienu vakaru, graizot laikrakstus šajā pelnu traukā no istabas. Izlaid mani svaigā gaisā! Atļauj doties projām no šejienes, darīt kaut ko aizraujošu... nu, kā, piemēram, vācieši brauc ar ūdensslēpēm...

- No šejienes nieka četrdesmit jūdzes. Es varētu rīt aizbraukt un papētīt, vai ne? - viņš uzmanīgi sacīja un tad piebilda: - Par benzīnu maksāšu pats.

Šedvels domīgi noslaucīja virslūpu.

- To vietu sauc Tedfīlda, vai ne? - viņš pajautāja.

- Tieši tā, mister Šedvel, - Ņūtons atbildēja, - bet kā jūs zinājāt?

- Interesanti, ko tie dienvidnieki ieņēmuši galvā? -Šedvels noburkšķēja un tad skaļāk piebilda: - Nūja. Kāpēc gan ne?

- Kam galvā, seržant? - Ņūtons brīnījās.

Šedvels nelikās dzirdam.

- Par ļaunu jau nenāks, jā. Tu saki, ka samaksāsi par benzīnu?

Ņūtons pamāja.

- Tad, pirms brauc, deviņos no rīta ienāc, - Šedvels piekodināja.

- Pēc kā? - Ņūtons nesaprata.

- Pēc savām taisnības bruņām.

tikko Ņūtons aizgāja, atkal iezvanījās telefons. Šoreiz vada otrā galā bija Kroulijs, kas sniedza aptuveni tādus pašus norādījumus kā Azirafals. Šedvels pierakstīja tikai formalitātes pēc, tikmēr misis Treisija laimīgi grozījās viņam blakus.

- Divi zvani vienā dienā, mister Šedvel, - viņa teica. - Jūsu mazais karaspēks maršē uz nebēdu!

- Atkāpies, vecā slampa! - Šedvels noburkšķēja un aizcirta aiz sevis durvis.

Lai būtu Tedfīlda. Ja ar samaksu nekavējas... viņš nosprieda.

Nedz Azirafals, nedz Kroulijs raganu meklēšanas armiju nevadīja, tomēr atbalstīja vai vismaz zināja, ka tā ir pa prātam abu priekšniecībai. Tāpēc tā bija iekļauta Azi-rafala aģentūru sarakstā, jo tie, kas sauc sevi par raganu meklētājiem, noteikti jāatbalsta, tāpat kā Amerikā jāatbalsta visi tā sauktie antikomunisti. Savukārt Kroulija sarakstā Šedvels tika smalkāku apsvērumu dēļ: tādi ļautiņi kā Šedvels nekaitēja ellei. Gluži otrādi, tā vismaz šķita.

Atklāti sakot, raganu meklēšanas armiju nevadīja arī Šedvels. Algu saraksti liecināja, ka galvenais priekšnieks ir raganu meklēšanas ģenerālis Smits, kuram pakļauti raganu meklēšanas pulkveži Grīns un Džonss, tāpat arī majori Džeksons, Robinsons un Smits (no citiem Smi-tiem). Vēl bija arī majori Cepešpanna, Konservkārba, Piens un Skapītis, jo seržanta aprobežotā iztēle ap šo vietu sāka pretoties. Tālāk sekoja kapteiņi Smits, Smits, Smits, Smaits un Dito un vēl piecsimt raganu meklēšanas ierindnieku, kaprāļu un seržantu, no kuriem daudzi bija Smiti, taču tas nebija svarīgi, jo nedz Kroulijs, nedz Azirafals tiktāl sarakstā neiedziļinājās, bet vienkārši piegādāja samaksu.

Kopsummā no centra armijas kontā ieplūda ap 60 mārciņām gadā.

Šedvels savu darbību neuzskatīja par noziedzīgu. Armija ir svēta lieta, un cilvēkam taču kaut kas jādara. Skanošais kontā gan neplūda tik raiti kā senāk.

Bija pavisam agrs sestdienas rīts, pedejā pasaules diena, un debesis šķita sarkanākas par asinīm.

International Express kurjers, uzmanīgi braukdams ar ātrumu trīsdesmit piecas jūdzes stundā, nogriezās gar stūri un, palēninājis gaitu, apstājās zāliena malā.

Izkāpis laukā, viņš uzreiz ielēca grāvī, lai izvairītos no kravas mašīnas, kas brauca ar ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā.

Brīdi vēlāk kurjers uztrausās kājās, pacēla brilles, uzlika tās uz deguna, paņēma paciņu un mapi, notrauca no formastērpa zāles stiebrus un dubļus un novēloti parādīja dūri kravas mašīnai, kas strauji tuvojās apvārsnim.

- Nolādētās smagās, vajadzētu aizliegt, citus uz ceļa netur par cilvēkiem, vienmēr saku, atceries, ka bez automašīnas tu esi tikai kājāmgājējs...

Šķērsojis zālienu, viņš pārrāpās pār zemu žogu un apstājās pie Ūkas upes.

Pēc tam kurjers devās gar krastu, turēdams rokā paciņu.

Mazliet tālāk sēdēja jauneklis baltā apģērbā. Nevienu citu tuvumā nemanīja. Baltmatis, arī āda kā krīts. Jauneklis lūkojās uz upi, it kā apbrīnodams ainavu. Tāds varētu izskatīties Viktorijas laika romantiskais dzejnieks, kuru vēl nav nopļāvis dilonis un narkotikas.

International Express kurjers gan nespēja saprast vienu. Proti, vecos laikos, kas nebija nemaz tik sen, ik pa gabalam krastā stāvēja makšķernieks, rotaļājās bērni, mīlas pārīši

nm

nāca klausīties upes šļakstos un urdzēšanā, saķērušies rokās, dūdodami kā balodīši Saseksas saulrietā. Pirms kāzām viņš savu kundzi Modu arī bija šurp vedis. Abi nāca te lakstoties un vienā neaizmirstamā reizē arī darīt ko vairāk.

Jā, un tagad bija pavisam citi laiki.

Pa upi drūmi peldēja baltas un brūnas putu skulptūras, bieži vien metriem pārklādamas ūdens virsmu. Vietām spīdēja ūdens, kuru klāja plāna, varavīkšņaini indīga benzīna kārtiņa.

Pēc gara, nogurdinoša ceļojuma pāri Ziemeļatlantijas okeānam, laimīgi atgriezušās Anglijā, skaļi sizdamas spārnus, varavīkšņainajā, glumajā ūdenī nosēdās pāris zosu un tūlīt nogrima bez pēdām.

Dīvaina gan tā pasaule, kurjers prātoja. Rau, Uka, savulaik skaistākā upe apkaimē, bet tagad slavena rūpnieciskā kanalizācija. Gulbji nogrimst, bet zivis uzpeld augšup.

Jā, progress. To nevar apturēt.

Viņš tuvojās vīrietim baltajā apģērbā.

- Atvainojiet, ser. Vai jūs būtu Krītamais?

Cilvēks baltajā apģērbā pamāja, neatraudams skatienu no upes, ar acīm sekodams iespaidīgajiem netīrumu un putu veidojumiem.

- Skaisti gan, - viņš čukstēja. - Sasodīti skaisti.

Kurjers uz bridi zaudēja valodu, bet tad ieslēdzās viņa

automātiskā runas sistēma.

- Jocīga gan tā vecā pasaule, vai nē? Gribu teikt, ka braukāju pa visu zemeslodi, piegādādams sūtījumus, un esmu atkal mājās, vārdu sakot, esmu te dzimis un audzis, ser, taču pabijis arī pie Vidusjūras un Demoinā, Amerikā, un tagad esmu šeit, ser, te jums paciņa...

Cilvēks ar Krītainā vārdu paņēma sūtījumu un arī mapi, lai parakstītos par saņemšanu.

No pildspalvas nopilēja tinte, un paraksts izplūda. Garš vārds, sākās ar P, tad traips un beigās -ums vai tamlīdzīgi.

- Liels paldies, ser, - kurjers teica.

Pēc tam viņš devās pa krastu atpakaļ uz ceļu ar dzīvo satiksmi, kur bija atstājis mašīnu, cenzdamies neskatīties uz upi.

Viņam aiz muguras cilvēks baltajā apģērbā atvēra paciņu. Tajā bija kronis, balta metāla diadēma ar briljantiem. Brīdi viņš to gandarīts aplūkoja un tad uzlika galvā. Kronis mirdzēja rītausmas staros. Bet tad no viņa pieskāriena metālā radās plankums; tas sāka plesties plašumā, līdz kronis kļuva melns.

Baltais piecēlās. Pateicoties piesārņojumam, saullēkti bija kļuvuši neaprakstāmi skaisti. Šķita, ka debesīm kāds pielaidis uguni.

Nevērīgi nomests sērkociņš liktu uzliesmot arī upei, diemžēl nebija laika. Prātā Baltais jau zināja, kur un kad satiksies Četri, tāpēc bija jāpasteidzas, lai līdz pēcpusdienai tur nokļūtu.

Iespējams, mēs tiešām aizdedzināsim debesis, Baltais nodomāja un izgaisa.

Bija gandrīz pats pēdējais laiks.

Automašīnu kurjers bija atstājis zāliena malā pie div-joslu maģistrāles. Viņš piesardzīgi aizgāja līdz šofera puses durvīm (gar līkumu šāvās gan vieglās, gan smagās mašīnas), iebāza roku pa atvērto logu un paņēma sarakstu.

Tātad palicis vairs tikai viens sūtījums.

Viņš uzmanīgi izlasīja piegādes instrukciju uz kvīts, pēc tam vēlreiz, īpašu uzmanību pievērsdams adresei un paziņojumam. Adresē bija tikai viens vārds: VISIEM.

Ar pilošo pildspalvu kurjers uzrakstīja zīmīti sievai Modai. Pavisam īsu: Es tevi mīlu.

Nolicis sarakstu vietā, viņš pameta skatienu pa kreisi, tad pa labi, vēlreiz pa kreisi un beigās mērķtiecīgi devās pāri maģistrālei. Virs bija pusceļā, kad gar stūri nogriezās vācu supervāģis, kura šoferi bija satracinājis kofeīns, baltas tabletītes un Eiropas Kopienas transporta noteikumi.

International Express darbinieks noskatījās, kā milzenis attālinās.

Daudz netrūka, un es būtu ticis zem riteņiem, kurjers nodomāja, skatīdamies renstelē.

Ak vai, viņš nopūtās.

JĀ, piekrita balss aiz vīra kreisā pleca (vismaz savulaik tas bija viņa kreisais plecs).

International Express kurjers pagriezās, paskatījās un ieraudzīja. No sākuma viņam trūka vārdu, bet tad darbīgā mūža ieradums guva virsroku, un viņš teica:

- Jums sūtījums, ser.

MAN?

- Jā, ser.

Žēl, ka viņam vairs nebija rīkles, jo gribējās norīt siekalas.

- Diemžēl tā nav paciņa, kungs... tas ir, ser, tikai paziņojums.

NU TAD NODOD.

- Paziņojums, ser. Hm. Nāc un redzi.

BEIDZOT. Sejā parādījās smīns, bet neko citu tādā sejā jau gaidīt nevarēja.

PALDIES, svešais teica. MAN JĀUZTEIC TAVA PIEĶERŠANĀS DARBAM.

- Ser? - mirušais kurjers gāzās pelēkā miglā, redzēdams tikai divus zilus plankumus, kas varētu būt acis vai arī zvaigznes tālumā.

NEUZTVER TO KĀ MIRŠANU, teica Nāve. IEDOMĀJIES, KA IERODIES AGRĀK, LAI IZVAIRĪTOS NO DRŪZMAS.

International Express kurjers mirkli pārlika, vai svešais nejoko, bet tad nolēma, ka ne. Un pēc tam vairs nebija nekā.

ja no rIta ir sarkanas debesis, pa dienu līs.

Jā.

raganu meklētāju seržants Šedvels stāvēja, piešķiebis galvu.

- Tātad norunāts, - viņš teica. - Vari doties ceļā. Neko neaizmirsi?

- Viss kārtībā, ser.

- Atklāšanas svārsts?

- Atklāšanas svārsts, tieši tā.

- Nagu skrūves?

Ņūtons norija siekalas, piesita kabatai.

- Nagu skrūves, tieši tā, - viņš atbildēja.

- Iekuri?

- Es tiešām domāju, seržant, vai...

- Iekuri?

- Iekuri,¹ - Ņūtons atbildēja bēdīgā balsī, - un sērkociņi.

- Zvans, grāmata un svece?

Ņūtons piesita otrai kabatai, kurā bija papīra maisiņš ar zvaniņu, ar kādu kaitina papagaiļus, sārta svece, kas atsauc atmiņā jubilejas torti, un miniatūra grāmatiņa Lūgsnas mazām rociņām. Šedvels lika noprast, ka galvenais mērķis ir raganas, tomēr labs raganu meklētājs, ja vajadzēs, izdzīs ari ļaunos garus, tāpēc visu laiku jānēsā līdzi aprīkojums.

- Zvans, grāmata un svece, - Ņūtons atkārtoja.

- Kniepadata?

- Kniepadata.

- Labs puika. Nekad neaizmirsti kniepadatu! Tā ir tavas gaismas artilērijas durklis.

Šedvels soli atkāpās. Ņūtons ar pārsteigumu ievēroja, ka vecā vīra acis aizmiglojas.

- Diemžēl nevaru braukt kopā ar tevi, - seržants sacīja. - Protams, nekā īpaša tur nebūs, tomēr gribētos izrauties laukā. Grūta dzīve, saproti - allaž gulēt mitrās papardēs un izspiegot viņu velnišķīgās dejas. Sāk lauzt kaulus, vai zini.

Šedvels iztaisnoja muguru un salutēja.

- Nu tad uz priekšu, ierindniek Pulsifer! Lai tevi pavada senču armija un slava!

Ņūtons aizbrauca, un tad Šedvelam ienāca prātā tas, ko līdz šim nebija iespējas izdarīt. Jāatrod tikai kniepadata. Ne jau militāra, raganu atklāšanai, bet vienkārša, kādu sprauž kartē.

Pie sienas karājās veca karte. Miltonkīnsas un Hārlovas tajā nebija, Mančestra un Birmingema bija tikko samanāmas. Trīssimt gadu vecs raganu meklēšanas štāba plāns, kurā vēl turējās dažas kniepadatas, sadurtas galvenokārt Jorkšīrā un Lankašīrā, dažas Eseksā, galīgi sarūsējušas.

Brūnās dūruma vietas liecināja par senām raganu meklēšanas misijām.

Beigās Šedvels atrada kniepadatu pelnu traukā pie izsmēķiem. Viņš tai uzpūta, paberzēja, lai spīd, un tad, piemiedzis acis, sameklēja kartē Tedfildu un uzvaroši tajā iedūra.

Kniepadata iezaigojās.

Soli atkāpies, Šedvels salutēja. Viņa acis mirdzēja asaras.

Pēc tam viņš pagriezās uz papēža un salutēja eksponātu vitrīnai. Tā bija veca, nobružāta, stikli saplīsuši, tomēr zināmā mērā simbolizēja raganu meklēšanas armiju, glabādama pulka sudrabu (starpbataljonu golfa trofeju no pēdējā turnīra, apžēliņ, pirms septiņdesmit gadiem), patentētu, pa stobru lādējamu raganu meklēšanas pulkveža šaujamieroci ar uzrakstu: Raganu meklēšanas pulkveža Jums-Nebūs-Neko-Ēst-Kas-Satur-Asinis-Jums-Nebūs-Zīlēt-Nedz-Burt Dalrimpla šautene. Vēl tur bija kaut kas, kas izskatījās pēc valriekstiem, - patiesībā sarāvušās galvas, raganu meklētāja CSM Horāsa Nārkera ziedojums ar devīzi Dabū rokās viņus, pirms viņi dabū tevi, vārdu sakot, piemiņas lietas.

Šedvels skaļi izšņauca degunu piedurknē.

Pēc tam viņš atvēra kondensētā piena kārbu brokastīm.

ja Ņūtonu tiešām pavadītu senču armija, tā procesā sabirztu pīšļos, jo visi sen bija miruši, izņemot viņu pašu un Šedvelu.

Tomēr būtu maldīgi uzskatīt Šedvelu (Ņūtonam nebija lemts uzzināt seržanta priekšvārdu) par vientuļu dīvaini.

Lielākā daļa karaspēka bija aizgājusi viņsaulē jau pirms vairākiem gadsimtiem. Savulaik armija bija tikpat liela kā Šedvela radoši rediģētajā grāmatvedībā. Ņūtons bija pārsteigts, uzzinot, ka raganu meklēšanas armijas vēsture nav īsāka par tās pasaulīgās kolēģes vēsturi un gandrīz tikpat asiņaina.

Algu likmi raganu meklētājiem pēdējo reizi noteica Olivers Kromvels, un tā vairs netika pārskatīta. Virsnieki saņēma kronu, ģenerāļi - sovrinu. Tas, protams, bija tikai honorārs, jo par katru atrasto raganu pienācās piemaksa - deviņi pensi, turklāt pirmtiesības uz raganas īpašumu.

Taču paļauties varēja tikai uz deviņiem pensiem. Pirms Šedvela iekļaušanas Debesu un Elles algu sarakstā viņam bija jāpiedzīvo tiešām smagi laiki.

Ņūtona atalgojums bija viens šiliņš gadā.⁵ Viņa pienākums bija pastāvīgi turēt pie sevis “uguni, kramenīcu, šķiltavas, skārda kārbu ar viegli uzliesmojošiem sērkociņiem”, lai gan Šedvels uzsvēra, ka derot ari Ronsona gāzes šķiltavas, kuru izgudrošanu viņš bija pieņēmis tāpat kā konservatīvs kareivis automātu.

Ņūtonam šķita, ka viņš iestājies slepenā organizācijā, kuras biedri pastāvīgi mēģina no jauna izcīnīt Amerikas pilsoņu karu. Nedēļas nogalē bija izbraukumi, tātad tika atdzīvinātas jaukās, senās tradīcijas, kas bija izveidojušas Rietumu civilizāciju tādu, kāda tā ir šodien.

nobraucis stundu, Ņūtons iegriezās stāvvietā un parakājās kārbā, kuru bija nolicis uz blakussēdekļa.

Atvēris automašīnas logu (ar knaiblēm, jo rokturis jau sen bija nolūzis), viņš pārlidināja pār žogu iekuru paciņu. Nākamajā mirklī tiem sekoja nagu skrūves.

Brīdi padomājis, ko darīt ar pārējo aprīkojumu, Ņūtons salika visu atpakaļ kārbā. Kniepadata bija raganu armijas kara ierocis ar labu ziloņkaula uzgali - atgādināja dāmu cepures piespraudi.

Ņūtons zināja, kam tā kalpo, jo bija diezgan daudz lasījis. Pirmajā tikšanās reizē Šedvels iedeva bukletu žūksni, taču armijas krājumos bija arī dažādas grāmatas un dokumenti, un Ņūtonam bija aizdomas, ka tirgū par tiem varētu saņemt bargu naudu.

Ar kniepadatu bija jādur aizdomīgajai personai. Ja sievietes ķermenī atradās nejutīga vieta, viņa bija ragana. Vienkārši. Daži raganu meklētāji blēdījās, izmantodami īpašas ievelkamas adatas, bet šī gan bija no tīra, kārtīga tērauda. Ja tādu izmestu, Ņūtons nespētu skatīties vecajam Šedvelam acīs. Turklāt tas varētu piesaukt nelaimi.

Iedarbinājis dzinēju, viņš brauca tālāk.

Ņūtona spēkrats bija Wasabi, kuru viņš sauca par Diku Tērpinu, cerēdams, ka vienudien kāds pajautās, kāpēc.

Tikai ļoti pedantisks vēsturnieks varētu zināt, kurā dienā japāņi no velnišķīgiem robotiem, kas kopē visu rietumniecisko, pārvērtās prasmīgos un viltīgos inženieros, atstājot Rietumus aiz muguras.

Taču Wasabi bija projektēts tieši šajā juceklīgajā dienā, apvienojot Rietumu klasiskās kļūdas ar novatoriskām japāņu neveiksmēm, kuru novēršana vēlāk padarīja Honda un Toyota slavenus.

Lai kā Ņūtons skatījās, tomēr nekad nebija redzējis uz ceļa tādu mašīnu kā savējo. Gadiem ne pārāk pārliecinoši viņš ar sajūsmu stāstīja draugiem, cik viņa braucamais taupīgs, izmisīgi cerēdams, ka kāds no viņa to nopirks, jo neveiksminieks grib neveiksmē dalīties.

Veltīgi viņš slavēja 823. modeļa dzinēju, trīspakāpju pārnesumkārbu, apbrīnojamo drošības sistēmu (gaisa spilvenus, kas piepūšas bīstamā situācijā, piemēram, braucot pa taisnu, sausu ceļu ar nelielu ātrumu un gandrīz avarējot, jo skatu pēkšņi aizsedzis milzīgs drošības spilvens). Ņūtonam bija arī tieksme liriski stāstīt par Korejā ražoto radioaparātu, kurš neticami labi uztver Phenjanas raidstaciju, un sintētisko elektronisko balsi, kura brīdināja aizsprādzēt drošības jostu pat tad, kad tā jau bija aizsprādzēta, un kuras programmētājs, šķiet, nepārvaldīja ne tikai angļu, bet arī japāņu valodu. Viņam tas šķita ļoti stilīgi.

Lai gan tāds avangardisms, iespējams, bija auklas keramikas līmenī.

Ņūtona draugi piekrizdami māja ar galvu, bet, viņam nedzirdot, sprieda, ka tad jau labāk iet kājām un tāda spēkrata vietā nopirkt kurpju pāri, jo Wasabi neticamo taupīgumu degvielas patēriņā varēja izskaidrot ar to, ka mašīna bieži stāvēja servisos, gaidot, kad pa pastu no vienīgā palikušā Wasabi aģenta Japānā, Nigirizuši, pienāks kloķvārpsta vai cita detaļa.

Braucot šajā nenoteiktajā transa stāvoklī, kādā ir teju visi pie stūres, Ņūtons domāja, kā tieši varētu lietot kniepadatu. Varbūt teikt: Man ir kniepadata, un es gribu ceļot...

Kniepadatas nesējs... Vīrs ar zelta kniepadatu... Navaronas kniepadatas...

Ņūtonu varbūt ieinteresētu fakts, ka no 39 OOO sievietēm, kuras gadsimtu gaitā ar kniepadatu pārbaudīja raganu mednieki, 29 000 iespiedzās, 9999 neko nejuta (jo tika izmantotas slēptās adatas), bet viena ragana paziņoja, ka dūriens brīnumaini izdziedējis artrītu viņas kājā.

Tā bija Agnese Natere, raganu meklētāju armijas lielā neveiksme.

viens no pirmajiem ierakstiem Agneses Nateres Jaukajos un precīzajos pravietojumos ziņo par viņas nāvi.

Angļi, visumā dumja un laiska nācija, nebija tik naski uz sieviešu dedzināšanu kā citu Eiropas valstu pilsoņi. Vācijā sārti tika krauti un dedzināti regulāri un ar teitoņu pedantiskumu. Pat svētulīgie skoti pa starpu kaujām ar saviem galvenajiem ienaidniekiem, proti, skotiem, garajos ziemas vakaros iemanījās sakurt dažus sārtus. Tikmēr angļiem acīmredzot pietrūka dūšas.

Varbūt tieši ar to izskaidrojami Agneses Nateres nāves apstākļi, kas vairāk vai mazāk iezīmēja raganu medību vājprāta beigas Anglijā. Gaudojošs pūlis, ko bija satracinājuši Agneses paradumi staigāt apkārt, izskatoties gudrai, un vēl ārstēt cilvēkus, kādā aprīļa vakarā ieradās Agneses mājās un ieraudzīja, ka viņa, uzģērbusi mēteli, jau sēž un gaida viņus.

-Jūs kavējat, - Agnese atnācējiem teica. - Man jau pirms desmit minūtēm vajadzēja būt uz sārta.

Pēc tam viņa piecēlās un lēni kliboja caur pēkšņi apklusušo pūli laukā no mājiņas un prom uz sārtu, kas bija steigšus sasliets pļavā. Teika vēsta, ka Agnese neveikli uzkāpusi uz sārta un apvijusi rokas ap stabu sev aiz muguras.

- Piesieniet labi, - viņa sacīja pārsteigtajam raganu meklētājam un, kad ap sārtu sanāca ciema iedzīvotāji, uguns gaismā pacēla savu skaisto galvu un teica: - Nāciet tuvāk, krietnie ļaudis! Tik tuvu, lai āda gandrīz sačokurojas, jo vēlos, lai visi redz, kā Anglijā mirst pēdējā īstā ragana. Kā raganu mani soda, lai gan nezinu, kāds varētu būt mans noziegums. Tāpēc mana nāve lai ir vēsts pasaulei. Sanāciet pavisam tuvu, es saku, un iegaumējiet, kāds liktenis sagaida tos, kas jaucas tur, kur viņiem trūkst saprašanas.

Pēc tam, pasmaidījusi un pametusi skatienu debesīs virs ciema, Agnese piebilda:

- Tas attiecas arī uz tevi, sasodītais vecais muļķi!

Pēc šiem dīvainajiem zaimiem Agnese neko vairāk

neteica. Viņa ļāva sev aizbāzt muti un stāvēja, valdonīgi izslējusies, kad pie sausās malkas pielika lāpas.

Pūlis pienāca tuvāk, viens otrs jau šaubīdamies, vai rīkojies pareizi, ja jau reiz par to runājam.

Sprādziens, kas atskanēja pēc trīsdesmit sekundēm, noslaucīja no zemes virsas ciema pļavu un iznīcināja visas dzīvās radības ielejā. To redzēja un dzirdēja pat Halifaksā.

Vēlāk tika lauzti šķēpi, vai tas bijis Dieva vai Sātana darbs, taču Agneses Nateres mājiņā atrastā zīmīte liecināja, ka debesu vai elles spēkiem būtiski palīdzēja astoņdesmit mārciņas šaujampulvera un četrdesmit mārciņas namdaru naglu, kuras viņa bija pravietiski paslēpusi apakšsvārkos. Blakus zīmītei par atteikšanos no piena piegādes Agnese uz virtuves galda atstāja arī kārbu un grāmatu, un īpašus norādījumus, kam kalpo kārba, un tikpat īpašus attiecībā uz grāmatu, kas bija jānosūta Agneses dēlam Džonam Divaisam.

To visu atrada kaimiņu ciema iedzīvotāji, kurus bija pārbiedējis sprādziens. Sākumā viņi domāja, ka Agneses norādījumi nav jāievēro un mājiņa ir jānodedzina, bet tad, palūkojušies uz postažu ar gruzdošajām krāsmatām un naglām, pārdomāja. Sevišķi tāpēc, ka zīmītē Agnese bija smalki aprakstījusi, kāds liktenis piemeklēs tos, kuri ignorēs viņas pēdējo rīkojumu.

Agneses sārtu ar lāpu aizdedzināja raganu meklēšanas majors. Viņa cepure tika atrasta kokā divu jūdžu attālumā.

Cepures iekšmalā bija izšūts viņa vārds: Tev-Nebūs-Lau-lību-Pārkāpt Pulsifers, viens no cītīgākajiem raganu medniekiem Anglijā. Iespējams, viņš justu gandarījumu, zinot, ka viņa pēdējais dzīvais pēctecis, pats to nezinādams, dodas pie Agneses Nateres pēdējās dzīvās pēcteces. Varbūt tiks īstenota kāda sena atriebība.

Ja Pulsifers zinātu, kas notiks, kad viņa pēctecis satiks Agneses pēcteci, tad apgrieztos kapā uz otriem sāniem -nu, vienīgi viņam jau kapa nebija.

vispirms Ņūtonam bija jātiek galā ar lidojošo šķīvīti.

Tas piezemējās uz ceļa automašīnas priekšā, kad, izklājis uz stūres karti, viņš meklēja pagriezienu uz Tedfīldu. Neatlika nekas cits kā strauji nobremzēt.

Šķīvītis izskatījās mats matā kā komiksos, kurus Ņūtons bija redzējis.

Skatoties pār kartes augšmalu, viņš ieraudzīja šķīvīša durvis. Gandarīti šņākdamas, tās atslīdēja malā, atklājot mirdzošu trapu, kas automātiski nolaidās uz ceļa. Iekšā mirdzēja spoža zila gaisma, un trīs ciplanētiešu silueti devās lejup pa trapu. Vismaz divi devās, jo trešais atgādināja piparu trauciņu un, noslīdējis zemē, apvēlās.

Pārējie divi, nelikdamies ne zinis par trešā izmisīgo pīkstēšanu, nesteidzīgi tuvojās Ņūtona automašīnai visa pasaulē pazīstamajā policistu gaitā, kuri prātā jau sacer protokolu. Garākā auguma būtne - dzeltens krupis, ietīts alumīnija folijā - pieklauvēja pie automašīnas loga. Ņūtons noslidināja to lejā. Būtnei bija tumšas spoguļbrilles, apmēram kā Polam Ņūmenam filmā Aukstasinīgais Lūks.

- Labrīt, kungs, kundze vai neitrālas dzimtes radība, -svešais ierunājās. - Šī taču ir jūsu planēta, vai ne?

Otrs svešinieks, drukns un zaļā krāsā, iegāja mežā. kas sākās jau ceļmalā. Ar acs kaktiņu Ņūtons manīja, ka tas iesper stumbram un pēc tam izvelk koka lapu caur sarežģītu ierīci pie savas jostas, neizskatīdamies pārāk apmierināts.

- Laikam gan, - Ņūtons atbildēja.

Krupis domīgi vēroja apvāršņa līniju.

- Vai tā sen jau pieder jums? - viņš jautāja.

- Hm. Ne pārāk. Proti, mūsu sugai apmēram pusmiljonu gadu, ja nemaldos.

Svešais pārmija skatienu ar kolēģi.

- Pieļāvāt, ka veidojas skābais lietus, vai ne, kungs? -tas teica. - Drusciņ aizrāvāties ar ogļūdeņradi, ja?

- Kā, lūdzu?

- Vai jūs varētu nosaukt man savas planētas albedo, ser? - krupis jautāja, neatraudams skatienu no apvāršņa, it kā tas darītu kaut ko interesantu.

- Hm. Nē.

- Nu, man diemžēl jāsaka, ser, ka jūsu polārie ledāji neatbilst šāda lieluma planētu kategorijai.

- Apžēliņ, - Ņūtons izdvesa.

Viņš pārlika, kam to varētu pastāstīt, un saprata, ka neviens tāpat neticēs.

Krupis pieliecās tuvāk. Izskatījās nobažījies, cik jau nu varēja spriest pēc nepazīstamas, līdz šim neredzētas rases ģīmja.

- Šoreiz uz to pievērsim acis, ser.

Ņūtons atburkšķēja:

- Nūja. Es parūpēšos. Proti, gribu teikt, ka, manuprāt, Antarktīda pieder visām valstīm un tā tālāk...

- Ziniet, ser, mums lūdza nodot jums vēstījumu.

- Tiešām?

- Ziņojuma saturs: Mēs vēstām jums vispārēju mieru, kosmisku harmoniju un tā tālāk. Ziņojuma beigas, - krupis noskaitīja.

- Ak, - Ņūtons prātā pārlika, - ļoti laipni no jūsu puses.

- Vai varat iedomāties, kāpēc mums lūdza atnest šo vēsti, ser? - krupis jautāja.

Ņūtons atdzīvojās.

- Nu, jāpadomā, - viņš pamāja. - Droši vien tāpēc, ka cilvēce skalda atomus un...

- Mēs jau paši ari nezinām, ser, - krupis iztaisnoja muguru. - Laikam viena no neizskaidrojamām parādībām. Nu, bet tagad mums laiks doties projām.

Nenoteikti pamājis, viņš pagriezās un, neteicis vairs ne vārda, gāzelēdamies devās uz šķīvīti.

Ņūtons izbāza pa logu laukā galvu.

- Paldies!

Gar automašīnu aizslīdēja mazais svešinieks.

- C0₂ līmenis jums 0,5 procenti virs normas, - viņš noķērca, zīmīgi paskatīdamies uz Ņūtonu. - Jums taču skaidrs, ka varat tikt iesūdzēti tiesā, jo kā dominējošā suga pakļaujaties arvien spēcīgākām patērētāju tieksmēm, vai ne?

Uzstutējuši kājās trešo kolēģi, abi svešie uzvilka to augšā pa trapu. Durvis aizvērās.

Ņūtons brīdi pagaidīja, gribēdams redzēt skaistas gaismas, taču šķīvītis nekustēja no vietas. Beigās viņš piebrauca klāt un apmeta loku. Ieskatījies sānspogulī, Ņūtons redzēja, ka šķīvītis jau ir projām.

Kaut kādā ziņā esmu pārcenties, viņš vainīgi nodomāja. Bet kurā tieši?

Šedvelam gan neko stāstīt nevar, uzreiz kliegs, ka nesaskaitīju viņu krūtsgalus.

— un tomēr, — Ādams teica, - par raganām jūs kļūdāties.

VIŅI sēdēja uz sētas, vērodami Suni, kas vārtījās pa govs pļeckām. Krancis procesu izbaudīja no visas sirds.

- Es lasīju, - Ādams jau mazliet skaļāk turpināja, - ka viņas nebija vainīgas, un britu inkvizīcijai nebija tiesību viņas vajāt.

- Mana māte teica, ka raganas bija inteliģentas sievietes, nekas vairāk, kas izmantoja vienīgo iespēju atklāti protestēt pret nomācošo netaisnību vīriešu pārvaldītajā sabiedrības hierarhijā, - Pipars piekrita.

Pipara māte lasīja lekcijas Nortonas politehniskajā universitātē.⁶

- Jā, tava māte vienmēr tā runā, - brīdi klusējis, Ādams atbildēja.

Pipars draudzīgi pamāja.

- Un vēl mamma teica, ka ļaunākajā gadījumā viņas bija tikai brīvdomīgas reģeneratīvā principa pielūdzējas.

- Kas tas par reģen-sasodītu principu? - Venslideils pajautāja.

- Nezinu. Manuprāt, kaut kas saistībā ar maija koka svētkiem, - Pipara balsī skanēja šaubas.

- Cik es zinu, viņas pielūdza sātanu, - Braiens sacīja, bet balsī neskanēja nosodījums.

VIŅIEM nebija aizspriedumu pret sātana pielūgšanu. VIŅI bija brīvi no jebkuriem aizspriedumiem.

- Tad jau labāk sātanu nekā stulbu maija koku, - Braiens secināja.

- Tur nu gan tev nav taisnība, - Ādams aizrādīja.

- Viņas pielūdza nevis sātanu, bet citu dievu vai radību. Ar ragiem.

- Sātanu, - Braiens palika pie sava.

- Nē, - Ādams pacietīgi skaidroja. - Cilvēki jauc divas dažādas lietas. Vienīgi ragi abiem līdzīgi. Tas ir Pāns. Pa pusei āzis.

- Kura puse ir no āža? - Venslideils jautāja.

Ādams brīdi padomāja.

- Apakšdaļa, - viņš beigās atbildēja. - Brīnums, ka nezini. Man šķita, ka visi to zina.

- Āžiem nav apakšdaļas, - Venslideils aizrādīja, - bet priekšpuse un aizmugure. Tāpat kā govīm.

Visi pievērsās Sunim, sizdami pret vārtiem papēžus. Tādā tveicē nebija iespējams domāt.

Klusumu pārtrauca Pipars.

-Ja viņam ir āža kājas, tad nevajadzētu būt ragiem. Tie taču ir augšdaļā.

- Es taču viņu neizgudroju, - Ādams sarūgtināts teica.

- Vienkārši gribēju jums pastāstīt. Es neko nesadomāju. Nebrauciet man virsū!

- Un tomēr, - Pipars nelikās mierā, - tas stulbais Pāns nevar sūdzēties, ka citi uzskata viņu par sātanu. Viņam taču ir ragi. Cilvēkiem gribot negribot jādomā, ka tas ir nelabais.

Suns sāka rakāties truša alā.

Ādams grūtsirdīgi nopūtās.

- Nevajag visu uztvert tik burtiski, - viņš aizrādīja. - Mūsdienu nelaime. To sauc par valgo materiālismu: pasaulei patīk tie, kas izcērt mūžamežus un sacaurumo ozona slāni. Ozona slānī ir liels caurums tikai tāpēc, ka ir tādi valgie materiālisti kā tu.

- Es tur neko mainīt nevaru, - Braiens nedomādams izmeta. - Vēl aizvien atmaksāju tās dumjās gurķu lecekts vērtību.

- Par to bija žurnālā, - Ādams turpināja. - Lai izgatavotu vienu bifšteku, jāizcērt miljoniem akru mūžameža.

Brīdi vilcinājies, viņš piebilda:

- Un ozons tek projām... tāpēc, ka cilvēki apsmidzina vidi.

- Un vaļus arī, - Venslideils sacīja, - mums viņi jāglābj.

Ādams apjuka. Viņa laupījumā, New Aquarian vecajos

rakstos, nebija nekā par vaļiem. Redaktori acīmredzot uzskatīja vaļu glābšanu par tikpat dabisku kā elpošana vai stāvēšana uz divām kājām.

- Televīzijā bija par viņiem raidījums, - Venslideils sacīja.

- Bet kāpēc vaļi jāglābj? - Ādams jautāja, jau prātā redzēdams neskaidru vīziju, ka par noteiktu skaitu izglābtu vaļu pienākas ordenis.

Venslideils pieklusis sāka rakāties atmiņā.

- Tāpēc, ka viņi dzied. Un viņiem ir lielas smadzenes. Vaļu tikpat kā vairs nav. Tāpēc vien, lai pabarotu mājdzīvniekus un tā tālāk, viņi nav jānogalina.

-Ja jau vaļi ir tik gudri, - Braiens prātoja, - ko viņi dara jūrā?

- Nezinu gan... - Ādams aizdomājās. - Peld visu dienu, atver muti, kaut ko ieēd... tur jau ari, manuprāt, vajag savu gudribu.

Sarunu pārtrauca griezīgs bremžu kauciens un garš, stiepts būkšķis. Nolēkuši no žoga, VIŅI metās pa taku uz krustcelēm. Ceļa putekļos stiepās gara sliede, kuras galā bija augšpēdus apgāzusies automašīna.

Mazliet tālāk uz ceļa rēgojās bedre. Acīmredzot šoferis centās to apbraukt. Ielūkojušies bedrē, viņi ieraudzīja sīku austrumniecisku galvu. Svešais zibenīgi pazuda.

Atrāvuši vaļā automašīnas durvis, VIŅI izvilka laukā Ņūtonu, kurš bija bez samaņas. Ādama prātā jau iemirdzējās medaļas varonīgajiem glābējiem. Savukārt Venslideils praktiski apsvēra, kā sniegt pirmo palīdzību.

- Nedrīkst viņu kustināt, - viņš teica. - Varbūt cilvēkam lauzti kauli. Jāmeklē palīdzība.

Ādams apsviedās riņķī. Ceļa galā kokos vīdēja jumta augšmala. Jasmīnu namiņš.

Un tajā pie galda ar saitēm, aspirīnu un dažādiem pirmās palīdzības līdzekļiem sēdēja Anatēma. To visu viņa bija sagatavojusi pēdējās stundas laikā.

anatēma paskatījās pulkstenī, domādama, ka kuru katru brīdi viņš būs klāt.

Kad viņš ieradās, Anatēma juta vilšanos. Atklāti sakot, viņa bija cerējusi uz kaut ko citu.

Sirds dziļumos Anatēma bija gaidījusi gara auguma glītu tumšmati.

Ņūtons bija gara auguma, taču izskatījās vājš un slimīgs, melnie mati galvvidū auga kušķiem un nekādā ziņā neizskatījās moderni. Savulaik Ņūtons ik pēc pāris mēnešiem gāja uz frizētavu, kas atradās uz ielas stūra, rokā turēdams no žurnāla rūpīgi izgrieztu fotoattēlu ar objektīvā smaidošu puisi, kuram bija stilīgs matu griezums. Attēlu Ņūtons parādīja frizierim, lūgdams apgriezt viņam matus tāpat. Frizieris, labs amata meistars, papētīja un tad apgrieza pavisam vienkārši: īsus uz pakauša un uz deniņiem. Pēc gada Ņūtons apķērās, ka viņa seja nepiestāv nevienam matu griezumam. Ne uz ko vairāk par īsākiem matiem Ņūtons Pulsifers pēc friziera apmeklējuma nevarēja cerēt.

To pašu varēja teikt par uzvalkiem. Tāds apģērbs, kurā viņš izskatītos elegants un inteliģents, turklāt justos ērti, laikam vēl nebija izgudrots. Pēdējā laikā Ņūtons bija apmierināts, ja apģērbs pasargāja viņu no lietus un kabatā varēja turēt sīknaudu.

Glīts viņš arī nebija. Pat bez brillēm.⁷ Turklāt, kad Ana-tēma noāva vīrieša kurpes, lai apguldītu viņu savā gultā, izrādījās, ka viņa kājās ir dažādas zeķes - vienā zila ar caurumu papēdī, otrā - pelēka, caura purngalā.

Laikam jau vajadzētu just aizkustinājumu un sievišķīgu maigumu, Anatēma nodomāja, bet es tikai jūtu vēlēšanos, kaut viņš tās būtu izmazgājis.

Tātad... gara auguma, tumšmatis, taču neglīts. Anatēma paraustīja plecus. Labi. Divas īpašības no trijām, nav peļami.

Augums gultā sagrozījās. Anatēma, jau no dzimšanas radusi skatīties tikai nākotnē, apslāpēja vilšanos un pajautāja:

- Kā šobrīd jūtaties?

Ņūtons atvēra acis.

Viņš bija guļamistabā, bet ne jau savā. Pietika paskatīties griestos. Viņam pie griestiem kokvilnas diegā karājās lidmašīnas modelis, kuru nebija pat ienācis prātā noņemt.

Šeit griestos bija saplaisājis apmetums. Ņūtons pirmo reizi bija sievietes guļamistabā. Gaisā virmoja maigu smaržu sajaukums. Talka pulveris, maijpuķītes, ne miņas no veciem krekliem, kas sen nav redzējuši veļas mašīnas iekšpusi.

Ņūtons mēģināja pacelt galvu, taču vaidēdams atslīga atpakaļ uz spilvena. Sārta spilvena, viņš pamanīja.

- Tu ietriecies ar galvu stūrē, - teica balss, kas bija atsaukusi viņu dzīvē. - Taču visi kauli veseli. Kas notika?

Ņūtons atkal atvēra acis.

- Ar mašīnu viss kārtībā? - viņš pajautāja.

- Izskatās, ka jā. Sīka balstiņa iekšā visu laiku lūdz piesprādzēt joslas.

- Redzat? - Ņūtons uzrunāja neredzamus klausītājus. - Senāk mācēja ražot automašīnas. Plastmasas virsbūve tikpat kā neliecas.

Mirkšķinādams acis, viņš lūkojās Anatēmā.

- Griezu sāņus, lai izvairītos no tibetieša uz ceļa, -Ņūtons paskaidroja. - Vismaz man tā šķita. Laikam esmu sajucis.

Viņa redzeslokā parādījās cilvēks. Ar tumšiem matiem, sarkanām lūpām un zaļām acīm. Ņūtons bija gandrīz vai pārliecināts, ka tā ir sieviete. Viņš novērsa skatienu. Būtne teica:

-Ja tā arī ir, neviens to nepamanīs.

Viņa pasmaidīja.

- Vai zini, līdz šim vēl nebiju satikusi raganu meklētāju!

- Bet... - Ņūtons iesāka.

Anatēma pacēla gaisā viņa kabatas portfeli.

- Man vajadzēja pārbaudīt, - viņa paziņoja.

Ņūtons bija bezgala apjucis, un tas nebija nekas neparasts. Šedvels bija viņam iedevis oficiālu raganu meklētāja pilnvaru, kas cita starpā uzlika par pienākumu visiem baznīcas kalpotājiem, miertiesnešiem un muižu pārvaldniekiem piešķirt viņam brīvu caurbraukšanu un tik daudz sausas malkas, cik viņš prasīs. Neiedomājami iespaidīgs dokuments, kaligrāfijas meistardarbs, jādomā, ļoti sens. Un viņš par to bija aizmirsis.

- Atklāti sakot, tas ir tikai hobijs, - Ņūtons izmisīgi taisnojās. - Vispār jau es esmu.... - (par ierēdņa vietu nevarēja teikt, ne šeit un tagad, tādai meitenei - nekāda gadījumā), - datorinženieris, - viņš meloja. Gribu būt, gribu būt, un sirdī arī esmu, vienīgi smadzenes pieviļ. - Atvainojiet, vai jūs nepateiktu...

- Anatēma Divaisa, - viņa sacīja, - okultiste, bet tikai hobija līmenī. Patiesībā esmu ragana. Labi pastrādāji, vienīgi pusstundu nokavēji.

Viņa pasniedza Ņūtonam kartona gabaliņu:

- Izlasi, kas te rakstīts. Ietaupīsi daudz laika.

neraugoties uz bērnības pieredzi, Ņūtonam mājās tiešām bija neliels dators. Patiesībā to bija pat vairāki. Varat iedomāties, kādi. Wasabi radinieki datoru izskatā. Piemēram, tāds, kuram cenu pazemināja uz pusi pēc tam, kad Ņūtons to bija iegādājies. Vai arī no tiem, kas tika apžilbinoši reklamēti, bet jau pēc gada izgaisa aizmirstībā. Vai arī darbojās, tikai iegrūsti saldētavā. Ja brīnumainā kārtā dators bija visumā labs, Ņūtonam noteikti gadījās tieši tas modelis, kuram bija veca operētājsistēma bez antivīrusu aizsardzības. Taču Ņūtons saglabāja mieru, jo ticēja.

Ādamam ari bija mazs dators, uz kura viņš spēlēja spēles, lai gan pārāk ar tām neaizrāvās. Viņš parasti ielādēja spēli, uzmanīgi paskatījās dažas minūtes un tad spēlēja, kamēr skaitītājs vairs nespēja uzrādīt augstāko rezultātu.

Kad pārējie brīnījās par tik dīvainu prasmi, Ādams nesaprata, kāpēc arī citi tā nespēlē.

- Galvenais taču ir iemācīties, bet pēc tam iet kā pa diedziņu, - viņš teica.

Ņūtona sirds sažņaudzās, redzot, ka Jasmīnu namiņa priekštelpa ir pilna ar laikrakstu kaudzēm. Pie sienām bija pielīmēti izgriezumi. Viņš bija mazliet pārsteigts, ievērodams, ka dažus no tiem pats bija sameklējis Šedvelam.

Mēbeļu Anatēmai tikpat kā nebija. Vienīgais, ko viņa bija vīžojusi paņemt līdzi, bija pulkstenis, ģimenes mantojums. Ne jau lielais stāvpulkstenis, bet sienas pulkstenis ar svārstu, zem kura E. A. Po labprāt kādu piesietu.

Ņūtons nespēja no tā atraut skatienu.

- Senču darbs, - Anatēma stāstīja, likdama uz galda kafijas tases. - Sers Džošua Divaiss. Varbūt esi dzirdējis par viņu? Viņš izgudroja to sīko detaļu, kurai pateicoties var lēti ražot precīzus pulksteņus. Tā nosaukta viņa vārdā.

- Džošua? - Ņūtons piesardzīgi jautāja.

- Divaiss.⁸

Pēdējās pusstundas laikā Ņūtons bija dzirdējis daudzas dīvainības, kurām gandrīz vai noticēja, bet kaut kur taču jābūt robežai.

- Ierīcei dots reāla cilvēka vārds? - viņš painteresējās.

-Jā, skaists Lankašīras vārds. Manuprāt, franču izcelsmes. Tikai nesaki man, ka neko nezini par seru Hamfriju Gadžetu⁹!

- Beidz!

- ... ar viņa izgudrojumu var izsūknēt ūdeni no pārplūdušas ogļraktuves. Un Petrs Gizmo, Sairuss Dūdeds, Amerikas pirmais melnādainais izgudrotājs? Tomass Edisons teicis, ka vienīgie mūsdienu zinātnieki-praktiķi, kurus viņš apbrīno, ir Sairuss T. Dūdeds un Ella Rīdere Vidžeta. Un...

Anatēma uzmeta skatienu Ņūtona samulsušajai sejai.

- Es par to rakstīju doktora disertāciju, - viņa paskaidroja. - Šie ir tik vienkārši un visnotaļ derīgi izgudrojumi, ka visi aizmirsuši, ka tie bija jāatklāj. Cukuru?

-Hm.

- Parasti tu liec divus graudiņus, - Anatēma mīļi teica. Ņūtons skatījās uz viņas iedoto kartona gabalu. Laikam jau Anatēma domāja, ka tagad viņam viss būs

skaidrs.

Diemžēl tā nebija.

Kartona vidū bija novilkta līnija. Kreisajā pusē ar melnu tinti uzrakstītas īsas rindas, kas varētu būt dzeja. Labajā ar sarkanu tinti - komentāri un atsauces. Lūk, kas tur bija rakstīts:

3819. Kad austrumu kaujas    Japāņu automašīna?

rati apgāzti tiks un četri    Apgāzusies. Avārija?

riteņi debesīs ačgārni slies.    Nopietnu ievainojumu

bet braucējs ar brūcēm    nav? vītola miza, aspirīns

tavā gultā guls, ārstē tā    _{(skat 3757)} kniepadata =

galvu ar vītola mizu. viņam    _{raganu mek}i_ētaj_s

būs adata, raganu atrašanai    , .    . .

11    * i ■ j •    (skat. ¹⁰²) Labdabīgs? Attie-

kalpo ta, tak sirds vīnam    „    '    ,    ,    „    ,

,    cas uz Pulsiferu (skat. 002).

tīra, tapec nedan ļaunu,

paņem no viņa vien sērko-    Atņemt sērkociņus u. tml.

kus un visu, kas ugunij der,    1990. gadi

un kopā jums būs būt, līdz    •••

pienāks gals.    mazāk par dienu (skat. 712,

3804, 404)

Ņūtons instinktīvi iebāza roku kabatā. Šķiltavu tur vairs nebija.

- Ko tas nozīmē? - viņš aizsmakušā balsī pajautāja.

- Vai par Agnesi Nateri esi dzirdējis? - Anatēma atbildēja ar jautājumu.

- Nē, - Ņūtons sacīja un izmisumā ķērās pie ironijas,

- tu taču neteiksi man, ka viņa izgudroja vājprātu¹⁰?

- Kārtējais jaukais, vecais Lankašīras vārds, - Anatēma salti attrauca. - Ja netici, palasi par raganu prāvām septiņpadsmitā gadsimta sākumā. Esmu viņas pēcnācēja. Starp citu, viens no taviem senčiem viņu sadedzināja dzīvu. Vismaz mēģināja.

Gan savaldzināts, gan ar šausmām Ņūtons noklausījās stāstu par Agneses Nateres nāvi.

- Tev-Nebūs-Laulību-Pārkāpt Pulsifers? - kad viņa beidza, Ņūtons pajautāja.

- Tāds vārds tolaik nebija nekas neparasts, - Anatēma paskaidroja. - Droši vien ģimenē bija desmit bērnu, un tā bija ļoti ticīga. Tur bija Iekāre Pulsifera, Viltus-Liecinieks Pulsifers...

- Laikam jau sapratu, - Ņūtons sacīja. - Kaut kas traks. Manuprāt, Šedvels pieminēja Agneses vārdu. Tam noteikti jābūt Armijas arhīvā. Ja es staigātu apkārt ar vārdu Lau-lību-Pārkāpt Pulsifers, tad, protams, gribētu sāpināt tik daudz cilvēku, cik vien iespējams.

- Manuprāt, viņam ne pārāk patika sievietes.

- Paldies, ka tu uztver visu tik mierīgi, - Ņūtons sacīja.

- Droši vien tas ir mans sencis. Pulsiferu pārāk daudz nav. Iespējams... varbūt tieši tāpēc esmu saistīts ar raganu meklētāju armiju? Varbūt liktenis, - Ņūtona balsī skanēja cerība.

Anatēma purināja galvu.

- Nē, - viņa izmeta, - tāda nemaz nav.

- Lai nu kā, raganu meklēšana vairs nav tāda kā senos laikos. Manuprāt, vecais Šedvels nekad nav iespēris pat Dorisas Stouksas¹ atkritumu kastei.

- Starp mums runājot, Agnesei bija pasmags raksturs, - Anatēma nevērīgi izmeta. - Viņai viss bija vai nu balts, vai melns.

Ņūtons pamāja ar kartona gabalu.

- Bet kāds tam sakars ar...? - viņš pajautāja.

- Tā viņa rakstīja. Oriģinālā, 3819. pravietojums, Agneses Nateres Jaukie un precīzie pravietojumi, pirmizdevums 1655. gadā.

Uzmetis skatienu pareģojumam, Ņūtons atvēra muti un aizvēra.

- Agnese zināja, ka es cietīšu avārijā? - viņš beigās pajautāja.

-Jā. Nē. Iespējams, ka ne. Grūti pateikt. Saproti, Agnese bija sliktākā no visiem pareģiem, jo viņai vienmēr bija taisnība. Tāpēc jau Pravietojumus neviens nepirka.

pārdabiskas garīgās spējas parasti rodas laika izjūtas trūkuma dēļ, un Agneses Nateres prāts bija tik tālu no viņas laika, ka viņa tika uzskatīta par jukušu pat septiņpadsmitā gadsimta Lankašīrā, kur traku pareģu bizness zēla un plauka.

Taču visi bija vienisprātis, ka Agnesē vērts ieklausīties.

Viņa ārstēja cilvēkus ar pelējuma paveidu, ieteica kārtīgi mazgāt rokas, jo uz tām esot sīki dzīvnieki, kas izsauc slimības, tāpēc tie jāaizskalo projām, lai gan katrs saprātīgs cilvēks zināja, ka pret slimības dēmoniem aizsargā tikai kārtīga smirdoņa. Mūža pagarināšanai Agnese ieteica skrējienu vieglā solī, kas bija ļoti aizdomīgi un piesaistīja raganu mednieku uzmanību. Viņa uzskatīja, ka ēdienkartē jāiekļauj šķiedrvielas, šajā ziņā, protams, aizsteigdamās priekšā laikam, jo vairumam cilvēku šķiedrvielas ēdienā šķita tikpat svarīgas kā grants. Un vēl viņa neārstēja kārpas.

- Visas vainas meklējamas galvā, - tā viņa teica,

- izdaboniet laukā, un kaite izgaisīs.

Agnesei acīmredzot bija saikne ar nākotni, taču neparasti trausla un specifiska. Vārdu sakot, nekam nederīga.

- ko tu ar to gribi teikt? - Ņūtons pajautāja.

- Viņai padevās tie pareģojumi, kurus var iztulkot tikai pēc paša notikuma, - Anatēma paskaidroja, - piemēram: Nepērciet Betamaks, kas attiecās uz 1972. gadu.

- Tu gribi teikt, ka viņa paredzēja videoatskaņotājus?

- Nē! Viņa sniedza tikai nelielu informācijas fragmentu, - Anatēma atbildēja. - Tur jau tā lieta. Grāmatā lielākoties ir neskaidras norādes, kuras kļūst saprotamas tikai pēc notikuma, kad visu var salikt vietā. Agnese turklāt neatšķīra nozīmīgo no mazsvarīgā, tāpēc pierakstīja visu pēc kārtas. Viņa paredzēja, ka 1963. gada 22. novembrī Kingslinnā sabruks māja.

-Jā? - Ņūtons izskatījās pieklājīgi nezinošs.

- Todien tika nogalināts prezidents Kenedijs, - Anatēma piebilda. - Bet Dalasas tolaik vēl nebija, saproti. Tāpēc svarīga šķita Kingslinnā.

-Jā...

- Sevišķi precīzi viņas pareģojumi ir par pašas pēcnācējiem.

-Jā?

- Protams, viņa nevarēja zināt par automašīnu ar iekšdedzes dzinēju. Tie viņai bija tikai jocīgi kaujas rati. Pat mana māte domāja, ka šajā tekstā pareģota imperatora karietes apgāšanās. Saproti, nepietiek jau zināt, kāda ir nākotne, bet arī jāizskaidro, ko tā nozīmē. Agnese, var teikt, skatījās pa sīku caurulīti uz plašu ainavu un pierakstīja visu, kas šajos informācijas zibšņos šķita vērtīgs.

- Šad tad jau paveicās, - Anatēma turpināja. - Mans vecvectēvs, piemēram, divas dienas iepriekš paredzēja akciju tirgus sabrukumu 1929. gadā un iedzīvojās bagātībā. Var teikt, ka esam profesionāli pēcteči.

Viņa skarbi uzlūkoja Ņūtonu.

- Vai zini, tikai pirms apmēram divsimt gadiem cilvēki apķērās, ka Jaukie un precīzie pravietojumi ir Agneses dzimtas mantojums. Daudzi pareģojumi attiecas uz viņas pēctečiem un viņu labklājību. Agnese acīmredzot gribēja par mums parūpēties arī pēc nāves. Manuprāt, tur slēpjas Kingslinnas pareģojuma jēga. Mans tēvs todien bija uz turieni aizbraucis, tāpēc Agnese uzskatīja, ka Dalasas atentātā viņš necietīs, tomēr ķieģelis uz galvas gan var uzkrist.

- Tiešām jauka kundze, - Ņūtons sacīja. - Gandrīz vai aizmirstas, ka viņa uzspridzināja visu ciemu.

Anatēma nelikās dzirdam.

- Lai nu kā, tas ir galvenais, - viņa turpināja. - Mēs vienmēr uzskatījām par pienākumu iztulkot Agneses pravietojumus. Beigās atklājām, ka mēnesī piepildās apmēram viens pareģojums, lai gan tagad, tuvojoties pasaules galam, protams, vairāk.

- Kad tas notiks? - Ņūtons pajautāja.

Anatēma izteiksmīgi paskatījās pulkstenī.

Ņūtonam paspruka baisi smiekli, taču viņš cerēja, ka izklausās smalki un pasaulīgi. Šodien piedzīvotais lika domāt, ka viņš nav pie pilna prāta. Turklāt viņu satrauca Anatēmas smaržas.

- Priecājies, ka man nav hronometra, - Anatēma sacīja.

- Mums palikušas, ak, apmēram piecas sešas stundas.

Ņūtons brīdi apsvēra dzirdēto. Līdz šim viņam nebija tieksmes uz alkoholu, bet kaut kas viņu šobrīd skubināja tieši uz to.

- Vai raganas tur mājās dzeramo? - viņš uzdrošinājās pajautāt.

- Kā tad citādi, - Anatēmas sejā parādījās smaids, ar kādu Agnese Natere, iespējams, ņēma no atvilktnes laukā apakšveļu. - Tas ir zaļš, ar burbuļiem, uz stingās virsmas kaut kas virmo. To tev vajadzētu pazīt.

- Jauki. Vai ledus tev ir?

Dzēriens bija džins. Ledus arī atradās. Anatēma burvestību apgūšanas procesā visumā nosodīja alkoholu, taču īpašos gadījumos neiebilda.

- Vai es jau pastāstīju par tibetieti, kas no bedres izlīda uz ceļa? - mazliet atguvies, Ņūtons pajautāja.

- Ak, es zinu par viņiem, - Anatēma atbildēja, kārtodama uz galda papīrus. - Vakar divi parādījās zālienā pie manas mājas. Nabadziņi bija galīgi apjukuši, uzcienāju šos ar tēju. Aizņēmās no manis lāpstu un atgriezās pazemē. Izskatījās, ka viņi īsti nezina, kas jādara.

Ņūtons mazliet sarūgtināts jautāja:

- Bet kā tu zināji, ka tie ir tibetieši?

- Starp citu, kā tu pats zināji? Vai, kad uzbrauci šim virsū, viņš... hm... teica Omm?

- Nu, viņš izskatījās pēc tibetieša, - Ņūtons atbildēja.

- Safrānkrāsas apģērbs, plikgalvis... zini... kā jau Tibetā.

- No tiem, kurus redzēju, viens labi runāja angliski. Nopratu, ka viņš laboja radioaparātus Lhasā un tad pēkšņi jau bija tunelī. Cilvēks pat nezināja, kā tiks mājās.

- Vajadzēja teikt, lai iet uz ceļa, varbūt viņu tur uzlasītu lidojošais šķīvītis, - Ņūtons drūmi izmeta.

- Trīs citplanētieši? Viens mazs skārda robots?

- Viņi taču piezemējās arī tavā pagalmā, vai tad ne?

- Ja var ticēt radio, viņi nolaidās visur, tikai ne manā pagalmā. Piezemējas vai visās pasaules vietās un nodod īsu, banālu vēsti no kosmosa. Kad cilvēki grib zināt ko vairāk, atbild ar tukšu skatienu un aizlaižas projām, tieši, kā teica Agnese.

- Vai tiešām tu gribi man teikt, ka viņa to paredzēja?

Anatēma sāka šķirstīt apbružāto kartotēku.

- Visu laiku taisos to ievadīt datorā, - viņa teica. - Varētu izmantot vārdu meklētāju un tā tālāk. Zini? Tas būtu daudz vienkāršāk. Pareģojumi nav sakārtoti nekādā īpašā secībā, taču ir pavedieni, rokraksts un tā tālāk, kas palīdz orientēties.

- Vai Agnesei viss bija sakārtots kartotēkā? - Ņūtons painteresējās.

- Nē, grāmatā. Bet tā kaut kur pačibēja. Tomēr mums, protams, palikušas kopijas.

- Pazaudēji? - Ņūtons centās pārvērst visu jokā. - To nu gan viņa laikam neparedzēja?

Anatēma atbildēja ar niknu skatienu. Ja ar to varētu nogalināt, Ņūtons būtu pagalam.

- Gadu gaitā esam pravietojumus sakārtojuši, un vectēvs ieviesa ļoti noderīgu atsauču sistēmu... jā... rokā ir.

Anatēma nolika Ņūtona priekšā papīra lapu.

3988. Kad krokusa ļaudis iznāks no pazemes un zaļi cilvēki no debesu juma, bet nezinās paši, kāpēc, bet Plu-tons raidīs zibens šautras, nogrimusī zeme augšām celsies, Leviatāns uzpeldēs, Brazīlija zaļos. Treji sanāks kopā un Četri celsies, dzelzs zirgos jās, tad teikšu jums, ka gals jau tuvu būs.

... Krokuss = safrāns (skat. 2003) ... Citplanētieši...??

... Desantkaraspēks?

... Kodolstacijas? (skat. izgr. 798-806)

... Atlantlda (izgr. 812-819)... Leviatāns = valis (skat. 1981)... Dienvidamerika ir zaļa?

3 = 4? Dzelzceļš (dzelzs ceļš, skat. 2675)

- Visu jau uzreiz nesarakstīju, - Anatēma atzinās,

- aizpildīju, kad noklausījos ziņas.

- Tavā ģimenē gan bijuši nepārspējami krustvārdu mīklu minētāji, - Ņūtons secināja.

- Manuprāt, Agnese te nošāva buku. Ar Leviatānu, Dienvidameriku, trijniekiem un četriniekiem var saprast nezin ko, - viņa nopūtās. - Vistrakāk ar laikrakstiem. Ej nu uzmini, vai Agnese nav domājusi sīku negadījumu, kuru var palaist garām. Varbūt pateiksi man, cik laika vajag, lai no pirmās līdz pēdējai lapai ik rītu izlasītu katru dienas avīzi?

- Trīs stundas un desmit minūtes, - Ņūtons nedomādams atbildēja.

- ceru, ka mums piešķirs medaļu vai citu balvu, - Ādams optimistiski teica. - Mēs izglābām cilvēku no degoša vraka.

- Tas taču nedega, - Pipars aizrādīja. - Kad apgāzām atpakaļ uz riteņiem, tas pat neizskatījās pārāk cietis.

- Bet tā varēja notikt, - Ādams palika pie sava. - Nesaprotu, kāpēc mums jāpaliek bez balvas tāpēc vien, ka tā vecā grabaža neaizdegās.

Visi pētīja bedri. Anatēma bija izsaukusi policiju. Policisti apgalvoja, ka pie vainas ir neveiksmīga bremzēšana, un norobežoja vietu. Caurums zemē bija dziļš un tumšs.

- Būtu forši aiziet līdz Tibetai, - Braiens aizsapņojās. - Varētu tur apgūt Austrumu cīņas mākslas un vēl kaut ko. Redzēju vecā filmā ieleju Tibetā, kurā cilvēki dzīvo simtiem gadu. Šangrila.

- Manai tantei ir vasarnīca, kuru viņa arī sauc par Šangrilu, - Venslideils atsaucās.

Ādams nosmīkņāja.

- Diez kas nav, ja ieleju nosauc nezin kādas vecas vasarnīcas vārdā, - viņš teica. - Tikpat labi varētu būt Šķūnis vai Lauru birzs.

- Tomēr labāk nekā Šambla, - Venslideils vārgi iebilda.

- Šambala, - Ādams pārlaboja.

- Manuprāt, tā ir tā pati vieta. Varbūt tai ir divi nosaukumi, - Pipars sev neraksturīgi diplomātiski teica. - Tāpat kā mūsu mājas. Kad ievācāmies, pārdēvējām Vigvamu par Nortonas ainavu, taču vēstules pienāk ar adresi: Teo K. Kupjē, Vigvamā. Varbūt nosauca par Šambalu, bet cilvēki vēl sauc to par Lauru birzi.

Ādams iemeta bedrē oli. Tibetieši jau sāka viņam apnikt.

- Ko mēs tagad darīsim? - Pipars pajautāja. - Norton-botoma fermā peldina aitas. Mēs varētu iet palīgā.

Ādams iemeta bedrē lielāku oli,-gaidīdams būkšķi. Nekā.

- Nezinu, - viņš atturīgi novilka, - manuprāt, vajadzētu kaut ko darīt vaļu un mūžamežu labā, vai tamlīdzīgi.

- Kā, piemēram? - prasīja Braiens, kuram aitu peldināšana šķita laba izklaide.

Izvilcis no kabatas tukšas cepumu paciņas, viņš tās citu pēc citas meta caurumā.

- Varētu pēcpusdienā aiziet uz Tedflldu un iztikt bez hamburgeriem, - Pipars ierosināja. - Ja mēs, četri cilvēki, nepaņemsim pa hamburgeram, nevajadzēs cirst miljoniem akru mūžameža.

- Tāpat jau cirtīs, - Venslideils norūca.

- Atkal valgais materiālisms, - Ādams secināja. - Tas pats ar vaļiem. Skaties tik un brīnies, kas notiek visapkārt.

Ādams paskatījās uz Suni, juzdamies pavisam dīvaini. Krancis, manīdams sev pievērsto uzmanību, nostājās uz pakaļkājām.

- Tādi kā tu apēd visus vaļus, - Ādams skarbi teica. - Varu saderēt, ka esi notiesājis jau veselu vali.

Suns pielieca galvu un iesmilkstējās, lai gan sātaniska dzirkstelīte dvēselē viņu par to ienīda.

- Nu gan jauka pasaule, kurā mums jāaug, - Ādams turpināja, - bez vaļiem, bez gaisa, visapkārt visi airējas, jūras līmenis ceļas.

- Tad jau vienīgie vinnētāji būs Atlantīdā, - Pipars līksmi iesaucās.

- Nūja, - Ādams atbildēja, laizdams viņas teikto gar ausīm.

Kaut kas notika ar viņa galvu. Tā sāpēja. Ne lūgtas, ne sauktas nāca domas. Kāds teica: Tu taču vari visu, Ādam Jang. Tu vari panākt, lai viss būtu labāk. Tu taču vari visu, ko vēlies. Un runātājs bija.... viņš pats. Sīka daļiņa kaut kur dziļumā. Tā, kas visus gadus bija viņā - gandrīz vai neievērota, tikpat kā ēna. Tagad tā teica: Jā, pasaule ir satrunējusi. Viss varētu būt pa pirmo. Bet tagad tā ir satrunējusi, un pienācis laiks kaut ko darīt. Tāpēc jau tu te esi. Lai visu vērstu uz labo pusi.

¹

Ja Ādams tolaik būtu pilnībā pārvaldījis savas spējas, Jangu ģimenes Ziemassvētki būtu sabojāti, jo centrālapkures vadā viņi būtu atraduši resnu mironi ar kājām gaisā.

²

Un ari matus un ādas krāsu. Lietojot uzturā pietiekami ilgi, ari dzīvības pazīmes.

Tomēr ne tāds kā citviet pasaulē. Vācijā ingveralus vietā piedāvāja gaišalu, savukārt Anglija pamanījās pārņemt amerikāņu ātrās ēdināšanas principus, piemēram, ātru ēdiena pasniegšanu, un tos rūpīgi likvidēt (ēdienu vajadzēja gaidīt pusstundu, tas bija atdzisis, un tikai siltā salātlapa liecināja, ka tas ir hamburgers, nevis smalkmaizīte). Francijā Burger Lord aģentu nošāva divdesmit piecas minūtes pēc ierašanās.

³

Šedvels ienīda dienvidniekus un pārnestā nozīmē atradās no tiem tik tālu kā Ziemeļpols.

⁴

5. novembris, t. s. Gaja Foksa nakts - vakars, kad angļu bērni tradicionāli kurina ugunskurus un piemin t. s. Pulvera sazvērestību. (Red. piez.)

Paskaidrojums amerikāņiem un citām urbānām dzīvības formām: angļu laucinieki domā, ka centrālapkure ir pārāk sarežģīta un visnotaļ vājina morālo stāju, tāpēc izvēlas citu sistēmu: sagādā koka sprunguļus un ogļu klučus, kā ari baļķēnus, kas, iespējams, ir gabalos sacirsts azbests, sakrauj to visu dūmojošās kaudzītēs un tad saka: Kas gan var būt jaukāks par rūcošu uguni? Kurināmais tikai dūmo, bet nedeg, tāpēc zem tā paliek sīku, baltu, vaskainu ķieģelīti, kas švirkst uz nebēdu, līdz beigās kurināmā svars to nodzēš. Šos ķieģelīšus sauc par iekuriem, neviens nezina, kāpēc.

⁵

PIEZĪME JAUNIEŠIEM UN AMERIKĀŅIEM: viens šiliņš = pieci pensi. Zinot sākotnējo britu monetāro sistēmu, vieglāk saprast raganu meklēšanas armijas antīkās finanses.

Divi fartingi = puspenijs Divi puspeniji = viens penijs Trīs peniji = trijnieks Divi trijnieki = sešpenss Divi sešpensi = viens šiliņš jeb bobs Divi bobi = viens florins Florīns un sešpenss = puskrona Četras puskronas = desmit bobu banknote Divas desmit bobu banknotes = viena mārciņa (jeb 240 pensi) Viena mārciņa un viens šiliņš = viena gineja Briti ilgi pretojās decimālajai naudas sistēmai, uzskatīdami, ka tā ir pārāk sarežģīta.

⁶

Dienā, bet vakarā izlika Taro kārtis nervoziem ierēdņiem. Veci paradumi neiznīkst.

⁷

Faktiski bez brillēm viņš bija vēl neglītāks, jo bez tām viņš klupa pār istablietām un bieži staigāja, nolīmēts ar plāksteriem.

⁸

Device - ierīce, mehānisms (angļu vai.) (Tulk. piez.)

⁹

Gadget - ierīce, nieciņš (angļu vai.) (Tulk. piez.)

¹⁰

Nutter (angļu vai.) - jucis. (Tulk. piez.)

Dorisa Stouksa (Doris Stokes, 1920-1987), angļu spiritiste, garu izsaucēja. (Tulk. piez.)

- Viņi jau varēs doties, kur grib, - Pipars bažīgi uzlūkoja Ādamu. - Es runāju par Atlantīdas iemītniekiem. Tāpēc ka...

- Man jau līdz kaklam tie velna atlantīdieši un tibe-tieši, - Ādams atcirta.

Visu skatieni pievērsās viņam. Tāds Ādams vēl nebija redzēts.

- Vienam otram jau labi, - Ādams sūrojās, - vazājas pa pasauli, izmanto vaļus, ogles un ozonu, mūžamežus un visu pārējo, bet mēs paliksim bešā. Būs jālido uz Marsu vai citur, lai nav jānīkst tumsā un mitrumā, kamēr viss gaiss aizplūst projām.

Tas bija pavisam cits Ādams. VIŅI vairījās skatīties viens otram acīs. Kad viņš bija tādā noskaņā, pasaule šķita saltāka.

- Manuprāt, - Braiens pragmatiski iesāka, - vislabāk būtu par to visu vairāk nelasīt.

- Tu jau viendien teici, - Ādams atbildēja, - ka tu sāc lasīt grāmatas par pirātiem, kovbojiem, astronautiem un tamlīdzīgi un domā, ka pasaule ir pilna ar brīnumiem, un tad tev pēkšņi kāds sāk stāstīt par mirušiem vaļiem, izcirstiem mežiem un kodolatkritumiem, kas nesairst miljoniem gadu. Ja gribat zināt manas domas, nav vērts kļūt par pieaugušo.

VIŅI pārmija skatienus.

Pār pasauli tiešām krita ēna. Ziemeļoš biezēja negaisa mākoņi, caur kuriem lauzās dzeltena saules gaisma. Debesis atgādināja dedzīga amatiera gleznu.

- Manuprāt, šito visu vajadzētu sarullēt un sākt no jauna, - Ādams turpināja.

Viņa balss skanēja pavisam svešādi.

Caur vasaras mežiem brāzās dzestrs vējš.

Ādams paskatījās uz Suni, kas centās nostāties uz galvas. Tālumā ducināja pērkons. Noliecies viņš izklaidīgi noglaudīja Suni.

-Ja sprāgs atombumbas, visi būs to pelnījuši, un tad varēs sākt no gala, vienīgi šoreiz kārtīgi, - Ādams turpināja. - Dažreiz domāju, ka tā arī vajag, lai vienreiz varētu visu sakārtot.

Atkal nogranda pērkons. Pipars nodrebēja. Neizklausījās dabiski. Šoreiz tā nebija parasta pļāpāšana laika nosišanai. Ādama acīs bija kaut kas nesaprotams: ierastās velnišķības vietā - pelēks tukšums, un tas šķita daudz ļaunāk.

- Nezinu gan, - Pipars lūkoja iebilst, - tiešām nezinu. Ja visas bumbas uzies gaisā, mēs paši arī uzsprāgsim. Kā nākamo, vēl nedzimušo paaudžu māte esmu pret.

Pārējie uzmeta viņai ziņkārīgu skatienu. Pipars paraustīja plecus.

- Pēc tam pasauli apsēdīs milzīgas skudras, - Vensli-deils satraukti teica. - Redzēju filmā. Vai arī mēs staigāsim ar nozāģētiem šauteņu stobriem, un visi vadās mašīnā nažus un šaujamos.

- Es nepieļaušu skudras un neko tamlīdzīgu, - Ādams baisi pasmaidīja. - Un ar jums nekas nenotiks. Es par to parūpēšos. Būtu superīgi, ja visa pasaule piederētu mums vien. Ko teiksiet? Mēs varētu to sadalīt. Mums būtu aizraujošas spēles. Karš ar īstu armiju un tā tālāk.

- Bet pasaulē taču vairs nebūtu cilvēku, - Pipars iebilda.

- Nu, gan jau kaut kādus uzmeistarotu, - Ādams bezrūpīgi izmeta. - Vismaz karaspēkam derēs. Mums katram būtu ceturtā daļa pasaules. Piemēram, tu, - viņš pamāja uz Piparu, kura sarāvās, it kā Ādama pirksts būtu līdz baltkvēlei nokaitēts kruķis, - varētu ņemt Krieviju, jo tā

ir tikpat sarkana kā tavi mati, vai ne? Venslijam varētu piešķirt Ameriku, Braienam - Āfriku un Eiropu, un, un...

Neraugoties uz augošajām šausmām, VIŅI kārtīgi apsvēra piedāvājumu.

- Hm, - stostījās Pipars, kuras krekliņu arvien spēcīgāk raustīja vējš, - nesaprotu, kāpēc Venslideils saņems Ameriku ar visu, kas tur ir, bet es tikai Krieviju. Tā ir garlaicīga zeme.

- Varēsi pieķert klāt Ķīnu, Japānu un Indiju, - Ādams viņu mierināja.

- Tad jau man būs tikai Āfrika un daudzas garlaicīgas valstiņas, - Braiens spēja tirgoties pat katastrofas priekšvakarā. - Es labprāt ņemtu Austrāliju.

Pipars viņam piebikstīja un nepacietīgi papurināja galvu.

- Austrālija tiks Sunim, - Ādams paskaidroja, acīm degot jaunrades priekā, - lai ir plašumi, kur izskraidīties. Varēs dzenāt trušus un ķengurus, kas tur dzīvo...

Mākoņi pletās uz priekšu un sāniem kā dzidrā ūdenī ielieta tinte, slīdēdami debesīs ātrāk, nekā tos dzina vējš.

- Bet tad taču nebūs vairs neviena truša! - Venslideils iekliedzās.

Ādams neklausījās, vismaz balsīs ārpus savas galvas ne.

- Nu jau mums viss sajuka, - viņš teica. - Sāksim no gala. Paglābsim tos, kurus gribēsim, un sāksim jaunu dzīvi. Tā būs vislabāk. Ja tā padomā, mēs izdarīsim pasaulei pakalpojumu. Mani pārņem dusmas, redzot, kā visi tie vecie ķēmi jauc gaisu...

— galvenais jau ir atmiņa, saproti, - Anatēma skaidroja.

- Tā darbojas atpakaļgaitā un arī uz priekšu. Proti, kvalitatīvā atmiņa.

Ņūtons viņu laipni, bet nesaprotoši uzlūkoja.

- Gribu pateikt, - viņa pacietīgi turpināja, - ka Agnese jau nākotni neredzēja. Viss jāsaprot pārnestā nozīmē. Viņa to atcerējās. Protams, ne pārāk skaidri; informācija tika filtrēta caur viņas sapratni, tātad tā ir mazliet juceklīga. Mēs uzskatām, ka vislabāk Agnese atcerējās to, kas notiks ar viņas pēcnācējiem.

- Bet ja tu kaut kur dodies un dari to, par ko viņa rakstīja, bet viņa pieminēja, kur tu gāji un ko darīji, tad jau... - Ņūtons bija neizpratnē.

- Es saprotu, jā, tomēr ir pierādījums, ka tieši tā tas darbojas, - Anatēma atbildēja.

Abi pētīja priekšā izklāto karti. Blakus murdēja radioaparāts. Ņūtons ne brīdi neaizmirsa, ka viņam blakus sēž sieviete. Esi profesionālis, viņš sev teica. Tu taču esi kareivis, vai ne? Tad rīkojies kā kareivis! Mirkli viņš saspringti domāja. Darbojies kā cienījams kareivis un izturies piedienīgi! Pēc tam viņš atkal atgriezās pie sarunas ar Anatēmu.

- Bet kāpēc tieši Tedfīldā? - Ņūtons jautāja. - Personīgi mani ieinteresēja laikapstākļi. Optimāls klimats, tā varētu teikt. Proti, neliela vieta ar tikai tai raksturīgiem labiem laikapstākļiem.

Viņš uzmeta skatienu Anatēmas piezīmju grāmatām. Tiešām neparasta vieta, pat ja nebūtu tibetiešu un NLO, kas pēdējā laikā šķita apsēduši visu planētu. Tedfīldas apkaimē bija ne tikai labi laikapstākļi, pēc kuriem varētu sastādīt kalendāru, bet ari ievērojama noturība pret izmaiņām. Nekur neredzēja jaunbūves. Lielākā daļa iedzīvotāju nekur nepārcēlās. Šķita, ka te ir vairāk mežu un dzīvžogu nekā citur.

Vienīgā automatizētā lielferma, kas sāka darboties, pēc pāris gadiem izputēja, un tās vietā stājās vecmodīga ferma, kurā cūkas brīvi skraidīja pa augļu dārziem. Cūkgaļa tika pārdota par labu cenu. Divas vietējās skolas apbrīnojami kareivīgi turējās pie vecajām tradīcijām, būdamas imūnas pret mūžam mainīgajām izglītības reformām. Automa ģistrāle, kurai vajadzēja pārvērst lielāko daļu Tedfīldas krustojumā numur astoņpadsmit ar autostāvvietu Laimi gais baroklis, nezin kāpēc piecu jūdžu attālumā pagriezās, metot lielu pusloku, un tad stiepās tālāk, apiedama saliņu un nemainot lauku ainavu. Neviens nevarēja pateikt, kāpēc viens no iesaistītajiem projekta autoriem cieta no nervu sabrukuma, otrs iestājās klosterī, bet trešais devās uz Bali gleznot kailas sievietes.

Varētu nodomāt, ka divdesmitā gadsimta vidū izveidojusies neatkarīga sala, uz kuru tas neattiecas.

Paņēmusi no kārbas citu kartīti, Anatēma pāršūdināja to pār galdu.

2315. Dažs labs teic, ka tas notiks Londonas pilsētā vai Ņujorkā, bet viņi alojas, jo tas būs Tedfīldā, viņš nāks vareni un spēcīgi kā bruņinieks savā īpašumā, viņš sadalīs pasauli 4 daļās un sacels vētru.

... 4 gadus par ātru (Ņūamsterdama līdz 1664)... Tedvila, Norfolka...

Tārdsfīlda... Devona... Tedfīldā.... Oksona...< ...!

Skat. Jāņa Atklāsmes grāmatu, 6. nod., 10. p.

- Man bija jābraukā apkārt, lai izpētītu daudzu apgabalu arhīvus, - Anatēma stāstīja.

-Bet kāpēc 2315. numurs? Ieraksts taču ir jaunāks par citiem.

- Agnese laika ziņā bija mazliet pavirša. Manuprāt, viņa ne vienmēr zināja, kas kur notiks. Es jau teicu, ka mēs gadiem gudrojām sistēmu, lai visu sasaistītu kopā.

Ņūtons apskatījas vel vairākas kartītes, piemēram:

1111. Un rūkdams atnāks lielais suns, un divas varas to uzraudzīs, bet velti, jo ies tas tur, kur saimnieks, - un elle

Vai tam būtu sakars ar Bismarku? (A. F. Divaisa,

1888. gada 8. jūnijā)

...?

Šlēsviga-Holšteina?

bēgs tā priekšā.

- Neskaidri, neraksturīgi Agnesei, - Anatēma secināja.

3017. Redzu četrus jātniekus, kas nes galu, un ar viņiem jāj elles eņģeļi, un Treji celsies, un Četri un Četri būs Četri, un Tumsas eņģelis pats sevi iznīdēs, un Cilvēks pieprasīs savu.

Apokalipses jātnieki, cilvēks = Pāns, Sātans (Raganu prāvas Lankašīrā, Brewster, 1782)

??

Jūtu, ka mūsu labā Agnese tovakar bijusi pilnā (Kvinsijs Divaiss, 1789. g. 15. okt.) Piekrītu. Mēs visi taču esam tikai cilvēki. (Mis 0. Dž. Divaisa 1854. g. 5. janvāri)

- Bet kāpēc jaukie un precīzie? - Ņūtons gribēja zināt.

- Jauks ir tas pats, kas precīzs, - Anatēma paskaidroja nogurušā balsī, acīmredzot ne jau pirmo reizi. - Tolaik tam bija tāda nozīme.

- Bet paklau... - Ņūtons iesāka.

Viņš jau gandrīz bija sev iestāstījis, ka NLO nav, ka viss ir viņa fantāzijas auglis, nu, par tibetieti vēl māca šaubas; varbūt tomēr tāds bija, bet diez vai tas bija tibe-tietis. Taču šobrīd Ņūtonu visvairāk saistīja pievilcīgā sieviete šajā istabā, kurai viņš arī, šķiet, nebija vienaldzīgs, vismaz netīksmi viņa nejuta, un tas Ņūtonam bija kas jauns. Protams, šobrīd notika varen daudz kā dīvaina, bet, ja viņš tiešām pacenstos pagriezt saprāta laivu pret trakojošo pierādījumu straumi, tad varētu pieņemt, ka tie bija, hm, meteorologu baloni vai Venera, vai arī masveida halucinācijas.

Vārdu sakot, šobrīd Ņūtona jūtas valdīja pār saprātu.

- Bet paklau, - viņš atkārtoja, - pasaule taču patiesībā neies bojā, vai ne? Paskaties visapkārt! Starptautiskais stāvoklis nav pārāk saspringts... ne vairāk kā parasti. Kāpēc mēs nevarētu visu nolikt malā un, nezinu, varbūt vienkārši iziet svaigā gaisā pastaigāties?

-Vai tiešām tu nesaproti? Te kaut kas ir! Kaut kas ietekmē apkaimi! - Anatēma atbildēja. - Visas enerģētiskās līnijas ir izlocītas. Tās pasargā šo vietu no potenciālām pārmaiņām! Tas... tas...

Jau atkal Anatēmas prātā pavīdēja doma, kuru viņa nespēja, kuru viņai nebija ļauts satvert tāpat kā pamostoties sapni.

Vējš grabināja logos, rūtī neatlaidīgi sitās jasmīna zars.

- Tomēr nespēju noteikt, kas tieši, - Anatēma lauzīja rokas, - esmu izmēģinājusi visu.

- Noteikt? - Ņūtons pārjautāja.

- Mēģināju svārstu, pēc tam teodolītu. Zini, man ir pārdabiskas spējas. Lai nu kā, bet līnijas pārvietojas.

Ņūtons vēl pietiekami kontrolēja savu prātu, lai Anatēmas teikto izskaidrotu. Vairums cilvēku, apgalvojot, ka viņiem piemīt pārdabiskas spējas, ar to domā, ka viņiem ir aktīva, neparasta iztēle, melni nolakoti nagi un ikdienā viņi risina sarunas ar savu papagaili. Kad to pateica Anatēma, šķita, ka viņa atzīst pārmantotu slimību, par kuru pati nepriecājas.

- Vai tuvojas pastardiena? - Ņūtons jautāja.

- Ne viens vien pravietojums paredz, ka vispirms jāparādās Antikristam, - Anatēma atbildēja. - Agnese arī tā saka. Bet es neko tamlīdzīgu neesmu manījusi.

- Varbūt tā ir viņa? - Ņūtons ieminējās.

-Ko?

- Varbūt tā būs viņa, - Ņūtons paskaidroja. - Kā nekā dzīvojam divdesmitajā gadsimtā. Dzimumu līdztiesības laikā.

- Manuprāt, tu tomēr neņem to par pilnu, - viņa skarbi teica. - Bet šajā vietā nav nekā ļauna. Un to es nesaprotu. Redzu tikai mīlestību.

- Kā, lūdzu? - Ņūtons pajautāja.

Anatēma bezpalīdzīgi viņu uzlūkoja.

- Man grūti to aprakstīt, - viņa atbildēja. - Kaut kas vai kāds mīl šo vietu. Mīl katru pēdu tik spēcīgi, ka aizsargā to tikpat kā ar vairogu. Dziļa, dedzīga, milzīga, kaisla mīlestība. Vai tad te var notikt kas ļauns? Vai tādā vietā var sākties pasaules gals? Te var droši audzināt bērnus. Bērniem ir īsta paradīze.

Anatēma vāri pasmaidīja.

- Tev vajadzētu redzēt vietējos bērnus! Nekur citur tādu nav! Tikpat kā pusaudžu žurnālā! Ar nobrāztiem ceļgaliem, mirdzošām acīm, īsts dzīvsudrabs!

Turpat jau bija. Anatēma juta domu, kas tuvojās.

- Bet kas tad te? - Ņūtons pajautāja.

- Ko? - Anatēma iekliedzās, atrauta no domu gaitas.

Ņūtons pabungoja ar pirkstiem kartē.

- Te norādīta neizmantota lidosta. Paskaties, uz rietumiem no Tedfīldas!

Anatēma nosmīkņāja.

- Neizmantota? Netici kartei! Savulaik tur bija kara iznīcinātāju bāze. Apmēram desmit gadus tur ir aktīva Tedfīldas gaisa bāze. Vari nejautāt, es atbildēšu, ka tam ar lidostu nav nekāda sakara. Pulkvedis ir daudz saprātīgāks par tevi. Viņa sieva nodarbojas ar jogu, mīļo pasaulīt.

Paklau. Ko es pirmīt teicu? Vietējie bērni...

Anatēmas prāts zaudēja pamatu, un viņa atkrita personīgākās domās, kas to vien gaidīja. Ņūtonam patiesībā nebija nekādas vainas. Varētu pavadīt ar viņu atlikušo dzīvi. Tas nebūs pārāk ilgi, un viņš nepagūs viņu aizkaitināt.

Radio stāstīja par Dienvidamerikas mūžamežiem.

Jaunaudzēm.

No debesīm sāka birt krusa.

viņi sekoja Ādamam lejup uz karjeru. Koku lapas driskāja krusas graudi.

Suns, iežmiedzis asti kājstarpē, smilkstēja.

Kaut kas nav kārtībā, Suns domāja. Tieši tad, kad sāku tramdīt žurkas un gandrīz vai tiku galā ar sasodīto vācu aitu suni ceļa pretējā pusē. Un nu viss vējā, man atkal būs gailošas acis un vajadzēs vajāt zudušās dvēseles. Kāda tur jēga? Tās jau pretī necīnās, bez smaržas un garšas...

Venslideils, Braiens un Pipars gan nespēja domāt tik sakarīgi, saprazdami vienīgi, ka nespēj nesekot Ādamam tāpat kā nespēj lidot; viņus uz priekšu dzina nepārvarams spēks - ja tam pretosies, salūzīs kājas, tomēr jāsoļo būs tāpat.

Ādams vispār nedomāja, taču viņa prātā kaut kas bija atvēries un liesmoja.

Viņš teica, lai visi apsēstas uz kastēm.

- Te, lejā, mums būs labi, - Ādams apsolīja.

- Hm, - Venslideils novilka, - vai tu nedomā, ka mūsu vecāki...

- Par viņiem neuztraucies! - viņš augstprātīgi atbildēja. - Sagādāšu mums citus. Ne jau tādus, kas dzīs gulēt pusdesmitos. Ja gribēsi, varēsi vispār negulēt. Nebūs jākārto istaba, ne arī kas cits jādara. Atstājiet to manā ziņā, un viss būs pa pirmo!

Ādama sejā parādījās neprātīgs smaids.

-Tūlīt jūs redzēsiet manus jaunos draugus, - viņš paziņoja, - jums viņi patiks.

- Bet... - Venslideils iesāka.

- Padomā, cik tad būs forši, - Ādams jūsmīgi turpināja. - Varēsim piepildīt Ameriku ar jauniem kovbojiem, indiāņiem, policistiem, gangsteriem un komiksiem, ar astronautiem, ar visu, ko vien gribēsim. Fantastiski, vai ne?

Venslideils izmisīgi paskatījās uz Piparu un Braienu. Visi bija vienisprātis, ka pat normālos apstākļos nespētu saprātīgi uz to atbildēt. Jā, savulaik bija īsti kovboji un gangsteri. Lieliski! Arī tēlot kovbojus un gangsterus bija jauki, bet īsti un neīsti kovboji un gangsteri, kurus var salikt kastītē, kad tie apnikuši, vairs nemaz nešķita forši. Galvenais taču, ka izlikšanos par kovbojiem un pirātiem var beigt un iet mājās.

- Taču vispirms, - Ādams drūmi teica, - mēs viņiem parādīsim...

laukuma vidū auga koks. Neteiksim, ka pārāk liels, ar dzeltenu lapotni. Gaismu tas saņēma caur matētu stiklu, kas, protams, bija traģiski maz, un koks atgādināja drīzāk narkomānu nekā sportistu. Tā zaros bija sakārti skaļruņi. Tomēr tas bija īsts koks, un, pieverot acis un skatoties uz to caur mākslīgo ūdenskritumu, gandrīz varēja iedomāties, ka tas ir slims un tīts asaru miglā.

Džeimijs Hernezs labprāt pusdienoja koka ēnā. Remontdarbu uzraugs, to zinādams, būtu neapmierināts. Bet Džeimijs bija uzaudzis fermā, turklāt labā, un mīlēja kokus. Viņš negribēja doties uz pilsētu, taču nekas cits neatlika.

Darbs nebija slikts, un par tādu algu tēvs pat nesapņoja. Vectēvs naudu vispār nebija redzējis. Pats Džeimijs to pirmoreiz ieraudzīja piecpadsmit gadu vecumā. Taču šad un tad cilvēkam vajadzēja kokus, un Džeimijs tagad juta kaunu, atceroties, ka bērnībā viņi tos lietoja galvenokārt malkai. Jā, mazbērni kokus redzēs tikai vēstures grāmatā.

Bet ko tur varēja darīt? Kur agrāk bija koki, tagad pletās lielfermas, mazo fermu vietā - laukumi. Kur bija laukumi, tagad arī tie paši. Ko tur varēja darīt?

Paslēpis ratiņus aiz avīžu stenda, Džeimijs zagšus apsēdās un atvēra pusdienu kārbu.

Bet tad kaut kas nočaukstēja, pār zemi pārslīdēja ēna. Džeimijs pameta skatienu visapkārt.

Koks sakustējās! Džeimijs sāka to ieinteresēti vērot. Līdz šim viņš nebija redzējis, kā aug koki.

Ap saknēm sakustējās augsne (patiesībā mākslīgas granulas). Džeimijs ieraudzīja baltu asnu, kas lauzās caur improvizēto dārziņu, kuru ieskāva truls betons.

Pats nezinādams, kāpēc, Džeimijs neapzināti, maigi ar kāju pagrūda dzinumu uz spraugu starp betona plāksnēm. Tas ieslīdēja zem betona.

Koka zari locījās, radot dažādus veidolus.

No ielas plūda satiksmes trokšņi, taču viņš nepievērsa tiem uzmanību. Kāds brēca, bet Džeimija tuvumā jau kliedza katru dienu, bieži vien uz viņu.

Ceļojošā sakne droši vien atrada vietu apslēptajā augsnē. Tur tā mainīs krāsu, kļūs resna kā ugunsdzēsēju šļūtene, kad tai pieslēgts ūdens. Mākslīgais ūdenskritums sastinga. Džeimijs iedomājās saknes, kas, meklēdamas ūdeni, nosprosto un uzplēš caurules.

Nu jau viņš manīja, kas notiek uz ielas. Satiksme bangojās kā jūra. Caur visām spraugām augšup lauzās svaigi koku dzinumi.

Protams, Džeimijs nodomāja, tiem ir saules gaisma, bet manam kokam tās nav. Tam jāiztiek ar blāvi pelēku gaismu, kas krīt pa kupolu no četrstāvu augstuma. Mirusi gaisma.

Bet ko tur lai dara?

Kaut ko jau varēja gan.

Lifti nedarbojās, jo pazuda elektrība, taču līdz augšai bija tikai četri kāpņu posmi. Uzmanīgi aizvēris pusdienu kārbu, Džeimijs piegāja pie ratiņiem un paņēma visgarāko slotu.

No ēkas kliegdami plūda laukā cilvēki. Džeimijs peldēja pret straumi kā lasis.

Matētā stikla kupolu saturēja baltu siju režģis: arhitekts acīmredzot bija iecerējis radīt dinamisku noskaņu, bet varbūt kaut ko citu. Patiesībā tā bija viena vienīga plastmasa, un Džeimijam, tupot uz sijas, vajadzēja izmantot visu spēku un veiklību, lai ar slotu aizsniegtu un izdauzītu stiklus. Daži sitieni, un zemē nobira kupola lauskas.

Pagalmā ielija gaisma, atklājot putekļus visapkārt. Šķita, ka gaiss ir biezs no naktstauriņiem.

Tālu lejā no betona cietuma izlauzās koks un cēlās gaisā kā ātrvilciens. Džeimijs līdz šim nezināja, ka var dzirdēt koku augam, un citi cilvēki arī ne. Skaņa, ko augšana parasti rada simt gadu laikā, pārvietojas vienmērīgos viļņos divdesmit četras stundas dienā.

Kad augsme ir paātrināta, koks krakšķ.

Džeimijs vēroja, kā viņam tuvojas liels, zaļš mākonis sēnes veidolā. No zariem un saknēm plūda tvaiks. Restes neizturēja. Kupola atliekas palēcās augšup kā galda tenisa bumbiņa spēcīgā ūdens strūklā.

Tā notika visā pilsētā, lai gan tā vairs nebija redzama. Visapkārt un visur pletās zaļš lapu mežs. Tas pletās no apvāršņa līdz apvārsnim.

Džeimijs sēdēja zarā, pieķēries liānai, un nevarēja vien beigt smieties.

Sāka līt.

vaļu pētniecības kuģis Kappamaki pašlaik pētīja, cik vaļu iespējams noķert nedēļas laikā.

Vienīgi šodien nebija neviena vaļa. Apkalpe skatījās ekrānos, kas, pateicoties asprātīgai tehnoloģijai, spēja nopeilēt visu, kas lielāks par sardīni, kā arī aprēķināt tā neto vērtību starptautiskajā tirgū. Ekrānos nekā nebija. Vienīgi paretam parādījās aši peldoša zivs, kaut kur steigdamās.

Kapteinis ar pirkstiem bungoja pa pulti, nobažījies, ka tuvā nākotnē būs jārada neliels pētniecisks projekts, lai atklātu, kas noticis ar nedaudzajiem vaļu pētniecības kuģu kapteiņiem, kas atgriežas bez rezultātiem. Interesanti gan. Varbūt šos ieslēdz telpā ar harpūnām, dodot iespēju aiziet ar godu.

Nē, tas nav iespējams! Kaut kam taču jūrā jābūt.

Stūrmanis iebakstīja kartē un to apskatīja.

- Godātais ser? - viņš ierunājās.

- Kas noticis? - kapteinis īgni atsaucās.

- Diemžēl nedarbojas ierīces. Jūras gultnei te vajadzētu būt divsimt metru dziļai.

- Nu un?

- Rādījumā ir 15 000 metru, godātais ser. Turklāt skaitlis aug.

- Muļķības! Tāda dziļuma nemaz nav.

Uzmetis niknu skatienu satriecošajai, pasakaini dārgajai aparatūrai, kapteinis tai iebelza.

Stūrmanis nervozi pasmaidīja.

- Nu jau rāda mazāk, ser, - viņš teica.

Dziļi dzīlēs apakš pērkoniem, tāltālu lejā, bezdibeņa gultnē briesmon’s Krakens dus. To zināja gan Azirafals, gan Alfrēds Tenisons.

Un Krakens šobrīd modās.

Ceļoties augšup, gar briesmoņa sāniem šļācās miljoniem tonnu smagi okeāna ūdens vāli.

- Skat, - stūrmanis teica, - nu jau trīstūkstoš metru.

Acu jūras briesmonim nav, jo nav jau, uz ko skatīties.

Tomēr, ceļoties augšup, tas uztvēra ledainās jūras mikroviļņu skaņas un sērīgās vaļu dziesmas pīkstienus un svilpienus.

- Tiešām tūkstoš metru? - stūrmanis brīnījās.

Krakenu tas neiepriecināja.

- Piecsimt?

Pētnieku kuģis pēkšņi sasvērās sabangotajā jūrā.

- Simt metru?

Virs Krakena izrādījās sīks metāla gabals. Viņš sakustējās.

Mirkli vēlāk miljoniem suši pusdienu sauca pēc atriebības.

namiņa logi izbira. Tā vairs nebija vētra, bet karš. Pa istabu lidoja saraustīti jasmīnu zari, sajaukdamies ar Agneses kartīšu viesuli.

Ņūtons un Anatēma piekļāvās viens otram, stāvēdami starp apgāzto galdu un sienu.

- Uz priekšu, - Ņūtons murmināja, - saki, ka Agnese to paredzēja!

- Agnese teica, ka viņš nesīs vētru, - Anatēma atbildēja.

- Bet tā ir viesuļvētra, velns lai parauj. Vai viņa pareģoja, kas būs pēc tam?

- 2315 - atsauce uz 3477, - Anatēma paskaidroja.

- Tādā brīdī tu visu tik skaidri atceries?

- Ja jau prasi, tad jā, - viņa pasniedza Ņūtonam kartīti.

3477. Lai griežas likteņa rats un sirdis savienojas, ne tikai manā sirdī uguns deg, vējš ziedos pūš, bet mēs viens pie otra tiecamies, un miers nāks, kad sārts un balts, un melns, un bāls pie zirņiem tuvosies.

Tāds mūsu amats, jā.

? Baidos, ka tā ir mistika.

(A. F. Divaisa, 1889. g. 17. okt.) Zirņu ziedi? (OFD, 1929. g.

4. sept.)

Jādomā, atkal Jāņa Atklāsmes grāmata, 6. nodaļa (Dr. Tosa Divaisa, 1835)

Ņūtons lasīja un pārlasīja. Laukā atskanēja troksnis, it kā pa dārzu mētātos skārda plāksne, un tā tiešām arī bija.

- Vai tas nozīmē... - viņš prātoja, - ka mēs esam tikpat kā priekšmeti? Agnese gan bija jokdare!

Ar aplidošanu iet grūti, ja mīlas objekts dzīvo vienā mājā ar vecāku radinieci, kas allaž burkšķ, kladzina, zog cigaretes un ļaunākajā gadījumā izvelk ģimenes albumus -īsts seksuāls agresijas akts, kuru Ženēvas konvencijai vajadzētu aizliegt. Taču vēl trakāk, ja radiniece ir mirusi jau pirms trim gadsimtiem. Ņūtons patiesi loloja zināmas cerības attiecībā uz Anatēmu, patiesībā pat vairāk, aktīvi domādams, pārdomādams, pārklādams domas ar krāsu un nokasīdams lieko nost. Tomēr, iztēlojoties, ka mugurā urbjas Agneses gaišredzīgās acis, iekārei tika tikpat kā uzgāzts auksta ūdens spainis.

Ņūtons pat cerēja ielūgt Anatēmu uz pusdienām, lai gan derdzās domāt, ka Kromvela laikmeta ragana sēž savā namiņā un no trīs gadsimtu attāluma vēro, kā viņš ēd.

Tādā noskaņā savulaik cilvēki sārtos dedzināja raganas. Ņūtona dzīve bija sarežģīta arī bez trakas vecenes, kas manipulē ar to no gadsimtu attāluma.

Nobūkšķēja kamīna režģis. Šķita, ka jau brūk skurstenis.

Bet tad Ņūtons atskārta, ka viņa dzīve nebūt nav sarežģīta. Viņš redzēja nākotni tikpat skaidri kā Agnese. Priekšlaicīga pensija, algu aprēķināšana kantori, glīts, neliels dzīvoklis, glīta un necila nāve. Lai gan acīmredzot būs jāmirst zem Jasmīnu namiņa gruvešiem (ja tiešām sāksies pasaules gals).

Reģistru Eņģelim nebūs nekādu grūtību, jo Ņūtona dzīvē gadiem ilgi viss bija skaidrs. Jā, bet ko tad viņš bija darījis? Bankas neaplaupīja, autostāvvietas noteikumus nepārkāpa, taizemiešu restorānus neapmeklēja.

Atkal izbira logs, jautri nošķindot plīstošai rūtij. Ana-tēma nopūtusies apskāva Ņūtonu, un nopūta nepavisam neizklausījās vīlusies.

Neesmu bijis ne Amerikā, ne Francijā, Kalē taču neskaitās. Neiemācījos spēlēt nevienu mūzikas instrumentu.

Radio apklusa, jo arī elektrotīkli beidzot padevās.

Ņūtons iegremdēja galvu Anatēmas matos.

Viņš nekad vēl...

KAUT KAS NODŽINKSTĒJA.

Šedvels, kārtojot Armijas algu grāmatvedību, pacēla skatienu brīdī, kad parakstījās raganu meklētāja vecākā seržanta Smita vietā.

Tikai mirkli vēlāk seržants ievēroja, ka Ņūtona kniepadatas kartē vairs nav.

Piecēlies viņš burkšķēdams sāka meklēt to uz grīdas, līdz beigās atrada un paberzējis iesprauda atkal Tedfīldā.

Seržants parakstījās raganu meklētāja ierindnieka Galda vietā, kurš ik gadus saņēma papildus divus penijus par sienu, kad atkal kaut kas nodžinkstēja.

Šedvels izrāva kniepadatu, aizdomīgi nopētīja un stingri iesprauda kartē, cik dziļi vien varēdams. Pēc tam viņš atkal ķērās pie grāmatvedības.

Atkal nodžinkstēja.

Nu jau kniepadata bija pusmetru no sienas. Šedvels to pacēla, pārbaudīja aso galu, iesprauda kartē un uzmanīgi skatījās.

Pēc piecām sekundēm kniepadata aizšāvās gar viņa ausi.

Šedvels atkal sameklēja to uz grīdas, pacēla, iesprauda kartē un neatlaida roku.

Kniepadata plaukstā kustējās. Šedvels spieda, cik spēka.

No kartes jau cēlās dūmu strūkliņa. Seržants ievaidējās un iebāza pirkstu mutē. Kniepadata, sakarsusi sarkana, atsitās pret sienu un beigās izdauzīja logu. Tā neparko negribēja atrasties Tedfildā.

Pēc desmit sekundēm Šedvels jau rakājās pa raganu meklētāju armijas kasi, līdz atrada vara monētu riekšavu, desmit šiliņu banknoti un mazu viltotu monētu no Džeimsa I valdīšanas laika. Nelikdamies ne zinis par personīgo drošību, seržants iztaustīja pats savas kabatas. Vērtīgākais atradums bija pensionāra braukšanas karte ar atlaidi: tātad ar atrasto pietika, lai tiktu līdz mājām, bet par ceļojumu uz Tedfīldu jāaizmirst.

Vienīgie, no kuriem varētu aizņemties naudu, bija misters Radžits un misis Treisija. Misteru Radžitu no naudas jautājumiem interesēja tikai īres parāds par septiņām nedēļām, bet misis Treisija pārāk dedzīgi aizdotu apbružātu desmitnieku žūksni...

- Es būtu blēdis, ja ņemtu naudu no tās izkrāsotās grēcinieces, - Šedvels teica.

Tātad nebija, kam prasīt.

Ja nu vienīgi....

Dienvidu zilajiem.

Gan viens, gan otrs reiz uz mirkli te parādījās, un Azirafals bija vairījies pieskarties jebkurai gludai virsmai. Otrs dienvidu ķēms bija saulesbrillēs: Šedvels juta, ka tādus kā viņš nedrīkst aizvainot. Seržanta vienkāršotajā pasaulē jebkurš cilvēks ar saulesbrillēm ārpus pludmales bija potenciāls noziedznieks. Vai tik nebija no mafijas vai pagrīdes? Šedvels būtu pārsteigts, uzzinot, cik tuvu viņš ir patiesībai. Savukārt otrs - smalkais tips kamieļvilnas mētelī - bija pavisam kas cits, un Šedvels reiz riskēja aizvest viņu atpakaļ uz bāzi un atcerējās arī ceļu. Azirafals droši vien ir krievu spiegs. Tādam varētu prasīt naudu, izmantojot iebiedēšanu un draudus.

Tomēr tas bija nāvīgi riskanti.

Šedvels saņēmās. Iespējams, ka jauno Ņūtonu tieši tagad baisi spīdzina nakts meitas. Ai, nevajadzēja viņu tur sūtīt!

- Savējo pamest likteņa varā nelon, - seržants teica un, apģērbis mēteli un uzlicis galvā bezveidīgo cepuri, izgāja uz ielas.

Šķita, ka vējš pamazām pieņemas spēkā.

azirafals bija uzbudināts, un tas turpinājās nu jau divpadsmit stundas. Nervi, kā viņš pats teiktu, bija uzvilkti kā stīgas. Eņģelis riņķoja pa veikalu, ņemdams rokā papīra lapiņas un atkal nolikdams, niekodamies ar pildspalvām.

Ai, kā derētu visu izstāstīt Kroulijam.

Nē, nevar. Lai kā gribējās, tomēr jāziņo Debesīm. Viņš taču ir eņģelis. Jārīkojas pareizi. Tā ieprogrammēts. Redzi ļaunprātību, novērs to! Protams, ka velns tur būs pielicis savu roku. Vajadzēja ziņot Debesīm jau pašā sākumā.

Taču viņi ar Krouliju bija pazīstami jau tūkstošiem gadu. Un labi satika. Gandrīz vai sapratās. Dažreiz pat radās aizdomas, ka viņiem ir vairāk kopīga vienam ar otru nekā ar saviem priekšniekiem. Pirmām kārtām, abiem patika pasaule: viņi neuzskatīja to par šaha dēli, uz kura notiek kosmiska spēle.

Atbilde bija rokā! Tā bija tepat blakus. Ja viņš piemiegtu acis un abi klusītēm kaut ko izdarītu ar bērnu, protams, neko ļaunu, jo visi ir Dieva bērni, ja tā padomā, pat Kroulijs un Antikrists, turklāt tas būtu saskaņā ar līguma garu, un tad pasaule būtu glābta, izpaliktu tā būšana ar pastardienu - no tās taču nevienam nebūs nekāda labuma, jo visiem taču zināms, ka beigās uzvarēs Debesis, un arī Kroulijam tas jāsaprot.

Jā. Un tad viss būs kārtībā.

Pie durvīm kāds klauvēja, lai gan uz tām bija uzkārta zīme SLĒGTS. Eņģelis nelikās dzirdam.

Divpusēja saziņa ar Debesīm Azirafalam nebija tik viegla kā cilvēkiem, kas negaida atbildi un gandrīz vienmēr ir pārsteigti, to saņemdami.

Nostūmis ar papīriem apkrauto rakstāmgaldu malā, eņģelis sarullēja izdilušo veikala paklāju, zem kura uz grīdas bija ar krītu uzvilkts aplis, bet visapkārt attiecīgās rindas no Kabalas. Viņš iededza septiņas sveces, svinīgi salika tās aplī un sāka kūpināt vīraku. Tas nebija obligāti, taču smarža bija jauka.

Nostājies apļa centrā, eņģelis sāka skaitīt Vārdus.

Nekas nenotika.

Viņš atkārtoja Vārdus.

Beigās no griestiem izšāvās zils gaismas stars, kas piepildīja apli. Atskanēja izglītotas būtnes balss:

- Tas esmu es, Azirafals.

- Mēs zinām, - balss atbildēja.

- Man ir svarīgi jaunumi! Es zinu, kur atrodas Antikrists! Varu nosaukt jums adresi un tā tālāk!

Iestājās klusuma bridis. Zilā gaisma mirgoja.

- Jā? - balss atkārtoja.

- Bet saprotiet, jūs varat visu... apturēt! Acumirklī! Palikušas vairs tikai dažas stundas! Jūs varat to apstādināt: tad nevajadzēs karot un visi būs glābti!

Azirafals neprātīgi smaidīja gaismai.

- Jā? - balss atkal novilka.

- Antikrists atrodas Tedfīldā, es zinu adresi...

- Labi pastrādāts, - balss skanēja stingi un truli.

- Nav nekādas vajadzības trešdaļu jūras pārvērst asinīs, un vispār, - Azirafals dedzīgi turpināja.

Beidzot ierunājusies, balss pauda aizkaitinājumu:

- Kāpēc gan ne?

Zem eņģeļa sajūsmas atvērās ledaina aiza, lai gan viņš centās šo sajūtu apslāpēt un saņemties.

- Nu, jūs gluži vienkārši varētu pārliecināties, ka...

- Azirafal, mēs tāpat uzvarēsim.

-Jā, bet...

- Mums jāsakauj tumšie spēki. Tu laikam to nesaproti. Galvenais nav izvairīties no kara, bet to uzvarēt. Mēs tik ilgi to gaidījām, Azirafal.

Eņģeļa prāts juta aukstumu. Viņš atvēra muti, lai teiktu: Vai tiešām jūs uzskatāt, ka būtu slikti novērst pasaules galu?, tomēr beigās pārdomāja.

- Skaidrs, - Azirafals drūmi novilka.

Pie durvīm kaut kas skrāpējās, un, ja viņš paskatītos, tad ieraudzītu apbružātu filca cepuri un seju, kas mēģina ieskatīties pa lodziņu virs durvīm.

- Tas nenozīmē, ka tu esi slikti strādājis, - balss turpināja. - Tu saņemsi uzslavu. Par labu darbu.

- Paldies, - Azirafals teica tik skābā balsī, ka no tās sarūgtu piens. - Laikam piemirsu par neaptveramo gudrību.

- Tā mums šķita.

- Vai drīkstu pajautāt, ar ko es runāju? - eņģelis painteresējās.

Balss atbildēja:

- Mēs esam Metatrons¹.

- Nūja. Protams. Jā. Labi. Liels paldies. Paldies.

Eņģelim aiz muguras pastkastītes spraugā parādījās

acis.

- Un vēl, - balss nelikās mierā, - tu taču mums piebiedrosies, vai ne?

- Jā, nu, protams, nu jau būs vairāki gadu tūkstoši, kopš neesmu turējis liesmojošo zobenu... - Azirafals iesāka.

- Jā, mēs atceramies, - balss viņu pārtrauca, - nu tev būs laba izdevība atjaunot savas prasmes.

- Hm. Jā. Bet kāds būs kara cēlonis? - Azirafals pajautāja.

- Mūsuprāt, labs sākums būtu daudzu valstu savstarpēji kodoluzbrukumi.

- Jā. Tiešām iztēles bagāts gājiens, - Azirafals bezcerīgi novilka.

- Labi. Gaidīsim tevi personīgi, - balss sacīja.

- Labi. Vienīgi vispirms noskaidrošu dažus biznesa jautājumus, labi?

- Diez vai tas ir nepieciešams, - Metatrons atbildēja.

Azirafals saņēmās.

- Es tiešām jūtu, ka pašcieņas, lai neteiktu - pienākuma dēļ - man kā godājamam uzņēmējam..

- Jā, jā, - Metatrons īgni izmeta. - Sapratām. Tātad gaidām.

Gaisma kļuva blāvāka, taču nenodzisa. Eņģelis saprata, ka saziņas kanāls netiek aizvērts un viņam nebūs iespējas izgrozīties.

- Paklau! - Azirafals klusi iesaucās. - Vai te kāds ir?

Atbildes nebija.

Uzmanīgi jo uzmanīgi eņģelis pārkāpa pār apļa līniju un piezagās pie telefona. Atvēris piezīmju grāmatiņu, viņš uzgrieza numuru.

Pēc četriem signāliem klausulē kāds nokāsējās, tad pieklusa un beigās atskanēja relaksēta balss, it kā tā gulētu uz paklāja:

- Hallo! Antonijs Kroulijs klausās. Hm..

- Kroulij! - Azirafals vienlaikus čukstēja un kliedza. - Klausies! Man nav laika.

- Šobrīd es neesmu mājās, varbūt es guļu vai esmu aizņemts, vai vēl kaut kas...

- Aizveries! Klausies, ko teikšu! Tas ir Tedfīldā. Atradu grāmatā! Tev jāaptur...

-... pēc signāla, un es atzvanīšu. Čau!

- Es gribu parunāt tūlīt!

Klausulē skanēja signāls.

- Neāksties! Tas ir Tedfīldā! Tāpēc jau man bija dīvaina sajūta! Tev uz turieni jāaizbrauc un...

Azirafals aizklāja klausuli ar roku.

- Nolādēts! - pirmo reizi seštūkstoš gadu laikā viņš nolamājās.

Mieru, tikai mieru. Kroulijam taču ir divi telefoni, vai ne? Velns paliek velns. Azirafals šķirstīja telefonu grāmatu, gandrīz nomezdams to zemē. Augšā drīz zaudēs pacietību.

Beidzot otrais numurs bija rokā. Azirafals to uzgrieza. Kroulijs uzreiz pacēla klausuli, un tobrīd iešķindējās ari veikala zvans.

Nu jau velna balss skanēja skaļāk, jo acīmredzot pietuvināja klausuli mutei.

- ... pilnīgi nopietni. Hallo?

- Kroulij, tas esmu es!

- Mjā, - Kroulijs nepacietīgi novilka.

Pat tādā garastāvokli Azirafals juta, ka notiek kas nelāgs.

- Vai tu esi viens? - viņš uzmanīgi pajautāja.

- Nē. Pie manis ir vecs draugs.

- Paklau...

- Atkāpies, velna izdzimums!

Azirafals lēni jo lēni pagriezās.

šedvels aiz satraukuma trīcēja. Viņš visu redzēja. Visu dzirdēja. Neko nesaprazdams, viņš zināja, kam kalpo krita apļi, sveces un vīraks. Viss skaidrs. Filmu Sātana izsaukšana seržants noskatījās piecpadsmit reizes, sešpadsmit, ja ieskaita seansu, kad viņu izmeta no kinoteātra par neglaimojošiem vārdiem, veltītiem raganu meklēšanas amatierim Kristoferam Lī.

Tātad viņu izmanto nelieši, kas ņirgājas par Armijas slavenajām tradīcijām.

- Tūlīt tikšu tev klāt, sātana izdzimums! - Šedvels kliedza, tuvodamies kā kožu saēsts atriebes eņģelis. - Zinu, kas tu esi, - ieradies, lai pavestu sievišķus, lai tie izpilda tavas velnišķīgās iegribas!

- Manuprāt, jūs esat nepareizajā veikalā... - Azirafals iesāka. - Es atzvanīšu, - viņš pateica klausulē un beidza sarunu.

- Es labi redzēju visas tās izdarības, - šņāca Šedvels ar putām uz lūpām. Viņš bija niknāks nekā jebkad.

- Viss nav tā, kā izskatās, - eņģelis iesāka, jau topašu-brīd apjauzdams, ka viņa sarunu vešanas spējas ir jūtami ierūsējušas.

- Varu saderēt, ka ne! - Šedvels uzvaroši iesaucās.

- Es gribu teikt...

Nenolaizdams skatienu no eņģeļa, Šedvels šļūca atpakaļ un beigās aizcirta veikala durvis tā, ka zvans nodžink-stēja.

- Zvans, - viņš teica.

Paķēris Jaukos un precīzos pravietojumus, Šedvels trieca tos pret galdu.

- Grāmata, - viņš noburkšķēja.

Pagrābstījies kabatā, seržants izvilka sarūsējušas šķiltavas.

- Gandrīz svece! - iekliedzies viņš metās uz priekšu.

Seržanta priekšā mirgoja blāvi zils aplis.

- Paklau, - Azirafals brīdināja, - manuprāt, tas nav prāta darbs...

Šedvels viņā neklausījās.

- Ar raganu meklētāja pilnvarām pavēlu tev atstāt šo vietu, - viņš taurēja.

- Uzmanieties, aplis...

- ... un atgriezties, no kurienes esi ieradies, nekavējoties...

- Cilvēkam tiešām nav prātīgi spert kāju...

- un atpestī mūsus no ļauna...

- Nekāp aplī, muļķa cilvēk!

- ... un nerādies vairs un nekārdini...

- Jā, jā, vienīgi, lūdzu, turieties tālāk no...

Azirafals metās pie Šedvela, izmisīgi mādams ar

rokām.

- ...un tā ka es tevi vairs neredzētu! - Šedvels pabeidza, nikni purinādams pirkstu ar melnu nagu.

Pametis skatienu uz savām kājām, Azirafals nolamājās otro reizi piecu minūšu laikā.

- Velns parāvis, - viņš teica.

Atskanēja melodisks trinkšķis, un zilā gaisma pazuda. Azirafals arīdzan.

Pagāja trīsdesmit sekundes. Šedvels sastinga, bet pēc tam ar drebošu kreiso roku uzmanīgi nolaida lejā labo.

- Paklau? - viņš teica. - Paklau?

Atbildes nebija.

Šedvels nodrebēja un tad, izstiepis sev priekšā roku kā ieroci, ar kuru viņš neuzdrošinās šaut un nemāk apieties, izgāja uz ielas. Durvis aiz viņa aizcirtās.

Grīda nodrebēja. Viena no svecēm nokrita, un uz vecajiem, sausajiem koka dēļiem izlija degošs vasks.

kroulija dzīvoklis Londonā bija pēdējais modes kliedziens. Tajā bija viss, ko sirds kāro, - plašs un gaišs, ar elegantām mēbelēm, uz tām bija tukša dizaina mitekļa aura, kāda ir tikai tur, kur neviens nedzīvo.

Tāpēc, ka Kroulijs tur necik neuzturējās.

Dzīvokli viņš izmantoja tikai dienas beigās, kad iebrauca Londonā. Gultas vienmēr bija uzklātas, ledusskapis pilns ar delikatesēm, kas nekad neizsīka (tāpēc jau Kroulijam bija ledusskapis), un to nekad nevajadzēja atlaidināt un pat izslēgt ne.

Atpūtas istabā stāvēja milzīgs televizors, balts ādas dīvāns, video un lāzerdisku atskaņotājs, automātiskais atbildētājs, divi tālruņi - viens savienots ar atbildētāju un otrs - personīgais telefons, kura numuru nebija atklājis neviens tirgonis, kurš pa tālruni cenšas pārdot logus ar dubultstikliem (tie dzīvoklī jau bija) vai piedāvā dzīvības apdrošināšanu (kas velnam nav vajadzīga). Turpat bija arī matēti melni kvadrātveida atskaņotāji, smalki projektēti: tikai ar ieslēgšanas un skaļuma slēdžiem. Nebija tikai skaļruņu, jo par tiem viņš vienkārši aizmirsa. Taču - vai nav vienalga, tāpat skanēja lieliski.

Vēl istabā stāvēja nepievienots faksa aparāts - gudrs kā dators, un dators ar atpalikušas skudras inteliģenci. Tomēr Kroulijs atjaunoja programmatūru ik pēc dažiem mēnešiem, jo elegants dators taču ir neatņemama cilvēka sastāvdaļa - cilvēka, par kādu viņš vēlējās kļūt. Viņa dators atgādināja limuzīnu ar monitoru. Instrukcijas vēl nebija izņemtas no caurspīdīgajiem apvalkiem.'

īpašu uzmanību Kroulijs pievērsa tikai istabaugiem. Tie viņam bija milzīgi, zaļi, lieliski, ar spīdīgām, veselīgām, mirdzošām lapām.

Tas tāpēc, ka vienreiz nedēļā Kroulijs apstaigāja dzīvokli, ar zaļu plastmasas smidzinātāju apspricēdams augus un ar tiem tērzēdams.

Par runāšanu ar augiem velns bija dzirdējis septiņdesmito gadu sākumā Radio 4, un tas viņam ļoti iepatikās. Vienīgi šajā gadījumā runāt nebija īstais vārds.

Patiesībā viņš iedzina augos dievbijību.

Precīzāk, velnbijību.

Reizi divos mēnešos Kroulijs izvēlējās puķi, kas auga pārāk lēni vai bija ar novītušām, brūnganām lapām, vai arī neizskatījās tik labi kā pārējās, un nēsāja to apkārt gar citiem augiem, teikdams:

- Atvadieties no drauga! Viņš nespēja iedzīvoties...

Pēc tam Kroulijs iznesa kaitinošo augu laukā un apmēram pēc stundas atgriezās ar tukšu puķupodu, kuru nolika redzamā vietā.

Velna istabaugi bija krāšņākie, zaļākie un skaistākie visā Londonā. Arī vistramīgākie.

Atpūtas istabu apgaismoja prožektori un baltas neona caurulītes - tādas, kas dažreiz balstās pie krēsliem vai telpas stūrī.

Sienas rotāja tikai ierāmēts Džokondas portrets, Leonarda da Vinči skices oriģināls. Kroulijs nopirka to no autora kādā karstā pēcpusdienā Florencē, juzdams, ka tas pārspēj pašu gleznu.²

Kroulija dzīvoklī bija guļamistaba, virtuve, kabinets, dzīvojamā istaba un tualete, un viss spīdēja un laistījās.

Nevarēdams sagaidīt pasaules galu, viņš pavadīja šajās telpās nepatīkamu laiku.

Gribēdams uzzināt jaunumus, Kroulijs piezvanīja uz raganu meklētāju armijas aģentūru, taču sakarnieks seržants Šedvels bija tikko izgājis, bet pastulbā sekretāre nespēja saprast, ka viņš labprāt parunātu ar jebkuru citu.

- Misters Pulsifers izbraucis, dārgumiņ, - viņa teica. - Šorīt no rīta devās uz Tedfildu. Misijā.

- Esmu ar mieru runāt ar jebkuru, - Kroulijs paskaidroja.

- Pateikšu misteram Šedvelam, - viņa atbildēja, - tiklīdz viņš parādīsies. Bet tagad, ja neiebilstat, rīta stundas man paredzētas personīgām darīšanām, un es nevaru atstāt savu kungu šādā paskatā pārāk ilgi, ka nenosalst līdz nāvei. Divos uz seansu būs misis Ormeroda, misters Skrogijs un jaunā Džūlija, un man pirms tam te jāuzkopj. Bet misteram Šedvelam par jums pateikšu.

Kroulijs padevās. Viņš mēģināja lasīt romānu, bet nespēja koncentrēties, pēc tam gribēja sakārtot kompaktdiskus alfabēta secībā, taču atmeta ar roku, atklājis, ka tie jau sakārtoti, tāpat arī grāmatu skapis un soulmūzikas kolekcija'.

Beigās velns nometās uz baltā ādas dīvāna un pamāja televizoram.

- Mums ienāk ziņas, - teica noraizējies diktors, - ē, ziņas, bet, šķiet, nevienam nav ne jausmas, kas īsti notiek, tomēr pieejamā informācija liecina... ē, par augošu starptautisku spriedzi, kas, protams, vēl pagājušā nedēļā šķita neiespējami, ē, kad viss it kā bija labākajā kārtībā. Ē.

- Iespējams, ka izskaidrojums meklējams dīvainajos notikumos pēdējo pāris dienu laikā.

- Pie Japānas krastiem... KROULip

-Jā, - viņš atsaucās.

PIE VELNA, KAS NOTIEK, KROULIJ? KO TU ĪSTI DARI?

- Kā to lai saprot? - velns jautāja, lai gan pats labi zināja.

ZĒNS, VĀRDĀ VORLOKS. MĒS ATVEDĀM VIŅU UZ MEGIDO LAUKIEM. SUNS NAV PIE VIŅA. PAR LIELO KARU VIŅŠ NEKO NEZINA. TAS NAV MŪSU KUNGA DĒLS.

- Ak, - Kroulijs izdvesa.

VAI TAS IR VISS, KO VARI MUMS PATEIKT, KROULIJ? ESAM SAPULCINĀJUŠI KARASPĒKU, ČETRI NEZVĒRI IR CEĻĀ, BET UZ KURIENI? KAUT KUR NOGĀJIS GREIZI, KROULIJ, UN TEV PAR TO BŪS JĀATBILD. VISTICAMĀK, KA VISS NOTICIS TAVAS VAINAS DĒĻ. CERAMS, KA SPĒSI VISU KĀRTĪGI PASKAIDROT...

- Protams, - Kroulijs nedomādams atbildēja. - Kārtīgi paskaidrot.

... TEV BŪS IESPĒJA VISU PASKAIDROT. DOSIM TEV LAIKU, CIK VAJADZĒS, LAI VISU PASKAIDROTU. AR LIELU INTERESI NOKLAUSĪSIMIES, KAS TEV SAKĀMS. SARUNA AR TEVI UN APSTĀKĻI, KĀDOS TĀ NOTIKS, SAGĀDĀS LIELU PRIEKU UN LĪKSMĪBU VISIEM NOLĀDĒTAJIEM ELLĒ, KROULIJ. JO, LAI KĀ TIEK SPĪDZINĀTI UN MOCĪTI ZEMĀKIE NOLĀDĒTIE, KROULIJ, TEV KLĀSIES VISĻAUNĀK.

Kroulijs ar mājienu apklusināja televizoru.

Matētais, pelēki zaļais ekrāns turpināja runāt, pārveidodams klusumu vārdos.

NEDOMĀ, KA VARĒSI NO MUMS AIZBĒGT, KROULIJ. TAS NAV IESPĒJAMS, PALIEC, KUR ESI. TEVI... SAVĀKS...

Kroulijs piegāja pie loga un paskatījās laukā. Pa ielu lēni tuvojās melns veidols, līdzīgs automašīnai, - tik līdzīgs, ka varētu apmānīt nejaušu skatītāju. Ieskatījies uzmanīgāk, Kroulijs ievēroja, ka riteņi ne tikai negriežas, bet tie arī nav piestiprināti pie automašīnas. Pie katras mājas tā palēnināja gaitu. Kroulijs saprata, ka pasažieri (mašīnu neviens nevadīja, jo nemācēja braukt) pēta māju numurus.

Laika vairs necik nebija. Kroulijs iegāja virtuvē, izvilka no izlietnes apakšas plastmasas spaini un atgriezās atpūtas istabā.

Elles priekšniecība bija pārtraukusi sakarus. Drošs paliek drošs, Kroulijs pagrieza televizoru pret sienu.

Pēc tam viņš noņēma no sienas Džokondu, aiz kuras bija paslēpts seifs. Ne jau iebūvēts, bet nopirkts uzņēmumā, kas specializējas kodolrūpniecības pakalpojumos.

Kroulijs atvēra seifu. Atklājās iekšējās durvis ar šifrētu slēdzeni. Viņš pagrieza ciparus 4004, viegli iegaumējamu kodu: gads, kurā viņš bija ieslīdējis šajā stulbajā, brīnumainajā planētā, kad tā vēl bija mirdzoša un jauna.

Seifa bija termosa pudele, gari, biezi gumijas cimdi un knaibles.

Sastindzis viņš nervozi nopētīja termosu.

(Apakšstāvā kaut kas nokrakšķēja. Laikam ārdurvis.)

Uzvilcis cimdus, Kroulijs nedroši paņēma termosu, knaibles un spaini, tad atcerējās arī augu smidzinātāju, kas stāvēja blakus leknam gumijkokam. Pēc tam viņš uzmanīgi gāja uz kabinetu, jo termoss, ja kaut tikai domās nokristu, uzsprāgtu. Sliktās zinātniskās fantastiskas filmās vīri ar sirmām bārdām par šādu situāciju teiktu: Tagadējā krātera vietā savulaik atradās Vašingtona.

Ticis līdz kabinetam, Kroulijs ar plecu atgrūda durvis un pietupies lēni nolika visu uz grīdas. Spaini... knaibles... augu smidzinātāju... un beigās piesardzīgi arī termosu.

Uz velna pieres izspiedās sviedru lāses un pilēja vienā acī. Viņš tās notrausa. -

Cik uzmanīgi vien varēdams, Kroulijs ar knaiblēm atskrūvēja termosa vāku... piesardzīgi... uzmanīgi... vaļā gan.

(Lejā, kāpnēs, jau dunēja soļi, noskanēja apslāpēts kliedziens. Droši vien vecā kundzīte stāvu zemāk.)

Tomēr steiga te nederēja.

Paņēmis ar knaiblēm termosu, uzmanīgi, lai nenopil ne lāse, velns salēja tā saturu plastmasas spainī. Viena kļūmīga kustība izšķirtu visu.

Tiktāl būtu.

Mazliet pavēris kabineta durvis, Kroulijs novietoja spaini uz durvju augšmalas.

Ar knaiblēm viņš uzlika atpakaļ termosa vāku. Vestibilā kaut kas nobrakšķēja. Kroulijs novilka cimdus, paņēma augu smidzinātāju un apsēdās pie rakstāmgalda.

- Kroulij...? - kāds noķērca.

Hasturs.

- Viņš tur ir, - nošņāca otrais. - Jūtu to sīko, glumo rāpuli.

Ligurs.

Hasturs un Ligurs.

Kā brīvdomātājs Kroulijs saprata, ka velni nav tik melni, kā tos mālē. Lielajā kosmiskajā spēlē viņi ieņem tādu pašu amatu kā nodokļu inspektori - tātad veic, iespējams, nepopulāru darbu, tomēr ir neatņemami kopējās sistēmas ritentiņi. Starp citu, ari daži eņģeļi nav tikuma iemiesojumi. Kroulijs pazina vienu otru, kas, saņēmis pavēli tiesāt grēcinieku, rīkojās daudz bargāk nekā vajadzētu. Visā visumā katram bija savi pienākumi, kurus tas vienkārši pildīja, un viss.

Taču bija arī tādi kā Ligurs un Hasturs, kas pie nepatīkama darba ķērās ar tik ļaunu prieku, ka viņus pat varētu noturēt par cilvēkiem.

Kroulijs atgāzās zvilni kā priekšnieks un centās atslābināties, diemžēl nesekmīgi.

- Nāciet šurp, zēni! - viņš iesaucās.

- Mums jāpasaka tev daži vārdi, - teica Ligurs (toni, kurā vārdi nozīmēja baisas un bezgalīgas sāpes).

Druknais Ligurs pagrūda durvis. Spainis sasvērās un uzgāzās viņam uz galvas.

Iemetiet ūdenī sodas gabalu! Redzēsiet, kā tas uzliesmo, sāk degt un drudžaini mētāties, dzirksteļot un krakšķēt. Tagad bija tāpat, tikai vēl trakāk.

No velna liesmodami un ņirbēdami lobījās nost miesas gabali. Gaisā cēlās taukaini, brūni dūmi. Ligurs kliedza un kliedza, un kliedza. Beigās viņš sačokurojies sakrita kaudzītē un uz paklāja palika melni izdedzis aplis un sauja tādu kā samīcītu gliemju.

- Sveiks, - Kroulijs teica Hasturam, kurš gāja aiz Ligura un diemžēl nebija pat apšļakstīts.

Šis tas cilvēka prātam šķiet neaptverami, tāpat arī velniem grūti noticēt tam, ko savu reizi tie spēj nodarīt viens otram.

- Svētītais ūdens. Tu, draņķi, - Hasturs brēca. - Pēdējais nelietis! Viņš taču tev neko nenodarīja.

- Līdz šim, - Kroulijs pārlaboja, juzdamies ērtāk, jo viņa izredzes uzlabojās.

Tomēr spēki nebija vienlīdzīgi, ne tuvu ne. Hasturs bija Elles hercogs, bet Kroulijs - zemāks par vietējo padomnieku.

- Ar tavu likteni mātes tumsā čukstus biedēs bērnus, -Hasturs draudēja, bet tad, apķēries, ka ar elles valodu nepietiek, piebilda: - Tu tiksi pie nolādētajiem tīrītājiem, puisīt.

Kroulijs pacēla zaļo plastmasas smidzinātāju un draudīgi pašļakstināja.

- Ej projām! - viņš teica.

Lejā iezvanījās telefons. Četras reizes, un tad ieslēdzās automātiskais atbildētājs. Prāta stūrī Kroulijs pārlika, kas varētu zvanīt.

- Mani tu neiebiedēsi, - Hasturs sacīja, vērodams, kā no smidzinātāja snīpja uz Kroulija plaukstas pusi lēni slīd lāse.

- Vai zini, kas šis ir? - Kroulijs jautāja. - Vienkāršs Sainsbury augu smidzinātājs, lētākais un labākais pasaulē. Ar to var palaist strūkliņu gaisā. Vai man jāsaka, kas tur iekšā? Tu varētu kļūt par kaut ko tādu...

Viņš pamāja uz paklāju ar Ligura atliekām.

- Bet tagad gan ej projām!

Lāse uz smidzinātāja malas, tikusi līdz Kroulija pirkstiem, apstājās.

- Tu blefo, - Hasturs neticēja.

- Varbūt, - Kroulijs sacīja, izlikdamies, ka blefot viņam nav ne prātā. - Bet varbūt ne. Vai uzskati sevi par veiksminieku?

Hasturs pamāja, un plastmasas smidzinātājs izšķīda kā zīdpapīrs. Ūdens apšļakstīja Kroulija rakstāmgaldu un uzvalku.

-Jā, - Hasturs pasmaidīja.

Zobi viņam bija mežonīgi asi, un starp tiem šaudījās mēle. - Vai tad ne?

Kroulijs klusēja. Plāns A bija izdevies, plāns B ne. Visu izšķirs plāns C. Vienīgā nelaime, ka tas vēl nebija izdomāts.

- Tātad, - Hasturs sēca, - laiks doties ceļā, Kroulij.

-Vienu gan tev, manuprāt, derētu zināt, - Kroulijs

atbildēja, cenšoties iegūt laiku.

- Ko tad? - Hasturs smaidīja.

Uz rakstāmgalda iedžinkstējās telefons.

Pacēlis klausuli, Kroulijs brīdināja:

- Nekusties! Gribu pateikt tev kaut ko ļoti svarīgu, pilnīgi nopietni. Hallo?

- Mjā, - Kroulijs runāja, - nē, pie manis ir vecs draugs.

Azirafals nolika klausuli. Nez ko viņam vajadzēja?

Un tad negaidot Kroulijam ienāca prātā plāns C. Nenolicis klausuli, viņš sacīja:

- Labi, Hastur. Tu izturēji pārbaudi. Tātad varēsi spēlēt augstākajā līgā.

- Tu traks, vai?

- Nē. Vai tad nesaproti? Tā bija pārbaude. Elles kungiem bija jāzina, ka esi uzticams, un tad varam sūtīt tevi karā ar Nolādēto leģionu.

- Kroulij, tu lej čugunu vai arī esi sajucis, bet varbūt gan tas, gan tas, - Hasturs sacīja, tomēr viņa pārliecība šķita satricināta.

Brīdi viņš tīksmi bija apsvēris šo iespēju (Kroulijs bija izspēlējis pareizo kārti). Varbūt tiešām elles pārbaudījums? Varbūt Kroulijam ir lielāka teikšana, nekā izskatās?

Hasturs bija paranoiķis: loģiska, attaisnojama reakcija, dzīvojot ellē, kurā valda nezvēru likumi.

Kroulijs sāka griezt numuru.

- Labi, hercog Hastur. Es pat necerēju, ka man noticēsi, - viņš atzinās. - Bet labāk parunā ar Tumšo padomi, nešaubos, ka viņi tevi pārliecinās.

Pēc numura uzgriešanas klausulē sāka pīkstēt signāli.

- Uz redzēšanos, stulbeni, - Kroulijs teica un pazuda.

Nākamajā mirklī izgaisa arī Hasturs.

teoloģijas zinātnieki gadsimtiem ilgi lauž šķēpus par slaveno jautājumu, proti, Cik eņģeļu var dejot uz kniepadatas galviņas?

Lai atbildētu, jāņem vērā šādi fakti.

Pirmām kārtām, eņģeļi nedejo. Tā ir viena no svarīgākajām īpatnībām, kas raksturo eņģeli. Viņi spēj uzmanīgi klausīties un novērtēt sfēru mūziku, taču nejūt tieksmi nolaisties tik zemu, lai kratītos tās ritmā. Tātad uz kniepadatas galviņas nevar dejot neviens eņģelis.

Gandrīz, jo Azirafals deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmito gadu beigās Portlendas slēgtajā džentlmeņu klubā bija iemācījies gavoti. Sākumā eņģelim gāja kā pīlei uz ledus, tomēr drīz vien viņš dejoja tīri labi, tāpēc bija satriekts, kad pēc dažiem gadu desmitiem gavote izgāja no modes uz visiem laikiem.

Tātad, ja deja ir gavote un ja gadītos laba partnere (kas labi mācētu gan gavoti, gan dejot uz kniepadatas galviņas), tad varētu droši apgalvot, ka vienam eņģelim tas tomēr izdotos.

Varētu arī pajautāt, cik velnu var dejot uz kniepadatas galviņas. Galu galā viņiem ir tā pati izcelsme. Turklāt velni vismaz dejo.³

Jāatzīst, ka velnu vidū dejo diezgan daudzi, ja vien pamet fizisko ķermeni, kas velnam ir īsta debesmanna. Dēmoni nepakļaujas fizikas likumiem. Skatoties perspektīvā, Visums ir tikai mazs, apaļš veidojums - līdzīgs stikla bumbiņai, kuru papurinot rodas miniatūrs sniegputenis⁴. Savukārt, mazliet pietuvinot skatienu, dejošanu uz kniepadatas galviņas apgrūtina vienīgi lielais attālums starp elektroniem.

Gan eņģeļu, gan velnu rasei izmērs, veidols un saturs ir tikai izvēles jautājums.

Tagad Kroulijs zibenīgi ceļoja pa telefonu līniju.

DZIN.

Cauri divām centrālēm viņš izlidoja pieklājīgā, gandrīz vai gaismas ātrumā. Hasturs atpalika par centimetriem desmit, taču ar tik sīku augumu tas bija drošs attālums, kas, protams, izgaisīs, kad viņi tiks otrā galā.

Abi bija par sīku skaņai, taču velni var sazināties arī citādi. Kroulijs dzirdēja aiz muguras Hastura kliedzienus:

- Nelietis! Es tevi panākšu! Nekur tu neaizbēgsi!

DZIN.

- Lai kur tu izkļūsi laukā, es arī tur būšu! No manis tu vaļā netiksi!

Divdesmit jūdzes kabelī Kroulijs pieveica nepilnā sekundē.

Hasturs jau mina uz papēžiem. Katrs mirklis bija jāizmanto ļoti, ļoti uzmanīgi.

DZIN.

Trešais zvans. Starts nebūtībā, Kroulijs nodomāja un strauji apstājās. Hasturs aizšāvās garām, pagriezās un...

DZIN.

Kroulijs metās atpakaļ caur plastmasas apvalku un beigās aizelsies materializējās savā dzīvojamā istabā.

Klik.

Automātiskā atbildētāja lente sāka griezties ienākošā ziņojuma režīmā. Pēc pīkstiena, lentei griežoties, skaļrunī atskanēja kliedziens:

- Tā! Kas?... Sasodītā čūska!

Sāka mirgot signālgaismiņa, ieslēgdamās un nodzis-dama kā sarkana, dusmīga actiņa.

Kroulijs nožēloja, ka pa rokai nav svētītā ūdens, tāpat arī nav laika paturēt tajā kaseti, līdz tā izšķīst. Taču izejvielu iegūšana Ligura termiskajai dušai bija pietiekami bīstams pasākums. Kroulijs bija glabājis tās gadiem, visādam gadījumam, turklāt atrašanās to tuvumā radīja neomulību. Vai... varbūt... jā, kas notiktu, ja kaseti ieliktu automašīnas atskaņotājā? Tad varētu spēlēt Hasturu tik ilgi, kamēr viņš pārvērstos Fredijā Merkūrijā. Nē. Lai kāds Hasturs ir draņķis, robežai jābūt.

Tālumā noducināja pērkons.

Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli.

Viņam nebija, kurp doties.

Tomēr viņš gāja. Pareizāk, metās pie sava Bentley un traucās uz Vestendu, it kā pakaļ dzītos visi pekles velni. Bet tā jau ari bija.

misis treisija dzirdēja kāpnēs mistera Šedvela lēnos soļus. Viņš gāja gausāk nekā parasti, ik pa brīdim apstādamies. Parasti seržants pa kāpnēm skrēja tā, it kā ienistu katru pakāpienu.

Misis Treisija atvēra dzīvokļa durvis. Kaimiņš stāvēja, atspiedies pret kāpņu laukuma sienu.

- Bet, mister Šedvel, - viņa teica, - kas noticis jūsu rokai?

- Atstājies no manis, sieviete, - seržants novaidēja. - Pats nezināju savus īstos spēkus!

- Kāpēc jūs tā turat roku?

Šedvels gribēja izlīst cauri sienai.

- Atkāpies, kad saku! Es par sevi negalvoju!

- Augstā debess, kas ar jums noticis, mister Šedvel? -misis Treisija tomēr mēģināja saņemt viņu aiz rokas.

- Itin nekas! Itin nekas!

Beigās viņai tomēr izdevās sagrābt kaimiņa roku. Šedvels, ļaunuma apkarotājs, jutās bezspēcīgs, un misis Treisija ievilka viņu savā dzīvokli.

Misters Šedvels vēl nekad nebija tur bijis, vismaz nomodā ne. Sapņos viņš bija redzējis lepnus zīda aizkarus un sasmaržotas netikles. Jāatzīst, ka virtuves durvis karājās pērļu aizkariņi, bet lampa bija neveikli pārveidota

Chianti pudele. Misis Treisijas gaume, tāpat kā Azirafalam, bija iestrēgusi ap 1953. gadu. Istabas vidū stāvēja galds ar samta galdautu, bet uz tā - kristāla bumba, kas arvien biežāk kalpoja misis Treisijas dienišķās maizes pelnīšanai.

- Manuprāt, jums derētu atgulties, mister Šedvel, -misis Treisija teica balsi, kas necieš iebildumus, un ieveda kaimiņu savā guļamistabā.

Misters Šedvels bija pārāk apjucis, lai protestētu.

- Un jaunais Ņūtons ir tur, - viņš murmināja, - pagānisku kaislību un ļauno spēku verdzībā.

- Tādā gadījumā viņš zinās, ko darīt, - misis Treisija mundri atbildēja, jo viņas vīzija par to, kas notiek ar Ņūtonu, noteikti bija tuvāka patiesībai. - Esmu pārliecināta, ka viņš nepriecātos, redzēdams, ka jūs tik traki uztraucaties. Atgulieties, un es uzvārīšu mums abiem gardu tēju.

Aizkari noklikšķēja, un misis Treisija pazuda.

Šedvels pēkšņi palika viens, gulēdams, cik jau nu sava nervu stāvokļa dēļ spēja saprast, grēka gultā un nespēdams izšķirties, kā ir labāk: būt grēka gultā vienam vai ne. Viņš pagrieza galvu un apskatīja istabu.

Misis Treisijas uzskati par erotiku sakņojās tajos laikos, kad augoši jaunekļi uzskatīja, ka sievietes augumam priekšā ir piestiprinātas pludmales bumbas, kad Brižitu Bardo sauca par seksa kaķēnu un neviens par to nesmējās, kad izdeva-žurnālus ar tādiem nosaukumiem kā Meitenes, ķiķināšana un zeķu prievītes. Kaut kur šajā visatļautības katlā viņa bija atradusi ideju, ka mīkstas rotaļlietas guļamistabā rada intīmu, koķetu gaisotni.

Šedvels labu brīdi skatījās uz lielu, noplīsušu lāci ar vienu aci un noplēstu ausi. To laikam sauc par Pūku vai kaut kā tā.

Pēc tam seržants pagrieza galvu uz otru pusi. Skatiens aizķērās pie pidžamu kārbas dzīvnieka veidolā: varētu būt suns, bet tikpat labi arī skunkss. Ar līksmu smaidu.

- Hm, - misters Šedvels norūca.

Kā paisums uzplūda atmiņas. Viņam izdevās! Cik zināms, neviens cits Armijā nebija izdzinis dēmonus. Nedz Hopkinss, nedz Siftings, nedz Daismens, varbūt pat ne raganu meklēšanas kampaņas štāba majors Nārkers⁵, kas savulaik izveidoja visu laiku reģistru gandrīz par visām atrastajām raganām. Agri vai vēlu armija atrod tās galveno ieroci, un seržantam šķita, ka tagad tas ir viņa rokas attālumā.

Velns lai parauj likumu šaut tikai aizstāvoties! Mazliet jāatpūšas, ja jau tā sanāca, un tad tumsas spēki beidzot satiks savu pretinieku...

Kad misis Treisija atnesa tēju, misters Šedvels jau krāca. Viņa smalkjūtīgi aizvēra durvis (un arī priecīgi), jo pēc divdesmit minūtēm bija paredzēts seanss, un šajos laikos atteikties no naudas būtu neprāts.

Misis Treisija daudzās jomās bija padumja, tomēr dažos jautājumos instinktīvi nekļūdījās un arī okultismu labi pārzināja. Viņa saprata, ka klienti pārdabiskajā vēlas tikai pamērcēt pirkstgalus, nevis iekāpt līdz kaklam. Nevienu neinteresē daudzplakņu laika un telpas jautājumi, pietiek ar pārliecību, ka mātei pēc nāves klājas labi. Okultisms cilvēkiem vajadzīgs kā garšviela ēdienā, ne ilgākās porcijās par četrdesmit piecdesmit minūtēm, kam seko tēja un cepumi.

Kurš tad grib dīvainas sveces, smaržas, noslēpumainas rūnas? Misis Treisija no Taro kāršu kavas pat izņēma Lielo Arkanu, jo tās satrauc cilvēkus.

Pirms seansiem viņa neaizmirsa uzlikt uz uguns katliņu ar rožkāpostiem. Kas gan pārliecinošāk un patiesāk liecina par angļu okultisma mājīgo garu, ja ne rožkāpostu smarža, kas ieplūst no blakus telpas?

bija agra pēcpusdiena. Debesis smago negaisa mākoņu dēļ izskatījās veca svina krāsā. Tūlīt sāksies smags, apdullinošs lietus. Ugunsdzēsēji gaidīja lietu. Jo ātrāk, jo labāk.

Viņi ieradās tieši laikā, un jaunākie ugunsdzēsēji satraukti skraidelēja, ritinādami vaļā šļūtenes un pārbaudīdami cirvju asumu, bet vecākie no pirmā acu uzmetiena zināja, ka māju neizdosies glābt un diez vai pat lietus apturēs liesmu izplatīšanos uz blakusēkām. Un tad gar stūri nogriezās melns Bentley, kas mirkli vēlāk uzbrauca uz ietves ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā. Riepām kaucot, tas apstājās divus centimetrus no antikvariāta sienas. No automašīnas izkāpa ārkārtīgi satraukts jauns vīrietis saulesbrillēs un steidzās uz degošās mājas durvīm.

Pusceļā viņu pārtvēra ugunsdzēsējs.

- Vai esat veikala saimnieks? - ugunsdzēsējs pajautāja.

- Nerunājiet muļķības! Vai tad izskatos pēc grāmatnīcas vadītāja?

- Es tiešām nezinu, ser. Neskatiet vīru no cepures! Es, piemēram, esmu ugunsdzēsējs. Tomēr ārpus darbalaika tie, kas nezina, par ko strādāju, bieži notur mani par diplomētu grāmatvedi vai uzņēmuma direktoru. Iedomājieties mani bez formastērpa, ser, un ko redzat savā priekšā? Atbildiet godīgi!

- Pļāpu, - atbildēja Kroulijs un ieskrēja grāmatnīcā.

Tas nebija nemaz tik viegli, jo vajadzēja izvairīties vēl

no sešiem ugunsdzēsējiem, diviem policistiem un ieinteresētu Soho naktsputnu bariņa', kas bija izgājuši uz ielas agrāk nekā parasti un dedzīgi strīdējās par to, kurš sabiedrības slānis tā izgaismojis pēcpusdienu un kāpēc.

Kroulijs izspraucās garām visiem, un tikpat kā neviens neuzmeta viņam skatienu.

Atrāvis vaļā durvis, viņš iegāja īstā ellē.

Veikals bija vienās liesmās.

- Azirafal! - Kroulijs iesaucās. - Azirafal, klau, muļķa Azirafal! Vai tu te esi?

Neviens neatbildēja. Degdams švirkstēja papīrs. Kad uguns sasniedza augšstāvu, sāka plīst stikli, brakšķēja krītoši baļķi.

Kroulijs izskraidīja visas telpas, izmisīgi meklēdams eņģeli un palīdzību.

Stūrī apgāzās grāmatplaukts, un uz grīdas izvēlās liesmojošu grāmatu kaudze. Visapkārt sprakšķēja uguns, taču Kroulijs nelikās manām. Kad sāka gruzdēt bikšu kreisā stara, viņš ar skatienu to apdzēsa.

- Paklau, Azirafal! Dieva - kaut kā dēļ atsaucies, Azirafal!

No ārpuses kāds izsita logu. Velns pārsteigts pagriezās, un viņa krūtīs pēkšņi ietriecās ūdens strūkla, nogāzdama garšļaukus.

Saulesbrilles aizlidoja uz pretējo istabas stūri un pārvērtās degošā plastmasas peļķītē, atsedzot dzeltenās acis, pāršķeltas ar vertikālām zīlītēm. Izmircis, vienos tvaikos, pelniem notrieptu seju, neciešamā karstumā Kroulijs četrrāpus līda pa liesmojošo antikvariātu un lādēja Azirafalu, neizprotamo plānu un tos, kas sēž Augšā un Lejā.

Bet tad, pametis skatienu lejup, velns ieraudzīja... grāmatu. To pašu, kuru Tedfīldas meitene trešdienas vakarā aizmirsa automašīnā. Vāka mala mazliet apsvilusi, tomēr citādi - tavu brīnumu - pilnīgi vesela. Pacēlis grāmatu un iebāzis to žaketes kabatā, Kroulijs grīļodamies uzslējās kājās un notrausa no uzvalka netīrumus.

Virs viņa galvas iebruka griesti.

Rēkdama un mežonīgi drebēdama, māja sabruka. Uz visām pusēm lidoja ķieģeļi, baļķi un degoši gruži.

Ārpusē policisti grūda atpakaļ garāmgājējus, bet ugunsdzēsējs katram, kurš klausījās, centās paskaidrot notiekošo:

- Nevarēju apturēt. Jādomā, traks. Varbūt piedzēries. Ieskrēja iekšā, un viss. Nevarēju apstādināt. Traks. Ieskrēja taisni ugunī. Drausmīga nāve. Drausmīga, drausmīga. Ieskrēja tieši...

Un tad no liesmām iznāca Kroulijs.

Policija un ugunsdzēsēji paskatījās, ieraudzīja viņa sejas izteiksmi un palika uz vietas.

Ielēcis Bentley, Kroulijs pagriezās atpakaļ uz ceļu, apbrauca ugunsdzēsēju mašīnu un laidās projām pa Var-dorstrītu satumsušajā pēcpusdienā.

Visi noskatījās uz Bentley, kas uzņēma ātrumu. Klusumu pārtrauca kāds policists.

- Tādā laikā gan vajadzēja ieslēgt gaismas, - viņš nomurmināja.

- Sevišķi jau, braucot tādā ātrumā, var taču gadīties nelaime, - otrs neskanīgā, stingā balsī piekrita.

Visi stāvēja degošā antikvariāta gaismā un karstumā, pārlikdami, kas notiek ar pasauli, kas līdz šim bija saprotama.

Noplaiksnīja zili balts zibens, pāršķeļot mākoņus un melnās debesis, mirkli vēlāk neciešami skaļi nodārdēja pērkons un sāka gāzt lietus.

viņa brauca ar sarkanu motociklu. Ne jau draudzīgi sarkanu, bet asins krāsā - spilgtā, tumšā un negantā. Motocikls kā motocikls, vienīgi sānos tam bija piestiprināts zobens makstī.

Viņas ķivere bija tumši sarkana, ādas jaka - veca vīna krāsā. Rubīna kniedes uz muguras veidoja vārdus ELLES EŅĢEĻI.

Bija desmit minūtes pāri vieniem dienā, taču viss šķita tumšs, mitrs un slapjš. Šoseja bija gandrīz tukša, un sieviete sarkanajā apģērbā, laiski smaidīdama, dārdināja sarkano motociklu uz priekšu.

Līdz šim diena bijusi laba. Nezin kāpēc daiļava uz jaudīga motocikla ar zobenu sānos atstāja lielu iespaidu uz noteikta kaluma vīriešiem. Pirmīt četri ceļojoši tirgotāji mēģināja ar viņu sacensties, un tagad četrdesmit jūdžu garumā aizsargbarjeras un tilta balstus rotāja Ford Sierra atlūzas.

Viņa nogriezās uz tehniskās apkopes staciju un mirkli vēlāk iegāja kafejnīcā Laimīgais baroklis. Tā bija gandrīz tukša. Pie letes nogarlaikojusies viesmīle lāpīja zeķi, bet motociklisti melnos ādas apģērbos - smagnēji, spalvaini, netīri, īsti milži - bija sastājušies ap vēl garāku tipu melnā mētelī, kurš apņēmīgi darbojās ar ierīci, kas agrāk būtu spēļu automāts, bet tagad lepojās ar videoekrānu un reklamēja sevi kā FAKTU SPĒLE.

Spēles līdzjutēji sarunājās šādā garā:

- D! Spied D, Krusttēvs noteikti saņēma vairāk Oskaru nekā Vējiem līdzi!

-Puppet on a String! Sendija Šova! Dieva vārds! Varu likt galvu ķīlā!

- 1666!

-Nē, pāli! Tad bija lielais ugunsgrēks! Mēris bija 1665. gadā.

- B, Ķīnas lielais mūris nebūt nav viens no septiņiem pasaules brīnumiem!

Automāts piedāvāja pārbaudīt zināšanas četrās jomās: popmūzikā, sportā, mūsdienu aktualitātēs un vispārējās zināšanās. Garā auguma motociklists, nenoņēmis ķiveri, spaidīja pogas, laizdams gar ausīm atbalstītāju paustos viedokļus un padomus. Lai nu kā, viņš visu laiku laimēja.

Sarkanā motobraucēja piegāja pie letes.

- Tasi tējas, lūdzu, un sviestmaizi ar sieru, - viņa teica.

- Vai jūs, mīļā, viena pati? - viesmīle painteresējās, sniegdama pār leti tēju un kaut ko baltu, sausu un cietu.

- Gaidu draugus.

-Ak tā, - viesmīle teica, nokozdama vilnas diegu, - labāk jau gaidiet tepat. Laukā ir īsta elle.

- Nav gan, - svešā atbildēja. - Vēl jau ne.

Izvēlējusies galdiņu pie loga ar skatu uz autostāvvietu,

viņa apsēdās un sāka gaidīt.

Aiz muguras skanēja spēlmaņu balsis.

- Kaut kas jauns. Cik reižu kopš 1066. gada Anglija oficiāli bijusi karā ar Franciju?

- Divdesmit? Nē, nevar būt... ak jā. Nudien nezinu.

- Amerikas-Meksikas karš? To gan es zinu. 1845. gada jūnijā. D, spied! Kad tev saku!

Otrais mazākais pēc auguma, Pigbogs (1,90 m) pačukstēja vismazākajam - Grizeram (1,88 m):

- Bet kur palika Sports?

Viņam uz vienas pirkstu locītavas bija uztetovēts MĪLA, uz otras - NAIDS.

- Tur jau viņi paši izvēlas jomu. Droši vien kaut kā ar mikročipiem. Atmiņā noteikti ierakstīts miljoniem dažādu jautājumu.

Runātājam uz labās delnas bija ZIVS, bet uz kreisās -ČIPS.

- Popmūzika, mūsdienu aktualitātes, vispārējās zināšanas un karš. Karš uzradies no jauna, uzreiz to ievēroju, - Pigbogs skaļi noknakšķināja pirkstus un parāva alus skārdenes riņķi.

Ar vienu rāvienu iztukšojis pusi, viņš bezrūpīgi atraugājās un nopūtās.

- Varēja jau ielikt vairāk no sasodītās Bībeles!

- Kāpēc? - Grīzers pat nenojauta, ka Pigbogs interesējas par ar Bībeles faktiem.

- Tāpēc, ka... vai atceries, kas bija Braitonā?

- Atceros gan. Tu piestrādāji par sargu, - Grīzera balsī jautās skaudība.

- Nūja, un tad bija jānīkst viesnīcā, kur strādāja mana mamma, atceries? Vairāki mēneši bezdarbībā. Nebija pat, ko palasīt, vienīgi draņķīga Bībele, ko bija atstājis kaut kāds Gideons. Gribot negribot kaut kas paliek atmiņā.

Autostāvvietā iebrauca vēl viens motocikls - piķa melns un mirdzošs.

Kafejnīcas durvis atvērās, un caur telpu izbrāzās dzestrs vējš. Ienāca vīrietis no galvas līdz kājām melnā ādas apģērbā, ar melnu bārdiņu, piegāja pie galdiņa un apsēdās blakus sievietei sarkanajā apģērbā. Līdzjutēji, pēkšņi attapušies, ka ir drausmīgi izsalkuši, sūtīja Skazu pēc ēdamā. Tostarp galvenais spēlmanis klusēdams spaidīja pogas ar pareizajām atbildēm un krāja laimestus paplātē zem automāta.

- Neesam tikušies kopš Meifkingas laikiem, - Sarkanā iesāka, - kas jauns?

- Biju ļoti aizņemts, - Melnais atbildēja. - Daudz laika pavadīju Amerikā. Devos īsos pasaules ceļojumos. Patiesībā situ nost laiku.

(- Bet kāpēc jums nav gaļas-nieru sacepuma? - Skazs aizvainotā balsī jautāja.

- Domāju, ka ir, bet izrādās, ka nav, - viesmīle taisnojās.)

- Vai nav jocīgi, ka mēs visi beigās satiekamies? - Sarkanā turpināja.

- Jocīgi?

- Nu, tu jau zini. Tūkstošiem gadu gaidi lielo dienu un, kad tā beidzot pienāk, jūties kā Ziemassvētkos vai dzimšanas dienā.

- Mums nav dzimšanas dienu.

- Es jau nesaku, ka mums ir. Vienīgi tāda sajūta.

(- Atklāti sakot, - viesmīle atzinās, - izskatās, ka mums viss beidzies. Palicis tikai šis picas gabals.

- Ar anšoviem? - Skazs drūmi noprasīja, jo kuram tad garšo anšovi vai olīvas.

- Jā, mīļais, ar anšoviem un olīvām. Vai ņemsiet?

Skazs skumji pašūpoja galvu. Ar rūcošu vēderu viņš

atgriezās pie pārējiem spēlmaņiem. Lielais Teds izsalcis bija viegli aizkaitināms, un tad visi dabūja trūkties.)

Ekrānā parādījās jaunas tēmas. Tagad varēja atbildēt uz jautājumiem par popmūziku, aktuālajiem notikumiem, badu un karu. Par lielo badu Īrijā 1846. gadā (no ASV ievazātās kartupeļu slimības dēļ) un visu laiku drūmāko badu Anglijā 1315. gadā, tāpat arī Sanfrancisko narkotiku badu 1969. gadā motociklisti bija mazāk informēti nekā par kariem, tomēr galvenais spēlmanis trāpīja nekļūdīgi - par to liecināja dūkoņa, graboņa un šķindoņa, aparātam metot uz paplātes monētas.

- Dienvidos laiks rādās untumains, - Sarkanā teica.

Melnais pašķielēja uz tumstošajiem mākoņiem.

- Nav ne vainas. Man patīk. Tūlīt sāksies pērkona negaiss.

Sarkanā pētīja savus nagus.

- Labi. Bez kārtīgas vētras nebūtu tas. Vai zini, cik tālu mums jābrauc?

Melnais paraustīja plecus.

- Pārsimt jūdžu būs.

- Es domāju, ka tālāk. Tāda gaidīšana nieka pāris simtu jūdžu dēļ.

- Galvenais jau nav attālums, - Melnais atbildēja, - bet gan ierašanās.

Ārpusē atskanēja rēkoņa: tā rēc motocikls ar sabojātu izpūtēju, nenoregulētu dzinēju un cauru karburatoru. Jau neredzot varēja labi iedomāties melno dūmu mākoni, kas to pavadīja, eļļas pēdas un sīkas detaļas, kas palika uz ceļa.

Melnais piegāja pie letes.

- Četras tējas, lūdzu, - viņš teica. - Vienu melno.

Kafejnīcas durvis atvērās, un ienāca jauns vīrietis

apputējušā baltas ādas apģērbā. Vējš ienesa arī tukšas tetrapakas, avīzes un saldējuma papīrus, kas dejoja ap viņu kā priecīgi bērni, līdz beigās noguruši nokrita uz grīdas.

-Jūs būsiet četri, vai ne, mīļais? - viesmīle jautāja, meklēdama tīras tasītes un tējkarotes.

Viss trauku plaukts pēkšņi šķita pārklājies ar mašīneļļas un olu pulvera kārtiņu.

- Tieši tā, - vīrietis melnajā apģērbā pamāja un, paņēmis tēju, devās atpakaļ pie galdiņa, kur viņu jau gaidīja divi kolēģi.

- No viņa vēl ne vēsts? - puisis baltajā apģērbā jautāja.

Pārējie purināja galvu.

Pie spēļu automāta bija sācies strīds (ekrāns šobrīd rādīja tēmas: karš, bads, vides piesārņojums un popmūzika, 1962-1979).

- Elviss Preslijs? Viņš taču nolika karoti 1977. gadā, vai ne?

- Nē, spied D! 1976. Es nu gan zinu.

- Nūja, vienā gadā ar Bingu Krosbiju.

- Un Marku Bolanu. Tas gan bija nāvīgi labs. Spied D un apstiprini!

Garais pat nepakustējās.

- Kas ar tevi notika? - Lielais Teds aizkaitināti prasīja. - Uz priekšu! Spied D! Elviss Preslijs nomira 1976. gadā!

MAN VIENALGA, KAS TE TEIKTS, - sacīja garais motociklists ar ķiveri. - NEESMU VIŅAM PAT PIESKĀRIES.

Trīs motociklisti pie galdiņa vienlaikus pagriezās.

- Kurā brīdī tu ienāci? - Sarkanā brīnījās.

Garais devās pie viņiem, pamezdams pārsteigtos spēlmaņus un laimestu.

ES JAU VISU LAIKU TEPAT VIEN BIJU, - viņš teica.

Vārdos jautās tumša atbalss no naksnīgām vietām, auksts, pelēks, miris skaņas mūris. Ja viņa balss būtu no akmens, tajā jau sen būtu iegravēts vārds, uzvārds un divi datumi.

-Jūsu tēja atdzisīs, kungs, - Bads brīdināja.

- Kur tas laiks, - piebalsoja Karš.

Noplaiksnīja zibens, kam sekoja kluss pērkona dārds.

- Laiciņš kā uz pasūtījumu, - savu vārdu teica Piesārņojums.

JĀ-

Spēlmaņus pie automāta arvien vairāk mulsināja svešinieku saruna. Ar Lielo Tedu priekšgalā viņi neveikli aizšļūca pie saviem galdiņiem un sāka blenzt uz četrotni.

Viņi, protams, ievēroja, ka uz visu četru svešinieku jakām ir uzraksts ELLES EŅĢEĻI. Turklāt viņi izskatījās nāvīgi viltīgi un pārāk tīri, un diez vai kāds no četriem kādreiz salauztu citam roku tāpēc vien, ka ir svētdienas pēcpusdiena un televīzijā neko labu nerāda. Turklāt viņu vidū bija sieviete, kas nebrauc uz aizmugures sēdekļa, bet atļaujas pati sēsties pie stūres, it kā viņai uz to būtu tiesības.

- Tātad jūs esat elles eņģeļi? - Lielais Teds zobgalīgi pajautāja.

Lai nu ko, bet svētdienas braucējus īstie Elles Eņģeļi necieš.’

Svešinieki pamāja.

- No kuras tad nodaļas?

Garais svešinieks uzmeta Lielajam Tedam skatienu un piecēlās. Tā nebija vienkārša kustība: šķita, ka nakts okeāna krastā atvērtos saliekamie pludmales krēsli.

It kā viņš celtos kājās mūžīgi.

Svešinieka seju slēpa melnā ķivere. Lielais Teds ievēroja, ka tā ir no dīvainas plastmasas, jo, tajā skatoties, varēja redzēt tikai savu seju.

JĀŅA ATKLĀSMES GRĀMATA, garais svešinieks sacīja, SESTĀ NODAĻA.

- Otrais līdz astotais pants, - puisis baltajā apģērbā izpalīdzīgi piebilda.

Lielais Teds nikni uzlūkoja svešiniekus; viņa žoklis izstiepās, bet deniņos sāka pulsēt zils asinsvadiņš.

- Ko tas nozīmē? - viņš prasīja.

Kāds viņu paraustīja aiz piedurknes: Pigbogs, kam āda zem netīrumu kārtas bija kļuvusi neparasti pelēka.

- Tas nozīmē, ka esam iekūlušies ķezā, - Pigbogs paskaidroja.

Garais svešinieks nesteidzīgi pacēla bālu motociklista cimdu un ķiveres aizsargstiklu, un Lielais Teds pirmo reizi mūžā nožēloja, ka nav dzīvojis krietnāk.

-Jēzus Kristus! - viņš novaidējās.

- Manuprāt, Viņš var būt klāt kuru katru brīdi, -Pigbogs nobēra. - Varbūt meklē, kur nolikt motociklu. Ejam, varbūt mums jāiestājas jauniešu klubā vai tamlīdzīgi...

Taču Lielā Teda nesatricināmā neziņa bija viņa vairogs un bruņas. Viņš pat nepakustējās.

- Apžēliņ, Elles Eņģeļi, - Teds novilka.

Karš nevērīgi pameta roku sveicienam.

-Jā, tie esam mēs, Lielo Ted, - Karš teica. - īsti, neviltoti.

Bads pamāja.

- Vecais kalums, - viņš piebilda.

Piesārņojums noņēma ķiveri un sapurināja garos, baltos matus. Viņš bija pārņēmis stafeti no Mēra, kas, zūdīdamies par penicilīnu, 1936. gadā aizgāja pensijā. Ak, ja nabaga zēns būtu zinājis, kādas iespējas pavērs nākotne...

- Citi sola, bet mēs darām, - viņš sacīja.

Lielais Teds paskatījās uz ceturto jātnieku.

- Hm, esmu tevi kaut kur redzējis, - viņš secināja, - jā, uz Blue Oyster Cult albuma vāka. Un vēl man ir gredzens.... ar tavu galvu.

ES IEKĻŪSTU PILNĪGI VISUR.

- Apžēliņ.

Lielā Teda seja no lielas domāšanas savilkās.

- Ar kādu moci tu brauc? - viņš pajautāja.

ap karjeru trakoja vētra. Spēcīgs vējš dancināja auklu ar tajā iekārto riepu. Ik pa brīdim tas pacēla un aiznesa skārda plāksni (atmiņas no mēģinājuma uzcelt kokā namiņu).

Cieši saspiedušies, VIŅI skatījās uz Ādamu. Viņš šķita tāds kā lielāks. Suns sēdēja un gaudoja, domādams par visām smaržām, kas jāzaudē. Ellē smird tikai pēc sēra. Bet šeit tāda smaržu bagātība... jā, un ellē nav arī nevienas kuces.

Ādams satraukti soļoja, vēzēdams rokas.

- Mums ies neiedomājami jautri, - viņš solīja. - Varēsim pētīt un ne to vien. Man šķiet, ka drīzumā likšu ataugt vecajiem džungļiem.

- Bet kurš, tavuprāt, vārīs un ceps, mazgās un tīrīs? -Braiens drebošā balsī jautāja.

- Nevienam nekas tamlīdzīgs nebūs jādara, - Ādams viņu mierināja. - Ēdamā būs papilnam: čipsu kalni, ceptu sīpolu riņķīši, viss, ko vēlies. Nebūs jāvelk jaunas drēbes, ja negribēsi, nevajadzēs mazgāties. Uz skolu arī, starp citu, varēsim neiet. Vispār nebūs jādara nekas, ko negribam. Tas nu gan būs super!

virs kukamundi kalniem cēlās mēness, šonakt neparasti spožs.

Džonijs Divkaulis sēdēja tuksneša sarkanajā iedobē. Tā bija svēta vieta, kur jau kopš pasaules pirmsākumiem gulēja divi akmeņi, veidojušies vēl sensenajā Sapņu laikā. Džonijs Divkaulis tuvojās savas apgaitas galam. Viņa vaigi un kakls bija notriepti ar sarkanu okru, un viņš dziedāja senu dziesmu, kuru varētu saukt par kalnu dziedošo karti. Ar šķēpu viņš vilka putekļos dažādus rakstus.

Divas dienas Džonijs Divkaulis nebija nedz ēdis, nedz gulējis un jau tuvojās transa stāvoklim, kas saplūdina cilvēku ar dabu un ļauj sazināties ar senčiem.

Viņš gandrīz bija to sasniedzis.

Gandrīz...

Džonijs Divkaulis samirkšķināja acis un pameta ziņkārīgu skatienu visapkārt.

- Atvaino, mīļo zēn, - viņš teica pats sev skaļā, izteiksmīgā balsī, skaidri izrunādams katru vārdu, - vai tev ir nojausma, kur es atrodos?

- Kas to teica? - Džonijs Divkaulis prasīja.

Viņa lūpas atvērās:

-Es.

Džonijs domīgi pakasījās.

- Tātad viens no maniem senčiem, jā, draugs?

- Bez šaubām, mīļo zēn. Bez šaubām. Zināmā mērā. Bet tagad atgriezīsimies pie sākotnējā jautājuma. Kūres atrodos?

-Ja jau esi mans sencis, - Džonijs Divkaulis turpināja, - kāpēc runā kā mīkstais?

- Ak, Austrālija, - teica Džonija Divkauļa mute, izrunādama katru vārdu, it kā gribētu tos dezinficēt un tikai tad atkārtot, - Apžēliņ. Lai nu kā, paldies tev.

- Paklau? Paklau? - Džonijs Divkaulis sauca.

Apsedies smiltis, viņš gaidīja, taču atbildes nebija. Azirafals jau bija projām.

citrons doševo, Haiti kareivis un ceļojošs hungans⁶, bija uzmetis plecā somu, kurā atradās burvju zālītes, ārstniecības augi, meža kaķa gabaliņi, melnas sveces, pulveris (kura sastāvā bija galvenokārt žāvēta zivs un beigts simtkājis), puspudele Chivas Regal, desmit cigaretes Rothmans un Kas Jauns Haiti eksemplārs.

Pacēlis nazi, viņš ar ievingrinātu roku nogrieza melnam gailim galvu. Uz labās rokas uzšļācās asinis.

- Loa, apciemo mani, - Citrons skandināja, - Gros Bon Ange, nāc pie manis!

- Kur es atrodos? - viņš turpināja.

- Vai tas ir mans sargeņģelis? - viņš sev jautāja.

- Manuprāt, visai personisks jautājums,-viņš atbildēja. - Proti, šobrīd. Taču, lai nu kā, jāmēģina. Jāpieliek visi spēki.

Citrons redzēja, ka viņa roka sniedzas pēc gaiļa.

- Nav pārāk higiēniska vieta maltītes gatavošanai, vai tev tā nešķiet? Tādos džungļos. Vai tad te ir dārza svētki? Kur es galu galā atrodos?

- Haiti, - viņš atbildēja.

- Nolādēts. Pārāk tālu. Taču varēja būt vēl ļaunāk. Labi, man jāiet. Paliec sveiks!

Citrons palika viens ar savām domām.

- Pie joda to Loa, - viņš burkšķēja zem deguna.

Brīdi viņš skatījās tukšām acīm un tad paņēma somu

un Chivas Regal pudeli. Ir vismaz divi paņēmieni, kā kādu pārvērst zombijā. Viņš izvēlējās vieglāko ceļu.

Viļņi skaļi sitās pret krastu. Palmas šūpojās.

Tuvojās vētra.

iedegās gaismas. Kabeļtelevīzijas The Power Cable (Nebraska) evaņģēliskais koris uzsāka dziesmu Jēzus ir manas dzīves pults telefona montieris, kas teju noslīka arvien spēcīgākā vēja šalkās.

Mārvins 0. Begmens sakārtoja kaklasaiti, pārbaudīja spogulī savu smaidu, uzsita pa dibenu personīgajai asistentei (mis Sindijai Kelerheilsai - pirms trim gadiem Penthouse jūlija numura vāka meitenei -, kas, uzsākot jaunu karjeru, bija atstājusi to visu pagātnē) un izgāja studijas gaismās.

Jēzus nepārtrauks sarunu, kamēr visu nepateiksi tu

Ar Viņu nebūs viltus savienojumu

Saņemot rēķinu, viss būs kārtīgi uzskaitīts

Viņš ir tavas dzīves pults telefona montieris

Tā dziedāja koris. Mārvinam dziesma patika. Viņš pats bija tās autors. Vēl viņš bija sacerējis dziesmas Laimīgais misters Jēzus, Jēzu, vai drīkstu atnākt un palikt pie tevis? Ak, liesmojošais krusts, Jēzus ir uzlīme uz manas dvēseles bufera, tāpat ari Ja mani uzrauj debesīs, pārķer mana pikapa stūri. Mārvina dziesmas bija pieejamas gan ilgspēlējošā platē, gan kasetē un CD Jēzus ir savs čalis un tika reklamētas ik pēc četrām minūtēm Begmena evaņģēliskajā tīklā.⁷

Dzeja bija bez atskaņām un parasti bezjēdzīga, turklāt Mārvins nebija īpaši muzikāls un zaga melodijas no vecām kantrimūzikas dziesmām, tomēr bija pārdevis jau vairāk nekā četrus miljonus ierakstu.

Karjeru Mārvins bija uzsācis kā kantri dziedātājs, izpildot vecas Konveja Tviti un Džonija Keša dziesmas. Viņš regulāri koncertēja Sankventina cietumā, līdz beigās cilvēktiesību aizstāvji viņu no turienes atbrīvoja, balstoties uz likumu par cietsirdīgu un neatbilstošu soda izciešanu.

Tieši tad Mārvins pievērsās reliģijai. Ne jau klusi, personīgi, darot labus darbus vai dzīvojot krietnu dzīvi, nedz arī uzsienot kaklasaiti un zvanot pie kaimiņu durvīm, bet izveidojot personīgās televīzijas kanālu un liekot skatītājiem sūtīt sev naudu.

Viņš izveidoja ideālu televīzijas programmu Mārvina vārda stunda (fundamentālistu prieks!). Četras trīsminūšu dziesmiņas no skaņuplates, divdesmit minūtes par elles ugunīm, piecas - cilvēku dziedināšanai. (Pārējās divdesmit trīs pārmaiņus tika veltītas glaimiem, diedelēšanai, draudīgiem lūgumiem un dažkārt tiešai naudas izspiešanai.) Sākumā Mārvins tiešām aicināja ļaudis uz studiju, lai tos dziedinātu, taču saprata, ka tas ir pārāk sarežģīti, tāpēc tagad vienkārši ziņoja par vīzijām un skatītājiem no visas Amerikas, kas pēc raidījumiem bija brīnumaini atlabuši. Tas bija daudz vieglāk: nevajadzēja vairs algot aktierus, turklāt neviens nevarēja pārbaudīt izdziedināšanas gadījumu skaitu.⁸

Pasaule ir daudz sarežģītāka, nekā uzskata vairums cilvēku. Daudzi, piemēram, uzskatīja, ka Mārvins nav īsts ticīgais, jo ar to nopelna daudz naudas. Viņi kļūdījās. Mārvins ticēja no visas sirds un nešaubīdamies, turklāt liela peļņas daļa aizplūda uz, viņaprāt, Dieva darbiem.

Telefonlīnijā ar Glābēju nekad nav traucējumu

Viņš ir uz vietas jebkurā stundā, dienā un naktī

Zvani J-Ē-Z-U-M vienmēr ir bez maksas

Viņš ir tavas dzīves pults telefona montieris

Pirmā dziesma beidzās, un Mārvins, iznācis kameru priekšā, pieticīgi pacēla rokas, lūgdams apklust. Vadības kabīnes operatori izslēdza aplausu ierakstu.

- Brāļi un māsas, paldies jums, paldies, vai nebija skaisti? Un neaizmirstiet, ka šo pacilājošo dziesmu un ari citas varat noklausīties kasetē Jēzus ir savs čalis, jums tikai jāpiezvana 1-800-NAUDA un jāpiesaka ziedojums.

Viņš kļuva nopietnāks.

- Brāļi un māsas, man ir vēsts jums visiem, svarīga vēsts no mūsu Kunga jums visiem - vīriem, sievām un bērniem. Draugi, ļaujiet man pastāstīt jums par Apokalipsi. Tas viss ir rakstīts jūsu Bībelēs: mūsu Kungs deva Atklāsmi Svētajam Jānim Patmas salā, tāpat arī Daniēla grāmatā. Draugi, mūsu Kungs vienmēr runā tieši par jūsu nākotni. Un kas jūs sagaida?

Karš. Piesārņojums. Bads. Nāve. Asins upes. Lielas zemestrīces. Kodolraķetes. Tuvojas baisi laiki, brāļi un māsas. Ir tikai viens ceļš, kā no tā izvairīties.

Pirms iznīcība nāk - pirms četri Apokalipses jātnieki ierodas - pirms kodolraķešu lietus gāzīs uz neticīgajiem, -notiks uzņemšana debesīs.

Es jau dzirdu jūsu jautājumu: bet kas tas ir?

Uzņemšana debesīs, brāļi un māsas, notiks tā: ikviens patiesi ticīgais tiks pacelts gaisā, lai ko tobrīd darīs -sēdēs vannā, strādās, brauks ar automašīnu vai mājās lasīs Bībeli. Un tad pēkšņi jūs būsiet gaisā - ideālos, pilnīgi veselos ķermeņos. Un jūs no augšas noskatīsieties uz pasauli, kurai lemti iznīcības gadi. Izglābsies tikai ticīgie, tikai tie, kas atdzimuši no jauna, un tie vairs nepazīs sāpes, nāvi, šausmas un mokas. Pēc tam sāksies lielais karš starp Debesīm un Elli, un Debesis iznīdēs Elles spēkus, un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm, un nebūs vairs nāves, bēdu, asaru, tāpat ari sāpju, un Viņš valdīs godībā mūžu mūžos...

Mārvins pēkšņi apklusa.

- Jā, labs mēģinājums, - viņš atsāka pavisam citā balsī, - tomēr tā nemaz nebūs. Patiesībā jau ne.

Gribu teikt, ka jums taisnība par uguni, karu un visu pārējo. Bet uzņemšana debesīs - nu, ja jūs varētu redzēt viņus visus debesīs, visus tos leģionus, kuru ir milzums, ciktāl var izsekot prāts un tālāk, jūdzi pēc jūdzes, ar liesmojošiem zobeniem -jā, ko es gribēju teikt -, kuram tad ir laiks staigāt apkārt un vākt cilvēkus un celt šos gaisā, un ķiķināt par tiem, kas mirst no staru slimības uz saplosītas, degošas zemes? Un vēl gribu piebilst - vai tiešām jums ir pieņemama tāda morāle?

Un vēl tā runāšana, ka Debesis neizbēgami uzvarēs... Nu, godīgi sakot, ja tiešām tā būtu paredzēts, tad pirmām kārtām nebūtu nekādu debesu kara, vai ne? Tā ir propaganda. Vienkārša un elementāra. Mūsu izredzes uzvarēt nav lielākas par piecdesmit procentiem. Tikpat labi varat aizsūtīt naudu sātanistu uzticības tālrunim, lai sedz jūsu derību izdevumus, lai gan, godīgi sakot, kad uguns kritīs no debesīm un viļņos asins jūra, jūs visus šā vai tā ieskaitīs civilajos upuros. Runājot par mūsu karu un jūsu karu, bojā ies visi un pēc tam lai pats Dievs visu sašķiro, vai ne?

Jā, un atvainojiet, ka es te stāvu un tarkšķu. Vēl tikai īss jautājums - kur es īsti atrodos?

Mārvins Begmens pietvīka arvien tumšāks.

- Nelabais! Kungs, pasargā mani! Ar manu muti runā nelabais! - Viņš uzsprāga un uzreiz pats sevi pārtrauca: - Ai nē, gluži otrādi! Es esmu eņģelis. Jā. Šī taču ir Amerika, vai ne? Tiešām atvainojos, es nevaru ilgāk palikt...

Iestājās klusums. Mārvins gribēja atvērt muti, bet nespēja. Kaut kas viņa galvā aplaida skatienu visapkārt, palūkojās uz studijas darbiniekiem un tiem, kas vēl nezvanīja policijai un nešņukstēja kaktos, pēc tam - uz operatora pelēko seju.

- Ak tu pasaulīt, - viņš teica, - vai es esmu televīzijas studijā?

kroulijs dragāja pa oksfordstrītu ar ātrumu simt divdesmit jūdzes stundā.

Iebāzis roku cimdu nodalījumā, viņš gribēja atrast rezerves saulesbrilles, taču uztaustīja tikai kasetes. Aizkaitināts paķēris vienu uz labu laimi, viņš iegrūda to atskaņotājā.

Kroulijs gribēja klausīties Bahu, taču beigās samierinājās ar The Travelling Wilburys.

- All we need is Radio Gaga, - dziedāja Fredijs Merkūrijs.

Viss, ko man vajag, ir tikt projām, domāja Kroulijs.

Ar ātrumu deviņdesmit jūdzes stundā viņš apbrauca pretējā virzienā ap Marmora arku. Zibens gaismā Londonas debesis mirgoja kā sabojājusies fluorescējoša spuldze.

Zilpelēkas debesis virs Londonas, Kroulijs domāja, un es zināju, ka tuvojas beigas. Kas to teicis? Čestertons, vai? Vienīgais modernā laikmeta dzejnieks, kurš jebkad pietuvojās patiesībai.

Bentley brauca laukā no Londonas, un Kroulijs sēdēja aizmugures sēdeklī, šķirstīdams vienīgo Agneses Nateres Jauko un precīzo pravietojumu eksemplāru.

Gandrīz pašās grāmatas beigās velns atrada salocītu papīra lapu ar Azirafala glīto, kaligrāfisko rokrakstu. Atlocījis lapiņu, viņš sāka lasīt (tikmēr Bentley pārslēdzās uz trešo ātrumu un apbrauca kravas mašīnu ar augļiem, kas bija pēkšņi iznirusi no blakusielas).

Lasīdams Kroulijs juta pakrūtē aukstumu.

Bentley pēkšņi mainīja braukšanas virzienu, pagriežoties uz Tedfīldas ciemu Oksfordšīrā. Ja pasteigtos, varētu tur būt pēc stundas.

Nebija jau arī citur, kur braukt.

Kasete beidzās, un automātiski ieslēdzās mašīnas radio.

-Klausieties Tedfīldas dārznieku biedrības Dārznieku jautājumu un atbilžu stundu. Pēdējo reizi mēs te bijām 1953. gadā, tiešām jaukā vasarā, un, kā mūsējie atceras, ciema austrumu malā ir bagātīgi smilšmāla krājumi, kurus rietumos nomaina krīts, un te, kā mēdz teikt, ko iesēj, viss aug griezdamies. Vai tā ir, Fred?

- Mjā, - atbildēja profesors Freds Vindbraits no Karaliskā botāniskā dārza. - Es pats nepateiktu labāk.

- Tātad pirmais jautājums, kuru uzdod misters R. P. Toilers, ja nemaldos, Rezidentu padomes priekšsēdētājs.

- Nūja. Tieši tā. Jā, esmu kaislīgs rožu audzētājs, tomēr mana godalgotā Molly McGuire vakar lietū nobirdināja vairākas ziedlapas. No debesīm krita zivis. Ko vienība man ieteiktu, izņemot tīklu virs dārza? Ziniet, rakstīju padomei...

- Tas gan ir kas neparasts, es teiktu. Harij?

- Mister Tailer, laipni lūdzu pateikt: zivis bija svaigas vai konservētas?

- Manuprāt, svaigas.

- Nu, draugs, tie ir dzīves sīkumi. Dzirdēju, ka apkaimē bijis asins lietus, žēl tikai, ka ne Deilsā, kur man ir dārzs. Brangi ietaupītu uz mēslojumu. Tagad, vai ziniet, aprociet tās savā... KROULIJ?

Kroulijs neatsaucās.

KROULIJ... SĀCIES KARŠ. KROULIJ, AR INTERESI SECINĀJĀM, KA TU IZVAIRĪJIES NO SPĒKIEM, KAS BIJA PILNVAROTI TEVI SAVĀKT.

- Hm, - Kroulijs piekrita.

KROULIJ, MĒS ŠAJĀ KARĀ UZVARĒSIM, UN, PAT JA ZAUDĒSIM, VISMAZ ATTIECĪBĀ UZ TEVI NEKAS NEMAINĪSIES. KAMĒR ELLĒ BŪS KAUT VIENS VELNS, KROULIJ, TU NOŽĒLOSI, KA NEESI MIRSTĪGS.

Kroulijs klusēja.

MIRSTĪGIE VAR CERĒT UZ NĀVI VAI GLĀBIŅU, BET TEV NAV, UZ KO CERĒT. JA NU VIENĪGI UZ ELLES ŽĒLSIRDĪBU.

- Tiešām?

TAS TIKAI JOCIŅŠ.

- Hm, - Kroulijs norūca.

-... nu, un visi dedzīgi dārznieki, protams, zina, ka tibe-tieši ir īsti velnēni. Padomā tik - izrakt tuneli caur jūsu begonijām, it kā tās nevienam nepiederētu. Ar tējas tasi pietiks, lai dabūtu šos projām, vislabāk pielikt klāt sasmakušu sviestu, un viss būs kārtībā.

Vizzz. Zummm. Tālāk sekoja statiski trokšņi.

Izslēdzis radio, Kroulijs iekoda apakšlūpā. Zem pelniem un sodrējiem viņa seja izskatījās ļoti nogurusi, bāla un gaužām pārbijusies.

Bet tad Krouliju pēkšņi sagrāba dusmas. Paskat, kā šie ar viņu runā! Kā ar istabaugu, kas sācis mest lapas uz paklāja.

Viņš nogriezās gar stūri, lai tiktu pa sānceļu līdz M25, bet no turienes tālāk uz M40, kas veda uz Oksfordšīru.

Taču uz M25 kaut kas bija noticis. Skatoties uz ceļu, sūrstēja acis.

No vietas, kur agrāk bija M25 Londonas orbitālā maģistrāle, plūda vienmērīga skandēšana - trokšņi, ko radīja daudzbalsīgi mašīnu signāli un sirēnas, mobilo telefonu pīkstieni un mazu bērnu kliedzieni (viņi bija iesprādzēti aizmugures sēdekļos uz visiem laikiem). Lai slavēts Lielais

Nezvērs, pasaules aprijējs, atkal un atkal plūda skandēšana noslēpumainajā Mu melno priesteru valodā.

Baisā sātana zīme, ko veido šoseja, nodomāja Kroulijs, strauji apgriezdams mašīnu, lai brauktu uz ziemeļu apvedceļu. Es to izdarīju, esmu vainīgs. Tikpat labi tā varēja palikt normāla maģistrāle. Labi nostrādāts, nav vārdam vietas, bet vai bija vērts? Juku laiki. Ne Debesis, ne Elle neko vairs nekontrolē, visa planēta šķiet pārvērtusies Trešās pasaules valstī, kas beidzot tikusi pie atombumbas.

Bet tad Kroulija sejā atplauka smaids. Viņš noknakšķi-nāja pirkstus. Uz acīm materializējās saulesbrilles. Pelni no uzvalka un ādas izgaisa kā nebijuši.

Pie joda! Ja jau iet bojā, kāpēc ne stilīgi?

Klusi svilpodams, Kroulijs brauca tālāk.

viņi slīdēja pa maģistrāles sānu joslu kā nāves eņģeļi, un tādi jau viņi arī bija.

Tomēr ne pārāk ātri, ņemot vērā apstākļus. Visi četri stingri turējās pie ātruma simt piecas jūdzes stundā, it kā skaidri zinādami, ka izrāde bez viņiem nevar sākties. Tur viņiem bija taisnība. Viņiem piederēja viss pasaules laiks, cik nu tā vairs bija palicis.

Viņiem pa pēdām sekoja vēl četri braucēji: Lielais Teds, Grīzers, Pigbogs un Skazs.

Viņi jutās pacilāti. Nu viņi bija īsti Elles Eņģeļi, kas traucas klusumā.

Viņi apzinājās, ka visapkārt rēc pērkona negaiss, satiksmes trokšņi, vēja un lietus cirtieni. Taču aiz muguras pletās klusums, tīrs un miris. Gandrīz tīrs. Noteikti miris.

To pārtrauca Pigboga kliedziens Lielajam Tedam.

- Bet kas tad tu būsi? - aizsmakušā balsī viņš sauca.

-Ko?

- Es prasīju, kas tad tu...

- To es dzirdēju. Bet to jau tu nedomāji. Visi dzirdēja, ko teici. Bet es gribētu zināt, ko tu ar to domājil

Pigbogs nožēloja, ka nav pievērsis vairāk uzmanības Atklāsmes grāmatai.

Ek, ja viņš būtu zinājis, ka tā noderēs dzīvē, būtu lasījis cītīgāk.

- Es gribēju teikt, ka tie ir četri Apokalipses jātnieki, skaidrs?

- Motociklisti, - Grīzers piebilda.

- Labi, lai būtu četri Apokalipses motociklisti. Karš, Bads, Nāve un... un vēl... Piesārņojums.

- Nu un?

- Vai šiem nav nekas pretī, ka mēs sekojam, ko?

- Nu un?

- Tad jau mēs arī esam četri jātnieki, hm, Apokalipses motociklisti. Kas tad mēs īsti esam?

Iestājās klusuma brīdis. Pretējā joslā šāvās garām automašīnas, mezdamas gaismas. Zibens iezīmēja mākoņu kontūras, un valdīja gandrīz absolūts klusums.

- Vai es ari varu būt Karš? - Lielais Teds painteresējās.

- Nekādā gadījumā! Kā gan tu vari būt Karš? Karš te jau ir. Tev jāizvēlas kaut kas cits.

Lielais Teds domāšanas piepūlē savieba seju.

- NFI, - viņš beigās teica. - Esmu Nopietni Fiziski Ievainojumi. Lūk, kas es esmu. Jā. Bet kas būsiet jūs?

- Vai es varu būt Atkritumi? - Skazs prasīja. - Vai arī Mulsinošas Personīgās Problēmas?

- Atkritumi nederēs, - NFI atbildēja. - Tas ir tas pats, kas Piesārņojums. Bet tu vari būt tas otrs.

Klusēdami viņi turpināja ceļu tumsā. Četru jātnieku aizmugures gaismas mirdzēja apmēram divdesmit metrus priekšā.

Nopietni Fiziski Ievainojumi, Mulsinošās Personīgās Problēmas, Pigbogs un Grizers.

- Es gribu būt Cietsirdība pret Dzīvniekiem, - Grīzers paziņoja.

Pigbogs netika gudrs - atbalstīt to vai ne. Bet tam jau nebija nozīmes.

Un tad pienāca viņa kārta.

- Es... hm... domāju, ka būšu Automātiskie Atbildētāji. Tie ir varen neganti, - Pigbogs sacīja.

- To tu nevarēsi. Vai tad automātiskais atbildētājs var būt repokalipses jātnieks? Pēdējās muļķības, nekas vairāk.

- Kāpēc gan ne? - Pigbogs brīnījās. - Tie ir tikpat ļauni kā Karš un Piesārņojums. Tīrā sodība, vai tad ne? Automātiskie atbildētāji. Nevaru ciest tos draņķa automātiskos atbildētājus!

- Man arī nepatīk automātiskie atbildētāji, - sarunā iespraucās Cietsirdība pret Dzīvniekiem.

- Vai tu vienreiz aizvērsies? - nošņāca NFI.

- Varbūt es varu savējo mainīt uz kaut ko citu? -jautāja Mulsinošās Personīgās Problēmas, kas, uz brīdi pieklusis, spraigi domāja. - Es gribu būt Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena.

- Labi, maini vien! Bet tu, Pigbog, nevari būt automātiskais atbildētājs, izdomā kaut ko citu!

Pigbogs sāka prātot. Labāk vajadzēja klusēt! Tikpat kā karjeras pārrunās skolas laikos, jānudien.

- Tiešām Stilīgi Cilvēki, - viņš beigās teica. - Neieredzu tādus!

- Tiešām Stilīgi? - atkārtoja Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena.

- Jā, vai zini. Tādus rāda televīzijā, ar tizlu matu griezumu, vienīgi viņiem tas piestāv. Maisveida uzvalkos, bet tu nevari saukt viņus par jefiņu baru. Ja gribat dzirdēt manas domas, redzot tādus, gribu lēni iegrūst šos ar ģīmi pa priekšu dzeloņdrātīs. Tā, lūk, es domāju. - Pigbogs ierāva elpu, nešaubīdamies, ka tā ir garākā runa viņa mūžā.⁹ - Tādas, lūk, ir manas domas. Ja jau man viņi sen līdz kaklam, tad droši vien citiem arī.

- Jā, - piekrita Cietsirdība pret Dzīvniekiem. - Un šie staigā saulesbrillēs, vajag vai ne.

- Ēd sapuvušus sierus un dzer draņķīgo bezalkoholisko alu, - piebalsoja Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena. - Man tādi riebjas. Kāda jēga dzert, ja pēc tam nevem? Vai varu mainīt savu vārdu uz Bezalkoholiskais Alus?

- Nē, sasodīts, nevari gan, - NFI atbildēja. - Vienreiz jau nomainīji.

- Lai nu kā, - Pigbogs atbildēja, - es gribu būt Tiešām Stilīgi Cilvēki.

- Labi, - sacīja vadītājs.

- Nesaprotu, kāpēc es, ja gribu, nevaru būt sasodītais Bezalkoholiskais Alus?

- Aizveries!

Nāve, Bads, Karš un Piesārņojums turpināja ceļu uz Tedfīldu.

Nopietni Fiziski Ievainojumi, Cietsirdība pret Dzīvniekiem, Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena (bet slepenībā Bezalkoholiskais Alus) un Tiešām Stilīgi Cilvēki ceļoja kopā ar viņiem.

BIJA MITRA, VĒTRAINA sestdienas pievakare, un misis Treisija bija visai okultā noskaņojumā.

Viņa bija ģērbusies plīvojošā kleitā, uz plīts uzlikusi katliņu, pilnu ar rožkāpostiem. Visos četros istabas stūros dega sveces, rūpīgi ieliktas vīna pudelēs ar vasku notecējušiem kakliņiem.

Pie galda sēdēja vēl trīs cilvēki: misis Ormeroda no Belsaizas parka ar tumšzaļu cepuri galvā, kas iepriekšējā dzīvē, iespējams, bija puķupods, misters Skrogijs - vājš, bāls vīrietis ar izvalbītām bezkrāsainām acīm, un Džūlija Petlija no Hair Today', Haistrītas frizētavas, tikko no skolas sola, ieņēmusi galvā, ka viņai piemīt spēcīgas, vēl neatklātas okultās spējas. Lai tās nostiprinātu, Džūlija sāka nēsāt pārlieku daudz nobružātu sudrablietu un lietot zaļas acu ēnas. Viņai pašai šķita, ka izskatās rēgaina, izdēdējusi un romantiska, un tā arī būtu, ja viņa nokristos svarā vēl par piecpadsmit kilogramiem. Džūlija nešaubījās, ka slimo ar anoreksiju, jo ikreiz, ieskatoties spogulī, viņai pretī skatījās neapstrīdami tukla būtne.

- Vai mēs varētu sadoties rokās? - misis Treisija ierosināja. - Un vēl jābūt pilnīgam klusumam. Garu pasaule ir ļoti jūtīga pret vibrācijām.

- Pajautājiet, vai tur ir mans Rons, - ierunājās misis Ormeroda. Zods viņai bija stūrains kā ķieģelis.

- Noteikti, mīļā, bet jūs nedrīkstat runāt, kamēr es nodibinu sakarus.

Iestājās klusums, vienīgi misteram Skrogijam kurkstēja vēders.

- Lūdzu, atvainojiet, dāmas, - viņš nomurmināja.

Gadu gaitā, paceļot Plīvuru un pētot Noslēpumus,

misis Treisija atklāja, ka pietiek ar divām minūtēm klusuma, lai nodibinātu sakarus ar garu pasauli. Ja ilgāk, klienti kļūst nemierīgi, ja mazāk, tad uzskata, ka par seansu pārmaksājuši.

Misis Treisija prātā sastādīja iepirkumu sarakstu.

Olas. Salāti. Unce kausēta siera. Četri tomāti. Sviests. Tualetes papīra rullis. To nedrīkst aizmirst, jau iet uz beigām. Jauks aknu gabaliņš misteram Šedvelam, nabaga vecajai dvēselei, žēl cilvēka...

Laiks.

Misis Treisija atmeta galvu, bezspēcīgi nolaida to uz pleca un tad atkal pacēla. Acis viņai bija gandrīz aizvērtas.

- Tagad viņa iedziļinās, mīļā, - misis Treisija dzirdēja misis Ormerodu čukstam Džūlijai Petlijai, - par to nav jāuztraucas. Viņa tikai kļūst par tiltu ar To Pusi. Tūlīt parādīsies gars, kurš viņu vadīs.

Misis Treisiju tāda uzmanība kaitināja, un viņa klusi novaidējās.

- Ooooooo!

Pēc tam spalgā, trīcošā balsī viņa turpināja:

- Vai tu tur esi, mans garu vadoni?

Spriedzes radīšanai misis Treisija mirkli pagaidīja.

Mazgāšanas šķīdums, divas bundžas pupiņu konservu. Vaimandieniņvai, vēl arī kartupeļi.

-Jā? - misis Treisijas balss skanēja dobji un čērkstoši.

- Vai tas esi tu, Džeronimo?

- Au, es, jā... - viņa pati atbildēja.

- Šodien mūsu pulciņā ir jauns biedrs, - misis Treisija paziņoja.

- Hau, mis Petlija! - viņa atbildēja kā Džeronimo.

Misis Treisija no sākta gala uzskatīja, ka sarkanādaina indiāņa gars ir būtiska seansu sastāvdaļa, turklāt vārds viņai patika. To viņa pateica ari Ņūtonam, kurš saprata, ka par Džeronimo misis Treisija neko nezina, tomēr neuzdrošinājās to teikt.

- Ai, - iepīkstējās Džūlija. - Patīkami ar jums iepazīties.

- Džeronīmo, vai mans Rons tur arī ir? - pajautāja misis Ormeroda.

- Hau, skvo¹⁰ Beril, - misis Treisija atbildēja, - pie mana vigvama durvīm stiepjas neiedomājami gara zudušo dvēseļu rinda. Iespējams, ka tur ir arī tavs Rons. Hau.

Misis Treisija no pieredzes zināja, ka Rons jāpiemin tikai seansa beigās. Pretējā gadījumā Berila Ormeroda visu tikšanās laiku stāstīs nelaiķim, kas noticis pēc viņu pēdējās tērzēšanas... (... paklau, Ron, vai atceries, mūsu Ērika pastarīte, Sibilla, tu viņu gan tagad vairs nepazītu, jā, Sibilla aizrāvusies ar makramē, bet mūsu Letīcija, mūsu Karenas vecākā, kļuvusi par lesbieti, bet mūsdienās tas nav nekas slikts, un raksta disertāciju par Serdžo Leones filmām no feministu skatpunkta, bet mūsu Stens, vai zini, viens no mūsu Sandras dvīņiem, es tev pagājušo reizi par viņu stāstīju, nu, viņš uzvarēja šautriņu mešanas turnīrā, un tas ir jauki, jo mēs taču uzskatījām viņu par tādu kā mem-mesdēliņu, un šķūnī sija pa pusei sagāzusies, bet es nesen parunāju ar mūsu Sindijas jaunāko, kurš strādā par celtnieku, un viņš atnāks svētdien, un, ak, tas man atgādina...)

Nē, Berila Ormeroda lai pagaida. Noplaiksnīja zibens, tālumā noducināja pērkons. Misis Treisija jutās lepna, it kā tas būtu viņas nopelns. Zibens radīja vēl labāku auru nekā sveces. Saziņā ar gariem gaisotne taču ir galvenais.

- Bet tagad, - misis Treisija sacīja jau savā balsī, - misters Džeronīmo grib zināt, vai mūsu vidū ir misters Skro-

gijs-

Skrogija bālganās acis iedegās.

- Hm, tas taču esmu es, - viņa balsī skanēja cerība.

- Nu, tad jau kāds ar jums grib sazināties.

Misters Skrogijs nāca uz seansiem jau mēnesi, tomēr nespēja iedomāties, ka varētu saņemt vēsti. Bija situsi viņa stunda.

- Vai pazīstat kādu, vārdā, hm, Džons?

- Nē, - misters Skrogijs atbildēja.

- Acīmredzot kosmiska kļūme. Varbūt Toms. Vai Džims, vai, hm, Deivs.

- Biju pazīstams ar kādu Deivu Hemelhepstedā, - misters Skrogijs tā kā šaubījās.

- Tik tiešām, viņš saka, ka pirmīt teicis Hemelhep-steda, - misis Treisija paskaidroja.

- Pagājušajā nedēļā nejauši satikāmies: viņš pastaigājās ar suni un izskatījās sveiks un vesels, - misters Skrogijs apjuka.

- Viņš saka, lai neuztraucaties, jo viņpus Plīvura jūtas labi, - misis Treisija kareivīgi paziņoja, zinādama, ka klientiem vienmēr jāsaka tikai labi jaunumi.

- Pasakiet manam Ronam, ka vēlos pastāstīt viņam par mūsu Kristālas kāzām, - misis Ormeroda teica.

- Noteikti, mīļā. Mirklīti uzgaidiet, no turienes nāk vēsts...

Un tā arī bija: vēsts sēdēja misis Treisijas prātā un lūkojās laukā.

- Sprechen Sie Deutsch? - gars jautāja ar misis Treisijas muti. - Parlez-vous français? Wo bu huijian zhongwen?

- Vai tas esi tu, Ron? - misis Ormeroda neizturēja.

Atbilde, kad tā atskanēja, bija īgna.

- Nē. Protams, ne. Tomēr tik klaji aprobežots jautājums var atskanēt tikai no vienas valsts šajā tumsonīgajā planētā, kuras lielāko daļu, starp citu, pēdējās stundās esmu apmeklējis. Mīļā kundzīt, es neesmu Rons.

-Jā, bet es gribu runāt ar Ronu Ormerodu, - misis Ormerodas balsī jautās aizkaitinājums. - Viņš ir neliela auguma, pakausis metas pliks. Vai nevarat laist viņu pie vārda, lūdzu?

Iestājās klusums.

- Vispār jau te grozās viens gars, kuram atbilst šis apraksts. Labi! Es jūs savienošu, taču runājiet ātri. Es te cenšos novērst Apokalipsi.

Misis Ormeroda un misters Skrogijs saskatījās. Iepriekšējos seansos nekas tamlīdzīgs nebija gadījies. Džūlija Petlija bija stāvā sajūsmā. Tas bija viņai pa prātam. Džūlija cerēja, ka misis Treisijas izsauktais gars materializēsies kā ektoplazma.

- Hallo? - misis Treisija teica pārvērstā balsī.

Misis Ormeroda satrūkās. Nudien skanēja kā Rona balss. Citos seansos viņš izklausījās vairāk pēc misis Treisijas.

- Ron, vai tas esi tu?

-Jā, Be-Beril.

- Labi. Man tev šis tas jāpastāsta. Pirmais jaunums: pagājušo sestdien biju mūsu Kristālas kāzās, mūsu Meri-līnas vecākās...

- Be-Beril, tu dzīvē nekad... nelaidi mani pie vā-vārda. Ta-tagad, kad esmu miris, varu vienreiz pa-pateikt...

Misis Ormeroda šķita mazliet neapmierināta. Iepriekšējās reizēs, runājot ar Rona garu, viņš teica, ka Plīvura otrā pusē esot laimīgs un dzīvojot tādā kā debesu bungalo. Bet nu viņš izklausījās vairāk pēc vecā Rona, un to viņa, atklāti sakot, nevēlējās, tāpēc tagad pateica to, ko teica vienmēr, kad vīrs runāja tādā balsī.

- Ron, neaizmirsti par savu slimo sirdi.

- Man va-vairs nav sirds. Vai tad aizmirsi? Tātad, Be-Beril...?

- Jā, Ron.

- Aizveries!

To pateicis, gars apklusa.

- Vai nav aizkustinoši? Tiešām pateicos, dāmas un kungs, bet man diemžēl jādodas ceļā.

Misis Treisija piecēlās, piegāja pie durvīm un ieslēdza gaismu.

- Laukā! - viņa teica.

Seansa dalībnieki cēlās kājās, manāmi pārsteigti, vai misis Ormerodas gadījumā - saniknoti. Visi izgāja vestibilā.

- Es vēl neesmu pateikusi pēdējo vārdu, Mārdžorija Potsa! - misis Ormeroda šņāca, piespiedusi pie krūtīm somiņu un beigās aizcirzdama durvis.

Mirkli vēlāk no vestibila atskanēja apslāpēta balss:

- Un mūsu Ronam vari pateikt, ka viņš arī vēl šo to dzirdēs!

Misis Treisija (motorollera vadītāja apliecība viņai tiešām bija uz Mārdžorijas Potsas vārda) iegāja virtuvē un noņēma no plīts rožkāpostus.

Pēc tam viņa uzvārīja ūdeni tējai, nolika uz galda divas tases, apsēdās un abās ielēja tēju, vienā iebēra cukuru un tad ieturēja pauzi.

- Man bez cukura, lūdzu, - misis Treisija teica.

Nolikusi abas tases sev priekšā, viņa ierāva malciņu

saldās tējas.

- Bet tagad, - misis Treisija teica pati savā balsi, kas bija pazīstama visiem, lai gan varbūt skanēja svešādi, jo viņa bija sakaitināta līdz baltkvēlei. - Bet tagad varbūt pateiksi man, kas notiek. Ceru, ka tā būs laba vēsts.

uz M6 maģistrāles no smagās automašīnas bija izgāzusies visa krava. Šoferis apgalvoja, ka vedis viļņotas skārda loksnes, lai gan abi dežurējošie policisti negribēja tam ticēt.

- Es vēlos zināt tikai vienu: no kurienes te uzradās zivis? - policijas seržants jautāja.

- Es taču teicu. Nokrita no debesīm. Vienubrīd braucu ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā, bet nākamajā jau, bla-dāc, priekšējo stiklu izsita divpadsmit mārciņu smags lasis. Pagriezu stūri un tad paslīdēju uz tā tur, - viņš pamāja uz āmurhaizivs atliekām zem mašīnas, - un uzskrēju virsū tam (pusmetru augstai dažādu formu un lielumu zivju kaudzei).

- Varbūt esat iereibis, ser? - seržants, pats tam neticēdams, jautāja.

- Protams, ne, muļķadesa! Vai tad pats neredzi zivis?

Kaudzes galā kustējās paliels astoņkājis, kas gurdeni

pamāja viņiem ar taustekli. Policists apvaldīja kārdinājumu pamāt pretī.

Viņa kolēģis, iebāzis galvu policijas automašīnā, runāja rācijā:

- ... viļņotas skārda loksnes un zivis nobloķējušas satiksmi uz M6, apmēram pusjūdzi uz ziemeļiem no krustojuma 10. Mums jāslēdz viss dienvidu ceļš. Jā.

Lietus divkārt pieņēmās spēkā. Maza forele, brīnumainā kārtā palikusi dzīva pēc kritiena, rotaļīgi aizpeldēja uz Birmingemas pusi.

- tas bija brīnišķīgi, - Ņūtons atzinās.

- Labi, - Anatēma atbildēja, - visi pazaudējām pamatu zem kājām.

Piecēlusies un atstājusi uz paklāja izmētātās drēbes, viņa iegāja vannasistabā.

Ņūtons jau skaļāk teica:

- Es tiešām tā domāju: brīnišķīgi. Vienreizēji, brīnišķīgi. Vienmēr cerēju, ka tā būs, un bija arī.

Vannasistabā šalca ūdens.

- Ko tu tur dari? - viņš pajautāja.

- Stāvu zem dušas.

- Skaidrs.

Ņūtons laiski prātoja, vai visi pēc tam iet dušā vai tikai sievietes. Viņam radās aizdomas, ka kaut kur vienādojumā iekļāvās arī bidē.

Kad Anatēma, ietinusies pūkainā, sārtā dvielī, iznāca laukā, Ņūtons sacīja:

- Vai zini, mēs varētu atkārtot.

- Nē, - Anatēma atbildēja, - ne tagad.

Noslaucījusies viņa uzlasīja no grīdas apģērba gabalus

un mierīgi vilka tos mugurā. Ņūtons, būdams vīrietis, kurš peldbaseinā pusstundu gaida uz brīvu pārģērbšanās kabīni, negribēdams atkailināties citu priekšā, jutās mazliet satriekts un vienlaikus dziļi saviļņots.

Anatēmas auguma daļas parādījās un pazuda it kā pēc burvju mākslinieka mājiena. Ņūtons mēģināja saskaitīt krūtsgalus (nesekmīgi), taču daudz par to nebēdāja.

- Kāpēc gan ne? - viņš brīnījās, jau gribēdams piebilst, ka ilgu laiku tas neaizņemtu, taču iekšējā balss ieteica to nedarīt. īsā laikā Ņūtons bija guvis labu pieredzi.

Anatēma paraustīja plecus, kas nebija viegli izdarāms, vienlaikus ģērbjot neuzkrītošus melnus svārkus.

- Agnese teica, ka mēs to darīsim tikai vienreiz.

Ņūtons atvēra muti, pēc tam vēlreiz un beigās sacīja:

- Nē, tā viņa neteica. Sasodīts, nē! Viņa nevarēja to paredzēt. Es neticu!

Anatēma apģērbusies devās pie galda, paņēma kartīti un sniedza to Ņūtonam.

Viņš izlasīja, nosarka un tad, sakniebis lūpas, atdeva kartīti Anatēmai.

Galvenais jau nebija tas, ka Agnese to zināja un bija izteikusies iespējami skaidri, bet gan uzmudinošās piezīmes, kuras gadsimtiem ilgi uz malām bija rakstījušas Divaisu dzimtas pārstāves.

¹

Dieva Balss. Bet nevis Dieva balss. Metratrons bija būtne pati par sevi. Kaut kas līdzīgs prezidenta preses sekretāram.

²

Tāpat arī datora garantijas talons ar brīdinājumu, ka gadījumā, ja aparāts 1) nedarbojas, 2) nedarbojas, kā solīts dārgajā reklāmā, 3) sit pa nagiem visiem, kas tuvumā, 4) atverot dārgo iepakojumu, tajā vispār nekā nav, tad ražotājs par to nenes nekādu atbildību, jo pircējam jābūt laimīgam, ka viņš drīkst atdot naudu ražotājam; un jebkurš mēģinājums uzskatīt nopirkto aparātu par savu īpašumu pievērsīs drūmu viru uzmanību ar draudīgiem diplomātiem un ļoti plāniem pulksteņiem. Datorražotāju garantija atstāja uz Krouliju dziļu iespaidu, un beigās viņš nosūtīja visas instrukcijas Lejā uz nodaļu, kas izdeva Nemirstīgo dvēseļu līgumus, pievienodams dienesta piezīmi: Mācieties, zēni...

³

Lai gan mēs to nesauktu par dejošanu. Vismaz ne labu dejošanu. Velns dejo tāpat, kā balto orķestris izpilda soulmūziku.

⁴

Kaut gan parasti šis bumbiņas dibenā nav milzīga plastmasas sniegavīra, ja vien neizprotamais plāns nav vēl neizprotamāks, kā niēs parasti uzskatām.

⁵

Impērijas paplašināšanas zelta laikmetā Raganu armija piedzīvoja renesansi. Britu karaspēka nebeidzamās sadursmes attiecās ari uz raganām, dziedniekiem, pūšļotājiem, šamaņiem un citiem okultajiem pretiniekiem. Tāpēc kaujas laukā bija vajadzīgi tādi spēki kā Raganu armijas štāba majora Nārkera divus metrus garais un simt divdesmit kilogramus smagais stāvs, kas soļoja aurodams, sagrābis Grāmatu bruņuvākos, purinādams trīs kilogramus smagu zvanu un nesdams rokā īpaši nostiprinātu sveci. Viņš spēja iztīrīt stepi no pretiniekiem ātrāk nekā karabīņu ugunis.

Sesila Rouda rakstīja: “Nomaļus dzīvojošas ciltis uzskatija viņu par tādu kā dievu, un tikai īpaši drosmīgas vai stūrgalvīgas raganas un dziednieki spēja stāties pretī štāba majoram Nārkeram. Personīgi es labāk par sabiedroto izvēlētos viņu, nevis divus bataljonus Nepālas partizānu.”

⁶

Burvis vai priesteris. Vudū ir ļoti interesanta reliģija, ko var praktizēt visa ģimene, pat mirušie.

⁷

12,95 dolāri par skaņuplati, 24,95 dolāri par CD; ziedojot 500 dolāru Begmena misijai, skaņuplati varēja saņemt par velti.

⁸

Mārvins būtu pārsteigts, uzzinot, ka zināmi izdziedināšanas gadījumi patiešām bija. Dažs labs atveseļojas, vienalga, no kā.

⁹

Izņemot to vienu runu pirms desmit gadiem, kad viņš tiesā lūdza apžēlošanu.

¹⁰

Skvo (squaw) - sieviete Dienvidamerikas vietējo iedzīvotāju valodā. (Tulk. piez.)

Anatēma sniedza viņam mitro dvieli.

- Ņem, - viņa teica, - pasteidzies! Man vēl jāsasmērē sviestmaizes. Mums jāsagatavojas.

Ņūtons paskatījās uz dvieli.

- Kam tas?

- Ej uz dušu!

Ak, tātad jāmazgājas gan vīriešiem, gan sievietēm. Ņūtons nopriecājās, ka beidzot viss ir skaidrs.

- Bet mazgājies labi ātri! - Anatēma piekodināja.

- Kāpēc? Vai pēc desmit minūtēm māja uzsprāgs?

- Nē jau. Mums ir vairākas stundas. Vienīgi esmu izlietojusi lielāko daļu karstā ūdens. Tev mati pilni ar putekļiem.

Vētra raidīja gurdenu brāzmu Jasmīnu namiņa virzienā. Turēdams kā vairogu sev priekšā mitro, sārto dvieli, kas vairs nebija pūkains, Ņūtons devās mazgāties vēsā ūdenī.

sapnī šedvels peldēja augstu virs zaļas pļavas, kuras vidū stāvēja liela malkas un sausu žagaru grēda. Tās vidū bija iedzīts koka pālis. Visapkārt stāvēja vīri, sievas un bērni ar mirdzošām acīm, sārtiem vaigiem, cerību pilni un satraukti.

Un tad pūlis pēkšņi sarosījās: pār pļavu nāca desmit vīri, vezdami glītu pusmūža sievieti, kas jaunībā noteikti bijusi satriecoši skaista. Šedvela aizmigušajā prātā iezagās vārds “žirgta”. Viņai pa priekšu soļoja raganu meklēšanas ierindnieks Ņūtons Pulsifers. Nē, ne jau Ņūtons, bet vecāks vīrietis melnā ādas apģērbā. Šedvels ar lepnumu pazina raganu meklētāju majora seno formastērpu.

Sieviete uzkāpa uz malkas un žagaru kaudzes, nostājās ar muguru pret pāli, apvija ap to rokas. Viņu piesēja. Sārtu aizdedzināja. Sieviete sāka runāt ar pūli, taču Šedvels peldēja tik augstu, ka neko nespēja saklausīt. Pūlis sanāca ciešāk ap sārtu.

Viss skaidrs: ragana. Tūlīt viņu sadedzinās dzīvu. Šedvela sirdī ielija siltas jūtas. Pilnīgi pareizi. Tā tam arī jābūt.

Vienīgi...

Sieviete, skatīdamās tieši uz viņu, teica: Tas attiecas arī uz tevi, sasodītais vecais muļķi!

Bet viņa taču mirs. Viņu sadedzinās dzīvu. Šedvels sapnī atskārta, ka tā ir drausmīga nāve.

Liesmu mēles laizījās arvien augstāk.

Sieviete pameta skatienu augšup, lūkodamās tieši uz Šedvelu, lai gan viņš bija neredzams. Viņa smaidīja.

Un tad nogranda sprādziens.

Pērkona dārds.

Pērkons, domāja Šedvels, mozdamies un skaidri juzdams, ka kāds joprojām uz viņu skatās.

Atvēris acis, viņš kā pa miglu ieraudzīja trīspadsmit stikla acis pūkainās sejās, kas skatījās uz viņu no misis Treisijas buduāra plauktiem. Šedvels novērsās, taču sastapa citu ciešu skatienu. Savējo!

Seržants krita panikā. Laikam tā jūtas cilvēks, kura gars atstāj ķermeni! Varu redzēt pats sevi, acīmredzot klāt pēdējā stundiņa...

Viņš sāka izmisīgi ķepuroties, mēģinādams tikt atpakaļ miesā, un tad, kā jau parasti, viss nostājās savās vietās.

Smagi nopūties, Šedvels apdomāja, kāpēc gan daži cilvēki guļamistabā pie griestiem liek spoguli. Samulsis viņš pašūpoja galvu.

Izkāpis no gultas un apāvis zābakus, seržants nedroši piecēlās. Kaut kā trūka. Cigaretes! Iebāzis rokas dziļi kabatās, viņš izņēma etviju un sāka tīt smēķi.

Tas taču bija tikai sapnis. Viss jau bija izgaisis no atmiņas, tomēr tāpat bija neomulīgi.

Iededzis cigareti, Šedvels paskatījās uz savu labo roku, vareno pastardienas ieroci, un tad notēmēja ar pirkstu uz kamīna malu, kur sēdēja vienacainais rotaļu lācis.

- Puf! - viņš saraustīti iesmējās.

Šedvels nebija pieradis smieties, tāpēc, juzdamies neveikli, sāka kāsēt, kas jau bija ierastāk. Gribējās kaut ko iedzert. Saldu kondensēto pienu no bundžas.

Gan jau misis Treisijai atradīsies.

Izslājis no viņas buduāra, Šedvels pagriezās uz virtuvi.

Pie durvīm viņš apstājās. Misis Treisija ar kādu sarunājās. Ar vīrieti.

- Bet kas, tavuprāt, man vēl jādara? - viņa jautāja.

- Nu gan maita, - Šedvels noburkšķēja.

Acīmredzot viņai bija viesis.

- Atklāti sakot, mīļā kundze, šobrīd mani plāni ir tapšanas stadijā.

Šedvelam asinis sastinga dzīslās. Kliegdams viņš metās cauri pērļu aizkaram:

- Ak, netiklā Sodoma un Gomora! Izmanto neaizsargāto netikli? Pār manu līķi!

Misis Treisija, pacēlusi skatienu, viņam uzsmaidīja. Virtuvē neviena cita nebija.

- Kur tad šis palika? - Šedvels brīnījās.

- Kas tad? - misis Treisija jautāja.

- Viens nešķīsts dienvidnieks, - viņš teica. - Es dzirdēju. Viņš te bija, kaut ko tev piedāvāja. Dzirdēju pats savām ausīm.

Misis Treisijas mute atvērās, un atskanēja balss:

- Ne jau nešķīsts dienvidnieks, seržant Šedvel, bet visīstākā nešķīstība.

Nosviedis cigareti, Šedvels ar trīcošu pirkstu notēmēja uz misis Treisiju.

- Dēmon, - viņš noķērca.

- Nē, - misis Treisija atbildēja sātana balsī. - Es zinu, kas jums prātā, seržant Šedvel. Jūs gaidāt, ka man galva sāks griezties riņķī un es sākšu vemt zirņu zupu. Bet tā nebūs. Es neesmu dēmons. Lūdzu, paklausieties, kas man sakāms.

- Klusē, sātana izdzimums! - Šedvels pavēlēja. - Es neklausīšos tavos melnajos melos. Vai zini, kas tas ir? Roka. Četri pirksti un īkšķis. Šorīt vienu tavējo tā jau patrieca. Bet tagad vācies laukā no šīs krietnās sievietes galvas, vai arī redzēsi pastardienu!

- Tur jau tā nelaime, mister Šedvel, - misis Treisija pati savā balsī teica. - Tuvojas pastardiena. Tepat vien ir. Tur jau tā nelaime. Misters Azirafals man visu izstāstīja. Neesiet nu vecs muļķis, mister Šedvel, apsēdieties, iedzeriet tēju, un viņš pastāstīs arī jums.

- Paklau, sieviete, es neklausīšos nekādos elles glaimos! - misters Šedvels atcirta.

Misis Treisija viņam uzsmaidīja.

- Ak jūs, vecais muļķi, - viņa teica.

Tas gāja pāri Šedvela spēkiem.

Viņš atkrita krēslā, taču roku nenolaida.

augstu gaisā šūpojās zīmes ar brīdinājumu, ka dienvidu automaģistrāle slēgta. Uz joslas, kas veda uz ziemeļiem, bija izaudzis oranžu konusu mežiņš. Citas zīmes aicināja samazināt ātrumu līdz trīsdesmit jūdzēm stundā. Policijas mašīnas kā sarkansvītroti aitu suņi ganīja autobraucējus.

Četri motociklisti, nelikdamies ne zinis par norādēm, konusiem un policistu spēkratiem, brauca pa tukšo maģistrāli uz dienvidiem no M6. Pārējie četri sekoja, mazliet samazinādami ātrumu.

- Tagad jāapstājas, vai? - prasīja Tiešām Stilīgi Cilvēki. -Jā, varētu būt sastrēgums, - teica Iekāpšana Suņa

Mēslos (agrāk Visi Ārzemnieki, Sevišķi Franči, vēl agrāk Lietas, Kas Labi Nedarbojas Pat Pēc Spēriena, kas tā arī nebija kļuvis par Bezalkoholisko Alu, īsu brīdi pabijis Mulsinošo Personīgo Problēmu godā, sākotnēji Skazs).

- Mēs arī esam četri Apokalipses jātnieki, tikai citi, -teica Nopietni Fiziski Ievainojumi. - Ko viņi, to arī mēs. Sekosim pa pēdām.

Viņi pagriezās uz dienvidiem.

— jaunā pasaule piederēs tikai mums, - Ādams paziņoja.

— Citi vienmēr rada jukas, bet mēs varam no tām atbrīvoties un sākt visu no gala. Tas taču būs lieliski, vai ne?

— jādomā, ka esat pazīstams ar Jāņa Atklāsmes grāmatu? -misis Treisija jautāja Azirafala balsī.

- Jā, - Šedvels meloja.

Viņa Bībeles pazīšana sākās un beidzās ar 2. Mozus grāmatas divdesmit otrās nodaļas astoņpadsmito pantu par burvjiem un to, ka nav paciešams, ka tie paliktu dzīvi. Reiz viņš iemeta skatienu arī deviņpadsmitajā pantā, kurā teikts, ka jānonāvē tie, kas jaucas ar zvēriem, taču saprata, ka tas atrodas ārpus viņa darbības lauciņa.

- Tad būsiet dzirdējis arī par Antikristu?

- Nūja, - Šedvels atbildēja, jo bija redzējis filmu, kurā tas viss bija izskaidrots.

Tur bija kaut kas par stikla plāksnēm, kas krita no kravas mašīnām un grieza cilvēkiem nost galvas. Tieši par raganām tur gan nekā nebija. Starp citu, filmas vidū Šedvels bija aizmidzis.

- Šobrid Antikrists ir dzīvs un staigā pa Zemi, seržant. Viņš izsauks Armagedonu, Pastaro tiesu, pats to nezinādams. Gan Debesis, gan Elle gatavojas karam, un beigās būs lielas jukas.

Šedvels tikai noņurdēja.

- Man nav ļauts šajā jautājumā tieši piedalīties, seržant. Tomēr esmu pārliecināts, ka jūs saprotat: pasaule tiks pilnīgi iznīcināta, un saprātīgs cilvēks nedrīkst to pieļaut. Vai man taisnība?

- Laikam gan, - Šedvels novilka, sūkdams kondensēto pienu no sarūsējušas bundžas, kuru misis Treisija bija atradusi zem izlietnes.

- Tāpēc mums atliek tikai viens. Un paļauties varu tikai uz jums. Antikrists jānogalina, seržant Šedvel. Un tas jādara jums.

Šedvels saviebās.

- Tas nav manā ziņā, - viņš atbildēja. - Raganu armija nogalina tikai raganas. Tas ir viens no mūsu likumiem. Protams, mēs nogalinām arī velnus un velnēnus.

- Bet... bet Antikrists ir kas vairāk par raganu. Pārāks par jebkuru raganu. Pati raganas būtība!

-Tad jau no viņa būs grūtāk atbrīvoties nekā no dēmona, ko? - Šedvels, jau kļūdams līksmāks, jautāja.

- Ne pārāk, - Azirafals atbildēja.

Pats viņš no velniem tika vaļā, likdams noprast, ka viņam, Azirafalam, ir daudz darba, un vai nav jau vēla stunda? Kroulijs to vienmēr saprata.

Šedvels paskatījās uz savu labo roku un pasmaidīja, tomēr vilcinājās.

- Cik tam Antikristam ir krūtsgalu?

Azirafals nodomāja, ka mērķis attaisno līdzekļus un ceļš uz elli bruģēts ar labiem nodomiem,¹ tāpēc meloja uz nebēdu un bez aizķeršanās:

- Bez sava gala. Kā mežs. Visas krūtis noklātas, efeziešu Diāna blakus viņam nobāl.

- Es par to jūsu Diānu neko nezinu, - Šedvels noburkšķēja, - bet, ja viņš tiešām ir ragana, un, manuprāt, ir, tad es, raganu armijas seržants, esmu jūsu rīcībā.

- Labi, - Azirafals ar misis Treisijas starpniecību atbildēja.

- Es gan par nogalināšanu šaubos, - misis Treisija sacīja jau savā balsī. - Tomēr, ja tas cilvēks tiešām ir Antikrists, mums acīmredzot nav citas izvēles.

- Tieši tā, mīļā kundze, - viņa turpināja Azirafala balsī, - paklau, mister Šedvel! Vai jums ir ierocis?

Šedvels ar kreiso roku paberzēja labo, atliekdams un saliekdams pirkstus.

- Ir gan, drausmīgs ierocis, rau, - viņš atbildēja un, pacēlis pie lūpām divus pirkstus, tiem uzpūta.

Iestājās klusuma brīdis.

-Jūsu roka? - Azirafals beigās pajautāja.

- Nūja, drausmīgs ierocis. Dabūji just uz savas ādas, sātana izdzimums, vai ne?

- Vai nekā cita, nu, pamatīgāka jums nav? Teiksim, Megido zelta duncis? Vai arī Kali asmens?

Šedvels purināja galvu.

- Man ir vairākas kniepadatas, - viņš piebilda. - Vēl ari šautene no raganu mednieka, pulkveža Jums-Nebūs-Neko-Ēst-Kas-Satur-Asinis-Jums-Nebūs-Zīlēt-Nedz-Burt Dalrim-pla. To varētu pielādēt ar sudraba lodēm.

- Tas laikam der pret vilkačiem, - Azirafals novilka.

- Bet ķiploki?

- Vampīriem.

Šedvels paraustīja plecus.

- Nūja, bet nav jau ari tādu ložu. Lai nu kā, ar to bisi var šaut. Iešu un atnesīšu.

Šedvels slāja laukā, domādams, kāpēc viņam vajadzīgs cits ierocis. Viņam taču ir roka.

- Bet tagad, mīļā kundze, - Azirafals sacīja, - manuprāt, jūsu rīcībā ir uzticams transportlīdzeklis.

- Tik tiešām, - misis Treisija pamāja.

Aizgājusi uz virtuves stūri, viņa paņēma sārtu motociklista ķiveri ar uzkrāsotu dzeltenu saulespuķi un, uzlikusi to galvā, sasprādzēja zem zoda. Pēc tam, parakājusies atvilktnē, izņēma trīs vai četrus simtus plastmasas maisiņu un žūksni sadzeltējušu vietējo laikrakstu, kā arī apputējušu fosforescējoši zaļu ķiveri ar uzrakstu EASY RIDER -māsasmeitas Polas dāvanu pirms divdesmit gadiem.

Šedvels, atgriezies ar šauteni pār plecu, neticēja savām acīm.

- Nesaprotu, kāpēc jūs tā skatāties, mister Šedvel, -misis Treisija brīnījās. - Lejā pie durvīm mūs jau gaida braucamais.

Viņa pasniedza seržantam ķiveri.

- Jums tā jāliek galvā, tādi ir noteikumi. Nezinu, vai uz motorollera drīkst braukt trijatā, pat tad, ja divi, hm, sēž uz viena sēdekļa. Taču mums ir ārkārtas gadījums. Turklāt esmu pārliecināta, ka tas nav bīstami, ja vien stingri turēsieties pie manis.

Misis Treisija pasmaidīja. - Būs jautri, vai ne?

Šedvels nobālējis mēmi kustināja lūpas, tomēr zaļo ķiveri galvā uzlika.

- Ko jūs teicāt, mister Šedvel? - misis Treisija viņu bargi uzlūkoja.

- Atdod velnam mazo pirkstiņu, un viņš paņems visu roku, - seržants atbildēja.

- Beidziet izrunāties, mister Šedvel, - misis Treisija teica, vezdama viņu uz vestibilu un tad lejā pa kāpnēm uz Kroučendas Haistrītu, kur jau gaidīja pavecs motorollers, lai abus, nē, visus trīs, aizvestu projām.

ceļu bija nosprostojusi kravas automašīna. Un viļņotā skārda loksnes. Tāpat arī augsta zivju kaudze. Tik pamatīgi nobloķētu brauktuvi policijas seržants vēl nebija redzējis.

Lietus arī nenāca par labu.

- Vai kāds zina, kad ieradīsies buldozeri? - viņš kliedza rācijā.

- Darrrram, ko varram, - skanēja atbilde.

Juzdams, ka pa bikšu atloku kaut kas rāpo, seržants

pameta skatienu lejup.

- Vēži!

Satrūcies viņš nodrebinājās un uzlīda uz policijas mašīnas jumta.

- Vēži! - viņš atkārtoja.

Apmēram trīsdesmit gabali, daži ap septiņdesmit centimetru gari. Lielākā daļa rāpoja pa maģistrāli, taču pieci seši bija apstājušies, lai izpētītu policijas mašīnu.

- Kas par nelaimi, seržant? - pajautāja policists, kas ceļa malā pārbaudīja kravas mašīnas vadītāja dokumentus.

- Nekas, vienīgi man nepatīk vēži, - seržants drūmi atsaucās un aizvēra acis. - Salti šermuļi skrien pār kauliem. Pārāk daudz kāju! Mazliet pasēdēšu. Kad tie visi būs projām, pasakiet!

Sēdēdams lietū uz mašīnas jumta, viņš juta, ka bikš-dibenā sūcas ūdens.

Kaut kur klusi dārdēja. Pērkons? Nē. Troksnis bija vienmērīgs, un tas tuvojās. Motocikli. Seržants atvēra vienu aci.

Augstā debess!

Četri motociklisti dragāja kā nelabie. Seržants gribēja nokāpt no jumta un pamāt, uzsaukt, taču braucēji jau bija garām, stūrēdami tieši uz avarējušo kravas mašīnu.

Seržants neko nevarēja tur darīt. Aizvēris acis, viņš klausījās. Un tad -

Žvīks.

Žvīks.

Žvīks.

Viņa galvā skanēja balss: ES JŪS PANĀKŠU!

(- Vai redzēji? - Tiešām Stilīgi Cilvēki jautāja. - Pārlidoja pāri!

- ... sodīts! - NFI atbildēja. - Ja jau viņi var, tad mēs arī!)

Seržants atvēra acis. Pagriezies pret kolēģi, viņš atvēra

arī muti.

Policists teica:

- Viņi. Viņi taču. Viņi pārlidoja...

Plīkš, plīkš, plīkš.

Būkš.

No debesīm atkal krita zivis, lai gan īsāku laiku un ar labāku izskaidrojumu. No lielas zivju kaudzes vārgi māja roka ādas žaketē. Turpat blakus bezcerīgi griezās motocikla ritenis.

Tas bija Skazs, pusnesamaņā domādams, ka vairāk par frančiem viņam riebjas būt līdz ausim zivīs, ari kāja laikam lauzta. Tiešām pretīgi.

Viņš gribēja pateikt NFI par savu jauno lomu, taču nespēja pakustēties. Pa piedurkni augšup līda kaut kas mitrs un glums.

Vēlāk, kad Skazu izvilka no zivju kaudzes un viņš ieraudzīja savus biedrus (uz galvas visiem bija uzklātas segas), kļuva skaidrs, ka nu jau par vēlu viņiem kaut ko teikt.

Tāpēc jau viņi nebija pieminēti Atklāsmes grāmatā, par kuru runāja Pigbogs. Tālāk par šoseju netika.

Skazs sāka murmināt. Seržants pieliecās tuvāk.

- Nemēģiniet runāt, - viņš teica, - tūlīt atbrauks ātrā palīdzība.

- Paklau, - Skazs vāvuļoja, - man tev jāpastāsta kaut kas svarīgs. Četri Apokalipses jātnieki... pēdējie draņķi, visi četri.

- Viņš murgo, - seržants konstatēja.

- Es nemuldu. Esmu Cilvēki, Kas Pārklāti Ar Zivīm, -Skazs noķērca un atslēdzās.

Londonas satiksmes sistēma ir neiedomājams labirints, taču tam nav nekāda sakara ar ietekmi - nedz no velnu, nedz eņģeļu puses. Drīzāk jau vainojama ģeogrāfija, vēsture un arhitektūra.

Viss pašu cilvēku labā, lai gan viņi tam īsti netic.

Londona netika projektēta automašīnu vajadzībām. Starp citu, arī cilvēku vajadzībām ne. Londona vienkārši... sagadījās, un viss. Diemžēl radās grūtības, un ieviestie risinājumi ik pēc pieciem, desmit vai simts gadiem radīja jaunas problēmas.

Pēdējais risinājums bija automaģistrāle M25, kas met gandrīz pilnu apli ap pilsētu. Līdz šim problēmas bija diezgan vienkāršas, piemēram, konstrukcija bija novecojusi jau pirms tās pabeigšanas, sastrēgumi, kas veidojās paši sev astē, un tamlīdzīgi.

Šobrīd lielākā nelaime bija fakts, ka maģistrāle vairs neeksistēja, vismaz cilvēces laika izpratnē ne. Veidojās sastrēgumi: autovadītāji, neko nesaprazdami, mēģināja izbraukt no Londonas pa citu ceļu. Automašīnu rindas stiepās uz pilsētas centru no visām debess pusēm. Pirmo reizi par visiem laikiem Londona bija pilnībā nobloķēta, pārvērsta par vienu vienīgu milzīgu sastrēgumu.

Teorētiski ar automašīnu var fantastiski ātri pārvietoties no vienas vietas uz otru. Taču dažkārt satiksmes sastrēgumi tevi fantastiski iesprosto. Lietū un tumsā skanēja signālu simfonija - arvien skaļāk un izmisīgāk.

Kroulijam jau metās nelabi.

Izmantodams izdevību, viņš pārlasīja Azirafala piezīmes, pašķirstīja Agneses Nateres pareģojumus un nopietni domāja.

Beigās velns secināja:

1) Tuvojas Armagedons.

2) Viņš tur neko nevar mainīt.

3) Viss notiks Tedfīldā, katrā ziņā tur sāksies. Beigās tas pārņems visu pasauli.

4) Kroulijs ir ierakstīts Elles melnajā grāmatā.²

5) Azirafals, cik var noprast, jau izstājies no spēles.

6) Pasaule ir tumša, drūma un drausmīga. Gaisma tuneļa galā nespīd, bet ja spīd, tad tās ir pretimnākoša vilciena ugunis.

7) Varētu mierīgi sameklēt mazu, jauku restorānu un pirms pasaules gala kārtīgi pielakties.

8) Un tomēr...

Visa Kroulija sistēma pēkšņi sabruka.

Sirds dziļumos viņš taču bija optimists. Smagā brīdī -tādā kā, piemēram, viss četrpadsmitais gadsimts - viņu balstīja pārliecība, ka viss beigās būs labi un Visums par viņu parūpēsies.

Tātad Elle viņu vajā. Pasaule iet uz galu. Aukstais karš beidzies, un Lielais karš pa īstam sācies. Kroulija izredzes līdzinājās adatas meklēšanai siena kaudzē. Tomēr viss vēl nebija zaudēts.

Galvenais taču vienmēr būt īstajā vietā un īstajā laikā.

īstā vieta bija Tedfīldā, par to Kroulijs nešaubījās - pa daļai, pateicoties Agneses grāmatai, pa daļai, vadoties no izjūtām savā pasaules garīgajā kartē, kurā Tedfīldā pulsēja kā migrēna.

Pēdējais laiks doties ceļā, lai nokļūtu tur pirms pasaules gala. Kroulijs iemeta skatienu pulkstenī. Tedfīldā jābūt pēc divām stundām, lai gan parastais laika plūdums jau šķita satricināts līdz pamatiem.

Grāmatu viņš nometa blakussēdeklī. Traks laiks, traki paņēmieni. Sešdesmit gadus Bentley bija izticis bez neviena nobrāzuma.

Pie velna to visu!

Kroulijs strauji pagrieza stūri, smagi apskādēdams aiz viņa stāvošā sarkanā Renault priekšējo daļu, un uzbrauca uz ietves.

Ieslēdzis gaismas, viņš nospieda signāltauri.

No tā gājējiem vajadzētu saņemt brīdinājumu, ka viņš brauc pa ietvi. Bet, ja šie nepaies malā... nu, pēc divām stundām tam vairs nebūs nekādas nozīmes. Varbūt. Iespējams.

- Aiziet, - teica Antonijs Kroulijs un, par spīti visam, brauca uz priekšu.

istabā sēdēja sešas sievietes un četri vīrieši; katram bija telefons un biezs žūksnis datorizdruku ar vārdiem un telefoniem. Pie katra numura bija piezīme rokrakstā: vai personai ir piezvanīts vai nav, vai saņemta atbilde, un, pats galvenais, vai kādu interesē troksni izolējošās sienas.

Lielākā daļa pret tām bija vienaldzīga.

Desmit cilvēki sēdēja stundu pēc stundas, pierunādami, lūgdamies, solīdami, māksloti smaidīdami. Starpbrīžos viņi rakstīja piezīmes, malkoja kafiju un brīnījās par lietus straumēm, kas plūda gar rūtīm. Viņi palika postenī kā Titānika orķestris. Ja jau šādā laikā nevar pārdot dubultos stiklus, tad citā laikā to nevarēs ne tik.

Lisa Morrova runāja klausulē:

- Ja vien jūs ļautu man pabeigt, ser, jā, es saprotu, ser, bet ja jūs tikai... - un otrā galā acīmredzot tika nolikta klausule, jo viņa piebilda, - pēdējā cūka.

Lisa nolika telefonu.

- Atkal viens tieši no vannas, - viņa sacīja kolēģiem. Lisa bija pamatīgi izrāvusies ikdienas sacensībā, sazvanīdama cilvēkus, kas tobrīd vannojas. Vajadzēja vēl divus punktus, un tad viņa izrautos priekšā arī sacensībā par pārtraukto dzimumaktu skaitu.

Viņa zvanīja nākamajam numuram no saraksta.

Lisa nesapņoja pārdot mantas pa telefonu. Atklāti sakot, viņa gribēja būt starptautisko aviolīniju stjuarte, taču tam viņai trūka atbilstošo dotumu.

Ja Lisa būtu pietiekami centīga, tad, protams, tiktu pieņemta par starptautisko aviolīniju stjuarti vai vismaz par zobārsta asistenti (kas bija viņas otrais profesionālais sapnis), vai kaut ko citu, nevis tirgoni pa telefonu tieši šajā uzņēmumā, un tad viņai noteikti būtu garāks un, iespējams, sekmīgāks mūžs.

Varbūt ne īpaši garāks, ņemot vērā to, ka tuvojās pastardiena, tomēr par dažām stundām garāks noteikti.

Patiesībā Lisai, lai izpelnītos garāku mūžu, nevajadzēja zvanīt uz numuru, kuru viņa tagad grieza, skatīdamās sarakstā, kas labākajās pasta pasūtījumu tradīcijās ziņoja, ka dzīvoklis pieder A. Dž. Kroulijam.

Tomēr Lisa to darīja un tagad gaidīja, kamēr tālrunis otrā galā nozvanīs četras reizes. Viņa nošķendējās:

- Pie joda, atkal automātiskais atbildētājs!

Viņa jau gribēja pārtraukt savienojumu, bet tad no klausules kaut kas izlīda. Ļoti liels un gaužām dusmīgs.

Atgādināja kāpuru. Milzīgu, niknu kāpuru, kas sastāv no tūkstošiem sīku kāpuru, kas visi locījās un brēca, atvēruši neskaitāmas mutītes un neganti kliegdami vienu vārdu: Kroulijs!

Bet tad iestājās klusums, kāpurs truli sašūpojās, it kā nezinādams, kur atrodas.

Beigās tas izjuka gabalos.

Tūkstošiem pelēku kāpuru locījās uz visām pusēm. Tie līda pa paklāju, uz rakstāmgaldiem, pārklāja Lisu un viņas deviņus kolēģus, ieplūda viņu mutēs, nāsīs, plaušās, ieurbās muskuļos, acīs, smadzenēs, audos. Viss saplūda, sajaucās, piepildot istabu no grīdas līdz griestiem ar milzīgu miesas blāķi, kas lēni pulsēja.

Miesu jūklī atvērās mute ar kaut ko, kas īsti nebija lūpas, un Hasturs teica:

- Man to vajadzēja.

Pusstundu Hasturs bija pavadījis, iespundēts automātiskajā atbildētājā kopā ar Azirafala vēsti, un šis apstāklis viņa garastāvokli neuzlaboja.

Tāpat ari gaidāmais ziņojums ellei, izskaidrošanās, kāpēc viņš neatgriezās pusstundu agrāk un, pats galvenais, neatveda Krouliju.

Ellē par neveiksmēm neviens galvu neglauda. Labi, ka vismaz viņš uzzināja, ko teica Azirafals. Varbūt ar to varēs nopirkt sev turpmāko eksistenci.

Un vēl vismaz tik daudz labuma, ka, tiekoties aci pret aci ar saniknoto Melno padomi, viņš nebūs ar tukšu vēderu.

Istabu piepildīja biezi, pēc sēra smakojoši dūmi. Kad tie izgaisa, Hasturs jau bija prom, atstādams tikai desmit skeletus, uz kuriem tikpat kā nebija miesas, un dažas izkusušas plastmasas peļķes, kurās vietām mirdzēja metāla gabali, kas savulaik bija telefona detaļas. Zobārsta asistentes lomā Lisai būtu laimīgāks liktenis.

Tomēr, raugoties no pozitīvās puses, ļaunumā vienmēr dīgst pašiznīcināšanās sēkla. Cilvēki visā valstī, kas citādi tiktu sadusmoti, tiekot atrauti no vannošanās priekiem vai dzirdot nepareizi izrunātu savu vārdu, tagad bija mierīgi un apmierināti ar pasauli. Hastura rīcība galu galā radīja mazliet labvēlīgu viļņošanos, kas sāka izplatīties iedzīvotāju vidū un pieņēmās spēkā. Miljoniem cilvēku dvēseļu gāja secen sīkas traumas. Tātad viss bija kārtībā.

neviens neticētu, ka tā ir tā pati automašīna. Tagad tikpat kā nebija vietiņas, kur tā nebūtu noskrāpēta. Abi priekšējie lukturi izsisti. Riteņu diski norauti. Bentley atgādināja apdauzītu postīšanas sacīkšu veterānu.

Ietve diez kāda nebija. Gājēju pāreja vēl sliktāka. Vistrakāk bija šķērsot Temzu. Labi, ka ienāca prātā aizvērt logus.

Par spīti visam, Kroulijs vēl bija tepat.

Vēl pārsimt jardu, un viņš būs uz maģistrāles M40, pa kuru varēs miera vējos aizrullēt līdz Oksfordšīrai. Vienīgais šķērslis, kas šķīra Krouliju no tukšā ceļa, bija M25. Kliedzoša, sakaitēta sāpju lenta un satumsusi gaisma.³

Odegra. Dzīvs caur to izkļūt nevarēja.

Vismaz mirstīgais nevarētu. Lai gan ej nu sazini, kā to pārcietīs velns. Droši vien tas viņu nenogalinās, tomēr patīkami nebūs.

Tieši priekšā ceļu bija nobloķējusi policija. Apdeguši vraki un liesmojošas automašīnas liecināja par braucēju likteni, kas bija mēģinājuši tumsā šķērsot krustojumu.

Policija neizskatījās diez cik priecīga.

Kroulijs ieslēdza otro ātrumu un nospieda gāzes pedāli.

Nobloķēto ceļa posmu viņš pieveica ar ātrumu sešdesmit jūdzes stundā. Tas nebija grūti.

Pasaulē reģistrēti daudzi spontāni cilvēku sadegšanas gadījumi. Vienubrīd tu laimīgi čāpo pa mīļo zemīti, bet nākamajā jau paveras bēdīga aina ar pelnu kaudzīti, kurā vientuļi rēgojas brīnumainā kārtā nesadegusi kāja vai roka. Negaidīta automašīnu sadegšana reģistrēta retāk.

Lai kāda būtu statistika, šobrīd to papildināja vēl viens gadījums.

Sēdekļu ādas pārvalki sāka dūmot. Skatīdamies taisni uz priekšu, Kroulijs ar kreiso roku uztaustīja blakussēdeklī Agneses Nateres Jaukos un precīzos pravietojumus un ielika drošākā vietiņā - sev klēpi. Žēl gan, ka viņa to nebija paredzējusi.⁴

Bentley jau bija liesmās.

Viņš turpināja braukt.

Viņpus krustojuma policija atkal bija nosprostojusi ceļu, lai pārtrauktu satiksmi uz Londonu. Policisti smējās par radio tikko dzirdētajiem jaunumiem, proti, kāds motorizēts policists bija nopeilējis uz M6 zagtu policijas mašīnu, beigās atklādams, ka pie stūres sēž milzīgs astoņkājis.

Viens otrs policists ticētu visam, bet ne jau Metropolitēna vienība. Tas bija bargākais, ciniskākais, pragmatiskākais un stūrgalvīgākais Lielbritānijas policijas formējums.

Vajadzētu tiešām daudz, lai izsistu no līdzsvara Metropolitēna policistu.

Bet varbūt pietiktu ar milzīgu, apdauzītu automašīnu, kas pārvērtusies uguns bumbā, liesmojošā, rēcošā, čokurā saliektā elles vāģī, kuru vada smaidošs vājprātīgais saulesbrillēs, sēdēdams liesmās, atstādams aiz sevis biezu, melnu dūmu grīsti, stūrēdams tieši virsū policijai ar ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā, cērtošā lietū un vējā.

Tāds gājiens atstās iespaidu uz ikvienu.

karjers bija mierīga saliņa vētrainās pasaules vidū.

Pērkons ne tikai dārdēja, bet arī raustīja gaisu gabalos.

- Gaidu vēl dažus draugus, - Ādams atkārtoja, - drīz viņi būs klāt, un tad mēs tiešām varēsim sākt.

Suns iegaudojās. Tā vairs nebija vientuļa vilka kaukšana, bet vibrējoši nelaimīga suņuka smilksti.

Pipars sēdēja un skatījās uz saviem ceļgaliem.

Viņai kaut kas bija ienācis prātā.

Beigās, pacēlusi skatienu, viņa ielūkojās Ādama pelēkajās, tukšajās acis.

- Bet kas tiks tev, Ādam? - Pipars pajautāja.

Vētru pēkšņi aizstāja džinkstošs klusums.

- Ko? - Ādams pārjautāja.

- Nu, tu teici, ka sadalīji pasauli un mēs katrs saņemsim savu tiesu, bet kas tiks tev?

Klusums jau spalgi grieza ausis.

-Jā, - Braiens piebalsoja, - tu mums vēl neatklāji, ko saņemsi pats.

- Piparam taisnība, - pievienojās Venslideils. - Manuprāt, Ādamam nekas daudz nepaliks, ja mēs paņemsim visas tās valstis.

Ādama mute atvērās un aizvērās.

- Ko? - viņš atkal prasīja.

- Kuru pasaules daļu saņemsi tu, Ādam? - Pipars atkārtoja.

Ādams viņu uzlūkoja. Suns vairs negaudoja, tikai neatlaidīgi skatījās saimniekā ar inteliģenta, domīga kranča acīm.

- Es, vai? - Ādams vēl nebija attapies.

Atkal iestājās klusums kā nots, kas skan caur visiem pasaules trokšņiem.

- Man būs Tedfīlda, - viņš beidzot atbildēja.

Visu skatieni pievērsās Ādamam.

- Tāpat arī Tedfīldas nomales un Nortona ar visiem mežiem.

VIŅI joprojām skatījās.

Ādams ar acīm pārslīdēja VIŅU sejām.

- Neko citu es negribu, - viņš paskaidroja.

Visi grozīja galvas.

- Es to varu atļauties, - Ādams drūmi, kareivīgi turpināja, lai gan pēkšņi sāka šaubīties. - Varu tur daudz ko uzlabot. Piemēram, kokus kāpšanai, labākus dīķus, labāku...

Viņa balss aizlūza.

- Nevari gan, - Venslideils stingri iebilda. - Tā jau nav Amerika vai kas tamlīdzīgs, bet reāla vieta, kas pieder mums visiem. Mūsējā.

- Un to nevar padarīt labāku, - Braiens piebalsoja.

- Ja tu kaut ko izmainītu, mēs visi to zinātu, - Pipars sacīja.

- Ja tik vien tās nelaimes, varat neuztraukties, - Ādams augstprātīgi atbildēja. - Es varu likt jums darīt visu, ko gribu.

Viņš apklusa, neticēdams savām ausīm, ka to pateica.

VIŅI atkāpās.

Suns apķēra ar ķepām galvu.

Ādama seja pauda impērijas sabrukumu.

- Nē, - viņš aizsmakušā balsī teica, - nē! Atgriezieties! Es jums pavēlu!

Visi sastinga pussolī.

Ādams iepleta acis.

- Nē, es tā nemaz nedomāju, - viņš taisnojās, - jūs taču esat mani draugi...

Ādama augums noraustījās, galva atgāzās atpakaļ. Pacēlis rokas augšup, viņš ar dūrēm sita gaisu.

Viņa seja savilkās, krītainā augsne zem krosenēm nošņirkstēja.

Atvēris muti, Ādams kliedza. Tā nebija skaņa, kādu varētu radīt mirstīgais. Balss izvijās laukā no karjera un sajaucās ar vētru, pārveidodama mākoņus jaunos, nepatīkamos veidolos.

Kliedziens turpinājās labu bridi.

Kliedziens atbalsojās Visumā, kas ir daudz mazāks, nekā fiziķi domā, un satricināja visu debesjumu.

Tajā skanēja zaudējums, un tas neapklusa vēl ilgi.

Tomēr visam pienāk beigas.

Kaut kas bija izsmelts.

Ādama galva noliecās, un viņš atvēra acis.

Lai kas pirmīt bija stāvējis karjerā, tagad te bija Ādams Jangs. Zinošāks, tomēr Ādams Jangs. Iespējams, beidzot īstais Ādams Jangs.

Rēgainais klusums atkāpās pazīstamāka, patīkamāka klusuma priekšā, kurā vienkārši nav trokšņu.

Atguvušies VIŅI pieplaka karjera sienai, neatraudami skatienu no Ādama.

- Viss kārtībā, - viņš klusi teica. - Pipar? Venslij? Braien? Nāciet pie manis! Viss kārtībā. Viss ir labi. Tagad es visu zinu. Un jums būs man jāpalīdz. Citādi notiks kaut kas nelabojams. Tik tiešām. Noteikti, ja mēs kaut ko nedarīsim...

jasmīnu namiņa ūdensvads smagi nopūtās, nograbēja un aplaistīja Ņūtonu ar ūdeni vārgā sinepju krāsā. Vēsu ūdeni. Iespējams, ka tā bija aukstākā aukstā duša viņa dzīvē.

No tādas nebija nekāda labuma.

- Debesis sarkanas, - Ņūtons atgriezies teica, juzdamies mazliet pārdabiski. - Puspiecos pēcpusdienā. Augustā. Ko tas nozīmē? Kuģotāji būtu stāvā sajūsmā. Proti, par sarkanām vakara debesīm jūrniekiem prieks, bet kā to uztver datoroperators degvielas uzpildes stacijā? Vai tie bija aitu gani naktī, kam par to jāpriecājas? Nespēju iedomāties.⁵

Anatēma skatījās uz viņa matiem. Dušas ūdens nebija noskalojis putekļus, vienkārši pieplacinājis matus un izlīdzinājis putekļu kārtiņu, un tagad izskatījās, ka Ņūtonam galvā ir balta cepure.

- Laikam esi ticis pie pamatīga puna, - viņa ievēroja.

- Nav tik traki - dabūju, atsitoties ar sienu pret galvu. Zini, kad tu...

-Jā-

Anatēma mīklaini skatījas laukā pa saplēsto logu.

- Varbūt debesis ir asiņu krāsā? - viņa pajautāja. - Tas ir ļoti svarīgi.

- Es tā neteiktu, - Ņūtons atbildēja, uz brīdi izsists no sliedēm. - Asiņu ne. Drīzāk rozā. Varbūt vētra sacēlusi gaisā putekļus.

Anatēma sāka šķirstīt Jaukos un precīzos pravietojumus.

- Ko tu tur meklē? - Ņūtons painteresējās.

- Mēģinu atrast īsto atsauci. Es vēl aizvien...

- Manuprāt, vari mest mieru, - Ņūtons ieteica. - Es taču zinu, ko nozīmē pēdējais teksts no 3477. pareģojuma. Sapratu, kad...

- Kā tā? Kā tu vari zināt, ko tas nozīmē?

- Redzēju pa ceļam uz šejieni. Un nešņāc uz mani! Man jau tā sāp galva. Redzēju ar savām acīm. Uzrakstu uz jūsu gaisa karabāzes. Tam nav nekāda sakara ar zirņiem: Mūsu profesija ir miers.⁶ Tādi lozungi parasti karājas pie karabāzēm, tā, lūk. SAC 865774ais pulks, Kliedzošie zilie velni, miers ir mūsu profesija. Tādā garā. - Ņūtons saķēra galvu, jau zaudējis sajūsmu.

-Ja Agnesei taisnība, tad šobrīd kāds vājprātīgais tur darbojas ar kodolraķetēm, grasīdamies palaist tās gaisā. Apmēram tā.

- Nē, tur nekā nav, - Agnese nešaubīdamās atbildēja.

- Tiešām nav? Esmu redzējis filmās. Nosauc kaut vienu saprātīgu pretargumentu!

- Bumbu tur nav, kodolraķešu ari. Visi vietējie to zina.

- Bet tā taču ir karabāze! Ar skrejceļiem!

- Tikai transporta lidmašīnām, tādiem mērķiem. Tur ir tikai sakaru slēdži. Radio un tamlīdzīgi. Nekādu sprāgstvielu.

Ņūtons viņā tikai noskatījās.

vai tu re! Kroulijs zibens ātrumā šāvās pa maģistrāli M40 uz Oksfordšlru. Pat izklaidīgākais garāmgājējs viņā ievērotu daudz ko neparastu. Piemēram, viņa sakostos zobus vai blāvi sarkano mirdzumu, kas spīdēja aiz saulesbrillēm. Kur nu vēl automašīna! Tā tiešām izskatījās interesanti.

Ceļā Kroulijs bija devies ar Bentley, un, velns lai parauj, mērķi sasniegs tai pašā autiņā. Lai gan pat pieredzējušā-kais automašīnu eksperts šobrīd vairs nepateiktu, ka tas ir antīkais Bentley. Nu jau vairs ne. Neviens nepazītu Bentley. Jebkurš dotu tikai piecdesmit procentus, ka tā vispār jebkad bijusi automašīna.

Pirmām kārtām Bentley bija zaudējis krāsu. Nesarūsē-jušās vietās tā varbūt vēl bija melna, ar sarkanbrūniem traipiem, taču melnums bija matētu ogļu krāsā. Spēkrats ceļoja liesmojošā kapsulā kā raķete, kurai grūti piezemēties.

Riteņu disku malās bija sacietējusi izkusušas gumijas kārtiņa, bet, ņemot vērā, ka Bentley šā vai tā pārvietojās pāris centimetru virs ceļa virsmas, tas neko daudz neizšķīra.

Kroulija autiņam būtu vajadzējis jau sen izjukt gabalos.

Pūlēdamies saturēt to kopā, viņš sakoda zobus, bet sarkano spīdumu acīs radīja biokosmiskā reakcija. Kroulijs centās arī neaizmirst, ka nedrīkst elpot.

Kaut kas tamlīdzīgs bija piedzīvots tikai četrpadsmitajā gadsimtā.

gaisotne karjerā šķita jau draudzīgāka, tomēr vēl saspringta.

-Jums jāpalīdz man visu sakārtot, - Ādams teica. -Cilvēki centušies ar to tikt galā tūkstošiem gadu, un tagad pienākusi mūsu kārta.

Visi atsaucīgi pamāja.

- Saprotiet, kas par lietu, - Ādams turpināja. - Nu, tas ir tikpat kā ar Speķazīli Džonsonu.

VIŅI atkal pamāja. Visi pazina Speķazīli Džonsonu un viņa bandu Tedfīldā. Mazliet vecāki par VIŅIEM, nepatīkams bars. Reti kura nedēļa pagāja bez saķeršanās.

- Nu, - Ādams turpināja, - uzvara vienmēr ir mūsu pusē, vai ne?

- Gandrīz, - Venslideils atbildēja.

- Gandrīz, - Ādams atkārtoja, - un...

- Lai nu kā - vairāk nekā pusē gadījumu, - Pipars secināja. - Vai atceraties veco ļaužu pasākumu ciemā, kad mēs...

- Tas neskaitās, - Ādams viņu pārtrauca. - Padzina gan viņus, gan mūs. Tomēr vecīšiem vajadzētu patikt bērnu rotaļām, kaut kur to lasīju, tāpēc nesaprotu, kāpēc mums vajadzēja iet projām tikai tāpēc, ka mums trāpījās nepareizie vecīši.

Viņš apklusa un tad turpināja:

- Un tomēr mēs esam labāki par viņiem.

- Jā, tiešām labāki, - Pipars piekrita. - Tur tev taisnība. Mēs esam labāki par visiem. Vienīgi ne vienmēr uzvaram.

- Bet iedomājieties, - Ādams teica, - ka mēs varētu sasist viņus lupatās. Aizsūtīt prom vai vēl kaut kā. Lai droši zinātu, ka Tedfīldā bez mums nav nevienas citas bandas. Ko teiksiet?

- Tu uzskati, ka viņam jānomirst? - Braiens pajautāja.

- Nē, vienīgi jādodas projām.

VIŅI brīdi padomāja. Speķazīle Džonsons bija dzīves fakts kopš vecuma, kad viņi dauzīja cits citu ar rotaļu vil-cieniņu. Tagad bija grūti iedomāties pasauli ar tukšumu Džonsona vietā.

Braiens pakasīja degunu.

- Bez Speķazīles Džonsona būtu forši, - viņš teica.

- Vai atceraties, ko viņš sadarīja manā dzimšanas dienas ballītē? Un man bija par to jāatbild.

- Nezinu gan, - Pipars atbildēja. - Manuprāt, bez Speķazīles Džonsona un viņa bandas būtu garlaicīgi. Ja tā labi padomā. Ar Speķazīli un viņa piekritējiem ir tīri jautra dzīve. Mums tad vajadzētu meklēt citu bandu vai vēl kaut ko.

- Manuprāt, - Venslideils teica, - ja pajautātu vietējiem, viņi teiktu, ka vislabāk būtu gan bez Džonsona bandas, gan bez mums.

Par to pat Ādams izskatījās satriekts.

Venslideils stoiski turpināja:

- Vismaz pensionāru klubs. Un arī Pikijs... Un...

- Bet mēs esam tie labie... - Braiens iesāka un aprāvās.

- Nu, labi, taču varu saderēt, ka bez mums visiem būtu daudz garlaicīgāk.

- Jā, - Venslideils pamāja un drūmi turpināja, - es arī tā domāju. Vietējie negrib ne Džonsona bandu, ne mūs, allaž aizrāda, lai nebraucam ar divriteņiem vai skrej dēļiem pa ietvēm, lai netrokšņojam un tā tālāk. Gandrīz vai tā, kā teica tas vīrs vēstures grāmatā. Lāsts pār abiem jūsu namiem.¹

Visi apklusa.

- Zilā krāsā, - Braiens beigās teica, - lai visi zinātu, kur agrāk dzīvoja Ādams Jangs vai kaut kā tā.

Parasti pēc tamlīdzīga viedokļa, ja visi bija labā noskaņojumā, sekoja īsa, skaļa diskusija. Ādams juta, ka šoreiz tā nebūs.

- Tātad jūs sakāt, - viņš teica gala vārdu, cenzdamies runāt kā priekšnieks, - ka nebūs labi, ja Speķazīle Džon-sons sakaus mūs vai otrādi?

- Tieši tā, - Pipars pamāja un piebilda, - ja mēs viņus uzvarēsim, tad kļūsim paši sev par nāvīgākajiem ienaidniekiem. Mēs ar Ādamu pret Braienu un Vensliju. Bez Speķazīles Džonsona mums neiztikt.

Pateikusi viņa apsēdās.

- Nūja, - Ādams pamāja, - tieši manas domas. No uzvaras nav nekāda labuma.

Viņš paskatījās uz Suni, bet varbūt tam garām.

- Manuprāt, viss ir pavisam vienkārši, - Venslideils pateica un apsēdās. - Nudien nesaprotu, kāpēc vajadzēja tūkstošiem gadu, lai šito saprastu.

- Tāpēc, ka pie ruļļiem nepārtraukti bija vīrieši, -Pipars zīmīgi sacīja.

- Nesaprotu, kāpēc tu vienmēr esi tik kategoriska, -Venslideils brīnījās.

- Tas taču dabiski, ka vienmēr esmu vienā vai otrā pusē, - Pipars atbildēja. - Ikvienam jābūt savai nostājai.

Ādams, šķiet, bija pieņēmis lēmumu.

' Vārdu spēle: plaque - lāsts, ari - plāksnīte pie nama. (Angļu vai.) (Red. piez.)

- Jā, bet, manuprāt, mēs varētu radīt paši savu pusi. Bet tagad gan labāk ejiet pēc divriteņiem, - viņš klusi sacīja, - pēdējais laiks aizbraukt parunāt ar dažiem cilvēkiem.

puk-puk-puk, misis Treisijas motorollers ripoja pa Kroučen-das Haistrītu. Tas bija vienīgais transportlīdzeklis, kas pārvietojās Londonas priekšpilsētas ielā, kurā bija sastingušas automašīnas, taksometri un Londonas sarkanie autobusi.

- Savu mūžu neesmu redzējusi tādu sastrēgumu, -misis Treisija atzina. - Nez vai te bijis satiksmes negadījums?

- Pilnīgi iespējams, - atsaucās Azirafals, bet pēc tam atkal ierunājās viņa: - Mister Šedvel, ja neapķersieties man ap vidu, nokritīsiet. Mans motorollers, vai zināt, nav domāts diviem.

-Trim, - nomurmināja Šedvels, ieķēries sēdeklī tā, ka pirkstu kauliņi metās balti, bet otrā rokā turēdams šauteni.

- Mister Šedvel, otrreiz es neteikšu!

-Jums jāapstājas, lai varu sakārtot ieroci, - Šedvels nopūtās.

Misis Treisija pie sevis noķiķināja, tomēr pagriezās uz ietves pusi un apstājās.

Šedvels sakārtojās un tad negribīgi aplika rokas ap misis Treisijas vidukli, bet šautene starp viņiem karājās kā tikuma sargs.

Viņi brauca lietū nerunādami desmit minūtes, pukšķot motoram. Misis Treisija uzmanīgi līkumoja starp mašīnām un autobusiem.

Vienubrīd viņas uzmanību piesaistīja spidometrs. Jocīgi gan, viņa nodomāja, ko es tur ceru ieraudzīt, kopš 1974. gada tas nedarbojas un pirms tam arī - kā kuru reizi.

- Mīļā kundze, ar kādu ātrumu mēs, jūsuprāt, braucam? - Azirafals pajautāja.

- Kāpēc prasāt?

- Tāpēc, ka, manuprāt, kājām būtu mazliet ātrāk.

- Nu, kad esmu viena, lielākais ātrums ir ap piecpadsmit jūdzēm stundā, bet kopā ar misteru Šedvelu, hm, varētu būt...

- Četras piecas jūdzes stundā, - viņa sevi pārtrauca.

- Tā varētu būt, - viņa piekrita.

Aiz muguras atskanēja kāss.

- Sieviete, vai nevar to elles mašinu palaist lēnāk? -vārga balss jautāja.

Pekles panteonā, kuru misters Šedvels neapšaubāmi un taisnīgi ienīda, īpašu viņa neiecietību bija izpelnījušies ātruma velni.

- Tādā gadījumā, - atbildēja Azirafals, - Tedfildā tiksim apmēram pēc desmit stundām.

Misis Treisija brīdi klusēja un tad teica:

- Starp citu, cik tālu ir tā Tedfīlda?

- Apmēram četrdesmit jūdzes.

- Hm, - misis Treisija novilka.

Savulaik viņa ar motorolleru brauca pāris jūdžu uz Finčlijas pusi apciemot māsasmeitu, taču vēlāk vienmēr izmantoja autobusu, jo atpakaļceļā motorollers bija sācis dīvaini trokšņot.

- ...ja gribam tikt laikus, ātrumam vajadzētu būt vismaz septiņdesmit jūdzes stundā, - Azirafals paskaidroja. - Hm. Seržant Šedvel? Tagad gan turieties stingri!

Puk-puk-puk. Ap motorolleru parādījās zilgans oreols. Bez acīm redzamas palīdzības neveikli atrāvies no zemes, tas raustīdamies cēlās augšup, līdz apstājās apmēram piecu pēdu augstumā.

- Tikai neskatieties lejup, seržant Šedvel! - Azirafals brīdināja.

- ... - Šedvels atbildēja, cieši aizmiedzis acis, ar sviedriem klātu pelēku seju, neskatīdamies nedz lejup, nedz ari kur citur.

- Aiziet, uz priekšu!

Ikvienā lielbudžeta zinātniskās fantastikas filmā ir brīdis, kad gaisakuģis Ņujorkas lielumā pēkšņi sāk lidot gaismas ātrumā. Skan trinkšķis kā pret galda malu sists koka lineāls, apžilbinoši mirdz gaisma, zvaigznes pēkšņi izplūst, un gaisakuģis ir prom. Tagad bija tieši tāpat, vienīgi mirdzoša, divpadsmit jūdžu gara gaisa lidaparāta vietā bija divdesmit gadus vecs motorollers netīri baltā krāsā. Trūka arī īpašo varavīkšņaino efektu. Iespējams, ka ātrums nebija lielāks par divsimt jūdzēm stundā. Pulsējošās skaņas vietā, kas kļūst arvien spalgāka, skanēja tikai puk-puk-puk.

Žvī-ī-ī-ī-kš.

Bet citādi nekādas atšķirības.

M25 un M40 krustojumā bija izveidojies klaigājošs, lai gan stings aplis, kurā saradās arvien vairāk policistu. Pirms pusstundas to bija šķērsojis Kroulijs, un šajā laikā policistu skaits bija dubultojies. Jāsaka gan, ka tikai M40 pusē. No Londonas neviens laukā netika.

Ja neskaita policistus, turpat grozījās ap divsimt citu cilvēku, kas skatījās uz M25 caur binokļiem. To skaitā Karaliskās gvardes pārstāvji, sprāgstvielu neitralizācijas nodaļas īpašās vienības Ml5 un Ml6, kā arī CIP. Bija arī kāds vīrs, kas tirgoja karstmaizītes ar cīsiņu.

Visi bija nosaluši un izmirkuši, apjukuši un aizkaitināti, izņemot vienu policistu, kurš bija ne tikai nosalis, izmircis, apjucis un aizkaitināts, bet arī zaudējis pacietību.

- Klausieties! Man vienalga, ticat jūs man vai ne, - viņš nopūtās, - bet es stāstu to, ko redzēju. Veca mašīna, Rolls vai Bentley, viens no tiem šikajiem, antīkajiem vāģiem, tika pāri krustojumam.

Viņu pārtrauca armijas vecākais tehniķis.

- Tas nav iespējams. Spriežot pēc mūsu ierīcēm, temperatūra virs M25 pārsniedz plus septiņsimt grādus pēc Celsija.

- Vai arī mīnus simt četrdesmit, - piebilda viņa asistents.

- ... vai simt četrdesmit zem nulles, - apstiprināja vecākais tehniķis. - Izskatās, ka rādījumi atšķiras, tomēr, manuprāt, varam apgalvot, ka tā ir tehniska kļūme.⁷ Jebkurā gadījumā pār M25 nevar pārlidot pat helikopters, lai nepārvērstos cepetī. Kā gan jūs, pie joda, varat teikt, ka antīka mašīna izbrauca cauri sveika un vesela?

- Es neteicu, ka sveika un vesela, - policists viņam aizrādīja.

Viņš jau nopietni apsvēra iespēju atstāt darbu Metropolitēna policijā un kopā ar brāli dibināt privātuzņēmumu. Brālis jau bija uzteicis darbu elektrotīklos un grasījās sākt audzēt vistas.

- Mašīna liesmoja, tomēr brauca.

- Vai tiešām domājat, ka jums kāds ticēs... - kāds sāka protestēt.

Četrdesmit pēdu augstumā pēkšņi atskanēja griezīgs, spalgs, dīvains troksnis, it kā vienlaikus spēlētu simts stikla harmoniku, visas mazliet greizi. Šķita, ka gaisa molekulas sāpēs vaid.

Pēc tam sekoja žvī-ī-īks. .

Debesīs peldēja mazs, balts motorollers, ietīts zilā gaismas nimbā ar sārtām malām. Pie stūres sēdēja pusmūža sieviete sārtā ķiverē, bet viņai cieši pieķēries bija neliels vīriņš lietusmētelī un fosforescējošā zaļā ķiverē (motorollers bija pārāk tālu, lai kāds ievērotu, ka viņš cieši aizvēris acis, bet tā tiešām bija). Sieviete spiedza: Dže-e-ero-nī-īmo!

viena no wasabi priekšrocībām, kā Ņūtons allaž uzsvēra, bija tā, ka grūti pateikt, kad tā ir smagi cietusi. Tagad viņam vajadzēja atkal un atkal uzbraukt uz ietves, lai izvairītos no zemē nokritušajiem zariem.

- Tevis dēļ man izbira visas kartītes!

Automašīna būkšķīgi nobumsījās atpakaļ uz brauktuves, un sīka balstiņa cimdu nodalījumā brīdināja, ka esot jāpievērš uzmanība eļļas spiedienam motorā.

- Nemūžam nespēšu tās tagad sakārtot, - Anatēma vaimanāja.

- Nav nekādas vajadzības, - Ņūtons maniakāli līksmi atbildēja. - Ņem, kuru gribi, viss viens.

- Kā tā?

-Ja Agnesei tiešām taisnība un viss notiek tā, kā viņa paredzēja, tad jebkura paņemtā kartīte būs svarīga. Loģiski.

- Pēdējās muļķības!

- Tu saki? Paklau, arī tu šobrīd esi šeit tikai tāpēc, ka Agnese to paredzēja. Vai izdomāji, ko teikt pulkvedim? Ja mēs līdz viņam tiksim, bet diez vai tā būs.

- Ja rīkosimies saprātīgi...

- Paklau, es zinu, kas mūs tur sagaida, Anatēma! Pie vārtiem stāv liela auguma bruņoti sargi ar baltām ķiverēm un īstiem ieročiem, saproti, kas šauj ar īstām svina lodēm, kas var ieskriet tavā ķermenī, pariņķot un pa to pašu caurumu izkļūt laukā. Tu nepagūsi pat pateikt: Atvainojiet, mums ir pamats domāt, ka tūlīt sāksies Trešais pasaules karš, un sāksies tas tieši te. Viņiem ir nopietni vīri maisveida žaketēs, kas aizvedīs tevi uz mazu istabu bez logiem un jautās, piemēram, vai nesastāvi kādā nelāgā organizācijā (bet tādas jau ir visas Lielbritānijas politiskās partijas). Un...

- Tūlīt jau būsim klāt.

- Skat, tiešām vārti, dzeloņdrātis un viss pārējais! Varbūt būs arī suņi-cilvēkēdāji!

- Manuprāt, tu esi pārāk satraukts, - Anatēma klusā balsī atbildēja, paceldama no grīdas pēdējās kartītes.

- Pārāk satraukts? Nē! Es aukstasinīgi apsveru, vai mani kāds nenošaus!

- Agnese noteikti būtu to pieminējusi. Tādos jautājumos viņa bija ļoti precīza.

Anatēma sāka izklaidīgi pārcilāt kartītes.

- Vai zini, - viņa teica, uzmanīgi pārdalīdama un salikdama divas kaudzītes kopā. - Kaut kur lasīju par sektantiem, kuri datorus uzskata par velna rīkiem. Viņuprāt, Armagedons atnāks tāpēc, ka Antikrists labi pārzinās datorus. Tas laikam pieminēts arī Atklāsmes grāmatā. Ja nemaldos, lasīju nesen laikrakstā...

-Daily Mail... Vēstule no Amerikas, hm, trešajā augustā, - Ņūtons atsaucās, - uzreiz pēc raksta par sievieti Vormsā, Nebraskas štatā, kas mācīja pīlei spēlēt akordeonu...

- Mjā, - Anatēma atbildēja, izlikdama kartītes sev klēpī ar uzrakstiem uz leju.

Tātad datori ir velna rīki? Ņūtons prātoja. Iespējams. Kāds jau tos pārvalda, bet, protams, ne jau es.

Automašīna ar rāvienu apstājās.

Karabāze izskatījās smagi cietusi. Ieejas priekšā bija sagāzušies vairāki milzīgi koki, un daži vīri ar ekskavatoru mēģināja tos novilkt malā. Dežurējošais sargs garlaikoti viņus vēroja, bet tad pagriezās un salti uzlūkoja Ņūtona automašīnu.

- Labi. Izvēlies kartīti!

3001. Ērgļu ligzdas vārtu priekšā nogāzās milzīgs osis.

- Un tas būtu viss?

-Jā. Mēs uzskatījām, ka tas saistīts ar krievu revolūciju. Brauc taisni uz priekšu un tad pagriezies pa kreisi!

Aiz līkuma parādījās šaura šķērsiela, no kuras pa kreisi stiepās bāzes žogs.

- Un tagad nobrauc malā! Tur parasti stāv automašīnas, un neviens mūs neievēros, - Anatēma sacīja.

- Kas tā par vietu?

- Vietējo mīlas pārīšu iela.

- Varbūt tāpēc man šķiet, ka bruģis ir no gumijas?

Viņi labu gabalu gāja pa ēnaino ielu gar žogu, līdz

ieraudzīja osi. Agnesei bija taisnība. Tas bija uzgāzies tieši uz žoga.

Uz tā stumbra sēdēja sargs, smēķēdams cigareti. Melnādainais. Ņūtons vienmēr jutās vainīgs afroamerikāņu priekšā, domādams, ka tie apsūdz viņu par diviem vergu tirdzniecības gadsimtiem.

Ieraudzījis viņus, sargs piecēlās, taču tūlīt atslāba.

- A, Anatēma, sveicināta! - viņš teica.

- Sveiks, Džordž! Drausmīga vētra, vai ne?

- Traka gan.

Viņi devās tālāk. Sargs skatījās nopakaļ, līdz abi pazuda skatienam.

- Paziņa? - Ņūtons centās runāt bezrūpīgi.

- Protams! Dažreiz viņi nāk uz krodziņu. Patīkami cilvēki - kārtīgi un tīrīgi.

- Ja mēs ietu iekšā, vai viņš šautu? - Ņūtons pajautāja.

- Varbūt iebaidīšanai notēmētu, - Anatēma atbildēja.

- Man ar to pietiktu. Ko tu ieteiksi tagad darīt?

- Nu, Agnese noteikti kaut ko zināja. Tāpēc, manuprāt, jānogaida. Tagad, kad vējš pierimis, nav vairs tik ļauni.

- Nūja, - Ņūtons skatījās uz mākoņiem, kas biezēja pie apvāršņa, un tad piebilda, - vecā labā Agnese.

ritmiski mīdams pedāļus, Ādams brauca pa ceļu. Suns skrēja nopakaļ, ik pa brīdim mēģinādams iekost aizmugures riepā tīrā prieka pēc.

Kaut kas noklikšķēja, un uz pievadceļa parādījās Pipars. Viņas divriteni nevarētu sajaukt ne ar vienu citu. Ar veļas knaģi pie riteņa bija piesprausts kartona gabals - viņa uzskatīja, ka tas ir uzlabojums. Dzirdot tādu troksni, kaķi jau divu šķērsielu attālumā metās projām.

- Manuprāt, tuvāk būs pa Droverleinu un tad caur Raundhedas mežu, - Pipars ierosināja.

- Tur baigie dubļi, - Ādams sacīja.

- Protams, - Pipars nervozi atbildēja. - Tagad taču visur dubļi. Jābrauc gar krīta raktuvēm, tur vienmēr sauss. Bet pēc tam gar notekūdeņu staciju.

Braiens un Venslideils piebremzēja aiz viņiem. Vensli-deila velosipēds bija melns, mirdzošs un praktisks. Braiena divritenis savulaik, iespējams, bija balts, bet tagad krāsu sedza bieza dubļu kārta.

- Pēdējais stulbums saukt to par militāru bāzi, - Pipars izmeta. - Biju tur atvērto durvju dienā un neredzēju nedz ieročus, nedz raķetes, nekā. Tikai slēdžus un skalas. Spēlēja pūtēju orķestris.

- Jā, - Ādams piekrita.

- Slēdži un pogas nav īpaši militāras, - Pipars secināja.

- Nezinu gan, - Ādams iebilda. - Ar slēdžiem un pogām var darīt brīnumus.

- Man Ziemassvētkos uzdāvināja komplektu, - Ven-slideils atzinās, - visādi elektriski nieciņi. Arī slēdži un skalas. Var samontēt radio vai vēl kaut ko, kas pīkst.

- Nezinu, - Ādams domīgi novilka, - es vairāk domāju par speciālistiem, kas iejaucas pasaules militārajā tiklā un liek datoriem un cilvēkiem sākt karu.

- Forši, - Braiens teica, - tas būtu tiešām neganti.

- Tā varētu teikt, - Ādams pamāja.

tedfīldas iedzīvotāju padomes priekšsēdētāja postenis bija augsts un vientulīgs.

R. P. Tailers, neliela auguma, labi paēdis un apmierināts vīrs, slāja pa lauku ceļu kopā ar sievas pūdelīti Šuci. R. P. Tailers mācēja atšķirt labo no ļaunā, tāpēc viņa dzīvē nebija morālu neskaidrību. Taču ar spēju atšķirt labo no ļaunā viņam nebija gana. R. P. Tailers juta morālu pienākumu pateikt to visai pasaulei.

Neteiksim, ka Rezidentu padomes priekšsēdētāju vilinātu tribīne, polemiska dzeja vai plakāti. Viņš izvēlējās citu mediju: Tedfīldas Reklāmas laikraksta vēstuļu sleju. Ja kaimiņa koks neapdomīgi meta lapas R. P. Tailera dārzā, viņš vispirms tās uzmanīgi sagrāba, sabēra kastēs un nolika kaimiņa durvju priekšā kopā ar bargu zīmīti. Pēc tam viņš rakstīja vēstuli Tedfīldas Reklāmai. Redzēdams pusaudžus, kas sēž zaļumos un klausās pārnēsājamos magnetofonus, R. P. Tailers uzskatīja par savu pienākumu aizrādīt, ka viņi uzvedas nepiedienīgi. Aizbēdzis no viņu ņirdzīgajām piezīmēm, viņš rakstīja Tedfīldas Reklāmai par morālo pagrimumu un mūsdienu jaunatni.

Pēc aiziešanas pensijā (pērn) vēstuļu apjoms pieauga tā, ka pat Tedfīldas Reklāma nespēja tās nodrukāt. Šodien R. P. Tailers pirms vakara pastaigas bija beidzis rakstīt kārtējo ziņojumu ar šādu saturu:

Kungi!

Ar satraukumu ievēroju, ka mūsdienu laikraksti vairs nejūt pienākumu pret sabiedrību - mums, kas maksā jums algas...

Viņš ievēroja uz šaurā lauku ceļa sakritušos zarus, secinādams, ka viņi, uzsūtot vētru, nedomā par sakopšanas tēriņiem. Par vides sakārtošanu būs jāmaksā Draudzes padomei. Bet mums, nodokļu maksātājiem, jāsarūpē viņiem algas...

Viņi R. P. Tailera izpratnē bija Radio 4⁸ sinoptiķi, kuri jāvaino par laikapstākļiem.

Šucis, apstājies ceļmalā, pie dižskābarža pacēla kāju.

R. P. Tailers samulsis novērsās. Iespējams, ka vienīgais ikvakara pastaigas mērķis bija atļaut sunim nokārtot dabiskās vajadzības, taču R. P. Tailers to neparko neatzītu pat domās. Viņš paskatījās uz negaisa mākoņiem, kas blīvējās debesīs augstos, netīri pelēkos un melnos kalnos. Mākoņus šaustīja mirdzošas zibens mēles kā sākuma kadros filmā par Frankenšteinu, taču skatienu saistīja ne jau tas, bet fakts, ka, tikuši līdz Tedfīldas robežai, tie apstājās.

Mākoņu vidū spīdēja dienasgaismas ielāps - gaisma bija dzeltena un saspīlēta kā mākslots smaids.

Visapkārt valdīja pilnīgs klusums.

Un tad atskanēja klusa rēkoņa.

Uz šaurā ceļa parādījās četri motocikli, kas aizšāvās garām R. P. Taileram un nogriezās gar stūri, iztramdīdami fazānu tēviņu, kurš nervozi metās pāri takai, nozibot kā rūsgani zaļa svītra.

- Mežoņi! - R. P. Tailers sauca nopakaļ.

Dabas ainava taču bija radīta viņam, nevis motorizētiem huligāniem.

Viņš paraustīja suni aiz pavadas, un abi sāka iet.

Pēc dažām minūtēm nogriezies gar stūri, R. P. Tailers ieraudzīja trīs motociklistus, kas bija sastājušies ap vētras upuri - nogāztu ceļa zīmi. Ceturtais - gara auguma, ar atstarojošu ķiveres sejsegu - sēdēja uz motocikla.

Acumirklī novērtējis situāciju, R. P. Tailers uzreiz nonāca pie slēdziena. Tātad viņam taisnība: mežoņi bija ieradušies uz laukiem apgānīt Kara memoriālu un gāzt ceļa zīmes.

Viņš jau grasījās bargi aizrādīt, bet tad iedomājās, ka pretinieki ir vairākumā: četri pret vienu, turklāt garāka auguma un, bez šaubām, nevaldāmi psihopāti. Neviens cits taču R. P. Tailera pasaulē ar motociklu nebraukā.

Tāpēc viņš pacēla galvu un soļoja garām, izlikdamies viņus neredzam,' prātā jau sacerēdams vēstuli (Kungi, šovakar ievēroju lielu huligānu baru ar motocikliem, kas apsēduši mūsu jauko ciemu. Kādēļ, ak, kādēļ gan valdība neapkaro šo sērgu...)

- Sveiki, - viens no motociklistiem pacēla sejsegu, atklādams kalsnu seju ar labi koptu melnu bārdiņu. - Laikam esam apmaldījušies.

- Ak tad tā? - R. P. Tailers nosodoši novilka.

- Ceļa zīmi droši vien nogāza vējš, - teica runātājs.

- Jādomā gan, - R. P. Tailers piekrita, nezin kāpēc pēkšņi juzdams izsalkumu.

- Jā, bet mums jātiek uz Tedfīldu.

R. P. Tailers uzrauca uzaci.

- Tātad amerikāņi. Jādomā - uz gaisa karaspēka bāzi.

(Kungi, es dienestā darīju savai valstij godu. Ar šausmām un bailēm ievēroju, ka pa mūsu cēlo lauku ainavu braukā Tedjīldas bāzes lidotāji, izskatīdamies kā īsti laupītāji. Lai gan augsti vērtēju Rietumu pasaules brīvības aizstāvēšanu...)

Taču mīlestība uz padomdošanu guva virsroku.

- Pusjūdzi pa šo ceļu atpakaļ, tad pa kreisi, bāze ir nožēlojamā stāvoklī, esmu jau ne reizi vien rakstījis uz domi ar jautājumu, kas viņi galu galā ir: tautas kalpi vai kungi? Kas viņiem maksā algu? Jā, pēc tam pa labi, nu, ne gluži, īstenībā jau pa kreisi, bet paši redzēsiet, ka beigās tiešām jāgriežas pa labi, un tur ir uzraksts Poritsleina, un apvidus kartē redzēsiet, ka tā nemaz nav Poritsleina, bet Foresthilleinas gals. Tur būs ciems, tad garām Vērsim un Vijolei, tas ir krogs, pēc tam tiksiet pie baznīcas (cilvēkiem, kas veido apvidus kartes, esmu norādījis, ka dievnamam ir smaile, nevis tornis, rakstīju par to pat Tedfīldas Reklāmai ar ierosinājumu organizēt vietēju kampaņu, lai panāktu labojumus kartē, un no sirds ceru, ka vienreiz tie ļautiņi sapratīs, ar ko viņiem darīšana, un uzreiz mainīs viedokli). Gabaliņu tālāk būs krustojums, un tad varat griezties uz atzaru pa kreisi vai arī doties taisni uz priekšu, un beigās šā vai tā nokļūsiet gaisa bāzē (lai gan pa kreisi ceļš būs teju desmitdaļjūdzi īsāks), garām nepabrauksiet.

Bads palūkojās viņā ar tukšām acīm.

- Es... es nezinu, vai sapratu pareizi... - viņš iesāka.

ES SAPRATU. BRAUCAM!

Šucis klusi iesmilkstējās un trīcēdams metās pie R. P. Tailera.

Svešinieki uzkāpa motociklos. Viens, ģērbies baltā (R. P. Tailers nosprieda, ka šis izskatās pēc hipija), nosvieda zālienā tukšu čipsu turzu.

- Atvainojiet, vai tas ir jūsu maisiņš? - Tailers uzbrēca.

- Nē, tas nepieder man, bet visiem, - puisis atbildēja.

R. P. Tailers izstiepās pilnā augumā.¹

-Jaunais cilvēk, - viņš teica. - Ko jūs teiktu, ja es ienāktu jūsu mājā un mētātu atkritumus, kur pagadās?

Piesārņojums sapņaini pasmaidīja.

- Es būtu ļoti, ļoti apmierināts, - viņš izdvesa, - tas būtu brīnišķīgi.

Uz mitrā ceļa zem viņa motocikla pletās varavīkšņaina eļļas peļķe.

Motocikli ierēcās.

- Es kaut ko nesapratu, - Karš norūca, - kāpēc mums pie baznīcas jānogriežas?

SEKO MAN, UN AR TO PIETIKS, teica garais vīrietis, un visi četri aizbrauca.

R. P. Tailers pavadīja motobraucējus ar skatienu, līdz beigās viņa uzmanību piesaistīja vienmērīgi klikšķi. Viņš pagriezās. Garām aizšāvās četri velosipēdisti, kuriem pa pēdām skrēja šunelis.

- Paklau! Stāt! - R. P. Tailers iekliedzās.

Spēji nobremzējuši, VIŅI apstājās un skatījās uz R. P. Taileru.

- Es jau zināju, ka tas būsi tu, Ādam Jang, kopā ar savu mazo, hm, kliķi. Es gribētu pajautāt, ko jūs, bērni, tik vēlā stundā darāt? Vai jūsu tēvi zina, ka braukājat apkārt?

Riteņbraucēju vadītājs pagriezās.

- Nesaprotu, kāpēc jūs sakāt, ka ir jau vēls, - viņš teica, - manuprāt, kamēr spīd saule, vēl nav vēls.

- Bet jums jau sen vajadzēja būt gultā, - R. P. Tailers paziņoja, - un nerādi man mēli, jaunkundz (tas bija domāts Piparam), - vai arī uzrakstīšu tavai mātei, lai zina, cik nožēlojami un dāmai neraksturīgi uzvedas viņas atvase.

- Lūdzu, atvainojiet, - Ādams izklausījās sarūgtināts, - bet Pipars uz jums tikai paskatījās. Nezināju, ka tas ir aizliegts.

Zālē sākās kņada. Šucis, īpaši smalks franču mājas pūdelis, kuru parasti tur cilvēki, kas nevar atļauties bērnus, juta draudus no Suņa puses.

- Mister Jang, - R. P. Tailers pavēlēja, - lūdzu, aizvāciet savu plušķi... no mana Šuca.

Tailers Sunim neuzticējās. Pirmo reizi tiekoties pirms trim dienām, tas atieza zobus, gailot sarkanām acīm. Tāpēc viņš bija spiests ķerties pie vēstules, kurā norādīja, ka Suns noteikti ir traks un, protams, apdraud sabiedrību, tāpēc visu labā jāizolē, līdz sieva beigās aizrādīja, ka gailošas sarkanas acis nav trakuma pazīme, jo kaut kas tāds notiek tikai filmās, kuras Taileri ne par kādu naudu neskatījās, tomēr kaut kādā brīnumainā veidā par tām zināja visu, kas jāzina.

Ādams bija satriekts.

- Mans suns nav plušķis. Viņš ir vienreizējs. Gudrs. Suns, ej projām no mistera Tailera pretīgā pūdeļa!

Krancis neklausījās. Viņam vēl bija jāapgūst daudzas suņu gudrības.

- Suns! - Ādams draudīgā balsī atkārtoja.

Suns metās atpakaļ pie Saimnieka divriteņa.

- Manuprāt, jūs vēl neatbildējāt uz manu jautājumu. Uz kurieni jūs visi četri tā braucat?

- Uz gaisa karabāzi, - Braiens atbildēja.

- Ja jums nav iebildumu, protams, - Ādams rūgti, dzēlīgi un ironiski sacīja (viņš pats tā cerēja), - ja jūs iebilstat, mums uz turieni laikam nevajadzētu braukt!

- Ak tu nekaunīgo pērtiķēn! - R. P. Tailers iesaucās. - Kad satikšu tavu tēvu, Ādam Jang, skaidri un gaiši pateikšu viņam, ka...

Taču VIŅI jau mina pedāļus, traukdamies uz Tedfīldas gaisa karaspēka bāzi, vadoties paši pēc sava maršruta, kas bija īsāks un gleznaināks nekā mistera Tailera ieteiktais.

R. p. tailers prātā jau bija sacerējis garu vēstuli par mūsdienu jaunatnes netikumiem. Tajā viņš iztirzāja arvien zemāko izglītības līmeni, cieņas trūkumu pret vecākiem un gudrākiem cilvēkiem un to, ka mūsdienu jaunie taču arvien slāj salīkuši, nevis iet ar taisnu muguru, kā pienākas, tāpēc aug noziedzība un būtu laiks atgriezties pie obligātā dienesta nacionālajā karaspēkā, būtu jāievieš arī miesas sodi, pēršana un īpašas atļaujas suņu turēšanai.

R. P. Tailers bija ļoti apmierināts ar savu sacerējumu. Prātā iezagās aizdomas, ka raksts būs par labu Tedfīldas Reklāmai, tāpēc beigās viņš nolēma sūtīt to uz The Times.

Puk-puk-puk.

- Atvainojiet mani, mīļais, - atskanēja maiga sievietes balss, - mēs laikam esam apmaldījušies.

Pie paveca motorollera stūres sēdēja pusmūža sieviete. Viņai cieši pieķēries un aizmiedzis acis, sēdēja vīrelis lietusmētelī ar spilgti zaļu ķiveri galvā. Starp abiem bija iespiests senlaiku šaujamais ar piltuvei līdzīgu stobru.

- Bet uz kurieni jūs braucat?

- Uz Tedfīldu, adresi gan precīzi nezinu, bet mēs kādu meklējam, - sieviete stāstīja un tad pavisam citā balsī piebilda: - Viņa vārds ir Ādams Jangs.

R. P. Tailers satrūkās.

- Jūs meklējat to puiku? - viņš prasīja. - Ko tad viņš atkal savārījis? Nē, labāk nesakiet, es nemaz negribu zināt.

- Puika? - sieviete brīnījās. - Tu man neteici, ka tas ir zēns. Cik viņam gadu?

Brīdi klusējusi, viņa jau citā balsī atbildēja:

- Vienpadsmit. Nu, varēji gan pateikt agrāk. Tas visu nevajadzīgi sarežģī.

R. P. Tailers tikai noskatījās, līdz beigās saprata, kas notiek. Sieviete bija vēderrunātāja. Tas, ko viņš sākumā noturēja par vīrieti zaļā ķiverē, bija marionete. Nez kā viņš bija to uzskatījis par cilvēku. Jā, par labu gaumi tas neliecināja.

- Redzēju Ādamu Jangu pirms trim četrām minūtēm, -misters Tailers atbildēja. - Kopā ar drauģeļiem viņš bija ceļā uz amerikāņu gaisa karabāzi.

- Augstā debess, - sieviete pēkšņi nobālēja. - Man jeņķi nekad nav patikuši. Lai gan īstenībā viņi ir tīri jauki cilvēki, vai zināt. Tādiem, kas, spēlējot futbolu, visu laiku ķer bumbu ar rokām, nevar ticēt.

- Lūdzu, atvainojiet, - R. P. Tailers sacīja, - bet, manuprāt, jums lieliski padodas. Visai iespaidīgi. Esmu vietējā Rotari kluba priekšsēdētāja vietnieks un gribu pajautāt: vai nepiedāvājat izbraukuma šovus?

- Vienīgi ceturtdienās, - misis Treisija nelaipni atbildēja, - turklāt par papildu samaksu.

- Es gribētu zināt, vai jūs varat parādīt mums ceļu uz...

Misteram Taileram jau sāka apnikt. Neteikdams ne

vārda, viņš izstiepa pirkstu.

Mazais motorollers aizpukšķināja pa šauro lauku ceļu.

Pelēkā marionete ar zaļo ķiveri pagriezās, atvēra vienu aci un noķērca:

- īsts dienvidnieku pāķis!

R. P. Tailers jutās aizvainots, taču ari vilies, jo bija cerējis, ka marionete vairāk atgādinās cilvēku.

desmit minūšu gājienā no ciema R. P. Tailers apstājās. Šucis devās kārtējā izlūkgājienā, bet saimnieks pameta skatienu pāri žogam.

Tautas ticējumus R. P. Tailers diez kā nepārzināja, tomēr nešaubījās, ka uz zemes apgūlušās govis liecina par lietus tuvošanos. Ja tās stāv kājās, var cerēt uz skaidru laiku. Bet šīs govis cita pēc citas lēni meta kūleņus, un Tailers prātoja, ko tas varētu nozīmēt.

Viņš paraustīja degunu. Kaut kur dega. Nepatīkama metāla, apsviluša kaučuka un ādas smaka.

- Atvainojiet, - aiz muguras kāds ierunājās.

R. P. Tailers pagriezās.

Uz ceļa stāvēja liela, savulaik melna automašīna vienās liesmās. Pa tās logu izliecās vīrietis saulesbrillēs un sāka caur dūmiem runāt:

- Atvainojiet, pat nezinu, kā apmaldījos. Vai jūs nepateiktu, kā aizbraukt uz Tedfīldas gaisa karaspēka bāzi? Manuprāt, tepat vien jābūt.

Bet jūsu mašīna deg!

Nē, Tailers nespēja to pateikt. Viņš taču pats zina, vai ne? Sēž ugunī. Varbūt tas kāds triks?

Tāpēc viņš atbildēja:

- Manuprāt, jūs pirms jūdzes nogriezāties nepareizi. Ceļa zīme tur ir nogāzta.

Svešais pasmaidīja.

- Droši vien, - viņš pamāja.

Mirgojošo oranžo liesmu gaismā viņš izskatījās gandrīz velnišķīgs.

Kad no automašīnas puses uzpūta vējš, Taileram gandrīz aizsvilās uzacis.

Atvainojiet, jauno cilvēk, jūsu mašīna deg, bet jūs sēžat tajā sveiks un vesels, lai gan tajā noteikti ir neciešama svelme.

Nē.

Varbūt pajautāt, vai viņam nevajag palīdzību?

Tomēr R. P. Tailers tikai rūpīgi skaidroja, kā aizbraukt, cenzdamies neblenzt.

- Lieliski. Esmu jums lielu pateicību parādā, - Kroulijs teica, vērdams ciet mašīnas logu.

R. P. Tailers juta, ka tomēr kaut kas jāsaka.

- Atvainojiet, jauno cilvēk...

-Jā?

Es gribēju teikt, vai tiešam neredzat, ka jūsu automašīna deg?

Liesmu mēles laizīja apdegušo vadības pulti.

- Savāds laiks šodien, vai ne? - Tailers neveikli iesāka.

- Tiešām? - Kroulijs brīnījās. - Atklāti sakot, neko īpašu neievēroju.

Pēc tam viņš pagrieza degošo automašīnu uz lauku ceļu.

- Varbūt tāpēc, ka jums deg mašīna, - R. P. Tailers skarbi izmeta, paraustīdams aiz pavadas šuneli un pievilkdams to cieši sev klāt.

Redaktoram.

Ser!

Es gribētu pievērst Jūsu uzmanību kādai pēdējā laika tendencei. Esmu ievērojis, ka mūsdienu jaunatne neievēro elementārus satiksmes drošības noteikumus. Šovakar man ceļu jautāja džentlmenis, kura automašīna bija...

Nē.

Vadīja mašīnu, kas...

Nē.

...dega...

Slājot pēdējos metrus uz ciemu, R. P. Taileram pavisam sabojājās garastāvoklis.

- El! - R. P. TAILERS SAUCA. - Jang!

Misters Jangs sēdēja dārziņā pie savas mājas un smēķēja pīpi.

Galvenokārt tāpēc, ka Deirdre nesen bija atklājusi, ka pasīvā smēķēšana ir kaitīga, un aizliegusi viņam pīpēt mājās. Misters Jangs gan nevēlējās, lai to zina kaimiņi, un garastāvoklis tāpēc vien neuzlabojās, turklāt vēl bija nepatīkami, ka misters Tailers sauca viņu uzvārdā.

-Jā?

- Jusu dēls Ādams...

- Ko viņš atkal izdarījis?

- Vai zināt, kur viņš šobrīd ir?

Misters Jangs nopūtās un paskatījās pulkstenī.

- Manuprāt, tūlīt ies gulēt.

Tailers stīvi, uzvaroši pasmaidīja.

- Es gan šaubos. Nav pagājusi ne pusstunda, kad redzēju viņu kopā ar citiem drauģeļiem un to pretīgo kranci. Viņi ar divriteņiem brauca uz gaisa bāzi.

Misters Jangs izpūta dūmus.

- Jūs taču zināt, cik tur stingri likumi, - misters Tailers visādam gadījumam sacīja (varbūt Jangs nesaprot, cik tas svarīgi). - Pats zināt, ka jūsu dēlam patīk spiest slēdžus un tamlīdzīgi.

Izņēmis no mutes pīpi, misters Jangs sāka pētīt tās kātu.

- Hm, - viņš novilka, - saprotu.

- Viss skaidrs, - viņš piebilda un iegāja mājā.

tikmēr dažus simtus jardu no galvenajiem vārtiem, riepām kaucot, apstājās četri motocikli. Izslēguši dzinējus, braucēji pacēla sejsegus. Precīzāk, trīs no viņiem.

- Es gan cerēju, ka varēsim izbraukt cauri vārtiem, -Karš sapņaini teica.

- Tā mēs radītu tikai liekus sarežģījumus, - Bads atbildēja.

- Tas jau labi.

- Es gribu teikt - mums. Elektrības un telefonsakaru tur droši vien nav, taču ģeneratori un, protams, radio noteikti darbojas. Ja kāds paziņos, ka bāzei uzbrukuši teroristi, cilvēki, bez šaubām, sāks rīkoties un mūsu plāns sabruks.

-Jā-

IEIESIM, IZPILDĪSIM UZDEVUMU, AIZIESIM UN PĀRĒJO ATSTĀSIM CILVĒKA DABISKĀ RAKSTURA ZIŅĀ, Nāve teica.

- Es gan, draugi, visu iztēlojos citādi, - Karš atzinās. - Tūkstošiem gadu negaidīju tāpēc vien, lai niekotos ar dzeloņdrāšu gabaliem. Tas taču neizskatās dramatiski. Albrehts Dīrers nebūtu tērējis laiku pie kokgriezuma Četri apokaliptiskie slēdžu spiedēji, to gan es zinu.

- Es gaidīju bazūņu skaņas, - Piesārņojums piebalsoja.

- Paskatieties uz visu no citas puses, - Bads aizrādīja, - tas būs tikai pamats. Mazliet vēlāk sāksim darboties pa īstam. Būsim vētras spārni un tā tālāk. Mums jābūt elastīgiem.

- Vai mums nav... paredzēta tikšanās? - Karš pajautāja.

Iestājās klusums, kuru pārtrauca dzinēji, kas atdziestot metāliski šķindēja.

Piesārņojums lēni iesāka:

- Zināt, es arī nevaru noliegt, ka gaidīju kaut ko citu. Teiksim, lielpilsētu vai lielvalsti. Varbūt Ņujorku vai Maskavu, vai ari pašu Armagedonas ieleju.

Atkal iestājās klusums.

Karš pajautāja:

- Starp citu, kur tā Armagedona atrodas?

- Labi, ka iedomājies paprasīt, - Bads sacīja, - es arī gribētu zināt.

- Pensilvānijā ir viena Armagedona, - Piesārņojums sacīja. - Vai arī Masačūsetsā, bet varbūt pavisam citā štatā. Tur ir daudz nopietnu vīru ar garām bārdām un melnām cepurēm.

- Nē, - Bads apstrīdēja, - manuprāt, tas ir Izraēlā.

KARMELA KALNĀ.

- Man domāt, tur šie audzē avokado.

UN PASAULES GALU.

- Vai tiešām? Tas nu gan būs varen liels avokado.

- Manuprāt, es tur vienreiz biju, - Piesārņojums sacīja. - Sena pilsēta Megido. īsi pirms tās sabrukuma. Jauka vieta. Interesanti karaliskie vārti.

Karš aplaida skatienu zaļajai apkārtnei:

- Apžēliņ, vai tik nesajaucām pagriezienus?

ĢEOGRĀFIJA IR NEMATERIĀLA.

- Kā, lūdzu, kungs?

JA ARMAGEDONA IR KAUT KUR, TAD TĀ IR VISUR.

- Tas tiesa. Šobrīd nav runa par pāris kvadrātmetriem brikšņu, kur ganās kazas.

Kārtējo reizi iestājās klusums.

EJAM.

Karš noklepojās.

- Vienīgi man ienāca prātā... vai viņš ari nāks ar mums...?

Nāve sakārtoja bruņu cimdus.

TAS, Nāve paziņoja, IR DARBS PROFESIONĀĻIEM.

vēlāk seržants Tomass A. Deisenburgers atcerējās notikumus šādā secībā:

Pie vārtiem piebrauca liela kravas mašīna. Smalka un oficiāla - lai gan pēc tam seržants nesaprata, kāpēc viņam bija šķitis, ka mašinai ir motocikla dzinējs.

No tās izkāpa četri ģenerāļi. Seržants atkal šaubījās, kāpēc pats tā nosprieda. Dokumenti bija kārtībā. Jāatzīst, viņš nespēja atcerēties, kādi tieši, bet kārtībā. Sveicinādams viņš pielika roku pie cepures.

Viens no ģenerāļiem paziņoja:

- Pārbaude bez brīdinājuma, kareivi.

Seržants Tomass A. Deisenburgers atbildēja:

- Ser, man neviens nav teicis, ka šodien varētu būt pārbaude bez bridinājuma.

- Bet, protams, - viens no ģenerāļiem paskaidroja, - tāpēc jau to sauc par pārbaudi bez bridinājuma.

Seržants atkal salutēja.

- Ser, lūdzu, saskaņojiet pārbaudi ar bāzes vadību, ser, - viņš nedroši sacīja.

Garākais un tievākais no ģenerāļiem pagāja malā, uzgrieza visiem muguru un sakrustoja rokas uz krūtīm.

Viens no pārējiem draudzīgi apskāva seržanta plecus un sazvērnieciski pieliecās tuvāk.

- Bet tagad paklausieties, - viņš nopētīja uzšuvi ar seržanta uzvārdu, - Deisenburger, došu jums padomu. Tā ir pārbaude bez brīdinājuma, saprotat? Pārsteigums. Tātad nekādu signālu, kamēr mūsu darbs nav galā, skaidrs? Jums noteikti jāpaliek postenī. Jūs kā profesionāls kareivis taču saprotat, vai ne?

Piemiedzis aci, viņš turpināja:

- Pretējā gadījumā būs tādas ziepes, ka jums nāksies salutēt katram sīkvelnam.

Seržants Tomass A. Deisenburgers nenovērsa skatienu no runātāja.

- Ierindniekam, - nošņāca sieviete ģenerāļa mundieri ar uzšuvi Karra.

Seržants pirmo reizi mūžā redzēja sievieti-ģenerāli: viņas gadījumā tas bija nenoliedzams progress.

-Ko?

- Ierindniekam. Nevis sīkvelnam.

-Jā. Tā jau es domāju. Ierindniekam. Skaidrs, kareivi?

Seržants apsvēra savas ierobežotās iespējas.

- Ser, inspekcija bez brīdinājuma, ser? - neko vairāk viņš nespēja pateikt.

- Pagaidām slepena, šobrīd, - teica Bads, kurš gadiem bija apguvis federālās valdības leksiku, kas tagad atausa viņa atmiņā.

- Ser, protams, ser, - seržants izdvesa.

- Kārtīgs cilvēks, - teica Bads, kad viņš pacēla vārtu barjeru. - Tālu tiksiet.

Iemetis skatienu pulkstenī, Bads piebilda:

- Pavisam drīz.

dažreiz cilvēki ļoti atgādina bites, kas spīvi aizsargā savu stropu, ja kāds tam tuvojas. Bet, ja esi ticis iekšā, darbīgās bites uzskata, ka tā ir priekšniecības lieta un nepievērš svešajam uzmanību, tāpēc dažādi parazitējoši kukaiņi tur var dzīvot kā dieva ausī. Ar cilvēkiem ir tāpat.

Neviens neapstādināja četrus svešiniekus, kas mērķtiecīgi gāja pa garu, zemu ēku, virs kuras pletās radioraidītāju mežs. Neviens nepievērsa viņiem uzmanību. Varbūt cilvēki vispār neko neredzēja. Iespējams, ka viņu smadzenēs bija ieprogrammēts, kas jāredz un kas ne, jo tās nav aprīkotas tā, lai redzētu Karu, Badu, Piesārņojumu un Nāvi, ja tie grib palikt neredzami, un šis aklums cilvēkos ir attīstīts tik labi, ka bieži vien tie nemana tos pat savā vistuvākajā apkārtnē.

Signalizācijai, protams, smadzeņu nebija, tāpēc tā ieraudzīja četras personas, kurām nevajadzēja būt bāzē, un sāka griezīgi gaudot.

Ņūtons nesmēķēja, jo negribēja, lai nikotīns iekļūst viņa auguma templī, precīzāk, mazajā velsiešu metodistu kapelā. Ja viņš būtu pīpmanis un nervu nomierināšanai tobrīd smēķētu, tad noteikti aizrītos ar cigareti mutē.

Anatēma apņēmīgi piecēlās un nogludināja svārku ieloces.

- Neuztraucies, - viņa teica, - uz mums tas neattiecas. Varbūt iekšā kaut kas notiek.

Redzot Ņūtona bālo seju, viņa pasmaidīja.

- Beidz taču, - Anatēma sacīja. - Šī nav gangsterfilma.

- Nē. Pirmām kārtām, šie te ir labāk apbruņoti, - Ņūtons atbildēja.

Anatēma palīdzēja viņam piecelties.

- Neņem galvā, - viņa mierināja, - nešaubos, ka tu kaut ko izdomāsi.

karš secināja, ka visi četri diemžēl nespēj dot vienādu ieguldījumu. Viņa bija pārsteigta pati par sevi, ka tik labi pārzina moderno apbruņojumu, kas bija daudz efektīvāks par asiem metāla gabaliņiem, tikmēr Piesārņojums, protams, smējās par absolūti drošajām, nekļūdīgajām ierīcēm. Pat Bads vismaz zināja, kas ir datori. Tomēr... hm, viņš neko nedarīja, tikai klīda apkārt, lai gan ar zināmu stilu. Karam ienāca prātā, ka varbūt ari pienāks diena, kad vairs nebūs karu, bada, pat piesārņojuma, tāpēc ceturtais un varenākais jātnieks nekad nav bijis, kā saka, savējais. Gandrīz vai kā futbola komandā iemaldījies nodokļu inspektors. No vienas puses, protams, labi, ka viņš ir tavā pusē, bet, no otras, ar tādu negribas pēc mača krodziņā iedzert un pačalot. Blakus tādam tu nejūties līdz galam komfortabli.

Nāve skatījās pār Piesārņojuma kaulaino plecu brīdī, kad caur viņu izskrēja vairāki kareivji.

KAS TĀS PAR SPĪDĪGĀM LIETIŅĀM? viņš jautāja kā cilvēks, kurš zina, ka atbildi nesapratīs, tomēr vēlas izrādīt interesi.

- Septiņu segmentu šķidro kristālu ekrāni, - Piesārņojums atbildēja un maigi pārlaida roku releju rindai, kas no viņa pieskāriena izkusa.

Pēc tam viņš ielaida tajos vīrusu baru, kas paši vairojas, un tie aizzibēja elektroniskajā izplatījumā.

- Manis pēc tās nolādētās sirēnas varētu apklust, -murmināja Bads.

Nāve izklaidīgi noknakšķināja pirkstus. Ducis signāltauru nožagojās un apklusa.

-Nezinu, man gan tīri labi patika, - Piesārņojums izteica savu viedokli.

Karš iebāza roku vēl kādā metāla skapītī. Jāatzīst, ka viņa gaidīja kaut ko citu, tomēr, pārbraucot ar pirkstiem un uztaustot elektroniskās detaļas, viss šķita pazīstams. Tā bija atbalss no sajūtas, kāda rodas, turot rokās zobenu. Karš tīksmi nodrebēja, apzinoties, ka šis zobens aptver visu pasauli un zināmā mērā arī debesis. Zobens viņu mīlēja.

Liesmojošais zobens.

Cilvēce vēl nebija lāgā sapratusi, cik bīstami ir zobeni, ja tos mētā, kur pagadās, un iespēju robežās darīja visu, lai šāda kalibra asmeņi tiktu vicināti jo bieži. Uzmundrinoša doma. Jauki apzināties, ka cilvēce tomēr redz atšķirību starp planētas nejaušu un apzinātu uzspridzināšanu.

Tikmēr Piesārņojums jau gremdēja rokas citā plauktā ar dārgu elektroniku.

sargs stāvēja pie cauruma žogā, izskatīdamies apjucis. Šķita, ka bāzē valda satraukums, taču rācijā skanēja tikai sprakšķi. Viņš jau nezin kuro reizi pārlasīja dokumentu savā priekšā.

Viņš savā laikā bija redzējis daudzas identifikācijas kartes - militārās, CIP, FIB, pat VDK -, tomēr kā jaunkareivis vēl nezināja: jo nenozīmīgāka organizācija, jo iespaidīgāka identifikācija.

Šī bija velnišķīgi iespaidīga. Kustinādams lūpas, viņš vēlreiz to pārlasīja, sākot ar Lielbritānijas Lords protektors pavēl un pieprasa... līdz pat uzskaitījumam, kas nonāk viņu rīcībā: malka, virves, degošas eļļas, un parakstam: Raganu armijas pirmais lords adjutants - Slavējiet-Viņu-Visi-Viņa-Darbi-un-Bēdziet-No-Netiklības Smits. Ņūtons turēja īkšķi uz rindas par deviņiem pensiem, kas pienācās par raganu, un centās izskatīties pēc Džeimsa Bonda.

Beigās sarga pētošais intelekts ieraudzīja pazīstamu vārdu.

- Ko nozīmē, - viņš aizdomīgi prasīja, - pienākums nodot jums žagaru saišķus¹?

- Jā, mums tie ir vajadzīgi, - Ņūtons atbildēja. - Iekur-šanai.

- Kam, kam?

- Mēs tos dedzinām.

Sarga sejā parādījās smaids. Un vēl runā, ka angļi ir mīkstmieši.

- Lieliski! - viņš teica.

Un tad sargs juta grūdienu starp lāpstiņām.

- Nomet ieroci! - viņam aiz muguras teica Anatēma, - lai man vēlāk nebūtu jānožēlo.

Tik tiešām, Anatēma nodomāja, juzdama, ka vīrietis bailēs sastingst .Ja viņš nenometīs ieroci un sapratīs, ka man rokā ir zars, tad nošaus mani, un tad man tiešām būs žēl

seržantam a. deisenburgeram pie galvenajiem vārtiem arī negāja viegli. Neliela auguma vīrs lietusmētelī rādīja uz viņu ar pirkstu un murmināja, bet dāma, kas mazliet atgādināja sarga māti, uzstājīgi runāja, pati sevi pārtraukdama citā balsī.

- Mums ir būtiski saņemt atļauju sarunai ar atbildīgo darbinieku, - teica Azirafals. Man tiešām jālūdz... ziniet, es uzreiz pateikšu, ja viņš sāks melot... jā, paldies, es tiešām ticu, ka mēs kaut ko panāksim, ja ļausiet man turpināt... labi... paldies... Es tikai gribēju aizbilst labu vārdu... Jā! Jūs viņu lūdzāt... jā, viss kārtībā... un tagad...

- Vai redzi manu pirkstu? - iebrēcās Šedvels, kurš vēl nebija pavisam šķīries no prātiņa, lai gan tas karājās mata galā. - Redzi? Šis pirksts, puis, var aizsūtīt tevi uz tikšanos ar tavu Radītāju!

Seržants Deisenburgers paskatījās uz melni violeto nagu turpat pie savas sejas. Tiešām ietekmīgs iznīcības ierocis, sevišķi, ja ar tādu gatavoja ēdienu.

Telefonā skanēja tikai sprakšķi. Viņam bija piekodināts neatstāt posteni. Sāka smelgt vecā Vjetnamas trauma.⁹ Sargs pārlika, kādas nepatikšanas viņu gaidīs, ja viņš nošaus cilvēkus, kas nav Amerikas pilsoņi.

četri velosipēdisti nobremzēja gabaliņu no bāzes. Riepu nospiedumi un eļļas plankumi smiltīs liecināja, ka nesen te braukuši ari citi.

- Kāpēc mēs apstājāmies? - Pipars jautāja.

- Man jāpadomā, - Ādams atbildēja.

Ādamam nebūt nebija viegli. Prāts, kas piederēja viņa īstajam es, mēģināja gūt virsroku pār mutuļojošas tumsas uzplūdiem. Lai nu kā, bet viens gan bija skaidrs: viņa trīs sabiedrotie bija cilvēki par visiem simts procentiem. Jau agrāk Ādama dēļ VIŅIEM bija nepatikšanas saplēsta apģērba, apcirptas kabatas naudas dēļ un tā tālāk, bet šoreiz viņš gandrīz noteikti grasījās draugus ieraut pasākumā, kas draudēja ar ko nopietnāku par mājas arestu vai pavēli uzkopt savu istabu.

Taču neviena cita Ādamam nebija.

- Labi, - viņš teica, - manuprāt, mums šis tas būs vajadzīgs. Zobens, kronis un svari.

Visi trīs noskatījās viņā.

- Tūlīt? - Braiens jautāja. - Nekā tamlīdzīga taču te nav.

- Nezinu, - Ādams atbildēja. - Bet, ja labi padomā, ko tik neesam spēlējuši un darījuši...

pēdējais piliens seržanta Deisenburgera kausā bija automašīna, kas ieradās, planēdama gabaliņu virs zemes, jo tai nebija riepu (un krāsas ari ne), atstādama aiz sevis zilu dūmu mākoni. Automašīna apstājās, un tās metāla daļas, atdziestot no baltkvēles, skaļi tinkšķēja.

Varētu nodomāt, ka tās logi ir matēti: tādu iespaidu radīja ar dūmiem pārpildītais salons.

Durvis atvērās, un no autiņa izplūda smacējoši tvaiki. Pēc tam izkāpa Kroulijs.

Mirkšķinādams acis, viņš izgaiņāja dūmus sejas priekšā un tad draudzīgi pamāja.

- Sveiki! - viņš teica. - Kā iet? Vai pasaule vēl stāv uz vietas?

- Kroulij, viņš negrib laist mūs iekšā, - misis Treisija sūdzējās.

- Azirafal? Tas tiešām tu? Skaista kleita, - velns nomurmināja.

Diez cik labi Kroulijs nejutās. Pēdējās trīsdesmit jūdzes viņam bija intensīvi jāiedomājas, ka tonna degoša metāla, gumijas un ādas ir automašīna darba kārtībā, turklāt Bentley šai iedomai sīvi pretojās. Visgrūtāk bija saturēt mašīnu kopā pēc tam, kad sadega universālās riepas, paredzētas visiem laikapstākļiem. Kad Kroulijs pārtrauca iztēloties, ka Bentley vēl ir riepas, automašīnas paliekas sabira kaudzītē uz izkropļotajiem riteņiem.

Tagad viņš noglaudīja metāla virsmu, kas bija tā sakarsusi, ka uz tās varētu cept olas.

- Ar mūsdienu autiņiem tādi triki nav iespējami, -Kroulija balss pauda mīlestību.

Visi skatījās uz viņu.

Atskanēja elektronisks klikšķis.

Barjera sakustējās. Nojume ar elektromotoru mehāniski novaidējās, bet tad nepārvaramā spēka priekšā padevās, un barjera pacēlās.

- Ei! - seržants Deisenburgers brīnījās, - kurš no jums to izdarīja?

Švīks, švīks, švīks, švīks, un šunelis, kuram skrienot ņirbēja kājeles.

Visi noskatījās četros riteņbraucējos, kas, nikni mīdami pedāļus, pieliecās zem barjeras un pazuda bāzē.

Seržants saņēmās.

- Paklau, - viņš jau vārgākā balsī teica, - vai vienam sīkajam uz bagāžnieka nesēdēja kosmiska būtne ar draudzīgu ģīmi?

- Diez vai, - Kroulijs atbildēja.

- Nu, tad viņiem būs lielas nepatikšanas, - seržants Deisenburgers paziņoja un pacēla ieroci.

Jāpieliek punkts visām ēverģēlībām, viņš domāja, taču no prāta neizgāja ziepju gabals.

- Un jums arī, - viņš piebilda.

- Es jūs brīdinu... - Šedvels iesāka.

- Lieta pārāk ieilgusi, - atskanēja Azirafala balss,

- nokārto to, Kroulij, esi labs draugs!

- Hm? - Kroulijs norūca.

- Man tačujābūt tam labajam, - Azirafals paskaidroja,

- sasodīts, tu nedrīksti no manis to prasīt! Gribi rīkoties, kā labāk, un kas beigās sanāk?

Viņš noknakšķināja pirkstus.

Atskanēja paukšķis kā no vecmodīgas zibspuldzes, un seržants Tomass A. Deisenburgers izgaisa.

- Mjā, - novilka Azirafals.

- Redzat? - teica Šedvels, kas īsti neizprata misis Trei-sijas sašķelto personību. - Sīkums. Turieties pie manis, un nepazudīsiet!

- Kārtīgs darbs, - Kroulijs uzslavēja, - nebūtu domājis, ka tev ir tādas spējas.

-Jānudien, - Azirafals piekrita, - atklāti sakot, es pats arī ne. Ļoti ceru, ka neaizsūtīju viņu uz pārāk šausmīgu vietu.

- Iesaku tev pie tā pierast, - Kroulijs teica. - Aizsūti, un viss. Pēc tam labāk par to nedomā!

Viņš izskatījās ieintriģēts.

- Varbūt iepazīstināsi mani ar savu jauno ķermeni?

- Ko? Jā. Jā, protams. Misis Treisija, tas ir Kroulijs. Kroulij, tā ir misis Treisija. Priecājos iepazīties.

- Ejam iekšā, - Kroulijs sacīja.

Viņš bēdīgi paskatījās uz Bentley vraku, bet tad atplauka. Vārtiem mērķtiecīgi tuvojās džips. Izskatījās, ka tas ir pilns ar cilvēkiem, kas izkliegs jautājumus un sāks šaut, nedomādami, kas devis pavēli.

Kroulijs pasmaidīja. Debesu dāvana, tā varētu teikt.

Izņēmis rokas no kabatām, velns pacēla tās kā Brūss Lī un uzsmaidīja kā Lī van Klīfs.

- Ak, - viņš teica, - lūk, arī transports.

divriteņus viņi atstāja pie zemajām ēkām. Venslideils savējo uzmanīgi saslēdza. Viņš bija no tiem, kas to dara.

- Nu, bet kādi tie cilvēki izskatīsies? - Pipars pajautāja.

- Varētu būt visādi, - Ādama balsī skanēja šaubas.

- Pieaugušie, vai ne? - Pipars gribēja zināt.

-Jā, - Ādams pamāja. - Tici man, tik pieauguši, ka nevari pat iedomāties.

- Diez kas nav cīnīties ar pieaugušajiem, - Venslideils drūmi secināja, - vienas nepatikšanas.

- Tev nebūs ar viņiem jācīnās, - Ādams paskaidroja, - tikai jādara tas, ko teicu.

VIŅI uzmeta skatienu saviem nesamajiem. Tie neizskatījās pēc pasaules lāpīšanai vispiemērotākajiem rīkiem.

- Bet kā mēs viņus dabūsim rokā? - Braiena balsī jautās šaubas. - Atceros, ka biju te atvērto durvju dienā, redzēju, kā te ir. Daudz telpu, mirgojošas gaismas.

Ādams domīgi pētīja ēkas. Signalizācija vēl jodelēja.

- Nu, - viņš novilka, - manuprāt...

- Paklau, sīkie, ko jūs te meklējat?

Gluži draudīgi balss neskanēja, taču turpat uz robežas bija. Tā piederēja virsniekam, kurš pēdējās desmit minūtes bija centies saskatīt jēgu absurdajā pasaulē, kurā signalizācija ieslēdzas pati no sevis, bet durvis neparko neveras vaļā. Viņam aiz muguras stāvēja divi tikpat apmulsuši kareivji, lāgā nezinādami, kā apieties ar četriem maza auguma nepārprotami baltādainiem jauniešiem, no kuriem viens varētu būt sieviešu kārtas.

- Neuztraucieties par mums, - Ādams bezrūpīgi atbildēja, - mēs tikai pastaigājamies.

- Vienīgi jums... - virsnieks iesāka.

- Ejiet gulēt, - Ādams teica, - jums jāguļ. Visiem kareivjiem jāguļ, tad ar jums nekas ļauns nenotiks. Vienīgi tūlīt pat jāaizmieg.

Virsnieks skatījās viņā, mēģinādams koncentrēties, un tad krita uz priekšu.

- Forši, - teica Pipars, kad sabruka arī pārējie, - kā tu to dabūji gatavu?

- Nu, - Ādams piesardzīgi teica, - zēnu rokasgrāmatā Kā paveikt 101 neiespējamu lietu bija šis tas par hipnozi...

- Tiešām?

- Apmēram tā, es tikai izdomāju līdz galam, kā to darīt.

Uzgriezis muguru sakaru ēkai, Ādams vairs nestāvēja kā parasti sakumpis, bet iztaisnoja muguru - ar šādu stāju būtu apmierināts pat misters Tailers.

- Tātad, - Ādams teica.

Brīdi padomājis, viņš piebilda:

- Nāciet un redzēsiet.

ja aizvāktu projām pasauli, atstājot vienīgi elektrību, viss izskatītos brīnišķi un filigrāni - mēs iegūtu lodi ar spīdīgām sudraba līnijām un vietām mirdzošu satelītu smailēm. Pat tumšās vietās mirgotu radari un komercraidsta-ciju radioviļņi - kā liela briesmoņa nervu sistēma.

Vietām tīklā kā mezgli izceļas pilsētas, bet lielākā daļa elektrības ir tikai melnstrādnieka muskuļi. Apmēram pirms piecdesmit gadiem cilvēce piešķīra elektrībai arī smadzenes.

Tāpēc tagad tā bija dzīva, tāpat kā dzīva ir uguns. Slēdži bija aizmetināti. Releji izkusuši. Silikona čipos, kuru mikroskopiskā struktūra atgādina Losandželosas ielu plānu, atvērās jaunas takas, bet simt jūdžu attālumā no tām pazemes telpās atskanēja zvani. Šausmu pārņemti cilvēki skatījās ekrānos, neticēdami tam, ko tie stāstīja. Slepenā kalnu ieplakā cieši aizvērās smagas metāla durvis, un iekšpusē palikušie dauzīja ar dūrēm pa kūstošo drošinātāju kārbām. Tuksneša un tundras laukumi atslīdēja malā, ielaižot aklimatizētos kapos svaigu gaisu, un robusti veidojumi smagi iegūla savā vietā.

Strāva plūda, kur pagadās, atstājusi parastos kanālus. Pilsētās nodzisa satiksmes ugunis, pēc tam ielu gaismas, beigās itin visas. Ventilatori griezās arvien lēnāk, noraustījās un tad apklusa pavisam. Sildītāju gaismiņas izgaisa tumsā. Lifti iesprūda pusceļā. Raidstacijas kļuva mēmas, nomierinošā fona mūzika apklusa.

Mēdz teikt, ka civilizācija atrodas divdesmit četru stundu un divu ēdienreižu attālumā no barbarisma.

Rotējošo Zemi nesteidzīgi apskāva nakts. Uz tumšās planētas kā kniepadatām vajadzēja mirgot gaismiņām, bet to nebija.

Zemi apdzīvo pieci miljardi cilvēku. Barbarisms salīdzinājumā ar gaidāmajiem notikumiem būtu pikniks - karsts, negaršīgs, tāds, kuru beigās tik un tā atdod skudrām.

nāve iztaisnoja muguru, it kā uzmanīgi ieklausoties, lai gan ausu Nāvei nav.

VIŅŠ IR TE, Nāve paziņoja.

Pārējie trīs pacēla skatienus. Viņu stāja bija mazliet mainījusies. Pirmīt, pirms Nāve sāka runāt, viņi, proti, tā viņu daļa, kas nestaigā un nerunā kā cilvēki, bija pārklājuši pasauli, bet tagad tā atgriezās atpakaļ.

Lielākā vai mazākā mērā.

Viņi izskatījās svešādi. Šķita, ka slikti pieguloša apģērba vietā ir slikti piegulošs ķermenis. Bads bija kā neno-regulēta raidstacija, kuras galveno - patīkamo sekmīga uzņēmēja - signālu sāk nomākt seni, drausmīgi pamat-personības sprakšķi. Kara āda spīdēja no sviedriem. Piesārņojuma āda tikai spīdēja.

- Par visu... tiks gādāts, - Karš ar zināmu piepūli paziņoja. - Viss... notiks, kā vajag.

- Nebūs jau kodolieroči vien, - Piesārņojums norūca, - bet arī ķīmiskie. Tūkstošiem galonu... nelielās tvertnēs pa visu pasauli. Skaists šķīdums... nosaukumā astoņpadsmit zilbju. Plus... vecie krājumi. Novērtējiet paši: ja plutonijs nesairst tūkstošiem gadu, tad arsēns nesairst nekad.

- Un tad... iestāsies ziema, - Bads piebalsoja, - ai, kā man patīk ziema. Tajā ir... kaut kas tīrs.

- Vistas nāks... mājās tupēt uz laktas, - Karš sacīja.

- Vistu vairs nebūs, - Bads aizsmakušā balsī aizrādīja.

Izmaiņas nebija skārušas tikai Nāvi. Šis tas jau nemainās.

Visi četri atstāja ēku. Piesārņojums gāja tāpat kā visi, kamēr radās iespaids, ka viņš vienlaikus arī tek.

To ievēroja arī Anatēma un Ņūtons Pulsifers.

Tā bija pirmā ēka, kurā abi ienāca. Iekšā šķita daudz drošāk nekā ārā, kur pietika uztraukumu. Anatēma atgrūda durvis ar brīdinājuma zīmi, ka to atvēršana apdraud dzīvību. Tiklīdz viņi iegāja, durvis pašas aizcirtās un aizslēdzās.

Kopš Četru parādīšanās vairs nebija daudz laika diskusijām.

- Kas viņi ir? - Ņūtons pajautāja. - Teroristi, vai?

- Runājot caur puķītēm, tev varētu būt taisnība, - Anatēma atbildēja.

- Par ko viņi tik dīvaini sprieda?

- Iespējams, par pasaules galu, - Anatēma paskaidroja. - Vai neredzēji auras?

- Šķiet, ne, - Ņūtons atzinās.

- Tiešām pretīgas.

-Jā?

- Konkrētāk, negatīvas.

-Jā?

- Kā melni caurumi.

- Un tas ir slikti, vai ne?

-Jā-

Anatēma nikni pētīja metāla skapīšu rindas. Vienreiz par visām reizēm vairs nebija nekādi joki, bet pa īstam: mašinērija, kas grasījās iznīdēt planētu - vismaz to, kas atrodas divu metru dziļumā un augšup līdz ozona slānim, -nedarbojās saskaņā ar pieņēmumiem. Nekur neredzēja lielas, sarkanas tvertnes ar mirgojošām gaismām, tāpat ari dzeloņdrātis, kas aicināt aicina tās pārgriezt. Nebija aizdomīgi lielu ekrānu ar metronomu, kas skaita līdz nullei un kuru pēdējā mirklī var apturēt. Tikai metāla skapīši, pamatīgi, smagi, izturīgi pret pēdējās minūtes varoņiem.

- Kas galu galā notiek? - Anatēma jautāja. - Viņi taču kaut ko pastrādāja, vai ne?

- Kazi varam šo to atvienot, izslēgt? - Ņūtons izmisīgi sacīja. - Ja labi pameklētu, noteikti atrastu slēdzi.

- Tādos gadījumos viss ir kārtīgi nobloķēts. Neesi tik naivs! Domāju, ka tu šajos jautājumos kaut ko sajēdz.

Ņūtons izmisīgi pamāja. Jā, ar elektronikas pamatiem te nepietiks. Tomēr viņš pameta skatienu aiz skapīša, cerēdams kaut ko atrast.

- Globālais sakaru tīkls, - Ņūtons murmināja. - Ar to var praktiski visu. Regulēt elektrības jaudu, pievienoties satelītiem. Pilnīgi visu. Varētu zzzīp... dot pretsparu, zzap... ak, ja vien, au...

- Kā tev tur veicas?

Ņūtons sūkāja pirkstus. Nekā līdzīga tranzistoram te nebija. Aptinis plaukstu ar kabatlakatu, viņš atvienoja vairākus blokus.

Savulaik elektronikas žurnāls, kuru Ņūtons abonēja, joka pēc bija nodrukājis shēmu, kas nekādā gadījumā nedarbojās. Beigās autors dzēlīgi piebilda, ka lai nu ko, bet jebkurš amatieris tādu sistēmu varot samontēt un būt drošs, ka tā darbojas tad, ja nedarbojas. Ķēdē bija otrādi saliktas diodes, ačgārni ievietots tranzistors un nosēdusies baterija. Ņūtons samontēja un, ko domā, uztvēra Maskavas radio. Viņš uzrakstīja žurnālam sūdzību, bet atbildi nesaņēma.

- Tiešām nezinu, vai no manas darbošanās būs jēga, -viņš tagad teica.

- Džeimss Bonds parasti vienkārši visu atskrūvē, -Anatēma atbildēja.

- Ne jau tikai atskrūvē, - Ņūtonam jau sāka apnikt, - turklāt es neesmu... zzip... Džeimss Bonds. Ja būtu, sliktie zēni parādītu man visas meganāves sviras un pateiktu, velns parāvis, kā tās darbojas, vai ne? Žvīks! Taču dzīvē tā nav. Nudien nesaprotu, kas te notiek, un es nespēju to apturēt.

pie apvāršņa biezēja mākoņi. Debesis virs galvas vēl bija skaidras, vienīgi gaisā virmoja viegla vēsma. Tomēr gaiss šķita neparasts, tāds kā kristalizējies, un, pagriežot galvu, varēja redzēt jaunas šķautnes. Gaiss dzirksteļoja. Lai to aprakstītu, varētu ienākt prātā vārds pārpildīts - pārpildīts ar nereālām lietām, kas gaida īsto brīdi, lai materializētos.

Ādams pacēla acis augšup. Virs viņa galvas bija caurspīdīgs gaiss, bet arī Debesu un Elles karapulki, kas stiepās līdz bezgalībai, spārna gals pie spārna gala. Ja ieskatījies ciešāk ar ievingrinātu aci, varēji manīt atšķirību.

Klusums turēja dūrē pasauli kā burbuli.

Ēkas durvis atsprāga, un Četri iznāca laukā. Nu jau trīs no viņiem neizskatījās pēc cilvēkiem, bet drīzāk pēc cilvēkveida figūrām, kas piepildītas ar viņu būtību. Nāve tiem blakus izskatījās pavisam vienkārši. Platais ādas mētelis un tumšā ķivere ar sejsegu bija pārvērtusies apmetnī ar kapuci, bet tās bija tikai detaļas, jo skelets, pat staigājošs, izskatās pēc cilvēka, un ikvienā dzīvā būtnē kaut kādā ziņā slēpjas nāve.

- Galvenais jau ir tas, - Ādams nobēra, - ka viņi nav reāli, drīzāk jau tādi kā nakts murgi.

- Bet mēs taču neguļam, - Pipars iebilda.

Suns smilkstēdams lūkoja paslēpties aiz Saimnieka muguras.

-Viens no viņiem laikam tūlīt izšķīdīs, - Braiens pamāja uz kustīgo Piesārņojuma augumu, ja to vēl tā varēja saukt.

- Pats redzi, - Ādams uzmundrinoši sacīja, - tāds nevar būt reāls, pareizi? Tas taču ir pilnīgi skaidrs. Kaut ko tādu nevar saukt par reālu.

Četri apstājās dažu metru attālumā no VIŅIEM.

DARBS GALĀ.

Nāve pieliecās uz priekšu un uzmeta bezacu skatienu Ādamam. Grūti pateikt, vai viņš bija pārsteigts.

-Jā, - Ādams atbildēja, - bet es to nemaz negribēju. Nevienam nelūdzu, lai kāds to dara.

Nāve pievērsās trīs kolēģiem, tad atkal Ādamam.

Viņiem aiz muguras slīdēdams apstājās džips. Neviens nelikās par to ne zinis.

NESAPROTU, Nāve teica, TAVAS DZĪVES SŪTĪBA TAČU IR PASAULES GALS. TĀ STĀV RAKSTĪTS.

- Bet es nesaprotu, kāpēc kādam kaut kas tāds bija jāraksta, - Ādams mierīgi atbildēja. - Pasaule ir pilna ar brīnumiem, un es visus vēl neesmu atklājis, tāpēc nevēlos, lai kāds radītu jukas un visu iznīcinātu. Varat mierīgi doties projām.

(Tas ir viņš, mister Šedvel, teica Azirafals šaubpilnā balsī, tas, kurš sporta krekliņā...)

Nāve nenovērsa skatienu no Ādama.

- Tu... esi... mūsējais, - Karš nošņāca caur zobiem, kas atgādināja skaistas lodes.

- Viss jau nokārtots. Mēs darām... pasauli jaunu... - Piesārņojuma balss skanēja tā, it kā no sarūsējušas dzelzs mucas sūktos kaut kas ķīmisks.

- Tu... būsi mūsu vadītājs, - Bads paziņoja.

Ādams vilcinājās. Iekšējā balss kliedza, ka tā tiešām ir, ka arī viņam pieder pasaule, un tagad tikai jāpagriežas un jāved viņi caur apjukušo planētu. Tie taču ir savējie.

Kaut kur augšējos slāņos debesu karapulki gaidīja Vārdu.

 - Tu nedrīksti man prasīt, lai viņu nošauju! Tas taču ir tikai bērns!

- Hm, - Azirafals novilka. - Hm.Jā. Varbūt labāk mazliet nogaidīt, kā tu domā?

- Kamēr viņš izaugs? - Kroulijs atbildēja ar jautājumu.)

Suns ieņurdējās.

Ādams paskatījās uz VIŅIEM. Tie taču ari ir savējie.

Šobrīd bija jāizšķiras, kuri draugi tad ir īstie.

- Sadodiet viņiem, - Ādams klusi teica.

Viņa balsī vairs nebija vilcināšanās un neskaidrības: tā skanēja neparasti harmoniski. Tādai nespēj nepaklausīt neviens cilvēks.

Karš smiedamies skatījās uz VIŅIEM.

- Puišeļi, - viņa teica, - no smilšu kastes. Padomājiet, kādas rotaļlietas es varu jums piedāvāt! Padomājiet par visām spēlēm! Mīļie zēni, ja gribēšu, jūs manī iemīlēsieties! Puišeļi ar rotaļu šautenēm!

Viņa atkal iesmējās, taču automāta zalvei līdzīgi smiekli aprāvās, kad Pipars panāca uz priekšu un pacēla trīcošu roku.

Gluži zobens tas nebija, bet ko gan var sameistarot no diviem sprunguļiem un auklas? Karš pētīja Pipara ieroci.

- Saprotu, - viņa teica, - tātad zobs pret zobu?

Karš paņēma zobenu, kas notrinkšķēja kā vīna glāze, kad piesit tās malai.

Ieroči saskardamies nozibsnīja.

Nāve ieskatījās Ādama acīs.

Atskanēja dramatiska šķindoņa.

- Neaiztiec! - Ādams, nepagriezis galvu, nošņāca.

VIŅI skatījās uz zobenu, kas, nokritis uz betona takas,

sastinga.

- Puišeļi, - Pipars neapmierināti čukstēja.

Agri vai vēlu cilvēkam jāizšķiras, kurā pusē nostāties.

- Bet viņa taču... - Braiens teica, - kaut kā uzsūca to zobenu...

Gaiss starp Ādamu un Nāvi sāka vibrēt kā vasaras svelmē.

Venslideils ieskatījās Bada iekritušajās acis un pacēla priekšmetu, ko ar labu iztēli varētu noturēt par svariem (tas bija izgatavots no auklām un zariņiem).

Viņš sāka to vicināt sev ap galvu.

Bads aizsargādamies pacēla roku.

Atkal zibsnis, un zemē šķindēdami nokrita sudraba svari.

- Neaiztiec! - Ādams atkal brīdināja.

Piesārņojums metās bēgt vai vismaz ātri plūst, bet

Braiens norāva sev no galvas zāļu vainagu un meta. Patiesībā tā nevajadzēja notikt, taču neredzams spēks pacēla to gaisā un aizsvieda kā disku.

Šoreiz sprāga. Parādījās sarkana liesma melnu dūmu mākoni, nosmirdēja pēc naftas.

No dūmiem, klusi dūkdams, izripoja apsūbējis sudraba kronis, kas sāka griezties uz vietas kā nosviesta monēta.

Šoreiz iztika bez brīdinājuma. Kroņa mirdzums vairs nebija metālisks.

- Kur viņi aizgāja? - Venslideils brīnījās.

TUR, KUR VIŅU VIETA, atbildēja Nāve, neatraujot skatienu no Ādama. TUR, KUR VIŅI VIENMĒR BIJUŠI. ATPAKAĻ CILVĒKU PRĀTOS.

Nāve uzsmaidīja Ādamam.

Kaut kas nošvīkstēja. Nāves apmetnis atvērās, un parādījās izplesti spārni. Eņģeļa spārni. Bet ne jau no spalvām. Tie bija nakts spārni, kas caur radīto matēriju iegrima zemapziņas tumsā, kurā tālumā mirdzēja retas ugunis -iespējams, zvaigznes, bet varbūt kaut kas pavisam cits.

ES, Nāve teica, NEESMU KĀ VIŅI. ES ESMU AZRAĒLS, UN MANA SŪTĪBA IR BŪT PAR DZĪVU RADĪBU ĒNU. MANI NEVAR IZNĪCINĀT, JO TAD IES BOJĀ VISA PASAULE.

Nāves skatiens vairs nededzināja. Ādams pakasīja degunu.

- Nezinu gan, - viņš teica. - Varbūt kaut kā tomēr var.

Viņš atbildēja Smaidam.

- Lai nu kā, pagaidām tam jābeidzas, - Ādams turpināja, - visām tām mašīnām. Tagad jums jādara, ko teikšu, un es saku, ka tam visam jābeidzas.

Nāve paraustīja plecus.

VISS JAU PAMAZĀM STĀJAS.

BEZ VIŅIEM, viņš pamāja uz traģiskajām triju jātnieku atliekām, NEKAS NEVAR TURPINĀTIES. VIENKĀRŠĀ ENTROPIJA TRIUMFĒ.

Nāve pacēla kaulaino roku tādā kā sveicienā.

BET VIŅI ATGRIEZĪSIES, Nāve teica, NEKUR TĀLU VIŅI NAV AIZGĀJUŠI.

Spārni vienu reizi noplīkšķēja kā pērkona dārds, un Nāves eņģelis pazuda.

- Tad jau labi, - Ādams teica tukšam gaisam. - Viss kārtībā. Nekas nenotiks. Vienīgi jāaptur tas, ko viņi iesāka, un viss.

Ņūtons izmisis pētīja plauktus ar aprīkojumu.

-Tā kā vajadzētu būt rokasgrāmatai vai kaut kam tamlīdzīgam, - viņš teica.

-Jāpaskatās, varbūt Agnese to pieminēja, - Anatēma atbildēja.

- Nūja, - Ņūtona balsi skanēja rūgtums. - Baigi loģiski, vai ne? Sabotēt divdesmitā gadsimta elektroniku ar septiņpadsmitā gadsimta rokasgrāmatas palīdzību? Ko gan Agnese varēja zināt par tranzistoriem?

-Ja kas, mans vectēvs 1948. gadā precīzi izskaidroja 3228. pareģojumu, tāpēc varēja veikt sekmīgus ieguldījumus, - Anatēma sacīja. - Agnese, protams, nezināja terminus un neko daudz nesaprata no elektrības, tomēr...

- Es runāju pārnestā nozīmē...

- Turklāt tev nav jāiedarbina, bet tikai jāaptur. Tāpēc nekas nav jāzina, pietiek ar neziņu.

Ņūtons smagi nopūtās.

- Labi, - viņš garlaikoti sacīja. - Pamēģināsim! Gaidu tavu pareģojumu!

Anatēma izvilka kartīti uz labu laimi.

- Viņš nav tas, par ko uzdodas, - viņa nolasīja. - 1002. numurs. Pavisam vienkārši. Ko teiksi?

- Paklau, - Ņūtons satriekts norija siekalas. - Nav īstais bridis atklāt, taču elektronikā es neko daudz nejēdzu. Vispār neko.

- Ja nemaldos, tu teici, ka esi datoru inženieris.

- Tas bija pārspīlējums. Gribu teikt - pārspīlējums tik lielā mērā, ka to, manuprāt, varētu saukt par lielību. Varētu pateikt līdz galam, - Ņūtons aizvēra acis, - tā nebija patiesība.

- Tātad meli? - Anatēma maigi pajautāja.

- Ai, tik tālu es neietu, - Ņūtons atbildēja un tad piebilda, - lai gan datoru inženieris neesmu. Nepavisam ne. Tieši otrādi!

- Kā otrādi?

-Ja jau tā gribi zināt, lūdzu. Tikko pieskaros elektroniskai ierīcei un cenšos to salabot, tā apstājas.

Anatēma viņam aši, saulaini uzsmaidīja un ieņēma teatrālu pozu kā burvju mākslinieka priekšnesumā, kad dāma spīdošos vizuļos atkāpjas malā, lai atklātu triku.

- Tralalā, - viņa nodziedāja.

- Salabo! - viņa teica.

- Ko tad?

- Mēģini panākt, lai darbojas labāk! - Anatēma paskaidroja.

- Nesaprotu, - Ņūtons atbildēja, - diez vai man izdosies.

Viņš pieskārās tuvākajam skapītim.

Atskanēja troksnis, kuru Ņūtons nepaguva identificēt, un tad arvien klusākas ģeneratora vaimanas tālumā. Pulti noraustījās ugunis, no kurām lielākā daļa uzreiz apdzisa.

Visā pasaulē cilvēki, kas cīnījās ar slēdžiem, pēkšņi atklāja, ka viss ir kārtībā. Datori beidza plānot trešo pasaules karu un atkal dīki pārbaudīja stratosfēru. Novaja Zemļa bunkuros cilvēki, kas drudžaini centās izraut kontaktdakšas, atklāja, ka tās ir viņu rokās, bet Vaiomingas un Nebraskas bunkuros viri aizsargkrāsas tērpos beidza bļaustīties un draudēt cits citam ar ieročiem un būtu labprāt iedzēruši alu, ja raķešu bāzē būtu atļauts lietot alkoholiskus dzērienus. Atļauts nebija, bet alus atradās.

Iedegās gaismas. Civilizācijas slīdēšana haosā apstājās. Uz redakcijām sāka plūst vēstules ar sūdzībām, ka sīkumu dēļ mūsdienu cilvēks krītot izmisumā.

Tedfīldā iekārtas beidza izstarot briesmas. Kaut kas tajās bija izgaisis, un ne jau saistībā ar elektrību.

- Velns lai parauj! - Ņūtons iesaucās.

- Redzi nu, - Anatēma atbildēja, - tu visu nokārtoji. Vecajai Agnesei var ticēt, es taču teicu. Bet tagad laižamies projām!

- viņš to negribēja! - Azirafals iesaucās. - Vai tad es neteicu, Kroulij?Ja tev nebūtu slinkums kārtīgi ieskatīties ikvienā cilvēkā, tad tu redzētu, ka sirds dziļumos viņi ir gluži...

- Vēl jau nekas nav beidzies, - Kroulijs iebilda.

Ādams pagriezās un beidzot abus ieraudzīja. Kroulijs

nebija pieradis, ka cilvēki viņu uzreiz atklāj; Ādams skatījās Kroulijā kā atvērtā grāmatā, lasīdams visu viņa dzīvi. Pirmajā acumirkli velnu pārņēma šausmas. Visas iepriekš pārdzīvotās bailes, salīdzinot ar šo sajūtu, šķita sīkums. Tie, Lejā, varēja pārtraukt tavu eksistenci, sagādāt neciešamas sāpes, bet šis zēns spēja ar domām vien iznicināt visu, turklāt, iespējams, ari panākt, lai tu vispār nekad nebūtu eksistējis.

Ādama skatiens aizslīdēja pie Azirafala.

- Atvainojiet, kāpēc jūs esat divi cilvēki? - viņš painteresējās.

- Nu, - Azirafals atbildēja, - tas ir garš...

- Diez kas nav, - Ādams aizrādīja, - manuprāt, jums vajadzētu atkal būt divām dažādām būtnēm.

Nekādi teatrāli efekti nesekoja. Vienīgi parādījās Azirafals, kas sēdēja blakus misis Treisijai.

- Ai, tirpas pārskrēja, - viņa teica, ar skatienu nomērīdama eņģeli no galvas līdz kājām, un tad mazliet vīlusies piebilda, - ak, es domāju, ka esat jaunāks.

Šedvels uzmeta eņģelim kvēli greizsirdīgu skatienu, zīmīgi taustīdams šautenes stobru.

Azirafals paskatījās lejup uz savu jauno ķermeni, diemžēl ļoti līdzīgu vecajam, lai gan mētelis bija tīrāks.

- Labi gan, ka viss ir galā, - viņš teica.

- Nav gan, pats zini. Nepavisam ne, - Kroulijs atsaucās.

Virs galvas kā makaroni katlā mutuļoja mākoņi.

- Saproti, - Kroulija balsī skanēja dzelžaini drūma nolemtība, - nav jau tik vienkārši. Tu domā - kari sākas tāpēc, ka nošauj kādu vecu hercogu vai kāds nogriež otram ausi, vai ari raķetes tiek izvietotas kādam ne pa prātam? Tā jau nemaz nav. Tie jau tikai iegansti, nekas vairāk. īstais kara cēlonis ir savstarpēja neiecietība, un spriedze pieaug, un tad jau pietiek ar sīkumu. Ar jebkuru sīkumu. Kā tevi... sauc... zēn?

- Ādams Jangs, - atbildēja Anatēma, iznākusi laukā.

Viņai pa pēdām sekoja Ņūtons.

- Tieši tā, Ādams Jangs, - zēns apstiprināja.

- Labs darbs. Tu izglābi pasauli. Tikpat kā sagādāji svētkus, - Kroulijs teica, - tomēr lielu pārmaiņu nebūs.

- Laikam gan, - Azirafals pamāja. - Nešaubos, ka manējie grib Armagedonu. Tiešām skumji.

- Varbūt kāds varētu pateikt, kas te notiek? - Anatēma, sakrustojusi rokas, skarbi pajautāja.

Azirafals paraustīja plecus.

- Ļoti garš stāsts, - viņš iesāka.

Anatēma lepni pacēla galvu.

- Tad izstāstiet, - viņa mudināja.

- Nu, iesākumā...

Noplaiksnīja zibens, iespēra dažu metru attālumā no Ādama un turpat arī palika kā sprakšķošs stabs: pie pamatnes platāks, it kā neredzamu trauku piepildītu nevaldāma elektrība. Cilvēki piespiedās pie džipa.

Zibens pazuda, un tā vietā stāvēja vīrs no zelta uguns.

- Augstā debess, - Azirafals izdvesa, - tas ir viņš.

- Kas tad? - Kroulijs jautāja.

- Dieva balss, - eņģelis atbildēja, - Metatrons.

VIŅI noskatījās.

Pēc tam Pipars teica:

- Nav gan. Metatrons ir no plastmasas ar lāzera lielgabalu un var pārvērsties par helikopteru.

- Tas jau ir kosmiskais megatrons, - Venslideils klusi izdvesa, - man ari tāds bija, bet tam nokrita galva. Manuprāt, šitais ir kaut kas pavisam cits.

Skaistais, tukšais skatiens apstājās pie Ādama Janga, bet pēc tam strauji pagriezās uz verdošo betonu turpat līdzās.

No degošās zemes pacēlās siluets, tikpat kā pantomīmas dēmonu karalis, taču šajā pantomīmā neviens nepaliktu dzīvs un pēc tam būtu jāsauc mācītājs, lai izdedzina zemi pa tīro. Gandrīz tāds pats kā Metatrons, vienīgi liesmas bija asinssarkanas.

- Ē-ē, - novilka Kroulijs, saraudamies sēdekli. - Sveiki... ē.

Sarkanais veidols uzmeta viņam ašu skatienu, it kā

iezīmēdams aprlšanai nākotnē, un tad pievērsās Ādamam. Balss, kad tā atskanēja, atgādināja miljoniem mušu, kas steidzīgi paceļas gaisā.

Nodūca vārds, kas cilvēka ausis skanēja kā pār muguru vilkta vīle.

Viņš uzrunāja Ādamu, kurš atbildēja:

- Mm? Nē. Es jau teicu. Mani sauc Ādams Jangs. - Zēns nopētīja būtni no augšas līdz apakšai. - Bet kā godāt jūs?

- Belcebuls, - Kroulijs steidzīgi nobēra, - kas valda pār...

- Paldies, Krouzzlij, - Belcebuls atbildēja. - Vēlāk parunāsssim nopietnāk. Zinu, ka tev daudzzz kasss man sakāms.

¹

Tā gan nav īsti taisnība. Patiesībā ceļš uz elli ir bruģēts ar sasalušiem pārdevējiem, kas zvana pie durvīm un piedāvā preces nedēļas nogalēs. Jaunākie dēmoni tos izmanto kā slidotavu.

²

Ellei jau patiesībā tikai tādas vien ir.

³

Tā nav pretruna. Tā ir krāsa, kas spektrā seko ultravioletajai. Tehniskais termins - inframelnā. Eksperimentālos apstākļos to viegli saskatīt. Lai veiktu eksperimentu, vajag tikai kārtīgu ķieģeļu mūri, kurā pēc slaida ieskrējiena jāietriecas ar noliektu galvu. Krāsa, kura pirms nāves sāpēs pašķīdīs jums gar acīm, būs inframelnā.

⁴

Patiesībā bija gan:

Gaismas iela brēks, melnie Čūskas kaujas rati liesmās degs, un Karaliene vairs dzīvsudraba dziesmas nedziedās.

Lielākā daļa dzimtas piekrita Gelatlijai Divaisai, kas 1830. gadā sarakstīja īsu monogrāfiju, kurā šo pareģojumu izskaidroja kā metaforu Veishaupta iluminātu padzīšanai no Bavārijas 1875. gadā.

⁵

Ņūtons nesekmīgi cenšas atcerēties angļu tautas parunu: “Vakarā sarkanas debesis, no rīta ganiem prieks.” (Red. piez.)

⁶

Vārdu spēle: vārdus peas (zirņi) un peace (miers) angļu valodā izrunā līdzīgi. (Red. piez.)

⁷

Tā bija patiesība. Pasaulē nebija tāda termometra, kurš spētu vienlaikus rādīt +700 °C un -140 °C, bet tāda tobrīd bija pareizā temperatūra.

⁸

Televizora R. P. Taileram nebija. Kā teica viņa sieva: Ronalds neuzskata, ka mūsmājās kas tāds būtu vajadzīgs, vai ne? Un Ronalds piekrita, lai gan sirdī kāroja redzēt kādu no neķītrajiem, netīrajiem un vardarbīgajiem gabaliem, par kuriem sūdzējās Nacionālās TV skatītāju asociācijas. Ne jau tāpēc, ka gribēja tos redzēt, protams. Vienkārši derētu uzzināt, no kā jāpasargā citi cilvēki.

⁹

1983. gadā atvaļinājuma laikā viņš bija paslīdējis un nokritis viesnīcas dušas telpā. Tagad pietika ieraudzīt dzeltenu ziepju gabalu, lai atmiņā ataustu gandrīz liktenīgās šausmas.

- Ēē, - Kroulijs novilka, - nu, gribu pateikt, kas notika...

- Klussssu!

-Jā, jā, - Kroulijs aši izmeta.

- Tātad, Ādam Jang, - ierunājās Metatrons, - mēs, pats par sevi saprotams, novērtējam tavu ieguldījumu, tomēr jāpiebilst, ka Armagedonam jāsākas tagad. Var rasties pagaidu grūtības, taču cēlais mērķis tiks sasniegts.

- Ak, - Kroulijs čukstēja eņģelim, - viņaprāt, lai glābtu pasauli, tā jāiznīcina.

- Ja ir ššķēršļi, tad jāzzina, kas darāmsss, - dūca Bel-cebuls. - Bet tassss jādara tūlīt, zēn. Tāds tavs liktenissss. Tā stāv rakstīts.

Ādams ievilka elpu, bet citi to aizturēja. Kroulijs un Azirafals jau labu brīdi bija aizmirsuši, ka jāelpo.

- Nudien nesaprotu, kāpēc viss un visi jānodedzina pa tīro, - Ādams iesāka. - Miljoniem zivju, vaļu, koku, aitu un tā tālāk. Kāds no tā labums? Tikpat kā mēs un Džon-sona banda. Pat ar pilnīgu uzvaru nesakausi pretinieku, jo patiesībā to nemaz negribi. Un tā viss iet uz riņķi. Bez sava gala sūtīsiet tādus kā tie divi, - Ādams pamāja uz Krouliju un Azirafalu, - lai radītu pasaulē jukas. Cilvēkiem jau tā pietiek grūtību, un tad vēl jūsējie jauc gaisu.

Kroulijs pačukstēja Azirafalam:

- Kas tā par Džonsona bandu?

Eņģelis paraustīja plecus:

- Laikam kāda sena atšķēlusies sekta, gnostiķu paveids. Varētu būt kas līdzīgs ofītiem.

Saraucis pieri, viņš turpināja:

- Bet varbūt setītiem? Nē, te es domāju koliridiāņus. Ak, atvaino, viņu ir tik daudz, ka grūti visus paturēt galvā.

-Jauc tik cilvēkiem prātus, - Kroulijs burkšķēja.

- Tas nav svarīgi! - Metatrons sēca. - Galvenais, radot Zemi, labo un ļauno...

- Nesaprotu, kāda jēga radīt cilvēkus un pēc tam uztraukties, ka viņi uzvedas kā cilvēki, - Ādams bija pati nopietnība, - turklāt, ja jūs vienreiz beigtu barot viņus ar solījumiem, ka pēc nāves būs labi, visi mēģinātu ieviest kārtību jau dzīves laikā. Ja būtu pa manam, es atļautu dzīvot ilgāk, tāpat kā vecajam Metuzālam. Tad būtu daudz interesantāk, un cilvēki sāktu domāt, ko nodara apkārtējai videi un ekoloģijai, jo savām acīm redzētu, kādas tam visam ir sekas pēc simts gadiem.

- Ak tad tā, - Belcebuls beidzot pasmaidīja, - tu vēliesss valdīt par passssauli. Tas jau ir tuvu tavam liktenim...

- Esmu par to domājis un zinu, ka negribu, - Ādams mazliet pagriezās un uzmundrinoši pamāja VIŅIEM. - Šo to var jau uzlabot, tomēr tad pie manis tāpat nāks cilvēki ar lūgumu sakārtot pasauli, atbrīvot no atkritumiem, audzēt mežus. Un kāds no tā labums? Tikpat kā sakārtot guļamistabu viņu vietā.

- Tu nekad neuzkop pat savējo, - Ādamam aiz muguras teica Pipars.

- Es nerunāju par savu guļamistabu, - (kurā jau gadiem nebija redzams paklājs). - Es runāju par guļamistabu vispār. Tas ir salīdzinājums. Tā.

Belcebuls un Metatrons saskatījās.

- Atklāti sakot, - Ādams turpināja, - man nav viegli visu laiku kaut ko izdomāt, lai Piparam, Venslijam un Braienam nebūtu garlaicīgi. Ziniet, man jau pietiek ar to pasauli, kas man ir. Tomēr paldies jums!

Metatrona sejā atspoguļojās izteiksme, kādu ar laiku pieņēma visi, ilgāku laiku klausoties Ādamā.

- Bet tu jau nevari noliegt to, kas esi, - Metatrons beigās teica. - Paklau, tava dzimšana un liktenis ir Lielā plāna sastāvdaļa. Visam jānotiek, kā paredzēts. Visi lēmumi jau pieņemti.

- Dumpotiessss ir jauki, - Belcebuls piebilda, - bet daži jautājumi dumpim nepakļaujas. Tasss tev jāsaprot!

- Es nedumpojos, - Ādams prātīgi atbildēja. - Vienkārši norādu uz dažiem jautājumiem. Manuprāt, par to jūs nevienu vainot nevarat. Man šķiet, ka būtu daudz labāk iztikt bez kariem un tad paskatīties, ko cilvēki darīs. Ja neiejauksieties, varbūt viņi beidzot sāks domāt un ieviesīs pasaulē kārtību. Nevaru galvot, ka tā būs, bet izslēgts nav, - viņš precizēja.

- Neredzu tur nekādu jēgu, - Metatrons atbildēja, - tu nevari stāties pretī Lielajam plānam. Tas ir tavos gēnos. Padomā labi!

Ādams vilcinājās.

Tumšā zemapziņas straume jau bija gatava uzplūst un čukstēja: jā, tik tiešām, tas taču ir galvenais - atbalstīt Plānu, es taču esmu tā sastāvdaļa.

Diena bija gara, un Ādams jutās noguris. Vienpadsmit gadu vecumā pasaules glābšana izsmeļ spēkus.

Kroulijs saķēra galvu.

- Mirkli, tikai mirkli domāju, ka mums ir cerība, -velns teica. - Bet Ādams viņus aizkaitināja. Jā, bija tīri labi, līdz...

Azirafals piecēlās.

- Atvainojiet, - eņģelis iesāka.

Visu skatieni pievērsās viņam.

- Lielais plāns, - Azirafals turpināja, - ir tas, kurš nav izskaidrojams, vai ne?

Uz brīdi iestājās klusums.

- Lielais plāns ir Lielais plāns, - Metatrons nešaubīdamies atbildēja. - Tu taču pats to zini. Pasaule pastāvēs seštūkstoš gadu un beigsies ar...

-Jā, jā, tas tiešām ir Lielais plāns, - Azirafals pieklājīgi, godbijīgi sacīja, tomēr izturējās kā cilvēks, kas politiķu sanāksmē uzdevis negaidītu jautājumu un stūrgalvīgi gaida atbildi. - Bet es jautāju, vai tas ir neizzināms. Gribu tikt skaidrībā.

- Vai nav vienalga? - nošņāca Metatrons. - Tas taču ir viens un tas pats!

Tiešām? Kroulijs prātoja. Laikam jau paši nezina. Velna sejā parādījās muļķīgs smaids.

- Tātad neesat pilnīgi pārliecināti? - Azirafals nelikās mierā.

- Mums nav lemts saprast neizskaidrojamo Plānu, -Metatrons atbildēja, - taču Lielais plāns, protams...

- Lielais plāns var būt tikai sīka visaptverošās neiz-skaidrojamības daļa, - Kroulijs iejaucās, - tāpēc no neiz-skaidrojamības aspekta jūs nevarat zināt, ka tas, kas tagad notiek, nav pareizi.

- Tasss ir rakstītssss! - Belcebuls auroja.

- Bet citur varbūt ierakstīts kaut kas pavisam cits, -Kroulijs turpināja, - un to jūs nevarat izlasīt.

- Ar lielākiem burtiem, - Azirafals piebilda.

- Un pasvītrots, - Kroulijs papildināja.

- Ar divām svītrām, - Azirafalam vēl šķita par maz.

- Varbūt tas nav pārbaudījums tikai pasaulei, - Kroulijs turpināja, - bet arī jums, ļaudis. Ko?

- Dievs ar saviem uzticīgajiem kalpiem nespēlējas, -Metatrona balsī jautās nemiers.

- Kā tad! - Kroulijs novilka. - Naivums tavā vecumā.

Visu skatieni pievērsās Ādamam, kas nopietni domāja.

Beigās viņš teica:

- Nesaprotu, kāda nozīme tam, kas rakstīts. Galvenais taču ir cilvēki. Visu, kas uzrakstīts, var taču arī nosvītrot!

Pār lidlauku pārlaidās vēsma. Augšā kā mirāža noviļ-ņojās sanākušie Visuma karapulki.

Iestājās klusums: tāds varētu būt dienu pirms Radīšanas.

Ādams stāvēja smaidīdams: sīks augums starp Debesim un Elli.

Kroulijs sagrāba Azirafala roku.

- Vai saproti, kas notika? - viņš satraukti čukstēja. - Viņu atstāja savā vaļā! Viņš izauga par cilvēku un nav ļaunuma vai labestības iemiesojums, bet vienkārši - cilvēks.

Un tad Metatrons paziņoja:

- Es domāju, ka man jākonsultējas par turpmāko darbību.

- Man arīdzzzan, - pamāja Belcebuls un pagrieza satracināto ģīmi pret Krouliju, - protams, es ziņošu, ka tu šššeit piedalījies, par to vari nešaubīties.

Pēc tam viņš paglūnēja uz Ādamu.

- Nezinu ari, ko par to teiks tavs Tēvs...

Nodārdēja apdullinošs sprādziens. Šedvels, kas vairākas minūtes bija satraukumā dīdījies kā uz adatām, beidzot spēja savaldīt trīcošos pirkstus un nospieda gaili.

Lodes izlidoja cauri gaisam, kur tikko bija stāvējis Belcebuls. Šedvels pat nenojauta, cik ļoti viņam paveicies, ka netrāpīja.

Debesis notrīcēja un atkal kļuva tādas kā parasti. Mākoņi pie apvāršņa sāka izklīst.

KLUSUMU PĀRTRAUCA MISIS TREISIJA.

- Vai viņi nebija jocīgi?

Tā viņa nemaz negribēja teikt, bet to, ko gribēja teikt, nespēja ietērpt vārdos, ja nu vienīgi varbūt kliedzot, tomēr cilvēka smadzenēm piemīt apbrīnojamas atjaunošanās spējas un vārdi Vai viņi nebija jocīgi liecināja par ātru izveseļošanos. Pēc pusstundas viņa jau domās, ka bijusi par daudz iedzērusi.

- Nu gan viss galā, kā tu domā? - Azirafals ierunājās.

Kroulijs paraustīja plecus.

- Baidos, ka mums ar tevi nē.

- Manuprāt, jums nav jāuztraucas,- Ādams mierināja. - Es par jums visu zinu. Neuztraucieties!

Pēc tam Ādams uzlūkoja VIŅUS, kuri centās neatkāpties ne soli. Brīdi padomājis, viņš teica:

-Jā, te viss bija pamatīgi sajaukts. Tomēr man liekas, ka citiem vislabāk būtu to aizmirst. Ne jau pavisam, bet vienkārši īsti neatcerēties. Un tagad iesim mājās!

- Tu taču nevari pamest darbu pusratā! - Anatēma panāca uz priekšu. - Padomā, ko vēl vari izdarīt! Kaut ko labu.

- Piemēram? - Ādama balsī iezagās aizdomas.

- Nu... iesākumam panākt, lai atgriežas vaļi.

Ādams piešķieba galvu.

- Un tad neviens viņus nenogalinās?

Anatēma vilcinājās. Labi būtu, ja varētu to apstiprināt.

- Ja cilvēki sāks viņus nogalināt, ko jūs man ieteiksiet darīt? - Ādams pajautāja. - Nē! Man vispirms viss jāizpēta. Ja reiz es sākšu iejaukties, tad tam nebūs gala. Vissaprātīgākais būtu likt cilvēkiem nonākt pie atziņas, ka, nogalinot vali, viņi dabū tikai beigtu vali.

- Tāda nostāja liecina par atbildības sajūtu, - Ņūtons secināja.

Ādams sarauca pieri.

- Veselais saprāts, nekas vairāk, - viņš atbildēja.

Azirafals uzsita Kroulijam uz pleca.

- Rādās, ka esam izdzīvojuši, - viņš sacīja, - iedomājies, kādas šausmas notiktu, ja mēs ar tevi būtu izturējušies profesionāli.

- Hm, - velns norūca.

- Vai tavs vāģis ir darba kārtībā?

- Laikam prasās pēc remonta, - Kroulijs atzinās.

- Es iedomājos, ka varētu šos labos ļaudis aizvest uz pilsētu, - eņģelis sacīja. - Nešaubos, ka esmu parādā pusdienas misis Treisijai un, protams, viņas izredzētajam.

Šedvels pameta skatienu pār plecu uz eņģeli, pēc tam uz misis Treisiju, kas uzvaroši smaidīja.

- Par ko viņš runā? - Šedvels prasīja.

Ādams piegāja pie VIŅIEM.

- Manuprāt, mums laiks doties mājās, - viņš teica.

- Bet kas īsti notika? - Pipars gribēja zināt. - Kas...

- Tam vairs nav nekādas nozīmes, - Ādams atbildēja.

- Bet tu taču varētu palīdzēt... - Anatēma sāka, noraugoties, ka viņi dodas pie velosipēdiem.

Ņūtons maigi saņēma viņu aiz rokas.

- Nav vērts, - viņš mierināja. - Rīt būs mūsu atlikušās dzīves pirmā diena.

- Vai zini, - Anatēma atbildēja, - no visiem nodrāztajiem teicieniem šis man derdzas visvairāk!

- Interesanti, vai ne? - Ņūtons laimīgi atteica.

- Kāpēc tev uz mašīnas durvīm uzmālēts laupītājs Diks Tārpiņš?

- Joka pēc, - Ņūtons atbildēja.

- Tu saki?

- Tāpēc, ka, lai kur es braucu, vienmēr aizkavēju satiksmi, - viņš nomurmināja.

Kroulijs drūmi pētīja džipa vadības paneli.

- Žēl gan tava autiņa, - eņģelis nopūtās. - Zinu, ka tev tas ļoti patika. Bet varbūt, ja tu tiešām koncentrētos...

- Tāds, kā bija, vairs nebūs, - Kroulijs atbildēja.

- Droši vien.

- Dabūju to vēl pavisam jaunu, zini. Nevis mašīna, bet cimds visam augumam.

Velns paošņāja.

- Kaut kas deg, vai?

Brāzma sacēla gaisā putekļus un tad nosvieda tos lejā. Gaiss kļuva karsts un smags, un visi jutās kā mušas sīrupā.

Kroulijs pagriezās un ieraudzīja Azirafala sejā šausmas.

- Bet viss taču cauri, - viņš teica. - Nekas vairs nevar notikt! Liktenīgais brīdis jau ir pagātne! Viss beidzies!

Un tad sāka drebēt zeme. Šķita, ka brauc metrovilciens un nevis garām, bet tieši virsū.

Kroulijs drudžaini centās iedarbināt mašīnu.

- Tas nav Belcebuls! - viņš centās pārkliegt vēju. - Tas ir Viņš! Ādama tēvs! Ne jau Armagedona dēļ, bet personīgā jautājumā. Darbojies, tu, draņķa autiņ!

Zem Anatēmas un Ņūtona kājām salīgojās zeme, nogrūžot abus uz drebošā betona. No plaisām vēlās dzelteni dūmi.

- Kā vulkāns! - Ņūtons iesaucās. - Kas tas ir?

- Lai nu kas, bet tas ir varen dusmīgs, - Anatēma atbildēja.

Kroulijs džipā lamājās. Azirafals uzlika roku uz viņa pleca.

- Te ir cilvēki, - eņģelis aizrādīja.

- Jā, - Kroulijs noburkšķēja, - un es.

- Mums jāparūpējas, lai ar viņiem nenotiek nekas ļauns.

- Nu, un... - velns iesāka un aprāvās.

- Manuprāt, mēs esam sagādājuši viņiem pietiekami daudz uztraukumu. Mēs ar tevi. Gadiem. Tā vai citādi.

- Mēs tikai veicām savu darbu, - Kroulijs murmināja.

-Jā. Nu un? Daudzi cilvēki gadsimtiem darīja savu

darbu, un, redz, ko savārīja!

- Tu taču nedomā, ka mums jāmēģina Viņu apturēt?

- Bet ko tu vari zaudēt?

Kroulijs gribēja strīdēties, bet tad saprata, ka Azira-falam taisnība. Tiešām nebija, ko zaudēt, viss jau bija pagalam. Neko ļaunāku par to, kas viņu sagaidīja tik un tā, elle viņam nevarēja nodarīt. Beidzot viņš jutās brīvs.

Kroulijs uztaustīja zem sēdekļa riteņa dzelzs disku. Nekas liels, tomēr vismaz kaut kas. Atklāti sakot, stāties pretī sātanam ar kārtīgiem ieročiem būtu baisāk. Tad varētu uz kaut ko cerēt, un tas būtu vēl ļaunāk.

Pacēlis no Kara rokām izkritušo zobenu, Azirafals domīgi izvērtēja tā smagumu.

- Augstā debess, kur tas laiks, kad to lietoju, - viņš nomurmināja.

- Pirms seštūkstoš gadiem, - Kroulijs atsaucās.

- Tik tiešām, - eņģelis pamāja. - Ai, toreiz gan bija dieniņa! Vecie labie laiki.

- Es gan tā neteiktu, - Kroulijs atbildēja.

Troksnis pieņēmās spēkā.

- Tolaik cilvēki vēl atšķīra labo no ļaunā, - Azirafals aizsapņojās.

- Nūja. Bet padomā labi!

- Tik tiešām. Es par daudz iejaucos.

-Jā.

Azirafals pacēla zobenu, un tas švīkstēdams uzliesmoja kā magnēzija stabs.

- Ko iemācījies, nekad neaizmirsīsi, - viņš uzsmaidīja Kroulijam.

- Es gribu tev pateikt, - eņģelis turpināja, - ja gadījumā netiksim no šejienes projām, tad... sirds dziļumos zinu, ka tevī ir dzirkstelīte no kaut kā laba.

- Tas tiesa, - Kroulijs rūgti atteica, - paldies par komplimentu!

Azirafals sniedza viņam roku.

- Bija prieks tevi pazīt, - viņš teica.

Kroulijs saņēma eņģeļa plaukstu.

- Līdz nākamajai reizei, - viņš teica. - Un vēl... Azi-rafal?

-Jā?

- Ielāgo! Es jau no sākta gala zinu, ka sirds dziļumos tu esi tāds maita, ka esi pat simpātisks.

Kāds šļūca uz viņu pusi, un tad mazais, bet dinamiskais Šedvela augums pagrūda abus malā, mērķtiecīgi vicinādams šauteni.

- Es neticu, ka jūs, dienvidu mīkstmieši, varat nogalināt pat klibu žurku mucā. Ar ko mums tagad jācīnās?

- Ar sātanu, - Azirafals bez aplinkiem pateica.

Šedvels pamāja, it kā tā būtu parasta lieta, nosvieda

zemē ieroci un noņēma platmali, atklādams pieri - visu ielas salašņu un kaušļu biedu.

- Ak tad tā, - Šedvels teica, - tādā gadījumā es izmantošu savu roku!

Ņūtons un Anatēma noskatījās, kā visi trīs neveikli slāj projām no džipa. Šedvels vidū. Trijotnes siluets atgādināja stilizētu burtu W.

- Augstā debess, ko viņi taisās darīt? - Ņūtons prasīja. - Un kas, kas ar viņiem tagad notiks?

Azirafala un Kroulija mēteļi pārplīsa pa šuvēm. Ja jau gals klāt, tad labāk to piedzīvot īstajā veidolā. Pret debesīm izpletās spārni.

Pretēji vispārējam uzskatam velniem ir tādi paši spārni kā eņģeļiem, lai gan bieži vien labāk kopti.

- Šedvelam gan nevajadzēja iet ar viņu! - Ņūtons grīļodamies cēlās kājās.

- Kas tas par Šedvelu?

- Mans seržants, apbrīnojams večuks, tu pat iedomāties nevari... Man viņam jāpalīdz!

- Jāpalīdz? - Anatēma nesaprata.

- Esmu devis zvērestu, un vispār, - Ņūtons vilcinājās. - Nu, tādu kā zvērestu. Un viņš man izmaksāja mēnešalgu avansā!

- Bet tie divi? Arī tavi draugi... - Anatēma iesāka un aprāvās.

Azirafals bija mazliet pagriezies, un, ieraudzījusi eņģeli profilā, viņa beidzot attapās.

- Atceros, kur esmu viņu redzējusi! - Anatēma iesaucās un pieķērās pie Ņūtona, jo zeme atkal sašūpojās. - Nāc!

- Bet te tūlīt notiks kaut kas šausmīgs!

-Ja Grāmata būs cietusi, tad tev, velns parāvis, būs taisnība!

Aptaustījis atloku, Ņūtons izvilka no tā kniepadatu. Ej nu sazini, kas būs pretinieks, bet nekā cita jau viņam nebija.

Viņi metās skriet....

Ādams aplaida skatienu visapkārt.

Pēc tam arī lejup.

Viņa sejā atspoguļojās aprēķināta nevainība.

Brīdi viņu plosīja pretrunas.

Taču Ādams bija savā vietā.

Vienmēr, uz visiem laikiem savā vietā.

Viņš pacēla roku un aši apvilka ap sevi pusloku.

... Azirafals un Kroulijs juta, ka pasaule izmainās.

Trokšņu vairs nebija. Plaisas pazudušas. Palikusi tikai sātaniskā spēka izvirduma vieta, virs kuras sāka izklīst dūmi. Viņiem līdzās lēni apstājās automašīna, dzinējam skaļi rēcot pieklusušajā vakarā.

Paveca, bet labi saglabājusies. Tomēr ne tāda kā Bentley, kurai nobrāzumi pazuda tāpēc vien, ka Kroulijs tā vēlējās. Uzreiz varēja pateikt, ka autiņa saimnieks divus gadu desmitus katru nedēļas nogali rīkojies atbilstoši rokasgrāmatas noteikumiem. Pirms katra brauciena apgājis mašīnai riņķī, pārbaudījis lukturus un saskaitījis riteņus. Nopietni, ūsaini vīri ar pīpi mutē bija rakstījuši nopietnas pamācības, un saimnieks tās izpildīja, jo arī nēsāja ūsas, smēķēja pīpi un ievēroja instrukcijas, jo kas gan notiktu pretējā gadījumā? Automašīna bija apdrošināta tieši par tās vērtību. Tās saimnieks brauca trīs jūdzes lēnāk, nekā atļāva ātruma ierobežojumi, vai arī četrdesmit jūdzes stundā (tā, kā bija lēnāk). Pat sestdienās viņš nēsāja kaklasaiti.

Arhimēds teicis, ka ar pietiekami garu sviru un kārtīgu vietu, kur atsperties, varot iekustināt pasauli.

Viņš varētu atsperties, piemēram, uz mistera Janga.

Automašīnas durvis atvērās, un no tās izkāpa misters Jangs.

- Kas te notiek? - viņš prasīja. - Ādam! Ādam!

Bet VIŅI jau bija pie vārtiem.

Misters Jangs uzmeta skatienu satriektajam bariņam. Labi, ka vismaz Kroulijs un Azirafals apķērās un laikus ievilka spārnus.

- Ko viņš atkal izdomājis? - misters Jangs nopūtās, negaidīdams atbildi. - Kas tam puikam prātā? Ādam! Tūlīt nāc atpakaļ!

Ādams reti kad klausīja tēvu.

seržants tomass a. deisenburgers atvēra acis. Apkārtne šķita neparasta vien tādēļ, ka bija tik pazīstama. Vidusskolas klases fotoattēls pie sienas, ASV karodziņš zobu glāzē blakus zobu birstei, pat rotaļu lācītis mundierī. Pa guļamistabas logu plūda agras pēcpusdienas saules stari.

Viņš saoda ābolu pīrāga smaržu. Tieši tās viņam bija pietrūcis visvairāk, pavadot sestdienas vakarus tālu no mājām.

Viņš nokāpa lejā pa kāpnēm.

Pie plīts stāvēja māte un ņēma laukā no cepeškrāsns ābolu pīrāgu, lai to atdzesētu.

- Sveiks, Tomij, - viņa teica, - domāju, ka esi Anglijā.

- Jā, mamm, pēc likuma es atrodos Anglijā, aizstāvu demokrātiju, mamm, ser, - seržants Tomass A. Deisenburgers atbildēja.

- Jauki, mīļais, - māte sacīja. - Tētis ar Česteru un Tedu ir Lielajā stadionā. Viņi priecāsies tevi redzēt.

Seržants Tomass A. Deisenburgers pamāja.

Noņēmis militāro ķiveri un novilcis militāro žaketi, viņš uzrotīja militārā krekla piedurknes. Brīdi viņš izskatījās domīgāks nekā jelkad agrāk dzīvē. Prāts pa daļai bija nodarbināts ar ābolu pīrāgu.

- Mamma, ja gadījumā kāds zvana un grib runāt ar seržantu Tomasu A. Deisenburgeru, mamm, ser, tad...

- Ko, Tomij?

Toms Deisenburgers pakāra šauteni pie sienas blakus tēva vecajai, apdilušajai bisei.

- Es teicu, ja kāds zvana, mamm, tad esmu Lielajā stadionā kopā ar tēti, Česteru un Tedu.

gaisa karabāzes vārtiem lēni tuvojās kravas automašīna. Nakts maiņas sargs paskatījās laukā pa logu, pārbaudīja šofera dokumentus un pamāja, lai brauc iekšā.

Mašīna līkumoja pa betona pagalmu.

Beigās tā apstājās uz tukšas lidjoslas. Turpat tuvumā sēdēja divi vīri, tukšodami vīna pudeli. Viens ar saulesbrillēm. Dīvaini, bet neviens viņiem nepievērsa uzmanību.

- Tu saki, ka Viņš visu šādi saplānoja? No paša sākuma? -Kroulijs jautāja.

Azirafals rūpīgi noslaucīja pudeles kakliņu un atdeva to atpakaļ velnam.

- Varētu būt, - viņš atbildēja. - Iespējams. Bet, cik zinu, to jau var jebkuru brīdi pajautāt Viņam pašam.

- Cik man zināms, - Kroulijs domīgi turpināja, - neesam tik tuvu pazīstami, lai runātu, un Viņš nav no tiem, kas atbildēs tieši. Patiesībā... patiesībā Viņš vispār neatbild. Tikai pasmaida, it kā zinātu to, par ko tev nav ne jausmas.

- Un tā jau arī ir, - eņģelis sacīja. - Vai tad citādi būtu kāda jēga?

Iestājās klusums, un abi dziļdomīgi skatījās tālumā, it kā atcerēdamies kaut ko tādu, par ko ne viens, ne otrs sen nav domājis.

Šoferis izkāpa no automašīnas ar kartona kārbu un knaiblēm rokās.

Uz lidjoslas mētājās apsūbējis metāla kronis un svari. Šoferis saņēma tos ar knaiblēm un ielika kārbā.

Pēc tam viņš devās pie vīriem, kas dzēra vīnu.

- Atvainojiet, kungi, - viņš iesāka, - bet te vajadzēja būt arī zobenam, vismaz man tā teica, un es tagad nesaprotu...

Azirafals apjuka. Samulsis viņš pameta skatienu visapkārt, tad piecēlās un atklāja, ka apmēram stundu sēdējis uz zobena. Viņš pieliecās un to pacēla.

- Atvainojiet, - eņģelis sacīja un ielika zobenu kārbā.

Šoferis (ar International Express cepuri) atbildēja, ka

viss kārtībā un laikam viņus esot sūtījis pats Dievs, un viņam vajagot parakstu, lai apliecinātu, ka te bijis, un šī gan esot dieniņa, ko atcerēties, vai ne?

Azirafals un Kroulijs piekrita, un eņģelis parakstīja šofera pasniegto dokumentu, apliecinādams, ka svari, kronis un zobens saņemti labā kārtībā un jānogādā (adrese nesalasāma), bet nauda jāpārskaita uz (konta numurs izplūdis).

Šoferis jau gāja uz mašīnu, bet tad apstājās un pagriezās.

- Ja es pastāstītu sievai, kas šodien ar mani notika, -viņš mazliet skumīgi teica, - viņa nemūžam neticētu. Un es viņai nevarētu pārmest, jo pats arī neticu.

Pēc tam viņš iekāpa mašīnā un aizbrauca.

Kroulijs nedroši piecēlās un pastiepa roku Azirafalam.

- Ejam, - viņš teica, - aizvedīšu tevi uz Londonu.

Abi iesēdās džipā. Neviens viņus neaizkavēja.

Džipā bija kasešu atskaņotājs - tādus parasti neatrast

pat visās amerikāņu militārajās automašīnās, taču Kroulijs bija pārliecināts, ka katrā viņa spēkratā jābūt atskaņotājam, tāpēc, tiklīdz viņš iekāpa, tas acumirklī uzradās.

Kasetē, kuru Kroulijs ielika atskaņotājā, bija Hendeļa Ūdens mūzika, un tā palika Hendeļa Ūdens mūzika visu ceļu līdz mājām.

Svētdiena

(Pirmā diena viņu atlikušajā dzīvē)

Ap pusvienpadsmitiem avīžu zēns nolika pie Jasmīnu namiņa ārdurvīm svētdienas laikrakstus. To varēja paveikt trijos piegājienos.

Uz paklāja nobūkšķēja avīzes, pamodinot Ņūtonu.

Viņš atstāja Anatēmu guļam. Nabadzīte bija nopietni satricināta. Kad viņš Anatēmu apguldīja, viņa nezināja ne rīta, ne vakara. Visu dzīvi viņa bija ticējusi Pravietojumiem, un nu to vairs nebija. Droši vien jūtas kā vilciens, kas sasniedzis galastaciju, bet nespēj apstāties.

Turpmāk Anatēmas dzīve būs pilna pārsteigumu tāpat kā visiem. Labi gan.

Iezvanījās telefons.

Ņūtons metās uz virtuvi un pēc otrā zvana pacēla klausuli.

- Hallo! - viņš teica.

Klausulē sāka buldurēt māksloti draudzīga balss ar izmisuma pieskaņu.

- Nē, - viņš atbildēja. - Nepavisam. Starp citu, te nedzīvo Devisija, bet Divaisa. Viņa vēl guļ.

- Paklau, - Ņūtons turpināja, - esmu pārliecināts, ka viņa nevēlas nedz izolāciju, nedz dubultstiklus. Starp citu, viņa nav mājas saimniece, bet īrniece.

- Nē, es netaisos modināt un prasīt, - viņš sacīja, - un vēl, pasakiet man, mis... jā, mis Morrova, kāpēc jums svētdienas nav brīvas kā visiem?

- Svētdiena gan, - Ņūtons atbildēja, - protams, šodien nav sestdiena. Kāpēc lai būtu sestdiena? Tā taču bija vakar.

Goda vārds. Ko jūs gribat teikt... pazaudējāt dienu? Neko nesaprotu. Manuprāt, jūs esat pārāk aizrāvusies ar tirgošanos... Hallo?

Noburkšķējis viņš nolika klausuli.

Ak, tie pārdevēji pa telefonu! Labu galu viņi neņems!

Tomēr mirkli viņš mocījās šaubās. Svētdiena taču, vai ne? Uzmetis skatienu laikrakstiem, Ņūtons nomierinājās. Ja jau rakstīts Sunday Times, tad svētdiena - redakcija taču nevar kļūdīties! Un vakar bija sestdiena. Protams. Vakar bija sestdiena, kuru viņš neaizmirsīs līdz mūža galam, ja vien atcerēsies, kas īsti nebija jāaizmirst.

Attapies, ka ir virtuvē, Ņūtons nolēma sagatavot brokastis.

Viņš staigāja, cik klusu vien varēdams, lai nepamo-dinātu Anatēmu, tomēr katrs troksnītis šķita skaļš. Vecā ledusskapja durvis čīkstēja uz velna paraušanu. Krāns pilēja klusi kā cikādes dziesma, bet šķita dārdam kā pērkons. Turklāt neko nevarēja atrast. Beigās kā jebkurš cilvēks jau no laika gala, kurš vienatnē brokasto svešā virtuvē, viņš iztika ar nesaldinātu šķīstošo kafiju.¹

Uz virtuves galda stāvēja apdedzis priekšmets gandrīz taisnstūra formā. Uz pārogļojušā vāka Ņūtons spēja izšķirt tikai dažus burtus: jau., umi. Vienas dienas laikā neiedomājamas pārmaiņas, viņš nodomāja. Izsmeļoša pravietojumu grāmata pārvērtusies apdegušā briketē.

Bet kā īsti viņi pie tās tika? Ņūtons atcerējās vīrieti, kas smaržoja pēc dūmiem un pat tumsā nenoņēma saulesbrilles. Un vēl kaut ko par skriešanu... zēnus ar velosipēdiem... nejauku sīkšanu... sīku, netīru seju, kas viņā noskatījās... viss virmoja prātā, ne gluži aizmirsts, tomēr uz atmiņas robežas, it kā nemaz nebūtu noticis.’ Kā gan tas iespējams?

Apsēdies Ņūtons blenza sienā, līdz beigās klauvējiens pie durvīm piespieda viņu atgriezties uz zemes.

Uz sliekšņa stāvēja neliela auguma vīrs melnā lietusmētelī ar kartona kārbu rokās. Saulaini smaidīdams, viņš sniedza to Ņūtonam.

- Mister... - viņš skatījās papīra lapiņā, ko turēja rokā, - Pulzifer?

- Pulsifers, - Ņūtons izlaboja. - Ar s, nevis z.

- Lūdzu, atvainojiet, - vīrs sacīja, - kārtīgi neapskatījos. Jā. Nu, tad labi. Acīmredzot adresēts jums ar misis Pulsiferi.

Ņūtons viņu truli uzlūkoja.

- Tādas misis Pulsiferes te nav, - viņš salti izmeta.

Vīrs noņēma no galvas katliņu.

- Man tiešām žēl... - viņš atvainojās.

- Nē, jūs pārpratāt... māte man ir, - Ņūtons sacīja. -Dzīva, vienīgi šobrīd Dorkingā. Esmu neprecējies.

- Dīvaini gan, sūtījums ir īpašs.

- Bet kas esat jūs? - Ņūtons pajautāja.

Vienās biksēs uz sliekšņa viņam jau metās vēsi.

Vīrietis neveikli pagrieza kārbu un izvilka no iekškabatas dokumentu, kuru pasniedza Ņūtonam.

Ņūtons izlasīja:

Džailzs Bedikombs Robijs, Robijs, Redferns un Baičānss Advokātu birojs Demdainčambersa 13 PRESTONA

- Jā? - viņš pieklājīgi teica. - Kā varu jums pakalpot, mister Bedikomb?

- Visupirms ielaidiet mani iekšā, - misters Bedikombs atbildēja.

-Jūs taču nebūsiet atnesis man tiesas pavēsti, vai ne? - Ņūtons painteresējās.

Iepriekšējās nakts notikumi karājās atmiņā kā mākonis, nemitīgi mainoties, lai kā Ņūtons centās atcerēties. Taču šķita, ka laikam jau viņš ir kaut ko sabojājis, tāpēc tagad jāgaida problēmas.

- Nē, - misters Bedikombs izskatījās mazliet aizvainots. - Tādiem uzdevumiem mums ir īpaši cilvēki.

Pagājis garām Ņūtonam, viņš nolika kārbu uz galda.

- Atklāti sakot, - misters Bedikombs teica, - mēs visi esam ieinteresēti. Misters Baičānss pats gribēja braukt, bet nu jau viņam grūti ceļot.

- Paklausieties, - Ņūtons sacīja, - man nav ne jausmas, par ko jūs runājat.

- Rau, šis, - misters Bedikombs smaidīdams pamāja: kā Azirafals, demonstrēdams burvju triku, - ir jums. Kāds jums to sūta. Tieši jums.

- Dāvana? - Ņūtons pajautāja.

Apskatījis un uzmanīgi aptaustījis kartona kārbu, viņš sāka atvilktnē meklēt asu nazi.

- Manuprāt, tas drīzāk ir mantojums, - misters Bedi-kombs paskaidroja. - Glabājās pie mums, vai varat iedomāties, trīssimt gadu. Atvainojiet. Vai es kaut ko ne tā pateicu? Paturiet roku zem auksta ūdens...

- Pie velna, ko tas nozīmē? - Ņūtons prasīja, lai gan prātā zagās ledaina nojausma.

Viņš apsūkāja sagriezto pirkstu.

- Dīvains stāsts. Ja neiebilstat, es apsēdīšos. Protams, visos sīkumos nezinu, jo sāku strādāt uzņēmumā tikai pirms piecpadsmit gadiem, taču... Kārba tika uzmanīgi piegādāta tolaik mazam juridiskam uzņēmumam, kas piederēja Redfernam un diviem Robijiem. Bedikombs pievienojās daudz, daudz vēlāk.

Toreizējais advokāta palīgs pieņēma sūtījumu, ar pārsteigumu atklādams kārbas augšā piesietu vēstuli, kas bija adresēta viņam. Tajā bija pamācības un pieci interesanti vēsturiski fakti par tuvākajiem desmit gadiem, kas, tiekot apķērīga jaunieša rokās, nodrošināja pietiekami daudz naudas, lai attīstītu veiksmīgu jurista karjeru.

Uzņēmuma darbiniekiem tikai vajadzēja rūpēties, lai kārba trīssimt gadus ir drošībā un beigās tiek piegādāta īstajam adresātam...

- ... lai gan uzņēmums gadsimtu gaitā mainīja saimniekus, - misters Bedikombs turpināja, - kārba kā bija, tā palika inventāra sarakstā.

- Es gan nezināju, ka septiņpadsmitajā gadsimtā tika ražota Heinz bērnu pārtika, - Ņūtons aizrādīja.

- Ieliku, lai mašīnā neapskādētu, - misters Bedikombs paskaidroja.

- Un šajā laikā neviens to neatvēra? - Ņūtons brīnījās.

- Ja nemaldos, divas reizes atvēra gan, - misters Bedi-kombs atzinās, - 1757. gadā misters Džordžs Kreinbi un 1928. gadā misters Arturs Baičānss, mistera Baičānsa tēvs.

Nokāsējies viņš turpināja:

- Acīmredzot misters Kreinbi tur atrada...

- ... sev adresētu vēstuli, - Ņūtons pabeidza.

Misters Bedikombs satrūkās.

- Augstā debess! Kā jūs to zināt?

- Šķiet, es atpazīstu šo stilu, - Ņūtons drūmi atbildēja. - Kas ar viņiem notika?

- Vai tik neesat jau dzirdējis? - mistera Bedikomba balsī skanēja aizdomas.

- Ne pārāk izsmeļoši. Viņus taču neuzspridzināja, vai

ne?

- Nu... misteram Kreinbi bija sirdslēkme, tā runā. Bet misters Baičānss nobālēja, ielika vēstuli aploksnē un, cik zinu, stingri piekodināja viņa dzīves laikā kārbu neatvērt. Ja kāds to uzdrošinātos, tiktu izmests no darba bez atsauksmēm.

- Bargi gan, - Ņūtons ironiski novilka.

- Tas bija 1928. gads. Lai nu kā, vēstules vēl tur ir.

Ņūtons atvēra kārbu.

Iekšā bija ar dzelzi apkalta lādīte. Neaizslēgta.

- Ņemiet vien laukā, - misters Bedikombs satraukti sacīja. - Jāatzīst, ka mani ļoti interesē, kas tur ir. Mēs birojā pat saderējām...

- Ziniet ko? - Ņūtons bija pati laipnība. - Uzvārīšu mums kafiju, tikmēr jūs atveriet lādīti.

- Es? Vai tā būs labi?

- Kāpēc gan ne? - Ņūtons jau pētīja cepešpannas, kas karājās virs plīts. Viena bija pietiekami liela, lai derētu viņa nodomam.

- Uz priekšu! - viņš mudināja. - Drosmi! Es taču neiebilstu. Pieņemsim, ka es jūs pilnvaroju...

Misters Bedikombs novilka mēteli.

- Labi, - viņš saberzēja rokas, - ja jau jūs tā sakāt. Būs ko pastāstīt mazbērniem.

Paņēmis pannu, Ņūtons uzmanīgi pieskārās durvju rokturim.

- Cerams, ka viss būs labi, - viņš teica.

- Sāksim.

Ņūtons dzirdēja klusu klikšķi.

- Kas tur ir?

- Abas atvērtās vēstules... jā, un trešā.... adresēta...

Nokrakšķēja zīmogs, uz galda kaut kas nošķindēja. Pēc

tam atskanēja īss ieelsiens, nočīkstēja ātri atbīdīts krēsls, ātri nodipēja soļi, aizcirtās durvis, ierūcās motors, un pa ielu aizbrauca automašīna.

Noņēmis no galvas pannu, Ņūtons iznāca laukā no aizdurves.

Paņēmis vēstuli, viņš nebija pārāk pārsteigts, redzot, ka tā adresēta misteram Dž. Bedikombam. Atlocījis lapu, viņš sāka lasīt.

Jurist, ņem kājas pār pleciem, lai pasaule neuzzina patiesību par tevi un misis Spidoni, rakstāmmašīnas verdzeni.

Ņūtons apskatījās arī pārējās vēstules. Viena, jau sabirzusi, bija adresēta Džordžam Kreinbi: Novāc savas zagļa ķetnas, mister Kreinbi, man labi zināms, ka Sv. Miķeļa dienā apkrāpi atraitni Plaškinu, tu, nožēlojamā, vecā kampējmīkla.

Ņūtons pārlika, ko varētu nozīmēt kampējmīkla, gatavs saderēt, ka ar kulināriju tai nav nekāda sakara.

Trešajā vēstulē, kas bija domāta ziņkārīgajam misteram Baičānsam, bija rakstīts: Tu viņus pameti, nodevēj. Noliec vēstuli atpakaļ, citādi pasaule uzzinās patiesību par septītā jūnija notikumiem tūkstoš deviņsimt sešpadsmitajā gadā!

Zem vēstules bija manuskripts. Ņūtons uzmeta tam skatienu.

- Kas tad tas? - atskanēja Anatēmas balss.

Ņūtons apmetās riņķī. Atspiedusies pret stenderi, viņa apburoši žāvājās.

Ņūtons aizstājās priekšā galdam.

- Ai, nekas. Sajaukuši adresi. Nekas. Veca kārba. Reklāmas. Tu jau zini.

- Svētdienā? - Anatēma pagrūda viņu sāņus.

Paraustījis plecus, Ņūtons noskatījās. Viņa izņēma no

lādītes sadzeltējušo manuskriptu.

-Agneses Nateres jauko un precīzo pravietojumu turpinājums, - Anatēma lēni lasīja. - Saistībā ar pasauli, kas sekos, sāgas turpinājums. Ak Kungs...

Godbijīgi nolikusi manuskriptu uz galda, Anatēma grasījās atšķirt pirmo lapu.

Ņūtons maigi uzlika uz viņas rokas savējo.

- Padomā labi, - viņš klusi teica. - Vai tiešām tu visu atlikušo dzīvi gribi būt Agneses mantiniece?

Anatēma pacēla acis.

Viņu skatieni sastapās.

bija svētdiena, atlikušās pasaules pirmā diena, pulkstenis rādīja ap pusdivpadsmitiem.

Sentdžeimsa parkā valdīja relatīvs klusums. Pīles, reālpolitikas speciālistes maizes jautājumā, sūdzējās par starptautiskās spriedzes samazināšanos. Tā tiešām bija, un ļaudis pulcējās birojos, lai saprastu, kāpēc tā notiek, kur pazudusi Atlantīda līdz ar trim starptautiskām delegācijām, tāpat arī - kas iepriekšējā dienā bija atgadījies ar visiem datoriem.

Parks bija tukšs, ja neskaita organizācijas M19 biedru, kas centās kādu savaņģot, un beigās abi samulsa, atklādami, ka abi pieder pie tās pašas organizācijas. Turpat netālu gara auguma vīrietis baroja pīles.

Vēl parkā bija Kroulijs un Azirafals.

Abi plecu pie pleca gāja pāri zālienam.

- Tas pats, - eņģelis secināja, - veikaliņš atkal vietā. Ne pēdu no sodrējiem.

- Antīku Bentley nav iespējams izgatavot, - Kroulijs sacīja. - Trūks apsūbējuma. Bet te nu tas ir, lielisks kā pati dzīve. Neatšķirsi no īstā.

- Es gan nevaru palielīties, - Azirafals atbildēja. - Neatceros, ka manā krājumā būtu grāmatas ar tādiem nosaukumiem kā Bīgla ceļojums uz Marsu, Kobēru varonis Džeks, Lielā zēnu rokasgrāmata vai Galvaskausu jūras piedzīvojumi.

- Velns parāvis, jūtu līdzi, - Kroulijs teica, zinādams, cik dārga eņģelim bija grāmatu kolekcija.

- Līdzjūtību vari neizteikt, - Azirafals mundri atbildēja, - toties visas ir pirmizdevumi, es jau izpētīju Skindle cenrādī. Tādos gadījumos var priecīgi nosvilpties.

- Gaidīju, ka viņš pasauli pārvērtīs atpakaļ, kāda tā bija, - Kroulijs turpināja.

- Jā, - Azirafals pamāja. - Vairāk vai mazāk. Cik jau nu spēja, un humora izjūtas viņam arī netrūkst.

Kroulijs pašķielēja uz eņģeli.

- Vai tev pēdējā laikā ir bijuši sakari ar savējiem? -viņš pajautāja.

- Nav. Bet tev?

- Arī nav.

- Manuprāt, viņi izliekas, it kā nekas nebūtu noticis.

- Manējie tāpat. Birokrāti paliek birokrāti.

- Manējie acīmredzot gaida, kas notiks tālāk, - Azirafals turpināja.

Kroulijs pamāja un teica:

- Atvelk elpu. Izmanto iespēju, lai garīgi apbruņotos. Nostiprinātu aizsardzību. Sagatavotos lielajam notikumam.

Apstājušies pie dīķa, abi vēroja pīles, kas meklēja maizi.

- Tu saki? - Azirafals ierunājās, - man gan šķiet, ka šīs jau bija tas lielais notikums.

- Šaubos, - Kroulijs atbildēja. - Padomā pats! Manuprāt, viss izšķirsies, kad visi mūsējie nostāsies pret visiem viņiem.

- Kā? Tu domā, Debesis un Elle pret cilvēci?

Kroulijs paraustīja plecus.

- Protams, ja viņš visu mainīja, tad varbūt mainījās arī pats. Varbūt atbrīvojās no savām spējām un nolēma kļūt par cilvēku.

- Ak, es tiešām ceru, ka tā būs, - Azirafals pamāja. - Tomēr diez vai tiks pieļauta alternatīva. Hm. Kā tu domā?

- Ej nu sazini. Debesu un Elles ieceres ir neizdibināmas. Plāni pārklājas.

- Kā tu to domā?

- Nu, - Kroulijs turpināja (par to viņš bija domājis līdz galvassāpēm), - vai tad tu pats neesi par to domājis? Par savējiem un manējiem, Debesīm un Elli, labo un ļauno, un tā tālāk? Es domāju - kāpēc vispār tas viss vajadzīgs?

- Cik atceros, reiz bija dumpis un... - eņģelis stīvi iesāka.

- Nūja. Bet kāds cēlonis? Tā taču nevajadzēja notikt, vai ne? - Velna acis neprātīgi spīdēja. - Ikviens, kas var radīt Visumu sešās dienās, nepieļaus tādus sīkumus. Protams, ja vien pats to negribēs.

- Beidz! Prātiņ, nāc mājās! - Azirafalu pārņēma šaubas.

- Tas nekam neder, - Kroulijs turpināja. - Nepavisam ne. Apsēdies un kārtīgi padomā, un prātā ienāks ne tas vien. Piemēram, kāpēc cilvēkos modināt ziņkāri, bet pēc tam nolikt redzamā vietā aizliegtu augli, ar lielu neona pirkstu norādot: LŪK, KUR TAS IR!

- Neatminos gan, ka tur būtu bijis neons.

- Es runāju pārnestā nozīmē. Proti, kāpēc tā darīt, ja vien negrib, lai cilvēks to apēd, ko? Varbūt tu vienkārši vēlies redzēt, kas notiks? Varbūt tā ir lielā, neizskaidrojamā plāna sastāvdaļa? Pilnīgi viss. Tu, es, viņš, viss. Pārbaudījums, lai pārliecinātos, kā darbojas paša uzbūvētā sistēma? Beigās jāsāk domāt, ka tā nav liela Visuma šaha spēle, bet tikai sarežģīts pasjanss. Vari neatbildēt. Mums to nesaprast, jo viss ir...

-... NEIZSKAIDROJAMS, - pabeidza vīrs, kas baroja pīles.

-Jā, tieši tā. Paldies!

Viņi noskatījās, kā garā auguma svešinieks iemet tukšo turzu atkritumos un slāj projām pa zālienu. Kroulijs nogrozīja galvu.

- Par ko es pirmīt runāju? - viņš pajautāja.

- Neatceros, - Azirafals atbildēja, - laikam jau nekas īpašs nebija.

Kroulijs drūmi pamāja.

- Gribu iekārdināt tevi ar mazām pusdienām, - viņš nošņāca.

Abi kārtējo reizi devās uz Ritz, kur brīnumainā kārtā atkal atradās brīvs galdiņš. Varbūt pēdējā laika notikumi bija ietekmējuši dabu, jo, kamēr viņi ieturēja maltīti, pirmo reizi vēsturē Bārklijskvērā sāka pogot lakstīgala.

Satiksmes trokšņu dēļ neviens to nedzirdēja, tomēr fakts paliek fakts.

bija svētdiena, pulkstenis rādīja vienu.

Pēdējos desmit gadus raganu meklētāja Šedvela pasaulē visas pusdienas bija vienādas. Viņš sēdēja pie ļodzīgā, ar cigarešu galiem izdedzinātā galda savā istabā, šķirstīdams senu Raganu meklētāju armijas bibliotēkas² grāmatu par burvestībām un demonoloģiju - Nekrotelekomnikonu vai Liber Fulvarum Paginarum, vai ari sen iemīļoto Malleus Malleflcarum.³

Pēc tam sekoja klauvējiens pie durvīm un misis Treisija teica:

- Pusdienas, mister Šedvel.

Šedvels tad noburkšķēja:

- Nekaunīgā netikle.

Nogaidījis minūti, lai nekaunīgā netikle pagūst tikt atpakaļ savā istabā, viņš atvēra durvis un pacēla šķīvi ar aknām, kas vienmēr bija rūpīgi apsegts ar otru šķīvi, lai neatdziest. Pēc tam seržants paēda, daudz neuztraukdamies, ka var ar mērci aptraipīt grāmatu.⁴

Vienmēr viens un tas pats.

Tikai ne šajā svētdienā.

Pirmkārt, Šedvels nelasīja, bet tikai sēdēja.

Otrkārt, izdzirdējis klauvējienu, viņš uzreiz piecēlās un atvēra durvis. Taču steiga bija veltīga.

Šķīvja pie durvīm nebija, tikai misis Treisija ar kamejas brošu un neredzētu lūpu krāsas toni. Jā, arī smaržu mākonī.

-Jā, Jezebele?

Misis Treisija sāka runāt, aši un mundri, tomēr nepārliecinoši.

- Sveiks, mister Š, iedomājos, ka pēc beidzamo divu dienu pārdzīvojumiem būtu muļķīgi atstāt jums pie durvīm šķīvi, tāpēc uzklāju galdu. Nāciet...

Misters Š? Šedvels piesardzīgi sekoja.

Iepriekšējo nakti viņš atkal sapņoja. Nekas daudz gan atmiņā nepalika, tikai frāze, kas vēl aizvien atbalsojās viņa prātā un uztrauca. Sapnis izgaisa dūmakā tāpat kā vakarvakara notikumi.

Lūk, ko viņš atcerējās: Raganu meklēšanā nav nekā fauna. Es arī labprāt būtu raganu meklētājs. Tomēr tam būtu jābūt uz maiņām. Šodien mēs meklējam raganas, bet rīt slēpjamies, un tad būs raganu kārta meklēt MŪS...

Otrreiz divdesmit četru stundu laikā un otrreiz mūžā Šedvels iegāja misis Treisijas dzīvoklī.

- Sēdieties tur, - kaimiņiene pamāja uz krēslu ar apklātām atzveltnēm un mīkstu spilvenu, kā arī kājsoliņu.

Viņš apsēdās.

Misis Treisija ielika Šedvela klēpī paplāti un vēroja, kā viņš ēd. Pēc maltītes viņa to aizvāca, atvēra Guiness alus pudeli, ielēja glāzē un pasniedza Šedvelam. Kamēr viņš dzēra, misis Treisija malkoja tēju. Kad viņa nolika krūzīti uz galda, tā nervozi nošķindēja pret tasīti.

- Esmu mazliet iekrājusi, - misis Treisija ne no šā, ne no tā ieteicās. - Vai zināt, dažreiz man ienāk prātā, ka derētu tikt pie mājiņas laukos. Projām no Londonas. Es to nosauktu par Lauru birzi vai Šķūni, vai arī...

- Šangrila, - Šedvels, pats nezinādams, kāpēc, izmeta.

- Tik tiešām, mister Š. Šangrila būs īstais vārds, - misis Treisija viņam uzsmaidīja. - Vai jums tur ērti, mīļais?

Šedvels ar augošām šausmām atklāja, ka jūtas omulīgi.

- Jā, - viņš piesardzīgi novilka.

Savu mūžu seržants nebija juties tik ērti.

Atvērusi otro alus pudeli, misis Treisija nolika to viņa priekšā.

- Vienīgā nelaime, lai tiktu pie mājiņas, kuru jūs tik gudri nosaucāt par... mister Š?

- Ē, Šangrila.

- Tieši tā, Šangrila. Bet vienam cilvēkam jau tas neder, vai ne? Kā sacīt jāsaka, divatā iztikšana uz pusi lētāka nekā vienam.

(Vai piecsimt astoņpadsmit, nodomāja Šedvels, atcerēdamies Raganu meklētāju armijas kuplās rindas.)

Misis Treisija noķiķināja.

- Tiešām nezinu, kur meklēt otru cilvēku, kas tur apmestos...

Seržants saprata, ka misis Treisija mērķē uz viņu.

Viņu pārņēma šaubas. No Raganu meklētāju likumu un noteikumu viedokļa atstāt ierindnieku Pulsiferu kopā ar jaunu dāmu Tedfīldā, protams, nebija prātīgi, bet misis Treisijas piedāvājums šķita vēl bīstamāks.

Un tomēr. Viņa gados, kad vecums nāk ar joni, kad vairs nevar rāpot garā zālē un vēsā rīta rasa kož kaulos...

(Bet rīt slēpjamies, un būs raganu kārta meklēt mūs.)

Atvērusi kārtējo Guiness pudeli, misis Treisija atkal noķiķināja.

- Ai, mister Š, - viņa teica, - varbūt jūs domājat, ka gribu jūs piedzirdīt.

Viņš norūca. Zināmas formalitātes tomēr jāievēro.

Ierāvis kārtīgu malku alus, raganu meklēšanas seržants izšāva jautājumu.

Misis Treisija noķiķināja.

- Patiešām, veco muļķīt, - viņa teica, tumši pietvīkdama, - tavuprāt, cik?

Viņš atkal izšāva jautājumu.

- Divi, - misis Treisija pamāja.

- Labs ir. Tad viss kārtībā, - sacīja raganu meklēšanas seržants Šedvels (atvaļināts).

BIJA SVĒTDIENAS PĒCPUSDIENA.

Augstu virs Anglijas uz Rietumu pusi dūca Boeing-747. Pirmās klases salonā sēdēja zēns, vārdā Vorloks. Nolicis komiksu žurnālu, viņš skatījās laukā pa logu.

Pēdējās pāris dienas bija tiešām neparastas. Zēns īsti nesaprata, kāpēc viņa tēvu izsauc uz Tuvajiem Austrumiem. Gan jau pats tēvs arī to nezināja. Varbūt kaut kas saistībā ar kultūru. Nekā sevišķa jau tur nebija, ja neskaita jocīgus tipus ar dvieļiem ap galvu un baigi bojātiem zobiem. Viņus izvadāja pa drupām. Vorloks bija redzējis arī labākas drupas. Viens no večukiem pajautāja, vai viņš kaut ko negribot. Vorloks atbildēja, ka grib tikt projām.

To dzirdot, visi sakritās kā nelaimes čupiņas.

Tagad viņš devās atpakaļ uz ASV. Pa starpu bija kaut kādas problēmas ar biļetēm vai lidojumu laikiem, vai tamlīdzīgi. Tas bija savādi - viņš skaidri zināja, ka tēvs bija gribējis doties atpakaļ uz Angliju. Anglijā bija jaukāk. Tā bija kā radīta amerikāņiem.

Lidmašīna laidās virs Tedfīldas, tieši virs Speķazīles Džonsona guļamistabas. Speķazīle izklaidīgi šķirstīja foto-žurnālu, kuru bija nopircis tāpēc vien, ka uz vāka bija ieraudzījis labu attēlu ar tropiskajām zivīm.

Divas lappuses tālāk aiz viņa vienaldzīgā pirksta bija atvērums par amerikāņu futbolu un tā galvu reibinošajiem panākumiem Eiropā. Tiešām dīvaini, jo žurnāla iespiešanas laikā tur bija stāsts par fotografēšanu tuksneša apstākļos.

Šim rakstam vajadzēja mainīt Speķazīles Džonsona dzīvi.

Tikmēr Vorloks lidoja uz Ameriku. Viņš taču bija pelnījis vismaz kaut ko labu (galu galā pirmos draugus nevar aizmirst arī tad, ja tolaik bijāt tikai pāris stundu vecs), taču visuvarenais liktenis tobrīd sprieda: Jā, viņš dodas uz Ameriku, vai ne? Kas labāks vēl varētu būt?

Amerikā taču ir trīsdesmit deviņas saldējuma šķirnes, varbūt pat vairāk.

pasaulē ir tūkstošiem interesantu lietu, kuras svētdienas pēcpusdienā var darīt zēns ar suni. Ādams acumirklī varēja iedomāties četrsimt vai piecsimt. Aizraujošas, kolosālas nodarbes: kaut vai iekarot planētas, pieradināt lauvas, atklāt zudušās pasaules Dienvidamerikā, kas pilnas ar dinozauriem un gaidīt gaida atklājējus un draugus.

Tikmēr viņš sēdēja dārzā un grūtsirdīgi švīkāja ar oli smiltis.

Ādama tēvs, atgriezies no gaisa karaspēka bāzes, atklāja, ka dēls ir aizmidzis un guļ tā, it kā būtu to darījis visu vakaru. Lai būtu ticamāk, Ādams ik pa brīdim iekrā-cās.

Tomēr nākamajā rītā ap brokastlaiku kļuva skaidrs, ka ar to nepietiks. Misteram Jangam nepatika sestdienas vakarā blandīties apkārt un ķert nezin ko. Ja nu tomēr Ādams brīnumainā kārtā nebija vainīgs par iepriekšējās nakts satraukumiem - vienalga kādiem, jo neviens neko skaidri neatcerējās, vienīgi to, ka kaut kas bija noticis, -vainīgs tomēr bija Ādams. Tādi, lūk, bija mistera Janga uzskati, un tie pēdējo vienpadsmit gadu laikā bija attaisnojušies.

Ādams sašļucis sēdēja dārzā. Augusta zilajās, skaidrajās debesīs spīdēja augusta saule, aiz žoga svilpoja strazds, bet viņam šķita, ka tāpēc vien viss ir daudz ļaunāk.

Pie zēna kājām sēdēja Suns, kas centās palīdzēt, izrak-dams no zemes pirms četrām dienām paslēpto kaulu un nolikdams to pie Saimnieka kājām, taču viņš tikai drūmi uz to paskatījās. Suns beigās apraka kaulu vēlreiz. Viņš bija darījis visu, kas bija viņa spēkos.

- Ādam?

Ādams pagriezās. Pār dārza žogu viņā noskatījās trīs sejas.

- Sveiki, - Ādams skumji teica.

- Uz Nortonu atbraucis cirks, - Pipars paziņoja. - Ven-slijs tur bija un redzēja. Viņi patlaban iekārtojas.

- Ar teltīm, ziloņiem, žonglieriem, savvaļas dzīvniekiem un daudz ko citu interesantu!

- Nospriedām, ka derētu aizbraukt un paskatīties, kā šie tur ņemas, - Braiens sacīja.

Ādama prātā uzreiz atausa cirka ainas. Garlaicīgi, vienīgi tā iekārtošanās. Jebkuru dienu televīzijā rāda daudz ko labāku. Jā, bet iekārtošanās... Protams, viņi aizbrauks un palīdzēs uzcelt teltis, nomazgāt ziloņus. Ādams atstās iespaidu uz darbiniekiem ar dabisku izturēšanos pret dzīvniekiem, un tāpēc vakarā abiem ar Suni (izcilāko dresēto kranci pasaulē) būs atļauts izvest ziloņus arēnā, un...

Diemžēl tā nebūs.

Ādams skumji papurināja galvu.

- Es nedrīkstu iet laukā no mājām, - viņš teica. - Vecāki aizliedza.

Iestājās klusums.

-Ādam, - Pipars jutās mazliet neērti, - kas vakar vakarā īsti notika?

Ādams paraustīja plecus.

- Nekaš īpašs, - viņš atbildēja. - Kā vienmēr. Gribi palīdzēt, bet cilvēki domā, ka tu esi kādu nožmiedzis.

Atkal iestājās klusums. VIŅI skatījās uz savu kritušo vadoni.

- Nu, un kad, tavuprāt, tiksi laukā? - Pipars pajautāja.

- Turēs mājās gadiem. Veselu mūžību. Arā iziešu jau kā večuks, - Ādams atbildēja.

- Bet ko teiksi par rītdienu? - Venslideils prasīja.

Ādams atplauka.

- Rīt, jā, protams, - viņš pamāja. - Tad jau viss būs aizmirsts. Redzēsiet paši. Kā vienmēr.

Ādams skatījās uz VIŅIEM: nevīžīgs Napoleons ar sa-driskātām mežģīnēm, izsūtīts uz rožu cietumu Elbu.

- Bet tagad ejiet, visi, - Ādams neskanīgi iesmējās. - Par mani neuztraucieties! Viss būs kārtībā. Līdz rītdienai!

VIŅI vilcinājās. Uzticība ir cēla lieta, taču nevienam padotajam nevajadzētu piedāvāt izvēli starp vadoni un ziloņiem. VIŅI aizgāja.

Joprojām spīdēja saule. Strazds arī svilpoja. Suns, atstājis Saimnieku, lavījās klāt taurenim pie dzīvžoga -pamatīgam, necaurejamam dzīvžogam, no biezi saaugušiem un rūpīgi apcirptiem ligustriem. Ādams zināja, ka žogs ir vecs. Aiz tā sākās atklāti lauki, brīnišķīgi dubļaini dīķi, nenogatavojušies augļi, dusmīgi, bet lēni augļudārzu saimnieki, cirks, strauti, ko aizdambēt, mūri un koki, kas aicināt aicina tajos uzkāpt...

Taču žogam cauri netikt.

Ādams domīgi skatījās.

- Suns, - viņš nopietni teica, - ej projām no žoga! Ja izskriesi uz ielas, man būs tev jāseko un jāskrien laukā no dārza, lai tevi noķertu, bet es nedrīkstu. Bet... ja tu skriesi projām, man taču nekas cits neatliks.

Suns satraukti lēkāja augšup un lejup, palikdams uz vietas.

Ādams piesardzīgi palūkojās apkārt. Tad vēl piesardzīgāk viņš palūkojās Augšup un Lejup, un Iekšpus.

Un...

Un tad... žogā pēkšņi uzradās caurums - pietiekami liels, lai caur to izskrietu laukā suns, bet pēc tam izsprauktos arī zēns. Turklāt caurums tur bija jau sen.

Ādams pamirkšķināja Sunim.

Suns metās laukā. Un, skaidri, skaļi un nepārprotami saukdams:

- Suns, slikts suns! Apstājies! Atpakaļ! - Ādams sekoja.

Kaut kas viņa prātā teica, ka kaut kas tuvojas noslēgumam. Protams, ne jau pasaule. Tikai vasara. Būs arī citas vasaras, bet ne jau tādas kā šī. Nekad vairs. Tāpēc bija jāizmanto izdevība.

Lauka vidū Ādams apstājās. Kaut kur kaut kas dega. Ieraudzījis virs Jasmīnu namiņa baltu dūmu strūkliņu, viņš sastinga un saausījās.

Ādams spēja saklausīt to, kas bija liegts citu ausīm.

Viņš dzirdēja smieklus.

Ne jau raganas ķērcienus, bet klusus cilvēka smieklus -tāda cilvēka, kurš zina vairāk, nekā pašam nāktu par labu.

Virs skursteņa vijās un locījās balti dūmi.

īsu mirkli dūmos iezīmējās glītas sievietes seja. Seja, kas uz Zemes nebija redzēta vairāk kā trīs gadsimtus.

Agnese Natere pamirkšķināja Ādamam.

Vieglā vasaras vēsma izklīdināja dūmus: seja un smiekli izgaisa.

Ādams pasmaidīja un atkal metās skriet.

Mazliet tālāk pļavā, pāri upei, zēns panāca mitru, dubļos izvārtījušos suni.

- Slikts Suns, - Ādams kaunināja, kasīdams četrkājaino draugu aiz ausīm.

Suns aiz sajūsmas vaukšķēja.

Ādams pacēla skatienu augšup. Virs viņa galvas līka smagi vecas, grumbuļainas ābeles zari. Droši vien tā auga pļavā jau kopš cilvēces rītausmas. Zari liecās zem ābolu smaguma. Augļi bija sīki, zaļi, nenogatavojušies.

Zibenīgi kā uzbrūkoša kobra zēns uzrāpās kokā. Pēc dažām sekundēm viņš jau bija lejā ar piebāztām kabatām un šmakstinādams grauza skābu, apaļu ābolu.

- Ei! Paklau! Puika! - aiz muguras atskanēja aizsmakusi balss. - Tu taču esi Ādams Jangs! Es tevi redzu! Pateikšu tavam tēvam, redzēsi, ka pateikšu!

Tagad vecāku sodam neizbēgt, Ādams domāja, laizdamies lapās ar nozagtajiem āboliem kabatās. Suns dieba blakus.

Kā vienmēr. Bet tas jau būs tikai vakarā.

Un līdz vakaram vēl tālu.

Aizsviedis serdi uz vajātāja pusi, Ādams sataustīja kabatā nākamo.

Ej nu sazini, kāpēc cilvēki taisa tādu traci, ja otrs apēd viņu nekam nederīgos augļus, tomēr bez tā dzīve būtu krietni garlaicīgāka. Turklāt nebija neviena ābola, kura dēļ, viņaprāt, nebūtu vērts riskēt un beigās to notiesāt.

Ja vēlaties redzēt nākotni, iedomājieties zēnu ar suni un draugiem. Un vasaru, kas nekad nebeidzas.

Un vēl, ja gribat redzēt nākotni, iedomājieties zābaku... nē, labāk kroseni ar atrisušām auklām, kas spārda oli, iztēlojieties nūju, ar kuru zēns baksta kaut ko interesantu vai arī met to projām, lai suns to atnes, bet varbūt ne -iedomājieties greizu svilpošanu, dungojot nekam nederīgu, bet populāru dziesmu līdz trulumam, iedomājieties figūru - pa pusei eņģeli, pa pusei velnu, caurcaurēm cilvēku... kas cerību pilns slāj uz Tedfīldas pusi...

... mūžīgi.

¹

Izņemot slaveno siržu lauzēju un literātu Džakomo Kazanovu (1725-1798), kas savu memuāru 12. sējumā atklāj, ka visur sev līdzi nēsājot koferīti, kurā bijis “maizes kukulis, izmeklēta Seviļas džema burciņa, nazis, dakšiņa, karotīte apmaisīšanai, divas svaigas, nevērptā dzijā rūpīgi ietītas olas, tomāts jeb mīlas ābols, maza cepešpanna, sausā spirta deglis, sautējamais trauks, skārda trauciņš ar sālītu itāliešu sviestu, divi porcelāna šķīvji, kā arī šūnu medus elpas un kafijas saldināšanai. Lasītāji, lūdzu, saprotiet, ko es jums saku: īsts džentlmenis vienmēr brokasto kā īsts džentlmenis, lai kur viņš būtu...”

²

Raganu meklēšanas kaprālis Paklājs, bibliotekārs, ikgadējais algas pielikums - 11 pensi.

³

“Nepārspējams bestsellers, sirsnīgi iesaku.” Pāvests Inocents

VIII

⁴

Kārtīgam kolekcionāram Raganu meklētāju armijas bibliotēka būtu nenovērtējams dārgums. Šim kārtīgajam kolekcionāram būtu jābūt ļoti bagātam un nebūtu jāliekas zinis par mērces traipiem, cigarešu izdedzinātām vietām, piezīmēm lappušu malās, tāpat arī par nelaiķa raganu meklētāja kaprāļa Vorlinga kaislību gravīrās visām raganām un dēmoniem piezīmēt ūsas.