ENO RAUDS

LIDOJOŠIE ŠĶĪVJI

1

Viņi bija trīs.

Mēliks bija pats vecākais, matus viņš sukāja ezītī. Jirnass bija vidējais. Viņš bija piedzimis gada vidū — jūnija pēdējā dienā. Kaurs bija pats mazākais, un vi­ņam trūka viena priekšējā zoba.

Visi šie zēni kaut kādā ziņā bija slaveni.

Mēliks rakstīja dēku romānu. Viņš gan bija uzrak­stījis tikai pašu sākumu, bet Jirnass un Kaurs jau zi­nāja, kādas būs romāna beigas — trīs draugi, trīs puikas, notvers ārkārtīgi bīstamu un līdz zobiem apbru­ņojušos spiegu.

Bet Jirnass bija redzējis griezi.

—   Es pielīdu tai klāt, kad viņa pļavā grieza, — Jir­nass mēdza stāstīt. — Viņa pat nepacēlās gaisā, pa zāli aizskrēja projām.

—   Un kāda grieze bija? — pārējie zēni vaicāja.

—   Parasta, — Jirnass atbildēja. — Grieze kā jau grieze.

Bija skaidrs, ka Jirnass prot varen labi līst.

Kaurs savukārt bija slavens ar to, ka visi viņa senči bija nodzīvojuši ilgu mūžu. Viņa vecvecmāmiņa vēl bija dzīva un katru dienu gāja pastaigāties, kaut ari ar spieķi. Mēliks un Jirnass tika ielūgti uz Kaura simto dzimšanas dienu. Kaurs solīja sarīkot varenas viesības un pasūtīt tik lielu kliņģeri, lai tajā varētu saspraust visas simt sveces.

Mēliks, Jirnass un Kaurs bija nešķirami draugi un dalījās gan priekos, gan bēdās. Taču šodien viņiem bija jādalās tikai bēdās.

—   Sī vasara man ir sagandēta, — teica Jirnass un nopūtās.

Mēliks un Kaurs ari nopūtās — šķita, ka arī viņiem vasara sagandēta.

—   Kad viņa atbrauks? — Mēliks pavaicāja.

—       Rīt, — Jirnass atbildēja. — Ar pusdienas auto­busu.

Un viņi atkal nopūtās, visi trīs.

Tātad pēc divdesmit četrām stundām ieradīsies mei­tene, kura sabojās viņiem šo vasaru.

—       Mamma sacīja, ka viņa būšot man par rotaļu biedreni, — Jirnass teica aizlauztā balsī. — Man būs jārūpējas par to, lai viņai šeit nebūtu garlaicīgi.

Zēni klusēja. Kaurs ielas smiltīs kustināja kailo kāju pirkstus.

—   Kā viņu sauc? — Mēliks pavaicāja.

—   Kerta.

—       Ķerta un dulla! — Kaurs mēģināja palaist as­prātību.

Neviens par to nesmējās.

—       Būtu viņa man vismaz radiniece, — Jirnass nosū­rojās. — To es vēl saprastu, sak, radu būšana un tā tālāk. Bet iedomājieties — pilnīgi svešs cilvēks!

Abi draugi klusēja.

—        Kaut kāds tēva draugs vēlas braukt uz ārze­mēm, — Jirnass turpināja. — Un man tādēļ visu va­saru būs jātēlo aukle.

Draugi alkal klusēja. Klusēja ilgi un nomācoši.

Beidzot Mēliks atsāka:

—  Mēs tevi nepametīsim. Mēs būsim ar tevi.

—      Mēs būsim ar tevi un ar šo Kertu, — Kaurs ap­stiprināja.

Jirnass klusu nopūtās.

—       Liktenim jāiet pretī ar paceltu galvu, — Mēliks uzmundrinoši teica. — Gaušanās nekā nelīdzēs.

Jirnass vēlreiz klusu nopūtās un nodomāja: «Jā, Mē­liks un Kaurs ir tiešām man uzticami draugi.»

Mēliks pēkšņi kļuva apņēmīgs un enerģisks.

—       Mums jāveic daži priekšdarbi, — viņš stingri teica. Vērsis tūlīt jāsaņem aiz ragiem.

- Kerta diemžēl ir nevis vērsis, bet meitene, — Kaurs dzēlīgi iebilda.

—       Taisni tādēļ, — Mēliks neļāva Kauram sevi sa­mulsināt. — Mūsu pienākums šobrīd ir labi ātri izzināt meiteņu intereses un noslieces, citādi mēs nepratīsim ar šo Kertu tikt galā.

—       Dažas meitenes vēl skolas vecumā rotaļājoties ar lellēm, — Jirnass teica. Viņa garastāvoklis sāka uzla­boties.

—       Nu, nu, — Mēliks mazliet neticīgi iebilda. — Cik veca tad viņa īsti ir?

—   Apmēram mūsu vecumā.

—   Tadā gadījumā par lellēm nav ko runāt.

—       Man no veciem laikiem vēl saglabājies gumijas kaķis, — Kaurs paziņoja. — Gumijas mantiņas ir ļoti jaukas, tās, piemēram, var paņemt līdzi pirtī.

—       Tīrais posts, — Jirnass nopūtās — viņa garastā­voklis atkal pasliktinājās.

Taču sakāmvārds skan: katrai nelaimei ir laimīte galā. Tā arī šoreiz laime nāca pavisam negaidīta — zēniem aiz muguras atskanēja skaņa balss:

—   Labdien!

Zēni zibenīgi apgriezās.

—   Marju! — Mēliks iesaucās. — Tavu laimi!

—       Tieši tu mums patlaban esi vajadzīga. — Arī Jirnass kļuva mundrāks.

Kaurs noķiķināja:

—   Mēs tevi tūlīt ņemsim aiz ragiem ciet!

Marju šāda sasveicināšanās pārsteidza. Līdz šim vēl nekad nebija gadījies, ka viņa zēniem būtu bijusi vaja­dzīga.

—        Ko tad jūs gribat? — viņa jautāja, un viņas sejā vēl joprojām bija jaušama izbrīna.

—       Mums vajadzīga konsultācija, — Mēliks paskaid­roja.

—   Vai jums ir kāds pēceksāmens, vai?

—       Tas gan ne! — Jirnass strauji atteica, viņš taču pavasarī tik tikko neizkrita matemātikā. — Mums vaja­dzīga pavisam cita konsultācija.

Mēliks tūlīt ķērās pie lietas.

—       Pieņemsim, ka pie tevis atnāktu ciemos kāda drau­dzene. Ko jūs abas darītu?

Marju noplātīja rokas.

—   Vienalga, ko. Nu, uz ko nestos prāts.

—       Malku jūs nekādā ziņā neskaldītu, — Kaurs uz­svērti teica.

—   To gan ne.

—       Nu, lūki — Mēliks atkal saņēma savās rokās sa­runu pavedienu. — Bet ko tad jūs īsti darītu?

—       Nu… — Marju atbildēja. — Tērzētu… Sarunātos par kopējām draudzenēm…

—       Sis variants mums neder, — Mēliks pārtrauca meiteni. — Bet ņemsim tādu variantu — pie tevis ieras­tos ciemos pilnīgi sveša meitene. Ko tad jūs darītu?

—   Pilnīgi sveša meitene pie manis ciemos nenāktu.

—   Mēģini taču saprast, — Mēliks ņēmās skaidrot.

—  Pieņemsim, ka tāda tomēr atnāktu.

—   Varbūt mēs kaut ko spēlētu, — Marju atbildēja.

—       Ah-hā, tas der! — Jirnass iesaucās. — Ko tad jūs spēlētu?

—   Vienalga, ko, — Marju atbildēja.

—   Futbolu taču jūs nespēlētu, — Kaurs atkal iedzēla.

—   Protams, nespēlētu.

—   Bet ko tad jūs spēlētu? — Mēliks neatlaidās.

—  Vai klases spēlētu?

—        Klases gan varētu spēlēt, — Marju atbildēja, un viņas sejā tobrīd bija manāms apnikums.

—        Urrā! — Mēliks iesaucās. — Beidzot tomēr kaut kas noteikts! Esi nu eņģelis, Marjucīt, un iemāci mums spēlēt klases!

Marju nekas cits neatlika. Turpat uz smilšainās ielas viņa uzzīmēja klašu kvadrātus un pašā augšā «debe­sis», kurās bija jānokļūst spēles dalībniekiem. Un drīz vien tai vietā pacēlās pelēks putekļu mākonis.

—   Ap-čī! — reizumis atskanēja Marju skaņā balss. Vai arī:

—   Aplam ielēci! Vai arī:

—   Tu uzkāpi uz svītras!

Kad Marju akmentiņš beidzot ļoti veiksmīgi trāpīja «debesīs», zeni ar savējiem bija palikuši kaut kur pa vidu.

—   Tagad es esmu eņģelis, — Marju smiedamās teica.

—  Tiku «debesīs».

Marju pietika. Viņai bija apnicis spēlēt ar puikam. Tie nebija nekādi pretinieki. Taču zēni bija iesiluši.

Viņi pat nepamanīja, kad Marju bija aizgājusi. Viņi gribēja iekjūt «debesīs». Viņi darīja visu, lai iekļūtu «debesīs». Un beidzot ari iekļuva — visi trīs pēc kār­tas: Mēliks, Jirnass un Kaurs.

Zēni bija nokusuši un noputējuši.

Bija pienācis vakars.

—        Kopējiem spēkiem var ar visu tikt galā, — teica Jirnass un laimīgi pasmaidīja.

—       Jā, — Kaurs piekrita. — Pa vienam šīs klases spēlēt nav interesanti.

Taču Mēliks nopietni iebilda:

—   Tas vēl ir tikai sākums.

—   Kādā ziņā? — Jirnass pavaicāja.

—   Ar klasēm vien mums visu vasaru neiztikt.

Pārējie zēni saprata, ka Mēlikam ir taisnība.

—       Jāizdomā vēl kaut kas, — Jirnass prātoja un tad nopūtās.

Bet bija jau pienācis vakars.

—   Jāiet mājās, — Kaurs teica.

—       Viņa ieradīsies ar pusdienas autobusu, — atga- dināja Jirnass.

Pārējie to jau zināja tāpat.

—       Tā būs grūta vasara, — Mēliks nosūrojās. — Ļoti grūta vasara.

Zēni vēlreiz nosolījās cits citam, ka vienmēr turēsies kopā, lai cik grūta būtu šī vasara.

Un tad viņi devās mājup — katrs uz savu pusi, bet kopējā nelaime visiem spieda sirdi.

Pamalē milza tumšs mākonis.

2

No lietus lāsēm grabēja autobusa jumts, bet pār lo­giem plūda pelēkas straumītes. Lija stipri. Lija tā, ka tīrumiem labuma no tā būtu atliku likām, kā to jau kuro reizi apgalvoja kāds ādas mētelī ģērbies večuks pakaļējā sēdeklī.

— Neviens sausums nav mūžīgs, — pamācoši no­teica vīrs, kurš nebija noņēmis no pleciem mugursomu un tādēļ visu laiku sēdēja, uz priekšu sagumis.

—   Ļāvis tik sienu nopļaut, — nosūrojās resna mā­muļa ar sārtu seju. Ar tirānu pārvilktajā groziņā, kas atradās viņas klēpi, čiepstēja cālīši.

—   Sī lietusgāze neilgs mūžīgi, — mierinādams teica vīrs ar mugursomu.

Kerta, dzirdot šādas braucēju valodas, nodomāja, ka arī šī vasara neilgs mūžīgi. Līs lietus, spīdēs saule, un viņa atkal atgriezīsies mājās. Taču tas bija diezgan nožēlojams mierinājums. Šovasar bija iecerēts gluži kas cits. Visas ģimenes kopīgs izbraukums ar teltīm. Svēt- ezers, Lielais Munameģis un Gauja. Vakaros uguns­kuri. Uz iesmiem cepts šašliks. Saules lēkti un putnu rīta gaviles rasas slacītā mežā. Bet tad pēdējā brīdī pienāca ziņa, ka tētim jābrauc uz ārzemēm. Māmiņai bija iespēja braukt viņam līdzi. Un tā visām šīm jau­kajām iecerēm bija pārvilkta svītra. Nu, labi, vecāki atvedīs viņai kaut ko no ārzemēm, taču tas neatsvērs ugunskurus, šašliku un saules lēktus Gaujas krastos. Pats par sevi, protams, tas ir lieliski, ka tētim un mā­miņai ir iespēja braukt uz ārzemēm. Bet kas tagad no­tiks ar viņu? Gādāt ceļazīmi uz pionieru nometni bija jau par vēlu. Un tad radās šāds atrisinājums: braukt kaut kur, kaut kādā ciematā, pie kaut kāda tēva drauga. Pilnīgi svešos ļaudīs!

—   Galvenais tomēr ir tīrums, — teica ādas mētelis pakaļējā sēdeklī.

—   Mūsu pusē jau nopļāva veselu lēveni, — teica māmuļa ar cālīšiem, kura bija noraizējusies par pļau­šanu. — Varēja taču pāris dienu nogaidīt un paskatī­ties, kāds laiks iestājas.

—   Iepriekš nav ko raizēties, — mierināja vīrs ar mugursomu. — Pagaidām nav nekādas vainas.

«Tik tiešām,» Kcrta pēkšņi nodomāja. «Kāpēc iepriekš sūroties?» Viņa negribēja būt tāda vaimanātāja kā tā māmuļa ar cālīšiem. Galvenais taču ir, ka tētis un mā­miņa varēs jauki izbraukāt ārzemes. Gan jau viņa tiks galā.

—   Varbūt būs ļoti laba vasara, — noteica virs ar mugursomu.

Kertai radās-tādā sajūta, ka šis .vīrs ar .mugursomu uzrunātu nevis noraizējušos māmuļu ar cālīšiem, bet gan viņu. Tik labi saderējās šā vīra vārdi ar Kertas domām. Bet tad māmuļa ar saviem cālīšiem izkāpa no autobusa un saruna apsīka. Kerta gan turpināja tādā pašā garā savu domu, taču vīrs ar mugursomu neteica vairs nekā.

Kerta paskatījās pulkstenī — pusdivi. Ceļa garumu viņa mērīja pēc pulksteņa, jo šīs te svešās vietas viņai neizteica it nekā. Viss apkārt bija svešs. Arī tur, kurp viņa brauc, viss būs svešs. Un neviena paša paziņas. Viņas nākošo paziņu ģimenē gan esot dēls, kaut kāds Jirnass. Bet tam, protams, būs savas rotaļas un savi draugi. Puiku padarīšana, kā citādi.

Lietus joprojām gāza. Kertas garastāvoklis atkal sa­šļuka. Autobuss drāzās pa peļķēm.

Bet tad vīrs ar mugursomu piecēlās un devās uz durvju pusi. Pēc tam ari vairāki citi braucēji sāka ro­sīties un vākt kopā saiņus. Autobuss iebrauca ciematā.

—  Autobuss stāvēs astoņas minūtes! — konduktore paziņoja.

Kertai nebija ko steigties. Viņa nogaidīja, kamēr ļaužu drūzma izklīst, uzvilka mugurā lietusmēteli un ar lielu koferi pie rokas izkāpa no autobusa.

Adresi Kerta bija paturējusi prātā — Dārza ielā seši, dzīvoklis divi. Bet, kādā virzienā būtu jāiet uz šo Dārza ielu, to viņa, protams, nezināja. Kerta pavērās visap­kārt, lai kādam to pavaicātu. Un te viņa pamanīja trīs zēnus, kas stāvēja tikai dažu soļu atstatumā no viņas.

Kertai likās, ka tie ir traki jocīgi puikas. Viņi stāvēja galīgi izmirkuši un ar izbailēm sejās skatījās uz Kertu. Vismazākajam rokā bija puķu pušķis.

—  Zēni, vai jūs zināt, kur te būtu Dārza iela? — Kerta pavaicāja.

Šķita, ka zēni varen cītīgi pārdomātu šo jautājumu.

—   Kā nu ne, zinām gan, — beidzot atbildēja visga­rākais no zēniem ar īsajiem matiem un nez kādēļ iebuk­ņīja mazāko, to, kuram rokā bija puķes.

Vismazākajam nebija vairs kam iebukņīt. Viņš pa­nācās uz priekšu, pasniedza Kertai puķu pušķi un svi­nīgi noteica: ….

—   Esi sveicināta!

—   Vai tu esi Jirnass? — Kerta noprasīja, noģizdama, ka šī satikšanās šeit nav nejauša.

—        Nē, — mazais atbildēja. — Es esmu Kaurs. Bet man lika pasniegt puķes, Jirnass pats neuzdrīkstējās.

—   Paldies, Kaur! — Kerta teica.

—       Mēs visi kopīgi tās lasījām, — teica vidējais zēns un paslepus piedraudēja mazākajam ar dūri. Kerta no­prata, ka tas ir Jirnass.

—       Jirnass toties ir labs putnu vērotājs, — Kaurs paskaidroja. — Viņš pat griezi redzējis.

—       Tiešām? — Kerta nobrīnījās. — Grieze taču esot ļoti bailīgs putns.

—        Ne nu gluži bailiga, — Jirnass precizēja, — bet briesmīgi viltīga gan un piesardzīga. Gaisā tā gandrīz nekad nepaceļas.

Jirnass nodomāja, ka viņam puķes gan pašam būtu bijis jāpasniedz. Kerta domāja par griezi, ka tā esot bailīgs putns, bet ko lai viņa domā par Jirnasu?

—   Vai nesāksim kustēties? — Kerta noprasīja.

—       Jā, protams, — Jirnass piekrita. Viņš bija maz­liet vīlies, ka Kerta par griezi nekā vairāk nevēlējās zināt.

Viņi devās ceļā — Kaurs un Jirnass pa priekšu, Ķerta ar koferi aiz viņiem, un pats pēdējais gāja Mē­liks. Valodas vairs neraisījās.

—       Vai vēl tālu jāiet? — beidzot Ķerta pavaicāja un nolika koferi zemē, lai to paņemtu otrā rokā.

—   Vēl mazu gabaliņu, — Jirnass atbildēja.

Bet Mēliks piegāja Ķertai klāt un satvēra koferi.

—   Atļauj man palīdzēt.

Viņi devās tālāk un drīz vien nonāca pie Jirnasa dārza vārtiņiem.

—       Jūs taču ari ienāksiet? — Jirnass gluži bezpalī­dzīgs pavērsās pret Mēliku un Kauru.

Taču Kaurs un Mēliks atbildēja, ka iekšā viņi gan neiešot.

—       Varbūt ienesīsim koferi istabā un pēc tam maz­liet paspēlēsim klases, — Jirnass ierosināja.

—   Klases? — Ķerta nobrīnījās. — Līst taču.

Lietus tik tiešām lija. Stipri lija.

Viss atrisinājās pilnīgi negaidot. Atvērās mājas logs, un Jirnasa māte paskatījās laukā pa to.

—       Ved taču ciemiņu iekšā, Jirnasl Tu saliedēsi viņu līdz ādail Ēdiens ir jau galdā.

Jirnass nopūtās un pats paņēma Ķertas koferi.

—   Uz redzēšanos! — Ķerta teica.

Mēliks sniedza roku.

—   Mani sauc Mēliks. Mēs vēl tiksimies.

Bet Ķerta un Jirnass nozuda durvis.

—       Tīri forši iznāca, — Kaurs noteica. — Puķes un tā tālāk …

—       To gan tu pateici bez kādas vajadzības, ka Jirnass pats neesot uzdrīkstējies pasniegt puķes.

—       Toties es pateicu, ka viņš ir labs putnu vēro­tājs, — Kaurs taisnojās. — Un ka viņš redzējis griezi.

—       Grieze laikam gan Ķertu maz interesēja, — Mēliks domīgi sacīja. — Bet nu iesim. Citādi domās vēl, ka…

—   Ko tad domās?

—       Ka mēs šajā Ķertā esam «ieķērušies» vai kā to lai pasaka…

Viņi devās uz māju pusi. Lietus viņus neskubināja, jo viņi tā kā tā jau bija slapji no galvas līdz kājām.

—       Bet ar to koferi tev gan iznāca veikls žests, — Kaurs paslavēja draugu. — Tikko viņa uz mirklīti bija koferi nolikusi zemē, tā tu tūlīt, knakt, klāt. Kā īsts kavalieris, goda vārds.

Mēliks nebilda ne vārda. Mēliks todien bija nez kā­dēļ īpaši mazrunīgs.

Uz nākošā ielas stūra viņi šķīrās.

3

Bibliotēka vēl nebija atvērta. Bet Mēliks pamanīja pa logu, ka bibliotēkas vadītāja jau atnākusi un kaut ko kārto kataloga kartotēkā.

Mēliks ar bibliotēkas vadītāju satika visai labi. Viņi abi bija lieli literatūras cienītāji, un Mēliks bibliotēkas vadītājai bija uzticējis savu noslēpumu, proti, ka ari viņš izmēģinot spēkus literatūras jomā.

—       Tas ir ļoti interesanti, — bibliotēkas vadītāja to­reiz Mēlikam bija atbildējusi. — Parādi arī man, kad būsi stāstu uzrakstījis.

Taču Mēlika dēku romāns vēl nebūt nebija gatavs. Un Mēliks nestāstīja bibliotēkas vadītājai, ka romāna nobeigumā bīstamo spiegu notvers trīs zēni. Ja beigas jau iepriekš zināmas, tad nav interesanti lasīt.

Mēliks saņēma dūšu un pieklauvēja pie bibliotēkas durvīm. Viņš cerēja, ka, būdams pazīstams ar vadītāju, drīkstēs ieiet pie viņas, kaut arī bibliotēka vēl nav at­vērta.

—       Atvainojiet, ka tik agri jūs traucēju, — viņš teica, tikko'vadītāja bija atvērusi durvis.

—       Vai tad grāmatas, kuras tu aizvakar paņēmi, jau izlasītas? — vadītāja nobrīnījās.

—       Vēl nav vis, — Mēliks paziņoja. — Bet man ne­pieciešams mazliet parunāties ar jums zem četrām acīm.

Par šādu Mēlika vēlēšanos vadītāja vēl vairāk no­brīnījās, taču laipni lūdza viņu ienākt dibentelpās.

Mēliks apsēdās abonementa telpās un sāka dīdīties uz krēsla. Viņš nejutās visai omulīgi, lai gan ar bib­liotēkas vadītāju viņam bija draudzīgas attiecības, un tobrīd šais telpās neviena nebija un viņam ne par ko nebija jākaunas.

—       Atvainojiet, — Mēliks pēdīgi sacīja. — Vai jūs vēl atceraties tos laikus, kad bijāt maza meitene?

—        Kā to ņem. — Bibliotēkas vadītāja kļuva mazliet domīga. — Patlaban man ir astoņpadsmit gadu.

—   Tikai? — Mēliks nobrīnījās.

—   Jā. Pērn es beidzu skolu.

—       Tad jau gan jūs daudz ko atcerēsieties, -r- Mēliks priecīgi teica, — Ar ko jūs, meitenīte būdama, nodar­bojāties?

—       Man bija daudz mazu brālīšu un māsiņu, — bib­liotekāre atbildēja, — un man viņi bija jāaprūpē.

—   Vai tas jums patika? — Mēliks pavaicāja.

—       Jā, bērni man patika toreiz un patīk arī tagad. Es pat kādubrīd biju domājusi kļūt par bērndārznieci, bet sanāca tā, ka izmācījos par bibliotekāri.

—       Acīmredzot mums būs jāpagādā arī bērns… — Mēliks savā nodabā nobubināja.

—   Ko? — bibliotekāre mazliet samulsusi vaicāja.

—       Nē, neko, — Mēliks attapās. — Es tikai skaļi do­māju.

—   Kas tev ir uz sirds, Mēlik?

Bibliotēkas vadītājas balss skanēja maigi un līdz­jūtīgi, taču tajā bija jūtamas ari bažas.

Mēliks noprata, ka viņš nav bijis gluži pieklājīgs. Nav pieņemts gados vecāku cilvēku tā uzreiz izpraš­ņāt. Vispirms tomēr vajadzētu paskaidrot, kāpēc viņš tā jautā.

—  Atvainojiet, — viņš teica. — Bet mani ļoti inte­resē meiteņu jūtu un domu pasaule.

—   Vai tu esi nodomājis rakstīt kaut ko par meite­nēm? — pavaicāja bibliotekāre.

—   Tieši par to šobrīd neesmu domājis, — Mēliks at­zinās. — Taču ļoti iespējams, ka es savā romānā attē­lošu arī vienu meiteni.

Viņam pēkšņi iešāvās prātā doma, ka spiega tvarstī­šanā tik tiešām būtu varējusi palīdzēt arī meitene.

—   Kādēļ tevi uzreiz sākusi interesēt meiteņu jūtu un domu pasaule? — bibliotekāre jautāja. — Bet var­būt tas ir noslēpums?

—   Nē, tā gluži nav, — Mēliks atbildēja. — Pie Jir­nasa atbraukusi ciemos kāda meitene, un mums jāgādā par to, lai viņai nebūtu garlaicīgi.

—   Ak tā! — iesaucās bibliotekāre un nez kāpēc iesmējās.

Mēlikam šie smiekli diez kā nepatika. Pēc viņa do­mām, viss bija vairāk nekā nopietni.

—   Zini ko, — bibliotekāre turpināja. — Mums ir kāda grāmata — «Par ko interesējas meitenes». Tā ir veca grāmata, un mums tā ir tikai vienā eksemplārā. Bet šobrīd tā ir uz vietas, tieši vakar tā tika atnesta atpakaļ. Ja vēlies, vari šo grāmatu dabūt. Tur ir ap­rakstīts, ar ko meitenes nodarbojas.

—   Es to paņemtu gan, — Mēliks sacīja. — Man kabatā pat ir lasītāja karte.

Aiziedams no bibliotēkas, Mēliks padusē nesa grā­matu «Par ko interesējas meitenes». Pēc brītiņa viņš vairs nespēja pretoties kārdinājumam un uz labu laimi atšķīra grāmatu. Viņš bija uzšķīris nodaļu par foto­grafēšanu. Taču Mēliks tūlīt pat ievēroja, ka mācība par fotografēšanu krietni vien novecojusi. Un kas tur par brīnumu! Grāmata bija izdota pirms trīsdesmit gadiem. Tomēr te bija atrodams ari kaut kas būtiski svarīgs. Izrādījās, ka meitenēm tika ieteikts fotografēt bērnus.

«Tātad bērns tomēr jāsagādā,» Mēliks nodomāja. Fotoaparāts, par laimi, viņam jau bija.

Lai nu kā, Mēliks itin labi saprata, ka sagādāt bērnu nav nekāds vieglais uzdevums. Bērni ir vecāku vislie­lākais prieks un dārgākā manta. Bērni ir mūsu nā­kotne. Bērns tiek glabāts un uzmanīts ik uz soļa. Diez vai kāds no vecākiem būtu ar mieru dot puikām savu acuraugu, kaut arī tikai fotografēšanai. Un mazu brā­līšu vai māsiņu nebija ne Mēlikam, ne Kauram, ne Jir- nasam.

Mēliks pa ceļam iegriezās pie Kaura.

—       Vai iesim pie Jirnasa un Ķertas? — Kaurs, jau durvīs stāvēdams, vaicāja.

—   Tukšām rokām neklājas iet.

—   Tā gan, bet… ko mēs viņiem nesīsim?

—   Vajadzētu aiznest bērnu.

—   Bērnu?

—   Tieši tā.

—   Kādu bērnu?

—       Pavisam parastu bērnu, kuru Ķerta varētu ap­rūpēt un fotografēt.

Kaurs iepleta acis.

—   Vai tu nopietni runā?

—       Ar tādām lietām es taču nejokošu. Un kas tur būtu tik dīvains? Meitenēm ļoti patīk aprūpēt bērnus. Un otrkārt… Ja tu man netici, uzklausi vismaz, kas par šo jautājumu teikts zinātniskā grāmatā.

Mēliks pašķirstīja grāmatu «Par ko interesējas mei­tenes» un, atradis īsto vietu, skaļi lasīja:

—        Meitenēm, kuras interesējas par fotomākslu, sa­gādā patiesu prieku mazu bērnu fotografēšana. Viņas cenšas uzņemt bērnu nopietnās vai šķelmīgās sejiņas, kad tie rotaļājas, smejas vai raud.

—       Tā tas tiešām ir, — Kaurs piekrita Mēlikam. — Bet kur mēs ņemsim bērnu?

—   Jāmeklē. Guļošam kaķim pele mutē neskrien.

Mēlika teiciens par kaķi un peli ievirzīja Kaura domu

gaitu gluži citā gultnē.

—        Klausies, bet ja Ķerta mēģinātu uzņemt kādu dzīvnieku? Kaut vai kaķi? Sākumā viņa varētu vingri­nāties, uzņemot manu gumijas kaķi. Tad nebūtu ko baidīties, ka tas nelaikā sakustas vai pat aizbēg.

Mēliks sarauca uzacis.

—       Saproti taču beidzot — starp cilvēku un dzīv­nieku tomēr ir maza atšķirība. Ja meitenēm tiek ieteikts fotografēt tieši bērnus, tad tur ir dziļāka jēga. Saproti?

—   Nē, nesaprotu. Kāda tur jēga?

—       Meitenēm taču reiz būs jāaudzina bērni. Viņas būs mātes. Un, fotografējot bērnus, viņas sagatavojas šim savam pienākumam. Vai nu tu saprati?

—       Varbūt Ķerta nemaz neapprecēsies un neaudzinās bērnus, — Kaurs joprojām strīdējās. — Varbūt Ķerta vispār paliks vecmeitās. Tādā gadījumā viņai būtu tieši noderīgi jau no bērna kājas pierast pie kaķiem.

—       Ķerta apprecēsies, — Mēliks noteica. — Es to zinu.

Beidzot Kaurs padevās.

—   Nu, lai iet, sadabūsim arī to bērnu.

Un viņi abi devās ceļā, lai sadabūtu bērnu.

4

Jirnasa ģimene bija tā izkārtojusies, lai Ķertai tiktu pilnīgi atsevišķa istaba. Tā bija maza, mājīga istabiņa ar lielu logu uz dārzu. Uz galda atradās dažas tieši Ķertai izvēlētas grāmatas un vāze ar puķēm, ar tām pašām puķēm, kuras zēni bija viņai pasnieguši, sagai­dot viņu pie autobusa.

Taču Ķerta savā istabā necik daudz nedabūja uztu­rēties. Vairāk viņa bija pagalmā, kur ar Jirnasu spē­lēja klases. Ķertai gan diez kā nepatika šī spēle, bet kas viņai cits atlika, kad Jirnass par vari viņai uz­plijās.

—   Spēlēsim, citādi būs garlaicīgi.

Un Ķerta piekāpās.

Tā nu viņi nepārtraukti spēlēja klases. Klases un kādu jaunu spēli ar bumbu, ko Ķerta pārmaiņas pēc bija Jirnasam iemācījusi.

Tagad Ķertai īstenībā pirmo reizi bija miers. Jirnass bija kaut kur nozudis — vai nu izgājis uz ielas, vai sētā. Mājā valdīja klusums.

Ķerta ērti apsēdās atzveltnes krēslā un izstiepa kā­jas. Patīkami ir izstiept kailas kājas, ja istabā nav mušu. Ķertas istabā mušu nebija. Vēl no rīta Jirnass nosita ar pletni itin visas mušas. Jirnass vispār bija ļoti uzmanīgs.

Reizēm pabūt vienai pašai ir visai patīkami. Var mie­rīgi domāt vai kaut ko darīt, var vispār nekā nedarīt un arī nekā nedomāt. Vienmēr ir jauki, ja logs līdz galam atvērts uz dārzu, kur smaržo lietus slacītas pu­ķes un zeme.

Ķerta taisījās paņemt no galda grāmatu, kad pie durvīm kāds pieklauvēja.

«Atkal būs lēkšana,» Ķerta gandrīz bēdīgi nodomāja. Taču viņa bija maldījusies. Jirnass istabā gan ielēca, taču šobrīd viņam nebija padomā spēlēt klases. Jirnass lēkāja aiz prieka, ka Ķertai izdomāta jauna un intere­santa izklaidēšanās.

Jirnasam uz pēdām istabā ienāca Kaurs, smaidīdams pār visu seju, un tūlīt pēc viņa Mēliks, nesdams mazu bērnu.

—       Cik jauks zēns! — Ķerta sacīja, un visi saprata, ka viņas vārdi attiecas uz bērnu, kaut gan īstenībā istabā atradās četri zēni.

—       Vai ne! — Jirnasa sejā atplaiksnījās vēl gaišāks starojums. — Tik tiešām jauks!

—   Cik vecs viņš ir? — Ķerta apjautājās.

Zēnu sejas kļuva domīgas.

—       Tiec nu gudrs no bērniem, — Kaurs uz labu laimi attrauca.

—        Kā tā? — Ķerta izbrīnījās. — Jūs viņu pat ne­zināt? Un es 'domāju, ka tas ir Mēlika brālītis.

—       Viņš taču ir Kolgi Pētera brālītis, — Kaurs pa­skaidroja.

—       Bērns paliek bērns. — Nu arī Mēliks atvēra muti un nolika puisīti uz grīdas.

—       Mēs par viņu maksājam divdesmit kapeikas stundā, — teica Kaurs. — Kolgi Pēteris viņu mums izīrēja.

—       Jocīgi gan, — Ķerta brīnījās. — Kāpēc viņš jums vajadzīgs?

—       Pie bērniem jāpierod jau no mazām dienām, — Mēliks īsi ieminējās. Viņš neizklāstīja gari un plaši, ka bērns sagādāts tieši Ķertas vajadzībām.

Bērnu pašu gan gaužām maz interesēja, cik par viņu tiek maksāts stundā vai kāpēc viņš vajadzīgs. Bērns izskatījās visai apmierināts. Viņš lipināja pa istabu un gluži labi iejutās svešā vietā.

—   Kā tevi sauc? — Ķerta jautāja bērnam.

—       Madiss, — atbildēja bērns savā bērnišķīgajā bal- stiņā. Tad viņš pastiepa rociņu Ķertai un piebilda:

—  Paldies.

—       Vai tu re, cik gudrs! — Jirnass galvu vien no­grozīja.

—       Viņš kaut ko grib, — Ķerta teica. — 2ēl, ka mums nav nevienas rotaļlietiņas.

Jirnass to saprata kā pamudinājumu. Viņš notupās, pielika rokas pie ausīm un sāka lēkāt.

—       Redzi, kur zaķītis! — viņš uzsauca bērnam. — Ska­ties, kā zaķītis lēkā! Hop-ā! Hop-a-ā!

Bērns arī notupās un acīmredzot gribēja palēkties. Bet viņš vēl bija par mazu un nokrita uz visām čet­rām. Brītiņu pārdomājis, kas ar viņu noticis, viņš no­lēma, ka jāsāk raudāt.

—   Spēlēt zaķus vēl viņš nevar, — Kaurs sacīja.

—  Gumijas kaķis tomēr būs vajadzīgs.

Šoreiz neviens Kauru neapstrīdēja, un viņš aizstei­dzās mājup pēc sava gumijas kaķa. Bet Ķerta paņēma bērnu klēpī un sāka viņu mierināt.

—       Madiss vēl ir maziņš, — viņa teica. — Madisiņš vēl ir maziņš un nemāk lēkāt kā zaķītis. Bet Madisiņš izaugs liels. Būs liels un stiprs vīrs un tad varēs lēkāt pat kā ķengurs.

Bērns drīz vien pārstāja raudāt.

—  Viss kārtībā, — Mēliks svarīgi teica.

—   Kas ir kārtībā? — Ķerta jautāja.

—  Ar bērnu viss ir kārtībā, — Mēliks atbildēja.

—   Vai tev neliekas, ka viņu vajadzētu nofotografēt? Ķertai nekas nelikās. Ķerta vispār nesaprata, kāpēc

bērns atnests, un vēl mazāk saprata, kāpēc tas būtu fotografējams.

—       Vai tu mazliet proti rīkoties ar fotoaparātu? — Mēliks painteresējās.

—  Manam tētim ir «Zorkijs», — Ķerta atbildēja.

—  Ar to es esmu šo to uzņēmusi.

—       Lieliski, — Mēliks apmierināts "teica. — Man ir «Smena», un tas amatieriem ir daudz piemērotāks par «Zorkiju». Tas nav tik komplicēts.

Sis jautājums bija izlemts, un Mēliks aizgaja pēc sava fotoaparāta.

Ķerta ar Jirnasu palika divatā. īstenībā viņi bija trīs — bērnu taču vajadzēja pieskaitīt. Viņš atkal pa­stiepa rociņu Ķertai un teica:

—   Paldies!

—  Jāaiziet uz veikalu un jāatnes viņam konfektes,— Ķerta teica. — Citādi ir tīri neērti viņam acīs skatī­ties, kad viņš tik mīļi lūdz.

—  Tas taču netika minēts mūsu norunā, — Jirnass iebilda. — Kolgi Pēteris par bērnu saņems divdesmit kapeikas stundā; ja grib, viņš pats var savam brālim pirkt konfektes.

Ķerta Jirnasam nepiekrita.

—  Man ir nauda, neraizējies. — Viņa piegāja pie skapja un izņēma no tā savu mazo maciņu. — Es būšu drīz atpakaļ.

Jirnass sadrūma. Nu viņi visi aizjozuši. Aizjozuši un atstājuši viņu vienu par aukli. It kā viņam šis bērns būtu vajadzīgs! It kā viņš būtu šo bērnu no Kolgi Pētera izkaulējisl Būtu Jirnass atradies ārā, viņš aiz īgnuma būtu nospļāvies. Bet kādēļ viņam te istabā jākvern, turklāt vēl Ķertas istabā? Kādēļ viņš ne­varētu iziet pagalmā, kur vismaz var brīvi nospļau­ties?

Jirnass saņēmās un izveda bērnu dārzā. Garastā­voklis Jirnasām tūlīt uzlabojās. Un kas tur pavisam! Pārējie tik un tā acumirklī būs atpakaļ.

Jirnass nolika bērnu zālājā. Mazulis tūlīt sāka pats uz savu roku tipināt pa dārzu, un likās — nemaz nav tik sevišķi uzmanāms.

Tepat arī mētājās gumijas bumba. Bet acīmredzot bumba bērnam vēl nebija īsti piemērota. Bērns vispār par bumbu nelikās ne zinis. «Kas tur pavisam,» Jir­nass nodomāja. Viņš paņēma bumbu un piegāja pie mājas sienas, lai mazliet patrenētos. Viņam bija ap­nicis, spēlējot ar Ķertu, vienmēr palikt zaudētājam. Un slepena nojauta viņam teica, ka Ķertai savukārt apnicis arvien uzvarēt. Tikai trenējoties var kļūt par meistaru. Vajadzīgs treniņš. Pirmām kārtām treniņš. Viņš sāka spēlēt bumbu.

Beidzot nočīkstēja vārtiņi, Mēliks, Kaurs un Ķerta atgriezās visi reizē.

—• Kur sīkais? — Kaurs ievaicājās.

Jirnass satrūcies paskatījās visapkārt. Tik tiešām — kur ir bērns? Bērns nekur nebija redzams.

—   Ko tas nozīmē? — Mēliks sarauca uzacis.

Fotoaparāts bija. Gumijas kaķis bija. Konfektes bija.

Tikai bērna nebija.

—       Viņš nupat kā bija te, — Jirnass teica. — Vai vār­tiņi bija aizbultēti?

Pārējie apgalvoja, ka vārtiņi bijuši kārtīgi aizbultēti.

—       Tad viņš būs tepat dārzā, — Jirnass nomierinā­jās. — Viņam jābūt dārzā.

Draugi pārmeklēja dārzu līdz pat pēdējai pakrūmei. Taču bērnu neatrada.

—       Tas ir kaut kas neiespējams, — Jirnass teica. — Viņš taču nevarēja pārrāpties pāri žogam.

—       Varbūt žogā trūkst kāda dēļa, un viņš pa spraugu izlīdis ārā, — prātoja Mēliks.

Viņi nogāja visgarām žogam. Tiesa gan, viena sprauga atradās, viena vienīga sprauga — vienam dē­lim bija nolūzis apakšgals. Kaķis vai mazs sunītis pa caurumu būtu varējis izlīst. Bet bērns? Nekādā ziņā.

—       Varbūt viņš iegājis istabā? — Ķerta pieļāva šādu iespēju.

Diez vai tik mazs bērns būtu spējis ieiet pa durvīm, bet kur citur viņš varētu būt? Viņi izstaigāja visas istabas, virtuvi, vannas istabu, pieliekamo, it visu. No bērna nebija ne vēsts. Viņa nebija arī pagrabā. Jirnass pat gribēja ielūkoties bēniņos, bet bēniņu durvis bija aizslēgtas.

Visi četri atkal atgriezās dārzā. Tagad viņi meklēja bērnu pat kokos. Viņi sauca to gan pa vienam, gan visi reizē. Tomēr veltīgi.

—       No šejienes viņš varēja izkļūt ārā vienīgi ar he­likopteru, — Jirnass teica.

—       2ēl, ka tu neattapies pierakstīt šā helikoptera nu­muru, — Kaurs iedzēla.

Jirnass apvainojies klusēja.

Ari pārējie klusēja. Stāvoklis bija vairāk nekā no­pietns.

Joprojām neviens nebilda ne vārda. Un kas gan te būtu sakāms? Bērnu nebija vairs kur meklēt — tas bija skaidrs. Cerību nebija nekādu. Nebija neviena paša pavediena, kas palīdzētu tikt pie skaidrības.

—       Kaut kur taču šim bērnam tomēr jābūt, — pēc ilgākas klusēšanas sacīja Ķerta.

Jirnass smagi nopūtās. Jā, kaut kur …

Visi četri sēdēja zālājā. Mēliks bija atlaidies guļus un košļāja zāles stiebriņu. Jā, kaut kur… Bet kur?

Ķertas konfektes atradās tepat zemē. Neviens tās nekāroja.

Kaurs blenza uz savu gumijas kaķi. Viņam pēkšņi likās — pie visa vainīgs šis kaķis. Nebijis šā kaķa, viņš nebūtu aizgājis no bērna. Un tad bērns būtu te­pat. Tas Kauram bija skaidrs. Viņš, Kaurs, nebūtu iz­laidis bērnu no acīm. Viņš nav tāds kā dažs labs cits, kā šis te Jirnass. Nolāpītais gumijas kaķis! Nolāpītais Jirnass! Nolāpītais mazulis! Tomēr Kaurs itin labi sa­prata, ka šķendēties ir velti.

Bet tad pēkšņi nočīkstēja vārtiņi.

Jirnass pat satrūkās. Mēliks acumirklī piecēlās sē­dus.

«Nolāpīta jezga!» nodomāja Kaurs.

Atskanēja soļi. Bija dzirdama saruna. Gar mājas stūri jau parādījās Kolgi Pēteris. Pēterim pa pēdām nāca acīmredzot viņa draugs Reugu Riho.

Čau, vecīši! — uzsauca Reugu Riho. — Kā svie­žas?

—   Čau! — Jirnass atņēma.

Pārējie klusēja.

—   Mēs atnācām sīkajam pakaļ, — teica Pēteris.

Mēliks apķērās, ka vislabāk Pēterim tūlīt darīt zi­nāmu patiesību.

—       Sīkā šeit nav, — Mēliks klusu pasacīja. — Sī­kais kaut kādā veidā pazudis.

—   Nu, nū, — Riho novilka.

Bet Pēteris iesaucās:

—   Tad ta neraža!

Tai pašā brīdī Pēteris pamanīja Ķertas pētījošo ska­tienu. Pēteris nezināja, kas Ķerta ir, viņš par Ķertu nezināja it nekā. Bet meitenes skatiens viņam nepatika. Tas it kā gribēja pārāk daudz izzināt, it kā gribēja redzēt cilvēkam cauri. Pēteris apsēdās pie pārējiem, un Riho sekoja viņa piemēram.

—   Stāvoklis ir nopietns, — Kaurs teica.

—       Stāvoklis ir vairāk nekā nopietns, — Pēteris pie­krita. — Es jau tūlīt baidījos, ka tadam mūlāpam, kāds ir Jirnass, kurš katrs var bērnu nozagt.

—       Jāizlemj, ko darīt tālāk, — Mēliks sacīja. — Ma­nuprāt, jāsameklē milicis.

Pēteris vilcinājās ar atbildi.

—   Kā jums tas gadījās? — Riho apvaicājās. Kaurs īsumā pastāstīja, ka Jirnass brītiņu palicis

viens ar mazuli un mazulis pa to laiku kā ūdenī iekritis.

—       Vārtiņi bija aizbultēti, un žogā nebija neviena cauruma, — Kaurs pabeidza savu stāstījumu. — It kā sīko kāds būtu ar helikopteru aizvedis.

—   Dīvaini, — Riho teica un nosvilpās caur zobiem.

—  Tiešām dīvaini.

—       Ar milici varētu nogaidīt, — Pēteris sacīja. — Var būt, ka sīkais tomēr uzrodas.

Mēliks paraustīja plecus.

—       Kā zini. Bet, jo ātrāk milicis bērnu sāks meklēt, jo drošāk, ka ar viņu nekas nenotiks.

—   Katrai lietai ir divas puses, — Pēteris iebilda.

—  Ja mēs iesim pie miliča, mans tētis un mamma tūlīt dabūs zināt, ka sīkais pazudis. Man par to būs baigais brāziens.

—       Viņi taču tik un tā dabūs zināt, — Kaurs, brīnī­damies par Pēteri, teica.

—       Tur, lūk, tas suns aprakts, ka nedabūs vis, — Pē­teris pārgudri iesāka. — Man Kanaverē dzīvo krust­māte. Es senčiem pasacīšu, ka esmu aizvedis sīko uz laukiem pie krustmātes. Tur viņš var padzīvoties vairā­kas di'enas. Viņš jau tur ir bijis.

—       Tur viņš var dzīvot kaut vai veselu nedēļu, — Riho piebilda.

—   Tas tik būtu forši! — Jirnass sajūsmā iesaucās.

—   Tad arī man nekas nebūs jāsaka manam tētim un mammai.

—       Protams, ne, — Riho teica. — Senčus pašā sā­kumā nav vērts jaukt iekšā.

—       Varbūt derētu par to aprunāties ar pionieru va­dītāju? — Ķerta ierosināja. — Varbūt viņa zinās pa­domu?

—        Blēņas! — Riho nicīgi atmeta ar roku. — Tā jūs visi izlidosiet no pionieriem ārā. Padomājiet paši — tirgošanās ar dzīvu bērnu! Tas taču ir trakāk par neokoloniālismu. Kas starp puikām gadījies, ar to pui­kām pašiem jātiek galā.

—   Tas gan, — Pēteris piekrita.

—       Bet ko iad, ja mēs sīko arī rīt neatradīsim? — Kaurs jautāja.

—       Tad gaidīsim līdz parītam, — teica Riho. — Kaut kur taču šim jābūt. Nevar taču viņš pazust no zemes virsas. Mēs viņu noteikti atradīsim. Iespējams, ka drīz avīzēs parādīsies sludinājums: atrasts tāds un tāds bērns ar tādām un tādām pazīmēm. Un tad mēs viņu saņemsim no atradēja. Lai jauktu pēdas, mēs bērnu vēl uz pāris dienām aizvedīsim pie Pētera krustmātes, un nevienam nebūs jāzina, ka viņš vispār jebkad būtu pazudis.

Beidzot arī Ķerta bilda:

—   Ko tu, Pēter, saki par šādu plānu?

—       Es domāju tāpat kā Riho, — Pēteris sausi at­bildēja. Sī Ķerta patika viņam arvien mazāk un ma­zāk.

—        Protams, mums visiem pa to laiku sīkais cītīgi jā­meklē, — Riho piekodināja.

—       Kādēļ mums visiem? — Kaurs vaicāja. — Tev taču gar notikušo nav nekādas daļas.

—   Es esmu Pētera draugs, — Riho uzsvērti teica.

—       Kas tur pavisam, — Mēliks samierinājās. — Nu tad gaidīsim un meklēsim.

Riho nokrekšķinājās.

—       Atliek vēl nokārtot… jautājumu par nomas maksu.

Visi uzreiz saspringti paskatījās uz Riho.

—       Nu jā, — Riho teica. — Divdesmit kapeikas par stundu, vai kā jums tur bija. Skaitītājs, tā sakot, grie­žas.

Klusums. Taču šai klusuma brīdī daudz kas tika pār­domāts.

—       Nedomājiet neko sliktu, — Pēteris teica. — Galu galā, ja tā ņem, paši esat vainīgi.

—   Darījums paliek darījums, — Riho nomurmināja.

Mēliks iegrūda roku kabatā.

—       četrdesmit kapeikas. Vairāk patlaban man nav klāt. — Viņš pasniedza naudu Pēterim. — Divdesmit bija iemaksātas.

—       Tam visam ir laika gana, — Pēteris sacīja. —Ne­esam jau nekādi rīkļurāvēji. Galu galā dosiet, cik va­rēsiet.

—       Kad sīkais būs atrasts, gan tad noskaidrosiet, cik beigās sanāks, — Riho piemetināja.

—   Protams, — Mēliks piekrita.

Ko citu viņš būtu varējis teikt?

—   Ja jums skaidras naudas nepietiks, — Riho teica,

—  varēsiet dot kādu mantu. — Viņa skatiens uz mirkli pakavējās pie Mēlika fotoaparāta. — Gan jau sa­līgsim.

—       Tas viss ir tīrais nieks, — Pēteris noteica. — Pats svarīgākais tomēr ir iespējami drīzāk atrast sīko.

—• Protams, protams, — Riho piekrita. — Nomas maksa ir tikai nenozīmīgs blakus jautājums. To ap­spriedīsim, kad sīkais būs rokā.

—   Jāizlemj, kur viņu meklēt, — Mēliks prātoja.

—  Man šķiet, ka Pēterim vispirms būtu jāapstaigā radi un paziņas. Varbūt kāds no tiem būs gājis te garām un, ieraudzījis svešā sētā pazīstamu bērnu, paņēmis to līdzi.

—       Vārds vietā! — Riho iesaucās. — Tev ir kolosāls smadzeņu pods.

—       Tam tā jābūt, — Kaurs teica. Viņš domaja, ka Mēliks šādos gadījumos orientējas labāk nekā dažs labs cits, jo raksta dēku romānu.

—       Radu un paziņu man ir vai melnais tūkstotis, — Pēteris paziņoja. — Lai tos visus izķemmētu, paies gan­drīz diena. Bet ko jūs pa to laiku darīsiet?

—       Mēs pa to laiku pārdomāsim visu un sastādīsim rīcības plānu, — Mēliks atbildēja.

Likās — nevienam nekā būtiska nav ko piebilst, un viņi norunāja, ka vakarā atkal satiksies tepat Jirnasa dārzā.

—   Pagaidām uz redzi! — Pēteris teica.

Un Riho piebilda:

—       Ja pa šo laiku kaut ko padzirdat, tad … Pētera adrese jums ir zināma.

Adrese bija zināma, bet daudz kas vēl nebija zināms.

Pēteris un Riho aizgāja.

6

—       Tie tik ir tipini, — Jirnass nopurpināja, kad vār­tiņi divas reizes bija nočīkstējuši. — Tirgojas ar ne­laimīgā bērna liķi.

—       Nu, nu! — Mēliks iesmējās. — Par līķiem vēl ir pāragri runāt.

—       Toties smieties ir divtik pāragri, — Jirnass ap­vainojies atcirta.

—       Nomas maksa īstenībā ir tikai nenozīmīgs blakus apstāklis, — prātoja Kaurs. — Tomēr ar laiku tā var pāraugt mūs pašus. Paies nakts, un vēl divi rubļi būs klāt.

—       Ja man būtu pazudis brālītis, — Ķerta ierunājās, — man tāda nomas maksa ne prātā nebūtu ienākusi. Es vispār nezinātu, ko aiz tik lielām bēdām darīt.

—Tur jau ir tas āķis, — Mēliks nobažījās.

—   Kāds āķis? — Jirnass brīnījās.

—       Nu, āķis visā šajā būšanā. Manuprāt, nomas maksa šiem rūpēja vairāk nekā sīkais.

—       Jā, — Ķerta teica. — Es vērīgi skatījos uz Pē­teri. Izdzirdīs, ka mazais pazudis, viņš it nemaz neno- bijas. Viņš teica gan: «Tad ta neraža!» — bet īstenībā nemaz nebija tik ļoti nobijies. Ja man būtu pazudis brālītis …

—        Starp tevi un Pēteri ir liela starpība, — Jirnass pārtrauca meiteni. — Pēteris ir tik bezkaunīgs, ka no viņa var visu ko sagaidīt. Es nebrīnītos, ka viņš būtu gatavs sava brālīša līķi pret «Volgu» izmainīt.

—       Liecies taču reiz mierā ar līķiem! — Mēliks pa­tiesi noskaitās. — Citādi es tevi pašu pataisīšu par īstu līķi.

—       Par tādu, kas prastu sīko uzmanīt, — Kaurs pie­bilda.

—       Un tu savus jokus pataupi citai reizei, — Mēliks uzbrēca.

—  Tikai neķildojieties, — Ķerta samierinoši sacīja.

Visi saprata, ka šobrīd ķildošanās ir pavisam nevietā.

—   Tātad, — Mēliks atsāka, — Pēteris sava brāļa pa­zušanu uzņēma samērā mierīgi un par viņa likteni se­višķi neraizējās. Kā to lai saprot?

—   Ko tu par to saki? — Jirnass jautāja.

Tagad Mēliks sacīja:

—   Manuprāt, Pēteris varbūt ir daudz labāks izlūks nekā tu ar visu savu slavu. Es domāju, ka sīko Pēteris pats būs nozadzis.

Pārējie ar sasprindzinātu interesi skatījās uz Mēliku.

—   Es tam neticu, — Jirnass paziņoja.

Mēliks bija izteicis interesantu apgalvojumu, taču tam trūka drošāka pamatojuma. Tiesa gan, ārēji Pēteris nelikās sevišķi izmisis par brālīša likteni, bet ej nu sa­zini, ko viņš īstenībā savā sirdī juta. Ir cilvēki, kas prot ļoti labi valdīt pār sevi. Un nebija arī izslēgts, ka Pē­teris, būdams vieglprātīgs, pat lāgā nav izpratis, cik šads stāvoklis ir nopietns. Mēliks apķērās, ka viņam savs apgalvojums būtu labāk jāpamato, un turpināja:

—   Kad Pēteris izdzirda, ka sīkais pazudis, viņš teica burtiski šādi: «Es jau no sākta gala baidījos, ka tādam mūlāpam, kāds ir Jirnass, kurš katrs pat no deguna priekšas nozags bērnu.» Viņš to pateica, pirms Kaurs bija pastāstījis, ka Jirnass kādu brīdi palicis viens ar sīko. Tātad Pēteris to zināja, citādi viņš būtu apvai­nojis mani vai Kauru. Bet kā viņš to varēja zināt? Viņš to ir redzējis. Viņš nācis te paslepus glūnēt un visu redzējis. Turklāt lieciet vēra — Pēteris nerunāja par sīkā pazušanu, bet par nozagšanu. Tas vien jau kaut ko izsaka.

Kaurs nodomāja, ka Mēliks droši vien raksta tīri labu dēku romānu. Var redzēt, ka uz to viņam ir nags.

—   Tas viss vēl it nekā nenozīmē, — Jirnass mēģi­nāja apstrīdēt. — Varbūt viņš tikai gribēja mani no­melnot un tādēļ minēja manu vārdu.

—   Kādēļ tad viņš būtu gribējis tieši tevi nomel­not? — Mēliks jautāja. — Vai tad jūs kādreiz būtu sastrīdējušies?

Jirnass klusēja. Viņam bija jāatzīst, ka visi Mēlika apgalvojumi ir pamatoti.

—     Un kurš zina, kāds snauža tu īstenībā esi? — Kaurs iedzēla. — Pat mēs to līdz šim nezinājām. Ci­tādi mēs nebūtu atstājuši tevi divatā ar sīko.

—   Nu vai zini…

Jirnasa rokas savilkās dūrēs. Ņirgāšanās bija aiz­gājusi par tālu. Un ja tā būtu notikusi tikai puiku starpā. Bet Ķerta sēdēja turpat un visu dzirdēja.

—   Nesāciet nu atkal ķildoties, — Ķerta iebilda.

Jirnass mazliet nomierinājās. Labi vismaz, ka Ķerta

nesmējās par Kaura stulbajiem jokiem. Bet ar Kauru viņš vēl izrēķināsies.

—    Starp citu, — Mēliks turpināja, — Pētera un Riho sarunās bija vēl kaut kas šaubīgs, proti, Pēteris solīja apstaigāt visus savus radus un paziņas un teica, ka to viņam esot milzu bars. Bet Riho aizejot teica bur­tiski tā: «Ja pa šo laiku kaut ko padzirdat, tad… Pē­tera adrese jums ir zināma.» Ko tas nozīmē? Viņi gaida mūs pie Pētera, bet paši skraida apkārt pie radiem un paziņām!

—    Neko teikt, — Jirnass noteica. — Runāt tu runā vareni.

Viņš tomēr nekādi nespēja samierināties ar domu, ka bērns nozagts viņam tikpat kā no deguna priekšas.

—    Es tikai pateicu to, kas man dūrās acīs, — Mē­liks atturīgi atbildēja. — Pagaidām, protams, viss ir vienīgi pieņēmums.

—   Ko tad nu lai dara? — Kaurs ievaicājās.

—    Jāizpētī, vai sīkais ir pie viņiem vai ne, — Mēliks prātoja. — Jāaiziet pie Pētera.

—    Ja sīkais tiešām atrodas pie viņiem mājās, — Jir­nass teica, — viņi katrā ziņā uzmanīsies, lai mēs to nedabūtu zināt.

—    Bez šaubām, — Mēliks piekrita. — Te būs vaja­dzīgs labs izlūks.

—     Bet ja nu viņi bērnu aizveduši uz laukiem pie krustmātes, — Ķerta iebilda, — un mums par šo krust­māti stāstījuši, lai mūs maldinātu?

Zēni kļuva domīgi. Nē, tomēr kaut kas nesanāk. Aiz­vest Madisu uz Kanaveri Pēterim un Riho nebūtu pie­ticis laika. Autobusi tik bieži neiet. Ja viņi bērnu tie­šām slēpj, tad tikai mājās.

—       Lai notiek! — Jirnass beidzot sacīja. — So lietu es ņemšu savās rokās. Aiziešu pie Pētera. Kā nere­dzams gars.

—   Lieliski! — Mēliks piekrita.

Ķerta pasmaidīja.

—   Parādi… ko tu vari, — Kaurs teica.

—       Bet ko tad, ja sīka tomēr tur nav? — Jirnass nobažījās. — Ko tad?

—   Tad meklēsim sīko visi trīs, — Mēliks teica.

—  Esmu pārliecināts, ka mēs viņu tomēr atradīsim.

—       Tu teici — visi trīs? — Ķertas seja pauda pār­steigumu. — Vai tad mani tu vispār neskaiti?

—       Es… es nezinu, — Mēliks samulsa. — Tu taču šajā ļembastā it nemaz neesi vainīga.

—   Riho arī palīdz Pēterim meklēt bērnu.

Mēlikam ienāca prātā, ka Riho bija teicis — viņš esot Pētera draugs. Bet kas Ķerta viņiem ir? Viņi mei­teni pazīst tikai kopš aizvakardienas …

—   Tu, protams, vari mums palīdzēt, — Mēliks teica.

—  Es tikai domāju, ka tev varbūt ir kaut kas prātīgāks, ko darīt.

—   Tev gan ir dīvainas iedomas, — Ķerta nobrīnījās.

Vairāk par to viņi nerunāja.

Pienāca pusdienu laiks. Viņiem bija jāšķiras, lai pēc maltītes atkal satiktos tepat Jirnasa dārzā. Un, do­mājot par pazudušo bērnu, ikviens no viņiem nesa azotē krietnu bēdu nastu un mazītiņu cerības stariņu. Pa­gaidām viss bija atkarīgs no Jirnasa un viņa izlūkgā­jiena. Vispirms bija jānogaida, kā beigsies šis gājiens. Neviens negribēja ēst, tomēr viņi gāja pusdienās.

Tagad viss bija atkarīgs no Jirnasa.

7

Ķerta veikli uzsildīja uz gāzes plīts no brokastīm atlikušo griķu biezputru, bet Jirnass no maltītes attei­cās. Viņš apgalvoja, ka ar pilnu vēderu nekāda kārtīga izlūkošana neiznākšot. Ar pilnu vēderu neesot pat ieteicams peldēt, nemaz nerunājot par izlūku gājieniem. Un peldēšana ar niršanu piedevām salīdzinājumā ar izlūkošanu esot tīrā niekošanās. Turklāt pilns vēders

padarot cilvēku omulīgu, kūtru un pašapmierinātu, un tādu greznību neviens nopietns izlūks nemūžam ne­drīkstot atļauties. Jirnass bija ar mieru ēst tikai konfek­tes, kuras Ķerta bija nopirkusi bērnam, jo saldumi lab­vēlīgi ietekmē nervu sistēmu un reizē arī spēcina to.

Pēc tam viņš sāka vandīties pa drēbju skapi, lai at­rastu kādu izlūkošanai piemērotu apģērba gabalu. Iz­lūks var būt nez cik liels sava amata meistars, bet, ja viņam mugurā ir pārāk spilgtas vai uzkrītošas drēbes, tad agri vai vēlu ienaidnieki viņu atklās. Turklāt ir zināms, ka, slepus virzoties un lienot, drēbes novārtās. Ja apstākļi prasa, izlūkam jametas zemē, nevērojot dub­ļus. Ja apstākļi prasa, izlūkam jārāpjas kokā, nevērojot, ka stumbrs nopilējis ar sveķiem. Bet «Pāla ielas zēnos» aprakstīts pat tāds gadījums, kur izlūkam bijis jāslēp­jas zelta zivtiņu akvārijā. Tādēļ ir pilnīgi saprotams, ka lietpratīgs izlūks, dodoties savās gaitās, ģērbsies mazliet novalkātās drēbēs.

Jirnass atrada skapī vecās, brūnās treniņbikses un zaļos svārkus, kuri viņam bija kļuvuši krietni vien par maziem, bet kuriem citādi nekādas vainas nebija. Tiesa gan, lielākā daļa pogu bija nolrūkušas, taču tām tik un tā nekādas nozīmes nebūtu. Kad Jirnass bija pār­ģērbies, viņam likās, ka viņš izskatās pēc koka vai krūma ar brūnu stumbru un zaļu lapotni. Brīdi viņš pat domāja, ka vajadzētu jaungada eglītes rotājumos sameklēt to mazo putniņu, kurš parasti tupēja eglītes galotnē, un piespraust sev pie pleca. Tad viņš vēl vai­rāk izskatītos pēc īsta koka. Taču no šā nodoma viņš atteicās.

Un tā viņš devās ceļā, lai izpirktu savu vainu. Jā gan, vainīgs bija viņš, viņš vienīgais un neviens cits. Nebūtu nekādas jēgas taisnoties. Ja nejauši būtu izrā­dījies, ka viņš ir kāds senlaicīgs ķēniņš, tad kļūtu pa­zīstams ar vārdu Jirnass Snauža. , So apvainojošo iesauku viņš bija tik tiešām pelnījis. Bet vēl kaut kas Jirnasam laupīja sirdsmieru. Mēliks bija pateicis, ka Pēteris varētu būt vēl labāks izlūks nekā viņš, Jirnass. Pēc Jirnasa domām, Mēlikam gan nevajadzētu to ap­galvot. Viņš bijis neuzmanīgs, tas tiesa. Bet tam nav nekāda sakara ar viņa prasmi novērot. Galu galā viņš tomēr griezi bija redzējis.

jau vīdēja Pētera māja. Jirnass, protams, nebija tāds muļķis, lai pa dārza vārtiņiem tūlīt ietu iekšā. Jirnass tīri iabi zināja — ja Mēlika aizdomas būtu pamatotas, šie vārtiņi tiktu apsargāti jo modri. Vārtiņi tiktu ap­sargāti un bērns noslēpts. Jirnass apmeta mazu līkumu un tuvojās mājai no otras puses.

Dārzā viss bija kluss — nekāda rosīšanās ne dobēs, ne pie šķūņiem. Vienā vietā sētai trūka pāris dēļu. Mirklī Jirnass bija dārzā un uzmanīgi, slēpdamies aiz krūmiem, virzījās tuvāk mājai.

Pētera dzīvokļa logi bija līdz galam vaļā. Tā bija laba zīme. Taču zagties zem pašiem logiem būtu pārāk liels risks. Pagaidām jāpaliek aizsegā. Pacietīgi jāno­gaida. Izlūks, kas zaudē pacietību un rīkojas pa kaklu pa galvu, nav nekāds izlūks. «Kas paciešas, tas nodzīvo ilgu mūžu,» — tāds ir sakāmvārds.

Jirnass nogaidīja savas piecas minūtes, paslēpies aiz liela ērkšķogu krūma. Viņš gaidīja, ka notiks kaut kas. Taču nekas nenotika. Viņš nolēma rīkoties tālāk, jo izlūks, kas sēž dīkā, nudien nav izlūka vārda vērts. Ari sakāmvārds skan: «Aizmigušam kaķim pele mutē neskries.»

Soli pa solim Jirnass tuvojās mājai. Mazs putniņš knosījās ābelē un bezbailīgi, ar interesi skatījās uz zēnu. Taču Jirnass, kaut arī ģerbies brūnās biksēs un zaļos svārkos, īstu koku vis neatgādināja, un putniņš pat negrasījās uzlaisties viņam uz pleca.

Blakus šķūnim atradās malkas grēda. Droši vien bez jebkādiem paskaidrojumiem būs skaidrs, ko izlūkam no­zīmē malkas grēda. Tādēļ arī Jirnass nokļuva aiz mal­kas grēdas. Viņš izrāva vienu labi resnu pagali no grē­das, un tā radās caurums, pa kuru vērot kā vārtiņus, tā mājas durvis. Piemērotāku novērošanas punktu būtu grūti atrast.

Ikvienas izlūkošanas gaitā veiksmei ir liela nozīme. Kam dzīvē neveicas, tas labāk lai neuzņemas izlūko­šanu. Jirnasam veicās. Tikko viņš bija nostājies savā novērošanas postenī, pa mājas durvīm iznāca Pē­tera māte. Un gandrīz tai pašā mirklī aiz vārtiņiem pa­rādījās Pētera cirtainā galva. Tātad Jirnasam izlūka laime bija uzsmaidījusi divkārt.

—       Pēter! — Pētera māte bargi uzrunāja dēlu. — I<o tas nozīmē?

—   Kas tad? — Pēteris atvaicāja.

—       Vecmāmiņa teica, ka tu esot Aladisu aizvedis pie krustmātes.

—   Tas gan, bet…

—       Es domāju, ka tu būtu varējis paprasīt manu pa­domu.

—       Tas gan, bet… Es baidījos, ka vecmāmiņai ir kāda lipīga slimība. Ka tā varētu pielipt ari mazajam.

—       Un kādēļ tu neprasīji no manis atļauju? Vai tev bija grūti, garām ejot, ienākt pie manis darbā?

—   Nebūtu jau gan, bet…

—        Nāc pavadi mani, man jāsteidzas. Es atskrēju mājās tikai uz brītiņu, lai paskatītos, kā jūtas slimā vecmāmiņa.

Vairāk no viņu sarunas Jirnass nedzirdēja nekā. Bet viņš jau tā bija diezgan daudz dzirdējis. Viss bija skaidrs. Veltīgi viņi visi bija turējuši aizdomās Pē­teri un Riho, ka tie bērnu nekrietni nolaupījuši.

Jirnass nogaidīja brītiņu, lai Pēteris varētu aiziet gabalu tālāk, un tad izskrēja pa vārtiņiem laukā. Pie­sardzīgi slēpties vairs nebija nekādas vajadzības. Ta­gad Jirnasam tikai vajadzēja iespējami ātrāk tikt at­pakaļ pie draugiem un pastāstīt, ko viņš bija dzirdējis.

8

Šķiet, ka tieši tagad būs īstais brīdis pamest ska­tienu mazliet atpakaļ un pavērot, kas īsti ar mazo Madisiņu bija noticis.

Ka Kolgi Pēteris mazo brālīti bija «iznomājis» Mē- likam un Kauram, tur vainīgs bija saldējums. Ne katru dienu ciematā bija dabūjams garšīgais un atspirdzi­nošais plombīrs. Un tieši tad, kad pārdošanā parādījās plombīrs, Pētera kabatas bija tukšas.

Viņš staigāja sabozies no vienas ielas uz otru, vez­dams pie rokas mazo brālīti. Bērnam katru dienu va­jadzēja vismaz divas stundas pavadīt svaigā gaisā, tā tas bija ieviests. Un Kolgi Pēterim bija jāvadā viņš pastaigāties un jāuzmana. Tas bija Pētera kā vecākā brāļa pienākums. Te būtu varējusi līdzēt vienīgi vec­māmiņa, bet viņa tobrīd bija slima un tādēļ, protams, nevarēja bērnu paņemt savā ziņā.

Tieši tad Kolgi Pēteris satika Mēliku un Kauru. Tie kā medību suņi piedrāzās viņam klāt un sāka diedelēt, lai šis viņiem uz kādu laiku uzticot bērnu. Draugi svi­nīgi nozvērējās, ka mazulim nekas slikts nenotikšot. Viņi teicās aizvest bērnu pie Jirnasa, kur par viņu vis­notaļ rūpēšoties, starp citu, ari fotografēšot un iznāk­šot visai interesantas bildes. Mēliks un Kaurs vēl no­solījās, ka vajadzības gadījumā Pēteris dabūšot bērnu atpakaļ no Jirnasa jebkurā laikā.

Pēteris apsvēra. Pats par sevi šis priekšlikums vi­ņam bija diezgan izdevīgs. Viņš bija sadomājis apcie­mot draugu Reugu Riho, bet bērnu ņemt līdzi uz turieni bija neērti. Tomēr Pēteris svārstījās: galu galā viņš pilnam ir atbildīgs par brālīša dzīvību un veselību, īstenībā visu izšķīra saldējums. Pēteris atcerējās sal­dējumu un sacīja, ka esot ar mieru. Pēc īsas kaulēša­nās zēni vienojas par divdesmit kapeikām stundā, tur­klāt atlīdzība par vienu stundu bija jāiemaksā tūlīt.

Mēliks un Kaurs paņēma bērnu līdzi un aizgāja pie Jirnasa. Lasītājs jau zina, ka tur viss norisinājās. Bet Kolgi Pēteris devās uz saldējuma kiosku, par saņemto iemaksu viņš nopirka sev vienu plombīru un ar lielu baudu sāka mieloties. Tieši tobrīd pie saldējuma kioska piestāja ciemata vienīgais taksometrs un no tā izlēca Reugu Riho.

—   Kā sviežas, vecais? — viņš uzrunāja Pēteri.

—   Nupat grasījos iet pie tevis, labi, ka satikāmies.

—   Tas gan, — Riho sacīja. — Šodien es neesmu vis tik viegli mājās atrodams. Dzīvoju, saproties, vairāk uz riteņiem.

Riho tēvs bija taksometra šoferis un reizēm savos braucienos ņēma Riho līdzi. Sad tad gadījās, ka arī Pēteris kā Riho draugs kādu gabalu varēja pavizinā­ties. Taču šoreiz šie prieki izputēja. Taksometra iesēdās lielāka kompānija, un tas aizdrāzās.

—   Ko mēs šodien darīsim? — Riho vaicāja.

Bet Pēteris šoreiz nebija sevišķi atsaucīgs. Viņš to­mēr bija mazliet nobažījies par mazā brālīša likteni, un šīs bažas kavēja viņu tā pa īstam pievērsties jebkādiem citiem plāniem. Viņš izstastīja Riho, ka viņš iznomājis savu brālīti.

Riho klusu caur zobiem nosvilpās.

—       Iesim un paskatīsimies, ko viņi tur īsti ar to pui- kiņu dara, — Pēteris aicināja.

Taču Riho šo priekšlikumu nicīgi noraidīja.

—       Tik ilgi, kamēr sīkais ir viņu ziņā, — viņš ņēmās skaidrot, — viņiem jāmaksā noma. Skaitītājs, tā teikt, griezīsies. Bet, ja tu pats turp aiziesi, jautājums par nomāšanu kļūs apstrīdams.

Pēteris padomāja un atzina, ka Riho tomēr būs tais­nība.

—       Noskatīsimies slepus, — Pēteris neatlaidās. — Lū- rēsim no tālienes — tā, lai viņi mūs nemanītu.

Sim priekšlikumam Riho piekrita. Viņi devās uz Jir­nasa māju un gandrīz jau bija pienākuši tai tik tuvu, ka būtu varējuši paslēpties Jirnasa kaimiņu dārzā kuplā vīgriežu cerā, no kura caur dē|u sētu bija visai labi saredzama Jirnasa dārza lielākā daļa.

Kādu laiku viņi nemanīja nekā interesanta. Bet tad Kaurs steidzīgi iznāca no mājas, izgāja uz ielas un no­zuda. Drīz vien viņam sekoja Mēliks. Pēc tam Pēteris un Riho ieraudzīja pa vārtiņiem izejam kādu pilnīgi nepazīstamu meiteni.

Pēteris kļuva nemierīgs.

—        Kurp gan viņi visi dodas? — viņš nopurpināja. — Un kur viņi likuši brālīti?

—       Sīkais noteikti ir mājās, — Riho teica. — Un skaitītajs griezīsies.

«Skaitītāja griešanās» Pēteri vairs neko lielu neinte­resēja. Divdesmit kapeikas par stundu galu galā ir pā­rāk mērena atlīdzība par bažām, ka ar mazo brālīti pēkšņi varētu kaut kas notikt. Viņš gribēja ieiet mājā un pārbaudīt, vai mazais Madisiņš tiešām atrodas tur.

—       Pagaidīsim vēl, — Riho pamācīja. — Ar pārsteig­šanos var visu salaist grīstē.

Abi zēni izlēma nogaidīt, un tas drīz vien attaisno­jās — Jirnass kopā ar. bērnu iznāca dārzā.

—       Redzi nu, — Riho čukstēja. — Sīkajam nekas nav noticis.

Bērnam tik tiešām nekas nebija noticis. Viņš staigāja pa dārzu, aptaustīja ar pirkstiņiem puķes un beidzot sāka tvarstīt raibu taurenīti. Bet Jirnass, paņēmis bumbu, meta to pret mājas sienu.

Pats liktenis bija lēmis, lai raibais taurenītis lidotu tieši turp, kur pie sētas vīgriežu krūmā bija paslēpu­šies Pēteris un Riho. Taurenītis aizlidoja pāri sētai un nozuda bērna acīm. Bet puisītis apstājās pie sētas un neziņā raudzījās apkārt. Un tieši tobrīd Riho galvā iešāvās viltīgais nodoms.

—       Vedīsim viņu prom, — viņš teica Pēterim. — Aiz­vedīsim viņu slepus — tā, lai Jirnass to neredzētu.

Te vairs nebija daudz ko domāt. Pēteris piesardzīgi piecēlās kājās. Jirnass bija cītīgi nodevies spēlei ar bumbu un ir nepaskatījās uz to pusi, kur atradās abi draugi.

Pēteris pārlēca pāri dēļu sētai. Viņš piegāja pie brā­līša un pacēla to gaisā.

—   Kuš, kuš! — viņš brīdinoši čukstēja.

Par laimi, Madisiņš paklausīja un pat neiepīkstējās. Pēteris uzcēla viņu uz sētas. No otras puses bērnu sa­ņēma pretī Riho. Un tai pašā mirklī arī Pēteris jau at­radās kaimiņu dārzā.

—   Ejam!

—       Pa ielu gan ne! — Riho brīdināja. — Mēliks vai Kaurs var atgriezties.

—   Un kas par to?

—       Skaitītājs griežas. Saproti? Viņi nedrīkst mūs ieraudzīt.

Pēteris beidzot sāka apjēgt. Viņš bija domājis, ka viņi tikai izspēlēs ar Jirnasu joku. Taču izrādījās, ka Riho bija padomā visai tālejoši plāni. Riho «izgāja» uz darījumu, ko nekādi nevarētu saukt par godīgu.

—       Mēs vēl labi ilgi liksim skaitītājam griezties, — Riho sacīja. — Naudu, protams, dalīsim uz pusēm.

Pēteris sāka svārstīties: tā taču tomēr bija pagalam netīra spēle.

—       Cik nu šiem tās naudas, — viņš šaubīdamies iebilda.

—       Tā vairs nav mūsu darīšana. — Riho nešaubīgi palika pie sava. — Kāpēc viņi bija tādi mūlāpi, ka ļāva sīkajam pazust?

Viņi gaja cauri dārziem. Vēl kādas desmit reizes viņiem mazais brālītis bija jāceļ pāri sētām, iekāms viņi uzdrošinājās parādīties uz ielas.

Pēteris bija iegrimis domās. Pēteris domāja par to, ka Mēliks un Kaurs tik tiešām ir ļoti nevērīgi un bez­atbildīgi. Viņi taču bija solījušies visnotaļ rūpēties. Bet kas īstenībā noticis? Viņi aizlaidušies lapās un pametuši viņa nabaga mazo brālīti šitā mūlāpa Jirnasa ziņā. Jirnasam jau kurš katrs nozags bērnu. Vai kāds laupītājs vai slepkava. Tik tiešām tā ir laime, ka viņi abi ar Riho bija ieradušies īstajā laikā. Vai tā būtu kāda pārestība, ka Mēliks un Kaurs par savu vieglprā­tību dabūs maksāt nieka soda naudu?

Pa to laiku Riho bija mazliet pakalkulējis.

—   Divdesmit kapeikas par stundu, — viņš rēķināja,

—   diennaktī iznāk ap pieciem rubļiem. Ja mums lai­mējas bērnu noslēpt vienu nedēļu — tā, lai viņu ne­viens neredzētu …

—   Veselu nedēļu? — Pēteris izbijās.

—        Kādēļ ne? Viņš, piemēram, varētu saslimt. Bet, ja no tā nekas nesanāks, tu varēsi ar viņu pastaigāties pa dārzu un es stāvēšu sardzē uz ielas.

Pēteri pārņēma bailes.

—       Ap trīsdesmit pieciem rubļiem, — viņš teica. — Tik lielu summu viņiem nebūs kur ņemt.

—   Par to neraizējies tik dikti, — Riho mierināja.

—  Mēlikam, piemēram, ir fotoaparāts …

Viņš paliksi pusvārdā, taču no tā paša jau bija skaidrs, kas viņam padomā.

Gar ielas stūri iegriezās mašīna un pieturēja tieši pie zēniem.

—        Vai gribat līdzi braukt? — Riho tēvs uzsauca pa vaļējo mašīnas lodziņu. — Man ir izsaukums uz Kana- veri, tur būs tikai viens braucējs.

Sādu piedāvājumu, protams, nevarēja noraidīt, un puikas ietrausās mašīnā.

—        Mums Kanaverē dzīvo krustmāte, — Pēteris ietei­cās, kad mašīna jau bija izdrāzusies cauri ciematam.

—  Varbūt vajadzētu Madisu atstāt tur? Krustmāte vien­mēr pārmet, ka Madiss tik reti ciemojas pie viņas lau­kos. Krustmāte labprāt parūpēsies par viņu, jo patlaban vecmāmiņa ir slima.

— Tu esi ģēnijs! — Riho nopriecājās. — Tas ir vis­labākais plāns, ko tu savā mūžā esi izdomājis.

Ta ari palika.

Tādēļ, lūk, bija sagadījies tā, ka tai pašā laikā, kad Pēteris un Riho mānīdamies pieprasīja Jirnasam, lai tas atdod bērnu, Madisiņš laukos pie krustmātes rota­ļājās ar diviem jaukiem kaķēniem.

9

—       Redzi nu, kas ar Madisiņa aizvešanu uz laukiem ir sanācis, — teica Pētera māte otrā rītā, kad no past­kastītes kopā ar avīzi bija izņēmusi vēl kaut kādu pa­pīru. — Madisu šodien jāved uz slimnīcu potēt.

Pēteris sadrūmis piegāja tuvāk un vērīgi ielūkojās papīra lapā, kuras saturs viņam bija visai nepatikams. Mazliet sasteigtu un bērnišķīgu rokrakstu tur stāvēja rakstīts:

«Lūdzu atvest uz slimnīcu 27. jūnijā no pīkst. 12 līdz 14 2 g. v. Kolgi Madisu uz veselības pār­baudi un aizsargpotēšanu.

Slimnīcas medmāsa»

—       Man šodien nepavisam nav laika braukt pakaļ Madisam, — Pētera māte turpināja. — Tu viņu aiz­vedi, un tev būs viņš jāatved atpakaļ un jāaizved pie ārsta.

—       Tas nemaz nav tik grūti, — Pēteris pieļāvīgi at­bildēja. — Es tikai palūgšu naudu autobusam.

Pētera māte paņēma somiņu, brītiņu parakņājās pa to un tad pasniedza Pēterim vajadzīgās kapeikas.

—   Tu vienmēr dod tā līdz ar nagiem.

—        Patlaban murns iet pagrūti, — māte teica. — Gan jau algas dienā redzēsim.

Pēteris nopūtās un mēģināja sevi mierināt ar domu, ka vismaz skaitītājs joprojām griežas.

—       Bet vai pēc potēšanas atkal varēs Madisu vest pie krustmātes? — viņš nedroši ievaicājās.

—       Pēc potēšanas var sacelties temperatūra. — Māte pārvilka svītru Pētera klusajām cerībām. — No ārsta

Madisu tūlīt ved mājup. Un tagad pasteidzies, lai ne­nokavētos.

Pēterim tik tiešām bija jāsteidzas, jasteidzas vairāk, nekā māte varēja iedomāties. Viņam taču vēl pirms aizbraukšanas uz laukiem bija jāsatiek Reugu Riho un jāapspriežas ar to, jo visam viņu pasākumam šo­brīd draudēja lielas briesmas. Mēliks, Kaurs, Jirnass un vēl tā svešā meitene — ciematā tātad bija veseli četri cilvēki, kuru redzes laukā Madiss nekādā ziņā nedrīkstēja nokļūt. Nemaz nebija izslēgts, ka kāds no šiem četriem neslaistās tieši slimnīcas tuvumā.

Par laimi, Riho bija mājās. Pēteris iesvilpās. Viņš vēl nebija paguvis izņemt no mutes pirkstus, kad jau Riho pabāza galvu pa logu.

—   Sveiks, vecīti Vai viss kārtībā?

—       Ne gluži, — Pēteris atbildēja. — Un kur vēl lielā skuba.

—       Ienāci Man vēl pāris sviestmaižu jāsabāž ribās, tad varēsim ķerties pie lietas.

Pēc dažiem acumirkļiem Pēteris atradās Riho virtuvē. Un, kad Riho bija notiesājis pēdējo kumosu, viņš jau pilnīgi bija lietas kursā.

—   Skaidrs, — teica Riho. — Sīkais jānomaskē.

—       Kādā veidā? — Pēteris uzreiz netika gudrs, ko Riho īsti domā.

—       Viņš jānomaskē, — Riho atkārtoja. — Prātīgākais būtu puikiņu pataisīt par meitēnu.

—   Par meitēnu?!

—       Nu protams. Tad nevienam neradīsies aizdomas, ka tas varētu būt tavs pazudušais brālītis.

—   Bet mums taču nav meiteņu drēbju?

—   Drēbes jāsagādā.

—   Mums taču briesmīgi maz laika.

—   Tātad drēbes briesmīgā ātrumā jāsagādā.

Pēteris arvien klusībā bija apbrīnojis sava drauga

ātro domāšanu un vēl jo ātrākās spējas izlemt. Bet šo­dien Riho pārspēja pats sevi.

—       Paskaties mazliet pa logu, — Riho teica Pēterim. — Vai tev kaut kas nepielec?

Virtuves logs izgāja uz pagalmu. Tur tobrīd bija re­dzama kāda liela un resna sieviete, kas žauj veļu. Citu veļas gabalu starpā uz auklas karājās vairākas mazas kleitiņas.

—   Tu domā, ka …

Pēteris nepabeidza, kaut gan viņam bija pilnīgi skaidrs, ko Riho domā.

—   Es domāju, ka mums no tās auklas būtu jāpaņem viena kleitiņa, — Riho atbildēja. — Piedevām vēl Ma- disam ap galvu jāapsien lakatiņš, lai viņš vairāk iz­skatītos pēc meitēna. Tagad gan daudzas meitenes nēsā zēngalviņas, tomēr lakatiņš būs meitenīgāks.

Pēteris par Riho plānu nebija vis sevišķi sajūsmi­nāts.

—   Man šķiet, ka tās kleitas Madisam būs mazliet par lielām, — viņš svārstīdamies iebilda. — Un pavi­sam nelāgi, ka tās ir galīgi slapjas. Mazais tā var saaukstēties.

—   Veltīgas bažas, — Riho palika pie sava. — Ka kleita būs viņam drusku par vaļīgu, jo labāk. Tad mēs varēsim mazajam atstāt mugurā viņa paša sausās drē­bes, un par saaukstēšanos nebūs ko bēdāt.

Pēteris klusēja. Riho viedokli arvien bija grūti ap­strīdēt. Un tomēr kaut kas Pēterim visā šajā būšanā nepatika.

—   Nu? — Riho noprasīja. — Vai ķeramies pie lietas?

—   Kleita … — Pēteris stomījās. — Kleita tomēr pieder citiem. Ja nu mēs, teiksim, palūgtu …

—   Tu domā, ka pēc mūsu lūguma to iedos? — Riho iesmējās. — Tu šo tanti nepazīsti. Pēc tava lūguma tev iedos nevis kleitu, bet ar slotas kātu.

Pēteris palūkojās pa logu ārā. Paskatījās uz sievie­tes lielajām, spēcīgajām rokām, kuras tieši tobrīd kāra uz auklas pēdējos veļas gabalus, un nodomāja, ka tik tiešām prātīgāk būs visu nokārtot tā, lai neiznāktu ne­kāda saskarsme ar slotas kātu.

—   Nu jā, bet… Ja mēs bez prasīšanas paņemsim, tā taču būs tikpat kā zādzība.

—   Kā tad tā? — Riho izbrīnījās. — Mēs atnesīsim kleitu atpakaļ, mēs to tikai aizņemsimies.

—   Aizņemsimies gan, bet…

—   Haklberijs Fins sauca zādzību par aizņemšanos, un to es vēl saprotu. Bet ja tu aizņemšanos sauc par zagšanu … — Riho paraustīja plecus. — Galu galā tā ir tava darīšana. Man neviens bērns nav jāved pie ārsta uz potēšanu.

Laika bija maz, lai vēl varētu apspriesties. Katra mi­nūte bija dārga, jo Madisam bija jāierodas pie ārsta norādītajā laikā.

—   Lai notiek! — Pēteris piekrita. — Paņemsim kleitu.

—  Tā, lūk, ir vīra valoda.

Viņi piegāja pie loga. Sieviete vairs nebija redzama, viņa pa to laiku bija izžāvusi visu veļu un iegājusi mājā.

—   Redzi to puķaino tur blakus palagiem. — Riho ar pirkstu rādīja pa logu. — Manuprāt, tā būs Madisam kā radīta.

—   Nnu jā … Ja jau citas drēbes atstās zem tās.

—   Un palagu aizsegā tu itin labi tai piekļūsi klāt.

—   Es?

—   Protams, tu. Padoma pats — ja es gadījuma iekri­tīšu, visam būs beigas. Bet tavu ģīmi viņa nepazīst. Tu ne ar ko neriskē.

—  Tu domā?

—• Protams. Ja viņa tevi pamanīs, tu aizlaidīsies lapās. Bet es vēlāk kleitu atnesīšu atpakaļ. Gan es kaut ko sagudrošu, ko viņai pateikt.

Pēteris nodomāja, ka faktiski Riho ir taisnība. Bet viņš domāja arī par to, ka vienreiz viņš, Riho pamu­dināts, jau bija zadzis. Nozadzis bērnu. Bērns gan bija viņa paša brālītis, tomēr šāda rīcība stipri izskatījās pēc zādzības. Droši vien. Un tagad Riho uzstāj, lai viņš paņemot kleitu. Vai tad tā nav zagšana? Nu labi, viņi kleitu atnesīs atpakaļ. Un tomēr… Riho saka — tā esot aizņemšanās. Bet viņi taču aizņemas slepeni. Vai starp slepenu aizņemšanos un zagšanu ir kāda starpība? Un kādam nolūkam tad īsti viņi paņems šo kleitu? Viņi grib pelnīties ar Madisu. Bet šāda pel­nīšanās jau nu noteikti ir zādzība. Iznāk, ka viņš, Pēteris, ir gandrīz trīskārtējs zaglis.

Abi draugi iznāca kāpņu telpā, un Riho aizslēdza durvis.

—   Diez vai vērts … — Pēteris vēl šaubījās.

—   Man kaut kas ienāca prātā, — Riho ieteicās. — Es piezvanīšu pie šīs tantes dzīvokļa durvīm un pavaicāšu, cik ir pulkstenis. Tad mēs būsim droši, ka viņa neska­tīsies pa logu. Un tu pa to laiku norausi 110 auklas kleitu.

Pēteris gribēja vēl kaut ko teikt, taču Riho pirksts jau atradās uz zvana pogas.

—       Mudīgi! — Riho nočukstēja. — Nodari savu da­rāmo, cik vien ātri vari!

Pēteris iedrāzās pagalmā. Ar pāris panteras lēcie­niem viņš atradās pie izžautās veļas. Tā. Un puķainā mitrā kleitiņa jau atradās viņa azotē.

—       Nu, lūk, viss gāja kā pa sviestu, — Riho teica, kad viņi abi blakus devās pa ielu uz autobusa pie­turu. — Galvenais, lai galva būtu uz pleciem.

Pēteris neatbildēja nekā.

10

Kad Jirnass atgriezās no savām izlūka gaitām, melns izmisums klājās pār visām viņa domām un cerībām. Jirnass bija skaidri dzirdējis, kā Pēteris savai mātei meloja, ka esot brālīti aizvedis uz laukiem pie krust­mātes. Pēteris bija rīkojies uz mata tā, kā viņi savā starpā bija norunājuši. Nu bija pilnīgi skaidrs, ka bērns tiešām pazudis. Mēlika teorija bija sabrukusi, kā saka, līdzīgi kāršu namiņam.

Lai nu kā, Mēliks tomēr sacīja:

—   Dodiet man vēl pēdējo iespēju!

Pārējie jautājoši paskatījās uz Mēliku. Viņi nesa­prata, kas tā ir par pēdējo iespēju, ko Mēliks vēlas.

—       Pamēģināsim vēlreiz, — Mēliks paskaidroja. — Un, ja arī tad nebūs nekādu panākumu, tad ir skaidrs, ka Pēteris bērnu nekur nav noslēpis.

Kaurs paraustīja plecus.

—       Tu esi tiepīgs kā āzis, — Jirnass teica. — Skaidrs viss ir tā kā tā.

—   Ko tad tu gribi mēģināt? — Ķerta vaicāja.

Mēliks ņēmās sīki izklāstīt savu nodomu:

—        Ir zināms, ka bērnus mēdz aicināt uz slimnīcu, lai tos potētu vai pārbaudītu viņu veselības stāvokli. Un šāds aicinājums ir jāievēro. Vajadzētu tikai uzskri- belēt attiecīgu rakstu un iemest to Pētera pastkastītē. Un pēc tam ap slimnīcu izlikt novērotāju posteņus.

Kaurs atkal paraustīja plecus.

—  Veltīgas pūles, — Jirnass iebilda.

Ķerta tikai nobrīnījās.

—   Bet kā gan bērns skaidrā dienas laikā var no­zusti

Pamazām vien visi draugi tomēr piekrita Mēlikam. Sirds dziļumos viņiem bija jāatzīst, ka Mēlika plāns faktiski nemaz nebija slikti izdomāts. Lai tad arī tā notiek. Lai Mēlikam tiek šī pēdējā iespēja.

Nu tika veikti visi priekšdarbi. Aicinājums vest Ma­disu uz slimnīcu tika laimīgi aiznests, un pēc tam visi četri draugi pavadīja nemierīgu, juceklīgiem sapņiem pārbagātu nakti.

—   Novērotāju posteņi būtu jāizliek tā, lai sīko ne­kādā ziņā nevarētu ievest slimnīcā nepamanītu, — Kaurs teica.

—   Pats par sevi saprotams, — Mēliks piebilda.

Mēliks todien bija īpaši noslēgts. Viņš zināja, ka

neviens šim pasākumam tā īsti netic. Viņš pats arī ne. Bet tā bija pēdējā iespēja. Makšķere bija iemesta. Ta­gad bija tikai uzmanīgi jāgaida. Ja tomēr kodīsies, tad būs noķertas uzreiz divas zivis: viena liela, vārdā Pē­teris, un otra maza — Madisiņš.

Pulksteņa rādītājs tuvojās pusdivpadsmitiem. Bija laiks doties uz novērošanas punktiem.

—   Tu, Jirnas, ieiesi slimnīcā, — Mēliks deva rīkoju­mus draugiēm, — un gaidīsi viņus pie pašām durvīm. Kad parādīsies Madiss — vienalga, vai ar Pēteri vai ar savu mammu, vai ar kādu citu, tu pieklājīgi pieiesi tiem klāt un pateiksi: «Atvainojiet, bet bērnu potēšana šodien nenotiks.» Ko tu pēc tam teiksi, tas būs atka­rīgs no tā, ko tev atbildēs.

Jirnass apzinājās, ka viņam uzticēts pietiekami at­bildīgs uzdevums, un jutās apmierināts. Skaidrs. Vai tad iepriekšējā vakarā viņš nebija pierādījis, ka ir cie­mata pirmā izlūka goda nosaukuma cienīgs? No viņa asā vanaga skatiena neviens nekur nenoslēpsies. Ja mazulis varētu citiem palikt nepamanīts, tad viņš, Jir­nass, to katrā ziņā ieraudzīs tieši pie slimnīcas durvīm.

—   Bet mēs ar Ķertu un Kauru ielenksim slimnīcu dzelzs lokā, — Mēliks turpināja. — Mēs gaidīsim vi­ņus katrs no savas puses un vērosim apkārtni, acu nenolaizdami. Tam, kurš pamanīs sīko, jāseko viņam līdz slimnīcas durvīm. Jāieiet tūlīt aiz sīkā slimnīcā un janostajas aci pret aci ar Jirnasu, ar sīko un viņa pa­vadoni, lai tas būtu Pēteris vai arī kāds cits. Tālāk jārīkojas atbilstoši apstākļiem. Tādā gadījumā būs divi liecinieki, un sīkā pavadonis vairs nevarēs nekā noliegt.

—   Bet ko tad, ja Madiss pie apvāršņa vispār nepa­rādīsies? — Kaurs ievaicājās. — Manuprāt, arī tāda varbūtība iespējama.

Mēliks Kaura balsī gan sadzirdēja vieglu nicinājuma pieskaņu, tomēr atbildēja tam pavisam mierīgi:

—   Tādā gadījumā mēs visi pēc pulksten diviem sa­tiksimies pie slimnīcas.

—  Tātad ejam un ieņemam savas pozīcijas, — Kaurs teica.

Uzdevums bija skaidrs, un draugi devās ceļā, lai ieņemtu pozīcijas.

Slimnīca atradās pašā ciemata vidū, neliela laukuma malā. Tepat atradās arī visas pārējās svarīgās iestā­des, piemēram, pasta kantoris, kultūrpreču veikals, ap­tieka un pulksteņu darbnīca. Tepat bija arī autobusa pietura. Te vispār bija visa ciemata dzīves centrs, kur krustojās trīs ielas ar visai dzīvu kustību. Dzīvā kus­tība tobrīd triju draugu pasākumam nāca par labu, jo novērot ļaužu drūzmā, pašam paliekot nemanāmam, arvien ir vieglāk nekā kaut kur klajā vielā.

Mēliks, Kaurs un Ķerta vienojās, kurš kuru ielu no­vēros, un pastaigādamies devās katrs uz savu pusi. Bet Jirnass iegāja pa slimnīcas durvīm iekšā un palika tur pētām raibo plakātu, kas pamācīja cilvēkus dzer­šanai lietot tikai vārītu ūdeni.

Gaidīšana arvien ir garlaicīga, taču todien laiks vil­kās kā vēzis. Mēliks, Ķerta un Kaurs vismaz uzturējās svaigā gaisā, un tiem nebija mierīgi jāstāv uz vietas. Bet Jirnasam nekas cits neatlika kā blenzt plakātā, un sajūsma par viņam uzticēto atbildīgo uzdevumu drīz vien sāka plakt.

Patiesību sakot, Jirnass bija gan dzirdējis, ka māk­slas darbu izstādēs lietpratēji dažās gleznās skatoties briesmīgi ilgi, viņš bija dzirdējis arī, ka, pavirši ska­toties, ne ikreiz varot gūt pareizo iespaidu. Taču, pirm­kārt, Jirnass nebija mākslas jomā nekāds lietpratējs, un, otrkārt, viņš nedomāja ka lietpratēji būtu nez cik ilgi skatījušies šajā plakātā. Iespaids no tā jau pir­majā mirklī bija skaidrs: jādzer tikai vārīts ūdens.

Pagāja pusstunda. Stunda. Te nekā nevarēja darīt. Novērošanas posteni taču Jirnass nedrīkstēja atstāt. Neko teikt, ir gan lielisks tāds novērošanas postenis, kur visu laiku jāskatās vienā un tai pašā plakātā! Jir­nass klusās dusmās grieza zobus un nozvērējās, ka savu mūžu neņems mutē ne pilītes vārīta ūdens. Tik ļoti viņam bija apnicis šis plakāts.

Protams, šad un tad pa slimnīcas durvīm nāca iekšā un gāja ārā cilvēki, taču arī tur nekā interesanta ne­bija. Gluži otrādi — dažs labs slimnīcas apmeklētājs pētoši palūkojās Jirnasā, un tad viņam kļuva pavisam neomulīgi.

Jirnass nodomāja, ka Mēliks bija aplam darījis, norī­kodams viņu te slimnīcā. Viņš pirmām kārtām ir putnu novērotājs, bet šeit viņa uzdevums ir pavisam cits. Šeit būtu varējusi stāvēt kaut vai Ķerta. Ej nu zini, vai viņa uz ielas būs savu uzdevumu veikusi. Var gadīties, ka Pēteris ierauga Ķertu ātrāk nekā Ķerta Pēteri, un tad viss ir pagalam. Tad Pēteris ar visu brālīti dos kā­jām ziņu, un sarežģītā operācija diemžēl izjuks …

Pagāja vēl pāris desmiti minūšu. Pulksteņa rādītājs tuvojās pusdiviem. Pa Uzvaras ielu, kur sardzē stāvēja Mēliks, brauca autobuss. Mēlikam pat prātā neienāca pievērst autobusam kaut mazāko uzmanību. Viņam ne­bija ne jausmas, kas šajā autobusā sēž. Bijusi Mēli­kam kaut nojausma, ka Pēteris, Riho un par meiteni pārģērbtais Madisiņš pabrauc viņam garām tikai dažu soļu attālumā!

Autobusam apstājoties, Riho ar Madisiņu pie rokas devās uz izeju, bet Pēteris palika mierīgi sēžam savā vietā. Abi draugi bija norunājuši, ka Pēteris drošības labad brauks vēl vienu pieturu tālāk un tad ies taisni uz mājam. Abi kopā, turklāt ar bērnu viņi tomēr negri­bēja ciematā rādīties, jo tas varētu modināt ziņkārību nevēlamajās personās. Galu galā Madisa pārģērbšana par meiteni arī nebija simtprocentīgi drošs līdzeklis. Mēliku, Kauru tin Jirnasu viņi vēl šā vai tā varētu apmānīt, bet šī meitene … Meitenes parasti ir daudz acīgākas. Bija norunāts, ka vēlāk Riho mazo Madisiņu

aizvedīs pie Pētera. Abi puikas loloja cerību, ka pēc potes bērnam sacelsies temperatūra un dažas dienas viņu nevajadzēs vest pastaigāties. Tad bērna slēpšana neradītu nekādas grūtības. Riho bija pārliecināts, ka paredzētais darījums lieliski izdosies. Skaitītājs nemi­tīgi griežas. Un, ja summa sanāks pārāk liela, tad… Mēlikam taču ir fotoaparāts.

Riho nonāca līdz slimnīcai un atgrūda durvis.

—   Labdien!

—   Labdien, vecīt! Ko tu šeit dari?

Sī negaidītā sastapšanās pārsteidza abas puses. Jir­nass nepavisam nebija uz to psiholoģiski sagatavojies. Ko lai viņš atbild? Ko viņš te dara? Domāt nebija laika. Jāatbild bija tūlīt, citādi stāvoklis varētu likties vēl jo aizdomīgāks.

—   Man bija jāiet pie ārsta.

—   Un kāpēc tad tu neej?

Jirnass saspringti domāja. Nu, nu? Ko viņš te de­žurē? Kādēļ neiet pie ārsta, ja bija jāiet?

Par laimi, Riho pats izpestīja viņu no likstas.

—   Esi nobijies, vai?

—   Mazliet nobijies esmu gan.

—   Kas tev vainas? Zobs sāp?

Jirnass pamāja ar galvu.

—       Jā, jā, — Riho līdzjūtīgi teica. — Ar zobu nav nekādi joki. īpaši, kad tas jau laidis sakni.

—       Vai tu Pēteri neesi redzējis? — Jirnass uzsāka citu valodu, lai izvairītos no Riho tincināšanas.

—        šodien neesmu redzējis. Droši vien meklē savu brālīti. Vai jūs esat kaut kādas pēdas sadzinuši?

Jirnass papurināja galvu.

Riho nopūtās.

— Tīrais negals. Es būtu jau no rīta gājis Pēterim palīgā, bet, lūk, man jāved pie ārstes mazā ināsīciņa.

—       Nu jā … — Jirnass novilka un izklaidīgi pameta acis uz Riho «mazo māsīciņu».

—        Ka nu ir, tā ir. Saņem dūšu, cita padoma te nav. Mēs tagad iesim un paskatīsimies, ko ārstes tante teiks par mazās Marijas veselības stāvokli.

Riho nozuda reģistratūras virzienā, un Jirnass at­viegloti uzelpoja — sākumā viss norit labi. Kad pēc dažām minūtēm Riho ar visu bērnu nāca atpakaļ, Jir­nasa kavēšanās gaitenī viņam nelikās aizdomīga.

—   Tu vēl arvien neesi sadūšojies?

—   Kā redzi.

—       Bet mums gan izgāja nelāgi, ārstes šodien nav. Būs jānāk vēlreiz.

—   Ahā.

—   Uz redzīti, vecīti

—   Uz redzītil

Jirnass juta, ka rīkle kalst. Ar kādu baudu viņš ta­gad būtu izdzēris glāzi auksta ūdens, nevārīta ūdens.

Laiks vilkās lēni jo lēni. Beidzot tomēr pienāca brī­dis, kad Mēliks pabāza galvu pa durvju spraugu un pavēstīja:

— Pietiek! Pulkstenis ir jau pāri diviem.

Jirnass izgāja ārā.

—        Šķiet, ka Madisiņš vēl līdz šim nav manīts? — viņš pavaicāja un samiedza acis, kas uzreiz nevarēja pierast pie spožās saules gaismas.

—   No Madisiņa nav ne vēsts.

Mēliks bija sadrūmis.

Te arī Kaurs bija klāt.

—   Nu? Tātad viss sagājis dēli.

—   Kā redzi, — Mēliks caur zobiem novilka.

—   Un kur tad Ķerta?

Ķertas nebija. Zēni nogaidīja savas piecas minūtes, tad vēl apmēram tikpat ilgi, taču Ķertas kā nebija, tā nebija.

—       Viņai ir rokas pulkstenis, — Mēliks brīnījās. — Te kaut kas nesanāk.

Zēni devās uz Tirgus ielu, kur Ķertai bija jāstāv pos­tenī, bet arī tur viņa nebija redzama. Cik vien ska­tiens sniedzās, uz ielas nebija nevienas Ķertai līdzī­gas meitenes.

—       Jocīgi gan, mēs taču skaidri un gaiši norunājām, ka pēc pulksten diviem visi sanāksim pie slimnīcas,— Kaurs teica.

—       Ja Madiss nebūs parādījies pie apvāršņa, — Mē­liks precizēja.

—   Tātad tu domā, ka …

—   Es nekā nedomāju. Vispirms jāuzmeklē Ķerta.

—  Varbūt viņa kāda iemesla dēj aizgājusi līdzi Riho, — Jirnass ieminējās.

—   Līdzi Riho?! — vienā mutē iesaucās Mēliks un Kaurs.

—   Nu jā. Riho gribēja iet ar savu māsīciņu pie ār­stes, bet ārstei tai laikā nebija pieņemšanas stundas.

—  Viss kļūst arvien dīvaināks, — Mēliks teica.

Bet vispirms bija jāuzmeklē Ķerta. Un visi trīs zēni devās uz Tirgus ielu.

11

Ķerta laiku pa laikam apstājās pie kāda liela skat­loga, taču ir nemanīja, kas tajā izlikts. Ilgi viņa pētija sarīkojuma afišu, tomēr nesaprata, kas īsti tas par sarīkojumu būs. Viņa vērīgi apskatīja pie kioska lo­dziņa laikrakstus un žurnālus, taču pat nepamanīja, vai «Dzirksteles» jaunākais numurs jau iznācis vai ne.

Protams, tā nebūt nebija Ķertas izklaidība. Gluži otrādi — Ķertas uzmanība bija augstākā mērā sasprin­dzināta. Skatlogs, sarīkojuma afiša un laikraksti viņu neinteresēja. Tobrīd viņas uzmanību saistīja cilvēki, kuri staigāja pa ielu, īpaši bērni, un ar acs kaktiņu Ķerta visu laiku vēroja, kas ap viņu notiek.

Ķerta nekādi nevarēja iedomāties, ka mūsdienās bērns varētu apdzīvotā vietā pazust kā circenis pel­nos. Vecos laikos tas vēl varētu būt. Tad klejojošie či­gāni esot vazājušies pa visām malām un reizēm zaguši arī bērnus. Ārzemēs esot tādi gangsteri, kuri nolaupot bagātiem vecākiem bērnus, lai izspiestu lielu izpirkša­nas naudu. Bet mūsu zemē tādu gangsteru nav. Nav pat īsti klejojošu čigānu. Kur tad Madisiņš palicis? Un, jo vairāk Ķerta domāja, jo vairāk viņa pārliecinā­jās, ka Mēlika teorija, visam par spīti, būs tomēr pa­reiza. Un tādēļ jo vērīgāk viņa skatījās uz ielu.

Skatlogs. Sarīkojuma afiša. Laikrakstu vitrīna. Atkal skatlogs. Atkal sarīkojuma afiša. Atkal laikrakstu vit­rīna. Cilvēki staigāja. Dažs labs steidzās, dažam laika bija gana. Un dažam pie rokas bija arī mazs bērns. Bet Madisa nebija.

Pagāja stunda un pēc tam laba daļa no nākošās stun­das. Ķerta gausi pastaigājās līdz pirmajai šķērsielai, bet tad pagriezās, lai dotos pa to pašu ce]u atpakaļ. Viņa pagriezās un… vārda pilnajā nozīmē sastinga uz vietas.

Iztālēm tuvojās Riho.

Iztālēm tuvojās Riho ar mazu bērnu pie rokas.

Bet — ak vai! — šis bērns bija meitenīte. Viņai galvā bija lakatiņš un mugurā negludināta, milzīgi liela pu- ķota kleita. Riho gāja pārāk ātri, tā ka bērns reizēm gandrīz vai vilkās aiz viņa.

Pirmais satraukums Ķertai norima. Par meitenēm viņai tobrīd nebija ne mazākās intereses, viņas pēc tās varēja iet vai Riho vai kādam citam pie rokas. Turklāt Riho nāca no slimnīcas puses, tātad Jirnass, Mēliks un Kaurs būs to jau redzējuši.

Tomēr katram gadījumam Ķerta noslēpās aiz stūra un neizlaida Riho no acīm. Nu jau zēns bija pienācis viņai pavisam tuvu. Vēl pāris desmit soļu…

Un tad notika, lūk, kas.

—    Tu, nekaunīgais zeņķi! Tev taču sirdsapziņas nav vairs ne par kapeiku!

Sie vārdi nodārdēja pār visu ielu kā no skaļruņa. Un šo vārdu pavadījumā līdzīgi tankam traucās taisni pretim Riho kāda varena un liela mamma.

—    Vai tavs tēvs tik maz pelna, ka tev jāzog citiem drēbes no muguras! — no jauna atskanēja džerkstoša un dusmīga balss. Spēcīga roka sakampa Riho aiz ce­kula un sapurināja viņu kā pakulu kodaļu.

—    Pats vēl tīrais puišelis, necik prāta galvā arī nav, bet zagt, lūk, to gan viņš prot!

Ļaudis apstājās. Apstājās tie, kuriem laika bija gana, kā arī tie, kuri, pirmīt steidzoties, bija pielikuši soli. Ne jau katru dienu gadījās, ka tieši uz ielas tiktu no­tverts zaglis.

—    Saka gan, ka vilks māju tuvumā lopus neplēšot,— mamma joprojām brēca. — Bet te tev nu bija! Uz pašu mājas bērniem arī vairs nevari paļauties.

Tad viņa palaida vaļā Riho matu cekulu un ņēmās viņu plaukāt.

Pliukš!… Plaukš!… Pliukš!… Plaukš!…

—   Se tev! … 5e tev! … Se tev!…

Pļaukas skaņi skanēja, it kā tiktu skaldīta laba, sausa malka.

—   Vai tev sirdsapziņa ir, ko?

Taču atbildi uz šo jautājumu nebija vairs ko gaidīt. Ar visu savu sirdsapziņu Riho mudīgi joza uz šķērs­ielas pusi, padrāzās garām Ķertai kā zibens un nozuda pāri tuvējai sētai.

—        Nekas, — teica nesavaldīgā tante ļaudīm, kuri bija apstājušies notikuma vietā. — Gan es viņu dabūšu rokā, mūsmāju puika…

—       Ko tad viņš jums nozadzis? — vaicāja kāda briļ­ļaina sieviete, kura stāvēja turpat blakus.

—        Lūk, šo pašu kleitu, kas bērnam mugurā. Tā bija nozudusi no veļas auklas, knaģi mētājās zemē. Izdo­mājos gan šā, gan tā — kur gan tā varēja palikt. Te pēkšņi redzu — iet puika ar bērnu, bet bērnam nozagtā kleita mugurā.

—       Bet vai tiešām tā ir tā pati kleita? — kāds uz­drīkstējās pavaicāt.

— Kā tad šī nebūs tā pati! Manis pašas šūta. Es jau nu savu šuvumu gan pazīstu.

Sieviete noliecās pie bērna, lai tuvāk apskatītu vīles, un saņēma kleitas malu.

—       Ak debestiņ! Tam taču puikas drēbes apakšā! — sieviete izbailēs iesaucās. — Tā ir gatavā krimināllieta!

Bērns līdz tam brīdim visā noskatījās itin mierīgi, bet, kad sākās krimināllieta, pēkšņi ieraudājās.

—       Tas taču arī ir puika! — Briļļainā sieviete izbrī­nījās. — Kaut kas traks!

—       Neraudi, mazulīt! — resnā mamma ņēmās bērnu mierināt. — Nebaidies! Tu jau neesi nekā slikta noda­rījis, vai ne?

Taču raudas tik vienkārši vis nerimās.

—       Kas šis ir par bērnu? — briļļainā sieviete sāka interesēties. — Vai kāds zina, kur viņš dzīvo?

Neviens nekā nezināja, un nu Ķerta nojauta, ka pie­nācis īstais brīdis darboties. Viņa piegāja bērnam klāt un sacīja:

—       Es viņu pazīstu un varu aizvest mājās. Vai tu gribi iet uz māju, Madisiņ?

—       Gribu mājā, — Madisiņš atbildēja un uzreiz pār­stāja raudāt. Acīmredzot arī viņš pazina Ķertu.

—       Paldies dievam! — Resnā mamma atviegloti no­pūtās. — Ko mēs būtu ar viņu iesākuši?

Ķerta novilka Madisam kleitu un pasniedza to cie­tušajai.

—   Es nedomāju, ka paņemt kleitu būtu īsta zā­dzība, — viņa teica. — Tas zēns ir šā bērna brāļa draugs. Viņi droši vien būs gribējuši ar brālīti izspēlēt kādu joku un pēc tam noteikti aiznestu kleitu atpakaļ.

—   To nu es gan gribu 110 viņa paša mutes dzirdēt,— sieviete nerimās. — Un gribu ari zināt, ko viņa vecāki par to domā.

Ķerta noprata, ka ar cekula paplūkāšanu un izpļau- kāšanu vien šī ķeza nebeigsies un Riho dabūs mazliet vairāk.

Ļaudis sāka izklīst, daži smīnēdami, daži galvu do­mīgi grozīdami. Arī Ķerta, paņēmusi Madisu pie rokas, devās prom. Un tad viņa satikās ar Mēliku, Jirnasu un Kauru. Visi trīs zēni mēmi blenza Ķertā un Madisā kā pārdabiskās parādībās.

12

Pēteris stāvēja pie vārtiem un gaidīja. Un, jo ilgāk viņš gaidīja, jo vairāk viņu sāka mocīt nemiers. Kur gan Riho tik ilgi kavējas? Viņam vajadzēja jau sen būt te. Vai tiešām Madisiņam būtu kas noticis?

Pamazām Pētera nepacietība vērtās īgnumā uz Riho. Galu galā visa šaja ķeza galvenais vaininieks bija to­mēr Riho. Riho bija tas, kurš izgudroja šo skaitītāja griešanos, brālīša slēpšanu un maskēšanu, kā arī visu pārējo. Un tagad viņš ar visu mazuli ir nozudis. Viņam sen jau vajadzēja būt te. Bet viņš nebija. Pēteris dus­mīgi nospļāvās.

Galu galā Madiss ir viņa brālis. Par visu, kas ar Madisu notiek, atbild viņš. Riho, tā sakot, ir tikai pa­domdevēja balss. Un tā ir viņa — Pētera darīšana, vai viņš Riho padomiem paklausa vai ne. Tā ir pilnīgi viņa paša personiskā darīšana… Un pēkšņi Pēteris nolēma: viņš izbeigs šos kumēdiņus. Mēliks, Kaurs un Jirnass viņam nekā ļauna nav darījuši. Itin nekā. Viņš aizies pie tiem un atzīsies. Viņš teiks apmēram tā: «Zēni, piedodiet! Tas bija tikai mazs joks, it kā spēle izlūkos vai kā lai to nosauc… Un it nekādu nomas maksu es no jums negribu.» Tieši tā viņš teiks. Tikai vispirms jānogaida, līdz Madiss pārnāks mājās.

Pēteris pat neaptvēra, cik drīz viņam pavērsies iespēja atzīties. Jā, tur, lūk, viņi nāk: Mēliks, Kaurs un Jir­nass. Un šī meitene. Un Madiss! Madiss kopā ar vi­ņiem! Pēteris saprata, ka tagad viss ir pilnīgi skaidrs. Un saprata arī to, ka, iekāms šī putra būs izstrēbta, viņam vēl vajadzēs izbaudīt ne vienu vien rūgtu brīdi. Pēteris gaidīja. Viņam šie mirkļi būs jāsagaida un jā­pārdzīvo.

—   Sveiks! — Mēliks sveicināja.

—   Sveiks! — Pēteris atņēma.

Kādu brītiņu valdīja klusums. Tad Mēliks atkal at­vēra muti.

—   Redzi, mēs atradām tavu brālīti.

Pēteris saprata, ka vienkāršāk būs tūlīt visu skaidri un gaiši pateikt, kas uz sirds, un tāpēc vienā rāvienā izgrūda:

—    Zēni, tas jau bija tikai joks. It kā mēs būtu spē­lējuši izlūkos. Nekādu nomas maksu es tik un tā no jums nebūtu prasījis.

—    Esi gan tu pēdējā laikā kļuvis varen augstsir­dīgs, — Kaurs iedzēla. — Varbūt piemetīsi klāt vēl atlīdzību par atrašanu, ko? Mēs taču atradām mazuli.

—   Atradāt?

—   Ķerta atrada.

—   Ķerta?

—    Ja, — Ķerta teica. — Tavs draugs pameta viņu vienu svešu ļaužu pulkā uz ielas.

Ķerta īsumā pastāstīja, kā viss bija noticis, un nevar teikt, ka Pēteris, to dzirdot, būtu kļuvis priecīgāks.

—     Lai nu būtu augstsirdība pret augstsirdību, — Mēliks sacīja. — Tu no mums neprasīsi nomas maksu, un mēs no tevis neprasīsim atlīdzību par atrašanu. Mēs lūgsim tikai, lai tu mūs nofotografē.

—   Nofotografēt?

—    Jā gan, aparāts man ir līdzi. Mēs vēlamies tādu fotogrāfiju, uz kuras mēs būtu redzami kopā ar Ma­disu. Saproti? Pēc visām rūpēm un raizēm, ko esam pieredzējuši, mēs beidzot esam priecīgi, ka puisītis at­radies. Mēs vēlamies kaut ko piemiņai no šā gadījuma vai kā lai to pasaka.

Pēteris nepretojās, viņš saprata, ka draugiem varētu būt vēlēšanās pēc šādas piemiņas. Mēliks novērtēja pēc acumēra apgaismojumu un pats uzstādīja atbilstošo eksponēšanas laiku. Viņš vēlējās, lai šis uzņēmums iz­nāktu bez kādas vainas.

Ķerta paņēma mazuli klēpī, un zēni nostājās viņai blakus.

—       Vai tepat pie vārtiem uzņemsim? — Pēteris vai­cāja.

—   Tepat, jā, — Mēliks piekrita. — Šī te ir īstā vieta.

Klaktl

—   Uzņem arī dubli.

Pēteris uzņēma arī dubli.

—        Te iznāks varena bilde, — Jirnass nopriecājās. — Tā it kā rāda, ka kopējiem spēkiem var veikt ikvienu uzdevumu.

Pēteris pasniedza fotoaparātu Mēlikam atpakaļ, un pēkšņi viņam atausa atmiņā, ka Riho bija gribējis šo fotoaparātu Mēlikam izkrāpt. Vai tikai Riho? Arī viņš pats. Un Pēteris juta, ka viņam briesmīgi sažņaudzas sirds.

—   Zēni, ticiet, es tiešām negribēju…

—        Lai nu paliek, — Mēliks atbildēja. — Ko par to vairs spriedelēt. Tu jau pats zini, ko esi izdarījis.

Pēteris noprata, ka izlīguma nebūs. Vismaz todien vēl ne. Bet vēlāk? Varbūt vēlāk.

Bet tagad visi četri aizgāja. Un Pēteris vairs nesa­dzirdēja, kā Kaurs teica Ķertai:

—       Vai zini, Ķerta, atnāc arī tu manā simtajā dzim­šanas dienā!

—       Noteikti atnākšu, — Ķerta atbildēja, un viņi visi sāka smieties.

Protams, neviens nedomāja par Kaura simto dzimša­nas dienu. Viņi domāja par to, ka tik drīz sadraudzē­jušies un ka viņu draudzība pastāvēs visus simt gadus. Un vēl viņi domāja par to, ka viņiem priekšā būs jauka vasara.

1

T irnasa dzimšanas diena, kas iezīmēja vasaras vidu, ^ jau bija pagājusi. Jeb, citiem vārdiem sakot, vasara bija sasniegusi kulmināciju un Jirnass kļuvis par vienu gadu vecāks un gudrāks. Veselības dzēriens tika dzerts, un kūku ēšanas rekords pārgāja no Mēlika uz Kauru. Divpadsmit kūkas ar krēma pildījumu par divdesmit kapeikām gabalā — tāds tagad bija augstākais sasnie­gums, kurš nākamajā dzimšanas dienā būtu pārsnie­dzams. Bet, lai nu ar kūkām biītu kā būdams, pats svarīgākais bija Latvijā ražotais velosipēds «Rīga». Jirnasa senais sapnis bija īstenojies, un, kļuvis par gadu vecāks, viņš varēja sevi uzskatīt par velosipēda pilntiesīgu īpašnieku.

Tagad ritenis stāvēja piesliets pie kroplas priedeles, pusotra kilometra no ciemata, bet zēni zvilnēja turpat smilšu bedrē. Viņi tīksmīgi gozējās jūlija saules kar­stajos staros un apskatīja Mēlika uzņemtās dzimšanas dienas fotogrāfijas, kuras tikai pirms dažām stun­dām bija dabūjušas savu pēdējo apdari ar spodrinā­tāju.

Ķerta bija aizgājusi paklaiņāt mazliet tālāk pa mežu, lai pie reizes ielāgotu zemeņu vietas.

— Šodien fotogrāfija nav vairs tikai bilžu taisī­šana, — Mēliks skaidroja. — Šodien fotogrāfija jau kļuvusi par mākslu.

Pārējie nekā neiebilda, tikai vērīgi skatījās fotouzņē­mumos un atcerējās dzimšanas dienas svinības. Istabā uzņemtie attēli, tiesa gan, bija mazliet neskaidri un patumši. Tam par cēloni bijis nepietiekams apgaismo­jums, kā to paskaidroja Mēliks. Toties dārza uzņēmu­mus patiešām varēja uzskatīt par mākslas darbiem —

tajos visus uzreiz varēja pazīt, īpaši Ķertu, kuras ne­trūka gandrīz nevienā uzņēmumā.

—        Paskatieties! — Jirnass sauca. — Vai te man nav īsta sporta meistara seja, ko?

Viņš bija atradis fotoattēlu, kurā bija redzams me­tam gaisa bumbu.

Kaurs pieliecās tuvāk.

—   Sporta meistara seja?

—       Tieši tā, — Jirnass apgalvoja. Redzi, kā mans zods paslējies uz priekšu — tas norāda uz gribasspēku.

Kaurs skatījās. Taču viņa uzmanību saistīja nevis gribasspēka apdvestais Jirnasa zods, bet gan pavisam kas cits.

—       Nez kāpēc uzņēmumā redzamas divas bumbas, — viņš iebilda.

Nu pienāca tuvāk arī Mēliks.

—   Kā tā — divas?

—       Vai tu redzi — te ir Jirnasa bumba, — Kaurs parādīja ar pirkstu, — bet otra bumba ir pie debesīm.

Tik tiešām pie debesīm bija redzams apaļš plankums, kas atgādināja bumbu.

—   Dīvaini, — Jirnass brīnījās.

Bet Mēliks tikai paraustīja plecus.

—       Tas ir kaut kāds defekts, — viņš teica. — Filmas defekts vai kaut kas tamlīdzīgs.

Taču tāds pats plankums bija redzams vēl vienā foto­attēlā, kurā neviens nemeta bumbu, bet Ķerta, Jirnass un Kaurs ēda p'ašu pagatavoto saldējumu. Tātad nekā dīvaina te tik tiešām nebija. Kaut kāds defekts, un tas arī viss.

—        Starp citu, — Mēliks teica. — Kopš Jirnasa dzim­šanas dienas mēs Ķertai neesam sagādājuši nekādu izklaidēšanos.

Tā tas bija. Arī tagad — meitene viena staigā pa mežu.

—       Jā, — Jirnass teica. — Taisni neērti. Viņa galu galā ir mūsu viešņa.

—       Pat ķinītī nevar tikt, — Kaurs nopūtās. — Visas filmas tādas, kas jaunākiem par sešpadsmit aizliegtas skatīties.

Sešpadsmit! Vēl nez cik kūku rekordi tiks pārspēti, kamēr būs sasniegts šis daudzsološais slieksnis.

—  Vakars uz ezera, — Mēliks nosūrojās.

—       Bērnu dārzs slēgts, tur ir remonts, — noķiķinājās Kaurs. — Tagad būtu īstais laiks sapulcināt sīkos. Ķerta varētu ar viņiem nospēlēt mazu ludziņu.

—   Izbeidz! — Mēliks atcirta. Sīkie visiem jau bija līdz kaklam.

—   Bet kaut kas taču jāizgudro, — Jirnass neatlaidās.

—  Šorīt Ķerta aiz garlaicības lasīja kaut kādu populār­zinātnisku grāmatu.

—       Kas tā bija par grāmatu? — Mēliks gribēja sīkāk zināt.

—   Par zvaigžņu pasauli.

—   To es esmu lasījis, — Mēliks paziņoja. Kaurs pacēla galvu.

—       Bet kā būtu, ja sarīkotu tikšanos ar šīs grāmatas autoru? Ķertai tomēr būtu maza pārmaiņa.

Jirnass sajūsmā staroja.

—        Protams! Tieši to mēs darīsim. Jauno lasītāju tikšanās ar rakstnieku! Lai viņš pastāsta par savu dzīvi un darbu. Un par to, kā viņš iedomājies kļūt par rakst­nieku un kā viņam radusies interese tieši par zvaigžņu pasauli. Kolosāli, vai ne?

Taču Mēliku Jirnasa sajūsma atstāja vēsu.

—   Nekas nesanāks, — viņš vienaldzīgi noteica.

—  Autors ir vācietis. Kaurs nosvilpās.

—       Skaidrs. Vācieti mēs šurp nedabūsim. Turklāt mēs tik un tā nesaprastu, ko viņš stāsta.

—   Aicināsim citu rakstnieku, — Jirnass neatlaidās.

—   Vai kādu izcilu personu. Tikšanās katrā ziņā jāsa­rīko.

—        Un ja tas būtu kāds astronoms? — Kaurs prā­toja. — Astronoms taču zvaigžņu pasauli pazīst vis­labāk.

—       Tas gan, — Jirnass piekrita. — Zinātnieki kalpo tautai uz mata tāpat kā rakstnieki. Tikai vai mums Igaunijā astronomi vispār ir?

—        Ir gan. Turklāt viens slavens astronoms. — Mē­liks bija lietas kursā. — Georgs Vipermanis. Viņš pēta ne tikai zvaigznes, bet arī spīdošos nakts mākoņus.

—   Vai igaunis? — Jirnass pajautāja.

—   Cik man zināms, jā.

—       Redziet nu, — Jirnass lepni turpināja. — Igauņi ir tik maza tautiņa, viens vienīgs miljons. Un tomēr mums ir pasaules slavenības — Pauls Keress un Jāns Taltss, un vēl tas… Kā viņu sauc?

—   Vipermanis.

—• Nu jā. Vipermanis, klejojošo mākoņu specs.

—   Spīdošo, — Mēliks izlaboja.

Laikrakstos viņš šo to bija lasījis par Vipermani un zināja, ka slavenais zinātnieks strādā Teraveres obser­vatorijā, kurā uzstādīta attiecīgā pētīšanas aparatūra. Taču viņš, Mēliks, arī bija tas, kurš beidzot noraidīja plānu uzaicināt Vipermani.

—       Šis pasākums nebūt nav tik vienkāršs, — viņš teica. — Ja mēs uzaicinām zinātnieku, mums jāsa­maksā viņam dzelzce]a biļete, nemaz nerunājot par uzturu un naktsmājām. Kur mēs tam visam ņemsim naudu?

Pārējie drūmi klusēja.

—       Tu pats sāki stāstīt par Vipermani, — Jirnass beidzot sašuta. — Es iztēlojos, kā viņš ieradīsies un stāstīs mums par zvaigžņu pasauli, par kosmosa no­slēpumiem, par lidojošiem šķīvjiem un…

—   Zēni! — Kaurs iesaucās.

Jirnass pat satrūkās.

—   Nu?

—   Lidojošie šķīvji!

—   Kas tev lēcies? — Mēliks nobrīnījās.

—       Tie apaļie plankumi uz fotouzņēmumiem… — Kaurs uzlēca kājās. — Vai tad jūs nesaprotat? Tie taču ir lidojošie šķīvji!

Mēliks sāka šķirstīt fotogrāfiju kaudzīti.

—   Nevar būt, — viņš murmināja savā nodabā.

—        Lidojošie šķīvji! — Jirnass aizsapņojās. — Noslē­pumainie kosmosa sūtņi! Vai tiešām mums būs izdevies tos nofotografēt?

—   Nevis mums, bet Mēlikam, — Kaurs izlaboja.

—       Vienalga, — Jirnass atbildēja. — Mēs arī bijām tur klāt.

Mēliks sameklēja uzņēmumus ar plankumiem — gan to, kur Jirnass met gaisā bumbu, gan arī to, kur viņi ēd pašu gatavoto saldējumu. Tagad viņi skatīja šos attēlus gluži citām acīm. Plankums abos attēlos bija

gaišs un ovāls, tieši tāds, kādam, domājams, vajadzētu būt lidojošajam šķīvim.

—   Savādi gan, ja tā padomā, — arī Mēliks tagad piekrita Kaura pieņēmumam. — Abi plankumi ir uz mata vienādi. Tātad filmas defekts tas laikam neva­rētu būt.

—   Skaidrs, — Kaurs piekrita. —• Paskatieties — abos attēlos šķīvis atrodas vienā un tai pašā vietā. Acīmredzot to ieinteresējusi Jirnasa dzimšanas diena, tāpēc tas tik ilgi stāvējis uz vietas. Tikai dzīvās būtnes nez kāpēc nav redzamas, iespējams, ka tās paslēpušās šķīvī.

Kaurs bija dzirdējis par lidojošajiem šķīvjiem, un tie sākuši viņu briesmīgi interesēt, tā ka viņš vairākkārt gājis uz bibliotēku un tur vēl papildām pētījis attiecī­gus avīžu rakstus. Dažā labā no tiem bija runa arī par dīvainām maza auguma būtnēm, kuras ceļojot ar šiem šķīvjiem un kuras Amerika jau vairāki cilvēki redzē­juši savām acīm.

Mēliks kļuva domīgs. Karstā saule gausināja domā­šanas procesu, un tādēļ viņš domāja ilgu laiku, iekāms beidzot noklepojās un sacīja:

—   Tas tomēr ir vairāk nekā dīvaini. Es domāju, ka šos uzņēmumus varētu aizsūtīt Vipermanim pētīšanai.

Sie vārdi pārliecināja un tūdaļ rada atbalsi.

—   Jā gan! — Jirnass iesaucās. — Un lieciet vērā — Vipermanis atbrauks un pateicībā spiedīs mums roku!

—   Ne jau pateicība mums vajadzīga, bet skaidrība,— Mēliks noteica.

Un Kaurs piebilda:

—  Mēs nosūtīsim Vipermanim šos attēlus zinātnes interesēs, bet zinātne pieder visai cilvēcei.

Fotouzņēmumiem, protams, bija jāpievieno paskaid­rojoša vēstule, tāpēc nekavējoties bija jāķeras pie rak­stīšanas. Mēlikam, kā arvien, līdzi bija zīmulis un pie­zīmju grāmatiņa. Viņš taču rakstīja dēku romānu. Kurā katrā brīdī varēja ienākt prātā kāda būtiski svarīga doma, un tad ir drošāk, ja to tūlīt pieraksta, nekā pa­ļaujas uz atmiņu, kurā jau tā daudz kas glabājas, Vipermani un Teraveres observatoriju ieskaitot. Mēliks paņēma savus ikdienišķos darba rīkus un, brīdi nopietni papūlējies, beidzot uzrakstīja svarīgo vēstuli.

«Cienītais astronom!

Nosūtām Jums divus fotouzņēmumus, kuri var­būt varētu noderēt pētījumiem. Plankumi, kas ta­jos redzami, pēc mūsu domām, varētu būt lidojošie šķīvji. Spīdošie nakts mākoņi tie nekādā ziņā nav, jo, kad šie fotoattēli tika uzņemti, par nakti neva­rēja būt runa. Pat saule bija pie debesim. Cerams, ka minētie uzņēmumi palīdzēs Jums izdibināt lido­jošo šķīvju noslēpumu.

Ar interesi gaidīsim Jūsu atbildi.»

Sekoja paraksti un Jirnasa adrese. Vipermaņa ad­rese nesagādāja nekādas rūpes — Teraveres observa­torija un viss. Tur slaveno zinātnieku pazīst ikviens knēvelis.

— Katrā ziņā turpmāk būs uzmanīgāk jāvēro debess izplatījums, — Kaurs prātoja. — Ej nu sazini, kad šķīvji atgriezīsies. Un debesīs raudzīties var jebkurš, cik vien tīk. Neviens nenāks un neprasīs, vai tev jau ir pilni sešpadsmit vai ne.

Viss gāja kā pa sviestu. Tieši tagad, kad Ķerta bija sākusi lasīt grāmatu par zvaigžņu pasauli, ari zēni atrada iemeslu vērst savus skatienus uz kosmosu.

Ķerta jau arī nāca un pa gabalu sauca, ka esot mežā atradusi brīnum labu zemeņu vietu. Taču, iekāms viņi sāka domāt par zemenēm, viņiem, protams, bija jāiegriežas ciematā, lai nosūtītu Vipermanim vēstuli un fotouzņēmumus ar lidojošajiem šķīvjiem.

Pēc pāris stundām Mēliks, Jirnass, Kaurs un Ķerta jau bija mežā.

— Esmu te noskatījusi ļoti labu zemenāju, — Ķerta teica. — Tikai mazliet pacietības!

Pacietības viņiem nedrīkstēja pietrūkt, jo Jirnass ar savu riteni laiku pa laikam atpalika 110 citiem. Virzo­ties starp kokiem, krūmiem un celmiem, kur virši vienā gabalā pinās pa spieķiem, «Rīga» nebija nekāds labais braucamais. Par sēšanos seglos nebija ko domāt, un ritenis bija vairāk par nastu nekā par svētību.

Pilnīgi skaidrs, ka zēni labāk par Ķertu zināja, kur viņu meža atrodas vislabākās ogošanas vietas. Šejie­nes izcirtumi un lauces pa šiem gadiem bija krustām šķērsām izskraidīti. Bet Ķerta kā nekā bija ciemiņš. Ķerta bija uz savu roku gājusi meklēt zemenāju, un tādē| zēni pieklājīgi ļāva viņai iet pa priekšu. Un — tavu brīnumu! — viņa atveda zēnus taisnā ceļā pie tās lauces, kurā ik vasaru bija visvairāk saogots un kura bija baltojusi vienos zemeņu ziedos jau tad, kad Ķerta vēl nebija šeit ieradusies.

—   Tu taču pazīsti mežu kā savus piecus pirkstus, — Mēliks nobrīnījās.

Bet Kaurs vērīgi skatijās uz pazīstamo lauci pavisam no cita viedokļa.

—   Šī vieta ir kā radīta, kur nosēsties lidojošiem šķīvjiem, — viņš teica. — Līdzena, cieta zeme un vis­apkārt augsti koki, kas tos aizsegtu no ziņkārīgām acīm.

Ķerta iesmējās. Kaura prātošanu par lidojošiem šķīv­jiem viņa nekādi nespēja uzņemt nopietni. Viņa zināja gan, ka zinātnieki reiz pētījuši šo jautājumu, jo par to bija rakstīts pat avīzēs un runāts radio un televīzijas raidījumos. Viņa bija dzirdējusi, ka ļoti daudzi cilvēki visā pasaulē esot paši savām acīm redzējuši šos noslē­pumainos, mirdzošos, šķīvjveidīgos gaisa transporta līdzekļus, kuri varot kustēties milzīgā ātrumā un daž­reiz esot arī nolaidušies uz zemes. Tomēr Ķerta neva­rēja noticēt, ka tieši Mēlikam būtu izdevies uzņemt lidojošos šķīvjus filmā, turklāt pilnīgi nejauši, pie de­besīm tos pat nepamanot.

—   Tagad tu smejies, — Kaurs dusmīgi teica. — Bet, kad lidojošais šķīvis tev nozags, piemēram, govi, tu vairs nesmiesies.

—   Kādu govi? — Ķerta izbrīnījās. — Es nesaprotu, par kādu govi tu runā?

—   Kādam zemniekam Kanzasā tik tiešām tāda liga bija gadījusies, — Kaurs stāstīja kādreiz lasīto avīzes rakstu. — Zemnieks izdzirdis troksni lopu laidarā un ar dēlu un kalpu skrējis skatīties, kas tur lēcies. Tad viņš ieraudzījis, ka tur nolaižas simt metru garš cigār- veida gaisa kuģis. Uz šā kuģa bijušas sešas gauži dīvainas būtnes. Un tās būtnes aizvedušas govi ar gaisa kuģi. Govs āda, galva un kajas atrastas otrā dienā labu gabalu tālāk.

—       Par to būtu jāpastāsta Lēni tantei, — Jirnass prātoja.

Lēni tante turēja govi. Jirnasa ģimene katru dienu pirka no viņas pienu, kas augstā treknuma procenta dēj bija ciematā izslavēts.

—       Man, par laimi, govs nav, — Ķerta zobgalīgi teica. — Es mierīgi, nesāpinot sirdi par govi, varēšu lasīt zemenes.

Taču drīz vien izrādījās, ka zemeņu lasīšana nebūt nav tik vienkārša. Zemeņu vispār nebija. Lai tu, cil­vēks, skatītos kur skatīdamies, zaļajās lapās viscaur baltoja tikai vēl neienākušās ogas.

—       Es tūlīt nodomāju, ka vēl nav īstais laiks, — Jir­nass pārgudri iebilda. — Ķerta tomēr ir pilsētas bērns, un nebija vērts, ka viņa meklē zemeņu vietas.

—       Izbeidz! — Mēliks sarauca uzacis. — Ienākušās ogas no zaļajām kurš katrs pratīs atšķirt.

Bērni izstaigāja klajumu krustām šķērsām. Viena un tā pati aina. Vienīgā starpība, ka te bija radusies iz­dega. Vai tā bija radusies no kāda garāmgājēja no­mesta smēķa gala vai kā citādi, ej nu sazini. Parasti aiz cilvēku nevērības rodas mežu degšana.

—       Es vis neesmu maldījusies, — Ķerta teica, — tas ir tas pats klajums. Un pirmīt te viscaur sārtojās ogas. Kāds būs te ogojis.

—       Kāds, — Kaurs norūca. — Protams, kāds. Vai nu citādi. Noteikti kāds…

Viņa sejā atplaiksnīja pēkšņa atklājuma prieks.

—   Ko tu tur purpini? — Mēliks pievērsās Kauram.

—   Kas tur ko brīnīties, ja kāds paguvis paogot pirms mums. Mēs daudz laika zaudējām ciematā.

—   Es nemaz nebrīnos.

Kaura sejas izteiksme bija aplam zīmīga. Viņš pie­gāja pie izdegas un ņēmās to vērīgi aplūkot.

—   Kas tev ir? — Jirnass vaicāja.

—   Paskatieties uz šo izdegu, — Kaurs atbildēja.

—  Vai tiešām jūs nekā nemanāt?

Pārējie nekā nemanīja, un Kaurs turpināja:

II

• Sai izdegai taču ir īsts cigāra izskats, vai ne? Viur gals tai ir platāks, otrs šaurāks. Manuprāt, tas ii |oli interesanti. Un te, lūk, ir pēdas.

tik tiešām! — Jirnass piekrita. — Cilvēka pēdas.

Kaurs uzvaras priekā smaidīja.

Kāpēc tu domā, ka tās ir tieši cilvēka pēdas?

—       Bet ir taču! — Jirnass samulsa. — Vai tu mūs gribi par muļķiem pataisīt?

—        Nemaz ne, — Kaurs atbildēja. — Es tikai gribu jums pateikt, ka šīs pēdas varētu piederēt kādām cil­vēkveidīgām būtnēm.

—   Blēņas, — Mēliks noteica.

Un Ķerta aiz smiekliem nospurdzās.

Taču Kaurs neaizsvilās.

—       Austrālijā esot zināmi gadījumi, — viņš teica, — "kaf lldojūšie šķīvjrāTsTajuši uz zemes izdegumu pē­das. Tātad šī izdega itin labi varētu būt cigārveidīgā lidojošā šķīvja pēdas. Šķīvis būs nolaidies un no tā izkāpusi būtne. Arī būtne būs atstājusi savas pēdas.

—       Un šīs būtnes pēdas ir tādas pašas kā manējās,— Mēliks pazobojās. — Tikai drusciņ mazākas.

—        Pareizi, — Kaurs teica. — Lidojošo šķīvju būtnes arī ir apmēram tikpat lielas kā mēs. Vai drusciņ ma­zākas.

—       Vai tu domā, ka zemenes kāds marsietis apēdis? — Ķerta zobojās.

Kaurs paraustīja plecus.

—   Un kādēļ ne?

—       Klausies! — Mēliks kļuva dusmīgs. — Visam ir savs mērs.

—        Skaidrs! — Kaurs nelikās mierā. — Izdega pēc mēra un izskata katrā ziņā atgādina lielu cigāru.

Mēliks atmeta ar roku. Likās — ar Kauru šodien ir neiespējami runāt. Prātīgāk bija iet tālāk un pamēģi­nāt, vai kaut kur citur ar zemenēm neveiksies labāk. Bet Kaurs nebija ar mieru doties tālāk. Kauram vis­pirms izdega bija jāizmērī ar soļiem un tad jāaprēķina aptuvenā platība. Pēc tam viņam bija pamatīgi jāiz­pētī nepazīstamo būtņu pēdu nospiedumi. Zinātnes labā, .kā viņš apgalvoja.

—       Jā, — Kaurs beidzot teica. — Aizdomīgi, vairāk nekā aizdomīgi.

Ej nu sazini, ko viņš vēl būtu sarunājis, ja tai pašā brīdi, krūmiem brikšķot, klajuma neparādītos Lēni tante, tā pati Lēni tante, no kuras Jirnasa ģimene ik dienas dabūja pienu.

—   Mīļie bērni! — Lēni tante iesaucās pavisam žēla­bainā balsī. — Vai jūs kaut kur neredzējāt manu Ma­gonīti?

Nē, Lēni tantes Magoni šie bērni tik tiešām nebija redzējuši. Taču pēkšņi viņu sejās atplaiksnīja milzīgs izbrīns, un vismazākais no viņiem — Kaurs, lidojošo šķīvju specs — tūlīt pasteidzās pavaicāt, vai sakarā ar to, ka pazudusi govs, neesot manītas kādas ārkārtīgas parādības.

—   Ārkārtīgas parādības ir gan manītas, — Lēni tante ņēmās gari un plaši stāstīt. — Mana gotiņa ar­vien rāmi ganījusies ķēdē piesieta, vai nu tas būtu liel­ceļa malā, vai kur citur. Bet šodien pazuda. Kā ūdenī iekrita. Itin kā gars to būtu aiznesis. Un parasti Ma­gone tik rāms lopiņš bija.

—  Jāpalīdz meklēt, — Mēliks, daudz nedomājot, no­lēma.

Par to Lēni tante gaužām nopriecājās. Un kā patei­cību tante apsolīja katram bērnam pa krūzei silta piena. Lēni tante taču nezināja, ka no Magonītes tik vien būs pāri palicis kā āda, kājas un galva, ko lidojošais šķīvis būs nometis zemē.

Tad nu viņi gāja: Lēni tante tprušinādama pa priekšu, aiz viņas Ķerta un Mēliks, tad dziļās domās nogrimušais Kaurs un pēdīgi Jirnass ar savu riteni, kas pa ciņaino zemi skaļi grabēja. Mazpamazām šī graboņa kļuva klusāka un klusāka, līdz beidzot meža klajumā bija vairs dzirdams tikai čuņčiņa vienmuļīgais cilp, calp, cilp, calp, kas pašreizējos apstākļos, atgā­dinādams govs slaukšanu, skanēja kā izsmiekls.

3

Pēc tam kad Riho kā īsts kriminālnoziedznieks bija pametis mazo Madisiņu uz ielas un pats nekrietni aiz­laidies lapās, Pēteris dzīvoja visai vienmuļu dzīvīti. Ne­gaisa mākoņi, kas sākumā draudēja savilkties pār viņa galvu, samērā drīz izgaisa. Sprukās nokļuvis, Pēteris

bija spiests mātei sapūst pīlītes par to, ka Madisiņam slimnīca injekcijas vietā tikusi iedota pretinfekcijas tablete. Alāte šai pasaciņai mierīgi noticēja un pat ne­mēģināja meklēt uz bērna ādas injekcijas pēdas vai uztraukties par iespējamo temperatūru. Un, kad līdz Pētera inajām bija atklīdušas valodas par jocīgo gadī­jumu ar puisēnu, kas bijis pārģērbts par meitenīti, arī tad nevienam neienāca prātā, ka tam būtu kāds sakars ar Madisu. Tātad Pēterim tieši nekas nedraudēja, toties viņam pamazām sāka mākties virsū garlaicība. Nebija neviena, ar kuru varētu kaut ko paspēlēt. Mēliks, Jir­nass un Kaurs — tie, lūk, visai bieži pastaigājās ar to pilsētas meiteni, bet, protams… Pēc kļūmēm ar Ma­disu no viņu puses draudzību nebija ko gaidīt. Viss bija sanācis pārāk draņķīgi. Bet Riho, tam nelietim Riho, kurš faktiski bija visa ļaunuma sakne, nav lab- paticis pat ienākt pie Pētera, lai sīkāk paskaidrotu, kas īsti viņam ar mazuli bija noticis. Nudien, tāda izturē­šanās, pēc Pētera domām, bija vairāk nekā nelietīga. Bērns galu galā nav nekāds priekšmets, ar kuru var rīkoties, kā labpatīk. Bērns, kaut arī mazs, kā nekā ir dzīvs cilvēks, kuram ir sava domu un jūtu pasaule, un viņu nedrīkst tā ņemt un pamest likteņa varā, lai notiek kas notikdams. Tādēļ Pēteris ir nedomāja meklēt izlīgšanu ar Riho, pat neraugoties uz apnicīgo garlaicību. Un tomēr viņš būtu gribējis skatīt Riho vaigu vaigā, lai visu šo ķezu noskaidrotu līdz galam, vai arī Riho tieši acīs pateikt, kas viņš, pēc Pētera do­mām, īsti ir.

Bet Riho bija nozudis. Kā ūdenī iekritis. Ne viņš nāca pie Pētera, ne arī rādījās kur citur ciematā. Var­būt tomēr arī viņam bija sirdsapziņa, kura tagad bija kļuvusi tik melna, ka neļāva rādīties cilvēkiem acīs.

Kā būtu, ja viņš pats ieietu pie Riho? Nē un vēlreiz nē. Nekādā ziņā. Par to ir runa nevar būt. Cilvēkam jābūt kaut drusku pašcieņas. Tas taču ir Cilvēks ar lielo burtu, kā mēdz teikt, kaut arī rakstīts ar mazo. Pie visa, kas noticis, vainīgs bija Riho, un Riho pienā­kums ir atnākt pie viņa, nevis otrādi.

Tā Pēteris dzīvoja pilnīgā neziņa par Riho likteni. Garlaikojās. Bezmērķīgi klaiņāja pa ielām. Uzsāka rei- zem kaut ko lasīt, bet pēc mirkļa pameta. Vārdu sakot, viņš nekur nerada mieru. Bet tad kādā saulainā rītā, kad Pēteris mēģināja atrisināt kādu dambretes uzde­vumu, kas šķita pilnīgi neatrisināms, viņu aiz loga pa­sauca klases biedrene Marju.

Pēteris izbāza galvu pa logu.

—   Kas ir? — viņš cerību pilns vaicāja.

Kas tad par to, ka tā bija tikai Marju, nevis kāds cits. Ar Marju taču arī var kaut ko kopīgi uzsākt. Pē­terim ienāca prātā, ka pirms nedējas viņš bija redzējis Marju kopā ar Mēliku, Jirnasu un Kauru uz ielas spē­lējam klases. Kāpēc viņi abi ar Marju nevarētu mazliet paspēlēt klases? Kas tad par to, ka klases vairāk ir meiteņu rotaļa? Lēkšana pār lecamauklu, piemēram, arī tiek uzskatīta par meitenēm piedienīgu rotaļu, lai gan ir zināms, ka tā ietilpst pat boksa treniņu programmā.

—   Tev ir vēstule! — Marju sauca.

Ak pat vēstule! Tātad Marju atnākusi, lai tikai at­nestu vēstuli. Bet arī vēstule ir maza pārmaiņa šajā pelēkajā ikdienā. Nez kas tā par vēstuli varētu būt? Ka tikai nav jāiet ravēt skolas dārzā vai kaut kas… Katrā ziņā jābūt piesardzīgam. Nedrīkst ļaut sevi ap­vest ap stūri.

—    Kas tā par vēstuli? — Pēteris vaicāja, taču aiz piesardzības, ka varbūt ir darīšana ar skolas dārza ravēšanu vai kaut ko tamlīdzīgu, piebilda:

—   Starp citu, es esmu slims.

—   Kā? — Marju nobrīnījās. — Tu arī?

—   Kurš tad vēl? — Pēteris kļuva ziņkārīgs.

—    Nu, Riho. Izmeta šo vēstuli pa logu, lūdza, lai es tev aiznesot. Esot galīgi čupā.

Ak tad Riho!

—   Pagaidi mazliet, es tūlīt iešu.

Ak tad Riho… Acīmredzot viņa sirdsapziņa tomēr pamodusies. Esot slims, pats nevarot atnākt, bet vis­maz ir atrakstījis. Viņa netīros darbus vēstule par labu negriezīs, nepavisam, taču tā liecina, ka pat Riho ir spējīgs nožēlot. Jo kādēļ viņam būtu vispār jāraksta?

Pēteris izsteidzās ārā un paņēma no Marju vēstuli.

— Kas tad Riho kaiš? — viņš jautāja.

—    Teica, ka sarkanās bakas. Tā esot briesmīgi grūta un bīstama slimība, daudz trakāka par melnajām bakām.

Oja! Pēteris neticīgi nogrozīja galvu. — Sar­kana'. bakas… Es vēl neesmu dzirdējis, ka tāda sli­mība Initu. Varbūt viņš pārspīlēja?

Es arī viņam īsti nenoticēju, — Marju atbildēja.

Pret bakām ir potes, vai ne? Un pēc izskata neva­idu teikt, ka viņam kas kaitētu, — kliedza kā traks pie loga, kad pamanīja mani tuvojamies.

—       Neskaidra būšana! — Pēteris nobubināja un gro­zīja pirkstos aploksni.

Marju klātbūtnē viņš negribēja to atplēst, jo ļoti iespējams, ka vēstulē rakstīts tāds, kas nepiederošai personai nebūtu jādzird. Bet Marju nesteidzās iet prom. Acīmredzot viņa tieši gaidīja, kad Pēteris atvērs ap­loksni.

—  Ar ko tu pats slimo? — viņa atsāka sarunu.

—       Eh! — Pēteris atmeta ar roku. — Augsts asins­spiediens, nekas cits. Tas faktiski ir tīrais sīkums. Ne­drīkst tikai ēst sāļu un zemu liekties.

—   Kādēļ liekties nedrīkst? — Marju painteresējās.

—   Tad asinis var saplūst galvā.

Par augsto spiedienu Pēteris bija lietas kursā, jo viņa vecmāmiņai šī slimība bija īsta sodība.

—       Ir gan traki, ka nedrīkst nemaz noliekties, — Marju nobažījās.

—       Tas gan, — Pēteris piebalsoja. — Dažus darbus vispār nedrīkst strādāt. Ravēt, piemēram, man pilnīgi noliegts.

Marju iztaujāja vēl šo to par augsto spiedienu, gra­sījās jau uz iešanu, taču beigās nevarēja pārvarēt ziņ­kārību un tieši noprasīja:

—       Varbūt Riho vēstulē ir sīkāk uzrakstīts par sarka­najām bakām?

—       Varbūt tiešām, — Pēteris gan piekrita, bet jopro­jām grozīja pirkstos neatvērto aploksni.

—   Varbūt tu tomēr atvērtu vēstuli?

—       Mm-jā, — izgrūda Pēteris un ar dziļdomīgu sejas izteiksmi blenza uz Marju kleitas pogu — uz ceturto no augšas.

Viņš nepavisam negribēja Marju apvainot. Marju to­mēr bija krietna meitene, ka bija atnesusi viņam vēs­tuli, iepriekš to neizlasījusi. Daža laba būtu varējusi to izlasīt un pēc tam aploksni no jauna aizlīmēt. Bet

Marju nebija vis šāda tāda, Marju bija godīga. Taču pilnīgi dabiski, ka viņa šobrīd gribēja uzzināt mazliet vairāk par šīm briesmīgajām sarkanajām bakām. Un tomēr…

—  Vai tu vērsi vaļā? — Marju neatlaidās.

—   Es būtu gan atvēris, bet…

—   Bet?

—        Redzi, — Peteris skaidroja. Vērīgi aplūkodams dzelteno kleitas pogu, viņš bija izgudrojis, kā viņam likās, visai ticamu ieganstu. — Ja cilvēkam ir augsts spiediens, viņu nemaz nedrīkst uztraukt, ikviens uzbu­dinājums ir pilnīgi noliegts. Bet šajā vēstulē var būt dažādi satraucoši jaunumi, saproti? Varbūt par tām sarkanajām bakām sarakstīts kaut kas pavisam traks. Tādā gadījumā man spiediens acumirkli sāks celties, un tas ir ļoti bīstami, tik tiešām.

Marju sejā pavīdēja aizdomas, acīmredzot Pētera paskaidrojums nebija sevišķi pārliecinošs.

—       Kādēļ man vispār vēstule bija jānes, ja tu pat netaisies to lasīt.

—       Kā nu netaisos! — Pēteris atspēkoja. — Tikai vē­lāk. Iepriekš man pamazām jāsagatavojas visļaunā­kajam.

Marju iesmējās.

—       Ja tu tik ļoti baidies, dod vēstuli man, — viņa mudināja. — Es lasīšu tev priekšā un vistrakākās vie­tas izlaidīšu. ,

Pēteris saprata, ka Marju viņam netic. Gluži veltīgi viņš bija centies izlocīties. Lai notiek! Kādus īpašus noslēpumus Riho viņam būtu rakstiski izklāstījis… Viņš apņēmīgi atplēsa aploksni.

—   Saņēmi gan dūšu! — Marju ķiķināja.

—       Nu tad klausies! Ātrāk es no tevis tik un tā vaļā netikšu…

Pēteris nolēma vistrakākāsļ vietas — ja tādas vēs­tulē gadītos — skaļi nelasīt. Diemžēl vēstule bija tik īsina, ka nebija ko izlaist.

«SOS!

Esmu ieslodzījumā. Vecais piesprieda man piecpa­dsmit dienas mājas aresta par to, ka es kļūstot par huligānu. Nāc tūdaļ šurp un izpestī mani!

Riho»

Ak Iadas tās lielas!

Te U'v nu bija sarkanās bakas! — Marju apvai­nojusies izsaucās. — Tās viņš izdomaja, lai mani pie­muļķotu.

Viņam bija kauns teikt patiesību. Skaidrs.

Riho gan daudz kaunēsies…

—   Marju!

—   Nu?

—   Par to mājas arestu nevajadzetu gan citiem stāstīt.

—   Labi, kas man par daļu.

—  Vai tu apsoli to?

—   Labi.

Un Marju aizgāja. Arests kā jau arests. Puikām tāds palaikam gadās. Viņa bija cerējusi, ka dabūs dzirdēt par sarkanajām bakam kaut ko aizraujošu.

Pēteris gausi devās atpakaļ uz mājām. Ak tad tā gan! Mājas arests. Un zināms par ko. Labi, ka Marju solījās turēt muti, tā ka šis notikums netiks piekārts pie lielā zvana. Jo katram arestam taču ir pamatojums. Ja par Riho mājas arestu pārāk plaši spriedelēs, tad itin viegli dabūs zināt par bērna iznomāšanas maksu. Skaidrs.

Pēteris ienāca istabā, novāca no galda dambretes kauliņus un ielika tos kārbā. Ak tā gan! Kad Riho pie­spriests mājas arests, viņam, Pēterim, protams, tūdaļ jāskrien turp. Bet par Madisu viņš neraksta ne vārda! Neviena paša vārda par to, vai A^adiss pārnācis mājas vai ne. Kāda bēda Riho par Aladisu! Viņš tikai gribēja uz bērna rēķina nopelnīt. Netira nauda… Bet nu — «esmu ieslodzīts un izpestī mani»! Tagad, protams, vi­ņam Pēteris ir vajadzīgs. Piecpadsmit dienas ieslodzī­juma vieninieku kamerā, kaut arī paša mājās, tas nav nekāds joks.

Pēteris ielika dambretes galdiņu un kauliņus galda atvilktnē. Lai notiek! Viņš ies. Nevis tādēļ, lai palīdzētu Riho aizbēgt no ieslodzījuma, to Riho lai necer. Viņš aizies, lai pateiktu taisnību, rūgtu patiesību. Tagad, kad viņš zina, ka Riho netiks ārā no mājām, gājiens uz turieni nav saistīts ar pazemošanos. Viņš aizies un tieši Riho sejā iemetīs visu, ko šis bijušais draugs pel­nījis.

Pēteris iztēlojās, kā Riho no šiem svina smagajiem vārdiem arvien vairāk un vairak sagums un beidzot aiz izmisuma trīsošā balsī lūgs piedošanu. Bet viņš, Pēte­ris, uz to skarbi atbildēs: «Mūsu draudzība ir izbeigta!» Tieši tā viņš pateiks, jo tas, ka Riho bija pametis Ma­disu likteņa varā, nav piedodams. Tad viņš cienīgi uz­griezīs Riho muguru un aizies savu ce|u. Savu ceļu.

4

Pēc pusstundas Pēteris uzkāpa pa kāpnēm un apstā­jās pie Riho durvīm. Bet, iekāms viņš bija paguvis pie­zvanīt, no iekšpuses atskanēja klusināta balss:

—       Paņem no kājslauķa apakšas atslēgu un atslēdz durvis.

Pēteris darīja, kā bija likts, un iegāja dzīvoklī. Acīm­redzot Riho pa logu jau bija pamanījis Pēteri nakarn, jo kā gan citādi viņš būtu iedomājies dežurēt pie durvīm.

—       Sveiks, vecīt! Mums jābūt klusiem, citādi mūs sa­dzirdēs blakus dzīvoklī.

—   Sveiks!

Arests likās samērā stingrs.

—   Tātad vēstuli tu saņēmi?

Viņi iegāja istabā un apsēdās atzveltņu krēslos.

—   Kā tad, tāpēc arī atnācu.

Savu nodomu — pateikt draugam taisnību acīs — Pēteris bija nolēmis īstenot vēlāk. Prātīgāk būs vis­pirms uzklausīt, ko Riho teiks sev par attaisnojumu. Bez tam Pēterim likās — teikt taisnību acīs tad, kad jāsa­runājas klusinātā balsī, ir diezgan neomulīgi.

—   Marju leica, ka tev esot sarkanās bakas.

Riho pamāja ar galvu.

—   Tā jau arī ir.

—   Ko tu gvelz! Pret bakām taču potē!

Riho skābi nosmīnēja.

—   Potes es arī saņēmu. Ar siksnu.

—   Ah-ā, — Pēteris novilka.

Beidzot viss bija skaidrs. Siksnas bakas, protams.

—        Man jau sen bija aizmirsies, kā garšo siksna, — Riho turpināja. — Tas laikam bija otrā klasē, kad es pēdējo reizi dabūju kāvienu par to, ka mācīju kaķi lēkt fani i Iemušu mucas stīpu, nu, tā kā cirkā, saproti. Bet lai;,hI mani vēlreiz pamatīgi izraibināja.

Vai ļoti sāpēja?

Ko tad tu domā? Tā tik bija pamatīga potēšana. Pulkstenī es gan neskatījos, bet… savu stundas ce- lurksni, ja ne vairāk…

- Oja, — Pēteris nobrīnījās. — Tas gan bijis va­rens darbs!

• Kā nu ne, — Riho atbildēja un zīmīgi paskatījās uz Pēteri. — Es taču saņēmu ari tavu tiesu.

—   Kādu manu tiesu? — Pēteris kļuva nemierīgs.

—       Nu, par to pašu kleitas aizņemšanos. Kleitu taču aizņēmies tu, vai nav tiesa, ko? Es biju tikai līdzdalīb­nieks. Bet kleitas dēļ viss šis ļembasts notika.

Pēteris nezināja, ko teikt. Kā tad uzreiz šitā… Viņš bija nācis šurp, lai mestu Riho acīs smagu apsūdzību, bet pēkšņi lomas bija mainījušās, un apsūdzēšanas vietā jāaizstāvas.

—        Kleitas aizņemšanos izgudroji taču tu, — Pēteris beidzot teica. — Es turējos pretī, bet tu tik ilgi uzstāji, līdz es pēdīgi padevos.

Riho iesmējās.

—       Ja es uzstāšu, lai tu lēktu akā vai degošā krāsnī, vai arī tad tu pēdīgi padosies?

Pēteris nosēcās. Tāda nelietība. Saks vel āzēt…

—        Katram pašam jāzina, ko darīt, — Riho pamā­cīja, domādams, ka ar to jautājums būs izsmelts.

Bet viņš maldījās. Pēteris pēkšņi uzlēca no krēsla un uzbļāva:

—   Kur tu Madisu pameti?!

Riho pārbijies skatījās Pēterī.

—   Neuztraucies, tas nenāk veselībai par labu.

Pēterim ienāca prātā, ko viņš bija teicis Marju par uztraukšanos un par savu augsto asinsspiedienu, tādēļ Riho vārdi viņa ausīs skanēja kā vēl trakāks izsmiekls.

—       Kur tu Madisu pameti?! — Pēteris atkal iebrēcās un vēl niknāk nekā iepriekš.

—       Nebrēc taču tik skaļi! — Riho gandrīz izbijies brīdināja.

Viņš piegāja pie radio un ieslēdza mūziku, lai tā ap­slāpētu Pētera skaļo balsi. Mājas aresta laikā viņam bija stingri aizliegts aicināt kādu pie sevis, un to

diemžēl zināja ari blakus dzīvok|a kaimiņi. Ja tagad Pēteris cik ātri vien iespējams nenomierināsies un jo­projām b|austisies, troksnis viegli būs sadzirdams cauri sienai, un tad vakarā tēvam būs atkal ko ārdīties.

—   Esi gan tu jocīgs, — Riho tagad atsāka sarunu klusi un mierīgi. — Es taču tev nekā nepārmetu. Su­kas es tavā vietā saņēmu klusēdams. Tas ir, es, pro­tams, neklusēju, kad mani slānīja, bet tavu vārdu es neminēju. Jo drauga dēļ var daudz ko izciest, drau­dzība ir kaut kas liels. Tu uz mani brēc, bet es tevis dēļ izgāju cauri šķīstīšanas ugunij.

—   Kādai šķīstīšanas ugunij? — Pēteris nomurmi­nāja.

Viņa uztraukums uzreiz noplaka. Tik tiešām… Riho dažā ziņā bija taisnība. Visam ir divas puses. Faktiski Riho sodu bija saņēmis, pie tam diezgan bargu…

—   Mans vecais pērienu sauc par šķīstīšanas uguni,— Riho turpināja. — Viņš saka — tā šķīstot dvēseli. Bet, taisnību sakot, vecais ne velna nezin ne no cilvēka dvē­seles, ne no bērnu audzināšanas. Viņš pazīst tikai savu automotoru, bet cilvēka dvēsele ir daudz sarežģītāka un jūtīgāka par jebkuru motoru, goda vārds. Raidīju­mos bērnu vecākiem tas tika skaidrots, to skaidroja kāds ievērojams speciālists. Viņš teica, ka bērnus ne­drīkst sodīt ar miesas sodu, jo tas varot radīt viņos dažādas dvēseles traumas.

—  Ūja?! —-Pēteris izbrīnījās. — Un kas tā trauma tāda ir?

—   Tā nāk no nosaukuma traumatoloģijas punkts. Traumatoloģijas punktā pārsien brūces, tu taču zini? Tātad dvēseles trauma ir tāda kā dvēseles brūce. Tiek gan sodīta miesa, bet brūces rodas dvēselē.

—   Tas ir gan interesanti, — Pēteris atzina.

—   Kā tad nebūs interesanti, — Riho piekrita. — Ti­kai pamēģini to ieskaidrot manam vecajam! Viņš to vien saka — es kļūšot par huligānu. Bet pats, mani slānīdams, par huligānu tieši pataisa, tas speciālists raidījumā bērnu vecākiem tā bija teicis. Miesas sods var bērnā radīt spītību un izraisīt atsvešināšanos no vecākiem. Tāds bērns daudz vieglāk kļūst par huligānu nekā tas, kuram ar vecākiem ir draudzīgas un savstar­pējas uzticēšanās attiecības.

kāda sakarā tu klausies šos raidījumus bērnu ve- cakicm? Pēteris vaicāja.

Riho dziļās zināšanas bērnu audzināšanas jomā mo­dināja Pēterī patiesu godbijību.

Met ko citu lai es būtu darījis, kā diendienā klau­sījies radio, — Riho nopūzdamies atbildēja. — Visu pamests, kāds es patlaban esmu. Tikai tagad, kad tu esi atnācis, mēs varētu pārmaiņas pēc kaut ko citu izgudrot.

—   Hm, — Pēteris novilka. — Ko, piemēram?

—   Varētu kaut vai mazliet iziet pagalmā, — Riho prātoja. — Pat noziedzniekiem cietumā ir paredzēts savs laiciņš pastaigai, vienīgi man diendienā jāvīst kā ērkšķrozītei…

Viņš joprojām runāja, runāja gari un plaši, un skaisti. Viņš teica — ja tagad arī Pēteris, viņa visla­bākais draugs, pagriezīšot viņam muguru, tad gan ne­būšot nekāds brīnums, ka viņš kļūšot par huligānu. Vai tad tiešām Pēteris gribot uzvelt uz saviem pleciem tik smagu atbildību? Jauna cilvēka audzināšana taču esot visa kolektīva kopīgs uzdevums, bet pirmām kār­tām tieši draugu un biedru uzdevums. Un Pēteris esot viņa draugs, gandrīz vienīgais draugs un biedrs, vai ne? Lai būtu kā būdams toreiz ar Madisu, dumji sa­nācis, protams, bet tāpēc neesot naids jātur. Dzīvē daudz kas gadoties. Tagad sīkais, cerams, esot vesels un visu saprotot. Nu, lūk, prieks dzirdēt, ka mazulim nekas trakāks neesot noticis. Un to, ka tā sieviete Riho paplūkājusi, neesot pat ko pieminēt, par to vispār ne­esot vērts runāt, galvenais tomēr esot draudzība, un draudzības vārdā cilvēkam jābūt gatavam uz visu. Ar sīko šie esot gan mazliet šāvuši pār strīpu, tas ir skaidrs, bet turpmāk jāmēģinot būt gudrākiem. Kļūdas jau tāpēc esot, lai no tām mācītos, kā gan citādi.

Pēteris klausījās Riho vārdos un klusībā atzina, ka savā sirdī viņš pret draugu bijis netaisns. Dzīvē daudz kas gadās. Draugs tomēr paliek draugs. Vienīgi tur­pmāk, protams, jāmēģina būt gudrākiem.

—   Kā tad paliek? — Riho beidzot noprasīja. — Vai palaidīsim pagalma kādu mazu līkumiņu?

—• Nezinu, — Pēteris šaubījās. — Ja tikai atkal ne­iznāk jaunas nepatikšanas?

Bet Riho paskaidroja, ka neesot ko baidīties par ne­patikšanām. Tēvs un mate mājās nākot vienmēr paša vakarā — vecais katru rītu ņemot līdzi sviestmaizes un kafiju termosā, bet māte ēdot pusdienas ēdnīcā, jo pa šo īso stundiņu jau nevarot pagūt mājās kaut ko izvā­rīt vai pagatavot un iešana turp 1111 atpakaļ arī prasot laiku. Viņš, Riho, pusdienās ēdot to, kas paliek pāri no brokastīm, — vai nu uzsildītu, vai tāpat aukstu, kā nu kuro reizi. Tā ka gluži pie ūdens un maizes vien viņš netiekot turēts. Vienīgi svaiga gaisa viņam trūkstot, un svaigs gaiss augošam organismam, kā zināms, esot visnotaļ ārkārtīgi nepieciešams.

—   Bet kaimiņi? — Pēteris jautāja.

—   Mēs varam atstāt radio ieslēgtu, — Riho atbildēja. — Tad kaimiņi nekā nemanīs. No mājas, protams, jā- izzogas klusītiņām. Vēlāk, kad tu iesi prom, aizslēgsi durvis no ārpuses un atslēgu atliksi zem kājslauķa. Viss būs uz goda.

Pētera pēdējās šaubas Riho izkliedēja, nolemdams drošības labad mazliet nomaskēties. Viņš sameklēja skapī lielu rulli marles saites un lūdza Pēteri, lai tas palīdz viņam apsaitēt galvu.

—  Vaļā atstāsim tikai acis, — viņš teica. — Tad mani neviens nepazīs.

Pēteris ķērās pie darba. Maskēšanās ar apsējiem tik tiešām bija lieliska doma, turklāt ar pilnīgi apsaitētu seju Riho nevarēs runāt. Lai arī kas nāktu viņam pretī un lai arī ko prasītu, pēc balss nebūtu iespējams Riho pazīt. Vēlāk, kad viņi būs tikuši tālāk no mājas un no cilvēkiem, apsēju varēs no galvas noraisīt.

Lai arī šis darbs Pētera rokās veicās kā veikdamies, galu galā Riho galva izskatījās kā liela, apaļa sniega bumba. Vēl drošības labad divus ciešus mezglus pa­kausī — un gatavs.

—  Tu pilnīgi izskaties kā baigā mūmija, — Pēteris priecājās.

—   Mhmhmmm… — Riho murmuļoja.

Nebija iespējams saprast, ko viņš gribēja izteikt, bet acīmredzot arī pēc Riho domām viss bija kārtibā, jo viņš piegāja pie durvīm un pamāja Pēterim ar roku, lai tas sekotu viņam.

Tā! Durvis tika aizslēgtas un atslēga palikta zem kājslauka Kaimiņu dzīvoklī šķita valdām miers un klusums taču liktenim bija labpaticis, ka Riho maskarā­di tērpam bija jāiziet pirmās ugunskristības, iekāms vel abi puikas bija izgājuši uz ielas. Pagalmā viņi sa­lika to resno mammu, kas nesen bija iegrūdusi Riho tik nelāgā ķezā. Tagad resnā mamma urbās te vienā, te otra zēnā ar gaužām vērīgu un asu skatienu.

Vai jūs neesat bijuši pie Reugiem? — viņa beidzot noprasīja.

—   Bijām gan, — Pēteris teica, ar vienu aci zagšus tēmēdams uz vārtiem. — Bet mēs netikām iekšā.

—   Tur taču nemaz nedrīkst iet iekšā, — resnā mamma sacīja, acīmredzot apmierināta ar Pētera atbildi.

Reugu puikam tagad uzlikts tāds sods, ka viņš ne­drīkst ar pieklājīgiem bērniem spēlēties. Citādi viņš samācīs tiem nez kādas trakulības.

Viņa vēl ilgi stāstīja, cik trakas palaidnības šis Reugu puika pastrādājis un ko visu nākotnē vēl nesadarīs, ka­mēr beidzot uzmanīgi piedūra pirkstus Riho apsējam un vaicāja, kāda nelaime esot piemeklējusi šo mazo cilvēciņu.

—   Trauma, — Pēteris atbildēja.

Tas bija izdevīgs gadījums, kur tikko apgūto vārdu varēja pārbaudīt praksē. Viņš jau grasījās piebilst, ka Riho esot dvēseles trauma, taču paguva īstā laikā no­turēt mēli aiz zobiem. Citādi viss varētu aiziet par tālu. Jo fakts, ka miesas sods atstāj dvēselē brūces, nebūt nenozīmē, ka dvēseles brūces savukārt parādītos uz miesas.

—   Jā, jā, — nopūtās resnā mamma. — Ir gan ar tiem puikām tagadējos laikos posts un nediena. Neuz­manās nemaz, tikvien zina kā palaidņoties, un tad arī rodas tā rauma un viss cits.

Pēc šiem vārdiem viņa devās tālāk, bet Riho un Pē­terim ceļš bija brīvs. Zēni, protams, tagad, daudz nedo­mādami, izgāja uz ielas.

5

Ātrā solī Pēteris un Riho devās vistaisnākā cejā ārā no ciemata, un, tikai kad viņi bija tikuši garām pašām pēdējām mājām un sasnieguši klaju lauku, Riho uzdrīk­stējās noraisīt sev no galvas apsēju.

—   IIh, — viņš atviegloti nopūtās. — Svaigs gaiss tik tiešām ir kaut kas lielisks. Un nu, kad mute ir atkal vajā, gaužām sagribējies palaist balsi.

Balss palaišanai atradās arī iemesls - dažu desmitu soju attālumā ķēdē piesieta ganījās Lēni tantes govs.

—   Bzzzzz… — Riho atdarināja šo labi pazīstamo spindzoņu, kura visprātīgāko govi spiež bizot, īpaši vēl tādā tveicē kā todien. Lēni tantes govs drīz vien kļuva tramīga un pacēla asti. Mežonīgā ātrumā viņa apskrēja pāris plašu loku, cik atļāva ķēde, un tad pēkšņi — žvirkt-žvarkt — norāvās un aizbizoja zilajās tālēs.

—   Vai tas bija vajadzīgs, — Pēteris nopurpināja.

Bet Riho tikai smējās.

—   Lai izbauda kaut reizi mūžā brīvību, — viņš teica. — Es jau zinu, ko tas nozīmē. Un pēc brīvības mēs visi vienlīdz alkstam — kā cilvēki, tā dzīvnieki.

Mazliet vēlāk, tāpat bezmērķīgi apkārt klaiņādami un brīvību baudīdami, viņi atrada kolhoza kartupeļu kaudzē dažus vēl tīri lietojamus odenvaldus[1] un no­lēma pēc sensenas tradīcijas iebaudīt ceptus kartupe­ļus. Puikas nogriezās mežā un drīz vien nonāca mums jau labi pazīstamajā meža laucē, no kuras Ķerta, mek­lēdama zemenes, neilgi pirms viņu atnākšanas bija aiz­gājusi. Lai izceptu kartupeļus, abi puikas aizkūra ugunskuru un sāka kāri ēst zemenes, jo visapkārt sār­tojās vesels zemeņu lauks un to taču nevarēja pamest likteņa ziņā.

Lielajā ogošanas jūsmā neviens no puikām nepama­nīja, ka ugunskura liesmas pamazām gājušas plašumā un drīz vien uz zemes palikusi cigārveidīga izdega, par kuru mēs jau zinām. Par laimi, nekas briesmīgs neno­tika, jo zemenes īstajā brīdī bija noēstas, tā ka zēni laikā pienāca pie ugunskura un pamatīgi izmīdīja tā atliekas. Viņi paguva tikt galā arī ar kartupeļiem, iekāms Jir­nasa riteņa graboņa iztraucēja viņu omulību.

Divritenis mežā! Ko tas nozīmē? Droši vien mežsargs vai tamlīdzīga amata persona, kurai dūmi iekoduši acīs, tagad pa kaklu pa galvu drāžas šurp, lai glābtu mežu no ugunsgrēka. Te vairs nebija ko prātot. No šejienes bija jālaižas projām, cik vien ātri iespējams.

Abi puikas joza pari laucei, ka papēži vien zibēja. Tā­lāk, tikai talak no aizdomīgā riteņa.

Viņi drazās krietnu gabalu, kamēr beidzot elsdami pūzdauii apstājās, lai atvilktu elpu.

īstā laikā mēs aizlaidāmies lapās, — Riho teica. - Citādi būtu vēl nez kādi monologi jānoklausās.

Turklāt Riho nebija nomaskējies, un jebkura saskar­sme ar dažu labu amatpersonu viņam nozīmētu div­kāršās briesmas.

Pēteris iegrima domās. Saulainā diena pēkšņi apmā­cās. Un cik dīvaini… Tikko viņš bija ar Riho izlīdzis, tikko viņi abi bija sākuši sadarboties, kā jau draudēja nepatikšanas. Lai gan šoreiz viss beidzās laimīgi, taču varēja iziet arī citādi. Un vēl šī Lēni tantes govs… Viņiem tas bija tikai tāds «bzzz» un izprieca, bet Lēni tante patlaban varbūt gaužām nobēdājusies meklē savu govi.

—   Vai zini, — Pēteris teica, — ta tomēr bija mūsu vaina, ka mežs gandrīz vai sāka degt. Ar govi arī ir tā, ka …

—   Kā? — Riho noprasīja.

—   Ar govi sanāca mazliet nelāgi.

—   Kādā ziņā nelāgi?

Pēteris neatrada īstos vārdus. Kā Riho pats neat- skārš? No rīta viņš taču teica, ka turpmāk mēģināšot būt gudrāks …

—  Ar govi mēs esam pāršāvuši pār strīpu, — Pēte­ris sacīja.

—   Ko nu mels! — Riho atmeta ar roku. — Es tikai pabizināju «bzzz» un vairāk nekā. Nav mana vaina, ka govs nebija stingri piesieta. Pabizināt drīkst kurš katrs. Tādu likumu vēl neviens nav dzirdējis, ka «bzzz» būtu nez kāpēc aizliegts.

Pēteris klusēja. Ja tā domā, tad protams. Liela muiža tāds «bzzz». Govs nebija stingri piesieta — un viss. Un tomēr… Labāk par to nedomāt. Nav vērts par nieka govi tik daudz galvu lauzīt. Kas padarīts — padarīts.

Puikas nolēma atgriezties ciematā. Brīvība bija pie­tiekami pabaudīta, piedevām vēl zemenes un ceptie kar­tupeļi, un Riho laiks galu galā bija ierobežots, jo viņš neuzdrošinājās ierasties mājā pēdējā mirklī.

Bet, tikko viņi bija nogājuši kādus simt soļus cie­mata virzienā, viņu uzmanību saistīja krakšķēšana un neizprotama žvadzona, kas bija dzirdama aiz kokiem.

Stāt!

Abi puikas acumirklī apstājās. Kas tad tas? Vai atkal divritenis?

Viņi aizturēja elpu. Zvadzoņa atkārtojās, un tagad vēl piedevām atskanēja klusa un mazliet žēlabaina balss: «Mm-m…» Tas nebija vis divritenis, tā bija govs.

—    Redzi nu, — iesmējās Riho, panakdamies tuvāk. — Pati ar savu ķēdi iepinusies krūmā. Nolaidībai seko nelaime.

—    Sajā nelaimē gan vairāk vainīgi esam mēs, — Pēteris teica.

—    Pagaidi nu, pagaidi! — Riho galvā pēkšņi iešāvās kāda pavisam neparasta doma. — Mēs taču govi atra­dām, vai ne? Bet atradējam tā kā būtu jāsaņem maza atlīdzība. Man ir tāda sajūta, ka skaitītājs atkal sācis griezties.

Šī skaitītāja griešanās atgādināja Pēterim kādu vi­sai nepatīkamu notikumu ar viņa paša brāli, un viņš vienaldzīgi nomurmināja:

—   Kaut vai krūzi piena dabūtu…

—    Krūzi piena, — Riho izmēdīja. — Tas pats par sevi saprotams, tā tam jābūt. Tikai muļķis, atradis govi, apmierināsies ar krūzi piena vien. Tādā darījumā es gan neielaižos.

—    Kas tev atkal par darījumiem, — Pēteris nošķen- dējās. — Govi tu tik ilgi nenoslēpsi kā dažu labu… dažu labu bērnu…

—    Kādēļ ne? — Riho izaicinoši sacīja, lai gan pats savus vārdus nopietni neņēma. — Tas, ka ar bērnu viss sagāja grīstē, vēl nenozīmē, ka ar govi neveiksies.

—    Govs jāslauc divas trīs reizes dienā, — Pēteris atgādināja. — Turklāt govi pārģērbt ir daudz sarež­ģītāk.

Riho nosvilpās.

—    Slaukšanas spēlīte man tiešām bija izgājusi no prāta. Varbūt govs tādēļ īd, ka tesmenis tai pārāk pie­rietējis?

—   Ļoti iespējams, — Pēteris piekrita.

Abiem puikam nekas cits neatlika kā atmudžināt ķēdi no krūma zariem un kopā ar govi doties uz ciematu.

Pelei is priecājās, ka starpgadījums ar govi tik lai­mīgi nokārtojies, kaut ari katram būtu likumīgas tie­sības «bizināt». Riho domas turpretim bez mitas vēr- pas ap atlīdzību. Bet, lai viņš prātoja kā prātodams, krūze piena viņam šķita pārāk maz.

—  Zini ko, — Riho, labu brīdi pārdomādams, sacīja. — Teiksim, ka govi esam atraduši ārkārtējos apstākļos.

—  Kādos apstākļos? — Pēteris nesaprata Riho domu gājienu.

—• Teiksim, ka atradam govi īpaši sarežģītos ap­stākļos.

—  Varbūt tu teiksi, ka govs karājās kokā? — Pēteris pazobojās.

Riho apvainojās.

—  Nesmejies vis, te ož pēc lielā rubļa, — viņš sa­cīja. — Viss atkarīgs no smadzeņu poda.

—  Nu tad izsmadzeņo arī kaut ko, — Pēteris vien­aldzīgi noteica.

Viņam šobrīd vissvarīgākais bija tas, lai Lēni tantes govs laimīgi nokļūtu mājās. Pēc lielā rubļa viņš nemaz tik ļoti netīkoja.

Taču, lai kaut ko «smadzeņu podā» izperinātu, pods bija no jauna jāapsaitē, jo Lēni tantes sarkanā mājiņa jau vīdēja ciemata malā. Piesardzību nedrīkstēja aiz­mirst.

—   šoreiz saitē tā, lai mute paliek vaļā, — Riho pa­mācīja. Citādi nebūšot iespējams izdzert krūzīti piena, kas katrā ziņā tikšot dota piedevām par atlīdzību, ka atrasta govs.

Pēteris darīja, kā viņam lika, un savu uzdevumu veica samērā apmierinoši, — lai gan mute netika ap­saitēta, Riho gandrīz nemaz nevarēja pazīt.

Diemžēl ar apsaitēto «smadzeņu podu» Riho neko «neizsmadzeņoja». Lai kā viņš nopūlēja smadzenes, taču, nonākot Lēni tantes pagalmā, viņš tā arī nebija izgudrojis nekādus «ārkārtējus apstākļus». Reizēm ga­dās, ka galvā kā nerodas, tā nerodas īsti trāpīga doma.

Lēni tantes pašas nebija mājās. Viņa vēl joprojām lūkoja pa mežiem un laukiem sasaukt savu Magonīti. Bet pagalma nostūrī spēlējās kāda maza, pilnigi savā vaļā pamesta meitenīte. Tā varēja būt apmēram četrus gadus veca.

—   Labdien! — Riho sveicināja.

—       Labdien! — meitenīte atņēma. — Kāpēc tev galva ir tāda?

—   Man ir īpaša galva, — Riho paskaidroja.

—   Un apaļa, — meitenīte piebilda. Pēteris nosmējās.

—   Redzi, — viņš teica. — Onkuļi atveduši govi.

—        Tā ir Magone, — teica meitenīte. — Bet vecmā­miņas nav mājas, vecmāmiņa aizgājusi meklēt Magoni.

Tātad šis bērns bija Lēni tantes mazmeitiņa.

—       Magone atradās kokā, — Riho teica. Tā kā nekas labāks viņam vēl arvien nebija ienācis prātā, viņš no­lēma laist darbā jokodamies pateiktos Pētera vārdus.

—  Bet onkuļi palīdzēja tai tikt no koka zemē. Meitenīte smējās.

—       Magone kokā nerāpjas, — viņa sacīja. — Kaķis gan rāpjas, bet Magone ne.

—        Nerunā pretī, — Riho pamācīja. — Vecākiem cil­vēkiem nedrīkst runāt pretī.

Puikas nonēma govij no kakla ķēdi un ielaida to kūtī.

—   Vai Magone bija kokā? — meitenīte vaicāja. Viņa vairs nesmējās.

—   Onkulis tev jau to teica, — Riho apgalvoja.

—  Onkuļi vienmēr saka taisnību.

—   Bet kā tad Magone tika kokā?

—   Kā tas viss gadījies, tu nesapratīsi, — Riho teica.

—  Tu vēl esi par mazu.

Puikas izgāja pa vārtiem. Nebija nekādas nozīmes runāt ar bērnu par atlīdzību, tas jautājums būs kārto­jams pieaugušo starpā. Gan pagūs.

—   Sveiki! — Riho atvadījās.

—   Sveiki! — meitenīte atņēma.

6

—   Tpru, tpru, mājā, mājā … — sauca Lēni tante. Meklētāju ķēde virzījās pa kokiem un krūmiem uz

priekšu, kamēr nonāca meža viņā malā.

—   Ja te tiešām darbojušās nezināmo būtņu rokas, —

Kaurs prātoja, tad govs paliekas var atrasties tik­pat labi simtiem kilometru attālumā.

Ko tu tur runā? — Lēni tante satraukti jautaja.

Kadas paliekas?

Mēliks brīdinoši paskatījās uz Kauru, un Kaurs Iekoda mēlē. Nebija taču vērts aiz pārsteidzības tik ļoti apbēdināt vecu cilvēku. Varbūt viss vēl beigsies labi. Iespējams, ka būtnes tikai pēta govi un pēc tam palai­dis to vaļā.

• Es tik tāpat vien, — Kaurs nobubināja. — Es kaut ko biju iztēlojies…

Bērni stāvēja mežmalā un vēroja apkārtni. Priekšā pletās kolhoza druvas. Cik tālu vien skatiens sniedz, visur tikai klajums. Nekas pat aptuveni neatgādināja govi vai tās paliekas. Bija skaidrs, ka šajā virzienā turpināt meklēšanu nav nekādas jēgas.

—        Jāiet vien atpakaļ, — Lēni tante nopūtās. — Var­būt būs pati aizgājusi mājās, slaukšanas laiks jau pāri. Viņi devās atpakaļ mežā un atkal izvērsās ķēdē. Un atkal Lēni tante sauca bez mitas: «Tpru, tpru, mājā, mājā-ā-ā…» Un atkal Jirnasa ritenis grabēja pa cel­miem un pa akmeņiem. Mēliks uzmanīgi vēroja zemi, lai atrastu kaut vienu nagu pēdas. Bet Kaurs arvien biežāk vērsa skatienu pret debesīm — sak, varbūt starp koku galotnēm pavīdēs noslēpumainais lidojošais šķīvis?

Tomēr visas pūles bija veltīgas. Un, kad mežs jau otru reizi bez panākumiem bija izstaigāts, viņi taisnā ceļā devās mājup.

—  Traka būšana, — Lēni tante nobažījās.

—        Pavisam noslēpumains gadījums, — Kaurs pre­cizēja.

Pārējie soļoja klusējot.

Bet tad pēkšņi Ķerta apstājās un izstiepa roku.

—   Skatieties!

Visi kā pēc pavēles sastinga uz vietas un paskatījās turp, kurp rādīja Ķerta. Tik tiešām, tur kaut kas bija. Diezgan tālu, pie paša ciemata. Sis «kaut kas» gausi kustējās uz priekšu, un likās, ka tam būtu četras kājas.

—   Tā ir govs, — Mēliks teica.

Tā tiešām bija govs. Bet pasaulē taču ir daudz govju. Tikai Igaunijā vien ir veseli trīssimt tūkstoši slaucamu govju, to Mēliks bija ielāgojis, izlasīdams plakātu pie kultūras nama. Pirmām kārtām bija jāno­skaidro, kas tā par govi — vai Magone vai kāds pilnīgi nejauši pagadījies ragulops, gar kuru viņiem nav ne­kādas daļas.

—       Vai tu pazīsti Magoni? — Mēliks jautāja Jir­nasam.

—   Protams, pazīstu, — Jirnass atbildēja.

Viņa ģimene taču katru dienu ņēma pienu no Lēni tantes.

—   Tad lec ritenim mugurā un brauc skatīties!

—   Lai notiek!— Jirnass apmierināts teica.

Beidzot arī ritenis bija lieti noderējis. Ne velti viņš savu uzticamo «Rīgu» bija visu laiku pacietīgi vadājis pie rokas.

Jirnass jau bija seglos. Jau ar pilnu jaudu mina pe­dāļus, noliecās pār zemo stūri gluži kā riteņbraucējs sacīkstēs. Vējš šalca gar ausīm. Uz priekšu!

Protams, tā bija govs, tagad par to vairs nebija ne­kādu šaubu. Govs kā jau govs, tas bija redzams pēc astes. Tagad Jirnass saredzēja arī to, ka govi ved cil­vēki, tādi pamazi cilvēciņi. Vai tā ir vai nav Magone? Ej nu sazini, attālums pagaidām ir vēl pārāk liels. Bet drīz būs redzams. Drīz vien būs redzams…

Knakt!

Pedāļi griezās apkārt tukšgaitā. Vēl kādi desmit soļi, un divritenis apstājās.

Sasodīta būšana! Bija nomukuši ķēde. Un tieši ta­gad… Tieši pēdējā brīdī.

Tehnika nebija Jirnasa stiprā puse, arī divriteņu teh­nika viņam bija diezgan pasveša. Tomēr viņš ne mirkli nesvārstījās, bet tūlīt ņēmās likt ķēdi vietā. Velns pa­rāvis… Rokas it kā nemaz neklausīja. Dari, ko gribi. Ķēdi nevarēja uzlikt, nu, nevarēja un nevarēja… Tikai pirkstus nosmērēja… Te tev nu bija «Rīga»! Velna latvieši! Strādā gan ar…

Kad pārējie panāca Jirnasu, tas sadrūmis nekustīgi sēdēja grāvmalē.

—   Kas tev lēcies? — Mēliks apvaicājās.

Jirnass parādīja uz divriteni.

—   Skaties pats!

—   Kas tad ir? — Mēliks pacēla «Rīgu». — Ak ķēde!

Ar vienu roku viņš satvēra ķēdi, ar otru pastūma riteni kārtībā!

tici vai netici, bet ķēde bija uzlikta.

Zini, — Jirnass taisnodamies murmināja. — Ma­nas rokas nepavisam neklausīja. Nezinu, kāpēc.

Dīvaini, — Kaurs nobrīnījās. — Gaužām dīvaini.

Divritenis bija atkal kārtībā. Bet govs tikmēr bija nozudusi no redzes loka. Govs kā nebija, tā nebija.

Lēni tante skubināja iet.

—  Iesim paskatīsimies, varbūt pati būs mājās pār­nākusi, slaukšanas laiks jau pāri.

Viņi turpināja ceļu, un šoreiz Jirnass nebrauca citiem pa priekšu, sak, kur to govi pa ciematu meklēsi. Labāk iet visiem reizē un paskatīties, vai Magone patiesi nav pa to laiku pārnākusi mājās.

—  Ak ta rokas it kā nemaz neklausīja, — Kaurs savā nodabā prātoja. — To varēja domāt…

—   Ko tu atkal murkšķi? — Mēliks uzbārās.

Kaura zīmīgā sejas izteiksme sāka krist viņam uz nerviem.

—  Neko, — Kaurs atteica. — Nāks laiks, nāks pa­doms.

Kauram ienāca prātā, ka nopietns zinātnieks nekad necenšas kaut ko pārsteidzīgi secināt. Zinātniekam vis­pirms jāsavāc fakti. Un, kad fakti sakopoti, var izdarīt galīgo secinājumu. Patlaban viņam ir tikai trīs svarīgi fakti: ltilojolajs jjķīv is foto attēlā, cigārveida izdega laucē un govs noslēpumainā nozušana. Arī tas, ka Jir­nasa rokas pēkšņi it kā lāgā vairs nebija klausījušas, bija ļoti svarīgi. Kaurs bija lasījis, ka vairākkārt cil­vēki lidojošo šķīvju vai noslēpumaino būtņu tuvumā zaudējuši spēju kustēties. Taču Jirnasam šī roku kaite varētu būt radusies, piemēram, no viņa organisma vis­pārējā stāvokļa. Viņi taču no paša rīta nebija nekā ēduši. Jirnass tātad varēja būt tikai mazliet pārguris. Būs jānogaida un jāvāc jauni fakti. Ja lidojošie šķīvji parādījušies šajā pusē, tad jaunu faktu nedrīkstētu trūkt.

Kaurs, iegrimis šādos apsvērumos, soļodams citiem nopakaļ, beidzot nonāca Lēni tantes sētā.

—   Nu, Sīrīl, — Lēni tante uzrunāja meitenīti, kas stāvēja pagalma vidū un acīmredzot par kaut ko no­pietni lauzīja galvu. — Vai Magone nav mājās pār­nākusi?

—   Ir gan, — bērns atbildēja. A\azie onkuļi to atveda.

—   Mazie onkuļi? — Lēni tante izbrīnījās.

—   Jā, — Sīri teica. — Mazie onkuļi.

Kaurs juta, kā sirds krūtīs sāk neprātīgi dauzīties. Tātad tomēr… Tomēr viņš ir uz pareizā ceļa. Tas tik ir svarīgs fakts! Tās varētu būt tikai būtnes! Skaidrs! Viņi būs govi izpētījuši un tad pieklājīgi atveduši at­pakaļ, notrāpīdami tādu laiku, kad mājās palicis tikai bērns. Un te Kauram vēl ienāca prātā, ka būtnes lab­prāt parādoties galvenokārt vientiesīgiem ļautiņiem. Tā­tad bērns būs bijis viņiem īsti piemērots, vientiesīgs bērns…

—   Kur tad Magone bijusi? — Lēni tante uzprasīja.

—   Magone esot bijusi kokā, — meitenīte teica.

—  Onkuļi tā sacīja.

—   Kas tā par traku runāšanu! — Lēni tante iesmējās.

—  Kā tad govs kokā tika?!

Taču Lēni tantei nebija vairāk vaļas izvaicāt, jo slaukšanas laiks jau sen bija garām. Steidzīgi viņa iz­nesa no mājas slauceni, un drīz vien no kūts atskanēja piena klusā urdzēšana.

—   Ak tad govs bijusi kokā! — Mēliks nosmējās.

Tāpat smējās arī Jirnass un Ķerta.

Vienīgi Kaurs joprojām bija nopietns.

—  Zinātnieki bieži kļūdās, gluži tāpat kā jūs patla­ban, —• viņš sacīja. — Ja fakti nesaskan ar mūsos izveidojušos pasaules ainu, tad tos nobīda pie malas.

Par izveidojušos pasaules ainu viņš arī bija šo to lasījis laikrakstos. Un tagad viņš pilnīgi skaidri sa­prata, cik tas bijis pareizi. Govs kokā — šāds fakts, protams, nekādi nesaskan ar mūsos izveidojušos pa­saules ainu. Tad tūlīt pasprūk smiekli. Faktam vairs vispār nepievērš uzmanību. Varētu taču būt, ka būtnes grasījušās ar savu lidojošo šķīvi govi vest prom un govs nejauši aizķērusies aiz koka. Viss ir skaidrs. Vie­nīgi izveidojusies pasaules aina traucēja šā fakta pa­reizu izpratni.

Tas, ko stāstīja bērns, vēl nav fakts, — AAēliks iebilda.

—       Neaizmirsti, ka bērns to pats neizgudroja, — Kaurs nepiekāpās.— To bija stāstījuši mazie on- k u | i. IJn tagad es jautāšu tev — kas šie mazie onkuļi, pēc lavām domām, īstenībā bijuši?

Mēliks paraustīja plecus.

—   Es nezinu …

—   Nu, redzi nu, — Kaurs apmierināts teica. — Ja tu nezini, tad labāk nerunā.

—   Es viņus redzēju, — Jirnass iekrita starpā. — Kad es džinos govij pa pēdām, tad redzēju, ka to ved divi mazi cilvēciņi.

—  Aha-ā! — Kaurs iesaucās. — Vai dzirdējāt? Nav šaubu, ka tās būs bijušas nezināmās būtnes.

—   Bet, iekāms… — Jirnass turpināja, — iekāms es tiku tiem tuvāk, ritenim nokrita ķēde.

— Puiši! — Kaurs pēkšņi iebļāvās tik skaļi, ka visi satrūkās. Satrūkās pat Lēni tante, kas tikmēr bija pie­nākusi pie kūts durvīm kāst pienu.

—   Nekliedz tik skaļi, — Ķerta noskaitās. — Izbie­dēsi bērnu.

Meitenīte tiešām grasījās raudāt, un Kaurs ierunā­jās klusāk.

—   Puiši, — viņš atsāka. — Viss ir skaidrs! Kā gan man tūlīt tas nebija ienācis prātā!

—   Saki taču beidzot! — Mēliks norūca.

—   Viss ir skaidrs kā diena,— Kaurs atkārtoja. — Ta­gad tikai labi ielāgojiet. Ir vispār zināms, ka lidojošo šķīvju tuvumā automašīnām un motocikliem noslāpst motori un to elektriskā sistēma pārstāj darboties. Sai sakarā varētu minēt piemērus, kas gadījušies gan Ame­rikā, gan citur. Būtnēm ir spēja izslēgt motorus. Bet ko lai viņas iesāk ar riteni, ja tas draudīgi viņām tuvojas? Ritenim motora nav! Pilnīgi skaidrs, ka viņas liek nokrist ķēdei, un šodien tas tieši tā arī notika. Pēc tam būtnes padarīja Jirnasu daļēji par kustēties nespējīgu, tā ka viņa rokas vairs neklausīja un viņš nevarēja ķēdi no jauna uzlikt.

—  Tā tas varētu būt, — Jirnass piekrita. — Manas rokas tik tiešām nebija spējīgas darboties.

Sā starpgadījuma dēļ viņš joprojām vēl citu priekšā jutās mazliet neērti, īpaši Ķertas priekšā. Bet Kaurs visu ļoti veikli izskaidroja.

—   Bet kā tad es ķēdi uzliku? — Mēliks gribēja zināt.

—  Ak debess! — Kaurs nopūtās. — Jums viss vai ar pirkstu mutē jāiebāž … Skaidrs, ka būtnes padara cil­vēku kustēties nespējīgu vienīgi tad, ja tās tiek ap­draudētas. Piemēram, gadījums ar franču strādnieku Dcrvildu tūkstoš deviņi simti piecdesmit ceturtajā gadā. Dervilds tovakar bija tikko nolicies gultā, kad izdzirdis žēli gaudojam suni sētā. Viņš mudīgi apģērbies, paņē­mis kabatas bateriju im—«gājis ārā. Laukā viņš vis­pirms pamanījisTTdojošo šķīvi, kas bijis nolaidies ne­tālu no dzelzceļa. Tai pašā brīdi atskanējuši soļi, un viņš aizdedzis bateriju. Kādu septiņu astoņu metru at­tālumā viņš ieraudzījis divas mazas, cilvēkiem līdzī­gas būtnes. Dervilds bijis drosmīgs vīrs. Viņš meties skriet, lai nogrieztu būtnēm ceļu atpakaļ uz lidojošo šķīvi. Taču tai pašā brīdī uzzibsnījis gaismas stars, un Dervilds palicis stāvam kā sālsstabs. Viņš nav va­rējis ne pakustēties, ne pakliegt. Tikai tad, kad būtnes aizlidojušas, viņš atkal atguvis spēju kustēties. Mūsu gadījumā viss bija uz mata tāpat. Kad mēs piegājām pie Jirnasa, būtnes jau bija nozudušas, un Mēliks viens divi uzlika ķēdi, Jirnass arī bija pilnīgi atguvis spēju kustēties.

Kaura stāstījums katrā ziņā lika padomāt. Pat Lēni tante smagi nopūtās un sacīja:

—   Tā vien rādās, ka viss iet uz galu …

—  Vai tu gaismas staru redzēji? — Kaurs vaicāja Jirnasam.

Jirnass padomāja.

—   Kaut kas it kā tiešām būtu nozibsnījis gar acīm, — viņš beidzot atcerējās.

Lēni tante atkal nopūtās. Tādus brīnumus viņa savā mūžā nekad nebija dzirdējusi. Tas tik tiešām uz galu vien būs.

Ķerta pagriezās pret meitenīti.

—   Vai tie onkuļi, kas atveda govi, bija parasti?

—   Parasti, — meitenīte atbildēja. — Mazi onkuļi.

—   Bērnam viss ir parasts, — Kaurs paskaidroja.

—   Pat govs kokā bērnam ir gluži parasts skats. Bēr­nam vel nav izveidojies priekšstats par pasaules ainu.

Tur Kauram vis nevarētu piekrist. Kā jau mēs zi­nām, meitenīte cītīgi vien lauzīja galviņu, kā govs nokļuvusi kokā. Taču Kaura apgalvojumu viņa ir ne- domāja apstrīdēt, jo nesaprata, ko īsti nozīme «neiz­veidojusies pasaules aina».

—   Cik to onkuļu bija? — Jirnass jautaja.

—   Divi, — meitenīte atbildēja.

—       Uz mata kā Dervilda gadījumā, — Kaurs pieme­tināja.

—   Un tie patiešām bija onkuļi? — Ķerta tincināja.

—       Viņi teica, ka esot onkuļi, — meitenīte apstipri­nāja.

—   Kādi viņi no sejas izskatījās? — Jirnass jautāja.

—  Vienam bija parasta seja, — meitenīte atbildēja.

—  Bet otram seja nebija redzama.

—   Kā tā — nebija redzama? — Kaurs nobrīnījās.

—   Tam bija īpaša galva, — mazā atteica.

Nu kļuva arvien trakāk.

—   Kādā veidā īpaša? — Ķerta noprasīja.

—       Viņš pats teica, ka viņam esot īpaša galva, — meitenīte apgalvoja.

—   Un kāda šī īpašā galva bija? — Kaurs vaicāja.

—   īpaša, — mazā atbildēja. — Un apaļa.

—   Un seja nebija redzama?! — Kaurs iesaucās.

—   Nebija redzama, — meitenīte apgalvoja.

—        Rokā ir! — Kaurs iebļāvās tādā balsī, ka bērns izbijies satvēra Lēni tanti aiz priekšauta lentām un lūdzās, lai viņu paņem klēpī. — Viss ir skaidrs! Otrai būtnei galvā bijis skafandrs, nekas cits!

Kaut arī šis secinājums bija cik pārsteidzošs būdams, neviens negrasījās Kauru apstrīdēt, jo Kaurs ļoti lie­tišķi paskaidroja, ka Kosmosa iedzīvotāji, staigādami pa Zemes virsu, bieži mēdzot valkāt skafandrus.

—       Viss ir ļoti nesakarīgi, — Mēliks norūca. — Tā kā es neticu ne lidojošajiem šķīvjiem, ne kādām no­slēpumainām būtnēm, tad te jābūt citam āķim.

Taču tobrīd šis āķis bija jāpatur slepenībā, jo likās — no meitenītes viņi vairāk nekā būtiska neizdabūs. Beigu beigās — bērns paliek bērns. Turklāt viņiem visiem vēders bija briesmīgi tukšs. Pat krūze silta piena, ko

Lēni tante ikvienam iemērīja, nespēja remdēt arvien pieaugušo izsalkumu. Tādē| viņi atvadījās no Lēni tan­tes un devas mājup. Vispārējais organisma stāvoklis bija jāsaved kārtībā. Izsalkušam cilvēkam sazini kas var gadīties, izsalkušam cilvēkam var arī spoki rā­dīties.

Drīz Lēni tante paņēma savu Suiti pie rokas un arī izgāja pa vārtiem. Dīvainais atgadījums ar Magoni bija katrā ziņā jāpārrunā ar paziņām. Lēni tante ne­kādi nevarēja notikušo pie sevis vien paturēt.

7

Tā nu tas ir, ka nodomi, kuri iepriekšējā vakarā liku­šies tik aizrautīgi, no rīta dažkārt šķiet tukšas blēņas. Tā arī Mēliks, Jirnass un Ķerta otrā dienā par lido­jošiem šķīvjiem negribēja vairs nekā zināt.

—   Dzīve ir pārāk īsa, lai dzītos pakaļ šiem muļķīga­jiem šķīvjiem, — Mēliks stingri pateica savu viedokli, un Jirnass un Ķerta piekrītoši pamāja ar galvu.

Tikai Kaurs sarauca uzacis un norūca:

—   Tava dzīve varbūt arī ir īsa.

Tas, ka Kaurs cēlies no ilgu mūžu dzīvotājas cilts, nevienam, protams, nebija noslēpums. Vēl pirms pāris dienām viņa vecvecmāmiņa bija devusies tālā, nogur­dinošā ceļā uz Klajo pļavu un atgriezusies no turienes ar lielu grožu, kuru bija pieplūkusi ar mārsiliem. Bet Mēlikam nepatika, ka savu iepriekš paredzēto ilgo mūžu Kaurs salīdzinājis ar viņējo, tādēļ iedzēla:

—   Nelaime nenāk brēkdama. Ja lidojošais šķīvis tev uzkritīs uz galvas, tu agrāk par mums nokļūsi kapā.

Jo niknāk Kaurs nošņākājās tādēļ, ka Mēlika pie­zīme bija izraisījusi Jirnasā un Ķertā smieklu šalti.

—   Uzkritīs uz galvas… he-he-he… — Jirnass zviedza un nometās garšļaukus zālē, lai vieglāk būtu izsmieties.

Ķerta uzvedās atturīgāk, jo viņa bija meitene, bet meiteņu smiekli, kā zināms, vēl grūtāk paciešami.

—  Nu labi, — Kaurs drūmi noteica. — Iztikšu arī bez jums.

—   Ko tu domā darīt? — Mēliks jautāja.

Ta ir mana darīšana, — Kaurs atteica. — Ne­esmu no tiem, kuri vienmēr visu dara barā.

Pēdējos vārdus teikdams, viņš zīmīgi paskatījās uz Jirnasu.

—       Ak tā gan! — Jirnass piecēlās sēdus un vienā mirklī pārstāja smieties. — Tu laikam gribēsi teikt, ka es viens pats nekā nevaru veikt?

—       Neesmu tavu vārdu minējis, — Kaurs noburk­šķēja.

Lai nu bija kā būdams, tomēr Kaurs nebija pilnīgi drošs, ka Jirnass viens pats nespētu viņu piekaut.

—       Tava laime, — Jirnass teica. — Man nepatīk, ka mani nepelnīti apvaino.

Droši vien šis strīds Jirnasa pagalmā turpinātos vēl ilgi, ja Jirnasa tēvocis īstā brīdī neparādītos no mājas stūra.

—   Veiksmi darbā jauniešiem! — viņš uzsauca.

Tēvocim nepatika gara runāšana, tādēļ viņš bez lieka

ievada paskaidroja savas ierašanās nolūku. Bites tai­soties spietot. Bet ne tēvocim pašam, ne arī viņa sie­vai šobrīd neesot vaļas bites uzmanīt. Tāpēc viņš lū­dzot Jirnasu, lai tas upurējot mazu drusciņu no sava dārgā laika un uzmetot bitēm acis.

Skaidrības labad jāsaka — tēvoča dārza nostūrī bija vairāki stropi, un Jirnass ar bitēm nekādos draugos nebija. Reiz Jirnass tīri aiz intereses par dabas zi­nātni bija devies tuvāk papētīt bišu dzīvi un pēc tam bijis tik briesmīgi sapampis, ka pat paša māte viņu uzreiz neesot pazinusi. Tādēļ viņš šobrid tik jocīgi dī- dījās un vilcinājās ar atbildi, tā ka tēvocis atrada par vajadzīgu uzmundrinoši uzsist viņam uz pleca un teikt:

—       Viņas jau nav negantas, kad spieto. Un aizsarg­tīklu, ko likt galvā, tu arī dabūsi, tā ka tev nebūs ko baidīties.

Jirnass svārstīdamies paskatījās uz Ķertu un Mēliku.

—  Vai iesim?

Kaurs tajā brīdī Jirnasam vispār neeksistēja. Tomēr tieši Kaurs bija tas, kurš domāja, ka atradis īsto brīdi, kad atvērt muti.

—       Ak tomēr kopā gan? — Viņš ar pilnīgi nevainīgu sejas izteiksmi iekrita valodā.

Jirnass sarāvās — viņa pašcieņa bija aizskarta.

—   Man jūs neviens neesat vajadzīgs! — viņš at­cirta.

—  Vai tiešām? — Kaurs nobrīnījās.

Jirnass meklēja vārdus.

—   Es aicināju jūs nākt līdzi tikai tādēļ, ka… ka jūs varbūt gribētu dabūt medu. — Viņš paskatījās uz tēvoci. — Tu taču mums dosi medu, vai ne?

—   Protams, — tēvocis atbildēja. — Pūles par uz­raudzīšanu tiks godīgi atalgotas.

Taču cilvēka dvēseles dzīve ir sarežģīta. Tagad, kad Jirnass bija paziņojis, ka viņam nevienu nevajagot, ari cili, lai gan bija solīts medus, vairs negrasijās iet viņam līdzi pieskatīt bites. Droši vien bija skarta ari viņu pašcieņa. Tā iznāca, ka Jirnass aizgāja tēvocim līdzi. Vienīgais mierinājums viņam bija solītais me­dus un aizsargtīkls, ko uzmaukt galvā.

—  Mēs laikam bijām pret viņu netaisni, — Ķerta teica, kad vārtiņi bija nočīkstējuši.

—   Es gan tik lēti uz medus āķa neuzķertos, — Kaurs padižojās. — Cilvēkam jābūt ar mugurkaulu.

Mēliks klusēja. Viņš prātoja, ka noskatīties bišu spie­tošanā būtu bijis vareni. Un piedevām dabūtu medu. Bet, ja nu tā sanācis, būs jāpagudro kaut kas cits, ko darīt.

—   Tev laikam bija kādi nodomi par lidojošiem šķīv­jiem? — Mēliks beidzot uzrunāja Kauru.

Viņi atkal( bija atgriezušies pie vecā, pazīstamā te­mata. Tā kā tobrīd nekas jēdzīgāks prātā neienāca, tad par sarunu vielu noderēja arī lidojošie šķīvji, īpaši Mēlikam, kurš jau no sākta gala pret tiem bija iztu­rējies skeptiski.

—   Tu jau netici, ka lidojošie šķīvji eksistē, — Kaurs atrūca. — Bet es tos likteņa varā neatstāšu.

—   Ko tad tu domā darīt? — Ķerta vaicāja.

Un nu, kad ari Ķerta bija sākusi par tiem kaut cik interesēties, Kaurs acumirklī sadūšojās.

—   Lidojošie šķīvji ir zinātniska problēma, — viņš dedzīgi iesaka. — Bet zinātniekiem jābūt pacietīgiem un neatlaidīgiem. Ja kaut kas ir iesākts, tas jānoved līdz galam. Taisnību sakot, mēs esam jau diezgan daudz panākuši. Viens lidojošais šķīvis mums pat ir nofotografēts. Un par noslēpumainajam būtnēm arī gūti novērojumi. Tagad tikai droši jādarbojas tālāk un jānoskaidro, no kurienes šīs būtnes cēlušās.

—       Manuprāt, tās cēlušās uz planētas Zeme, — Mē­liks piebilda un pat nevietā nosmīnēja.

Taču Kauru viņš ar to nebūt nesamulsināja.

—       Kaut arī tā, — Kaurs vēsi noteica. — Bet zināt­niekam savs viedoklis ir jāpamato.

—       Par laimi, es neesmu zinātnieks, — Mēliks at­spēkoja, taču šie vārdi viņam bija tūlīt jānožēlo, jo Kaurs sacīja:

—   Tiesa gan, es aizmirsu, ka tu esi rakstnieks.

—   Rakstnieks?! — Ķerta iesaucās.

Mēliks zibens ātrumā nosarka līdz ausīm, bet Kaurs pagriezās pret Ķertu un mierīgi paskaidroja:

—       Mūsu Mēliks raksta dēku romānu. Par to, kā trīs puiši tvarsta ārkārtīgi bīstamu spiegu. Un, ja nemal­dos, kopā ar tiem darbojas ari viena meitene.

Kada nodevība! Mēlika lielais noslēpums bija iz­pausts. Līdz šim to zināja tikai Kaurs, Jirnass un vēl bibliotēkas vadītāja, kurai Mēliks mierīgi varēja uzti­cēties. Redzi nu, kas var dažkārt iznākt no nieka strīda… Protams, nav jākaunas rakstīt romānu, to­mēr tas saistās ar cilvēka dvēseli, un Alēliks nepavi­sam nevēlējās, ka viņa dvēsele tādā veidā atklātos Ķertas ziņkārīgajam skatienam.

—       Tas taču ir kolosāli interesanti, — Ķerta jūsmoja. — Kāpēc tu, Mēlik, par to agrāk nekā nestāstīji?

—       Tāpat vien… — Mēliks sastomījās. — Nebija izdevības.

—       Un ko tā meitene dara? — Ķerta k|uva ziņkā­rīga. — Vai viņa no spiega nebaidās?

—       Nē, nebaidās, — Mēliks atbildēja. — Tā ir ļoti drosmīga meitene.

Kaurs savukārt piemetināja:

—   Man šķiet, ka viņa pat ir mazliet līdzīga tev.

—       Līdzīga man? — Ķerta izbrīnījās. — Bet man taču ir briesmīgi bail no spiegiem.

—       Literatūrā viss ir citādi nekā dzīvē, — Kaurs iebilda. — īstenībā tu vari baidīties, bet Mēlika ro­mānā ne.

Ķerta vairs nezināja, ko atbildēt, un iestājās maz­liet neveikls klusums.

—   Kaur, zini ko, — Mēliks beidzot ierunājās. — Liec manu romānu mierā un darbojies labāk ar lidojošiem šķīvjiem.

—   Lai notiek! — Kaurs piekrita. — Bet tu varētu savā romānā iebāzt arī dažus lidojošus šķīvjus un būt­nes. Grāmata iznāktu daudz mūsdienīgāka.

—  Atstāj to manā ziņā, — Mēliks nopurpināja.

—   Varbūt tu pēkšņi esi sācis baidīties no būtnēm? — Kaurs joprojām vāvuļoja. — Būtne taču nav nekāds spiegs, ko var apturēt un aizvest uz miliciju. Būtnes ir pavisam citādas …

—  No būtnēm pat es nemaz nebaidos. — Ķerta iesmējās.

—   Tad nu gan tu esi drosmīga meitene, — Kaurs sacīja. — Būtu varen jauki, ja mēs abi kopā sastaptu būtnes.

—   Nez kurā vietā? — Mēliks noprasīja.

—   To tu mierīgi pārdomā, — Kaurs turpināja. — Būt­nes interesējas par Lēni tantes govi, vai ne? Vakar tās izdarīja savus eksperimentus un atveda govi atpa­kaļ kūtī. Bet šodien? Acīmredzot arī šodien tām ir kaut kas padomā attiecībā uz govi. Tādēļ būtu jāstāv sardzē un govs visu laiku jāvēro.

—   Blēņas, — Mēliks noteica un, atbalstu meklēdams, paskatījas uz Ķertu.

Bet Ķertai šī garā spriedelēšana jau sāka apnikt.

■— Mēs varētu mazliet pastaigāties, — viņa ierosi­nāja. — Joka pēc varam paskatīties, kā govij šodien klajas. Kas mums te būtu ko darīt…

Un ta Kaurs bija panācis savu. Kad viņi bija izgā­juši pa vārtiņiem, viņš starot staroja — acīmredzot arī viņam nebūtu pieticis uzņēmības vienam pašam dzīt būtnēm pēdas.

8

—   Tur jau viņa ir, — Kaurs teica.

Govs grāvmalā mierīgi ēda kuplu zāli. Taču, par ne­laimi, Lēni tante to bija piesējusi liela klajuma vidū, tā ka tuvumā nebija neviena paša kaut cik kupla krūma, nedz kādas citas vietas, kuru varētu izlietot par novērošanas punktu.

—   Iesim uz mežmalu, — Ķerta ierosināja. — Tad viens slavēs sardzē un citi pa to laiku varēs paēst zemenes.

Bet ja govs nebūs labi saredzama no mežma­las? - - Kaurs bažījās.

—   Gan jau būs redzama, kad pacelsies gaisā, — Mēliks noķiķinājās. — Un, ja tai šodien atkal gribē­sies lidot kokā, tā katrā ziņā stūrēs uz meža pusi.

Kaurs gan dusmīgi šņākājās, taču saprata, ka šo­brīd būs gudrāk, ja savaldīsies. Jirnasam bija jāsargā bites vienam tikai tādēļ, ka dusmās viņš bija izteicis pāris lieku vārdu. Bites salīdzinājumā ar kosmiskajām būtnēm ir tomēr tīrais nieks, toties būtnes jāvēro vai­rākiem, tā sakot, kopīgiem spēkiem. Tādēļ Kaurs Mē­likam neatbildēja nekā. Viņš mierināja sevi ar domu, ka ne vienam lielam zinātniekam vien bijis jāpanes ļaužu apsmiekls un nievas, līdz beidzot viņa mācība tikusi uzklausīta. Pat sārtā zinātnieki kāpuši savas mācības vārdā, un salīdzinājumā ar liesmojošo sārtu Mēlika zobošanās bija tīrais nieks.

Visi trīs devās uz mežmalu, tieši uz to vietu, kur auga milzīga, veca priede. Sis varenais koks savus žuburainos zarus bija tik gudri izpletis uz visām pu­sēm, ka tie aicināt aicināja rāpties augšup vai līdz pašai galotnei. Nebija nekādu šaubu, ka no šāda no­vērošanas posteņa nemanīta nepaliks neviena būtne, kaut arī tā grasītos tikai tuvoties Lēni tantes govij.

—   Šeit arī paliksim, — Mēliks teica. — Viens no­vēros, divi pārējie ēdīs zemenes.

—   Es, protams, būšu tas «viens», vai ne? — Kaurs centās pēc acumēra noteikt koka augstumu.

Viņam, šā pasākuma iniciatoram, neklājās daudz kaulēties. Labi, ka citi uzturēsies tepat tuvumā. Ja viņš kaut ko pamanītu.

—  Ja tu ko pamanīsi, sauc, — Ķerta sacīja. — Mēs tālu neiesim.

Kaurs tūdaļ kā vāvere — kribu, krabu — rāpās pa stumbru augšup. Kad viņš bija gandrīz sasniedzis ga­lotni, Mēliks no lejas sauca:

—   Kā ir? Vai govs labi saredzama?

—   Nav vainas! — Kaurs atsaucās. — Aste un ragi gan nav saredzami, bet citādi govs kā jau govs!

Mēliks nosmīnēja un paskatījās uz Ķertu.

—   Redzi, — viņš teica, Kaurs ir tāds …

—   Kāds? — Ķerta jautāja.

—   Ja iecērtas, tad paliek pie sava.

Ķerta un Mēliks iegāja meža zerneņot.

—   Bet kāda es esmu? — Ķerta pēkšņi iejautājās.

—   Tu?

—   Nūja. Es.

—   Nezinu.

—   Bet kā tu par mani rakstīsi, ja nezini?

Mēliks bija nokļuvis sprukās. Atkal… tā rakstīšana. Palikdams ar Ķertu divatā, viņš arvien mulsa, viņam pietrūka vārdu, un tagad vēl tā rakstīšana … Neprata gan Kaurs īstajā brīdī mēli pievaldīt!

—       Es aprakstīšu tevi tādu, kāda tu izskaties, — Mē­liks beidzot izdabūja pār lūpām.

Viņi gāja gandrīz blakus. Reizēm katrs iemeta sev mutē pa zemenei.

—   Un kāda es izskatos?

—   Tu izskaties … nu, kā lai pasaka …

—       Ja tu proti uzrakstīt, tev jāprot arī pateikt, — Ķerta neatlaidās. /

Taču pateikt nebūt nebija tik viegli. Vārds, ko Mēliks tobrīd gribēja izteikt, neparko nenaca viņam pār lū­pām. To uzrakstīt būtu bijis daudz vieglāk. Lai pa­teiktu, vajadzētu atrast citu vārdu, kas būtu apmēram tāds pats un tomēr pavisam cits.

—       Pasaki, — Ķerta uzstāja. — Citādi es domāšu, ka…

—   Ko tu domāsi?

Ķerta neatbildēja, tikai sarauca uzacis.

Bet tad Mēliks pēkšņi atrada šo «citu» vārdu.

—        Manuprāt, tu esi kolosāla! — viņš jūsmīgi teica, juzdamies laimīgs, ka atradis īsto vārdu. — Manuprāt, tu esi baigi kolosāla!

Ķerta ātri gāja tālāk, un Mēliks neredzēja viņas seju. Tikai tad viņš atskārta, ka būtu bijis jāsaka ci­tādi. Būtu bijis jāsaka: tu esi kolosāla. Taču grozāms nekas vairs nebija, un viņš steidzās Ķertai pakaļ.

Pēc mirkļa viņi atkal gāja blakus. Gāja klusēdami un centās saskatīt starp ciņiem zemenes.

Vai zini ko, — beidzot Ķerta ierunājās. — Es gribētu izlasīt tavu stāstu.

Kad būs gatavs, tad, — Mēliks atbildēja.

liet sevī nodomāja, ka nekāda gadījuma neatstās savu romānu nepabeigtu, lai tur vai kas, bet uzrakstīs to. Domājams, ka romāns beigsies ar to, ka zēns un meitene staigās pa mežu un lasīs zemenes. Spiegs būs notverts, un abi jaunieši būs apmierināti. Tās būs lai­mīgas beigas. Saule spīdēs, un putni dziedās. Varbūt tad zēns pateiks meitenei to vārdu, visīstāko vārdu, kuru dzīvē tik grūti pateikt.

—        Kad tu būsi savu stāstu uzrakstījis, — Ķerta teica, — es laikam jau sen būšu atgriezusies pilsētā.

Mēliks nopūtās. Tik tiešām. Diemžēl romānu nevar uzrakstīt vairāku dienu vai nedēju laikā. Tas prasa mē­nešus, dažkārt pat gadus. Bibliotēkas vadītāja bija stāstījusi Mēlikam, ka arī profesionālie rakstnieki ne­maz neuzrakstot romānu ātrāk. Kur nu vēl jauns autors, kas tikai aizsācis sava mūža pirmo daiļdarbu.

—       Tu varētu man vismaz iedot kādu fragmentu iz­lasīt, — Ķerta turpināja. — Fragmentu, kas tev pašam vislabāk patīk.

—       Man vislabāk patīk beigas, — Mēliks teica.— Bet tās, protams, vēl nav uzrakstītas, ir tikai izdomāts, kā viss norisināsies.

—   Un kā tad? — Ķerta gribēja zināt.

Tai brīdī viņi abi reizē ieraudzīja vienu un to pašu zemeni. Un abi reizē noliecās, lai to noplūktu.

—   Ņem tu! — Mēliks atrāva roku atpakaļ.

—   Nē, — Ķerta atteica. — Tas nav godīgi.

—   Kādēļ ne?

—   Mēs ieraudzījām zemeni abi reizē. Jālozē!

Mēliks neziņa noraustīja plecus. Lozēt? Zemeni? Taču

viņš negribēja iebilst pret Ķertas priekšlikumu.

Ķerta noplūca margrietiņu, kas gadījās pie rokas, un sāka pa vienai plūkt ziedlapiņas.

—       Mēliks … Ķerta … Mēliks … Ķerta … — viņa plūkdama skaitīja. — Kas iznāks pēdējais, tam tiks zemenei

Mēliks smējās. Tā bija lieliska lozēšana.

—       Mēliks .. . Ķerta … Mēliks … Ķerta … — Ķerta turpināja skaitīšanu.

—  Mēlik! .. . Ke-erla!

Kas tad tas? Skanēja taču no tālienes! Tāda dīvaina atbalss …

—   Mē-ēlik! . . . Ke-erta!

—   Kaurs! — Mēliks atskārta. — Viņš mūs sauc!

Kauru viņi bija paguvuši pavisam piemirst. Tādēļ

tagad bija jo lielāka skuba.

—       Ejam! — Ķerta mudināja un nosvieda pie kājām līdz pusei applūkalo margrietiņu.

Viņi skrēja. Viņi brāzās cauri brikšņiem kā jauni kurti, bet uz ciņa zaļā vaiga sārtojās zemene, kura šoreiz tā ir palika nenoplūkta.

—        Kas noticis? — Mēliks aizelsies sauca Kauram, kad viņi ar Ķertu bija atskrējuši pie priedes.

Kaurs nekustīgi stāvēja augstajā novērošanas pos­tenī un atbildot pat galvu nenolieca, bet viņa balsī bija manāmas trīsas, no kurām varēja daudz ko secināt.

—  Viņas ir klāt!

Tai pašā brīdī stāvoklis šķita nopietns, un, daudz ncdomadams, Mēliks sāka rāpties kokā. Ķerta viņam sekoja, tiesa, mazliet neveikli, taču pilsētniecei pietie­kami ātri.

—       Viņas tikko atnāca, — Kaurs paziņoja. — Un ta­gad viņas pēta govi.

Mēliks un Ķerta to paši varēja saskatīt. Jo augstāk viņi kāpa, jo skaidrāk kļuva redzams, ka divas mazas būtnes ar aĢīm redzamu ziņkāri staigā govij apkārt.

—       Pārbauda savu eksperimentu rezultātus, — Kaurs prātoja. — Bet varbūt izdara vēl kādus jaunus ekspe­rimentus.

Diemžēl no tik liela attāluma nebija iespējams skaidri noteikt, kādus eksperimentus būtnes šobrīd izdara ar govi. Šķita, ka nekas sevišķi satraucošs tur pagaidām nenotiek, jo govs visu laiku turēja galvu noliektu pie zemes, un pēc ta varēja spriest, ka tā ēd zāli un vēl nav zaudējusi iekšējo līdzsvaru.

—       Bijis taču tagad pie rokas tālskatis! — Mēliks nopūtās.

Viņš vairs neuzdrošinājās zoboties par būtnēm, to­mēr no šaubām nespēja atbrīvoties. Vai tiešām būtu iespējams, ka kosmosa iedzīvotāji skaidrā dienas laikā staigā apkārt gandrīz vai pašā ciematā? Diez vai! To­

mēr ap govi skraidīja kādas būtnes, un patiesības labad būtu jāpiekrīt, ka ar govi tik tiešām bija notikuši īsti kosmiskie brīnumi.

—   Bet ja … — Ķerta pēkšņi ierunājās. — Bet ja tie ir tikai puikas?

—   Blēņas, — Kaurs atbildēja no koka galotnes. — Neviens puika nelēkās tā ap govi. Kāda interese varētu puikām būt par govi? Skatieties, skatieties paši! Viena būtne saņēmusi Magones asti. Ah-ā! Viņām tas noteikti ir īpašs tvēriens!

Mēliks saspringti domāja. Mazie onkuļi, tā meitenīte bija nosaukusi šis būtnes. Jocīgi! Mazie onkuļi un pa­rasti puikas — vajadzētu gan būt kādai atšķirībai. Un vel skafandrs. Bet kāpēc neviens ciematā nebija pama­nījis šos dīvainos mazos onkuļus? Un vispār…

—   Kā būtu, ja mēs pieietu tuvāk un paskatītos? — Ķerta pēkšņi izteica noteiktu priekšlikumu.

Ja pieietu tuvāk un paskatītos… Varētu, protams, pieiet un paskatīties, kas tur pavisam, tikai…

—   Viņas var aizmukt, — Kaurs bažījās. — Labāk skatīsimies vien no šejienes.

Tā viņi visi trīs palika kokā, lai nogaidītu, kas no­tiks tālāk.

9

Pirms šķiršanās Pēteris tin Riho norunāja otrā dienā no paša rīta aiziet pie Lēni tantes. Pēc Riho domām, govs atrašana kā nekā bija svarīgs pakalpojums, par kuru katra ziņā pieprasāma atlīdzība, lai kāda tā būtu. Sva­rīgi ari, ka ķēde govij bija sapinusies brikšņos, un govs saviem spēkiem nemūžam nebūtu tikusi no turie­nes ārā. Nabadzīte būtu kļuvusi par laupījumu plēso­ņām vai nobeigtos bada nāvē. Un ja padomā, kādu naudu Lēni tante iesit, ik dienas pārdodot pienu par divdesmit kapeikām litrā! Par vienu litru divu kilo­metru cenu, ja rēķina pēc taksometra! Nē, nē, skaid­rāks par skaidru, ka tam visam nedrīkst atmest ar roku.

Bet, pirms vēl Pēteris bija izgājis no mājām, lai vispirms palīdzētu Riho izkļūt no mājas aresta, viņš dzirdēja no savas vecmāmuļas kaut ko gaužām dīvainu. Dīvainas valodas bija sākušas nesen klīst pa ciematu, sākumā pamazām un piesardzīgi, bet ar laiku tās auga augumā un gāja plašumā, kā jau ar valodām mēdz ga­dīties. Vecmāmiņa ar Madisu tobrīd bija tikko pārnā­kusi no sava ikrītējā gājiena pa veikaliem un tātad zināja visjaunākos notikumus.

—   Jā, no visas tiesas Nātri Lēni govs esot pacēlu­sies gaisā, — viņa satraukta stāstīja, bet šai satrau­kumā bija jūtama arī sajūsmas pieskaņa. — Tik tie­šām pārdabiska lieta. Un tas viss ir lidojošo telēķu darbs. Beidzot tie no Amerikas esot atnākuši šurp uz mūsu zemi.

Pēteris mudīgi apgriezās un paskatījās pa logu, lai apslēptu smīnu, kas lauztin lauzās uz āru. Viņš zināja, cik viegli vecmāmuļa notic visādām trakām tenkām.

—  Vai govs lidojusi paka] šķīvjiem? — Pēteris, iz­likdamies nopietns, jautāja.

—   Govs taču ar pašas prātu gaisā necēlās. — Vec­māmiņa pat noskaitās par tik dumju jautājumu. — Gan jau telēķi vilka viņu līdzi. Tiem telēķiem esot bijusi liela interese par govi vai arī tām būtībām, kas uz telēķiem apkārt braukājot.

—  Arī būtības jau klāt? — Pēteris brīnījās par baumu trako izplatību.

Viņš bija izsmīnējies pa logu un tagad atkal uzdrīk­stējās paskatīties uz vecmāmuļu.

—   Klāt gan. — Vecmāmuļa bija lietas kursā: — Esot itin naski apkārt klaiņājuši. Citādi esot gluži pēc cil­vēkiem, tikai augumā tādi pamazi.

Te pēkšņi Pēterim iešāvās prātā, ka vecmāmiņas stāstījums dīvainā kārtā sakrīt ar to, ko viņš pats reiz bija dzirdējis par lidojošiem šķīvjiem. Tieši tā: uz lido­jošiem šķīvjiem braukušas mazas cilvēkveidīgas būtnes parastos skafandros. Sis būtnes dažreiz klaiņājušas ari pa zemi, dīvaini draiskodamās un mulsinādamas cil­vēkus. Un nu Pēterim sejā vairs neplaiksnījās smīns, kad viņš ar patiesu interesi vaicāja:

—   Nez vai tām skafandri arī bijuši mugurā?

—   Kā tad, kā tad, — vecmāmiņa apstiprināja. — Arī skapanderi, jā. Tie man pa to starpu pavisam piemir­sušies. Lieli un apaļi skapanderi esot bijuši ap galvu, tā kā nirējiem vai tiem, kas staigā pa jūras di­benu.

—  Un ko tās būtnes ar govi darījušas? — Pēteris prašņāja tālāk.

—    Pašreiz govs esot turpat, — vecmāmuļa zināja stāstīt. — Un pagaidām vēl pie dzīvības. Bet raizes ar to tagad esot gan. Vairāki cilvēki esot Lēni tantei atteikuši ņemt pienu. Baidoties no apstarošanas.

—   Kādas apstarošanas? — Pēteris brīnījās.

—    No lidojošo telēķu apstarošanas. — Arī par šo jautājumu vecmāmiņa bija labi informēta. — Sie telēķi taču briesmīgi starojot. Tādā savādā sarkanā gaismā. Un neviens nevar iepriekš paredzēt, ko tāda starošana var nodarīt pienam. Labāk piesargāties nekā nožēlot.

Ak tādas tās lietas ar Lēni tantes govi. Jocīgi gan! Vēl tikai iepriekšējā vakarā govs tika norauta no ķē­des, pēc tam ievesta kūtī, un tur nebija nekā mistiska. Bet šodien jau klīst apkārt pavisam šausmīgas valo­das …

Tā kā vecmāmuļai nebija vairs nekā būtiska, ko teikt, Pēteris izsteidzās pagalmā un pēc stundas ceturkšņa, nekādu ķezu nekavēts, ieradās pie Riho, kurš, savā mā­jas arestā slāpdams pēc brīvības, nepacietīgi viņu jau gaidīja.

—   Tā tik ir fantastika! Nudien! — Riho smējās, kad Pēteris viņam kā bērtin nobēra visus vecmāmuļas jau­numus.

—   Ja arī šīm baumām būtu jebkāds pamatojums, — Pēteris prātoja, — tad tomēr tas ir stipri vien pār­spīlēts.

—   Būtības! — nospurcās Riho. — Būtības skafandros uzrāvušas govi gaisā! Ir gan vareni izdomāts, nav ko teikt. Un ^ēl šīs baumas par apstarošanu!

—   Tas gan, — Pēteris piekrita. — Tenkas par ap­starošanu ir visvairāk apšaubāmas. Es gan neesmu dzirdējis, ka lidojošie šķīvji būtu kaut ko apstarojuši.

Pēteris īsumā pastāstīja Riho, ko viņš par lidojošiem šķīvjiem dzirdējis, un Riho ar interesi klausījas viņā, kaut gan neticības smaids no viņa lupu kaktiņiem pil­nīgi nebija izzudis.

Kādu brīdi abi zēni sēdēja klusēdami, kamēr Riho ierunājās:

—   Mēs joka pēc varētu govij uzmest aci.

—   Protams, — Pēteris tūlīt piekrita. — Laika mums gana, uzmetīsim govij aci.

—   Sākumā varbūt nav vērts iet pie Lēni tantes un visu uzurdīt, — Riho turpināja. — Kas zina, ņems vēl un iejauks arī mūs šai putrā.

Pašreizējos mājas aresta apstākjos viņam vajadzēja būt ik uz soja ārkārtīgi piesardzīgam.

Pēteris ari te piekrita. Skaidrs, ka, iedami pie Lēni tantes un uzurdīdami notikušo, viņi paši varētu iekul­ties šajā putrā. Kad sāks meklēt būtnes, viņi kā likts iekļūs sprukās. Un, no otras puses, nekādu sevišķu atlīdzību Lēni tante viņiem neies maksāt. Piedāvās kat­ram pa krūzei piena — un cauri. Bet piens, kā izrādās, var pat būt apstarots.

Tā viņi abi vienprātīgi atteicās no sava pirmītējā nodoma. Jau iepriekš pārbaudītā veidā viņi laimīgi izkļuva uz ielas, šoreiz pat nesatiekot neviena, un at­kal aizgāja uz pļavu, kas atradās aiz ciemata. Pļavā, ķēdē piesieta, staigāja Lēni tantes Magone.

—   Skaties, — Riho teica, noraisījis no galvas mas­kēšanās apsēju un iebāzis to kabatā. — Govs atrodas tai pašā vietā, kur vakar. Un viņai nav nekas ļauns noticis, viņa pavisam mierīgi ēd.

Tā tas tiešām bija. Jo tuvāk viņi gāja klāt, jo skaid­rāk redzēja, ka govij, neraugoties uz visiem iespēja­miem uztraukumiem, nervi nemaz nebija cietuši. Arī tad, kad abi puikas piegāja viņai pavisam klāt, govs pat galvu nepacēla, bet netraucēti un kāri ēda garo, sulīgo zāli.

—   Ja ar mani notiek kaut kas traks, — Pēteris teica, — man vairākas dienas nav lāga ēstgribas. Bet palūk šo te …

Abi puikas ņēmās vērīgi aplūkot govi no visām pu­sēm, pūlēdamies pamanīt kaut vai vismazāko pazīmi, kura norādītu uz neseno saskari ar noslēpumainajiem kosmosa ciemiņiem. Uz mirkli Riho pat satvēra govi aiz astes, lai pārbaudītu, vai astei nav kāda vaina. Taču, lai cik rūpīgi viņi Magoni pētija, nekā savāda viņiem neizdevās atklāt.

—   Govs kā jau govs, — Riho mazliet vīlies konsta­tēja.

Lai gan Riho sirds dziļumos neticēja, ka tādas būt­nes ir, viņš tomēr ļoti gribēja atrast govī vismaz kaut kādas pazīmes. Tas viss nav ikreiz nopietni ņe­mams, tomēr kaut kādu dažādību tveicīgajā vasaras ikdienā ienes.

—   Acis gan tai staro mazliet dīvaini, — Pēteris ne visai pārliecināts ieteicās.

—   Tā nu tās staro, — Riho atrūca. — Nekas cits kā acīs iespīd saule. Kad govs pagriezīsies otrādi, jeb­kāds starojums kā likts izzudīs.

Puikas atrada grāvī žagaru un piespieda govi pavir­zīties tā, lai galva tai atrastos ēnā. Pēterim bija jāat­zīst, ka Riho bijusi taisnība, — nekāda starojuma vairs nebija.

—  Vēl kaut ko varētu izmēģināt, Riho negaidīti iešāvās prātā.

—   Nu, nu! — Pēteris kļuva pacilāts. — Ko tad? Jāizmēģina viss — kad jau, tad jau …

Tāpat kā Riho, arī Pēteris īstenībā neticēja visiem tiem dīvainajiem jaunumiem, ko bija dzirdējis no vec­māmuļas, taču skolniekam vasaras brīvlaiks kaut kā jāpavada. Ko prātīgāku viņi tobrīd būtu uzsākuši? Mājkustonis — turklāt govs katrā ziņā ir ievērības cie­nīga, īpaši, ja tā visā ciematā kļuvusi par sarunu ob­jektu.

—   Ar govi ir tā, — Riho skaidroja, — līdzko viņai notiek kaut kas nopietns, tā izslaukums tūdaļ kļūst mazāks. Tas ir dabas likums. Mēs varētu pārbaudīt, vai viņai piens vispār vēl ir.

—   Tu domā?

Pēteris svārstījās. Tas atkal uzurdīja sen zināmo jau­tājumu: «Vai tik tā drikst?» Vai drīkst slaukt svešu govi kaut vai tikai izmēģinājuma labad un daļēji it kā vispārības interesēs?

Taču Riho izdevās apklusināt Pētera sirdsapziņas balsi.

—   Mums ir pilnīgi likumīgas tiesības, — viņš pār­liecinoši sacīja. — Mēs atteiksimies no atlīdzības par to, ka atradām govi, toties konstatēsim, vai govs pienu dod vai ne.

—        Lai notiek! — Pēteris piekāpās. — Kas tur pa­visam.

Labi vēl, ka Riho bija gatavs atteikties no atlīdzības. Atlīdzības prasīšana varētu visu padarīt vēl sarežģī­tāku.

—        Aiziet! — Riho paziņoja un izstiepa roku tesmeņa virzienā. — Tpruš … tpruš, nebaidies, drīz būs cauri.

Riho jau bija stingri saņēmis rokā vienu pupu.

—   Kā ir? — Pēteris vaicāja.

Riho neatbildēja. Šo darbu viņš veica pirmo reizi mūžā, un tas prasīja koncentrēšanos.

—   Parausti stiprāk, — Pēteris deva padomu.

Riho raustīja, raustīja pupu labi stipri, taču no tā nenāca ne pilīte piena. Magone tikai nemierīgi pacēla galvu, it kā brīnīdamās atskatījās uz puikām un tad apņēmīgi pagāja tālāk, cik ķēde ļāva.

—       Skaties! — Riho noskaitās. — Viņa grasās spert. Pēter, paņem žagaru un pakasi viņu. Kad pakasīsi, varbūt viņa stāvēs mierīgāk.

Otru reizi viņi mēģināja slaukt, kasot govi. Pēteris paņēma žagaru un cītīgi berzēja Magonei asti, bet Riho atkal ķērās pie tesmeņa.

—   Nu? — Pēteris jautāja. — Vai reaģē?

Taču govs nereaģēja it nemaz. Toties iespēra Riho, kad viņš bija satvēris tās pupu. Pēc tam Magone drau­dīgi palēcās un neapmierināta sāka īdēt.

—        Skaidrs, — Riho konstatēja un, sāpēs vaikstīda- mies, sāka masēt stilbu, kuru govs bija veikli trāpījusi ar nagu. — Šķiet, ka neesam nospieduši vajadzīgo pogu.

—   Kādu pogu? — Pēteris neizpratnē brīnījās.

— Šķidri, ka govs nedod pienu, — Riho skaidroja.

—   Pavisam šķidri. Nav izslēgts, ka šī govs pārdzīvo­jusi kaut ko nopietnu.

Bet tad — pilnīgi negaidot un, pēc Riho domām, arī pilnīgi nevietā — Pēteris pēkšņi iesmējās.

—        Ko tu zviedz? — Riho apvainojās. — Ja tu domā, ka proti labāk slaukt, pamēģini pats.

—   Ne jau tāpēc… — Pēteris aizvien vēl smējās.

—  Tagad es zinu, ko govs pārdzīvojusi.

—   Ko tad? — Riho kļuva nepacietīgs.

—   Vakar pie govs bija pienākušas divas būtnes no lidojošiem šķīvjiem, — Pēteris sāka stāstīt. — Viena būtne bizināja — «bzzzz», un govs norāvās no ķēdes. Bet vēlāk …

—   Tātad tu domā, ka šīs būtnes esam mēs? — Riho viņu pārtrauca.

—   Protams! — Pēteris nospurcās. — Tu pats teici meitenei, ka govs karājusies kokā, un ar to sākās ten­kas par lidošanu un tā tālāk. Un skafandri… Ska­fandrs taču ir tavs apsējs!

Tagad arī Riho sāka smieties pilnā kaklā.

—   Tas tik ir varens numurs ar šiem lidojošiem šķīv­jiem! — Riho apmierināts irgojās.

Bet tai pašā mirklī Pēteris atkal kļuva nopietns — tikpat pēkšņi, kā pirms brīža bija sācis nevaldāmi smieties.

—   Mums viss jānokārto, — viņš teica.

—   Jānokārto? — Riho nobrīnījās. — Kādā veidā?

—   Daži pircēji vairs neņem no Lēni tantes pienu — baidās no apstarošanas. Bet vainīgie taču esam mēs.

—   Par kaut kādu nokārtošanu pat runa nevar būt,— Riho stingri noteica. — Neaizmirsti, ka man jāatrodas mājas arestā. Un, kaut ko kārtojot, nāks gaismā tas, ka tu mani esi izlaidis no ieslodzījuma.

Atkal… Atkal Pēteris ar savām domām bija nonā­cis strupceļā. Tas, ko Riho teica, bija savā ziņā pa­reizi. Bet Lēni tante? Kas notiks ar viņu, ja pircēji vairs neņems no viņas pienu?

—   Bet Lēni tante?

—   Par viņu mums nav tik daudz ko raizēties, — Riho atbildēja. — Ja patiesībai atbildīs tas, ka…

To, kam vajadzētu atbilst patiesībai, Pēteris tā ir nedzirdēja. Riho mute bija gan līdz ausīm vaļā, taču neviens vārds no tās vairs ārā nenāca. Viņa acīs iedzalkstījās dīvains starojums. Jā, šaubu nebija ne­kādu — Riho acīs zvīļoja nepārprotamas bailes.

Tad Riho pacēla roku un, joprojām mēms kā zivs, rādīja uz ciemata pusi. Pēteris paskatījās un ieraudzīja, ka no tās puses, ātri palēkdamās, viņiem tuvojās maza būtne skafandrā!

      10

—   Nē … laikam neseko … vis … — izdvesa Riho, atpakaļ skatīdamies, un, aiz mežonīgās bēgšanas bez elpas palicis, apstājās.

Arī Pēteris apstājās.

—   Liekas… gan… ka virzās… uz mežu…

Labu brīdi viņi elsa un pūta, ne vārda neteikdami,

tikai vērās turp, kur būtne, ātri virzīdamās uz priekšu, arvien vairāk saplūda ar mežu, līdz galīgi izzuda no zēnu acīm.

—   Laime, ka īstā laikā aizjozām, — Riho teica. — Citādi mēs varbūt jau lidotu, tāpat kā vakar govs.

—   Skaidrs, — Pēteris piekrita. — Vecmāmiņai tomēr bijusi sava taisnība.

Tagad, kad būtne vairs nebija saredzama, pirmās bailes pamazām pārgāja.

—   Ja es būtu bijis viens, — Riho teica, — es laikam tagad domātu, ka tas bijis spoks. Bet tu taču viņu re­dzēji tikpat skaidri.

—   Kā nu ne! — Pēteris apstiprināja. — Viņa bija skafandrā un drāzās kā … nudien kā kosmosa rēgs.

Taisnību sakot, abi zēni slepenībā apšaubīja šīs būt­nes kosmisko izcelšanos, — ja ar veselu prātu visu pārdomā, šis notikums šķita briesmīgi fantastisks. Taču par to tagad ne viens, ne otrs no viņiem nerunāja, jo tādā gadījumā pirmītējā bēgšana pa kaklu pa galvu būtu guvusi mazliet necienīgu nokrāsu. Tomēr, nerau­goties uz viņu šaubām, bija visai aizraujoši iztēloties, ka viņi paši savām acīm vaigā skatījuši noslēpumaino kosmosa iedzīvotāju.

—   Lidojošais šķīvis, liekas, ir kaut kur mežā, — Pēteris prātoja. — Ko citu būtne tur būtu meklējusi.

—   Ļoti iespējams, — Riho teica. — Ar mūsdienu tehniku gandrīz viss ir iespējams.

Pēteris labi nesaprata, ko Riho ar savu atbildi īsti domājis, taču skaidrs bija tas, ka ne vienam, ne otram no viņiem nebija īpaša vēlēšanās iet uz mežu meklēt lidojošos šķīvjus. Būtni viņi dabūjuši redzēt, un tas jau ir kaut kas. Ne katram dzīvē gadās tik spoža iz­devība.

—   Kā lu domā — vai par to nevajadzētu iesūtīt rakstu «Dzirkstelei»? — Pēteris ierosināja. — Reti kā­dam laimējies redzēt kosmisko būtni, un es domāju — ja mēs iesūtītu mazu rakstiņu, to iespiestu gan.

Taču Riho papurināja galvu. Pirmkārt, uzrakstīt rak­stu viņam nekad nav bijis viegli, to apliecinājuši jau vairāki ķeburaini divnieki viņa skolas sacerējumu burt­nīcā. Otrkārt, Pēteris atkal grasījās aizmirst mājas arestu. Nevar taču cilvēks pa āru skrieties ar kosmosa iedzīvotāju, ja viņš tup mājās iespundēts un pat durvju atslēga nolikta zem kājslauķa. Tas tik būtu numurs, ja tēvs un māte kādā jaukā dienā izlasītu avīzē, kādas brīnumlietas gadījies redzēt viņu dēlam tai laikā, kad tam bija kārtīgi jāsēž mājas arestā un jāizcieš pelnītais sods.

Zēni vēl apsprieda jautājumu gan no vienas, gan otras puses un beidzot nolēma tīties atpakaļ pie Riho. Mežs viņus šodien nevilināja, un ciematā nekā prātīga nebija ko iesākt tāpēc vien, ka Riho nomaskējies jutās diezgan nelāgi un necik ilgi nevarēja paciest ap galvu apsēju. Turklāt Pēteris no rīta bija devis mātei solī­jumu šoreiz tiešām laikā ierasties pusdienās un pēc tam vēl pāris stundu pieskatīt Madisu, jo vecmāmuļa bija nopietni iecerējusi kādu laiciņu paogot.

Šoreiz viss atkal gāja kā pa sviestu — uz ielas ne­viens par puikām nelikās zinis, un Riho mājas pa­galmā tobrīd nebija nevienas dzīves dvēseles, tā ka viņi netraucēti iekļuva istabā. Katram gadījumam Riho aizslēdza durvis.

—  Tā tomēr izskatīsies pēc īsta aresta, — viņš no- ķiķināja. — Kas gan par to, ka atslēga ir iekšpusē, sirdsapziņa toties var būt mierīga.

Kaimiņu dēļ skaļi uzgrieztajam radio vajadzīgais vilnis bija kaut kur nozudis, un no aparāta plūda visai dīvainas skaņas — sveša, lauzīta valoda jaucās ar deju mūzikas fragmentiem un laiku pa laikam vēl ar sprakšķieniem, kas liecināja, ka kaut kur ir negaiss.

—  Tā tik ir konspirācija, — Pēteris nobažījās. — Ko lai kaimiņi par šādu mūziku domā?

Riho izslēdza radio.

—  Tie no mūzikas daudz nejēdz, — viņš nomieri­nāja. — Ja arī iznāktu runa, es ieborētu, ka tas bijis kāds mūsdienīgs gabals, kur reizē gan runā, gan spēlē instrumentus, — kaut kāda krematorija vai kas tam­līdzīgs.

—   Deklamatorija, — Pēteris izlaboja. Reiz viņam tiešām bija gadījies noklausīties deklamatoriju.

—   Lai būtu kaut deklamatorija, — Riho piekrita. — Gan es izlocīšos, galvenais, ka istabā bija dzirda­mas skaņas.

Viņš uzmeta acis savām sandalēm un ieraudzīja, ka tās uzkrītoši noputējušas. Tām bija jāpārbrauc pāri ar apavu suku, tāpat arī Pētera tenisenēm. Pagājušo reizi aizdomīgās pēdas uz grīdsegas tik tikko neizcēla visu dienas gaismā. Piesardzību nedrīkstēja aizmirst nevienā punktā.

Kad no apaviem bija notīrīti ielas putekļi, saruna atkal pievērsās būtnei skafandrā un lidojošiem šķīv­jiem.

Kad no paniskās bēgšanas bija pagājis labs laiks, viņi, par šo un to runādami, sāka apšaubīt, vai tikai redzētā būtne bijusi īstā. Diemžēl neviens no viņiem nepaguvis būtni tuvāk aplūkot. Izbīlis bijis tik pēkšņs un satriecošs, ka viņi acumirklī laidušies lapās un ilgi neuzdrošinājušies pat atskatīties uz būtni. Pārrunās viņi tā arī netika pie skaidrības, un beidzot Riho teica:

—  Nervu nomierināšanai labāk paspēlēsim drusku dambreti. •

Pēteris neiebilda, nervu nomierināšanai dambrete tik tiešām ir ārkārtīgi piemērota spēle — tu virzi savas domas pa rūtoto cīņas lauciņu, un drīz vien no galvas pagaist visas dzīves raizes. 2ēl tikai, ka laika nebija atlicis visai daudz. Ja vecmāmuļa sataisījusies ogot, tad gan nedrīkst kavēties, lai neizjauktu viņas nodomu. Jo vairāk tādēļ, ka viņš mātei bija stingri nosolījies.

—  Norunāsim tūlīt pašā sākumā, ka vairāk par trim partijām nespēlēsim, — Pēteris teica. — Citādi es ne- pagūšu pārnākt mājās laikā.

—   Bet ja rezultāts būs neizšķirts?

—   Tad turpināsim spēli rīt.

Riho, protams, būtu priecājies, ja draugs vēl mazliet būtu palīdzējis kavēt aresta laiku, bet tur nekā neva­rēja darīt. Pēterim taču bija savi pienākumi, un vai

Madisa pieskatīšana nebija tas pats arests, tikai ne­tiešs? Ar likteni jāsamierinās. Rit bus atkal diena.

Kauliņi tika izlikti, un drīz vien abi zēni bija iegri­muši saspringtā domāšanā, pūlēdamies iespējami tālāk uz priekšu aprēķināt savas kombinācijas.

Taču dīvaini ir likteņa untumi, un šoreiz bija lemts tā, ka Riho un Pēterim nelaimējās nospēlēt pat pirmo partiju. Pašā niknākajā cīņas brīdī, kad abas puses taisījās ar diviem kauliņiem satriekt pretinieka pēdē­jās karaspēka atliekas, aiz durvīm pēkšņi bija dzirdama grabināšanās.

Ko tas nozīmēja?

Pēteris paskatījās uz Riho un tūlīt saprata, ka Riho nervi, kas, dambreti spēlējot, bija jau pilnīgi nomieri­nājušies, no jauna saspringa. Arī viņa paša nervi acīm­redzot nebija labākā stāvoklī, jo, pieceldamies no galda pēc Riho mājiena, viņš sajuta ceļgalos neizprotamu nespēku. Taču pats sliktākais bija tas, ka nervozēšanas pazīmes bija manāmas arī aiz durvīm: nu jau tika kla­bināts rokturis, un tai pašā laikā atskanēja uzstājīgi klauvējieni.

Riho pavērās visapkārt: kur lai noslēpj Pēteri? Ir gan posta gals ar šīm modernajām mēbelēm — visi dīvāni un kušetes tiek izgatavoti tik sasodīti zemi, ka neviens cilvēks dabiskajā lielumā nevar zem tiem palīst.

Klauvēšana atkārtojās, vēl neatlaidīgāka un skaļāka.

Pieliekamais… Jā gan, tikai pieliekamais! Dzīvoklī tā bija vienīgā drošā vieta, kur Pēteris varēja paslēp­ties. Puikas uz pirkstgaliem virzījās uz virtuvi.

—  Riho! — atskanēja no kāpņu telpas. — Vai tu esi mājās? Riho!

Tā bija Riho māte. Māte bija ieradusies mājās darba laikā! Liktenīgs gadījums…

Bija dzirdams, kā atveras kaimiņu durvis.

—   Gan jau būs mājās, kur tad šis paliks, — teica kaimiņu vecmāmuļa, pensionāre, kura bez vajadzības soli nespēra ārā no mājas. — Radio brēca visu laiku tik dikti, ka manas vecās ausis tik tikko neaizkrita ciet.

—   Bet atslēgas nav, — māte brīnījās.

Riho klusībā lādēja sevi par to, ka atslēgu bija atstājis durvju iekšpusē. Nebūtu atslēga durvīs, varētu pateikt, ka acīmredzot kāds to no kājslauķa apakšas izčiepis. Būtu viss kārtībā. Māte istabā netiktu, un Pēteris pēc tam varētu mierīgi aiziet. Bet atslēga bija durvīs. Tas bija liktenīgais vājais posms citādi tik labi izstrādātajā plānā.

—       Riho! — atkal atskanēja mātes balss. — Vai tu dzirdi, Riho!

Tagad puikas bija jau virtuvē. Pēteris mudīgi ielīda pieliekamajā un notupās starp kubliņiem un muciņām. Riho aizslēdza pieliekamā durvis un vairs neatkārtoja pirmītējo kļūdu ar atslēgu, bet iebāza to kabatā.

—   Riho!

Mate atkal klabinaja durvju rokturi.

—       Nāku, nāku! — Riho atsaucās, izgāja priekšnamā un ielaida māti.

—   Tu gulēji? — māte vaicāja.

Lieliska doma!

—       Jā, — Riho atbildēja. — Aiz gara laika uznāca snaudiens.

—       Un kāpēc atslēga nav zem kājslauķa? Vai kāds bija atnācis?

—        Bija gan, — Riho apstiprināja. — Man taču ne­klājas lūgt svešu cilvēku, lai viņš mani no jauna ieslēdz. Neērti bija kliegt caur durvīm, lai paņem at­slēgu no kajslauķa apakšas un …

Riho centās šņukstēt, bet, tā kā no tā nekas liels neiznāca, viņš tāpat berzēja sausās acis.

—        Kas tad tas bija? — vaicāja māte, icnakdama virtuvē. — Vai kāds gribēja pasūtīt mašīnu?

Šodien gan mātei radās spožas idejas! Nu, protams! Protams, atnācējs gribēja pasūtīt mašīnu!

—       Jā, — Riho atbildēja. — Bet es nekā nezināju viņam apsolīt.

—       Tā jau ir, — māte teica. — Ko tu varēji ap­solīt!

Viņa stavēja pie virtuves galda un kravaja no tīkliņa galdā daždažādus produktus. Izrādījās, ka vakarā viņai darbā notikšot negaidīta inventūra, kas varētu ieilgt līdz pusnaktij. Tāpēc viņa uz brītiņu atskrējusi mājās un atnesusi kaut ko ēdamu, lai Riho un tētim būtu ko likt uz zoba.

—       Bet kur ir pieliekamā atslēga? — pēkšņi ievaicā­jās māte.

Ēdamais taču bija jāieliek pieliekamajā, īpaši tādā karstumā …

—       Vai tad durvīs nav? — Riho mēģināja izlikties izbrīnījies.

—       Nav. — Māte mēģināja atvērt pieliekamā durvis. — Un durvis aizslēgtas.

—   Jocīgi gan, — Riho nobrīnījās.

Pēc Riho domām, jocīgi bija arī tas, ka māte pati, daudz nedomājot, gluži ticami izskaidroja pieliekamā atslēgas nozušanu:

—       Varbūt no rīta tētis aiz izklaidības iebāzis to ka­batā. Ak, vīrieši, vīrieši…

Mātei bija ļoti jāsteidzas un tobrīd nebija vaļas do­māt par kaut kādām atslēgām. Pirms aiziešanas viņa vēl steidzīgi pārlaida skatienu pār istabu.

—   Dambretes kauliņi izlikti.

—   Es pirmīt spēlēju, — Riho norūca.

—       Viens pats spēlēji dambreti? — māte patiesi iz­brīnījās.

—   Nu jā, kas man cits atliek?

Māte nopūtās un vēl no sliekšņa piebilda:

—   Esi nu labs zēns!

Pēc tam slēdzenē noskrapstēja atslēga. Bija dzir­dams, kā māte pabāž atslēgu zem kājslauķa. Tas bija viss. Soļi nodipa lejup pa kāpnēm.

Riho iedrāzās virtuvē un no pieliekamā izlaida brīvē Pēteri.

—   Nu mēs abi esam iesprostoti!

Pēterim trīsēja zods.

—   Kas tagad būs? Man drīz jātaisās uz mājām!

Taču tas vēl bija nieks. Daudz trakāk kļuva, domā­jot, kas notiks, kad Riho tēvs beidzot pārnāks mā­jās.

Dambretes partija bija palikusi neizspēlēta, bet zē­niem pat prātā nenāca spēli turpināt, kaut gan tieši tobrīd abu nerviem nopietni būtu vajadzīga nomieri­nāšana.

Kādu laiku viņi nospiesti un sadrūmuši klusēja, līdz beidzot Riho īsumā rezumēja stāvokli:

—   Nu mēs gan esam sprukās!

11

Jirnass sēdēja tēvoča dārzā zem ābelēm ar sejas tīkliņu galvā un ūdens spaini un smeļamo kausiņu pa rokai. Viņš domīgi vēroja vienu noteiktu stropu, no kura ik mirkli varētu sākties satraucoša parādība — bišu spietošana. Tai bija iespējamas vispārsteidzošākās sekas, un par tām pilnā mēra atbildīgs bija viņš, Jir­nass. Tikai viņš — un nebija neviena, kas palīdzētu šo atbildību nest. Sī atbildība, ko liktenis ar tēvoča roku bija uzkrāvis vienīgi Jirnasam uz kakla, pagalam sagandēja viņa garastāvokli.

Pat medus, par atlīdzību solītais medus vairs neli­kās Jirnasam diez cik vilinošs kārums. Ar medu tur­klāt ir tā: ja iebauda to kaut maķenīt vairāk, var uz­nākt nelaba dūša. Jirnass bija pat dzirdējis, ka bērns, krietni saēdies medu, esot gandrīz vai nomiris. Sim bērnam uznākušas tik briesmīgas slāpes, ka viņš nekādi neesot varējis atdzerties. Beidzot viņš ticis iebāzts līdz kaklam aukstā ūdenī, un tas izglābis bērnam dzīvību. Ne velti mēdz teikt, ka visam ir divas puses. Bišu uzmanīšana ir diezgan svarīgs un, kā zināms, arī visai bīstams uzdevums, tā ka ar pāris karotēm medus tas nemaz nav samaksājams. Un, ja tev iedos medu vairāk, tik, cik pienāktos par pūlēm, nebūs nekāds brī­nums, ka tu pēkšņi atradīsies kapa malā. Piedevām medum piemīt slikta īpašība — jo vairāk to ēd, jo vai­rāk gribas.' Medū it kā slēpjas kāds noslēpumains spēks, kas spiež to ēst, kaut arī zināms, ka ēšana var beigties ar nelabu dūšu, aukstu vannu vai vēl ar ko trakāku.

Viss, protams, liktos mazāk drūms, ja par pūlēm sa­ņemto medu būtu iespējams piedāvāt arī kādam citam. Piemēram, draugam. Bet Jirnasam taču draugu ne­bija … Visi draugi no viņa atteikušies kā no spitālīgā un atsūtījuši viņu vienu, pilnīgi vienu šeit, šajā pa­mestajā dārzā, kur ap viņu dūc vienīgi bites un vieg­lajā vēja dvesmā nopūšas ābeles …

Bites arvien nāca un gāja, nāca un gāja. Viņu darba mīlestību taču mēdz cilvēkiem likt par paraugu, tik čakli viņas rosās savā darbā. Un kopīgi, tikai kopīgā, draudzīga saimē viņas dara visu, kas darāms. Bites

nemaz nav tādas kā… kā Mēliks, Kaurs un Ķerta! Mēliks, Kaurs un Ķerta diemžēl necik augstu nevērtē ne draudzību, ne biedriskumu. Viņiem ne silts, ne auksts par to, ka kaut kur zem ābelēm sēž Jirnass ar pienākuma smagumu plecos, ar sarūgtinājumu dvē­selē, ar sejas tīkliņu galvā un virs galvas tam lidinās satraukti dūcošas bites. Nē, velns parāvis … Dūkšana pēkšņi bija kļuvusi sevišķi satraukta. Bites kā liels, tumšs mākonis griezās uz gaišzilā debess fona. Tā taču bija …

Tā taču bija spietošana, Jirnass atskārta. Acumirklī viņš pielēca kājās un ar kausiņu pasmēla no spaiņa ūdeni. Meta. Meta gaisā no visa spēka, bet, viņam pārāk steidzoties, ūdens aizšļācās bitēm garām. Būtu vajadzējis iztaisīt no suņstobra šļirci, Jirnasam pazi­bēja galvā doma. Un, kad viņš ar to būtu tēmējis, tad gan … Ko nu vairs… šļirces taču nebija. Bet dūco­šais mākonis kļuva arvien melnāks un melnāks un pa­mazām cēlās augstāk un augstāk. Otrs kausiņš ūdens bites vairs neaizsniedza. Nu Jirnass aptvēra, ka, sap­ņodams par draudzību un biedriskumu, bija nogulējis īsto mirkli, kad vēl būtu bijis iespējams ar ūdens šļa­katām bites aizturēt. Viņš visu laiku bija uzmanījis tikai stropa skrēju, bet nebija ievērojis, kad bites, virs viņa galvas augšup lejup diedamas, bija saspiedušās ciešā barā. Bet nu… Likās — nu jau ir par vēlu!

Melnais mākonis kustējās lēni, toties ar draudošu neatlaidību arvien tālāk un tālāk. Nupat tas bija sa­sniedzis kaimiņu dārzu, bet nu jau likās — bites taisās uz garāku lidojumu. Kas būs tālāk?

Jirnass centās ātri apsvērt radušos stāvokli. Bija skaidrs, ka ūdens uzšļākšana nekā vairs nesaglābs. Turklāt ar pilnu ūdens kausiņu būtu grūti pārrāpties pāri sētai, bet attālums līdz bišu spietam acīmredzami kļuva lielāks. Tai pašā laikā bija skaidrs, ka bites ne­kādā gadījumā nedrīkst izlaist no redzes lauka. Tas nozīmētu katastrofu: tēvocis pelnīti mazgās galvu, kā arī iesauks Jirnasu par Snaužu.

Jirnass pameta smeļamo kausiņu un devās tvarstīt bites bez jebkādiem ieročiem, tāds, kā stāv — plikām rokām un basām kājām —, vienīgais, kas viņam bija, tas ir sejas tīkliņš galvā un apņēmība sirdī.

Par laimi, vismaz sākumā bites nelidoja sevišķi ātrā tempā — tas varēja būt vidējs starp kājāmgājēja un riteņbraucēja kustības ātrumu, tā ka pēc gargabalskrē- jiena principa būtu iespējams tīri labi iet kopsoli ar bitēm. Vienīgā bēda, ka bites nelidoja vis pāri ielām, kur gargabalskrējiens būtu bijis viegls un arī citādi ērts, bet dragāja taisni pari māju jumtiem un svešiem dārziem. Tāpēc Jirnasam bez mitas bija jārāpjas pāri dažādām sētām, jālaužas caur ogulājiem un jāiet su­ņiem ar līkumu apkārt. Tīrā laime, ka šoreiz ritenis bija palicis mājās. Gribot negribot Jirnasam bija jāatstāj rie­bīgas pēdas dažā labā puķu vai dārzeņu dobē, un gadī­jās pat tā, ka bērni, pamanījuši viņu, kliegdami skrēja istabā un vecāki ļaudis izbailēs sasita rokas. Tikai, kad bišu spiets bija sasniedzis pļavu viņpus ciemata un virzījās uz meža pusi, Jirnass varēja skriet pilnā sparā. Bija arī pēdējais laiks — bites jau bija aizstei­gušās labu gabalu priekšā un acīmredzot nedomāja samazināt ātrumu.

Pilnu gaitu uz priekšu! Jirnass drāzās pāri grāvjiem un ciņiem ar tādu skubu, it kā bites dzītos viņam pa­kaļ. Saraut, saraut! Kādēļ cilvēkam nav spārnu tā kā bitēm? Sakaru nodaļā pie sienas gan atrodas sludinā­jums «Laikraksts spārno», bet ar to, protams, būs do­māts kas cits — vai nu garīgi spārni, vai kaut kas tamlīdzīgs. Kad bites spieto un aizlido, tad gan cilvē­kam no tādiem avīžu spārniem nav it nekāda labuma. Tad visas cērības jāliek uz kātiem un uz plaušu til­pumu. Un uz gribasspēku! Tieši tā. Tu vari aiz nogu­ruma vai no kātiem krist un muti vārstīt kā krastā izmesta zivs, bet gribasspēks — tas neļaus apstāties. Tieši gribasspēks ir cilvēkam spārnu vietā, Jirnass no­domāja un elsdams pūzdams turpināja vareno skrē­jienu.

Lūk, Lēni tantes govs… Arī Pēteris un Riho tur­pat. Nez kāda viņiem interese par Lēni tantes govi? Galvenais, ka puikas ir šeit. Būs viņi jāsauc palīgā. Nelāgi gan ar viņiem toreiz sanāca sīkā dēļ. Bet ko vecus grēkus cilāt! Kas bijis — bijis. Bites grasās aiz­bēgt. Te palīdzības vajag kā ēst.

Jirnass pagausināja skrējienu, pamāja ar roku uz bišu mākoņa pusi un mēģināja saukt, lai Pēteris un

Riho nāk viņam palīgā. Taču Jirnasam aiz neprātīgas joņošanas elpa krūtīs tā bija aizrāvusies, ka no sauk­šanas iznāca tikai tāds:

—   Ū-uhh!

Un tomēr. Likās — zēni bija viņu sapratuši. Traka ātrumā viņi drazās prom, it kā viņiem pa pēdām dzī­tos velnu bars. Tagad bites nekur vairs neizspruks, svaigi spēki ir klāt. Ja ari Jirnasam aiz pārcilvēciskās piepūles būtu jāsabrūk, tad Pēteris un Riho… Bet kas tad Pēterim un Riho lēcies? Viņi neskrēja vis bitēm paka|, bet ar lielu līkumu joza atpakaļ uz cie­matu. Nekrietnība! Kādēļ viņi vispār sāka skriet? Kā­dēļ lika cerēt, ka nāks palīgā? Jirnass bija sašutis. Un sašutums savukārt paralizēja gribasspēku. Kājas jau tā vairs lāgā neklausīja. Vēderā bija sajūtami sā­pīgi dūrēji. Sirds krūtīs neprātīgi dauzījās. Un beigu beigās pats ļaunākais — gribasspēks gandrīz bija zu­dis. Stāvoklis kļuva kritisks.

Jirnass zināja, ka viņam ar gribasspēku viss ir kār­tībā. Dzimšanas dienas fotouzņēmumā, kur viņš met bumbu un ir redzams arī lidojošais šķīvis, var tūlīt pamanīt, ka viņam ir sevišķi izvirzīts zods, kas liecina par lielu gribasspēku. Cilvēks ar tādu zodu parasti spēj dzīvē daudz ko panākt. Taču tobrīd Jirnasam vispirms vajadzēja panākt bites, un tieši tobrīd, pašā izšķirī­gākajā brīdī, zods grasījās viņu iegāzt.

Mežs jau bija pavisam tuvu. Kas notiks, kad bites atradīsies virs meža un nozudīs koku galotnēs? Tad nekas vairs nenotiks. Tad būs beigas. Bet vēl pirms īstajām beigām, vēl pirms bites nebija paguvušas pa­zust mežā, Jirnasa gribasspēkam pienāca beigas. Jo visam ir savs gals. Jirnass apstājās. Rokas viņam bez­spēcīgi nolaidās kā aizlauzti spārni. Viņš skatījās asaru aizmiglotām acīm pakal bitēm, kuras arvien vairāk at­tālinājās. Tikai tagad, lai noslaucītu asaras, viņš no­ņēma no galvas sejas tīklu.

—   Ē-ēj! — pēkšņi atskanēja divaini pazīstama balss. — E-ej, Jirnas!

Kas tas bija? Vai atkal kāds mēģina Jirnasā atmo­dināt pēdējo cerības dzirksti, lai pēc tam nozustu tik­pat nekrietni kā pirmīt Pēteris un Riho?

—   Jirnas!

—  Jir-na-ās!

Vel divas balsis — viena zēna, otra meitenes.

—   Nāc mudīgi! Mēs redzam, kur bites laižas lejā!

Tie taču ir… Nu, protams! Tie taču ir Mēliks, Kaurs

un Ķerta! Un viņi redz, kur bites laižas lejā! Ahā, tur viņi ari paši ir — lielajā priedē. Kaurs pašā galotnē. Skaidrs, no turienes var redzei visapkārt.

Tāpat kā pēkšņi gaišāka bija kļuvusi visa apkārtne, kad Jirnass noņēma 110 galvas sejas tīkliņu, tā arī gaišāka kļuva viņa dvēsele, kura bija galīgi iegrimusi melnā nomāktībā. Mēliks, Kaurs un Ķerta! Un viņi redz, kur laižas lejā bites.

Jirnass drāzās tālāk. Nekāda noguruma vairs, tikai gaviles sirdī. Kad viņš pieskrēja pie lielās priedes, Mē­liks un Ķerta bija jau nokāpuši 110 koka, lai nāktu pa­līgā sameklēt bites. Tikai Kaurs vēl palika augstajā novērošanas postenī, lai vadītu un izrīkotu meklētājus.

—   Bites ir tepat tuvumā! — Kaurs kliedza. — Dzi­ļāk mežā neejiet!

Jirnass, Mēliks un Ķerta izvērsās ķēdē. Soli pa so­lim viņi gāja uz to pusi, kur bija nolaidušās bites.

—   Taisni! — Kaurs komandēja 110 priedes galotnes. — Tā, tā, tagad drusku pa kreisi. Nē, tas ir par daudz! Tā, nu ir pareizi, tagad ejiet atkal taisni! Jirnas, ne­virzies pa labi!

Nu bites bija viņiem rokā. Tieši tobrīd spiets kā če­murs līda v.ecas, pussatrupējušas kļavas dobumā. Do- bais koks atradās gandrīz meža malā. Ak te viņas bija nodomājušas dibināt savas jaunās mājas, tālāk no cilvēkiem, meža klusumā un patvērumā. Nekā nebija! Viņas bija pamanītas. Cilvēks ar savu gribasspēku bija viņām dzinies pakaļ un, draugiem palīdzot, atmaskojis viņu viltīgo plānu. Gan jau tēvocis viņas no šā koka dobuma izkvēpinās un pārvietos īstā vietā, gan jau tēvocis zinās, kā to dara. Un, lai šis pasākums būtu visādā ziņā drošs, lai vairs negadītos nekādi pārstei­gumi, Jirnass novilka kreklu un rūpīgi aptina ar to dobumu. Tā, piedurknes vēl labi cieši sasiet mezglā, lai bites paliek te un dūc. Nekāda vaina, drēbe laiž gaisu cauri.

Arī Kaurs beidzot norāpās no koka un pienāca pie draugiem.

—   Vai uzvara mūsu?

—   Mūsu! — Jirnass starodams atbildēja.

Kas gan uz pasaules ir vēl jaukāks par draugiem. Par īstiem draugiem, ar kuriem var dalīt visu — prie­kus un bēdas un, pats par sevi saprotams, arī medu…

12

Tagad, kad bites, par laimi, bija noķertas, Kaurs, protams, tūlīt pievērsās savam iemīļotajam tematam.

—        Pastāsti nu, — viņš griezās pie Jirnasa. — Pa­stāsti, kādas viņas bija, tu taču viņas redzēji tuvumā!

Jirnass nekā nesaprata.

—   Tu domā bites?

—        Bites, bites! — Kaurs pārmēdīja. — Vai tu tie­šām esi galīgi aizmidzis, ka cita nekā nemanīji kā tikai bites?

Jirnasa krūtīs vēl arvien bangoja dziļas draudzības jūtas, tādēļ viņš par Kaura mēdīšanos neko lielu ne­dusmojās.

—        Kas tad man vēl būtu jāpamana? — viņš vaicāja vairāk ar interesi nekā ar dusmām.

—   Protams, būtnes!

—   Būtnes?

—        Kā tad, mēs pārtraucām novērošanu, kad tu, kā plēsts brāzdamies, aizbiedēji no govs būtnes.

—   No govs?

—   Protams, no Lēni tantes govs!

Ahā-ā! Nu Jirnasam viss bija skaidrs. Ak tad Riho un Pēteris būtu bijušas tās būtnes! Varena izdevība mazliet sadot Kauram pa degunu.

—       Tu laikam pats sevi iedomājies par kādu īpašu būtni! — Jirnass iedzēla.

Kaurs noprata, ka Jirnasam padomā ir vēl kāds trumpis, tādēļ nogaidoši klusēja.

Bet Jirnass ar visai zīmīgu sejas izteiksmi pagrie­zās pret Ķertu un Mēliku, sak, cik ilgi ar Kauru, ši­tādu bērnu, ķīvēsies, vecākiem cilvēkiem taču arī sava starpā jāpārrunā svarīgas lietas.

—        Pie govs bija Pēteris un Riho, — viņš sāka stāstīt. — Es sākumā domāju, ka viņi varbūt palīdzēs man notvert bites, bet kur tev… Mani ieraudzījuši, aizjoza kā plēsti.

—   Pēteris un Riho? Mēliks domīgi ierunājās.

—   Ķerta jau tūlīt teica, ka tie būs kādi puikas…

—       Bet tie nemaz nebija kādi puikas, — nu arī Ķerta iekrita valodā. — Tie bija Pēteris un Riho.

—  Tur jau tas suns aprakts, — Mēliks turpināja.

—   No Pētera un īpaši no Riho var visvisādas izdarī­bas sagaidīt. Manuprāt, mums būtu jāizpētī, ko viņi gribējuši no Lēni tantes govs.

—   Kā tu izpētīsi to? — Jirnass jautāja.

—  Jāpārdomā stāvoklis un jāsastāda plāns.

Viņi visi četri devās atpakaļ uz ciematu, jo Jirnasam bija jāziņo tēvocim par bitēm. Pārdomāt stāvokli un sastādīt plānu varēja, turp ejot.

—       Varbūt Pēteris un Riho tiešām bijuši tie mazie onkuļi, par kuriem stāstīja meitenīte? — Ķerta pie­ļāva varbūtību.

—       Nav izslēgts, — Mēliks piekrita. — Tas tomēr jā­pierāda.

—       Skaidrs! — Kaurs no jauna ņēma vārdu. — Pie­rādīt to.vajadzēs stingri vien.

Tagad, kad šajā spēlītē bija parādījušies Pēteris un Riho, Kaura teorija par kosmiskajām būtnēm, protams, kļuva apšaubāma. Bet Kaurs nebija no tiem, kurš kaut kādu Pēteru vai Riho dēļ būtu gatavs atteikties no sava viedokļa.

—       Es gan neesmu nekad redzējis ne Pēteri, ne Riho skafandrā, — viņš piemetināja, zimīgi paraustīdams plecus.

—       Toties tu ik uz soļa redzi būtnes, — Jirnass at­cirta.

—       Man vismaz būtnes nav no degunpriekšas bērnu nozagušas, — Kaurs savukārt iedzēla.

—       Mani šobrīd visvairāk interesē tas, kādēļ Pēteris un Riho no Jirnasa aizskrēja, — Mēliks domīgi prā­toja, nepievērsdams ne mazāko uzmanību Kaura un Jirnasa vārdu maiņai. — Manuprāt, tas skaidri pa­rāda, ka viņu sirdsapziņa nav tīra.

—        Protams! — Jirnass iesaucās. — Man taču ar vi­ņiem ir veci rēķini! Nobijās no kāviena un aizjoza!

No Jirnasa sejas varēja redzēt, ka šāda iespēja vi­ņam varen patiktu. Viņš uzmeta žiglu skatienu Ķertai cerībā ari no viņas rast atbalstu savam viedoklim. Taču tieši Ķerta bija tā, kura bez mazākas sajūsmas iebilda:

—   Šaubos, vai viņi tevi tajā sejas tīkliņā vispār pazina.

Kaurs nekavēdamies ņirdzīgi piebilda:

—   Ļoti labi, ka tev tīkliņš bija galvā, citādi viņi uzreiz būtu pārvērtušies par sālsstabiem.

Bet Jirnasam, kurš parasti krita par upuri Kaura asajai mēlei, šoreiz pie rokas bija trāpīga atbilde.

—   Varbūt viņi mani noturēja par kosmisko būtni un sejas tīkliņu tikpat labi par skafandru!

Visi smējās, izņemot Kauru, kurš veltīgi pūlējās at­rast īsto atbildi. Bet neviens no viņiem neuztvēra, cik precīzi Jirnass bija trāpījis naglai uz galvas, kaut arī nejauši. Neviens no viņiem vēl nezināja, ka Kaura teorija par lidojošiem šķīvjiem bija izplatījusies pa cie­matu un sasniegusi arī Pētera un Riho ausis. Nevienam no viņiem nebija ne jausmas, ka Pēteris un Riho bijuši psiholoģiski sagatavoti tajā virzienā un tādēļ visā no­pietnībā uzskatījuši Jirnasu par kosmisko būtni.

—   Kaut arī tā, — Mēliks turpināja. — Joks paliek joks, taču fakts, ka Pēteris un Riho no Jirnasa aiz­muka. Ļoti iespējams, ka viņi būtu no kura katra aiz- mukuši, jo Jirnasu ar sejas tīkliņu galvā tiešām ne­būtu nemaz tik viegli pazīt. Tātad viņiem attiecībā pret govi bijis padomā kāds plāns, kuru viņi gribējuši no­slēpt. Un tālāk …

—   Tālāk viss ir skaidrs, — Jirnass pārtrauca Mē- liku. — Es tur ierados un izjaucu viņu tumšos plā­nus.

—   Labi! — Mēliks saglabāja mieru. — To mēs jau zinām. Bet tagad būtu vairāk jādomā par to, ko mēs vēl nezinām. Ķerta domā, ka tieši Pēteris un Riho bi­juši tie mazie onkuļi, kuri atveduši govi. Kaurs šo pie­ņēmumu apstrīdēja: ne Pēteris, ne Riho nekad neesot redzēti skafandros. Bet Kaurs piemirsa, ka nav piera­dīts, vai skafandri bijuši. Meitenīte teikusi tikai to, ka vienam no mazajiem onkuļiem seja neesot bijusi redzama, vairāk nekā. Tikpat labi tam galvā varēja būt, piemēram, parasta maska.

—   Nez kāpēc viņam būtu jāliek galvā maska? — Kaurs īgni norūca.

—   Ak kāpēc? — Mēliks turpināja. — Pieņemsim, ka Pēteris un Riho pastrādājuši ar govi kādu palaidnību un pēc tam veduši to atpakaļ Lēni tantei. Tā kā šī palaidnība acīmredzot būs bijusi diezgan neganta, viņi, protams, gribējuši palikt nepazīti un viens no viņiem uzlicis masku. Tas, kurš bijis maskā, vedis govi, un otrs palicis kaut vai uz ielas viņu gaidām. Bet, tā kā Lēni tante nav bijusi mājās, viņi ieradušies abi, jo no bērna viņi, protams, nav baidījušies.

—  Ak šitā gan! — Kaurs sašuta. — Bet maska ir tikpat maz pierādīta kā skafandrs.

—   Bez šaubām, — Mēliks piekrita. — Tas ir tikai pieņēmums, kas sākumā varēs noderēt par izejas punktu.

—   Es katrā ziņā izeju no lidojošiem šķīvjiem. — Kaurs palika pie sava. — Ka Pēteris un Riho šodien ņēmās ap govi, tas vēl neko nenozīmē, — vakar tur varēja darboties pavisam citi spēki. Es nevaru iedomā­ties, kādas trakas palaidnības vispār var pastrādāt ar govi. Govs tomēr paliek govs. Palaidnībām piemērotāks būtu kāds cits dzīvnieks, kaķis vai…

—   Pēteris un Riho ne no kā netrūkstas, — Mēliks nepiekāpās. — Tie pat ar bērnu pastrādā visādas pa­laidnības, kā mēs to labi zinām, kur nu vēl ar govi. Es nemaz nebrīnītos, ja viņi, uzkāpuši Magonei mugurā, būtu mācījušies jāt. Vai arī būtu iedevuši tai kaut ko, kā, piemēram, kaķim dod baldriānu, lai uzjautrinātos.

—   Bet pasaki — kāpēc viņi vēlāk aizveduši govi atpakaļ Lēni tantei? — Kaurs joprojām nenolika iero­čus. — Ja viņiem sirdsapziņa nebūtu tīra, tad visdro­šāk būtu pamest govi, kur tā bijusi!

Tiesa gan… Kāpēc? Pazīstot Pētera un Riho rak­sturus, tiešam grūti bija saskatīt kaut kādu loģiku. Tas bija neskaidrs punkts, kas prasīja dziļāku pārdo­māšanu.

Mēliks atbildes vietā savukārt jautāja:

—   Labāk pasaki — kālab būtnes atvedušas govi at­pakaļ? Ja, tavuprāt, šeit darbojušās būtnes, tad viņu sirdsapziņa it nemaz nav bijusi tīrāka. Kā tad bija nolicis ar to Kanzasas zemnieku … Tu taču pats stās­tīji, ka toreiz govs paliekas atrastas labu gabalu tālāk.

—   Būtņu rīcība nav nemaz tik viegli izskaidro­jama, — Kaurs nepalika atbildi parādā. - Būtnes kā nekā ir pavisam kas cits nekā kaut kāds Riho vai Pēteris. Būtņu domu pasaule ir gluži citāda. Pēteris un Riho dzīvo tepat mūsu vidū un ēd to pašu maizi, ko mēs, bet par būtnēm vēl nav noskaidrots, no kura spīdekļa tās cēlušās.

Taču, neraugoties uz pārliecinošajiem Kaura argu­mentiem, viņam pašam sirds dziļumos iezagās bailes, sak, visa šī teorija par lidojošiem šķīvjiem var itin viegli sagrīļoties tāpat kā milzis uz savām māla kā­jām. Kaurs vienmēr bija paļāvies uz Mēlika aso prātu, un, ja Mēliks ir vērsis savu tikpat aso skatienu uz Pēteri un Riho, tad ej nu sazini…

—   Par Pēteri un Riho mums arī vēl nekas nav skaidrs, — Mēliks izklaidīgi teica, acīmredzot viņa do­mas bija aizklīdušas kur citur. — Viss ir tikai pieņē­mumi, kuri būtu vai nu jāpierāda, vai arī jāapgāž.

—  Ko tu esi nodomājis vispirms darīt? — Jirnass pavaicāja.

—   Es domāju, ka … — Mēliks it kā mazliet svār­stījās. — Jā, es domāju, ka vispirms būtu jārunā ar Pēteri un Riho.

—  Ar Pēteri un Riho? — Jirnass izbrīnījās.

—   Un kādēļ ne?

—  Nu, vai zini… Tie mums taisnību neteiks, ar tiem nekāda prātīga runāšana nesanāks.

—  Protams, — Kaurs ņēmās atbalstīt Jirnasu. — Pē­teris un Riho, atradis gan īstos! Tie piepūtīs mums pilnu galvu ar ziliem brīnumiem!

Mēliks īgni paskatījās uz Kauru.

—• Tad ej nopratini savas būtnes, ja tu domā, ka tās mazāk melos!

—   Būs jau labi, zēni, — Ķerta samierinoši iebilda. — Izbeidziet piekasīties. Jūs esat tik labi draugi, bet vienā gabalā kāpjat cits citam uz auguma.

Zēniem kļuva neērti.

—  Tas nav ļauni domāts, — Mēliks, it kā atvaino­damies, sastomījās.

—   Tas mums ir tāds paradums, — Jirnass piebilda.

Un Kaurs piemetināja:

—   Tas vairs nav jāpierāda, ka mēs esam draugi.

Visi četri devās talak un vairs neķircinājās. Tikai

apspriedās, pārdomāja un kala plānus, šad tad lietišķi padebatēdami. Drīz vien ciemats viņiem palika aiz mu­guras.

13

—  Man šausmīgi slāpst, — Jirnass teica.

Nebija arī nekāds brīnums — šila skriet bitēm pa pēdām, tur ir arī ko svīst.

No limonādes šajā tveicē neviens neatteicās. Tobrīd tālumā pavīdēja veikals, un viņi apņēmīgi devās turp,

—   Melna kafija padarot galvu skaidru, — Kaurs kaut kur bija dzirdējis. — Pamēģināsim, varbūt arī no limonādes radīsies kāda laba ideja.

—   Idejas ko idejas, — Jirnass teica. — Bet gāze gan limonādē ir uz goda.

Negribot viņš norija siekalas, iztēlodamies, kā spir­dzinoši vēsais, putojošais dzēriens drīz noguldzēs lejup pa viņa izslāpušo rīkli.

Mēliks klusēja. Acīmredzot pat limonāde nespēja viņa domas aizvilināt prom no Lēni tantes govs, tik liela interese bija viņā radusies pret šo govi.

Nu viņi bija klāt. Laikam tikko bija atvesta svaiga maize, jo veikalā ļaudis drūzmējās vairāk nekā parasti. Bija kādu brīdi jāpastāv rindā, un viņi mierīgi no­stājās rindas galā, jo limonādes dēļ tiešām bija vērts mazliet pastāvēt.

Veikals bija kļuvis par vietu, kur ciemata ļaudis iepērkoties patērzēja ar paziņām, izjautāja cits citu un pastāstīja, kas jauns. Parasti šie jaunumi gan nebija diez cik interesanti. Vairāk tika runāts par kartupeļu augšanu, par gaidāmo laiku, par kazu godibām, par dažādām iepirkšanas cenām un par to, cik daudz kura saimniece ievārījusi melleņu pērnējā gadā. Tikai pare­tam iznāca runa par kādu negadījumu ar motociklu, par to, ka ogojot redzēts briedis, vai par ko citu inte­resantāku. Bet šodien … Zēni un Ķerta nedabūja ne apskatīties, kā jau izdzirda valodas, kuras acumirklī piesaistīja viņu uzmanību.

—   Tas drāzās tieši pāri puķu dobēm, — Marju vec­māmuļa aizrautīgi stāstīja. — Nolauza vairākus ķeizar- kroņus. Tas bija maza auguma ar jocīgu melnu daiktu ap galvu.

—   Tas būs bijis skapanderis, — kāds iekrita valodā. — Tām būtībām esot skapanderi galvā.

—   Laikam gan, — Marju vecmāmuļa piekrita. — Un pāri sētai viņš lidot pārlidoja. It kā spārni pie ple­ciem būtu bijuši.

Jirnass instinktīvi sakņupa un noslēpa sejas tīkliņu sev aiz muguras. Iekšēja balss viņam teica, ka patla­ban šeit tiek iztirzāts viņa varenais skrējiens. Tīkliņš, pēc viņu domām, tātad bija skafandrs. Un puķes arī tika nobradātas kā Marju vecmāmuļas dārzā, tā arī citur. Tikai lidošana … No lidošanas viņš bija gaužām tālu, to viņi pārspīlējuši. Par spārniem viņš gan bija sapņojis, kad uznāca pagurums, bet ar sapņošanu vien vēl nelidosi.

—  Ak pilnīgi lidoja? — ļaudis brīnījās.

—   Nu saki viens cilvēks, kādus brīnumus dabū dzir­dēt, — kāda mamma ar apaļīgu, sārtu seju teica. Viņa bija jau sapirkusies maizi, un seši klaipi kā malkas pa­gales bija sakrauti uz "viņas spēcīgās rokas. — Tad jau laikam taisnība, ko stāsta par Nātri Lēni govi. Būtības nabaga lopiņu esot pacēlušas gaisā un metu­šas ar to visādus kūleņus un nāves cilpas!

Par kūleņiem un nāves cilpām gan Lēni tante saviem paziņām ne vārda nebija bildusi, bet ar ļaužu valodām tā ir, ka tās izplatīdamās kļūst arvien krāšņākas. Se­nos laikos tādā veidā bagātinājās un papildinājās pa­sakas — teicējs, kurš dzirdēto pasaku stāstīja tālāk citiem, pielika klāt kaut ko no savas izdomas un fan­tāzijas augļiem, tā ka pasaka laika gaitā kļuva arvien interesantāka. Tādēļ nav ko brīnīties, ka tagad sakarā ar Lēni tantes govi arī stāsta par kūleņiem un nāves cilpām.

—   Jā, ej nu sazini, — nopūtās Pētersoniete no dzel­tenās mājas. — Lielākā daļa pircēju atteikuši turpmāk ņemt no Lēni pienu. Tas varot būt apstarots, jo lido­jošo telēķu būtības ņēmušās ap govi. Nez ko viņa ar tādu lērumu piena iesāks. Uz pienotavu sūtīt ari nav nemaz tik vienkārši. Un vai pienotava ņems pretī, ja tur būs zināms, ka piens apstarots …

Kāds gara auguma vīrs ar brūni iedegušu seju pāri cilvēku rindai sniedza pārdevējai atpakaļ tukšu alus pudeli. Brītiņu paklausījies sievu spriedelējumos, viņš plati nosmīkņāja un, galvu grozīdams, teica:

—   Tad ta tenko!

—   Nav ko smiet! — Sievas noskaitās. — Tepat stāv cilvēks, kuram ķeizarkroņi nobradāti. Tā lieta ir pa­visam nopietna.

Taču vīrs tikai atmeta ar roku, vēlreiz nogrozīja galvu un izgāja pa veikala durvīm ārā.

Jirnass tagad cītīgi turējās Mēlikam aiz muguras, pūlēdamies kļūt pavisam nemanāms. Būtu šīm sievām kaut jausma, ka tepat stāv būtība, kas nobradājusi ķeizarkroņus…

Par laimi, sievām šīs jausmas nebija, un viņas uz­sāka savas runas atkal no gala, lai no ķeizarkroņiem pa līkloču ceļiem nonāktu līdz apstarošanai. Beidzot tomēr sievas bija tikušas galā ar saviem pirkumiem, un valodas šoreiz palikušas pusizrunātas. Drīz pienāca arī zēnu un Ķertas rinda. Katrs paņēma sev citronu dzērienu, un, kad tas bija izdzerts, Jirnass palūdza vēl vienu pudeli, lai beidzot — tā viņš izteicās — varētu justies kā cilvēks. Kad viņi, limonādes atspirdzināti, jauna dzīvības spara pilni atkal izgāja uz ielas, Kaurs, cerību priekā starodams, protams, pirmais atvēra muti.

—   Vai dzirdējāt? — viņš uzvarētāja balsī iesaucās. — Pārāk agri jūs gribējāt būtnes apbedīt. Viena pat esot Marju vecāsmātes ķeizarkroņus nobradājusi, kā jūs dzirdējāt. Bet lidošana — tas gan ir izdomāts. Būtne pārlēca pār sētu, un tas ir viss. Acīmredzot būt­nes cēlušās uz kāda lielāka spīdekļa, kura pievilkšanas spēks ir lielāks, tādēļ viņām uz Zemes ir ļoti viegli lēkt.

—   Tas, ko vecmāmuļa stāstīja, bija ļoti interesanti,— Ķerta sacīja. — Kā viņa teica … ap galvu bijis jo­cīgs melns daikts.

Nu Jirnass juta, ka viņa stunda situsi. Tagad viņam bija iespējams nākt klajā ar savu teoriju, kura palīdzēs gūt skaidrību jautājumā par būtnēm. Viņš nav vis šāds tāds, kas tikai kopā ar citiem ko var veikt.

—   Paskaties! — viņš teica un piegrūda Ķertai zem deguna sejas tīkliņu. — Te ir tas jocīgais melnais daikts!

Ne Ķerta, ne pārējie nekā nesaprata.

—   Bites taču lidoja pāri sētām, — Jirnass ņēmās skaidrot. — Nekas cits man neatlika kā taisnā ceļā drāzties tām pakaļ. Un tā ķeizarkroņi salūza.

—• Un no tevis iznāca kosmiska būtne, — Mēliks pavīpsnāja.

Kaurs nopūtās. Tieši tagad, kad viņam likās, ka lidojošo šķīvju teorija uz nobradāto ķeizarkroņu rēķina uzplauks pilnos ziedos, Jirnass ņem un satriec pīšļos jebkādus turpmākos apsvērumus.

—   Bet tie pārējie gadījumi? — Kaurs nedroši no- bubināja. — Kūleņi un nāves cilpas?

—   Tos tu būsi pats izdomājis, — Mēliks iebilda. — Lēni tante noklausījās, kad tu klāstīji par lidojo­šiem šķīvjiem un būtnēm. Viņa pastāstīja to tālāk sa­viem paziņām, un tā baumas gāja plašumā. Jirnass ar savu skriešanu šīs baumas tikai kuplināja.

Kaurs domāja. Vai tiešām tas iespējams? Vai tiešām viņš pats palaidis šīs baumas, kuras tagad visai dī­vainā veidā iet no mutes mutē, tā ka viņam pašam tās šķiet pavisam nepatīkamas.

—   Par kūleņiem un apstarošanu es gan neesmu ne vārda bildis, — viņš teica.

—   Tas gan, — Mēliks neapstrīdēja. — Bet baumas allaž pamazām kļūst arvien trakākas, tas ir gandrīz vai likumsakarīgi.

—   Un tagad šo tenku dēļ neviens vairs neņems no Lēni tantes pienu, cilvēkiem bail no apstarošanas, — Ķerta secināja.

—   Kā tad, — Mēliks piebilda. — Tas, lūk, šobrīd ir vissmagākais punkts. Tieši tādēļ labi ātri jākonstatē, kas govij faktiski noticis. Baumas kategoriski jāapgāž, citādi Lēni tantei būs tīrais posts pārdot pienu.

Bija jāatzīst, ka Mēlikam ir taisnība, un pat Kaurs šoreiz nesteidzās ar iebildumiem, jo par apstarošanu, kas rodas no lidojošiem šķīvjiem un kosmiskajām būt­nēm, viņš nekad neko nebija dzirdējis.

Līdz šim viss bija šķitis tikai rotaļa. Drīzāk aiz ziņ­kārības nekā aiz kada cita iemesla zēni bija gribējuši atraisīt mezglu, kas bija savilcies ap govi. Bet nu … Nu stāvoklis viņiem rādījās daudz tumšākās krāsās. Ja ļaudis tomēr baumu dēļ vairs negribēs ņemt no Lēni tantes pienu, tad tā vairs nav nekāda rotaļa. Tā jau ir dzīves īstenība.

—   Laiks rīkoties, — Mēliks teica. — Es iešu vis­pirms pie Pētera un runāšu ar viņu kā vīrs ar vīru. Ja vajadzēs, iešu arī pie Riho. Bet Ķerta un Kaurs tik­mēr varētu izzināt no Lēni tantes, vai patiesi neviens turpmāk neņems no viņas pienu. Ciemata sievu valo- dam ikreiz nemaz nevar tik svēti ticēt. Maza kontrole nenāks par ļaunu.

Ķerta un Kaurs Mēlika priekšlikumam piekrita. Šādas no malas dzirdētas baumas, protams, būtu kontrolēja­mas, iekāms izdara no tām kaut cik nopietnus secinā­jumus. Kauram radās mazs cerību stariņš, ka viņš no Lēni tantes varbūt padzirdēs kaut ko tuvāk par būt­nēm. Varbūt būtnes tikmēr būs Lēni tantei parādījušās skaidrākā un konkrētākā izskatā. Kūleņi un nāves cil­pas … bet vai arī tie bijuši tikai tukši izdomājumi? Bija laiks, kad apšaubīja pat Amerikas pastāvēšanu. Katram laikmetam ir savas parādības. Ja pUnīgi atbrī­votos no aizspriedumiem, tad kūleņi un nāves cilpas, ko metusi govs, protams, ar būtņu palīdzību, vairs ne­liktos par neiespējamiem cirka trikiem.

—   Bet es? — Jirnass, mazliet vīlies, vaicāja. — Kas man būs jādara?

—   Vai tu jau esi paguvis aizmirst, ka bites vēl ir koka dobumā mežā? Vai tu savu kreklu nemaz vairs negribi dabūt atpakaļ?

—   Velna milti! Kā tad! — Jirnass attapies iesaucās.

—  Man taču tūlīt jāskrien pie tēvoča!

Par bitēm viņš tiešām bija paguvis aizmirst.

—   Kur tu esi tik snaudulīgs, — Kaurs iedzēla, taču tūlīt zibenīgi paskatījās uz Ķertu, piemetinādams:

—   Tas, protams, ir no karstā laika, karstā laikā visi kļūst miegaini, lai citādi būtu cik krietni būdami.

—   Vēlāk atkal tiksimies pie Jirnasa, — Mēliks teica. Tagad ikvienam savs uzdevums bija zināms, un visi

ķeras pie to pildīšanas.

Pulkstenis uz radiogaldiņa tikšķēja nerimtīgi, un, jo vairāk rādītāji virzijās uz priekšu, jo nemierīgāki kļuva Riho un Pēteris. Bija taču skaidrs kā diena, ka šoreiz laiks nebūt nestrādā viņu labā. Vēl kāda stunda, un Riho tēvs smagiem soļiem kāps pa kāpnēm augšup, at­slēgs durvis un … Kas pēc tam sekos, īpaši ņemot vērā Riho tēva audzināšanas principus, par to puikas nepa­visam negribēja domāt.

—   Kā būtu, ja tu pamēģinātu ar veļas auklu vai ko citu nolaist mani pa logu lejā! — pēc ilgas, nomāco­šas klusēšanas teica Pēteris.

Bet Riho kategoriski noraidīja Pētera priekšlikumu.

—   Traks esi, vai! Māja ir ļaužu pilna, šādu operāciju mēs nemanīti nekādā ziņā gatavu nedabūsim. Tādā gadījumā tevi vēl paņems ciet kā zagli.

Pēteris notrīcēja — nervi taču bija saspringti. Sa­ņems ciet kā zagli… Tāda perspektīva viņu, protams, nesaistīja.

—   Ko tad mēs darīsim?

Riho paraustīja plecus.

—   Labāk mēģināsim tevi paslēpt. Kad vecais un mamma vakarā aizmigs, tu klusu aizdiebsi.

—   Nu zini …

Pēteris kārtējo reizi pameta aci uz pulksteni. Turpat pusotras stundas viņu nepacietīgi gaida mājās. Vecmā­muļai tagad tik un tā nekas neiznāks no iecerētās ogo­šanas. Pie tam Riho domā, ka viņam līdz vēlam va­karam būtu jānotup slēptuvē un naktī slepus jāizzo- gas pa durvīm kā … nudien kā zaglim!

—   Manuprāt, tas ir vislabākais atrisinājums, — Riho turpināja, neliekoties redzam Pētera sejas izteiksmi, kas kļuva arvien drūmāka. — Par pieliekamo šoreiz nevar būt runa. Pieliekamā slēdzeni tēvs varbūt ņem un norauj. Bet gan mēs kaut ko izdomāsim, piemēram, mums ir divdurvju drēbju skapis. Ja, piemēram, nolik­sim vatētu segu par sēdekli, lai locekļi nenotirpst, tad vienu vakaru tu kaut kā izturēsi?

—   Beidz, — Pēteris noburkšķēja. — Es nedomāju līst vairs nekādā slazdā.

—   Slazdā, slazdā… — Riho mēdījās. — Slazdā

diemžēl tu jau esi. Bet nu viss jāapsver ar prātu. Mēs varam uztaisīt dažas sviestmaizes, ko tev paņemt līdzi skapī, lai izsalkums nemoka. Mamma atnesusi mīkstu baltmaizi un gluži labu daktera desu. Nav jau nemaz tik briesmīgi, kā sākumā liekas.

—       Es nedrīkstu tik ilgi palikt, — Pēteris raudulīgā balsī sacīja. — Man jāiet mājās, saproti?

—        Kas tur ko nesaprast. — Riho nopūtās un tad teica, katru vārdu īpaši uzsvērdams, it kā viņam būtu jāpārliecina kāds stūrgalvīgs un neattapīgs bērns:

—  Bet durvis ir aizslēgtas!

Riho gribēja vēl kaut ko piebilst, taču apklusa pus­vārdā. Kāds klauvēja! Kāds bija aiz durvīm! Kāds klauvēja pie durvīm!

—   Lien skapī! — Riho nočukstēja.

—   Nelīdīšu! — Pēteris atčukstēja.

Kālab viņam šobrīd būtu jālien skapī, ja negaidot bija pavērusies tik izdevīga iespēja beidzot izkļūt no šā ieslodzījuma.

—   Nu klausies… — Riho noskaitās.

Aiz durvīm varēja būt ej nu sazini kas, un kuram katram nemaz Pēteris nav jāredz šeit.

—       Es nekā nedzirdu! — Pēteris attrauca un šoreiz ir nemēģināja pazemināt balsi.

Tagad jau klauvēja mazliet skaļāk, it kā svešinieks būtu sapratis Pētera pēdējos vārdus, ka istabā viņa pieklājīgā, un atturīgā klauvēšana nemaz nav sadzir­dama.

Riho nomērīja Pēteri ar skatienu, kas pauda visu ko, tikai ne sirsnību, un piegāja pie durvīm.

—   Kas tur ir?

—   Tas esmu es, Mēliks!

Mēliks? Kas tam šeit būtu meklējams? Lai nu būtu kā būdams, galvenais, ka viņš atslēgs durvis. Tīrā laime…

—       Es nevaru no iekšpuses atslēgt, — Riho atbil­dēja. — Paņem no kājslauķa apakšas atslēgu!

Pēc dažiem mirkļiem Mēliks bija istabā.

—   Tu arī te? — viņš nobrīnījās, ieraugot Pēteri.

—   Bet vecmāmiņa taisās tevi jau ar miliciju meklēt.

—   Vai tu biji pie mums? — Pēteris bažīgi vaicāja.

—   Jā, — Mēliks atbildēja. — Man ar tevi jārunā.

Un ar Riho ari. Iznācis tīri labi, ka es jūs abus reizē dabūju rokā.

—   Mēs le tupējām aiz atslēgas, — Pēteris norūca.

Tas Mēlikam, protams, bija pašam jāredz, tomēr

Riho centas Pēterim slepus ar grimasēm likt saprast, lai šis pārak daudz nepļāpā. Mēlika ierašanās šinī māja tomēr bija negaidīts pārsteigums, tādēļ pagaidām labāk runāt iespējami mazāk, kamēr noskaidrojas, kas Mēlikam aiz ādas.

—   Man butu pāris jautājumu, — Mēliks uzsāka.

—       Klāj vaļā! — Riho izgrūda. — Jautātājam pa muti nesitīs, ja jautājumi nebūs pārāk dumji.

Viņš sagaidīja, ka Mēliks vispirms prašņās, ka viņi abi ar Pēteri nokļuvuši aiz atslēgas, un jau iedarbināja savu domāšanas mašinēriju tajā virziena. Taču dīvainā kārta Mēliku nepavisam neinteresēja abu draugu ieslo­dzīšana. Viņa pirmais jautājums nāca pavisam no ci­tas, turklāt diezgan zīmīgas sfēras.

—   Vai j ū s vakar aizvedāt govi Lēni tantei?

Skaties, no kuras puses vēji sāk pūst! Kas gan Mē­likam par daļu? Un no kurienes viņš ņēmis, ka tieši viņi? Vai viņam bijis kāds pieturas punkts?

—       Kādu govi? — Riho atjautāja, lai iegūtu laiku apdomāties.

—       Vārds tai Magone, — Mēliks teica. — Par izslau­kumu un krējuma procentu man datu nav.

—       Mhh, — Riho nošņakājās. — Un kas tad ar govi noticis?

Mēliks īsumā pastāstīja. Klīstot visādas tenkas. Esot runa par lidojošiem šķīvjiem. Un par būtnēm skafan­dros. (Šajā vietā Pēteris un Riho sazvērnieciski sa­skatījās, taču to Mēliks pamanīja.) Un beidzot par ap­starošanu. Tagad pircēji negribot no Lēni tantes ņemt pienu. Vecā sieviņa esot tīrā postā, tas viss jānoskaid- rojot.

—       Jā, jā, tās būtības … — Pēteris grasījās kaut ko teikt, bet, ieraudzījis Riho doto zīmi, apklusa.

—       Man ar govi nav bijušas nekādas darīšanas, — Riho teica. — Neesmu jau ganu puika.

—   Un tu? — Mēliks vērīgi paskatījās uz Pēteri.

—       Man tūlīt jāiet prom. — Pēteris kļuva dīvaini ne­mierīgs. — Tu pats tikko teici, ka vecmāmiņa ..,

—   Tavai vecmāmiņai šodien no ogošanas tik un tā nekas nesanāks. — Mēliks nosmīnēja. — Vai nu viņa gaidīs tevi piecas minūtes vairāk vai mazāk, tam vairs nav nozīmes. Labāk izrunāsim visu par govi kārtīgi līdz galam.

—   Kas tur vairs ko runāt. — Riho atkal satvēra ru­nas pavedienu savās rokās. — Mums ar govi nav ne­kāda sakara — un punkts. No kurienes tu ieņēmi galvā, ka tieši mēs esam iejaukti šajā lietā? Ko tu neteiksi — govs! īstais pasaules brīnums — ragi pierē, aste pakaļā… Ja tu gribi zināt, mēs šo govi droši vien pat redzējuši neesam.

—   Ko tu saki! — Mēliks izlikās izbrīnījies. — Bet šodien?

Tam vajadzēja būt negaidītam triecienam. Intere­santi, ko tagad Riho atbildēs?

—   Nē, nu gan man jāiet. — Pēteris saka mīņāties.

—  Ne, nu tiešām man ir pēdējais laiks.

Viņš pat paspēra pāris soļu uz durvju pusi, kaut gan neviens viņu neaizturēja, bet tad apstājās, lai noklau­sītos, kā šī domu apmaiņa risināsies tālāk.

—   Šodien? — Riho sarauca uzacis un notēloja vis­īstāko neizpratni.

—   Jā gan, — Mēliks teica. — Šodien pirms kādas stundas. Jūs taču reizes desmit skraidījāt ap govi, iekāms… Vai tad nebija brīnumains kustonis? Vai tad nebija ragi pierē un aste pakaļā? Vai varbūt jūs pētījāt mušas uz govs muguras un pašu govi pat ne- pamanījāt?

Dažus mirkļus valdīja sasprindzināts klusums.

—  Te kaut kas ir salaists dēlī, — beidzot Riho teica.

—  Acīmredzot kādi citi noturēti par mums.

Mēliks kļuva domīgs. Pārskatīšanās? Pilnīgi neiespē­jami tas nav. Tos divus, kas blēņojušies ap govi, tu­vumā diemžēl redzējis tikai Jirnass. Bet Jirnass, kā zināms, dažkārt ir kā aizmidzis. Viņam pēc trakā skrē­jiena droši vien aiz lielas piepūles raibs gar acīm šķīda. Ej nu sazini, kā īsti bijis. Bet tomēr…

Riho, pamanījis, ka Mēliks mazliet samulst, nolēma likt galdā vislielāko trumpi.

—   Cik ilgi mēs ķersim vistiņas? — viņš, mainī­dams toni, ierunājās draudzīgāk. — Tu man tik un tā neticēsi, tāpēc labāk es tev godīgi atzīšos: es jau otro nedēļu tupu mājas arestā. Vecajam ir tāda audzi­nāšanas metode, saproti? Ne soļa nedrīkstu spert no istabas ārā, citādi sveikā cauri netikšu. Un durvis katru reizi tiek aizslēgtas. Šodien Pēteris ari iekrita, kad bija atnācis mani apciemot.

—  Ak tāpēc …

—• Jā, tāpēc, — Riho turpināja, priecīgs, ka acīm­redzot šoreiz Mēliks viņa vārdus sevišķi neapšauba. — Tāpēc atslēga atradās zem kājslauķa. Un, ja tu netici, vari uzprasīt vienalga kam, to visa māja zina. Pajautā kaut vai blakus kaimiņiem!

—   Nav svarīgi. — Mēliks atmeta ar roku.

Ak šitā… Iznāk, ka Riho ir pilnīgi ticams alibi. Viņš bija pārliecināts, ka Riho stāstījis patiesību. Tā­dās lietās, kas tik vienkārši kontrolējamas, Riho ne­melos, tik vientiesīgs viņš nav. Acīmredzot Jirnass to­mēr maldījies. Un tomēr… loģiska domāšana ir viens, intuīcija — kas cits. Intuitīvi Mēliks juta, ka visā šajā notikumā kaut kas tomēr vēl ir neskaidrs.

—   Es taču nevarēju staigāt apkārt govij un pēc tam aizlaisties lapās, — Riho smējās, — ja tai pašā laikā tupēju mājās un pa radio klausījos kaut kadu obser­vatoriju.

—   Deklamatoriju, — Pēteris izlaboja.

Viņš jutās atvieglots un arī smējās. Likās — šoreiz viņi izkulsies ar veselu ādu.

Tikai Mēliks nesmējās. Mēliks pateica kaut ko tādu, kas Riho un Pētera ķiķināšanos kā ar nazi nogrieza.

—   Es neesmu teicis, ka jūs vēlāk aizmukāt. Bet fak­tiski tā taisni bija.

—   Vai tiešām? — Riho stulbi jautāja.

Ko te vairs runāt? Viņš pats ar pārmērīgo pļāpāšanu pēdējā mirklī sevi bija nodevis. Tieši tad, kad viss šķita jau kārtībā.

—   Pavisam nopietni, — Mēliks apgalvoja. — Tā ka tavs alibi tāds pašķidrs vien ir.

Riho saprata, ka vienīgā iespēja tagad ir visu stūr­galvīgi noliegt. Mēliks var domāt, kā viņam tīk. Bet viņš, Riho, paliks pie sava. Viņš nekādā ziņā neatzīsies.

—   Nekas nav pašķidrs, — viņš atcirta. — Un ne par kādu govi es nekā nezinu.

—   Gan jau tu pats zini, ko tu zini vai nezini, — Mēliks turpināja. — Es tagad arī esmu uzzinājis to, ko man vajadzēja uzzināt.

—   Tinies prom! — Riho dusmīgi nozibsnīja ar acīm.

—   Es ir nedomāju te ilgāk kavēties!

—   Kā tad, — Pēteris piebalsoja. — Sen bija laiks aiztīties.

Bet, iekams Pēteris bija ticis pāri slieksnim, Riho satvēra viņu aiz piedurknes un tieši ausī viņam iečuk- stēj a:

—   Pielūko, visu, itin visu noliedz! Visu līdz pēdējam!

15

Pēteris izgāja no istabas tūlīt pēc Mēlika, aizslēdza durvis kārtīgi divas reizes, kā bija paredzēts. Tas nu bija nokārtots, un nebūs jābēdājas, ka Riho skapī jāzelē sviestmaizes un jāgaida nakts. Tomēr šis tas vēl bija kārtojams. Vispirms sirdi nospieda gaidāmā izskaidro­šanās mājās. Ar vecmāmiņu varētu tikt kaut kā galā, sak, tā sanāca, ka nekādi netiku norunātajā laika mā­jās. Bet ar mammu gan iznāks nopietnāka runāšana. Ja esi solījies, devis vārdu un tā tālāk, turklāt vecmā­miņai ar kaimiņieni bijis norunāts iet ogās … Un te vēl stāvēja un gaidīja sitas Mēliks. Tas, protams, arī gribēs visu zināt un tincinās. No tā viņš netiks vaļā.

Mēliks noskatījās, kā Pēteris pabāž atslēgu zem kājslauķa.

—   Pirmīt tā bija vairāk vidū, — viņš iebilda.

Vērojot Pētera rīcību, Mēlikam pēkšņi kļuva skaidrs,

cik šķidrs faktiski bija Riho alibi. Cik jocīgi, ka viņš to tūlīt nebija atskārtis! Tāpat kā viņš tagad palīdzēja izkļūt Pēterim no ieslodzījuma, tikpat labi Pēteris va­rēja uz laiku izlaist Riho no mājas aresta. Vienīgā ne­laime, ka Pēteris un Riho šajā punktā neparko negrib atzīties. Un, kamēr viņi to noliegs, tikmēr nebūs iespē­jams atspēkot palaistās baumas un apstarošanas teo­riju. Acīmredzot būs jāsavāc papildām pierādījumi un tad jāmēģina ar faktiem Pēteri un Riho piespiest pie sienas.

—   Kā tu nokļuvi ieslodzījumā? — Mēliks vaicāja iespējami vienaldzīgā balsī.

—   Gadījās, — Pēleris atcirta.

—   Dīvaini gadījumi, — Mēliks zīmīgi nobrīnījās.

Pēteris nekā neatbildēja.

Abi zēni nokāpa lejā, izgāja cauri pagalmam un nonāca uz ielas. Sākumā viņi gāja kopā.

—       Vai tas tomēr nebija dīvains tips tur aiz cie­mata? Ko? — Mēliks no jauna izmeta makšķeri.

—   Kāds tips?

—   Nu tas ar melno daiktu galvā.

—   Nekā nesaprotu, — Pēteris norūca.

Viņš labprāt būtu pavaicājis, vai Mēliks nezin ko sīkāk par šo dīvaino tipu, tomēr nolēma labāk klusēt. Klusēšana šobrīd bija vislabākā taktika. Runājot var vēl nez kas pasprukt, kā pirmīt Rilio. Bet, ja zobi būs cieši sakosti, nav ko baidīties, ka pār lūpām paspruks lieks vārdiņš.

— Tur jau tas suns aprakts. — Mēliks nopūtās. — Pircēji vairs neņems no Lēni tantes pienu, un jūs uz to noskatīsieties bez sirdsapziņas pārmetumiem.

—   Ko mēs varam darīt? — Pēteris nobubināja.

—   Tieši j ū s varat, — Mēliks uzsvērti teica.

—   Kur nu!

—       Tas viss ir gaužām vienkārši. Jūs aiziesiet pie Lēni tantes un teiksiet, ka tieši jūs esat tie mazie onkuļi, kuri atveduši govi. Ar to baumām būtu darīts gals. Tas pats būtu jāpasaka ari tiem cilvēkiem, kuri vairs neuzdrošinās pirkt no Lēni tantes pienu. Un tad viss būs kārtībā.

—       Kam tu gribi to iestāstīt? — Pēteris noburk­šķēja.

Noliegt! Visu līdz beidzamajam noliegt! No tā vairs nedrīkst atkapties. Ja nāks gaismā, ka Riho mājas aresta laikā slepus atstājis dzīvokli, tad ari viņam, Pē­terim, ādu vilks pār acīm nost. Tas ir skaidrāks par skaidru, tas ir fakts, kas jāņem vērā.

Mēliks saprata, ka ar runāšanu Pēterim nekā nepa­darīs. Vajadzētu faktu, vairāk nepielūdzamu faktu! Ti­kai ar nepielūdzamiem faktiem būs iespējams lauzt Pē­tera stūrgalvību.

—   Labdien!

Tā bija Marju, kura negaidot nāca pretī zēniem no Viršu ielas, tik negaidot, ka Pēteris pat satrūkās.

—   Nu? — Marju tūda| ziņkārīgi uzrunāja Pēteri.

—  Kā tev gāja ar Riho?

Mēliks sāka ausīties. Vai tik kāds nepielūdzams fakts pēkšņi nepasprūk no Marju veiklās mēlītes…

Atbildes vietā Pēteris noburkšķēja kaut ko pilnīgi nesaprotamu.

—        Kāpēc tu tā piesarki? — Marju brīnījās. — Vai tev asinsspiediens atkal cc|as, vai?

Grūti bija pateikt, vai līdzjūtības pieskaņa viņas balsī bija īsta vai liekuļota.

—        Laikam gan. — Šoreiz Pēteris runāja mazliet skaidrāk.

—        Bet kā īsti jums ar Riho sanāca? — Marju vēlreiz jautāja.

—   Nekas nesanāca, — Pēteris izvairīgi izgrūda.

—  Nu gan es iešu!

Tad pēkšņi it kā pēc starta šāviena viņš metās skriet pa smilšaino Viršu ielu, saceldams aiz sevis lielu pu­tekļu mākoni.

—       Jocīgs puika! — Marju nosmīnēja. — Skaties tik, kā viņš drāžas ar visu savu augsto asinsspiedienu.

—   Pagaidi taču! — Mēliks sauca Pēterim pakaļ.

Bet Pēteris neapstādamies tikai nokliedza pār plecu:

—   Ejiet bekot!

Mēliks nodomāja, ka tas savā ziņā ir vēl viens fakts, ja ari ne gluži nepielūdzams, tad vismaz kliedzošs vārda tiešajā nozīmē.

Faktam vajadzēja vēl tikai nelielu precizējumu, un Mēliks pajautāja Marju:

—   Kas tad ar Riho bija noticis?

—   Es aiznesu Pēterim Riho vēstuli.

—       Tiešām? Nez kāpēc viņi pēkšņi sākuši sarakstī­ties? Dzīvo taču divi vienā ciematā!

Marju grasījās jau vērt muti vaļā, lai pastāstītu par Riho mājas arestu, taču pēdējā mirkli viņai ienāca prātā, ka viņa bija apsolījusi Pēterim klusēt.

—   Tas ir noslēpums, — Marju teica.

—   Noslēpums?

—       Nu jā, Pēteris lūdza, lai es par to nevienam nekā nestāstu.

Skaidrs…

—   Kad tu vēstuli aiznesi? — Mēliks pavaicāja.

—   Vakar.

—   Saskan, — Mēliks teica.

—   Kas saskan? — Marju nesaprata.

—       Viss, — Mēliks atbildēja. — Kaut vai tas pats, ka es ar tevi te satikos.

Marju laga nesaprata, kādēļ viņu nejaušā tikšanās varētu kaut ko nozīmēt, tādēļ piesardzīgi pajautāja:

—   Vai tu atkal gribēsi spēlēt klases?

Marju nepavisam nevēlējās spēlēt klases ar Mēliku. Ko nozīmē spēlēt klases ar zēniem, to viņa itin labi zināja — tā bija briesmīga garlaicība. Un vispār, pēc Marju domām, viņa bija tajā vecumā, kad spēlēt kla­ses vairs neklājās.

Bet Mēliks atmeta ar roku un acumirklī izkliedēja Marju bažas.

— Ar klasēm tagad nav vaļas noņemties, — viņš sacīja. — Tagad iet vaļā daudz augstāka spēle.

—   Augstāka spēle? — Marju nobrīnījās.

— Kā tad, — Mēliks teica. — Vai tu ar savu vec­māmiņu šodien esi tikusies?

—   Nē, — Marju atbildēja.

Viņa kļuva arvien ziņkārīgāka. Tai patiešām jābūt visai augstai spēlei, kurā piedalās pat viņas vecmāmiņa, neraugoties uz savu lielo vecumu.

—       Tava vecmāmiņa zina stāstīt brīnumainas pasa­kas, un ciematā vispār klīst dīvainas baumas.

Mēliks īsumā pastāstīja, kas tās ir par baumām (lidojošie šķīvji, būtnes un Lēni tantes govs) un bei­gās piemetināja:

—   Ar šo lietu mēs pašreiz nodarbojamies.

—   Pilnīgi neticami! — Marju bija pacilāta.

—        Bet nav jau tūlīt visam jātic, — Mēliks pamācoši teica. — Vispirms jāsavāc fakti, pēc iespējas vairāk faktu. Vienīgi ar faktiem varēs panākt kaut ko no­teiktu.

Kāds sakars ir Pēterim un Riho ar visiem šiem no­tikumiem, par to Mēliks nekā nesacīja Marju. Pirmkārt, vēl nebija pienācis īstais laiks to izpaust, un, otrkārt, Marju kā nekā bija nepiederoša persona.

—        Pilnīgi neticami! — Marju atkārtoja. — Tā tie­šām ir laime, ka mēs satikāmies, tagad arī es kaut ko dabūju zināt.

Marju apsolīja tūlīt aizskriet pie vecmāmiņas, lai par būtnēm ievāktu papildinformāciju. Tik aizraujošs noti­kums …

—   Tenkas… — Mēliks gribēja vēl ko paskaidrot, bet Marju jau skriešiem devās prom.

—   Uz redzēšanos! — viņa sauca pa gabalu. — Kas kaut ko zina, tas pastāsta ari citiem, vai ne?

Mēliks domīgi skatījās pakaļ meitenei, kura vēja āt­rumā attālinājās. Kas tagad notiks? Viņš taču gribēja cīnīties pret tenkām, lai tiesa un taisnība beidzot gūtu uzvaru. Bet nu iznāca, ka tieši viņš šīs tenkas izpūš vēl plašāk. Marju kā lidot aizlidoja, un gan jau ar Marju palīdzību tagad baumas vēl sparīgāk izklīdīs pa visu ciematu.

Pats uz sevi noskaities, Mēliks devās projām pa ielu. Galva viņam bija pilna dažnedažādu sarežģītu domu. Lēni tantes govs, Riho majas arests, baumas par ap­starošanu un tā tālāk. No tā visa izveidojās galīgi ne- atmudžināms murskulis. Un, kaut arī acīmredzot īstais pavediena gals jau būtu rokā, tomēr viņus gaida vēl krietna galvas lauzīšana. Tenkas plosījās joprojām, un tenkām darīt galu būtu iespējams tikai ar faktiem. Mē­liks nešaubījās, ka viņš īstenībā ir uz pareizā ceļa. Par to skaidri liecināja kā saruna pie Riho — «Es taču nevarēju staigāt apkārt govij un pēc tam aizlais­ties lapās!» — tā arī Pētera bēgšana no Marju jautājumiem. Bet galīgi un neapstrīdami pierādīts vēl nav nekas.'

Un tā, vērpdams savu domu pavedienu, Mēliks uz brīdi iegriezās mājās un steigšus izēda trīsceturtdaļas šķīvja zivju zupas. Bet zivju zupai, tāpat kā limonādei, nepiemīt tāda iedarbība kā melnai kafijai; un Mēlikam, kad viņš apēda zupu, kā neienāca, tā neienāca prātā neviena asprātīga ideja, kas viņam palīdzētu tuvoties nospraustajam mērķim.

Noskalojis šķīvi, Mēliks atkal izsteidzās pa durvīm laukā un mudīgi devās pie Jirnasa, kur Ķerta un Kaurs viņu jau pagalmā gaidīja, kā bija norunāts.

—   Vai Jirnasa vēl nav? — Mēliks, tikko atskrējis, jautaja.

Jirnasa vēl nebija. Toties Ķerta un Kaurs no Lēni tantes bija pārnesuši iepriecinošas ziņas.

Izrādījās, ka tenkas ir mazliet pārspīlētas, taču ne gluži nepamatotas. Ņemt turpmāk pienu no Lēni tantes aiz bailēm no apstarošanas bija atteikusies tikai kai­miņu Matilde, kurai piens galvenokārt vajadzīgs viņas četriem kaķiem.

—     Tā ka Lēni tantes stāvoklis nebūt nav bezcerīgs,— Kaurs teica. — Un šī Matilde vispār ir mazliet jocīga.

Uz to Mēliks tikai sarauca uzacis.

—     Vai nu jocīga vai ne, — viņš teica, — tomēr kaimiņu Matilde visiem pārējiem var būt bīstams pa­raugs.' Mēs taču negaidīsim, kamēr Lēni tantes stāvok­lis patiešām kļūst bezcerīgs!

Sim viedoklim gribot negribot bija jāpiekrīt.

16

Ar bitēm viss nokārtojās necerēti laimīgi, tēvocis nedusmojās pat par to, ka Jirnass bija ļāvis tām aiz­lidot. Viņš paskaidroja: reizēm gadoties, ka bites spie­todamas meklējot sev jaunu mājokli kaut kur pavisam tālu un smādējot to stropu, kuru dravnieks tām saga­tavojis. Sevišķi tēvocis brīnījās par to, ka Jirnass tik drosmīgi skrējis pakaļ aizlidojošam spietam un to pa­nācis. Tagad, kad bites bija atrastas koka dobumā, maisā pārnestas mājās un ieliktas tukšajā stropā, Jir­nass par savu vareno skrējienu izpelnījās uzslavu.

—     Tu biji īsti varens vīrs, ka neizlaidi bites no acīm, — tēvocis teica. — Citādi — projām tās būtu. Un mēs neiedomātos mežā meklēt bites.

—     Tas gan, — Jirnass piekrita. — Skrējiens nebija vis pa jokam. Vajadzēja drāzties pat pa dārziem.

—  Ak pa dārziem?

—     Nu jā, — Jirnass stāstīja. — Kā tad citādi! Bites pa priekšu, es tām pakaļ. Bija jāsaņem pēdējie spēki, citādi nevarēju. Gan pāri sētām, gan pa dobēm, gan…

Tēvocis smējās.

—   Tas tev būs bijis īsts barjerskrējiens.

—     Tieši tā, — Jirnass apstiprināja. — Tomēr ne ikreiz man laimējās gludi tikt šķērslim pāri.

—     Ak tad klupi arī un kriti uz deguna? — tēvocis vaicāja.

—   Ne gluži tā… — Jirnass meklēja vārdus. — Bet

vienā dārzā nolūza pāris ķeizarkroņu. Es nevarēju visu laiku uz savām kājām vien skatīties.

Tēvocis nogrozīja galvu.

— Sitā kļūme tev laikam būs jāizpērk, kā tu domā?

Būs jāizpērk gan, Jirnass bija ar tēvoci vienis prātis un tūlīt jutās atvieglots, ka šis jautājums bei­dzot vienprātīgi izlemts.

Ne jau ķeizarkroņi nospieda Jirnasa sirdi. Cik reižu nebija gadījies, ka viena otra dārza puķe tika sabra­dāta spēles karstumā vai arī citā veidā! Bet te bija arī otra puse. Mēliks bija uzstādījis prasību, lai ciematā izplatījušās baumas tiktu atspēkotas tā, ka pircēji at­kal ņemtu pienu no Lēni tantes. Taču viņš, Jirnass, ar savu vareno skrējienu šīs baumas bija vēl kuplinājis. Būtne skafandrā, kas lidojusi pāri sētai… Tik neticams gadījums tenkām par apstarošanu nāktu tikai par labu. Par to vairs nevarēja būt nekādu šaubu. Un, atvadījies no tēvoča, Jirnass stingri apņēmās notikušo nolīdzināt, par katru cenu nolīdzināt.

Iet pie Marju vecmāmiņas, lai vērstu par labu nepa­tīkamo starpgadījumu ar ķeizarkroņiem, nebija nekāds patīkamais pasākums. Te galvenais klupšanas akmens acīmredzot būs tā dēvētā paaudžu atšķirība. Kur nav īsti laba saprašanās. No vienas puses — sūri grūti audzētie ķeizarkroņi, no otras — neuzmanīgā skrie­šana. Taču todien Jirnasam bija radusies stingra pār­liecība, ka īstam vīram jāspēj par saviem darloiem at­bildēt. Tēvocis arī bija teicis, ka viņš, Jirnass, tiešām esot varens vīrs, neesot ļāvis bitēm pazust mežā. Tiesa, lai nosargātu bites, pašā pēdējā brīdī draugi viņam bija krietni vien palīdzējuši. Bet neprātīgā skriešana un nobradātie ķeizarkroņi — tā bija vienīgi viņa paša neveiksme, un tā viņam pašam arī jānokārto. Lai tad kāds mēģina teikt, ka Jirnass pēc savas iniciatīvas nekā nevar veikt, ka viņam viss jādara kopā ar citiem.

Pilns nelokāmas apņēmības Jirnass drīz vien nonāca pie Marju vecmāmiņas dārza vārtiņiem. Viņš tīri vai nobrīnījās, ka pirms dažām stundām bija varējis tik rotaļīgi viegli tikt pāri šai augstajai sētai ar smaila­jām latiņām. Tik tiešām varens barjerskrējiens. Ne velti tēvocis viņu nosauca par varenu vīru. Un īstam vīram vajadzīga drosme atbildēt par saviem darbiem. Drosme vispār ir teicama īpašība. Ne velti saka — drošam pie­der pasaule.

Jirnass nospieda vārtiņu rokturi un iegāja dārzā. Un tai pašā mirklī viņš pamanīja (agrāk viņš nebija pa­guvis to ievērot), ka Marju vecmāmiņas dārzs bija kā radīts izlūkošanai. Tik tiešām — ik uz soja piemēroti krūmi, tālāk vīgriežu dzīvžoga ieskauta lapene, augsti ceriņu krūmi, turklāt vēl maza dārza mājiņa — visu izlūku sapnis. Tas būtu tīrais brīnums, ja Jirnass, pa­zīstams izlūks, nebūtu acumirklī sajūsminājies par šā dārza lieliskajām īpašībām. It kā izmēģinādams, viņš paspēra pāris veiklu piesardzīgu soļu un aizslēpās aiz sevišķi piemērota jāņogu krūma. Kas tā par baudu! Sis dārzs taču bija īsta izlūku paradīze!

Mājā bija dzirdamas sarunas, un Jirnasam likās — būtu grēks, ja tās pagaistu vējā. Novērošanai taču ir mērķis. Kādēļ mazliet nenoklausīties, kādas runas mēdz būt šajās mājās?

Jirnass saknupis virzījās uz priekšu un laimīgi sa­sniedza ceriņus, no turienes viņam atklājās labi pār­redzama aina. Marju vecmāmiņa sēdēja uz kāpnēm un tīrīja zemenes, bet turpat blakus stāvēja Marju. Ar kurpes purnu viņa rušināja smiltis un laiku pa laikam paņēma no bļodas un iemeta mutē pa zemenei. Acīm­redzot sarunājās tikai viņas abas, jo neviens cits no mājiniekiem nebija redzams.

—   Jā gan, — vecāmāte stāstīja. — Tepat cauri dārzam tas izdrāzās kā traks. Un kā lidot pārlidoja pāri sētai.

Jirnass sāka ausīties. Atkal tās pašas pazīstamās valodas. Tās pašas valodas, kuras viņš visā drīzumā taisās ar savu vīra vārdu atspēkot. Būtu labi vēl maz­liet paklausīties. Kaut vai prieka pēc. Tāda izdevība novērot nez vai otrreiz mūžā viņam atgadīsies.

—   Man bail metas, — Marju teica.

—   Viņš mani pamatīgi nobiedēja. — Vecmāmiņa juta līdzi Marju. — Tas bija ārkārtīgs pārdzīvojums.

Marju atkal paņēma zemeni.

—   Tomēr būtu ļoti interesanti šo būtni redzēt, — viņa teica. — Neraugoties uz bailēm.

—   Tādus trakumus nerunā, — vecmāmiņa norāja Marju. — Tādas briesmas labāk lai paliek neredzētas.

Jirnass, tupot aiz ceriņiem un dzirdot šo sarunu, kļuva gaužām priecīgs. Viņš jau grasījās atstāt slēp­tuvi un, draudzīgi smaidot, teikt: «Vai tiešām es esmu tik briesmīgs?» Efekts noteikti būtu varens. Pēc tam viņš, protams, visu, kā nākas, paskaidrotu. Tieši tā. Tieši tagad ir īstais brīdis.

Bet tieši tai brīdī, kad Jirnass gatavojās savu no­domu īstenot, vecmāmiņa bija notīrījusi zemenes. Viņa piecēlās, paņēma bļodu ar ogām un nozuda mājā. Nekā darīt, efekts bija nokavēts, un Jirnass nolēma gaidīt izdevīgāku brīdi. Galu gala viņam nebija īpaša skuba, un kā pieredzējis izlūks viņš prata vērtēt pacietību.

Marju palika stāvam pie kāpnēm. Viņa dungoja kādu dziesmiņu, uz mirkli noāva kurpi, izpurināja no tās smiltis un atkal apāva. Un tad . ..

Jirnass pirmais pamanīja nācēju, kad tas pa rūpīgi nograntēto celiņu tuvojās mājai. Tiesa, vārtiņi gan nečīkstēja, to Jirnass pats bija ievērojis. Pēteris… Kas šim te meklējams?

—   Marju!

Marju satrūkās.

—   Debestin, kā es nobijos!

—   Piedod!

—   Ak kungs, cik pieklājīgs tu esi kļuvis!

No Pētera sejas nebija grūti spriest, ka viņam kaut kas ir uz sirds un tādēļ viņš zināmā mērā samulsis.

—       Es meklēju tevi mājās, — viņš teica, — bet mā­jās tevis nebija, un tad es nācu šurp.

—       Cik oriģināli! — Marju zobojās. — Es, starp citu, pati pamanīju tevi nākam.

Pēteris bija stipri samulsis, un Jirnass aiz ceriņu krūma par šo viņa samulsumu priecājās.

—       Es gribēju drusku parunāties, — Pēteris beidzot sacīja.

—       Tiešām? — Marju izlikās brīnāmies. — Es do­māju, ka tu aicināsi mani sēņot.

Piezīmi par sēņošanu Jirnass gan īsti labi nesaprata, tomēr tik daudz viņš nojauta, ka Pētera un Marju starpā kaut kas sagājis grīstē.

Labu laiku valdīja klusums.

—   Nu tad pastāsti! — Marju beidzot teica.

—   Vai tepat? — Pēteris bažīgi uzmeta acis atvēr­tajam logam. — Man jāatklāj noslēpums, kāds pa logu var sadzirdēt.

—   Debestiņ, cik aizraujoši! — Marju nicīgi paraus­tīja plecus. — Mājās, starp citu, ir tikai vecmāmiņa. Bet ja tu tik ļoti vēlies…

Viņa devās uz dārza mājiņu un pamāja Pēterim, aicinot viņu sekot. Tad viņi iegāja dārza mājiņā.

Jirnasam tas, protams, nebija diez cik izdevīgi. Bet kas tur pavisam! Neviens nopietns izlūks nezaudēs dūšu mazu nepatikšanu dēļ, nemaz nerunājot par vīru, kurš bija redzējis griezi un pat nosargājis spietojošās bites. Vajadzēja rīkoties labi ātri, lai šie abi ar savām slepenajām runām netiktu pārāk tālu, iekams izlūka vērīgās ausis būs paguvušas nokļūt viņu tuvumā.

Jirnass visai piesardzīgi atstāja ceriņu krūmu, nome­tās uz vēdera un veikli kā čūska līda starp puķu dobēm uz priekšu. Ah-hā, te ir tic nobradātie ķeizarkroņi! Taču tobrīd Jirnasam nebija vaļas domās kavēties pie ķei- zarkroņiem. Tobrīd bija jāaizlien aiz tā kuplā ērkšķogu krūma. Tā, tā… tagad gar šo jāņogu krūmu tālāk. Lieliski, tikai aukstasinību. Un nu līdz dārza mājiņai atlikuši tikai daži soļi. Te atkal bija jāķeras pie līšanas mākas — jāatspiežas vienīgi uz elkoņiem un kāju pirk­stiem. Tas ir indiāņu ķēriens. īstam izlūkam jāzin daž­dažādi paņēmieni.

—   Nu stāsti taču! — atskanēja Marju balss.

Lieliski. Pēteris acīmredzot aiz sava lielā samulsuma

nebija paspējis uzsākt runu. Jirnass novietojās ērtāk, lai klausītos. Viņš īstajā brīdī bija paguvis atkļūt līdz dārza mājiņai.

Pēteris noklepojās.

—   Es gribēju jautāt, ka… nu… tu taču Mēlikam nebūsi nekā teikusi?

Mēlikam?! Sī lieta nudien kļūst visai aizraujoša.

Jirnass varēja pavisam skaidri sadzirdēt katru vārdu, kas nāca no dārza mājiņas ncaizstiklotajiem logiem. Jirnass savā nodabā nosmīnēja, atceroties, ka Pēteris tieši no logiem baidījās. Varens joks. Diemžēl balsis skan arī pa logu ārā, nevis tikai otrādi.

—   Kaut ko es tomēr pateicu, — Marju ķircinājās. — Ja runājas, tad taču kaut kas jāpasaka.

—   Tas gan, bet… par to vēstuli?

—   Teicu, ka es tev atnesu Riho vēstuli.

—   Un tālāk?

—   Ko tālāk?

—       Tu taču nebūsi teikusi, ka Riho lūdza, lai viņam palīdz izmukt no mājas aresta?

—   Un tad?

—   Nu, vai zini…

Marju veikli izmantoja varu, kas tik negaidīti un pēkšņi bija iekritusi viņas rokās un ko tik viegli varētu vērst pret Pēteri.

—       Pasaki papriekš — vai tu tiešām palīdzēji Riho izkļūt no ieslodzījuma? Citādi es neteikšu nekā.

Pēteris nopūtās.

—   Bet par to tev būs jātur mute.

—   Labi! — Marju bija ar mieru turēt muti.

—   Tu neteiksi it nevienam?

—   Neteikšu.

—   Goda vārds?

—   Goda vārds.

Pēteris atkal nopūtās un tad nomurmināja:

—   Nu palīdzēju… palīdzēju, jā.

—        Cik aizraujoši! — Marju iesaucās. — Vai Riho ne­bija bail, ka to kāds varētu redzēt un pateikt vecākiem?

—   Es apsaitēju viņam galvu ar marles saitēm.

—   Ar marles saitēm? — Marju smējās.

—       Nu jā, it kā viņain būtu kaut kāda trauma. Tikai acis atstāji! vaļā. Neviens viņu nebūtu pazinis.

Marju atkal smējās.

Pēkšņi Jirnass atskārta: šīs marles saites taču ir tas pats skafandrs!

—        Bet tagad, — Pēteris atgriezās pie sava jautā­juma, — pasaki — ko tu Mēlikam stāstīji?

—       Nekā nestāstīju! Es taču tev apsolīju! Par vēs­tules saturu Mēliks nekā nedabūja zināt!

«Gan jau drīz dabūs,» Jirnass apmierināts nodomāja un zagās prom no dārza mājiņas. Ar to viņš varēja savu izlūkošanu uzskatīt par izbeigtu. Visi svarīgākie jaunumi bija izzināti. Un ķeizarkroņi… Arī ķeizar­kroņi var pagaidīt. Ko tur skaidrot! Tad jau govs lidi­nāšanu un apstarošanu arī uzvels viņam. Pirmām kārtām jānoskaidro viss, kas attiecas uz Pēteri un Riho…

Jirnass izkļuva uz ielas un metās skriet. Ātrums, atkal ātrums ir izšķirošais. Lai viņš varētu jaunās zi­ņas atnest draugiem iespējami drīzāk… Lai tikmēr nekas neaizmirstos… Un, drāzdamies pa vārtiem iekšā, Jirnass kliedza pilnā kaklā:

—   Klausieties! Klausieties nu!

Mēliks, Ķerta un Kaurs izbrīnā skatījās uz Jirnasu, kad tas rāva vaļā savu stāstāmo gluži kā multiplikāci­jas filmas personāžs. Un, jo ilgāk Jirnass stāstīja, jo lielāka interese bija redzama klausītāju sejās. Kad Jir­nass bija visu izstāstījis, Mēliks iesaucās:

—   Man radās idejai

Un tūlīt viņš ņēmās dedzīgi klāstīt savas idejas ari pārējiem.

17

Otrā rītā Pēteris sēdēja, atspiedies uz elkoņiem, pie galda un ar trulu skatienu blenza uz Madisiņu, kurš istabas kaktā kaut ko cēla no klucīšiem. Vecmāmuļa beidzot bija tikusi pie ogošanas, nepatikšanas un stros- tēšana bija aiz muguras, un vakarējais pārkāpums ta­gad Pēterim bija jāizpērk: rūpīgi jāpieskata Madisiņš un jāuzvedas tik labi, cik vien iespējams, — jābūt īstam paipusītiin. Tādus norādījumus mamma, aizejot darbā, bija devusi. «Lai notiek!» Pēteris nolēma. «Ne- drīkst'šaut pār strīpu.» Tādēļ viņš sēdēja tikpat kā bez kustībām, nekā nedarīdams. Tikai tā, pēc Pētera do­mām, bija iespējams būt «īstam paipusītim». Pati dzīve pierādījusi: tikko tu, cilvēks, sāc ko darīt vai rīkoties, tā agri vai vēlu tam neizbēgami seko visādas likstas. To spilgti parādīja paši pēdējie notikumi. Laime, ka Mēliks bija atnācis pie Riho. Kā visi notikušie starp­gadījumi būtu risinājušies tālāk, par to Pēteris pat domāt negribēja. Zināmā mērā Pēteris bija Mēlikam pateicību parādā. Nebūtu tikai Mēliks ar visu to jezgu nonācis azartā… Gan jau arī tas norims. Mēlikam nav nekāda lāga pieturas punkta. Riho bija taisnība, kad viņš lika Pēterim visu līdz pēdējam noliegt. Ko tādā gadījumā Mēliks iesāks, ja viss līdz pēdējam tiks no­liegts? Par laimi, arī Marju neesot nekā būtiska izpļā­pājusi. Tikai to vien pateikusi, ka atnesusi no Riho vēs­tuli. Cilvēki sarakstīties drīkst, cik vien tiem tīk, te

Mēlikam nebūtu ko brīnīties… Tas, ka cilvēki negrib turpmāk ņemt pienu no Lēni tantes, gan pavisam slikti. Taču vēl trakāk būtu, ja starpgadījumi, kas saistīti ar Riho mājas arestu, kļutu par sarunu vielu visam cie­matam. Skaidrs. Tātad visu noliegt — un cauri. Cita ceļa nav… Vienreizīgi mistiska, protams, bija tā būtne skafandrā, no kuras viņi abi ar Riho aizmuka. Nevaja­dzēja gan Riho mukšanu pieminēt sarunā ar Mēliku. Mēlikam, to dzirdot, acis vien iepletās, un viņš tūlīt sāka gudrot, sak, tā un tā, un tā tālāk. Likās — Mē­liks par visu to kaut ko zina. Taču jautāt Mēlikam viņi abi nedrīkstēja. Viņi nedrīkstēja nevienam nekā jautāt, tāpat kā nedrīkstēja ne ar vienu par šo būtni skafandrā runāt. Viss bija jānoliedz — viņi abi ar Riho nekur nebija gājuši un nekā nebija redzējuši.

Zvanam atskanot, Pēteris pamodās no savām domām. Kāds bija aiz durvīm. Pēteris aizvilkās līdz priekšna­mam un atvēra durvis.

Mēliks! Atkal Mēliks…

Pulkstenis bija desmit, taču Pēterim, protams, nebija ne jausmas, ka tieši desmitos jāsākas operācijai, kurai Mēliks iepriekšējā vakarā bija devis skanīgu nosau­kumu «Trīs uzbrukuma viļņi». Tagad šiem viļņiem ci­tam pēc cita bija jāgrūst pār Pēteri, bez žēlastības ap­slāpējot un satriecot jebkādu pretošanos.

—   Mēs vakar palikām pusvārdā, — Mēliks uzsāka. — Tev pēkšņi bija radusies briesmīga steiga.

—   Vecāmāte gaidīja, — Pēteris nomurmināja. — Tu jau zini.

—   Un tagad? — Mēliks vaicāja. — Vai tagad tev ir mazliet laika?

—   Mmjā, — Pēteris negribīgi novilka.

Ko lai citu saka? Tagad viņam faktiski laiks ir. Mē­liks ķērās pie lietas.

—  Tātad jūs abi ar Riho par Lēni tantes govi nezi­nāt itin nekā?

—   Nē.

—   Un jūs govij it nekā nedarījāt?

—   Nekā. Kā tad mēs to būtu varējuši… Riho taču visu laiku atrodas mājas arestā.

—  Visu laiku?

—   Kā tad.

—  Vai tu šad tad nepalīdzēji viņam izmukt no ieslo­dzījuma?

—   Es?

—  Jā, tu, kurš gan cits…

—   Tev viegli teikt, — Pēteris atbildēja. — Bet Riho nekad nebūtu uzdrošinājies iziet no istabas. Padomā pats — viņš taču ik uz soļa varētu iekrist.

—  Tu tā domā?

—   Protams.

Mēliks zīmīgi nosmīnēja.

—   Kāpēc viņš neapsaitēja galvu ar marles saitēm? Tā, lai tikai acis būtu redzamas? Tādā izskatā viņu neviens nepazītu.

Klusums! Pirmā uzbrukuma viļņa kore. Taču tobrīd nenotika nekas cits, kā vienīgi istabas kaktā Madisiņa uzceltais tornis ar lielu brīkšķi sagāzās un klucīši aiz­ripoja pa grīdu kur kurais. Madiss skaļi ieraudājās, un Peteris piesteidzās pie brālīša, lai viņu nomierinātu.

—   Nekas, nekas, — Pēteris mierīgi iesāka. — Gan mēs atkal uzcelsim jaunu torni, vēl skaistāku un vēl augstāku…

Viņš mudīgi nometās uz visām četrām zemē un rā­poja pa grīdu, palīdzēdams Madisam savākt klucīšus. Laikam vēl nekad nebija gadījies, ka Pēteris ar tādu līdzjūtību būtu izturējies pret Madisiņa sīkajām neveik­smēm. Un, no otras puses, laikam neviena Madisiņa ne­veiksme nebija gadījusies Pēterim tik izdevīgā brīdī. Bērnam taču bija jāpalīdz. Šobrīd nebija iespējams ar Mēliku izskaidroties. Vispirms Pēterim bija jāpalīdz uzcelt mazajam brālītim jaunu torni un pa būvēšanas laiku jāapdomā, kā vislabāk izlocīties no Mēlika tinci­nāšanas. Bet Mēliks diemžēl drīz vien atkal ierunājās un traucēja Pēterim apdomāties.

—   Nāc taču reiz pie prāta, — Mēliks teica. — Ne jau joka pēc es tev plijos virsū. Tas viss taču ir Lēni tantes labad, saproti?

—   Nekā nesaprotu, — Pēteris attrauca, rūpīgi dar­bodamies ap torni. — Liec labāk man mieru, tu taču redzi, ka man šobrīd svarīgāks darbs darāms.

—   Labi, — Mēliks nosmējās. — Es pagaidīšu, kamēr tu uzcelsi savu debesskrāpi.

Lai! Viņš gaidīs. Ik brīdi var sākties otrais vilnis.

Un tieši tad, kad Pēteris par lielu prieku Madisam torņa smailei lika virsū pēdējo klucīti, atskanēja zvans. Zvanīja divas reizes, kā tas operācijā bija paredzēts.

—   Labrīti

Jaunais viesis bija Jirnass. Viņš mundri iegāja istabā, saskatījās ar Mēliku, paslavēja torni un pavaicāja Ma­disam, kā viņam klājoties.

Pēteris noskārta, ka Mēlika un Jirnasa vienlaicīgā ierašanās viņa mājā nebūs tikai nejauša sagadīšanās. Vairāk nekā skaidrs: te ir darīšana ar veikli noorga­nizētu sazvērestību. Jābūt modram un jāvairās no liek­vārdības. Pēteris ar neslēptu neuzticību vērīgi noska­tīja Jirnasu un tad visai nelaipni uzprasīja:

—  Vai tev ir kādas darīšanas?

—   Tā kā būtu, — Jirnass atbildēja un, negaidot aici­nājuma, apsēdās. — Proti — man tavā priekšā jāat­vainojas.

Ko tas nozīmē? Tik tiešām nedzirdēta pieklājība, vis­maz puiku starpā.

—   Par ko tad? — Pēteris piesardzīgi iejautājās.

Tai pašā brīdī otrais uzbrukuma vilnis uzgāzās vi­ņam uz kakla.

—   Es tevi vakar briesmīgi izbiedēju, atceries, tur, pie Lēni krustmātes govs? Citādi jau jūs abi ar Riho nebūtu aizmukuši…

Jirnass mirkli patlksminājās par Pētera izbīli un sar­kanajiem plapkumiem viņa sejā. Tad piemetināja:

—   Man bija sejas tīkliņš galvā, tāpēc jūs mani ne­pazināt.

Te tev nu bija kosmoss ar visām būtnēm! Pēterim sāka zust pamats zem kājām. Bet atkāpties nedrīkstēja.

—   Tu mani esi sajaucis ar kādu citu. Skaidrs? Cauri tīkliņam nevar lāgā redzēt. Riho tup mājas arestā. Nav ticis no istabas ārā.

Jirnass nomērīja Pēteri ar tādu skatienu, kas paud» pašpaļāvību, lepnumu un gudrākā pārākumu.

—   Es, starp citu, esmu izlūks, — viņš teica. — Un izlūku nemaz nav tik viegli apvest ap stūri, kā tu to domā. Es pat griezi esmu redzējis. Starp citu, es vakar vakarā slepus noklausījos, ko tu dārza mājiņā Marju izklāstīji. Jā gan! īstam izlūkam reizumis gadās šo to noklausīties.

Ka Jirnass bija griezi redzējis, tas Pēterim nebija nekas jauns. Bet ka viņš būtu slapstījies pa Marju ve­cāsmātes dārzu… Nē, visu vairs nebija iespējams noliegt, tas bija vairāk nekā skaidrs.

—        Ko lai dara, — Pēteris klusu teica un smagi no­pūtās. — Ja jūs gribat zināt, tad… Mēs ar Riho izgā­jām gan mazliet pablandīties. Riho vairs nevarēja iz­tikt bez svaiga gaisa. Bet govi mēs Lēni tantei neat- vedām, tas mans pēdējais vārds.

—  Vai pats pēdējais? — Mēliks noprasīja.

Tai pašā mirkli, iekāms Pēteris paguva atbildēt, atskanēja zvans trīs reizes pēc kārtas. Tas skanēja ilgi un uzstājīgi, it kā pat skaļāk nekā iepriekš.

—       Nu gan viņš uzrāvies! — Jirnass pačukstēja Mē­likam, kad Pēteris bija nozudis priekšnamā.

—   Redzēs, — Mēliks klusi atbildēja.

Istabā ienāca Kaurs un aiz viņa — Ķerta ar mazo Sīri, Lēni tantes mazmeitiņu, pie rokas!

—• Redzi nu, — Kaurs jautri teica. — Madiss arī mājās, viss, kā nākas. Ne viņš bija nozagts, nekā.

Taču Kaura mēļošana šobrīd nevienu neinteresēja. Šobrīd visu acis saspringti raudzījās uz mazo Sīri.

Tad, lūk, kas notika.

—       Ai! — Sīri iesaucās un sāka vērīgi lūkoties Pē­terī. — Mazais onkulis! Tas ir mazais onkulis! Viņš palīdzēja Magonei nokāpt no koka!

Pazina…

—   Tornis! — Sīri iespiedzās. — Cik skaists tornis…

Meitenīte devās uz Madisa rotaļu stūrīti, un tūlīt abi

bērni sāka apspriest, vai tornim nebūtu iespējams vēl ko pārbūvēt. Bērni paliek bērni, viņi ātri iepazīstas.

Bet Sīri un Madisa savstarpējā saprašanās nemaz nesaistīja pārējās sabiedrības uzmanību.

—       Nu? — Mēliks teica un jautājoši paskatījās uz Pēteri. — Vai tu vēl ko piebildīsi pie sava pēdējā vārda?

Pēteris nobubināja:

—   Esmu iekritis, vairāk nekā … Ko jūs tagad gribat?

Trešais vilnis bija nogruvis pār viņa galvu.

—        Tu aiziesi pie Lēni tantes, — Mēliks noteica. — Un arī pie kaimiņu Matildes. Izstāstīsi visu, kā bija. Tas ir viss.

Iestājās klusums. Pēteris klusēja labu laiku, kamēr beidzot satriekts teica: Es pārdomāšu.

Operācija «Trīs uzbrukuma viļņi» bija izbeigta.

18

Pēc dažām dienām Mēliks, Jirnass, Kaurs un Ķerta atkal visi kopā sēdēja Jirnasa dārzā, un Ķertai blakus sēdēja ari mazā Sīri, jo nebūtu glīti ignorēt meitenīti, kad te notika kaut kas jauks. Te, proti, tika sarīkoti dārza svētki jeb pikniks, kā to nosauca Kaurs. Cienas­tam, bija svaigs, tikko izsviests medus, ko Jirnass bija dabūjis no tēvoča kā atlīdzību par savām pūlēm. Ķerta bija izklājusi zālītē galdauta vietā dvieli, ikvienam priekšā bija nolikts mazs stikla šķīvītis, bet vidū pus­litra burkā mirdzēja zeltdzeltenais medus.

No medus burkas cita pēc citas ceļoja viesiem izda­lītas karotes līdz stikla šķīvīšiem, bet no turienes tālāk mutē. Vienīgi Sīri ar savu karotīti lāgā netika galā, un Mēliks ar patiku vēroja, kā Ķerta ar mātes mai­gumu meitenītei palīdzēja un to pamācīja. Tas, kas ar Madisiņu palika pusdarīts, tagad ar Sīri tika gandarīts. Ķertas rīcībā bija bērns, un viņa varēja to visādi ap­rūpēt. Turklāt Lēni tante par bērnu neprasīja it nekādu samaksu. Viņa pat priecājās, ka vecākie bērni tik lab­prāt spēlējas ar mazāko, — to viņa apliecināja jau tad, kad visi četr.i draugi atnāca lūgt, lai viņiem ļauj ņemt Sīri līdzi uzbrukuma trešā viļņa īstenošanai.

Jirnass, kurš ar savu vareno skrējienu, kā zināms, vairāk par citiem bija pelnījis medus balvu, baudīja saldumsaldo kārumu vēl jo priecīgāk tādēļ, ka starp­gadījums ar ķeizarkroņiem arī bija viņam aiz muguras. Droši, ar paceltu galvu viņš bija stājies Marju vecās­mātes priekšā un sīki izstāstījis visu, kā bija. Vecmā­muļa nedusmojās, tikai smējās, gaužām smējās par to, jo viņai tiešām licies, it kā nezvērs būtu pārlidojis pār sētu. Un tie pāris ķeizarkroņi — to dēļ Jirnass nemaz lai nebēdājoties. Svarīgākais, ka viņš atzinies. Tagad viņai pašai būšot omulīgāk staigāt pa pagalmu, kad skaidri zināms, kas īsti noticis…

Kaurs veikli grozīja pirkstos karoti, lai medus neno­pilētu, un tad, ar ātru kustību iebāzis to mutē, teica:

—  Šķīvji stāv uz vietas, bet karotes lidot lido mūsu rokās.

Atskanēja smiekli.

Tā beidzās notikums ar lidojošiem šķīvjiem un būt­nēm. Arī Kauram. Vipermanis, pats lielais Vipermanis bija satriecis pīšļos lidojošos šķīvjus, kurus Kaurs bija iztēlojies pasaules izplatījumā. Jo no rīta Jirnass pasta kastītē bija atradis Vipermaņa vēstuli — diezgan īsu, tomēr draudzīgu vēstuli. «Sveiki, zēni!» — un tā tālāk. Vipermanis paziņoja, ka apaļie plankumi fotoattēlos radušies no fotoaparāta objektīva iekšējā atspoguļo­juma. Skaidrs! Un iekšējais atspoguļojums savukārt radies tādēļ, ka acīmredzot fotografēts pret sauli. Tātad Mēlika apgalvojums, ka mūsdienu fotogrāfija ir īsta māksla, nevis tikai bilžu taisīšana, bijis pilnīgi pareizs. Bez tam Vipermanis vēl rakstīja, ka ap lidojošiem šķīvjiem bijusi sacelta lielākā brēka, nekā tas bijis vērts. Sis jautājums vēl pamatīgi izpētāms. Vairumu infor­mācijas par lidojošiem šķīvjiem zinātnieki vēl neesot pārbaudījuši, un neviens pieņēmums par tā dēvētajām kosmiskajām būtnēm līdz šim neesot pierādīts.

Par lidojošiem šķīvjiem nebija vairs divu domu, jo apšaubīt pazīstamā zinātnieka apgalvojumu nebija ne­kāda pamata. Neraugoties uz vilšanos, Kaurs vīrišķīgi panesa savas teorijas sabrukumu un pat spēja reizēm par sevi pazoboties. Pēdējā laikā viņš sevišķi bieži uzsvēra, ka maldīties ir cilvēciski un visslavenākie pēt­nieki ari dažkārt novirzoties uz maldu ceļiem.

Lai būtu kā būdams, Mēlika noorganizētā operācija «Trīs uzbrukuma viļņi» katrā ziņā vainagojās spožiem panākumiem. Pēteri, šo glumo zuti, uzbrukuma viļņi bija izmetuši krastā, kur viņš, domājams, vēl tagad nevarīgi tirinās.

Nočīkstēja vārtiņi, un visu skatieni acumirklī ar sa­springtu uzmanību pievērsās mājas stūrim. Ar Jirnasa dārza vārtiņu čīkstēšanu pēdējā laikā bija sācies dažs labs svarīgs notikums.

Pēteris!!!

Viņš lēni un nedroši tuvojās draugu bariņam, nes­dams lielu papīra turzu, kura bija izraibināta sarka­niem plankumiem.

—   Labu ēstgribu!

—        Paldies! — Jirnass, būdams namatēvs, pirmais atņēma.

Pēteris apstājās mazliet tālāk no svētku galda.

—   Es biju pie Lēni krustmātes, — viņš paziņoja.

—  Un pie kaimiņu Matildes arī.

—   Iznākums? — Mēliks strupi jautāja.

—        Kaimiņu Matilde atkal ņemot pienu no Lēni tan­tes. Kaķi atspirguši.

Ak tā gan! Tātad šoreiz vārtiņu čīkstēšana nevēstīja nekādu jaunu notikumu sākumu. Šoreiz tā nozīmēja beigas. Notikums ar lidojošiem šķīvjiem bija cietis ne­veiksmi. Pēteris atnāca tikai, lai pieliktu pēdējo punktu.

—   Labi, — Mēliks teica. — Tas būtu nokārtots. Taču Pēteris negāja prom. Viņš mīņājās un cilāja no

vienas rokas otrā savu turzu.

—        Vai tu negribi medu nogaršot? — Jirnass vaicāja. Viņa balsī skanēja uzvarētāja pārākums: sak, lūdzu! Tu biji iekūlies sprukās un darīji, ko mēs likām. Tagad mēs varam tev piedāvāt medu. Uzvarētāji arvien ir augstsirdīgi.

Taču Pēteris pakratīja galvu.

—   Lēni tante man iedeva zemenes, — viņš teica.

—  Skaistas, gatavas dārza zemenes…

—   Un tad? — Jirnass jautāja. Pēteris paskaidroja:

—        Viņa iedeva šīs zemenes tāpēc, ka es izstāstīju visu, kā ar govi bija. Nu, it kā pateicību vai… Viņa bija priecīga, ka Matilde atkal ņem no viņas pienu.

—   Tad ir labi, — Kaurs teica.

—   Nu jā, bet…

—   Kas par «bet»? — Mēliks noprasīja.

Pēteris neatbildēja. Viņš panācās tuvāk un nolika zemeņu turzu blakus medus burkai.

—       Vareni! — Jirnass iesaucās. — Zemenes un me­dus! Sēdies tik pie galda, Pēter!

Taču Pēteris neapsēdās. Pagrieza muguru un aizgāja.

—       Maldīties ir cilvēciski, — Kaurs piezīmēja. — Lūk, Pēteris tomēr sapratis, ka… šīs zemenes faktiski pie­nākas mums.

—   Beidz! — Mēliks iebilda.

Kaurs paskatījās uz pārējiem un apklusa. Viņiem vi­siem bija daudz kas pārdomājams.

1

Kerta izgaja šķērsām cauri ciematam un devās tālāk kapsētu. Viņa nevarēja saprast, kādēļ Mēliks gri­bēja ar viņu satikties tieši kapos, bet galu galā maza pastaiga nemaz nenāk par ļaunu. Tik un tā pēc pāris dienām būs jāatgriežas pilsētas mūros, un kādēļ vēl mazliet nepastaigaties zem šīs mazās kapsētas simt­gadīgajām liepām un kastaņām, palīksmināties par puķu smaržu un baudīt mūžīgo mieru, kas valda ap kapu kopiņām.

Domas par drīzu aizbraukšanu Ķertu mazliet skum­dināja. Protams, viņa jau sāka ilgoties pēc mātes un tēva. Un pēc mājām vispār. Un pat pēc jūras, kura bija redzama pa virtuves logu. Bet, no otras puses, viņa arī šeit bija paguvusi iejusties un iedzīvoties. Jir­nasa mājās valdīja draudzīga atmosfēra, un Jirnass pats bija labs draugs, kaut arī mazliet jocīgs. Kaurs, protams, bija vēl jocīgāks ar saviem lidojošiem šķīv­jiem un visu pārējo, taču sirds Ķertai sasila, atceroties, kā viņa, ieradusies šeit, bija saņēmusi no Kaura mazo, mazliet pajukušo puķu pušķīti. Un Mēliks …

Kādēļ Mēliks gribēja ar viņu satikties tieši kapsētā — ciemata visattālākajā nostūrī?

Ķerta izņēma no blūzes kabatiņas salocītu papīra gabaliņu un vēlreiz to pārlasīja:

Sveika, Kerl!

Piedod, ka traucēju Tevi ar savu vēstuli, bet man nepieciešams ar Tevi parunāt. Atnāc rīt pulksten 11-os uz kapsētu. Aiz kapličas, 82 soļus ejot tālāk pa celiņu,

Tu ieraudzīsi Johannesa Ampalka veco zālēs ieaugušo kapu. Tā tuvumā ir sols. Tur es Tevi gaidīšu. Uz re­dzēšanos!

Mēliks

Taisnību sakot, šķita mazliet dīvaini, ka Mēliks aicina viņu uz kapsētu tieši ar vēstuli. «Sveika» un «piedod», un tā tālāk. It ka viņi atrastos katrs savā pa­saules malā. Viņi taču abi bija Jirnasa dārzā spēlējuši paslēpes un tikai kopš pusstundas viens otram pa­devuši labdienu. Tomēr Mēliks viņai bija iespiedis saujā šo vēstuli, kaut gan būtu varējis to pateikt tieši. Bet var būt, ka rakstisks uzaicinājums ierasties kapsētā iznāk svinīgāk. Vai vismaz noslēpumaināk. Un kapsēta pati par sevi ir kaut kas noslēpumains.

Aiz kokiem jau pavīdēja kapličas zvanu tornis. Ķerta aizgāja pa kapsētas galveno ceļu līdz kapličai, no­griezās gar stūri un devās pa šauru taciņu tālāk. Viens, divi, trīs, četri, pieci soļi. Vairāk nebija ko skaitīt, jo viņa jau pamanīja Mēliku.

Mēliks sēdēja uz sola taisns un nekustīgs. Gaidīja. Un, kad Ķerta pienāca klāt, tad pamanīja, ka Mēlika seja ir ārkārtīgi nopietna, pat bēdīga. It kā viņš sērotu par šo nepazīstamo Johannesu Ampalku, kurš, spriežot pēc sensenās kapa plāksnes, aizgājis veļu valstī vis­maz pirms simt gadiem.

—   Sveiks, Mēlik! — Ķerta uzrunāja.

Mēliks piecēlās.

—   Sveika!

Ķertai uz mirkli iešāvās prātā, sak, vai nevajadzētu sniegt Mēlikam roku, kā pieņemts pieaugušo starpā. Tai dienā viņu abu attiecības šķita briesmīgi līdzīgas pieaugušo attiecībām. Sarokošanās tomēr izpalika. Ķerta apjautājās:

—  Vai tu mani ilgi gaidīji?

—  Gaidīju gan, — Mēliks atbildēja. — Apmēram stundu.

—   Kā tā? — Ķerta gandrīz vai sabijās. — Vai tie­šām es tik daudz nokavēju?

Mēliks, gribēdams viņu nomierināt, pakratīja galvu.

—  Gluži otrādi, — viņš sacīja. — Es atnācu stundu agrāk.

—   Stundu agrāk! — Ķerta izbrīnījās. — Kādēļ?

Mēliks neatbildēja tūlīt, bet ar roku deva zīmi, lai

Ķerta apsēžas uz sola. Tikai kad viņi abi bija viens otram blakus pasēdējuši kādu brītiņu, Mēliks teica:

—   Man taču bija jāsagatavojas.

Atkal klusums. Tikai kukainīši sīca visapkārt. Mē­liks sīkāk nepaskaidroja, kas viņam bijis jāsagatavo veselu stundu.

—       Kāpēc tu gribēji ar mani satikties tieši kapsētā? — Ķerta jautāja.

—   Te ir tāds miers un klusums, — Mēliks atbildēja.

—  Tev tā neliekas?

—        Liekas gan, — Ķerta teica. — Tallinas kapos ar­vien ir daudz ļaužu, bet te neredz nevienu cilvēku stai­gājam.

—   Mūsu kapsētā ir maz kapu, — Mēliks paskaidroja,

—  jo mūsu ciemata ļaudis vispār dzīvo ļoti ilgu mūžu. Ņemsim, piemēram, Kaura dzimtu. Kaura vecvecmā­miņa ir itin žirgta un vēl sēņo un ogo. Vai arī ņem­sim šo pašu Johannesu Āmpalku. Kapa plāksnē uz­raksts gandrīz izdrupis, tomēr tik daudz vēl salasāms, ka vecais vīrs nodzīvojis deviņdesmit sešus vai deviņ­desmit septiņus gadus.

Ķerta neatbildēja nekā.

—  Vai tu netici? — Mēliks jautāja.

—   Ticu gan.

Mēliks minēja vēl dažus ciemata ļaudis, kuri bija ievērojami tieši ar savu lielo vecumu.

—        Mūsu ciematā ir maz automašīnu, — viņš turpi­nāja. — Gaiss nav saindēts ar izplūdes gāzi. Bet vese­lībai tīrs gaiss ir ārkārtīgi svarīgs.

Ķerta nezināja, ko lai par šo runāšanu domā. Meliks taču nebūs viņu lūdzis nākt šurp, lai nolasītu lekciju par veselīgu dzīvesveidu.

—   Mēlik!

—   Jā, kas ir?

—   Pasaki man …

Ķerta bija nodomājusi tieši, bez aplinkiem noprasīt, kālab Mēliks viņu aicinājis šurp uz kapiem. Bet tad pēkšņi tik tiešs jautājums viņai likās pārāk skarbs vai nevietā, vai uzbāzīgs, vai kā lai pasaka. Tādēļ Ķerta -savu jautājumu neizteica līdz galam, bet mainīja sa­runas tematu:

—        Saki — kā tu skaties uz rūdīšanos ar aukstu ūdeni?

—        Ikkatra rūdīšanās, protams, nāk veselībai par labu, — Mēliks dedzīgi ņēmās skaidrot. — Noberzēša- nās ar slapju dvieli un tā tālāk. Bet dažs labs rūdī­šanos pārspīlē. Piemēram, tic, kas āliņģos peldas. Kas par daudz, tas par daudz, vai ne?

—   Tā jau ir, — Ķerta teica un nopūtās.

No Ķertas nopūtas Mēliks saprata, ka tiešām, kas par daudz, tas par daudz. Diezgan ilgi viņš jau bija runājis aplinkiem, līdzīgi kaķim, kas staigā ap karstu putru. Ievads nekad nedrīkst būt pārāk garš, viņam, topošam rakstniekam, to vajadzēja zināt. Šis likums pastāv ne tikai rakstniecībā, bet ari dzīvē.

—   Ķertai

Tūlīt viņš nāks klaja ar savu sakamo, tūlīt pat.

—   Jā?

Arī Ķerta saprata, ka tagad jānāk tam, kā dej Meliks bija viņu aicinājis šurp uz kapsētu.

—   Es gribēju tev ko lūgt.

—   Ko tad, Mēlik?

—  Tas man butu briesmīgi svarīgi.

—   Nu tad lūdz taču!

Klusums.

Un pēkšņi:

—   Lūdzu!

Balss atskanēja viņiem aiz muguras — pazīstamā Kaura balss.

—        Laipni lūdzu, te viņi ir. Divas mušas ar vienu sitienu! Vai tā nav telepātija, ko?

Tagad bija Mēlika reize nopūsties, un Mēliks nopūtās arī — smagi, no pašiem sirds dziļumiem.

Jirnasa un Kaura ierašanās kapos bija visai dīvaina parādība. Veselu gadu ne viens, ne otrs tur nebija kāju spēris, bet 11u viņi bija klāt kā likts, turklāt Mēlikam tik neizdevīgā bridi. Tādēļ būs nepieciešams tuvāk pa­skaidrot, kādos apstākļos tas notika.

Pirms kādas stundas Jirnass sēdēja viens mājās un domāja. Viņš domāja par dzīvi. Viņš bija nācis pie secinājuma, ka dzīve ir visai daudzveidīga, savā ziņā pat sarežģīta un to visu rada acīmredzot cilvēki. Ari paši cilvēki ir diezgan sarežģīti, Jirnass prātoja. Pie­mēram, Ķerta. Parasti viņi visi kopā spēlējās un visu darīja kopīgi. Bet šodien… Šodien Ķerta rādīja gluži citādu seju. Bija aizgājusi viena pati. Bija teikusi, ka viņai kāds jāsatiekot. Bet kas? Par to Ķerta nebija bil­dusi ne pušplēsta vārda, un šāda noslēpumaina rīcība visā nopietnībā radīja īgnumu.

Jirnass mēģināja tam tikt pāri ar prātu. Pieņemsim, ka Ķerta ciematā iepazinusies ar kādu meiteni un grib ar to parunāties vai nu par kleitām, vai kaut ko tam­līdzīgu. Varbūt tiešām tā ir. Meitenēm taču ir savas — īpatnējas intereses, kurās nevajag iejaukties, jo tas viss ir dabas dots…

Tomēr ne. Prāts var teikt, ko grib, jūtas runā citu valodu. Jirnass juta, tieši juta, ka te slēpjas kas cits.

Kur Mēliks šobrīd varētu būt? Pēdējā laikā viņš bieži strādāja pie sava romāna. Jirnasā pamodās ļaunas aiz­domas, ka Mēliks stingri apņēmies strādāt pie tās mei­tenes tēla, kurai vajadzēs figurēt romānā un kura, pēc Kaura domām, būs mazliet līdzīga Ķertai. Bet, ja Mē­liks nopietni sācis ņemties ap šo Ķertai līdzīgo meite­nes tēlu, kādēļ gan viņam nevarētu būt nopietna inte­rese arī par pašu Ķertu? Un Jirnass juta, ka tieši Mēliks varētu būt tā noslēpumainā persona, ar kuru Ķerta aizgājusi satikties.

Bet Kaurs? Sinī gadījumā vismaz Kauram bija brīvi jāstaigā apkārt. Un tieši tai mirklī, kad Jirnasa domu gaita apstājās pie Kaura, aiz durvīm kāds klauvēja.

—  Tu? — Jirnass iesaucās, kad Kaurs ienāca istabā. — Tā tik ir sagadīšanās!

Tāda saņemšana Kauru mazliet pārsteidza.

—   Kāda sagadīšanās? — viņš izbrīnījās. — Ja es aizeju pie tevis un tu esi mājās, tad taču, dabiski, mēs nejauši sastopamies.

—  Es tieši šobrīd domāju par tevi, — Jirnass pa­skaidroja.

Kaurs kļuva uzmanīgs.

—   Tu domāji?

—   Nu jā.

—   Un es tūlīt ierados?

—   Tieši tā.

Kaura seja staroja.

—   Telcpātija! — viņš sajūsmā iesaucās.

—   Kas? — Jirnass uzreiz nesaprata.

—       Te-le-pā-ti-ja, — Kaurs svinīgi atkārtoja. — Tev piemīt telepātiskas spējas, saproti?

—   Lāgā nesaprotu vis, — Jirnass atzinās.

—       Tu sajuti, ka es tuvojos, — Kaurs paskaidroja. — Tādē| tu sāki par mani domāt. Tādu parādību sauc par telepātiju.

Nu Jirnass saprata. Jā gan, laikam viņš sajuta, kā citādi. Tātad viņam ir tās… telepātiskās spējas. Iznāk, ka viņš ir baigi īpatnējs cilvēks. Bet pirms tam viņš bija jutis, ka Mēliks un Ķerta …

—        Ko Mēliks labu dara? — Jirnass piesardzīgi ap­jautājās.

—   Aizgāja vākt materiālu, — Kaurs īsi atteica.

—       Ūja, — Jirnass nobrīnījās. — Papīru, dzelzs lūž­ņus vai ko citu?

Kaurs paraustīja plecus.

—       Sīkāk viņš nepaskaidroja, bija mazrunīgs. Kā jau rakstnieks — zināma lieta.

—        Es domāju, ka viņi abi ar Ķertu vāc to mate­riālu, — Jirnass teica. — Ķerta ari aizgāja ar noslē­pumainu seju.

—       Nevar būt! — Kaurs apšaubīja. — Viņi būtu pa­teikuši.

—        Bet man ir tāda sajūta, — Jirnass palika pie sava.

—   Vai telepātiska sajūta?

—   Laikam gan.

Tagad Kaurs sajuta pret Jirnasu daudz lielāku inte­resi.

—       Mēģināsim viņus atrast, — viņš teica. — Un, ja viņi tiešām ir kopā, tad…

—   Nu? — Jirnass vaicāja.

—        Nu tad par tavām telepātiskajām spējam nav vairs nekādu šaubu.

Jirnass nekā neiebilda. Viņi izgāja laukā un devās uz ciemata centru. Taču drīz vien viņiem k|uva skaidrs, ka bezmērķa klaiņāšana sevišķus panākumus nedos. Ciemats ir pārāk liels, lai tajā tikai uz labu laimi va­rētu atrast divus cilvēkbērnus.

—       Mēģini viņu atrašanas vietu noteikt ar telepātijas palīdzību! — Kauram bija pēkšņi radusies šāda ideja. — Tad viņi mums būs tikpat kā rokā.

Jirnass šaubījās, stipri šaubījās, vai viņa telepātiskās spējas pa šo īso laiciņu būtu attīstījušās līdz tik aug­stam līmenim, lai viņš varētu noteikt, kur Mēliks un Ķerta tieši šobrīd vāc savu materiālu.

—       Tas viss tomēr nav nemaz tik vienkāršs, — viņš iebilda. — Lai to veiktu, ir mazliet jākoncentrējas.

—       Nu tad koncentrējies! — Kaurs teica. — Kas tev to liedz?

—        Koncentrēšanās arī nav nekāds nieks, — Jirnass joprojām izvairījās. — Koncentrēšanās prasa mieru un klusumu. Kur tu te cilvēku drūzmā un mašīnu rīboņā koncentrēsies!

Kaurs piekrita, ka Jirnasam savā ziņā ir taisnība, jo viņi bija nonākuši visdzīvākajā ciemata ielā.

—       Iesim kaut kur citur, — viņš teica. — Bet mēģi­nāt mums katrā ziņā jāmēģina.

Jirnass saprata, ka Kaurs no sava plāna tik vienkārši neatteiksies. Būs vismaz jāmēģina, lai tad notiek kas notikdams. Citas izejas nebija.

—       Mēs varētu aiziet kaut kur brīvā dabā. — Viņš beidzot piekāpās. — Vai, piemēram …

—  Vai, piemēram? — Kaurs k|uva nepacietīgs.

—       Zini ko! — Jirnasam pēkšņi iešāvās prātā šāda doma. — Kā būtu, ja mēs aizietu uz kapsētu?

—   Tu tā domā?

—       Man ir tāda sajūta, ka … Es to īsti labi neprotu izskaidrot. Bet man ir tāda sajūta, ka kapsēta un telepātija kolosāli saderas.

—       Pareizi! — Kaurs iebļāvās. — Mirušo dvēseles un mistika! Tieši tas telepātijai vajadzīgs!

Daudz nedomādami, viņi devās uz kapsētu. Un, kā jau mēs zinām, drīz vien stāvēja aci pret aci ar Mēliku un Ķertu.

—        Kādu materiālu jūs te vācat? — Jirnass jautāja, kad bija attapies no satraukuma, ko radījusi šāda tele- pātiska sastapšanās. — Vai miroņkaulus, vai?

Mēliks samulsis nodūra acis, taču Kaurs nedeva vi- i.iarn laiku atbildei — viiiš aizrautīgi sāka stāstīt par Jirnasa telepātiskajām spējam.

—       Jocīgi gan, — Mēliks teica, kad Kaurs savu stās­tāmo bija izrunājis. — Senāk šīs Jirnasa spējas nebija parādījušās.

—       Telepālija ir, tā sakot, iekšēja padarīšana, — Kaurs paskaidroja. — Telepātiskām spējām nav nemaz īpaši klaji jāparādās.

—       Telcpātija, tēlaini izsakoties, ir jāuztver ar jū­tām, — Jirnass svarīgi piebilda. — Es sajutu it kā ar astoto pratu, ka jums jābūt šeit.

—       Mēs būsim pēdejie stulbeņi, ja neizmantosim Jir­nasa spējas, — Kaurs teica. — Bet kā to lai dara?

Mēliks gan nespēja tik pēkšņi iejusties Jirnasa un Kaura sajūsmā par telepātiju, bet viņš it kā pa jokam tomēr teica:

—       Varbūt varētu ar telepātijas palīdzību dot kādu triecienu Riho un Pēterim. Varētu beidzot tos iedzīt kaut vai pašā Kikerperas purvā

—       Te kaut kas sāk ataust, — Kaurs ar vēl lielāku pacilātību teica. — Sī doma pati par sevi ir spīdoša. Es tikai šaubos, vai Pēteri ar Riho varētu bāzt vienā maisā.

—       Tev taisnība, — Jirnass piekrita Kauram. — Arī man liekas — Pēteris ir mazliet mainījies. Viņā kaut kas it kā rūgtu, it kā ataustu.

—        Pietiktu galu galā ar Riho vien, — Mēliks izvē­lējās zelta vidusceļu. — Lai Pēteris rūgst vien tālāk, bet mēs ar telepātijas spēku parādīsim Riho velnu.

Sādu atrisinājumu neviens nenopaļāja. Bet tad pēc ilgākas klusu ciešanas arī Ķerta pavēra muti.

—       Varbūt mums izdosies atbrīvot Pēteri no Riho ietekmes. Ja Pēterim kaut kas sāk ataust…

—       Urrrā! — iesaucās Kaurs. — Ar telepātiju mēs Pēteri iztaisīsim par īstu cilvēku!

—   Mērķis katrā ziņā ir cēls, — Mēliks atzina.

Ar to viss bija izlemts.

'Kikerperas purvs — vietvārds igauņu epā «Kalevi- poegs».

3

Pēteris gausi klaiņāja pa galveno ciemata ielu un mocījās ar dzīves apnikumu. Vasaras lielākā daļa jau bija aiz muguras, bet viņam uz visu jauko laiku diem­žēl bija jāatskatās ar tukšuma sajutu. Nebija nekā tāda, kas viņa dzīvi būtu darījis bagātāku vai skais­tāku. Tieši otrādi — likstas sekoja cita citai, un neveik­smes mijās tikai ar apnicīgu garlaicību. Arī nākotne nesolīja neko prātīgāku, jo ko tu, vientuļš un dzīvē vīlies cilvēks, tādu sevišķu uzsāksi? No Riho viņš pē­dējā laikā bija sācis gandrīz tīšuprāt vairīties, jo Riho tiešām bija kā nelaimes apzīmogots. Vajadzēja tikai ar viņu kopā kaut ko nopietnāku uzsākt, kā drīz vien no visām pusēm uz kakla gāzās visādas nepatikšanas. Likās — Mēlikam un tiem pārējiem ir daudz laimīgāks liktenis. Ko te vispār domāt — starp viņiem un Pēteri rēgojās nepārejams bezdibenis, bet starp Riho un Pēteri vismaz nebija tāda bezdibeņa, tikai šis nelaimes zī­mogs.

Pēteris centās palikt piesardzīgs ari tad, kad pilnīgi negaidot satikās ar Riho pie avīžu kioska.

—  Are, kur vecītis! — priecīgi iesaucās Riho. — Arī tu reiz ar visu savu reimatismu esi iznācis ārā!

—  Kādu reimatismu? — Pēteris uzmeta Riho modru skatienu. — Ne man kāds reimatisms, nekas.

—   Kaut kāda vaina tevi tomēr mocījusi, — Riho mēļoja. — Marju stāstīja. Augsts asinsspiediens vai kaut kas tamlīdzīgs… Es baidījos, ka tu būsi pavisam saspiests, tik ilgi nekur nebiji redzams.

—  Es vairāk pa dārzu dzīvoju, — Pēteris nobubināja. — Un vispār …

—   Ko vispār?

—  Mani nospiež nevis asinsspiediens, bet visa šī ķeza. Dzīve aiziet, bet nekas prātīgs nav izdarīts.

—  Nu jā, — Riho piekrita. — Būs stingrāk jāsa­ņemas.

Pēteris nevarēja izprast, ko, pēc Riho domām, varētu nozīmēt saņemšanās, tādēļ atzina par labāku klusēt. Nevarēja būt drošs, ka aiz Riho saņemšanās atkal ne­slēpjas kāda neveiksme.

Bet tad Riho, pēkšņi ieskatīdamies Pēterim acīs, teica:

—       Mani atkal nospiež, ka mans labākais draugs man pagriezis muguru.

Peteris joprojām klusēja. Viņš gluži labi saprata, kurp Riho ar savu runāšanu tēmē, taču neatrada vaja­dzīgos vārdus.

—        Es ļoti labi saprotu, ka tu vairs negribi ar mani ielaisties, — Riho turpinaja. — Es redzu, ka tu no ma­nis vairies. Bet nedomā, ka es tevi vainoju. Pēc visām jezgām ar Lēni krustmātes govi tu esi mazliet zaudējis līdzsvaru. Es to saprotu. Draugam draugs taču vien­mēr jāsaprot, vai ne?

—  Mh-mh, — Pēteris novilka.

Tad Riho teica:

—   Faktiski pie visa vainīgi ir viņi.

—       Kādi viņi? — Pēteris jautāja, lai gan atbildi jau iepriekš paredzēja.

—       Vainīgi ir Mēliks, Jirnass un Kaurs, — teica Riho, katra zēna vārdu uzsvērdams. — Viņi iedzinuši mūsu draudzībai starpā ķīli.

Pēteris gan par to nebija pārliecināts, taču viņš ne­apstrīdēja Riho viedokli. Bija taču labi zināms, kā šādi strīdi viņu abu starpa beidzās: Riho vienmēr prata tā savirknēt vārdus, ka taisnība bija viņam.

—       Viņi mūsu draudzībai starpā iedzinuši ķīli, — Riho atkārtoja. — 2ēl, ka tas viņiem gandrīz jau iz­devies.

—   Nu, nu? — Pēteris atrūca.

Ko viņš varēja teikt? Nevarēja taču Riho daiļrunībai atbildēt tā: sak, tiesa gan — ķīlis ir iedzīts un drau­dzība uz visiem laikiem pagalam.

—- Vai tu domā, ka mēs varētu kā senāk turēties kopā?

Pēteris nespēja skatīties uz Riho. Viņš pagrieza galvu sāņus un ļāva savam skatienam bezmērķīgi klīst pār ielu. Te pēkšņi…

—   Nāk! — Pēteris iesaucās.

Tagad arī Riho viņus pamanīja — no tālienes tuvo­jās Mēliks, Jirnass, Kaurs un tā pilsētas meitene. Lai gan attālums bija krietni liels, tomēr varēja saprast, ka viņi par kaut ko dzīvi sarunājas.

—   Šurp, mudīgi!

Riho parāva Pēteri pie piedurknes aiz kioska, lai tur paslēptos, un paskaidroja:

—       Viņi ir milzīgi aizrāvušies ar savu sarunu, var­būt kaut ko no tas izlobīsim.

Sekoja klusa nogaidīšana. Lūrēt nebija nozīmes, jo veltīga ziņkārība dažkārt var kļūt liktenīga.

Tad atskanēja Jirnasa balss:

—        Padomājiet kaut vai par to, ka Pēteris zemenes, kuras bija dabūjis no Lēni tantes, atnesa mums. Viņš faktiski būtu varējis tās visas līdz pēdējai odziņai pats sev ielikt ribās.

—       Vitamīni plus dzelzs. Zemenes satur baigi daudz dzelzs.

To paskaidroja Kaurs.

Visi četri draugi apstājās pie kioska un acīmredzot vērīgi apskatīja vitrīnu.

—       Nu jā, — Jirnass turpināja. — Pēteris būtu va­rējis visu šo kaudzi dzelzs pats notiesāt, tā ka pat gai­lis pakaļ nedziedātu. Bet viņa labākais «es» uzveica zemākos instinktus.

Cita balss:

—       Pēteris jau nav tas trakākais. Bet Riho gan mes aiztrieksim uz Kikerperas purvu. Kā sviestin aizsvie­dīsim.

Tas bija Mēliks.

—   «Pionieris» vel nav atnests, — meitene teica.

Vairāk nekas nebija dzirdams — prom viņi bija.

Kad Pēteris un Riho pēc pāris minūtēm uzdrošinājās

izlīst no slēptuves, visa sabiedrība jau bija nozudusi.

Pētera krūtīs bangoja juceklīgas jūtas, un tumšas aizdomas sāka apēnot viņa izmocīto dvēseli vēl vairāk, kad Riho svinīgi pasludinaja:

—       Ir viena vienīga iespēja — zobu pret zobu un ķīli pret ķīli.

—   Tu domā, ka …

—       Viņi mēģināja mūsu starpā iedzīt ķīli, bet ķīlis atdūrās pret draudzības tērauda vairogu. Tagad ir mūsu kārta dzīt ķīli, un, ja tas mums neizdosies, lai mani ne­viens vairs nesauc par Reugu Riho.

—       Bezcerīgi. — Pēteris atmeta ar roku. — Tos tu nesanaidosi.

—       Gan redzēsi, tas nemaz nav tik sarežģīti, — Riho palika pie sava. — Vispirms tev ar viņiem jāsadrau­dzējas.

—   Man? — Pēteris izbrīnījās. — Ar viņiem?

—        Protams, ne jau pa īstam, — Riho paskaidroja. — Tev jāiemanto viņu uzticība, saproti? Pēc tam mēs ķīli iedzīsim, ka nemetas.

Ak tā gan. Vienmēr bija viņš, Pēteris, tas dumiķis, kam galva jābāž ugunī. Jauki gan!

—       Kāpēc tu pats neiemanto viņu uzticību? — Pēteris diezgan skarbi jautāja.

Riho iecietīgi pasmaidīja.

—        Vai tad tu nedzirdēji, ko viņi runāja? Mani viņi būtu pašā ellē ietriekuši. Vai kaut kādā purvā, kā Mē­liks izteicās. Bet ar tevi viņi noteikti ielaidīsies — tu viņus tik jauki ieēdināji. Ar tām Lēni tantes zeme­nēm — es domāju. Aiznest viņiem zemenes — tā gan tev bija vienreizīga ideja.

—       Tā nemaz nebija iepriekš domāts, — Pēteris no­pūtās. — Lai viņus ieēdinātu …

—       Vienalga, — Riho teica. — Tas arī nav nemaz tik svarīgi, ko tu pats tobrīd domāji. Svarīgs ir iznākums. Un tagad viņi tev ir lieliski ieēdināti.

Pēteris izlikās žāvājamies.

—   Kā tad paliek? — Riho noprasīja.

—   Tad jau manīs, — Pēteris nomurmināja.

Tā pati vecā dziesma — ko gan citu viņš būtu zi­nājis pateikt?

4

Kā jau dažu labu reizi senāk, tā arī tagad Mēliks, Jirnass, Kaurs un Ķerta visi kopā saticīgi sēdēja dārza zālājā. Taču, ja grib tā īsti precizēt, Jirnass vis nesē­dēja, bet gaužām dīvaini visu laiku grozījās un locījās. Viņš, lūk, meklēja pareizu stāvokli telepātiskajām no­darbībām, tā, lai varētu labi koncentrēties.

— Telepātiskajai ietekmei tomēr ir viens mazs trū­kums, — Mēliks prātoja. — Jirnass nopūlas gan fiziski, gan garīgi, tomēr mēs ne ar kādiem paņēmieniem ne­varam uzzināt, kā Jirnass ietekmējis Pēteri.

—       Mēs varam Pēteri pēc tam pārbaudīt, — Kaurs ieteica. — Telepātija tieši ar to ir tik spēcīga, ka tā var ietekmēt no tūkstoš kilometru attāluma. Tur slēp­jas tās lielais spēks.

Jirnass tikmēr bija sagriezies jocīgā līkuma un mur­mināja:

—        Pēter, Pēter, Pēter… Topi par nopietnu cil­vēku … Neņemies ar to Riho … Riho ir sātana kalps… Lai viņš brauc uz Kikerperas purvu …

—       Vai tu proti stāvēt uz galvas? — Mēliks partrauca Jirnasa koncentrēšanos.

Jirnass piecēlās un izdarīja dažus atslābināšanas vin­grinājumus.

—   Diez ko nemāku vis, — viņš atzinās.

—   Tu varētu vismaz pamēģināt, — Mēliks ieteica.

—   Tad visa tā bagāža vieglāk ieplūdīs tev galvā un telepatiskā ietekme būs spēcīgāka.

Jirnass svārstījās. Vai tik Mēliks viņu neāzē? Kaut kāda iekšēja balss viņam teica, ka ar Meliku jābūt piesardzīgam. Nevarēja būt drošs, vai Mēliks telepā- tiju ņem nopietni vai ne.

Taču arī Kaurs par Mēlika priekšlikumu bija sa­jūsmā.

—       Pareizi! — viņš iesaucās. — Tas ir jogu paņē­miens! Es pat tādus attēlus esmu redzējis!

Tā Jirnass nolēma izmēģināt, kā viņam izdosies no­stāties uz galvas. Diemžēl visi mēģinājumi beidzas ar kūleņiem, tā ka Jirnasam pat kļuva neerti, īpaši Ķertas priekšā.

—        Nekas. — Beidzot Kaurs atrada izeju. — Mēs ar Mēliku tevi pieturēsim aiz kājām.

Kad viņi atkal izmēģināja, vingrojums izdevās. Mē­liks turēja aiz vienas kājas, Kaurs aiz otras, un Jirnass labi noturējās līdzsvarā.

—   Koncentrējies labi krietni! — Kaurs mudināja.

—  Tagad gan Pēterim vajadzētu kaut ko just.

—        Pēter, Pēter, Pēter… — Jirnass atsāka murmi­nāšanu, un, tā kā asinis saplūda viņam galvā, tad seja kļuva sārta kā tikko nomazgāts sivēns.

Bet tad, pašā atbildīgākajā mirklī, Ķerta pēkšņi pa­ziņoja:

—   Liekas, vārtiņi nočīkstēja.

—       Vārtiņu eņģes ir iee||otas, — Jirnass atcirta, sa­dusmojies, ka viņš iztraucēts šajā pietiekami neērtajā koncentrēšanās brīdī, — tev tas tikai likās.

Arī Mēliks un Kaurs nekā nebija dzirdējuši.

—   Pēter, Pēter, Pēter … — Jirnass atsāka no gala.

Taču tālāk viņš tā ir netika, jo Ķerta gandrīz vai

iekliedzās:

—   Pēteris!

No Ķertas negaidītā un skaņā sauciena satrūkušies, Mēliks un Kaurs palaida va|ā Jirnasa kājas, un Jirnass atmuguriski nogāzās zālāja. Krustus gan viņš bija maz­liet satriecis, taču par to nelikās ne zinis. Tik mazas sāpes šobrīd nebija ko ņemt vērā. Svarīgākais, ka viņa pūles beidzot nesušas augļus — pie mājas stūra stā­vēja Pēteris. īstais Pēteris, Kolgi Pēteris dabiskajā lielumā.

—        Laipni lūdzu! — Jirnass uzvarētāja tonī teica. — Esiet tik laipni, mans uzdevums ir paveikts.

—       Tik tiešām tas ir Pēteris … tas gan … — Mēliks stomījās, un no viņa sejas ikviens varēja nolasīt: sak, lai nu senāk bija, kā bija, taču tagad viņš nemaz nešaubās par Jirnasa telepātiskajām spējām.

Ķerta bija briesmīgi nopietna. Viņa nepavisam ne­bija no bailīgajām, tomēr Pētera pēkšņā ierašanās viņu bija saviļņojusi. Tas taču ar prātu nekādi nebija iz­skaidrojams: Jirnasam tikai vajadzēja dažas reizes no­murmināt Pētera vārdu, kā jau Pēteris nāk pa vārtiem iekšā! Tādas, lietas, kas iet pāri saprašanai, parasti mēdz būt mazliet baismīgas.

Kaurs turpretim par Pētera ierašanos nebija pār­steigts. Gluži otrādi — viņa sejā staroja uzvaras prieks, kad viņš apmierinats sacīja:

—       Redzējāt? Jirnass neiegāzīs. īpaši vēl tad, kad stāv uz galvas.

Pēteris nedroši panāca dažus soļus tuvāk.

—       Vai jūs piramīdu taisījāt? — viņš bailīgi jau­tāja.

—       Ne gluži, — Mēliks uz labu laimi atbildēja. —Bet apmēram uz to pusi.

—   Lāgā neiznāca, vai? — Pēteris interesējās.

—        Kā nu ne! — Kaurs spalgi iekliedzās. — Viss vei­cās labāk, nekā tu vari iedomāties!

—       Beidz! — Mēliks pameta uz Kaura pusi brīdinošu skatienu.

Ej nu sazini, ko Kaurs lielajā aizrautība var palaist vaļa. Pēterim nekādā ziņā, vismaz pagaidām, par tele- pātiju nekas nebūtu jāzina.

—        Kādu piramīdu var uztaisīt trijatā vai četratā? — Mēliks no jauna uzrunāja Pēteri. — Būtu citādi, ja arī tu nāktu mūsu barā.

—   Vai es?

Tik draudzīgu saņemšanu Pēteris nemaz nebija gai­dījis.

—       Kā nekā par vienu vīru vairāk, — ari Jirnass iekrita valodā.

Tiesa kas tiesa — no naida ne vēsts.

—       Nnjāa, — Pēteris novilka. — Varētu pamēģinat, ja jūs domājat, ka …

Un Kaurs viltīgi izmeta āķi.

—       Varbūt tu paaicināsi Riho arī vēl palīgos, — viņš teica. — Tad visi draugi būtu kopā un piramīda iz­nāktu varena.

Pārējie ar interesi vēroja Pēteri. Ko viņš atbildēs? Ko viņš par Riho teiks? Vai Riho ietekme jau nesāk at- slabt? Jirnass taču bija milzīgi koncentrējies.

Pēteris nodūra acis.

—   Riho es gan negribētu aicināt.

—   Kādēļ? — Mēliks jautāja.

Sasprindzinājums bija sasniedzis kulminācijas punktu.

—       Man ar Riho vairs lāgā neklape, — Pēteris teica, joprojām pētīdams savu noputējušo sandaļu purnus.

—  Manis pēc tas Riho varētu …

—   Nu, nu? — Katirs aiz nepacietības jau sāka lēkāt.

—   Ko tad Riho, pēc tavam domām, varētu darīt?

—       Manis pēc Riho varētu braukt kaut vai purvā. Kaut vai pa gaisu aizlaisties.

Pārsteigums bija satriecošs. Ja Riho šai brīdī būtu lidojis pāri Jirnasa mājai un kliedzis, ka dodoties mek­lēt Kikerperas purvu, tas nebūtu atstājis tik spēcīgu iespaidu kā Pētera pēdējie vārdi. Nu bija pilnīgi skaidrs, ka Pēteris ir telepatijas skavās. Un šīs skavas bija stiprākas, nekā to būtu varējis kāds sapnī iedo­māties.

—       Ko jūs mani tik savādi aplūkojat? — Pēteris kļuva nemierīgs.

Protams, viņš nemaz neapzinājās savu stāvokli.

—        Neko, — Mēliks atbildēja tik mierīgi, cik vien tobrīd spēja. — Kas mums ko aplūkot. Gan mēs tik­sim galā ari bez Riho.

—        Ķeramies pie piramīdām, — Jirnass mudinaja. — Ko mēs blenžam?

Neko darīt — par telepātiju nedrīkstēja runāt, iekams Pēteris nedosies mājup. Bija jāpaciešas, lai cik grūti tas būtu.

Viņi sāka taisīt piramīdas.

5

—       Tātad viņi aicināja tevi vēl otru reizi? — Riho jautāja.

—       Nu jā, — Pēteris apstiprināja. — Lai es nākot vienmēr, kad tikai vēloties. Kopā taču esot jautrāk, vai kā viņi tur teica.

—   Vai tad bija jautri?

Pēteris pakasīja pakausi.

—   Savā ziņā bija arī.

—       Šķiet, ka te kaut kas sanāks, — Riho apmierināts sacīja un izstiepa kājas.

Viņi abi sēdēja Riho mājās, katrs savā atzveltnes krēslā. Uz dīvāna stāvēja karafe ar limonādi, tai bla­kus divas lējās glāzes. Pēteris par savu ciemošanos Jirnasa dārzā jau bija visos sīkumos atreferējis, taču Riho joprojām vēl un vēl izprašņāja. Viņš gribēja zi­nāt visu sīki, lai turpmākiem plāniem būtu stingrs pa­mats.

—       Un tas skuķis? — Riho vaicāja. — Kā skuķis iz­turējās?

Viņš ielēja glāzēs limonādi, un Pēteris tikmēr pū­lējās atcerēties.

—       Pie piramīdām viņa bija vairāk izrotājums. Bet citādi vainas nekādas.

—   Vārds?

—   Ķerta.

—       Ak Ķerta! — Riho atkārtoja. — Skaidrs. Es ceru, ka viņa pret tevi izturējās silti un draudzīgi.

trukst lapas 169.170

Lūdzu — tā ir pavisam parasta valsts māja ar oficiālu numuru un tā tālāk. Gar tādu māju var jebkurš pil­nīgi mierigi pastaigāties.

Tā savā nodabā spriedelēja Pēteris, un tā beigās ari notika, ka pēc stundas ceturkšņa viņš klauvēja pie Jir­nasa durvīm.

Kad Ķerta pati tās atvēra, Pēteris atviegloti nopū­tās. Jirnasu Pēteris gan nepavisam nebūtu gribējis re­dzēt. Tomēr viņš, izlikdamies vīlies, pavaicāja:

—  Vai Jirnass nav mājās?

—       Pagaidi drusciņ, — Ķerta atbildēja. — Jirnass aizskrēja uz veikalu.

Pēteris mīņājās.

—  Ak uz veikalu …

—       Viņam vajadzētu drīz atgriezties. — Ķerta drau­dzīgi pasmējās.

—   Nu, ja Jirnass aizgājis uz veikalu …

—   Kas tad ir?

—       Nu, ja Jirnass aizgājis uz veikalu, — Pēteris pilns apņēmības atsāka, — varbūt tu rīt pustrijos atnāktu ar mani un Madisiņu mazliet pastaigāties. Tev, tā sa­kot, uz bērnu audzināšanu esot nags. Pametīsim var­būt kadu līkumu.

Kcrta nespēja nopietni noklausīties — to stāstot, tik jocīgs bija Pēteris.

—       Kāds tam sakars ar Jirnasa iešanu uz veikalu? — viņa jautri vaicāja.

—        Nu, pie veikala mēs varētu satikties, — Pēteris uz labu laimi izgrūda. Un tūlīt arī aizgaja. Aizgāja, atbildi nenogaidījis, un pazuda pari sētai, lai nejauši nesatiktu Jirnasu. Sis ceļš viņam bija pazīstams no kādas senākas reizes.

6

Kad Ķerta otrā dienā pulksten pustrijos bija atnākusi pie veikala, Pēteris vēl nekur nebija redzams. Ķertai tūlīt ienāca prātā, ka Mēliks kapsētā bija ieradies par veselu stundu agrāk un viņu tur gaidījis. Lai saga­tavotos, kā viņš pats izteicās. Bet Pēteris … Cilvēks no cilvēka tomēr atšķiras, Ķerta nodomāja. Un vēl viņa domāja, ka viņi varbūt gluži veltīgi noņemas ar Pē­teri. Tagad stāvi te un blenz citiem par apsmieklu. Laika kavēklim izdzert limonādi ari nebija iespējams, jo šobrīd veikalam bija pusdienas pārtraukums.

Tomēr Ķerta negāja mājup, kā pirmajā sašutuma mirklī bija gribējusi, bet palika staigājam veikala tu­vumā. Kā nekā tikšanās ar Pēteri nebija tikai viņas personiskā darīšana. Tā bija pamatīgi apspriesta un pār­domāta kopā ar Mēliku, Jirnasu un Kauru, un vienprā­tīgi tika izlemts, ka šādu iespēju nedrīkstētu atstāt ne­izmantotu. Kaurs bija dziļi pārliecināts, ka Pēterim tieši tagad visvairāk vajadzīgs meitenes iejūtīgums un godprātīgums pretstatā Riho ļaunprātigumam un tiek­smei uz intrigām. Jirnass bija teicis, ka dzelzs jākaļot, kamēr tā karsta. Dzelzs, proti, Pēteris patlaban ar tele- pātiju esot sakarsēts līdz baltkvēlei, un Ķertai esot pienācis īstais brīdis to pārveidot. Vienīgi Mēliks sā­kumā tā kā šaubījās par šo pasākumu, bet vēlāk arī viņš zināmā mērā piekrita pārējiem.

Pēteris ieradās apmēram par ceturtdaļstundu vēlāk. Ar Madisiņu pie rokas un diezgan nožēlojamā izskatā viņš piegāja pie Ķertas un teica:

—  Ak tu tomēr atnāci!

—   Es, starp citu, atnācu laikā, — Ķerta atbildēja un sniedza roku, taču nevis Pēterim, bet gan Ma- disam.

—   Labdien, Madisiņ!

Tā kā Madiss grasījās sniegt kreiso roku, Ķertai va­jadzēja viņu pamācīt, kā pareizi jāsasveicinās. Tas prasīja mazliet laika, un Pēteris jau kļuva nemierīgs.

—   Ejam nu! — viņš nervozi skubināja.

—   Kurp tu tā steidzies? — Ķerta vaicāja. — Līdz šim tev laika bija vai cik.

Pēteris saprata gan, ka Ķertas vārdi atliecas uz viņa nosebošanos. Bet viņš taču nevarēja sākt skaidrot, ka bija tīšuprāt nokavējies. Visa viņa drosme pēdējā mirklī bija vējā. Viņš bija cerējis, ka Ķerta varbūt viņu tik ilgi negaidīs un viss šis pasākums izputēs. Tā viņš arī Riho acīs būtu palicis puika uz goda: viņš ar sīko ieradies, bet Ķerta ne acu nav rādījusi. Bet nu vairs nebija nekādas izejas, un pulksten trijos bija jāierodas pie Marju dārza vārtiņiem.

—     Es nemaz nesteidzos, — Pēteris taisnojās. — Es tāpat vien … Bērnam kustēšanās kolosāli nāk par labu, attīstās kāju muskuļi, un tiek novērsta plakanā pēda.

—    Vai tad Madisiņam ir plakanā pēda? — Ķerta no­brīnījās.

—    Vēl nav, — Pēteris paskaidroja. — Bet tā var rasties, ja viņš uz vietas vien stāvēs un vingrināsies pareizi sniegt rociņu.

Sāda Pētera valoda Ķertu sasmīdināja, un viņi sāka iet. Gāja klusēdami. Madisiņš gāja pa vidu.

—    Ar bērniem ir diezgan daudz rupju, — Pēteris mēģināja uzsākt sarunu.

—   Protams, — Ķerta piekrita.

Labu laiku atkal ne viens, ne otrs neteica ne vārda.

—     Kaut vai tās pašas bailes par plakanās pēdas rašanos, — Pēteris beidzot sacīja.

Bet te Madiss sāka mīdīties pa putekļiem un lallināt:

—     Pēda, pēda, plak, plak, plak. Tipa tapa plak, plak, plak.

—    Nedrīkst! — Pēteris apsauca Madisu. — Tev no­putēs drēbes.

Viņi devās tālāk, un Ķerta domāja par to, cik gan dīvaini, ka pēdējā laikā viņai jānoklausās sarunas tikai par higiēnas jautājumiem. Ar Mēliku viņi bija runājuši par norūdīšanos ar aukstu ūdeni, un Pēteris atkal gra­sās spriedelēt par plakanām pēdām. Bet kas aiz tā slēpjas? Kāpēc Mēliks viņu bija aicinājis uz kapiem? Kāpēc Pēteris gribēja ar viņu pastaigāties? Rūdīšanās un plakanās pēdas … Bet kas ir īstenībā?

—     Bērni ļoti ātri savārta drēbes, — Pēteris teica. — Tagad iela ir tikai putekļaina, bet kad būs dubļi…

—   Mhmh, — Ķerta novilka.

Pēteris noprata, ka sakarīga saruna nesanāks, un ju­tās visai neveikli. Viņš atviegloti uzelpoja tikai tad, kad jau pavīdēja Marju māja. Cerams, ka Riho būs paveicis visus vajadzīgos priekšdarbus. Bet, ja gadī- tos, ka ne, tad viņš savu uzdevumu gan būs kārtīgi izpildījis. Ķerta ir atvesta, un tālāk lai notfek kas no­tikdams.

—     Ar sīko ir gluži patīkami pastaigāties, — viņš mēģināja atsākt sarunu. — Vai ne?

—   Tā nekas, — Ķerta piekrita.

—        Pastaigai tik tiešām ir sava jēga, — Pēteris tur­pināja. — Tu pats pastaigājies un reizē paplašini bērna redzesloku.

—       Un cīnies pret plakanajam pēdām, — Ķerta pie­metināja.

—   Nu jā, — Pēteris teica. — Arī tas, protams.

Tad pēkšņi Ķerta vaicāja:

—        Bet varbūt tev vēl kas bija padomā, kad tu aici­nāji mani pastaigaties?

Pēteris pielika soli — Marju dārzs bija jau tepat.

—       Varbūt tev tomēr bija kāda slepena doma? — Ķerta neatlaidās.

Līdz Marju dārza vārtiņiem atlika vairs tikai pāris desmiti so|u. Taču, mērojot ar Madisa solīšiem, atta- lums būtu divtik garš, un Madiss soļoja briesmīgi gausi. Tik tiešām posts vien ir ar tiem sīkajiem …

—       Kāda slepena doma? — Pēteris nomurmināja, rau­dams Madisu aiz rociņas uz priekšu.

Ķerta pētījoši skatījās Pēteri.

—   To taču es tev jautāju.

Paldies dievam … pašā pēdējā mirklī! Šobrīd Pēteris būtu gribējis Marju vai apmīļot. Tieši īstajā brīdī Marju atvēra vārtiņus un pati iznaca uz ielas.

—       Labdien! — Pēteris sveicināja, un viņa sejā at- pļaiksnījās priecīgs smaids.

—   Labdien! — Marju atņēma. — Vai pastaigājaties?

—        Pastaigājamies, — Pēteris apstiprināja. — Ar sīko šad tad ir tīri jauka pastaigāšanās. Tāpat vien, bez jebkādas slepenas domas.

—   Protams, — Marju piekrita.

Pēteris pēkšņi bija kļuvis pavisam cits cilvēks. Viņš krietni vien bija atguvis pašapziņu un paļāvību un pil­nīgi atraisīti teica:

—       Lūdzu, iepazīstieties! Te būs Marju… Un te Ķerta no Tallinas.

—        Kolosāli, — Marju teica. — Nāciet dārzā, es Ķer­tai parādīšu puķes, un mēs varēsim ari kaut ko pa­spēlēt.

Pēteris jautājoši pavērās Ķertā, bet Ķerta uzreiz piekrita Marju priekšlikumam. Apskatit dārzā puķes un

paspēlēt katrā ziņā būs daudz patīkamāk nekā klaiņāt pa putekļainam ielām un klausīties Pētera nesakarīgaja pļāpāšanā.

Viņi visi iegāja pa vārtiņiem dārzā.

7

Drīz pēc tam, kad Mēliks, Jirnass un Kaurs bija aiz­sūtījuši Ķertu uz satikšanos ar Pēteri, viņi sāka mazliet bažīties. Par Pēteri tomēr neviens nevarēja būt pilnīgi drošs. Viņš bija gan Jirnasa telepātijas iespaidā, taču no tā vēl nevarēja secināt, ka viņš būtu kļuvis īsts svē­tais. Ej nu sazini, kas viņam var prātā ienākt un kā­dās dēkās viņš var ievilināt meiteni.

—   Ieņem pozīciju, — Kaurs teica Jirnasam. — Tik ilgi, kamēr Ķerta nav atgriezusies, Pēteris jātur spēciga telepātijas iespaidā. Tad varam būt droši, ka Ķertai nekas slikts nenotiks.

—   Tu esi galīgi aptaurēts, — Jirnass izbijās. — Sie varbūt pusdienas dauzīsies apkārt. Es taču nespēju stundām ilgi stāvēt uz galvas.

—   Izdomāsim kādu citu pozīciju, — Kaurs ierosi­nāja. — Bet Ķertu nedrīkst pamest likteņa varā.

—   Es arī nespēju visu laiku koncentrēties. — Jirnass turējās pretim. — Manam spējām tomēr ir robežas.

—   Zinātne nepazīst nekādu robežu. — Kaurs pa­stāvēja uz savu. — Un telepātija taču ir zinātniski pilnīgi pierādīta — tīrā elektroviļņu spēle vai kas tam­līdzīgs. Zinātne vispār ir baigi visvarena.

Bet Jirnasam koncentrēšanās bija apnikusi, turklāt viņam nemaz nepatika, ka zinātne savā visvarenībā telepātiju izskaidro tik vienkārši. Elektroviļņu spēle vai kas tamlīdzīgs… Ja viņš sevī bija atklājis seviš­ķas spējas, tad gribētu būt ari citādi īpaša un noslē­pumaina personiba. Bet tagad iznāk, ka viņš zinātnes rokās ir tikai izmēģinājuma trusītis.

—   Paklausies, — Jirnass neapmierināti iebilda. — Tu izrunājies tā, it kā es būtu kaut kāda zinātniska rotaļ­lieta. Bet faktiski es esmu tiešām neparasts cilvēks. Pamēģini pats koncentrēties, ja tu ar savu zinātni esi tik liels.

—   Neskaisties nu, — Kaurs mierināja draugu. — Zi­nātne, starp citu, pētī dažādus cilvēkus, kā neparastus, tā parastus. Skola mums dabaszinātņu kabinetā atro­das pat cilvēka skelets. Ir taču skaidrs, ka šim skeletam nav nekādu telepātisku spēju, tomēr tas kalpo zinātnei.

—   Nu, vai zini! — Jirnass jau pa īstam noskaitās.

—  Ar skeletu gan vēl par agru mani salīdzināt.

—   Izbeidziet strīdu, — Mēliks iejaucās. — Ķertai no tā nebūs nekāda labuma.

—   Nu labi, — Kaurs teica. — Bet lai tad Jirnass nāk klajā ar kaut ko gudrāku.

—   Ak tu domā, ka es to nevaru? — Jirnass jopro­jām bija noskaņots kaujinieciski.

Tad viņam ienāca prātā, ka viņš turklāt ir ļoti labs izlūks. Kaut ari viņam piemīt telepātiskas spējas, gal­venokārt viņš tomēr ir lietišķs cilvēks. Viņš ir izlūks šā vārda tiešajā nozīmē. Un izlūkošanā telepātija ir īpaši noderīga. Jo izlūkam jājūt. Viņam il kā ar devīto prātu jājūt, kur varētu draudēt briesmas. Dabas- bērniem, piemēram, šis devītais prāts ir sevišķi labi attīstīts, un tā nav nekāda nejaušība, ka tieši no dabas- bērniem cēlies dažs labs lielisks izlūks.

To visu mazliet pārdomājis, Jirnass teica:

—   Manuprāt, Ķertu un Pēteri vajadzētu izsekot.

Mēlikam un Kauram bija jāatzīst, ka šis priekšli­kums ir vērā ņemams. Tik tiešām — dažkārt ir arī jā­darbojas. Ar telepātijas palīdzību vien visu tā kā tā nepaveiksi. Vienīga bēda, ka viņi mēļodami un prāto­dami zaudējuši daudz dārgā laika un tikmēr Ķerta un Pēteris būs par daudz aizsteigušies viņiem priekšā. Ko darīt?

—   Pie veikala iela sazarojas trijos virzienos, — Mē­liks prātoja. — Arī mēs esam tieši trīs.

—  Vai tiksiet galā? — Jirnass apšaubīja. — Izseko­šanai vajadzīgi daudzi priekšnoteikumi.

Taču Mēliks un Kaurs apgalvoja, ka viņi tomēr tik­šot galā. Bez tam ilgākai prātošanai vairs neesot laika, un tā nu viņi vispirms veica vidējo distanci — no Jirnasa dārza vārtiņiem līdz veikalam.

—   Sevišķi tālu šie nevarētu būt, — Kaurs apsvēra.

—   Madisam ir lēns temps, augstākais, divi kilometri stundā.

Nu viņi jau stāvēja mazā laukumiņā veikala priekšā un vēroja visas trīs ielas, kuras veda tālāk.

— Es iešu pa Kadiķu ielu, — Jirnass kategoriski paziņoja. — Tur vismazāk staigā ļaudis, turp jāiet visprasmīgākajam izlūkam.

Kaurs izvēlējās Cerību aleju. Nosaukuma labad. Lai būtu cerības. Mēlikam atlika Akas iela. Tā viņi devās uz priekšu, visi ar vienādu skubu.

Jirnass bija apmierināts. Viņš izlēma iet pa Kadiķu ielu ne tikai tādēļ, ka klusākā ielā vajadzīgs labāks iz­lūks. Viņš bija arī tālredzīgāks un iejūtīgāks un centās iedziļināties Pētera psihē. Viņš pieņēma, ka ikviens zēns, ejot pastaigāties ar maz pazīstamu meiteni un mazuli, izvēlēsies tieši tādu ielu, kur mazāk ļaužu. Tomēr ne nākamajā, ne arī aiznākamajā ielu krusto­jumā Jirnass nemanīja ne Ķertu, ne viņas pavadoņus. Līdz ar to viņa pašpaļāvība pamazām zuda. Viņš no­lēma, ka nav nekādas jēgas steigties, un lēnā garā uz labu laimi gāja tālāk.

Arī Kaurs sākumā cerību pilns sīkos riksīšos devās pa Cerību aleju. Viņš domāja — ja kāds ved meiteni pastaigāties, tad katrā ziņā izvēlēsies drīzāk aleju nekā parastu ielu. īstenībā te koku nemaz nebija, bet kaut ko taču nozīmēja šis cēlais svinīgais nosaukums — aleja. Taču arī Kauram nelaimējās. Arī viņš nemanīja ne Ķertu, ne Pēteri, par Madisu nemaz nerunājot. Bei­dzot viņam pazuda jebkāda patika turpināt izsekošanu. Pārmaiņas pēc viņš noskatījās, kā košuma dārzā plūcas suņi, bet, kad suņi bija piekusuši un ak- meņdārzs galīgi izbradāts, viņš ar mazu līkumu devās atpakaļ.

Laime atrast Ķertu un Pēteri krita Mēlikam. Tais­nību sakot, Mēliks neizjūta nekādu laimi, kad, nogrie­zies pa Ķiršu ielu, viņus abus pamanīja. Tieši otrādi, viņš juta sirdī ieduramies dzeloni. Pastaigājas! Ļoti aizkustinoša aina … Divi jaunieši roku rokā iet pretim zeltainajai saulei … Roku rokā viņi gan īsti negāja, viņiem pa vidu gāja bērns. Madiss, protams. No tāda attāluma nevarēja lāgā bērnu saskatīt, bet kas gan cits tas varētu būt. Kādreiz Mēliks pats gribēja Ķertu iepriecināt ar Madisu. Un tagad… Laiki mainījušies, kā redzams. Madiss taču ir Pētera brālītis, Pēteris var viņu katrā laikā bez jebkādas nomas maksas paņemt līdzi Ķertai ko izklaidēties.

Mēliks labprāt būtu atmetis ar roku izsekošanai, būtu aizgajis kaut vai uz kapsētu pie Johannesa Āmpalka zālēs ieaugušā kapa un tur domājis par laiku un cil­vēku mainīgumu. Taču viņš nedrīkstēja to darīt, izse­košana šobrīd bija viņa uzdevums, viņa pienākums. Lai sirds krūtīs saka ko sacīdama, viņam jāseko Ķertai un Pēterim.

Tā kā attālums starp Mēliku un Ķertu un Pēteri bija diezgan liels, Mēlikam nebija sevišķi jaslēpjas. Viņš tikai pagausināja gaitu, vairāk nekā. Un garastāvoklis viņam kļuva arvien sliktāks un sliktāks. Kā ģimene svētdienas pastaigā, viņš īdzīgi nodomāja. Un tad …

Atvērās zaļi darza vārtiņi. Kāda meitene iznāca pa vārtiņiem. Marju! Kā tad, te taču viņa dzīvo. Visi ap­stājās. Arī Mēliks palika stāvam. Un tad visa kom­pānija iegāja pa vārtiņiem dārzā.

Mēliks nezināja, ko darīt. Viņš ilgi svārstījās, kamēr beidzot nolēma doties iesaktajā virzienā.

Par laimi, Marju dārzu ieskāva biezs dzīvžogs. Mē­liks nebija redzams. Bet Mēliks pats arī nekā nevarēja redzēt. Viņš tikai dzirdēja.

— Redzi, Ķerta, cik skaistas puķes te vēl aug!

Tā bija Pētera balss.

Mēliks gaja tālāk, un dzelonis sāpīgi dūrās viņam sirdī.

8

Kā jau iepriekš bija teikts, Jirnass uz labu laimi gāja pa visu ciematu. Viņš arvien vēl izvēlējās klusākās ielas un uzmanīgi vēroja apkārtni, kaut gan saprata, ka Pēteris un Ķerta acīmredzot būs izvēlējušies citu ceļu. Beidzot viņš tīri nejauši nonāca ielā, kurā dzīvo Riho.

Vai arī šoreiz tā nebūs tikai tīrā nejaušība? Pēc Jir- nasa domām, tas bija vairāk nekā dīvaini, ka tieši tad, kad viņš tuvojās Riho mājai, pats Riho izmetas pa vārtiņiem un, ne reizes neatskatījies, aizsteidzās uz ciemata centru. Tā bija gandrīz telepātiska sagadīša- nas! Jirnass nodomāja, ka viņš varbūt nācis Riho uz pē­

dām, noslēpumaino telcpātisko spēku vadīts. Bet, lai būtu kā būdams, Jirnasam tagad radas pilnīgi pieņe­mams izsekošanas plāns. Kaut arī viņš nebija atradis ne Pēteri, ne Ķertu, taču Riho ari kaut ko nozīmēja.

Jirnass nolēma stingri sekot Riho pa pēdām un pie­lika soli. Likās — Riho briesmīgi steidzas, bet šobrīd tas pasākumam nāca tikai par labu, jo cilvēks, kurš kaut kur steidzas, parasti nekad neatskatās. Un, otr­kārt, cilvēkam, kurš steidzas, ir kāds mērķis. Un šo mērķi Jirnass centās izzināt.

Sākumā viss gāja gludi. No vienas ielas uz otru. Riho pa priekšu, Jirnass nopakaļ. Kad Riho vienā otrā vietā nogriezās ap stūri, Jirnass paātrināja tempu, pēc tam atkal vajadzīgo attālumu izlīdzināja. Tā, kā to dara pieredzējis izsekotājs.

Taču, nonācis līdz Ķiršu ielai, Jirnass pēkšņi it kā sastinga uz vietas. Riho bija nozudis. Kur? Līdz nā­kamai šķērsielai ir savi divsimt metri. Tik īsā laikā Riho nebūtu paguvis tur nokļūt, pat skriešus ne. Tātad viņš varētu būt tepat tuvumā. Bet var arī būt, ka, īsi­not ceļu, viņš izšmaucis caur kādu dārzu. Tas tiešām tā varētu būt. Kad Jirnass dzinās pakaļ bišu spietam, viņš pats bija drāzies cauri vismaz ducim dārzu, lai varētu skriet taisnā ceļā. Mūsdienās puikām vairs ne­viena sēta nav par šķērsli.

Jirnass piesardzīgi gaja uz priekšu un drīz vien iz­dzirda balsis. No Marju dārza skanēja spiedzieni un saucieni. Nebija grūti saprast, ka tur spēlējas bērni, un Jirnass nolēma pamest acis uz šiem bērniem. Varbūt Riho ir piebiedrojies spēlētājiem?

Dzīvžogs, kas auga gar Marju dārzu, atviegloja Jir­nasam īstenot savu nodomu, — to zina pat iesācējs, ka par dzīvžogu labāku slēptuvi izlūks nevar vēlēties. Jirnass veikli pārrāpās pari sētai un dzīvžoga aizsegā apsēdās zemē. Pirmām kārtam — mieru! Sākumā nav vērts pa zaru starpu sevišķi rēgoties. Jānogaida, vai kāds nav tevi nejauši ieraudzījis. Mierīgi sēžot un no­gaidot, rimsies arī sirds klauvēs, ja tās būs radušās, elpošanas ritms kļūs regulārs, un turpmākajai novē­rošanai tas nāks tikai par labu.

Bet notika tā, ka Jirnass pat nepaguva īsti nomieri­nāties, kad viņš sadzirdēja Ķertas balsi.

—   Pē-ē-ter!

Pēc dažiem mirkļiem Kedas skanīgajam saucienam sekoja spēcīga kāju dipoņa.

Tad sauca Pēteris: «Stāt!» — un dipoņa apklusa. Bija skaidrs, ka bērni spēlē «Vanckaru».

Jirnasa sirds uzgavilēja. Tomēr viņš bija atradis Pēteri un Ķertu! Telepātiskie viļņi bija uznesuši Riho uz viņa ceļa, un, izsekodams Riho, viņš beidzot bija sasniedzis mērķi. Tagad viņš jau droši raudzījās cauri dzīvžogam Marju dārzā, jo tie, kas spēlē «Vanckaru», tik lēti nepamana nevienu izsekotāju. Sī spēle cilvēku ārkārtīgi aizrauj.

Skaidrs… Pēteris, Marju un Ķerta. Mazliet tālāk Madiss darbojās ar lāpstiņu un sarkanu spainīti. Acīm­redzot šīs rotaļlietas būs saglabājušās vēl no Marju bērnu dienām. «Vanckaru» spēlēja ar kārtīgu basket­bola bumbu, arī tā, domājams, bija Marju īpašums.

—   Mā-ār-jū!

—   Pē-ē-ter!

—   Kē-ēr-ta!

Tā viņi spēlēja.

Un atkal no gala.

—   Kē-ēr-ta!

Šoreiz Ķerta nenotvēra bumbu, un Jirnass satrūkās — Pēteris drāzās tieši uz viņa paslēptuvi, ne par collu nenovirzīdamies sāņus, arvien tuvāk, arvien tuvāk …

—   Stāt! — Ķerta iesaucās.

Beidzot taču …

Pēteris tagad stāvēja tepat, tikai pāris metru attā­lumā no Jirnasa. Ķertai nebija ne mazāko cerību trā­pīt Pēterim ar bumbu, attālums bija pārāk liels. Bet Marju bija viltīgi aizskrējusi aiz ābeles, tādēļ Ķerta to­mēr nolēma izmēģināt laimi ar Pēteri. Viņa izdarīja trīs lēcienus uz Pētera pusi, kā to atļāva spēles notei­kumi, un notēmēja.

—       Nemaz nemēģini! — Pēteris smējās. — Tik un tā aizies garām.

Ķerta tomēr mēģināja.

Bumba pārlidoja pāri Pētera galvai… Pārlidoja un ielidoja dzīvžogā, ka nošvīkst vien.

—   Ķertai vanckars, Ķertai vanckars! — Marju sauca.

Taču Jirnass nespēja dzīvot spēlei līdzi. Kurš dabūs

vairāk vai mazāk tā saucamo olu, tas viņu nemaz ne­skāra. Vienīgais «Vanckars», kas viņu šobrīd interesēja, bija bumba. Jo bumba aizķērās zaros tieši viņa deguna priekšā. Viņš būtu varējis pataustīt to ar roku. Gandrīz tepat stāvēja arī Pēteris. Sākumā viņš bija stāvējis ar muguru pret Jirnasu, bet, kad bumba aizlidoja viņam garām, viņš apgriezās un uzmanīja bumbu. Tas no­zīmēja, ka viņš skatījās uz Jirnasu, protams, cauri dzīvžogam. Par laimi, tomēr dzīvžogs bija pietiekami biezs, tā ka Jirnass no savas slēptuves gan Pēterim skatījās acīs, bet Pēteris viņu tomēr nemanīja. Jirnass savās domās pateicās tam cilvēkam, kurš kādreiz bija izgudrojis «Vanckara» spēles noteikumus. Sie noteikumi izglāba Jirnasu — Pēteris tagad nedrīkstēja bumbu aizskart, jo tad viņš būtu Ķertas vanckaru dabūjis sev.

Bumbai pakaļ atnāca Ķerta. Viņa nāca, priecīgi pa- lēkdamās, kaut gan viņai bija ticis vanckars.

Jirnass juta, ka elpošana viņam kļūst neritmiska. Protams, tīšuprāt Ķerta viņu nenodos. Bet nejauši — ja nu viņa, piemēram, satrūkstas? Ja viņa pamana krū­mos nekustīgu cilvēku un nespēj noturēt baiļu klie­dzienu?

Nu Ķerta jau bija klāt.

Nu viņa noliecās … Pastiepa rokas pēc bumbas …

—   Ķerta! — Jirnass čukstēja. — Nebīsties, tas esmu es!

Viņš redzēja, ka meitene satrūkstas, bet, par laimi, no viņas lūpām neizlauzis ne mazākais kliedziens. Ķerta skatījās uz Jirnasu. Zari netraucēja sastapties abu acu pāru skatieniem, un Jirnass pamanīja Ķertas acīs izbrīnu. Izskaidrot stāvokli, protams, nebija laika.

—   Tagad ej prom! — Jirnass čukstēja un pielika pirkstu pie lūpām par zīmi, lai Ķerta viņam nekā ne­saka un tā nepievērš sev citu uzmanību.

Ķerta paņēma bumbu, apgriezās uri aizgāja. Viņas kavēšanās ilga tikai dažus mirkļus, un neviens nekā nemanīja. Bet tad Jirnasu pārņēma bažas, ka bumba varētu atkal nokrist viņa tuvumā un kāds cits no vi­ņiem atklāt slēptuvi.

Jirnass apskatījās visapkārt — bija jāpaslēpjas dro­šākā vietā. Un viņš sāka piesardzīgi līst tālāk starp dzīvžogu un sētu.

Lai viss notikušais būtu pilnīgi skaidrs, atstāsim Jir- nasu uz kādu laiku dārzā lienam pa dzīvžoga apakšu un paskatīsimies, ko Riho pa to laiku būs paguvis sa­darīt.

Jau iepriekšējā vakarā Riho iegaja pie Pētera un dabūja zināt, ka viņš aicinājis Ķertu pastaigaties. Pē­teris bija nobažījies par to, ka viņš ar pastaigu tikšot galā, jo Ķerta ir gandrīz sveša meitene un pastaigai varētu rasties kaut kāda piegarša vai pieskaņa. Bet Riho paskaidroja, ka šādas bažas Pēterim rodoties no pārliecīgas kautrības un šai gadījumā nevarot būt ne runas par kaut kādu pieskaņu. Zēnu un meiteņu drau­dzība mūsdienās tiekot uzskatīta par labo toni. Zēni un meitenes taču esot nākamie krietnie pilsoņi, kuriem jāveidojot draudzīgas ģimenes bez jebkādām piegaršām. Pēteri Riho apgalvojumi zināmā mērā nomierināja, un Riho devas pie Marju, lai veiktu vajadzīgos priekš­darbus.

Marju bija dārzā viena un laistīja puķes. Riho tūdaļ noprata, ka puķu laistīšanai paredzētais ūdens varētu tai paša laika 1it uz viņa dzirnavām. Te tikai enerģiski jārīkojas.

—   Veiksmi darbā! — Riho teica, ienākdams pa vār­tiņiem.

—   Paldies!

Marju nolika lejkannu zemē blakus dobei un ar vieglu izbrīnu paskatījās uz Riho. Sis apciemojums viņai bija negaidīts.

—   Pat vakarā vēl pie darba, — Riho nobrīnījās.

—   Puķes tieši vakarā jālaista, — Marju paskaidroja.

—  Tad, kad saule vairs nav tik karsta.

—   Varen interesanti, — Riho teica un piebilda:

—   Daba ir gan ellīgi sarežģīta, vai ne? Ja ņem kaut vai to pašu apputeksnēšanos un citas padarīšanas. Tieši ka mistika vai kā to saka.

Marju paraustīja plecus.

—   Kas nu apputeksnēšanās par mistiku, — viņa at­bildēja.

—   Es domāju par krustošanu.

Riho izmisīgi centās uzburt acu priekšā kādu piemē­rotu lappusi no dabaszinātņu mācību grāmatas, bet diemžēl no tā nekas neiznāca. Labi, ka vismaz krusto­šana ienāca īstajā brīdī prātā, citādi Marju varētu viņu noturēt par īstu nejēgu.

Marju atkal brīnījās, ka Riho tik dzīvi interesējas par puķēm. Līdz šim viņa Riho bija uzskatījusi par gluži citādu, par tādu, kam daba un puķes ir pilnīgi vienaldzīgas. Bet vēl jo vairāk Marju izbrīnījās, kad Riho pēkšņi ievaicājās:

—  Vai tev palīga nevajadzētu?

Arī to Marju nebūtu varējusi iedomāties, ka Riho būtu piedāvājis savu palīdzību. Tas nekādi nesakrita ar priekšstatu, kas viņai līdz šim bija radies par zēnu, kurš pat skolas izmēģinājuma dārza nekad nebija gri­bējis ne pirksta pakustināt.

—   Tu domā, ka …

—   Es domāju, ka šī lejkanna ir milzīgi liela, — Riho teica. — Ta tev ir par smagu.

—   Mums ir vēl viena, mazāka, — Marju paziņoja.

—  Bet ar lielo iet ātrāk.

—   Skaidrs. — Riho apņēmīgi satvēra lejkannas osu.

—   Dod man šo lielo un ņem sev mazo. Ātrāk veiksies, kad abi laistīsim.

Tā gadījās, ka Riho gāja Marju palīgā — smēla ūdeni no akas, ikreiz pieklājīgi pielēja arī Marju kannu un cītīgi laistīja visas tās dobes, ko Marju viņam no- radija.

Lai notiek, viņš nodomāja. Pēteris, lai iemantotu uzticību, bija spiests pat taisīt piramīdas, kādēļ tad viņš nevarētu šai pašā nolūkā pastrādāt kādu derīgāku darbu. Tai pašā laikā viņam radas ļoti laba iespēja tuvāk iepazīt Marju dārzu, un viņš ievēroja ikvienu kaut cik piemērotu slēptuvi, ko vajadzības gadījuma varētu izlietot. Kārtīga slēptuve saskaņā ar viņa plā­niem būtu vajadzīga jau otra dienā. Tā ka viss gaja brīnum gludi.

Beidzot puķes bija aplaistītas.

—   Paldies tev par to, — Alarju teica.

Viņa joprojām zināmā mērā atradās Riho dīvainās rīcības iespaidā. Padomā tikai — atnāk un palīdz! Tā­pat vien no labas sirds! Droši vien visas valodas, kas

klīst par Riho un viņa nedarbiem, ir stipri pārspī­lētas.

—       Ak, nieks vien ir, nav ko pateikties! — Riho ne­vērīgi atmeta ar roku. — Es nevarēju noskatīties, kā tu, tāda mazina, ar to lielo kannu …

Viņi aizgāja pie akas un nomazgāja kājas.

— Starp citu … — Riho iesāka.

—   Kas ir?

—       Vai tu pazīsti to Tallinas meiteni, kura pavada vasaru pie Jirnasa?

—        Nē, nepazīstu, — Marju atbildēja. — Bet redzē­jusi viņu gan esmu.

—        Tā esot visai interesanta meitene — uz puķēm un maziem bērniem kā traka. Tā sakot, īsti sievišķīgs tips.

—   Un kas tad ir?

—        Nekas nav, — Riho turpināja. — Es tikai domāju, ka tu varētu viņai kādreiz parādīt savas puķes. Nu, aiz viesmīlības vai kā to saka. Lai paskatās, kā puķes ap- puteksnējas un … Par bērnu rūpēsies Pēteris.

—   Pēteris?

—        Nu jā. Viņa reizumis iet ar Pēteri un viņa mazo brālīti pastaigāties. Es domāju, ka viņi varētu kādreiz pie tevi iegriezties. Tad viņa dabūtu papriecāties arī par puķēm.

—   Laipni lūdzu! — Marju teica.

Viņai nebija nekas pret iepazīšanos ar pilsētas mei­teni. Drīzāk viņa jutās glaimota. Varbūt viņas pat va­rēs kaut ko paspēlēt, dārzā vietas diezgan.

—   Vai varētu, piemēram, rīt? — Riho jautāja.

—   Kaut vai rīt, — Marju bija ar mieru.

—   Pulksten trijos?

—   Labi, pulksten trijos.

Riho taisījās iet, bet pirms tam vēl it kā starp citu teica:

—       Par mani gan nevajadzētu ar viņiem nekā runāt, šoreiz es gribētu palikt malā. Citādi viņi varētu domāt, ka es kaut ko organizēju.

Marju gan lāgā nesaprata, kas šeit tiek organizēts. Tomēr piekrītoši pamāja ar galvu. Lai notiek! Puikām patīk noslēpumainība.

Riho bija paveicis visus priekšdarbus. Pagaidām vai­rāk nekas nebija ko darīt. Turpmāk būs jārīkojas at­karībā no apstākļiem un atkarībā 110 Ķertas rīcības.

Kā mēs zinām, Riho otrā dienā devās noskaidrot ap­stākļus. Vūiš mazliet nokavēja, jo vakarā viņam bija jābrauc līdzi vecākiem uz laukiem apsveikt vecotēvu dzimšanas dienā. Sakarā ar to māte bija likusi Riho nokārtot dažādus sīkus uzdevumus, kas kopumā tomēr prasīja diezgan daudz laika. Tādēļ no mājām viņš izgāja lielā steigā un laikam steigā nepamanīja Jirnasu, kurš nejauši gāja viņam pa pēdām. Ticis līdz Marju dārzam, viņš pārkāpa pāri sētai, dzīvžoga aizsega līda gabalu uz priekšu un beidzot paslēpās biezā ceriņu krūmā, no kurienes bija labi saredzami bumbas spē­lētāji un varēja apskatīt Ķertu. Viņam taču vajadzēja kaut vai no tālienes drusku iepazīt meiteni, lai ap­svērtu, kā vislabāk iedzīt ķīli. Pārējos — Mēliku, Jir­nasu un Kauru — viņš, protams, jau sen pietiekami labi pazina.

Ērtības labad Riho atlaidās guļus un sāka vērot. Tīri lietišķs skuķis ir šī Ķerta. Satver bumbu veiklāk par dažu labu zēnu. Un arī citādi… tā vispār vai kā nu to pasaka. Bet kā galu galā lai ķīli dzen?

Pēkšņi viņam bija skaidrs — šie Ķertas acīs jāpa­dara par muļķiem, tad iedzīt ķīli vairs nebūs nekāda māka. Skaidrs! Visprātigāk būtu sākt ar Jirnasu. Kā nekā viņš ir namatēvs un daudz neattapīgāks par citiem.

Bet no kura gala lai sāk? Par to vēl jāpadomā. Pēk­šņi un pa kaklu pa galvu tik svarīgas lietas nevar darīt. Šobrīd vissvarīgākais ir novērot Ķertu un iepazīt viņas raksturu. Jo cilvēki ir dažādi — kas vienam lie­kas muļķis, otram var likties pavisam parasts. Un vis­pār sākumā jānogaida, kā šeit dārzā veidosies apstākļi.

10

Dzīvžogs beidzās, un Jirnass uzmanīgi apskatījās visapkārt. Te uzturēties bija daudz drošāk. Dobēs auga visādas puķes, un ir taču skaidrs, ka neviens prātīgs radījums kaut kāda vanckara dēļ nemetīs bumbu puķēs. Tādēļ nebūtu ko baidīties, ka viņu varētu nejauši ierau­dzīt. Turklāt spēlētāji bija stipri aizrāvušies un apkār­tnei nepievērsa sevišķu uzmanību.

—   Kē-ērta …

—   Mā-ārju …

—   Pē-ēter…

Būtu jauki ari pašam atrasties viņu barā, Jirnass nodomāja. Viņš nemaz vairs neatcerējās, kad pēdējo reizi šo spēli spēlējis. Protams, viņš acumirkli apspieda sevī šo kārdinājumu. Viņa uzdevums šobrīd ir pavisam cits — viņam jāpaliek nemanītam un kā labajam garam jābūt modram, lai Ķertai nenotiktu nekas slikts.

Vienīgā bēda, ka tagad Jirnass bija aizvirzījies no spēlētājiem mazliet par tālu. Ja tagad kadi tumši spēki uzbruktu Ķertai, viņam no šā attāluma nemaz nebūtu tik vienkārši acumirkli iejaukties. Turklāt ir vēl šāds principiāls jautājums: ja tu kādu novēro, virzies tam pēc iespējas tuvāk. Jirnass ka piedzīvojis izlūks šo likumu zināja labi. No tālienes novērot var kaut kādi neprašas, vecam, piedzīvojušam pēddzinim šāda rīcība nekādā ziņā nepiedien.

Jirnass vēlreiz pārlaida skatienu visapkārt dārzam.

Aka…

Tikai pēdējais aitasgalva varētu paslepties aiz akas. Cilvēka organisms satur milzīgi daudz ūdens, tā teikts mācību grāmatā, un tādēļ cilvēks bez ūdens nevar dzī­vot. Vajag tikai kādam ar spaini atnākt pie akas, un tava dziesma ir nodziedāta.

Šķūnis…

Tiesa gan, ( šķūņa durvis ir pusvirus, no turienes ir ļoti ērti vērot. Bet cilvēks iemācījies lietot uguni. Ar uguns palīdzību viņš padara savu dienišķo uzturu gar­šīgāku un organismam vieglāk uzņemamu. Ne velti saka — gremošana sākas jau no pannas. Un, kas no­tiks ar tevi, ja kāds gribēs plīti iekurt uguni un naks uz šķūni pēc malkas?!

Ceriņu krūms…

Ceriņu krūms cilvēkam nav tik vajadzīgs, ceriņu krūms kalpo tikai skaistuma izjūtai. Un vai tad skais­tuma izjūta no tā cietīs, ja kāds prasmīgs izlūks pa­slēpsies ceriņu krūma? Protams, ne, jo cilvēks izlūku neredz. Viņš redz tikai ceriņu krūmu, un viņa skais­tuma izjūtu it nekas netraucē.

Ta Jirnass apsvēra un izlēma par labu ceriņu krū­mam. Līst nevajadzēja. Viņš nogaidīja tādu mirkli, kad visu spēlētāju skatieni bija pievērsti bumbai, un drāzās uz priekšu, būdams gatavs vajadzības gadījumā acu­mirklī mesties zemē.

Bet arī zemē mesties nevajadzēja. Jirnass saliecies iedrāzās ceriņu krūmā.

—  Ai-ai-ai!

Jirnass satrūkās. Ko tas nozīmē? Viņš bija uzkāpis kaut kam dzīvam! Zem viņa pēdas kaut kas sakustējas!

—   Nespied, velns tevi rāvis!

Riho… Šis «kaut kas dzīvs» bija Riho kreisā roka.

—       Tu! — Jirnass čukstēja un pacēla kāju ta, lai atbrīvotu Riho roku.

—   Tu šeit…

Riho piecēlās sēdus.

—   Un ko tu tik briesmīgi boli acis?

Riho bija šeit… Novēroja… Novēroja Ķertu!

Viņi blenza viens uz otru, un ne viens, ne otrs vairs nebilda ne vārda.

«Ak tu tumsības kalps,» Jirnass domāja, stingri ska­toties Riho acīs. «Kaut tu pazustu no šejienes Kikerperas purvā!»

Riho bija galīgi samulsis. Viņam taču bija jārīkojas saskaņā ar apstākļiem. Nu jā, bet… Kas to varēja pa­redzēt, ka Jirnass viņam uzgāzīsies kaklā ka lietus no skaidrām debesīm. Turklāt vēl brīdī, kad viņš gudroja, kā Jirnasam uzmaukt galvā nerra cepuri. To Riho ne­bija varējis iepriekš ne paredzēt, ne izplānot. Ko darīt? Kaut vismaz Marju un tie pārējie viņu neredzētu. Sazini nu, ko tie domās. Sak, ko šis te spiego. Ko šis te no­domājis savārīt. Tad viņš pats beigās vēl tiks izmuļ­ķots. Nē, visprātīgākais ir nozust. Šai pašā mirklī lais­ties lapās. Jirnass jānolaiž no kātiem, gan tad turpmāk manīs, kas un kā.

Riho aizdrazās. Vispirms kaimiņu dārza virzienā. Pāri sētai. Tā. Un tagad tālāk uz ielas.

Jirnass acumirklī nespēja izlemt, vai sekot Riho vai ne. Ķerta taču palika te… Tomēr… Ja Ķertu kads apdraud, tad tieši Riho. Uz ko citu šis te glūnēja?

Viņš ar brīkšķi izlēca no ceriņu krūma.

—  Jirnass! — Marju iesaucās.

Viņš bija pamanīts. Lai! Šobrīd tas vairs nav sva­rīgi. Šobrīd būtiski svarīgi bija panākt Riho.

—       Uz ielas! — Jirnass kliedza. — Skrieniet uz ielas! Mums viņš jānotver!

Viņš pats metās kaimiņu dārzā. Laiku šķiest nedrīk­stēja. Svārstoties bija zaudētas daudzas dārgas sekun­des. Viņš pārlēca pār sētu tāpat kā Riho. Apskatījās apkārt. Ahā-ā, rokā ir! Nupat noklaudzēja dārza vār­tiņi. Riho bija paguvis izskriet uz ielas. Tagad viss atkarīgs no kājām. Sarauj, sarauj!

Pēc dažiem mirk|iem arī Jirnass bija ārā pa vārti­ņiem. Bet kur Riho bija nozudis? Kā zemē ielīdis. Tikai Ķerta, Pēteris un Marju stāvēja ce[a vidū un neizpratnē skatījās te uz vienu, te otru pusi.

—   Vai jūs viņu redzējāt? — Jirnass skaļi sauca.

—   Kuru tad? — Marju atsaucās.

Jirnass piegāja pārējiem klāt.

—       Riho bija dārzā, — viņš teica. — Glūnēja no ce­riņu krūma.

Tagad vairs nebija nozīmes kaut ko slēpt. Visā šajā spēlē vienīgais nopietnais numurs bija Riho. Jirnass īsumā paskaidroja, kā viņš nejauši bija pārsteidzis Riho.

—       Dīvaini, — Marju brīnījās. — Kāpēc viņam bija mums jāuzglūn?

Jirnass paraustīja plecus. Viņu vairāk intereseja tas, kā Riho tik īsā laikā bija spējis nozust.

—       Man jāpieskata sīkais, — Pēteris nomurmināja un, pārlieku steigdamies, aizgāja atpakaļ uz Marju dārzu. ,

—   Riho varbūt ieskrējis pretējā dārzā, — Ķerta teica.

Bet arī tas nelikās ticami. Pretējais dārzs bija klajš,

tur cita nekā nebija kā pāris kartupeļu vagu un nobra­dāts zālājs. Arī no turienes Riho nebūtu varējis nozust nepamanīts. Virs ādas jakā, kas tobrīd iznāca no pre­tējās mājas, bija redzams kā spogulī. Neviens koks, ne krūms viņu neaizsedza.

Vīrs ādas jakā iznāca uz ielas, skaidrs — tas bija šoferis. Turpat stāvēja viņa smagā automašīna ar slēgtu kravas kasti.

—   Labdien! — Marju sveicināja vīru.

—       Labdien! Labdien! — vīrs atņēma. — Vai pie ma­nis nāci?

—  Jā, — Marju atbildēja. — Vai tālu brauksiet?

—       Kur citur kā pie saviem purva ērmiem. — Virs pasmaidīja un iekāpa kabīnē.

Motors ierūcās, un automašīna lēni sakustējās. Bērni pagāja sāņus nost no putekļiem.

—       Es tiešām nesaprotu, kādēļ Riho bija vajadzīgs mums uzglūnēt, — Marju atkal brīnījās. — Viņš būtu varējis tāpat pie mums atnākt.

Jirnass izklaidīgi sekoja ar skatienu aizbraucošajai mašīnai. Un pēkšņi…

Vai tā bija acu apmānīšana vai kas cits? No kravas kastes it kā pavīdēja kāda seja. Tikai uz mirkli. Un to­mēr Jirnasam likās — viņš tajā būtu pazinis Riho seju.

—       Kurp mašīna aizbrauca? — Jirnass satraukts vai­cāja.

—       Pie melioratoriem, — Marju atbildēja. — Sis cil­vēks strādā melioratoru brigādē.

Jirnasam pār muguru noskrēja auksti drebuļi. Vēlreiz. Un vēlreiz. Tie bija telepātiskie drebuļi. Ak šitā! Auto­mašīna brauc pie melioratoriem. Un kravas kastē sēž Riho. Jo viņš, Jirnass, bija domājis: «Pazūdi no šejie­nes kaut vai Kikerperas purvā!»

11

—       Ar telepātiju jāizbeidz, — Jirnass nomākts teica. — Es nedomāju vairs savas telepātiskās spējas tālāk attīstīt.

—       Neuztraucies taču tik briesmīgi! — Kaurs viņu mierināja. — Kad mēs Riho būsim no tā nolādētā purva laimīgi izmakšķerējuši, gan tu atkal runāsi citu valodu.

Kaurs bija noliecies par karti. Viņš jau ilgāku laiku meklēja Kikerperas purvu.

—       Es ir nedomāju runāt citu valodu, — Jirnass at­bildēja. — Man telepātija ir līdz kaklam. Riho var iekrist kādā dziļā akacī, varbūt pat viņu nevarēs kār­tīgi apbedīt. Tās velna telepātijas dēļ cilvēkam jāiet bojā…

Viņš bija tuvu raudam.

—       Nomierinies, Jirnas! — Ķerta teica. — Riho nav nekāds mazais bērns, ka viņš ne no šā, ne no tā līdīs akacī.

—       Telepātija viņu iedzīs akacī, — Jirnass šņukstēja. — Telepātija sagandēs visu mūsu dzīvi.

Mēliks stavēja pie loga ar muguru pret citiem un skatījās uz ielu. Viņš bija neizprotami mazrunīgs, un likās, it kā vairītos uz citiem paskatīties. Bet nu viņš apgriezās un teica Jirnasam:

—       Ja Riho purvā nokļuvis ar telcpātijas palīdzību, viņš tikpat labi var no turienes arī izkļūt.

—       Protams! — Kaurs iesaucās. — Mēs viņu izglāb­sim ar telepātiju, ka nemetas! Vai tu spēj koncentrēties, Jirnas?

—   Mēģināšu, — Jirnass negribīgi norūca.

Viņam telepātija tik tiešām jau bija galīgi līdz kak­lam, bet tobrīd tā šķita vienīgā iespēja darīt kaut ko Riho labā. Nedrīkst ļaut cilvēka dzīvei nodzist tikai tādēļ vien, ka telepātija tev pēkšņi kļuvusi nepatīkama. Te, četrās sienās, Jirnasa mazajā istabiņā koncentrēties bija manāmi omulīgāk nekā sētā, kur traucēja sveši skatieni no ielas vai no blakus mājām.

—   Ķersimies pie lietas, — Kaurs teica. — Laiks iet.

Jirnass noņēma vesti un nolika to uz grīdas, lai zem

galvas būtu kas mīksts. Tad, Kauram piepalīdzot, pa­cēla kājas gaisā un atspieda tās pret krāsni.

—   Lūdzu klusēt! — Kaurs paziņoja. — Iet vaļā!

Un Jirnass sāka klusi runāt:

"— Uzklausi mani, Riho, — viņš iesāka. — Turies tālāk no viltīgiem akačiem. Purvs ir bīstams un mā­nīgs. Tas var ieraut tevi dūņās un guldzošajā rīklē. Tas var aprīt tevi savā briesmīgajā, kurkstošajā vēderā. Turies tālāk no akačiem, Riho! Neaizmiedz vēl mūžīgā miegā, atgriezies pie saviem biedriem un draugiem! Nāc atpakaļ, Riho, nāc atpakaļ!

Ilgāk Jirnass vairs nespēja nostāvēt uz galvas, un ar to telepatiskā ietekmēšana beidzas.

—       Tātad Riho tev jau ir biedrs un draugs, — Mēliks iedzēla.

5i maziet žultainā piezīme tomēr Jirnasu sevišķi ne­sakaitināja.

—       Labāk lai viņš būtu mans draugs nekā līķis purva dibenā, — viņš cienīgi atbildēja.

Tagad Jirnass bija mazliet nomierinājies. Viņš bija darījis visu, kas bija viņa spēkos. Varbūt notikušais ar telepātijas palīdzību vēl būs vēršams par labu.

Kaurs atkal sāka pētīt karti.

—    Kikerperas purvs diemžēl vispār neeksistē, — viņš neziņā samulsis paziņoja.

—     Padoma labi. — Mēliks īgni nosmīnēja. — Kā tad Riho varēja aizbraukt uz Kikerperas purvu, ja tads Kikerperas purvs vispār neeksistē?

—    Nezinu, — Kaurs atbildēja. — Bet pamest Riho pilnīgi telepātijas varā mēs arī nedrīkstam.

Kauram gan bija sava taisnība. Ja Riho nogādāts uz purvu, tad jādara kaut kas lietišķāks, lai viņam palī­dzētu no turienes izkļūt.

—    Nāk! — Mēliks pēkšņi iesaucās, viņš joprojām bija cītīgi vērojis ielu.

Visi trauksmaini pieskrēja pie loga.

Un tiešām nāca. Pēteris un Marju. Pirms kādas pus­stundas viņi bija aizgājuši pie Riho uzzināt, vai pa to laiku Riho nav pārnācis mājās un kāda tur ir atmo­sfēra.

—    Jau no sejām redzams, ka labu ziņu viņiem nav.— Kaurs nopūtās.

Diemžēl viņam bija taisnība.

—    Kaut kas traks, — Pēteris ienākdams paziņoja. — Trakak, nekā varēja domāt.

Marju acis bija apsarkušas.

Izrādījās, ka Reugu ģimene bija taisījusies braukt uz laukiem pie Riho vecatēva, lai viņu apsveiktu ar seš­desmito dzimšanas dienu. Kā nekā liela jubileja. Bija izcepts vareni liels kliņģeris — īsts milzenis, no pašu dārza bija nogrieztas puķes un sataisīta buķete, un daudz kas cits. Riho bija stingri pavēlēts, vēlākais, pulk­sten sešos pārnākt mājās, lai viņi varētu īsta laikā tikt uz autobusu. Bet še tev — pulkstenis tagad ir pari deviņiem. īsta pastardiena! Riho mātei jauna kleita mugurā, tēvam aplikta kaklasaite un tā tālāk. Bet tas, kura nav, — ir Riho.

—    Kaut kas jādara, — Kaurs teica, kad Pēteris un Marju bija visu izstāstījuši.

—    Kliņģeris sakaltis un puķes novītīs, — Mēliks pie­metināja.

Taču dīvaini — nevienam no viņiem neienāca prātā, ka, taisnību sakot, Riho patlaban izcieta pelnīto sodu par savām izdarībām. Raizes spieda to aizmirst. Un šīs pašas raizes par Riho it kā vel stiprāk saliedēja viņus visus.

Valdīja klusums.

—   Mums jāiet turp, — Jirnass pēkšņi sacīja.

—       Kurp? — Mēliks vaicāja. — Vai uz Kikerperas purvu?

Jirnass papurināja galvu.

—   Mums jāiet pie Riho vecākiem, — viņš teica.

—  Mums jāpastāsta, kas ar Riho noticis.

Izredzes uz sarunām ar Riho tēvu nevienam nesagā­dāja prieku. Viņi visi savā laikā šo to jau bija dzirdē­juši par Riho tēva siksnu.

—       Es šajā ekskursijā gan laikam nepiedalīšos, — Pēteris noņurdēja.

—   Tas jau nekā nedos. — Arī Mēliks tā domāja.

—   Mēs viņiem tikai vēl vairāk sabojāsim nervus. Tur tā kā ta ir liela jezga.

—       Kā tad, — Pēteris apstiprināja. — Viņiem nervi jau tagad ir baigi sasprindzināti. Un ja mēs vēl visi barā gāzisimies iekšā …

Taču Jirnass palika pie sava.

—   Es katrā ziņā aiziešu, — viņš vienā mierā teica.

—   Viņiem vismaz jādabū zināt, kurp Riho aizbraucis. Neziņa ir vistrakākais, kas var būt. Un, ja jūs negribat nākt līdzi, es eju viens.

Tāda apņēmība neizbēgami ietekmēja pārējos. Jo vai­rāk tādēļ, ka Jirnass parasti visu ko gribēja veikt ko­pīgi-

—   Es iešu tev lidzi, — Kaurs teica.

Galu galā Riho tēvs taču nesāks tūlīt pilnīgi svešus bērnus zilināt ar siksnu. Viņi nav nekā slikta nodarī­juši.

—   Es arī iešu, — Marju sacīja.

Riho viņai bija tik laipni palīdzējis aplaistīt puķes. Pēc kā tas izskatīsies, ja viņai tagad par Riho likteni nebūs ne auksts, ne karsts.

—   Arī es iešu, — Ķerta teica.

Riho paliek Riho. Bet viņa vecāki tagad ir briesmīgi nobēdājušies. Jirnasam ir taisniba — neziņa ir pats trakākais, kas vien var būt.

—       Nu, ja visi ies, tad es ari iešu. — Pēteris bija mainījis iepriekšējo nodomu.

Tātad atkal bija ievārīta baigā putra. Taču tagad ne­klājās tā uzreiz izvairīties. Vajadzēja no sākta gala būt gudrākam. Jau tad, kad Riho pirmo reizi runāja par ķīļa dzīšanu. Tagad vairs neko nevar darīt.

—       Un tu? — Kaurs uzrunāja Mēliku. — Vai tu nāksi līdzi?

Mēliks neatbildēja.

—   Kas tev šodien ir, Mēlik? — tagad Ķerta jautāja.

—       Nekas, — Mēliks, neskatīdamies uz Ķertu, atbil­dēja. — Ko mēs te tik daudz ņemamies, labāk iesim.

12

Tā viņi gāja — Jirnass un Kaurs pa priekšu, aiz vi­ņiem Marju un Ķerta, tad Pēteris un beidzot Mēliks, kurš no pārējiem bija atpalicis par kādiem desmit so­ļiem. Viņi steidzās, jo saule jau laidās un viņiem vairs nebija necik daudz laika. Arī viņus mājās gaidīja ve­cāki un varbūt bija noraizējušies.

Nonākuši līdz Riho mājas vārtiem, viņi palika uz ielas stāvam, lai mazliet atvilktu elpu un reizē arī sa­ņemtu dūšu. Dūšu vajadzēja saņemt krietni — pat Jirnasa pašpaļāvība sāka pamazām šķobīties.

—       Nez vai būtu vērts tūlīt visiem barā drāzties iekšā, — Pēteris domīgi pārlika. — Sie varbūt pārbīsies.

—   Tas gan. — Kaurs bija ar Pēteri vienis prātis.

—  Lai iet kāds pa priekšu kā delegāts vai kā lai saka.

—       Un lai delegāts paņem rokā baltu karogu, — Mē­liks iedzēla. — Tad nebūs jābaidās, ka viņš no Riho tēva dabūs pa ģīmi.

—   Ne jau tas ir būtiski. — Kaurs sarauca uzacis.

—   Delegātam psihiski jāsagatavo Riho vecāki. Viņam ar tiem jāparunājas pieklājīgi un sirsnīgi. Pēc tam va­rēs arī pārējie mierīgi ierasties, un mēs to lietu pa visiem novedīsim līdz galam.

—   Kurš ies? — Marju vaicāja.

Brīvprātīgo nebija. Visi pēc kārtas skatījās cits uz citu. — Varbūt tu, Jirnas? — Mēliks ierosināja. — Tu uz tām domām nāci, un tu arī esi galvenais vaininieks.

Jirnass neatbildēja. Viņš izvilka kabatas lakatiņu un drūmi pētīja to. Diemžēl kabatas lakatiņš bija pārāk netīrs. Labi, ja tas vēl derētu deguna nošņaukšanai, kur nu baltajam karogam. Un Jirnass ņēma un izšņauca degunu.

—       Būs laikam jābalso, — Kaurs teica. — Balsošana ir visgodīgākais veids, ar to delegāts iegūst pārējo uz­ticību.

—   Mēs ar Marju jau bijām, — Pēteris pretojās.

—  Es gan negribu būt delegāts.

—   Bet ja mēs tev uzticamies? — Kaurs nelikās mierā.

—  Ja tev ar balsošanu tiek parādīta uzticība, tad lai­kam tev būtu jāiet, ko?

Pēteris kļuva vēl nopietnāks. Uzticība… Tieši par to viņš bija noskumis, ka visi tik ļoti viņam uzticējās. Bet viņš… Viņš bija nācis šo uzticību iemantot ar viltu. Viņš bija nācis kā spiegs ienaidnieku nometnē, kur negaidot izrādījās, ka ienaidnieku tur nemaz nav. Tas sāpināja sirdi un modināja juceklīgas pārdomas.

—       Ja jūs balsosiet, es labāk iešu uz mājām, — Pē­teris teica. — Man visa šī jezga ir līdz kaklam. Laiks iet.

—        Laiks tiešam ir iet, — Kaurs piekrita. — Drīz satumsīs. Purvā sāks mirgot purva uguntiņas, un tad Riho dziesma būs nodziedāta.

Un tad Ķerta teica:

—   Iesim visi kopā!

Viņa iegāja pa vārtiem, un ar to šis jautājums bija izšķirts. Pārējie sekoja viņai. Kas tur pavisam! Ies vie­notā frontē, bez delegātiem un baltiem karogiem. Ies tāpat vien. Riho vecāki jānomierina, tas ir viss.

—       Nevajag pārāk trokšņot, — Pēteris teica, kad viņi devās pa kāpnēm augšup. — Citādi viņi domās, ka Riho tiek nests uz nestuvēm vai vēl ko trakāku.

—        Ko trakāku viņi vēl var iedomāties? — Kaurs teica. — Akacī cilvēks iemūk bez jebkāda trokšņa.

—   Beidziet! — Jirnass apsauca.

Pirms viņi gāja pie Riho vecākiem, viņš gribēja kon­centrēties. Ne jau telepātiski, bet tāpat vien. Bet kā lai koncentrējas, kad citi pie auss pļāpā muļķības.

Pēteris un Kaurs apklusa, taču Jirnasam no koncen­trēšanās tikpat nekas nesanāca.

—   Kurš klauvēs? — Jirnass čukstus jautāja.

—       Tam taču nav nekādas nozīmes, — Mēliks teica. — Vienalga, kurš.

Pārējiem gribot negribot bija jāpiekrīt. Tik tiešām, ja tā padomā — lai kurš no viņiem klauvētu, par sekām būs jāatbild visiem. Tomēr viņi kāpās atpaka| no dur­vīm, nevienam necēlās roka liktenīgajam klauvējienam.

—   Vai atkal gribēsiet balsot? — Pēteris jautāja.

Taču jebkāda balsošana vai lozēšana pilnīgi atkrita,

jo pēkšņi atvērās durvis, un Riho māte izbrīnā paska­tījās viņos.

—       Ļaudis taču ir pie durvīm, — viņa sacīja. — Es dzirdēju graboņu un domāju, ka laikam Riho…

Tad Jirnass izslējās un, koncentrējies tikai pāris se­kunžu, skaņā un skaidrā balsī teica:

—        Riho dēļ mēs atnācām. Mums par Riho ir dažas ziņas.

—       Ak debess! — Riho māte izbijās. — Vai kāda ne­laime notikusi?

—       Cerams, ka vēl ne, — Kaurs klusu un neskaidri atbildēja. — Varbūt to vēl varēs labot.

Taču šie Kaura vārdi, kuri patiesībā bija domāti kā mierinājums Riho mātei, neatstāja vēlamo iespaidu. Tādēļ Ķerta atrada par vajadzīgu pateikt:

—       Lūdzu, neuztraucieties! Mēs tūlīt pastāstīsim, kas ar Riho noticis.

—        Nāciet taču iekšā! — Riho māte aicināja un pa­gāja sāņus no durvīm. — Mēs esam briesmīgi nobēdā­jušies.

Pēc dažiem mirkļiem visi draugi jau sēdēja uz dīvāna cieši cits citam blakus.

—        Kas tur atnācis? — no virtuves puses atskanēja zema vīrieša balss.

Riho māte atsaucās:

—   Riho draugi atnākuši. Gribot kaut ko pateikt.

Uz bērniem paskatījusies, viņa ar skumju smaidu pie­bilda:

—   Es nemaz nezināju, ka Riho ir tik daudz draugu.

Nu jā… Ar to draudzību tā bija, kā bija. Taču šo­brīd nebija īstais laiks noskaidrot, kāda tā draudzība ar Riho īstenībā ir.

Istabā ienāca Riho tēvs.

—        Man likās — mūsu jaunais cilvēks pārnācis mā­jās pārnakšņot, — viņš teica, uzacis raukdams. — Gri­bēju jau noņemt no biksēm siksnu.

Bargi vārdi… Bērni uz dīvāna sēdēja pilnīgi nekus­tīgi.

Arī Riho tevs laikam pamanīja, ka ciemiņus mazliet nobaidījis, tādēļ viņš turpināja laipnākā balsī:

—        Par to siksnu… tur Riho pats ir vainīgs. Senāk es valkāju bikšturus, kā nekā mīkstāks materiāls, vai ne? Bet Riho no maniem bikšturiem iztaisīja kaķeni, un man bija jāpāriet uz siksnu.

Sājos vārdos bija jūtama humora pieskaņa. Visi at­viegloti uzelpoja.

—       Kur tas jūras laupītājs dauzās? — Riho tēvs no­prasīja.

Nu bija pienācis izšķirošais brīdis. Nu bija jāpasaka taisnība.

—       Viņš aizbraucis uz Kikerperas purvu, — Jirnass samulsis teica.

—       Ko? — Riho tēvs ilgi skatījās uz Jirnasu. — Tu, puis, taču nebūsi nācis mani izmuļķot?

—       Nenācu vis, — Jirnass pavisam klusu atbildēja, un viņa skatiens apstājās pie Riho tēva siksnas sprā­dzes.

—   Kā tu teici? Uz kurieni viņš aizbraucis?

Marju paguva iebilst.

—       Jirnass sajauca nosaukumus, — viņa ātri skaid­roja. — Riho aizbraucis uz Kireveres purvu. Onkulis, kurš dzīvo mums pretī…

Un nepagāja ne piecas minūtes, kad Marju bija pa­stāstījusi, ka Riho, ļoti iespējams, būs nokļuvis tālajā Kireveres purvā.

Ak šitā, Jirnass prātoja. Telepātiskie spēki bija iz­saukti, bet tad negaidot izrādījās, ka Kikerperas purva nemaz nav. Tagad, protams, telepātiskajiem spēkiem nekas cits neatlika kā nogādāt Riho uz kādu citu purvu. Piemēram, uz Kireveri. Kikerpera un Kirevere, kāda tur starpība!

—       Ko tagad lai iesāk? — Riho tēvs, smagi nopūzda­mies, jautāja.

Uz šo jautājumu neviens uzreiz neprata atbildēt.

13

Patiesību sakot, Riho pats nezināja, kādēļ viņš no Marju dārza tā pa kaklu pa galvu bija aizskrējis. Jir­nasa negaidītā parādīšanās ceriņu krūmā it kā para­lizēja viņa spēju domāt un neļāva mierīgi apsvērt stāvokli. Tiesa gan, lecot pāri sētai, viņam uz mirkli pavī­dēja doma, sak, kāpēc viņš tik apkaunojoši bēg. Atmas­kots viņš bija tā kā tā, ko nu vairs… Bet sasparojies viņš vairs nevarēja apstāties un drāzās cauri kaimiņu dārzam uz ielas. Tai pašā laikā atskanēja Jirnasa sau­cieni, un tad bija pārāk vēlu griezties atpakaļ. Tādā gadījumā šis miegainais Jirnass vēl varētu iedomāties, ka viņa kliegšanas dēļ barjerskrējiens palicis pusratā.

Riho bija ticis uz ielas. Skaidrāks par skaidru, ka viņam dažu sekunžu laikā jāpazūd. Ik mirkli Jirnass varēja viņu panākt, ik mirkli varēja arī visi pārējie mesties ārā pa Marju dārza vārtiņiem. Kur gan viņš varētu paslēpties? Pretējo māju dārzi pārāk klaji, lai tur atrastu pieklājīgu slēptuvi. Bet šī mašīna? Tieši kā pēc pasūtījuma tepat bija apstājusies smagā automa­šīna ar slēgtu kasti. Un pēc mirkļa Riho jau elsa kra­vas kastē, rūpīgi paslēpies kaktiņā, lai kāds viņu ne­jauši nepamanītu.

Mēs jau zinām, ka visi pārējie brīnījās par Riho dīvaino nozušanu, un zinām arī, ka no pretējās mājas iznāca šoferis un aizbrauca. Kad motors sāka darboties, Riho uz mirkli sajuta stipru kārdinājumu izlēkt no ma­šīnas. Varbūt viņš ari būtu izlēcis, ja tajā mirklī viņam prātā būtu ienākusi vecātēva jubileja. Bet viņa domas bija citur, un viņam tobrīd nebija ne mazākās vēlēša­nās skatīties acīs Jirnasam, Marju, Ķertai vai pat Pē­terim. Tā viņš palika uz vietas un nolēma izlēkt izde­vīgākā brīdī.

Vecātēva jubilejas svinības Riho ienāca prātā tikai tad, kad viņš no ciemata jau bija desmitiem kilometru tālu. Grūti bija aplēst, kad pienāks izdevīgais brīdis automašīnu atstāt. Jau ciematā šoferis brauca ātri. Ne­vienā ielu krustojumā viņš ātrumu nesamazināja tā, ka Riho varētu izlēkt, — labāk pāris dienu sirgt ar siksnas bakām nekā ļaut uz visu vasaru ieģipsēt savus locekļus. Te, ārā no ciemata, mašīna vēl negantāk drāzās uz nezināmām tālēm. Garām zibēja siena zārdi, |audis tīru­mos, reizumis ceļmalā vaukšķēja kāds suņuks. Bet ma­šīna nepagurusi turpināja savu nāves braucienu.

Tieši par nāves braucienu Riho savās domās nosauca šo nelaimīgo ceļojumu. Un pie katra nākamā kilometru staba viņa sirds sažņaudzās arvien sāpīgāk. Mājās viņu drīz sāks gaidīt. Māte jau no rīta bija izgludinājusi viņa balto kreklu. Vismaz veselu nedēļu tika runāts par vecātēva lielo jubileju. Helmi tante ar dēlu bija solī­jusies pat no Sāmsalas ierasties. Bet viņš, Riho, tikai brauc un brauc, un viņam nav ne jausmas, kad šis brauciens beigsies.

Ja nu saņemtu dūšu un mēģinātu šoferim kaut kā dot zīmi? Labi stipri pieklauvētu vai kliegtu? Bet ej nu sazini, varbūt tad viss kļūs vēl trakāks. Zaķus necieš ne vilcienā, ne uz kuģa, un grūti iedomāties, lai kāds šoferis autozaķim teiktu paldies.

Divdesmit piektais kilometru stabs…

Sasodītais Jirnass! Vajadzēja viņam bāzt degunu ce­riņu krūmā. Nez vai griezi viņš cerēja tur ieraudzīt, vai. Uzskata sevi par diez cik veiklu izlūku, bet pats kāpj otram cilvēkam tieši virsū. Roka sāp vēl tagad. Tikai Jirnasa dēļ šitas trādirīdis gāja vaļā. Kaut gan… Nu, ja atskatās pagātnē… Vai viņam vispār vajadzēja sākt ar to ķīli. Ar ķīļa iedzīšanu viss patiesībā sakās. Un tad vēl nodoms citus izmuļķot. Nezin kurš tagad ir muļķis? Tieši kā likteņa atmaksa…

Abpus ceļa pletās tikai mežs, kas kļuva arvien retāks.

Ja nopietni pārdomā, tad jāšaubās, vai ar ķīļa iedzī­šanu būtu kas prātīgs iznācis. Šķiet, ka Mēlika draugi ļoti cieši sadraudzējušies ar Ķertu. Un Pēteris ir tāds, kāds viņš ir. Pārāk mīksts… Nu, vai tā sasodītā kaste reiz neapstāsies?

It kā par atbildi Riho izmisīgajai domai mašīna pa- gausināja gaitu. Vēl un vēl. Tagad tā jau gandrīz ap­stājās. Un nu Riho sandales noplaukšķēja pret gran­tēto šoseju. Mašīna pilnīgi nebija apstājusies, bet no­griezās pa labi uz mežu. Pareizāk sakot, uz purvu, jo tepat bija ceļa rādītājs — «Kireveres purvs».

Visapkārt valdīja nomācoša purva ainava, ceļmalā gan auga daži koki, bet mazliet tālāk pletās nemīlīgs klajums.

Te nu viņš stāvēja — viens un visu pamests. Pat mašīnas rūkoņa pamazām kļuva klusāka, kamēr beidzot apklusa pavisam.

Būdams šofera dēls, Riho pazina sava rajona ap­kārtni itin labi, kopā ar tēvu viņš bija izbraukājies pa daudziem ceļiem. Bet pie Kireveres purva viņš savā mūžā stāvēja pirmo reizi, pa šīm vietām viņam nekad vēl nebija gadījies staigāt. Kādēļ šī nolādētā mašīna nedrāzās, piemēram, uz vecātēva māju pusi? Tad viņš varētu vecākiem kaut vai telegrammu nosūtīt, sak, tā un tā, viņš nejauši jau ieradies dzimšanas dienas svi­nībās, lai vecāki pasteidzas. Bet, kā par spīti, mašīna bija braukusi tieši pretējā virzienā, bija atrāvusi viņu šurp, purvā, kur līdz pašam apvārsnim nebija sare­dzams neviens cilvēks, neviena māja un vispār nekādas dzīvības zīmes. Vienīgi vārnas laiku pa laikam noķēr- cās tur, līkās priedes galotnē, it kā zobodamās vai ļauni priecādamās.

Cik ilgi viņš te izsmieklam galu galā stāvēs kā kilo­metru stabs? Kaut kas jādara. Kaut kur jābūt, piemē­ram, autobusa pieturai.

Bet tai pašā mirklī Riho ienāca prātā, ka viņš savu maku bija atstājis mājās. Tīšām. Bija baidījies, ka tas varētu no kabatas izkrist, viņam pa Marju dārzu lož­ņājot. Tātad braukšana ar autobusu atkrīt. To nu viņš tur Marju dārzā ložņādams bija dabūjis! Atliek gadī­juma mašīnas. Gan jau kāda uzņems. Žēl tikai, ka tās, liekas, te visai reti brauc.

Riho sāka lēni iet atpakaļ. Steigties nebija sevišķas nozīmes, kājām viņš mājā tik un tā agrāk par pus­nakti netiks. Cik garš tas ceļš varētu būt? Savus trīs­desmit kilometrus vai pat vairāk? Brauciena beigās viņš vairs necik uzmanīgi nebija sekojis kilometru sta­biem. Pieņemsim, ka trīsdesmit pieci. Kājāmgājējs noiet stundā piecus. īsi atpūtas brīži vēl piedevām. Būs diez­gan ko iet.

Pēc brītiņa Riho panāca kāda sieviete uz riteņa, pa- gausinājusi gaitu, viņa pavaicāja:

—• Jaunais cilvēk, — vai Pūsalu bodē inventarizācija jau beigusies?

— Nezinu, — Riho atbildēja. — Neesmu šejienietis.

Sieviete saprotoši pamāja ar galvu un aizsteidzās.

Tagad Riho vismaz zināja, ka kaut kur uz priekšu atrodas Pūsalu bode. Pie bodes, ļoti iespējams, pieturēs kāda garāmbraucoša mašīna. Un it kā pašas no sevis viņa kājas sāka soļot ātrāk.

14

Riho soļoja pa šoseju noguris, izsalcis un bezcerīgs. Nākotne rādījās tumša kā nakts, un pati nakts vairs nebija tālu. Kājas bija pārgurušas un likās nejūtīgas. Arvien biežāk Riho apsēdās ceļa malā un atpūtās. Taču pēc atpūtas soļot ar katru reizi bija grūtāk, un tulznas pirkstos vēl skaudrāk sāpēja.

Pūsalu veikalā inventūra bija gan jau pabeigta. Taču labuma no tā nebija nekāda, jo vienīgā mašīna, kas uz mirkli pieturēja pie veikala, brauca pavisam uz citu pusi. Gaidīšana pie veikala labuma vietā drīzāk atnesa ļaunumu — svaigo ievārījuma pīrāgu smarža uzdzina milzīgu ēstgribu. Tagad veikals bija jau tālu aiz mu­guras, bet vilinošo smaržu nāsis aizvien vēl juta. Riho negribot iztēlojās vecātēva dzimšanas dienas viesību galdu. Aukstā gaļa un galerti, un šķiņķa šķēles, un vēl daudz kas cits. Un kliņģeris. Nē, kliņģera tomēr nav. Kliņģeris nav laikā aizvests tur. Riho neticēja, ka māte un tēvs bez viņa brauktu uz dzimšanas dienu. Bet kas tad notiks? Tagad pēdējais autobuss arī laikam jau būs aizgājis.

Tālu aiz muguras atskanēja motora rūkoņa. Varbūt laimēsies? Jau laikus, pirms automašīna vēl īsti labi nebija saredzama, Riho apstājās ceļmalā un, cerību pilns, pacēla roku. Vai pieturēs?

Nepieturēja.

Tā bija lieljaudas mašīna ar ķieģeļu kravu. Plašajā kabīnē sēdēja tikai šoferis. Bet nepieturēja. Aiztraucās garām.

Ir taču dažādi cilvēki, Riho sašutis nodomāja. Par rubli katrs šoferis ir ar mieru vest. Tikai parādi viņam to, un viņš mašīnu vai uz otru pusi pagriezīs. Bet tie sasodītie asfalta vilki saož, ka puikam naudas nav. Un no bērna prasīt arī ir neērti. Labāk piedot gāzi, nav viņu darīšana.

Riho soļoja tālāk.

Ko šie tur mājās lai domā? Sākumā, protams, bija nikni, tagad pagalam noraizējušies. Kad raizes pieaug, tad dusmas noplok, ar raižu palīdzību vēl kaut kā va­rēs no šīs putras izkulties ar daudzmaz veselu adu. Kad vecīši beidzot ieraudzīs, ka dēls dzīvs un vesels, tad raižu vietā nāks prieks. Ar priecīgu cilvēku ir iespējams pamazām visu nokārtot. Skaidrs.

Tagad atkal bija dzirdama mašīnas rūkoņa, šoreiz mašīna brauca pretim. Pretimbraucējas mašīnas Riho, protams, neinteresēja. Tās lai brauc vien, kurp vēlas. Viņam cits virziens.

Bet ko tad tas nozīmē?

Mašīna tuvojoties samazināja ātrumu. Tēva mašīna! Riho pazina numuru, viņš bija radis skatīties uz takso­metru numuriem. Tēva taksis — un tik vēlā vakarā!

Bremzes nošņirkstēja.

—   Kāp iekšāl

Mašīnā sēdēja tēvs savā personā. Un viņa bargajā sejā, kas raudzījās no nolaistā lodziņa, nebija ne vēsts no prieka par dēla atrašanu.

Riho piegāja pie mašīnas un atvēra durtiņas. Priekšā, blakus tēvam, sēdēja Pēteris. Pēteris šeit! Un aizmu­gurē… Aizmugurē gandrīz cits citam klēpī sēdēja visi pārējie — Mēliks, Jirnass, Kaurs, Marju, Ķerta. Tiešām neparasts stāvoklis. Muļķīgs stāvoklis, tas bija godīgi jāatzīst.

—   Raizējies nu par tevi, it kā tu būtu paša bērns! — Jirnass iesaucās.

Paskaties, kur tikmēr sabiezējuši raižu mākoņi! Nekā nevar saprast. Vai šie grib viņu galīgi apmuļķot?

—   Sēdies blakus Pēterim, — tēvs lika. — Satiksmes noteikumu pārkāpums tas gan būs, bet inspektors, do­mājams, guļ. Visi prātīgi cilvēki šajā stundā jau ir gultā… Ja viņi nesvin dzimšanas dienu vai nemeklē kādu pazudušu dēlu.

Mazs pārspīlējums, protams, taču Riho saprata gan, ko šie vārdi nozīmē. Labi vēl, ka Pēteris sēž starp tēvu un viņu. Kā nekā mazs amortizators vai kā lai pa­saka.

Viņi pabrauca kādu gabaliņu uz priekšu, kamēr sa­sniedza apkārtceļu, uz kura varēja apgriezt mašīnu. Un tad tā drāzās atpakaļ uz ciematu.

Riho ievēroja, ka skaitītājs ieslēgts. Tēvs taču būtu varējis izslēgt, ja mašīnā brauc tikai savējie un ja inspektors jau guļ.

—        Sis brauciens ies uz tavas kabatas naudas rē­ķina, — Riho tēvs paziņoja, it kā uzminēdams dēla domas. — Veselu mēnesi tu paliksi bez kabatas naudas, tā mēs savilksim galus kopā.

Ak tad šitā gan! Skaitītājs griežas. Griežas uz viņa kabatas naudas rēķina. Tad ir gan laupītāji šie asfalta vilki. Savam paša bērnam velk ādu pār acīm. Un visai kompānijai tas ir izpriecas brauciens. Interesanti, kā viņi vispār šajā vāģī gadījušies? Šobrīd tā kā neklātos izprašņāt. Gan Pēteris vēlāk pastāstīs.

—   Kāds tad ir garastāvoklis? — Riho tēvs vaicāja.

Garastāvoklis? Par kādu garastāvokli var būt runa!

— Atkarībā no tā, no kāda viedokļa ņem.

Likās — Riho tēvam tāda atbilde nepatika.

—        No tavas audzināšanas viedokļa jāņem siksna, — viņš teica. — Bet tagad diemžēl nav laika. Ja mēs vēl gribam tikt uz dzimšanas dienu…

—   Vai mēs tomēr brauksim? — Riho vaicāja.

—   Ar šo pašu mašīnu būs jābrauc.

Riho kļuva mazliet vieglāk. Nu, ja tēvs taksometru izvedis no garāžas, ja tomēr brauks, tad tas vēl nav visļaunākais. Bet kā šie zināja viņu meklēt uz ceļa? Tā jau bija kā… kā telepātija vai kas tamlīdzīgs…

—       Tevis dēļ es nevarēšu vairs uz vecātēva veselību glāzi pacelt, -- Riho tēvs nosūrojās. — Rīt no rīta būs jāsēžas pie stūres.

Nu jā, no tā viedokļa, protams, bija nelāgi. Kā nekā sešdesmitā dzimšanas diena. Jubileja kā jubileja. Un tādā gadījumā glāzīte piederas pie lietas.

Te pēkšņi pakaļējā sēdeklī sakustējās Jirnass, kurš bija kā ieķīlēts starp Kauru un Mēliku.

—       Taisnību sakot, — viņš negaidīti ierunājās, — Riho īstenībā nemaz nav vainīgs.

—       Uja! — Riho tēvs izbrīnījās. — Nez kurš tad cits te būtu vainīgs?

—       Es, — Jirnass paziņoja. — Es viņu ietekmēju ar telepātiju.

Riho tēvs sāka smieties. No visas sirds. Likās neti­cami, ka šis īgnais cilvēks tā prot smieties.

—     Ak tad telepātijas ce|ā … — viņš beidzot teica. — Nav jau peļami, ka tu aizstāvi savu draugu tm gribi glābt viņa ādu. Bet tev nevajadzētu man šitādus jokus stāstīt ar tik nopietnu ģīmi.

Arī Riho bija pārsteigts. Tiešām divaini kālab Jirnasam viņš būtu jāaizstāv? Pirmīt runāšana par rai­zēšanos un tagad vēl telepātija …

—     Atvainojiet! — arī Kaurs ierunājās. — Tie tomēr nav tikai joki. Jirnasam tiešām piemīt telepātiskas spē­jas. Zinātniski pilnīgi pierādītas spējas.

Riho tēvs tomēr vēl nevarēja to uzņemt nopietni.

—     Ak tad Jirnass manu dēliņu ar lāstiem bija iedzi­nis purvā! — Viņš jautri pavīpsnāja.

Bet Riho noprata, ka, pateicoties telepātijai, viņš šo­reiz laikam tiks cauri ar veselu ādu. Kad tēvs jau ir tik labā omā, ka sācis smieties, tad no siksnas nav vairs daudz ko baidīties. Lai būtu kā būdams, bet Jirnass, velns parāvis, tomēr caur un cauri ir goda vīrs. Butu taču viņš, Riho, to agrāk zinājis! Tad viņam doma par ķīļa iedzīšanu vispār nebūtu radusies.

Kaurs atkal paziņoja gandrīz vai dusmīgi:

— Tā nav pirmā reize, kad Jirnass ar telepātiju strādājis u^ goda. Ņemsim kaut vai gadījumu ar Pēteri. Viņš telepātiski izsauca Pēteri pie sevis, un pēc tam visi kopā taisīja piramīdu un …

Jirnass nemanot ar celi piegrūda Kauram, un vārdu plūdi mitējās. Kaurs saprata, ka viņš savā aizrautībā būs izpļāpājis vairāk, nekā vajag. Bet kas viņam at­lika, ja kāds negribēja noticēt Jirnasa spējām? Bija vajadzīgi fakti. Tikai ar faktiem bija iespējams citus pārliecināt.

Bet tad Pēteris vairs nevarēja izturēt. Cik ilgi viņš locīsies un vairīsies? Cik ilgi šīs paslēpes lai velkas? Un viņš nopūzdamies teica:

—    To visu mēs ar Riho izplānojām. Šoreiz ar tele­pātiju te nekā kopīga nav.

Un tīri negaidot Riho arī piebilda:

—  Mēs gribējām iedzīt ķīli, un tas bija viss.

—   Ķīli? — Mēliks izbrīnījās.

Viņš sāka aptvert. Un arī pārējie sāka aptvert.

—   Mēs to vairs nedarīsim, — Riho nosolījās.

Klusums. Visu, kas bija nācis klajā, vajadzēja sagremot. Pat Riho tēvs neteica un neizvaicāja nekā, acīmredzot arī viņš saprata, ka te runa ir par bērnu pašu darīšanām.

Bet Jirnass pēkšņi sajuta milzīgu atvieglinājumu. Varbūt viņam nemaz nepiemīt telepātiskas spējas! Var­būt viss notikušais bijis tikai sagadīšanās?

Automašīna iebrauca ciematā.

15

Mēliks gāja uz veikalu. Viņam bija jānopērk piens, maize, desa un sviests. Viņš vēl joprojām bija sliktā omā un, ieiedams pa veikala durvīm un ieraudzīdams diezgan garu rindu, nebūt nekļuva priecīgāks. Rindā stāvēja galvenokārt sievietes. Tās parasti iepērkas ilgi. Savu pusstundu no jaukās vasaras dienas var mierīgi norakstīt. Stāvi tik — un vairāk nekā.

Bet tad Mēliks pamanīja pie letes Ķertu, un Ķerta ar rokas mājienu paaicināja viņu pie sevis. Sievas, kas stāvēja aiz Ķertas, tobrīd pārrunāja kaut kādas kā­zas — kas tik viss bijis kāzu galdā celts un cik labi izskatījies jaunais pāris, un kurš ar kuru dejojis, un tā tālāk. Šīs pārrunas saistīja sieviešu uzmanību, tādēļ neviena nesāka skaisties par to, ka Mēliks palika stā­vam pie Ķertas un dabūja iepirkties bez ilgas rindā stā­vēšanas.

—    Tu esi ieradies īstā laikā, — Ķerta sacīja, kad viņi abi iznāca no veikala.

—    Jā, — Mēliks piekrita. — Man paveicās. Rindas ir briesmīgi apnicīgas.

Tad Ķerta viņam vaicāja:

—   Vai tu vēl arvien esi tāds?

—   Kāds tad? — Mēliks atvaicāja.

—   Tāds kā vakar.

Mēliks paraustīja plecus.

—   Nezinu. Kāds tad es vakar biju?

—   Noslēgts, — Ķerta teica.

Mēliks nodomāja, ka īstenībā Ķerta būtu varējusi pateikt daudz trakāk. Iepriekšējā dienā viņš bija iztu­rējies neciešami. Kā vecs īgņa. Un tikai tādēļ, ka Ķerta bija gājusi pastaigāties ar Pēteri un ka šo pastaigu viņi bija iepriekš norunājuši. Iznāca tiešām muļķīgi.

—   Šodien es neesmu noslēgts, — Mēliks teica.

Un Ķerta sacīja:

—   Nu tad pastāsti!

—   Ko lai es stāstu? — Mēliks jautāja.

Nevarēja taču sākt stāstīt, ko viņš juta, noskatīda­mies, kā Ķerta pastaigājas ar Pēteri un Madisiņu. Viņi izskatījušies kā ģimene. Un tas viņam stipri ķēries pie sirds.

—        Liekas — tu kaut ko man gribēji jautāt, — Ķerta teica. — Toreiz, kad bijām kapos. Atceries?

—       Kā nu neatcerēšos, — Mēliks atbildēja. — Bet ta ir garāka runāšana.

—       Es jau rīt braukšu projām. Kad tad mēs vēl da­būsim ilgāk parunāties.

Ķertai, protams, bija taisnība. Rīt viņa aizbrauks.

Ar pusdienas autobusu. Ja vēl gribētu parunāties, tad šobrīd varbūt tā ir pati pēdējā iespēja.

—        Es tevi pavadīšu, jā? — Mēliks piedāvāja. — Bet mums jāiet ar līkumu. Jirnass dzīvo mazliet par tuvu.

—        Labi, iesim ar līkumu, — Ķerta bija ar mieru. — Vai tik tev piena pudeles nenovelk roku?

—        Piena pudeles ir sīkums, — Mēliks iebilda un pār­lika tīkliņu no labās kreisajā rokā.

Viņi nogriezās pa tuvāko ielu. Apmest līkumu tik tie­šām vajadzēja, jo Mēlika balss saites arī šodien nebija necik vaļīgas. Viņi bija nogājuši labu gabaliņu klusē­jot, līdz Mēliks, atkal pārlicis tīkliņu, beidzot teica:

—        Es gribēju tev prasīt padomu sakarā ar savu ro­mānu.

—       Man? — Ķerta nobrīnījās. — Es vispār neprotu rakstīt, goda vārds. Skolā ar sacerējumiem man vien­mēr ir posts. Neuznāk iedvesma.

—        Ar sacerējumiem man iet uz mata tāpat, — Mēliks teica. — Bet, kad tu raksti tāpat sava prieka pēc, tad ir pavisam citādi.

Ķerta piekrita, ka tā varētu būt, un Mēliks turpināja:

—   Tu zini, ka man šajā romānā tēlota meitene?

—   Tā, kura ir man līdzīga?

—   Nu jā. Un vēl man tur tēlots kāds puisis.

—   Puišiem taču jābūt trim, — Ķerta atcerējās.

—        Tas gan, — Mēliks teica. — Bet tie divi man šo­brīd nav svarīgi. Tagad mani interesē tikai viens…

Pareizāk sakot, viens puisis un meitene. Es domāju par romāna beigām. Tieši par beigām es gribēju ar tevi apspriesties.

—   Ak par beigām! — Ķerta klusu teica.

—        Spiegs ir notverts, — Mēliks turpināja. — No tā viedokļa viss ir kārtībā. Bet vēl tur ir zēns un mei­tene… Viens nobeiguma variants man jau ir līdz ga­lam izdomāts, tikai es nezinu, vai tas ir pietiekami tipisks. Jo meiteņu psihi es pagalam nepazīstu.

—   Kādas tad beigas tev ir? — Ķerta jautāja.

—       Tās ir tādas… Meitenei jāaizbrauc. Vai nu uz kādu pilsētu, vai… Vārdu sakot, viņa aizbrauc. Sa­proti?

—   Droši vien, — Ķerta atbildēja.

—       Bet zēns ar meiteni ir sadraudzējušies vai kā lai saka. Un viņiem jāšķiras.

—   Tad jau tās ir paskumjas beigas, — Ķerta atzina.

—        Kā tad, — Mēliks apstiprināja. — Tieši tādēļ es arī esmu nobažījies. Un es domāju, ka mans varonis varētu, piemēram, krāt pastmarkas.

—       Markas? — Ķerta nobrīnījās. — Tu domā, ka tas padarīs beigas priecīgākas?

—       Domāju gan, — Mēliks paskaidroja. — Ja zēns krāj markas, tad meitene varētu viņam šad tad rakstīt. Kā tev liekas? Vai tas ir pietiekami pārliecinoši?

—       Manuprāt, tas ir pavisam viegli iedomājams, — Ķerta teica. — Tikai zēnam, protams, būs jāatbild meitenei.

— Skaidrs, — Mēliks teica. — Kā tad citādi. Dažas meitenes jau arī krāj markas.

Ķerta neatbildēja, un viņi labu laiku gāja klusējot.

—       Tātad tas ir skaidrs, — Mēliks īsumā rezumēja sarunu. — Ja zēns un meitene ilgstoši sarakstīsies, tad romāna beigas uz lasītāju neatstās nomācošu iespaidu. Jo vairāk tādēļ, ka spiegs ir notverts — un cauri.

Bet tad pēkšņi Ķerta iejautājās:

—  Vai tu, Mēlik, markas krāj?

—       Vēl nekrāju, — Mēliks nosarcis klusu noteica. — Esmu nodomājis visā drīzumā to sākt.

—       Es gan nesākšu. — Ķerta smējās. — Bet tu to­mēr vari man rakstīt.

Tagad smējās abi. Jirnasa māja jau bija redzama.

BEIGAS

Viņi stāvēja pie pieturas un gaidīja autobusu — Mē­liks, Jirnass, Kaurs un Ķerta.

—   Un tu aizbrauksi, — Jirnass teica.

Ķerta pamāja ar galvu.

—       Vai tu vēl kādreiz atbrauksi mūs apciemot? — Kaurs vaicāja.

Ķerta paraustīja plecus un viegli nopūtās.

—   Es gribētu gan atbraukt, — viņa teica.

Šķiršanās kļuva mazliet skumja. Mēlika romāns, do­mājams, beigsies daudz priecīgāk.

—   Tev noteikti jāatbrauc, — Jirnass teica.

Ari Mēliks gribēja kaut ko sacīt, bet tai pašā mirklī no aizstūra jau iegriezās autobuss, un Mēliks tā ir ne­bilda ne vārda. Viņš tikai paņēma Ķertas koferi, lai to ieceltu pa autobusa durvīm.

Autobuss bija klāt.

—   Uz redzēšanos!

—   Uz redzēšanos, Ķerta!

Jirnasam pēkšņi atausa atmiņā, ka viņi savā laikā tepat bija gaidījuši Ķertu — pavisam citādā noskaņā. Viņi pat brīžiem bija cerējuši, ka autobuss ieskries grāvī. To atceroties, viņam kļuva neērti. Un, kad auto­buss bija aizbraucis, Jirnass nolēma vēlreiz telepātiski koncentrēties. Viņš cieši samiedza acis un nomurmi­nāja:

—   Atgriezies mājās laimīgi, Ķerta!

 īSTS KRIMiNāLSTASTS

LIDOJOŠIE ŠĶĪVJI

STĀSTS PAR TELEPāTiJU

Vidējā skolas vecuma bērniem

Eno Rauds LIDOJOŠIE SĶīVJI

Redaktore T. Pētersone. Māksi, redaktors A. Sprūdžs. Tehn. redaktore J. Mazure. Korektore M. Ņikitina.

Nodota salikSanai 1976. g. 30. novembrī. Parakstīta iespie­šanai 1977. g. 3. februārī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2. formāts 84X108'/a2. 7 flz. iespiedi.; 11,76 uzsk. iespiedi.:

11,76 izdevn. 1 Metiens 151)00 eks. Maksa 55 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 55/28137B-276 Iespiesta Latvijas PSR Ministru Pado­mes Valsis izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdz­niecības lietu komitejas tipogrāfijā «Ciņa» Rīgā, Blau­maņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 5475-L Vāks un ielīmes iespiestas Rīgas Paraugtipogrāfijā Rīgā, Vienības gatvē 11. Pasut. Nr. 116.

[1] oderi valdi — kartupeļu šķirne. (tulk. piezīme.)