Mammu

Te raksta Žeņa, tavs dēls. Es esmu pilī, kurā dzīvo rūķi! Kad tu teici, ka daktere Olga maksātu daudzus rub­ļus zēnam, kurš viņai palīdzētu, man bija bail, bet neat­zinos. Es negribēju būt savtīgs, jo ar rubļiem tu varēsi samaksāt par slimnīcu, lai atkal būtu vesela. Tagad es priecājos, ka tomēr atbraucu.

Daktere Olga teica, lai es uzrakstu vēstulē visu, kas te notiek, tad tu varēsi izlasīt un tev nebūs jāuztraucas. Bildes gan mēs nevaram aizsūtīt, jo rūķiem nav fotoapa­rātu (jocīgi tie rūķi), tāpēc es visu aprakstīšu.

Es aizmigu dakteres Olgas lielajā istabā tur, sar­kanajā universitātes ēkā blakus botāniskajam dārzam. Galvā man bija ķivere ar visādiem vadiem. Visapkārt ņir­bēja gaismiņas un skanēja dažādi trokšņi kā tajā spēlē, ko Dimam uzdāvināja viņa tētis, tu vēl teici, ka neva­ram to nopirkt, jo mums nav ne tēta, ne rubļu. Tad gais­mas apdzisa, un es jau biju pilī.

Šeit nemaz neizskatās kā Maskavā, ja nu vienīgi kā Sarkanajā laukumā. Te ir akmens gaiteņi un smuki torņi ar jumtiem kā lielām sēnēm, un vēl liela zāle ar stikla griestiem kad satumst, tur var redzēt zvaigznes.

Rūķi mitinās pagrabā. Viņi ir mazi, zaļi un valkā lielas, pūkainas cepures, uz kurām rakstīti viņu vārdi,

piemēram, RLS 1, RLS 2, RLS 3 tas nozīmējot rūķisko lietotāja sakāmi. Es lūdzu, lai viņi iedod man kaut ko ēdamu, taču rūķi mani diez ko labi nesaprata, tikai lēkāja apkārt un dziedāja dziesmas. Manuprāt, Suļiks ir prātīgāks par viņiem.

Ak jā, Suļiks ir šeit! Daktere Olga ari viņam uzmauca galvā ķiveri. Sākumā viņš baidījās no rūķiem, bet tagad viņš uz šiem ļoti skaļi rej. Mēs atradām viņam skrienamvietu ar zāli un ūdeni. Es izstāstīju dakterei Olgai par liepu aiz mūsu mājas, pie kuras Suļiks labprāt aprok kau­lus, un daktere ielika liepu viņa skrienamvietā. Viņam tas patīk.

Daktere Olga netiek uz šejieni, bet viņa reizēm runā­jas ar mums. Viņas seja izspiežas no pils sienas, it kā akmens būtu mīksts un kustīgs kā plastilīns. Daktere vēl nav izstāstījusi, kas man būs jādara, bet es apsolos strā­dāt ļoti cītīgi!!!!!

Žeņa (tavs dēls)

Mammu

Te raksta Žeņa, tavs dēls.

Mēs esam izsalkuši. Man nav tik traki, bet Suļiks smilkst un velk vēderu pa zemi.

Daktere Olga teica, ka kaut kur pilī ir ēdamvieta un mūsu uzdevums ir to atrast, bet mums tas nekādi neiz­dodas, jo ejas starp vietām visu laiku mainās. Ja mēs apejam riņķi apkārt pilij, mums vajadzētu nonākt tur, kur sākām, bet mēs nonākam citur. Ja sākam gulēšanas vietā, nonākam skrienamvietā. Sākam skrienamvietā,

nonākam lielajā zālē. Gluži kā toreiz, kad es apmaldījos Izmailovas parkā un tu teici, ka es esot stulbs, jo ikviens taču var paskatīties uz norādēm. Tikai te nekādu norāžu nav.

Daktere Olga mums nepalīdz. Viņa apgalvo ja es vingrināšu prātu, lai atrastu ceļu no gulēšanas vietas uz ēdamvietu un no ēdamvietas uz gulēšanas vietu, tad spēšu atrast dārgumu vietu. Es viņai vaicāju, kas tā tāda par dārgumu vietu, bet daktere man nesaka. Es ceru, ka vismaz viņa mani neuzskata par stulbu. Bet varbūt es patiešām esmu stulbs. Varbūt Suļiks nedabū ēst tāpēc, ka neesmu gana apķērīgs.

Žeņa (tavs dēls)

Mammu

Te raksta Žeņa, tavs dēls.

Suļiks atrada ēdamvietu! Mēs bijām lielajā zālē, un viņš aizbēga no manis gluži kā karnevālā ar spoguļiem bija daudzi Suļiki, un katrs skrēja uz savu pusi. Viņš ierē- <

jās, atskrēja atpakaļ un parāva mani aiz biksēm, tikai viens Suļiks. Kad es mēģināju viņam sekot, atkal parādī­jās daudzi Suļiki, un es nezināju, kurš ir īstais. Tad viņš man atnesa banānu un es biju ļoti priecīgs, jo atcerē­jos to reizi, kad dabūju banānu dzimšanas dienā. Bet, pirms es paguvu to apēst, uzradās rūķi un atņēma man banānu. Es skriešus metos viņiem pakaļ, bet rūķi skrien ļoti ātri.

Es to izstāstīju dakterei Olgai, bet viņa teica, ka man jābūt izmanīgākam. Galu galā man ir tikai astoņi gadi

un manām rieviņām vajadzētu būt svaigākām. Atrast ēdamo nevar būt tik grūti, ja jau pat Suļiks to spēj.

Daktere Olga nepazīst Suļiku. Viņš ir ļoti gudrs suns. Es nespēju viņu uzvarēt paslēpēs, pat ja spēlēju atvērtām acīm. Kad es skatos, kā viņš skrien projām, tad apkārt ir daudzi Suļiki, tāpēc skatīšanās nelīdz. Bet, kad es viņu kaut kur ieraugu un dodos ķert, es nespēju uzminēt, uz kuru pusi un cik ātri viņš skrien.

Rūķi visu to vēro, smejas un skandē: “Hei-zen-berg! Hei-zen-berg! Hei-zen-berg!” Taču es nedusmojos uz viņiem. Mans Suļiks ir gudrāks par mani.

Man vēl arvien gribas ēst.

Žeņa (tavs dēls)

P.S. Mammu, vai tu tiki uz slimnīcu? Vai tev ir labāk?

Mammu

Te raksta Žeņa, tavs dēls.

Man ir bail. Rūķi spiež mani spēlēt spēli, un, ja es zaudēju, viņi man sit. Man ļoti sāp! Suļiks mēģina mani aizsargāt, bet tad rūķi sit arī Suļiku. Un daktere Olga nenāk, kad es viņu saucu.

Tā spēle ir ļoti grūta. Rūķiem ir liela zelta kaste ar divām telpām un papīra sienu pa vidu, un tajā sienā nav durvju. Viņi ielaiž mani vienā telpā un tad atstāj mani vienu. Uz sienas ir uzgleznots sarkani melns pūķis. Rūķi saka, ka man jātiek uz otru telpu, citādi pūķis mani apēdīs.

Taču pūķis kā nenāk, tā nenāk. Kad rūķi atgriežas, viņi jautā, kāpēc es vēl arvien esot tajā pašā telpā? Un tad viņi man sit un liek spēlēt atkal un atkal.

Reiz es pārplēsu papīra sienu un aizgāju uz otru telpu, bet rūķi bija traki dusmīgi un sita man daudz, daudz reižu, un piekodināja, lai tā nekad nedaru. Tuneli, viņi pamācīja, izmanto tuneli, bet grīda ir cieta, turklāt man nav lāpstas.

Mammu, ko man darīt? Es zinu, ka man jācenšas tevis dēļ, bet man ļoti sāp!

Žeņa (tavs dēls, kurš gaida vēstuli no tevis)

Mammu, parādījās pūķis. Kad viņš uzradās, es tā pār­bijos, ka izgāju cauri sienai un to nemaz nesaplēsu. Tad pūķis parādījās otrā pusē, un es nespēju aizbēgt. Viņš mani apdedzināja! Apdedzināja ļoti traki!

Mammu, piedod. Saprotu, ka esmu izdarījis kaut ko ļoti sliktu, tikai nezinu, ko īsti. Lūdzu, vai tagad es drīkstu doties mājās? Es zinu, ka mums vajadzīgi rubļi, bet man ļoti bail. Lūdzu, mammu?

Mammu

Man liekas, ka te raksta Žeņa, tavs dēls. īsti drošs gan neesmu.

Neko nevar zināt droši. Tagad es to saprotu. Viss reizē ir un arī nav. Pūķis palīdzēja man to aptvert. Siena nav nekāda siena, ja es esmu visur.

Es tagad spēju atrast ēdamvietu, ja ikviens no manis iet meklēt. Katrs es neatrod visas ēdamvietas, bet viens no manis vienu ēdamvietu noteikti sameklē.

Nezinu, kāpēc iepriekš visi es bijām vienuviet. Do­māju, ka visas mazās manis daļiņas varēja būt visdažā­dākajās vietās, bet tās nespēja vienoties. Tās rāvās katra uz savu pusi kā tajā dzejolī par līdaku, vēzi un gulbi, tāpēc tās stāvēja uz vietas. Tagad ikviena manis daļiņa spēj vienoties un es esmu visur, kur gribu būt.

Ak jā, atgriezās daktere Olga. Es biju dusmīgs par pūķi, bet viņa teica, ka viss būs labi, jo es drīz varēšu doties mājās. Mammu, tu man vienmēr teici, lai nemuldu, kad klāt ir pieaugušas tantes un onkuļi. Es ļoti cenšos to atcerēties, kad parādās daktere, bet man viņa vairs diez ko nepatīk.

Viņa teica, ka manas rieviņas esot mainījušās. Tabulrasas brīnums, tā viņa teica. Jauns prāts iemācās domāt kvantumikāli, ja nonāk simulētā kvantumikālā vidē. Manuprāt, viņa ļoti gribēja runāties, jo tikai stāstīja un stāstīja par to, kā viņa esot pierādījusi, ka kaut kāda vīra, vārdā Penrozs, smadzenes esot patiesas, bet tas gan man likās muļķīgi, jo kā gan smadzenes varētu nebūt patiesas? Tad viņa kļuva tāda savāda un apraudā­jās. Es vaicāju, kas noticis, un viņa atbildēja, ka daudzas svarīgas tantes un onkuļi būs ļoti priecīgi un ierakstīs viņas vārdu visādās grāmatās. Tas laikam ir svarīgi, nu gluži kā dabūt Ginesa rekordu par to, ka tu esi izcepis vislielāko torti.

Mammu, man tas viss ir vienalga. Es tikai gribu mājās.

Žeņa (iespējams, tavs dēls)

Mammu

Mēs esam Žeņa, tavs dēls.

Es visi atradām Daktere Olga teica, lai es rakstu skaid­rāk, citādi tu nespēsi saprast. Vai tāpēc tu man neraksti vēstules? Piedod! Es ļoti gribu, kaut tu man rakstītu.

Es atradu dārgumu vietu. Tā ir uz jumta, zem klajām debesīm. Dārgums ir žļerkstoša metāla uzparikte mājas lielumā. Es sapratu, kas tas ir, tikko to ieraudzīju, jo tai apkārt aplī stāvēja rūķi, turot cepures rokā, un dziedāja: “Dārgums, dārgums, dārgums!”

Es gan neesmu pārliecināts, ka šis ir īsts dārgums, ja rūķiem ir jāpasaka, ka tas tāds ir. Suļikam arī tas nepa­tīk. Es saucu viņu klāt, bet viņš tikai rēja un nenāca.

Lai nu kā, man dārgums likās interesants. Tur ir tik daudz kloķu, ko var paraustīt, tas ir gluži kā liels, dzeltens ezis ar ķeburainiem zobratiem, kuri visu laiku griežas un katrreiz, kad tu uz tiem paskaties, atrodas citā vietā. Daktere Olga teica, ka viņa nespēj saprast dār­gumu, jo tas esot kvantumikāls dzinējs, kam vajadzīgas kvantumikālas smadzenes, bet man tas būtu jāsaprot, jo man tādas smadzenes esot.

Viņai izrādījās taisnība. Kad vienlaikus esmu visur, es saplūstu ar dārgumu un rokturi kļūst par manām rokām, it kā es diriģētu orķestri. Un tad es visu saprotu. Bet, mammu, man ir tik baisi, kad tas notiek. Pils kļūst mīk­sta kā mīkla manās rokās, un es varu to veidot kā plas­tilīnu.

Sākumā man veidošana diez ko nevedās, es pat sa­plēsu ēdamvietu. Pa gaisu nošķīda dzirksteles. Dak­tere Olga teica, ka binārie koki esot pārplūduši, bet es

nezinu, kā tas varēja notikt, jo ēdamvietā nekādu koku nebija. Pēc tam es iemācījos izstiept pili tā, lai katrai plānajai vietai blakus būtu sava biezā vieta un lai nekas neplīstu. Es stiepu un stiepu, līdz varēju cauri sienām redzēt citas pilis.

Mammu, pastāv vēl daudzas tādas pašas pilis kā šī, tikai katra ir mazliet citāda. Dažas atšķiras vairāk, da­žas mazāk. Un, kad es pastiepju ar rokturiem nedaudz vairāk, es spēju radīt caurumus uz tām citām pilīm, pa­sniegties cauri un nokļūt visās pilīs vienlaikus!

Daktere Olga teica, ka man jāņem istabas un gaisma no citām pilīm un jānes atpakaļ uz mūsu pili, lai mums būtu vairāk enerģijas. Es tā arī izdarīju, bet man likās, ka katrā no pārējām pilīm ir cits Žeņa un cits Suļiks, un viņiem tas nepatika, jo atskanēja drausmīgs troksnis un pils traki raustījās. Daži rūķi iekliedzās un nokrita zemē. Tagad viņu cepures ir nosmērētas ar zaļām asinīm un viņi vairs nekustas.

Daktere Olga teica, lai es neuztraucoties, tā esot pro­grammu tūres kļūda un no tiem rūķiem tāpat neesot nekā­das jēgas. Rūķi man nepatīk, bet, manuprāt, daktere runā nesmuki. Dārgums rūķus savainoja, un tas viss viņas dēļ.

Mammu, man ir bail.

Žeņa (mēs esam tavs dēls)

Mammu

Šodien daktere Olga lika man izmantot dārgumu, lai paskatītos ārā no pils uz to lielo telpu, kur mēs ar Suļiku aizmigām. Es kustināju rokturus, lai izstieptu gaisu, un

ieraudzīju, kā mēs guļam uz gara galda Suļiks un es. Ap mums darbojās tantes un onkuļi, bet zāles vidū bija liela metāla kaste. Kad es kustināju dārguma rokturus, tā dūca un zibināja gaismiņas.

Domāju, ka metāla kaste līdzinās mūsu dārgumam, tikai tā ir Maskavā un tā nekustas. Kad es izmantoju dār­gumu un kaste sāka trokšņot, tantes un onkuļi izskatī­jās ļoti satraukti, bet viņi nebaidījās. Manuprāt, tas bija stulbi, jo man gan bija ļoti bail.

Daktere Olga lika man izmantot dārgumu, lai atvērtu citas Maskavas, tāpat kā es atvēru citas pilis. Bet, kad es izstiepu lielo zāli, līdz tā kļuva plāna, es pamanīju, ka no metāla kastes izskrien mazi, ātri un slikti punktiņi. Tie trāpīja dakterei Olgai un pārējām tantēm un onkuļiem, tāpēc es apstājos.

Tantes un onkuļi, un daktere Olga man neticēja, jo viņi nespēja ieraudzīt tik mazus un ātrus, un sliktus punk­tiņus. Daktere Olga teica, ka viņiem esot gāgaru skaitī­tāji un joņu kamēri un tie neko neuzrādot. Viņa lika man izmantot dārgumu, lai iegūtu enerģiju no citām Maskavām, jo tikai man ir kvantumikālas smadzenes un visa pasaule skatās uz mani un gaida, un pat Suļiks gribot, lai es to daru.

Es teicu nē. Neticu, ka Suļiks grib, lai es daru kaut ko sliktu. Es viņam pajautāju, un viņš man nolaizīja degunu tas nav nekas slikts. Suļiks vairāk par visu vēlas gulēt man blakus saulē zem liepas.

Kad es to izstāstīju dakterei Olgai, viņa teica ja es nepalīdzēšu viņai ar dārgumu, viņa nevarēs iedot man rubļus.

Domāju, ka tas varbūt ir svarīgi, bet daži no manis nav īsti droši. Dažās Maskavās daktere vienmēr man dod rubļus. Dažās Maskavās viņa nekad man nedod rubļus. Gan viens, gan otrs notiek vienmēr. Tu, mammu, vienmēr esi reizē slima un vesela. Dažas no tevis, kādā no Maskavām.

Ja tas tā ir vienmēr, kāpēc man jāpalīdz? Viss vien­mēr kaut kur ir. Bet mazie, ātrie un sliktie punktiņi ir slikti visur.

Žeņa mēs esam tavs dēls)

Mammu

Labi, es rīt palīdzēšu dakterei Olgai ar dārgumu. Labi, labi, es palīdzēšu.

Es visi mīlam Suļiku. Kad daktere Olga teica, ka noda­rīs pāri Suļikam, es nodomāju viņa nevarēs nodarīt pāri visiem Suļikiem un viss būs labi. Bet viņa aizveda Suļiku no pils, un, kad es izmantoju dārgumu, es ierau­dzīju viņu vienu pašu stāvam pie galda ar manu ķermeni tur, ārpusē, Maskavā. Viņam bija noskūta galva, tāpēc viņš izskatījās bēdīgs. Atnāca daktere Olga un viņu aiz­veda. Tagad es viņu vairs nevaru redzēt, tikai dzirdu, kā viņš skaļi rej, it kā viņam sāpētu. Man ir grūti atcerēties, ka citās Maskavās ir citi Suļiki.

Domāju, ka daktere Olga nav jauka. Varbūt viņa nekad nebija jauka. Varbūt tad, kad viņa solīja mums rubļus, viņa nemaz netaisījās mums tos dot.

Lūdzu, pasaki viņai, lai atdod man Suļiku. Es klau­sīšu, es apsolu. Es darīšu visu, ko viņa gribēs.

Žeņa

Mammu

Te Žeņa, dēls.

Vēstuli galda noliku es. Nebaidies. Nekliedz.

Jā, slēpies zem gultas. Zem gultas droši. Never logus. Neej ārā. Maskavā nav droši. Izsalkušie dūmi slikti.

Tevi pasargāšu.

Piedod rakstu īsi. Ir pirksti tikai, ja kārtīgi piedomāju.

Žeņa

Mammu

Te atkal Žeņa. Man tagad ir vairāk laika, tāpēc varu rakstīt labāk.

Lūdzu, nāc ārā no pagultes. Neskaties tā. Vai tu ne­priecājies, ka atgriezos? Zinu, ka izskatos briesmīgi, bet man vismaz pietiek spēka, lai man būtu acis un pirksti. Es nevaru runāt, bet varu rakstīt tev vēstules.

Redzēju, ka tu saņēmi visas manas vecās vēstules. Droši vien biji ļoti aizņemta slimnīcā, ja nevarēji atbil­dēt. Tas nekas. Priecājos, ka daktere Olga tomēr iedeva tev rubļus. Tu izskaties veselīgāk.

Drīz, mammu, arī es būšu vesels. Man būs rokas, daudz, daudz roku, un es apskaušu tevi, un mēs būsim kopā. Vai tas, mammu, nebūs jauki? Tu vienmēr rūpējies par mani pat tad, kad es rīkojos stulbi un slikti. Tagad es rūpēšos par tevi un nekad, nekad nelaidīšu tevi vaļā. Vai tas, mammu, nebūs lieliski?

Bet Suļika gan mums vairs nebūs. Viņš nomira. Kad es iedarbināju dārgumu, metāla kaste dakteres Olgas istabā ierūcās un Suļiks riedams atskrēja no blakus

telpas. Tad gaiss izstiepās un pārsprāga, un izlidoja visi mazie, ātrie un sliktie punktiņi. Tie saplūda kopā, tad pārvērtās izsalkušajos dūmos un dūkdami lidinājās apkārt kā melnu bišu spiets.

Es apturēju dārgumu, taču bija jau par vēlu. Izsal­kušie dūmi zumēja un satinās apkārt Suļikam. Viņš rēja un rēja, un tad izsalkušie dūmi apēda viņa galvu, un es nevarēju palīdzēt.

Gribēju ticēt, ka varbūt nav tik slikti, jo citās Maskavās ir citi Suļiki, bet bija gan slikti. Man bija ļoti slikti, mammu.

Tad dūmi ierējās gluži kā Suļiks, skaļi un skumji. Tie rēja un rēja, un apēda visas tantes un onkuļus, un arī dakteri Olgu. Daktere Olga spiedza šausmīgi ilgi. Man ienāca prātā, ka viņa varbūt grib vēl vienu Ginesa rekordu, bet tad viņa apklusa un dūmi apēda arī viņas galvu.

Tad dūmi pārstāja riet un sāka klusi čukstēt kā dak­tere Olga: “Ņem, ņem, ņem no mums! Zodz no mums. Nē, puisīt, nē. Nē, nē, nē!” Pēdējo tie apēda manu galvu, jo es gulēju uz galda un nespēju aizbēgt. Kad es izdzir­dēju tos tuvojamies “Puisīt! Puisīt! Puisīt!” -, es skrēju uz pili, bet pils satumsa, tāpēc atgriezos. Es pārbijos un sāku traki grozīt dārgumu, tad metāla kaste ierēcās un es pārplēsu gaisu starp pili un Maskavu, un es devos cauri plīsumam, visi es no itvisurienes.

Es mēģināju izmantot savu ķermeni, bet tas nedar­bojās. Galu galā izsalkušie dūmi apēda manu galvu. Tas pat nesāpēja, jo es vienlaikus biju it visur.

Neuztraucies par mani, mammu. Būs jau labi.

Piedod par Maskavu! Es nespēju palīdzēt visām tan­tēm un onkuļiem, un zēniem, un meitenēm, un vecmam­mām ar vecpapiem. Piedod par asinīm un kliedzieniem. Gribu raudāt, tikai man nav asaru. Bet nedomāju, ka raudāšana ko līdzēs.

Es nevarēju nosargāt citus, bet es vismaz nosargāju tevi. Dūmi netiks dzīvoklī, neuztraucies. Domāju, ka tie ir pamatīgi nikni, jo mēs mēģinājām apzagt viņu Mas­kavu. Viņi kļūst gudrāki, ēdot galvas, tāpat kā es kļūstu gudrāks, lasot grāmatas. Bet tev esmu es, un arī es esmu gudrs, un es esmu it visur.

Tagad man ir jānoķer izsalkušie dūmi. Ceru, ka spēšu izmantot dakteres Olgas metāla dārgumkasti un izstiept gaisu, lai aizsūtītu tos visus atpakaļ. Tad es atgriezīšos pie tevis. Bet tikmēr turies.

Žeņa

Mammu

Esmu noķēris lielāko daļu izsalkušo dūmu un aizsū­tījis atpakaļ. Solīju, ka nekad vairs nezagsim no citām Maskavām, bet tie tikai auroja: “Izvēršam līkni! Uzspri­dzinām puiku! Izkropļota atskaites sistēma!” Izklau­sījās, it kā reizē runātu visi onkuļi un tantes, vecpapi un vecāsmātes, un arī mazi bērniņi, laimīgi un skumji, dusmīgi un mierīgi. Prātoju, ka visu to galvu apēšana nenāca dūmiem par labu. Varbūt tāpēc tie apjuka.

Mammu, esmu mājās. Šobrīd sēžu tev blakus te, uz dīvāna. Vai jūti manus pirkstus sev uz muguras? Redzi, tur pakustējās aizkari. Tas esmu es.

Pasmaidi, mammu. Lūdzu, kāpēc tu nesmaidi? Kad būšu noķēris pēdējo dūmu stīdziņu, mēs būsim kopā uz visiem laikiem. Mēs pat varēsim aizbraukt uz Parīzi, tu taču vienmēr to vēlējies. Nedomāju, ka dūmi aizkļuva līdz Parīzei.

Bet pirms tam vai tu varētu man palīdzēt? Paska­ties aiz durvīm. Es tur atstāju Suļiku. Viņa kažoks ir lipīgs, un viņam nav galvas. Vai tu varētu viņu izmaz­gāt? Vai tu varētu viņu apglabāt dārzā zem mūsu liepas?

Kad visi cilvēki nomira, man likās, es jutos nosku­mis, bet es nebiju drošs. Pastāv taču daudzas Maskavas, un šī ir tikai viena Maskava, tad kāpēc tas galu galā ir svarīgi?

Bet tad es atcerējos Suļiku. Beigu beigās bija tikai viens Suļiks, kas man šķita svarīgs. Tas nozīmē, ka vien­mēr būs tikai viens Suļiks. Es atcerēšos viņu. Viņu atce­rēsies visi es, to zinu droši.

Suļiks man to iemācīja. Pat esot kvantumikāls, šo un to es zinu droši.

Žeņa (tavs dēls, mēs visi, pavisam droši)

Autora komentārs

No visiem šajā krājumā iekļautajiem stāstiem “Mammu, te rakstām Žeņa, tavs dēls” man personīgi ir vistuvākais. Stāstu balstīju uz domu, kas man radās vēl universitātes laikā, kad mācījos fiziku. Slavenais fiziķis Rodžers Penrozs reiz izteica hipotēzi, ka cilvēka prāts domāšanas procesā balstās uz kvantu mehānikas principiem. Šī hipotēze gan nav īpaši plaši atzīta, bet es iedomājos veidu, kādā to, iespējams, varētu pie­rādīt.

Zināms, ka cilvēka smadzenes bērnībā ļoti viegli apgūst jauno un pieskaņojas dažādiem apstākļiem. Kā būtu, ja bērna smadzenes tiktu pieslēgtas simulētai kvantu mehānikas videi? Vai tās spētu pieskaņoties šai videi un “paredzēt" tās darbību tāpat, kā mēs spējam paredzēt ikdienas pasaules darbību (vārdu “paredzēt” kvantu mehānikas gadījumā, protams, nevar izmantot tiešā nozīmē)? Ja spētu, tas būtu spēcīgs arguments par labu Penroza teorijai.

Tā pasaulē nāca Žeņa un Suļiks. Protams, stāstam ir arī cilvēciskā puse, kura man šķiet pat svarīgāka par zināt­nisko, Žeņas sarežģītās attiecības ar māti, ar zinātnieci Olgu, ar sunīti. Žeņa būtībā ir pieaugušo mahināciju upuris, lai gan stāsta gaitā pieaugušajiem tas nepatīkami atmaksājas. No cita skatpunkta šo stāstu viegli varētu pārvērst šausmu stāstā.

Cilvēciskā ziņā iedvesmu smēlos arī no slavenā Daniela Kīza darba Flowers for Algernon, kuru noteikti iesaku izlasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem.

Stāsts par Žeņu tika publicēts žurnālā Lightspeed. Audio versiju stāstam ierunāja pieredzējušais, ar Grammy un Audie balvām godalgotais aktieris Stefans Rudnikijs. Biju ļoti ganda­rīts, jo Rudnikijs atzina, ka “šis stāsts man laikam ir vismīļākais no visiem, ko jebkad esmu lasījis”.

Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Mama, We Are Zhenya, Your Son” pirmo reizi publicēts žurnālā Lightspeed Magazine 2011. gada aprīlī.

Izadora Ceturtā spēlēja Šopēnu vecās tējkannas dzi­ļumos. Aprūsējušajās stīgās dzimusī un klavieru savērp­tajā koksnē veidotā mūzika atbalsojās no iedauzītajām skārda sienām, kas slējās augstu virs viņas galvas, un tā atbalsojās ari viņā pašā. Bezgalīga, maiga, nikna.

-     Izadora, atskanēja Sarga balss. Pienācis laiks tavai dejai.

Ceturtās pirksti saminstinājās, un arpedžo sašķīda šķembu jūklī. Vai tiešām tādā bridi jāsteidzina? Viņu pārņēma drebuļi, un Ceturtā vēlējās ļaut dusmām vaļu, ar dūrēm dauzīt taustiņus. Tomēr neuzdrīkstējās. Kla­vieres bija Meistara roku darbs viņa nezināja, vai tās viņam ir dārgas.

Viņa piecēlās un pagriezās pret Sargu. Viņš stāvēja kāpņu laukumiņā. Vītņu kāpnes kā rievots korķviļķis veda augšup pa tējkannas snīpi. Sirmie mati gūlās uz Sarga pleciem kā sarmas ūdenskritums, bet seju klāja mežģlņots krunciņu raksts tieši tāds pats, kāds tas bija dienā, kad Meistars viņu radīja.

Sargs pamāja Izadorai ar savītušo roku. Tu esi tam gatava, viņš teica. Pierādi viņam, ka esi pati pilnība!

Ceturtā apzinājās, ka šie vārdi nāk no sirds, taču nespēja apspiest rūgtuma vilni. Sargam bija viegli runāt

par pilnību viņš nekad nebija ticis pārbaudīts, viņam nekad nebija jābīstas sagādāt vilšanos Meistaram.

-    Es eju, viņa sacīja un savās mīkstajās dejas kurpēs šķērsoja nodilušo metāla grīdu. Garām nišai, kurā gulēja Trešā, tērpta zīdā, ar smalku putekļu kārtiņu uz sejas. Garām Otrajai, kuras plankumainā seja blāvi spīdēja pienainajā gaismā, kas plūda no augšas. Garām Pirmajai, kuras kroplās rokas mierīgi gulēja viņai līdzās. Ceturtā katrai uzmeta vien īsu skatienu, lai gan viņu nepilnības nešķita biedējošas galu galā, ja nebūtu šo trūkumu, viņas pašas, iespējams, nemaz nebūtu. Bet skatīties uz priekštecēm nozīmēja domāt par Piekto.

Ceturtā pielika soli. Lai veicas, Sargs noteica, kad viņa pagāja tam garām, bet viņa pat nepaskatījās uz Sarga pusi. Ceturtā devās pa kāpnēm aizvien augstāk snīpī uz riņķi, uz riņķi, tad no tējkannas izkāpa uz savas skatuves koka platformas, ko apgaismoja ducis pelē­kajā debesu velvē mirgojošu sudrabainu bumbu.

Pret Ceturto kā pļauka triecās troksnis. Viņa stāvēja viena un neaizsargāta uz savas skatuves. Visapkārt kā milzīgi torņi slējās par viņu simtreiz augstāki stāvi, tēr­pti melnā un baltā tikai šur un tur rēgojās šļaksts sar­kana un zelta.

Tālumā vēlās tricinoši dārdi viņi smējās. Tad tirpas uzdzenošs gaudiens, it kā lūztu tērauda sija. Visticamāk, tur kāds ieķiķinājās.

Izadora saņēmās, pacēla galvu un centās neizrādīt bailes. Viņa bija gatava viņa bija labāka un stiprāka par savām priekštecēm. Meistaram tas jāredz. Izadora darīs visu, lai viņš to atzītu.

Milzu stāvi pieliecās tuvāk, un Izadoru sapurināja to elpas siltās, smakojošās brāzmas. Tagad viņa spēja saskatīt sejas, kas līdzinājās ķieģeļsarkaniem mākoņiem ar acīm. Ils likās lidināmies virs satina kaklasaitēm un pērļu kaklarotām, kas mirdzēja tik spoži, ka viņai nācās samiegt acis.

-    Dāmas un kungi, jūsu priekšā ir Izadora Ceturtā, nodārdēja Meistara balss.

Kaut kas Ceturtās dziļumos nodrebēja. Balss bija apburoša. Aizskaroša. Vilinoša. Ceturtā mēģināja starp sejām ieraudzīt Meistara vaigu, taču viņš nebija saska­tāms. Vienīgais pazīstamais stāvs viņas redzeslokā līdzinājās viņai pašai tas bija Sargs, kas stāvēja uz tēj­kannas snīpja malas un sasprindzis vēroja.

-      Mana Īkstīte, tālumā atkal nodārdināja Meis­tars. Trīs gadu pūliņu rezultātā viņa ir mans meistar­darbs.

Šie vārdi bija signāls Izadorai. Juzdama, kā miesai pārskrien zosādas ēna, viņa atrāva skatienu no Sarga un sāka dejot.

Solis uz priekšu. Pieliecies pa labi. Piruete. Izliecies, ka tev neseko neviens acu pāris.

Viņas dzirdi sasniedza vaids, kas pārgāja griezīgās zvanu skaņās Meistara mūzika. Lai gan tā lika smelgt kauliem, viņa pielāgoja savas kustības ritmam.

Lēciens. Pagrieziens. Līgani soļi sāņus. Atlieciens atpakaļ.

-    Pavērojiet viņu, dāmas un kungi! Vairs ne miņas no Izadoras Pirmās neveiklajām kustībām. Vairs ne miņas no Otrās un Trešās nepilnībām. Viņa par galvas tiesu

pārspēj manus iepriekšējos modeļus, viņa ir pilnības iemiesojums!

Meistars nosauca viņu par pilnību! Ceturtās sirds uzspurdza kaklā, un viņa paātrināja soli, lai neatpaliktu no mūzikas pulsējošā ritma. Ak, lai taču viņi skatās! Lai skan viņu “oh!” un “ak!” ar visām smakojošās elpas piedevām. Viņa nenodrebēja pat tad, kad no skatītāju deguniem kā milzīgas ūdensbumbas krita sviedru lāses, sašķīzdamas uz skatuves tā, ka viņai vajadzēja atlēkt sāņus. Lai Meistars redz, cik Izadora ir stipra!

Sānsolis, pietupiens, lēciens. Grieziens, grieziens, grieziens ar izstieptām rokām. Galvas atmetiens, lai zel­tainie mati aizspurdz kā putnu bars no koka lapotnes.

Izadora vairs nedzirdēja Meistara mūziku. Tagad viņas ausīs skanēja Šopēns. Un Šopēna pavadījumā viņa dejoja.

Tad sāpīgs troksnis, kā akmeņu krusa pret metāla jumtu. Ceturtā sabruka uz ceļiem un ar rokām aizspieda ausis.

Tie laikam bija aplausi. Tiesa, ne viņai domāti. Aplausi Meistaram, aplausi viņa smalkajai prasmei radīt viltus lietas.

Vienas vienīgas viltus lietas. Izņemot Ceturto. Viņa taču bija īsta.

-     Izadora Ceturtā, dāmas un kungi, paziņoja Meis­tars. Izadora Ceturtā. Kā redzat, līdz pilnībai ir atlicis vien mazumiņš. Vēl pāris modeļu, un jūs varēsiet nest viņu pie sevis mājās kopā ar tējkannu un sargu. Pēc bal­les neaizmirstiet pierakstīties birojā.

Atlicis vien mazumiņš.

Stāvi, kas bija slējušies virs viņas, atkāpās, atkal pār­vēršoties baltos un melnos, un sarkanos, un zelta krā­sas traipos. Ceturtā palika, sakņupusi viena uz skatuves. Neviena neievērota. Skatītāju sviedru un siekalu notaš­ķīta.

Atlicis vien mazumiņš.

Aizmugurē tuvojās lēni, piesardzīgi soļi. Tad atska­nēja Sarga balss. Izadora, nāc. Iesim mājās.

Ceturtā palika kņupus kā sastingusi un pat nepa­cēla galvu, lai saskatītos ar Sargu. Viņa nemaz netaisījās runāt, taču vārdi paši izlauzās no viņas lūpām: Viņš nekad neņems mani sev līdzi, vai ne?

Sargs pārnesa svaru uz otru kāju. Mēs nespējam uzminēt Meistara domas.

-      Un kad viņš nākamreiz ieradīsies pie mums… Ceturtā ierunājās, bet kakls likās aizsalstam, un viņai nācās ieklepoties. Tu jau zini, kas Meistaram būs līdzi, kad viņš nākamreiz ieradīsies pie mums.

Klusums starp viņiem. Tās, kurai agrāk vai vēlāk ir jāparādās, vārds pagaidām palika neizteikts.

-     Ko tu darītu, ja viņš tevi paņemtu sev līdzi? Sargs jautāja.

Ceturtajā uzplaiksnīja uguns. Ar vienu spraigu kus­tību viņa kā atspere izsprāga no sakņupušās pozas, pie­lēca kājās un savērpās mežonīgā piruetē. Es dejotu uz Meistara plaukstas, viņa virpuļodama izsaucās. Un es ieskrāpētu viņa ādā savus soļus. Un es glāstītu viņu. Un iespļautu viņam acīs. Un skūpstītu viņu, Ceturtā pabeidza, cēli sastingdama rokas izplestas, labā kāja pacelta priekšā netālu no platformas malas.

-      Piedod, Sargs sacīja, taču Ceturtajā mutuļoja drudžains karstums, un viņa sāka runāt, pirms aprau­tais vārds bija izskanējis līdz galam. Ko es darītu? Viņa paspēra vieglu soli uz skatuves malas pusi, tad vēl vienu. Es kāptu augstāk un augstāk, līdz nonāktu viņam uz galvas, līdz man pie kājām būtu visa pasaule. Tad es lēktu un kristu. Kristu līdz pat cietajai akmens grīdai tālu lejā vai līdz Meistara plaukstai, ja viņš nolemtu mani glābt.

-     Izadora… Saīgs atkal ierunājās… bet bija par vēlu. Ceturtā jau bija sākusi skriet. Uz priekšu, tikai uz priekšu, atpakaļ neskatoties. Ja ne kopā ar Meistaru, tad viena pati.

Aiz muguras atskanēja Sarga soļi, tomēr viņš bija smagnējs un lēns, pārāk lēns, lai panāktu Ceturto. Viņas sirds dauzījās. Viņas acis sūrstēja. Kā tas būtu krist? Vai tas līdzinātos dejai? Vai tas būtu kā brīvības mirk­lis gaistošs, bet patiess?

Vēl pāris soļu, un viņa sasniegs bezdibeni. Vissīkāko mirkli viņa sasvārstījās virs kraujas, skatīdamās aprītkārajā tukšumā zem kājām un tālu lejā uz cietā akmens mierinājumu. Tas gaidīja un sauca, solīdams atpestīt no pazemojuma.

Ceturtā paliecās uz priekšu. Saspringa.

-     Pagaidi! Sargs iesaucās tuvu, pārāk tuvu.

Projām! Augšup gaisā, brīvībā!

Sarga rokas sakļāvās ap Izadoras vidukli, un viņš rupji parāva viņu atpakaļ. Viņi aizklupa pa skatuvi kopā. Divi soļi, trīs, gluži kā neveiklā dejā.

Sargs neatlaida rokas arī tad, kad viņi apstājās. Abi elsoja Sargs no piepūles, Ceturtā no skurba, bezjūtīga

atvieglojuma. Jā, viņa izjuta atvieglojumu. Viņa nespēja to apspiest, lai gan vaigi dega kaunā par vājumu, ko šis atvieglojums nodeva. Tomēr atvieglojums nebija vienīgā izjūta. Ar katru elpas vilcienu viņa arvien skaidrāk izjuta Sarga tuvumu. Tur, kur viņš pieskārās, Ceturtās ādai pār­skrēja tirpas. Likās, no Sarga elpas ir aprasojis viņas vaigs.

Vai tā Ceturtā justos, ja viņu būtu izvēlējies Meis­tars? Tam gan vajadzētu būt vēl burvīgāk. Meistars pie­glaustu Ceturto pie vaiga un glāstītu viņas matus, un čukstus atzītos, ka mīl viņu. Mīl kā tēvs vai varbūt tomēr citādi…

-    Izadora, Sargs čukstus ierunājās. Vai tiešām tu gribēji mani pamest?

Ceturto viņa balss pārsteidza, un viņa ar nežēlīgu kustību izrāvās no apskāviena ne jau Sargam lemts viņu apskaut! Ne jau Sargam, kura vienīgā pastāvēša­nas jēga bija savaldīt Ceturto, apkalpot Ceturto un turēt Ceturto gūstā Meistaram par prieku. Viņa apmetās pret Sargu un jau grasījās uzkliegt, varbūt pat iecirst pliķi par tādu atļaušanos.

Bet tad Ceturtā ieraudzīja nogurumu Sarga plecos un trulo sāpi acīs sāpi, kas slēpa ilgošanos, par kuru viņa pat neuzdrīkstējās iedomāties. Sargs bija garāks par Ceturto, bet, te stāvēdams, viņš izskatījās kā punduris, kura stāvs ir smieklīgi sīks uz tālumā mākonīgi slīdošo Meistara viesu fona.

Tik atšķirīgs, tomēr tik līdzīgs viņai. Radīts, lai kal­potu citiem, nekad pats sev.

-     Es lēkšu, Ceturtā sacīja Sargam, bet viņā vairs nebija dusmu. Es lēkšu, pirms Meistars atvedīs nākamo

un aizmidzinās mani līdzās Trešajai. Tu nespēsi mani vienmēr noķert.

Uz Sarga vaigiem pletās sarkani plankumi. Ceturtā tādus nekad nebija redzējusi. Tad es lēkšu kopā ar tevi, viņš sacīja.

Uz mirkli Ceturtajai likās, ka sirds ir pārstājusi puk­stēt. Un mirkli Ceturtajai likās, ka viņa nepazīst šo dzīvo radību, kas stāvēja viņas priekšā. Uz īsu mirkli viņa iepa­zina nodevīgu cerību ka viņai tomēr nenāksies krist vienai. Vai tiešām?

-    Tiešām, Sargs apliecināja un paspēra soli uz Izadoras pusi. Apsoli izpildīt vienu manu vēlēšanos, un es lēkšu.

Ceturtā instinktīvi atlēca atpakaļ un apvija rokas ap sevi. Vēlēšanos? Tu mani neatrunāsi, nemainīsi manu lēmumu ar visādiem trikiem!

-     Es zvēru pie sava pienākuma pret tevi un tavām māsām, ka man padomā nav nekādu triku.

Māsas. Ceturtā iedomājās par viņu likteni par lik­teni, ko pati, iespējams, piedzīvos, un apspieda trīsas. Labāk būtu ļaut Sargam runāt. Jā, viņš bija palēns, jā, viņš nebija diez ko stiprs, tomēr bija izrādījies pietie­kami ātrs, lai panāktu viņu, pietiekami stiprs, lai atrautu viņu no bezdibeņa malas. Ja viņa tagad atteiktu Sargam un mēģinātu lēkt, viņš, iespējams, viņu atkal noķertu un savaldītu līdz Meistara atnākšanai.

Labāk spēlēt šo spēlīti kopā ar Sargu ja vien tā bija spēlīte. Labi, Ceturtā sacīja. Es uzklausīšu tavu vēlēšanos.

-    Tad nāc man līdzi!

Sargs saņēma Izadoras roku. Viņi kopā šķērsoja plat­formu, līdz nonāca atpakaļ pie snīpja, un tad nokāpa tējkannā. Pie krēslainajām kāpnēm Ceturtā atskatījās uz spožajām gaismām, kas palika aiz muguras, bažīdamās, ka nekad tās vairs neredzēs. Tad viņi kāpa zemāk, garām kāpņu pirmajam līkumam, un ieslīdēja tumsā. Lai gan Ceturtā īsti neuzticējās Sargam, viņa turēja pavadoņa roku cieši piespiestu sev pie sāna.

-      Es taču šodien dejoju labi, viņa bilda, kad abi bija aptuveni pusceļā lejup. Šie vārdi izlauzās no viņas lūpām pret pašas gribu. Vai ne?

-     Tu dejoji pasakaini, Sargs atbildēja, balsij aizlūs­tot. Mana sirds gavilēja.

Ceturtā iesmējās, un, pirms viņa saprata, kas notiek, no mutes izlauzās spītības vilnis. Tava sirds? Kas tad tas par sarūsējušu brīnumu?

Sargs neatbildēja, tikai mazliet sabozās, un atlikušo ceļu lejup viņi kāpa klusēdami. Kad viņi nonāca galā, kur virs abu galvām pacēlās tējkannas velve, Sargs atbrīvo­jās no Izadoras tvēriena un aizgriezās. Aizver acis, viņš uzsauca pāri plecam.

Ceturtā pirmajā mirklī gribēja mesties projām. Iespē­jams, viņa pagūtu uzskriet augšā pa kāpnēm un sasniegt platformas malu, pirms Sargs viņu panāktu. Tomēr Ce­turtā juta, kā viņā pamostas ziņkārība, Sarga balsī šķita izskanam spriedze, it kā viņš pats baidītos no tā, ko grasījās darīt. Ceturtā aizvēra acis.

Sarga soļi attālinājās. Klusums. Tad auduma čabēšana. Klusa dūkšana Izadora nekad iepriekš to nebija dzirdē­jusi. Augsti, spalgi pīkstieni. Tad beidzot atkal klusums.

Tad apkārt valdošajā klusumā iejaucās nedroša balss. Paldies.

Tas nebija iespējams.

Ceturtās acis atsprāga vaļā. Tur savā nišā modās Trešā! Trešā, kura bija gulējusi sastingusi un nekustīga, kopš vien Ceturtā sevi atcerējās, tagad atdzīvojās!

Gaisma, kas plūda no augšas, likās zaudējusi spilg­tumu un mazliet ņirbēja, taču Ceturtā visu redzēja gana skaidri. Ceturtā vēroja, kā Trešā ar graciozu rūpību, pār­spīlēdama katru kustību, pieceļas no gultas. Ceturtā ar apbrīnu skatījās, kā priekštece pagroza galvu uz vienu, tad otru pusi un pēc tam ar īsām, sparīgām kustībām nopurina no sevis putekļus. Ceturtajai aizrāvās elpa, kad Trešā spēra pirmo nedrošo soli ārā no nišas un devās uz klavieru pusi.

Ceturtās straujā ieelpa lika Trešajai pacelt acis. Viņa mainīja virzienu, tagad steberēdama uz Ceturtās pusi. Pirmos soļus viņa spēra kā aukliņu vadīta marionete, taču pamazām atguva pārliecību, līdz beidzot iesmējās un metās skriešus. Pa ceļam palēcās. Tad griezās piru­etē viens pagrieziens, otrs, vēl un vēl. Apmeta riten­tiņu un apstājās tieši Ceturtās priekšā.

-    Tātad tu tagad esi Meistara Dora, Trešā ierunājās balsī, kuru pat Ceturtā nespētu atšķirt no savējās.

Ceturtā apbrīnā pacēla pirkstus pret Trešās seju. Zel­tīti mati, tāpat kā viņai. Arī gludā āda tādi pati.

Bet viena tumši zilā acs bija lielāka par otru. Deguns par līku. Zods mazliet greizs, punaina piere. Meistara darba upuri. Pieturvietas ceļā uz pilnību.

Vai tu, Meistar, viņu reiz atradīsi? Savu ideālo Izadoru?

-     Vai tu mums uzspēlēsi? Sargs uzrunāja Trešo.

Ceturtā un Trešā satrūkās. Sargs bija nostājies Treša­jai aiz muguras un tagad vēroja abas no sāniem. Viņa vaigus vēl arvien krāsoja piesārtums un nāsis elpojot cilājās.

-                 Ko tu esi iecerējis? Ceturtā aizdomīgi vaicāja.

-     Vai tu gribi apkaunot mani viņas priekšā?

Sargs sarauca uzacis. Apkaunot tevi? Nē, negribu. Es tikai gribēju pirms mūsu lidojuma tevi redzēt dejo­jam valsi. Viņš pacēla skatienu pret raustīgajām gaismām. Taču mums ir jāpasteidzas Meistars drīz pama­nīs, ka Trešā patērē par daudz enerģijas.

Ceturtā atrāvās no viņa. Viņai nācās papūlēties, lai atgūtu elpu, un asaras dzēla acīs. Sargs vēlējās redzēt, kā viņa dejo, un tādēļ pat bija gatavs piedzīvot Meistara dusmu izvirdumu. Sargs vēlējās tikai to! Viņš netaisījās pārmest Ceturtajai, tiesāt vai ierobežot viņu to Ceturtā sadzirdēja viņa balss trīsās un ieraudzīja viņa acīs.

Šo patiesību Sarga acīs Ceturtā bija redzējusi vien­mēr, tikai nekad nebija pavaicājusi sev, ko tā nozīmē. Ko slēpa ilgas šajās acīs. Ko nozīmēja alku bezgalība.

Trešā paskatījās uz Sargu, tad uz Ceturto, tad atkal uz Sargu. Viņas lūpas pavērās, lai kaut ko bilstu, bet tad priekš­teces vaibstos atausa izpratne. Viņa pamāja ar galvu maza, aprauta kustība un pagriezās pret klavierēm.

Ceturtā to tik tikko pamanīja. Cerība, kas likās zau­dēta, kārpījās atpakaļ no viņas būtības melnajiem dzi­ļumiem. Izadora atkal jutās kā pie bezdibeņa malas, gatava spert soli tikai šoreiz viņa vairs nebija viena. Šoreiz viņa varētu lidot.

Ceturtā pastiepa roku Sargam. Dejo ar mani, viņa sacīja.

Sargs satrūkās: Vai es?

-Tu.

Sarga žoklis sakustējās. Es esmu tavs Sargs, viņš sacīja. Meistars mani radīja, lai es rūpētos par tavu un tavu māsu drošību. Ne jau, lai es tevi… lai es…

Ceturtā paspēra soli pretī Sargam un saņēma viņa galvu rokās. Viņa paliecās uz priekšu un noskūpstīja raupjās, sasprēgājušās lūpas. Dejo ar mani, viņa čuk­stus atkārtoja.

Sarga vaigi pielija ar tumšu sārtumu. Viņš aplika rokas apkārt Ceturtajai.

Trešā spēlēja Šopēnu viņiem abiem. Aprūsējušajās stīgās dzimusī un klavieru savērptajā koksnē veidotā mūzika atbalsojās no iedauzītajām skārda sienām un tieši tāpat tā atbalsojās Ceturtās dvēselē. Bezgalīga, maiga, nikna. Skaļāka un skaļāka, līdz Ceturtā bija pār­liecināta mūziku vajadzēja dzirdēt arī ārpus tējkannas. Meistars ieklausīsies un nāks pārliecināties, kas te no­tiek, un atklās, ka viņa radījumi ir sadumpojušies. Bojāti. Uzlabojami. Turklāt jo ātrāk, jo labāk.

Ceturtā paskatījās uz Trešo, kas sēdēja pie klavierēm, tad uz Otro un Pirmo, kas vēl arvien gulēja savās nišās. Varbūt viņiem vajadzētu kopā cīnīties pret Meistaru, lai cik niecīgas būtu izredzes? Vai varbūt viņiem vajadzētu uzkāpt uz jumta un kopā nolēkt. Vai Meistaram viņu kaut nedaudz pietrūktu?

Ceturtajai bija vienalga. Viņa griezās mīļotā rokās. Sargs dejojot šļūkāja kājas un, šķiet, saudzēja vienu

celi. Bārda skrāpēja viņas ādu, tomēr viņš bija līdzās, ne sapnī, un viņš turēja Ceturto savā apskāvienā. Ceturtā skūpstīja Sarga vaigu un ļāvās dejai.

Pagrieziens, pagrieziens, pagrieziens. Solis uz priekšu. Solis sāņus. Atlieciens.

Pirmo reizi, kopš Ceturtā bija modusies dzīvei, viņa vairs negaidīja Meistaru. Un viņa vairs negaidīja Piekto.

Autora komentārs

Stāstu “Gaidot Piekto” es sarakstīju 2009. gada pavasarī, kad dzīvoju Manhetenas centrā, mazā istabiņā bez loga uz ārpasauli. Tikai vēlāk pamanīju paralēles starp saviem klaustrofobiskajiem dzīves apstākļiem un tiem, kuros dzīvo Izadora Ceturtā. Bet vēlme izlauzties no dzīves uzspiestā ieslodzījuma jau ir pazīstama mums visiem.

Stāsts arī bija interesants eksperiments pirmais, ko sarakstīju interneta biedrības Liberty Hall iknedēļas konkur­sam. Katru nedēļas nogali šīs biedrības biedriem tiek dota pusotra stunda, lai sacerētu īsstāstu. Nākamajā nedēļā biedri cits cita darbus kritizē un balso par uzvarētāju (“Gaidot Piekto” bija nedēļas uzvarētājs). Protams, pēc konkursa pie stāsta strādāju vēl diezgan ilgi, bet pamats tika likts tieši šajā pus­otrā stundā.

Tas man pašam pierādīja, ka veiksmīgi stāstu var uzrakstīt arī ļoti ātri. Tādos apstākļos nav daudz laika domāt, un rakstī­tais bieži plūst tieši no zemapziņas. Sākotnējā doma par krus­tojumu starp Īkstīti un džinu pudelē ātri kļuva par patstāvīgu stāstu.

Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Waiting for Number Five” pirmo reizi publicēts žurnālā Beneath Ceaseless Skies 2010. gada aprīlī.

Džima sapņoja aizlidot uz Parīzi. Jau bērnībā, izples­tiem spārniem planējot gaisa strāvās virs Vilemetas upes, viņa mēdza klaigāt lidotāju žargonā: Džima izsauc de Gollu, pūķis pieprasa nolaišanos! Skolas gados nedē­ļas nogalēs viņa ložņāja pa Portlendas lidostas angāriem un iztaujāja pieredzējušos starpkontinentāliešus, kuru vēderi bija uzblīduši no degvielas. Vai jums kut, kad cilvēki kāpj jums uz muguras? Milži viņai uzrūca, un viņa iemācījās uzdot gudrākus jautājumus.

Skolas gala eksāmenā Džima lidoja uz Čikāgu ar kongresmeņiem mugurā. Lai zaudējumi būtu pēc iespējas niecīgāki, ja tu nokritīsi, paskaidroja arodbiedrības pārstāvis. Kā jauniete, tad sieva, pēc tam vientuļā māte ar zaļastu trīnīšiem Džima veica reģionālos lidojumus no O’Haras lidostas Čikāgā uz Deitonu, uz Klīvlendu, uz tālo Ņujorku. Reiz pienāks diena, kad mammīte lidos uz de Gollu, viņa stāstīja bērniem.

Pat pēc 1981. gada streika, kad Džimas draugi pār­vācās uz Nebraskas rezervātu, viņa neatteicās no sava sapņa. Parādījās lidojošās mašīnas, neveikli giganti ar asiem spārniem, kuriem nebija arodbiedrības karšu. Vis­pirms Ņujorka, tad Hjūstona, tad ari Parīze pārgāja uz mehāniskajām lidmašīnām. Džimai nācās vadāt tūristus,

minerālmēslus, reklāmas plakātus. Bet no katras algas viņa nopirka degvielas mucu, ko noglabāja savā īpašajā alā.

-     Nāc dzīvot pie mums, aicināja viņas bērni. Tu nekad nesakrāsi pietiekami daudz, lai tiktu līdz Parī­zei! Džima tikai papurināja krēpes un nosmējās, un pēc kāda laika bērni pārstāja viņu aicināt.

Džima bija stiprs pūķis, lepns pūķis, noguris pūķis, pūķis, kura acis naktīs aizmiglojās, kura spārni no rītiem smeldza. Uzņēmumam viņa vairs nebija vajadzīga, bet Džima to nepamanīja. Virs veco pūķu pansionāta bija gana plaša debess, kur izplest spārnus. Uzraugs, sarkanastains jauneklis, viņu uzmanīgi pieskatīja, taču ik die­nas viņa apciemoja savu alu un pārskaitīja degvielas mucas.

Kad bērni pārstāja apciemot Džimu un pasaule acu priekšā satumsa pavisam, viņa pēdējo reizi devās uz savu alu un izdzēra visu sakrāto degvielu. Viņa pavērsa seju pret saules siltumu un sāka skriet. Džima skrēja un skrēja, un savicināja izkaltušos spārnus, un pacēlās debesīs. Viņas dzimtajā zemē pūķi nekas vairs nesais­tīja. Bet Parīze viņu gaidīja. Parīze viņu sauca.

-     De Golla lidosta! De Golla lidosta! Atbrīvojiet skrej­ceļu! dārdēja Džimas balss. Un Ilinoisas kalni nodre­bēja.

Autora komentārs

Dzīvē man sanācis daudz lidot, un lidmašīnas man asoci­ējas reizē gan ar prieku, gan ar skumjām. Bieži lidostā atstāju ģimeni, mājas vai kādu meiteni, bet tomēr bez lidošanas es

nebūtu pieredzējis tik daudz brīnišķīga un nebūtu k|uvis par to, kas es esmu.

Rakstot stāstu “Tiešais reiss uz Parīzi ar pirmās klases pūķi”, gribēju šo patīkamo smeldzi lasītājā radīt tēlainā veidā. Pūķa Džimas sapnis ir redzēt abas manas pasaules Ameriku un Eiropu bet arī viņa atklāj, ka atstāt vienu un sasniegt otru nav tik viegli. Tas, ka viņas ceļojums sākas Portlandē pilsētā, kurā pavadīju četrus gadus, protams, nav tikai sakritība.

Doma par stāstu radās kādā vēlā vakarā, kad piezemē­jāmies Ņujorkas La Guardia lidostā pēc nogurdinoša darba ceļojuma uz Hjūstonu. Ēnās uz lidlauka rēgojās lidmašīnu aprises, un man ienāca prātā, ka tikpat labi tur, gaidot rītu, varētu gulēt pūķi.

Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Express to Paris by Dragon First Class” pirmo reizi publicēts žurnālā Orson Scott Card’s Intergalactic Medicine Show 2010. gada novembrī.

-     Mans tēvs šeit mēģināja iecirst mātei ar izkapti, Andris pamāja ar galvu uz akmens lieveni, kurš vakara saules staros izskatījās skarbs un kails. Tajā dienā mēs aizbraucām.

-     Es ar tevi lepojos. Lauma, viņa sieva, uzmanīgi pieslēja izkapti pie sienas. Tikko atgriezusies no dieniš­ķās kaujas ar dārzu, tērpusies zilā kombinezonā, sviedru klātu pieri, viņa Andra acīs šķita ļoti daiļa. Es zinu, nav viegli, bet domāju, ka tev šeit kļūs labāk.

-     Nezinu gan. Istabas mājā oda oda pēc čurām, alus un cigaretēm, lai gan jau bija tikušas berztas un berztas. Dārzs atgādināja džungļus aka sabrukusi, dau­dzas ābeles aizlūzušas, nezāles garākas par ceļgaliem. Paps te bija nolaidis podā savu dzīvi, aizskalojis to lēta šņabja atvarā. Man ir tāda sajūta, it kā es slīkstu. It kā paps vilktu viņu līdzi savā valgajā kapā.

Lauma viņu apskāva. Tu slīki, pirms mēs šurp atbraucām.

Andris gandrīz spēja saklausīt papa čukstus no mājas puses. Vienu glāzīti. Vel tikai vienu glāzīti.

Andris zināja, ka viņam būtu jādodas projām, jāmūk, lai nekad vairs šeit neatgrieztos, taču Lauma viņam to nepiedotu. Viņa to uzskatītu par padošanos. Tāpēc viņš piespieda sievu cieši pie krūtīm un noskūpstīja kakla lie­kumu. Vairs ne lāses. Es zvēru.

Kad Lauma iegāja iekšā, Andris devās pastaigāties, lai tiktu prom no mājas. Dārzs izskatījās kā karika­tūra par agrākiem laikiem, taču atlika Andrim pievērt acis un likās, ka nekas nav mainījies. Augsnes mīkstā padevība zem pēdām. Vējš liepās, kas stāvēja sardzē gar ceļu. Kuru katru brīdi no mājas atskanēs mammas sau­ciens: Andri! Andri, vakariņās! Viņš ieskries virtuvē, un tur gaidīs pankūkas ar ievārījumu un pienu. Mamma un paps atkal sēdēs līdzās, stāstīs visādus notikumus, smiesies un bučosies…

Tomēr Andrim vairs nebija desmit. Mamma un paps bija miruši. Viņas nāve izrādījās ātra miega zāļu sauja pirms vairākiem gadu desmitiem. Viņa laikā izstiepta, uz Stoļičnajas un Russkij Standart pamatiem būvēta, bei­gusies pagājušajā mēnesī.

Andris cieši samiedza acis, mēģinādams aizgainīt domas. Labāk domāt par Laumu. Laumas dēļ bija vērts cīnīties jo bez Laumas viņam nebija ne mazākās ceribas…

Bet, samiedzot un atverot acis, viņš ieraudzīja tālumā aiz rabarberu pudura Rīgas metro stacijas ieejas zaļo jumtu.

Cits droši vien nepazītu šo apveidu, bet Andris bija Jāņa Pakalniņa dēls. “Slava Pakalniņam, Rīgas metro tēvam!” savulaik rakstīja “Cīņa”. Tad “Metro projekts kavējas finansējuma un vadības trūkuma dēļ”. Visbei­dzot “Pakalniņš pieķerts dzērumā, atlaists no darba”.

Papa sapnis par pazemes vilcienu Rīgā tā ari palika tikai sapnis, bet Andris bija pavadījis neskaitāmas stundas, pētot tēva zīmējumus un rasējumus.

Tagad, pagājis garām rabarberiem, viņš piegāja pie tērauda celtnes ar zaļo, apaļo kupolu. Viņš paraudzī­jās lejup, kur sarkani betona pakāpieni nozuda tumsā, un nodomāja kas tas par joku? Vai dzērāja apsēstība? Vai tiešām paps būtu pavadījis dzīves beidzamos gadus, ceļot nožēlojamu pieminekli tam, kas būtu varējis būt?

Uz metāla plāksnes virs kāpnēm stiepās burti “Val­miera”, balts uz melna. Andris aplaida skatienu apkārt dārzs, ābeles, tālumā mājas dakstiņu jumts. Viņam reiba galva no šī kontrasta. Rīgas metro pietura tēva lauku sētā, simt kilometru no pilsētas.

Tad no lejas uzpūta silta gaisa dvesma. Zemē nožvadzēja metāls, un dziļumā, kur iestiepās kāpnes, uzplauka gaismas mutulis. Tas lika Andra kājām sakustēties, it kā viņš būtu notverts straumē, no kuras nespēja glābties.

Andris devās lejup.

Uz platformas valda tumsa. Neko nevar redzēt. Pat ja šeit būtu gaisma, nebūtu, ko redzēt.

Gaisma tunelī. Tuvojas vilciens. Čīkstēdams tas palē­nina gaitu, tad apstājas. Metāla tārps ar starmeti pierē, bez numura, bez norādes par galapunktu. Visi vagoni tumši. Atveras vienas durvis.

Andris sper soli uz priekšu. Taustās tumsā. Apsēžas uz cieta plastmasas sēdekļa. Tas smaržo pēc dezinfek­cijas līdzekļa. Vilciens sāk kustēties, no tumsas nozuz­dams tumsā.

Vagons kustas līgani. It kā slīdētu pa ūdens virsmu. Vilciens ierēcas, bet tas ir garš, pliekans rēciens, kas ieskauj Andri, neļaujot kustēties. Neļaujot domāt.

Palēninājums. Apstāšanās. Vēl viena stacija.

Gaisma kaut kur augšā. Spuldze ielas malā.

Andris izgāja virszemē uz Raiņa bulvāra. Rudens vējš dzenāja nodzeltējušās lapas pa zāles strēmeli starp ielu un kanālu. Blāvu laternu virtene izgaismoja nakti līdz pašai Centrālstacijai, pie kuras pulkstenis spīdināja dzel­tenus ciparus 20:25 augstu pāri pilsētai.

Andris brīdi blenza uz pulksteni, juzdams, kā prātā lēnām iespiežas doma, gluži kā nosalušā ķermenī iespie­žas siltums. Pirmkārt kas īsti notika? Otrkārt es esmu Rīgā, turklāt ir rudens. Treškārt tas pulkstenis! Elektro­nisko laikrādi, padomju laika lepnumu, jau pirms gadiem nomainīja ar analogu. Bet tagad elektroniskais brīnums bija atgriezies un spoži mirdzēja.

Andris paskatījās atpakaļ. Tukša ietve. Ne miņas no metro. Kā viņš tiks atpakaļ?

Andris apstulbis gāja uz priekšu pa bulvāri. Ne vien pulkstenis bija cits. Ielās nebija daudz mašīnu, taču tās visas bija sagrabējuši žiguļi un moskviči… Re, tur aiz­brauca volga! Gara, spīdīgi nopulēta, gaiši brūna, tā stā­vēja pie Latvijas Universitātes dzeltenās ķieģeļu pils.

Sendienu Rīga. Lielisks sižets halucinācijai. Pudele pār viņu valdīja stiprāk, nekā viņš bija domājis.

Andris pagāja garām pusmūža sievietei, kura strauji soļoja pretējā virzienā, savilkusi ap sevi plānu, bēšīgu mētelīti. Tad vīram pabalējušā vilnas uzvalkā ar ādas

portfeli rokā. Andris uztraucās, ka garāmgājēji pamanīs viņa džinsus, sāks uzdot jautājumus, bet viņi pat nepa­lēnināja soli.

Arī paps ne.

Andris pamanīja viņu nākam kādu kvartālu tālāk. Garais, neveiklais vīrs spēra aprautus, mērķtiecīgus soļus, kas lika augumam saraustīti lēkāt augšup lejup.

Aukstumā sastindzis, sirdij strauji sitoties, Andris noskatījās, kā paps paiet garām. Halucinācija, Andris sev iegalvoja, vienkārši halucinācija. Tomēr tā likās tik īsta. Atkal ieraudzīt papu tas sāpēja tik īsti. Un kur nu vēl tā izteiksme viņa sejā. Izteiksme, kas rādīja viņu sauc nākamā glāzīte, kaut gan mājās veltīgi gaida ģimene.

Andris šķērsoja Raiņa bulvāri un papam pa pēdām iegriezās šķērsielā, kas veda gar universitāti. Atmiņā ar svaigu dzelksni iedzēla kāds bērnības pāridarījums.

-     Papu, kāpēc? Tu taču man solīji Pingvīna saldējumu. Kāpēc tev kaut kur ir jāiet?

Kvartāla vidū paps iemuka kādās durvīs. Uzraksta “Kafejnīca Dzintarkrasts” izsmalcinātie, melnie burti neiederējās virs parastajām koka durvīm.

Andris vilcinājās. Vienu glāzīti. Viņš te varētu ieraut vienu glāzīti. Andris grūda šo domu prom, atgādināja pats sev šī ir tava iespēja. Pasaki tam muļķim visu, ko domā par viņu. Tomēr doma neatkāpās. Par glāzīti.

Viņš iegāja kafejnīcā.

Vispirms Andri ķēra vārītu kāpostu smakas vilnis, tad balsu dunoņa. Iestādījums bija kvadrātveida telpa ar bērza paneļiem, ko izgaismoja blāvas fluorescences spul­dzes. Viens garš galds telpas vidū, vairāki mazi galdiņi

gar malām. Gar vienu no sienām stiepās lete, aiz kuras vīdēja virtuve tajā valdonīgi grozījās vidēja gadagā­juma dāmas biksēs, vilnainos džemperos un matu tīk­liņos.

Andris tik cītīgi pētīja, kur palicis paps, ka pārāk tuvu atskanējusī sievietes balss: Vai Pakalniņš? lika viņam salēkties.

-    Pakalniņš gan. Viņš pablenza uz runātāju blon­dīni ap trīsdesmit, kura garlaikoti sēdēja aiz kases apa­rāta. Kā gan viņa zina Andra uzvārdu?

-     Vai jūs nākat uz Pakalniņa pasākumu?

Tajā brīdī Andris ieraudzīja papu viņš aizrautīgi kratīja roku dūšīgam vīram garā galda galā. Kāds no galda sānos sēdošajiem krieviski ieaurojās: Tostu! Tostu par Pakalniņu! Paps piesarcis un gandarīts stāvēja goda vietā. Visi pacēla glāzes, un aurotāja strupa sie­viete jau gados, tērpusies baltā kleitā, ar sirmu matu ieskautu seju piecēlās, lai teiktu runu.

-     Es ar jums runāju! atgādināja sieviete pie kases.

Andris atrāva skatienu no svinētājiem. Visi šie ļaudis

bija sanākuši te papa dēļ, skatījās uz papu, sauca tos­tus viņam par godu. Andris bija gribējis nolikt viņu pie vietas, bet nespēja sakopot drosmi, lai to izdarītu viesu priekšā. Vaigi pielija ar karstu sārtumu. Viņš zināja, kur meklēt drosmi šādai rīcībai.

-     Es ienācu ieraut vienu glāzīti, viņš sacīja. Kad Andris ievēroja, ka dāmas lūpas nepatikā savelkas dzert vienatnē neklājās -, viņš piebilda: Un ieēst zupu.

Andris izvēlējās stūra galdiņu, ko greznoja apvītusi roze vāzītē ar apdauzītu malu. Tad viņš aizgāja līdz letei

un pasūtīja soļanku. Mirkli vilcinājies, izvēlējās arī glāzi ābolu sulas.

Atceries Laumu, viņš sev atgādināja. Nepievil viņu.

-     …un bez viņa aizrautības, strādājot pie metro pro­jekta, skandēja sieviete, kura bija vēlējusies uzsaukt papam tostu, šodien saņemtās ziņas no Maskavas nebūtu iespējamas. Finansējums simt kilometriem sliežu! Es aplaudēju jums, biedri Pakalniņ! Visi uzgavilēja, tad pacēla glāzes un izmeta tās sausas. Arī paps dzēra, bet viņa kustībās nejautās dzērāja steiga, vienīgi smaids lie­cināja par vīru, kurš izbauda savu slavas brīdi.

Andris negavilēja. Galu galā viņš zināja, kā papam tas viss beigsies. Viņš beidzot varētu to tēvam arī pateikt. Ja vien pietiks drosmes.

Vajag drosmes. Andris cieši pieķērās šai domai un centās to noturēt prātā, neļaujot citām novērst uzma­nību. No vienas puses, viņš zināja, ko dara, un nedaudz baidījās no tā bet, no otras viņš darīja visu iespē­jamo, lai savā prātā skaidri nenoformulētu šīs bailes.

Aizgājis pie letes, lai paņemtu savu soļanku, viņš pa­sūtīja arī glāzīti šņabja. Tikai vienu, lai saņemtos. Tur­klāt te tas īsti neskaitīsies šī taču ir halucinācija, vai ne?

-     Paldies, teica paps, stāvēdams galda galā. Es esmu tik lepns par jums… par jums visiem. Kopā mēs uzcelsim metro, kas neatpaliks no Maskavas!

Andris neuzdrošinājās pacelt skatienu uz tēvu. Iedams atpakaļ pie sava galdiņa, viņš blenza grīdā, neko nere­dzēdams, neko nedomādams. Atkal apsēdies, pacēla glāzīti pie lūpām un iztukšoja to, izgaršodams dzēriena auksto dzēlīgumu un nodrebēdams no šņabja spēka.

Tad aizsprosts pārtrūka un domu straume izrā­vās brīvībā, atspiezdama viņu krēslā. Viņš bija pievīlis Laumu. Viņš bija padevies. Kā gan viņš pēc šīs gļēvulības spēs būt stiprs?

Bija par vēlu, lai pārmetumiem būtu kaut jel kāda nozīme. Andris bija tos apspiedis pietiekami ilgi, lai tiktu pie kārotā, tāpat kā jau bija bieži rīkojies pagātnē. Atpa­kaļceļa vairs nebija. Un šovakar viņam bija uzdevums.

Paps bilda vēl kādus vārdus un dzina jokus ar pārē­jiem, taču Andris vairs nespēja uz to skatīties. Vakaru pārņēma auksta blāzma, skaņas un garšas kļuva asākas.

Kādu laiciņu pēc trešās glāzītes Andris aptvēra, ka viņam nav rubļu, lai norēķinātos, bet tas nelikās īpaši svarīgi.

Paps ar kolēģiem bija sakāpuši uz krēsliem un dziedāja.

Cik netaisnīgi, nodomāja Andris un iztukšoja vēl vienu glāzīti. Cik netaisnīgi.

Un kad paps piecēlās un teica, ka viņam tagad jāejot, ka viņu gaidot ģimene…

Andris pieslējās no galda. Glāze nolidoja uz grīdas un sašķīda. Viņš grīļodamies devās uz tēva pusi, kratīdams pirkstu un kliegdams: Tu!

Paps pagriezās pret viņu plati ieplestām acīm un nobālēja. Kas… viņš iesāka, bet Andris viņu pagrūda.

Tēvs pakrita, bet Andris bļāva viņam pāri.

-    Tev, papu, būtu jābūt nožēlojamam! Tev, nevis man!

Paps blenza uz Andri vaļā muti, nesaprazdams, kas notiek. Andris paliecās uz priekšu.

Viņu sagrāba stipras plaukstas. Roka ap kaklu, žņau­dzoša sajūta. Viņš cīnījās, cīnījās, cīnījās, līdz pasaule izplūda pelēkā dūmakā.

Dūres trieciens ribās. Vēl viens. Un vēl viens. Sāpes, neskaidras un trulas. Bruģa akmeņi miglā.

-     Sukin sin, lādējās raupja vīrieša balss. Nado meņše pitj, tovarišč!

Grūdiens.

Rokas pa gaisu vicinādams, viņš krita lejup pa kāp­nēm tumsā.

Sāpes celi, balti dedzinošas.

Tumsa.

Troksnis, gaudojošs, skarbs. Gaisma.

Vēl viens vilciens.

Vēl viens brauciens.

Mājup.

Andris pamodās rasainā zālē līdzās rabarberu pudu­rim. Debesīs virs galvas tinās tumši mākoņi, šur un tur mirdzēja pa kādai vientuļai zvaigznei. Visapkārt vien dārzs, kas blenza uz viņu. Ne miņas no metro.

Vēl arvien gulēdams uz muguras, viņš pielika roku pie mutes un paostīja elpu. Alkoholu nemanīja, lai gan viņš oda pēc sviedriem. Galvā pulsēja paģiru sāpes. Vai viņš būtu atžirdzis tik ātri?

Tas viss bija šķitis tik īsts. Garšojis, smaržojis, izska­tījies īsts. Un viņa tēvs…

Mākoņi augstu debesīs atsedza mēnesi, un Andris satrūkās. Droši vien bija pagājušas vairākas stundas, kopš viņš atstāja Laumu pie mājas. Viņš nolamājās un mēģināja pierausties kājās.

Celī uzsprāga sāpes. Viņam aizrāvās elpa. Andris uz mirkli sastinga. Neizpratnē paskatījās lejup, uz kāju.

Dziļi ieelpoja un pamanīja sāpes ribās. Tad izbrīnīts kliboja uz mājas pusi.

Visā mājā dega gaismas. Kad viņš ienāca priekšnamā, Lauma pielēca no izļodzīta koka krēsla. Andri! Viņa paspēra soli uz vīra pusi, tad apstājās un novērsās. Viņai ir bail, Andris aptvēra.

Viņš piegāja pie sievas. Apņēma saspringto augumu ar rokām un, piekļaudams savu galvu viņējai, ieelpoja Laumas šampūna ķiršu smaržu.

-      Es neesmu dzēris, viņš sacīja, kaut gan vārdos jautās meli. Es nedzēru.

Viņa pavērsa seju augšup, lai ieskatītos vīram acīs.

-     Kas notika? Es nodomāju, ka tu esi aizbraucis uz pil­sētu. Sazvanīju Ozoliņu, lūdzu, lai viņš aizskrien līdz Andrejkrogam un pameklē tevi zem galdiem.

Andris visu izstāstīja. Sauca to par halucināciju, runāja par Rīgu un papu, un metro bet ne par dzer­šanu.

Kad balss, stāstot par papu, aizlūza, Lauma beidzot noticēja viņam. Tev ir vajadzīgs ārsts, viņa sacīja. Es zinu labu privāto klīniku. Varbūt mums tomēr ir jābrauc projām no šejienes.

-     Tu, mīļā, esi labāka par jebkuru dakteri, Andris sacīja. Man esi vajadzīga tikai tu un šī māja.

Lauma cieši apskāva vīru un čukstēja viņam ausī mīļvārdiņus.

Andris jutās kā nodevējs, turēdams sievu apskautu, kamēr kakla dziļumā skaidri juta šņabja griezīgumu. Celis joprojām sāpēja. Un viņš domāja par mirkli, kad varēs doties atpakaļ uz metro.

Iespējams, viņš varēs visu izmainīt uz labo pusi.

Iespējams, viņš varēs iedzert vēl vienu glāzīti.

Viņš nezināja, kurai iespējai ticēt.

Nākamajā vakarā Andris atrada metro ieeju pie sabrukušās akas. Kāres nests, viņš pa galvu pa kaklu noskrēja lejup pa kāpnēm gluži kā sērfotājs, kas traucas lejup no mežonīga viļņa muguras.

Platforma ir apgaismota. Velvēti griesti, klāti ar zel­tītām flīzītēm. Milzīgas, mirgojošas lodveida lustras. Gleznojums sešu metru augstumā, kurā dominē sarka­nais un melnais: muskuļoti vīri un sievas virsvalkos, ar darbarīkiem rokās, ceļ torni, lai sasniegtu debesis. Pāri varonīgajai ainai milzīgi, trekni drukāti burti “Visu zemju proletārieši, savienojieties!”.

Nekur nemana ne dvēseles. Matētos hroma virsval­kos klusē biļešu automāti. Vienīgā kustība vēja sarosīšanās, kad tuneļa dziļumā uzplaukst gaismas mutulis. Rēkdams pienāk vilciens, novaidas un grabēdams apstā­jas. Uz plāksnītes norādīts maršruts Valmiera-Rīga.

Vagoni ir spodri, tīri un tukši. Andris iekāpj vienā no tiem un apsēžas. Vilciens atiet no stacijas, šūpo­damies un raustīdamies, kā jau vilcienam pienākas, un ārā, tumsā, gar logu garām skrien raupja, pelēka klints. No rokturu stieņiem pie vagona griestiem šūpojas dermatīna cilpas uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ.

Tad vēl viena stacija. “Zaķusala Televīzijas tornis”, vēsta metāla plāksne. Vēl viens sienas gleznojums atkal

proletārieši, atkal savienošanās! Vēl vienas kāpnes, kas ved augšup gaismā.

Zaķusala Daugavas straumes vidū. Vēja spējās un aukstās brāzmas pāri cilvēku pamestajam klajumam. Metro pietura izveda Andri pašā upes krastā tur, kur viļņos atspīdēja naksnīgās Rīgas zeltainie silueti.

Šoreiz, kad viņš atskatījās, metro nekur nebija pazu­dis. Tumšs un neskaidrs, it kā gatavs iesūkties naktī, tomēr vēl arvien saskatāms.

Andris nodrebinājās bija vēss un devās uz priekšu gar krastu. Priekšā vairāku simtu metru augstumā slē­jās masīvais, sarkani bēšīgais televīzijas torņa trijkājis. Ainaviskā promenāde, kas meta loku ap torni, šajā dien­nakts stundā bija tukša.

Tukša, izņemot Andra tēvu, kurš sēdēja uz koka soliņa ar skatu uz upi. Viņš bija ģērbies pabalējušā brūnā mētelī, kas, par spīti aukstumam, nebija aizpo­gāts. Flaneļa krekls izskatījās saburzīts un, kā vienmēr, nekārtīgi sabāzts biksēs.

Tad gluži kā sitiens sejā Andris papam rokā pama­nīja stikla pudeli. Viņam nebija jājautā, kas tajā skalo­jas. Ieraudzījis, ka metāla vāciņš vēl nav noņemts, viņš atviegloti nopūtās.

-     Dzerat, biedri Pakalniņ?

Paps uzmeta Andrim cietu, lietišķu skatienu. Tai­sos. Vai jums kas iebilstams… biedri?

Andris raudzījās lejup uz papu, domādams, cik gan mazs viņš tagad izskatās nebūt ne līdzīgs tam

rēcošajam milzim, kurš mita bērnības atmiņās. Andris apsēdās uz soliņa. Jūs gaida ģimene.

-     Kas jūs tāds? paps asi paskatījās. Es jūs kaut kur esmu redzējis.

-     Esmu Annas draugs, Andris žigli izgrūda. Likās nelāgi iejaukt mammu šajā visā taču viņš nespētu izskaidrot patiesību. Kāpēc dzerat? Jūs taču esat ievē­rojams cilvēks, Jāni. Metro tēvs, vai ne?

-     Tātad Annas draugs, ja? paps viņu ilgi un rūpīgi nopētīja. Strādājat universitātē?

Andris sarāvās. Vai paps būtu greizsirdīgs uz viņu? Savāda sajūta. Mēs esam bērnības draugi, viņš sacīja. Tikko atgriezos no Maskavas.

Paps vēl kādu brīdi viņu vēroja, tad paskatījās lejup uz pudeli, kuru vēl arvien turēja rokās. Šņabis, vesels litrs, vēl arvien neatvērts. Tēvs papurināja galvu.

-     Tā ir ķīmija. Atkarība. Jūs jau zināt, kā tas ir. Katru reizi, kad kaut kas paveikts, tas ir jānosvin. Tostu, biedri Pakalniņ! Glāzīti, biedri Pakalniņ! Vienmēr vēl kāda glā­zīte, vēl kāds tosts, vēl viens gurķītis un tad vēl viena glāzīte. Cilvēks pie tā pierod.

-     Nemuldi! no Andra lūpām izsprāga pavēle. Ķī­mija? Pār tevi valda ķīmija, kaut gan tevi mājās gaida sieva, kura tevi mīl, un mazs bērns? Puika, kurš raud ik reizes, kad tu pārrodies mājās piedzēries, un nesaprot, kāpēc viņš tētim vairs nepatīk?

Paps atvirzījās tālāk uz soliņa. Savilka lūpas, lai nospļautos uz ietves. Viņiem būs labāk bez manis, paps sacīja. Tik daudz Anna man pateica. Viņš satvēra pudeles augšgalu un pagrieza korķīti.

-    Labāk bez tevis? Andrim kaklā sakāpa žults. Vai tad tu neredzi, ka viņa vienkārši cenšas pasargāt sevi? Viņa redz, par ko tu pamazām pārvērties. Bet kā ar tavu dēlu kā tu domā, ko viņš no tevis mācās? Ja nu viņš izaugs tāds pats kā tu?

Tēvs paraustīja plecus. Beidzot nopiņķerēja korķīti un pacēla pudeli pie lūpām. Ierāva garu malku.

Andris pastiepa roku, sagrāba pudeli, izrāva no papa tvēriena. Paps uzmeta viņam naidpilnu skatienu, bet Andris pielēca kājās un draudīgi pablenza lejup uz tēvu.

Andris zināja, ka vajadzētu pudeli aizmest. Iemest Daugavā tā bija vienīgā viņam palikusī drošā izvēle. Taču Andris trauku neatlaida. Nespēja atlaist.

-    Klau, stulbeni, Andris turpināja. Skaties, par ko kļūs tavs dēls! Viņš pacēla pudeli un sāka dzert. Viņš dzēra un dzēra, un dzēra, cenzdamies neaizrīties, cenz­damies izdzert pēc iespējas vairāk.

Tēvs nobālējis pielēca kājās. Viņa seju pārņēma vis­pirms dusmas, tad bailes. Kas tu esi? Es… es tevi atce­ros no pagājušā gada, kafejnīcas… Kas tu esi?

Bet Andris tikai dzēra un neatbildēja. Tēvs pagriezās un devās projām. Pameta skatienu pāri plecam. Pielika soli. Metās kā panikā skriet projām pa promenādi.

Andris lēja šņabi kaklā kā ūdeni. Tas dedzināja, ak, kā tas dedzināja, bet viņš nelikās mierā, apzinoties, ka nespēs apstāties. Apzinoties, ka jautājums nav, “vai”, jautājums ir, “kad” viņš izdzers to visu.

Lūk, kas viņš bija. Lūk, par ko viņš bija kļuvis. Kādi tur vēl prātojumi, kāda cerība mainīties! Ja reiz viņa tēvs

nebija spējis mainīties viņa tēvs, stiprs, daudz sasnie­dzis vīrs kāda gan iespēja bija Andrim?

Tikai slīkt, slīkt un atkal slīkt.

Nakts svaidījās ap viņu kristāldzidriem viļņiem.

Vilciens.

Andris līgodamies stāv. Klints siena zib aiz logiem. Viņš nezina, kā te nokļuvis. Viņš nezina, kurp dodas. Bet viņš dodas.

-     Tu esi dzēris. Laumu viņš atrada aizmigušu pie virtuves galda, uz sarkanās vaskadrānas noliktu galvu. Tagad viņa bija piecēlusies, un viņas acis meta zibeņus. Andris paspēra soli uz sievas pusi, bet viņa atkāpās, pie­spiezdamās pie palodzes.

-    Es redzēju vēl vienu halucināciju. Melu sājā garša bija tikko jaušama zem kodīgajām atmiņām par alko­holu. Nedzēru. Es varu tev uzpūst, ja netici.

-    Mani neinteresē, pēc kā smaržo tava elpa, Lauma atteica. Es tāpat zinu, ka tu melo. Vienmēr izskaties vainīgs. Nespēj skatīties man acīs. Kas ar tevi notiek?

-     Nekas, viņš atbildēja. Nekas. Kā lai viņš to izskaidro? Kā lai viņa to saprot? Šeit, šajā mājā, kas oda pēc čurām un alus, un cigaretēm, mājā, kurā viņš iederējās, līdz kaulam iederējās, bet kurā viņa neiederēsies nekad?

Lauma sakrustoja rokas uz krūtīm. Šī māja, viņa sacīja. Tā iesūc tevi. Atgriezīsimies Rīgā. Aizbrauksim uz klīniku…

-    Dirsā tavu klīniku, Andris nokliedzās, un no lūpām izsprāgušais lāsts atstāja dedzinošu garšu mutē.

Lauma paskatījās uz viņu. Pagriezās. Aizgāja.

Andris netaisījās skraidīt sievai pakaļ pa māju, kamēr viņa vāca savas mantas. Viņš zināja, ka tas nelīdzēs. Un viņam bija vienalga.

Kad viņa aizbrauca, fordam mirkšķinot gabarītu ugu­nis, projām pa zemesceļu, Andris mājā sameklēja savu labāko mēteli lai viņam līdzi būtu kas vērtīgs un atgriezās dārzā. Meklēdams vienīgo cilvēku, kurš spētu viņu saprast.

Viņš atrada metro pieturu visaugstākās liepas ēnā, pašā alejas galā.

Dzīvība uz platformas. Vīrietis vilnas mētelī un izglu­dinātās biksēs skatās tuneļa dziļumā. Jauns pāris stāv tuvāk sienai roku rokā, meitene mazliet piesarkusi. Ga­rām aizčāpo vecmāmiņa ar spieķīti.

Zem lielās lustras čīgā vijolnieks. Čardašs, mežonīgi

ass.

Kad pienāk vilciens, tajā sakāpj visi, pat vijol­nieks. Vagons ir pilns. Andris stāv vagona tālākajā galā, vēro pasažierus. Daži sarunājas. Daži lasa rīta avīzi.

Vijolnieks spēlē. Vecāks vīrs uzkliedz, lai viņš apklust, bet pārējie rūgumpodu nokušina.

Dzīvo. Viņi dzīvo.

Andris jūtas nepiederīgs.

Vilciens pienāk Doma laukuma stacijā. Braucēji izbirst no vagoniem.

Andris iet starp viņiem. Rēgs starp īstiem cilvēkiem ar miesu un asinīm.

Vasaras vakars Doma laukumā. Ļaudis pāros un nelie­lās grupās pastaigājās plašajā, bruģētajā klajumā starp Doma baznīcas sarkano ķieģeļu brīnumu un radioēkas masīvi pelēko bluķi. Tālumā skanēja ieraksts tur Vik­tors Lapčenoks dūdoja saldu mīlas dziesmu.

Iedams ar padusē pasistu mēteli, Andris pētīja garāmgājēju sejas ar gaidās izkaltušu muti. Vai nebūtu jauki iedzert kopā ar savu veco? Vai nebūtu jauki sēdēt draudzīgā klusumā un piedzerties līdz nemaņai tā, kā viņi to nekad nav darījuši?

Taču viņš redzēja tikai svešiniekus, svešiniekus un atkal svešiniekus. Jauna sieviete ar rudmatainu bērnu sarāvās no viņa skatiena un atlēca sāņus. Viņš uzskrēja virsū muskuļotam vīrietim, kurš viņu krieviski nosunīja. Andris ielūkojās šķērsielās, nopētīja soliņus, pārbaudīja vārtrūmes.

Viņš pabāza degunu laukuma vienīgajā ēdnīcā, ieska­tījās telpā, kur sēdēja, dzēra un runāja bars vecu vīru. Papa tur nebija, bet Andrim vismaz izdevās apmainīt savu mēteli pret puslitra Stoļičnajas pudeli.

Viņš jau grasījās pamest laukumu, bet tad viņam pa­laimējās vienā no vismazāk ticamajām vietām kafej­nīcā “Pingvīns”, Andra bērnības templī. Iedams tai ga­rām, viņš pazina papa balsi un smaidīdams pagriezās. Lai sastingtu kā stabs.

Paps sēdēja pie koka galdiņa kafejnīcas ārpusē. Viņa zodu klāja sirmot sākuši rugāji un acis bija krietni sasārtušas, tomēr viņš smējās. Otrā pusē galdiņam sēdēja mamma, un viņas brūni nosauļotajā sejā rotājās smaids. Starp viņiem, ar saldējumu noķēzījis vaigus, milzīgu

“Eskimo” laizīja puisēns. Gadus desmit vecs, ar vasarraibumiem. Ēzdams gardumu, viņš pa brīdim uzmeta papam starojošu skatienu.

Andris vērās pats uz sevi pirms daudziem gadiem. Ēst saldējumu ar papu kafejnīcā “Pingvīns”. Cik gan reižu viņš bija lūdzies, lai viņu šurp atved?

Citreiz, vienmēr skanēja atbilde. Citreiz, vēlāk, ne šo­dien.

Tagad, kad Andris redzēja papu šeit savu papu tādu, kāds viņš varēja būt bijis, jauki pavadot laiku ar savu dēlu tādu, kāds Andris varēja būt bijis… Andris saprata, ka viņam ir tikai viens jautājums.

Kāpēc šis zēns, nevis es? Kāpēc, papu?

Andris pagriezās. Devās projām, šņabja pudelei smagi gulstot rokā. Viņš dzers viens pats.

Viņa plecam pieskārās roka. Viss kārtībā? And­ris paskatījās atpakaļ. Tur stāvēja paps un raudzījās uz viņu. Pa brīdim skatiens noslīdēja līdz pudelei.

Andris apspieda vēlmi paslēpt to aiz muguras. Viss kārtībā.

-    Es tevi atceros, paps sacīja. Tu esi Annas draugs, vai ne? Nāc, piesēdi kopā ar mums. Viņš pamāja gal­diņa virzienā.

Andris izspieda smaidu un pamāja mammai. Viņa nedroši pamāja pretī. Bija tik sāpīgi skatīties uz viņu… Uz mammu, kas bija pievīlusi savu dēlu, pametusi viņu pirms tik daudziem gadiem. Tā vietā viņš pievērsās papam. Es šodien nevaru.

-      Vai tiešām? paps vēlreiz paskatījās uz pudeli Andra rokā. Esi pārliecināts?

Andris pazina jautājumu papa acīs. Pazina negribīgo, slikti maskēto vēlmi. Zināja, ka viņš spētu salauzt papu, tāpat kā paps bija salauzis viņu.

Ar šo apziņu bija gana. Vajadzēja būt gana.

-     Atvaino, Andris sacīja. Nevaru.

Paps uzsmaidīja un smaidā jautās atvieglojums.

-      Atvainoties gan nevajag, viņš sacīja. Starp citu, man ir jāpasaka tev paldies. Todien tu mani pamatīgi pārbiedēji.

-     Pārbiedēju?

Paps pamāja. Es biju izmisis. Man vajadzēja mai­nīties, ļoti vajadzēja. Es lūdzos, kaut šī pārmaiņa nāktu, bet tā nenāca. Tad parādījies tu. Es tevi saskatīju… Es tevī saskatīju to, par ko pats kļūšu, ja neapstāšos.

Šie vārdi Andrī kaut ko pārrāva. Tu lūdzies? Viņš iesmējās, bet tie nebija laimīgi smiekli. Mēs esam apmetuši pilnu loku, tu un es!

-     Nesapratu?

-     Nekas, nekas, Andris noteica un pagriezās, lai dotos tālāk. Es priecājos, ka viss ir nokārtojies.

Paps vēlreiz satvēra viņa plecu. Tiešām, draugs, vai ar tevi viss būs kārtībā? Zini, tev nevajadzētu dzert vienam.

Andris pavērās uz papu. Cieši ieskatījās tēvā un sajuta siltumu, kas strāvoja no viņa, tad izspieda smaidu.

-     Ar mani viss būs kārtībā, Andris teica. Tiešām.

Viņš devās atpakaļ uz metro, rokā turēdams pudeli.

Rīgas metro. Valmieras maršruts. Andris sēž viens pats un dodas mājup. Vilciens ap viņu ir tukšs, tikai

čīkstoņa, tikai graboņa. Aiz loga garām skrien klinšu siena.

Andris aizver acis un ļauj vagona klaboņai ieaijāt sevi. Viņš gandrīz spēj iedomāties sevi atkal sēžam uz papa ceļgala, kas te paceļas, te nolaižas. Klipu, klapu, paps skaita. Klipu, klapu, metro brauc. Paps, kāds viņš varētu būt bijis. Paps, kāds viņš ir tagad.

Andrim tas nepalīdz. Viņš gribēja, lai paps mainī­tos, un viņam izdevās to panākt. Bet tā ir pārmaiņa, kuru spēja panākt tikai dēls dzērājs. Dēls dzērājs, kurš atgriezās no nākotnes kā atbilde uz papa lūg­šanām.

Tiešām jocīgi. Viņi bija iekļuvuši lamatās. Viņi abi vienlaikus nekad nebūs brīvi. Vai nu viens, vai otrs iesprostots.

Bet Andris atceras papa smaidu un apzinās, ka tas ir to vērts.

Viņam pašam paliek vien pudele. Andris pārliecinās, ka tā vēl arvien zvalstās viņam līdzās. Zvalstās. Labi. Labi. Andris pagriež pudeles metāla korķīti.

Blāc! Apdullinošs troksnis. Vagons pamatīgi sašūpo­jas, palecas. Andris izlido no sava sēdekļa, tupus aizrāpo pa grīdu.

Viņš pieķeras pie stangas, bet vagons turpina lēkāt augšup un lejup, šurpu un turpu, un viņš knapi spēj noturēties. Visā šajā haosā viņš aptver patiesību. Ja paps ir mainījies, ja paps vairs nedzer, kas notiks ar Andri pašu? Kas notiks ar dzīvi, kuru viņš uzcēlis uz savas ģimenes drupām?

Žilbinoši balta gaisma.

Vilciens apstājas, taču tagad ir dzirdams cits, sāpīgi skaļš troksnis. No augšas lejup gāžas ūdens. Dauzīdams vagona jumtu. Triekdamies garām logiem. Dzidrs, dzidrs ūdens.

Nē. Andris pieceļas stāvus. Viņš skatās, kā logi ielie­cas uz iekšu. Nē, viņš zina. Tas nav ūdens.

Viņš paskatās uz durvīm, iedomājas par bēgšanu, saprot, ka glābiņa nav. Saprot to, ko zinājis jau gadiem ilgi. Tādiem kā viņam nav glābiņa.

Stikls sašķīst. Simtiem tonnu šķidruma iegāžas va­gonā, triec viņu atpakaļ, skalojas pāri Andrim, smeļas viņam mutē. Liek viņam aizrīties.

Ap Andri trako šņabja grēku plūdi.

Andris saprot, ka atliek tikai viens. Viņš paver lūpas un ļauj straumei ieplūst mutē.

Andris aizvērtām acīm laiza savu “Eskimo”. Viņu silda vakara saule. Mamma un paps par kaut ko pļāpā. Viņš dzird vecāku balsis, bet nespēj saklausīt vārdus. Vārdiem nav nozīmes. Andris smaida.

Autora komentārs

Stāstu par Andri Pakalniņu man savā ziņā rakstīt bija vis­grūtāk. Tas ir viens no retajiem maniem stāstiem, kuru es būtu varējis rakstīt arī latviski. Darbība notiek Latvijā, lai gan para­lēlā realitātē, un arī varoņi ir latvieši. Rakstot man bija jādomā gan par to, kā to visu attēlot ārzemju lasītājam, gan par to, kā to uztvers latvieši. Pieskaņojot stāstu publikai, kas ar Latviju nav pa­zīstama, šis tas ir jāpaskaidro vairāk, jāpasniedz citādā gaismā, nekā rakstot cilvēkiem, kuriem viss aprakstītais pazīstams.

Protams, latviešiem arī ir skaidrs, ka Rīgā metro nav bijis un, visticamāk, nebūs. Lai kā būtu ar padomju laika sapņaina­jiem projektiem, Rīgā vienkārši nav pietiekami augsts cilvēku blīvums, lai metro būtu patiesi izdevīgs transporta risinājums. Bet, tam par spīti, man tomēr patīk pasapņot kā būtu, ja būtu…

Dzīvojot Ņujorkā, brauciens metro bija ikdienas sastāv­daļa. Bieži bija burzma, karsti, neērti, bet tomēr nespēju (un negribu) iedomāties Ņujorku bez metro. Braucot metro, klau­soties vagonu klaboņā, bieži gluži vai iegrimu transā, iedomu pasaulē, un pilsēta paskrēja garām kā vienā mirklī. Šo izjūtu arī gribēju pārnest uz Rīgu un attēlot stāstā.

Bet nostalģija pēc pagātnes Latvijas, kura parādās stāstā, tekstā ienāca gluži dabiski… Lai gan padomju laikus piedzī­voju tikai pašā bērnībā, sajūta, ka pazīstu tikai pagātnes Lat­viju, man rodas bieži. Katru reizi, kad pēc ilgāka laika atgriežos Rīgā, viss it kā šķiet pazīstams, bet tomēr zināmā mērā svešs, mainījies neuzkrītošos veidos, kurus pamanu un saprotu tikai ar laiku. Mana Rīga jau ir pagātnē.

Jau pirmajā gadā pēc pārvākšanās uz Ņujorku Džons atklāj metro meiteņu dimensiju. Vilciens pienāk 14. ielas stacijā. Vaļā slīdošajās durvīs viņš pamana bruneti ar izskūtiem deniņiem, grebeni un krekliņu, uz kura raks­tīts “Nospied Podziņu, Ja Uzdrīksties”. Džons zina, ka viņiem kopā būtu labi. Viņi smietos par neķītriem Būdas piekariņiem Sentmarka ielas bodītēs, viņi skatītos pre­tenciozas krievu teātra izrādes un mīlinātos pēdējās rindas tumsā, viņi stāvētu rindā pie Trader Joe’s veikala kases, sadevušies rokās.

Džona lūpas veras, lai uzrunātu bruneti, bet viņa jau ir pagājusi garām, viņa ir prom, un Džons stāv uz plat­formas ar Bruklinas ekspreša griezīgo zāģi kaulos. Mei­tenes jasmīnu odekolona dvesma skūpsta puiša ādu, bet tie ir meli. Viņa nebija tuvu, viņa nebija aizsniedzama. Viņa dzīvo metro meiteņu dimensijā; nekādi zemes spēki nespēj šķērsot šo bezdibeni.

Kādu dienu Džons gaida šķērspilsētas vilcienu, lie­dams sviedrus L maršruta augusta siltumnīcā. Viņa stāv turpat līdzās smalka meitene saules izbalinātiem matiem, viņa pa brīdim nopūšas, pāršķirdama lappusi Prusta romānā. Nosauļotie pleci līgani paceļas un nolai­žas. Viņi varētu kopā lasīt Vudhausu, meitene un Džons. Viņa tēlotu Vūsteru, Džons Džīvzu; smieklīgākajās

vietās viņš skūpstītu meitenes nabiņu un pūstu tajā gaisu.

Džons nokremšļojas, lai pavēstītu to visu viņai, bet vējā sāk šūpoties metāla maršruta zīmes 8. avēnijas vietējais, 8. avēnijas vietējais, šurpu un turpu, šurpu un turpu. Brāzma no tuneļa sapurina meitenes matus, un vilciens ir klāt, un veras durvis, un visi sakāpj vagonā, un tur nu viņa sēž, degunu iebāzusi grāmatā. Un Džons sev prasa, ko gan viņš bija iedomājies? Kas gan viņiem varētu būt kopīgs neaptēstam Zemes dēlam un prince­sei no metro meiteņu dimensijas?

Šī mācība nav viegla, un Džons to apgūst palēnītēm.

Nāk rokermeitene zaļi svītrotā krekliņā, skinhede ar pūķa tetovējumu uz pleca, miniatūrā bibliotekāre, kura rauc savu vasarraibumaino degunu, lai pavirzītu augstāk bril­les. Ak jā, vēl ir Elizabete, jā, Elizabete no Veina aptiekas (ar uzrakstu uz krekla “Pajautā man par mūsu pudelīšu krāsu sistēmu”). Viņas mati ir saņemti uz pakauša ar plastmasas matu sprādzi ķirzaciņas formā, ķiršsarkanās lūpas ik pa brīdim nodreb smaida priekšnojautā, un tā (

visu ceļu līdz pat Fultona ielai. Visu četrdesmit minūšu garumā līdz pat Fultona ielai, kamēr ģitārists dzied un biznesmenis lādējas, kamēr metāliskie skaļruņi atkal un atkal atkārto dāmas-un-kungi-mūsu-vilciens-kavējas-josatiksmē-radies-sastrēgums, bet Džons neuztraucas par kavēšanos, nē, nepavisam. Viņš stāv, atspiedies pret stangu un ik pa brīdim uzmet slēpu skatienu Elizabetei neaiz­raujies, nedari to pārāk bieži, retāk, retāk! Viņš nokremš­ļojas un pakasa pakausi, un spiežas arvien tuvāk, tuvāk, tuvāk pie metro meiteņu dimensijas sienām.

Kāpiens līdz ielai ir smags. Cīņa pret Zemes pievilk­šanas spēku atgādina viņam par Visuma likumiem jā, par gravitāciju un elektromagnētismu, un metro mei­teņu dimensionalitāti. Tā ir svarīga mācība, viņš pie­kodina pats sev. Viņš tagad ir pieaudzis cilvēks. Viņš tagad ir liels puisis lielā pilsētā, un ir lietas, kuras lielam puisim lielā pilsētā ir jāzina. Tev nebūs iekārot meiteni metro, meiteni liftā, meiteni rindā uz labierīcībām. Viņu tuvums ir ilūzija. Viņas atrodas tālu no tevis, neticami tālu.

Džons ir apguvis šo mācību, tomēr viņa sirds ir smaga. Katrs brauciens kļūst par sāpīgu pienākumu. Viņš vagonā cenšas nepacelt acis, liek tām urbties grā­matā, mēģina aizmirst, ka metro šajā pilsētā ir pieejams abiem dzimumiem.

Reiz kādā vēlā vakarā, kad vilciens kavējas un Džons ir nāvīgi noguris, uz perona soliņiem nav brīvu vietu. Nevienas brīvas vietas, izņemot vienu līdzās meitenei krekliņā ar uzrakstu “Nindzju komanda”. Viņa klabina klēpjdatoru, kas aplīmēts ar smieklīgām kaķēnu bildī­tēm. Pirmajā mirklī Džons grib apsēsties viņai līdzās, bet tagad taču viņš ir gudrs, viņš ir apguvis mācību. Viņa ir metro meitene, pavisam noteikti. Viņa atrodas metro meiteņu dimensijā, un “Tev nebūs domāt par viņu”, un “Tev nebūs iekārot viņu”, un “Tev būs novērst skatienu”, un…

Viņa paskatās augšup. Tad atkal nolaiž acis.

Visums nodreb. Aizlaicīgos dziļumos uzplaiksni atklāsmes stars. Kaut kur Tibetā, kalna virsotnē, zvana dziļdobjā dunoņa skandina laikmeta beigas.

Meitene vēlreiz paceļ skatienu. Viņa pasmaida. Laiktelpa sāk plaisāt.

-    Čau, Džons bilst un ielaužas paralēlajā dimensijā.

Autora komentārs

Esmu pilnībā pārliecināts, ka metro meiteņu dimensija patiesi eksistē. Tas ir jebkuram vīrietim pazīstams fenomens. Tu stāvi metro vai vilcienā, vai autobusā, un, lūk, sēž meitene skaista, izskatās interesanta, tu ļoti labprāt ar viņu iepazītos. Bet tu neredzi nekādu ieganstu, lai uzsāktu sarunu, un laiks paiet. It kā viņa tev ir blakus, bet tikpat labi varētu būt citā dimensijā. Viņa izkāpj nākamajā pieturā, un viss.

Tās ir ierastās šī stāsta beigas, bet dažreiz tomēr sanāk arī citādi.

Šajā stāstā ieliku arī savu mīlestību pret metro un pret Ņujorku kā pilsētu. Ņujorkas metro būtībā ir visas pilsētas mikrokosms. Tur satiekas miljonāri un apkopēji, imigranti un vietējie, melnie, baltie, aziāti un visi pārējie. Ņujorkas metro tirgojas, kaujas, bučojas, muzicē. Pietiek izbraukt ar 4. marš­ruta vilcienu no Bronksas cauri Manhetenai līdz galapunktam Bruklinā, un jau rodas sajūta, ka esi izbaudījis visu pilsētu.

-     Denij, kāpēc jūs, ielinieki, ēdat mājsēžu smadze­nes? Virdžīnija man vaicāja.

Mēs pļāpājām kā veci draugi, piemetušies Varanas parka stūri, kur pilsēta robežojas ar Fermsienu un nāves laukiem, kas plešas aiz tās. Es iekārtojos ērtāk pret Sienas pamatni. Pāri sejai pēcpusdienas svelmē gāzās sviedri.

-     Jocīgs jautājums, es atbildēju, it īpaši, ja to uzdod mājsēde.

Labāks jautājums kāpēc es vēl nebiju aprijis viņas smadzenes? Viņa bija atnākusi viena, uzrunājusi mani no tumšā tuneļa, kas veda zem milzīgās, no stikla un akmeņiem būvētās Fermsienas siltumnīcas un bei­dzās tuksnesīgajos klajumos aiz tās. Es būtu varējis viņu atsmadzeņot ar savu cirvi kā kuru katru citu māj sēdi. Taču šoreiz smadzeņu kāre mani nepārņēma savā varā. Es puslīdz spēju apvaldīt drebošās rokas un klabošo žokli.

Iespējams, tas tālab, ka viņu sauca Virdžīnija. Es atcerējos šo vārdu no bērnības laikiem. Savu pašnāvības zīmīti mamma savulaik atstāja uz izbalējušas pastkar­tes ar šo vārdu. Uzraksts “Ar sveicieniem no Virdžīnijas” stiepās pāri laivotājiem, kas, acis pārgriezuši, traucās lejup pa putās sakultām krācēm.

Virdžīnija pielieca galvu. Melnie, garie mati kā aiz­kars noslīdēja pāri viņas plecam. Citi mājsēži no mana skatiena sarautos, bet viņu, šķiet, tas nebiedēja.

-     Es to nespēju izprast, viņa turpināja. Ēdiena taču jums netrūkst. No pārtikas, ko pārvedat no Fermsienas līdz Mājām, jums ļaujam paturēt pusi. Tas ir dāsni, ņemot vērā pārējo, kas jums tiek piešķirts kā atlīdzība, drēbes, ierīces, pat ieroči. Kāpēc jūs ēdat mūsu smadze­nes, ja mēs nokļūstam uz Ielas?

Es nervozi sagrozījos, par spīti DNS Piederības Teh­noloģiju cirvja mierinošajam smagumam manās rokās (tas man palicis mantojumā no mammas jebkurš cits, kurš mēģinātu tam pieskarties, dabūtu pa nagiem tā, ka melns gar acīm nogrieztos). Laikam tak mums nepa­tīk redzēt mājsēdi klīstam apkārt. Kad Ielas gravitācija mūs sagrābj dzimšanas brīdī vai tad, kad nodeg māja vai notiek kas tamlīdzīgs, atpakaļceļa vairs nav. Mums vairs nekad nebūs lemts iekļūt Mājās. Mums nebūs grā­matu un virtuves, un siltas gultas, kur izgulēties.

Es noklusēju, ka mums vajag smadzenes. Es neteicu tu pat nespēj iedomāties, cik tas ir tracinoši sēdēt tev līdzās un savaldīties. Tas, ka spēju turēt sevi rokās, ir īsts brīnums.

-     Es nesaprotu, Virdžīnija sacīja. Ja jūs ienīstu mūs, jūs šautu uz mums caur logiem, bet to taču jūs nedarāt!

-     Vai tad fermeris šautu savus lopus, pirms pienācis laiks tos nokaut? Redzēdams, ka Virdžīnija nodreb, es turpināju. Kāpēc tu jautā man? Jums, mājsēžiem, ir grāmatas un televizori, un rūpnīcas. Kāpēc jūs to neiz­pētāt?

Virdžīnija nospļāvās. Tas ir aizliegts. Priestermērs Bārlijs neļauj mums apšaubīt Kārtību. Viņš sludina, ka ieliniekus, mājsēžus un fermerus ir radījis Dievs un Dievs sadala ļaudis atbilstoši to īpašumiem. Pajautā, kāpēc un tevi izslēdz no sabiedrības. Piegādes beidzas, un tavs telefons apklust. Tu esi iesprostots savā mājā un ilgi neizdzīvosi.

-     Tā nu tas ir, es teicu. Pie jums tāpat kā pie mums. Iela ir Iela, iespiesta starp Māju un Fermsienu, un nekādiem jautājumiem nav jēgas.

-     Bet ja nu tas nav pareizi? Ja nu tu varētu būt mājsēdis? Izrunājot šo apgrēcību, viņas balss drebēja. Ja nu arī tev varētu būt grāmatas un virtuve, un silta gulta?

Viņas vārdi mani pamatīgi uzkurināja. Es centos savaldīties, lai tas nebūtu manāms, bet tik un tā gandrīz atņirdzu zobus.

Ne jau grāmatu, virtuves un gultas dēļ. Nē, es atce­rējos mammu. Pirms daudziem gadiem mirušo mammu, kura reiz sēdēja Mājā, asarām mirdzot uz vaigiem televi­zora blāvajā spīdumā pat nepakustēdamās, lai iznāktu ārā pie manis, lai kā es viņu saucu. Ja tas tā varēja arī nebūt… ja tas varēja būt citādi…

Pasaule par to samaksās.

-     Ja mums tas viss būtu, es ļoti, ļoti uzmanīgi sacīju, mēs, iespējams, jūs neēstu.

-    Tad jau viss ir vienkārši, Virdžīnija teica, it kā tas būtu acīmredzams. Izpēti, kāpēc tu esi ielinieks, nevis māj sēdis.

Virdžīnija dēvēja sevi par antropologi. Jā, es zinu šo vārdu. Man ir šāda tāda izglītība, jūs mani nepārpro­tiet. Mamma mani mācīja, cik labi prata, kaut gan biju sagādājis viņai vilšanos. Es parādījos viņai starp kājām, mamma pārgrieza nabassaiti, un Mājasbalss nodārdēja: “ARA!” Es izlidoju laukā no istabas un piezemējos div­padsmit pēdu attālumā pagalmā. Gandrīz trāpīju Žēlkundzei Annai. Kopš pašas dzimšanas mani savā varā turēja Ielas gravitācija.

Žēlkundzes mani baroja pirmos trīs dzīves gadus, kā jau katru ielinieku, bet pēc tam rūpes pārņēma mamma. Tā bija augstsirdīga rīcība. Tā darīja vien retais mājsēdis.

Es dzīvoju mammas dārzā, bet mamma dzīvoja savā mājā. Viņa deva man pārtiku kad citu ielinieku nebija tuvumā, atstāja uz lieveņa pankūku šķīvi, burciņu ar marinētiem gurķiem, piena krūzi. Un viņa mani mācīja. Mamma, sēžot šūpuļkrēslā, lasīja priekšā, es aiz loga klausījos. Viņa pat iemācīja man lasīt tas nebija viegli. Parādiet man vēl kādu ielinieku, kurš prot lasīt!

Mamma nekad neiznāca ārā, lai paskatītos uz mani. Baidījās, ka apēdīšu viņas smadzenes. Ja kas, es tā arī būtu izdarījis. Man nebūtu bijis izvēles. Bet tagad mamma ir mirusi un viņas māja nodegusi. Un Virdžī­nija pieļauj, ka viss varēja būt citādi? Labi, es ieklausī­šos, ieklausīšos gan.

Virdžīnija iemācīja man zinātnisko metodi. Hipo­tēze. Eksperiments. Secinājums. Mani šī ideja aizrāva, es ķēros vērsim pie ragiem, kā ar cirvi pa galvu.

1.    hipotēze: Ielas gravitācija atspoguļo personas vēr­tību.

Pētījuma dalībnieku atlase: es savācu astoņus labā­kos čomus no Femija bandas, to skaitā Lilu, Džimmiju, sauktu par Bastardu, Franku Epsomu, sauktu par Kodēju, un Keiliju Fārdenu, sauktu par Tārpu. Tik dažādu ielinieku pārstāvību jums reti izdosies sastapt vīrieši un sievietes, ielinieki kopš dzimšanas un mājsēži, kas zau­dējuši savas mājas, vārguļi un rūdīti vilki, kas bija notie­sājuši ne vienu vien duci mājsēžu smadzeņu. Izņemot Keiliju, es nevienam neko nepaskaidroju, tā kā biju bandas cirvjnesis, klāstīt neko nevajadzēja. Bet Keilija bija man veca brūte.

-     Tev ir jautājumi? Viņa iesmējās. Pazinu vienu džeku, kuram bija jautājumi. Par Kārlailu sauca, zin, Džoangārdenā? Kāpēc tas tā, kāpēc tas šitā ik pa brīdim staigāja norāvies ar asinīs sasistu purnu. Nabaga idiņš, pat mēģināja celt Mājas uz Ielas un arī Parkā, par spīti tam, ka tās uzsprāga, tiklīdz šis tika līdz spārēm baļķi pa gaisu, Mājasbalss auro: “ĀRPUS ZONĒJUMA! ĀRPUS ZONĒJUMA! ĀRPUS ZONĒJUMA!” It kā viņš nezinātu, ka būvēšanās uz Ielas neies cauri.

-     Vai viņš kaut ko noskaidroja?

-    Pie velna, nē taču, viņa attrauca. Devās projām, lai uzceltu Māju ārpusē. Teica, ka pat ielinieks var būvē­ties nāves laukos. Kopš tā laika neesmu viņu redzējusi. Droši vien gļotvēji apēduši.

-     Lai nu kā, es nodrebinoties teicu. Man vajag atbildes.

Keilija vairāk neiebilda, jo man bija cirvis.

Sagatavošanās: mēs novērojām lielo māju uz Dīkera ielas, to ar akmens lauvām pie durvīm un melnbaltajām flīzēm ātrijā. Femija bandā mēļoja, ka mājas īpašnieki ir priesteri no PM Bārlija komandas, kas gādā par pāroša­nās braucieniem, vadā mājsēžus no dažādām Mājām pa pilsētu, kamēr tie uz aizmugurējā sēdekļa taisa bēbīšus.

Patiešām, kādu vakaru, kad saule taisījās uz rietēšanu un gaisā smaržoja pēc degušas miesas, garāžas durvis čīkstot pavērās. Mājsēža kungs ar kundzi izbrauca ārā milzīgā, nešpetnā Armadillo 4000. Viss noklāts ar tērauda plāksnēm, dzelzs krusts un 30 mm ložmetējs iesprausts grozāmajā tornītī mašīnas augšā. Uz sāna izbalējis uzraksts “DNS Piederības Tehnoloģijas”. Nav šaubu, ka ģimenes relikvija, tāpat kā mans cirvis. Nekādas vizi­nāšanās, ja neesi no pareizās ģimenes. Tādi brīnumi liek aizdomāties par to, kāda reiz bija pasaule.

Kodējs Epsoms gribēja uzreiz uzbrukt mājsēžiem ar dinamītu, bet mēs nevarējām atļauties, lai kaut kas traucētu eksperimentam. Es viņam teicu, lai skrien pie mūsējiem un piekodina Femijam sagatavot uzbrukumu no slēpņa, kad mājsēži dosies atpakaļceļā. Pārējos es iesūtīju Mājā.

Eksperimentālā metode: lai katrs ieiet ātrijā. Dubļi uz zābakiem. Paskatīsimies, cik tālu katrs tiks. Tad izda­rīsim secinājumus par attiecīgās personas kvalitāti.

Rezultāti: pirmais gāja Bastards Džimmijs. Nodārdēja Mājasbalss, un viņš atmuguriski izlidoja ārā pa durvīm, apdauzīdams galvu uz bruģa. Tad Mājā iegāja Keilija

Fārdena. Nodārdēja Mājasbalss, viņa izlidoja pa durvīm, kritienā sagrupējās un aizvēlās pa ietvi. Cits pēc cita mani draugi iegāja Mājā un atkal izplanēja ārā, gluži kā viņus sviestu Dieva Roka. Visi kā traki lamāja mani, gānīdamies, kāds nekam-nederīgs-tāds-un-šitāds es esot.

Es gāju beidzamais. Uzmetu aci flīzēm. Paralēli dub­ļainu pēdu nospiedumi. Viena flīžu rinda, otra tad pēdu vairs nebija. Visi nospiedumi aprāvās puslīdz vienā vietā. Krietni pirms mājsēžu mēbelēm.

Es nopūtos.

Secinājums: Ielas gravitācija nešķiro, mans kungs, ne­šķiro nemaz. Ielas gravitācija ir demokrātiska sūdabūšana. Fermeriem ir Fermsiena, mājsēdim ir viņa Māja, bet ieliniekam nu, ieliniekam nav itin nekā. Paliec uz ielas vai tinies uz nāves laukiem, bet zem jumta nesper ne soli.

Es biju pārliecināts par iznākumu, tomēr iegāju ātrijā. Ziniet, solidaritāte ar bandu. Viens solis, divi soļi, trīs soļi. Gaiss nosmaržoja pēc ozona, āda kņudēja, ausis aizkrita. “ARA!” noblarkšķēja Mājasbalss, un žvīks! es jau lidoju atpakaļ. Pievilku zodu, cirvi atšāvu no sevis, cik tālu spēju. Cietu klusu, kad mugurkauls triecās pret bruģi un pasaule uzplauka sāpēs.

Es to jau biju piedzīvojis gana daudz reižu. Es to piedzīvoju jau tad, kad mamma klusēdama sēdēja šūpuļkrēslā un noskatījās, kā es skrienu pie viņas atkal un atkal, un atkal.

2.    hipotēze: mājsēži noslēpumu zina.

Pētījuma dalībnieku atlase: antropoloģe Virdžīnija ar saviem melnajiem matiem, māj sēžu gājieniem un viltī­gajām acīm.

Rezultāti:

-    Tu zini noslēpumu, es teicu Virdžīnijai, turot viņu pāri Vanasa tilta reliņiem. Tālu lejā nemierīgais vējš bija sakūlis ezera virsmu purpursarkanos viļņos.

Viņa bija bāla, un ķermenis manās rokās likās sastin­dzis, bet, kad viņa atbildēja, bailes balsī es nesaklau­sīju. Vai es būtu uzdevusi tev jautājumu, ja zinātu atbildi?

-     Tu gribēji mani pakaitināt.

-      Es gribēju zināt! Viņas vārdos izskanēja tāds spēks, ka es parāvos atpakaļ, paceļot viņu stāvus.

-     Kāpēc tev tas? es neatlaidos. Mūs, ieliniekus, pievelk Iela. Skriet, zagt, nogalināt tas ir viss, kas mums dots. Mēs zinām, ka turpat līdzās ir labāka pasaule, kurā drīkst dzīvot tikai mājsēži ne jau kādu īpašu tikumu dēļ, vienkārši tāpēc, ka jūs esat tur, kur esat, bet mēs esam šeit. Tas ir sāpīgi, bet tā nav tava sāpe.

Virdžīnija palūkojās lejup, kur tālumā virmoja ūdens. Katrs no mums pazīst kādu ielinieku, viņa sacīja. Katrs no mums mīl kādu ielinieku vai varbūt reiz ir mīlējis, varbūt reiz mīlēs.

-      Reiz mīlēs? es pārvaicāju. Ko tad tas no­zīmē?

Virdžīnija papurināja galvu. Vairums no mums izliekas, ka tam nav nekādas nozīmes. Mēs sēžam savās

istabās, sarunājamies pa saviem telefoniem, skatāmies savos televizoros un izliekamies, ka mūsu pārtika pati ierodas no Fermsienas.

-    Tieši tā, es izgrūdu. Kāda gan jēga man vispār mēģināt saprast, kāpēc mēs esam atšķirīgi? Kāda tam nozīme, ja uz visām Ielām kopā varbūt ir knapi desmit grāmatu, bet jums, mājsēžiem, pieder visas rūpnīcas un laboratorijas un pat tās brūk kopā? Kas mums spēs līdzēt, ja jums, mājsēžiem, vienalga?

-      Man nav vienalga, Denij, Virdžīnija sacīja. Es jums palīdzēšu.

Es redzēju, ka viņa tam tic vai vismaz ļoti vēlas ticēt.

Secinājums: nepieciešama turpmāka izpēte.

*   * *

3.    hipotēze: atšķirība ir anatomijā.

Pētījuma dalībnieku atlase: šoreiz nebija viegli. Da­būt savos nagos mājsēdi tur vajadzēja pasvīst. Un, ja dabūsi, ko tad?

Eksperimentālā metode: vai atceraties Mājsēža kungu un kundzi no lielās mājas ar flīzēm? Femijs todien no slēpņa nedabūja viņus rokā, tāpēc nākamajā reizē, kad viņi devās pēc provianta, es sagāzu uz viņu autiņa ķie­ģeļu sienu. Izlietoju Femija pēdējo dinamīta stienīti, bet kādam mērķim! Sveicieni no Virdžīnijas, draugi!

Ieguvumi? Pirmais: divi beigti mājsēži. Otrais: ieslēgti savā sadragātajā mašīnā kā sardīnes bundžā. Prātīgi, ne? Lai cik izbadējies būšu, nespēšu tikt viņiem klāt un aprit, pirms nebūšu pabeidzis pētniecisko darbu.

Bet kā viņus uzšķērst gana uzmanīgi? Lai cik cēli būtu mani nodomi, kad ieraugu smadzenes, kuņģis ņem virsroku. Tādi nu mēs, ielinieki, esam domājam ar kuņģa sulu.

Risinājums: pati pilnība. Liku pieķēdēt sevi pie dru­pām, kas palika pāri no sienas, ķēdes ap potītēm, ķēdes ap kaklu, vaļīgākas ķēdes ap rokām, lai es nespētu tās pacelt pie mutes. Tad pavēlēju Benijam Ipvičam uzšķērst mājsēdi manā vietā.

Mazs misēklis Benijs mēģināja apēst to mājsēdi. Es novicināju cirvi viņam gar degunu, un viņš atlēca atpa­kaļ. Drebēdams, ņirgdams zobus, nabaga velns blenza uz mani tā, it kā es būtu traks. Kas ar tevi, Denij? viņš jautāja.

Es viņam izstāstīju, saprotot, ka liegties jau par vēlu. Un viņš smējās par mani! Domā, ka tu, Denij, esi pirmais, kurš mēģina atrast atbildes? Vai tu domā, ka neviens cits tās nav vēlējies uzzināt? Mazais ģēnijs, iedomājies tik!

-      Un ko viņi uzzināja? es jautāju, bet viņš tikai (

atņirdza zobus un metās virsū mājsēdim. Tad es ievilku Benijam ar cirvi. Femijs nedusmosies Benijs savulaik bija mājsēdis, un tādi starp ieliniekiem nebija cieņā.

Tad es atvilku Beniju (kontrolparaugs) un mājsēdi (1. paraugs) tur, kur varēju viņus apstrādāt.

Rezultāti: kad ciešāk aplūkoju asinīm nošķiesto un sakropļoto Mājsēža kungu, mans ķermenis ķēdēs raus­tījās, zobi sitās cits pret citu un siekalas aizpildīja muti, it kā būtu atgriezušies grēku plūdi. Laimīgā kārtā ķēdes izturēja.

Es sāku ar Beniju, uzšķērdu šo ar nazi. Nekādu dižo pārsteigumu. Plaušas, aknas, zarnas, šur tur dīvainā krāsā, bet viss bija savā vietā. Tad es ķēros pie mājsēža.

Tas bija kas pavisam cits, man jums jāatzīstas. Mamma vienmēr mācīja, ka rīšana neļauj izbaudīt mal­tīti bet, ja tev kaut reizi ir gadījies pusdienās nobaudīt mājsēža smadzenes, tu zini, ka nav iespējams savaldīties tad, kad esi nogaršojis pirmo kumosu. Viss acu priekšā izplūst un smadzenes svilinot nozūd tavā rīklē.

Šoreiz nekas neizplūda. Laiks vilkās mokoši lēni es tikai griezu un šķērēju, un dūru. Es raudāju, es kliedzu, es biju gatavs noraut sev rokas, kājas un kaklu, bet es neatkāpos! Cīnījos par zinātnes principiem. Par pētnie­cību! Par ielinieku dzimumu!

Kāds atklājuma prieks es atvēru viņa galvaskausu un uzlūkoju smadzenes! Nav jutis tādu baudu staltais Kortess, nedz arī neviens debesu pētnieks.

Zeltīta membrāna viscaur pāri pelēkajai vielai. Līdzīga rīspapīram, tikai plānāka, pieplakusi visām rie­vām, visiem izciļņiem. Ielinieku smadzenēs es neko tādu nebiju manījis un ar savu cirvi es biju pāršķēlis galvas­kausu ne vienam vien.

Vai tagad, atceroties visus tos mājsēžus, kuru sma­dzenes tiku neprātā aprijis, es atminējos zeltīti zīdaino piegaršu, ar kādu smadzenes nozuda manā rīklē?

Es noplēsu membrānu. Pacēlu pie acīm, cik tuvu vien spēju. Un izlasīju to, kas uz tās bija rakstīts.

Analīze: es smējos. Es raudāju. Man ausīs skanēja Benija balss. Domā, ka tu, Denij, esi pirmais? Mazais ģēnijs, iedomājies tik!

Secinājumi:

-    Es atradu atbildi, es teicu Virdžinijai, piespiežams viņu pie Fermsienas akmens pamatiem. Es uzzināju, kāpēc esmu ielinieks, ne mājsēdis.

-      Vai tiešām? Viņa nepārliecināti palūkojās uz mani. Tad kāpēc?

Viņa atkal bija atnākusi tikties ar mani uz Varanas parku. Priedes slējās augstu pār mūsu galvām un paslēpa no mūsu skatieniem pilsētu tāpat kā paslēpa mūs no pilsētas skata. Barošanās vietai tas ir svarīgi. Tu taču nevēlies plēsties par smadzenēm ar citiem var gadīties tās novārtīt dubļos.

-     Mēs esam citādi, es sacīju. Jūsu smadzenēs ir ieaudzis kas tāds, kā mums nav. Membrāna.

-     Membrāna?

Es sakodu žokļus, gatavodamies atldāsmei. Vai zini, kas uz tās rakstīts?

Virdžlnija sarāvās likās, mani vārdi viņu uztrauc vairāk nekā manas dusmas. Uz tām kaut kas rakstīts?

-     Ir gan, es atbildēju. Rakstīts melniem burtiem uz zelta.

-    Un kas tad tur ir rakstīs, Denij?

-      “DNS Tehnoloģiju pilsētu zonēšanas un īpašum­tiesību pakalpojumi” es noskaitīju māksloti spalgā balsi, kādā, dzīvodamies aiz mammas loga, biju dzirdējis runājam televīzijas reklāmu ierunātājus. “No pilsētas domes līdz pašai nomalei, no Ielas līdz katrai Mājai pil­nīgs pilsoniskās un īpašuma drošības risinājums. Guliet saldi mēs rūpējamies par jums un jūsu mīļajiem!”

-    Ak tā, Virdžīnija sacīja. Tad vēlreiz: Ak tā.

-    Tagad tu saproti.

Virdžīnija vārgi iesmējās. PM Bārlijs apgalvo, ka Dievs sadala ļaudis atbilstoši īpašumam, kas tiem pie­der. Laikam jāsecina, ka šī ir Dieva drošības sistēma.

-    Reproduktīvās drošības sistēma, es sacīju. Jāsa­glabā sabiedriskā kārtība! Jārūpējas, lai īpašums paliktu ģimenes rīcībā! Mājas kā mantojums, ko māte nodod bēr­nam. Un, ja gadās kāda kļūme ja kaut kas saiet grīstē un sīko izmet uz Ielas -, ko tur var darīt, tāds nu reiz liktenis. Mēs varam alkt atgriezties Mājās, alkt tik ļoti, ka jārij jūsu smadzenes, lai tiktu atpakaļ, bet tas nedar­bojas, nē, kungs, nekādā gadījumā. Mums Mājas nepie­nākas. Mums nav nekādu īpašumu un uz Ielām nekāda būvēšanās nav pieļaujama, nē, kungs, nekādā gadījumā! Ārpus zonējuma! Ārpus zonējuma, jūs, kucēni!

-     Ak tā, Virdžīnija vēlreiz noteica. Pa viņas vaigu noritēja asara. Mēs… mēs nespējam…

-     Nekāda zinātne vairs nelīdzēs, es sacīju. Jums vairs nav zinātnes, kas spētu to saprast, kur nu vēl palī­dzēt mums.

-     DNS. Viņa lēnām izrunāja burtus, kā senas lūg­šanas noslēguma frāzi. Mēs tik tikko to atceramies…

-     Būs jau labi, es mierināju, piespiezdamies Virdžīnijai ciešāk un nosiekalojot viņas plecu. Savā ziņā tas bija atvieglojums. Mēs neko nevarējām darīt, nedz mamma, nedz es. Tā nu tas notiek. Es nekad nekļūšu par mājsēdi. Man nekad nebūs grāmatu un virtuves, un siltas gultas, kur apgulties. Es esmu citāds. Un tas nozīmē, ka…

-    Tas nozīmē, ka tu mani apēdīsi.

Es iedomājos, ka viņa iespiegsies un mēģinās bēgt. Bet viņa nekustēdamās gaidīja.

-    Tā gan.

-    Jo tā jūs, ielinieki, darāt, viņa turpināja.

-    Tā gan.

Es pastiepu pret viņu rokas.

*   * *

Iepriekš neiekļauta informācija:

Es pastiepu pret viņu rokas.

-     Tev kaut kas ir jāzina, viņa sacīja.

Es apstājos.

-     Pēc septiņiem mēnešiem man būs bērns, viņa teica. Es gulēšu uz muguras pret atvērtām durvīm ar skatu uz Ielu un izgrūdīšu to pasaulē.

Es atsprāgu no viņas.

-     Es ceru, ka mazais paliks ar mani, viņa turpi­nāja. Es ceru, ka viņš būs mājsēdis.

Tomēr viņas acis atzinās, ka viņa tam netic. Viņa ne­būtu nākusi ar mani satikties, ja tam ticētu. Viņa nebūtu pakļāvusi sevi tādam riskam.

Tāpēc es vēl nebiju Virdžīniju apēdis. Es to nespētu, ne es. Sīkais lidos. Ielas gravitācijas saukts. Mana zem­apziņa to uzminēja; es spēju to saost.

Es atcerējos mammu, kā viņa sēdēja savā šūpuļkrēslā. Pankūkas un piens uz lieveņa. Mamma televizora atspī­dumā viņa tikai šūpojas un šūpojas, un nebilst ne vārda, kamēr es ēdu un skatos, un raudu.

Es novērsos. Gan jau būs citi mājsēži.

-     Sūti savu bērnu pie manis, kad pienāk laiks, es teicu. Sūti savu bērnu pie manis ar sveicieniem no Virdžīnijas.

*   * *

Autora komentārs

Stāsts “Ar sveicieniem no Virdžīnijas” radās diennakts laikā, Holivudā, Rūzvelta viesnīcā, kur biju ieradies uz kon­kursa Writers of the Future noslēguma ceremoniju un apbal­vošanu. Nedēļu pirms noslēguma kursus uzvarētājiem vadīja ievērojamie amerikāņu fantasti Tims Pauers un K. D. Ventvorsa. Viens no uzdevumiem 24 stundu laikā sarakstīt pilnīgi jaunu stāstu.

īsā laikā sarakstīt stāstu es gan jau mācēju, bet uzdevumu interesantāku padarīja divi nosacījumi. Viens stāstā bija nepieciešams iekļaut atsauci uz objektu, kuru mums katram izsniedza K. D. Ventvorsa. Manā gadījumā tā bija pastkartīte no Rietumvirdžīnijas štata, uz kuras bija uzzīmēti laivotāji un uzrakstīts “Ar sveicieniem no Rietumvirdžīnijas”. Pastkarti stāstā ievietoju gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo Virdžīnija, protams, ir arī cilvēka vārds.

Otra prasība mums lika pastaigāt pa Holivudu un paru­nāties ar dažādiem svešiniekiem, neatklājot viņiem, ka mēs esam rakstnieki, lai smeltos materiālu stāstam. Pēc apmēram stundu ilgas pastaigas un vairākiem mēģinājumiem satiku pavecu afroamerikāni, ar kuru ielaidāmies garā sarunā. Izrā­dās, viņš kādreiz Holivudā tirgojis narkotikas, sēdējis cietumā, bet arī skrējis pakaļ skaistām un bagātām sievietēm. Vārdi no viņa teiktā, kuri man iesēdās atmiņā, bija: “Lai kā tu pūlētos

tikt prom no kriminālās ielas dzīves, iela tevi vienmēr ievelk atpakaļ.” Aizdomājos par to, kā būtu, ja iela cilvēkus pievilktu ļoti reālā, fiziskā nozīmē ja tādā veidā tiktu dalīta sabiedrība. No šīs domas arī radās viss stāsts.

Katru ritu Bobijs apciemo Čaku. Bobijs nokāpj pag­rabā un pagrabina Čaka būra restes ar savu spieķi. Čaks tikai rūc un spļaudās, griež nopuvušo zobu stumbeņus griš, graš, griš, graš. Čaks ir īsts vecis, jā gan. Ja vien jūs būtu redzējuši viņu jaunības gados… Pasaulē vairs nav tādu zombiju kā Čaks.

Kad Bobijs vēl bija puika, viņam patika rāpaļāt pa pil­sētas mūriem un vērot, kā pieaugušie ārpusē cīnās pret Čaka līdzgaitniekiem. Žļurkt, gaisā uzšļācās asinis, švlks, aizlidoja kāda zombija galva. Tikai Čaks vien nebija apturams. Nesen nejaucenī pārtapušais amerikāņu fut­bolists izcēlās ar augstāko košanas statistiku visā apga­balā, tāpēc bērniem patika viņu ienīst.

-      Mammu, es būšu skaldītājs, Bobijs apņēmās pie brokastu galda. Es gribu izšķaidīt Čaka smadze­nes. Mamma tikai papurināja galvu. No viņas staroja nogurums un veselais saprāts. Bobij, tas nav ienesīgs amats. Galīgi nav.

Tolaik skolā modē bija arbaleti, un zeltīti laiskajās vasaras pēcpusdienās Bobijs ar savējo caururba dažu labu zombija galvu, bet Čakam klāt šāviena attālumā viņš ne­tika. Pienāca laiks universitātei, tad meitenēm, un drīz vien pa kājām jau maisījās izsalkuši bērneļi. Bobijs strā­dāja apdrošināšanas firmā un centās aizmirst par Čaku.

Reizēm uz ielas viņš saskrējās ar kādu paziņu, no kura cirvja pilēja smadzenes. Tādās reizēs Bobijs, mājās pārradies, ļāvās melanholijai un prātoja par profesijas maiņu. Tomēr bija te jāatmaksā kredīts par māju, te jāgādā par skolas naudu bērniem, te jānorēķinās par sie­vas iznicināšanu (viņu sakoda stāvvietā pie Trader Joe’s lielveikala).

Tad pienāca Tīrīšana. Visā valstī skaldītāji dienu un nakti šķaidīja zombiju smadzenes. Bobijs nekad nebija juties tik nospiests. Viņš izmisis vēroja, kā sarkano plankumu uz televīzijas zombijziņu kartes kļuva arvien mazāk (kamēr Bobija viduklis izplūda) un mazāk (kamēr Bobijam nosirmoja mati), un mazāk. Pienāca diena, kad Bobijs bija brīvs no parādiem un viņa māja bija brīva gan no sievas, gan bērniem. Viņš būtu varējis ķerties pie cirvja, ja vien pilsēta jau nebūtu brīva no zombijiem.

Tad Bobijam nāca ausis brīnišķa ziņa viens eksem­plārs tomēr vēl eksistēja, ietupināts vietējā zooloģiskajā dārzā, ieslēgts būrī par atgādinājumu nākamajām paau­dzēm. Bobijs devās to aplūkot. Brīnumu brīnums, tas izrādījās Čaks! Smirdošs, pazaudējis gandrīz visu miesu uz stilbiem, ar kreiso aci, kas karājās ārā no dobuma, bet tomēr tas bija Čaks.

-      Cik nožēlojams stāvoklis! Bobijs sūrojās Čaka kopējiem. Vai tad jūs nezināt, kas viņš ir? Paklau, vis­maz dodiet viņam aitu smadzenes brokastīs! Bet viņā neklausījās.

Pirmo reizi mūžā Bobijs izvēlējās grūtāko ceļu. Pirmo reizi mūžā viņš rīkojās, kā sirds lika. Viņš iztukšoja savas kredītkartes. Samaksāja naktssargam. Atbrauca

uz zooloģisko dārzu ar savu pikapu, iekrāva taja būri ar Čaku un aizbrauca uz kaimiņu štatu.

*   * *

Reizēm Bobiju māc vainas sajūta, bet tad viņš sev atgādina, ka cilvēkam ir tiesības īstenot savu sapni. Viņa ceļgali varbūt vairs nelokās un muguras sāpes brīžam nav izturamas, taču Čaka būra restes viņš vēl spēj pagra­bināt tīri labi. Tad Čaks iež zobus un Bobijs smejas viņi abi izliekas, ka atkal atgriezušies vecie labie laiki.

Drīz vien Bobijs pieņems galīgo lēmumu. Iespējams, viņš izšķaidīs Čaka smadzenes. Iespējams, sadedzinās zombiju. Vai, iespējams… iespējams, kādā klusā naktī Bobijs aizvedīs Čaku uz pilsētu, atslēgs viņa būri un atstās viņu kā dāvanu cilvēcei.

Pasaulē vairs nav tādu zombiju kā Čaks. Bet kāds tai noteikti noderētu.

Autora komentārs

Stāsta “Viņa jaunu dienu zombijs” sākotnējais nosaukums bija “Lai radītu prēriju, nepieciešams zombijs un bite” (To Make a Prairie, It Takes a Zombie and One Bee) atsauce uz ievērojamās amerikāņu dzejnieces Emīlijas Dikinsones sla­veno dzejoli “Lai radītu prēriju, nepieciešams āboliņš un bite” (To Make a Prairie, It Takes a Clover and One Bee). Beigu bei­gās nosaukumu nomainīju, jo baidījos, ka lasītāji nepazīs šo atsauci.

Dikinsones dzejolis pāris rindiņās parāda, cik maz nepie­ciešams cilvēka nostalģijai. Es vispār dzīvē esmu novērojis, ka

nostalģija ir īpatnēja lieta cilvēks spēj to izjust gandrīz attie­cībā uz jebko. Piemēram, pāris gadu es nodzīvoju Stemfordas pilsētā Konektikutas štatā. Pilsēta nebija ne īpaši skaista, ne interesanta, un es jutos daudz laimīgāks, kad biju pārvācies uz Ņujorku. Tomēr pēc pārvākšanās, sev par lielu pārsteigumu, ar ievērojamu nostalģiju atcerējos dažādas Stemfordas ielas, parkus, veikalus. Pat dažas reizes devos ekskursijā atpakaļ uz Stemfordu, lai pastaigātu pa pilsētu un apēstu savu iecienīto picu Remo’s restorānā.

Tā es secināju ja spēju just nostalģiju par Stemfordas pilsētu, tikpat labi varētu justies nostalģisks, piemēram, attie­cībā uz zombijiem. Nostalģija galu galā ir smeldze pēc pagāt­nes un, ja tava pagātne būtu cieši saistīta ar zombijiem, tev varētu pietrūkt arī viņu. Ne jau vienmēr, bet dažreiz klusos, vientuļos brīžos.

Oriģinālstāsts ar nosaukumu “The Zombie of His Early Days” pirmo reizi publicēts žurnālā Flash Fiction Online 2010. gada aprīlī.

Pols Deiverijs pamodās ar sava bosa asinīm uz rokām.

Patiesībā nebūtu īsti precīzi teikt “pamodās”. Drī­zāk bija jāsaka, ka beidzās saslēgums un viņš attapās savā ķermenī viens. Tomēr fakts palika fakts Pols bija bijis projām, tagad Pols bija atpakaļ un viņam pie kājām gulēja Bila Finera līķis.

Saslēguma beigas vienmēr pārsteidza un bieži skum­dināja. Bija sāpīgi atteikties no esamības, ko bagātināja kopīga pieredze un apvienotas atmiņas. Taču šoreiz bija citādi. Viņš bija ticis izčakarēts.

Kad Pols to saprata, viņam aizrāvās elpa. Kājas kļuva nejutīgas, viņš saļima uz ceļiem Bila nekustīgā stāva priekšā un ar grūtībām elpoja. Bils. Viņa boss un tuvā­kais draugs, noslepkavots paša kabinetā. Noslepkavots ar Pola rokām.

Sena ieraduma vadīts, viņš izkārtoja aizslietņus ap saviem emocionālajiem centriem, tad strauji samirkšķi­nāja acis un realitāte zaudēja iepriekšējo griezīgumu. Labi. Aizslietņi neizslēdza sāpes pavisam, bet nomieri­nāja tās pietiekami, lai ļautu darboties.

Domā, Pol, domā. Laika tev nav daudz.

Pols piecēlās, atraudams skatienu no Bila sastinguša­jām acīm. Viņam bija jātiek projām. Viņš bija sūdos, un tā kuce, kas viņu izčakarēja, iespējams, jau brīdinājusi policiju. Neviens neticēs, ka viņš nogalinājis Bilu, esot saslēgumā, bet Pols nedrīkstēja nokļūt cietumā viņam bija jāpagūst atriebt Bilu.

Pols ieklausījās. Nedzirdēja nedz skrienošus soļus, nedz satrauktas balsis. Gaismu manīja tikai Bila kabinetā, pārējā stāvā tā jau bija izslēgta. Pats kabinets likās esam pilnīgā kārtībā, nemanīja nekādas cīņas pēdas vienīgā nekārtība bija mirušais vīrietis uz linoleja. Nogalināts ar nazi, Pols ievēroja. Asiņu ne pārāk daudz mazliet uz grīdas, mazliet uz Pola rokām. Pola drēbes savukārt likās tīras. Bet protams. Viņš taču bija profesionālis.

Viņš nomazgāja rokas tualetes izlietnē rūpīgi berza un berza -, tad devās uz izeju. Bila birojs atradās Ame­rikas avēnijas debesskrāpja trīsdesmitajā stāvā. Aiz iera­duma Pols izsauca liftu, bet tad pārdomāja un devās uz kāpnēm. Šādā brīdī nebūtu labi iestrēgt liftā.

Laiku, ko Bils pavadīja lejupceļā, viņš lieti izmantoja, lai izveidotu jaunu atmiņas bloku. Tajā viņš noglabāja Bila līķi, lai tas vairs nekad nebūtu jāatceras.

-      Sveiks, Pol, viņu ieejas hallē uzrunāja durvju sargs Džims. Viss šodien padarīts?

-     Gandrīz. Vēl pāris nieki, ko boss lūdza izdarīt.

-    Ak tā, Džims zinīgi piemiedza aci. Atkal Katrīna?

-     Kāda Katrīna? Pols pārvaicāja un arī piemiedza aci, gan negribīgi. Katrīna bija Bila jaunā sieva, satrie­coša, par viņu desmit gadus jaunāka krievu rudmate. Bils savulaik lūdza izsekot viņas gaitas, tomēr Pols neatklāja neko, kas varētu liecināt par neuzticību, kuru laikam sagaidīja gados vecākais vīrs. Klau, tiekamies atkal rīt.

Protams, lai tev labs vakars!

Bija .iļ) astoņiem vakarā. Pa avēniju pūta auksts un •.lipis vējš, no kura nekur nebija glābiņa. Par spīti tam, iela bija pilna ar tumšiem stāviem, kas steidzās savās aitās, cieši savilkuši ap sevi mēteļus. Tālumā skanēja sirēna. Pols ātri gāja ziemeļu virzienā. Pa ceļam viņš pie­slēdza savam skatkanālam vietējo ziņu straumējumu informācija ieplūda tieši redzes nervā. Pagaidām par slep­kavību neko neziņoja. Uz 55. ielas stūra viņš noķēra taksi.

-     Rūzvelta sala, viņš pateica šoferim. Tieši tur bija noticis viņa saslēgums ar meiteni. Tad viņš atlaidās sēdeklī un aizvēra acis, pa daļai atslābinādams emociju aizslietņus. Bija bīstami tos sasprindzināt pārāk ilgi.

Bils bija zudis uz neatgriešanos.

Viņi kopā bija pavadījuši desmit gadus kopš kara Baltijā. Savulaik viņi bija viens otra saslēguma partneri. Pols spēcīgs un ātrs, Bils agresīvs un apķērīgs. Bila smadzenes un Pola ķermenis padarīja viņus par nāvīgu komandu.

Tie izrādījās labie zelta laiki salīdzinājumā ar to, kas viņus gaidīja pēc tam. Pēc kara Bils atteicās turpināt saslēgumus. Viņš pieņēma Pola draudzību, pat nolīga Polu darbā, uzticēdams darbiņus, kuros bija vajadzīgas viņa cīņas spējas, taču ne reizi nepiekrita iepriekš pie­dzīvotajai prātu tuvībai.

Pols to nesaprata. Vēl arvien izjuta atraidījuma atstāto tukšumu. Viņš bija pavadījis gadu gadus, tiek­damies aizstāt ar Bilu piedzīvoto. Viņš bija izmēģinājis simtiem saslēguma partneru, tomēr viss velti. Tagad bija zudusi pat mazākā cerība.

Satiksme bija diezgan reta, un līdz Rūzvelta salai viņi nokļuva desmit minūtēs. Pols norēķinājās ar šoferi, samaksājot no sava ciparu konta, ko bija atvēris īpašiem gadījumiem. Viņš izkāpa pie “Slēguma Ligzdas”.

“Ligzda” bija mazpazīstams bārs salas pusē, kas atra­dās tuvāk Kvīnsas rajonam. Iekšpuse bija slikti apgais­mota un ne pārāk tīra, logā mirgoja vientuļa Pabst alus neona reklāma šajā turīgajā rajonā tāds iestādījums nepiesaistīja īpaši daudz klientu. Šis vakars nebija izņē­mums pie letes sēdēja viens vienīgs apmeklētājs, kla­nīdamies virs savas glāzes mūzikas automāta atskaņo­tas blūza balādes pavadījumā.

Pols pamāja bārmenim un devās taisnā ceļā uz durvīm ar uzrakstu “Tikai darbiniekiem”. Saslēgumi ar nepazīstamiem cilvēldem bija ienesīgs, bet nelegāls biz­ness, tāpēc saslēgumu studijas visā valstī centās palikt pēc iespējas nemanāmākas. Aiz apbružātajām durvīm atradās labi apgaismota uzgaidāmā zāle ar mīkstiem paklājiem un ādas klubkrēsliem. Studijas pārvaldnieks Bepe vecāks vīrs, kura staltais stāvs liecināja par regulāru vingrošanu un atturēšanos no kaitīgiem grēciņiem, stāvēja aiz šauras marmora letes un runājās ar divām jaunām sievietēm. Viņš pāri klienšu pleciem uzsmaidīja Polam. Es tūlīt.

Pols pamāja un iegrima vienā no krēsliem. Viņš sāka vērot sievietes izrādījās, abas bija dvīnes sparīgi saru­nājamies ar Bepi. Meiteņu balsīs varēja saklausīt gan uztraukumu, gan gaidas. Droši vien pirmā reize. Pols viņas mazliet apskauda, kaut arī aizrautībā nojaušamā neziņa viņam likās nožēlojama.

Drīz vien Вере pienāca un paspieda Polam roku. Ir patīkami jūs atkal tik drīz redzēt, viņš sacīja atturīgi klusā balsī. Varbūt vēlaties doties mazā ceļojumā kopā ar šīm dāmām? Ziniet, viņas ir paralēli savienotas.

Pols vēlreiz uzlūkoja sievietes. Tagad viņš skaidri saskatīja zīmes abu žesti likās neuzkrītoši saskanīgi; to varēja manīt tajā, kā viņas skatījās viena uz otru, kā ik pa brīdim pamāja vai pasmaidīja, nebilzdamas ne vārda. Paldies, šovakar nē, viņš atteica ar nevil­totu nožēlu. Vai mēs varētu aprunāties zem četrām acīm?

Bepes sejā nenodrebēja ne vaibsts, bet kaut kas viņa stājā izmainījās. Protams. Viņš pagriezās pret dvīnēm un jau skaļākā balsī sacīja: Dāmas, uzgaidiet brīdi šeit. Esmu drošs, ka kuru katru mirkli ieradīsies piemērots partneris. Tad viņš pievērsās Polam: Iesim tur.

Viņš ieveda Polu tukšā telpā blakus uzgaidāmajai zālei. Istaba bija apaļa, tās centrā atradās mazs, balts saslēguma rūteris, bet ap to kā spieķi pie rumbas bija novietotas trīs gultas. Pols šo rūteri pazina labi, pat pārāk labi. Neskaitāmas reizes tas bija pārvērtis nekad iepriekš nesatiktus svešiniekus par intīmi tuviem drau­giem. Neskaitāmas reizes viņa ķermenis bija gulējis šeit, bet prāts tikmēr ceļojis kādā citā ķermenī ārpus pil­sētas.

-      Vai kaut kas noticis? vaicāja Вере, izraudams Polu no pārdomām.

Šādās reizēs vislabāk būt tiešam. Vakar mani nolau­pīja.

Bepes acis papletās, bet tā bija vienīgā reakcija.

-     Nelāga sagadīšanās.

-     Vairāk nekā nelāga, Pols piebilda, cenzdamies saglabāt pieklājīgu izteiksmi. Jums būs beigas, ja esat kaut kā iesaistīts.

-    Mans bizness ir tīrs, Вере aizstāvējās. Es nodro­šinu saslēgumu, tas arī viss. Ko ar to dara mani klienti, tas jau ir viņu ziņā.

-     Lai tā būtu, Pols sacīja. Man ir jāzina, kas viņa bija tā meitene, ar kuru man bija saslēgums. Viņa sevi sauca par Džilu.

-Jūs taču ziniet, ka mēs nesaglabājam klientu datus.

-    Nepūtiet pīlītes, Pols pasmīnēja. Jūs vācat visu, kam tiekat klāt, lai tikai piesegtu savu pakaļu. Esmu manījis jūs bakstāmies ap maniem portiem ne vienu reizi vien.

Вере viegli pielieca galvu, it kā gribētu paraustīt plecus, bet tad izlemtu, ka tās būtu sliktas manieres. Nedomāju, ka varēšu jums palīdzēt.

-     Klausieties, es šovakar nogalināju cilvēku, Pols sacīja, pazeminājis dusmu aizslietni, lai teiktais izklau­sītos iespaidīgāk. Kā jūs domājat, ko teiks policija, kad uzzinās, ka esat iejaukts?

Tagad Pola sarunbiedrs nobālēja un spēra soli atpa­kaļ uz durvju pusi. Tas… nav iespējams… Ja vien jūs to nevēlējāties…

Pols sagrāba Bepi un cieši piespieda pie sienas. Es nevēlējos, viņš sacīja. Mirušais bija mans draugs. Tā meiča mani piespieda, un tu man palīdzēsi noskaidrot, kā viņai tas izdevās.

Vecākais vīrietis vilcinājās krietnu bridi, tad pamāja ar galvu. Labi. Labi. Viņas identifikācijas porti bija līdz kājai vaļā. Es jums pārsūtu viņas datus.

Informācija pienāca pa infrasarkano kanālu. VeliSoft izmantotāja identifikācija. Paldies, pateicās Pols, atlaizdams vīrieti.

-     Nerādieties vairs šeit.

-    Nerādīšos gan, Pols apstiprināja un pagriezās, lai dotos projām.

*   * *

VeliSoft bija iecienīts tīkla pakalpojumu sniedzējs, un lietotāju identifikācija bija aktīvs hakeru kaktu bizness. Pēc desmit minūšu un piecsimt dolāru tēriņa Pola rīcībā bija vārds Natālija Makgila un dzīvokļa adrese Elles Ķēķī. Viņš noķēra taksi un devās atpakaļ uz Manhetenu.

Viņa bija likusies tik uzticama. Džila, rudmataina tīne, jauna un nevainīga. Pols zināja, ka anonīmie saslē­gumi mēdz būt riskanti slepkavība pret paša gribu tika uzskatīta par neiespējamu, tomēr par sīkiem noziegu­miem saslēguma laikā bija dzirdēts -, bet tādā meitenē kā Džila viņš nebija saskatījis ne mazākos draudus. Un kurš gan būtu saskatījis?

Pols prātoja, ko darīt ar Džilu. Viņš atminējās, lai gan ļoti neskaidri, ka spēj būt arī nežēlīgs. Viņš zināja, ka kara laikā pastrādājis briesmu lietas. Tiesa, detaļas bija droši noglabātas aiz aizslietņiem.

Tolaik viņi ar Bilu bija viens vesels.

Pols izkāpa no takša vienu ielu pirms galamērķa un atlikušo gabalu nogāja kājām. Dzīvokļu nams atradās

gandrīz pie pašas 10. avēnijas, un viņš apstājās uz stūra zem ķīmiskās tīrītavas markīzes, lai pavērotu māju. Vai­rumā logu spīdēja gaisma, bet viņam nebija ne mazākās iespējas noteikt, kurā dzīvoklī mitinās Džila.

Kādu brīdi viņš apsvēra iespēju vienkārši ieiet namā un sameklēt viņu, bet tas šķita pārāk riskants risinā­jums. Viņš skatkanālā atvēra zaļās lapas un pārskatīja tālruņa numurus, kas bija reģistrēti uz Makgila vārda.

Kopā tādu bija septiņi, bet tikai viens atradās šajā ielā.

Pols jau taisījās zvanīt, bet tad atvērās nama durvis un pa tām iznāca Džila ar iepirkumu maisiņu rokā. Viņa bija tērpusies biezā ziemas jakā, galvā meitenei bija adīta cepure, taču kļūdīties neļāva nedz rudās sprogas, kas spraucās brīvībā no cepures apakšas, nedz arī vasarraibumi, kas rotājās uz sejas.

Pols pusskriešus piesteidzās pie Džilas. Viņa redzēja vīrieti tuvojamies, taču nedz mēģināja bēgt, nedz arī izskatījās nobijusies. Tas esi tu! viņa iesaucās.

-     Esi pārsteigta? viņš vaicāja, valdīdams dusmas.

Izskatījās, ka viņa nav dzirdējusi Pola jautājumu, katrā ziņā smaids no sejas nenozuda. Es šodien tevi redzēju vienstruktā, viņa sacīja.

-     Redzēji vienstruktā, mani? Pols apjucis pārvai­cāja. Vienstrukti ļāva stāstīt bērniem pasakas ar saslē­guma palīdzību tā bija vecāku iecienīta nodarbe visā pasaulē.

-     Redzēju gan, viņa teica un apstiprinoši pamāja.

-    Katjas tante bieži rāda man vienstruktus, bet es nekad iepriekš nebiju dzīvē satikusi cilvēku no tiem. Kā tevi sauc?

-     Kens, Pols sameloja. Viņš bija gatavs apzvērēt, ka Džila, kuru viņš satika “Ligzdā”, bija runājusi ar slāvisku akcentu, bet šai meitenei neko tādu nemanīja. Turklāt likās, ka viņas izturēšanās ir patiesi atklāta, arī to viņš neatminējās no iepriekšējās tikšanās reizes. Tu laikam esi Natālija.

Viņa starojoši pasmaidīja. Tu zini, kā mani sauc!

-     Protams. Es esmu Katjas tantes draugs.

-      Tiešām? Tas gan forši. Vai tu pazīsti arī Nadjas tanti?

-     Nē, tikai Katju.

-     Ak tā, meitene novilka. Viņa savilka pieri acīm­redzamā piepūlē, tad pa pusei pagriezās, it kā gribētu atgriezties namā.

-     Varbūt ienāksi un iepazīsies ar Nadju? Tu varētu mums parādīt vienstruktu!

Pols nespēja noticēt, ka šī meitene būtu varējusi pie­spiest viņu nogalināt Bilu. Bija nojaušams, ka kaut kas nav kārtībā ar viņas prātu viņa šķita vientiesīte, ne slepkava. Tomēr Pols bija pārliecināts, ka tieši šo meiteni saticis “Ligzdā”. Man šobrīd nav laika ciemoties, viņš sacīja. Bet es varētu tev parādīt ātru struktu tepat. Gribi?

Viņa aizrautīgi pamāja un norāva cepuri, lai atsegtu pieri. Uz priekšu!

Pols izvilka no kabatas pārnēsājamo saslēguma gre­dzenu, tad saminstinājās. Tas, ko viņš grasījās darīt proti, ieiet mazgadīgas personas prātā bez vecāku atļau­jas bija noziegums, par kuru draudēja piecpadsmit gadu ieslodzījums. Tomēr viņam bija jāuzzina, kas slēpās

šajā prātā, turklāt daži papildu gadi cietumā šobrīd likās mazākais no ļaunumiem. Pols palūkojās apkārt, vai kāds viņus nevēro, tad piegāja Natālijai tuvāk un piespieda gredzenu viņai pie ādas. Pēc pāris sekundēm tas apstip­rināja, ka meitenes prāts ir atvērts dominējošam saslē­gumam. Pols pārliecinājās, ka viņa paša aizslietņi atro­das savās vietās, un devās meitenes prātā.

Migla. Apjukums. Atmiņu šķembas juceklis, nesa­kārtotība. Sāpes.

Gari, pelēki gaiteņi. Antiseptiku smārds. Zaļi virsvalki.

Tad salūts, straujš, spožs, skaļš. Paga, nē, tas nebija salūts. Tur šāva. Sprādzieni. Asinis. Kāda karstā elpa.

Sāpes. Seja.

Pola seja? Natālijas prātā valdīja sajukums tajā ne­senas atmiņas jaucās ar tālas pagātnes ainām. Juzdama, ka notiek kas nelāgs, meitene iekliedzās un nodrebēja viņa tvērienā, tomēr viņš nevarēja Natāliju atlaist.

Polam bija jāturpina meklēt, līdz viņš atradīs vaja­dzīgo.

Kaut kur virs viņu galvām pavērās logs. Sievietes (

balss pasauca: Nataša? Nataša, čto ti tam ģelaješ?

Ātrāk, viņam bija jābeidz. Viņš metās cauri Natašas prātam uz labu laimi, meklēdams kaut mazāko aizķer­šanos, jebko, kas uzvestu viņu uz pēdām. Tomēr Pols redzēja tikai atmiņas par meitenes māti, par panisku skrējienu tumsā, pa nāvi… Te nebija nekā izmantojama, itin nekā. Viņas prāts atgādināja samezglotu noslēpumu.

Aiz šī stūra atmiņas par pavasara lietu. Aiz nākamā atmiņas par asinīm. Aiz vēl viena…

Katjas tante. Skaista rudmate.

Viņš bija atradis meklēto. Pols izgāja no Natālijas prāta, un viņa sabruka uz ietves. Piedod, vīrietis no­teica, juzdamies netīrs, un tad pa galvu pa kaklu metās projām pa ielu.

Aiz viņa atsprāga durvis. Sievietes balss kaut ko nokliedza pakaļ Polam. Natālija raudāja. Bet viņš tikai skrēja tālāk, apmetās ap stūri un lēkšoja tālāk pa 10. avē­niju. Polu dzina bezgalīgs naids. Viņš nebija pirmais, kurš meloja Natālijai. Katjas tante. Katrīna Finnersa. Šī sieviete bija ielauzusies Natālijas prātā un izmantojusi meiteni, lai pastrādātu slepkavību.

Tagad viss sakrita. Finnersa bija izmantojusi Natāliju, lai ar seriālā saslēguma palīdzību pakļautu Polu un kaut kā piespiedusi Polu nodurt Bilu. Jaunlaulātā sieva, gatava uz visu, lai tiktu pie mantojuma.

Laiks apciemot šo dāmu. Pols zināja, ka Bila un Katrīnas dzīvoklis atrodas tepat līdzās, viņš pats to viņiem bija sameklējis. Pols pat bija uzstādījis dzīvokļa apsardzes sistēmu. Viņš pagriezās ēkas virzienā un pie­spieda sevi pagausināt soli. Labāk būtu ierasties mie­rīgam.

Kā vairums Manhetenas dzīvojamo ēku, arī Bila māja bija īsts šauru gaiteņu un kāpņu mudžeklis. Trepēs viņš sastapa kādu vecāku vīru un, novērsis skatienu, pakāpās sāņus, lai dotu večukam ceļu. Bila un Katrīnas dzīvoklis aizņēma visu augšējo stāvu, tāpēc Pols varēja netraucēti atslēgt pieejas sistēmu. Daži mirkļi, un viņš iegāja pa durvīm.

Dzīvoklis bija plašs un labi izgaismots. Pulēta koka grīdas bija pieskaņotas kokgriezumiem rotātajiem sienu

paneļiem. Visas mēbeles bija tumšās, atturīgās krāsās. Bils vienmēr bija izcēlies ar labu gaumi.

Gaisā jautās vieglas un saldas smaržas. Kaut kur ska­nēja mūzika.

Pols atrada Katrīnu viesistabā. Viņa aizvērtām acīm sēdēja atpūtas krēslā. Pār vaigiem ritēja asaras. Uz veca plašu atskaņotāja griezās Lekuonas La Comparsa viegla, saldsēra mūzika, vienlaikus prieka un skumju pilna. Tā klusināja Pola soļus, kamēr viņš no aizmugures pielavījās sievietei.

Viņa izskatījās satriecoši. Krāšņi, ugunssarkani mati, gaiša āda. Sejā ievilktas skumjas. Kurš gan noticēs, ka te sēž slepkava?

Pols nevarēja atļauties šaubas.

Viņš pacēla visus emociju aizslietņus, ar vienu līganu kustību pasniedzās uz priekšu un piespieda pār­nēsājamo saslēguma gredzenu pie Katrīnas pieres. Viņš uzreiz ķērās pie pārņemšanas, iespiezdamies sievietes prātā iespējami ātrākajā, varmācīgākajā veidā. Pārplū­dinādams viņu ar emocijām, sasienot Katrīnu neredza­mām važām.

Apkārtējā pasaule abiem pārstāja pastāvēt. Mūzika apklusa, viesistabas gaismas nodzisa. Viņi bija saslēgti vienā prātā, bet vienlaikus abu prāti bija divatā, un vie­nīgais, ko tie apzinājās, bija cīņa savā starpā.

Katrīna izmisīgi pretojās, taču Pola beidzot atbrīvo­tās dusmas viņā lauzās brutāli, neganti. Turklāt viņa pusē bija pārsteigums. Tagad, kad Pols zināja, ko meklēt, viņš pazina Katrīnas implantu pazīmes no saslēguma ar Natāliju. Atriebes alkas vīrietī dega ar spēju liesmu,

tāpēc viņš izmantoja visas šo zināšanu dotās iespējas. Viņš urbās Katrīnas apziņā soli pa solim, nogriezdams visus atkāpšanās ceļus, noslēgdams visas viņas apzinīgā prāta ārējās komunikācijas iespējas.

Pols nesaslēdzās ar sievieti pilnībā. Tāda intimi­tāte neietilpa viņa plānos. Vīrietis tikai apspieda viņu, iedzina stūrī, atklājot Katrīnas dziļāko būtību un pada­rot viņu viegli ievainojamu.

Tad Pols aptvēra, ka upuris vairs nepretojas.

-      Nožēlojamais kropli, sieviete ierunājās, bet ne balsi prāta valodā. Tu viņu nogalināji. Katrīnas vārdos izskanēja patiesas sāpes un tas samulsināja Polu. Tu mani piespiedi to izdarīt.

-     Es neticēju, ka tu to spēsi, viņa sacīja. Es iegal­voju sev, ka spēsi, bet iekšēji tam tomēr neticēju. Dziļi sevī es ticēju, ka tu viņu pārāk stipri mīli. Taču tu noga­lināji Bilu. Tu nodūri viņu ar baudu, un man atlika vien noskatīties.

Polā atkal uzliesmoja uz mirkli piemirstās dusmas.

-     Ko tu tur pļurksti? viņš atbildēja. Tu gribēji viņu nogalināt, un tagad viņš ir miris. Ko tur vairs spriedelēt?

-     Ak jā, gribēju gan, viņa piekrita. Mēs kopā ar māsu un brāļameitu braucām tūkstošiem kilometru, lai nogalinātu Bilu un lai nogalinātu tevi. Pat tad, kad sapratu, kā viņš ir mainījies, es iegalvoju sev, ka viņš ir pelnījis mirt. Līdz pat šim vakaram es atkārtoju to kā tēvreizi. Bet, kad tu paņēmi nazi, piegāji Bilam ar smaidu sejā un tad pacēli roku, es aptvēru, ka mīlu viņu. Es būtu atdevusi visu, lai tevi apturētu. Tāpēc Bilu nogalināji tu, nevis es.

Pārsteigums ietrieca savus stindzinošos nagus Pola apziņā. Viņas vārdos nebija nekādas loģikas, tomēr Pols juta, ka Katrīnā nav viltus. Viņš mēģināja atgūt zaudēto pārliecību. Un kā ar Natāliju? Vai tad tu nepiespiedi viņu nogalināt?

Katrīnas prāts noklusa, un domas raisījās lēnām, nedroši. Tā bija mana dāvana viņai. Dziedināšanās iespēja.

Pols, sajutis vājumu, uzstāja: Kā gan slepkavība spēj dziedēt?

-     Dziedēt spēj atriebība, viņas atbilde skanēja kā pātagas cirtiens. Un tā dziedēs, kad viņa atcerēsies, kas īsti tu esi.

-     Kas par…

-     Tu un Bils. Armijas varoņi. Baltijas bieds. Tu ar Natāliju esi ticies jau iepriekš… vai neatceries?

-     Nē, Pols atzinās, juzdams, ka viņa uzbrukums atkal ir apturēts. No kara gadiem viņš atcerējās ļoti maz. Viņš sev atļāva atcerēties ļoti maz.

-     Protams, ka neatceries, Katrīna pavīpsnāja. Jo esi gļēvulis, kas paslēpis visu aiz aizslietņiem. Glīti un tīri. Bils tā nerīkojās. Viņam pietika drosmes sadzīvot ar paša grēkiem.

Pols izspieda no sevis neveiklus smieklus. Vai tu kaunini mani? Jā, es Baltijā nogalināju ne vienu vien vīru. Jā, es nogalināju arī nevainīgus cilvēkus. Tu gribi teikt, ka es nošāvu Natālijas tēvu vai varbūt brāli? Bet tas taču bija karš!

Tagad bija Katrīnas kārta iesmieties. Tie bija ilgi un rūgti smiekli, kas svilināja Polu ar pārliecības spēku,

taču viņš nedrīkstēja atkāpties. Viņam vajadzēja saprast visu līdz galam.

Tomēr bija tikai viens ceļš, kā to pārliecinoši uzzi­nāt. Proti, laižot brīvībā to gadu šausmas, lai tās atkal mocītu viņu. Neslēpjot no sevis itin neko.

-     Vai tu to spēj? Katrīna vaicāja, iespiedusies Pola prātā krietni dziļāk, nekā viņš bija iedomājies. Vai tu to uzdrīkstēsies?

Pols vienā rāvienā sagāza visus aizslietņus.

Visu pārņēma kliedzieni. Visu pārņēma tā laika nik­nums. Un šī varenā straume aizrāva Polu sev līdzi. Viņš slīka atmiņās.

Saslēgšanās ar Bilu.

Nebeidzamu kauju dienas un naktis. Virs degošās Viļņas austošā saule.

Maza meitenīte, kas apskāvusi mātes mirušo stāvu. Kliedzieni.

Mazas, aukstas dūrītes, kas triecas pret viņa seju.

Pols zaudēja savaldību. Viņš nespēja skaidri domāt, viņš nespēja rīkoties. Viņš mēģināja novietot aizslietņus atpakaļ vietā, centās no visas sirds, tomēr nespēja tagad viņa prātā valdīja atriebes alku pārņemtā Katrīna. Viņš grima pats savu atmiņu plūstošajās smiltīs.

Pols Deiverijs, modernais kareivis. Nogalini, uzstādi aizslietni, meklē nākamo mērķi. Nogalini, uzstādi aiz­slietni, meklē nākamo mērķi. Pola Deiverija pasaulē nebija nekādu problēmu.

Pirms pāris stundām, kad viņa prātā pirmoreiz parā­dījās Natālija, viņš atkal aptvēra patiesību. Viņš visu atce­rējās un tiešām ienīda Bilu nepamatoti, netaisnīgi

ienīda par noziegumiem, kas bija pastrādāti abu saslē­gumā. Un tad Pols nogalināja savu bosu. Nogalināja vie­nīgo cilvēku, kuru jebkad bija mīlējis.

Katrīna ļāva viņam pārpārēm izjust šīs sāpes. Viņa gaidīja, kamēr Pols garas minūtes mocījās agonijā.

-     Vai tagad tu to saproti? viņa pēc ilgas pauzes vai­cāja.

-     Es nekad to nebūtu izdarījis viens, Pols aizbildi­nājās, cenzdamies noticēt pats saviem vārdiem. Un arī Bils ne. Uz to bija spējīgs tikai mūsu saslēgums. Tikai tajā mita šīs alkas, šī nežēlība.

-     Un ja nu tā arī ir? Kāda starpība? Tas tomēr biji arī tu, kurš nogalināja Natālijas tēvu manu brāli meitenes acu priekšā. Un viņas māti tu… tu… Tas, kas notika tajā naktī, pārvērta Natāliju. Vai tu maz saproti, kāda viņa ir šobrīd? Tev ir jāuzņemas atbildība par to, ko radīji.

-     Iespējams, viņš beidzot izgrūda. Es to nesa­protu, tomēr nespēju vairs noliegt. Galu galā noliegt to būtu gļēvulība. Bet, ja tās nakts noziegumus pastrā­dāju es, tad Bila slepkavība ir tavu roku darbs.

Katrīna saspringa. Kas…

-    Tu nesaslēdzies ar mani, lai palīdzētu Natālijai rast dziedināšanu. Tu to izdarīji, lai atriebtos, un šī atriebība noveda pie Bila nāves. Tu zini, ka tā ir.

Katrīna saminstinājās, un uz mirkli Polam likās, ka viņa iebildīs. Tad viņā kaut kas salūza. Jā, viņa sacīja. Es zinu.

Un līdz ar šo atzīšanos viņa pārrāva pēdējo barjeru starp abu prātiem.

Saslēgums sametās vētrā, cita pret citu triecās vaina un dusmas, un bēdas. Melnas, indīgas un bezgalīgas jūtas. Tomēr viņi abi uzņēma tās kā glābiņu, it kā cerē­dami nogrimt tajās. Viņiem likās, ka šīs jūtas attīrīs, liks zaudēt prātu un galu galā ļaus visu aizmirst.

Tomēr notika kas dīvains. Kaut kas tāds, kam viņi, iespējams, būtu pretojušies, ja vien būtu spējuši. Abi atklāja viens otrā tukšumu. Katrīnā slēpās izsalkusi, svaigi plēsta brūce ar asiņojošām malām, gluži kā melna bedre saplosītā zemē pēc tam, kad no tās ar visām sak­nēm izrauts varens ozols. Pola tukšums bija senāks, ap tā malām pūžņoja apdzijušas kreveles, šis tukšums bija pastāvējis desmit gadu, un garās saslēguma partneru virknes bija to padarījušas tikai dziļāku. Patiesībā abi ievainojumi bija līdzīgi gluži kā nospiedumi, ko atstā­jusi viena atslēga, jo galu galā tos bija atstājis cilvēks, kuru abi bija mīlējuši.

Visas dusmas, ko viņi izjuta viens pret otru, ieplūda šajās brūcēs. Viss niknums un apvainojumi iegāzās šajos tumšajos, nekad nepiepildāmajos bezdibeņos. Viņi dus­mojās un ienīda, un dusmojās un ienīda, līdz pāri nepa­lika nekas. Tad mierā, kas iestājās abos, viņi vairs nespēja ienīst viens otru, jo redzēja savu zaudējumu atspoguļojamies otrā. Palika vien vainas apziņa, bet arī tā abiem bija kopīga. Tas viņus satuvināja un padarīja par vienu veselu.

Protams, viņi nekad nespēs mīlēt viens otru. Viņi ne­kad nevarēs kļūt par draugiem. Bet tur, abu mirušā mī­ļākā dzīvoklī, Pols un Katrīna atklāja patvērumu viens otrā. Patvērumu no grēkiem, kuri nepiederēja viņiem vien.

Drīz viņi šķirsies un piedzīvos to, ko abiem sagata­vojis liktenis. Vajadzēs pieņemt lēmumus. Bija notikusi slepkavība. Iespējams, viņi bēgs. Iespējams, ne. Tajā brīdī tas nebija svarīgi. Tajā brīdī svarīga bija viena vie­nīga sajūta. Viena vienīga atziņa, kam bija jēga.

Viņiem nekad vairs nevajadzēs palikt vieniem.

Autora komentārs

“Atkal palikt vieniem” bija mans pirmais publicētais stāsts. To sarakstīju vasarā pēc universitātes beigšanas, dzīvojot mazā istabiņā Portlandē vienā mājā ar neveiksmīgu aktieri, kurš strādāja par bārmeni un cīnījās ar pusmūža krīzi, vīrieti, kuru sieva bija nupat izmetusi no mājām un kurš ar viņu nepārtraukti plēsās, un kārtējo trīsdesmitgadīgo amerikāņu bezdarbnieku, kurš visu dienu sēdēja mājās un spēlēja dator­spēles.

Var domāt, ka stāsts attēlo manu paranoisko prāta stā­vokli bet, par spīti visam, šī vasara bija pārmaiņu punkts manos ilggadīgajos rakstniecības pūliņos. Lasīju Alistera Renoldsa “kosmosa operas” žanra grāmatas, skatījos Hičkoka filmas citu pēc citas un vasaras gaitā sarakstīju trešdaļu romāna par citplanētiešu uzbrukumu Zemei, kuru tā arī nekad nepabeidzu. Bet vasaras beigās radās “Atkal palikt vieniem” stāsts, kurā beidzot veidojās sintēze no tā visa, ko gadu gaitā biju centies apgūt.

Lielu iespaidu atstāja tieši Hičkoka filmas. Hičkoks bija slavens ar to, ka viņš savas filmas izplānoja no kadra līdz kad­ram, pirms vispār ķērās pie kameras un nolīga aktierus. Līdz tam brīdim es mēdzu rakstīt pēc populārās “organiskās” jeb, kā to sauc amerikāņi, “seat of your pants" metodes. Raksti, raksti un ceri, ka beigās tas viss kaut kā saies kopā un stāsts

noslēgsies veiksmīgi. Hičkoka iespaidā es mēģināju savus stāstus vairāk izplānot, pirms rakstīju kaut vārdu, un atklāju, ka šī pieeja man personiski padodas daudz labāk.

Tāpat kā skaņdarbam, labam stāstam vai romānam pamatā ir struktūra, kuru lasītājs (un klausītājs) varbūt neierauga, bet kura rakstniekam (komponistam) jāapzinās. Strādājot pēc “organiskās" metodes, skelets aug darba laikā, savukārt, strā­dājot pēc “plāna” metodes, vispirms rodas skelets un tad tas tiek apaudzēts ar miesu bet beigu beigās izturīgs skelets nepieciešams vienmēr.

Struktūras ziņā “Atkal palikt vieniem” ir ļoti vienkāršs stāsts, taču tajā jau parādās vairākas tēmas, kuras plaši sastopamas manos vēlākajos darbos. Viena no šādām tēmām ir “saslē­guma” tehnoloģija, kuru stāstos izmantoju gan kā fantastisku sižeta elementu, gan kā metaforu cilvēku attiecību jautājumu risināšanai. Par to vairāk rakstīšu vēl citos komentāros.

Vēl stāsts ir interesants ar to, ka darbība notiek Ņujorkā, lai gan es to sarakstīju, vēl pirms biju Ņujorkā dzīvojis. Šķiet, ka pilsētas izjūtu zināmā mērā izdevās “noķert”, lai gan tagad, pašam stāstu pārlasot, visas pieminētās notikumu vietas ir ar daudz plašāku rezonansi un asociācijām nekā rakstīšanas brīdī.

Oriģinālstāsts ar nosaukumu “To Be Alone Again” pirmo reizi publicēts žurnālā Dunesteef Audio Fiction 2010. gada jan­vārī.

Es pārrodos mājās pie savas muļķu ģimenes kā Visuma Karaliene, nenojauzdama, ka nākotne trau­cas uz manu pusi, riepām kaucot un metālam žļarkstot.

Es mēģinu saglabāt veselo saprātu, taču manas sma­dzenes ir noreibušas no saslēguma. Uz trepēm izmētā­tajās tukšajās plastmasas glāzītēs un lietotajās šļircēs es saskatu brīnumainas vektoru telpas. Sviedru, alus un kaķu čuru smārds, kas vēdī no Nīksenu dzīvokļa, veido olfaktoru tensoru savienojumu, kas pārpilns iespēju. Es apstājos mūsu kāpņu augšējā laukumiņā, lai pārlaistu skatienu Johanesburgai pilsētai, kas strāvojošajā lietū atgādina izplūdušu gaismu kaskādi. Katra lietus lāse uz manas ādas skarbi kliedz par ģeodēziskām līnijām asi, draudīgi par ģeodēziskām līnijām.

Es nedrīkstu padoties! Es sapurinos un sameklēju atslēgas. Ievietot. Pagriezt. Durvis veras. Es ieeju dzī­vokļa puskrēslā.

Mana ģimene mani gaida. Nē, protams, negaida vis. Gaidīt to no viņiem nevar prasīt. Kad es ieslēdzu gaismu, Avande izvelkas no vannasistabas. Trulas acis. Siekalas lūpu kaktiņos. Viņa paiet man garām, apsēžas uz izbalējušā dīvāna blakus Vukānī.

Vukānī, mans vīrs, pat nepaceļ skatienu. Viņa acis ir puspievērtas. Plakstiņi pa brīdim notrīs. Abi pārējie bērni, Liza un Tulānī, sēž pa kreisi no vīra ar atkārtiem žokļiem.

Manī pamostas kaut kas sāpīgs. Lai gan krunciņas uz Lizas vaiga man dzied par paralēlās pārneses daili ak, viss sakrīt, viss sakrīt, gluži kā varavīksnē! ar šo skaistumu man vairs nav gana. Bez žēlastības es atrau­jos no zvaigžņu simfonijas. Ciešot sāpes, es atraujos no saprāta arpedžo.

Es pieeju pie rūtera, kas slejas uz paaugstinājuma istabas stūrī gluži kā sens elku tēls. Es pieslēdzos un atdodu savai ģimenei viņu prātus.

Pasaule palēninās. Tās krāsas kļūst blāvākas. Es noslīgstu uz ceļiem. Pār maniem vaigiem rit asaras atvieglojuma, bet jā, arī skumju asaras. Skaistums ir zudis. Es vairs neesmu Karaliene.

-     Māmiņ!

-     Mammu!

-     Nomsa, mīļā.

Mana ģimene mostas no savas nemaņas. Un viņi lēnītēm pamodina mani no manējās.

* * *

Vēlāk, krietni vēlāk, kad bērni ir izpildījuši mājas­darbus, vakariņas ir pagatavotas, trauki nomazgāti un vakara pasaciņas izstāstītas, es guļu, ar muguru pie­spiedusies Vukānī krūtīm. Viņš ar lūpām bužina manu ausi.

-    Šodien labi pastrādāts, viņš uzrunā mani. Piec­simt randu.

-      Šodien strādāju doktores Zaļas grupā, es saku.

-     Viņas apmaksa ir dāsna.

Bet viņas darbs… viņas darbs maina mani. Reizēm vakaros pēc garajām sesijām viņas planetārijā es sap­ņoju, ka esmu melnais caurums, kas aprij manu ģimeni un Johanesburgu un visu pasauli. Citās naktīs es sap­ņoju, ka esmu supernova spoža, mežonīga, visu sade­dzinoša. Lai kāds būtu sapnis, beigu beigās es vienmēr palieku viena.

-      Mums ir laimējies, ka tu doktorei Zaļai patīc, Vukānī piebilst.

-     Mhm. Manī briest smagums, nu jau dienu dienā, nedēļu nedēļā. Man šķiet, Avande grib uz universitāti. Viņa pati to neatzīst viņa ir laba meitene taču es to jūtu.

-     Domāju, tev taisnība, vīrs atzīst.

-     Ja viņa dosies prom, mēs zaudēsim C5 kvalifikā­ciju.

Klusums. Reizēm Vukānī ir tāds gļēvulis.

Manī dzimst dusmas, un es pagriežos vīra apskāvienā ar seju pret viņu. Universitāte mani nelīgs darbā, ja man būs tikai četri saslēgtie. Apkārt netrūkst gribētāju ar lielāku smadzeņjaudu.

-     Tiesa, viņš saka, pētīdams mani ar savām liela­jām, tumšajām acīm. Nekustīgām, nemirkšķinošām. It kā viņš vēl arvien būtu saslēgumā.

-     Es gribētu, lai viņa tiek uz universitāti, es saku.

-     Kādam no ģimenes vajadzētu mācīties.

Viņš aizgriežas, apveļas uz muguras. Es apvaldu vēlmi satvert rokas, kas noslīd no manis. Taču es gaidu, jo uzticos viņam.

-     Mēs pieteiksimies Rūpnīcā, Vukānī beidzot iemi­nas. Nevar būt, ka tur ir tik ļauni. Katru mēnesi viena brīva nedēļa. Ja mēs strādātu uz maiņām, tas katram no mums nozīmētu trīs nedēļas Rūpnīcā, piecas mājās. Un bērni būtu brīvi.

-     Nē, es sacīju.

Es esmu bijusi Rūpnīcā. Redzējusi milzīgo angāru ar kapsulām, ar neskaitāmām kapsulu rindām. Tās aizstiep­jas bezgalībā, kur blāvā gaisma pārtop tumsā. Tur guļ trani, nedēļām un mēnešiem ilgi sapņojot citu sapņus, risinot citu problēmas un nekad neredzot pasauli aiz Rūpnīcas sienām.

Esmu redzējusi tos, kuri atgriežas. Viņu trīcošos locek­ļus, pelēko ādu. To, kā viņi runā, patskanim klūpot pār patskani uz viņu ļenganajām lūpām. Šāds ir masveida sa­slēgums pasaules brīnums. 21. gadsimta radošuma avots.

-     Pagaidīsim līdz pavasarim, es bilstu. Mums vēl ir laiks.

Bet. Bet.

Bet…

Pēc mēneša es stāvu Republikas un Hansa Strijdoma ielas stūrī, noskatīdamās, kā Vukānī aizved ātrā palī­dzība, un nāsīs man laužas piedegušas gumijas smārds. Muļķīgs negadījums, bezjēdzīgs viņš nepaskatījās sāņus, šķērsojot ielu. Viņa sirds apstājās. Ārsti ķērās pie elektrošoka, bet tas sadedzina slēguma implantus, nela­bojami, nenomaināmi.

Es atļaujos vienu nedēļu paraudāt. Vienu nedēļu bez slēgumiem, kopā ar saviem bērniem. Vienu nedēļu, kurā nedomāju par to, ko man nāksies darīt.

Nākamajā pirmdienā agri no rīta es stāvu pie Rūp­nīcas durvīm. Izkārtne vēsta “Johanesburgas 3. seriālo slēgumu stacija”, tomēr Rūpnīca ir un paliek rūpnīca bezlogu ēka pilsētas kvartāla garumā, kuras viena puse ir iežogota un apkrauta ar transformatoru būdām un resniem kabeļiem.

Uz mirkli aizveru acis. Pilsētas dārdoņa bezvārda dārdoņa, kādu varētu dzirdēt jebkurā pilsētā, jebkurā pasaulē, bet kura savā lēnajā, smagajā ritmā sauc man “Johanesburga, Johanesburga”, pilda mani ar nostal­ģiju, it kā man būtu jāatmet cerība to vēlreiz izdzir­dēt. Kad atgriezīšos, vai es vēl aptveršu, kas tā par skaņu?

Tad mani uz brīdi pāršalc atvieglojuma sajūta tas ir labs attaisnojums. Man vajadzētu pagriezties, doties projām, iet mājās. Bet mājās gaida mana ģimene. Ko gan es viņiem teikšu?

Ja es pārradīšos mājās, zaudējusi prātu, viņi mani ņems pretī. Viņi mani mācīs. Vukānī, Tulānī, Avande, Liza.

Es pieklauvēju. Baltā tērpusies uzraudze pienāk un pieraksta manu vārdu. Pārbauda savu sarakstu. Lūdz, lai nāku iekšā, un apsēdina pie pelēka, sterila galda.

-     Nodarbošanās?

-    Saslēgumi.

-    Inteliģences koeficients?

-     130.

-     Izglītība?

-     Gāju skolā.

-      Labi. Ļoti labi. Jautājums, atbilde. Jautājums, atbilde. Viņa kaut ko pieraksta, tad izskatās apmieri­nāta. Tas neaizņem daudz laika. Nāciet man līdzi, viņa aicina un izved mani no telpas.

Manā priekšā plešas angārs. Milzīgs, nepielūdzams. Elpas skaņa, ar kādu paceļas un nolaižas desmit tūkstoši elpojošu krūškurvju. Antiseptiku asā smaka. Es nodrebi­nos, iedama starp bezpalīdzīgi gulošajiem ķermeņiem, bet ne jau tāpēc, ka man saltu.

Tas ir viss, kas mēs tagad esam. Āfrika, pasaules smadzeņu centrs. Mēs domājam, lai citiem nenāktos to darīt. Daži stāsti nemainās nekad.

Es apguļos ierādītajā kapsulā, pieslēdzu rūteri un sagatavojos saslēgumam. Atkal aiztraukties pa ģeodē­zisko līniju. Baidos, bet man ir drosme. Kad es pamodīšos, ģimene mani gaidīs. Nebūšu nekāda Karaliene. Un viņi nebūs muļķi.

Autora komentārs

“Domājošas sievietes muļķu pulks" ir īsākais stāsts, ko sarakstīju par saslēguma tēmu, bet tas nebūt nebija vieglākais. Visos pārējos šī cikla stāstos apskatīju tuvas, pat intīmas divu trīs cilvēku attiecības, izmantojot saslēguma tehnoloģiju kā prizmu, caur kuru uz tām lūkoties. Šajā stāstā vēlējos paplaši­nāt redzesloku uz plašākiem, sociāliem jautājumiem, tajā pašā laikā saglabājot tuvplānu uz vienas ģimenes pārdzīvojumiem.

Doma par saslēguma tehnoloģiju man radās jau sen organizācijas ‘Jaunā Akadēmija” rīkotajā vasaras nometnē,

kur kāds latviešu filosofs runāja ar mums par cilvēka prātu un ar to saistītiem jautājumiem. Neatceros, kādēļ, bet man ienāca prātā doma, ka cilvēka domu process būtībā ir nepārtraukta saruna ar sevi. Piemēram, risinot matemātikas uzdevumu, rodas viena doma, nākamā uz to atbild, nākamā atbild uz atbildi, tad iesaistās vēl trešā balss, kura runā par to, ka derētu uzēst, tad to pārbļauj atkal cita doma un tā tālāk. Dabisks seci­nājums no tā visa bija šāds: sarunas starp cilvēkiem būtībā ir cilvēku mēģinājums vistiešākajā veidā paplašināt savu prātu iekļaut šajā iekšējā dialogā jaunas, citādas balsis.

No šīs domas atlika viens solis līdz saslēguma tehnolo­ģijai ja būtu tehnoloģisks risinājums, kurš cilvēkiem ļautu sarunāties tā, ka viņi savu iekšējo “balsi” neatšķir no otra, viņu prāti būtībā būtu saslēgti vienā. Vēl, protams, atliek tehnolo­ģiski jautājumi kā nodrošināt, lai abi redz, dzird, jūt vienu un to pašu, bet tā jau ir inženierzinātnes problēma.

Stāstā “Domājošas sievietes muļķu pulks” jautāju, kas notiktu, ja šādu “prāta paplašināšanas” tehnoloģiju izmantotu industriālā mērogā. Nonācu pie nedaudz depresīvā secinā­juma, ka, visticamāk, jau ierastie sociodinamiskie spēki lietas sakārtotu kā vienmēr ieguvējos un zaudētājos, pēc formu­las, kura gadsimtu laikā mainījusies tikai nedaudz. Un indivīda traģēdija atkal pazustu milzu sistēmas mehāniskajā progresa kustībā.

Dienvidāfrika šķita šim scenārijam piemērota norises vieta gan tādēļ, ka tā atrodas Āfrikā, kura jau sen bijusi lielā­koties trešās pasaules valstība, gan tādēļ, ka no visām Āfrikas valstīm tieši Dienvidāfrikā vēl nesenā vēsturē darbojušies šie sociodinamiskie spēki. Aparteīds, lielā atstate starp nabadzī­gajiem un bagātajiem, kuri dzīvo gluži kā pirmās pasaules val­stīs, nožēlojams politiskais teātris tas viss tur bijis.

No zinātniskā skatpunkta vēl interesants fakts bija tas, ka galvenā varone savu saslēgto prātu pielieto pētījumiem

Einšteina vispārīgās relativitātes jomā, lai gan izglītības trū­kuma dēļ pati no tā neko nesaprot. Tas man ļāva paspēlēties ar valodu un izmantot zinātniskos motīvus, kas man bija pazīs­tami no universitātes laikiem.

Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Thinking Woman’s Crop of Fools” pirmo reizi publicēts žurnālā Sybil's Garage No. 7 2010. gada jūlijā.

Kas par šausmām, lidot uz cūkas Dorsenijas de­besis!

Sažņaudzis Bellas ausis dūrēs, Palo ar grūtībām elpo stiprajā sānu vējā.

Bella iekviecas, un viņš mazliet atslābina kājas, kas žņaudz suķa sānus, bet viegli nav. Zeme arvien attālinās, arvien vairāk līdzinās zaļi dzeltenam šaha dēlītim, kas plešas ap Dorsenijas pilsētiņu. Jau pagājuši pieci gadi kopš kara ar mežakuiļiem, un pacelšanās vēl arvien uzdzen viņam drebuļus.

-     Kuiļus nekur nemana, ziņo Dora, Palo apakšniece. Viņa sēž mugurā Ločijai smagsvara cūkumātei, kam pie vēdera piesieti trīs ķirbunīcijas lādiņi. Dora lido, nemaz neturoties ar rokām, sasveroties viduklī, lai mainītu lido­juma virzienu. Palo apskauž viņas jauneklīgo pārgalvību. Un viņam ir aizdomas, ka Dora to zina.

Piemiedzis acis, viņš pēta debesis. Kaut nu kuiļi neuz­bruktu izlaiduma dienā! Virs Dorsenijas jau plīvo karogi, un pilsoņi pulcējas Pacelšanās laukā aiz pilsētiņas vār­tiem. Kadeti tur gaida jau vairākas stundas. Palo atceras pats savu izlaidumu, kad viņš drebēdams stāvēja lauka malā jau kopš saullēkta. Roka nolikta Bellai uz muguras, skats vērsts uz pacelšanās skrejceļa tālo galu. Viņi gaida, kad varēs skriet, skriet, skriet un tad lidot.

Sāpes! Sudrabaina adata ietriecas Palo plecā. Viņš lādēdamies sasveras. Bella izlīdzina lidojumu, strauji pa­griezdamās.

-     Uzbrucēji saules pusē! Dora iesaucas.

Palo pagriežas uz aizmuguri un samiedz acis šaurās spraudziņās. Trīs ducīgi, dzelkšņoti apveidi. Iznīcinātājkuiļi. Vidējais bezdievīgi liels, tērauda adatām klāts, vai tas varētu būt… ?

Pagājuši jau daudzi gadi, bet Palo nekad nespēs to aizmirst. Dorsenijas lāsts. Tupeņu ofensīvas bieds. Soromino Šausmīgais.

Zum-zum-zum! Pēdu garas adatas pāršķeļ gaisu. Mežakuiļu ādas noviļņo, triecot Palo virzienā nāvī­gās bultas. Palo sasveras pa kreisi, pa labi, atkal pa kreisi, parauj Bellu aiz ausīm. Augstāk, augstāk, aug­stāk!

Pat ja Bellai nav mežakuiļu aso lādiņu, viņa ir viegla, ar stiprām plaušām. Viņas sāni izplešas, ieraujot celtspēku, un viņa uzšaujas debesīs.

-    Aiz tevis! zemāk sauc Dora. Palo pagriežas seglos teju atmuguriski. Adata aizķer viņa vaigu karsta, asa. Aiz viņiem traucas Soromino lielākais, negantākais mežakuilis šejienes debesīs. Viņa dzelkšņu jūra atkal noviļņo, un Palo virzienā aizlido tērauda krusa.

Esmu pagalam, iedomājas Palo kāda neprātība, laisties uz cūkas Dorsenijas debesīs! taču Bella zina, ko darīt. Viņa nokviecas un pēkšņi uzšaujas stāvus augšup. Palo saspringst, baidīdamies, ka ātruma zudums pada­rīs Bellu grūti vadāmu, bet cūkas sāni ir piepūtušies kā balons un pacelšanās turpinās.

Aiz viņiem ierukšķas Soromino. Bella iekviecas tērauda dzelksnis ir caururbis viņas kāju. Lidcūkas sāni nodreb; Palo baidās par viņu.

Tad viņi atrodas pilnīgi vertikāli. Sekundes daļiņu viņi nekustīgi karājas debesīs. Šajā brīdī Palo jūtas neti­cami viegls un brīvs.

Bella sagāžas sāniski un pagriežas atpakaļ. Viņi pikē lejup, uz Soromino.

Uzzib mazas, asinīm pieplūdušas acis, pilnas mūž­sena naida.

-     Kukurbitu kaujai! Palo nokliedzas un pārrauj saiti pie Bellas kreisā sāna. Ķirbunīcija aizlido ienaid­nieka virzienā. Bella paraujas augšup, par sprīža tiesu izvairīdamās no Soromino dzelkšņiem.

Viņiem aiz muguras gaļīgs plakšķis. Soromino iekau­cas. Dzeltenzaļā ķirbju līme aizšļācas pāri viņa mugurai. Soromino ar sēcošiem elpas vilcieniem pūlas ieraut sevī pietiekami celtspēka, lai nezaudētu augstumu, taču līme tur kopā viņa sarus. Viņš krīt.

-     Kriti, maitasgabals! Palo kliedz. Viņš kasa Bellas ausis, lai nomierinātu sevi. Krīti!

No Soromino nāsīm izlaužas garaiņu mutulis. Viņš ierēcas. Šajā rēcienā izskan niknums, naids un solījums: jums sāpēs. Viņš skaļi griež zobus krrik, krrak. Viņa sāni cilājas augšup, lejup, augšup. Izrautu adatu žūk­snis atdalās no ādas, un Soromino iekviecas. Tomēr viņš turpina cīnīties ieelpa, izelpa, ieelpa.

Pieci miera gadi, un tagad šis. Dora! Palo uzsauc.

-     Atgriežamies bāzē!

Dora neatbild. Kad Palo sagāž Bellu sāņus, projām no Soromino, viņš ierauga, ka Dora ir aizņemta. Viens no mazākajiem mežakuiļiem vairs nav redzams visti­camāk, Doras trāpīts. Otrs turas viņai astē. Ķirbunīcijas saites ir tukšas un plivinās vējā aiz Doras, kura veic kār­tējo izvairīšanās manevru.

Palo atskatās uz Soromino. Nezvērs atrodas kādus simt metrus zemāk, bet atkal ceļas augšup. Palo pārņem vēlēšanās bēgt, pamest kaujas lauku, glābt savu dzī­vību, tomēr viņš nav gļēvulis. Tā vietā viņš ievada Bellu pikējumā, vadīdams viņu tieši uz kuili, kas dzenas pakaļ Dorai. Paraudams pēdējā ķirbunīcijas lādiņa saiti, viņš iekliedzas: Par Dorseniju!

Kuilis izpilda muciņmanevru, mēģinādams izvairī­ties. Par vēlu lādiņš trāpa pa sāniem, nošķaidīdams viņu no purna līdz astei. Viņš kviekdams gāžas lejup, griezdamies nevaldāmā spirālē. Palo pielido blakus Dorai.

-     Atkāpjamies! Mums ir vajadzīgi palīgspēki, vairāk cūku debesīs!

-     Ser! Ja arī Doras balsī izskan šaubas, tās aiznes vēja brāzma.

Soromino ierēcas. Viņš ir izlīdzinājis savu lidojumu. Viņš traucas uz Palo un Doras pusi kā melns, blīvs māko­nis. Viņa acis sarkani gail.

Tomēr kuilis ir pārāk lēns. Dora un Palo sasveras sāņus, mērķējot uz kaujas lidlauku rietumos no Dorsenijas. Abi uzņem maksimālo ātrumu. Bellas sāni cilājas, lai saglabātu lidojuma augstumu, un gaiss sitas sejā ar dzeldīgu spēku. Toties viņi ir ātri.

Un tiešām, Soromino pamazām, bet pārliecinoši atpa­liek. Viņa sari slejas un nolaižas elpas ritmā plaušu plēšas turpina celties un plakt. No kuiļa šņukura veļas melni dūmi. Bet ar to nav gana.

Palo paveras uz priekšu, uz dzidro apvārsni. Skrej­ceļš vairs nav tālu. Vēl bridis, un viņiem būs palīgspēki.

-      Mēs tiksim galā, viņš nomurmina Bellai, un viņa piekrītoši nokviecas. Šodien Soromino būs jāiztiek bez bekona. Šodien viņam nekas netiks!

Tad Doras sauciens: Komandieri! Skatieties!

Palo palūkojas turp, kur rāda Doras roka. Soromino vairs nedzenas viņiem pakaļ. Kuilis lido uz citu pusi. Pir­majā mirklī Palo nesaprot, kas noticis, viņš pat noprie­cājas. Tad kā pamatīgs blieziens nāk apjēga, kas Soro­mino padomā.

Kuilis pikē uz Pacelšanās lauku. Daudzie dzelkšņu simti, milzīgā naida masa traucas lejup uz pilsētniekiem un sārtvaidžiem kadetiem, kuri gatavojas pacelties debesīs.

Asinis aizplūst no Palo sejas. Elpot pēkšņi kļūst nepa­nesami grūti. Rokas trīc.

Viņš ir ievainots. Ari Bella un Ločija ir cietušas. Viņiem vairs nav ķirbunīcijas. Viņiem vajadzētu bēgt. Tik daudz taču viņi ir nopelnījuši.

Bet tad Palo atceras pats savu izlaidumu. Viņš atce­ras, kā tas bija stāvēt laukā līdzās Bellai, ar ķiveri, kas cieši piekļāvās galvai. Kā viņi stāvēja, skatoties uz pacel­šanās skrejceļa tālo galu. Kā gaidīja, kad varēs skriet, skriet, skriet un tad lidot.

Šodien viņi visi skatās augšup uz Palo. Cer uz viņu, uzticas viņam. Tāpat kā viņam uzticas Dora.

Mēs bijām tik tuvu, viņš nodomā. Tik tuvu. Tad viņš uzsauc Dorai: Lido pēc papildspēkiem! Pasteidzies! Viņš sagāž Bellu uz sāniem.

-     Komandieri! Dora kliedz, un palēnina lidojuma ātrumu, bet Palo pārtrauc viņu pusvārdā. Lido! Tā ir pavēle!

Dora sastingst un salutē, tad pagriežas un traucas projām. Palo, juzdamies lepns, mirkli pavada viņu ar skatienu. Tad viņš satver Bellas ausis un viņi pabeidz pagriezienu, lai dotos pretī Soromino tumšajam silu­etam.

-     Lido, mīļā, piekļāvies Bellai, Palo iečukst viņai ausī. Lido. Viņa ierukšķas un sapurina galvu.

Soromino pamana viņus un ierēcas, tad maina lido­juma virzienu, dodamies pretī Bellai. Dūmi veļas no viņa šņukura kā tumšs posta vēstnesis. Viņa sari saslejas stā­vus, gatavais pīķu mežs.

Palo ievelk dziļu elpu un iekliedzas: Par Dorseniju! Par Dorseniju! Viņa bailes ir zudušas, un Palo jūtas brīvs, tik brīvs it kā viņš nekad iepriekš nebūtu lidojis, it kā šī būtu pirmā reize. Zeme ir tālu lejā. Debesis ir bezgalīgas un skaidras. Viņš zina tikai vienu:

Ir skaisti, ir tik satriecoši skaisti lidot uz cūkas Dorsenijas debesīs.

Autora komentārs

Stāsts par Dorsenijas cūkām arī rakstīts Liberty Hall ikne­dēļas stāstu konkursam. Konkursa motīvs bija angļu valodā

populārais teiciens “when pigs fly” (“kad cūkas lidos” citiem vārdiem sakot, nekad). Nolēmu šo motīvu interpretēt vistiešā­kajā iespējamā veidā un sarakstīt stāstu par lidojošām cūkām, turklāt nevis joku stāstu, bet tādu, kurā varoņi sevi uztver pil­nībā nopietni. Šo mērķi sasniegt man laikam arī izdevās vai­rāki cilvēki, kuri dienējuši armijā, man teica, ka, sasniedzot stāsta beigas, esot apraudājušies.

Lai gan esmu daudz rakstījis zinātniskās fantastikas žanrā, tieši fantāzijas žanrs man vienmēr ļāvis visbrīvāk izmantot iztēli. Fantāzija atļauj rakstniekam izmantot plašu krāsu paleti, radīt varoņus, pilsētas un pilis, kādas vien iegribas, nav jāseko fizikas likumiem, tikai jānodrošina, lai stāsta ietvaros eksistētu kaut kāda loģika, kas ļautu lasītājiem saprast notiekošo. Mil­zīgs prieks radīt ko tādu kā ķirbunīcija un mežakuiļi ar dzelk­šņu bultām.

Japāņu animācijas cienītāji stāstā atpazīs arī zināmu ietekmi no Hajao Mijazaki slavenā darba Porco Rosso. Mijazaki, manuprāt, ir lielākais meistars tieši šajā paņēmienā: kā paņemt šķietami pilnīgi muļķīgu motīvu un to attēlot pilnīgi nopietni un skaisti, novedot skatītāju pat līdz asarām.

Šis puisis ir citāds.

Pirmajā mirklī Maja to neaptver. Viņa tikai dzird mūziku un apģērba švīkstoņu, un vīrieša elpu. Dziļu, apvaldītu, tomēr mežonīgu elpu, kas dejotāja ausīs skan tikpat skaļi kā orķestra spēlētais Prokofjevs. Nekā pār­steidzoša.

Tad nāk smarža. Odekolons sajaukumā ar svied­riem tīra, nebūt ne nepatīkama smarža. Tā uzbudina Maju, un viņas sirds sāk sisties straujāk, bet arī tas ir gana parasti.

Viņa koncentrējas jātiek dziļāk vīrieša komunikā­ciju implantos. Nekā sarežģīta, pavecs, veikalā nopēr­kams standarts, tādu parasti izvēlas nabadzīgi strād­nieki un izsalkuši studenti viņš nav veicis nekādus uzlabojumus, kaut gan tagadējais stāvoklis sabiedrībā to prasītu. Tomēr, drošs paliek drošs, Maja izveido nele­gālo pieeju ar īpašu rūpību. Viņai ir jāsaslēdz ar vīrieti nervu signāli bet tas padarīs Maju viegli notveramu, ja vīrietis kaut ko pamanītu.

Vēl pēc mirkļa Maja sajūt dejotāju un pēkšņi viņa nespēj paelpot. Viņu nesatriec nedz kāju ikros dziļi iemi­tinājušās sāpes, nedz arī satīna slīdēšana pār sviedru sla­cītajām krūtīm. Viņu satriec vīrieti pārņēmusī uguns uguns, kas deg viņā no kāju pēdām līdz savādībai viņam starp kājām, līdz galvas ādai. Jau gadiem ilgi viņa nav izjutusi neko tādu.

Majas ausīs atskan pīkstieni. Pārmērīga bioreakcija. Paātrināts pulss. Ieteicams pārtraukt sesiju.

Nē, viņa pavēl programmatūrai ar spalgu prāta izsau­cienu un veic visas procedūras ar divkāršu rūpību. Kas notiek?

Viņa sāk saņemt vizuālo signālu un var paskatīties uz pasauli ar vīrieša acīm. Tukša skatuve viņa priekšā, tā griežas, griežas, no augšas gāžoties prožektoru gaismām. Skatītāji, neskaidra apburtu cilvēku masa. Tad, īsos izkadrējumos, viņa ķermenis. Muskuļa izcilnis. Skaista, gluda āda, it kā obsidiāns būtu pārvērsts miesā. Dzīslu spriegojums uz rokas, kad viņš apmet ritenīti.

Cauri saslēguma tālajai dūmakai Maja jūt, kā nepa­cietīgi sakustas viņas pašas ķermenis. Viņa svīst. Viņas sirds dauzās. Viņa tomēr nespēj atrauties.

Ne jau dejotāja ķermenis Maju uzbudina. Viņas pie­redzē šādi ķermeņi jau ir bijuši, pat stiprāki un skaistāki, taču viņa nekad iepriekš nav izjutusi šādu saslēgumu. Prieks ass un spurains. Vienkāršs bet neatslābstošs, tas caurstrāvo katru viņa kustību katru bezrūpīgo, bet vienlaikus meistarīgo un precīzi virzīto kustību. Viņš lido gaisā kā Jaungada salūta raķete, šaudamies te uz vienu, te uz otru pusi, spilgts, pārliecinošs.

Tie nav tikai endorfīni. Tam Maja netic.

Dubulta piruete, un Majā kaut kas iesmeldzās. Salto, un apbrīnas asaras sariešas Majai acīs. Mūzika pieņemas spēkā. Viņš elpo straujāk un straujāk un Majas elpa neatpaliek. Viņš pagriežas, viņš metas spirālē, viņa sirds

sit kaut kādu mežonīgu, totēmisku ritmu, katrs musku­lis ir nospriegots…

Tumsa.

Bojāts atgriezeniskās saiknes drošības korķis. Jūs esat atslēgta.

Maja sēž tumsā un drudžaini kampj gaisu. Pirksti sāpīgi ieurbjas ratiņkrēsla roku balstos; viņai ar pūlēm izdodas tos atslābināt. Viņa saož sviedrus šoreiz pašas sviedrus. Viņas drēbes ir izmirkušas slapjas.

Elpo. Lēnāk, jā, vienmērīgāk. Sirds pamazām norimst, palēnina trakojošo skrējienu. Viņa atgūst vismaz daļēju apziņas skaidrību.

Kas tas bija? Kas ir šis vīrietis? Viņa zina dejotāja vārdu, zina biogrāfiju un zina, kurš klients ir gatavs maksāt veselu bagātību par nelikumīgu pieeju viņa implantiem kurš maksā, lai piedzīvotu viņa trauksmai­nās dejas piruetes. Vienīgais, ko viņa nezina, ir: ko vīrie­tis tikko Majai nodarīja. Maja Tegoveca, profesionālākā no visiem profesionāļiem, pārvērsta elsojošā, trīsošā pie­lūdzējā.

Pakāpeniski ieslēdzas gaisma. Maju sveicina pelē­kās sienas. Ap platekrāna datoru uz viņas galda slejas papīru kaudzes un tukšas ūdens pudeles.

Līdz ar gaismu atgriežas ari sāpes, svilinoša smeldze visgarām mugurkaulam. Pastāvīgs atgādinājums par to, ko viņa zaudējusi. Nē, Maja nekad nav bijusi dejotāja, bet arī viņa lidoja. Ik reizes, pieverot acis, viņa atminas to brīvību. Lejup pa rampu, ātrumam arvien pieaugot, tad augšup gaisā. Pārliekusies pār slēpēm, vērojot, kā tuvojas sniegs.

Kaut viņa nemūžam nebūtu piezemējusies tajā bei­dzamajā reizē.

Dators atdzīvojas un iezvanās, iztrūcinādams viņu no nomoda sapņa. Zvana Ivars. Maja krietnu brīdi nogaida, līdz elpošana pavisam norimst, tad pieņem zvanu. Ivara drūmie vaibsti aizpilda ekrānu.

-      Apžēliņ, kā tu izskaties! viņš saka. Kad tu pēdējo reizi gulēji?

Maja sakrusto rokas uz krūtīm, it kā instinktīvi pasar­gājot sevi. Parasta bioreakcijas problēma. Es tiku galā.

Ivars jau māj ar galvu. Viņam tas nerūp un nekad nav rūpējis. Klau, vai tu tiki viņam klāt? Kliente kļūst nepacietīga. Viņa vēlas piedzīvot sestdienas izrādi Linkolna centrā.

Maja paver muti, lai pastāstītu Ivaram, ka šis dejo­tājs nelīdzinās nevienam citam, ar kuru viņa iepriekš strādājusi, tomēr kaut kas viņu attur. Viņa izliekas, ka uznācis klepus, vienlaikus drudžaini domādama. Viņa cer, ka piesarkušie vaigi neizpauž Ivaram noslē­pumu.

Tas prieks… viņa to izjūt vēl arvien. Maja nespēj no tā atteikties.

-    Viņam ir īpaši dzelži, viņa taisnojas. Man vajag vairāk laika.

*   * *

Vēlāk tajā vakarā, mazliet atkopusies, viņa atkal izmēģina pieslēgumu. Tas nav viegls lēmums. Majas rokas sūrst no vairākas stundas ilgušās stumdīšanās pa dzīvokli. Viņa ir izgājusi pilnu šaubu, pašpārmetumu un

vainas apziņas loku. Labāk būtu par to visu aizmirst. Labāk un prātīgāk.

Majai nav ko iegūt, bet ja Ivars sapratis, ka viņa ar nolūku vilcinās, viņa var zaudēt visu. Bez Ivara Maja nevarētu atļauties aprīkojumu. Bez Ivara Maja nekad nespēs dejot.

Tomēr Maja vēlas saprast, ko dejotājs ar viņu izda­rīja. Viņai ir vajadzīgs dejotāja savādais prieks. To viņa grib padarīt par savējo.

Šajā reizē saslēgums notiek uzreiz par spīti tam, ko Maja izstāstīja Ivaram, viņas darbs ir paveikts, nelegālā ieeja ir izveidota. Viņas programmatūra izveido sakarus ar dejotāja implantiem un nu jau viņa atrodas vīrieša ķermenī. Tas mazliet līdzinās smaga virsvalka nēsāša­nai ja vien virsvalks spētu tev dot jaunus orgānus.

Auksti.

Vīrietis iet oktobra vējā bez jakas, tomēr tas nav viss. Aukstums mājo arī dziļi viņā; uguns, kas liesmoja vīrietī iepriekš, ir apdzisusi.

Viņš ir piespiedies metāla reliņiem virs Hudzonas un skatās pāri upei uz Ņūdžersijas spokaini spilgtajām gaismām. Maja pazīst šo promenādes posmu reiz viņa te atklīda kopā ar draugiem pēc garas nakts “Plankumai­najā suķī” toreiz, kad viņa vēl spēja staigāt. Laikā, kad viņa vēl centās uzturēt attiecības ar draugiem.

Līdzās vīrietim ir sieviete. Maja sajūt smaržas un greizsirdību. Viņa pat netaisās to apspiest. Viņa tikko spēj atturēties, lai nesāktu bakstīties ap viņa implantu atgriezeniskās reakcijas ķēdēm, lai neaudzētu viņā dus­mas, spītu vai vismaz sliktu dūšu.

Vai tu tiešām to darītu? viņa vaicā pati sev. Vai tu tie­šām tā rīkotos, neņemot vērā risku?

-     Tu tur būsi laimīgs, sieviete vēršas pie dejotāja. Nogurums viņas balsī liecina, ka tas ir garas sarunas noslēgums. Tas ir tieši pie jūras. Rītos mēs varētu iet peldēties, bet vakaros pastaigāties gar pludmali.

-    Jauki, viņš saka un pasmaida. Un garajās vasa­ras pēcpusdienās es varētu makšķerēt no mola. Vai tā tu, Erin, esi iedomājusies? Varbūt varētu nopirkt sunīti mēs nosauktu viņu par Bārniju -, un dārziņā aiz mājas mēs iestādītu ķirbjus un otrdienās aicinātu vakariņās kaimiņus?

Vārdi nāk pār vīrieša lūpām gaiši, viegli tāpēc Maja brīnās par smagumu viņa krūtīs. Sieviete Erina pagriežas pret viņu.

-Jā, viņa atbild. Jā, suns un dārzs, un kaimiņi uz vakariņām, tā es esmu iedomājusies mūsu dzīvi. Un kā to biji iedomājies tu? Jo drīz vien nekādu “mēs” vien­kārši vairs nebūs. Ja tu tā turpināsi, būs beigas. Vai tu esi padomājis, kā es jutīšos, ja tevis vairs nebūs? (

-     Un tu? Tagad viņa balsī iezogas dusmas. Tu gribi piespiest mani atteikties no visa, kas man sva­rīgs. Vai tev rūp, kā es justos visu atlikušo dzīvi, ja tie­šām tā rīkotos? Nē, Erin! Es nespēju dot tev to, ko tu vēlies.

Viņš soli atkāpjas no reliņiem un uzgriež Erinai muguru, un Maja izjūt apmierinātības uzplaiksnījumu.

Taču Erina seko aizejošajam vīrietim, un dejotājs neat­raujas, kad sieviete saņem viņa roku. Abi kopā iet gar upi, nebilzdami ne vārda.

Maja prāto par skarbajiem vārdiem, ko abi veltīja viens otram, bet tad viņas uzmanību pievērš tas, kā vīrietis sasprindzina ikru muskuļus. Vienkāršais pārvēliens gaitā no papēža uz pirkstgalu, no papēža uz pirkstgalu Majai šķiet kā īsts brīnums. Kā brīnums viņai liekas gurnu līganais pagrieziens.

Maja alkaini iesūc to visu sevī, tomēr viņai nav gana. Viņa vēlas to, kas viņai bija pirms tam to visu caurvi­jošo, visu pārmācošo prieku. Tādu vēlmi droši vien izjūt narkomāns, kad tam liegta dienišķā deva, viņa nodomā.

Tad kaut kas iešaujas Majai prātā. Varbūt viņa varētu vīrietim palīdzēt? Uzšķilt to uguni viņā?

Nē! veselais saprāts viņai uzkliedz, nē! Tas būtu neprāts, trakums, noziegums. Viņa to nedzird. Majas sirds priekšnojautā jau sitas straujāk.

Viņa nogaida, līdz pāris atgriežas savā Vilidžas rajona vienistabas dzīvoklī, un tad pārslēdz drošības korķus savā ielaušanās kanālā. Viņa atslēdz sistēmas iekšējo balsi, apraujot pusvārdā Brīdinājums: šādi izmantojot…, un mazliet palielina vīrieša adrenalīna bioatgriezenisko atdevi. Par pašu mazumiņu cerams, par pārāk niecīgu daudzumu, lai viņš to pamanītu.

Viņš pieiet pie Erinas un cieši apskauj sievieti, čuk­stēdams atvainošanās vārdus viņai ausī.

Maja nodreb, satraukta, nobijusies un vēl mazliet palielina atdevi.

Vīrietis viegli noskūpsta Erinas lūpas, un viņa no­glāsta dejotāja matus.

Vēl mazliet un pāris pa pusei ieiet, pa pusei iestrei­puļo istabā. Tur viņi noslīgst uz tumši sarkana turku

paklāja un ļauj rokām aizklīst partnera ķermeņa izlieku­mos un krokās. Maigi, kaislīgi, mežonīgi.

Maja baidās sadegt kaunā, tomēr nepārtrauc pieslē­gumu. Siltums izplūst pa viņas ķermeni, kad dejotāja rokas iegrimst Erinas miesā, kad vīrieša lūpas atrod mīļotās lūpas, kad viņš ieiet tajā. Vispirms siltums, tad uguns, tad…

Un prieks ir atgriezies, atkal asi sāpīgs. Katra kustība ir deja. Katrs glāsts ir dzeja. Dejotājs iegrimst esamības pilnīgumā, un Maja to piedzīvo kopā ar viņu.

Beigās Maja sajūt sevī trīsas pat cauri saslēguma tālajai dūmakai. Tās ir trīsas, kuras viņa nav izjutusi jau ļoti sen.

Viņa aizpeld sārti iekrāsotā tumsā.

* * *

No rīta atkal zvana Ivars.

-    Mums viņš ir vajadzīgs, viņš atgādina. Izrāde ir rīt, un kliente visu laiku zvana viņa draud, ka nemak­sāšot, ja rīt līdz desmitiem netiks viņa ādā. Maja, es apmaksāšu vēl vienu saslēgumu, bet pēc tam man nāk­sies vērsties pie kāda cita.

-     Es šovakar pabeigšu, viņa apgalvo.

Kāda gan Majai ir izvēle? Ivars var atņemt viņai visu.

Turklāt ir laiks šo spēlīti beigt. Maja bija pavadījusi nemierīgu nakti ieslodzīta savā sakropļotajā ķermenī, sapņodama par lidojumu un par sniegu, un par pēdējo piezemēšanos. Īstenība rīta gaismā ir acīmredzama. Viņa nespēs paturēt dejotāju sev. Pat ja viņa spētu, kas gan tā būtu par dzīvi mājot viņā, kamēr viņš pat nenojaustu par Majas esamību?

Viņa iedarbina kompilētāju, noarhivē nelegālās ieejas kodus un pievieno tos ziņojumam. Viņa atrod Ivara adresi, gandrīz jau pavēl sistēmai nosūtīt.

Tomēr viņa to nespēj. Vārds ir gluži kā iestrēdzis Majai kaklā, lai gan balss saites pavēlei nemaz nav vaja­dzīgas. Viņa to vienkārši nespēj. Viņa sev prasa, ko darīs Ivars, ja uzzinās patiesību, bet šobrīd spēj domāt tikai par sirdi, kas smagi sitas dejotāja krūtīs.

Vēl vienu reizi, Maja domā. Iespējams, šoreiz viņa spēs izprast viņa noslēpumu un padarīt to par savējo.

Pirmā sajūta, kas Maju pārņem, pieslēdzoties dejo­tājam, ir saule, kas silda viņa seju. Tad caur vīrieša acīm viņa pārlaiž skatienu deju studijai, plašam mansardam ar milzīgiem jumta logiem, un saož sviedru smārdu, kas raksturīgs vingrošanas zālēm ziemā. Viņš iesildās, izstaipīdams muskuļus un saites. Telpā atrodas vēl vai­rāki cilvēki, taču Maja tik tikko pamana pārējos. Gata­vodamās iecerētajam, viņa uzsāk ielaušanās procedūru, iedarbina ar to saistīto programmatūru. Viņa cenšas būt piesardzīga, tomēr dreb pie visām miesām. Gluži kā nar­komāne.

Pēc brīža vīrietis sāk dejot, tikai šoreiz tā nav viena deja, bet dažādu deju fragmenti. Solis un pagrieziens kā valsī. Elvisa cienīgs gumu vilnis. Cirka akrobāta ritenītis. Ķermeņa termperatūra ceļas, un līdz ar to pamostas arī uguns.

Maja pārslēdz drošības korķus, atslēdz sistēmas iek­šējo balsi un palielina vīrieša bioatgriezenisko atdevi.

Dejotāja ķermenī ieplūst adrenalīns. Viņš kustas ātrāk, arvien ātrāk. Kāds ieslēdz mūziku, tas ir Prokofjevs tāpat kā iepriekšējā vakarā, un viņš eleganti ieslīd savā lomā. Sviedri līst lejup pa seju, pielipinādami matus ādai. Muskuļi pamostas smeldzei, sirds sāk pērkonīgi sisties.

Maja nodrebinās. Viņu apskalo siltums. Un viņa dzen dejotāju tālāk neprātā.

Viņš atkal un atkal uzlido gaisā; liekas, viņš gandrīz vairs nenolaižas uz zemes. Dejotājs skrien, griežas un slīd pēcpusdienas saulē.

Vēl tikai mazliet, Maja spriež, vēl tikai mazliet un es visu sapratīšu. Realitāte griežas ap viņu, bet sieviete ar visiem spēkiem turas pie apziņas, turas pie šī kustī­bas pilnīguma acumirkļa.

Triec viņu tālāk, triec viņu, līdz augšējai robežai.

Tajā brīdī viņa kļūdās. Atgriezeniskajā atdevē rodas īssavienojums, amatiera kļūme. Vīrietī kaut kas eks­plodē, kaut kas pārveidojas, un viņš vairs nedejo, vairs negriežas, nelec, netraucas tagad Visums dejo ap viņu, <

Visums griežas, Visums traucas. Līdz ar sprādzienu nāk apjausma un sapratne.

Kas te ir? viņš prātā vaicā, neveikli saminstinādamies salto mešanas laikā, vaicā skaļi, skaidri, raidīdams šos vārdus uz visiem savu implantu portiem. Ko tu dari ar mani?

Miglā asi iegriežas bailes, un Maja atsprāgst atpakaļ.

Viņa vēlas bēgt, taču nespēj vīrietis tur viņu ieslodzītu sinestētiskajā blokā, nervu kanālos valda pilnīgs juceklis.

Viņa mēģina pavēlēt programmatūrai, taču saslēguma miglā neskaidri jūt, ka tā vietā noraustās viņas pirksti. Maja mēģina samirkšķināt acis īpašajā evakuācijas kodā, bet plakstiņi neklausa tā vietā krūtis sastingst izelpā, sāpīgas spriedzes pārņemtas.

Kuru katru brīdi vīrietis pārtrauks deju, zvanīs poli­cijai, paziņos par viņu. Maja izmisīgi mēģina izrauties, taču visi viņas nervu kanāli ir pārslēgti. Viņa nespēj sevi kontrolēt pat tik daudz, cik spētu zīdainis. Viņa, Maja Tegoveca, ir notverta. Tas ir tikai laika jautājums, līdz formās tērpti stāvi ielauzīsies viņas dzīvoklī un saslēgs roku dzelžos vēl aizvien katatonisko ķermeni, kamēr viņa pati maldīsies slēgstraumē, ieslodzīta dejotāja cie­tumā.

Tomēr dejotājs pat nepalēnina soli. Pat nemēģina sazināties ar kādu ārpusē. Viņš turpina dejot, un viņā turpina liesmot uguns. Vīrietis metas te uz vienu, te uz otru pusi, slīdēdams skrējienā, lidodams lēcienā.

Tad Maja aptver arī viņš ir ieslodzīts. Ieslodzīts dejā, kādu nekad iepriekš nav dejojis. Viņš elpo smagi un ātri, lūpas savelkas mežonīgā, plēsonīgā smaidā. Locekļi veido ideālu formu, ikviens muskulis deg, viņš raujas, raujas, raujas pēc kaut kā vairāk. Mūzika ierēcas bezdievīgā niknumā, orķestris plosās forte fortissimo, un viņš atraujas no zemes piruetē. Augstāk, augstāk…

Asas sāpes krūtīs. Viņš sastingst lēciena vidū, neveikli piezemējas un sagrīļojas. Dejotājs sagausina soli un pa pusei ietriecas sienā, pa pusei atbalstās pret to. Viņa sirds raustās un saspringst gluži kā priekšlaikus dzi­mis zīdainis, kurš vēlas ievilkt savu pirmo elpu, bet ne­spēj.

Majai kaklā kāpj nelabums. Acīs sariešas asaras, mutē parādās asiņu garša. Viņa ir sakodusi mēli, bet neliekas par to ne zinis.

“Ja tā turpināsi, būs beigas,” bija teikusi Erina. Vai viņa bija domājusi šo?

Lai nu kā. Viņa uzmanība ir novērsta, un Maja ir brīva. Viņa jau sāk pavēlēt sistēmai Uzsākt izeju. Bet vārdi aizķeras viņai kaklā. Viņa sāk vēlreiz, tiek līdz Uzsākt… bet tas arī viss.

Viņai ir jāglābjas. Ja dejotājs nomirs, kamēr viņa ir sapinusies viņa nervu kanālos, Maja, iespējams, neiz­dzīvos. Tas nozīmētu labākajā gadījumā smadzeņu bojājumus.

Bet, ja viņa ļaus vīrietim nomirt… viņa, visticamāk, nekad vairs neizjutīs šo prieku. Nolādēts.

Maja noskenē viņa ķermeni. Viņa iestāda dejotāja bioatgriezenisko atdevi nakts režīmā, tad izdara visu, kas ir viņas spēkos, lai mazinātu vīrieša paniku un bai­les, un piespiež sirdi palēnināt ritmu. Piespiež straujo elpu norimt. Vēl viņa skaita lūgšanu.

Vēl vairākas sekundes katrs sirdspuksts šķiet uzšķēr­žam vīrieša krūtis. Tad, gluži kā viļņi, kas pakāpeniski atkāpjas bēguma laikā, sāpes atkāpjas. Vēl pēc pāris mirkļiem sāpes ir pagaisušas. Dejotājs atkal uzelpo ar iepriekšējo vieglumu, noslauka sviedrus no sejas, un Maja spriež, ka viņa ir drošībā.

Tad vīrietis dodas atpakaļ uz dejas laukumu. “Nē,” viņa vēlas uzsaukt. Nē, apstājies, izsauc ārstu! Taču dejotājs kustas pārliecinoši, it kā šī nebūtu bijusi pirmā lēkme un viņš jau būtu pieradis.

Vai Maja būtu lēkusi tajā pēdējā reizē, ja viņa zinātu, kā tas beigsies? Vai viņa būtu kāpusi uz rampas, pie­sprādzējusi slēpes, lai vēlreiz uzlidotu gaisā, ja zinātu, ka tieši tajā dienā viņa kritīs?

Vai viņa pagrieztos un ietu projām? Dotos mājās? Maja zina atbildi. Un arī viņš to zina.

Viņš kāpj uz deju grīdas.

Pēkšņi aizslietņi ap Maju sagrūst. Viņa vēlreiz ir iesprostota, sagūstīta dejā, kas var nogalināt viņu. Viņa ir pārbijusies. Viņa ir sajūsmināta.

Iesākumā viņš kustas lēni, tad ātrāk, izpildīdams sarež­ģītas, graciozas kustības ar kājām. Formas perfekcija, kus­tības perfekcija. Lai cik tuvu panikai Maja būtu, viņa ap­brīno dejotāju. Kā gan viņai varēja ienākt prātā apturēt kaut ko tādu? Ko nozīmētu atņemt viņam kaut ko tādu?

Vīrietis viegli, bez kādas piepūles sagriežas piruetē. Viņš izstiepj kāju, palēninādams griešanos, tad atkal to pievelk un pasaule zib gar acīm. Pēkšņi viņš skaļi pavēl Majas prātā. Izdari to vēlreiz! Izdari to, ko tu izdarīji iepriekš, lai kas tu būtu! Maja nespēj tam pretoties. Viņa pakāpeniski pieslēdzas dejotāja atgriezeniskās atdeves cilpām, un, kad vīrieti atkal pārņem prieks, Majai aiz­raujas elpa. Ne tikai prieks, viņa tagad aptver. Te slēpjas arī bailes.

Beidzot viņa visu saprot. Viņš dejo, apskāvis nāvi. Viņa bailes ir tā uguns, kas liesmo viņā. Prieks, kuru vīrietis izjūt, ir dzimis no šīm bailēm.

Katrs solis ir izaicinājums. Katrs pagrieziens ir uzdrīk­stēšanās. Katrs lēciens ir nepakļaušanās. Maja nekad nav bijusi dejotāja, bet šo deju viņa pazīst. Šo deju viņa mīl.

Maja ļauj bailēm pagaist un saplūst ar vīrieti. Atmet domas par to, kas viņu gaida, un sakūst ar dejotāju, un griežas, griežas, griežas viņa dejā. Te ātrāk, te lēnāk, te pa labi, te pa kreisi, viss vienā mežonīgā niknumā.

Lai Ivars dara, kas viņam jādara. Šī deja pieder viņai. Līdz pašām beigām tā pieder viņai.

Autora komentārs

Apsēstības tēma ir pamatā lielākajai daļai manu stāstu. Manuprāt, cilvēks, kurš nav ar kaut ko apsēsts, nav īpaši interesants. Stāstā “Deja, apsēstā” šo tēmu vēlējos apspē­lēt vistiešāk. Stāsta nosaukumam, protams, ir vairākas nozī­mes: dejotāja deja ir apsēsta, jo viņu novēro Maja dejotājs ir apsēsts ar savu mākslu Maja ir apsēsta ar dejotāju. Angļu valodā nozīmes ir vēl vairāk, jo vārds “possessed” (“apsēsts") nozīmē arī “piederošs” deja pieder Majai un viņa to nelaiž vaļā pat tad, kad tā apdraud dejotāja dzīvību.

Doma, ka būtu iespējams ielīst otra ādā un piedzīvot visu, ko piedzīvo otrs, ir ļoti vilinoša. Tas būtu interesanti pat ikdienā, bet ko gan cilvēki nemaksātu, lai varētu iemiesoties lieliskā basketbolistā, pianistā, dejotājā? Izjust augsta līmeņa spējas, izbaudīt gandrīz orgasmisko baudu, kuru kulminācijas brīdī spēj sasniegt mākslinieks, piedzīvot vienreizēju iedvesmu vai sportisko sasniegumu tas lielākajai daļai cilvēces nav lemts. Un pat tie, kuriem tas izdodas, to pieredz vienā vai labākajā gadījumā dažās šaurās nozarēs.

Bet ielīst cita ādā varētu būt ievērojami vieglāk, nekā tikt ārā no tās. Daudzās pasakās un teikās parādās motīvs par cilvēkiem, kuri spēj pārvērsties zvēros bet zvēra daba viņus tā pārvar, ka viņi vairs negrib kļūt par cilvēku un pavada savu dzīvi, lidojot virs zemes kā putni vai (tiešākajā vārda nozīmē)

lāčojot pa mežu. Cilvēks nespētu novērot un piedzīvot cita cilvēka dzīvi, šajā procesā neizmainoties. Un, ja svešinieka dzīvē mēs atrastu ko tādu, kā pašu dzīvē trūkst, kas pašiem nekad nebūs sasniedzams, tad rezultāts varētu būt diezgan bēdīgs.

-     Mani sauc Radoks, viņš vērsās pie Sandras, kad visi pārējie bija aizgājuši. No viņa vārstiem ar vieglu šņākoņu pacēlās tvaiki.

Sandra nebija ievērojusi viņu starp skatītājiem. Protams, ne. Viņi ieradās katru vakaru un apsēdās pie galdiņiem, grabēdami un čikstēdami. Zilpelēkās sejas apspīdēja zeltainā gaisma no Ārpuses. Te tērauda kāja, pārmesta pār vairāklocltavu ceļgalu, tur ducis garu pirk­stu, sakrustoti lūgšanas pozā. Apsēdušies viņi sastinga kā Viktorijas laika džentlmeņi, kas pozē monohromai nemirstībai. Tas viss viņā radīja vēlmi pielēkt kājās un kliegt taču šādu rīcību Sandra jau bija izmēģinājusi, un nekas nemainījās.

Radoks pat nepakustējās, kad Sandra sāka spēlēt. Neviens no viņiem nepakustējās. Kamēr viņas pirksti meklēja noti pēc nots uz apskrambātajiem taustiņiem, kurus viņa tik labi bija iepazinusi tūkstoš vakaru gaitā kopš Beigām un vēl trīstūkstoš pirms tām kamēr mitruma savērptās stigas izklepoja melodiju, kas aiz­nesa Sandru uz tāltālām atmiņu zemēm, viņi pat ne­elpoja.

Čīkstiens uz kāda metāla pleca aizvērās ventilis. Iedūkšanās tur iedarbojās kāda gāzu izvades ventilā­cija.

Viņas spēlētā dziesma bija galā, šķietami par ātru, pilnībā iztērēta un pabeigta. Sandras pirksti palika, iegrimuši taustiņos, kamēr pēdējās skaņas atbalsojās un pagaisa klusumā. Viņa sēdēja nekustīga, kamēr klausītāji cēlās kājās, klaboņas un skrapstoņas pavadīti, un šļūca uz izejas pusi. Gaisa slūžas viņus pa vienam izgrūda Ārpusē šņāciens, plaukšķis. Šņāciens, plaukšķis.

Kad Sandra piecēlās no klavierēm, viņai aiz muguras kāds ierunājās aukstā un līdzenā balsī. Atvainojiet. Es esmu Radoks.

Viņa apmetās pret runātāju, sirdij krūtīs dauzoties. Šis tips bija garš; pamatīgos tērauda locekļus kopā satu­rēja kādu collu resnas skrūves.

Pārsteiguma raisītās dusmas lika viņas balsij ska­nēt skarbāk. Es šovakar esmu beigusi. Spēlēju vienu dziesmu, kā esam vienojušies.

-    Es gribēju jums ko lūgt. Vai jūs man nospēlētu šo? viņa pirksti nozuda iedobumā uz krūtīm un izņēma no turienes papīra lapu.

Sandra to paņēma. Notis! Sol mažors. Glīti izdrukā­tas. Kur atradāt?

-     Kalatas drupās.

-     Jūs melojat. Lapa bija pārāk svaiga, pilnīgi tīra. Tā neoda pēc sēra tātad tā nebija ienesta no Ārpu­ses. Tad viņa prātā nospēlēja pirmās notis un saprata visu. Šo esat sacerējis jūs!

Strauja kustība, un Radoks kā tornis slējās virs Sand­ras asu stūru un rievainu plākšņu kopojums. Sandrai acīs iedzēla tvaiki, taču sieviete nesarāvās. Viņš taču

nenodarīs viņai neko ļaunu Sandra šo radījumu acīs bija pārāk vērtīga. Jo viņa bija palikusi vienīgā.

-     Spēlējiet. Tagad.

-     Spēlējiet to pats! Sandra atmeta lapu atpakaļ.

Radoks atsprāga atpakaļ, atsprāga strauji, locītavām

čīkstot. Viņš noskatījās, ka papīra lapa nolīgo līdz grī­dai. Es mēģināju. Bet tas nav tas.

Sandra uzgrieza viņam muguru. Aizgāja līdz logam un paskatījās ārā, zeltainajā gaismā, kas skalojās pār Ārpusi kā balinātājs, kurš atstājis tumšas vien pāris ēnas šeit, pāris ēnas tur. Augsta torņa skelets. Kūkumu rinda tālumā pilsētas tirgus angāri. Mājas.

-     Es nospēlēšu, Sandra sacīja, ja jūs izvedīsiet mani Ārpusē.

Atskanēja klusinātu čīkstienu virkne, un Radoks nostājās viņai līdzās pie loga. Mēs domājām, ka viss būs vieglāk.

Sandra nodrebinājās. Nekad iepriekš sievietei nebija izdevies aprunāties ar kādu no viņiem par Beigām viss, ko viņi bija gatavi apspriest, bija viņas pārtika, viņas zāles un prasība spēlēt ik vakaru. Kā, vai tad viss nav vieglāk? viņa plaši paplēta rokas. Kārtīgāk? Vienkāršāk?

-    Jā, Radoks piekrita, un klusāk.

-     Tad izlaidiet mani ārā. Viņa izkliedza vārdus: “Izlaidiet mani ārā!” un sāka daudzīt Radoka krūtis ar dūrēm.

Asas sāpes. Viņš metās Sandrai virsū un trieca viņu pret logu. Sandra tikai paguva nodomāt še tev bija,

vienīgā un tad sievietes galva atsitās pret stiklu. Viņas acīs viss sagriezās.

-     Nē, Radoks sacīja.

Nē.

Sandra nosarka ne no dusmām, bet no kauna. Uz īsu mirkli kad no Radoka čuguna mutes atskanēja vien­kāršais “Nē” viņa bija izjutusi atvieglojumu. Jo viņai nebūs jāredz, ko viņi ir izdarījuši ar Sandras pasauli. Nebūs jāpieskaras tam, kas no tās palicis pāri. Nebūs jāieelpo iznīcības smārds. Viņa varēs palikt šajā cietumā vēl kādu laiciņu.

Tobrīd Sandra Radoku ienīda. Ja viņa mestos viņam virsū vēlreiz un tiktu nogalināta, viņa to nenožēlotu. Bet tad sievietei prātā iešāvās kāda doma. Kaut kas labāks par bezjēdzīgu nāvi.

-     Es nospēlēšu.

Radoks atkāpās. Vai tiešām?

Sandra uzsmaidīja viņam. Tiešām.

Viņa pacēla notis un iekārtojās pie klavierēm. Kamēr acis slīdēja pār Radoka rakstītajām notīm, viņa centās aizmirst par sāpēm pirkstos, kas smeldza no sitieniem pa tērauda krūtīm, viņa centās aizmirst par sāpēm augš­delmā Radoka tvēriena vietā. Un tad Sandra sāka spē­lēt. Noti pēc nots, tieši tā, kā viņš bija tās uzrakstījis. Caur viņas pirkstiem gāzās visas viņas dusmas un viss viņas žēlums, viss zaudējuma rūgtums. Vienreiz nospē­lējusi skaņdarbu, viņa sāka to vēlreiz, citādi. Tad vēlreiz, godīgi cenšoties to izdarīt, cik vien labi spēja.

Radoks stāvēja aiz viņas nekustīgs un kluss. Kad viņa beidza spēlēt, viņš ierunājās un balsī varēja saklausīt

gan izbrīnu, gan klusas sāpes. Tā nav mūzika. Tā taču nav mūzika, vai ne?

-     Nē, Sandra atbildēja. Nav gan.

-     Bet kāpēc tā?

Sandra piecēlās. Atstājusi klavieres aiz muguras, viņa piegāja pie loga, aiz kura pamazām tumsa Ārpuse. Viņa vēroja tumšos, klusos, nekustīgos siluetus, kas vīdēja aiz stikla, un prātoja, vai viņa ir pēdējā cilvēku dzimuma pārstāve.

Viņa nepavirzījās nostāk, kad Radoks pienāca blakus un ar pirkstiem pieklauvēja pie stikla. Viņš neatkārtoja savu jautājumu. Es pamēģināšu vēlreiz, tas bija viss, ko viņš klusi un pārliecināti sacīja.

Abi stāvēja līdzās un vēroja, kā Ārpuse ieslīgst nakts tumsā. Kaut kur Sandras galvā sāka skanēt dziesma. Tā bija rītdienas dziesma, dziesma, kas gaidīja viņu. Gai­dīja, lai aizvestu Sandru uz tāltālajām atmiņas zemēm. Viņas pirkstos kņudēja melodijas ritms.

Tajā mirklī, klausīdamās vienmērīgajā tvaika šņā­koņā no Radoka locītavām, Sandra apjauta, ka viņai pie­tiek ar Ārpusi, ko viņa nes sevī iekšā.

Autora komentārs

Stāsts “Sandra spēlē čuguna vīram" radās no domas par kontrastu pasauli, kura būtu bezgala plaša, jo cilvēku tajā vairs nebūtu, bet bezgala šaura, jo vienīgā izdzīvojusī sieviete būtu iesprostota aiz loga kādā senā Parīzes kafejnīcā.

Stāsta motīvs ir robeža starp ārējo un iekšējo gan ģeo­grāfiskā, gan cilvēciskā ziņā. Sandra gan ir ieslodzīta vienā

kafejnīcā, bet viņai ir pieejama cilvēka iekšējā pasaule ar mākslu, mūziku, atmiņām. Radokam vienam no robotiem, kuri pārņēmuši pasauli ir brīvība doties, kurp vien viņš vēlas, bet tomēr savā ziņā viņš ir iesprostots pamatīgāk nekā Sandra.

Protams, mans iekšējais skeptiķis apgalvo, ka ar laiku var­būt arī Radoks iemācīsies muzicēt. Un šo iespēju arī atstāju stāsta nobeigumā. Kas tad notiks ar Sandru, ir jautājums bez atbildes.

Stāstā parādās zināmi steampunk motīvi ar tvaika dzinē­jiem aprīkotie roboti -, bet to uzbūvei un dvēselei iedvesmu visvairāk smēlos no Kena Šoulza fantāzijas žanra romāna Lamentation.

Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Sandra Plays for the Castiron Man” pirmo reizi publicēts žurnālā Flash Fiction Online 2010. gada jūlijā.

Sēžot vilcienā uz Rīgu, es beidzot padevos Sašas aici­nājumam un pievienojos viņam saslēguma cietumā.

Es būtu varējis to ari nedarīt. Biju pret to nodrošinā­jies, Maskavā Rīgas stacijas tualetē norijot veselu paciņu stimulantu. Bet Sašas izmisums mana galvaskausa dzi­ļumos pulsēja ar sāpīgu trauksmi un tādos gadījumos es nekad nespēju viņam atteikt. Nespēju jau kopš pašas pirmās reizes pirms diviem gadu desmitiem, kad viņš sakāvās ar Gedevanu Skripaču. Nāc, Džon! viņa balss iesaucās manā prātā, kamēr es sēdēju matemātikas stundā Bronksvilas vidusskolā. Nāc! Es metos uz tualeti, ieslēdzos kabīnē un uzsāku iegremdēšanos pievienojos viņam kautiņā uz ielas pie mūsu mājas Rīgā.

Toreiz es spēju viņam palīdzēt. Kopā mēs bijām stipri neviens bērnības pretinieks nespēja pretoties mūsu saslēgumam. Kopš tā laika daudz kas bija mainī­jies, un šobrīd es viņa labā nespēju darīt neko, tomēr man vēl arvien trūka gribasspēka pretoties, kad viņš mani sauca. Tā nu es atlaidos savā sēdeklī, aizvēru acis un sagatavoju implantus.

Vilciens klabēja un grabēja, traucoties cauri rudens iekrāsotajiem laukiem ziemeļos no Veļikije Lūkiem, bet šis troksnis manās ausīs pārvērtās klusā, ritmiskā šūpuļdziesmā. Mani muskuļi atslāba, tagadnes apziņa izplūda

un aizslīdēja, un es aizmigu. Saslēguma viļņi mani aiz­nesa līdz Sašam un ieslodzīja viņa prātā.

Apglabāja dzīvu.

Sašas/manas rokas refleksīvi noraustās un sāpīgi triecas pret mūsu zārka vāku. Saša/es izmisumā ieklie­dzamies. Slēgtajā telpā skaņa nodārd sāpīgi skaļi. Tad sajūtam, ka te, tumsā, līdzās guļ Ieva. Mēs turam viņas roku, siltu. Viņas smarža kā ziedošas liepas pieska­ras mūsu… manām… nāsīm kā pretstats priežu sveķu smārdam, kas dveš no sienām. Viņas tuvums nomierina mani.

-     Slikts sapnis? Ieva man vaicā un viņas balss ir maiga kā pār zīdu slīdošs samts.

Es brīdi neko neatbildu. Mēs pazīstam viens otru tik labi, ka arī klusums runā. Es ieklausos viņas elpā un trokšņos, ko rada ārpusē gaidošie. Mazu kājiņu tipināšana. Nagu skrapstoņa pret koku.

Man šķiet, ka tikko esmu kaut ko aizmirsis kādu ļoti nozīmīgu, neatliekamu pienākumu. Taču tas ir zudis; nespēju to atcerēties.

-     Murgs, es saku latviski viņai patīk, ka mēģinu runāt viņas valodā.

Viņa paspiež manu roku. Te neviens mums netiks klāt.

-     Viņiem taču neizdosies, vai ne?

-     Neizdosies gan.

Mēs apklustam. Atkal es dzirdu to tipināšanu, pīk­stēšanu un skrāpēšanos. Viņi ir kļuvuši skaļāki, es beidzot saku. Ir taču skaļāki, vai ne? Viņi tuvojas. Un viņu ir aizvien vairāk un vairāk.

-     Viņi nekur netiks, Ieva mani mierina. Vismaz ne tikmēr, kamēr būšu tev līdzās.

-    Tu taču nekur netaisies doties? Esmu iecerējis to kā joku, bet tas izskan kā jautājums.

Zārks nočīkst Ieva pagriežas uz sāniem un uzliek vienu roku man uz krūtīm. Viņas elpa silda manu vaigu. Muļķīt. Kā gan es varētu tevi pamest pēc visa tā, ko esam piedzīvojuši kopā?

-     Ko tad tādu esam piedzīvojuši kopā? Tu runā par helikopteru?

-    Helikopteru, viņa atbild, un visu pārējo. Viņas lūpas pieskaras manam kaklam, valgas un vēsas. Es jūtu, ka viņa smaida, kaut gan jau ilgu laiku neesmu redzējis viņas seju. Tik ilgu laiku.

-      Helikopteru mēs labi nostrādājām, es bilstu. Tumsā man pat nevajag aizvērt acis, lai to atcerētos. Ugunīgā saulespuķe debesīs. Plastmasas un metāla lie­tus. To viņi neaizmirsīs.

-     Tādas lietas neaizmirst.

-     Viņi mūs vajās par to.

-    Aha.

Viņi mūs vajāja par to. Šī doma man nelūgta iešaujas prātā, un es asi nodrebu. Tā ir jauna doma, taču liekas sena, pazīstama un patiesa. Tāpēc mēs esam šeit.

-     Ko tu teici, mīļais?

-     Mēs šeit esam helikoptera dēļ.

Viņai aizraujas elpa. Klusāk, dārgais. Mūs sadzirdēs.

Man aizžņaudzas kakls, es ieklausos, taču troksnis ārpusē nešķiet skaļāks kā iepriekš. Viņi mūs notvēra, es nočukstu.

-    Nerunā tā, Ieva saka skumīgi, klusi un pavir­zās projām no manis.

-     Bet tā ir patiesība.

Un tad Ieva pazūd; izgaist viņas smarža, un izgaist viņas siltums, un es palieku viens tumsā. Viens ar pīks­tēšanu un skrapstēšanu taču tagad man ir vienalga. Es aizveru acis un gaidu, kad viņi tiks man klāt. Es gaidu, kad koks sāks plaisāt un pasaule iegāzīsies manā zārkā.

Es gaidu, kad mani aprīs.

Es atgriezos sevī, lamādamies tik skali, ka babuška ejas otrā pusē pamodās no pieslēguma. Kundzes acis skarbi samiedzās, un viņa savilka savu pabalējušo dzel­teno lakatu ciešāk ap ausīm it kā vēlēdamās pasargāt tās no maniem vārdiem.

-    Izviņiķe, es atvainojos, samirkšķinādams acis, lai kārtīgi pamostos. Saša… ko viņi tev ir nodarījuši?

Babuška tikai papurināja galvu. Viņa kādu brīdi blenza uz mani, it kā lai pārliecinātos, ka neizdvesīšu ne skaņas, tad novērsās un atkal atslāba pieslēgta cil­vēka inertajā mierā. Gluži tāpat kā pārējie divdesmit pasažieri, kuri snauduļoja vagonā, ietinušies apdriskātos mēteļos un izdilušās segās, lai kaut nedaudz pasargātu sevi no vakara dzestruma.

Ārā bija iestājusies nakts. Pulkstenis liecināja, ka droši vien jau atradāmies Autonomajā Baltijā, taču līdz Rīgai vēl atlika kāds laiciņš. Es vēlējos iekrist miega melnajās skavās, bet aiz nomoda vārtiem gaidīja Saša. Notverts slazdā.

Man bija jāsavaldās, lai atkal nenolamātos. Kāpēc gan es toreiz piekritu palīdzēt ar helikopteru? Veselus

trīsdesmit gadus mūsu somnisko saslēgumu laikā mēs ar Sašu bijām bagātinājuši viens otra dzīvi viņš kā zināt­nieks, es kā karavīrs. Bēdīgi slavenās Krievijas-Amerikas Kultūras Apmaiņas Programmas tipiski dalībnieki, mēs dzīvojām otra ķermeni, kamēr paši nakti gulējām. Mēs domājām viens otra domas, mīlējām viens otra mīlestī­bas. Tad parādījās Ieva un tas nolādētais lidojošais lūz­nis, un nu Saša bija kļuvis gandrīz par dārzeni. Viņa prā­tam nepārtraukti uzbruka, un viņam palīdzēt līdz manai atbraukšanai varēja tikai Dima.

Dima… Es centos iztēloties viņa platos, slāviskos vaibstus, smaidu, kas atkalredzoties atplauks viņa sejā, vārdus “man tevis pietrūka, brāl” uz viņa lūpām. Bet tas bija grūti. Viņš par brāli uzskatīja tikai Sašu, ne mani. Man nebija vajadzīgas Džeksona-Vellesa teorijas, lai to izskaidrotu, šo mācību man bija sagādājis paša tēvs -, tomēr es vēl arvien spēju vārds vārdā nocitēt fragmentu no raksta “Par identitātes kontinuitāti”:

“Atšķirībā no ikdienas saslēguma, kura laikā ķirurgs var saslēgties ar pacientu, aktieris ar reālo varoni, kuru tēlo, vai pat divi mīlētāji viens ar otru, ilgtermiņa somniskie saslēgumi būtiski maina iesaistīto dalībnieku psihi. Pašidentifikācija izplūst un transcendē šauras parveljāniskas definīcijas par pretstatu starp vienu un daudziem, starp sevi un citu, starp manu un tavu. Vienlaikus saslē­guma partneriem ir jāsadzīvo ar saviem tuvākajiem, kuri, nebūdami pieredzējuši šādas pārvērtības, parasti ar grūtībām pieņem to sekas.”

Cik patiesi vārdi, it īpaši attiecībā uz Dimu…

Ap pusnakti mēs ieripojām Rīgā. Caur Sašas acīm es šo pilsētu biju skatījis vai miljonu reižu, bet deta­ļas, kas saslēgumā saplūda ar fonu, tagad izsauca mani gan bijību, gan nemieru. Pēterbaznīca, izgaismota pret naksnīgajām debesīm, tās staltās līnijas, apdvestas ar smalku skaistumu, ko nekad nebiju manījis. Pilsētas gaismas, kas kā neskaitāmas zeltainas saules spēlējās uz Daugavas virsmas. Bet arī depīgas policijas būdas uz katra otrā stūra. Tūkstošiem prezidenta Bagatska seju, salīmētas uz sienām un reklāmas vairogiem. Sašam/man Rīga bija mājas. Man vienam pašam pilsēta atgādināja savādu sapņu valstību skaistu un pazīstamu, taču vienlaikus naidīgu ēnu aizplīvurotu.

Tad, kad skatienam parādījās Centrālā stacija, vairums manu ceļabiedru bija pametuši pieslēgumu un raudzījās ārā pa logu ar miglainām acīm. Tikai uz babušku ejas otrā pusē pieslēgumā pavadītās stundas nelikās atstājušas nekādu iespaidu. Viņa darbojās ar pāris tīkliņiem, kas vai plīsa no taukainām papīra paciņām. Kad viņa piecēlās, lai dotos uz izeju, es vainīgi uzsmaidīju, bet vecā sieviņa tikai nokrekšķējās un kaut ko pie sevis nomurmināja.

Es ieraudzīju Dimu sēžam uz platajām marmora kāp­nēm stacijas priekšā un vērojam satiksmi, kas kustējās pa Federācijas bulvāri. Nopētīju viņu no stacijas ēkas izejas puskrēslas. Ieraudzītais mani neiepriecināja. Viņš bija tērpies saburzītos džinsos ar apspurušiem galiem, nevis vienā no saviem ierastajiem, labi izgludinātajiem uzvalkiem. Gaidīdams Dima pa brīdim ievilka dūmu no vecmodīgas nikotīna cigaretes es nezināju, ka viņam piemīt šāds ieradums.

Pirkstu drebēšana, ko varēja labi pamanīt, viņam paceļot cigareti, gan nebija nekas jauns, tāpat kā vaiga raustīšanās stindzinoša miesas savilkšanās ik pēc divām trim sekundēm. Arī Dimam bija paredzēts pieda­līties Kultūras Apmaiņas Programmā. “Dzīvo divas dzī­ves,” tolaik aicināja reklāma. “Savējo, kad esi nomodā. Sava drauga, kad esi aizmidzis.” Tomēr Dimam nepavei­cās. Viņa implanti sagāja uz īso instalācijas brīdī. Tas nozīmēja, ka viņš nekad nevarēs pieslēgties tīklam. Ka viņam nekad nebūs pieejama tiešā neirālā saskarne. Pagāja vairāki gadi kopš traumas, līdz Dima atkal iemā­cījās staigāt un runāt bez stostīšanās.

Es dziļi ieelpoju un piespiedu sevi doties uz priekšu.

-     Dima.

Viņš satrūkās, it kā es viņam būtu iesitis, un gandrīz nometa cigareti, bet acis uz mani gan nepacēla. Sveiks, Džon, viņš sacīja angliski ar pamatīgu akcentu. Tu atbrauci.

“Man tevis pietrūka, brāl,” es gribēju teikt, bet ne­uzdrošinājos. Sauc mani par Žeņu, es krieviski sa­cīju. Būšu tavs brālēns. Būs mazāk uzkrītoši.

Dima atkal satrūkās un šoreiz paskatījās augšup uz mani ar asu, vērtējošu skatienu, kādu viņš ne reizes nebija veltījis Sašam/man. Vai tu runā krieviski?… Ak jā, protams…

Man nācās krietni piepūlēties, lai akcents nebūtu pārāk jūtams, valodu es zināju ne sliktāk par kuru katru vietējo, tomēr man trūka atbilstošo balss muskuļu treniņa, bet es nevēlējos to mēģināt izskaidrot. Dima,

es esmu Saša, atgādināju. Saša esmu es. Es esmu tas pats puika, ar kuru kopā tu uzaugi Ezera ielā.

Es baidījos, ka viņš to noliegs vai apstrīdēs, bet Dima tikai sēdēja un klusēja. Tad beidzot viņš nospļāvās uz pakāpieniem, uzrausās kājās un devās projām, saraus­tīti sperdams soļus, it kā katra no kājām kustētos citā ritmā. Es noliku mašīnu aiz stūra, viņš izmeta pāri plecam.

Es sekoju Dimam. Vai paps ir pilsētā?

-    Es viņam neko neesmu teicis. Un neteikšu, līdz viss būs galā.

-    Vai viņam ir sliktāk?

-     Ir bijuši labāki laiki. Džo… Žeņa, lūdzu, nerunāsim par manu tēvu.

Gribēju bilst, ka viņš bija arī mans tēvs. Jo īpaši pēc tam, kad manējais mani nodeva. Katru vakaru es devos pie miera Bronksvilā, lai nonāktu Rīgā un dzīvotu saulai­nas dienas, papa vērīgā skatiena uzraudzīts.

-     Labi, es tā vietā noteicu. Pie velna Džeksonu-Vellesu. Parunāsim par Sašu. Kas īsti notika?

-     Tu taču tur biji, vai ne? Viņš sabruka ielas vidū.

Mēs nogriezāmies ap stūri, un es paspēru pāris soļu

sānis, lai izvairītos no apgāztas atkritumu urnas. Nē, tobrīd manis tur nebija. Vai esi uzzinājis, kurš vainīgs?

Dima atslēdza savas volgas signalizāciju; Federācijas laiku auto ugunis spoži uzzibsnīja. Es cerēju, ka tu zināsi, viņš sacīja, kad kāpām mašīnā. Es domāju, ka tu zini visus viņa noslēpumus.

Izteiksme, ar kādu viņš to pateica, mani darīja pie­sardzīgu tajā teju izskanēja pārmetums. Dima nekad

nebija izrādījis greizsirdību pret saikni, kas bija kopīga mums ar Sašu, un es viņu par to vienmēr biju cienījis.

-     Saša un es… Beidzamajā laikā mēs saslēdzāmies retāk nekā iepriekš. Pēdējos mēnešos viņš krietni izmainījās. Nerunāja ar mani un ļoti vēlu palika nomodā, lai es ne­varētu miegā saslēgties ar viņu.

-     Lieliski. Dima iebāza atslēgu aizdedzē šī volga bija invalīdiem paredzēts modelis ar rokas vadību un pagrieza to. Dzinējs pāris reižu noklepojās un tad ierū­cās. Mēs izbraucām satiksmes straumē. Tātad Saša no tevis izvairījās. Vai tu vari viņam to pārmest pēc visa tā, kas notika?

-     Vai… vai Saša pēdējā laikā bieži viņu pieminēja?

-     Manā klātbūtnē nē. Pēc bērēm vispār tik tikko pārmija ar mani kādu vārdu.

Es aizmiedzu acis, lai atvairītu baisās ainas, bet tas nelīdzēja. Izraktais, gaidošais kaps. Rēgainā izteiksme to nedaudzo, kas bija uzdrošinājušies atnākt uz bērēm, sejās. Tas, kā, atslābstot nāvē, bija iegrimuši Ievas vaigi. Viņai nevajadzēja mirt.

-     Ko tad jūs sagaidījāt pēc tā, ko bijāt izdarījuši? Pie velna, viņi varētu nošaut mani par to vien, ka sarunājos ar tevi.

-      Es zinu. Es būtu varējis pastāstīt viņam par visiem piesardzības pasākumiem par to, ka ceļoju caur Maskavu, izmantojot viltotu pasi, tomēr tā likās esam gļēvuļa atbilde.

-    Saša nav nekāds revolucionārs, Dima sacīja, balsij pēkšņi teju aizlūstot. Nolādēts, viņš ir universitātes

profesors. Viņam nevajadzēja līst ne tuvu tam visam jūsu idiotismam.

Man nebija ko atbildēt uz šiem vārdiem, tāpēc vien­kārši skatījos ārā pa logu. Mēs nogriezāmies uz dienvi­diem un braucām tālāk pa Krasta ielu platu maģistrāli paralēli Daugavai. Vecpilsēta palika mums aiz muguras, gar ielu stiepās bezgaumīgi izgaismotu lielveikalu rinda. Tā šķietami ne ar ko neatšķīrās no tūkstošiem līdzīgu ielu mājās, Amerikā. Tas bija šo Eirāzijas brīvā tirgus dik­tatūru noslēpums no ārpuses atšķirību pamanīt bija grūti.

-    Vai tu domā, ka pavēli deva Komisārs? es beidzot pavaicāju.

Dima paskatījās uz mani, savilcis uzacis augšup.

-     Kā no kapa? Nē, to nedarīja ne Komisārs, ne kāds no viņa cilvēkiem. Te, Rīgā, nav nekā tāda kā jūsu Ņujorkas Kārtības vienība. Te nevar tā vienkārši pavēlēt likvidēt problēmu.

Komisārs bija miris? Interesanti. Pie mums nemaz tā nenotiek. Mums ir vajadzīgs tiesas rīkojums un ties­neša paraksts, pirms kaut ko tādu darām.

-    Jā, jā. Es gribēju teikt, ka oficiālas personas šādas pavēles nedod. Tu atrodies Krievijā. Ja korporācijas redz, ka Tēvzemei draud kāda problēma, viņi ar to tiek galā. Nolādētā hegemoniskā simbioze. Bet tu jau zini, kā tas ir. Tu uzspridzināji to helikopteru.

-      Uzspridzināju, es piekritu un vairs nebildu ne vārda. Helikopters bija manu roku darbs, tur Dimam nevarēju iebilst. Viss sākās ar Ievas domu, kas radās pēc visa, ar ko viņa bija saskārusies, strādājot “Latvijas

Ziņnesī”. Pieredzētais naktīs viņai rādījās murgos tās bija neģēlības, kuras pat viņas pagrīdes ziņu lapa neuz­drošinājās publicēt. Helikopters bija Ievas projekts, taču viņa nebūtu spējusi to paveikt vienatnē un arī Saša to nespētu. Man nebūtu vajadzējis piekrist viņiem palīdzēt, taču Ieva strīdējās ar Sašu karsti, uzstājīgi, kā viņa to prata. “Brīvība” bija kas vairāk nekā tikai vārds, kad tas nāca no Ievas mutes, liesmojoša skatiena pavadīts. “Brī­vība” un “taisnīgums”, un “demokrātija”. Pēc tam Saša centās pārliecināt mani. Mēs gandrīz nekad nestrīdējā­mies saslēgumā mēs teju vienmēr bijām kā viens -, tomēr tajā reizē viņš ar mani sastrīdējās.

Man vajadzēja uztvert to kā brīdinājumu. Viņš ļoti mīlēja Ievu, un mīlestība spēja viņa miermīlīgo dabu vērst nežēlīgu. Tomēr es pakļāvos Sašam. Tas būs labs darbs, es sev iegalvoju. Tajā helikopterā vajadzēja būt Sverovskim, Tēvzemes Principa un Šķiru Sabiedrības garīgajam tēvam. Viņam ir jāmirst, es sev iegalvoju.

Tāpēc es saslēdzos ar Sašu, mēs izgatavojām bumbu un Sverovskis galu galā arī mira. Bet mira arī Ieva, kāds tika klāt Sašam, un Tēvzeme nekur nepazuda.

Svētās Marijas Saslēgumu klīnika atradās pašos pilsē­tas dienvidos, paretā egļu mežā, caur kuru veda zemes­ceļš. Bez šaubām, vieta bija izvēlēta, lai nodrošinātu zināmu privātumu labākās sabiedrības pārstāvjiem, kad tie devās ārstēt savu orģiju sekas. Kad iebraucām mežā, es nolaidu logu, lai ieelpotu sveķu, sūnu un skuju svai­gumu.

-     Vai atceries, kā es toreiz apmaldījos mežā pie Krimuldas? Jautājums nāca pār lūpām viegli tā, kā

to būtu varējis uzdot Saša/es, taču es neuzdrošinā­jos paskatīties uz Dimu, lai redzētu viņa reakciju. Es sēņoju, un sākās negaiss. Es tikai gāju lokos ar savu gaileņu grozu, nosalis, izmircis un pārbijies pārbijies, ka nekad vairs neredzēšu sauli, pārbijies, ka tūlīt no puskrēslas izlēks Baba Jaga un aprīs mani. Kad es izdzir­dēju, kā jūs ar papu saucat mani Aleks… Saša… Saņka… Saša… tas bija tāds atvieglojums.

Iestājās neveikls klusums. Es pabāzu galvu ārā pa logu, lai vēsais gaiss sabužinātu manus matus, un izli­kos, ka man ir vienalga. Tad ierunājās Dima: Gailenes mēs vakarā sacepām.

Es paskatījos uz viņu un iesmējos. Tu tā pieēdies sēnes, ka visu nakti nosēdēji uz poda.

Dima uz mani nepaskatījās, bet viņa lūpas notrīsēja smaidā. Tikko jaušamā smaidā turklāt tas pazuda tik­pat ātri, cik parādījies, tomēr man ap sirdi kļuva siltāk.

Mēs novietojām mašīnu plašā, atvērtā stāvvietā zem klīnikas un ar liftu uzbraucām augšā. Spilgtās slimnīcas gaismas apspīdēja uzņemšanas telpu, kas bija gana plaša krietnam ducim apmeklētāju, bet es manīju tikai uzkrā­sojušos reģistratūras māsu, kura sēdēja aiz letes, un jaunu, uzvalkā ģērbušos skinhedu, kurš pīpēja, iezvēlies vienā no mīkstajiem krēsliem, droši vien kādas sensua zvaigzneles nolīgts muskuļu klucis. Viņa cigaretes dūmi jaucās ar mākslīgo puķu aromātu, kuram, bez šaubām, bija paredzēts nomākt klīnikas antiseptiku smārdu, tas viss kopā veidoja šķebinošu smaržu kokteili.

-    Mēs pie Aleksandra Volkova, Dima pavēstīja reģis­tratūras māsai, nosaukdams Sašas pilno vārdu. Likās, ka

jaunkundze viņu nedzird. Kad Dima teikto atkārtoja, viņa pacēla acis. Viņas skatiens, sērijveida saslēdzējiem raksturīgā truluma aizmiglots, lēnām pārslīdēja no Dimas uz mani un atpakaļ. Pēc krietnas vilcināšanās viņa pamāja uz durvīm telpas tālajā galā.

Es atskatījos uz māsu, pirms mēs cauri durvīm izgā­jām gaitenī, nodomādams, vai tikai viņa šeit neatpelna pašas ārstēšanās izdevumus. Citas, labākas iestādes nebija?

-     Labāku es nevarēju atļauties, Dima teica. Es… zini, ar biznesu pēdējā laikā diez ko neiet. Pat šo ūķi es nevarētu atļauties, ja tu nebūtu atsūtījis naudu.

-     Ko nu par to, es noteicu. Naudas pārskaitījumi bija riskanti gluži iespējams, visus ar Sašu saistītos novēroja -, taču tas nebija nekas salīdzinājumā ar risku ierasties te pašam, vienalga, vai braucu caur Maskavu vai ne.

-     Vai tu kādu nogalināji, lai tiktu pie naudas?

Tas bija skarbs jautājums, mests man kā zābaks krau­painam sunim. Zināju, ka nevajag atbildēt, bet mani pār­ņēma atmiņas par Džeku Keru. Beigās viņš lūdzās mani, asarām līstot pār vaigiem. Viņš bija sīks heroīna dīleris, kurš ķērās pie slepkavībām, lai tiktu vaļā no konkurences tuvākajā apkārtnē. Tikai tādus draņķus Ņujorkas Kārtība uzticēja saslēdzējam ar ārzemju partneri, kuram nebija ne mazāko cerību saņemt pieeju konfidenciālām lietām. Saslēdzējam, kurš bija kļuvis par algotu karavīru bez kāda racionāla pamatojuma vienkārši tāpēc, ka viņam vajadzēja kādam nodarīt sāpes, tāpēc, ka vajadzēja izlā­dēt dusmas.

Ar savām dusmām es biju ticis galā. Ar Sašas palī­dzību tās bija palikušas pagātnē.

-     Man tas nesagādāja prieku.

Atbildes vietā Dima tikai kaut ko norūca. Viņš atgrūda durvis, un mēs iegājām mazā istabiņā, kuras sienas bija nokrāsotas pavasara debesu ziluma krāsā. Vienīgais logs vērās naktī. Zem tā atradās galds, nokrauts ar pamatī­gām kastēm un vadu žūkšņiem, kuri kopā veidoja manu­ālo pieslēguma platformu. Līdzās galdam, piestumta pie sienas, stāvēja pašaura gulta. Gultā ar IV sistēmu vēnā gulēja Saša, un viņa seja sterilajā gaismā likās slimīgi bāla.

Saša gulēja nekustēdamies, bet tomēr nešķita mie­rīgs. Viņa seja smalkiem kauliem, it kā asāk izcirsts Dimas sejas variants bija savilkta grimasē. Ja Dima lepojās ar platiem pleciem, tad Saša vienmēr bija bijis tievs, reizēm pat likās izkāmējis, bet tagad viņš izskatī­jās teju izsalcis šādu izteiksmi Saša/es nekad nebijām redzējuši spogulī. Trīcēdams pie visām miesām, piegāju pie Sašas un atglaudu pāris sprogaino cirtu no pieres. Es jutos tik savādi it kā pieskartos sev pašam ar kāda cita pirkstiem.

-     Vai viņi izmēģināja elektrosupresantus? es vai­cāju.

-     Un Furjē atpārotājus, un kontravirāļus. Problēma ir pārāk dziļi. To nevar dabūt ārā, nenoārdot viņa sma­dzenes.

-     Vai ražotājs ir zināms?

-     Standarta implantu programmatūras atjaunināša­nas sistēma. Laikam ASCENTII. Acīmredzot uzbrucēji to

ir uzlauzuši, izdzēsuši saturu un ielādējuši kaut ko pašu uzprogrammētu. Kaut kādu racēju.

-    Skaidrs, es nodrebēdams sacīju. Tūkstošiem mazu nadziņu, kas skrāpējas pret koku. Skaidrs.

-      Turklāt… Dima saminstinājās, cieši vērodams mani, it kā baidītos no manas reakcijas. Tas nav viss. Daži lasījumi, ko ārstiem izdevās piefiksēt, norāda uz izdedzināšanas funkcijas klātbūtni.

Es sastingu turpat uz vietas, blenzdams uz Dimu. Izdedzināšana noārdīja visus saslēgumus. Padarīja cil­vēku nespējīgu savienoties. Pēkšņi man bija grūti pat domāt. Man… man ir jāsaslēdzas ar viņu, es sacīju. Vajadzīga tiešā neirālā saskarne. Tas būtu labākais vari­ants.

-      Tiešā saskarne? Dimas balss dusmās iedrebē­jās. Tik riskantu…

Viņš aprāvās, jo aiz mums pavērās durvis un kāds ienāca telpā. Tas bija skinheds no uzgaidāmās telpas.

-    Volkova kungs? viņš vaicāja plakanā balsī ar akcentu. Laikam latvietis.

-    Jā, atsaucās Dima.

-     Labi… skinheds noteica un iebāza roku kabatā. Tad runām laika vairs nebija. Es sāku kustēties, pirms viņa roka iznira no uzvalka, jo manās dzīslās triecās adrenalīns un apmācības gadi kliedza: “Briesmas!”

Es metos uz priekšu. Ieraudzīju, kā viņš mēģina pacelt pistoli. Nolidoju sešas pēdas pa gaisu.

Apdullinošs šāviens.

Ar plecu ietriecos viņam kājās. Sagrābu tās un ar visu spēku gāzos uz priekšu. Vienā mudžeklī mēs novēlāmies

uz grīdas. Es mēģināju saķert roku ar ieroci. Bāc, vēl viens šāviens. Beidzot sagrābu roku ar savu kreiso, bet nevarēju to noturēt. Pasniedzos ar labo, sagrābu viņa uzvalku un uzvēlos skinhedam virsū.

Viņš spēra man pa kājstarpi, netrāpīja, spēra vēlreiz. Šoreiz veiksmīgāk, kaut gan ne tiešā trāpījumā. Man acīs saskrēja asaras. Ietriecu pirkstus viņam sejā. Taustījos, taustījos, taustījos, cenzdamies uziet viņa acis. Atradu tās; skinheds iekliedzās. Roka ar ieroci saspringa. Es to pagriezu, pagrūdu apakšā celi, triecu to lejup. Lūza kauls. Viņš vēlreiz iekliedzās.

Tad es situ dūri viņam sejā. Vēlreiz, vēlreiz, vēlreiz. Viņš saļima, tomēr es nespēju apstāties. Vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz.

Saša/es būtu apstājušies.

Šī doma ļāva man atgūt savaldu un sapratni. Tai sekoja nelabuma vilnis. Skinheda seju klāja asinis, viņa ķermenis gulēja, saļimis bezsamaņā jebkāda jēga var­mācībai bija zudusi. Vai tā tu esi ticis galā ar savām dus­mām? Vai par tādu nezvēru tu esi pārvērties bez Sašas, kurš varētu apturēt tavu roku?

Pārdomām nebija laika. Es atbrīvoju šaujamo no vīrieša sažņaugtajiem pirkstiem, tad nometos uz ceļa un metodiski pārbaudīju viņa kabatas. Vai ar tevi viss kārtībā? es pajautāju Dimam, pametis skatu aug­šup.

-     Tu… viņš iesāka. Dimas seja bija pelnu pelēka un raustījās krietni stiprāk, nekā es jebkad iepriekš biju redzējis. Bojātie nervi drebēja gandrīz nepārtraukti. Ej. Vācies! Atstāj mūs vienus!

-      Mums ir jāiet abiem, es teicu, pieceldamies kājās. Lai kas būtu šis klauns, droši vien ciemos pie mums traucas vēl bars tādu pašu. Iespējams, viņam pat ir saslēguma partneris, kurš šobrīd mostas ļoti nikns. Es devos pie gultas. Un mums ir jāņem līdzi Saša.

-      Nē! Dima iesaucās, aizstādamies man priekšā. Tur stāvēdams, viņš izskatījās nobijies, ļoti nobijies, tomēr vienlaikus viņā jautās drosme, it kā nostāšanās pret mani būtu pārgalvīgākais un bīstamākais, ko viņš jebkad dzīvē ir darījis. Ej. Un savāc savus slepkavnie­ciskos draudziņus līdzi! Mūsu dzīvē ir bijis gana tevis izlietu asiņu.

-     Ko? es neizpratnē blenzu uz viņu. Ak nē, šis džeks nemēģināja novākt mani. Viņš nevarēja zināt, kas es tāds esmu, vismaz ne konkrēti citādi viņš nebūtu nācis viens. Nē, es domāju, ka tie, kuri ielaida Sašā to racēju, saprata, ka te ir darīšana ar saslēgumu, tāpēc atsūtīja šo rīkļurāvēju, lai paskatītos, kas atnāks pie Sašas. Vienkāršas lamatas man vajadzēja to nojaust. Un es būtu to nojautis, ja vien domātu skaidri.

-     Bet ko gan tas…

-     Mums nav laika, es viņu pārtraucu. Mums jānogādā Saša kādā drošā vietā. Kusties. Es uzgaidāmajā telpā manīju gultu uz riteņiem.

Dima pārstāja strīdēties, bet viņa sejā neredzēja piekrišanu manam plānam, tikai bālu, sviedriem klātu šoku. Viņš aizgāja sameklēt gultu. Es tikmēr atslēdzu Sašu no intravenozās sistēmas un nostiprināju katetru pie kājas. Kad pacēlu Sašu no palagiem, mani pārstei­dza tas, cik viegls viņš bija, tikai nieku smagāks par

izstīdzējušu pusaudzi. Sašā nenoraustījās ne muskulis, kad mēs garām bezsamaņā gulošajam skinhedam izstū­mām viņu no istabas un nogādājām līdz liftam. Reģistra­tūras māsa bija pagaisusi droši vien viņai bija samak­sāts vai arī viņa bija novākta -, tāpēc, vedot Sašu uz stāvvietu, neviens mums nestājās ceļā.

Kad bijām apguldījuši Sašu uz volgas aizmugurējā sēdekļa, Dima man vaicāja: Kurp mēs viņu vedīsim?

-      Nekur, es atbildēju. Jebkur. Es pieņemu, ka mašīnā ir saslēguma traucētājs. Šī ierīce, spilgta mūsu laikmeta iezīme, atradās visos mājokļos un vairumā transporta līdzekļu pretējā gadījumā tu varēji sēdēt pretī savam mīļotajam un nezināt, kas vēl vēro tevi ar viņa acīm.

-     Vai domā, ka viņi izseko Sašu?

-    Ja viņi ielika racēju, tad kāpēc lai viņi neieliktu arī izsekošanas ierīci?

Mēs iekāpām mašīnā, un Dima to iedarbināja. Es palūkojos apkārt, meklēdams traucētāja komunikāciju paneli senatnīgajā volgā tam bija jābūt īpaši ierīko­tam, jo tās ražošanas laikā rūpnīcas komplektācijā tādu vēl nebija, tomēr paneli nekur nemanīja.

-    Zem tava sēdekļa, Dima noteica, vienlaikus mēģi­nādams kaut ko sataustīt zem savējā.

Mazliet pārsteigts, es noliecos uz priekšu un sāku čamdīt zem sēdekļa, pūlēdamies kaut ko saskatīt tumsā. Tur nekā nebija. Es saviebos un pacēlu acis. Es ne­varu…

Dima sēdēja, pavērsis pret mani pistoli. Sviedru lāses garās tērcītēs tecēja lejup pa seju, un viņa roka trīcēja.

Tomēr ieroča stobrs ne mirkli nenovērsās no manām krūtīm. Pietiek, viņš raupjā balsī teica.

Es biju apmulsis, apjucis, nosalis. Man gribējās rau­dāt, redzot bailes brāļa sejā. Man gribējās izraudāt visas savas asaras.

Ļoti uzmanīgi apsēdos savā sēdeklī taisni. Dima, es vaicāju. Kas par problēmu?

-     Gedevans Skripačs, viņš sacīja. Lūk, tā ir prob­lēma. Vai tu atceries Gedevanu?

Es blenzu uz Dimu, mēģinādams kaut ko saprast. Es atceros viņu.

Dima saknieba lūpas. Vai atceries, ko tu izdarīji ar viņu?

Kā gan lai es to aizmirstu? Saša izsauca mani, un tajā rītā es metos uz Bronksvilas vidusskolas tualeti, lai saslēgtos ar viņu. Tad Saša/es bijām Rīgā. Mūsu dūres klāja asinis. Mūsu priekšā zemē gulēja tievs puika ar asi­nīm notrieptu seju, asinīm saķepinātiem matiem. Viņa deguns bija salauzts. Un mūsu dūre, kas bija sašķaidījusi šo degunu, nelāgi sāpēja. Es atceros.

-     Kad tevis nebija klāt, Saša bija miermīlīgs, Dima teica. Viņam rūpēja tikai vēsture un pētījumi. Un vēl viņš gādāja par papu. Tu viņu saindēji.

Es gribēju Dimam izstāstīt visu, kas bija noticis tajā dienā, visu par Gedevanu Skripaču un viņa lielo muti, taču Dimas skatiens mani apturēja. Viņš izskatījās nobi­jies, jā, bet vienlaikus arī nepiekāpīgs, gandrīz lepns, un es nespēju viņu sāpināt ar patiesību. Es devu Sašam spēku, es sacīju tā vietā. Es aizstāvēju viņu brīžos, kad citi būtu viņu sabradājuši.

-     Aizstāvēji viņu? Dima pārvaicāja. Es redzēju, par ko tu viņu esi padarījis. Tas vājprāts ar helikopteru bija iespējams tikai tevis dēļ. Visa tā slepkavošana. Un pēc tam, pēc tam… viņš mēģināja padarīt sev galu. Viņš mēģināja ielaist lodi sev galvā. Un būtu to izdarījis, ja es viņu neapturētu.

-     Nē! es iesaucos. Neticu. Es tiešām nespēju tam noticēt. Saša to nebūtu darījis. Tad es aptvēru, ko tikko bija pateicis Dima. “Ja es viņu neapturētu.” Mani pārņēma tukšuma sajūta. Vai to cūcību Sašas galvā iebāzi tu? Vai tu mēģini mani atslēgt?

-    Tev nav vietas mūsu dzīvē.

-     Tas mūdzis klīnikā… bija tevis nolīgts, vai tā? Tu viņam samaksāji, lai viņš mani novāc. Tavu brāli!

-    Man ir tikai viens brālis, atteica Dima stīvā balsī, un tad viņa īkšķis pavirzījās pistoles drošinātāja virzienā.

Viņš bija lēns, tik lēns, ka citā reizē es būtu aprau­dājies. Tāda apņemšanās viņa acīs un ķermenis, kurš nespēja to īstenot. Es pasitu sāņus roku ar pistoli un triecu labo dūri pret Dimas žokli. Viņš ievaidējās un atsprāga atpakaļ. Pagriezdamies sāņus, es satvēru roku ar pistoli, pacēlu to virs galvas un nolaidu sev priekšā. Pašāvu elkoni tai pāri un triecos lejup, izmežģīdams Dimas plecu. Viņš iekliedzās, un pistole izšļuka viņam no pirkstiem.

Citā reizē es būtu apraudājies.

Dima sāpēs elsoja un nebeidza lādēties skarbākajiem krievu lamuvārdiem, kādus vien es biju dzirdējis nākam pār viņa lūpām. Tomēr es jutos pārāk iztukšots, lai liktos par to zinis. Es vairs nespēju skatīties uz viņu, nespēju

atrasties viņa tuvumā. Es pasniedzos garām Dimam, lai atvērtu vadītāja puses durvis, tad ar spēju triecienu izgrūdu viņu no mašīnas. Tad pārmetos šofera vietā, iedarbināju volgu un sāku braukt. Aizcirtu durvis un no stāvvietas ieslīdēju naktī.

Tu atkal bēdz. Tev tas lieliski izdodas. Viņi tevi nodod, un tad tu bēdz. Vispirms tavs tēvs, tagad tavs brālis.

Es iespiedu gāzes pedāli grīdā, un volga cauri mežiņam izbrāzās uz Krasta ielas. Es paspēju samest mašīnu, lai izvairītos no pretimbraucošā KAMAZ. Kravinieka taurējienu pārkliedza šofera lamas, bet es īsti nedzirdēju nedz vienu, nedz otru. Es braucu arvien ātrāk un ātrāk, līkumodams cauri retajai satiksmei, neuztraukdamies, ka varu kaut kur ietriekties. Es gandrīz vēlējos kaut kur ieskriet. Gaidīju, kad adrenalīns beidzot iedarbosies un sadedzinās saltumu, kas bija iemitinājies manī.

Tas neko nesadedzinās. Tu nes šo aukstumu sevī kopš pagājušās reizes, vai ne? Šis aukstums padarīja tevi par slepkavu. Šis aukstums esi tu pats.

Ceļš acu priekšā izplūda, un es aptvēru, ka raudu. Mani vaigi bija vēsi un slapji asaras bija sen aizmirsta, savāda un mulsinoša sajūta. Es nevēlējos vēlreiz ko tādu piedzīvot. Dima nelīdzinājās manam tēvam. Dima bija vienkārši apjucis.

Bet nē, viņi taču ir vienādi. Pilnīgi vienādi. “Es negribu to nolāpīto ruskiju zem sava jumta." Vai tad tas nebija tas, ko tētiņš tev paziņoja? “Vai nu lai tinas viņš, vai tinies tu.”

-     Kas tevi pārvērta, Dima? es vaicāju, vēlēdamies, kaut viņš spētu to dzirdēt un dzirdēdams saprastu, ka man sāp. Kas tevi pārvērta?

-     Nekas viņu nepārvērta, nočerkstēja Saša.

Atskanot balsij, es satrūkos un gandrīz atlaidu stūri. Cenzdamies noturēt volgu uz ceļa, es pa pusei pagrie­zos sēdekli, bet pēkšņi tēraudcietas rokas sagrāba manu kaklu. Divi īkšķi ieurbās galvaskausa pamatnē, saspiez­dami manus implantus, lai rastos kontakts. Es pārvēr­tos, Saša iečukstēja man ausi. Viņa elpa bija silta un valga un mazliet sasmakusi.

Mana pasaule sagrīļojās. Es sāku zaudēt dzirdi, tad tausti, tad redzi. Iegremdēšanās, mans prāts paguva aptvert, un es sagatavoju sevi. Vispirms no pasaules pagaisa krāsas, tad tā kļuva melnāka un melnāka, un melnāka… Likdams lietā pēdējās apziņas skrandas, es strauji nobremzēju un nogriezos pa labi, uz braucamās daļas nomales. Grimdams tumsā, izmisīgi parāvu rokas bremzi, bet vairs nejutu rokturi vai drīzāk nejutu savas rokas. Es biju slazdā.

Ieslodzīts tumsā. Zārka dēļi man zem muguras sāpīgi spieda. Sev visapkārt es dzirdēju tos radījumus. Tos, kuri gaida ārpusē. Viņi nekad nenogurst. Viņi tikai turpina skrāpēt. Un sačukstēties. Es zinu Dimas racēji grib mani izdedzināt no prāta. Šī doma uzdzen man šausmas.

Nebaidies, Saša/es nodomājam. Nē, tie neesam Saša/ es. Saša turas pa gabalu no manis. Ir laiks.

Nē, es viņam saku. Es mūs dabūšu ārā no šejienes. Tikai atlaid mani.

Tu vienmēr mani aizstāvēji. Tagad tu to vairs nespēj. Manī ir inde, un es tai neļaušu saindēt tevi.

Tu esi mans brālis. Vairāk nekā brālis.

Tas tiesa, Saša piekrīt. Daudz vairāk. Viņa mūsu dūres sāpīgi triecas pret zārka cieto sienu. Priede čīkst. Viņš sit vēlreiz un vēlreiz. Ārpusē apklust skrapstēšana un skrāpēšanās, bet ne čuksti. Gluži otrādi, atskan gai­došu čukstu pērkons. Šausmas pārplūdina mani, un es mēģinu pārņemt kontroli pār mūsu locekļiem, bet esmu slazdā, esmu bezspēcīgs.

Beidz, es viņam lūdzu. Nelaid tos iekšā. Viņi mūs saplo­sīs.

Es tevi nesaindēšu, Džon.

Viņš sit vēlreiz, sit no visa spēka, un priede sašķīst. Tie, kas gaida, ieplūst zārkā. To mazās kājiņas, to mazie nadziņi tekalē pār mani, pār manām rokām, pār manām krūtīm, pār manu seju kutinādami, dedzinādami. Es atveru muti, lai iekliegtos, un tad tie veļas pār manām lūpām, lejup pa manu kaklu. Viņi ir manī ložņājoši, skrāpējoši, plosoši. Aprīdami mani kumosu pa kumosam.

Kāpēc? es pajautātu, ja vien spētu ieelpot. Kāpēc, Saša?

Tu redzēsi. Es gribu, lai tu to saprastu. Varbūt tu man spēsi piedot.

Klusums.

Saša stāvēja, gaidīdams ēnā, un es caur viņa acīm visu vēroju kā bezspēcīgs pagātnes atmiņu liecinieks. Istaba, kurā atradās Saša, grima tumsā vienīgo blāvo gaismas četrstūri uz cietās grīdas meta šaurs logs. Gaismas strēlē es spēju izšķirt lakota galda malu un krēsla stūraino apveidu, bet citādi telpa bija tukša. Kareivja istaba, es nodomāju. Aiz loga pletās pilnmēness izgaismots dārzs ar zemiem dzīvžogiem un augstiem mūžzaļiem kokiem.

Es zināju, ka tā ir Komisāra māja. Saša bija ielavījies cauri dārzam un ar vienu no manām īpašajām komuni­kāciju paketēm uzlauzis drošības pulti darbarīku šķūnītī, tad ielīdis mājā caur otrā stāva logu. Tagad viņš gaidīja, rokā sažņaudzis nazi.

Sašam likās, ka tur, ēnā, viņam blakus stāv Ieva. Kaut kur tepat, ārpus redzamības loka, gaisā jautās liepziedu smarža.

-    Paskaties nu, dārgā, viņš nočukstēja, un viņa ieel­poja Sašas ausī: Jā…

Mosties, Saša, es gribēju iesaukties. Viņas te nav. Bet tas būtu bezjēdzīgi.

Logā iesitās automašīnas tālie uguņi, veroties nočīk­stēja vārti, un tad zem riepām iečabējās grants. Saša saspringa, acīm uzmeklējot zilā mersedesa aptumšotos logus tas tobrīd tuvojās mājai. Taču mašīnas iekšpusē nekas nebija redzams. Iebraukusi dziļāk pagalmā, kur no loga to vairs nevarēja redzēt, mašīna apstājās. Durvis ar švīkstienu atvērās. Vispirms uz grantētā celiņa atbalstī­jās viena kāja, tad otra, un auto durvis aizcirtās.

Sasprindzis Saša ieklausījās, vai no mašīnas neizkāpj vēl kāds. Nē, nevienu nedzirdēja.

Soļi uz grants, tad klusums. Atslēgas skrapsti pie slēdzenes. Komisārs tam taču bija jābūt viņam ar pirmo reizi netrāpīja atslēgas caurumā. Netrāpīja arī ar otro. Nolamājās ar raupju angloslāvisku trīsstāvīgo. Visbeidzot atslēga ieslīdēja caurumā, un durvis atvērās. Priekšnamā iedegās gaisma, un vīrietis ienāca mājā.

Tas tiešām bija Komisārs retējoši mati, bārda, uz­blīdis viduklis. Izskatījās, ka uz kājām viņš neturas īsti

stabili, rokā vīrietis turēja garkaklainu Putinskaya pudeli. Viņš nolika to uz grīdas un tad, atspiedies pret sienu, ar spērieniem līdzīgām kustībām mēģināja noda­būt kurpes no kājām. Apsardze! viņš iesaucās zemā un aizsmakušā balsī.

Sašas sirds strauji sitās krūtīs. Dari to, ko šādā brīdī darītu Džons, viņš pats sev teica. Dari un viss būs kār­tībā.

Es dotos projām, gribēju teikt. Es bēgtu, lai šī neprātība beigtos. Tev nav manu iemaņu. Varbūt tev ir manas zināša­nas, bet nav mana ķermeņa.

-    Apsardze! Komisārs, vēl arvien saliecies, iesaucās atkal, tagad jau skaļāk. Čort vozmi, apsardze! Bļeģ… Viņš papurināja galvu un, vēl arvien lamādamies, pieslē­jās visā augumā. Tad viņš pēkšņi sastinga, laikam tikai tagad aptvēris, ka jēlību straumei nav nekāda efekta. Komisārs piemiedza acis, paskatījās uz vienām durvīm, uz otrām, tad atslāba. Vīrieša skatiens izplūda viņš bija pieslēdzies.

-    Neviens nenāks palīgā, Saša sacīja, iznākdams no tumsas. Ne šonakt.

Komisāra acis acumirklī atguva fokusu, un vīrs pie­dzīvoja strauju pārvērtību. Viņa mugura iztaisnojās un sejas vaibsti atguva stingrību līdz nekas vairs nelieci­nāja par dzērumu. Viņa skatiens vispirms apstājās pie naža Sašas rokā, tad pārlēca uz uzbrucēja otru roku tā bija tukša, tad pievērsās Sašas sejai. Ko tu gribi?

-     Es esmu Aleksandrs Volkovs, Saša teica. Esmu tas, kurš uzspridzināja helikopteru. Ievai Kalnietei, kuru tu nogalināji, ar to nebija nekāda sakara. Ieva Kalniete,

kuru tavējie spīdzināja, izvaroja un nosita, bija sapņo­tāja, ne slepkava. Slepkava esmu es. Ilgi gatavotie vārdi dedzināja, atstājot Sašas lūpas. Tagad, kad viņš beidzot tos bija izteicis, viņa krūtīs nosēdās smagums.

Kad Saša pieminēja helikopteru, Komisāra acīs kaut kas pazibēja, taču būdīgā vīra sejas izteiksme nezau­dēja koncentrāciju. Es nenogalināju to sievieti, viņš liedzās. Sievieti nogalināja Kovaļevskis no “Lukņeftegaz”.

-     Viņš to izdarīja, lai tev nebūtu jāsmērē rokas. Vai tu to noliedz?

Komisārs ieskatījās tieši Sašam acīs. Nē, es to neno­liedzu. Viņa bija jāiznīcina, tāpat kā ir jāiznīcina ar tra­kumsērgu saslimis suns. Tāpat kā ir jāiznīcina tevi, tu, glumais, sīkais sukin sin. Viņš izrunāja katru vārdu, arī lamas, smagā, raupji monotonā balsī, neatraujot ska­tienu no Sašas.

Saša paspēra soli uz priekšu, tad apstājās. Vēl viens solis, tad atkal apstāšanās. Kājas trīcēja. Viņš sakoda zobus. Džons nevilcinātos.

Tu neesi es, Saša. Vai tad tu nesaproti šo vīru? Vai tu neredzi, kas viņš tāds ir?

-     Kas tad ar tevi noticis? Komisārs izsmējīgi vai­cāja. Man likās, ka tu esi slepkava. Vai varbūt tu esi tikai tāds puskoka revolucionāriņš, tāpat kā tā tava lat­viešu mauka?

Saša metās uz priekšu, triekdams nazi Komisāra krū­tīs un tad viss notika vienlaikus, it kā laiks būtu bei­dzies un pastāvētu tikai viens vienīgs mirklis. Komisāra roka šāvās uz priekšu un atsita dūrienu. Būdīgā vīrieša

dūre triecās pret Sašas žokli; Saša apdullināts aizstreipu­ļoja pāris soļu atpakaļ. Vēl viens sitiens, vēl viens. Saša palēca sāņus vienreiz, otrreiz. Pamanīja vāju vietu pre­tinieka aizsardzībā, dūra atkal, tomēr pārāk lēni, netrā­pīja, zaudēja līdzsvaru. Komisārs sagrāba Sašas roku un parāva ar visa sava ķermeņa svaru. Saša aizlidoja pa gaisu, un Komisārs metās viņam pakaļ uz grīdas.

Trieciens izsita gaisu no Sašas krūškurvja. Zem viņa svara sašķīda kaut kas no stikla. Asas sāpes plecā. Viņam bija uzgūlis viss pasaules smagums Saša locījās un cīnījās, tomēr nespēja atbrīvoties, nespēja paelpot. Komisārs gulēja viņam šķērsām pāri, un Sašas roka bija piespiesta pie pretinieka vēdera. Komisārs to satvēra, pagrieza, un Saša iekliedzās. Nazis izkrita no pirkstiem un nograbēja uz grīdas.

Komisārs paspēra nazi tālāk un atlaida Sašas roku. Depīgais vīrs pārvirzīja smaguma centru un uzrausās uz ceļiem, jāteniski uzsēzdamies Sašam virsū. Tad viņš trieca lejup vienu no milzīgajām dūrēm. Saša turēja rokas virs galvas, tomēr sitiens iztriecās tām cauri. Viņa galva atsitās pret grīdu. Vēl viens metodisks sitiens, tad vēl viens. Dedzinošas sāpes. Acīs sāka tumst.

Saša turēja vienu roku paceltu, cenzdamies novirzīt sitienus, un ar otru mēģināja sataustīt kaut jel ko uz grīdas. Tomēr zem plaukstas bija tikai dēļi, slideni un slapji. Slapjums. Viņš saoda alkoholu. Sitieni turpināja birt pār viņa galvu, un pasaule sāka izplūst. Laika vairs nebija. Viņš meklēdams salieca roku aiz pleca. Te tā bija, šķemba. Viņš sakoncentrēja visu atlikušo uzmanību un paskatījās uz Komisāru. Pat īsti vairs nesargādamies,

vēroja pretinieka sitienus, jo zināja, ka tā būtu rīko­jies es.

Iespēja.

Saša izmisīgi izlocījās augšup un dūra ar šķembu. Nelīdzena griezuma brūce pāri kakla krokām. Asinis. Viņš vēlreiz trieca šķembu augšup, pagrieza to brūcē. Komisārs pa pusei iekliedzās, pa pusei iegārdzās un mēģināja satvert Sašas roku, bet tā parāvās atpakaļ un atkal triecās augšup. Tā iekodās dziļi, dziļi miesā. Komi­sārs sagrāba savu kaklu un ieplēta acis. Asinis plūda caur druknā vīra pirkstiem un lija uz Sašas krūtīm.

Saša pagrūda Komisāru. Pagrūda no visa spēka, cik nu tā bija atlicis, līdz beidzot resnis atmuguriski nogā­zās uz grīdas. Saša metās viņam virsū un turpināja durt atkal un atkal, un atkal.

Nē. Apstājies.

Saša piecēlās stāvus. Viņš bija apdullis, katra ķer­meņa šūniņa likās liesmojam, acīs dzēla sviedri un asi­nis. Viņš paskatījās lejup uz Komisāru lejup uz naida pilnajām acīm, uz sāpēs savilkto seju, uz asinīm noplū­dušo ķermeni un nejuta neko. Tā mirst slepkavas, viņš sacīja. Tomēr šie vārdi viņam neko nenozīmēja. Mir­stošais cilvēks uz grīdas viņam neko nenozīmēja.

Saša aizgriezās. Ieva? Ieva, es to darīju tevis dēļ. Taču ēnās nekas nesakustējās, un Ieva neatbildēja. Saša pat vairs nejuta viņas smaržu gaisā. Ieva bija pametusi viņu. Viņš bija viens.

Saša noslīga uz ceļiem un aizvēra acis, ieklausī­damies Komisāra gārgšanā. Saša notupēja šādā pozā krietnu laiku, līdz visi trokšņi apklusa, un vēl kādu

laiciņu pēc tam. Viņš nejuta nekādu vēlēšanos bēgt. Ne mazāko vēlēšanos glābt savu dzīvību.

Dima, viņš pēkšņi atcerējās. Es nedrīkstu aizvest viņus pie Dimas. Nedrīkst palikt nekādu lietisku pierādījumu. Tam visam ir jāsadeg. Bet pēc tam…

Viņš no dzīves vairs neko negribēja.

Mani pamodināja lietus grabināšana pa volgas jumtu. Nelija kā ar spaiņiem, tomēr gana stipri, lai garām brau­cošo mašīnu ugunis aiz vējstikla izplūstu pūkainos, apa­ļos sarkanas un dzeltenas krāsas oreolos pret pirmslēkta debesīm. Gandrīz refleksīvi es ieslēdzu logu tīrītājus, tad sēdēju, skatīdamies uz mašīnu plūsmu, kamēr tie savā gu­mijas valodā skaitīja sekundes švīks, švāks, švīks, švāks.

Pēc krietna brīža es ieskatījos aizmugurējā sēdeklī. Saša gulēja aizvērtām acīm, mierīgu seju, it kā nebūtu izkustējies ne par mata tiesu. Es zināju, ka tā arī ir. Vien­kārši viņa prāts bija iespiedies manējā. Mūsu saslēgums vienmēr bija ļoti spēcīgs. Bet cik gan ilgi tā vēl būs? Es jau spēju sajust Dimas racēja aukstos pirkstus taustā­mies ap manu pakausi. Tie bikstīja, raustīja, kaut ko kni­bināja. Pēc stundas vai varbūt divām mūsu saikne būs zudusi uz visiem laikiem.

No šīs domas vien man sametās nelaba dūša. Es negribēju pazaudēt Sašu. Tikai ne to. Tomēr vai man bija tiesības paturēt viņu sev? Kad Sašam bija vajadzīga palīdzība, es viņu pievīlu. Viņš… viņš bija pārvērties, pārvērties tā, kā viņš nekad nebūtu spējis, ja vien nepa­zītu manus dēmonus.

Dima uzskatīja, ka Sašam klātos labāk bez manis. Vai viņam varēja būt taisnība? Es pēkšņi sapratu, ka pret

Dimu justās dusmas ir pagaisušas. To vietā bija nākusi šķebinoša īstenības apjausma. Jā, tagad es viņu sapratu. Es zināju, kā pats būtu juties, ja uzskatītu, ka ar Sašu notikušais ir kāda cita vaina.

Taču Dima domāja, ka es esmu saindējis Sašu, do­māja, ka, atslēdzot mani, viņš izglābs brāli un tā ne­bija taisnība. Vismaz ne visa taisnība. Es varētu palīdzēt Sašam, tāpat kā viņš bija palīdzējis man tik daudz reižu visu šo gadu garumā. Es biju vienīgais, kurš spēja sa­prast, ar ko Saša cīnās.

Es iedarbināju mašīnu un izbraucu atpakaļ uz ceļa. Pār­braukuši pāri Vanšu tiltam, mēs nonācām Āgenskalnā vecajā piepilsētā, kur līdzās dīvainiem koka namiņiem slējās noplukušas betona daudzstāvenes kā mēma liecība par vēstures neapturamo gaitu. Sašam/man vienmēr bija paticis šis pilsētas nostūris. Mēs bijām šeit pavadījuši ne vienu vien vasaras dienu, vienkārši klīstot, skraidot un spēlējoties šajās ielās. Tagad es te jutos kā svešinieks, kā nevēlama persona, it kā pat šeit valdītu Džeksons-Velless. Tiesa, ar prātu es sapratu, ka tās ir muļķības. Vaina jau slēpās manī, ne pilsētā.

Dimas Kapseļu ielas dzīvokļa logā dega gaisma. Es noliku mašīnu aiz stūra zem izdegušas laternas un devos viņu apciemot, pieņemdams, ka pašlaik Sašam mašīnā būs visdrošāk.

Dimas dzīvokļa durvis bija vaļā. Es viņu ieraudzīju sēžam pie galda ar alus tetrapaku rokā. Kad ienācu, viņš pielēca kājās un vēroja mani ar aizmiglotām acīm. Vaiga raustīšanās atgādināja lēnu, neregulāru pulsu.

-    Vai tavs skinheds ir kaut kur tuvumā? es pavaicāju.

Dima mēģināja papurināt galvu, bet sanāca neveikls, puspabeigts žests. No viņa nebija jēgas.

-     Tu baidījies, ka es tik vienkārši nepadotos, ja tu izdedzinātu Sašas implantus. Tāpēc vēlējies mani noga­lināt, vai ne?

Dima pacēla alus tetrapaku pie lūpām un, pacē­lis skatienu pret sienu man aiz muguras, iedzēra garu malku. Man vajadzēja nolīgt labāku veci.

Mani pārņēma milzīgs nogurums. Tev būs vēl kāda iespēja nogalināt mani, ja reiz tik ļoti gribi manu nāvi, es sacīju. Bet tu maldies, ja domā, ka tādējādi palīdzēsi Sašam.

-    Nekas no visa šī vājprāta nebūtu noticis, ja nebūtu tevis.

Es jau pavēru muti, lai iebilstu, bet tad sapratu, ka nespēju. Tev ir taisnība, es piekritu. Es tiešām iemācīju viņam nogalināt. Varbūt būtu bijis labāk, ja mēs nekad nebūtu saslēgušies. Es nezinu. Taču tagad ir par vēlu to mainīt.

-     Vēl nav par vēlu visai atlikušajai Sašas dzīvei. <

-    Tu nesaproti, es sacīju, pasperdams soli uz Dimas pusi, it kā tuvums piešķirtu papildu spēku maniem vār­diem. Es esmu varmācīgs cilvēks, bet ne jau es radīju varmācību Sašā. Komisāru nogalināja viņš, ne es. To viņš paveica viens, no sākuma līdz beigām. Tas bija viņa naids un viņa vainas sajūta par Ievas bojāeju. Saša vien­mēr kļuva tāds, kad tika sāpināts kāds, ko viņš mīlēja.

-    Viņš bija miermīlīgs, nepiekāpās Dima. Vienmēr.

-      Tas ir tas, ko viņā saskatīji tu, es skaidroju.

-    Tas ir tas, ko tu gribēji redzēt. Bet… es saminstinājos,

baidīdamies turpināt, baidīdamies nodarīt Dimam pāri, taču man vajadzēja viņu pārliecināt. Man tas bija jāizdara. Tu laikam nezini par Gedevanu Skripaču, vai ne? Par to dienu, kad Saša viņu piekāva? Jā, Saša, nevis es manis tur nebija. Es pieslēdzos Sašam tikai pašās beigās, jo sajutu viņa aicinājumu un gribēju viņu nomierināt.

-    Ja tu domā, ka tavi meli…

-      Nē, paklausies, ko teikšu, es viņu pārtraucu. Tagad, kad biju sācis runāt, vārdi vēlās ārā no manis kā ogles, kas bija dedzinājušas mani no iekšpuses. Tajā dienā es pieslēdzos Sašam, lai viņu nomierinātu, taču viņam nekāda mierināšana nebija vajadzīga. Viņš bija pārskaities, tāda niknuma pārņemts, ka, visticamāk, būtu salauzis Gedevanam rokas, ja es nebūtu Sašu aptu­rējis. Vai zini, kāpēc viņš bija nikns? Tāpēc, ka tas puika nosauca tevi par kropli. Pateica, ka tu runājot kā plān­prātiņš un ka tu nekad nespēšot staigāt. Tu uzskati Sašu par miermīlīgu būtni, un gandrīz vienmēr viņš tāds arī ir, taču viņš zaudē apvaldu, ja tiek sāpināts kāds, ko viņš mīl. Ja tu to neredzi, tu esi akls. Es pieklusu, cenzdamies norīt dusmas, cenzdamies nomierināt sevi, taču manī bija sakrājies pārāk daudz aizvainojuma un sāpju. Varbūt tev vienkārši ērtāk ticēt, ka viņam būtu bijis labāk bez manis. Labāk, ja viņš būtu sakropļots tāpat kā tu.

Tikko es izspļāvu šos vārdus, manī sāka degt vēlme tos atsaukt, taču jau bija par vēlu, veselu mūžību par vēlu. Dimas seja un kakls piesarka, un viņš sažņaudza dūres tik krampjaini, ka alus tetrapaka viņa rokā pār­vērtās slapjā, saņurcītā putrā. Tev nav tiesību, viņš sāka, tad apstājās. Viņa žoklis nebeidza saspringt, viņa vaigs nebeidza raustīties. Nav tiesību… viņš jau klu­sāk atkārtoja.

Es jutu, kā manus vaigus svilina kauns, taču es saņē­mos un izturēju Dimas skatienu, nenolaižot acis. Neļāvu balsij nodrebēt. Saša piekāva Gedevanu, jo mīlēja tevi. Viņš nogalināja Komisāru, šī paša impulsa dzīts, jo mīlēja Ievu. Taču viņš nav slepkava. Viņš neprot dzīvot kā slepkava. Es saprotu, ko viņš pašreiz pārdzīvo. Es spēšu viņam palīdzēt. Lai ko tu domātu par mani, tev tas ir jāatzīst. Es spēšu viņam palīdzēt.

Dima piegāja pie loga un palūkojās naktī. Dusmas bija pagaisušas no viņa sejas, un to vietā atkal bija atgriezusies raustīgā maska, kas atklāja ļoti maz. Brīdi viņš klusēja. Vai tā tas bija? viņš beidzot vaicāja.

-     Ar Gedevanu?

-    Jā. Tieši tā.

-     Es… es vienmēr domāju domāju, kā gan Saša uz mani skatās. Ko viņš domā par mani. Vai viņam ir kauns par mani.

-      Ne mirkli, es sacīju. Man nevajadzēja vilcinā­ties. Ne reizi.

Dima pagriezās pret mani, un man likās, ka viņa acīs kaut ko pamanu. Alkas. Vēlmi. Vajadzību. Kā lai es tev uzticos? viņš jautāja. Kā lai es ticu visam tam, ko tu stāsti?

-     Manuprāt, tu saproti, ka es runāju taisnību, es teicu. Manuprāt, tu pazīsti mani pietiekami labi, pat ja to baidies atzīt. Bet, ja tev ir vajadzīgs kas vairāk… Es dziļi ieelpoju. Mēs uznesīsim Sašu augšā, uz šejieni.

Nē, ļauj man pabeigt. Mēs uznesīsim viņu šeit augšā, un es aizmigšu viņam līdzās. Es tevi lūdzu tikai vienu liec lietā to saskarni, kuru tu izmanto, un atslēdz savu racēju. Tad es saslēgšos ar Sašu, un mēs pamodīsimies. Bet tu vari tā vietā nogalināt mani, kamēr es guļu, ja tu to tiešām vēlies… Es jau teicu, ka tev būs vēl viena iespēja to izdarīt.

-    Tu esi gatavs uz to viņa dēļ? Dimas balsī jautās spriedze, it kā mani vārdi rosinātu viņā jaunu cerību.

Nē, vēlējās atbildēt daļa no manis. To nē. Tas ir pārāk daudz prasīts. Taču tas nebija vairāk par to, ko man būtu devis Saša. Bija devis. Un man tiešām likās, ka es varu uzticēties Dimam. Nē, man vajadzēja uzticēties viņam. Es jau iepriekš tev teicu, es atgādināju. Es esmu Saša, un Saša esmu es. Es nevaru viņu pazaudēt.

Dima ilgi vēroja mani kā cilvēks, kurš pēta retu un, iespējams, indīgu augu. Visbeidzot viņš sacīja: Labi.

-     Labi, es atsaucos, cīnīdamies pret pēkšņi uznā­kušu, apstulbinošu reiboni. Tik vienkāršs, tomēr tik smags vārds.

Mēs tā stāvējām vēl kādu brīdi, vērodami viens otru, un es Dimā varēju saskatīt šaubas es redzēju, ka viņš vēl nezina, kā rīkosies. Tad viņš pagrieza man muguru un devās uz durvīm. Es viņam sekoju. Kamēr mēs gājām uz mašīnu, viņš klusēja. Kamēr mēs nesām Sašu atpa­kaļ uz dzīvokli, viņš nebilda ne vārda, pat tad, kad otrā stāva kāpņu laukumiņā viņa kāju sarāva krampji un mums vajadzēja apstāties, lai to atpūtinātu. Tikai tad, kad bijām apguldījuši Sašu Dimas gultā, viņš atkal ieru­nājās.

-    Tu varēji mēģināt piespiest mani, Dima sacīja un, sakrustojis rokas uz krūtīm, atspiedās pret sienu. Tu droši vien varēji… nodarīt man sāpes. Tu taču varēji, vai ne?

Es brīdi apsvēru jautājumu, bet vajadzēja vien paska­tīties uz Dimas seju, mana brāļa seju, lai atbilde būtu skaidra. Nē, es teicu. Es to nevarēju.

Dima pamāja. Es īsti nesapratu, kādu nozīmi viņš piešķīra šim žestam, bet nepajautāju. Neuzdrošinājos.

Tā vietā es apgūlos līdzās Sašam un, aizvēris acis, saņēmu viņa roku. Tā bija auksta, tomēr sniedza man mierinājumu tāpat kā viņa elpas klusā šņākuļošana. Gulēdams nekustīgi, es saodu gaisā tikko jaušamu pelē­juma smārdu. Es iedomājos, ka nevēlos, lai pelējums būtu beidzamais, ko saožu šajā dzīvē, bet tad aizgaiņāju šo domu. Es šeit nemiršu. Es nespēju tam noticēt. Pie velna Džeksonu-Vellesu, es pazinu savu brāli.

Aiz loga varēja dzirdēt elpojam Rīgu. Suņa rejas. Durvju iečīkstēšanos. Riepu iekaukšanos tālumā. Pilsētu, kuru es biju mīlējis visu savu dzīvi; pilsētu, kuru pirms šīs nakts es nekad nebiju redzējis. Priecājos, ka biju šurp atbraucis, un vienlaikus es ilgojos to vēlreiz skatīt ar Sašas acīm. Tā būtu kā atgriešanās mājās, es nodomāju. Kā īsta atgriešanās mājās.

Pēc krietna brīža es sāku grimt nemaņā. Elpošanas ritms palēninājās, un mani pārņēma visaptverošs sil­tums, it kā es būtu pārnācis mājās pēc garām aukstumā pavadītām stundām. Visas šaubas un bailes pagaisa, un visbeidzot es gulēju tumšā miera ezerā.

Pēdējā doma pirms iegremdēšanās bija vārdi, ko Saša/es teiksim, kad pamodīsimies.

-     Man tevis pietrūka, brāl.

Autora komentārs

“Dubultnieki” ir stāsts, kurš būtībā iekustināja manu kar­jeru. Tieši ar šo stāstu es uzvarēju Writers of the Future kon­kursā, kurš man atvēra daudz durvju un deva iespēju iekļūt ASV rakstnieku apritē. Tā kā zināju par šī konkursa lielo ietekmi žanra literatūrā, uzvaru sev nospraudu kā galamērķi un pēc tās tiecos diezgan mērķtiecīgi. Lasīju iepriekšējo gadu publi­cētos stāstus, klausījos žūrijas locekļu publiski izteiktos pado­mus un reizi trīs mēnešos nosūtīju konkursam pa stāstam. Trīs stāsti tika apbalvoti ar atzinības rakstu (to skaitā “Atkal palikt vieniem”), bet ceturtais ieguva pirmo vietu savā ceturksnī.

Ar šo stāstu vēlējos atklāt, kādu iespaidu intīmā tuvība, ko dotu saslēguma tehnoloģija, atstātu gadu laikā. Kas notiktu ar cilvēkiem, kuri saslēgti dzīvotu no pašas bērnības? Kā viņi ietekmētu viens otru un sadzīvotu, ja gan viņu gēni, gan ģime­nes apstākļi būtu ļoti atšķirīgi? Šķita dabiski izvēlēties man tuvās pilsētas Ņujorku un Rīgu kā vietas, kur varoņi uzauga, un septiņu stundu laika nobīde nozīmēja to, ka viņi gulētu dažādos laikos un tādējādi miegā varētu piedzīvot viens otra dzīvi.

Stāsta kiberpanka stilu, sālītu ar vardarbību, spēcīgi iespai­doja Ričarda K. Morgana romāns Altered Carbon. Izlasīju viņa hipervardarbīgo, bet tomēr samērā dziļo darbu par cilvēkiem, kuri dzīvo svešās ādās, un viņa tilosofiskais cinisms man šķita ļoti tuvs. Vēl iedvesmu smēlos no Kimas Zimringas stāsta Rip­ping Carovella, kurā noziedznieki “izrauj” māksliniekiem viņu spējas, pārdod tās klientiem un atstāj viņus kroplus. Arī šis

drūmais, spēcīgais stāsts pirms pāris gadiem bija uzvarējis šajā konkursā.

Latviešu lasītājiem nepatīkama varētu šķist doma, ka Lat­vijas teritoriju atkal pārvalda vīri no Maskavas. Šī nebūt nav mana pārliecība par to, kas Latviju gaida nākotnē, bet šāda iespēja labi piederējās stāsta vispārējam cinismam (un saska­nēja ar motīvu, kurš pirmo reizi parādījās stāstā “Atkal palikt vieniem”). Diemžēl nevaru gan arī teikt, ka šādu rezultātu uzskatu par neiespējamu vai neticamu. Ņemot vērā Latvijas pagātni un mūsu reģiona ģeopolitiku kuru nosaka tik nemai­nīga lieta kā ģeogrāfija ļoti ticams, ka nākotnē par pieeju Rīgas līcim cīnīsies ne viens vien.

Bet parādās arī kas, par ko esmu cerīgāks ka ar laiku Latvijas dažādās etniskās grupas iemācīsies sadzīvot labāk. Stāstā Saša un Ieva kopā cīnās pret diktatūru; naids starp krie­viem un latviešiem vairs nav tik nozīmīgs faktors viņu dzīvē.

Vienmēr būšu pateicīgs Writers of the Future konkursam par visu, ko tas man devis. Starp citu, gribētu pieminēt arī to, ka rakstnieku konkursam paralēli eksistē arī mākslinieku kon­kurss Illustrators of the Future. Ļoti iesaku tajā piedalīties gan jaunajiem māksliniekiem ar interesi par fantastiku un fantāziju, gan rakstniekiem ar lieliskām angļu valodas zināšanām. Kon­kursa uzvarētāji saņem ievērojamu naudas balvu, uzvarētājiem tiek arī apmaksāts ceļojums uz Holivudu, kur notiek nedēļu ilgi bezmaksas kursi un krāšņa apbalvošanas ceremonija. Vairāk par konkursu lasiet vietnē http://www.writersofthefuture.com .

Oriģinālstāsts ar nosaukumu “Seeing Double” pirmo reizi publicēts grāmatā Writers of the Future Vol. 26 2010. gada augustā.

Mammu, te rakstām Žeņa, tavs dēls……………………………..

Gaidot Piekto………………………………………………………………..

Tiešais reiss uz Parīzi ar pirmās klases pūķi…

Andra Pakalniņa beidzamā glāzīte……………………………….

Metro meiteņu dimensija……………………………………………..

Ar sveicieniem no Virdžīnijas………………………………………

Viņa jaunu dienu zombijs……………………………………………..

Atkal palikt vieniem…………………………………………………….

Domājošas sievietes muļķu pulks…………………………………

Lidot uz cūkas Dorsenijas debesīs…………………………………

Deja, apsēstā………………………………………………………………….

Sandra spēlē čuguna vīram…………………………………………..

Dubultnieki…………………………………………………………………..

Papīrs no atbildīgiem avotiem

FSC® C 012431

Toms Kreicbergs DUBULTNIEKI UN CITI STĀSTI

Redaktore Bārbala Simsone

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3046.

A/s “Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.