Kapsētas grāmata

fb2

Nils Geimens

Kapsētas grāmata

Tumšzaļo koku un efeju biežņu iežogo augsts mūris. Te ir sena kapsēta. Bet tā nav parasta kapsēta, un arī Nevs nav parasts zēns. Vai gan kuru katru adoptē spoku pāris? Vai kurš katrs ir draugos ar draisku raganu? Turklāt Nevs griežas raibā notikumu virpulī: nonāk kapenēs pie seno ķeltu gara, dejo ar Lēdiju Pelēkā, tik tikko izkuļas no nepatikšanām baisā pazemes pilsētā.

Nevs arī apgūst ābeci un kādu laiku iet skolā, bet galvenā mācība zēnam ir viena: lai kur tu dzīvotu, lai kas būtu tavi vecāki un tu pats, dzīvē vissvarīgākais ir ģimenes siltums un mīlestība.

Iemīļotā britu stāstnieka nīla geimena "kapsētas grāmata" līdz 2010. gadam ir ieguvusi 16 literatūras balvas.

Lai grabinām kaulus Pret grīdu un sienām, Jo šis tikai nabags, Kas nerūp nevienam.

Tradicionāls skaitāmpantiņš

Krisa Ridela ilustrācijas

No angļu valodas tulkojusi Daina Ozoliņa

Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

Nils Geimens

Kapsētas grāmata

SATURS

1.Kā Neviens nonāca kapsētā 11

2.Jaunais draugs 39

3.Dieva suņi 67

4.Raganas kapakmens 105

5.Danse Macabre 149

STARPSPĒLE Sanāksme 171

6.Neviena Ovena skolas gaitas 177

7.Ikviens vīrs Džeks 219

8.Atvadas un šķiršanās

Pateicības 317

.

1. NODAĻA Kā Neviens nonāca kapsētā

Vīrs Džeks apstājās kāpņu laukumiņā.

Tumsā bija roka, un tā turēja nazi.

Nazim bija pulēts, melns kaula spals un asmens, smalkāks un asāks par žileti. Ja tāds pāršķeļ miesu, cilvēks pat neapjauš, kas noticis.

Nazis bija gandrīz pabeidzis savu darbu šajā mājā, un gan asmens, gan spals mirka asinīs.

Parādes durvis joprojām bija nedaudz pavērtas tieši tik plaši, lai nazis un vīrs, kas to turēja, varētu ielavīties mājā, un naksnīgās miglas vērpetes ieza­gās viņam pa pēdām.

Vīrs Džeks apstājās kāpņu laukumiņā. Ar kreiso roku viņš izvilka no melnā mēteļa kabatas lielu, baltu kabatlakatu un noslaucīja nazi un cimdoto labo roku, kas nazi turēja, tad atkal mutautu paslēpa. Medības bija gandrīz beigušās. Sieviete bija palikusi guļam gultā, vīrietis uz guļamistabas grīdas, un vecākais bērns savā spilgti krāsotajā guļamistabā, pilnā ar rotaļlietām un krāsainiem automašīnu modeļiem. Bija atlicis tikai mazākais, gandrīz vēl zīdainis. Vēl viens, un darbs būs pabeigts.

Viņš ciešāk satvēra naža spalu. Vīrs Džeks bija augstākās raudzes profesionālis vismaz viņš pats tā uzskatīja un nekad nerimās, līdz darbs nebija kārtīgi paveikts.

Viņam bija tumši mati un tumšas acis, un viņš valkāja melnus ādas cimdus no smalkākās jērādas.

Mazuļa istaba bija mājas augšstāvā. Vīrs Džeks kāpa augšup pa kāpnēm, klusi liekot soļus uz paklāja. Viņš atvēra bēniņu durvis un iegāja istabā. Vīram Džekam kājās bija melnas ādas kurpes tik spoži nospodrinā­tas, ka mirdzēja kā tumši spoguļi, un tajās atspīdēja sīciņš pusmēness.

īstais mēness iespīdēja pa bēniņu logu. Mēnesgaismu apslēpa migla, bet vīram Džekam nebija vaja­dzīga gaisma. Viņam noderēs arī bālie mēness stari. Ar tiem pietiks.

Viņš varēja saskatīt bērna apveidu gultiņā galvu, rokas, kājas un rumpīti.

Gultiņai bija augstas redeļu malas, lai bērns neva­rētu izkāpt. Vīrs Džeks pārliecās pār gultu, pacēla labo roku to, kurā turēja nazi, un mērķēja bērnam tieši krūtīs…

…te pēkšņi viņš nolaida roku. Gultiņā bērna vietā gulēja rotaļu lācis. Mazuļa tur nebija.

Vīra Džeka acis bija radušas pie nespodras mēnesgaismas, tāpēc viņš neieslēdza elektrību. Un gaisma nemaz nebija svarīga. Viņam bija citas maņas.

Vīrs Džeks paostīja gaisu. Viņš ignorēja smaržas, kas bija ieplūdušas istabā kopā ar viņu, nošķīra aro­mātus, kuri neattiecās uz lietu, un paļāvās tikai uz to smaržu, kuras dēļ bija ieradies. Vīrs Džeks spēja saost bērnu: viņš smaržoja pēc piena, mazliet pēc šokolādes skaidiņu cepumiem un nedaudz pēc slapjām autiņbik­sītēm, kuras vajadzētu nomainīt. Viņš varēja saost, kā bērna mati smaržo pēc mazuļu šampūna, un vēl kaut ko mazu un gumijotu laikam rotaļlieta, viņš nosprieda, nē, drīzāk kaut kas, ko bērns zīž, kas bija kopā ar bērnu.

Bērns bija te gulējis. Tagad viņa šeit vairs nebija. Vīrs Džeks ļāva ožai sevi vadīt lejup pa kāpnēm un cauri visai augstajai, šaurajai mājai. Viņš pārbaudīja vannas istabu, virtuvi, pieliekamo un beigās arī priekšnamu, kur stāvēja ģimenes divriteņi, mētājās tukšu iepirkumu somu kaudze, zemē bija nokritušas autiņbiksītes un lodāja noklīduši miglas taustekļi, kas bija ielavījušies mājā pa atvērtajām durvīm.

Vīrs Džeks ieņurdējās šī skaņa vienlaikus pauda gan dusmas, gan atvieglojumu. Viņš ielika nazi makstī un noslēpa to garā mēteļa kabatā, un pēc tam izgāja uz ielas. Spīdēja mēness un laternas, bet visu pārklāja migla, aptumšojot gaismu un slāpējot skaņas, liekot šai naktij izskatīties ēnainai un nodevīgai. Vīrs Džeks palūkojās uz vienu ielas pusi un slēgto veikalu rindu, tad uz otru ielas pusi, kur pēdējā augstā māja tupēja kalnā pusceļā uz tumšo, veco kapsētu.

Vīrs Džeks paostīja gaisu un bez steigas sāka kāpt kalnā.

Kopš mazulis bija iemācījies staigāt, viņš bija tēva un mātes acuraugs un pastāvīgu raižu iemesls, jo nekad negribēja stāvēt mierā, viņam patika klīst apkārt, kāpt augšup un līst iekšā un ārā visur, kur vien tas bija iespējams. Tonakt zēnu pamodināja kritiena troksnis stāvu zemāk. Pamodies bērns drīz vien sāka garlai­koties un raudzīties, kā varētu izrāpties no gultiņas. Tai bija augstas redeles, tāpat kā viņa rotaļu sētiņai lejasstāvā, bet mazais bija pārliecināts, ka varēs tās pārvarēt. Viņam bija vajadzīgs tikai pakāpiens…

Mazulis iestūma lielo, zeltaino rotaļu lāci gultiņas stūrī un tad, ar mazajām rociņām turoties pie rede­lēm, uzlika kāju uz lāča vēdera, piecēlās stāvus un pa pusei pārrāpās, pa pusei pārvēlās pāri redelēm, un tika ārā no gultiņas.

Bērns piezemējās uz pūkainu, mīkstu rotaļlietu kaudzes, kas bija sakrauta pie gultiņas, dažas no tām bija dāvinātas viena gada jubilejā tikai pirms sešiem mēnešiem, bet citas mantotas no vecākās māsas. Viņš pārsteigts novēlās uz grīdas, bet neraudāja. Zēns zināja: ja viņš sāks raudāt, pieaugušie atnāks un atkal ieliks viņu gultiņā.

Mazulis izrāpoja ārā no istabas.

Kāpnes, kas veda augšup, bija sarežģīts izgudro­jums, un viņš to vēl nebija kārtīgi apguvis. Tomēr leju­pejošās kāpnes, kā viņš jau bija atklājis, bija diezgan vienkāršas. Mazulis apsēdās uz augšējā pakāpiena un šļūca lejā uz sava labi nopolsterētā dibena.

Bērnam mutē bija pupucis gumijas knupītis; māte gan bija sākusi apgalvot, ka drīz vien viņš būs par lielu, lai tādu zīstu.

Autiņbiksītes ceļojumā uz pirmo stāvu bija nošļu­kušas, un, kad mazulis nošļūca no pēdējā pakāpiena un nostājās uz pirmā stāva grīdas, tās nokrita zemē. Viņš atstāja autiņbiksītes turpat, paliekot tikai naktskrekliņā. Kāpnes aiz muguras veda augšup uz viņa istabu un vecāku guļamistabu, bet durvis uz ielu bija aicinoši pavērtas…

Bērns, mazliet vilcinoties, izgāja no mājas. Migla viņu apskāva kā sen pazaudētu draugu. Un tad, sā­kumā nedroši, bet vēlāk arvien ātrāk un pārliecino­šāk, zēns sāka steberēt kalnā.

Migla kalna galā bija plānāka. Spīdēja pusmēness protams, ne jau tik spoži kā saule, bet bija pietiekami gaišs, lai redzētu kapsētu.

Ieskatieties!

Jūs redzētu pamesto kapliču, kuras dzelzs durvis ir noslēgtas ar piekaramo atslēgu, efejas, kas vijas ap torni, un mazu kociņu, kurš aug notekcaurulē uz jumta.

Jūs redzētu kapus, kapakmeņus, krustus un pie­miņas plāksnes. Jūs pat pamanītu trusi, žurku vai zebieksti izsprūkam no krūmāja un pārskrienam pāri taciņai.

Ja jūs tonakt būtu kapsētā, mēnesgaisma jums to visu laipni izgaismotu.

Tomēr, visticamāk, jūs neredzētu bālu, tuklu sie­vieti, kas nāca pa celiņu netālu no galvenajiem vārtiem, bet, ja viņu tomēr būtu pamanījuši, tad, ieskatoties tuvāk, saprastu, ka viņa ir tikai mēnesgaisma, migla un ēna. Tomēr tuklā, bālā sieviete šeit bija. Viņa nāca pa taciņu garām vairākiem pussabrukušiem kapakme­ņiem tieši uz galvenajiem kapsētas vārtiem.

Vārti bija slēgti. Tos vienmēr aizslēdza četros pēc­pusdienā ziemā un astoņos vakarā vasarā. Daļu kap­sētas apjoza dzelzs sēta ar asiem pīķiem, bet pārējo no pasaules norobežoja bieza mūra siena. Metāla stieņi vārtos stāvēja cieši cits pie cita, tie nelaistu cauri ne pieaugušu vīrieti, ne desmitgadīgu puišeli…

-    Ouven! izsaucās bālā sieviete. Viņas balss izskanēja kā lapu čaboņa vējā. Ouven! Nāc šurp un paskaties!

Viņa noliecās, lai aplūkotu kaut ko uz zemes, un mēnesgaismā izlīda gara ēna, kas pamazām pārtapa sirmā pusmūža vīrā. Viņš palūkojās uz sievu un uz viņas neparasto atradumu un pakasīja pakausi.

-    Ouvena kundze, viņš uzrunāja savu laulāto draudzeni tieši tā, kā viņa laikā bija pieņemts, vai tas tiešām ir tas, ko es domāju?

Tobrīd radījums, kuru Ouvenu pāris aplūkoja, bei­dzot bija pamanījis Ouvena kundzi. Viņš pavēra muti, ļaujot knupītim nokrist zemē, un pastiepa mazu, tuklu roķeli, it kā vēlētos satvert Ouvena kundzes pirkstu.

-   Lai sasper mani jods, teica Ouvena kungs, ja tas nav mazulis!

-    Protams, tas ir bērns, viņa sieva attrauca. Jautājums: ko ar viņu lai dara?

-   Jā, tas ir nopietns jautājums, Ouvena kundze, sacīja viņas vīrs, tomēr tas nav mūsu jautājums. Jo šis mazulis ir nepārprotami dzīvs, un kā tādam viņam nav vietas mūsu vidū, viņš nepieder pie mūsu pasaules.

-    Paskaties, kā viņš smaida! priecājās Ouvena kundze. Viņam ir pats jaukākais smaids pasaulē! Un sieviete ar vienu caurspīdīgo roku noglāstīja mazuļa plānos, gaišos matus. Bērns sajūsmā ieķiķinājās.

Pāri kapsētai pārlaidās vēsa brāzma, aizdzenot miglu uz kalna pakāji (jo kapsēta atradās pašā kalna galā un taciņas rāpās kalnā augšup un līda lejup no visām pusēm). Atskanēja skaļš troksnis kāds raus­tīja, purināja un kratīja kapsētas galvenās ieejas vecos vārtus, žvadzinot smago piekaramo atslēgu un ķēdi, kas vārtus noslēdza.

-    Redzi nu, Ouvena kungs sacīja, lūk, arī šī mazuļa radinieks, kas nāk viņu atgriezt mīlošās ģime­nes klēpī. Lai mazais iet pie savējiem, viņš piebilda, jo Ouvena kundze joprojām bija apvijusi savas caur­spīdīgās rokas ap bērnu, glāstot un apmīļojot to.

Ouvena kundze iebilda: Viņš nu gan neizskatās pēc ģimenes locekļa. Melnā mētelī tērptais vīrie­tis bija novērsies no galvenajiem vārtiem un tagad mēģināja iekļūt pa sānu vārtiem. Arī tie bija kārtīgi aizslēgti. Pagājušajā gadā kapsētā bija uzdarbojušies vandaļi, un pilsētas dome kopš tā laika bija Pieņēmusi Stingrākus Noteikumus.

-   Iesim nu, Ouvena kundze. Lai paliek. Bet paskat tik… Ouvena kungs negaidīti satrūkās, jo viņa redzeslokā pēkšņi parādījās spoks. Viņam atkārās žoklis, un viņš vairs nespēja pateikt neko sakarīgu.

Jūs varētu domāt un jums būtu taisnība -, ka Ouvena kungam nevajadzētu tā satraukties spoka dēļ, ņemot vērā, ka Ouvena kungs ar kundzi paši bija miruši jau vairākus simtus gadu un veselu mūžību pavadījuši mirušo sabiedrībā. Tomēr pastāvēja liela atšķirība starp kapsētas iemītniekiem un šo: tas bija svaigs, ņirbošs, pārbiedēts pelēks veidols, gluži kā statiska elektrība, panikas un atkailinātu emociju vilnis, kas pārplūdināja Ouvenus. Tās bija trīs figū­ras divas lielākas, viena mazāka -, bet tikai vienai no tām ap mirgojošo dūmaku bija izteiktāka kontūra. Šī būtne kliedza: Mans mazais! Viņš grib nodarīt pāri manam mazulim!

Atskanēja klaboņa. Vīrs vilka tukšu metāla atkri­tumu tvertni uz augstā mūra pusi, kas apjoza vienu kapsētas daļu.

-   Aizsargā manu dēlu! spoks lūdza. Ouvena kun­dze saprata, ka tā ir sieviete, protams, mazuļa māte.

-     Ko viņš jums nodarīja? Ouvena kundze jau­tāja, nebūdama droša, ka spoks viņu dzird. Mirusi pavisam nesen, nabadzīte, viņa nodomāja. Patīkamāk ir nomirt viegli un mierīgi un tad noteiktajā laikā atmosties kapsētā, lai pamazām samierinātos ar savu nāvi un iepazītos ar pārējiem kapsētas iemītniekiem. Šī būtne bija pilna trauksmes un baiļu par savu bērnu, un viņas panika, kas Ouveniem izklausījās pēc spalgas spiegšanas, piesaistīja arī pārējo spoku uzmanību bāli silueti nāca šurp no visām kapsētas pusēm.

-    Kas tu esi? jautāja Gajs Pompejs. Viņa kapak­mens tagad bija tikai vēju ārdēts akmeņu krāvums, bet pirms diviem tūkstošiem gadu Gajs Pompejs bija vēlējies, lai viņu apglabā šajā kalnā blakus marmora svētnīcai, nevis nosūta atpakaļ uz Romu. Viņš bija viens no vecākajiem šīs kapsētas iemītniekiem un savu atbil­dību uztvēra ļoti nopietni. Vai tu esi šeit apglabāta?

-    Protams, ne! Viņa ir mirusi pavisam nesen! iejaucās Ouvena kundze, uzrunājot satraukto sievieti pavisam klusi, mierīgi un saprātīgi.

Te no augstā mūra puses pie alejas atskanēja skaļš blīkšķis. Metāla atkritumu tvertne bija apgāzusies. Uz mūra uzrāpās vīrietis melns siluets miglā tīto laternu gaismas fonā. Viņš mirkli tur pastāvēja, tad nokļuva otrā pusē sākumā turējās pie mūra malas, pēc tam atlaida rokas, nolēca pēdējās pāris pēdas un piezemējās kapsētā.

-    Bet, mīļā, Ouvena kundze sacīja veidolam, kurš vienīgais no visiem trim veidoliem bija te pali­cis, padomā pati! Viņš ir dzīvs, taču mēs ne! Kā tu iedomājies…

Mazulis lūkojās uz viņām pavisam apjucis. Viņš mēģi­nāja pieskarties vispirms vienai, tad otrai, bet satvēra tikai tukšu gaisu. Sievietes veidols strauji izgaisa.

-     Protams, Ouvena kundze atbildēja uz kādu jautājumu, kuru dzirdēja tikai viņa. Mēs to izdarī­sim, ja varēsim. Tad viņa pagriezās pret savu vīru, kas stāvēja blakus. Un tu, Ouvena kungs? Vai būsi šī mazā zēna tēvs?

-    Ko, lūdzu? Ouvens vaicāja, pieri saraucis.

-    Mums tā arī nebija bērnu, sieva pārmetoši iesāka, un šī māte vēlas, lai mēs ņemtu audzinā­šanā viņas dēlu. Vai tu piekritīsi?

Vīrs melnajā mētelī bija paklupis pār pussabrukuša kapakmens un efeju mudžekli. Tagad viņš piecēlās kājās un devās tālāk daudz piesardzīgāk, izbiedējot pūci, kura klusi pacēlās spārnos. Viņš bija ieraudzījis bērnu, un viņa acīs mirdzēja uzvaras prieks.

Ouvens pazina šo sievas toni pārāk labi. Ne velti viņi bija kopā dzīvē un nāvē jau divsimt piecdesmit gadus. Vai esi droša? viņš jautāja sievai. Vai esi pārliecināta?

-    Vairāk nekā par jebko citu, Ouvena kundze atteica.

-   Tad vari uz mani paļauties. Ja tu būsi viņa māte, es būšu tēvs.

-   Vai dzirdēji, mīļā? Ouvena kundze jautāja ņir­bošajam tēlam, nu jau tik tikko saskatāmam sievietes veidolam, kas atgādināja rūsu pie vasaras debesīm. Tēls viņai kaut ko pateica, neviens cits to nesadzir­dēja, un izzuda pavisam.

-   Viņa šeit vairs neatgriezīsies, teica Ouvena kun­dze. Nākamreiz viņa pamodīsies jau savā kapsētā… vai arī kurp nu būs devusies.

Kundze noliecās pie mazuļa un izstiepa pret viņu rokas. Nāc nu, mazais, nāc pie mammas, viņa silti sacīja.

Vīram Džekam, kurš steidzās šurp pa celiņu, rokā satvēris nazi, šķita, ka ap bērnu savijas migla un viņš pagaist skatienam. Te bija vairs tikai mikla dūmaka un mēnesgaisma, un zāle, kas šūpojās vējā.

Vīrs samirkšķināja acis un paostīja gaisu. Bija noti­cis kaut kas tāds, ko viņš nespēja saprast. Viņš nikni ierūcās gluži kā sadusmots un apjucis plēsējs.

-    Eu? iesaucās vīrs Džeks, prātojot, vai bērns varētu būt paslēpies kaut kur līdzās. Viņa balss bija tumša un raupja, un tajā skanēja savāds tonis kā pār­steigums vai neizpratne par savas balss skanējumu.

Kapsēta glabāja savus noslēpumus.

-    Eu? vīrs Džeks vēlreiz iesaucās. Viņš cerēja sadzirdēt mazuļa raudas, klusu pusvārdu vai kustību. Viņš nemaz negaidīja citu balsi laipnu un glāsmainu, kas vaicāja:

-   Kā es varu jums palīdzēt?

Vīrs Džeks bija garš. Šis vīrietis bija vēl garāks.

Vīrs Džeks valkāja tumšas drēbes. Sī vīrieša apģērbs bija vēl tumšāks. Cilvēki, kas pamanīja vīru Džeku, kad viņš devās kārtot darīšanas, un viņam nemaz nepatika tikt pamanītam -, jutās satraukti un norū­pējušies, un bez iemesla izbijušies. Bet, kad vīrs Džeks palūkojās uz svešinieku, viņš pats izjuta bailes.

-   Es tikai kādu meklēju, sacīja vīrs Džeks, ieslidinot labo roku atpakaļ mēteļa kabatā, lai nazis būtu paslēpts, bet viegli pieejams, ja pēc tā rastos vajadzība.

-     Naktī, slēgtā kapsētā? svešinieks pārsteigts jautāja.

-    Runa ir par bērnu, vīrs Džeks taisnojās. Es gāju garām un sadzirdēju bērna raudas, palūkojos pa vārtiem un ieraudzīju mazuli. Ko gan citu man vaja­dzēja darīt?

-   Jūsu cēlsirdība ir apsveicama, sacīja svešinieks,

-   bet, ja cerējāt te atrast bērnu, kā gan jūs būtu ticis prom? Jūs taču nevarētu pārrāpties pāri mūrim, turot rokās mazuli!

-    Es būtu saucis, līdz kāds atnāktu mani izlaist ārā, vīrs Džeks paskaidroja.

Smaga atslēgu žvadzoņa. Nu tad jūs būtu sasau­cis mani, teica svešais. Man būtu jāizlaiž jūs ārā. Viņš izvēlējās lielu atslēgu no sava saišķa un sacīja:

-    Sekojiet man!

Vīrs Džeks soļoja aiz svešinieka. Viņš izņēma no kabatas nazi. Tad jūs esat uzraugs? viņš jautāja.

-   Uzraugs? Ja tā labi padomā, tad jā, svešinieks atteica. Viņi soļoja uz vārtiem un, vīrs Džeks bija pārliecināts, attālinājās no bērna. Bet uzraugam bija atslēgas. Nazis tumsā un viss, un tad viņš varēs meklēt bērnu visu nakti, ja tas būs nepieciešams.

Vīrs Džeks pacēla nazi.

-    Ja arī jūs dzirdējāt bērna raudas, svešinieks pēkšņi ierunājās, pat neatskatījies, kapsētā viņa no­teikti nebija. Jūs, visticamāk, kļūdījāties. Maz ticams, ka te būtu iemaldījies mazulis. Droši vien jūs dzirdējāt kādu pūci vai ūpi un manījāt pa kapsētas celiņiem kustamies kaķi vai lapsu. Jūs jau zināt, ka pirms trīs­desmit gadiem šo vietu pasludināja par dabas rezer­vātu kopš tā laika neviens te vairs nav apbedīts. Tagad padomājiet kārtīgi un pasakiet, vai tiešām esat pārliecināts, ka redzējāt te bērnu.

Vīrs Džeks padomāja.

Svešinieks atslēdza sānu vārtus. Lapsa, viņš sacīja, bieži vien izdod tādas skaņas, kas izklausās pēc raudām. Jūsu apmeklējums kapsētā bija kļūda, ser. Bērns, kuru meklējat, noteikti kaut kur jūs gaida, bet ne jau šeit. Viņš ļāva, lai vīrs Džeks aprod ar šo domu, pirms atvēra vārtus. Priecājos iepazīties, kapsētas uzraugs teica. Esmu pārliecināts, ka ārpus kapsētas mūriem atradīsiet visu, kas jums vajadzīgs.

Vīrs Džeks apmulsis izgāja pa vārtiem un apstā­jās. Uzraugs palika iekšpusē; viņš aizslēdza vārtus un atslēgu ievēra saišķī.

-    Kurp jūs dosieties? vīrs Džeks jautāja.

-   Kapsētai ir vairāki vārti, svešais atteica. Mana automašīna ir otrā kalna pusē. Neraizējieties par mani! Nav vērts pat atcerēties šo sarunu.

-    Protams, vīrs Džeks paklausīgi teica, es to nemaz neatminēšos. Viņš atcerējās, kā uzkāpis kalnā, domādams, ka dzird bērna raudas, kaut gan patiesībā tā izrādījās lapsa, un laipnais uzraugs bija palīdzējis viņam izkļūt no kapsētas. Viņš ielika nazi makstī. Nu tad uz redzēšanos! vīrs Džeks teica.

-   Arlabunakti! sacīja svešinieks, kuru vīrs Džeks bija noturējis par uzraugu.

Vīrs Džeks devās lejup pa kalnu, lai sameklētu bērnu.

Ēnu aizsegā svešinieks nolūkojās, kā vīrs Džeks aiziet, līdz pagaist skatienam. Tad viņš devās tālāk tumsā, kāpjot augšup gandrīz līdz kalna galam, kur atradās obelisks un akmens, uzstādīts par piemiņu Džozijam Vortingtonam, vietējam aldarim un politi­ķim, kurš bija saņēmis baroneta titulu. Vortingtons pirms vairāk nekā trīssimt gadiem bija nopircis veco kapsētu un tai blakus esošo zemi un nodevis to pil­sētas īpašumā. Viņš bija rezervējis sev labāko vietu visā kalnā te bija izveidojies dabisks amfiteātris, no kura pavērās skats uz pilsētu un apvārsni, un bija noteicis, ka šai vietai uz mūžu mūžiem jābūt kapsētai. Kapsētas iemītnieki par to bija viņam pateicīgi lai gan ne tik pateicīgi, cik baronets Vortingtons vēlētos.

Kapsētā mājoja ap desmit tūkstoši dvēseļu, bet vairums no tām cieši gulēja un nelikās ne zinis par nakts notikumiem mēness apspīdētajā amfiteātrī bija sapulcējušās mazāk par trīssimt.

Svešinieks devās pie kapsētas iemītniekiem klusi kā migla un ēnu aizsegā vēroja, kā notikumi atrisināsies.

Pirmais runāja Džozijs Vortingtons. Viņš teica: Mīļā kundze, jūsu stūrgalvība ir gluži… vai tiešām neredzat, cik smieklīgi uzvedaties?

Nē, neredzu vis, Ouvena kundze atteica.

Viņa sēdēja uz zemes, kājas sakrustojusi lotosa pozā, un bērns gulēja viņai klēpī. Sieviete šūpoja mazuli bālajās rokās.

-   Atvainojiet, Jūsu Augstība, bet Ouvena kundze tikai vēlas pateikt, ka viņa šos notikumus redz citādi, sacīja Ouvena kungs, nostājoties sievai blakus. Viņa uzskata, ka pilda savu pienākumu.

Ouvena kungs bija pazinis Džoziju Vortingtonu dzī­ves laikā; viņš bija izgatavojis mēbeles Vortingtonu muižai Ingleshemā un joprojām izturējās pret baronetu ar godbijību.

-     Pienākumu? Džozijs Vortingtons pašūpoja galvu, it kā mēģinot nokratīt zirnekļa tīklus. Jūsu pienākums, kundze, ir pret kapsētu un tiem, kas veido šo iedzīvotāju kopienu, pret godājamiem gariem un dižciltīgiem mirušajiem, un visiem pārējiem. Jūsu pie­nākums ir atgriezt šo radījumu cik ātri vien iespē­jams viņa īstajās mājās, un tās nav šeit!

-   Viņa māte uzticēja bērnu man, sacīja Ouvena kundze, it kā tas būtu svarīgākais arguments.

-   Mana mīļā sieviete…

-    Es neesmu jūsu mīļā sieviete, sacīja Ouvena kundze, pieceļoties kājās. Godīgi sakot, es pat nesa­protu, kāpēc joprojām esmu šeit un runāju ar jums, iedomīgajiem, vecajiem pamuļķiem, ja zēns drīz vien pamodīsies un būs izsalcis. Kur es viņam kapsētā atradīšu ēdienu, ja drīkst jautāt?

-    Tieši par to mēs runājam, stīvi noteica Gajs Pompejs. Ar ko jūs viņu pabarosiet? Kā jūs par viņu rūpēsieties?

Ouvena kundzes skatiens kaismē dega. Es varu zēnu pieskatīt tikpat labi kā viņa māte, viņa paziņoja.

-   Viņa man uzticēja savu dēlu. Paskatieties es turu viņu klēpī! Es varu viņam pieskarties!

-  Padomā taču, Betsij, sacīja Sloteru māte, sīciņa, veca sieviete, tērpusies garā apmetnī un lielā aubē, kuru bija valkājusi dzīves laikā un kurā bija apbedīta.

-    Kur gan viņš dzīvos?

-   Te! Ouvena kundze visu bija izdomājusi. Mēs varam viņam piešķirt Kapsētas Privilēģijas.

Sloteru mātes mute kļuva par sīciņu "o". Bet… viņa beidzot ierunājās.

-   Bet kāpēc ne? Nebūs jau pirmā reize, kad esam piešķīruši Kapsētas Privilēģijas nepiederošai personai.

-   Tiesa, sacīja Gajs Pompejs. Bet viņš nav dzīvs! Tobrīd svešinieks saprata, ka viņš grib to vai ne -

ir iesaistīts sarunā, tāpēc negribīgi iznāca no ēnām, atdaloties no tām kā gabals tumsas. Neesmu gan, viņš piekrita, bet es saprotu Ouvena kundzes teikto.

-   Vai tiešām, Sailas? jautāja Džozijs Vortingtons.

-   Jā. Uz labu vai uz ļaunu un es cieši ticu, ka uz labu, Ouvena kundze un viņas vīrs ir ņēmuši bērnu savā gādībā. Bet vajadzēs vairāk par pāris labām dvē­selēm, lai uzaudzinātu šo bērnu. Būs vajadzīga kap­sēta, Sailass sacīja.

-    Un kā būs ar ēdienu un visu pārējo?

-    Es varu iet un nākt, kad vēlos. Es sagādāšu ēdienu, Sailass apsolīja.

-   Tā jau tu saki, Sloteru māte iebilda, bet tu nāc un ej, kad vēlies. Ja pazudīsi uz nedēļu vai ilgāk, tas puika nomirs badā.

-   Jūs esat gudra sieviete, Sailass teica. Tagad saprotu, kāpēc kapsētā jūs tik augstu vērtē. Viņš nespēja ietekmēt mirušo domas tā, kā dzīvo prātus, tomēr varēja izmantot savas pārliecināšanas dotības un glaimus, jo arī mirušajiem tie nebija vienaldzīgi. Tomēr arī pašam Sailasam bija jāpieņem lēmums.

-   Lai notiek. Ja Ouvenu pāris apņemas būt par zēna vecākiem, es būšu viņa aizbildnis. Apmetīšos uz dzīvi kapsētā, un, ja man kādu dienu vajadzēs doties prom, es atradīšu kādu, kurš ieņems manu vietu, atnesīs bērnam ēdienu un parūpēsies par viņu. Par mājvietu mēs varam izmantot baznīcas kapliču, viņš vēl piebilda.

-   Bet, iebilda Džozijs Vortingtons, tas ir bērns! Cilvēku bērns! Es tikai gribu teikt… Es domāju… Es uzskatu, ka tas nav iespējams! Sī ir kapsēta, nevis bērnistaba, sasodīts!

-    Tieši tā, Sailass pamāja. Pareizi, ser Džozij! Es pats nespētu pateikt labāk! Tieši tāpēc ir svarīgi, lai bērns tiktu audzināts tā, lai minimāli ietekmētu piedodiet par izteicienu kapsētas dzīvi. To pateicis, viņš devās pie Ouvena kundzes un palūkojās uz bērnu, kas gulēja viņai rokās. Tad Sailass sarauca uzacis. Vai zēnam ir vārds, Ouvena kundze?

-    Viņa māte man nepateica, Ouvena kundze paraustīja plecus.

-   Vecais vārds viņam tik un tā tagad nederētu, Sailass sacīja. īpaši, ņemot vērā, ka ārpus kapsē­tas ir ļaudis, kas vēl šim mazulim ļaunu. Labāk paši izvēlēsimies viņam vārdu.

Gajs Pompejs pienāca tuvāk un palūkojās uz bērnu.

-   Viņš izskatās pēc mana prokonsula Marka. Sauksim viņu par Marku.

Džozijs Vortingtons iebilda: Viņš vairāk atgādina manu dārznieku Stebinsu. Tomēr es neieteiktu viņu saukt šajā vārdā. Tas vīrs dzēra kā lops.

-    Man viņš atgādina manu māsasdēlu Hariju, ierunājās Sloteru māte, un tagad jau likās, ka visi kap­sētas iedzīvotāji ir gatavi iesaistīties, stāstot, kuram sen aizmirstam radiniekam vai paziņam mazulis līdzi­nās, līdz Ouvena kundze beidzot iebilda.

-   Viņš nav līdzīgs nevienam, tikai sev, viņa sacīja.

-    Tāds kā viņš nav neviens.

-    Nu tad viņš būs Neviens, Sailass paziņoja.

-    Neviens Ouvens.

Un tieši tobrīd, it kā atsaucoties uz vārdu, bērns plaši atvēra acis. Viņš palūkojās apkārt, novērtējot miru­šos, miglu un mēnesnīcu. Tad mazulis paskatījās uz Sailasu. Viņš nenovērsās. Viņa skatiens bija nopietns.

-   Neviens! Kas gan tas par vārdu! kašķīgi izsau­cās Sloteru māte.

-   Tas ir viņa vārds, mierīgi teica Sailass. Labs vārds. Tas viņu pasargās.

-    Es tikai negribu nekādas nepatikšanas, sacīja Džozijs Vortingtons. Bērns palūkojās uz viņu un tad vai nu tāpēc, ka bija izsalcis, noguris vai sailgojies pēc mājām, saviebās un sāka raudāt.

-   Ejiet, Gajs Pompejs pavēlēja Ouvena kundzei.

-    Mēs turpināsim apspriedi bez jums.

Ouvena kundze gaidīja pie kapličas. Pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem bija izlemts, ka šī ēka, kas izskatījās pēc mazas baznīciņas ar torni, ir jāiekļauj pilsētas vēsturisko celtņu skaitā. Pēc tam pilsētas dome izlēma, ka atjaunošanas darbi būs pārāk dārgi un mazā kapliča aizaugušajā kapsētā jau ir kļuvusi nemoderna, tāpēc viņi to noslēdza ar piekaramo atslēgu un gaidīja, ka tā reiz sabruks. Ēku sedza efejas, bet tā bija labi uzcelta un negrasījās sabrukt tuvākā gadsimta laikā.

Mazulis bija aizmidzis Ouvena kundzes rokās. Viņa to maigi šūpoja, dungojot senu dziesmu, kuru viņas māte bija dziedājusi, kad Ouvena kundze pati bija maza, tas bija tajās dienās, kad vīrieši valkāja pūde­rētas parūkas. Dziesma skanēja šādi: Dusi, dusi, mazo bērniņ, Līdz tu sauli sveiksi, Pasaulē tad dosies tu, Ardievas man teiksi. Skūpstīsi tu mīļoto, Diesi visu nakti, Atradīsi savu vārdu, Dārgumus, kas rakti…

Ouvena kundze nodziedāja tik tālu un pēkšņi sapr­ata, ka aizmirsusi dziesmas beigas. Viņai šķita, ka pēdējā rindā bija kaut kas par "sarainu bekonu", bet varēja gadīties, ka tā bija pavisam cita dziesma, tāpēc Ouvena kundze pārtrauca dziedāt šo dziesmu un uzņēma citu meldiņu par vīru no Mēness, kas reiz nolaidās uz Zemes, un tad viņa savā samtainajā lauku sievas balsī turpināja dziedāt par puiku, kas uzkāpa pa garo pupu, un pēcāk pārgāja pie balādes par jaunu puisi, kuru viņa draudzene nezināmu iemeslu dēļ bija noin­dējusi ar maltīti, kas pagatavota no zušiem, un tieši tad parādījās Sailass, kurš nāca ar kartona kasti rokās.

-   Lūk, Ouvena kundze, viņš sacīja. Te būs daudz labu lietu, kas vajadzīgas augošam zēnam. Mēs tās varam glabāt kapenēs zem kapličas, vai ne?

Piekaramā atslēga iegūla viņa plaukstā, un dzelzs durvis atvērās. Ouvena kundze iegāja iekšā, aizdomīgi nopētot plauktus un vecos koka solus, kas bija atbalstīti pret sienām. Vienā stūrī stāvēja sapelējušas kastes ar veciem baznīcas dokumentiem, un tur bija durvis, kas pavēra skatu uz Viktorijas laiku tualeti un mazgājamo bļodu ar krānu, pa kuru tecēja auksts ūdens.

Bērns atvēra acis un lūkojās apkārt.

-   Te mēs varētu turēt ēdienu, Sailass ierosināja. Te ir tik auksts, ka ēdiens ilgi saglabāsies svaigs. Viņš izvilka no kastes banānu.

-   Un kas tad tas tāds? Ouvena kundze jautāja, aizdomīgi nopētot dzeltenbrūno priekšmetu.

-   Tas ir banāns. Tropu auglis. Es ierosinātu nolobīt tam virskārtu, teica Sailass. Lūk, šādi.

Bērns Neviens sagrozījās Ouvena kundzes rokās, un viņa nolika puiku zemē. Viņš aši piesteberēja pie Sailasa un apķērās tam ap kāju.

Sailass pasniedza mazajam banānu.

Ouvena kundze nolūkojās, kā bērns ēd. Banāns, viņa šaubīgi novilka. Nekad par tādu neesmu dzir­dējusi. Nudien! Kā tas garšo?

-    Nav ne jausmas, sacīja Sailass, kurš pārtika tikai no viena ēdiena, un tie nebija banāni. Jūs varētu šeit ierīkot zēnam guļvietu.

-    To nu gan es nedarīšu! Mums ar Ouvenu ir tik jauks, mājīgs kaps tieši pie narcišu dobes… mazajam tur būs vietas gana. Turklāt, sieviete piebilda, it kā baidoties, ka Sailass varētu apvainoties par noraidīto viesmīlību, es nevēlos, lai bērns tevi traucētu.

-   Viņš netraucētu.

Zēns bija apēdis banānu… jeb lielāko daļu banāna. Tas, kas nebija apēsts, bija izsmērēts pa seju. Viņš plati smaidīja nosmulējies un labi paēdis.

-    Narna, mazulis laimīgi teica.

-    Cik gudrs bērns! Ouvena kundze nodūdoja. Un kā nosmulējies! Nu pagaidi, mazais sušķi… Viņa izlasīja banāna gabaliņus no bērna drēbēm un matiem un tad teica: Kā tev šķiet, ko viņi nolems?

-    Nezinu.

-    Es nevaru no viņa atteikties! Es apsolīju viņa mātei…

-   Lai gan savā laikā esmu bijis daudz kas, Sailass teica, es nekad neesmu bijis māte. Un nedomāju par tādu kļūt. Tomēr es varu pārcelties citur…

-    Savukārt es nevaru, Ouvena kundze paskaid­roja. Mani kauli ir apbedīti šeit. Te dus mans vīrs. Es nevaru pārcelties.

-   Laikam ir patīkami, ja tu kaut kur jūties piede­rīgs, sacīja Sailass. Ja tev ir vieta, ko saukt par mājām. Tomēr viņa balsī neskanēja ilgas. Viņa balss bija sausāka par tuksnesi, un šie vārdi tikai apliecināja vispāratzītu patiesību. Ouvena kundze neiebilda.

-   Kā tu domā, vai mums būs ilgi jāgaida?

-   Nē, atteica Sailass. Tomēr viņš kļūdījās.

Amfiteātrī kalna otrā pusē debates turpinājās. Tie taču bija Ouveni, kas bija iekūlušies tādā ķezā, nevis sazin kāds vējgrābslis jaunpienācējs. Ouvenus kap­sētā cienīja, un viņu viedokli uzklausīja. Arī tas, ka Sailass bija piekritis būt par zēna aizbildni, bija sva­rīgi kapsētas ļaudis uz Sailasu lūkojās godbijīgi, jo viņš pārstāvēja robežu starp mirušo un dzīvo pasauli. Tomēr, tomēr…

Kapsētās parasti nevalda demokrātija, tomēr nāve visiem iemāca dažus demokrātijas principus, tāpēc katram mirušajam tika dotas balsstiesības un uzklau­sīts ikviens viedoklis par to, vai dzīvajam bērnam te vajadzētu atļaut palikt, un tonakt katrs no klāteso­šajiem gribēja izteikties.

Bija vēls rudens, un gaisma ausa lēni. Lai gan vēl bija tumšs, varēja jau dzirdēt, kā otrpus kalnam tiek iedarbinātas mašīnas un kā dzīvie dodas uz darbu šajā miglainajā, naktsmelnajā rītā, bet kapsētas iedzīvo­tāji joprojām sprieda par bērnu, kas bija pie viņiem ieradies, un par to, ko gan turpmāk darīt. Trīssimt balsu. Trīssimt viedokļu. Nehemijs Trots, dzejnieks no kapsētas ziemeļrietumu puses, bija sācis dekla­mēt savus uzskatus, lai gan neviens tā īsti nesaprata, ko viņš vēlas pateikt, kad notika kaut kas tāds, kas apklusināja visus debašu dalībniekus, kaut kas tāds, kas līdz šim kapsētā nebija pieredzēts.

Kalna galā parādījās liels, pelēks zirgs tāds, kādu zirgu pazinēji tomēr sauktu par "dūkanu". Pakavu klaboņa atdunēja, vēl pirms dūkanais kļuva ierau­gāms, un varēja dzirdēt troksni, kas atskanēja, zir­gam laužoties cauri krūmiem, kazenājiem, efejām un irbulenēm tālākajā kalna malā. Tas bija kārtīgs Anglijas centrālās grāfistes zirgs vismaz deviņpadsmit plaukstu garumā. Tāds zirgs varēja nest kaujā jāt­nieku pilnā apbruņojumā, bet viņam mugurā sēdēja tikai smalka sieviete, no galvas līdz kājām tērpusies pelēkā. Viņas garie svārki un apmetnis izskatījās kā savīti no zirnekļa tīmekļiem.

Sievietes seja bija mierīga un apgarota.

Kapsētas iemītnieki viņu pazina, jo katrs no tiem savas dzīves pēdējā stundā bija ticies ar Lēdiju Pelēkā, un viņu neviens nespēja aizmirst.

Zirgs apstājās pie obeliska. Austrumos debesīs ausa liega gaisma, pērļaini mirdzošā saullēkta vēstnese, kas lika kapsētas iedzīvotājiem justies neomulīgi un raisīja vēlmi atgriezties ērtajos mājokļos. Tomēr neviens no viņiem nepakustējās. Viņi vēroja Lēdiju Pelēkā daļēji nobijušies, daļēji sajūsmināti. Mirušie, kā likums, nav māņticīgi, bet viņi vēroja sievieti, kā romiešu auguri reiz bija vērojuši svēto vārnu lidojumu, meklējot atbil­des uz sev nozīmīgiem jautājumiem.

Lēdija Pelēkā ierunājās.

Sievietes balss skanēja kā simtiem mazu sudraba zvārgulīšu, kad viņa teica: Lai mirušie izprot žēl­sirdību! Tad viņa pasmaidīja.

Zirgs, kas bija plucis un gremojis zāli, pacēla galvu. Lēdija pieskārās dzīvnieka kaklam, un tas pagriezās uz otru kalna malu, lai spertu dažus soļus, kas skaļi atbalsojās, un tad pacēlās debesīs. Zirga pakavu dimdoņa aizskanēja pār pamali kā pērkona dārdi, un pēc mirkļa tas jau bija pagaisis skatienam.

Vismaz tā stāstīja ļaudis, kuri tonakt bija kapsētā.

Debates bija galā, viss bija izlemts pat bez balsoša­nas. Bērnam, vārdā Neviens Ouvens, tika piešķirtas Kapsētas Privilēģijas.

Sloteru māte un baronets Džozijs Vortingtons pava­dīja Ouvena kungu līdz vecajai kapličai, lai pavēstītu jaunās ziņas Ouvena kundzei.

Viņu šāds brīnumains notikumu pavērsiens, šķiet, nemaz nesatrauca. Protams, viņa sacīja. Dažiem no mūsējiem ir mazāk smadzeņu nekā cālim, bet viņa gan visu saprot. Protams, saprot.

Iekams tajā pērkona dārdu pamodinātajā rītā uzlēca saule, bērns jau bija cieši aizmidzis Ouvenu mazajā, jaukajā kapā (jo meistars Ouvens pirms nāves bija vietējās galdniecības ģildes galva, un galdnieki parūpējās, lai kaps darītu viņam godu).

Sailass pirms saullēkta devās savā pēdējā ceļo­jumā. Viņš apmeklēja augstu māju kalna otrā pusē un atrada tur trīs mirušos, un izpētīja naža atstātās pēdas. Uzzinājis visu, ko vēlējās, Sailass izgāja ārā rīta mijkrēslī, un viņa galvā rosījās daudz nepatī­kamu domu un secinājumu. Viņš atgriezās kapsētā, lai vecajā kapličā pārlaistu dienu un nosnaustos.

Mazajā pilsētiņā kalna pakājē vīrs Džeks kļuva arvien niknāks. Šo nakti viņš bija tik ilgi gaidījis, tā bija daudzu mēnešu pat gadu ilga darba kulminācija. Vakars bija izvērties tik daudzsološi trīs cilvēki bija pagalam, pirms tie paspēja kaut iekliegties, bet tad…

Tad viss bija izvērties pavisam slikti. Kāpēc gan viņš bija kāpis kalnā, ja bērns tik acīmredzami bija devies lejup no kalna? Kad viņš beidzot bija nonācis kalna pakājē, pēdas jau bija pagaisušas. Gan jau kāds bija bērnu atradis, paņēmis pie sevis un noslēpis. Cita izskaidrojuma nebija.

Atskanēja pērkona dārdi pēkšņi un skaļi un sāka līt. Vīrs Džeks plānoja nākamo gājienu būs jāpiezvana dažiem pilsētiņas iedzīvotājiem, kuri šeit bija viņa acis un ausis.

Viņš negrasījās atklāt Sapulcei, ka ir izgāzies.

Galu galā viņš nodomāja, paslēpjoties zem kāda veikala jumta, kamēr lietus lija pār zemi kā asaras, viņš taču nebija izgāzies! Vēl ne. Vēl bija laiks. Viņa rīcībā vēl bija daudzi gadi. Laiks, kurā viņš pabeigs šo nepabeigto darbu. Laiks, kurā pārcirst pēdējo pa­vedienu.

Tikai tad, kad atskanēja policijas sirēna un kalnā uzbrauca pirmā policijas mašīna, ātrās palīdzības auto un pēcāk arī izmeklētāju mašīna, vīrs Džeks ar nožēlu uzsita mēteļa apkakli, nolieca galvu un devās prom. Nazis bija paslēpts viņam kabatā, tas bija tīrs un droši noglabāts makstī, pasargāts no riebīgajiem

nokrišniem.

"Es esmu šīs vietas saimnieks!"

2. NODAĻA Jaunais draugs

Nevs bija kluss bērns ar gudrām, pelēkām acīm un mīkstiem, peļu pelēkiem matiem. Lielākoties viņš bija paklausīgs. Viņš ātri iemācījās runāt un, līdzko bija apguvis šo māku, nelika mierā kapsētas iedzīvotājus ar dažādiem jautājumiem. Kāpēc man nav ļauts iet ārā no kapsētas? viņš jautāja. Vai arī: Kā es varu izdarīt to, ko tikko paveica viņš? Un: Kurš te dzīvo? Pieaugušie centās, cik spēja, lai atbildētu uz šiem jautājumiem, bet viņu atbildes ļoti bieži bija neskaidras, mulsinošas vai pretrunīgas, un tad Nevs devās uz veco kapliču parunāt ar Sailasu.

Zēns tur parasti sēdēja, gaidot saulrietu, kad Sai­lass pamodās.

Vienmēr varēja paļauties, ka aizbildnis visu izskaid­ros tik vienkārši un loģiski, lai Nevs saprastu.

Tev nav ļauts iziet no kapsētas patiesībā mūs­dienās saka nevis nav ļauts, bet nedrīkst -, jo tikai šeit mēs varam tevi pasargāt. Te tu dzīvo, un te dzīvo visi, kas tevi mīl. Ārpasaule tev nav droša. Pagaidām vēl ne.

-    Bet tu ej ārā! Tu katru nakti ej prom no kapsē­tas!

-    Es esmu daudz, daudz vecāks nekā tu. Un es visur esmu drošībā.

-   Arī es visur esmu drošībā!

-   Kaut nu tā būtu taisnība! Tomēr varu tev droši apgalvot: kamēr tu paliec šeit, tu esi pasargāts.

Vai:

-    Kā tu vari tā izdarīt? Dažas prasmes var apgūt mācoties, dažas trenējoties, bet citas iegūstam tikai ar laiku. Tu daudz ko pratīsi, ja centīgi mācīsies. Drīz vien apgūsi Izgaišanu, Aizslīdēšanu un Pastaigu Sap­ņos. Bet ir prasmes, kas dzīvajiem ir teju neiespē­jamas, un, lai iemācītos tās, tev būs jāgaida ilgāk. Tomēr esmu pārliecināts, ka ar laiku tev izdosies.

-   Galu galā tev ir piešķirtas Kapsētas Privilēģijas, Sailass reiz teica. Tāpēc Kapsēta par tevi rūpējas. Kamēr tu dzīvo šeit, tu vari redzēt tumsā un staigāt tur, kur dzīvajiem nav ļauts. Dzīvie tevi neredz. Arī man reiz tika piešķirtas Kapsētas Privilēģijas, bet tās man nedod nekādas citas priekšrocības kā vien iespēju te mitināties.

-   Es gribētu būt tāds kā tu, Nevs sacīja, uzmetot lūpu.

-    Nē, negribētu vis, Sailass stingri teica.

Vai arī:

-    Kas tur guļ? Zini, Nev, lielākoties to var izlasīt uz kapakmeņiem. Vai tu jau proti lasīt? Vai zini alfa­bētu?

-   Ko?

Sailass pašūpoja galvu, bet neko neteica. Ouvena kungs un kundze savas dzīves laikā nebija aizrāvušies ar lasīšanu, un kapsētā nebija ābeču.

Nākamajā naktī Sailass ieradās pie Ouvenu mājī­gās kapavietas ar trim biezām grāmatām divas no tām bija krāsainas ābeces (A ir aita, B ir bumbieris) un trešā bija bērnu grāmata "Kaķis cepurē". Viņam līdzi bija arī papīrs un vaska krītiņi. Tad aizbildnis aizveda Nevu pie jaunāko un tīrāko kapakmeņu plāk­snēm un parādīja, kā uz tām var saskatīt alfabēta burtus, sākot ar lielā A aso smaili.

Sailass deva Nevam uzdevumu atrast visus alfa­bēta burtus kapsētā -, un zēns drīz vien ar lepnumu to bija izpildījis, atklājumus noslēdzot ar Ecekiēla Ulmzlija kapakmeni, kas bija iebūvēts vecās kapličas sienā. Aizbildnis ar viņa veikumu bija ļoti apmierināts.

Katru dienu, dodoties pastaigā pa kapsētu, Nevs ņēma papīru un krītiņus līdzi un, cik labi vien prata, norakstīja no kapakmeņiem vārdus, uzvārdus un gadskaitļus. Katru vakaru, pirms Sailass devās ārā pasaulē, zēns lūdza aizbildnim izlasīt norakstīto un iztulkot latīņu teicienus, kurus Ouveni visbiežāk nesaprata.

Bija saulaina diena; kamenes bija devušās izpētīt savvaļas puķes, kas auga kapsētas malā, un, mierīgi zumēdamas, vāca medu no irbulenēm un zilajiem zva­niņiem, bet Nevs zvilnēja pavasara saulē, vērojot, kā bronzas krāsas vabole rāpo pa Geo. Rīdera, viņa sie­vas Dorkas un dēla Sebastiāna (Fidelis ad Mortem) kapakmeni. Nevs bija norakstījis uzrakstu no viņu pieminekļa un tagad domāja tikai par vaboli, līdz viņu iztraucēja skanīga balss:

-    Puika, ko tu te dari?

Nevs palūkojās augšup. Pie irbuleņu krūma kāds stāvēja un viņu vēroja.

-    Neko, zēns atteica un izbāza mēli.

Seja otrpus irbuleņu krūmam saviebās gluži kā garguja ar izbāztu mēli un izvalbītām acīm, un tad atkal tā bija meitenes sejiņa.

-   Tas bija lieliski, Nevs izdvesa.

-   Es protu parādīt visādus baigos ģīmjus, meitene lepni teica. Skaties! Viņa ar vienu pirkstu pacēla degungalu, savilka muti muļķīgā smaidā, samiedza acis un piepūta vaigus. Vai zini, kas tas bija?

-    Nē.

-    Tas bija sivēns, muļķīt!

-   Ak tā… Nevs padomāja. Sivēns kā pie burta "S"?

-    Nu protams. Pagaidi!

Meitene izlīda no irbuleņu krūma un nostājās bla­kus Nevam, kas bija piecēlies kājās. Viņa bija mazliet vecāka par zēnu, mazliet garāka, un viņai mugurā bija drēbes spilgtās krāsās dzeltenā, rozā un oranžā. Nevs savā pelēkajā līķautā jutās nevīžīgs un noplucis.

-    Cik tev ir gadu? meitene vaicāja. Ko tu te dari? Vai tu te dzīvo? Kā tevi sauc?

-    Es nezinu, nomurmināja Nevs.

-    Tu nezini, kā tevi sauc? pārjautāja meitene. Protams, tu zini, kā tevi sauc! Visi zina savu vārdu. Murmulis!

-    Es zinu, kā mani sauc, aizstāvējās Nevs. Un es zinu, ko šeit daru. Bet es nezinu atbildi uz to pirmo jautājumu.

-    Tu nezini, cik tev ir gadu?

Zēns pamāja.

-   Kad tev pēdējo reizi bija dzimšanas diena? jau­tāja meitene.

-    Man tādas nekad nav bijis, Nevs novilka.

-   Ikvienam ir dzimšanas diena! Tu gribi teikt, ka tev nekad nav bijis tortes un svecīšu, nekā tāda?

Nevs pašūpoja galvu. Meitene uz viņu žēli nolū­kojās. Nabadziņš. Man ir pieci gadi. Varu derēt, ka tev arī ir pieci!

Nevs priecīgs pamāja. Viņš negribēja strīdēties ar jauno draudzeni. Meitene viņu darīja laimīgu.

Meitenes vārds bija Skārleta Embera Pērkinsa, vismaz tā viņa teica Nevam, un viņas mājas bija dzī­voklis, pie kura nebija dārza. Meitenes māte šobrīd sēdēja uz soliņa pie kapličas kalna pakājē un lasīja žurnālu, un Skārletai bija pieteikts būt atpakaļ pēc pusstundas, labi izskraidīties, neiekulties nepatikša­nās un nerunāt ar svešiniekiem.

-    Es esmu svešinieks, Nevs aizrādīja.

-   Neesi gan, Skārleta nopietni atteica. Tu esi mazs puika. Pēc tam viņa pārliecināta piebilda:

-    Turklāt tu esi mans draugs, tāpēc nevari būt sve­šinieks.

Nevs smaidīja reti, bet šoreiz viņa smaids pletās pāri visai sejai. Jā, es esmu tavs draugs, viņš sacīja.

-    Kā tevi sauc?

-    Nevs. Pilnā vārdā Neviens.

Meitene iesmējās. Dīvains vārds, viņa teica.

-    Ko tu šeit dari?

-   Mācos alfabētu, Nevs atteica. No kapakme­ņiem. Man jānoraksta vārdi.

-   Vai es arī varu?

Sākumā Nevs negribēja to pieļaut galu galā tie bija viņa kapakmeņi, vai ne? -, bet tad saprata, ka tā uzvesties ir muļķīgi un ka ir taču patīkami saulainā dienā kaut ko interesantu darīt kopā ar draugu. Nevs atbildēja: Jā.

Viņi norakstīja vārdus no kapakmeņiem, Skār­leta palīdzēja Nevam nolasīt nezināmos vārdus un uzvārdus, un Nevs pārtulkoja Skārletai jau pazīsta­mos latīņu teicienus. Likās, ka balss, kas no kalna pakājes sauca: Skārlet! atskanējusi pārāk agri.

Meitene atdeva papīru un krītiņus Nevam. Man tagad jāiet, viņa nopūtās.

-    Tiksimies nākamreiz, vai ne? Nevs teica.

-    Kur tu dzīvo? Skārleta gribēja zināt.

-    Šeit, viņš atteica un noskatījās, kā meitene skrien lejup no kalna.

Pa ceļam uz mājām Skārleta pastāstīja mātei par zēnu, ar kuru bija spēlējusies, viņu saucot Neviens un viņš dzīvojot kapsētā. Tovakar Skārletas māte par to ieminējās savam vīram, kurš savukārt atbildēja, ka iedomu draugi ir bieži sastopams fenomens kon­krēta vecumposma bērniem un ka par to nav jāuz­traucas, bet gan jāpriecājas, jo viņiem ir tā laime dzī­vot tik tuvu dabas rezervātam.

Pēc šīs tikšanās Skārleta nekad neieraudzīja Nevu pirmā. Saulainās dienās vecāki mēdza vest meitu uz kapsētu. Kamēr māte un tēvs sēdēja uz soliņa un lasīja, Skārleta klīda pa kapsētas celiņiem, ģērbusies spilgti zaļās, oranžās vai rozā drēbēs, un pētīja apkārtni. Drīz vien viņa pamanīja mazu, nopietnu sejiņu ar pelēkām acīm un mīkstiem, pelēkiem matiem lūkoja­mies uz viņu, un tas bija Nevs. Bērni spēlēja paslēpes vai "augstāk par zemi", vai arī klusi sēdēja un vēroja trušus, kas mitinājās aiz vecās kapličas.

Nevs iepazīstināja Skārletu ar saviem draugiem. Nemaz nebija svarīgi, ka viņa tos neredzēja. Vecāki jau bija viņai paskaidrojuši, ka arī Nevs ir izdomāts tēls un ka tas nav nekas slikts māte pat pāris vakaru bija uzlikusi galdā traukus tieši Nevam -, tāpēc Skār­letai nemaz nelikās dīvaini, ka arī zēnam ir iedomu draugi. Viņš vienmēr atstāstīja, ko tie ir teikuši.

-   Bārtlebijs saka, ka seja tevim iraid kā saspiesta plūme, Nevs paskaidroja.

-   Pašam tāda! Un kāpēc viņš tik dīvaini runā? Vai varbūt viņš domāja: kā saspiests tomāts?

-   Man šķiet, ka tur, kur viņš dzīvoja, toreiz nemaz neauga tomāti, Nevs sacīja. Tolaik visi tā runāja, vai saproti?

Skārleta bija laimīga. Viņa bija gudrs, vientuļš bērns, kura māte strādāja tālmācības universitātē, pasniedzot angļu valodu cilvēkiem, kurus nekad nebija redzējusi, labojot darbus, kurus saņēma pa e-pastu, un sūtot saviem studentiem vērtējumus un iedrošinājuma vār­dus. Meitenes tēvs mācīja elementārdaļiņu fiziku, bet, kā Skārleta bija izskaidrojusi Nevam, bija pārāk daudz cilvēku, kas gribēja mācīt elementārdaļiņu fiziku, un pārāk maz tādu, kas gribētu to mācīties, tāpēc Skārle­tas ģimenei vajadzēja pārcelties no vienas universitā­tes pilsētiņas uz citu, un katrā nākamajā universitātē viņas tēvs cerēja dabūt pastāvīgu darbu, tomēr viņam nekad neveicās.

-    Kas ir elementārdaļiņu fizika? jautāja Nevs.

Skārleta paraustīja plecus. Nu, viņa teica, ir

atomi, kas ir pārāk mazi, lai tos redzētu, bet mēs no tiem sastāvam. Un tad vēl ir tādas daļiņas, kas ir mazākas par atomiem, un tā tad arī ir elementārda­ļiņu fizika.

Nevs pamāja un nosprieda, ka Skārletas tētis inte­resējas par iedomātām lietām.

Nevs un Skārleta kopā klīda pa kapsētu katru nedēļas nogali, lasot vārdus uz kapakmeņiem un tos norakstot. Nevs atklāja Skārletai to, ko zināja par kapu, mauzoleju un kapeņu iedzīvotājiem, un viņa stāstīja zēnam par to, ko bija dzirdējusi vai izlasījusi, un dažkārt viņa stāstīja par ārpasauli par mašī­nām, autobusiem, televīziju un lidmašīnām (Nevs bija redzējis tās lidojam pāri kapsētai un bija domā­jis, ka tie ir lieli, sudraboti, trokšņaini putni, bet nekad nebija par tiem interesējies). Savukārt Nevs stāstīja draudzenei par laikiem, kad bija dzīvojuši kapsētas iemītnieki, kā Sebastians Rīders braucis uz Londonu un redzējis karalieni resnu sievieti zvērādas cepurē, kas nikni blenzusi uz visiem un nebija runājusi ne vārda angliski. Sebastians Rīders nespēja atcerēties, kuras valsts karaliene tā bijusi, bet viņš uzskatīja, ka viņa nevarēja būt karaliene pārāk ilgi.

-    Kad tas notika? jautāja Skārleta.

-   Viņš nomira 1583. gadā, tā rakstīts uz viņa kap­akmens… Tātad pirms tam.

-   Kurš ir visvecākais kapsētas iemītnieks? gribēja zināt Skārleta.

Nevs sarauca pieri. Laikam Gajs Pompejs. Viņš te ieradās simts gadus pēc pirmajiem romiešiem. Viņš pats man tā teica. Viņam patika šejienes ceļi.

-    Tātad viņš ir visvecākais?

-    Man tā šķiet.

-   Vai mēs varam ierīkot spēļu māju kādā no tām akmens kapenēm?

-    Tu nevari tajās ieiet. Tās visas ir aizslēgtas.

-   Vai tu vari tajās ieiet?

-    Protams!

-    Kāpēc tad es nevaru?

-    Tāpēc, ka man ir piešķirtas Kapsētas Privilēģi­jas, zēns paskaidroja. Tās ļauj man nokļūt visur, kur gribu.

-    Es gribu ieiet tajā akmens mājā un ierīkot tur spēļu mājas!

-   Tu nevari.

-   Tu esi nejauks!

-    Neesmu vis!

-    Esi gan! Nejaucēns!

-    Neesmu vis!

Skārleta salika rokas jakas kabatās un devās prom neatvadījusies, pārliecināta, ka Nevs vienkārši negrib ielaist viņu akmens mājās, un vienlaikus jūtot, ka ir bijusi pret zēnu netaisna, un tāpēc kļūstot vēl dus­mīgāka.

Tovakar pēc maltītes Skārleta jautāja mammai un tētim, vai šajā zemē kāds dzīvoja, pirms te ieradās romieši.

-    Kur tu dzirdēji par romiešiem? tēvs brīnījās.

-   To taču visi zina, Skārleta teica, saraukusi pieri. Nu, vai pirms viņiem te kāds dzīvoja?

-   Pirms tam šajā zemē dzīvoja ķelti, māte paskaid­roja. Vēl ilgi pirms romiešiem. Romieši iekaroja ķel­tus.

Uz soliņa pie vecās kapličas Nevs risināja līdzīgu sarunu.

-   Visvecākais? Sailass pārjautāja. Godīgi sakot, Nev, es nezinu. Vecākais, ar kuru esmu runājis, ir Gajs Pompejs, bet, pirms šajā zemē ieradās romieši, te dzīvoja cita tauta. Liela tauta. Kā tev veicas ar alfabētu?

-    Man šķiet, ka labi. Kad es mācīšos zilbes?

Sailass brīdi domāja. Es nešaubos, viņš teica,

ka te ir apbedīti daudzi talantīgi cilvēki, un gan jau viņu vidū atradīsies arī kāds skolotājs. Es pamek­lēšu.

Nevs bija sajūsmā. Viņš jau iztēlojās, ka drīz vien varēs izlasīt visu, ko vēlēsies, un tad viņam pavērsies visa stāstu pasaule.

Kad Sailass pameta kapsētu, lai dotos savās darī­šanās, Nevs devās uz kapelu vītolu paēnā un pasauca Gāju Pompeju.

Vecais romietis žāvādamies iznāca no savas mīt­nes. Ā. Nūja. Dzīvais zēns, viņš novilka. Kā tev klājas, dzīvo zēn?

-    Paldies, labi, ser, Nevs pieklājīgi atteica.

-   Labi, man prieks to dzirdēt. Vecā romieša mati mēnesgaismā šķita sniegbalti; viņam mugurā bija toga, kurā viņš bija apbedīts, bet zem tās bieza vilnas veste un kājās getras, jo šī bija auksta zeme pašā pasau­les malā, aukstāk bija tikai Kaledonijas ziemeļos, kur cilvēki vairāk līdzinājās dzīvniekiem un tērpās oran­žās ādās, un bija pārāk mežonīgi, lai tos iekarotu pat romieši, tāpēc tiem drīz vien bija lemts pazust mūžī­gajā ziemā.

-   Vai tu esi visvecākais? Nevs vaicāja.

-   Visvecākais kapsētā? Jā, tas esmu es.

-    Tātad tu esi pirmais, kas te apglabāts?

Vecais romietis vilcinājās. Gandrīz pirmais, viņš atteica. Pirms ķeltiem šajā salā dzīvoja cita tauta, un viens no viņiem šeit ir apbedīts.

-   Ak tā, Nevs novilka un pēc brīža jautāja: Un kur ir viņa kaps?

Gajs norādīja uz kalnu.

-   Viņš dzīvo pašā kalna galā? Nevs jautāja.

Gajs pašūpoja galvu.

-    Kur tad?

Vecais romietis noliecās un sabužināja Nevam matus.

Kalnā, viņš sacīja. Iekšā kalnā. Mani šeit atnesa apglabāt draugi. Viņiem sekoja vietējie varas vīri un mīmi, kuri bija uzlikuši manas sievas viņa

nomira no drudža Kamulodonā un mana tēva viņš

»

tika nogalināts sadursmē Gallijā maskas. Trīssimt gadus pēc manas nāves kāds zemnieks, meklēdams jau­nas ganības aitām, atklāja milzu akmeni, kas sargāja ieeju alā, nostūma to malā un devās lejup, cerēdams atrast dārgumus. Kad viņš iznāca ārā, viņa tumšie mati bija tikpat balti kā manējie…

-    Ko viņš redzēja?

Gajs ilgi klusēja un tad sacīja: Viņš par to nevienam nestāstīja un nekad te neatgriezās. Akmeni aizstūma atpakaļ vietā, un ar laiku šo notikumu aizmirsa. Pēc divsimt gadiem, kad būvēja Frobišera mauzoleju, šo vietu atklāja vēlreiz. Jaunais vīrietis, kas to atrada, sap­ņoja par bagātībām, tāpēc viņš nevienam neko neteica, noslēpa ieeju aiz Eiframa Petifera zārka un kādu nakti devās kalnā kā pats domāja, neviena nemanīts.

-   Vai viņa mati bija balti, kad viņš iznāca?

-   Viņš neatgriezās.

-    Hm. Ak tā. Un kurš tad tur ir apglabāts?

Gajs pašūpoja galvu. Es nezinu, jauno Ouven. Bet es

jutu viņa klātbūtni jau toreiz, kad te vēl nekā nebija. Es jau toreiz jutu, ka paugura dziļumā kaut kas gaida.

-    Ko viņš gaidīja?

-    Es varēju sajust tikai gaidas, Gajs Pompejs atteica.

Skārletai līdzi bija liela bilžu grāmata, un viņa sēdēja uz zaļā soliņa netālu no vārtiem blakus mātei, kura pētīja mācību grāmatas pielikumu. Meitene bau­dīja pavasara sauli un visiem spēkiem centās ignorēt mazo zēnu, kurš vispirms māja viņai no efeju apvīta pieminekļa patvēruma, bet, kad viņa bija izlēmusi turp vairs neskatīties, viņš izlēca gluži kā spēļu klauns no kastītes aiz kapakmens (Džodži Dž. Sodži. Es biju svešinieks, un jūs mani pieņēmāt).

Beidzot meitene nolika grāmatu uz soliņa.

-    Māmiņ? Es iešu pastaigāties.

-    Tikai neaizklīsti no takas, mīļā.

Skārleta gāja pa taciņu līdz pat stūrim, kur ierau­dzīja Nevu mājam viņai no kalna. Viņa saviebās.

-    Es šo to uzzināju, Skārleta paziņoja.

-    Es arī, Nevs neatpalika.

-    Pirms romiešiem te bija citi cilvēki, Skārleta stāstīja. Viņi te dzīvoja, un pēc nāves viņus apgla­bāja šajos kalnos kopā ar dārgumiem un visu ko citu. Tos sauca par kapukalniem.

-   Ak tā, sacīja Nevs. Tas visu izskaidro. Vai tu gribētu tādu redzēt?

-   Tūlīt? Skārleta izskatījās pārsteigta. Tu jau nemaz nezini, kur tāds kapukalns ir, vai ne? Un tu zini, ka es nevaru sekot tev visur, kur ej. Meitene bija redzējusi, kā Nevs var izslīdēt cauri sienai gluži kā ēna.

Par atbildi viņš pacēla gaisā lielu, sarūsējušu dzelzs atslēgu. To es atradu kapličā, viņš teica. Ar to var atslēgt lielāko daļu kapsētas vārtu. Viena atslēga der visiem, tolaik tā bija vienkāršāk.

Skārleta uzrāpās kalnā pie Neva.

-   Vai tu runā patiesību?

Zēns pamāja, un viņa lūpu kaktiņos dejoja apmie­rināts smaids. Nāc! viņš sacīja.

Bija brīnišķīga pavasara diena, gaisu pildīja putnu dziesmas un bišu zumēšana. Vējā līgojās narcises, un šur tur kalna malā galvas klanīja pirmās tulpes. Zils neaizmirstulīšu paklājs un dzelteni prīmulu punktiņi rotāja zaļo kalna nogāzi, pa kuru bērni kāpa augšup uz nelielo Frobišera mauzoleju.

Tas bija vecs, vienkāršs, aizmirsts akmens nams ar metāla vārtiem. Nevs tos atslēdza ar dzelzs atslēgu, un viņi iegāja iekšā.

-   Aiz kāda no zārkiem jābūt caurumam, sacīja Nevs, vai durvīm.

Viņi to atrada aiz zārka pirmajā plauktā cauru­mu sienā, pa kuru varēja ielīst. Lejā, Nevs sacīja. Mēs līdīsim lejā.

Skārletai pēkšņi nemaz tik ļoti negribējās pieda­līties šajā piedzīvojumā. Viņa teica: Mēs tur neko neredzēsim! Ir tumšs.

-    Man nevajag gaismu, kamēr esmu kapsētā, Nevs pārliecinoši sacīja.

-    Man gan vajag, meitene iebilda. Tur ir tik tumšs!

Nevs domāja, ko gan viņš tādu pārliecinošu varētu pateikt, piemēram, "tur lejā nekā slikta nav", bet dzirdētais par matiem, kuri nosirmoja, un par cil­vēkiem, kuri pazuda uz neatgriešanos, nozīmēja, ka viņš nevarēja to solīt ar tīru sirdsapziņu. Tāpēc zēns sacīja: Es nokāpšu lejā, bet tu gaidi te.

Skārleta sarauca pieri. Tu nedrīksti mani te pamest, viņa teica.

-   Es tikai nokāpšu lejā paskatīties, kas tur ir, Nevs skaidroja, un tad kāpšu augšā, lai pastāstītu tev.

Viņš piegāja pie cauruma sienā, notupās uz ceļiem un četrrāpus ielīda iekšā. Otrā pusē bija pietiekami augsti griesti, lai varētu piecelties stāvus, un zēns ieraudzīja akmenī cirstus pakāpienus. Es tagad kāpšu lejā, viņš uzsauca.

-   Vai tev būs ilgi jākāpj?

-   Man šķiet, ka jā.

-   Ja tu mani turētu aiz rokas un teiktu, kur jāliek kāja, es arī varētu iet kopā ar tevi, Skārleta sacīja.

-    Protams, Nevs piekrita, un, pirms viņš bija beidzis runāt, Skārleta četrrāpus jau ielīda pa cau­rumu sienā.

-   Vari celties kājās, Nevs sacīja un saņēma meite­nes roku. Tepat ir pakāpieni. Liec kāju uz priekšu! Redzi nu. Es iešu pirmais.

-    Vai tu patiešām redzi tādā tumsā? meitene pārsteigta jautāja.

-   Jā, ir diezgan tumšs, Nevs piekrita, tomēr es visu varu saskatīt.

Bērni kāpa lejup pa kāpnēm dziļāk kalnā, un Nevs stāstīja draudzenei, ko viņš pa ceļam redz. Kāpnes ved lejup, pakāpieni ir no akmens. Un arī griesti ir no akmens. Un sienas kāds ir apzīmējis.

-   Kas tur ir uzzīmēts?

-   Kaut kas liels un spalvains kā pie burta G, tātad govs, tikai ar lielākiem ragiem. Un tālāk kaut kāds raksts, gluži kā liels mezgls. Tas ir iegrebts sienā, nevis uzzīmēts, paskaties! Viņš pielika Skārletas pirkstus pie sienas, kur bija mezglainais raksts.

-   Es to varu sataustīt! Skārleta izsaucās.

-   Tagad pakāpieni kļūst platāki. Mēs iznākam kaut kādā lielā istabā, bet pakāpieni turpinās. Nekusties! Labi, tagad esmu starp tevi un istabu. Turies ar kreiso roku pie sienas.

Viņi turpināja kāpt lejup. Pēdējais pakāpiens, un būsim uz akmens grīdas, Nevs sacīja. Tā gan ir drusku nelīdzena.

Telpa bija maza. Uz grīdas atradās akmens plāksne galda augstumā, un vienā stūrī bija zema dzega, uz kuras bija izkārtoti daži priekšmeti. Uz grīdas bija arī kauli, patiešām veci kauli, un tur, kur beidzās trepes,

Nevs saskatīja sažuvušu ķermeni garā, brūnā mētelī tas laikam bija tas jaunais vīrietis, kurš gribēja kļūt bagāts. Zēns nosprieda, ka puisis ir tumsā paslīdējis un nokritis.

Pēkšņi atskanēja troksnis, tāda kā šņākoņa, it kā čūska lodātu pa sausām lapām. Skārleta ciešāk satvēra Neva roku.

-   Kas tas ir? Vai tu kaut ko redzi? -Nē.

Skārleta izdvesa skaņu, kas daļēji bija elsas, daļēji vaimanas, un Nevs kaut ko ieraudzīja un nejautājis saprata, ka arī meitene redz to pašu.

Telpas galā bija gaisma, un šajā gaismā parādījās vīrs; viņš nāca caur akmens sienu, un Nevs dzirdēja, ka Skārleta apslāpēti iekliedzas. Vīrs šķita labi sagla­bājies, tomēr bija skaidrs, ka viņš jau sen kā ir miris. Viņa ādu klāja uzkrāsoti (tā domāja Nevs) vai teto­vēti (tā domāja Skārleta) purpurkrāsas zīmējumi un raksti. Ap kaklu svešajam bija kaklarota ar asiem, gariem zobiem.

-   Es esmu šīs vietas saimnieks! tēls sacīja, un šie vārdi izklausījās tik senatnīgi un ar tik pamatīgu rīkles skaņu, ka gandrīz vai šķita tie nemaz nav vārdi. Es sargāju šo vietu no visiem, kas tai varētu kaitēt!

Vīram bija milzīgi redzokļi. Nevs drīz vien saprata, ka ap acīm svešajam ir apvilkti purpura krāsas riņķi, kas darīja viņu līdzīgu pūcei.

-   Kas tu esi? Nevs vaicāja, ciešāk satverot Skār­letas roku.

Purpura Vīrs neizrādīja, ka būtu dzirdējis jautā­jumu. Viņš nikni blenza uz bērniem.

-    Ejiet prom no šīs vietas! viņš kliedza. Nevs apjauta, ka dzird tikai rūkoņu, bet vārdu nozīme atbalsojas viņam galvā.

-   Vai viņš darīs mums pāri? Skārleta vaicāja.

-   Es tā nedomāju, Nevs atteica. Tad viņš vērsās pie Purpura Vīra ar vārdiem, kuri viņam bija iemā­cīti: Man ir piešķirtas Kapsētas Privilēģijas, un es varu staigāt, kur vēlos.

Purpura Vīrs neko neatbildēja, un tas Nevu paga­lam pārsteidza, jo pat visnejaukākie kapsētas iemīt­nieki atmaiga, izdzirdot šos vārdus. Nevs jautāja:

-    Skārlet, vai tu vinu redzi?

-   Protams, redzu! Viņš ir liels, briesmīgs, tetovēts vīrs, kas grib mūs nogalināt! Nev, dzen viņu prom!

Nevs palūkojās uz mirušo brūnajā mētelī. Tam blakus uz akmens grīdas bija saplēsta lampa. Viņš bēga, Nevs skaļi prātoja, jo bija nobijies. Viņš paslīdēja, paklupa uz kāpnēm un nokrita.

-   Kurš?

-   Tas vīrs uz grīdas.

Skārleta izklausījās aizkaitināta, ne tikai apjukusi un nobijusies. Kāds vīrs uz grīdas? viņa jautāja.

-    Te ir pārāk tumšs! Vienīgais, kuru es redzu, ir tas lielais tetovētais.

Un tad, it kā lai pārliecinātu bērnus, ka viņš patie­šām ir šeit, Purpura Vīrs atgāza galvu un izgrūda pāris skaļu, jodelēšanai līdzīgu saucienu, kas lika

Skārletai tik cieši pieķerties pie Neva rokas, ka viņas nagi ieurbās zēna ādā.

Savukārt Nevam vairs nebija bail.

-   Piedod, ka es teicu viņi visi ir izdomāti, Skār­leta nočukstēja. Tagad es ticu. Viņi ir īsti!

Purpura Vīrs pacēla kaut ko virs galvas tas izskatījās pēc asa akmens naža. Visi, kas iebruks šajā vietā, mirs! kliedza tetovētais sargs savā rīkles balsī. Nevs domāja par vīru, kura mati bija nosir­mojuši vienā mirklī, kad viņš nonāca šajā kambarī, par to, ka viņš nekad neatgriezās kapsētā un nekad nevienam nestāstīja, ko bija redzējis.

-    Nē, tev bija taisnība, Nevs teica. Tieši šis ir.

-    Kas viņš ir?

-   Tikai iedomu tēls.

-     Nemuļķojies, Skārleta nošņāca. Es viņu redzu!

-   Tieši tā, Nevs palika pie sava. Un tu nevari redzēt mirušos. Viņš palūkojās apkārt. Labāk izbeidz, viņš teica Purpura Vīram. Mēs zinām, ka tas nav pa īstam.

-    Es mielošos ar jūsu aknām! bļāva Purpura Vīrs.

-    Nemielosies vis, Skārleta atteica, atviegloti nopūšoties. Nevam taisnība. Viņa pagriezās pret zēnu. Man šķiet, tas varētu būt putnubiedēklis.

-    Kas tas tāds? Nevs vaicāja.

-   Nu, tāda lelle, ko zemnieki izliek laukos, lai bie­dētu putnus.

-    Un kāpēc tad viņi tā dara? Nevs nesaprata. Viņam patika putni. Viņš domāja, ka tie ir ļoti jauki, turklāt putni palīdzēja uzturēt kapsētu tīru.

-    Es nezinu, tieši kāpēc. Varu pajautāt māmiņai. Bet vienreiz redzēju tādu pa vilciena logu un pajau­tāju vecākiem, kas tas ir. Putni domā, ka putnubiedēklis ir īsts cilvēks. Bet patiesībā tā ir tikai lelle, kas izveidota kā cilvēks. Tā tikai aizbiedē putnus.

Nevs palūkojās apkārt. Viņš teica: Lai arī kas tu būtu, tev nekas neiznāk. Mums nav bail. Mēs zinām, ka tu neesi īsts. Vienkārši liecies mierā.

Purpura Vīrs likās mierā. Viņš šķērsoja akmens plāksni un izgaisa.

Skārletai visa telpa nu iegrima tumsā. Bet tagad mei­tene atkal varēja sadzirdēt savādo skaņu, tā kļuva arvien skaļāka un skaļāka, it kā telpā kaut kas riņķotu.

Kaut kas čukstēja: MĒS ESAM SLĪRS [1] .

Nevs juta, kā mati uz skausta saceļas stāvus. Balss izklausījās ļoti sena un sausa, gluži kā miruša koka zars, kas skrāpējas gar kapličas logu, un Nevam šķita, ka te ir vairāk nekā viens runātājs, ka te ir vairāki, kas runā unisonā.

-   Vai tu dzirdēji? viņš jautāja Skārletai.

-   Es dzirdu tikai dīvainu šņākoņu. Bet tā man liek justies savādi. Vēderā viss griežas. Man liekas, ka tūlīt notiks kaut kas briesmīgs.

-    Nekas briesmīgs nenotiks, Nevs pārliecinoši atteica un skaļi noprasīja tam, kurš bija istabā: Kas tu esi?

MĒS ESAM SLĪRS. MĒS SARGĀJAM UN AIZ­SARGĀJAM.

-    Ko jūs aizsargājat?

SAIMNIEKA ATPŪTAS VIETU. Šī IR VISSVĒ­TĀKĀ NO VIETĀM, UN TO APSARGĀ SLĪRS.

-   Tu nevari mums pieskarties, Nevs sacīja. Viss, ko tu māki, ir iebiedēt.

Šņācošās balsis izklausījās apvainotas. BAILES IR SLĪRA IEROCIS.

Nevs palūkojās uz karnīzi. Vai tie ir tava saim­nieka dārgumi? Veca sakta, krūze un akmens nazītis? Neizskatās pēc dārgumiem.

SLĪRS SARGĀ DĀRGUMUS. SAKTU, BIĶERI UN NAZI. MĒS TOS SARGĀJAM, LĪDZ MŪSU PAVĒL­NIEKS ATGRIEZĪSIES. TAS ATGRIEZĪSIES. TAS VIENMĒR ATGRIEŽAS.

-   Cik jūsu te ir?

Bet Slīrs vairs neteica ne vārda. Nevam bija tāda sajūta, it kā galva būtu pilna ar zirnekļa tīkliem, un viņš to papurināja. Tad zēns saspieda Skārletas roku. Iesim, viņš teica.

Viņi pagāja garām mirušajam brūnajā mētelī. Nevs nodomāja: nudien ja vīrs nebūtu nobijies un paklu­pis, tad smagi viltos šejienes dārgumos. Laikam tās lietas, kas skaitījās lieli dārgumi pirms desmit tūks­tošiem gadu, tagad vairs nebija neko vērtas. Nevs veda

Skārletu augšup pa kāpnēm, cauri kalnam, līdz atvē­rumam sienā Frobišera mauzolejā.

Vēlā pavasara saule spīdēja cauri plaisām mūrī un mēģināja ielauzties pa mauzoleja durvīm, un tā bija tik satriecoši spilgta, ka Skārleta samirkšķināja acis un aizklāja tās ar plaukstu, lai paslēptos no žilbino­šās gaismas. Krūmos dziedāja putni, garām aizsanēja kamene, viss bija pārsteidzoši ierasts.

Nevs atvēra mauzoleja durvis, bērni izgāja ārā, un viņš tās atkal aizslēdza.

Skārletas košās drēbes klāja netīrumi un zirnekļu tīkli, un viņas brūnā seja un rokas bija baltas no putekļiem.

Kalna pakājē kāds patiesībā vairāki cilvēki klai­gāja. Skaļi klaigāja. Satraukti klaigāja.

Kāds sauca: Skārlet? Skārleta Pērkinsa! Meitene atsaucās: Ei! Esmu šeit! Bērniem nebija iespējas pārrunāt redzēto vai apspriest Purpura Vīru, jo parā­dījās sieviete fluorescējošā dzeltenā jakā ar uzrakstu POLICIJA uz muguras. Viņa vaicāja, vai ar Skārletu viss ir kārtībā, kur meitene bijusi un vai kāds mēģinājis viņu nolaupīt, un tad jau sieviete runāja pa rāciju, lai paziņotu pārējiem, ka bērns ir atrasts.

Nevs nemanāmi sekoja viņām abām lejup no kalna. Kapličas durvis bija atvērtas, tur gaidīja abi Skārletas vecāki. Māte mirka asarās, tēvs noraizējies runāja pa telefonu. Turpat bija vēl viena policiste. Neviens no pieaugušajiem neredzēja Nevu, kurš gaidīja kapličas stūrī.

Visi metās jautāt Skārletai, kas ar viņu notika, un meitene atbildēja pēc labākās sirdsapziņas stāstīja par zēnu, vārdā Neviens, kas ieveda viņu kalnā, kur tumsā viņiem parādījās tetovēts vīrs, patiesībā putnubiedēklis. Viņai iedeva šokolādes tāfelīti, noslaucīja seju un jautāja, vai tetovētais vīrs braucis ar motociklu, un Skārletas māte un tēvs, atviegloti, ka meita atradusies un par viņu vairs nav jābaidās, dusmojās viens uz otru un uz meiteni. Vecāki strīdējās, teica, ka tā ir tikai otra vaina, ka nedrīkst ļaut mazai meitenītei vienai pašai pastaigāties un spēlēties kapsētā, pat ja tas ir dabas rezervāts, ka pasaule mūsdienās ir ļoti bīstama vieta un, ja bērnus labi nepieskata, ar viņiem var notikt daudz un dažādas nelaimes. īpaši ar tādiem bērniem kā Skārleta.

Skārletas mamma sāka šņukstēt, un Skārleta sāka raudāt, un viena policiste sāka strīdēties ar Skārle­tas tēvu, kurš norādīja, ka viņš ar nodokļiem mak­sājot viņai algu, un policiste atcirta, ka viņa arī ir nodokļu maksātāja un, visticamāk, maksājot viņam algu. Nevs tikmēr sēdēja kapličas ēnainajā stūrī, un viņu neviens neievēroja pat Skārleta ne -, bet zēns skatījās un klausījās, kas notiek, līdz vairs nevarēja šo kņadu izturēt.

Kapsētā bija iestājusies krēsla, kad Sailass atrada Nevu sēžam netālu no amfiteātra un lūkojamies uz pilsētu. Viņš nostājās blakus zēnam, bet neko neteica kā jau parasti.

Tā nemaz nebija viņas vaina, Nevs sacīja, bet gan manējā. Tagad viņai būs nepatikšanas.

-    Kurp tu viņu biji aizvedis? Sailass jautāja.

-   Kalnā, lai paskatītos uz visvecāko kapu. Bet tur neviena nav! Tikai kaut kāds dīvains Slīrs, kas biedē cilvēkus.

-    Satriecoši…

Viņi devās lejup no kalna kopā, noskatījās, kā tiek aizslēgta vecā kapliča un kā policija, Skārleta un viņas vecāki pazūd naktī.

-   Borouzas jaunkundze iemācīs tev rakstīt, sacīja Sailass. Vai tu jau esi izlasījis "Kaķi cepurē"?

-   Sen jau, Nevs attrauca. Vai tu man atnesīsi vēl kādu grāmatu?

-    Domāju, ka atnesīšu, Sailass atteica.

-    Kā tev šķiet, vai es vinu vēl kādreiz redzēšu?

-   Meiteni? Šaubos gan.

Tomēr Sailass kļūdījās. Pēc trim nedēļām kādā pelēkā pēcpusdienā Skārleta ieradās kapsētā abu vecāku pavadībā.

Viņi uzstāja, ka Skārletai visu laiku jāpaliek viņu redzeslokā, tāpēc gāja gabaliņu aiz meitenes. Skārle­tas māte ik pa laikam izsaucās, cik lieliski viss nokār­tojies un cik labi, ka viņi drīz vien dosies prom un nekad vairs šeit neatgriezīsies.

Kad Skārletas vecāki sāka kaut ko apspriest, Nevs uzsauca meitenei: Sveika!

-    Sveiks, Skārleta ļoti klusi atteica.

-    Es jau necerēju, ka vēlreiz tevi redzēšu.

-    Es teicu, ka nepārcelšos uz citu vietu, ja viņi mani pēdējo reizi neatvedis uz kapsētu.

-   Pārcelsies? Kurp?

-   Uz Skotiju. Tur ir kāda universitāte, kur tētis mācīs elementārdaļiņu fiziku.

Viņi gāja pa taciņu blakus viens otram maza meite­nīte spilgti oranžā mētelī un mazs zēns pelēkā līķautā.

-   Vai Skotija ir tālu?

-   Jā, viņa teica.

-   Ak tā…

-   Es cerēju, ka tevi šodien satikšu. Lai atvadītos.

-   Es te vienmēr esmu.

-   Bet tu taču neesi miris, Nevien Ouven, vai ne?

-    Protams, ne.

-   Bet tu taču te nevari dzīvot visu mūžu, vai ne? Kādu dienu tu būsi pieaudzis un varēsi iet un dzīvot tur, ārā.

Viņš pašūpoja galvu. Ārpasaule man nav droša.

-    Kas tā saka?

-   Sailass. Mana ģimene. Viņi visi.

Skārleta kādu brīdi klusēja.

Tēvs pasauca: Skārlet! Iesim, sirsniņ! Ir laiks. Mēs atvedām tevi uz kapsētu, kā tu vēlējies. Tagad laiks doties mājās.

Skārleta sacīja Nevam: Tu esi drosmīgs! Tu esi drosmīgākais cilvēks, kādu es pazīstu, turklāt tu esi mans draugs. Un man vienalga, pat ja tu esi izdo­māts. Tad viņa metās prom pa taciņu, pa kuru bija atnākusi, pretī saviem vecākiem un pasaulei.

Augstu virs viņiem nikni sarkanajās debesīs riņķoja radījumi ar milzīgiem, melniem spārniem.

3. NODAĻA Dieva suni

Ikkatrā kapsētā viens kaps pieder gūliem. Ja pietie­kami ilgi staigāsiet pa kapsētu, jūs to atradīsiet tas ir lietus noplicināts un uzblīdis, ar saplaisājušu vai salūzušu kapakmeni, to klāj liesa zāle, vai ap to kuplo nezāles, un pie šī kapa pārņem pamestības izjūta. Iespē­jams, šis kapakmens ir aukstāks par pārējiem akme­ņiem, un bieži vien nav iespējams izlasīt uzrakstu uz tā. Ja pie kapa atrodas statuja, tā ir bez galvas vai apau­gusi ar sūnām un ķērpjiem, un pati izskatās pēc milzu ķērpja. Ja kapsētā ir kaps, kuru šķietami apskādējuši huligāni, tie ir gūlu vārti. Ja kaps liek jums justies neomulīgi un mudina doties prom, tie ir gūlu vārti.

Arī Neva kapsētā bija tāds kaps.

Katrā kapsētā tāds ir.

Sailass devās prom.

Kad Nevs par to uzzināja, viņš jutās ļoti apbēdināts. Tagad zēns vairs nebija bēdīgs. Viņš bija nikns.

-   Kāpēc? viņš gribēja zināt.

-    Es jau teicu. Man kaut kas jānoskaidro. Lai to izdarītu, man nāksies ceļot. Lai ceļotu, man jādodas prom. Mēs jau to visu izrunājām.

-   Kas var būt tik svarīgs? Nevs savā sešus gadus vecajā prātā mēģināja izdomāt, kāpēc Sailass grib viņu pamest, bet nekas nenāca prātā. Tas nav godīgi!

Sailass palika mierīgs. Tas nav ne godīgi, ne nego­dīgi, Nevien Ouven. Tas vienkārši ir.

Nevu šī atziņa neiespaidoja. Bet tev ir jārūpējas par mani! Tu pats tā teici!

-   Kā tavam aizbildnim man pret tevi ir pienākumi, tas tiesa. Par laimi, es neesmu vienīgais, kas šajā pasaulē vēlas par tevi parūpēties.

-    Kurp tu dosies?

-Ārā. Prom. Ir kaut kas tāds, kas man jānoskaidro, un es to nevaru izdarīt šeit.

Nevs nošņācās un devās prom, sperot pa iedomā­tiem akmeņiem. Kapsētas ziemeļrietumu daļa bija ļoti aizaugusi un nekopta, saimnieks un Kapsētas Draugu biedrība nespēja to visu sakārtot. Nevs te ieradās, lai pamodinātu kādas Viktorijas laiku ģimenes bērnus, kuri visi bija miruši līdz desmit gadu vecumam, un viņi uzsāka spēlēt paslēpes mēnesnīcas apspīdētajos efeju džungļos. Nevs mēģināja izlikties, ka Sailass nemaz nedodas prom un ka nekas nemainīsies, bet, kad viņi bija beiguši rotaļu un Nevs gāja atpakaļ uz veco kapliču, viņš redzēja kaut ko tādu, kas mainīja vina domas.

Pirmo viņš pamanīja somu. No pirmā acu uzme­tiena Nevs zināja, ka tā ir Sailasa soma. Tā bija vis­maz simt piecdesmit gadus veca skaista ādas soma ar misiņa aizdarēm un melnu rokturi, tāda soma, kas varēja piederēt Viktorijas laiku ārstam vai apbedīša­nas biroja īpašniekam, tajā varēja salikt visus nepie­ciešamos darba instrumentus. Nevs nekad iepriekš nebija redzējis Sailasa somu, viņš pat nebija zinājis, ka Sailasam ir soma, bet tā bija tāda soma, kas varēja piederēt tikai un vienīgi Sailasam. Nevs mēģināja ieskatīties somā, bet tā bija noslēgta ar lielu misiņa slēdzeni. Soma bija tik smaga, ka Nevs to nemaz nespēja pacelt.

Tas bija viens.

Otrs sēdēja uz soliņa pie kapličas.

-   Nev, Sailass sacīja. Lūdzu, iepazīsties ar Lupesku jaunkundzi.

Lupesku jaunkundze nebija skaista, viņas vaib­sti bija sašķobīti un nepatikā saviebti. Sievietei bija sirmi mati, lai gan seja izskatījās gana jauna. Viņas priekšzobi bija nedaudz izvirzīti uz āru. Mugurā viņai bija plats lietusmētelis un ap kaklu aplikta vīriešu kaklasaite.

-   Sveicināta, Lupesku jaunkundz, Nevs pieklājīgi teica.

Jaunkundze neatbildēja, tikai nošņaukājās. Tad viņa palūkojās uz Sailasu un sacīja: Tad šis ir tas zēns. Viņa piecēlās kājās un piegāja pie Neva, nāsis iepletusi, it kā gribētu zēnu apostīt. Kad jaunkundze bija apgājusi Nevam apkārt, viņa sacīja: Tu man atrādīsies divas reizes dienā kad pamodīsies un pirms gulētiešanas. Esmu noīrējusi istabu tajā mājā. Sieviete norādīja uz jumtu, kas bija redzams no kap­ličas. Tomēr galvenokārt uzturēšos kapsētā. Es šeit esmu apmetusies kā vēsturniece, kas pēta senus kapus. Vai tu mani saprati, zēn? Ja?

-    Nevs, Nevs teica. Mani sauc Nevs.

-   Saīsinājums no Neviens, sieviete noteica. Muļ­ķīgs vārds. Nevs patiesībā ir iesauka, un es neatbal­stu iesaukas. Es tevi saukšu par zēnu. Un tu mani uzrunāsi par Lupesku jaunkundzi.

Nevs lūdzoši palūkojās uz Sailasu, bet aizbildņa sejā nebija ne kripatas žēlastības. Viņš paņēma somu un sacīja: Tu būsi labās rokās, Nev. Esmu pārliecināts, ka jūs ar Lupesku jaunkundzi labi sapratīsieties.

-    Nesapratīsimies vis! Nevs izsaucās. Viņa ir briesmīga!

-   Tas nu gan bija ļoti rupji, Sailass sacīja. Manu­prāt, tev vajadzētu atvainoties.

Nevam tā nelikās, tomēr Sailass skatījās uz viņu, Sailasam rokās bija lielā soma, un viņš gatavojās doties prom uz nezin cik ilgu laiku, tāpēc zēns sacīja: Es atvainojos, Lupesku jaunkundz.

Sākumā viņa neko neteica, tikai pavīpsnāja, bet pēc tam piebilda: Es esmu ieradusies no tālienes, lai tevi pieskatītu, zēn. Ceru, ka tu esi tā vērts.

Nevs nespēja iedomāties, ka varētu apskaut Sai­lasu, tāpēc pastiepa roku, un aizbildnis noliecās un paspieda to. Neva mazā, netīrā plauksta pazuda Sai­lasa lielajā, ziloņkaula bālajā rokā. Tad, uzmetis ple­cos lielo, melno somu, it kā tā būtu pavisam viegla, aizbildnis pa ceļu devās prom no kapsētas.

Nevs par notikušo pastāstīja vecākiem.

-    Sailass ir prom, viņš sūdzējās.

-    Viņš atgriezīsies, Ouvena kungs pārliecinoši sacīja. Neraizējies, Nev! Nekur viņš nepaliks.

Ouvena kundze piebilda: Kad tu ieradies pie mums, Sailass apsolīja: ja viņam reiz būs jāaiziet, viņš atradīs kādu citu, kas nesīs tev ēdienu un pieskatīs tevi. Viņš tur savu vārdu. Sailass ir patiešām uzticams.

Sailass bija nesis Nevam ēdienu un katru nakti atstājis to pie kapa, bet, pēc Neva domām, tas bija mazākais, ko aizbildnis viņa labā bija darījis. Sailass deva zēnam padomus saprātīgus, mierīgus un vien­mēr pareizus, viņš zināja daudz vairāk nekā kapsētas iemītnieki, jo katru nakti devās ārpasaulē un tāpēc varēja pastāstīt, kāda ir dzīve mūsdienās, nevis kāda tā bija pirms vairākiem gadsimtiem. Sailass vienmēr palika nesatricināmi mierīgs, un uz viņu allaž varēja paļauties; viņš bija pavadījis kopā ar Nevu katru viņa mūža nakti, un doma par mazo kapliču bez tās pastā­vīgā iemītnieka Nevam bija neizturama. Un vissvarī­gākais Sailass zēnam dāvāja drošības izjūtu.

Arī Lupesku jaunkundze uzskatīja, ka viņas darbs ir kas vairāk nekā tikai sagādāt Nevam ēdienu. Lai gan arī to viņa darīja.

-    Kas tas ir? Nevs iztrūcies jautāja.

-    Kārtīgs ēdiens, Lupesku jaunkundze atcirta. Viņi bija kapličā. Sieviete bija nolikusi uz galda divus plastmasas traukus un noņēmusi tiem vāku. Jaun­kundze norādīja uz pirmo: Šī ir biešu un miezāju biezzupa. Un, rādot uz otro, sacīja: Sie ir salāti. Tagad apēd to visu! Es pati gatavoju.

Nevs apjucis lūkojās uz jaunkundzi, prātojot, vai tikai tas nav joks. Sailasa nestais ēdiens parasti bija iesaiņojumā, tas bija pirkts kādā diennakts veikalā, kura pārdevēji neuzdeva liekus jautājumus. Neviens nekad nebija nesis viņam ēdienu plastmasas traukā.

-   Ož briesmīgi, zēns novilka.

-   Ja tu neapēdīsi zupu tūlīt, jaunkundze sacīja,

-   tā būs vēl briesmīgāka. Tā būs auksta. Ēd!

Nevs bija izsalcis. Viņš paņēma plastmasas karoti, iemērca to sarkanajā šķidrumā un sāka ēst. Ēdiens bija glums un svešs, bet ieēst to varēja.

-    Un tagad salātus! Lupesku jaunkundze norī­koja, rādot uz otru plastmasas trauku. Tajā bija lielos gabalos sagriezti sīpoli, bietes un tomāti, bagātīgi pār­lieti ar etiķa mērci. Nevs ielika mutē gabalu bietes un sāka košļāt. Zēns juta, kā mutē sariešas siekalas, un saprata: ja viņš norīs šo kumosu, viņam būs jāvemj.

-    Es nevaru šo ieēst, viņš teica.

-    Tas tev nāks par labu.

-   Man būs slikti!

Viņi lūkojās viens uz otru mazais zēns ar mīksta­jiem, peļu pelēkajiem matiem un sieviete ar bālo, saviebto seju un kārtīgā frizūrā saņemtām sirmām cirtām. Lupesku jaunkundze sacīja: Apēd vēl vienu gabalu.

-   Es nevaru!

-    Tūlīt apēd vēl vienu gabalu, vai arī paliksi te, līdz apēdīsi visu!

Nevs izvēlējās tomāta šķēli, sakošļāja un norija to. Lupesku jaunkundze uzlika traukiem vāku un tos ievietoja plastmasas maisiņā. Tagad mācīsimies, - vina teica.

Bija pats vasaras vidus, un tumsa iestājās tikai pēc pusnakts. Vasarā Nevam nekad nebija jāmācās laiks, ko viņš pavadīja nomodā, bija atvēlēts rotaļām, izpētei un kāpelēšanai.

-   Mācīsimies? zēns brīnījās.

-   Tavs aizbildnis sacīja, ka man jāiemāca tev pāris lietu.

-   Man jau ir skolotāji! Letīcija Borouza māca man rakstīšanu, Penivorta kungs pasniedz Pilnīgu Jauno Džentlmeņu Izglītošanas Kursu ar Papildstundām par Mirušajiem. Man ir jāmācās ģeogrāfija un vēl daudz kas cits. Man nevajag vēl vairāk mācību stundu!

-    Tātad tu visu zini, puika? Tev ir tikai seši gadi, un tu jau visu zini!

-   Tā es neteicu.

Lupesku jaunkundze sakrustoja rokas uz krūtīm. Pastāsti man par gūliem, viņa teica.

Nevs mēģināja atcerēties, ko Sailass īsti bija mācījis par gūliem pirms dažiem gadiem. Jāturas no viņiem pa gabalu, zēns sacīja.

-   Un tas ir viss, ko tu zini? Ja? Un kāpēc jāturas no viņiem pa gabalu? Kurp viņi dodas? Kāpēc nedrīkst stāvēt pie gūlu vārtiem? Kāpēc, puika?

Nevs paraustīja plecus.

-   Atbildi: kā iedala cilvēkus? Lupesku jaunkun­dze prasīja.

Nevs brīdi padomāja. Dzīvajos, viņš teica. Un… ē… mirušajos. Viņš vēl brīdi padomāja. Un kaķos? viņš minēja, īsti nebūdams drošs.

-   Tu esi dumjš, puika, sacīja Lupesku jaunkun­dze. Tas ir slikti. Un tu gribi palikt dumjš, kas ir vēl sliktāk. Atkārto: ir dzīvie un mirušie, dienas cilvēki un nakts cilvēki, ir gūli un miglas gājēji, ir augstie mednieki un Dieva suņi. Un ir arī vientuļnieki.

-   Un kas esat jūs? Nevs ieinteresēts jautāja.

-    Es esmu Lupesku jaunkundze, viņa stingri sacīja.

-   Un kas ir Sailass?

Sieviete brīdi vilcinājās un tad teica: Viņš ir vien­tuļnieks.

Nevs pārcieta šo stundu. Kad Sailass viņam kaut ko mācīja, tas bija interesanti. Daudzkārt Nevs pat nenojauta, ka viņu māca. Lupesku jaunkundze lika iekalt no galvas daudzus sarakstus, un Nevs tam neredzēja nekādu jēgu. Viņš sēdēja kapličā, ilgojoties doties ārā vasaras krēslā zem blāvā mēness.

Kad mācības bija galā, Nevs metās prom, būdams pavisam sliktā omā. Zēns mēģināja sameklēt rotaļbiedrus, bet nevienu neatrada. Viņš redzēja tikai lielu, pelēku vilku suni, kas klīda gar kapakmeņiem un vien­mēr turējās no zēna pa gabalu, slēpjoties ēnās.

Šī nedēļa ar katru dienu kļuva ļaunāka.

Lupesku jaunkundze turpināja barot Nevu ar pašas gatavotiem ēdieniem viņam bija jānogaršo klimpas cūku taukos, sarkana zupa ar skābo krējumu, auksti vārīti kartupeļi, desa ar ķiplokiem, cieti vārītas olas kaut kādā pelēkā mērcē. Zēns ēda tik maz, cik vien varēja. Mācības turpinājās. Turpmākās divas die­nas jaunkundze mācīja, kā saukt palīgā visās iespēja­mās valodās, un, ja viņš kaut ko sajauca vai aizmirsa, sita viņam pa pirkstiem ar pildspalvu. Trešajā dienā Nevam vajadzēja zināt visu no galvas.

-    Franciski?

-   Au secours.

-   Morzes signāls?

-    S-O-S. Trīs īsi sitieni, trīs gari, trīs īsi.

-    Nakts gontu mēlē?

-    Tas ir muļķīgi! Es pat neatceros, kas ir nakts gonti.

-    Viņiem ir ādas spārni, viņi lido zemu un ātri. Viņi neapmeklē šo pasauli, bet lido sarkanajās debesīs virs ceļa uz Gūlheimu.

-   Man tas nekad nenoderēs!

Lupesku jaunkundze tikai saknieba lūpas un atkār­toja: Nakts gontu mēlē?

Nevs izgrūda tādu dīvainu rīkles skaņu, kādu viņa bija mācījusi, kā ērgļa ķērcienu. Jaunkundze pavīps­nāja. Diezgan labi, viņa atzina.

Nevs nespēja vien sagaidīt, kad atgriezīsies Sailass.

Zēns jautāja: Kas tas par lielu, pelēku suni, kas skraida kapsētā? Tas ieradās reizē ar jums. Vai tas ir jūsu suns?

Lupesku jaunkundze sakārtoja savu kaklasaiti. Nē, viņa atteica.

-   Vai esam beiguši?

-    Šodien jā. Izlasi sarakstu, ko es tev iedevu, un līdz rītdienai iemācies no galvas.

Lupesku jaunkundzes uzdevumi vienmēr bija raks­tīti ar bāli violetu tinti uz balta papīra, un tie dīvaini oda. Nevs paņēma sarakstu līdzi uz kalna otru pusi un mēģināja lasīt, bet viņam bija grūti koncentrēties. Beidzot zēns to salocīja un pabāza zem akmens.

Tonakt neviens negribēja ar viņu rotaļāties. Neviens negribēja pļāpāt, skraidīt vai kāpelēt spožajā mēnesgaismā.

Viņš devās uz Ouvenu kapu, lai pasūdzētos vecā­kiem, bet Ouvena kundze negribēja dzirdēt neviena slikta vārda par Lupesku jaunkundzi un par, pēc Neva domām, milzīgo netaisnību, ka Sailass bija izvēlējies tādu aizbildni. Ouvena kungs tikai paraustīja plecus un sāka stāstīt Nevam par savu bērnību, kad viņš bija nodots par galdnieka mācekli, un to, cik ļoti viņš būtu vēlējies apgūt visu to, ko tagad mācās Nevs, bet Nevam šī saruna tikai krita uz nerviem.

-  Vai tev tagad nav jāmācās? jautāja Ouvena kun­dze, bet Nevs tikai savilka rokas dūrītēs un neteica ne vārda.

Viņš izgāja ārā, jūtoties nemīlēts un nenovērtēts.

Nevs prātoja par to, ka pasaule ir netaisna, un klaiņoja pa kapsētu, spārdīdams akmeņus. Viņš pama­nīja tumšpelēko suni, mēģināja to pasaukt un pieru­nāt paspēlēties, bet dzīvnieks turējās pa gabalu, un Nevs izmisumā meta sunim ar dubļu piku, kas izšķīda pret tuvāko kapakmeni. Lielais suns pārmetoši paska­tījās uz Nevu un pazuda ēnās.

Zēns devās uz kalna dienvidrietumu malu, izvai­roties tuvoties vecajai kapličai viņš nevēlējās redzēt šo vietu, kurā nebija Sailasa. Nevs apstājās pie kāda kapa, kas izskatījās tieši tā, kā viņš jutās, apbe­dījums atradās zem zibens pāršķelta ozola, tagad tikai melna stumbra, kas pacēlās no kalna gluži kā ass nags. Pats kaps bija lietus ārdēts un saplaisājis, un virs tā bija piemiņas akmens ar bezgalvainu eņģeli, kura drānas klāja lielas, neglītas piepes.

Nevs stāvēja zāles laukumiņā pie kapa, un viņam bija sevis tik ļoti žēl, viņš tik ļoti visus ienīda… pat Sailasu, kurš bija aizgājis un atstājis viņu vienu. Tad zēns aizvēra acis, saritinājās zemē pie kapa un aiz­miga bezsapņu miegā.

Pa galveno ielu kalna virzienā traucās Vestminsteras hercogs, Godājamais Ārčibalds Ficugs un Bātas un Velsas bīskaps, jožot un līkumojot no ēnas uz ēnu. Visi izskatījās kalsni un izdēdējuši, it kā sastāvētu tikai no cīpslām un skrimšļiem, tiem mugurā bija noplīsušas drēbes, un viņi lēkšoja, joņoja un lēca kā vardes pāri atkritumu tvertnēm, turoties dzīvžogu ēnas pusē.

Viņi bija maza auguma kā pieaugušie, kuri saru­kuši saulē. Viņi sarunājās pusbalsī, apmēram tā: Ja Jūsu Gaišībai būtu kāda spožāka ideja par to, kur tie atrodas, es būtu pateicīgs, ja viņš to pateiktu. Citādi es ieteiktu turēt savu lielo muti. Vai: Es tikai saku, cienīgtēv, ka zinu: tepat netālu atrodas kapsēta, es to saožu. Un: Ja jūs to varat saost, tad arī man to vajadzētu saost, jo man ir daudz labāka oža nekā Jūsu Gaišībai.

Tā viņi runāja, slapstoties cauri piepilsētas maz­dārziņiem. Viņi izvairījās no kāda dārza (Kuš! nošņācās Godājamais Ārčibalds Ficungs. Suņi! -) un pārskrēja pāri mūrim kā žurkas cilvēkbērnu lielumā. Lejup pa lielo ielu, augšup pa ceļu kalnā. Un tad jau viņi bija pie kapsētas mūra, kā vāveres uzšāvās pa to augšā un ošņāja gaisu.

-    Sargieties no suņa, sacīja Vestminsteras her­cogs.

-   Kur tas ir? Nezinu. Kaut kur tepat. Bet neož kā parasts suns, sacīja Bātas un Velsas bīskaps.

-   Viens no mums nevarēja saost arī šo kapsētu, kaitinoši novilka Ārčibalds Ficugs. Vai atceraties? Šis ir tikai suns.

Visi trīs nolēca no mūra zemē un joza cauri kap­sētai, liekot lietā gan rokas, gan kājas, līdz pat gūlu vārtiem blakus zibens sašķeltajam kokam.

Pie pašiem vārtiem mēnesgaismā viņi apstājās.

-    Kas tad tas pie mūsmājām? jautāja Bātas un Velsas bīskaps.

-   Pasarg die's! iespiedzās Vestminsteras hercogs.

Nevs atvēra acis.

Trīs ģīmji, kas uz viņu blenza, varēja būt mumificēti cilvēki, bez miesas un pavisam sažuvuši, bet kopskats bija dzīvīgs un interesants mutes, kas smīnot atklāja asus, pleķainus zobus, spožas, pēr­lēm līdzīgas acis, saliekti pirksti, kas klaudzināja pa kapu.

-   Kas jūs esat? Nevs jautāja.

-   Mēs, sacīja viens no radījumiem, kurš bija tikai nedaudz lielāks par Nevu, esam ļoti svarīgi ļaudis, tie mēs esam. Šis ir Vestminsteras hercogs.

Lielākais radījums paklanījās, sakot: Man ir tas gods.

-    …un šis ir Bātas un Velsas bīskaps.

Radījums, kas smaidā atņirdza asos zobus un

izbāza šaudīgu, neticami garu mēli, pēc Neva domām, nemaz nelīdzinājās bīskapam. Raibā āda un liels plan­kums pāri acij radījumu vērsa līdzīgu pirātam. Un man ir tas gods būt Ārčibaldam Ficugam. Esmu jūsu rīcībā.

Visi trīs radījumi paklanījās. Bātas un Velsas bīs­kaps teica: Manu zēn, kāds ir tavs stāsts? Un nemels blēņas, atceries, ka tu runā ar bīskapu!

-    Tieši tā, Jūsu Augstība, pārējie divi piebilda.

Tā nu Nevs visu izstāstīja. Ka viņš nevienam nepa­tīk, neviens nevēlas ar viņu spēlēties, neviens viņu nenovērtē un nevienam viņš nerūp, un pat aizbildnis ir viņu pametis.

-   Padomā tik, sacīja Vestminsteras hercogs, paka­sot degunu (pavisam sažuvušu sprunguli, kurā rēgo­jās nāsis). Tev vajadzētu doties uz tādu vietu, kur tevi novērtētu.

-   Tādas vietas nav, Nevs norūca. Un man nav atļauts iziet no kapsētas.

-    Tev ir vajadzīga pilna pasaule ar draugiem un spēļu biedriem, sacīja Bātas un Velsas bīskaps, izlokot garo mēli. Prieka, joku un maģijas pilsēta, kurā tevi novērtēs, nevis ignorēs.

Nevs turpināja žēloties: Tā dāma, kas mani pie­skata, gatavo briesmīgu ēdienu. Cieti vārītu olu zupu un tamlīdzīgi.

-   Ēdiens! izsaucās Godājamais Ārčibalds Ficugs. Visur, kur mēs uzturamies, ir pats labākais ēdiens pasaulē! Man vēders priecīgi rūc un mutē saplūst sie­kalas, domājot par šo ēdienu!

-    Vai es varu doties kopā ar jums? Nevs cerīgi vaicāja.

-   Nākt kopā ar mums? pārjautāja Vestminsteras hercogs, izklausoties šokēts.

-    Neesiet tāds, Jūsu Augstība, sacīja Bātas un Velsas hercogs. Atrodiet žēlastību savā sirdī! Palū­kojieties uz šo punduri! Nav ēdis kārtīgu maltīti sazin kur tas laiks!

-    Es balsoju par to, lai mēs ņemtu viņu līdzi, sacīja Godājamais Ārčibalds Ficugs. Mums ēdmaņas netrūkst. Viņš papliķēja pa vēderu, lai parādītu, cik labs ir pieminētais ēdiens.

-    Tātad. Vai tev ir dūša mesties piedzīvojumos? jautāja Vestminsteras hercogs, kuram jau bija iepati­kusies jaunā ideja. Vai varbūt gribi visu dzīvi pava­dīt šeit? Un viņš ar kaulainu pirkstu norādīja uz naksnīgo kapsētu.

Nevs iedomājās par Lupesku jaunkundzi, par viņas briesmīgo ēdienu, garajiem sarakstiem un sakniebto muti.

-    Es piedalos, viņš sacīja.

Neva jaunie draugi varbūt bija viņa garumā, bet šie radījumi bija daudz stiprāki par jebkuru bērnu, un Nevs pēkšņi apjauta, ka Bātas un Velsas bīskaps ir pacēlis viņu rokās augstu virs galvas, un Vestminsteras her­cogs, satvēris kušķi netīras zāles, nokliedzās: Skagk! Thegh! Khavagh! un parāva to. Akmens plāksne, kas sedza kapu, atvērās gluži kā lūka, atklājot tumsu.

-    Tagad pasteigsimies, sacīja hercogs, un Bātas un Velsas bīskaps iesvieda Nevu tumšajā caurumā un pats ielēca pakaļ. Viņam sekoja Godājamais Ārčibalds Ficugs un arī Vestminsteras hercogs, kurš, žigli ieme­ties lūkā, uzsauca: Vegh Khārados! lai noslēgtu gūlu vārtus, un akmens plāksne virs viņiem aizvērās.

Nevs krita cauri tumsai kā marmora gabals pārāk pārsteigts, lai būtu nobijies, domādams, cik gan dziļa varētu būt bedre zem kapa, kad divas stipras rokas viņu satvēra zem padusēm un viņš palika karājamies piķa melnā tumsā.

Nevs nebija izbaudījis tik dziļu tumsu daudzus gadus. Kapsētā viņš redzēja tikpat labi kā mirušie, un nevienas kapenes, kaps vai šķirsts viņam nebija pavi­sam melns. Bet tagad zēns bija nokļuvis īstā tumsā un juta, ka viņu rauj uz priekšu īsiem grūdieniem un rāvieniem, ka vējš plivina matus. Tas bija biedējoši, bet vienlaikus arī satraucoši.

Tad parādījās gaisma un viss mainījās.

Debesis bija sarkanas, bet nejau siltā saulrieta tonī.

Sī bija nikni sarkana krāsa, gluži kā inficēta brūce. Saule bija pavisam maza, tā šķita sena un tāla. Gaiss likās auksts, viņiem traucoties lejup. Kapakmeņi un statujas karājās augšpēdus, it kā milzu kapsēta būtu apvērsta kājām gaisā. Vestminsteras hercogs, Bātas un Velsas bīskaps un Godājamais Ārčibalds Ficugs šūpojās no statujas uz kapakmeni un tālāk, atgādinot milzu šimpanzes melnos kankaros. Viņi rāva Nevu sev līdzi, pasvieda zēnu cits citam un ne reizi nenometa zemē, vienmēr notverot viņu pat bez skatīšanās.

Nevs mēģināja paraudzīties atpakaļ, lai saskatītu kapu, caur kuru viņi bija ieradušies šajā dīvainajā pasaulē, bet viss, ko viņš redzēja, bija vien kapakmeņi.

Viņš prātoja, vai katrs kaps, kam viņi aiztraucās garām, bija kā durvis tādiem ļaudīm kā šie.

Kurp mēs dodamies? zēns jautāja, bet balsi aiznesa vējš.

Viņi traucās uz priekšu arvien straujāk. Nevs ievē­roja, kā augšā kāda statuja pavirzās malā un šajā asinssarkanajā pasaulē ielido vēl divi radījumi, tieši tādi paši kā tie, kas nesa Nevu. Vienam mugurā bija noplīsušas, sudrabotas drānas, kas izskatījās tā, it kā reiz būtu bijušas baltas, bet otrs bija tērpies notrai­pītā, pelēkā uzvalkā, kas radījumam bija daudz par lielu, tāpēc viņš bija uzlocījis noskrandušās piedurk­nes. Radījumi pamanīja Nevu un viņa trīs jaunos draugus un viegli nolaidās pie viņiem no divdesmit pēdu augstuma.

Vestminsteras bīskaps izdvesa spiedzienu, izlieko­ties, ka tie divi ir viņu pārbiedējuši, un Nevs kopā ar trijotni devās tālāk pa kapakmeņu sienu, abiem jaunpienācējiem sekojot. Nešķita, ka viņi jebkad nogurtu vai aizelstos. Sī bija dīvaina pasaule, kur no sarkanām debesīm gluži kā miroņa acs viņos noraudzījās izdegusī saule. Beidzot viņi nonāca pie lielas statujas kāda radījuma tēla, kura seja bija no vienas vietas noaugusi ar piepēm. Te Nevu iepazīstināja ar Amerikas Savie­noto Valstu 33. prezidentu un Ķīnas imperatoru.

-   Šis ir Neva jaunskungs, sacīja Bātas un Velsas bīskaps. Viņš vēlas kļūt par vienu no mums.

-    Viņš vēlas kārtīgi paēst, piebilda Godājamais Ārčibalds Ficugs.

-   Kad tu kļūsi par vienu no mums, tev būs garantēta laba maltīte, jauno cilvēk, solīja Ķīnas imperators.

-    Tieši tā, sacīja ASV 33. prezidents.

Nevs neizpratnē jautāja: Man jākļūst par vienu no jums? Es pārvērtīšos par tādu kā jūs?

-    Gudrs kā skudra, prāts ass kā nazis, neko no šī jaunā cilvēka nevar noslēpt, notrallināja Bātas un Velsas bīskaps. Tieši tā. Viens no mums. Tikpat stiprs, tikpat ātrs, tikpat neuzveicams.

-    Zobi tik stipri, ka var sagrauzt jebkuru kaulu, mēle tik asa un gara, ka ļauj izlaizīt visas kaulu sma­dzenes un nodīrāt miesu no cilvēka sejas, priecīgi piebilda Ķīnas imperators.

-    Spējīgs slīdēt no ēnas uz ēnu, neredzams un nenotverams. Brīvs kā gaiss, ātrs kā doma, auksts kā salna, ciets kā nags, bīstams kā… kā mēs, garo tirādi noslēdza Vestminsteras hercogs.

Nevs pārsteigts lūkojās uz radījumiem. Bet ja es nevēlos būt viens no jums? viņš jautāja.

-  Nevēlies? Protams, vēlies\ Kas gan var būt labāk? Man šķiet, ka Visumā nav nevienas dzīvas būtnes, kas nevēlētos būt tieši tāda kā mēs.

-   Mums ir pati labākā pilsēta…

-   Gūlheima, precizēja ASV 33. prezidents.

-   Vislabākā dzīve, vislabākais ēdiens…

-   Vai tu spēj iedomāties, iejaucās Bātas un Velsas bīskaps, cik jauki ir dzert melno aikoru [2] , kas satecējis zārkā? Cik lieliski ir justies nozīmīgākam par karaļiem un karalienēm, prezidentiem un premjermi­nistriem, un varoņiem un būt pārliecinātam par to, ka esi pārāks tāpat kā cilvēki ir pārāki par Briseles kāpostiem?

-   Kas jūs tādi esat? Nevs jautāja.

-   Gūli, atteica Bātas un Velsas bīskaps. Vai die­niņ, tu laikam uzmanīgi neklausies? Mēs esam gūli.

Paskat!

Zem viņiem bija redzams bars mazu radījumu, kas lēkāja un skrēja, un lidoja, steidzoties pa ceļu uz priekšu, un, pirms Nevs spēja bilst kaut vārdu, viņu jau satvēra kaulainas rokas un viņš lidoja pa gaisu, gūlām lecot un šūpojoties, un visi radījumi devās lejup, lai satiktu savējos.

Kapakmeņu siena beidzās, un parādījās ceļš. Tur tas bija daudzu kāju iemīts ceļš pāri tukšam laukam, kur gulēja pamesti akmeņi un kauli, un tas vijās pretī pilsētai, kas atradās uz sarkanu klinšu kalna vairākas jūdzes tālu.

Nevs lūkojās uz pilsētu un izjuta šausmas viņu pārņēma riebums un bailes, un pretīgums, un viņš trīcēja no šoka.

Gūli nenodarbojas ar celtniecību. Viņi ir parazīti un maitēdāji. Pilsētu, sauktu par Gūlheimu, viņi atrada pirms daudziem gadiem, bet paši to nebija cēluši. Neviens nezina (vismaz neviens no cilvēkiem), kas šo pilsētu reiz ir uzbūvējis, izracis klintī tuneļus un uzcēlis torņus, bet ir skaidrs, ka neviens, izņemot gūlus, nevēlētos te dzīvot vai pat tuvoties šai vietai.

Pat no ceļa, kas veda uz Gūlheimu, daudzas jūdzes pirms pilsētas, Nevs varēja saskatīt, ka visi leņķi šajā pilsētā ir nepareizi, namu sienas bija šķības un grei­zas… Izskatījās, ka šī ir briesmīgāko murgu pilsēta, gluži kā liela, pavērta mute ar ļodzīgiem zobiem. Tā bija pilsēta, kas celta tikai tāpēc, lai drīz pēc tam taptu pamesta, un te ik akmenī bija iecirstas šīs vietas radītāju bailes, neprāts un šausmas. Gūli šo vietu bija atraduši, viņiem te bija iepaticies, un kopš tā laika viņi to sauca par mājām.

Gūli ir ātri. Viņi traucās pa ceļu cauri tuksnesim ātrāk, nekā lido maitu lijas, un rāva Nevu līdzi, nesot viņu augstu virs galvām. Zēns tika pasviests no viena gūla rokām citās, līdz viņam kļuva nelabi, viņš jutās pārbijies, apjucis un muļķīgs.

Augstu virs viņiem nikni sarkanajās debesīs riņ­ķoja radījumi ar milzīgiem, melniem spārniem.

-   Uzmanīgi, sacīja Vestminsteras hercogs. Aiz­vāciet viņu! Es negribu, lai nakts gonti viņu nozog. Pretīgie zagļi!

-   Jā! Mēs ienīstam zagļus! bļāva Ķīnas impera­tors.

Nakts gonti lido sarkanajās debesīs virs Gūlheimas… Nevs dziļi ievilka elpu un iekliedzās tieši tā, kā Lupesku jaunkundze bija mācījusi. Šis kliedziens nāca dziļi no viņa rīkles un izklausījās kā ērgļa ķērciens.

Viens no spārnotajiem radījumiem nolaidās zemāk, sāka rinkot virs viņiem, un Nevs vēlreiz iekliedzās, līdz viņu apklusināja spēcīga roka, kas aizspieda zēnam muti. Tā nu gan bija laba ideja saukt šos lejā, burkšķēja Godājamais Ārčibalds Ficugs, bet, tici man, viņi nav ēdami un smird pēc puvuma, un vienmēr ar šiem ir nepatikšanas. Mēs nekad neesam cits citu mīlējuši, vai saproti?

Nakts gonts atkal pacēlās sausajās tuksneša debe­sīs, lai pievienotos saviem draugiem, un Nevs juta, ka visas cerības pagaist.

Gūli steidzās uz klinšaino pilsētu, un Nevs, tagad nevērīgi pārmests pār Vestminsteras hercoga plecu, tika rauts līdzi.

Mirusī saule norietēja, un uzausa liels, balts un izrobots mēness, kas šķietami aizņēma visu horizontu, bet sarāvās, kad parādījās otrs, mazāks mēness, zili zaļš kā vēnas vai pūdētais siers, un tieši šī mēness parādīšanās gūliem bija svarīgs notikums. Viņi pār­trauca skrējienu un apmetās nometnē ceļa malā.

Viens no jaunākajiem bandas dalībniekiem Nevs miglaini atcerējās, ka viņš tika stādīts priekšā kā "slavenais rakstnieks Viktors Igo", sadabūja maisu, kurā bija daudz malkas. Dažās pagalēs gan vēl bija palikušas naglas vai eņģes. Viņš atrada arī šķiltavas un iekūra ugunskuru, ap kuru sapulcējās visi gūli, lai atpūstos. Radījumi lūkojās uz zilganzaļo mēnesi un grūstījās, lai tiktu labākajā vietā pie ugunskura, lamājoties, dažkārt skrāpējot un kožot.

-   Tagad mēs dosimies pie miera un rītdien sasnieg­sim Gūlheimu, sacīja Vestminsteras hercogs. Tā ir kādu deviņu vai desmit stundu skrējiena attālumā. Mums tur jānokļūst līdz nākamajam mēness lēktam, un tur būs īsta ballīte. Mēs svinēsim to, ka tu tiksi pārvērsts par vienu no mums!

-    Tas nav sāpīgi, sacīja Godājamais Ārčibalds Ficugs. Vismaz ne pārāk. Un padomā, cik laimīgs tu pēc tam būsi!

Viņi sāka stāstīt, cik lieliski un neatkārtojami ir būt gūlām, pieminēja visu to, ko viņi var saplēst un nograuzt ar asajiem zobiem. Viņiem nekaitējot nekā­das slimības. Ir pilnīgi vienalga, kā upuris nomiris, viņi tik un tā varot to nograuzt. Gūli stāstīja par vietām, kur bijuši pārsvarā tās bija katakombas un mēra apsēstas pilsētas. (Tur, kur plosās mēris, ir pati labākā pusdienošana, sacīja viens no gūliem, un pārējie piebalsoja.) Viņi pastāstīja Nevam, kā iegu­vuši savus vārdus un ka viņš, kad būs kļuvis par gūlu, saņems savējo.

-    Bet es negribu kļūt par vienu no jums, Nevs iebilda.

-   Tā vai citādi, jautri sacīja Bātas un Velsas bīs­kaps, tu kļūsi par vienu no mums. Vienkārši tas otrs veids ir daudz nepatīkamāks, tajā iekļauta sagremo­šana, un diez vai tev tas pārāk patiktu.

-   Bet par to mēs tagad nerunāsim, iejaucās Ķīnas imperators. Vislabākais ir būt gūlām. Mēs ne no kā nebaidāmies!

Visi gūli, kas sēdēja ap ugunskuru (tas bija iekurts no zārka), sajūsmā iekaucās un ierūcās, un tad dzie­dāja un klaigāja par to, cik viņi ir gudri un vareni un cik lieliski ir tad, ja ne no kā nav jābaidās.

Te pēkšņi tuksnesī atskanēja troksnis, tālumā iegaudojās suns, un gūli sāka satraukti buldurēt un sapulcējās tuvāk ugunskuram.

-    Kas tas bija? jautāja Nevs.

Gūli pašūpoja galvas. Tuksnesī kaut kas ir, viņi sačukstējās. Klusu! Tas mūs sadzirdēs.

Un visi gūli mirkli klusēja, līdz aizmirsa par to, kas ir tuksnesī, un sāka dziedāt gūlu dziesmas, kurās bija daudz rupjību un pretīgu tekstu, un populārākās bija tās, kurās bija uzskaitītas visgaršīgākās sapuvuša ķer­meņa daļas un pieminēta secība, kādā tās apēdamas.

-   Es gribu mājās, sacīja Nevs, kad pēdējais dzies­mas pantiņš bija nodziedāts. Es negribu te atras­ties!

-   Neuztraucies tik ļoti, sacīja Vestminsteras her­cogs. Paklau, mazais, es apsolu: līdzko kļūsi par vienu no mums, tu pat neatcerēsies, ka tev reiz bija mājas.

-    Es neko neatceros no tā laika, pirms kļuvu par gūlu, sacīja slavenais rakstnieks Viktors Igo.

-    Es arī ne, lepni paziņoja Ķīnas imperators.

-    Neko, apstiprināja ASV 33. prezidents.

-    Tu būsi viens no izcilākās bandas, tu kļūsi par gudrāko, stiprāko un drosmīgāko radījumu uz zemes, plātīgi teica Bātas un Velsas bīskaps.

Nevam gan nešķita, ka gūli būtu pārāk drosmīgi vai gudri, bet viņi bija stipri, sīksti un necilvēcīgi ātri, un viņš sēdēja pašā to bara vidū. Būtu neiespējami izlauzties. Viņu notvertu, pirms zēns būtu noskrējis duci jardu.

Kaut kur naktī atkal atskanēja gaudošana, un gūli pievirzījās tuvāk ugunskuram. Nevs varēja sadzirdēt ošņāšanu un sodīšanos. Viņš aizvēra acis, jūtoties nožēlojams un ilgojoties pēc mājām; viņš nepavisam negribēja kļūt par vienu no gūliem. Zēns prātoja, kā gan viņš varēs aizmigt, ja bija tik noraizējies un bez­cerības mākts, un tad, pašam par pārsteigumu, tomēr iekrita miegā.

Viņu pamodināja kāda skaņa skaļa un ļoti tuva. Kāds šķendējās: Nu kur gan viņi ir, ko? Zēns atvēra acis un ieraudzīja, ka Bātas un Velsas bīskaps kliedz uz Ķīnas imperatoru. Šķita, ka daži no šīs gru­pas locekļiem bija pazuduši naktī, gluži vai izgaisuši, un tam nebija izskaidrojuma. Gūli bija ļoti uztraukti. Viņi ātri vāca kopā nometni, un ASV 33. prezidents paķēra Nevu un uzmeta sev plecos.

Gūli atkal uzkāpa uz akmeņainā ceļa, kad debe­sis virs viņiem iekrāsojās asinssarkanas, un devās uz Gūlheimu. Šorīt viņi vairs nešķita tik pārliecinoši. Izskatījās vismaz Nevam tā šķita -, ka viņi bēg no kāda.

Apmēram dienas vidū, kad mironīgā saule bija tieši virs galvas, gūli apstājās un sadrūzmējās barā. Augstu virs viņiem karstajā gaisā riņķoja vairāki duči nakts gontu, kas bija atlidojuši līdz ar svelmaino vēju.

Gūlu pulciņš sašķēlās bija tādi, kas uzskatīja, ka biedru pazušana ir nenozīmīga, un tādi, kas domāja: kāds iespējams, nakts gonti ir viņus nolaupījis. Viņi ne par ko nevienojās, tikai sarunāja, ka apbru­ņosies ar akmeņiem un metīs ar tiem nakts gontiem, lai šie pazustu, tāpēc piebāza pilnas kabatas ar smiltīs atrastiem oļiem.

Tuksnesī pa kreisi no viņiem kaut kas iegaudojās, un gūli satraukti saskatījās. Skaņa bija skaļāka nekā pagājušajā naktī un tuvāka. Tā varēja gaudot tikai vilks.

-   Vai tu dzirdēji? jautāja Londonas mērs.

-   Nē, attrauca ASV 33. prezidents.

-    Es arī ne, pievienojās Godājamais Ārčibalds Ficugs.

Gaudošana atskanēja vēlreiz.

-   Mums jātiek mājās, sacīja Vestminsteras her­cogs, paķerot lielu akmeni.

Naktsmurgs Gūlheima atradās uz lielas klints viņiem priekšā, un radījumi metās uz pilsētas pusi.

-    Nakts gonti uzbrūk! sauca Bātas un Velsas bīskaps. Sviediet viņiem ar akmeņiem!

Tobrīd Nevs uz visu lūkojās ačgārni, mētādamies uz ASV 33. prezidenta muguras, un viņam sejā lidoja ceļa smiltis. Bet zēns dzirdēja kliedzienus, kas līdzinājās ērgļa ķērcieniem, un viņš vēlreiz sauca palīgā nakts gontu valodā. Šoreiz neviens nemēģināja viņu apklusināt, bet Nevs nebija drošs, ka viņa saucienu varēja sadzirdēt nakts gontu ķērcienu troksnī un gūlu lamu straumē, tiem tverot akmeņus un metot nakts gontiem.

Nevs atkal sadzirdēja gaudošanu, šoreiz no labās puses.

-   Kur vien skaties, visur salašņas, drūmi noteica Vestminsteras bīskaps.

ASV 33. prezidents pasvieda Nevu slavenajam rakstniekam Viktoram Igo, kas iegrūda zēnu maisā un pārmeta to pār plecu. Nevs priecājās, ka maisā smaržoja tikai pēc malkas.

-   Viņi atkāpjas! kliedza gūli. Skat, viņi pazūd!

-    Neraizējies, zēn, sacīja kāda balss, kas, šķiet, piederēja Bātas un Velsas bīskapam. Kad nokļūsim Gūlheimā, šie mūs vairs neaiztiks. Gūlheima ir neie­ņemams cietoksnis.

Nevs nezināja, vai kāds no gūliem bija nonāvēts vai ievainots cīņā ar nakts gontiem. No Bātas un Velsas bīskapa komentāriem viņš saprata, ka vairāki gūli ir aizbēguši.

-   Ātrāk! uzsauca kāds, kurš izklausījās pēc Vest­minsteras hercoga, un gūli atkal sāka skriet. Nevs maisā jutās neērti, viņš visu laiku sāpīgi atsitās pret slavenā rakstnieka Viktora Igo muguru un dažkārt arī pret zemi. Lai situācija būtu vēl ļaunāka, izrādījās, ka maisā ir dažas koka šķilas, nemaz nerunājot par asām naglām un skrūvēm atlikumiem no sadauzītā zārka. Tieši zem vina rokas atradās skrūve, tā urbās zēna miesā.

Par spīti tam, ka viņu mētāja un kratīja, raustīja un šūpoja pie katra nolaupītāja soļa, Nevam izdevās labajā rokā satvert skrūvi. Viņš sataustīja tās aso galu un sajuta cerību. Tad zēns iedūra skrūvi audumā tieši blakus caurumam, kuru tā bija izdūrusi pirms tam.

Nevs dzirdēja, ka aiz muguras atkal atskan gaudo­šana, un viņam šķita, ka tas, kas var nobiedēt gūlus, noteikti ir vēl briesmīgāks par viņiem. Zēns uz brīdi pārtrauca durstīt audumu ar skrūvi ja nu viņš iz vel­sies no maisa un nokļūs kaut kāda mežonīga zvēra žok­ļos? Bet, ja arī viņš ies bojā, tad vismaz, kā viņš pats -

Nevs nodomāja, ar visām savām atmiņām, zinot, kas ir viņa vecāki, Sailass un pat Lupesku jaunkundze.

Tas bija labi.

Nevs metās virsū maisam, ar jaunu sparu grūžot

misiņa skrūvi audumā.

»

-   Pasteidzieties, puiši! sauca Bātas un Velsas bīs­kaps. Augšā pa šīm kāpnēm, un mēs būsim mājās, Gūlheimā!

-   Urā! Slava Jūsu Gaišībai! sauca kāds cits, iespē­jams, Godājamais Ārčibalds Ficugs.

Tagad zēna sagūstītāju kustības mainījās. Viņi vairs neskrēja uz priekšu, bet lēca augšup un uz priekšu, augšup un tālāk…

Nevs paplēsa maisu vaļā, lai pa caurumu varētu kaut ko saskatīt, un palūkojās ārā. Augšā bija bries­mīgās, sarkanās debesis, bet lejā…

…viņš redzēja tuksnesi, kas bija vairākus simtus pēdu zem viņa. Aizmugurē stiepās kāpnes, bet tās bija tādas kāpnes, kas derētu tikai milzim, un pa labi bija okera siena. Gūlheima, kuru Nevs no savas vietas nevarēja ieraudzīt, laikam bija virs viņiem. Pa kreisi bija aiza. Zēns nolēma, ka jākrīt uz pakāpieniem un jācer, ka gūli to nepamanīs, jo izmisīgi centīsies nokļūt mājās, drošībā. Viņš redzēja, ka augstu sarkanajās debesīs lielos lokos lido nakts gonti.

Zēns ar prieku pamanīja, ka viņam aiz muguras nav citu gūlu: slavenais rakstnieks Viktors Igo bija palicis viens no pēdējiem, un aiz viņa neskrēja neviens, kas varētu brīdināt gūlu par caurumu maisā. Neviena, kurš redzētu, kā Nevs izkrīt ārā.

Bet bija kaut kas cits…

Nevs pasitās sānis, prom no cauruma. Viņš bija saskatījis, ka dažus pakāpienus tālāk kaut kas liels un pelēks dzenas viņiem pakaļ. Viņš dzirdēja niknu rūkšanu.

Ouvena kungam bija kāds izteiciens, kuru viņš lietoja, ja vajadzēja izvēlēties starp divām vienlīdz nepatīkamām lietām: Tas ir kā atrasties krustugu­nīs. Nevs, kas visu mūžu bija nodzīvojis kapsētā, nekad nebija atradies krustugunīs.

Es esmu starp gūliem un briesmoni, viņš nodomāja.

Līdzko Nevs bija tā nodomājis, asi suņa zobi ieķē­rās maisa drēbē, pavilka to un saplēsa audumu, kuru Nevs jau bija sadurstījis caurumos. Zēns novēlās lejup pa akmens pakāpieniem, kur rūkdams stāvēja lielais, pelēkais zvērs, ļoti līdzīgs sunim, tikai vēl milzīgāks. Zvēram bija liesmojošas acis, balti ilkņi un milzīgas ķetnas. Tas smagi elsoja un lūkojās uz Nevu.

Gūli priekšā bija apstājušies. Velns parāvis! brēca Vestminsteras hercogs. Tas elles suns ir sagrā­bis to sasodīto puišeli!

-    Lai viņš šo apēd! kliedza Ķīnas imperators. Bēgam!

-   Johaidī! spiedza ASV 33. prezidents.

Gūli traucās augšup pa kāpnēm. Nevs tagad bija pārliecināts, ka šos pakāpienus patiešām izkaluši milži, jo katrs no tiem bija augstāks par viņu. Gūli bēgot apstājās tikai uz mirkli, lai parādītu rupjus žes­tus nezvēram un varbūt arī Nevam.

Milzīgais suns palika stāvam uz vietas.

Tagad tas mani apēdīs, Nevs rūgti nodomāja. Mala­cis, Nev! Un zēns aizdomājās par mājām, viņš vairs nespēja atcerēties, kāpēc bija tās pametis. Vienalga, vai te bija suns briesmonis vai nebija, viņam jātiek mājās. Tur viņu gaidīja.

Nevs pavēlās garām nezvēram, lēca uz pakāpiena, kas bija četras pēdas zemāk, un piezemējās uz potī­tes, kas sāpīgi sašķiebās zem viņa svara, un smagi nokrita zemē.

Viņš dzirdēja, ka nezvērs ieskrienas un nolec viņam blakus. Zēns mēģināja aizvelties prom, piecel­ties kājās, bet potīte neklausīja, tā sāpēs pukstēja, un, iekams viņš bija spējis nostāties kājās, jau atkal krita lejup no pakāpiena un no akmens sienas. Nevs krita aizā, kas bija vēl dziļāka, nekā viņš jebkad būtu spējis iedomāties…

Viņš bija drošs, ka krītot dzirdēja balsi, kas nāca tieši no lielā, pelēkā nezvēra. Tas Lupesku jaunkun­dzes balsī vaidēja: Ak, Nev!

Bija tieši kā viņa sapņos par krišanu lejup tas bija baiļu un trauksmes pilns lidojums pretī zemei. Nevs juta, ka viņa prātā var ietilpt tikai viena no lielajām domām, tāpēc doma Lielais suns patiesībā bija Lupesku jaunkundze! cīnījās ar Es tūlīt atsitīšos pret akmeņiem un kļūšu par plācenil

Kaut kas pēkšņi apvijās ap viņu, traucoties lejup tikpat ātri kā Nevs. Atskanēja spārnu vēdas, un kritiens palēninājās. Zeme vairs netuvojās tik lielā ātrumā kā iepriekš.

Spārni sāka sisties straujāk. Viņi pacēlās augstāk, un tagad Nevs domāja tikai vienu: Es lidoju! Tā arī bija. Zēns pagrieza galvu. Virs viņa bija liela, brūna, it kā nevainojami nopulēta galva ar dziļām, spožām acīm, kas izskatījās kā melna stikla šķīvji.

Nevs izgrūda spalgu ķērcienu, kas nakts gontu valodā nozīmēja "Palīgā!", un radījums pasmaidīja un dobji iebrēcās. Izklausījās, ka tas ir apmierināts ar notiekošo.

Vēlreiz savicinājis spārnus, glābējs ar dobju būkšķi nolaidās tuksneša smiltīs. Nevs mēģināja piecelties, bet potīte viņu atkal pievīla, liekot nogāzties zemē. Vējš nežēlīgi pūta, nesot Nevam sejā asās smiltis.

Nakts gonts apmetās viņam blakus, ādas spārnus sakļāvis uz muguras. Nevs bija uzaudzis kapsētā un pieradis pie spārnotu cilvēku atveidiem, taču eņģeļi, kas tupēja uz kapakmeņiem, nemaz nelīdzinājās šim spārnotajam radījumam.

Bet tagad Gūlheimas ēnā pāri tuksneša smiltīm pie viņiem steidzās lielais, pelēkais zvērs, kas izskatījās pēc milzu suņa.

Suns ierunājās Lupesku jaunkundzes balsī.

Tas teica: Sī ir jau trešā reize, kad nakts gonti izglābj tev dzīvību, Nev. Pirmā reize bija tad, kad viņi sadzirdēja tavu saucienu pēc palīdzības. Viņi man paziņoja, kur tu atrodies. Otrā reize bija vakar­nakt pie ugunskura, kad tu gulēji. Nakts gonti lidoja virs nometnes un dzirdēja dažus no gūliem spriežam, ka tu esot lieka nasta un ka vajadzētu tev izšķaidīt smadzenes un līķi kaut kur noslēpt, lai to atkal atrastu, kad būsi pienācīgi sapuvis un ēdams. Nakts gonti tika galā ar šiem neliešiem. Un tagad šis kritiens.

-    Lupesku jaunkundze?

Lielais suns nolieca galvu zemāk, tuvāk Nevam, un vienu brīdi zēnu pārņēma bailes, ka tas viņam iekodīs, tomēr suns tikai sirsnīgi nolaizīja viņam seju. Tu savainoji potīti?

-   Jā. Nevaru uz tās nostāties.

-   Tad kāp man mugurā, sacīja pelēkais nezvērs, kas patiesībā bija Lupesku jaunkundze.

Viņa ieķērcās nakts gontu mēlē, un spārnotais palīgs pielidoja tuvāk un pacēla Nevu gaisā. Zēns apvija rokas Lupesku jaunkundzei ap kaklu.

-    Turies pie kažoka, viņa teica. Turies cieši! Pirms mēs dodamies, pasaki… Un viņa atkal ieķērcās.

-    Ko tas nozīmē?

-    Paldies! Vai: uz redzēšanos! Gan to, gan to.

Nevs ieķērcās, cik labi vien mācēja, un nakts gonts

uzjautrināts noirgojās. Tad viņš atbildēja arī ar ķēr­cienu, izpleta lielos ādas spārnus un smagnēji pacēlās tuksneša vējā, līdz tas viņu uznesa augstu gaisā gluži kā lielu pūķi.

-   Tagad turies cieši, sacīja Lupesku jaunkundze un metās skriet.

-   Vai mēs dodamies uz kapakmeņu sienu?

-   Uz gūlu vārtiem? Nē. Tie domāti gūliem. Es esmu Dieva suns. Es eju pa saviem ceļiem, uz elli un ārā no tās. Un Nevam likās, ka viņa sāk skriet vēl ātrāk.

Uzlēca lielais mēness, uzlēca mazais, zilganza­ļais mēness, tiem sekoja asinssarkanais mēness, un pelēkais vilku suns tikai skrēja pāri kaulu pilnajam tuksnesim. Lupesku jaunkundze apstājās pie izpos­tītas māla būdas, kas izskatījās pēc liela bišu stropa. Māja bija uzcelta pie neliela avota burbuļodams tas tecēja no klints, ieplūda mazā baseinā un atkal irdzēja prom. Pelēkais vilks nolieca galvu un padzērās, un arī Nevs pasmēla ūdeni plaukstās un dzēra maziem malciņiem.

-   Šī ir robeža, sacīja pelēkais vilks, kas patiesībā bija Lupesku jaunkundze, un Nevs palūkojās augšup. Trīs mēneši bija pazuduši. Tagad viņš varēja saskatīt Piena Ceļu mirdzam pie debesu velves tik skaidri kā nekad. Debesis bija zvaigžņu pilnas.

-    Tās ir tik skaistas, Nevs sacīja.

-    Kad mēs nokļūsim mājās, Lupesku jaunkun­dze solīja, es tev iemācīšu zvaigžņu un zvaigznāju nosaukumus.

-    Tas man patiktu, Nevs atzina.

Zēns atkal uzrāpās viņas platajā, pelēkajā mugurā, paslēpa seju mīkstajā kažokā un cieši turējās, un viņam šķita, ka jau pēc pavisam īsa brīža Lupesku jaunkundze cilvēka izskatā nes viņu pa kapsētu uz Ouvenu kapu.

-    Viņš savainoja potīti, Lupesku jaunkundze kādam skaidroja.

-     Mazā nabaga dvēselīte, Ouvena kundze nočukstēja, paņemot zēnu un šūpojot viņu savās caurspīdīgajās rokās. Protams, es biju noraizējusies. Bet tagad viņš ir atpakaļ, un tas ir galvenais.

Nevs atkal bija mājās, ērti iekārtojies savā zemzemes gultā, galvu nolicis uz spilvena, un viņu apņēma maigā, gurdenuma pilnā tumsa.

Neva kreisā potīte bija piepampusi un violeta. Dok­tors Trefusis (1870-1936, Reiz viņš celsies ar slavu) apskatīja zēnu un paziņoja, ka potīte ir tikai sastiepta. Lupesku jaunkundze atgriezās no aptiekas ar elas­tīgo saiti, un baronets Džozijs Vortingtons, kas bija apbedīts kopā ar savu ziloņkaula spieķi, uzstāja, ka aizdos to Nevam, kurš pēc tam pavadīja daudz jautru brīžu, atspiežoties uz spieķa un izliekoties simts gadus vecs.

Nevs uzkliboja augšā kalnā un paņēma salocīto papīra gabalu, ko viņdien bija pabāzis zem akmens.

Dieva suņi, viņš lasīja. Rakstīts bija ar purpurkrāsas tinti, un tā bija pirmā rindkopa garajā tekstā.

Tie, kurus cilvēki sauc par vilkačiem vai likantropiem, paši sevi dēvē par Dieva suņiem, jo apgalvo, ka viņu pārvērtības ir Radītāja dāvana un viņi pateicas par šo dāvanu ar mērķtiecīgu ļaundaru vajāšanu līdz pat Elles vārtiem.

Nevs pamāja.

Ne tikai ļaundaru, viņš nodomāja.

Zēns izlasīja arī pārējo tekstu, mēģinot to pēc iespējas labāk atcerēties, un tad devās uz kapliču, kur Lupesku jaunkundze jau viņu gaidīja ar nelielu gaļas pīrāgu un lielu frī kartupeļu paku, ko bija nopirkusi ātrās apkalpošanas restorānā kalna pakājē, un vēl viņai līdzi bija mācību materiālu kaudze, kas rakstīti ar purpurkrāsas tinti.

Abi kopā apēda kartupeļus, un vienu vai divas rei­zes Lupesku jaunkundze pat pasmaidīja.

Sailass atgriezās mēneša beigās. Kreisajā rokā viņam bija lielā, melnā soma, bet labo viņš turēja savādi stīvi. Tomēr tas bija Sailass, un Nevs bija lai­mīgs viņu redzēt un kļuva vēl laimīgāks, kad Sailass pasniedza viņam dāvanu mazu Sanfrancisko Zelta vārtu modeli.

Bija jau gandrīz pusnakts, bet vēl nebija pavisam satumsis. Trijatā viņi sēdēja kalna galā, un pilsētas gaismas mirdzēja viņiem pie kājām.

-   Esmu pārliecināts, ka manā prombūtnē viss ritēja gludi, sacīja Sailass.

-    Es daudz ko iemācījos, atbildēja Nevs, cieši turot rokā savus Zelta vārtus. Viņš norādīja uz debe­sīm. Tas ir Lielais Lācis, un tas ir viņa dēls Mazais Lācis. Tas starp viņiem ir Pūķis.

-    Ļoti labi, Sailass paslavēja.

-   Vai tu kaut ko uzzināji? Nevs savukārt jautāja.

-    Jā gan, Sailass sacīja, bet neko tuvāk nepa­skaidroja.

-    Es arī šo to iemācījos, atzina Lupesku jaun­kundze.

-    Labi, Sailass noteica. Ozola zaros ieūjinājās pūce. Zini, kamēr es biju prom, līdz manām ausīm atklīda baumas, viņš teica, ka jūs abi esot devu­šies tik tālā ceļojumā, kur pat es nebūtu varējis sekot. Parasti es būtu ieteicis rīkoties piesardzīgāk, bet gūliem atšķirībā no daudziem citiem ir loti īsa atmina.

 -   Tas nebija nekas bīstams, Nevs teica. Lupesku jaunkundze mani pieskatīja. Es ne reizi nenokļuvu īstās briesmās.

Lupesku jaunkundze palūkojās uz Nevu ar mir­dzošām acīm un tad pievērsās Sailasam.

-   Ir tik daudz, ko uzzināt, viņa teica. Iespējams, es varētu atgriezties nākamvasar, lai pasniegtu zēnam dažas stundas.

Sailass palūkojās uz Lupesku jaunkundzi un izbrīnā sarauca vienu uzaci. Tad viņš pievērsās Nevam.

-    Man tas patiktu, Nevs atteica.

Viņi redzēja, ka te ir apglabāta ragana.

4. NODAĻA Raganas kapakmens

Visi zināja, ka kapsētas malā ir apbedīta ragana. Cik vien Nevs atcerējās, Ouvena kundze bija brīdinā­jusi viņu turēties tālāk no tā kapsētas stūra.

-    Kāpēc? viņš jautāja.

-    Tā vieta nav veselīga dzīvam zēnam, Ouvena kundze teica. Tur ir slapjš, gandrīz īsts purvs. Tur tu saķersi kādu nāvīgu slimību.

Ouvena kungs savukārt bija daudz izvairīgāks un ne tik izdomas bagāts. Tā nav laba vieta, viņš tikai noteica.

Kapsēta beidzās kalna rietumu pakājē zem vecas ābeles, to noslēdza sarūsējusi metāla sēta ar asiem pīķiem augšdaļā, un aiz tās bija tukšaine, kur auga nātres un nezāles, ērkšķu krūmi un slējās pērno lapu kalni. Nevs, kurš parasti bija paklausīgs zēns, nekad nelīda caur žoga spraišļiem, lai gan bieži vien devās turp un lūkojās uz pamesto lauku. Zēns saprata, ka viņam nestāsta visu, un tas viņu kaitināja.

Nevs devās uz mazo kapliču pie kapsētas vārtiem un gaidīja, līdz satumsīs. Kad krēsla no pelēcīgas vēr­tās purpura krāsā, smailē atskanēja tāds troksnis, it kā tiktu purināts smags samta audums, un Sailass pameta savu atpūtas vietu zvanu tornī un nokāpa lejā.

-    Kas atrodas kapsētas tālākajā galā? jautāja Nevs. Aiz Harisona Vestvuda, Parīzes maiznieka, un viņa sievām Marionas un Džoannas?

-   Kāpēc tu vaicā? jautāja aizbildnis, ar bālajiem pirkstiem notraušot putekļus no melnā apģērba.

-   Tas ir interesanti, Nevs atteica.

-   Tā ir nesvētītā zeme, Sailass paskaidroja. Vai zini, ko tas nozīmē?

-    Nē, Nevs atzinās.

Sailass devās pie Neva pa taciņu zem viņa soļiem neiečaukstējās ne lapa un apsēdās uz soliņa blakus zēnam. Ir tādi, kas uzskata, ka visa zeme ir svēta, viņš iesāka savā glāsmainajā balsī. Tā ir svēta jau pirms tam, kad ierodamies uz tās, un arī pēc tam tāda paliek. Bet tavā zemē cilvēki svētīja baznīcas un atsevišķus zemes gabalus, kur bija ļauts apglabāt cilvēkus. Nesvētītā zeme palika aiz kapsētas robežām podnieka laukā, kur apglabāja noziedzniekus, pašnāv­niekus un tos, kas nebija ticīgi.

-   Tātad tie, kas apglabāti aiz kapsētas žoga, ir slikti cilvēki?

Sailass pacēla vienu skaisti izliekto uzaci. Ko? Nē, nepavisam. Padomāsim… ir pagājis krietni ilgs laiks, kopš es tur biju. Tomēr neatceros, ka tur būtu kāds, kurš ir īpaši ļauns. Atceries, ka reiz cilvēku varēja pakārt par to vien, ka viņš nozaga vienu šiliņu. Un vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem dzīve likusies tik neizturama, ka viņi izvēlējušies paši pasteidzināt savu aiziešanu uz citu eksistences veidu.

-   Tu gribi teikt, ka viņi paši sevi nogalināja? Nevs jautāja. Viņš bija astoņus gadus vecs, platām acīm un zinātkāru prātu, un muļķis viņš nebija.

-    Tieši tā.

-    Un vai tas palīdz? Vai miruši viņi ir laimīgāki?

-    Dažreiz. Pārsvarā ne. Tāpat kā cilvēki, kas cer uz laimīgāku dzīvi citur, bet tad saprot, ka laimi neie­gūs. Lai arī kur tu dotos, no sevis jau neaizmuksi… Ja saproti, ko es ar to gribu teikt…

-    Laikam jau, Nevs novilka.

Sailass pastiepa roku un sabužināja zēna matus.

Nevs turpināja izjautāšanu: Un kā ar raganām?

-   Jā, tieši tā, Sailass teica. Pašnāvnieki, noziedz­nieki un raganas. Tie, kuri miruši, neizsūdzējuši grē­kus. Aizbildnis piecēlās, izskatīdamies pēc pusnakts ēnas mijkrēslī. Mēs tikai runājam un runājam, bet es vēl neesmu paēdis brokastis, viņš sacīja. Un tu kavē stundas. Kapsētas krēsla savijās ap Sailasu, noplandīja melns samts, un viņš bija prom.

Kad Nevs nonāca līdz Penivorta kunga mauzolejam, mēness jau bija gandrīz uzlēcis, un Tomass Penivorts (Viņš gul šeit, gaidot slavas pilnu augšāmcelšanos) jau gaidīja, turklāt nebija labā omā.

-    Tu kavējies, viņš sacīja.

-    Piedodiet, Penivorta kungs.

Penivorta kungs kaut ko nopurpināja. Iepriekšējā nedēļā skolotājs bija mācījis Nevam par Elementiem un Šķidrumiem, un zēns nekādi nevarēja tos atšķirt. Viņš bija domājis, ka šodien būs kontroldarbs, bet Penivorta kungs sacīja: Manuprāt, vajadzētu maz­liet patrenēties ar praktiskiem uzdevumiem. Galu galā laiks rit.

-   Vai tiešām? Nevs pārjautāja.

-    Diemžēl, Ouvena jaunskungs. Kā tev veicas ar Izgaišanu?

Nevs bija cerējis, ka tieši to viņam nejautās.

-    Nekādas vainas, viņš nomurmināja. Nu, jūs jau zināt…

-    Nē, Ouvena jaunskungs, nezinu vis. Varbūt tu man parādītu?

Nevs nopūtās. Viņš dziļi ievilka elpu un mēģināja izpildīt prasīto, aizmiedzot acis un cenšoties pagaist skatienam.

Penivorta kungs nebija apmierināts.

-   Pē! Ne tuvu tam, kas vajadzīgs! Aizslīdēšana un Izgaišana mirušajiem ir ļoti svarīga. Aizslīdi ēnās. Izgaisti no apziņas. Pamēģini vēlreiz.

Nevs mēģināja.

-   Tu esi tik caurspīdīgs kā tavs deguns, Penivorta kungs rājās, un tavs deguns, jāatzīst, ir gana labi saredzams. Tāpat kā visa tava seja, jauno cilvēk, un tu pats. Dieva dēļ, iztukšo taču savu prātu! Tūlīt pat!

Tu esi tukša iela. Tu esi atvērtas durvis. Tu neesi nekas. Acs tevi neredz. Prāts nevar tev pieķerties. Tu neesi nekas, tu neesi nekur.

Nevs mēģināja vēlreiz. Viņš aizvēra acis un iztēlo­jās, kā pagaist un izkūp mauzoleja sienā, kļūstot par nakts ēnu un neko vairāk. Tad viņš nošķaudījās.

-   Briesmīgi, sacīja Penivorta kungs, smagi nopū­šoties. Patiešām briesmīgi. Laikam būšu spiests sūdzēties par tevi aizbildnim. Viņš pašūpoja galvu. Tātad. Nosauc man visus šķidrumus.

-   Nu, ēē… Asinis. Žults. Gļotas. Un vēl tas viens… Melanholija, man šķiet.

Un tā tas turpinājās, līdz pienāca laiks mācīties gra­matiku un kompozīciju pie Letīcijas Borouzas jaunkun­dzes, slavenās draudzes vecmeitas (Visas savas dzīves laikā viņa nevienam nenodarīja pāri. Lasītāj, vai tu arī?). Nevam patika Borouzas jaunkundze un viņas mājīgais kaps, un tas, ka viņas uzmanību varēja ļoti viegli novērst.

-   Runā, ka nesavēt… nesvētītajā zemē guļot kāda ragana, viņš ierunājās.

-    Jā, mīļais. Bet tev nevajadzētu turp iet.

-    Kāpēc ne?

Borouzas jaunkundze pasmaidīja mirušajiem rak­sturīgo vaļsirdīgo smaidu. Viņi nav tādi kā mēs, viņa atbildēja.

-    Bet tā taču ir kapsētas zeme, vai ne? Es gribu teikt man taču ir atļauts tur atrasties?

-    Tas nu gan nebūtu prātīgi, skolotāja norādīja.

Nevs bija paklausīgs, bet ziņkārīgs zēns, tāpēc, kad tonakt mācības beidzās, viņš pagāja garām maiznieka Harisona Vestvuda ģimenes kapiem, ko sargāja eņģe­lis ar nolauztām rokām, bet nekāpa lejup no kalna uz podnieka lauku. Tā vietā viņš devās uz to kalna malu, kur kāds atpūtnieks pirms trīsdesmit gadiem bija izmetis ābola serdi un no sēkliņas bija izaugusi ražena ābele.

Šeit Nevs bija iemācījies kādu gudrību. Pirms pāris gadiem viņš bija saēdies šīs ābeles skābos, negatavos ābolus ar baltajām sēkliņām un vairākas dienas bija to nožēlojis, jo vēders briesmīgi sāpēja, un Ouvena kundze tikmēr lasīja viņam lekciju par to, ko drīkst un ko nedrīkst ēst. Tagad viņš vienmēr nogaidīja, līdz āboli nogatavojas, un tikai tad ķērās pie ēšanas, un nekad neēda vairāk par trim āboliem vienā vakarā. Pagājušajā nedēļā Nevs bija notiesājis pēdējo ābolu, bet viņam patika sēdēt ābelē un domāt.

Viņš uzrāpās augšup pa stumbru un apsēdās savā iecienītajā vietā starp diviem zariem, un lūkojās uz podnieka lauku, kas pletās zemāk, pilns ar dzeloņai­niem krūmiem un nepazīstamiem augiem. Viņš prā­toja, vai ragana bijusi veca vecene ar dzelzs zobiem, kura dzīvojusi mājā uz vistas kājas, vai varbūt viņa bijusi tieva gardegune, kas lidojusi uz slotas.

Vēders ierūcās, un Nevs saprata, ka ir izsalcis. Zēns vēlējās, kaut nebūtu jau apēdis visus ābolus. Kaut viņš būtu atstājis vismaz vienu…

Nevs palūkojās augšup un kaut ko ieraudzīja. Viņš paskatījās vienreiz un tad vēlreiz. Tur tas bija gatavs, sarkans ābols.

Nevs lepojās ar savu lielisko kokos kāpšanas prasmi. Viņš metās augšup, zaru pēc zara, un iztēlojās, ka ir Sailass, kas spēj rāpties pa ķieģeļu sienu. Ābols, kas tumsā izskatījās gandrīz melns, vēl joprojām nebija sasniedzams. Nevs lēni virzījās uz priekšu pa zaru, līdz bija tieši zem augļa. Viņš pastiepās un ar pirkst­galiem pieskārās gatavajam ābolam.

Tomēr viņš to nenogaršoja.

Atskanēja troksnis, tāds kā šāviens no mednieka bises, un zars Nevam zem kājām salūza.

Viņu atmodināja sāpes, asas kā ledus, tās samilza kā negaiss pamalē, kamēr viņš pats tajā vasaras naktī gulēja nezālēs.

Zeme šķita neticami mīksta un savādi silta. Pataustot to ar roku, Nevam likās, ka viņš guļ uz mīksta, pūkaina kažoka. Izrādījās, ka zēns ir iekritis kom­posta kaudzē, kur kapsētas sētnieks izgāza sapļauto zāli, un tā bija mīkstinājusi viņa kritienu. Tomēr ribas smeldza un kāja sāpēja, it kā viņš to būtu nelāgi pagriezis.

Nevs ievaidējās.

-    Kuš, kuš, puisīt, viņam aiz muguras čukstēja kāda balss. No kurienes tu uzradies? Nokriti kā akmens no debesīm. Kas tad tā dara?

-    Es biju uzkāpis ābelē, Nevs teica.

-    Ak tā… ļauj man apskatīt tavu kāju. Laikam salauzta tāpat kā koka zars. Vēsi pirksti iztaus­tīja viņa kreiso kāju. Nē, tomēr nav lauzta. Tikai sastiepta, varbūt izmežģīta. Tu nu gan esi dzimis lai­mes krekliņā, puika! Iekriti tieši komposta kaudzē. Nebūs nekādas vainas…

-    Labi gan, Nevs izdvesa. Tomēr sāp…

Viņš pagrieza galvu, lai redzētu, ar ko sarunājas. Meitene bija vecāka par viņu, bet vēl nebija pieau­gusi, viņa neizskatījās ne draudzīga, ne naidīga. Drī­zāk jau piesardzīga. Viņai bija gudra, bet ne īpaši skaista seja.

-    Es esmu Nevs, zēns teica.

-    Dzīvais zēns? viņa pārjautāja.

Nevs pamāja.

-    Man jau tā likās, meitene sacīja. Pat šeit, podnieka laukā, esam par tevi dzirdējuši. Kā tevi sauc pilnā vārdā?

-    Neviens Ouvens, Nevs sacīja. īsāk: Nevs.

-   Priecājos iepazīties, Neva jaunskungs.

Nevs nopētīja jauno paziņu no galvas līdz kājām. Viņai mugurā bija balts krekls līdz potītēm. Mati bija gari un pelēki, un seja nedaudz atgādināja goblina vaibstus meitenei bija šķībs smaids, kas nekad nepagaisa, lai arī kādas emocijas viņa paustu.

-    Vai tu esi pašnāvniece? zēns gribēja uzzināt. Vai varbūt tu nozagi šiliņu?

-     Nekad mūžā neko neesmu nozagusi, mei­tene atteica, pat kabatlakatiņu ne. Pašnāvnieki ir apglabāti tur, pie vilkābelēm, un abi karātavu putni guļ zem kazenēm. Viens bija naudas viltotājs, otrs apgalvo, ka bijis lielceļa laupītājs, lai gan, ja tu prasītu man, es teiktu, ka šis bijis parasts zaglēns.

-   Ak tā, Nevs noteica un tad aizdomīgi turpināja: Runā, ka te esot apglabāta ragana.

Viņa pamāja. Noslīcināta, sadedzināta un apgla­bāta pat bez mazākā kapakmens.

-   Tevi noslīcināja un sadedzināja?

Meitene apsēdās uz nezāļu kaudzes Nevam blakus un turēja viņa savainoto kāju savās ledaini aukstajās rokās. Viņi ieradās manā mājiņā līdz ar saullēktu, vēl pirms es biju kārtīgi pamodusies, un aizvilka mani uz pļavu. "Tu esi ragana!" viņi kliedza, tie resnie, tīri noberztie ar rozā vaigiem, kā sivēni, ko nomazgā pirms tirgus dienas. Viņi cits pēc cita zem debesīm cēlās kājās un brēca, ka vienam govis pienu norāvušas, citam zirgs kļuvis klibs, un beidzot piecēlās Džemimas jaun­kundze, pati resnākā, vistīrāk noberztā un ar spilgti rozā vaigiem, un paziņoja, ka Solomons Porits vairs neskatās uz viņas pusi un visu laiku spindz gar veļas māju kā lapsene ap medus podu un tās ir tikai manas burvestības, tāpēc jaunais cilvēks jāatbrīvo no lāsta varas. Viņi mani piesēja pie kauna sola un pagrūda zem ūdens pīļu dīķī, sakot: ja es esot ragana, tad neno­slīkšot, bet, ja neesot, tad gan manīšot. Un Džemimas jaunkundzes tēvs iedeva katram soģim vienu sudraba grasi, lai viņi turētu solu pēc iespējas ilgāk zem netīrā, zaļā ūdens un sagaidītu, kad es noslīkstu.

-    Un tu noslīki?

-    Ak jā. Manas plaušas bija pilnas ar ūdeni. Tas mani piebeidza.

-   Ai, Nevs līdzjūtīgi novilka, tad jau tu nemaz nebiji ragana.

Meitene palūkojās uz viņu ar savām pērļainajām spoka acīm un pasmaidīja. Viņa joprojām izskatījās mazliet pēc goblina, bet pēc skaista goblina, un Nevs nodomāja, ka viņai nu gan nebija vajadzīgs likt lietā burvestības, lai piesaistītu Solomona Porita uzmanību, ja viņa šim tā uzsmaidīja. Muļķības! Protams, es biju ragana. Viņi to uzzināja, kad atsēja mani no kauna sola un aizstiepa atpakaļ uz galveno laukumu. Es biju gan­drīz pagalam, klāta ar dūņām un smirdošiem dubļiem. Es pārgriezu acis un nolādēju viņus visus, es nolādēju visus ciema iedzīvotājus, kas torīt bija atnākuši uz raganu prāvu, lai viņi nekad neatrastu mieru pēc nāves. Biju pārsteigta, cik tas bija vienkārši, tā nolādēšana. Gluži kā dejošana, kad tavas kājas sper soļus, skanot mūzikai, kuru tavas ausis nekad nav dzirdējušas, un tu dejo līdz rītausmai. Meitene pielēca kājās, grie­zās un lēkāja, un viņas baltās kājas mirdzēja mēnesgaismā. Tā es viņus nolādēju ar pēdējo elpas vilcienu, kas bija palicis manās ūdens pilnajās plaušās. Tad es nomiru. Viņi sadedzināja manu ķermeni pļavā, līdz no manis bija palikusi tikai ogļu kaudzīte, un pelnus iebēra podnieka laukā izraktā bedrē. Pat neuzlika akmeni ar manu vārdu. To pateikusi, viņa apklusa un skumji pasmaidīja.

-  Vai kāds no tiem ļaudīm ir apbedīts šajā kapsētā? Nevs jautāja.

-    Neviens, meitene attrauca, piemiedzot ar aci. Sestdienā pēc tam, kad viņi bija mani noslīcinājuši un izcepuši, Poringera kungam no Londonas tika pie­gādāts ļoti skaists paklājs. Bet vēlāk izrādījās, ka tā nav tikai stipras vilnas grīdsega ar skaistu rakstu tās vijumā slēpās mēra baciļi, un jau pirmdienas rītā pieci no maniem apsūdzētājiem klepoja asinis un viņu āda bija tikpat melna kā manējā, kad mani sāka laizīt ugunsmēles. Pēc nedēļas mēris bija pārņēmis lielāko daļu ciemata, un visu mirušo ķermeņus sameta mēra bedrē ārpus pilsētas, pēc tam to aizbēra ar zemi.

-   Vai visi ciematnieki nomira?

Meitene paraustīja plecus. Visi, kas noskatījās, kā mani noslīcina un sadedzina. Kā tava kāja?

-    Labāk, zēns atteica. Paldies tev!

Viņš lēni piecēlās un kliboja prom no nezāļu kau­dzes. Nonācis pie dzelzs sētas, viņš apstājās. Vai tu vienmēr esi bijusi ragana? Nevs jautāja. Es domāju: pirms tu viņus visus nolādēji?

-    It kā būtu vajadzīga burvestība, lai Solomons Porits slaistītos gar manu māju, viņa pavīpsnāja.

Nevs nodomāja, ka tā nu gan nav atbilde uz jau­tājumu, tomēr paklusēja.

-    Kā tevi sauc? viņš tā vietā pajautāja.

-   Man nav kapakmens, meitene atteica, un viņas lūpu kaktiņi noslīga lejup. Es taču varētu būt jeb­kas, vai ne?

-    Bet tev taču ir vārds?

-    Liza Hempstoka, viņa atcirta un pēc tam pie­bilda: Tas taču nav daudz prasīts, vai ne? Akmens, kas iezīmētu manu kapu. Es guļu tepat, vai redzi? Tur, kur kuplo tās nātres. Un viņa izskatījās tik skumja, ka Nevam sagribējās jauno raganu apskaut. Bet, kad viņš izspraucās cauri kapsētas restēm, zēnam ienāca prātā laba doma. Viņš sagādās Lizai Hempstokai kap­akmeni ar viņas vārdu. Tad gan viņa pasmaidīs.

Pirms kāpt kalnā, Nevs pagriezās, lai pamātu ardievas, bet meitene jau bija pazudusi.

Kapsētā bija salauztu kapa pieminekļu un statuju atliekas, bet Nevs zināja, ka ne jau to podnieka lauka ragana ar pelēkajām acīm vēlas. Bija vajadzīgs kas vairāk. Zēns nolēma neatklāt nevienam savus plānus, jo viņam bija gluži pamatotas aizdomas, ka ne vecāki, ne aizbildnis neļautu kaut ko tādu darīt.

Pāris nākamo dienu laikā Neva prātu piepildīja arvien sarežģītāki un ekstravagantāki plāni, kā sadabūt kapakmeni. Penivorta kungs bija galīgā izmisumā.

-   Manuprāt, viņš sacīja, plūkājot putekļainās ūsas, tu nevis uzlabo savu sniegumu, bet gan pasliktini to! Tu esi tik acīmredzams! Tevi nav iespējams nepama­nīt! Ja tu ierastos pilsētā kopā ar violetu lauvu, zaļu ziloni un spilgti sarkanu vienradzi, kuram mugurā sēdētu Anglijas karalis savā parādes tērpā, arī tad cilvēki skatītos tikai uz tevi un pamanītu galvenokārt tevi, pieļaujot, ka pārējie viņiem tikai rēgojas.

Nevs mierīgi lūkojās uz skolotāju un neko neteica. Viņš tikai prātoja, vai dzīvajiem ir tādi kapakmeņu veikali un, ja ir, vai viņš varētu tādu atrast, un Izgai­šana viņam šķita mazākā no problēmām.

Nevs izmantoja Borouzas jaunkundzes tieksmi novirzīties no temata par gramatiku un kompozīciju un pļāpāt par jebkuru citu jautājumu un pavaicāja skolotājai par naudu tieši kā cilvēki izmanto naudu, lai dabūtu sev vajadzīgās lietas. Nevam bija diezgan daudz monētu, kuras viņš laika gaitā bija atradis (zēns bija atklājis, ka vislabāk tās var atrast vietās, kur iemīlējušies pārīši maigojas, bučojas un vārtās kapsētas zālē. Viņš bieži vien atrada metāla monētas zālē, kur tie bija kavējuši laiku), un zēnam ienāca prātā, ka beidzot viņš tās varētu likt lietā.

-   Cik maksātu kapakmens? viņš jautāja Borouzas jaunkundzei.

-     Manā laikā tas maksāja piecpadsmit ginejas, jaunkundze teica. Es nezinu, cik tas maksā tagad. Manuprāt, vairāk. Daudz vairāk.

Nevam bija divas mārciņas un piecdesmit trīs pensi. Viņš bija pārliecināts, ka ar to nepietiks.

Bija pagājuši četri gadi gandrīz puse viņa dzīves -, kopš Nevs bija apmeklējis Purpura Vīra kapu, bet viņš joprojām atcerējās ceļu uz to. Zēns uzkāpa kalna galā, līdz atradās virs pilsētas un pat virs ābeles, augs­tāk par mazās kapličas torni, vietā, kur Frobišera mauzolejs slējās pret debesīm kā sapuvis zobs. Viņš ielīda mauzolejā, paslīdēja garām zārkam un devās lejup pa mazajām akmens kāpnēm, kas bija iecirstas kalnā, līdz pat akmens kambarim. Kapā bija tumšs, bet Nevs spēja redzēt tā, kā redz mirušie, un istaba atklāja viņam savus noslēpumus.

Slīrs bija saritinājies pie sienas. Nevs to varēja sajust. Viņš atcerējās to kā neredzamu būtni, kā dūmakainus naida un alkatības pavedienus. Taču šoreiz viņam nebija bail.

BAIDIES NO MUMS, čukstēja Slīrs. MĒS SAR­GĀJAM LIETAS, KAS IR PĀRĀK VĒRTĪGAS, LAI JEBKAD ZUSTU.

-    Man nav bail no tevis, atceries? Nevs atgādi­nāja. Man tikai kaut kas jāpaņem.

NEKAS NO ŠEJIENES NEAIZIET, atbildēja tumsā tītais dūmu ritulis. NAZIS, SAKTA, BIĶERIS. SLĪRS TOS SARGĀ TUMSĀ. MĒS GAIDĀM.

-   Atvaino par jautājumu, bet vai šis ir tavs kaps? Nevs jautāja.

PAVĒLNIEKS NOLICIS MŪS ŠAJĀ LĪDZENUMĀ, LAI MĒS GAIDĪTU. VIŅŠ APGLABĀJA MŪSU GAL­VASKAUSUS ZEM Šī AKMENS, ATSTĀJA MŪS ŠEIT. MĒS ZINĀM, KAS MUMS JĀDARA. MĒS SAR­GĀJAM DĀRGUMUS, LĪDZ PAVĒLNIEKS ATGRIE­ZĪSIES.

-   Manuprāt, viņš par tevi ir aizmirsis, Nevs teica. Manuprāt, viņš pats jau sen ir miris.

MĒS ESAM SLĪRS. MĒS SARGĀJAM.

Nevs prātoja, cik gan sen Slīrs šeit jau atradās, ja tika apbedīts klajumā, bet tagad kaps bija dziļi kalnā.

Zēns nosprieda, ka tas laikam noticis ļoti sen. Viņš juta, ka Slīrs sūta viņam baiļu viļņus, tie tiecās tuvāk kā liela, indīga auga taustekļi. Nevs juta aukstumu un gurdumu, it kā viņam sirdi būtu caururbuši ziemeļu odzes zobi, raidot savu auksto indi pa visām dzīslām.

Viņš pagāja uz priekšu, tieši pie akmens plāksnes, un pastiepās, lai paņemtu auksto saktu.

PROM! čukstēja Slīrs. MĒS SARGĀJAM TO PAVĒLNIEKAM.

Gan jau viņš neiebildīs, sacīja Nevs. Viņš pakā­pās atpakaļ un devās uz akmens kāpnēm, izvairoties no cilvēku un dzīvnieku līķiem.

Slīrs nikni šaudījās pa kambari gluži kā spokaina migla. Tad tas apstājās. TAS ATGRIEŽAS, viņš daudz­balsīgi teica. VIENMĒR ATGRIEŽAS.

Nevs skrēja augšup pa akmens kāpnēm, cik ātri vien varēja. Vienu brīdi zēnam likās, ka kaut kas dze­nas pakaļ, bet, kad viņš iznāca Frobišera mauzolejā un ieelpoja vēso rīta gaisu, saprata, ka neviens nav sekojis.

Nevs apsēdās kalna galā svaigā gaisā, rokās turot saktu. Sākumā zēnam šķita, ka tā ir pilnīgi melna, bet austošās saules staros viņš varēja saskatīt, ka melnā metāla centrā ir mutuļojoši sarkans akmens, tik liels kā sarkanrīklītes ola, un Nevs prātoja, vai akmenim ir dvēsele un ko tā redz un jūt savā sarkanajā pasaulē. Ja zēns būtu mazāks, viņš gribētu iebāzt to mutē.

Akmeni saturēja melna metāla sprādze, tā mazliet atgādināja zvēra nagus, un ap tiem vijās vēl kaut kāds ornaments, kaut kas čūskai līdzīgs, bet ar vai­rākām galvām. Nevs prātoja, vai tā dienas gaismā izskatītos Slīrs.

Viņš metās lejup no kalna, skrienot pa visām zinā­majām īsākajām takām, cauri efeju biezokņiem, kas sedza Bārtlebiju ģimenes kapus (bija dzirdama Bārtlebiju rosīšanās, viņi gatavojās doties pie miera), līdz pat metāla režģiem, kuri atdalīja kapus no podnieka lauka.

-    Liza! Liza! Nevs sauca, lūkojoties apkārt.

-   Labs rīts, Neva jaunskungs, sacīja Lizas balss. Nevs viņu neredzēja, bet zem vilkābeles stāvēja kāda ēna, un, kad zēns tuvojās, ēna rīta gaismā pārtapa par kaut ko pērļainu un vizošu. Tādu kā meitenes apveidu. Ar pelēkām acīm. Man jādodas pie miera, meitene sacīja. Ko tu man atnesi?

-   Tev būs kapakmens, Nevs sacīja. Es gribēju zināt, ko tu vēlies, lai es uz tā uzrakstu.

-    Manu vārdu, meitene sacīja. Uz tā ir jābūt manam vārdam. Ar lielo E no vārda Elizabete gluži kā vecajai karalienei, kuras nāves gadā es piedzimu, un lielo H no Hempstokas. Neko vairāk man nevajag, jo pārējos burtus es tā arī neapguvu.

-    Un kā ar gadskaitļiem? Nevs neatlaidās.

-    Viljama Iekarotāja laikmets, desmit sešdesmit seši, viņa nočukstēja, bet tas izskanēja kā vēja šal­koņa saullēkta apspīdētajos vilkābeles zaros. Lielo E, lūdzu. Un lielo H.

-   Ko tu darīji? Nevs jautāja. Es domāju: kamēr nebiji ragana.

Es biju veļas mazgātāja, meitene atteica, un, kad rīta saules stari pārplūdināja lauku, Nevs bija palicis viens.

Bija deviņi no rīta, kad visa pasaule devās pie miera. Nevs bija apņēmies negulēt. Viņam taču bija jāizpilda misija! Zēnam bija astoņi gadi, un pasaulē nebija nekā biedējoša.

Drēbes. Viņam vajadzēs drēbes. Nevs zināja, ka viņa ikdienas apģērbs, pašūts no pelēka līķauta, ārpa­saulē nederēs. Šis ietērps bija vērtīgs kapsētā, tas palīdzēja saplūst ar kapakmeņiem un ēnām, bet, ja viņš iedrošinātos doties aiz kapsētas vārtiem, tur šīs drānas neiederētos.

Kapličā zem sagrautās baznīcas bija daži tērpi, bet Nevam negribējās tur iet, pat dienas laikā ne. Lai gan zēns prātoja, kā attaisnoties Ouvena kungam ar kundzi, viņš nemaz nevēlējās izskaidroties ar Sailasu. Pat doma par dusmām vai vilšanos aizbildņa tumšajās acīs viņam lika izjust dedzinošu kaunu.

Kapsētas tālākajā galā bija dārznieka mājiņa maza, zaļa ēka, kura smaržoja pēc motoreļļas un kurā rūsēja vecs, vairs neizmantots zāles pļāvējs un kaudze vecu dārzkopības rīku. Būdiņa bija pamesta līdz ar dārznieka aiziešanu pensijā tas notika vēl pirms Neva dzimšanas -, un kapsētas uzturēšanas darbi bija uzticēti domei (tā sūtīja cilvēku, kurš no aprīļa līdz septembrim reizi mēnesī pļāva zāli un slau­cīja celiņus) un vietējiem brīvprātīgajiem no Kapsētas Draugu biedrības.

Liela piekaramā atslēga pie durvīm sargāja būdiņu no zagļiem, bet Nevs jau sen bija atklājis, ka ēkas aiz­mugurē ir vaļīgs dēlis. Kad zēns vēlējās pabūt viens, viņš šad tad ielīda dārznieka mājiņā, lai mierā un klusumā pasēdētu un padomātu.

Cik vien sen Nevs gāja uz būdiņu, tajā aiz durvīm karājās dārznieka jaka, jau pirms daudziem gadiem tur aizmirsta, un zaļiem pleķiem klātas džinsa bik­ses. Bikses zēnam bija daudz par garu, bet viņš atlo­cīja staras, līdz varēja redzēt kājas, un, pagatavojis jostu no brūnas dārza auklas, apsēja to ap vidu. Vienā stūrī mētājās arī zābaki, un Nevs tos pielaikoja, bet šie apavi bija pārāk lieli, turklāt dubļaini un klāti ar cementu. Zēna pēdas tajos gandrīz pazuda, un, kad viņš spēra soli, zābaki palika uz vietas kā pie­nagloti. Tad Nevs izbīdīja jaku pa dēļu spraugu un pēcāk izlīda pats. Zēns izlēma, ka vajag tikai uzlocīt jakas piedurknes. Viņš sabāza rokas lielajās kabatās un jutās gluži kā dendijs.

Nevs devās uz galvenajiem kapsētas vārtiem un palūkojās caur režģiem. Garām aizrībināja autobuss, uz ielas bija liels troksnis, brauca automašīnas, un tālumā durvis vēra veikali. Aiz viņa pletās vēsas, zaļas ēnas, vecu koku un efeju biezoknis. Mājas.

Sirdij sitoties, Nevs devās pasaulē.

* * *

Ebenezers Boldžers savā laikā bija redzējis daudz dīvaiņu ja jums piederētu tāds veikals kā Ebenezeram, arī jūs satiktu visdažādākos ļautiņus. Tirgotava atra­dās ēku labirintā Vecpilsētā tas bija daļēji senlietu veikals, daļēji krāmu bode un augļotāja kantoris (pat Ebenezers nebija īsti drošs, kas tad viņa veikals bija). Sī vieta piesaistīja dīvaiņus un neparastus ļau­dis: dažiem vajadzēja kaut ko nopirkt, citiem pār­dot. Ebenezers Boldžers pavisam godīgi pārdeva un pieņēma preces uz veikala letes, bet vēl labāka tirgo­šanās bieži vien iznāca zem letes vai otrā istabā, ja bija jānopērk lietas, kas iegūtas ne pārāk godīgā ceļā, un jāpārdod tās tālāk. Viņa bizness bija kā aisbergs. Virspusē bija redzams tikai mazais, putekļainais vei­kaliņš, bet viss pārējais bija paslēpts, un tieši tāda lietu kārtība Ebenezeram Boldžeram patika.

Veikalniekam bija biezas brilles un tāda sejas izteiksme, it kā viņš tikko būtu iedzēris tēju ar saskā­bušu pienu un joprojām justu mutē nelāgo garšu. Šāda sejas izteiksme labi noderēja, runājot ar dažā­diem pircējiem. Nudien, viņš mēdza teikt, savilcis skābu ģīmi, šis krāms nav ne graša vērts! Tomēr es jums samaksāšu, cik varēšu, jo zinu, cik daudz skaistu atmiņu jums saistās ar šo priekšmetu. Jums paveicās, ja dabūjāt no Ebenezera Boldžera kaut daļu no priekšmeta vērtības.

Tāds bizness piesaistīja daudz dīvaiņu, bet zēns, kas torīt ienāca pa veikala durvīm, bija viens no jocī­gākajiem, kādu Ebenezers atcerējās redzējis visas savas dzīves laikā, kuru bija aizvadījis, izkrāpjot no cilvēkiem vērtīgas lietas. Puikam varēja būt apmēram septiņi gadi, un viņš bija apvilcis sava vectēva drē­bes, kas oda pēc veca šķūņa. Bērna mati bija gari un savēlušies, un viņš bija ļoti nopietns. Rokas puika bija sabāzis lielās jakas kabatās, bet, pat tās neredzot, Ebenezers manīja, ka viņš kaut ko sargājoši un stingri tur labajā plaukstā.

-   Atvainojiet, zēns sacīja.

-    Sveiks, dēliņ, Boldžera kungs attrauca. Bērni, viņš nodomāja. Vai nu viņi ir kaut ko nočiepuši, vai ari mēģina pārdot savas rotaļlietas. Viņš jebkurā gadījumā tiem atteica. Nopērc tikai kaut ko zagtu no bērna, un pēc desmit minūtēm būs klāt saniknots pieaugušais, kas bļaustīsies, kāpēc gan jūs esat iede­vis mazajam Džonijam vai Matildei desmit mārciņas par svešu laulības gredzenu. Ar bērniem bija vairāk problēmu nekā jēgas.

-   Man kaut kas jānopērk savam draugam, zēns sacīja. Un es iedomājos, ka jūs varbūt gribētu nopirkt to, kas ir man.

-    Es neko nepērku no bērniem, Ebenezers Bol­džers noskaldīja.

Nevs izvilka roku no kabatas un nolika saktu uz netīrās letes. Boldžers uzmeta tai skatienu un tad paraudzījās tuvāk. Viņš noņēma brilles, pacēla no letes okulāru un iemiedza to acī. Pagriezis lielāku gaismu, veikalnieks kārtīgi nopētīja saktu. Cūskakmens? viņš pie sevis nomurmināja. Tad veikalnieks izņēma no acs okulāru, uzlika brilles un nopētīja zēnu ar saskābušu un aizdomīgu skatienu.

-    Kur tu to dabūji? Ebenezers Boldžers nopra­sīja.

Nevs neatbildēja, tikai jautāja: Vai jūs to gribat pirkt vai ne?

-    Tu esi to nozadzis! Tu nospēri to kādā muzejā vai kaut kur citur?

Ebenezers Boldžers pēkšņi vairs neizskatījās saskā­bis. Gluži pretēji, viņš kļuva pavisam draudzīgs un plati pasmaidīja. Atvaino, viņš sacīja, bet man bieži negadās redzēt tādas mantas. Ne jau šādā vei­kalā. Kaut kas tāds parasti atrodas muzejā. Bet man tas patīk. Zini, ko? Iedzersim tēju, uzēdīsim cepumus man istabā ir cepumi ar šokolādes skaidiņām un izlemsim, cik tava sakta maksā. Sarunāts?

Nevs jutās atvieglots, ka vīrs beidzot bija kļuvis laipnāks. Man vajag tik daudz, lai nopirktu kapak­meni, viņš sacīja, kādam manam draugam. Nu, ne gluži draugam, vienkārši kādam, ko es pazīstu. Viņa palīdzēja man sadakterēt kāju.

Ebenezers Boldžers nepievērsa lielu uzmanību zēna pļāpām, bet veda viņu tālāk aiz letes, kur atvēra durvis uz noliktavu mazu istabu bez logiem. Tā bija piebāzta ar grīļīgām kastēm, kurās bija papilnam krāmu. Stūrī bija liels, vecs seifs. Te bija kāda kaste ar vairākām vijolēm, kaudze ar izbāžņiem, krēsli bez sēdekļiem, milzums grāmatu un rakstu vīstokļu.

Pie durvīm bija mazs galdiņš, un Boldžers apsē­dās pie tā, bet Nevam krēslu nepiedāvāja. Boldžera kungs parakņājās atvilktnē, kur Nevs paguva saskatīt pusizdzertu viskija pudeli, un izvilka gandrīz tukšu cepumu kārbu un piedāvāja vienu cepumu zēnam. Vei­kalnieks ieslēdza gaismu un vēlreiz nopētīja saktu un akmeni, kas zaigoja sarkanā un oranžā krāsā. Viņš izpētīja melno metālu, kas ietvēra akmeni, un, ciešāk aplūkojot čūsku ar daudzajām galvām, mazliet sarāvās. Tas ir sens, viņš sacīja. Tas ir… nenovērtējams, viņš nodo­māja, bet sacīja: Ne pārāk vērtīgs, taču nekad jau nevar zināt. Nevs sašļuka. Boldžera kungs mēģināja izska­tīties pārliecinošs. Man tikai jāzina, ka tas nav zagts, pirms es tev samaksāju kaut peniju. Vai tu paņēmi to no mammas skapīša? Nočiepi muzejā? Tu vari man pastāstīt, es tevi nenosūdzēšu. Man tikai jāzina.

Nevs pašūpoja galvu, kraukšķinādams cepumu.

-    Kur tu to dabūji?

Nevs klusēja.

Ebenezers Boldžers nemaz nevēlējās laist saktu ārā no rokām, tomēr uzlika to uz galda un pastūma uz zēna pusi. Ja tu nevari man pastāstīt, viņš sacīja, tad labāk ņem to atpakaļ. Galu galā mums jāzina, ka varam viens otram uzticēties. Bija jauki aprunā­ties, žēl, ka par turpmāko nevarējām vienoties.

Nevs izskatījās noraizējies. Tad viņš sacīja: Es to atradu vecā kapā. Bet nevaru teikt, kur. Viņš apklusa, jo pamanīja, ka veikalnieka sejā laipnību nomaina klaja alkatība un sajūsma.

-    Un vai tur ir vēl šādas mantiņas?

-   Ja jūs negribat pirkt, es atradīšu kādu citu, kas gribēs. Paldies par cepumu, Nevs sacīja.

-    Tu steidzies? veikalnieks novilka. Mamma un tētis gaida tevi mājās, ko?

Zēns pašūpoja galvu un tikai tad saprata, ka prā­tīgāk būtu bijis pamāt.

-    Tātad neviens negaida. Labi. Ebenezers Bol­džers atkal paņēma saktu rokās. Tagad pasaki, kur tieši tu to atradi?

-    Neatceros, Nevs sacīja.

-   Par vēlu melot, Ebenezers Boldžers noskaldīja. Labāk kārtīgi padomā, kur tu dabūji saktu! Kad būsi padomājis, mēs atkal parunāsim un tu man visu izstāstīsi.

Viņš piecēlās kājās un izgāja no istabas, aizverot aiz sevis durvis un aizslēdzot tās ar lielu atslēgu.

Tad veikalnieks atkal pavēra plaukstu un, alkatīgi smaidot, palūkojās uz saktu.

Nošķindēja zvans pie veikala durvīm, ziņojot, ka kāds ir ienācis, un veikalnieks žigli pacēla acis, bet tur neviena nebija. Durvis bija nedaudz pavērtas, un Bol­džers tās aizvēra, lai pēc tam ieliktu logā zīmīti SLĒGTS. Viņš aizbultēja durvis no iekšpuses. Šodien viņam vairs nekārojās redzēt nevienu pircēju vai pārdevēju.

Saulainā rudens diena sliecās uz vakara pusi, un veikala logu sāka kapāt sīks lietutiņš.

Ebenezers Boldžers trīcošiem pirkstiem pacēla tele­fona klausuli un uzspieda numuru.

-    Ir darbiņš, Tom, viņš teica. Nāc šurp, cik drīz vien vari.

Dzirdot, kā durvīs noskrapst atslēga, Nevs saprata, ka ir ieslodzīts. Viņš paraustīja durvis, bet tās bija cieši aizslēgtas. Viņš jutās muļķīgi, ka bija ļāvis sevi ievilināt iekšā, nevis uzticējies pirmajam impulsam laisties pēc iespējas tālāk no vīra ar skābo ģīmi. Zēns bija pārkāpis visus kapsētas noteikumus, un viss bija sagājis grīstē. Ko gan teiks Sailass? Un Ouveni? Nevs juta, ka pamazām viņu pārņem panika, bet mēģināja to noslāpēt, aizliedzot sev raizēties. Viss būs kārtībā. Viņš zināja, ka tā būs. Protams, vispirms viņam jātiek ārā…

Zēns izpētīja istabu, kurā bija ieslodzīts. Tā bija noliktava bez logiem un ar vienu galdu. Vienīgā iespēja, kā te iekļūt, bija caur durvīm…

Nevs atvēra atvilktni un atrada tikai pāris krāsu bundžiņu (lai uzspodrinātu senlietas) un otu. Viņš prātoja, vai varētu ieliet krāsu veikalniekam sejā un padarīt viņu aklu uz tik ilgu laiku, lai paspētu aizbēgt. Atvēris krāsas bundžu, viņš iemērca tajā pirkstu.

-    Ko tu dari? pie pašas auss atskanēja balss.

-    Neko, Nevs atteica, aizskrūvējot bundžu un ieliekot to vienā no milzīgajām jakas kabatām.

Lizu Hempstoku šī atbilde nepārliecināja. Kāpēc tu esi te? viņa jautāja. Un kas ir tas vecais resnis otrā istabā?

-   Tas ir veikalnieks. Es viņam gribēju kaut ko pār­dot.

-    Kāpēc?

-   Nav tava darīšana. 128

Liza pavīpsnāja. Tev labāk doties atpakaļ uz kap­sētu, viņa teica.

-    Nevaru. Viņš mani ieslēdza.

-    Protams, vari! Vienkārši izslīdi cauri sienai… Nevs pašūpoja galvu. Nevaru. Es varu iet cauri

sienām tikai mājās, jo man piešķīra Kapsētas Privilē­ģijas, kamēr vēl biju mazs. Viņš palūkojās uz Lizu. Bija grūti viņu saskatīt elektriskajā apgaismojumā, bet zēns savā mūžā bija pieradis runāt ar mirušajiem.

-   Labāk pastāsti, ko tu te dari! Kā tu varēji aiziet tik tālu no kapsētas? Ir taču diena! Un tu neesi tāda kā Sailass. Tev jāpaliek kapsētā.

-    Tie ir likumi, kas jāievēro kapsētas iemītnie­kiem, nevis tiem, kas apglabāti aiz kapsētas mūriem. Neviens nevar man noteikt, ko darīt un kur iet. Viņa palūkojās uz durvīm. Man tas vīrs nepatīk. Paskatīšos, ko viņš dara.

Liza nozibēja viņam garām, un Nevs atkal bija viens pats. Viņš dzirdēja attālus pērkona dārdus.

Piebāztā Boldžera senlietu veikaliņa īpašnieks aiz­domīgi lūkojās apkārt. Veikalnieks bija pārliecināts, ka viņu kāds vēro, lai gan saprata, ka šī doma ir muļķīga.

-    Zēns ir ieslēgts istabā, viņš pie sevis nodomāja.

-   Ārdurvis ir aizslēgtas. Boldžers pulēja metāla saktu, kuras centrā mirdzēja čūskakmens, tikpat uzmanīgi kā arheologs, kas izrakumos noņem kārtu pēc kārtas melnzemes, līdz zem tās atklājas sudraba vērtslietas.

Tagad Boldžers sāka nožēlot, ka zvanījis Tomam Hastingsam, lai gan Toms bija liels un labi derēja cilvēku iebiedēšanai. Viņš juta, ka nemaz tā nealkst pārdot saktu. Tā bija ļoti īpaša. Jo vairāk tā mirdzēja veikala skopajā apgaismojumā, jo vairāk veikalnieks vēlējās, lai sakta piederētu tikai viņam vienam.

Bet tur, no kurienes zēns bija to atnesis, noteikti bija vēl citi dārgumi. Puika viņam pastāstīs. Viņš aiz­vedīs viņus uz turieni…

Puika…

Boldžeram ienāca prātā kāda doma. Viņš nelabprāt nolika saktu uz letes un atvēra atvilktni, lai izņemtu metāla cepumu kārbu, kurā glabāja aploksnes, vizīt­kartes un papīra lapiņas.

Veikalnieks parakņājās pa kārbu un izņēma kādu kartīti, kas bija mazliet lielāka par vizītkarti. Kartītei bija melnas malas, uz tās nebija ne uzvārda, ne adre­ses. Tikai viens vārds, kas bija uzrakstīts pašā centrā un izbalējis līdz netīri brūnai krāsai: Džeks.

Kartītes otrā pusē Boldžera kungs savā smalkajā, kārtīgajā rokrakstā bija ar zīmuli pierakstījis in­strukcijas, lai gan tagad šķita muļķīgi, ka viņš varētu aizmirst: šī karte lietojama, lai izsauktu vīru Džeku. Nē, nejau lai izsauktu. Lai uzaicinātu. Tādus ļaudis kā vīrs Džeks neizsauca.

Pie veikala durvīm kāds klauvēja.

Boldžers nometa karti uz letes un, piegājis pie dur­vīm, palūkojās uz pelēko ielu.

Pasteidzies! uzsauca Toms Hastingss. Ārā ir pretīgs laiks! Patiešām riebīgs! Es drīz vien būšu izmircis līdz ādai.

Boldžers atvēra durvis, un Toms Hastingss iestei­dzās iekšā, lietusūdenim pilot no matiem un mēteļa.

-    Kas ir tik būtisks, ka tu nevarēji to pastāstīt pa telefonu?

-   Liela nauda, Ebenezers Boldžers sacīja. Lūk, kas.

Hastingss novilka lietusmēteli un pakarināja to aiz veikala durvīm. Kas tad tas ir? Kaut kas labs izkritis no ratu pakaļas?

-   Bagātības, paskaidroja Boldžers, turklāt divu veidu. Viņš pieveda draugu pie letes un blāvajā apgaismojumā parādīja saktu.

-    Tā ir veca, vai ne?

-    No pagānu laikiem, paskaidroja Ebenezers.

-     Pavisam sena. No tā laika, kad druīdi valdīja šai zemē. Pirms ieradās romieši. To sauc par čūskakmeni. Esmu tādu redzējis muzejā. Nekad nebiju skatījis tik skaistu metāla darinājumu. Laikam šis piederē­jis karalim. Puika, kas man atnesa saktu, teica, ka atradis to kapā visticamāk, tajās kapenēs ir pilns ar šādām mantiņām.

-   Būtu vērts papētīt tuvāk, domīgi novilka Has­tingss. Mēs tās varētu deklarēt kā nevienam nepie­derošas bagātības. Muzejs mums samaksātu tirgus vērtību, un mēs ierosinātu, lai tās nosauc mūsu vārdā Hastingsa-Boldžera atradums.

-     Boldžera-Hastingsa, Ebenezers automātiski izlaboja. Tad viņš piebilda: Es pazīstu pāris bagāt­nieku, kas maksātu vairāk nekā tirgus vērtību, lai tikai varētu turēt šo saktu rokās tā, kā tagad turi tu, Toms Hastingss bija paņēmis saktu un maigi to glāstīja gluži kā kaķēnu, un saukt par savu. Un viņi neuzdotu nekādus jautājumus. Veikalnieks pastiepa roku, un Toms negribīgi ielika viņam plaukstā saktu.

-   Tu sacīji, ka ir divas bagātības, Hastingss atce­rējās. Kas ir tā otra?

Ebenezers Boldžers pacēla no letes kartīti ar melno apmali un pavicināja to draugam acu priekšā. Vai tu zini, kas tas ir? Viņš pašūpoja galvu.

Ebenezers nolika karti atpakaļ uz galda. Ir kāds cilvēks, kas ļoti vēlas atrast kādu citu cilvēku.

-   Un?

-   Baumo, ka tas cits ir mazs zēns.

-    Mazi zēni šajā pilsētā nav retums, Toms Has­tingss atteica. Skraida visriņķī, taisa nepatikšanas. Es viņus nevaru ciest. Tātad ir kāds vīrs, kas meklē kādu mazu zēnu…

-    Izskatās, ka šim puišelim ir attiecīgais vecums. Viņš ir ģērbies… Nu, tu redzēsi, pēc kā viņš izskatās.

Turklāt viņš atnesa man šo saktu. Tas varētu būt

»

vinš.

?

-   Un ja tas ir īstais zēns?

Ebenezers Boldžers pacēla kartīti, turot to aiz stūra, un novicināja gaisā gar iedomātu sveces liesmu. Kad svece tavu gultasvietu izgaismos, viņš iesāka.

-    Pēc asmens cirtiena tev galva noripos, Toms Hastingss domīgi noteica. Bet piesargies! Ja mēs izsauksim vīru Džeku, tad zaudēsim zēnu un dārgu­mus.

Tā nu abi vīri runāja uz priekšu un atpakaļ, izsve­rot plusus un mīnusus abām iespējām uzrādīt zēnu slepkavam vai atrast vairāk dārgumu, kas, viņuprāt, bija vesels bagātību kalns. Kamēr abi runāja, Ebene­zers no letes apakšas izvilka džina pudeli un ielēja abiem krietnu devu grādīgā dzēriena, lai "radītu svētku gaisotni".

Lizai drīz vien apnika sarunas, kas veda riņķiem vien, nenonākot ne pie kāda risinājuma, tāpēc viņa iegāja atpakaļ noliktavā, kur atrada Nevu stāvam istabas vidū. Puika bija cieši aizvēris acis, rokas sažņaudzis dūrēs un seju saviebis it kā lielās zobu sāpēs un izskatījās stipri piesarcis no ilgstošās elpas aizturēšanas.

-    Ko tu dari? Liza brīnījās.

Zēns atvēra acis un nopūtās. Mēģinu Izgaist, viņš sacīja.

Liza pavīpsnāja. Pamēģini vēlreiz.

Nevs mēģināja, šoreiz aizturot elpu vēl ilgāk.

-    Izbeidz, vai arī tu pārsprāgsi! Liza uzsauca.

Nevs dziļi ievilka elpu un nopūtās. Man nekas

neizdodas, viņš sacīja. Varbūt es varētu viņam iesist ar akmeni un bēgt, zēns ierosināja. Te gan nebija neviena akmens, tāpēc viņš paņēma papīra presi no krāsaina stikla un pasvārstīja to rokā, prātojot, vai priekšmets ir pietiekami smags, lai tiešs trāpījums gana stipri apdullinātu Ebenezeru Boldžeru.

-    Tagad viņi ir divi, Liza sacīja. Ja arī tiksi garām vienam, otrs tevi noķers. Viņi grib tevi pie­spiest parādīt, kur tu dabūji to saktu, un tad atrakt kapu un paņemt visas dārglietas. Tomēr meitene nepastāstīja Nevam par otru iespēju, ko vīri bija ap­sprieduši, un neminēja arī par kartīti ar melnajām malām. Viņa tikai pašūpoja galvu. Kā tu vispār varēji tik muļķīgi rīkoties? Tu taču zini, ka notei­kumi tev aizliedz pamest kapsētu. Tu tikai uzprasies uz nepatikšanām.

Nevs jutās nevērtīgs un dumjš. Es gribēju sagādāt tev kapakmeni, viņš klusi atzinās. Domāju, ka tas maksās vairāk, nekā man ir, tāpēc gribēju pārdot šim vīram saktu, lai varētu par to samaksāt.

Meitene klusēja.

-   Vai tu dusmojies uz mani?

Liza papurināja galvu. Tas ir pats jaukākais, ko kāds manā labā ir darījis pēdējo piecsimt gadu laikā, viņa sacīja, pasmaidot savu iešķībo smaidu. Kāpēc lai es dusmotos? Un tad pajautāja: Ko tu dari, kad mēģini Izgaist?

-    Tieši to, ko man teica Penivorta kungs. Es esmu tukša iela. Es esmu atvērtas durvis. Es esmu nekas. Acs mani neredz. Prāts nevar man pieķerties. Bet man nekādi neizdodas.

-   Tāpēc, ka tu esi dzīvs, Liza sacīja, nicīgi nošņaukājoties. Tie vārdi noder mums, mirušajiem, kam tāpat kārtīgi jāpacīnās, lai mūs vispār kāds pamanītu, bet tie nekad nepalīdzēs jums, dzīvajiem.

Viņa apvija rokas sev apkārt un šūpojās uz priekšu un atpakaļ, it kā kaut ko dziļi pārdomātu. Tad mei­tene teica: Tu iekūlies šajā ķezā manis dēļ… Panāc šurp, Nevien Ouven!

Zēns pagāja pāris soļu viņai tuvāk, un meitene uzlika roku viņam uz pieres. Nevam bija tāda sajūta, it kā viņam pieskartos mitrs zīds.

-   Varbūt es varēšu tev palīdzēt, viņa sacīja.

Meitene sāka murmināt pie sevis vārdus, kurus

Nevs nespēja saprast. Tad viņa skaļi un skaidri sacīja:

Kļūsti par gaisu, putekļiem, sapni un vēju,

Kļūsti par nakti un tumsu, par iedomu spēju,

Aizplūsti, aizslīdi, izgaisti cilvēku acīs

Saisaulē, viņsaulē, pasaulē tevi vairs nesaskatīs.

Nevs juta, ka viņam pieskaras kaut kas varens, tas apklāja viņu no galvas līdz kājām, liekot nodrebēt. Mati pakausī sacēlās stāvus, un uz rokām uzmetās zosāda. Kaut kas bija mainījies. Ko tu izdarīji? viņš jautāja.

-   Tikai sniedzu tev palīdzīgu roku, meitene sacīja. Var jau būt, ka esmu mirusi, tomēr mirusi ragana, atceries to! Un mēs neaizmirstam.

-    Bet…

-    Kuš! Viņi nāk atpakaļ.

Atslēga slēdzenē nograbēja. Paklau, sīkais, sacīja kāda balss, ko Nevs pirms tam nebija dzirdējis. Esmu pārliecināts, ka mēs sadraudzēsimies. To pateicis, Toms Hastingss atvēra durvis. Viņš palika stāvam durvju ailā, izskatoties apmulsis. Toms bija liels vīrs ar sarkaniem matiem un vēl sarkanāku degunu. Paklau, Ebenezer, tu taču teici, ka viņš esot šeit?

-    Protams, aiz viņa atskanēja Ebenezera balss.

-   Tomēr es viņu neredzu.

Aiz rudā vīra parādījās Boldžers, kurš ielūkojās istabā. Laikam paslēpies, viņš teica, lūkodamies tieši uz Nevu. Nemaz neslēpies, puika! veikalnieks uzsauca. Es tevi redzu! Lien ārā!

Abi vīrieši ienāca mazajā istabiņā, un Nevs mierīgi stāvēja tiem pa vidu, domājot par visām Penivorta kunga mācību stundām. Viņš nereaģēja, nekustējās. Ļāva, lai vīriešu skatieni slīd garām, viņu nesaska­tot.

-   Gan tu vēl nožēlosi, ka nenāci laukā, piedraudēja Boldžers, aizvērdams aiz sevis durvis. Pielūko, lai viņš netiek ārā tev garām, veikalnieks teica Tomam Hastingsam un pats soļoja pa istabu, skatoties aiz kas­tēm un noliecoties, lai paraudzītos zem galda. Tad viņš pagāja garām Nevam un atvēra skapi. Es tevi redzu! veikalnieks izsaucās. Lien ārā!

Liza ieķiķinājās.

-    Kas tas bija? izsaucās Toms Hastingss, apcēr-

toties rinkī.

» >

-    Es neko nedzirdēju, attrauca Ebenezers Bol­džers.

Liza vēlreiz ieķiķinājās. Tad viņa savilka lūpas, it kā grasītos svilpot, un istabā atskanēja vēja gaudas. Gaisma noraustījās, spuldze iedūcās un izdzisa.

-    Pie velna, Boldžers nolamājās. Ejam! Tā ir lieka laika tērēšana.

Atslēga durvīs noklakšķēja, un Liza ar Nevu palika divatā.

-    Viņš ir aizbēdzis, sacīja Ebenezers Boldžers. Nevs varēja dzirdēt viņus runājam otrpus durvīm. Tu taču redzēji, ka es pārmeklēju istabu! Tur neva­rēja paslēpties. Mēs viņu būtu redzējuši.

-   Vīram Džekam tas nepatiks.

-    Kurš tad viņam to pateiks?

Abi kādu brīdi klusēja.

-    Paklau, Tom Hastings, kur ir sakta?

-   Hmm… sakta? Tepat. Es to noliku drošā vietā.

-   Drošā vietā? Sev kabatā?! Jocīga izvēle, man šķiet. Drīzāk izskatās, ka tu būtu mēģinājis ar to aizšmaukt it kā tu gribētu nozagt manu saktu un paturēt to sev!

-    Tavu saktu, Ebenezer? Tavu saktu?! Tu gribēji teikt mūsu saktu.

-    Mūsu! Kā tad. Kaut kā neatceros, ka tu būtu te bijis, kad es dabūju saktu no puikas.

-    No puikas, kuru tu pat nevarēji nosargāt, līdz ieradīsies vīrs Džeks? Vai tu spēj iedomāties, ko viņš izdarīs, kad uzzinās, ka pie tevis bija zēns, kuru viņš tik ilgi meklējis, un tu viņu palaidi vaļā?

-   Visticamāk, tas nemaz nebija īstais zēns. Pasaulē ir daudz puiku, un kāda gan bija iespējamība, ka tieši šis ir meklētais? Viens pret simtu vai tamlīdzīgi. Ebenezers Boldžers turpināja smalkā, pieglaimīgā balsī: Neraizējies par vīru Džeku, Tom Hastings. Esmu gandrīz pārliecināts, ka šis nebija īstais puika. Es esmu vecs, varēju kaut ko sajaukt. Un mēs gandrīz esam izdzēruši visu džinu kā tev patiktu iestiprinā­ties ar skotu viskiju? Es tūlīt atnesīšu to no nolikta­vas, pagaidi mani tepat.

Durvis atkal atvērās, un Ebenezers ienāca, turot rokā spieķi un bateriju. Viņš izskatījās vēl īgnāks nekā iepriekš.

-   Ja tu vēl esi tepat, viņš naidīgi sacīja, nemaz nedomā izbēgt! Esmu izsaucis policiju, lai tā tevi savāc. Veikalnieks parakņājās atvilktnē un izvilka pustukšo viskija pudeli un vēl vienu mazu, melnu pudelīti. Ebenezers iepilināja vairākus pilienus no mazās pudelītes lielajā un ielika mazo pudelīti kabatā.

-   Mana sakta, tā piederēs tikai man, viņš murmināja un tad uzsauca: Es jau nāku, Tom!

Veikalnieks uzmeta skatienu istabai, nepamanot Nevu, un ar viskija pudeli rokās devās ārā no telpas. Durvis viņš atkal aizslēdza.

-    Nu re, caur durvīm skanēja Boldžera balss.

-   Pasniedz man savu glāzi, Tom! Krietna šļuka labākā skotu viskija tā tevi sapurinās. Priekā!

Klusums. Paklau, kāpēc tu nedzer?

-   Tas draņķa džins man visas iekšas izdedzinājis. Pagaidi mirklīti… Un tad: Paklau, Tom! Ko tu esi izdarījis ar manu saktu?

-    Tavu saktu? Uh… ko tu… tu kaut ko pielēji manam dzērienam, tu, vecais ķēms!

-   Un ja nu pielēju? Tev uz pieres bija rakstīts, ko tu plāno, Tom! Zaglis!

Atskanēja klaigāšana, kaut kas plīsa un dārdēja, it kā tiktu apgāzta kāda smaga mēbele…

…un tad klusums.

-   Ātri! Bēgam! Liza teica.

-    Bet durvis ir aizslēgtas, Nevs sacīja. Vai tu vari tās atvērt?

-   Es? Man nav tādu burvju spēju, kas varētu tevi izdabūt ārā no aizslēgtas istabas.

Nevs noliecās, lai palūrētu pa atslēgas caurumu, bet skatu nosprostoja atslēga. Nevs padomāja un pēkšņi pasmaidīja, zēna seja izgaismojās. No plaukta viņš izvilka vecu avīzi, atlocīja to pēc iespējas plānāku un pastūma zem durvīm, mazu stūrīti atstājot iekšpusē.

-    Ko tu grasies darīt? Liza nepacietīgi taujāja.

-    Man vajadzīgs zīmulis vai kaut kas tievāks… zēns sacīja. Piemēram, šis. Viņš paņēma no galda otiņu un pabakstīja ar tās galu atslēgas caurumā, pagrozīja otu un pabakstīja vēl mazliet.

Atskanēja apslāpēta džinkstoņa, atslēgai no atslē­gas cauruma nokrītot uz avīzes. Nevs ievilka avīzi atpakaļ istabā, un tagad uz tās bija atslēga.

Liza priecīgi iesmējās. Tas bija gudri, Neva jauns­kungs, viņa teica. Patiešām attapīgi!

Nevs ielika atslēgu atslēgas caurumā, pagrieza to un atvēra noliktavas durvis.

Senlietu veikaliņā uz grīdas gulēja divi vīri. Te patiešām bija gāzušās mēbeles, istabā valdīja īsts haoss, visapkārt mētājās saplēsti pulksteņi un krēsli, un pašā vidū gulēja Toms Hastingss, pārkritis pār Ebenezeru Boldžeru. Neviens no viņiem nekustējās.

-   Vai viņi ir pagalam? Nevs jautāja.

-    Diemžēl ne, Liza atteica.

Uz grīdas blakus vīriem mētājās sudraba sakta ar sarkani oranžo akmeni, kuru turēja nagotas ķet­nas un čūskas, un izskatījās, ka čūsku galvas rotātu triumfs un apmierinātība ar paveikto.

Nevs iemeta saktu kabatā blakus smagajai papīra presei, otai un mazajai krāsas bundžiņai.

-   Paņem arī to, Liza norādīja.

Nevs palūkojās uz kartīti ar melnajām malām un skaisti uzrakstīto vārdu Džeks. Sī kartīte viņam nepatika. Viņam tā šķita pazīstama, tā rosināja senas atmiņas par kaut ko bīstamu. Es negribu!

-   Tu nedrīksti to atstāt pie viņiem, Liza uzstāja. Viņi gribēja to izmantot, lai darītu tev pāri.

-   Es negribu šo kartīti, Nevs atkārtoja. Tā ir slikta. Sadedzini to!

-   Nē! Liza izsaucās. Nedari tā. To nedrīkst de­dzināt.

-   Tad es to atdošu Sailasam, Nevs izlēma. Viņš ielika kartīti aploksnē, lai vairs nevajadzētu tai pie­skarties, un iebāza aploksni vecās dārznieka jakas iekškabatā pie sirds.

Divsimt jūdzes tālāk vīrs Džeks pamodās no miega un dziļi ievilka nāsīs gaisu. Viņš nokāpa lejasstāvā.

-    Kas noticis? jautāja viņa vecmāmiņa, maisot vakariņas lielā metāla katlā, kas vārījās uz uguns. Kas tev uznācis?

-   Nezinu, viņš atteica. Kaut kas notiek… Kaut kas… interesants. Viņš aplaizīja lūpas. Smaržo garšīgi. Ļoti garšīgi.

Bruģēto ieliņu izgaismoja zibens.

Nevs steidzās cauri vecpilsētai, lietum līstot. Viņam bija jānokļūst līdz kapsētai kalna galā. Kamēr viņš bija kvernējis noliktavā, pelēkā diena bija pārtapusi tumšā naktī, un zēns pat nebrīnījās, kad laternu gaismā pamanīja pazīstamo ēnu. Nevs vilcinājās, redzot naktsmelnā samtā tērpušos vīrieša stāvu.

Viņa priekšā nostājās Sailass, rokas sakrustojis. Tad viņš strauji devās zēnam klāt.

-    Nu, ko teiksi? aizbildnis jautāja.

-    Piedod, Sailas, Nevs nomurmināja.

-   Esmu tevī vīlies, Nev, Sailass sacīja, pašūpojot galvu. Es tevi meklēju kopš brīža, kad pamodos. Tu od pēc nepatikšanām. Tu taču zini, ka tev nav atļauts iziet dzīvo pasaulē.

-   Es zinu. Man ļoti žēl. Pār zēna vaigiem ritēja lietus lāses, kas izskatījās kā asaras.

-    Iesākumam nogādāsim tevi atpakaļ drošībā, Sailass teica, noliecās un ietina zēnu savā melnajā apmetnī, un Nevs juta, kā viņi paceļas gaisā.

-    Sailas, Nevs ierunājās.

Aizbildnis neatbildēja.

-   Es biju mazliet nobijies, zēns teica. Bet zināju, ka tu atnāksi man palīgā, ja notiks kaut kas pavisam slikts. Un arī Liza bija pie manis. Viņa man ļoti palī­dzēja.

-    Liza? Sailasa balss bija asa.

-    Ragana no podnieka lauka.

-    Tu saki, viņa tev palīdzēja?

-   Jā. Viņa man ļoti palīdzēja, īpaši ar Izgaišanu. Tagad es to māku.

Sailass kaut ko norūca. Pastāstīsi, kad būsim mājās. Nevs klusēja, līdz viņi nolaidās pie kapličas. Viņi iegāja tukšajā ēkā, bet ārā lietus gāza straumēm, veidojot dziļas peļķes.

Nevs izvilka no kabatas aploksni ar melno kartīti. Ēm… es domāju, ka tu to varētu paņemt, viņš teica. Patiesībā tā sacīja Liza.

Sailass palūkojās uz aploksni. Viņš to atvēra, izņēma kartīti un raudzījās uz to, tad apgrieza otrādi un izlasīja Ebenezera Boldžera kārtīgajā rokrakstā pierakstītās instrukcijas, kas smalki paskaidroja, kā šī kartīte lietojama.

-    Izstāsti man visu, Sailass pavēlēja.

Nevs izstāstīja visus šīsdienas piedzīvojumus, ko spēja atcerēties. Sailass lēni un domīgi pašūpoja galvu.

-   Vai man ir nepatikšanas? Nevs jautāja.

-   Nevien Ouven, Sailass sacīja, tu nudien proti

iekulties ķezās! Tomēr es ļaušu taviem vecākiem

i j

izlemt, kā tevi sodīt par šo neapdomīgo rīcību. Taču man jātiek vaļā no šīs.

Kartīte ar melnajām malām nozuda melnā apmet­ņa krokās, un Sailass pagaisa sev ierastajā veidā.

Nevs uzvilka jaku pāri galvai un pa slidenajām taciņām rikšoja augšup kalnā uz Frobišera mauzoleju. Viņš pastūma malā Eiframa Petifera zārku un nokāpa lejā senajās kapenēs.

Zēns nolika saktu blakus biķerim un nazim.

Ņem ciet, viņš teica. Nospodrināta un vēl skaistāka nekā iepriekš.

TAS ATGRIEŽAS, sacīja Slīrs ar savādu ganda­rījumu savā dūmakainajā balsī. TAS VIENMĒR AT­GRIEŽAS.

Tā bija gara nakts.

Nevs lēni, teju miegaini devās garām nelielajam kapam, kur gulēja Libertija Roča Ko viņa iztērēja, tas ir zudis, ko viņa dāvāja, tas vienmēr paliks ar viņu. Esiet dāsni!), garām draudzes beķera Harisona Vestvuda un viņa divu sievu, Marionas un Džoannas, mūža mājām, tieši uz podnieka lauku. Ouvena kungs un kundze bija miruši vairākus gadsimtus pirms lie­liskā atklājuma, ka sist bērnus ir slikti, un tovakar Ouvena kungs diemžēl bija ķēries pie savas artavas bērna audzināšanā, tāpēc Neva dibens krietni sāpēja. Bet Ouvena kundzes izbiedētā seja bija sāpinājusi Nevu vairāk nekā jebkurš sitiens.

Zēns nonāca līdz dzelzs sētai, kas norobežoja kap­sētu no podnieka lauka, un izlīda starp margām.

Ei? viņš izsaucās. Nebija nekādas atbildes. Pie vilkābeles nemanīja nevienas ēnas. Cerams, tev manis dēļ nav nepatikšanu, viņš sacīja. Nekā.

Zēns bija nolicis lielās džinsa bikses atpakaļ dārz­nieka mājiņā viņam labāk patika vecais, pelēkais līķauts -, bet bija paturējis jaku. Nevam bija iepati­kušās tās kabatas.

Kad zēns bija aizgājis uz būdu, lai noliktu vietā bikses, viņš paņēma no tās nelielu izkapti un ar to nikni uzklupa nātru audzei podnieka laukā. Nevs pļāva tik cītīgi, ka nātres lidoja uz visām pusēm, un viņš tās kapāja tik ilgi, līdz uz zemes bija palikuši tikai dzeļoši stublāji.

Tad Nevs izvilka no kabatas lielo papīra presi, kas skaisti zaigoja daudzos toņos, kā arī krāsu un otu.

Viņš iemērca otu krāsā un uzmanīgi uz preses virs­mas uzrakstīja brūnus burtus:

E. H.

Un zemāk:

MĒS NEAIZMIRSTAM

Drīz bija laiks doties pie miera, un Nevs domāja, ka pagaidām nebūtu prātīgi atgriezties mājās vēlāk, nekā noteikts.

Zēns nolika papīra presi vietā, kur bija augušas nātres, cieši iespieda to zemē tur, kur varēja būt apglabāta ragana, uz mirkli apstājās, lai aplūkotu savu darbu, un tad metās atpakaļ pie žoga, izlīda caur spraišļiem un diezgan pārliecinošā gaitā kāpa atpakaļ kalnā.

Nav slikti, sacīja mundra balss no podnieka lauka viņam aiz muguras. Nepavisam nav slikti.

Bet, kad Nevs palūkojās atpakaļ, tur neviena nebija.

"Pēdējā deja!"

5. NODAĻA Danse Macabre

Norisinājās kaut kas neparasts, Nevs bija par to cieši pārliecināts. Tas bija jaušams vēsajā ziemas gaisā, zvaigznēs, vējā, tumsā. Tas bija sajūtams ilgo nakšu un bēgošo dienu ritmā.

Ouvena kundze izstūma viņu no kapa. Ej paspē­lējies, viņa teica. Man te ir daudz darīšanu.

Nevs pārmetoši palūkojās uz māti. Bet ārā ir auksts, viņš sacīja.

Domāju gan, Ouvena kundze attrauca. Ir taču ziema. Un ziemā ir jābūt aukstumam. Tātad, viņa

teica vairāk sev nekā Nevam, kurpes. Sai kleitai jāatšuj apakšmala. Un zirnekļu tīkli te visur ir zir­nekļu tīkli, Dieva dēļ! Tu labāk ej laukā, Ouvena kundze uzsauca Nevam, man ir tik daudz darāmā, un es negribu, lai tu maisītos pa kājām.

Un tad Ouvena kundze sāka dungot kādu dzies­miņu, kuru Nevs nekad nebija dzirdējis:

Bagāts, nabags visi te

Dejos deju Macabre.

-    Kas tā tāda? Nevs gribēja zināt, bet Ouvena kundze kļuva nikna kā negaisa mākonis, un zēns metās ārā no kapa, kamēr vēl viņa savu neapmieri­nātību izrādīja vārdos, nevis darbos.

Kapsētā bija auksts un tumšs, un zvaigznes jau mirdzēja pie debesīm. Nevs uzdūrās Sloteru mātei, kas lūkojās uz efejām Ēģiptiešu gatvē.

-    Tev ir jaunākas acis, jaunskungs, viņa teica. Vai redzi kādu ziedu?

-    Ziedus? Ziemā?

-    Neskaties uz mani ar tādu sejas izteiksmi, jau­nekli, Sloteru māte atcirta. Viss uzzied, kad pienāk īstais laiks. Aizmetas pumpuri, tie atveras, uzplaukst un nozied. Viss notiek savā laikā. Vina satinās ciešāk apmetnī, sakārtoja aubi un sacīja: Laiks ir strādāt, laiks ir smiet, Macabre ir laiks mums diet.

-    Kas ir Macabre? Es nesaprotu, Nevs teica. Bet Sloteru māte jau bija pazudusi efeju biezoknī

un vairs nebija redzama.

-    Dīvaini, Nevs novilka. Viņš devās uz Bārtiebiju mauzoleju, lai meklētu tur sabiedrību un siltumu, bet Bārtlebiju ģimenei visām septiņām paaudzēm šonakt nebija laika. Viņi tīrīja un kārtoja savu māj­vietu no vecākā (miris 1831) līdz jaunākajam (miris 1690) ģimenes loceklim.

Fortinbrass Bārtlebijs, miris desmit gadu vecumā (no diloņa, kā viņš bija paskaidrojis Nevam, jo Nevs vairākus gadus bija maldīgi domājis, ka Fortinbrass ir kritis par upuri plēsīgam lauvam vai lācim, un bija ļoti vīlies, uzzinot, ka draugs miris no vienkāršas sli­mības), atvainojās Nevam.

-    Mēs tagad nevaram spēlēties, Neva jaunskungs, jo pavisam drīz pienāks rītnakts. Cik gan bieži tas notiek, vai ne?

-    Tas notiek katru nakti, Nevs saīdzis atteica. Ikreiz pienāk nākamā nakts.

-   Ne jau šāda nakts, Fortinbrass iebilda. Šāds notikums ir ļoti rets.

-   Bet rīt nebūs ne Gaja Foksa, ne Helovīnu nakts, ne Ziemassvētki, ne Jaunais gads, Nevs sacīja.

Fortinbrass plati pasmaidīja, un viņa apaļā, vasarraibumiem nosētā seja iemirdzējās sajūsmā.

-    Nē, nevieni no tiem svētkiem, viņš teica. Sī būs īpaša nakts.

-    Kā to sauc? Kas rīt īsti notiks? Nevs gribēja uzzināt.

-    Rīt norisināsies kaut kas īpašs, sacīja Fortin­brass, un Nevs bija pārliecināts, ka viņš būtu kaut ko pateicis, bet Fortinbrasa vecmāmiņa Luīze Bārtlebija (kura bija nomirusi divdesmit gadu vecumā) pasauca zēnu pie sevis un kaut ko dusmīgi pačukstēja.

-     Neko, Fortinbrass novilka. Tad viņš sacīja Nevam: Atvaino, man jāiet strādāt. Un ņēmās ar lupatu spodrināt putekļainu zārku. La, la, la, umpapā, zēns dziedāja, la, la, la, umpapā. Un ar katru umpapā viņš plaši atvēzēja putekļu lupatu.

-   Kāpēc tu nedziedi to dziesmu?

-   Kuru dziesmu?

-    To, kuru dzied visi pārējie.

-    Vēl nav pienācis laiks, Fortinbrass atteica. Viss taču notiks rītvakar.

-   Vēl nav īstais laiks, sacīja Luīze, kas bija mirusi dzemdībās, dodot dzīvību dvīņiem. Bet tagad ej savās darīšanās!

Un jaukā, skaidrā balsī viņa nodziedāja: Visi sadzirdēs un sveiks, Macabre tie dejot steigs.

Nevs devās uz mazo, veco kapliču. Viņš izslīdēja cauri sienai, apsēdās un gaidīja atgriežamies Sailasu. Zēns bija diezgan nosalis, bet tas viņu neuztrauca. Viņš taču dzīvoja kapsētā, un mirušie nekad neuz­traucas par aukstumu.

Aizbildnis ieradās līdz ar pirmajiem rīta saules sta­riem, un viņam līdzi bija liels plastmasas maiss.

-   Kas tur ir?

-    Drēbes. Tev. Pielaiko tās. Sailass izvilka no maisa pelēku džemperi pelēkā līķauta krāsā, džinsus, apakšveļu un gaišpelēkas sporta kurpes.

-   Kam tas viss?

-  Ja neņem vērā prātīgo domu uzvilkt tās mugurā? Nu pirmām kārtām, man šķiet, ka tu esi pietiekami liels cik tev ir gadu, desmit? un pienācis laiks ģērbties drēbēs, kādas valkā dzīvie. Reiz tev tik un tā būs tādas jāvalkā. Kāpēc nesākt jau tūlīt? Turklāt tā būs laba kamuflāža.

-    Kas ir kamuflāža?

-    Kad kaut kas izskatās pēc kaut kā cita tik ļoti, ka cilvēki uz to skatās un nesaprot, uz ko viņi īsti skatās.

-   Ā. Nu skaidrs. Gandrīz skaidrs. Nevs uzvilka drēbes. Zēnam sanāca neliela aizķeršanās ar kurpju auklām, un Sailass viņu pamācīja, kā tās sasiet. Nevam visa šī padarīšana šķita ļoti sarežģīta, un viņam vaja­dzēja siet un pārsiet kurpju auklas vairākas reizes, līdz Sailass bija apmierināts ar rezultātu. Tikai tad Nevs uzdrošinājās uzdot savu jautājumu.

-    Sailas, kas ir Macabre?

Sailass sarauca uzacis un piešķieba galvu. Kur tu par to dzirdēji?

-   Visa kapsēta par to runā! Manuprāt, tas notiks rītnakt. Kas ir Macabre?

-    Tā ir deja, Sailass sacīja.

-    Visi dejos Macabre, Nevs novilka, atceroties Ouvena kundzes dziesmiņu. Vai tu esi to dejojis? Kas tā par deju?

Aizbildnis lūkojās uz Nevu ar savām tumšajām acīm un sacīja: Nezinu. Es zinu daudz, Nev, jo es jau ilgus gadus katru nakti minu šīs zemes takas, bet nezinu, ko nozīmē dejot Macabre. Tev jābūt vai nu dzīvam, vai mirušam, lai to dejotu, bet es neesmu ne viens, ne otrs.

Nevs nodrebinājās. Zēns vēlējās apskaut savu aiz­bildni un teikt, ka nekad viņu nepametīs, bet tāda rīcība bija neiedomājama. Viņš nevarēja apskaut

Sailasu, tāpat kā nevarēja notvert mēnesstaru ne jau tāpēc, ka Sailass būtu netverams, bet tāpēc, ka tas nebūtu pareizi. Bija ļaudis, kurus drīkstēja apskaut, un bija Sailass.

Viņš domīgi nopētīja zēnu jaunajās drēbēs. Izska­tās labi, viņš teica. It kā tu visu dzīvi būtu pava­dījis ārpus kapsētas.

Nevs lepni pasmaidīja. Tad viņš pēkšņi kļuva nopietns un jautāja: Tu taču vienmēr te būsi, vai ne, Sailas? Un man nekad nevajadzēs doties prom, ja es negribēšu, vai ne?

Visam savs laiks, Sailass noteica, un todien viņi vairs nerunāja.

Nākamajā rītā Nevs pamodās agri, saule spīdēja pie ziemas debesīm kā spoža monēta. Būtu pavisam vien­kārši nogulēt visu dienasgaismu, ziemas laikā iznākt ārā tikai tumsā un nekad neredzēt sauli, bet Nevs bija apņēmies, ka ik dienu celsies augšā un pametīs Ouvenu mājīgo kapu.

Gaisā bija jūtama savāda smarža, spēcīga ziedu smarža. Nevs devās smaržai pa pēdām kalnā līdz pat Ēģiptiešu gatvei, kur mūžzaļā efeja sedza ēģiptiešu stilā celtās sienas, statujas un hieroglifus.

Te smarža bija vēl izteiktāka, un Nevs prātoja, vai tikai nav uzsnidzis, jo uz zaļumiem bija manāmi ziemīgi balti plankumi. Pienācis tuvāk, zēns nopētīja baltos laukumus, un izrādījās, ka tie ir mazi pieclapu ziedu čemuri. Kad Nevs pieliecās, lai tos pasmaržotu, viņš sadzirdēja kādu kāpjam augšup pa taku.

Nevs Izgaisa, pazuzdams efejās, un vēroja, kas notiks. Tur nāca četri cilvēki trīs vīrieši un viena sieviete. Viņi visi bija dzīvi un nepārprotami tuvo­jās Ēģiptiešu gatvei. Sievietei ap kaklu bija grezna ķēde.

-   Vai šī ir īstā? viņa jautāja.

-   Jā, Karaveja kundze, sacīja viens no vīriešiem apaļš sirmgalvis, kas bija gluži bez elpas. Visi vīri nesa lielus klūdziņu grozus.

Sieviete šķita apmulsusi. Nu, ja jūs tā sakāt, viņa teica. Bet es nudien nespēju to saprast. Viņa palūkojās uz ziediem. Un kas man tagad jādara?

Mazākais no vīriešiem izvilka no klūgu groza apsū­bējušas sudraba šķēres. Lūdzu, šķēres, mēra kun­dze, viņš teica.

Sieviete paņēma šķēres un sāka griezt ziedus, un visi trīs vīrieši lika tos grozos.

-   Tas ir tik muļķīgi, pēc maza brīža sacīja Karaveja kundze, mēra kundze.

-    Tā ir tradīcija, aizrādīja resnais vīrs.

-     Pavisam muļķīgi, spītējās Karaveja kundze, tomēr viņa turpināja griezt baltos ziedus un mest tos klūgu grozos. Kad pirmais grozs bija pilns, sieviete jautāja: Vai nebūs gana?

-    Mums jāpiepilda visi četri grozi, sacīja mazā­kais no pavadoņiem, un tad jāizdala ziedi visiem Vecpilsētā.

-    Kas tā vispār ir par tradīciju? Karaveja kundze jautāja. Es jautāju iepriekšējam mēram, un viņš tei­ca, ka nekad par tādu nav dzirdējis. Pēc tam viņa piebilda: Vai jums nav tāda sajūta, ka mūs kāds vēro?

-    Ko? ierunājās trešais vīrs, kurš līdz šim bija klusējis. Viņam bija bārda un galvā turbāns, un rokās divi klūgu grozi. Jūs domājat: spoki? Es neticu spo­kiem.

-     Nē, ne jau spoki, Karaveja kundze atteica, vienkārši man ir tāda sajūta, ka mūs kāds novēro.

Nevs atvairīja vēlmi paslēpties dziļāk efejās.

-    Nav nekāds brīnums, ka iepriekšējais mērs nezi­nāja par šo tradīciju, sacīja apaļais vīrs, kura grozs jau bija teju pilns. Šī ir pirmā reize, kad pēdējo astoņdesmit gadu laikā uzplaukuši ziemas ziedpumpuri.

Bārdainais vīrietis ar turbānu, kurš neticēja spo­kiem, nervozi palūkojās apkārt.

-   Ikvienam Vecpilsētā jāsaņem zieds, mazākais no vīriešiem sacīja. Vīriešiem, sievietēm un bērniem. Tad viņš ierunājās lēnāk, it kā mēģinātu atcerēties kaut ko, kas viņam sen bijis iemācīts: Viens lai paliek, viens lai iet, visi Macabre grib diet.

Karaveja kundze novaikstījās. Pilnīgas muļķības, viņa teica, tomēr turpināja griezt ziedus.

Pēcpusdienā ātri iestājās krēsla, un puspiecos jau valdīja īsta nakts. Nevs klīda pa kapsētas taciņām, meklējot kādu, ar kuru parunāt, bet nevienu nesastapa.

Viņš nokāpa līdz podnieka laukam, lai palūkotos, vai tur nav Lizas Hempstokas, bet arī tur neviena nebija. Atgriezies Ouvenu kapā, zēns atklāja, ka arī mājās neviena nav ne tēvs, ne māte nekur nebija sasto­pami.

Nevs sāka justies neomulīgi. Sī bija pirmā reize desmit gadu laikā, kopš zēns bija juties pamests un viens vietā, kuru viņš sauca par mājām. Nevs metās lejup pa kalnu uz veco kapliču, kur apsēdās, lai gai­dītu Sailasu.

Sailass tā arī neparādījās.

Laikam viņš jau aizgājis, Nevs nodomāja, pats tam īsti neticēdams. Viņš devās uz kalna virsotni un palū­kojās apkārt. Aukstajā ziemas gaisā spoži mirdzēja zvaigznes, un pilsētas gaismas laistījās viņam pie kājām tur dega laternas, un automašīnu starmešu gaismas plūda baltās un sarkanās straumēs. Nevs lēni kāpa lejup no kalna, līdz nonāca pie galvenajiem vār­tiem, un tur apstājās.

Viņš sadzirdēja mūziku.

Nevs bija dzirdējis dažādas melodijas bērnišķīgi jautrās saldējuma pārdevēja dziesmiņas, mūziku, kas skanēja no strādnieku radioaparātiem, dziesmas, ko Klaterijs Džeiks spēlēja mirušajiem uz savas apputēju­šās vijoles, bet kaut ko tādu viņš vēl nekad nebija dzir­dējis šīs mūzikas skaņas izklausījās kā priekšspēle kaut kam grandiozam, gluži kā operas uvertīra.

Zēns izslīdēja cauri aizslēgtajiem vārtiem un devās lejup no kalna uz Vecpilsētu.

Nevs pagāja garām mēra kundzei, kas stāvēja uz stūra, un viņa tieši tobrīd piesprauda mazu, baltu ziediņu pie garāmejoša uzņēmēja žaketes atloka.

-    Es neatbalstu personiskus ziedojumus, sacīja vīrietis. Ar to nodarbojas mans uzņēmums…

-    Tā nav nekāda labdarības akcija, paskaidroja mēra kundze, bet gan pilsētas tradīcija.

-    Ak tā, viņš noteica un, izriezis krūtis, devās tālāk lepns kā pāvs.

Nākamā garām gāja jauna sieviete ar bērnu rati­ņiem. >

-   Kas tas tāds? viņa aizdomīgi jautāja, kad mēra kundze viņai tuvojās.

-    Viens ziediņš jums, viens mazajam, sacīja mēra kundze.

Viņa piesprauda ziedu pie jaunās sievietes mēteļa, bet mazulim to nolika uz spilvena ratiņos.

-    Kam tas domāts? jaunā sieviete neatlaidās.

-   Tā ir Vecpilsētas paraža, mēra kundze attrauca. Sena tradīcija.

Nevs devās tālāk. Visur, kur vien viņš gāja, zēns redzēja cilvēkus ar baltajiem ziediem. Citu ielu stūros viņš pamanīja vīriešus, kuri šodien bija kapsētā kopā ar mēra kundzi, un katram no viņiem līdzi bija klūgu grozs ar ziediem. Daži nevēlējās pieņemt ziedu, bet vairums gan neiebilda.

Mūzika joprojām spēlēja tagad tā šķita svinīga un savāda. Nevs grozīja galvu uz visām pusēm, mēģinot noteikt, no kurienes tā skan, bet viņam neizdevās.

Mūzika bija gaisā. Tā dūca plandošajos karogos un audekla nojumēs, tā rībēja attālajā satiksmes troksnī, tā skanēja soļos uz ielām…

Un bija vēl kas savāds, Nevs domāja, novērodams cilvēkus. Viņi visi soļoja vienā ritmā ar mūziku.

Bārdainais vīrs ar turbānu galvā bija izsniedzis gandrīz visus ziedus. Nevs piegāja pie viņa.

-   Atvainojiet, viņš ierunājās.

Vīrs satrūkās. Es tevi nepamanīju, viņš pār­metoši sacīja.

-   Atvainojiet, es negribēju pielavīties, Nevs bilda.

-   Vai es varētu dabūt puķi?

Vīrietis ar turbānu aizdomīgi nopētīja Nevu. Vai tu dzīvo tepat tuvumā? viņš jautāja.

-    O jā, zēns apstiprināja.

Vīrietis pasniedza Nevam ziedu, zēns to paņēma un izsaucās: Au! sajūtot, ka kaut kas ass ieduras īkšķī.

-     Tas jāpiesprauž pie mēteļa, vīrs pamācīja.

-    Uzmanies, saspraude ir asa!

No sadurtā pirksta nopilēja asins lāse, un Nevs iebāza savainoto pirkstu mutē, bet vīrietis piesprauda ziedu viņam pie džempera. Es tevi nekad neesmu šeit redzējis, viņš teica.

-   Es te dzīvoju, patiešām, zēns sacīja. Kam tās puķes domātas?

-   Tā ir Vecpilsētas tradīcija, vīrietis teica. Aiz­sākās vēl ilgi pirms tam, kad parādījās jaunie pilsētas rajoni. Kad kapsētā kalna galā uzzied ziemas ziedi, tos nogriež un izsniedz visiem iedzīvotājiem vīrie­šiem un sievietēm, jauniem un veciem, bagātiem un nabagiem.

Tagad mūzika skanēja skaļāk. Nevs prātoja, vai viņš to dzird labāk tikai tāpēc, ka bija piespraudis ziedu, viņš varēja saklausīt tādu kā attālu bungu rīboņu un izvairīgu melodiju, kas aicināja doties ceļā un tai sekot.

Nevs nekad nebija devies apskatīt pilsētu. Bet šonakt viņš bija aizmirsis, ka nedrīkst pamest kap­sētu, aizmirsis, ka kapsētā neviens mirušais nav savā vietā. Viņš spēja domāt tikai par Vecpilsētu un stei­dzās uz pilsētas dārzu, kas atradās mērijas priekšā (mērijā tagad bija iekārtots muzejs un tūristu infor­mācijas centrs, bet pilsētas dome bija pārcēlusies uz iespaidīgāku, jaunāku un garlaicīgāku ēku citā pilsē­tas galā).

Dārzā pulcējās pilsētnieki tagad, ziemas vidū, tas izskatījās pēc parasta zāles plača ar dažiem soliņiem, krūmiem un statujām.

Nevs kā apburts klausījās mūzikā. Laukumā iera­dās arvien vairāk cilvēku pa vienam, pa diviem, veselām ģimenēm. Zēns nekad nebija redzējis tik daudz dzīvu cilvēku vienuviet. Te varēja būt vairāki simti iedzīvotāju viņi visi bija dzīvi, viņi elpoja tāpat kā viņš, un visiem bija piesprausta baltā puķe.

Vai tiešām dzīvie allaž tā uzvedas? Nevs prātoja, tomēr nojauta, ka tā nav, ka šis vakars kaut kādā ziņā ir īpašs.

Viņam blakus stāvēja jaunā sieviete, kuru Nevs pirms tam bija redzējis. Viņa turēja klēpi bērnu un šūpoja galvu mūzikas ritmā.

Cik ilgi tā mūzika skanēs? Nevs jautāja, bet sieviete neko neatbildēja, tikai šūpojās mūzikas ritmā un smaidīja. Nevam šķita, ka ikdienā viņa nemaz tik bieži nesmaida. Un, kad zēns bija pārliecināts, ka sie­viete nav viņu dzirdējusi, ka viņš ir nejauši Izgaisis vai vienkārši nav tā vērts, lai viņam atbildētu, sieviete beidzot ierunājās: Kas to būtu domājis! Ir gluži kā Ziemassvētkos. Viņa to pateica kā sapnī, it kā vērotu sevi no malas. Tajā pašā dīvainajā tonī viņa turpināja: Atgādina vecmāmiņas māsu, Klāras tanti. Mēs viņu apciemojām katros Ziemassvētkos, arī pēc tam, kad vecmāmiņa bija mirusi. Klāras tante spēlēja klavie­res un dziedāja, mēs ēdām šokolādi un riekstus… Es nespēju atcerēties, kādas dziesmas viņa dziedāja, bet šī mūzika skan kā visas tās dziesmas kopā.

Šķita, ka mazulis ir aizmidzis, nolicis galviņu mātei uz pleca, bet arī viņš viegli šūpoja rociņas melodijas ritmā.

Tad pēkšņi mūzika apklusa un iestājās klusums, piepildīts klusums, tāds klusums kā sniega snigšanas laikā. Šķita, ka nakts un cilvēku klātbūtne ir apklu­sinājusi visas skaņas, un neviens visā laukumā pat nepakustējās; šķita, ka cilvēki tik tikko elpo.

Kaut kur netālu pulkstenis sita divpadsmit. Bija pusnakts.

Viņi nāca lejup no kalna lēnā gājienā, visi saska­ņotā solī, vienā taktī, aizpildot visu ceļu, ejot pa pie­ciem blakus. Nevs viņus pazina… Pazina vairumu. Pirmajā rindā nāca Sloteru māte un Džozijs Vor­tingtons, un vecais grāfs, kas bija ievainots krusta karos un atgriezies mājās, lai nomirtu, un doktors Trefusis. Visi izskatījās svinīgi un nozīmīgi.

Cilvēkiem laukumā aizrāvās elpa. Daži sāka raudāt, saucot: Dieva sods ir nācis pār šo pilsētu! Vairums ļaužu vienkārši blenza uz nācējiem, un viņi nešķita pārāk pārsteigti, it kā redzētais būtu vien sapnis.

Mirušie nāca un nāca, rindu pēc rindas, līdz visi bija sasnieguši laukumu.

Džozijs Vortingtons uzkāpa pa kāpnēm pie pilsētas mēra. Viņš pastiepa roku un skaļi un skaidri sacīja tā, lai visi klātesošie dzirdētu: Cienītā kundze, es aicinu jūs pievienoties man Macabre dejā.

Karaveja kundze vilcinājās. Viņa palūkojās uz vī­rieti sev blakus viņam mugurā bija pidžama, kurai pārmests apmetnis, un kājās čības. Pie apmetņa viņam bija piesprausts balts zieds. Karaveja kungs pasmaidīja un sacīja: Protams, ej!

Viņa pastiepa roku. Tiklīdz viņas pirksti iegūla Džozija Vortingtona plaukstā, atskanēja mūzika. Mūzikas skaņas, ko Nevs dzirdēja pirms tam, bija šķitušas kā ievads, bet šī bija īstā dziesma. Tā bija mūzika, kuras dēļ visi bija ieradušies, tā lika kājām cilāties dejas ritmā.

Visi sadevās rokās dzīvie un mirušie un metās dejā. Nevs redzēja Sloteru māti griežamies ar bār­daino vīru, bet uzņēmējs dancināja Luīzi Bārtlebiju. Ouvena kundze uzsmaidīja Nevam, saņemot aiz rokas veco avīžu tirgotāju, un Ouvena kungs bez vilcinā­šanās aicināja uz deju kādu meiteni, kas piekrita ar tādu aizrautību, it kā visu mūžu būtu gaidījusi šo brīdi. Tad Nevs vairs nevarēja lūkoties apkārt, jo kāds satvēra viņu aiz rokas un deja sākās.

Viņam uzsmaidīja Liza Hempstoka. Viss kārtībā, viņa teica, uzsākot deju.

Un līdz ar mūziku Liza iedziedājās:

Soli liec un griezies te,

Dejojam mēs Macabre.

Mūzika pildīja Neva sirdi un prātu ar milzīgu prieku, un viņš dejoja tā, it kā būtu mācījies šīs dejas soļus, it kā viņš vienmēr būtu tos pratis.

Viņš dejoja ar Lizu Hempstoku, un pēc tam dejo­tāji sastājās garās rindās un viņam blakus smaidīja Fortinbrass Bārtlebijs, un viņi lēca garām visiem dejo­tājiem.

Nevs redzēja Ebenezeru Boldžeru dejojam ar Borou­zas jaunkundzi, viņa bijušo skolotāju. Nevs redzēja, kā dzīvie dejo ar mirušajiem. Un drīz vien ļaudis vairs nedejoja pa pāriem, bet gan visi vienojās garā rindā, dejojot vienus soļus, lecot un soļojot ideālā saskaņā La, la, la, umpapā! La, la, la, umpapā!), dejā, kas bija tik sena kā pati pilsēta.

Nevs atkal dejoja blakus Lizai Hempstokai, un viņš izmantoja izdevību pajautāt: No kurienes nāk mūzika?

Meitene paraustīja plecus.

-    Kas padara to visu iespējamu?

-    Tā ir noticis vienmēr, Liza atteica. Dzīvie varbūt neatceras, bet mēs vienmēr atceramies… Pēkšņi meitene priecīgā satraukumā izsaucās: Ska­ties!

Nevs līdz šim bija redzējis zirgu tikai bilžu grā­matās, bet baltais zirgs, kas soļoja lejup pa ielu uz ļaužu pusi, nemaz nelīdzinājās tiem rikšotājiem, kurus zēns bija iztēlojies. Šis bija daudz lielāks, ar izstieptu, nopietnu purnu. Zirga mugurā sēdēja sieviete garā, pelēkā kleitā, kas decembra mēnesgaismā mirdzēja kā zirnekļa tīmekļi rītausmā.

Tiklīdz viņi bija nonākuši līdz laukumam, zirgs apstājās. Sieviete pelēkajā kleitā noslīdēja no zirga muguras un nostājās uz zemes, lūkojoties uz visiem klātesošajiem dzīvajiem un mirušajiem.

Viņa paklanījās.

Visi pārējie arī paklanījās, un deja sākās no jauna.

Lēdija Pelēkā nāk te

Dejot ar mums Macabre, -

nodziedāja Liza Hempstoka, pirms dejas virpu­lis aizrāva viņu prom. Viņi sita kājas mūzikas taktī, griezās un lēkāja, un arī lēdija dejoja kopā ar visiem, griezās un lēkāja ar milzu aizrautību. Pat baltais zirgs šūpoja galvu līdzi melodijai un spēra dejas soļus.

Deja kļuva arvien straujāka, un dejotāji tai līdzi. Nevs bija teju bez elpas, bet viņš nespēja iedomāties, ka deja varētu kādreiz beigties Macabre, dzīvo un mirušo deja, deja ar Nāvi. Nevs smaidīja, un visi pārē­jie smaidīja.

Viņš ik pa brīdim redzēja lēdiju pelēkajā kleitā, viņa griezās un dejoja pilsētas dārzā.

Visi, Nevs ar pārsteigumu nodomāja, visi dejo! Un, līdzko zēns bija tā nodomājis, viņš tūlīt pat saprata, ka ir maldījies. Vecās pilsētas mērijas ēnā stāvēja kāds vīrs, tērpies melnā. Viņš nedejoja. Viņš vēroja citus.

Nevs prātoja, vai tās bija ilgas, kas atspoguļojās Sailasa vaibstos, vai bēdas, vai kaut kas cits, bet aiz­bildņa sejas izteiksme bija neizprotama.

Zēns uzsauca: Sailas! cerot, ka viņš nāks šurp un pievienosies viņiem dejā, un priecāsies kopā ar visiem, bet, sadzirdējis savu vārdu, Sailass pakāpās atpakaļ un nozuda ēnās.

-    Pēdējā deja! kāds izsaucās, un atkanēja lēna un noteikta noslēguma mūzika.

Visi dejotāji sastājās pa pāriem, mirušie ar dzīva­jiem. Nevs pastiepa roku un sajuta, ka pieskaras pirk­stiem, un pamanīja, ka lūkojas dzidri pelēkās acīs, tā bija lēdija zirnekļu tīmekļu kleitā.

Lēdija Pelēkā uzsmaidīja zēnam.

-    Sveiks, Nev, viņa teica.

-     Sveika, zēns attrauca, dejai sākoties. Es nezinu jūsu vārdu.

-   Vārdi nav īsti svarīgi, sacīja sieviete.

-    Man ļoti patīk jūsu zirgs! Tas ir tik liels! Es nezināju, ka zirgi var izaugt tik lieli.

-   Viņš ir pietiekami maigs, lai uz savas muguras nestu pašus varenākos no jūsu vidus, un pietiekami stiprs, lai paceltu pašus mazākos.

-   Vai es arī varu ar viņu jāt? Nevs jautāja.

-     Kādu dienu, sieviete teica, zirnekļa tīmekļa svārkiem mirdzot, kādu dienu tu varēsi. Reiz ar to jāj visi.

-   Apsolāt?

-   Apsolu.

Deja beidzās. Nevs zemu paklanījās savai deju partnerei un pēkšņi sajutās ļoti noguris, it kā būtu dejojis neskaitāmas stundas no vietas. Viņš juta, ka sāp visi muskuļi. Trūka elpas.

Kaut kur pulkstenis sāka sist stundu, un Nevs skaitīja. Divpadsmit sitieni. Zēns prātoja, vai viņi būtu dejojuši divpadsmit stundas vai varbūt divdes­mit četras vai varbūt laika vispār nebija.

Nevs iztaisnoja muguru un palūkojās apkārt. Mirušie bija pagaisuši, tāpat arī Lēdija Pelēkā. Te bija palikuši tikai dzīvie, un arī viņi grasījās doties mājās. Stīvām kājām un miegaini viņi devās prom, izskatoties tā, it kā tikko būtu pamodušies no dziļas snaudas, tomēr soļoja kā pusaizmiguši.

Pilsētas laukums bija klāts ar sīkām, baltām puķī­tēm. Izskatījās, ka te bijušas kāzas.

Nevs pamodās nākamajā pēcpusdienā Ouvenu kapā. Zēnam likās, ka viņam ir zināms milzīgs noslēpums, ka viņš ir izdarījis kaut ko svarīgu, un alka ar kādu par to parunāt.

Kad Ouvena kundze pamodās, Nevs sacīja: Vakarnakts bija lieliska!

Ouvena kundze tikai pajautāja: Ak tā?

-   Mēs dejojām, Nevs skaidroja. Mēs visi dejojām Vecpilsētas laukumā.

-   Vai tiešām? Ouvena kundze pavīpsnāja. Dejo­jām? Tu taču zini, ka nedrīksti pamest kapsētu un iet uz pilsētu, vai ne?

Nevs zināja, ka nav jēgas runāt ar māti, kad viņa bija šādā noskaņojumā. Viņš izslīdēja no kapa un pazuda krēslā.

Zēns uzkāpa kalnā līdz melnajam obeliskam, Džozija Vortingtona kapakmenim, kur kalnā bija izveido­jies dabisks amfiteātris un no kurienes varēja skaidri saskatīt Vecpilsētas gaismas.

Džozijs Vortingtons nostājās viņam blakus.

Nevs teica: Jūs uzsākāt deju! Kopā ar pilsētas mēra kundzi! Jūs ar viņu dejojāt!

Džozijs Vortingtons lūkojās uz zēnu un neko neteica.

-    Tā bijal Nevs izsaucās.

Tad Džozijs Vortingtons sacīja: Mirušie un dzī­vie nesatiekas, Nev! Mēs vairs neesam daļa no viņu pasaules, un viņi nepieder pie mūsējās. Ja arī būtu noticis tā, ka mēs būtu dejojuši danse Macabre ar viņiem, ja mēs tiešām būtu dejojuši nāves deju, tad mēs par to nerunātu ar dzīvajiem.

-    Bet es esmu viens no jums!

-   Vēl neesi, zēn. Ne jau uz mūžu.

Tagad Nevs aptvēra, kāpēc bija dejojis kā viens no dzīvajiem, nevis nokāpis no kalna kopā ar mirušajiem, un viņš teica: Es saprotu… laikam.

Zēns nokāpa no kalna un metās skriešus tik strauji, kā skrien tikai desmitgadīgi puikas, un gandrīz paklupa pār Digbija Pūla (1785-1860, Kas es esmu, tas tu būsi) kapu, tik tikko noturējās kājās un metās uz veco kapliču, baiļodamies, ka Sailass atkal būs devies prom, nesagaidījis viņu.

Nevs apsēdās uz soliņa pie kapličas.

Zēnam blakus kaut kas sakustējās, lai gan viņš neko nedzirdēja, un aizbildnis sacīja: Labvakar, Nev!

-   Tu arī tur biji vakarnakt, Nevs sacīja. Nemaz nemēģini liegties, es zinu, ka biji!

-    Biju, Sailass apliecināja.

-   Es dejoju ar viņu! Ar lēdiju, kas atjāja ar balto zirgu.

-   Vai tiešām?

-   Tu taču redzēji! Tu mūs vēroji! Dzīvos un mirušos! Mēs dejojām! Kāpēc neviens negrib par to runāt?

-   Pastāv noslēpumi un mistērijas. Ir lietas, par ko aizliegts runāt. Ir lietas, ko dzīvie neatceras.

-   Bet tu taču par to runā! Mēs tagad runājam par Macabrel

-   Es nekad neesmu to dejojis, Sailass atteica.

-    Bet tu redzēji, kas vakar notika!

Sailass tikai atteica: Es nezinu, ko redzēju.

-   Es dejoju ar lēdiju, Sailas! Nevs izsaucās. Aiz­bildnis izskatījās ļoti bēdīgs, un Nevs pēkšņi nobijās likās, ka viņš pamodinājis guļošu lauvu.

Bet Sailass tikai sacīja: Labāk beigsim šo sa­runu.

Nevs varēja kaut ko sacīt bija simts lietu, ko sacīt Sailasam, lai gan varbūt tas nebūtu gudri, kad kaut kas novirzīja zēna uzmanību: attāla šalkoņa un čaboņa, un viņa sejai pieskārās it kā aukstas, maigas pūkas.

Visas domas par dejošanu uzreiz bija prom, un viņš vairs nejuta bailes, tikai prieku un sajūsmu.

Tikai trešo reizi mūžā Nevs piedzīvoja kaut ko tādu.

-  Paskaties, Sailas, snieg! zēns izsaucās, un prieks piepildīja viņa krūtis un prātu, neatstājot tur vietu nekam citam. Patiešām snieg!

STARPSPĒLE Sapulce

Neliela zīmīte viesnīcas vestibilā vēstīja, ka Vašing­tona istabā šovakar notiek privāta tikšanās, bet nekas vairāk par šo tikšanos minēts nebija. Nudien ja jūs palūkotos uz cilvēkiem, kas bija sapulcējušies viesnī­cas istabā, jums nebūtu ne jausmas, kāpēc viņi te ir satikušies, lai gan pēc viena acu uzmetiena varētu secināt, ka telpā nav nevienas sievietes. Visi sanā­kušie bija vīrieši, viņi sēdēja pie pusdienu galda un ēda desertu.

Viņu bija aptuveni simts, visi ģērbušies atturīgos, melnos uzvalkos, bet tas arī bija vienīgais, kas tiem bija kopīgs. Citiem bija balti mati, citiem tumši, citiem gaiši vai rudi, bet daži bija plikgalvji. Arī vīru sejas izteiksme bija dažāda draudzīga un naidīga, izpalīdzīga un skāba, atklāta un noslēgta, iejūtīga un brutāla. Vairums bija baltādainie, bet daži bija tumšādaini vai melnādaini. Te bija vīri no Eiropas, Āfrikas, Indijas, Ķīnas, Dienvidamerikas, Filipīnām,

Amerikas. Cits ar citu vai ar viesmīļiem viņi runāja angļu valodā, taču akcentu bija tikpat daudz, cik pašu vīriešu. Viņi bija šeit sabraukuši no visas pasaules.

Vīri melnos uzvalkos sēdēja pie galdiem, bet uz neliela paaugstinājuma stāvēja viens no viņiem jautrs vīrs platiem pleciem gaišā uzvalkā, kurš izskatījās tā, it kā būtu tikko ieradies no kāzām. Viņš iepazīstināja visus ar Labo Darbu sarakstu. Bērni no nabadzīgiem reģioniem aizvesti ceļojumos uz eksotiskām zemēm. Lai to veiksmīgi realizētu, bija iegādāts jauns autobuss.

Vīrs Džeks sēdēja pirmā galda vidū, blakus švītī­gam kungam ar sudrabbaltiem matiem. Viņi gaidīja, kad pasniegs kafiju.

-  Laiks rit, sacīja sirmais kungs. Un mēs neviens nekļūstam jaunāki.

Vīrs Džeks savukārt teica: Es tagad padomāju… Tas darbiņš Sanfrancisko pirms četriem gadiem…

-    Bija neveiksmīgs, bet, tāpat kā mēs nevaram pavēlēt puķēm neziedēt, tāpat nespējam neko līdzēt šajā lietā. Tu izgāzies, Džek. Tev bija jāparūpējas par viņiem visiem. Ieskaitot bērnu. īpaši par bērnu! Gan­drīz paveicās tā mēs sakām tikai par pakaviem un rokasgranātām.

Baltā žaketē tērpies viesmīlis ielēja kafiju visiem pie Džeka galdiņa mazam vīriņam ar šaurām, melnām ūsiņām, garam gaišmatim, kurš bija tik izskatīgs kā aktieris vai modelis, un melnādainam vīram ar lielu galvu, kurš blenza uz visiem kā satracināts vērsis. Visi šie vīri likās pilnībā neieinteresēti Džeka teiktajā, viņi uzmanīgi klausījās runasvīrā, ik pa brīdim pat aplaudējot. Sirmais kungs piebēra kafijai pāris karo­tīšu cukura un sparīgi samaisīja.

-    Desmit gadi, viņš teica. Laiks un paisums nežēlo nevienu. Bērns drīz būs pieaudzis. Kas notiks tad?

-    Man joprojām ir laiks, Dendija kungs, iesāka vīrs Džeks, bet sirmais džentlmenis viņu pārtrauca, kratot lielu rozā rādītājpirkstu viņa virzienā.

-   Tev bija laiks. Tagad tev ir gala termiņš. Tagad tev jārīkojas gudri! Mēs vairs nepacietīsim nevienu tavu muļķīgo izgājienu! Ir apnicis gaidīt, visiem mums, ikvienam vīram Džekam no mums.

Vīrs Džeks pieklājīgi pamāja. Man ir zināmi pave­dieni, viņš pieglaimīgi teica.

Sirmais kungs iedzēra malku kafijas. Patiešām?

-   Patiešām. Un atkārtošu man šķiet, tas saistīts ar nepatikšanām Sanfrancisko.

-   Vai tu apspriedies ar sekretāru? Dendija kungs jautāja, norādot uz vīru, kurš stāvēja uz paaugstinā­juma un stāstīja, kā viņu ziedojumi palīdzējuši slimnī­cai iegādāties jaunu aprīkojumu. (Nē, ne jau vienu vai divus, bet veselus trīs dialīzes aparātus, viņš teica. Visi istabā sēdošie vīri pieklājīgi aplaudēja paši sev un savam dāsnumam.)

Vīrs Džeks pamāja. Es to pieminēju.

-   Un?

-   Viņu tas neinteresē. Viņš grib rezultātus. Viņš grib, lai es pabeidzu iesākto.

-    Mēs visi to gribam, saulstariņ, sacīja sirmais kungs. Zēns joprojām ir dzīvs. Un laiks nav mūsu draugs.

Pārējie pie galda sēdošie vīrieši, kuri bija izliku­šies, ka neklausās, piekrītoši norūcās un pamāja ar galvu.

-   Kā jau es teicu, Dendija kungs vēsi konstatēja, laiks negaida.

"Manuprāt, ir pienācis laiks tev pastastīi no kurienes tu ieradies," Sailass sacīja.

6. NODAĻA Neviena Ouvena skolas gaitas

Kapsētā lija, un pasaule pagaisa miglainos ūdens atspulgos. Nevs sēdēja, paslēpies no dzīvajiem un mirušajiem, kuri varētu viņu meklēt, zem arkas, kas atdalīja Ēģiptiešu gatvi un ziemeļrietumu biežņu no pārējās kapsētas, un lasīja grāmatu.

Sasodīts! no taciņas atskanēja balss. Pie velna tevi, sīkais zaglēn! Kad tevi noķeršu kad tevi atra­dīšu -, es likšu tev nožēlot dienu, kad piedzimi!

Nevs nopūtās un nolaida grāmatu klēpī. Viņš nolie­cās un ieraudzīja Takeriju Porindžeru (1720-1734, dēls no augšienes) klumburojam lejup pa slideno taku. Takerijs bija liels zēns nomiris četrpadsmit gadu vecumā neilgi pēc tam, kad bija kļuvis par krāsotāja mācekli. Viņam bija iedoti astoņi vara peniji un pie­teikts atgriezties ar pusgalonu sarkanbaltas krāsas, ar ko nokrāsot stabus pie bārddziņa veikala. Takerijs bija pavadījis piecas stundas, klīstot pa pilsētu jan­vāra slapjdraņķī. Viņš bija iegriezies visos veikalos un ar izsmieklu no tiem padzīts, tomēr gājis tālāk. Kad Takerijs beidzot saprata, ka ir piemuļķots, viņu ķēra smadzeņu trieka, un zēns nedēļas laikā nomira. Visu slimības laiku viņš nikni blenza uz citiem mācekļiem un pat uz krāsotāju meistaru Horobina kungu, kurš bija piedzīvojis daudz sliktāku apiešanos toreiz, kad pats bija māceklis, tāpēc nesaprata, par ko Takerijs ceļ tādu brēku.

Tātad Takerijs Porindžers bija nomiris lielās dus­mās, sagrābis rokās grāmatu Robinsons Krūzo kopā ar sudraba sešpensu monētu un drēbēm, kas viņam bija mugurā, tā bija zēna vienīgā mantība -, tāpēc pēc mātes lūguma zēnu apglabāja ar visu grāmatu. Nāve nebija labojusi Takerija Porindžera nelāgo raks­turu, un tagad viņš bļāva: Es zinu, ka tu kaut kur te esi! Nāc ārā un saņem sodu, zagli!

Nevs aizvēra grāmatu. Es neesmu nekāds zaglis, Takerij! Es vienkārši aizņēmos tavu grāmatu. Apsolu, ka atdošu to atpakaļ, līdzko būšu izlasījis.

Takerijs palūkojās augšup un ieraudzīja Nevu sēžam aiz Ozirisa statujas. Es teicu, lai tu neaiz­tiec grāmatu!

Nevs nopūtās. Bet kapsētā ir tik maz grāmatu! Un esmu ticis līdz interesantākajai vietai. Robin­sons ir atradis smiltīs pēdas, un tās nav viņējās. Tas nozīmē, ka uz salas ir vēl kāds!

Tā ir mana grāmata, Takerijs Porindžers stūr­galvīgi teica. Dod šurp!

Nevs bija gatavs parunāties vai pat pastrīdēties, bet tad ievēroja, cik sāpināts izskatās Takerijs, tāpēc kļuva pielaidīgs. Viņš norāpās no arkas, pēdējos met­rus nolecot, un pastiepa Takerijam grāmatu. Ņem. Lielais zēns paķēra savu īpašumu, paldies nepateicis, un nikni lūrēja.

-   Es tev varētu palasīt priekšā, Nevs piedāvāja. Nudien!

-   Tu labāk varētu iet un izvārīt savu stulbo pauri, sacīja Takerijs un atvēzējies ieblieza Nevam pa ausi. Nevs sarāvās, jo auss sāpēja, bet, spriežot pēc Takerija sejas izteiksmes, arī viņam noteikti smeldza roka.

Lielais puika aizslāja prom pa taku, un Nevs no­skatījās, kā viņš aiziet. Nevam sāpēja auss un acīs sariesās asaras. Zēns devās prom pa nodevīgo efeju aizvītu taciņu. Viņš paklupa un saplēsa džinsus, sa­skrāpējot celi.

Netālu no kapličas mūra Nevs paskrēja garām vecam vītolam, gandrīz notriecot no kājām Eifēmiju Horsfolas jaunkundzi un Tomu Sendsu, kuri pēc ilgiem laikiem bija iznākuši kopīgā pastaigā. Toms bija apbedīts tik sen, ka viņa atdusas vietu iezīmēja vairs tikai vēju ārdēts akmens, jo viņš bija dzīvojis un miris Simtsgadu kara laikā pret Franciju, bet Eifēmijas jaunkundze (1861-1883, Viņa gul mierā, ak jā, viņa dus kopā ar eņģeļiem) bija apbedīta Vik­torijas laikos, neilgi pēc tam, kad kapsēta bija izpletu­šies un piecdesmit gadu laikā kļuvusi par veiksmīgu komerciālu projektu. Viņai bija liels kaps aiz Vītolu gatves. Izskatījās, ka šim pārim nepatīk pārmaiņas, kas pēdējo gadu laikā skārušas kapsētu.

-    Neskrien tik dikti, jauno Nev, uzsauca Toms,

-    citādi vēl savainosies!

-   Tu jau esi sasities, teica Eifēmijas jaunkundze.

-   Ak vai, Nev! Domāju, ka tava māte nebūs priecīga. Tās bikses nebūs viegli sašūt.

-   Ai, piedodiet, Nevs novilka.

-   Turklāt tevi meklēja aizbildnis, Toms piebilda. Nevs palūkojās debesīs. Bet ir taču vēl diena! viņš sacīja.

-    Viņš jau pirmāk ir augšā, paskaidroja Toms. Nevs zināja, ka šis vārds nozīmē agri. Teica, ka vēloties ar tevi parunāt. Lai mēs nododot šo ziņu, ja tevi redzot.

Nevs pamāja.

-    Un lazdā aiz Litldžona kapa ir nogatavojušies rieksti, ar smaidu piebilda Toms, it kā lai mīksti­nātu triecienu.

-    Paldies, Nevs sacīja un metās prom, ko kājas nes, cauri lietum, lejup pa taku uz kapsētas zemāko daļu, līdz sasniedza veco kapliču.

Kapličas durvis bija atvērtas, un Sailass, kuram ne­patika ne lietus, ne dienasgaisma, stāvēja iekšā, ēnās.

-    Man teica, ka tu mani meklējot, Nevs sacīja.

-    Jā, Sailass teica. Izskatās, ka esi saplēsis bikses.

-    Es skrēju, Nevs paskaidroja. Un, nu… vēl es saplēsos ar Takeriju Porindžeru. Es tikai gribēju izlasīt Robinsonu Krūzo tā ir grāmata par kādu vīru, kurš ar kuģi tas ir kaut kas, kas peld pa ūdeni, iebrauc jūrā nu, milzīgā ūdens peļķē -, un tad kuģis aiziet bojā un Robinsons nonāk uz salas tā ir tāda vieta jūrā, kur var dzīvot, un tad…

Sailass sacīja: Ir pagājuši vienpadsmit gadi, Nev. Vienpadsmit gadi, kopš tu dzīvo pie mums.

-   Ja reiz tu tā saki, Nevs attrauca.

Sailass uzmanīgi palūkojās uz savu aizbilstamo. Zēns bija slaids, viņa peļu pelēkie mati bija kļuvuši nedaudz tumšāki.

Vecā kapliča bija ēnu pilna.

-    Manuprāt, ir pienācis laiks tev pastāstīt, no kurienes tu ieradies, Sailass sacīja.

Nevs ievilka elpu un teica: Tev nav jāstāsta tagad, ja negribi. Viņš to pateica tik viegli, cik varēja, lai gan sirds viņam sitās straujāk.

Klusums. Skanēja tikai lietus lāšu bungošana uz jumta un ūdens šalkšana notekcaurulēs. Klusums, kuru Nevs tik tikko spēja izturēt.

Sailass sacīja: Tu zini, ka esi atšķirīgs. Tu esi dzīvs. Tu zini, ka mēs tevi pieņēmām viņi tevi pie­ņēma un ka apsolīju būt tavs aizbildnis.

Nevs neko neteica.

Sailass turpināja stāstīt, viņa balss skanēja kā samts: Tev bija māte un tēvs, un vecākā māsa. Viņus visus nogalināja. Esmu pārliecināts, ka arī tevi bija paredzēts nogalināt. Tev izdevās izglābties tikai veik­smīgas sakritības un Ouvenu izlēmīgās rīcības dēļ.

-   Un tevis dēļ, Nevs piebilda, jo viņam šo gadu laikā daudzi kapsētas iemītnieki bija stāstījuši, kas notika tajā naktī, pat tie, kas paši toreiz nebija klāt. Kapsētā tā bija nozīmīga nakts.

Sailass sacīja: Vīrs, kas nogalināja tavu ģimeni, tur, ārā, joprojām meklē tevi, lai nonāvētu.

Nevs paraustīja plecus. Nu un? viņš teica. Tā ir tikai nāve. Es gribēju teikt visi mani labākie draugi taču ir miruši.

-    Jā. Sailass vilcinājās. Viņi ir miruši. Un viņiem vairs nav nekādu saistību ar ārpasauli. Bet ar tevi ir citādi. Tu esi dzīvs, Nev! Tas nozīmē, ka tev ir neskaitāmas iespējas. Tu vari darīt visu, ko vēlies, radīt visu, ko vēlies, un sapņot, par ko vien vēlies. Ja gribi, tu vari mainīt pasauli. Tevī ir liels poten­ciāls. Līdzko tu nomirsi, potenciāla vairs nebūs. Nekā nebūs. Tad tu varēsi tikai atcerēties, ko esi darījis, sapņojis vai kā sevi iemūžinājis. Varbūt tevi apglabās tepat, tu varēsi te staigāt un runāt. Tomēr tev vairs nebūs citu iespēju.

Nevs aizdomājās. Šķita, ka Sailass runā loģiski, to­mēr zēns nespēja nedomāt par dažiem izņēmumiem piemēram, vecāki taču izvēlējās viņu adoptēt. Bet mirušie un dzīvie atšķiras, to Nevs zināja, pat ja viņam labāk patika mirušie.

-    Un kā ir ar tevi? zēns jautāja Sailasam.

-    Kas ir ar mani?

-   Tu neesi dzīvs. Bet tu staigā, kur gribi, un vari daudz ko paveikt.

-    Es esmu tas, kas esmu, sacīja Sailass, un nekas vairāk. Kā jau tu pareizi teici, es neesmu dzīvs. Bet, ja beigšu eksistēt, es izgaisīšu no šīs pasaules. Mēs vai nu esam, vai neesam. Ja tu saproti, ko es ar to domāju.

-    Ne gluži.

Sailass nopūtās. Lietus bija mitējies, un blāvā pēc­pusdienas saule atkāpās, lai dotu vietu krēslai. Nev, viņš sacīja. Ir ļoti daudz svarīgu iemeslu, lai tu būtu drošībā.

Nevs atteica: Tas cilvēks, kurš nogalināja manu ģimeni. Tas, kurš grib nogalināt mani. Vai tu skaidri zini, ka viņš joprojām ir šeit? Zēns par šo jautā­jumu pēdējā laikā bija bieži domājis, un viņš zināja, ko vēlas.

-   Jā. Viņš joprojām ir tepat.

-   Tādā gadījumā, Nevs teica, dziļi ievelkot elpu, es gribu iet skolā.

Sailasu nekas nevarēja satraukt. Sī pasaule varēja aiziet bojā, un viņš pat aci nepamirkšķinātu. Bet tagad viņam atkārās žoklis. Aizbildnis sarauca pieri un spēja izdvest tikai:

-    Ko?

-    Kapsētā es esmu daudz ko iemācījies, Nevs sacīja. Es protu Izgaist un Spokoties. Es protu atvērt gūlu vārtus un pazīstu zvaigznājus. Bet tur, ārā, ir pasaule jūra, salas, avarējuši kuģi un cūkas. Es gribu teikt tā ir pilna ar lietām, kuras es nepazīstu. Šejie­nes skolotāji man ir iemācījuši daudz, bet es gribu zināt vairāk. Ja gribu kaut vienu dienu izdzīvot tajā pasaulē.

Sailasu tas nepārliecināja. Par to nevar būt ne runas! Te mēs varam tevi pasargāt. Kā lai tevi nosar­gājam ārpus kapsētas? Tur var notikt jebkas.

-   Jā, Nevs piekrita. Tieši tās jau ir iespējas, par kurām tu iepriekš runāji. Viņš brīdi klusēja un tad teica: Kāds nogalināja manu māti, tēvu un māsu.

-Jā.

-    Kāds vīrietis? -Jā.

-   Tādā gadījumā tu domā pavisam aplam, Nevs sacīja.

Sailass uzrauca vienu uzaci. Kā tā?

-   Ja es došos ārpus kapsētas, Nevs sacīja, tev nav jāraizējas, kā mani pasargāt no viņa.

-   Vai tiešām?

-   Jā. Tev jādomā, kas gan viņu pasargās no manis.

Koku zari skrāpējās pie logu rūtīm, it kā vēlētos

tikt ielaisti kapličā. Sailass ar aso nagu notrauca no piedurknes neredzamu putekli. Tad viņš teica: Mums būs jāatrod tev piemērota skola.

Neviens zēnu nepamanīja, vismaz sākumā ne. Neviens pat nepievērsa uzmanību tam, ka viņš līdz šim nebija pamanīts. Viņš sēdēja klases aizmugurē. Viņš parasti daudz nerunāja un atbildēja tikai tad, kad viņam kaut ko jautāja, un pat tad šī zēna atbildes bija īsas un viegli aizmirstamas. Viņš prata izgaist no prāta un atmiņas.

-   Kā tu domā, vai viņa ģimene ir reliģioza? sko­lotāju istabā jautāja Kērbija kungs. Viņš laboja sace­rējumus.

-    Kura ģimene? Makinona kundze pārjautāja.

-   Ouvena no astotās b.

-   Tas ir tas garais, pumpainais džeks?

-   Nē. Manuprāt, viņš ir vidēja auguma.

Makinona kundze paraustīja plecus. Kas tad viņam vainas?

-   Vienmēr iesniedz darbus rokrakstā, sacīja Kēr­bija kungs. Turklāt ļoti skaistā rokrakstā. Kādreiz tādu dēvēja par kaligrāfisku.

-   Un tu domā, ka viņš ir reliģiozs, jo…?

-   Viņš teica, ka viņiem nav datora.

-   Un?

-   Viņam nav telefona.

-    Nesaprotu, kāpēc tu nospriedi, ka puika ir reli­ģiozs, sacīja Makinona kundze, kas bija iesākusi tamborēt, kopš skolā bija aizliegts smēķēt. Tagad sko­lotāja tamborēja bērnu sedziņu, lai gan viņai padomā nebija neviena, kam to dāvināt.

Kērbija kungs pašūpoja galvu. Ouvens ir gudrs puika, viņš teica, tikai daudz ko nezina. Vēsturē viņš atbild izcili stāsta par tādiem jautājumiem, kas nav minēti grāmatās…

-   Kādiem jautājumiem?

Kērbija kungs bija pabeidzis labot Neva darbu un nolicis to kaudzē pie pārējiem. Tiklīdz papīrs bija nolikts malā, iepriekš teiktais šķita tāls un nesvarīgs. Kaut kādiem, skolotājs atteica un par to aizmirsa. Tāpat kā bija aizmirsis ierakstīt Neva atzīmi sarakstā un piereģistrēt pašu Nevu skolas datu bāzē.

Zēns bija gluži parasts skolnieks, kuru varēja viegli neievērot un aizmirst. Daudz brīvā laika viņš pava­dīja angļu valodas klasē, lasot vecus preses izdevu­mus, vai skolas bibliotēkā lielā telpā, kas bija pilna ar grāmatām un veciem atpūtas krēsliem, kur Nevs lasīja stāstus ar tikpat lielu aizrautību, ar kādu pārē­jie bērni ēda.

Pat skolēni viņu aizmirsa. Ne jau tad, kad viņš bija acu priekšā, tad viņi Nevu atcerējās. Bet, kad Ouvens pagaisa no skatiena, viņš pagaisa arī no bērnu prātiem. Viņi par puiku nedomāja. Tas nebija vaja­dzīgs. Ja kāds astotās b klases skolēniem liktu aizvērt acis un nosaukt visus divdesmit piecus klasesbiedrus, zēnus un meitenes, Ouvenu neviens nepieskaitītu. Viņa klātbūtne bija teju vai spokaina.

Kad zēns bija klāt, protams, viss mainījās.

Niks Fārtings bija divpadsmit gadus vecs, bet viņš varēja izlikties un bieži vien to darīja par sešpads­mitgadīgu. Viņš bija liels zēns ar šķību smaidu un šauru iztēli. Niks allaž bija praktisks, labs zaglēns un kārtīgs izsitējs, kam nerūpēja, vai viņš kādam patīk vai ne, kamēr vien pārējie mazākie bērni darīja visu, ko viņš gribēja. Lai nu kā, Nikam bija draudzene. Viņas vārds bija Morīna Kvillinga, bet visi viņu dēvāja par Mo. Meitene bija tieva un bāla, ar gaišiem matiem, ūdeņaini zilām acīm un spiču, ziņ­kārīgu degunu. Nikam patika zagt veikalos, bet Mo izvēlējās, kas ir jānozog. Nikam patika sist, ievainot un sāpināt, bet Mo viņam norādīja, kurš ir jāsāpina. Viņi bija, kā meitene dažkārt mēdza Nikam teikt, perfekta komanda.

Pārītis sēdēja bibliotēkas stūrī un dalīja no citiem bērniem izspiesto naudu. Niks un Mo tā bija iebai­dījuši vairākus astoņus, deviņus un pat vienpadsmit gadus vecus bērnus, ka viņi tiem katru nedēļu atdeva savu kabatas naudu.

-   Singu sīkais joprojām nav pieteicies, sacīja Mo. Tev vajadzēs ar viņu parunāt.

-   Jā, Niks norūca, viņš samaksās.

-    Ko viņš nozaga? Kompaktdisku?

Niks pamāja.

-   Norādi viņam uz šo kļūdu, Mo sacīja, mēģinot izklausīties kā izmeklētāja no TV seriāla.

-    Sīkums, Niks atteica. Mēs taču esam laba komanda.

-    Kā Betmens un Robins, sacīja Mo.

-    Drīzāk kā doktors Džekils un misters Haids, sacīja kāds, kas nepamanīts bija sēdējis pie loga un lasījis, bet tagad piecēlās kājās un izgāja ārā no ista­bas.

Pols Sings sēdēja uz palodzes pie ģērbtuvēm, rokas kabatās sabāzis, un domāja drūmas domas. Viņš izvilka vienu roku no kabatas, atvēra to un palūkojās uz monētām, pašūpoja galvu un atkal paslēpa naudu plaukstā.

-    Vai to gaida Niks un Mo? kāds jautāja. Pols salēcās un izbārstīja monētas pa grīdu.

Zēns palīdzējam tās salasīt un iebēra viņam saujā. Viņš bija nedaudz vecāks par Polu un likās kaut kur redzēts, tikai Pols nevarēja atcerēties, kur. Viņš jau­tāja: Vai tu esi kopā ar viņiem? Ar Niku un Mo?

Zēns pakratīja galvu. Nē. Man viņi šķiet pretīgi. Tad viņš padomāja un teica: Patiesībā es gribēju dot tev padomu.

-Ja?

-   Nemaksā viņiem.

-    Tev jau viegli runāt.

-   Jo vini mani nešantažē?

Zēns cieši lūkojās uz Polu, un puika kaunīgi novēr­sās.

-    Viņi tevi piekāva vai draudēja, līdz tu piekriti viņiem nozagt kompaktdisku. Pēc tam viņi teica: ja neatdosi šiem savu kabatas naudu, vini tevi nosūdzēs.

Kā viņi varēs to pierādīt? Vai viņi filmēja tevi?

Pols pamāja.

-    Vienkārši pasaki nē, zēns teica. Nedari to.

-    Tad vini mani nositīs! Un vēl vini teica…

-    Pasaki viņiem, ka, tavuprāt, policijai un skolas vadībai varētu vairāk interesēt pāris bērnu, kas pie­spiež jaunāko klašu skolēnus zagt un pēc tam atdot visu kabatas naudu! Gan jau viņus tas interesēs vairāk nekā viens puika, kas pret savu gribu nozadzis kom­paktdisku. Vēl pasaki šiem: ja viņi tevi aiztiks, tu ziņosi policijai. Un pabrīdini, ka esi visu pierakstījis, un, ja ar tevi kaut kas notiks piemēram, ja viņi tevi piekaus vai tamlīdzīgi, tad tavi draugi neka­vējoties nosūtīs šo ziņojumu skolas vadībai un poli­cijai.

-    Bet es nevaru… Pols sacīja.

-    Tad visu atlikušo laiku, ko pavadīsi šajā skolā,

tu maksāsi viņiem savu kabatas naudu. Un baidīsies no viņiem.

Pols padomāja. Varbūt man uzreiz visu izstāstīt policijai? viņš bikli ieminējās.

-   Vari stāstīt, ja gribi.

-    Es laikam sākumā pamēģināšu darīt tā, kā tu teici, Pols sacīja un pasmaidīja. Smaids nebija plats, tomēr tas bija pirmais smaids pēdējo triju nedēļu laikā.

Tā nu Pols Sings paskaidroja Nikam Fārtingam, kā un kāpēc viņš vairs nedomā viņam maksāt, un devās prom, bet Niks palika stāvam un neteica ne vārda, tikai vīstīja dūres. Nākamajā dienā rotaļlaukumā pie Nika Fārtinga pienāca vēl pieci vienpadsmitgadīgie un teica, ka grib atpakaļ visu naudu, ko iepriekšējo mēnešu laikā bija samaksājuši, vai arī viņi ziņos poli­cijai, un tagad Niks bija ļoti nelaimīgs jauneklis.

Mo šņāca: Tas ir viņš. Viņš to uzsāka! Ja nebūtu viņa… Sīkie paši nekad to nebūtu iedomājušies. Mums viņš jāpārmāca. Tad arī pārējie pratīs uzvesties.

-    Kurš?

-   Tas, kurš vienmēr lasa. Tas no bibliotēkas. Devs Ouvens. Vinš.

Niks lēni pamāja. Kurš tas ir? viņš nepārlieci­noši jautāja.

-    Es tev viņu parādīšu, apsolīja Mo.

Nevs bija pieradis, ka viņu neievēro, ka viņš vien­mēr paliek ēnā. Ja skatieni parasti slīd tev pāri, tu ļoti labi sajūti uzstājīgu acu pāri, kas raugās tavā virzienā, tevi satrauc uzmanība. Un, ja esi pārliecināts, ka citi par tavu eksistenci nemaz nenojauš, tad ir pavisam savādi, ka uz tevi norāda un tev seko… tas ir pārāk pamanāmi.

Viņi sekoja Nevam pēc skolas augšup pa ceļu, ga­rām avīžu kioskam, zem dzelzceļa tilta. Nevs gāja lēnām, lai pārliecinātos, ka tie abi tiešām seko druk­nais puika un smalkā meitene ar skarbajiem sejas vaibstiem -, un tad viņš iegāja mazajā baznīcas pagalmiņā ielas galā. Tur aiz vietējās baznīcas bija neliela kapsēta, un zēns apstājās pie Roderika Pīrsona un viņa sievas Amabellas un otrās sievas Portūnijas kapa (Viņi dus, lai reiz atkal mostos).

-   Tu esi tas puika, meitene sacīja. Devs Ouvens. Nu tev būs ziepes, Dev!

-   Mani sauc Nevs, Nevs teica, nenolaižot acis no tiem abiem. Ar "n". Un jūs esat Džekils un Haids.

-   Tas biji tu! meitene šņāca. Tu sakūdīji sep­tītos!

-   Tāpēc mēs tevi pārmācīsim, sacīja Niks Fārtings un ļauni pasmaidīja.

-   Man patīk mācīties, Nevs sacīja. Ja jūs vairāk pievērstos mācībām, jums arī neatliktu laika šantažēt mazākus bērnus, lai atņemtu viņiem kabatas naudu.

Niks sarauca pieri un sacīja: Tu esi pagalam, Ouven.

Nevs papurināja galvu un pamāja uz kapsētu. Pa­tiesībā neesmu vis, viņš teica. Bet viņi gan.

-    Kādi viņi? Mo jautāja.

-    Cilvēki, kas te guļ. Paklau, es jūs atvedu šurp, jo gribēju dot jums iespēju…

-    Tu mūs neatvedi! Niks iebilda.

-    Jūs taču esat šeit, Nevs teica. Es gribēju, lai jūs te nonāktu. Es nācu šurp, jo zināju, ka jūs man sekosiet. Tas pats vien sanāk.

Mo nervozi palūkojās apkārt. Vai te kaut kur paslēpušies tavi draugi? viņa jautāja.

Nevs atteica: Baidos, ka tu joprojām nesaproti. Jums abiem tas ir jāizbeidz. Pārtrauciet izturēties tā, it kā citi cilvēki nebūtu svarīgi! Beidziet darīt citiem pāri!

Mo asi pasmīnēja. Pie velna, viņa teica, pie­kauj taču viņu!

-   Es devu jums izvēli, Nevs sacīja. Niks atvēzējās un grasījās sist Nevam, bet zēns jau bija pazudis, un Niks ietrieca dūri kapakmenī.

-   Kur viņš palika? izsaucās Mo. Niks lamājās un kratīja roku. Meitene apjukusi lūkojās apkārt. Viņš te bija. Es zinu, ka bija.

Niks vispār nespēja iztēloties, un arī domāšana nebija viņa stiprā puse. Noteikti aizbēga, viņš teica.

-   Viņš nebēga prom, Mo ietiepās. Viņš te bija, un tad viņa vienkārši vairs nebija. Mo piemita iztēle. Viņa taču izdomāja visus plānus. Pār kapsētu nolaidās krēsla, un meitene juta, kā matiņi uz skausta saceļas stāvus. Kaut kas nav labi, viņa, panikas pārņemta, iespiedzās. Mums jālaižas prom.

-   Es to sīko atradīšu, Niks Fārtings sacīja. Es viņu piekaušu. Mo juta, ka vēderā kaut kas sagrie­žas. Likās, ka ēnas sakļaujas ap viņiem ciešāk.

-    Nik, man ir bail, sacīja Mo.

Bailes ir lipīgas. Ar tām var aplipt. Dažkārt pie­tiek tikai kādam pateikt, ka viņam ir bail, lai arī visi pārējie sajustu bailes. Mo bija pārbijusies, un Niks tāpat.

Niks neko neteica. Viņš metās skriet, un Mo mina viņam uz papēžiem. Viņiem skrienot atpakaļ uz savu pasauli, iedegās laternas. Krēslu nomainīja nakts, un tumšos kaktos sāka pulcēties ēnas. Tas nesolīja neko labu.

Viņi skrēja, līdz nonāca pie Nika mājas, metās iekšā un ieslēdza visas gaismas. Mo piezvanīja mātei un raudot pieprasīja, lai atbrauc viņai pakaļ un aizved to mazo gabaliņu līdz mājām, jo naktī viņa ārā neies.

Nevs ar prieku vēroja viņus bēgam.

-    Tas bija labi padarīts, mīļais, aiz viņa sacīja gara sieviete baltās drānās. Sākumā Izgaišana, un tad Bailes.

-    Paldies, Nevs sacīja. Es nekad nebiju izmē­ģinājis Bailes uz dzīvajiem. Gribu teikt, ka teorētiski zināju, kā tas jādara, bet… Nūjā.

-   Palīdzēja lieliski, jautri sacīja sieviete. Mani sauc Amabella Pīrsona.

-    Nevs. Neviens Ouvens.

-   Dzīvais zēns? No lielās kapsētas kalna galā? Pa­tiešām?

-   Jā. Nevs pat nebija nojautis, ka ārpus viņa kap­sētas kāds zina par viņu. Amabella klaudzināja pie sava kapakmens. Rodij? Portūnij? Nāciet un paska­tieties, kas pie mums ieradies!

Nu jau spoki bija trīs, un Amabella viņus iepazīs­tināja ar Nevu. Zēns spieda viņiem roku un teica, ka priecājas iepazīties, jo viņš prata pieklājīgi uzrunāt visus cilvēkus gan tos, kas miruši nesen, gan tos, kas aizgājuši pirms deviņsimt gadiem.

-   Ouvena jaunskungs te pārmācīja dažus nejaukus bērnus, kas tieši to bija pelnījuši, Amabella skaid­roja.

-    Labi darīts, sacīja Roderiks Pīrsons. Vaino­jami sliktā uzvedībā, vai ne?

-Viņi bija huligāni, Nevs paskaidroja. Terorizēja skolēnus, lika atdot kabatas naudu… Tādā garā.

-   Iebiedēšana ir ļoti labs sākums, sacīja Portūnija, apaļa dāma, daudz vecāka par Amabellu. Un ko tu esi ieplānojis, ja tas nelīdzēs?

-   Es nebiju domājis… Nevs iesāka, bet Amabella viņu pārtrauca.

-    Es kā pašas efektīvākās zāles ieteiktu Pastaigu Sapņos. Tu taču proti pastaigāties cilvēku sapņos, vai ne?

-   Neesmu īsti drošs, Nevs teica. Penivorta kungs man reiz parādīja, kā to dara, bet es neesmu… Nu, ir daudzas lietas, ko es māku tikai teorētiski, tāpēc…

Portūnija Pīrsone sacīja: Pastaiga Sapņos ir vēr­tīga, bet es labāk ieteiktu Apciemojumu. Tā ir vienīgā valoda, ko cilvēki saprot.

-   Ak Apciemojumu? Amabella izsaucās. Portū­nij, mīļā, es gan nedomāju…

-    Nē, tu jau vispār nedomā. Par laimi, viena no mums to spēj…

-   Man jāiet mājās, Nevs aši nobēra. Viņi sāks raizēties.

-   Protams, sacīja Pīrsonu ģimene. Mums patiess prieks, ka varējām tevi iepazīt, un paldies par patī­kamo vakaru, jauno cilvēk. Amabella Pīrsone un Portūnija Pīrsone nikni blenza viena uz otru. Rode­riks Pīrsons sacīja: Ļauj man apjautāties par tavu aizbildni. Kā viņam klājas?

-   Sailasam? Viss kārtībā.

-   Pasveicini viņu no mums. Tādā mazā kapsētā kā šī mums laikam nekad nebūs tas gods satikt kādu no Goda Sardzes pārstāvjiem. Tomēr ir patīkami zināt, ka vini te ir.

-  Arlabvakar, sacīja Nevs, kam nebija ne jausmas, par ko Roderiks runā, bet viņš izlēma to noskaidrot vēlāk. Es viņu noteikti pasveicināšu.

Zēns paņēma somu ar skolas grāmatām un devās mājās, turoties ēnu pusē.

Tas, ka Nevs gāja dzīvo skolā, nenozīmēja, ka viņš varēja izlaist mācības pie mirušajiem. Naktis bija garas, un dažkārt Nevs atvainojās un gāja gulēt pirms divpadsmitiem. Biežāk viņš palika nomodā.

Penivorta kungam par Nevu nebija jāsūdzas. Zēns mācījās labi un uzdeva daudzus jautājumus. Šovakar Nevs gribēja zināt par Spokošanos, uzdodot arvien vairāk jautājumu, kas iedzina Penivorta kungu izmi­sumā, jo skolotājs pats nekad nebija nevienam spo­kojies.

Kā var panākt, lai gaiss kļūtu auksts? Nevs prašņāja. Manuprāt, es māku uzburt Bailes, bet kā lai liek citiem izjust Šausmas? un Penivorta kungs nopūtās un burkšķēja, un mēģināja visu izskaidrot, un viņi runāja līdz četriem rītā.

Nevs nākamajā dienā bija ļoti noguris. Pirmā stunda skolā bija vēsture priekšmets, kas Nevam patika vislabāk, lai gan viņam bieži nācās apspiest vēlmi izlabot skolotāju un teikt, ka tā nu gan neno­tika, ka cilvēki, kas tolaik dzīvojuši, apliecinās gluži ko citu, bet šorīt zēna vienīgais mērķis bija noturēt acis vaļā.

Viņš darīja, ko varēja, lai koncentrētos uz skolo­tāja stāstīto, tāpēc nepievērsa uzmanību tam, kas notika klasē. Nevs domāja par karali Čārlzu Pirmo, par saviem vecākiem par Ouveniem un par to otru ģimeni, kuru nemaz neatcerējās, kad pie durvīm kāds klauvēja. Klase un Kērbija kungs skatījās uz klau­vētāju (kāds skolēns no septītās klases bija ieradies pēc vēstures grāmatas). Kad viņi novērsās no durvīm, Nevs juta, ka viņam kaut kas ieduras rokā. Viņš neie­kliedzās, tikai palūkojās atpakaļ.

Niks Fārtings smīnēja, sažņaudzis rokā noasinātu zīmuli. Es nebaidos no tevis, viņš čukstēja. Nevs paraudzījās uz savu roku. Plaukstas virspusē, kur zīmulis bija pārdūris ādu, izsprāga maza asins lāsīte.

Mo Kvillinga pagāja Nevam garām gaitenī, acis izvalbījusi.

-    Tu esi dīvains, viņa šņāca. Tev nav draugu.

-    Es nenāku uz skolu, lai draudzētos, Nevs at­teica, bet lai mācītos.

Mo nāsis raustījās. Vai tu zini, cik tas ir dīvaini? viņa jautāja. Neviens nenāk uz skolu mācīties. Mēs nākam uz skolu tāpēc, ka tas ir jādara.

Nevs paraustīja plecus.

-   Man nav bail no tevis, meitene sacīja. Lai arī ko tu vakar nostrādāji. Tu mani nenobiedēji.

-    Skaidrs, Nevs teica un devās tālāk.

Viņš prātoja, vai pieļāvis kļūdu, iesaistoties sko­lēnu dzīvē. Viņš bija darījis to, kas nebija atļauts. Mo un Niks bija sākuši par viņu runāt. Iespējams, viņu atcerējās arī kāds no septītās klases skolēniem. Citi bērni uz viņu skatījās, rādīja uz viņu. Nevs bija kļu­vis klātesošs, nevis neesošs, un tas lika viņam justies neērti. Sailass bija viņu brīdinājis turēties malā, daļēji izmantot Izgaišanas burvestību, bet tagad viss bija mainījies.

Tovakar viņš par atgadījumu skolā pastāstīja aiz­bildnim. Nevs godīgi izstāstīja visu, kas noticis, bet nebija gaidījis šādu Sailasa reakciju.

-     Nespēju noticēt, aizbildnis rājās, ka tu esi rīkojies tik… muļķīgi! Es taču piekodināju, ka tev jāpaliek neievērojamam. Un tagad par tevi runā visa skola?

-    Ko tad man vajadzēja darīt?

-    Ne jau to, ko tu izdarīji, Sailass atcirta. Nav jau nekādi vecie laiki. Tagad tev var sadzīt pēdas, Nev. Viņi var tevi atrast. Sailass izskatījās kā vulkāns, kas pilns ar verdošu lavu. Nevs zināja, ka aizbildnis ir pārskaities, jo ļoti labi viņu pazina. Likās, ka Sailass cīnās ar savām dusmām.

Nevs norija siekalas.

-    Ko man tagad darīt? viņš vienkārši jautāja.

-    Neatgriezies skolā, Sailass teica. Tā skolā iešana jau no sākta gala bija tikai eksperiments. Atzī­sim, ka neveiksmīgs eksperiments.

Nevs brīdi klusēja un tad teica: Nav jau runa tikai par mācībām. Vai tu zini, cik jauki ir sēdēt vienā telpā ar tik daudziem cilvēkiem, kuri elpo?

-   Nekad neesmu tādu pieredzi izbaudījis, Sailass atcirta. Tātad. Rīt tu uz skolu vairs neiesi.

-   Es nebēgšul Nejau no Mo, Nika un skolas! Drī­zāk no šejienes.

-   Tu darīsi, kā es tev teikšu, puika, Sailass sacīja, arvien vairāk atgādinot melnu dusmu vulkānu.

-   Vai arī? Nevs kliedza, vaigiem degot. Ko tu darīsi, lai mani te noturētu? Nogalināsi? Viņš apcir­tās uz papēža un metās lejup pa kalnu uz vārtiem un tad ārā no kapsētas.

Sailass sauca zēnu atpakaļ, bet tad apklusa un palika vientuļi stāvam naktī.

Parasti aizbildņa seja bija neizdibināma. Tagad tā izskatījās kā grāmata, kas uzrakstīta sen aizmirstā valodā, nezināmā alfabētā. Sailass ietinās ēnās kā segā un nolūkojās, kā zēns pazūd tumsā, bet nese­koja viņam.

Niks Fārtings gulēja savā gultā un sapņoja par pirātu kuģi saulainā, zilā jūrā, kad pēkšņi viss mai­nījās. Sākumā viņš bija pirātu kuģa kapteinis tā bija laimīga vieta, kur visi septītās klases skolnieki bija viņa padevīgā komanda, bet visas meitenes bija pāris gadu vecākas par Niku un izskatījās ļoti skaistas savos pirātu kostīmos, taču nākamajā mirklī viņš bija viens pats uz liela, melna, kravas kuģim līdzīga burinieka klāja. Kuģim bija saplēstas, melnas buras, un tā priekšgalā rēgojās miroņgalva. Tuvojās vētra.

Tad, kā jau sapņos bieži notiek, Niks stāvēja uz cita melna kuģa klāja, bet te bija vēl kāds, kas uz viņu nolūkojās.

-   Tev no manis ir bail, sacīja svešinieks.

Niks palūkojās augšup. Viņam bija bail, šajā sapnī bail no vīra ar spokaino seju un pirāta tērpā, kurš stāvēja uz kapteiņtiltiņa un turēja rokā mačeti.

-    Tu domā, ka esi pirāts, Nik? svešais jautāja, un pēkšņi Niks viņu pazina.

-    Tu esi tas puika, viņš sacīja. Devs Ouvens.

-    Es, sacīja viņa sagūstītājs, esmu Neviens. Un tev ir jāmainās. Pāršķir jaunu lappusi savā dzīvē! Sper nepieciešamos soļus. Vai arī ar tevi notiks kaut kas slikts.

-    Slikts?

-   Ar tavu prātu, sacīja Pirātu Karalis, kas tagad bija pārvērties par zēnu no viņa klases, jo viņi jau arī bija skolā, nevis uz pirātu kuģa; vētra tomēr nebija rimusies, un skolas zāles grīda šūpojās kā kuģa klājs.

-    Tas ir tikai sapnis, Niks teica.

-    Protams, sapnis, otrs zēns sacīja. Es taču neesmu nekāds nezvērs, lai kaut ko tādu tev nodarītu pa īstam.

-    Ko gan tu vari man izdarīt sapnī? Niks smīnot jautāja. Es no tevis nebaidos. Tev joprojām rokā iedurts mans zīmulis. Viņš norādīja uz melnu grafīta punktu Neva ādā.

-    Es cerēju, ka mēs līdz tam nenonāksim, zēns sacīja. Viņš piešķieba galvu, it kā ieklausoties. Viņi ir izsalkuši, viņš teica.

-    Kas? Niks nesaprata.

-    Tie, kas mīt pagrabā. Zem dēļiem. Atkarībā no tā, vai mēs esam skolā vai uz kuģa…

Niks juta, ka piezogas panika. Tie taču nav… zirnekļi… Vai ne? viņš jautāja.

-   Varbūt, otrs zēns sacīja. To tu tūlīt uzzināsi.

Niks papurināja galvu.

-    Nē! Lūdzu, nē!

-  Viss atkarīgs no tevis, otrs zēns sacīja. Pārtrauc uzvesties kā riebeklis, vai arī nokļūsi pagrabā.

Atskanēja troksnis tāda kā skrāpēšanās un šņirkstēšana. Niks Fārtings nezināja, kas tur ir, tomēr bija pārliecināts: lai arī kas izlīstu no pagraba, tas būtu pats briesmīgākais, ar ko viņš jebkad dzīvē sastapies…

Viņš pamodās, skaļi kliedzot.

Nevs dzirdēja šo šausmu kliedzienu un jutās apmie­rināts ar labi paveikto darbu.

Zēns stāvēja uz ietves pie Nika Fārtinga mājas, viņa seja bija mitra no biezās nakts miglas. Viņš bija sajūsmināts un noguris izrādījās, ka Pastaiga Sap­ņos nav nemaz tik viegla, tomēr Nevs bija pārlieci­nāts, ka šajā sapnī ir tikai viņš un Niks un ka Niks baidās no viņa radītās dīvainās skaņas.

Nevs bija apmierināts. Tagad tas puika padomās, pirms mocīs mazākos.

Un tālāk?

Nevs salika rokas bikšu kabatās un sāka soļot, pats nezinot, kurp. Viņš domāja, ka laikam pametīs skolu tāpat kā bija pametis kapsētu. Dosies uz kādu vietu, kur viņu neviens nepazīst, visu dienu sēdēs bibliotēkās, lasīs grāmatas un klausīsies, kā cilvēki elpo. Zēns prātoja, vai pasaulē joprojām ir vientuļas salas līdzīgas tai, kur bija avarējis Robinsona Krūzo kuģis. Viņš varētu dzīvot uz tādas salas.

Nevs neparaudzījās augšup, bet, ja būtu pacēlis skatienu, būtu pamanījis, ka no pretējās mājas loga vinu vēro divas ūdenaini zilas acis.

Zēns nogriezās alejā, ēnu aizsegā juzdamies daudz ērtāk.

-    Tātad tu bēdz prom? jautāja meitenes balss.

Nevs neko neatbildēja.

-    Tā ir galvenā atšķirība starp dzīvajiem un miru­šajiem, vai ne? balss sacīja. Nevs zināja, ka tā ir Liza Hempstoka, lai gan pašu raganu nekur neredzēja. Mirušie nekad neliek vilties. Viņi ir nodzīvojuši savu dzīvi, rīkojušies pēc saviem ieskatiem. Bet pēc nāves mēs nemaināmies. Taču dzīvie tie vienmēr tevi pie­viļ, vai ne? Tu satiec drosmīgu un cēlu zēnu, un tad viņš izaug un aizbēg.

-   Tas nav taisnīgi! Nevs sacīja.

-    Tas Neviens Ouvens, kuru es pazinu, nebūtu aizbēdzis no kapsētas, nepateicis ardievas cilvēkiem, kuriem viņš ir svarīgs. Tu salauzīsi Ouvena kundzes sirdi!

Par to Nevs nebija domājis. Viņš teica: Es sastrī­dējos ar Sailasu.

-   Un?

-   Viņš grib, lai es atgriežos kapsētā un vairs neeju uz skolu. Sailass domā, ka iet skolā ir pārāk bīs­tami.

-    Kāpēc? Tev labi padodas Izgaišana, turklāt arī mana burvestība tevi sargā… viņiem nemaz nevaja­dzētu tevi pamanīt.

-    Es iesaistījos skolas dzīvē. Manā klasē ir kāds puika, kas terorizē mazākos. Es gribēju, lai viņš liekas mierā. Pievērsu sev uzmanību…

Tagad Liza kļuva redzama, bet tikai kā miglains apveids, kas slīdēja pa aleju blakus Nevam.

-    Viņš te kaut kur slēpjas un vēlas tavu nāvi, ragana sacīja. Vīrs, kurš nogalināja tavu ģimeni. Mēs, kapsētas ļaudis, vēlamies, lai tu paliktu dzīvs. Mēs vēlamies, lai tu mūs pārsteidz un liec mums vil­ties, šokē un iedvesmo mūs. Nāc mājās, Nev!

-   Es domāju… Es pateicu daudz ko nelāgu Saila­sam. Viņš būs nikns.

-   Ja viņam būtu vienalga, kas ar tevi notiek, viņš nedusmotos, meitene sacīja.

Rudens lapas zem Neva kājām bija slapjas, un migla mēģināja nojaukt pasaules robežas. Nekas nebija tik vienkāršs un skaidrs, kā Nevam bija licies pirms pāris minūtēm.

-    Es veicu Pastaigu Sapnī, zēns teica.

-   Un kā tev izdevās?

-    Labi, viņš atteica. Nu, diezgan labi.

-   Tev tas jāpastāsta Penivorta kungam. Viņš prie­cāsies.

-  Tev taisnība, Nevs piekrita. Būs gan jāpastāsta. Viņi bija nonākuši līdz alejas galam, bet zēns nepagriezās pa labi, kā bija plānojis, kad gribēja doties prom pasaulē, bet pa kreisi uz Haistrītu, kas veda atpakaļ uz Danstena ceļu un kapsētu kalna galā.

-    Kas tad nu? Liza Hempstoka jautāja. Ko tu dari?

-   Es atgriežos mājās, Nevs atteica. Tieši kā tu ieteici.

Veikalu skatlogi bija spoži izgaismoti. Nevs varēja saost karsto eļļu, kurā gatavoja ēdienu ātro uzkodu ēstuvē ielas stūrī. Bruģakmeņi spīdēja.

-    Tas ir labi, sacīja Liza Hempstoka. No viņas atkal bija palikusi tikai balss. Te pēkšņi ragana izsau­cās: Bēdz! Vai Izgaisti! Kaut kas nav labi!

Nevs gribēja teikt, ka viss ir kārtībā un Liza vien­kārši uzvedas muļķīgi, kad uz ceļa izgriezās liela auto­mašīna ar mirgojošām gaismām un šķērsoja zēnam ceļu.

No mašīnas izkāpa divi vīri. Atvainojiet, jauno cil­vēk, sacīja viens no vīriem. Mēs esam no policijas. Vai drīkst uzzināt, ko jūs tik vēlu darāt uz ielas?

-   Es nezināju, ka likums to aizliedz, Nevs godīgi paskaidroja.

Lielākais no policistiem atvēra mašīnas aizmugu­rējās durvis. Vai šis ir tas zēns, ko jūs redzējāt, jaunkundz?

No mašīnas izkāpa Mo Kvillinga, palūkojās uz Nevu un pasmīnēja. Tas ir viņš, meitene aplieci­nāja. Viņš mūsu pagalmā lauza mantas. Un pēc tam aizbēga. Mo ieskatījās Nevam acīs. Es tevi redzēju pa guļamistabas logu. Man šķiet, ka šis ir tas puika, kas mūsu rajonā sit logus.

-    Kā tevi sauc, jauno cilvēk? jautāja mazākais policists ar sarkanām ūsām.

-     Neviens, Nevs teica. Au… zēns aprāvās, jo sarkanmatainais policists bija cieši satvēris viņu aiz auss. Nemuļķojies, policists stingri uzsauca. Atbildi uz jautājumiem, skaidrs?

Nevs pamāja.

-    Kur tu dzīvo? policists prasīja.

Nevs neatbildēja. Viņš mēģināja Izgaist bet Izgai­šanai, pat tādai, kas paveikta ar raganas palīdzību, nepieciešams, lai cilvēki uz mirkli novērstu no tevis uzmanību, un turēšana aiz auss te nemaz nepalīdzēja.

Nevs sacīja: Jūs nevarat mani arestēt par to, ka nesaku jums savu adresi.

-   Nē, atteica policists. Nevaru gan. Bet es varu tevi aizvest uz iecirkni un turēt tur tik ilgi, līdz tu mums pateiksi savu vecāku vai sava aizbildņa, vai kāda cita atbildīga pieaugušā vārdu, kam mēs varētu tevi uzticēt.

Viņš lika Nevam iekāpt mašīnas aizmugurējā sē­deklī, kur jau sēdēja Mo Kvillinga, un meitenei sejā bija tāds smaids kā kaķim, kas apēdis visus kanārij­putniņus. Es tevi redzēju pa savu logu, meitene čukstēja, tāpēc izsaucu policiju.

-    Es neko nedarīju, Nevs atteica. Es nebiju tavā dārzā. Un kāpēc viņi ņēma līdzi tevi, kad brauca mani meklēt?

-   Klusu, jūs tur! lielākais policists uzsauca. Visi klusēja, līdz mašīna apstājās pie Mo mājas. Lielais policists atvēra durvis, un meitene izkāpa ārā.

-  Mēs tev piezvanīsim rīt un pastāstīsim tavai mam­mai un tētim, ko būsim uzzinājuši, viņš teica.

-    Paldies, tēvoci Tam, sacīja Mo un pasmaidīja.

-   Es tikai pildīju savu pienākumu.

Viņi brauca atpakaļ cauri pilsētai pilnīgā klusumā, un Nevs ļoti centās Izgaist, tomēr viņam nepadevās. Zēns jutās noguris un nožēlojams. Vienā vakarā viņš bija pirmo reizi kārtīgi sastrīdējies ar Sailasu un mēģinājis aizbēgt no mājām; diemžēl viņam tas nebija izdevies, tāpat kā nebija izdevies atgriezties mājās. Viņš nevarēja pateikt policijai nedz to, kur dzīvo, nedz arī savu vārdu. Laikam visu atlikušo dzīvi viņš pava­dīs policijas iecirknī vai bērnu cietumā. Vai vispār ir bērnu cietumi? Nevs domāja.

-    Atvainojiet, vai jums ir cietums bērniem? viņš jautāja policistam.

-    Sāc uztraukties, ko? jautāja Mo tēvocis Tams.

-   Es tevi nevainoju. Ak jūs bērni! īsti mežoņi! Dažus no jums tiešām vajadzētu ieslodzīt un nelaist ārā.

Nevs īsti nesaprata, vai tas nozīmē jā vai nē. Viņš palūkojās ārā pa mašīnas logu. Tur lidoja kaut kas liels, tieši blakus mašīnai, nedaudz augstāk pārjumtu. Tas bija daudz tumšāks un daudz lielāks par jebkuru putnu. Kaut kas cilvēkveidīgs, kas plivinājās kā liels sikspārnis.

Sarkanmatainais policists teica: Kad nonāksim policijas iecirknī, tev būs jāpasaka mums savs vārds un jānosauc kāds pieaugušais, kam mēs varam pie­zvanīt un likt tevi savākt no iecirkņa. Mēs pateiksim, ka tu dari blēņas un klīsti pa ielām nakts laikā, un tad šis pieaugušais varēs vest tevi mājās. Redzi? Ja tu sadarbosies, mēs vienkārši un ātri tiksim ar visu galā, nekādu lieku ziņojumu. Mēs esam tavi draugi.

-   Nerunā ar viņu tik sirsnīgi, sacīja lielais poli­cists. Nakts karcerī nav nekas traks. Viņš palū­kojās atpakaļ uz Nevu un teica: Ja nu vienīgi šī izrādās nemierīga naksniņa un mums jāliek tevi kopā ar kādiem dzērājiem… Viņi mēdz būt nejauki.

Nevs nodomāja: Viņš melo! Viņi tā rīkojas speciāli: viens tēlo draudzīgo, bet otrs ļauno policistu…

Tad policijas mašīna nogriezās ap stūri un atska­nēja skaļš būkš\ Kaut kas liels uzlidoja uz mašīnas motora pārsega un pēc tam novēlās zemē. Bremzēm kaucot, mašīna apstājās, un sarkanmatainais policists nolamājās.

-    Viņš izskrēja uz ceļa man priekšā! viņš sēca. Tu taču redzēji!

-    Es nezinu, ko es redzēju, teica lielākais poli­cists. Bet tu kādu esi notriecis.

Viņi izkāpa no mašīnas un paspīdināja apkārt luk­turīšus. Sarkanmatainais policists sacīja: Viņš bija ģērbies melnā! Būs grūti pamanīt…

-    Viņš ir te! sauca lielais policists. Abi vīrieši, turot rokās kabatas baterijas, pieskrēja pie zemē gulošā melnā stāva.

Nevs paraustīja automašīnas durvis. Tās nevarēja atvērt. Un starp priekšējo un aizmugurējo sēdekli bija metāla režģis. Pat ja zēns Izgaistu, viņš tik un tā būtu iesprostots policijas mašīnā.

Nevs noliecās uz priekšu tik tālu, cik varēja, un mēģināja saskatīt, kas notiek uz ceļa.

Sarkanmatainais policists bija noliecies pie no­triektā vīra un lūkojās uz to. Otrs policists stāvēja viņam blakus un spīdināja gaismu upurim sejā.

Nevs ielūkojās uz zemes gulošā vīrieša sejā un sāka dauzīt pa logu ar dūrēm izmisīgi un neatlaidīgi.

Lielākais vīrietis pienāca pie mašīnas.

-    Kas ir? viņš aizkaitināts jautāja.

-   Jūs notriecāt manu… manu tēvu! Nevs sauca.

-   Beidz muļķoties!

-   Viņš izskatās līdzīgs manam tēvam, zēns neat­laidās. Vai es varu palūkoties tuvāk?

Lielākais policists manāmi saguma. Ai… Saimon, puika saka, ka tas esot viņa tēvs.

-   Tu joko…

-   Manuprāt, viņš runā nopietni. Lielais policists atvēra durvis un ļāva Nevam izkļūt ārā.

Sailass gulēja uz muguras zemē, kur automašīna bija viņu notriekusi. Viņš bija nekustīgs kā mironis.

Nevam acīs sariesās asaras.

Viņš teica: Tēt? Un tad: Jūs viņu nogalinājāt! Zēns nodomāja, ka nemaz nemelo, Sailass patiešām nebija dzīvs.

-   Es izsaucu ātro palīdzību, sacīja Saimons vīrs ar sarkanajiem matiem un ūsām.

-    Tas bija nelaimes gadījums, teica otrs poli­cists.

Nevs notupās pie Sailasa un saņēma plaukstās viņa auksto roku. Ja policisti patiešām bija piezvanījuši ātrajai palīdzībai, bija pavisam maz laika. Nevs teica: Tad jau jūsu karjera policijā ir beigusies.

-    Tas bija nelaimes gadījums! Tu taču redzēji…

-   Viņš izlēca mums priekšā…

-   Es tikai redzēju, Nevs atteica, ka jūs piekritāt izdarīt pakalpojumu savai brāļameitai iebiedēt kādu zēnu no viņas klases, ar kuru Mo nesen sastrīdējās. Jūs mani arestējāt bez jebkāda pamatota iemesla, un, kad tētis metās man pakaļ un mēģināja jūs panākt, lai noskaidrotu, kas noticis, jūs viņu speciāli notriecāt.

-   Tas bija negadījums! atkārtoja Saimons.

-    Jūs ar Mo skolā strīdējāties? pavisam nedroši jautāja meitenes tēvocis Tams.

-    Mēs abi mācāmies astotajā b klasē Vecpilsētas skolā, Nevs teica. Un jūs nogalinājāt manu tēti.

Tālumā skanēja ātrās palīdzības sirēnas.

-   Saimon, sacīja lielākais policists, mums par to jāparunā.

Viņi aizgāja aiz mašīnas, atstājot Nevu ēnās kopā ar kritušo Sailasu. Nevs dzirdēja, ka abi policisti satraukti runā, viņš saklausīja vārdus: Tava sasodītā brāļameita! un: Ja tu būtu skatījies, kur brauc! un Saimons iebakstīja ar pirkstu partnerim krūtīs.

Nevs pačukstēja: Viņi neskatās. Tagad. Un zēns Izgaisa.

Tumsa sagriezās virpulī, un vīrietis, kas bija gulējis uz zemes, tagad stāvēja viņam blakus.

Sailass teica: Es aizvedīšu tevi mājās. Apliec rokas man ap kaklu.

Nevs darīja, kā vēlēts, turoties cieši pie sava aiz­bildņa, un viņi nakts tumsā traucās uz kapsētu.

-   Man ļoti žēl, Nevs teica.

-   Man arī, Sailass atzina.

-  Vai tev ļoti sāpēja, kad automašīna tevi notrieca? Nevs gribēja zināt.

-   Jā, Sailass atteica. Bet saki paldies savai drau­dzenei raganai. Viņa ieradās kapsētā, atrada mani un brīdināja, ka esi iekūlies nepatikšanās.

Viņi piezemējās kapsētā. Nevs palūkojās uz savām mājām, it kā pirmo reizi tās redzētu. Zēns teica: Tas, kas šonakt notika, bija ļoti muļķīgi, vai ne? Es gribēju teikt es uzvedos muļķīgi, tik ļoti riskējot.

-   Tu patiešām riskēji ar daudz ko, Nevien Ouven, pat vairāk, nekā spēj iedomāties. Jā.

-   Tev bija taisnība, Nevs teica. Es neatgriezīšos. Ne jau tajā skolā. Ne jau šādi.

Morīna Kvillinga bija piedzīvojusi smagāko nedēļu savā dzīvē. Niks Fārtings ar viņu vairs nerunāja, un tēvocis Tams bija sakliedzis uz viņu par to gadījumu ar sīko Ouvenu un pateicis, ka Mo nedrīkst nevienam par to stāstīt, un, ja viņa izpļāpāšoties, viņš negribētu būt meitenes vietā. Mo vecāki bija nikni, un meitene jutās tā, it kā visa pasaule būtu viņu nodevusi. Pat septītās klases skolēni no viņas vairs nebaidījās. Viss bija sagājis grīstē. Mo gribēja parunāt ar to Ouvenu puiku, kuru vainoja visās savās nedienās. Ja tas zeņ­ķis domāja, ka tikt arestētam ir slikti… un tad viņa izdomās atriebības shēmas, sarežģītas un ļaunas. Tikai šādas domas lika meitenei justies labāk, bet arī tas īsti nepalīdzēja.

Mo ļoti nepatika kāds skolā veicams pienākums dabaszinību kabineta tīrīšana, kuras laikā bija jāpār­liecinās, ka visas deglampas, mēģenes, trauki un filtri atrodas savās vietās. Šis darbs bija jāveic visiem asto­tās klases skolēniem pēc rotācijas principa, un Mo kārta iekrita tikai reizi divos mēnešos. Bet nebija nekāds brīnums, ka šajā sliktākajā nedēļā meitenes dzīvē viņai bija jāpārcieš arī kabineta kārtošana. It kā visi būtu pret viņu sazvērējušies…

Kabinetā vismaz bija Hokinsa kundze, dabaszi­nātņu skolotāja. Viņa kārtoja papīrus un novāca raks­tāmpiederumus no galda. Skolotājas klātbūtnē Mo jutās drošāk vismaz viņa nebija viena.

-   Tu labi strādā, Morīna, teica Hokinsa kundze.

Balta čūska, iestūķēta pudelē, akli blenza uz viņām.

Mo nomurmināja: Paldies.

-    Vai tad jums nebija jānāk diviem? jautāja Hokinsa kundze.

-    Man bija jāstrādā kopā ar Ouvenu, Mo sacīja, bet viņš pēdējā laikā nav skolā.

Skolotāja sarauca pieri. Kurš tas ir? viņa jau­tāja. Šķiet, ka manā sarakstā tāda nav.

-    Devs Ouvens. Iebrūni, pagari mati. Daudz ne­runā. Viņš prata nosaukt visus kaulus kontroldarbā par skeletu. Atceraties?

-   Ne pārāk, dabaszinātņu skolotāja atzina.

-   Nu, jums jāatceras! Neviens viņu neatceras, pat Kērbija kungs ne!

Hokinsa kundze iesvieda somā papīrus un sacīja: Es novērtēju, ka tu strādā viena, mīļā. Neaizmirsti noslaucīt visus darba galdus, pirms ej prom. Un skolotāja aizgāja, aizverot aiz sevis durvis.

Dabaszinātņu kabinets bija vecs. Te bija gari, tumši koka galdi ar gāzes lampām un iebūvētām izlietnēm un tumši koka plaukti, kuros bija formaldehīnā iekon­servētu eksemplāru paraugi. Šīs būtnes peldēja pude­lēs, kaut gan jau sen bija mirušas. Vienā istabas kaktā bija pat dzeltenīgs cilvēka skelets. Mo nezināja, vai tas ir īsts, bet skelets viņu biedēja.

Telpā atbalsojās katra skaņa. Meitene ieslēdza visas gaismas, pat lampu pie tāfeles, lai tikai šī vieta nešķistu tik baisa. Likās, ka klasē kļuvis ļoti auksts. Meitene ilgojās, kaut varētu ieslēgt sildītāju. Viņa pie­gāja pie lielajiem metāla radiatoriem un pataustīja tos. Tie bija karsti. Tomēr viņa drebēja.

Klase bija tukša un neomulīga, un Mo juta, ka vina tomēr nav viena… Meitenei likās, ka vinu kāds vēro.

Protams, mani vēro, viņa nodomāja. Simtiem beigtu radību tajās burkās blenž uz mani, un nemaz nerunā­sim par skeletu. Viņa palūkojās uz plauktiem.

Pēkšņi mirušās radības stikla traukos sakustējās. Čūska ar pienbaltajām acīm atritinājās savā burkā. Asakains jūras briesmonis bez sejas peldēja formaldehīdā. Un kaķēns, kas bija miris pirms vairākiem desmitiem gadu, atņirdza zobus un skrāpēja stikla sienu.

Mo aizvēra acis. Tas nenotiek patiesībā, viņa mēģi­nāja sev iestāstīt. Es to tikai iztēlojos. Man nav bail, viņa skaļi paziņoja.

-   Labi gan, sacīja kāds, kas stāvēja ēnās pie otrām durvīm. Būt nobiedētam nudien ir riebīgi.

Meitene atcirta: Neviens no skolotājiem tevi pat neatceras.

-   Bet tu atceries, sacīja zēns, kas bija visu viņas nelaimju cēlonis.

Meitene paķēra stikla mērglāzi un meta ar to vi­ņam, bet tā tikai sašķīda pret sienu.

-    Kā klājas Nikam? Nevs jautāja, it kā nekas nebūtu noticis.

-   Tu taču zini, Mo nošņāca. Viņš ar mani nemaz nerunā. Klasē sēž mierīgi, tad iet mājās un mācās. Varbūt pat sācis spēlēties ar rotaļu vilcieniņiem.

-   Labi, zēns teica.

-   Un tu, Mo turpināja, neesi bijis skolā veselu nedēļu. Tev būs ziepes, Dev Ouven! Vakar skolā bija policija. Viņi tevi meklē.

-   Paldies, ka atgādināji, Nevs teica. Kā klājas tavam tēvocim Tamam?

Mo klusēja.

-    Zināmā mērā tu esi uzvarējusi, Nevs novilka. Es aizeju no skolas. Citā ziņā tu esi zaudētāja. Vai tevi jebkad ir apsēduši spoki, Morīna Kvillinga? Vai esi baidījusies ielūkoties spogulī, nezinot, vai pretī lūkosies tavas acis? Vai esi sēdējusi tukšā istabā, apzi­noties, ka neesi tajā viena? Tas nav patīkami.

-    Tu man spokosies? Mo balss trīcēja.

Nevs neatbildēja, tikai lūkojās uz meiteni. Kaut kas klases stūrī nokrakšķēja viņas soma bija nokritusi uz grīdas un viss tās saturs izbiris ārā. Kad Mo atkal palūkojās uz zēnu, viņš bija pazudis. Vai, izsakoties precīzāk, Mo viņu nekur neredzēja.

Meitenes mājupceļš bija ļoti garš un ļoti tumšs.

Zēns un viņa aizbildnis stāvēja kalna galā un lūko­jās uz pilsētas gaismām.

-   Vai tev joprojām sāp? zēns jautāja.

-    Mazliet, aizbildnis atteica. Bet es ātri vese­ļojos. Drīz vien viss būs kā agrāk.

-    Vai tā sadursme ar mašīnu būtu varējusi tevi nogalināt?

Aizbildnis pašūpoja galvu. Protams, tādus kā es var nogalināt, viņš teica, bet nejau ar automašīnu. Es esmu vecs un ļoti sīksts.

Nevs sacīja: Man nebija taisnība, vai ne? Man vajadzēja uzvesties tā, lai neviens mani nepamana. Bet es iesaistījos tā zēna dzīvē, un tas beidzās ar policiju un visām pārējām nepatikšanām. Jo es biju savtīgs.

Sailass sarauca vienu uzaci. Tu nebiji savtīgs. Tu vēlies būt starp savējiem. Tas ir saprotams. Bet dzīvo pasaule ir nežēlīga, un mēs ne vienmēr varam tevi pasargāt. Es gribēju, lai tu esi pilnīgā drošībā, Sailass atzina. Bet cilvēkiem ir tikai viena pilnīgi droša vieta, un tu tur nenokļūsi vēl ilgi, līdz tavi piedzīvojumi nebūs galā. Pēc tam nekam no tā visa nebūs nozīmes.

Nevs pārvilka plaukstu pār Tomasa R. Stouta kap­akmeni (1817-1851, Visi, kas viņu pazina, sēro par viņa nāvi), jūtot, kā pirkstos sadrūp sūnas.

-   Viņš joprojām ir tur, sacīja Nevs. Vīrs, kurš nogalināja manu pirmo ģimeni. Man vēl daudz jāmā­cās par cilvēkiem. Vai tu vairs neļausi man iziet no kapsētas?

-   Atļaušu. To aizliegt bija kļūda, no kuras mēs abi esam mācījušies.

-    Un kā mēs to nokārtosim?

-   Mums jādara viss iespējamais, lai tu varētu izzi­nāt pasaules noslēpumus un izlasīt par tiem. Pilsētā ir bibliotēkas. Ir arī citi veidi, kā tikt pie grāmatām. Un ir citas vietas, kur pulcējas dzīvie, piemēram, teātris un kino.

-    Kas tas tāds? Kaut kas līdzīgs futbolam? Man patika skatīties, kā viņi skolā spēlē futbolu.

-   Futbols. Hm. To parasti spēlē pa dienu, mazliet par agru manai gaumei… sacīja Sailass. Bet Lupe­sku jaunkundze varētu tevi aizvest uz futbola maču, kad viņa nākamreiz būs kapsētā.

-   Man tas patiktu, Nevs sacīja.

Viņi sāka soļot lejup no kalna. Sailass sacīja: Pēdē­jās nedēļas laikā mēs abi esam atstājuši pasaulē pārāk daudz pēdu. Tevi joprojām meklē, tu taču zini…

To tu sacīji jau iepriekš, Nevs atteica. Kā tu zini? Kas viņi ir? Un ko viņi grib?

Sailass pašūpoja galvu, norādot, ka neko vairs nestāstīs, un pagaidām Nevam bija jāsamierinās ar šādu atbildi.

Četri vīri stāvēja pie nama numur 33 durvīm.

7. NODAĻA Ikviens vīrs Džeks

Pāris pēdējos mēnešus Sailass bija ļoti aizņemts. Viņš pameta kapsētu uz vairākām dienām un pat nedē­ļām. Ziemassvētku laikā Sailasu aizvietoja Lupesku jaunkundze, un Nevs katru dienu devās pusdienot uz viņas mazo dzīvoklīti Vecpilsētā. Viņa bija aizve­dusi zēnu uz futbola maču, kā jau Sailass bija solījis, bet, līdzko sieviete bija nopirkusi Nevam biļeti, viņa pačukstēja, ka dosies atpakaļ uz "veco pasauli", un pieteica, lai Nimeni uzvedas labi. Nimeni bija mīļvārdiņš, kādā Lupesku jaunkundze sauca Nevu.

Tagad gan Sailass, gan Lupesku jaunkundze bija prom, bet Ouvena kungs ar kundzi sēdēja pie Džozija Vortingtona kapa un runāja ar baronetu. Neviens no viņiem neizskatījās laimīgs.

Džozijs Vortingtons sacīja: Jūs gribat teikt, ka viņš nevienam nepateica, kurp dodas un kā lai mēs parūpējamies par bērnu?

Kad Ouveni pašūpoja galvas, Džozijs Vortingtons vaicāja: Un kur viņš ir?

Neviens no Ouveniem nemācēja atbildēt. Sailass nekad nav pazudis uz tik ilgu laiku, sacīja Ouvena kungs. Kad bērns pie mums nonāca, viņš apsolīja, ka te vienmēr būs kāds, kas par zēnu parūpēsies. Viņš apsolīja.

Ouvena kundze piebalsoja: Es baidos, ka ar mūsu Sailasu būs noticis kaut kas slikts. Izskatījās, ka sieviete ir tuvu asarām, bet tās pārvērtās dusmās, kad

vina iesaucās: Tā viņš netiks cauri! Vai vinu nevar

> > i

kaut kā sameklēt un atsaukt atpakaļ?

-   Nezinu gan, atteica Džozijs Vortingtons. Bet esmu pārliecināts, ka Sailass ir kapličā atstājis naudu, lai zēnu varētu pabarot.

-   Naudu! izsaucās Ouvena kundze. Kāda jēga no naudas?

-   Nevam būs vajadzīga nauda, ja viņš gribēs nopirkt ēdienu, iesāka Ouvena kungs, bet sieva viņu pār­trauca.

-    Jūs visi esat pār vienu kārti metami! viņa uzkliedza.

Ouvena kundze devās prom no Vortingtona kapa, lai sameklētu dēlu. Viņa atrada zēnu, kā jau bija domājusi, kalna galotnē. Viņš lūkojās uz pilsētu.

-   Došu peniju par tavām domām, Ouvena kundze

sacīja.

-    Tev nemaz nav penija, Nevs attrauca. Zēnam jau bija četrpadsmit, un viņš bija garāks par māti.

-   Man zārkā ir divi, Ouvena kundze teica. Iespē­jams, tagad tie ir nedaudz apsūbējuši, bet tik un tā joprojām pieder man.

-    Es domāju par pasauli, sacīja Nevs. Kā jūs tik droši zināt, ka cilvēks, kas nogalināja manu ģimeni, joprojām ir dzīvs un klīst pa mūsu pilsētu?

-    Sailass tā saka, atbildēja Ouvena kundze.

-    Bet viņš neatklāj neko vairāk.

-   Viņš tev vēl tikai labāko. Tu taču zini.

-    Paldies par to pašu, Nevs vienaldzīgi novilka. Kur tad viņš ir?

Ouvena kundze neatbildēja.

Tad Nevs teica: Tu taču redzēji to vīru, kas noga­lināja manu ģimeni? Todien, kad jūs mani adoptējāt.

Ouvena kundze pamāja.

-    Kāds viņš izskatījās?

-    Es galvenokārt skatījos uz tevi… Nu, padomā­sim… viņam bija ļoti tumši mati… un viņš iedvesa bailes. Viņam bija asi sejas vaibsti. Viņš vienlaikus izskatījās alkatīgs un naidīgs. Sailass viņu aizdzina.

-    Kāpēc Sailass to vīru vienkārši nenogalināja? Nevs nikni jautāja. Viņam vajadzēja to nelieti no­vākt!

Ouvena kundze uzlika auksto roku Nevam uz plaukstas. Sailass nav nekāds slepkava, Nev, māte teica.

-    Ja Sailass būtu to nelieti nogalinājis, es tagad būtu drošībā. Es varētu iet, kur vien vēlos.

-   Sailass par šo notikumu zina vairāk nekā tu, vai­rāk nekā mēs visi. Sailass zina visu par dzīvi un nāvi, Ouvena kundze sacīja. Tas nav tik vienkārši.

-   Kāds bija viņa vārds? Nevs gribēja zināt. Tā vīrieša, kas nogalināja manu ģimeni?

-   Viņš nepateica. Vismaz ne toreiz.

Nevs pielieca galvu un lūkojās uz māti. Viņa acis bija tik pelēkas kā negaisa mākoņi. Bet tu taču zini, vai ne?

Ouvena kundze tikai noteica: Tu tur neko nevari darīt, Nev.

-   Varu gan! Es varu mācīties. Iemācīties visu, kas man jāzina, visu, ko vien varu. Es iemācījos par gūlu vārtiem. Iemācījos Pastaigu Sapņos. Lupesku jaun­kundze man iemācīja atšķirt zvaigznājus. Sailass man iemācīja klusumu. Es protu Spokoties. Es protu Izgaist. Es pazīstu katru šīs kapsētas collu.

Ouvena kundze noglāstīja dēla plecu. Kādu dienu… viņa iesāka un saminstinājās. Kādu dienu viņa vairs nespēs zēnu noglāstīt. Kādu dienu viņš dosies prom. Kādu dienu. Tad viņa sacīja: Sailass teica, ka slepkavas vārds bijis Džeks.

Nevs neko neteica, tikai pamāja. Māt?

-   Jā, dēliņ?

-   Kad Sailass atgriezīsies?

Pusnakts griezīgais vējš pūta no ziemeļiem.

Ouvena kundze vairs nebija dusmīga. Viņa tikai baidījās par dēlu, tāpēc sacīja: Kaut es to zinātu, mīļais… Kaut nu es to zinātu.

Piecpadsmit gadus vecā Skārleta Embera Pērkinsa sēdēja veca autobusa otrajā stāvā, dusmodamās uz visu pasauli. Viņa ienīda vecākus par to, ka tie bija izšķīrušies. Viņa ienīda māti par to, ka viņa bija izlē­musi aizbraukt no Skotijas, un tēvu par to, ka viņam bija vienalga. Meitene dusmojās uz šo pilsētu, kas tik ļoti atšķīrās no Glāzgovas, kur viņa bija uzaugusi. Skārleta zināja, ka atkal un atkal pamanīs vecas, sen aizmirstas vietas un lietas, kas liks viņai justies nelāgi.

Šorīt meitene bija sastrīdējusies ar māti. Glāzgovā man bija draugi! viņa bija teikusi pa pusei kliedzot, pa pusei šņukstot. Es viņus nekad vairs neredzēšu! Un māte bija atbildējusi: Mēs vismaz esam pārcēlušās uz vietu, kur tu jau reiz esi dzīvojusi. Mēs te mitinājāmies, kad tu biji maza!

Es neatceros, atcirta Skārleta. Es taču te nevienu nepazīstu! Ko tu gribi? Lai es eju un atrodu cilvēkus, ar kuriem draudzējos piecu gadu vecumā? Vai to tu vēlies?

Māte atteica: Nu es tevi neaizkavēju.

Skārleta visu dienu skolā bija nikna un joprojām dusmojās. Viņa ienīda šo skolu un visu pasauli, un šobrīd visvairāk viņa ienīda pilsētas sabiedrisko trans­portu.

Skārletai bija paskaidrots, ka katru dienu pēc mācību beigām 97. autobuss ar galastaciju "Pilsētas centrs" aizvedīs viņu no skolas līdz Akāciju avēnijas galam, kur māte īrēja nelielu dzīvoklīti. Meitene jau pusstundu šajā vējainajā aprīļa dienā stāvēja autobusa pieturā, bet neviens 97. autobuss tā arī nebija parā­dījies, tāpēc, ieraudzījusi 121. autobusu ar uzrakstu "Pilsētas centrs", viņa iekāpa tajā. Bet krustojumā, kur 97. autobusam vajadzēja pagriezties pa labi, šis autobuss nogriezās pa kreisi, uz Vecpilsētu, tas brauca garām Vecpilsētas dārzam, garām baroneta Džozija Vortingtona statujai un tad devās augšup kalnā, kur abpus ceļam slējās augsti nami, un Skārleta smagi nopūtās, jūtoties ne vairs nikna, bet izmisusi.

Viņa nokāpa pirmajā stāvā, aizgāja līdz autobusa priekšgalam un pamanīja zīmi, kas aizliedz sarunāties ar šoferi, kamēr autobuss brauc. Meitene tomēr sacīja: Atvainojiet, kā lai es nokļūstu Akāciju avēnijā?

Vadītāja liela auguma sieviete, kuras āda bija vēl tumšāka nekā Skārletai, teica: Tev bija jābrauc ar 97. autobusu.

-    Bet šis taču arī brauc uz pilsētas centru!

-    Jā. Bet, kad nokļūsi šī maršruta galapunktā, tev būs jāiet liels gabals atpakaļ. Sieviete nopū­tās. Labāk kāp ārā, ej lejup no kalna, un tur pie pilsētas domes būs autobusa pietura. Iekāp 4. vai 58. autobusā, tie abi brauc uz Akāciju avēniju. Izkāp pie sporta centra, no turienes tavas mājas būs pavisam tuvu. Vai saprati?

-   4. vai 58. autobuss.

-    Es tevi izlaidīšu tepat. Tā bija pietura uz pie­prasījumu pašā kalna malā, netālu no lieliem dzelzs vārtiem, kas izskatījās drūmi un noraidoši. Skārleta apstājās pie atvērtajām durvīm, un autobusa vadītāja sacīja: Ej vien! Lec ārā! Meitene nokāpa uz melnās ietves, bet autobuss ierēcās un aiztraucās tālāk.

Otrpus mūrim vējš purināja kokus.

Skārleta sāka soļot lejup no kalna tieši tāpēc ir vajadzīgs mobilais telefons, meitene nikni nodomāja. Ja viņa nokavēja kaut par piecām minūtēm, māte ārdījās, bet tik un tā atteicās pirkt Skārletai telefonu. Nu labi. Būs jāpacieš vēl viena bļaustīšanās. Nebija jau ne pirmā, ne pēdējā reize.

Tagad meitene bija nonākusi pie atvērtajiem dzelzs vārtiem. Viņa palūkojās uz tiem…

Dīvaini, Skārleta nomurmināja.

Ir tāds izteiciens dēja vu, kas nozīmē, ka tu jūties tā, it kā jau būtu kaut kur bijis, it kā tu kādu īstu noti­kumu jau būtu nosapņojis vai pieredzējis. Ar Skārletu jau tā bija gadījies reiz, kad skolotāja klasei stāstīja par ekskursiju, viņa jau zināja, ka brauciens būs uz Invernesu. Citreiz meitenei šķita, ka viņa kaut kur ir redzējusi tieši tā zemē nomestu karoti. Taču šoreiz bija citādi. Tā nebija tikai sajūta, ka viņa te jau ir bijusi. Tas bija pa īstam.

Skārleta iegāja pa atvērtajiem kapsētas vārtiem.

Meitenei ienākot, gaisā uzspurdza melnbaltu un zaigojoši zaļu spalvu rotā tērpta žagata un apmetās īves koka zarā, vērojot ienācēju. Tepat aiz stūra ir baznīca, un tās priekšā ir soliņš, Skārleta domāja un, nogriezušies ap stūri, patiešām pamanīja baznīcu tā bija daudz mazāka nekā viņas atmiņās, maza, drau­dīgi tumša gotikas stila celtne no pelēkiem akmeņiem un ar asu torņa smaili. Baznīcas priekšā bija noplu­cis koka soliņš. Skārleta piegāja pie tā un apsēdās, šūpojot kājas kā maza meitenīte.

-   Klau! E, klau! viņai aiz muguras kāds uzsauca. Zinu, ka esmu nekaunīgs, bet varbūt tu man varētu palīdzēt… Ēm, man nudien noderētu vēl viens roku pāris, ja tas nav par daudz prasīts…

Skārleta palūkojās apkārt un ieraudzīja vīrieti dzeltenbrūnā lietusmētelī tupam pie kapakmens. Viņš turēja rokā lielu papīra lapu, kuru vējš uzstājīgi pūta prom. Meitene steidzās pie viņa.

-   Tikai paturi, lūdzu, vīrs sacīja. Vienu roku te, otru tur. Es zinu, ka tevi apgrūtinu. Esmu no sirds pateicīgs.

Vīrietim blakus zemē bija nolikta cepumu kārba, no kuras viņš izvilka kaut ko līdzīgu vaska krītiņam sveces lielumā un ievingrinātu roku sāka švīkāt ar savu instrumentu pāri papīram.

-    Te nu mēs esam, viņš jautri teica, un te nu tā ir… paskat, kāda ložņa! Re, te lejā… laikam tā ir efeja. Viktorijas laikmetā cilvēki mēdza attēlot efejas uz dažādām lietām zini, tas bija varens simbols… Paskat! Tagad vari laist vaļā.

Vīrietis piecēlās un izbrauca pirkstus caur sirma­jiem matiem. -Āāā. Vajadzēja gan piecelties. Kājas tra­ki notirpušas, viņš teica. Tā. Vai tagad vari izlasīt?

Kapakmens bija zaļu un dzeltenu ķērpju klāts, tas bija izbalējis un neatšifrējams, bet uz papīra bija palikuši rakstu nospiedumi. Madžella Godspīda, draudzes vecmeita, 1791-1870, Zudusi visiem, tikai ne atmiņām, Skārleta skaļi lasīja.

-     Tātad tagad laikam zudusi pavisam, vīrs novilka. Vīrieša mati pakausī bija plāni, viņš nedroši smaidīja un pamirkšķināja meitenei aiz mazo, apaļo briļļu stikliem, tā izskatoties pēc draudzīgas pūces.

Uz papīra nokrita liela lietus lāse, un viņš steig­šus to sarullēja un paķēra arī krītiņu kārbu. Nokrita vēl vairākas lāses, tāpēc Skārleta satvēra portfeli, ko vīrietis bija atstājis pie tuvākā kapakmens, un sekoja sirmajam kungam uz baznīcas lieveni, kur lietus neva­rēja viņus samērcēt.

-    Liels paldies, vīrs teica. Domāju, ka nelīs ilgi. Laika prognozes šai pēcpusdienai solīja pārsvarā saulainu laiku.

It kā atbildot viņa izteiktajam paredzējumam, atli­doja auksta vēja brāzma un lietus sāka kapāt zemi.

-   Es zinu, ko tu domā, kapakmeņu eksperts sacīja Skārletai.

-   Tiešām? meitene teica, jo patiesībā viņa domāja: Mamma mani nositīs.

-    Tu prāto, vai šī ir baznīca vai kapliča. Atbilde ir tāda, ka šeit patiešām bijusi maza baznīciņa un vecākā kapsētas daļa atradusies baznīcas pagalmā. Tas bija sen, iespējams, astotajā vai devītajā gad­simtā. Kopš tā laika baznīca vairākkārt tika pārbū­vēta un paplašināta. Bet pēc 1820. gada ugunsgrēka visi nosprieda, ka šī baznīca ir par mazu, lai to vēl izmantotu. Apkaimes cilvēki gāja uz Svētā Danstona baznīcu centrālajā ciema laukumā, tā bija kļuvusi par draudzes mājvietu, un, kad šī vieta bija jāatjauno, viņi to pārvērta par kapliču, saglabājot daudzus sākotnē­jos akcentus. Runā, ka logu vitrāžas esot oriģinālas.

-    Patiesībā, Skārleta iejaucās, es domāju, ka māte mani nositīs. Es iekāpu nepareizā autobusā un esmu tik ļoti aizkavējusies…

-   Ak Dievs, nabaga bērns, sacīja sirmais kungs.

-    Es dzīvoju tepat, pāris kvartālu tālāk. Ja tu pagai­dītu… To teicis, viņš iespieda portfeli un krītiņu kārbu, un saritināto papīra rulli meitenei rokās un, plecus uzrāvis un slēpjoties no lietus, metās uz vār­tiem.. Pēc pāris minūtēm meitene ieraudzīja mašīnas gaismas un sadzirdēja auto taures skaņas.

Skārleta pieskrēja pie vārtiem, kur viņa pamanīja mašīnu vecu Mini. Vīrietis, ar kuru viņa bija pļā­pājusi, sēdēja pie stūres. Viņš atvēra logu.

-    Nāc nu, viņš teica. Kurp man tevi aizvest?

Skārleta stāvēja uz ceļa, lietum līstot aiz apkakles.

-    Es nekāpju svešās automašīnās, viņa teica.

-    Prātīgi, kapakmeņu eksperts teica. Bet visu pamazām. Ēm, noliec tās mantas uz aizmugures sēdekļa, lai nesamirkst. Vīrs atvēra aizmugures dur­vis un meitene sakārtoja visu kapakmeņu kopēšanas aprīkojumu uz sēdekļa, cik labi vien prata. Tagad tā, vīrietis turpināja, tu vari piezvanīt savai mātei no mana telefona un nosaukt manas automašīnas numuru. Vari zvanīt no mašīnas, citādi galīgi izmirksi.

Skārleta vilcinājās. Lietus bija samērcējis viņas matus un apģērbu. Bija auksts.

Vīrietis pasniedza viņai savu mobilo telefonu. Skār­leta palūkojās uz to. Meitene saprata, ka patiesībā viņa vairāk baidās zvanīt mātei nekā kāpt vecā vīra automašīnā. Es varu piezvanīt arī policijai, vai ne? viņa teica.

-   Protams, vari. Tu vari iet mājās kājām. Tu vari piezvanīt mātei un palūgt, lai viņa atbrauc tev pakaļ.

Skārleta apsēdās pasažiera sēdeklī un aizvēra dur­vis, joprojām turot rokā telefonu.

-    Kur tu dzīvo? vīrietis jautāja.

-   Jums nudien nav tā jāpūlas… aizvediet mani tikai līdz autobusa pieturai…

-    Es aizvedīšu tevi mājās. Kāda ir tava adrese?

-   Akāciju avēnija 102a. Manas mājas ir netālu no lielā ceļa, aiz sporta centra…

-    Tu nu gan esi nomaldījusies, vai ne? Nu labi. Tūlīt aizvedīsim tevi mājās. Viņš atlaida rokas bremzi, apgrieza mašīnu un brauca lejup no kalna.

-   Vai tu jau sen te dzīvo? sirmais kungs jautāja.

-   Nē. Mēs pārcēlāmies neilgi pēc Ziemassvētkiem. Bet es te dzīvoju līdz piecu gadu vecumam.

-   Man jau likās, ka tev ir neparasts akcents…

-    Mēs desmit gadus dzīvojām Skotijā. Tur visi tā runāja, tur es iederējos, bet šeit izceļos kā baltais zvirbulis. Skārleta centās to pateikt kā joku, bet pēc joka tas nepavisam neizklausījās. Tas skanēja nevis jautri, bet rūgti.

Virs aizbrauca uz Akāciju avēniju, novietoja mašīnu mājas priekšā un tad uzstāja, ka pavadīs meiteni līdz dzīvoklim. Kad Skārletas māte atvēra durvis, viņš teica: Briesmīgi atvainojos, bet es atļāvos atvest jūsu meitu uz mājām. Jāatzīst, ka esat viņu labi mācījusi nekāpt svešās automašīnās. Bet ārā tik stipri lija, un viņa nepareizā autobusā bija aizbraukusi uz otru pil­sētas malu. Tik tiešām bija apmaldījusies. Ceru, ka jūsu sirds dāvās piedošanu. Piedodiet viņai. Un, ēm, man.

Skārleta gaidīja, ka māte sāks kliegt, bet bija pār­steigta un atvieglota, ka viņa tikai sacīja: mūsdie­nās esot jābūt piesardzīgiem. Skārletas māte jautāja, vai Ēm kungs esot skolotājs un vai viņš vēlētos tasi tējas.

Ēm kungs atteica, ka viņa īstais uzvārds ir Frosts, bet lai viņu saucot par Džeju, un Pērkinsa kundze savukārt pasmaidīja un atteica, lai saucot viņu par Nūnu, un uzlika vārīties tējkannu.

Pie tējas krūzes Skārleta pastāstīja mātei par piedzīvojumu ar nepareizo autobusu, par to, kā bija iemaldījusies kapsētā un satikusi Frosta kungu pie mazās baznīcinas.

Pērkinsa kundze ar blīkški nometa krūzīti.

Viņi sēdēja ap virtuves galdu, tāpēc krūzīte nekur tālu nenokrita, tā pat nesaplīsa, tikai tēja gan izlija. Pērkinsa kundze atvainojās un aizsteidzās pēc lupa­tas, lai tēju saslaucītu.

Tad viņa jautāja: Vecpilsētas kapsētā?

-   Es turpat netālu dzīvoju, Frosta kungs paskaid­roja. Kopēju kapakmeņu uzrakstus. Jūs taču zināt, ka tagad kapsēta ir dabas rezervāts?

Pērkinsa kundze atteica: Es zinu, un saknieba lūpas. Pēc brīža viņa ledusaukstā tonī piebilda: Liels paldies, ka atvedāt Skārletu mājās, Frosta kungs! Manuprāt, būtu labāk, ja jūs tagad ietu.

-    Cik negaidīti, Frosta kungs draudzīgi teica.

-   Es nudien negribēju aizskart jūsu jūtas. Ko es tādu pateicu? Kapakmeņu uzrakstu kopēšana ir daļa no vietējā vēstures projekta, nav jau tā, ka es tur izraktu kaulus vai kaut ko tamlīdzīgu…

Neilgu brīdi Skārletai likās, ka māte tūlīt sitīs Frosta kungam, kurš izskatījās noraizējies. Bet Pēr­kinsa kundze tikai papurināja galvu un teica: Atvai­nojiet, vecs ģimenes stāsts. Tā nav jūsu vaina, un, mēģinot visu vērst par labu, piebilda: Ziniet, Skārleta mēdza spēlēties tajā kapsētā, kad bija maza. Tas bija pirms desmit gadiem. Viņai pat bija iedomu draugs, kāds mazs zēns, vārdā Neviens.

Frosta kungs pasmaidīja. Mazs spociņš?

-   Nē, man tā nešķiet. Tas puika tur vienkārši dzī­voja. Skārleta pat norādīja, kurā kapā. Tad jau laikam viņš bija spoks. Vai atceries, mīļā?

Skārleta pašūpoja galvu. Laikam biju dīvains bērns, viņa sacīja.

-    Man gan tā nešķiet, ēm, sacīja Frosta kungs.

-    Tu esi uzaudzinājusi labu meiteni, Nūna. Paldies par tēju! Es allaž priecājos par jauniem draugiem.

Bet tagad gan man jāiet. Jāpagatavo vakariņas un pēc tam jādodas uz vietējās Vēsturnieku savienības tikšanos.

-   Jūs pats gatavojat vakariņas? jautāja Pērkinsa kundze.

-   Jā. Patiesībā jau tikai uzsildīšu saldētos produk­tus. Esmu mikroviļņu krāsns pavēlnieks. Gatavoju vienai personai. Dzīvoju viens. Tāds iesīkstējis vec­puisis. Parasti visi uzskata, ka esmu gejs, bet es tikai neesmu saticis īsto sievieti. Tobrīd sirmais vēstur­nieks izskatījās mazliet skumjš.

Pērkinsa kundze, kam patiesībā nemaz nepatika stāvēt pie plīts, paziņoja, ka nedēļas nogalēs viņa vienmēr pagatavojot pārāk daudz ēdiena. Kad Frosta kungs devās prom, Skārleta dzirdēja, ka viņš apsolās sestdienas vakarā atnākt uz vakariņām.

Kad Pērkinsa kundze atgriezās istabā, vienīgais, ko viņa meitai sacīja, bija: Ceru, ka esi izpildījusi mājasdarbus.

Skārleta domāja par tās pēcpusdienas notikumiem, vakarā guļot gultā un klausoties automašīnu dūkoņā aiz loga. Bērnībā viņa bija staigājusi pa to kapsētu. Tieši tāpēc viss šķita tik pazīstams.

Meitene mēģināja atcerēties un iztēloties, kā toreiz bija, un tad iemiga, bet sapņos joprojām staigāja pa kapsētu. Bija nakts, bet viņa redzēja visu skaidri kā dienā. Skārleta bija nonākusi kalna malā. Tur stāvēja viņas vecuma zēns un lūkojās uz pilsētu.

-    Zēn? Ko tu dari? Skārleta vaicāja.

Viņš palūkojās apkārt, it kā meiteni nemaz nebūtu pamanījis. Kas runā? viņš jautāja un tad iesaucās:

-   Ak, tagad es tevi redzu! Vai tu pieproti Pastaigu Sap­ņos? Man šķiet, ka es sapņoju, meitene teica.

-   Nejau to es domāju, zēns sacīja. Sveika, mani sauc Nevs.

-    Es esmu Skārleta, meitene attrauca.

Viņš vēlreiz palūkojās uz meiteni, it kā tikko būtu viņu ieraudzījis. Protams, tā esi tu! Man jau šķita, ka izskaties pazīstama. Tu šodien biji kapsētā kopā ar to vīru, kas kopēja kapakmeņu uzrakstus.

-    Tas bija Frosta kungs, meitene paskaidroja,

-    viņš ir patiešām jauks, atveda mani mājās. Tad viņa jautāja: Vai tu mūs redzēji?

-   Jā. Es zinu visu, kas notiek kapsētā.

-    Kāpēc tevi sauc par Nevu? meitene taujāja.

-    Tas ir saīsinājums no Neviens.

-   Nu, protams! Skārleta izsaucās. Re, par ko es sapņoju! Tu esi mans bērnības iedomu draugs, tikai tagad arī tu esi izaudzis.

Viņš pamāja.

Zēns bija garāks par viņu. Viņam mugurā bija kaut kas pelēks, Skārleta nebūtu varējusi pateikt, tieši kas. Viņa mati bija pārāk gari, un meitene nodomāja, ka viņš kādu laiku nav bijis pie friziera.

Zēns teica: Tu biji ļoti drosmīga. Mēs nokāpām lejā kalnā un satikām Purpura Vīru un Slīru.

Skārletai šķita, ka prātā paveras kādi vārti un pa tiem brāžas atmiņas kā tumšs spilgtu tēlu virpu­lis…

Es atceros! iesaucās Skārleta. Taču šie vārdi izskanēja guļamistabas mēmajā tumsā, un atbilde bija tikai attāla kravas mašīnas rūkoņa, kas aiztraucās naktī.

* * *

Neva pārtikas krājumi tika uzglabāti kapličā un dažos vēsākajos kapos, velvēs un mauzolejos. Sailass par to bija parūpējies. Viņš bija sagādājis pārtiku vis­maz diviem mēnešiem, tāpēc zēnam nebija nekādas vajadzības pamest kapsētu.

Nevam pietrūka tās dzīves, kas mutuļoja aiz kap­sētas vārtiem, bet viņš zināja, ka ārpasaule viņam nav droša. Vēl ne. Tomēr kapsēta bija viņa pasaule un viņa karaļvalsts, un viņš ar to lepojās un mīlēja tik stipri, cik vien stipri četrpadsmit gadus vecs zēns spēj kaut ko mīlēt.

Un tomēr…

Kapsētā neviens nemainījās. Bērni, ar kuriem Nevs bija kādreiz rotaļājies, tā arī palika mazi; Fortin­brass Bārtlebijs, kas reiz bija Neva labākais draugs, tagad bija četrus vai piecus gadus par viņu jaunāks, un viņiem ar katru tikšanās reizi bija arvien mazāk, par ko runāt. Takerijs Porrindžers, kurš bija vienā vecumā ar Nevu, viņam patika daudz labāk. Zēni mēdza vakaros pļāpāt, un Takerijs stāstīja Nevam par visām likstām, kādas bija atgadījušās ar viņa drau­giem. Parasti šie stāsti beidzās ar to, ka zēnus pakāra, lai gan viņi ne pie kā nebija vainīgi, bet dažreiz viņus nosūtīja uz amerikāņu kolonijām un pieteica neat­griezties, citādi viņus pakārs.

Liza Hempstoka, kas pēdējos sešus gadus Nevam bija laba draudzene, bija kļuvusi pavisam savāda viņa bieži vien nebija atrodama, kad Nevs devās apcie­mot nātrēm aizaugušo lauku, un tajās retajās reizēs, kad ragana ar zēnu sastapās, viņa bija viegli aizkai­tināma, kašķīga un pat rupja.

Nevs par to pastāstīja Ouvena kungam, un pēc īsa pārdomu brīža tēvs teica: Liza uzvedas kā jau sieviete. Viņai tu patiki kā bērns, bet tagad esi kļu­vis par jaunu vīrieti. Es atceros, ka bērnībā katru dienu rotaļājos ar kādu meitenīti pie pīļu dīķa, bet, kad viņai apritēja piecpadsmit, viņa man iesvieda ar ābolu, un mēs nepārmijām ne vārda, līdz es kļuvu septiņpadsmit gadus vecs.

Ouvena kundze nošņaukājās. Tas bija bumbieris, viņa teica. Un es ar tevi sāku runāt ātrāk, jo mēs dejojām tava brālēna Neda kāzās, un tās notika divas dienas pēc tavas sešpadsmitās dzimšanas dienas.

Ouvena kungs noteica: Protams, tev taisnība, mīļā, taču piemiedza Nevam ar aci, liekot saprast, ka nepiekrīt sievai, un mēmi nočukstēja "septiņpa­dsmit", lai pierādītu, ka tā patiešām bija.

Nevs nebija atradis nevienu draugu dzīvo pasaulē, jo, cik zēns atcerējās no savām īsajām skolas gaitām, pazīšanās ar dzīvajiem solīja tikai nepatikšanas. Tomēr viņš bija paturējis prātā Skārletu, ilgojies pēc viņas, kad meitene pārcēlās, un tad samierinājies, ka nekad vairs viņu nesatiks. Bet tagad Skārleta bija atnākusi uz kapsētu, taču viņš nebija meiteni pazinis.

Nevs klaiņoja pa efeju un koku biežņu, kas padarīja kapsētas ziemeļrietumu pusi ļoti bīstamu. Zīmes brī­dināja apmeklētājus turēties no šīs vietas pa gabalu, bet tās nemaz nebija vajadzīgas. Te bija ļoti neomu­līgi un drūmi. Sī vieta sākās tūlīt aiz Ēģiptiešu gat­ves un Ēģiptiešu sienas, aiz kuras atdusējās mirušie. Gandrīz simts gadus kapsētas ziemeļrietumos bija valdījusi daba, kapakmeņi te bija sagāzušies, apbedī­jumi aizauguši un pazuduši zem efeju un pērno lapu mudžekļa. Taciņas vairs nebija saskatāmas.

Zēns soļoja pavisam uzmanīgi. Viņš šo vietu labi pazina un zināja, ka te var būt ļoti bīstami.

Deviņu gadu vecumā Nevs bija pētījis šo kapsē­tas stūri, kad zeme zem viņa kājām iegruva un viņš iegāzās divdesmit pēdu dziļā bedrē. Kaps bija izrakts tik dziļš, lai te varētu ievietot vairākus zārkus, bet pie tā nebija pieminekļa, un kapa bedrē atradās tikai viens zārks, kurā mitinājās visnotaļ interesants dak­teris, vārdā Karstērs. Viņš, šķita, priecājās par Neva negaidīto ierašanos un uzstāja, ka vēlas pārbaudīt viņa plaukstas locītavu (Nevs to bija izmežģījis, kri­tienā mēģinot pieķerties pie saknes), un tikai pēc šīs apskates viņu varēja pierunāt aiziet sameklēt palīgus, lai dabūtu zēnu laukā.

Nevs tagad lauzās caur aizaugušo ziemeļrietumu kapsētas daļu, kas slēpās kritušo lapu kaudzēs un efeju tīklos, kur savas alas iekārtoja lapsas un uz garāmgājējiem akli noraudzījās krituši marmora eņ­ģeļi. Viņam bija jāparunā ar dzejnieku.

Dzejnieka vārds bija Nehemijs Trots, un viņa zaļu­mos slīgstošais kapakmens vēstīja:

šeit atdusas NEHEMIJS TROTS DZEJNIEKS 1741-1774

PIRMS NĀVES GULBIS DZIED SKAISTĀKO DZIESMU

Nevs uzsauca: Trota kungs? Vai drīkstu lūgt jums padomu?

Nehemijs Trots plati pasmaidīja. Protams, manu zēn! Pat karaļi allaž ir uzklausījuši dzejniekus! Kādu ziedi… nē, kādu balzamu lai es leju uz tavām brū­cēm?

Patiesībā man nekas nesāp. Es tikai… Ir viena meitene, kuru es reiz pazinu, un tagad nesaprotu, vai man vajadzētu viņu uzmeklēt vai labāk ne…

Nehemijs Trots izslējās pilnā augumā, tik un tā būdams mazāks par Nevu, un, piespiedis rokas pie sirds, izsaucās: Ak! Ej pie viņas un iekaro viņu! Sauc viņu par savu Terpsihoru, par savu Eho un

Klitaimnestru! Tev jāsaraksta viņai dzejoļi, varenas slavas dziesmas to es tev palīdzēšu paveikt -, un tikai tā tu iekarosi viņas sirdi!

-   Man nemaz nevajag iekarot viņas sirdi. Viņa nav mana mūža mīlestība, Nevs sacīja. Man tikai patīk ar viņu parunāt.

-    No visiem cilvēka orgāniem, sacīja dzejnieks, mēle ir pats izcilākais. Jo tā izjūt gan saldo vīnu, gan rūgto indi, mēs ar to izsakām gan maigus, gan bargus vārdus. Ej pie viņas! Parunā ar viņu!

-    Man laikam nevajadzētu.

-    Vajadzētu gan, jaunskungs! Tev tas jādara! Kad viss būs laimīgi beidzies, es par jums sacerēšu dze­joli.

-   Bet, ja es Kļūšu Redzams vienam cilvēkam, tad arī citiem būs vieglāk mani saskatīt.

Nehemijs Trots sacīja: Ak, ieklausies manos vār­dos, jauno Leander, jauno varoni, jauno Aleksandr! Ja tu neuzdrošināsies, tad, kad tavas dienas būs galā, tā arī neko nebūsi sasniedzis.

Prātīgi teikts, Nevs nodomāja, būdams apmierināts, ka bija iedomājies lūgt padomu dzejniekam. Patiešām, viņš domāja, ja es nevaru uzticēties dzejnieka pado­mam, kam tad lai uzticos ? Tas viņam atgādināja vēl kaut ko…

-   Trota kungs, Nevs teica, pastāstiet par atrie­bību.

-    Tas ir mielasts, ko vislabāk baudīt aukstu, noskandēja Nehemijs Trots. Nekad neatriebies dusmu karstumā! Nogaidi līdz pienācīgam brīdim. Rakumu ielā dzīvoja kāds reportieris O'Līrijs pie­bildīšu, ka pēc tautības viņš bija īrs, kuram pie­tika nekaunības uzrakstīt par manu pirmo, nelielo dzejoļu krājumu Goda džentlmeņiem veltīts skaistu rindu pušķis, ka tie esot mazvērtīgi skaitāmpantiņi un ka papīru, uz kura tie nodrukāti, labāk būtu bijis izmantot… Nē, es nevaru to stāstīt. Labāk pieņemsim, ka tas bija ļoti neglīts teiciens.

-   Bet jūs taču viņam atriebāties? Nevs ziņkārīgi prašņāja.

-    Viņam un visai vina varzai! Jā, mana atriebes stunda pienāca, Ouvena jaunskungs, un tā bija barga. Es uzrakstīju vēstuli, kuru pienagloju pie visu Lon­donas izdevniecību ēkām, kurās strādāja šādi skri­benti. Es paskaidroju, ka, ņemot vērā šādu nekau­nību pret daiļajām mākslām, turpmāk rakstīšu nevis viņiem, bet pats sev un nākamībai un savas dzīves laikā nepublicēšu vairs nevienu dzejoli. Testamentā atstāju skaidru norādi, ka visi dzejoļi jāapglabā kopā ar mani un tie nekādā gadījumā nedrīkst tik publicēti. Es zināju, ka nākamās paaudzes sapratīs, cik esmu ģeniāls un cik daudzi izcili dzejoļi ir gājuši zudībā, un tad mans zārks tiks izrakts un dzejoļi izņemti no manām sastingušajām rokām, lai tiktu publicēti visiem par prieku un baudījumu. Ir tik smagi būt priekšā savam laikam…

-    Tātad toreiz, kad jūs nomirāt, viņi izraka jūsu zārku un nopublicēja dzejoļus?

-    Nē, vēl ne. Bet laika ir gana. īstajai paaudzei vēl jānāk.

-    Tātad… Tā bija jūsu atriebība?

-    Jā. Varena un nudien viltīga.

-    Njā, Nevs novilka.

-    Vislabāk. Pasniegt. Aukstu, Nehemijs Trots lepni noskaldīja.

Nevs devās prom no ziemeļrietumu kapsētas stūra, pa Ēģiptiešu gatvi atgriezās uz ierastajiem celiņiem un, iestājoties krēslai, gāja uz veco kapliču ne jau cerot, ka Sailass varētu būt atgriezies no ceļojumiem, bet tāpēc, ka visu savu mūžu bija pieradis līdz ar krēslu doties turp. Viņam šāds dienas ritms patika. Turklāt zēns bija izsalcis.

Nevs ieslīdēja pa kapličas durvīm un nokāpa lejā. Pastūmis malā kasti ar mitriem, veciem draudzes papīriem, viņš paņēma apelsīnu sulas paku, ābolu, sausiņus un siera gabalu un to visu notiesāja, prāto­jot, kā labāk sameklēt Skārletu. Viņš dosies Pastaigā Sapnī, ja reiz viņa tā bija ieradusies pati…

Nevs izgāja ārā, lai pasēdētu uz pelēkā koka soliņa, kad pamanīja kaut ko neparastu un saminstinājās. Tur jau kāds bija, sēdēja pie kapličas un lasīja žurnālu.

Nevs Izgaisa, kļūdams par daļu no kapsētas, ne nozīmīgāks par ēnu vai krūmu.

Tomēr viņa palūkojās augšup. Meitene skatījās tieši uz zēnu un jautāja: Nev? Vai tas esi tu?

Zēns kādu brīdi klusēja un tad vaicāja: Kāpēc tu vari mani redzēt?

-   Gandrīz jau palaidu tevi garām. Sākumā domāju, ka tur ir tikai ēna. Bet tu izskaties tieši tāpat kā manā sapnī. Un tad tu it kā ieslīdēji manā redzeslaukā.

Nevs piegāja pie soliņa un sacīja: Vai tu patiešām vari kaut ko salasīt? Nav par tumšu?

Skārleta aizvēra žurnālu un sacīja: Tas ir dīvaini. Varbūt šķiet, ka ir pārāk tumšs, bet es varu visu sala­sīt.

-Vai tu… zēns iesāka, īsti nezinot, ko vēlas pavai­cāt. Vai tu šeit esi viena?

Meitene pamāja. Pēc skolas palīdzēju Frosta kun­gam ar dažiem kapakmeņiem. Tad es viņam pateicu, ka gribu te pasēdēt un padomāt. Apsolīju, ka pēc tam iedzeršu pie viņa tasi tējas. Viņš mani aizvedīs mājās. Frosta kungs man pat nejautāja, kāpēc. Tikai sacīja, ka arī viņam patīkot sēdēt kapsētā, ka, viņaprāt, tā esot pati mierīgākā vieta uz zemes virsas. Pēc tam Skārleta jautāja: Vai es varu tevi apskaut?

-   Vai tu to gribi? Nevs jautāja. -Jā.

-   Nu tad, zēns kādu brīdi padomāja, man nav iebildumu.

-   Vai tad manas rokas neizslīdēs tev cauri vai kaut kā tamlīdzīgi? Tu patiešām tur esi?

-   Nu, es neesmu caurspīdīgs, zēns teica, un Skār­leta apķērās viņam ap kaklu un tik cieši apskāva, ka Nevs tik tikko varēja paelpot. Sāp, viņš protes­tēja.

Meitene palaida viņu vaļā. Piedod.

-   Nē, tas bija jauki. Tikai… Tu saspiedi mani cie­šāk, nekā es biju domājis.

-   Es tikai gribēju pārliecināties, ka tu esi īsts. Visus šos gadus biju domājusi, ka tu eksistē tikai manā prātā. Tad es kaut kā par tevi aizmirsu. Tomēr nebiju tevi izdomājusi, un tu esi atpakaļ, tu esi gan manās atmiņās, gan šajā pasaulē.

Nevs pasmaidīja un sacīja: Tev tolaik bija tāds spilgti oranžs mētelis, un ikreiz, kad redzēju tādu krāsu, vienmēr domāju par tevi. Tagad jau laikam tev tā mēteļa vairs nav…

-   Nē, meitene attrauca. Jau sen nav. Tas man būtu par mazu.

-    Nūjā, Nevs novilka, protams.

-    Man tagad jāiet mājās, Skārleta sacīja. Bet šķiet, ka nedēļas nogalē es varētu atnākt. Redzot Neva sejas izteiksmi, viņa piebilda: Šodien ir treš­diena.

-    Es priecātos.

Meitene pagriezās, lai ietu prom, un tad sacīja: Kā es tevi nākamreiz atradīšu?

-   Es atradīšu tevi, Nevs pārliecinoši teica. Neuz­traucies. Paliec vienatnē, un es tevi atradīšu.

Meitene pamāja un prom bija.

Nevs devās atpakaļ kapsētā un uzkāpa kalnā līdz Frobišera mauzolejam. Viņš negāja iekšā. Zēns uzkāpa pa mauzoleja sienu, par kāju atbalstu izmantojot res­nos efeju stumbrus, un uzlīda uz akmens jumta, kur apsēdās un lūkojās uz pasauli aiz kapsētas robežām, un atcerējās, cik cieši Skārleta bija viņu apskāvusi un cik droši viņš tobrīd bija juties. Nevs prātoja, cik patī­kami būtu bez bailēm staigāt ārpus kapsētas, tomēr viņš bija laimīgs, ka var būt savas mazās pasaules pavēlnieks.

Skārleta teica, ka nevēlas ne tēju, ne šokolādes cepumus. Frosta kungs bija noraizējies.

-    Nudien, viņš novilka, tu izskaties tā, it kā būtu redzējusi spoku. Nu, kapsēta jau arī ir labākā vieta, kur spoku sastapt, ja vien tāds ir tavs nodoms, ēm… Reiz man bija tante, kura apgalvoja, ka viņas papagailim spokojas. Tas bija Dienvidamerikas makao, tas papagailis. Tante pati bija arhitekte. Tā arī neko tuvāk neuzzināju.

-   Ar mani viss kārtībā, Skārleta teica. Tikai šī bija gara diena.

-    Tādā gadījumā es aizvedīšu tevi mājās. Vai tev ir kāda nojausma, kas te rakstīts? Jau pusstundu mēģinu atšifrēt. Frosta kungs norādīja uz papīru, uz kura bija kapakmens nospiedumi. Papīrs bija novie­tots uz galda, un visos četros lapas stūros bija nolik­tas ievārījuma burkas. Vai te varētu būt rakstīts Gledstons? Varbūt kāds premjerministra radinieks. Es nevaru izlasīt neko citu.

-   Diemžēl es arī ne, Skārleta teica. Bet sestdien paskatīšos vēlreiz.

-   Vai māte tev atļaus?

-    Viņa teica, ka no rīta pati mani atvedīs šurp. Pēc tam viņai jābrauc iepirkties. Māte grib pusdienās pagatavot vistas cepeti.

-   Vai varētu gadīties, ka viņa pagatavos arī ceptus kartupeļus? Frosta kungs cerīgi vaicāja.

-    Manuprāt, jā.

Frosta kungs izskatījās sajūsmināts. Viņš sacīja:

-   Es negribētu sagādāt liekas rūpes.

-    Viņai patīk gatavot, Skārleta godīgi atbildēja.

-   Paldies, ka piekritāt aizvest mani mājās.

-    Vienmēr laipni, Frosta kungs atteica. Viņi nokāpa pa Frosta kunga mājas augstajām, šaurajām kāpnēm līdz nelielajam priekšnamam.

Krakovā, Vāveles kalnā atrodas Pūķa alas, kas šādi nosauktas par godu sensenos laikos dzīvojušam pūķim. Sīs alas zina visi tūristi, tajās viņiem ir atļauts ieiet. Bet zem šīm alām ir vēl citas, par kurām tūris­tiem nav ne jausmas un kurās viņi nav aicināti ienākt. Šīs alas plešas dziļi pazemē, un tās ir neapdzīvotas.

Sailass devās lejup pirmais, viņam sekoja Lupesku jaunkundze pelēkā suņa veidolā, uzmanīgi liekot lie­lās ķepas Sailasa pēdās. Aiz viņiem nāca Kandars, Asīrijas mūmija ar vareniem ērgļa spārniem un rubīnsarkanām acīm. Viņš rokās turēja sivēnu.

Sākumā viņi bija četri, bet tad pazaudēja Hāronu vienā no augšējām alām, kur šis ifrīts, būdams tik­pat pašpārliecināts kā visi viņa rases pārstāvji, bija nogriezies vietā, kuru norobežoja trīs nospodrināti bronzas spoguļi, un pēc mirkļa viņu aprija bronzas krāsas gaismas. Pēc tam ifrīts bija redzams vairs tikai spoguļos, bet ne reālajā pasaulē. Viņa ugunīgās acis bija plaši ieplestas un lūpas kustējās, it kā saucot, lai pārējie glābjas un tālāk iet ļoti piesardzīgi, un tad viņš izzuda.

Sailass, kuru spoguļi nekādi neietekmēja, bija apklājis vienu no tiem ar savu mēteli, lai vēl kāds neiekristu šajās lamatās.

-    Tagad mēs esam palikuši trīs, Sailass sacīja.

-   Un sivēns, Kandars piebilda.

-  Kāpēc? Lupesku jaunkundze jautāja ar vilka mēli caur vilka zobiem. Kāpēc mums vajadzīgs sivēns?

-    Tas nes veiksmi, Kandars paskaidroja.

Lupesku jaunkundze nepārliecinoši norūcās.

-   Vai Hāronam bija sivēns? Kandars jautāja, it kā tas visu izskaidrotu.

-   Kuš, Sailass teica. Viņi nāk. Pēc skaņas sprie­žot, viņu ir daudz.

-    Lai tikai nāk, Kandars attrauca.

Lupesku jaunkundzei uz skausta sacēlās spalva. Viņa neko neteica, bet bija gatava cīņai, un tikai ar milzu piepūli viņai izdevās sevi apvaldīt, lai nepaceltu galvu un neiegaudotos.

-    Te ir skaisti, Skārleta sacīja.

-   Jā, Nevs piekrita.

-   Tātad tavu ģimeni nogalināja? meitene jautāja. Vai kāds zina, kurš to izdarīja?

-   Nē. Vismaz es nezinu. Mans aizbildnis tikai saka, ka tas vīrs, kurš to izdarīja, joprojām ir dzīvs, un apsolīja kādu dienu izstāstīt visu, ko zina.

-   Kādu dienu?

-    Kad es būšu gatavs.

-    No kā viņš baidās? Ka tu paķersi šauteni un metīsies atriebties cilvēkam, kas nogalināja tavu ģimeni?

Nevs nopietni palūkojās uz meiteni. Protams, viņš teica. Nu, nejau ar šauteni, bet… jā. Kaut kā tā.

-    Tu joko!

Nevs neatbildēja, tikai cieši saknieba lūpas un pašūpoja galvu. Tad viņš teica: Es nejokoju.

Bija skaists, saulains sestdienas rīts. Viņi bija pagājuši garām Ēģiptiešu gatvei, kur saule vairs tik spoži nespīdēja, un stāvēja zem augstām priedēm un araukārijām.

-   Vai tavs aizbildnis arī ir miris?

-    Par viņu es nedrīkstu runāt, zēns atteica.

Skārleta izskatījās sāpināta. Pat ar mani ne?

-    Pat ar tevi ne.

-    Nu tad lai tā būtu.

Nevs teica: Klau, man nudien žēl, es negribēju… Un tieši tobrīd Skārleta sacīja: Es apsolīju Frosta kungam, ka nebūšu ilgi. Man jāiet atpakaļ.

-   Skaidrs, sacīja Nevs, baiļodamies, ka ir meiteni apvainojis, bet nezinādams, ko pateikt, lai vērstu visu par labu.

Viņš noskatījās, kā Skārleta soļo pa taciņu uz kapličas pusi. Pazīstama meitenes balss ar izsmieklu sacīja: Paskatieties tik uz viņu! Mis Pilnība! Bet pašu runātāju nekur neredzēja.

Nevs, jūtoties savādi, devās atpakaļ pa Ēģiptiešu gatvi. Lilibetas un Violetas jaunkundzes bija atļāvušas viņam noglabāt kasti ar vecām grāmatām viņu kapā, un zēns izlēma sameklēt kaut ko lasāmu.

Skārleta palīdzēja Frosta kungam ar kapakmeņu gravējumu kopēšanu līdz pusdienlaikam, un tad viņi devās otrajās brokastīs. Pateicībā par darbu Frosta kungs piedāvāja meitenei nopirkt zivis un kartupeļus, un viņi devās lejup pa kalnu uz tuvējo ātrās apkal­pošanas veikalu. Tad abi nāca atpakaļ uz kapsētu, ēzdami karstus kartupeļus un ceptu zivi, kas mirdzēja no etiķa un sāls. Sis gardais ēdiens bija glīti iesaiņots papīra maisiņos.

Skārleta pēkšņi ievaicājās: Ja jūs gribētu kaut ko uzzināt par slepkavību, kur jūs meklētu? Internetā es jau skatījos…

-   Ēm… Atkarīgs no daudz kā… par kādu slepkavību mēs runājam?

-    Manuprāt, tā notikusi šajā pilsētā pirms trīs­padsmit vai četrpadsmit gadiem. Te tika nogalināta kāda ģimene.

-   Sasodīts, Frosta kungs novilka. Tas patiešām ir noticis?

-   Jā. Vai ar jums viss kārtībā?

-   Ne gluži… Tas ir dīvaini, kad kaut kas tāds notiek tavā dzimtajā pilsētā. Par to pat domāt negribas. Ka te varēja notikt kaut kas tāds. Turklāt man ne prātā nenāca, ka tava vecuma meiteni tas varētu intere­sēt.

-    Tā informācija nav vajadzīga man, Skārleta atzina, bet gan manam draugam.

Frosta kungs apēda pēdējo ceptās mencas gabaliņu.

-    Manuprāt, tev vajadzētu ielūkoties bibliotēkā. Ja informācijas nav internetā, tai jābūt vecajās avīzēs. Kāpēc tevi tas pēkšņi interesē?

-   Ai, Skārleta sacīja. Viņa negribēja Frosta kun­gam melot. Kāds man pazīstams zēns par to inte­resējas.

-    Tad meklējiet bibliotēkā, Frosta kungs teica.

-    Slepkavība, brrr… Mani pārņem drebuļi.

-   Mani arī, Skārleta atzina, tikai mazlietiņ. Tad viņa cerīgi turpināja: Vai jūs būtu tik laipns un šopēcpusdien aizvestu mani līdz bibliotēkai?

Frosta kungs nokoda lielu cepta kartupeļa gabalu un vīlies palūkojās uz atlikušo pusi. Tie gan ātri atdziest, vai ne? Vienā mirklī tu ar tiem apdedzini mēli, bet pēc brīža jau prāto, kā gan ēdiens var būt tik auksts.

-    Piedodiet, Skārleta sacīja, man nevajadzēja prasīt, lai jūs mani kaut kur aizvedat…

-   Gluži pretēji, Frosta kungs teica, es tikai prā­toju, kā labāk visu nokārtot un vai tavai mātei garšo šokolāde. Vīna pudeli vai šokolādi? Nevaru izlemt. Varbūt abus?

-   No bibliotēkas es pati varētu aiziet mājup, mei­tene teica. Un viņai garšo šokolāde tāpat kā man.

-   Tādā gadījumā šokolādi, Frosta kungs atvieg­lots noteica. Viņi bija nonākuši līdz māju rindai kalna galā, tepat stāvēja arī zaļais Mini. Kāp iekšā! Es tevi aizvedīšu līdz bibliotēkai.

Bibliotēka bija kvadrātveida ēka, celta no ķieģe­ļiem un akmens pagājušā gadsimta sākumā. Skārleta palūkojās apkārt un devās pie bibliotekāres galdiņa.

-   Jā, lūdzu? sieviete jautāja.

-   Es vēlētos apskatīt vecās avīzes, Skārleta teica.

-    Skolas projekts? viņa painteresējās.

-   Pētu vietējo vēsturi, Skārleta sacīja, lepodamās, ka tas nemaz nebija melots.

-    Vietējā avīze mums ir mikrofilmā, sacīja bib­liotekāre. Viņa bija liela auguma sieviete ar sudraba riņķiem ausīs. Skārleta juta, ka sirds krūtīs strauji sitas. Meitene bija pārliecināta, ka izskatās vainīga vai aizdomīga, bet sieviete ieveda viņu istabā ar tādiem kā datoriem un parādīja, kā tos izmantot, lai avīzes varētu lasīt, skatoties ekrānā. Kādu dienu tas viss būs digitalizēts, cerīgi novilka bibliotekāre. Kādus datumus tu meklē?

-   Man vajadzīgas trīspadsmit vai četrpadsmit gadus vecas avīzes, Skārleta teica. Vairāk neko es nezinu. Man jāpameklē.

Sieviete iedeva Skārletai mazu kastīti ar mikrofilmu, kurā bija vietējās avīzes. Izpriecājies, bib­liotekāre noteica.

Skārleta pieņēma, ka par ģimenes slepkavību būs rakstīts pirmajā lapā, bet, kad viņa beidzot kaut ko atrada, izrādījās, ka ziņa veiksmīgi paslēpta piektajā lappusē. Tas bija noticis oktobrī pirms trīspadsmit gadiem. Rakstā nebija nekādu emociju vai detaļu, tikai notikušā izklāsts. Arhitekts Ronalds Dorians, 36 gadi, viņa sieva, izdevēja Karlota, 34 gadi, un viņu meita Mistija, 7 gadi, atrasti miruši Danstena ielā 33. Iespē­jams, slepkavība. Policija ziņo, ka šajā izmeklēšanas posmā nevar sniegt nekādus komentārus, bet viņi ir atraduši zināmus pavedienus, kas tiek pārbaudīti.

Nebija minēts nedz tas, kā ģimene gājusi bojā, nedz pieminēts pazudušais zēns. Nākamajos laikrak­sta numuros par slepkavību vairs nekādu ziņu nebija un Skārleta neatrada nevienu policijas komentāru.

Tomēr kaut ko viņa bija uzzinājusi Danstena iela 33. Meitene pazina šo māju. Viņa bija tur bijusi.

Skārleta atdeva mikrofilmas kastīti bibliotekā­rei, pateica paldies un saulainajā aprīļa pēcpusdienā devās mājup. Viņas māte virtuvē gatavoja vakariņas tiesa, ne visai veiksmīgi, ņemot vērā piedegušā cepeša smaržu, kas pildīja visu dzīvokli. Skārleta paslēpās guļamistabā un plaši atvēra logu, lai izvēdinātu deguma smaku, tad apsēdās gultā un paņēma rokā telefonu.

-    Labdien, Frosta kungs!

-     Skārlet! Vai ielūgums vakariņās joprojām ir spēkā? Kā veicas tavai mātei?

-   Viss tiek kontrolēts, Skārleta atteica, jo parasti tā sacīja māte, kad viņai uzdeva šādu jautājumu. Frosta kungs… cik ilgi jūs dzīvojat tajā mājā pie kapsētas?

-    Cik ilgi? Nu, tagad jau četrus mēnešus.

-    Kā jūs to atradāt?

-     Nekustamo īpašumu aģentūras sludinājumā. Māja bija tukša, un es to varēju atļauties. Nu, vairāk vai mazāk… Es gribēju apmesties kaut kur netālu no kapsētas, un šī vieta bija ideāla.

-   Frosta kungs, Skārleta prātoja, kā lai to labāk pasaka, bet tad vienkārši spēra laukā: Pirms trīs­padsmit gadiem šajā mājā tika nogalināti trīs cilvēki. Dorianu ģimene.

Klausules otrā galā bija klusums.

-    Frosta kungs? Vai jūs mani dzirdat?

-    Ēm… Jā, es tevi dzirdu, Skārlet. Piedod. Kaut ko tādu tu nedzirdi katru dienu. Māja ir veca, un es saprotu, ka tai ir sava vēsture, tomēr… kas tad te notika?

Skārleta prātoja, cik daudz viņa drīkst atklāt. Tad meitene sacīja: Es par to izlasīju vecā avīzē, tur bija norādīta tikai slepkavības vieta un nekas vairāk. Es nezinu ne to, kā viņi nomira, ne arī ko vairāk.

-   Tā… Ak Dievs! Frosta kungs izklausījās daudz ieinteresētāks, nekā Skārleta bija gaidījusi. Turp­māko atstāj vēsturnieku ziņā, Skārlet! Es uzzināšu visu, ko vien var, un ziņošu tev.

-    Paldies, Skārleta atvieglota noteica.

-   Ēm… Es pieņemu, ka šis telefona zvans nozīmē ja tava māte uzzinās, ka manā mājā notikusi slepka­vība, pat ja tas noticis pirms trīspadsmit gadiem, viņa tev neļaus nākt uz kapsētu… Tāpēc es par to vairs neieminēšos, ja nu vienīgi pēc tava ierosinājuma.

-    Paldies, Frosta kungs.

-    Tiekamies septiņos. Es ieradīšos ar šokolādi.

Vakariņas izvērtās pārsteidzoši patīkamas. Vir­tuvē vairs nejuta piedeguma smaku. Vistas cepetis bija izdevies labs, salāti vēl labāki, ceptie kartupeļi bija pārāk kraukšķīgi, bet sajūsminātais Frosta kungs apgalvoja, ka tieši tādi viņam vislabāk garšojot, un palūdza vēl vienu porciju.

Ziedi bija skaisti, šokolāde, kuru visi ēda saldajā, bija izcila, un Frosta kungs sēdēja un pļāpāja, un ska­tījās televīziju kopā ar Skārletu un viņas māti līdz pat desmitiem vakarā, un tad paziņoja, ka viņam beidzot laiks doties mājās.

-    Laiks, paisums un vēstures izpēte nevienu ne­gaida, viņš paziņoja. Frosta kungs sirsnīgi paspieda Nūnas roku, sazvērnieciski piemiedza ar aci Skārletai un prom bija.

Skārleta tonakt mēģināja sapņos atrast Nevu; mei­tene pirms aizmigšanas domāja par savu seno draugu, iztēlojās sevi soļojam pa kapsētu kopā ar viņu, bet sapnī viņa tikai klīda pa Glāzgovu kopā ar draugiem no bijušās skolas. Viņi meklēja kādu ielu, bet attapās strupceļā, reizi pēc reizes.

Pašās Krakovas kalna dzīlēs, visdziļākajā alā, kas atradās vēl zem Pūķa alas, Lupesku jaunkundze sa­grīļojās un pakrita.

Sailass noliecās pie viņas un saņēma rokās viņas galvu. Uz Lupesku jaunkundzes sejas bija asinis, un daļa no tām bija viņas pašas.

-   Atstāj mani, viņa lūdza. Glāb zēnu! Viņa tagad pa pusei bija pelēkais vilks, pa pusei cilvēks, bet viņai bija sievietes seja.

-    Nē, Sailass stingri teica. Es tevi nepame­tīšu.

Aiz viņa stāvēja Kandars, turot rokās sivēnu tik uzmanīgi, kā bērns varētu turēt lelli. Mūmijas krei­sais spārns bija sadragāts, viņš nekad vairs nelidos, bet bārdainā seja bija mierīga.

-   Viņi atgriezīsies, Sailas, Lupesku jaunkundze čukstēja. Drīz lēks saule.

-   Tādā gadījumā, sacīja Sailass, mums jāuzbrūk pirmajiem. Vai tu varēsi nostāvēt?

-   Nūja. Es taču esmu no Dieva suņiem, sacīja Lupesku jaunkundze. Es celšos. Viņa nolieca galvu ēnās un savilka pirkstus. Kad jaunkundze atkal pacēla galvu, tā bija vilka galva. Viņa nolika priekšķepas uz akmens un lēni pieslējās kājās pelēks vilks, lielāks par lāci, kura kažoku un purnu klāja asinis.

Viņa pacēla galvu un iekaucās nikni un izaicinoši. Atņirgusi zobus, nolieca galvu. Tagad, Lupesku jaunkundze norūcās, mēs tam pieliksim punktu!

Svētdienas pēcpusdienā iezvanījās telefons. Skār­leta sēdēja pirmā stāva viesistabā, pārzīmējot no japāņu komiksa interesantākos tēlus. Viņas māte pacēla klausuli.

-    Cik interesanti, mēs tieši par jums runājām, māte teica, lai gan viņas nebija runājušas. Lieliski, viņa turpināja, es izcili pavadīju laiku. Nopietni, jūs it nemaz mūs neapgrūtinājāt. Šokolāde? Paldies, man ļoti garšoja. Jā, tā tiešām ir mana iecienītākā. Es jau teicu Skārletai, lai jums pasaka kad vien vēlaties, varat ierasties pie mums uz vakariņām. Un tad:

-    Skārleta? Jā, tepat sēž. Tūlīt pasaukšu. Skārlet!

-    Es tepat vien esmu, mammu, sacīja Skārleta.

-   Nevajag jau tā kliegt. Viņa paņēma telefona klau­suli. Frosta kungs?

-   Skārlet? viņš izklausījās satraukts. Ēm… Par to gadījumu, par kuru mēs runājām… kas noticis manā mājā. Vari pateikt savam draugam, ka es noskaidroju ēm… paklau… Kad tu teici, ka šī informācija vajadzīga "kādam draugam", vai tas nozīmēja, ka šis gadījums interesē tevi pašu, vai arī tas patiešām bija reāls cil­vēks? Ja nu tas nav pārāk personisks jautājums…

-    Jā, tas bija īsts draugs, kuru interesē šis gadī­jums, Skārleta smaidot atteica.

Māte uzmeta Skārletai izbrīnītu skatienu.

-    Pasaki savam draugam, ka es mazliet parakņā­jos tas ir, ne jau ar lāpstu, bet drīzāk papētīju un domāju, ka esmu atradis ļoti vērtīgu informāciju.

Uzzināju kaut ko tādu, kas ilgi bija apslēpts. Sādu informāciju mums laikam nevajadzētu apspriest pub­liski… Ēm… nu to, ko esmu atradis.

-    Ko tad? Skārleta gribēja zināt.

-   Paklau… Tikai nedomā, ka esmu ķerts. Bet, cik es uzzināju, nogalināti bija trīs cilvēki. Ceturtais tolaik vēl mazulis palika dzīvs. Tā bija nevis triju, bet gan četru cilvēku ģimene! Un tikai trīs no viņiem aizgāja bojā. Pasaki savam draugam, lai atnāk mani apciemot. Es viņam varu šo to pastāstīt.

-   Pateikšu, Skārleta apsolīja un nolika klausuli, sirdij stipri sitoties.

Nevs pēc sešu gadu pārtraukuma atkal kāpa lejup pa šaurajiem akmens pakāpieniem. Viņa soļi atbalso­jās kalnā izcirstajā velvē.

Zēns tika līdz pēdējam pakāpienam un gaidīja, kad parādīsies Slīrs. Viņš tumsā gaidīja un gaidīja, bet nekas neparādījās, nekas nečukstēja un nekustējās.

Nevs netraucēti palūkojās apkārt dziļajā tumsā, jo varēja redzēt tāpat kā mirušie. Zēns piegāja pie altāra akmens, uz kura atradās biķeris, sakta un akmens nazis.

Viņš pastiepa roku un pieskārās naža asmenim. Tas bija asāks, nekā zēns bija gaidījis, tas pāršķēla pirksta ādu.

TIE IR SLĪRA DĀRGUMI, atskanēja trīsbalsīgs čuksts, klusāks, nekā Nevs atcerējās. Tas svārstījās.

Nevs teica: Tu esi vecākā būtne, ko es pazīstu. Es atnācu pie tevis pēc padoma.

Klusums. NEVIENS NENĀK PIE SLĪRA PĒC PADOMA. SLĪRS SARGĀ. SLĪRS GAIDA.

-   Es zinu. Bet Sailasa te nav. Un es nezinu, ar ko vēl lai runāju.

Nekādas atbildes. Klusums atbalsoja putekļus un vientulību.

-    Es nezinu, ko darīt, Nevs atklāti teica. Man šķiet, ka es varu uzzināt, kas nogalināja manu ģimeni un gribēja nogalināt mani. Bet, lai to izdarītu, man jāpamet kapsēta.

Slīrs neko neteica. Kambarī virmoja dūmu taus­tekli.

>

-   Man nav bail no nāves, Nevs sacīja. Tikai… Daudzi man tuvi cilvēki ir veltījuši ilgus gadus, lai mani nosargātu, mācītu un aizstāvētu.

Atkal klusums.

-    Man tas jāpaveic pašam, Nevs beidzot sacīja.

JĀ.

-    Tad paldies. Piedod, ka iztraucēju.

Nevam galvā atskanēja savādi čuksti, kas pāvērtās par pieglaimīgu balsi, kura teica: SLĪRAM JĀSARGĀ DĀRGUMI, LĪDZ ATGRIEZĪSIES SAIMNIEKS. VAI TU ESI MŪSU SAIMNIEKS?

-    Nē, Nevs atbildēja.

Tad atskanēja cerīgs jautājums: VAI TU BŪSI MŪSU SAIMNIEKS?

-    Baidos, ka ne.

JA TU BUTU MUSU SAIMNIEKS, MES TEVI VIENMĒR TURĒTU SAVOS PINEKĻOS. JA TU BŪTU MŪSU SAIMNIEKS, MĒS TEVI SARGĀTU UN AIZSTĀVĒTU LĪDZ MŪŽA GALAM UN NEKAD NEĻAUTU PASAULES BRIESMĀM TEVI APDRAU­DĒT.

-    Bet es neesmu jūsu saimnieks.

NĒ.

Nevs juta, kā Slīrs plūst cauri viņa prātam. Tas teica: TAD ATRODI SAVU VĀRDU. Un tad viņa prāts atkal bija tukšs un istaba bija tukša. Nevs bija palicis viens.

Zēns ātri, bet piesardzīgi kāpa augšup pa kāpnēm. Viņš bija pieņēmis lēmumu, un viņam bija jārīkojas ātri, iekams apņemšanās vēl nebija pagaisusi.

Skārleta gaidīja viņu pie kapličas soliņa. Ko tu izlēmi? meitene jautāja.

-   Es gribu visu noskaidrot. Iesim, Nevs teica, un abi plecu pie pleca izgāja pa kapsētas vārtiem.

33. numura māja bija augsta un šaura, tā slējās pašā pakalna vidū. Ēka bija celta no sarkaniem ķieģeļiem un izskatījās gluži parasta. Nevs lūkojās uz māju, prā­tojot, kāpēc tā nešķiet ne pazīstama, ne īpaša. Tā bija tāda pati kā visas pārējās. Mājas priekšā bija neliels betonēts laukumiņš, nebija puķu dobju un uz ielas stāvēja zaļš Mini. Parādes durvis reiz bija krāsotas spilgti zilas, bet laiks un saule bija tās izbalinājuši.

-    Nu? Skārleta sacīja.

Nevs pieklauvēja. Sākumā bija klusums, tad atksanēja soļu troksnis kāpnēs un durvis atvērās, atklājot priekšnamu. Durvju ailā stāvēja briļļains vīrs, kura sirmie mati pakausī kļuva plānāki. Mājas saimnieks pastiepa Nevam roku, nervozi pasmaidīja un sacīja: Jūs laikam esat Pērkinsa jaunkundzes draugs. Prie­cājos iepazīties.

-    Šis ir Nevs, Skārleta sacīja.

-    Nets?

-   Nevs, ar "V", meitene teica. Nev, šis ir Frosta kungs.

Nevs paspieda Frosta kungam roku. Es jau uzliku tējkannu, viņš sacīja. Ko teiksiet, ja mēs parunā­sim pie tējas krūzes?

Bērni sekoja Frosta kungam augšup pa kāpnēm uz virtuvi, kur viņš ielēja tēju trīs krūzēs, un tad visi apsēdās mazā dzīvojamā istabā. Māja tiecas augšup debesīs, Frosta kungs paskaidroja. Nāka­majā stāvā ir tualete un mana darbistaba, augstāk atrodas guļamistabas. Visa tā kāpšana pa kāpnēm nudien uztur cilvēku labā formā.

Viņi sēdēja uz liela, spilgti violeta dīvāna ("Tas jau te bija, pirms es ievācos.") un dzēra tēju.

Skārleta bija raizējusies, ka Frosta kungs uzdos Nevam daudz jautājumu, bet viņš neko neprašņāja. Vēsturnieks likās patīkami satraukts, it kā būtu atklā­jis sen zudušu slavenības kapakmeni un tagad nevar vien sagaidīt iespēju par to pastāstīt. Viņš nepacietīgi grozījās krēslā, it kā viņam būtu kaut kas izcils sakāms un viņš tikai ar lielām pūlēm varētu noturēt mēli aiz zobiem.

Skārleta jautāja: Ko īsti jūs uzzinājāt?

Frosta kungs sacīja: Tev bija taisnība. Tas ir, šī patiešām ir māja, kur nogalināti tie cilvēki. Manu­prāt, noziegums tika… ne jau nu gluži noslēpts, bet aizmirsts… policija to ignorēja.

-   Nesaprotu, Skārleta novilka, parasti slepka­vības lietas netiek pamestas novārtā.

-   Sī tika, sacīja Frosta kungs. Viņš iztukšoja tējas tasīti. To paveikuši ietekmīgi cilvēki, tas ir vienīgais izskaidrojums. Un par jaunāko bērnu…

-    Kas tad ar viņu notika? Nevs ierunājās.

-   Viņš izdzīvoja, paskaidroja Frosta kungs. Par to esmu drošs. Bet viņu neviens nemeklēja. Parastos apstākļos pazudis mazulis būtu valsts nozīmes ziņa. Bet vini… Ēm, vini laikam kaut kā to visu nokļūsināja.

-    Kādi viņi? Nevs jautāja.

-   Tie cilvēki, kas nogalināja zēna ģimeni.

-   Vai jūs par šo notikumu kaut ko zināt?

-    Jā, mazliet… Frosta kungs pēkšņi aprāvās. Paklau, man nudien žēl. Ņemot vērā to, ko esmu atradis. Tas šķiet neticami.

Skārleta jutās satriekta. Ko tad jūs atradāt?

Frosta kungs izskatījās nokaunējies. Tev tais­nība, piedod. Laikam nebūtu prātīgi to vēl ilgāk turēt noslēpumā. Vēsturnieki neaprok faktus. Mēs tos ceļam gaismā. Parādām cilvēkiem. Tieši tā. Viņš apklusa, saminstinājās, bet tad braši turpināja: Es atradu vēstuli augšstāva istabā. Tā bija paslēpta zem vaļīga grīdas dēļa. Frosta kungs pagriezās pret Nevu.

-   Jauno cilvēk, vai es pareizi pieņemu, ka tev ir tīri personiska interese par šo briesmīgo, asiņaino noti­kumu?

Nevs pamāja.

-   Es vairāk neko nevaicāšu, Frosta kungs teica un piecēlās kājās. Nāc man līdzi, viņš aicināja Nevu.

-    Bet tev būs jāpagaida tepat, Skārlet! Es sākumā parādīšu vēstuli viņam. Un, ja viņš atļaus, tad arī tu varēsi to izlasīt. Sarunāts?

-    Sarunāts, Skārleta atteica.

-   Mēs nebūsim ilgi, Frosta kungs apsolīja. Iesim, puis!

Nevs piecēlās un uzmeta raižpilnu skatienu Skār­letai. Viss kārtībā, viņa teica un uzsmaidīja tik pārliecinoši, cik vien varēja. Es tevi te gaidīšu.

Meitene vēroja Neva un Frosta kunga ēnas, abiem izejot no istabas un kāpjot augšā pa kāpnēm. Viņa jutās satraukta, bet tas bija patīkams satraukums. Meitene prātoja, ko gan Nevs uzzinās, un priecājās, ka tieši viņš to atklās pirmais. Galu galā tas bija viņa dzīvesstāsts. Vina tiesības.

Frosta kungs veda Nevu augšup pa kāpnēm.

Nevs lūkojās apkārt, viņiem kāpjot uz augšstāva istabām, bet nekas nešķita pazīstams. Te viss bija tik svešs.

-    Mums jākāpj līdz pašai augšai, Frosta kungs teica. Viņi pieveica vēl vienu kāpņu posmu, un tad vēsturnieks sacīja: Es nezinu… Ēm, vari neatbildēt, ja nevēlies, bet tu taču esi tas zēns, vai ne?

Nevs neko neteica.

-    Klāt esam, Frosta kungs sacīja. Viņš atslēdza augšstāva istabas durvis, atvēra tās, un viņi iegāja iekšā.

Tā bija maza bēniņu telpa ar slīpiem griestiem. Pirms trīspadsmit gadiem te bija bērnistaba ar bērna gultiņu. Tagad šeit tik tikko pietika vietas vīrietim un pusaugu zēnam.

-   Man paveicās, Frosta kungs teica. Kā saka mani vadīja intuīcija. Viņš noliecās un pavilka malā nodriskāto paklāju.

-    Tātad jūs zināt, kāpēc mana ģimene tika noga­lināta? Nevs jautāja.

Frosta kungs sacīja: Visas atbildes ir šeit. Viņš atrada vaļīgo grīdas dēli un pacēla to. Sī bija mazuļa istaba, Frosta kungs sacīja. Es parādīšu tev… Ēm, tu jau zini, ka mēs nezinām, kas to izdarīja. Par šo cilvēku nekas nav zināms. Mums nav ne jausmas.

-   Mēs zinām, ka viņam ir tumši mati, Nevs teica, lūkodamies apkārt uz savu veco guļamistabu. Un vēl mēs zinām, ka viņu sauc Džeks.

Frosta kungs iebāza roku caurumā, ko pirms brīža bija sedzis vaļīgais grīdas dēlis. Pagājuši gandrīz trīspadsmit gadi, viņš teica. Mati izkrīt un nosir­mo. Bet par vārdu tev taisnība. Viņu sauc Džeks.

Tad viņš iztaisnojās. No cauruma grīdā viņš bija izvilcis garu, asu nazi.

-    Tad nu tā, puis, sacīja vīrs Džeks. Laiks to visu pabeigt.

Nevs palūkojās uz viņu. Izskatījās, it kā Frosta kungs būtu bijis tikai cepure vai mētelis, ko šis vīrs valkājis, bet tagad gluži viegli nometis nost. Maldi­nošais ārējais tēls bija zudis.

Vīrieša brillēs un uz naža asmens atmirdzēja gaisma.

No lejasstāva atskanēja Skārletas balss: Frosta kungs! Pie ārdurvīm kāds klauvē. Vai man atvērt?

Vīrs Džeks novērsās tikai uz īsu brīdi, bet Nevs zināja, ka tas ir viss, kas viņam dots, un Izgaisa tik pilnīgi un strauji, cik vien spēja. Vīrs Džeks atkal pievērsās vietai, kur bija stāvējis Nevs, tad pārlaida skatienu istabai, apjukumam un dusmām atspoguļo­joties katrā sejas vaibstā. Viņš spēra pāris soļu prom no durvīm, grozot galvu no vienas puses uz otru kā vecs tīģeris, kas saodis medījumu.

-    Tu kaut kur tepat slēpies, rūca vīrs Džeks. Es tevi saožu!

Aiz viņa aizcirtās mazās bēniņu durtiņas, un, kad viņš apcirtās riņķī, durvīs noskrapstēja atslēga.

Vīrs Džeks pārskaities iekliedzās. Tu esi ieguvis pāris mirkļu, puika, bet tas mani neapturēs! viņš sauca un tad noteica: Mums ar tevi ir kāds nepa­beigts darbiņš.

Nevs metās lejup pa kāpnēm pie Skārletas, atsito­ties pret sienām un gandrīz nogāžoties lejup ar galvu pa priekšu.

-   Skārlet! viņš izsaucās, ieraugot meiteni. Tas ir viņš! Nāc!

-    Kāds viņš? Par ko tu runā?

-   Viņš! Frosts! Viņš ir Džeks. Viņš mēģināja mani nogalināt!

No augšstāva atskanēja bum! tur vīrs Džeks spēra pa durvīm.

-   Bet, Skārleta mēģināja aptvert notiekošo, viņš ir jauks.

-    Nē, Nevs teica, saķerot meiteni aiz rokas un raujot lejup pa kāpnēm, nav vis.

Skārleta atvēra ārdurvis.

-   Labvakar, jaunā dāma, sacīja vīrietis pie durvīm, nopētot Skārletu. Mēs meklējam Frosta kungu. Man šķiet, šai vajadzētu būt viņa mītnes vietai. Runātā­jam bija balti mati, un viņš bija stipri sasmaržojies.

-   Vai esat viņa draugi? Skārleta jautāja.

-   Ak jā, sacīja mazākais vīrietis, kas stāvēja aiz sava kompanjona. Viņam bija šauras, melnas ūsiņas un vienīgajam no visiem galvā cepure.

-    Pilnīgi noteikti, piebilda trešais, jaunākais no visiem, garš un ziemeļnieciski blonds puisis.

-   Ikviens vīrs Džeks, noteica pēdējais, plecīgs un vērsim līdzīgs, ar lielu galvu un brūnu ādu.

-   Viņš… Frosta kungs… viņam bija jāiziet, Skār­leta minstinājās.

-   Bet viņa mašīna ir tepat, sacīja sirmais kungs, un gaišmatis piebilda: Un kas tu tāda esi?

-   Frosta kungs ir manas mātes draugs, Skārleta teica.

Meitene varēja saskatīt Nevu, viņš stāvēja aiz vī­riem un izmisīgi māja, lai viņa beidz sarunu un nāk šurp.

Skārleta aši nobēra: Viņš tikai izskrēja pēc avī­zes. Tepat līdz stūra veikalam. Viņa aizvēra durvis, pagāja garām vīriešiem un steidzās prom.

-    Kurp tu dodies? jautāja ūsainis.

-    Man jāpaspēj uz autobusu, Skārleta attrauca. Viņa devās augšup pa kalnu, virzienā uz autobusa pieturu un kapsētu, un tīšuprāt nelūkojās atpakaļ.

Nevs soļoja viņai līdzās. Pat Skārletai likās, ka zēns ir tikai ēna, kaut kas neredzams, tikai nojaušams, kā gaismas spēle pavasara pēcpusdienā, kā garām lido­joša lapa, kas uz brīdi atgādinājusi Nevu.

-   Ej ātrāk, zēns teica. Viņi tevi vēro. Tikai ne­skrien.

-    Kas viņi ir? meitene klusi jautāja.

-   Nezinu, Nevs atzina. Bet viņi ir dīvaini. It kā nemaz nebūtu cilvēki. Es gribu atgriezties un paklau­sīties, ko šie runā.

-   Protams, tie bija cilvēki, Skārleta iebilda, kāpjot kalnā tik strauji, cik spēja, un ar pūlēm noturoties, lai nesāktu skriet. Viņa pat vairs nebija pārliecināta, vai zēns ir viņai blakus.

Četri vīri stāvēja pie nama numur 33 durvīm.

-   Man tas nepatīk, sacīja lielais vīrs ar brango buļļa kaklu.

-  Jums tas nepatīk, Tara kungs? pieklājīgi jautāja sirmais kungs. Tad ziniet, ka nevienam no mums tas nepatīk. Tas viss ir aplam. Viss iet grīstē.

-   Krakovas misija ir izgāzusies. Neviens no viņiem neatbild. Pēc Melburnas un Vankūveras… sacīja ūsainis. Mēs zinām tikai, ka esam atlikuši mēs četri.

-    Paklusējiet, Keča kungs, sacīja sirmais kungs.

-    Es domāju.

-   Piedodiet, ser, Keča kungs novilka un sakārtoja ūsas ar cimdotu pirkstu. Viņš lūkojās uz kalnu un nosvilpās caur zobiem.

-    Man šķiet… mums vajadzētu meitenei sekot, sacīja Tara kungs ar brango kaklu.

-    Savukārt man šķiet, ka jums vajadzētu klausīt mani, sacīja sirmais kungs. Es jums liku paklusēt! Un tieši tā arī domāju jums vajadzētu uzvesties klusi.

-   Atvainojiet, Dendija kungs, sacīja gaišmatis.

Tad visi apklusa.

Beidzot viņi sadzirdēja būkšķus, kas skanēja no nama.

-    Es došos iekšā, sacīja Dendija kungs. Tara kungs, nāciet man līdzi! Nimbl un Keč, noķeriet mei­teni un atvediet atpakaļ.

-   Dzīvu vai mirušu? Keča kungs jautāja, pie sevis smīnot.

-    Dzīvu, muļķi! nolamājās Dendija kungs. Es gribu viņu iztaujāt.

-   Varbūt meitene ir viena no viņiem, Tara kungs minēja. Varbūt viņa ir kopā ar tiem, kas mums uzbruka Melburnā un Vankūverā…

-     Ķeriet viņu ciet! Dendija kungs pavēlēja. Tūlīt! Gaišmatis un ūsainis ar cepuri galvā metās izpildīt pavēli.

Dendija kungs kopā ar Tara kungu palika stāvam mājas priekšā.

-   Atveriet durvis, pavēlēja sirmais kungs.

Tara kungs atspiedās ar plecu pret durvīm un

mēģināja tās atvērt. Tās ir nostiprinātas, viņš elsa. Aizsargātas…

Dendija kungs noteica: Ja viens Džeks kaut ko izdara, tad cits Džeks to vienmēr var mainīt. Viņš novilka cimdu, uzlika roku uz durvīm un kaut ko nomurmināja senā valodā. Pamēģiniet tagad, viņš norādīja.

Tars atspiedās pret durvīm, ieņurdējās un grūda no visa spēka. Šoreiz slēdzene padevās un durvis atvē­rās.

-    Labi padarīts, Dendija kungs uzslavēja.

Virs viņiem atskanēja blīkšķis, tas nāca no augš­stāva.

Pusceļā visi trīs satikās. Dendija kungs uzsmīnēja vīram Džekam. Smīns atklāja viņa perfektos, baltos zobus, bet tajā nebija ne miņas no sirsnības. Sveiks, Džek Frost, viņš teica. Man šķita, ka pie tevis būs zēns.

-     Bija, vīrs Džeks atzina. Bet viņš aizbēga.

-   Atkal? Džeka Dendija smīns kļuva vēl platāks, naidīgāks un perfektāks. Vienreiz tā ir kļūda. Div­reiz tā jau ir katastrofa.

-    Mēs viņu notversim, vīrs Džeks pārliecināts sacīja. Šonakt tas beigsies.

-    Lai nu tā būtu, sacīja Dendija kungs.

-    Puika būs kapsētā, vīrs Džeks sacīja. Visi trīs vīri metās lejup pa kāpnēm.

Vīrs Džeks paostīja gaisu. Viņš joprojām juta zēna smaržu nāsīs, matiņi uz skausta viņam bija saslējušies stāvus. Viņš jutās tieši tāpat kā pirms trīspadsmit gadiem. Vīrs Džeks apstājās, uzvilka savu garo, melno mēteli, kas karājās priekšnamā blakus Frosta kunga tvīda žaketei un dzeltenbrūnajam lietusmētelim.

Parādes durvis bija vaļā, diena jau sliecās uz vakara pusi. Šoreiz vīrs Džeks skaidri zināja, kurp viņam jāiet. Viņš apņēmīgi izgāja no mājas un steidzās augšup pa kalnu uz kapsētu.

Kad Skārleta nonāca pie kapsētas vārtiem, tie bija aizslēgti. Meitene tos izmisīgi paraustīja, bet tie jau bija noslēgti ar piekaramo atslēgu kā allaž, kad tuvo­jās nakts. Tad viņai blakus uzradās Nevs. Vai tu zini, kur ir atslēga? meitene vaicāja.

-   Mums nav laika, Nevs teica. Viņš pagriezās pret metāla vārtiem. Apliec rokas man ap kaklu.

-Ko?

-    Apliec rokas man ap kaklu un aizver acis.

Skārleta pārsteigta lūkojās uz Nevu, neko nesa­protot, tomēr cieši viņu apskāva un aizvēra acis.

-    Darīts!

Nevs atspiedās pret kapsētas vārtiem. Tie bija daļa no kapsētas, un viņš cerēja, ka Kapsētas Privilēģijas, iespējams, vismaz šoreiz varētu attiekties arī uz Skār­letu, ne tikai uz viņu. Un Nevs ar Skārletu gluži kā dūmi izslīdēja cauri kapsētas vārtu režģiem.

-    Tagad vari atvērt acis, viņš teica meitenei.

Skārleta darīja, kā teikts.

-    Kā tu to izdarīji?

-    Sīs ir manas mājas, Nevs teica. Te es varu daudz ko.

Atskanēja soļu troksnis uz ietves, un otrpus vār­tiem parādījās divi vīri. Tie raustīja vārtus un klai­gāja.

-   Ei! sauca Džeks Kečs. Viņš sakārtoja ūsiņas un cauri vārtu režģiem laipni uzsmaidīja Skārletai gluži kā baltais trusis, kam ir kāds noslēpums. Ap Keča kreiso roku bija apsieta zīda aukla, kuru viņš parāva ar labo, cimdoto roku. Aukla atraisījās un iegūla vīram rokās, un viņš sāka no tās vīt tādu kā tīklu. Nāc ārā, meitenīt! Neviens nedarīs tev pāri!

-    Mums tikai vajag, lai tu atbildi uz dažiem jau­tājumiem, sacīja garais gaišmatis Nimbla kungs.

-    Mums te ir oficiāls uzdevums. (Viņš meloja. Visu Arodu Džeki nebija oficiāla apvienība, lai gan dau­dzi no viņiem strādāja valdībā, policijā un citos ama­tos.)

-   Bēdz! Nevs čukstēja Skārletai un parāva viņu aiz rokas. Meitene metās skriet.

-   Vai tu redzēji? jautāja Džeks Kerčs.

-    Ko?

-   Viņai līdzās kāds bija. Varbūt zēns.

-    Tas zēns? jautāja Džeks Nimbls.

-   Kā lai es zinu? Palīdzi man tikt pāri! Lielākais vīrs salika rokas kopā, izveidojot tādu kā pakāpienu, un Džeks Kečs uzlika uz tā savu melnā kurpē auto kāju. Pacelts augšup, viņš pieķērās pie vārtu malas un nolēca lejā otrā pusē gluži kā varde. Tad Kečs piecēlās kājās un uzsauca: Atrodi citu ceļu, kā tikt iekšā! Es iešu viņu meklēt. Un viņš metās augšup pa celiņu, kas veda dziļāk kapsētā.

-   Vienkārši pasaki, ko mēs darām, uzstāja Skār­leta. Nevs strauji soļoja pa krēslaino kapsētu, bet viņš neskrēja, vēl ne.

-    Ko tu ar to domā?

-    Man šķiet, ka tas vīrs gribēja mani nonāvēt. Redzēji, kā viņš spēlējās ar melno striķi?

-   Noteikti. Bet tas vīrs Džeks tavs Frosta kungs -, viņš gribēja nogalināt mani. Viņam bija nazis.

-    Viņš nav nekāds mans Frosta kungs! Nu labi, laikam jau it kā ir… Piedod. Kur mēs ejam?

-   Vispirms mēs tevi paslēpsim kādā drošā vietā. Pēc tam es tikšu ar viņiem galā.

Nevam apkārt pulcējās kapsētas iemītnieki, uz­traukti un noraizējušies.

-   Nev, ierunājās Gajs Pompejs. Kas notiek?

-   Te klīst slikti ļaudis, zēns paskaidroja. Vai jūs varētu viņus pieskatīt? Ziņojiet man, kur viņi atrodas! Mums jāpaslēpj Skārleta. Kādas idejas?

-   Varbūt kapličas kapenēs? ierosināja Takerijs Porindžers.

-   Tieši tur viņi meklēs vispirms.

-   Ar ko tu runā? Skārleta jautāja, lūkojoties uz Nevu tā, it kā domātu, ka viņš jūk prātā.

-    Kalnā? piedāvāja Gajs Pompejs.

Nevs padomāja. Jā. Laba doma. Skārlet, vai tu atceries to vietu, kur mēs satikām Purpura Vīru?

-   Daļēji… Tur bija tumšs, bet nebija nekā tāda, no kā jābaidās.

-    Es tevi turp aizvedīšu.

Viņi steidzās pa mazajām taciņām. Skārleta saprata, ka Nevs pa ceļam runā ar dažādiem ļaudīm, bet dzir­dēja tikai zēna teikto. Bija tā, it kā viņa noklausītos telefona sarunu. Tas viņai atgādināja…

-   Mamma paliks vai traka no dusmām, meitene novaidējās. Es esmu pagalam.

-   Nē, neesi vis, Nevs atcirta. Vēl ne. Tu vēl ilgi dzīvosi. Tad viņš teica kādam citam: Ak tā, tagad viņi ir divi. Abi ir kopā? Skaidrs.

Nevs un Skārleta nonāca pie Frobišera mauzoleja. Ieeja pazemes alā ir aiz pirmā zārka apakšējā rindā, uzreiz pa kreisi, Nevs teica. Ja dzirdi kādu nākam un tas neesmu es, dodies lejup. Vai tev ir kāda lam­piņa?

-   Jā. Maza diode pie atslēgu piekariņa.

-    Labi.

Nevs atvēra mauzoleja durvis. Esi uzmanīga. Nepakrīti.

-    Kur tu iesi? meitene gribēja zināt.

-   Sīs ir manas mājas, Nevs teica. Man jāiet tās aizstāvēt.

Skārleta sažņaudza rokā atslēgu piekariņu un notu­pās uz ceļiem. Sprauga aiz zārka bija šaura, bet viņa ielīda pa to un aizstūma zārku priekšā, cik labi vien spēja. Vārgajā diodes gaismiņā viņa redzēja akmens pakāpienus, kas veda lejup. Meitene piecēlās kājās, ar vienu roku pieturējās pie sienas, nokāpa trīs soļus zemāk un apsēdās, cerot, ka Nevs zina, ko dara. Tagad atlika tikai gaidīt.

-    Kur viņi ir tagad? Nevs jautāja.

-    Viens dodas augšup pa Ēģiptiešu gatvi, meklē tevi, tēvs atteica. Viņa draugs gaida alejas galā. Vēl trīs citi rāpjas pāri alejas sienai pie lielajām atkri­tumu tvertnēm.

-    Es vēlos, kaut Sailass būtu šeit! Viņš tiktu ar tiem galā vienā mirklī. Vai Lupesku jaunkundze…

-   Tev viņi nav vajadzīgi, iedrošinoši sacīja Ouvena kungs.

-    Kur ir māte?

-    Pie alejas sienas.

-    Pasaki viņai, ka es paslēpu Skārletu Frobišera mauzolejā. Palūdz, lai viņa meitenei palīdz tikt laukā, ja ar mani kaut kas notiek.

Nevs skrēja cauri tumšajai kapsētai. Vienīgais veids, kā nokļūt kapsētas ziemeļrietumu daļā, bija pa Ēģiptiešu gatvi. Un viņam būs jātiek garām mazajam vīriņam ar melno zīda šņori. Tas bija cilvēks, kas viņu meklēja, lai nogalinātu…

Es esmu Neviens Ouvens, zēns sevi iedrošināja. Es esmu dala no kapsētas. Ar mani viss būs kārtībā.

Steigdamies uz Ēģiptiešu gatves pusi, viņš gandrīz neievēroja mazo vīriņu Džeku Keču, kurš bija veik­smīgi saplūdis ar ēnām.

Nevs ievilka elpu un Izgaisa, cik labi vien prata Izgaist, un paslīdēja svešiniekam garām kā vakarvēja nesti putekļi.

Viņš aizgāja līdz zaļās Ēģiptiešu gatves otram galam, tad pavēlēja sev kļūt tik redzamam, cik vien spēja, un iespēra pa akmentiņu.

Zēns redzēja, kā ēna aizslīd prom no arkas un seko viņam. Svešais kustējās tikpat klusi kā mirušie.

Nevs metās cauri efeju mudžeklim, kas traucēja nokļūt no gatves uz kapsētas ziemeļrietumu stūri. Viņš zināja, ka tagad svarīgākais ir pareizi noteikt laiku. Ja viņš skries pārāk ātri, vīrs viņu pazaudēs, ja pārāk lēni, tad smalkā zīda šņore apvīsies viņam ap kaklu, atņems elpu un nākotni.

Zēns trokšņaini lauzās cauri efejām, iztraucējot vienu no daudzajām kapsētas lapsām, kas metās slēpnī tuvējos krūmos. Te bija īsti džungļi sabrukuši kapakmeņi un bezgalvainas statujas, krituši koki un akmeņozoli, slidenas sapuvušu lapu kaudzes. Tomēr

Nevs bija šos džungļus izpētījis jau kopš laika, kad iemācījās staigāt.

Tagad viņš uzmanīgi spēra soļus, no efeju saknēm pārlecot uz kapakmens un tad uz zemes, būdams pār­liecināts, ka šī ir viņa kapsēta. Nevs juta, kā kapsēta cenšas viņu paslēpt un pasargāt, grib palīdzēt viņam izgaist, bet zēns turējās pretī viņš gribēja palikt redzams.

Nevs pamanīja Nehemiju Trotu un apstājās.

-   Hei, jaunais Nev! sauca dzejnieks. Es dzirdēju, ka šī ir neparasta nakts, un nemaz nebiju pārsteigts, redzot, ka tu kā komēta lido cauri šiem efeju džun­gļiem. Kas notiek, mīļais draugs?

-   Paliec tepat, kur esi, Nevs čukstēja. Skaties turp, no kurienes es nācu, un brīdini, kad kāds tuvosies.

Nevs sasniedza efejām apaugušo Karstēra kapu un tur palika, smagi elpojot, ar muguru pret sekotāju.

Zēns gaidīja. Tās bija tikai pāris sekundes, kas šķita kā vesela mūžība.

(Viņš ir klāt, puis, sacīja Nehemijs Trots. Kādus divdesmit soļus aiz tevis.)

Džeks Kečs pamanīja sev priekšā zēnu. Viņš cieši nostiepa melno zīda auklu. Tā šo gadu laikā bija žņaugusi daudzus kaklus un vienmēr bija nesusi upuriem nāvi. Aukla bija ļoti maiga un stipra, un neredzama rentgenstaros.

Keča ūsas notrīcēja, bet viņš pats ne. Viņš bija pamanījis upuri un negribēja to nobiedēt. Kečs stei­dzās uz priekšu klusi kā ēna.

Zēns izslējās.

Džeks Kečs metās uz priekšu, viņa spodrās, mel­nās kurpes teju bez skaņas slīdēja pār lapu paklāju.

(Viņš ir klāt, draudziņ! sauca dzejnieks.)

Zēns pagriezās. Džeks Kečs lēca viņam virsū un…

Keča kungs juta, ka lido lejup. Viņš ķērās pie pasau­les ar cimdoto roku, tomēr lidoja dziļāk vecajā kapā, krita visas divdesmit pēdas lejup un tad ar troksni nogāzās uz Karstēra kunga zārka, sadragājot tā vāku un savu potīti.

-   Pirmais pieveikts, Nevs mierīgi noteica, lai gan nemaz nejutās mierīgs.

-   Smalki paveikts, sacīja Nehemijs Trots. Es par to sacerēšu Odu. Vai gribi palikt un paklausīties?

-    Nav laika, Nevs attrauca. Kur ir citi vīri?

Eifēmija Horsfalla sacīja: Trīs no viņiem pa dien­vidrietumu taku kāpj kalnā.

-    Un ir vēl viens, Toms Sends piebilda. Viņš staigā ap kapelu. Tas, kurš pēdējā mēneša laikā bieži uzturējās kapsētā. Tomēr viņš ir mainījies.

-   Lūdzu, pieskatiet to vīru pie Karstēra kunga, Nevs lūdza. Un atvainojieties Karstēra kungam manā vietā…

Nevs metās prom pa priežu audzi un steidzās augšup pa kalnu, izvēloties sev vien zināmas taciņas, lecot no akmens uz akmeni, lai ātrāk tiktu uz priekšu.

Zēns paskrēja garām vecajai ābelei. Joprojām atliek četri, sacīja augstprātīga meitenes balss.

Četri slepkavas. Nemaz neceri, ka viņi visi kā uz 274 burvja mājienu sakritīs vaļējos kapos, lai tev izpa­tiktu.

-    Sveika, Liza! Man likās, ka tu uz mani dusmo­jies.

-   Varbūt dusmojos, varbūt ne, balss atteica. Bet es neļaušu, ka šie tevi dabū rokā un nomaitā.

-    Lūdzu, aizkavē viņus, paklupini un apmulsini, lai viņi tik ātri netiek uz priekšu. Vai varēsi?

-   Kamēr tu paspēsi aizbēgt? Nevien Ouven, kāpēc tu vienkārši neizgaisti un nepaslēpies savas māmi­ņas kapā, kur viņi tevi nekad neatradīs, un tad, kad atgriezīsies Sailass, viņš tiks ar šiem galā…

-    Varbūt viņš atgriezīsies, varbūt ne, sacīja Nevs. Tiekamies pie zibens sašķeltā ozola.

-   Es tik un tā ar tevi nerunāju, Liza Hempstoka sacīja, lepna kā pāvs un nekaunīga kā zvirbulis.

-    Runā gan! Mēs taču tagad sarunājamies.

-   Tikai ārkārtas situācijās. Citādi nemaz neceri no manis izdzirdēt kaut vārdiņu.

Nevs steidzās uz zibens sašķelto ozolu, kurš pēdējo reizi bija zaļojis pirms divdesmit gadiem, bet tagad atgādināja nomelnējušu roku, kas tveras pie debesīm.

Zēnam ienāca prātā kāda doma. Viss bija atkarīgs no tā, vai viņš spēs atcerēties Lupesku jaunkundzes mācības un to, ko bija redzējis un dzirdējis bērnībā.

Atrast kapu bija grūtāk, nekā viņš bija domājis, pat ja meklēja ļoti uzmanīgi, tomēr beigās zēnam paveicās tas bija neglīts kaps, pie kura slējās dīvains, bezgalvains eņģelis, ko no vienas vietas klāja šausmīgas piepes. Tikai tad, kad Nevs pieskārās statujai un sajuta aukstumu, viņš zināja, ka atradis īsto vietu.

Nevs apsēdās uz kapa un piespieda sevi kļūt pil­nībā redzamam.

-    Tu neesi Izgaisis, sacīja Liza. Tevi ikviens var atrast.

-   Ļoti labi, Nevs teica. Es gribu, lai viņi mani atrod.

-   Muļķim muļķa padoms, Liza nošņācās.

Uzlēca mēness, pavisam spožs un pavisam zemu

virs kapsētas. Nevs prātoja, vai viņš var atļauties mazliet uzsvilpot.

-    Es vinu redzu!

Pie Neva klupdams krizdams skrēja kāds vīrietis, un viņam pakaļ metās vēl divi.

Nevs juta, kā mirušie pulcējas apkārt, vērojot notie­košo, bet izlikās tos neredzam. Zēns tikai iekārtojās ērtāk uz neglītā kapa. Viņš jutās kā ēsma lamatās, un tā nebija nekāda labā sajūta.

Pirmais pie kapa piesteidzās plecīgais tumšādai­nais vīrs, viņam sekoja sirmais kungs, kas bija visus izrīkojis, un pats pēdējais garais gaišmatis.

Nevs palika mierīgi sēžam.

Sirmais vīrs sacīja: Ak! Pazudušais Dorianu zēns, es pieņemu. Satriecoši! Mūsu Džeks Frosts medī tevi pa visu pasauli, bet tu sēdi tieši tepat, kur viņš tevi pirms trīspadsmit gadiem atstāja.

-   Tas cilvēks nogalināja manu ģimeni, Nevs sacīja.

-   Viņš tik tiešām to izdarīja.

-    Kāpēc?

-   Kāda tam nozīme? Tu tik un tā nekad nevienam to neizstāstīsi.

-    Tad jau tu vari man to pateikt, vai ne?

Sirmais vīrs rupji iesmējās. Ha! Tu nu gan esi

jokains puika! Savukārt es gribu zināt, kā tev izdevās nodzīvot kapsētā trīspadsmit gadu un neviens tevi pat nepamanīja.

-    Atbildi uz manu jautājumu, un es atbildēšu uz tavējo.

Plecīgais ieaurojās: Tu tā nerunāsi ar Dendija kungu, sīkais! Es tevi saraušu gabalos, es…

Sirmais vīrs spēra vēl vienu soli tuvāk kapam. Kuš, Džek Tar! Lai notiek. Es atbildēšu uz tavu jautājumu. Mēs es un mani draugi esam vienas brālības biedri. Šo brālību sauc Visu Arodu Džeki jeb Blēži un arī citos vārdos. Brālība ir ļoti sena. Mēs zinām… Mēs atceramies to, ko vairums cilvēku sen ir aizmirsuši. Senās zinības.

-   Maģiju, Nevs novilka. Jūs pieprotat buršanu.

Vīrs pamāja. Ja vēlies, vari tā sacīt. Tomēr tā ir

ļoti specifiska maģija. Tā ierodas līdz ar nāvi. Kaut kas pamet šo pasauli, lai tajā ienāktu kaut kas jauns.

-   Tad kāpēc jūs nogalinājāt manu ģimeni? Maģijas dēļ? Tas ir smieklīgi!

-   Nē. Mēs nogalinājām tavu ģimeni, lai pasargātu sevi. Sen, sen atpakaļ viens no mūsējiem Ēģiptē, laikā, kad uzcēla piramīdas, pareģoja, ka piedzims bērns, kas šķērsos dzīvo un mirušo robežas. Ja šis bērns nodzīvos pietiekami ilgi, lai kļūtu pieaudzis, tās būs mūsu brālības beigas. Mēs uzmanījām visus jaundzimušos jau kopš tā laika, kad Londona vēl pat nebija ciems. Mēs paturējām acīs tavus priekštečus kopš laika, kad Ņujorka vēl tika dēvēta par Ņūamsterdamu. Un mēs nosūtījām, mūsuprāt, pašu bīstamāko no Džekiem, lai viņš tiek galā ar šo uzdevumu. Ja viņš to paveiktu kārtīgi, mēs varētu tikt galā ar visiem nejēdzīgajiem pareģojumiem un mierīgi valdīt pār pasauli vēl kādus piecus tūkstošus gadu. Bet viņš to neizdarīja.

Nevs lūkojās uz visiem trim vīriem.

-    Kur tad viņš ir? Kāpēc es viņu te neredzu?

-    Mēs par tevi parūpēsimies, gaišmatis sacīja. Bet Džekam Frostam ir laba oža. Viņš sameklēs tavu mazo draudzenīti. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka paliek liecinieki.

Nevs noliecās uz priekšu un iegrūda pirkstus nezāļu biezoknī, kas auga uz kapa.

-    Nāciet un noķeriet mani, viņš teica.

Gaišmatis pasmīnēja, plecīgais vīrs sagatavojās lēcienam, un pat Dendija kungs paspēra pāris soļu uz priekšu.

Nevs iespieda pirkstus dziļāk nezālēs, pavēra muti un izteica trīs vārdus tik senā valodā, ka tajā nerunāja pat Purpura Vīra laikos.

-   Skagh! Thegh! Khavagah!

Viņš atvēra gūlu vārtus.

Kaps atvērās gluži kā slepenās durvis. Dziļajā cau­rumā zem tā Nevs varēja saskatīt zvaigznes un asinssarkanas gaismas caur starotu tumsu.

Plecīgais Tara kungs, kas bija meties uz priekšu visstraujāk, nespēja apstāties, viņš paklupa un pār­steigts ielidoja tumsā.

Nimbla kungs lēca pie Neva, rokas izstiepis, un cerēja, ka tiks pāri caurumam. Nevs noskatījās, kā Džeka kājas skar gaisu, izmisīgi mēģinot kaut kur atsperties, un tad arī viņš tika ierauts gūlu vārtos un pazuda to dziļumā.

Dendija kungs stāvēja uz pašas vārtu malas, uz akmens sliekšņa, un raudzījās lejup. Tad viņš palūko­jās uz Nevu un mazliet pasmaidīja caur sakniebtām lūpām.

Es nezinu, ko tu nupat izdarīji, sacīja Dendija kungs. Bet tas nelīdzēja. Viņš izvilka no kabatas cimdoto roku, kurā turēja pistoli, un notēmēja uz Nevu. Man tas bija jāpaveic jau pirms trīspadsmit gadiem, viņš teica. Nedrīkst uzticēties citiem. Ja darāms kaut kas svarīgs, tu vari paļauties tikai uz sevi.

No gūlu vārtiem uzpūta tuksneša vējš, tas bija karsts un sauss un nesa līdzi smiltis. Nevs teica: Tur, lejā, ir tuksnesis. Ja gribēsiet ūdeni, jums būs tas jāatrod. Ja labi pameklēsiet, tur būs arī kaut kas ēdams, tikai neradiet domstarpības ar nakts gon­tiem. Netuvojieties Gūlheimai. Gūli spēj izdzēst visas jūsu atmiņas un padarīt jūs par sev līdzīgiem vai arī nomaitāt jūs, pagaidīt, līdz sapūstat, un tad apēst. Bet varbūt jums paveiksies.

Pistole Dendija kunga rokās pat nenotrīcēja. Kā­pēc tu man to visu stāsti? viņš jautāja.

Nevs norādīja uz kapsētu. Viņu dēļ, viņš atbil­dēja, un, kad Dendija kungs uz brīdi novērsa ska­tienu, Nevs Izgaisa. Dendija kunga skatiens šaudījās uz priekšu un atpakaļ, bet Nevs vairs nestāvēja pie bezgalvainās statujas. No dziļā cauruma atskanēja sauciens, kas līdzinājās naktsputna vaidam.

Dendija kungs lūkojās apkārt, pieri saraucis, ķer­meni sasprindzinājis dusmās. Viņš nespēja izlemt, ko darīt turpmāk. Kur tu paliki? viņš rūca. Pie velna! Kur tu esi?

Un viņam šķita, ka balss atbild: Gūlu vārti ir radīti, lai tos atvērtu un drīz pēc tam aizvērtu. Tos nevar turēt vaļā. Tie vēlas aizvērties.

Cauruma mala nodrebēja un salīgojās. Dendija kungs reiz bija piedzīvojis zemestrīci tas bija pirms vairākiem gadiem Bangladešā -, un sajūta bija tieši tāda pati. Zeme nodrebēja, un Dendija kungs krita. Viņš būtu iekritis tumšajā caurumā, bet pēdējā mirklī viņš pieķērās pie apgāzta kapakmens, apvija ap to rokas un turējās. Vīrs nezināja, kas viņu gaida lejā, bet skaidri saprata, ka nevēlas to uzzināt.

Zeme vēlreiz nodrebēja, un Dendija kungs juta, ka akmens zem viņa tvēriena sāk grīļoties.

Viņš palūkojās augšup. Tur stāvēja zēns, ieintere­sēti uz viņu noraugoties.

Tagad es aizvēršu vārtus, viņš paziņoja. Manu­prāt, ja turpināsiet turēties pie tā akmens, tas jūs saspiedis vai arī vienkārši uzsūks sevī, un tad jūs kļūsiet par daļu no vārtiem. Es nezinu. Bet jums vis­maz ir iespēja. Tas ir vairāk, nekā jūs atvēlējāt manai ģimenei.

Kapakmenim trīcot, Dendija kungs palūkojās aug­šup un ieskatījās zēna pelēkajās acīs. Viņš nolamājās un sacīja: Tu nevari no mums mūžīgi izvairīties. Mēs esam Visu Arodu Džeki. Mēs esam visur. Nekas nav beidzies.

-    Ir gan, Nevs attrauca. Ir pienācis gals jūsu brālībai un visam, par ko iestājaties. Tieši tā, kā Ēģiptē tika pareģots. Jūs mani nenogalinājāt, lai gan meklējāt pa visu pasauli. Tagad tas ir beidzies. Nevs pēkšņi pasmaidīja. Tad, re, ar ko Sailass nodarbojas, vai ne? Tad tāpēc viņš nozūd.

Dendija kunga sejas izteiksme apstiprināja ikvienu Neva domu.

Bet neviens tā arī nekad neuzzināja, ko Dendija kungs būtu atbildējis, jo viņš palaida vaļā rokas un iekrita gūlu vārtu caurumā.

-    Vegh Kharados, Nevs noteica.

Un gūlu vārti atkal bija tikai parasts kaps.

Kāds paraustīja viņa piedurkni. Tur stāvēja Fortin­brass Bārtlebijs. Nev! Tas vīrs, kas bija pie kapličas, tagad kāpj kalnā.

Vīrs Džeks sekoja savai ožai. Viņš bija pametis pārē­jos, jo Džeka Dendija smaržūdens bija pārāk stiprs un neļāva saost neko citu.

Virs Džeks nevarēja atrast zēnu pēc smaržas. Nejau šeit. Te viņš oda pēc kapsētas. Bet meitene smaržoja pēc savas mātes mājas, pēc smaržu piliena, ar kuru viņa šorīt pirms skolas bija iesmaržinājusi kaklu. Vēl viņa smaržoja kā upuris tie bija baiļu sviedri, kurus saoda vīrs Džeks. Un, lai nu kur meitene būtu, agrāk vai vēlāk tur ieradīsies arī zēns.

Cieši satvēris rokā nazi, vīrs Džeks kāpa kalnā. Viņš bija gandrīz pašā kalna galā, kad pēkšņi apjauta un zināja, ka tā ir tiesa, ka Džeks Dendijs kopā ar pārējiem ir pagalam. Labi, vīrs Džeks nodomāja. Viņi vienmēr līda citiem pa priekšu. Paša vīra Džeka kāpiens pa Ordeņa karjeras kāpnēm bija aprāvies pēc tam, kad viņš nebija izpildījis uzdevumu nogalināt visu Dorianu ģimeni. It kā viņam vairs neuzticētos.

Tagad viss mainīsies.

Kalna galā vīrs Džeks pazaudēja meitenes smaržu, tomēr zināja, ka ir tuvu mērķim.

Viņš mazliet atkāpās un notvēra smaržu kādu piec­desmit pēdu attālumā blakus mazam mauzolejam ar metāla vārtiem. Vīrs Džeks atvēra vārtus un iegāja iekšā.

Tagad smarža bija stiprāka. Viņš varēja saost mei­tenes bailes. Vīrs Džeks rāva nost no plauktiem zār­kus citu pēc cita un ļāva tiem krist uz grīdas, kokam lūstot un zārku saturam izbirstot pa mauzo­leja grīdu. Nē, te viņa neslēpās…

Bet kur tad?

Vīrs Džeks nopētīja sienu. Tā bija no pamatīga akmens. Viņš notupās uz ceļiem pie pēdējā zārka un pataustīja sienu aiz tā. Tur atklājās caurums.

Skārlet, viņš sauca, mēģinot atminēties, kā bija izrunājis meitenes vārdu, kad vēl bija Frosta kungs, bet šo savas būtības daļu vairs nesajuta: tagad viņš bija vīrs Džeks, tieši tas, kas vienmēr bijis. Viņš četr­rāpus ielīda pa caurumu sienā.

Kad Skārleta sadzirdēja, ka mauzolejā notiek grau­tiņš, viņa lēni un uzmanīgi kāpa lejup, ar kreiso roku turoties pie sienas un labajā cieši žņaudzot atslēgu piekariņu ar diodi, kas izstaroja vien tik daudz gais­mas, lai meitene redzētu, kur spert nākamo soli. Viņa nokāpa līdz kāpņu beigu posmam un nonāca plašākā telpā. Sirds strauji sitās.

Meitene bija nobijusies. Viņa baidījās no jaukā Frosta kunga un viņa briesmīgajiem draugiem. Viņa baidījās no šīs telpas un atmiņām, ko tā glabāja. Un vēl mazliet viņa baidījās no Neva. Viņš vairs nebija mazs, kluss, noslēpumains puisītis no viņas bērnības. Tagad viņš bija citāds, ne īsti cilvēks.

Nez ko mamma tagad domā, Skārleta prātoja. Laikam zvana Frosta kungam, lai uzzinātu, kad es beidzot būšu mājās. Ja izklūšu no šejienes dzīva, es piespiedīšu mammu nopirkt man mobilo telefonu. Tas ir smieklīgi! Es esmu vienīgā savā klasē, kam nav mobilā telefona.

Man pietrūkst mammas.

Meitene nekad nebūtu iedomājusies, ka cilvēks tumsā var tik klusi pārvietoties, bet pēkšņi sajuta, ka cimdota roka aizspiež muti, un balss, kas tikai attāli līdzinājās Frosta kunga balsij, mierīgi saka:

-    Tikai izdari kaut ko gudru kaut vai tikai pakus­ties -, un es tev pārgriezīšu rīkli. Pamāj, ja esi mani sapratusi.

Skārleta pamāja.

Nevs redzēja haosu uz grīdas Frobišera mauzo­lejā visi zārki sagāzti un to saturs izbiris pa grīdu. Daudzie Frobišeri un Frobīšēri un vairāki Petiferi bija izbiedēti un apjukuši.

-   Viņš jau nokāpa lejā, Eiframs sacīja.

-   Paldies, Nevs noteica. Viņš izlīda pa caurumu kalnā un devās lejup.

Zēns redzēja tā, kā redz mirušie, viņš varēja saskatīt kāpnes un lejasstāva telpu. Nokāpis līdz pusei lejā, viņš redzēja, ka vīrs Džeks ir sagrābis Skārletu. Viņš bija atlauzis vienu meitenes roku aiz muguras un turēja viņai pie kakla lielu, savādu nazi. Vīrs Džeks palūkojās augšup.

-    Sveiks, puika! viņš teica.

Nevs neatbildēja, tikai koncentrējās, lai vēl labāk Izgaistu, un spēra nākamo soli lejup.

-   Tu domā, ka es tevi neredzu, teica vīrs Džeks,

-    un tā arī ir. Es tevi neredzu, bet saožu tavas bai­les. Es dzirdu, kā tu soļo un elpo. Un, lai gan tagad es zinu tavu veiklo izgaišanas triku, es tevi sajūtu.

Pasaki kaut ko! Saki skaļi, lai es varu dzirdēt, vai arī es sākšu griezt šo jaunkundzi mazos gabaliņos. Vai tu mani saprati?

-   Jā, atbildēja Nevs, vārdiem atbalsojoties paze­mes kambarī. Sapratu.

-    Ļoti labi, vīrs Džeks teica. Tagad nāc šurp. Papļāpāsim.

Nevs kāpa lejup pa kāpnēm. Viņš koncentrējās uz Bailēm, mēģinot radīt telpā paniku, Šausmas padarot reālas…

-   Izbeidz, teica vīrs Džeks. Lai arī ko tu darītu, pārtrauc! Tūlīt pat!

Nevs paklausīja.

-   Tu domā, ka vari uz mani izspēlēt savus mazos burvju trikus? vīrs Džeks jautāja. Vai tad tu nezini, kas es esmu?

-   Tu esi Džeks, Nevs sacīja. Tu nogalināji manu ģimeni. Un tev bija jānogalina mani.

Džeks pacēla vienu uzaci. Man bija jānogalina tevi?

-    Ak jā. Vecais vīrs pastāstīja, ka tad, ja es pie­augšu, jūsu Ordenim būs beigas. Es esmu pieaudzis. Tu esi izgāzies. Tu esi zaudētājs.

-   Mūsu Ordenis tika dibināts vēl pirms Babilonijas laikiem. Tam nekas nevar kaitēt.

-   Tad jau viņi tev nepastāstīja, vai ne? Nevs stā­vēja tikai piecu soļu attālumā no vīra Džeka. Tie četri bija pēdējie Džeki. Kā tad tur īsti bija… Krakova, Vankūvera un Melburna… Visi pagalam.

-    Lūdzu, Nev, saki, lai viņš mani palaiž vaļā, atskanēja Skārletas balss.

-    Neuztraucies, Nevs gluži mierīgi vērsās pie Džeka. Nav nekādas vajadzības nodarīt viņai pāri. Nav pat jēgas mani nogalināt. Vai tad tu nesaproti?

Visu Arodu Džeku ordeņa vairs nav.

Džeks domīgi pamāja. Ja tā ir taisnība, viņš teica, un es esmu Vienīgais Džeks, tad tas ir lielisks iemesls jūs abus nogalināt. Nevs klusēja.

-   Es lepojos, sacīja vīrs Džeks, ar savu arodu. Lepojos, ka vienmēr pabeidzu to, ko esmu iesācis. Tad viņš jautāja: Ko tu dari?

Nevs juta, ka matiņi uz skausta saceļas stāvus. Viņš juta, kā dūmiem līdzīgā apziņa piepilda istabu. Zēns sacīja: Tas neesmu es. Tas ir Slīrs. Tas sargā dārgumus.

-    Nemelo.

-   Viņš nemelo, Skārleta iejaucās. Tā ir patie­sība.

-   Patiesība? Džeks izsmejoši atkārtoja. Aprakti dārgumi? Nesmīdiniet…

SLĪRS SARGĀ SAIMNIEKA DĀRGUMUS.

-    Kas to teica? jautāja vīrs Džeks, lūkojoties apkārt.

-   Tu dzirdēji? Nevs pārsteigts pārjautāja.

-    Dzirdēju, Džeks apliecināja. Dzirdēju gan.

-    Es gan neko nedzirdēju, Skārleta nomurmi­nāja.

Tad vīrs Džeks aizdomīgi jautāja: Kas šī ir par vietu, puika? Kur mēs esam?

Pirms Nevs paspēja atbildēt, Slīrs ierunājās, vār­diem atbalsojoties pazemes kambarī: SĪ IR DĀRGUMU GLABĀTAVA. SPĒKA VIETA. TE SLĪRS SARGĀ UN GAIDA, KAD ATGRIEZĪSIES VIŅA SAIMNIEKS.

-    Džek? Nevs sacīja.

Vīrs Džeks piešķieba galvu un nosmīnēja: Cik patīkami dzirdēt tevi izrunājam manu vārdu, puika! Ja tu mani jau iepriekš būtu pieminējis, es būtu tevi ātrāk atradis.

-   Džek. Kāds ir mans īstais vārds? Kā mana ģimene mani sauca?

-    Kāpēc tas ir tik svarīgi?

-   Slīrs teica, ka man jāuzzina savs vārds, Nevs sacīja. Kāds tas ir?

-    Padomāsim, Džeks novilka. Pēteris? Varbūt Pols? Vai Roderiks tu izskaties pēc Roderika. Var­būt tu biji Stīvens… viņš turpināja vazāt zēnu aiz deguna.

-   Tu taču vari man pateikt, Nevs mudināja. Tu tik un tā mani nogalināsi. Džeks paraustīja plecus un pamāja, it kā sakot nu protams.

-    Laid vaļā Skārletu, Nevs sacīja. Laid viņu vaļā.

Džeks lūkojās tumsā un tad pajautāja. Tas ir altāra akmens, vai ne?

-    Laikam.

-    Un tur ir nazis, biķeris un sakta?

Viņš tumsā smaidīja. Nevs varēja saskatīt vīra Džeka seju tajā vīdēja savāds, atsvešināts smaids, kas šķita pavisam neiederīgs, atradēja un atklājēja smaids. Skārleta spēja saskatīt tikai tumsu, ko daž­reiz pārtrauca redzes uzplaiksnījumi, tomēr meitene dzirdēja sajūsmu Džeka balsī, kad viņš sacīja:

-    Tātad brālībai ir gals. Nekad vairs mēs netiksim sasaukti uz sapulci. Bet, pat ja visi pārējie Visu Arodu Džeki ir pagalam, es taču joprojām esmu! Es varu radīt jaunu brālību, vēl varenāku nekā iepriekšējā!

VARA, atbalsoja Slīrs.

-    Tas ir vienkārši lieliski, vīrs Džeks turpināja. Paskat tik! Mēs atrodamies vietā, ko manas brālības biedri bija meklējuši tūkstošiem gadu, un te ir viss, kas vajadzīgs ceremonijai. Gribas ticēt Liktenim, vai ne? Vai arī visu Džeku lūgšanām, lai brālības pagri­muma brīdī mums tiktu dota šī lieliskā iespēja.

Nevs juta, kā Slīrs ieklausās Džeka vārdos, un ma­nīja, ka kambarī mostas dīvaina necilvēciska sa­jūsma.

Vīrs Džeks sacīja: Tagad es izstiepšu roku, puika. Skārlet, es joprojām turu nazi tev pie rīkles, tāpēc nemaz nedomā bēgt, kad tevi palaidīšu vaļā. Puika, tu ieliksi biķeri, nazi un saktu man rokā.

SLĪRA DĀRGUMI, čukstēja balss. TIE VIENMĒR ATGRIEŽAS. MĒS TOS SARGĀJAM SAIMNIE­KAM.

Nevs noliecās, paņēma priekšmetus no altāra un ielika Džeka cimdotajā rokā. Vīrietis pasmīnēja.

-   Skārlet, tagad es laidīšu tevi vaļā. Kad vairs neju­tīsi pie rīkles nazi, tev jānoguļas uz vēdera zemē un jāsaliek rokas aiz galvas. Ja kaut vai pakustēsies, tu mirsi briesmīgā nāvē. Vai saprati?

Meitene norīstījās. Viņas mute bija galīgi izkaltusi. Skārleta spēra vienu drebošu soli uz priekšu. Labā roka, ko vīrs Džeks visu laiku bija turējis viņai aiz muguras, bija notirpusi nejūtīga, un plecu durstīja sāpju adatiņas. Meitene apgūlās un nolika vaigu uz cietās zemes.

Mēs esam pagalam, viņa nodomāja, bet vairs nejuta nekādas emocijas. It kā viņa raudzītos no malas uz notikumiem, kas atgadās ar citiem cilvēkiem, it kā viņa piedalītos kādā sirreālā spēlē ar nosaukumu Slepkavība Tumsā. Viņa dzirdēja, kā Džeks sagrābj Nevu.

Neva balss sacīja: Ļauj viņai iet.

Vīra Džeka balss atbildēja: Ja tu darīsi visu, ko likšu, es viņu nenogalināšu. Es neko sliktu viņai neda­rīšu.

-    Neticu! Viņa taču var tevi identificēt!

-    Nē, vīrieša balss kļuva arvien pārliecinošāka, nevar. Tad viņš sacīja: Pagājuši desmit tūkstoši gadu, bet nazis joprojām ir ass. Viņa balsī skanēja apbrīna. Puika, nometies ceļos uz altāra akmens. Rokas aiz muguras. Ej!

PAGĀJIS TIK ILGS LAIKS, sacīja Slīrs, bet Skār­leta dzirdēja tikai šņākoņu, it kā pa telpu šļūktu milzu kamoli.

Vīrs Džeks dzirdēja visu. Vai gribi uzzināt savu vārdu, zēn, pirms es izleju tavas asinis uz šī akmens altāra? viņš jautāja.

Nevs juta pie kakla auksto nazi. Un tobrīd viņš saprata. Šķita, ka laiks rit lēnāk. Viss noskaidrojās. Es zinu savu vārdu, viņš teica. Mani sauc Neviens Ouvens. Es esmu Neviens. Uz altāra akmens to pateikt bija pavisam vienkārši.

-    Slīr, zēns teica, vai tu joprojām vēlies sev saimnieku?

SLĪRS SARGĀ DĀRGUMUS, LĪDZ IERADĪSIES SAIMNIEKS.

-   Vai tad tu beidzot neesi atradis saimnieku, kuru tik ilgi gaidīji? Nevs jautāja.

Viņš juta, kā Slīrs sakustas un izplešas pa telpu. Atskanēja tāda skaņa, it kā lūztu tūkstošiem sausu zariņu, it kā telpā sakustētos kaut kas liels un varens. Un tad, pirmo reizi dzīvē, Nevs ieraudzīja Slīru. Vēlāk viņš gan nespēja aprakstīt, ko tieši bija redzējis: jā, tas bija kaut kas milzīgs, tam bija ķermenis kā milzu čūskai, bet galva… Briesmonim bija trīs galvas, kas balstījās uz trim kakliem. Sejas bija mirušas, tās iz­skatījās kā mozaīka, kas salikta no mirušu cilvēku un zvēru gabaliņiem, un tās klāja dīvaini raksti, purpurkrāsas tetovējumi, pārvēršot tās par savādi izteiksmī­gām maskām.

Slīra galvas dedzīgi ostīja gaisu ap vīru Džeku, it kā vēlētos viņam pieskarties un noglāsīt.

-    Kas te notiek? virs Džeks izsaucās. Kas tas ir? Ko tas dara?

-   To sauc par Slīru, un viņš sargā šo vietu. Viņam vajadzīgs saimnieks, kas pateiks, ko viņam turpmāk darīt, Nevs paskaidroja.

Džeks pacēla rokā seno nazi. Lieliski, viņš pie sevis noteica un tad skaļi paziņoja: Nu, protams! Tas gaidīja mani! Jā. Tas ir pilnīgi skaidrs. Es esmu tavs jaunais saimnieks!

Slīrs riņķoja pa kambari. SAIMNIEK? tas sajūs­mināts čukstēja, būdams tik priecīgs kā suns, kas pārāk ilgi pacietīgi gaidījis. SAIMNIEK? tas atkār­toja, it kā izgaršotu šo vārdu. Un tas garšoja labi, tāpēc sajūsmināts un ar ilgām balsī Slīrs vēlreiz teica: SAIMNIEK…

Džeks palūkojās uz Nevu. Pirms trīspadsmit gadiem es tevi pazaudēju, bet šodien mēs no jauna esam kopā. Ordeņa beigas. Jauna ordeņa sākums. Paliec sveiks, zēn! Viņš pielika krama nazi zēnam pie rīkles, bet otrā rokā satvēra biķeri.

-    Mani sauc Neviens, Nevs teica. Es neesmu kaut kāds zēns. Tad viņš ierunājās skaļāk: Slīr! Ko tu darīsi ar savu jauno saimnieku?

Slīrs nopūtās. MĒS VIŅU SARGĀSIM LĪDZ LAI­KU BEIGĀM. SLĪRS TURĒS VIŅU SAVOS VALGOS MŪŽĪGI UN NEKAD NEĻAUS VIŅAM IZBAUDĪT PASAULES BRIESMAS.

-    Tad aizstāvi viņu, Nevs teica. Tagad!

Es esmu tavs saimnieks! Tu klausīsi man! Džeks sacīja.

SLĪRS TIK ILGI GAIDĪJA, trīsbalsīgi sacīja trium­fējoša balss. TIK ILGI. Tas sāka vīties lielos gredzenos apkārt vīram Džekam.

Vīrs Džeks nometa zemē biķeri. Tagad viņam katrā rokā bija pa nazim: vienā krama nazis, otrā nazis ar garo, melno kaula rokturi. Vīrs Džeks uz­sauca: Atkāpies! Turies no manis pa gabalu! Nenāc tuvāk! Viņš cirta uz visām pusēm ar nažiem, bet Slīrs neatlaidīgi tinās viņam apkārt, noslēpjot Džeku savos gredzenos.

Nevs pieskrēja pie Skārletas un palīdzēja viņai pie­celties. Es gribu redzēt, meitene teica. Es gribu redzēt, kas notiek. Viņa izvilka atslēgu piekariņa diodi un ieslēdza to…

Tas, ko redzēja Skārleta, nelīdzinājās tam, ko re­dzēja Nevs. Viņa nevarēja saskatīt Slīru, un tā bija viņas laime. Meitene redzēja tikai vīru Džeku. Viņa redzēja bailes vīrieša sejā, un tās padarīja viņu līdzīgu vecajam Frosta kungam. Pārbijies viņš atkal līdzinājās tam jaukajam vīram, kas bija vedis Skārletu mājās no kapsētas. Džeks lidoja gaisā sākumā piecu, tad desmit pēdu augstumā virs zemes, mežonīgi vicinot nažus un mēģinot iedurt kaut kam, ko meitene nevarēja sare­dzēt, tomēr acīmredzami viņam nekas neizdevās.

Frosta kungs, vīrs Džeks sauciet viņu, kā gribat, tika aizrauts prom un piespiests pie kambara sienas ar plati izplestām kājām un rokām.

Skārletai izskatījās, ka Frosta kungs tiek rauts cauri akmens sienai, it kā kalns vēlētos viņu aprīt. Tagad varēja saskatīt tikai viņa seju. Viņš mežonīgi, izmisīgi kliedza, lai Nevs kaut ko aizvāc, lūdza, lai viņu glābj… Un tad viņa seja pazuda aiz sienas un balss apklusa.

Nevs piegāja pie altāra akmens. Viņš no zemes pacēla krama nazi, biķeri un saktu un uzlika atpakaļ, kur tiem bija īstā vieta. Metāla nazi viņš atstāja zemē.

Skārleta sacīja: Man šķita, tu teici, ka Slīrs nevar nodarīt pāri. Ka viņš var mūs tikai nobiedēt.

-   Jā, Nevs atbildēja. Bet viņam bija vajadzīgs saimnieks, ko sargāt. Viņš pats man atzinās.

-   Tu gribi teikt, ka zināji? meitene jautāja. Tu zināji, ka tā notiks…

-   Jā. Es cerēju uz to.

Nevs palīdzēja meitenei uzkāpt pa kāpnēm līdz Fro­bišera mauzolejam. Vajadzēs te visu sakārtot, Nevs ikdienišķi sacīja, lūkojoties uz grautiņa sekām. Skār­leta mēģināja neskatīties uz to, kas gulēja uz grīdas.

Viņi izgāja kapsētā. Tu zināji, ka tā notiks, Skārleta truli atkārtoja.

Šoreiz Nevs neatbildēja.

Meitene paskatījās uz viņu, it kā nesaprastu, ko tagad redz. Tātad tu zināji. Zināji, ka Slīrs viņu sagrābs. Vai tāpēc tu mani tur paslēpi? Vai tāpēc? Vai es biju tikai ēsma?

-   Tā nepavisam nebija, Nevs atteica, bet tad pie­bilda: Mēs taču esam dzīvi, vai ne? Viņš nekad vairs mūs neapdraudēs.

Skārleta juta, kā viņā pamostas dusmas un nik­nums. Bailes bija prom, un viņa vēlējās tikai atbrī­voties no spriedzes, izkliegt savas emocijas. Meitene cīnījās ar šo vēlmi. Kas notika ar pārējiem? Vai arī viņus tu nogalināji?

-    Es nevienu nenogalināju.

-    Tad kur vini ir?

-   Viens no viņiem guļ dziļā kapā ar lauztu potīti. Pārējie trīs ir… devušies tālu prom.

-    Tu viņus nenogalināji?

-   Protams, ne, zēns atcirta. Šīs ir manas mājas! Es taču negribu, lai viņi te paliek uz mūžīgiem lai­kiem! Viņš palūkojās uz meiteni un mierinoši sacīja:

-   Klau, viss ir kārtībā. Es tiku ar viņiem galā.

Skārleta atkāpās no zēna un sacīja: Tu nemaz neesi cilvēks. Cilvēki tā neuzvedas. Tu esi tikpat slikts kā viņš. Tu esi briesmonis!

Nevs juta, kā asinis aizplūst no sejas. Pēc visa, kas šonakt bija noticis, pēc visa, ko viņš bija pārdzīvojis, šis bija pats smagākais trieciens. Nē, viņš iebilda.

-   Tā nav…

Skārleta atkāpās vēl tālāk.

Viņa spēra vienu soli, tad nākamo un jau gata­vojās bēgt, pagriezties un skriet prom, lai tiktu ārā no mēness apspīdētās kapsētas, kad viņu aiz rokas satvēra melnā samtā tērpies garš vīrs, kurš sacīja:

-    Tu esi netaisna pret Nevu. Tomēr neapšaubāmi tu justos laimīgāka, ja neko no piedzīvotā neatcerētos. Tagad mēs abi dosimies pastaigā un pārrunāsim to, kas ar tevi noticis pēdējo dienu laikā, ko tev vaja­dzētu atcerēties, bet ko būtu labāk aizmirst.

-     Sailas, Nevs ierunājās. Tu nedrīkstil Tu

nedrīksti likt viņai mani aizmirst.

-    Tā būs drošāk, Sailass paskaidroja. Ja ne mums, tad viņai noteikti.

-  Vai tad man te nav nekādas teikšanas? Skārleta ierunājās.

Sailass neko neteica. Nevs spēra soli tuvāk meite­nei. Paklau, tas ir beidzies, viņš teica. Es zinu, ka bija smagi. Bet mēs to paveicām! Tu un es. Mēs viņus uzveicām!

Meitene pašūpoja galvu, it kā noliedzot visu, ko bija redzējusi, visu, ko bija piedzīvojusi.

Skārleta palūkojās uz Sailasu un sacīja: Es gribu mājās. Lūdzu…

Sailass pamāja. Viņš kopā ar meiteni devās lejup pa taku, kas veda ārā no kapsētas. Nevs noskatījās, kā Skārleta aiziet, cerot, ka viņa apstāsies un palūkosies atpakaļ, pasmaidīs vai vienkārši paskatīsies uz viņu bez bailēm. Bet Skārleta neatskatījās. Viņa vienkārši devās prom.

Nevs iegāja atpakaļ mauzolejā. Zēnam bija kaut kas jādara, lai aizgainītu domas, tāpēc viņš cēla augšā nogāztos zārkus, aizslaucīja gružus un salika zārkos kaulus, bet tad ar sarūgtinājumu atklāja, ka neviens no daudzajiem Frobišeriem, Frobīšēriem vai Petiferiem nebija pagodinājis viņu ar savu klātbūtni, lai pārliecinātos, vai kauli tiek salikti pareizajos zārkos.

Vīrietis aizveda Skārletu mājās. Vēlāk meitenes māte nespēja īsti atcerēties, ko bija teicis svešinieks, viņa tikai ar nožēlu apzinājās, ka jaukais Džeks Frosts bijis spiests nekavējoties pamest pilsētu.

Svešais vīrietis sēdēja virtuvē un runāja ar māti un meitu par viņu dzīvi un sapņiem, un sarunas noslē­gumā Skārletas māte nez kāpēc izlēma, ka viņām vaja­dzētu atgriezties Glāzgovā. Skārleta bija ļoti laimīga, ka atkal būs kopā ar tēvu un satiks vecos draugus.

Sailass atstāja māti un meitu virtuvē runājam par nākotnes plāniem, par pārcelšanos atpakaļ uz Sko­tiju, turklāt Nūna apsolīja Skārletai nopirkt mobilo telefonu. Viņas bija gandrīz aizmirsušas par Sailasa apciemojumu, un tieši to viņš bija vēlējies.

Sailass atgriezās kapsētā un atrada Nevu sēžam amfiteātrī pie obeliska. Zēna seja bija neizteiks­mīga.

-    Kā viņa jūtas?

-   Es paņēmu viņas atmiņas, Sailass paskaidroja. Viņas atgriezīsies Glāzgovā. Meitenei tur ir draugi.

-    Kā tu varēji likt viņai aizmirst mani?

-    Cilvēki vēlas aizmirst neiespējamo, Sailass sacīja. Tas viņu pasauli padara drošāku.

-   Man viņa patika, Nevs teica.

-   Man žēl, ka viss tā beidzās.

Nevs mēģināja pasmaidīt, bet nespēja atrast sevī smaidu. Tie cilvēki… viņi runāja par nepatikšanām Krakovā, Melburnā un Vankūverā. To visu sarīkoji tu, vai ne?

-    Es nebiju viens, Sailass sacīja.

-   Tu biji kopā ar Lupesku jaunkundzi? Nevs jau­tāja. Tad, ievērojis aizbildņa sejas izteiksmi, viņš aši pavaicāja: Vai ar viņu viss kārtībā?

Sailass pašūpoja galvu, un viņa sejā atspoguļojās briesmīgas sāpes, kuras Nevs nespēja izturēt. Viņa varonīgi cīnījās. Viņa cīnījās par tevi, Nev.

-    Slīrs savāca vīru Džeku, zēns teica. Vēl trīs no viņiem iekrita gūlu vārtos. Viens savainots, bet joprojām dzīvs guļ Karstēra kapā.

-   Viņš ir pēdējais, Sailass teica. Man jāparunā ar viņu pirms saullēkta.

Pār kapsētu pūta ledaini auksts vējš, bet ne vīrie­tis, ne zēns nelikās to manām.

-   Viņa baidījās no manis, Nevs beidzot teica. -Jā.

-   Kāpēc? Es izglābu viņai dzīvību! Es neesmu slikts. Es esmu tāds pats kā viņa. Arī es esmu dzīvs. Tad viņš pajautāja: Kā gāja bojā Lupesku jaunkundze?

-   Varonīgi, Sailass sacīja, kaujā. Viņa gāja bojā, aizstāvot citus.

Nevs aizžņaugtā balsī teica: Tu būtu varējis atvest viņu šurp. Apglabāt mūsu kapsētā. Tad es varētu ar viņu parunāt.

-    Tas nebija iespējams, Sailass atbildēja.

Nevs juta, kā acīs sakāpj asaras. Viņa mani sauca par Nimeni, zēns nočukstēja. Neviens mani nekad tā vairs nesauks.

-   Varbūt iesim un nopirksim tev kaut ko ēdamu? Sailass ierosināja.

-    Mēs? Tu gribi, lai es eju kopā ar tevi? Ārā no kapsētas?

-   Neviens vairs nevēlas tevi nogalināt. Vismaz ne šobrīd. Viņi daudz ko vairs neuzdrošināsies darīt. Tāpēc jā, tu vari nākt kopā ar mani. Ko tu gribētu vakariņās?

Nevs jau gribēja teikt, ka nav izsalcis, bet tie būtu meli. Viņš jutās kā slims. Galva griezās. Un viņš bija izsalcis. Varbūt picu? zēns ierosināja.

Viņi cauri kapsētai gāja uz vārtu pusi. Nevs redzēja kapsētas iemītniekus, bet tie ļāva zēnam un viņa aiz­bildnim paiet garām, nesakot ne vārda. Viņi tikai vēroja.

Nevs mēģināja pateikt viņiem paldies par palī­dzību, izsacīt, cik ļoti viņš ir pateicīgs, bet mirušie neatbildēja.

Picērija bija spoži izgaismota, Nevam tā šķita pārāk gaiša. Viņi ar Sailasu sēdēja pašā tālākajā galā, un aizbildnis parādīja zēnam, kā izmantot ēdienkarti un kā pasūtīt ēdienu. (Sailass pasūtīja glāzi ūdens un salātus, kurus dzenāja pa šķīvi ar dakšiņu, bet ne reizi nepielika pie lūpām.)

Nevs ar lielu sajūsmu apēda picu. Viņš neuzdeva jautājumus. Sailass vai nu sāks runāt pats, vai arī ne.

-   Mēs par viņiem… par Džekiem zinājām jau ilgu laiku, Sailass beidzot sacīja. Tomēr mēs viņus pazi­nām tikai pēc viņu darbiem. Domājām, ka Džeki varētu būt apvienojušies kādā organizācijā, bet viņi pārāk labi maskējās. Tad piedzimi tu, un viņi nogalināja tavu ģimeni. Un pamazām man izdevās viņus izsekot.

-  Vai "mēs" nozīmē tevi un Lupesku jaunkundzi? Nevs gribēja zināt.

-   Jā. Un vēl citus.

-    Citus no Goda Sardzes, Nevs secināja.

-   Kā tu uzzināji par… Sailass iesāka, bet tad tur­pināja, it kā neko nebūtu dzirdējis: Lai nu tā būtu. Mazām pelēm lielas ausis, kā ļaudis mēdz sacīt. Jā. To visu es darīju kopā ar Goda Sardzi. Viņš pacēla glāzi, pielika to pie mutes, mazliet samitrināja lūpas, un atkal nolika glāzi uz galda.

Galda virsma bija gluda kā spogulis, un, ja kāds būtu palūkojies tuvāk, tad redzētu, ka garajam vīram nav spoguļattēla.

-   Tātad, Nevs sacīja, tagad, kad esi ticis ar to galā… vai tu vēl paliksi tepat?

-   Es devu solījumu, ka palikšu tik ilgi, līdz tu būsi pieaudzis.

-    Es esmu pieaudzis, Nevs apgalvoja.

-    Gandrīz pieaudzis, Sailass izlaboja, bet vēl ne gluži.

Viņš nolika uz galda desmit mārciņu banknoti.

-   Tā meitene, Nevs ierunājās. Skārleta. Kāpēc viņa tā izbijās no manis, Sailas?

Sailass neatbildēja, un jautājums palika gaisā, līdz vīrs un zēns izgāja ārā no gaišās picērijas pazīstamajā tumsā. Drīz vien viņus aprija nakts.

Somā viņam bija pase, kabata nauda.

8. NODAĻA Atvadas un šķiršanās

Dažkārt viņš vairs nespēja saskatīt mirušos. Jau kādus divus mēnešus, kopš aprīļa vai maija. Sākumā tie bija tikai atsevišķi gadījumi, bet pēdējā laikā tas atkārtojās arvien biežāk.

Pasaule mainījās.

Nevs klaiņoja pa kapsētas ziemeļrietumu daļu. Viņš bija nonācis līdz efejām apvītajam īves kokam, kas auga Ēģiptiešu gatves galā. Zēns pamanīja rudo lapsu un lielo, melno kaķi ar baltām krūtīm un ķepām, kas sēdēja taciņas vidū un kaut ko aizrautīgi apsprieda. Ieraudzījuši Nevu, viņi satrūkās un metās krūmājā, it kā būtu pieķerti plānojam sazvērestību.

Savādi, zēns nodomāja. Viņš bija pazinis šo lapsu jau kā lapsēnu, un melnais kaķis bija klīdis pa kap­sētu, cik vien sen Nevs spēja atcerēties. Viņi taču zēnu pazina. Ja dzīvnieki bija draudzīgi noskaņoti, viņi dažkārt pat ļāva sevi noglaudīt.

Nevs mēģināja izslīdēt cauri efeju aizkaram, bet netika cauri. Viņš noliecās un pastūma efeju zarus malā, un tomēr izspraucās tālāk. Zēns uzmanīgi gāja pa taciņu, izvairoties no grambām un bedrēm, līdz nonāca pie iespaidīgā kapakmens, kas slējās virs apbe­dījuma vietas, kurā atdusējās Alonso Tomass Garsija Džonss (1837-1905, Ceļiniek, laiks nolikt ceļaspieki).

Nevs pēdējo mēnešu laikā bieži nāca šurp: Alonso Džonss bija apceļojis visu pasauli, un viņam ļoti patika stāstīt Nevam par saviem ceļojumiem. Viņš parasti sāka ar vārdiem: Ar mani nekad nav noticis nekas interesants, tad drūmi piebilda: Turklāt es tev jau esmu visu izstāstījis, bet tad, acīm iemir­dzoties, Alonso izsaucās: Izņemot to vienu… vai es tev esmu stāstījis par…? Un lai arī kāds būtu tur­pinājums: Par to reizi, kad man vajadzēja bēgt no Maskavas? Vai: Par to gadījumu, kad es zaudēju Aļaskas zelta raktuves, kas bija veselu bagātību vēr­tas? Vai: Par bēgšanu no satrakota ganāmpulka pampās? Nevam atlika tikai papurināt galvu un cerīgi palūkoties uz ceļotāju, un drīz vien viņš varēja klausīties aizraujošus stāstus par satraucošiem pie­dzīvojumiem, par skaistām jaunavām, kuras Alonso bija skūpstījis, par ļaundariem, kurus viņš bija nošā­vis vai uzvarējis zobenu cīņās, par zelta maisiem un dimantiem, tik lieliem kā īkšķa gals, par zudušām pilsētām un augstiem kalniem, par tvaika vilcieniem un buriniekiem, par pampām, okeāniem, tuksnešiem un tundrām.

Nevs aizgāja līdz augstajam, smailajam kapakme­nim tas slējās augstu pret debesīm, un tajā bija iegravētas otrādi ap vērstas lāpas un gaidīja, bet neviens neparādījās. Viņš sauca Alonso Džonsu vārdā, pieklauvēja pie kapakmens, bet neviens neatbildēja. Nevs noliecās, lai iebāztu galvu kapā un pasauktu savu draugu, bet tā vietā, lai izslīdētu cauri akmens apmalei kā ēna, kas šķērso tumšāku ēnu, viņš sāpīgi atsita pieri. Zēns sauca vēlreiz, bet neko un nevienu nemanīja, un viņš uzmanīgi devās atpakaļ zaļajos džungļos un gāja gar pelēkajiem kapakmeņiem, līdz nonāca uz takas. Trīs žagatas, kas bija sēdējušas vilkābelē, pacēlās spārnos, kad viņš gāja garām.

Nevs neredzēja nevienu mirušo, līdz nonāca kap­sētas dienvidrietumu nogāzē, kur ievēroja sen pazīs­tamo Sloteru mātes apveidu sīciņu sievieti milzīgā apmetnī un platā aubē staigājam starp kapakme­ņiem. Galvu noliekusi, viņa meklēja pirmās pavasara puķes.

Sveiks, zēn! viņa uzsauca. Te aug kreses. Vai tu varētu dažas noplūkt un nolikt uz mana kapa?

Nevs saplūca sarkanās un dzeltenās puķes un aiz­nesa pie Sloteru mātes kapa, kas bija tā saplaisājis un laikazoba sagrauzts, ka uz tā varēja izlasīt tikai vienu vārdu SMEJIES.

Šis uzraksts bija mulsinājis vietējos vēsturniekus jau daudzus gadsimtus. Zēns ar dziļu cieņu nolika ziedus kapakmens priekšā.

Sloteru māte viņam uzsmaidīja. Tu esi labs zēns. Nezinu, ko mēs bez tevis darīsim.

-   Paldies, Nevs sacīja. Vai jūs nezināt, kur visi palikuši? Jūs esat pirmā, ko šonakt redzu.

Sloteru māte uzmeta zēnam asu skatienu. Ko tu izdarīji ar savu pieri? viņa šerpi noprasīja.

-   Es atsitos pret Džonsa kunga kapu! Tas bija ciets. Es…

Sloteru māte saknieba lūpas un piešķieba galvu. Vecās, vērīgās acis nopētīja Nevu no galvas līdz papē­žiem. Es tevi nosaucu par zēnu, vai ne? Bet laiks aizlido vēja spārniem, un tu jau esi kļuvis par jaunu vīrieti, vai ne? Cik tev ir gadu?

-  Manuprāt, apmēram piecpadsmit. Lai gan es jūtos tāpat kā vienmēr, Nevs teica, bet Sloteru māte viņu pārtrauca: Un es joprojām jūtos tāpat kā tā mazā meitene, kas ganībās vija margrietiņu vainagu. Tu vienmēr būsi tu pats, tas nekad nemainīsies, tomēr tu allaž mainīsies, un tur neko nevar darīt.

Večiņa apsēdās uz akmens un sacīja: Es atce­ros to nakti, kad tu ieradies, zēn! Es teicu, ka mēs nedrīkstam ļaut tev aiziet, un tava māte piekrita, un visi kapsētas iedzīvotāji sāka runāt, vai atļaut tev palikt vai ne, līdz parādījās Lēdija Pelēkā. "Kapsētas iedzīvotāji," viņa teica, "klausiet Sloteru māti. Vai tad jums nemaz nav līdzcietības kaulos?" Tad viņi visi man piekrita. Sloteru māte apklusa un pašūpoja galvu. Te nekas daudz nenotiek un dienas līdzi­nās cita citai. Gadalaiki rit. Efejas aug. Kapakmeņi sagāžas. Bet kopš te ieradies tu… Es priecājos, ka tu pie mums ieradies, tas arī viss.

Sloteru māte piecēlās, izvilka no piedurknes lina mutautiņu, uzspļāva uz tā, pastiepās un notīrīja no Neva pieres sakaltušās asinis. Tā, tagad tu izskaties pienācīgi, viņa bargi teica. Nezin gan, kad mēs atkal satiksimies… bet sargi sevi.

Pavisam apmulsis, Nevs devās atpakaļ uz Ouvenu kapu un ar prieku redzēja, ka abi vecāki viņu gaida. Kad zēns pienāca tuvāk, viņa prieks pārtapa raizēs kāpēc Ouvena kungs un kundze stāv abpus kapakme­nim tik stīvi kā stikla vitrāžas tēli? Viņš nesaprata, kas notiek.

Tēvs paspēra soli uz priekšu un sacīja: Labvakar, Nev! Ceru, ka tev klājas labi.

-  Apmierinoši labi, Nevs atteica, jo Ouvena kungs tā vienmēr atbildēja saviem draugiem, ja tie uzdeva šādu jautājumu.

Ouvena kungs turpināja: Mēs ar Ouvena kundzi visu mūžu ilgojāmies pēc bērniem. Manuprāt, mums nevarēja būt labāka dēla par tevi, Nev. Viņš ar lep­numu lūkojās uz zēnu.

-   Paldies tev, tēt, bet… Nevs iesāka un vērsās pie mātes, cerot, ka viņa paskaidros, kas te notiek, bet Ouvena kundze jau bija pazudusi. Kur viņa palika?

-   Ak, tu jau zini, Ouvena kungs izskatījās apju­cis. Tā taču ir Betsija. Vienmēr kaut kur jāskrien, kaut kas jādara. Nu, es nezinu, ko vēl varētu teikt… tu zini?

-    Nē, Nevs atzinās.

-    Manuprāt, tevi gaida Sailass, sacīja tēvs un izgaisa.

Bija jau pāri pusnaktij. Nevs devās uz veco kap­liču. Koks, kas bija audzis no notekcaurules kapličas tornī, pēdējā vētrā tika izgāzts, tas bija norāvis lejā daļu jumta dakstiņu.

Nevs apsēdās uz pelēkā koka soliņa, bet no Sailasa nebija ne miņas.

Atlidoja vēja brāzma. Bija viena no tām vasaras naktīm, kad krēsla, šķiet, ilgst mūžīgi. Bija silts, bet Nevs juta, ka uz rokām uzmetas zosāda.

Balss pie pašas auss sacīja: Saki, ka tev manis pietrūks, tu, ļumpausi.

-  Liza? Nevs pārjautāja. Viņš nebija sastapis jauno raganu vairāk nekā gadu, kopš nakts, kad kapsētā bija ielauzušies Visu Arodu Džeki. Kur tu biji palikusi?

-    Vēroju, viņa atteica. Vai tad dāmai jāstāsta viss, ko viņa dara?

-    Tu vēroji mani? Nevs izsaucās.

Lizas balss skanēja Nevam pie pašas auss. Dzīve ir domāta dzīvošanai, Nevien Ouven. Viens no mums ir pārāk liels muļķis, lai dzīvotu, un tā neesmu es. Saki, ka tev manis pietrūks.

-    Kurp tu dosies? Nevs gribēja zināt. Tad viņš sacīja: Protams, man tevis pietrūks, lai arī kur tu ietu…

-   Tu esi tik dumjš, Liza Hempstoka nočukstēja, pieskaroties Neva rokai, pārāk dumjš šai dzīvei. -

Nevs sajuta raganas lūpas pieskārāmies viņa vaigam un lūpu kaktiņam. Liza viņu noskūpstīja, un viņš bija pārāk pārsteigts un izsists no sliedēm, lai zinātu, ko darīt.

Raganas balss sacīja: Arī man tevis pietrūks. Mūžam. Vēja brāzma sabužināja viņa matus vai varbūt tas bija Lizas rokas pieskāriens -, un tad Nevs zināja, ka ir palicis viens.

Viņš piecēlās.

Nevs piegāja pie kapličas durvīm, pacēla akmeni pie sliekšņa un izņēma rezerves atslēgu, ko te bija atstājis kāds jau sen miris ķesteris. Viņš atslēdza lie­lās koka durvis, pat nemēģinot izslīdēt tām cauri. Durvis skaļi nočīkstēja gluži kā protestējot.

Kapličā bija tumšs, un Nevs saprata, ka ir samiedzis acis, lai varētu kaut ko saskatīt.

-    Nāc iekšā, Nev, sacīja Sailass.

-   Es neko neredzu, zēns teica. Ir pārāk tumšs.

-   Jau? Sailass brīnījās. Viņš nopūtās. Nevs dzir­dēja samta čaboņu, sērkociņa sprakstoņu, un aizbild­nis aizdedzināja divas lielas sveces, kas bija ievieto­tas izgrebtā koka svečturī telpas tālākajā galā. Sveču gaismā Nevs redzēja aizbildni stāvam pie augstas, ar ādu apvilktas lādes, kas bija pietiekami liela, lai garš vīrs varētu tajā ierāpties un gulēt. Tai blakus bija Sailasa melnā ādas soma, kuru Nevs jau agrāk bija redzējis, bet tik un tā uzskatīja to par ļoti iespai­dīgu.

Lāde bija izoderēta ar baltu audumu. Nevs ielika roku tukšajā lādē un pieskārās baltajiem zīda pala­giem un sausajai zemei.

-   Vai te tu guli? viņš jautāja.

-   Kad esmu prom no mājām, Sailass teica.

Nevs pārsteigts samirkšķināja acis. Sailass bija

dzīvojis te tik ilgi, cik vien viņš atcerējās. Vai tad te nav tavas mājas?

Sailass pašūpoja galvu. Manas mājas ir tālu, tālu prom, viņš teica. Es pat nezinu, vai tur kāds vēl dzīvo. Manā dzimtenē ir daudz kas mainījies, un nav ne jausmas, vai man ir, kur atgriezties.

-    Tu dodies prom? Nevs jautāja. Mainījās viss, kas kādreiz bija licies mūžīgs. Tu patiešām dodies prom? Bet… tu taču esi mans aizbildnis.

-   Es biju tavs aizbildnis. Tagad tu esi pietiekami pieaudzis, lai pats par sevi parūpētos. Man ir jāsargā citi.

Sailass aizvēra brūnās ādas lādes vāku un nostip­rināja to ar siksnām un sprādzēm.

-   Vai es nevaru palikt tepat, kapsētā?

-   Tev nevajadzētu palikt, Sailass ļoti maigi teica. Nevs nekad nebija dzirdējis viņu tā runājam. Visiem ļaudīm, kas te mīt, ir bijusi sava dzīve, kaut arī nereti pavisam īsa. Tagad ir tava kārta. Tev jādzīvo.

-   Vai es varu doties kopā ar tevi?

Sailass pašūpoja galvu.

-   Vai es tevi vēl kādreiz redzēšu?

-    Varbūt. Sailasa balss skanēja laipni, tajā bija vēl kāds noslēpums. Vai nu tu redzēsi mani, vai ne, bet esi drošs es tevi vērošu. Viņš nolika ādas lādi pie sienas un piegāja pie durvīm telpas stūrī. Nāc man līdzi! Nevs soļoja aiz Sailasa un nokāpa lejup pa šaurajām spirālveida kāpnēm kapenēs, kas atradās zem kapličas. Es atļāvos sapakot tavu ceļasomu, Sailass paskaidroja, kad viņi bija nokāpuši lejā.

Virs vecu dziesmu grāmatu kaudzes stāvēja maza ādas soma, kas līdzinājās Sailasa somai. Tur atrodas tavas mantas, Sailass sacīja.

-    Pastāsti par Goda Sardzi, Sailas, Nevs lūdza. Tu esi Goda Sardzē, un Lupesku jaunkundze bija. Kas vēl? Vai jūsu ir daudz? Ko jūs darāt?

-    Diemžēl ne visu, kas būtu vajadzīgs, Sailass sacīja. Galvenokārt mēs sargājam robežas. Lai tās netiktu pārkāptas.

-    Kādas robežas? Sailass neatbildēja.

-   Jūs apturat tādus cilvēkus kā vīrs Džeks un viņa ļaudis?

-   Mēs darām to, kas mums jādara, Sailass sacīja. Viņš izklausījās noguris.

-   Bet jūs rīkojaties pareizi! Jūs taču apturējāt Džekus! Viņi bija briesmīgi. īsti briesmoņi.

Sailass pienāca tuvāk Nevam, un zēnam bija jāatgāž galva, lai ieskatītos garā vīrieša bālajā sejā. Aizbildnis sacīja: Es ne vienmēr esmu rīkojies pareizi. Kad biju jaunāks… tas, ko darīju, bija vēl sliktāk nekā tas, ko darīja Džeks. Es biju sliktāks par viņiem visiem. Es biju briesmonis, Nev, vēl sliktāks par briesmoni.

Nevam pat neienāca prātā, ka aizbildnis varētu melot vai jokot. Viņš zināja, ka Sailass saka patiesību, un jautāja: Bet tu vairs tāds neesi, vai ne?

Sailass tikai teica: Cilvēki var mainīties, un tad apklusa. Nevs prātoja, vai aizbildnis atceras savu pagātni, bet tad Sailass sacīja: Man bija gods būt par tavu aizbildni, jauno cilvēk. Viņš no apmetņa kro­kām izvilka vecu, piebāztu maku. Tas tev. Ņem.

Nevs paņēma maku, bet neatvēra to.

-    Tajā ir nauda. Pietiekami, lai tu varētu uzsākt jaunu dzīvi, bet ne vairāk.

Nevs sacīja: Es šodien biju aizgājis pie Alonso Džonsa, bet viņa nebija mājās… Vai varbūt viņš tur bija, tikai es nevarēju viņu ieraudzīt. Es gribēju, lai viņš man pastāsta par visām tām vietām, kuras viņš ir redzējis. Salas, delfīnus, ledājus un kalnus. Vietas, kur cilvēki dīvaini ģērbjas un ēd savādus ēdienus. Nevs brīdi vilcinājās, tad turpināja: Tās vietas taču joprojām tur ir, vai ne? Pasaule taču ir milzīga. Vai es varu tās apskatīt? Vai es varu turp doties?

Sailass pamāja. Jā, tevi gaida visa plašā pasaule. Tavas ceļasomas iekškabatā ir pase uz Neviena Ouvena vārda. Nebija viegli to dabūt…

-   Ja es pārdomāšu, vai varēšu atgriezties te? Nevs jautāja, bet tūlīt pats atbildēja uz šo jautājumu: Ja es atgriezīšos, šī vieta nebūs mainījusies, bet tās vairs nebūs manas mājas.

-   Vai vēlies, lai es tevi pavadu līdz kapsētas vār­tiem? Sailass jautāja.

Nevs papurināja galvu. Man tas jādara pašam. Ēm… Sailas… Ja tev kādreiz gadās nepatikšanas, tikai pasauc mani! Es tev palīdzēšu.

-    Es neiekuļos nepatikšanās, Sailass cienīgi sacīja.

-   Nē, laikam jau ne… Bet tik un tā…

Kapenēs bija tumšs, oda pēc pelējuma, veciem un mitriem akmeņiem, un Nevam pēkšņi šķita, ka telpa ir ļoti maza.

Viņš teica: Es gribu izbaudīt dzīvi. Es gribu to satvert rokās un noturēt. Es gribu atstāt pēdu nospie­dumus tuksneša smiltīs, gribu spēlēt futbolu ar dzī­viem cilvēkiem. Es gribu, Nevs apklusa, lai pado­mātu, un tad sacīja: es gribu visu.

-    Ļoti labi, Sailass sacīja. Viņš pacēla roku pie acīm, it kā lai atglaustu matus no sejas Sailasam šāds žests nemaz nebija raksturīgs. Viņš teica: Ja nu tomēr es kādreiz iekulšos nepatikšanās, tad noteikti došu tev zinu.

-   Lai gan tu nekad neiekulies nepatikšanās?

-    Kā jau tu teici.

Sailasa lūpu kaktiņi noraustījās, it kā viņš gri­bētu pasmaidīt, bet varbūt tā bija nožēla vai tikai ēnu spēle.

-    Paliec sveiks, Sailas, Nevs sacīja un pastiepa sveicienam roku, tāpat kā bija darījis bērnībā. Sailass to saņēma savā aukstajā, ziloņkaula baltajā plaukstā un cieši paspieda.

-    Paliec sveiks, Nevien Ouven.

Nevs paņēma savu mazo ceļasomu. Viņš atvēra durvis, izgāja no kapličas un devās prom pa taciņu, kas veda kalnā, un neatskatījās.

Kapsētas vārti jau sen bija slēgti uz nakti. Zēns prātoja, vai viņam vēl ir atļauts iziet tiem cauri vai arī būs jāiet atpakaļ uz kapliču, lai paņemtu atslēgu, bet, kad viņš bija pienācis tuvāk, izrādījās, ka mazie apmeklētāju vārtiņi bija atslēgti un plaši atvērti kā gaidot. Bija tā, it kā kapsēta vēlētos no viņa atvadī­ties.

Pie atvērtajiem vārtiem gaidīja maza, apaļa, bāla sieviete. Viņa uzsmaidīja zēnam, kurš nāca tuvāk, un mēnesgaismā varēja redzēt, ka viņas acīs mirdz asaras.

-   Sveika, māt, Nevs sacīja.

Ouvena kundze notrausa asaras, tad noslaucīja vaigus ar piedurkni un pašūpoja galvu.

-    Vai tu zini, ko turpmāk darīsi? viņa jautāja.

-   Apskatīšu pasauli, Nevs sacīja. Iekulšos nepa­tikšanās un tikšu no tām laukā. Došos uz džungļiem, vulkāniem, tuksnešiem un salām. Iepazīšos ar cilvē­kiem. Es gribu iepazīties pēc iespējas ar daudziem cilvēkiem.

Ouvena kundze neatbildēja uzreiz. Viņa lūkojās uz dēlu un tad sāka dziedāt dziesmiņu, kuru Nevs atcerējās kopš laika, kad bija pavisam mazs, dziesmu, ar kuru māte bija ieaijājusi viņu miegā.

Dusi, dusi, mazo bērniņ, Līdz tu sauli sveiksi, Pasaulē tad dosies tu, Ardievas man teiksi.

-   Jā, tieši to es darīšu, Nevs nočukstēja.

Skūpstīsi tu mīļoto, Diesi visu nakti, Atradīsi savu vārdu, Dārgumus, kas rakti…

Pēkšņi Ouvena kundze atcerējās pēdējo dziesmas pantiņu un nodziedāja savam lielajam dēlam:

Dzīvi vaigā skatīsi, Priekus, sāpes jutīsi, Visus ceļus kājām mīsi.

-   Visus ceļus kājām mīšu, Nevs atkārtoja. Grūts uzdevums, bet es pacentīšos.

Viņš mēģināja apskaut māti kā bērnu dienās, bet tikpat labi viņš būtu varējis censties satvert miglu. Zēns uz takas bija palicis viens.

Viņš spēra soli pretī kapsētas vārtiem. Nevam likās, ka viņš dzird kādu balsi sakām: Es ļoti lepojos ar tevi, dēls, bet varbūt viņš to iztēlojās.

Vasaras naktis bija īsas, un austrumu pamale jau izgaismojās. Tieši turp Nevs devās lejup no kalna, pretī cilvēkiem, pilsētai un saullēktam.

Somā viņam bija pase, kabatā nauda. Viņa lūpās dejoja smaids, lai gan tas bija vēl diezgan nedrošs, jo pasaule bija daudz lielāka par mazo kapsētu kalna galā. Pasaulē būs briesmas un noslēpumi, jauni draugi un veci paziņas, viņš pieļaus daudzas kļūdas un izstai­gās daudzus ceļus, iekams atgriezīsies kapsētā vai dosies pēdējā ceļojumā milzīgā, dūkanā zirga mugurā kopā ar Lēdiju.

Bet līdz tam laikam Nevu gaidīja Dzīve, un viņš devās tajā ar plati atvērtām acīm un plaši atvērtu sirdi.

Pateicības

Pirmām kārtām esmu lielu apzinātu un ne mirkli nešaubos arī neapzinātu pateicību parādā Radjardam Kiplingam un viņa izcilajam divsējumu darbam "Džungļu grāmata". Ar lielu interesi un aizrautību to lasīju bērnībā un kopš tā laika esmu vairākkārt pārlasījis. Ja šo stāstu zināt tikai no Disneja multi­plikācijas filmām, es silti iesaku izlasīt grāmatu.

Šīs grāmatas iedvesmas avots ir mans dēls Maikls. Viņam bija tikai divi gadi, kad viņš ar trīsriteni brau­kāja pa kapsētu, ierosinot man lielisku ideju grāma­tai. Bija vajadzīgs tikai mazliet vairāk par divdesmit gadiem, lai to uzrakstītu.

Kad sāku rakstīt šo grāmatu (ar 4. nodaļu), tikai meitas Medijas uzstājīgie jautājumi par to, kas notika turpmāk, piespieda mani turpināt strādāt. Hollija nedarīja neko īpašu, tikai vērsa visu vēl labāku.

Gārdners Dozoiss un Džeks Danns bija pirmie, kas publicēja stāstu "Raganas kapakmens". Profe­sore Džordžija Grilli man palīdzēja izdomāt pārējās grāmatas tēmas.

Kendra Stouta bija blakus, kad pirmoreiz redzēju gūlu vārtus, un bija tik laipna, ka piekrita kopā ar mani izstaigāt vairākas kapsētas. Kendra bija pirmā, kurai nolasīju pirmās grāmatas nodaļas, un viņas iemīlēšanās Sailasā bija brīnišķīga.

Māksliniece un rakstniece Odrija Nifenegere ir arī lieliska kapsētu gide, un viņa man parādīja skaisto, efejām apvīto Haigeitas Rietumu kapsētu. Daudz kas no viņas stāstītā ievīts septītajā un astotajā nodaļā. Bijusī Tīmekļa Elfa Olga Njūnsa un Briesmīgā Krust­meita Heilija Kempbela palīdzēja visu realizēt un bija kopā ar mani.

Mani draugi izlasīja šo grāmatu, līdzko tā bija uzrakstīta, un deva prātīgus padomus. Paldies jums Den Džonson, Gerij K. Vulf, Džon Krovlij, Mobij, Farah Mendelson un Džo Sander! Viņi visi pamanīja dažādus pielabojamus sīkumus. Man pietrūka Džona M. Forda (1957-2006) mana iecienītākā kritiķa.

Izabella Forda, Elīze Hovarda, Sāra Odedina un Klarisa Hatona bija manas grāmatas redaktores abpus Atlantijas okeānam. Viņu dēļ es izskatītos labi. Maikls Konrojs pārliecinoši vadīja audiogrāmatas ierakstīšanu. Makīna kungs radīja lieliskas ilustrāci­jas. Merilī Heifeca ir labākā aģente pasaulē, un Dorija Saimondsa Lielbritānijā visu izdarīja lieliski. Džons Levins deva labus padomus un parūpējās par filmē­šanas tiesībām. Apburošā Lorēna Garlenda, Burvīgā Keta Miosa un Satriecošā Kellija Bikmena cīnījās ar manu rokrakstu, galvenokārt veiksmīgi.

Es rakstīju šo grāmatu daudzviet arī Džonatana un Džeinas Floridas mājā, Kornvolas kotedžā, Ņūorleānas viesnīcā. Pie Torijas Īrijā gan es neuzrakstīju ne rindiņas, bet tā vietā saķēru gripu. Tomēr arī viņa man palīdzēja un iedvesmoja mani.

Noslēgumā esmu pārliecināts tikai par to, ka esmu aizmirsis pateikt paldies nevis vienam svarīgam cilvēkam, bet gan to dučiem. Tik un tā paldies jums visiem!

Nīls Geimens

Es teicu viņas vairs nav, bet es esmu dzīvs, esmu dzīvs, es ierados kapsētā, lai nodziedātu tev šūpuldziesmu.

Torija Eimosa. "Kapsēta"

[1] sleer (angļu vai.) Čosera darbos vārds lietots ar nozīmi "slepkava". Tulk. piez.)

[2] aikors mūžīgs šķidrums, kas tek sengrieķu dievu dzīs­lās, pārnestā nozīmē asinis. Tulk. piez.)