Lūka un dzīvības uguns

Salmans Rušdi

“Rušdi ir ļoti izcils prozaiķis... mūsu visizcilākais.”

GUARDIAN *

“Rušdi piemīt reta valodas lietojuma meistarība, un, lasot viņa darbus, gribot negribot, sajūti varena prāta klātbūtni... Salmans ftušdi, neapšaubāmi, ir viens no mūsu dižākajiem stāstniekiem.” .

HERALD

Maģiskas pasaules svešas ij iekšā, ij ārā tur plešas, Lai spogulis vēstīt sāk,

Aiz stāstiem īstenība nāk, Nekam, tik mīlai spēks Stāstus patiesībā vērst.

1. Baisma lieta,kas notika reiz skaistā, zvaigžņotā naktī

Reiz Kahani pilsētā, Alifbējas zemē, dzīvoja kāds zēns vārdā Lūka, kuram bija divi mīluļi — lācis, kam vārdā bija Suns, un suns, kam vārdā bija Lācis, tāpēc ikreiz, kad viņš iesaucās: "Suns!", lācis draudzīgi pielāčoja uz pakaļkājām, bet, kad viņš nokliedza: "Lāci!", suns, asti luncinādams, metās uz viņa pusi. Brūnais lācis Suns reizumis mēdza būt paskarbs un lācīgs, bet bija izveicīgs dejotājs — varēja uzslieties pakaļkājās un izjusti un izsmalcināti uzgriezt valsi, polku, rumbu, vah-vatusi un tvistu, kā arī vietējākas dejas: dimdošo bhangru, virpuļojošo ghūmaru (tai viņš uzcirtās kuplos, ar spogulīšiem izrotātos brunčos), cīņas mākslu dejas, kas pazīstamas kā spo un tang-ta, un dienvidu pāvu deju. Suns Lācis bija šokolādes krāsas labradors, maigs un draudzīgs suns, kaut reizēm ātri satraucās un sanervozējās; viņš nemācēja dancot nu necik, kā mēdz teikt — piedzimis ar četrām kreisajām kājām, taču, lai kā nebūt atlīdzinātu par šo neveiklību, viņam bija dāvāta nevainojama muzikālā dzirde, tā ka viņš varēja sadziedāt vētru, izgaudot tā brīža populārāko dziesmu melodijas, ne reizi neizkrītot no meldiņa. Suns Lācis un lācis Suns ātri vien kļuva Lūkam par ko vairāk, ne tikai mīļdzīvniekiem. Tie kļuva par viņa tuvākajiem sabiedrotajiem un visuzticamākajiem sargiem, tik nikni viņu aizsargādami, ka nevienam ir sapņos nerādītos terorizēt Lūku, kad tie abi bija tuvumā; to neiedomātos pat ne pretīgais klasesbiedrs Žurksūds, kura uzvedība parasti bija nevadāma.

Lūk, kā Lūka tika pie tik neparastiem biedriem. Kādu jauku dienu, kad viņš bija divpadsmit gadu vecs, pilsētā ieradās cirks — un ne jau kurš katrs cirks, bet pats VLA jeb "Varenie Liesmu Apļi", visslavenākais cirks visā Alifbējā, "piedāvājot Lielisko Iluzoro Liesmu Izrādi." Tāpēc sākumā, kad viņa tēvs, stāstnieks Rašlds Halīfa, pateica, ka viņi uz izrādi neiešot, Lūka izjuta rūgtu vilšanos. "Nelaipni pret dzīvniekiem," Rašīds paskaidroja. "Iespējams, ka reiz tas piedzīvojis slavas dienas, bet mūsdienās VLA vairs nebauda īpašu labvēlību." Lauvenei pūstot zobi, Rašīds paskaidroja Lūkam, Tīģeriene esot akla, bet Ziloņi izbadējušies, un ari pārējie cirka zvēri tikpat klaji nožēlojami. "Vareno Liesmu Apļu" manēžas inspektors esot biedējošais un milzīgais Kapteinis Ags, pazīstams arī kā Liesmu Pavēlnieks. Dzīvnieki tik ļoti baidoties no viņa pātagas švīkstiem, ka Lauvene, par spīti saviem sāpošiem zobiem, un Tīģeriene, par spīti savam aklumam, aizvien vēl lecot cauri riņķiem un izliekoties par beigtām, bet izkāmējušie Ziloņi aizvien vēl sakāpjot Plataušu Piramīdās, baidīdamies viņu aizkaitināt, jo Āgu esot viegli sadusmot, bet grūti sasmidināt. Un pat tad, kad šis iebāžot savu cigāru pīpējošo ģīmi Lauvenes izplestajā mutē, viņa esot pārāk pārbijusies, lai to nokostu nost — arī vēdera dzīlēs Agam varētu ienākt prātā nodarīt viņai ko ļaunu.

Rašīds veda Lūku mājās no skolas, ģērbies, kā aizvien, vienā no saviem spilgtajiem kokvilnas platkrekliem (šis bija cinobra sarkans), iemīļoto, nonēsāto panamu galvā, un klausījās, kā Lūkam pa dienu gājis. Lūkam bija piemirsies, kā sauc Dienvidamerikas galu, un viņš ģeogrāfijas pārbaudes darbā bija nodēvējis to par "Havaju". Taču vēstures pārbaudes darbā viņš bija atcerējies valsts pirmā prezidenta vārdu un to pareizi uzrakstījis. Sporta stundā viņam trāpīts pa galvu ar Žurksūda hokeja nūju. Bet, no otras puses, viņš iesitis divus vārtus un pieveicis ienaidnieka komandu. Un, beidzot, viņš bija iemanījies kā nākas uzsist knipi ar pirkstiem, lai atskanētu tīksms krakšķis. Tātad savi plusi un savi mīnusi. Kopumā neslikta diena; taču tai bija lemts kļūt par no tiesas svarīgu dienu, jo tieši todien viņi noskatījās, kā garām aizsoļo cirka parāde uz varenās Silsilas krastu, kur bija paredzēts uzsliet Lielo Telti. Silsila bija plata, slinka, neglita upe ar dubļu krāsas ūdeni, tā tecēja cauri pilsētai netālu no viņu mājas. Ieraugot ļenganos kakadū būros un sadrūvējušos dromedārus klumpačojam pa ielu, jaunā Lūkas dāsnā sirds iesmeldzās. Taču, viņaprāt, visskumjākais no visiem bija tas būris, no kura izmisuši noraudzījās bēdīgs suns un skumīgs lācis. Kavalkādi noslēdza Kapteinis Ags melnajām, cietajām pirāta acīm un barbara pinkaino bārdu. Pavisam negaidot Lūka sadusmojās (un viņš bija zēns, ko grūti sadusmot un viegli sasmīdināt). Kad Liesmu Pavēlnieks bija tieši viņam priekšā, Lūka pilnā kaklā nokliedzās: "Kaut tavi dzīvnieki pārstātu tevi klausīt un kaut liesmu apļi apēstu tavu stulbo telti!"

Un gadījās tā, ka tieši tas brīdis, kurā Lūka dusmās kliedza, izrādījās viens no tiem retajiem mirkļiem, kad kaut kādas neizskaidrojamas sakritības dēļ visi Visuma trokšņi vienlaikus apklust, mašīnas rimstas taurēt, skūteri pārstāj pukšķināt, putni kokos neķērc, un visas sarunas pārtrūkst, un tajā brīnumainajā klusumā Lūkas balss noskanēja skaidri kā šautenes zalve, bet viņa vārdi izpletās, līdz piepildīja debesis, un varbūt pat atrada ceļu uz neredzamajiem namiem, kuros mīt Likteņa dieves, kas, kā dažs labs zina teikt, valdot pār pasauli. Kapteinis Āgs sarāvās, it kā kāds būtu iecirtis viņam pliķi sejā, un tad ieskatījās Lūkam tieši acīs. Viņa skatienā kvēloja tāds naids, ka tas gandrīz vai nogāza zēnu no kājām. Tad pasaule atkal sacēla parasto jandāliņu, cirka parāde soļoja tālāk, bet Lūka un Rašīds devās mājās vakariņot. Taču Lūkas vārdi aizvien vēl bija tur, ārā, darīdami savas slepenās šeftes.

Tovakar TV ziņās stāstīja par kādu satriecošu notikumu pavērsienu, proti, visi zvēri VLA cirkā, visi kā viens, atteikušies uzstāties. Pārpildītā teltī, par izbrīnu klauniem darba drēbēs un skatītājiem civildrānās, tie sacēlušies pret savu kungu, izrādot vēl nepieredzētu nepakļaušanos. Liesmu

Virspavēlnieks stāvējis trīs Vareno Liesmu Apļu ringa vidū, aurēdams pavēles un plikšķinādams pātagu, bet, kad ieraudzījis, ka visi zvēri vienā solī, it kā tie būtu armija, sāk rāmi virzīties uz viņa pusi, saslēdzoties tam apkārt, līdz izveidojuši zvēru dusmu apli, tad viņam nervi uzdevuši, viņš nometies ceļos, raudājis un īdējis, un lūdzies, lai pasaudzē viņa dzīvību. Skatītāji sākuši svilpt, apmētāt viņu ar augļiem un spilveniem, kam sekojuši cietāki priekšmeti — akmeņi, par piemēru, valrieksti un tālruņa grāmatas. Āgs apcirties riņķī un mucis. Zvēru ierinda pašķīrusies, lai izlaistu viņu cauri, un viņš skrējis prom, raudādams kā bērns.

Tas bija pirmais pārsteidzošais notikums. Tonakt vēlāk sekoja nākamais. Ap pusnakti izcēlās troksnis, tāds troksnis, it kā miljardiem rudens lapu čabinātos un sprakšķētu, vai pat varbūt miljardiem miljardu,- troksnis, kas izpletās visu to gabalu no Lielās Telts Silsilas krastos līdz pat Lūkas guļamistabai un viņu pamodināja. Paskatījies pa guļamistabas logu, viņš ieraudzīja, ka Lielajā teltī izcēlies ugunsgrēks, tā spoži dega laukā upes malā. Varenie Liesmu Apļi liesmoja; un tā nebija vis nekāda ilūzija.

Lūkas lāsts bija piepildījies.

Trešais pārsteidzošais notikums sekoja nākamajā rītā. Pie Lūkas durvīm parādījās suns, kuram pie kakla siksnas bija birka ar uzrakstu "Lācis", un lācis, kuram birka pie kakla siksnas vēstīja "Suns", — vēlāk Lūka netika skaidrībā, kā gan tie atraduši ceļu šurp; lācis Suns sāka aizrautīgi virpuļot un dejot džigu, turpretim suns Lācis gaudoja pavadošo meldiņu. Lūka un viņa tēvs Rašīds Halīfa, un viņa māte Soraija, un viņa vecākais brālis Hārūns sapulcējās pie namdurvīm, kamēr kaimiņiene, Onitas jaunkundze, sauca no savas verandas: "Piesargās! Kad zvēri sāk dziedāt un dancot, tad skaidrs, ka tur raganām bijusi kāda darīšana!"

Taču Soraija Halīfa nosmējās. "Zvēri svin savu brīvību," viņa sacīja.

Tad Rašīdam sejā iegūla drūma izteiksme, un viņš pastāstīja sievai par Lūkas lāstu. "Man šķiet," viņš pauda savu viedokli, "ja te bijusi kāda darīšana raganām, tad to ir nodarījis mūsu jaunākais dēls Lūka, un šīs krietnās radibas nākušas viņam pateikties."

Pārējie cirka zvēri bija aizbēguši Savvaļā un vairs nekad netika manīti, taču bija skaidrs, ka suns un lācis ieradušies uz palikšanu. Tie bija pat paķēruši līdzi uzkodas. Lācis nesa spaini ar zivīm, bet sunim mugurā bija svārciņi, kam kabatas bija piebāztas pilnas ar kauliem. "Galu galā, kāpēc ne?" Rašīds Halīfa līksmi iesaucās. "Man pie stāstu stāstīšanas izrādēm kāda palīdzība noderētu. Kas gan vēl labāk piesaistīs skatītāju uzmanību par suņa un lāča dziesmām un dančiem?"

Tas nu bija nolemts, un todien vēlāk Lūkas brālis Hārūns pateica gala vārdu. "Es zināju, ka tam drīz jānotiek," viņš sacīja. "Esi sasniedzis to vecumu, kurā cilvēki šajā ģimenē šķērso robežu uz Maģisko Pasauli. Tava kārta piedzīvojumam — jā, tā beidzot sagaidīta! —, un nu gan izskatās, ka tu esi kaut ko pasācis. Taču uzmanies. Lāstiem piemīt bīstams spēks. Man nekad nav izdevies izdarīt kaut ko tik — nu — tumšu."

"Manis paša piedzīvojums," Lūka nobrīnījās, un viņa lielais brālis nosmaidlja, jo pavisam labi zināja par Lūkas Slepeno Greizsirdību, kas patiesībā nemaz nebija Nekāds Noslēpums. Hārūns, būdams Lūkas vecumā, bija aizceļojis uz Zemes Otro Mēnesi, vispirms sadraudzējies ar zivīm, kas runāja rīmēs, un ar dārznieku, kas bija darināts no lotosa saknēm, bet pēc tam bija palīdzējis gāzt ļauno kulta vadoni Hatam-Šudu, kurš tīkoja iznicināt pašu Stāstu Jūru. Kurpretim Lūkas lielākie piedzīvojumi tiktāl bija notikuši tikai skolas Lielajā Rotaļlau-kuma Karā, kur viņš bija vadījis savu bandu, Starpgalaktiku pingvīnu komandu, uz slaveno uzvaru pār Viņa Impēriskās Augstības Armiju, ko vadīja viņa nīstais sāncensis Adi Žurk-sūds, pazīstams arī ar segvārdu Sarkanpakaļa; uzvara tika gūta, pateicoties pārdrošiem uzlidojumiem, kuros bija iesaistītas ar niezampulvcri pielādētas papīra lidmašīnas. Skats, kad Žurk-sūds ielēca rotaļlaukuma dīķī, lai kā nebūt remdētu briesmīgo niezi, kas pārņēma visu viņa miesu, sagādāja ārkārtīgu apmierinājumu; tomēr Lūka zināja, ka salīdzinājumā ar Hārūna sasniegumiem viņējie tāds nieks vien bija. Hārūns savukārt zināja, ka Lūka ilgojas pēc īsta piedzīvojuma, vēlams tāda, kurā būtu iesaistītas neticamas radības, ceļojumi uz citām planētām (vai vismaz satelītiem) un NSP jeb Neizskaidrojamas Sarežģītības Procesi. Taču līdz šim viņš aizvien bija centies apslāpēt Lūkas alkas. "Uzmanies, kad kaut ko vēlies," viņš teica Lūkam, kurš uz to atbildēja: "Atklāti sakot, no visa tevis teiktā tas laikam visvairāk krīt uz nerviem."

Taču kopumā abi brāļi, Hārūns un Lūka, strīdējās reti un, patiesībā, neparasti labi sadzīvoja. Astoņpadsmit gadu lielā vecuma atšķirība bija izrādījusies īsti piemērota vieta, kurā izmest visu to, kas reizēm kļūst par problēmām brāļu attiecībās — visi tie sīkie aizkaitinājumi, kuri piespiež vecāko brāli gluži nejauši triekt sīkā galvu pret akmens mūri vai, kad mazais brālis aizmidzis, aiz pārskatīšanās uzlikt tam spilvenu uz sejas, vai iestāstīt jaunākajam brālim, ka piebāzt lielo kurpes ar saldo, lipīgo mango zapti ir pavisam laba doma, vai arī nosaukt kāda lielā puiša draudzeni citas draudzenes vārdā un tad tēlot, ka tā bijusi pagalam neveiksmīga pārteikšanās. Nekas no tā visa nenotika. Tā vietā Hārūns iemācīja jaunākajam brālim daudz ko noderīgu, piemēram, kikboksu un kriketa noteikumus, kā arī kura mūzika rullē un kura — ne; un Lūka dievināja savu vecāko brāli bez liekiem sarežģījumiem, kaut ar' viņš izskatījās kā liels lācis — patiesībā, druscītiņ tā kā lācis Suns — vai varbūt kā ērts, sarains kalns ar platu smaidu virsotnes tuvumā.

Vispirms Lūka bija visus pārsteidzis ar savu piedzimšanu, jo tad, kad viņa māte Soraija četrdesmit viena gada vecumā laida pasaulē otro veselīgo dēlu, viņa brālis Hārūns jau bija astoņpadsmit gadu vecs. Viņas vīram Rašīdam nebija, ko teikt, un tāpēc, kā allaž, viņš sarunāja pārāk daudz. Slimnīcas nodaļā pie Soraijas viņš pacēla savu jaundzimušo dēlu, maigi viņu aijāja un apbēra nesaprātīgiem jautājumiem. "Kas to būtu domājis? No kurienes tu uzradies, puikiņ? Kā tu te nonāci? Nu, ko tu tagad teiksi? Kā tevi sauc? Kas tu būsi, kad izaugsi liels? Ko tu vēlies?" Viņam bija kas jautājams ari Soraijai. "Ko nozīmē," viņš mulsa, "tāds brīnums tavā vecumā?" Kad Lūka ieradās, Rašīdam bija piecdesmit, bet tobrīd viņš izklausījās kā kurš katrs jauns zaļknābis tēvs, kuru jaunā atbildība ir visai apmulsinājusi un pat sabiedējusi.

Soraija paņēma mazuli atpakaļ un nomierināja viņa tēvu. "Viņu sauc Lūka," viņa teica, "un šis brīnums nozīmē to, ka mēs, šķiet, esam laiduši pasaulē puisi, kurš spēj pagriezt atpakaļ pašu Laiku, piespiest to plūst atpakaļ un padarīt mūs atkal jaunus."

Soraija zināja gan, ko runā. Šķita, ka, Lūkam augot lielākam, viņa vecāki kļuva jaunāki. Piemēram, kad mazais Lūka pirmo reizi kārtīgi nosēdās, viņa vecāki vairs nespēja nosēdēt mierā. Kad viņš sāka rāpot, viņi lēkāja kā satraukušies truši. Kad viņš sāka iet, viņi priekā palēcās. Un, kad viņš pirmo reizi ierunājās, nu, tad gan! varētu domāt, ka Rašīdam pār lūpām plūst visi leģendārie Vārdu Plūdi un ka viņš nekad nebeigs plātīties ar dēla vareno sasniegumu.

Vārdu Plūdi, starp citu, dārdina lejup no Stāstu Jūras iekšā Gudrības Ezerā, kura ūdeņus apgaismo Dienu Ausma, no kuras izplūst Laika Upe. Virs Gudrības Ezera, kā zināms, paceļas Zinību Kalns, kura virsotnē deg Dzīvības Uguns. Šī svarīgā informācija par Burvju Pasaules plānojumu — un, īstenībā, pat par tās pastāvēšanu — tūkstošiem gadu turēta noslēpumā, to sargājuši noslēpumaini, apmetņos ietinušies citu prieka gandētāji, kas paši sevi dēvējot par Ālimiem jeb Mācītājiem. Taču nu noslēpums nācis gaismā. Rašīds Halīfa daudzos slavenos stāstos to darījis zināmu plašai sabiedrībai. Tā nu Kahani pilsētā visiem bija skaidri zināms, ka paralēli mūsu pašu ne-burvīgajai pasaulei pastāv Burvju Pasaule un ka no tās realitātes nāk baltā maģija, melnā maģija, sapņi, murgi, stāsti, meli, pūķi, laumiņas, zilbārdaini džini, uzvelkami, domas lasoši putni, apraktas bagātības, mūzika, daiļliteratūra, cerība, bailes, mūžīgās dzīves dāvana, nāves eņģelis, mīlas eņģelis, pārtraukumi, joki, labas idejas, draņķīgas idejas, laimīgas beigas; patiesībā, it viss, kas varētu būt kaut mazākās intereses vērts. Alimi, kuru priekšstats par zināšanām bija tāds, ka tās piederot viņiem un esot pārāk dārgas, lai tajās ar kādu dalītos, visticamāk, ienīda Rašidu Halīfu par to, ka viņš nu gan bija gatavs izpļāpāt noslēpumu.

Taču vēl nav pienācis laiks runāt par — kā beigu beigās mums būs jārunā — par kaķiem. Visupirms ir jārunā par tās skaistās, zvaigžņotās nakts baiso notikumu.

Lūka izauga kreilis, un viņam bieži šķita, ka ne jau viņš, bet pārējā pasaule rīkojas nepareizi. Durvju rokturi bija pagriežami nepareizā virzienā, skrūves paģērēja, lai tās pievelk pulksteņrādītāja virzienā, ģitāru stīgas bija uzvilktas ačgārni, un vairākumā valodu rakstītais neveikli virzījās no kreisās puses uz labo, izņemot vienu valodu, ko, par brīnumu, viņam neizdevās apgūt. Podnieku ripas griezās aplami, un derviši virpuļotu labak, virpuļodami pretējā virzienā, un cik pasaule būtu labāka un prātīgāka, Lūka domāja, ja saule austu rietumos un norietētu austrumos. Sapņodams par dzīvi tajā Ačgārnības dimensijā, alternatīvajā kreiļu Nepareizības Planētā, kurā viņš būtu normāls, nevis neparasts, Lūka reizēm saskuma. Viņa brālis Hārūns bija labrocis, tāpat kā visi citi, un tāpēc viņam viss šķita vedamies vieglāk, kas likās netaisni. Soraija ieteica Lūkam par to neskumt. "Tu, bērns, esi daždažādi apdāvināts," viņa sacīja, "un varbūt tev ir taisnība, uzskatot, ka kreiliba ir pareiza, bet mēs, pārējie, maldāmies. Lai tavas rokas ved tevi, kur tās grib. Galvenais, raugies, lai tās nestāv dīkā. Griezies pa kreisi, katrā ziņā; bet neslaisties; neatpaliec."

Pēc tam, kad Lūkas lāsts pret Varenajiem Liesmu Apļiem bija tik krāšņi nostrādājis, Hārūns viņu itin bieži biedējošā balsī brīdināja, ka varbūt viņa kreiliba esot zīme, ka viņā iekšā mutuļojot tumšie spēki. "Piesargies," Hārūns sacīja, "neaizej pa Kreisi." Acīmredzot iešana pa Kreisi bija ceļš uz Melno Maģiju, taču, tā kā Lūkam nebija ne mazākās nojausmas, kā pa šo taku aiziet, tad viņš par brāļa brīdinājumiem nelikās ne zinis, gluži tāpat kā par visu, ko Hārūns reizēm teica, lai viņu apceltu, nesaprazdams, ka Lūkam tāda apcelšana nepatīk.

Varbūt tāpēc, ka viņš sapņoja par emigrēšanu uz Kreiļu dimensiju, vai varbūt tāpēc, ka viņa tēvs bija profesionāls stāstnieks, vai varbūt brāļa Hārūna varenā piedzīvojuma dēļ, vai varbūt bez jelkāda iemesla, vien tāpēc, ka viņš bija tāds, kāds viņš bija, Lūka izauga ar lielu interesi par un noslieci uz citām realitātēm. Skolā viņš kļuva par tik pārliecinošu aktieri, ka tad, kad spēlēja kuprīti, imperatoru, sievieti vai dievu, ikviens, kurš skatījās viņa spēli, devās prom pārliecināts, ka tas puisis kaut kādā veidā īslaicīgi uzaudzējis kupri, kāpis tronī, mainījis dzimumu vai kļuvis dievišķs. Un, kad viņš zīmēja un gleznoja tēva stāstus par, piemēram, ziloņgalvaina-jiem Atmiņputniem, kuri atceras visu, kas jelkad noticis, vai Slimzivēm, kas peld Laika Upē, vai Zudušo Bērnības Zemi, vai Vietu, Kur Neviens Nav Dzīvojis, tie atdzīvojās — brīnumaini, fantasmagoriski, spilgti. Diemžēl matemātikā un ķīmijā viņa sasniegumi nebija tik spoži. Tas sarūgtināja viņa māti, kura, lai arī dziedāja kā eņģelis, aizvien bija bijusi no prātīgajām un praktiskajām; taču slepenībā iejūsmināja tēvu, jo Rašīdam Halīfam matemātika šķita tikpat noslēpumaina kā ķīniešu valoda un divtik neinteresanta,- turklāt zēna gados Rašīds pats bija izkritis ķīmijas eksāmenā, izliedams koncentrētu sērskābi uz laboratorijas darba lapas un iesniedzot to gauži sacaurumotu.

Lūkam bija paveicies dzīvot laikmetā, kurā bija pasākts gandrīz bezgalīgi daudz paralēlo realitāšu pārdot kā rotaļlietas. Tāpat kā visi viņa paziņas, Lūka uzauga, iznīcinādams iebrucēju kosmosa kuģu flotiles, un bija bijis sīkais santehniķis, kas devies ceļā cauri neskaitāmiem lēkājošiem, degošiem, izlocītiem, mutuļojošiem līmeņiem, lai izglābtu klīrīgu princesi no briesmoņa pils, un pārtapis par ezi uzbrucēju un ielu cīkstoni, un rokzvaigzni, un nepiekāpies neparko, apmetnī ar kapuci, neizkustēdamies ne no vietas, kamēr velnišķīgs stāvs strupiem ragiem un sarkanmelnu ģīmi lēkāja ap viņu, vicinādams abpusgriezīgu gaismas zobenu, tēmētu uz viņa galvu. Tāpat kā visi viņa paziņas, Lūka pievienojās iedomātām kopienām kibertelpā, elektro-klubos, kur pieņēma, teiksim, Starpgalaktiku pingvīna identitāti, kurš bija nosaukts viena Bītla vārdā, vai, vēlāk, izdomāja pilnīgi no jauna lidojošu būtni, kuras augumu, matu krāsu un pat dzimumu viņš varēja izvēlēties un mainīt pēc patikas. Tāpat kā visiem viņa paziņām, Lūkam bija plaša kabatas izmēra alternatīvo realitāšu kastīšu kolekcija, un viņš pavadīja daudz sava brīvā laika, pametot savu paša pasauli, lai dotos šo kastīšu bagātīgajos, krāsainajos, muzikālajos, izaicinošajos universos, kurā nāve bija pārejoša (līdz pieļāvi pārāk daudz kļūdu un tā kļuva pastāvīga) un dzīvība bija kaut kas laimējams, kaut kas tāds, kurai varēji sakrāt vai kuru tev brīnumainā kārtā piešķīra tāpēc, ka biji pamanījies ieskriet ar galvu pareizajā ķieģeli vai apēst pareizo sēni, vai tikt cauri īstajam burvju ūdenskritumam, un dzīvības varēja sakrāt tik daudz, cik tavas prasmes un veiksme ļāva. Lūkas istabā, līdzās mazam televizoram, stāvēja viņa visdārgākais īpašums, visbrīnumainākā no visām brīnumkastēm, kas piedāvāja visbagātākos, vissarežģītākos ceļojumus cittelpā un citlaikā, daudzdzivibu un pagaidnāves zonā: viņa jaunais Mu. Un, gluži tāpat kā Lūka skolas rotaļlaukumā bija pārvērties par vareno Ģenerāli Lūku, viņa Imperatoriskās Augstības Armijas uzvarētāju, šausminošo LGS jeb Lūkas Gaisa Spēku komandieri, kura papīra lidmašīnas meta niezampulvera bumbas, tā ari Lūka, izkāpis ārā no matemātikas un ķīmijas pasaules un iekāpis Mu zonā, jutās kā mājās; kā mājās pavisam citādi, nekā viņš jutās kā mājās savās mājās, bet tik un tā kā mājās; un viņš kļuva, vismaz savā prātā, par Super Lūku, par Spēļu Lielmeistaru.

Un atkal tieši tēvs, Rašīds Halīfa, Lūku iedrošināja un mēģināja smieklīgi neprasmīgi piebiedroties viņam šajos ceļojumos.

Soraija pavīpsnāja un neļāvās iespaidoties, un, būdama ar veselu saprātu apveltīta sieviete, kura neuzticējās tehnoloģijām, raizējās, ka dažādās brīnumkastītes varētu raidīt neredzamus starus un starojumu, kas sapūdēs dēla prātu. Rašids par visām šim raizēm tikai pajokoja, kāpēc Soraija raizējās vēl vairāk. "Nekāda starojuma! Nekādu staru!" Rašids sauca. "Bet paskaties, kā viņam attīstās roku kustību un skatiena koordinācija, un viņš ari risina uzdevumus, min miklas, pārvar šķēršļus, virzās augšup pa grūtību līmeņiem, lai iegūtu neparastas prasmes."

"Nekam nederīgas prasmes," Soraija atcirta. "Reālajā Pasaulē nekādu līmeņu nav, ir tikai grūtības. Ja viņš spēlē pieļauj neuzmanības kļūdu, viņam tiek dota vēl viena iespēja. Ja viņš pieļauj neuzmanības kļūdu ķīmijas pārbaudes darbā, tad dabū neapmierinošu atzīmi. Dzīve ir skarbāka nekā video spēles. To viņam vajadzētu zināt, un, starp citu, tev ari."

Rašids nepadevās. "Paskaties, kā viņam rokas darbojas ar vadības pults pogām," viņš teica viņai. "Tajās pasaulēs kreiliba viņu nekavē. Apbrīnojami, viņš gandriz vienlīdz veikli darbojas ar abām rokām."

Soraija aizkaitināta nosprauslājās. "Esi redzējis viņa rokrakstu?" viņa sacīja. "Vai viņa eži un santehniķi kaut ko tur līdzēs? Vai viņa "pēespē" "vēaiai" palīdzēs viņam pabeigt skolu? Kas par vārdiem? Izklausās vairāk pēc dabiskām vajadzībām!"

Rašids sāka nomierinoši smaidīt. "Tās sauc par vadības pultīm," viņš iesāka, bet Soraija apcirtās uz papēža riņķi un devās prom, ar vienu roku mādama augstu sev virs galvas. "Pat nerunā ar mani par tādām lietām," viņa izmeta pār plecu, runādama jo svarīgā balsī. "Šajās mājās va-dī-bas pults ir tikai man."

Nebija nekāds brīnums, ka Mu no Rašīda Halīfas nekādas jēgas nebija. Lielāko savas dzīves daļu viņš bija izslavēts savas veiklās mēles dēļ, bet viņa rokas, atklāti sakot, aizvien bijušas tikai traucēklis. Tās bija neveiklas, neizveicīgas, lumzacigas. Viņam bija, kā ļaudis mēdz teikt, visi īkšķi. Sešdesmit divu gadu laikā tās bija nometušas neskaitāmi daudz lietu, salauzušas vēl vairāk nesaskaitāmu lietu, salaidušas grīstē visas tās lietas, ko nebija pamanījušās nomest vai salauzt, un izķēpā-jušas visu viņa rakstīto. Citiem vārdiem sakot, tās nu bija gaužām neparocīgas. Ja Rašīds mēģināja iedzīt naglu sienā, tad pirksti, nemainīgi, patrāpījās ceļā, un viņš nekad nebija varējis paciest sāpes, tā kā tāds bērns. Tāpēc ikreiz, kad Rašīds piedāvājās Soraijai palīdzēt, viņa palūdza viņu — mazliet nelaipni — būt tik laipnam un nekur rokas nebāzt.

Tomēr Lūka atcerējās reizi, kad viņa tēva rokas patiešām atdzīvojās.

Tā bija tiesa. Kad Lūka bija tikai pāris gadus vecs, tēva rokas atdzīvojās un pat domāja savas domas. Tām arī bija vārdi: viena bija Neviens (labā roka), bet otra Nieks (kreisā), un tās lielāko tiesu bija paklausīgas un darīja to, ko Rašīds lika, piemēram, vicinājās pa gaisu, ja viņš gribēja kaut ko uzsvērt (jo viņam dikti patika runāt), vai regulāri iebāza ēdienu mutē (jo viņam dikti patika ēst). Tās pat bija gatavas mazgāt to Rašīda daļu, ko viņš sauca par savu d-i-b-u-ā, kas, jāteic, bija ļoti laipni no to puses. Taču, kā Lūka atklāja, tām arī bija pašām sava kutelīga griba, it īpaši, ja viņš bija kaut kur tuvumā. Reizēm, kad labā roka sāka kutināt un Lūka lūdzās: "Beidz, lūdzu, beidz," tēvs atbildēja: "Ne jau es. Neviens tevi kutina," un, kad piebiedrojās kreisā roka, Lūka, raudādams no smiekliem, iebilda: "Tu — tu mani kutini," tēvs atbildēja: "Zini ko? Tas ir Nieks."

Taču pēdējā laikā Rašīda rokas ir norimušas un atkal ir vairs tikai rokas. Un patiesībā arī citas Rašīda daļas sāka norimt. Viņš gāja lēnāk nekā agrāk (kaut arī viņš nekad nebija gājis ātri), ēda lēnāk (kaut ne daudz), un, kas kreņķēja visvairāk, runāja lēnāk (un viņš aizvien bija runājis ātri, ļoti ātri). Viņš vairs neuzsmaidīja tik ātri kā agrāk, un reizēm, tā Lūka iztēlojās, šķita, ka domas tēva prātā arī kļūst lēnākas. Šķita, ka pat viņa stāstītie stāsti rit lēnāk nekā agrāk, un tas kaitēja biznesam. "Ja viņš tādā tempā nometīs ātrumu," Lūka nobažījies sev teica, "tad pavisam drīz viņš nobremzēs pavisam." Iedomājies pavisam apstājušos tēvu, iestrēgušu teikuma vidū, žesta vidū, soļa vidū, uz mūžiem sastingušu uz vietas, viņš sabijās, taču šķita, ka tieši uz to pusi viss iet. Ja vien kaut ko varētu izdarīt, lai Rašīds Halīfa atkal uzņemtu ātrumu! Tā Lūka sāka domāt, kādā veidā tēvu varētu paātrināt; kurš pedālis nospiežams, lai atjaunotu viņa gaistošo uzrāvienu? Taču, pirms viņam bija izdevies problēmu atrisināt, skaistā, zvaigžņotā naktī notika viena baisa lieta.

Vienu mēnesi un vienu dienu pēc lāča Suņa un suņa Lāča ierašanās Halīfu namā debesis, kas izliecās virs Kahani pilsētas, virs Silsilas upes un jūras viņpus tās, bija tik brīnumaini zvaigžņu pilnas, ka pat īgņzivis izpeldēja no ūdens dzīlēm pabrīnīties un pret pašu gribu sāka smaidīt (un, ja kādreiz esi redzējis smaidošu, izbrīnījušos īgņzivi, tad redzēsi, ka skats nav diezin cik skaists). It kā uzburta trekna galaktiku svītra liesmoja skaidrajās nakts debesīs, atgādinot visiem, kā viss bijis senos laikos, pirms cilvēki piesārņoja gaisu un paslēpa debesis skatienam. Smoga dēļ redzēt Piena ceļu bija kaut kas tik neparasts, ka ļaudis sasaucās starp mājām, aicinādami kaimiņus iznākt ārā uz ielas un paskatīties. Visi izlija no mājām un stāvēja, zodus gaisā pastiepuši, it kā visa tuvējā apkārtne gaidīt gaidītu kutināšanu, un Lūka bridi apsvēra iespēju kļūt par galveno kutinātāju, tomēr no šīs domas atteicās.

Šķita, ka zvaigznes tur dejo, virpuļo svinīgos un sarežģītos rakstos kā sievietes kāzās, uzpostas smalkākajās drānās, sievietes, kas mirdz balti zaļi sarkanos briljantos, smaragdos un rubīnos, sievietes dejo debesīs, smalku dārgakmeņu nokaisītas. Un zvaigžņu dejas atspoguļojās pilsētas ielās,- cilvēki nāca ārā ar tamburīniem un bungām un svinēja, it kā kādam būtu dzimumdiena. Arī Lācis un Suns svinēja, kaukdami un lēkādami, un Hārūns un Lūka, un Soraija, un viņu kaimiņiene Onītas jaunkundze dancoja. Tikai Rašīds svinētājiem nepiebiedrojās. Viņš sēdēja uz lieveņa un vēroja, un neviens, pat ne Lūka, nevarēja uzdabūt viņu kājās. "Es jūtos smagi," viņš sacīja. "Man kājas šķiet kā ogļu maisi un rokas kā bluķi. Laikam manā tuvumā kaut kādā veidā palielinājies zemes pievilkšanas spēks, jo mani velk pie zemes." Uz to Soraija noteica, ka viņš esot viens slinks tupenis, un pēc brīža ari Lūka ļāva tēvam tur sēdēt un ēst banānu no ķekara, ko viņš bija nopircis no garāmejoša tirgotāja, kamēr viņš, Lūka, skraidelēja apakš zvaigžņu karnevāla.

Lielā zvaigžņu izrāde turpinājās līdz vēlai naktij, un, kamēr tā ritēja, tā izskatījās kā priekšvēstnesis kaut kam labam, kā negaidīti laba laika sākums. Taču drīz vien Lūka saprata, ka ne uz to pusi. Varbūt tās īstenībā bija sava veida atvadas, pēdējās urravas, jo tonakt Rašīds Halīfa, leģendārais Kahani stāstnieks, aizmiga ar smaidu uz lūpām un banānu rokās, un zvaigznes atspīdumu pierē, un nākamajā rītā nepamodās. Viņš gulēja tālāk, klusītēm krākdams, saldu smaidu uz lūpām. Viņš nogulēja visu rīta cēlienu, pēc tam — visu pēcpusdienu, un nakti aiz nakts.

Neviens nespēja viņu pamodināt.

Sākumā Soraija, domādama, ka viņš ir vienkārši pārguris, staigāja apkārt visus kušinādama un pieteikdama viņu netraucēt. Taču drīz vien viņa sāka raizēties un pati mēģināja Rašīdu pamodināt. Sākumā viņa ar viņu runāja maigi, čukstēdama mīļus vārdus. Tad noglāstīja viņam pieri, noskūpstīja viņu uz vaiga un nodziedāja viņam dziesmiņu. Beidzot, sākusi zaudēt pacietību, kutināja viņa pēdas, stipri sapurināja aiz pleciem un tad ķērās pie pēdējā līdzekļa — pilnā balsī kliedza viņam ausī. Viņš atzinīgi nomurmināja: "Mmm," un pasmaidīja mazliet platāk, bet nepamodās.

Soraija apsēdās uz grīdas pie viņa gultas un paslēpa seju rokās. "Ko es iesākšu?" viņa vaimanāja. "Viņš vienmēr bijis sapņotājs, un nu viņš ir prom un nolēmis, ka labprātāk izvēlas sapņus, ne mani."

Drīz vien avīzes dabūja zināt par Rašīda stāvokli, un žurnālisti nāca, ložņādami un slapstīdamies pa apkārtni, mēģinādami izdabūt stāstu.

Soraija patrieca fotogrāfus, bet stāstu tik un tā uzrakstīja. "Nedzirdēsim vairs Melšašāha melšanu," virsraksti klaigāja, mazliet nežēlīgi. Nu, kad viņš ir guļoša skaistule, viņš nav vairs tik skaists.

Kad Lūka ieraudzīja māti raudam un tēvu Lielā Miega tvērienā, viņam šķita, ka pasaule, vai liela daļa šīs pasaules, iet uz galu. Visu mūžu viņš bija mēģinājis rīta agrumā iezagties vecāku guļamistabā un pārsteigt viņus aizmigušus, bet ikreiz viņi pamodās, pirms viņš bija ticis līdz viņu gultai. Tagad Rašīds nemodās, un Soraijai, šķiet, vadības pults sāka izslīdēt no rokām, un tam, kā Lūka zināja, īstenībā nebija nekāda sakara ar spēlēm, kaut gan tieši šajā brīdī viņš gribēja, kaut viņš būtu iekšā kādā citā, izdomātā realitātē un varētu nospiest pogu Iziet, un atgriezties pats savā dzīvē. Taču Iziešanas pogas nebija. Viņš bija mājās, kaut gan mājas pēkšņi šķita ļoti savāda un biedējoša vieta — bez smiekliem un, visbriesmīgākais, bez Rašīda. It kā kaut kas neiespējams būtu kļuvis iespējams, kaut kas neiedomājams būtu kļuvis iedomājams, un Lūka negribēja šim biedējošajam kaut kam dot vārdu.

Atnāca ārsti, un Soraija veda viņus uz istabu, kur Rašids gulēja, un aizvēra durvis. Hārūnam ļāva ienākt iekšā, bet Lūkam vajadzēja palikt pie Onītas jaunkundzes, kas viņam riebās, jo kaimiņiene pārbaroja viņu ar saldumiem un piekļāva viņa seju sev klāt, tā ka viņš pazuda starp viņas krūtīm kā ceļotājs nezināmā, pēc lēta parfīma smaržojošā ielejā. Pēc kāda laika Hārūns atnāca pie viņa. "Viņi teica, ka nezinot, kas viņam kaiš," brālis sacīja Lūkam. "Viņš vienkārši guļ, un viņi nevar pateikt — kāpēc. Pielika viņam pie rokas sistēmu, jo viņš ne ēd, ne dzer, un viņam vajadzīgas barības vielas. Bet, ja viņš nepamodīsies —"

"Viņš pamodīsies," Lūka iekliedzās. "Viņš pamodīsies kuru katru brīdi!"

"Ja viņš nepamodīsies," Hārūns sacīja, un Lūka pamanīja, ka Hārūnam rokas sažņaugušās dūrēs un ka dūrains saspringums bija ari viņa balsī, "tad viņam atrofēsies muskuļi un viss ķermenis arī, un tad —"

"Tad nekas," Lūka nikni pārtrauca. "Viņš tikai atpūšas, tas viss. Viņš nometa ātrumu un jutās smagi, viņam jāatpūšas.

Viņš visu mūžu par mums rūpējies, un, godīgi sakot, viņam pienākas kāds brīdis atpūtas, vai nav tiesa, Onītas tante?"

"Jā, Lūka," Onitas jaunkundze sacīja, "tev taisnība, mīlulīt, es esmu gandrīz par to pārliecināta." Un viņai pār vaigu noritēja asara.

Tad kļuva vēl sliktāk.

Tonakt Lūka nomodā gulēja gultā pārāk satriekts un nelaimīgs, lai aizmigtu. Suns Lācis arī bija gultā, tas, noklīdis suniskā sapnī, pūta un purpināja, kurpretī lācis Suns tikmēr nekustīgi gulēja uz grīdas salmu paklāja. Bet Lūka bija nomoda. Nakts debesis ārā aiz loga vairs nebija skaidras, bet apmākušās un zemas, it kā pieri raukdamas, un tālumā pērkons ņurdēja kā dusmīga milža balsi. Tad Lūka sadzirdēja kaut kur tuvumā spārnu vēdas, viņš izlēca no gultas un pieskrēja pie loga, izbāza galvu ārā un sagrieza kaklu, lai paskatītos augšup debesīs.

Septiņas maitu lijas laidās lejup uz viņa pusi, krokotām stīvām krāgām kā Eiropas augstmaņi vecās gleznās vai cirka klauni. Tās bija neglītas, smirdīgas un ļaunas. Lielākā, neglītākā, smirdīgākā un ļaunākā no maitu lijām iekārtojās uz Lūkas palodzes, pavisam blakus, it kā viņi būtu veci draugi, bet pārējas sešas lidinājās patālāk. Pamodās suns Lācis un piesteidzās pie loga, ņurdēdams un zobus atņirdzis; pēc brīža lācis Suns pielēca kājās un izslējās Lūkam aiz muguras, it kā gribēdams saplosīt maitu liju gabalos turpat un uzreiz. "Pagaidiet," Lūka viņiem teica, jo manīja, ka te ir kaut kas izpētāms. Maitu liju bosenei pie krāgas bija piestiprināts mazs maisiņš. Lūka pastiepās to paņemt; maitu lija nepakustējās. Maisiņā iekšā bija papīra vīstoklis,- un uz papīra vīstokļa bija Kapteiņa Āga vēsts.

"Briesmīgais bērns, melnu meli," vēsts vēstīja, "pretīgais raganu bērns, vai biji iedomājies, ka es neko nepasākšu, lai atdarītu tev par to, ko tu man nodarīji? Vai tu domāji, zemiskais pesteļu sīkaļa, ka es nevarēšu tev kaitēt vēl smagak, nekā tu kaitēji man? Vai biji tik iedomīgs, tik dumjš, vārgais lādētāj, ka iedomājies, ka esi vienīgā ragana visā miestā? Izmet lāstu, par ko tev nav varas, o, nekompetentais pigmeju pesteļotājs, un tas atgriezīsies un iegāzīs tev pa ģīmi. Vai, kā šajā gadījuma un tādējādi darot atriebību vēl saldāku — tas trāpa kādam, ko mīli."

Lūka sāka trīcēt, kaut nakts bija silta. Vai tā būtu patiesība? Vai viņa svelošajam lāstam pret cirka priekšnieku atbildēts, uzkraujot tēvam miega lāstu? Tādā gadījumā, Lūka šausmās nodomāja, viņš vainojams pie Lielā Miega. Pat ne lāča Suņa un suņa Lāča ienākšana viņa dzīvē neatlīdzinās par tēva zaudējumu. Bet, no otras puses, viņš bija pamanījis tēva lēnīgumu labu laiku pirms zvaigžņu dejām, varbūt šī zīmīte ir pretīgi meli. Lai tur vai kā, viņš bija apņēmies maitu liju bosenei neizrādīt, ka jūtas satriekts, tāpēc teica skaļā, stingrā balsī, tajā, ko izmantoja skolā lugās: "Man riebjas maitu lijas, atklāti sakot, un tāpēc nebrīnos, ka esat vienīgās radības, kas palikušas uzticamas tam briesmīgajam Kapteinim Āgam. Tā tik ir doma — paņemt maitu lijas cirkā! Tas jau vien parāda, kas viņš par cilvēku. Un šī arī," Lūka piebilda un saplēsa zirnīti driskās maitu lijai ciniskā knābja galā, "ir neģēļa vēstule, kurš mēģina izlikties, ka uzsūtījis manam tēvam slimību. Ir skaidrs, ka izdziedināt viņš nevienu nevar, bet visiem no viņa sametas slikti." Tad zēns saņēma visu dūšu, nodzina lielo putnu nost no palodzes un aizvēra logu ciet.

Maitu lijas aizlidoja izplūkātā ierindā, un Lūka trīcēdams sabruka gultā. Viņa suns un lācis bakstīja viņu purniem, bet tas viņu nenomierināja. Rašids bija Miegā, un viņš, Lūka, nespēja tikt vaļā no iedomas, ka viņš pats — un tikai viņš — uzsūtījis šo lāstu savai ģimenei.

Pēc negulētas nakts Lūka piecēlās pirms rītausmas un iezagās vecāku guļamistabā, kā bija tik bieži darījis laimīgākos laikos. Tur gulēja viņa tēvs, Miega, pie rokām viņam bija pieslēgtas caurulītes, lai viņu pabarotu, un monitors radīja viņa sirdspukstus kā robainu zaļu līniju. Patiesību sakot, Rašīds neizskatījās ne nolādēts un pat ne noskumis. Viņš izskatījās... laimīgs, it kā sapņotu par zvaigznēm, dejotu ar tām, kamēr viņš gulēja, dzīvotu pie tām debesīs, un smaidīja. Bet pēc izskata vien nevar spriest, tik daudz Lūka zināja,- pasaulē ne vienmēr ir tā, kā izskatās. Soraija gulēja uz grīdas, apsēdusies un atspiedusi muguru pie sienas. Neviens no vecākiem nepamodās, kā viņi aizvien bija darījuši, kad Lūka lavījās tiem klāt. Tas bija nomācoši. Lēni ejot, Lūka atgriezās savā istabā. Pa logu varēja redzēt, kā debesis pamazām top gaišākas. It kā jau ausmai vajadzētu cilvēkus iepriecināt, bet Lūka nespēja iedomāties neko tādu, par ko priecāties. Viņš piegāja pie loga un aizvilka aizkarus ciet, lai vismaz varētu kādu brīdi pagulēt tumsā un atpūsties, un tieši tad viņš ieraudzīja kaut ko neparastu.

Arā, ieliņā pie Halīfu nama, stāvēja kāds vīrs, ģērbies pazīstamā cinobra sarkanā platkreklā un pazīstamu, novalkātu panamu galvā, un nepārprotami novēroja māju. Lūka jau grasījās viņam uzsaukt vai pat sūtīt Lāci un Suni aizdzīt svešinieku prom, kad vīrs atmeta galvu atpakaļ un ieskatījās viņam tieši acīs.

Tas bija Rašīds Halīfa! Viņa tēvs stāvēja tur ārā, neteica neko, bet izskatījās pavisam pamodies!

Taču, ja Rašīds bija tur, ārā, ieliņā, tad kas guļ viņa gultā? Un, ja Rašīds guļ savā gultā, tad kas varētu būt tur, ārā? Lūkam reiba galva, un smadzenēm nebija ne jausmas, ko domāt; bet viņa kājas gan metās skriešus. Lāča un suņa pavadīts, Lūka skrēja, cik ātri spēdams, uz turieni, kur tēvs viņu gaidīja. Viņš basām kājām nesās lejā pa kāpnēm, paklupa, paspēra soli pa labi, brīdi jutās savādi noreibis, tad atguva līdzsvaru un izmetās ārā pa parādes durvīm. Cik brīnišķīgi, Lūka nodomāja. Rašīds Halīfa pamodies un kā nebūt izzadzies ārā pastaigāties. Viss būs labi.

2 Netētuks

Kopā ar Suni un Lāci skrienot ārā pa parādes durvīm, Lūka jutās visnotaļ savādi: it kā viņi būtu šķērsojuši neredzamu robežu,- it kā būtu atslēgts slepens līmenis un viņi būtu izgājuši cauri vārtiem, kas ļautu viņiem to izpētīt. Viņš viegli nodrebinājās, un arī lācis un suns nodrebinājās, kaut gan ausma nebija auksta. Pasaules krāsas bija savādas, debesis pārāk zilas, zeme pārāk brūna, māja mēļāka un zaļāka nekā parasti... un viņa tēvs nebija viņa tēvs, ja vien Rašīdam Halīfam nebija izdevies kaut kādā veidā kļūt daļēji caurspīdīgam. Šis Rašīds Halīfa izskatījās tieši tāpat kā slavenais Melšašāhs; viņam bija panama galvā un cinobra sarkanais platkrckls mugurā, un, viņam staigājot un runājot, kļuva skaidrs, ka viņa balss bija Rašīda balss, un arī viņa kustības precīzi kopēja oriģinālu; bet šim Rašīdam Halīfam varēja redzēt cauri — ne skaidri, bet duļķaini, it kā viņš būtu pa pusei īsts un pa pusei... gaismas triks. Pirmajai ausmai kaut ko augstu debesīs čukstam, stāva caurskatāmība kļuva vēl redzamāka. Lūkam sareiba galva. Vai ar tēvu kaut kas noticis? Vai šis caurspīdīgais tēvs ir kaut kāds... kaut kāds... “Vai tu esi kaut kāds spoks?" viņš klusi pajautāja. "Tu noteikti esi kaut kas īpašs un pārsteidzošs, un tas ir maigi teikts."

"Vai man ir balts palags mugurā? Vai es žvadzinu ķēdes? Vai es tev izskatos kā vampīrs?" rēgs nicīgi noprasīja. "Vai tev no manis bail? Okei, uz to vari neatbildēt. Lieta tāda — nav ne spoku, ne rēgu, un tāpēc es neesmu tāds. Un, atļaušos norādīt, ka šobrīd esmu tikpat pārsteigts kā tu."

Lācim spalvas bija sacēlušās gaisā, bet Suns apjucis purināja galvu, it kā tik tikko būtu sācis kaut ko atcerēties. "Kāpēc tu esi pārsteigts?" Lūka pavaicāja, cenzdamies izklausīties pašpārliecināti. "Ne jau tu redzi man cauri, galu galā." Caurspīdīgais Rašīds Halīfa panācās tuvāk, un Lūkam bija jāpiespiež sevi nemukt prom. "Es te neesmu tevis dēļ," viņš teica. "Tāpēc, hmm, ir neparasti, ka tu esi pārnācis pāri, būdams pie pilnas veselības. Un tavs suns un lācis arī, starp citu. Tas viss ir ārkārtīgi neierasti. Tiek uzskatīts, ka Robeža nav tik viegli ignorējama."

"Ko tu gribi teikt?" Lūka noprasīja. "Kāda Robeža? Kāpēc tu esi te ?"

Uzdodams otro jautājumu, viņš jau zināja atbildi, un tā padzina pirmo jautājumu prom no prāta.

"Ā," zēns sacīja. "Ā. Tad mans tēvs ir...?"

"Vēl ne," caurspīdīgais Rašīds atbildēja. "Bet es pēc dabas esmu pacietīgs."

"Ejiet prom," Lūka teica. "Jūs tc neviens negrib, Mister... un vispār, kā jūs sauc?"

Caurspīdīgais Rašīds pasmaidīja draudzīgu smaidu, kas kaut kādā veidā nebija gluži draudzīgs. "Es," viņš sāka skaidrot laipnā balsī, kas nezin kāpēc nelikās pilnīgi laipna. "Es esmu tava tēva nā—"

"Nesaki to vārdu!" Lūka iekliedzās.

"Es cenšos pateikt, ja vien man ļautu turpināt," rēgs uzstāja, "katram nā—"

“Nesaki to!" Lūka nokliedza.

"— ir citāda," rēgs sacīja. "Divu vienādu nav. Katra dzīva būtne ir individualitāte, kas nelīdzinās nevienam citam; viņu dzīvēm ir vienreizēji un personiski sākumi, personisks un vienreizējs vidus, un, no tā izrietoši, beigās, katram ir sava vienreizēja un personiska nā—"

"Nevajag!" Lūka sauca.

"— un es esmu tava tēva vai pavisam drīz par tādu kļūšu, un tad tu vairs nevarēsi redzēt man cauri, jo tad es būšu tas īstais, bet viņa — piedod, ka man tas jāsaka — vispār vairs nebūs."

"Neviens manu tēvu nepaņems," Lūka kliedza. "Pat ne jūs, mister — kā jūs tur sauc — briesmustāst!"

"Neviens," caurspīdigais Rašids sacīja. "Jā, vari saukt man tā. Tas es esmu. Tas Neviens, kas tavu tēvu paņems: tieši tā, es esmu tas Neviens, par ko te ir runa. Es esmu, teiksim tā, tavs Netētuks."

"Nieki," Lūka attrauca.

"Nē, nē," caurspīdīgais Rašīds viņu izlaboja. "Baidos, ka Nieki te nav iejaukti. Tu sapratīsi, ka es neesmu nekāds Nieka vīrs."

Lūka apsēdās uz mājas ieejas kāpnēm un saķēra rokās galvu. Netētuks. Viņš saprata, ko caurspidigais Rašīds viņam teica. Tēvam izbalojot, Rašīda rēgs pieņemsies spēkā, un beigu beigās būs tikai šis te Netētuks, un tēva nebūs nemaz. Tomēr vienu viņš zināja droši: viņš nebija gatavs iztikt bez tēva. Viņš nekad nebūs tam gatavs. Pārliecība par šo zināšanu auga viņā un deva viņam spēku. Tur tikai viena lieta līdzēs, viņš teica pats sev. Šis, šis Netētuks ir jāaptur, un viņam jāizdomā, kā to izdarīt.

"Taisnību sakot," Netētuks ierunājās, "pilnīgas atklātības garā, man jāatkārto, ka tu jau esi sasniedzis kaut ko neparastu — šķērsojot līniju, es domāju —, tāpēc iespējams, ka esi spējīgs uz vēl kaut ko neparastu. Varbūt tu vari īstenot pat to, par ko sapņo,- varbūt — ha! ha! — tev pat izdosies panākt manu iznīcību! Pretinieks! Cik tīkami! Cik nenoliedzami... mīļi\ Kāds satraukums!"

Lūka pacēla skatienu. "Ko tieši jūs ar to domājat, "šķērsojis līniju"?" viņš pavaicāja.

"Šeit, kur tu esi, nav tur, kur tu biji," Netētuks izpalīdzīgi paskaidroja. "Šis te, viss šis, ko tu redzi, nav tas, ko tu redzēji pirmīt. Šī ieliņa nav tā ieliņa, šī māja nav tā māja, un šis tētuks, kā jau es paskaidroju, nav tas. Ja visa tava pasaule paspertu pussolīti pa labi, tad tā saskrietos ar šo pasauli. Ja tā paspertu pussolīti pa kreisi... nu, tagad par to nerunāsim. Vai redzi, cik šeit visas krāsas spilgtākas nekā mājās? Ši te, redzi... man, patiesibā, nemaz nevajadzētu tev to stāstīt... ir Burvju Pasaule."

Lūka atcerējās paklupienu durvju ailē un īso, bet spēcīgo reibuma sajūtu. Vai tas bija robežas šķērsošanas brīdis? Un vai viņš paklupa pa labi vai pa kreisi? Laikam taču pa labi, vai ne? Tātad te viņš ir aizgājis pa Labi? Bet vai tā būtu viņam vislabākā Taka? Vai tad viņam kā kreilim nebūtu pienācies pakrist pa kreisi?... Viņš aptvēra, ka pats nesaprot, ko ar to domā. Kāpēc lai viņš vispār būtu uz kaut kādas Takas, nevis vienkārši ieliņā pie savas mājas? Kur tāda Taka varētu aizvest, un vai viņam maz vajadzētu domāt par iešanu pa to? Vai viņam nevajadzētu domāt tikai par to, kā tikt prom no šā biedējošā Netētuka un tikt atpakaļ paša guļamistabas drošībā? Visu šo Burvestību viņam bija par daudz.

Lūka, protams, zināja par Burvju Pasauli. Viņš bija uzaudzis, katru dienu klausīdamies tēva stāstos par to, un bija tai ticējis, bija pat zīmējis tās kartes un attēlojis to gleznās — kur Vārdu Plūdi krita Gudrības Ezerā, un Zinību Kalnu un Dzīvības Uguni, visas tās lietas,- tomēr viņš neticēja tai gluži tāpat, kā ticēja ēdamgaldiem vai ielām, vai vēdergraizēm. Tas nebija pa īstam, tā kā mīlestība ir pa īstam vai nelaime, vai bailes. Tā bija pa īstam tāpat, ka stāsti ir pa īstam, kamēr tu tos lasi, vai karstuma izsauktās mirāžas, iekams nepieej tām par tuvu, vai sapņi, kamēr tu sapņo.

"Tad šis ir sapnis, ja?" Lūka nodomāja, un caurspīdīgais Rašīds, kurš dēvēja sevi par Netētuku, lēni, domigi pamāja. "Tas noteikti būtu izskaidrojums šai situācijai," viņš patīkami atbildēja. "Kāpēc to nepārbaudīt? Ja šis patiesi ir sapnis, tad varbūt tavs suns un tavs lācis vairs nebūtu mēmi dzīvnieki. Redzi, es zinu tavu slepeno fantāziju. Tu gribētu, lai viņi runā, vai ne? — lai runā tavā valodā un stāsta tev stāstus. Es nešaubos, ka viņiem būtu ārkārtīgi interesanti stāsti stāstāmi."

"Kā jūs to zināt?" Lūka noprasīja satriekts, un jau atkal atbilde viņam ienāca prātā, tiklīdz jautājums bija izteikts. "Ā. Jūs zināt, jo mans tēvs to zina. Es vienreiz ar tēvu par to runāju, un viņš teica, ka izdomās stāstu par runājošu suni un lāci."

"Tieši tā," Netētuks mierīgi atbildēja. "Viss, kas tavs tēvs ir bijis, viss, ko viņš ir zinājis un teicis, un darījis, pamazām pārnāk pie manis. Bet nav pieklājīgi, ka es nelaižu citus pie vārda," viņš turpināja. "Esmu pārliecināts, ka tavi draugi cenšas pievērst sev tavu uzmanību."

Lūka pagriezās un sev par pārsteigumu ieraudzīja, ka suns Lācis bija pieslējies uz pakaļkājām un kāsēja kā tenors operā. Tad viņš sāka dziedāt — šoreiz ne rējieniem, kaucieniem vai suniskiem smilkstiem, bet skaidriem, saprotamiem vārdiem. Viņš dziedāja ar vieglu, ārzemniecisku akcentu, kā ciemiņš no citas valsts, bet vārdi bija gana skaidri, un to stāstītais stāsts — mulsinošs.

“O, esmu Baraks no It-Barakiem,

Sendienu suņcilvēkiem, ne mirstīgiem,

Burvju vanaga olas dzemdinātiem,

Dziedāt un kauties mēs pratām,

Mīlēt un tērgāt mēs pasaulē nācām,

Nokaut nevienam mūs nebija varas.

Jā, esmu Baraks no It-Barakiem,

Tūkstošiem gadu vecāks un vēl,

Melnās pērles ēdis, meitas precējis,

Savā pasaulē valdījis kā sprogains grāfs,

Un dziedājis viegli kā eņģel’s.

Šī ir tā It-Baraku dziesma,

Tūkstošiem gadu veca, tas tiesa,

Bet pār mums nāca ķīniešu lāsts,

Un mēs nu pūdeļi, mopši un kranči,

Mūsu valstībā plūstošās smiltis un purvi,

Vairs nedziedam, nu tikai riet vairs spējam,

Nu ejam uz četrām kājām, ne divām."

Tad bija lāča Suņa kārta. Ari viņš saslējās uz pakaļkājām un sakrustoja ķepas uz krūtīm kā skolas puika daiļrunāšanas konkursā. Tad viņš ierunājās skaidrā cilvēku valodā, un viņa balss skanēja pārsteidzoši līdzīgi Lūkas brāļa Hārūna balsij, un Lūka, to izdzirdējis, gandrīz apgāzās. Netētuks viņu izglāba, sargājoši pastiepis roku, itin kā būtu īstais Rašīds Halīfa.

"O, varenais īkstītis — atbrīvotājs," lācis iesāka cēli, bet, Lūkam šķita, arī mazliet nedroši. "O, bērns, kas lāstos nepārspējams, tad zini, ka ne vienmēr esmu bijis tāds, kādu tu mani tagad skati, bet biju, ē, valdnieks ziemeļzemē, kur meži vareni, kur sniegs spīguļo un kas slēpjas aiz icapaļas kalnu grēdas. Tolaik mani nesauca par "Suni", bet, ē... par Arta-Šas-tru, Kafas Princi. Tajā aukstajā, skaistajā vietā mēs dancojām, lai sasildītos, un par mūsu dejām sāka stāstīt teiksmas, jo, kad mēs sitām kājas un lēcām, mūsu lieliskā virpuļošana sagrieza gaisu ap mums sidraba un zelta pavedienos, un tas kļuva par mūsu dārgumu un mūsu slavu! Jā! Griešanās un virpuļošana bija mūsu bauda, un, griežoties un virpuļojot, mēs griezāmies uz labu vien, un mūsu zelta zeme bija brīnumaina vieta, un mūsu drānas mirdzēja kā saule."

Viņa balss kļuva stingrāka, it kā viņš kļūtu pārliecinātāks par paša stāstīto stāstu. "Tā mēs uzplaukām," viņš turpināja, "bet arī modinājām kaimiņu skaudību, un vienam no viņiem, milzīgajam pasaku princim ar putna galvu, vārdā —" un te nu lācis Suns atkal saminstinājās, "ē... ā... o... jā, Bulbulde-vam, Austrumu Karalim Cilvēkēdājam, kurš dziedāja kā lakstīgala, bet deja kā lempis, šķauda visvairāk par visiem. Viņš uzbruka mums ar savu milžu leģionu... ar... ar... Trīsdesmit putniem, briesmoņiem, kam bija putnu knābji un lāsumoti augumi, un mēs, dejošie zelta ļaudis, bijām pārāk nevainīgi un laipni, lai spētu pretoties. Taču mēs bijām arī spītīgi ļaudis un neatklājām dejas noslēpumus. Jā, jā!" viņš satraukts iesaucās un steidzās pabeigt stāstu. "Kad Putni Cilvēkēdāji saprata, ka mēs nemācīsim viņiem, kā savērpt no gaisa zeltu, ka aizstāvēsim šo dižo noslēpumu ar savu dzīvību, viņi sāka

tā lidināties, plivināties, tik baisi kliegt un ķērkt, ka bija skaidrs — tiek laista lietā Melnā Maģija. Jau pēc pāris brīžiem Kafas ļaudis, Cilvēkēdāju kliedzienu satriekti, sāka sairt, sāka zaudēt cilvēciskās aprises un kļuva par mēmiem dzīvniekiem — par ēzeļiem, mērkaķīšiem, skudru lāčiem un, jā, lāčiem —, kamēr Rulbuldevs kliedza: "Pamēģiniet nu dejot savu zelta deju, muļķi! Nu mēģiniet lēkt savu sudraba džigu! Esat uz mūžīgiem laikiem zaudējuši to, ar ko negribējāt dalīties, un savu cilvēcību līdz ar to. Jūs paliksit zemas kārtas rijīgi zvēri, ja vien — ha! ha! — nenozagsit Dzīvības Uguni, kas jūs atbrīvos!" Ar ko viņš, protams, domāja, ka mēs uz mūžiem paliksim slazdā, jo Dzīvības Uguns ir tikai stāsts, turklāt stāstos nav iespējams zagt. Tā es kļuvu par lāci — par dancojošu lāci, bet zeltā es vairs nedejoju, un kā lācis es klīdu pa pasauli, līdz Kapteinis Āgs mani noķēra, un tā, jaunais saimniek, es atradu tevi."

Tieši tādu stāstu būtu stāstījis Hārūns, Lūka nodomāja, stāstu, kas nācis pa taisno no varenās Stāstu Jūras. Taču, kad tas beidzot bija galā, Lūku pārņēma spēcīga vilšanās sajūta. "Tātad jūs abi esat cilvēki?" viņš ar nožēlu vaicāja. "Jūs patiesībā neesat mans lācis un mans suns, bet apburti prinči suņa un lāča kostīmos? Vai man saukt jūs par "Suni" un "Lāci" vai par "Artākāturbija" un "Baraku?" Un te es vai prātā jūku, raizēdamies par tēti, un tagad man vajadzētu raizēties ari par to, kā panākt, lai jūs atkal pārvēršaties tādi, kā bijāt agrāk? Es ceru, jūs zināt, ka man ir tikai divpadsmit gadu."

Lācis atkal nolaidās uz visām četrām. "Viss kārtībā," viņš sacīja. "Kamēr es esmu lāča izskatā, vari turpināt saukt mani par "Suni"."

"Un, kamēr es esmu suns," sacīja suns, "vari aizvien vēl saukt mani par "Lāci". Taču, tiesa, kamēr būsim te, Burvju Pasaulē, mēs gribētu meklēt veidus, kā atcelt burvestības, kas mūs saista."

Netētuks sasita plaukstas. "O, lieliski," viņš iesaucās. "Meklējumi! Man patīk meklējumi. Un mums ir trīs vienā!

Jo tu, jaunais cilvēk, ari esi devies meklējumos? Nu, protams, esi," viņš turpināja, pirms Lūka bija kaut vārdu pateicis. "Tu gribi izglābt tēvu_; protams, gribi. Tu gribi, lai cs, tevis nicinātais Netētuks, izbaloju, bet lai tēvs atkal kļūst tāds kā vienmēr. Tu gribi mani iznicināt, vai ne, jaunais cilvēk? Tu gribi mani nogalināt, tikai nezini — kā. Izņemot, starp citu, ka zini gan — kā. Tu zini, kā sauc to lietu, kuru kāro jebkurā pasaulē, Reālajā vai Burvju. Un, pat ja esi aizmirsis, kas tas ir, to tavs draugs, runājošais lācis, tev tikko atgādināja."

"Tu domā Dzīvības Uguni?" Lūka vaicāja. "To tu domā, vai nc? Dzīvības Uguni, kas deg Gudrības Kalna galā."

"Bingo! Desmitniekā! Tiešs trāpījums!" Netētuks iesaucās. "Elles Tornis, Trešās Pakāpes Apdegums, Pašuzliesmoša-nās, Liesmu Liesma. O, jā." Viņš patiešām no prieka lēkāja, klusi pašļūkāja kājām un pamētāja panamas cepuri. Lūkam bija jāatzīst, ka tieši tā uzdejoja arī Rašīds Halifa, būdams pārāk apmierināts pats ar sevi. Taču tas šķita vēl jo dīvaināk tāpēc, ka dejotājam varēja redzēt cauri.

"Bet tas taču ir tikai stāsts," Lūka klusi noteica.

"Tikai stāsts?" Netētuks to atkārtoja patiesās šausmās. "Tikai teika? Neticu pats savām ausīm. Nevar būt, ka tu, jaunais niecība, izteici tik muļķīgu piezīmi. Galu galā, tu esi mazs Piliens no Ideju Okeāna, Melšašāha sīks melsiens. Lai nu kuram puikam, bet tev gan pieklātos zināt, ka cilvēks ir stāstu stāstītājs dzīvnieks un ka stāsti ir viņa identitāte, viņa jēga un viņa dzīvības asinis. Vai žurkas stāsta stāstus? Vai bruņurupučiem ir vēstījuma nolūks? Vai ziloņi zi-iztēlojas? Tu zini tikpat labi kā es. Grāmatas iekvēlo tikai cilvēku."

"Bet tik un tā, Dzīvības Uguns... tā ir tikai pasaka," uzstāja lācis Suns un suns Lācis kopā.

Netētuks sašutumā iztaisnojās. "Vai es jums izskatos," viņš noprasīja, "pēc laumiņas? Vai varbūt es līdzinos elfam? Vai man pie pleciem izdīguši tīmeklim līdzīgi spārniņi? Vai redzat kaut pēdas no laumiņu pulvera? Kad es jums saku, Dzīvības Uguns ir tikpat ista kā cs, un tikai tās Nenoslāpējamā Liesma izdarīs to, ko jūs visi kārojat izdarīt. Tā pārvērtis lāci par cilvēku un suni par suņcilvēku, un tā ari būs mans gals. Lūka! Tu sīkais slcpkavnieks! To iedomājoties vien, tev acis iespīdas? Cik aizraujoši! Esmu starp slepkavām! Ko tad mēs gaidām, ko? Dodamies tagad? Aiziet! Tik, tak! Nedrīkstam zaudēt laiku!"

Tajā brīdī Lūkam kājas sāka justies tā, it kā kāds tām maigi kutinātu pēdas. Tad sidraba saule pacēlās virs apvāršņa, un tuvējā apkaimē izvērsās kaut kas nebijis, jo šī tuvējā apkaime nebija Lūkas īstā tuvējā apkaime, vai ne gluži. Pirmkārt, kāpēc saule bija sudraba krāsā? Un kāpēc viss bija tik spilgts, tik dvakojošs, tik trokšņains? Tāpat arī izskatījās, ka saldumi ielu tirgotāja ratos varētu garšot savādi. Jau tas, ka Lūka varēja saredzēt ielu tirgotāja ķerru, bija daļa no savādās situācijas, jo ķerra vienmēr bija novietota krustcelēs, no viņa mājas neredzama, un tur tā bija, tieši viņam priekšā, pilna ar tiem dīvainu krāsu, dīvainu garšu saldumiem, ar tām dīvainu krāsu, dīvaini spindzošām mušām bizenējot ap to. Kā tas bija iespējams? Lūka brīnījās. Viņš taču nebija izkustējies ne par soli, un tur tirgotājs gulēja zem ķerras, un ķerra acīmredzot arī nebija izkustējusies, un kā te bija tikušas krustceles, hm, pareizāk, kā viņš bija ticis līdz krustcelēm?

Jāpadomā. Viņš atcerējās zelta likumu, ko viņam bija iemācījis viens no skolotājiem, dabas zinību skolotājs misters Šcr-loks, vīrs ar pīpi un lupu, kas aizvien bija saģērbies klimatam nepiemēroti silti: izslēdz neiespējamo, un palikušais, lai arī neticams, ir patiesība. "Bet," Lūka domāja, "ko man iesākt, kad paliek tikai neiespējamais; kad neiespējamais ir vienīgais izskaidrojums?" Viņš atbildēja pats uz savu jautājumu saskaņā ar mistera Šcrloka zelta likumu. "Tad neiespējamais ir patiesība." Un šajā gadījumā neiespējamais izskaidrojums bija tāds: ja viņš nepārvietojas pa pasauli, tad taču pasaule pārvietojas garām viņam. Viņš paskatījās lejup uz kņudošajām kājām. Tā bija tiesa! Zeme slīdēja zem viņa basajām kājām,

noejot garām, viņu maigi kutinot. Ielu tirgotājs jau bija palicis tālu aiz muguras.

Viņš paskatījās uz Suni un Lāci, kuri sāka uzvesties tā, it kā būtu slidotavā bez slidām, šļūca un slīdēja pa kustošo ceļu un skaļi, pārsteigti iebilda. Lūka pagriezās pret Netētuku. "Jūs to darāt, vai ne?" viņš tam pārmeta, un Netētuks papleta acis, izstiepa rokas un nevainigi atbildēja: "Ko? Es atvainojos? Vai ir kādas problēmas? Es domāju, ka mēs steidzamies."

Pats sliktākais, vai varbūt — pats labākais, Netētukā bija tas, ka viņš vienmēr uzvedās tieši tā kā Rašīds Halīfa. Vaibsti kustējās tāpat, un rokas žestikulēja tāpat, un viņš smējās tāpat kā Rašīds, un viņš tieši tāpat tēloja nevainīgo, labi zinādams, ka tāds nav, gluži tāpat kā Rašīds, kad bija izdarījis kaut ko neveikli vai nepareizi vai bija iecerējis īpašu pārsteigumu. Viņam bija Rašīda balss, un viņa ļumīgais puncis bija Rašīda, un viņš pat sāka Lūku mīļi lutināt, kas bija tik rašīdiski. Lūka visu mūžu zināja, ka likumus nosaka māte un ka ar viņu jāapietas uzmanīgi, turpretim Rašīds bija, atklāti sakot, drusku pielaidīgs. Vai tas būtu iespējams, ka Rašīda raksturs ielavījies viņa nākotnes liktenī, Netētukā? Vai tāpēc šis bailīgais anti-Rašīds patiesībā mēģina Lūkam palīdzēt?

"Labi, apturiet pasauli," Lūka pavēlēja Netētukam. "Pirms kāds kaut kur dodas kopā ar jums, mums jātiek absolūtā skaidrībā par dažām lietām."

Viņam šķita, ka sadzird kaut kur augstu augstu un tālu tālu kādu ierīci apstājamies un attāli nokaucam, un viņam kājas vairs nekutēja, un Suns un Lācis vairs nešļūkāja. Viņi jau bija tikuši diezgan tālu prom no mājām un stāvēja, tā nu bija gadījies (vai ari nekāda sagadīšanās tā nebija), vairāk vai mazāk tieši tajā vietā, kur Lūka bija todien, kad viņš kliedza uz Kapteini Agu, kad kopā ar Rašīdu noskatījās cirka parādi jeb krātiņos ieslodzītajos zvēros. Pilsēta modās. No ēstuvēm ielu malās cēlās dūmi, tur brūvēja saldu, pienainu tēju. Pāris agri cēlušies veikalnieki taisīja vaļā slēģus un atsedza garas, šauras alas, pildītas ar audumiem, ēdieniem un tabletēm. Policists

tumšzilos šortos un garu nūju, garām ejot, nožāvājās. Govis vēl gulēja uz ietves, un cilvēki tāpat, bet riteņi un skūteri jau pildīja ielas. Garām braucošs autobuss, piebāzts lidz augšai, veda cilvēkus uz ražošanas zonu, kur kādreiz pacēlās skumju fabrikas. Kahani dzīve bija mainījusies, un skumjas vairs nebija pilsētas galvenā eksportprece kā tolaik, kad Lūkas brālis Hārūns bija mazs. Arī pieprasījums pēc īgņzivim bija krities, un ļaudis labprātāk ēda garšīgākus produktus no tālienes, tādus kā dienvidu smaidzušus un ziemeļu cerībbriežus, un aizvien vairāk un vairāk veģetāros ēdienus, ko varēja dabūt Ķiršudārza veikalos, kuri tika vērti vaļā, kur vien tu paskatījies. Cilvēki gribēja justies labi, pat ja nekā īpaši laba nebija, un tāpēc skumju fabrikas bija slēgtas un pārtaisītas par Aiz-mirstībām, milzīgiem tirdzniecības centriem, kurp visi devās dancot, iepirkties, izlikties un aizmirst. Taču Lūka nebija noskaņots sevi maldināt. Viņš pieprasīja atbildes.

"Nekādu mistifikāciju," viņš stingri noteica. "Tiešas atbildes uz tiešiem jautājumiem, lūdzu." Nu viņam bija jāpacīnās, lai valdītu pār savu balsi, bet viņam izdevās, un viņš apspieda šausmīgās sajūtas, kas pildīja visu viņa ķermeni. "Pirmkārt," viņš nokliedza, "kas jūs sūtīja? No kurienes jūs nākat? Kur —" un te Lūka uz brīdi apklusa, jo nākamais jautājums bija briesmīgs, "... kad jūsu... darbs... ir galā... ja tas būs galā... kāds tas nebūs... bet, ja tas būtu galā... kur jūs plānojat doties?"

"Tas ir pirmkārt, otrkārt un treškārt, ja esam precīzi," Netētuks atbildēja, noskatoties, kā, par šausmām to vērojošajam Lūkam, govs pastaigājoties izgāja viņam tieši cauri un devās tālāk savās darīšanās. "Bet neecēsimies," viņš piebilda un vienu garu, klusu brīdi dziļi domāja. "Vai tu zini, kas ir," viņš beidzot teica, "Blīkšķis?"

"Lielais Blīkšķis?" Lūka pavaicāja. "Vai kāds cits Blīkšķis, par ko es neko nezinu?"

"Blīkšķis bija tikai viens," Netētuks teica, "tāpēc īpašības vārds Lielais ir lieks un bezjēdzīgs. Blīkšķis būtu Lielais tikai

tad, ja būtu vismaz vēl viens Mazais vai Vidējais, vai pat Lielāks Blīkšķis salīdzināšanai."

Lūka negribēja šķiest laiku strīdos. "jā, esmu par to dzirdējis," viņš sacīja.

"Tad pasaki man," Netētuks teica, "kas bija pirms Blīkšķa?"

Nu, tas bija viens no tiem Varenajiem jautājumiem, uz kuriem Lūka bija bieži mēģinājis atbildēt, bet bez īpašām sekmēm. "Kam īsti tas Blīkšķis gadījās?" viņš sev vaicāja. "Un kā gan viss varēja uziet gaisā ar Blīkšķi, ja tur vispār nekā nebija?" Domājot par Blīkšķi, piemetās galvassāpes, un tāpēc, protams, viņš par to daudz nedomāja.

"Es zinu, kādu atbildi jūs gaidāt," viņš teica. "Jūs gaidāt atbildi "Nekas", bet, godīgi runājot, man tas īsti nepielec. Un vispār," viņš piebilda tik stingri, cik spēja, "tam nav nekāda sakara ar tematu, ko apspriežam."

Netētuks pakratīja pirkstu viņam zem deguna. "Gluži pretēji, mans topošais slcpkavniek," viņš sacīja, "tam ir gan sakars. Jo, ja reiz Visums varēja izsprāgt no Nekā un tad vienkārši Būt, vai tu nesaproti, ka arī pretējais var būt taisnība? Ka ir iespējams ie-sprāgt un ne-būt, tāpat kā iz-sprāgt un Būt? Ka visi cilvēki, Napoleons Bonaparte, piemēram, vai imperators Akbars, vai Andželīna Džolija, vai tavs tēvs, varētu vienkārši atgriezties pie Nekā, kad reiz ir... galā? Ar tādu

Mazo — Ne-Blīkški?"

"Ne-Blīkšķi?" Lūka atkārtoja, mazliet apjucis.

"Tieši tā," Netētuks sacīja. "Nevis izplešanās, bet aizvēršanās."

"Vai jūs man stāstāt," Lūka teica, juzdams sevī kāpjam dusmas, "ka mans tēvs iesprāgs Nekamā? Vai to jūs gribat pateikt?"

Netētuks neatbildēja.

"Un kā tad ar dzīvi pēc nā—" Lūka iesāka, aprāvās, iesita sev pa galvu un pārformulēja teikumu. "Kā tad ar Paradīzi?"

Netētuks neko neteica.

"Vai jūs gribat teikt, ka tā nepastāv?" Lūka uzstāja. "Jo, ja jūs gribat to pateikt, tad es šajā pilsētā pazīstu daudz cilvēku, kas ar jums dedzīgi pastrīdētos."

Ne vārda no Netētuka.

"Jūs pēkšņi esat kļuvis ļoti kluss," Lūka dusmīgi noteica. "Varbūt jūs ar' nemaz nezināt tik daudz atbilžu, cik izliekaties. Varbūt nemaz neesat tik baigi varens, kā esat iedomājies."

"Neliecies par viņu ne zinis," lācis Suns noteica savādi līdzigi vecākajam brālim. "Tev tiešām tagad laiks iet mājās. Mamma uztrauksies," suns Lācis sacīja.

Lūka vēl nebija apradis ar dzīvnieku runas spējām. "Es gribu dabūt atbildi, pirms eju," viņš spītīgi sacīja.

Netētuks pamāja — lēni, it kā viņa saruna ar kādu neredzamo būtu tikko beigusies. "Varu pateikt tev, lūk, ko," viņš sacīja. "Kad mans darbs būs galā, kad būšu uzsūcis tava tēva... nu, lai paliek, ko es būšu uzsūcis," viņš steigšus piebilda, redzēdams izteiksmi Lūkas sejā, "tad es — jā, es pats — ie-sprāgšu. Es sabrukšu sevi, un vairs ne-Būšu."

Lūku tas satrieca. "Jūs? Tad jūs nomirsit?"

"Ne-Būšu," Netētuks viņu izlaboja. "Tas ir pareizais tehniskais termins. Un, tā kā esmu vispirms atbildējis uz tavu trešo jautājumu, tad man jāpiebilst, pirmkārt, ka neviens mani nav sūtījis, bet viens mani aicināja, un, otrkārt, es tā īsti ne no kurienes nenāku, bet es nāku no kāda, un, ja tu bridi par to padomāsi, tad sapratīsi, kas tas viens un kāds ir, it ipaši tāpēc, ka tie ir viens un tas pats, un es tiem Abiem, kurš ir tikai Viens, esmu tik līdzīgs kā izspļauts."

Sidraba saule izgaismoja austrumpusi. Suns un Lācis izskatījās satraukti. Tik tiešām Lūkam bija laiks būt mājās un posties uz skolu. Soraija no uztraukuma nezinās, kur likties. Varbūt viņa sūtījusi Hārūnu pārmeklēt tuvējās apkaimes ielas. Kad Lūka atgriezīsies mājās uz brokastīm, viņu tur gaidīs deviņpadsmit dažādu veidu nepatikšanu. Taču Lūka nedomāja ne par brokastīm, ne par skolu. Šis nebija laiks domāt ne par brokastu pārslām, ne Žurksūdu, ne ģeogrāfiju. Viņš domāja par tādām lietām, par kurām savā mūžā tikpat kā nebija domājis. Domāja par Dzīvību un Nā—, nu, Ne-Dzīvi. Viņš joprojām nespēja izturēt to otru, nepilnīgo vārdu.

"Un Dzīvības Uguns var izglābt manu tēvu," Lūka sacīja. "Ja tu spēsi to priekš viņa nozagt," Netētuks teica, "tad, jā, nešaubīgi."

"Un tā arī atdos Sunim un Lācim viņu īsto dzīvi?" "Atdos."

"Un kas tad notiks ar jums? Ja mums izdosies?"

Netētuks neatbildēja.

"Jums taču nevajadzēs ie-sprāgt, vai ne? Jums nevajadzēs Ne-Rūt."

"Tā ir," Netētuks teica. "Nebūs mans laiks."

"Tad jūs dosities prom."

"Jā," Netētuks atbildēja.

"Jūs dosities prom un nekad neatgriezīsities."

""Nekad" ir garš vārds," Netētuks iebilda.

"Labi... bet jums ilgu laiku nebūs jānāk atpakaļ." Netētuks piekrītoši piešķieba galvu.

"Ilgu, ilgu laiku," Lūka nepiekāpās.

Netētuks saknieba lūpas un izpleta rokas, tā kā padodamies. "Ilgu, ilgu, ilgu —"

"Neprasi par daudz," Netētuks asi noteica.

"Un tāpēc jūs mēģināt mums palīdzēt, vai ne?" Lūka secināja. "Jūs negribat ie-sprāgt. Cenšaties glābt savu ādu." "Man nav ādas," Netētuks paskaidroja.

"Es viņam neuzticos," suns Lācis teica.

"Man viņš nepatīk," lācis Suns teica.

"Es neticu nevienam viņa vārdam," suns Lācis teica. "Man nevienu brīdi nav šķitis, ka viņš tā nu ņems un aizies," lācis Suns teica.

"Tas ir triks," suns Lācis teica.

"Tās ir lamatas," lācis Suns teica.

"Tur ir kāds slazds," suns Lācis teica.

"Tur jābūt kādam slazdam," lācis Suns teica.

"Paprasi viņam," suns Lācis teica.

Netētuks nocēla panamu no galvas, pakasīja pliko pakausi, nodūra skatienu un nopūtās. "Jā," viņš teica. "Tur ir viens slazds."

Patiesībā slazdi bija divi. Pirmais slazds, kā teica Netētuks, bija tas, ka vēl nevienam ne reizi visā Burvju Pasaules rakstītajā vēsturē vēl nekad nebija izdevies nozagt Dzīvības Uguni, kurai esot noteikta tik daudzējāda aizsardzība, ka, pēc Netētuka vārdiem, nepietiktu laika, lai noklausītos ne desmito daļu no tās. Briesmas esot gandrīz bezgalīgas, riski — galvu reibinoši, un tikai pārdrošs dēkainis ko tādu mēģinātu.

"Tas nekad nav darīts?" Lūka vaicāja.

"Nekad nav izdevies," Netētuks izlaboja.

"Kas notika ar tiem cilvēkiem, kuri mēģināja?" Lūka jautāja.

Netētuks izskatījās drūms. "Tev labāk nezināt," viņš atbildēja.

"Okei," Lūka teica, "tad kāds ir otrs slazds?"

Nolaidās tumsa — ne visur, tikai pār Lūku, Suni, Lāci un viņu dīvaino pavadoni. It kā Mākonis būtu aizsedzis Sauli, tikai Saule aizvien vēl bija redzama mirdzam austrumpusē pie debesīm. Šķita, ka arī Netētuks apmācas. Temperatūra nokritās. Dienas trokšņi izbaloja. Beidzot Netētuks ierunājās klusā, smagā balsī.

"Kādam jāmirst," viņš sacīja.

Lūka bija vienlaikus dusmīgs, apjucis un nobijies. "Ko jūs gribat pateikt?" viņš kliedza. "Kas tas par slazdu?"

"Ja reiz ir izsaukts tāds kā es," Netētuks teica, "tad par šo izsaukumu kādam no dzīvajiem jāsamaksā ar dzīvību. Piedod, bet tādi ir noteikumi."

"Stulbi noteikumi, atklāti sakot," Lūka noteica, cik stipri spēdams, kaut arī viņam vēderā viss sagriezās. "Kurš tos stulbos noteikumus izdomājis?"

"Kurš izdomājis Zemes pievilkšanas spēka, kustības un termodinamikas likumus?" Netētuks bilda. "Varbūt tu zini, kurš tos atklāja, bet tas nav viens un tas pats, vai ne? Kurš izgudroja Laiku vai Mīlestību, vai Mūziku? Dažas lietas vienkārši

Ir, saskaņā ar saviem Principiem, un tu tur neko nevari padarīt, un es ari — ne."

Lēnām lēnītēm tumsa, kas bija nolaidusies pār visiem četriem, izbaloja, un sudrabainā saulesgaisma pieskārās viņu sejai.

Lūka ar šausmām aptvēra, ka Netētuks vairs nebija tik caurspīdīgs kā pirmīt: kas varēja nozīmēt tikai to, ka Rašids Halīfa savā Miegā top vājāks. Ar to tad pietika. Nevarēja šķiest laiku pļāpāšanā. "Vai jūs man parādīsit ceļu uz Kalnu?" Lūka vaicāja Netētukam, kurš pasmaidīja smaidu, kas nebūt nebija priecīgs, un pamāja. "Okei," Lūka teica. "Nu, tad ejam."

3 Laika Upes kreisais krasts

Silsilas upe, Lūkasprāt, nebija skaista. Varbūt jaunībā tā bijusi gana glīta — kaut kur augšā, kalnos, kā mirdzoša, lēkājoša straume, kas steidzās pāri gludenajiem akmeņiem, bet te, lejā, piekrastes līdzenumos, tā bija kļuvusi resna, slinka un netīra. Šļakstinājās no vienas puses uz otru platos, čūskainos lokos un bija gandrīz gaišbrūnā krāsā, izņemot tās vietas, kur tā izskatījās zaļa un gluma, un tad vēl šur tur virspusē peldēja lillā naftas pleķi, un laiku pa laikam beigtas govis skumīgi peldēja uz jūru. Tāpat arī upe bija bīstama, jo tecēja dažādos ātrumos,- tā varēja bez brīdinājuma kļūt straujāka un aizraut laivu prom vai ievilkt tevi lēni virpuļojošā atvarā, un tad tu paliktu tur iestrēdzis stundām, veltīgi saukdams pēc palīdzības. Tajā bija nodevīgi sēkļi, kas varēja uzsēdināt tevi uz sēres vai nogremdēt lielāku kuģi, prāmi vai baržu, ja tā uzskrēja zemūdens klintij. Tajā bija duļķainas dzīles, kurās, Lūka iedomājās, varēja dzīvot jebkas neglīts, netīrs un rijīgs, un nekur, tas bija skaidrs, visā tās netīrajā plūdumā nebija nekā ēdama, ko vērts noķert. Ja kāds iekrita Silsilā, tad vajadzēja doties uz slimnīcu attīrīties, kur tad arī dabūja potes pret trakumsērgu.

Vienīgais labums no šīs upes bija tāds, ka tūkstošiem gadu laikā tā abās pusēs bija sastūmusi augstu zemes krastu, ko sauca par Dambi, tāpēc tā bija neredzama, ja vien neuzkāpi kādā no šiem Dambjiem un neparaudzījies lejup uz šķidro čūsku tur plūstam un nepaostīji tās briesmīgo smaku. Un, pateicoties Dambim, upe nekad nepārplūda, pat ne lietus

sezonā, kad tās līmenis cēlās, tāpēc pilsētai bija aiztaupits murgs, kad brūni, zaļi un violeti ūdeņi, glumu briesmoņu un beigtu lopu pilni, gāžas pa tās ielām.

Silsila bija strādājoša upe; tā pārvadāja graudus un kokvilnu, un kokus, un degvielu no laukiem cauri pilsētai uz jūru,- bet baržu vīri, kas rīkojās ar kravu uz garajiem, plakanajiem lih-teriem bija pazīstami savas nejaukās dabas dēļ; viņi runāja rupji; viņi ar pleciem nostūma tevi nost no ietves, un Rašī-dam Hallfam tikās teikt, ka Upes Vecis esot viņus nolādējis un pataisījis tikpat bīstamus un sliktus kā pašu upi. Kahani iedzīvotāji, cik spēdami, centās nelikties par upi ne zinis, bet nu Lūka attapās stāvam tieši pie tās kreisā, proti, dienvidu Dambja, brīnīdamies, kā gan viņš, nepakustinādams ne muskuli, te nokļuvis. Lācis Suns un suns Lācis bija viņam līdzās, no skata tikpat apjukuši kā viņš, un, protams, arī Nctētuks bija turpat, smaidīdams savu noslēpumaino smaidu, kas izskatījās gluži kā Rašīda Halīfas smaids, bet nebija.

"Ko mēs te darām?" Lūka noprasīja.

"Tavas vēlmes bija man pavēle," Netētuks atteica, sakrustodams rokas uz krūtīm. ""Nu tad aiziet," tu teici, un aiziet. Hokus-pokus!"

"Varētu padomāt, ka viņš ir nezin kāds džins, izlīdis nezin no kādas lampas," lācis Suns nosprauslājās Hārūna skaļajā balsī. "It kā mēs nezinātu, ka īstā Brīnumlampa pieder princim Aladinam un viņa princesei Badr al-Budūrai un tāpēc šeit tās nebūs."

"Mh," sacīja suns Lācis, kurš no dabas bija klusāks un praktiskāks, "cik vēlēšanos viņš īsti piedāvā? Un vai visi var vēlēties?"

"Viņš nav nekāds džins," lācis Suns lāciski noteica, "Neviens neko nerīvēja."

Lūka joprojām bija apjucis. "Kāda jēga nākt šurp, pie Smirdeļupes?" viņš vaicāja. "Tā vienkārši tek uz jūru, tāpēc, godīgi sakot, tā mums nekādi nenoderētu, pat ja tā nebūtu Smirdele, bet ir gan."

"Vai tu par to esi pārliecināts?" Netētuks vaicāja. "Vai negribi uzrāpties augšā uz Dambja un paskatīties?"

Tā nu Lūka kāpa, un Suns un Lācis kāpa līdz ar viņu, un, kad viņi tur nokļuva, Netētuks kaut kādā veidā jau sagaidīja viņus tur, augšā, — vēss kā kokakola uz klints. Bet tieši tobrīd Lūku neinteresēja tas, kā Netētuks ticis Dambja augšā, jo redzēja kaut ko tādu, kas burtiski nebija no šīs pasaules. Tur, kur vajadzēja būt smirdīgai Silsilai, plūda pavisam cita upe.

Jaunā upe spīdēja sidrabainā saules gaismā, spīdēja kā nauda, kā miljons pret debesīm pavērsti spoguļi, kā jauna cerība. Un, kamēr Lūka skatījās ūdenī un redzēja tur tūkstoš tūkstoš tūkstoš un vienu dažādu šķidruma pavedienu saplūstam kopā, apvijoties un savijoties, izplūstot citam no cita un pārvēršoties citā tūkstoš tūkstoš tūkstoš un vienā ūdens pavedienā, viņš pēkšņi saprata, ko redz. To pašu apburto ūdeni, ko pirms astoņpadsmit gadiem bija redzējis viņa brālis Hārūns Straumju Okeānā; tas bija kritis Vārdu Plūdos un no Stāstu Jūras caur Gudrības Ezeru tecējis viņam pretī. Tātad šī bija — tai vajadzēja būt — tai, ko Rašīds Halīfa bija nosaucis par pašu Laika Upi, un pilnīgi visa vēsture plūda viņa acu priekšā, pārvērsta mirdzošā, sajauktā daudzkrāsu stāstu straumē. Viņš, nejauši klupdams, bija paspēris soli pa labi un ienācis Pasaulē, kas nebija viņa paša, un šajā Pasaulē nebija Smirdeļupes, bet tās vietā bija šis brīnumainais ūdens.

Viņš paraudzījās uz to pusi, kurp plūda Upe, taču pie apvāršņa cēlās migla un aizsedza viņam skatienu.

"Es neredzu nākotni, un šķiet, ka tā tam jābūt," Lūka nodomāja un pagriezās, lai paskatītos uz otru pusi, kur redzamība kādu gabalu bija laba, gandrīz pat tik tālu, cik viņa skatiens sniedzās, bet arī tur aizmugurē bija migla, to viņš zināja; daļu savas pagātnes viņš bija aizmirsis, un par Visuma pagātni pārāk daudz nezināja. Te viņa priekšā plūda Tagadne — spoža, valdzinoša, un viņš bija tik ļoti aizņemts ar tās apskatīšanu, ka nepamanīja Upes Veci, iekams vīrs ar garo bārdu nepienāca pavisam viņam klāt. Rokās tam bija Terminators — milzīgs zinātniskās fantastikas bliezējs —, un viņš iešāva Lūkam tieši sejā.

TRRRATRATATĀ!

"Interesanti," Lūka nodomāja, sasprāgdams miljoniem spīdīgos gabaliņos, "ka es vēl spēju domāt." Viņš nebija domājis, ka, būdams tikko izārdīts ar milzīgu bliezēju kā no zinātniskās fantastikas, spēsi vēl padomāt. Un nu miljons spīdīgie gabaliņi bija kā nebūt savākušies kopā mazā čupiņā, un suns Lācis un lācis Suns tai blakus no ciešanām raudāja, un tagad miljons gabaliņu atkal savienojās, ar klusām, spīdīgām piesūkšanās skaņām, un nu — paukš! — te nu viņš bija, atkal vienā gabalā, atkal viņš pats, stāvēja uz Dambja lidzās Nctētukam, kurš šķita uzjautrināts, un Upes Veci nekur nemanīja.

"Tev paveicās," Netētuks domīgi noteica, "ka es tev sākumā iedāvināju pāris rezerves dzīvību. Tev derētu savākt vēl kādas, pirms viņš atgriežas, un arī izdomāt, ko ar viņu iesākt. Viņš ir negants večuks, bet kaut kā ar viņu var tikt galā. Tu jau zini, kā tās lietas notiek."

Un Lūka saprata, ka zina gan. Viņš paskatījās apkārt. Lācis Suns un suns Lācis jau bija ķērušies pie darba. Lācis izrakņāja visu apkārtni, un, kā tad, visur atradās kauli — sīki, kraukšķoši kauliņi, vienas dzīvības vērti, ko Lācis spēja samalt un norīt vienā acumirkli, un bija arī lielāki kauli, kurus bija jāvelk ārā no zemes un kārtīgi jāgrauž, un tie katrs bija starp desmit un simts dzīvību vērti. Pa to laiku lācis Suns bija pazudis kokos, kas auga Dambja krastos, meklēdams zaros paslēptos simts dzīvību vērtos bišu stropus, un pa ceļam nosita un aprija nezin cik viendzīvības zelta bišu. Dzīvības bija visur un visā — nomaskētas par akmeņiem, dārzeņiem, krūmiem, kukaiņiem, puķēm vai par pamestiem saldajiem batoniņiem, vai burbuļūdens pudelēm,- trusis, kas traucas tev pa priekšu, varēja būt dzīvība, vai arī spalviņa, ko vēsmiņa atpūtusi tev pie paša deguna. Ātri atrastas, ātri ievāktas, dzīvības bija šis pasaules sīknauda, un, ja pāris pazaudēji, tas nekas; vienmēr varēja dabūt vēl.

Lūka sāka medīt. Viņš ķērās pie saviem iecienītākajiem paņēmieniem. Aizvien ir vērts iespert pa celmiem un izčamdīt kādu krūmu. Palecoties gaisā un smagi piezemējoties abām kājām, varēja nokratīt dzīvības no kokiem un pat likt tām krist kā lietum no tukša gaisa. Vislabāk, Lūka atklāja, bija sist savādajiem, ķegļiem līdzīgajiem radījumiem ar apaļiem dupšiem, kas laiski lēkāja pa Promenādi — eleganto, kokiem apaugušo celiņu gar Dambi. Kad tiem iespēra, radījumi nevis apgāzās, bet traki valstījās no vieniem sāniem uz otriem, ķiķināja un baudā kliedza, saukdami kā ekstāzē: "Vēl! Vēl!", bet Lūkas meklētās dzīvības tikmēr muka no tiem ārā kā spīdīgas vaboles. (Kad Spārdāmdupšiem beidzās dzīvības vaboles, tie bēdīgi teica: "Vairs ne, vairs ne," nodūra galviņu un nokaunējušies aizlēkāja prom.)

Kad Lūkas atrastās dzīvības nokrita uz Dambja, tās uzreiz ieguva mazu zelta ritenīšu apveidu un tūlīt pat laidās prom, un Lūkam vajadzēja tās panākt, piesargoties, lai pats nenokristu no Dambja Laika ūdeņos. Viņš sagrāba pilnas riekšavas dzīvību un sabāza tās kabatās, kur tās, klusītēm nodžinkstot, izšķīda un kļuva par daļu no viņa; un tajā brīdī viņš pamanīja, ka viņam mainās redze. Redzes lauka kreisajā augšējā stūrī kaut kādā veidā bija iekārtojies trīsciparu skaitītājs; tas tur bija vienā un tajā pašā vietā, lai kur viņš skatītos un lai cik stipri berzētu acis; un, kad viņš rija vai uzsūca savas daudzās dzīvības, skaitlis palielinājās, turklāt visu laiku klusi dūca. Viņš saprata, ka itin viegli spēj pieņemt šo jauno parādību. Viņam vajadzēs zināt rezultātu, jo, ja dzīvības izbeigsies, tad arī spēle būs galā un varbūt arī tā otra veida dzīve, īstā, ko viņam vajadzēs, ja un kad viņš atgriezīsies īstajā Pasaulē, kurā viņa īstais tēvs, kuram izmisīgi vajag viņa palīdzību, guļ Miegā.

Viņš bija savācis 315 dzīvību (tā kā skaitlis viņa personiskā ekrāna augšējā kreisajā stūrī bija trīsciparu, viņš nojauta, ka maksimālais iespējamais savācamais daudzums laikam ir 999), kad Dambī atkal uznāca Upes Vecis, atkal ar savu Terminatoru rokā. Lūka paskatījās apkārt, pārbijies lūkodamies pēc kādas paslēptuves un vienlaikus arī izmisīgi mēģinādams atcerēties, ko tēvs bija viņam stāstījis par Veci, kurš, kā šķita, nebija tikai viens no Rašīda Halīfas izdomājumiem, vai arī — varbūt Upes Vecis atradās Burvju Pasaulē tieši tāpēc, ka Rašīds Halīfa bija viņu izdomājis. Lūka atcerējās tēvu stāstām to stāstu:

"Upes Vecim bārda gara kā upe,

Tāpēc ka izlīdis pats ir no upes,

Šaujamo rokā, uz mutes nav kritis,

Negantais vecis visus sasitis."

Un tur patiesi bija pats Vecis, garo, balto upes bārdu un milzīgo bliezēju, viņš kāpa ārā krastā, rāpās augšup pa Dambi un uz Promenādi. Lūka par visām varītēm centās atsaukt atmiņā, ko vēl Melšašāhs bija viņam stāstījis par šo ļauno Upes dēmonu. Kaut ko par jautājumu uzdošanu Vecim. Nē, mīklas, nu ja! Rašīds mīlēja mīklas; viņš dienām no vietas, naktīm no vietas, gadiem no vietas bija mocījis Lūku ar mīklām, līdz Lūka samācījās gana labi, lai varētu mocītājam atdarīt ar to pašu. Rašīds vakaros sēdēja savā mīļākajā, staignajā atzveltnes krēslā, un Lūka mēdza ielēkt viņam klēpī, kaut arī Soraija viņu rāja, brīdinādama, ka krēsls viņu abu svaru neizturēšot. Lūkam bija vienalga, viņš gribēja tur sēdēt, krēsls nekad nebija salūzis vai — vēl nebija salūzis, un, beigu beigās, visa tā mīklošanās noderēs.

Jā! Upes Vecis bija mīklotājs, to Rašīds teica par viņu; viņš bija atkarīgs no mīklu minēšanas tāpat kā spēlmaņi ir atkarīgi no spēles vai dzērāji no dzēriena, un tā viņu var sakaut. Problēma bija ar to, kā tikt Vecim gana tuvu, lai varētu kaut ko pateikt, ja viņš turēja rokā Terminatoru un bija gatavs šaut bez brīdinājuma.

Lūka izdarīja veiklas māņu kustības, tomēr Vecis nāca tieši viņam virsū, un, kaut gan sākumā suns Lācis un lācis Suns mēģināja stāties viņam ceļā, pāris TRRRATARATĀ sašķaidīja viņus gabalos un lika pagaidīt, kamēr viņu ķermeņi pārgrupēsies; un pēc brīža ari Lūka bija sadragāts, un viņam atkal vajadzēja izšķīst miljons mirdzošos gabaliņos un atkal savienoties, atkal izdodot tos klusos paukšķus, izjust atvieglojumu par to, ka zaudēt dzīvību nav tas pats, kas mirt. Pēc tam jau atkal vajadzēja vākt dzīvības, taču šoreiz Lūka atcerējās to punktu uz Dambja, kurā Vecis bija pamanāms, pirms viņš uzlēca uz Promenādes,- un, ticis līdz sešsimt dzīvībām, viņš pārstāja vākt, ieņēma pozīciju un gaidīja.

Tiklīdz Vecis parādījās, tā Lūka bļāva pilnā kaklā: "Minam mīklas! Minam mīklas!", kas, kā viņš bija iemācījies, vakarējot kopā ar Rašīdu, bija laika pārbaudi izturējis veids, kā izaicināt mīklotāju uz kauju. Upes Vecis apstājās kā zemē iemiets, un plats, nejauks smaids izpletās viņam pa visu ģīmi. "Kas mani sauc?" viņš kā ķērkdams nokladzināja. "Kurš iedomājies, ka varēs pārspēt Rātselmeister, pašu Roi des Ēnigmes, Pahēlija-ka-Padišāhu, Mīklu pavēlnieku? — vai zini, ar ko tur riskē? — likmes ir augstas! augstākas nemēdz būt! — paskaties uz sevi, tu neesi nekas, tu esi bērns; nemaz nezinu, vai gribu stāties tev pretī — nē, es nestāšos tev pretī, tu neesi tā cienīgs — nu, labi, ja reiz tu uzstāj — un, ja tu, bērns, zaudēsi, tad visas tavas dzīvības būs manas — vai tu saproti? — visas tavas dzīvības būs manas. Galīgā iznīcība. Te, sākumā, tu sastapsies ar savu galu."

Un, lūk, ko Lūka būtu varējis viņam atbildēt, bet neatbildēja, izvēlēdamies klusēt: "Un tu, briesmīgais Veci, nesaproti to, ka, pirmkārt, mans tēvs ir Miklu Karalis un viņš man iemācīja visu, ko zināja. Nākamais, ko tu nesaproti, ir tas, ka mūsu mīklu cīņas turpinājās stundām un dienām, un nedēļām, un mēnešiem, un gadiem no vietas, tāpēc man ir neizsmeļams cieto riekstu krājums. Un visvairāk par visu tu nesaproti to, ka es esmu aptvēris kaut ko svarīgu, proti, ka šī pasaule, kurā atrodos, šī Burvju Pasaule, tā nav vienkārši kura katra veca Burvju Pasaule, bet mana tēva radītā. Un tāpēc, ka tā ir viņa Burvju Pasaule un neviena cita, es zinu visu noslēpumus, arī tavējo, tu baismais Veci."

Taču skaļi viņš Istenibā pateica, lūk, ko: "Un ja tu, Veci, zaudēsi, tad tev vajadzēs terminēt pašam sevi, turklāt nevis tikai pagaidām, bet uz mūžīgiem laikiem."

Kā Vecis smējās! Viņš zirgojās līdz asarām, kas tecēja viņam ne tikai no acīm, bet arī pa degunu. Viņš turēja vēderu un lēkāja no prieka, tā ka viņa baltā, garā bārda plīkšķēja gaisā kā pātaga. "Tas bija labais," viņš beigu beigās teica, mēģinādams atvilkt elpu. "Ja es zaudēšu. Nenovērtējami. Sākam." Taču Lūka nebija tik viegli piemuļķojams. Mīklotāji ir krāpnieki, tik daudz viņš zināja, un, pirms mesties kaujā, vajadzēja darījumu iecirst akmenī, citādi viņš vēlāk no tā izgrozīsies. "Un, ja tu zaudēsi, tad darīsi, kā es likšu," zēns uzstāja. Upes Vecis savilka īgnu ģīmi. "ļā, jā, jā," viņš atbildēja. "Ja es zaudēšu, tad es paštcrminēšos. Autoterminēšos. Es pats iztcr-minēšu sevi pašu. He, he, he. Satriekšu sevi gabalos." — "Neatgriezeniski," Lūka stingri noteica. "Reizi par visām reizēm." — Vecis kļuva nopietns, un viņa seja netīkami iekrāsojas. "Nu, labi," viņš norēja. "Jā. Neatgriezeniska termi-nēšana, ja es zaudēju; vienā vārdā, NeaLgriezēšana\ Bet, kā pats drīz atklāsi, bērns, ne jau es zaudēšu visas savas dzīvības."

Lācis un Suns bija briesmīgi satraukušies, bet nu jau Lūka un Vecis meta lokus viens ap otru, skatījās viens otram acīs, cerot, ka pretinieks novērsīsies, un Vecis ierunājās pirmais, viņa alkatīgā balss nelīdzeni spiedās cauri zobiem, kas kāroja notiesāt Lūkas dzīvību.

"Kas iet kokam uz riņķi un riņķi, bet nekad neiet iekšā?"

"Koka miza," Lūka uzreiz sacīja un spēra pretī savu mīklu: "Vienkājim smaga galva."

"Kāposts," Vecis atcirta. "Ko tu vari paturēt, kaut esi devis otram?"

"Savu vārdu. — Man ir mazs namiņš, un es dzīvoju tur viens. Tam nav ne durvju, ne logu; ja gribu iziet ārā, jāizlaužas cauri sienai."

"Ola. — Kas raud bez acīm?"

"Lietus. — Laižas bez spārniem, kauc bez rīkles?"

"Viesulis. — Kas tek dienu un nakti?"

"Upe. — Kas pastāv jau miljons gadu, bet nekad nav vecāks par mēnesi?"

"Mēness. — Kad nezini, kas tas ir, tad tas ir kaut kas, bet, kad zini, kas tas ir, tad tas nav nekas."

"Tas ir viegli," Lūka sacīja, pavisam aizelsies. "Mīkla."

Viņi riņķoja viens ap otru aizvien atrak un ātrāk, un miklas nāca aizvien straujāk un straujāk. Un tas bija tikai sākums, Lūka zināja,- drīz nāks skaitļu mīklas un stāstu mīklas. Grūtās lietas vēl priekšā. Viņš nezināja, vai pēdējo gājienu izturēs, tāpēc nedrīkstēja pieļaut, ka Vecis nosaka sacīkšu ātrumu un garu. Bija laiks izspēlēt džokeri.

Viņš pārstāja riņķot un savilka seju visdrūmākajā izteiksmē. "Kas," viņš vaicāja, "no rīta iet uz četrām, pusdienā uz divām, bet vakarā uz trim kājām?"

Arī Upes Vecis mitējās riņķot, un viņa balsī pirmo reizi varēja manīt vājumu, bet locekļos — trīsas. "Kādu spēli tu spēlē?" viņš vāri noprasīja. "Tā ir visslavenākā mīkla pasaulē."

"Jā, ir gan," Lūka teica, "bet tu velc laiku. Atbildi."

"Četras kājas, divas kājas, trīs kājas," Upes Vecis sacīja. "To visi zina. На! Tā taču vecākā mīkla uz pasaules!"

(“Briesmone, ko sauca par Sfinksu, ” Rašīds Halīfa mēdza stāstīt Lūkam, “sēdēja Tēbu pilsētas pievārtē un izaicināja katru garāmejošu ceļinieku uzminēt viņas mīklu. Kad viņiem neizdevās, viņa tos nogalināja. Tad kādu dienu tur gadījās iet vienam varonim, kurš zināja atbildi." — “Un ko tad Sfinksa iesākal" Lūka vaicāja tēvam. — “Viņa pašter-minējās,” Rašīds atbildēja.

“Un kāds bija tās mīklas atminējumsf” Lūka gribēja zināt. Bet Rašīdam Halīfam bija jāatzīst: lai cik reižu viņš būtu klausījies to nolāpīto stāstu, viņam nekādi neizdodoties atcerēties mīklas atminējumu. “Tāpēc tā vecā Sfinksa,” viņš sacīja ne pārlieku saskumis, “mani noteikti notiesātu.")

"Nu, kas ir," Lūka uzsauca Upes Vecim. "Tavs laiks beidzies."

Upes Vecis pārbijies raudzījās apkārt. "Es tik un tā varētu tevi sašķaidīt," viņš sacīja.

Lūka papurināja galvu. "Tu zini, ka nevari vis," viņš sacīja. "Tagad nē, vairs nē." Tad Lūka pieļāva mazliet sapņaināku sejas izteiksmi. "Arī mans tēvs nekad nespēja atcerēties atbildi," viņš teica. "Un šī ir mana tēva Burvju Pasaule, un tu esi viņa Mīklu Vīrs. Tāpēc tu nevari zināt to, ko viņš nespēja atminēties. Un tagad tevi piemeklēs Sfinksas liktenis."

"Neatgriezēšana," Upes Vecis klusītēm noteica. "Jā. Tas ir taisnīgi." Un tad bez liekas kavēšanās, bez liekas jūtinā-šanās viņš pacēla savu Terminatoru, uzgrieza kloķi uz maksimālo, pagrieza ieroci pret sevi un izšāva.

"Atbilde ir cilvēks," Lūka sacīja tukšam gaisam, kamēr sīkas, spīdīgas Upes Veča drumslas pagaisa nekurienē, "kas, bērns būdams, rāpo uz visām četrām, pieaudzis iet stāvus, bet vecumā atbalstās uz spieķa. Atbilde ir: cilvēks. To zina visi."

Vārtsarga aiziešana uzreiz atsedza Vārtus. Dambja malā brīnumaini pavērās akmens arka, režģis, ap kuru vijās buganviju ziedi, un viņpus tās Lūka saskatīja elegantu kāpņu laidienu, kas veda līdz Upes malai. Ejas kreisajā kolonnā bija iestrādāta zelta poga. "Es tavā vietā to nospiestu," Nctētuks ieminējās. — "Kāpēc?" Lūka pavaicāja. "Tas ir tāpat kā nospiest durvju zvanu, lai ieaicina iekšā?" — Netētuks papurināja galvu. "Ne," viņš pacietīgi atbildēja. "Nē, tas ir tāpat kā saglabāt savu Līmeni, lai nākamreiz, kad pazaudēsi dzīvību, tev nav vairs šeit jāatgriežas un nav vēlreiz jācīnās ar Upes Veci. Var gadīties, ka nākamreiz viņš vairs uz tavu triku neuzrausies."

Lūka, juzdamies mazliet stulbi, nospieda pogu, uz ko par atbildi īsi noskanēja mūzika, puķes ap velvēto eju izauga lielākas un kļuva krāsainākas, un Lūkas redzes laukā parādījās jauns skaitītājs, Šoreiz — augšējā labējā stūrī, viencipara skaitītājs, kas rādīja "1". Viņš prātoja, cik Līmeņus vajadzēs pārvarēt, bet pēc muļķības ar "Saglabāt" pogu Lūka nolēma, ka šis nav īstais bridis to vaicāt.

Netētuks veda zēnu, suni un lāci lejup uz Dambi, uz Laika Upes kreiso krastu. Spārdāmdupši lēkāja augšup pie ceļiniekiem, cerēdami dabūt kādu spērienu. "Vai! Vai! Vai!" viņi spiedza laimīgās priekšnojautās, bet neviens viņiem nepievērsa uzmanību. Lācis un Suns abi vienlaicīgi runāja savās skaļajās, jaunajās balsis, pa pusei satraukušies, pa pusei pārbijušies par Lūkas cīņu un uzvaru pār Upes Veci, un viņu tērgāšanā bija tik daudz kātadu un kotadu un ahu un vāju, ka Lūka nemaz netika līdz atbildēšanai. Un, lai kā arī būtu, viņš bija pārguris. "Man jāapsēžas," viņš sacīja un turpat arī saļima. Viņš ar būkšķi piezemējas upmalas putekļos, un tie pacēlās ap viņu kā zelta mākonītis, kas ātri vien pārtapa par kādu radību — dzīvai, spārnotai liesmiņai līdzīgu. "Pabaro mani, un es dzīvošu," tā svelmaini teica. "Iedod man ūdeni, un es miršu."

Atbilde bija acīmredzama. "Uguns," Lūka klusi noteica, bet Ugunsvabulis satraucās. "Tā nesaki!" tas dūca. "Ja tu pilnā balsi kliegsi uguns, tad kāds te vēl ņems un atskries ar šļūteni. Te visapkārt jau tā ir pārāk daudz ūdens manai gaumei. Man laiks laisties." — "Bet pagaidi bridi," Lūka, par spīti nogurumam, uztraucies sacīja. "Varbūt es tieši tevi meklēju. Tava gaisma ir tik skaista," viņš piebilda, iedomājies, ka nedaudz glaimu par ļaunu nenāks. "Vai tu... vai šis ir... vai tu varētu piederēt... nesējam... Dzīvības Ugunij?"

"Nepiemini to," Netētuks steigšus sacīja, bet bija jau par vēlu.

"Kā tu zini par Dzīvības Uguni?" Ugunsvabulis gribēja noskaidrot un sāka skaisties. Tad neapmierināti pievērsās Netētukam. "Un jums, kungs, kā es to redzu, vajadzētu būt kaut kur pavisam citur un nodarboties ar kaut ko pavisam citu."

"Kā tu redzi," Netētuks teica Lūkam, "Ugunsvabuļiem ir tāds, nu, mazliet karstasinigs raksturs. Taču tās tik un tā izpilda sīku, bet noderīgu funkciju, izplatot siltumu, lai kur tās ietu."

To dzirdot, Ugunsvabulis aizsvilis. "Gribat zināt, kas man, Vabulim, kremt?" tas sašutis vaicāja. "Neviens nav draudzīgs pret uguni. Jā, viss kārtībā, ja tā ir savā vietā, tā ļaudis teiktu — piepilda istabu ar jauku gaismu, bet neizlaidiet to no acīm gadījumam, ja tā kļūst nevaldāma, un pirms aiziešanas noteikti nodzēsiet. Lai cik arī tā būtu vajadzīga, pāris meži nodeguši ugunsgrēkos, reizumis kāds vulkāna izvirdums, un tava reputācija pagalam. Bet turpretim ūdens! — ha! — to gan liela bez sava gala. Plūdi, lieti, plīsušas caurules, un nekas. Ūdens ir visu mīlulis. Un tad, kad tie viņu sauc par Dzīvības avotu! — tfu! — tas mani tiešām kremt." Ugunsvabulis uz īsu brīdi izšķīda niknu, dūcošu dzirksteļu mākonītī, bet tad atkal savācās kopā. "Dzīvības avots, ko tu neteiksi!" tas šņāca. "Kas par domu. Dzīvība nav piliens. Dzīvība ir liesma. Kā jums šķiet, no kā sastāv saulei No lietus lāsēml Nedomāju vis. Dzīvība nav slapja, jaunekli. Dzīvība deg."

"Mums tagad jāiet," Nctētuks iejaucās, bīdot Lūku, Lāci un Suni uz priekšu pa Upes krastu. Un Ugunsvabulim viņš pieklājīgi pateica: "Paliec sveiks, spožais gars."

"Ne tik strauji," Ugunsvabulis iesvilās. "Es te samanu kaut ko gruzdam, zem virskārtas. Te Kāds, un tas būtu tas tur indivīds," — un Vabulis pastiepa sīku liesmas pirkstiņu uz Lūkas pusi — "kaut ko teica par vienu tādu Uguni, kuras pastāvēšanai vien vajadzētu būt Noslēpumam, un Kāds cits te, proti, es pats, gribētu noskaidrot, kā tas otrs Kāds par to uzzinājis un kas tam Kādam varētu būt padomā."

Netētuks nostājās starp Lūku un Vabuli. "Tagad pietiek, Uzpūtīgais Uzliesmojum," viņš sacīja daudz stingrākā balsī. "Pazūdi! Čūkstēdams čurksti prom!" Viņš nocēla no galvas panamu un pamāja ar to uz nokaitētā kukaiņa pusi.

Ugunsvabulis apvainots iesvilās. "Nejokojies ar mani," tas sauca. "Vai tu nezini, ka spēlējies ar Uguni?" Tad tā saplīsa spožā mākonītī, drusciņ apsvilināja Lūkam uzacis un pagaisa.

"Nu, tas mums nepadarīja dzīvi vieglāku," Netētuks teica. "To tikai mums vajadzēja, lai tas draņķa Vabulis saceļ Uguns Trauksmi."

"Uguns Trauksmi?" Lūka pārvaicāja.

Netētuks papurināja galvu. "Ja viņi zina, ka tu nāc, tad skaiti, ka esi nosvilis, un viss."

"Tas nav labi," Lūka sacīja, izskatīdamies tik nomākts, ka Netētuks no tiesas apskāva viņu ap pleciem.

"Labās ziņas ir tādas, ka Ugunsvabulis ilgi neizvelk," viņš mierināja jaunieti. "Spoži liesmo, bet ātri izdeg. Un iet pa vējam. Te šurp, te turp, tāda tiem daba. Bez noturīgiem mērķiem. Tāpēc ir maz ticams, ka tas vispār tiks tik tālu, lai brīdinātu," un tad Netētuka balss apklusa.

"Brīdināt ko?" Lūka nepiekāpās.

"Spēkus, kurus nevajag brīdināt," Netētuks atbildēja. "Briesmoņus, kas spļauj uguni, un maniakālos dedzinātājus, kas gaida Upes augštecē. Tos, kuriem tev jātiek garām, vai arī tevi iznīcinās."

"Ā," Lūka rūgti noteica. "Tas viss? Es domāju, jūs gribējāt teikt, ka tur varētu būt kāda nopietna problēma."

Laika Upe, kas kopš brīža, kad Lūka to pirmo reizi ieraudzīja, bija klusi plūdusi, nu čumēja un mudžēja. Šķita, ka tajā peld visvisādas savādas radības un uznirst no dzīlēm — savādas, bet Lūkam pazīstamas no tēva stāstiem: garie, resnie, aklie, bālganie tārpi, kuri, kā Netētuks atgādināja, bija spējīgi izgrauzt Caurumus pašā Laika Audeklā, panira zem Tagadnes virsmas, lai no jauna iznirtu neiespējami tālā Pagātnes vai Nākotnes punktā — tajās miglas tītajās zonās, kurās Lūkas skatiens nesniedzās; un bālās, nāvīgās Slimzives, kuras pārtika no saslimušo dzivibas spēka.

Gar krastu skrēja balts trusis, uzvilcis vesti un norūpējies raudzīdamies pulkstenī. Abos krastos dažādos punktos parādījās un pazuda tumšzila britu policijas telefona būdiņa, no kuras laiku pa laikam iznira no skata apjucis vīrs ar skrūvgriezi rokā.

Grupiņa pundurbandītu bija manāma pazūdam caurumā debesis. "Ceļotāji laikā," Netētuks sacīja, un viņa balsī jautās maigs riebums. "Mūsdienās uz katra soļa."

Upes vidū bija visādas savādas uzpariktes — dažas ar sikspārņu spārniem, kas, kā šķita, nelidoja, citas ar milzīgiem metāla mehānismiem uz klāja, kas izskatījās pēc veca Šveices pulksteņa iekšām — tās bezmērķīgi riņķoja, par lielām dusmām vīriešiem un sievietēm tajās. "Laika mašīnas nemaz nav tik viegli uzbuvēt, kā cilvēki iedomājušies," Netētuks paskaidroja. "Kā rezultātā daudzi no tiem, kas bija iedomājušies kļūt par bezbailīgiem ceļotājiem, ir vienkārši iesprūduši Laikā. Un, ņemot vērā savādās Laika un Telpas attiecības, cilvēki, kuriem izdodas pārlēkt laikā, reizēm vienlaicīgi pārlec arī telpā un nonāk," te viņa balsī ienāca drūms nosodījums, "vietās, kur viņi vienkārši neiederas. Tur, piemēram," viņš sacīja, kad no nekurienes parādījās aizsmacis DeLorean sporta vāģis, "ir tas trakais amerikāņu profesors, kurš nevar nosēdēt vienā laikā, un, man jāteic, tie killerroboti, kas nosūtīti no Nākotnes izmainīt Pagātni, ir viena īsta sērga. Un tur, zem tā banjana koka," viņš pameta uz to pusi ar īkšķi, "guļ kāds Henks Morgans no Hārtordas, Konektikutā, kurš kādu dienu gluži nejauši tika aiztransportēts atpakaļ uz Karaļa Artūra galmu un palika tur tik ilgi, kamēr burvis Merlins aizmidzināja viņu uz tūkstoš un trīssimt gadiem. Bija domāts, ka viņš pamodīsies pats savā laikā, bet — paskaties uz to sliņķi — aizvien vēl krāc un nokavēja savu slotu. Dievs to zina, kā viņš tagad tiks mājās."

Lūka pamanīja, ka Netētuks vairs nebija tik caurspīdīgs kā vēl pirms brīža, un arī to, ka viņš aizvien vairāk un vairāk izklausījās kā pārmēru runīgais Rašīds Halīfa, kuram galva vienmēr bija visādu muļķību pilna. "Laiks," viņš klusītēm dungoja, "kā mūžīga upe aizrauj visus savus dēlus līdz..." Nu gan pietika, vairāk Lūka nebija gatavs klausīties. It kā jau nebūtu gana slikti, šis radījums no Viņpasaules lēnām aizpildījās ar viņa mīļoto tēvu, kas, protams, nozīmēja to, ka

Rašīds Halīfa mājās savā gultā kļuva tukšāks un tukšāks; un tas, ka Netētuka rašīdiskums pieņēmās, apjukušo Lūku pildīja ar maigām jūtām pret viņu, pat mīlestību; bet tagad savādā vienība tēva cinobra sarkanajā platkreklā bija sākusi dziedāt Rašīda neciešamajā dziedamajā balsī — viņš bija otrs sliktākais dziedātājs, kas zināms šajā pasaulē un ko pārspēja tikai slavenie Tenkuzemes Blāblā princeses nemelodiskie meldiņi. Un vēl izvēlēties tādu dziesmu! — “Tie lido aizmirsti, kā sapnī”.

"Mēs šķiežam laiku," Lūka dusmīgi pārtrauca Netētuku. "Tā vietā, lai dziedātu to stulbo baznīcas dziesmu, varbūt iesakiet, kā mums tikt augšup Pagātnes Miglā un atrast to, ko esam nākuši te atrast... Laika Ausmu, Gudrības Ezeru, Zinību Kalnus, un —"

"Kuš," suns Lācis un lācis Suns vienā balsī viņu pārtrauca. "Nesaki to skali."

Lūka spilgti piesarka par gandrīz pieļauto kļūdu. "Jūs zināt, ko es domāju," viņš pabeidza, nepavisam ne tik pavēloši, kā bija iecerējis.

"Hmm," Netētuks domīgi noteica. "Kāpēc mums neizmantot, piemēram, to neticami jaudīgā paskata, bezceļos un upē izmantojamo, stipro kā tanku un varbūt pat ar reaktīvo dzinēju aprīkoto astoņriteņu-slīpsvītra-plakandibena amfībisko transporta līdzekli, kas ir pietauvots tur, tajā piestātnītē?"

"Vēl pirms minūtes tā tur nebija," lācis Suns sacīja.

"Es nezinu, kā viņam tas izdevās," suns Lācis sacīja, "bet tas man nepatīk."

Lūka zināja, ka nevar atļauties pievērst uzmanību draugu bažām, un soļoja lejup uz milzīgo kuģi, kura nosaukums, trekniem burtiem uzrakstīts uz pakaļgala, bija Argo. Viņa tēvs izbaloja, kamēr Netētuks sabiezēja, tāpēc meklējumi bija vēl jo neatliekamāki. Lūkam bija pilna galva ar jautājumiem, uz kuriem viņš nezināja atbildes, grūtajiem jautājumiem par paša Laika Dabu. Ja Laiks ir Upe, mūžīgi plūstoša — un te tā bija, te bija Laika Upe! — vai tas nozīmēja, ka Pagātne vienmēr būs te un ka ari Nākotne jau pastāv? Tiesa, viņš nespēja tās saskatīt, jo tās tina dūmaka — kas varēja būt arī mākoņi vai migla, vai smogs —, bet tām taču noteikti tur jābūt, jo kā gan citādi būtu upe? Bet, no otras puses, ja Laiks plūst kā Upe, tad taču Pagātne ir jau aizplūdusi, un, ja tā, tad kā lai viņš tiek atpakaļ un atrod Dzīvības Uguni, kas deg Zinību Kalnā, kas paceļas pie Dienu Ausmas izgaismotā Gudrības Ezera? Un, ja pagātne ir jau aizplūdusi prom, kas tad ir tur, atpakaļ, Upes iztekā? Un, ja Nākotne jau pastāv, tad varbūt tam, ko Lūka vēl izdarīs, nav nekādas jēgas, jo, lai kā viņš censtos glābt tēva dzīvību, varbūt Rašīda Halīfas liktenis ir jau izlemts. Bet, ja viņa rīcība var, kaut daļēji, veidot Nākotni, vai tad Upe plūdīs citādi, atkarībā no tā, ko viņš darīs? Un kas notiks ar stāstu straumēm? Vai tās sāks stāstīt citādus stāstus? Un kas ir taisnība: (aļ cilvēki rada vēsturi, un Laika Upe Burvju Pasaulē pieraksta to sasniegumus, vai (b) Upe rada vēsturi, un cilvēki Reālajā Pasaulē ir bandinieki mūžīgajā spēlē? Kura Pasaule ir reālāka? Un kurš, beigu beigās, par to atbild? A, un vēl viens jautājums, varbūt visneatliekamākais no visiem: kā viņš vadīs Argot Būdams divpadsmit gadu vecs zēns, kas nekad nebija vadījis automašīnu vai stāvējis pie motorlaivas stūres; no Suņa un Lāča nekādas jēgas nebūs, un Netētuks bija izstiepies uz klāja, uzlicis panamu sev uz sejas un aizvēris acis.

"Okei," Lūka drūmi nodomāja, "cik sarežģīti tas varētu būt?" Viņš blenza uz komandtiltiņa instrumentiem. Slēdzis, ar kuru, visticamāk, nolaiž riteņus, kad Argo ir uz zemes, un tos paceļ, kad Argo nonāk ūdenī; un šī poga, kas, būdama visai uzskatāmi zaļa, bija "aiziet", un līdzās tai cita, kas, tikpat uzskatāmi sarkana, nozīmē "stop", un tad vēl ši svira, kuru viņš laikam varētu pabīdīt uz priekšu, lai brauktu uz priekšu, un varbūt vēl vairāk uz priekšu, lai brauktu vēl ātrāk; un šis rats, kurš tad stūrēs; un vēl visādas ciparnīcas un skaitītāji, un rādītāji un mērinstrumenti, par kuriem viņš, visticamāk, var vienkārši nelikties ne zinis.

"Saturieties," viņš paziņoja. "Aiziet."

Kaut kas notika tik spēji, ka Lūka īsti nesaprata, kā vai kas tas bija, bet jau pēc brīža amfībiskā mašīna ar reaktīvo dzinēju metās apkārt un apkārt milzīga ūdens vidū, un tad viņi visi bija ūdenī, un atvars rāva viņus iekšā, un Lūka tik tikko paspēja iedomāties, vai viņus apēdis Slimzives vai kādi citi ūdeņaini zvēri, un tad zaudēja samaņu un atguvās pēc brīža atpakaļ piestātnē, kāpdams iekšā Argo un domādams: "Cik sarežģīti tas varētu būt?" — un vienīgā zīme par to, ka bija kaut kas atgadījies, bija tā, ka mazais skaitītājs redzes lauka augšējā kreisajā stūrī bija nokrities par vienu dzivību: 998. Netētuks atkal snauduļoja uz Argo klāja, un Lūka iesaucās, "Nepalīdzēsit?" Bet Netētuks nepakustējās, un Lūka saprata, ka ar šo lietu vajadzēs tikt galā pašam. Varbūt tās ciparnīcas un mērinstrumenti tomēr ir svarīgāki, nekā viņš bija iedomājies.

Otrajā piegājienā viņam izdevās neapmest Argo otrādi, bet nekur tālu viņš netika, jo atkal sākās atvars, kas grieza kuģi uz riņķi vien. "Kas te notiek?" Lūka kliedza.

Netētuks pacēla cepuri un atbildēja: "Laikam būs Mutuļi." Bet kas tie Mutuļi tādi ir? Argo griezās aizvien ātrāk un ātrāk, un kuru katru bridi to atkal ieraus iekšā.

Netētuks piecēlās sēdus. "Hmm," viņš noteica. "Jā. Skaidrs, ka Mutuļi ir kaut kur tepat tuvumā." Viņš paskatījās lejup ūdenī, salika rokas ap muti un kliedza: "Nelson! Dvcina! Fišer! Beidziet spēlēties! Ejiet kaciniet kādu citu!" Bet tad Argo parāva zem ūdens, un atkal viss aptumšojās, un viņi bija atpakaļ piestātnē, un skaitītājs rādija 997. "Zivis," Netētuks īsi noteica. "Mutuļzivis. Mazi, veikli maitas. Mīļākā izklaide — sacelt virpuļus." — "Un ko lai ar tiem iesāk?" Lūka gribēja zināt. — "Tev jātiek skaidrībā," Netētuks sacīja, "kā tas ir, ka cilvēkiem izdodas nokļūt atpakaļ Pagātnē."

"Laikam... atceroties?" Lūka minēja. "To neaizmirstot?"

"Ļoti labi," Netētuks sacīja. "Un kurš nekad neaizmirst?"

"Zilonis," Lūka atbildēja, un tad viņš pamanīja smieklīgas radības ar pīles augumu un lielu ziloņu galvu, kas šūpojās

ūdeni netālu no vietas, kur bija pietauvots Argo. "Ā," viņš lēni sacīja atcerēdamies, "te, Burvju Pasaulē, arī Ziloņ-putns."

"Tiešs trāpījums," Netētuks atbildēja. "Ziloņputni visu mūžu dzer no Laika Upes_; neviens tik daudz neatceras kā viņi. Un, ja gribi ceļot augšup pa Upi, tad tev vajadzīga Atmiņu Degviela. Reaktīvais dzinējs tev neko nepalīdzēs."

"Vai tie spēs aizvest mūs līdz Dzīvības Ugunij?" Lūka vaicāja.

"Nē," Netētuks atbildēja. "Atmiņa palidzēs mums tikt tālu, bet ne tālāk."

Lūka saprata, ka būtu grūti jāt uz Ziloņputna tā, kā viņa brālis Hārūns bija reiz jājis uz lielā, telepātiskā, mehāniskā pupuķa_; un, jāteic, viņš nebija drošs, ka Lācis un Suns spētu noturēties. "Atvainojiet, Ziloņputni," viņš sauca, "vai jūs, lūdzu, nebūtu tik laipni un mums nepalīdzētu?"

"Nevainojamas manieres," lielākais no diviem Ziloņput-niem sacīja. "Tas ir kaut kas pavisam cits." Viņam bija dziļa, majestātiska balss,- acīmredzot Ziloņpīlis, Lūka sprieda.

"Mēs neprotam lidot, vai zināji," pila pavadonis dāmiski noteica. "Nelūdz, lai mēs tevi kaut kur aizlidinām. Mums galva par smagu."

"Tas laikam tāpēc, ka jūs tik daudz atceraties," Lūka sacīja, un Ziloņpile ar snuķa galu sabužināja spalviņas.

"Viņš arī glaimo," viņa sacīja. "Nu patiesi burvīgs zēns."

"Tu gribēsi, lai mēs aizvelkam tevi augšup pa Upi, bez šaubām," Ziloņpīlis prātoja.

"Nebrīnies tik stipri," Ziloņpile teica. "Mēs, vai zini, sekojam jaunumiem. Cenšamies neatpalikt."

"Tas laikam labi, ka tur, kurp jūs dodaties, nevienam nav ne mazākās intereses par Tagadni," Ziloņpīlis piebilda. "Tur, augšā, viņi interesējas tikai par Mūžību. Tas var ienest kādu noderīgu pārsteiguma elementu."

"Un, atļaušos sacīt," Ziloņpile papildināja, "jums noderēs katra palīdzība."

Pēc īsa brīža abi Ziloņputni bija iejūgti Argo un sāka to gludi vilkt pret straumi. "Bet kā tad ar Mutuļiem?" Lūka brīnījās.

"Ā," Ziloņpīlis sacīja, "neviens Mutulēns neuzdrīkstēsies niekoties ar mums. Tas būtu pret lietu dabisko kārtību. Pastāv, vai zini, lietu dabiskā kārtība."

Viņa pavadone noķiķināja. "Viņš gribēja teikt," viņa paskaidroja Lūkam, "ka mēs brokastīs ēdam Mutuļus."

"Un pusdienās un vakariņās," Ziloņpīlis sacīja. "Tāpēc tie turas no mums pa gabalu. Nu tad tā: kur jūs gribējāt doties? — Nē, nē, neatgādini man! — Ā, jā, es tagad atceros."

4 Ūdrijas Sunītsultane

Kad Algo brauca garām savādai, skumjai zemei Upes labajā krastā, Laika Migla sāka izklīst. No Upes ceļotājiem tās teritoriju norobežoja augsti dzeloņstiepļu žogi, un, kad Lūka beidzot ieraudzīja biedējošu robežstabu ar starmešiem uz augstiem balstiem un augstos novērošanas torņus ar dežūrējošiem sargiem, kuriem bija saulesbrilles ar spoguļstikliem un jaudīgi armijas binokļi, un automātiskie ieroči, viņu pārsteidza liela izkārtne, kas vēstīja, ka jūs atrodaties pie "Respektablas Uzvedības Respektorāta" robežas. "Kas tā par vietu?" viņš vaicāja Nctētukam. "Man tā īpaši pievilcīga neizskatās."

Netētuka sejā iegūla pazīstamā uzjautrināti nievīgā izteiksme. "Man diemžēl jāteic, ka Burvju Pasaule nav imūna pret invāzijām," viņš sacīja. "Un šo daļu pēdējā laikā ir pārņēmušas Žurkas."

"Žurkas?" Lūka satraukts iesaucās, un nu viņš saprata, kas tieši ar šiem sargposteņiem un robežsargiem nav kārtībā. Tie nemaz nebija cilvēki, bet gan milzīgi grauzēji! Lācis Suns dusmīgi noņurdēja, bet suns Lācis, kas bija maiga dvēsele, izskatījās apbēdināts. "Dodamies tālāk," viņš klusītēm ieminējās, bet Lūka papurināja galvu.

"Es nezinu, kā ar jums pārējiem, bet es mirstu badā," zēns sacīja. "Žurkas vai nežurkas, mums jāizkāpj krastā, jo mums vajag kaut ko ēdamu. Nu, mums visiem, izņemot jūs," viņš piebilda Netētukam. Netētuks paraustīja plecus Rašīda Halifas ierastajā viedā un pasmaidīja Rašīda Halifas ierasto smaidu, un sacīja: "Ļoti labi. Ko vajag, to vajag. Kādu laiku neesmu

ticis cauri O-žogam." Viņš manīja, ka Lūka sarauc pieri un paskaidroja. "Šī dzeloņstiepļu uzparikte. O-žogs ieskauj visu Respelctorātu, piešķir šajā vietā, kā to sauc, Identitāti, un, kā jau izkārtne tevi brīdina, daudzi tās pašreizējie iemītnieki mēdz uz Apvainojumiem reaģēt tik tiešām ļoti asi."

"Mēs neplānojam rupji izturēties," Lūka sacīja. "Mēs gribam tikai papusdienot."

Četri ceļinieki devās iekšā robežposteni, atstājuši Argo Ziloņ-pīļa un Ziloņpīles gādībā, kas tikmēr vadīja laiku, nirdami pēc Mutuļzivēm un citām uzkodiņām. Robežpostenī pie letes aiz aizslēgtām metāla restēm stāvēja liels, pelēks, uniformēts Žurks: Robežžurks. "Papīrus", tas sacīja pīkstošā, žurcīgā balsī. — "Mums nav nekādu papīru," Lūka godīgi atbildēja. Robežžurkam uznāca bļaušanas un kliegšanas lēkme. "Absurds!" tas beidzot nokliedza. "Katram ir kaut kādi papīri. Izgriezt kabatas uz āru!" Un tā Lūka iztukšoja kabatas un pa starpām parasto stikla lodīšu, maināmo kartīšu, gumiju un spēļu čipu juceklim atrada tajās trīs konfektes joprojām papīrīšos un divas mazas, salocītas papīra lid-mašīnītes. "Tādas rupjības es vēl nebiju dzirdējis," Robežžurks bļāva. "Vispirms viņš paziņo, ka viņam neesot papīru. Tad izrādās, ka viņam ir gan papīri. Tev ir paveicies, ka es esmu no saprotošajiem tipiem. Dod šurp savus papīrus un esi pateicīgs, ka man ir tik labs noskaņojums." Netētuks piebikstīja Lūkam, kurš ar nožēlu atdeva maināmās kartītes, lidmašīnas un bombonkas ar apelsīnu garšu caurspīdīgajos ietinamajos papīrīšos. "Vai ar to pietiks?" viņš vaicāja. — "Tikai tāpēc, ka esmu no piedodošajiem tipiem," Robežžurks atbildēja, rūpīgi bāzdams mantas savā kabatā. Viņš atslēdza restes im ļāva ceļiniekiem ieiet otrā pusē. "Es jūs brīdinu," viņš sacīja. "Te, Respektorātā, mēs no apmeklētājiem sagaidām labas manieres. Mums ir ļoti plāna āda. Ja mūs aizķer, mums tek asinis, un tad mēs jums iztecinām divtik; vai skaidrs?"

"Absolūti skaidrs," Lūka pieklājīgi atbildēja.

"Absolūti skaidrs kas?" Robežžurks ķērca.

"Absolūti skaidrs, kungs," Netētuks atbildēja. "Neraizējieties, kungs. Mēs katrā ziņā piedomāsim pie savām manierēm

un uzvedības un raudzīsimies, lai visi punkti uz i būtu salikti. Kungs."

"Bet kā būs ar pārējiem divdesmit četriem alfabēta burtiem?" Robežžurks noprasīja. "Ar tiem arī var nodarīt lielu skādi, un nekādā gadījumā neaizmirstiet punktus uz i.”

"Mēs piedomāsim arī pie pārējiem burtiem," Lūka apsolija, steigšus piebilzdams: "kungs."

"Vai jūsu vidū ir sievietes?" Robežžurks strupi noprasīja. "Suns — vai viņa ir kuce? Tas lācis — vai viņa ir... lāciene? Lācene? Lāciete?"

"Lāciete, nē, patiešām," lācis Suns sacīja. "Tagad es esmu apvainojies."

"Un es," suns Lācis pievienojās. "Un man nekas nav pret kucēm."

"To bezkaunību!" Robežžurks nopīkstēja. "Jūsu teikšana, ka esat apvainojušies, ir man nāvīgs apvainojums. Un, nāvīgi apvainodami vienu Žurku, jūs smagi apvainojat visas Žurkas. Un smags apvainojums visām Žurkām ir apbērējams noziegums, noziegums, par kuru soda ar —"

"Mes atvainojamies, kungs," Netētuks steigšus iekrita starpā. "Vai tagad drīkstam iet?"

"Nu, labi, labi," Robežžurks sacīja noplakdams. "Bet piedomājiet pie manierēm. Man negribētos aicināt Respektožur-kas." Lūkam nepatika, kā tas izklausījās.

Viņi izgāja cauri robežpostenim un nonāca pelēkā ielā: mājas, aizkari pie logiem, drānas Žurkām un cilvēkiem (jā, tur bija cilvēki, Lūka, to pamanījis, jutās atvieglots) mugurā, viss bija pelēks. Arī Žurkas bija pelēkas, un arī cilvēki bija iedzīvojušies pelēcīgā bālumā. Virs galvas pelēki mākoņi ļāva izspiesties cauri neitrālai saules gaismai. "Te viņiem pirms kāda laika sākās Krāsu Problēma," Netētuks teica. "Notika sadursme starp Žurkām, kurām riebās dzeltenā krāsa tās, nu, sieriskuma dēļ, ar Žurkām, kurām riebās sarkanā krāsa tās asiņainības dēļ. Beigu beigās visas krāsas, jo tās viens vai otrs uzskatīja par aizskarošām, aizliedza Žurkpalāta — tas ir parlaments, ko, starp citu, neviens nevēl, tas ievel pats sevi un lielāko tiesu dara to, ko liek Virsžurks."

"Un kurš izvēlas Virsžurku?" Lūka pavaicāja.

"Viņš pats sevi izvēl," Netētuks teica. "Patiesībā viņš pat sevi izvēl atkal un atkal, un atkal, viņš to dara tikpat kā katru dienu, jo viņam tik ļoti patīk to darīt. To mēdz dēvēt par Izvēlību."

"Izvēlība izklausās pieņemami," lācis Suns noteica nosprauslādamies, un vairākas garāmejošas Žurkas asi viņā paskatījās.

"Piesargieties," Netētuks brīdināja. "Te visi kuļas uz nepatikšanu pusi."

Tieši tajā brīdī Lūka pamanīja milzīgu reklāmas plakātu ar milzīgu melnbaltu portretu, kas nevarēja būt neviens cits kā pats Virsžurks personiski. "Ak tu dieniņ," viņš noteica, jo prātā iešāvās doma: ja Virsžurks jebkad pārvērstos par cilvēku — vai ja Virsžurka reinkarnācija būtu pretīgs divpadsmit gadu vecs skolas zeņķis no Kahani, runājot precīzāk, — tad viņš izskatītos tieši kā... jā, patiešām, tieši tā kā...

"Žurksūds," Lūka nočukstēja. "Bet tas nevar būt."

Suns Lācis arī blenza uz plakātu. "Es zinu, ko tu domā," viņš teica. "Cerēsim, ka viņš arī Burvju Pasaulē nebūs mūsu ienaidnieks."

Re, ēstuve! Izkārtne virs durvīm vēstīja ALISES RESPEK-TORĀNS, kas diemžēl nebija pārrakstīšanās. Lūka ieskatījās pa logu, un viņu iedrošināja tas, ka visi pavāri un darbinieki bija cilvēki, taču daudzi no apmeklētājiem bija Žurkas. Tomēr viņš raizējās. Kā viņš un viņa draugi samaksās par ēdienu. "Nekreņķējies par to," Netētuks sacīja. "Burvju Pasaulē naudas nav."

Lūka jutās atvieglots. "Bet tādā gadījumā ka tad kāds, nu, kaut ko nopērk? Kā te viss notiek? Ļoti savādi."

Netētuks atkal rašīdhalīfiski paraustīja plecus. "Tas ir," viņš atbildēja pa savai, noslēpumainajai modei, ""NSP"."

Lūkam pārskrēja satraukuma vilnis. "Es zinu, kas tas ir," viņš sacīja. "Brālis man izskaidroja. Tic bija arī viņa piedzīvojumā."

"Neizskaidrojamas Sarežģītības Procesi," Netētuks, iedams visiem pa priekšu Respektorānā, sacīja mazlietiņ par nopietnu, "ir Dzīvības Noslēpuma viduci. Tie ir visur, gan Reālajā Pasaulē, gan Burvju Pasaulē. Bez tiem nekas nekur nenotiku. Nesatraucies tik ļoti, profesor. Tu izskaties tā, it kā tikko būtu atklājis elektrību vai Ķīnu, vai Pitagora teorēmu."

"Reizēm," Lūka atbildēja, "jūs nepārprotami neesat mans tēvs."

Ēdiens bija pārsteidzoši gards, un gan Lūka, gan Suns, gan Lācis paēda dūšīgi un daudz par ātru. Taču viņi visi apzinājās, ka visas Žurkas viņus tur cieši vēro, īpaši naidīgi blenzdamas uz suni Lāci un lāci Suni, un sajūta nebija patīkama. Pie citiem galdiem gāja vaļā liela murmināšana, kā Lūka domāja, žurciski, un tad beidzot viens īpašs Žurks, aizdomīga izskata radība šaurām ačtelēm, pelēku žandarma cepuri galvā, piecēlās uz pakaļkājām un pienāca pie viņiem. Bija skaidrs, ka draugi bija viņu izraudzījušies par jaunpienācēju nopratinātāju. "Šššitā te, sssvešinieki," Žurks izmeklētājs sacīja bez kāda ievada, "vai drīkssstu jums vaicāt, ko domājat par mūsu Respcktorātu?"

"Aivaiman, aivaiman, aivaimanuman," visas Žurkas Respektorānā dziedāja.

"Mēs mīlam savu zemi," Žurks izmeklētājs vēsi sacīja. "Un jūs? Vai jūs arī mīlat mūsu zemi?"

"Tā ir ļoti jauka," Lūka piesardzīgi sacīja, "un ēdiens ir lielisks."

Izmeklētājs pakasīja zodu. "Kāpēc mani tas pilnībā nepārliecina?" viņš pavaicāja, it kā sarunādamies pats ar sevi. "Kāpēc man ir aizdomas, ka aiz jūsu virspusējās burvības slapstās kaut kas apvainojošs?"

"Mums jāiet," Lūka steigšus sacīja, celdamies kājās. "Bija patīkami iepazīties —"

Bet izmeklētājs pastiepa roku ar gariem nagiem galā un sagrāba Lūku aiz pleca. "Pasaki man, lūk, ko," viņš rupji pieprasīja. "Vai tu tici, ka divi plus divi ir pieci?" Lūka vilcinājās, nezinādams, kā uz to atbildēt, bet tad, viņam par milzīgu pārsteigumu, izmeklētājs uzlēca uz ēdamgalda, izmētādams šķīvjus un glāzes uz visām pusēm, un laida vaļā skaļu, šņācošu, neskanīgu dziesmu:

"Vai tici, ka divi un divi ir piecii Vai piekrīti, ka pasaule plakana iri Vai zini, ka mūsu Bosss ir sieru siersi Vai tev ir ressspekts pret Žurku?

O, vai tev ir ressspekts pret Žurku, fa teikššu, ka augšpēdus ir pareizi,

Ja uzssstāšššu, ka melns ir balts,

Ja teikšššu, ka pīkssstiens ir sssaldākā ssskaņa,

Vai ressspektēsi Tiesības manasi Vai tu ressspektē manas tiesības?

Vai piekrīti, ka par mani labāka nāvi

Vai patīk tev cepure manai

Vai beigsssi reiz taujāt kas, kā un kāpēci

Vai tev ir ressspekts pret Žurkui

Tev ir, vai ne, tev nav, vai nei

Vai tev ir ressspekts pret Žurkui"

Un nu visas Žurkas Respektorānā uzlēca uz pakaļkājām, piespieda ķepas pie krūtīm un dziedāja korī:

"Aivaimanu vai,

Aivaivaivai,

Mums visiem jāteic Aivaimanuvai,

Ko strīdēties te,

Ko apsūdzēt te,

Tas lieki ir viss,

Ja tev ir ressspekts pret Žurku, Aivaimanuvai."

"Galīgas muļķības!" vārdi paspruka, pirms Lūka paspēja tos apturēt. Žurkas sastinga dažādās pozās, un tad lēni, lēni, visas galvas pagriezās paskatīties uz Lūku, un visiem acis spīdēja, un visiem zobi bija atņirgti. "Nu nav labi," Lūka nodomāja, un Lācis un Suns piespiedās viņam tuvāk, gatavi aizstāvēt savu dzīvību. Pat Netētuks izskatījās apmulsis. Žurkas pagriezās pret Lūku un lēni sīkiem žurku solīšiem sastājās ciešā lokā ap viņu.

"Tu saki — muļķības," Žurks izmeklētājs sacīja. "Bet tā ir sagadījies, ka tā ir arī mūsu Nācijas Dziesssma. Vai jūs, mani grauzējbiedri, teiktu, ka šis jaunais palaidnis ir Piedomājis pie Pieklājības? Vai ari viņš pelnījis — hmm — Melno Zīmi?"

"Melno Zīmi!" Žurkas kliedza vienā balsī un izlaida briesmīgos nagus. Un varbūt stāsts par to, kā Lūka Halīfa meklēja Dzīvības Uguni būtu beidzies tad un tur, Alises Respektorānā, un varbūt arī lācis Suns un suns Lācis būtu zaudēti, jo noteikti būtu krituši kaujā, aizraujot sev līdzi ne vienu vien Žurku,- un tad Netētuks būtu atgriezies Kahani sagaidīt, līdz Rašīda Halīfas dzīve piepildītu viņu līdz malām... un cik tas viss būtu bijis skumji! Tā vietā pēkšņi ārā, uz ielas, atskanēja kliedziens, un pulka sarkanu pļeku un kaut kas, kas izskatījās pēc olas dzeltenuma lielā daudzumā, kam sekoja puvušu dārzeņu krusa, sāka krist no debesīm, un visas Žurkas pavisam aizmirsa par Lūku un viņa izsaucienu "Muļķības" un metās ielā, kliegdami: "Ūdri!", vai vienkāršāk: "Atkal viņa!", jo Respektorātam uzbruka no gaisa, un, vadot savas lidojošās vienības, kas laidās augstu un metās zemu, te pa kreisi, te pa labi, uz sava lidojošā paklāja, saukta par Rēšamu, kas nozīmē, Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošais Zaļa Zīda Tepiķis, taisni un bezbailīgi stāvēja godinātā, godkārā un gudrā Ūdrijas Sunītsultāne, kas tobrīd jaudīgā megafonā kliedza asins stindzinošo kaujas saucienu: “Mēs represēsim Respek-torātu!"

"Kas te notiek?" Lūka prasīja Netētukam, cenzdamies pārkliegt augošo troksni, kad četri ceļotāji laidās prom no Respektorāna, gadījumā ja nu tomēr apvainojušās Žurkas atgrieztos viņus piebeigt. Ārā, uz ielas, valdīja kņada un apjukums, un no debesīm lija sarkanās pļekas un olas, un dārzeņi. Viņi patvērās zem beķerejas markīzes tālāk ielā, tās skatlogus pildīja sakaltusi maize un no skata neapetītlīgas bulciņas ar pelēku glazūru. "Tur, uz to pusi, viņpus to kalnu virsotnēm," Netētuks atkliedza, rādīdams uz sniegiem klātu kalnu grēdu pie ziemeļu apvāršņa, "atrodas neparastā Ūdrija, kuru ieskauj dziļi ūdeņi un kuras iemītnieki, Ūdri, nododas visādām pārmērībām. Viņi runā par daudz, ēd par daudz, dzer par daudz, guļ par daudz, peld par daudz, košļā par daudz beteļapalmu riekstus un ir, par to nav ne mazāko šaubu, visrupjākās radības uz pasaules. Taču viņi savā nepieklājībā nodrošina visiem vienlīdzīgas iespējas; Ūdri sunī viens otru bez mazākās diskriminācijas, kā rezultātā viņi visi ir uzaudzējuši tik biezu ādu, ka neviens neliekas ne zinis par to, ko kāds cits saka. Jocīga vieta, kur visi visu laiku smejas, cits citu apsaukādami negantākajiem vārdiem pasaulē. Tā kundze tur augšā ir Sultāne, viņu Karaliene, bet, tā kā viņa visus sunī visspožāk un visasāk no viņiem visiem, ikviens viņu sauc par "Sunītsultāni". Tieši viņa izdomāja iet kaujā pret Respek-torātu, jo viņa nerespektē nevienu un neko. Ūdriju pat varētu dēvēt par "Nerespektorātu", un ķengāšanās, bez šaubām, tiem padodas vislabāk — paskaties uz viņu!" viņš aprāvās, lai apbrīnotu karalieni. "Vai viņa nav lieliska, kad dusmojas?"

Lūka paskatījās augšup caur pleķu, olu un dārzeņu kaskādi. Ūdru karaliene nebija dzīvnieks, bet gan zaļace meitene, ģērbusies zaļi zeltainā apmetnī, un viņas ugunīgi sarkanie mati plīvoja vējā; diezin vai viņai bija vairāk par sešpadsmit vai septiņpadsmit gadiem. "Cik viņa jauna!" Lūka pārsteigts noteica.

Netētuks pasmaidīja Rašida Halifas smaidu. "Jauniešiem ir lielāks krampis un labāks ķēriens nekā vecajiem," viņš sacīja. "Jaunie spēj piedot un aizmirst. Mana vecuma cilvēki... nu, reizēm tur ļaunu prātu."

Lūka saviebās. "Jūsu vecuma?" viņš sacīja. "Bet es domāju..."

Netētuks izskatījās satraucies. "Tava tēva vecuma, es gribēju teikt. Viņa vecumā, pats par sevi saprotams. Pārteicos." Lūku tas pamatīgi sabiedēja. Viņš pamanīja, ka Netētuks jau gandrīz vairs nebija caurspīdīgs. Laika krājumā bija mazāk, nekā viņš bija cerējis.

"Mēs represēsim Respektorātu!" Sunītsultāne nokliedzās vēlreiz, un no viņas kliedziena sarkanās lietusgāzes pieņēmās spēkā. Apmēram piecdesmit citi lidojošie paklāji bija izkārtojušies kaujai ap Sunītsultāni virs Respektorāta ielām — tie visi vējā liegi līgojās, un uz katra no tiem stāvēja garš, slaids, beteļ-palmas riekstu gremojošs Ūdrs, kas raidīja garas, spilgti sarkanas beteļsulas šaltis uz Respektorātu, noklājot pelēkās mājas, pelēkās ielas un pelēko masu ar spilgti sarkaniem nicinājuma šļakstiem. Ūdri meta arī lielus daudzumus vanckaru, un sēra dioksīda smārds pildīja gaisu. Puvušajām olām sekoja trūdoši dārzeņi. Tas tik bija uzbrukums, taču visvairāk ievainoja "Ai-vaiman Nacionālās Dziesmas" variants, kas nolija pār Respektorātu caur Sunītsultānes megafonu. Sunītsultāne dziedāja spalgā, skaidrā balsī, un šī balss Lūkam šķita savādi pazīstama, kaut gan tobrid viņš nesaprata — kāpēc.

"Divi un divi ii četri, ne pieci.

Pasaule apaļa, ne plakana ir.

/ūsu Boss ir knēveļu knēvelis.

Mums nav respekta pret Žurku!

O, mēs nerespektējam Žurku!

Tpū! Bāc! Būkš!"

Sakās šausmīgs juceklis. Apšaudītās Žurkas ielās lēca gaisa un bezjēdzīgi mētāja ķepas virs galvas, bet Sunītsultāne ar savām

kohortām bija augstu virs viņiem, neaizsniedzama.

"Augšpēdu nav pareizi, un melns ir melns, ne balts,

Un pīkstiens ir viena pretīga skaņa,

Nē, mēs nerespektētam jūsu tiesības,

Mēs nerespektējam jūsu tiesības."

"Mums jātiek prom!" Lūka iesaucās un izskrēja ielā. Taču Robežpostenis, aiz kura bija noenkurots Argo, bija kādu gabaliņu tālāk, un Lūka nebija ticis ne desmit jardu uz priekšu, kad bija jau notašķīts ar beteļsulu un puvušām olām un dabūjis ar puvušu tomātu pa galvu. Viņš arī pamanīja, ka pēc katra uzbrukuma no gaisa mazais skaitītājs viņa redzes lauka augšējā kreisajā stūrī rāda par vienu ciparu mazāk. Viņš jau bija nolēmis tik un tā mēģināt skriet, kad Netētuks sagrāba viņu aiz apkakles un aizvilka atpakaļ zem nojumes. "Muļķa puika," viņš sacīja ne nelaipni. "Drosmīgs, bet dumjš. Tā tu nekur netiksi. Turklāt, ja reiz esi izvēlējies visgrūtāko ceļu, vai negribi saglabāt sasniegto Līmeni?"

"Kur es varu to saglabāt?" Lūka vaicāja, slaucīdams draņķības no acīm un mēģinot izdabūt tomātu no matiem. Netētuks pastiepa pirkstu. "Tur," viņš sacīja. Lūka paskatījās virzienā, kur bija pavērsts Netētuka pirksts, un ieraudzīja, sarodamies, ko kājas nes, neredzēti lielu un niknu grauzēju falangu, kas bija bruņoti līdz zobiem un dusmīgi šāva no Žurku katapultām debesīs. Tās, protams, bija Res-pektožurkas, Respektorāta armijas vienibas, kas iedvesa vislielāko bijību, bet to noslēgumā — "vadīdams no pakaļpuses, kas skaidri parāda, kas viņš par Žurku," Lūka nodomāja — pats Virsžurks, kurš izskatījās uz mata tā kā... "nu, lai nu paliek," Lūka sev teica. Un zināmā attālumā aiz uzbrūkošās armijas slējās pelēkā Žurkpalāta, un tās pelēkā kupola pašā virsotnē, mirdzēdams saulē, bija vienīgais zelta priekšmets šajā pelēkajā pasaulē — maza Lodīte.

"Tas tur?" Lūka iesaucās. "Tur, pašā augšā? Kā lai es tieku lidz turienei?" — "Es neteicu, ka būs viegli," Netētuks atbildēja. "Bet tev vēl palikušas deviņi simti un deviņas dzīvības."

Augstu debesīs Ūdri uz saviem lidojošajiem paklājiem nicīgā vieglumā izvairījās no Respektožurku šāviņiem, un, laizdamies pa kreisi un pa labi, uz augšu un uz leju, un šūpodamies šurpu turpu, tie visi kopā dziedāja:

“Ai-ai, ai-ai,

Vaidām mēs visi ai-ai,

Jūs muļķi, jūs kaušļi,

Jūs sēnalu pauri.

Respekts? Patiesi?

Kur skriesi!

Mēs smejam par jums, ai, ai, ai, ai, vai, vai!

Mēs smejam par jums, ai, vai, vai, vai!"

"Nu labi," Lūka sacīja. "Man te apnicis. Ja tur, augšā, ir kāda poga, kas man jānospiež, tad labāk došos uz turieni tagad." Un, atbildi negaidījis, viņš metās, cik ātri spēdams, skriet cauri kara plosītajām ielām.

Kaut arī Lācis un Suns arī skrēja, lai no zēna novērstu uzmanibu, šis uzdevums izrādījās gandrīz nepaveicams. Ūdru uzbrukums bija sasniedzis sava veida kulmināciju, un Lūka zaudēja dzīvības biedējošā tempā. Arī no Respektožurkam bija grūti izvairīties, kaut gan tās par viņu patiesībā nedomāja; to bruņumašīnas ar ložmetējiem un motocikli visu laiku kavēja viņu skriet. Un tad izrādījās, ka vienīgais Žurks, kas vēroja Lūku, bija Virsžurks, it kā viņam būtu kaut kāda personiska interese par ceļinieku; un katru to reto reizi, kad Lūkam izdevās izvairīties no dzīvības rijošā lietus, kas lija no debesīm, vai no Respektožurku vienībām, Virsžurks noteikti viņu noblieza. Un katru reizi, kad viņu sabrauca bruņumašina vai kad bumba uzkrita viņam virsū no debesim, vai kad Virsžurks viņu noblicza, ko viņš nespēja uztvert citādi kā Žurka ķermeni iesprūdušu Žurksūdu no skolas, viņš zaudēja dzīvību un attapās atkal izejas punktā, tā ka nekur ātri nevarēja tikt, bet dzīvības zuda steriem, turklāt viņš bija noklāts no vienas vietas ar puvušām olām un tomātiem, un betcļsulu. Pēc krietna un ļoti kaitinoša laika viņš atpūtās zem beķerejas markīzes — elsodams, izmērcēts un smirdīgs, un ar tikai 616 atlikušām dzīvībām —, un viņš sūdzējās Netētukam: "Cik grūti! Un vispār, kāpēc tie Ūdri ir tik agresīvi? Kāpēc viņi nevar mierīgi dzīvot un ļaut citiem dzīvot?"

"Varbūt viņi varētu," Netētuks atbildēja, "ja vien Rcspek-torāts tik traki neizplēstos. Tās briesmīgās Respektožurkas klīst tālu aiz savām robežām, cenšoties piespiest visus ievērot viņu kārtību. Ja tas tā turpināsies, tad visa Burvju Pasaule būs apdraudēta, to norespektēs līdz nāvei."

"Tā tas varētu būt," Lūka noelsās, "bet tad, kad esi ticis uzbrukuma krustugunīs, tad, atklāti sakot, grūti pret to izturēties ar sapratni. Un paskaties, kādā stāvoklī ir mans suns un mans lācis. Es nedomāju, ka arī viņiem šobrīd ir īpašas simpātijas pret Ūdriem."

"Reizēm," Netētuks sprieda, gandrīz tā, it kā sarunātos pats ar sevi, "risinājums ir skriet tieši virsū problēmai, nevis bēgt no tās."

"Es cenšos skriet uz —" Lūka iesāka, tad aprāvās. "A," viņš sacīja. "Es saprotu, ko tu saki. Ne jau zelta lode. Tā nav tā problēma, vai ne?"

"Šobrīd ne," Netētuks piekrita.

Lūka, acis piemiedzis, pavērās debesīs. Tur viņa bija, Sunīt-sultāne, Ūdru karaliene, laumiņa, debesu monarhe, laizdamās uz Ķēniņa Zālamana tepiķa. Viņa izskatījās sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu veca, bet patiesībā, būdama burvju radība, laikam bija tūkstošiem gadu veca, Lūka nodomāja. "Kā viņu sauc?" viņš prātoja.

Netētuks izskatījās apmierināts, gluži tāpat kā Rašīds Halifa izskatījās apmierināts, kad Lūkam labi gāja ar matemātikas rēķiniem. "Tieši tā," viņš sacīja. "Ja zini burvju radības vārdu, tad tas tev dod varu pār viņu, jā, patiesi! Ja tu zinātu viņas vārdu, tad tu varētu viņu pasaukt un tad viņai būtu jānāk. Diemžēl viņu dēvē dučiem vārdos, un varbūt neviens no tiem nav istais. Savu vārdu gan neatklāj, tāds ir mans padoms. Ja Burvju Pasaulē viņi dabūs zināt tavu vārdu, tad kas zina, ko viņi ar to izdarīs."

"Tad jūs zināt viņas vārdu," Lūka nepacietīgi noteica, "vai turpināsit tādā pašā garā, slēpjot faktu, ka nezināt?"

"Ū, sāpīgi gan," Netētuks laiski apvēdinājās ar cepuri. "Kāda asa mēlīte! No tevis iznāktu labs Ūdrs. Starp citu," viņš, pamanījis, ka Lūka atkal ver muti vaļā, steigšus turpināja, "esmu klāstu sašaurinājis. Pēc garām pārdomām un analīzes esmu ticis līdz pusducim. Seši labākie. Esmu diezgan drošs, ka viens no tiem ir īstais."

“Diezgan drošs — baigi iespaidīgi," Lūka noteica.

"Man vēl nav bijusi izdevība tos izmēģināt," Netētuks izklausījās sašutis. "Bet kāpēc tu tagad nevarētu pamēģināt, un tad mēs šo jautājumu būtu izsmēluši uz visiem laikiem?"

Tā Lūka pēc kārtas sauca Netētuka piesviestos vārdus. "Bilkisa! Makeda! Sāba! Kandaka! Nikaula!" Sieviete uz lidojošā paklāja tos visus ignorēja. Netētuks, no skata sadrūmis, piedāvāja vēl pāris vārdu. Lūka izmēģināja arī tos. "Meroe! Nana! Ē... ko jūs tur teicāt?"

"Čalčiutlikue," Netētuks šaubīdamies atkārtoja.

"Čalči..." Lūka iesāka, tad apklusa.

"...utlikue," Netētuks teica priekšā.

"Čalčiutlikue," Lūka uzvaroši nokliedza.

"Tas nozīmē "sieviete nefrīta svārkos"," Netētuks paskaidroja.

"Man vienalga, ko tas nozīmē," Lūka atteica, "jo tas neiedarbojas, acīmredzot tas nav viņas vārds."

Lūka uz brīdi briesmīgi saskuma. Nekad viņš neizkulsies no šīs ķezas, nekad neatradīs Dzīvības Uguni un neizglābs tēvu. Netētuks, tēva dīvainā versija, tagad bija viņa vienīgais tēvs, un arī tas nebūs uz ilgu laiku. Viņš zaudēs gan tēvu, gan tēva liktenīgo kopiju,- jāsāk aprast ar šo briesmīgo faktu. Paliks tikai māte un viņas skaistā balss...

"Es zinu Sunitsultāncs vārdu," Lūka pēkšņi sacīja un, izgājis ārpus nojumes ēnas, skaļi un skaidri sauca: "Soraija!"

Laiks apstājās. Beteļsulas strūklas, puvušie tomāti, olu šāviņi sastinga lidojumā: Žurkas apstājās nekustīgas kā pašu fotogrāfijas; un debesīs Ūdri stāvēja uz paklājiem kareivīgās pozās, un lidojošie paklāji, it kā pārakmeņojušies, vairs nepli-vinājās vējiņā, pat Lācis, Suns un Netētuks bija stīvi kā vaska figūras. Tikai divi cilvēki kustējās šajā bezlaika Visumā. Viens bija Lūka; otrs, kas laidās lejup uz Ķēniņa Zālamana Paklāja Rešama un apstājās tieši viņa priekšā, bija spožā un nedaudz biedējošā Ūdrijas Sunītsultāne. Tikai Lūkam no viņas nebija bail. Šī bija viņa tēva Burvju Pasaule, un tāpēc varēja iedomāties, ka šai jaunajai Karalienei, šīs pasaules vissvarīgākajai sievietei, būs tāds pats vārds kā Lūkas mātei — vissvarīgākajai sievietei viņa un viņa tēva pasaulē. "Tu mani sauci," viņa sacīja. "Tu uzminēji manu vārdu, kas apturēja Laiku, tāpēc esmu te. Ko tev vajag?"

Ir tādi brīži dzīvē — ne gana daudz, bet gadās —, kad jauni puiši atrod tieši īstos vārdus, ko pateikt tieši īstajā brīdī; kad gluži kā dāvana īstā doma nāk tieši tad, kad tev to visvairāk vajag. Šis Lūkam bija viens no tādiem brīžiem. Viņš pieķēra sevi sakām varenajai Ūdrijas valdniecei, pats īsti nezinādams, kur savā galvā tādus vārdus uzgājis: "Es domāju, ka mēs varam viens otram palīdzēt, Sunītsultāne Soraija. Man vajag, lai jūs man steigšus palīdzat vienā lietā, un par to pretī man varētu būt viena doma par to, kā jūs varētu uzvarēt šajā karā."

Soraija paliecās uz priekšu. "Pasaki, ko tev no manis vajag," viņa pavēlēja rupji, pa Ūdru modei, un Lūka, kura parasti tekošā mēle bija paralizēta, norādīja uz Zelta Lodi Žurkpalātas kupola galā. "Jā, es redzu," Ūdrijas Soraija sacīja, "un pēc tam mans jaunais milords, bez šaubām, gribēs atgriezties Upē un turpināt ceļu." Lūka klusēdams pamāja, pat neizbrīnīts par to, cik daudz Soraijai zināms. "Tas ir sīkums," viņa sacīja un pamāja Lūkam, lai kāpj uz lidojošā paklāja, atklādama laipnāku raksturu, nekā varētu domāt, dzirdot viņas šerpos vārdus.

Tiklīdz paklājs, uzņēmis Lūku, izkustējās, tā Lūka zaudēja līdzsvaru un apgūlās uz muguras, un jau pēc brīža viņi bija pie zelta lodes, un Lūka spēja piecelties un uzsist pa to, un dzirdēja tīkamo tinkšķ skaņu, saglabājot Līmeni, un ieraudzīja, ka viencipara skaitlis redzes lauka augšējā labajā stūri palielinās uz 2. Un tad jau viņi atkal bija uz zemes, līdzās Netētukam un Sunim, un Lācim, kas visi bija sastinguši laikā, un Soraija sacīja: "Nu, tagad ir tava kārta. Vai varbūt tā bija tikai muldēšana? Tādi puišeļi kā tu —, kā mēdz teikt, brūķē muti, kamēr bikses nošļūk."

"Niezampulveris," Lūka pazemigi teica, apjēgdams, ka šī doma nemaz tik iespaidīgi neizklausās. Taču Sunītsultāne nu klausījās vērīgi, un Lūka, kautrīgi un traki sakaunējies, ņēma un izstāstīja viņai par savu militāro pieredzi un uzvaru pār Impēriskās Augstības Armiju Lielajā Rotaļlaukuma Karā. Izskatījās, ka Soraija kāri tver katru viņa vārdu, un, kad viņš bija beidzis, viņa klusi, atzinīgi nosvilpās.

"Rumbas ar niezampulveri," viņa noteica, drīzāk pati sev. "Kāpēc mums tas nekad neienāca prātā? Tas varētu iedarboties. Žurkām riebjas nieze! Tas iedarbosies. Jā! Iedarbosies gan\" Lūkam par pārsteigumu un slepenu sajūsmu, viņa pieliecās un trīsreiz viņu nobučoja — vienreiz uz kreisā vaiga, tad uz labā un tad vēlreiz uz kreisā. "Paldies," viņa sacīja. "Tu turi doto vārdu."

Par Ķēniņa Zālamana Lidojošo Paklāju stāstīts, ka tas varējis pārvietot neskaitāmus cilvēkus, lai cik liels nesaskaitāmais skaitlis, un preces jebkurā svarā, lai cik smags tas svars ar būtu, un varējis izplesties milzīgi liels, pat sešdesmit jūdžu garumā un sešdesmit jūdžu platumā. Ja laiks bija tāds, ka vajadzējis ēnu, tad virs tā kā saulessargs sapulcējās putnu armijas, un vējš to aizpūta turp, kurp tas gribēja doties, nepaspēji ne aci pamirkšķināt. Taču tie bija tikai stāsti, bet, lūk, ko Lūka tad ieraudzīja pats savām acīm: Sunītsultānc Soraija izpleta rokas, un vējš, klausīdams viņas pavēlei, sacēlās. Tad viņa itin vienkārši pazuda un ne vairāk kā pēc pusotras minūtes atkal parādījās, bet nu viņas paklājs bija daudz lielāks un uz tā burtiski bija desmitiem tūkstošu mazu papīra lidmašīnu. Bija acīmredzams, ka Ūdrijas valdniece spēj lietas nokārtot ātri. Jau mirkli pēc viņas atkalparādīšanās papīra lid-mašīnītes bija pacēlušās gaisā un sadalījušās starp viņas personisko gaisa spēku kareivjiem, kas joprojām bija sastinguši laikā, tāpat kā visi pārējie, ciktāl Lūkas skatiens sniedzās. Visā novērojamajā pasaulē kustējās tikai viņš un Sunītsul-tāne, un papīra lidmašīnu armāda. Un ari zaļzcltainais Ķēniņa Zālamana Paklājs, kurš, kravu izdalījis, atkal savilkās paliela mājas tepiķa izmērā.

"Kā jūs to izdarījāt?" Lūka pavaicāja, bet tūliņ piebilda: "Neliecieties ne zinis," jo viņš jau zināja atbildi, pirms to bija saņēmis. "Es zinu. NSP, un niezampulvera bumbas superātrumā izgatavoja NSM. Neizskaidrojamas Sarežģītības Mašīnas."

"Varu derēt," Sunītsultāne sacīja, "ka to tu neiemācījies skolā."

Žurkām nieze piemetas no daudz kā, un nav nekā nelaimīgākā par grauzēju, kam niez. Žurkas iedzīvojas parazītos — utīs un ērcēs, un blusās —, un tie sīkie kukaiņi sadēj olas pie žurku spalvu saknītēm, un niez. Žurkas dzīvo skarbu dzīvi netīrās vietās, un tās sagriežas, un griezumos tiek infekcijas, un tie pārvēršas par čūlām, un čūlas niez. Žurkām izkrīt spalvas, un no tā sāk niezēt āda. Āda paliek sausa, un tad iemetas blaugznas, un ari tās niez. Žurkas ēd visādus mēslus, un tām ir alerģija pret visādām pārtikas vielām, un tās dabū pārāk daudz viena ēdiena, bet pārāk maz cita, un no tā visa tām niez ka traks. Žurkām ir ekzēma un cirpējēde, un kašķis, un nātrene, un tās nevar nekasīties, un no kasīšanās paliek vēl trakāk. Un viss tas, ko varētu pateikt par žurkām vispār, bija daudzkārt vairāk attiecināms uz Respektorāta milzu Žurkām, slavenajām Aivaimanu Žurkām ar plāno ādu. Un, lai kādu niezi kašķīgie Respektorāta grauzēji bija kādreiz piedzīvojuši, tādu niezi, ko Ūdru Karaliene ar saviem gaisa spēkiem tiem uzlaida, tie vēl nekad nebija piedzīvojuši.

"Pirms es visus atsaldēšu," Sunītsultāne norīkoja Lūku, "ieved savus draugus iekštelpās un gaidi, kad es teikšu, ka ir droši nākt ārā." Lūka pamanīja, ka viņas toņkārta bija pilnīgi mainījusies; ne vēsts no asuma. Patiesībā, tā tiešām bija draudzīga un pat laipna.

Lūka darīja, kā Sunītsultāne bija likusi, steigšus saveda savējos pelēkajā beķerejā un tad piespiedās pie stikla rūts; tā viņš un Suns, un Lācis, un Netētuks redzēja tikai mazu drusku no tālākās liela mēroga iznīcības. Sunītsultāne valdonīgi pamāja, un Respcktorāts atkusa. Nu Lūka noskatījās, kā Ūdri laidās un šāvās lejā pilsētas ielās, mezdami burvju papīra lidmašīnas, kuras, šķiet, bija aprīkotas ar Žurku uzmeklēšanas ierīcēm, un dzinās pakaļ Žurkām, lai kur tās ietu, iekšā un ārā, zem palagiem un uz jumtiem, un drīz vien kauja bija uzvarēta, un Žurkas muka. Beteļsula un olas, un puvuši dārzeņi bija lieti noderējuši kā apvainojumi, taču niezampulveris ne tikai aizskāra Žurku jūtas un sagandēja apģērbu, bet pataisīja tas vēl smirdīgākas, nekā tās bija. Lūka redzēja pat visnejaukākā paskata milzu Žurkas — tās ar spoguļstiklu saulesbrillēm, smagi bruņotās, supernegantās Respektožurkas — skrienam uz riņķi un kliedzam, kad papīra lidmašīnas tās vajāja un bēra niezampulveri tām uz galvas un aiz apkakles. Viņš redzēja, kā tie gariem, nikniem nagiem plēš paši sevi, rauj ārā lielus gabalus paši sev no miesas, mēģinot pārtraukt niezi. Gaisu pildīja Žurku kliedzieni, kas tapa aizvien skaļāki — tik skaļi, ka Lūkam bija jāaizspiež ausis, jo tie gandrīz vai nebija izturami.

"Ja tas pulveris patiešām ir tas, ko es domāju," Netētuks beidzot apbrīna pilnā balsī noteica, "ja tas patiesi ir izgatavots no, kā cs domāju, nāvīgā Āzijas kudžli auga, kas sajaukts kopā ar, es nešaubos, ar pašas Alifbējas pārvarīgajām sēklām, gan reto gudgudi puķi... un, ja Sunītsultāne vēl piejaukusi klāt vielas no Vāczemes šķērmkaula vai maģisko kašķa pupu, Ēģiptes dēmoniskās abraksas sporas, Peru kačukaču un Āfrikas liktenīgās Pipipi virpuļus, tad iespējams, ka esam Žurku invāzijas Burvju Pasaulē gala liecinieki. ŠI formula, kuru, kā es domāju, Sunītsultāne izmantojusi, ir interesanta ar to, ka parastie cilvēki ir imūni pret šiem okultajiem pulveriem; tie skar tikai grauzējus. Jā, viņa lūdza tev patverties, bet lai aizsargātu suni un lāci, tas bija kā piesardzības pasākums; un visvairāk par visu, cs pieņemu, — lai mūs visus pasargātu no pēdējās un nāvīgās Dusmu Lēkmes pārņemtajām Žurkām."

Žurkas patiešām bija galīgi aptrakušas. Pa pelēkās beķe-rejas logu Lūka vēroja to augošo neprātu un nāves mokas. Respektorāta plānādainie kungi burtiski saskrāpēja sevi gabalos, patiešām sarāva sevi uz pusēm, līdz nekas vairs nebija palicis, tikai saķepušu spalvu kušķi un pelēkas, neglītas gaļas gabali. Žurku kliedzieni sasniedza briesmīgu kreščendo, un tad lēni gaiss norima un nolaidās klusums. Pašās beigās Lūka redzēja pašu Virsžurku skrienam pa ielu uz Laika Upes pusi, viņš skriedams sevi plosīja, un ielas galā, briesmīgi iebrēcies, ieleca Upē, un, tā kā viņš bija vienīgais Žurks Burvju Pasaulē, kas neprata peldēt, jo aizvien bijis pārāk slinks un izlaists, lai papūlētos iemācīties, tad noslīka Pārejošajā Plūsmā.

Un tā tas viss beidzās.

Lēni, lēni nežurcigie Respektorāta iemītnieki nāca ārā no savām mājām un saprata, ka viņu mocības beigušās, un tad lielā laimē metās pie žogiem, kas nošķīra Respektorātu no pārējās Burvju Pasaules, sagāza tos un aizmeta prom uz visiem laikiem sava cietuma mūru atliekas. Un, pat ja kādas Žurkas izdzīvoja Lielajā Niezambumbošanā, tās neviens vairs nekad neredzēja, jo tās salīda atpakaļ tumsā pasaules šķirbās, kur Žurkām vieta.

Ūdrijas Soraija uz sava zaļzelta paklāja piezemējās pie pelēkās beķerejas, kad Lūka un viņa sabiedrotie nāca ārā. "Lūka Halīfa," viņa sacīja, un Lūka viņai nemaz neprasīja, kā viņa zina viņa vārdu, "tu esi izdarījis Burvju Pasaulei lielu pakalpojumu. Vai tu par to man vēl kaut ko neprasīsi? Tu uzminēji manu vārdu; par to vien tev pienāktos vismaz tradicionālās trīs vēlēšanās, un tu esi izmantojis tikai vienu. Bet par to, ka tu iedomājies Niezambumbas! Kas zina, kāda būtu taisnīga atlīdzība par to! Mēģini iedomāties savu lielāko, svarīgāko vēlēšanos, kas tev nāk prātā, un tad es paskatīšos, vai varu tev kā nebūt palīdzēt!" Pirms Netētuks paspēja viņu apturēt, Lūka jau bija sācis ļoti ātri runāt, lai izstāstītu šai satriecošajai, jaunajai meitenei, kurai bija tieši tāds pats vārds kā viņa mātei, kāpēc viņš atrodas šeit, Burvju Pasaulē, un ko viņš cer izdarīt, un kāpēc. Kad īsā runa bija galā, Ūdrijas Sultanei acis bija izpletušās un roka pacēlusies mutei priekšā. "Iespējams ka es savā lepnībā runāju par ātru," viņa sacīja, un balsī manīja bijibu. "Iespējams, ka tu man lūdz kaut ko tādu, ko es nevaru dot."

Bet tad viņa pasmaidīja palaidnīgu smaidu un sasita rokas kā bērns. "Nozagt Dzīvības Uguni, kas vēl nekad Burvju Pasaules vēsturē nav izdarīts! Nu, tas tik būtu Visu Laiku Vistīka-māki Necienīgākais Gājiens! Kas nedzirdēts un brīnišķīgs! īsi sakot, tā būtu ārkārtēja Ūdru Drausmīgā Ricbeklība, tāpēc katrs īsts Ūdrs ir aicināts palīdzēt. Maniem kaujas biedriem no ŪGS — Ūdru Gaisa Spēkiem — ir jāatgriežas mājās Ūdrijā; bet, Lūka Halīfa, Uguns Zagli, es, Ūdru karaliene, izdarīšu visu, kas ir manos spēkos, lai palīdzētu tev izdarīt šo visbriesmīgāko un viscēlāko, un visbīstamāko, un, neapšaubāmi — visbaudāmāko Noziegumu."

"Es tā kā steidzos," Lūka drosmīgi teica, "un tev ir šis superātrais paklājs. Vai tu kaut kādā veidā nevarētu aizraut mani garām visiem citiem Līmeņiem un aizvest mani pie Uguns, kur man jātiek, un pēc tam atkal aizgādāt mani uz turieni, kur es sāku?"

"Upe ir gara un mānīga," Sunītsultāne Soraija sacīja, domīgi mādama ar galvu. "Un tev tik un tā jātiek cauri Laika Miglai, kur neko nevar redzēt, un tad ir Lielais Staignājs, kur Upe pārvēršas purvā un kur nevari pakustēties, un tad ir Neizbēgamais Atvars, kurā Laiks griežas uz riņķi vien, un tu netiec ārā, un vieta, kur Upe sazarojas Triljons un Vienā Takā, kur Upe pārvēršas labirintā, un tu noteikti apmaldīsies visos tajos ūdeņu līkločos un nekad neatradīsi vienu vienīgu straumi, kas ir Laika patiesais, nepārtrauktais Ceļš. Nu, labi," viņa sacīja, un no viņas balss Lūka noprata, ka lēmums ir pieņemts. "Es piebiedrošos tev tavos piedzīvojumos. Ir vismaz četri posmi — kā tu viņus tur sauci? — "Līmeņi"? — ir četri Līmeņi, kuriem es varu tev palīdzēt pārlēkt. Bet pēc tam tev bus jātiek galā pašam,- kā būs, tā būs."

"Kāpēc tu nevari mani aizvest līdz galam?" Lūkam paspruka, tik ļoti viņš bija vīlies.

"Tāpēc, mans mīļais Lūka," Ūdrijas Sunītsultāne atbildēja, "ka šis zīda lidojošais paklājs, kuru man tik sen dāvāja pats Ķēniņš Zālamans, var izdarīt visādas brīnumlietas, bet nevar izlidot cauri Varenajiem Liesmu Apļiem."

5 Ceļš uz Trim Ugunīgajiem Virtuļiem

Ja vēl nekad neesi lidojis uz burvju paklāja, tad, iespējams, nezināsi neko par jūras slimību. Lidojošais rīks, laizdamies pa gaisu, kustas lēni, veļoties kā vilnis — ne gluži tā, it kā lidotu uz gaisa viļņiem, bet drīzāk tā, it ka pats paklājs būtu kļuvis par tādu kā zižainu gaisu, kas paceļ tevi gaisā un aizved, kur vien tu gribi nonākt. Skumji, bet tā ir tiesa: var gadīties, ka tavs kuņģis — vismaz kādu bridi — ar šādu ceļošanas veidu nebūs apmierināts. Un, ja nekad neesi laidies uz lidojošā paklāja kopā ar nervozu runājošo lāci un pat vēl nervozāku runājošo suni, un ar Ziloņpīlēm, kas lido pirmo reizi savā bczlidojumu dzīvē, nemaz nerunājot par pārdabisku būtni, kas izskatās, rīkojas un runā tieši tā kā tavs tēvs, un tad vēl antīku Karalieni, kura izskatās, rīkojas un runā tieši tā kā septiņpadsmit gadu veca meitene, un turklāt vēl milzīgu, amfī-bisku tanku Argn, tad vari vien iedomāties, kāds sajukums valdīja uz zaļzeltainā Rešama klāja, kad tas uzsāka ceļojumu uz Laika Miglas pusi. Lidojošais paklājs bija ievērojami palielinājies, lai uzņemtu pasažierus un kravu, un tas lidojuma viļņošanos pastiprināja.

Aina, jāteic, bija haotiska un trokšņaina. Vaidēšana un gaudošana, stenēšana un rūkšana, un tā taurēšana, ko ziloņi fun piles) laiž vaļa briesmu bridi. Lacis Suns visu laiku teica, ka, ja lāči būtu radīti lidošanai, tad tiem būtu izauguši spārni, un tāpat arī viņš minēja to, ka lāčiem, apsēžoties uz tepiķa, uzreiz ienākot prātā lāčādu paklāji, bet tomēr vislielāko problēmu sagādājot tieši pati lidošana; un suns Lācis satraucies

vāvuļoja bez apstājas, valstīdamies pa paklāju, un viņa monologs noritēja apmēram tā: Es nokritīšu nost, vai nel Nokritīšu, neļaujiet man nokrist, vai es nokritīšu. Nokritīšu gan, es zinu, nokritīšu, kuru katru brīdi, es nokritīšu; kaut gan paklājs ikreiz, kad kāds no ceļotājiem sasvērās pārāk tuvu malai, sarullējās uz augšu un nogādāja tos atpakaļ drošībā vidū vai tuvu vidum.

Savukārt Ziloņputni, tie bez mitas viens otram vaicāja, kāpēc tie vispār tur esot. Respektorāta atstāšanas satraukumā arī viņus kaut kā uzrāva uz klāja kopā ar Argo, taču viņi nespēja atcerēties, ka būtu kāds apvaicājies, vai viņi maz grib braukt. "Un, ja mēs neatceramies, tad tas nenotika," Ziloņpīlis sacīja. Viņi jutās tā, it kā būtu nozagti, pirātu nolaupīti, aizrauti līdzi piedzīvojumā, par kuru viņiem nebija nekādas daļas un kurš, jādomā, ir ārkārtīgi bīstams, un, jā, ari viņi domājot, ka tikai nenokristu no paklāja.

Sunītsultāne Soraija, protams, visus viņus pamatīgi sunīja, kā tas bija viņas dabā, saukādama viņus par bēbīšiem un skuķiem, un sullām, par zosīm-ne-pīlēm; viņa tiem teica, ka šiem esot no bailēm lielas acis kā zaķpastalām un ka tie esot jēra dvēseles un lupatas, un gļēvuļi, un pienapuikas, un ņerk-stētāji un ņuņņas (šo terminu Lūka nezināja, bet nodomāja, ka laikam nozīmi varēs uzminēt). Viņa apkladzināja viņus kā vista, lai pateiktu, ka viņi ir gļēvuļi, un, pats ļaunākais, nicīgi pīkstēja uz viņiem, kas nozīmēja, ka viņa tos apsaukā par pelēm.

Netētuks, saprotams, ar pirmo lidojumu uz paklāja tika galā bez mazākās piepūles, vēsi un pašpārliecināti nostājies līdzās Sunītsultānei, un tāpēc Lūka nolēma tikt pie "paklāja kājām" pēc iespējas agrāk. Pēc kāda laika tas izdevās, un viņš vairs negāzās; vēl pēc kāda laika arī visi četri dzīvnieki tika uz savām divpadsmit kājām, un tad pēdīgi vaidēšana un stenēšana beidzās, un viss norimās, un īstenībā neviens ar' nebija izvēmies.

Kad Lūka beidzot spēja piecelties un noturēt līdzsvaru uz lidojošā paklāja, viņš pamanīja, ka kļūst ārkārtīgi auksts. Paklājs cēlās arvien augstāk un lidoja arvien ātrāk, un viņam sāka klabēt zobi. Izskatījās, ka Sunītsultāni Soraiju aukstums neskar, kaut gan viņai mugurā bija gaisīgs tērps, šķiet, veidots no zirnekļu tīkliem un taureņu spārniem, un neskāra arī Netētuku, kurš, ģērbies Rašīda Halīfas cinobra sarkanajā platkreklā, stāvēja viņai līdzās, itin kā nekas nebūtu bijis. Izskatījās, ka lācim Sunim viņa kažokā iet labi un Ziloņputnus sildīja to dūnas un spalvas, turpretī suns Lācis izskatījās drebelīgs, un Lūkam metās pavisam auksti. "Kas to būtu domājis," Lūka sprieda, "ka šī lidināšanās pa gaisu radīs tik daudz praktisku problēmu?"

Neizbēgami, kad Sunītsultāne ieraudzīja, ka zēns ir līdz nāvei pārsalis, tā viņu apsaukāja visādiem jauniem vārdiem. "Es pieņemu," viņa sacīja, "tu biji iedomājies, ka šim lidojošajam paklājam būs centrālapkure un kas tik vēl ne. Bet šis te, dārgais, nav nekāds moderno mīkstmiešu priekšpilsētas pūkainais tepiķis. Ja gribi zināt, šis ir antīks priekšmets."

Pabeigusi ķircināt Lūku, Soraija tomēr sasita plaukstas, un veca ozolkoka lāde — kuru Lūka pirms tam nebija pamanījis, bet kura acīmredzot visu laiku bija bijusi uz lidojošā paklāja — atsprāga vaļā, un no tās izlaidās divas gaisīgas šalles. Viena šalle ielidoja Lūkam rokās, bet otra aptinās ap Lāci. Apmetis šalli ap pleciem, Lūka uzreiz jutās tā, it kā būtu pārcelts kaut kur tropos — gandrīz pārāk silti, gandrīz tā, it kā gribētos, kaut būtu mazliet vēsāks. "Dažiem nekad nav labi," Sunītsultāne noteica, lasīdama viņa domas, un tad aizgriezās, slēpdama sirsnīgu smaidu.

Nu, gan sasildījies, gan nolīdzsvarojies, Lūka spēja aptvert brīnišķīgo skatu, kas pavērās acu priekšā. Lidojošais paklājs lidojumā sekoja Laika Upei. Abpus Upes krastiem pletās Burvju Pasaule, un Lūka, stāstnieka dēls, sāka atpazīt visas tās vietas, ko tik labi pazina no tēva stāstiem. Ainavu izraibināja pilsētas, un Lūka, satraukumam pieņemoties spēkā un sirdij sitoties stiprāk, pazina tās visas — Hābu, Sapņu pilsētu,-Umīdnagaru, Cerību pilsētu; Zamuradu, Smaragda pilsētu,- un Bādalgaru, uz Mākoņa uzbūvēto Cietokšņa Pilsētu. Tālu uz aus-trumiem pie apvāršņa slējās Zaudētās Bērnības Zemes zilgie kalni, un uz rietumiem bija Neatklātā Zeme, bet tur — tur tālāk — bija Vieta, Kur Neviens Nedzīvo. Lūka sapriecājās, atpazinis Spēļu Nama un Spoguļu Zāles ārprātīgo arhitektūru, un līdzās tiem Paradīzes, Gulistānas un Bostānas dārzus un, visaizraujošāko no visiem, Iedomātu Būtņu Zemi, Peristanu, kurā perisas jeb laumiņas nebeidzami cīnījās ar ļauniem cilvēkēdājiem, ko dēvēja par deviem vai bhūtiem. "Kaut man nebūtu tik ļoti jāsteidzas," Lūka nodomāja, jo viņš aizvien bija uzskatījis, ka šī pasaule — pasaule, ko viņš visu mūžu bija zīmējis un gleznojis — ir pat labāka par viņa paša.

Tagad, būdams gaisā un skatīdams to visu kopumā, viņš ieraudzīja, cik Burvju Pasaule liela, cik Laika Upe vareni gara; un viņš saprata, ka nekad nespētu tikt tur, kur viņam jātiek, paļaujoties tikai uz Ziloņputnu atmiņu kā degvielu un viņu vilkšanas spēju kā ātrumu. Taču nu Ķēniņa Zālamana Lidojošais Paklājs lielā ātrumā nesa viņu tuvāk mērķim, un, kaut arī viņš zināja, ka priekšā gaida briesmas, viņš tomēr ārkārtīgi sapriecājās, jo, pateicoties Ūdrijas Sunītsultānei, neiespējamais bija kļuvis mazdrusciņ iespējamāks. Un tad viņš ieraudzīja Laika Miglas.

Sākumā tās nebija nekas vairāk par baltu, mākoņainu masu pie apvāršņa, taču to, cik tās īstenībā milzīgas, varēja aptvert tikai tad, kad paklājs metās tām virsū. Tās stiepās no apvāršņa līdz apvārsnim kā mīksts mūris pār pasauli, šķērsojot Upes plūsmu un aprijot to, apēdot apburto ainavu un notiesājot debesis. Kuru katru brīdi tās aizpildīs visu Lūkas redzes lauku, un tad Burvju Pasaules vairs nebūs, paliks tik vien kā lipīgās miglas. Optimisms un satraukums Lūku pameta, atstājot vēderā aukstu, sliktu sajūtu. Viņš samanīja Soraijas roku uz pleca, bet tā viņu neiedrošināja.

"Esam sasnieguši Atmiņas robežas," Netētuks paziņoja. "Tiktāl tavi hibrīddraugi — upes gaļas veltes — būtu varējuši tevi atvest."

Ziloņputni bija ārkārtīgi neapmierināti. "Mēs neesam raduši," Ziloņpīle ārkārtīgi cienīgi paziņoja, "ka par mums runā kā par kādu ēdienkartes piedāvājumu." (Lūka saprata, ka to bija pateicis īstais Netetuks — radījums, kurš viņam nepatika, jo patiešām nebija nekāda iemesla, lai tas viņam patiktu. Viņa paša tēvs nekad neko tamlīdzīgu neteiktu.) "Tāpatās," Ziloņpīlis sacīja, "vai drīkstam atgādināt seno pamācošo teicienu par to, kas notiek, kad esat sasnieguši pat ziloniskas Atmiņas robežas?"

"Kas tad notiek?" Lūka pavaicāja.

"Tad viss ir kā pīlei ūdens," Ziloņpīle atbildēja.

Tiklīdz viņa to bija pasacījusi, no Laika Miglām nobira raķešu apšaude, un paklājam bija veikli jāizvairās, jānolaižas un jāpaceļas, un jāsagriežas te pa labi, te pa kreisi. (Dzīvnieki un Lūka atkal zaudēja līdzsvaru, un atkal sākās liela valstīšanās un trokšņaini lāciski, suniski un pīļziloniski iebildumi.) Šķita, ka raķetes taisītas no tādas pašas vielas kā pašas Miglas: no turienes nāca baltas Miglbumbas pamatīgu lielgabalu ložu izmērā. "Vai tās tiešām var mūs savainot, ja ir taisītas no miglas?" Lūka vaicāja. "Kas notiek, ja kāda no tām trāpa?"

Netētuks pašūpoja galvu. "Nenovērtē par zemu Laika ieročus," viņš sacīja. "Ja Miglbumba tev trāpīs, tad visu tavu atmiņu uzreiz izdzēsīs. Tu neatcerēsies ne savu dzīvi, ne savu valodu, ne kas tu tāds esi. Kļūsi par tukšu čaulu, būsi nekam nederīgs, beigts."

Tas apklusināja Lūku. Ja Miglbumba var izdarīt kaut ko tādu, viņš domāja, kas notiks, kad viņi iemetīsies pašās Laika Miglās? Viņi var ne uz ko necerēt. Viņš laikam bijis traks, iedomādamies, ka caursitīs visas Burvju Pasaules aizsardzības un ietieksies pašā Laika Viducī. Viņš bija tikai zēns un devis sev tādu uzdevumu, kas bija par grūtu paša spējām. Ja viņš ies tālāk, ta būs ne tikai viņa paša iznīcība, bet arī posts viņa draugiem. Viņš nespēja to izdarīt; bet, no otras puses, nespēja apstāties, jo apstāties nozīmētu atteikties no cerības par tēvu, lai cik trausla ari šī cerība būtu.

"Neraizējies tik daudz," Ūdrijas Soraija sacīja, pārtraukdama viņa mokošās pārdomas. "Tu te neesi neaizsargāts. Kaut drusku taču tici dižajam Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošajam Paklājam!"

Lūka drusku sasparojās, bet tikai drusku. "Vai kāds zina, ka mēs tuvojamies?" viņš iedomājās. "Varbūt tāpēc mūs apšauda?"

"Ne obligāti," Netētuks teica. "Es domāju, ka mēs, pienākdami tik tuvu Laika Miglām, esam iedarbinājuši automātisku aizsardzības sistēmu. Galu galā, jaunais Lūka, mēs grasāmies pārkāpt Vēstures Likumus. Ieejot Miglās, mēs atstājam aiz sevis Dzīvo Atmiņu un virzāmies uz Mūžību,- proti," viņš turpināja, no Lūkas sejas izteiksmes nopratis, ka jāizsakās skaidrāk, "virzāmies uz slepeno zonu, kur pulksteņi netikšķ un Laiks stāv uz vietas. Tur nevienam nav jābūt. Teiksim tā: kad tavā sistēmā ielien kaut kāds vīruss, sāk pārvietoties pa tavu organismu, un tu sāc justies slikti, tad organisms sūta Antivielas cīņā, līdz tas ir iznīcināts, un tad tev paliek labāk. Baidos, ka šajā gadījumā mēs esam tie virusi, un tāpēc mums jārēķinās ar... pretdarbību."

Sešu gadu vecumā Lūka televīzijā bija redzējis planētas Jupitera attēlus — attēlus, ko uz Zemi raidīja sīciņa, automatizēta kosmosa zonde, kas patiesībā lēni laidās tuvāk šīs milzīgās gāzes planētas virsmai. Katru dienu zonde tika tuvāk un tuvāk, un planēta izslējās aizvien lielāka un lielāka. Attēli skaidri rādīja Jupitera gāzes lēni pārvietojamies, kā tās veidoja krāsu un kustību slāņus, izkārtodamās strīpās un virpuļos un, protams, izveidodamas abus slavenos Punktus, milzīgo un mazāko. Beigu beigās planētas gravitācijas spēks norāva zondi lejā, un tā pazuda uz visiem laikiem, ar tādu kā klusu plaukšķ, kā Lūka iedomājās, to iesūca iekšā, un pēc tam televīzijā Jupitera attēlus vairs nerādīja.

Kad lidojošais paklājs Rešams tuvojās Laika Miglām, Lūka varēja saskatīt, ka arī to virsmas kustēt kustējās tāpat kā Jupiteram. Arī Miglas plūda un virpuļoja, un veidoja sarežģītus rakstus, un tur manīja arī krāsas — jo tuvāk un tuvāk Lūka tām tika, jo labāk varēja saskatīt balto sadalāmies daudzos smalkākos krāsu toņos. "Mēs esam zonde," viņš nodomāja, "zonde ar cilvēku apkalpi, ne automātiskā, bet kuru katru brīdi laikam būs plaukšķ, un viss. Pārraides beigas."

Miglas mācās viņiem virsū, visaptverošas un, un tad pilnīgi bez nekādas skaņas lidojošais paklājs bija devies baltumā iekšā, bet Laika Miglas nevienu no viņiem neaizskāra, jo ari paklājam bija aizsardzības mehānismi un tas bija ap sevi izslējis kaut kādu neredzamu vairogu, spēka lauku, kas acīm redzami bija gana stiprs, lai noturētu Miglas pa gabalu. Šā mazā burbuļa drošībā, tieši tā kā Soraija bija solījusi — tici paklājam, viņa bija teikusi —, ceļinieki uzsāka Šķērsošanu.

"Vai dieniņ!" Ziloņpīle iesaucās, "mēs aizejam Aizmirstībā. Kā var prasīt, lai Atmiņputns dara kaut ko tik briesmīgu!"

Tas bija tāpat, kā būt aklam, Lūka nodomāja, vienīgi varbūt aklums bija krāsu un apveidu, spožuma un tumsas, punktu un uzliesmojumu pilns, kā, galu galā, tā tas vienmēr izskatījās viņpus plakstiņiem, kad viņš aizvēra acis. Viņš zināja, ka kurlums var piepildīt ausis ar atmosfēras traucējumiem, dūcošām, džinkstošām skaņām, tad varbūt aklums tāpat aizpilda acis. Taču šis aklums bija citāds; tas šķita, nu, absolūts. Viņš atcerējās Netētuka jautājumu "Kas bija pirms Blīkšķa?", un saprata, ka atbilde varētu būt šis baltums, šī visa neesamība. To pat nevarēja nosaukt par vietu. Tas bija tas, kas bija, kad nebija vietas, kur būt. Tagad viņš saprata, ko cilvēki domāja, runādami par to, kas pazudis Laika Miglās. Cilvēkiem tas bija tikai tāds izteiksmes līdzeklis, bet šīs Miglas nebija tikai vārdi. Tās bija tas, kas bija pirms tam, kad vēl nekādu vārdu nebija.

Taču baltums nebija tas pats, kas tukšums; tas kustējās; tas bija darbīgs, viļņojās riņķiem vien ap paklāju, kā ne no ka taisīta vira. Neesamības Zupa. Paklājs lidoja, cik ātri spēdams, un tas bija ļoti ātri, taču šķita, ka tas stāv uz vietas. Burbulī vēja nebija, un ārpus burbuļa nebija nekā tāda, uz ko paskatoties varētu izjust kustību. Laikam gan sajūta nemainītos, Lūka nodomāja, ja paklājs apstātos kā iemiets Miglas vidū tā, ka viņi būtu tur iestrēguši uz visiem laikiem. Un, tiklidz viņš to iedomājās, uzreiz tā arī sāka justies. Viņi vispār nekustējās.

Viņi peldēja te laikā pirms Laika, aizmirsti, aizmaldījušies. Kā Ziloņpīlc šo vietu bija nosaukusi? Aizmirstība. Pilnīgas aizmiršanas, nekādības, neesības vieta. Elles priekštelpa, ticīgi ļaudis mēdza teikt. Vieta starp Debesīm un Elli.

Lūka jutās viens. Viņš nebija viens, tas bija skaidrs, visi aizvien vēl turpat vien bija, bet viņš jutās šausmīgi vientuļš. Viņš gribēja mammu, viņam pietrūka brāļa, viņš vēlējās, kaut tēvs nebūtu iekritis Miegā. Gribēja savu istabu, savu ielu, savu apkaimi, savu skolu. Gribēja, lai viņa dzīve atkal ir tāda, kāda tā aizvien bijusi. Laika Miglas izlocījās ap paklāju, un viņš sāka iztēloties pirkstus šajā baltumā, garus, stīgām līdzīgus pirkstus ķeramies viņam klāt, mēģinot viņu sagrābt un noslaucīt viņu tīru. Viens pats Laika Miglās (kaut gan īstenībā ne viens pats), viņš sāka domāt, ko, pie velna, viņš ir sadarījis. Viņš bija pārkāpis bērnības pirmo likumu — nerunāt ar svešiniekiem — un patiesībā bija ļāvis svešiniekam aizvest viņu prom no drošības visnedrošākajā vietā, ko jebkad dzīvē bija redzējis. Tātad viņš ir muļķis, un laikam būs par šo muļ-ķibu jāsamaksā. Un kas īsti tas svešinieks tāds ir? Viņš teica, ka neesot sūtīts, bet esot aicināts. It kā mirstošs cilvēks — un, jā, šeit, Laika Miglās, Lūka beidzot spēja pateikt šo vārdu, ja vien tikai pats sev, savās privātajās domās —, it kā viņa mirstošais tēvs izsauktu pats savu nāvi. Viņš nebija īsti pārliecināts, vai viņš tam ticēja vai ne. Cik muļķīgi bija tā pazust tālēs zilajās (baltajās) kopā ar cilvēku (ar radību), kurai tu ne pilnībā tici, ne uzticies? Lūku aizvien uzskatīja par prātīgu zēnu, bet nu viņš bija šo teoriju apgāzis, pa lielam.

Viņš bija visnesaprātīgākais zēns no visiem, ko pazina.

Viņš paskatījās pāri paklājam uz savu suni un lāci. Neviens no abiem nerunāja, bet viņš to acīs saskatīja, ka arī tie abi ir dziļas vientulības varā. Šķita, ka stāsti, ko viņi stāstīja, ieguvuši runas spējas, viņu dzīvesstāsti — tie slīd viņiem prom. Varbūt viņi nekad nebija bijuši tie cilvēki, varbūt tie bija bijuši vien viņu sapņi, banāli sapņi par savu augstdzimtību; vai gan katrs nav sapņojis, ka ir princis? Šo stāstu patiesība sāka

slīdēt prom no viņiem šajā baltajā, baltajā tukšumā, un viņi atkal bija tikai dzīvnieki un devās pretim neskaidram galam.

Tad beidzot kāda pārmaiņa. Baltums izretinājās. Tas vairs nebija viss un visur, bet vairāk kā blīvi mākoņi debesīs, kad lidmašīna steidz tiem cauri, un tur priekšā kaut kas bija — jā! atvere —, un te atkal aizmirstā ātruma sajūta, sajūta, ka paklājs kā raķete šaujas uz gaismu, kas nu jau bija tuvu, vēl tuvāk, un beidzot, žžžvīīīks, viņi iznāca spožas, saulainas dienas gaismā. Visi uz Rešama klāja skaļi uzgavilēja, katrs pa savai modei, un Lūka, pieskāries vaigiem, sev par pārsteigumu saprata, ka tie ir slapji no asarām. Viņš izdzirdēja nu jau pazīstamo tinkšķ, un skaitītājs redzeslauka augšējā labajā stūrī uzkāpa līdz 3. Viņš savā satraukumā pat nebija pamanījis Saglabāšanas Punktu. Kā tā? "Tu neskatījies," Soraija teica. "Viss kārtībā. Es saglabāju tavā vietā."

Viņš paskatījās lejup un ieraudzīja Lielo Staignāju. Šajā Laika Miglu pusē Upe bija izpletusies milzīgā Purvā, kas stiepās uz visām pusēm, ciktāl skatiens sniedzās. "Izskatās skaisti," viņš sacīja.

"Tas ir skaists," Soraija atbildēja, "ja tu meklē skaistumu. Tur, lejā, atradīsi retus aligatorus un milzīgus dzeņus, un smaržīgas cipreses un gaļēdājas rasenes. Bet tu ari aizmaldīsies prom no ceļa un, patiesi, arī pats no sevis, jo Lielā Staignāja dabā ir notvert visus, kas nomaldījušies, uzdzenot viņiem miegainu slinkumu, vēlmi palikt tur uz mūžiem, aizmirst savu patieso mērķi un savu veco dzīvi un vienkārši apgulties zem koka un atpūsties. Arī staignāja smaržas ir īpašas, bet tās nebūt nav nevainīgas. Ieelpo to skaistumu, un tu apmierināts smaidīsi un atgulsies zāles kušķī... un kļūsi par Staignāja gūstekni uz mūžīgiem laikiem."

"Paldies tev un tavam lidojošajam paklājam," Lūka pateicās. "Diena, kad satiku tevi, bija veiksmīgākā diena manā mūžā."

"Vai neveiksmīgākā," Ūdrijas Soraija sacīja. "Jo vienīgais, ko varu izdarīt, — vest tevi aizvien tuvāk un tuvāk lielākajām briesmām, ar kurām tu jebkad sastapsies."

Tā nu gan bija patīkama doma.

"Neļaujies, ka zelta Saglabāšanas Poga tevi piemuļķo," Sunīt-sultāne piebilda. "Tā ir tur, tieši pie Staignāja malas, bet, ja dosimies lejup to nospiest, tad ieelposim labunakts smaržu un aizmigsim, un tad ar mums būs cauri. Tik un tā bez tās var iztikt. Kad saglabāsim Krustceļu galā, tad iepriekšējie Līmeņi saglabāsies automātiski."

Doma par Saglabāšanas Punkta izlaišanu Lūku uztrauca, jo ko tad, ja kaut kāda iemesla dēļ viņš zaudēs dzīvību? Vai tad vajadzēs šķērsot Lielo Staignāju vēlreiz? "Par to neuztraucies," Soraija sacīja. "Labāk uztraucies par to tur." Viņa rādīja tieši uz priekšu. Tālumā Lūka saskatīja zema, plakana mākoņu veidojuma malu; izskatījās, ka tas lēni griezās uz riņķi vien. "Tur apakšā ir Neizbēgamais Atvars," Soraija paskaidroja. "Vai esi kādreiz dzirdējis par E1 NinoV'

Lūka sarauca pieri. "Tā siltā vieta okeānā, ja?"

Tas atstāja labu iespaidu uz Ūdrijas Sunītsultāni. "Klusais okeāns," viņa sacīja. "Tas ir milzīgs, tik lieks kā Amrīka, un tas parādās ik pa septiņiem vai astoņiem gadiem un salaiž laika apstākļus galīgā dēlī."

Lūka to zināja; vai atcerējās, kad viņa to pateica; nu, vienalga. "Kāds tam sakars ar mums?" viņš pavaicāja. "Mēs neesam Klusajam okeānam ne tuvu."

Soraija vēlreiz parādīja uz to pusi. "Tas," viņa sacīja, "ir El Tiempo. Arī tas ir tikpat liels kā Amrīka un arī parādās ik pa septiņiem vai astoņiem gadiem, tieši virs Atvara, un, kad parādās, tad sadara briesmu lietas ar Laiku. Ja iekrīti Atvarā, kur Laiks griežas uz riņķi, paliec iestrēdzis tur uz mūžiem, bet, ja patrāpīsies El Tiempo pa ceļam, tad jau iet pavisam traki."

"Bet mēs esam pārāk augstu, lai mūs noķertu, vai ne?" Lūka norūpējies pavaicāja.

"Cerēsim," karaliene Soraija atbildēja. Tad lūdza visu uzmanību. "Lai izvairītos no iekļūšanas El Tiempo parādības neparedzamajos laika izkropļojumos," viņa paziņoja, "mēs samazināsim paklāju līdz mazākajam izmēram, kas spēj mūs visus uzņemt, un, protams, arī Argo, lai cik liels tas būtu. Es ari pacelšu paklāju maksimālajā augstumā, un no jauna aktivizēsim vairogus, lai mums visiem būtu silti, un raudzīsimies, lai pietiek gaisa, ko elpot." Tas bija nopietni. Visi sapulcējās paklāja vidū, un malas sacēlās ap viņiem. Tad ieslēdzās spēka lauks, un Soraija piebilda: "Man jums jāpavēsta, ka šī ir pēdējā reize, kad varēšu izmantot spēka vairogu, jo citādi tam nepietiks jaudas aizvest mūs atpakaļ." Lūka gribēja pavaicāt, kāds ir paklāja enerģijas avots un kā to uzlādē, taču, spriežot pēc viņas sejas izteiksmes, šis nebija zinātkāriem jautājumiem piemērots brīdis. Viņa nenovērsa skatienu no El Tiempo, kas tuvojās, un Neizbēgamā Atvara zem tā. Un nu paklājs sāka celties augšup.

Karmana līnija, Zemes atmosfēras robeža, ir, vienkārši izsakoties, līnija, virs kuras vairs nav pietiekami daudz gaisa, lai noturētu lidojošu paklāju. Tā ir mūsu pasaules patiesā robeža, aiz kuras sākas kosmoss, un tā atrodas apmēram sešdesmit divas jūdzes jeb simts kilometrus virs jūras līmeņa. Tas bija viens no tiem nederīgajiem faktiem, kas bija palicis Lūkam atmiņā, pateicoties viņa lielajai interesei par starp-galaktiku literatūru, videospēlēm un zinātniskās fantastikas filmām, un, ak dieniņ, viņš nodomāja, izrādījās, ka tas tomēr nav nemaz tik nederīgs, jo izskatījās, ka viņi dodas tieši uz turieni. Rešams cēlās aizvien augstāk un augstāk, un debesis satumsa, un zvaigznes iemirdzējās, un, kaut arī paklāja spēka lauks viņus sargāja, tomēr visi sajuta Bezgalības dzestrumu, un kosmosa vienmuļais tukšums vairs nemaz nešķita tik vilinošs.

Tālu, tālu apakšā, viņiem ceļoties augšup, — varbūt jau četrdesmit jūdzes zem viņiem — mutuļoja Neizbēgamais Atvars, radīdams Laika cilpas, bet virs tā viltīgais El Tiempo-, kaut arī viņi domāja, ka ir no briesmām tik tālu, cik vien iespējams, tomēr viņiem draudēja divkāršas briesmas, jo tālu, tālu apakšā, viņiem ceļoties augšup, — varbūt jau četrdesmit jūdzes zem viņiem — mutuļoja Neizbēgamais Atvars, radīdams Laika cilpas, bet virs tā viltīgais El Tiempo-, kaut arī viņi domāja, ka ir no briesmām tik tālu, cik vien iespējams, tomēr viņiem draudēja divkāršas briesmas, jo tālu, tālu apakšā, viņiem ceļoties augšup, — varbūt jau četidesmit jūdzes zem viņiem — mutuļoja Neizbēgamais Atvars, radīdams Laika cilpas, bet virs tā viltīgais El Tiempo-, kaut arī viņi domāja, ka ir no briesmām tik tālu, cik vien iespējams, tomēr viņiem draudēja divkāršas briesmas, jo tālu, tālu apakšā, viņiem ceļoties augšup, — varbūt jau četrdesmit jūdzes zem viņiem — mutuļoja Neizbēgamais Atvars, radīdams Laika cilpas, bet virs tā viltīgais El Tiempo-, kaut arī viņi domāja, ka ir no briesmām tik tālu, cik vien iespējams, tomēr viņiem draudēja divkāršas briesmas, jo tālu, tālu apakšā, viņiem ceļoties augšup — un te paklājs ar rāvienu izkļuva no Laika Atvara tā, ka pat Netētuks nenoturējās kājās.

Tikai Soraija palika stāvam. "Viena problēma atrisināta," viņa noteica, bet vairs neizskatījās septiņpadsmit gadu veca,-Lūka saprata, ka viņa izskatījās varbūt simts un septiņpadsmit, tūkstoš un septiņpadsmit gadu veca, turpreti viņš pats, šķiet, ar katru minūti kļuva jaunāks, un suns Lācis bija kucēns, bet lācis Suns izskatījās ļodzīgs un drebelīgs. Pat Netētukam bija izaugusi bārda līdz ceļiem. Ja tas tā vēl ilgi turpināsies, Lūka saprata, tad viņi var aizmirst par Dzīvības Uguni, jo El Tiempo pieveiks viņus te un tagad — lai kas šajā sagandēto gadu zonā būtu tagad.

Taču Ķēniņa Zālamana Paklājs atkal pieradīja, ka spēj tikt galā ar savu uzdevumu. Tas cēlās aizvien tālāk un tālāk, augstāk un augstāk, pārvarēdams laicīgo slazdu vilkmi. Un pēc gara, bažīga laika pienāca brīdis, uz kuru Lūka jau vairs neuzdrīkstējās cerēt, kad Rešams atbrīvojās no El Tiempo tumšajām, neredzamajām saitēm. "Mēs esam brīvi," Soraija iesaucās, un viņas seja atkal bija jauna un skaista, un Lācis vairs nebija kucēns, un Suns izskatījās spēcīgs un vesels. Viņi bija sava ceļojuma zenītā, tieši zem Karmana līnijas. Un Lūka, šausmu vilināts, skatījās kosmosa dziļumos, izlemdams, ka varbūt tomēr labāk stāvēt ar kājām uz zemes. Un pēc brīža paklājs sāka nolaisties, un El Tiempo un Atvars palika viņiem aiz muguras. Viņi nekādi nebūtu varējuši tikt līdz

Saglabāšanas Punktam, lai kur tas ari būtu bijis. Risku skaits pieauga. Ja kaut kāda iemesla dēļ Lūkam neizdotos nospiest zelta pogu nākamā Līmeņa beigās, tad viņam vajadzētu pievarēt to visu vēlreiz, un bez paklāja vairoga nebūtu ne mazāko cerību to izdarīt. Taču šis nebija piemērots brīdis tādām sakāvnieciskām domām. Viņus gaidīja Triljons un Viena Ceļa Krustceles.

Viņi tuvojās Laika Upes augštecei. Platā, slinkā Upes lejtece un arī nodevīgā vidusdaļa bija tālu aiz muguras. Tuvojoties Upes iztecei no Gudrības Ezera, Upes straumei vajadzēja sarukt, padarot to par šauru strautiņu. Un, bez šaubām, tā arī bija,- bet nu ap to bija neskaitāmi daudz citu urdziņu un strautiņu, kas tecēja iekšā un ārā cits no cita; no augšas raugoties, tie izskatījās kā sarežģīta, šķidra gobelēna neskaitāmi pavedieni. Kurš no tiem ir Dzīvības Upe? "Man tie visi izskatās vienādi," Lūka atzinās.

Un ari Soraijai bija pienācis bridis atzīties. "Par šo Līmeni es jūtos visnedrošāk," viņa sacīja mazliet nokaunējusies. "Bet tu neuztraucies! Es tevi līdz turienei dabūšu! Ūdra godavārds!"

Lūka bija pārbijies. "Proti, kad teici, ka vari palīdzēt man pārlēkt četriem Līmeņiem, par pašu pēdējo tu nebiji īsti pārliecināta? Un mēs pat neesam saglabājuši noietos Līmeņus, tāpēc, ja tagad noiet greizi, tad ar mums ir cauri, mums vajadzēs divus pēdējos iet vēlreiz...?" Sunītsultāne nebija radusi pie kritikas, un viņa spilgti piesarka,- un abi ar Lūku būtu turpat uz vietas sastrīdējušies, ja viņu uzmanību nenovērstu skaļa taurēšana. Tā tik tiešām bija taurēšana, un viņi dusmīgi novērsās viens no otra, lai paraudzītos, kas notiek.

"Piedodiet," Ziloņpīle taurēja, "bet vai neesat atstājuši bez ievērības kaut ko svarīgu?"

"Vai kādul" Ziloņpīlis precizēja. "Kādus divus, patiesībā?"

"Mūs," Ziloņpīle paskaidroja.

"Kas mēs esam?" Ziloņpīlis gribēja zināt. "Vai esam kaut kādi dzīvojamās istabas dekori vai varbūt slavenie Burvju Pasaules Atmiņputni?"

"Vai esam ūdens gaļas veltes ēdienkartē," Ziloņpīle nelikās mierā, pametusi niknu skatienu uz Netētuka pusi, "vai varbūt esam visu mūžu nodzīvojuši, peldot Laika Upē, makšķerējot Mutuļus Laika Upē —"

"— dzerot Laika Upi, lasot Laika Upi —"

"— un, īsāk sakot, pazīstot Laika Upi tik tuvu, it kā tā būtu mūsu Māte — kas kaut kādā mērā tā ir, jo tā barojusi mūs visu mūžu, pazinusi mūs katrā ziņā labāk nekā Sunīt-sultāne no Ūdrijas — vietas, kas nemaz neatrodas uz Upes?"

"Proti," Ziloņpīlis uzvaroši nobeidza, "ja mēs nespēsim atšķirt īsto Laika Upi no triljons viltus upēm, tad, mīlīši, tas nevienam nebūs pa spēkam."

"Nu, redzi," Soraija teiea Lūkam, bezkaunīgi piedēvēdama šo sasniegumu sev. "Es tev teicu, ka viss nokārtosies, un nokārtosies ari."

Lūka nolēma neko uz to neatbildēt. Galu galā, viņa ir lidojošā paklāja saimniece.

Ziloņa snuķis ir neparasts orgāns. Tas saož ūdeni jūdzēm tālu. Tas pat var saost briesmas, noteikt, vai tuvojošies svešinieki ir draudzīgi vai naidīgi, un tāpat ari spēj saost bailes. Un spēj no liela attāluma sajust noteiktas smaržas: ģimenes locekļu un draugu smaržu un, protams, saldo mājas smaržu. "Ved mūs lejā," Ziloņpīlis sacīja, un lidojošais paklājs, atkal izpleties ērtākā izmērā, laidās lejā uz ūdensceļu labirinta pusi. Abi Ziloņputni stāvēja priekšpusē, snuķus augstu gaisā izslējuši, galiņus drusciņ uzliekuši. Lūka noskatījās, kā galiņi unisonā raustījās: pa kreisi, pa labi, tad atkal pa kreisi. Viņš nodomāja, ka tas izskatās kā snuķu pāra deja. Bet vai tiešām tiem izdosies saost Laika Upi, ja to ieskauj tik daudz citu, nešaubīgi, mulsinošu ūdeņainu smaržu?

Kamēr Ziloņputnu snuķi dejoja, ari viņu ausis cītīgi strādāja, stīvi izslējušās ieklausījās Upes čukstos. Ūdens kustoties

nekad neklusē. Urdziņas burbuļo, strauti čalo, bet lielākām, lēnākām upēm ir sarežģītākas lietas sakāmas. Dižas upes runā zemākās frekvencēs, pārāk zemās, lai cilvēka auss tās sadzirdētu, pat pārāk zemās, lai suņa auss izšķirtu vārdus; un Laika Upe stāstīja savus stāstus viszemākajās iespējamās frekvencēs, un tās dziesmas varēja saklausīt tikai ziloņu ausis. Taču Ziloņputnu acis bija aizvērtas. Ziloņiem acis ir mazas un sausas un neko daudz vis neredz. Meklējot Laika Upi, redze nemaz nenoderētu.

Laiks pagāja. Lidojošais paklājs pārlidoja Triljons un Viena Ceļa Krustcelēm, slaidi lidinoties no vienas malas uz otru. Saule iegrima rietumu debesis. Visi jutās izsalkuši un izslāpuši, līdz Soraijas ozolkoka brīnumlāde sagādāja uzkodu un dzērienu klāstu. "Mums paveicies, ka Ziloņputniem ir putnu apetīte, ne ziloņu badīgums," Lūka nodomāja, "jo ziloņi ēd bez apstājas un varētu iztukšot pat brinumlādi." Pēcpusdienas ēnas ainavā krita garākas. Ziloņputni neteica neko. Gaismai aizejot, Lūka vairs tik ļoti necerēja. Varbūt tā šis piedzīvojums beidzas, visām viņa ceribām pagaistot ūdens labirintā. Varbūt šis —

"Uz to pusi!" piepeši iesaucās Ziloņpīle, un Ziloņpīlis to apstiprināja: "Noteikti uz to pusi, apmēram trīs jūdzes no šejienes."

Lūka aizskrēja un nostājās viņiem pa vidu. Nu abi bija izstiepuši snuķus taisni sev priekšā. Paklājs nolaidās zemāk virs Krustcelēm un palielināja ātrumu. Apakšā ātri pazuda koki, krūmi un upes. Tad pavisam pēkšņi Ziloņpīle iesaucās: "Stāt!", un viņi bija klāt.

Satumsa, un Lūka nevarēja saskatīt, ar ko tieši šī upe atšķīrās, taču, cik spēdams, cerēja, kaut Ziloņputniem izrādītos taisnība. "Lejā," Ziloņpīlis sacīja. "Mums tai jāpieskaras, lai pārliecinātos." Paklājs laidās zemāk un zemāk, līdz lidinājās mazliet virs ūdens. Ziloņpīle iemērca snuķa galu upē un uzvaroši pacēla galvu. "Droši!" viņa iesaucās, un abi Ziloņputni, priekā klaigādami, metās no lidojošā paklāja iekšā jaunatklātajā Laika Upē. "Mājās!" tie aurēja. "Bez šaubām! Šī ir tā vieta!" Tie viens otru apšļakstīja ar varenām Upes ūdens šaltīm, tad savaldījās. Pret Laika Upi jāizturas saudzīgi. Nav nekāda spčļmantiņa. "Patiešām," Ziloņpīlis sacīja. "Par simts procentiem." Viņš viegli palocījās. Suns Lācis, kurš lepojās ar sava deguna spējām, bija apbrīnas pilns un varbūt mazliet nokaunējies, ka pats nebija atradis pareizo ceļu. Lācis Suns arī bija apbrīnas pilns un nokaunējies un īdzīgi piemirsa Atmiņ-putnus apsveikt. Netētuks izskatījās iegrimis domās un ari neko neteica. "Paldies jums, dāmas, zēni, dzīvnieki ar parastiem deguniem un savādās, pārdabiskās personas, kas esat, atklāti sakot, mazliet šaušalīgas," Ziloņpīlis uzsvērti sacīja. "Jums visiem liels paldies. Varat ncaplaudēt."

Nakts Burvju Pasaulē var būt daudz rosīgāka par dienu, atkarībā no precīzas atrašanās vietas. Peristānā, Iedomātu Būtņu Zemē, naktis parasti ložņā cilvēkēdāji, bhuti, mēģinot nolaupīt guļošās laumiņas. Sapņu Pilsētā Kvabā naktī visu iemītnieku sapņi piepildās un tiek izspēlēti ielās — mīlas romāni, strīdi, briesmoņi, šausmas, prieki, tie visi piepilda aptumšotās ieliņas, un reizēm tavs sapnis, naktij beidzoties, var ielēkt kāda cita galvā, bet viņu sapņi, radot sajukumu, pārlēkt tavējā. Un Ūdrijā, tā Soraija stāstīja Lūkam, laikā starp saulrietu un saullēktu visi uzvedoties vispalaidnīgāk, visneprātīgāk un visneparedzamāk. Ūdri pārēdoties, pārdzeroties, nozogot labākajiem draugiem mašīnas, apvainojot vecmāmiņas un metot akmeņus viņas senča, Ūdrijas Pirmā Karaļa, kura statuja kā jātnieks zirga mugurā stāvot pie pils vārtiem, sejā. "Mēs esam neuzvediga tauta, tā ir tiesa," viņa nopūtās, "bet sirdī esam krietni."

Taču Triljons un Viena Ceļa Krustcelēs nakts bija spocīgi klusa. Neviens sikspārnis nepārskrēja pār mēness seju, nevienas sidrabainas elfas nespīdēja krūmos, mežonīgas gorgo-nas neslapstījās, cerēdamas pārvērst nepiesardzīgu ceļinieku akmenī. Klusums, apslāpētais tukšums bija gandrīz biedējošs.

Neviena cikāde nesisināja, neviena tāla balss neatskanēja pār ūdeņiem, neviens nakts dzīvnieks nemedīja. Soraija, redzēdama, ka klusums Lūku mazliet satrauc, centās šajā ainā ienest kaut kādu ierastību. "Palīdzi man salocīt paklāju," viņa norīkoja, piebilstot, kā jau Ūdriem pieņemts, "ja vien, protams, neesi pārāk neveikls vai nepieklājīgs."

Viņi bija ielaiduši Argo Upē un uzkāpuši uz tā klāja. Atmiņputniem nevajadzēja kuģi vilkt — lidojošais paklājs Rešams itin viegli tika ar to galā. Taču pat burvju tepiķis ir pateicīgs par pāris atpūtas stundām, un Soraija uz Argo klāja nolika Rešamu uz nakts atpūtu. Lūka saņēma mīkstā, zīdainā audekla divus stūrus un izpildīja viņas pavēles, un, viņam par pārsteigumu, paklājs tik locījās un locījās, un locījās, it kā būtu darināts no izlocīta gaisa. Beigu beigās tas bija salocījies kvadrātiņā, kas nebija ne lielāks, ne smagāks par kabatlakatiņu, un visi tā brīnumainie aprīkojumi arī bija pazuduši. "Nu, tā," Soraija noteica, noglabādama paklāju kabatā. "Paldies, Lūka." Un tad attapusies piebilda: "Kaut arī lielas jēgas no tevis nebija."

Visi dzīvnieki jau gulēja. Netētuks, kurš nekad negulēja, uzvedās tā, it kā būtu pavisam cilvēciski noguris, — klusītēm atpūtās, notupies Argo priekšgalā, ar rokām aptvēris kājas un nolicis galvu uz ceļiem, panamu aizvien vēl galvā. Lūka saprata, ka tēvam izdevies izrādīt nelielu atlabšanu, jo Netētuks izskatījās mazliet caurspīdīgāks nekā pēdējā laikā. "Varbūt tāpēc viņš ir noguris," Lūka nodomāja. "Jo spēcīgāks kļūst mans tēvs, jo Netētuks — vājāks."

Lūka zināja, ka likt pārāk lielas cerības uz šādu laimīgu notikumu pagriezienu būtu kļūmīgi. Viņš bija dzirdējis, ka slimnieki reizēm piedzīvojot nelielus maldinošus "uzlabojumus", pirms nošļūcot no kalna lejā uz savu... uz savu galu. Arī viņš pats jutās ļoti noguris, bet nevarēja atļauties gulēt. "Mums jābrauc tālāk," viņš sacīja Soraijai. "Kāpēc visi uzvedas tā, it kā mums laika būtu gana?"

Zvaigznes bija debesīs, un tās atkal dejoja tāpat kā tonakt, kad Rašīds iekrita Miegā, un Lūka nezināja, vai tā ir laba zīme, bet baidījās, ka tā varētu vēstīt ļaunu. "Dosimies," viņš lūdzās. Taču Soraija pienāca pie viņa un apskāva viņu tādā veidā, kas itin nemaz nebija apvainojoši, un pēc brīža viņš jau bija aizmidzis viņas apskāvienā.

Lūka pamodās agri, krietni pirms rītausmas, bet nebija pirmais, kurš atvēra acis. Atmiņputni un pārējie dzīvnieki vēl gulēja, bet Netētuks soļoja šurpu turpu un izskatījās noraizējies (vai tā ir laba vai slikta zīme? Lūka netika skaidrībā). Soraija vērās tālajā apvārsnī, un, ja Lūka nezinātu, ka viņa ir bezbailīga, tad būtu teicis, ka viņa ir nobijusies. Lūka aizgāja un apsēdās viņai līdzās, un, viņam par pārsteigumu, Soraija saņēma viņa roku savējā un cieši to saspieda. "Kas noticis?" viņš vaicāja, bet viņa stipri papurināja galvu un uzreiz nemaz neatbildēja. Tad klusā balsi sacīja: "Man nevajadzēja vest tevi šurp. Te tev neklājas būt."

Lūka nepacietīgi atbildēja: "Viss ir kārtībā. Mēs tagad esam šeit. Mums jādodas tālāk un jāatrod Saglabāšanas Punkts."

"Un ko tālāk?" Soraija vaicāja.

"Tad," Lūka sastomījās, "tad darīsim to, kas nāks tālāk."

"Es tev teicu, ka paklājs nevar tikt cauri Varenajiem Liesmu Apļiem," Soraija sacīja. "Bet Burvestību Viducis un viss, ko tu meklē, atrodas viņpus tiem. Bezjēdzīgi. Mums paveicās, ka tikām tik tālu. Man vajadzētu vest tevi atpakaļ."

"Par tiem Liesmu Apļiem —" Lūka iesāka.

"Nevaicā," viņa zēnu pārtrauca. "Tie ir milzīgi un necaurejami, un viss. Lielmeistars raugas, lai tā būtu."

"Un, kad tu saki Lielmeistars —"

"Tas vienkārši nav iespējams," viņai paspruka, un acīs viņai sariesās īstas asaras. "Piedod. Tas nav izdarāms."

Netētuks bija kādu laiku klusējis, bet nu iejaucās. "Ja tas tā ir," viņš sacīja, "tad laikam zēnam pašam tas jāpārbauda. Turklāt viņam ir liekas sešsimt piecpadsmit dzīvības plus vēl viena, kuru viņam, saprotams, vajadzētu paturēt. Un tāpat ari viņa sunim un lācim."

Soraija pavēra muti strīdēties pretī, bet Lūka jau rosījās pa Argo. "Mostieties! Mostieties!" viņš klaigāja, un dzīvnieki negribīgi viņam paklausīja. Viņš pagriezās pret Soraiju un stingri teica: "Uz Saglabāšanas Punktu. Lūdzu."

Viņa padevusies pamāja. "Lai notiek pēc tava prāta," viņa noteica un izvilka lidojošo paklāju no kabatas.

Lūka pamanija, ka visos paklāja stūros bija tērauda riņķi (bet vai tādi tur bija vakarnakt, kad Rešamu salocīja?), un nu Argo ar virvēm piestiprināja pie šiem riņķiem. Ziloņpīle un Ziloņpīlis pēc kārtas sēdās uz paklāja un vadīja to cauri māņu ūdensceļu labirintam pa īsto Laika Upi. Un, kaut arī paklājs lidoja ātri, ceļojums bija garš, un Lūka jutās atvieglots, kad beidzot ieraudzīja priekšā Saglabāšanas Punktu, kas ūdenī šūpojās un lēkāja kā maza boja. Izrādot Atmiņputniem pateicību par atvešanu, viņš lūdza, lai tie iesit pa bumbu, un Ziloņpīle ielēca Upē un ieblieza zelta lodei ar galvu. Skaitlis Lūkas redzeslauka augšējā labējā stūrī strauji pārlēca no 3 uz 4, tad 5 un, visbeidzot — 6_; bet viņš tam nepievērsa uzmanību, jo, tiklīdz Ziloņpīle uzsita pa Saglabāšanas Punktu, arī visa pasaule pārvērtās.

Viss satumsa, bet nakts vēl nebija nolaidusies. Tā bija kaut kāda mākslīga, melna, burvestīga tumsa, nākusi viņus sabiedēt. Tad viņiem tieši priekšā no tumsas izcēlās milzīga ugunslode, kas, vareni norēkusies, uzbangoja debesīs, kur izveidoja milzīgu liesmu mūri. "Tas ieskauj visu Burvestības Viduci," Soraija pačukstēja. "No šejienes tu redzi tikai tā priekšpusi. Tas ir pirmais Aplis." Tad atskanēja otrais un trešais rēciens, cits par citu skaļāki, un parādījās vēl divi milzīgi liesmu apļi, otrais lielāks par pirmo, un trešais lielāks par otru, tā ka tie varēja kustēties uz augšu un leju ap pirmo, veidojot necaurejamu trīskāršu barjeru — kā trīs milzīgus, ugunīgus virtuļus debesīs. "Karstākā uguns esībā," Soraija sacīja Lūkam. "Baltkvēle. Vai nu tu saproti, ko es mēģināju pateikt?"

Lūka saprata. Ja šie liesmojošie virtuļi ieskauj Burvestības Viduci — Vārdu Plūdus, Gudrības Ezeru, Zinību Kalnu, to visu —, tad šī meklēšana bija bezcerīga. "Tā uguns," viņš sacīja, īpaši necerēdams, "uguns, no kā apļi taisīti, tā nav tā pati uguns, kas Dzīvības Ugunī, vai tomēr ir?"

Netētuks papurināja galvu. "Nē," viņš atbildēja. "Šī ir parasta uguns, kas katru, kurš tai pieskaras, pārvērš pelnos. Dzīvības Uguns ir vienigā uguns, kas rada — tā atjauno, nevis iznīcina."

Lūkam trūka vārdu. Viņš stāvēja tumsā uz Argo klāja un vērās liesmu autos. Suns Lācis un lācis Suns atnāca un klusēdami nostājās viņam pie abiem sāniem. Un tad, bez brīdinājuma, abi sāka smieties.

"На! На! На!" suns Lācis rēja, un nokrita augšpēdu un tirināja kājas gaisā. "На! На! На!"

Un lācis Suns metās diet džigu pa klāju, kādēļ Argo bīstami svārstījās no sāna uz sāna. "Но! Но!" viņš aurēja. "Es neticētu, ja nebūtu pats to redzējis. Visa tā ņemšanās... par to vien?"

Soraija bija apstulbusi, un arī Netētuks izskatījās apmulsis. "Ko jūs, muļķa lopi, sasodīts, darāt?" Ūdrijas Sunītsultāne noprasīja.

Suns Lācis uztrausās kājās, aizelsies no trakās smiešanās. "Bet paskatieties," viņš iesaucās. "Tā ir Lili, un viss. Tikai lielizmēra Lili, un par to visa tā ņemšanās?"

"Par ko tu runā?" Soraija noprasīja. "Tur neviena sievišķa nav."

"Lili," lācis Suns ķiķināja. "Lielisko Iluzoro Liesmu Izrāde." L-I-L-I! Tā mēs to cirkā saucām. Tātad aiz tā visa stāv Kapteinis Ags! Kā mēs to neiedomājāmies!"

"Jūs pazīstat Lielmeistaru?" Soraija patiešām noelsās.

"Lielmeistaru, tpū," suns Lācis atbildēja. "Viņš bija krāpnieks īstajā Pasaulē, un tāds pats krāpnieks ir arī šeit. Tās fantastiskās aizsargsistēmas, no kurām jūs tik ļoti baidāties, nav nekāda aizsardzība."

"Lili ir ilūzija,” lācis Suns paskaidroja. "Spoguļi un dūmi. Burvju triks. Tās te nemaz nav."

"Mēs jums parādīsim," suns Lācis sacīja. "Mēs zinām, kā tā darbojas. Izceliet mūs krastā, un mēs vienreiz par visām reizēm pieliksim punktu šīm muļķībām."

Netētuks brīdinot pacēla roku. "Vai esat pārliecināti," viņš vaicāja, "ka no jūsu cirka laikiem Kapteinis Āgs ir tas pats Burvju Pasaules Liesmu Lielmeistars? Kā jūs varat būt pārliecināti, ka šie Varenie Liesmu Apļi nav īsti, pat ja cirkā tā bija māņu ilūzija?"

"Paskatieties uz augšu," Lūka asi noteica. "No kurienes tās parādījās?"

Debesīs viņiem virs galvas, milzu liesmu briesmīgi izgaismotas, riņķoja septiņas maitu lijas, kruzuļainām krāgām ap kaklu, kā Eiropas augstmaņi vecās gleznās un arī kā cirka klauni.

To redzot, suns Lācis un lācis Suns atkal laida vaļā. "На! На!" Lācis Suns smējās, nolēkdams no Argo klāja krastā. "Vecā Āga knābisti izgāza visu triku, izlidojot tam cauri!"

"На! На!" suns Lācis piekrita. "Skatieties, visi!"

Un tad abi skrēja tieši iekšā Varenajos Liesmu Apļos, pa-zuzdami liesmās.

Soraija iekliedzās, Lūka aizspieda roku mutei priekšā; un tad vienā mirklī Apļi pazuda, gaisma pārvērtās, Lācis un Suns atskrēja atpakaļ, un skaitītājs Lūkas redzeslauka augšējā labajā stūrī aiztinkšķēja uz 7, un parādījās Burvestības Viducis, Dienu Ausmas izgaismots.

Jā, viņu skatienam pavērās Burvestības Viducis, bet tāpat arī Kapteinis Āgs liesmas spļaujoša pūķa mugurā.

6 Burvestības Viducī

"Vai arī šī ir ilūzija?" Lūka droši noprasīja Kapteinim Āgam. "Jūsu kārtējais draņķa burvju triks?"

Kapteinis Āgs laikam bija nodomājis pasmieties, bet viņam iznāca kaut kas ņurdienam līdzīgs. "Drošība," viņš sacīja, "nav Ilūzija. Drošība ir jebkuras Pasaules Pamats. Ak vai! Mūs, kas nopūlamies Drošības jomā, bieži pārprot, regulāri zākā un nereti ignorē tie, kuru drošību un vērtības mēs aizsargājam, taču mēs turpinām cīņu. Drošības Uzturēšana, puis, ir Nepateicīgs Uzdevums, to es tev teikšu; un tomēr Drošība ir Jāuztur. Nē, Drošība nav Maldināšana. Tā ir Nasta, kas man uzkritusi. Par laimi, es nestrādāju viens pats; un uzticamais Ugunsvabulis," — te Lūka pamanīja mazo, zīmīgo liesmiņu plivināmies Again virs pleca — "kurš, pārvarot visus šķēršļus un traucēkļus, nes man ziņu, ka tuvojas zagļi, tāds varonīgs Ugunsvabulis, kāds mums te ir, tāds Vabulis nu nav vis nekāds triks, nedz arī roku veiklības auglis. Tāds Vabulis ir Tikuma Bērns. Nedz arī slepkavnieciskā un briesmīgā Pūķe vārdā Cigoriņa ir kāda žonglē-tāja trika radīta — kā drīz sapratīsit."

Āgs bija traki matains un dusmīgs vīrs, cirtas hennas tonī slējās viņam no galvas kā naidīgas, oranžas čūskas, un arī zods viņam bija varens un matains, rūsganā bārda pletās uz visām pusēm kā nokaitinātas saules stari; un arī uzacis viņam bija vareni, ķildīgi sarkani krūmāji, kas cirtojās augšup un sāniski virs spoži melnu acu pāra_; un arī ausis viņam bija matainas — gari, stīvi, spilgti sarkani matiņi kā korķu viļķi līda ārā no gaļīgajiem dzirdes orgāniem. Asins sarkani mati spraucās

garām Aga krekla apkaklei un gar pirāta šineļa manšetēm, un Lūka iedomājās visu kapteiņa augumu tikpat biezi apaugušu, it kā tas būtu ferma un mati — tā vienigā labība. Soraija, arī būdama ugunīgu matu īpašniece, iečukstēja Lūkam labajā ausī, ka Lielmeistara matu pārmērīgās audzelības dēļ varētu ciest visu rudmašu reputācija.

Mati bija Āga dusmu uzskatāmākais paudējs. Lūka to saprata pēc tā, kā tic viļņojās un kratījās uz visām pusēm, it kā būtu dūre. Par ko viņš tik dikti dusmojās? Nu, vispirms bija jāmin tas sīkums, ka Lūkas lāsts iznīcināja cirku — tik daudz bija skaidrs; taču tagad atklājās, ka cirks bijis tikai atkāpe, tikai tāda Burvestības Viduča Vartsarga spēlīte Reālajā Pasaulē un, tā kā viņa mati bija auguši ļoti, ļoti ilgi, tātad, saprotams, Kapteinis Āgs bijis nikns visu savu mūžu, vai, ja nu tā gadījies, ka viņš ir nemirstīgs, tad viņš dusmojas jau no Laiku sākumiem.

"Viņa īstais vārds bija Menoitijs," Netētuks iečukstēja Lūkam kreisajā ausī, "un viņš reiz bija Dusmu Titāns, kas līdz ar savu kauslīgumu izveda Dievu Ķēniņu no pacietības, un tas viņu nogalināja ar zibens šautru un iemeta pazemes pasaulē. Beigu beigās viņam atļāva atgriezties pie vienkārša darba — tagad viņš ir tikai šveicars —, un te viņš, protams, ir daudz ellīgākā noskaņojumā nekā jebkad, tā diemžēl ir."

Septiņas maitu lijas bija izkārtojušās gaisā virs Āga un pūķa kā banketa viesi dzīru gaidās. Taču Āgs uz brīdi bija rotaļīgā noskaņojumā. "Citviet, piemēram, Reālajā Pasaulē," sēdēdams pūķim mugurā, viņš sacīja — gandrīz tā, it kā sarunātos pats ar sevi, raudzīdamies tālumā un domīgu izteiksmi sejā, "gadās satikties ar tik šausmīgiem radījumiem, piemēram, Sniega cilvēku, Neciešami Negantu Bērnu, tos es saucu par briesmoņiem telpā. Tur viņi ir, bet tas arī viss, viņi ir nemainīgi, tāpēc vienmēr vieni un tie paši. Taču šeit, kur jums nav nekāda iemesla atrasties un kur jūs jau pavisam drīz

vairs nebūsit, mūsu briesmoņi var būt ari briesmoņi laikā; proti, viņi var būt viens briesmonis pēc cita. Piemēram, lūk, Cigoriņa patiesībā ir Džaldibadala, un viņa ir Maģiskā Hame-leone: vecā Džaldi, ja tik grib, pieprot ātro pārvērtību mākslu, bet lielāko tiesu viņa ir slinka, nekam nederīga radība. Parādi viņiem, Cigoriņ; vai varēsi? Nav jau nekāda steiga izcepināt viņus pūķa liesmās. Lai maitu lijas pagaida pusdienas."

Pūķe Cigoriņa — vai īstajā vārdā Džaldibadala Mainigā — izgrūda kaut ko nogurušas čūskas nopūtai līdzīgu, un tad pārvērtās — izskatījās, ka tas notika briesmīgā negribībā — vispirms par milzīgu, metālisku sivēnmāti un pēc tam citu pakaļ citam par milzīgu, noplukušu sievieti briesmoni ar skorpiona asti, par Briesmonīgo Karbunkulu (spoguļspožu radību, kam galvā mirdzēja dimants), un par milzīgu bruņurupuču mātīti, līdz, visbeidzot, kā šķita, īgnā rezignācijā atkal par pūķi. "Apsveicu, Cigoriņ," Kapteinis Ags sarkastiski noteica, un viņa melnās acis dusmās spīdēja, un kuplā bārda pletās viņam ap seju kā ļauni pieskaņota sērkociņa liesma. "Lieliska izrāde. Un tagad tu, slinkā radība, ķeries klāt un izcepini tos zagļus, pirms zaudēju pacietību."

"Ja māsas manas līdzās būtu, tik sprauna tava mēle nekļūtu," Cigoriņa lika pretī īsti saldā balsī un negaidītā ritmā, "lai kāda vara tev piemistu, uz Elli atpakaļ tu kristu."

"Kas ir viņas māsas? Kur viņas ir?" Lūka uzšņāca Ne-tētukam; bet tad Cigoriņa saspridzināja Argo, un visa pasaule bija vienās liesmās. "Dīvaina lieta tā dzīvības zaudēšana," Lūka nodomāja. "Kaut ko vajadzētu just, bet nekā." Tad viņš pamanīja, ka skaitītājs redzes lauka augšējā kreisajā stūrī nokrītas par piecdesmit dzīvībām. "Jādomā ātri," viņš saprata, "jo citādi šeit visas manas iespējas beigsies." Viņš bija atkal izveidojies tai pašā vietā, un Lācis un Suns tāpat. Burvju Pasaules iemītnieki bija neskarti, bet Soraija skaļi iebilda. "Ja es gribētu dabūt saules apdegumu," viņa sacīja, "tad es ietu un sēdētu saulē. Lūdzu, notēmē to liesmu metēju uz kādu citu pusi."

Netētuks pētīja savu panamu, kas izskatījās mazliet apsvilusi. "Tā nav lāgā," viņš kurnēja. "Man šī cepure patīk." TRRRATARATA! Atkal pūķuguns blieziens, atkal piecdesmit dzīvību zaudēts.

"Nē, nu, patiešām," Soraija kliedza. "Vai tu nezini, ka lidojošie paklāji darināti no trausla materiāla?"

Arī Ziloņputni bija ārkārtigi satraukti. "Atmiņa ir trausla puķe," Ziloņpīlis žēlojās. "Tai karstums īpaši netīk."

Viss strauji virzījās uz kritisko punktu. "Cigoriņas māsas," Netētuks nočukstēja, "Alimi iesprostoja ledus bluķos tur, uz to pusi, Šņaukhaimā, Ledus Zemē, lai Cigoriņa pildītu Āga pavēles."

TRRRATARATA!

"Simts un piecdesmit dzīvību vējā vienā mirklī, palikušas vairs tikai četri simti un sešdesmit piecas," Lūka nodomāja, atkal salipinoties kopā; un, kad viņš šoreiz aplaida skatienu apkārt, Soraija un lidojošais paklājs bija pazuduši pavisam. "Viņa mūs pametusi," viņš nodomāja. "Un tas nozīmē, ka ar mums ir cauri."

Tieši tajā brīdī lācis Suns uzdeva Džaldibadalai jautājumu. "Vai tu esi laimīga?" viņš noprasīja, un briesmone izskatījās pārsteigta.

"Kas tas par jautājumu?" Cigoriņa atbildēja ar pretjautājumu, savā apjukumā aizmirsusi par rīmēm. "Es te nodarbojos ar to, lai nodedzinātu jūs līdz nāvei, un tu man prasi kaut ko tādu. Kas tev par daļu! Pieņemsim, ka es esmu laimīga; vai tu par to priecātos? Un, ja es nebūtu laimīga, vai tu justu man līdzi?"

"Piemēram," lācis Suns neatkāpās, "vai tu dabū pietiekami daudz ēst? Jo es redzu, ka tev ribas izspiedušās cauri zvīņām."

"Tās nav manas ribas," Cigoriņa atbildēja, izskatīdamās viltīga. "Tic varētu būt manis pēdējo aprīto ļautiņu skeleti."

"Es zināju," lācis Suns sacīja. "Viņš tevi mērdē badā, tieši tāpat kā viņš kārtīgi nebaroja cirka zvērus. Kaulains pūķis izskatās vēl žēlīgāk par kārnu ziloni."

"Kāpēc tu šķied laiku?" Kapteinis Ags norēcās Cigoriņai aiz muguras. "Nu, ņem un piebeidz viņus!"

"Mēs Reālajā Pasaulē pret viņu sacēlāmies," suns Lācis sacīja, "un viņš tur neko nevarēja padarīt, tur tad ar viņu bija cauri."

"Izcep viņus!" Kapteinis Āgs kliedza. "Uzgrilē, uzšmorē, apsvilini, apgrauzdē! Lāča desas vakariņās! Suņa karbonāde! Puikas vaidziņi! Uzcep viņus, un ķeramies klāt!"

"Manas māsas," Cigoriņa sērīgi teica sunim Lācim. "Kamēr viņas ir ieslodzītas, man nav izvēles, man jāpilda viņa pavēles."

"Izvēle ir vienmēr," lācis Suns sacīja.

"Un varbūt," debesīs atskanēja kāda balss, "šīs ir tevis meklētās māsas?"

Visi uz Algo klāja paskatījās augšup; un tur, augstu virs viņiem, bija Ūdrijas Karaliene Soraija uz Ķēniņa Zālamana burvju paklāja Rešama, kas bija izaudzis gana liels, lai pārvadātu trīs lielas, drebošas briesmones, tikko kā atbrīvotas no ledus cietuma — vēl pārāk nosalušas, lai lidotu, pārāk vājas, lai pārvērstos, bet dzīvas un brīvas.

"Bahut-Sara! Badlo-Badlo! Gjara-Džinna!" Cigoriņa priecīgi sauca. Trīs izglābtās Mainīgās par atbildi vāri, bet laimīgi novaidējās. Kapteinis Āgs Cigoriņai aiz muguras sāka izskatīties nepārprotami pārbijies. "T-tagad saglabāsim mieru," viņš sacīja, nedaudz stostīdamies. "Lūdzu, atcerēsimies, ka es tikai pildīju pavēles; Ālimi, Uguns Sargātāji, iebāza šīs trīs lieliskās dāmas ledū un pavēlēja man strādāt ar tevi, Cigoriņ, sargāt Vārtus uz Viduci. Un tāpat arī ir jāsaprot, ka Drošība ir bargs uzraugs, kas reizēm pieprasa skarbus lēmums, kā rezultātā var gadīties tā, ka dažiem nevainīgi jācieš lielāka labuma dēļ, Cigoriņ, tu taču spēj to saprast, vai ne?"

"Tikai mani draugi sauc mani par Cigoriņu," Cigoriņa atteica un, veikli pašķobījusies, nometa Kapteini Āgu nost no muguras. Viņš būkšķēdams piezemējās tieši viņai zem kūpošā deguna. "Un tu man neesi nekāds draugs," Cigoriņa piebilda, "tāpēc sauc mani par Džaldibadalu. Un man tev jāteic, ka es diemžēl nesaprotu."

Kapteinis Āgs piecēlās kājās, lai stātos savam liktenim pretī. Viņš, nudien, izskatījās pēc ļoti nožēlojama pirāta — mati vien, uguns ne cik. "Vai būs kāds pēdējais vārds?" Džal-dibadala mīlīgi apvaicājās. Kapteinis Āgs pakratīja pret viņu dūri. "Es atgriezīšos!" viņš aurēja.

Džaldibadala papurināja zvīņoto galvu. "Nē," viņa sacīja. "Baidos, ka neatgriezīsies." Un tad deva vaļu milzīgai liesmai, kas apvijās ap Kapteini Āgu, un, kad liesma izdzisa, Kapteiņa vairs nebija, bija tikai maza čupiņa dusmīga paskata pelnu.

"Patiesībā, protams," viņa piebilda pēc tam, kad Āgs bija, tā teikt, izdzēsts un viņa maitu liju trupa aizlaidusies kādās tālākās debesīs un vairs nekad netika manīta, "Viducī ir Spēki, kas varētu atgriezt viņu atpakaļ dzīvē, ja tā vēlētos. Bet šeit viņam nav daudz draugu, un es domāju, ka šī bija viņa pēdējā iespēja." Viņa stipri uzpūta mazajai pelnu čupiņai sev zem deguna, un tie izklīda pa visiem četriem vējiem. "Tā, jaunais ser," viņa sacīja, skatoties tieši uz Lūku, "un, man vajadzētu teikt, ser Suni un ser Lāci — kā varu jums palīdzēt?"

Viņas māsas uz lidojošā paklāja izmēģinot saplivinaja spārnus un, sev par lielu prieku, secināja, ka atkal var lidot. "Arī mēs jums palīdzēsim," sacīja Mainīgā Badlo-Badlo, un Bahut-Sara un Gjara-Džinna piekrītoši pamāja. Sunītsultāne Soraija sajūsmā sasita plaukstas. "Nu, tas jau ir labāk," viņa līksmoja. "Tagad mums ir armija."

Visā šajā satraukumā neviens nepamanīja mazu, ugunīgu knisli steidzamies prom no viņiem, cik vien ātri tas spēja palidot, tieši uz Burvestibas Viduci; tas laidās tik ātri kā meža ugunsgrēks pa priekšu izpalīdzīgam vējam.

Netētuks uzvedās dīvaini, Lūka nodomāja. Viņš dīdījās un visu laiku kasīja panamas apsvilušo malu. Viņš šķita viegli aizkaitināms, staigāja šurpu turpu un berzēja rokas, un runāja, ja vispār runāja, vienzilbīgos vārdos. Reizēm viņš šķita gandrīz caurspīdīgs, bet citreiz atkal gandrīz blīvs, tātad bija skaidrs, ka Rašīds Halifa mājās Kahani cīnījās par savu dzīvību un veselību, un varbūt šis cīniņš bojāja Netētukam omu. Bet Lūkam sāka rasties aizdomas par kaut ko citu. Varbūt Netētuks tikai viņam izpatika, spēlējās ar viņu, pats šķērmi uzjautrinādamies. Kas zina, kāda tādai radībai varētu būt greiza humora izjūta? Varbūt viņš nemaz nebija domājis, ka Lūka tiks tik tālu, un patiesībā viņam nepatika doma, ka viņi tagad lido uz pašu Dzīvības Uguni. Varbūt viņš nebija bijis godīgs un negribēja, ka viņi sasniedz meklēto. Viņš ir rūpīgi jāpieskata, Lūka nolēma, ja nu nolēmis pēdējā brīdī visu izgāzt. Viņš izskatās, iet un runā kā Melšašāhs, bet tāpēc jau viņš nav Lūkas tēvs. Varbūt Lācim un Sunim ir taisnība: Netētukam nedrīkst uzticēties i ne drusku. Vai varbūt viņā ceļas kāds strids, varbūt viņa uzsūktais rašīdiskums karo ar šo nāvei nolemto radību uzsūcēju. Varbūt miršana arvien ir tāda: ķilda starp dzīvību un nāvi.

"Gan kāda cita diena rādīs, kas šajā strīdā uzvarēs," Lūka nodomāja. "Tagad man jāpārstāj uztvert viņu kā manu tēti."

Soraijas lidojošais paklājs atkal bija pacēlies gaisā pēc īsas nosēšanās, lai uzņemtu visus ceļotājus un, protams, Argo uz klāja. Džaldi, Sara, Badlo un Džinna, četras Mainīgās pūķu apveidā, lidoja stingrā kaujas ierindā ap Rešamu, pa vienai pie katras no četrām paklāja malām, sargājot to pret jebkuru iespējamu uzbrukumu. Lūka paraudzījās lejup un ieraudzīja Laika Upi tur plūstam, tekot no tālā un neredzamā Gudrības Ezera Burvestību Viduča Viduci (kas vēl bija pārāk tālu, lai būtu saskatāms) — un ietekam, tad iztekam no milzīgā Apaļās Jūras Apļa, kuras dibenā, viņš zināja, gulēja milzīgais Tārps Pakaļgrauzis, izliecis visu augumu ap Apli tā, lai viņa galva varētu grauzt paša asti. Ārpus šā Apļa, tobrīd tieši zem lidojošā paklāja, bija Neuzvcdīgo Dievu teritorijas — dievu, kuru esamībai neviens vairs neticēja, izņemot kā stāstu personāžiem, kurus cilvēkiem reiz paticis stāstīt.

"Viņiem Reālajā Pasaulē vairs nav nekādas varas," Rašīds Halīfa mēdza teikt, sēdēdams savā mīļākajā, staignajā atzveltnes krēslā, kamēr Lūka bija ieritinājies viņam klēpī, "tāpēc viņi visi ir Burvju Pasaulē, senie ziemeļu dievi, Grieķijas un Romas dievi, un Dienvidamerikas dievi, un sensenie šumeru un Ēģiptes dievi. Tur viņi vada savu laiku, savu bezgalīgo, bezlaicīgo laiku, izlikdamies, ka aizvien vel ir dievišķi, spēlēdami vecās spēles, izcīnīdami savus senos karus atkal un atkal no jauna, un cenzdamies aizmirst, ka patiesībā mūsdienās viņi nevienam vairs nerūp un pat viņu vārdu neviens vairs neatceras."

"Diezgan skumji," Lūka sacīja tēvam. "Atklāti sakot, Burvestības Viducis izklausās kā sakautu supervaroņu veco ļaužu pansionāts."

"Tikai nesaki tā, viņiem dzirdot," Rašīds Halīfa atbildēja, "jo viņi visi izskatās lieliski un jauneklīgi, un mirdzoši, un, nu, nevainojami. Būt dievišķam vai pat būt bijušam dievišķam ir savi bonusi. Un Burvju Pasaulē viņi vēl aizvien var izmantot savas superspējas. Viņu zibens šautras un burvju vārdi vairs neiedarbojas tikai Reālajā Pasaulē."

"Viņi noteikti jūtas briesmīgi," Lūka noteica, "tik ilgi bijuši pielūgti un dievināti un tad tā izmesti kā pagājušā gada no modes izgājušās drēbes."

"It īpaši acteku dievības no Meksikas," Rašīds teica bailīgajā balsi. "Jo tās bija pieradušas pie cilvēku upuriem; dzīviem cilvēkiem pārgrieza rīkli, un viņu dzīvības asinis satecēja dievu akmens biķeros. Tagad šiem nelietotajiem dieviem vairs nav asiņu, ko dzert. Vai esi dzirdējis par vampīriem? Vairākums no viņiem ir asinis izslāpuši, garzobaini acteku dievu zombiji. Uicilopočtli! Teskatlipoka! Tlauiskalpantekutli! Makuilcoz-kakuauhtli! Itztlakoliukvi-lkskimili —"

"Beidz, beidz," Lūka lūdzās. "Kāds tur brīnums, ka cilvēki pārstāja viņus pielūgt. Neviens nespēja izrunāt viņu vārdus."

"Vai tāpēc, ka viņi visi tik neganti uzvedās," Rašīds minēja.

Tas piesaistīja Lūkas uzmanību. Doma par negantas uzvedības dieviem bija savāda. Vai tad dieviem nebija jārāda piemērs tām tautām, kuru dievi tie bija. "Vecajos Labajos

Laikos tā vis nebija," Rašīds sacīja. "Tic Vecajie dievi, tagad dievi Bezdarbnieki, uzvedās tikpat slikti kā cilvēki vai, patiesībā, daudz sliktāk, jo, būdami dievi, varēja atļauties lielāka mēroga sliktu uzvedību. Viņi bija savtīgi, rupji, kašķīgi, uzpū-tigi, izlaidīgi, vardarbīgi, ļauni, kārīgi, rijīgi, alkatīgi, slinki, negodīgi, viltīgi un stulbi, un visas šīs īpašības bija maksimāli pārspīlētas tiem piemītošo superspēju dēļ. Viņi bija tik alkatīgi, ka spēja norīt pilsētu, un sadusmojušies varēja noslīcināt pasauli. Kad iejaucās cilvēku dzīvē, tad salauza sirdi, nolaupīja sievietes un uzsāka karus. Kad apslinka, tad nogulēja tūkstoš gadu, un, kad izspēlēja sīkas viltības, citi cilvēki cieta un mira. Reizēm pat dievs nogalināja citu dievu, jo zināja tā vājo vietu un tēmēja uz to, tāpat kā vilks ķeras savam medījumam pie rīkles."

"Varbūt nemaz nav tik slikti, ka tie pagaisa," Lūka prātoja. "Bet tad jau Burvības Viducis ir savāda vieta."

"Savādāku neatrast," Rašīds atbildēja.

"Un kā ar tiem dieviem, kuriem cilvēki vēl tic?" Lūka vaicāja. "Vai arī tie ir Burvestības Viducī?"

"Ak vai, nē," Rašīds Halīfa atteica. "Tie aizvien vēl ir tepat pie mums."

Atmiņas par Rašīdu izbaloja, un Lūka attapās, ka lido pāri fantasmagoriskai ainavai, ko izraibināja salauztas kolonnas un skulptūras, un starp tām staigāja, skrēja vai lidoja no fabulām un leģendām nākušas radibas. Tur — tur tālāk! — bija divas milzīgas bezķermeņa kājas, pēdējās Ozimandija, ķēniņu ķēniņa, atbalsis. Un tur, uz viņu pusi, sakumpis klunkuroja milzīgs, rupjš zvērs, Sfinksai līdzīgs, tikai tēviņš un plankumains, un arī kāds vīrs ar hiēnas augumu un pretīgiem smiekliem, kurš ikvienu namu vai templi, pakalnu vai koku, kam gāja garām, iznīcināja ar savu ekstātisko, postošo smieklu spēku vien. Un tur! — jā, tur gan! — pati Sfinksa! Jā, patiešām, tā bija viņa! Lauva ar Sievietes Galvu! Skat, kā viņa aptur svešiniekus un uzstāj, lai ar viņu sarunājas... "Pavisam čābiski," Soraija sacīja. "Viņa nemitīgi visiem uzdod vienu un

to pašu veco mīklu, un neviens vairs neapgrūtina sevi ar atbildēšanu, tā jau veselu mūžību visiem zināma. Viņai tiešām jāizdomā jauns numurs."

Apakšā zem viņiem pastaigājās milzīga ola uz garām dzeltenuma krāsas kājām. Garām palidoja spārnots vienradzis. Un savāda trīsdaļīga radība — krokodila, lauvas un nīlzirga apvienojums — šļūca uz Apaļās Jūras pusi. Lācis satraucās, ieraudzījis mazu dievu suņa izskatā. "Tas ir Solotls," Soraija brīdināja. "Turieties no viņa pa gabalu. Viņš nes neveiksmi." Suns Lācis bija tādēļ gauži vīlies. "Kāpēc Neveiksme vienmēr izrādās suns?" viņš žēlojās. "Reālajā Pasaulē uzticams suns savam saimniekam nes gana veiksmes. Nav jābrīnās, ka tie neveiksmes suņi ir norakstīti."

Lūka nevarēja nepamanīt, ka Burvestības Viducis nebija uzturēts labā kārtībā. Ēģiptiešu piramīda bija drupās, un skandināvu kvartāla milzīgais osis bija sagāzies uz sāniem, tā lielās saknes ķērās debesīs. Un vai tās pļavas tur, uz to pusi, patiešām bija Elisija lauki, kur mūžīgi mīt dižo varoņu dvēseles, kāpēc zāle tur tā nobrūnējusi? "Te gan viss ir briesmīgi nolaists," Lūka sacīja, un Soraija skumji pamāja.

"Burvestības izgaist no Visuma," viņa sacīja. "Mēs vairs neesam īpaši vajadzīgi vai vismaz tā jūs visi ar savu Augsto Izšķirtspēju un Zemajām Prasībām domājat. Bet kādu dienu jūs pamodīsities, un mūsu vairs nebūs, un tad jūs redzēsit, kāda ir dzīve, kurā nav pat sajēgas par burvestībām. Taču Laiks nestāv uz vietas, un mēs tur neko nevaram padarīt. Vai tu gribētu," viņa sacīja, mazliet atplaukdama, "noskatīties Daiļavu kauju? Man šķiet, ka esam tieši laikā."

Paklājs sāka laisties lejā uz liela paviljona pusi, kuru noslēdza septiņi sīpolveidīgi kupoli, kas visi mirdzēja rīta saulē. "Vai mums tomēr nevajadzētu turēties tālāk no šiem "dieviem" un "dievietēm"?" Lūka iebilda. "Mēs taču negribam, ka viņi mūs ierauga, uzzina, ka esam šeit. Galu galā, mēs esam zagļi."

"Viņi tevi neredz," Soraija atbildēja. "Ja tu esi no Reālās Pasaules, tad viņi ir akli pret tavu esību. Tu viņiem neeksistē,

tāpat kā viņi vairs nepastāv tev. Tu vari pieiet klāt nezin cik dieviem vai dievietēm un pateikt "bū", un iekniebt degunā, un viņi uzvedīsies tā, it kā nekas nebūtu bijis vai it kā viņiem uzmāktos muša. Kas attiecas uz personām no tuvākās apkārtnes, piemēram, mani, viņiem mēs esam vienaldzigi. Mēs neesam no viņu stāstiem, tāpēc viņi domā, ka mēs neskaitāmies. Dumji, bet tādi viņi ir."

"Tad jau tā ir tāda kā spoku pilsēta," Lūka pie sevis prātoja, "kur šie it kā visvarenie ir tādi kā mēnessērdzīgie, paši savas atbalsis. Mitoloģiskais atrakciju parks — to varētu saukt par Dievīblendu —, tikai te, ja neskaita mūs, nav apmeklētāju, un mēs esam atnākuši nočiept viņu visvērtīgāko īpašumu." Soraijai viņš sacīja: "Bet, ja viņi mus neredz, vai tad nebūs viegli nozagt Dzīvības Uguni? Un tādā gadījumā, vai mums nevajadzētu pasteigties un to izdarīt?"

"Viduča Viducī, proti, Apaļajā Jūrā, kur Gudrības Ezeru ieskauj Mūžīgā Ausma," Soraija sacīja, "viss ir daudz citādāk. Tur nav neviena no šiem mēnessērdzīgajiem, atlaistajiem dieviem. Tā ir Ālimu — Treju Džo — zeme, kuri uzrauga visu Laiku. Viņi ir Uguns Beidzamie Sargātāji, un viņiem nekas nepaliek nepamanīts.

"Treji Džo?" Lūka pārvaicāja.

"Džo Hūa, Džo Hē un Džo Aiga," Soraija atbildēja un pieklusināja balsi. "Kas Bijis, Kas Ir un Kas Nāks. Pagātne, Tagadne un Nākotne. Visu Zinību Turētāji. Alimi: Laika Trīsvienība."

Tagad zeltītie sīpolveida kupoli bija tieši zem viņiem, bet Lūka domāja tikai par Dzīvības Uguni. "Tad kā mēs tiksim garām tiem Džo?" viņš atčukstēja Soraijai, bet viņa, paraustījusi plecus un skumīgi pasmaidījusi, papleta rokas. "Tu no paša sākuma zināji," viņa sacija, "ka to neviens nekad nav izdarījis. Bet ir viens tāds, kas parasti slapstās te tuvumā un varētu mums palīdzēt. Parasti viņš turas nomaļus, bet šī ir vislabākā vieta, kur viņu meklēt. Viņam patīk noskatīties Daiļavu kaujās."

Viņa piezemēja lidojošo paklāju aiz sakuplojušiem rododendru krūmiem, kas bija gana lieli, lai paslēptu Argo. "Tikai retā burvju radība tuvojas rododendriem," viņa pastāstīja Lūkam, "jo uzskata tos par indīgiem. Ja te tuvumā būtu kādi Sniega cilvēki, tad tie tos, protams, apritu, bet šī jau nav Sniega cilvēka zeme, tāpēc kādu brīdi Argo te būs pietiekamā drošībā." Tad viņa salocīja paklāju, iebāza kabatā un soļoja uz sīpolkupolotās ēkas pusi. Četras Mainīgās pārvērtās par metāla sivēnmātēm un, pamatīgi grabēdamas, tecēja līdzi Soraijai, Netētukam, Lūkam, Atmiņputniem, sunim Lācim un lācim Sunim uz Kaujas paviljonu, no kura skanēja skaļi, dusmīgi trokšņi: dieviešu kara skaņas.

"Cik idiotiski," Soraija sacīja. "Viņas cīnās par to, kura esot skaistākā, it kā tam būtu kāda nozīme. Dailes dieves ir vissliktākās. Viņām gadu tūkstošiem glaimots, viņas ir lutinātas, mirstīgie un nemirstīgie viņu dēļ upurējuši savu dzīvību, un, beigu beigās, tu nenoticēsi, ko viņas iedomājušās, kas viss viņām pienākas. Viņām der tikai vislabākais, un — kas par to, ja tas pieder kādam citam? Viņas to noteikti ir pelnījušas vairāk nekā tā īpašnieks, vienalga, vai tas būtu dārgakmens vai pils, vai vīrietis. Bet tagad, nonākušas savas varas izgāztuvē, kur viņu skaistums vairs neraida ceļā karakuģus un nedzen vīriešus nāvē mīlas dēļ, viņām nekas cits neatliek kā cīnities savā starpā par tukšu kroni, par bezjēdzīgu titulu: visskaistākā no viņām visām."

"Bet tā esi tu — tu esi visskaistākā no viņām visām," Lūka gribēja viņai teikt. "Paskaties, kā tavi rudie mati plīvo vējā, un tavām acīm, tavai sejai piemīt tāda pilnība, ka es to baudu pat tad, kad tu sunī cilvēkus, un man nepatīk, kad tu izklausies noskumusi." Diemžēl viņš bija pārāk kautrīgs, lai pateiktu tik mulsinošus vārdus skaļi, turklāt tobrīd atskanēja gaviles, kas aizvien pieņēmās spēkā, tā ka viņa tik un tā nebūtu neko sadzirdējusi.

Paviljonā bija sapulcējušās tādas fantastiskas fabulu un leģendu radības, kuras ieraugot Lūka vēl pirms pāris dienām justos pilnīgi satriekts, bet tagad viņš jau gandrīz to bija gaidījis. "O, paskat, re, kur fauni — ragaini, ar āža ausīm un āža kājām, un arī lepnie kentauri mīņājas," viņš nodomāja un nobrīnījās, cik ļoti vairs nebrīnījās par Burvju Pasauli. "Un spārnoti vīrieši — vai tie būtu eņģeļi⁷. — eņģeļi, kas noskatās sieviešu cīņās? — nešķiet īsti pareizi. Un, jādomā, visi tie pārējie cīņas fani ir dažādu dievu bandu zemāko kārtu pārstāvji, dievu kalpotāji un bērni, un mājdzīvnieki, atnākuši rīta cēlienā izklaidēties."

Un tieši tad pirmā dieviete izlidoja no cīniņa. Viņa augšpēdu krita pa gaisu, tieši Lūkam pār galvu, no dusmām kliegdama, palidoja garām un pārvērtās no bālgani pūderētas, geišai līdzīgas skaistules par pretīgu, garzobainu veceni un pēc tam — atkal par geišu. Viņa iztriecās cauri zāles virpuļ-durvīm un pazuda. "Man šķiet, ka tā bija japāņu iasecu, Kišimodžina," Netētuks sacīja, gluži kā labs dieviešu cīņu pazinējs. (Cīņas vērošana bija acīm redzami uzlabojusi viņa omu.) "Rasecu ir vairāk dēmons, nevis dieviete, kā jau tu tikko redzēji no viņas pārtapšanas. Šķiet, ka viņa īsti neiederas šajā sabiedrībā, tāpēc nav brīnums, ka viņu nokautēja pirmo."

Kamēr Kišimodžina atkāpās paviljonā, Lūka dzirdēja viņas spalgos lāstus. "Lai tev galva sašķeļas septiņos gabalos kā bazilikknima ziedam."

"Tā dēvētais ardžakas auga lāsts," Netētuks paskaidroja Lūkam. "Briesmīgs Reālajā Pasaulē, bet nožēlojami neiedarbīgs pret šīm varenajām sievietēm."

Lūka neko daudz no kaujas nevarēja saskatīt, bet negribēja lūgt nevienu no sabiedrotajiem pacelt viņu augšā. Pāri skatītāju galvām viņš redzēja kaujas arēnā mestas zibens šautras un skaļus pērkona sprādzienus. Tāpat arī viņš redzēja milzīgus taureņu un putnu barus, kas acīmredzot arī cīnījās savā starpā. "Tur notiek neliela sānu kauja starp Ninlilu, seno šumeru mēness dievi, un acteku vampīru karalieni Šočike-calu," Netētuks ziņoja. "Viņām nepatīk, ka abām ir putnu un taureņu svītas — skaistuma dieves allaž grib būt vienreizējas! —, tāpēc parasti uzreiz klūp viena otrai virsū, un viņu plandīgie draugi — tāpat. Parasti viņas viena otru nogāž un tad atbrīvo laukumu galvenajām meitenēm."

Romiešu mīlas dievi Veneru izslēdza agrīnā posmā, viņa izstreipuļoja ārā no zāles, pa ceļam stiprinādama atpakaļ norauto roku.

"Te, Burvestības Viducī, romiešus augstu nevērtē," Ne-tētuks centās pārkliegt troksni. "Pirmkārt, viņi ir bezpajumtnieki. Viņu sekotāji tā arī neizdomāja viņiem ne Olimpa kalnu, ne Valhallu, tā nu viņi te klīst, izskatīdamies, atklāti sakot, pēc klaidoņiem. Un tāpat arī visiem zināms, ka viņi ir tikai grieķu dievu pakaļdarinājums, un kurš tad gribēs skatīties otršķirīgus rīmeikus, ja var par velti skatīties oriģinālo kino?"

Lūka atkliedza, ka nezinājis par šādas dievu hierarhijas pastāvēšanu. "Kurš tad ir pašā augšā?" viņš bļāva. "Kuri šajā bijušo dievu barā ir galvenie dievi?"

"Es tev varu pateikt, kuriem no viņiem visvairāk sakāpis galvā," Netētuks atkliedza. "Ēģiptiešiem — pavisam noteikti. Un šajās cīņās bieži uzvar viņu meiča Hatora."

Tomēr šoreiz pēdējā, kas palika stāvam, bija Kipras grieķiete Afrodīte. Pēc tam, kad Babilonijas Ištara un Freija — valkīru karaliene, dubļu ringā bija viena otru piekāvušas līdz bezsamaņai, Hatora ar govs ausīm, derību favorīte, apveida mainītāja kā Džaldi un viņas māsas, tikai daudz spēcīgāka, spējīga pārvērsties par mākoņiem un akmeņiem, uz brīdi pieļāva kļūdu, pārvērsdamās par vīģes koku, kuru Afrodīte uzreiz nocirta. Tāpēc cīņas noslēgumā Afrodīte tuvojās lielajam Spogulim, kas bija Pēdējais Tiesnesis, un uzdeva slaveno jautājumu: Spogulīt, spogulīt, saki man tā, un tā tālāk; un tieši Afrodīte izpelnījās Spoguļa uzslavu: Tu esi skaistākā, saskaņā ar tradīciju. "Nu ja," Netētuks noteica, "kārtīgi iz-vingrinājās, bet rīt sāks no jauna. Te viņām nav īpaši daudz, ko darīt. Un nav jau tā, ka viņas varētu sēdēt mājās un skatīties televizoru vai iet uz sporta klubu."

Uzvarētāja Afrodīte izgāja cauri pūlim, graciozi, lai gan mazliet robotiski mādama. Vienā brīdī viņa bija pāris pēdu attālumā no Lūkas, un viņš pamanīja, ka viņai acis ir dīvaini stiklainas un pievērstas bezgalībai. "Kas tur ko brīnīties, ka viņa nevienu Reālo neredz," viņš nodomāja. "Viņa redz tikai pati sevi."

Lūka paraudzijās apkārt, meklēdams Soraiju, bet viņa bija pazudusi. "Viņai laikam sametās garlaicīgi," Netētuks noteica. "Gan jau viņa būs ārā." Dodoties ārā no Cīņas Zāles, viņš Lūkam parādīja vēl dažas ievērojamas personas skatītāju vidū. Asīrijas Humbaba bija kails, zvīņains milzis ar ragainu galvu un lauvas ķepām. Astes vietā viņam bija dzīva čūska ar mazu, šaudīgu, šķeltu mēli. "Un viņa daiktiņš ir tāds pats," Lūka sajūsmā piebilda. "Tas nu gan ir kaut kas; daiktiņčūska — to es vēl nekad nebiju redzējis." Un aiz šā vēl nekad neredzētā skata bija grupiņa Centrālāzijas skitu aitu, kas izskatījās kā jēriņi, tikai tām kājas bija taisītas no diviem dažāda garuma gaļīgiem sakneņiem, tā kā batātēm un pastinakiem. "Jēra karbonāde ar divu dārzeņu piedevu," Lūka domāja. "Mmm! No šiem radījumiem iznāktu vesela pilnvērtīga maltīte." Pūlī manīja arī vairākus trīsgalvainus troļļus, daudzas sarūgtinātas valkīras, kuras bija cerējušas, ka viņu meiča Freija uzvarēs. "Tas-ne-kas," viņas cita citai dziedoši, flegmatiski, laipni ziemeļnieciski teica, "gan-rīt-būs-jauna-diena."

Soraija gaidīja viņus pie rododendru krūmiem tik nevainīgā paskatā, kas viņai bija tik neparasts, ka Lūkam uzreiz radās aizdomas, ka viņai kaut kas padomā. "Kas te notiek?" viņš iesāka, bet tad mainīja kursu. "Lai nu paliek," viņš turpināja. "Mēs šķiežam laiku. Dodamies, ja?"

"Reiz sensenos laikos," Soraija sapņaini iesāka," bija kāda indiāņu cilts, ko sauca Karaoke. Viņiem nebija Uguns, tāpēc viņi bija klusi un nosaluši un nekad ne noti nedziedāja."

"Šis nav īstais brīdis pasakām," Lūka noteica, bet Soraija nelikās par viņu ne zinis un turpināja.

"Uguni bija radijusi labdabīga būtne Ekoaraks," viņa sacīja tajā pašā sapņainajā, melodiskajā balsī, kura, Lūkam bija jāatzīst, bija skaista balss — tieši tāda balss kā viņa mātei, tāpēc tajā bija patīkami klausīties, "bet viņš bija paslēpis to muzikālā lādītē un atdevis to paglabāt divām vecām raganām, kurām bija pavēlēts nekādā gadījumā nedot to Karaokei —"

"Es ceru, ka visā tajā ir kaut kas svarīgs," Lūka nedaudz rupji pārtrauca, bet Sunītsultāne par to tikai pasmaidīja, jo, galu galā, pie Ūdriem tā bija ierasta lieta.

"Koijots nolēma, ka viņš nozags Uguni," viņa stāstīja tālāk.

Suns Lācis sarosījās. "Vai šis ir stāsts par varonīgu prēriju suni?" viņš cerīgi iejautājās.

Soraija nelikās par viņu ne zinis. "Viņš dabūja Lauvu, Lielo Lāci, Mazo Lāci, Vilku, Vāveri un Vardi sev palīgos. Viņi izkārtojās starp raganu telti un Karaoke ciematu un gaidīja. Koijots lika vienam Karaoke indiānim apciemot raganas un uzbrukt to teltij. Kad viņš tā izdarīja, tās abas iznāca ārā ar savām slotām un metās viņam pakaļ, dzenot viņu prom. Koijots ieskrēja iekšā, ar purnu atvēra kastiti, nozaga degošo pagali un skrēja. Raganas, ieraudzījušas to skrienam ar Uguni, aizmirsa par indiāni un tā vietā metās pakaļ Koijotam. Koijots skrēja kā vējš un, kad bija noguris, nodeva degošo koku Lauvam, kurš aizskrēja līdz Lielajam Lācim, kurš aizskrēja līdz Mazajam Lācim, un tā tālāk. Beigās Varde norija Uguni un ienira upē, kur raganas nevarēja tikt tai līdzi, un tad tā izlēca ārā otrā upes krastā un izspļāva uguni Karaoke ciematā uz sausas malkas, un Uguns sprakšķēja un dega, un liesmas pacēlās augstu debesīs, un visi uzgavilēja. Drīz vien atgriezās indiānis, kurš bija iegājis raganu teltī (kamēr tās dzenāja koijotu) un nozadzis muzikālo lādīti, un pēc tam Karaoke ciematā bija silti, un visi visu laiku dziedāja, jo burvju muzikālā lādīte bez apstājas spēlēja populāru dziesmu izlasi."

"Oke-e-ei," Lūka šaubīdamies noteica. "Stāstiņš ir gana jauks, bet..."

Tad no rododendru krūmiem izsoļoja Koijots, Mežonīgs un Rietumniecisks no skata un gatavs nepatikšanām. Buenas

dias, puis, viņš vēsi novilka. Mana draudzen, proti, Sunīt-sultāne, minēja, ka tev noderētu palīdzība. Ja man prasītu, es teiktu: jo vairāk palīdzības, jo labāk. Viņš pašpārliecināti, vilciski nosmējās. Paklau, Uguns Zagli. Pa uguns zagšanas līniju nevienam nav tād pieredz kā man, izņemot varbūt kādu indvīdu — un tas ar bij viens liels indvīds —> bet pēc tā, kas viņu piemeklēja pēdējā reizē, viņš vairs nav pieejams. Neko nepadarīs. Laikam noraustījās.

“Kas notika?" Lūka pavaicāja, īstenībā nemaz negribēdams zināt.

Savāca viņu, Koijots sacīja tieši. Iekūlās tā, ka visu viņa lielo indvīdu piesēja pie klints. Si, senor. Izšļaukus pamests nežēlīgo žēlastībai. Ērglis ņēmās caurām dienām gremot tā aknu, un tad tā akna ņem un pa nakti savācas un ataug no jauna, pateicoties Trej-Dž maģijai, lai tam Ērglim būtu, ko gremot līdz laika beigām. Gribi vēli

"Nē, paldies," Lūka sacīja, ne pirmo reizi nodomādams, ka tas vairs galīgi nav viņam pa spēkam. Taču viņš runāja daudz drosmīgāk nekā jutās un turpināja. "Un vēl," viņš sacīja, "kaut kas nav kārtībā, atklāti sakot. Man visi visu laiku stāsta, ka šī Uguns nekad neesot nozagta visā Burvju Pasaules vēsturē. Tagad tu man stāsti, ka tu to nozagi, Koijot, un tas vecais, par ko tu runāji, tas arī to laikam nozaga. Tad kā ir istenībā? Vai visi man visu laiku melojuši un patiesībā nozagt Uguni ir vieglāk, nekā to kāds atzinis?"

Soraija atbildēja: "Mums vajadzēja tev to visu labāk izskaidrot. Netētukam jau pašā sākumā vajadzēja visu izdarīt pareizi, un man ari. Tu pamatoti jūties tik apbēdināts. Tātad patiesība ir tāda. Burvju Pasaule dažādos laikos un vietās ir pastāvējusi dažādos apveidos un saukta daudzos dažādos vārdos. Tā mainijusi savu atrašanās vietu, ģeogrāfiju un likumus, gluži tāpat kā Reālās Pasaules vēsture virzījusies no laikmeta uz laikmetu. Tiesa, vairākos no tiem laikiem un vietām Uguns Zagļiem izdevās veiksmīgi aizbēgt ar Dievu Uguni. Bet, kopš Burvju Pasaule pieņēmusi pašreizējo apveidu, šajā

vietā, šajā laikā, te un tagad, tas nevienam nav izdevies. Tā ir patiesība. Ālimi bijuši vienmēr — galu galā, nav iespējams izbēgt Pagātnei, Tagadnei un Nākotnei, vai ne? —, bet viņi ilgu laiku bija atstājuši vadību tā laika dievu ziņā, to pašu bijušo dievu, kurus tu te redzi — nelietpratīgas dievības, kuras ne vienmēr tika ar šo darbu galā. Tagad Ālimi pārņēmuši kontroli savās rokās. Viss tika pārkārtots. Dzīvības Uguns tiek necaursitami aizsargāta. Treji Džo zina visu. Džo Hūa zina Pagātnes vissmalkākos sīkumus, Džo Hē saredz pat vissīkāko Tagadnes notikumu, bet Džo Āiga spēj pareģot Nākotni. Kopš viņi pārņēma to savā pārziņā, nevienam nav izdevies nozagt Uguni."

"Ā," Lūka noteica, juzdamies šausmīgi sakauts, jo doma, ka Netētuks, Soraija un visi pārējie slēpuši no viņa to, ka bijušas veiksmīgas Uguns Zādzības, bija devusi viņam cerību. Ja Koijots spēja to izdarīt, viņš bija nodomājis, tad jau ari viņš spēs. Taču pēc tam, kad Soraija bija izskaidrojusi patiesību, īsais optimisma uzliesmojums noplaka un apdzisa kā kārtīgi salieta uguns. Viņš atkal pagriezās pret Koijotu un pazemīgi vaicāja. "Kāda veida palīdzību tu domāji?" viņš vaicāja.

Šī te skaistā dāma ii pret tevi labvēlīgi noskaņota, un es esmu viņai parādā par kādreiz izrādītu laipnību, Koijots, sacīja, košļādams kaut ko aiz vaiga aizbāztu. Viņa saka, varbūt es varētu izvadīt tevi caur iekšzemi, ko varbūt es varētu ar. Teic, varbūt tev vajadzēšot kādu, kas izpildītu carrera de distraccion. Tas ir māņu skrējiens. Teic, varbūt es varētu sadabūt atkal kopā veco bandu un skriet tos māņu skrējienus, kamēr tu mēģini savu trako iedomu. Grib, lai es novēršu Trej-Dž uzmanību no tevis, kamēr tu skrien uz savu slavu?

Tad Soraija pateica kaut ko tādu, kas iztukšoja Lūka ķermeni no visām cerībām. "Es nevaru vest tevi tur iekšā," viņa sacīja. "Alimu zemē. Ja viņi ieraudzīs Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošo Paklāju ielidojam viņu telpā vai ja pamanīs viņu," pie šā vārda viņa ar netīksmi sejā pamāja uz Netētuka pusi, "un, tici man, viņi pamanīs gan, tad ar to arī spēlīte būs galā; viņi saodīs nepatikšanas un vērsīsies pret mums ar visu savu spēku, un es neesmu gana stipra, lai ilgi no viņiem atkautos. Tieši tāpēc es gribēju atrast Koijotu. Es gribu, lai tev ir plans."

"Es iešu tev līdzi," suns Lācis uzticami sacīja.

"Ari es iešu," lācis Suns sacīja raupjā lielā brāļa balsī. "Kādam tevi jāpieskata."

Atmiņputni neveikli mīņājās peldplēvjainām kājām. "Tas nav priekš mums, uguns zagšana," Ziloņpīle sacīja. "Mēs tikai atceramies, tas viss. Mēs esam tikai atcerētāji."

Pēc tam Ziloņpīlis neveikli piebilda: "Mēs vienmēr tevi atcerēsimies."

Ziloņpīle uzmeta viņam niknu skatienu. "Viņš gribēja teikt," viņa sacīja, rupji iebikstot partnerim, "ka mēs kopā ar Karalieni Soraiju gaidīsim tevi atgriežamies."

Ziloņpīlis notaurējās. "Nu, saprotams," viņš centās izlocīties. "Es pārteicos, saprotams. Mēs, saprotams, gaidīsim. Saprotams, to es gribēju pateikt."

Netētuks pietupās, lai varētu ieskatīties Lūkam acīs. "Viņai ir taisniba," viņš, pamatīgi aizkaitinādams Luku, sacīja, izmantojot Rašīda Halīfas visnopietnāko un vismīlošāko balsi. "Es nevaru doties kopā ar tevi. Tur iekšā — ne."

"Arī to jums vajadzēja man pateikt jau iepriekš," Lūka dusmīgi rājās. "Jums abiem. Kā tad lai es bez jums to izdaru?"

Mainīgā Džaldibadala stingri noteica: "Tev aizvien esam mēs."

Cigoriņas māsas bija pilnībā atlabušas no ledainā pārbaudījuma un aizrautīgi māja tā, ka to metāla cūkausis žvadzēja pret galvu. "Mēs esam Viduča radības," sacīja Badlo-Badlo — vismaz Lūka domāja, ka tā ir Radio, bet viņu Mainīšanās dēļ bija grūti atcerēties, kura no četrām māsām ir kura. "Tieši tā," sacīja laikam Bahut-Sara. "Treji Džo neturēs mūs aizdomās."

"Paldies," Lūka pateicās, "bet vai jūs nevarētu atkal pārvērsties par pūķiem? Uzbrukuma gadījumā pūķi varētu būt noderīgāki par metāla cūkām." Četrkārtīgās pārvērtības ātri vien tika nokārtotas, un Lūka priecīgs pamanīja, ka tām bija dažādas krāsas, kāpēc Mainīgās bija vieglāk atšķirt: Cigoriņa (Džaldi) bija sarkanais pūķis; Radio — zaļais,- Sara — zilais,- un Gjara-Džinna, Mainīgā, kura varēja pārtapt vienpadsmit dažādos veidos, bija lielākais pūķis no četriem un zelta krāsā.

"Izlemts," Lūka uzsauca. "Lācis, Suns, Džaldi, Sara, Badlo, Džinna un es. Mēs septiņi uz Viduča Viduci."

"Sauc mani par Cigoriņu," Cigoriņa sacīja. "Mēs tagad esam draugi. Un man tik un tā mans īstais vārds nekad nav paticis."

Koijots izspļāva vakariņu atliekas un noklepojās. Vai tev kaut kas nav piemirsies, ko, chico? Vai arī esi nodomājis apvainot mani, publiski noraidot manu piedāvājumu, par spīti tam, ka tas ir augstsirdīgs un izdarīts labticībāl Un par spīti tavai nezināšanai un manai pieredzei?

Lūka patiešām nezināja, ko lai atbild. Šis Koijots bija Soraijas draugs, tāpēc, Lūka pieņēma, uzticams, bet vai viņu patiešām vajadzēja? Varbūt vislabāk būtu ielavīties iekšā, nedarot neko tādu, kas varētu uz kaut kādu pusi, pat nepareizo, piesaistīt Ālimu uzmanību?"

"Pasakiet man vienu lietu," viņš sacīja, tagad mezdamies virsū Netētukam, kurš viņam aizvien vairāk un vairāk nepatika, "cik daudz Līmeņu man vēl jāiziet? Man te, augšā, ir tas viencipara skaitītājs, kas rāda Septiņi —"

"Septiņi ir lieliski," Netētuks sacīja. "Septiņi ir tiešām iespaidīgi. Bet tev neizdosies pabeigt Astoto Līmeni, ja pirms tam nenozagsi Dzīvības Uguni."

"Kas, skaidrības labad, nekad vēl nav izdarīts — vismaz ne šajā Burvju Pasaules formātā," Lūka dusmīgi pārtrauca. "Ne pie pašreizējiem Spēles Noteikumiem."

"Un Devītais Līmenis ir visgarākais un grūtākais," Netētuks piebilda. "Tas Līmenis, kurā tev jāveic viss ceļš atpakaļ līdz Startam un jāielec atpakaļ Reālajā Pasaulē tā, lai tevi nenoķer. Un tu būsi sacēlis kājās visu Burvju Pasauli, kas tev dzīsies pakaļ, starp citu. Tas ir Devītais Līmenis."

"Brīnišķīgi. Liels paldies," Lūka sacīja.

“Nav par ko," Netētuks aukstā balsī cieti atteica. "Es tā kā atceros, ka tā bija tava doma. Es skaidri atminos tevi sakām “Aiziet". Vai varbūt es kļūdos?" Runātājs nemaz nebija Lūkas tēvs. Tā bija tā radība, kas centās izsūkt tēva dzīvību. Lūkam vēl vairāk pastiprinājās aizdomas, ka viss šis piedzīvojums Netētukam bijis laika nosišanas veids, kamēr tiek nodarīts viņa īstais darbs. Vienkārši kaut kāds laika kavēklis.

"Nē," Lūka sacīja. "Nē, tā nav kļūda."

Tieši tad viņš izdzirdēja skaļu troksni.

Skaļu, skaļu, SKAĻU troksni.

Patiesībā, saukt šo troksni par "skaļu" būtu tas pats, kas teikt, ka cunami ir tikai liels vilnis. Lai aprakstītu šo skaļumu, Lūka nodomāja, viņam vajadzētu sacīt, piemēram, ka, ja Himalaji būtu taisīti no skaņas, nevis no akmens un ledus, tad šis troksnis būtu Everesta kalns; vai, ja ne Everests, tad noteikti viena no Astoņtūkstoš metru virsotnēm. Lūka no Rašīda Halīfas, kurš bija visnealpīniskākais no cilvēkiem, bet kuram patika kārtīgi saraksti, bija uzzinājis, ka uz Zemes esot četrpadsmit Astoņtūkstoš metru virsotņu (dilstošā secībā): Everests, K2, Khančendžunga, Lodzc, Makalu, Čooju, Dhaulā-giri, Manaslu, Nangaparbats, Annapūrna, Gašerbrums I, Brod-pīks, Gašerbrums Iī un skaistais Šišabanma. Nemaz nebija tik viegli uzskaitīt savas Četrpadsmit Skaļākas Skaņas, Lūka nodomāja, bet viņš bija pavisam drošs, ka pirmajā trijniekā šī tiktu. Tātad tā bija Khančendžunga līmenī; vismaz.

Skaņa nebeidzās un nebeidzās, un nebeidzās, un Lūka aizspieda ausis. Visapkārt Burvības Viducī bija sācies baigais ļembasts. Pūļi skrēja uz visām pusēm, lidojošas radības metās gaisā, peldošie — ūdenī, jātnieki — pie zirgiem. Vispārēja mobilizācija, Lūka nodomāja, un tad viņš vienā mirklī saprata, kas tā par skaņu. Aicinājums ķerties pie ieročiem.

Spēle tikko mainījās, muchacho, Koijots atrikšoja iebrēkt Lūkam ausi. Tagad tev vajag palīdzību pa īstam. Te simtiem gadu to troksni neviens nebija dzirdējis. Tas ir Lielais Troksnis. Uguns Trauksme.

"Ugunsvabulis noteikti bija tas, kurš sacēla Trauksmi," Lūka uzreiz saprata, un viņš pats sev riebās, ka bija aizmirsis par sīko liesmiņu, Burvju Pasaules Drošības Dienestu šikāko, bet, šķiet, visbīstamāko darbinieku. "Tas lidinājās Kapteinim Āgam virs pleca un tad pazuda. Mēs tobrīd tam nepievērsām uzmanību, un tagad samaksāsim par savu nevērību."

Beidzot Uguns Trauksmes sirēna apklusa, bet histēriskā darbošanās ap viņiem kļuva vēl neprātīgāka. Soraija aizvilka Lūku aiz rododendru krūmiem. "Kad atskan Uguns Trauksme, tas nozīme divas lietas," viņa sacīja. "Tas nozīmē, ka Ālimi zina — kāds mēģina nozagt Dzīvības Uguni. Un vēl tas nozīmē, ka visiem Burvju Pasaules iemītniekiem tiek piešķirta spēja ieraudzīt iebrucējus līdz Trauksmes Atcelšanai, kas atskan tikai tad, kad zaglis ir noķerts."

"Tu gribi teikt, ka tagad visi var mani ieraudzīt?" Lūka šausmās vaicāja. "Un arī Lāci un Suni?" To izdzirdējuši, ari suns un lācis atskrēja un paslēpās aiz rododendriem. Soraija pamāja. "Jā," viņa sacīja. "Ir tikai viena iespēja rīkoties. Tev jāatsakās no sava plāna, jākāpj uz Rešama, un es lidošu tik augstu, cik augstu varēšu pacelties, un tik ātri, cik spēšu, un mēģināšu dabūt tevi atpakaļ Sākumpunktā, pirms tie tevi noķēruši, jo tādā gadījumā viņi varētu jums visiem trim turpat uz vietas piemērot neatgriezēšanu, nemaz neprasot, lai paskaidrojat savus ierašanās iemeslus, nedz ari pamatojot savu radikālo mēru izvēli. Vai arī: tiesa vispirms, neatgrie-zēšana — pēc tam. Piedzīvojums ir galā, Lūka Halīfa. Laiks doties mājup."

Lūka brīdi klusēja. Tad vienkārši pateica: "Nē."

Soraija iesita ar plaukstu pa pieri. "Un viņš vēl runās man pretī. "Nē," viņš saka. Nu, tad izstāsti man savu vareno plānu, varoņpuika. Nē, nē! Ļauj man minēt! Tu stāsies pretī visiem Burvestības Viduča dieviem un briesmoņiem ar suni, lāci un četriem pūķiem, kas ir visi tavi bruņotie spēki; un tu nozagsi to, kas nekad nav nozagts, ko simtiem gadu neviens nav mēģinājis nozagt, un tad tu atgriezīsies mājās? Kādā veidā? Vai

man vajadzētu te gaidīt un tad tevi aizvizināt, vai tā. Nu, lai notiek. Ej un dari! Meistariski nostrādātais plāns noteikti izdosies."

"Tev ir gandrīz taisnība," Lūka atbildēja. "Taču tu aizmirsti, ka man palīdzēs ari Koijota māņu skrējiens."

Piebremzē, chico, Koijots sacīja no skata satraucies. Brītiņu pagaidi. Vai es neteicu, ka spēle tikko mainījās. Tas piedāvājums vairs nav galdā.

"Paklau," Lūka iebilda. "Ko dara zagļi, kad atskan Uguns Trauksme?"

Laižas, dzīvību glābjot. Simtiem gadu to gan neviens nav darījis, bet tā viņi dara. Brīdināt nav jēg. Pat vecais Titāns tolaik; viņu piesēja pie klints, un veca maitu lija sāka gremot —"

"Ērglis," Lūka izlaboja. "Tu teici, ka ērglis."

Atšķirīgi viedokļi par putna sugu. Ne par gremošanu.

"Tātad," Lūka apņēmīgi sacīja," skriet nav nekādas jēgas, ja vien neskrien negaidītā virzienā. Un tagad, kad atskanējusi Uguns Trauksme, kurš ir tas virziens, kurā neviens negaida mūs bēgam?"

Uz Lūkas jautājumu atbildēja Netētuks. "Uz Dzīvības Uguns pusi," viņš sacīja. "Viduča Viducī. Briesmās. Tev taisnība."

"Tad," Lūka sacīja, "turp mēs dosimies."

7 Dzīvības Uguns

Visā Burvju Pasaulē bija izsludināta Augstākā Līmeņa Trauksme. Ēģiptiešu dievības šakāļu galvām, nikni skorpionvīri un jaguārcilvēki, milzīgi vienacaini cilvēkēdāji ciklopi, flautas spēlējoši kentauri, kuru stabules spēja ievilināt svešiniekus klinšu spraugās, kur viņi paliks sagūstīti uz mūžīgiem laikiem, asīriešu vērtīgās nimfas, darinātas no zelta un dārgakmeņiem, kuru dārgie ķermeņi spēja ievilināt zagļus to saindētajos pātagauklu tīklos, lidojoši grifi ar nāvīgām ķetnām, piezemēti baziliski, kas dusmīgi lūrēja uz visām pusēm savām nāvīgajām acīm, valkīras mākoņu zirgos, mīnotauri buļļa galvām, slīdošas čūsksievietes un milzīgas klintis — lielākas par to, kas aiznesa jūrnieku Sinbadu — mežonīgi lidinājās pāri zemei un cauri gaisam, atsaukdamies uz Uguns Trauksmi, medīdami, medīdami. Kad noskanēja Trauksmes signāls, tad Apaļajā Jūrā nāras iznira no ūdens, dziedādamas savas sirēnu dziesmas, lai ievilinātu negantos iebrucējus postā. Milzīgas, salas lieluma radības — krakeni, zaratāni un briesmīgās rajas — nekustīgi dreifēja uz Juras virsmas; ja iebrucējs piemestos kādam nezvēram uz muguras atpūsties, tas tad nirtu un to noslīcinātu vai apsviestos riņķī, atsegdams savu milzu muti un asos trīsstūrveida zobus, un norītu iebrucēju pa kumosam vien. Un visbriesmīgākais no visiem bija milzīgais Tārps Pakaļgrauzis, kurš akls un aurēdams izcēlās no Jūras parasti klusajām dzīlēm, noskaities apņēmies aprīt tos neliešus, kuru dēļ ieslēgusies Uguns Trauksme un iztraucējusi viņa divtūkstoš gadu garo miegu.

Šīs Pasaules haosam pa vidu Kara Dievi cēlās visā savā majestātiskumā aizsargāt Dardedzi — Vienīgo Tiltu uz Viduča Viduci, varavīksnes loku, kas šķērsoja Jūru un ļāva pāris izredzētajiem iekļūt Alimu zemē. Amaterasu, japāņu saules dieve, ar maģisko zobenu Kusangi rokā iznāca no alas, kur divas tūkstošgades bija īgusi pēc ķīviņa ar brāli vētras dievu, un saules stari atmirdzēja viņai no galvas kā šķēpi. Līdzās viņai bija liesmojošais bērns Kagucuči, kura liesmojošā piedzimšana bija nogalinājusi viņa māti, Dievišķo Idzanami. Un Surtrs ar ugunīgo zobenu,- elkoni viņam ieķērusies sievišķā sabiedrotā Sinmara, arī ar nāvīgu ugunīgu zobenu rokā. Un īru Belis. Un polinēziešu Mahuika degošiem nagiem. Un klibais Hēfaists, Olimpa kalējs, ar bālo romiešu atbalsi Vulkānu pie sāniem. Un inku Inti, Saule ar Cilvēka Seju, un acteku Tonatiu, bijušais Piektās Pasaules Valdnieks, kuram agrāk ik gadu upurēja divdesmit tūkstošus cilvēku. Un virs viņiem visiem kā milzīgs pīlārs debesīs slējās Ēģiptes Ra piekūna galva, viņa caururbjoši asās putna acis meklēja nākamos zagļus, un Bennu putns sēdēja viņam uz pleca, pelēkais gārnis, kas bija ēģiptiešu fēnikss, un viņa varenie ieroči, Нога acs un saules diski, bija gatavibā. Šie varenie kolosi sargāja tiltu un gaidīja — ar mākoņiem pie pieres un slepkavniecisku skatienu acis.

Burvības Viduča iemitnieki brīvi traucās pāri Tiltam abos virzienos medīdami, medīdami; taču medītajiem iebrucējiem, Lūka nodomāja, šķiet, nebija iespēju tikt garām Ra piekūna acīm. Lūkam, kurš kopā ar saviem sabiedrotajiem slēpās aiz rododendru krūmiem, šķita, ka biežņa saraujas, sarūk un kļūst par aizvien nepiemērotāku paslēptuvi. Sirds viņam sitās pārāk strauji. Pavisam noteikti kļuva bailīgi.

"Viena laba lieta ar tiem izbijušajiem dieviem ir tā," Soraija mierinoši sacīja, "ka viņi visi ir iestrēguši savos vecajos stāstos. Es esmu pārliecināta, ka Ugunsvabulis Alimiem noziņoja precīzi — zēns, suns, lācis, tā viņš noteikti sacīja, taču, tiklīdz atskan Uguns Trauksme, tā visi neizbēgami sāk medīt Parasti Aizdomās Turētos."

“Kuri ir Parasti Aizdomās Turētie?" Lūka gribēja zināt. Viņš aptvēra, ka čukst un ka vēlas, kaut ari Soraija runātu klusāk.

"A, nu tie, kas bija Uguns Zagļi tajos laikos un vietās, kur šie dievi bija dievi," Soraija noteica, gaisīgi pamājusi ar roku, "Tu zini. Vai," viņa piebilda, atgriezusies pie vecajiem Sunītsultānes ieradumiem, "varbūt esi pārāk neizglītots. Varbūt tēvs tev nav iemācījis tik daudz, cik vajadzēja iemācīt. Varbūt viņš pat nezināja." Tad, ieraudzījusi Lūkas sejas izteiksmi, viņa nedaudz pieklusa un atmaiga. "Alonkinu indiāņiem Trusis nozaga Uguni priekš viņiem," viņa sacīja, "un par Koijotu tu jau zini. Bebrs un Nanabožo, Mainīgais, izdarīja to pašu citām ciltīm. Oposums mēģināja, bet viņam neizdevās, taču tad Zirnekļu Vecmāte nozaga Uguni čeroki māla traukā, un te es atceros," Soraija uz brīdi apklusa, "ka tev vajadzēs šo te."

Viņa turēja rokā mazu māla podiņu. Lūka ieskatījās iekšā. Zaru ligzdiņā salikta maza grupiņa, kā izskatījās, pusducis melnu kartupeļu. "Šis," Soraija teica, "ir viens no slavenajiem Ūdru Podiem, un tajā iekšā ir pāris no slavenajiem Ūdru Tupeņiem. Kad Dzīvības Uguns tiem pieskarsies, tie spoži iedegsies, un tos nebūs tik viegli nodzēst." Viņa pakāra Lūkam podu kaklā ādas sloksnē. "Kur es paliku?" Viņa minūti apdomājās, tad turpināja. "A, jā. Maui — tev viņu vajadzētu saukt par Maui-tikitiki-a-Taranga — nozaga Uguni no uguns dieves Mahuikas nagiem un atdeva to polinēziešiem. Viņa noteikti meklēs viņu. Un tā tālāk."

Tu neiekļāvi Pirmo Zagli, Koijots iestarpināja. Vecāko un varenāko. Kalna karali. Visu mūsu iedvesmotāju. Nozaga to priekš visas cilvēces.

"Titāns Prometejs," Soraija sacīja, "bija, gana savādi, tava drauga, nelaiķa, neapraudātā Kapteiņa Āga, brālis. Viņi gan nekad nesatika. Patiesībā, necieta viens otru. Lai tur kā: pirms trīs miljoniem četrsimt tūkstošiem gadu Vecais Zēns patiesi bija pirmais no Uguns Zagļiem. Taču pēc tā, kas ar viņu tolaik notika, meklētāji, jādomā, nemeklēs Vecā Zēna nākamo Uguns Skrējienu."

"Viņš zaudēja savaldīšanos," Lūka atcerējās.

Man neklājas to minēt, Koijots sacīja. Nav labi darīt kaunu varenajiem. Bet, kopš Herkuls nošāva ērgli, Vecais Zēns dzīvo gana klusi.

"Vai maitu liju," Lūka sacīja.

Vai maitu liju. Mēs tolaik neviens tur nebij, lai pārbaudītu, un Vecais Zēns vairs nav tik runātīgs.

"Un vēl viena laba lieta visā šajā skraidelēšanā ir tā," Soraija nomurmināja Lūkam pie auss, "ka tā tev ļaus pietuvoties Tiltam, ja jūs arī tur skraidelēsit un izskatīsities tā, it kā meklētu paši sevi."

Viņi meklēs mani un manus sabiedrotos, Koijots iebilda. Labāk, lai mūsu ceļi šķiras. Manā tuvumā ies pavisam karsti, tas skaidrs. Bet tu sagaidi, kad es aizskrienu, un tad tu ar’ rādi, ko māki, un dieb, cik spēdams. Viņš aizlēca prom, ne vārda vairs nepiebildis.

Lūka pēkšņi saprata, ka Netētuks pazudis. Vienu brīdi viņš bija tepat, klausījās, knibinājās ap savu panamas cepuri, un tad pat ne pū, viņu vairs nekur nemanīja. "Man gan ļoti gribētos zināt, kas viņam aiz ādas," Lūka nodomāja. "Man nemaz nepatīk, ka viņš tā ņem un pazūd."

Soraija uzlika roku viņam uz pleca. "Bez viņa tev būs labāk," viņa sacīja. Tad Cigoriņai, sarkanajam pūķim, kaut kas ienāca prātā, un Lūka izmeta Netētuku no prāta.

"Reiz sensenos laikos mūsu māsa Gjara-Džinna palīdzēja Zirgu Ķēniņam izbēgt no Šņaukhaimas," sarkanā pūķe stāstīja, pamādama uz savas zelta māsas pusi. "Jā! vareno Ciguli, milzīgo, balto, astoņkājaino rumaku — pa divām kājām katrā stūrī, tā sacīt, — Alimi bija patvaļīgi, netaisnīgi tur ieslodzījuši, tāpat kā manas māsas, līdz Soraija ar savām spēcīgajām burvestībām viņas atbrīvoja. Treji Džo bija nolēmuši, ka visā Laikā nekur nav vietas astoņkājainam brmumzirgam. Vienkārši ņēma un nolēma, bez jebkādām diskusijām, kā tādi tirāni; pat nedomājot par citu jūtām, tai skaitā — par Ciguļa jūtām. Ja viņi tā grib, tad var būt nežēlīgi un neķītri, un ietiepīgi, kaut arī paši sevi lielīgi dēvē par Trim Neizbēgamām Patiesībām! Lai tur kā, mūsu Džinna atbrīvoja Ciguli ar savu pūķa elpu — viņas elpa ir daudz karstāka nekā man vai Badlo, vai Sarai, tā izrādījās tik karsta, ka izkausēja Mūžīgo Ledu, ko mūsējās nespēja. Par atlīdzību Zirgu Ķēniņš iedeva viņai brīnišķīgu spēju: spēju Pārvērsties — bet tikai vienu reizi, kad pēc tā būtu ļoti liela vajadzība — par precīzu paša Ciguļa kopiju. Neviens dievs neuzdrīkstēsies pārmeklēt Ciguli, Zirgu Ķēniņu, kad tas dosies pāri Dardedzei. Mēs jūs visus — tevi, Lūka, un tavu suni un lāci — iesiesim starp kāju pāri; tas nozīmē, ka viens kāju pāris paliek jums, Karaliene Soraija, ja jūs gribētu..."

"Nē," Soraija skumji atteica. "Pat ja Ķēniņa Zālamana Lidojošais Paklājs ir salocīts, es baidos, ka Ūdrijas Sunītsul-tānes klātbūtne tev, Lūka, nepalīdzēs. Es pārāk daudz esmu sunījusi tos aukstos, stīvos, ļaunatminīgos, nepierunājamos, iznīcīgos vecos Džo, un viņiem priekš manis nebūs Laika. Ja būšu tev līdzās, tev ies vēl sliktāk. Patiesību sakot, es vairs nekad neiešu iekšā Viduča Viducī. Es negribu nonākt Šņauk-haimā un tikt ieslodzīta Ledus Autā. Bet es tevi sagaidīšu un aizraušu tevi drošībā, ja, tas ir, kad tu atgriezīsies ar kvēlojošiem Ūdru Tupeņiem Ūdru Podiņā."

"Vai tu to izdarīsi manis dēļ?" Lūka vaicāja zelta pūķei. "Izmantosi šo vienīgo Pārvērtību, lai tikai palīdzētu man tikt cauri. Es nezinu, kā lai tev pateicos."

"Mums par visu jāpateicas Karalienei Soraijai," Gjara-Džinna atbildēja. "Tev jāpateicas viņai." "Kas to būtu iedomājies," Lūka skumji sev teica, "ka es, Lūka Halīfa, tikai divpadsmit gadu vecs, šķērsošu vareno Darde-dzes tiltu, visskaistāko tiltu visā Burvju Pasaulē, tiltu, kas būvēts tikai un vienīgi no varavīksnēm un kas rieteņa, vismaigākā no visiem vējiem, skarts, nākdams no paša Zefira dieva lūpām; bet vienīgais, ko es redzu vai jūtu ir milzu zirga cisku iekšpuses asos sarus. Kas to būtu domājis, ka tur ārā ir dažas no lielākajām Neredzamās Pasaules slavenībām, kādreiz pielūgtās, kādreiz visvarenās Dievības, ar kurām es uzaugu, par kurām es katru nakti uzzināju no tēva nebeidzamajiem vakara pasaciņu krājumiem: zobens Kusanagi, izbijušie dievi Tonatiu, Vulkāns, Surtrs un Belis_; un Bcnnu putns, un Visvarenais Ra_; un tomēr es viņus neredzu pat ne ar acs kaktiņu, un nevaru pieļaut, ka tie kaut ar acs kaktiņu manītu mani. Kurš tam noticētu, ka es, Lūka, došos iekšā Perfekto Parfīmu Dārzā, kas ieskauj Gudrības Ezeru un ir vissaldāk smaržojošā vieta visā Esībā, bet pats saodīšu tikai zirgu."

Viņš varēja sadzirdēt vēl nekad nedzirdētus trokšņus: pie-kūna ķērcienu, čūskas šņācienu, lauvas rēcienu, saules svili-nāšanu, visus viņpus iztēles un viņpus izturības palielinātos dievu kara saucienus. Mainīgā Gjara-Džinna Zirgu Ķēniņa veidolā grudzināja, zviedza, spēra pie zemes viņas (vai, vismaz tobrīd, viņa) astoņas kājas par atbildi, un starp viņas (vai, vismaz tobrīd, viņa) kājām paslēptie iebrucēji drebēja un bailēs sarāvās. Lūkam netikās iedomāties, kā jūtas Lācis un Suns. Zirga apakšā, iespiesti tam starp kājām — tādā vietā gan ne sunim, ne lācim neklājās būt. Tas noteikti aizskāra viņu lepnumu, un viņš pārdzīvoja, ka viņa dēļ tiem jāpārdzīvo tāds kauns. Tāpat arī viņš veda tos lielās briesmās, to viņš zināja, taču nedrīkstēja laist šo domu sev prātā, ja kaut cerēja izdarīt to, kas bija izdarāms. "Es izmantoju viņu mīlestību un uzticību," viņš pie sevis domāja. "Šķiet, ka nav nemaz tāda pilnīgi laba darba, pilnīgi pareizas rīcības. Pat šis uzdevums, kuru es uzņēmos, viskrietnāko apsvērumu vadīts, ir saistīts ar tādām izvēlēm, kuras nemaz nav tik "labas", izvēlēm, kuras pat varētu būt "sliktas"."

Iztēlē viņš atkal skatīja Karalienes Soraijas un Atmiņputnu sejas, kā tās izskatījās, viņam atvadoties. Tiem acis bija valgas no asarām, un viņš zināja — tāpēc ka tie baidījās, ka nekad vairs viņu neredzēs. Arī šo domu nedrīkstēja laist prātā. Viņš pierādīs, ka viņiem visiem nebija taisnība. Ja kaut kas vēl nekad agrāk nebija izdarīts, tas nozīmēja tikai to, ka tā lieta vēl gaidīja to, kas varētu to nostrādāt. "Paskat, cik šaurs es esmu kļuvis," viņš nodomāja. "Esmu pārvērtis sevi par kaut ko vienu, nenovēršamu. Esmu bulta, kas traucas uz mērķi. Nekas nedrīkst novirzīt mani no izvēlētā ceļa."

Kaut kur debesīs virs viņa savās pūķu inkarnācijās bija Cigoriņa, Badlo un Sara, lidodamas kaujas ierindā. Nu vairs atpakaļceļa nebija. Visi septiņi viņi bija iekļuvuši Ālimu iekšējā svētnīcā ar noziegumu sirdī. Zeme zem viņiem bija brīnumu pilna, bet nebija laika apskatei. Visu savu mūžu, kopš tā brīža, kad Rašīds Halīfa sāka stāstīt stātus, Lūka bija domājis par Vārdu Plūdiem, kas krīt uz Zemes no Stāstu ļūras, kas atradās augstu virs pasaules uz sava neredzamā, otrā mēness. Nez kā tas izskatās, kad tas ūdenskritums gāžas no kosmosa? Tam vajadzētu būt brīnišķīgam skatam. Tas noteikti šļakstītos kā sprādziens Gudrības Ezerā? Taču Rašīds aizvien sacīja, ka Gudrības Ezers esot rāms un mierīgs, jo Gudrība spējot uzņemt pat vislielākos Vārdu Plūdus, neliekoties ne traucēta. Tur, pie Ezera, aizvien ir Ausma. Pirmās Gaismiņas garie, bālie pirksti klusi skar ūdens virsmu, sidrabainā saule met skatienu pār apvārsni, bet neuzaust. Alimi, kas kontrolē Laiku, bija izvēlējušies mūžīgi dzīvot tā Sākotnē. Lūka spēja aizvērt acis un to visu iedomāties, joprojām spēja saklausīt un sadzirdēt tēva balsi, aprakstot šo ainu, bet tagad, kad viņš patiešām bija te nonācis, bija tik kaitinoši, ka nevarēja tai pat ne skatienu uzmest.

Un kur ir Netētuks? "Joprojām Nekur nav redzams," Lūka nodomāja, ar katru aizejošo minūti juzdamies pārliecinātāks par to, ka pagaisušajam rēgam, lai kur viņš ar' būtu, nekas labs padomā nebija. "Pirms pašām beigām man būs jāstājas viņam preti," viņš nodomāja, "un viegli tas nebūs, bet, ja viņš ir iedomājies, ka es viņam atdošu tēti bez cīņas, tad viņu gaida liels pārsteigums."

Bet tad viņu kā spēcīgas dūres sitiens ķēra visļaunākā doma pasaulē. "Vai Netētuks pazudis tāpēc, ka arī Rašīds Halīfa ir jau... jau... beigu beigās... pirms Lūka paspēja viņu izglābt...

pazudis? Vai rēgs, kurš uzsūca tēvu, pagaisis tāpēc, ka sasniedzis savu mērķi? Vai viss šis ir veltīgi?" To iedomājies, Lūka sāka drebēt, un acis kļuva slapjas un kniesošas, un bēdas skrēja viņam pāri lieliem, drebinošiem viļņiem.

Taču tad kaut kas notika. Lūka pamanīja sevi pārmaiņas. Viņš jutās tā, it kā kaut kas spēcīgāks par viņa paša dabu būtu pārņēmis viņu savā varā, kāda griba, stiprāka par viņējo, atteicās pieņemt ļaunāko. Nē, Rašīda dzīve nebija galā. Tā nevarēja būt, un tāpēc tā nebija. Griba, stiprāka-par-Lūkas-paša-gribu, noraidīja šo iespēju. Tāpat arī neļāva Lūkam padoties, izvairīties no briesmām vai sarauties, sastopoties ar šausmām. Šis viņu pārņēmušais jaunais spēks deva viņam drosmi, ko viņam vajadzēja, lai viņš izdarītu to, ko vajadzēja izdarīt. Šķita, ka šis kaut kas nebija no viņa, tas bija kaut kas no ārpuses, un tomēr viņš arī zināja, ka tas nāca no viņa, ka tas bija viņa paša spēks, viņa paša apņēmība, viņa paša sakāves noliegums, viņa paša stiprā griba. Arī tam viņu bija sagatavojuši Rašīda Halīfas stāsti, Melšašāha daudzās pasakas par jauniem varoņiem, kuri, atrodoties aci pret aci ar briesmīgu nelaimi, atklāj sevī papildu spēkus. "Mēs nezinām atbildes uz lielajiem jautājumiem, kas mēs esam un uz ko esam spējīgi," Rašīdam patika teikt, "iekams šie jautājumi nav uzdoti. Tad un tikai tad mēs zinām, vai varam uz tiem atbildēt vai ne."

Un virs un viņpus Rašīda stāstiem bija Lūka brāļa Hārūna piemērs, kurš reiz sensenos laikos, izmests Stāstu Jūrā, bija atradis šādu atbildi sevī. "Kaut mans brālis būtu šeit un varētu man palīdzēt," Lūka nodomāja, "bet viņa te nav, kaut arī lācis Suns runā viņa balsī un visu laiku cenšas parūpēties par mani. Tāpēc es rīkošos tā, kā viņš būtu rīkojies. Es nepalikšu zaudētajos." “Alimi ir iesīkstējuši savos paradumos, un viņiem nepatīk cilvēki, kas mēģina šūpot laivu," Rašīds Halīfa kādu vakaru stāstīja miegainajam Lūkam. " Viņu skatījums uz Laiku ir stingrs un nelokāms: vakardiena, tad šodiena, tad rītdiena, tik, tak, tik, tak. Viņi ir kā roboti, kas maršē izzūdošu sekunžu ritmā. Kas Bijis, Džo Hūa, dzīvo Pagātnē; Kas Ir, Džo Hē, vienkārši šobrīd ir_; un Kas Nāks, Džo Aiga, pieder vietai, kurp mēs nevaram doties. Viņu Laiks ir cietums, viņi ir cietumsargi, un sekundes un minūtes ir tā mūri.

Sapņi ir Ālimu ienaidnieki, jo sapņos Laika Likumi pagaist. Mēs zinām — vai ne, Lūkai — ka Ālimu Likumi neatklāj patiesību par Laiku. Mūsu jūtu laiks nav pulksteņu laiks. To mēs zinām, kad esam sajūsmā par savu nodarbi. Laiks paātrinās, bet, kad garlaikojamies, tas palēninās. Mēs zinām, ka liela satraukuma vai gaidu brīžos, vai brīnišķīgos mirkļos, Laiks var apstāties.

Mūsu sapņi ir īstā patiesība — mūsu iedomas, mūsu sirds zināšanas. Mēs zinām, ka Laiks ir Upe, nevis pulkstenis, un tas var plūst pretējā virzienā, kad pasaule kļūst vairāk, ne mazāk atpakaļrāpuliska, un reizēm tas palecas sāņus, un vienā mirklī viss mainās. Mēs zinām, ka Laika Upe var mest lokus un vīties, un aizvest mūs atpakaļ vakardienā vai uz priekšu, parītdienā.

Pasaulē ir tādas vietas, kur nekad nekas nenotiek, un Laiks apstājas pavisam. Mūsu vidū ir tādi, kuriem visu mūžu ir septiņpadsmit gadu un kuri nekad nepieaug. Un ir citi, kuri ir nožēlojami, sabrukuši večuki, varbūt sešdesmit vai septiņdesmit gadu veci kopš piedzimšanas dienas.

Mēs zinām, ka tad, kad iemīlamies, Laiks vairs neeksistē, un tāpat arī zinām, ka Laiks var atkārtoties, un var gadīties uz visu mūžu iestrēgt vienā dienā.

Mēs zinām, ka Laiks ir ne tik vien Pats, bet arī Kustības un Telpas aspekts. Iedomāsimies divus zēnus, teiksim, tevi un Žurksūdu, kuri abi nēsā nevainojami sinhronizētus rokas pulksteņus, un tie abi perfekti rāda laiku. Tagad iedomāsimies, ka tas slinkais nelietis Žurksūds sēž vienā un tajā pašā vietā, teiksim, šeit, simts gadus, kamēr tu skrien bez apstājas visu ceļu uz skolu un atkal atpakaļ uz šejieni, atkal un atkal, arī simts gadus. Un tā gadsimta beigās jūsu abu pulksteņi būs perfekti rādījuši Laiku, bet tavs pulkstenis par sešām vai septiņām sekundēm atpaliks no viņējā.

Mūsu vidū ir tādi, kuri iemācās dzīvot pilnīgi šajā mirklī. Šādiem cilvēkiem Pagātne pagaist un Nākotne zaudē nozīmi. Ir tikai Tagadne, kas nozīmē, ka divi no trim Ālimiem ir lieki. Un ir arī tādi, kuri iekrituši vakardienas slazdā, atmiņās par zudušu mīlu, bērnības mājām vai briesmīgu noziegumu. Un daži cilvēki dzīvo tikai labākai rītdienai-, viņiem Pagātne vairs nepastāv.

Es visu savu mūžu esmu stāstījis cilvēkiem, ka šī ir patiesība par Laiku un ka Ālimu pulksteņi melo. Tāpēc, dabiski, Ālimi ir mani nāvīgie ienaidnieki, un tas nekas, jo, starp citu, es savukārt esmu nāvīgs ienaidnieks viņiem."

Mainīgā Gjara-Džinna pārgāja auļos, tad soļos, līdz apstājās pavisam un sāka pārvērsties. Milzīgais astoņkājīgais zirgs sāka sarauties mazāks,- sarainā āda pazuda, to nomainīja spīdīga, gluda virsma,- zirga smaka pagaisa, un Lūkas nāsis tā vietā sāka pildīt vēl mazāk panesamās cūku aizgalda smakas. Beidzot astoņas kājas kļuva par četrām, un tā Lūka, Lācis un Suns izslīdēja no saitēm un nokrita atlikušo gabalu līdz, jāatzīst, akmeņainai zemei. Gjaras-Džinnas tikai reizi dzīvē iespējamā pārtapšana par Zirgu Ķēniņu bija galā, un viņa atkal bija skārda sivēnmāte. Taču Lūka nepievērsa ne mazāko uzmanību šīm dramatiskajām Pārmaiņām, jo viņš ieplestu muti vērās ainā, no kuras sirds gandrīz apstājās un kuras dēļ viņš bija veicis tik tālu ceļu. Viņš stāvēja milzīgā Zinību Kalna masīva pakājē, un tikai pāris pēdu attālumā Kalna pakājē viļņojās pats Gudrības Ezers — tā ūdens bija dzidrs, tīrs un caurspīdīgs bālajā, sudrabainajā Dienu Ausmas gaismā, kas nekad neizgaismojās rītā. Vēsas ēnas, kā aizvien, stiepās pār ūdeni, to glāstot un gludinot. Rēgaina aina, vienlaikus spocīga un spoku apsēsta, un bija viegli iedomāties atskanam mūziku, šķindošu, kristālisku melodiju — leģendāro sfēru mūziku, kas skanējusi, Pasaulei piedzimstot.

Melšašāha Ezera un tā iemītnieku apraksts, ko Lūka bija dzirdējis tik daudz reižu, ka zināja no galvas, izrādījās pārsteidzoši precīzs. Zem ūdens virsmas manīja mirdzošus mācekļzivju barus, un ari asprātes spožās krāsās, un nespodrākās dziļūdens pārgudreles. Zemu pār ūdens virsmu laidās medītājputni, pētnieces ar lielajiem pelikānu knābjiem, un plikgalvainie, bārdainie guru gariem knābjiem. Dziļumā varēja redzēt līgojamies Ezera dibena augu saprātības stīgas, un Lūka pazina ari Ezera mazās salu grupiņas — Teorijas, mežonīgi, neticami sazaļojušas; Filozofsalu meža biežņas un ziloņkaula torņus; un kailos Faktus. Tālumā bija tas, ko Lūka bija kārojis skatīt, — Vārdu Plūdi, brīnumu brīnums, varenais ūdenskritums, kas krita no mākoņiem un saistīja Burvības Pasauli ar Vareno Stāstu Jūras Mēnesi augšā.

Viņiem bija izdevies izbēgt medniekiem un sasniegt bēdīgi slaveno Zinību Dienvidu nogāzi nenotvertiem, taču virs Lūkas slējās šķērslis, kas bija daudz iespaidīgāks, nekā viņš to bija iedomājies, — Kalna kailā klints, raupja melna akmens siena, kurā nevienam augam nebija izdevies noturēties. "Ja augs to nespēj, kā gan es spēšu?" Lūka izbijies domāja. "Kas tas vispār ir par kalnu?"

Viņš zināja atbildi. Tas bija Burvju Kalns, un tas prata sevi pasargāt. "Zināšanas ir gan bauda un sprādzienbīstams mīnu lauks; gan brīvestība un slazds," Rašīds mēdza teikt. "Ceļš uz Zinībām pārbīdās un mainās tāpat, kā pasaule pārbīdās un mainās. Kādu dienu tas ir vaļā un visiem pieejams, bet jau nākamajā tas ir noslēgts un apsargāts. Daži palēkdamies uzskrien Kalnā, it kā tā būtu ar zāli apaugusi nogāze parkā. Citiem tas ir necaurejams Mūris." Lūka pakasīja galvvidu — tieši tā, kā viņa tēvam patika darīt. "Es laikam esmu no tiem otriem," viņš nodomāja, "jo tas neizskatās ne pēc vienas no manis redzētajām apzaļumotājām nogāzēm." Runājot pavisam skarbi, izskatījās, ka nevarēs Kalnā uzkāpt bez nopietna alpīnistu ekipējuma, par pienācīgu apmācību nemaz nerunājot, un Lūkam nebija ne viena, ne otra. Kaut kur virs viņa, šās akmens pasaules virsotnē, templī dega Dzīvības Uguns, un nebija ne mazākās iespējas uzzināt, kur šī ala varētu būt un kā to atrast. Arī Lūkas galvenie padomdevēji vairs nebija viņam līdzās. Ūdrijas Karaliene Soraija nešķērsoja Varavīksnes tiltu, un daudz mazāk uzticamais (bet iespaidīgi labi informētais) Netētuks acīmredzot bija nolēmis — kaut kāda iemesla dēļ, un, nē, ne tā iemesla! — savu atbalstu viņam liegt.

"Vai drīkstu tev atgādināt," Cigoriņa maigi sacīja, "ka tev joprojām ir pieejama palīdzība un ka ši palīdzība ir — vai drīkstu to norādīt? — spārnota?"

Cigoriņa, Badlo un Sara aizvien vēl bija pūķu izskatā, un arī Džinna ātri vien pārpūķojās. "Ar četriem straujiem pūķiem tavā rīcībā tev vajadzētu diezgan ātri sasniegt Uguns Templi," Cigoriņa sacīja. "It īpaši jau tāpēc, ka šie četri straujie pūķi, starp citu, zina, kur tieši virsotnē Templis atrodas."

"Aptuveni zina," Badlo pieticīgi izlaboja.

"Mēs vismaz tā domājam," Sara sacīja, un tas nu gan vairs neizklausījās pārliecinoši.

"Lai tur kā," Džinna cerīgāk piebilda, "pirms dodamies, varbūt nebūtu slikta doma, ja tu nospiestu... to."

Tas bija Dienvidu nogāzes akmens sienā iestrādāts sudraba kloķis. "Izskatās pēc Saglabāšanas Punkta," Lūka sacīja, "bet kāpēc sudraba, nevis zelta?"

"Zelta poga ir Templī," Cigoriņa sacīja. "Bet tu vismaz vari saglabāt progresu līdz šejienei. Esi uzmanīgs. Turpmāk katra kļūda var tev maksāt simts dzīvību."

Tas radīja nemieru. Lūka nodomāja, nospiezdams sudraba pogu. Tad jau viņš nedrīkstēja kļūdīties nemaz. Četri simti un sešdesmit piecas dzīvības atļāva viņam, augstākais, četrus misēkļus. Turklāt Cigoriņas piedāvājums uzlidināt viņu augšā pie mērķa bija patiešām dāsns un ari praktisks, bet Lūka skaidri atcerējās tēva teikto par Zinību Kalnu: "Ja tu gribi sasniegt Kalna virsotni un atklāt Dzīvības Uguni, tad pēdējā kāpienā tev jādodas vienam pašam. Zinību Augstumus var sasniegt tikai tad, ja esi nopelnījis tiesības to darīt. Bez smaga darba neiztikt. Ar šmaukšanos pašā Augšā netikt." Pēc tam viņš teica vēl kaut ko, un Lūka atcerējās, ka bija nodomājis, ka tā pēdējā dala ir patiešām svarīga, tomēr nespēja to atsaukt atmiņā. "Tur tā ķeza," viņš nodomāja, "ka visas šīs lietas tev stāsta vakarā, kad jau esi līdz nāvei noguris un pusaizmidzis."

"Liels paldies," Lūka sacīja Cigoriņai, "bet šķiet, ka man šī mīkla jāuzmin un tur jātiek vienam pašam. Lidot turp tavā mugurā... nu, tas vienkārši nebūtu īsti labi."

Kaut kāda iemesla dēļ šī doma par nebūtu labi neizgāja viņam no prāta. Vārdi skanēja atkal un atkal, it kā viņa domas būtu ieķērušās kā saskrāpēta plate vai ieķērušās kaut kādā cilpā. Nebūtu labi. Nebūtu labi. Kas ir tas, kas nav labs? Nu, jā, slikts, vairākums cilvēku tā teiktu, bet tikpat labi tas varētu būt —

"Kreisi," viņš skaļi sacīja. "Tā ir atbilde. Es devos pa labi un iekritu Burvestības Pasaulē. Ja es tagad kaut kādā veidā dotos pa kreisi, tad varbūt man izdosies atrast ceļu."

Lūka atcerējās, kā lielais brālis Hārūns mājās, Kahani, kas tieši tajā brīdī šķita esam patiesi tālu, bija daudzkārt, viņu apceļot, brīdinājis. Piesargies un neaizej pa Kreisi. Tā Hārūns bija teicis. "Bet man nepatīk, ka mani apceļ," Lūka sev atgādināja, "un varbūt tāpēc man vajadzētu rīkoties tieši pretēji viņa teiktajam. Jā! Tikai šoreiz es nepaklausīšu brāļa padomam, jo Labēji domājoši cilvēki patiesībā nespēj saprast, ko nozīmē būt pa Kreisi, un tā neredzamā Taka ir tieši tā Taka, kas aizvedīs mani turp, kur man jānokļūst."

Galu galā, viņa māte Soraija būtu viņa pusē. Varbūt tev ir taisnība, uzskatot, ka kreisais ceļš ir labais ceļš, un mēs visi pārējie domājam nevis pareizi, bet nepareizi. Tā viņa bija teikusi, un ar to viņam bija vairāk nekā gana.

"Es iešu tev līdzi," suns Lācis uzticami sacīja.

"Es ari iešu," lācis Suns sacīja, ne gluži tik aizrautīgi. Un tad Lūka atcerējās to sevišķi svarīgo daļu no Rašīda Halīfas stāstītā par Kalnu: "Lai uzkāptu Zinību Kalnā, tev jāzina, kas tu esi." Lūka, miegainais, pirms gulētiešanas, tālajās mājās sen pagājušos laikos, to īsti nesaprata. "Vai tad katrs to nezina?" viņš vaicāja. "Es domāju, es esmu es, vai ne? Un tu esi tu?" Rašīds noglāstīja Lūkam matus, kas vienmēr viņu nomierināja un samiegoja. "Cilvēki domā, ka viņi ir daudz kas tāds, kas viņi nav," tēvs toreiz teica. "Viņi domā, ka ir talantīgi, kaut tādi nav_; viņi domā, ka ir vareni, kaut gan patiesībā ir tikai huligāni; viņi domā, ka ir labi, kaut gan ir slikti. Cilvēki visu laiku sevi muļķo, un paši nezina, ka ir muļķi."

"Nu, lai tur kā, es esmu es, un viss," Lūka, laižoties miegā, noteica.

"Re, kur viņš ir! Re, kur Uguns Zaglis! Re, kur skrien!”

“Tas ir Koijots! Un viņam ir degoša pagale zobos!" “Paskaties uz viņu! Skat, kā viņš izvairās un izlokās!” “Apturiet viņu! — Ai, tie viņu nekad neapturēs! — Apturiet to Koijotu! — O, viņš ir kā spalvains zibens! 'lbriet zagli! Turiet Uguns Zagli!”

Lūka attapās no sava sapņa un ieraudzīja Koijotu iznirstam no Zinību Kalna pakājes ēnām ar degošu uguni mutē un aizjoņojam ap Kalnu uz tā tālo pusi, skrejot ātrāk, nekā Lūka būtu varējis iedomāties Koijotu skrienam. Viņš devās pāri akmeņainajai zemei uz pretējo pusi no Varavīksnes Tilta, tīšām vezdams savus vajātājus projām no Lūkas iespējamā atkāpšanās ceļa un iekšā Tukšajā Atmatā, kas pletās aiz Ezera. Tas bija pustuksneša apvidus, kura pareizākais nosaukums bija Laika Atmata — lieli sausas zemes plašumi, kuri sen bija aizauguši ar Slaistzāli. Šī nezāle, kas strauji izplatījās un agrāk Burvju Pasaulē nebija pazīstama, vispirms nomāca un iznicināja jebkurus citus dzīvos augus — izņemot pāris visizturīgākos kaktusus, bet pēc tam savādi pašiznīcinājās, it kā nespēdama izdomāt, ko īsti pasākt, bet ari īsti nevēlēdamās to noskaidrot. Tā tikai apātiski vāļājās zemē, lidz nokalta, atstādama aiz sevis šo dzelteno, ar sen mirušu radību galvaskausiem izraibināto tuksnesi. Čūskas izlīda no akmeņu apakšām, un maitu putni meta lokus virs galvas, un bija labi zināms, ka dieviem, kuri, kā jau tiem parasts, bija raduši pie greznības un pārpilnības, nepatika ieiet šajā zonā, kur, kā Rašīds Halīfa stāstīja Lūkam, gaiss kustējās lēni, vēsma pūta, virzienu lāga neapjēgdama, un vējā bija kaut kas tāds, kas uzdzina nevērību, slinkumu un miegu. Tikai pāris no sargājošajām dievībām, kas bija atsaukušās uz Uguns Trauksmi, bija gatavas sekot Koijotam Atmatā un pakaļdzīšanās bēgošajam dzīvniekam šķita lēnāka, ļodzīgāka un bezmērķīgāka nekā tai vajadzētu būt. Koijots šķita imūns pret gaisa lipīgo letarģiju. "Tukšā Atmata ir viņa dabiskā dzīvotne," Lūka nodomāja. "Viņš tiem dieviem sagādās kārtīgu izskriešanos, dabūs, ko gribējuši." Ik pa posmam Koijota izvēlētajā ceļā bija novietota Lauva, Lielais Lācis, Mazais Lācis, Vilks, Vāvere un Varde. Vai Laika Atmata viņus ietekmēs, Lūka iedomājās, vai arī Koijots atklājis pretindi? Tas nebija svarīgi. Māņu skrējiens bija sācies.

Viņam galvā atskanēja Koijota balss: Rādi, ko māki, un skrien uz savu slavu. Un ap viņu bija satraukušies pūķi un rejošs suns, un rēcošs lācis, un Cigoriņa sacīja: "Tagad vai nekad, jaunais Lūka, un, ja nevari atrast Kreiso ceļu, kā tu saki, tad labāk ļauj mums uzlidināt tevi tur, augšā, un tad riskē. Kusties! Šis ir Patiesības brīdis!"

"Kas ir tie briesmoņi, kas vajā Koijotu?" Lūkam vajadzēja noskaidrot.

"Ja nerīkosies ātri," Cigoriņa sabijusies notaurējās, "tad viņi pavisam drīz vajās tevi. Tur ir Saturns, tik mežonīgs un vardarbīgs kā kurš katrs nemirstīgais. Viņš, starp citu, ēd bērnus. Ir jau tā izdarījis ar savējiem. Un tas bārdainais, kam ap galvu aptīta čūska, ir Zarvāns, persiešu laika dievs, un tev nevajadzētu tikt tai čūskai kampiena attālumā, tici man! Un tur jau Dagda, paskaties, tas mežonīgais iru puisietis ar milzīgo vāli! Un arī Šiutlekutli, kaut gan viņš parasti klaiņo naktīs. Un

pat Linpao Tiaņdzuņs — beidzot izvilkuši viņu ārā no Tīmekļu Bibliotēkas! Rādās, ka viņi no tiesas grib apturēt Uguns Zagli, un, kad sapratīs, ka Koijotam mutē ir viltus uguns — ka tā gan ir uguns, bet ne Dzīvības Uguns —, tad viņi zinās, ka tā bijusi tikai uzmanības novēršana, un tad viņi savās dusmās dzīs pēdas īstajam Uguns Zaglim. Tāpēc, ja zini, kā uzkāpt šajā Kalnā pats saviem spēkiem, tad nebūtu slikti sākt."

Izlemt kaut ko darīt nav tas pats, kas patiešām to izdarīt, Lūka ātri vien saprata. Viņam nebija ne jausmas, kā izdarīt to izklupienu pa kreisi, kas viņu iebīdītu Ačgārnības Dimensijā, kurā visa pasaule, tostarp arī Burvju Pasaule, pārvērstos Nepareizās Puses Planētā, kreiļu mājās, Planētas Zemes kreisās rokas sitiena variantā. Viņš mēģināja krist, lēkt un velties pa kreisi; viņš mēģināja klupt pats pār savām kājām,- viņš lūdza Lācim un Sunim viņu nogāzt, un, beidzot, aizvēris acis, centās sajust Kreiso Pasauli bikstām viņa kreiso plecu, lai, pastumjot pretī, viņš izkristu cauri neredzamajai robežai un tiktu tur, kur viņam bija jābūt. Nekas nepalīdzēja. Daudzie kritieni viņu krietni apskādēja — sasita plecu un gurnu, apdauzīja un apskrāpēja kreiso kāju.

"Neko nesaprotu," viņš atzinās, būdams tuvu izmisumam.

"Lieta ar Kreisās Rokas Taku," Cigoriņa maigi teica, "ir tāda, ka tev jātic, ka tā tur bus."

Tieši tajā brīdī uzvarošs Uguns Trauksmes dārdiens pavēstīja par Uguns Zagļa sagūstīšanu, kam atkal sekoja divi mokoši dārdi, kas paziņoja, ka medības turpinās. Cigoriņa, izdzirdējusi pirmo dārdu, aizšvikstēja izpētit un atgriezusies ziņoja, ka māņu uguni Koijots esot nodevis Lauvam, un tā apceļojusi visu veco stafetes komandu, līdz sasniegusi Vardi, un brašais abinieks to norijis un ieniris Apaļajā Jūrā, kur saniknotais Tārps Pakaļgrauzis nobeidzis caneia de distraction, ar vienu badīgu kumosu aprīdams Vardi. Pēc četrām sekundēm Pakaļgrauzis izspļāvis siekalām noslienāto Vardi ārā un aurējis, cik spēdams, lai paziņotu visai Burvju Pasaulei, ka šis konkrētais Uguns Zaglis esot Prasts Krāpnieks.

"Tagad viņi visi nesas šurp," Cigoriņa elsa, "un, atklāti sakot, viņi ir ellišķīgi pārskaitušies, tāpēc, ja tu neļauj mums aizlidināt tevi prom no šejienes, tad vismaz skrien. Skrien, glāb dzīvību."

"Jā, man laikam gan jāsāk skriet," Lūka nodomāja. "Galu galā, es pirmīt skrēju, kad pirmo reizi paklupu un paspēru maģisko soli pa labi." Par Maģiskās Fizikas likumiem īstas skaidrības viņam nebija,- jau ar parasto fiziku negāja viegli. Bet ko Rašīds teica? "Laiks ii ne tikai Pats, bet ari Kustības un Telpas aspekts." Tur tā lieta, vai ne? "Tātad, ēē, āā," Lūka domāja, "ja К un T ietekmē L, tad, ā, tātad, no tā izriet — vai ne? —, ka T, kas ir Telpa, ari Telpa starp Labroču un Kreiļu Dimensiju, ir — laikam taču — L un K, tas ir, Laika un Kustības aspekts. Vai, ē, pasakot to saprotamā valodā, ir atšķirība, cik laika tavam gājienam vajag vai, citiem vārdiem sakot, cik ātri tu skrien."

Zeme iedrebējās. "Vai zemestrīce?" Lūka iesaucās. "Nē," Cigoriņa skumji teica. "Daudz ļaunāk. Tā skan vairāki simti dusmīgu dievu, kas pārvietojas lielā ātrumā. Lai šo baru apturētu, ar četriem pūķiem būs krietni par maz."

Lācis Suns pēkšņā apņēmībā panācās uz priekšu. "Tu ej," viņš teica Lūkam. "Tūlīt pat. Pazūdi, bhāgdžāo, — tinies, vācies, taisies, ka tiec! Ej un izdari, kas darāms. Mēs ar Lāci

viņus labu brīdi aizkavēsim."

"Kādā veidā?" Cigoriņa neticīgi noprasīja.

"Darot to, ko vislabāk pieprotam," lācis Suns sacīja. "Lāci, tu esi gatavs?"

"Gatavs," suns Lācis atbildēja.

Lūka zināja, ka nav laika to apspriest. Viņš pagriezās pa kreisi, sašķieba kreiso plecu drusku uz leju, pastiepa kreiso kāju uz priekšu un metās auļos, it kā viņa dzīvība būtu uz spēles. Kura, patiesību sakot, arī bija uz spēles.

Viņš skrēja, atpakaļ neskatīdamies. Aiz muguras viņš dzirdēja troksni tuvojamies, pieņemamies skaļumā un kļūstam apdullinošam, it kā tūkstoš reaktīvo dzinēju rēktu turpat pie bungādiņām,- viņš sajuta, ka zeme viņam zem kājām, kas līdz šim bija trīcējusi, nu sāk drebēt, it kā nevaldāmu baiļu pārņemta; viņš manīja debesis virs galvas satumstam, un balts zibens sāka durties cauri melnajiem mākoņiem. "Okei, tie dievi prot sarīkot izrādes," viņš sev teica, drošinādams sevi, "bet atceries, viņi vairs nekur un nevienam nav dievi. Tikai cirka zvēri vai būros ieslodzītas radības zvēru dārzā." Taču kāda ne tik pašpārliecināta balss tikmēr čukstēja viņam labajā ausī: "Tā jau varbūt ir, bet pat zvērudārzā tu nelēktu iekšā lauvu midzenī." Viņš atkratījās no šīs domas, nolieca galvu un skrēja ātrāk. Galvā bija tikai Cigoriņas padoms: Lieta ar Kreisās Rokas Taku ir tāda, ka tev jātie, ka tā tur ir. Tad šķita, ka visi trokšņi norimst, zeme vairs nedrebēja, un viņš jutās tā, it kā viņš nevis skrietu, bet lielā ātrumā lidotu, un tad viņš ieraudzīja bezdibeni.

"Otrpus Zinību Kalnam," Rašīds Halīfa mēdza sacīt, "ja tev nepaveiksies, tu uziesi Bezdibenīgu Bedri, ko dēvē arī par Laika Dzīlēm. Par to neviena vien rīme sacerēta, bet, ja tu iekritīsi tajā Bezdibenī, tad rīmēšana tev gan nebūs prātā."

Pa to laiku izbijušo dievu dārdošais bars bija sasniedzis Zinību Kalnu un sastapis tur Vareno Liesmu Apļu, nelaiķa Kapteiņa Āga cirka, divas spožākās zvaigznes, kas viņus tur mierīgi gaidīja, kā jau pieklājas pieredzējušiem artistiem, un pieklājīgiem žestiem aicināja savu brīvdabas publiku apsēsties. Lācis, dziedošais suns, un Suns, dejošais lācis, bija nostājušies izejas pozīcijās kopā ar savām fona dziedātājām Mainīgajām — milzīgu metālisku sivēnmāšu kvartetu. Aina bija gana neparasta, lai dievības apstātos uz līdzenas vietas. Visaugstākais no dieviem, Ra, pacēla roku, un bijušo dievu — ēģiptiešu, asīriešu, skandināvu, grieķu, romiešu, acteku, inku un visu pārējo — ierindas grabot neveikli sabremzējās kaucot, saduroties un lādējoties. Ciklopi nejauši iebakstīja cits citam acī, uguns dievu liesmojošie zobeni apsvilināja dārgumu nimfām matus, bazilisks uzmeta negantu skatienu grifam un to nejauši pārakmeņoja. Skaistuma dievietes — Afrodīte, Hatora govs ausīm un visas pārējās — žēlojās visskaļāk. Izrādījās, ka zemāku kārtu pārdabiskās būtnes izmantojot burzmu, lai nejauši ar nolūku iekniebtu Skaistulēm pēcpusē. Un kāpēc tieši mīnotauriem vajadzētu kāpt Daiļajām Dāmām uz kājām? Un, jā, Daiļavas nebija sajūsmā par to, ka čūskgalvainas dievības no konkurējošām mitoloģiskajām tradīcijām lūrot viņām togās. Viņas pieprasīja tikai sev pienākošos vietu un sev pienākošos cieņu. Un, kuš, starp citu, viņas nošņācās. Te ir mākslinieki, un viņi ir gatavi sākt.

Х&Пфлщ. •25<^25^Г-1"

"Ко tas, sasodīts, nozīmēja?" lācis Suns noprasīja.

"Hierogilifiski runā," Cigoriņa paskaidroja, "un viņš teica, lūk, ko: "Nu tā, es ceru, ka izrāde būs laba.""

"Dejo," suns Lācis pačukstēja lācim Sunim. "Un dejo tā, kā vēl nekad neesi dejojis."

"Un tu dziedi," lācis Suns uzņurdēja sunim Lācim. "Dziedi tā, it kā tava dzīvība būtu uz spēles."

"Kā arī, starp citu, ir," Cigoriņa, Sara, Badlo un Džinna korī piebalsoja. "Un mūsējās arī, starp citu. Kaut gan — mēs neizdarām nekādu spiedienu. Ne asakas."

Tā nu lācis Suns sāka dejot — sākumā klusi pašļūkāja, tad jau klaudzināja ritmu sparīgāk, līdz laidās uz afrikāņu Gumijnieku Danci. Iesildījies viņš pārgāja uz Brodvejas stilu un tad uz savu īpašo numuru — karībiešu džūbu, vissparīgāko stepu no visiem. Skatītāji bija vai bez prāta. Viņš rīkojās ar tiem pēc savas patikas: kad viņa kājas sita ritmu, to pašu darīja arī izbijušo dievu kājas; kad viņš plaukšķināja ķepas, tad arī izgāztuves dievības sita plaukstas līdzi ar viņu_; un, kad viņš uzgrieza džūbas virpuli, tad visi tie senie relikti saprata, ka arī var vēl doties uz deju placi un šīberēt! Visaugstais Ra plaukšķināja kopā ar visiem pārējiem. "€>♦ 023ИФ0 SIH&6-‘4-0 ♦§€^§€Щ.И лвгнпфпф viņš aurēja, un

Gjara-Džinna tulkoja: "Viņš saka: "Tu manām biksēm uzdzen dancot kāri.""

Lācis Suns brīnīdamies nogrozīja galvu. "Bet viņam jau nemaz nav bikšu kājās," viņš norādīja.

"Tikai kaut kas mazam gurnautam līdzīgs, kas neko tā īsti nepiesedz," suns Lācis piekrita, "bet nestrīdēsimies."

"Tagad tava kārta," lācis Suns sacīja sunim Lācim, un suns viņam atčukstēja: "Izmēģināsim drusciņ klajas glaimošanas. Galu galā, šie ļautiņi krietnu laiku nav piedzīvojuši kārtīgu pielūgsmi." Tad viņš nokāsējās un laida vaļā gaudīgu meldiņu, izdziedādams medainu odu virkni par godu Babilonas, Ēģiptes, Asgardas, Grieķijas un Romas dieviem, improvizēdams uz ne tik dievbijīgu melodiju pamata: "Tik Ištaras tumšaces dēļ", "Ak, teici man, daiļā Freija", "Mīlas spārni pie Nīlas mani ved" un tā tālāk. Šķita, ka izrāde norit labi, un metāla sivēnmātes ūjināja un grabēja viņam aiz muguras.

"Cik dievišķi jūs," suns Lācis dziedāja, un Šķindētājas piedziedāja: "Ā (kling), ā (klang), ā (kling)."

"Devītais Līmenis jūs,” suns Lācis dziedāja. “Ā (kling), ā (klang), ā (kling)."

“Mani varenie dievi,

Man šodien jāslavē jūs! jo apbrīna manī kāpj!

Man šodien jāslavē jūs!

No jūsu dailes sirds vai stāj!"

"Ā (kling), ā (klang), ā (kling)."

"Mani daiļie dievi..."

“Ā (kling), ā (klang), ā (kling)."

"Ak, dievi jūs mani —"

Dusmīgs rēciens un zeltainas gaismas uzliesmojums pārtrauca Lāci. Visaugstais Ra pārtrauca mūzikas burvestību un pacēlās debesīs, nikni mirdzēdams, un kā lode aizšāvās uz Zinību Kalna virsotni. Visi pārējie dievi uzlaidās debesīs viņam lidzi, izskatīdamies kā varenākā uguņošana pasaules vēsturē. Taču suns Lācis bija bēdu pārņemts. "Es pazaudēju savus skatītājus," viņš bēdīgi teica.

Lācis Suns viņu mierināja. "Tā nebija tava vaina. Tur, augšā, kaut kas notika," viņš sacīja. "Varbūt kaut kas labs. Cerēsim, ka tā mēs ieguvām jaunajam Lūkam mazliet laika."

Milzīgs, balts, astoņkājīgs zirgs auļoja uz viņu pusi, dusmīgi sprauslādams. "Iesim paskatīsimies, vai jums izdevās vai ne," viņš sacīja. "Ar to es gribēju teikt, ka jūs abi esat arestēti." Tas bija īstais Cigulis, Zirgu Ķēniņš, kurš nebūt neizskatījās priecīgs, viņus redzot. "Kas attiecas uz tevi un tavām māsām," viņš teica Gjarai-Džinnai un pārējām Mainīgajām, "uzskatiet, ka ari jūs esat aizturētas. Mēs vēlāk izdomāsim, ko ar jums iesākt, bet es tikai atļaušos jums atgādināt, ka nodevība nav nenozīmīgs pārkāpums."

Kad Lūka savā priekšā ieraudzīja Laika Bezdibeņa Dzīles, viņš nemazināja ātrumu, jo tagad beidzot spocīgais spiediens uz kreisā pleca viņam vēstīja, ka Kreiļu Dimensija ir tepat, tepat līdzās, tāpēc viņš skrēja vēl ātrāk, un tad pie pašas Bezdibeņa malas viņš metās pa kreisi...

...un iekrita Bezdibenīgajā Bedrē un, lidodams cauri tumsai, sašķida miljoniem sīkos gabaliņos. Kad viņš atguva samaņu, dzīvību skaitītājs bija atskaitījis simts dzivību, un viņš atkal skrēja uz Bezdibeni; un atkal metās pa kreisi maigā spiediena zonā; un atkal iekrita tumsā un sadalījās.

Un trešo reizi, un tas pats notika atkal. Šoreiz, kad viņa paša spožie gabaliņi atkal salikās kopā un viņš ieraudzīja, ka šajos dažos mirkļos kopā pagaisušas trīs simti dzīvību, atstājot viņam tikai 165, viņš zaudēja savaldīšanos. "Nožēlojami,

Lūka Halīfa, atklāti sakot," viņš pats sevi rāja. "Ja nevari tagad būt nopietns, kad esi ticis tik tālu, tad esi pelnījis Galīgo Neatgriezēšanu, ko tūlīt arī dabūsi."

Tieši tajā brīdī viņam priekšā pie pašas Bezdibeņa malas ceļam no labās puses uz kreiso pārskrēja vāvere un vienkārši pazuda zilā gaisā. "Ak tu dieniņ," Lūka nodomāja. "Es nemaz nezināju, ka ir tādas kreiles vāveres kreilkājes, bet, ja tādas ir, tad šī te noteikti bija viena no tām — cik viņa apbrīnojami viegli pārlēca pāri Kreiļu Takā, bez īpašas piepūles. Acīmredzot, ja tu patiešām un no tiesas tici, tad vari aizcilpot uz turieni bez jebkādām grūtībām, kad vien to vēlies." Un tad, sekojot vāveres piemēram, Lūka Halīfa vienkārši pagriezās pa kreisi un paspēra soli — pat paklupt nevajadzēja — un iekāpa iekšā Burvju Pasaules kreiliskajā versijā...

...kurā Kalns bija pavisam citāds! Patiesībā tas vairs nemaz nebija Kalns, bet gan zaļa, zema nogāze, ozolu un gobu, un platānkoku izraibināta, un papeļu audžu, un ziedošu krūmu, ap kurām dūca bites, kolibri sanēja, un cīruļi melodiski trallināja, kur pupuķi oranžiem cekuliem lepni soļoja pa zāli kā prinči; un skaista taciņa apvija to, griezdamās pa kreisi, un izskatījās, ka tā varētu uzvest Lūku pašā virsotnē.

"Es vienmēr zināju, ka Kreiļu Pasaulē man būs daudz vieglāk tikt galā nekā Labroču, ja tikai atradīšu ieeju tajā," Lūka laimīgs nodomāja. "Varu saderēt, ja te kaut kur tuvumā būtu kāds durvju rokturis, tad tas būtu jāgriež uz kreiso pusi. Un šķiet, ka arī pašas Zinības nav tāds milzīgs, biedējošs Kalns, ja pasaule, pārmaiņas pēc, ir sakārtota tā, kā mums, kreilīšiem, ērtāk."

Sarkanā vāvere viņu gaidīja uz zema celma, grauzdama zīli. "Sveicieni no Karalienes Soraijas," viņa teica, oficiāli palocījusies. "Ratatata, tā mani sauc. Ā, jā. Viņas Majestāte Sunītsultānc domāja, ka tev varētu noderēt kāds pavadonis."

"Viņai gan visur ir draugi," Lūka brīnījās.

"Mēs, rudmates, turamies kopā," Ratatata sacīja un no prieka sabozās. "Un daži no mums (es negribu lielīties, bet tā tas ir) ir jau pieredzējuši Goda Ūdri — o, jā — no augstākā mērā konfidenciālās Ūdru Listes, kurā ietilpst Sunitsultānes pagrīdes vienības biedri ārkārtas situācijām jeb, tā teikt, gulošie aģenti, kas slapstās savos slepenajos ŪDRslēpņos un ir pieejami visu diennakti, sazinoties pa viņas personisko ŪDRlīniju, ja viņai radusies nepieciešamība mūs aktivizēt. Bet, lai kā arī man patiktu pasēdēt un patriekt par šiem udriskajiem tematiem, man šķiet, ka tu tā kā steidzies. Tad nu," viņa, pamanījusi, ka Lūka pavēris muti atbildei, steigšus turpināja, tādējādi piespiezdama to atkal aizvērt, "nu tad ŪDRāpies šajā tā dēvētajā Kalnā, kamēr vēl varam."

Lūka teju vai palēkdamies devās augšā kalnā — tik liela bija viņa apņēmība un prieks. Viņš bija Aizlēcis pa Kreisi — no Grūtību Kalna uz Viegluma Pakalni —, un Dzīvības Uguns bija viņam aizsniedzama. Drīz vien viņš steigsies mājās, cik ātri spēdams, lai ielietu Uguni tēvam mutē, un Rašīds Halīfa noteikti Pamodīsies, un tad būs jauni stāsti stāstāmi, un Soraija, viņa māte, dziedās —

"Tu taču zini," vāvere Ratatata sacīja, "ka tur būs sargi?"

"Sargi?" Lūka apstājās kā iemiets un gandrīz izkliedza šo vārdu, jo nezin kādēļ viņš vairs negaidīja nekādus šķēršļus — ne jau šeit, Rreilības Dimensijā, taču nē! Laimes sajūta iztecēja no viņa kā asinis no brūces.

"Tu taču nedomāji, ka Dzīvības Uguni atstās bez uzraudzības?" Ratatata stingri noteica, it kā norādama aprobežotu skolēnu.

"Un arī šajā Burvju Pasaulē ir Uguns Dievi?" Lūka pavaicāja un tad jutās tik muļķīgi, ka patiešām piesarka. "Nu, jā, laikam taču jābūt, bet vai viņi visi šobrīd nav kaut kur citur — sargā Varavīksnes Tiltu vai meklē... nu, mani laikam?"

"Ir gan Uguns Dievi," Ratatata sacīja, "gan Uguns Sargi. O, jā."

Mūsdienās, vāvere paskaidroja, Dzīvības Uguns sargāšana esot uzticēta visspēcīgākajiem Sargātājgaricm no pasaules mirušajām reliģijām, pazīstamām ari kā mitoloģijām. Raibajam Cerberam, grieķu piecdcsmitgalvainajam sunim un bijušajam Pazemes Pasaules sargātājam; Anžu, šumeru dēmonam ar lauvas seju un ķepām un ērgļa nagiem un spārniem; nocirstajai, bet aizvien vēl dzīvajai ziemeļu milža Mīmira galvai — tā Uguni sargājot jau tik ilgi, ka esot saaugusi ar Zinību Kalnu un kļuvusi par tā daļu; Fāfniram, super-pūķim, kas esot tik liels kā četras Mainīgās, kopā ņemtas, un simtreiz stiprāks; un Visredzim Argam, simtacim govju ganam, kas redzot visu un nepalaižot garām neko. Tie visi esot iecelti par sargiem, būdami cits par citu negantāki.

"Ā," Lūka sacīja, noskaities pats uz sevi. "Jā, to man vajadzēja paredzēt. Nu, tā kā tu visu zini, vai tu vari man pateikt, ka lai es tieku tam baram garām?"

"Ar viltību," Ratatata atbildēja. "Vai tā tev ir? Jo tiek ieteikta viltība, lielos daudzumos. Hermejs, piemēram, reiz piemuļķoja Argu, dziedot tam šūpuļdziesmas, līdz visas simts acis aizvērās un viņš aizmiga. O, jā. Lai nozagtu Dzīvības Uguni, jābūt viltīgam, blēdīgam, slīpētam, glumam, izmanīgam tipam. Vai tu, starp citu, esi no tiem tipiem?"

"Nē," Lūka sabēdājies noteica un apsēdās zaļajā nogāzē. "Es diemžēl neesmu no tiem."

Kamēr viņš runāja, debesis satumsa; virs galvas sabiezēja vētras mākoņi, melni un zibens izgaismoti. "/©*KD ♦*•!♦©«* TfrCiW' baisa balss, kas nāca no mākoņu viduča, sacīja, ©★# ★©♦!•©☆*★# ***

"Tādā gadījumā," mazā Ratatata tulkoja caur bailēs klabošiem zobiem, "tev šis pēdējais solis var izrādīties biškucīt grūts."

Un, dieviem ka lapseņu baram paceļoties uz Zinību Kalna virsotni, Uguns Trauksme nodārdināja trauksmes atcelšanu, pavēstot visai Burvju Pasaulei par Uguns Zagļa notveršanu. Suns Lācis un lācis Suns, kurus Zirgu Ķēniņa mugurā veda uz virsotni, sadzirdēja sirēnas uzvarošās skaņas un pagalam sadrūma. Cigoriņa un viņas māsas lidoja tiem līdzās, asti stipri vien kājstarpē iežmiegušas. "Ballīte beigusies, man diemžēl jāsaka," Cigoriņa teica Lācim un Sunim, apstiprinādama viņu bailes. "Laiks aizmaksāt stabulniekam."

Tajā brīdī viss dievu spiets asi pagriezās pa kreisi — un, Lācim un Sunim par izbrīnu, izskrēja cauri pašām zilajām debesīm, it kā tās būtu taisītas no papīra, un ieskrēja citās, vētras mākoņu piepildītās debesīs. Zirgu Ķēniņš un viņa gūstekņi sekoja spietam cauri milzīgajam plīsumam Kreiliskajā Pasaulē, un Lācis un Suns pirmo reizi ieraudzīja Zinību Kalna pārveidotu versiju, un tas viņiem abiem uzreiz šķita esam visskaistākais no zaļajiem pakalniem, kaut arī debesis bija tumšas un draudīgas, un tobrīd tik pamestas. Zinību virsotnē bija puķu piekaisīta pļava, kuru rotāja skaists, kupls osis. Par spīti tā skaistumam, to sauca par Šausmu Koku, un zem tā zariem stāvēja Lūka Halīfa ar sarkanu vāveri uz pleca un Ūdru Podu pakārtu kaklā, viņa sagūstītāja Anžu, šumeru pērkona dēmona ar lauvas seju un ērgļa ķermeni, apsargāts, un izskatījās, ka tas knapi valdās, lai ar milzīgajiem nagiem nesaraustītu zēnu gabalos. Arī pārējie Uguns Sargi — daudzgalvainais Cerbers, MIrmirs, galva bez ķermeņa, Fāfnirs, superpūķis, un simtacis Visredzis Args — bija dusmīgi turpat. Un līdzās lielajam kokam bija mazs marmora templis slaidām kolonnām, tikai nedaudz lielāks par pieticīgu dārza šķūnīti. Templī iekšā dega kāda gaisma, gandrīz satriecoši spoži, piepildot gaisu ap Templi ar siltumu, spozmi un enerģijas sprakšķiem pat šajā neveiksmes, gūsta un tuvā sprieduma brīdī; un virs Tempļa ieejas pīlāriem bija zelta lode, šā neiespējamā Līmeņa beigu Saglabāšanas Punkts. "Tā mirdz Dzīvības Uguns," lācis Suns klusītēm norūca sunim Lācim. "Cik tai ir vienkāršs nams tik varena ceļojuma galā; un cik mēs bijām tuvu, un cik žēl, ka mēs ne —"

Lācis Suns viņu asi pārtrauca. "Tā nesaki," viņš norāja. "Vēl nekas nav beidzies." Bet dziļi sirdi viņš ticēja, ka ir gan beidzies.

Sākās tiesa.Visvarenais Ra, kurš laikam

bija uzņēmies atbildibu par notikumiem, norēcās.

"Maata!" dievu bars viņam atrēca — proti, rēca vai kliedza, vai čivināja, vai šņāca, atkarībā no konkrētā dieva.

Ra nokliedza.

"Maata tikusi traucēta un ir jāatjauno," dievišķais pūlis atbalsoja.

Ra bauroja.

"Tāpēc, lai notiek Maata."

"Kas ir Maata?" Lūka vaicāja vāverei Ratatatai.

"Khm," Ratatata sacīja, profesoriski saraukusi uzacis un paraustījusi ūsas. "Tā ir atsauce uz dievišķo Visuma mūziku — o, jā! — un Pasaules uzbūvi, un Laika, visu Spēku pamata, dabu, un tā traucēšana ir noziegums —"

"īsumā?" Lūka palūdza.

"Ā," Ratatata mazliet vīlusies sacīja. "Nu, tad, īsumā, Ra grib teikt, ka tikusi traucēta kārtība un ir jāspriež tiesa."

Lūka uzreiz ievēroja, ka jūtas ārkārtīgi aizkaitināts. Kā šis izbijušo pūlis uzdrīkstas viņu tiesāt? Kas viņi tādi ir, lai pateiktu viņam, ka nevajag mēģināt izglābt tēvam dzīvību? Tieši tajā brīdī viņš ieraudzīja sabiedrotos ierodamies, šis skats — viņa mīļotais suns un lācis, un četras uzticamās Mainīgās arestētas — viņa aizkaitinājumu pastiprināja. Ir nu gan šie pārdabiskie pensionāri nekauņas, viņš nodomāja. Būs viņiem jāparāda, kas ir kas.

Visvarenais

Ra nokliedza,

“Vai man to visu tulkot?" Ratatata negribīgi pavaicāja.

"Jā," Lūka nepiekāpās.

"Tev par laimi," Ratatata sacīja, klusi nopūtusies, "man ir lieliska atmiņa, un esmu arī izpalīdzīga pēc dabas. Tev gan tas nepatiks. "Reizi par visām reizēm," viņa iesāka, "Reālajai Pasaulei piederīgajiem ir jāparāda, ka viņiem nav atļauts izmantot Dzīvības Uguni. Tā nevar atdzīvināt Mirušos, jo tie iegājuši Nāves Grāmatā un vairs nav Būtnes, bet ir tikai Vārdi. Bet Mirstošajiem tā dod jaunu dzīvību un veselajos izsauks ilgmūžību, pat nemirstību, kas pieder vienīgi dieviem. Dzīvības Uguns nedrīkst šķērsot robežu un ieiet Reālajā Pasaulē, un tomēr te ir Uguns Zaglis, kurš tieši ir iecerējis pārvest to pāri aizliegtajai robežai. Tam jākļūst par mācību.""

"Ā, ak tad tā?" Lūka sacīja. Viņam krūtīs cēlās paša iekurta uguns, kas iedegās acīs. Šis savādais iekšējais spēks, kas bija viņu pārņēmis pēc Netētuka pazušanas nu atkal uzbangoja un deva viņam nepieciešamo stiprību. "Izrādās," viņš saprata, "es ļoti labi zinu, kas sakāms." Tad viņš tik skaļi uzsauca sapulcējušamies izbijušajiem dieviem, ka tie pārstāja rēkt un šņākt, un čivināt, un grudzināt, un izdvest visas tās savādās skaņas, ko ir paraduši izdvest, un apklusa, un ieklausījās.

"Tagad mana kārta runāt," Lūka uzbrēca tur sanākušajām Pārdabiskajām Būtnēm, "un, ticiet, man ir daudz, ko teikt par visu to pļurkstēšanu, bļurkstēšanu, muldēšanu un mclšanu,

un labāk klausieties ļoti cieši, un klausieties uzmanīgi, jo jūsu nākotne no tā ir atkarīga tikpat lielā mērā, cik manējā. Redziet, es par šo Burvju Pasauli zinu kaut ko tādu, ko jūs nezināt — tā nav jūsu Pasaule! Tā nepieder pat Ālimiem, lai kas viņi tādi un kur viņi tagad slapstās. Šī ir mana tēva pasaule. Es esmu pārliecināts, ka ir vēl citas, citu cilvēku izsapņotas Burvju Pasaules, Brīnumzemes un Nārnijas, un Viduszemes, un kas tik vēl ne — un es nezinu, varbūt ir ari pa kādai tādai Pasaulei, kas pašas sevi izsapņojušas, pieņemu, ka tas ir iespējams, un es nestrīdēšos pretī, ja jūs teiksit, ka tā ir —, bet šī te, dievi un dievietes, cilvēkēdāji un sikspārņi, briesmoņi un glumekļi, ir Rašīda Halīfas, slavenā Iedomu Okeāna, nepārspētā Melšašāha, Pasaule. No sākuma līdz galam; no Pirmā Līmeņa līdz Devītajam Līmenim, un atkal atpakaļ; tā kā te stāv, ar visām parpalām; tā ir viņējā.

Viņš to tādu izveidoja, noteica tās formu un likumus un saveda jūs visu šeit to apdzīvot, jo viņš ir mācījies par jums, domājis par jums un pat sapņojis par jums visu savu mūžu. Šī Pasaule, vai tā būtu Labroču vai Kreiļu, Neviena Pasaule vai Nieku Pasaule, šī Pasaule ir tāda, kāda tā ir, tikai tāpēc, ka tā ir viņa galvā! Un es to zinu — laikam tāpēc varēju paklupt pa labi un paspert soli pa kreisi, un tikt te iekšā —, jo esmu klausījies par to katru sava mūža dienu: pasaciņās pirms gulētiešanas un brokastlaika sāgās, un vakariņu galda dēku stāstos, un kā pasakas, kas stāstītas klausītājiem visā Kahani pilsētā un Alifbējas valstī, un ari kā mazus noslēpumus, ko viņš man pačukstēja, tikai man. Tātad savā ziņā tā tagad ir ari mana Pasaule. Un vienkāršā patiesība ir tāda: ja es neaiznesīšu viņam Dzīvības Uguni, pirms nav par vēlu, tad ne jau viņam vienīgajam gals būs klāt. Arī te viss pagaisīs; es nezinu, kas tieši ar jums visiem notiks, bet, mazākais, jums vairs nebūs šīs ērtās Pasaules, kur dzīvot, šīs vietas, kur varat turpināt izlikties, ka jums ir kāda nozīme, kaut gan nevienam par jums nekādas daļas nav. Un, pie paša sliktākā scenārija, jūs pazudīsit pavisam — paukš! —, it kā nekad nebūtu bijuši, ja, runāsim atklāti, cik daudz cilvēku, ja neskaita Rašīdu Halifu, mūsdienās piepūlas uzturēt jūsu stāstu? Cik daudz cilvēku vairs zina par Salamandru, kas dzīvo Uguni, vai Skvonku, kurš tā skumst par savu neglītumu, ka no tiesas izšķīst asarās?

Mostieties un atjēdzieties, vecūkšņi! Jūs esat iznīkuši! Jūs esat aizgājēji! Jūs vairs nepastāvat kā dievi un brīnumainas būtnes! Jūs sakāt, ka Dzīvības Uguns nedrīkst šķērsot robežu ar Reālo Pasauli? Tad klausieties, ko es jums saku: ja tā nesasniegs vienu konkrētu Reālajai Pasaulei piederīgo divtik ātri, tad ar jums ir cauri. Jūsu zelta olas uzceptas un jūsu burvju zoss izšmorēta."

"Oho!" vāvere Ratatata iečukstēja viņam ausī. "Tev gan izdevās piesaistīt viņu uzmanību."

Vesela izmesto dievību armija satriekta pārsteigumā klusēja. Lūka, stāvēdams zem Šausmu Koka, zināja, ka nedrīkst ļaut viņiem no šīs burvestības izrauties. Turklāt sakāmā viņam vēl bija papilnam.

"Vai man jums pateikt, kas jūs tagad esat?" viņš kliedza. "Nu, vispirms es jums atgādināšanu, kas jūs vairs neesat. Jūs vairs nekur un nevienam neesat dievi. Jums vairs nav varas pār dzīvību un nāvi, pestīšanu un pazudināšanu. Jūs vairs nevarat pārvērsties par buļļiem un sagūstīt Zemes meitenes vai iejaukties karos, vai spēlēt citas spēles, kuras mēdzāt spēlēt. Paskatieties uz sevi! īstas varas vietā jums tagad ir Skaistumkonkursi. Pavāji gan, atklāti sakot. Uzklausiet mani: tikai caur Stāstiem jūs varat tikt Reālajā Pasaulē un tikt pie kaut kādas varas. Kad jūsu stāstu izstāsta labi, cilvēki jums tic_; ne vairs tā, kā ticēja agrāk, ne vairs dievinoši, bet tā, kā cilvēki tic stāstiem — laimīgi, priecīgi, vēlēdamies, kaut tie nebeigtos. Jūs gribat Nemirstību? Tagad to jums var iedot tikai mans tēvs un tādi cilvēki kā viņš. Mans tēvs spēj likt cilvēkiem jūs atcerēties un atkal jūs dievināt, un interesēties, ko jūs atkal esat sastrādājuši, un vēlēties, kaut tas nebeigtos. Un jūs mēģināt mani apturēt? Jums vajadzētu lūgties, lai es pabeidzu to darbu, ko nācu šurp izdarīt. Jums vajadzētu man palīdzēt. Jums vajadzētu likt Uguni manā Ūdru Podā un gādāt, lai tas aizdedzina manus Ūdru Tupeņus, un tad pavadīt mani līdz pat mājām. Kas es esmu? Es esmu Lūka Halīfa. Es esmu jūsu vienīgā iespēja."

Tā bija lieliskākā runa viņa mākslinieka mūžā, norunāta uz skatuves, uz kuras viņš nekad nebija kāpis; viņš bija iztērējis ikvienu prasmes un kaislības unci, kas bija viņa ķermeni, tā bija tiesa — bet vai viņam bija izdevies aizraut skatītājus? "Varbūt," viņš noraizējies nodomāja, "un varbūt — ne."

Suns Lācis un lācis Suns, aizvien vēl Zirgu Ķēniņa mugurā, viņu uzmundrināja, saukdami: "Sadod viņiem!" un tā tālāk, bet dievu klusēšana bija tik blīva, tiek nomācoša, ka beigu beigās pat Lācis pievaldīja mēli. Šausmīgais klusums sabiezēja vēl vairāk, kā migla, un tumšās debesis satumsa vēl vairāk, līdz vienīgā gaisma, ko Lūka spēja saskatīt, bija mirdzums Uguns Templī, un šajā trīsošajā mirdzumā viņš ieraudzīja lielas ēnas lēni kustamies ap viņu — ēnas, kas šķita spiežamies aizvien ciešāk ap Šausmu Koku un sagūstīto zēnu ar šumeru pērkondievu par sargu zem tā. Ēnas nāca aizvien tuvāk un tuvāk, sažņaudzās vienā milzīgā dūrē, kas savilkās ap Lūku un kuru katru brīdi izspiedīs no viņa dzīvību kā ūdeni no sūkļa. "Tā, beigas," viņš nodomāja. "Mana runa nenostrādāja, viņi neuzķērās, nu, tad visam beigas." Viņš vēlējās vēlreiz samiļot savu suni un lāci. Viņš vēlējās, kaut te būtu viņa mīļie cilvēki un turētu viņam roku. Viņš vēlējās, kaut varētu izvēlēties ārā no šīs ķezas. Viņš vēlējās...

Zinību Kalns sāka mežonīgi drebēt, it kā kādi neredzami kolosi lēkātu pa tā nogāzēm. Šausmu Koka stumbrs pāršķēlās no augšas līdz apakšai, un Koks sabruka zemē, tā lūstošie zari gandrīz aizķēra Lūku un pērkondievu. Viens krītošs zars trāpīja Galvai Mīmiram, kuram paspruka ievainots smilksts. No dievu un briesmoņu ierindas nāca kliedzieni, ciešanas, pārsteigums un bailes. Bet tad nāca visbaisākais notikums. Bija viens bridis, pavisam īss, sekundes daļa, kad viss pilnīgi pazuda, un Lūka, Lācis un Suns — trīs ciemiņi no Reālās Pasaules — palika kā pakarināti pretīgā bezkrāsu, bezskaņu, bezkustību, bezlikumu, bcznekā neesamībā. Tad Burvju Pasaule atkal atgriezās, bet tajā brīdī tur visus un visu sāka pārņemt šausmīga atklāsme: Burvju Pasaule bija briesmās. Tās dziļākie pamati drebēja, tās ģeogrāfija kļuva nesaprotama, un tās pastāvēšana nu bija saraustīta, ieslēgts/izslēgts pasākums. Ko tad, ja "izslēgtie" brīži kļūs garaki? Ja tie kļūs garāki par "ieslēgtajiem"? Ko tad, ja "ieslēgtie" brīži, Pasaules esības brīži, saruks līdz sekundes simtdaļām vai pazudīs pavisam? Ja nu viss Uguns Zagļa teiktais ir kaila patiesība, kurai viņi līdz šim atteikušies noticēt, tērpušies savas vecās dievišķās godības skrandās un lepnības atliekās? Vai šī būtu kailā, neizpušķotā realitāte: ka viņu izdzīvošana saistīta ar slima un mirstoša vira dziestošo dzīvību? Šie jautājumi nedeva mieru nevienam Burvju Pasaules iemītniekam, taču Lūkas pārbiedētajā, neapturamajā prātā bija vienkāršāks, daudz briesmīgāks vaicājums.

Vai Rašīds Halīfa tūliņ mirsi

Ф->*

«©# ♦♦★Ф** Ф-+•■$•!!!!!! *★**★©©★!!" Ratatata bija tā pārbijusies, ka, tulkojot no šumeru valodas, viņas balss drebēja: "Glābiet mūs, kungs! Lūdzu, kungs, mēs negribam būt tikai pasakas. Mēs gribam, lai mūs atkal godā! Mēs gribam būt... dievišķi."

"Kungs — ko tu neteiksi?" Lūka nodomāja. "Toņkārta stipri mainījusies; kas to būtu domājis." Cerība uzplūda viņa augumā, cīnīdamās pret viņa izmisumu; viņš sakopoja visu spēku, lai vēl pēdējo reizi piepūlētos, un tad teica, cik stipri

spēdams: "Dariet, kā zināt, jūs visi. Labāku piedāvājumu jūs nesagaidīsit."

Tumsa vairs neslēdzās ap viņu,- dievu dusmas sasvārstījās; baiļu pievārētas, tās sašķīda gabalos un izklīda pavisam, tās nomainīja galējas šausmas. Dusmu mākoņi pašķīrās, un visi nu redzēja, ka plīsums debesīs, pa kuru dievu spiets bija ticis iekšā, kļuvis desmit reižu lielāks nekā pirmīt; ka tik tiešām debesis no viena apvāršņa līdz otram ir ieplaisājušas,- un ka mitoloģisko personu armija pati strauji nolietojās — novecoja, saplaisāja, izbaloja, vājinājās, mazinājās un zaudēja esības spēju. Afrodīte, Hatora, Venera un citas Dailes Dieves paskatījās uz roku sakrunkojušos ādu un iekliedzās: "Sadauziet visus spoguļus!" Un arī ēģiptiešu Visaugstākais Dievs ar piekuna galvu nokrita ceļos, tāpat kā Anžu, un viņa ķermenis sāka sadrupt kā sens piemineklis; un visi pārējie dievi sekoja Ra piemēram — vismaz tie, kuriem bija ceļi. Klusā, cieņpilnā, pārbiedētā balsi Visaugstais Ra sacīja:

"Ko viņš teica?" Lūka vaicāja Ratatatai, kura bija sākusi lēkāt viņam uz pleca, skaļi pīkstot.

"Viņš teica, ka pieņemšot, ē, tavu piedāvājumu," Rata-tata nopīkstēja; balss vienlaikus skanēja atviegloti un pārbiedēti. "Tu tagad vari ņemt Uguni. Pasteidzies! Ko tu gaidi? Glāb savu tēvu! Glāb mūs visus! Nu, ko tu tur stāvi! Kusties!"

Ēnas pārskrēja pār debesīm viņiem virs galvas. "Nu, tu tikai paskaties!" atskanēja Ūdrijas Sunītsultānes laipnā balss. "Es domāju, ka vadu savus uzticamos Ūdrijas Gaisa Spēkus neveiksmei lemtā, bet drošsirdīgā mēģinājumā izglābt nekompetentu, bet savādi simpātisku jaunekli, jo, par spīti tavai pārdrošībai, beigu beigās es nevarēju stāvēt malā un pamest tevi tavam liktenim, tikai mūsu Goda Ūdram Ratatatai pārstāvot mani; bet es redzu — man par ievērojamu pārsteigumu,

ņemot vērā to, kāds tu esi muļķa puika —, ka arī viens pats esi tīri labi ticis galā." Tur, no mākoņiem atbrīvotajās, bet arī sairstošajās debesīs virs Zinibu Kalna, bija visi ŪGS uz lidojošajiem paklājiem ar gana lieliem puvušu dārzeņu un niezam-pulvera lidmašīniņu krājumiem gatavībā, un Karaliene Soraija priekšgalā uz Rešama, Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošā Paklāja, līdz ar māņu skrējēju Koijotu un Atmiņputniem — "Mēs arī atlidojām!" tie nokliedza no augšas. "Mēs gribam ne tikai visu ko atcerēties! Mēs gribam arī visu ko darītV Un vēl tur bija kāds vīrietis svešinieks, cienījama vecuma un neticama lieluma, kurš bija pilnīgi kails, stipri izrētotu vidukli.

Lūkam nebija laika nevienam atbildēt vai pavaicāt, kas tas plikais svešinieks tāds ir, vai pat apskaut Lāci un Suni, kuri bija nolēkuši no Zirgu Ķēniņa un atsteigušies pie viņa. "Man jādabū Uguns," viņš iesaucās. "Katra sekunde ir no svara." Lācis Suns reaģēja uzreiz un metās nāvīgā ātrumā Uguns Templī, lai jau pēc pāris sekundēm atgrieztos ar degošu koka pagali zobos,- tā dega ar visspožāko, vispriecīgāko, vispievilcīgāko, viscerīgāko liesmu, kādu Lūkam bija gadījies redzēt; un lācis Suns uzrāpās pa Uguns Tempļa kolonnām un ar vienu varenu ķepu no visa spēka ieblieza pa zelta lodi virs ieejas. Lūka izdzirdēja kluso, zīmīgo tinkšķ un ieraudzīja ka skaitlis viņa redzes lauka augšējā labajā stūrī aiztikšķina līdz 8, izrāva degošo koku Lācim no žokļiem un iemeta Ūdru Podā, kur sīkie Ūdru Tupenīši iedegās tikpat sirdi sildošā, optimistiskā jautrībā kā koks.

"Aiziet!" Lūka iekliedzās, kārdams Podu atkal kaklā. Tā siltums mierināja; un Soraija nolaidās lejā, lai Lūka, Lācis un Suns varētu uzlēkt uz Ķēniņa Zālamana Paklāja. "Visātrākais transporta veids visā Burvju Pasaulē," viņa sauca. "Atvadies nu, un dosimies ceļā."

Tad Cigoriņa un viņas māsas, un vāvere Ratatata kliedza: "Nav laika! Atā! Lai veicas! Aiziet!"

Un tā viņi darīja. Soraijas paklājs metās atpakaļ pa plīsumu debesīs. "Tu ienāci no Labējo Pasaules, tad tev arī pa turieni ir jāiziet/' viņa uzsauca. Pārējie Ūdrijas Gaisa Spēki sekoja, taču Ķēniņa Zālamana Paklājs lidoja aizvien ātrāk un ātrāk, un pārējie drīz vien palika tālu aiz muguras.

"Neraizējies," Soraija sacīja apņēmīgi jautrā balsī. "Es dabūšu tevi atpakaļ laikā. Galu galā, izrādās, ka tev jāglābj ne tikai savs tēvs, bet ari visa mūsu Pasaule."

8 Skriešanas ar Laiku

Debesis gāzās zemē. Viņi laidās pa caurumu debesīs, un debesu gabali krita nost un gāzās virsū Burvestības Viducim. Lūka (jau atkal ietīstīts Soraijas brīnumainajā segā sasildīties), atrodoties aizsargburbulī, ko Soraija bija izslējusi ap lidojošo paklāju, vēju nejuta, tomēr redzēja, kā tas ietekmējis pasauli zem viņiem. Koki bija izrauti ar saknēm un lidoja pa gaisu, it kā aizpūsti no milzīgas pienenes galviņas,- niknus pūķus ādas spārniem mētāja turpu šurpu kā bērnu spēļmantiņas; un Smalkais Tīklojums, Burvības Viduča vistrauslākā vieta, darināta no piecdesmit piecām mirdzošām zirnekļtīklu kārtām, bija sapluinīts driskās. "Dižās, skaidrās sfēras", Linpao Tiaņdzuņa leģendārās bibliotēkas, kas bija tūkstošiem gadu pastāvējusi Smalkajā Tīklojumā, vairs nebija. Senie sējumi bija uzrauti gaisā, to izplēstās lapas plivinājās kā spārni. "Pūš Pārmaiņu Vēji," sauca Ziloņpīlis, bet Ziloņpīle skuma: "Mūsu mazās zināšanas ir nieks salīdzinājumā ar tām zināšanām, kas tiek iznīcinātas šodien." Lūka gandrīz nevarēja sadzirdēt, ko viņi saka, jo vējā skanēja kaut kādi kliedzieni, kas šķita, nu, dzīvi. Koijots, kuram visas spalvas bija sacēlušās gaisā, paskaidroja, ka Vēja Kliedzēji ir palaisti vaļā, un, kad tie tiek pie kliegšanas, tad visa radība var izšķīst pa vīlēm. Lūka izlēma, ka nemaz negrib apvaicāties, kas tie Vēja Kliedzēji tādi varētu būt.

Lūka un Koijots, Ziloņputni, suns Lācis un lācis Suns saspringti sēdēja pie lidojošā paklāja priekšējās malas, vērodami brāzmaino pasauli šaujamies garām. Viņiem aiz muguras, paklāja vidū, stāvēja Soraija, acis aizvērusi un rokas izpletusi,

spiezdama Rešamu uzņemt līdz šim nesasniegtu ātrumu; un viņai aiz muguras, rokas viņai uz pleciem uzlicis, aizdodams viņai savu spēku, bija notupies milzīgais, vecais, kailais vīrs, kuru Lūka nekad nebija saticis. Tas ir viņš, Koijots iešņāca Lūkam ausī. Vecais Zēns. Pirmais un dižākais. Dabūja dzirdēt par tavu skrējienu un nāca palīgos. Vecais Zēns. Kur tie gadi. Tas ir labi, puis. Pagodinājums mums visiem.

Viņi izlidoja ārā no Burvestības Viduča, un Krustceles bija zem viņiem, ūdeņi mutuļoja, lēca gaisā, veidodami krītošas šķidruma sienas, tad atkal saplūda ar paliem. "Tātad šis ir Devītais Līmenis," Lūka izdzirdēja sevi sakām, un Soraija drūmi atbildēja: "Nē, šis ir Pasaules Gals."

Neizbēgamais Atvars un E1 Tiempo laika slazds virpuļoja aizvien ātrāk un ātrāk, arvien spēcigāk iesūkdami visu mutē, un Soraijai bija jāpaceļ lidojošais paklājs bīstami augstu, sešdesmit vienu jūdzi virs Zemes virsmas, mazāk nekā jūdzi no Karmana līnijas, un tomēr bija brīdis, kad Soraijai bija jāpaceļ lidojošais paklājs bīstami augstu, sešdesmit vienu jūdzi virs Zemes virsmas, mazāk nekā jūdzi no Karmana līnijas, un tomēr bija brīdis, kad Soraijai bija jāpaceļ lidojošais paklājs bīstami augstu, sešdesmit vienu jūdzi virs Zemes virsmas, mazāk nekā jūdzi no Karmana līnijas, un tomēr bija brīdis, kad Soraijai bija jāpaceļ lidojošais paklājs bīstami augstu, sešdesmit vienu jūdzi virs Zemes virsmas, mazāk nekā jūdzi no Karmana līnijas, un tomēr bija brīdis, kad — viņi jau gandrīz bija iekrituši slazdā, bet tad atbrīvojās un kā no zēna kaķenes šāvās virzienā, kuru Soraija nespēja kontrolēt. Lidojošais paklājs ka monēta griezās uz riņķi vien, un pasažieri, bīdamies par savu dzīvību, cieši apkampās.

Lūka nepamanīja Lielo Staignāju apakšā, un tad jau viņi bija pie Laika Miglām. Arī Miglām negāja lāgā: agrāk šķietami necaurejamajā pelēkuma mūri bija parādījušies caurumi un plīsumi. Iekšā Miglās paklājs aizvien vēl virpuļoja, un Atmiņputni raudāja, bīdamies Aizmirstības, un Koijots gaudoja, un tas viss būtu kļuvis nepanesams, ja "Vecais Zēns" jeb titāns Prometejs nebūtu cēlies kājas un pirmo reizi ierunājies, teikdams Spēka vārdus. "Kulo!" viņš aurēja uz virpuļojošo nekādibas miglu. "Es neaizbēgu Zeva Putnam, lai ietu bojā miglā. Defa ho! Vācies! Pazūdi, pretīgais Priekškar, un laid mūs iet." Un tad uzreiz lidojošais paklājs iznāca no Miglām, un Lūka ieraudzīja, kur viņi ir.

Skats nebija priecīgs. Viņi bija aizpūsti tālu prom no Upes. Sapņu Pilsēta bija zem viņiem, un, kad Soraija centās stūrēt lidojošo paklāju pareizajā virzienā, Lūka ieraudzīja Sapņu Pilsētas torņus gāžamies kā kāršu pilis, tās mājas sabrukušas bezjumtu drupās, un tāpat arī viņš ieraudzīja pārāk daudz bez pajumtes palikušu Sapņu, kuri bija zēluši un plaukuši tikai ērtā tumsā aiz aizvilktiem aizkariem un kuri nu izstreipuļoja spožajās ielās un gaismā novīta. Murgi uz aklo auļoja pa Pilsētas ielām; un tikai nedaudzi iemītnieki šķita tā neskarti; bet pat tie izklaidīgi klīda riņķī, nepievēršot uzmanību apkārtējam haosam, it kā viņi dzīvotu paši savās pasaulēs. "Tie laikam ir tie, kas Sapņo Vaļējām Acīm," Lūka minēja.

Burvju Pasaules sabrukums viņu biedēja, jo tas varēja nozīmēt tikai to, ka Rašīda Halīfas dzīve šļūc lejup pa tās pēdējo nogāzi, un tā, kamēr Lūka šausmās noskatījās, kā sairst Zudušās Bērnības Zemes lauki un fermas, kamēr redzēja meža ugunsgrēku dūmus kāpjam gaisā no Zilajiem Atmiņā Palikušajiem Kalniem, būdams Cerību Pilsētas sabrukuma liecinieks, viņa vienīgā doma bija: "Dabū mani atpakaļ laikā; lūdzu, nepieļauj, ka es nokavēju; lūdzu, dabū mani atpakaļ laikā."

Tad viņš ieraudzīja Bādalgaras Mākoņu Cietoksni lielā ātrumā virzāmies uz viņu pusi, masīvie nocietinājumi bija neskarti, Mākonis, uz kura tas pacēlās, vārījās un mutuļoja kā nofilmēts paātrinājumā, un, sirdij sašļūkot, viņš saprata, ka pēdējā kauja vēl priekšā. Ar kreiso roku viņš turēja kaklā pakārto Ūdru Podu, un tā siltums deva viņam mazliet spēka. Viņš aizrāpoja pa lidojošo paklāju līdz Soraijai — pa šo viļņojošos, paātrinājumā vēja mētāto paklāju paiet nevarēja — un pavaicāja, atbildes jau zinādams: "Kurš ir galvenais tajā Cietoksnī? Vai viņi vēl mums ļaunu?"

Soraijas seja un augums saspringa. "Mums nevajadzēja tā aizsteigties priekšā Ūdru Gaisa Spēkiem," viņa it kā pati sev sacīja. "Bet tik un tā — pret šo ienaidnieku liela labuma no tiem nebūtu." Tad viņa skumīgi pagriezās pret Lūku un atbildēja viņam. "Sirds dziļumos es zināju, ka tā notiks," viņa sacīja. "Es nezināju, kur un kā, un kad, bet es zināju, ka viņi nepiekāpsies. Tie ir Ālimi, Lūka, — Uguns Sargi, Laika Pavēlnieki. Džo Hūa, Džo Hē, Džo Aiga. Skarbāku Trīsvienību neatrast. Un kopā ar viņiem, par to jau man bija aizdomas, ir nodevējs un pārbēdzējs. Paskaties tur, pie cietokšņa mūra izrobojuma. Tas cinobra sarkanais platkrekls. Tā nonēsātā panama. Lūk, nelietis; nostājies mūsu nāvīgāko ienaidnieku ierindā."

Jā, tas bija Netētuks — ne vairs caurspīdīgs rēgs, bet blīvs kā kurš katrs cilvēks. Lūkas sirdī cīnījās niknums un izmisums, bet viņš atsita tos abus. Šajā situācijā vajadzēja rāmu prātu. Viņiem uzbruka Bādalgaras Cietokšņa Pilsēta, un tā tuvodamās auga lielāka. Mākonis, uz kura tā pacēlās, izpletās ap Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošo Paklāju, un, kad tas viņus bija ieskāvis, arī Cietokšņa mūri, kas stiepās gar Mākoņa malu, bija tos ieslēguši sevī. Viņi bija debesu cietumā, Lūka saprata, un, kaut arī gaiss virs viņiem bija brīvs, Lūka bija pārliecināts, ka, ja viņi mēģinātu bēgt, tad ceļā nostātos kāds neredzams šķērslis. Viņi bija Laika gūstekņi, un lidojošais paklājs apstājās tieši zem tā cietokšņa mūra roba, kurā stāvēja radība, ko Lūka bija pazinis kā Netētuku, un nicīgi viņos noraudzījās.

"Paskaties uz mani," viņš sacīja. "Kā tu redzi, ir jau par vēlu."

Lūkam bija jāpacīnās, lai atgūtu pašsavaldīšanos, bet viņam tas izdevās, un viņš kliedza pretī: "Tā nevar būt patiesība, jo citādi tevis šeit vairs nebūtu, vai ne? Ja tu man stāstīji patiesību par to, kas notiek, kad tavs darbs ir padarīts, tad tu būtu izdarījis Blīkšķim-pretējo-lietu, tu — kā tu to nosauci — ne-kļūtu, un, lai gan tu man stāstīji, ka negribot to darīt —"

"Ne-būtu," Netētuks viņu izlaboja. "Pa šo laiku jau būtu varējis terminoloģiju apgūt. A, un kad es teicu, ka negribu to darīt — es meloju. Kurš radījums negribētu darīt to, kam viņš ir radīts? Ja esi dzimis, lai dejotu, tu dejo. Ja esi dzimis, lai dziedātu, tad tu nesēdi, turēdams muti ciet. Un, ja esi nācis esībā, lai apēstu cilvēka dzīvību, tad padari to darbu un nc-Būšana, kas tam seko, ir augstākais sasniegums, absolūti baudpilna kulminācija. Jā! Ekstāze."

"Izklausās, ka esi iemīlējies nāvē, atklāti sakot," Lūka teica un tad saprata savu vārdu nozīmi.

"Tieši tā," Netētuks sacīja. "Beidzot tev pielec. Jāatzīstas, ka man piemīt zināma patmīlas deva. Un tā nav nekāda cēlā īpašība, esmu gatavs to atzīt. Taču, es atkārtoju: ekstāze. Un it īpaši šādā gadījumā. Tavs tēvs ir no visa spēka cīnījies pret mani, tas man tev jāpasaka. Izsaku viņam komplimentus. Ir skaidrs, ka viņam šķiet, ka viņam ir vareni iemesli, kāpēc jāpaliek dzīvam, un iespējams, ka tu esi viens no šiem iemesliem. Bet tagad mana roka ir viņam pie rikles. Un tev ir taisnība: kad es teicu, ka tu esi nokavējis, es atkal meloju. Paskaties."

Viņš pacēla labo roku, un Lūka redzēja, ka tai trūkst puse no vidējā pirksta. "Tik daudz dzīvības viņam palicis," Netētuks sacīja. "Un kamēr mēs te runājam, viņš tukšojas, bet es piepildos. Kas zina — varbūt paspēsi, lai kļūtu par dižā notikuma liecinieku. Tu katrā ziņā vari aizmirst par to, ka tiksi mājās laikā, lai viņu izglābtu, pat ja tev tajā kaklā iekārtajā Ūdru Podā ir Dzīvības Uguns. Starp citu, apsveicu, ka tiki tik tālu. Astotais Līmenis! Tiešām sasniegums. Taču tagad neaizmirsīsim, ka Laiks ir manā pusē."

"Izrādījās, ka esat gan viens draņķis, patiešām," Lūka sacīja. "Un kāds es biju stulbenis, ļaudams piemuļķoties."

Netētuks nosmējās aukstus smieklus. "Ā, bet, ja tu nebūtu nācis man līdzi, tad visas šīs izpriecas izpaliktu," viņš sacīja. "Pateicoties tev, gaidīšana bija daudz patīkamāka. Man tiešām tev par to jāpateicas."

"Jums tas viss bija tikai spēlīte," Lūka kliedza, bet Netētuks papurināja puspirkstu uz viņa pusi.

"Nē, nē," viņš pārmetoši teica. "Nekad tā nebija tikai spēlīte. Tas ir dzīvības un nāves jautājums."

Lācis Suns saslējās uz pakaļkājām un norūca. "Es to tipu vairs nevaru izturēt. Sūti mani viņam virsū." Bet Netētuks tur, augšā uz cietokšņa vaļņa, bija Sunim neaizsniedzams, un izskatījās, ka tur, augšā, nekādi nevar tikt. Tad dobjā, dobjā balsī ierunājās Titāns, pats rētainais Vecais Zēns. "Atstāj viņu manā ziņā," viņš sacīja un slējās kājās; un cēlās; un cēlās; un cēlās. Kad Titāns izaug pilnā augumā, Visums nodreb. (Un tāpat arī Visums novēršas, jo tik stipri palielināts kailums ir daudz, daudz lielāks nekā parasta izmēra kailums, un ir grūtāk izlikties to nemanām.) Sensenos laikos Vecā Zēna tēvocis bija šādi piecēlies un iznīcinājis pašas debesis. Pēc tam grieķu dievu kauja pret Divpadsmit Titāniem — šo kolosu cīnīšanās un krišana — satricināja zemi. Vecais Zēns, tā kara veterāns un varonis, kas nicināja drānas, kā grieķu varoņi un senajie aizvien darījuši, cēlās un izauga tik liels, ka Soraijai vajadzēja steigšus palielināt lidojošo paklāju līdz maksimālajam izmēram, iekams Vecā Zēna palielinātās kājas būtu nogrūdušas viņus visus nost. Lūku iepriecēja baiļu izteiksme Netētuka sejā, kad Titāns pastiepa milzīgu kreiso roku, saķēra viņu un stipri saspieda. "Laid mani vaļā," Netētuks spiedza — viņa balss tagad neizklausījās cilvēciska, Lūka nodomāja, tā bija gobli-niska, dēmoniska un tieši šajā brīdī arī sabiedēti spiedzīga.

"Atlaid mani," Netētuks ķērca. "Tā darīt nav labi!"

Vecais Zēns nosmaidīja stadiona izmēra smaidu. "A, bet man ar kreiso padodas labāk," viņš sacīja, "un mēs, kreiļi, turamies kopā, vai zini." To pateicis, viņš atvēzējās, cik tālu spēja, kamēr Netētuks viņa tvērienā spārdījās un spiedza, un tad aizmeta to pretigo, nodevigo, dzivības sūcēju radību tālu, tālu un augstu, augstu debesīs; tas gaudoja visu ceļu līdz atmosfēras robežai, un tad pazuda aiz Karmana līnijas, kur pasaule beidzās un sākās kosmosa tumsa.

"Mēs joprojām esam slazdā," lācis Suns īgni norādīja, jo jutās Titāna titānisko pūliņu nedaudz aizēnots. Tad viņš piebilda, mazliet par skaļu, mazliet par izaicinošu: "Un kur vispār ir Ālimi? Lai viņi parādās, ja vien nav pārāk nobijušies stāties mums pretī."

"Uzmanies, ko vēlies," Soraija steigšus sacīja, bet bija jau par vēlu.

"Nav zināms," Rašids Halifa sacija, "vai Ālimiem patiešām ir fizisks veidols. Varbūt viņiem ir augums, vai varbūt viņi var vienkārši pieņemt ķermenisku apveidu, kad tas nepieciešams, bet citreiz ir bezķermeniskas vienības, kas plešas telpā — jo Laiks, galu galā, ir visur; nav tādas vietas, kurai nebūtu tās Vakardienas, kas nedzīvotu Šodienā, kas necerētu uz labu Rītdienu. Lai tur kā, Ālimi ir pazīstami ar savu ārkārtējo nevēlēšanos parādīties publiski, tie labprātāk strādā klusumā, aizkulisēs. Kad tie uz mirkli ieraudzīti, tie aizvien slēpušies apmetņos ar kapuci, kā mūki. Neviens nekad nav redzējis to seju, un visi baidās, kad tie paiet garām, — izņemot pāris ļoti īpašus bērnus..."

"Pāris ļoti īpašus bērnus," Lūka, to atcerēdamies, skaļi sacīja, "kuri spēj uzvarēt Laika varu tikai ar to, ka piedzimst un padara mūs atkal jaunus." To viņam pirmo reizi pateica māte, to vai kaut ko ļoti līdzīgu, un viņš to zināja, jo viņa to īpaši uzsvēra, bet drīz vien šī doma iemājoja Rašīda neiztukšojamajā izdomāto stāstu krātuvē. "Jā," viņš atzinās Lūkam, nekaunīgi smaidīdams, "to es nozagu mammai. Neaizmirsti: ja kļūsi par zagli, tad zodz labas lietas."

"Nu," Lūka, Dzīvības Uguns Zaglis, nodomāja, "es paklausīju tavam padomam, tēt, un, paskaties, ko es nozagu un kur es tāpēc esmu iekūlies."

Trīs stāvi kapucēs, kas stāvēja uz Bādalgaras Mākoņu Cietokšņa mūra ierobojuma, nebija ne lieli, ne iespaidīgi. Seja neredzama, rokas sakrustotas, it kā tie auklētu bērniņus. Tie neteica neko, bet nebija ari vajadzības. Soraijas sejas izteiksme un Koijota baiļu smilksts — Madre de Dios, ja es šilai brīdī nebūtu uz paklāja debesīs, tad es ņemtu kājas pār pleciem un cerētu, ka paveiksies —, un Ziloņputnu trīcēšana: "Labi, mēs varbūt nemaz negribam visu ko darīt! Mēs varbūt gribam tikai dzīvot un visu ko atcerēties, kā mums pieklājas!" — skaidri liecināja, ka jau viņu parādīšanās vien iedveš šausmas Burvju Pasaules iemītniekos. Pat sirmais Vecais Zēns, pats varenais Titāns, nervozi dīdījās. Lūka zināja, ka viņi visi nervozi domā par Šņaukhaimu, par ieslodzīšanu pamatīgā ledus bluķī. Vai ari raizējās pat putniem aknēdājiem. "Hm," zēns domāja, "izskatās, ka šajā situācijā no mūsu Burvju Draugiem īpašas jēgas nebūs. Tad nu ar to kā nebūt jātiek galā Reālās Pasaules komandai."

Tad Ālimi vienbalsīgi ierunājās — trīs zemas, pārdabiskas balsis, kuru trīskāršais aukstums šķita tēraudciets, kā trīs neuzvarami zobeni. Pat drosmīgā Soraija, tās izdzirdot, nodrebēja. "Es nekad nebiju domājusi, ka būšu spiesta klausīties Laika Balsīs," viņa iesaucās un aizspieda ar rokām ausis. "A, ā! Tas ir neciešami! Es nevaru to izturēt!" — un viņa sāpēs sabruka uz ceļiem. Arī pārējās maģiskās būtnes cieta līdzīgi un locijās uz lidojošā paklāja acīm redzamās ciešanās, izņemot Veco Zēnu, kura sāpju panesamība acīmredzot pēc Zcva aknu grauzēja putna varā pavadītās mūžības bija ļoti liela. Uz lāci Suni tas nekādu iespaidu neatstāja, un suns Lācis satracināts dusmīgi atņirdza zobus.

"Tu esi aizrāvis mūs prom no Stellēm," klusās zobenbalsis sacīja. "Mēs esam Audēji, mēs trīs, un Dienu Stellēs mēs aužam Laika Pavedienus, ieaužot visu Tapšanu Esības audeklā, visu Zināšanu Izzinātā drānā, visu Darīšanu Padarītā tērpā. Nu tu esi aizvedis mūs prom no mūsu Stellēm un ir sākusies nekārtība. Nekārtība mums netīk. Mums netīk arī Nepatika. Tāpēc mums tas divtik netīk." Un tad, pēc pauzes. "Atdod to, ko esi nozadzis, un tad varbūt mēs pažēlosim jūsu dzīvību."

"Paskatieties, kas notiek ap jums," Lūka atkliedza. "Vai jūs to neredzat? Visas šīs Pasaules postu? Vai negribat to izglābt? Es cenšos to darīt, un jums vienīgi vajadzētu novākties man no ceļa un ļaut man atgriezties mājās —"

"Mums ir vienalga, vai šī Pasaule dzīvo vai mirst," skanēja atbilde.

Lūku tas satrieca. "Jums vienalga?" viņš neticīgi vaicāja.

"Mums nav daļas gar līdzjūtību," Ālimi atteica. "Laikmeti paiet nežēlīgi, vienalga, vai cilvēki to vēlas vai ne. Visam ir jāpaiet. Tikai pats Laiks iztur. Laime, draudzība, mīlestība, ciešanas, sāpes ir gaistošas ilūzijas kā ēnas uz sienas. Sekundes iesoļo minūtēs, minūtes dienās, dienas gados — bez jūtām. Un alga par to visu ir viena. Tikai šīs zināšanas ir Gudrība. Tikai šī gudrība ir Zināšanas."

Sekundes patiesi soļoja uz priekšu, un mājās, Kahani pilsētā, Rašīda Halīfas dzīvība dzisa. "Ālimi ir mani nāvīgie ienaidnieki," viņš bija teicis, un tā ari bija. Lūkā uzvirmoja kaisliba, un viņam izlauzās dusmīgs mīlestības kliedziens. "Tad es jūs nolādu, tāpat kā es nolādēju Kapteini Āgu!" viņš kliedza uz trim Džo. "Viņš iesprostoja dzīvniekus būros, viņš pret tiem nežēlīgi izturējās, un jūs, atklāti sakot, esat tādi paši. Jūs domājat, ka esat visus iespieduši savā būri un tad varat nelikties par mums ne zinis vai mocīt mūs, vai piespiest mūs darīt to, ko vēlaties, un jums viss, izņemot jūs pašus, ir vienalga. Nu, lai jūs esat nolādēti, visi trīs! Kas jūs vispār tādi esat? Džo Hūa, Pagātne ir aizgājusi un vairs nekad neatgriezīsies, un, ja tā dzīvo tālāk, tad tikai mūsu — un, protams, Ziloņputnu — atmiņās, un tā noteikti nestāv tur, uz šā Mākoņu Cietokšņa vaļņa, stulbu kapuci galvā. Un, kas attiecas uz tevi, Džo Hē, Tagadne tikpat kā nepastāv, tas pat mana vecuma zēnam zināms. Ik reizi, kad es pamirkšķinu acis, tā pagaist Pagātnē, un nekam tik, ē, pārejošam nav varas pār mani. Un Džo Aiga! Nākotne? Liecieties mierā. Nākotne ir sapnis, un neviens nezina, kas no tā iznāks. Droši ir vienīgi tas, ka mēs — Lācis, Suns, mana ģimene, mani draugi un —, mēs to izveidosim par to, kas tā ir, laba vai slikta, laimīga vai skumja, un mums noteikti nevajag, lai jūs mums pateiktu, kāda tā ir. Laiks nav slazds, jūs krāpnieki. Tas ir ceļš, pa kuru es eju, un šobrīd es patiešām steidzos, tāpēc vācieties nost no ceļa. Te visi pārāk ilgi no jums baidījušies. Lai viņi pazaudē savas bailes un — un — pārmaiņas pēc noliek jūs uz ledus. Lieciet mani mierā. Es — es — jums uzsitu knipi.

Un tā viņš izdarīja. Viņš bija metis izaicinājumu Laika varai, tieši tā viņa māte (un vēlāk — tēvs) bija teikuši, ka viņš tā varot, un beigu beigās viss, ko viņš mācēja, bija šī nesen iegūtā spēja skaļi uzsist knipi. Nebija nezin kāds ierocis, tiešām. Bet tas gan bija interesanti, ka viņa lāsts bija apturējis Alimus turpat uz vietas, un tie bija sabāzuši galvas kopā un čukstēja un murmināja — kā Lūkam šķita — bezpalīdzīgi? Vai tas būtu iespējams? Varbūt viņi bija bezspēcīgi pret Lūkas Halīfas slaveno Lāsta Varu? Vai varbūt zināja, ka viņš ir viens no tiem īpašajiem Bērniem, kurš nekļūst par Laika upuri? Ja šī ir Rašīda Halifas Burvju Pasaule, tad jau arī Alimi bija viņa radīti un tāpēc pakļauti viņa likumiem? Ļoti apdomīgi, kā burvis, kas buras, Lūka pacēla kreiso roku augstu virs galvas un no visa spēka uzsita knipi.

Bādalgaras Mākoņu Cietoksnis, it kā to vien būtu gaidījis, sāka ļodzīties kā lētas teātra dekorācijas, un gūstekņi uz lidojošā paklāja pārsteigti noraudzījās, kā lieli gabali viņu gaisīgā cietuma izroboto mūru saplaisāja un krita. "Tam uzbrūk no ārpuses!" Lūka iekliedzās, un visi uz lidojošā paklāja uzgavilēja, kad Alimi negaidītajā uzbrukumā pagaisa skatienam.

"Kas tur ir?" Soraija vaicāja, sakopojusi spēkus, no skata ārkārtīgi sakaunējusies par savu vājuma brīdi. "Vai tie ir Ūdru Gaisa Spēki? Ja tā, tad baidos, ka tā ir pašnāvība."

Kailais Titāns papurināja galvu, un viņa lielā seja lēnām atplauka smaidā. "Tie nav Ūdri," viņš sacīja. "Dievi dumpojas."

Un tā arī bija. Atminoties šos notikumus vēlāk dzivē, Lūka nekad īsti netika skaidrībā, vai Dievu Dumpi izprovocēja viņa runa zem Šausmu Koka, kad viņš bija mēģinājis pārliecināt aizmirstās dievības, ka viņu izdzīvošana ir atkarīga no tēva izdzīvošanas; vai varbūt to uzbūra viņa Lāsts, kura mērķis bija atbrīvot abas Pasaules — Reālo un Burvju Pasauli — no

Alimu žņaugiem; vai ari nemirstīgie pensionāri bija nolēmuši, ka viņiem vienreiz pietiek, un Lūka kopā ar saviem draugiem vienkārši bija patrāpījušies īstajā vietā, lai kļūtu par šo seku lieciniekiem.

Lai kāds būtu bijis iemesls, Burvības Viduča izbijušo dievu lapseņu spiets izlaidās cauri plīsumam debesīs un dusmās metās virsū Bādalgaras Mākoņu Cietoksnim. Basta, Ēģiptes kaķu Dieve; Hadads, akādiešu Pērkondievs; Gunguns, Ķīnas Plūdu dievs, kuram galva bija tik stipra, ka varēja sašķelt Debesu Pīlārus,- Nikte, grieķu Nakts dieve; mežonīgais ziemeļu vilks Fenris; Kccalkoatls, Meksikas spalvainā čūska; visvisādi dēmoni; valkīras; rakšas; goblini; tie visi bija redzami līdzās lielajiem puišiem — Ra, Zevam, Tlalokam, Odinam, Anžu, Vulkānam un pārējiem, dedzinām Mākoņu Cietoksni, metam cunami pret tā mūriem, apšaudot ar zibeņiem, dodoties triecienuzbrukumā, un to vidū arī Afrodīte un citas Dailes dieves, skaļi žēlodamās par Laika nodarītajiem Postījumiem viņu ādai, augumam un matiem.

Ja arī Mākoņu Cietoksni sargāja kāds spēka lauks, tad Burvestības uzbrukumu' tas nespēja izturēt. Un, kamēr visu bijušo dievu apvienotie spēki ārdīja Ālimu cietoksni, atskanēja skaļa, savāda, skrapstoša, ņaudoša skaņa, un Lūka uzsauca Soraijai: "Šī ir mūsu iespēja!" — un lidojošais paklājs uzreiz pacēlās augstu debesīs un lielā ātrumā aizrāva savus pasažierus prom.

Aizšmaukt nebija viegli. Alimi vēl pretojās; viņu diena nāca uz galu, bet viņiem vēl bija daži uzticami kalpotāji, ko pasaukt. Soraija bija tikko uzlikusi kursu uz Dambi, Silsilas upes krastu, no kurienes Lūkam vajadzēs pārlēkt atpakaļ Reālajā Pasaulē, kad lidojošajam paklājam no augšas uzbruka savādu, vienkājainu putnu, slaveno Šanjanu jeb Ķīnas

* Vai, lietojot pilno nosaukumu, Burvju Pasaules Viduča Iemītnieku Sacelšanās pret Ālimiem un To Aizstāšana ar Daudz Saprātīgākām Attiecībām ar Laiku, Pieļaujot Sapņošanu, Kavēšanos, Aptuvenību, Vilcināšanos, Negri-bību, kā arī Plaši Izplatītu Nepatiku pret Novecošanu.

Lietusputnu, eskadriļas. Šanjani knābjos nesa veselas upes un izlēja tās pār Rešamu, mēģinot izdzēst Uguni, kas dega Lūkam kaklā iekārtajā Ūdru Podiņā. Paklājs sasvērās uz sāniem un, līstošo ūdens lavīnu spiests, metās lejup; bet tad, izrādīdams ievērojamas atgūšanās spējas, tas iztaisnojās un lidoja tālāk. Lietusputnu uzbrukums turpinājās; piecas, sešas, septiņas reizes plūdi gāzās no debesīm, un paklāja pasažieri krita, sadūrās cits ar citu un bīstami aizvēlās tuvu paklāja malām. Tomēr aizsardzības burbulis turējās stipri. Beidzot Šanjanu ūdens krājumi izsusēja, un tie aizkaitināti aizplivinājās prom. "Jā, ir labi, ka atvairījām šo uzbrukumu, bet ar to vēl nepatikšanas nav galā," Soraija brīdināja gavilējošo Lūku. "Ālimi izmisumā vēlreiz mēģina nepieļaut Dzīvības Uguns pāriešanu Reālajā Pasaulē. Vai tu dzirdēji to briesmīgo ņaudēšanu, kas pildīja gaisu, kad mēs pametām Mākoņu Cietoksni? Ālimi izspēlēja savu pēdējo kārti. Man diemžēl tev jāteic, ka tas troksnis bija Aicinājums, kas palaida vaļā nāvējošos Lietus Kaķus."

Lietus Kaķi — jo ir beidzot pienācis laiks parunāt arī par kaķiem! — drīz vien sāka krist no debesīm, it kā maisam gals būtu sprucis vaļā. Bija Lielie Kaķi, lietustīģeri un lietuslau-vas, lietusjaguāri un lietusgepardi, ūdenskaķveidīgi, lāsumoti un strīpoti visos iespējamos veidos. Tie bija darināti no paša lietus, Alimu apburta lietus, pārvērsta par zobenzobu Savvaļas Kaķiem. Kaķi krita kā jau kaķi — veikli, bezbailīgi; atsitušies pret lidojošā paklāja neredzamo drošības burbuli, tie iecirta tajā nagus un stipri turējās. Drīz vien jau visu burbuli sedza Lietus Kaķi, simtiem, tūkstošiem, un nagi tiem bija gari un stipri, tie burbuli saplēsa, nodarot tam lielus bojājumus. "Es baidos, ka tie pārraus vairogu," Soraija iesaucās, "un to ir pārāk daudz, lai mēs spētu ar tiem cīnīties."

"Nē, nav vis! Nāciet lejā, mincīši! Mēs jums ātri vien parādīsim, kas ir kas!" suns Lācis varonīgi uzrēja Lietus Kaķiem, kas viņam virs galvas skrāpējās un plosījās, un Vecais Zēns atkal gatavojās izaugt pilnā augumā, bet Lūka zināja, ka tas viss ir tikai tukša bravūra. Tūkstošiem noburto, mežonīgo kaķu pievārēs pat vareno Titānu, un, kaut ari Lācis un Suns (un varbūt pat Koijots) cīnīsies, cik spēdami, un, nešaubīgi, arī Soraijai vēl pulka triku krājumā, beigu beigās tik nevienlīdzīgā cīņā viņi neuzvarētu. "Katru reizi, kad man šķiet, ka esam to uzminējuši," Lūka nodomāja, "manā ceļā parādās kārtējais neiespējamais šķērslis." Viņš saņēma Soraijas roku un to saspieda. "Man palikušas vairs tikai simts un sešdesmit piecas dzīvības, un es nedomāju, ka ar tām pietiks, lai izturētu šo pēdējo pārbaudījumu," viņš sacīja. "Tāpēc, ja mēs šeit zaudēsim, es tikai gribēju tev pateikties, jo bez tavas palīdzības es ne uz pusi tik tālu nebūtu ticis."

Ūdrijas Sunītsultāne ari paspieda viņam roku, paskatījās pār plecu un atplauka smaidā. "Vēl nav pienācis bridis slīgt sentimentā, muļķa puika," viņa sacīja, "jo šajā Pasaulē tu esi ieguvis ne tikai ienaidniekus. Paskaties atpakaļ. Tu esi ticis ari pie visai ietekmīgiem draugiem."

Milzīgi mākoņu vaļņi bija sacēlušies aiz Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošā Paklāja; bet, kā Soraija līksmi norādīja, tie nebija vienkārši mākoņi. Tie bija visi Burvju Pasaules Vēja Dievi. "Un viņu klātbūtne šeit," viņa drošinoši teica, "liecina, ka dievi ir skaidri apņēmušies aizgādāt tevi uz mājām, lai tu vari izdarīt to, kas tev darāms."

Nu Lūka mākoņu vaļņos saskatīja Vēja Dievu sejas — mākoņu ģīmjus, kas piepūta vaigus un pūta no visa spēka. "Tur ir trīs ķiniešu Vēja Dievi," Soraija ļoti satraukta teica, "Čipo, Fenpopo un Paņgu! Un vai tu redzi to bariņu lidojošo Vēja Lauvu — Fonšije no Taivānas Dzjinmeņas salām? Ķinieši parasti atsakās runāt ar tiem vai pat atzīt to pastāvēšanu — bet, re, tie darbojas kopā! Tiešām apbrīnojami, kā visi apvienojušies tavai aizstāvībai! Ari Fudžins no Japānas ieradies, un viņš nekad nekur neiet. Paskaties tur, visi amerikāņu dievi — irokēzu Gao un siu Tatē, un, skat, čeroku niknais Vēja gars, Ūnavī Ungi, ari ir tur! Proti, siu un čeroki nekad nav bijuši sabiedrotie, un apvienoties ar Irokēzu konfederāciju — ko tu neteiksi! Un pat Čups, čumasu cilts no Kalifornijas Vēja Dievs, metis mieru sauļoties un parādījies te; viņš parasti ir pārāk atslābis_/ lai saceltu ko vairāk par vieglu vēsmiņu. Un afrikāņi ari — tā ir ļansana, jorubu Vēja Dieve! Un no Centrālamerikas un Dienvidamerikas — Ekalčots no Nikaragvas indiāņiem un maiju Pauahtuns, un zuni indiāņu Unasinte, un Gvabanceksa no Kārību jūras salām... viņi ir tik veci, ka, atklāti sakot, es domāju, ka ir jau galīgi noplakusi, bet izskatās, ka viņiem spara pietiek! Un tas tur ir resnais Faatiu no Samosas salām, un tur ir būdīgais Buluga no Andamanu salam, un tur Polinē-zijas Viesuļvētru Dievs Ara Tiotio un Pakā no Havaju salām. Un Aiss, Armēņu Vēju Dēmons, un Vila, slāvu dieviete, un spārnotais milzis Hresvelgrs, kurš saceļ vēju, tikai savēcinot spārnus, un korejiešu dieviete Junduna Halmaņi — viņa pūstu dūšīgāk, ja nebūtu sabāzusi mutē rīsa plācenīšus, badīgā radība! un Mbons no Birmas, un Enlil —"

"Beidz, lūdzu, beidz," Lūka lūdzās. "Vai nav vienalga, kā viņus sauc — un viņi dara vairāk nekā gana." Un viņi darīja, lūk, ko — viņi pūta prom Lietus Kaķus. Tie, skaļi aurēdami un kaukdami, atrāvās no lidojošā paklāja burbuļa, un varēja redzēt, ka tie aizlido nekurienē, aizpūsti augšpēdu salauzto debesu dzīlēs. Visi uz Rešama paklāja laimē uzgavilēja, un tad Vēja Dievi ķērās klāt pa īstam, un paklājs sāka lidot visnotaļ pārsteidzošā ātrumā. Pat Soraija, kas to lietu labi pieprata, ne pusi no tāda ātruma nesasniegtu. Burvju Pasaule zem viņiem un debesis augšā aizmiglojās. Lūka nevarēja saskatīt neko citu, kā vien pašu paklāju un Vēja Dievu pulkus aiz tā, kas to pūta visu mājupceļu. "Dabūjiet mani laikā mājās," viņš atkal drudžaini domāja. "Lūdzu, kaut es nenokavētu-, tikai dabūjiet mani laikā mājās."

Vējš norima, paklājs nolaidās, Vēja Dievi pazuda, un Lūka bija mājās: ne Silsilas krastos, kā viņš bija paredzējis, bet pats savā ieliņā, savas paša mājas priekšā, tieši tajā vietā, kur pirmo reizi izdzirdēja Suni un Lāci runājam, kur pirmo reizi satika Netē-tuku un no kurienes devās savā lielajā piedzīvojumā. Pasaule aizvien vēl bija savādās krāsās, debesis aizvien bija pārāk zilas, zeme pārāk brūna, māja daudz mēļāka un zaļāka nekā parasti; un tāpat arī tas nebija normāli, ka te bija noparkojies lidojošais paklājs ar Burvju Pasaules Sultāni, Titānu, Koijotu un Ziloņputniem, kuri visi, šķiet, jutās diezgan neveikli.

"Patiesību sakot, mums te, Pierobežā, nav īstā vieta," Soraija sacīja, kad Lūka, lācis Suns un suns Lācis putekļainajā ieliņā nokāpa no Rešama. "Nu, tā kā tev jāiet, tad ej ātri, lai arī mēs varam doties prom. Ej pie tās otras Soraijas, kas dzīvo tajā namā, un, kad iemetīsi to Ūdru Tupeni tēvam mutē, neaizmirsti, ka tu to dabūji no Udrijas Sunītsultānes; pēc tam, kad izaugsi par jaunu vīrieti, reizēm iedomājies par Sunītsul-tāni, ja nebūsi galīgi aizmirsis."

"Es nekad tevi neaizmirsīšu," Lūka sacīja, "bet, lūdzu, vai drīkstu uzdot tev vēl pēdējo jautājumu: vai es varu ņemt Ūdru Tupeņus plikām rokām? Un, ja es ielikšu to tēvam mutē, vai tas viņu nesadedzinās?"

"Dzīvības Uguns neievaino tos, kuri tai pieskaras," Ūdrijas Soraija sacīja. "Tā drīzāk dziedina, ne ievaino. Un tie mirdzošie dārzeņi nebūt nav tik karsti, ka nevarēsi tos paņemt. Un tavam tēvam tie darīs tikai labu. Podiņā ir seši Ūdru Tupeņi, starp citu," viņa nobeidza, "pa vienam katram no jums, ja tu tā izlemsi."

"Nu tad paliec sveika," Lūka sacīja un tad pagriezās pret Veco Zēnu, un piebilda: "Un es gribēju pateikt, man žēl, ka ar Kapteini Agu tā notika, viņš, galu galā, bija jūsu brālis."

Vecais Zēns paraustīja plecus. "Tur nav ko žēlot," viņš sacija. "Man viņš nekad nepatika."

Tad, nekavējoties ne mirkli ilgāk, Sunītsultāne Soraija pacēla rokas, un Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošais Paklājs pacēlās gaisā un pazuda, atvadoties tikai klusi nošvīkstējis.

Lūka paskatījās uz sava nama ieejas durvīm un ieraudzīja pie kāpnēm lielu zelta lodi, kas mirdzēja ausmas gaismā: Devītā Līmeņa Saglabāšanas Punkts, "spēles" beigas, kas, kā Netētuks bija teicis, nebija nekāda spēle, bet gan dzīvības un nāves jautājums. "Aiziet," viņš uzsauca Sunim un Lācim, "iesim mājās." Viņš skrēja uz Saglabāšanas Punktu un tieši tajā brīdi, kad bija to sasniedzis, paklupa, un viņš jau bija zinājis, ka tā notiks,- viņam izdevās iespert pa punktu ar kreiso kāju, pašam neveikli sasveroties pa labi; viņš pēdējo reizi izdzirdēja zīmīgo tinkšķ, kas apliecināja viņa sasniegto, un ieraudzīja visus ciparus pazūdam no redzes lauka; viņam uz brīdi dīvaini sareiba galva, tad viņš atguva līdzsvaru un ieraudzīja, ka zelta lode pazudusi un pasaule atguvusi ierastās krāsas. Viņš saprata, ka ir atstājis Burvju Pasauli aiz muguras un atgriezies tur, kur viņam bija jābūt. "Un te izskatās tieši tāpat kā tad, kad es devos prom," viņš nobrīnījās. "Tātad nekas no tā visa nenotika, kaut gan, protams, notika gan." Ūdru Podiņš aizvien vēl karājās viņam kaklā, un viņš sajuta tā siltumu pie krūtīm. Viņš dziļi ieelpoja un ieskrēja iekšā un augšā pa kāpnēm, cik vien ātri spēdams, un suns Lācis un lācis Suns nāca viņam līdzi.

Māju saldās smaržas viņu maigi sagaidīja: mātes smarža, virtuves tūkstoš un viens noslēpums, tīru palagu svaigums, šeit sakrājušās smaržas no visa, kas šajās sienās bija noticis viņa dzīves laikā, un vecākas, neskaidrākas smaržas, kas vēdījušas gaisā vēl pirms viņa piedzimšanas. Un kāpņu galā savādu sejas izteiksmi stāvēja viņa brālis Hārūns. "Tu kaut kur biji, vai ne?" Hārūns jautāja. "Tev kaut kas ir aiz ādas. Es tev to sejā redzu." Lūka padrāzās viņam garām, pateicis: "Man tagad nav laika to visu skaidrot, atklāti sakot," un Hārūns pagriezās un skrēja viņam pakaļ. "Es to zināju," brālis teica. "Tev bija piedzīvojums! Nu, stāsti taču. Un, starp citu, kas tev tur karājas kaklā?" Lūka skrēja tālāk neatbildējis, un suns Lācis un lācis Suns paspraucās garām Hārūnam, kad Lūka iesteidzās tēva guļamistabā. Ari viņi bija piedalījušies piedzīvojumā un negrasijās palaist garām pēdējo ainu.

Rašīds Halīfa gulēja gultā, Miegā, vaļēju muti, gluži tāpat kā tad, kad Lūka redzēja viņu pēdējo reizi, un caurulītes aizvien vēl ieplūda viņam rokā, un monitors pie gultas rādīja, ka sirds vēl sitas, bet ļoti, ļoti vāji. Taču viņš izskatījās laimīgs, aizvien vēl izskatijās laimīgs, it kā viņam kāds stāstītu mīļu stāstu. Un pie gultas stāvēja Lūkas māte Soraija, trīcošus pirkstus pie lūpām piespiedusi, un Lūka, tikko ieskrējis istabā un viņu ieraudzījis, saprata, ka viņa grasās noskūpstīt pirkstgalus un tad pieskarties Rašīda lūpām, jo viņa atvadījās.

"Ko tu, sasodīts, dari, skriedams te iekšā kā trakais?" Soraija iesaucās, bet tad iekšā iedrāzās arī suns Lācis, lācis Suns un Hārūns. "Rimstieties, jūs visi," viņa izrīkoja. "Kas te būs?

Cirks? Rotallaukums? Kas?"

"Lūdzu, mammu," Lūka lūdzās, "nav laika skaidrot, lūdzu, ļauj man izdarīt to, kas man darāms."

Un, mātes atbildi negaidījis, viņš iemeta Ūdru Tupeni, kurā kvēloja Dzīvības Uguns, tēvam vaļējā mutē, kur, viņam par brīnumu, tas momentā izšķīda. Lūka, cieši vērdamies tēva lūpās, ieraudzīja mazas liesmu mēlītes ienirstam Rašīdā; un tās bija prom, un kādu brīdi nekas nenotika, un Lūkam sašļuka dūša. "Ā," māte žēlojās, "ko tu, muļķa puika, sadarīji...?" Bet tad bāršanās vārdi nomira viņai uz lūpām, jo viņa, tāpat kā visi pārējie istabā sapulcējušies, ieraudzīja krāsu atgriežamies Rašīdam sejā, un pēc tam viņam vaigos parādījās veselīgs mirdzums, it kā viņš būtu samulsumā nosarcis; un monitors pie gultas sāka bungot stingru, regulāru pulsu.

Rašīda rokas sakustējās. Labā roka bez brīdinājuma pašāvās sāņus un sāka kutināt Lūku, un Soraija, to ieraugot, noelsās, pa pusei sajūsmā par šo brīnumu, pa pusei tā kā sabijusies. "Beidz mani kutināt, tēt," Lūka priecīgi teica, un Rašīds Halīfa, acis neatvēris, teica: "Nē, Neviens tevi kutina," un tad pagriezās uz sāniem, lai uzbruktu Lūkam arī ar kreiso roku. "Nē, tu, tu mani kutini," Lūka smējās, un Rašīds Halīfa, acis atvēris un plati smaidīdams, teica: "Es? Kutinu tevi? Nē, nē. Tikai Nieki."

Rašīds piecēlās sēdus, izstaipījās, nožāvājās un savādi, jautājoši paraudzījās Lūkā. "Es redzēju visnotaļ savādu sapni par tevi," viņš sacīja. "Paskatīsimies, vai man izdosies atcerēties.

Tu devies meklēt piedzīvojumus Burvju Pasaulē, jā, man šķiet, ka tā, un tur viss juka un bruka. Hmm, un tad tur vēl bija Ziloņputni un Respektožurkas, un īsts, kad es tev saku, lidojošais paklājs, un tad tur bija vēl tāds sīkums — kādam vajadzēja kļūt par Uguns Zagli un nozagt Dzīvības Uguni. Mazais Lūka, vai tu gadījuma pēc neko par to sapni nezini? Vai tu, negadījuma pēc, nevarētu aizpildit tukšumus?"

"Varbūt jā un varbūt nē," Lūka bikli teica, "bet tev jau to visu vajadzētu zināt, tēt, jo, atklāti sakot, visu laiku bija tāda sajūta, it kā tu būtu līdzās, dotu man padomus un mani pamācītu, bez tevis es aizietu bojā."

"Tad jau mēs abi esam vienādi," Melšašāhs sacīja, "jo arī es tagad būtu aizgājis bojā, ja tu nebūtu devies tajā mazajā dēkā, tas nu ir skaidrs. Vai ne tik mazā dēkā. Vai, patiesībā, savā superkolosālajā dēkā. Man gan negribētos, ka tev tas sakāpj galvā. Bet Dzīvības Uguns. Tiešām. īsts varoņdarbs. Hmm, hmm. Ūdru Tupeņi, ja? Un kas tev kaklā — vai tas gadījuma pēc nav īsts Ūdru Podiņš?"

"Es nezinu, par ko jus tur abi divi runājat," Soraija Halīfa apmierināta noteica, "bet ir labi, ka šajā mājā atkal melš vecās labās muļķības."

Taču ar to vēl stāsts nebija galā. Tikko Lūka sāka atslābt, pārliecināts, ka beidzot savu darbu izdarījis, viņš izdzirdēja tēva guļamistabas kaktā nepatīkamu burbuļojošu troksni, un tur, viņam par šausmām, bija tā Radība, kuru, tā viņam bija šķitis, bija skatījis pēdējo reizi tad, kad Vecais Zēns iemeta to kosmosa dzīlēs. Tas vairs nebija ģērbies platajā cinobra sarkanajā kreklā, un arī panamas cepures tam vairs nebija; tam nebija ne krāsu, ne sejas, jo Rašīds Halīfa bija atgriezies sevī, un, kaut arī šis zemiskais nāvīgais kaut kas centās savākties kaut kādā cilvēciskā apveidā, tam izdevās izskatīties vien šķībam un pretīgam, un tādam kā lipīgam, it kā no līmes taisītam. "Tik viegli netiksi no manis vaļā," tas šņāca. "Tu zini — kāpēc. Kādam ir jāmiist. Es jau tev pašā sākumā teicu, ka te ir viens slazds, un tā ir. Kad esmu izsaukts esībā, tad, iekams neesmu kādu dzīvību aprijis, es prom neeju. Nekādus iebildumus, labi? Kādam ir jāmirst."

"Pazudi," Lūka kliedza. "Tu zaudēji. Mans tēvs tagad ir vesels. Un tu burbuļo prom uz turieni, kur nu tev tur jāpaliek."

Rašlds, Soraija un Hārūns izbrīnīti taja noskatījās. "Ar ko tu sarunājies?" Hārūns vaicāja. "Tajā kakta nekā nav, tu zini." Taču suns Lācis un lācis Suns gan to Radību spēja saskatīt, un, pirms Lūka bija paspējis vēl kaut ko pateikt, Lācis viņu pārtrauca. "Kā būtu," viņš vaicāja Radībai, "ja nemirstīga būtne atteiktos no savas Nemirstības?"

"Kāpēc Lācis tā rej," Soraija apjukusi vaicāja. "Es nesaprotu, kas te notiek."

"Atceries?" Lācis steigšus vaicāja Lūkam. "“Esmu Baraks no Ii-Barakiem, tūkstošiem gadu vecs un vēl"? Ko ķiniešu lāsts pārvērta suni? Kad es tev to stāstīju, tas tev diezin kā nepatika, jo tu gribēji, lai esmu tavs suns un nekas cits. Nu, es arī neko citu negribu. Tas ir, pēc tūkstoš gadiem. Pie velna ar pagātni! Un kurš grib dzīvot vēl tūkstoš gadu? Vienreiz pietiek. Es vienkārši gribu būt tavs suns Lācis."

"Tas ir pārāk liels upuris," Lūka sacīja, suņa lojalitātes un nesavtīgās drosmes satriekts. "Es nevaru to no tevis prasīt."

"Es tev neprasu, lai tu man to prasītu," suns Lācis atteica.

"Tas suns trokšņo daudz vairāk nekā agrāk," Rašlds ierunājās. "Lūka, tu nevari viņu apklusināt?"

"Nemirstība," Radība kaktā rijīgi teica. "Mmm! Jā! Jā! Norit Nemirstību! Izsūkt to Nemirstīgajam un piepildīties ar to, atstājot Nemirstīgo mirstīgā apveidā! O, jā. Tas gan būtu ļoti saldi."

"Khm," lācis Suns pēkšņi ierunājās. "Es gribētu atzīties vienā lietā." Tobrīd, Lūka nodomāja, lācis Suns izskatījās drīzāk kā aita, ne lācis. "Vai atceries to stāstu, ko es tev stāstīju — par princi, kurš varēja no gaisa savērpt zeltu? Un Bulbuldevu, cilvēkēdāju ar putna galvu, un tā tālāk?"

"Protams, atceros," Lūka sacīja.

"Redzi, virs," Soraija bezpalīdzīgi noteica, "tagad lācis rūc un puika sarunājas ar lāci. Tie zvēri — un arī tavs dēls — vairs galīgi nav valdāmi."

"Tā nebija taisnība," lācis Suns atzinās, kaunā galvu nodūris. "Vienīgais, ko es savērpu no gaisa, bija tas stāsts, tas no pirksta — vai no ķepas — izzīstais stāsts, varbūt tā klātos teikt. Es tikai iedomājos, ka arī man vajadzētu pastāstīt labu stāstu. Es iedomājos, ka to no manis gaida, it ipaši pēc tam, kad šis te Lācis nodziedāja dziesmu par sevi. Es to izdomāju, lai izskatītos labāk. Man nevajadzēja tā darīt. Piedod."

"Nepārdzīvo," Lūka sacīja. "Šī ir stāstnieka māja. Tev jau tagad vajadzētu zināt. Te visi visu laiku sadomā stāstus."

"Nu, tad nokārtots," suns Lācis teica. "Tikai vienam no mums ir nemirstīga dzīvība, no kuras atteikties, un tas esmu es." Un, negaidījis tālākas diskusijas, viņš aizskrēja uz kaktu, kur tupēja Radība, un lēca; un Lūka redzēja, ka Radība atver kaut ko pretīgu, mutei līdzīgu, neiespējami plati, un viņš ieraudzīja, ka mute aprij Lāci; un tad Lāci atkal izmeta ārā, viņš izskatījās tāpat, tikai citādi, un arī Radība bija pieņēmusi Lāča apveidu: Nelācis Netētuka vietā. "Ā," Radība kliedza, "ā, ekstāze, ekstāze!" Un tad kaut kas tā kā atpakaļiski nozibsnīja, it kā gaismu iesūktu kādā punktā, nevis tā izsprāgtu no tā, un Lāč-radība iesprāga sevī, paukš, un tad tās vairs nebija.

"Vau," suns Lācis noteica, asti luncinādams.

"Ko tu ar to domāji — "vau"?" Lūka noprasīja. "Vai mēli esi norijis?"

"Rrrr," lācis Suns atteica.

"Ā," Lūka sacīja sapratis. "Burvestības patiešām ir beigušās, vai ne? Un turpmāk jūs būsit mans parastais suns un mans parastais lācis, un es būšu parastais es."

"Vau," suns Lācis teica, palēcās un nolaizīja Lūkam seju. Lūka viņu cieši apskāva. "Pēc tā, ko tu tikko izdarīji," viņš sacīja, "es nekad nevienam neļaušu domāt, ka suņi nes neveiksmi, jo tā diena, kad tu kļuvi par suni, bija veiksmīga diena mums visiem."

"Vai, lūdzu, man kāds nepastāstītu, kas te notiek," Soraija vāri noteica.

"Viss kārtībā, mammu," Lūka teica un apskāva viņu, cik cieši spēdams. "Esam atkal atgriezušies parastajā dzīvē."

"Tevi gan nav nekā parasta," māte viņam atbildēja un noskūpstīja viņam galvvidu. "Un — parasta dzīve? Šajā ģimenē mēs zinām, ka nekā tamlīdzīga nav."

Tajā dzestrajā novakarē uz Halīfu nama plakanā jumta zem zvaigznēm tika klāts vakariņu galds — jā, zvaigznes atkal bija debesīs! —, un tur ēda svētku ēdienus: gardi, lēni ceptu gaļu un ātri panna apceptus dārzeņus, un skābos sālījumus un saldos cukuraugļus, un dzēra aukstu granātābolu sulu un karstu tēju, bet arī baudīja pa kādam retākam ēdienam un dzērienam — laimes zupu, satraukumu karija mērcē un lielā atvieglojuma saldējumu. Pašā galda vidū mazajā Ūdru Podiņā bija atlikušie pieci Ūdru Tupeņi, kuros maigi kvēloja Dzīvības Uguns. "Un tā otra Soraija, kurai tu tik ļoti pieķēries," Soraija Halīfa teica Lūkam mazdrusciņ par saldu, "viņa teica, ja vesels cilvēks apēd vienu no tiem, tad tie dos ilgu mūžu, un varbūt pat ļaus viņam dzīvot mūžīgi."

Lūka papurināja galvu. "Nē, mammu," viņš sacīja, "to neteica Ūdrijas Sunītsultāne. To teica Visaugstais Ra."

Kaut arī Soraija Halīfa bija dzīvi nodzīvojusi kopā ar izslavēto Melšašāhu, viņai tādas fantāzijas nekad tā īsti nebija gājušas pie sirds, tomēr bija tās jāpiecieš — nākam gan no abiem dēliem, gan stāstnieka vīra. Šovakar gan viņa no tiesas centās. "Un tas Ra..." viņa iesāka, un Lūka nobeidza teikumu viņas vietā: "...pats personiski to man izstāstīja, runādams hiero-glifiski, ko man iztulkoja runājoša Vāvere vārdā Ratatata."

"A, lai nu paliek," Soraija noteica, padodamās. "Viss ir labs, kas labi beidzas, un, kas attiecas uz tā sauktajiem Ūdru Tupeņiem, es tos vienkārši noglabāšu pieliekamajā; gan kādu citu dienu izspriedīsim, ko ar tiem darīt."

Lūka jau bija sācis apsvērt, kā tas būtu, ja viņš, viņa brālis, viņa māte un tēvs, visi varētu dzīvot mūžīgi. Šī doma viņam šķita drīzāk biedējoša, ne iepriecinoša. Varbūt viņa sunim Lācim bija taisnība un varbūt labāk iztikt bez Nemirstības, pat bez tādas iespējamības. Jā — varbūt būtu labāk, ja Soraija kaut kur paslēptu Ūdru Tupeņus, lai visi Halīfas pamazām varētu aizmirst par to esību; un tad kādu dienu Tupeņiem savā Podā vienreiz apniktu gaidīt, kad tos beidzot apēdīs, un tie aizslīdētu atpakaļ pāri robežai Burvju Pasaulē, un Reālā Pasaule atkal būtu Reāla, un dzīve būtu vienkārši dzīve, un ar to būtu vairāk nekā gana.

Naksnīgās debesis bija zvaigžņu pilnas. "Kā mēs zinām," Rašīds Halīfa sacīja, "reizēm zvaigznes sāk dejot, un tad nezin kas var notikt. Bet ir tādas naktis, kad ir labi redzēt, ka viss paliek savās īstajās vietās, lai mēs varam atslābt."

"Atslābt — kas vēl nebūs," Soraija iebilda. "Zvaigznes varbūt nedejo, bet mēs gan dejosim."

Viņa sasita plaukstas, un lācis Suns uzreiz saslējās pakaļkājās un sāka dimdināt afrikāņu Gumijnieku Danci, un suns Lācis uzlēca kājās un sāka gaudot pirmo no top desmit melo-dijām, un tad Halīfu ģimene uzlēca kājās, metās sparīgā džigā un dziedāt sunim līdzi. Un mēs viņus tur atstāsim — izglābto tēvu, mīlošo māti, vecāko brāli un jaunāko brāli, pārnākušu mājās pēc lielā piedzīvojuma, kopā ar viņa veiksmes suni un brālīgo lāci augšā uz viņu mājas jumta dzestrā naktī zem nekustīgām, nemainīgām zvaigznēm dziedam un dejojam.