Džonatans Strouds

Golema acs

BARTIMAJA TRILOĢIJAS 2. GRĀMATA

Prāga, 1868. gads

Līdz ar krēslas iestāšanos ienaidnieks aizdedza ugunskurus daudz vairāk nekā iepriekšējā naktī. Pelēkajos laukos tie mir­dzēja kā liesmojoši dārgakmeņi, un šķita, ka arī pilsēta pacē­lusies no zemes kā brīnums šo uguņu vidū. Bet šaipus pilsētas mūriem visi logu slēģi bija aizvērti, gaismas izslēgtas. Prāga snauda tumša un pamirusi, turpretim apkārtējie lauki mirdzēja un kvēloja.

Drīz vien pierima arī vējš. Jau vairākas stundas tas bija neno­gurstoši pūtis no ziemeļiem, nesot līdzi vēstis par iebrucējiem aplenkuma ierīču grabēšanu, karaspēka un dzīvnieku balsis, sa­gūstīto garu nopūtas un vīraka aromātu. Tagad viss bija norimis un tā vietā iestājies neparasti dziļš un visaptverošs klusums.

Es lidoju augstu virs Strahovas klostera, atrazdamies aiz varenajiem pilsētas mūriem, kurus pirms trīs gadu sim­tiem biju palīdzējis uzcelt. Lēni vēzēdams ādas spārnus, pār­skatīju visus plānus līdz pat horizontam.*[1] septiņi plāni: Septiņi plāni ir izvietoti cits virs cita, un katrs atklāj zināmus realitātes aspektus. Pirmajā var saskatīt parastas, materiāla­jai pasaulei piederošas lietas (kokus, ēkas, cilvēkus, zvērus utt.), un tas ir redzams ikvienam. Pārējos sešos plānos var novērot, kā gari dodas savās darīšanās. Augstākas būtnes (tādas kā es) var izmantot iekšējo aci, lai vērotu visus septiņus plānus vienlaikus, bet zemākiem radījumiem jāsamierinās ar to, ka viņi redz tikai dažus plānus. Burvji lieto kontaktlē­cas, lai spētu saskatīt arī otro un trešo plānu, bet parastie cilvēki redz tikai pirmo, tāpēc viņiem daudz kas no maģisko būtņu dzīves paliek nepama­nīts. Piemēram, varu apgalvot, ka kāds ar daudziem, daudziem taustekļiem noteikti karājas tev aiz muguras tieši PAŠLAIK. Tas nebija nekāds patīkamais skats. Britu armijas spēki šobrīd vēl slēpās, bet tās spēku jau varēja sajust viļņojamies pret pilskalnu. Dažādo garu auras mijkrēslī bija vāji saskatāmas, bet gaisa vibrācijas ikreiz liecināja par jaunas garu karaspēka daļas ierašanos. Uz zemes kaujai rindojās cilvēku karapulki, turpat uz lauka slējās baltu telšu puduri. Tās izskatījās kā lieli, balti akmeņi, virs kuriem bija nostiepti aizsardzības vairogi. [2] [1] Bez šaubām, tieši šeit slēpās angļu burvji, pietiekami tālu no kaujas vietas. Mani čehu pavēlnieki arī nebija labāki. Karā burvji parasti pamanās uzņemties bīstamākos pienākumus tādus kā sargāt ēdiena un dzērienu krājumus, kas atrodas krietnā attālumā no kaujas lauka.

Pacēlu skatienu pret satumsušajām debesīm. Tajās pulcējās naidīgi, melni mākoņi, un rietumu pamalē bija iešņāptas dzel­tenas švīkas. Ļoti augstu un krēslā gandrīz nepamanāmi kus­tējās seši mazi punktiņi. Šie nāca arvien tuvāk un kļuva arvien lielāki, līdz beidzot tie nokļuva līdz Prāgas mūriem, pārbaudot mūsu drošības sistēmu.

Šajā sakarā man bija kaut kas jādara.

Pie Strahovas klostera vārtiem, kur atradās mūra vājākais punkts, bija uzcelts tornis. Senatnīgās durvis bija nostiprinā­tas ar trīskāršām burvestībām un aizsargmehānismiem, un ap jumta kori riņķoja sargi.

Vismaz tā bija paredzēts.

Lidoju uz torni, vanaga galvu grozīdams un ādas spārnus vēcinādams, paslēpies aiz vairoga. Bez skaņas nosēdos uz liela akmens. Es gaidīju strauju izaicinājumu, pārdroši uzsāktu cīņu.

Nekas nenotika. Nometu vairogu un gaidīju, ka tiks sacelta trauksme. Tad skaļi noklepojos. Nudien, nekādas jautrības!

Daļu cietokšņa mūra sargāja mirdzošs vairogs, un aiz tā bija paslēpušies pieci sargkareivji. [3] [1] Sargkareivis ir zemākās pakāpes džins, tikai nedaudz labāks par parastu foliotu. Prāgā bija pienākuši grūti laiki burvji gandrīz nevarēja dabūt kalpus, un kvalitātes rādītāji bija strauji kritušies. Vismaz šo sargka­reivju izvēlētās ārējās formas par to skaidri liecināja. Tā vietā, lai rādītu biedējošu, karam atbilstošu ārējo izskatu, man pretī vērās divi nošņurkuši sikspārņi, zebiekste, bolace ķirzaka un nožēlojama izskata varde.

Vairogs bija šaurs, tas spēja aiz­

sargāt tikai vienu cilvēku vai trīs džinus, tādēļ pašlaik aiz tā notika pamatīga grūstīšanās.

-   Vai tu reiz beigsi stumdīties?

-   Au! Skaties, kur liec nagus, idiot!

-   Pavirzies! Mana dibenpuse tagad ir viņiem kā uz delnas. Ja nu pamana…

-   Ar to pietiktu, lai mēs uzvarētu šajā kaujā^

-   Skaties, kur liec spārnu! Tu man gandrīz izbakstīji aci!

-   Tad pārvērties par kaut ko mazāku. Varbūt par tārpu…

-  Ja tu mani vēlreiz iedunkāsi…

-  Tā nav mana vaina. Atceries, ka mūs šeit nostādīja Bartimajs. Tas nu gan ir viens…

Tālāk sekoja tādas vaļības, ko es atļaušos neatstāstīt. Diže­nais karotājs ar vanaga galvu spēra soli uz priekšu, pastiepa spārnu un pievērsa sargkareivju uzmanību, triekdams to galvas citu pret citu.*[1] Piecas galvas, kas cita pēc citas saduras. Gluži jauka rotaļa.

-  Vai jūs apgalvojat, ka šādi pildāt sargkareivja pienāku­mus? es nošņācos. Negribējās sarīkot traci; galu galā sešu mēnešu kalpošanā mani bija pamatīgi nogurdinājusi. Slēpjo­ties aiz vairoga un ķildojoties kā zivju sievas… Es jums pavēlu doties izlūkos!

Atskanēja nožēlojama murmināšana, visi sargkareivji sāka grūstīties, mīņāties un skatīties uz savām kājām. Beidzot ieru­nājās varde:

-  Atvainojiet, Bartimaja kungs, tā teica, bet kāda gan jēga šobrīd doties izlūkos? Britu karaspēks ir visur uz zemes un debesīs. Un es pa ausu galam dzirdēju, ka viņiem esot vesela ifrītu kohorta! Vai tas ir tiesa?

Es pagriezu galvu pret horizontu un samiedzu acis. Varbūt.

Varde novaidējās. Un mums nav neviena paša ifrīta, vai ne? Kopš Foibs atdeva galus… Vēl viņiem esot arī māridi, turklāt vairāk nekā viens. Un viņu vadonim esot tik spēcīgs zizlis, ka pieticis ar vienu tā mājienu, lai nopostītu Parīzi un Ķelni. Vai tā patiešām notika?

Vējš maigi bužināja man spalvas. Varbūt.

Varde gandrīz aizrijās. Bet tas taču ir šausmīgi, vai ne? Mums vairs nav nekādu cerību… Visu pēcpusdienu šurp tika saukti gari, un tas nozīmē tikai vienu viņi uzbruks jau šonakt. Līdz rītam mēs visi būsim pagalam!

Nu, ar šādām runām viņš mūsu cīņas sparu neveicinās. [4] [1] Lai gan viņa teiktais bija taisnība.

Uzliku roku viņam uz pleca. Klausies, dēls… kā tevi sauc?

-   Nubins, ser.

-   Klausies, Nubin. Netici visam, ko dzirdi. Protams, britu armija ir spēcīga. Patiesības labad jāsaka, ka man reti gadījies redzēt tik spēcīgu armiju. Bet lai nu tā būtu. Pieņemsim, ka viņiem ir māridi, ifrītu leģioni un miljoniem horlu. Pieņemsim, ka tie visi šonakt metīsies virsū tieši Strahovas vārtiem. Nu, lai nāk! Mēs esam viņiem sagatavojuši kaut ko labu!

-   Ko tad, ser?

-   Tādus trikus, kas aizsviedīs tos ifrītus un māridus pa gaisu. Kaut ko tādu, ko esam iemācījušies neskaitāmās kaujās. Un tas viss ir ietverts vienā burvju vārdā: izdzīvošana.

Varde vērās manī izbolītām acīm. Šī būs mana pirmā kauja, ser.

Nepacietīgi pavicināju spārnu Ja nu tas neizdodas, impera­tora džins apgalvoja, ka viņa kungam ir padomā vēl pāris lietu. Pēdējā aizsardzības līnija. Noteikti kāda nepārspējami gudra shēma. Es vēlreiz paplikšķināju viņam pa plecu. Tagad jūties labāk, dēls?

-   Nē, ser. Vēl sliktāk.

Vismaz godīga atbilde. Man nekad šādas sarunas nav padevu­šās. Lai notiek, es norūcu. Mans padoms ir ļoti vienkāršs īstajā brīdī pieliecies un bēdz, cik ātri vien spēj. Ja paveiksies, tavu saimnieku nogalinās pirms tevis. Vismaz es tā ceru par savējo.

Ceru, ka šī uzmundrinošā runa deva viņiem sparu, jo tobrīd sākās uzbrukums. Tālumā sašūpojās visi septiņi plāni. Pavēle uzsākt kauju. Es apcirtos, lai palūkotos pāri mūrim, un cita pēc citas virs aizsargvairoga pacēlās arī sargkareivju galvas.

Mums pretī devās milzīga armija.

Armijas priekšgalā, pēkšņa, spēcīga vēja pavadīti, lidoja džini sarkanbaltās bruņās, un viņiem rokās bija slaidi pīķi ar sudraba uzgaļiem. Džinu spārnos dūca vējš, un viņu kliedzieni lika nodrebēt torņiem. Pa zemi tuvojās raibs karaspēks. Pirmie nāca horlas ar trijžuburiem rokās tie iebruka katrā piepilsē­tas mājā, meklējot laupījumu.*[1] Mājās viņi nevienu neatrada, kā drīz vien varēja noprast pēc sašu­tuma brēcieniem. Piepilsēta bija pamesta. Tiklīdz britu armija bija šķērso­jusi Kanālu, Čehijas varas iestādes bija sākušas gatavoties nenovēršama­jam uzbrukumam Prāgai. Pirmais drošības pasākums bija sapulcināt visus cilvēkus aiz pilsētas mūriem, kas tolaik bija stiprākie Eiropā, īsts maģijas un inženierzinātnes brīnumdarbs. Vai es jau pieminēju, ka šos mūrus cēla manā vadībā? Aiz tiem kā ēnas slīdēja gūli un grābņi aukstuma un šausmu gari, ko nevar saskatīt nevienā plānā. Un tad, klabinot žokļus un skaļi tarkšķot, no zemes pacē­lās neskaitāmi velnēnu un foliotu pulki gluži kā smilšu māko­nis vai iztraucēts bišu spiets. Un tie visi steidzās uz Strahovas vārtiem.

Varde uzsita man uz pleca. Paldies, ka parunājāt ar mums, ser, tā teica. Tagad es nudien jūtos pārliecināts par uzvaru.

Bet es nemaz neklausījos, ko viņš tur pļāpā. Mans skatiens bija vērsts tālu aiz karaspēka, tas kavējās pie balto telšu pudura. Tur stāvēja kāds vīrs, turēdams rokā zizli. Viņš atradās pārāk tālu, lai saskatītu smalkāk, tomēr es sajutu viņa spēku. Viņa aura bija tik spoža, ka izgaismoja visu kalnu. No tumšajiem mākoņiem izšāvās zibeņi, skarot vīra izstiepto zizli. Uz mirkli iegaismojās ne vien kalns, bet arī nometne, teltis, cīņai saga­tavotie karavīri. Gaisma nodzisa, viss spēks tika paslēpts zizlī. Virs aplenktās pilsētas nogranda pērkons.

Tātad tas ir viņš, es nomurmināju. Slavenais Gledstons.

Džini tuvojās pilsētas mūrim, lidodami pāri plašajiem lau­kiem un māju drupām. Tiklīdz viņi bija pietiekami tuvu, iedar­bojās burvestība no zemes pacēlās zaļu liesmu jūra, aprijot pirmajās rindās lidojošos džinus. Bet, kad liesmas noplaka, atli­kušie metās tālāk ar tādu pašu sparu.

Tā bija zīme aizsardzības spēkiem no mūriem pacēlās sim­tiem velnēnu un foliotu, kliegdami un brēkdami, un raidīdami spridzināšanas burvestības džinu ordas virzienā. Iebrucēji atbil­dēja ar to pašu. Uguns un ūdens burvestības sastapās gaisā, pret gaismas uzplaiksnījumiem triecās ēnas. Prāgas pakāje bija liesmās. Jau bija piesteidzies pirmais horla, mēģinot atraisīt aizsargburvestību, ko es biju uzlicis mūra pamatiem.

Izpletu spārnus, gatavs mesties cīņā. Man blakus varde no­klepojās un izdvesa apņēmīgu kurkstienu. Nākamajā brīdī no burvja zižļa tika raidīts spēcīgs enerģijas lādiņš, tas uzšāvās gaisā un triecās pret Strahovas torni, tieši pie tā pamatiem. Mūsu aizsargvairogs tika saplēsts kā papīra kabatlakatiņš. Akmeņi salīgojās, un torņa jumts gāzās lejup. Es tiku pasviests gaisā…

…un nogāzos uz siena ķīpām, kas pirms aplenkuma bija savestas aiz mūriem. Torņa koka karkass dega gaišās liesmās. Nevarēju saskatīt nevienu no sargkareivjiem. Velnēni un džini lidinājās virs mūriem, triekdami pret iebrucējiem burvestības. No debesīm krita savainoto un nogalināto ķermeņi, aizdedzinot jumtus. No blakus mājas izskrēja sieviete ar skaļi kliedzošiem bērniem pie rokas. Strahovas vārti sašūpojās pēc kārtējā horlu trieciena. Tie vairs ilgi nenoturēsies.

Pilsētas aizstāvjiem bija nepieciešama mana palīdzība. Es piecēlos no siena ķīpas, dedzīgs un gatavs darboties kā jau parasti.

Kad beidzot būsi nolasījis pēdējo salmiņu no sava tērpa, Bartimaj, kāda balss sacīja, tevi ar prieku gaidīs pilī.

Kareivis pacēla galvu. Ak, sveika, Kvīzla!

Ielas vidū laiski sēdēja leopardiene, vērojot mani ar laima zaļām acīm. Kamēr es uz viņu skatījos, viņa nevērīgi piecēlās, pagāja pāris soļu tālāk un atkal nometās uz ietves. Vietā, kur leopardiene pirms tam bija sēdējusi, ietriecās piķa melns akmens, izsitot dziļu krāteri. Te nu gan iet karsti, viņa izmeta.

-   Jā. Tik tālu nu esam tikuši. Nolēcu no siena ķīpas.

-   Izskatās, ka mūru stiprinājumi kuru katru brīdi izjuks, leopardiene sacīja, pametot skatienu uz vārtiem. Tev nu gan nav paveicies ar priekšstrādnieku. Kurš džins būvēja šos mūrus?

-   Nespēju iedomāties, es atcirtu. Vaisaimnieks mūs sauc?

Leopardiene pamāja. Labāk pasteidzies, vai arī viņš mūs sodīs. Iesim kājām! Debesīs pārāk daudz tautas.

-   Rādi ceļu!

Es pārvērtos par panteru pusnakts melnumā. Mēs steidzā­mies pa šaurajām ieliņām uz Hradčaniem. Ar nolūku izvēlējā­mies tukšākās ielas, izvairoties no panikas pārņemto cilvēku bariem. Aizdegās arvien vairāk māju jumti iegāzās, sienas sabruka. Ap degošo māju jumtiem dejoja velnēni, vicinādami rokās gailošas ogles.

Imperatora kalpotāji drūzmējās pils pagalmā, laternu gaismā nesot ārā mēbeles un stūķējot tās ratos. Zirgu puiši mēģināja iejūgt zirgus. Debesis virs pilsētas bija daudzkrāsainas gaismas pilnas. No Strahovas vārtu puses skanēja apslāpētu sprādzienu troksnis. Mēs nemanīti ielavījāmies pa galveno ieeju.

-   Imperators dodas prom, vai ne? es murmināju. Mums garām pasteidzās pārbijušies velnēni, nesot uz galvām drēbju saiņus.

-   Viņš visvairāk ir norūpējies par saviem mīļajiem putniem, Kvīzla atteica. Vēlas, lai mūsu ifrīts nogādātu tos drošībā. Zaļās acis uzdzirkstīja nežēlīgā jautrībā.

-   Bet visi mūsu ifrīti ir pagalam.

-   Tieši tā. Nu, gandrīz jau esam klāt.

Mēs bijām nokļuvuši pils ziemeļu spārnā, kur mita burvji. Gaisā bija jūtama burvestību smarža. Leopards un pantera noskrēja lejup pa kāpnēm, garām balkonam, kas pavēra skatu uz aizsarggrāvi, un cauri durvju ailei, kas veda uz apakšstāva darbistabu. Tā bija plaša, apaļa istaba, kas aizņēma gandrīz visu Baltā torņa pamatu. Daudzu gadsimtu laikā es šeit tiku vairā­kas reizes izsaukts, bet tagad parastie burvju darba piederumi, tādi kā grāmatas, kvēpināmie trauki un svečturi, bija noslaucīti malā, lai dotu vietu desmit galdiem un krēsliem. Uz katra galda atradās pa kristāla lodei, kas gaismā mirdzēja, uz katra krēsla sakņupis sēdēja viens burvis, kas nenolaida acis no lodes. Istabā valdīja pilnīgs klusums.

Mūsu saimnieks stāvēja pie loga, veroties debesīs ar tālskati.*[1] Tālskatī bija iesprostots velnēns, ar kura skatienu cilvēks spēja sare­dzēt arī naktī. Tālskati ir noderīgi izgudrojumi, lai gan nerātnie velnēni reizēm var sabojāt skatu vai pievienot tam papildu elementus zeltainus dūmu mākoņus, dīvainas vīzijas vai spokainas figūras, ko ierauga tālskata izmantotāja pagātnē. Pamanījis mūs, viņš deva zīmi klusēt un pasauca pie tālākās sienas. Pēdējo pāris nedēļu laikā viņa pelēkie mati bija kļuvuši balti, kumpais deguns noliesējis un acis kļuvušas tikpat sarka­nas kā velnēnam. [5] [1] Salīdzināt saimniekus ir gluži kā salīdzināt pumpas uz sejas ir labā­kas un sliktākas pumpas, bet neviena nedaiļo tavu izskatu. Šis bija div­padsmitais čehu burvis, kam es kalpoju. Viņš nebija pārāk nežēlīgs, tikai diezgan skābs, it kā viņa dzīslās ritētu citronu sula. Šim vīram bija plānas lūpas un tieksme uz pedantismu, un viņš bija kā apsēsts ar pienākumu kalpot impērijai.

Saimnieks pamasēja sāpošo sprandu. Nesa­kiet neko, viņš teica. Es visu zinu. Cik daudz laika mums vēl atlicis?

Pantera pašūpoja asti. Stunda, ne vairāk.

Kvīzla palūkojās uz apaļo istabu, kur strādāja desmit bur­vji. Kā redzu, tu esi izlēmis izsaukt golemus, viņa noteica.

Burvis pamāja. Tie nodarīs lielu ļaunumu ienaidnieka armijai.

-  Ar to nepietiks, es sacīju. Pat ar desmit golemiem nepie­tiks. Vai redzēji to armiju?

-   Tavs viedoklis, Bartimaj, kā jau allaž ir nepārdomāts un priekšlaicīgs. Tā ir tikai diversija. Mēs gribam nogādāt impe­ratoru drošībā. Viņš jāaizved līdz austrumu spārnam, kur upē gaidīs laiva. Golemi pa to laiku piesegs atkāpšanos.

Kvīzla lūkojās uz burvjiem. Viņi noliecās pār kristāla lodēm, klusi murminādami pavēles. Atspldumi kristāla lodēs katram burvim parādīja to, ko redzēja viņa golems. Briti neķēpāsies ar golemiem, Kvīzla sacīja. Viņi atradīs burvjus, kas tos vada, un nogalinās viņus.

Mūsu saimnieks grieza zobus. Bet līdz tam laikam impera­tors jau būs prom. Un tas ir jūsu nākamais uzdevums apsargāt Viņa Augstību bēgšanas operācijas laikā. Sapratāt?

Es pacēlu nagu. Burvis smagi nopūtās. Jā, Bartimaj?

-   Ser, es vēlētos jums dot padomu, sacīju. Prāga ir ielen­kta. Ja mēģināsim izbēgt no pilsētas kopā ar imperatoru, visi mirsim briesmīgā nāvē. Kāpēc mēs vienkārši nevarētu atstāt to veco muļķi tepat un glābties paši? Kārļa ielā ir neliels, ne pārāk dziļš alus pagrabs. Ieeja gan tāda pašaura, bet…

Saimnieks sarauca pieri. Tu vēlies, lai es slēpjos alus pa­grabā?

-   Nu, būtu jau pašauri, bet domāju, ka jūs kaut kā tur iespies­tos. Jūsu alusvēders gan varētu sagādāt nelielas grūtības, bet tas nav nekas tāds, ko nevarētu labot ar … au! Mans kažoks nokrakšķēja, un es strauji aprāvos. Karstā sarkanā punkcija man vienmēr lika zaudēt domu gaitu.

-  Atšķirībā no tevis es zinu, kas ir uzticība, saimnieks nošņācās. Mani nav jāsoda, lai pamudinātu rīkoties tā, kā ir labāk manam pavēlniekam. Es atkārtoju: jums abiem jāsargā imperatora dzīvība, it kā tā būtu jūsu pašu. Skaidrs?

Mēs padevīgi pamājām. Tobrīd grīdu sašūpoja spēcīgs sprā­dziens.

-   Sekojiet man, saimnieks pavēlēja. Laika nav daudz.

Mēs devāmies atpakaļ augšup pa kāpnēm un tālāk pa pla­šajiem pils gaiteņiem. Logus izgaismoja uguns uzliesmojumi, visapkārt skanēja panikas kliedzieni. Mūsu saimnieks skrēja, smagi elsdams, un mēs ar Kvīzlu lēkšojām viņam blakus.

Beidzot mēs nonācām uz terases, kur imperators bija iekārtojis brīnišķīgu putnu māju. Tā bija plaša un grezna, veidota

no bronzas, tajā bija izliektas velves un barotavas, un durvis, pa kurām imperators varēja ieiet pie saviem mīluļiem. Putnu mājā podos auga koki un krūmi, un pa tiem lēkāja krāšņi papa­gaiļi, kuru senči pirms daudziem gadiem bija atvesti uz Prāgu no tālām zemēm. Imperators bija kā apsēsts ar šiem putniem. Pēdējā laikā, kad, Londonas varenībai pieaugot, impērija slī­dēja viņam ārā no rokām, imperators bieži sēdēja putnu mājā, sarunādamies ar saviem draugiem. Tagad, kad nakts debesis liesmoja maģiskajā sadursmē, putni bija pārbiedēti, tie lidinā­jās pa būri, izmisīgi ķērkdami. Imperators mazs, apaļš vīriņš satīna īsbiksēs un baltā kreklā stāvēja mazliet nostāk, runā­dams ar putnkopjiem un nepievērsdams nekādu uzmanību pārējiem.

Premjerministrs Meirinks, bāls vīrs ar skumju skatienu, ner­vozi plucināja krekla piedurkni. Lūdzu, paklausieties, Jūsu Augstība! Britu karaspēks jau ir pie pilskalna. Jūsu drošības vārdā…

-   Es nevaru pamest savu putnu māju! Kur ir burvji? Pasau­ciet burvjus!

-   Kungs, viņi piedalās kaujā…

-   Un ifrīti? Mans uzticamais Foibs…

-   Kungs, kā jau es jums esmu neskaitāmas reizes teicis…

Mans saimnieks izlauzās līdz imperatoram. Jūsu Augstība,

šie ir Kvīzla un Bartimajs. Viņi palīdzēs jums pamest pilsētu un pēc tam izglābs arī jūsu brīnišķīgos putnus.

-   Šie divi kaķi, cilvēk mīļais? Divi kaki? Imperators nobā­lēja. [6] [1] Viņš pats atgādināja lielu, resnu runci.

Mēs ar Kvīzlu pārgriezām acis. Viņa kļuva par brīnum­skaistu meiteni, bet es pārvērtos par Ptolemaju. Un tagad, Jūsu Augstība, turpināja mūsu saimnieks, uz austrumu spārnu…

Pilsētā valdīja trauksme; piepilsēta bija liesmās. Mums pretī kūleņu kūleņiem lidoja mazs velnēns, kura aste bija aizdegu­sies spožās liesmās. Viņam tomēr izdevās piebremzēt, nostāl ies mums blakus miera stājā un noziņot: Atļaujiet ziņot, ser! Liels pulks niknu ifrltu ir ceļā uz pili. Viņus vada Honorijs un l'uternaifs, Gledstona kalpi. Mūsu karaspēks viņu priekšā ir bezspēcīgs. Viņš apklusa, palūkojies uz savu degošo asti. Vai atjausiet doties ūdens meklējumos, ser?

-   Un golemi? Meirinks jautāja.

-  Jā, kungs, tikko iesaistījušies cīņā. Protams, es turējos pa gabalu no mākoņa, bet varu apzvērēt, ka ifrīti ir nedaudz atkā­pušies. Bet attiecībā uz ūdeni…

Imperators uzvaroši iekliedzās: Jā, jā! Uzvara ir mūsu!

-  Mēs esam guvuši tikai īslaicīgu pārsvaru, Meirinks atgā­dināja. Nāciet, Jūsu Augstība, mums jāiet.

Par spīti iebildumiem, imperators tika aizstumts prom no putnu mājas austrumu vārtu virzienā. Visiem pa priekšu gāja Meirinks un mūsu saimnieks, un imperators tipināja bariņa vidū, viņa īso augumu slēpa biedru stāvi. Mēs ar Kvīzlu noslē­dzām gājienu.

Zibens uzliesmojums. Mums aiz muguras nolaidās divas mel­nas figūras. Novirpuļoja melni apmetņi, nodzalkstīja dzeltenas acis. Viņi lieliem lēcieniem metās mums pakaļ, gandrīz vai lido­jot virs zemes. Putnu mājas iemītnieki pēkšņi apklusa.

Es palūkojos uz Kvīzlu. Tavējie vai manējie?

Skaistā meitene pasmaidīja, atklājot skatienam asus zobi­ņus. Manējie. Viņa pagriezās, lai sagaidītu gūlus. Es sekoju imperatoram ar viņa svītu.

Aiz vārtiem aizvijās šaura taciņa, kas veda zem pils sie­nas. Vecpilsēta liesmoja. Pa ielām skrēja britu kareivji, un Prāgas iedzīvotāji varonīgi stājās viņiem pretī vai arī bailēs bēga, atpakaļ neskatīdamies. Gaisā viļņoja smagas nopūtas. Velnēnu bariņi šaudījās uz visām pusēm gluži kā izbiedēti putni.

Imperators vairs nepretojās. Mēs steidzāmies uz priekšu mēmā klusumā. Pagaidām viss bija labi. Tagad mēs jau atradāmies pie Melnā torņa, tepat bija arī austrumu kāpnes šķita, ka gaiss ir tīrs.

Atskanēja spārnu švīkstoņa. Man blakus nolaidās Kvīzla, viņas seja bija pelniem klāta, no ievainojuma sānā sūcās asi­nis. Nepatikšanas? es pārvaicāju.

Ne jau ar gūliem. Parādījās ifrīts. Labi, ka to iznīcināja golems. Ar mani viss kārtībā.

No vienas kalna puses lejup laidās kāpnes. Vltavas ūde­ņos atspoguļojās degošā pils skats bija gandrīz melanholiski skaists. Mēs nevienu nesastapām, mums neviens nesekoja, un šķita, ka briesmas ir garām.

Tuvojoties upei, mēs ar Kvīzlu pārmijām cerīgus skatie­nus. Pilsēta bija kritusi un impērija tāpat, bet izglābšanās ļautu mums šos notikumus atcerēties ar zināmu lepnumu. Lai gan mums nepatika kalpot cilvēkiem, vēl vairāk mēs necietām sakāvi. Bet tagad izskatījās, ka mēs tiksim prom sveikā.

Mums uzbruka no slēpņa, kad bijām jau gandrīz nokāpuši no kalna.

Tieši priekšā izlēca seši džini un velnēnu bariņš. Imperators un viņa pavadoņi šausmās iekliedzās un metās atpakaļ. Mēs ar Kvīzlu saspringām, gatavi lēcienam.

Aiz mums uzmirdzēja spoža gaisma. Visi kā viens pagriezāmies.

Piecus pakāpienus augstāk stāvēja slaids vīrietis. Viņam bija gaiši, cirtaini mati, platas, zilas acis, briesmīgas sandales un toga Romas impērijas norieta laika stilā. Seja likās tik mierīga, it kā šis jauneklis nespētu nodarīt pāri pat mušai. Bet es neva­rēju nepamanīt viņa rokā izkapti ar sudraba asmeni.

Palūkojos pārējos plānos, lolodams niecīgu cerību, ka varbūt tas ir ekscentrisks cilvēks, kas ģērbies karnevāla tērpā. Nekā. Varens ifrīts. Es norīstījos. Tas nepavisam nebija labi. [7] [1] Pat no vājākiem ifrltiem ir vērts uzmanīties, un šis bija diezgan varens. Augstākajos plānos tas izskatījās spēcīgs un draudīgs. Acīmredzot vēlme parādīties šajā smieklīgajā pirmā plāna izskatā liecināja par ifrīta humora izjūtu. Man nu gan smiekli nenāca.

(Jledstona kungs sūta sveicienus imperatoram un lūdz viņu 11/ tikšanos, jauneklis sacīja. Pārējais pūlis mums nebūs nepieciešams.

Izklausījās saprātīgi. Mēģināju uztvert saimnieka skatienu, bet viņš deva zīmi doties uzbrukumā. Smagi nopūties, paspēru soli ifrīta virzienā.

Jauneklis nicīgi nošņācās. Paej malā, sīkais. Tev nav nekādu izredžu.

A »

Tas mani nokaitināja. Es sasparojos. Uzmanies, es augst­prātīgi sacīju. Nenovērtē mani par zemu.

Ifrīts noplivināja skropstas. Patiešām? Vai tev ir arī vārds?

-  Vārds? es izsaucos. Man ir daudz vārdu! Es esmu Bartimajs! Sakrs al Džins! Varenais N'gorso, Sudraba Plūmju Čūska!

Ieturēju dramatisku pauzi. Neizskatījās, ka jauneklim mani vārdi kaut ko izteiktu. Nē. Nekad neesmu par tevi dzirdējis. Un tagad, ja tu mani atvainotu…

-   Esmu runājis ar Zālamanu…

-  Ak, Dieva dēļ! ifrīts atmeta ar roku. Vai tad mēs visi neesam? Viņš bijņ liels pļāpa…

-   Es esmu uzcēlis Urukas, Kārnākās un Prāgas mūrus…

Jauneklis pasmīnēja. Prāgas mūrus? Ko, šos te? Gledsto-

nam vajadzēja tikai piecas minūtes, lai tos nojauktu. Vai tikai tu nestrādāji arī pie Jērikas mūriem, ko?

-   Strādāja gan, Kvīzla iejaucās sarunā. Viņa pirmais darbs. Bartimajs gan negrib, lai citi par to zinātu…

-   Paklau, Kvīzla…

Ifrīts norādīja uz sudraba izkapti savā rokā. Tava pēdējā iespēja, džin, viņš teica. Pazūdi! Tu nevari uzvarēt!

Es nodrebinājos. To mēs vēl redzēsim.

Diemžēl mēs patiešām to redzējām. Turklāt diezgan ātri. Pir­mos četrus sprādzienus viņš atvairīja neticami viegli. Piektais, patiešām iespaidīgs, pēkšņi mainīja virzienu un lidoja tieši man virsū, liekot nokūleņot lejup pa kāpnēm. Mēģināju atkal piecel­ties, bet sāpēs atkritu atpakaļ. Brūce bija pārāk dziļa, es tik ātri nespēju attapties.

Velnēni bija uzbrukuši imperatora svītai. Redzēju, kā man garām izvirpuļo Kvīzla un džins, sagrābuši viens otru aiz rīkles.

Kaitinošā bezrūpībā man tuvojās ifrīts. Viņš piemiedza ar aci un atvēzēja sudraba izkapti.

Tobrīd mans saimnieks spēra izšķirošo soli.

Viņš nebija pārāk labs saimnieks pārāk bieži izmantoja Karsto sarkano punkciju -, bet pēdējais darbs bija labākais, ko šis vīrs jebkad bija izdarījis.

Viņam visapkārt lidoja velnēni, riņķoja ap galvu un metās starp kājām, cenšoties nokļūt līdz imperatoram. Mans saim­nieks nikni iekliedzās un izvilka no jakas kabatas spridzināša­nas stienīti, vienu no tiem, ko pagatavojuši Zelta ielas alķīmiķi, padzirdējuši par britu gaidāmo uzbrukumu. Tā bija apšaubā­mas kvalitātes masu produkcija, kas bieži vien uzsprāga pārāk ātri vai neuzsprāga vispār. Spridzināšanas stienīšus vajadzēja iedarbināt un strauji mest ienaidnieka virzienā. Bet mans saim­nieks bija tipisks burvis. Viņš pareizi izrunāja pavēles vārdus, bet saminstinājās, turot bīstamo priekšmetu sev virs galvas un pārdomājot, pret kuru no velnēniem to raidīt.

Viņš vilcinājās tieši vienu mirkli par ilgu.

Sprādziens sagrāva pusi kāpņu. Velnēni, imperators un viņa pavadoņi tika aizpūsti pa gaisu kā pieneņu pūkas. Mans saim­nieks pazuda nebūtībā.

Un līdz ar viņa nāvi mana kalpošana bija beigusies.

Ifrīts nolaida lejup izkapts asmeni tieši tajā vietā, kur bija atradusies mana galva. Bet tas tikai ieurbās zemē.

Tā pēc vairākiem gadsimtiem un duča saimnieku manas sais­tības ar Prāgu bija sarautas. Bet, lidojot gaisos un nolūkojoties lejup uz degošo pilsētu, iebrucēju karapulkiem, raudošajiem bērniem un kaucošajiem velnēniem, neizjutu nekādu prieku. Ks sapratu, ka šeit iet bojā viena impērija tikai tāpēc, lai no tās asinīm atkal rastos nākamā.

Manuprāt, varēja kļūt tikai sliktāk.

pirmā daļa

Londona dižā, plaukstošā galvaspilsēta, divus tūkstošus gadu veca, mūsdienu burvju pasaules centrs. Tā bija pieaugusi spēkā un plašumā, pacēlusies virs iepriekšējās impērijas drupām.

Pilsēta pletās vairākas jūdzes abpus Temzai, tas bija miglā tītu mājokļu mudžeklis, kurā iezīmējās pilis, torņi, baznīcas un tirgus laukumi. Londona dūca kā pilns bišu strops. Ielās drūz­mējās tūristi un vietējie iedzīvotāji, bet gaiss zumēja no velnē­niem, kas steidzās izpildīt saimnieku dotos uzdevumus.

Abpus pelēkajiem Temzas ūdeņiem simtiem karavīru un ierēdņu gaidīja, lai varētu doties ceļojumos apkārt pasaulei. Lielo burukuģu ēnā pa upi peldēja krāsainie tirgoņu kuģīši. Rosīgās Eiropas karrakas (četrmastu burinieki, radīti Vidusjū­ras reģionā 15. gs.), Arābijas dou (tradicionāli arābu burukuģi ar vienu vai vairākām burām), piekrauti ar garšvielām, strupdegunainās Ķīnas džonkas (burukuģi ar eliptiskām burām, kas ļauj viegli kuģot pie mainīga vēja), elegantie Amerikas kliperi ar slaidajiem mastiem tos visus ielenca Temzas laivinieki, kas sacentās par tiesībām ievadīt šos kuģus dokos.

Šai metropolei krūtīs pukstēja divas sirdis austrumos Sitija, kur pulcējās citzemju tirgotāji, lai pārdotu savu laupījumu, bet rietumos, asā upes līkumā ieritinājies, slējās politiskais centrs VeHtminstera, kur dienu un nakti strādāja burvji, lai paplaši­nātu un aizstāvētu impērijas robežas.

Zēns bija darba darīšanās apmeklējis Londonas centru un tagad kājām atgriezās Vestminsterā. Viņš soļoja mierīgi un pār­liecinoši, un, lai gan bija vēl agrs, laiks bija jau tik silts, ka zēns bija nosvīdis. Viegls vējiņš satvēra un saplivināja garā, melnā mēteļa stūrus. Puisis ar prieku apzinājās, cik efektīgi izskatās. Noslēpumains un ietekmīgs. Viņš juta, kā cilvēki pagriežas un viņu vēro. Dienās, kad pūta spēcīgs vējš un mētelis aiz muguras plandījās teju horizontāli, viņš tik labi neizskatījās.

Viņš šķērsoja Reģenta ielu un devās uz Haimārketu, garām sētniekiem, kas slaucīja ielas teātru priekšā, un augļu tirgo­tājiem, kas jau devās savās dienas gaitās. Kāda sieviete nesa trauku, pilnu ar aizjūras apelsīniem, kuri kopš karadarbības sākšanās Dienvideiropā Londonā bija kļuvuši par deficītu. Zēns tuvojās. Ejot garām, viņš ar nevērīgu kustību iemeta monētu trauciņā, kas bija pakārts sievietei kaklā, un paņēma no bļodas apelsīnu. Viņš turpināja ceļu, izlikdamies nedzirdam sievietes pateicības vārdus. Netenjels pat nepalēnināja soli. Mētelis brīvi plīvoja aiz muguras.

Trafalgaras laukumā slējās garas kārtis, zaigojot spilgtās krāsās. Strādnieki šobrīd nostiepa starp tām virves. Pie katras virves bija iekārti sarkani, balti un zili karogi. Zēns apstājās, lai nolobītu apelsīnu un pavērotu darbu.

Viņam garām pagāja strādnieks, salīcis zem daudzo karogu svara.

Jaunais burvis viņu apstādināja. Paklau, tu! Kam tas viss domāts?

Vīrs palūkojās uz zēnu un, pamanījis viņa garo, melno mēteli, sastinga miera stājā. Puse karogu izslīdēja viņam no rokām un nokrita uz ietves. Tas domāts rītdienas svētkiem, ser, viņš ziņoja. Dibinātāja dienai.

Ak, pareizi. Gledstona dzimšanas diena. Biju aizmirsis. Netenjels iemeta apelsīna mizu notekcaurulē un devās prom. Tikmēr strādnieks lasīja no zemes izkaisītos karogus un pie sevis lamājās.

Zēns turpināja ceļu uz Vaitholu masīvām pelēkām celtnēm, no kurām plūda spēcīga varas dvesma. Pati arhitektūra bija pie­tiekami iespaidīga, lai liktu nejaušam vērotājam nodrebēt cieņā: milzīgas marmora kolonnas, plašas bronzas durvis, simtiem logu, kuros gaismas nekad neizdzisa, Gledstona un citu vareno burvju granīta statujas, kuru stingrās sejas pauda apņēmību nosargāt valsti un cīnīties pret netaisnību. Bet zēns viegliem soļiem pagāja tam visam garām, apkārtni nemaz neievērodams. Viņš pamāja policistam, uzrādīja caurlaidi un pa sānu durvīm iegāja Iekšlietu ministrijas departamentā, kas gozējās varena riekstkoka ēnā. Tikai šeit viņš apstājās, apēda atlikušo apel­sīnu, noslaucīja rokas kabatlakatiņā, sakārtoja apkaklīti, pie­durkņu atlokus un kaklasaiti un pieglauda matus. Labi. Viņš bija gatavs. Laiks ķerties pie darba.

Kopš Siržulauzēja apvērsuma mēģinājuma un Netenjela pēk­šņās parādīšanās politiķu aprindās bija pagājuši jau divi gadi. Tagad viņš bija četrpadsmit gadu vecs un galvas tiesu garāks nekā todien, kad atdeva Samarkandas amuletu apmulsušā un pateicīgā valdības vadītāja rokās. Plecīgāks, bet joprojām tievs un nedaudz salīcis, un melnie mati pēc pēdējās modes nevērī­gās šķipsnās krita uz apkakles. Seja bija šaura un bāla no ilgās mācīšanās pa naktīm, bet acīs dega enerģija un cīņas spars.

Būdams izcils novērotājs, Netenjels bija pamanījis, ka ārējais izskats ir nozīmīgs statusa pierādījums. Par burvi noplukušās drēbēs visi rauca degunu un viņu uzskatīja par viduvējību. Tādu iespaidu par sevi viņš negribēja radīt. Par pirmo algu viņš bija iegādājies melnu, cieši piegulošu uzvalku un garu mēteli, ko uzskatīja par ļoti modernu. Netenjelam kājās bija ciešas, melnas kurpes ar nedaudz uzliektu purngalu un žaketes kabatā krā­sains kabatlakatiņš. Tērpies šādās drēbēs, viņš pašpārliecināti soļoja pa Vaitholas gaiteņiem, atgādinādams bridējputnu, un nesa rokās kaudzi papīru.

Viņa īsto vārdu neviens šeit nezināja. Darbabiedriem zēns bija un palika Džons Mandrāks.

Šāds vārds bija piederējis vēl diviem burvjiem, bet neviens no viņiem savulaik nebija izcēlies ne ar ko īpašu. Pirmais Džons Mandrāks dzīvoja karalienes Elizabetes laikos un bija alķīmiķis, kam slavenajā demonstrācijā galma priekšā bija izdevies svinu pārvērst zeltā. Vēlāk atklājās, ka viņš to panācis, pārklājot zelta lodītes ar svinu, kas augstā temperatūrā izkusa un atklāja ska­tienam zeltu. Viņa atjautība tika uztverta ar sajūsmu, bet burvja turpmāko karjeru nesekmēja. Otrs Džons Mandrāks galdnieka dēls bija veltījis savu dzīvi mitu izpētei. Viņš bija atklājis 1703 šo dēmonu apakštipus, pirms viens no tiem, mazais gofrēti zaļais sirseņdēmons, bija viņam iedzēlis, un nabaga burvis bija uzpampis līdz dīvāna apjomiem un nomiris.

Netenjelu neuztrauca viņa priekšteču karjera. Patiesībā viņš bija apmierināts ar šo apstākļu sakritību. Tātad tieši viņš pada­rīs Džona Mandrāka vārdu slavenu.

Netenjela meistare bija Džesika Vaitvela nenosakāma vecuma burve ar īsi apcirptiem, baltiem matiem un ļoti tievu, skeletam līdzīgu figūru. Runāja, ka viņa ir viena no varenā­kajām burvēm valdībā. Šī dāma bija pilnībā novērtējusi sava audzēkņa talantu un veltīja visas pūles tā izkopšanai.

Netenjels bez rūpēm dzīvoja meistares plašajā savrupmājā pie upes. Māja bija moderna un iekārtota minimālisma stilā baltas sienas, pelēki paklāji un izsmalcinātas stikla, sudrabota metāla un koka mēbeles. Jaunajai mājvietai piemita birojiem un slim­nīcām raksturīgā vēsuma aura, kas Netenjelam ļoti patika tā liecināja par kontroli, skaidrību un prasmīgumu mūsdienīga burvja galvenajām pazīmēm.

Džesikas Vaitvelas stils izpaudās arī bibliotēkā. Parasti burvju bibliotēkas bija tumšas, drūmas telpas un grāmatas, kas tajās glabājās, bija iesietas svešzemju dzīvnieku ādās, uz mugu­riņām attēloti pentakli vai rūnu raksti. Bet, kā Netenjels tagad zināja, tas skaitījās ļoti vecmodīgi. Vaitvelas jaunkundze bija pasūtījusi izdevējam un grāmatu iesējējam visas grāmatas iesiet baltos ādas vākos un uz to muguriņām ar melnu tinti sarakstīt kārtas numurus.

Šīs baltās, kārtīgās bibliotēkas centrā stāvēja taisnstūra stikla galds, un šeit Netenjels divas dienas nedēļā pavadīja, mācīdamies maģijas noslēpumus.

Pirmajos mēnešos Vaitvelas jaunkundzes mājā viņš bija mācī­jies īpaši centīgi un, savai meistarei par lielu izbrīnu un prieku, ļoti ātri apguvis Izsaukšanas mākslu. Audzēknis bija parādījis strauju izaugsmi, izsaucot zemāka līmeņa garus (mitus, molerus un goblinvelnēnus) un drīz pēc tam bez aizķeršanās izsau­cot arī vidējā līmeņa garus (visu veidu foliotus) un augstākos garus (dažādus džinus).

Kad Netenjels bija īpaši atjautīgi atbrīvojis muskuļainu džinu, vēl pamanoties dot tam atvadu dunku, meistare atzi­nīgi pasmaidīja. Tev ir dabas dots talants, Džon, viņa sacīja. Hedlhemas muižā tu parādīji drosmi un izcilu atmiņu, atbrīvo­jot vareno dēmonu, bet es nenojautu, cik spējīgs tu būsi dēmonu izsaukšanā. Turpini tāpat strādāt, un tu tālu tiksi.

Netenjels pateicās meistarei par uzslavu, neatklādams, ka lielākā daļa no tā, ko viņam tagad mācīja, zēnam nebija nekas jauns. Viņš jau divpadsmit gadu vecumā bija izsaucis džinu un licis tam strādāt savā labā. Savu sadarbību ar Bartimaju Neten­jels izlēma paturēt noslēpumā.

Vaitvelas jaunkundze atalgoja zēna centību un zināšanu alkas, atklājot viņam jaunus burvja amata noslēpumus un snie­dzot tādu apmācību, pēc kādas Netenjels vienmēr bija alcis. Meistares uzraudzībā jaunais burvis iemācījās, kā uzdot dēmo­niem vienlaikus vairākus darbus, arī neizmantojot neparocīgo Adelbranda pentaklu. Viņš apguva prasmi aizstāvēties pret ienaidnieku spiegiem, savijot ap sevi sensoru tīklus, un atvai­rīt uzbrukumus, izsaucot spēcīgas gaisa plūsmas, kas uzsūc slikto maģiju un aiznes to prom. Netenjels īsā laikā bija apgu­vis tikpat daudz zināšanu kā burvji, kas bija par viņu piecus vai sešus gadus vecāki. Viņš bija gatavs uzņemties savu pirmo darbu.

*

Burvju sabiedrībā bija pieņemts jauniem, daudzsološiem burvjiem dot iespēju strādāt dažādās ministrijās par asistentiem, iepazīstinot viņus ar praktisko varas izmantojumu. Vecums, kurā jaunajiem burvjiem tika piedāvāta iespēja strādāt valdībā, bija atkarīgs no jaunieša talanta un viņa meistara ietekmes. Netenjels bija īpašs, jo viņa karjerai ar modru aci sekoja pats premjerministrs. Tieši tāpēc zēns atradās uzrrtanības centrā.

Džesika Vaitvela viņu bija par to brīdinājusi. Savus noslē­pumus paturi pie sevis, viņa savam audzēknim teica, īpaši savu īsto vārdu, ja tu to zini. Labāk runā pēc iespējas mazāk, citādi viņi izvilks no tevis visu vajadzīgo informāciju.

-   Kas viņi? zēns pārvaicāja.

-   Tavi nākamie ienaidnieki. Viņiem patīk plānot vairākus gājienus uz priekšu.

Ja kāds cits atklāja burvja īsto vārdu, viņš varēja to izman­tot pret pašu burvi, tāpēc Netenjels savējo rūpīgi slēpa. Pirmā viņa noslēpumu mēģināja izdibināt skaista burve, kas pievērsa viņam uzmanību ballītēs un apbēra jaunieti ar komplimentiem, cerībā uzzināt kaut ko par viņa pagātni. Netenjels diezgan viegli tika galā ar šo primitīvo ziņkārību, bet drīz vien viņam nācās saskarties ar izmeklētākām metodēm. Reiz viņu miegā apcie­moja velnēns, čukstot ausīs mīļus vārdus un aicinot atklāt savu īsto vārdu, un tikai Big Bena skaļais zvans no otra upes krasta paglāba zēnu no vārda izpaušanas. Pulkstenim sitot pilnu stundu, Netenjels pamodās un pamanīja pie gultas velnēnu. Viņš tūlīt pat izsauca pieradinātu foliotu, kas sagrāba velnēnu un samala to miltos.

Diemžēl šajā jaunajā substancē velnēns nebija spējīgs atklāt tā burvja vārdu, kas viņu bija sūtījis šajā uzdevumā. Pēc šī starp­gadījuma Netenjels nolīga foliotu, lai tas sargātu viņu katru nakti.

Drīz vien visiem kļuva skaidrs, ka Džona Mandrāka patieso identitāti nebūs tik vienkārši uzzināt, un mēģinājumi viņu kompromitēt beidzās. Un, tikko kļuvis četrpadsmit gadus vecs, zēns saņēma darba piedāvājumu Iekšlietu ministrijā.

Birojā Netenjelu jau gaidīja sekretāra viszinīgais skatiens un jauna dokumentu kaudze.

Sekretārs akurāts, glīti ģērbies jauns vīrietis ar sarkanbrū­niem, ieeļļotiem un atpakaļ atķemmētiem matiem apstājās istabas vidū. Jūs kavējat, Mandrāk, viņš teica, ar nervozu kustību uzstumjot brilles augstāk uz deguna. Kāds tad šoreiz būs aizbildinājums? Jums ir tādi paši pienākumi kā štata darbi­niekiem… Viņš palika stāvam durvīs, nikni saraucis degunu.

Jaunais burvis atlaidās krēslā. Viņam gribējās uzlikt kājas uz galda, bet tad viņš pārdomāja šāda rīcība izskatītos pēc izrādī­šanās. Tāpēc Džons Mandrāks tikai izplūda laiskā smaidā. Es jau kopš sešiem no rīta kopā ar Tallova kungu strādāju noti­kuma vietā, viņš sacīja. Varat pavaicāt, kad viņš ieradīsies. Varbūt Tallova kungs pat varēs jums pastāstīt kādas detaļas tās, kas nav tik slepenas. Un ko jūs visu rītu darījāt, Dženkins? Svīdāt pie kopētāja?

Sekretārs nicīgi nosvilpās caur zobiem un pastūma brilles augstāk uz deguna. Turpiniet vien šādā garā, Mandrāk, viņš novilka. Varbūt šobrīd jūs esat premjerministra luteklis, bet cik gan ilgi tā būs? Vēl viens negadījums? Jau otrs šonedēļ? Jūs drīz vien atgriezīsieties pie tējas krūzīšu bēršanas, un tad mēs redzēsim. Un sekretārs izlavījās no istabas, it kā bēgtu no grimstoša kuģa.

Zēns viņam aiz muguras izteiksmīgi novaikstījās un tad brīdi nekustīgi vērās tukšumā. Viņš paberzēja acis un ieskatījās rokas pulkstenī. Vēl tikai bez piecpadsmit desmit. Šī būs gara diena.

Papīru kaudze uz galda gaidīja. Mandrāks dziļi ievilka elpu un, atlocījis piedurknes, pastiepās pēc virsējā dokumenta.

Pašam vien zināmu iemeslu dēļ Netenjelu ļoti interesēja darbs Iekšlietu ministrijas departamentā, kas "atradās Džesikas Vaitvelas vadītās Aizsardzības ministrijas pakļautībā. Kon­krētais Iekšlietu ministrijas departaments veica izmeklēšanu dažādās krimināllietās, īpaši pievēršot uzmanību ārvalstu un vietējam terorismam. Pirms viņš dabūja mācekļa vietu šajā departamentā, Netenjels te neilgu laiku bija veicis tādus darbi­ņus kā dokumentu šķirošana, kopēšana un tējas vārīšana.

Straujā paaugstināšana amatā nebija tikai labo sakaru dēļ (kā visos kaktos sačukstējās jaunā burvja nelabvēļi). Jā, tā bija saistīta ar premjerministra īpašo labvēlību un to, ka viņa meis­tare bija ietekmīgā Džesika Vaitvela, kurai visi gribēja izdabāt. Tomēr tas neko daudz nebūtu palīdzējis, ja Netenjela zināšanas un burvju prasmes būtu zemā vai viduvējā līmenī. Netenjels bija apdāvināts un, kas vēl svarīgāk, smagi strādāja. Tieši tāpēc jaunā burvja kāpiens pa karjeras kāpnēm bija straujš. Pāris mēnešu laikā zēns vairs neveica nenozīmīgos papīru darbus un, vēl nebūdams pat piecpadsmit gadus vecs, kļuva par Iekšlietu ministra Jūlija Tallova asistentu.

Viņa priekšnieks bija īss, ducīgs vīrs, kas miesasbūvē un uzve­dībā nedaudz atgādināja vērsi. Tallova kungs vienmēr runāja strupi un dzēlīgi un varēja ne no šā, ne no tā aizsvilties dusmās, un tad darbiniekiem bija vēlams meklēt glābiņu ārpus biroja. Turklāt viņam bija pavisam neparasta sejas krāsa dzeltena kā narcises piesaulītē. Burvju aprindās mēļoja, ka Tallova kungs esot burvja un sukuba pēcnācējs. Citi to noliedza, apgalvojot, ka bioloģiski tas nemaz nav iespējams, un minēja, ka šādu sejas krāsu priekšnieks ieguvis pēc ļauna lāsta. Netenjels pieslējās pēdējo viedoklim. Tallova kungs cīnījās ar šo problēmu, cik labi vien mācēdams, viņa krekli vienmēr bija ar augstām apkaklī­tēm, mati gari. Viņš vienmēr valkāja cepures ar platām malām un uzmanīja, lai padotie par šo īpatnību pēc iespējas mazāk tenkotu.

Iekšlietu departamentā kopā ar Netenjelu un Tallova kungu strādāja astoņpadsmit cilvēku. Divi vienkāršie ļaudis, kas izpil­dīja administratīvos uzdevumus, kuri nebija saistīti ar burves­tībām, un dažādi burvji līdz pat ceturtā līmeņa speciālistiem, tādiem kā Fukē kungs. Netenjels izturējās pret visiem vienādi vēsi un pieklājīgi, izņemot sekretāru Klaivu Dženkinsu. Šis tips bija skaidri paudis savu nepatiku pret Netenjela jaunību un augsto ieņemamo amatu, un jaunais burvis bija viņam atbil­dējis ar zobgalīgu nepieklājību. Te nu viņš ne ar ko neriskēja. Dženkinsam nebija ne spēju, ne sakaru.

Tallova kungs drīz vien bija apjautis sava asistenta daudz­pusīgo talantu un uzticējis Netenjelam nopietnu un sarežģītu uzdevumu mīklainās Pretošanās kustības meklēšanu.

Šo neliešu nolūki bija acīmredzami. Viņi iebilda pret burvju valdību un mēģināja panākt, lai valstī atkal valdītu anarhija un pie varas būtu vienkāršie ļaudis. Pēdējo gadu laikā Pretošanās kustības darbība bija kļuvusi īpaši kaitinoša. Viņi zaga burvjiem piederošos maģiskos priekšmetus un vēlāk izmantoja tos uzbru­kumos pret valdības locekļiem un viņu īpašumu. Viņi bija pama­tīgi izpostījuši vairākas mājas un nogalinājuši dažus burvjus. Pats pārdrošākais bija mēģinājums nogalināt premjerministru. Valdība bija rīkojusies ātri un bez žēlastības: daudzi vienkāršie ļaudis uz aizdomu pamata tika arestēti, vairāki nogalināti un pārējie izsūtīti trimdā uz kolonijām. Par spīti šādai rīcībai, Pre­tošanās kustība savu darbību nepārtrauca, un Tallova kungam nācās izjust augstākās vadības nosodījumu.

Netenjels ķērās pie uzdevuma ar lielu degsmi. Pirms vairā­kiem gadiem viņa un Pretošanās kustības biedru ceļi bija krus­tojušies, un zēns bija iepazinis šo cilvēku dabu. Kādu nakti viņš bija saskrējies ar trim bērniem no Pretošanās kustības, kas uzpirka un zaga maģiskos priekšmetus un pārdeva tos melnajā tirgū. Šo tikšanos Netenjels atcerējās nelabprāt. Tie trīs bija nozaguši viņa Novērošanas disku un pašu gandrīz nogalinājuši. Tagad jaunais burvis vēlējās atriebties.

Bet tas, izrādās, nebija tik viegli.

Viņš par šiem bērniem neko nezināja, izņemot vārdus Freds, Stenlijs un Kitija. Freds un Stenlijs bija avīžpuikas, un Netenjela pirmais gājiens bija izsūtīt Izlūklodes, kas izspie­gotu Londonas avīžu pārdevējus. Bet šī rīcība cferēto rezultātu nedeva acīmredzot abi bija mainījuši nodarbošanos.

Pēc tam Netenjels bija lūdzis priekšnieku izsūtīt pilsētas ielās vairākus slepenos aģentus, kas pāris mēnešu laikā iefiltrē­tos vienkāršo cilvēku vidū. Tiklīdz tas būtu izdevies, aģentiem vajadzēja piedāvāt zagtus maģiskos priekšmetus cilvēkiem, kuri izrādītu interesi par to. Netenjels cerēja, ka Pretošanās kustības dalībnieki atklāsies šādā veidā.

Veltīgas cerības. Lielākajai daļai slepeno aģentu tā arī neiz­devās izraisīt vienkāršo ļaužu interesi, un vienīgais burvis, kam šajā uzdevumā veicās, negaidīti pazuda bez pēdām, tā arī neiesniedzis ziņojumu. .Viņa līķis pēc kāda laika tika atrasts Temzā.

Netenjela pēdējā stratēģija, uz kuru viņš lika lielas cerības, bija divi folioti, kam bija uzdots pārvērsties par bāreņiem bezpa­jumtniekiem un klaiņot pa Londonu. Netenjelam bija aizdomas, ka Pretošanās kustība ir balstīta uz ielu bērnu bandām, un viņš lēsa, ka agri vai vēlu viņi atkal mēģinās savervēt jaunus biedrus. Bet līdz šim viņi nebija uzķērušies.

Biroja telpas torīt bija smacīgas un iemidzinošas. Netenjels pat atļāvās novilkt mēteli un uzlocīt izsmalcinātā krekla pie­durknes. Apspiežot žāvas, viņš ķērās pie papīru kaudzes, kur atradās ziņojumi par Pretošanās kustības pēdējo izlēcienu uzbrukumu kādam veikalam Vaitholā. Saullēktā caur jumta logu tika iemests spridzeklis, visticamāk, eksplozīva lode, kas smagi savainoja veikala vadītāju. Veikals piegādāja burvjiem tabaku un kvēpināmo vīraku; iespējams, tieši pēdējā dēļ tas bija izraudzīts par uzbrukuma mērķi.

Notikumam nebija aculiecinieku, un ari Izlūklodes atradās kaut kur citur. Netenjels pie sevis nolamājās. Bezcerīgi. Nekādu pavedienu. Viņš nolika šos dokumentus malā un pievērsās nāka­majam ziņojumam, kurā bija teikts, ka pilsētā uz namu sienām atkal parādījušies rupji izteicieni par premjerministru. Jaunais burvis nopūtās un parakstīja rīkojumu, kurā uzdeva veikt tūlī­tējus tīrīšanas darbus, ļoti labi apzinoties, ka grafīti atkal parā­dīsies ātrāk, nekā sētnieki spēs tos nomazgāt.

Beidzot pienāca pusdienlaiks. Netenjels devās uz nelielām svinībām Bizantijas vēstniecības dārzā tās bija sarīkotas par godu Dibinātāja dienai. Viņš klīda starp viesiem, juzdamies stipri izklaidīgs. Prātā bija tikai Pretošanās kustība.

Piepildījis kausu ar stipru augļu punšu no sudraba trauka, kas atradās vienā dārza stūrī, viņš netālu pamanīja stāvam jau­nieti. Kādu brīdi viņu vērojis, Netenjels eleganti (vismaz viņš pats tā cerēja) palocījās. Vai drīkstu apsveikt ar panākumiem, Ferēras jaunkundz?

Džeina Ferēra nomurmināja pateicības vārdus. Tā bija pavisam maza čehu spiegu vienība. Mums šķiet, ka viņi bija ieradušies Anglijā ar zvejnieka laivu. Neveikli amatieri, kurus nebija grūti pazīt. Daži uzticami vietējie sacēla trauksmi.

Netenjels pasmaidīja. Jūs esat pārāk kautrīga. Es dzirdēju, ka spiegi vazāja policiju aiz deguna apkārt visai Anglijai, pa ceļam nogalinot arī vairākus burvjus.

-   Jā, bija pāris mazu negadījumu.

-   Neskatoties ne uz ko, tā ir nozīmīga uzvara. Netenjels iedzēra malciņu punša, priecādamies par komplimenta divdo­mīgo dabu. Ferēras jaunkundzes meistars bija policijas priekš­nieks Henrijs Divāls, Džesikas Vaitvelas galvenais sāncensis. Tiklīdz notika kaut kas tamlīdzīgs, viņa ar Netenjelu bieži uzsāka šādu sarunu, kurā bārstīja ar divdomīgiem dzēlieniem pilnus komplimentus, pārbaudot viens otra raksturu.

-   Un kā ar jums, Džon Mandrāk? Džeina saldi vaicāja. Vai tiesa, ka jums uzticēts atmaskot šo kaitinošo Pretošanās kus­tību? Tas ir tik nozīmīgs darbs!

-   Es tikai apkopoju informāciju, ko man sniedz ziņotāji. Nekas īpaši aizraujošs.

Džeina Ferēra pastiepās pēc kausa un mazliet pasmēla punšu.

-    Iespējams. Tomēr nozīmīgi tik nepieredzējušam burvim kā jūs. Jūs strādājat patiešām labi. Vēl vienu glāzīti?

-   Paldies, nē. Netenjels juta, ka vaigos sakāpj sārtums. Protams, tā bija taisnība viņš bija jauns un nepieredzējis, un visi viņu vēroja, gaidīdami, kad premjerministra mīlulis Džons Mandrāks kļūdīsies. Viņš ar pūlēm apslāpēja naidīgu skatienu.

-    Es ticu, ka vēlākais pēc pusgada Pretošanās kustība būs atmaskota un sakauta, jaunais burvis noskaldīja.

Džeina Ferēra ielēja punšu glāzē un pacēla to kā tostu, bet viņas acīs mirdzēja uzjautrinājums. Jūs mani patīkami pār­steidzat, viņa teica. Pretošanās kustība bez jebkādiem panā­kumiem tiek medīta jau trīs gadus, bet jūs apņematies sakaut viņus sešu mēnešu laikā! Bet, ziniet ko es ticu, ka jūs to spējat paveikt, Džon. Jūs jau esat gluži liels vīrs.

Netenjels atkal nosarka. Viņš mēģināja savaldīt emocijas. Džeina Ferēra bija divus vai trīs gadus vecāka par viņu un tik­pat gara nu, iespējams, nedaudz garāka -, ar gariem, tumšbrū­niem matiem. Viņas acis bija mulsinoši zaļas un skatiens ass. Jaunais burvis Džeinai blakus jutās neveikls un muļķīgs, lai gan bija ielicis nevainojamā uzvalka krūšu kabatā sarkanu moderna burzīta auduma kabatlakatiņu. Pēkšņi Netenjels sāka atspēkot viņas teikto, lai gan labāk būtu bijis paklusēt.

-   Mēs zinām, ka Pretošanās kustībā ir daudz jauniešu, viņš stāstīja. Šo faktu apstiprina vairāki viņu upuri, un tie pāris kustības dalībnieki, kurus izdevies novākt, nebija vecāki par mums. Viņš viegli uzsvēra pēdējo vārdu teikumā. Tātad risinājums ir skaidrs. Mēs iesūtām aģentus, kas iefiltrējas šajā slepenajā organizācijā. Un, tiklīdz viņi ir ieguvuši nodevēju uzticību un tikuši klāt kustības vadītājam… nu, tad mēs strauji rīkojamies.

Vēl viens smaids. Vai esat pārliecināts, ka tas būs tik vien­kārši?

Netenjels noskurinājās. Es pats pirms pāris gadiem gandrīz tiku klāt viņu vadītājam. Tas ir izdarāms.

-   Vai patiešām ? Džeina ieinteresēta iepleta acis. Pastās­tiet par to tuvāk!

Bet Netenjels jau bija atguvis paškontroli. Drošs, noslēpu­mains, slepens. Jo mazāk informācijas izpaudīs, jo labāk. Viņš pameta skatienu uz dārza otru galu.

-   Redzu, ka ieradusies Vaitvelas jaunkundze, zēns sacīja. Man kā uzticamam māceklim jādodas viņu sagaidīt. Vai jūs mani atvainosiet, Ferēras jaunkundz?

Netenjels aizgāja no ballītes diezgan ātri un saniknots atgrie­zās darbā. Viņš pašapzinīgi aizsoļoja uz Izsaukšanas istabu un noskaitīja buramvārdus. Parādījās divi folioti, joprojām bāreņu izskatā. Abi izskatījās neapmierināti un nošņurkuši.

-   Nu? jaunais burvis uzšņāca.

-  Ne pārāk labi, saimniek, gaišmatainais bārenis nošņaukājās. Ielu bērni mums nepievērš nekādu uzmanību.

-  Ja paveicas, otrs izmeta. Tie, kas pievērš uzmanību, met mums ar dažādiem priekšmetiem.

-   Ko? Netenjels dusmās auroja.

-Ak, ar bundžām, pudelēm, akmeņiem un tamlīdzīgi…

-   Nē, taču, es nerunāju par to! Kas noticis ar tiem cilvēkiem? Tos ielu bērnus vajadzētu iekalt ķēdēs! Kas viņiem nepatīk? Jūs abi esat piemīlīgi, izbadējušies un nožēlojami viņiem vajadzētu ņemt jūs savā paspārnē.

Mīlīgie bāreņi pašūpoja galvas. Nekā. Viņi pret mums iztu­ras ar tādu pretīgumu, it kā spētu saredzēt, kas mēs patiesībā esam.

-   Tas nav iespējams. Viņiem taču nav lēcu, vai ne? Jūs acīm­redzot kaut ko darāt nepareizi. Vai jūs sevi kaut kā nenododat? Nelidojat, nerādāties sabiedrībā ar ragiem uz galvas vai kaut kā tamlīdzīgi?

-   Nē, kungs. Lai gan Kloviss reiz aizmirsa noslēpt asti…

-   Sūdzambībele! Nē, ser, viņš melo!

Netenjels nikni papurināja galvu. Tas mani neinteresē, vai saprotat? Neinteresē! Bet, ja jūs drīz vien negūsiet panākumus, saņemsiet sodu! Mēģiniet pārvērsties par cita vecuma bērniem, nestaigājiet visu laiku kopā, piešķiriet savam izskatam nelielus defektus, lai pārjums iežēlotos, tikai ne lipīgu slimību veidā! Un tagad pazūdiet no manām acīm!

Netenjels atgriezās pie sava galda un iegrima domās. Bija skaidrs, ka foliotiem diez vai izdosies šo uzdevumu veikt. Tie bija zemas pakāpes dēmoni iespējams, tieši tāpēc nespēja pilnībā iedzīvināt cilvēka raksturu. Doma, ka ielu bērni spētu redzēt cauri viņu ārējam tēlam, bija absurda, un Netenjels izmeta to no prāta.

Bet, ja foliotiem nekas neizdosies, ko tālāk? Katru nedēļu notika jauni Pretošanās kustības uzbrukumi. Tika aplaupītas burvju mājas, uzlauztas automašīnas, notika iebrukumi veika­los un birojos. Tos visus vienoja viens stils tie bija oportūnistiski noziegumi, ko paveikušas mazas nodevēju vienības, kurām sazin kā izdevies palikt ārpus Izlūkložu un patruļas dēmonu redzesloka. Tiktāl labi, bet tie nebija nekādi dižie panākumi.

Netenjels zināja, ka Tallova kunga pacietības mērs iet uz bei­gām. Un tādi ķircinoši komentāri, kādus viņam nācās dzirdēt no Klaiva Dženkinsa un Džeinas Ferēras, liecināja, ka arī citi to nojauš. Netenjels bungoja ar zīmuli pa galdu, domājot par tiem trim Pretošanās kustības biedriem, kurus bija redzējis. Freds un Stenlijs… Atceroties šos puišus, jaunais burvis grieza zobus un vēl niknāk klaudzināja pa galdu ar zīmuli. Viņš tos kādudien noķers. Un tā meitene, Kitija. Viņš bija redzējis tumšus matus un skarbu seju. Zēnu vadone. Vai viņi vēl bija Londonā? Vai varbūt aizbēguši no valsts, slēpjas kaut kur? Bija vajadzīga tikai ēsma, uz kuras šie bērni uzķertos. Un viņš būtu klāt ātrāk, nekā viņi spētu iedomāties.

Bet pašlaik viņam nebija nekādu pavedienu.

Kāds gan ir šis risinājums? viņš murmināja. Kur tas slēpjas?

Zīmulis salūza viņa pirkstos.

Bija burvestībām piemērota nakts. Aprikožu un kviešu nokrā­sas pilnmēness ar spožu oreolu vientuļi mirdzēja pie debesīm. Tam garām aizlidoja pāris pūkainu mākoņu, un pēc tam debesis atkal bija kailas un zili melnas kā milzīga vaļa vēders. Mēnesgaisma ieskāva kāpas. Ielejā zeltaina migla ietina klinšu apvei­dus un klājās uz smilšakmens grīdas.

Upes gultne bija šaura un daļēji izkaltusi, un vienā tās krastā klints pārkare veidoja mazu, nošķirtu zemes pleķīti. Tur dega ugunskurs. Liesmas bija vārgas un sarkanas un meta blāvu gaismu. No ugunskura pacēlās maza dūmu strūkliņa un pagaisa aukstajā nakts gaisā.

Pie ugunskura, sakrustojis kājas, sēdēja vīrietis, muskuļots un noskūtu galvu, un viņa āda spīdēja, it kā būtu ieeļļota. Krei­sajā ausī mirdzēja smags gredzenveida auskars, bet seja bija neizteiksmīga, neko neizteicoša. Viņš pasniedzās un no somiņas, kas bija piekārta pie jostas, izņēma pudeli ar metāla aizbāzni. Ar mierīgām, pārliecinošām kustībām, kas atgādināja tuksneša lauvas grāciju, viņš atkorķēja pudeli un iedzēra malku dziras. Tad, aizmetis tukšo pudeli malā, vīrietis atkal vērās liesmās.

Pēc brīža pār ieleju sāka plūst jauks aromāts un to pavadīja attālas cītaras skaņas. Vīrietis pēkšņi nokāra galvu un aizmiga. Mūzika pieņēmās spēkā likās, ka tā skan no pašām zemes dzīlēm.

No tumsas iznira kāds stāvs un garām gulētājam un uguns­kuram nonāca ielejas centrā. Mūzika skanēja vēl spēcīgāk, un šķita, ka mēness nobāl atnācējas skaistuma priekšā. Tā bija verdzene jauna, skaista un pārāk nabadzīga, lai atļautos pie­nācīgu tērpu. Viņas mati bija savīti sprogās, kas šūpojās pie katra soļa. Meitenes āda bija balta un gluda kā porcelāns, bet acis plaši ieplestas un asaru pilnas. Viņa uzsāka deju sākumā nedroši, bet tad jau aizrautīgi un aizmirstot par visu apkārtni. Viņa dejoja un griezās, un brīvi krītošais tērps veltīgi centās no viņas neatpalikt. Slaidās rokas zīmēja gaisā pavedinošas zīmes, un no viņas lūpām plūda neparasts dziedājums, kas pauda vien­tulību un ilgas.

Meitene beidza dejot, atmeta galvu lepnā izmisumā un palū­kojās augšup tumšajās debesīs. Mūzika apklusa.

Un tad atskanēja attāla balss, kas izklausījās kā vēja nesta: Amarilla…

Meitene satrūkās. Viņa palūkojās visapkārt tikai klintis, debesis un dzintarkrāsas mēness. Skaistule nopūtās.

-   Mana Amarilla…

Viņas balss bija piesmakusi un trīcoša. Bertilak? Vai tas esi tu?

-   Tas esmu es.

-   Kur tu esi? Kāpēc tu mani tā moki?

-   Es slēpjos aiz mēness, mana Amarilla. Baidos, ka tavs skaistums mani sadedzinās, ja tev tuvošos. Aizklāj savu seju ar to audumu, kas pašlaik tik nevajadzīgi sedz tavas krūtis, tad es nolaidīšos pie tevis.

-  Ak, Bertilak! Meitene darīja, kā viņai bija likts. Atskanēja atzinīga murmināšana. Kāds noklepojās.

-   Mana dārgā Amarilla! Atkāpies! Es lidoju pie tevis…

Meitene sajūsmā noelsās un atspiedās ar muguru pret klinti,

pacēlusi galvu pret debesīm. Atskanēja pērkona dārdi, kas būtu spējīgi uzmodināt mirušos. Meitene lūkojās augšup, muti pavērusi. No debesīm mierīgi un graciozi nolaidās vīrieša tēls. Pāri kailajām krūtīm viņam bija sudraba josta, aiz muguras plīvoja apmetnis, kājās bija platas bikses un kurpes ar uzliek­tiem purngaliem. Aiz sudraba jostas bija aizbāzts līks austrum­nieku zobens. Viņš lidoja lejup, galvu lepni pacēlis, zodu izslējis, melnajām acīm mirdzot. Abpus galvai viņam slējās kaula balti, izliekti ragi.

Bertilaks nolaidās blakus meitenei, kas joprojām bija piespie­dusies pie klints sienas, un apžilbināja viņu ar platu smaidu. Visapkārt atskanēja sieviešu nopūtas.

-   Kas noticis, Amarilla, vai tu esi tik stulba, ka spēj tik drīz aizmirst mīļotā seju?

-  Ak nē, Bertilak! Pat ja paietu nevis septiņi, bet septiņdes­mit gadi, es nespētu aizmirst tavus vaibstus! Bet mana mēle neklausa un sirds strauji sitas, es baidos, ka burvis pamodīsies un mūs pieķers! Tad viņš atkal iekals važās manas slaidās, bal­tās kājas un iespundēs tevi pudelē.

To padzirdējis, džins skaļi iesmējās. Burvis guļ. Manas bur­vestības ir spēcīgākas par viņējām, un tā būs vienmēr. Bet nakts rit uz priekšu, un līdz ar ausmu man jāatgriežas pie maniem brāļiem ifrītiem, lai lidotu līdzi vējam. Tāpēc panāc tuvāk, mīļotā, un šajās īsajās stundās, kamēr man ir cilvēka ķermenis, vienosimies mīlestībā, kas būs spēcīgāka par visu pārējo naidu līdz pat pasaules galam.

-  Ak, Bertilak!

-  Ak, Amarilla, mans Arābijas gulbi!

Džins spēra soli uz priekšu un ieslēdza meiteni savu musku­ļoto roku apskāvienā. Tobrīd Kitija vairs nespēja mierīgi nosē­dēt uz neērtā krēsla un sagrozījās.

Džins un meitene uzsāka juceklīgu deju, kuras laikā pa gaisu plivinājās drēbes, rokas un kājas. No skatītāju zāles atskanēja šķidri aplausi. Orķestris turpināja spēlēt ar jaunu sparu. Kitija nožāvājās kā kaķis, ieslīdēja dziļāk krēslā un paberzēja acis. Viņa sataustīja papīra maisiņu, izmakšķerēja no tā pēdējos sālī­tos zemesriekstus un, slepeni ielikusi mutē, sāka kraukšķināt.

Satraukumu, kas vienmēr bija raksturīgs pirms darba, viņa izjuta kā asu naža dūrienu. To viņa jau bija paredzējusi. Tomēr šī nebeidzamā luga šķita tik nepanesami garlaicīga! Bez šau­bām, izrādes apmeklējums sagādās lielisku alibi, kā jau Anna bija teikusi. Tikai Kitija labāk būtu izvēlējusies izdzīvot savu satraukumu ārā, ielās, slēpjoties no nakts patruļas, nevis vēro­jot šo sasodīto murgu.

Uz skatuves Amarilla, misionāru meitene no Cizikas, kas bija kļuvusi par verdzeni, atkal izdziedāja savu mīlestību pret džinu, kas turēja viņu apskautu. Viņa dziedāja tik sirsnīgi un spalgi, ka Bertilaka mati plīvoja un auskars džinkstēja. Kitija saviebās .un palūkojās pār plecu, līdz samanīja Fredu un Stenliju. Abi izskatījās patiešām aizrāvušies, acis skatuvei piekaluši. Kitija uzmeta lūpu. Visticamāk, puiši blenza uz Amarillu.

Galvenais, lai viņi nezaudē modrību.

Kitija pārlaida skatienu tumšajai zālei. Viņai pie kājām bija ādas soma. Šis skats lika viņai sarauties meitene aizvēra acis un instinktīvi pieskārās mēteļa kabatai, sataustot tajā vēso, aso nazi. Nomierinies… viss būs labi.

Vai tas starpbrīdis nekad nepienāks? Viņa pacēla galvu aug­stāk un paskatījās uz burvju ložām, kuras bija apdarinātas ar zeltu un kurām malās bija sarkani aizkari, lai pasargātu burvjus no vienkāršo skatītāju ziņkārības. Bet visi burvji šajā pilsētā bija šo lugu redzējuši jau pirms vairākiem gadiem, ilgi pirms to sāka izrādīt sensāciju kārajām masām. Šodien ložu aizkari bija atvērti un tās bija tukšas.

Kitija uzmeta skatienu rokaspulkstenim, bet bija pārāk tumšs, lai saskatītu ciparnīcu. Skaidrs, ka līdz starpbrīdim viņai vēl jākļūst par liecinieci vairākām izmisīgām šķiršanās, cietsirdīgām nolaupīšanas un priecīgām atkalsatikšanās ainām. Un publika dievinās katru šīs izrādes mirkli. Cilvēki steidzās šurp daudzus vakarus gadu pēc gada. Tagad jau gandrīz droši varēja teikt, ka visi Londonas iedzīvotāji ir redzējuši Arābijas gulbjus, daži pat vairākas reizes. Bet joprojām no provinces šurp plūda jauni apbrīnotāju pulki, kas sajūsminājās par šo otršķirīgo izrādi.

Mīļā, apklusti, lūdzu! Pareizi, Bertilak, Kitija nodomāja. Džins bija pārtraucis mīļoto ārijas vidū.

-   Kas noticis? Vai tu spēj sajust ko tādu, ko es nespēju?

-   Kuš! Nerunā! Mūs novēro… Bertilaks pagrieza galvu pro­filā. Viņš palūkojās uz augšu un uz leju. Likās, ka viņš paosta gaisu. Viss bija kluss. Ugunskurs bija izdzisis, burvis snauda. Mēness bija paslēpies aiz mākoņiem, un debesīs mirdzēja tikai aukstas zvaigznes. No skatītāju zāles neatskanēja neviena skaņa. Kitija ar riebumu pamanīja, ka arī pati satraukumā aiz­turējusi elpu.

Pēkšņi, metālam skaļi nošķindot, džins izrāva zobenu un pie­spieda trīcošo meiteni pie krūtīm. Amarilla! Viņi tuvojas! Es tos redzu!

-   Ko, Bertilak? Ko tu redzi?

-   Septiņus negantus velnēnus, mīļā, kurus ifrītu karaliene sūtījusi mani sagūstīt! Mūsu prieka brīži ir viņu saniknojuši, un tagad viņa vēlas mūs abus redzēt sava troņa priekšā, sasietus un pazemotus. Tāpēc tev tagad jābēg! Nē, mums nav laika mīļiem vārdiem, lai gan tavas skumjās acis man tos lūdz. Bēdz!

Ar vairākiem traģiskiem žestiem meitene atraisījās no džina rokām un pazuda skatuves kreisajā malā. Džins nosvieda apmetni un nostājās kaujas gatavībā.

No orķestra bedres atskanēja dramatisks akords. No klinšu aizsega izlēca septiņi biedējoši velnēni tos spēlēja septiņi pun­duri, kas bija ietērpti luminiscējoši zaļos, piegulošos ādas kos­tīmos. Izdvesuši briesmīgus kaujas saucienus un izvilkuši asus dunčus, visi septiņi metās virsū džinam. Sākās cīņa, ko pavadīja vijoļu gaudošana.

Naidīgi velnēni… Ļaunais burvis… Kitija sprieda, ka Arābi­jas gulbji nenoliedzami ir smalki izstrādāta luga. Ideāla propa­ganda, kas neuzbāzīgi atzīst vienkāršo cilvēku bailes un naidu, nevis noliedz tos. Parādi mums, no kā mēs baidāmies, bet padari to nekaitīgu. Pievieno nedaudz mūzikas, cīņas ainas un mīlas skatus mēnesgaismā. Lai mēs redzam, kā mirst šie biedējošie dēmoni, radot ilūziju, ka mēs esam spējīgi viņus uzveikt. Un galu galā vēl pieliec laimīgas beigas. Ļauno burvi uzveiks labie, un viņi savaldīs arī naidīgos ifrītus. Un izrādīsies, ka Bertilaks īstenībā ir cilvēks kāds austrumu princis, ko ļauns lāsts pār­vērtis dēmonā. Un, kad lāsts būs noņemts, viņi ar Amarillu dzī­vos laimīgi līdz mūža beigām, gudro un labvēlīgo burvju gādīgo skatienu pavadīti…

Pēkšņi Kitija sajutās bezgala slikti. Tas nebija saistīts ar gaidāmo darbu, nē, šī sajūta radās kaut kur dziļāk, no dusmu avota, kas mutuļoja krūtīs. Tas bija radies tobrīd, kad meitene apzinājās, ka viss, ko viņi dara, nedod nekādus rezultātus. Tas neko nemainīs. Nekad. Skatītāju emocijas šīvakara izrādē to apstiprināja. Paskat tik Amarilla ir sagūstīta, viņu velk uz priekšu nejaukais velnēns, kamēr meitene raud un spārdās. Paklau, kā pūlis noelšas! Bet skatieties turp varonīgais džins Bertilaks ir iemetis vienu no velnēniem ugunskurā. Tagad viņš brūk virsū mīļotās sagūstītājam un viens, divi nogalina to ar savu zobenu. Urā! Pūlis uzgavilē varonim!

Tam, ko viņi darīja, nebija nekādas nozīmes. Lai arī kādus maģiskos priekšmetus viņi nozagtu un kādus uzbrukumus veiktu. Tas neko nemainīs. Rīt tieši tāpat kā šodien pie Metro­politēna muzeja stāvēs garas rindas un virs pilsētas lidos Izlūklodes; joprojām visur būs burvji, kas izbaudīs varas sniegtās priekšrocības.

Tā tas ir bijis vienmēr. Nekas no tā, ko viņa bija darījusi, nebija devis kāroto rezultātu.

S katuves trokšņi aizpeldēja kaut kur tālumā. Viņa atkal dzir­dēja putnu dziesmas, attālo satiksmes dūkoņu. Zāles tumsa atkāpās tās dienas gaišās saules priekšā.

Tas notika pirms trim gadiem. Parks. Bumba. Smiekli. Un nelaime, kas nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.

Džeikobs, kas smiedamies skrien pie viņas; beisbola nūjas koka pieskāriens rokai.

Veiksmīgs sitiens! Uzvaras deja!

Attāls plīstošu stiklu troksnis.

Un skrējiens, sirdīm dauzoties. Briesmonis uz tilta…

Kitija paberzēja acis. Tā briesmīgā diena vai tas bija sākums? Pirmos trīspadsmit dzīves gadus Kitija nebija apzinā­jusies burvju likumus. Vai varbūt bija tos tikai nojautusi.

Burvji jau sen bija varas zenītā, un neviens vairs neatcerējās laikus, kad būtu bijis citādi. Lielākoties viņi vairījās no saskar­smes ar vienkāršajiem ļaudīm, dzīvoja Londonā vai piepilsētās, kur plašos bulvāros slējās viņu noslēpumainās villas. Pārējiem piepilsētas iedzīvotājiem bija jāsamierinās ar šaurām ieliņām, kurās čurnēja veikaliņi, fabrikas un ķieģeļu mājas. Burvji rei­zēm izbrauca pa šīm ielām lielajos, melnajos limuzīnos. Bet citādi par viņu klātbūtni liecināja vienīgi virs ielas lidojošā Mod­rības lode.

-   Šis lodes rūpējas, lai mēs būtu drošībā, teica Kitijas tēvs, kad reiz kādā pēcpusdienā lielā, sarkanā lode bija sekojusi mei­tenei visu ceļu no skolas līdz mājām. Nebaidies. Ja būsi laba meitene, tās tev nedarīs neko sliktu. No Modrības lodēm jābai­dās tikai sliktiem cilvēkiem, zagļiem un spiegiem. Bet Kitija bija nobijusies, un vēl ilgi pēc tam lielas, zaglīgas lodes bija vajā­jušas viņu sapņos.

Vecākiem šādas bailes bija svešas. Viņiem nepiemita spilgta iztēle, turklāt abi bija sajūsmā par Londonas varenību un savu vietu šajā nozīmīgajā pilsētā. Viņi nešaubīgi atzina burvju pārā­kumu un pakļāvās to likumiem. Turklāt ticēja tiem.

-   Es varētu atdot dzīvību par premjerministru, tēvs reiz teica. Viņš ir dižens vīrs.

-   Viņš notur čehus pie vietas, māte pārliecinoši bilda. Nebūtu viņa, tagad pa galvaspilsētas ielām jau maršētu huzāri! Un to taču mēs negribētu, vai ne, mīļā?

Laikam jau ne.

Viņi visi trīs dzīvoja Londonas piepilsētā Balhamā, mazā namiņā, kur bija viesistaba, virtuve un vannas istaba, bet otrajā stāvā divas guļamistabas vecāku un Kitijas. Kāpņu laukumā stāvēja liels spogulis, kura priekšā visa ģimene ķemmēja matus un sakārtoja drēbes. Tēvs vienmēr kavējās, nevarēdams uzsiet kaklasaiti tā, kā pašam patika. Kitija nekad nesaprata, kāpēc viņš to vienmēr sien vaļā un ciet, dažādi savirpinot šo auduma strēmeli, lai gan rezultāts atšķīrās minimāli.

-   Izskats ir ļoti svarīgs, Kitij, tēvs teica, ar sarauktu pieri nopētot kaklasaites mezglu. Manā darbā vienmēr ir tikai viena iespēja atstāt labu pirmo iespaidu.

Kitijas tēvs bija garš, muskuļots vīrietis, ar tieksmi pievērst pastiprinātu uzmanību ārienei un runāt tieši un atklāti. Viņš strādāja par pārdošanas menedžeri prestižā Londonas lielveikalā un ļoti lepojās ar savu darbu. Viņa pārraudzībā bija ādas apģērbu un aksesuāru pārdošana plašā zālē ar zemiem gries­tiem. Tajā oranžas gaismas apspīdēja dārgas ādas somas un mapes. Tās bija luksusa preces, un tas nozīmēja, ka galvenie pircēji bija burvji.

Kitija pāris reižu bija apciemojusi tēvu darbavietā, un ādas smarža, kas valdīja telpā, lika galvai griezties.

-  Netrāpies burvjiem ceļā, tēvs mācīja. Tie ir ļoti nozīmīgi cilvēki, un viņiem nepatīk, ja kāds maisās pa kājām pat tādas mazas, skaistas meitenītes kā tu.

-   Bet kā lai es zinu, kuri no šiem cilvēkiem ir burvji? Kitija vaicāja. Toreiz viņai bija septiņi gadi.

-  Viņi vienmēr ir labi ģērbti, viņu sejas ir atturīgas un gudras, un dažkārt viņiem rokās ir spieķi. Parasti iesmaržojušies ar labām smaržām, bet citreiz tām cauri var sajust burvestību smaržas vīraku un līdzīgus ķīmiskos savienojumus… Bet, ja tu sajūti šīs smaržas, ir skaidrs, ka esi jau pienākusi viņiem par tuvu!

Kitija bija apsolījusies nemaisīties burvjiem pa kājām. Tiklīdz veikalā ienāca apmeklētāji, viņa noslēpās zāles tālākajā kaktā un vēroja atnācējus platām, ziņkārīgām acīm. Likās, ka visi pircēji ir labi ģērbti, daudziem rokās bija spieķi, turklāt ādas smarža nomāca visus pārējos aromātus. Bet drīz vien viņa iemā­cījās pazīt burvjus arī pēc citām pazīmēm: šo cilvēku acis bija skarbas, lūpas radušas pavēlēt. Turklāt, tiklīdz veikalā ienāca šāds cilvēks, tēva manieres pēkšņi kļuva īpaši stīvas. Likās, ka, runājot ar viņiem, viņš allaž ir uztraukts, uzvalks šķita sakrokojamies un kaklasaite sagriežamies. Atbildot uz burvju jautājumiem, tēvs viegli paklanījās. Tās bija ļoti smalkas, tikko manāmas pazīmes, taču Kitiju uztrauca un kaitināja, lai gan meitene nezināja, kāpēc.

Kitijas māte strādāja par sekretāri Palmera Spalvas birojā. Tas bija sens uzņēmums, kas atradās starp grāmatu iesējējiem un pergamenta ražotājiem Dienvidlondonā. Šis uzņēmums ražoja īpašus spalvaskātus, ko burvji izmantoja buršanā. Spal­vaskāti bija neērti, ar tiem bija grūti rakstīt, un tos pirka arvien mazāk. Arī paši veikala darbinieki labprātāk rakstīja ar pild­spalvām.

Lai ari cik reti burvji iegriezās Palmera veikalā, lai palūko­tos uz rakstāmspalvām, šis darbs ļāva Kitijas mātei gūt ieskatu viņu dzīvē. Bet jau pati iespēja viņus ieraudzīt bija satrau­coša.

-  Viņa bija tik burvīga, Kitijas māte vēlāk stāstīja. Drē­bes no sarkanzeltaina tafta esmu pārliecināta, ka pasūtītas no pašas Bizantijas. Un viņa izturējās kā karaliene! Viņai atlika tikai pamāt ar mazo pirkstiņu, un visi jau metās izpildīt katru viņas prasību.

-   Izklausās, ka viņa uzvedās rupji, Kitija izteica savas domas.

-   Tu esi tik jauna, mīļā, māte noteica. Tu vēl nepazīsti dzīvi. Nē, tā bija dižena sieviete.

Kad Kitijai bija desmit gadu, viņa kādu dienu pārnāca no skolas un atrada māti sēžam pie virtuves galda vienās asarās.

-   Mammu! Kas noticis?

-   Nekas, mīļā. Nē, nu ko es runāju? Protams, es jūtos nedaudz aizvainota. Kitij… mani atlaida no darba. Ak, mīļā, ko mēs tagad teiksim tēvam?

Kitija pagatavoja mātei karstu tēju un pasniedza cepu­mus. Pēc tam kad viņa bija izdzērusi tējas krūzi un pamatīgi izšņukstējusies, atklājās arī patiesība. Vecais Palmers bija devies pensijā. Viņa uzņēmumu bija nopirkuši trīs jauni burvji, kam nepatika, ka darbinieku vidū ir vienkāršie ļaudis, tāpēc tie bija nokomplektējuši jaunu personālu un atlaiduši visus vecos darbiniekus, to skaitā Kitijas māti.

-   Bet viņi nedrīkst tā rīkoties! meitene bija sašutusi.

-   Protams, drīkst. Viņiem ir tādas tiesības. Burvji aizsargā valsti, viņi ir padarījuši mūs par varenāko nāciju pasaulē. Sapro­tams, viņiem ir daudz priekšrocību. Māte noslaucīja acis un ielēja vēl vienu krūzi tējas. Bet tik un tā ir nedaudz aizvaino­joši pēc tik daudziem nostrādātiem gadiem…

Aizvainojoši vai ne, bet tā bija pēdējā diena, ko Kitijas māte strādāja Palmera uzņēmumā. Pēc pāris nedēļām ģimenes draudzene Hairnēka kundze, kas arī bija atlaista no tā paša uzņēmuma, sagādāja Kitijas mātei apkopējas darbu izdevnie­cībā, un viņu dzīve atkal atgriezās ierastajās sliedēs.

Bet Kitija neko neaizmirsa.

Kitijas vecāki bija kaismīgi The Times lasītāji un katru dienu sajūsminājās par armijas jaunākajām uzvarām. Šķita, ka karš ar katru gadu norit aizvien veiksmīgāk tiek ieņemtas jaunas teritorijas un impērijas bagātības straumēm plūst uz Londonu. Bet šiem panākumiem bija sava cena, un avīze brīdināja cilvē­kus uzmanīties no naidīgo valstu spiegiem un sabotieriem, kas varēja nemanīti apmesties kaut kur Londonā un perināt plānus, kā destabilizēt valsti.

-   Turi acis vaļā, Kitij, māte vienmēr sacīja. Neviens jau neslēpsies no tāda meitēna kā tu, tāpēc tu vari pamanīt kaut ko vērtīgu.

-   īpaši šeit, Balhamā, tēvs piebilda.

Vieta, kur Kitija dzīvoja, bija slavena ar to, ka šeit jau sen dzīvoja liela čehu kopiena. Ielās bija daudz skaistu, mazu kafej­nīcu ar bieziem, smagiem aizkariem un krāsainiem puķupodiem uz palodzēm. Ielu kafejnīcās sēdēja veci, brūni nosauļojušies kungi ar kuplām, baltām ūsām un spēlēja šahu un ķegļus, un daudzi uzņēmumi piederēja to emigrantu mazbērniem, kas bija ieradušies Londonā Gledstona valdīšanas laikā.

Lai gan šis bija plaukstošs rajons (tajā atradās vairākas nozī­mīgas izdevniecības, tostarp Hairnēku uzņēmums), tomēr tas pastāvīgi piesaistīja Nakts policijas uzmanību savas eiropeiskās izcelsmes dēļ. Kitija drīz vien pierada pie dienas reidiem, kad pelēkās formās tērpti virsnieki iebrūk mājās un izdzen no tām iemītniekus. Dažkārt tika aizvesti prom jauni vīrieši; citreiz ģimenes netika aizskartas, bet atstātas kopā, lai atkal atjau­notu izpostītās mājas. Kitijai tas šķita briesmīgi, lai gan tēvs mēģināja viņu pārliecināt par pretējo.

-   Policijai ir jāpatrulē mūsu ielās, viņš uzstāja, lai nodro­šinātu mieru un kārtību. Tici man, Kitij, viņi tā nerīkojas bez iemesla…

-   Bet, tēt, tie bija Hairnēka kunga draugi!

Tēvs norūcās. Tad viņam vajadzētu uzmanīgāk izvēlēties draugus, vai ne?

Kitijas tēvs vienmēr izturējās pieklājīgi pret Hairnēka kungu, kura sieva bija sagādājusi Kitijas mātei jaunu darbu. Hairnēku ģimenes biznesu atbalstīja daudzi burvji. Izdevnie­cība, kas atradās tieši kaimiņos Kitijas mājai, deva darbu dau­dziem cilvēkiem. Par spīti tam, Hairnēku ģimene nešķita pārāk bagāta viņi dzīvoja lielā, nolaistā mājā nedaudz nostāk no ceļa ^izaugušā dārzā, kur kuploja sen nepļauta zāle un lauru koki. Tolaik Kitija bieži uzturējās šajā dārzā, jo viņas labākais draugs bija Hairnēku jaunākais dēls Džeikobs.

Kitija savam vecumam bija gara un stiepās vēl garāka, platie džemperi un bikses slēpa slaido un spēcīgo augumu. Ne viens vien puika bija rūgti nožēlojis, ka atļāvies par meiteni pazobo­ties Kitija netērēja vārdus, ja varēja izlīdzēties ar dunku. Viņas mati bija brūnganmelni un taisni, ar cirtām matu galos. Kitijas mati bija īsāki nekā pārējām meitenēm tikai nedaudz pāri ausīm.

Kitijai bija tumšas acis un biezas uzacis. Viņas sejā skaidri atspoguļojās domas un uzskati, un, tā kā viņa domāja un sprieda ātri, meitenes uzacis un mute atradās pastāvīgā kustībā.

-  Tava seja nekad nav tāda pati kā iepriekš, Džeikobs teica. Tas bija kompliments! viņš steigšus piemetināja, kad Kitija pikti palūkojās uz draugu.

Viņi vairākus gadus mācījās vienā klasē, apgūstot to, kas tika piedāvāts vienkāršo ļaužu bērniem. Viņiem pārsvarā mācīja amatu mācību, jo viņu nākotne bija darbs fabrikās un darbnī­cās. Bērni apguva podniecību, galdniecību, metālapstrādi un matemātikas pamatus. Arī zīmēšana, šūšana un ēst gatavošana bija iekļauta skolas programmā, un tādiem bērniem kā Kitija, kam ļoti patika darbs ar valodu, mācīja arī lasīt un rakstīt tas noderētu sekretāres amatam.

Vēl viens nozīmīgs mācību priekšmets bija vēsture viņiem katru dienu atgādināja par Lielbritānijas slavenajiem darbiem.

Kitijai šīs mācību stundas patika, jo tajās bija tik daudz stāstu par burvestībām un tālām zemēm, bet viņa juta, ka vēsture tiek pārstāstīta tikai zināmās robežās. Tāpēc meitene bieži uzdeva jautājumus.

-  Jā, Kitij, kas tad šoreiz? Skolotāja tonis atklāja aizkaiti­nājumu, ko viņš mēģināja noslēpt.

-   Lūdzu, pastāstiet vairāk par valdību, ko gāza Gledstons! Jūs teicāt, ka tas bija parlaments! Arī tagad mums ir parla­ments. Kāpēc vecā pārvaldes forma bija tik slikta?

-Ja tu būtu klausījusies uzmanīgāk, Kitij, tu būtu dzirdē­jusi, ka vecais parlaments bija nevis slikts, bet vājš. To vadīja vienkāršie ļaudis, kuriem nebija nekādu burvju spēju. Iedomā­jies tikai! Tas nozīmēja, ka viņus pastāvīgi apspieda stiprākas valstis un viņi nevarēja neko darīt. Kura tolaik bija bīstamākā valsts? Džeikob?

-   Nezinu, skolotāj.

-   Nemurmini, zēn, atbildi skaidri! Brīnums, ka tieši tu to nezini, Džeikob. Tā bija Svētā Romas impērija, no kuras cēlušies tevi senči. Čehijas imperators no savas Prāgas pils pārvaldīja lielāko daļu Eiropas. Viņš bija tik resns, ka sēdēja metāla tronī uz riteņiem, un viņš pa pili brauca pajūgā, kuru vilka balts vēr­sis. Ja imperators vēlējās iziet no pils, viņš bija jāizceļ pa logu ar īpašu trīsi. Viņam bija putnu māja, kurā dzīvoja daudz papa­gaiļu, un ik reizi vakariņām viņš nošāva citas krāsas papagaili. Jā, jā, jums ir tiesības nepatikā saviebties. Tāds vīrs tolaik val­dīja Eiropā, un mūsu vecais parlaments pret viņu bija bezspē­cīgs. Viņam bija vesels pulks briesmīgu burvju, tie bija ļauni un samaitāti, un runā, ka viņu vadonis Hanss Meirinks esot bijis vampīrs. Karavīri plosījās… Jā, Kitij, kas tad atkal?

-   Bet, skolotāj, ja jau vecais parlaments bija tik nespēcīgs, kā tas nācās, ka resnais imperators neiekaroja Angliju, jo tā taču nenotika, vai ne? Un kāpēc…?

-   Es neesmu burvis, Kitij, un spēju vienlaikus atbildēt tikai uz vienu jautājumu! Anglijai paveicās, tas arī viss. Prāga vien­mēr rīkojās lēni, jo imperators bija pārāk aizņemts ar alus dzeršanu un uzdzīvi. Bet, tici man, reiz viņš būtu pievērsis savu naidīgo skatienu Londonai. Par laimi, tolaik Londonā jau bija vairāki vareni burvji, pie kuriem nespēcīgie ministri vērsās pēc padoma. Viens no viņiem bija Gledstons. Viņš saprata, cik šī situācija var izrādīties bīstama, un izlēma spert izšķirīgo soli. Vai jūs atceraties, bērni, kāds tas bija? Silvestr?

-   Viņš pārliecināja ministrus nodot varu viņa rokās. Gled­stons kādu vakaru ieradās parlamentā un noturēja tik gudru runu, ka deputāti iecēla viņu par premjerministru.

-   Pareizi, Silvestr, malacis! Jā, tā bija nakts, kad notika ilgā apspriede. Pateicoties Gledstona izcilajām runas dāvanām un gudrībai, viņš pārliecināja parlamentu atkāpties. Nākamajā gadā viņš devās uzbrukumā Prāgai un gāza imperatoru. Jā, Ebigeila?

-   Vai viņš atbrīvoja papagaiļus, skolotāj?

-   Esmu pārliecināts, ka jā. Gledstons bija ļoti laipns vīrs vienmēr mierīgs un nosvērts, un katru dienu valkāja vienu un to pašu iestērķelēto kreklu, izņemot svētdienas, kad māte to mazgāja. Pēc viņa uzvaras Londonas spēks pieauga, bet Prā­gas ietekme vājinājās. Un, kā Džeikobs varētu jums pastāstīt, ja nebūtu pusaizmidzis atgāzies savā krēslā, tieši tolaik daudzas čehu ģimenes pārcēlās uz Londonu. Šeit ieradās arī daudzi Prā­gas ievērojamākie burvji, lai palīdzētu radīt jaunu impēriju. Un tagad…

-   Bet, skolotāj, jūs taču teicāt, ka visi čehu burvji bija ļauni un samaitāti!

-   Visi ļaunie burvji tika nogalināti, vai tad tu to nesaproti, Kitij? Pārējie vienkārši saprata, ka tikuši maldināti, un atkal atgriezās uz īstā ceļa. Ak vai, zvans! Pusdienas! Nē, Kitij, es vairs neatbildēšu ne uz vienu jautājumu. Pirms aiziešanas uzlie­ciet krēslus uz galdiem un klusāk, lūdzu!

Pēc šādām vēstures stundām Džeikobs parasti bija drūmā noskaņojumā, lai gan ne uz ilgu laiku. Viņš bija ar tumšiem matiem un platu, smaidošu seju, pēc dabas jautrs un darbīgs.

Zēnam patika sporta spēles, un viņi ar Kitiju pavadīja daudzas stundas viņa tēva aizaugušajā dārzā, spēlējot futbolu un kri­ketu, vingrinoties loka šaušanā un turoties pa gabalu no viņa lielās, trokšņainās ģimenes.

Hairnēka kungs teorētiski bija ģimenes galva, bet, kā jau tas bieži notiek, ikdienā mājā valdīja Hairnēkas kundze. Viņa bija miesās kupla, mātišķas enerģijas pilna sieviete, kas slīdēja pa māju kā venēciešu burukuģis, ko dzen spēcīgs vējš, izplūstot skaļos smieklos vai čehiski lamājot četrus nevaldāmos dēlus. Džeikoba vecākie brāļi Karels, Roberts un Alfrēds bija man­tojuši mātes varenās ķermeņa aprises, un viņu skaļās, zemās balsis vienmēr lika Kitijai apklust. Hairnēka kungs, tāpat kā Džeikobs, bija smalks un slaids, tikai viņa āda bija sačervelējusies kā sažuvušam ābolam. Viņš pīpēja izliektu pīlādžkoka pīpi, un tās saldā smarža bija saožama gan mājās, gan dārzā.

Džeikobs ļoti lepojās ar tēvu. Viņš ir izcils, zēns teica Kiti­jai, kad viņi sēdēja, atspiedušies pret mājas sienu. Neviens cits visā Londonā ar pergamentu un ādu nespēj paveikt tādus brīnu­mus kā viņš. Tev vajadzētu redzēt tos mazos burvestību pamfle­tus, ko viņš tagad iesien, vecajā Prāgas stilā ar smalkiem zelta izšuvumiem. Viņš ir perfekti izstrādājis zvēru un augu siluetus, pievienojot tiem ziloņkaula gabaliņus un dārgakmeņus. Tikai mans tēvs spēj kaut ko tādu paveikt!

-   Tie pamfleti noteikti maksās veselu bagātību, Kitija novilka.

Džeikobs izspļāva zāles stiebru, ko bija košļājis. Tu joko!

Burvji nekad nesamaksā tik, cik viņš būtu pelnījis. Mēs tik tikko savelkam galus kopā. Paskaties… Zēns pamāja uz māju šīfera plāksnes uz jumta bija šķības, netīrie slēģi klabēja, verandas durvju krāsa bija nolobījusies. Tu domā, ka tad mēs dzīvotu šādā vietā? Beidz!

-   Tomēr jūsu māja ir lielāka nekā mūsējā, Kitija iebilda.

-   Hairnēka ir otrs lielākais izdevējs Londonā, Džeikobs teica. Par mums labāks un lielāks ir tikai Jaroslava uzņēmums. Un viņi tikai iesien parastos sējumus, ādas vākus un ikgadējos almanahus, un sarakstus, neko īpašu. Mēs esam tie, kas strādā smalkos darbus un taisa īsto mākslu. Tieši tāpēc burvji nāk pie mums, kad vēlas iesiet personiskās grāmatas, viņiem patīk mūsu izsmalcinātais stils. Pagājušonedēļ tēvs pabeidza iesiet kādu grāmatu, kurai uz pirmā vāka bija no dimantiem izlikts pentakls. Smieklīgi, bet tāda jau ir sieviešu gaume.

-   Bet kāpēc burvji nemaksā tavam tēvam pienācīgi lielu naudu? Viņiem taču vajadzētu rūpēties, lai viņš arī uz priekšu strādā tikpat smalki un nezaudē kvalitāti.

-   Tam, lai strādātu sliktāk, mans tētis būtu par lepnu. Bet maz maksā tāpēc, ka viņš ir tiem, tā sakot, uz grauda. Viņam jāuzvedas labi, citādi uzņēmums tiks slēgts. Atceries, ka mēs esam čehi tātad aizdomīgi ļaudis. Mums nevar uzticēties, lai gan Hairnēku dzimta dzīvo Londonā jau vairāk nekā simt piec­desmit gadu.

-   Bet tas ir smieklīgi! Kitija izsaucās. Protams, viņi jums uzticas citādi jau sen būtu patriekuši no valsts!

-   Mūs pacieš tādēļ, ka viņiem vajadzīga mūsu prasme. Kopš kontinentā notiek nemieri, mūs nepārtraukti novēro: ja nu mēs gadījumā uzturam sakarus ar spiegiem? Piemēram, virs tēva spiestuves pastāvīgi riņķo Izlūklodes un Karelu ar Robertu bieži izseko. Pēdējo divu gadu laikā mūsu mājās policija četras reizes izdarījusi kratīšanu. Pēdējo reizi viņi sagrieza māju ar kājām gaisā. Vecmāmiņa mazgājās vannā, un viņi izmeta viņu uz ielas ar visu vannas toveri.

-   Cik briesmīgi! Kitija nodrebinājās, pametot beisbola bum­biņu augstu gaisā un atkal notverot rokā.

-   Nu, tādi jau tie burvji ir. Mēs viņus ienīstam, bet ko gan mēs varam darīt? Kas tevi uztrauc? Es redzu, kā tu kodī lūpas.

Kitija aprāvās. Es vienkārši prātoju jūs ienīstat burv­jus, tomēr visa jūsu ģimene ar viņiem sadarbojas, tavs tēvs un brāļi. Viss, ko jūs veidojat savā spiestuvē, domāts burvjiem. Un viņi tik un tā izturas pret jums riebīgi. Man tas nešķiet pareizi. Kāpēc jums nenodarboties ar kaut ko citu?

Džeikobs rūgti pasmīnēja. Mans tēvs mēdz teikt: "Visdro­šāk okeānā ir peldēt haizivij tieši aiz muguras." Mēs gatavojam burvjiem skaistas mantiņas, kas viņus iepriecina. Un viņi mūs atbalsta nu, vismaz neaiztiek. Zini, kas notiktu, ja mēs viņiem neizdabātu? Viņi mums noģērētu ādu! Tu atkal rauc pieri, Kitij!

Kitijai Džeikoba tēva nostāja nešķita pareiza. Ja jums nepa­tīk burvji, jums nevajadzētu ar viņiem sadarboties, meitene palika pie sava. Tas nav pareizi.

-   Labāk paklusē! Džeikobs nikni izsaucās. Arī tavs tēvs taču sadarbojas ar burvjiem! Tā dara visi! Vienkārši nav citas izejas, vai ne? Ja tu negribi sadarboties, tad kādu nakti pie tevis ierodas policija vai vēl kas briesmīgāks un dziesmiņa nodzie­dāta! Nav taču citas iespējas kā tikai sadarbība. Vai varbūt ne? Nē?

-   Laikam jau tev taisnība.

-  Jā, man ir taisnība. Mums jāsadarbojas, ja vēlamies palikt dzīvi.

Traģēdija notika, kad Kitijai bija trīspadsmit gadu.

Bija pats vasaras vidus, un uz skolu nebija jāiet. Saule sildīja māju terases; putnu būru iemītnieki jautri čivināja un tralli­nāja. Tēvs dungoja, spoguļa priekšā siedams kaklasaiti. Māte bija atstājusi brokastu maizītes ledusskapī.

Jau agri pie Kitijas durvīm parādījās Džeikobs. Viņa atvēra durvis, un tur jau .viņš stāvēja, turēdams rokā kriketa nūju.

-   Šodiena ir izcili piemērota kriketa spēlei, zēns teica. Iesim uz to grezno parku! Visi ir darbā, mūs neviens nepa­manīs.

-   Sarunāts, Kitija atteica. Pagaidi, es tikai uzvilkšu kurpes.

Parks atradās uz rietumiem no Balhamas, prom no fabrikām un veikaliem. Tas sākās kā plašs neapbūvētas zemes lauks, kur mētājās ķieģeļi un dzeloņdrāšu gabali. Džeikobs, Kitija un citi bērni te bieži rotaļājās. Bet, ejot uz rietumu pusi un šķērsojot vecu metāla tiltu virs dzelzceļa, varēja nonākt daudz skaistākā parka daļā. Tur auga bērzu birztalas, tur bija ēnainas pastaigu alejas un plašas, zaļas pļavas ar dīķiem, kuros peldēja meža pīles. Tālāk stiepās plats ceļš, kas veda gar rindu greznu, burv­jiem piederošu māju, kuras slēpās aiz augsta mūra.

Vienkāršajiem ļaudīm nenāca ne prātā pastaigāties pa šo parka daļu jau no bērnības viņi tika biedēti ar stāstiem par maziem bērniem, kas aizgājuši turp pastaigāties un nekad vairs nav atgriezušies. Kitija šīm pasaciņām īsti neticēja, un viņi ar Džeikobu jau pāris reižu bija šķērsojuši metāla tiltiņu un pastai­gājušies pa parku. Vienreiz viņus no ezera pretējā krasta bija pamanījis kāds melnā tērpts kungs ar garu, melnu bārdu un kaut ko bērniem uzkliedzis, uz ko Džeikobs bija viņam atbil­dējis ar izteiksmīgu žestu. Kungs neko neatbildēja, bet viņa biedrs daudz īsāks un veiklāks vīrs, kuru bērni pirms tam nemaz nebija pamanījuši, metās viņu virzienā ar tādu sparu, ka Kitija ar draugu tik tikko paspēja aizbēgt.

Kopš tā laika viņi uzmanīgi nopētīja aizliegto parka pusi no dzelzceļa tilta, bet parasti tas šķita tukšs kā izslaucīts. Tīrais kauns, ka neviens neizbaudīja parka iespējas, īpaši tik skaistā dienā kā šī, kad visi burvji noteikti bija darbā. Kitija un Džei­kobs steidzās turp.

Viņu soļi dipēja uz metāla tilta.

-   Neviena nav, Džeikobs sacīja. Es jau tev teicu.

-  Un tur? Kitija samiedza acis spožajā saulē un paskatījās uz bērzu birztalu. Pie tā koka? Es nespēju īsti saskatīt…

-   Kur? Nē, tā ir tikai ēna… Bet, ja jau tu baidies, mēs varam iet pie tās sienas, tur mēs būsim paslēpti no mājām.

Džeikobs šķērsoja taku un devās uz biezo zāli, sitot bumbu ar kriketa nūju. Kitija piesardzīgi sekoja. Otrā parka pusē slējās augsta ķieģeļu siena, aiz tās stiepās avēnija, kur rindojās bagāto burvju mājas. Parka centrālā daļa bija labi pārredzama no māju augšējiem stāviem, bet, ja nostājās pavisam tuvu pie sienas, tā aizsedza viņus skatieniem. Bet, lai līdz tai nokļūtu, bija jāšķērso viss parks, turklāt tad viņi atradās ļoti tālu no metāla tilta, un tas Kitijai nešķita prātīgi. Bet diena bija tik skaista, un parkā nevienu nemanīja, tāpēc meitene atmeta šaubas un skrēja pakaļ draugam, izbaudīdama, kā ap viņu šalc vējš un virs galvas ple­šas zilās debesis.

Džeikobs apstājās pāris metru no sienas pie sudrabotas strūklakas. Viņš pameta bumbu gaisā un notvēra. Te būs īstā vieta, zēns noteica. Es būšu sitējs.

-   Bet tu apsolīji, ka es!

-   Kuram no mums pieder nūja? Un bumba?

Par spīti Kitijas iebildumiem, ka stiprākais tomēr gūst virs­roku, Džeikobs nostājās sitēja pozīcijā pie strūklakas. Kitija pagāja pāris soļu tālāk, noslaukot bumbu pret šortiem, kā bija redzējusi darām sportistus. Viņa pagriezās un vērtējoši nopētīja Džeikobu. Tas piesita ar kriketa nūju pret zemi, pasmīnēja un pašūpoja pēcpusi.

Kitija ieskrejās. Sākumā lēni, tad arvien ātrāk, bumbu satvē­rusi rokā. Džeikobs piesita kāju.

Kitija atvēzējās un meta. Bumba atsitās pret grantēto celiņu un lidoja uz strūklakas pusi.

Džeikobs atvēzēja kriketa nūju. Tā precīzi trāpīja bumbai. Bumba aizlidoja Kitijai augstu, augstu virs galvas, tagad tā jau izskatījās pēc punktiņa debesīs… Un tad tā krita lejup.

Džeikobs triumfējoši dejoja. Kitija nikni palūkojās uz draugu. Smagi nopūtusies, viņa devās meklēt bumbu.

Pēc desmit minūtēm Kitija bija metusi piecas reizes un tikpat bieži devusies meklēt bumbu parka pretējā pusē. Saule karsēja. Viņa bija sakarsusi, nosvīdusi un aizkaitināta. Meitene nometa bumbu zālē un nokrita tai blakus.

-   Piekusi? Džeikobs vaicāja. Nu, pēdējo jau tu gandrīz noķēri…

Kitija noņurdēja kaut ko nesaprotamu. Džeikobs pastiepa viņai nūju. Labs ir, tagad pamēģini tu.

-  Tūlīt. Brīdi viņi sēdēja klusumā, skatoties, kā vējā kustas koku lapas un ieklausoties, kā automašīnas aizjoņo garām pa ielu. Virs parka parādījās liels kraukļu bars un, aplidojis pāris loku, nometās ozolā.

-   Labi, ka te nav manas vecmāmiņas, Džeikobs novilka. Viņai tas nepatiktu.

-Kas?

-   Kraukļi.

-   Kāpēc? Kitija vienmēr bija nedaudz baidījusies no Džeikoba vecmāmiņas mazas, smalkas večiņas ar melnām acīm neticami grumbainā sejā. Viņa nekad nepameta savu krēslu vir­tuves siltākajā kaktā un smaržoja pēc paprikas un marinētiem gurķīšiem. Džeikobs zvērēja, ka vecmāmiņa esot simts divus gadus veca.

Viņš notrauca vaboli no zāles stiebra. Viņa teiktu, ka tie ir gari. Burvju kalpi. Pēc vecmāmiņas domām, kraukļi ir šo garu iemīļotākā forma. To visu viņa iemācījās no savas mātes, kas Gledstona laikā ieradās Londonā no Prāgas. Viņa neļauj naktī turēt vaļā logus, lai arī cik karsts būtu. Džeikobs pārmainīja balsi: "Aizver logus, puika! Pa tiem var ielidot dēmoni!" Viņa vienmēr runā tik ērmīgi.

Kitija sarauca pieri. Tu netici dēmoniem?

-   Protams, ticu. Kā gan citādi tu izskaidrosi burvju varu? Tas viss ir aprakstīts tajās buramvārdu grāmatās, ko viņi nes pie mums iesiet. Tā ir visa viņu burvestība. Burvji pārdod dēmo­niem savas dvēseles, un dēmoni viņiem par to palīdz ja vien burvji pareizi izsaka buramvārdus. Ja ne, dēmoni viņus noga­lina. Es nudien negribētu būt par burvi, pat par visiem viņu dārgumiem ne.

Kitija mierīgi gulēja uz muguras, vērodama, kā debesīs slīd mākoņi. Viņa domāja. Bet paklau ja tavs tēvs un viņa tēvs vienmēr ir iespieduši un iesējuši buramvārdu grāmatas, tad jau viņi ir izlasījuši neskaitāmus buramvārdus! Un tas nozīmē…

-   Es saprotu, ko tu gribi teikt, Kitij. Jā, viņi ir redzējuši daudz buramvārdu pietiekami daudz, lai kaut ko no tā visa iegaumētu. Bet lielākā daļa šo tekstu ir svešās valodās, tur­klāt, lai tos izmantotu, nepietiek tikai ar vārdiem. Manuprāt, lai savaldītu dēmonus, vajadzīgs arī kaut ko zīmēt un brūvēt mikstūras, un vēl mācīties visādas grūtas lietas. Tas nav kas tāds, kas būtu pa spēkam katram mirstīgajam. Mans tēvs to saprot un nekad neiet tālāk par grāmatu iesiešanu. Džeikobs nopūtās. Jums, pārējiem, vienmēr šķiet, ka mana ģimene ar to visu kaut kādā veidā ir saistīta. Kad Prāgā krita burvju valdība, saniknotais pūlis vajāja mana vectētiņa tēvočus. Vienu no viņiem izmeta pa jumta logu. Viņš nokrita zemē beigts. Pēc tam viņi pārcēlās uz Londonu, jo domāja, ka te būs drošāk, un atsāka savu biznesu. Zēns piecēlās kājās un izstaipījās. Šaubos, vai tie kraukļi ir dēmoni. Vai tad dēmoniem nav nekā cita ko darīt, kā vien sēdēt kokos? Nāc, viņš pameta meitenei nūju. Varu derēt, ka noķeršu jau pirmo tevis atsisto bumbu.

Kitijai par sašutumu, notika tieši tā. Un arī nākamajā un aiznākamajā reizē. Parks dunēja no bumbas atsitieniem pret metāla strūklaku. Skanēja Džeikoba prieka saucieni. Beidzot Kitija nolaida nūju.

. Tas nav godīgi! meitene kliedza. Tu tai bumbai esi pie­licis atsvaru vai kaut ko tādu…

-   To sauc par spēlētprasmi! Mana kārta!

-   Vēl vienu reizi…

-   Nu labi. Džeikobs pameta bumbu pavisam viegli. Kitija no visa spēka atvēzēja nūju un sita, un, pašai par pārsteigumu, trāpīja pa bumbu.

-  Jā! Trāpījums! Noķer, ja vari! Viņa uzsāka uzvaras deju, gaidot, ka Džeikobs metīsies pāri zālājam pakaļ bumbai, bet tad pamanīja, ka zēns stāv kā sastindzis un veras debesīs.

Kitija apcirtās riņķī un palūkojās. Bumba, ko viņai bija izde­vies atsist, bija uzlidojusi gaisā un tagad krita lejup otrpus ķie­ģeļu sienai uz ielas.

Atskanēja plīstoša stikla troksnis, signalizācijas gaudošana un metāliska čirkstoņa.

Klusums. Tikai klusa dūkoņa no mūra otras puses, it kā kāds tur izlaistu gaisu no balona.

Kitija un Džeikobs saskatījās.

Un metās skriet.

Viņi skrēja pāri zālienam uz metāla tilta pusi, soli solī, lūko­joties uz zemi, dūres sažņauguši. Kitija joprojām turēja rokā nūju, kuras svars viņu lieca pie zemes. Meitene to nometa zemē. Džeikobs nikni iekliedzās un apcirtās riņķī.

-   Muļķe! Uz nūjas taču ir mans vārds! Viņš metās atpa­kaļ. Kitija apstājās un skatījās, kā zēns paceļ nūju. Un tobrīd viņa ieraudzīja, ka sienā atveras vārti, kas veda uz ielu. Tajos parādījās melnā tērpta figūra nostājusies vārtos, tā pārlūkoja parku.

Džeikobs bija paķēris nūju un tagad skrēja atpakaļ. Pastei­dzies! Kitija elsa, kad zēns bija līdzās. Tur kāds ir… Viņai trūka elpas.

-  Mēs jau gandrīz esam galā, Džeikobs dvesa, kad viņi bija paskrējuši garām dīķim, no kura pacēlās spārnos bars iztrau­cētu meža pīļu. Viņi jau bija zem bērziem, varēja saskatīt metāla tiltu. Mēs būsim drošībā… tiklīdz tiksim pāri… paslēpsimies grantsbedrēs… vairs nav tālu…

Kitija juta neatvairāmu vēlmi palūkoties pār plecu, viņai šķita, ka melnā tērptā figūra skrien viņiem aiz muguras. No šīs domas meitenei uzmetās zosāda. Tomēr bērni bija pārāk tālu un skrēja pārāk ātri, lai vajātājs viņus panāktu. Viņiem izdosies aizbēgt.

Džeikobs jau bija uz tilta, Kitija viņam sekoja. Viņu kājas dunēja kā āmuri uz laktas, liekot metāla konstrukcijai trīcēt un šūpoties. Augšup un tad lejup…

Kāds aizšķērsoja viņiem ceļu.

Džeikobs un Kitija iekliedzās un sastinga kā zemē iemieti, spēji apturot skrējienu, mēģinot izvairīties no sadursmes ar sve­šinieku.

Tas stāvēja uz tilta, izskatīdamies pēc cilvēka ar garām kājām un spēcīgām rokām. Bet tas nebija cilvēks. Drīzāk pērtiķis, kas pastiepts cilvēka garumā. Uz radījuma ķermeņa bija zaļš apspalvojums, izņemot seju, kuras apmatojums bija zaļi melns. Radījumam bija niknas, dzeltenas acis. Tas pašūpoja galvu un uzsmaidīja bērniem, izstiepdams garās rokas. Slaikā, spēcīgā aste kūla gaisu kā mikseris putukrējumu.

Šausmu pilnu mirkli Džeikobs un Kitija nespēja ne parunāt, ne pakustēties. Un tad…

-  Atpakaļ, atpakaļ! Kitija satvēra Džeikobu aiz krekla un rāva sev līdzi.

Otrā tilta galā stāvēja kungs melnā uzvalkā, kaklasaitē un baltā vestē, rokas nevērīgi kabatās sabāzis. Turklāt šis vīrietis nepavisam neizskatījās aizelsies. Atpakaļceļš bija slēgts.

Kitijas roka joprojām bija satvērusi Džeikoba krekla apkakli. Viņa nespēja to palaist vaļā. Meitene skatījās vienā virzienā, viņš otrā. Viņa roka satvēra meitenes T krekla malu. Bērni dzirdēja tikai viens otra satraukto elpu un skaņu, ar kuru bries­moņa aste šķēla gaisu. Viņiem pār galvām, skaļi ķērkdams, aiz­lidoja krauklis. Kitijai ausīs dunēja asinis.

Nešķita, ka svešinieks steigtos. Viņš bija diezgan īss, bet ar spēcīgu miesasbūvi. Apaļajā sejā slējās neparasti garš, smails deguns, kas lika Kitijai aizdomāties, ka svešinieks izskatās pēc saules pulksteņa. Seja bija bez jebkādas izteiksmes.

Džeikobs bailēs trīcēja. Kitija zināja, ka zēns nerunās.

-   Lūdzu, kungs, viņa pazemīgi iesāka. Ko jūs vēlaties?

Klusums. Kitijai šķita, ka šim kungam ir pretīgi viņai atbil­dēt. Bet, kad viņš ierunājās, balss skanēja negaidīti maigi.

-   Pirms vairākiem gadiem es izsolē nopirku savu rolsroisu, viņš sacīja. Lai gan tolaik mašīna nebija pašā labākajā stā­voklī, es par to samaksāju ļoti lielu summu. Kopš tā laika es automašīnā esmu ieguldījis ļoti daudz naudas, nomainot pārsegu, riepas, motoru un ieliekot priekšējo stiklu no krāsota kris­tāla, lai padarītu šo automašīnu par skaistāko Londonā. Sauciet to par vaļasprieku, nelielu atslodzi no saspringtā darba. Tikai vakar es nopirku skaistu porcelāna numura plāksnīti. Beidzot tā bija ideālā kārtībā. Šodien es ar to pirmo reizi izbraucu ielās. Un kas notiek? Nezin no kurienes man uzbrūk divi smurguļi! Jūs izsitat automašīnas priekšējo stiklu, es zaudēju kontroli pār automašīnu, ietriecos laternas stabā, sabojāju automašī­nas virsbūvi, riepas un motoru, un mana skaistā numura plāk­snīte sašķīst sīkos gabaliņos. Mana automašīna ir pagalam. Tā nekad vairs nebrauks… Viņš ievilka elpu un aplaizīja lūpas.

-   Ko es vēlos? Nu, vispirms dzirdēt, kas jums par to būtu sa­kāms.

Kitija lūkojās apkārt, it kā meklēdama palīdzību. Mmmm… Vai "Lūdzu, piedodiet" būtu labs sākums?

-   Lūdzu, piedodiet?

-   Jā, kungs. Tas bija negadījums, mēs nevēlējāmies…

-   Pēc visa, ko jūs esat izdarījuši? Divi riebīgi, mazi vienkāršo ļaužu bērneļi…

Kitijai acīs sakāpa asaras. Nav tiesa! viņa izsaucās. Mēs taču negribējām trāpīt jūsu automašīnai! Mēs tikai spēlējāmies! Mēs pat neredzējām, ka aiz tā mūra ir ceļš!

-   Spēlējāties? Privātā parkā?

-   Parks nav privāts. Un, ja arī ir, tam tādam nevajadzētu būt! Kitija saprata, ka kliedz, bet nespēja savaldīties. Neviens cits jau uz to parku neiet, vai ne? Mēs taču tur nedarījām neko ļaunu. Kāpēc mēs tur nedrīkstam nākt?

-   Nemaides… kungs vērsās pie pērtiķveidīgās būtnes tilta otrā galā. Lūdzu, panāc pāris soļu tuvāk. Tev būs dar­biņš.

Kitija dzirdēja nagu skrapstoņu pret metālu un sajuta, kā Džeikobs viņai piespiežas tuvāk.

-   Kungs, viņa sacīja. Mums ļoti žēl par jūsu automašīnu. Patiešām.

-   Tad kāpēc jūs bēgāt prom, nevis palikāt uz vietas, lai atzī­tos nodarījumā un uzņemtos atbildību? vīrietis vaicāja.

-   Mēs bijām pārbijušies…

-   Cik prātīgi. Nemaides? Manuprāt, Melnais svārsts…

Kitija dzirdēja, kā nobrakšķ pērtiķcilvēka pirkstu kauliņi un

viņš zemā, domīgā balsī vaicā: Cik spēcīgi? Viņi ir mazāki nekā parasti…

-   Manuprāt, samērā stipri. Tā tomēr bija dārga automašīna. Parūpējies par visu. Likās, ka burvis šajā lietā visu jau nokār­tojis. Viņš pagriezās, rokas joprojām salicis kabatās, un sāka kāpt lejup.

Ja viņi skrietu… Kitija parāva Džeikobu aiz piedurknes. Klau…

Zēna seja bija līķa bālumā. Nav vērts. Mēs nevaram… Viņš bija atlaidis Kitijas blūzes stūri un tagad stāvēja tur kā nolēmēts.

Nagu skrapstoņa pret metālu. Paskaties uz mani, bērns.

Uz mirkli Kitijai iešāvās prātā pamest Džeikobu stāvam un skriet lejup pa kāpnēm un prom pa parku. Bet viņa atmeta šo pretīgo domu un pagriezās pret dēmonu.

-   Tā jau ir labāk. Šajā gadījumā vislabākais ir tiešais pret­skata kontakts. Nešķita, ka pērtiķa seja paustu īpašas dus­mas, drīzāk tā bija garlaikota.

Pārvarot bailes, Kitija ierunājās: Lūdzu… lūdzu, nedariet mums pāri!

Dzeltenās acis iepletās, un melnās lūpas savilkās vīpsnā. Baidos, ka tas nebūs iespējams. Man tika dota pavēle īstenot pret jums abiem Melnā svārsta burvestību, un es nevaru no šīs pavēles atteikties, nenodarot pāri sev pašam. Vai jūs vēlētos, lai pret mani izmanto Sačokurojošo uguni?

-   Godīgi sakot, tas man patiktu labāk.

Dēmons kustināja asti kā aizkaitināts kaķis. Saliecis kreiso kāju, viņš pakasīja otru kāju ar nagu. Par to es nešaubos. Nu, tā kā šī situācija ir tik nepatīkama, es ierosinu tikt ar to galā ātri.

Viņš pacēla roku.

Kitija satvēra Džeikobu ap vidukli. Viņa juta, kā sitas drauga sirds.

No dēmona izstieptajiem pirkstiem pacēlās pelēku dūmu mākonis un lidoja viņiem virsū. Kitija dzirdēja Džeikobu klie­dzam. Meitene pamanīja dūmu mākoņa vidū sarkanas liesmu mēles, tās iesitās viņai sejā ar pilnu spēku, un viss apkārt satumsa.

— Kitij… kitij!

-   Mmm?

-   Mosties! Ir laiks.

Viņa pacēla galvu, samirkšķināja acis un pamanīja, ka bei­dzot sācies starpbrīdis. Gaismas bija iedegušās, purpurkrāsas priekškars nolaidies, un skatītāju zāle sadalījusies simtiem sar­kanās sejās, kas virzījās starp krēslu rindām. Troksnis plēsa ausis. Viņa pakratīja galvu, lai to aizdzītu, un paskatījās uz Stenliju, kas bija pārliecies pār priekšējo krēslu un skatījās uz viņu ar sardonisku smīniņu lūpās.

-   Ak jā, viņa noteica. Esmu gatava.

-   Neaizmirsti somu.

-   Vai tev tiešām šķiet, ka es varētu to aizmirst?

-  Vienīgais, kas man šķiet, ir tas, ka tu izrādes laikā biji aiz­migusi.

Smagi elpojot un atmetot matus no sejas, Kitija noliecās, paņēma somu un piecēlās, lai palaistu garām kādu vīrieti. Starp krēslu rindām meitene pamanīja arī Fredu lai gan viņa ska­tienu bija grūti notvert, Kitija būtu varējusi apzvērēt, ka tajā pazibēja izsmiekls. Viņa saknieba lūpas.

Gaiteņi bija pilni cilvēkiem tie steidzās uz kafejnīcu, uz tualetēm un pie saldējuma pārdevējas, kas bija apstājusies pie sienas. Bija grūti pārvietoties jebkurā virzienā. Kitijai tas atgā­dināja lopu tirgu, kur ganāmpulki tiek sadzīti aplokos. Viņa dziļi ieelpoja un, izsakot pāris pieklājīgu atvainošanās vārdu un pāris reižu liekot lietā elkoņus, iejuka pūlī. Kitija īrās starp mugurām un vēderiem uz dubultdurvju pusi.

Kāds uzsita viņai uz pleca, un Kitija pagriezusies ieraudzīja Stenlija smīnošo seju. Tev laikam luga īpaši nepatika, ko?

-   Protams, ne. Mēsls.

-   Man gan likās, ka tur bija pāris labu ainu…

-   Nu, protams!

Viņš izbrīnā sarauca uzacis. Es vismaz darba laikā negu­lēju!

-   Darbs sākas tagad, Kitija uzšņāca.

Saniknotu seju un izspūrušiem matiem viņa izspraucās priekšnamā. Meitene dusmojās uz sevi, ka bija aizsnaudusies un ļāvusi Stenlijam tik viegli sevi aizkaitināt. Viņš vienmēr meklēja meitenē kādu vājo punktu, lai pēc tam to izspēlētu pret viņu; tas deva viņam lielāku pašpārliecinātību un nozīmi citu acīs. Kitija nepacietīgi papurināja galvu. Aizmirsti: šādi sīkumi pašlaik nav svarīgi.

Viņa iejuka starp cilvēkiem, kuri devās ārā, lai iemalkotu atspirdzinošus dzērienus un izbaudītu vasaras vakaru. Kitija izlavījās viņiem līdzi. Debesis bija tumši zilas. Pamazām satumsa. Par godu valsts svētkiem pretējā māja bija izrotāta ar krāsainiem karodziņiem. Šķindēja glāzes, un cilvēki smējās. Visi trīs klusēdami pagāja garām priecīgajam pūlim.

Nonākusi līdz ēkas stūrim, Kitija palūkojās pulkstenī.

-   Mums ir piecpadsmit minūtes laika.

-   Šeit ir arī daži burvji, Stenlijs teica, vērīgi nopētījis pūli.

-   Redzat to veco sievieti, kas dzer džinu ar toniku? Zaļajā kleitā? Viņai somā ir kāds maģisks priekšmets. Ļoti spēcīga aura. Varētu mēģināt nospert.

-   Nē. Rīkojamies pēc plāna. Ej, Fred.

Freds pamāja. No ādas jakas kabatas viņš izvilka cigareti un šķiltavas. Aizdedzinot cigareti, viņš pārgāja pāri ielai un, apska­tījis to un neko bīstamu nepamanījis, devās tālāk, nepametot skatienu atpakaļ. Kitija un Stenlijs sekoja. Šajā ielā bija veikali, bāri un restorāni. Vairāki cilvēki bija izgājuši vakara pastaigā. Pie nākamā stūra Freda cigarete izdzisa. Viņš apstājās, lai to atkal aizdedzinātu, atkal uzmanīgi palūkodamies visos virzie­nos. Šoreiz viņa acis samiedzās. Zēns pagriezās un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, kur nācis. Kitija un Stenlijs, sadevušies rokās, aizrautīgi apskatīja veikalu skatlogus. Freds pagāja viņiem garām. Tur nāk dēmons, viņš izmeta. Paslēpiet somu.

Pagāja kāda minūte. Kitija un Stenlijs lūkojās uz Persijas paklājiem un ķiķināja. Freds pētīja ziedus blakus skatlogā. Kitija ar acs kaktiņu lūkojās uz ielas stūri. Tur parādījās mazs, sirms kungs, dungodams karavīru meldiņu. Viņš šķērsoja ielu un izzuda skatienam. Kitija palūkojās uz Fredu. Viņš gandrīz nemanāmi pašūpoja galvu. Kitija un Stenlijs palika pie sava skatloga. Pēc brīža ap stūri parādījās pusmūža sieviete ar puķēm rotātu cepuri. Viņa gāja tik lēni, it kā viņu mocītu visas pasaules slimības. Uz paša stūra viņa apstājās, smagi nopūtās un pagriezās uz viņu pusi. Kitija saoda dāmas smaržas, kad viņa gāja tiem garām, spēcīgu, gandrīz vulgāru smaržu kokteili. Beidzot viņas soļi aizskanēja pa ielu.

-   Viss kārtībā, nomurmināja Freds. Viņš aizgāja līdz stū­rim, aši palūkojās apkārt un, nevērīgi pamājis ar galvu, devās tālāk. Kitija un Stenlijs atrāvās no skatloga un sekoja, atlaižot viens otra roku, it kā tā būtu klāta ar augoņiem. Ādas soma, kas pirms tam bija paslēpta zem Kitijas mēteļa, atkal parā­dījās.

Nākamā iela bija šaurāka, un citus gājējus nemanīja. Pa kreisi, tumšs un kluss, aiz metāla režģu vārtiem pletās paklāju veikala pagalms. Freds bija atspiedies pret šo režģi un nevērīgi pētīja ielu. Izlūklode tikko aizlidoja uz to pusi, viņš teica. Viss kārtībā. Tavs gājiens, Stenlij.

Vārti bija aizslēgti. Stenlijs rūpīgi nopētīja slēdzeni. No mēteļa iekškabatas viņš izvilka metāla knaibles. Grieziens, pavērsiens un ķēde atsprāga vaļā. Viņi iegāja pagalmā, Sten­lijs visiem pa priekšu. Viņa skatiens bija piekalts zemei.

-   Nekā? Kitija vaicāja.

-   Nē. Aizmugures durvīm apkārt tāda dīvaina dūkoņa lai­kam uzlikta kāda burvestība. No tām vajag izvairīties. Bet tas logs ir drošs. Un viņš norādīja ar pirkstu.

-   Labi. Kitija pielavījās pie loga un ielūkojās iekšā. Izskatī­jās, ka tā bija noliktava piekrauta ar paklājiem, visi bija glīti saritināti un sakrauti kaudzēs. Viņa palūkojās uz abiem pārē­jiem. Vai redzat kaut ko?

-   Tieši tāpēc jau ir tik muļķīgi, ka tu esi vadītāja, Stenlijs nošņācās. Bez mums tu esi bezpalīdzīga. Akla. Nē te nav nekādu lamatu.

-   Nekādu dēmonu, Freds piebilda.

-   Labi. Kitija uzvilka cimdus. Viņa sasprindzināja roku un trieca dūri pret loga apakšējo rūti. Atskanēja plīstoša stikla troksnis, un stikli nobira uz palodzes. Kitija iebāza roku pa izsisto caurumu un atvēra logu. Viņa ierāpās istabā, vērtējoši lūkodamās uz visām pusēm. Negaidot pārējos, meitene devās uz priekšu starp paklāju piramīdām uz pusatvērto durvju pusi. No somas viņa izņēma kabatas lukturīti gaismas stars apspīdēja plašu, labi iekārtotu darbistabu ar galdiem, krēsliem un glez­nām pie sienas. Stūrī stāvēja seifs.

-   Pagaidi! Stenlijs satvēra Kitijas roku. Starp galdiem pēdu līmenī ir mirdzošs pavediens. Klupināšanas burvestība. Uzmanies!

Viņa nikni izrāvās no tvēriena. Es nemaz netaisījos kāpt tam virsū. Neesmu jau tik stulba.

-   Nu, protams, Stenlijs noskurinājās.

Ceļot kājas augstu, lai nepieskartos neredzamajam pavedie­nam, Kitija nonāca līdz seifam. Viņa atvēra somu, izņēma mazu, baltu lodīti, nolika uz grīdas un piesardzīgi atkāpās. Nonākusi līdz durvīm, viņa izrunāja Atbrīvošanas vārdus. Lode nopūtās un uzsprāga. Tās spēks norāva no sienām gleznas, no grīdas paklāju un izsita seifa durvis no eņģēm. Kitija mierīgi atgriezās pie seifa. Viņa ātri savāca tajā atrodošos priekšmetus un ielika tos somā.

Stenlijs nepacietībā lēkāja. Kas tur ir?

-   Moleru brilles, Četru elementu lodes… dokumenti… un nauda. Daudz naudas.

-   Tas ir labi. Pasteidzies! Mums ir piecas minūtes laika.

-   Zinu.

Kitija aiztaisīja somu un mierīgi izgāja no darbistabas. Freds un Stenlijs jau bija izkāpuši pa logu un nepacietīgi gai­dīja pagalmā. Kitija šķērsoja noliktavu, izlēca pa logu un devās uz vārtiem. Te pēkšņi, intuīcijas vadīta, meitene palūkojās pār plecu tieši īstajā laikā, lai redzētu, kā Freds kaut ko iemet noliktavā.

Viņa apstājās. Kas, pie velna, tas bija?

-   Nav laika pļāpāt, Kitij! Freds un Stenlijs jau skrēja viņai garām. Izrāde sākas.

-   Ko jūs tikko izdarījāt?

Kad viņi jau skrēja pa ielu, Stenlijs piemiedza vadītājai ar aci. Aizdedzināšanas kociņš. Neliela dāvana paklāju tirgotā­jam, Freds irgojās.

-   Tā nebija plānots! Šis bija tikai kārtējais reids! Kitija jau varēja saost dūmu smaku. Viņi nogriezās ap stūri.

-   Mēs nevaram paņemt līdzi paklājus, vai ne? Vai tad mums tie būtu jāatstāj burvjiem? Pret tiem, kas sadarbojas ar burv­jiem, nedrīkst būt nekādas žēlastības. Viņi to ir pelnījuši.

-   Mūs var pieķert…

-   Nepieķers. Nomierinies. Garlaicīga ielaušanās nenonāks laikrakstu pirmajās lappusēs. Bet ielaušanās un ugunsgrēks gan…

No dusmām gluži zaļa, rokas iekrampējusi somas siksnās, Kitija soļoja blakus zēniem pa ielu. Te nebija runa par avīžu virsrakstiem Stenlijs atkal apstrīdēja viņas autoritāti, šoreiz jau pavisam atklāti. Tas bija viņas plāns, viņas stratēģija, un zēns bija to izjaucis. Pēdējais laiks sākt kaut ko darīt. Noteikti. Citādi šis zeņķis agrāk vai vēlāk viņus visus iedzīs nāvē.

Pie Metropolitēna teātra skanēja zvans, kas aicināja uz izrā­des nākamo cēlienu, un cilvēki plūda atpakaļ pa durvīm. Kitija,

Stenlijs un Freds viņiem pievienojās un pēc mirkļa sēdēja savās vietās. Orķestris jau spēlēja. Priekškars tika pacelts.

Joprojām niknumā trīcot, Kitija apsēdās un nolika somu pie kājām. Stenlijs pagrieza galvu un viņai uzsmaidīja. Tagad mēs būsim laikrakstu pirmajās lappusēs. Rīta ziņās mūs nekas nepārspēs.

Pusjūdzi uz ziemeļiem no Temzas tumšajiem ūdeņiem pasau­les tirgoņi pulcējās Sitijas centrā, lai slēgtu darījumus, pirktu un pārdotu. Cik vien tālu acs spēja skatīt, seno māju priekšā stiepās stendi, kas bija tur paslēpušies gluži kā cāļi zem vistas spārna. Tajos dižojās zelts no Dienvidāfrikas un dzintars no Baltijas jūras, dārgakmeņi un zīds visās varavīksnes krāsās, un tūkstošiem citu brīnumu. Bet visvērtīgākās bija mantas no senajām impē­rijām, kas tur bija nolaupītas un atvestas uz Londonu pārdot.

Sitijas pašā sirdī, Kornhilas un Poltrijas ielu krustojumā, skanēja visdedzīgākie tirgotāju saucieni. Tirgus centrālajā daļā bija atļauts ienākt tikai burvjiem, un ieejas apsargāja pelēkās drēbēs ģērbti policisti.

Šeit katrs stends bija nokrauts ar unikāliem maģiskiem priekšmetiem. Pavirši pārlaižot acis piedāvājumu klāstam, varēja redzēt flautas un liras no Grieķijas, bēru pelnus no Uras un Nimrudas, smalkus zelta priekšmetus no Taškentas, Samarkandas un citām Zīda ceļa pilsētām, cilšu totēmus no Ziemeļāfrikas tuksnešiem, polinēziešu maskas un koka skulptūras, gal­vaskausus ar krustiem mutē, upurēšanai izmantotos akmens dunčus no sagrautajiem Tenočtitlanas tempļiem.

Tieši uz šejieni katru pirmdienas vakaru devās ievērojamais burvis Šolto Pinns, lai novērtētu savus konkurentus un iegādā­tos interesantākos maģiskos priekšmetus.

Bija jūnija vidus, un saule jau sliecās uz rietu. Lai gan tirgus placi, kas bija iespiests starp ēkām, jau ieskāva zilas ēnas, ielas joprojām glabāja dienas siltumu, padarot pastaigu patīkamu. Pinna kungam mugurā bija balta lina žakete un bikses un galvā platmale. Vienā rokā viņš šūpoja ziloņkaula spieķi un laiku pa laikam noslaucīja sviedrus ar lielu, dzeltenu kabatlakatu.

Solto Pinns izskatījās elegants no galvas līdz pat nopulēto kurpju purngaliem. Viņa apavi bija nevainojami spodri, par spīti netīrajām ielām, uz kurām mētājās daudzu steidzīgu maltīšu paliekas zemē nokrituši augļi, saburzīti ietinamie papīri, riek­stu un austeru čaulas, kā arī tauku un kaulu paliekas. Pinna kungs par to nebēdāja lai arī kur viņš spertu kāju, netīrumi viņa priekšā pazuda kā uz burvja mājienu.

Ejot pa tirgus laukumu, viņš caur monokli nopētīja stendus. Tirgoņa sejas izteiksme pauda garlaikotu uzjautrinātību tā bija aizsargreakcija pret pārdevējiem, kuri viņu pārāk labi pazina.

-   Senjor Pinn! Man šeit ir neskaidras izcelsmes iebalzamēta roka! Atrasta Sahāras tuksnesī, visticamāk, piederējusi kādam svētajam! Es atraidīju visus pircējus, gaidot jūs…

-   Uzkavējieties brītiņu, mesjē! Paskatieties, kas ir šajā vul­kāniskā stikla kastītē…

-   Palūkojieties uz šo pergamentu, šīm rūnu zīmēm!

-   Pinna kungs, neklausieties šajos krāpniekos! Jūsu izsmal­cinātā gaume parādīs…

-   …šī kārdinošā statuja…

-   …un pūķa zobi!

-   …šī krūka…

Solto Pinns smaidīja, apskatīja dažus priekšmetus, neņe­mot vērā tirgoņu saucienus, un lēnām virzījās uz priekšu. Viņš nekad nepirka daudz lietu lielāko daļu viņa veikalā nopērkamo priekšmetu piegādāja viņa aģenti, kas strādāja visā impērijā. Tomēr tirgus bija vieta, ko bija vērts pārskatīt.

Rindas galā stāvēja kāds stends, piekrauts ar stikla un kera­mikas izstrādājumiem. Lielākā daļa bija pakaļdarinājumi, bet

Solto skatienu piesaistīja smalks zilganzaļš pods ar ciešu aiz­dari. Viņš nevērīgi uzrunāja pārdevēju: Cik tas maksā?

Pārdevēja bija jauna sieviete ar košu lakatu ap galvu. Ser! Tas ir fajansa pods no Ombosas, Senās Ēģiptes. Atrasts kādā kapā zem smaga akmens, blakus gara, spārnota vīrieša kauliem.

Pinna kungs sarauca uzaci. Vai tiešām? Vai jums ir arī šis apbrīnojamais skelets?

-   Diemžēl ne. Kaulus salauza sajūsminātais pūlis.

-   Kā vienmēr. Bet pods: vai tas nav ticis atvērts?

-   Nē, kungs. Manuprāt, tajā varētu būt ieslodzīts džins vai pat buboņu mēris. Nopērciet to, atveriet un pārliecinieties pats!

Pinna kungs paņēma podu rokās un pagrozīja. Hmm, viņš nomurmināja. Neparasti smags. Varbūt tā ir tikai burvestība… Jā, tas mani varētu interesēt. Kāda ir cena?

-   Simts mārciņu, ser.

Pinna kungs sirsnīgi nosmējās. Es nudien esmu bagāts, dārgā, bet neesmu muļķis. Viņš uzsita knipi, un, podiem gra­bot un drēbēm švīkstot, kāds neredzams radījums uzskrēja augšup pa stendu un uzmetās sievietei uz pleciem. Viņa ieklie­dzās. Pinna kungs nepacēla skatienu no poda. Kaulēšanās ir laba lieta, mana mīļā, bet jāsāk ar sapratīgu cenu. Varbūt jūs tādu ieteiktu? Mans palīgs, Simpkins, liks jums manīt, ja cena būs pārdomu vērta.

Pēc brīža sieviete, zilu seju un tverot pēc elpas no neredzamo pirkstu tvēriena ap kaklu, beidzot nosauca daudz mazāku summu. Pinns nometa uz letes pāris monētu un devās prom labā noskaņojumā, ielicis vērtīgo guvumu kabatā. Viņš pameta tirgu un devās lejup pa Poltrijas ielu, kur jau gaidīja automašīna. Visi, kas šķērsoja viņa ceļu, ar neredzamu roku tika pastumti malā.

Pinna kungs ietrausās automašīnā un lika šoferim braukt. Tad, atlaidies sēdeklī, viņš uzrunāja tukšu gaisu. Simpkin?

-   Jā, saimniek?

-   Es šovakar nestrādāšu ilgi. Rīt ir Gledstona dzimšanas diena, un Divāla kungs tai par godu sarīkojis svinīgas pusdie­nas. Man šis garlaicīgais pasākums diemžēl jāapmeklē.

-   Skaidrs, saimniek. Šodien pēc pusdienām tika atvestas vai­rākas kastes no Persepoles. Vai man tās izsaiņot?

-   Jā. Sašķiro un atliec malā visu nevērtīgo. Visu, kas aizzīmo­gots ar sarkanu liesmu, atstāj neatvērtu tas nozīmē, ka sainī ir izcili dārgumi. Parūpējies par sandalkoka kasti tajā paslēpta bērna mūmija no Sargonas. Persieši kļūst arvien uzmanīgāki, un maniem aģentiem jāpieliek vairāk pūļu, lai viņus apmuļķotu. Skaidrs?

-   Jā, saimniek. Paklausu ar prieku.

« Automobilis piebrauca pie mājas ar zeltītām kolonnām un spožu izkārtni "Pinna aprīkojums"; mašīnas durvis atvērās un aizvērās, bet Pinna kungs palika sēžam salonā. Pēc brīža automašīna iekļāvās Pikadilī auto straumē. Nograbēja veikala atslēga, durvis atvērās un klusi aizvērās.

Vēl pēc pāris minūtēm ap māju piektajā un sestajā plānā nolaidās zili aizsargtīkli, kas saslēdzās virs ēkas jumta kā kupols. Drošības sistēma bija iedarbināta.

Diena sliecās uz vakara pusi. Satiksme Pikadilī laukumā kļuva mazāka, veikalam garām pagāja pāris cilvēku. Foliots Simpkins aizvēra logiem priekšā koka slēģus. Viens no tiem nedaudz iečīkstējās. Simpkins neapmierināts noņēma Neredza­mības burvestību, atklājot savu patieso izskatu tas bija mazs, laima zaļš radījums ar līkām kājām un nervozām kustībām. Viņš atrada eļļas kannu, iemērca tajā asti un ieeļļoja čīkstošo eņģi. Pēc tam foliots izslaucīja grīdu, iztukšoja atkritumu spaini, sakārtoja manekenus un, kad beidzot veikals bija nevainojamā kārtībā, izvilka telpas centrā vairākas lielas kastes.

Pirms ķerties pie uzdotā darba, Simpkins ar lielu rūpību pār­baudīja maģisko drošības sistēmu. Pirms diviem gadiem veikalā bija ielavījies naidīgs džins un nodarījis lielus postījumus. Par laimi, saimnieks bija viņam piedevis. Tā nudien bija liela, nepel­nīta veiksme. Tomēr, par spīti pateicībai, atmiņas par bargo sodu joprojām lika viņam nodrebēt. Tas vairs nedrīkst atkār­toties.

Aizsargburvestības tikls bija neskarts; katru reizi, kad viņš tuvojās sienām, tas viegli nodrebēja. Labi.

Simpkins atvēra pirmo kasti un ņēma ārā vilnas un zāģu skaidu iesaiņojumu. Pirmais priekšmets bija mazs un ietīts dar­votā marlē. Viņš piesardzīgi noņēma marli un aizdomīgi nopētīja priekšmetu. Tā bija no kaula, salmiem un gliemežvākiem dari­nāta lelle. Simpkins ar zoss spalvu ierakstīja piezīmi uzskaites grāmatā: "Vidusjūras baseins, apmēram 4000 gadu veca lelle. Tikai interesants priekšmets, nepiemīt īpaša vērtība." Viņš nolika lelli uz galda un turpināja šķirošanu.

Laiks ritēja. Simpkins bija ticis līdz priekšpēdējai kastei. Tā bija piekrauta ar sandalkoka plāksnēm, kuras viņš uzmanīgi pārkrāmēja, lai atrastu noslēpto mūmiju, kad pēkšņi izdzirdēja rīboņu. Kas tur varēja būt? Automašīnas? Nē, troksnis bija pārāk strauji aprāvies. Varbūt attāls pērkona grāviens?

Skaņa atkal pieņēmās spēkā. Simpkins pameta darbu un, piešķiebis galvu, ieklausījās. Dīvaini, aprauti rībieni, ko pava­dīja ritmiski būkšķi. No kurienes gan tie nāca? Kaut kur aiz veikala, bet kurā pusē?

Viņš pielēca kājās, uzmanīgi tuvojās vienam no logiem un nedaudz pavēra slēģus. Aiz zilā aizsargburvestības tīkla Pika­dilī laukums snauda tumšs un tukšs. Pretējā mājā dega ugunis, un uz ielas ņirbēja satiksme. Nebija nekā tāda, kas izskaidrotu dīvainās skaņas.

Simpkins atkal ieklausījās. Tagad šīs skaņas bija vēl spēcīgā­kas, patiesībā šķita, ka tās nāk no aizmugures, ka tās skan aiz mājas… Simpkins aizvēra slēģus. No letes apakšas viņš izvilka lielu, punainu rungu. Paņēmis to rokā, foliots devās uz nolik­tavu un ielūkojās tajā.

Noliktava izskatījās kā parasti: tā bija pilna ar kastēm, plauktos glabājās maģiskie priekšmeti, kas vēl nebija sagatavoti izstādīšanai skatlogos un pārdošanai. Elektriskā spuldzīte pie griestiem klusi dūca. Simpkins pieaugošā apjukumā atgriezās veikala galvenajā telpā. Dunēšana pieņēmās skaļumā kaut kas tepat netālu tika lauzts un dragāts. Varbūt būtu jāziņo saim­niekam? Nē. Slikta doma. Pinna kungam nepatika, ka viņu bez vajadzības traucē. Labāk tomēr ne.

Atskanēja vēl viens brīkšķis un plīstoša stikla skaņa. Pirmo reizi Simpkins pievērsa skatienu sienai veikala labajā pusē, kas veikalu nošķīra no vīna un delikatešu tirgotavas. Dīvaini. Viņš piegāja tuvāk sienai, lai to apskatītu. Tobrīd notika trīs lietas.

Iebruka puse sienas.

Istabā iekāpa kaut kas liels.

Gaismas izdzisa.

Sastindzis istabas vidū, Simpkins neko nespēja saredzēt ne pirmajā, ne kādā citā plānā. Veikalu bija ietinusi ledusauksta tumsa, un tajā kaut kas kustējās. Foliots dzirdēja soļus un bries­mīgu blīkšķi tur tika sadauzīts Pinna kunga senais porcelāns. Nākamais solis un sagāzās visi uzvalki, ko Simpkins šorīt bija tik rūpīgi izkāris.

Profesionāļa dusmas ņēma virsroku pār bailēm: veikala uzraugs dusmās norūcās un, atvēzējis rungu, uzblieza pa leti.

Soļi apstājās. Foliots sajuta, ka viņam tiek pievērsts neredzamā milža skatiens. Viņš sastinga. Tumsa visapkārt sabiezēja.

Simpkins šaudīja skatienu uz visām pusēm. Viņš zināja, ka ir tikai pāris metru no tuvākā loga. Ja viņš tagad pakāptos atpa­kaļ, varbūt varētu to sasniegt, pirms…

Milzīgais nezināmais panāca uz viņa pusi. Tas kustējās lēni un smagi.

Simpkins patipināja atpakaļ.

Istabā atskanēja brīkšķis. Simpkins sastinga un saviebās. Tas bija mahagonija koka skapis, kas Pinna kungam bija tik mīļš, no reģenta laikiem, ar melnkoka rokturiem un lazurīta inkrustācijām. Kāda nelaime!

Foliots mēģināja sakoncentrēt domas un iet uz loga pusi… Viņš jau gandrīz bija klāt! Aiz viņa skanēja smagie soļi, kas dim­dēja uz grīdas.

Pēkšņi atskanēja rīboņa un metāla liekšanās troksnis. Nu, tas jau bija par daudz! Kaklarotas bija pagājis tik ilgs laiks, lai tās sašķirotu!

Simpkins dusmās apstājās. Soļi tagad bija pavisam tuvu. Foliots pastiepās un ar trīcošiem pirkstiem pieskārās loga slēģiem. Viņš juta, kā aiz tiem vibrē aizsargtīkla mezgli. Viņam bija tikai jātiek tiem cauri.

Bet Pinna kungs bija viņam licis palikt veikalā un aizstā­vēt to līdz nāvei. Tiesa, tā nebija oficiāla pavēle, tāda, kas dota, atrodoties pentaklā. Tādas pavēles Simpkinam nebija dotas jau gadiem ilgi. Tātad viņš varētu šai pavēlei nepakļauties, ja vēlē­tos… bet ko gan Pinna kungs teiktu, ja viņš pamestu savu vietu? Tā bija nepanesama doma.

Soļi dunēja viņam tieši aiz muguras. Uzvēdīja zemes, tārpu un māla smaka.

Ja Simpkins būtu paklausījis instinktiem, pavēcinājis asti un bēdzis, viņš vēl varēja izglābties. Foliots varēja izlauzties caur slēģiem un saraut aizsargtīklu, un nokrist uz ielas. Bet gadiem ilga akla pakļaušanās Pinna kunga pavēlēm bija laupījusi viņam brīvo gribu. Simpkins bija aizmirsis, kā rīkoties pēc savas vēlē­šanās. Tāpēc viņš nespēja darīt neko citu kā vien stāvēt tur, drebēt bailēs un šad tad nikni iebrēkties. Tikmēr gaiss ap viņu kļuva kapa auksts un lēnām pildījās ar nezināmā klātbūtni.

Foliots piespiedās pie sienas.

Virs viņa iedrebējās stikls, un viņš dzirdēja, kā tas sabirst uz grīdas.

Pinna kunga feniķiešu kvēpināmie trauki! Nenovērtējami!

Simpkins dusmās iekaucās un atcerējās, ka viņam rokās ir runga. Viņš no visa spēka atvēzējās un sita melnajā tumsā, kas viņu atsaucīgi uzņēma savos apskāvienos.

Dibinātāja dienā Iekšlietu ministrijas izmeklētāji strādāja Pikadilī laukumā jau pirms saullēkta. Neņemot vērā valsts svētku noteikumus, ka šajās dienās visiem jāģērbjas ikdienas drēbēs, izmeklētāji bija tērpušies tumšpelēkos uzvalkos. Viņi pārvietojās starp gruvešu kaudzēm, kas bija palikušas pāri no vairākiem veikaliem, izskatīdamies gluži kā skudras pūznī. Visur strādāja sievietes un vīrieši, kas lasīja no zemes lauskas un lika plastikāta maisiņos, citi savukārt pētīja plaisas sienās. Viņi rakstīja piezīmju kladēs un zīmēja diagrammas uz perga­menta loksnēm. Un pūlim, kas pulcējās aiz policijas norobežo­juma, vēl dīvaināk šķita tas, ka šie cilvēki deva pavēles tuk­šam gaisam. Šīm pavēlēm sekoja pēkšņa gaisa saviļņošanās vai švīkstoņa, kas liecināja par strauju kustību. Tas lika skatītājiem sajusties neomulīgi, un viņi drīz vien atcerējās, ka tiem darāmi citi darbi, un gāja prom.

Stāvot uz Pinna veikala mūru drupām, Netenjels vēroja, kā cilvēki dodas prom. Viņš lieliski saprata viņu ziņkārību.

Pikadilī laukumā valdīja tāda kņada kā nekad agrāk. Visi veikali no Grebē līdz Pinna iestādei bija sagrauti, to saturs sašķaidīts un izsviests uz ielas caur izsistajiem logiem un izgāz­tajām durvīm. Ēdieni, grāmatas, uzvalki un mākslas priekšmeti mētājās uz bruģa starp stikla lauskām, koka šķēpelēm un izār­dītiem akmeņiem. Namu iekšpusē pavērās vēl drūmāks skats.

Katram no šiem veikaliem bija sens, skaists iekārtojums, kas bija izpostīts līdz nepazīšanai. Plaukti un letes, stendi un drapērijas gulēja sašķaidīti gabalos, viss vērtīgais bija sadragāts un izsmērēts pa grīdu.

Skats bija satriecošs, bet ne gluži neizskaidrojams. Šķita, ka kaut kas milzīgs taisnā ceļā ir izgājis cauri visiem veikaliem. Stāvot pirmā veikala izlauztajā sienā, pa izlauzto caurumu bija iespējams saskatīt pēdējo izpostīto veikalu šajā kvartālā un visus tur strādājošos cilvēkus. Turklāt cietuši bija tikai ēku pir­mie stāvi.

Netenjels paklaudzināja ar pildspalvu pie zobiem. Dīvaini… Kaut ko tādu Pretošanās kustība līdz šim nekad nebija darī­jusi. Pirmkārt, šis bija vispostošākais uzbrukums. Otrkārt, tam nebija skaidra iemesla.

Blakusveikala logā parādījās jauna sieviete. Klau, Mandrāk!

-   Jā, Fennela?

-   Tallovs vēlas ar jums runāt. Viņš ir šeit.

Zēns sarauca pieri, bet pagriezās un, mēģinādams izlaipot pa netīrumiem, iegāja izpostītajā ēkā. Vietā, kas kādreiz bija vei­kala centrs, stāvēja īss, drukns cilvēks tumšā uzvalkā un plat­malē. Netenjels viņam tuvojās.

-   Jūs vēlējāties mani satikt, Tallova kungs?

Ministrs ar plašu žestu norādīja visapkārt. Vēlos dzirdēt tavu viedokli. Kas, tavuprāt, šeit ir noticis?

-   Nav ne jausmas, ser, Netenjels atteica. Ļoti interesants gadījums…

-   Man vienalga, cik interesants tas šķiet, ministrs no­šņāca. Es tev nemaksāju, lai tu būtu ieinteresēts. Es gribu dzirdēt risinājumu. Kā tev šķiet, ko tas viss nozīmē?

-   Nezinu, ser.

-   Šāda atbilde man neder! Cilvēki gribēs dzirdēt atbildes, Mandrāk, un mums tās viņiem jāsagādā.

-   Jā, ser. Ja es varētu turpināt meklējumus, es varbūt…

-   Atbildi man tikai uz vienu jautājumu. Kā tev šķiet, kas to izdarījis?

Netenjels nopūtās. Viņam nepaslīdēja garām izmisums minis­tra balsī. Uz Tallovu tika izdarīts spiediens. Šāds uzbrukums Dibinātāja dienā valdībai nebija nekas patīkams. Dēmons, viņš atbildēja. Ifrīts vai mārids.

Tallova kungs ar dzeltenīgo roku pārbrauca pār seju. Nekā. Mūsu puiši izsūtīja Izlūklodes pa visu kvartālu, kamēr tā būtne vēl bija šeit, un tās neuzrādīja dēmonus.

-   Atvainojiet, Tallova kungs, bet tas nevar būt tiesa. Cilvē­kam nekas tāds nebūtu pa spēkam.

Ministrs nolamājās. Tā domā tu, Mandrāk. Bet, atklāti runājot, cik daudz tu esi izpētījis Pretošanās kustības dar­bību? Ne pārāk, vai ne? Tonis nebija no patīkamajiem.

-   Kāpēc jūs domājat, ka tā bija Pretošanās kustība? Neten­jela balss skanēja mierīgi. Viņš saprata, kas tagad notiks: Tallovs gribēja novelt vainu uz viņa pleciem. Nemaz nelīdzinās viņu parastajiem uzbrukumiem. Pilnīgi cits līmenis.

-   Kamēr nevaram pierādīt pretējo, viņi ir galvenie aizdomās turamie. Šiem ļautiņiem taču patīk izraisīt līdzīgus grautiņus.

-   Jā, bet viņi parasti sarīko sīkus sprādzienus vai laupīšanas. Šie amatieri gluži vienkārši nespētu sagraut veselu kvartālu, īpaši bez dēmonu palīdzības.

-   Varbūt viņiem ir citi paņēmieni, Mandrāk. Pastāsti man vēlreiz, kas notika vakarnakt!

-  Jā, ser, ar prieku. Veltīga laika šķiešana. Netenjels, dus­mās vārīdamies, vēlreiz ieskatījās pergamenta kladē. Apmē­ram pusnaktī liecinieki no Pikadilī laukuma pretējā nama izsauca Nakts policiju, stāstot par skaļiem trokšņiem, kas nāca no Grebē luksuspreču veikala kvartāla galā. Kad policija iera­dās, viņi atklāja lielu caurumu mājas sienā un Grebē kunga labāko kaviāru un šampanieti izšķaidītu pa ietvi. Patiešām liels zaudējums, ja drīkstu izteikt savas domas. Tobrīd skaļi blīkšķi skanēja jau no Dašela zīda veikala. Policisti palūkojās pa logu, bet visas gaismas bija izslēgtas un nekārtību cēlāju nevarēja identificēt. Šeit vajadzētu pieminēt, ka visu nakti elektrības pie­gāde kvartālā nebija traucēta, zēns piemetināja.

Ministrs aizkaitināts atmeta ar roku un paspēra ar kāju koka lelli, kas sašķaidīta gulēja uz grīdas. Un tas nozīmē…?

-   Ka tā būtne, kas ielauzās veikalos, spēja bloķēt gaismas piegādi. Tas ir vēl dīvaināk, ser. It kā… Nakts policijas priekš­nieks iesūtīja veikalā sešus savus vīrus, labi trenētus un nežē­līgus karotājus. Viņi ielauzās pa logu Kota delikatešu veikalā, jo trokšņi skanēja no turienes. Pēc tam iestājās klusums un veikalā cits pēc cita uzzibēja seši zilas gaismas uzliesmojumi. Neatskanēja ne skaņa. Un pēc tam atkal iestājās tumsa. Polici­jas priekšnieks gaidīja, bet viņa vīri tā arī neparādījās. Pēc tam viņš dzirdēja blīkšķus Pinna veikalā. Tolaik notikuma vietā jau bija ieradušies divdesmit pieci īpaši apmācīti drošības dienesta burvji, kas nostiepa pāri visam kvartālam drošības tīklu. Kā jau iepriekš pieminēju, veikalos tika iesūtītas Izlūklodes, un neviena no tām neatgriezās. Pēc kāda laika, precīzi bez piecpadsmit divos, kaut kas izlauzās cauri drošības tīklam kvartāla galā. Mēs nezinām, kas tas bija, jo sardzē noliktie dēmoni arī ir pazuduši.

Zēns aizvēra kladi. Tas ir viss, kas mums zināms, ser. Esam zaudējuši sešus policistus un astoņus dēmonus… Ak jā, un arī Pinna kunga palīgs ir pagalam. Viņš palūkojās uz ielu, kur kūpēja pelnu kaudzīte. Bet finansiālie zaudējumi, protams, ir neizmērojami.

Nebija skaidrs, vai Tallova kungam šī atskaite ko devusi. Viņš kaut ko nikni noņurdēja un aizgriezās. Garām pagāja melnā uzvalkā tērpies burvis ar vāju, iedzeltenu seju, rokā nesdams zelta būrīti, kurā sēdēja velnēns. Ik pa brīdim tas mežonīgi raustīja būra restes.

Tallova kungs pievērsās šim vīram. Fukē, vai ir kādas ziņas no Vaitvelas jaunkundzes?

-  Jā, ser. Viņa pieprasa, lai pēc iespējas ātrāk tiktu paziņoti izmeklēšanas rezultāti.

-  Ak tā. Vai velnēns liecina par kādu burvestību vai indēm blakusveikalā?

-   Nē, ser. Viņš ir viltīgs kā sesks un tikpat nekaitīgs. Tur nav nekādu briesmu.

-   Ļoti labi. Paldies, Fukē.

Kad Fukē kungs bija prom, Tallovs uzrunāja Netenjelu: Tev šajā lietā būs jāpastrādā papildstundas, Mandrāk. Dzirdēju, ka premjerministrs ir pavisam neapmierināts. Tallovs novaikstījās un prom bija. Tālumā vēl varēja dzirdēt, kā velnēns rausta būrīša režģus.

Akmenscietu seju Netenjels aizlika matus aiz ausīm un pagriezās, lai sekotu Tallova kungam, kas mēģināja izlauzties cauri izdemolētajai istabai. Mandrāk, mēs apskatīsim policistu mirstīgās atliekas. Vai esi ēdis brokastis?

-   Nē, ser.

-   Labi. Tas ir Kota delikatešu veikalā. Viņš nopūtās. Tur varēja nopirkt tik labu kaviāru.

Viņi bija nonākuši līdz sienai, kas šķīra abus veikalus. Tā bija nolīdzināta līdz ar zemi. Te ministrs apstājās.

-   Un tagad, Mandrāk, liec lietā savas izdaudzinātās smadze­nes un pastāsti, ko-mēs varam secināt pēc šī cauruma sienā.

Netenjelam patiesībā patika šādas pārbaudes izaicinājumi prātam. Viņš sakārtoja piedurkņu atlokus. Tas liek domāt par postītāja spēku un lielumu, viņš iesāka. Griesti ir čet­rus metrus augsti, bet caurums tikai trīs metrus augsts tātad, lai kas arī būtu šo caurumu izsitis, tas nez vai būs lielāks par trim metriem. Platums ir apmēram pusotra metra, tāpēc varētu spriest, ka tas, kurš šeit iebrucis, varētu būt cilvēkam līdzīgs, tikai daudz lielāks. Bet vēl interesantāk ir tas, kā šis caurums izveidots… te Netenjels apklusa un paberzēja zodu, kā pats domāja, dziļdomīgi.

-   Tas viss ir acīmredzams. Turpini.

Netenjels neticēja, ka Tallova kungs jau izdarījis šādus seci­nājumus. Ja ienaidnieks būtu izmantojis spridzināšanu vai tai līdzīgu burvestību, ķieģeļi būtu sasmalcināti mazos gaba­liņos. Bet šeit, lai gan sienā izsists liels caurums, ķieģeļi jo­projām turas kopā lielos klučos. Tāpēc man liekas, ka tā būtne, kas te ielauzās, vienkārši izgāja cauri sienai, it kā tādas nemaz nebūtu.

Viņš gaidīja, bet ministrs garlaikoti pamāja. Un…?

-Tātad… zēns klusībā grieza zobus. Viņš zināja, ka paš­laik domā sava priekšnieka vietā, un viņam tas nepatika. Tas neliecina par ifrītu vai māridu tie būtu sienu saspridzinājuši. Mums nav darīšana ar parastu dēmonu. Tallovs no viņa vai­rāk neko neizdabūs.

Tomēr šķita, ka uz šo brīdi ministrs ir apmierināts ar to pašu. Gluži manas domas, Mandrāk, gluži manas domas. Tik daudz jautājumu… un te būs vēl viens. Viņš iekāpa blakus veikalā pa caurumu sienā. Zēns nikni sekoja. Jūlijs Tallovs bija muļķis. Viņš izlikās gudrs, bet kūlās pa ūdeni gluži kā iesācējs peldētājs, pūlēdamies nenogrimt. Lai kas arī notiktu, Netenjels negrasījās nogrimt kopā ar viņu.

Kota delikatešu veikalā valdīja asa, nepatīkama smaka. Netenjels pasniedzās pēc uzvalka kabatā ieliktā kabatlakata un turēja to priekšā degunam, uzmanīgi laipodams starp priekš­metu lauskām. Bija sadauzīts dučiem olīvu un anšovu burku un to saturs izšķaidīts pa grīdu. Ēdiena smarža sajaucās ar sma­gāku un nepatīkamāku smārdu. Deguma smaka. Tā iecirtās degunā un acīs. Netenjels noklepojās.

-  Te nu ir Divāla labākie viri, Tallova balsī skanēja sar­kasms.

Uz veikala grīdas bija izkaisītas vairākas melnas pelnu un kaulu kaudzītes. Tuvākajā vēl varēja saskatīt pāris zobu un liela kaulu. Pārējais ķermenis bija pilnībā sadedzis. Zēns norīstījās.

-   Pie šādiem skatiem jāpierod, ja gribi strādāt Iekšlietu ministrijā, burvis iejūtīgi teica. Vari iziet ārā, ja jūti, ka ģībsi.

Zēna acis uzdzirkstīja. Nē, paldies. Viss kārtībā. Tas ir ļoti…

-   Interesanti? Vai ne? Sadedzināti līdz oglēm, palicis tikai pāris zobu. Un katra pelnu kaudzīte var mums pastāstīt savu stāstu. Paskaties uz to pie durvīm tā ir izkaisīta plašāk nekā pārējās. Varbūt viņš kustējās ātrāk nekā pārējie, varbūt bēga. Bet nebija pietiekami ātrs.

Netenjels neko neteica. Ministra nesaudzība viņam šķita šķe­binošāka nekā pelnu kaudzītes uz grīdas, kas patiesībā izskatī­jās ļoti kārtīgas.

-   Vai ir kāda ideja, Mandrāk?

Zēns dziļi nopūtās un pārcilāja savas plašās zināšanas. Tā nav ne detonācija, ne miasma. Pat buboņu mēris ne. Pārāk netīrs. Varbūt elles lāsts…

-   Kāpēc tu tā domā, Mandrāk?

-   Es gribēju teikt, ka tas varētu būt elles lāsts, tomēr tad jābrīnās, ka nekas cits apkārt nav izpostīts. Sadedzināti ir tikai cilvēki.

-   Ak tā. Un tad?

Zēns palūkojās uz ministru. Nezinu, ser. Un kā domājat jūs?

Netenjels šaubījās, vai ministrs būtu spējis kaut ko sakarīgu atbildēt, bet viņu no atbildes paglāba zvaniņš, kas iešķindējās viņiem blakus tukšā gaisā. Tas liecināja, ka ieradies kalps. Tallova kungs pavēlēja dēmonam materializēties. Nezināmu iemeslu dēļ tas parādījās kā mazs, zaļš pērtiķēns, kas sēdēja uz mākonīša. Tallova kungs to kritiski nopētīja. Ko vari ziņot?

-   Kā jūs pavēlējāt, mēs pārmeklējām visu ielu un visus māju stāvus visos plānos, pērtiķēns sacīja. Nekur nav redzamas nekādas burvestību pēdas, izņemot tās, ko tūlīt uzskaitīšu. Pirmkārt, viegli mirdzošs caurums drošības tīklā, ko policija bija apvilkusi ap kvartālu. Otrkārt, triju ifrītu pēdas viņi bija iesūtīti Pinna veikalā un tur arī iznīcināti. Treškārt, daudzu burvju priekšmetu aura Pinna veikalā. Šie priekšmeti pārsvarā izkaisīti pa ietvi, lai gan dažus piesavinājās jūsu asistents Fukē kungs, kamēr jūs neskatījāties. Tas arī viss. Pērtiķēns nevērīgi pašūpoja asti. Vai nepieciešama vēl kāda informācija, saim­niek?

Burvis atmeta ar roku. Tas būs viss, Nemaides. Vari būt brīvs.

Pērtiķēns pamāja, izslēja asti gaisā, pieķērās pie tās ar rokām un kājām kā pie virves un, izliekoties, ka kāpj augšup, izgaisa.

Ministrs un viņa palīgs brīdi klusēja. Redzi, Mandrāk? Tallova kungs vaicāja. Tā ir mistērija! Tas nav burvja roku darbs: jebkurš spēcīgs dēmons būtu atstājis pēdas. Piemēram, ifrītu aura ir nosakāma vēl vairākas dienas pēc parādīšanās. Bet te nav nekādu pēdu! Kamēr mums nav citu pierādījumu, jādomā, ka Pretošanās kustība ir atradusi kādu citu, ar burves­tībām nesaistītu veidu, lai veiktu šo uzbrukumu. Mums jābūt gataviem, ka viņi var uzbrukt atkal.

-   Jā, ser.

-   Manuprāt, tu vienai dienai esi redzējis pietiekami. Tagad ej un pamēģini atrisināt šo problēmu. Tallova kungs iesāņus uzmeta skatienu savam asistentam. Galu galā tu oficiāli esi atbildīgs par Pretošanās kustību.

Zēns stīvi palocījās. Klausos, ser.

Ministrs pamāja. Vari doties prom. Un, vai, ejot prom, tu nepalūgtu Fukē kungam uz brīdi ienākt?

Netenjels pasmīnēja. Ar prieku.

Tovakar Netenjels atgriezās mājās drūmā noskaņā. Diena bija pagājusi slikti. Pēcpusdienā bija pienākušas neskaitāmas ziņas no ministrijām, kurās tika prasīti paskaidrojumi. Kas jauns Pikadilī lietā? Vai kāds no aizdomās turētajiem jau arestēts? Vai tiešām svinību dienā tiks ievērota komandantstunda? Kas ir atbildīgs par izmeklēšanu? Vai policijai ir dotas lielākas piln­varas, lai izrēķinātos ar nodevējiem mūsu vidū?

Darbā Netenjels bija izjutis kolēģu sāniski uzmestos ska­tus un Dženkinsa ķiķināšanu. Zēns neuzticējās nevienam no viņiem viņi tā vien gaidīja Netenjela neveiksmi. Viņš bija viens, bez sabiedrotajiem, un viņam pat nebija neviena kalpa, uz kuru paļauties. Abi folioti izrādījās nekur nederīgi. Viņš šopēcpusdien bija tos abus atlaidis, pārāk noguris, lai sodītu, kā pie­nāktos.

Man ir vajadzīgs kārtīgs kalps. Varens. Tāds, kas man pakļau­sies. Kā Tallova Nemaides vai meistares Subits.

Viegli teikt, grūti izdarīt.

Katram burvim bija vismaz viens vai vairāki kalpi, kuru varenība apliecināja burvja statusu. Lieliem burvjiem, tādiem kā Džesika Vaitvela, piederēja vareni džini, ko viņi spēja izsaukt ar vienu pirksta mājienu. Premjerministra rīcībā bija zilganzaļš ifrīts, lai gan tā izsaukšanai bija vajadzīga citu burvju palīdzība.

Ikdienas darbos burvji parasti izmantoja foliotus vai velnēnus, kuri pavadīja saimniekus otrajā plānā.

Netenjels jau sen vēlējās sev kalpu. Sākumā viņš bija izsaucis goblinvelnēnu, kas parādījās dzeltenā sēra mākonī. Viņam tika uzdots kalpot Netenjelam, bet zēns drīz vien saprata, ka velnēna šķobīšanās un dīdīšanās viņam ir nepanesama, un atlaida to.

Kā nākamo viņš izmēģināja foliotu: lai gan tas izskatījās pie­dienīgi, šis dēmons bija ārkārtīgi viltīgs un mēģināja sagrozīt visas pavēles sev par labu. Pat visvienkāršākās komandas bija jāizsaka sarežģītā, juridiskā valodā, ko šis radījums nevarētu iztulkot citādi. Netenjela pacietībai pienāca gals brīdī, kad viņš bija iztērējis piecpadsmit minūtes, liekot kalpam sagatavot vannu. Jaunais burvis kārtīgi sodīja foliotu un atlaida to.

Netenjels izsauca arvien spēcīgākus dēmonus, cenšoties atrast ideālu vergu. Viņam bija pietiekami daudz enerģijas un prasmju, bet trūka pieredzes, lai iepriekš novērtētu dēmona raksturu, līdz bija jau par vēlu. Kādā no meistares balti iesieta­jām grāmatām viņš bija atradis džinu vārdā Kastors, kas pēdējo reizi bija izsaukts renesanses laikā. Tas parādījās pienācīgā izskatā, bija ar labām manierēm un izdarīgs un (kā Netenjels ar prieku atzina) daudz elegantāks par tiem velnēniem, kas kal­poja viņa kolēģiem. Tomēr Kastoram piemita spēcīgs pašlep­nums.

Kādu dienu Persijas konsulātā bija svarīga tikšanās, kas bija laba iespēja parādīt savus kalpus un demonstrēt vare­nību. Sākumā viss noritēja labi. Kastors lidoja Netenjelam blakus, izskatīdamies kā apaļvaidzis eņģelītis, kura tērps bija pieskaņots Netenjela kaklasaites krāsai. Bet šis izskats izrai­sīja smieklus vairākos velnēnos, kas čukstēja apvainojumus, kad viņi gāja garām. Kastors nespēja paciest šādu apvaino­jumu. Viņš aizšāvās prom kā bulta, paķēra šašlika iesmu no viesmīļa paplātes, pat nepapūloties noņemt no tā ēdienu, atvē­zēja to kā šķēpu un izdūra cauri nekrietnākā apmelotāja krū­tīm. Vairāki citi velnēni pārskaitušies metās džinam virsū, un drīz vien otrais plāns viļņojās no kustīgām rokām un kājām, lidojošiem priekšmetiem, sašķobītām sejām un izvalbītām acīm. Pagāja vairākas minūtes, iekams burvji atkal spēja kontrolēt situāciju.

Par laimi, Netenjelam bija izdevies tūlīt pat atlaist Kastoru, tāpēc, par spīti rūpīgai izmeklēšanai, tā arī neatklājās, kurš dēmons izraisījis kautiņu. Netenjels ļoti vēlējās sodīt nepaklau­sīgo kalpu, bet izsaukt viņu vēlreiz šķita pārāk riskanti. Tāpēc jaunais burvis atgriezās pie mazāk ambiciozām "būtnēm.

Tomēr, lai arī kā zēns pūlējās, nevienam dēmonam, ko viņš izsauca, nepiemita tik daudz iniciatīvas, spēka un paklausības, cik viņš vēlējās. Netenjels sevi vairākkārt pieķēra ilgojamies pēc sava pirmā kalpa.

Bet viņš bija apņēmies nekad vairs neizsaukt Bartimaju…

Vaitholas apkārtne bija pilna ar vienkāršajiem ļaudīm, kuri sajūsmināti steidzās uz upmalu, lai vērotu jahtu parādi un uguņošanu. Netenjels saviebās. Visu pēcpusdienu, strādājot kabinetā pie galda, viņš dzirdēja aiz loga pūtēju orķestrus un pūļa priecīgos izsaucienus, kas traucēja koncentrēties. Bet tas bija oficiāli organizēts un atzīts tracis, ko viņš nekādi nevarēja izjaukt. Dibinātāja dienā vienkāršie ļaudis tika mudināti svinēt; burvji, no kuriem neviens negaidīja tik aklu uzķeršanos uz pro­pagandas āķa, strādāja kā parasti.

Visapkārt varēja redzēt piesārtušas sejas ar laimīgiem smai­diem. Tauta jau bija paviesojusies pie bezmaksas mielasta gal­diem galvaspilsētas centrā un noskatījusies Izklaides minis­trijas rīkotos pasākumus. Katrā Londonas parkā bija skatāmi brīnumi akrobāti, ugunsrijēji un būri, kuros bija iesprostoti mežonīgi zvēri vai Ziemeļamerikas kampaņā sagūstītie dum­pinieki. Citur bija izstādīti impērijas dārgumi, notika militārās parādes, spēlēja mūzika un griezās karuseļi.

Uz ielas varēja redzēt burvjus no Nakts policijas, kas darīja visu, lai iekļautos frivolajā pūlī. Vairāki bija bruņojušies ar rozā cukurvati, un viens, savilcis seju nedabiskā smaidā, pozēja kopā ar pavecāku kundzīti, kamēr viņas vīrs uzņēma foto. Šķita, ka pūli valda atbrīvota gaisotne nelikās, ka notikumi Pikadilī viņus ir ietekmējuši.

Kad Netenjels šķērsoja Vestminsteras tiltu, saule joprojām spoži spīdēja pār dzirkstošajiem Temzas ūdeņiem. Zēns piemie­dza acis caur kontaktlēcām viņš redzēja, kā dēmoni lidinās pūlī, vērodami, vai kaut kur netiek perināts kāds uzbrukums. Viņš iekoda lūpā, nikni pasperot malā ietinamo papīru. Tieši šāda diena būtu ideāli piemērota Pretošanās kustības uzbruku­miem: pietiekami liela publicitāte, milzīgs apkaunojums valdī­bai… Vai tiešām iespējams, ka Pikadilī grautiņš bija viņu roku darbs?

Nē, viņš nespēja tam noticēt. Tas tik ļoti atšķīrās no viņu parastajiem uzbrukumiem, bija daudz bīstamāks un graujošāks. Turklāt tas neizskatījās pēc cilvēku roku darba, lai arī ko tas muļķis Tallovs teiktu.

Zēns nonāca dienvidu krastā un pagriezās pa kreisi, prom no pūļa, savrupnamu rajonā. Upes krastā mierīgi šūpojās burvju jahtas, Vaitvelas jaunkundzes Ugunsvētra bija pati lielākā un modernākā no visām.

Tuvojoties mājām, autotaures skaņa lika apstāties. Vaitvelas jaunkundzes melnais limuzīns jau stāvēja mājas priekšā, motors rūca. Šoferis vērās uz ceļu. Pa logu parādījās meistares galva. Viņa pamāja Netenjelam.

-  Nu tad beidzot! Es aizsūtīju tev pakaļ velnēnu, bet tu jau biji aizgājis. Kāp iekšā. Mēs braucam uz Ričmondu.

-   Premjerministrs vēlas mūs satikt?

-   Tūlīt pat. Pasteidzies!

Netenjels ielēca automašīnā, sirdij skaļi dauzoties. Šāda pēk­šņa tikšanās neliecināja ne par ko labu.

Viņš tikko bija aizvēris durvis, kad Vaitvelas jaunkundze deva šoferim mājienu. Mašīna aiztraucās gar Temzas krastu, Netenjelam iegāžoties sēdeklī. Viņš mierīgi iekārtojās, apzino­ties, ka meistare viņu vēro.

-   Tu jau zini, kāpēc viņš vēlas mūs redzēt, vai ne?

-  Jā. Sakarā ar rīta notikumiem Pikadilī.

-   Protams. Devro kungs vēlas zināt, ko mēs darām lietas labā. Ievēro, ka es teicu "mēs", Džon. Kā aizsardzības minis­tre esmu atbildīga par iekšlietām, un arī uz mani tiek izdarīts zināms spiediens. Ienaidnieki mēģinās mani pārspēt. Ko lai es saku viņiem par šo nelaimi? Vai esi kādu arestējis?

Netenjels noklepojās. Nē.

-   Kas ir vainīgie?

-   Mēs… mēs vēl nezinām.

-    Ak tā. Es pēcpusdienā runāju ar Tallova kungu. Viņš ir .pilnīgi pārliecināts, ka vainīga Pretošanās kustība.

-   Hmm, tas ir… vai Tallova kungs arī būs Ričmondā?

-   Nē. Es vedu tevi līdzi tāpēc, ka Devro kungam tu patīc un tas var nospēlēt mums par labu. Tallova kungs nav tik ietek­mīgs. Viņš ir pārāk iedomīgs un nekompetents. Ha, viņam nevar pat uzticēt vienkāršu buramvārdu izrunāšanu, kā jau var redzēt pēc viņa sejas krāsas. Viņa nicīgi nošņaukājās. Tu jau saproti ja premjerministrs pret mani izturēsies nejauki, es izturēšos nejauki pret saviem padotajiem. Tallova kungs raizē­jas par savu stāvokli ministrijā. Naktīs viņš trīc savā gultā. Viņš zina, ka miegā cilvēku var piemeklēt kas ļaunāks nekā tikai murgi. Pašlaik viņš pasargā tevi no manas neapmierinātības, bet netiecies gulēt uz lauriem. Lai gan tu esi jauns, arī tevi var vainot visā notikušajā. Un Tallova kungs vēlētos tā darīt.

Netenjels neko neteica. Vaitvelas jaunkundze viņu mirkli vēroja, tad sāka lūkoties uz upi, kur, fanfarām skanot, parādi uzsāka flote. Tur bija bruņukuģi, kas paredzēti braucieniem uz tālām kolonijām, to koka korpusi bija apšūti ar metāla plāk­snēm; tur bija patruļas laivas, piemērotas kuģošanai pa Eiro­pas upēm. Visiem kuģiem un burulaivām bija atritinātas buras, mastā plīvoja karodziņi. Upes krastos uzgavilēja pūlis. Kuģu karogi tika pacelti augstu gaisā.

Ruperts Devro premjerministra amatā bija jau gandrīz divdesmit gadu. Viņš bija burvis ar viduvējām spējām, bet izcils politiķis, kurš spēja noturēties pie varas, galvenokārt pateicoties spējai sarīdīt kolēģus citu pret citu. Bija veikti vai­rāki mēģinājumi viņu gāzt no amata, bet līdz šim spiegi vienmēr bija atklājuši sazvērestības, pirms tās tika realizētas.

Sapratis, ka panākumu atslēga ir nošķirtība no pārējiem ministriem, Devro kungs bija izveidojis savu galmu Ričmondā, apmēram desmit jūdžu no pilsētas centra. Katru nedēļu nozī­mīgākie ministri tika uzaicināti pie viņa uz apspriedi. Dēmonu pasaules ziņu nesēji nepārtraukti lidoja no Londonas uz Ričmondu un atpakaļ, nesdami rīkojumus un atskaites, tā ka premjerministrs visu laiku bija informēts par notiekošo. Tajā pašā laikā viņš varēja nodoties mierīgai un greznai dzīvei, kam Ričmondas skaistais īpašums un apkārtne bija īpaši piemērota. Blakus citām izpriecām Devro kungs bija īpaši aizrāvies ar teātri. Jau vairākus gadus viņš bija labos draugos ar slavenāko dramaturgu Kventinu Mierdari, entuziasma pilnu teatrāli, kas laiku pa laikam ieradās Ričmondā un nospēlēja šeit lielisku viena aktiera teātri.

Kļūstot vecākam un mazāk enerģiskam, Devro kungs arvien retāk izbrauca no Ričmondas. Tajās retajās reizēs, kad viņš parā­dījās sabiedrībā lai noskatītos, kā flote dodas uz kontinentu vai apmeklētu pirmizrādi-, premjerministram līdzi vienmēr bija miesassargs no devītā līmeņa burvjiem un horlu bataljons otrajā plānā. Šādi pastiprinātas drošības noteikumi tika ievēroti kopš Siržulauzēja sazvērestības, kurā Devro kungs gandrīz bija gājis bojā. Viņa paranoja bija sazēlusi kā nezāles treknā zemē un apvijusies ap visiem, kas grozījās viņa tuvumā. Neviens no ministriem nevarēja justies pilnīgi drošs par savu amatu vai pat par dzīvību.

Grantēts ceļš veda garām ciematiem, kuri par savu izaugsmi varēja pateikties tikai premjerministra bagātībai, un nonāca līdz Ričmondai ozolu un kastaņkoku ieskautai muižai. No vie­nas puses to apjoza augsta ķieģeļu siena, kurā bija dzelzs vārti. Aiz tiem stiepās piebraucamais ceļš, kam abās pusēs auga īves, un tas beidzās pie mājas, kas bija celta no sarkaniem ķieģeļiem.

Limuzīns apstājās pie ieejas, un pie mašīnas piesteidzās četri tumšsarkanās drēbēs tērpti sulaiņi. Lai gan joprojām bija gaišs, uz lieveņa bija iedegtas laternas, kas jautri spoguļojās logos. Kaut kur tālumā melanholiskā elegancē spēlēja stīgu kvar­tets.

Vaitvelas jaunkundze vēl nedeva zīmi atvērt automašīnas durvis.

-   Tā būs augstākā līmeņa sanāksme, viņa teica. Domāju, ka man nav tev jāatgādina, kā jāuzvedas. Divāla kungs noteikti būs pārskaities. Viņš pagājušo nakti redz kā lielisku izdevību iegūt pārsvaru pār saviem sāncenšiem. Mums jābūt mierīgiem.

-   Sapratu.

-   Nepievil mani, Džon.

Viņa pieklauvēja pie mašīnas loga, un sulainis piesteidzās atvērt durvis. Ministre un viņas audzēknis kopā uzkāpa pa smilšakmens pakāpieniem un iegāja priekšnamā. Šeit mūzika skanēja skaļāk, tā plūda gar smagajiem aizkariem un austrumu stila mēbelēm, ik pa brīdim pieklustot un atkal uzbangojot ar jaunu spēku. Skaņa šķita esam tuvu, bet mūziķus nekur nere­dzēja. Netenjels nemaz nepūlējās viņus saskatīt. Arī iepriekš, kad viņš bija viesojies Ričmondā, šāda mūzika vienmēr bija ska­nējusi, tā sekoja apmeklētājam, lai arī kur viņš gāja.

Sulainis pavadīja viņus caur vairākiem grezniem kabinetiem, līdz viņi nonāca pie augstām, baltām arkveida durvīm, kas veda uz garu, saules pielietu istabu ziemas dārzu. Abās pusēs stie­pās brūnas puķu dobes, kurās auga dekoratīvo rožu krūmi. Neredzami strādnieki grāba zemi.

Ziemas dārzā gaiss bija silts, pie griestiem griezās tikai viens ventilators. Pusaplī telpas vidū uz dīvāniem zvilnēja premjermi­nistrs un viņa viesi, dzerdami kafiju no baltām Bizantijas stila krūzītēm un klausīdamies, kā milzīgs vīrs baltā uzvalkā sūdzas par dzīvi. Netenjels juta, kā vēders saraujas čokurā: tas bija Šolto Pinns, kura bizness bija izputināts.

-   Tas ir kaut kas nedzirdēts, Pinna kungs gaudās. Tas ir publisks apvainojums! Tādi zaudējumi…

Durvīm tuvākais dīvāns bija tukšs. Vaitvelas jaunkundze tajā apsēdās, un Netenjels pēc nelielas vilcināšanās darīja tāpat. Viņš pārskatīja klātesošos.

Pirmām kārtām Pinns. Parasti Netenjels vērās uz tirgotāju ar nepatiku un aizdomām, jo šis tips bija tuvs nodevēja Siržulauzēja draugs. Bet nekas jau nebija pierādīts, un šajā gadījumā viņš skaitījās cietusī puse. Pinna kungs turpināja gausties:

-   …baidos, ka es nekad neatgūšos. Visa nenovērtējamā burvju priekšmetu kolekcija pagalam! Man ir palicis tikai fajansa podiņš ar kaut kādu nelietojamu smēri. Es tik tikko varu…

Ruperts Devro bija atlaidies uz dīvāna. Viņš bija vidēja garuma un miesasbūves, parasti simpātisks, bet pēdējos gados, pateicoties daudzajām svinībām un ciemiņiem, kļuvis nedaudz apaļāks. Klausoties Pinna žēlabās, viņa sejā palaikam parādījās aizkaitinājuma un garlaikotības izteiksme.

Henrijs Divāls, policijas priekšnieks, sēdēja blakus, rokas sakrustojis un pelēko cepuri uz viena ceļa nolicis. Viņam mugurā bija īpašās Nakts policijas nodaļas uniforma balts burzīta auduma krekls, lieliski piegriezta un ar sarkanām pogām rotāta pelēka žakete, pelēkas bikses un gari, melni zābaki. Viņa plecus gluži kā asi nagi bija sagrābuši spoži uzpleči. Šādā tērpā viņš izskatījās vēl lielāks un varenāks, nekā bija patiesībā. Lai gan Divāls sēdēja mierīgi un neko neteica, viņš tomēr bija galvenā figūra šajā istabā.

Te atradās vēl trīs citi ministri. Tur sēdēja mierīgs pusmūža vīrietis, kas rūpīgi pētīja savus nagus, valsts pirmais sekretārs Karls Mortensens. Viņam blakus, demonstratīvi žāvādamās, sēdēja Helēna Malbindi, informācijas ministre ar kluso balsi. Ārlietu ministrijas sekretārs Marmedjūks Frejs, vīrs ar apbrīno­jamu apetīti, kurš pat nemaz neizlikās, ka klausītos Pinna žēla­bās, viņš diezgan skaļi pasūtīja pusdienas cieņpilnam sulainim:

-   …sešus kartupeļus, zaļās pupiņas, sagrieztas gareniski…

-   …es to biju veidojis trīsdesmit piecus gadus. Jūs visi kādreiz esat guvuši labumu no manām plašajām zināšanām un piere­dzes…

-   …un vēl mencas ikrus ar omleti un bagātīgi pievienotiem melnajiem pipariem.

Devro kungam blakus uz dīvāna, norobežojies ar Persijas spilvenu kaudzi, sēdēja sarkanmatains kungs. Viņam bija spilgti zaļa veste, piegulošas, melnas, spīguļiem rotātas bikses un plats smaids. Šķita, ka viņam šī saruna ļoti iet pie sirds. Netenjela skatiens uz mirkli pakavējās pie šī vīra. Kventins Mierdaris bija vairāk nekā divdesmit slavenu lugu autors, viņš'bija sarakstījis "Arābijas gulbjus" kases grāvēju visā impērijā. Viņa klātbūtne šeit šķita dīvaina, lai arī ne gluži negaidīta. Viņš bija prem­jerministra uzticības persona, un pārējie pieklājības pēc viņu pacieta.

Devro kungs bija pamanījis Vaitvelas jaunkundzes ierašanos un pamāja viņai. Pēc tam premjerministrs zīmīgi noklepojās. Pinna kunga žēlabas apsīka.

-   Paldies jums, Šolto, premjerministrs teica. Jūs bijāt ļoti daiļrunīgs. Mūs patiešām aizkustinājusi jūsu nelaime. Varbūt tagad mēs dzirdēsim atbildes. Ir ieradusies Džesika Vaitvela un jaunais Mandrāks, kuru jūs visi noteikti atceraties.

Divāla kungs noņurdējās. Kad viņš ierunājās, balsī ska­nēja ironija: Kurš gan nezina Džonu Mandrāku? Mēs visi ar sajūsmu sekojam viņa karjerai, īpaši cīņai ar Pretošanās kustību. Ceru, ka viņš paziņos satriecošus jaunumus šajā lietā.

Visi pievērsa skatienu Netenjelam. Viņš stīvi paklanījās, kā jau pieklājība prasīja. Labvakar, dāmas un kungi. Man gan vēl nav drošu ziņu. Mēs izmeklējam šo lietu un…

-   Es jau zināju! Medaļas uz policijas priekšnieka krūtīm nošūpojās un nodžinkstēja. Vai jūs dzirdējāt, Šolto? Vēl nav drošu ziņu. Bezcerīgi…

Pinna kungs palūkojās uz Netenjelu caur monokli. Patie­šām apbēdinoši.

-   Pēdējais laiks atstādināt Iekšlietu ministriju no šīs lietas, Divāls deklarēja. Tādā gadījumā policijai veiktos daudz labāk. Ir pienācis laiks sakaut Pretošanās kustību…

-  Jā, jā, Freja kungs nomurmināja un tad pievērsās sulai­nim: Un zemeņu ruleti desertā…

-   Pilnībā piekrītu, sacīja Helēna Malbindi. Arī man nodarīti zaudējumi pavisam nesen no manas mājas nozagtas vērtīgas Āfrikas cilšu rituālu maskas.

-  Arī daži no maniem kolēģiem ir aplaupīti, Karls Mortensens piebilda. Un pagājušonakt tika aizdedzināta Persijas paklāju piegādātāja noliktava.

Mierdara kungs savā nodabā smaidīja. Bet visi šie uzbru­kumi ir diezgan nenozīmīgi, vai ne? Tā īsti tie mūs neskar. Pre­tošanās kustības dalībnieki ir muļķi: viņi atbaida vienkāršos iedzīvotājus ar savām spridzināšanām, tauta sāk no viņiem bai­dīties.

-   Diezgan nenozīmīgi? Kā jūs tā varat runāt? Divāla kungs iesaucās. Brīdī, kad izdemolēts viens no vērtīgākajiem Londo­nas kvartāliem! Mūsu ienaidnieki visā pasaulē šovakar steig­sies mājās ar labām ziņām Britu impērija ir tik novājināta, ka nespēj atvairīt uzbrukumus savā durvju priekšā. Šīs zinas nonāks līdz Amerikai. Turklāt tas notika Gledstona atceres dienā!

-   Kas ir muļķīgs svētku pasākums, Mortensens piebilda. Lieka līdzekļu izšķērdēšana. Kāpēc mēs vispār godinām to veco muļķi?

Mierdara kungs ieķiķinājās. Viņam acīs tu to vis nepa­teiktu, Mortensen.

-   Kungi, kungi… ierunājās premjerministrs. Nestrīdēsi­mies. Karlam ir daļēja taisnība. Dibinātāja diena ir nopietns pasākums, un tai jānorit skaisti. Šajā dienā mēs lutinām tautu ar triviālām izpriecām. No bagātību fonda tiek izņemti miljoni, lai apmaksātu ēdināšanas un priekšnesumu izdevumus. Tika pat aizkavēta ceturtās flotes došanās uz Ameriku, lai piedalītos parādē. Viss, kas izbojā svētkus un nodara zaudējumus Pinna kungam -, ir jānovērš. Un pašlaik tas ir Iekšlietu ministrijas uzdevums. Džesika, ja jūs varētu pastāstīt…

Vaitvelas jaunkundze norādīja uz Netenjelu. Mandrāka jaunskungs kopā ar Tallova kungu izmeklē šo lietu. Viņam vēl nav bijusi iespēja man ziņot par rezultātiem. Varbūt tagad uzklausīsim viņu.

Premjerministrs laipni uzsmaidīja Netenjelam. Sāciet, Džon.

Netenjels norija siekalas. Meistare bija atstājusi viņu vienu kaujas laukā. Nu labi, lai notiek. Vēl nav iespējams pateikt, kas izdarījis šīrīta pārkāpumu, viņš teica. Varbūt…

Šolto Pinnam sašutumā monoklis izsprāga no acs. Pārkā­pumu? viņš ierēcās. Tā ir katastrofa! Kā tu uzdrīksties saukt to par pārkāpumu, puika!

Netenjels savaldījās. Vēl nav zināms, vai tā vispār bija Pre­tošanās kustība. Varbūt kas cits. Citu valstu provokatori vai atkritēji burvji. Šajā lietā ir daudz dīvainu aspektu…

Divāla kungs pacēla spalvaino roku. Smieklīgi! Protams, tas ir Pretošanās kustības kārtējais uzbrukums. Tam ir visas viņu veikto uzbrukumu pazīmes.

-   Nē, kungs. Netenjels ielūkojās policijas priekšniekam acīs. Viņš vairs nedomāja piekāpties. Pretošanās kustības uzbrukumi ir diezgan nenozīmīgi, tie ietver zema līmeņa bur­vestības tādas kā Elementu lodes. Tie parasti vērsti pret poli­tiskiem mērķiem burvjiem vai tiem, kas ar viņiem sadarbojas, turklāt tiem ir oportūnisma smaka. Šie cilvēki izdara noziegumu un bēg. Pikadilī incidents bija citāds nežēlīgs un intensīvs, turklāt ilgstošs. Iekštelpas tika izdemolētas, turpretim ārējās sienas palika gandrīz neskartas. Manuprāt, tur iesaistīta aug­stākā līmeņa maģija.

Tad ierunājās Vaitvelas jaunkundze. Tomēr nebija pierādī­jumu, ka būtu iesaistīti velnēni vai džini.

-   Nē. Mēs burtiski izķemmējām visas telpas, meklēdami pierādījumus, bet neko neatradām. Tur nebija parasto maģijas pēdu, kas mums varētu norādīt uz dēmonu klātesamību, bet nebija arī liecību par cilvēka roku darbu. Pret burvjiem, kas tika nogalināti uzbrukuma laikā, bija vērsta ļoti spēcīga maģija, bet mēs nevaram noteikt tās avotu. Ja drīkstu izteikties atklāti Tallova kungs ir lēns un pamatīgs, bet viņa metodes neved pie jauniem pavedieniem. Mūsu ienaidnieks uzbruks vēlreiz, un mēs iesim viņa pavadā, ja vien nemainīsim taktiku.

-   Vajag dot lielākas pilnvaras Nakts policijas speciālvienībai, Divāla kungs ierosināja.

-   Visu cieņu, Netenjels atcirta, bet ar sešiem jūsu varo­ņiem vakarnakt nebija pietiekami.

Telpā iestājās klusums. Divāla kunga mazās, melnās ačeles nopētīja Netenjelu no galvas līdz kājām. Viņa deguns bija īss, bet ļoti plats, zods spēcīgs, pastiepts uz priekšu kā sniega lāpsta. Viņš klusēja, bet skatiens izteica visu.

-   Tas bija atklāti, Devro kungs beidzot ierunājās. Bet kāds ir jūsu priekšlikums, Džon?

Te nu bija viņa iespēja. Visi gaidīja, ka jaunais burvis izgā­zīsies. Ir pamats domāt, ka pagājušās nakts varmāka savu uzbrukumu atkārtos, viņš teica. Tas tikko ir izpostījis Pika­dilī tūristu visvairāk apmeklēto vietu Londonā. Varbūt tas vēlas mūs pazemot, sašūpot mūsu pozīcijas pasaulē. Lai kāds arī būtu mērķis, mums ir nepieciešama augsta līmeņa džinu pat­ruļa, kas pārskatītu galvaspilsētu. Džinus varētu nolikt sardzē pie populārākajiem iepirkšanās centriem un tādām tūristu iecie­nītām vietām kā muzeji un galerijas. Tad, ja kaut kas notiktu, mēs varētu strauji rīkoties.

Ministri neapmierināti kurnēja un cits caur citu izteica iebil­dumus. Šis ierosinājums bija smieklīgs: galu galā pilsētā taču atradās Modrības lodes, arī policija nepārtraukti patrulēja. Augsta līmeņa džinu izsaukšana prasīja pārāk daudz enerģijas. Tikai premjerministrs neteica neko. Tāpat kā Mierdaris, kas mierīgi sēdēja savā vietā, izskatīdamies uzjautrināts.

Devro kungs apklusināja klātesošos. Man šķiet, ka pierā­dījumi ir neviennozīmīgi. Vai šis ir Pretošanās kustības uzbru­kums? Varbūt jā, varbūt nē. Vai ir jēga pastiprināt patrulēšanu ielās? Kas to lai zina! Bet es esmu pieņēmis lēmumu. Mandrāk, jūs jau vienreiz sevi pierādījāt kā ļoti spējīgu burvi. Tagad jums tiek dota vēl viena iespēja. Organizējiet izlūku vienību, sadzeniet pēdas uzbrucējam. Un dabūjiet rokā Pretošanās kustību.

Es gribu rezultātus. Ja Iekšlietu ministrija izgāzīsies, te viņš zīmīgi nopētīja Netenjelu un Vaitvelas jaunkundzi, pie šī uzde­vuma tiks norīkoti citi departamenti. Es jums ieteiktu ķerties pie darba, izsaukt dēmonus un sākt rīkoties. Bet mēs, pārējie, atcerēsimies to, ka ir Dibinātāja diena, un svinēsim! Dosimies vakariņās!

Vaitvelas jaunkundze nerunāja līdz brīdim, kamēr Ričmon­das muiža nebija palikusi aiz muguras. Divāls tagad ir tavs ienaidnieks, viņa beidzot teica. Un man nešķiet, ka pārējiem būtu īpaša interese par tevi. Bet tā tagad ir tava mazākā bēda. Viņa lūkojās uz tumšajiem kokiem, kas slīdēja garām. Es tev ticu, Džon. Tavs priekšlikums var izrādīties noderīgs. Parunā ar Tallovu, liec ministrijai strādāt, sūti dēmonus pie darba. Viņa izlaida garos, tievos pirkstus caur matiem. Es nevaru koncen­trēties uz šo problēmu, man jādomā par Amerikas kampaņu. Bet, ja tev izdosies atklāt ienaidnieku, ja tu atgriezīsi slavu Iekšlietu ministrijai, tu tiksi labi atalgots… Lai gan meistare nepateica, kas notiks pretējā gadījumā, tas tik un tā bija sapro­tams.

Netenjels juta, ka noteikti jāatbild. Skaidrs, viņš neska­nīgā balsī sacīja. Paldies.

Vaitvelas jaunkundze pamāja. Viņa palūkojās uz Netenjelu, un, par spīti zēna apbrīnai un cieņai pret meistari, par spīti gadiem, ko viņš bija nodzīvojis viņas mājā, jaunais burvis juta, ka Džesika skatās uz viņu atsvešināti, it kā no liela attāluma. It kā vanags no liela augstuma vērotu mazu trusīti, prātodams, vai vērts to saplosīt. Pēkšņi Netenjels skaudri apzinājās savu jaunību un ievainojamību blakus viņas spēkam.

Mums nav daudz laika, meistare teica. Tevis paša labā es ceru, ka tev pie rokas ir spēcīgs dēmons.

Es, protams, mēģināju pretoties. Kā parasti.

Iztērēju gandrīz vai visu enerģiju, lai pretotos saiknēm, kas mani vilka pie zemes, bet Izsaukšanas vārdi bija pārāk spēcīgi; katra zilbe kā harpūna ieurbās manā būtībā, velkot mani prom. Trīs īsas sekundes Citas pasaules gravitācijas spēks palīdzēja man noturēties, bet tad tā atbalsts vājinājās un es tiku atrauts kā bērns no mātes krūts.

Pēkšņi mana būtība tika saspiesta, tad izstiepta nebeidzamā garumā un pēc brīža ierauta pazīstamā un nīstā pentakla ietvaros.

Kur, sekojot neatminamam likumam, man bija jāmateriali­zējas.

Nebeidzamās iespējas… par ko lai pārvēršos? Jutu, ka Izsauk­šanas vārdi ir spēcīgi, tātad nezināmais burvis bija pieredzējis un viņu diez vai varēs nobiedēt ar rēcošu nezvēru vai zirnekļa tīklos ietītu lodi. Tāpēc izvēlējos elegantu, saistošu tēlu, lai pār­steigtu sagūstītāju ar savu neizmērojamo gudrību.

Tas bija īsts meistardarbs, ja atļauts teikt. Liels, pērļaini mir­dzošs ziepju burbulis, kas griezās gaisā, izplatot saldas smaržas un attālu, ēterisku mūziku, ko spēlēja arfas un vijoles. Burbulī sēdēja skaista meitene [8] [1] Viņa līdzinājās vienai no Vestas priesterienēm, ko es biju saticis Romā, meitenei ar patiešām brīviem uzskatiem. Jūlija mēdza aizlavīties no Mūžī­gās uguns sargāšanas, lai slēgtu derības Circus Maximus. Viņai, protams, nebija briļļu. Es tās uzliku, lai seja izskatītos cienījamāka. Sauciet to par mākslinieka interpretāciju. ar apaļām brillītēm uz deguna, mierīgi veroties apkārt.

Un pēkšņi izdvesa niknu kliedzienu:

-Tu!

-   Pagaidi, Bartimaj…

-   Tu! Ēteriskā mūzika ar nepatīkamu šņākoņu apklusa; saldās smaržas kļuva sīvas. Skaistās meitenes seja piesarka, acis izspiedās gluži kā ceptas olas un briļļu stikli saplaisāja. Rožai­nās lūpas pavērās, atklājot asus, dzeltenus zobus, kas niknumā šņirkstēja. Burbulī dejoja liesmas, un tas griezās tik ātri, it kā gatavotos uzsprāgt. Gaiss tam apkārt zumēja.

-   Paklausies…

-   Mums bija vienošanās! Mēs izteicām zvērestu!

-   Nē, stingri ņemot, tā nav taisnība…

-   Nē? Vai tu tik drīz to esi aizmirsis? Tas taču ir drīz, vai ne? Es Citā pasaulē esmu nedaudz zaudējis laika izjūtu, bet tu izskaties gandrīz tāds pats kā toreiz. Tu joprojām esi bērns!

Viņš izslējās. Es esmu nozīmīgs valdības loceklis…

-   Tu pat vēl neskujies! Cik ilgs laiks ir pagājis divi gadi, varbūt trīs?

-   Divi gadi un astoņi mēneši.

-   Tātad tev ir četrpadsmit. Un tu jau atkal mani izsauc.

-  Jā, bet pagaidi es toreiz neko nezvērēju, vienkārši atlaidu tevi. Es nekad neteicu…

-   …ka nesauksi mani atpakaļ? Tas bija jāsaprot bez vārdiem! Es aizmirstu tavu vārdu, tu aizmirsti manējo. Vienošanās. Bet tagad… Meitenes seja bija pārvērtusies tai bija augsta, plata piere, izliekts deguns un sarkanas acis viņa pastiepa nagotu ķepu un iemeta brilles mutē, kur asie zobi tās samala pulverī.

Zēns pacēla roku. Beidz muļķoties un paklausies manī!

-   Paklausīties tevī? Kāpēc lai es to darītu? Es vēl neesmu aizmirsis tās sāpes, ko tu man nodarīji pagājušoreiz! Zini, es gaidīju uz mazliet ilgāku atkopšanās laiku nekā divi gadi…

-   Divi gadi un astoņi mēneši.

-   …divi cilvēka mūža gadi, lai atkoptos no traumas pēc tikša­nās ar tevi! Protams, es zināju, ka kādudien viens idiots ar spiču cepuri atkal mani izsauks, bet es nekad nedomāju, ka tas būs tas pats idiots, kas pagājušoreiz!

Zēns uzmeta lūpu. Man nav spicas cepures!

-   Tu esi muļķis! Es zinu tavu īsto vārdu, un tu pretēji manai gribai atsauc mani uz šo pasauli. Nu, tas ir labi, jo es tūlīt pat izkliegšu to no visiem jumtiem…

-   Nē! Tu zvērēji…

-   Mans zvērests ir pabeigts, atcelts, anulēts, aizmirsts uz visiem laikiem. Šajā spēlē ir vienādi noteikumi, sīkais. Meitene bija pazudusi, bet burbulī riņķoja spalvains, aszobains zvērs.

-  Ja tu man ļautu izskaidrot! Patiesībā es tev izdaru pakal­pojumu!

-   Pakalpojumu? Ak, tas noteikti būs nenovērtējams! Tas man jādzird!

-   Tādā gadījumā paklusē un ļauj man runāt!

-   Lai notiek! Sarunāts! Es klusēju.

-   Labi.

-   Būšu kluss kā kaps. Tavs kaps.

-   Tādā gadījumā…

-   Šaubos, vai tu varēsi nākt klajā ar kaut ko uzklausīšanas vērtu, jo…

-  Vai tu vienreiz aizvērsies! Burvis pacēla roku, un es sajutu nepatīkamu spiedienu uz burbuļa. Es apklusu.

Netenjels dziļi ieelpoja, atglauda matus un sakārtoja krekla atlokus. Tātad, viņš teica. Es esmu krietni vecāks, kā jau tu pareizi uzminēji. Un krietni gudrāks. Varu brīdināt, ka nepa­klausības gadījumā es vairs neizmantošu Skrūvspīļu burvestību. Nē. Vai tu jebkad esi izbaudījis Apvērstās ādas burvestību? Būtī­bas izpostīšanu? Protams, esi. Ņemot vērā tavu uzvedību pil­nīgi droši. [9] [1] Diemžēl viņam bija taisnība. Savulaik esmu cietis no abām burvestī­bām. Apvērstās ādas burvestība ir patiešām kaitinoša. Tā apgrūtina kustību un padara sarunāšanos gandrīz neiespējamu. Un sagandē ādu.

Tāpēc labāk nepārbaudi manu pacietību.

Mēs to jau vienreiz esam izrunājuši, es atgādināju. Atce­ries? Tu zini manu vārdu, es zinu tavējo. Tu raidi pret mani burvestību, es to atsitu atpakaļ. Neviens neuzvar. Abi cieš.

Zēns nopūtās un pamāja. Tiesa. Varbūt mums abiem vaja­dzētu nomierināties. Viņš sakrustoja rokas un apcerīgi lūkojās uz manu burbuli. [10] [1] Kas tagad mierīgi karājās kādu metru no zemes. Tā virsma bija nespodra, briesmonis pazudis.

Arī es viņu nopētīju. Seja joprojām bija bāla, un tas pats izsal­kušais skatiens acīs vismaz tā sejas daļa, ko neaizklāja matu aizkars, nebija īpaši mainījusies. Varēju zvērēt, ka kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes viņš nebija bijis šķēru tuvumā. Taukaini mati krita uz apkakles kā melni Niagāras ūdeņi.

Tiesa, viņš vairs nebija tik kārns, bet nebija arī kļuvis daudz apaļāks, turklāt šausmīgi izstiepies. Viņš izskatījās tā, it kā mil­zis būtu viņu iemetis mutē, vienreiz pakošļājis un atkal izspļā­vis. Torss bija šaurs, rokas un kājas garas un kaulainas, un pēdas un plaukstas izskatījās kā pērtiķim.

Briesmīgo izskatu pasliktināja arī apģērbs. Puika valkāja pārmodernu uzvalku, kas izskatījās kā uzkrāsots uz auguma, neiedomājami garu, melnu mēteli, šausminoši spicas kurpes un krūšu kabatā bija ielicis kabatlakatiņu nelielas telts apjomā. Turklāt pats domāja, ka izskatās satriecoši.

Te bija pāris lielisku iespēju aizvainojošiem izteicieniem, bet es nesteidzos. Uzmetu ašu skatienu istabai, kas atgādināja kādu oficiālu Izsaukšanas kabinetu, iespējams, valdības ēkā. Ar koka plāksnēm izliktā grīda bija gluda un skaista bez zaru cauru­miem vai negludumiem, ideāli piemērota pentaklam. Skapī ar stikla durvīm glabājās krīts, lineāli, kompasi un papīrs. Otrs līdzīgs skapis bija piebāzts ar burkām un pudelēm, kurās glabā­jās vīraks. Vairāk nekā istabā nebija. Sienas bija balti krāsotas. Logs pavēra skatienam melnas nakts debesis, istabu izgaismoja neglīts spuldzīšu čemurs, kas nokarājās no griestiem. Vienīgās durvis bija izgatavotas no dzelzs un cieši aizbultētas.

Zēns pārtrauca dziļās pārdomas, atkal sakārtoja krekla piedurkņu atlokus un sarauca pieri. Sejā parādījās dīvaina izteiksme vai nu viņš mēģināja izlikties nopietns, vai arī viņam bija kādi slikti nodomi. Bartimaj, burvis domīgi iesāka, ieklausies. Tici, man ir ļoti žēl, ka es atkal izsaucu tevi, bet man nebija citas iespējas. Situācija ir mainījusies, un arī tev būs savs labums no mūsu atjaunotās pazīšanās.

Viņš apklusa, acīmredzot domādams, ka man te būs kaut kas nopietns sakāms. Nekā. Burbulis palika neskaidrs un nekus­tīgs.

-   Situācija ir šāda, zēns turpināja. Valdība, kuras loceklis arī es tagad esmu [11] [1] Te viņš atkal atglauda matus. Šis žests man kādu atgādināja, tikai nespēju atcerēties, ko.

-   , ziemā plāno milzīgu kampaņu Amerikas kolonijās. Šķiet, ka šī kauja dārgi maksās abām pusēm, bet, tā kā kolonija nevēlas pakļauties Londonas gribai, neatliek nekas cits kā asinspirts. Dumpinieki ir labi organizēti, viņu vidū ir arī burvji, daži ļoti spēcīgi. Lai viņus sakautu, mums vajadzēs lielu skaitu kareivju džinu vai zemāku dēmonu pavadībā.

Es nodrebinājos. Burbuļa sānos parādījās mute. Jūs zau­dēsiet. Kā gan jūs iedomājaties uzveikt Ameriku? Es tur mājoju divsimt gadus. Viss kontinents ir viens vienīgs tuksnesīgs apga­bals liekas, ka tas ir bezgalīgs. Dumpinieki ieraus jūs bezga­līgā partizānu karā un iznīcinās.

-   Mēs nezaudēsim, bet tev taisnība, tas būs grūti. Daudzi vīri un džini ies bojā.

-   Precīzāk sakot, daudzi vīri.

-   Džini krīt tikpat ātri. Vai tad tā nav bijis vienmēr? Tu taču esi piedalījies pietiekami daudzās kaujās un zini, kā tas notiek. Tieši tāpēc es izdaru tev pakalpojumu. Arhīva vadītājs ir pār­skatījis visus ierakstus un sastādījis sarakstu, kuri dēmoni tiks izsaukti uz Amerikas kampaņu. Tavs vārds ir to vidū.

Liela kampaņa? Dēmonu saraksts? Izklausās neticami. Es mēģināju izdabūt no viņa vairāk informācijas. Burbulis sašūpo­jās un nedaudz noskurinājās. Labi, tas teica. Man patika

Amerika. Labāk nekā šī cūku kūts Londona, ko tu sauc par mājām. Nekādu smirdīgu pilsētu, tikai plašas debesis un prēri­jas, un kalni ar baltām cepurēm… Lai uzsvērtu savu sajūsmu, es liku burbulī parādīties vērša galvai.

Zēns pasmaidīja to šauro smīniņu, ko es pazinu un kas man nepatika. Tu laikam kādu laiku neesi bijis Amerikā, vai ne?

Vērsis šķībi palūrēja uz jauno burvi. Kāpēc prasi?

-   Tāpēc, ka tagad tur gar visu austrumu krastu stiepjas smir­dīgas pilsētas. Dažas ir tikpat lielas kā Londona. Tur tā pro­blēma. Protams, ir saglabājušies arī plašie lauki, bet par tiem mēs necīnīsimies. Cīņa notiks pilsētās.

Vērsis izlikās, ka viņam pilnīgi vienalga. Tas mani ne drus­kas neuztrauc.

-   Nē? Vai tad tu labprātāk nestrādātu pie manis? Es varu tevi izsvītrot no karā iesaucamo saraksta. Tev pie manis būs jāpa­strādā noteikts laiks, tikai pāris nedēļu. Nedaudz izlūkošanas. Daudz drošāk nekā atklāts karš.

-   Izlūkošana? Tas skanēja aizvainojoši. Labāk izsauc kādu velnēnu!

-   Amerikāņiem ir ifrīti, tu jau zini…

Tas nu bija par traku. Izbeidz! es izsaucos. Es tikšu galā. Esmu izdzīvojis Al-Arišas kaujā un izbēdzis no Prāgas aplen­kuma. Atgādināšu, ka toreiz tu mani nepaglābi. Labāk saki, kā ir tev noteikti ir lielas nepatikšanas, citādi tu nemūžam nebūtu saucis mani atpakaļ. īpaši, ņemot vērā, ko es zinu, vai ne, Netij?

Uz brīdi likās, ka zēns no dusmām pārsprāgs, tomēr viņš savaldījās un dziļi izelpoja. Labi, viņš teica. Atzīstu. Pro­tams, es tevi neizsaucu, lai izdarītu tev pakalpojumu.

Vērsis izbolīja acis. Ak vai, kāds šokējošs atklājums!

-   Uz mani tiek izdarīts liels spiediens, jaunais burvis turpi­nāja. Man vajadzīgi rezultāti, turklāt ātri. Ja ne, viņš sakoda zobus, es varu lidot no valdības. Tici vai ne, es labprāt būtu izsaucis dēm… džinu ar labākām manierēm, bet man nav laika meklēt pienācīgu kandidatūru.

-   Tas beidzot izklausās pēc patiesības, es novilku. Ameri­kas kampaņa ir tīrās pasaciņas, vai ne? Mēģinājums iegūt manu pateicību. Re nu es neuzķēros. Man ir zināms tavs īstais vārds, un es to izmantošu. Ja tev ir kaut nedaudz smadzeņu, tu mani ātri atlaidīsi. Saruna pabeigta. Lai to uzsvērtu, vērsis pacēla purnu pret debesīm un sāka griezties ap savu asi.

Zēns aiz dusmām lēkāja. Nu izbeidz, Bartimaj!

-   Nē! Lūdzies, cik gribi, vērsis neklausās.

-   Es nelūdzos! Tagad viņš patiešām bija pārskaities. Tas nu gan bija skats! Klausies uzmanīgi, viņš nošņāca. Ja tu man nepalīdzēsi, es būšu pagalam. Varbūt tas tev neko neno­zīmē…

Vērsis, acis iepletis, paskatījās pār plecu. Kādas spējas! Tu lasi manas domas!

-   …bet šis varētu kaut ko nozīmēt. Amerikas kampaņa patie­šām notiks. Atzīšu, ka nav nekāda saraksta, bet, ja tu man nepalīdzēsi un es zaudēšu dzīvību, pirms nāves parūpēšos, lai tavs vārds tiktu ieteikts šim karam. Tad tu varēsi izkliegt manu vārdu, cik skaļi un daudz vien gribēsi. Es jau vairs nebūšu starp dzīvajiem. Tādas ir tavas iespējas, viņš teica, atkal sakrusto­dams rokas. Neliela izlūkošana vai atklāts karš. Izvēlies!

-   Vai tiešām?

Zēns smagi elpoja. Mati bija aizkrituši priekšā sejai. Jā. Nodod mani, un tu pats iesi bojā.

Vērsis pagriezās un uzmeta zēnam vērtējošu skatienu. Tais­nību sakot, neliela izlūkošana patiešām bija daudz jaukāka nekā iesaistīšanās karā kaujām ir nelāga mode vienmēr iziet no kontroles. Un, lai gan es biju nikns uz šo puiku, man jāatzīst, ka viņš bija daudz patīkamāks saimnieks nekā lielākā daļa burvju. Vai viņš joprojām bija patīkams, nevarēja zināt. Tā kā bija pagā­jis tik īss laiks, es spriedu, ka viņš vēl nav pilnībā samaitājies. Es atvēru burbuli un pabāzu ārā galvu. Šķiet, ka tu atkal esi uzvarējis, es klusi sacīju. Man nav izvēles.

Zēns noskurinājās. Vismaz ne pārāk lielas.

-   Tādā gadījumā, es turpināju, tu varētu man sniegt node­rīgu informāciju. Redzu, ka esi kāpis pa karjeras kāpnēm. Kur tu strādā?

-   Iekšlietu ministrijā.

-   Iekšlietu ministrijā? Vai tur nestrādāja nelaiķis Krūmložņa? vērsis sarauca uzacis. Zēns iet sava vecā meistara pēdās…

Netenjels iekoda lūpā. Tam nav nekāda sakara ar Krūmložņu.

, Varbūt kāds joprojām jūtas vainīgs viņa nāvē…*[1] Pateicoties virknei zādzību un blēdību, Netenjels pirms pāris gadiem bija aizsūtījis pie dieviem savu meistaru. Tolaik tas pamatīgi grauza viņa sirdsapziņu. Es gribēju noskaidrot, kā ir tagad.

Jaunais burvis nosarka. Muļķības! Tā ir tikai sakritība. Šo darbu man ieteica jaunā meistare.

-   Ak jā, protams. Trauslā Vaitvelas jaunkundze. Kāda bur­vīga būtne! [12] [1] To sauc par ironiju. Patiesībā Vaitvela ir īpaši riebīgs radījums. Gara un kaulaina, viņas locekļi izskatās kā sausi žagari. Brīnos, ka viņa neaizde­gas, kad sakrusto kājas vai rokas. Es iemēģināju roku jaunajā uzdevumā. Vai viņa tev ieteica arī ģērbšanās stilu? Kas tās par klauna biksēm? Tik ciešas un plānas, ka es caur tām varu saskatīt, kādas firmas apakšbikses tu valkā. Un tās piedurknes…

Netenjels aizsvilās. Krekls ir ļoti dārgs. Milānas zīds. Lieli piedurkņu atloki ir jaunākā mode.

-   Izskatās pēc tualetes plunžeriem. Es brīnos, ka caurvējā tevi nepūš atpakaļ. Kāpēc tev tās nenogriezt un neuzšūt vēl vienu uzvalku? Nebūs jau sliktāks par to, kas tev pašlaik mugurā. Vai arī uztaisi banti matiem.

Bija acīmredzams, ka ņirgāšanās par viņa izskatu zēnu aiz­kaitina vairāk nekā Krūmložņas pieminēšana. Prioritātes šo gadu laikā bija mainījušās. Netenjels veltīgi mēģināja saval­dīties, nervozi plūkādams piedurkņu atlokus un atglauzdams matus.

-   Paskat tik, es turpināju. Tik daudz jaunu ieradumu. Varu derēt, ka esi noskatījies no saviem mīļajiem burvjiem.

Viņš atrāva roku no matiem. Neesmu vis!

-   Tu noteikti pakasi degunu tāpat kā Vaitvelas jaunkundze, vai ne? Tu izmisīgi vēlies viņai līdzināties…

Lai gan bija slikti atkal būt uz Zemes, jaunā burvja nevaldā­mās dusmas mani uzjautrināja. Es ļāvu viņam savā pentaklā dusmīgi lēkāt uz augšu un leju. Tu taču nebūsi aizmirsis, es ieminējos. Izsauc mani un pretimrunāšanu saņem par velti. Tāds nu ir piedāvājums.

Viņš nosēcās. Pēkšņi nāve vairs nešķiet tik biedējoša.

Es jutos nedaudz labāk. Vismaz mūsu spēles noteikumi nebija mainījušies. Pastāsti man par to izlūkošanu, es teicu. Tu teici, ka tā būs vienkārša?

Netenjels nedaudz nomierinājās. Jā.

-   Un tomēr no tā ir atkarīgs tavs darbs un pat dzīvība.

-   Tieši tā.

-   Tātad tur nav nekā bīstama vai sarežģīta?

-   Nē. Viņš saminstinājās. Nu, ne pārāk.

Vērsis pavēloši piecirta kāju. Stāsti tālāk!

Zēns nopūtās. Londonā plosās kāds graujošs spēks. Tas nav ne ifrīts, ne mārids, ne džins. Tas neatstāj pēdas. Vakarnakt tas sagrāva Pikadilī laukuma veikalus. Pinna iestādījums ir pilnībā izpostīts.

-   Patiešām? Un kas notika ar Simpkinu?

-   Ar foliotu? Pagalam.

-        Žēl gan. [13] [1] Patiešām žēl. Man bija laupīta atriebības iespēja. 106

Puika nodrebinājās. Es esmu zināmā mērā atbildīgs par drošību pilsētā, un viņi grib visu vainu uzvelt man. Premjermi­nistrs ir pārskaities, un meistare atsakās man palīdzēt.

-   Esi pārsteigts? Es tevi brīdināju par Vaitvelu!

Netenjels bija saīdzis. Viņa vēl nožēlos savu nelojālo attiek­smi, Bartimaj. Bet mēs velti tērējam laiku. Es gribu, lai tu dodies izlūkos un atklāj iebrucēju. Es organizēšu, lai arī citi burvji sūta savus džinus. Ko tu saki?

-   Lai notiek, es atteicu. Kāds ir uzdevums un laika ter­miņš?

Viņš paglūnēja no matu apakšas. Es piedāvāju vienkāršu kontraktu uz ierobežotu laiku. Tu piekriti man kalpot, neatklā­jot manu īsto vārdu. Ja tu būsi centīgs un nebūsi pārāk nepie­klājīgs, tavs kalpošanas laiks būs īss.

-   Es gribu konkrētu laiku. Nekādu neskaidrību.

-   Labi. Sešas nedēļas. Tas tev ir tīrais sīkums, vai ne?

-   Kādi ir mani pienākumi?

Tava saimnieka tas ir, manis aizstāvēšana. Londonas centra izlūkošana. Nezināma, spēcīga ienaidnieka izsekošana un atklāšana.

-Izlūkošana skan labi. Tā aizstāvēšana ir drusku nepatī­kama. Vai mēs nevarētu iztikt bez tās?

-   Nē, citādi es nevarēšu tev pilnībā uzticēties. Neviens burvis neparakstītos uz kaut ko tādu. [14] [1] Te nu viņš kļūdījās: viens burvis bija uz mani paļāvies bez visiem šiem zvērestiem. Tas bija Ptolemajs. Bet viņš bija unikāls. Nekas tāds vairs neat­kārtosies.

-   Citādi tu mani nodosi pie pir­mās izdevības. Tātad tu pieņem šos noteikumus?

-Jā.

-   Tad sagatavojies uzklausīt pavēli. Viņš pacēla rokas un izstiepa zodu poza, kam vajadzētu izskatīties iespaidīgai, bet kas tāda neizskatījās, jo zēna mati visu laiku krita priekšā acīm. Viņš izskatījās kā parasts četrpadsmitgadnieks.

-   Pagaidi, ļauj man tev palīdzēt. Ir jau vēls, un tev noteikti sen jābūt gultā. Vērsim uz deguna bija uztupinātas meitenes brilles. Kā būtu ar šādu pavēli… es mēģināju atdarināt viņa garlaikoto, oficiālo balsi: Es tev atkal kalpošu sešas nedēļas. Es apņemos nekādā gadījumā neatklāt tavu vārdu…

-   īsto vārdu!

-  Ak pareizi apņemos neatklāt tavu īsto vārdu nevienam cilvēkam, kas nāks manā ceļā. Kā izklausās?

-   Ne pārāk izsmeļoši, Bartimaj. Es nerunāju par uzticību, bet par pilnīgu formulējumu. Es ierosinu to papildināt: "Nevienam cilvēkam, velnēnam, džinam vai citam garam, šajā vai citā pasaulē, pirmajā vai jebkurā citā plānā. Es neizpaudīšu šī vārda zilbes tā, lai atbalss to spētu atkal salikt kopā, neiečukstēšu to pudelē, alā vai kādā citā vietā, kur var atrast pēdas, un neuz­rakstīšu vai neieskrāpēšu to sienā nevienā no valodām, tā ka šī vārda nozīme varētu tikt atklāta."

Pietiekami godīgi. Es negribīgi atkārtoju šos vārdus. Sešas garas nedēļas. Vismaz vienu lietu viņš aizmirsa pieprasīt: kad šīs nedēļas būs beigušās, es varēšu brīvi runāt. Un es runāšu, ja vien man radīsies tāda izdevība.

Ļoti labi, es teicu. Tas nu ir padarīts. Pastāsti man vai­rāk par to nezināmo ienaidnieku.

Otrā daļa

ākamajā rītā pēc Dibinātāja dienas laiks pavērsās uz slikto pusi. Londonas debesis tina pelēkas mākoņu skrandas, līņāja smalks lietutiņš. Ielās manīja tikai sabiedrisko transportu, un Pretošanās kustības biedri, kuri labā laikā būtu devušies ielās meklēt jaunus upurus, pulcējās bāzē.

Viņu tikšanās vieta bija mazs veikaliņš Sautvorkā. Tajā tika pārdotas krāsas un otas, tur bieži apgrozījās mākslinieki no vienkāršo ļaužu vidus. Pārsimt metrus uz ziemeļiem plūda Temza, un vēl tālāk atradās Londonas centrs, burvju mājvieta. Bet Sautvorka bija samērā nabadzīga, te izvietojās nelieli uzņē­mumi un vienkāršo ļaužu mājas, un burvji te reti spēra kāju.

Mākslas piederumu veikaliņa darbiniekiem tas patika.

Kitija sēdēja pie stikla letes, šķirojot papīra loksnes pēc svara un lieluma. Vienā pusē viņai stāvēja pergamenta ruļļi, apsieti ar aukliņām, skalpeļi un sešas lielas stikla burkas ar astru otām. Otrā pusē, kājas sakrustojis, uz letes sēdēja Stenlijs, iegrimis rīta avīzē.

-   Viņi vaino mūs, zēns izmeta.

-   Par ko? Kitija vaicāja, lai gan ļoti labi nojauta.

-  Par to traci pilsētas centrā, Stenlijs pārlocīja avīzi un nolika uz ceļa. Citēju: "Sakarā ar Pikadilī incidentu Iekšlietu ministrijas pārstāvis Džons Mandrāks ir aicinājis visus pilso­ņus būt īpaši piesardzīgiem. Londonā joprojām staigā nodevēji.

Par šo grautiņu aizdomās tiek turēta kāda atkritēju grupa, kas iepriekš sarīkojusi nopietnus uzbrukumus Vestminsterā, Čelsi un Sāftsberijas avēnijā." Sāftsberijas avēnijā… tie bijām mēs, Fred!

Freds norūcās. Viņš sēdēja klūdziņu krēslā starp diviem mol­bertiem, šūpodamies uz krēsla aizmugurējām kājām, tā ka tas čīkstēja un ļodzījās. Viņš šādā pozā atradās jau otro stundu.

-   "Tā sauktā Pretošanās kustība, kurā apvienojušies ar pastāvošo kārtību neapmierināti jaunieši, ir ļoti bīstams, fanā­tisks grupējums ar noslieci uz vardarbību…" Sasodīts, Fred, vai to rakstījusi tava māte? Tieši par tevi! "…izvairieties no kon­taktēšanās ar šiem cilvēkiem un ziņojiet Nakts policijai…" bla, bla, bla "…Mandrāka kungs organizē jaunas nakts patruļas… jūsu visu drošībai komandantstunda pēc deviņiem vakarā…" Parastais stāsts. Stenlijs nometa avīzi uz letes. Kaut kāds stulbums! Mūsu pēdējais izgājiens tik tikko pieminēts! Pika­dilī grautiņš plūcis visus laurus! Patiešām slikti. Vajag kaut ko pasākt lietas labā.

Zēns palūkojās uz Kitiju, kas skaitīja papīra lapas. Vai tu tā nedomā, priekšniec? Paķersim kādus spridzekļus un apmeklē­sim, piemēram, Koventgārdenu. Sarīkosim pamatīgu traci.

Kitija pacēla acis. Kāda jēga? Kāds jau to izdarījis mūsu vietā!

-   Nezin kurš… Stenlijs uzmauca uz acīm cepuri. Es, pie­mēram, lieku uz čehiem. Viņš palūrēja uz meiteni ar acs kak­tiņu.

Šis puika atkal uzvedās nekaunīgi, izaicināja viņu, pār­baudīja viņas autoritāti. Kitija nožāvājās. Tādā gadījumā viņam vajadzēja vairāk pacensties. Varbūt čehi. Varbūt maģāri vai amerikāņi. Vai simtiem citu grupu. Sarakstu varam turpināt bezgalīgi. Bet, lai kurš tas arī būtu, tas bija iebrukums publiskā vietā, un tas nav mūsu lauciņš, kā jau tu zini.

Stenlijs nosēcās. Tu joprojām niknojies par to paklāju dedzināšanu, vai ne? Izbeidz! Mēs nebūtu pat pieminēti, ja ne tas ugunsgrēks!

-   Tajā ugunsgrēkā cieta cilvēki, Stenlij. Vienkāršie ļaudis.

-   Drīzāk jau burvju pakalpiņi. Skrēja glābt savu saimnieku tepiķus.

-   Kāpēc tu vienkārši nevarētu… Meitene apklusa. Atvē­rās durvis, un ienāca pusmūža sieviete ar tumšiem matiem un stingriem sejas vaibstiem, purinot lietuslāses no lietussarga.

-   Sveika, Anna!

-  Sveiki! Atnācēja palūkojās apkārt, nojaušot, ka situācija ir saspringta. Vai par drūmo noskaņojumu jāpateicas laika maiņai? Kas noticis?

-   Nekas. Viss kārtībā. Kitija mēģināja izspiest smaidu. Nebija nekādas jēgas sarunu turpināt. Kā gāja vakardien?

-  Ā, bagātīgs ķēriens, Anna attrauca. Viņa pakāra lietus­sargu uz molberta un devās pie letes, pa ceļam sabužinot Fredam matus. Sieviete bija vecmodīgi ģērbusies un ejot nedaudz gāzelējās, bet viņas acis bija modras un spožas kā putnam.

-   Vakar flotes parādes laikā pie upes bija sapulcējušies gandrīz visi vērā ņemamie burvji. Apbrīnojami, cik maz viņi uzmanīja savas kabatas. Anna pastiepa roku un atdarināja kabatzagļa straujo kustību. Nospēru pāris gredzenu ar spēcīgām aurām. Šefam patiks. Varbūt viņš tos parādīs Hopkinsa kungam.

Stenlijs sarosījās. Tev tie ir līdzi?

Anna pārbolīja acis. Atstāju tos drošā vietā pa ceļam uz šejieni. Iedomājies, ka es stieptu tos šurp? Labāk ej un uztaisi man kafiju, muļķa puika.

-   Varētu būt, ka tas ir labākais, ko mēs ilgu laiku dabūsim, Anna turpināja, kad Stenlijs bija nolēcis no letes un pazudis veikala dibentelpā. Pikadilī grautiņš ir vienreizējs, lai kas arī to sarīkoja. Tas bija gluži kā iemest akmeni lapseņu midzenī. Vai vakarnakt redzēji debesis? Gluži vai mudžēja no dēmoniem.

Freds savā krēslā piekrītoši noņurdējās. Tiešām mu­džēja.

-  Atkal tas Mandrāks, Kitija novaidējās. Vismaz avīzēs tā raksta.

Anna pamāja. Viņš ir neatlaidīgs. Nudien, tie bērni…

-   Pag! Kitija norādīja uz durvīm. Ienāca tievs, bārdains vīrietis. Viņš kādu laiku pētīja zīmuļus un klades, Kitija un Anna kārtoja preces, un pat Freds ķērās pie darba. Beidzot vīrs iepirkās un devās prom.

Kitija palūkojās uz Annu, bet tā pašūpoja galvu. Viss kār­tībā. Nekaitīgs.

-   Kad atgriežas šefs? Freds jautāja, izkraudams preces no kastes.

-   Ceru, ka drīz, Anna novilka. Viņi ar Hopkinsu atraduši kaut ko patiešām nozīmīgu.

-   Ak tā. Un mēs pa to laiku vārāmies paši savā sulā.

Stenlijs atgriezās, nesdams paplāti ar tējas krūzēm. Kopā ar

viņu nāca garš, jauns vīrietis ar pakulu krāsas matiem, viena roka viņam bija apsaitēta un pakārta kaklā. Viņš uzsmaidīja Annai, paplikšķināja Kitijai pa muguru un paņēma tējas krūzi no paplātes.

Anna norādīja uz sasisto roku. Kas noticis?

-   Ielaidos kautiņā, viņš novilka un iedzēra malku tējas. Vakarnakt Melnā> suņa krogā. Ar tā sauktās Vienkāršo ļaužu atbalsta grupas dalībniekiem. Mēģināju viņus ieinteresēt reālā rīcībā. Viņi bija pārbijušies un atteicās manī klausīties. Tad nu es noskaitos un pateicu visu, ko par šiem domāju. Izcēlās kau­tiņš. Nudien, sīkums!

-   Tu esi dumjš, Nik, Kitija novaidējās. Šādi nevar saver­vēt jaunus biedrus!

Jaunais vīrietis saviebās. Tev vajadzēja viņus dzirdēt. Viņi bija pārbijušies!

-   Gļēvuļi! Stenlijs skaļi iestrēba tēju.

-   Pārbijušies? Anna pārprasīja.

-         Nu, tu jau zini no dēmoniem, burvjiem, spiegiem, Izlūklodēm, burvestībām, policijas, aresta… bezcerīgi.

-   Nav nekāds brīnums, Kitija iebilda. Viņiem taču nepie­mīt mūsu spējas, vai ne?

Niks paraustīja plecus. Kas zina? Viņi pat negrib riskēt un uzzināt. Es izmetu ēsmu, pastāstīju par mūsu darbību pieminēju paklāju veikalu bet viņi tikai klusēja un dzēra alu. Neviens negrib iesaistīties. Vīrietis nikni nosvieda tējas krūzi uz letes.

-   Kaut nu šefs ātrāk atgrieztos, Freds novilka. Viņš pateiktu, ko mums darīt.

Kitija atkal noskaitās. Neviens nevēlas iesaistīties tādā padarīšanā kā paklāju dedzināšana! Tas ir muļķīgi un bīstami, turklāt kaitē vienkāršajiem ļaudīm gluži tāpat kā burvjiem. Tur jau tā lieta, Nik: mums jāparāda, ka darām kaut ko nozī­mīgu, ne tikai spridzinām un dedzinām! Jāparāda, ka mums ir mērķis.

-   Paklausies tikai, Stenlijs novaikstījās. Kitija kļūst romantiska.

-   Paklausies, mazais murmuli…

Anna pieskandināja ar krūzīti pie stikla letes. Viņa skatījās uz veikala durvīm. Visi pārējie, pat nepalūkodamies tajā vir­zienā, izklīda pa veikalu. Kitija aizgāja aiz letes, Niks atgriezās dibentelpā, Freds atkal ķērās pie kastes izsaiņošanas.

Pa durvīm bija ienācis jauns vīrietis melnā lietusmētelī. Viņš noņēma cepuri, atklājot melnu matu vilni, un ar kautrīgu smaidu tuvojās letei, aiz kuras Kitija pārskatīja kases čekus. Labrīt, ar ko varu pakalpot?

-   Labrīt, jaunkundz. Vīrietis pakasīja degunu. Es strā­dāju Aizsardzības ministrijā un vēlētos uzdot jums pāris jautā­jumu.

Kitija nolika čekus malā un pievērsās ienācējam. Jautājiet.

Smaids papletās plašāks. Paldies. Jūs noteikti esat dzirdē­jusi par jaunākajiem notikumiem sprādzieniem un īpašuma demolēšanu netālu no šejienes.

Avīze, kurā bija aprakstīti iepriekšējās nakts notikumi, gulēja uz letes. Esmu.

-   Šajos vardarbības aktos cietuši nevainīgi ļaudis, izpostīts daudzu nozīmīgu cilvēku mūža darbs, vīrietis teica. Mums jāatrod šie nelieši, pirms viņi pastrādā vēl ko tamlīdzīgu.

Kitija piekrītoši pamāja.

-   Tāpēc mums ir lūgums iedzīvotājiem ziņot par aizdomīgo svešiniekiem jūsu pilsētas daļā, dīvainām izrīcībām un tamlī­dzīgi. Vai esat ko tādu pamanījusi, jaunkundz?

Kitija apdomāja. Grūti pateikt. Te bieži vien klīst sveši­nieki. Mēs taču atrodamies netālu no ostas. Svešzemju jūrnieki un tirgotāji… grūti visus paturēt prātā.

-   Nevarat atcerēties neko neparastu?

Meitene sarauca pieri. Diemžēl ne. -

Vīrietis izskatījās sarūgtināts. Ziņojiet mums, ja atceraties vai pamanāt kaut ko dīvainu. Mēs jums atlīdzināsim.

-   Par to es nešaubos.

Atnācēja acis rūpīgi nopētīja Kitijas seju un novērsās. Vēl pēc mirkļa viņš jau vēra pretējā veikala durvis. Kitija pamanīja, ka svešais nav uzlicis galvā cilindru, lai gan ārā stipri lija.

Veikalā atkal sanāca pārējie. Kitija uzmeta Annai un Fredam jautājošu skatienu. Tie abi bija bāli un nosvīduši. Tātad tas nebija cilvēks, meitene sausi konstatēja. Freds pašūpoja galvu.

-  Tam bija vaboles galva, melns ķermenis un sarkana, pavērta mute, Anna nobēra. Bija izstiepis taustekļus, gandrīz pieskardamies tev. Fū, kā tu nejuti?

-   Tāds talants man nepiemīt, Kitija noskaldīja.

-  Viņi tuvojas, Niks murmināja. Viņa acis bija plaši ieples­tas, vīrietis it kā runāja ar sevi. Mums kaut kas jāuzsāk, citādi, kad klūdīsimies nākamreiz, viņi mūs pieķers…

-   Manuprāt, Hopkinsam ir plāns, Anna mierinoši bilda. Viņš kaut ko izdomās, jūs redzēsiet.

-   Cerams, Stenlijs nolādējās. Kaut es spētu redzēt kā tu, Anna.

Anna iekoda lūpā. Tas nav nekas patīkams, Stenlij. Ar dēmoniem vai bez, es tomēr vēlos pārskatīt nozagtās lietas. Kas nāks man līdzi uz pagrabu? Zinu, ka ārā līst, bet tas ir tikai pāris ielu tālāk…

-   Sarkani taustekļi… Freds nodrebinājās. Jums vajadzēja tos redzēt! Ar īsiem, brūniem matiņiem…

-   Tas bija tik tuvu! Stenlijs izsaucās. Ja viņš būtu dzirdē­jis mūs runājam…

-   Tikai viena kļūda, un mēs esam pagalam! Viena vienīga kļūda un…

-  Ak, aizveries, Nik! Kitija atstūma krēslu un šķērsoja vei­kalu. Viņa zināja, ka jūtas tieši tāpat kā pārējie: kā vajāts, stūrī iedzīts zvērs. Šādā dienā, kad lietus lija aumaļām, viņiem vaja­dzēja bezdarbīgi kvernēt telpās, jūtoties arvien pamestākiem un bezspēcīgākiem. Pretošanās kustības biedri bija kā nogriezti no apkārtējās pilsētas, un pret viņiem bija sazvērējušies briesmīgi, nepazīstami spēki.

Kitijai tas nebija nekas jauns. Pēdējo triju gadu laikā šī sajūta viņu nebija pametusi. Kopš uzbrukuma parkā, kas bija sagriezis viņas pasauli kājām gaisā.

Bija pagājusi apmēram stunda, līdz kāds vīrietis, vezdams pastaigā suni, bija pamanījis uz tilta saļimušos bērnus un ziņo­jis varas iestādēm. Ieradās ātrā palīdzība un aizveda Kitiju un Džeikobu uz slimnīcu.

Kitija bija pamodusies ātrās palīdzības automašīnā. Tālumā it kā atvērās mazs, gaišs lodziņš, un meitenei likās, ka viņa tam tuvojas pa garu, melnu gaiteni. Gaismā kustējās mazas cilvēku figūriņas, bet viņa nespēja tās labi saskatīt. Ausis bija kā aizbāztas ar korķi. Gaisma pamazām pieņēmās spēkā, un tad meitene pēkšņi atvēra acis. Skaņa atgriezās ausīs ar sāpīgu plaukšķi.

Uz viņu lūkojās sievietes seja. Nekusties. Ar tevi viss būs kārtībā.

-   Kas…?

-   Nerunā.

Pēkšņi atmiņas atgriezās. Tas briesmonis! Pērtiķis! Viņa sakustējās un saprata, ka rokas piesietas pie pārvietojamās gultas.

-   Nomierinies, mīļā. Viss būs kārtībā.

Kitija sastinga. Un Džeikobs?

-   Tavs draugs? Viņš ir tepat.

-   Vai ar viņu viss kārtībā?

-   Mēģini mazliet atpūsties.

Vai nu automašīnas motora monotonās rūkoņas, vai nogu­ruma dēļ meitene patiešām drīz vien aizmiga un pamodās tikai slimnīcā, kur māsiņas grieza nost no ķermeņa viņas drēbes. Krekliņš un šorti bija pārogļojušies kā sadedzināts papīrs. Ietīta baltā slimnīcas kreklā, viņa uz mirkli nonāca vispārējā uzmanī­bas centrā ārsti pulcējās ap viņu kā lapsenes ap medus burku, pārbaudīja pulsu, elpošanu un temperatūru. Tad pēkšņi visi pazuda, un Kitija palika guļam viena pati.

Pēc laiciņa pienāca medicīnas māsa. Mēs paziņojām taviem vecākiem, viņa sacīja. Viņi ieradīsies, lai aizvestu tevi mājās. Kitija neizpratnē palūkojās uz māsu. Tā turpināja: Ar tevi viss ir kārtībā. Acīmredzot burvestība paslīdējusi tev garām, varbūt trāpījis tikai atsitiens. Tu esi ļoti veiksmīga maza meitene.

-   Tad jau arī ar Džeikobu viss kārtībā?

-   Baidos, ka viņam nav tā paveicies.

Kitija juta, ka viņu pārņem šausmas. Kā tā? Kur viņš ir?

-   Tepat netālu. Par viņu rūpējas ārsti.

Meitene izplūda asarās. Bet viņš taču stāvēja man blakus! Viņam nevar būt noticis nekas slikts!

-   Es tev atnesīšu kaut ko ēdamu, mīļa. Ja tu kaut ko ieēdīsi, tu uzreiz jutīsies labāk. Varbūt palasi kaut ko, lai novērstu domas no notikušā? Uz galda ir žurnāli.

Kitija nelasīja žurnālus. Kad māsiņa bija aizgājusi, meitene izslīdēja no gultas un, nedaudz sagrīļojusies, nostājās uz vēsās koka grīdas. Tad, soli pa solim, arvien pārliecinātāka par saviem spēkiem, viņa šķērsoja saules pielieto istabu un izgāja gaitenī.

Pretējās durvis bija atvērtas. Šajā istabā aizkars bija aiz­vilkts. Kitija kustējās klusi kā spoks, uzmanīgi skatīdamās apkārt. Viņa pavēra durvis un, palūkojusies uz visām pusēm, ieslīdēja iekšā.

Tā bija maza istaba ar vienu vienīgu gultu un lielu logu, no kura varēja saskatīt Dienvidlondonas jumtus. Saules gaisma meta zeltainu staru uz gultas, sadalot to uz pusēm. Gultas galv­galis bija ēnā.

Istabā valdīja parastā slimnīcas smaka zāles, jods, antiseptiķi bet te smaržoja arī pēc dūmiem un deguma.

Kitija aizvēra durvis un uz pirkstgaliem pielavījās pie gul­tas. Meitene palūkojās uz Džeikobu, un acīs viņai sariesās asaras.

Sākumā Kitija dusmojās uz ārstiem, kas noskuvuši zēnam matus. Kāpēc viņi tā darīja? Padomā, kamēr mati ataugs! Hairnēkas kundzei tā patika dēla melnās sprogas! Zēns izskatījās tik dīvaini, viņa seju klāja savādas ēnas… Un tikai tad Kitija saprata, kas tās par ēnām.

Vietās, kur ādu bija pasargājuši mati, tā izskatījās kā parasti. Bet visur citur, no kakla līdz pierei, drauga seju klāja vertikālas, viļņotas melnas un pelēkas strīpas pelnu un deguša koka krāsā. Vienīgi noskūto uzacu vietā vīdēja divas svītriņas ādas krāsā. Bet lūpas, plakstiņi, ausis viss bija pelēkmelns. Tā atgādināja karnevāla vai rituāla masku, nevis cilvēka seju.

Zem segas viņa krūtis cilājās saraustītā, sēcošā elpā.

Kitija satvēra drauga roku, kas gulēja virs segas. Plaukstas, ko zēns bija pacēlis, lai atvairītu dūmus un liesmas, bija tādā pašā krāsā kā seja.

Džeikobs sajuta pieskārienu. Viņš pagrieza galvu, sejā atspo­guļojās sāpes. Pelēkās lūpas pavērās, it kā viņš vēlētos ko teikt. Kitija atrāva roku un pieliecās tuvāk.

Džeikob?

Zēns tik strauji atvēra acis, ka Kitija pārsteigumā atrāvās un sāpīgi atsitās pret galdu. Viņa atkal pieliecās tuvāk, nojau­šot, ka zēns tomēr nav pie pilnas apziņas. Acis raudzījās tieši uz priekšu, platas un bez jebkādas izteiksmes. Uz pelēkmelnās sejas fona tās izskatījās bālas kā divi opāli. Meitene ar šausmām iedomājās, vai tikai draugs nav kļuvis akls.

Kad ieradās ārsti kopā ar Hairnēkas kungu un kundzi un vaimanājošo Kitijas māti, viņi atrada meiteni nometušos ceļos pie drauga gultas, turot viņa roku. Pieri Kitija bija piespiedusi gultai. Tikai ar grūtībām viņu izdevās dabūt prom.

Mājās Kitija izvairījās no vecāku jautājumiem un, uzkā­pusi kāpņu laukumā, nostājās spoguļa priekšā. Viņa skatījās uz savu nebojāto ādu un lūpām, biezajiem, tumšajiem matiem un uzacīm, uz vasarraibumainajām rokām un dzimumzīmīti uz deguna. Viņa izskatījās tieši tāpat kā parasti. Tā vienkārši nedrīkstēja būt!

Varas iestāžu mehānismi tika iedarbināti. Kamēr Džeikobs nesamaņā gulēja slimnīcā, policisti, vecākiem par lielām šaus­mām, ieradās pie Kitijas. Meitene bez piepūles precīzi atstāstīja notikušo, tikmēr jauna policiste pierakstīja liecību.

-   Cerams, ka mums nebūs nepatikšanas, Kitijas tēvs sacīja.

-  Tiks uzsākta izmeklēšana, sacīja policiste, joprojām raks­tīdama.

-  Kā jūs viņu atradīsiet? Kitija vaicāja. Es nezinu, kā sauc to vīrieti, un esmu aizmirsusi briesmoņa vārdu…

-  Mēs viņus sameklēsim pēc automašīnas. Ja tā ir sadauzīta, iespējams, īpašnieks aizvedis spēkratu uz autoservisu. Tad mēs noskaidrosim lietas būtību.

-  Jūs jau zināt lietas būtību! Kitija iesaucās.

-  Mēs nevēlamies nekādas nepatikšanas, Kitijas tēvs vēl­reiz uzsvēra.

-  Mēs jums ziņosim, policiste sacīja, aizcērtot piezīmju kladi.

Sudraboto rolsroisu izdevās ātri atrast, kā arī noteikt tā īpaš­nieku. Tas bija Jūlijs Tallovs, burvis, kas strādāja Krūmložņas kunga kādreiz vadītajā Iekšlietu ministrijas nodaļā. Lai gan nebūdams no ietekmīgākajiem ministrijas darbiniekiem, viņš bija vīrs ar labiem sakariem un sabiedrībā pazīstams. Tallova kungs ar prieku atbildēja, ka patiešām bijis tas, kas uzsūtījis burvestību diviem bērniem Vendsvērtas parkā, un ka lepojo­ties ar izdarīto. Burvis esot mierīgi braucis pa ielu, kad viņam pēkšņi uzbrukuši iepriekš minētie dauzoņas, un viņš zaudējis kontroli pār auto. Viņi sadragājuši automašīnas priekšējo stiklu un pēc tam tuvojušies, vicinādami garas koka nūjas. Bija skaidrs, ka šie nelieši vēlējušies viņu aplaupīt. Burvestība bijusi tikai pašaizsardzība, kas izmantota, lai neļautu zaglēniem uzbrukt. Tie bijuši vainu mīkstinoši apstākļi.

-  Viņš melo, Kitija paziņoja. Mēs pat nebijām tam ceļam tuvumā. Ja viņš saka, ka esam uzbrukuši uz ceļa, tad kāpēc gan mūs pēc tam atrada uz tilta? Vai jūs viņu arestējāt?

Policiste izskatījās pārsteigta. Viņš ir burvis. Tas nav tik vienkārši. Turklāt šis kungs noliedz jūsu apsūdzības. Šo gadī­jumu pēc mēneša izskatīs tiesā. Ja vēlaties uzturēt prasību, jums jāierodas un jāsniedz liecība.

-   Labi. Nevaru vien sagaidīt, Kitija noskaldīja.

-  Viņa neies uz tiesu. Tāpat jau savārījusi pietiekami daudz nepatikšanu, Kitijas tēvs stingri noteica.

Kitija nicīgi nošņācās. Vecāki baidījās no atklātas sanaidošanās ar burvjiem un nosodīja gājienu uz parku. Kad meitene bija atgriezusies no slimnīcas sveika un vesela, likās, ka vecāki ir niknāki uz viņu -nekā uz Tallovu. Tas Kitijā izraisīja pretru­nīgas jūtas.

-   Tas atkarīgs no jums, policiste pielika sarunai punktu. Es ziņošu par tālāko lietas gaitu.

Vairāk nekā nedēļu nebija nekādu ziņu par Džeikoba vese­lību. Apmeklētājus pie viņa neielaida. Lai beidzot kaut ko uzzi­nātu, Kitija saņēma visu drosmi un pirmo reizi pēc negadījuma devās uz Hairnēku māju. Viņa devās pa pazīstamo taku ar smagu sirdi, nezinādama, kā drauga vecāki viņu uzņems; sirdi grauza vainas izjūta.

Tomēr Hairnēkas kundze izturējās diezgan pieklājīgi; viņa pat cieši apskāva meiteni. Kitija tika aizvesta uz virtuvi, kur kā parasti dvesmoja ēdiena smarža. Galda vidū stāvēja bļodas ar sagrieztiem dārzeņiem, pie sienas ozolkoka plauktā rindo­jās smalki apgleznoti šķīvji. Pie visām sienām karājās virtuves piederumi. Vecmāmiņa sēdēja augstajā krēslā pie lielās, melnās plīts un ar garu koka karoti kaut ko maisīja katlā. Viss te bija tik pazīstams līdz pat vecajai plaisai griestos.

Tikai Džeikoba te nebija.

Kitija apsēdās pie galda, un viņai priekšā tika nolikta krūze smaržojošas tējas. Ar smagu nopūtu Hairnēkas kundze apsēdās viņai pretī, krēslam iečīkstoties. Viņa kādu brīdi klusēja jau tas vien bija kas ārkārtējs. Kitija nejutās tiesīga uzsākt sarunu. Vecmāmiņa maisīja ēdienu.

Beidzot Hairnēkas kundze iedzēra malku tējas, norija un aprauti teica: Viņš šodien pamodās.

-  Ai! Un vai ar viņu…

-  Viņam klājas tik labi, cik vien varēja gaidīt. Tātad slikti.

-   Bet, ja jau viņš ir pamodies, tad viss nokārtosies? Ar viņu viss būs kārtībā?

Hairnēkas kundzes seja aptumšojās. Ak, tas taču bija Mel­nais svārsts. Viņa seja nekad vairs nekļūs tāda kā agrāk.

Kitija juta, kā pār vaigiem līst asaras. Nekad vairs?

-   Liesmas bija pārāk spēcīgas. Bet tev jau vajadzētu zināt labāk. Tu taču arī tur biji.

-   Kāpēc tad viņš… Kitija sarauca uzacis. Ar mani taču viss kārtībā, un mēs abi…

-  Tev taču netrāpīja! Hairnēkas kundze izsaucās, piedur­dama pirkstus Kitijas sejai. Sievietes acīs bija tāds nosodījums, ka Kitija piespiedās virtuves sienai un neuzdrošinājās turpināt. Džeikoba māte lūkojās uz viņu ar baziliska skatienu un tad novērsās, lai atkal iedzertu tēju.

-   Piedodiet, Hairnēkas kundze, Kitija izstostīja.

-   Tev nav jālūdz piedošana. Nejau tu to nodarīji manam dēlam.

-  Vai tiešām nav iespējams to vērst par labu? Kitija vai­cāja. Ja ārstiem nav tādu zāļu, varbūt burvji varētu kaut ko darīt?

Džeikoba māte pašūpoja galvu. Nē, tas ir uz mūžu. Pat ja būtu iespējams ko glābt, burvji tik un tā nepalīdzētu.

Kitija sarauca pieri. Bet viņiem jāpalīdz! Kā gan citādi? Tas bija nelaimes gadījums. Mēs tam vīram neuzbrukām. Meitenē auga dusmas. Viņš gribēja mūs nogalināt, Hairnēkas kundze! Tiesai tas jāatzīst. Mēs ar Džeikobu varēsim visu apstiprināt, pēc mēneša būs lietas izskatīšana līdz tam taču viņam būs kļu­vis labāk, vai ne? Mēs atmaskosim Tallovu, un viņu iespundēs Tauerā. Un pēc tam viņi izdomās, kā palīdzēt Džeikobam.

Pat Kitija pati saprata, cik šie vārdi izskan bezjēdzīgi. Bet Džeikoba mātes teiktais vinu tik un tā satrieca.

-   Džeikobs neies uz tiesu, mīļa. Un ari tev to nevajadzētu darīt. Es zinu, ka tavi vecāki to nevēlas, un viņiem ir taisnība. Tas nav prātīgi.

-   Bet man tas jādara! Ja mēs visu izstāstīsim…

Hairnēkas kundze pastiepa tuklo roku pāri galdam un uzlika

uz Kitijas plaukstas. Kas notiks ar "Hairnēkas un dēlu" uzņē­mumu, kad Džeikobs tiks ierauts tiesas prāvā pret burvi? Nu? Hairnēkas kungs zaudēs visu. Viņi aizklapēs izdevniecību vai turpmāk visus pasūtījumus veiks pie Jaroslava vai citiem mūsu konkurentiem. Turklāt… kāpēc velti censties? Nav taču nekādu izredžu uzvarēt. Viņa skumji pasmaidīja.

Kitija bija pārāk apmulsusi, lai atbildētu. Bet mani aicināja uz tiesu! viņa beidzot izdvesa. Tāpat kā Džeikobu.

Hairnēkas kundze paraustīja plecus. No šāda uzaicinā­juma var viegli izvairīties. Varas iestādes šādu sīkumu dēļ labāk netraucēt. Divi vienkāršo ļaužu bērni? Veltīga laika šķiešana. Ņem vērā manu padomu, mīļā, neej uz tiesu. Tur nekas labs nevar iznākt.

Kitija lūkojās uz saskrāpēto galda virsmu. Bet tādā gadī­jumā Tallova kungs izspruks sveikā, viņa nočukstēja. Tas nav pareizi!

Hairnēkas kundze strauji piecēlās, krēsla kājām nošvīkstot pret flīžu grīdu. Tas nav jautājums par "pareizi" vai "nepa­reizi", meitenīt. Te ir runa par veselo saprātu. Turklāt, viņa paņēma rokās bļodu ar sagrieztajiem kāpostiem un piegāja pie plīts, nevajag domāt, ka Tallova kungs tiks cauri sveikā. Un viņa iebēra kāpostus verdošajā ūdenī. Vecmāmiņa pamāja ar galvu un pasmaidīja viltīgi kā goblins.

Bija pagājušas trīs nedēļas, kuru laikā ar stūrgalvības un lep­numa sajaukumu Kitija bija atvairījusi visus centienus novirzīt viņu no izvēlētā ceļa. Jo vairāk vecāki centās viņai draudēt vai pieglaimoties, jo nelokāmāka meitene kļuva: viņa bija izlēmusi norādītajā dienā ierasties tiesā un panākt, lai taisnība uzvar.

Šo apņemšanos stiprināja ziņas par Džeikoba stāvokli viņš vēl arvien atradās slimnīcā, gan pie pilnas apziņas, bet joprojām nespēja redzēt. Ģimene cerēja, ka redze ar laiku atgriezīsies. Doma par to, ka draugs varētu palikt akls uz visiem laikiem, lika Kitijai drebēt aiz dusmām un žēluma.

Ja vecākiem būtu teikšana, viņi būtu aizmetuši visus uzai­cinājumus uz tiesu, bet Kitija bija stūrgalvīga: lai atceltu tiesu, bija vajadzīgs viņas paraksts, un to viņa nevēlējās sniegt. Tā nu lietas izskatīšana ritēja savu gaitu, un norādītajā dienā tieši astoņos trīsdesmit Kitija, tērpusies savā labākajā žaketē un zamšādas biksēs, ieradās Greitgeitas tiesas namā. Vecāki bija atteikušies viņu pavadīt.

Kamēr meitene pacietīgi gaidīja pie tiesas nama durvīm, viņai visapkārt ņirbēja raibs pūlis. Turpat tālāk pāris ielas­puiku skraidīja šurpu turpu, piedāvājot karstas smalkmaizītes un pīrāgus no lielām koka paplātēm. Kad viņi gāja garām, Kitija cieši satvēra plecu somu. Viņa pamanīja arī citus vienkāršos cil­vēkus tirgotājus, kas bija tērpušies savos labākajos uzvalkos, ar bālām un saspringtām sejām. Bet lielākoties te spietoja norai­zējušies burvji, tērpušies Pikadilī pirktos uzvalkos, mēteļos un cepurēs. Kitija viņus vēroja, gaidot parādāmies Tallova kungu, bet viņu nekur nemanīja. Drukni Nakts policijas virsnieki novē­roja pūli.

Atvērās durvis, un noskanēja svilpe. Pūlis plūda iekšā.

Katram apmeklētājam bija jāiet garām policijas oficierim sar­kanā uniformā ar zelta pogām. Kitija pateica savu vārdu, vīrie­tis pārskatīja viņas uzaicinājumu uz tiesu. . Divdesmit septītā istaba, viņš paziņoja. Kāpnes pa kreisi, augšējā stāvā pa labi. Ceturtās durvis pēc kārtas. Šeit, lūdzu.

Viņš aizstūma meiteni zem augstas akmens arkas, tālāk marmora gaitenī. No nišām sienās uz atnācējiem bezkaislīgi nolūkojās diženo burvju krūšutēli, pa gaiteni steidzās klusējoši cilvēki. Gaisā bija jūtama nopietnības un karbola ziepju smarža. Kitija kāpa augšup, izlauzās cauri cilvēku pārpilnam gaitenim un nonāca pie 27. istabas. Pie tās stāvēja koka sols. Plāksnīte pie sienas vēstīja, ka apmeklētājiem jāsēž un jāgaida, kad viņus pasauks.

Kitija apsēdās un gaidīja.

Nākamo piecpadsmit minūšu laikā pie istabas durvīm sapul­cējās neliela nopietnu cilvēku grupiņa. Viņi klusi stāvēja vai sēdēja, nogrimuši domās. Lielākā daļa bija burvji viņiem rokās bija lielas dokumentu mapes ar savādām zīmēm un zvaigznēm. Viņi neskatījās cits citam acīs.

27. istabas durvis atvērās. Tajās parādījās jauns, enerģisks vīrietis zaļā cepurē.

-   Ketlīna Džonsa! viņš sauca. Vai ir ieradusies?

-   Tā esmu es, Kitija atsaucās. Sirds neprātīgi dauzījās, rokas trīcēja.

-   Labi. Un Jūlijs Tallovs? Arī viņš mums ir vajadzīgs.

Klusums. Tallova kungs nebija ieradies.

Jaunais vīrietis pašūpoja galvu. Mēs nevaram gaidīt. Ja viņa nav, tad nav. Džonsas jaunkundz, vai jūs nebūtu tik laipna…

Viņš ieveda Kitiju istabā un aizvēra durvis.

-   Apsēdieties tur, Džonsas jaunkundz. Tiesas sēde drīz sāksies.

Tiesas zāle bija ļoti maza, pa diviem lieliem arkveida logiem

tajā ieplūda blāva, melanholiska gaisma. Logu vitrāžas attē­loja bruņiniekus. Viens, tērpies bruņās, trieca zobenu milzīga, nagaina un zobaina nezvēra vēderā. Otrs, kam galvā bija bruņucepure un mugurā kaut kas garai, baltai kleitai līdzīgs, nonāvēja briesmīgu goblinu, kurš gāzās melnā bedrē. Sienas bija apsistas ar tumšiem koka paneļiem. Arī griesti bija no koka, izgrebti kā baznīcas velves. Istaba bija briesmīgi vecmodīga. Kitija jutās kā nokļuvusi citā laikā un telpā. Iespējams, ka tieši to tiesas ļaudis arī vēlējās panākt.

Pie vienas sienas atradās paaugstinājums, uz kura pacēlās milzīgs koka galds. Vienā stūrī tam bija koka galdiņš, pie kura sēdēja trīs ierēdņi melnos uzvalkos, klabinādami datoru taus­tiņus un pāršķirstīdami papīru kaudzes. Kitija pagāja viņiem garām, sekojot jaunā vīrieša norādījumiem, un tuvojās milzīga­jam, melnajam krēslam, kura siluets iezīmējās pret logu. Tur viņa apsēdās. Pie pretējās sienas stāvēja tāds pats krēsls.

Pretī paaugstinājumam bija soli, kas atdalīti no tiesas ar koka reliņiem. Kitijai par izbrīnu, tur jau pulcējās vairāki skatītāji.

Jaunais vīrietis ieskatījās pulkstenī, ievilka elpu un noklie­dzās tik skaļi, ka Kitija palēcās savā sēdeklī. Visiem piecelties! Tiesnese un ceturtā līmeņa burve Ficviļjamas kundze!

Atskanēja krēslu graboņa un kāju švīkstināšana. Kitija, ierēdņi un skatītāji piecēlās. Durvis aiz lielā rakstāmgalda atvērās, un pa tām ienāca sieviete apmetnī un melnā kapucē. Apsēdusies tiesneša krēslā, viņa nolaida kapuci izrādījās, ka tiesnese ir jauna, ar īsiem, brūniem matiem un spilgtā krāsā nokrāsotām lūpām.

-  Paldies, dāmas un kungi, lūdzu, sēdieties! jaunais vīrietis noaurojās, aizsoļoja līdz tiesneses galdam un apsēdās stūrī.

Tiesnese vēsi uzsmaidīja klātesošajiem. Labrīt. Mēs sākam ar lietu starp Jūliju Tallovu, trešā līmeņa burvi, un Ketlīnu Džonsu, vienkāršo ļaužu meiteni no Balhamas. Kā redzu, Džon­sas jaunkundze ir ieradusies. Kur ir Tallova kungs?

Jaunais vīrietis strauji pielēca no krēsla. Viņa šeit nav! viņš ziņoja un atkal apsēdās.

-   To es redzu. Kur viņš ir?

Jaunais vīrietis atkal lēca kājās. Nav ne mazākās nojaus­mas, kundze!

-   Slikti gan. Lūdzu, izsauciet Tallova kungu uz tiesu… Pagai­dām sāksim bez viņa klātbūtnes. Tiesnese uzlika brilles un pārskatīja dokumentus. Kitija sēdēja, izstiepusies kā stīga.

Tiesnese noņēma brilles un palūkojās uz viņu. Ketlīna Džonsa?

Kitija pielēca kājās. Jā, kundze.

-  Sēdiet, sēdiet. Mēs vēlamies saglabāt neformālu gaisotni. Būdama tik jauna starp citu, cik jums gadu, Džonsas jaun­kundz?

-   Trīspadsmit, kundze.

-  Ak tā. Tātad, būdama tik jauna un no vienkāršas ģime­nes kā redzu, jūsu tēvs ir pārdevējs un māte apkopēja, ties­nese izrunāja šos vārdus ar zināmu nepatiku, šādā vidē jūs droši vien jūtaties neveikli. Bet nevajag baidīties. Jūs atrodaties namā, kur valda taisnīgums, šeit visi ir gaidīti un vienlīdzīgi, ja vien runā taisnību. Vai saprotat?

Kitija juta, ka kaklā sakāpis kamols. Bija grūti parunāt.

-   Jā, kundze.

-   Labi. Tad uzklausīsim jūsu stāstu. Lūdzu, sāciet!

Kitija diezgan nedrošā balsī izklāstīja, kā viss todien bija noticis. Viņa sāka neveikli, bet iejutās stāstījumā un beigās visu pateica līdz pat vissmalkākajai niansei. Tiesas locekļi klusēdami klausījās, arī tiesnese, kas lūkojās uz meiteni pāri brillēm. Pie­sēdētāji klabināja datora taustiņus.

Viņa pabeidza savu stāstu ar kaismīgu aprakstu par Džeikoba smago stāvokli pēc Melnā svārsta burvestības. Kad meitene bija beigusi, tiesas zāli pildīja klusums. Kāds noklepojās. Bija sācis līt. Pret stikliem sitās lietus lāses, istaba bija kļuvusi dūmakaina.

Tiesnese atlaidās krēslā. Piesēdētāju kungi, vai esat visu pierakstījuši?

Viens no vīriešiem pacēla galvu. Jā, kundze.

-  Labi, tiesnese sarauca degunu. Tā kā Tallova kungs nav ieradies, man jāpieņem šī notikumu versija. Tiesa pasludina…

Pēkšņi pie durvīm atskanēja skaļi klauvējieni. Kitijas sirds, kas pēc tiesneses vārdiem bija pacēlusies debesīs, pēkšņi novēlās zemē līdz pat zābaku pazolēm. Jaunais vīrietis zaļajā cepurē metās atvērt durvis un gandrīz tika notriekts no kājām, ienākot muskuļotajam Jūlijam Tallovam. Tērpies pelēkā uzvalkā ar rozā strīpām, zodu augstu paslējis, viņš devās pie otra lielā krēsla un apsēdās tajā.

Kitija naidīgi uzlūkoja šo vīrieti. Viņš paskatījās uz meiteni ar smīnu sejā un pievērsās tiesnesei.

-   Tallova kungs? viņa vaicāja.

-   Jā, kundze, viņš nolaida acis. Es ļoti at…

-Jūs esat novēlojies, Tallova kungs.

-   Jā, kundze. Es ļoti atvainojos augsti godātajai tiesai, bet man Iekšlietu ministrijā šorīt bija neatliekamas darīšanas. Ārkārtas situācija Vapingā bija izmukuši trīs vēršgalvu folioti. Iespējams, tas plānots kā vardarbības akts. Man bija jāpalīdz Nakts policijai tikt ar tiem galā. Viņš piemiedza skatītājiem ar aci. Jūs jau zināt, kā noķert foliotu augļu kaudze, pārlieta ar medu. Viņus pievilina saldums, un tad…

Tiesnese uzsita ar āmuru. Tallova kungs, tas neattiecas uz lietu. Tiesas namā precizitātei tiek piešķirta liela nozīme. Jūs esat vainīgs tiesas priekšā, tātad parādā tiesai piecsimt mārciņu.

Viņš nokāra galvu tēlotā padevībā. Jā, kundze.

-   Tomēr jūs ieradāties īstajā brīdī, lai izklāstītu savu stāstu. Mēs jau esam uzklausījuši Džonsas jaunkundzes liecību. Jūs zināt apsūdzības. Ko varat atbildēt?

-   Neesmu vainīgs, kundze! Viņš atkal bija izslējies, burtiski starodams no pašpārliecinātības. Uzvalka strīpas nostiepās kā arfas stīgas. Man jāsaka, ka šajā gadījumā esmu cietušais, jo divi jauni nelieši arī šī jaunā dāma, kas tepat sēž, sadauzīja manu automašīnu nolūkā mani aplaupīt un ievainot. Veiksme, ka man piemītošās spējas bija pietiekamas, lai atvairītu uzbru­cējus un izbēgtu.

Viņš turpināja klāstīt savus melus vēl minūtes divdesmit, atstāstīdams asinis stindzinošos draudus, ko viņam izteikuši abi noziedznieki. Laiku pa laikam viņš iepina stāstā mazus, jocīgus atgadījumus, kas atgādināja tiesai, cik nozīmīga persona viņš ir valdībā. Kitija sēdēja bāla kā krīts, nagus iespiedusi delnās. Vienu vai divas reizes viņa redzēja, kā tiesnese pašūpo galvu, un divi vīrieši noelsās, kad Tallova kungs aprakstīja, kā kriketa bumba sašķaidījusi vina automašīnas stiklu, uif skatītāji zālē juta līdzi katram stāsta pavērsienam. Meitene jau nojauta, kura pusē ir visu simpātijas.

Bet brīdī, kad Tallova kungs ar patosu aprakstīja, kā pavē­lējis raidīt Melnā svārsta lāstu tikai pret vadoni Džeikobu lai tādējādi līdz minimumam samazinātu cietušo skaitu, Kitija vairs ilgāk nespēja klusēt.

-   Tie ir meli! viņa izsaucās. Lāsts nāca man tieši virsū!

Tiesnese uzsita ar āmuriņu pa tiesas galdu. Kārtību tiesas zālē!

-   Bet tā nav taisnība! Kitija turpināja. Mēs stāvējām bla­kus. Tas mērkaķis raidīja burvestību uz mums abiem, kā Tallova kungs bija viņam pavēlējis. Trieciens nogāza mani no kājām. Un ātrā palīdzība aizveda mūs uz slimnīcu.

-   Klusu, Džonsas jaunkundz!

Kitija padevās. Piedodiet, kundze.

-   Tallova kungs, vai jūs, lūdzu, neturpinātu?

Burvis efektīgi pabeidza stāstu, atstājot klausītājus pavēr­tām mutēm. Ficviljamas kundze kādu brīdi grozījās savā krēslā, sarunādamās ar piesēdētājiem, un tad uzsita ar āmuriņu pa galdu. Istabā iestājās klusums.

-   Šī ir sarežģīta un smaga lieta, viņa iesāka, turklāt mums nav liecinieku. Ir tikai viena cilvēka sacītais pret otra. Jā, Džon­sas jaunkundz, kas atkal?

Kitija bija pieklājīgi pacēlusi roku. Ir vēl viens liecinieks, kundze. Džeikobs.

-   Tad kāpēc viņa nav šeit?

-   Viņš nejūtas labi, kundze.

-   Viņa vietā varēja ierasties kāds no ģimenes locekļiem. Viņi tomēr izvēlējušies tā nerīkoties. Varbūt tāpēc, ka taisnība nav viņu pusē?

-   Nejau tāpēc, kundze, Kitija droši turpināja. Viņi baidās.

-   Baidās? tiesnese sarauca uzacis. Smieklīgi! No kā?

Kitija vilcinājās, bet nebija no kā gaidīt palīdzību. No atrie­bības. Ja uzstāsies tiesā pret burvi.

No skatītāju soliem atskanēja dīvainas skaņas. Visi trīs piesē­dētāji aiz izbrīna bija pārtraukuši rakstīt. Jaunais vīrietis zaļajā cepurē sēdēja pavērtu muti. Ficviljamas kundzes acis samiedzās. Viņa uzsita ar āmuriņu pa galdu.

-   Džonsas jaunkundz, viņa teica, ja turpināsiet runāt šādas muļķības, man nāksies jūs sodīt! Un nerunājiet, kamēr jums nav dots vārds. Kitija redzēja Jūlija Tallova plato smaidu. Meitene valdījās, lai nesāktu raudāt.

Tiesnese nikni skatījās uz Kitiju. Jūsu nepatiesā apsūdzība tikai pastiprina to pierādījumu klāstu, kas apliecina jūsu vainu. Neuzdrošinieties runāt! Kitija bija sašutumā atkal atvērusi muti.

-   Katru reizi, kad ierunājaties, jūs iegāžat pati sevi, ties­nese turpināja. Ja jūsu draugs atbalstītu jūsu teikto, viņš šodien būtu šeit. Turklāt acīmredzams, ka pret jums nav ticis raidīts Melnā svārsta lāsts, kā jūs tikko apgalvojāt, citādi jūs nekādā gadījumā nebūtu pie tik labas veselības, lai šodien ieras­tos tiesā. Tiesnese apklusa, lai iedzertu malku ūdens.

-   Apbrīnojami, kāda nekaunība vajadzīga, lai iesniegtu šādu prasību tiesā, viņa turpināja. Turklāt pret tik cienījamu pil­soni kā Tallova kungs. Viņa norādīja uz burvi, kas izskatījās kā piesaulē saritinājies kaķis. Lai gan tas, protams, tiesas zālē nav noteicošais. Tallova kungam par labu runā viņa labā reputā­cija un lielais rēķins, ar kuru viņš apliecina par jūsu sadauzītās automašīnas labošanu. Bet jums ir tikai mežonīgas apsūdzības, kuras, manuprāt, ir safabricētas. (Skatītāji noelsās.) Kāpēc es tā domāju? Vienkārši tāpēc, ka jūs melojat, teikdama, ka pret jums raidīts Melnā svārsta lāsts lai gan tā acīmredzami nav noti­cis -, tādēļ nav iemesla ticēt, ka jūs nemelojat arī par visu pārējo.

Turklāt jūsu teikto nevar apstiprināt neviens liecinieks, pat jūsu draugs, otra "cietusī puse", ne. Kā jau jūsu izlēcieni tiesas zālē pierādīja, jums ir kaislīga un nesavaldīga daba, kas pie mazākās iespējas spēj izlauzties nekontrolējamās dusmās. To visu apsve­rot, es varu teikt tikai vienu, ko iepriekš biju mēģinājusi neie­vērot. Jūs, būdama no vienkāršajiem ļaudīm, vienkārši nespējat stāties pretī tādam godavīram un uzticamam valsts kalpam.

Tiesnese ievilka elpu. No skatītāju soliem atskanēja sačuk­stēšanās. Viens no piesēdētājiem pacēla galvu. Labi teikts, kundze, viņš norūca un atkal iegrima datorā. Kitija sašļuka krēslā, it kā viss pasaules izmisums liektu viņu lejup. Meitene nespēja paskatīties nedz uz tiesnesi un piesēdētājiem, nedz uz apmierināto Tallova kungu. Viņas skatiens bija pievērsts ēnām, kas klājās uz grīdas. Tagad viņa vēlējās tikai aizbēgt.

-   Secinājums ir viens, tiesnese mēģināja apkopot iepriekš teikto, tiesa noraida jūsu prasību, Džonsas jaunkundz. Ja jūs būtu vecāka, pret jums tiktu vērsta kriminālatbildība. Bet, tā kā Tallova kungs jau ir piemērojis atbilstošu sodu jūsu ielu bandai, es piespriedīšu jums samaksāt tikai par to, ka esat velti tērējusi tiesas dārgo laiku.

Lūdzu, kaut nu tas nebūtu daudz, kaut nu tas nebūtu daudz, Kitija domāja.

-   Jums jāsamaksā tiesai simts mārciņu liela soda nauda.

Tas nebija pārāk slikti. To viņa pārdzīvos. Viņas krājkasītē

jau bija 75 mārciņas.

-   Turklāt jums jāsedz arī uzvarētāja puses tiesas izdevumi. Tallova kungs ir parādā tiesai piecsimt mārciņu par novēloto ierašanos. Arī tās jums jāsamaksā. Tātad jūs esat parādā tiesai sešsimt mārciņu.

Kitija šokā notrīcēja, jūtot, ka asaras tūlīt, tūlīt izlauzīsies. Meitene mēģināja tās savaldīt. Viņa neraudās. Tikai ne te!

Meitenei izdevās pārvērst šņukstu skaļā klepū. Tajā brīdī tiesnese divreiz uzsita ar āmuru pa galdu.

-   Tiesas sēde beigusies.

Kitija izskrēja no zāles.

Kitija bija izraudājusies mazā, bruģētā sānieliņā, pēc tam noslaucījusi seju, nopirkusi maizīti Persijas kafejnīcā pretī tiesas namam un tagad prātoja, ko darīt tālāk. Viņa nevarēja samaksāt tādu summu, un arī vecāki to nevarēja. Tas nozīmēja, ka viņai atlicis mēnesis laika, lai sameklētu sešsimt mārciņu, vai arī viņai un vecākiem būs jāiet parādnieku cietumā. Viņa to zināja skaidri, jo, pirms izskriet no tiesas zāles, viņu aiz elkoņa bija satvēris viens no vīriešiem melnajā uzvalkā un pasniedzis maksāšanas kvīti, uz kuras joprojām nebija nožuvusi tinte. Un tur bija rakstīts, kādi sodi tiek piespriesti nemaksātājiem.

Doma, ka tas būs jāpastāsta vecākiem, lika Kitijai sarauties. Meitene nespēja doties mājās. Viņa izlēma vispirms pastaigāties gar upi.

Bruģētā ieliņa veda līdz pat Temzai, kur gar upes krastu bija ierīkots ērts gājēju ceļš. Lietus bija mitējies, bet bruģakmeņi spīdēja tumši un slapji. Gar ielu stiepās veikalu rinda vidusaustrumu ātrās ēstuves, tūristiem domātie suvenīru veikaliņi, puķu un ārstniecības augu veikali, kuru preces lielos grozos bija izliktas uz ietves.

Kitija jau gandrīz bija nonākusi līdz krastmalai, kad aiz muguras atskanēja spieķa klaudzieni, un viņa pagriezusies ieraudzīja vecu vīru, kas klumburēja pa slapjo bruģi. Meitene pakāpās malā, lai palaistu vīrieti garām. Bet, Kitijai par lielu pārsteigumu, viņš nevis pagāja garām un devās uz upi, bet, smagi elsdams un pūzdams, apstājās blakus.

-   Džonsas jaunkundz? viņš aizelsies izdvesa.

-Jā. Atkal kāds ierēdnis ar jaunu prasību?

-   Labi, labi… ļaujiet man atvilkt elpu.

Kitija pamāja un nopētīja svešinieku tuvāk. Tas bija tievs, kaulains kungs ar pliku galvvidu un pelēkbaltu, pūkainu matu pusmēnestiņu pakausī. Seja bija izdēdējusi, bet acis spožas. Sirmgalvim mugurā bija smalks uzvalks un rokās ādas cimdi; rokas, kuras turēja spieķi, trīcēja.

Beidzot viņš ierunājās: Atvainojiet. Es jau baidījos, ka būšu jūs pazaudējis. Sāku meklēt pie tiesas nama un tad griezos apkārt. Intuīcija.

-   Ko jūs vēlaties? Kitijai nebija laika pļāpāt ar šo intuīcijas speciālistu.

-   Jā. Ķeramies pie lietas. Labi. Es biju tiesas zālē. Numur divdesmit septiņi. Redzēju jūsu rīcību. Viņš uzmanīgi nopētīja meiteni.

-   Un?

-   Gribēju pavaicāt. Vienu jautājumu. Tikai vienu. Ja neiebilstat.

-   Es nevēlos par to runāt, Kitija gribēja iet prom, bet vīrs apbrīnojami strauji pacēla spieķi un aizšķērsoja viņai ceļu. Uzmutuļoja dusmas. Doma par to, ka viņa varētu nogrūst sirmo vīru uz ielas un aizbēgt, pēkšņi šķita gandrīz vai pieņemama. Atvainojiet, bet man nudien nav ko teikt.

-   Saprotu. Tiešām. Tomēr es varētu jums palīdzēt. Paklau­sieties un izlemiet. Melnais svārsts. Sēdēju zāles aizmugurē. Nedaudz pakurls. Labi nedzirdēju. Jūs teicāt, ka tas jums trā­pīja?

-Jā.

-   Ak tā. Notrieca zemē. -Jā.

-   Liesmas un dūmi, un karstums?

-   Jā. Bet es…

-   Tiesa nenoticēja.

-   Nē. Tagad man jāiet. Kitija pakāpās malā un devās uz krastmalu. Bet, viņai par izbrīnu un dusmām, vecais vīrs neat­stājās no viņas ne soli, visu laiku turēdams spieķi tā, lai tas traucētu viņai nogriezties vai citādi maisītos pa kājām. Beidzot Kitija to vairs nevarēja izturēt. Viņa satvēra spieķa otru galu un tik spēcīgi parāva, ka sirmgalvis sagrīļojās un atspiedās pret sienu. Kitija metās skriet, bet atkal sadzirdēja straujus spieķa klaudzienus aiz muguras.

Viņa apcirtās riņķī. Paklausieties…

Vecais kungs smagi elsa. Džonsas jaunkundz, lūdzu, pagai­diet. Es saprotu, ka esat dusmīga. Bet es esmu jūsu pusē. Kā būtu, ja es piedāvātu samaksāt to naudu, ko tiesa jums pie­sprieda? Seši simti mārciņu? Vai tas palīdzētu?

Kitija iepleta acis.

-   Ak tā. Tas jūs interesē. Esmu panācis rezultātu.

Meitene juta, kā sirds dauzās apjukumā un dusmās. Par ko

jūs runājat? Jūs mēģināt mani iegāzt… apsūdzēt par sazvēres­tību vai ko tādu…

Vecais vīrs pasmaidīja, ādai nostiepjoties pār vaigu kau­liem. Džonsas jaunkundz, tas nepavisam nav mans mērķis. Es jūs nesteidzinu. Klausieties. Mans vārds ir Spalvaskāts. Te būs mana vizītkarte. Viņš izvilka no kabatas vizītkarti un pasnie­dza to Kitijai. Vizītkarti rotāja divas otas, un virs tām bija raks­tīts "T. E. Spalvaskāts, mākslas piederumi", bet stūrī iespiests telefona numurs. Kitija piesardzīgi paņēma vizītkarti.

-   Labi. Es nu iešu. Varat pastaigāties. Būs laba diena. Sau­laina. Piezvaniet, ja jūs tas interesē. Nedēļas laikā.

Pirmo reizi Kitija mēģināja būt pieklājīga, pat nesaprazdama, kāpēc. Bet Spalvaskāta kungs, viņa nomurmināja. Kāpēc jūs man palīdzat? Tam nav nekādas jēgas…

-   Tagad ne, bet vēlāk būs. Ak tā… Kas tad tas? šis izsau­ciens bija veltīts diviem jauniem vīriešiem, burvjiem, cik nu varēja spriest pēc apģērba. Viņi nāca pa ielu, skaļi smiedamies un nesdami smalkmaizītes no Persijas kafejnīcas, un patraucās abiem sarunas biedriem garām, gandrīz nogāžot veco viru no kājām. Viņi turpināja jautri soļot uz priekšu, pat neatskatīda­mies. Kitija pastiepa roku, lai palīdzētu Spalvaskāta kungam iztaisnoties, bet izbijās no niknā skatiena viņa acīs. Vecais kungs tika galā pats, lēni un smagi atspiezdamies pret spieķi un murminādams pie sevis.

Piedodiet, viņš teica. Tie vīri domā, ka viņiem pieder visa šī vieta. Un varbūt arī pieder. Pagaidām. Spalvaskāta kungs noskatīja krastmalu. Cilvēki steidzās savās dienas darī­šanās, iegriezās kioskos un nozuda sānieliņās. Pa upi slīdēja četras ogļu baržas, strādnieki mierīgi sēdēja uz malām un smē­ķēja. Vecais vīrs grieza zobus. Tikai daži no šiem muļķiem saprot, kas lido viņiem virs galvām, vai nojauš, kas peld viņiem līdzās ūdenī. Un, ja arī viņi nojauš, šie gļēvuļi baidās no izai­cinājuma un cīņas. Viņi ļauj, lai burvji valda, lai ceļ pilis uz vienkāršo cilvēku saliektajām mugurām, lai iemin taisnīgumu dubļos. Bet mēs ar tevi zinām, kādi patiesībā ir burvji. Un kā viņi to dara. Varbūt mēs neesam tādi pasīvi cietēji kā pārē­jie, ko? »

Viņš nogludināja žaketi un pasmaidīja. Jums jādomā par sevi. Teikšu tikai vienu: es ticu jūsu stāstam, arī par Melno svārstu. Kāpēc lai jūs to būtu izdomājusi, kaut gan nav redzamu ievainojumu? Tas ir interesanti. Gaidīšu zvanu, Džonsas jaun­kundz.

To pateicis, vecais vīrs apgriezās uz papēža un strauji devās atpakaļ pa ielu, klaudzinādams spieķi uz bruģa, pat nepalūkodamies uz puķu pilnajiem groziem ielas malā. Kitija vēroja viņu, līdz Spalvaskāta kungs pazuda skatienam.

Gaidot pagraba pustumsā, Kitija atcerējās senus notikumus. Cik tas viss tagad šķita sen, un cik naiva viņa bija bijusi, stāvot tiesas zālē un prasot pēc taisnības! Meitene dusmās piesarka atmiņas pat tagad bija sāpīgas. Taisnīgums burvju tiesā? Smiek­līga doma. Vienīgā alternatīva bija rīkoties pašai. Tagad viņi vismaz kaut ko darīja.

Kitija ielūkojās pulkstenī. Anna bija iegājusi slepenajā istabā. Dibinātāja dienā bija nozagti vienpadsmit maģiskie priekšmeti deviņi nelieli ieroči un divi nezināma pielietojuma dārgakmeņi. Tagad Anna tos noglabāja. Lietus bija pieņēmies spēkā. Nākot no mākslas piederumu veikala līdz pamestajam pagalmam, visi bija izlijuši slapji līdz ādai. Pat pagrabā viņi nebija pasargāti no lietus no plaisas griestos pilēja lielas lāses. Uz grīdas stāvēja vecs spainis, kas bija jau gandrīz pilns ar ūdeni.

-   Lūdzu, izlej to, Stenlij! Kitija sacīja.

Stenlijs sarāvies sēdēja uz ogļu kastes, piespiedis pieri pie ceļiem. Viņš vilcinājās tikai mirkli ilgāk, nekā nepieciešams. Tad nolēca zemē, paķēra spaini, aizstiepa līdz režģim pie sienas un izlēja ūdeni.

-   Kāpēc viņš vienreiz nesalabo tās caurules, zēns rūca, noliekot spaini vietā. Lai gan Stenlijs bija kustējies ātri, uz grī­das jau bija sakrājusies ūdens peļķīte.

-   Mēs gribam, lai māja izskatītos neapdzīvota, Kitija atcirta. Tas taču pats par sevi saprotams.

Stenlijs norūcās. Te nav īstā vieta mantu glabāšanai.

Netālu no ieejas Freds, atverot kabatas nazi, piekrītoši pamāja. Viņam būtu jāļauj arī mums tur iet.

Istabas tālākajā galā, ko dūmakaini apgaismoja viena spul­dze, bija sakrautas kastes. Šķita, ka aiz tām ir parasta siena, bet viņi visi zināja, kāds mehānisms tur darbojas tikai jānoliec metāla svira un ar vieglu pieskārienu ķieģeļu sienu var izkusti­nāt. Viņi pazina čīkstošo skaņu un ķīmisko smaržu, kas plūda no dziļākās telpas. Bet viņi nezināja, kādi noslēpumi tur gla­bājas, jo tur drīkstēja ieiet tikai Anna grupas vecākā. Pārējie vienmēr palika ārā, sardzē.

Kitija atspiedās pret sienu. Nav vērts to visu tagad likt lietā. Mums jāsakrāj pēc iespējas vairāk ieroču, līdz būsim guvuši lie­lāku atbalstu.

-   It kā tas kādreiz varētu notikt, Stenlijs nebija atgriezies pie ogļu kastes, bet nikni vērās uz plaisu griestos. Nikam tais­nība. Vienkāršie ļaudis ir kā aitu bars. Viņi nekad neko neuzsāks.

-   Visi tie ieroči, kas te atrodas, Freds ar ilgām teica, būtu jāliek lietā. Tā, kā to darīja Marts.

-   Tas gan nenāca viņam par labu, Kitija piezīmēja. Prem­jerministrs joprojām ir sveiks un vesels. Un Marts? Zivju barība.

Viņa to teica ar nolūku sāpināt, un tas arī izdevās. Stenlijs un Marts bija labi draugi. Zēns pacēla balsi: Martam nepaveicās. Lode nebija pietiekami spēcīga. Ja tā būtu, viņš būtu nobeidzis Devro un pusi ministru. Kur tā Anna palikusi? Kāpēc viņa nepa­steidzas?

-   Tu muļķo pats sevi, Kitija neatkāpās. Aizsardzība bija pārāk spēcīga. Martam nebija nekādu izredžu. Cik daudz burvju ir nogalināti pēdējo gadu laikā? Četri? Pieci? Un neviens no viņiem nebija diez cik labs. Mums vajadzīgi nevis labāki ieroči, bet labāka stratēģija.

-   Es pateikšu šefam, ka tu tā teici, Stenlijs novilka. Lai tikai viņš atgriežas.

-   Protams, pateiksi, sīkais pielīdēj, Kitija atcirta. Pat doma par to viņai lika nodrebināties.

-   Man gribas ēst, Freds paziņoja. Viņš atkal atvāza kabatas nazi.

Kitija palūkojās uz viņu. Tu taču paēdi pamatīgas pusdie­nas, es pati redzēju.

-   Man atkal gribas ēst.

-   Cik šausmīgi.

-   Es nevaru cīnīties, ja neesmu paēdis. Freds pēkšņi nolie­cās uz priekšu, nazis viņa pirkstos uzvirpuļoja un lidoja pa gaisu, ieduroties pāris collu virs Stenlija galvas. Stenlijs lēnām pacēla skatienu, apskatīdams viegli trīcošo nazi. Viņa seja izskatījās nedaudz zaļgana.

-   Redzi? Netrāpīju. Freds sakrustoja rokas uz krūtīm. Tāpēc, ka esmu izsalcis.

-   Man tas likās pietiekami labi, Kitija noteica.

-   Labi? Es taču netrāpīju.

-   Atdod viņam nazi, Stenlij, Kitija pēkšņi jutās ļoti nogu­rusi.

Stenlijs nesekmīgi mēģināja izvilkt nazi no sienas, kad atvē­rās durvis un iznāca Anna. Mazo somiņu viņa bija atstājusi sle­penajā telpā.

-   Atkal ķildojaties? viņa dzēlīgi vaicāja. Iesim nu!

Atpakaļceļā lija tikpat stipri, un, ienākot veikalā, visiem gara­stāvoklis bija simt grādu zem nulles. Tiklīdz viņi bija ievēlušies siltajās telpās, pretī steidzās sajūsminātais Niks.

-   Kas noticis? Kitija jautāja.

-   Tikko saņēmu ziņas no Hopkinsa, viņš gluži bez elpas izdvesa. Viņi ieradīsies šonedēļ. Grib pastāstīt mums kaut ko ļoti svarīgu. Būs jauns darbs. Lielāks nekā jebkas, ko mēs esam darījuši.

-   Lielāks nekā Vestminsterā? Stenlijs izklausījās skep­tisks.

Niks pasmaidīja. Lai arī man ir dārga Marta piemiņa, tomēr jā, lielāks. Hopkinss nesaka, kas tas būs, bet tas satriek­šot visu iepriekšējo. Bet tieši to taču mēs vienmēr esam vēlēju­šies, vai ne? Mēs darīsim ko tādu, kas mainīs visu likteņus. Tas būs bīstami, bet, ja izdarīsim visu pareizi, mēs notrieksim burv­jus no pjedestāla. Londona nekad vairs nebūs tāda kā agrāk.

-   Bija jau laiks, Anna noteica. Stenlij, ej un uzliec tēj­kannu.

Iedomājieties šādu ainu. Londona. Līst lietus. No debesīm gāžas pelēkas lietus straumes, sitoties pret ietvi skaļāk nekā lielgabalu šāviņi. Spēcīgs vējš pūš lietu šurp un turp, ielaužo­ties zem lieveņiem un jumta dzegām un neļaujot nekur paslēp­ties. Ūdens nudien bija visur tas atlēca no šosejas, skalojās pa notekcaurulēm, sakrādamies pagrabos un kanalizācijas cau­rulēs. Tas lija horizontāli pa caurulēm, diagonāli no jumtiem, vertikāli pa māju sienām, tecēdams kā asins straumītes. Ūdens pilēja pa caurumiem jumtos un sijās. Tas virmoja gaisā kā auk­sta, balta migla un pacēlās vēl augstāk melnajās debesīs. Ūdens iesūcās māju apmetumā un cilvēku kaulos.

Tumšajos metro tuneļos žurkas saspiedās ciešāk migās, klausoties lietus rībēšanā virs galvas. Vīrieši un sievietes savās mājās aizvēra logu aizvirtņus, ieslēdza gaismas un sapulcējās ap kamīnu pie karstas tējas krūzes. Pat burvji savās grezna­jās mājās glābās no lietus. Viņi ieslēdzās darbistabās, aizbultēja durvis un, uzbūruši sildošus vīraka mākoņus, sapņoja par sil­tajām zemēm.

Žurkas, vienkāršie ļaudis un burvji visi bija ērti iekārtoju­šies. Un kas gan varēja viņus par to vainot? Ielas bija tukšas, Londona izskatījās pamesta. Bija tuvu pusnaktij, un vējš pieņē­mās spēkā.

Neviens, būdams pie pilna prāta, šādā naktī neuzturētos ārā.

Ha.

Kaut kur šajā lietainajā pilsētā bija vieta, kur sastapās sep­tiņi ceļi. Vietā, kur tie krustojās, stāvēja statuja, kas attēloja vīru zirga mugurā. Vīrs bija atvēzējis zobenu, viņa sejā atspo­guļojās varonīga cīņas sauciena izteiksme. Zirgs bija pacēlies pakaļkājās. Statuja pauda izaicinājumu un varonību, likās, ka tā tūlīt trauksies cīņā. Vai varbūt zirgs mēģināja nosviest no muguras resno burvi? To nu mēs nekad neuzzināsim. Bet zirgam zem kājām, eleganti saritinājies, sēdēja pelēks kaķis.

Dzīvnieks mēģināja neņemt vērā aso vēju, kas purināja izmirkušo kažoku. Skaistās, dzeltenās acis mierīgi lūkojās tumsā, lietus aizkarā. Tikai pieglaustās ausis liecināja, ka kaķim šie apstākļi nav pa prātam. Viena auss laiku pa laikam noraustījās. Citādi varētu domāt, ka arī kaķis ir granīta skulp­tūra.

Satumsa. Lietus pieņēmās spēkā. Es piekļāvu asti tuvāk un vēroju ceļu.

Laiks ritēja.

Četras naktis nav pārāk ilgs laiks pat cilvēkam, kur nu vēl mums būtnēm no Citas pasaules. [15] [1] Kur laiks nemaz neeksistē. Jeb, precīzāk, eksistē nevis lineāri, bet netieši, aplinkus. Tas ir sarežģīti, un es labprāt tev paskaidrotu, bet pašlaik nav īstais brīdis. Atgādini vēlāk. Tomēr pēdējās četras nak­tis bija vilkušās neizsakāmi lēni. Es katru nakti biju patrulējis Londonas centrā, meklēdams nezināmo marodieri. Precīzāk, es nebiju viens mani pavadīja vēl pāris neveiksmīgu džinu un papilnam foliotu. Folioti sagādāja vairāk nepatikšanu nekā labuma, jo pie katra pērkona grāviena metās slēpties zem til­tiem, skursteņos vai aiz bailēm izlēca no ādas. [16] [1] Diemžēl burtiski. Nesakarīgie radījumi. Bija tik sarežģīti noturēt viņus ierindā. Turklāt visu laiku lija tik traki, ka man gandrīz piemetās stomatīts.

Netenjels diemžēl nebija iecietīgs. Uz viņu tika izdarīts spiediens, un viņš vēlējās rezultātus, turklāt ātri. Zēnam jau tā bija grūtības sadabūt burvjus no sava departamenta, kas uzņemtos sūtīt džinus patruļā. Atklāti sakot, viņa kolēģi bija naidīgi noskaņoti, jo tiem nepatika, ka viņus izrīko pui­šelis. Un kam gan tas patiktu? Tomēr katru nakti virs Vaitholas pulcējās džinu un foliotu pulciņš, kas drūmi aizvilkās patruļā.

Mūsu uzdevums bija patrulēt populārākajos Londonas tūristu apmeklētajos rajonos, kurus Netenjels un viņa priekš­nieks Tallova kungs bija atzinuši par iespējamo uzbrukumu vie­tām. Mums bija iedots saraksts ar muzejiem, galerijām, grez­niem restorāniem, lidostām un lielveikaliem, statujām, arkām un citiem vēstures pieminekļiem… Vārdu sakot, šis saraksts aptvēra gandrīz visu Londonu. Tas nozīmēja, ka mums visu nakti jāriņķo pa pilsētu.

Tas bija ne vien nogurdinoši un garlaicīgi, bet arī ļoti slapji, turklāt uztraucoši, jo pretinieks bija nezināms un ļoti bīstams. Daži no bailīgākajiem foliotiem sāka sevis un pārējo iebiedēšanas kampaņu: mūsu pretinieks esot tumšsarkans ifrīts vai, vēl ļaunāk, mārids, kas vienmēr tuvojas tumsas aizsegā, lai upuri nespētu pamanīt savu nāvi un aizbēgt, tas sagrauj mājas, tikai uzpūšot tām savu elpu, [17] [1] Esmu pazinis burvjus, kam piemita tādas spējas īpaši rītos pēc pamošanās. no tā dvesmo kapa smaka, kas paralizē cilvēkus un garus. Lai stiprinātu komandas garu, mēģināju palaist pretējas baumas, ka tas ir tikai mazs, īgns velnēns, bet pārējie neuzķērās. Folioti un pat džini devās apgaitā, bailēs plati iepletuši acis un aši cilājot spārnus.

Vienīgais iepriecinājums man bija redzēt džinu pulkā manu seno paziņu no Prāgas laikiem Kvīzlu. Viņu bija izsaucis kāds burvis no Netenjela departamenta, īdzīgs, izkaltis vīrs vārdā Fukē. Par spīti striktajiem noteikumiem, Kvīzla bija saglabājusi seno sparu. Mēs devāmies izlūkgājienos kopā tik bieži, cik vien bija iespējams. [18] [1] Man patika Kvīzla. Viņa bija jauna (pēc jūsu pasaules mēriem apmē­ram 1500 gadu veca), un viņai vienmēr bija paveicies ar saimniekiem. Pirmo reizi viņu izsauca kāds eremlts, kas dzīvoja Jordānijas tuksnesi, ēda medu un augu saknes un izturējās pret viņu karaliski. Pēc viņa nāves Kvīzlu izsauca kāda burve francūziete (apmēram 15. gadsimtā). Arī šī saimniece bija ļoti lēnprātīga un reti izmantoja Stimulējošā kompasa burvestību. Tāpēc laikā, kad Kvīzla nokļuva Prāgā, viņa vēl nebija tik ciniska un sarūg­tināta kā tādi vecie kaujas buki kā es. Kopš mūsu Prāgas saimnieks bija miris, viņa bez īpašiem sarežģījumiem bija kalpojusi Ķīnā un Ceilonā.

Pirmajās divās naktīs nekas nenotika, izņemot divu foliotu pazušanu, lai gan beigās izrādījās, ka viņi bija paslēpušies zem Londonas tilta. Bet trešajā naktī īsi pēc pusnakts no Nacionā­lās galerijas puses atskanēja skaļas, plīstošas skaņas. Džins Zeno bija vistuvāk notikuma vietai, un arī es atrados netālu. Tūlīt pat ieradās vairāki burvji, to skaitā mans saimnieks. Viņi apjoza galeriju ar aizsardzības tīklu un pavēlēja mums doties cīņā.

Zeno izrādīja apbrīnojamu drosmi. Nevilcinoties viņš devās tiešā uzbrukumā un nekad vairs netika redzēts. Es biju viņam cieši aiz muguras, bet, tā kā man sāpēja kāja un galerijas gaiteņi bija tik sarežģīti, es atpaliku, apmaldījos un sasniedzu rietumu spārnu daudz vēlāk. Tobrīd, izdarījis nozīmīgus postījumus, ienaidnieks jau bija paspējis pazust.

Mani aizbildinājumi nemaz neaizkustināja saimnieku, kas būtu raidījis pret mani smagus sodus, ja vien es nezinātu viņa vārdu. Netenjels zvērēja mani ieslodzīt metāla kastē, ja es arī nākamreiz izvairīšos no tikšanās ar ienaidnieku. Es nepaliku atbildi parādā, saskatīdams, ka mans saimnieks ir pārbijies mati bija sajaukti, piedurknes ļengani karājās un šaurās bikses bija nošļukušas, it kā viņš būtu zaudējis svaru. Draudzīgi norā­dīju uz šīm izmaiņām.

Tev vajadzētu vairāk ēst, tu esi pārāk tievs, es ieteicu. Vienīgais, kas šobrīd pieņemas kuplumā, ir tavi mati. Ja neuz­manīsies, drīz vairs nespēsi nostāvēt taisni.

Viņš paberzēja no negulēšanas apsārtušās acis. Vai tu vien­reiz liksi mierā manus matus? Turklāt ēšana ir domāta tiem, kam nav nekā cita ko darīt. Manas dienas ir skaitītas tāpat kā tavējās. Ja nevari uzveikt ienaidnieku, tas vēl nav sliktākais, tikai pacenties dabūt kādas ziņas par viņu. Citādi pie šīs lietas ķersies Nakts policija.

-   Un? Kas man no tā?

Viņš bija ļoti nopietns. Tas nozīmētu manu krišanu.

-   Un? Kas man no tā?

-   Tas, ka pirms nāves es iespundēšu tevi dzelzs kastē. Varbūt pat sudraba lai būtu sāpīgāk. Un tā tas notiks, ja vien neda­būšu rezultātus.

Es pārtraucu šo strīdu. Nebija jēgas. Zēns bija mainījies, kopš es viņu biju pēdējo reizi redzējis, un ne uz labu. Jaunā meistare un kāpiens pa karjeras kāpnēm nebija viņu labi iespaidojis Netenjels bija kļuvis skarbāks, rupjāks un vieglāk aizkaitināms nekā iepriekš, turklāt bija zaudējis daļu humora izjūtas, un tas nu bija pavisam traki. Nespēju vien sagaidīt, kad beigsies šis sešu nedēļu kalpošanas laiks.

Bet līdz tam laikam mans liktenis bija izlūkošana, briesmas un lietus.

No sava posteņa es varēju pārskatīt septiņus ceļus. Pie katra no tiem atradās grezni veikali, tumši un ēnaini, ar metāla režģiem. Virs durvīm spīdēja vārgas gaismiņas, bet lietus bija tik spēcīgs, ka tās neapgaismoja ielu. Ūdens skalojās pa ietvi.

Pēkšņa kustība ceļā pa kreisi. Kaķis pagrieza galvu. Kaut kas bija nolaidies uz pirmā stāva loga palodzes. Tas tur tupēja kā melns plankums lietū tad ar vienu izteiksmīgu kustību nolēca no palodzes un noskrēja lejup pa sienu zigzaga kustībā, izskatī­damies kā notecējusi sīrupa strūkla. Tas nolēca uz bruģa, atkal kļuva par melnu, izplūdušu plankumu, kas šļakstinādamies skrēja pa ietvi manā virzienā.

Es to vēroju, nepakustēdamies ne par sprīdi.

Melnais radījums sasniedza krustceles, izlīkumoja starp peļķēm un uzlēca uz statujas paaugstinājuma. Tagad varēja saskatīt, ka tas ir skaists spaniels ar lielām, brūnām acīm. Tas nostājās kaķa priekšā un sparīgi nopurinājās.

No kažoka lidojošās ūdens šļakatas trāpīja kaķim sejā.

-   Paldies, Kvīzla, es sacīju. Biji pamanījusi, ka es neesmu gana slapjš, vai ne?

Spaniels pamirkšķināja, piešķieba galvu un ierējās.

-   Nespēj atmest vecos paradumus? es turpināju. Es neesmu cilvēks, ko apmuļķos skaidrs acu skatiens un slapjš kažoks. Tu aizmirsti, ka lieliski spēju tevi saredzēt septītajā plānā.

-   Nespēju atradināties, Bartimaj, spaniels sacīja, pakasī­dams aiz auss. Maskēšanās kļuvusi par otro dabu.

Es nepagodināju šo piezīmi ar atbildi. Kur tu esi bijusi? Tu ierodies divas stundas vēlāk, nekā bijām norunājuši.

Spaniels pamāja. Viltus trauksme pie zīda noliktavas. Pārī­tis foliotu domāja, ka ir kaut ko pamanījuši. Bija jāpārmeklē visa noliktava. Stulbie iesācēji. Protams, viņi bija jānorāj.

-   Iekodi viņiem potītēs, ko?

Spaniela purniņam pārslīdēja smaids. Apmēram.

Es pavirzījos, lai Kvīzla varētu apmesties man blakus. Te gan nebija daudz sausāks, bet tā šķita biedriska rīcība. Spaniels saritinājās man blakus.

-   Nevar jau viņus pārāk vainot, es teicu. Tu zini, cik folioti ir nervozi. Laiks ir draņķīgs, un vēl tas, kas notika ar Zeno… Turklāt ir riebīgi katru nakti tikt izsauktam. Tas nogurdina.

Kvīzla palūkojās uz mani ar skaistajām, brūnajām suņa acīm. Arī tevi, Bartimaj?

-   Nu, es runāju teorētiski. Ar mani viss kārtībā. Lai to pie­rādītu, izliecu muguru kā ar dzīvi apmierināts kaķis it kā kus­tība sāktos no ūsām un beigtos ar astes galu. Mmm, cik jauki. Nē, man ir bijuši grūtāki laiki un tev tāpat. Tikai tāda maza izmeklēšana, izsekošana. Nekas tāds, ar ko mēs nevarētu tikt galā, vai ne?

-   Zeno teica to pašu.

-   Neatceros, ko viņš teica. Kur šonakt ir tavs saimnieks? Slēpni?

Spaniels norūcās. Apgalvo, ka ir rokas stiepiena attālumā Vaitholas birojā. Vai drīzāk kādā bārā ar pudeli rokā un meiteni pie sāniem.

Nosprauslājos. Ak tad no tās šķiras?

-   Jā. Un tavējais?

-  Ai, tāds pats. Vēl sliktāks. Ar divām pudelēm un divām mei­tenēm.*[1] Protams, tā nebija taisnība. Par spīti krimplēna krekliem un matu pinkām (vai tieši tāpēc), man likās, ka Netenjelam pat nav ne jausmas, ka pasaulē vispār ir meitenes. Ja viņš kādu satiktu, visdrīzāk spiegdams aiz­bēgtu pretējā virzienā. Bet sarunās ar citiem džiniem es labprāt pārspīlēju sava saimnieka sliktās rakstura īpašības.

Spaniels saprotoši pamāja. Es lēnām pieslējos kājās.

-   Labāk apmetīsim kādu riņķi, es teicu. Došos uz Soho un atpakaļ. Tu varētu pastaigāties gar greznajiem Gibeta ielas veikaliem un muzeju kvartālu.

-   Es labprāt atpūstos, Kvīzla noteica. Esmu nogurusi.

-   Jā. Nu tad lai veicas!

-   Lai veicas! Spaniels drūmi nolika galvu uz ķepām. Es sagatavojos lēcienam, kad izdzirdēju viņas balsi. Bartimaj?

-   Jā, Kvīzla?

-   Ai, nekas.

-Kas?

-   Nu… runa nav tikai par foliotiem. Arī es esmu nervoza.

Kaķis atgriezās un gādīgi aplika asti spanielam ap pleciem.

Tev nav nekāda pamata uztraukties, es teicu. Ir jau pāri pusnaktij, un neviens no mums neko aizdomīgu nav redzējis. Ienaidnieks parasti uzbrūk pusnaktī. Baidīties vajadzētu tikai no garas, nogurdinošas bezmiega nakts.

-Laikam jau… Lietus nemitējās līt, ietīdams mūs no visām pusēm. Tikai starp mums kā tev šķiet, kas tas varētu būt?

Pašūpoju asti. Nezinu un labprāt arī neuzzinātu. Līdz šim tas ir nogalinājis visus, kas stājušies tam ceļā. Mans padoms novēro un, ja redzi, ka tuvojas kaut kas neparasts, meties prom pretējā virzienā.

-   Bet mums tas jāiznīcina. Tāda ir pavēle.

-   Nu tad iznīcināsim to, bēgot prom. -Kā?

-   Hmm… Liec, lai tas dzenas tev pakaļ, un pēc tam ienirsti dzīvā satiksmē… Nu, kaut kā tamlīdzīgi. Es taču nezinu. Tikai nedari kā Zeno un nemeties tam virsū.

Spaniels smagi nopūtās. Man patika Zeno.

-  Vienīgā nelaime, ka bija pārāk dedzīgs.

Klusums. Kvīzla neko neteica. Lietus gāzās lejup straumēm.

-   Nu, tad uz tikšanos, es teicu. -Jā.

Es nolēcu no statujas pamatnes un skrēju, asti izstiepis, pa lietus pielietajām ielām. Ar vienu lēcienu atrados blakus pames­tai kafejnīcai. Tad, pēc lēcieniem uz lieveņa, no lieveņa uz palo­dzes, no palodzes uz nākamās palodzes biju nokļuvis uz tuvākā jumta.

Palūkojos atpakaļ. Kvīzla izskatījās pēc nelaimīga, pamesta suņa, kas slēpjas zem zirga vēdera. Lietus dēļ nespēju viņu labi saskatīt. Pagriezos un devos prom pa māju jumtiem.

Šajā pilsētas daļā vecās mājas turējās cieši kopā, paliekušās uz priekšu gluži kā kuprīši, tā ka to jumti pāri ielai gan­drīz saskārās. Pat lietus nespēja kavēt izveicīgu kaķi pa māju jumtiem nokļūt jebkurā vietā, kur tas vēlējās. Un tā es darīju. Ikviens, kas šobrīd būtu palūkojies pa logu, redzētu tikai pelēku zibens strēli (tas ir, mani) lecam no skursteņa uz vējrādi, joņojot pa dakstiņiem un šīferiem.

Es apstājos starp diviem jumtiem, lai ievilktu elpu un pār­skatītu debesis. Būtu nokļuvis Soho daudz ātrāk, ja lidotu, bet man bija pavēlēts palikt tuvu zemei, lai nepalaistu garām neko svarīgu. Neviens nezināja, kā ienaidnieks ierodas un pazūd, bet mans saimnieks domāja, ka šī būtne varētu būt saistīta ar zemi. Viņam nešķita, ka tas varētu būt kaut kas džinam līdzīgs.

Kaķis nopurināja slapjumu no kažoka un sagatavojās vēl vienam lēcienam šoreiz krietna ceļa platumā. Un pēkšņi visu izgaismoja oranža gaisma es skaidri varēju saskatīt jumta dakstiņus un skursteņus man blakus, mākoņus virs galvas, pat lietus lāses. Un atkal tumsa.

Oranžā liesma bija briesmu signāls. Tas nāca no aizmu­gures.

Kvīzla.

Viņa bija kaut ko atradusi. Vai kaut kas bija atradis viņu.

Noteikumi vairs nebija svarīgi. Es pagriezos un līdz ar to pār­vērtos ērglis ar melnām krūtīm un zeltainiem spārnu galiem uzlidoja debesīs.

Es biju nogājis tikai divus kvartālus no septiņu ceļu krus­tojuma, ko sargāja bravūrīgais jātnieks. Pat tad, ja viņa būtu devusies prom, Kvīzla nevarēja būt pārāk tālu. Man bija vaja­dzīgas tikai desmit sekundes, lai atgrieztos. Es paspēšu laikā.

Pēc trim sekundēm es dzirdēju viņas kliedzienu.

Ērglis lidoja naktī, sāpīgi triecoties pret vēja brāzmām. Pāri jumtiem un klusiem krustojumiem līdz pat statujai. Nolaidos uz statujas, kur lietus spēcīgi kapāja akmeni. Viss bija tāpat kā pirms minūtes. Bet spaniels bija pazudis.

Kvīzla? Nekādas atbildes. Tikai vēja auri.

Nometies uz jātnieka cepures, es pārskatīju visus septiņus ceļus visos septiņos plānos. Spanielu nekur neredzēja, tāpat nevienu citu džinu, velnēnu, burvi vai citu maģisku parādību. Ielas bija kā izslaucītas. Es biju viens.

Vēlreiz uzmanīgi nopētīju statuju. Likās, ka esmu atradis uz akmens melnu švīku, bet nespēju pateikt, vai tā tur nav bijusi jau iepriekš.

Pēkšņi sapratu, ka sēžu ļoti pamanāmā vietā. Lai arī kā es pagrieztos, mani no mugurpuses varēja ievainot nezināmais ienaidnieks, pielavīdamies lietus aizsegā. Es aplidoju pāris loku ap statuju, šķeļot lietus aizkaru. Pacēlos līdz jumtiem, kur mani vairs nevarēja sasniegt nekas, kas lodātu pa ielām.

Un tad es izdzirdu blīkšķi. Tas nebija jauks, atturīgs blīk­šķis tāds kā pudeles saplīšana pret plikpaura galvu. Nē, izklau­sījās tā, it kā no zemes ar visām saknēm tiktu izrauts liels ozols un aizmests malā vai arī vesela māja tiktu noslaucīta no ceļa. Neizklausījās pārāk labi.

Vēl sliktāk bija tas, ka es varēju noteikt, no kurienes šis blīk­šķis nāca. Ja lietus būtu bijis skaļāks vai blīkšķis klusāks, es varētu sadzirdēt nepareizi un drosmīgi mesties pretējā virzienā. Bet šoreiz man neveicās.

Turklāt vēl pastāvēja cerība, ka Kvīzla varētu būt dzīva.

Tāpēc es izdarīju divas lietas. Pirmkārt, raidīju gaisā vēl vienu oranžo uzliesmojumu, cerēdams, ka to pamanīs kāds no mūsu izlūkpatruļas. Cik atceros, tuvākais bija kāds foliots Ceringkrosā. Tas bija viduvējs eksemplārs, kam nepiemita ne varonība, ne iniciatīva, bet šajā situācijā bija vajadzīgi jebkuri papildspēki.

Pēc tam es devos ziemeļu virzienā pa ceļu, no kura nāca sprā­dziens. Tas bija no muzeju kvartāla. Es lidoju, cik lēni vien ērglis var, nekrītot zemē. [19] [1] Kustināju spārnus tik lēni un piesardzīgi, cik vien spēju.

Un visu laiku vēroju namus, kas slīdēja zem manis. Tas bija lepno veikalu rajons mazs un tumšs. Seni uzraksti virs durvīm vēstīja, ko te var atrast kaklarotas, zīda baķus, dārgakmeņiem rotātus rokaspulksteņus. Te bija daudz zelta un dimantu. Burvji ieradās pirkt niekus, kas apstiprināja viņu statusu. Te iegriezās arī bagāti tūristi.

Briesmīgais blīkšķis vairs neatkārtojās. Likās, ka visi veikali ir neskarti to fasādes bija nebojātas, gaismas virs durvīm dega, koka izkārtnes šūpojās vējā.

Lietus mērcēja spārnus. Bruģi sedza dziļas peļķes. Ne miņas no kāda mirstīgā vai gara, it kā es lidotu pāri spoku pilsētai.

Iela kļuva nedaudz platāka, tā veda garām apaļam laukumam, kuru klāja zāle un puķu dobes, kas šķita dīvaini nepiederīgas šaurajai Londonas ielai. Zālāja vidū rēgojās vecs, salauzts stabs un akmens plāksnes, kuru nozīmi tikai tagad varēja aptvert. [20] [1] Arī ielas nosaukums Karātavu iela kaut ko nozīmēja. Londonas varas iestādes vienmēr bija prasmīgi pratušas iebiedēt vienkāršos (audis, bet, tā kā pēdējo gadu laikā likumpārkāpēji tika pakārti pie Tauera, šī vieta bija kļuvusi par tūrisma objektu.

Šovakar te viss bija izmircis un vēja appūsts. Patiesībā mani interesēja nevis karātavas, bet gan zāles laukums tām apkārt.

Tur bija kaut kas līdzīgs pēdām. Ļoti lielām pēdām. Tās drī­zāk izskatījās pēc lieliem lāpstu nospiedumiem ar vienu īkšķa nospiedumu platākajā pusē. Pēdas, dziļi iespiedušās zemē, šķēr­soja zālāju.

Es nopurināju no spalvām lietus lāses un piesitu ar nagiem pret karātavu stabu. Lieliski. Vienkārši lieliski. Mans ienaid­nieks ir ne tikai noslēpumains un spēcīgs, bet arī liels un smags. Šī nu gan būs naksniņa!

Ar acu skatienu pavadīju milzīgos pēdu nospiedumus. Pame­tot zālāju, tie joprojām bija labi redzami, jo atstāja aiz sevis dub­ļainu sliedi. Bija skaidri saprotams, ka neviens no veikaliem nav cietis no uzbrucēja. Viņš acīmredzot bija devies citur. Ar smagu nopūtu lidoju tālāk.

Karātavu iela beidzās pie plaša, tumša bulvāra. Tieši man pretī pacēlās augsts, iespaidīgs metāla žogs no sešus metrus augstiem un piecus centimetrus bieziem dzelzs stieņiem. Žogā bija atvērti plati vārti. Precīzāk sakot, tie bija atslieti pret tuvāko laternu, norauti kopā ar krietnu daļu šķērskoku. Žogā tagad rēgojās liels caurums. Kāds bija ļoti steidzies tikt iekšā. Cik jauki, ka ir tik dedzīgas būtnes! Un cik nepatīkami, ka es, lēni lidojot pār ielu, nācu arvien tuvāk šai vietai.

Nolaidos uz sapostīto vārtu metāla režģiem. Aiz tiem aiz­vijās plats piebraucamais ceļš, kas veda pie augstām kāpnēm. Tur slējās iespaidīgs portiks ar astoņām augstām kolonnām un ēka tik milzīga kā pils un garlaicīga kā banka. Tā bija sena celtne slavenais Britu muzejs. Tas stiepās visos virzienos, pie­būve aiz piebūves, cik vien tālu acis spēja saredzēt, aizņemot vismaz vienu pilsētas kvartālu. [21] [1] Britu muzejs ir mājvieta gandrīz miljonam senu mākslas darbu, no kuriem tikai pāris duču iegūti likumīgā ceļā. Divus gadsimtus saskaņā ar burvju likumu Londonas vadoņi bija izmantojuši katru iespēju sagrābt jeb­kuru vērtīgu svešzemju priekšmetu. Lordi un lēdijas, dodoties ceļojumos uz Eiropu, mēdza iebāzt rokassomiņās mazus, vērtīgus mākslas priekšmetus, karavīri aiz krūšu bruņām paslēpa dārgakmeņus un relikvijas no iekarota­jām zemēm, un katrs sevi cienošs tirgonis, atgriežoties Londonā, veda līdzi vienu kasti ar vērtīgiem dārgumiem. Un lielākā daļa šo mākslas priekš­metu nonāca arvien plašākajā Britu muzeja kolekcijā, un tie tika izstādīti ar parakstiem daudzās valodās, lai svešzemju tūristi ierastos un aplūkotuavus zaudētos dārgumus. Burvji gan aizvāca no muzeja visus maģiskos priekšmetus, bet tik un tā tas bija nozīmīgs mākslas priekšmetu glabātājs.

Vai šeit viss patiešām ir tik liels vai arī man tikai šķita? Ērglis sabužināja spalvas, bet tik un tā jutās gluži maziņš. Apsvēru situāciju. Nebija ne jausmas, kāpēc nezināmais, lielām pēdām apveltītais, spēcīgais ienaidnieks bija ieradies šeit. Muzejā gla­bājās tik daudz vērtību, ka viņam vajadzētu nedēļu laika, lai tās visas sadragātu. Bet, ja kāds vēlējās apkaunot Lielbritānijas val­dību, tad šis bija pareizais ceļš, un skaidrs, ka mana saimnieka karjerai būs gals, ja šīs nakts grautiņš netiks apturēts.

Tas nozīmēja, ka man jādodas iekšā. [22] [1] Vēl mans motīvs bija atriebība. Vairs nebija ne mazāko cerību, ka kādreiz vēl redzēšu Kvīzlu.

Ērglis lidoja uz priekšu līdz pat kolonnām un apmetās uz portika. Priekšā pavērās smagās bronzas durvis protams, mans pretinieks bija izlēmis tās neievērot un iegājis ēkā tieši cauri akmens sienai. Tā nebija stilīga rīcība, bet man deva iespēju aizkavēties un pavadīt vēl pāris minūšu, pārbaudot, vai sadra­gātajā akmenī neslēpjas briesmas.

Caurums sienā pletās plašs un melns. No droša attāluma pavēros uz priekšnamu. Klusums. Nekādu aktivitāšu nevienā no plāniem. Sadragāts koks un akmens un salauzts uzraksts "LAIPNI LŪDZAM MUZEJĀ" parādīja virzienu, kurā iebrucējs bija devies. Gaisā virmoja putekļi. Siena pa kreisi bija sadra­gāta. Es ieklausījos. Tālu, lietus rīboņas aizsegā, es saklausīju, kā tiek lauzti un plēsti nenovērtējami mākslas priekšmeti.

Es sūtīju gaisā vēl vienu oranžo uzliesmojumu, ja nu gadī­jumā tas sasodītais foliots iedomātos palūkoties manā virzienā. Tad pārvērtos un iegāju ēkā.

Nikns mīnotaurs [23] [1] Lai iedvestu bailes ikvienam cilvēciskam pretiniekam, nav nekā labāka par mīnotauru ar vērša galvu iedveš nedaudz šoka un bijības. Pēc vairāku gadsimtu treniņa mans mīnotaurs izskatījās ideāli. Ragi bija izliekti burvīgā leņķi, zobi asi kā zāģis. Ada kā pulēts melnkoks. Man bija palicis cilvēka torss, bet biju tam pievienojis satīra āža kājas, kas ir nedaudz bīstamākas par izsitumiem klātām cilvēka kājām grieķu sandalēs.

nepacietīgi paraudzījās uz izpostīto priekš­namu. No nāsīm tam nāca tvaiki, rokas saliecās, nagotās kājas

kārpīja grīdu. Kas uzdrīkstētos to izaicināt? Neviens! Nūjā, istabā jau neviena nebija. Pareizi. Tātad man bija jādodas uz nākamo telpu. Nekādu problēmu. Ievilcis elpu, mīnotaurs uz pirkstgaliem pārtipināja drupām klātajai grīdai līdz caurumam sienā un uzmanīgi palūkojās ap stūri.

Tumsa, lietus šalkoņa logos, amforas un feniķiešu podi lauskās uz grīdas. Un kaut kur tālumā plīstoša stikla troks­nis. Ienaidnieks joprojām atradās vairākas istabas tālāk. Labi. Mīnotaurs drosmīgi iesoļoja telpā.

Nākamās pāris minūtes mēs spēlējām tādu kā palēninātu kaķa un peles spēli, šādu darbību atkārtojot vairākas reizes. Jauna istaba, atkal tukša, un skaņas man priekšā. Marodieris devās uz priekšu, jautri dragādams visu, kas trāpījās tam ceļā, un es nepār­liecinoši viņam sekoju, pārāk nekārodams satikties. Jāatzīst, ka parasti Bartimajs tā nerīkojas. Bet Zeno liktenis man joprojām bija prātā, un es mēģināju darīt visu, lai izvairītos no drošas nāves.

Viss liecināja par to, ka man nav darīšana ar cilvēcisku būtni. Bet kas tad tas varētu būt? Ifrīts? Iespējams, lai gan pēc stila neat­bilst. Ifrīti parasti lieto daudz maģijas augstākās klases sprā­dzienus un dedzināšanas -, bet te no tiem nebija ne miņas, tikai brutāls spēks. Mārids? Tas pats. Turklāt es jau sen būtu sajutis tā maģisko klātbūtni. [24] [1] Māridi izstaro tik spēcīgu auru, ka tos var izsekot pēc maģiskās slie­des: aiz viņiem stiepjas tāda pati sliede kā aiz gliemežiem. Protams, nekad neiedomājies lietot šo salīdzinājumu mārida klātbūtnē!

Bet man šī rīcība nešķita pazīstama. Visas istabas bija tumšas un kā izmirušas. Tieši tā, kā zēns bija aprak­stījis iepriekšējos uzbrukumus nešķita, ka te būtu iesaistīti gari.

Lai būtu pilnīgi drošs, es raidīju nelielu maģisku impulsu sev pa priekšu nākamajā izlauztajā sienā, no kuras nāca ska­ļas skaņas. Gaidīju, kad impulss atgriezīsies vai nu vājāks (ja priekšā nebūtu gaidāms nekas maģisks), vai spēcīgāks (ja aiz sienas atrastos kaut kas bīstams).

Man par izbrīnu impulss neatgriezās vispār.

Mīnotaurs domīgi paberzēja purnu. Dīvaini, bet attāli pazīs­tami. Biju pārliecināts, ka jau iepriekš biju redzējis šo efektu.

Ieklausījos pie cauruma dīvainās skaņas atkal bija attālinā­jušās. Mīnotaurs uzmanīgi ielavījās nākamajā telpā…

Un nonāca plašā galerijā, kas bija divreiz augstāka nekā iepriekšējās istabas. Abās pusēs pret lielajiem taisnstūra logiem sitās lietus straumes, un no ārpuses, iespējams, no attālā torņa, istabu apspīdēja blāva gaisma. Šajā istabā bija milzīgas antīkās statujas, tītas ēnās: divi Asīrijas vārtu sargi spārnotās lau­vas ar cilvēku galvām, kas kādreiz bija stāvējušas pie Nimrudas vārtiem, [25] [1] Protams, šie bija tikai akmens atveidi. Asīrijas uzplaukuma dienās tie bija īsti džini, kas uzdeva svešiniekiem mīklas, gluži tāpat kā Sfinksa, un aprija cilvēkus, ja atbilde bija nepareiza, gramatiski neprecīza vai izrunāta ar zemnieku akcentu. Tie bija vieni punktuāli zvēri!

Ēģiptes dievi un gari, izgrebti no krāsota akmens un apveltīti ar krokodila, kaķa, ibisa vai šakāļa galvām, [26] [1] Šis pēdējais, Anubiss, mani vienmēr aizkaitina, ja es to pamanu pat ar acs kaktiņu. Bet es pamazām mēģinu atslābināties. Džabors galu galā jau sen ir nebūtībā.

milzīga svētās skarabeja vaboles skulptūra, sen aizmirstu priesteru sarkofāgi un milzīgās, monolītās faraonu statujas sadragātas sejas, torsi, rokas un kājas.

Citreiz es būtu pakavējies mazā, nostalģiskā ceļojumā, pavē­rodams senaizmirsto draugu un saimnieku attēlus, bet šis nebija īstais laiks. Cauri galerijai jau bija izgājis mans pretinieks, nogāz­dams mazākās faraonu statujas, kas tagad drumslās gulēja zemē, un dažas no dievu statujām tagad atradās tuvākā kontaktā, nekā tie būtu vēlējušies dzīves laikā. Bet, ja šīs statujas nebija sagā­dājušas lielas grūtības, tad šķita, ka lielākās krietni pretojušās. Pusceļā pa zāli, tieši ienaidnieka ceļā, stāvēja milzīga Ramzesa Lielā statuja, vairāk nekā deviņus metrus augsta un veidota no granīta. Tā galvasrota šūpojās, un no tumsas skanēja cīņas troksnis, kas liecināja, ka kāds vēlas novākt Ramzesu no ceļa. [27] [1] Radzes nebūtu pārsteigts, ka viņa statuja sagādājusi tik daudz rūpju viņam bija lielākais ego, kāds vien pieredzēts kādam no maniem saimniekiem. Par spīti tam, ka viņš bija maziņš, līkām kājām un tik pum­painu ģīmi kā degunradža pakaļa. Taču viņa burvji bija spēcīgi un nelo­kāmi es četrdesmit gadus strādāju milzīgos faraona projektos kopā ar citiem gariem.

Pat utuks būtu izdomājis, ka vienkāršākais ir apiet apkārt kaut kam tik lielam un doties tālāk. Bet mans ienaidnieks nopū­lējās ap statuju kā mazs suns ap ziloņa kaulu. Tāpēc iespējams (kāda patīkama doma), ka mans pretinieks bija samērā stulbs. Vai arī (ne tik patīkama doma) tas vienkārši bija godkārīgs vēlējās nodarīt pēc iespējas lielāku postu.

Par laimi, šobrīd iebrucējs bija pilnībā nodarbināts. Un tas deva man iespēju nopētīt, ar ko man darīšana.

Neizdvešot ne skaņas, mīnotaurs slīdēja uz priekšu tumšajā zālē, līdz nokļuva pie sarkofāgu sienas. Tas palūrēja ap sarkofāga stūri Ramzesa statujas virzienā. Un apjukumā sarauca pieri.

Džini parasti izcili redz naktī; tas ir viens no neskaitāmajiem veidiem, kuros mēs esam pārāki par cilvēkiem. Mums tumsa neko nenozīmē pat pirmajā plānā, ko arī tu spēj saredzēt. Bet tagad, lai gan pārskatīju visus plānus, es spēju saredzēt tikai tumsu, tik melnu kā akas dibenā. Tumšais pleķis viļņojās, sarā­vās un izpletās, bet palika tikpat tintes melns un nestrukturēts visos septiņos plānos. Lai kas arī kustināja Ramzesa statuju, tas bija paslēpies necaurredzamā tumsā.

Tomēr es tagad skaidri zināju, kur tas atrodas, un, tā kā šķita, ka tas mierīgi stāv uz vietas, bija pienācis laiks pēkšņam uzbrukumam. Palūkojos apkārt pēc piemērota metamā. Bla­kus stikla vitrīnā gulēja dīvains, melns, neregulāras formas akmens pietiekami mazs, lai paceltu, bet pietiekami liels, lai sašķaidītu galvu ikvienam ifrītam. Tam vienā pusē bija kaut kādi uzraksti, ko man nepietika laika izlasīt. Iespējams, tur bija aprakstīti kaut kādi noteikumi, kas jāievēro muzeja apmeklētā­jiem, jo šķita, ka rakstīts vismaz trijās valodās. Bet tas nešķita būtiski.

Mīnotaurs klusi un uzmanīgi nocēla no akmens stikla vit­rāžu un nolika to atkal uz grīdas. Tad viņš palūkojās apkārt pie Ramzesa kājām joprojām viļņojās melna tumsa, bet statuja nepakustējās. Labi.

Akmens pēkšņi atradās mīnotaura varenajās rokās, un tas devās atpakaļ, meklējot labāko vietu, no kurienes mest. Manu skatienu piesaistīja mazs faraons. Neatcerējos, kas viņš tāds bija acīmredzot ne no diženajiem. Pat statujai bija tāds ska­tiens, it kā lūgtu piedošanu. Tomēr augstmanis sēdēja izrotātā tronī zāles galā un viņa klēpis izskatījās pietiekami plats, lai mīnotaurs uz tā varētu nostāties.

Joprojām turēdams rokās akmeni, es uzlēcu vispirms uz paaugstinājuma, pēc tam uz troņa un tad faraonam klēpī. Palū­kojos pār plecu. Lieliski es atrados akmens sviediena attālumā no pulsējošā, melnā plankuma, pietiekami augstu, lai mestu īstajā trajektorijā. Es sasprindzināju āža kājas, sasprindzināju bicepsus, nosprauslājos un metu akmeni augšup un uz priekšu, gluži kā no katapultas.

Uz brīdi lidojošo akmeni apspīdēja gaisma no logiem, tad tas krita lejup garām faraona sejai, līdz pat statujas pamatam un melnās miglas centrā.

Atskanēja skaņa, kāda rodas, sitoties akmenim pret akmeni. No tumšā mākoņa visos virzienos izlidoja melni akmens gaba­liņi.

Tātad biju trāpījis kaut kam cietam.

Melnais mākonis uzmutuļoja pēkšņās dusmās. Tas atkāpās, un tā centrā pamanīju kaut ko ļoti lielu un spēcīgu, kas neprā­tīgā niknumā vicināja milzīgas dūres. Tad mākonis atkal sakļāvās un triecās pret statuju, it kā vainotu to notikušajā.

Tobrīd drosmīgais mīnotaurs bija paslēpies, saritinājies farao­nam klēpī un skatījās uz notiekošo pa plaisu marmora tēlā. Pat mani ragi bija nedaudz noļukuši, lai neatklātu slēptuvi. Vēroju, kā tumšais mākonis un tas, kas tajā atradās, izlēmīgi pagriežas un sāk meklēt vainīgo. Nezināmais novērsās no Ramzesa sta­tujas pamatnes, šūpodamies starp apkārtējām statujām. Atska­nēja smagu soļu duna.

Ņemot vērā, ka mans pretinieks spēj izlauzties cauri akmens sienām, par savu pirmo uzbrukumu nebiju lolojis pārāk lielas cerības. Un tomēr biju vīlies, ka triecienam tik maza ietekme. Tomēr tas bija devis man nelielu ieskatu, kāds radījums slēp­jas tumsas mākonī, un, tā kā es nevarēju to iznīcināt, viens no maniem uzdevumiem bija ievākt informāciju par nezināmo marodieri. Mazs akmens bija pavēris nelielu caurumu tumsas mākonī… ko tad varētu izdarīt liels akmens?

Viļņojošais mākonis virzījās uz priekšu, lai apskatītu aiz­domīgu statuju grupu otrā zāles malā. Neraksturīgi zaglīgi mīnotaurs noslīdēja no faraona klēpja un slēpdamies devās uz priekšu, kur pie sienas stāvēja milzīgs, no smilšakmens [28] [1] Kartuša uz tā krūtīm vēstīja, ka tas esot Amoss no astoņpadsmitās dinastijas, "… tas, kurš apvienojas slavā". Tā kā viņam nebija ne galvas, ne roku un kāju, tā šķita tīrā lielība. veidots faraona torss.

Torss bija apmēram četrus metrus augsts. Es paslēpos tā ēnā, pa ceļam paķerdams līdzi mazu apbedīšanas urnu. Pienācīgi iekārtojies, es pastiepu spalvaino roku un metu urnu pret zemi apmēram trīs metru attālumā. Tā ar skaļu blīkšķi saplīsa.

Tūlīt pat, it kā būtu gaidījis šādu skaņu, tumsas mākonis pagriezās un sāka soļot skaņas virzienā. Soļi skanēja arvien dedzīgāk. Tumsas taustekļi stiepās manā virzienā, atsitoties pret statuju. Mākonis tuvojās sadragātajai urnai un apstājās, nepārliecinoši noviļņojoties.

Viss bija sagatavots. Mīnotaurs bija uzrāpies statujai uz muguras, atspiedies ar kājām pret sienu un spieda to ar visu spēku. Torss sašūpojās uz priekšu un atpakaļ, viegli iešņuk­stēdamies. [29] [1] Mans pretinieks, cenšoties iekustināt Ramzesu, noteikti bija apguvis svārsta principu. Kā teica Arhimēds: "Dodiet man pietiekami garu sviru, un es iekustināšu pasauli." Šoreiz mana pasaule bija iedomīgs, sešas tonnas smags torss bez galvas. Tumšais mākonis sadzirdēja skaņu un devās tās virzienā.

Bet viņš gāja pārāk lēni. Ar pēdējo svārstību torsa smaguma centrs bija mainījies, un tas gāzās lejup, šķeldams gaisu un pazuzdams putekļu mākonī.

Gaisā uzvirpuļoja miljons saplēstu lausku, tās lidoja visos virzienos.

Es palēcu malā, pagriezos un vēroju notikušo.

Torss negulēja uz zemes. Tas bija vidū ieplaisājis, un tā aug­šējā daļa atradās metru no grīdas, it kā balstītos uz kaut kā liela.

Es uzmanīgi tuvojos. No sava redzes leņķa nevarēju saprast, kas guļ zem torsa. Tomēr izskatījās, ka mans manevrs bijis veik­smīgs. Pēc mirkļa es varēšu doties prom, dot signālu zēnam un būt gatavs atbrīvošanai.

Pieliecos, lai paskatītos, kas atrodas zem statujas.

Pēkšņi ātrāk, nekā es būtu gaidījis, no mākoņa izšāvās mil­zīga roka un sagrāba mani aiz spalvainās kājas. Roka bija zili melna, ar trim pirkstiem un īkšķi, cieta un auksta kā kapak­mens. Tajā gluži kā marmorā bija redzamas vēnas, un tajās pulsēja dzīvība. Tvēriens sagrāba manu būtību gluži kā skrūv­spīlēs. Mīnotaurs sāpēs iemāvās. Man vajadzēja pārvērsties, lai izrautos no šī tvēriena, bet galva griezās, es nespēju koncentrē­ties. Visapkārt pletās briesmīgs aukstums, tas ietina mani kā segā. Jutu, ka uguns manī dziest, kā enerģija aizplūst no manis gluži kā asinis no vaļējas brūces.

Mīnotaurs salīgojās un nokrita zemē kā lupatu lelle. Man virs galvas pletās nāves aukstums.

Tad negaidīti akmens dūre atlaidās, tvēriens vājinājās. Mīnotaura ķermenis tika mests augstu gaisā, lai to sadragātu pret tuvējo sienu. Apziņa izslēdzās, es nogāzos uz grīdas.

Tur es brīdi gulēju, apmulsis un neko nesaprazdams. Dzir­dēju skrapstošas skaņas, it kā smilšakmens torss tiktu stumts malā, un nedarīju neko. Jutu, kā nošūpojas grīda, kad sadauzītā statuja tika nosviesta malā, un vēl aizvien nedarīju neko. Es dzirdēju, kā mans ienaidnieks slejas kājās, un joprojām neko nedarīju. Tomēr pamazām briesmīgais, stindzinošais akmens rokas pieskāriens zaudēja ietekmi, manī atkal sāka degt uguns. Un, kad smagās akmens kājas soļoja manā virzienā, es sajutu sevī pietiekami daudz enerģijas, lai rīkotos.

Es atvēru acis un redzēju neskaidras ēnas.

Ar lielu piepūli mīnotaurs kļuva par kaķi un palēca malā no lielās kājas, kas iegrima grīdā. Kaķis piezemējās tālāk, nagus izšāvis, asti sabozis kā pudeļu birsti, un tūdaļ lēca atkal.

Lēcienā dzīvnieks pagrieza galvu un beidzot pilnībā ierau­dzīja savu pretinieku.

Tam apkārt jau atkal pulcējās melni mākoņi, ietinot tēlu gluži kā līķautā. Tomēr to vēl pietiekami apspīdēja mēnesgaisma, lai es savu pretinieku varētu nopētīt.

No pirmā acu uzmetiena šķita, ka būtu atdzīvojusies kāda no zāles statujām milzīga, cilvēka apveidiem līdzīga figūra, apmēram trīs metrus augsta. Divas rokas, divas kājas, lempīgs torss un gluda galva.

Tas viss bija redzams tikai pirmajā plānā, pārējos sedza tumsa.

Kaķis piezemējās uz krokodila dieva Sobeka galvas un brīdi tur tupēja, nikni šņākdams. Ienaidnieka stāvs izstaroja savādu citādību; man šķita, ka, tikai uzmetot tam skatienu, mana ener­ģija vājinās.

Pēkšņi tas nāca man virsū pārsteidzošā ātrumā, un gaisma, kas plūda no loga, apspīdēja tā seju… Šis radījums izskatījās kā raupjš, slikti apstrādāts mākslas priekšmets. Ķermeņa virsma slāņojās, tā šķita saplaisājusi un sačervelējusies, vietām atklājot arī gludus laukumus. Radījumam nebija ne ausu, ne matu. Acu vietā briesmonim rēgojās divi caurumi, kas izskatījās kā izbaks­tīti ar milzīgu, neasu zīmuli. Arī deguna tam nebija, toties bija kaut kas līdzīgs mutei, kas pletās plašā, ņirdzīgā plēsīgas hai­zivs smīnā. Un pašā pieres vidū mirdzēja ovāls, ko es pavisam nesen biju redzējis kaut kur citur.

Tas bija samērā mazs, veidots no tā paša zilpelēkā materiāla kā pārējais ķermenis, bet tikpat sarežģīts un smalks, cik viss pārējais raupjš un neapstrādāts. Tā bija vaļēja acs, bez plak­stiņa un skropstām, bet ar smalku varavīksneni un apaļu acs zīlīti. Un, pirms vēl tumsas aizsegs paspēja radījumu noslēpt skatienam, es pamanīju, ar kādu gudrību un sapratni šī acs mani vēro.

Tumsa tiecās uz manu pusi. Kaķis lēca. Aiz muguras dzirdēju sašķīstam Sobeka statuju. Bija pienācis laiks bēgt. Biju noskaid­rojis, ko gribēju. Nav vērts sev glaimot. Te nekas vairs nebija darāms.

Kaut kas pārlidoja man pāri un sadūrās ar durvīm, izgāžot tās. Kaķis izlēca pa izsisto caurumu. Aiz muguras skanēja rīboši soļi.

Es biju nonācis mazā, tumšā istabā, kur stāvēja etniska rakstura audumi un gobelēni. Logs istabas galā varēja būt glā­biņš. Kaķis skrēja turp, ūsām plīvojot, ausis pieglaudis, nagiem skrapstot pret grīdu. Tas lēca un pēdējā mirklī pasviedās sānis, izgrūdis kaķim gluži neraksturīgu lāstu. Tas bija pamanījis aiz­sargtīkla baltos pavedienus aiz loga. Burvji bija ieradušies un ieslodzījuši mūs.

Kaķis pagriezās, meklēdams vēl kādu izeju, bet neatrazdams.

Sasodītie burvji.

Durvis piepildīja mutuļojošs, melns mākonis.

Kaķis aizsargādamies pieplaka grīdai. Pret loga stikliem sitās lietus.

Brīdi ne kaķis, ne tumsas mākonis nekustējās. Tad no mākoņa parādījās kaut kas mazs un balts tā bija krokodila dievam Sobekam norautā galva, kas lidoja uz šo pusi. Kaķis palēca malā. Galva izlidoja pa logu. Caur izdauzīto rūti telpā sitās lietus, kas bija kļuvis karsts no saskares ar aizsargtīklu. Istabā ielauzās vējš. Gobelēni uzvirpuļoja gaisā.

Soļi. Un tumsa, kas tuvojās, piepildīja visu istabu.

Kaķis paslēpās stūrī, saraudamies, cik mazs vien varēja. Tūlīt, tūlīt acs mani ieraudzīs…

Vēl viena vēja brāzma sapurināja gobelēnus. Man radās ideja.

Ne pārāk spoža, bet es tobrīd nebiju izvēlīgs.

Kaķis lēca un pieķērās pie tuvākā gobelēna, samērā plāna, iespējams, no Amerikas, kas attēloja kantainus cilvēkus labības laukā. Dzīvnieks uzrāpās līdz audekla augšmalai, kas bija stin­gri piestiprināta sienai, un ar strauju nagu kustību to atplēsa. Vējš paķēra audumu un nesa uz istabas vidu, kur tas sadūrās ar kaut ko melnās tumsas vidū.

Bet kaķis jau bija pie nākamā gobelēna, raudams to nost no sienas. Un tad pie nākamā. Pēc brīža pusducis auduma gabalu plivinājās istabas vidū gluži kā spoki vējā un lietū.

Radījums mākoņa vidū bija norāvis no sejas pirmo audumu, bet tagad tam uzkrita nākamais. No visām pusēm lidoja un grie­zās auduma gabali, apmulsinot manu pretinieku un aizsedzot tam skatienu. Es jutu, kā milzīgās rokas plivinās pa gaisu, mil­zīgās kājas stampā uz priekšu un atpakaļ.

Kamēr radījums bija aizņemts ar gobelēniem, es mēģināju aizlavīties citur.

Viegli pateikt, grūti izdarīt. Jo šķita, ka melnais mākonis tagad piepilda visu istabu, un es nevēlējos vēlreiz saskrieties ar nāves elpu dvešošo radījumu mākoņa centrā. Tāpēc, pieplacis sienai, virzījos uz priekšu ļoti piesardzīgi.

Es jau biju ticis pusceļā līdz durvīm, kad šis radījums, acīmre­dzot izmisumā zaudējis jebkuru virziena izjūtu, pēkšņi piespēra kāju un sita pa tuvāko sienu. No griestiem nobira apmetums, un šķembas un akmens gabali pievienojās lietus, vēja un gobe­lēnu dejai istabas centrā.

Pēc otrā trieciena siena sabruka, un līdz ar to iegāzās arī griesti.

Uz brīdi kaķis sastinga, acis plati iepletis, bet tad saritinājās kamoliņā.

Pēc brīža akmens, ķieģeļu, cementa un metāla masa gāzās lejup, aprokot istabu.

M azais vīriņš atvainodamies pasmaidīja. Mēs esam aizvākuši lielāko daļu gruvešu, viņš ziņoja, bet neko neesam atraduši.

Džesikas Vaitvelas balss bija auksta un mierīga. Nekā, Šubit? Tas, ko tu stāsti, ir pilnībā neiespējami. Manuprāt, kāds tur vēl ir aizkavējies.

Atļaujiet pazemīgi ziņot, ka nav. Viņš patiešām izskatī­jās pazemīgs, stāvēdams burves priekšā ar saliektām kājām, galvu pieliecis, cepuri rokās burzīdams. Tikai atrašanās pentaklā norādīja, ka tas nav cilvēks, tāpat kā viņa kreisā kāja, kura izskatījās pēc lāča ķetnas acīmredzot dēmons to bija aiz­mirsis nomainīt vai arī atstājis kāda untuma dēļ.

Netenjels drūmi palūkojās uz džinu un salika kopā pirkstu galus, izlikdamies, ka rūpīgi pārdomā. Viņš sēdēja ar zaļu ādu apvilktā krēslā ar augstu atzveltni. Citi tādi paši krēsli bija izvietoti ap pentaklu. Zēns apzināti bija ieņēmis tādu pašu pozu kā Vaitvelas jaunkundze taisna mugura, sakrustotas kājas, elkoņi uz krēslu paroceņiem -, mēģinādams izskatīties tikpat varens un svarīgs kā viņa. Netenjels baidījās, ka apkār­tējie varētu pamanīt viņa bailes. Jaunais burvis runāja tik mie­rīgi, cik vien spēja. Jums jāpārmeklē visi gruveši, viņš teica. Manam dēmonam tur jābūt.

Mazais uzmeta viņam spoži zaļo acu skatienu. Džesika Vaitvela ierunājās: Tavs dēmons varētu būt arī pagalam, Džon.

-   Domāju, ka es justu, ja tas būtu noticis, zēns pieklājīgi atbildēja.

-   Vai varbūt tas ir izrāvies no saistībām. To sacīja Hen­rijs Divāls no pretējā krēsla. Policijas priekšnieks aizpildīja visu krēslu. Viņa pirksti nepacietīgi bungoja pa krēsla paroceņiem. Melnās acis spīdēja. Tā bieži notiek ar pārāk godkārīgiem mācekļiem.

Netenjels neiesaistījās cīņā. Viņš klusēja.

Vaitvelas jaunkundze vēlreiz vērsās pie sava kalpa: Manam māceklim taisnība, Subit, viņa teica. Tev vēlreiz jāpārmeklē gruveši. Pasteidzies.

-   Jā, jaunkundz. Viņš paklanījās un nozuda.

Istabā iestājās klusums. Netenjela seja bija mierīga, bet emo­cijas mutuļot mutuļoja. Viņa karjera un, iespējams, dzīvība bija likta uz spēles, bet Bartimajs nekur nebija atrodams. Jaunais burvis bija licis visu uz savu kalpu, un tagad visi domāja, ka viņš ir zaudējis. Netenjels palūkojās apkārt, ievērodams alkatīgo, apmierināto skatienu Divāla acīs, meistares nepatiku, Tallova kunga izmisīgo cerību. Iekšlietu ministrs visu nakti bija pavadī­jis, nevis pūlēdamies novērst notiekošo grautiņu Britu muzejā, bet lamādams Netenjelu. Patiesībā viņu nevarēja vainot. Vis­pirms Pinna veikals, tad Nacionālā galerija, tagad (patiešām šausmīgi!) Britu muzejs. Iekšlietu ministrija bija zaudējusi kontroli pār notikumiem, un policijas priekšnieks bija gatavs ņemt lietu savās rokās. Tiklīdz tika paziņots par milzīgajiem postījumiem muzejā, Divāla kungs bija uzstājis, ka piedalīsies sakopšanas darbos. Un vērojis visu ar triumfu acīs.

-   Tātad… Divāla kungs uzlika rokas uz ceļiem, gatavoda­mies piecelties. Manuprāt, es esmu iztērējis jau gana laika, Džesika. Iekšlietu ministrijas līdzšinējās rīcības rezultātā mums ir sagrauts Britu muzejs un simtiem vērtīgu mākslas priekš­metu. Visam pirmajam stāvam cauri ir gājusi iznīcība, vairākas nenovērtējamas statujas ir sadragātas vai saplēstas, un Rozetas akmens samalts miltos. Mēs nezinām, kas pastrādājis šo nozie­gumu, un nespējam to noskaidrot. Pretošanās kustības dalīb­nieki ir brīvi kā putni gaisā. Un Mandrāka jaunskungs ir pazau­dējis savu dēmonu. Ne pārāk iespaidīgi panākumi, bet man par tiem tik un tā jāziņo premjerministram.

-   Lūdzu, pasēdi tepat, Henrij, Vaitvelas jaunkundzes balss bija tik indīga, ka Netenjels juta savu ādu sačokurojamies. Likās, ka šis tonis ietekmē pat policijas priekšnieku, viņš brīdi vilci­nājās un tad apsēdās. Izmeklēšana nav beigusies. Pagaidīsim vēl pāris minūtes.

Divāla kungs uzsita knipi. No ēnainā kabineta stūra parā­dījās sulainis ar sudraba paplāti, uz kuras stāvēja vīna glāzes. Divāla kungs paņēma glāzi un saskalināja vīnu. Klusums.

Jūlijs Tallovs no platmaļu cepures apakšas uzdrošinājās izteikt savu viedokli: Žēl, ka mana dēmona tur nebija. Nemai­des ir varens radījums, kas būtu devis man vismaz kādu ziņu pirms nāves. Šis Bartimajs acīmredzot ir samērā vājš.

Netenjels naidīgi palūkojās uz priekšnieku, bet neko neteica.

-  Kura līmeņa dēmons tas bija? Divāla kungs pēkšņi vērsās pie Netenjela.

-   Ceturtā līmeņa džins.

-  Apšaubāmi, viņš pašūpoja glāzi. Vīns dejoja griestu neona lampu gaismā. Viltīgi un grūti kontrolējami radījumi. Tikai retais tavā vecumā var tos valdīt.

Tas bija skaidrs mājiens. Netenjels izlikās to nemanām. Es centos.

-   Lai tos izsauktu, nepieciešamas sarežģītas burvestības. Nepareizi izrunāts vārds var nogalināt burvi vai palaist dēmonu amoka skrējienā. Rezultāti var būt neprognozējami piemēram, sadragātas mājas… Melnās acis spīdēja.

-   Šoreiz tā nav noticis, Netenjels savaldīgi teica. Viņš saspieda pirkstus kopā, lai tie netrīcētu.

Tallova kungs nošņaukājās. Jaunieši jau vienmēr grib rīko­ties pāri savām iespējām.

-Tieši tā, Divāls viņam piebalsoja. Pirmais saprātī­gais teikums, ko dzirdu no tavas mutes, Tallov. Iespējams, ka Vaitvelas jaunkundzei, kas viņu skolojusi un atbalstījusi, ir kas sakāms? Viņš pasmīnēja.

Džesika Vaitvela apveltīja Tallovu ar naidīgu skatienu. Ticu, ka tu nu gan esi eksperts nepareizi izsacītu burvestību jautājumos, vai ne, Jūlij? viņa teica. Vai tad tieši to dēļ tava āda neieguva šo skaisto toni?

Tallova kungs pavilka cepuri pār dzelteno seju nedaudz zemāk. Tā nebija mana vaina, viņš īgni teica. Grāmatā bija kļūda.

Divāls pasmaidīja un pacēla glāzi pie lūpām. Iekšlietu ministrijas galva nepareizi izlasa burvestības pats savā grā­matā. Ak, vai. Kādas mums vēl ir cerības? Nu, redzēsim, vai mans departaments varēs vai nevarēs atmaskot šo Pretošanās kustību, kad tam tiks piešķirtas papildu pilnvaras. Viņš vienā paņēmienā iztukšoja glāzi. Vispirms es ierosināšu…

Bez skaņas, smaržas vai cita teatrāla efekta pentaklā atkal parādījās mazais, pieklājīgais vīriņš, kuram šoreiz abu kāju vietā bija lāča ķepas. Viņš abās rokās nesa notašķītu, bezsa­maņā guļošu kaķi.

Ienācējs vēra muti, lai runātu, bet tad, atcerējies savu paze­mīgo lomu, palaida kaķi vaļā, tā ka tas nokarājās viņam vienā rokā aiz astes. Ar otru roku vīrelis noņēma cepuri un pakalpīgi noliecās. Mēs atradām šo eksemplāru starp divām salauztām sijām, patvērušos pavisam nelielā spraugā. Pirmoreiz mēs to nebijām pamanījuši.

Vaitvelas jaunkundze nepatikā saviebās. Tas tur… vai tas vispār ir uzmanības vērts?

Arī Netenjels, tāpat kā viņa meistare, neko nevarēja sare­dzēt viņu lēcas rādīja tikai līdz trešajam plānam, un tajos visos viņš redzēja kaķi. Tomēr izskatījās, ka dzīvnieks nepārprotami ir beigts. Viņš iekoda lūpā.

Mazais vīrelis pārbolīja acis un pašūpoja kaķi aiz astes. Viss atkarīgs no tā, kas jums šķiet uzmanības vērts, jaunkundz. Tas ir apšaubāmas reputācijas džins. Neglīts un nepieklājīgs, tur­klāt sestajā plānā traki smird. Tālāk…

-   Es domāju, ka tas joprojām ir dzīvs, Vaitvelas jaunkundze viņu pārtrauca.

-Jā, jaunkundz. Tam vajadzīgs tikai kārtīgs stimuls, lai atmostos.

-   Izdari to un tad vari doties prom.

-   Ar prieku. Mazais vīrelis nometa kaķi uz grīdas, norādīja uz to un pateica kādu vārdu. No viņa pirksta izlēca zaļš enerģi­jas loks. Tas trāpīja kaķim pa galvu, un dzīvnieks sāka raustī­ties gaisā. Mazais vīriņš sasita plaukstas un pazuda. Pēc brīža zaļais stars pazuda. Kaķis aizpeldēja līdz pentakla centram, kur pretēji visiem fizikas likumiem piezemējās uz muguras. Kādu brīdi tas gulēja tādā pozā, kājas uz visām pusēm izpletis.

Netenjels piecēlās kājās. Bartimaj!

Kaķis atvēra acis, kas pauda tīru sašutumu. Nevajag tā kliegt, tas teica. Un pēc brīža: Kas ar tevi noticis?

-   Nekas. Tu guli augšpēdus.

-  Ak tā. Kaķisapmetās uz vēdera. Tas palūkojās apkārt, noskatīdams Divālu, Vaitvelu un Tallovu augstajos krēslos. Kaķis nevērīgi pakasījās. Redzu, ka mums ir kompānija.

Netenjels pamāja. Zem mēteļa viņš bija sakrustojis pirk­stus, lūgdamies, kaut Bartimajs nepateiktu kaut ko nepiedie­nīgu, piemēram, viņa īsto vārdu. Atbildi man apdomīgi, viņš teica. Mēs esam starp dižajiem. Viņš lika šim brīdinājumam izklausīties pēc iespējas iespaidīgākam.

Kaķis klusēdams nopētīja pārējos burvjus. Tad tas sazvērnie­ciski paliecās uz priekšu un pačukstēja: Starp mums runājot, esmu redzējis dižākus.

-   Tāpat arī viņi. Tu izskaties kā spalvu vīkšķis ar četrām kājām.

Kaķis pirmo reizi palūkojās uz savu kažoku. Tad aizkaitināts nošņācās un pārmainīja izskatu pentakla vidū tagad sēdēja melna pantera ar spīdīgu kažoku. Tā kārtīgi aplieca asti ap kājām. Tātad tu vēlies dzirdēt manu ziņojumu.

Netenjels pacēla roku. Viss būs atkarīgs no tā, ko džins tagad pateiks. Ja tas nesniegs skaidru pretinieka aprakstu, viņiem klāsies plāni. Grautiņš muzejā bija tikpat iespaidīgs kā Pikadilī, un viņš zināja, ka pie Vaitvelas jaunkundzes jau ieradies vel­nēns, kas paziņojis par premjerministra dusmām. Un neapmie­rinātību ar Netenjelu. Bartimaj, viņš teica. Mēs zinām, ka vakarnakt tu muzeja priekšā raidīji oranžo signālu. Es kopā ar sava departamenta locekļiem ierados drīz pēc tam. Iekšienē ska­nēja cīņas troksnis. Mēs uzlikām muzejam aizsardzības tīklu.

Pantera izstiepa nagus un pabungoja pa grīdu. Jā, to es pamanīju.

-  Apmēram bez piecpadsmit divos no rīta sabruka viena no austrumu spārna sienām. Nezināms spēks izlauzās cauri aizsar­dzības tīklam, nogalinot visus velnēnus apkārtnē. Mēs pārmek­lējām muzeju un atradām tikai tevi bezsamaņas stāvoklī.

Pantera noskurinājās. Nu ko tad tu gribēji, kad man pāri sabruka vesela ēka? Ka es uz drupām dejošu mazurku?

Netenjels skaļi noklepojās. Lai nu tā būtu, viņš stingri teica. Ja tu nevarēsi sniegt citus pierādījumus, vaina par šo grautiņu tiks uzvelta tev.

-   Ko? panteras acis dusmās iepletās. Tu vaino mani? Pēc visa, ko esmu pārcietis? Visa mana būtība ir vienās brūcēs! Pat tur, kur brūču parasti nemēdz būt!

-   Tātad, Netenjels turpināja. Kas to izdarīja?

-   Kas lika mājai sabrukt? -Jā.

-  Tu gribi zināt, kas izraisīja vakardienas grautiņu un pēc tam aizbēga jums no degungala?

-   Tieši tā.

-  Tātad tu vēlies, lai es nosaucu tā radījuma vārdu, kas iera­dās no nekurienes, aizgāja, neviena neredzēts, ietīts tumsā, nezināms? Vai tas ir gars, cilvēks vai dzīvnieks, vai kas cits jeb­kurā plānā? Vai tu patiešām gribi to zināt?

Netenjels juta, ka dūša jau sen sašļukusi papēžos. Jā.

-   Pavisam vienkārši. Tas ir golems.

Vaitvelas jaunkundze skaļi ievilka elpu, Tallovs un Divāls nosvilpās. Netenjels šokā apsēdās. Golems?

Pantera sakārtoja matiņus virs vienas uzacs. Labāk tici man, vecīt.

-   Vai esi pārliecināts?

-   Milzīgs māla briesmonis, ciets kā granīts, neievainojams, ar tādu spēku, ka spēj sagraut sienas. Tinas tumsā un nes līdzi kapa smaku. Tā pieskāriens nes nāvi jebkuram, kas veidots no gaisa un uguns kā es. Tas pārvērš mūsu būtību pelnos. Jā, esmu pilnīgi pārliecināts.

Vaitvelas jaunkundze atmeta ar roku. Tu vari kļūdīties, dēmon.

Pantera pievērsa sievietei savu dzelteno acu skatienu. Neten­jelam jau šķita, ka džins mēģinās pazoboties par meistari. Var­būt tas arī bija gribējis tā darīt, bet pārdomāja. Bartimajs nolieca galvu. Varbūt, jaunkundz. Bet es esmu redzējis golemus jau agrāk, kad kalpoju Prāgā.

-   Prāgā! Pirms vairākiem gadsimtiem! Divāla kungs iesau­cās. Viņš izskatījās aizkaitināts. Tie pazuda kopā ar Svēto Romas impēriju. Pēdējie reģistrētie golemi darbojās Gledstona laikā. Tie ieveda vienu no mūsu bataljoniem Vltavas upē, zem pils. Bet burvji, kas tos vadīja, tika atrasti un sakauti un golemi sakapāti gabalos uz Akmens tilta. Tas viss lasāms hronikā.

Pantera vēlreiz palocījās. Jā, ser, tā varētu būt taisnība.

Divāla kungs trieca dūri pret krēsla paroceni. Tā ir tais­nība! Kopš čehu impērijas krišanas vairs nav reģistrēts neviens golems. Burvji, kuri pārcēlās pie mums, nezināja golema veido­šanas principus, bet tie, kuri palika Prāgā, bija tikai savu diženo priekšteču ēnas, maģijas amatieri. Tā ka māksla izveidot un val­dīt pār golemu ir zudusi.

-   Acīmredzot ne visiem. Pantera sašūpoja asti. Golema rīcību kāds kontrolēja. Viņš vai viņa visu vēroja pa aci golema pierē. Es redzēju saprātīgu skatienu tumšā mākoņa vidū.

-   Phe! Divāla kungs neizklausījās pārliecināts. Muļķības! Dēmons melo.

Netenjels palūkojās uz meistari. Viņa bija saraukusi pieri. Bartimaj, viņš teica, es pavēlu tev runāt taisnību. Vai tu varētu kļūdīties?

Pantera samirkšķināja acis. Nē. Pirms četriem simtiem gadu es vēroju pirmā golema izveidošanu, to radīja dižais bur­vis Lēvs dziļi Prāgas geto. Viņš sūtīja to no saviem sagrabēju­šajiem, zirnekļa tīkliem klātajiem bēniņiem iedvest bailes visos viņa ienaidniekos. Golems bija maģiska būtne, kas tomēr darbo­jās pret visu maģisko, piemēram, džiniem. Tam piemita zemes spēks mūsu burvestības tā klātbūtnē pazuda, izgaisa, viņš padarīja mūs aklus un nespēcīgus, nospieda pie zemes. Radī­jums, ar ko es cīnījos pagājušonakt, bija tieši tāds. Tas nogali­nāja vienu no maniem biedriem. Es nemeloju.

Divāls nošņaukājās. Ja es ticētu visam, ko dēmoni runā, līdz šai dienai nebūtu nodzīvojis. Tās ir tīrās pasaciņas, kas sacerētas, lai aizstāvētu savu saimnieku. Viņš nolika glāzi malā un, piecēlies kājās, paskatījās uz apkārtējiem. Vai nav vienalga golems vai ne. Ir skaidrs, ka Iekšlietu ministrija zau­dējusi kontroli pār notikumiem. Jāskatās, vai mūsu departa­mentam neveiksies labāk. Tūlīt pat došos pie premjerministra. Uz redzēšanos!

Viņš devās uz durvīm, ādas zābakiem čīkstot. Neviens neteica ne vārda.

Durvis aizvērās. Vaitvelas jaunkundze palika mierīga. Griestu gaismas, kas spīdēja uz viņu, lika sievietes sejai izskatīties vēl kārnākai. Viņa domīgi pakasīja aso zodu, garajiem nagiem no­šņirkstot pret ādu. Mums tas rūpīgi jāapdomā, viņa teica. Ja dēmons runā taisnību, esam guvuši vērtīgu informāciju. Tomēr Divālam ir tiesības būt skeptiskam, lai gan šoreiz viņš runāja, cenšoties apstrīdēt mūsu panākumus. Golema radīšana ir ļoti sarežģīts, gandrīz neiespējams process. Ko jūs par to zināt, Tallov?

Ministrs pārgrieza acis. Paldies Dievam, pavisam maz. Tā ir primitīva maģijas forma, ko mūsu attīstītajā sabiedrībā neiz­manto. Nekad neesmu vēlējies to izpētīt.

-   Un tu, Mandrāk?

Netenjels noklepojās. Uz šādiem jautājumiem viņš zināja atbildes. Lai radītu golemu, burvim nepieciešami divi spē­cīgi maģiskie priekšmeti, viņš teica. Pirmkārt, pergaments ar burvju vārdiem, kas atdzīvina golemu. Tiklīdz ķermenis ir izveidots no upes māliem, pergaments jāieliek golemam mutē, un tad tas atdzīvojas.

Meistare pamāja. Tieši tā. Un uzskata, ka šie buramvārdi ir jau sen pazaudēti. Čehi tos nekur nav pierakstījuši.

-   Otrs maģiskais priekšmets ir īpašs māla veidojums, ko darina ar atsevišķiem buramvārdiem. To ievieto golema pierē, un tajā ir koncentrēts viss spēks, Netenjels turpināja. Tas kalpo kā novērošanas acs burvim, apmēram tā, kā aprakstīja Bartimajs. Burvis var kontrolēt golemu ar parastas kristāla lodes palīdzību.

-   Pareizi. Tātad, ja dēmons runā patiesibu, mēs meklējam cil­vēku, kas ieguvis savā īpašumā gan golema aci, gan atdzīvinošo pergamentu. Kas tas varētu būt?

-   Neviens, iejaucās Tallovs, skaļi nokrakšķinādams pirk­stu kauliņus. Tā ir absurda doma. Šie objekti jau sen vairs nepastāv. Mandrāka dēmons jāsoda ar Pārogļojošo uguni. Un, manuprāt, Mandrākam jāuzņemas atbildība par šo nelaimi.

-   Šķiet, ka tu esi ļoti pārliecināts par saviem faktiem, pan­tera teica, nožāvādamās un atklādama skatienam asos, baltos zobus. Tiesa, pergamenti sadalās brīdī, kad tiek izņemti gole­mam no mutes. Un golemam pašam jāatgriežas pie saimnieka un jāpārvēršas atkal par māliem, tā ka arī ķermenis nesaglabā­jas. Bet golema acs neiet bojā. To var izmantot daudzas reizes. Tātad tā varētu būt arī mūsdienu Londonā. Starp citu, kāpēc tu esi tik dzeltens?

Tallovam niknumā atkārās žoklis. Mandrāk, savaldi to radījumu, vai arī jutīsi sekas!

Netenjels novāca no sejas smīnu. Jā, Tallova kungs. Klusē, vergs!

-   Ak, piedodiet, atvainojiet…

Džesika Vaitvela pacēla roku. Par spīti nekaunībai, dēmo­nam ir taisnība vismaz vienā aspektā. Golema acs pastāv. Es tādu redzēju pirms pāris gadiem.

Jūlijs Tallovs sarauca uzacis. Patiešām? Un kur?

-   Kāda mums visiem pazīstama cilvēka personiskajā kolek­cijā. Saimona Siržulauzēja krājumos.

Netenjels sastinga, pār muguru pārskrēja skudriņas. Šis vārds viņam joprojām sagādāja nepatīkamas izjūtas. Tallovs nodrebinājās. Siržulauzējs jau sen ir miris.

-   Zinu… Vaitvelas jaunkundze šķita kaut ko pārdomājam. Viņa pagrieza krēslu un atradās ar seju pret vēl vienu pentaklu, līdzīgu tam, kurā sēdēja pantera. Istabā bija vairāki pentakli, katrs mazliet atšķirīgs. Sieviete uzsita knipi, un parādījās džins, šoreiz lāča izskatā. Šubit, viņa teica, dodies uz Drošības dienesta vērtīgo priekšmetu glabātavu. Atrodi tur māla aci un atnes to man.

Lācis palēcās un izgaisa.

Jūlijs Tallovs pasmīnēja. Tāds kalps jums vajadzīgs, Mand­rāk. Nekādu lieku runu, nekādas pļāpāšanas. Paklausa, neuzdo­dot jautājumus. Jūsu vietā es tiktu vaļā no tā balamutes.

Pantera pašūpoja asti. Klau, mums katram ir savas pro­blēmas, vecīt. Es esmu pārāk pļāpīgs. Tu savukārt izskaties kā gundega uzvalkā.

-   Nodevējam Siržulauzējam bija interesanta burvju priekš­metu kolekcija, Vaitvelas jaunkundze turpināja, neņemdama vērā Tallova niknos brēcienus. Golema acs un vēl pāris bīs­tamu priekšmetu toreiz tika konfiscēti. Būtu interesanti tos apskatīt tagad.

Lācis bija atpakaļ un nolaidās pentakla vidū. Bet tam ķepās nebija nekā, izņemot cepuri, ko tas bija pazemīgi noņēmis no galvas.

-  Jā, tāds kalps tev vajadzīgs, pantera iestarpināja. Nekā­das pļāpāšanas. Paklausīgs. Absolūti nederīgs. Paklausieties tikai: viņš būs aizmirsis, kas viņam bija uzdots.

Vaitvelas jaunkundze lika lācim runāt. Šubit, vai tu apska­tīji Siržulauzēja kolekciju?

-   Jā, jaunkundz.

-   Vai starp mantām tu atradi māla aci?

-   Nē, jaunkundz. Tās tur nebija.

-   Vai tā bija sarakstā?

-   Bija gan. Trīsdesmit ceturtais numurs māla acs, deviņus centimetrus plata, rotāta ar kabalistu simboliem. Izgatavošanas iemesls: golema acs. Izcelsme: Prāga.

-   Vari iet. Vaitvelas jaunkundze pagrieza krēslu pret pārē­jiem. Tātad tāda acs ir pastāvējusi. Un tagad pazudusi.

Netenjela seja sajūsmā piesarka. Tā nevar būt sakritība! Kāds to ir nozadzis un licis lietā!

-   Bet vai Siržulauzēja kolekcijā bija arī atdzīvinošais per­gaments? Tallovs nedaudz aizkaitināts vaicāja. Protams, ka ne! No kurienes lai tas būtu nācis?

-   Tieši tas mums jānoskaidro, Džesika sacīja. Viņa sakļāva kopā slaidās, baltās plaukstas. Kungi, šī ir pavisam jauna situācija. Pēc šīs nakts grautiņa Divāls mēģinās piespiest prem­jerministru dot viņam lielākas pilnvaras. Man tūdaļ jādodas uz Ričmondu un jāsagatavo atbildes runa. Kamēr būšu prom, jums, Tallov, jāturpina koordinēt izlūkošanu. Es to uzticu jums. Nav nekādu šaubu, ka golems ja tas patiešām ir viņš uzbruks atkal.

Tallova kungs īgni pamāja. Netenjels noklepojās. Vai jūs nevēlaties, lai es turpmāk iesaistītos šajā lietā?

-   Nē. Tu šobrīd soļo pa naža asmeni, Džon. Es tev uzticēju lielu atbildību, un kas notika? Sagrauta Nacionālā galerija un Britu muzejs! Tomēr, pateicoties tavam dēmonam, mēs vismaz zinām, ar kādu ienaidnieku mums ir darīšana. Tagad mums jāuzzina, kas to kontrolē. Vai tā ir kāda sveša vara? Vai vietējie atkritēji? Golema acs zādzība varētu liecināt par to, ka kāds ir uzgājis arī atdzīvinošo pergamentu. Ar to tev jāsāk. Meklē pazaudētās zintis, turklāt ātri.

-  Jā, meistare, kā teiksiet. Netenjela acīs atspoguļojās šau­bas. Viņam nebija ne jausmas, kur sākt.

-   Mēs uzbruksim golemam caur tā pavēlnieku, Vaitvelas jaunkundze teica. Kad atradīsim, kur slēpjas senās zinības, atradīsim arī ienaidnieku. Un tad varēsim rīkoties. Viņas balss bija skarba.

-   Jā, jaunkundz.

-   Tavs džins šķiet noderīgs… Viņa vērīgi nopētīja pan­teru, kas sēdēja, laizīdama ķepas un nelikdamās ne zinis par sarunu.

Netenjels saviebās. Tā nekas.

-   Tas izdzīvoja pēc golema uzbrukuma, kas ir vairāk, nekā jebkurš cits bija spējīgs izdarīt. Ņem viņu līdzi.

Netenjels izskatījās apjucis. Piedodiet, es nesapratu. Kurp jūs vēlaties, lai es dodos?

Džesika Vaitvela jau bija piecēlusies kājās. Un kā tu domā? Uz golema vēsturiskajām mājām. Uz vienīgo vietu, kur slepenās zinības vēl varētu būt saglabājušās. Es gribu, lai tu dodies uz Prāgu.

^Kitija reti kad ļāva grupas kopējam noskaņojumam sevi ietek­mēt, bet todien, kad bija pārstājis līt, viņa devās apciemot vecā­kus un nedaudz atpūsties.

Šovakar, Pretošanās kustības komandas ārkārtas tikšanās laikā, viņi uzzinās par savu lielo cerību lielāko darbu, kādu viņi jebkad bija veikuši. Sapulcē tiks atklātas jaunas, svarīgas pasākuma detaļas,-un veikalā bija jūtamas saspringtas gaidas, kurās jaucās sajūsma un neskaidrība un kuras lika Kitijai juties kā uzvilktai stīgai. Viņa aizgāja no darba agrāk, nopirka puķu pušķi un pārpildītā autobusā devās uz Balhamu.

Iela bija tikpat klusa kā parasti, nelielā māja kārtīga un uzposta. Viņa skaļi pieklauvēja, turot puķes iespiestas starp zodu un plecu un meklējot somā atslēgas. Pirms Kitijai izdevās tās atrast, durvis atvērās un tajās parādījās mātes nobažījusies seja.

Ieraugot meitu, viņas acis atdzīvojās. Ketlīn! Cik jauki! Nāc iekšā, mīļā!

Sveika, mamm! Tās tev.

Sekoja dīvains skūpstu un apskāvienu mudžeklis, puķu apbrīnošana un durvju aizvēršana. Pēc tam Kitija tika aizvesta uz mazo virtuvīti, kur katliņā vārījās kartupeļi un tēvs sēdēja, tīrīdams kurpes. Joprojām turēdams rokā kurpi un tīrāmo bir­sti, viņš piecēlās, noskūpstīja meitu un apsēdināja tukšā krēslā.

-  Pēc piecām minūtēm būs gatava sautēta gaļa ar kartupe­ļiem, māte teica.

-   Cik jauki.

-Tātad… Pēc pārdomu brīža tēvs bija nolicis kurpi un tīrāmo birsti uz galda un pievērsies Kitijai, plati smaidīdams. Kā rit dzīve krāsu un otu pasaulē?

-   Viss kārtībā. Nekas īpašs, bet es jau vēl tikai mācos.

-   Un Spalvaskāta kungs?

-  Viņš ir diezgan vārgs. Grūti paiet.

-  Ak vai! Un kā tad ar viņa biznesu? Galvenais vai jums ir pircēji no burvju aprindām? Vai burvji vispār glezno?

-   Ne pārāk daudz.

-  Tieši turp tev jāvirza visa enerģija, meitenīti Viņiem ir nauda.

-  Jā, tēt. Mēs tagad tieši pievēršam visu enerģiju burvjiem, vari man ticēt. Kā veicas darbā?

-  Ai, tu jau zini. Lielā Lieldienu izpārdošana.

-   Lieldienas bija pirms diviem mēnešiem, tēt.

-  Sajā biznesā viss virzās ļoti lēni. Vai es varētu dabūt krūzi tējas, īris?

-  Nejau pirms pusdienām! Māte meklēja vēl vienu šķīvi un iekārtoja Kitijai vietu pie galda. Nesaprotu, kāpēc tu nedzīvo mājās, Kitij. Tas ir diezgan tuvu, un sanāktu arī lētāk.

-   īres maksa nav pārāk augsta.

-  Jā, bet ēdiens un viss pārējais. Tev jātērē tam visam nauda, bet tu mierīgi varētu paēst pie mums. Lieka naudas šķērdēšana.

-  Hmm, Kitija paņēma no galda dakšiņu un sāka nevērīgi ar to bungot pa galdu. Kā klājas Hairnēkas kundzei? Un Džeikobam vai esat viņu pēdējā laikā redzējuši?

Māte bija noliekusies pie plīts, no kuras atvērtajām durvīm plūda karsts gaiss, kas smaržoja pēc gaļas un garšvielām. Viņas balss skanēja dīvaini, gluži kā no alas. Džarmilai klājas labi, viņa teica. Džeikobs strādā pie tēva, kā jau tu zini. Nē, es neesmu viņu redzējusi. Viņš jau bieži neiziet no mājas. Alfrēd, vai tu man nepasniegtu virtuves cimdus? Šausmīgi karsts. Un tagad nokās kartupeļus. Tev vajadzētu viņu apciemot, mīļā. Nabaga zēns priecātos par sabiedrību. īpaši tavu. Žēl, ka tu pie viņa vairs neej.

Kitija sarauca pieri. Tu kādreiz teici ko pavisam citu, mamm.

-  Ak, tas bija tik sen… Tagad tu esi gandrīz pieaugusi. Ak jā, un vecmāmiņa ir mirusi, Džarmila man pastāstīja.

-   Kā? Kad?

-  Kaut kad pagājušajā mēnesī. Neskaties uz mani tā ja tu pie mums iegrieztos biežāk, būtu to uzzinājusi agrāk. Bet neva­rētu teikt, ka tas tevi īpaši interesētu, vai ne? Neatstāj tos uz uguns, Alfrēd, tie sadegs!

Kartupeļi patiešām bija pārvārīti, turpretī sautējums lie­lisks. Kitija badīgi ēda un, mātei par prieku, bija notiesājusi jau otro porciju, bet vecāki vēl tikai ēda pirmo. Un tad, kamēr māte stāstīja jaunumus par cilvēkiem, ko Kitija nekad nebija satikusi vai arī nemaz neatcerējās, viņa sēdēja klusi, virpinādama pirk­stos mazu, gludu, smagu lodīti, ko bija atradusi bikšu kabatā.

Vakars pēc tiesas Kitijai izvērtās ļoti nepatīkams, jo vispirms māte un tad tēvs bija izteikuši dusmas par tiesas sekām. Kitija veltīgi atgādināja, ka viņa taču ir cietusī un ka Jūlijs Tallovs ir nelietis. Viņa zvērēja, ka kaut kā sadabūs tos sešus simtus mār­ciņu, kas jāsamaksā tiesai. Vecāki bija dusmīgi. Viņu argumenti vēlās pār Kitijas galvu vairākos skaidri formulētos teikumos. 1. Viņiem nav naudas. 2. Tāpēc būs jāpārdod māja. 3. Meita ir dumja, iedomīga knīpa, kas uzdrīkstējusies tiesāties ar burvi. 4. Ko visi bija viņai teikuši? 4.a Ko viņi bija teikuši? 5. Visi bija teikuši, lai viņa tā nedara. 6. Bet viņa bija pārāk stūrgalvīga, lai klausītos. 7. Un ko lai viņi tagad iesāk?

Šī saruna bija beigusies, kā jau paredzēts, māte sāka rau­dāt, tēvs kliegt un Kitija skrēja uz savu istabu. Tikai tur, sēžot uz gultas un akli veroties pretējā sienā, viņa atcerējās Spalvas­kāta kungu un viņa dīvaino sadarbības piedāvājumu. Strīda karstumā tas bija viņai izkritis no prāta, un tagad, visā šajā juceklī, šķita gluži nereāls. Un viņa to atkal aizmirsa.

Māte, pēc pāris stundām uznesusi meitenei krūzi tējas, neva­rēja atvērt durvis. Viņa pieliecās pie tām un uzsauca: Es tev aizmirsu kaut ko pateikt, Ketlīn. Tavs draugs Džeikobs ir mājās. Viņu šodien izlaida no slimnīcas.

-   Ko? Kāpēc tu neteici agrāk? Kitija norāva krēslu no dur­vīm, un tās atsprāga vaļā. Pavērtajās durvīs parādījās Kitijas sasarkusi seja zem neķemmēto matu ērkuļa. Man jāiet viņu apciemot.

-   Nedomāju, ka tas ir iespējams. Ārsti…

Bet Kitija jau bija prom.

Džeikobs sēdēja gultā. Viņam mugurā bija jauna, zila pidžama, kurā bija redzamas iegludinātas vīles. Krāsainās rokas bija saliktas klēpī. Uz gultas atradās stikla trauks ar vīnogām. Pār acīm bija nostiepts balts marles pārsējs, un mati pamazām sāka ataugt. Seja bija tieši tāda pati, kā Kitija atcerējās, ar pelēkām un melnām svītrām.

Meitenei ienākot, Džeikobs pasmaidīja.

-   Kitij! Tas nu gan bija ātri!

Viņa trīcēdama pienāca pie drauga gultas un saņēma viņa roku. Kā tu zināji, ka tā esmu es?

-   Neviens cits nekāpj pa kāpnēm kā ziloņu bars. Kā tev klā­jas?

Viņa palūkojās uz savām baltajām rokām. Labi.

-   Es jau dzirdēju, viņš mēģināja smaidīt, bet tas diez kā neizdevās. Tev paveicās. Man prieks.

-   Jā. Kā tu jūties?

-   Kā salauzts. Slims. Kā ceptas gaļas gabals. Kustoties āda sāp un niez. Viņi saka, ka tas pāries. Un ārstē manas acis.

Kitija jutās atvieglota. Tas ir labi! Un kad…?

-   Kādu dienu. Es nezinu… Pēkšņi zēns šķita viegli aizkaiti­nāms. Neņem galvā. Labāk pastāsti, kā tev gāja. Dzirdēju, ka tu esot bijusi tiesā.

Kitija izstāstīja visu, vienīgi par saskriešanos ar Spalvaskāta kungu ne. Džeikobs bija pieslējies gultā sēdus, sejā parādījās drūma izteiksme. Beigās viņš nopūtās.

-   Kitij, tu esi tik dumja!

-   Paldies. Viņa norāva no ķekara pāris vīnogu un iemeta mutē.

-   Mana mamma teica, lai tu neej.

-   Un visi pārējie ari. Viņiem ir taisnība un man nav. Viņa iespļāva vīnogu sēkliņas plaukstā un iemeta tās atkritumu spainī.

-   Tici man, es esmu pateicīgs par to, ko tu mēģināji darīt. Man žēl, ka tagad tev jācieš mūsu abu dēļ.

-   Nekas. Gan jau es to naudu atradīšu.

-  Visi zina, ka tiesa nav taisnīga tur ir svarīgi nevis tas, ko tu esi izdarījis, bet tas, kas tu esi un ko pazīsti.

-  Zinu jau, zinu. Nevajag atgādināt. Kitija nebija noskaņota klausīties vēl kādu pamācību.

-   Labs ir. Viņš pasmīnēja. Varu iztēloties, kā tu šobrīd sarauc pieri.

Viņi kādu brīdi klusēja. Beidzot Džeikobs teica: Tikai nedomā, ka Tallovs tiks cauri sveikā. Viņš pakasīja seju.

-   Nekasies! Ko tu ar to gribi teikt?

-  Bet āda tik ļoti niez! Es gribu teikt, ka pastāv arī citi ceļi, ne tikai tiesa.

-   Kādi?

-   Ai, man laikam jāapsēžas uz rokām. Panāc tuvāk ja nu kāds noklausās? Tallovs, būdams burvis, domā, ka ir neievaino­jams. Viņš drīz vien aizmirsīs šo starpgadījumu. Un nesaistīs to ar Hairnēku vārdu.

-   Tava tēva uzņēmumu?

-   Jā. Un tas Tallovam dārgi maksās. Tāpat kā daudzi burvji, viņš iesien savas buramvārdu grāmatas pie Hairnēkas. Karels jau pārbaudīja. Tallovs pie mums pasūta grāmatu iesiešanu reizi divos gados. Viņam patīk krokodilādas vāki, tātad blakus citiem noziegumiem viņam ir arī slikta gaume. Nu, mēs varam pagaidīt. Agrāk vai vēlāk viņš atkal atsūtīs pie mums savas grā­matas, lai iesienam tās jaunos vākos… Ai, es to vairs nevaru izturēt! Man jāpakasa tā seja!

-   Nevajag, Džeikob! Labāk uzēd vīnogu. Novērs domas.

-   Tas neko nedos. Naktī es bieži pamostos, skrāpēdams seju. Mammai jāaptin manas rokas. Tas ir tik šausmīgi… Lūdzu, pasauc mammu, lai sasmērē mani ar krēmu!

-   Es laikam labāk iešu.

-  Jā, tūlīt. Bet ko es gribēju teikt… nākamreiz Tallova kunga grāmatās tiks nomainīti ne tikai vāki.

Kitija sarauca pieri. Kas tad? Buramvārdi?

Džeikobs viltīgi pasmaidīja. Ja vien proti, ir iespējams apmainīt vietām lappuses, izmainīt teikumus un diagrammas. Turklāt tas nav pats grūtākais, vismaz ne tiem cilvēkiem, ko pazīst mans tēvs. Mēs sabotēsim vairākus buramvārdus un… tad jau redzēsim.

-  Vai tad viņš nepamanīs?

-  Viņš taču vienkārši izlasa buramvārdus, uzzīmē pentaklu vai ko citu un tad… kas zina? Ja buramvārdi ir nepareizi, ar burvi var notikt sliktas lietas. Džeikobs atgāzās spilvenos. Varbūt paies gadi, kamēr Tallova kungs iekritīs mūsu lamatās, bet kas par to? Esmu gatavs gaidīt. Mana seja tik un tā vēl pāris gadu būs šāda. Viņš pēkšņi novērsās. Labāk pasauc manu mammu. Un nestāsti nevienam par to, ko es tev teicu.

Kitija atrada Hairnēkas kundzi virtuvē. Viņa lēja burciņā dīvainu, baltu losjonu, kurā bija iejauktas aromātiskās zāles. Kad Kitija paziņoja Džeikoba teikto, viņa pamāja, pelēkajās acīs atspoguļojoties nogurumam.

-   Losjons pagatavots tieši laikā, Džeikoba māte sacīja, aizvākodama burku. Tu jau pati tiksi laukā, vai ne? To teikusi, viņa pazuda no istabas.

Kitija bija paspērusi divus soļus priekšnama virzienā, kad pēkšņi sadzirdēja zemu, skaļu svilpienu. Viņa pagriezās Džei­koba vecmāmiņa sēdēja savā krēslā pie plīts, klēpī turēdama bļodu ar neizlobltiem zirņiem. Spoži melnās acis mirdzēja, krunkainā seja papletās smaidā. Kitija nedroši atsmaidīja. Vec­māmiņa pacēla krunkaino roku un divas reizes pamāja ar sažuvušo pirkstu. Sirdij dauzoties, Kitija piegāja tuvāk. Nekad šo daudzo gadu laikā viņa nebija runājusi ar Džeikoba vecmāmiņu vai dzirdējusi viņu runājam. Meiteni pārņēma dīvainas bailes. Ko lai viņa saka? Viņa taču neprata čehiski. Ko vecā sieviete gribēja? Kitijai pēkšņi šķita, ka viņa ir nokļuvusi pasakā pie burves.

-  Tas tev, Džeikoba vecmāmiņa teica ar skaidru Dienvidlondonas akcentu, iebāzdama roku plato svārku kabatā. Viņa nenovērsa acis no Kitijas. Turi to vienmēr tuvumā… Kur gan tas ir? Ak jā… tepat. Ņem.

Vecmāmiņas roka bija reimatisma saliekta, un Kitija sajuta priekšmeta svaru un vēsumu plaukstā, pirms vēl redzēja, kas tas ir. Tas bija neliels metāla kareklis asaras formā. To varēja iekārt ķēdītē. Kitija nezināja, ko teikt.

-   Paldies. Cik skaists!

Džeikoba vecmāmiņa piekrītoši pamāja. Mhm. Tas ir sud­rabs, meitēn.

-   Tas… noteikti ir ļoti vērtīgs. Nez vai man vajadzētu…

-   Ņem. Un valkā. Vecmāmiņa saņēma Kitijas rokas savējās un sakļāva tās ap karekli. Nekad nevar zināt. Un tagad man jāķeras pie šiem simts zirņiem… vai varbūt simtu diviem, kat­ram gadam pa vienam. Tā. Man jāstrādā. Vari iet.

Nākamās pāris dienas Kitija ar vecākiem nepārtraukti strī­dējās, bet strīda iznākums vienmēr bija tas pats pat, izlietojot visus ietaupījumus, viņi joprojām bija parādā tiesai vairākus simtus. Šķita, ka mājas pārdošana varētu būt vienīgais atrisi­nājums.

Izņemot, protams, Spalvaskāta kunga piedāvājumu.

Piezvani, ja tas tevi interesē. Nedēļas laikā. Par dīvaino sastapšanos Kitija nebija neko teikusi vecākiem vai kādam citam, bet šie vārdi neizgāja viņai no prāta. Svešais bija solījies palīdzēt, un viņai principā nebija iebildumu. Jautājums bija tikai kāpēc? Meitenei nešķita, ka vecais vīrs to darītu vienkārši no labas sirds.

Bet, ja viņa nerīkosies, vecākiem būs jāpārdod māja.

T. E. Spalvaskāta tālruņa numurs noteikti bija atrodams telefongrāmatā viņš bija minēts kā mākslas piederumu tirgotājs Sautvorkā, un turpat atradās arī telefona numurs. Tas pats, kas uz vizītkartes. Tātad tik daudz bija taisnība.

Ko viņš gribēja? Kitijai šķita, ka nevajadzētu zvanīt, tomēr, loģiski spriežot: ko gan viņa varēja zaudēt? Ja meitene drīz vien nesamaksās, viņu arestēs, un Spalvaskāta kunga piedāvājums tagad bija pēdējais salmiņš.

Beidzot viņa izšķīrās.

Divus kvartālus no mājām stāvēja telefona būdiņa. Kādu rītu Kitija iegāja tajā un piezvanīja uz vizītkartē minēto nu­muru.

Atskanēja klusa balss. Mākslas piederumu veikals.

-   Spalvaskāta kungs?

-   Džonsas jaunkundz! Cik jauki! Es jau baidījos, ka nepiezva­nīsiet.

-Jā. Es… mani interesē jūsu piedāvājums, bet, pirms pie­ņemu jūsu naudu, es labprāt uzzinātu, ko jūs gribat no manis.

-   Protams, protams. Man jums šis tas jāpaskaidro. Vai varu ierosināt tikšanās vietu?

-   Nē. Pastāstiet pa telefonu.

-   Tas nebūtu saprātīgi.

-   Būtu gan. Es nevēlos riskēt. Nezinu, kas jūs tāds esat…

-   Tā gan. Labi, tad es ieteikšu, lūk, ko. Ja nepiekritīsiet, lai notiek. Ja piekrītat, mēs varētu satikties Druīdu kafejnīcā pie septiņiem ceļiem. Zināt, kur tas ir? Ļoti iecienīta vieta, vienmēr pilns ar cilvēkiem. Tur mēs mierīgi aprunāsimies. Ja šaubāties, varu piedāvāt ko citu. Ielieciet manu vizītkarti aploksnē kopā ar informāciju, kur vēlaties mani satikt, un nosūtiet man. Vai atstājiet savā istabā. Ja ar jums kaut kas notiks, policija mani atradīs. Tas jums liks justies drošāk. Un vēl. Lai kāds arī būtu mūsu sarunas rezultāts, naudu es jums tik un tā iedošu. Jūsu parāds tiks samaksāts tās pašas dienas vakarā.

Šķita, ka Spalvaskāta kungu šī garā runa nogurdinājusi. Viņš smagi elpoja, kamēr Kitija apdomāja piedāvājumu. Tas nepra­sītu ilgu laiku. Izklausījās pārāk labi, lai atteiktos.

Labi, viņa teica. Piekrītu. Cikos tiekamies Druīdu kafej­nīcā?

•

Kitija uzrakstīja zīmīti vecākiem un kopā ar Spalvaskāta kunga vizītkarti ieslidināja aploksnē, ko nolika uz gultas, atslejot pret spilvenu. Vecāki nebūs mājās līdz septiņiem. Tik­šanās bija norunāta trijos. Ja viss noritēs veiksmīgi, viņai būs pietiekami daudz laika atgriezties un noņemt zīmīti, pirms kāds to pamanīs.

Kitija iznāca no Lesterskvēra un nogriezās uz septiņu ielu krustojumu. Garām patraucās pāris burvju šoferu vadītos mel­nos limuzīnos, pārējie steidzās pa tūristu pilnajām ielām, sargā­dami kabatas no zagļiem.

Lai nokļūtu kafejnīcā laikus, viņa nogriezās pa īsāko ceļu sānieliņā aiz apģērbu veikala, kas iznāca tieši septiņu ielu krus­tojumā. Tā bija šaura un tumša, bet te nemanīja ne ielu muzi­kantus, ne apnicīgos tūristu barus, un Kitijas acīs tā bija plata kā lielceļš. Meitene pielika soli, paskatīdamās pulkstenī. Bez desmit trīs. Viņa paspēs laikā.

Ieliņas vidū meitene sastinga, jo no viena nama dzegas pēkšņi lēca strīpains kaķis, kas pazuda pretējā nama restotajos logos, izdvešot tādu brēcienu kā kuģa sirēna. Atskanēja plīstoša stikla troksnis. Un tad klusums.

Kitija dziļi ievilka elpu un devās tālāk.

Un pēc brīža viņa dzirdēja, kā viņai aiz muguras seko klusi soļi.

Pār kauliem pārskrēja drebuļi. Viņa pielika soli. Tikai nekrist panikā. Gan jau tas ir vienkārši gājējs, kas arī izvēlējies īsāko ceļu. Ieliņas gals vairs nebija tālu. Viņa jau varēja saskatīt cil­vēkus krustojumā.

Šķita, ka soļi aiz muguras kļūst straujāki. Acis plati iepletusi, sirdij dauzoties, Kitija sāka skriet.

Un tad kāds iznāca no durvju ailes viņai priekšā. Vīrietis bija tērpies melnā, un sejai priekšā bija maska, no kuras varēja saskatīt tikai acis.

Kitija šausmās iekliedzās un apcirtās riņķī.

Aiz viņas nāca vēl divi maskās tērpti stāvi.

Meitene atvēra muti, lai vēlreiz kliegtu, bet nepaspēja. Viens no vajātājiem viņas virzienā kaut ko meta mazu, melnu lodi. Tā sašķīda pret zemi tieši Kitijai pie kājām. No tās pacēlās melns mākonis, virpuļodams un sabiezēdams.

Kitija bija pārāk nobijusies, lai kustētos. Viņa novēroja tikai, kā melnais mākonis pamazām pārvērtās mazā, zili melnā spār­notā radībā ar gariem, asiem ragiem un platām, sarkanām acīm. Tas brīdi karājās gaisā, it kā skaidri nezinātu, ko darīt.

Cilvēks, kas bija metis lodi, norādīja uz Kitiju un izkliedza pavēli.

Radījums vairs nemeta kūleņus gaisā. Naidīgs smīns sašķēla viņa seju.

Tas nolaida ragus, savicināja spārnus un ar asinis stindzi­nošu kliedzienu metās Kitijai virsū.

Briesmonis metās Kitijai virsū, mirdzinādams asos ragus un plati atplezdams aszobaino muti. Zili melnie spārni sitās mei­tenei sejā, mazās rokas mēģināja aizsniegt acis. Viņa juta tā riebīgo elpu sev sejā, uzbrucēja spiedzieni apdullināja. Meitene mežonīgi dauzīja ar dūrēm un kliedza…

Un pēkšņi uzbrucējs ar skaļu blīkšķi uzsprāga, gaisā uzvirpuļoja zili melnas auksta lietus lāses un uzvēdīja asa smaka.

Kitija sabruka pret tuvāko sienu, smagi elpodama un raudzī­damās apkārt. Neradījums bija pazudis un trīs maskotie cilvēki tāpat. Ieliņa bija tukša. Nekur nemanīja nekādu kustību.

Viņa metās skriet, cik ātri vien jaudāja, izskrēja uz ļaužu pārpilnās ielas un iejuka drūzmā, cenzdamās izlauzt ceļu līdz septiņu ielu krustojumam.

Septiņas ielas šeit satikās pie apļa, ko no visām pusēm ieskāva viduslaikos celtas mājas no nomelnējuša koka un krāsota ģipša. Apļa vidū bija jātnieka figūra, tās pakājē sēdēja cilvēki, izbaudot pēcpusdienas sauli. Tai pretī stāvēja vēl viena statuja Gled­stons Likumdevējs. Viņš bija tērpies apmetnī un turēja rokā papi­rusa rulli, vienu roku pacēlis, it kā sludinādams likumus cilvēku pūlim. Kāds vai nu dzērājs, vai anarhists bija uzrāpies diža­jam vīram uz pleciem un uzlicis viņam galvā oranžo, satiksmes regulēšanai paredzēto konusu, tādējādi likdams burvim izskatī­ties pēc cirka klauna. Policisti to vēl nebija pamanījuši.

Tieši aiz Gledstona atradās Druldu kafejnīca, kur parasti satikās jaunieši. Mājas pirmajā stāvā bija izplēstas sienas un to vietā salikti akmens pīlāri, izrotāti ar vīnstīgām. Arī uz ielas bija izlikti galdiņi, pārsegti ar baltiem galdautiem. Pie katra gal­diņa kāds sēdēja. Viesmīļi zilos kreklos skraidīja šurpu turpu.

Kitija apstājās pie statujas un ievilka elpu. Viņa nopētīja gal­diņus. Pulkstenis bija trīs. Kur gan viņš… Ak, lūk, kur gandrīz paslēpies aiz kolonnas, sirms kungs ar pliku pakausi.

Kad Kitija pienāca Spalvaskāta kungam klāt, viņš dzēra kafiju ar pienu. Spieķi viņš bija uzlicis uz galda. Pamanījis mei­teni, vīrietis plati pasmaidīja un norādīja uz krēslu.

-   Džonsas jaunkundz! Tieši laikā! Apsēdieties, lūdzu. Ko jūs vēlētos? Kafiju? Tēju? Kanēļmaizīti? Tās šeit ir ļoti garšīgas.

Kitija sabužināja matus. Mmm, tēju. Un šokolādi. Man paš­laik vajadzīga šokolāde.

Spalvaskāta kungs uzsita knipi, un viesmīlis pienāca tuvāk. Krūzi tējas un eklēru. Pašu lielāko. Džonsas jaunkundz, lie­kas, ka jūs esat skrējusi. Vai varbūt es maldos?

Viņa acis dzirkstīja, smaids pletās vēl platāks. Kitija pielie­cās viņam tuvāk un nikni čukstēja: Nav par ko smieties! Man tikko uzbruka! Pa ceļam pie jums.

Spalvaskāta kunga uzjautrinājums nelikās rimstam. Patie­šām? Tas gan ir nopietni! Jums man jāpastāsta… Ak, re kur tēja. Cik ātri! Un patiešām milzīgs eklērs. Labi. Iekodiet nedaudz un tad izstāstiet man visu.

-  Trīs cilvēki ielenca mani un iedzina mazā sānieliņā. Viņi meta uz mani kaut kādu lodi, un no tās parādījās dēmons. Tas metās man virsū un mēģināja mani nogalināt. Vai jūs mani uztverat nopietni, Spalvaskāta kungs, vai varbūt man labāk iet prom? Vecā kunga neizprotamā jautrība Kitiju saniknoja.

-   Piedodiet, Džonsas jaunkundz, es saprotu, ka bijāt nāves briesmās. Tomēr jūs izbēgāt. Kā jums tas izdevās?

-   Nezinu. Es cīnījos situ tam neradījumam ar dūrēm, bet neko vairāk. Tas uzsprāga kā tāds balons. Un arī vīrieši bija pazuduši.

Meitene iedzēra tēju. Spalvaskāta kungs meiteni uzmanīgi nopētīja, neko nesacīdams. Viņa seja bija nopietna, bet acis smaidīja. Tas ir Tallova pirksts, es zinu! Kitija turpināja. Viņš mēģina man atriebties par to, ko es pateicu tiesā. Tagad, kad šim dēmonam nekas neizdevās, viņš sūtīs nākamo. Ko lai es tagad daru…

-  Uzēdiet eklēru, Spalvaskāta kungs teica. Tas būtu pir­mais ieteikums. Un tagad es jums kaut ko pastāstīšu.

Kitija apēda eklēru četros kumosos, noskaloja ar tējas malku un uzreiz jutās nedaudz labāk. Viņa palūkojās apkārt. No šejie­nes varēja labi novērot pārējos kafejnīcas apmeklētājus. Daži bija tūristi, apkrāvušies ar krāsainām kartēm un ceļvežiem, citi jaunieši iespējams, studenti -, kas devušies izbaudīt brīvdienu uz savu roku. Nelikās, ka te viņai draudētu vēl viens uzbrukums.

-   Labi, Spalvaskāta kungs, meitene teica. Stāstiet!

-   Pie šīsdienas nelielā uzbrukuma atgriezīsimies vēlāk, viņš teica, noslaucījis muti ar salveti. Bet pirms tam man jums kaut kas jāpastāsta. Jūs brīnījāties, kāpēc es interesējos par jūsu problēmām. Nu, patiesībā es ne tik daudz interesējos par jūsu problēmām kā pārjums pašu. Lai gan seši simti mār­ciņu pašlaik droši guļ šeit. Un viņš paplikšķināja pa žaketes krūšu kabatu. Tās jūs dabūsiet sarunas beigās. Tātad. Es biju tiesas zālē un dzirdēju jūsu liecību par Melno svārstu. Neviens cits jums neticēja tiesnese savas augstprātības, pārējie nezinā­šanas dēļ. Bet es saspicēju ausis. Kāpēc lai jūs melotu? Nebija nekāda iemesla. Tātad tai jābūt taisnībai.

-   Tā bija taisnība.

-  Tomēr neviens, kam trāpījis Melnais svārsts kaut vai tā tālākā mala -, nepaliek bez sekām. Arī to es zinu.

-   Kā? Vai jūs arī esat burvis? Kitija asi vaicāja.

Vecais vīrs saviebās. Jūs varat mani apsaukāt jebkurā vārdā, sakiet, ka esmu plikpaurains, neglīts, vecs muļķis, kas smaržo pēc kāpostiem, vai jebko citu bet nesauciet mani tajā vārdā. Tas mani dziļi aizvaino. Nē, es neesmu burvis. Bet ne tikai burvjiem pieder zināšanas. Arī mēs, pārējie, protam lasīt, lai gan neesam tik nekrietni kā viņi. Vai jūs lasāt, Džonsas jaun­kundz?

Kitija paraustīja plecus. Protams. Skolā.

-   Nē, ne jau tā. Skolas grāmatas ir sarakstījuši burvji, un viņiem nevar ticēt. Bet mēs novirzījāmies no temata. Tātad Mel­nais svārsts pārogļo visu, ko tas skar. Jūs sakāt, ka tas jums pieskārās, bet jums nekas nav noticis. Tas ir ārkārtēji.

Kitija iedomājās par Džeikoba izraibināto seju un sajuta vai­nas apziņas uzplūdus. Es tur neko nevaru darīt.

-  Aprakstiet dēmonu, kas jums šodien uzbruka.

-   Melni spārni. Liela, sarkana mute. Divi tievi, gari ragi.

-   Liels, spalvains vēders? Bez astes? -Jā.

Viņš pamāja. Molers. Sīks dēmons, kam nav liela spēka. Bet tas noteikti atstāja jūs bez samaņas savas briesmīgās smakas dēļ.

Kitija sarauca degunu. Protams, tas slikti smakoja, bet ne jau tik slikti.

-  Un moleri parasti neuzsprāgst. Tie pieķeras upura matiem un paliek tur, kamēr saimnieks ļauj tiem iet.

-   Šis vienkārši izkūpēja gaisā.

-   Mīļā Džonsas jaunkundz, piedodiet, ka es atkal smaidu. Vienkārši mani iepriecina tas, ko jūs man stāstāt. Tas nozīmē, ka jums piemīt īpašas spējas pretestība pret maģiju.

Viņš atgāzās krēslā, pasauca viesmīli un pasūtīja vēl tēju un kūkas, vērodams Kitijas izbrīnīto seju. Visu laiku, kamēr atnesa ēdienu, viņš smaidīdams lūkojās uz meiteni un palaikam pie sevis ieķiķinājās. Kitija ar pūlēm saglabāja savaldību. Viņa jo­projām nebija dabūjusi naudu.

-   Spalvaskāta kungs, viņa beidzot teica. Piedodiet, bet es jūs nemaz nesaprotu.

-   Tas ir dīvaini, vai ne? Neliela maģija mēs šobrīd nezinām par stiprākām burvestībām neatstāj uz jums nekādu iespaidu vai arī iespaids ir ļoti mazs.

Kitija pašūpoja galvu. Muļķības. Melnais svārsts taču mani apdullināja.

-  Es taču teicu vai arī atstāj ļoti mazu iespaidu. Man, pie­mēram, ir izdevies atvairīt triju foliotu vienlaicīgu uzbrukumu, un tas ir ļoti neparasti.

Kitijai tas neko neizteica. Spalvaskāta kungs atmeta ar roku. Es gribu pateikt tikai to, ka jūs un es un vēl pāris cilvēku spēj pretoties burvestībām. Mēs neesam burvji, bet neesam arī tik bezspēcīgi kā vienkāršie ļaudis, viņš izspļāva šos vārdus ar lielu žults devu.

Kitija juta, ka galva griežas, bet viņa joprojām bija noska­ņota skeptiski, joprojām neticēja. Neizklausās sakarīgi. Nekad neesmu dzirdējusi par tādām spējām. Man pašlaik interesē tikai tas, kā izvairīties no cietuma.

-Vai tiešām? Spalvaskāta kungs ielika roku žaketes kabatā. Tādā gadījumā varat dabūt naudu un iet. Tomēr es domāju, ka jūs gribētu kaut ko vairāk. Es to redzu jūsu acīs. Jūs vēlaties daudz ko. Atriebt savu draugu Džeikobu. Mainīt to, kas šeit notiek. Lai tādi cilvēki kā Jūlijs Tallovs nebūtu pie varas un nezeltu kā nezāles. Ne visās zemēs ir tā kā šeit ir valstis, kur nav burvju! Neviena! Padomājiet par to, kad nākamreiz apcie­mosiet savu draugu slimnīcā. Jūs varat to visu mainīt. Ja vien ieklausīsieties, ko saku.

Kitija ielūkojās savas krūzes tējas biezumos, un viņai šķita, ka pretī veras Džeikoba izķēmotā seja. Meitene nopūtās. Es nezinu…

-   Es varu palīdzēt jums atriebties.

Meitene pacēla skatienu. Spalvaskāta kungs smaidīja, bet viņa acīs bija tas dīvainais, niknais mirdzums, ko viņa bija ievē­rojusi todien uz ielas.

-   Burvji jums ir nodarījuši pāri, viņš teica. Kopā mēs varam iekustināt atmaksas zobenu. Bet tikai tad, ja jūs man palīdzat. Jūs palīdzat man, es palīdzu jums. Godīgs darījums.

Kitija atkal domās redzēja smīnošo Tallovu, kas pašapmieri­nāts sēdēja tiesas krēslā, nodrošinājies ar varenu draugu atbal­stu. Viņa nepatikā noskurinājās.

-Vispirms pastāstiet, kāda palīdzība jums nepieciešama.

Kāds pie blakusgaldiņa skaļi noklepojās, un pēkšņi, it kā būtu nokritis priekškars, Kitija saprata, cik lielās briesmās viņi atrodas. Viņa sēž kafejnīcā starp svešiniekiem un kaļ nodevības plānus.

-  Mēs esam traki! meitene nošņācās. Kāds var noklau­sīties! Viņi izsauks Nakts policiju un aizvedīs mūs uz iecirkni.

Vecais vīrs iesmējās. Neviens mūs nenoklausās. Nebaidie­ties, Džonsas jaunkundz! Mēs visu kontrolējam.

Kitija neklausījās. Viņas uzmanību bija piesaistījusi jauna, gaišmataina sieviete, kas sēdēja pie galdiņa aiz Spalvaskāta kunga kreisā pleca. Lai gan viņas glāze jau sen bija tukša, sieviete šķita iegrimusi grāmatas lasīšanā. Viņas galva bija noliekta, acis nolaistas, viena roka turēja lappuses stūri. Pēkšņi Kitija bija pārliecināta, ka tā ir tikai maskēšanās. Viņai šķita, ka brīdī, kad viņa ienāca, sieviete jau bija sēdējusi šādā pozā, un, padomājot vēl labāk, viņa neatcerējās redzējusi viņu pāršķiram lappusi.

Kad Kitija atkal paskatījās uz viņu, sieviete pacēla acis, notvēra Kitijas skatienu un uzsmaidīja meitenei. Nebija nekādu šaubu, ka viņa visu laiku bija klausījusies.

-  Vai ar jums viss kārtībā? Spalvaskāta kunga balss ielau­zās kā no citas pasaules.

Kitija tik tikko spēja parunāt. Tā sieviete aiz jums ir spie­dze… ziņotāja. Viņa visu dzirdēja.

Spalvaskāta kungs pat nepagriezās. Tā gaišmatainā dāma? Kas lasa grāmatu dzeltenos vākos? Tā ir Gledisa. Neuztraucie­ties, viņa ir viena no mums.

-Viena no…? Sieviete atkal pacēla skatienu un piemiedza ar aci.

-   No viņas pa kreisi sēž Anna, bet pa labi no manis tur, aiz tās kolonnas, Eva. Man pa kreisi atrodas Frederiks, bet Nikolass un Timotijs ir iekārtojušies aiz tevis. Stenlijs un Mārtiņš nedabūja galdiņu, tādēļ sēž pie bāra pretējā pusē.

Kitija apjukusi palūkojās apkārt. Aiz Spalvaskāta kunga kreisā pleca viņai uzsmaidīja tumšmataina sieviete. Pa labi pie galdiņa sēdēja jauneklis ar nodriskātu "Motociklu tirgotāja" eksemplāru rokās. Viņš pacēla galvu, bet nepasmaidīja. Sievieti otrpus kolonnai nevarēja labi saskatīt, jo viņa bija pakārusi aiz muguras melnu žaketi. Riskēdama izmežģīt kaklu, Kitija paska­tījās aiz muguras un pamanīja divus nopietnus jaunekļus rau­gāmies uz viņu.

-   Redziet nu, ka nav vērts uztraukties, Spalvaskāta kungs sacīja. Jūs esat starp draugiem. Neviens, kas sēž tālāk par viņiem, nevar mūs dzirdēt, un te nav dēmonu, citādi mēs par to zinātu.

-Kātā?

-   Šos jautājumus uzdosiet vēlāk. Vispirms man jums jāatvai­nojas. Baidos, ka jūs jau esat iepazinusies tuvāk ar Frederiku, Mārtiņu un Timotiju. Kitija atkal palūkojās pār plecu. Tas jau sāka kļūt par ieradumu. Jūs tikāties šodien sānieliņā.

-   Sānieliņā?

-Viņi jums uzsūtīja moleru. Ne tik strauji! Neejiet prom! Man žēl, ka jūs nobiedējām, bet mums bija jāpārliecinās, ka spē­jat pretoties maģijai gluži tāpat kā mēs. Mums pie rokas gadījās molera lode, un tāpēc…

Kitija beidzot spēja parunāt. Cūka! Jūs esat tāds pats kā Tallovs! Mani varēja nogalināt!

-   Nevarēja. Kā jau teicu, lielākais, ko molers spēj izdarīt, ir apdullināt ar smaku…

-   Un vai tad tas nav pietiekami? Kitija jau bija piecēlusies kājās.

-   Ja jums jāiet, neaizmirstiet šo. Vecais vīrs izvilka no žake­tes krūšu kabatas aploksni un nevērīgi nometa uz galda starp krūzītēm. Tur ir seši simti mārciņu. Es turu vārdu.

-   Man tā nav vajadzīga! Kitija bija tik aizkaitināta, ka vēlē­jās kaut ko sadragāt.

-   Neesiet taču muļķe! Vecā vīra acis iegailējās. Vai gribat sapūt piejūras cietumā? Tieši turp tiek nosūtīti parādu nemak­sātāji. Tas noslēdz mūsu pirmo vienošanās pusi. Padomājiet par manu atvainošanos molera sakarā. Tas varētu būt sākums…

Kitija paķēra aploksni, gandrīz nogāzdama no galda krūzī­tes. Jūs esat traks. Jūs un jūsu draugi. Labi. Es to paņemšu. Tikai tāpēc es arī atnācu. Joprojām stāvot, meitene pagrūda krēslu atpakaļ.

-  Vai jūs gribētu dzirdēt, kā tas notika ar mani? Spalvas­kāta kungs bija paliecies uz priekšu, ar pirkstiem satvēris balto galdautu. Viņa balss bija zema un steidzīga; viņš cīnījās ar elpas trūkumu, vēlēdamies drīzāk pateikt savu sakāmo. Es biju tāds pats kā jūs burvji man nenozīmēja neko. Es biju jauns, laimīgi precējies kāda man par viņiem daļa? Līdz mana skaistā sieva, lai miers viņas pīšļiem, piesaistīja kāda burvja uzmanību. Viņš bija gluži kā Tallovs nežēlīgs, muļķīgs švauksts. Viņš to iekā­roja, mēģināja uzpirkt ar dārgakmeņiem un austrumu zīdu. Bet mana sieva viņam atteica. Smējās sejā. Tā bija drosmīga, bet muļķīga rīcība. Tagad es vēlos kā esmu vēlējies šos trīsdesmit gadus -, kaut viņa būtu aizgājusi tam līdzi.

Mēs dzīvojām istabās virs mana veikala. Vakaros es ilgi strā­dāju, šķirodams preci un pārskaitīdams rēķinus, tikmēr sieva augšā gatavoja mums maltīti. Kādu vakaru es kā parasti sēdēju veikalā pie galda. Uguns kamīnā dega. Pildspalva skrapstēja pret papīru. Pēkšņi uz ielas sāka gaudot suņi, pēc brīža uguns kamīnā nodzisa, atstājot tikai karstas ogles. Es pielēcu kājās, mani māca bailes… pats nezinu, no kā. Un tad es izdzirdēju sievu iekliedzamies. Tikai vienreiz, aprauti. Es skrēju augšup pa kāpnēm, pa ceļam gandrīz paklūpot, atvēru durvis un iebrāžos virtuvē…

Spalvaskāta kunga skatiens šķita lūkojamies pagātnē. Kitija neapzināti, mehāniski apsēdās un gaidīja.

-  Tas, kurš to bija izdarījis, Spalvaskāta kungs beidzot tur­pināja, jau bija prom. Es sajutu tā neseno klātbūtni. Kad es notupos pie sievas, kas gulēja uz linoleja grīdas, atkal iedegās gāzes plīts un sautējums katlā atsāka burbuļot. Es dzirdēju suņu rūkšanu, logus aizcērtamies pēkšņā vēja brāzmā… un tad iestājās klusums. Viņš uzlasīja eklēra drupačas no šķīvja un iemeta tās mutē. Viņa garšīgi gatavoja, Džonsas jaunkundz. Es to atceros pat pēc trīsdesmit gadiem.

Otrā kafejnīcas pusē viesmīlis nejauši izlēja dzērienu kādam viesim uz apģērba. Viņa aurošana šķietami atsauca Spalvaskāta kungu īstenībā. Viņš samirkšķināja acis un pavērās Kitijā. Tad nu es saīsināšu savu stāstu, Džonsas jaunkundz. Es atradu šo burvi, vairākas nedēļas viņu izsekoju, iemācīdamies katru viņa kustību un neļaudamies ne bēdām, ne pārsteidzīgai atmaksai. Un pienāca atriebības brīdis es viņu notvēru kādā vientuļā vietā, nogalināju un līķi iemetu Temzas ūdeņos. Pirms nāves viņš pamanījās izsaukt trīs dēmonus tie krita man virsū cits pēc cita, bet neko nespēja izdarīt man pašam par lielu izbrīnu, jo biju pārliecināts, ka miršu, mēģinādams atriebties. Tā es atklāju, ka spēju pretoties maģijai. Es nesaku, ka pats to saprotu, bet tas ir fakts. Man piemīt šīs spējas, arī maniem draugiem un arī jums. Katram pašam jāizlemj, vai vēlamies tās likt lietā vai ne.

Viņa balss apklusa. Šķita, ka sirmgalvis ir noguris, seja izska­tījās novecojusi un sakritusies.

Kitija brīdi vilcinājās, pirms atbildēja. Labi, viņa teica. Džeikoba dēļ, Spalvaskāta kunga un viņa mirušās sievas dēļ. Es vēl neiešu. Pastāstiet kaut ko vairāk.

Pāris nākamās nedēļas Kitija bieži satikās ar Spalvaskāta kungu un viņa draugiem septiņu ielu krustojumā vai citās Lon­donas kafejnīcās, vai arī Spalvaskāta kunga dzīvoklī virs viņa veikala upes piekrastē. Katru reizi viņa uzzināja kaut ko vairāk par šiem cilvēkiem un to, ko viņi darīja, un saprata, ka arvien vairāk iesaistās notiekošajā.

Likās, ka Spalvaskāta kungs savu kompāniju savācis nejauši, paļaujoties uz mutiskiem ieteikumiem un avīžu rakstiem par cilvēkiem ar īpašām spējām. Viņš jau vairākus mēnešus bija apmeklējis tiesas zāles, meklēdams tādus cilvēkus kā Kitija. Cit­reiz viņš vienkārši sēdēja krogā un ieklausījās baumās, kuras varēja aizvest pie cilvēkiem, kas veiksmīgi pārcietuši burvju uzbrukumus. Mākslas priekšmetu veikaliņš bija samērā veik­smīgs, bet viņš pārsvarā atstāja to asistentu ziņā un pats klīda pa Londonu, meklēdams jaunus biedrus.

Sekotāji bija pievienojušies viņam ilgā laika periodā. Anna, dzīvespriecīga, četrdesmit gadus veca sieviete, iepazinās ar Spalvaskāta kungu vairāk nekā pirms piecpadsmit gadiem. Viņi kopā bija daudz ko paveikuši. Divdesmit gadus vecā gaišmatainā Gledisa pirms desmit gadiem, būdama vēl bērns, izdzīvoja pēc burvju duelī radītā sprādziena. Viņa un Nikolass, plecīgs pui­sis ar noslēgtu sejas izteiksmi, strādāja pie Spalvaskāta kunga jau kopš bērnības. Pārējie bija jaunāki, pat ne 18 gadus veci.

Trīspadsmitgadīgie Kitija un Stenlijs bija paši jaunākie. Vecais vīrs iedvesmoja un izrīkoja, un izturējās kā dzimis līderis. Viņa griba bija stipra kā dzelzs un enerģija nezūdoša, bet ķermenis vairs neklausīja tik labi kā agrāk, un tas veco vīru kaitināja. Bet Kitija neapnīkstoši klausījās kaismīgajās runās par lielo cīņu, kurā viņi iesaistījušies.

Spalvaskāta kungs uzsvēra, ka pretoties burvjiem vai viņu likumiem parasti nav iespējams. Šī suga atļāvās visu, kas tiem ienāca prātā, kā jau viņi visi bija piedzīvojuši uz savas ādas. Viss nozīmīgākais atradās burvju rokās: valdība, armija, lielā­kie uzņēmumi un laikraksti. Viņi varēja atcelt izrādes, kurās saklausīja mudinājumu uz kādu pretdarbību burvjiem. Un, kamēr burvji izbaudīja savu radīto likumu priekšrocības, visi pārējie vienkārši kalpoja viņiem strādāja fabrikās, vadīja res­torānus, dienēja armijā… viss, kur bija nepieciešams darbs, atradās vienkāršo ļaužu rokās. Un, ja vien viņi strādāja kārtīgi un nemaisījās pa kājām, burvji lika tos mierā. Bet, ja burvji ar kaut ko nebija apmierināti, sekoja bargi sodi. Spiegi ložņāja visur viens kļūmīgs vārds, un tu attapsies Tauera nopratinā­šanas istabā. Daudzi nepatikšanu cēlāji tā jau bija pazuduši.

Burvju varai nebija iespējams pretoties viņi kontrolēja tumšos spēkus, kurus tikai daži bija redzējuši, bet no kuriem visi baidījās. Bet Spalvaskāta kunga kompānija šie cilvēki, ko apvienoja un dzina uz priekšu viņu līdera nerimstošais naids, izrādījās veiksmīgāki par pārējiem.

Viņiem visiem dažādā mērā piemita pretestība pret maģiju, bet nebija skaidrs, cik tālu tā sniedzas. Spriežot pēc pagātnes notikumiem, varēja skaidri pateikt, ka Spalvaskāta kungs spēja pretoties samērā stipram dēmonu uzbrukumam. Pārējie, arī Kitija, līdz šim bija tikai viegli pārbaudīti.

Dažiem citiem Annai, Evai, Mārtiņam un pumpainajam Fredam piemita cits talants. Jau kopš bērnības viņi bija ievērojuši pa Londonas ielām šaudāmies nelielus dēmonus. Daži lidoja, citi soļoja pūlī. Neviens cits tos neredzēja, un, papētot tuvāk, izrādījās, ka lielākā daļa cilvēku dēmonus nespēja redzēt vai redzēja citā izskatā. Kā apgalvoja Mārtiņš, kurš strādāja krāsu fabrikā un pēc Spalvaskāta kunga teiktā bija pats dedzīgākais grupas biedrs, diezgan daudzi kaķi un baloži nemaz nebija tie, par ko izlikās. Eva ar brūnajiem, sprogainajiem matiem, kura joprojām mācījās skolā, stāstīja, ka vienreiz kāds kazragam līdzīgs dēmons ienācis veikalā pirkt ķiplokus, bet viņas māte bija redzējusi tikai vecu sieviņu ar iepirkumu grozu rokā.

Šāda spēja redzēt cauri dēmonu ilūzijām bija ļoti noderīga. Vēl citas augstu vērtētas spējas piemita Stenlijam pašpārlie­cinātam trīspadsmit gadus vecam zēnam, kas jau bija pame­tis skolu un strādāja par avīžpuiku. Stenlijs nevarēja saskatīt dēmonus, bet spēja uztvert trauslo, mirgojošo starojumu, kas nāca no maģiskiem priekšmetiem. Bērnībā viņam tā patikušas šīs auras, ka viņš sācis zagt maģiskos priekšmetus. Kad Spal­vaskāta kungs viņu sastapa (starp citu, arī tiesā), Stenlijs jau bija prasmīgs kabatzaglis. Arī Annai un Gledisai piemita līdzī­gas spējas, bet ne tik izteiktas kā Stenlijam, kurš spēja sajust maģisku priekšmetu caur drēbēm un pat koka sienām. Tādēļ Stenlijs bija viens no nozīmīgākajiem Spalvaskāta kunga kom­pānijas locekļiem.

Mierīgais, klusais Timotijs spēja nevis saredzēt, bet sadzirdēt maģiskas darbības. Viņš tās raksturoja kā zumēšanu gaisā. Kā zvana skaņas, viņš teica, kad pārējie nemitējās jautāt. Vai kā sitieni pa tukšu glāzi. Ja viņš koncentrējās un apkārt nebija pārāk daudz citu skaņu, Timotijs varēja izsekot zuraēšanai, nonākot pie dēmona vai maģiskā priekšmeta, kas to bija izraisījis.

Kopā saliktas, šīs spējas veidoja mazu, bet efektīgu pretspēku burvjiem. Tas nevarēja atklāti stāties pretī pastāvošajai varai, bet varēja kaitēt ienaidniekiem. Viņi varēja izsekot maģiskos priekšmetus, izvairīties no apslēptām briesmām un pats svarīgākais varēja uzbrukt burvjiem un viņu nelietīgajiem kalpiem.

Maģiskajiem priekšmetiem bija nozīmīga vieta komandas stratēģijā. Kitija redzēja, kā grupas locekļi laiku pa laikam ierodas veikalā ar maziem sainīšiem vai somām, ko nodeva tālāk Annai, Spalvaskāta kunga vietniecei, lai viņa tās paslēptu. Tie visi bija nozagtie dārgumi.

-   Kitij, Spalvaskāta kungs viņai kādā vakarā teica, es esmu trīsdesmit gadus pētījis mūsu ienaidniekus un atklājis viņu lielāko vājību. Burvji ir alkatīgi viņi alkst pēc naudas, varas, statusa sabiedrībā un pastāvīgi ķildojas par to. Bet viņu kaislība ir maģiskās greznumlietiņas.

Kitija pamāja. Maģiskie gredzeni un rokassprādzes?

-   Tās ne vienmēr ir rotaslietas, Anna iejaucās. Viņas ar Evu, apsēdušās starp papīru ķīpām, bija pievienojušās Spalvas­kāta kungam un Kitijai veikala dibentelpā. Tas var būt viss kas podi, lampas, koka priekšmeti. Arī tā lode ar moleru, ar kuru mēs tevi pārbaudījām, tā taču arī skaitās, vai ne, šef?

-  Jā gan. Tieši tāpēc mēs tos nozagām. Tieši tāpēc mēs zogam visas tās lietas.

-   Vai tā lode nenāca no kādas mājas Čelsi? Anna pratoja. No tās, kur Eva ar Stenliju uzrāpās pa ūdens notekcauruli uz otrā stāva logu, kamēr mājas priekšā notika ballīte?

Kitija palika vaļā muti. Vai tad tas nav ļoti bīstami? Vai tad burvju mājas nav nodrošinātas ar… visu kaut ko?

Spalvaskāta kungs pamāja. Jā, bet tas atkarīgs no burvja spēka. Šim pie logiem bija tikai maģiskās žalūzijas… Protams, Stenlijs no tām viegli izvairījās. Todien mēs dabūjām kaudzi maģisko priekšmetu.

-   Un ko jūs ar tiem darāt? Kitija vaicāja. Kad nemetat tos man virsū, es gribēju teikt.

Spalvaskāta kungs pasmaidīja. Maģiskie priekšmeti ir burvja spēka pamats. Sīkāki burvji, tādi kā Zemkopības minis­trijas sekretāra palīgs tā bija viņa māja, ko mēs tovakar apmek­lējām, var atļauties ne pārāk spēcīgus maģiskos priekšmetus, bet patiešām vareniem vīriešiem un sievietēm pieder objekti ar šausminošu spēku. Šie priekšmeti viņiem ir tādēļ, ka burvji ir izvirtuši un slinki. Ir daudz vieglāk izmantot maģisku gredzenu, lai uzveiktu pretinieku, nevis izsaukt dēmonu.

-   Turklāt drošāk, Eva piebilda.

-   Diezgan droši. Redzi, Kitij, jo vairāk maģisko priekšmetu nonāk mūsu rokās, jo labāk. Tas vājina burvju spēku.

-   Un mēs tos varam izmantot savā labā, Kitija piebilda.

Spalvaskāta kungs uzreiz neatbildēja. Domas par to dalās.

Eva, piemēram, domā, ka tuvoties burvjiem ir pārāk bīstami. Viņasprāt, mēs nedrīkstam iet viņu pēdās un visas šīs mantas būtu jāiznīcina. Bet es domāju un, tā kā šī ir mana banda, tad man pieder galavārds -, ka mums jāizmanto šie ieroči pret pašiem burvjiem. Jāvirza viņu maģija pret viņiem pašiem.

Eva sakustējās savā sēdeklī. Man liekas, ka, izmantojot šīs lietas, mēs ne ar ko neesam labāki par viņiem, Kitij. Labāk palikt tālāk no šīm ļaunajām lietām un neļauties kārdinājumam.

-   Ha! vecais vīrs sausi iesmējās. Kā gan citādi mēs varam pārspēt savus ienaidniekus? Lai destabilizētu valdību, mums jāveic tieši uzbrukumi. Un agrāk vai vēlāk cilvēki sacelsies, lai mūs atbalstītu.

-   Bet kad? Eva jautāja. Līdz šim man neliekas…

-   Mēs nestrādājam ar maģiju tā kā burvji, Spalvaskāta kungs viņu pārtrauca. Tāpēc tā nevar mums nodarīt kaitē­jumu. Bet, nedaudz papētot teiksim, palasot zagtās grāma­tas -, mēs varam iemācīties apieties ar viņu vienkāršākajiem ieročiem. Tā molera lode, ar kuru tev uzbruka, Kitij, lai to iedarbinātu, jāizsaka tikai vienkārša komanda latīņu valodā. Bet ar to pietiek, lai parādītu… savu nepatiku. Bet bīstamākus maģiskos priekšmetus mēs esam novietojuši drošībā, kur tos nevar atrast arī burvji.

-   Man šķiet, ka mēs esam izvēlējušies nepareizo ceļu, Eva klusi sacīja. Daži nelieli sprādzieni neko nemainīs. Burvji vienmēr būs stiprāki. Mums vajadzētu…

Spalvaskāta kungs uzsita ar spieķi pa galdu, likdams Evai un Kitijai izbailēs palēkties. Tad jūs labāk nedarītu neko? viņš iebļāvās. Labi! Tad ejiet atpakaļ pie pārējām aitām, nolaidiet galvas un izniekojiet savu dzīvi!

-   Es tā nedomāju! Es tikai…

Veikals tiek slēgts! Ir jau vēls. Jūs noteikti gaida mājās, Džonsas jaunkundz.

Kitijas māte un tēvs bija ļoti atviegloti, uzzinot, ka meita samaksājusi visu maksājumu tiesā. Viņi pārāk sīki neprašņāja, no kurienes nauda nākusi, pateicīgi pieņemot Kitijas izskaid­rojumu par dāsnu labdari, kas darbojas netaisnīgo tiesas sprie­dumu novēršanā. Ar izbrīnu viņi vēroja, kā mainās Kitijas para­dumi piemēram, visu vasaru viņa pavadīja arvien vairāk laika kopā ar jaunajiem draugiem Sautvorkā. Tēvs pat neslēpa savu sajūsmu par notikumu gaitu. Labāk turies pa gabalu no tā Hair­nēku puikas, viņš teica. Citādi atkal iekulsies nepatikšanās.

Lai gan Kitija turpināja apciemot Džeikobu, šī viesoša­nās viņai nesagādāja nekādu prieku. Drauga spēki vēl nebija atgriezušies, un māte visu laiku viņu uzmanīja, sūtot Kitiju prom ikreiz, kad zēns izskatījās saguris. Kitijai nebija izdevības pastāstīt viņam par Spalvaskāta kungu, un zēns šķita pārāk aiz­ņemts ar savu strīpaino, niezošo seju. Viņš kļuva arvien noslēg­tāks, iespējams, apskauzdams draudzenes veselību un spēku. Ar laiku viņas apciemojumi Hairnēku mājās kļuva arvien retāki, un pēc pāris mēnešiem viņa tur pārstāja iegriezties.

Jaunajā sabiedrībā Kitiju saistīja divas lietas. Pirmkārt, pateicība par samaksāto sodu. Viņa jutās parādniece Spalvas­kāta kunga priekšā. Lai gan viņš to nekad vairs nebija pieminē­jis, vecais vīrs saprata Kitijas izjūtas, tādēļ to vēlreiz neuzsvēra.

Otrs iemesls bija daudz svarīgāks. Kitija gribēja uzzināt ko vairāk par pretošanās spējām, kuras Spalvaskāta kungs bija viņā atklājis, un noskaidrot, ko ar tām iesākt. Pievienošanās šai kompānijai šķita vienīgais veids, kā to izdarīt. Turklāt tas solīja viņai virziena un mērķa izjūtu, kā arī mazās, no pārējās pasau­les noslēgtās sabiedrības spožumu. Pavisam drīz viņa kopā ar pārējiem devās reidos.

Sākumā viņa tikai noskatījās, kā Freds vai Eva apraksta sie­nas ar grafiti, kas noķengā valdību, vai ielaužas burvju mājās un mašīnās, meklēdami maģiskos priekšmetus. Kitija stāvēja ēnā, virpinādama kabatā sudraba piekariņu, gatava uzsvilpt, tiklīdz pamanīs briesmas. Vēlāk viņa kopā ar Gledisu vai Stenliju dzina pēdas burvjiem līdz viņu mājām, sekojot maģisko priekšmetu izstarotajai aurai. Kitija iegaumēja adreses, kas varētu noderēt turpmākajos reidos.

Retu reizi, vēlu vakaros viņa redzēja, kā Freds vai Mārtiņš dodas prom no veikala slepenos uzdevumos. Viņiem mugurā bija melnas drēbes un sejas notrieptas ar sodrējiem, un rokās viņi nesa mazas, smagas kastītes. Neviens neteica, kurp viņi dodas, bet, nākamās dienas avīzēs lasot par neizskaidrojamiem uzbrukumiem valdības locekļu īpašumiem, Kitija izdarīja seci­nājumus.

Ar laiku, būdama gudra un izlēmīga, Kitija sāka ieņemt šajā kompānijā savu vietu. Spalvaskāta kungs parasti sūtīja bērnus uzdevumā mazās grupiņās, kur katram bija savs darbs, pēc mēneša viņš ļāva Kitijai uzņemties atbildību par vienu no šīm grupām, kurā bija Freds, Stenlijs un Eva. Freda agresivitāte un Evas nepārdomātie izteicieni bija pavisam nesavienojami. Bet Kitijai izdevās saliedēt savu komandu ar tādu efektivitāti, ka viņi atgriezās no sirojumiem pa burvju noliktavām ar vairākiem izciliem ieguvumiem, tajā skaitā lielām, zilām lodēm, kuras Spalvaskāta kungs nosauca par Elementu lodēm, paskaidro­dams, ka tās esot ļoti retas un vērtīgas.

Drīz vien laiks, ko viņa nepavadīja ar jaunajiem draugiem, Kitijai sāka likties garlaicīgs. Viņu kaitināja vecāku šaurais domāšanas loks un propaganda, ko stāstīja skolā. Turpretim nakts reidi kopā ar biedriem šķita saistoši, lai arī bīstami. Vienu vakaru kāds burvis pamanīja Kitiju un Stenliju rāpjamies ārā pa studijas logu ar maģisku kastīti rokās. Viņš izsauca nelielu radījumu sermuļa izskatā, kas skrēja abiem pakaļ, spļaudams uguni. Eva, kas gaidīja uz ielas, meta dēmonam ar molera lodi, un, kamēr molers to uz brīdi aizkavēja, bērni paguva aizbēgt. Bet kādā citā reizē burvja dārzā Timotijam uzbruka sargkarei­vis, kas pielavījās un sagrāba viņu ar zilajām rokām. Tas būtu slikti beidzies, ja Niks nebūtu pamanījies nocirst neradījumam galvu ar senu zobenu, ko nupat bija nozadzis. Timotijs izdzī­voja, pateicoties pretošanās spējām, bet kopš tā laika sūdzējās par nepatīkamu smaku, ko nekādi nevarot dabūt nost no ādas.

Pastāvīgas problēmas sagādāja ne tikai dēmoni, bet arī poli­cija. Jo pārgalvīgākas un lielākas zādzības viņi veica, jo lielāks skaits policistu parādījās ielās. Kādā rudens vakarā Mārtiņš un Stenlijs Traf'algara laukumā pamanīja maskējušos dēmonu, kas nesa ļoti spēcīgu amuletu. Radījums aizbēga, bet atstāja aiz sevis tik spilgtas pēdas, ka Tims varēja tās viegli izsekot. Viņi drīz vien atrada dēmonu klusā sānieliņā, kur tas uzbruka viņiem. Diemžēl šie maģijas uzliesmojumi piesaistīja Nakts poli­cijas uzmanību. Kitija ar draugiem aizbēga katrs uz savu pusi, viņiem pa pēdām metās suņi. Nākamajā dienā gandrīz visi iera­dās pie Spalvaskāta kunga. Visi, izņemot Timu.

Timotija zaudējums bija ļoti smags, un drīz sekoja vēl viens. Daži no grupas biedriem, īpaši Stenlijs un Mārtiņš, uzstāja, ka jārīkojas drosmīgāk.

-  Mēs varētu viņus sagaidīt, kad tie ierodas Vaitholā, Mār­tiņš teica. Vai uzbrukt Devro, kad viņš pamet savu muižu Ričmondā. Premjerministra zaudējums viņus sapurinātu! Lai sāktu vispārējo pretošanos, vajadzīgs kaut kas tāds, kas satrici­nātu visu pašos pamatos!

-  Vēl ne, Spalvaskāta kungs teica. Vēl ir jāveic daudzi izpētes darbi. Ejiet prom un ļaujiet man strādāt.

Mārtiņš bija sīks zēns ar tumšām acīm, šauru degunu un tādu enerģiju, kādu Kitija nekad iepriekš nebija redzējusi nevienā dzīvā būtnē. Viņš burvju uzbrukumā bija zaudējis abus vecākus, bet Kitija nekad nebija uzzinājusi, kā tas viss noticis. Mārtiņš nekad neskatījās acīs tiem, ar ko runāja, viņa skatiens vienmēr bija vērsts uz leju. Kad Spalvaskāta kungs atteicās atbalstīt viņa ierosinājumus par asākiem uzbrukumiem, viņš sākumā kaislīgi iebilda, bet tad pēkšņi apklusa un vairs neteica ne vārda, it kā nespētu izteikt savas jūtas.

Pāris dienu pēc Tima nāves Mārtiņš neieradās uz vakara patruļu. Kad Spalvaskāta kungs atnāca uz pagrabu, viņš atklāja, ka kāds pabijis slepenajā noliktavā un paņēmis vienu Elementu lodi. Pēc pāris stundām notika uzbrukums parlamen­tam. Elementu lode, iemesta Vaitholas zālē, bija nogalinājusi vairākus cilvēkus; pats premjerministrs tik tikko izglābies. Pēc pāris dienām Temzas krastā tika izskalots zēna nedzīvais ķer­menis.

Kopš tās nakts Spalvaskāta kungs kļuva noslēgtāks un vieglāk aizkaitināms un iegriezās savā veikalā tikai Pretoša­nās kustības tikšanās reizēs. Anna pastāstīja, ka viņš meties nozagto burvju grāmatu pētīšanā. Šefs grib iegūt labākus iero­čus, viņa paskaidroja. Mēs pagaidām esam tikai virspusē. Lai atriebtu Timu un Mārtiņu, mums vajadzīgas dziļākas zināšanas.

-   Kā viņš to domā izdarīt? Kitija vaicāja. Tims viņai bija ļoti paticis, un viņa sēroja par biedra nāvi. Tās grāmatas ir saraks­tītas svešās valodās. Spalvaskāta kungs tur neko nesapratīs.

-   Viņš ir atradis kādu, kas mums palīdzēs, Anna sacīja.

Tobrīd grupai pievienojās jauns dalībnieks. Spalvaskāta

kungs viņa viedokli ļoti augstu vērtēja. Hopkinsa kungs ir zinātnieks, viņš sacīja, iepazīstinādams pārējos ar jauno biedru. Ļoti gudrs vīrs. Viņš spēj ielūkoties burvju zināšanās.

-   Es cenšos, Hopkinsa kungs kautrīgi teica.

-  Viņš strādā Britu bibliotēkā, Spalvaskāta kungs turpi­nāja, uzsizdams jaunajam draugam uz pleca. Mani tur reiz gandrīz pieķēra, kad mēģināju dabūt… aizliegtu grāmatu. Hop­kinsa kungs aizturēja sargus un palīdzēja man aizbēgt. Es biju tik pateicīgs, un mēs sākām sarunāties. Nekad nebiju saticis cilvēku, kas tik daudz zinātu! Viņš bija tik daudz iemācījies, te strādājot un lasot tekstus! Viņa brāli pirms vairākiem gadiem nogalināja dēmons, un arī viņš vēlas atriebties. Viņš zina… cik valodas tu īsti zini, Klem?

-   Četrpadsmit, Hopkinsa kungs atteica. Un septiņus dia­lektus.

-  Nu re! Kā jums tas patīk? Viņam diemžēl nav pretošanās spēju, bet viņš var palīdzēt izpētes darbos.

-   Darīšu visu, kas būs manos spēkos, sacīja Hopkinsa kungs.

Lai kā arī Kitija mēģināja iegaumēt, kāds Hopkinsa kungs izskatās, tas nenācās viegli. Nejau tāpēc, ka viņš būtu ļoti nepa­rasts patiesībā gluži pretēji. Viņš bija ļoti parasts ar pelē­kiem, pūkainiem matiem un gludi skūtu zodu. Bija grūti pateikt, vai šis cilvēks ir vecs vai jauns. Viņam nepiemita nekādas īpašas pazīmes, dīvaini ieradumi vai runas īpatnības. Un viņā bija kaut kas tāds, kas ļāva viņu viegli aizmirst, pat tagad, kamēr viņš runāja, Kitija pieķēra sevi klausāmies vārdos, bet neskatāmies uz runātāju. Tas šķita patiešām interesanti.

Sākumā pārējie pret Hopkinsa kungu izturējās piesardzīgi. Tā kā jaunatnācējam nepiemita pretošanās spējas, viņš kopā ar pārējiem nedevās reidos. Viņa joma bija informācijas vākšana, un te nu jaunais biedrs ātri pierādīja savas spējas. Darbs bib­liotēkā, neievērojamais izskats un lēnīgais raksturs ļāva viņam novērot burvjus. Tāpēc viņš bieži vien varēja paredzēt viņu gājienus, palīdzēdams organizēt reidus uz burvju mājām tad, kad viņi bija prom. Viņš bieži vien varēja pastāstīt par jaunā­kajiem Pinna veikalā pārdotajiem maģiskajiem priekšmetiem, iedams talkā Spalvaskāta kungam rīkot zādzības. Turklāt Hop­kinsa kungs atklāja virkni buramvārdu, kas ļāva paplašināt Pretošanās kustības ieroču arsenālu. Viņš strādāja tik akurāti, ka drīz visi pierada paļauties uz viņu. Spalvaskāta kungs jopro­jām bija grupas vadītājs, bet Hopkinsa kunga gudrība bija viņu vaduguns.

Laiks ritēja. Kitija piecpadsmit gadu vecumā pabeidza skolu. Viņa bija ieguvusi vairākas kvalifikācijas, bet meiteni nesais­tīja ne darbs fabrikā, ne sekretāres amats, ko piedāvāja varas iestādes. Tā vietā radās labāka alternatīva. Kitija pieņēma Spalvaskāta kunga piedāvājumu un, vecākiem par lielu prieku, sāka strādāt viņa mākslas piederumu veikalā par pārdevēju.

Blakus citiem darbiem viņa iemācījās sakārtot grāmatvedības virsgrāmatu, sagriezt akvareļa papīru un sašķirot otas pēc saru biezuma. Spalvaskāta kungs nemaksāja daudz, bet Kitija bija apmierināta.

Viņai patika bīstamie reidi kopā ar jaunajiem biedriem. Patika tā sajūta, kāda radās, ejot garām valdības vīriem, kuri centās aizkrāsot kādu no viņu uzzīmētajiem grafiti, vai redzot, kā The Times atkal parādās virsraksti par viņu veiktajām zādzī­bām. Pēc pāris mēnešiem, izsprukusi no vecāku pētošā skatiena, Kitija noīrēja mazu istabiņu piecu minūšu gājiena attālumā no veikala. Katru dienu viņa strādāja veikalā ilgas stundas un naktī devās reidos. Meitene kļuva bāla, viņas skatiens bija ass un stingrs, it kā nodrošinoties pret atmaskošanu un jauniem zaudējumiem. Nākamie gadi nesa jaunas nelaimes: kāds dēmons Meifēras mājā nogalināja Evu viņas pretošanās spējas, izrā­dās, nebija pietiekami stipras, bet Gledisa gāja bojā noliktavas ugunsgrēkā, kur aizdegās nejauši nomesta lode.

Dalībnieku skaitam samazinoties, viņus pārņēma savāda nojauta, ka valdība cenšas viņus izsekot. Kāds burvis, vārdā Mandrāks, bija īpaši aktīvs viņš bija izsūtījis ielās par bēr­niem nomaskējušos dēmonus, kas taujāja pēc Pretošanās kus­tības un piedāvāja pārdošanai maģiskus priekšmetus. Krogos un kafejnīcās parādījās ziņotāji, kas par informācijas pienešanu saņēma naudu. Sazvērnieki savās sapulcēs Spalvaskāta kunga veikalā jutās kā aplenkumā. Vecā vīra veselība arvien paslikti­nājās viņš bija viegli aizkaitināms, un viņa draugi nemierīgi. Kitija juta, ka tuvojas krīze.

Un tad nāca liktenīgā tikšanās lielākais izaicinājums viņiem visiem.

-  Viņi ir šeit.

Stenlijs bija lūrējis pa durvju spraugu veikala galvenajā telpā. Viņš tur stāvēja jau kādu laiku, sasprindzis un nekustīgs. Tagad zēns pēkšņi sakustējās, atšāva bultu un atvēra durvis. Viņš pakāpās malā un noņēma cepuri.

Kitija dzirdēja pazīstamo spieķa klaudzēšanu. Viņa piecēlās kājās, izstaipīja muguru. Pārējie rīkojās līdzīgi, Freds paberzēja stīvo kaklu un nolamājās. Pēdējā laikā Spalvaskāta kungam patika, ka jaunieši izturas īpaši goddevīgi.

Vienīgā gaisma nāca no galda lampas. Bija jau vēls, un viņi negribēja pievērst garām lidojošo Izlūkložu uzmanību. Hopkinsa kungs, kas nāca pirmais, uz brīdi apstājās, lai acis pierastu pie pustumsas, un tad pakāpās malā, ļaujot Spalvaskāta kungam ienākt. Vājajā apgaismojumā grupas vadītāja siluets šķita vēl trauslāks un sažuvušāks nekā iepriekš viņš izskatījās gluži kā atdzīvojies skelets. Gājienu noslēdza Nika plecīgais stāvs. Kad visi bija sanākuši, puisis aizvēra durvis.

-   Labvakar, Spalvaskāta kungs, Stenlija balss nebija tik lecīga kā parasti; Kitijas ausīm tā skanēja uzspēlēti pazemīgi. Nekādas atbildes. Spalvaskāta kungs lēnām tuvojās Freda klū­dziņu krēslam. Likās, ka katrs solis sagādā viņam sāpes. Vecais vīrs apsēdās. Anna pievilka krēslu viņam tuvāk. Šefa seja palika ēnā.

Spalvaskāta kungs atslēja spieķi pret krēslu un ļoti lēni novilka cimdus. Hopkinsa kungs stāvēja viņam blakus kluss, kārtīgs, neievērojams. Anna, Niks, Kitija, Stenlijs un Freds palika stāvam. Tas bija parastais rituāls.

-   Labi, labi, sēdieties, Spalvaskāta kungs nolika cimdus klēpī. Draugi, mēs kopā esam nogājuši garu ceļu. Man nav jums jāatgādina, ko esam ziedojuši vai… te viņa runu pārtrauca skaļš klepus, kāds ir bijis mūsu mērķis. Esmu sapratis un tā uzsvēra arī Hopkinsa kungs -, ka mums trūkst resursu, lai uzsāktu nopietnu cīņu. Mums nav pietiekami daudz naudas, ieroču, zināšanu. Tagad mēs to varam labot.

Viņš apklusa un pamāja ar roku. Anna steidzās pasniegt šefam ūdens glāzi.

Spalvaskāta kungs padzērās. Tā, nu ir labāk. Tātad mēs ar Hopkinsu pētījām dokumentus, ko bijām nozaguši Britu biblio­tēkā. Tie ir seni deviņpadsmitā gadsimta papīri, un no tiem mēs uzzinājām par nozīmīgu dārgumu slēptuvi, kurā paslēpts liels maģisks spēks. Ja mēs to iegūtu, varētu sākt veselu revolūciju.

-   Kuram burvim šī krātuve pieder? Anna vaicāja.

-   Šobrīd tā ir burvjiem nesasniedzama.

Stenlijs dedzīgi panāca soli uz priekšu. Mēs dosimies, kurp vien jūs vēlēsieties, ser! viņš izsaucās. Uz Franciju, Prāgu vai… vai uz otru pasaules malu. Kitija pavērsa acis pret gries­tiem.

Vecais vīrs ieķiķinājās. Tik tālu mums nevajadzēs doties. Precīzāk, mums tikai jāšķērso Temza. Viņš ļāva pārējiem mir­kli pabrīnīties. Šie dārgumi nav meklējami tālā templī. Tie ir pavisam tuvu, tādā vietā, kam mēs tūkstošiem reižu esam gājuši garām. Es jums pastāstīšu, viņš pacēla roku, lai apklu­sinātu sačukstēšanos, pagaidiet, es tūlīt pateikšu. Tie atrodas pilsētas centrā, pašā burvju impērijas citadelē. Es runāju par Vestminsteras abatiju.

Kitija dzirdēja, kā pārējie noelšas, un juta, kā pa muguru skrien skudriņas. Abatija? Bet neviens taču neuzdrošinātos…

-   Jūs domājat apbedījumus, ser? Niks vaicāja.

-   Tieši tā. Hopkinsa kungs, vai jūs nepaskaidrotu…

Bibliotekārs noklepojās. Paldies. Abatijā ir apbedīti daudzi

dižie pagātnes burvji Gledstons, Prūss, Cērčils, Kičeners un vēl citi. Viņi guļ savos zārkos dziļi zem abatijas grīdas, un kopā ar viņiem guļ tādi dārgumi, kuru spēku šodienas muļķi pat nav spējīgi aptvert.

Kā jau parasti, kad runāja Hopkinss, Kitija tik tikko pievērsa uzmanību pašam runātājam, viņa klausījās vārdos un pārdo­māja, kādas iespējas tie paver.

No sava krēsla Spalvaskāta kungs izplūda skaļos smieklos.

-   Šodienas vadoņi burvju karikatūras vairās no kapenēm kā no mēra. Gļēvuļi! Viņi baidās no senču atriebības, ja uzdrīkstē­sies traucēt viņu kaulus.

-   No lamatām var izvairīties, sacīja Hopkinsa kungs, visu kārtīgi izplānojot. Mums nepiemīt burvju māņticīgās bailes. Esmu pārskatījis visus ierakstus par abatiju un atklājis kape­nes, kurās atrodami tādi dārgumi, par kuriem jūs pat sapņojuši neesat. Ieklausieties… Viņš izvilka no kabatas salocītu papīra gabalu. Kapa klusumā viņš to atvēra, izvilka no kabatas brilles, uzlika uz deguna un nolasīja: Seši zelta stieņi, četras dārg­akmeņiem rotātas statujas, divi ar smaragdiem rotāti dunči, oniksa lodes, alvas kausi… Ā, tas ir interesanti! Apburts, melns satīna maiss ar piecdesmit zelta sovriniem. Hopkinsa kungs pār briļļu malu palūkojās uz klātesošajiem. Šis maisiņš šķiet neievērojams, bet tā labākā īpašība ir tāda, ka, lai cik daudz naudas no tā izņem, tas nekad nekļūst tukšs. Tas būtu nebei­dzams ienākumu avots.

-   Mēs varētu nopirkt ieročus! Stenlijs murmināja.Čehi mums piegādātu visu, kas vajadzīgs, ja vien mēs spētu maksāt.

-   Nauda jums neko nedotu, Spalvaskāta kungs irgojās.

-   Turpini, Klem. Tas nebūt nav viss.

-   Pagaidiet, paskatīšos… Hopkinsa kungs atkal pievērsās papīra lapai. Maisiņš… jā, kristāla lode, kurā "…var redzēt nākotni, visu, kas aprakts un paslēpts".

-   Iedomājieties tikai! Spalvaskāta kungs izsaucās. Iedo­mājieties, kādu varu tas mums dotu! Mēs varētu paredzēt katru nākamo burvju soli! Mēs varētu atrast pagātnē pazaudētos dār­gumus…

-   Mēs būtu neapturami, Anna nočukstēja.

-   Mēs būtu bagāti! Freds teica.

-   Ja vien tā ir taisnība, Kitija klusi piebilda.

-   Tur ir arī neliela soma, kurā varētu būt iesprostoti dē­moni, turpināja Hopkinsa kungs. Arī tā varētu būt noderīga, ja vien mēs atrastu pareizos buramvārdus. Un vēl citas lietas, tajā skaitā apmetnis, koka priekšmeti un dažas personiskās mantas. Maisiņš, kristāla lode un soma ir galvenie ieguvumi.

Spalvaskāta kungs paliecās uz priekšu, smīnēdams kā goblins. Tātad, mani draugi, viņš teica. Ko jūs par to domājat? Vai tā dēļ ir vērts papūlēties?

Kitija juta, ka ir īstais laiks ierunāties par drošību. Izklau­sās labi, ser, viņa teica. Bet kā tas nākas, ka tos dārgumus kāds jau nav paņēmis pirms mums? Kāds tur ir āķis?

Šķita, ka šī piezīme nedaudz saplacina komandas piepacelto garastāvokli. Stenlijs nikni palūkojās uz viņu. Kas par lietu? viņš jautāja. Šis darbs tev nešķiet gana liels? Tu taču biji tā, kas ņaudēja par labākas stratēģijas nepieciešamību.

Kitija juta, ka viņai pievēršas Spalvaskāta kunga skatiens. Meitene nodrebinājās.

-   Kitijas iebildums ir vietā, Hopkinsa kungs sacīja. Ir kāds āķis, precīzāk, kapličai uzliktā aizsardzība. Saskaņā ar rakstīto ieejai velvē ir uzlikta buboņu mēra burvestība. Tā iedarbosies, tiklīdz tiks atvērtas durvis. Ja kāds ieies kapenēs, mēris uzkritīs visiem tuvākajā apkārtnē… viņš vēlreiz ieskatījās papīrā, "… un noraus miesu no kauliem".

-   Cik jauki, Kitija sacīja. Pirksti spēlējās ar sudraba pieka­riņu, kas atradās kabatā.

-   Un kā jūs ierosināt izvairīties no šīm lamatām? Anna vaicāja.

-   Ir vairāki veidi, bet tie mums pagaidām vēl nav sasnie­dzami, Spalvaskāta kungs teica. Mums vēl nav pietiekami daudz zināšanu. Bet Hopkinsa kungs pazīst kādu, kas varētu palīdzēt…

Visi atkal palūkojās uz bibliotekāru, kuram acīs bija atvai­nošanās pilns skatiens. Viņš ir, tas ir, bija burvis, Hopkinsa kungs teica. Lūdzu, pēc viņa vārdiem visi bija sākuši aktīvi

iebilst, uzklausiet mani. Viņš sev vien zināmū'iemeslu dēl arī / &* nav apmierināts ar pastāvošo iekārtu un meklē iespēju, kā gāzt

.Devro un pārējos. Viņam piemīt mums tik vajadzīgās prasmes -

un maģiskie priekšmeti -, kas palīdzētu izvairīties no mēra.

Turklāt viņam ir šo kapeņu atslēgas.

-   Kas viņš tāds ir? Niks vaicāja.

-   Drīkstu jums teikt tikai to, ka viņš ir viens no sabiedrības vadoņiem, zinātnieks un mākslas pazinējs. Viņš pazīst valdības ietekmīgākos cilvēkus.

-  Kāds ir viņa vārds? Kitija vaicāja. Šāda noslēpumainība man nepatīk!

-   Viņš diemžēl ļoti uzmanīgi sargā savu identitāti. Tāpat kā mēs pārējie. Es viņam vēl neko neesmu teicis pārjums. Bet, ja jūs būtu ar mieru pieņemt viņa palīdzību, šis cilvēks drīzumā vēlētos tikties ar kādu nojums. Viņš sniegs mums nepieciešamo informāciju.

-   Bet kā gan mēs varam viņam uzticēties? Niks iebilda. Viņš taču var mūs nodot!

Hopkinsa kungs noklepojās. Man tā nešķiet. Viņš jums jau ir palīdzējis daudzas reizes. Lielākā daļa padomu, ko esmu devis, nāca no šī vīra. Viņš vēlas, lai mums veiktos.

-   Es pārbaudīju apbedījumu aprakstus bibliotēkā, Spalvas­kāta kungs piebilda. Tie ir oriģināli. Pārāk daudz pūļu, lai kāds vēlētos tos viltot. Turklāt ar Klema starpniecību viņš mūs ir pazinis jau gadiem ilgi. Kāpēc lai viņš mūs nodotu, ja nevēl ļaunu Pretošanās kustībai? Es viņam ticu. Vecais vīrs bija pie­cēlies kājās, viņa balss bija aizsmakusi, elpa sēcoša. Un šī ir mana organizācija, tāpēc jums jātic tam, ko es saku. Vai ir vēl kādi jautājumi?

-   Tikai viens, sacīja Freds, atvāzdams nazi. Kad sākam?

-  Ja viss noritēs, kā plānots, mēs rītnakt dosimies uz aba­tiju. Atliek tikai… Vecais vīrs spēji apklusa, sāka klepot. Viņa salīkusī mugura meta savādu ēnu uz sienas. Anna pienāca un palīdzēja apsēsties. Viņš vēl brīdi nespēja parunāt.

-  Piedodiet, sirmgalvis sacīja. Bet jūs jau redzat, kāda ir mana veselība. Spēki zūd. Patiesību sakot, draugi, Vestiminsteras abatija varētu būt mana pēdējā iespēja, lai vestu jūs visus pie kaut kā labāka. Tas būtu jauns sākums.

Tas būtu cienījams gals tev pašam, Kitija nodomāja. Šī ir tava pēdējā iespēja kaut ko sasniegt pirms nāves. Es tikai ceru, ka tavs saprāts vēl nav aptumšojies, tas arī viss.

It kā lasīdams viņas domas, Spalvaskāta kungs pēkšņi pagrieza galvu Kitijas virzienā. Mums tikai jāaiziet pie sle­penā labdara un viss jāpārrunā, viņš teica. Tā kā tu, Kitij, šodien esi tik sprigana, varēsi doties uz rītdienas tikšanos.

Kitija izturēja viņa skatienu. Lai notiek!

-   Tātad, vecais vīrs noskatīja visus pēc kārtas, jāteic, ka esmu nedaudz vīlies. Neviens no jums nav painteresējies, kas īsti ir tā persona, kuras kapenēs mēs gatavojamies ielauzties. Vai jūs tas neinteresē? viņš smējās.

-   Un kurš tas ir? Stenlijs vaicāja.

-   Kāds, kuru jūs noteikti atceraties no skolas laikiem. Domāju, ka viņš joprojām ir pati ietekmīgākā figūra mācību grāmatās. Neviens cits kā valsts dibinātājs, lielais un briesmī­gais vadonis, Prāgas varonis, Spalvaskāta kunga acis tumsā mirdzēja. Mūsu mīļotais Viljams Gledstons.

T

rešā

dala

f^J etenjela lidmašīna pacēlās no Bokshilas lidostas tieši sešos trīsdesmit. Automašīnai, kas veda viņu uz lidostu, bija jāiero­das pie ministrijas pussešos. Tas nozīmēja, ka jaunajam burvim ir puse dienas laika, lai sagatavotos svarīgākajam uzdevumam savas īsās karjeras laikā braucienam uz Prāgu.

Pirmais uzdevums bija tikt galā ar savu kalpu un ceļojumu aģentūru. Atgriezies Vaitholā, viņš iegāja Izsaukšanas istabā un, sasitis plaukstas, ataicināja Bārtim.ļju. Džins materializējās nevis kā pantera, bet vienā no saviem iemīļotākajiem tēliem kā tumšādains zēns. Šoreiz viņš nebija tērpies gurnautā, bet gan vecmodīgā tvīda ceļojuma uzvalkā, kājās viņam bija getras un galvā tropu cepure.

Netenjels sarauca pieri. Met šo pārģērbšanos pie malas. Tu nelidosi ar lidmašīnu.

Džins aizvainots uzmeta lūpu. Kāpēc ne?

-  Jo es ceļoju inkognito, tātad man nenāks par labu dēmona kompānija.

-   Kas tad nu, viņi uzlikuši karantīnu?

-   Cehi pārbauda visus pasažierus, meklēdami burvjus, īpaši jau pasažierus no Lielbritānijas. Man nebūs līdzi ne maģisko priekšmetu, ne grāmatu, ne dēmonu. Man jāceļo kā vienkāršam pilsonim: es tevi izsaukšu, tiklīdz būšu ieradies Prāgā.

Zēns pabīdīja uz pieres saulesbrilles un uzmeta Netenjelam skeptisku skatienu. Un man likās, ka Britu impērija valda visā Eiropā, viņš novilka. Jūs taču sakāvāt Prāgu jau pirms nezin cik gadiem. Kā tas nākas, ka viņi diktē noteikumus?

-   Neko viņi nediktē. Mēs joprojām kontrolējam varas balansu Eiropā, bet oficiāli mums ar čehiem skaitās pamiers. Tas nozīmē, ka mēs nerīkojam nekādu maģisku iebrukumu šajā valstī. Tāpēc šis ceļojums jāveic smalki.

-   Runājot par smalkumu…. zēns piemiedza ar aci, man taču izdevās, vai ne?

Netenjels saknieba lūpas. Kā tu to domā?

-   Nu, es taču šorīt uzvedos necerēti labi vai tad nepamanīji? Es labprāt būtu daudz ko pateicis tavai meistarei, bet savaldījos un palīdzēju tev.

-   Tiešām? Man likās, ka tu esi tikpat kaitinošs kā parasti.

-   Tu joko? Es biju tik sīrupaini laipns, ka man vēl tagad uz mēles ir cukura garša! Bet tas ir labāk, nekā atkal tikt iebāztam kādā no mīļās Džesikas mokpilnajām lodēm. Zēns nodrebinājās. Lai gan man-šī pielīšana bija jāpacieš tikai pāris minūšu. Iedomājos, cik briesmīgi es justos tavā vietā, ja man būtu viņu priekšā jāzemojas katru mīļu stundu lai gan tu jau, protams, vari to izbeigt un iet savu ceļu…

-   Labāk paklusē, mani tavs viedoklis neinteresē, Netenjels nedomāja klausīties. Visiem zināms, ka dēmoni parasti pamet saviem saimniekiem puspatiesības, lai apmulsinātu, labākais bija viņos vispār neklausīties. Turklāt Divāls nemaz nav mans meistars. Es viņu neciešu.

-   Vaitvela ir pilnīgi citāda, vai ne? Kaut kā nemanīju, ka jūs būtu ļoti pieķērušies viens otram.

-   Pietiek. Man jāsakrāmē somas un pirms aizbraukšanas vēl jāieiet Ārlietu ministrijā. Netenjels ielūkojās pulkstenī. Es tevi izsaukšu apmēram pēc divpadsmit stundām, savā viesnīcas istabā Prāgā. Līdz tam tev jāpaliek šeit, pentaklā, zem aizsarg­tīkla. Paliec te kluss un neredzams, nezinot un nejūtot neko, līdz tevi saukšu.

Bartimajs paraustīja plecus: Nu, ja jau man tā jādara…

Tev tā jādara.

Zēna tēls pentaklā notrīcēja un sāka pamazām izzust, gluži kā atmiņas par sapni. Kad Bartimajs bija pazudis, Netenjels nostiprināja pentaklu ar vēl pāris burvestībām, lai kāds, nere­dzot džinu, to nejauši neatbrīvotu, un aši devās prom. Viņu gai­dīja pāris saspringtu darba stundu.

Pirms doties uz mājām kravāt somas, Netenjels aizgāja uz Ārlietu ministriju ēku, kas lielumā, pelēkumā un varenībā daudz neatpalika no Britu muzeja. No šejienes pārvaldīja plašo impēriju, no šejienes burvji sūtīja ziņotājus uz visām pasaules malām. Kāpjot augšup pa kāpnēm, Netenjels pameta skatienu uz jumtu. Pat tajos trīs plānos, ko viņš varēja redzēt, debesis mudžēt mudžēja no nenosakāmas formas ziņu nesējiem un sūtņiem: kurjeri, kuri nesa pavēles maģiski kodētās vēstulēs, un lielāki dēmoni, kuri viņus apsargāja. Impērijas mērogi, ko varēja apjaust tikai šādos brīžos, Netenjelu uz mirkli samul­sināja. Viņš apjuka un, atvērdams virpuļdurvis, pagrūda tās pretējā virzienā, nogāžot gar zemi pavecāku kundzīti sirmiem matiem, kurai no rokām izkrita papīru gūzma un izkaisījās pa marmora grīdu.

Beidzot pagrūdis durvis pareizā virzienā, Netenjels metās uz priekšu un, bērdams atvainošanās vārdus, palīdzēja sievietei piecelties, pirms doties uzlasīt papīrus. Kamēr pār viņu bira kundzītes nikno vārdu krusa, zēns pamanīja, ka priekšnama pre­tējā pusē parādās kāds pazīstams, slaids siluets un, tumšajiem matiem plīvojot, nāk šurp. Tā bija Džeina Ferēra, Divāla mācekle.

Netenjela seja kļuva purpursarkana. Viņš mēģināja ātrāk pazust, bet izkaisīto papīru bija pārāk daudz un priekšnams arī nebija nekāds lielais. Un, pirms vēl viņš bija beidzis uzlasīt dokumentus un pirms vēl sirmā kundze bija paspējusi pateikt visu, ko par jaunekli domā, Ferēras jaunkundze jau bija klāt. Netenjels ar acs kaktiņu pamanīja viņas kurpes meitene bija apstājusies un gaidīja.

Dziļi ievilcis elpu, Netenjels piecēlās un pasniedza papīrus sirmajai kundzei. Lūdzu. Vēlreiz piedodiet man.

-   No visiem bezatbildīgajiem, neuzmanīgajiem, neuzvedīgajiem jauniešiem…

-Jā, ļaujiet man jums palīdzēt…

Viņš apņēmīgi pagrieza sirmo kundzi un pastūma uz durvju pusi. Tad, strauji pagriezies, samirkšķināja acis kā pārsteigumā.

-   Ferēras jaunkundz! Kāds patīkams pārsteigums!

Viņa pasmaidīja slinku, noslēpumainu smaidu. Mandrāka jaunskungs! Jūs esat nedaudz aizelsies.

-   Vai tiešām? Nu, man šī pēcpusdiena ir patiešām aizņemta. Bet tā vecā sieviete vienkārši noģība, un es steidzos palīgā… Meitene viņu neticīgi nopētīja. Tad nu es iešu…

Netenjels pagriezās uz iešanu, bet Džeina negaidīti panāca tuvāk. Zinu, Džon, ka esat ļoti aizņemts, tomēr man būtu kas ļoti svarīgs vaicājams, ja neiebilstat, viņa teica, tīdama ap pirkstu tumšo matu šķipsnu. Cik jauki, ka mēs te negaidot saskrējāmies! Es nejauši uzzināju, ka jums pavisam nesen izde­vies izsaukt ceturtā līmeņa džinu. Vai tā patiešām ir taisnība? Džeina lūkojās zēnā plati ieplestām, apbrīnas pilnām acīm.

Netenjels nedaudz pakāpās atpakaļ. Viņam kļuva karsti, viņš jutās glaimots, tomēr nevēlējās pārspriest ar šo meiteni tik per­soniskus jautājumus kā dēmona izvēli. Diemžēl incidents Britu muzejā bija guvis plašu rezonansi burvju aprindās, un tagad daudzi minēja, kas tad īsti ir viņa kalps. Bet bija jāatceras trīs burvju pamatlikumi: drošs, slepens, pasargāts. Netenjels plati pasmaidīja. Jā, tā ir tiesa. Taču tas nav nekas grūts, varat man ticēt. Bet tagad, ar jūsu atļauju…

Džeina nopūtās un aizlika matu šķipsnu aiz auss. Cik jūs esat gudrs, Džon! Zināt, es esmu mēģinājusi darīt tieši to pašu izsaukt ceturtā līmeņa dēmonu -, bet laikam kaut kur kļūdos, jo man nekas nesanāk. Nevaru iedomāties, ko es daru nepareizi. Vai jūs nevarētu atnākt man līdzi un palīdzēt ar izsaukšanu? Man ir pašai savs Izsaukšanas pentakls manā dzīvoklī, tas ir tikai pāris kvartālu no šejienes. Tur mūs neviens netraucēs… Viņa pielieca galvu uz vienu pusi un pasmaidīja, baltajiem zobiem uzmirdzot.

Netenjels juta, kā pār pieri norit sviedru lāsīte. Viņš pie­glauda matus un notrausa sviedrus no pieres, kā pašam likās, ar ikdienišķu kustību. Sajūta bija dīvaina viņš jutās gurdens un vienlaikus enerģijas pilns. Palīdzēt Džeinai nebūtu nekas grūts. Izsaukt džinu bija pavisam viegli, ja tu to jau esi darījis vairākas reizes. Tas nebija nekas īpašs. Netenjels juta, ka viņam nebūtu nekas pretī, ja Džeina būtu viņam pateicīga.

Meitene viegli pieskārās viņa rokai. Ko teiksiet, Džon?

-   Hmm… Netenjels atvēra un atkal aizvēra muti. Kaut kas viņu atturēja. Laiks, laika trūkums… Kas tas īsti bija? Viņš bija ieradies ministrijā, lai… jā, kāpēc gan? Bija grūti atcerēties.

Džeina uzmeta lūpu. Uztraucaties, ko teiks meistare? Viņa neuzzinās. Un es neteikšu Divālam. Es zinu, ka mēs nedrīk­stam…

-   Ne jau par to ir runa…

-   Tātad…

-  Man šodien jādara kas cits… kaut kas svarīgs. Netenjels mēģināja atraut skatienu no meitenes acīm; zēns nespēja kon­centrēties, sirds sitās tik strauji un skaļi, atmiņa šķita pilnībā paralizēta. Džeinai bija jaukas smaržas, nejau parastais Pīlādžu odekolons, bet kaut kas austrumniecisks. Ļoti jaukas, bet vien­laikus visu pārmācošas. Viņas tuvums mulsināja.

-   Kas tad jums tik svarīgs darāms? viņa vaicāja. Varbūt es varu palīdzēt?

-   Man jādodas… uz Prāgu.

Viņa piespiedās vēl tuvāk. Vai tiešām? Kāpēc?

-   Lai izmeklētu… Netenjels samirkšķināja acis un pašūpoja galvu. Kaut kas bija nepareizi.

-  Ziniet ko, Džeina murrāja, mēs varētu apsēsties un mie­rīgi papļāpāt. Jūs pastāstītu par saviem plāniem…

-   Es laikam…

-   Manā dzīvoklī ir jauks, plats dīvāns.

-   Vai tiešām?

-   Mēs tur varētu mājīgi ieritināties, dzert šerbetu ar ledu, un jūs man pastāstītu par dēmonu Bartimaju. Es tā vēlētos to dzirdēt!

Tiklīdz Džeina izrunāja šos vārdus, Netenjela prātā iezva­nījās gluži kā trauksmes zvans. Kā viņa bija uzzinājusi Barti­maja vārdu? Tikai no Divāla, sava meistara, kurš to bija dzir­dējis šorīt Izsaukšanas istabā. Un Divāls nebija viņa draugs. Viņš vēlējās izjaukt visu, ko Netenjels darīja, ari braucienu uz Prāgu. Zēns palūkojās uz Džeinu ar pieaugošām aizdomām. Pēkšņi atgriezās veselais saprāts, un jaunais burvis sajuta, ka sensors pie auss vibrē un dūc, ziņojot, ka pret viņu tiek izman­tota smalka maģija. Sarma vai pat Valdzināšanas burvestība… Tiklīdz viņš to bija sapratis, zēnam likās, ka Džeinas mati ir zaudējuši mirdzumu, dzirkstelītes viņas acīs uzmirdzēja un ap­dzisa.

-   Piedodiet, Ferēras jaunkundz, viņš atturīgi teica, jūsu ielūgums ir ļoti laipns, bet man tas diemžēl jānoraida. Sveiciniet no manis savu meistaru.

Džeina klusi nopētīja Netenjelu, un mirdzošais, apbrīnas pilnais skatiens pamazām izgaisa, tā vietā stājoties aukstajam, vērtējošajam. Viņa pasmaidīja. Divāla kungs priecāsies.

Netenjels palocījās un devās prom. Kad viņš, nokļuvis otrā priekšnama pusē, atskatījās, meitene jau bija pazudusi.

Burvis joprojām jutās nedaudz samulsināts no šīs tikšanās, kad izkāpa no lifta trešajā stāvā, šķērsoja plašu, atbalsīm pilnu gaiteni un nostājās pie otrā sekretāra durvīm. Netenjels sakār­toja piedurkņu atlokus, mirkli pagaidīja, lai nomierinātos, tad pieklauvēja un gāja iekšā.

Tā bija istaba ar augstiem griestiem un ozolkoka sienām. Gaisma plūda no liela loga, aiz kura pavērās skats uz raibo Vaitholas satiksmi. Istabā atradās trīs lieli koka galdi, kuru virs­mās bija iestrādātas zaļas ādas strēmeles. Uz galdiem mētājās dučiem karšu dažas bija mūsdienīgas, citas senas, gatavotas no pergamenta, rūpīgi atritinātas uz galda. Valsts otrais sek­retārs mazs, plikpaurains vīrelis bija noliecies pār vienu no kartēm un ar pirkstu vilka pa kādu maršrutu. Viņš pacēla acis un laipni pamāja.

-   Mandrāk! Lieliski. Džesika jau teica, ka jūs iegriezīsieties. Ienāciet! Te jums ir sagatavotas Prāgas kartes.

Netenjels nostājās blakus sekretāram, kurš sniedzās viņam tikko līdz plecam. Vīrieša āda bija dzeltenīga, ar brūniem pig­menta plankumiem, sausa un plāna. Viņš ar pirkstu iebakstīja kartē. Šī ir viena no jaunākajām Prāgas kartēm, kas parāda, kā mūsu armija to iekaroja. Ceru, ka teorētiski esat iepazinies ar pilsētas plānu.

-  Jā, ser, Netenjela asais prāts jau bija uztvēris papildu informāciju, ko sniedza karte. Pils rajons ir Vltavas labajā krastā, vecpilsēta kreisajā. Burvju kvartāls kādreiz bija bla­kus pilij, vai ne?

-   Tiesa. Šeit, pie paša kalna. Zelta ielā tolaik mitinājās labākie Eiropas burvji un alķīmiķi, protams, līdz dienai, kad te iemaršēja Gledstona vīri. Un tagad visi čehu burvji, kas nu tur vēl palikuši, ir pārcēlušies no pilsētas centra uz piepilsētu, tāpēc pils rajonā nekas nozīmīgs nevarētu notikt. Manuprāt, tur viss varētu būt izpostīts. Otrs maģijas centrs, viņš norādīja ar pirkstu, ir Geto. Tieši šeit Lēvs radīja pirmo golemu, un pārējie šī kvartāla burvji turpināja to līdz pat pagājušajam gadsimtam. Tā ka es domāju, ka tieši šeit varētu glabāties senās zināšanas. Viņš palūkojās uz Netenjelu. Jūs taču saprotat, ka tās būs veltas pūles, vai ne, Mandrāk? Ja viņi zinātu, kā radīt golemu, kāpēc viņi to nebūtu darījuši visu šo laiku? Mēs viņus esam uzvarējuši tik daudzās kaujās… Nē, es tam vienkārši neticu.

-   Es rīkojos saskaņā ar man sniegto informāciju, Netenjels ar cieņu sacīja. Prāga varētu būt labs sākums. Neitrālais tonis un poza veiksmīgi noslēpa, ka patiesībā viņš bija ar sekre­tāru vienisprātis.

-   Nu, jums jau labāk zināms. Sekretāra balss pauda, ka īstenībā Netenjelam nav zināms nekas. Redzat šo sainīti? Tajā ir jūsu jaunā pase. Jūs ceļosiet kā Dereks Smiters, Vata Vīna kompānijas māceklis no Merilebonas. Šajā sainī ir dokumenti, kas to apstiprina, ja nu gadījumā muitas darbiniekiem rodas aizdomas.

-   Dereks Smiters? Netenjels neizklausījās sajūsmināts.

-  Jā. Vienīgais vārds, ko tik ātrā laikā varējām dabūt. Nabaga zellis pirms nedēļas nomira no tūskas, un mēs piesavinājāmies viņa identitāti valdības vajadzībām. Jūs oficiāli dodaties uz Prāgu, lai izpētītu, vai no turienes varētu importēt garšīgo alu. Esmu pievienojis dokumentiem arī visu nozīmīgāko čehu alus darītāju sarakstu, ko varat izstudēt lidojuma laikā.

-   Jā, ser.

-   Labi. Turklāt jums jābūt ļoti piesardzīgam, Mandrāk. Nedrīkstat pievērst sev uzmanību. Ja būs nepieciešams izman­tot maģiju, dariet to ātri un klusi. Dzirdēju, ka ar jums kopā būs kāds dēmons. Ja tā, nezaudējiet pār to kontroli!

-   Protams, ser.

-   Cehi nedrīkst uzzināt, ka esat burvis. Pamiera noteikumi paredz, ka mēs neveiksim nekādas maģiskas darbības viņu teri­torijā. Un otrādi.

Netenjels sarauca pieri. Bet, ser, es dzirdēju, ka pēdējā laikā pie mums sākuši uzdarboties čehu spiegi. Viņi paši pārkāpj pamiera noteikumus!

Sekretārs uzmeta aizkaitinātu skatienu Netenjelam un pabungoja ar pirkstiem pa karti. Tā ir. Cehi ir neuzticami. Kas zina, varbūt viņi slēpjas arī aiz "golema incidenta".

-   Tādā gadījumā…

-   Zinu, ko jūs gribat teikt, Mandrāk. Protams, mēs nevēla­mies neko citu kā jau rīt ievest mūsu armiju Vāclava laukumā un parādīt čehiem, kurš te ir noteicējs. Tomēr nedrīkstam to darīt.

-   Kāpēc ne, ser?

-  Amerikas dumpinieku dēļ. Diemžēl daļēji jau esam pavēr­suši karadarbību turp. Šis karš gan nebūs ilgs. Sasitīsim jeņķus un tad vērsīsim visus spēkus pret Eiropu. Bet līdz tam nekādu traču. Saprotat?

-   Protams.

-   Turklāt arī mēs neskaitāmas reizes esam pārkāpuši pamiera noteikumus. Sauksim to par diplomātiju. Patiesībā čehi pēdējo desmit gadu laikā kļuvuši nepaklausīgāki. Devro kunga kam­paņas Itālijā un Centrālajā Eiropā nebeidzas un nebeidzas, un čehi sākuši izplatīt baumas, ka mūsu impērijas spēki vājinās. Viņi mūs ķircina kā muša suni. Nekas. Visam savs laiks… Sek­retāra sejā atspoguļojās mierīga pārliecība un stingrība. Viņš atkal pievērsās kartei. Tātad, Mandrāk, jūs noteikti vēlēsieties kādu cilvēku Prāgā, kas jums palīdzētu.

Netenjels pamāja. Vai jums tur ir savi cilvēki, ser?

-   Jā. Viens no mūsu labākajiem aģentiem, Arlekīns.

-   Arlekīns… Netenjels iedomājās slaidu, garu, maskotu tēlu, kas dejas solī slīd starp ēnām, nesot līdzi draudīgu un vien­laikus karnevālisku gaisotni.

-   Tas ir tikai segvārds. Šī cilvēka īsto vārdu nevaru jums pateikt, iespējams, ka arī viņš pats to nezina. Ja esat iedomā­jies, ka viņš būs slaids, maskots džentlmenis, kas, ģērbies košā kostīmā, pārvietojas pa pilsētas ielām dejas solī, tad tā tas nebūt nav. Mūsu Arlekīns ir apaļīgs, pavecs vīrs ar apbedīšanas biroja darbinieka cienīgu temperamentu, turklāt vienmēr valkā mel­nas drēbes. Sekretārs saviebās. Prāga ietekmē cilvēkus, kas tur pavada pārāk ilgu laiku. Tā ir melanholiska pilsēta. Pēdējo gadu laikā vairāki mūsu Prāgas aģenti izdarījuši pašnāvību. Arlekīnam gan nav tādu noslieču, bet viņš ir kļuvis nīgrs un slimīgs.

Netenjels atmeta matus no acīm. Es tikšu galā, ser. Kā man ar viņu sazināties?

-   Šovakar pusnaktī izejiet no viesnīcas un dodieties uz Geto kapsētu tas ir šeit, redzat? Jāiet pa Vecpilsētas laukumu. Galvā jāuzliek hūte ar sarkanu spalvu un jāpastaigājas starp kapakmeņiem. Jūs pazīsiet Arlekīnu pēc īpašas sveces rokā.

-   īpašas sveces?

-   Tieši tā.

-   Kāda ir īpaša svece ļoti gara vai ļodzīga, vai citāda?

-   Šādu informāciju viņš man nesniedz.

Netenjels saviebās. Atvainojiet, bet tas viss šķiet nedaudz… melodramatiski. Kapsēta, svece, sarkana spalva… Kāpēc viņš vienkārši nevarētu piezvanīt uz manu viesnīcas numuru, kad es būtu izkravājis somas un nomazgājies dušā? Pēc tam mēs varētu tikties kādā kafejnīcā.

Sekretārs pasmīnēja. Viņš pasniedza Netenjelam sagatavoto paciņu, piegāja pie blakusgalda un, atstūmis ādas krēslu, ar nopūtu apsēdās. Viņš pagriezās pret logu, vērojot, kā virs Lon­donas pulcējas lietusmākoņi. Rietumdaļā jau lija: no debesīm krita ūdens aizkars. Sekretārs uz brīdi vēroja šo skatu.

-   Paskatieties uz moderno, pēc visiem paraugiem uzbūvēto pilsētu, viņš beidzot teica. Paskatieties uz dižo Vaitholas namu! Un neviens no tiem nav vecāks par simt piecdesmit gadiem. Protams, arī pie mums ir nolaistas, neatjaunotas vie­tas neizbēgami, ja visriņķī ir tik daudz vienkāršo cilvēku -, bet Londonas sirds, kurā mēs dzīvojam un strādājam, ir ļoti mūsdienīga. Tā ir nākotnes pilsēta. Dižas impērijas cienīga gal­vaspilsēta. Tavas meistares māja ir skaista ēka, atbilstoša visām modernas ēkas prasībām. Tādām celtnēm vajadzētu būt vairāk. Devro kungs iecerējis nolīdzināt daļu Koventgārdenas un uzcelt tur mazas koka mājiņas ar betona un stikla ielaidumiem.

Krēsls pagriezās, un sekretārs norādīja uz kartēm. Prāga ir pavisam kas cits, Mandrāk. Tā ir ļoti drūma vieta, kas nostalģiski ilgojas pēc slavenās, zudušās pagātnes. Viņi pieķeras lietām, kas ir mirušas un pagājušas, burvji, alķīmiķi, visa lielā Cehu impērija. Katrs ārsts varētu tev pateikt, ka tas nenāks par labu veselībai ja Prāga būtu cilvēks, to turētu sanatorijā. Uzdrīkstos teikt, ka mēs varētu izraut Prāgu no šīs slimīgās sapņošanas, bet mēs to nedarīsim. Nē. Labāk lai čehi ir apju­kuši un noslēpumaini, nevis moderni un ar skaidru domāšanu kā londonieši! Un tādiem cilvēkiem kā Arlekīns, kas tur dzīvo, jādomā tāpat kā viņiem. Citādi viņi mums nebūs noderīgi. Arle­kīns ir viens no labākajiem spiegiem, Mandrāk. Paklausiet viņa rīkojumiem! Iesaku sekot tiem burts burtā.

-   Jā, ser. Darīšu visu, kas manos spēkos.

Pazinu Prāgu, tikko biju materializējies. Greznais, noputēju­šais, zeltītais kroņlukturis pie istabas griestiem, netīrie rotā­jumi gar sienu augšējo malu, putekļainie samta aizkari ap bal­dahīna gultu un melanholijas smarža gaisā tas viss norādīja uz Prāgu. Tāpat arī niknuma pilnā grimase mana saimnieka sejā. Pat nomurminot pēdējās Izsaukšanas zilbes, puikas acis joprojām šaudījās pa istabu, it kā šis gaidītu, ka kāds izlīdīs no ēnām un iekodīs viņam.

-   Vai ceļojums bija patīkams? pieklājīgi apvaicājos.

Viņš pabeidza nostiprināt aizsardzību un izkāpa no apļa, dodams man zīmi rīkoties tāpat. Nemaz ne. Ap mani jopro­jām vēdīja maģijas pēdas; muitas darbinieki mani saņēma ciet un aizstiepa uz noplukušu nopratināšanas istabu. Tur man bija jāstāsta, ka mana uzņēmuma vīna noliktava atrodas bla­kus valdības ēkām un nejaušas burvestības mēdz spiesties cauri sienām. Viņi uzķērās un palaida mani vaļā. Netenjels sarauca pieri. Es nudien nesaprotu! Pirms iziešanas no mājas es pat speciāli pārģērbos, lai no manis nevēdītu nekāda maģijas smarža.

-  Arī apakšbikses?

Saimnieks pārdomāja. Ak, es steidzos… jā, tās laikam būšu piemirsis.

-   Tas visu izskaidro. Tu pat nevari iedomāties, cik daudz.

-   Paskaties uz šo istabu! zēns turpināja burkšķēt. Tā esot viņu labākā viesnīca! Varu derēt, ka iekārtojums te nav mainīts veselu gadsimtu! Paskaties, kādi zirnekļu tīkli uz gultas aizka­riem! Atbaidoši. Un vai tu spēj pateikt, kādā krāsā kādreiz bijis paklājs? Es ne. Viņš nikni iespēra pa gultu, no kuras pacēlās putekļu mākoņi. Un kas šis par muļķīgu matraci ar četriem stabiem? Kāpēc viņi neiegādājas jauku, tīru dīvānu, tādu, kāds ir manās mājās?

-   Galvu augšā! Vismaz šī ir istaba ar labierīcībām. Es palūkojos blakus durvīs tās atvērās ar šausmīgu čīkstoņu un atklāja flīzēm izklātu vannasistabu, ko apgaismoja pie gries­tiem piekārta spuldze. Vienā stūrī čurnēja briesmīga vanna uz trim kājām izskatījās pēc tādas, kur varētu slīcināt līgavas vai turēt krokodilus, ko baro ar cilvēka gaļu. [30] [1] Tāda nu ir Prāga gaisā virmo kaut kas maģisks, un piecus gadsim­tus vecas burvestības ikvienam ikdienišķam priekšmetam liek izskatīties pēc šausmīga nozieguma liecinieka. Pretējā stūrī bija tik­pat iespaidīga tualete, kuras ūdens noraujamā ķēde karājās no griestiem kā karātavu cilpa. [31]

[1] Nu, ko es teicu? Zirnekļu tīkli un pelējums sacen­tās par dominējošo pozīciju griestos. Pa sienu locījās bezgala daudzas metāla caurules, kas stiepās no vannas līdz tualetes podam un izskatījās gluži kā milža zarnas.

Es aizvēru durvis. Vari nemaz neskatīties. Nekas īpašs parasta vannasistaba. Kāds ir skats pa logu?

Viņš nikni palūrēja uz mani. Paskaties pats.

Pavēru smagos, tumšsarkanos aizkarus un ieraudzīju apbu­rošu skatu uz kapsētu. Tur stiepās neskaitāmu kapakmeņu rin­das, un tās sargāja drūmas ošu un lapegļu gatves. Kokos šur tur karājās lukturi, kas apgaismoja apkārtni ar sērīgu gaismu. Daži sakumpuši, skumji stāvi klīda starp kapakmeņiem, un vējš atnesa līdz logiem viņu nopūtas.

Aizvilku ciet aizkarus. Jāatzīst, ka nekas pārāk uzmundri­nošs.

-   Uzmundrinošs? Briesmīgākā vieta, kādā es jebkad esmu bijis!

-   Nu, un ko tad tu gaidīji? Tu esi anglis. Protams, viņi izmi­tināja tevi sliktākajā istabā ar skatu uz kapsētu!

Zēns bija apsēdies pie liela galda un caurskatīja papīrus no brūnas aploksnes. Tieši tādēļ jau man pienācās labāka istaba!

-   Tu joko? Pēc visa tā, ko Gledstons nodarīja Prāgai? Cilvēki neaizmirst.

Netenjels aizdomājās. Tas bija karš. Mēs uzvarējām godīgā cīņā. Civiliedzīvotāji gandrīz necieta.

Ptolemajs, stāvēdams pie aizkariem, sakrustoja rokas uz krūtīm un nikni pārgrieza acis. Tu smejies? Stāsti to kādam citam! Pilsētā joprojām nav atjaunoti visi kvartāli, kur kara laikā tika nodedzinātas cilvēku mājas.

-   Un kā tad tu to zini?

-   Tolaik es biju Prāgā, skaidrs? Varētu vēl piebilst, ka cīnījos čehu pusē. Bet viss, kas tev mācīts, ir saistīts ar Gledstona val­dības pēckara propagandu. Nestāsti man pasakas!

Uz mirkli likās, ka viņš sāks trakot, gluži kā senajās laba­jās dienās. Bet izskatījās, ka manam saimniekam galvā pār­slēdzas kāds slēdzis, un viņš kļuva vēss un vienaldzīgs. Zēns atkal pievērsās dokumentiem, it kā tas, ko es pateicu, būtu pavi­sam garlaicīgs. Atklāti sakot, man labāk būtu paticis, ja viņš trakotu.

-   Londonā kapsētas atrodas ārpus pilsētas, viņš pie sevis noteica. Daudz higiēniskāk. Ir pat īpaši bēru vilcieni, kas aiz­gādā līķus turp. Moderna metode. Čehi dzīvo tik vecmodīgi!

Es neko neteicu. Šis muļķis nebija pelnījis manu gudro padomu.

Zēns apmēram stundu blāvā sveces gaismā pētīja dokumentus, pierakstīdams piezīmes uz papīru malām. Viņš ignorēja mani, un es ignorēju viņu, izņemot tos brīžus, kad uzpūtu vieglu vē­jiņu pāri istabai, liekot sveces gaismai kaitinoši raustīties. Pus­vienpadsmitos viņš piezvanīja uz reģistratūru un nevainojamā čehu valodā pasūtīja jēra cepeti un vīnu. Tad nolika pildspalvu un pagriezās pret mani, pieglaužot matus.

-   Zinu! es izsaucos no gultas, kur biju atlaidies atpūsties.

-   Tagad saprotu, ko tu man atgādini! Tas man nelika mieru kopš pagājušās nedēļas, kad tu mani izsauci. Siržulauzēju! Tu atglaud matus tieši tāpat kā viņš!

-   Parunāsim par Prāgas golemiem!

-   Tas noteikti ir ļoti ķēpīgi. Visa tā eļļa, kas tfev ir matos!

-   Tu esi redzējis golemu darbībā. Kādi burvji parasti izmanto golemus?

-  Manuprāt, tas liecina arī par nedrošību. Vajadzību spodri­nāt spalvas.

-  Vai golemus spēj radīt tikai čehu burvji? Vai to varētu izda­rīt arī angļi?

-   Gledstons nekad tā neizrādījās nepiņķerējās ar matiem vai ko tamlīdzīgu. Viņš bija nosvērts un mierīgs.

Zēns samirkšķināja acis. Šķiet, biju viņā izraisījis interesi.

-   Tu pazini Gledstonu?

-   "Pazīt" nebūtu īstais vārds. Nē, tikai redzēju no attāluma. Viņš vienmēr bija klāt cīņā, atbalstījies uz zižļa, vērodams, kā karaspēks iebrūk Prāgā un dodas tālāk uzvaras gājienā pa Eiropu. Viņš bija ļoti mierīgs visu vēroja, bet neko daudz neteica bet, kad vajadzēja rīkoties, katra viņa kustība bija izlē­mīga un pārliecinoša. Nemaz nelīdzinājās šodienas nemierīga­jiem burvīšiem.

-   Patiešām? Zēns bija aizgrābts. Nebija nekādu šaubu, kam viņš vēlējās līdzināties. Varētu teikt, ka arī tu viņu zināmā mērā apbrīnoji?

-   Nē. Protams, ne. Viņš bija viens no riebīgākajiem burv­jiem. Dienā, kad viņš nomira, zvanīja visi Eiropas zvanu torņi. Nav vērts vēlēties būt tādam kā viņš, Netenjel, tici man. Tur­klāt, es uzsitu pa putekļaino spilvenu, tev trūkst paša gal­venā.

Ak, tas viņu aizkaitināja. Kā tad?

-   Tu neesi tik nejauks. Viņš tevi daudzkārt pārspēj.

Klauvējiens pie durvīm pārtrauca mūsu sarunu. Ienāca melnā tērpts sulainis un apkalpotāja, kas atnesa šķīvi ar cepeti un atdzesētu vīnu. Netenjels uzvedās diezgan smalki, šo to pajau­tādams par ielu plānojumu un iedodams dzeramnaudu. Kamēr čehi bija šeit, es biju pārvērties par mazu pelīti, kas paslēpusies starp spilveniem, un paliku par pelīti, kamēr mans saimnieks pabeidza vakariņot. Beidzot viņš nolika dakšiņu, izdzēra pēdējo vīna malku un piecēlās kājās.

Vairs nav laika runāt, viņš teica. Piecpadsmit pāri vien­padsmitiem. Mums jāiet.

Viesnīca atradās Kremencova ielā, netālu no vecpilsētas, tieši platās upes krastā. Mēs izgājām no viesnīcas un devāmies uz ziemeļiem pa laternu apgaismotām ieliņām, lēni, neatlaidīgi soļojot Geto virzienā.

Par spīti kara postījumiem, par spīti sabrukumam, ko pilsēta bija piedzīvojusi pēc imperatora krišanas un valdības pārcel­šanas uz Londonu, Prāgai joprojām piemita kaut kas noslēpu­mains un dižs. Pat es, Bartimajs, kas parasti izturos vienlīdz vienaldzīgi pret visiem tiem elles caurumiem uz Zemes, kuros man nākas uzturēties, tomēr novērtēju sīs pilsētas skaistumu pasteļtoņos krāsotās mājas ar augstajiem terasveida jumtiem, kas drūzmējās ap neskaitāmajām baznīcām ar smailajiem tor­ņiem, sinagogām un teātra ēkām; dižo, lēno upi, kura plūda garām pilsētai un kurai pāri slējās dučiem dažādu tiltu (katru no tiem vaiga sviedros bija cēlis kāds džins [32] );[1] 1357. gadā es tiku iesaistīts paša skaistākā Akmens tilta celtniecībā. Deviņi no mums paveica šo darbu vienā naktī, iesvētot to, kā pieņemts, ar viena džina ieslodzījumu. Rītausmā mēs vilkām lozes, kuram šis gods pienāksies. Nabaga Hemfrijs joprojām mīt zem šī tilta, noteikti nogarlaikojies līdz nāvei, lai gan mēs iedevām viņam kāršu kavu, ar ko īsināt laiku. un plašo, grezno imperatora pili, kas skumji gulēja pakalna galā.

Zēns klusēja. Nekas pārsteidzošs savā dzīvē viņš reti bija devies ārpus Londonas. Laikam jau lūkojās apkārt, apbrīno­dams pilsētas skaistumu.

-   Cik briesmīga vieta, mans saimnieks beidzot uzsāka sarunu. Devro māju nojaukšanas kampaņa te būtu tieši vietā.

Es pārsteigts palūkojos uz zēnu. Vai man jāsaprot, ka zelta pilsēta Prāga tev nešķiet pietiekami pievilcīga?

-   Nu… te viss ir tik nekārtīgs! Vai tad ne?

Tiesa, ieejot dziļāk vecpilsētā, ielas kļuva šaurākas un vai­rāk atgādināja labirintu, kurš savienoja vecpilsētu ar piepilsētas mājām. Mājas bija tik tuvu kopā, ka dienas gaisma tikko skāra bruģa akmeņus. Tūristiem šis ēku labirints noteikti šķiet apbu­rošs. Bet manam augstākajam prātam tas ideāli atspoguļoja bezgalīgos cilvēka dzīves maldu ceļus. Un Netenjelam, jauna­jam burvim no dižās Lielbritānijas, kas pieradis pie plašajiem, neglītajiem Vaitholas gaiteņiem, Prāgas vecpilsēta šķita pārāk nesakārtota, nekontrolējama.

-   Šeit dzīvojuši diži burvji, es atgādināju.

-   Toreiz, viņš noskaldīja. Es runāju par šodienu.

Mēs šķērsojām Akmens tiltu ar pussagruvušo torni kreisajā malā zem tā spārēm lidinājās sikspārņi, un pāris logos dega raustīgas sveču liesmiņas. Pat tik vēlā stundā ielās bija dzīva satiksme pāri tiltam ripoja vairākas vecmodīgas automašī­nas ar augstiem motora pārsegiem un neparocīgi atveramiem jumtiem, citi čehi jāja ar zirgiem un vēl citi brauca vēršu vil­ktos ratos, kuros veda dārzeņus vai alus mucas. Lielākajai daļai vīriešu galvā bija melnas cepures franču armijas stilā acīm­redzot mode bija mainījusies, kopš es pēdējo reizi viesojos šeit.

Zēns saviebās. Tas man kaut ko atgādina. Maskēšanās. Viņam līdzi bija neliela ādas soma, no kuras viņš tagad izvilka tieši tādu pašu cepuri. Vēl pēc brīža no somas dziļumiem iznira diezgan saņurcīta spalva. Mans saimnieks to pacēla augšup laternas gaismā.

-   Kādā krāsā tā ir? Netenjels vaicāja.

Es brīdi padomāju. Neesmu pārliecināts. Laikam sarkana.

-   Kāda toņa sarkana? Man vajag precīzāku aprakstu.

-   Ķieģeļsarkana? Ugunssarkana? Tomātsarkana? Sarkana kā saulē apdegusi āda? Izvēlies, kas tev labāk patīk.

-   Tātad ne asinssarkana? Mans saimnieks nolamājās. Man nebija laika, šī bija vienīgā spalva, ko varēju dabūt. Nu, gan jau būs labi. Viņš piesprauda spalvu pie cepures un uzlika to galvā.

-   Kam tā domāta? es vaicāju. Cerams, ka tu nemēģini būt stilīgs, jo izskaties vienkārši idiotiski.

-  Tas vajadzīgs darbam. Turklāt tā nebija mana ideja. Nāc, ir jau gandrīz pusnakts.

Mēs aizgriezāmies no upes un devāmies tieši vecpilsētas sirdī, kur Geto glabāja Prāgas senākos noslēpumus. [33] [1] Rūdolfa laikos, kad valdīja Svētā Romas impērija un seši ifrīti apsar­gāja tikko uzcelto Prāgas mūri, jūdu kopiena, kas šeit dzīvoja, apgādāja imperatoru ar naudu un maģiskiem izgudrojumiem. Ar spēku atspiesti šau­rajās Geto ielās un nošķirti no pārējās burvju sabiedrības, jūdu burvji tolaik kļuva arvien varenāki. Tā kā uzbrukumi pret viņējiem bija ļoti bieži, viņu maģija bija paredzēta galvenokārt aizsardzībai piemēram, Lēva prasme radīt golemu, kas aizsargāja jūdus pret citu burvju un džinu uzbrukumiem.

Mājas šeit bija vēl mazākas un pussabrukušas, saspiedušās kopā tik cieši, ka likās tās notur tikai blakus ēkas. Mūsu noskaņojums, ienā­kot šajā rajonā, mainījās. Es, sajūtot, kā maģija lāso no visām veco akmeņu sienām, un atceroties pagātnē veiktos gājienus pa pilsētu, sajutu enerģijas pieplūdumu. Bet Netenjels, gluži pre­tēji, šķita kļūstam vēl drūmāks, murminādams un purpinādams gluži kā ķerts večuks.

-   Vai tu tomēr nepastāstītu, ko mēs šeit darām? es pieklā­jīgi vaicāju.

Viņš ieskatījās pulkstenī. Bez desmit divpadsmit. Tieši pus­naktī man jābūt vecajā kapsētā. Zēns nodrebinājās. Atkal kapsēta! Vai tu spēj noticēt? Cik šeit vispār ir kapsētu? Tur mani gaidīs angļu spiegs, kas mani pazīs pēc šīs cepures, bet es viņu pazīšu pēc, citēju: "…neparastas sveces rokā". Nemaz neprasi, man nav ne jausmas, kāda tā varētu izskatīties. Iespējams, ka viņš varēs mums palīdzēt atrast kādu, kas varētu pastāstīt par golemiem.

-   Tu domā, ka nekārtības Londonā izraisījis kāds čehu bur­vis? es vaicāju. Tā var arī nebūt.

Viņš pamāja, vismaz tā likās, skatoties uz milzīgo cepuri. Piekrītu. Man šķiet, ka kāds nodevējs no mūsu pašu minis­trijas būs nozadzis aci no Siržulauzēja kolekcijas. Bet zināša­nas par to, kā golemu vadīt, nāk no Prāgas. Londonā neviens neko tādu pirms tam nebija darījis. Varbūt spiegs mums varēs šajā jautājumā palīdzēt. Netenjels nopūtās. Lai gan šaubos. Ikviens, ko sauc "Arlekīns", noteikti ir vismaz nedaudz jucis.

-   Ne vairāk par jums pārējiem ar jūsu muļķīgajiem uzvār­diem, Mandrāka kungs! Un kas jādara man, kamēr tu tiecies ar šo kungu?

-   Vēro mūs, pats paliekot neredzams. Mēs esam ienaidnieka teritorijā, un es negrasos uzticēties Arlekīnam vai kādam citam. Šai jābūt kapsētai. Pārvērties!

Mēs bijām nonākuši pie bruģakmeņiem klāta pagalma, ko no visām pusēm ietvēra mājas ar maziem, tumšiem lodziņiem. Turpat bija arī augsti metāla vārti, aiz kuriem pacēlās tumši izaugumi, kas izskatījās pēc izlauztiem zobiem, tie bija aug­stākie un varenākie kapakmeņi šajā kapsētā.

Kapsētas platība bija tikai nedaudz lielāka par piecdesmit kvadrātmetriem, mazākā no visām pilsētā. Tomēr tā daudzus gadsimtus tika izmantota atkal un atkal, un tas padarīja to tik īpašu. Patiesībā mazās vietas dēļ apbedījumi tika veikti cits virs cita, un tā ar laiku kapsētas zeme bija pacēlusies pāris metru augstāk par pagalmu, kas pletās tai apkārt. Kapakmeņi pacēlās cits virs cita lielākie liecās pāri mazākajiem, mazie bija daļēji nospiesti pie zemes. Ar tās nepārprotamo juceklību kapsēta nenoliedzami biedēja Netenjela pie kārtības pieradušo prātu. [34] [1] Ari man tā lika nodrebēt, bet citu iemeslu dēļ. Šeit ļoti spēcīgs bija zemes elements tās spēks bija pacelts augšup, vājinot manu enerģiju. Džini šeit nebija vēlami viesi šī bija vieta, kur darbojās cita maģija.

-   Tad ķeries klāt! viņš teica. Gaidu!

-   Vai tad tas nebija tavs uzdevums?

-   Pārvērties par kaut kādu riebīgu čūsku, mēra žurku vai kādu citu nakts radījumu. Es eju. Esi gatavs mani aizsargāt, ja tas būs nepieciešams.

Nekas man nesagādās lielāku prieku!

Šoreiz es izvēlējos būt sikspārnis ar lielām ausim un ādas spārniem. Veiksmīga pārvērtība sikspārnis ir ātrs, kluss un pieskaņojas nakts trokšņiem kapsētā. Ielidoju kapsētā starp augstajiem kapakmeņiem. Piesardzībai pārbaudīju skatu visos plānos: viss tīrs, tomēr tik piesātināts ar maģiju, ka kapakmeņi trīcēja no atmiņām par seno dienu darbiem. Neredzēju ne lama­tas, ne sensorus, lai gan pāris aizsargtīklu virs tuvējām mājām liecināja, ka šeit joprojām dzīvo burvji. [35] [1] Aizsargtīkli bija samērā vāji caur tiem varētu izlauzties pat neap­bruņots velnēns. Prāgas aizsardzības sistēmas bija gadsimtu vecas.

Kapsētā nevienu nema­nīja tik vēlā stundā šaurās taciņas bija tukšas un tumsā tītas. Nokvēpušas lampas meta trīcošu gaismu. Es atradu milzīgu kapakmeni un eleganti nokarājos no tā, paslēpies zem spārniem un vērodams galveno kapsētas celiņu.

Netenjels ienāca pa vārtiem, oļiem čirkstot zem kurpēm. Tobrīd sāka zvanīt neskaitāmie Prāgas baznīcu zvani, ieskandi­not noslēpumaino pusnakts stundu. [36] [1] Dažādu astronomisku un ar Zemes griešanos saistītu iemeslu dēļ pusnakts un pusdienlaiks ir tas brīdis, kad visi septiņi plāni saplūst tuvāk, ļaujot jūtīgākiem cilvēkiem ieskatīties tajā pasaules daļā, kas parasti viņiem ir liegta. Tieši tāpēc šajās stundās visvairāk pamana spokus, lodes, melnus suņus, raganas un citus mošķus, kas parasti gan ir tikai velnēni vai folioti, kuri maskējušies dodas savos uzdevumos. Tā kā nakts īpaši stimulē cilvēku iztēli, vairāk šausmu stāstu ir saistīti ar pusnakti, nevis ar pusdienlaiku, lai gan arī dienā var pamanīt tveicē izzūdošus tēlus, garāmgājējus, kuriem nav ēnas, un pūlī pazibošas bālas sejas.

Zēns skaļi nopūtās, nepa­tikā pašūpoja galvu un sāka soļot pa taciņām, vienu roku uz priekšu izstiepis, lai neuzskrietu kādam kapakmenim. Kaut kur ieūjinājās pūce pareģojot pēkšņu, vardarbīgu nāvi vai drīzāk smejoties par mana saimnieka smieklīgo cepuri. Asinssarkanā spalva šūpojās pie katra soļa.

Netenjels pielika soli. Sikspārnis nekustējās. Laiks ritēja lēni kā jau kapsētā. Pēkšņi uz ielas parādījās dīvaina būtne ar četrām kājām un divām rokām. Mans saimnieks to pama­nīja un apstājās. Kad būtne ienāca gaismas lokā, atklājās, ka tie ir divi iemīlējušies jaunieši, kuru rokas bija savītas un galvas sakļautas kopā. Viņi skūpstījās, smējās un devās tālāk pa ceļu. Mans saimnieks viņus noskatīja ar savādu izteiksmi sejā. Lai­kam mēģināja izskatīties nicinošs.

Tālāk zēna soļošana, kas jau pirms tam nebija nekāda enerģiskā, kļuva pavisam lēna. Viņš šļūca uz priekšu, spārdī­dams akmentiņus un šķietami nevērīgi tīdamies garajā mētelī. Nešķita, ka Netenjels domā par uzdoto darbu. Izlēmis, ka vaja­dzētu parunāt, es aizlidoju pie viņa.

-   Galvu augšā! es sacīju. Tu izskaties zaudējis entuzi­asmu. Ja nebūsi piesardzīgs, atbaidīsi Arlekīnu. Iedomājies, ka tev ir norunāta romantiska tikšanās ar jaunu meiteni.

Nevaru apzvērēt bija ļoti tumšs bet man šķita, ka viņš nosarkst. Interesanti… iespējams, ka te varētu atklāties kas saistošs.

-   Tas ir bezcerīgi, mans saimnieks nočukstēja. Ir jau pus­viens. Ja šis spiegs būtu gribējis parādīties, mēs viņu jau būtu redzējuši. Es domāju… vai tu vispār klausies?

-   Nē. Sikspārņa smalkās ausis jau bija uztvērušas attālas skaņas kaut kur kapsētā. Es uzlidoju gaisā. Tas varētu būt viņš. Sagatavojies, Romeo!

Es lidoju zemu gar kapakmeņiem, mezdams lokus, lai izvai­rītos no tiešas sadursmes ar nācēju.

Zēns izslējās, nolieca galvu, sakrustoja rokas uz muguras un sāka soļot uz priekšu, it kā dziļās domās iegrimis. Viņš neizrā­dīja, ka būtu pamanījis lēkājošo liesmiņu, kas nāca arvien tuvāk un ik pa brīdim uzmirdzēja starp kapakmeņiem.

Ar acs kaktiņu Netenjels pamanīja, kā sikspārnis aizlido un nolaižas vecā īvē, kas pie savām saknēm bija pārcietusi neskai­tāmos izrakumus. Sikspārnis apmetās uz sausa zara un noka­rājās no tā ar galvu uz leju.

Netenjels dziļi ievilka elpu, sakārtoja cepuri un devās uz priekšu tik pārliecinoši un bezrūpīgi, cik vien spēja. Viņš neno­laida skatienu no figūras kapsētas viņā galā. Par spīti skepsei, Netenjels juta, ka šīs vietas nomācošā tumsa un vientulība sāk viņu negatīvi ietekmēt. Sirds sitās kā neprātīga.

Ko tad viņš īsti redzēja sev priekšā? Bālu, mironīgu liesmiņu, kas nāca arvien tuvāk un meta mirdzoši zaļgandzeltenu gaismu uz tuvākajiem kapakmeņiem.

Netenjels samiedza acis: nevienā no trim redzamajiem plā­niem nebija vērojama dēmonu darbība. Acīmredzot nācējs bija cilvēks.

Beidzot grants čirkstoņa norādīja, ka noslēpumainais cilvēks ir iznācis uz celiņa. Tas neapstājās, bet droši nāca uz priekšu, un aiz viņa plandījās noskrandis apmetnis. Kad nācējs pietuvojās, Netenjels pamanīja nepatīkamas, mironīgi bālas rokas, kuras turēja priekšmetu, kas izstaroja blāvo gaismu. Zēns mēģināja saskatīt arī seju, bet to slēpa tumša kapuce. Neko citu nevarēja redzēt. Jaunais burvis pievērsa skatienu priekšmetam, kuru nācējs turēja rokā un no kura plūda fosforiscējošā gaisma. Tā bija svece, kas ieķīlēta starp…

-   Fui, cik pretīgi! Netenjels čehiski izsaucās.

Nācējs apstājās kā iemiets. No kapuces atskanēja augsta, spalga balss: Ko jūs ar to gribējāt teikt? Tad svešais noklepo­jās un turpināja zemākā, lēnākā un noslēpumainākā balsī: Tas ir, es gribēju vaicāt ko jūs ar to domājāt?

Netenjels saviebās. Tā briesmīgā lieta, ko jūs nesat rokā. Tā ir smirdīga.

-   Piesargietiess! Tas ir varens amulets!

-   Tas ir nehigiēnisks mēsls! Kur jūs to dabūjāt?

-   Nogriezu pie karātavām, kad spīdēja pusmēness.

-   Varu derēt, ka tas nav pat dezinficēts. Jā! Paskatieties, kā tas lobās…

-   Nelobās vis! Tie ir vaska pilieni no sveces.

-   Nu, var jau būt, bet tik un tā nav prātīgi to staipīt līdzi. Es ieteiktu aizmest to aiz kapakmeņiem un nomazgāt rokas.

-   Vai jūs apjēdzat, teica vīrs, kas aizkaitināts bija iespiedis vienu roku sānos, -ka runājat par maģisku objektu, kurš spēj apdullināt ienaidnieku un pamanīt maģisku novērotāju piec­desmit pēdu rādiusā? Tas ir vērtīgs priekšmets! Es netaisos to sviest prom.

Netenjels pašūpoja galvu. Jūs vajadzētu ieslodzīt! Šāda uzvedība Londonā nebūtu iedomājama.

Vīrietis pēkšņi sastinga. Londonā? Kāda man daļa gar Lon­donu?

-   Jūs taču esat Arlekīns, slepenais aģents, vai ne?

Ilga pauze. Varbūt.

-   Protams, esat. Kurš cits vēl tik vēlā naktī klīstu pa kap­sētu? Man pat nevajadzēja redzēt to pretīgo sveci jūsu rokās, lai zinātu, kas esat! Turklāt jūs runājat čehiski ar angļu akcentu. Pietiek! Tagad es gribu informāciju, turklāt ātri!

Svešais pacēla gaisā brīvo roku. Pagaidiet mirklīti! Es pat nezinu, kas jūs tāds esat!

-   Džons Mandrāks no valdības. Kā jūs jau ļoti labi zināt.

-   Man vajadzīgi pierādījumi.

Netenjels pārbolīja acis. Redzat šo? viņš norādīja uz spalvu pie cepures. Asinssarkana spalva!

Vīrietis brīdi domāja. Man tā izskatās vairāk ķieģeļsarkana.

-   Tā ir asinssarkana. Vai pēc brīža būs tāda, ja nebeigsiet pļāpāt muļķības un neķersieties pie lietas.

-   Nu… labi. Bet pirms tam, vīrietis atkal ierunājās no­slēpumainā balsī, man jāpārbauda, vai mūsu sarunu ne­viens nenoklausās. Atkāpieties! Arlekīns pacēla gaisā sveci un nomurmināja pāris vārdu. No sveces pacēlās gaiša uguns liesma, kļūstot par luminiscējošu gaismas loku. Pēc nākamās pavēles tas uzliesmoja un izpletās pa visu kapsētu. Netenjels pamanīja, ka sikspārnis nokrita no zara kā akmens, īsi pirms gaismas stars paslīdēja garām. Viņš neredzēja, kas ar sikspārni notika tālāk. Gaismas loks izpletās ārpus kapsētas un izgaisa tā­lumā.

Arlekīns pamāja. Varam runāt droši.

Netenjels norādīja uz sveci, kas bija atkal pieņēmusi sākot­nējo izskatu. Šo triku es zinu. To sauc par Izgaismojošo apli, ko vada velnēns. Lai to izdarītu, svece nav jāiesprauž miroņa rokā. Visa tā gotiskā muļķošanās ir domāta, lai iebiedētu vien­kāršos ļaudis. Mani tas neietekmēs, Arlekīn.

-  Var jau būt… izdēdējusī, bālā roka pašāvās zem apmetņa un pakasījās. Tomēr man šķiet, ka jūs izliekaties pārlieku smalks, Mandrāk. Noniecināt mūsu maģijas pamatus. Viss nav tik tīrs un skaidrs, kā jūs to gribat padarīt. Asinis, rituāli, upuri un nāve… tas ir katra mūsu izrunātā buramvārda pamatā. Mēs visi balstāmies uz gotisko.

-  Var jau būt, ka Prāgā, Netenjels norūca.

-   Neaizmirstiet, ka Londonas varenība ir balstīta uz Prā­gas bijušo diženumu. Tātad… Arlekīna balss pēkšņi kļuva lietišķa, velnēns, kas ieradās pie manis, ziņoja, ka jūs esat atsūtīts uz šejieni ļoti slepenā uzdevumā. Kāds tas ir, un kādu informāciju jums vajag no manis?

Netenjels, stāstot par iepriekšējo dienu notikumiem, runāja ātri un ar zināmu atvieglojumu. Arlekīns viņu klusēdams uzklausīja.

-   Vai Londonā ir golemi? Arlekīns vaicāja, kad Netenjels apklusa. Brīnumi nekad nebeidzas. Te nu parādās gotiskās šausmas, gribat to vai ne. Interesanti…

-   Interesanti un izskaidrojami? Netenjels cerīgi vaicāja.

-   Nezinu. Bet varētu pastāstīt pāris noderīgu detaļu… Aši! Pieliecieties! Ar čūskas veiklību viņš metās zemē, un Neten­jels darīja tāpat. Viņš gulēja, piespiedis seju pie kapsētas zemes, ieklausoties, kā uz bruģakmens skan soļi. Vējš atnesa cigarešu dūmu smaržu. Skaņas attālinājās. Pēc kādas minūtes slepenais aģents piecēlās kājās. Patruļa. Par laimi, viņu ožu ir novājinā­juši pastāvīgie cigarešu dūmi. Mēs esam drošībā.

-   Jūs teicāt…

-  Jā. Pirmām kārtām, golema acs. Vairākas tādas tiek turē­tas Čehijas valdības slepenās mantu glabātavās. Bet Prāgas koncils ir aizliedzis tām jebkādu piekļuvi. Cik man zināms, šīs acis jau sen nav iemantotas maģiskiem nolūkiem, bet tām ir liela simboliskā vērtība, jo tieši ar golemu palīdzību Gledstona armijai tika nodarīti lieli zaudējumi, kad viņš pirmo reizi iera­dās Eiropā. Pirms pāris gadiem viens no šiem priekšmetiem tika nozagts, un vainīgo tā arī neatrada. Es pieņemtu bet tās ir tikai manas domas ka šis pazudušais akmens vēlāk arī uzra­dies jūsu drauga Siržulauzēja kolekcijā.

-   Atvainojiet, bet viņš nebija mans draugs, Netenjels iesau­cās.

-   Nu, tagad jau viņš nav nevienam draugs,vai ne? Jo viņš izgāzās. Ja viņš būtu uzvarējis, jūs visi tagad ar baudu tvertu katru viņa vārdu un aicinātu Siržulauzēja kungu svinīgās pus­dienās. Aģents smagi nopūtās un nošņaukājās zem melnās kapuces. Paturiet uz mirkli sveci. Man vajag iedzert.

-   Fui! Tā ir auksta un pretīga.

-   Tūlīt. Arlekīns parakņājās apmetņa krokās un izvilka zaļu pudeli ar korķa aizbāzni. Viņš izvilka korķi un pielika pie lūpām pudeli, ko zem kapuces nevarēja redzēt. Atskanēja skaļa klunkšķēšana, ko pavadīja stipra liķiera smarža.

-   Nu jau ir labāk. Neredzamās lūpas nočāpstināja, korķis tika iesprausts atpakaļ pudeles kaklā un pati pudelē paslēpta kabatā. Tagad es paņemšu to atpakaļ. Jūs taču to nesalauzāt? Jāatzīst, ka miroņa roka ir nedaudz trausla. Tātad, Arlekīns turpināja, iespējams, ka Siržulauzējs gribēja to izmantot pats, taču nāve pārvilka svītru visiem viņa plāniem. Un kāds cits, varbūt viņa sabiedrotais, tagad nozadzis šo priekšmetu no val­dības krātuves un, šķiet, prot likt to lietā… Te viss kļūst sarež­ģītāks.

-   Ir vajadzīgi arī buramvārdi, Netenjels sacīja. Tie tiek uzrakstīti uz pergamenta un ielikti golemam mutē, un tad tas atdzīvojas. Un šos buramvārdus neviens nezina jau daudzus gadus. Vismaz Londonā ne.

Slepenais aģents pamāja. Iespējams, ka šis noslēpums ir pazaudēts. Tāpat var gadīties, ka Prāgā to vēl zina, bet neiz­manto. Koncils šobrīd nevēlas sadusmot Londonu, briti ir pārāk stipri. Viņi labāk sūta uz Londonu nelielas spiegu grupas, lai vāktu informāciju. Jūsu golems… tā būtu pārāk dramatiska rīcība ja atklātu čehu saistību ar šo lietu, sekotu tūlītējs iebru­kums. Nē, man šķiet, ka jūsu meklētais ir vietējais dumpinieks, kas rīkojas, savu iemeslu vadīts.

-   Bet kur man turpināt meklējumus? Netenjels vaicāja. Viņš nespēja apvaldīt žāvas. Zēns nebija gulējis kopš pagājušās nakts notikumiem Britu muzejā. Šī bija nogurdinoša nakts.

-   Jāpadomā… aģents brīdi klusēja. Man jāaptaujā daži cilvēki. Satiksimies atkal nākamnakt, un tad es nosaukšu pāris vārdu. Viņš dramatiski apmeta apmetni sev ap pleciem. Mēs tiksimies…

Netenjels viņu pārtrauca: Ceru, ka jūs neteiksiet "karā­tavu ēnā" vai "pie apsūdzēto sola", vai kaut ko tikpat bries­mīgu.

Arlekīns izslējās. Smieklīga doma!

-   Labi.

-   Es gribēju ierosināt tikties pie mera upuru masu kapavie­tām Hibernska ielā.

-Nē.

Aģents izskatījās aizkaitināts. Labi, viņš norūca. Sešos pie hotdogu stenda Vecpilsētas laukumā. Vai tas jums būs pie­tiekami bezpersoniski un garlaicīgi?

-   Tas ir lieliski.

-   Līdz tam… Apmetnim noplandot un ceļiem nokrakšķot, vīrieša stāvs pagriezās un devās prom pa kapsētas ceļu, mironīgajai gaismai apspīdot ceļu. Drīz vien gaisma vairs nebija redzama, tālumā slīdēja tikai saliekusies ēna un atskanēja lāsts, kad tā nejauši uzskrēja kapakmenim.

Netenjels apsēdās uz kapakmens, gaidīdams Bartimaja parā­dīšanos. Tikšanās bija veiksmīga, lai gan nedaudz kaitinoša, un tagad viņam bija pietiekami daudz laika atpūsties līdz nāka­majam vakaram. Nogurušajā prātā atkal uzpeldēja atmiņas par Džeinu Ferēru. Viņas tuvums bija tik patīkams… tas bija reibi­nājis kā narkotikas. Viņš sarauca pieri protams, meitene taču bija raidījusi pret viņu Sarma burvestību. Un viņš gandrīz bija uzķēries, pat nepamanījis, kā visi sensori brīdina. Kāds viņš gan bija muļķis!

Meitene bija gribējusi vai nu viņu aizkavēt, lai Netenjels nepaspēj uz lidmašīnu, vai arī uzzināt vairāk informācijas. Tur­klāt Džeina acīmredzot darbojās sava meistara Divāla kunga uzdevumā, jo tieši viņš nevēlējās, lai Iekšlietu ministrijai šajā lietā veiktos. Aizdomājoties par pagātni, viņš atcerējās arvien vairāk šādu laipnību. Divāls, Tallovs, Ferēra… pat viņa meis­tare, Vaitvelas jaunkundze, izturējās pret viņu laipni tikai tad, kad zēns strādāja labi.

Netenjels izberzēja acis. Pēkšņi viņš jutās ļoti noguris.

-   Izskatās, ka tu tūlīt nolūzīsi! Džins zēna izskatā sēdēja uz blakus kapakmens. Viņš sakrustoja kājas tāpat kā Netenjels un izteiksmīgi nožāvājās. Tev vajadzēja būt gultā jau pirms vairākām stundām!

-   Vai tu visu dzirdēji?

-   Lielāko daļu, izņemot to, ko viņš teica īsi pēc maģiskā apļa palaišanas. Tas gandrīz trāpīja, un man bija strauji jāevakuējas. Labi, ka koka saknes izkustinājušas dažus pieminekļus es paslēpos zem viena no tiem, kamēr aplis aizlidoja. Zēns izpu­rināja no matiem putekļus. Nav jau tā, ka es ieteiktu kapu bedres kā labāko slēpšanās vietu. Nekad nevari zināt, kurš tur jau guļ. Bet šī kapa iemītnieks bija ļoti viesmīlīgs, ļāva apgulties blakus. Džins piemiedza aci.

Netenjels nodrebinājās. Cik riebīgi!

-   Runājot par kaut ko riebīgu vai tas puisis tiešām bija iestiprinājis sveci…

-   Jā. Labāk par to nedomāt. Arlekīns ir pavisam jucis, bet tā jau droši vien notiktu ar katru, kas tik ilgi dzīvo Prāgā. Neten­jels piecēlās un aizpogāja mēteli. Bet viņš var izrādīties node­rīgs. Apsolīja rītvakar nosaukt dažu cilvēku vārdus.

-   Labi, zēns atteica, pogājot savu mēteli tieši tāpat kā Netenjels. Varbūt tad sāksies kas interesantāks. Mani īpašie paņēmieni informācijas iegūšanā ir vai nu cepināt informācijas avotu uz lēnas uguns, vai izkārt ārā pa logu aiz vienas kājas. Uz čehiem tas iedarbojas labi.

-   Tā mēs nerīkosimies, ja vien varēsim izvairīties, Neten­jels devās uz kapsētas izeju. Varas iestādēm nevajadzētu uzzi­nāt, ka mēs esam Prāgā, tāpēc nepievērsīsim lieku uzmanību. Nekādas vardarbības, nekādas liekas maģijas. Saprati?

-   Protams. Džins plati pasmaidīja un soļoja vienā solī ar Netenjelu. Tu taču mani pazīsti.

D ivdesmit piecas minūtes pari deviņiem liela reida rītā Kitija soļoja pa Vestendas ielu. Meitene gāja ātri, gandrīz skriešus autobuss bija aizkavējies sastrēgumā uz Vestminsteras tilta, un viņa kavējās. Uz muguras lēkāja mugursoma, mati plīvoja.

Tieši pusdesmitos, sakarsusi un aizelsusies, Kitija ieradās pie Kolizeja teātra darbinieku ieejas, nospieda rokturi un atklāja, ka durvis nav aizslēgtas. Viņa vēl pameta skatienu pār plecu uz piedrazoto ielu un, nevienu neieraudzījusi, ieslīdēja iekšā.

Netīrs gaitenis, pilns ar butaforijām un apputējušām koka konstrukcijām, veda uz skatuvi. Pa aizķepušu loga rūti ieplūda nespodra gaisma, gaisā bija jaušama krāsas smarža.

Priekšā bija vēl vienas durvis. Sekojot norādījumiem, Kitija devās turp, atvēra tās un iegāja otrā istabā, kas bija pilna ar teātra kostīmiem. Šeit gaiss bija sasmacis. Uz galda mētājās pamestas pusdienas sviestmaizes, cepti kartupeļi un pustukšas kafijas krūzes. Kitija izgāja šai istabai cauri un iegāja nākamajā, gluži citādā te bija biezs paklājs, glītas tapetes. Smaržoja pēc cigaretēm un lakas. Viņa atradās tuvāk teātra galvenajai ieejai un skatītāju gaiteņiem.

Kitija apstājās un ieklausījās. Visā ēkā neatskanēja neviena skaņa.

Tomēr kaut kur kāds viņu gaidīja.

*

Ziņa par tikšanās vietu un laiku bija saņemta tikai šorīt, nokaitētā sagatavošanās darbu atmosfērā. Spalvaskāta kungs todien nebija atvēris veikalu, bet gan devies uz slepeno nolik­tavu, lai atlasītu ieročus vakara reidam. Arī pārējie bija aizņemti, sagatavojot melnas drēbes un tīrot ieročus. Freds pagrabā trenē­jās mest nazi mērķī. Hopkinsa kungs bija devis Kitijai norādīju­mus par Kolizeja teātri. Noslēpumainais labdaris bija izvēlējies vietu, kur mierīgi var tikties burvis un vienkāršais iedzīvotājs. Tur viņai kāds sniegs padomus, kas ir nepieciešami, lai ielauz­tos Gledstona kapavietā.

Par spīti tam, ka Kitija nemaz tik ļoti neatbalstīja biedru ieceri, šis vārds lika viņai nodrebēt. Gledstons. Stāsti par viņu bija leģendāri. Visu ļaužu draugs, ienaidnieku bieds. Apgā­nīt viņa kapu šķita tik nepiedienīgi, ka Kitija izvairījās par to domāt. Tomēr, ja viņiem izdotos, ja viņi atgrieztos mājās ar dār­gumiem, kādus izcilus darbus Pretošanās kustība tad spētu pa­veikt!

Kitijai nebija nekādu ilūziju par šī reida sekām. Pretošanās kustības pamati bija sašūpoti. Spalvaskāta kungs bija vecs, un, par spīti nezūdošajai enerģijai, sirmā vīra spēks vājinājās. Bez viņa stingrās vadības grupa pašķirsies, un viņi visi atgriezī­sies pie savas nožēlojamās dzīves zem burvju tupeles. Bet kas notiktu, ja viņi iegūtu kristāla lodi un burvju maku? Varbūt viņu likteņi vēl varētu mainīties, viņi būtu ieguvuši jaunu spēku. Šī doma lika meitenes sirdij sisties straujāk.

Bet vispirms bija jāsatiek noslēpumainais labdaris un jāie­gūst viņa labvēlība.

Viņa soļoja pa gaiteni garām daudzām puspavērtām dur­vīm, pa kurām varēja nokļūt skatītāju zālē. Bija ļoti kluss, mīkstais paklājs un biezās tapetes slāpēja katru skaņu. Paklājs bija vīnsarkans, bet tapetes ar rozā un oranžām svītrām. Pie sienām dižojās pabalējuši pirmizrāžu plakāti, un ieplaisājušas misiņa lustras meta raustīgu gaismu. Kitija ātrā solī devās uz kāpnēm.

Augšup pa izliektām, šaurām kāpnēm, tad pa gaiteni, kas veda uz sešām ar aizkariem aizklātām nišām. Tās bija ieejas uz balkoniem, no kuriem burvji skatījās izrādes.

Virs katras nišas bija misiņa plāksnīte ar numuru. Kitija bez vilcināšanās devās līdz nišai ar numuru septiņi. Te gaidīja noslēpumainais labdaris.

Tāpat kā pie pārējām nišām, arī šeit aizkari bija pilnībā aiz­vērti. Kitija nostājās ārpusē, ieklausījās, bet neko nesadzirdēja. Meitene atmeta atpakaļ uz pieres nokritušu matu šķipsnu un sažņaudza kabatā sudraba karekli. Tad viņa apņēmīgi atvilka aizkarus un iegāja iekšā.

Loža bija tukša, tajā stāvēja tikai divi apzeltīti krēsli ar skatu pret skatuvi. Ložai priekšā bija aizvilkts aizkars, lai no zāles neviens te notiekošo nevarētu saskatīt. Kitija apmulsusi un satriekta apstājās. Vai viņa bija ienākusi nepareizajā ložā vai nepareizajā laikā? Nē. Drīzāk noslēpumainais burvis bija vien­kārši nobijies un tā arī izlēmis neparādīties.

Pie viena no krēsliem bija piesprausta neliela papīra lapiņa. Kitija to norāva. To izdarījusi, viņa sajuta gaisa pūsmu un sadzirdēja soļu skaņu. Meitene salēcās. Viņai pie kakla bija pie­spiests kaut kas auksts un ass. Kitija sastinga.

Tad atskanēja balss klusa un domīga: Nemēģiniet pagriez­ties, dārgā! Duncis, kura pieskārienu jūs tikko sajutāt, ir kalts Romā pēc Bordžiju dzimtas pasūtījuma. Tas ir ne vien ass, bet tajā ir iepildīta arī inde. Ja tā saskarsies ar ievainojumu, jūs mirsiet trīspadsmit sekunžu laikā. Es to pieminu tikai tāpēc, lai sarunas laikā tiktu ievērota abpusēja pieklājība. Nepagriežoties pret mani, pagrieziet krēslu pret sienu. Labi. Tagad apsēdieties. Es apsēdīšos jums aiz muguras, un tad mēs paru­nāsim.

Kitija pagrieza krēslu pret sienu un apsēdās tajā, visu laiku jūtot dunča pieskārienu kaklam. Viņa dzirdēja drēbju švīkstoņu, ādas kurpju čīkstoņu un to, kā kāds apsēžas uz krēsla. Meitene lūkojās sienā un klusēja.

Atkal ierunājās svešais. Labi. Tagad mēs varētu pārrunāt darījumu. Ceru, jūs saprotat, ka mana rīcība ir tikai pašaizsar­dzība? Es nevēlu jums ļaunu.

Kitija stīvi vērās sienā. Arī mēs jums ne. Tomēr arī mēs esam nodrošinājušies ar aizsardzību.

Nezināmais labdaris norūcās. Kādu?

-  Ārpusē pie teātra gaida mana kolēģe. Viņai rokās ir melna soma, kurā iesprostoti seši dēmoni. Šķiet, tas ir pietiekami spēcīgs ierocis, lai nolīdzinātu ar zemi visu ēku. Mēs to nesen nozagām no Aizsardzības ministrijas noliktavas. Es to pieminu tikai tāpēc, lai parādītu jums, ka arī mēs esam spējīgi uz lieliem darbiem. Ja es neatgriezīšos pēc piecpadsmit minūtēm, mana kolēģe palaidīs dēmonus teātrī. Kitijas seja palika neizteik­smīga. Tie bija meli.

Burvis ieķiķinājās. Labs ir, mīļā. Tad mums jāpasteidzas. Kā jau Hopkinsa kungs jums noteikti teica, esmu džentlmenis ar noslieci uz mākslu, kam ir zināmi sakari burvju aprindās. Tomēr, tāpat kā jums, arī man ir apnikusi burvju valdīšana. Balsī ieskanējās dusmas. Nelielu finansiālu domstarpību dēļ valdība ir man atņēmusi visus manus īpašumus un bagātību! Tagad esmu nabags, bet kādreiz gulēju Taškentas zīda palagos! Tas ir nepanesami. Nekas man nesagādātu lielāku prieku kā burvju valdības krišana! Tieši tāpēc es jums palīdzu.

Pēdējā runas daļa bija emocijām piesātināta, un katrs izteiks­mīgāks izsauciens tika papildināts ar dunča smailes pieskārienu Kitijas kaklam. Meitene aplaizīja sausās lūpas. Hopkinsa kungs teica, ka jūs varēsiet mums sniegt nozīmīgu informāciju.

-   Jā. Jums jāsaprot, ka man nav nekādas mīlestības pret vienkāršajiem ļaudīm, kuru labā jūs pūlaties. Bet jūsu rīcība ietekmē valdības stabilitāti, un tas man patīk. Tātad ķeramies pie lietas. Vai Hopkinsa kungs jums izstāstīja par manu piedā­vājumu? Kitija pamāja. Pateicoties maniem sakariem burvju sabiedrībā, es esmu piekļuvis Gledstona dokumentiem un tos rūpīgi izpētījis. Atšifrējot dažus kodus, es atklāju nozīmīgas lie­tas par buboņu mēri, ko viņš ir atstājis sargāt savu kapu.

-   Man tā šķiet samērā vāja aizsardzība cilvēkam ar viņa spē­jām, Kitija piebilda.

-   Jūs esat gudra meitene ar savu viedokli, svešais atzinīgi teica. Gledstons pirms nāves bija vecs un slims, viņš nebija spējīgs ne uz ko lielāku. Tomēr savu viņš ir paveicis. Neviens nav uzdrošinājies apgānīt dibinātāja kapu, baidoties no saslim­šanas ar buboņu mēri. Bet no šīs sērgas var izvairīties, ja ievēro dažus drošības pasākumus. Un tieši par tiem es jums pastās­tīšu.

-Kāpēc lai mēs jums uzticētos? Es nesaprotu, kāpēc jūs mums palīdzat.

Nešķita, ka vīrieti šis jautājums aizkaitinātu. Ja es vēlē­tos iznīcināt jūsu grupējumu, viņš mierīgi bilda, policija jūs būtu sagrābusi jau tajā brīdī, kad pabāzāt galvu caur šiem aiz­kariem. Turklāt es jau izskaidroju, ka nekas nesagādātu man lielāku prieku kā burvju valdības krišana. Bet jums ir taisnība. Man ir vajadzīgs vēl kas cits. Pārlasot Gledstona dokumentus, es atklāju kapa dārgumu uzskaiti. Tur bija tādi maģiskie priekš­meti, kas varētu interesēt arī mani.

Kitija sagrozījās platajā, apzeltītajā krēslā. Lai aizietu no ēkas, man būs vajadzīgas vismaz divas minūtes. Varu zvērēt, mana draudzene ir ļoti precīza.

-   Es runāšu īsi. Hopkinsa kungs jums noteikti pastāstīja par kapa dārgumiem jūs varēsiet dabūt visus maģiskos ieročus, man tie nav vajadzīgi, jo esmu pacifists. Esmu kolekcionārs un ļoti vēlētos dabūt Gledstona apmetni, kas salocīts guļ zem sarkofāga. Tam nav nekādu maģisku spēju, tāpēc jums tas nav vajadzīgs. Un, ja koka zizlis būtu saglabājies, es vēlētos arī to. Tam ir pavisam neliela maģiskā vērtība esmu pārliecināts, ka Gledstons to apveltījis tikai ar aizsargburvestību, lai atvairītu ķirmjus, bet man patiktu to redzēt savā kolekcijā.

-   Ja mēs dabūjam pārējos dārgumus, varat uzskatīt, ka šie divi ir jūsu, Kitija atteica.

-   Tātad esam vienojušies. Mēs visi no šī reida gūsim savu labumu. Te būs jums vajadzīgais ekipējums. Pa paklāju uz

Kitijas pusi tika pastumta maza, melna somiņa. Vēl neaiztie­ciet to! Somā ir šķirstiņš un āmurs. Tie jūs pasargās no buboņu mēra. Iekšā ir pamācība, kā ar tiem rīkoties. Darbojieties saskaņā ar to, un paliksiet dzīvi. Klausieties uzmanīgi, balss turpināja. Abatijas uzraugs dosies prom šonakt pusdivpa­dsmitos. Dodieties uz krusta ejas durvīm, es būšu noorganizē­jis, lai tās ir atvērtas. Nākamās durvis ir uz abatiju. Tās parasti nostiprinātas ar diviem aizbīdņiem, bet šonakt tie nebūs aiz­vērti. Virzieties uz abatijas ziemeļu daļu un uzmeklējiet Gled­stona statuju. Aiz tās, paslēpta kolonnā, ir ieeja kapavietā. Lai tajā ieietu, jums tikai jāpagriež atslēga.

Kitija sagrozījās. Atslēga?

Kaut kas mazs un mirdzošs nokrita blakus somai. Sargājiet to labi un atcerieties ietīties burvestībās, pirms atverat kapu, vai arī visa šī runāšana būs bijusi veltīga.

-   Mēs atcerēsimies.

-   Labi. Viņa dzirdēja, kā nepazīstamais pieceļas no krēsla. Balss skanēja cieši aiz muguras. Tas arī viss. Vēlu veiksmi. Nemēģiniet pagriezt galvu.

Asā dunča pieskāriens kaklam kļuva vājāks, bet tas notika tik nemanāmi, ka Kitija pat īsti neapjauta, kurā brīdī svešais bija aizgājis. Meitene, sastingusi un acis plati iepletusi, pagai­dīja vēl vienu minūti.

Beidzot viņai zuda pacietība.

Viņa pagriezās, rokā sažņaugusi sudraba karekli.

Loža bija tukša. Kad Kitija izmetās ārā gaitenī, atslēgu un somu krampjaini rokā turēdama, viņa nevienu vairs nemanīja.

L ālā pagātnē, pirms vēl pirmais burvis bija ieradies Lon­donā, dižā Vestminsteras abatija bija slavena ar savu spēku un ietekmi. Celta vairāku sen aizmirstu karaļu dinastiju paaudzēs, abatija bija izpletusies plašā apkārtnē, kur zinātkāri mūki pētīja bibliotēkas rakstu ruļļus un apstrādāja abatijas zemes. Galvenā baznīca bija apmēram trīsdesmit metru augsta, rietumu pusē virs svētnīcas pacēlās strupdegunaini torņi. Ēka bija būvēta no balta akmens, kas augošās pilsētas dūmu un maģijas putekļu iespaidā ar laiku kļuva pelēks.

Ritēja gadi, karaļi zaudēja varu, un to vietā nāca vairāki parlamenti, kas rīkoja sēdes un sanāksmes Vestminsteras zālē netālu no abatijas. Baznīcas ietekme valstī pamazām vājinājās, arī mūkiem bija pienākuši grūti laiki. Daudzas no abatijai pie­derošajām ēkām tika nopostītas, un tikai klosteri četras ēkas, izvietotas kvadrātā ap iekšpagalmu, palika neskarti. Kad par­lamentu pārņēma jaunā valdība spēcīgu burvju grupa, kam nebija ne mazākās intereses par baznīcu, šķita, ka senā abatija varēs mierīgi sabrukt.

Bet šo celtni glāba sena tradīcija. Valsts vadītāji karaļi un premjerministri jau izsenis tika apbedīti kapenēs zem abati­jas. Ap kolonnām pulcējās daudzas piemiņas zīmes, bet zemē bija ierakti kapi. Burvji, kuri tiecās pēc mūžīgas slavas tieši tāpat kā karaļi, izlēma turpināt šo tradīciju un tikt apbedītiem zem abatijas uzskatīja par lielu godu.

Atlikušie mūki tika izlikti no abatijas, te apmetās neliela garīdznieku kopa, kas veica ceremonijas, un abatija kļuva par kaut ko līdzīgu milzīgam kapam. Dienā tur iegriezās viens vai divi vienkāršie cilvēki, un naktī tās apkārtne bija tukša kā izslaucīta. Abatijai bija slikta slava.

Ēka tika apsargāta samērā vāji, tāpēc bija gluži niecīga iespēja, ka cilvēku grupa, kas precīzi pusdivpadsmitos iera­dās pie neaizslēgtajām klostera durvīm un bez skaņas ielavījās iekšā, satiktu sargus.

Kitija bija gribējusi apmeklēt abatiju jau dienā un paskatīties tās iekārtojumu un Gledstona kapu. Bet Spalvaskāta kungs bija to aizliedzis. Mēs nedrīkstam radīt nekādas aizdomas, viņš sacīja.

Patiesībā Kitijai nevajadzēja raizēties. Hopkinsa kungs, kā allaž, bija izrādījies noderīgs, pāršķirstot neskaitāmas abatijas un tās apkārtnes kartes. Viņš parādīja kapavietu izvietojumu un klosteru iekārtojumu, kuros mūki pavadīja dienas, lasīdami vai pastaigādamies pa gaiteņiem, un apkārtējos ceļus, izceļot Nakts policijas posteņus un maršrutus, pa kuriem lidoja Mod­rības lodes. Hopkinsa kungs kartē atzīmēja, kuras durvis būs vaļā, un ieteica Nakts policijas patruļu dēļ pie tām ierasties pa vienam. Šis cilvēks prata visu lieliski organizēt.

-   Es vēlos, kaut man piemistu pretošanās spējas kā jums, viņš skumji teica. Tad arī es varētu doties šīvakara reidā.

Spalvaskāta kungs vēroja, kā Stenlijs izkravā no slēptuves atnesto ieroču kasti. Nepārdzīvo, Klem! viņš uzsauca. Tu savu esi izdarījis. Pārējo atstāj mūsu ziņā. Mēs esam zagšanas speciālisti.

-   Atvainojiet, ser, bet vai tad jūs arī nāksiet? Kitija vaicāja.

Vecā vīra seja dusmās sašķiebās. Protams! Tas būs manas

dzīves kroņa numurs! Kā tu drīksti domāt ko citu? Uzskati, ka esmu par vārgu?

-   Nē, ser, protams, ne, Kitija atkal pievērsās abatijas kar­tēm.

Todien Pretošanās kustības galvenajā mītnē valdīja gaidpilns satraukums. Viņi visi, pat savaldīgā Anna, bija saīguši un saspringti. Rīta cēlienā tika izdalīts ekipējums, un katrs klusē­dams sakārtoja ieročus. Kad Kitija atgriezās ar labvēļa dāva­nām, Spalvaskāta kungs kopā ar Hopkinsu bija devušies uz tālāko istabu izpētīt instrukcijas. Pārējie, gandrīz nesarunāda­mies, drūzmējās veikala telpā starp otām un molbertiem. Anna gatavoja sviestmaizes pusdienām.

Tajā pēcpusdienā Kitija, Freds, Stenlijs un Niks uzkāpa bēniņos, lai trenētos. Freds un Stenlijs pret koka sijām raidīja sudraba diskus, tikmēr Niks un Kitija bija iesaistījušies cīņā ar nažiem. Nokāpuši lejā, viņi atklāja, ka Spalvaskāta kungs ar savu padomdevēju joprojām ieslēgušies istabā. Pussešos, kad gaisotne veikalā bija nokaitusi līdz baltkvēlei, Anna ienesa tējas krūzes un mandeļu cepumus. Pēc stundas Spalvaskāta kungs iznāca no aizmugurējās istabas. Atvieglots viņš atkrita krēslā un ielēja auksto tēju.

-   Mēs esam atšifrējuši pamācības, viņš paziņoja. Tagad esam patiešām gatavi. Viņš pacēla tējas krūzi, it kā sacīdams tostu. Par visu, ko šis vakars nesīs! Mūsu pusē ir taisnība! Esiet droši un dedzīgi, mani draugi! Ja būsim drosmīgi un nevil­cināsimies, mūsu dzīve nekad vairs nebūs tāda, kā bijusi!

Viņš iedzēra un ar skaļu klikšķi nolika tējas krūzi uz apakš­tasītes.

Sākās pēdējā saruna.

Kitija bija otrā, kas iegāja abatijā. Anna tur atradās jau gan­drīz desmit minūtes. Kitija akli skatījās tumsā, dzirdot blakus Annas elpu. Vai riskēsim aizdegt gaismu? viņa pačukstēja.

-   Man ir kabatas lukturītis, Anna tāpat čukstus atbildēja.

Šaurs gaismas stariņš atsitās pret pretējo sienu un uz mirkli

apgaismoja Kitijas seju. Meitene samirkšķināja acis un pacēla roku. Zemāk! Mēs nezinām, cik augstu ir logi.

Anna noliecās un pārlaida kabatas luktura gaismu pār akmens plākšņu grīdu, atklājot skatienam krāsas bundžu kal­nus, lāpstas un dakšas, jaunu, spīdīgu zāles pļāvēju un citus darbarīkus. Kitija noņēma mugursomu un ieskatījās rokaspulkstenī. Nākamais.

It kā atbildot, ārpusē atskanēja tikko sadzirdama skrapstoņa. Anna nodzēsa kabatas lukturīti, un viņas ieskāva tumsa.

Durvis atvērās un atkal aizvērās, un atskanēja dziļi elpas vilcieni. Istabā nosmaržoja pēc stipra skūšanās losjona.

Kitija atvieglota nopūtās. Sveiks, Fred.

Pārējie grupas dalībnieki ieradās ar piecu minūšu starplaiku. Pēdējais nāca Spalvaskāta kungs, jau noguris un aizelsies. Viņš izdvesa: Frederik, Stenlij, iededziet lākturus! Šai… šai ista­bai nav logu. Mums nav no kā baidīties.

Spēcīgie gaismas avoti atklāja sešus reida dalībniekus visiem plecā bija mugursomas, mugurā melnas drēbes. Spalvas­kāta kungs bija nokrāsojis melnu pat savu spieķi un ietinis tā galu melnā audumā. Tagad viņš bija atspiedies pret to un vēroja pārējos, pamazām atgūdams spēkus. Ļoti labi. Anna, lūdzu, izdali galvassegas.

Katrs saņēma melnu vilnas izstrādājumu, kas bija jāuzvelk pāri sejai. Freds savējo neuzticīgi nopētīja. Man tie nepavisam nepatīk. Kož.

Spalvaskāta kungs nepacietīgi paklakšķināja mēli. Ar melni nokrāsotām sejām vien nepietiks, Frederik. Tas ir ļoti svarīgi. Uzliec masku. Labi. Tagad uz klosteriem! Nikolas, vai soma ar hermētisko apmetni ir pie tevis? -Jā.

-   Un āmurs?

-   Arī.

-   Frederik, vai pie tevis ir mūķīzeris? Un nažu komplekts? Lieliski. Stenlijam ir virve un kompass, Kitijai plāksteri, pārsēji un ziedes. Kapavietas atslēga ir pie manis. Attiecībā uz iero­čiem mums katram jābūt vismaz vienam Molera stiklam un Elementu lodei. Labi.

Viņš atvilka elpu. Vēl pāris norādījumu, pirms ejam tālāk. Ieročus izmantojam kā galējo līdzekli tikai tad, ja mūs iztraucē. Citādi uzvedīsimies smalki. Ja abatijas durvis ir slēgtas, mēs tās uzlaužam. Iegājuši kapavietā, uzmeklējam dārgumus, ko es sadalīšu pa somām. Katrs ieliek somā to, ko es iedodu, un ejam prom tādā pašā kārtībā, kā ieradāmies. Satiekamies šajā istabā. Ja kaut kas noiet greizi, steidzieties atpakaļ uz noliktavu, nevis uz veikalu. Ja ar mani notiek kāda nelaime, par tālāko parūpē­sies Hopkinsa kungs. Viņš gaidīs Druīdu kafejnīcā rīt pēcpus­dienā. Jautājumu nav? Nikolas…?

Istabas otrā galā bija durvis. Niks klusi piegāja pie tām un pagrūda. Durvis atvērās, aiz tām bija tintes melna tumsa un svaigs gaiss. Klostera dārzs.

Ejam! Spalvaskāta kungs norīkoja.

Niks gāja pirmais. Viņam sekoja Kitija, tad Freds, Anna, Stenlijs un Spalvaskāta kungs.

Kapa klusumā viņi steidzās gar klostera ēkām, no tālienes uz sienas izskatīdamies pēc kustīgiem punktiņiem. Pa labi izgaismojās arkveida logi, bet pa kreisi klostera dārzs palika neredzams. Nebija mēness, kas varētu rādīt ceļu. Vieglie apavi slīdēja pa akmeņiem ar vēja nestu rudens lapu čaukstoņu. Spal­vaskāta kunga spieķis, ietīts drēbē, apslāpēti klaudzināja aiz­mugurē. Priekšā šūpojās Nika nestais ķēdē iekārtais lākturis, kas gluži kā malduguns meta uz zemes šaudīgas gaismas strē­les. Viņš nesa lākturi zemu, zem palodžu līmeņa, lai tikai viņus nepamanītu.

Kitija iedama skaitīja arkas. Pēc astotās lāktura gaisma pazuda pa labi, ap klostera ēkas stūri. Arī viņa metās ap ēkas stūri un turpināja soļot, atkal skaitīdama arkas. Viena, divas… Mugursomas lences griezās plecos, viņa juta, kā tās saturs šūpojas. Meitene cerēja, ka Elementu lodes ir droši iesaiņo­tas. Ceturtā, piektā… Viņa domās pārskaitīja pārējos ieročusnazis aiz jostas, metamais disks jakas kabatā. Tie deva lielāku drošības sajūtu nekā maģiskie ieroči, tāpēc ka tos nebija aptrai­pījis dēmonu pieskāriens.

Sestā, septītā… Viņi jau bija klosteru ziemeļu galā. Lāktura gaisma sašūpojās un apstājās. Kitija gandrīz uzskrēja virsū Nikam, tomēr laikus apstājās. Aiz viņas joprojām skanēja soļu čaboņa. Tad tā apklusa.

Meitene juta, ka Niks pagriež galvu un čukst: Abatijas jomas durvis. Redzēsim, kas mūs te sagaida.

Viņš pacēla lākturi. Kitija saskatīja veco durvju melno segumu, kas bija sanaglots ar smagām naglām, lāktura gaismai pārslīdot, to ēnas savijās. Gaisma atkal nolaidās zemāk. Nika pirksti pārslīdēja durvīm un naglām, meklējot aizbīdni. Viņa dzirdēja švīkstoņu, tad šņācienus un lāstus no Nika mutes un viņa jakas čaukstoņu. Acīmredzot viss nevedās, kā plānots.

-   Nu taču! Kluss klikšķis, un pār akmens plāksnēm nolija gaisma. Niks bija nolicis lākturi zemē un tagad ar abām rokām mēģināja attaisīt aizbīdni. Aiz muguras, gandrīz ausī, Kitija dzirdēja Fredu nolamājamies. Viņa pamanīja, ka satraukumā ir sakodusi zobus tik cieši, ka žoklis sāpēja. Vai labdaris bija kļū­dījies? Vai durvis joprojām bija aizslēgtas? Ja tā, tās bija stipras un labi noslēgtas. Tā bija vienīgā ieeja abatijā, un durvis uzlauzt viņi nespētu. Ar spridzināšanu riskēt nevarēja.

Kaut kas paslīdēja viņai garām. Viņa saoda Freda pēcskūšanās losjonu.

-   Palaid mani! Pabīdies! Nika kurpju švīkstoņa, grabi­nāšanās un Freda rūciens. Tad atskanēja skaļš krakšķis, ko pavadīja ierūsējušu eņģu čīkstoņa. Freda balsī skanēja apmieri­nājums. Man jau likās, ka nebūs nekādu problēmu. Tās nebija pat smagas!

Zēns atgriezās savā vietā. Nepasakot ne vārda vairāk, visi iegāja pa durvīm un aizvēra tās. Viņi bija Vestminsteras abatijas jomā.

Niks sakārtoja pārsegu uz lāktura, atstājot spīdēt tikai mazu gaismas kūli. Viņi pagaidīja, kamēr acis pierada pie tumsas. Baz­nīca nebija pilnīgi tumša: Kitija lēnām sāka saskatīt spokainas ēnas no lielajiem arkveida logiem, kas stiepās gar visu ziemeļu sienu. Tos no ārpuses apgaismoja garām braucošās automašī­nas. Uz logu stikliem bija attēlotas dīvainas figūras, bet gaisma nebija tik spilgta, lai tās pilnībā saskatītu. No ielas nedzirdēja ne skaņas Kitija jutās kā ievīstīta milzīgā kokonā.

Pavisam netālu meitene saskatīja lielu akmens kolonnu, kuras augšējā daļa bija tīta ēnās. Tālāk stāvēja citas kolonnas, visas pie pamatnēm bija klātas ar dīvainiem, melniem planku­miem. Tie bija kapi, un, paskatoties uz tiem, meitene juta, ka vēderā kaut kas sagriežas.

Neskaidri spieķa klaudzieni liecināja, ka tuvojas Spalvaskāta kungs. Viņa vārdi, kaut arī izčukstēti zem maskas, atmodināja atbalsis, kas aizlidoja pa baznīcu gluži kā nopūtas. Pasteigsi­mies! Sekojiet man!

Spalvaskāta kungs, sekojot lāktura gaismai, gāja pa joma vidu. Viņš soļoja tik ātri, cik vien spēja, un pārējie mina viņam uz papēžiem. Stenlijs nogriezās pa kreisi. Ejot garām tumšai ailei, zēns uzmanīgi pacēla lākturi augstāk un šausmās ieklie­dzās. Viņš atlēca atpakaļ, un sašūpotā lāktura gaisma aizdejoja pa abatiju. Visiem ausīs skanēja kliedziena atbalss.

Spalvaskāta kungs apcirtās riņķī. Kitijai rokā uzzibēja nazis, Freds un Niks izrāva diskus. Kas noticis? Kitija nočukstēja, sirdij mežonīgi dauzoties.

No tumsas atskanēja Stenlija balss. Tepat blakus… spoks…

-   Spoku nav. Pacel lākturi.

Stenlijs negribīgi paklausīja. Trīcošajā gaismā parādījās alkovs, kam blakus sienā bija izcirsta skeleta apaļskulptūra, kurai aptīts līķauts un rokā šķēps.

-   Ak… Stenlijs novilka. Tā ir statuja.

-   Muļķis! Kitija nošņācās. Tur vienkārši kāds ir apgla­bāts. Vai tu nevarēji kliegt vēl skaļāk?

-   Iesim nu, Spalvaskāta kungs sacīja. Mēs veltīgi tērējam laiku.

Izejot no joma un nogriežoties ziemeļu transeptā, piemiņas plākšņu pie kolonnām kļuva vairāk. Niks un Stenlijs pacēla lākturus, lai tie apgaismotu kapus. Kaut kur tepat bija jābūt Gledstona kapavietai. Daudzas statujas bija izgatavotas dabiskā cilvēka auguma lielumā un attēloja slavenus burvjus, kuri sēdēja izrotātos krēslos, pētīdami atritinātus pergamen­tus, stāvēja augstās ailēs, bālām, stingām sejām nolūkodamies uz garāmgājējiem. Kāda burve bija attēlota smejoties un nesot pie rokas būrīti ar vardi. Par spīti izlēmīgajai runāšanai, Kitija jutās nobijusies. Jo ātrāk viņi pametīs šo vietu, jo labāk.

-   Šeit, Spalvaskāta kungs čukstēja.

Pieticīga statuja no balta marmora vīrs, kas, pieri sarau­cis, stāv uz apaļa paaugstinājuma. Viņam mugurā ir vecmo­dīgs uzvalks ar iestīvinātu apkaklīti un ap pleciem brīvi krītošs apmetnis. Pie kājām bija iegravēts tikai viens vārds:

GLEDSTONS

Šim vārdam bija tāds autoritātes spēks, ka to gandrīz varēja sajust. Viņi sapulcējās tālāk no statujas, saspiežoties kopā. Spal­vaskāta kungs ierunājās: Kapavietas atslēga ir man kabatā. Ieeja ir tajā kolonnā mazas bronzas durvis. Kitij un Anna, jums ir gaišākas acis atrodiet durvis un atslēgas caurumu! Saskaņā ar norādījumiem, viņš noklepojās, tam jābūt krei­sajā pusē.

Kitija un Anna apgāja apkārt statujai un tuvojās kolonnai, spīdinot kabatas lukturīša gaismu. Uzmirdzēja metāls. Abas piegāja tuvāk. Durvis bija mazas, tikai pusmetru augstas un ļoti šauras. Uz tām nebija nekādu rotājumu, izņemot smalku naglu rindu visapkārt.

-   Atradām, Kitija nočukstēja. Neliels atslēgas caurums kreisajā pusē. Anna uzspīdināja gaismu. Tam priekšā bija zir­nekļa tīkli.

Parādījās Spalvaskāta kungs un pārējie.

-   Nikolas, sagatavo apmetni.

Apmēram divas minūtes Kitija un pārējie stāvēja tumsā, smagi elpojot caur melno sejas masku un gaidot, kamēr Niks būs visu sagatavojis. Laiku pa laikam attāla dūkoņa liecināja, ka kaut kur Parlamenta laukumā aizbrauc limuzīns. Citādi viss bija kluss, izņemot Spalvaskāta kunga krekšķināšanu.

Niks noklepojās. Kārtībā. Tobrīd atskanēja sirēnas poli­cijas automašīna aizbrauca pāri Vestminsteras tiltam un pazuda naktī. Spalvaskāta kungs pamāja. Ir laiks! Sastājieties tuvu kopā, lai apmetnis visus pasargātu.

Nebija vajadzības to atkārtot. Viņi sastājās ciešā aplī ar skatu uz vidu, pleciem saskaroties. Niks stāvēja vidū, turēdams rokā smalku melnkoka šķirstiņu un āmuru. Spalvaskāta kungs deva zīmi. Atslēga ir man rokā. Tiklīdz apmetnis mūs pārklās, es to pagriezīšu. Lai arī kas notiktu, stāviet mierīgi un nekustieties.

Niks pacēla āmuru un trieca to pret šķirstiņa vāku. Tas salūza divās daļās, krakšķim atbalsojoties kā pistoles šāvienam. No šķirstiņa uzvirpuļoja dzeltenu dzirksteļu spiets, tas savērpās un uzmirdzēja, tad sagriezās virs cilvēku grupiņas apmēram četru metru augstumā un nolija lejup kā strūklaka, atsitoties pret akmens grīdu un pazūdot tajā. Dzirksteles joprojām cēlās no šķirstiņa un lija lejup, ieskaujot cilvēkus mirdzošā kupolā.

Spalvaskāta kungam rokā uzmirdzēja atslēga. Viņš strauji pastiepās, uzmanoties, lai roka neparādītos ārpus mirdzošā kupola, ielika atslēgu slēdzenē un pagrieza, ātri atraujot roku.

Viņi gaidīja. Neviens nepakustējās. Kitija juta, kā pār pieri plūst auksti sviedri.

Bronzas durvis bez skaņas atvērās. Aiz tām bija melna tumsa, kurā parādījās zaļa gaismas bumba. Atlidojusi līdz atvērtajām durvīm, tā pēkšņi ieguva paātrinājumu, un pēc brīža pār visu telpu bija izpleties zaļš mākonis, izgaismojot statujas un piemi­ņas plāksnes. Pretošanās kustības dalībnieki saspiedās ciešāk zem sargājošā apmetņa, kamēr buboņu mēra mākonis dedzi­nāja gaisu virs viņiem, paceļoties augstu gaisā. Viņi bija drošībā, kamēr nespēra kāju ārpus sargājošā kupola, bet pat šeit viņiem nāsīs sitās tāda smaka, ka bija jārīstās.

Cerams, ka apmetnis darbojas ilgāk nekā buboņu mēra burvestība, Spalvaskāta kungs dvesa, kamēr zaļais māko­nis šūpojās uz priekšu un atpakaļ pa baznīcu. Ja ne… tad baidos, ka mēs kļūsim par tādiem pašiem skeletiem, kādus redzēja Stenlijs.

Zem apmetņa bija ļoti karsti. Kitija juta, ka apziņa aizmiglojas. Viņa saknieba lūpas un mēģināja koncentrēties noģībt tagad nozīmētu iet bojā.

Pēkšņi zaļais mākonis uzsprāga. Šķita, ka tas, neatradis upu­rus, bija spiests aprīt pats sevi. Vēl mirkli visa telpa mirdzēja mironīgi zaļajā gaismā, pēc brīža tā jau bija pazudusi un atkal iestājās tumsa.

Minūtes ritēja. No Kitijas deguna nopilēja sviedru lāsīte. Nevienam sejā nepakustējās ne vaibsts.

Tad Spalvaskāta kungs histēriski iesmējās. Kitijai pār muguru pārskrēja skudriņas. Likās, ka šefs ir sajucis prātā. Meitene instinktīvi parāvās malā, prom no vecā vīra, un izkāpa ārpus sargājošā kupola. Viņa juta vieglas tirpas, izejot cauri dzeltenajai dzirksteļu sienai, un tad vairāk neko. Kitija palūko­jās apkārt un ievilka elpu.

Kaps ir atvērts, viņa teica.

T uvojās vakars. mazo kafejnīcu īpašnieki beidzot sarosī­jās, iededzot laternas un sakārtojot koka krēslus, kas dienas laikā bija sagāzti un izgrūstīti uz ietves. Tīna baznīcā [37] [1] Tīna baznīcā ir apbedīts Tiho Brahe (1546-1601) burvis, astronoms un liels dueļu piekritējs, viens no maniem patīkamākajiem saimniekiem. Nu, taisnību sakot, gluži nepatīkams saviem sāncenšiem, jo, būdams kais­līgs puisis, nepārtraukti iekūlās kautiņos un mēģināja noskūpstīt draugu sievas. Tieši tā viņš zaudēja degunu to kādā duelī nocirta viņa sāncensis skaistas sievietes dēļ. Es viņam pagatavoju skaistu zelta degunu, un kopš tā laika mēs kļuvām draugi. Tāpēc viņš mani parasti izsauca, lai pakavētos gudrās sarunās.

atska­nēja zvanu spēle, un Prāgas iedzīvotāji izgāja uz ielām, lai dotos mājup.

Lielāko dienas daļu zēns bija nosēdējis pie balti klāta kafej­nīcas galda, lasīdams čehu laikrakstus. Paskatoties uz augšu, viņš redzēja Vecpilsētas laukumu, kas atradās duci metru tālāk. Paskatoties lejup, pavērās vēl labāks skats uz tukšām kafijas krūzītēm un šķīvjiem, kas klāti ar desu ādām un sāļo cepumu drupačām, citiem vārdiem sakot, viņa pusdienu at­liekām.

Es sēdēju viņam pretī, uz deguna uzlicis lielas saulesbrilles un mugurā uzvilcis modīgu mēteli, līdzīgu tam, kas bija mugurā manam saimniekam. Lai panāktu pilnīgi ticamu iespaidu, biju uzlicis uz šķīvja vienu sālsstandziņu un pārlauzis to uz pusēm, lai izskatītos, ka arī es esmu pusdienojis. Protams, patiesībā es ne ēdu, ne dzēru. [38] [1] Cilvēku ēdiens piesārņo mūsu būtību. Ja arī mēs kaut ko aprijam pie­mēram, kādu cilvēku tam jābūt dzīvam Jo tikai tā gars baro mūsu būtību, pārējais ir nederīgi kauli un miesa. Ceru, ka nesabojāju tev apetīti?

Vecpilsētas laukums bija viena no plašākajām vietām pilsētas austrumu daļā, to klāja nelīdzens bruģis, ko izraibināja gājēji un puķu stendi. Putnu bars lēni nolaidās skaistas piecstāvu mājas priekšā, no dūmeņiem pacēlās dūmi. Ainava bija tik skaista, cik vien varētu vēlēties, tomēr es biju nemierīgs.

-  Vai tu beigsi dīdīties? Zēns nometa avīzi uz galda. Tu traucē man koncentrēties!

-   Neko nevaru līdzēt. Mēs sēžam pārāk atklātā vietā.

-   Nomierinies mums nekas nedraud.

Es zaglīgi palūkojos apkārt. Domā? Mums vajadzēja palikt viesnīcā.

Netenjels pašūpoja galvu. Ja man tajā žurku alā būtu jāpa­vada kaut mirkli ilgāk, es sajuktu prātā. Putekļu dēļ es neesmu kārtīgi izgulējies. Un visu nakti man virsū krita blaktis katru reizi, kad nošķaudījos, tās nobira uz segas.

-  Ja tu esi tik putekļains, tev vajadzēja ieiet dušā.

Zēns izskatījās nokaunējies. Man nepavisam nepatika tās caurules. Un vanna izskatījās tāda… izsalkusi. Prāga tomēr ir droša te ir ļoti maz burvju. Visu laiku, kamēr mēs te sēžam, neesmu redzējis ne velnēnu, ne džinu, ne burvestību un mēs taču esam pilsētas centrā! Neviens neredzēs, kas tu patiesībā esi. Nomierinies.

Es nodrebinājos. Ja jau nu tu tā saki… Es negribētu pie­dzīvot brīdi, kad man jābēg un karavīri ar izstieptiem durkļiem dzenas man pakaļ.

Netenjels neklausījās. Viņš atkal bija paņēmis avīzi un lasīja. Pievērsos savai pēcpusdienas izklaidei plānu caurskatīšana un pārskatīšana.

Zēnam bija taisnība mēs nebijām redzējuši nevienu bur­vestību. Nevarētu teikt, ka valdības klātbūtne vispār nebūtu manīta pāris reižu pār laukumu bija pārsoļojuši karavīri tumši zilās uniformās, ar spožiem zābakiem un krāšņām cepurēm. [39] [1] Kā likums jo spožākas uniformas, jo vājāka armija. Zelta laikos Prā­gas kareivji valkāja neuzkrītošus mundierus bez jebkādiem izskaistināju­miem, bet tagad, man par šausmām, viņi staigāja riņķī, apkrāvušies ar rotā­jumiem plušķaini uzpleči, misiņa pogas. Kareivjiem ejot, metāla rotājumi zvanīja kā zvaniņi. Salīdzinājumam Londonas Nakts policijas darbinieki staigāja neuzkrītošos, pelēkos uzvalkos, bet no viņiem visi baidījās.

(Vienreiz viņi apstājās pie mūsu galdiņa un palūdza uzrādīt per­sonu apliecinošus dokumentus. Zēns pasniedza viltoto pasi, bet es karavīru virzienā raidīju nelielu burvestību, lai viņi aizmirstu prasību un ātrāk dotos prom.) Bet mēs netikām redzējuši neko maģisku: ne Izlūklodes, ne foliotus, kas maskējušies par balo­žiem, neko tamlīdzīgu. Viss šķita ļoti nevainojami.

Tomēr es varēju just, ka pāris kvartālu tālāk no mums notiek kaut kas maģisks, turklāt visos plānos. Tie šūpojās un zvanīja, visvairāk septītais plāns, no kura parasti nāk lielākās nepatik­šanas. Šī maģiskā darbība nebija vērsta pret mums vismaz vēl ne. Tomēr tā mani uztrauca, īpaši tāpēc, ka mans saimnieks, būdams cilvēks, turklāt jauns un nekaunīgs, neko nejuta un turpināja uzvesties kā parasts tūrists. Man labāk būtu paticis maskēties.

-   Vajadzēja sarunāt tikšanos kādā vientuļākā vietā, es uzstāju. Šeit ir pārāk daudz tautas.

Netenjels nošņācās. Un dot viņam iespēju atkal ierasties gūla izskatā? Labāk ne. Arī viņš var valkāt uzvalku un kakla­saiti tāpat kā visi pārējie.

Tuvojās seši vakarā. Zēns samaksāja rēķinu un sameta avī­zes somā. Uz hotdogu stendu, viņš nokomandēja. Kā jau parasti, piesedz mani un aizsargā, ja kas notiek.

-   Lai notiek, priekšniek. Šoreiz tev nav cepures ar sarkanu spalvu. Kā būtu ar sarkanu rozi rokās vai sārtu lenti matos?

-   Paldies, nevajag.

-   Es tikai piedāvāju…

Mēs pūlī izšķīrāmies. Es gāju gar pašu māju sienu, bet zēns droši devās uz laukuma centru. Tā kā lielākā daļa cilvēku, kas atgriezās mājās pēc darba, nez kāpēc gāja gar ielas malām, Netenjels izskatījās samērā vientuļš. Es vēroju, kā viņš aiziet. Zvirbuļu bars uzspurdza gaisā un aizlidoja virs namu jum­tiem. Uzmanīgi tos pārskatīju, bet viņu vidū neredzēju nevienu dēmonu. Pagaidām viss bija kārtībā.

Vīrs ar smalkām ūsiņām un pašpārliecinātu dabu, piestip­rinājis pie divriteņa ratus, aizbrauca līdz laukuma centram un uzstādīja tur hotdogu pārdošanas stendu. Viņš cepa maizītes un desiņas steidzīgajiem Prāgas iedzīvotājiem. Pie viņa letes jau bija sastājusies neliela rinda, kuras galā nostājās arī mans saimnieks, laiku pa laikam pametot skatienu apkārt.

Es nevērīgi nostājos vienā laukuma malā un pārlūkoju apkārtni. Man te nepatika pārāk daudzos logos atspoguļojās rietošās saules stari, neļaujot saskatīt, vai pa tiem kāds nolū­kojas.

Bija jau seši. Arlekīns nerādījās.

Rinda pie hotdogu letes kļuva arvien īsāka. Netenjels bija pēdējais. Viņš pašļūca uz priekšu, meklēdams kabatās sīknaudu.

Es pārskatīju garāmgājējus dažādos laukuma stūros. Pie torņa stāvēja mazs pulciņš čehu, bet lielākā daļa iedzīvotāju joprojām steidzās mājup, nogriežoties ielās, kas ved prom no laukuma.

Ja Arlekīns šeit bija, viņš nedeva nekādu ziņu.

Nemiers pieauga. Joprojām nebija manāma nekāda redzama maģija, bet visi plāni virmoja.

Paraduma pēc pārbaudīju visas septiņas ieliņas, kas veda uz laukumu. Vismaz pavērās vairākas bēgšanas iespējas.

Netenjels tagad bija otrais rindā. Viņam priekšā stāvēja maza meitenīte, kas pieprasīja vēl vienu kečupa kārtu uz desiņas.

Pāri laukumam straujā solī devās garš vīrs. Viņam mugurā bija žakete, ap kaklu kaklasaite un pie rokas piebāzta soma. Es viņu nopētīju no galvas līdz kājām. Likās, ka viņš bija vienā augumā ar Arlekīnu, lai gan no tālienes bija grūti pateikt.

Netenjels šo vīru vēl nebija pamanījis. Viņš vēroja, kā mazā meitene ar abām rokām tur hotdogu.

Vīrietis ātrā solī devās Netenjela virzienā. Iespējams, pārāk ātri it kā viņam būtu kāds nezināms nolūks…

Es metos uz priekšu.

Vīrs pagāja cieši garām Netenjelam, neuzmetot viņam ne skatienu, un aizmaršēja pa bruģēto laukumu.

Atviegloti nopūtos. Iespējams, zēnam bija taisnība. Es biju pārāk uzvilkts.

Netenjels pirka hotdogu. Likās, ka viņš ar pārdevēju pār­spriež salātu daudzumu.

Kur gan bija Arlekīns? Torņa pulkstenis rādīja divpadsmit pāri sešiem. Tas vīrs kavējās.

Laukuma malā sadzirdēju zvanīšanu attālu, ritmisku, gluži kā kamanu zvārgulīšus Lapzemes sniega klajumos. Likās, ka skaņa nāk no visām pusēm vienlaikus. Man tā šķita pazīstama, lai gan atšķīrās no visa, ko es pirms tam biju dzirdējis… nespēju noteikt, kas tā par skaņu.

Un tikai tad, kad pamanīju zilo mundieru rindas parādā­mies katrā no septiņām ielām, kas veda uz laukumu, es beidzot sapratu. Uz bruģētajām ielām klabēja zābaki, šautenes saules gaismā mirdzēja, metāla nozīmītes šķindēja uz karavīru krūtīm, un Prāgas armija parādījās mūsu redzeslokā. Pūlis metās sānis, skanēja satrauktas balsis. Kareivji pēkšņi apstājās un nobloķēja visas ielas.

Skrēju pie Netenjela.

Mandrāk! es auroju. Aizmirsti par Arlekīnu! Mums jābēg.

Zēns pagriezās, turot rokā hotdogu, un pamanīja karavīrus. Cik apnicīgi!

-Visas ielas ir bloķētas, un mēs nevaram bēgt pa jumtiem. Arī tur viņiem ir skaitliskais pārsvars.

Netenjels pacēla skatienu un ieraudzīja, ka uz jumtiem sapulcējušies vairāki duči foliotu, kas tikko bija uzrāpušies pa notekcaurulēm un drūzmējās uz māju korēm un ap skurste­ņiem, lūrot uz mums un ar astēm rādot nepieklājīgus žestus.

Arī hotdogu tirgotājs bija pamanījis armijas vīrus un ar šausmu brēcienu uzlēca uz divriteņa un lielā ātrumā aiztraucās pa brugakmeņiem klāto laukumu, aiz sevis pametot desu, salātu un karstu ogļu taciņu.

-   Tie ir tikai cilvēki, Netenjels sacīja. Te nav Londona. Izlauzīsimies cauri.

Mēs skrējām uz tuvāko Kārļa ielu. Man likās, ka tu nevē­lies, lai es kļūstu vardarbīgs un lietoju maģiju, es sacīju.

-   Aizmirsti par to. Ja mūsu čehu draugi grib kaut ko uzsākt, tad mēs varam… ak…

Mēs skatījāmies uz riteņbraucēju, kas, no bailēm kā sajucis un nesaprazdams, ko darīt, apriņķoja pāris apļu pa laukumu un tad, galvu noliecis un ātri pedāļus mīdams, mainīja virzienu un metās pret armijas rindām. Kāds karavīrs pacēla šauteni. Atskanēja šāviens. Riteņbraucējs noraustījās, galva nokārās uz sāniem, kājas nošļuka no pedāļiem. Bet divritenis, inerces dzīts, vēl kādu gabalu ripoja, raujot aiz sevis hotdogu ratus, ietrie­cās tuvākajā armijas rindā un apgāzās, uzmetot virsū kareiv­jiem pārdevēja ķermeni, desiņas, karstās ogles un kāpostu sa­lātus.

Mans saimnieks apstājās, smagi elpodams. Man vajadzīgs vairogs! viņš sacīja. Tūlīt!

-   Kā vēlies.

Pacēlu roku un apliecu mums abiem apkārt vairogu tas bija mirdzošs un labi saskatāms otrajā plānā; izskatījās pēc kartu­peļa formas lodes, kas šūpojās, mums ejot. Un tagad sprā­dzienu! zēns norīkoja. Mums jāizlaužas cauri.

Neticīgi palūkojos uz Netenjelu. Vai esi pārliecināts? Tie vīri nav maskējušies džini.

-   Nu labi, tad vienkārši notriec viņus malā. Nedaudz piekauj. Man vienalga, ja tikai tiekam prom neskarti…

Kāds karavīrs atrāvās no jucekļa, ko bija izraisījis velosi­pēdists, un izšāva. Lode lidoja no trīsdesmit metru attāluma, tieši cauri vairogam un atkal tālāk, pa ceļam sajaucot Netenjela matus.

Zēns nikni palūkojās uz mani. Kas tev tas par vairogu?

Es pārbolīju acis. Viņi šauj ar sudraba lodēm. [40] [1] Tā kā sudrabs ir mūsu būtībai indīgākā viela, tas spēj šķelt mūsu bur­vestības kā nazis sviestu. Lai gan Prāgā maģija vairs nebija tādā līmenī kā kādreiz, vecās gudrības viņi nebija aizmirsuši. Vecajos laikos sudraba lodes parasti netika izmantotas pret džiniem, bet gan pret citiem pretiniekiem.

Vairogs nav drošs. Es pagriezos, satvēru viņu aiz apkakles un tajā pašā mirkli pārvērtos. Slaidā, elegantā Ptolemaja forma izstiepās, āda kļuva par akmeni, tumšie mati par ķērpi. Tagad pa laukumu skrēja melnīgsnēja gargoila, velkot līdzi noskaitušos pusaudzi.

Kur tu skrien? Netenjels auroja. Visi ceļi ir nogriezti!

Gargoila paklabināja knābi. Klusē! Es domāju.

Lai gan padomāt šajā tracī bija grūti. Skrēju atpakaļ uz lau­kuma vidu. No visām ielām izsoļoja karavīru rindas, izstieptās šautenes mirdzēja, zābaki klaudzēja, nozīmītes žvadzēja. Folioti uz jumtiem dedzīgi sasaucās un sāka rāpties lejup, švīkstot gar sienām kā milzīgi kukaiņu bari. Gargoila palēnināja gaitu. Garām lidoja ložu krusa. Zēns pašlaik bija viegli ievainojams, tāpēc es parāvu saimnieku sev priekšā un sakļāvu akmens spār­nus viņam pāri, neļaujot lodēm viņu savainot. Turklāt šādi es vairs nedzirdēju viņa iebildumus.

Sudraba lode atsitās man pret spārnu, skarot manu būtību ar indīgo pieskārienu.

Mēs bijām ielenkti sudraba lodes uz ielas, folioti uz jum­tiem. Atlika tikai viena izeja vidusceļš.

Es nedaudz pacēlu spārnu un parādīju zēnam laukumu. Kā tev šķiet, kurai mājai ir visplānākās sienas? es vaicāju.

Kādu brīdi likās, ka viņš nesaprot. Tad tomēr Netenjelam atausa gaisma. Tu taču nedomā…

-Tai ar rozā slēģiem? Varbūt tev taisnība… Nu, paskatīsi­mies!

Mēs atkal skrējām cauri ložu krusai es, knābi uz priekšu izstiepis un acis samiedzis, zēns, smagi elsodams, mēģinādams saliekties līkumā un aizsegt ar rokām seju. Gargoilas ir diezgan labas skrējējas, ja ņem vērā viņu spēcīgās kājas un spārnus, kas paātrina gaitu, un es ar prieku varu teikt, ka aiz mums palika tikai apsviluši bruģakmeņi.

īsi aprakstīšu savu mērķi: četrstāvu ēka, kantaina un plata, ar augstiem arkveida logiem un veikalu pirmajā stāvā. Aiz tās pacēlās Tīna baznīcas torņi. [41] [1] Es gandrīz vai varēju sadzirdēt, kā vecais labais Tiho mani uzmun­drina. Viņam patika derības. Reiz mēs saderējām, ka es nevaru ar vienu lēcienu tikt pāri Vltavas upei noteiktajā dienā. Ja man tas izdotos, viņš solīja nodot sevi manā rīcībā, lai es darītu, ko vien vēlos. Protams, vecais viltnieks bija izrēķinājis, ka tieši todien Vltavā būs pavasara plūdi. Todien upe izgāja no krastiem un kļuva daudz platāka nekā parasti. Es piezemējos otrā krastā līdz ar nagiem. Manu saimnieku tas tā uzjautrināja, ka viņš smējās, līdz zelta deguns nokrita no sejas.

Mājas īpašnieks ēku ļoti mīlēja katram logam priekšā bija nesen krāsoti rozā slēģi. Uz katras palodzes stāvēja puķu kastes, kurās ziedēja rozā un baltas peonijas. Pie katra loga bija piekārti gaisīgi mežģīņu aizkari. Švītīgi. Vēl tikai trūka, lai slēģos būtu izgrebtas mazas sir­sniņas.

Karavīri no tuvākajām ielām skrēja šurp, gribēdami nogriezt mums ceļu.

Folioti rāpās lejup pa notekcaurulēm vai lēca no jumtiem, izmantojot rokas kā izpletņus.

Izlēmu, ka vislabāk būtu mērķēt uz otro stāvu, tieši pa vidu abiem ienaidnieku grupējumiem.

Ieskrējos un lēcu, spārnus plivinot, divas tonnas smagā gargoila uzšāvās gaisā. Mums pakaļ lidoja divas lodes un viens foliots, kas metās mums ceļā. Lodes mums pašāvās garām, bet foliots sadūrās ar akmens dūri, kura samīcīja viņu plakanu kā pīrāgu, kam kāds uzkāpis ar kāju.

Divas tonnas smagā gargoila ielidoja pa otrā stāva logu.

Vairogs joprojām darbojās, tādējādi lielākoties pasargājot mūs no stikla lauskām un koka šķembām, ķieģeļu gabaliem un plastikāta, kas lidoja uz visām pusēm. Tomēr zēns sāpēs iebļā­vās, un vēl trakāk kliedza vecā kundze, kas mierīgi sēdēja klub­krēslā, kad mēs pēkšņi palidojām viņai garām. Es vēl paspēju uzmest skatienu guļamistabai, kura varēja lepoties ar skaistu mežģīņu ietērpu, un tad mēs atkal bijām ārā no mājas, triecoties cauri nākamajai sienai.

Mēs kritām lejup tumšā sānieliņā, un aiz mums nobira ķie­ģeļi un nokrita veļas gabali, ko kāds neapdomīgs indivīds bija izžāvis uz virves pāri ielai. Mēs piezemējāmies smagi. Zēns izli­doja gargoilai no nagiem un ievēlās renstelē.

Es lēnām piecēlos, mans saimnieks tāpat. Kliedzieni mums aiz muguras vēl bija slāpēti, bet uz kareivju un foliotu ierašanos vairs ilgi nebija jāgaida. Blakusieliņa veda uz vecpilsētu. Mēs metāmies tajā.

Pēc pusstundas mēs nokritām aizaugušā, neapsargātā dārzā, lai ievilktu elpu. Jau vairākas minūtes vairs nedzirdējām vajā­tājus. Es atkal biju pieņēmis Ptolemaja izskatu.

-   Kā tad mums veicas ar to pārāk lielas uzmanības nepiesais­tīšanu? es šķelmīgi vaicāju Netenjelam.

Viņš neatbildēja, tikai skatījās uz to, ko bija cieši sažņaudzis rokā.

-  Ieteiktu aizmirst Arlekīnu, es turpināju. Ja vien viņam būtu kaut nedaudz veselā saprāta, pēc šāda trača šis vīrs dotos trimdā uz Bermudu salām. Tu viņu vairs nesadzīsi rokā.

-  Zinu, saimnieks novilka. Turklāt no viņa vairs nebūtu lielas jēgas. Arlekīns ir miris.

-   Ko? Mana daiļrunība pēkšņi izsīka. Tikai tagad es sapratu, ka zēns joprojām tur rokā hotdogu. Tas gan izskatījās krietni samīcīts pēc visiem šiem piedzīvojumiem, turklāt klāts ar koka skaidām, stikla gabaliņiem un puķu ziedlapiņām. Taču zēns nenovērsa no tā acis.

-   Paklau, es zinu, ka esi izsalcis, sacīju, bet tas jau ir par traku. Labāk nopirksim kādu sviestmaizi!

Zēns pašūpoja galvu. Ar putekļainajiem pirkstiem viņš paplēta maizi. Tas, ko Arlekīns mums solīja. Nākamais, pie kā griezties.

-   Pie desas?

Nē, muļķi. Te… Netenjels izvilka no hotdoga salocītu papīra lapiņu, notašķītu ar kečupu. Arlekīns bija hotdogu pār­devējs. Tā viņš maskējās. Un tagad viņš ir miris, tāpēc atriebt viņa nāvi ir daļa no mūsu uzdevuma. Bet vispirms jāatrod šis burvis.

Viņš atlocīja papīra lapu, uz kuras bija uzšņāpti pāris vārdu:

Kafka

Zelta iela 13

M an par prieku, zens no sadursmes Vecpilsētas laukumā šķita kaut ko mācījies. Tagad viņš vairs netēloja angļu tūristu, bet visu atlikušo vakaru ļāva man viņu klusi un zaglīgi vest pa Prāgas vecpilsētas mazajām ieliņām, gluži kā pienākas diviem spiegiem, kas atrodas naidīgā valstī. Mēs lēni virzījāmies uz zie­meļiem un izvairījāmies no karavīru patruļām, paslēpdamies zem slēpņa vai ielavīdamies kādā pamestā mājā. Mūs glāba tumsa un tas, ka ienaidnieki nebija apveltīti ar maģiskām spē­jām. Pār jumtiem pārskrēja daži folioti, raidot maģiskas pul­sācijas, bet es tās viegli atsitu, netiekot pamanīts. Bet nekas bīstamāks nesekoja mums pa pēdām netika sūtīti ne ifrīti, ne džini. Prāgas varas iestādes pilnībā paļāvās uz saviem karavī­riem, un tas nāca mums par labu. Nepagāja ne stunda pēc bēg­šanas sākuma, kad mēs jau bijām šķērsojuši Vltavu dārzeņu pārvadājamajā kravas automašīnā un tagad pa dārzu rajonu devāmies pils virzienā.

Impērijas zelta laikos kalns, uz kura pacēlās valdnieka pils, krēslai iestājoties, tika izgaismots ar tūkstoš laternām [42] [1] Laternas bija veidotas no stikla, un katrā no tām bija iesprostots vel­nēns. Laternu priekšnieks, viens no ievērojamākajiem galma burvjiem, katru vakaru devās gar kalnu, paziņojot velnēniem, kādā krāsā un kādā intensitātē šonakt jāparādās. Rūpīgi izvēloties katru pavēli, skats varēja būt veidots gan pasteļtoņos, gan ļoti spilgts, bet tas vienmēr sakrita ar noskaņu pilī.

tās mainīja krāsas un dažkārt arī atrašanās vietu, metot daudzkrā­sainu gaismu uz kokiem un mājām. Tagad laternas bija saplēs­tas un sarūsējušas. Izņemot tos pāris oranžos gaismas lauku­mus, kas spīdēja no attāliem logiem, pārējais pilskalns grima tumsā.

Mēs nonācām pie augstajām akmens kāpnēm. Augšā bija Zelta iela es redzēju, kā tā mirdz zvaigžņu gaismā, izceļoties uz tumšā, aukstā kalna. Kalna pakājē bija zema siena, aiz kuras slējās atkritumu kaudze. Es atstāju Netenjelu te gaidot, kamēr pats sikspārņa izskatā devos augšup.

Austrumu puses kāpnes bija nedaudz mainījušās kopš tām senajām dienām, kad mana saimnieka pēkšņā nāve bija mani atbrīvojusi no kalpošanas. Bet es nevarēju cerēt, ka man atkal nāks palīgā kāds ifrīts un nobeigs manu pašreizējo pavēlnieku. Vienīgās dzīvās būtnes, ko es sastapu ceļā, bija trīs resnas pūces, kuras sēdēja tumšajos kokos. Es pārbaudīju visos septiņos plā­nos tās bija tikai pūces.

Otrpus upei mūs joprojām meklēja. Es dzirdēju karavīru svil­pes, kas lika man priekā uzgavilēt. Kāpēc? Jo Bartimajs bija ātrāks par viņiem, jo džins, ko viņi meklēja, jau bija tālu projām, lidodams augšup pa divsimt piecdesmit sešiem pilskalna pakā­pieniem. Un man priekšā norisinājās kaut kas tāds, kas lika šķindēt visiem septiņiem maģiskajiem plāniem, tā bija savāda, nenosakāma maģija. Kļuva arvien interesantāk.

Sikspārnis palidoja garām pussagruvušajam Melnajam tor­nim, kur kādreiz stāvēja labākās sardzes vienības, bet tagad mitinājās tikai kraukļu bars. Aiz torņa atradās mans mērķis šaura un nemīlīga iela, kuras malās stiepās pieticīgas kotedžas ar augstiem dūmeņiem, maziem lodziņiem ar plastikāta slēģiem un koka durvīm, kas veda tieši uz ielas. Pat zelta laikos šī vieta izskatījās tāpat. Zelta ielā valdīja citi noteikumi.

Jumti, kas vienmēr bija nedaudz ieliekušies, tagad bija gan­drīz pilnībā sagāzušies ielūzušas sijas un nolupuši dakstiņi. Es nometos uz pirmās mājas jumta un nopētīju ielu. Alkatīgā imperatora Rūdolfa laikā Zelta iela bija dižs maģijas centrs, kura mērķis bija izgatavot Filozofu akmeni. [43] [1] Izdaudzinātais akmens, kas it kā spēj pārvērst ikvienu metālu zeltā un sudrabā. Tā esamība, protams, ir pilnīgas muļķības, kā tev varētu pastāstīt ikviens velnēns. Mēs, džini, spējam mainīt lietu izskatu ar ilūziju palīdzību, bet pilnībā mainīt kādas lietas būtību nav iespējams. Bet cilvēki nekad neklausās tajā, kas viņiem nepatīk, un tādējādi neskaitāmi alķīmiķi ir velti izniekojuši savu dzīvi.

Katra māja šeit piederēja kādam alķlmiķim, un tolaik mazās kotedžas dūca no darbīguma. [44] [1] Burvji ieradās šurp no visām pasaules malām no Spānijas, Liel­britānijas, sniegotās Krievijas un Indijas tuksnešiem, cerēdami radīt Filo­zofu akmeni un iegūt milzīgo atlīdzību. Katrs bija daudzu amatu meistars, katra kalpībā atradās ducis džinu. Katrs verdzināja savus kalpus daudzus gadus, bet tā arī neieguva cerēto. Viņu bārdas nosirmoja, rokas kļuva vār­gas, apmetņi zaudēja krāsu no neskaitāmajām izsaukšanām un eksperi­mentiem. Cits pēc cita viņi vēlējās atteikties no uzsāktā darba, bet Rūdolfs to neļāva. Tie, kas mēģināja aizbēgt, tika apturēti pie pilskalna kāpnēm. Tie, kas gribēja tikt prom, izmantojot maģiju, atklāja, ka ap kalnu apvilkts aizsargtīkls. Viņi nevarēja aiziet. Daudzi nomira cietumos, citi beidza dzīvi pašnāvībā. Tiem dēmoniem, kas bija šeit klāt, tā bija laba mācība arī mūsu gūstītāji var tikt notverti savu ambīciju tīklos.

Pat tad, kad Filozofu akmeni neviens vairs nemē­ģināja izgatavot, iela palika to ārzemju burvju mājvieta, kas strādāja čehu labā. Valdība vēlējās, lai viņi būtu tuvu pilij, kur tos varēja labāk pieskatīt. Un tā tas turpinājās līdz dienai, kad pilsētā ieradās Gledstona spēki.

Tagad te nemitinājās neviens svešzemju burvis. Mājas bija mazākas, nekā es atcerējos, saspiedušās kopā kā putni uz zemesraga. Es sajutu seno maģiju, kas bija dziļi iesūkusies māju sienās, bet jaunas maģijas te gandrīz nebija. Izņemot… attālo plānu trīcēšanu, kuras avots tagad atradās vēl tuvāk. Sikspārnis uzmanīgi palūkojās apkārt. Ko tas redzēja? Suni, kas raka alu netālu no mūra sienas. Logu, kas atklāja izgaismotu istabu, kur vecs vīrs bija saliecies pie kamīna. Jaunu sievieti, kas uzmanīgi gāja pa bruģēto ielu augstpapēžu kurpēs, iespējams, dodamās pils virzienā. Tumšus logus, aizvērtus slēģus, caurus jumtus un salauztus skursteņus. Vieglu vēja pūsmu. Pustoņos ieturētu ainavu.

Un trīspadsmito numuru, apmēram ielas vidū, kas neatšķī­rās no pārējām mājām ar savu drūmo un melanholisko izskatu, tomēr sestajā plānā to apjoza aizsargtīkls. Tur dzīvoja kāds, kas nevēlējās, lai viņu traucē.

Sikspārnis palidinājās augšup pa ielu, uzmanīgi izvairīdamies no aizsargtīkla stariem. Pārējā iela bija tumša un klusa, pilnībā iegrimusi vakara nodarbēs. Ātri lidoju atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru biju ieradies, lejā pie sava saimnieka.

-   Es atradu to māju, ziņoju. Vidēji stipra aizsardzība, bet domāju, ka tiksim tai garām. Pasteidzies, kamēr nevienu nemana.

Esmu jau teicis to iepriekš, bet nespēju neatkārtot, ka cilvēki ir vienkārši bezpalīdzīgi, kad jādarbojas pašu spēkiem. Jūs pat nespējat iedomāties, cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai zēns uzkāptu tos nieka divsimt piecdesmit sešus pakāpienus, cik bieži viņam bija jāapstājas un jāievelk elpa un kādā krāsā pēc tam bija viņa seja…

-   Kaut mēs būtu paņēmuši līdzi papīra maisiņu, es teicu. Tad mēs to varētu uzmaukt tev galvā. Šobrīd tava seja ir tik sarkana, ka noteikti redzama pat Vltavas otrā krastā. Šis taču nebija nekāds lielais pakalns!

-   Kāda… kāda aizsardzība tai mājai ir? Zēns joprojām domāja par darbu.

-  Diezgan plāns aizsargtīkls. Nekādu problēmu. Vai tu vispār nenodarbojies ar sportu?

-   Nē. Man nav laika. Esmu pārāk aizņemts.

-   Ak pareizi, es aizmirsu, cik tu tagad esi nozīmīgs.

Pēc desmit minūtēm mēs nonācām pie sagruvušā torņa un es atkal kļuvu par Ptolemaju. Šādā izskatā mēs nonācām līdz ielas pagriezienam, kur mans saimnieks atspiedās pret sienu, lai atvilktu elpu, un palūkojās uz Zelta ielu.

-   Nav nekāda skaistā ainava, vai ne? es komentēju.

-Jā. Viņiem vajadzētu… te visu nolīdzināt… un uzcelt no jauna.

-   Es runāju par tevi.

-   Kura… kura māja tā ir?

-   Trīspadsmitais numurs? Pa labi, trīs mājas tālāk, ar balto apmetumu. Kad būsi beidzis elst un pūst, dosimies tālāk.

Mēs uzmanīgi aizlavījāmies līdz kotedžai, slēpdamies ēnās. Mans saimnieks jau gatavojās soļot uz parādes durvīm. Es izstiepu roku, lai viņu apturētu. Pagaidi! Aizsargtīkls ir tieši tev priekšā. Vēl sprīdis, un tu tajā ieskriesi.

Viņš apstājās. Kā tu domā tikt iekšā?

-   Es nedomāju, sīkais, es zinu. Es ar tādām lietām nodarbo­jos jau tolaik, kad Babilona vēl bija neliels miestiņš. Paej malā, skaties un mācies.

Es piegāju pie mirdzošā tīkla, kas aizklāja ieeju mājā, un pie­liecos tam tuvāk. Izvēlējos mazu caurumiņu tīklā un viegli tam uzpūtu. Man izdevās: elpas [45] [1] Burvestību veido izelpa no mutes un maģiska zīme. Tas nekādā veidā nav saistīts ar nevēlamo vējiņu, kas tiek radīts pilnīgi citā veidā. radītā sudraba burvestība ielidoja caurumā un tur palika, nedz izkrītot cauri, nedz pazūdot. Tur­klāt tā bija pārāk viegla, lai iekustinātu trauksmes mehānismu. Pārējais bija bērnu spēle. Es uzmanīgi paplašināju sudraba riņķi, kas lēnām plēsa tīklu. Pāris minūšu laikā tīklā netālu no zemes parādījās liels, apaļš caurums. Es izliecu to kā vārtus un nevērīgi izkāpu cauri. Tava kārta!

Zēns sarauca pieri: Darīt ko? Es joprojām neko neredzu.

Nedaudz aizkaitināts, es pārveidoju vārtus tā, lai tie būtu redzami otrajā plānā. Jūties laimīgs? Uzmanīgi kāp cauri.

Zēns tā arī izdarīja, bet nejutās pietiekami iespaidots. Ha! Varbūt tas caurums tur jau bija.

-   Nav mana vaina, ka jūs, cilvēki, esat tik akli, es no­šņācu. Bet tu kārtējo reizi pieņem manas prasmes kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Piecu tūkstošu gadu laikā uzkrātā pieredze tavā rīcībā, bet tu pat paldies nepasaki! Labi. Ja tu netici, ka te ir aizsargtīkls, es ļoti vienkārši varu to iedarbināt. Tad tikai sagaidi burvi Kafku.

-   Nē, nē, viņš aši nobēra. Es tev ticu.

-  Vai esi pārliecināts? es joprojām turēju pirkstu sprīža attālumā no mirdzošā aizsargtīkla.

-  Jā! Nomierinies. Mēs pielavīsimies pie loga un pārsteigsim viņu nesagatavotu.

-   Labi. Tu pirmais.

Viņš pārliecinoši devās uz priekšu, tieši virsū otram aizsar­dzības tīklam, ko es nebiju pamanījis. [46] [1] Tas bija ļoti smalks. Redzams tikai septītajā plānā, no ļoti tieviem diedziņiem. Ikviens varētu to palaist garām. Mājā iegaudojās skaļa sirēna, kas šķita sastāvam no dučiem zvanu un pulksteņa sitienu. Tā skanēja vairākas sekundes. Netenjels skatījās uz mani. Es skatījos uz Netenjelu. Pirms kāds no mums paspēja kaut ko uzsākt, skaņa apklusa un kotedžas durvis nograbēja. Tās atvērās, un pa durvīm izbrāzās garš vīrietis lielām acīm un naktsmici galvā [47] [1] Protams, viņam mugurā bija ne tikai naktsmice, bet arī citas drē­bes. Bet par tām es pastāstīšu vēlāk šis ir pārāk saspringts stāstījuma brīdis., nikni kliegdams.

-   Es taču tev teicu, ka ir par agru! viņš sauca. Tas nebūs gatavs līdz rītausmai! Vai tu liksi mani mierā… Ak tā. Viņš pirmo reizi pamanīja mūs. Kas par velnu?

-   Jūs gandrīz uzminējāt, es sacīju. Lai gan tas atkarīgs no skatapunkta. Es metos uz priekšu un notriecu viņu pie zemes. Pēc brīža viņam rokas bija skaisti sasietas aiz muguras ar halāta jostu. [48] [1] Redzi nu? Viņam mugurā bija halāts. Un pidžama. Viss gluži pie­dienīgi. Tas bija domāts, lai novērstu jebkādas strau­jas roku kustības, ar kurām viņš varētu kādu atsaukt palīgā. [49] [1] Vai rupjas roku kustības, kas varētu satraukt zēnu. Mute tika aizbāzta ar gabalu no Netenjela krekla, lai neļautu izteikt nekādas maģiskas komandas. To izdarījis, es pieslēju svešo kājās un iegrūdu atpakaļ istabā, pirms vēl mans saim­nieks paspēja izteikt kādu komandu. Nepieciešamības gadījumā džins spēj rīkoties tik ātri.

-   Paskaties tikai! es lepni teicu. Un nav pat redzamu var­darbības pēdu.

Mans saimnieks samirkšķināja acis. Tu sabojāji manu kreklu! Saplēsi to uz pusēm!

-   Žēl gan, es novilku. Tagad aizver durvis. To mēs varē­sim pārrunāt iekšā.

Aizvēruši durvis, mēs beidzot apskatījām arī burvja dzīves­vietu. Kafkas kunga mājvietu vislabāk raksturotu vārdu savie­nojums "mākslinieciska nekārtība". Grīda, gulta un visas pārē­jās virsmas bija nokrautas ar grāmatām un manuskriptiem, dažviet vairāku collu biezumā. Savukārt grāmatu lapas un manuskriptus klāja bieza putekļu kārta, tās bija izraibinājušas piezīmes un daudzi nepievilcīgi pleķi, kas izskatījās kā pārpali­kumi no pusdienām. Šajā juceklī vēl bija pamanāms liels galds un krēsls, sofa un istabas stūrī vienkārša, četrkantaina izlietne. Daži pergamenta rituļi bija nonākuši arī izlietnē.

Izskatījās, ka kotedžas pirmajā stāvā ir tikai šī viena istaba. Logs istabas tālākajā sienā atklāja skatu lejup no kalna pilsētas ugunis dūmakaini atspīdēja cauri stiklam. Uz otro stāvu pacēlās koka kāpnes, kas, visticamāk, veda uz guļamistabu. Neizskatī­jās, ka burvis pēdējā laikā būtu turp devies: tuvāk ieskatoties, viņa acis bija ļoti nogurušas un vaigi iekrituši. Turklāt viņš bija ļoti tievs, salīcis, it kā no viņa būtu aizplūdusi visa ener­ģija.

Ne pārāk iespaidīgi ne burvis, ne istaba. Tomēr šis bija punkts, kur radās septiņu plānu kustēšanās: es to jutu vēl stip­rāk nekā iepriekš. Man pat klabēja zobi.

-   Apsēdini viņu, mans saimnieks teica. Piemēram, uz dīvāna. Pagrūd tos papīrus malā! Labi. Viņš apsēdās uz galda malas, vienu kāju uz grīdas un otru viegli šūpodams. Tātad, viņš vērsās pie gūstekņa skaidrā čehu valodā, man nav daudz laika, Kafkas kungs. Ceru, ka piekritīsiet sadarboties.

Burvis paskatījās uz zēnu nogurušām acīm un pamāja.

-   Es jūs brīdinu, Netenjels turpināja, ka esmu ļoti ietek­mīgs burvis. Manā rīcībā ir daudz varenu garu. Būtne, ko jūs redzat savā priekšā, es iztaisnoju plecus un izriezu krūtis, ir tikai viena no mazākajām un nenozīmīgākajām manā kalpībā. -

Nolaidu plecus un izgāzu vēderu. Ja nesniegsiet man vaja­dzīgo informāciju, jo ļaunāk jums.

Kafkas kungs izgrūda grūti saprotamu skaņu, tad pamāja un pārgrieza acis.

Zēns paskatījās uz mani. Kā tev šķiet, ko tas nozīmēja?

-  Kā lai es zinu? Iesaku izņemt viņam no mutes lupatu un noskaidrot.

-   Labi. Bet ja viņš izteiks kaut zilbi burvestības, nekavējo­ties iznīcini viņu! Netenjels savilka niknu seju, kas lika viņam izskatīties kā kuņģa čūlas mocītam slimniekam. Es atbrīvoju burvi no lupatas mutē. Viņš kādu brīdi klepoja un sprauslāja, neizsakoties ne par matu skaidrāk kā iepriekš.

Netenjels uzsita ar pirkstu kauliņiem pa brīvo galda virsmu.

-   Pievērsiet uzmanību maniem vārdiem, Kafkas kungs! Jūsu interesēs ir atbildēt uz visiem maniem jautājumiem, un klusē­šana neko nelīdzēs! Iesākumam…

-   Es zinu, kāpēc jūs esat ieradies! burvis beidzot ierunājās, lai gan viņa balss bija tik vārga, ka gandrīz gatavojās izdzist.

-   Jums nav man jāstāsta! Jums ir vajadzīgs manuskripts. Kas gan cits, jo tikai tam esmu veltījis visus savus spēkus pēdējo sešu mēnešu garumā! Pa šo laiku tas saēdis manu dzīvi, noza­dzis manu jaunību! Mana āda dreb ar katru pildspalvas kustību. Manuskripts! Tas jums ir vajadzīgs!

Netenjels bija samulsis. Manuskripts? Var jau būt… Bet ļaujiet man pateikt…

-   Man pavēlēja klusēt un draudēja ar nāvi, Kafka turpi­nāja, bet kāda tam vairs nozīme? Jau pirmā reize bija ļoti grūta. Bet paveikt to otrreiz ir pilnībā neiespējami! Redziet, kā pazudusi mana enerģija… Viņš pacēla pret gaismu apsai­tētu rokas locītavu roka trīcēja, āda bija sažuvusi un likās, ka gaisma spīd cauri kauliem. To tas man ir nodarījis. Pirms tam es biju dzīves spara pilns…

-   Jā, bet kas…

-   Es zinu, kas jūs esat, vīrs turpināja, runādams tā, it kā mana saimnieka te nemaz nebūtu. Lielbritānijas valdības aģents. Es jau ilgu laiku gaidīju jūsu ierašanos, lai gan nepa­redzēju, ka viņi sūtīs kādu tik jaunu un nepieredzējušu. Ja jūs būtu ieradies pirms mēneša, būtu varējis mani glābt. Bet tagad ir vienalga. Viņš nopūtās. Tas ir jums aiz muguras uz galda.

Zēns palūkojās, pastiepa roku un pacēla papīru. To izdarījis, viņš pēkšņi iekliedzās sāpēs un nometa to atpakaļ. Ā! Tas ir noburts!

-   Neizrādi nu savu jaunību un pieredzes trūkumu, es novilku. Man kauns par tevi. Vai tu tiešām nesaproti, kas tas ir? Katrs, kam acis pierē, varētu pateikt, ka tas ir visas Prāgas maģisko aktivitāšu centrs. Nav brīnums, ka tu saņēmi šoka trie­cienu. Paņem to caur kabatlakatiņu un izpēti rūpīgāk. Un tad pastāsti man, kas tas ir.

Protams, es to jau zināju. Šādus papīrus biju redzējis jau iepriekš. Bet man patika vērot, kā nabaga jaunais burvis trī­cēdams izpilda katru manu norādījumu, ietīdams roku kabatlakatā un ļoti uzmanīgi paceldams dokumentu gaisā. Tas bija liels manuskripts, rakstīts uz teļa ādas, kas izstiepta un žāvēta pēc senas metodes, ar biezu krēmkrāsas virskārtu, kura pie­sātināta ar varas auru. Bet spēks plūda nevis no materiāla, bet no vārdiem, kas bija uz tā uzrakstīti. Tie bija rakstīti ar neparastu tinti, kas bija gan sarkana, gan melna [50] , turklāt no labās uz kreiso pusi, no lapas apakšas uz augšu, kaligrāfiskā un smalkā rūnu rakstā. Zēna acis bija brīnumā ieplestas. Viņš sajuta smalko mākslu un pūles, kas bija ieliktas šajā darbā, lai gan nespēja izlasīt rūnu rakstu. Iespējams, ka Netenjels būtu izteicis savu apbrīnu, ja spētu bilst kaut vārdu, bet Kafkas kungs joprojām dziedāja kā kanārijputniņš.

-   Tas vēl nav pabeigts, viņš teica. Jūs jau redzat. Jāpie­raksta vēl puse rindas. Tas ir vienas nakts darbs: tā būs mana pēdējā nakts, jo, ja viņš mani nenogalinās, tad tinte prasīs manas pēdējās asins lāses. Vai redzat to brīvo laukumu lapas augšā? Tur īpašnieks ierakstīs savu vārdu. Tikai tik daudz asiņu viņam jāizlej, lai iegūtu varu pār radījumu. Viņš tiek lēti cauri, ne tā kā nabaga Kafka.

-   Kāds ir viņa vārds? es vaicāju. Vienmēr labāk ir uzreiz ķerties pie lietas.

-   Golema īpašnieka vārds? Kafka iesmējās. Viņa smiekli skanēja kā veca putna ķērciens. Nezinu, nekad neesmu viņu saticis.

Zēns joprojām kā apburts vērās manuskriptā. Tas radīts vēl vienam golemam, viņš novilka. To ieliks golemam mutē, un tas atdzīvosies. Asinis no pergamenta atdzīvinās briesmoni… Viņš paskatījās uz Kafku ar izbrīnu. Kāpēc jūs to darāt? Tas taču jūs nogalina!

Es atmetu ar roku. Tas nav svarīgi, noteicu. Mums jāuz­zina, kas ir pavēlējis to darīt. Laiks rit, līdz rītausmai vairs nav tālu.

Bet burvis atkal runāja, un miglainais skatiens liecināja, ka viņš vairs mūs neredz. Karla un Mias dēļ, vecais čehs murmināja. Man apsolīja, ka viņi atgriezīsies, ja es izgatavošu šos radījumus. Jums jāsaprot, ka es tam īsti neticēju, bet neva­rēju atteikties no vienīgās cerības. Varbūt, ka viņš to novērtēs. Varbūt ne. Varbūt viņi abi jau ir miruši. Burvis sāka klepot. Patiesību sakot, es baidos, ka tieši tā ir noticis.

Zēns neizpratnē iepleta acis. Karls un Mia? Es nesa­protu.

-   Vienīgie ģimenes locekļi, kas man palikuši, burvis paskaid­roja. Un skumji apzināties, ka arī viņus esmu zaudējis. Pasaule ir netaisna. Bet, ja cilvēkam tiek parādīts gaismas stariņš, viņš tiecas pēc tā tas jāsaprot pat jums, nolādētie briti. Es nespēju palaist garām pat niecīgāko iespēju atkal redzēt viņu sejas.

-   Un kur tad ir jūsu ģimenes locekļi? Netenjels jautāja.

-   Ha! burvis izsaucās, acīm dīvaini iemirdzoties. Kā lai es to zinu? Kaut kādā nolādētā cietumā? Londonas Tauerā? Bet varbūt viņu kauli jau sen aprakti? Tas notiek tavā zemē, zēn, varbūt tu pastāstīsi man? Tu taču esi no Lielbritānijas valdības, vai ne?

Mans saimnieks pamāja.

-   Cilvēks, kam jūs dzenat pēdas, nevēl labu jūsu valdībai. Kafka atkal ieklepojās. Bet to jau jūs zināt. Tāpēc jūs esat šeit. Mana valdība mani nogalinātu, ja uzzinātu, ko esmu izdarījis. Viņi negrib, lai tiktu radīts vēl kāds golems, kas varētu atsaukt uz Prāgu vēl vienu Gledstonu ar to briesmīgo zizli.

-  Acīmredzot jūsu radinieki bija čehu spiegi, kuri devās uz Angliju? zēns vaicāja.

Burvis pamāja. Un tika sagūstīti. Pēc tam par viņiem nebija nekādu ziņu. Un tad uzradās kāds kungs, kas teica, ka viņa darba devējs varētu man atdot manus bērnus, ja es atklātu viņam golema noslēpumu, sagatavotu nepieciešamo pergamenta rulli. Ko citu es varēju darīt? Ko gan citu darītu ikviens tēvs?

Mans saimnieks klusēja. Tas bija viņam gluži neraksturīgi. Es arī man pavisam neraksturīgi. Lūkojos uz Kafkas izdēdē­jušo seju un rokām, uz viņa aizmiglotajām acīm un redzēju, kā viņš neskaitāmas stundas pavadījis darbā pie šī pergamenta, kā viņš lējis pār to savas asinis, paturēdams prātā niecīgo cerību, ka viņa bērni reiz varētu atgriezties.

-   Pirmo pergamentu es pabeidzu pirms mēneša, Kafka sacīja. Un tad ieradās ziņnesis un paziņoja darba devēja pra­sības. Tagad viņam bija vajadzīgi divi golemi. Es velti stāstīju, ka tāds darbs mani nobeigs un tad es vairs nekad neredzēšu Miu un Kārlu. Viņš bija nežēlīgs un pat neklausījās manī.

-   Pastāstiet man par ziņnesi, zēns pēkšņi sacīja. Un, ja vien jūsu bērni ir dzīvi, es apsolos, ka atgādāšu viņus atpakaļ pie jums.

Mirstošais burvis ar lielu piepūli sasprindzināja skatienu un vērīgi ielūkojās manā saimniekā, uzmanīgi viņu novērtēdams.

-   Tu esi pārāk jauns, lai dotu šādus solījumus, viņš nočuk­stēja.

-   Esmu ievērojams valdības loceklis, Netenjels protestēja.

-   Manās rokās ir liela vara…

-   Var jau būt, bet vai tev var uzticēties? Kafka smagi nopū­tās. Galu galā tu esi anglis. Es pavaicāšu tavam dēmonam. Viņš runājot nenovērsa acis no Netenjela. Ko tu teiksi? Vai tavs saimnieks ir uzticams?

Es piepūtu vaigus. Grūti teikt. Viņš ir burvis. Burvji spēj pārdot pat savu vecomāti par ziepju gabalu. Bet šis ir mazāk samaitāts nekā pārējie valdības locekļi. Varbūt. Mazliet mazāk samaitāts.

Netenjels palūkojās uz mani. Paldies, ka iestājies par mani, Bartimaj!

-   Vienmēr laipni.

Bet, man par pārsteigumu, Kafka pamāja. Lai notiek. Tas tad paliks uz tavas sirdsapziņas, zēn. Es tik un tā nenodzīvošu tik ilgi, lai vēl kādreiz viņus redzētu. Es mirstu. Man nospļauties gan par tevi, gan par viņu jūs varat mesties viens otram virsū un pārkost rīkles, līdz visa Lielbritānija iesaistās atriebes kaujā. Bet es pastāstīšu tev visu, ko zinu, un lai tās ir beigas. Viņš ieklepojās, un zods noslīga uz krūtīm. Bet zini vienu es nepa­beigšu šo manuskriptu. Londonas ielās nestaigās divi golemi.

-   Tā nu gan būtu skāde, rupja balss sacīja.

etenjels nespēja pateikt, kā vīrietis te bija uzradies. Nebija atskanējis aizsargtīkla trauksmes zvans, un nedz Netenjels, nedz Kafka, nedz Bartimajs nebija dzirdējuši viņu ienākam. Tomēr te nu viņš bija, mierīgi atspiedies pret durvju stenderi un rokas uz krūtīm sakrustojis.

Netenjels atvēra muti. Viņš nespēja izdvest ne vārda šo vīrieti viņš paziņai

Bārdainais algotnis, Saimona Siržulauzēja palīgs.

Pēc cīņas Hedlhemas muižā pirms diviem gadiem šis algotnis bija aizbēdzis un tā arī netika notverts. Valdības vīri bija viņu izmeklējušies krustu šķērsu, pārmaluši visu Lielbritāniju un pusi Eiropas, bet nebija atraduši. Ar laiku policija atmeta šim gadījumam ar roku un lietu izbeidza. Bet Netenjels nespēja aiz­mirst. Viņam atmiņā joprojām bija algotņa briesmīgais izskats, kad viņš ienāca Siržulauzēja istabā asinīm notraipītajā mētelī, rokā nesdams Samarkandas amuletu. Gadu gaitā šis tēls nebija pametis Netenjela iztēli.

Un tagad šis slepkava stāvēja pāris metru attālumā, nopētī­dams visus istabā esošos ar aukstasinīgu skatienu.

Vīrietis izstaroja gandrīz vai postošu spēku. Viņš bija garš un muskuļots, zilām acīm un platu pieri. Likās, ka viņš būtu nedaudz apcirpis bārdu, bet melnie mati bija garāki un krita uz pleciem. Drēbes bija tintes melnas plats krekls un polsterēta jaka, platas bikses, kas sabāztas augstos zābakos. Viņa pašpār­liecinātība bija kā dūres sitiens sejā. Netenjels pēkšņi skaidri apzinājās, cik viņš šī vīrieša priekšā ir bezspēcīgs.

-   Nepūlies lieki mūs iepazīstināt, Kafka, vīrietis teica. Viņa balss bija zema un garlaikota. Mēs trīs esam seni paziņas.

Vecais vīrs skumji pamāja, lai gan nevarēja saprast, ko viņš ar to domā. Tas tik un tā būtu muļķīgi. Es nezinu vārdu nevie­nam nojums.

-   Vārdi mūsu attiecībās nekad nav bijuši svarīgi.

Džins bija pagalam apstulbis. Tu esi dabūjis atpakaļ savus zābakus, viņš beidzot teica.

Vīrietis sarauca uzacis. Es teicu, ka tu par to samaksāsi, un tā arī būs. Tu un tas puika.

Līdz šim Netenjels bija sēdējis uz Kafkas galda šoka parali­zēts. Tagad, mēģinādams parādīt zināmu autoritāti, viņš piecē­lās kājās un nostājās, rokas sānos iespiedis.

-  Jūs tiekat arestēts, jaunais burvis teica, nikni lūkodamies algotnim acīs.

Algotnis pablenza uz viņu tik vienaldzīgi, ka Netenjels juta visu pašpārliecinātību sašļūkam papēžos. Zēns pārskaities iesaucās: Vai jūs dzirdējāt, ko es teicu?

Vīrietis izdarīja tik strauju kustību, ka Netenjels tikko spēja to samanīt, un algotņa rokā parādījās zobens, ar kuru viņš norā­dīja zēna virzienā. Un kur ir tavs ierocis, zēn?

Netenjels spītīgi izslēja zodu un norādīja uz Bartimaju. Lūk, šis ifrīts, kas klausa katrai manai pavēlei. Viens vārds, un viņš jūs saplosīs gabalos.

Izskatījās, ka džins ir krietni apmulsis. Ē, nūjā, viņš novilka. Tieši tā.

Svešais pasmaidīja bārdā. Šis radījums jau iepriekšējā reizē bija kopā ar tevi. Toreiz tam neizdevās mani nogalināt. Kāpēc tev šķiet, ka viņš to izdarīs šoreiz?

-   Treniņš dara savu, džins sacīja.

-   Tiesa gan. Vēl viena strauja kustība, un vīrietis turēja rokā S burta formā izveidotu metāla disku. Ar šo es esmu ļoti daudz trenējies. Tas pāršķels tavu būtību un pēc tam atgriezī­sies man rokā.

-   Līdz tam laikam jums vairs nebūs roku, ar ko ķert, Neten­jels uzspēlētā bravūrā sacīja. Mans ifrīts ir ļoti straujš, gluži kā uzbrūkoša kobra. Viņš jūs nonāvēs, pirms jūs vēl paspēsiet likt to lietā. Zēns uzmeta skatienu džinam un algotnim. Neviens no viņiem nešķita diez ko pārliecināts par saviem spēkiem.

-   Neviens dēmons nav ātrāks par mani, algotnis norūca.

-   Vai tiešām? Netenjels pārvaicāja. Pārbaudiet šo!

Bartimajs pacēla pirkstu. Paklausies…

-   Izmēģiniet pret viņu savu labāko metienu.

-   Es varētu tā arī izdarīt.

-   Un redzēsim, kas ar jums notiks.

-   Pagaidiet, džins iejaucās. Šai spēku demonstrēšanai nav ne vainas, bet nokārtojiet to savā starpā un nejauciet pa vidu mani! Kāpēc jums vienkārši neizmēģināt laušanos vai ko tamlī­dzīgu? Sportiskas nodarbības mazina spriedzi…

Netenjels nelikās viņu dzirdam. Bartimaj, viņš iesāka, es tev pavēlu… <

Tajā mirklī notika kaut kas pavisam negaidīts. Kafka piecē­lās kājās.

-Paliec, kur esi! Algotņa acis iedegās, un zobens tika pagriezts pret veco vīru.

Nešķita, ka Kafka būtu viņu dzirdējis. Viņš mazliet sagrīļo­jās un pastreipuļoja uz priekšu pa papīriem klāto grīdu. Basās kājas mīdīja pergamentus. Pāris soļos viņš bija sasniedzis galdu. Kaulainās rokas pastiepās un izrāva manuskriptu no Netenjela tvēriena. Viņš atkāpās, piespiedis rokrakstu pie krūtīm.

Algotnis gribēja mest disku, bet pārdomāja. Liec to nost, Kafka! viņš uzrūca. Padomā par savu ģimeni! Padomā par Miu!

Kafkas acis bija cieši aizvērtas, viņš atkal grīļojās. Tad vecais vīrs pacēla seju pret griestiem. Mia man ir zudusi.

-   Pabeidz šonakt šo manuskriptu, un zvēru, ka rīt tu viņu ieraudzīsi!

Kafka atvēra acis skatiens tajās bija miglains, bet saprā­tīgs. Kāda starpība? Līdz rītausmai es jau būšu miris. Mana dzīvība karājas mata galā.

Algotņa sejā bija lasāms aizkaitinājums. Viņam nepatika šādas sarunas. Mans darba devējs galvo, ka tavi bērni ir sveiki un veseli, viņš noskaldīja. Mēs viņus varam izdabūt no cie­tuma un šonakt atvest uz Prāgu. Padomā labi vai tu vēlies, lai viss šis darbs būtu bijis veltīgs?

Netenjels palūkojās uz džinu. Tas lēnām mainīja pozu. Nešķita, ka algotnis to būtu ievērojis. Netenjels ieklepojās, nolēmis pievērst sev algotņa uzmanību un ļaut džinam darbo­ties. Neklausieties viņā, Kafka! Tas cilvēks melo.

Algotnis palūkojās uz zēnu. Nudien ļoti žēl, viņš sacīja, ka šopēcpusdien zaldāti tevi nenotvēra. Es sniedzu policijai ļoti smalkas norādes, tomēr viņi visu salaida dēlī. Vajadzēja ķer­ties pie lietas pašam.

-   Tu zināji, ka mēs esam Prāgā? Netenjels izsaucās.

-   Protams. Jūs ieradāties nelaikā. Pāris dienu vēlāk manis jau šeit nebūtu es būtu atpakaļ Londonā ar savu manuskriptu. Un jūsu izmeklēšana atkal būtu nonākusi strupceļā. Tā kā jūs tomēr parādījāties, vajadzēja gādāt, lai nesēžat bezdarbībā. Tāpēc arī uzsūtīju jums policiju.

Netenjels samiedza acis. Kas jums pateica, ka es braucu uz Prāgu?

-   Mans darba devējs, algotnis atcirta. Es savukārt ziņoju čehiem, un viņi visu dienu izsekoja to muļķīgo Lielbritānijas spiegu, zinot, ka viņš agri vai vēlu tiksies ar jums abiem. Poli­cija, starp citu, domā, ka tu esi ieradies Prāgā, lai uzspridzinātu te bumbu. Bet tas viss ir pagātnē. Viņi neattaisnoja manas cerī­bas.

Vīrietis bija izstiepis vienā rokā zobenu un otrā disku, pār­maiņus vērodams Netenjelu un Kafku. Netenjels bija apju­cis tikai pāris cilvēku zināja, ka viņš dodas uz Prāgu, tomēr algotni kāds bija informējis. Tas nozīmēja, ka… Nē, tagad viņam bija jākoncentrējas. Zēns redzēja, ka Bartimajs joprojām virzās sānis, lēni kā gliemezis. Vēl mazliet un džins būs ārpus algotņa redzesloka, īstajā pozīcijā, lai uzbruktu.

-   Redzams, ka tu esi atradis nākamo nodevēju, kas aizstāj Siržulauzēju, Netenjels izmeta.

-  Siržulauzēju? vīrietis izbrīnā sarauca uzacis. Tas švauksts arī toreiz nebija mans darba devējs. Viņš bija tikai amatieris, pārāk dedzīgs, lai gūtu uzvaru. Mans darba devējs iedrošināja to muļķi rīkoties, bet Siržulauzējs nebija viņa vienīgais ierocis. Tāpat kā es neesmu vienīgais, kas strādā viņa pakļautībā.

Netenjels dusmās zvēroja. Kas viņš ir? Kura labā tu strādā?

-   Es strādāju pie kāda, kas labi maksā. Tas taču ir acīmre­dzams. Tu gan esi dīvains mazs burvis.

Džins, kas bija veiksmīgi nonācis ārpus algotņa redzesloka, pacēla roku. Bet tobrīd rīkojās Kafka. Visu laiku viņš bija stā­vējis blakus Netenjelam, turēdams rokās pergamentu. Un pēk­šņi, nesakot ne vārda un pat neatverot acis, viņš sasprindzināja visus muskuļus un pārplēsa manuskriptu uz pusēm.

Efekts bija negaidīts.

No saplēstā pergamenta izlauzās maģisks spēks un satrici­nāja kotedžu līdzīgi zemestrīcei. Netenjels tika pasviests gaisā, turpat uzlidoja arī džins, algotnis, galds, sofa, papīri, spalvas­kāti un tinte. Sekundes simtdaļu Netenjels redzēja visus trīs plānus trīcam un griežamies trīs reizes ātrāk. Sienas šūpojās, grīda drebēja. Elektriskais apgaismojums izdzisa. Netenjels nogāzās uz grīdas.

Maģijas viļņi izlija pa grīdas dēļu spraugām un iesūcās zemē. Manuskripta spēks bija zudis. Plānu viļņošanās norima. Neten­jels pacēla galvu. Viņš bija pakritis zem apgāztas sofas ar skatu pret logu. Pilsētas gaismas joprojām spoži spīdēja, bet tās šķita augstāk nekā pirms tam. Kotedža bija sašķiebusies un nogāzu­sies uz kalna malas. Grīda pamazām svērās augšup, un vairāki sīki priekšmeti lēni slīdēja sašķiebtās sienas virzienā.

Istaba bija klusa un tumša, tajā skanēja tikai papīra čauk­stoņa. Kur bija algotnis? Un Bartimajs? Netenjels gulēja klusi un mierīgi, acis iepletis kā trusītis naktī.

Kafku viņš redzēja. Vecais burvis gulēja, ar seju iegāzies izlietnē, pār viņu bija sabirušas papīra loksnes. Pat no attāluma Netenjels varēja pateikt, ka viņš bija miris.

Sofas svars smagi gūlās uz Netenjela kājas, spiežot to pie grī­das. Viņš vēlējās pagrūst smago mēbeli malā, bet zināja, ka tas būtu pārāk riskanti. Tāpēc jaunais burvis klusi gulēja, vēroja un ieklausījās.

Soļi un kāda nācēja aprises. Algotnis apstājās pie vecā burvja, brīdi paskatījās uz to un, izdvesis klusu lāstu, nāca uz loga pusi. Viņš pārvietojās lēnām, jo grīda bija kļuvusi par grūti pārva­ramu slīpumu. Bārdainim rokā vairs nebija zobena, tomēr tajā spīdēja kaut kas sudrabots.

Neko neatradis salauzto mēbeļu kaudzē, algotnis sāka pārvie­toties pa istabu, mērķtiecīgi lūkojoties uz visām pusēm. Neten­jels ar šausmām saprata, ka vīrietis tuvojas sofai. Zēns nevarēja aizbēgt sofa viņu vienlaikus slēpa un iesprostoja. Viņš iekoda lūpā, mēģinādams atcerēties īstos Izsaukšanas vārdus.

Šķita, ka algotnis tikai tagad pamanījis apgāzto sofu. Pāris sekunžu viņš mierīgi stāvēja. Un tad, pacēlis rokā sudraba disku, noliecās, lai paceltu sofu.

Tobrīd viņam aiz muguras parādījās Bartimajs.

Ēģiptiešu zēns lidinājās virs slīpās grīdas, rokas uz priekšu pastiepis. Ap viņu pletās sudrabots loks, balts ap vidukli un tumšāks pie matiem. Džins nosvilpās. Algotnis strauji pagrie­zās un meta disku tas ar vieglu švīkstoņu aizlidoja pa gaisu, pāršķēla mirdzošo aizsargkārtu ap Bartimaju un aizlidoja istabā.

Ai, ai, tu netrāpīji, džins novilka. Viņam rokās parādījās Elles uguns lode, kas tika sviesta pret algotni. Viņa ķermeni apvija liesmas, un vīrietis iekliedzās, aizsedzis seju ar rokām. Viņš paspēra soli uz priekšu, metot uz istabas sienām sarkanu blāzmu, nikni raugoties pa pirkstu starpām.

Džinkstošais disks bija sasniedzis istabas tālāko galu un tagad, mainījis virzienu, lidoja atpakaļ tieši pretī algotņa rokām. Pa ceļam tas iecirta brūci ēģiptiešu zēna ādā Netenjels dzir­dēja Bartimaja sāpju kliedzienu un redzēja, kā viņa forma sašū­pojas un nomirgo.

Disks atgriezās algotņa liesmām apvītajā rokā.

Netenjels atbrīvoja kāju no sofas spiediena, nogrūda to malā un piecēlās kājās.

Ēģiptiešu zēns bija pazudis. Tā vietā liesmu spožumā parādī­jās žurka, kas mēģināja noslēpties ēnā. Degošais algotnis metās tai pakaļ, liesmas svilināja viņa acis. Vīrieša drēbes pamazām pārogļojās, bet disks spoži mirdzēja labajā rokā. , Netenjels mēģināja sakopot domas. Blakus bija koka kāpnes, kas tagad diagonāli atbalstījās pret griestiem. Viņš atspiedās pret tām.

Žurka steidzās pa vecajiem pergamentiem, kas zem tās soļiem sprakšķēja.

Disks pāršķēla pergamentu. Žurka ar baiļu pīkstienu pavēlās malā.

Degošajos pirkstos parādījās vēl divi diski. Žurka uzsāka mežonīgu skrējienu, bet nebija pietiekami ātra. Disks ieur­bās grīdas dēļos, pienaglojot pie tiem žurkas asti. Dzīvnieciņš neveiksmīgi mēģināja atbrīvoties.

Algotnis spēra soli, lai uzkāptu žurkai.

Netenjels, pielikdams visus spēkus, atrāva no griestiem kāp­nes un meta tās virsū algotnim. Pārsteigtais vīrietis sagrīļo­jās uz slīpās grīdas un, zaudējis līdzsvaru, nogāzās dzirksteļu mākonī. Viņš nokrita uz grīdas, aizdedzinādams papīrus sev apkārt.

Žurka beidzot atsvabināja asti un ar lēcienu bija Netenjelam blakus. Paldies, tā noelsās. Vai tu redzēji, cik izdevīgā pozī­cijā es biju viņu nostādījis?

Netenjels, acis iepletis, vēroja algotni, kas cīnījās ar kāpnēm, nelikdamies ne zinis par viņu ieskaujošajām liesmām. Kā viņš var palikt dzīvs? zēns nočukstēja. Viņam visapkārt ir lies­mas! Tam cilvēkam jau sen bija jābūt sadegušam.

Sadegs tikai viņa drēbes, žurka sacīja. Ķermenis ir gan­drīz neievainojams. Bet tagad viņš ir pie loga. Uzmanies!

Žurka pacēla nagu. Bārdainis pagriezās un beidzot ieraudzīja Netenjelu. Viņš dusmās iešņācās un pacēla roku, kurā uzmir­dzēja sudraba disks. Vīrietis atvēzējās…

Un saņēma pilnu viesuļvētras triecienu, kas pacēlās no žur­kas pastieptās ķepas. Tas pacēla algotni gaisā un trieca laukā pa logu, ietinot plīstošu stiklu un degošu papīru virpulī. Viņš izkrita ārā un lidoja lejup no kalna, liesmām joprojām apvijot ķermeni. Netenjels redzēja, kā bārdainis atsitas pret zemi un paliek nekustīgi guļam.

Bet žurka jau skrēja pa slīpo grīdu uz durvju pusi. Nāc šurp! tā sauca. Domā, ka tas viņu ir apturējis? Mums ir pie­cas, varbūt desmit minūtes laika.

Netenjels metās ārā pa durvīm un prom naktī, pārraujot vis­pirms vienu un tad otru aizsargtīklu. Trauksmes zvans izrāva Zelta ielas iedzīvotājus no saldajiem sapņiem, bet žurka un zēns jau bija aiz sagruvušā torņa un skrēja lejup pa pakāpieniem, it kā visi jebkad izsauktie dēmoni dzītos viņiem pa pēdām.

Nākamajā rītā ar jaunām drēbēm mugurā un parūku galvā, ar tikko zagtu pasi kabatā, Netenjels šķērsoja Čehijas robežu un nonāca Lielbritānijas pārvaldītajā Prūsijā. Maiznieka mašīnā iebraucis Čemnicas pilsētā, zēns devās taisnā ceļā uz Lielbritā­nijas vēstniecību un paskaidroja, kas viņš tāds ir. Vēstniecības darbinieki pāris reižu kādam piezvanīja pa telefonu, pārbaudīja pases un apstiprināja Mandrāka personību. Pēcpusdienā viņš jau lidoja atpakaļ uz Lielbritāniju.

Džins tika atlaists uz robežas, jo ilgstošā dēmona uzraudzī­šana vājināja Netenjela spēkus. Pēdējās dienas viņš bija gulējis pavisam maz. Lidmašīnā bija silti, un, par spīti apņēmībai izlo­bīt kaut ko no algotņa vārdiem, nogurums un motoru dūkoņa darīja savu. Gandrīz tūlīt pēc lidaparāta pacelšanās gaisā Neten­jels bija aizmidzis.

Stjuarte viņu pamodināja Bokshilas lidostā. Ser, mēs esam atlidojuši. Automašīna jūs gaida. Jums tika lūgts pasteigties.

Zēns parādījās uz lidmašīnas trapa, kur viņu apžilbināja spo­žās gaismas. Pie skrejceļa gaidīja melns limuzīns. Netenjels lēni nokāpa lejup, joprojām tikai pa pusei pamodies. Viņš prātoja, vai satiks meistari, tomēr aizmugurējais sēdeklis bija tukšs. Šoferis pacēla cepuri, atverot automašīnas durvis.

Vaitvelas jaunkundzes rīkojums, ser, viņš sacīja. Jums nekavējoties jādodas uz Londonu. Pretošanās kustība ir ielau­zusies Vestminsteras abatijā un… Pārējo jūs redzēsiet pats. Mēs nedrīkstam kavēties. Nelaime ir tuvu.

.. Netenjels, ne vārda nesakot, iekāpa automašīnā. Durvis aiz vina aizvērās.

Kolonnā sākās kāpnes, kas spirāles veidā vijās lejup. Eja bija šaura, ar zemiem griestiem. Pat Kitijai nācās pieliekties, un Freds ar Niku, kuri jau līdz šim bija gājuši sakumpuši, tagad pārvietojās sāniski kā divi milzu krabji. Gaiss bija karsts un smacīgs.

Spalvaskāta kungs gāja visiem pa priekšu, viņa lākturis izsta­roja spožu gaismu. Arī pārējie pacēla lākturus, un gaisma vai­roja drosmi. Tagad, kad viņi bija pazemē, nebija nekādu baiļu, ka kāds viņus varētu pieķert. Lielākās briesmas bija garām.

Kitija sekoja salīkušajam Nikam, un Stenlijs savukārt mina viņai uz papēžiem. Lākturi meta spožu gaismu, tomēr ēnas šķita dīvaini ieskaujam nācējus un uzglūnam viņiem no stūriem.

Abās pusēs kāpnēm savus tīklus bija savijuši neskaitāmi zir­nekļi. No Spalvaskāta kunga negantās lādēšanās varēja spriest, ka viņam ceļā stājas simtiem gadu saausti tīkli.

Kāpiens lejup nebija ilgs. Kitija saskaitīja trīsdesmit trīs pakāpienus, tad viņa izgāja pa metāla režģa durvīm un iegāja telpā, ko apspīdēja lākturu gaisma. Meitene pakāpās malā, lai ļautu ienākt Stenlijam, un novilka no sejas masku. Spalvas­kāta kungs tikko bija izdarījis to pašu. Viņa seja bija piesarkusi, pelēkbalto matu pusloks sabužināts un nekārtīgs.

Laipni lūgti Gledstona kapenēs, viņš nočukstēja augstā, aizsmakušā balsī.

Kitijai šķita, it kā biezs zemes slānis spiestu viņu pie zemes. Kapeņu griesti bija izveidoti no skaistiem akmens bluķiem, kuri gadu gaitā bija nedaudz izkustējušies. Likās, ka akmens bluķi ir sadrūzmējušies griestu centrā, spiežoties pret vārgo gaismu, it kā vēlētos to izdzēst. Gaiss bija sasmacis, un dūmi no lākturiem vēlās un atsitās pret griestiem. Kitija kāri tvēra katru elpas vil­cienu.

Kaps bija diezgan šaurs, iespējams, tikai četrus metrus plats, bet garumu šaudīgajā lākturu gaismā bija grūti noteikt. Grīda bija veidota no akmens plāksnēm, un to visā platumā klāja balts pelējuma sēnītes paklājs, kas vietām sedza arī sienu. Likās, ka kāpņu telpas darbīgie zirnekļi nebija iekļuvuši pa šīm durvīm nekur nemanīja zirnekļa tīklus.

Kambara sienā, tieši pretī ieejai, bija iecirsts garš plaukts, kurā stāvēja sarindotas trīs stikla puslodes. Lai gan stikls bija netīrs un saplaisājis, Kitija katrā no tām varēja saskatīt kaltētu puķu paliekas lilijas, magones un rozmarīnu. Dižā burvja bēru puķes. Kitija noskurinājās un pievērsa skatienu tam, uz ko skatī­jās pārējie, marmora sarkofāgam, kas atradās tieši zem plaukta.

. Tas bija trīs metrus garš un vairāk nekā metru augsts, uz sarkofāga nebija ne ornamentu, ne senu zīmju rakstu, izņemot bronzas plāksnīti, kas bija piestiprināta vienā pusē. Virs sarko­fāga bija augsts vāks, kas, pēc Kitijas domām, izskatījās tā, it kā būtu steigā uzmests atpakaļ, nevis kārtīgi nostiprināts.

Spalvaskāta kungs un pārējie sajūsmināti pulcējās ap sarkofāgu.

-   Tas ir veidots ēģiptiešu stilā, Anna sacīja. Diženumā mērojas ar faraonu sarkofāgiem, lai gan uz šī nav hieroglifu.

-   Kas tur rakstīts? Stenlijs vaicāja, norādot uz plāksnīti. Nespēju izlasīt.

Arī Spalvaskāta kungs pašūpoja galvu. Kaut kādā velniš­ķīgā svešvalodā. Varbūt Hopkinss to varētu izlasīt, bet šobrīd tas nav iespējams. Bet tagad, viņš uzsita ar spieķi pa sarkofāgu, vai mēs varam to atvērt?

Kitija sarauca pieri nepatikā un sliktās priekšnojautās. Vai tas ir vajadzīgs? Kāpēc jūs domājat, ka dārgumi paslēpti tur?

Spalvaskāta kunga uztraukums izlauzās sīvā aizkaitinā­jumā. Nu, uz grīdas taču tie dārgumi nemētājas, vai ne tā, meitenīt? Vecais skopulis noteikti būs vēlējies tos paturēt sev tuvāk, pat pēc nāves. Turklāt pārējā istaba ir tukša.

Kitija nepadevās. Vai jūs pārbaudījāt?

-   Lieka laika tērēšana! Anna, paņem lākturi un aizej līdz telpas galam. Pārliecinies, ka tur nav neviena sienā paslēpta alkova. Frederik, Nikolas, Stenlij, pielieciet visus spēkus, lai to izkustinātu. Vai varat tikt klāt? Varbūt mums vajadzēs virvi.

Kamēr vīrieši sapulcējās ap sarkofāgu, Kitija pakāpās atpa­kaļ, lai vērotu, kā veicas Annai. Tūlīt kļuva skaidrs, ka Spal­vaskāta kungam taisnība. Pēc pāris soļiem Annas lākturis izgaismoja kapeņu tālāko sienu. Viņa vairākas reizes pārlaida tai gaismas staru, meklējot sienā iespējamas nišas vai durvju apveidus, bet tur nekā nebija. Paraustījusi plecus, Anna atgrie­zās pie pārējiem.

Stenlijs bija paņēmis virvi un mēģināja apsiet to ap vienu sarkofāga vāka galu. Tas nebūs viegli, zēns novilka, paka­sot pakausi. Nevaru apsiet virvi. Un tas ir pārāk smags, lai paceltu.

-   Varbūt varam pastumt to malā, Freds ierosināja.

-   Nē, pārāk smags.

-  Varbūt slīdēs labi, Niks novilka. Marmors ir ļoti gluds akmens.

Spalvaskāta kungs noslaucīja sviedrus no pieres. Mums jāmēģina, zēni. Otra iespēja ir mest uzliesmojošo lodi pret sar­kofāga vāku, bet tā mēs riskētu sabojāt dārgumus. Ja tu, Fred, atbalstītu kāju pret sienu, tas dotu papildu spēku. Un tagad, Nik…

Kamēr viņi turpināja pārspriest darbības plānu, Kitija pētīja bronzas plāksnīti. Tā bija cieši noklāta ar sīkām zīmēm, kas sakārtotas vārdos vai simbolos. Ne jau pirmo reizi Kitija nožē­loja savas niecīgās zināšanas. Slepeno zīmju mācīšana nebija kas tāds, ko apguva skolā, un Spalvaskāta kungs bija aizliedzis viņiem lasīt nozagtās maģijas grāmatas. Meitene iedomājās: nez vai Džeikoba tēvs mācētu izlasīt šīs rakstu zīmes un to, kas tur pateikts?

-   Kitij, pakāpies malā, labi? Nu re, laba meitene. Stenlijs bija satvēris vienu vāka stūri, Niks otru, bet Freds atspēries pret sienu zem plaukta. Viņi bija sagatavojušies pielikt visas pūles, lai izkustinātu smago marmoru.

Iekodusi lūpu zobos un neatbildējusi uz Sten lija zobgalību, Kitija piecēlās kājās un pakāpās tālāk, noslaukot seju piedurknē. Sviedri ritēja pa seju gaiss šeit bija ļoti sasmacis.

-   Un tagad grūdiet! Vīrieši ķērās pie sarkofāga vāka. Anna un Spalvaskāta kungs turēja lākturus augstu paceltus, lai rādītu gaismu. Tā apspīdēja piepūlē sašķiebtās sejas, sakostos zobus, sviedriem klātās pieres. Vienā brīdī atskanēja klusa švīkstoņa.

-   Labi, tagad atpūtieties! Niks, Freds un Stenlijs sabruka zemē. Spalvaskāta kungs kliboja riņķī, sitot viņiem uz pleca. Tas pakustējās! Patiešām pakustējās! Malači! Vēl nevar redzēt sarkofāga iekšpusi, bet tiksim arī tik tālu. Atvelciet elpu, un mēģināsim vēlreiz!

Un viņi mēģināja. Vēl un vēlreiz. Viņi elsa, muskuļiem pie­pūlē savelkoties, un katru reizi vāks pavirzījās sānis pavisam nedaudz un atkal apstājās. Spalvaskāta kungs viņus mudināja, dejodams apkārt gluži kā tāds dēmons, gandrīz aizmirsis par sāpošajām kājām, seju sasprindzinājumā saviebis. Grūdiet! Bagātības ir mums tieši zem deguna, tikai jāpieliek nedaudz pūļu! Saņemies, Stenlij! Vēl nedaudz! Nežēlojiet spēkus, zēni!

Paņēmusi rokā lākturi, Kitija staigāja pa tukšajām kapenēm, atstājot kurpju nospiedumus biezajā pelējuma kārtā. Viņa aiz­gāja līdz kambara tālākajai sienai un atkal nāca atpakaļ.

Viņai šķita, ka šeit kaut kas nav kārtībā, bet meitene nekādi nespēja noformulēt, kas. Turklāt Spalvaskāta kunga uzmun­drinājuma saucieni traucēja koncentrēties. Kitija pagriezās uz papēža un pacēla lākturi, lai nopētītu tālāko sienu.

Siena kā siena.

Tomēr…

Pelējums. Uz tālākās sienas nebija pelējuma.

Visur uz kapeņu grīdas un sienām pletās pelējuma paklājs, tas klāja gandrīz visu un dažās vietās sniedzās līdz pat gries­tiem. Kādudien, iespējams, tas ietīs visu telpu.

Bet uz tālākās kapeņu sienas nebija ne miņas no pelējuma. Akmens plāksnes bija tīras un gludas, it kā tikai vakar uzceltas.

Kitija pievērsās pārējiem. Klau…

Tieši tā! Vēl vienu grūdienu, puiši! Spalvaskāta kungs gan­drīz vai lēkāja no prieka. Es redzu, kā tas stūris ir pavirzījies! Vēl viens grūdiens, un mēs redzēsim veco Gledstonu vaigā!

Neviens nedzirdēja Kitiju, neviens nepievērsa meitenei ne mazāko uzmanību.

Meitene pievērsās sienai. Nekāda pelējuma… neloģiski. Var­būt šī siena bija celta no cita materiāla?

Kitija piegāja tuvāk, lai pieskartos akmens plāksnēm. Stiep­jot roku, viņa aizķērās kādā grīdas nelīdzenumā un krita uz priekšu. Meitene pacēla rokas, lai atspiestos pret sienu un izkrita tai cauri.

Kitija nokrita uz grīdas, sāpīgi apdauzot plaukstas un celi. Lākturis izkrita no rokām un aizripoja pa grīdu.

Meitene sāpēs saviebās. Celis bija stipri savainots, un rokas sāpēja. Bet visvairāk viņa izjuta pārsteigumu un šoku. Kā tas varēja notikt? Viņa bija pārliecināta, ka atsitīsies pret sienu, bet izskatījās, ka ir izkritusi tai cauri, it kā tās vispār nebūtu.

No sienas otras puses atskanēja briesmīga šņirkstoņa, kam sekoja blīkšķis, sajūsmas saucieni un sāpju kliedziens. Viņa dzir­dēja Spalvaskāta kunga balsi: Malači, puiši! Beidz pinkšķēt, Stenlij! Tu nemaz neesi tik ļoti savainots! Nāciet tuvāk paska­tīsimies uz veco burvi!

Viņi bija to izdarījuši. Tas viņai bija jāredz. Kitija piecēlās kājās, sāpīgi saviebusies, un pacēla lākturi. Tā gaisma tagad izgaismoja visu telpu.

Par spīti tam, ka meitene šo gadu laikā bija devusies daudzos reidos, kuros daudzreiz tikai par mata tiesu izbēgusi no nāves, par spīti lamatām, dēmoniem, draugu nāvei, tagad viņa jutās tikpat šokēta un nobijusies kā toreiz uz dzelzs tilta. Pulss dunēja ausīs, galva reiba. Meitene dzirdēja, kā kapeņu klusumu pāršķeļ skaļš vaids, un salēcās, saprotot, ka tas nācis no pašas mutes.

Skaļie sajūsmas saucieni otrpus sienai pēkšņi apklusa. Anna izsaucās: Kas tas? Kur ir Kitija?

Kitija nespēja novērst skatienu no telpas tālākā gala. Es esmu šeit, viņa čukstēja.

-   Kitij!

-   Kur tu esi?

-  Sasodītā meitene vai viņa ir uzkāpusi atpakaļ pa kāpnēm? Nikolas, aizej un paskaties!

-   Kitij!

-   Es esmu šeit! Telpas galā! Vai tad jūs neredzat? meitene nespēja parunāt skaļāk, rīkle bija izkaltusi. Es esmu šeit! Un neesmu viena…

Kapeņu tālākais gals, ko atdalīja iluzorā siena, nebija pārāk plašs, varbūt tikai trīs metrus. Baltais pelējums nebija ņēmis vērā neīsto sienu un stiepās tālāk pa grīdu un sānu sienām, un klāja arī to, kas gulēja uz grīdas, viņas lāktura vārgās gaismas apgaismots. Tomēr, par spīti pelējuma kārtai, nebija iespējams pārprast, kas atradās pie tālākās sienas. Viņi bija seši gulēja, galvas pavērsuši pret Kitiju, kājas pret sienu un rokas uz krū­tīm sakrustojuši. Kapeņu gaiss nebija ļāvis viņu miesai pilnībā sapūt, bet tā bija sažuvusi un sakļāvusies ap skeletiem, un žūs­tot pavērusi vaļā žokļus, liekot tiem sastingt šausmu izteiksmē. Āda bija nomelnējusi kā vecs koks, acis izžuvušas. Visi skeleti bija ģērbušies dīvainās, vecmodīgās drēbēs, tiem kājās bija smagi zābaki. Mati bija palikuši tādi paši kā dzīves laikā, tagad tie plandīja ap galvu kā dīvainas jūraszāles. Vienam no vīriešiem bija ļoti skaistas kastaņbrūnas cirtas.

Biedri joprojām sauca viņas vārdu. Viņu neapķērība meiteni pārsteidza.

-   Es esmu šeit! viņa pēkšņi atguvās no šoka un, pagriezu­sies pret pārējiem, skaļi iesaucās. Niks un Anna bija tuvu, un, atskanot viņas balsij, abu galvas pagriezās, bet acis palika neko neizsakošas, tās slīdēja pāri Kitijai, neredzot meiteni. Kitija nopūtās un paspēra soli viņiem pretī. Ķermenim pārskrēja savā­das trīsas.

Niks iekliedzās. Anna nometa zemē lākturi.

-   Labāk ienāciet un paskatieties šajā pusē, Kitija aizkaiti­nāta sacīja. Kad draugi neko neatbildēja, viņa piebilda: Kas, pie velna, ar jums noticis?

Viņas niknā balss izsita Niku no šoka. Paskaties uz sevi! viņš stostījās. Tu esi pa pusei sienā! Kitija palūkojās lejup. No šīs puses ilūzija bija tikpat spēcīga kā iepriekš viņas galva, krūtis, labā roka un kāja rēgojās ārā no sienas, it kā būtu nocir­stas. Vietā, kur sākās siena, maģiskā ilūzija vibrēja.

-   Tā pat nemirgo, Anna nočukstēja. Nekad neesmu redzē­jusi tik spēcīgu ilūziju.

-  Varat mierīgi iziet tai cauri, Kitija teica. Te ir kas inte­resants.

-   Dārgumi? Niks bija sajūsmināts. -Nē.

Pēc brīža arī pārējie bija pienākuši pie sienas un pēc nelielas vilcināšanās izkāpuši tai cauri. Iluzorie akmeņi pat nesakustē­jās. No otras puses barjera kļuva neredzama.

Visi seši satriekti skatījās uz izgaismotajiem skeletiem.

-   Ierosinu doties prom tūlīt pat, Kitija teica.

-   Paskatieties uz viņu matiem, Stenlijs noelsās. Un nagiem! Cik tie ir gari!

-   Izlikti kā siļķes uz šķīvja…

-   Kā tu domā…?

-   Varbūt nosmakuši…

-   Redzēji to caurumu vienam krūtīs? Tas nav radies dabiskā ceļā.

-   Par tiem mums nav jāuztraucas. Viņi ir tik veci. Spalvas­kāta kungs runāja ļoti dedzīgi, iespējams, lai pārliecinātu pats sevi. Paskatieties, kādā krāsā ir viņu āda! Gandrīz kļuvuši par mūmijām!

-   No Gledstona laikiem? Niks minēja.

-   Neapšaubāmi. Vecmodīgās drēbes to pierāda. Deviņpa­dsmitā gadsimta beigas.

-   Seši… tikpat, cik mēs…

-  Aizveries, Fred!

-   Vai tie nevarētu būt…?

-   Kaut kāds upuris?

-   Spalvaskāta kungs, mums tiešām vajadzētu…

-   Bet kāpēc viņi ir šādi paslēpti? Kāda jēga?

. Varbūt kapa aplaupītāji? Sodīti ar mūžīgu ieslodzījumu?

-   …vajadzētu doties prom!

-   Tā varētu būt. Bet kāpēc viņus slēpt?

-   Kas to varēja izdarīt? Un kā tad ar buboņu mēri? Es nesa­protu. Ja viņi to iedarbināja…

-   Spalvaskāta kungs! Kitija spēra ar kāju pret zemi un iekliedzās. Skaņa atbalsojās visās kapenēs. Saruna pārtrūka. Meitene ar grūtībām turpināja iesākto. Šeit ir kas tāds, ko mēs nepazīstam un nevaram kontrolēt. Kaut kādas lamatas. Labāk aizmirsīsim par dārgumiem un iesim prom!

-   Bet šie kauli ir tik veci, Stenlijs pievienojās Spalvaskāta kunga teiktajam. Nomierinies, meitenīt!

-   Nerunā ar mani tādā tonī, sīkais!

-   Es piekrītu Kitijai, Anna sacīja.

-   Bet mīļie, Spalvaskāta kungs mierinoši sacīja, uzlikdams roku Kitijai uz pleca. Es piekrītu, ka šis ir nepatīkams atra­dums. Bet tas vēl neko nenozīmē. Lai kā arī šie nabaga puiši gājuši bojā, tas ir noticis ļoti sen, iespējams, pirms tam, kad kapenes tika noslēgtas. Varbūt tieši tāpēc uz iluzorās sienas nav pelējuma. Redzat? Pelējums ir pārklājis grīdu un sienas. Kad šie puiši te ieradās, te viss bija jauns un tīrs. Viņš pamāja uz miroņu pusi ar savu spieķi. Padomājiet par to! Viņi tika nogalēti, pirms kapenes tika aizzīmogotas citādi viņi ielaužoties būtu iedarbinājuši buboņu mēri. Bet tas nebija noticis, jo mēs to šodien redzējām un iznīcinājām.

Viņa vārdi atstāja zināmu ietekmi uz pārējiem atskanēja piekrītoša murmināšana un daži pamāja. Bet Kitija pašūpoja galvu. Te mūs uzrunā seši miruši vīri, viņa teica. Nebūtu prātīgi to neņemt vērā.

-   Viņi taču ir veselu mūžību veci! no atvieglojuma Freda balsī varēja likties, ka viņš tikai nupat to sapratis. Veci kauli. Viņš pastiepa kāju un pabakstīja tuvāko galvaskausu. Tas nolūza no kakla un aizripoja pa grīdu, klusi krakšķot.

-   Kitij, tev jāmācās savaldīt emocijas, Spalvaskāta kungs teica, izņemdams no kabatas kabatlakatu un noslaucīdams pieri. Mēs jau esam atvēruši vecā velna sarkofāgu un zeme nav mūs aprijusi, vai ne? Nāc un paskaties, meitenīt, tu vēl neesi neko redzējusi. Pašā virsū zīda līķauts tas vien jau maksā veselu bagātību! Mums vajadzīgas tikai piecas minūtes, lai paņemtu maku un kristāla lodi. Ilgāk mēs Gledstona mieru netraucēsim.

Kitija neko neteica. Viņa pagriezās un ar vienaldzīgu sejas izteiksmi izgāja cauri iluzorajai sienai. Meitene neuzdrošinā­jās runāt. Viņas dusmas vērsās gan pret savām nesaprātīgajām bailēm un vājumu, gan pret vadoni. Spalvaskāta kunga vārdi meitenei šķita neīsti, pārāk uzspēlēti un vienkārši. Bet viņa nebija radusi nepakļauties un zināja, ka pārējā grupa nebija viņas pusē.

Aiz viņas skanēja Spalvaskāta kunga spieķa slāpēta klaudzoņa. Viņš bija aizelsies. Ceru, ka tu, Kitij, sagādāsi man to prieku un paņemsi kristāla lodi savā somā. Es tev uzticos. Mums jābūt stipriem vēl piecas minūtes, un tad mēs varēsim pamest šo nolādēto vietu. Sapulcējieties ap sarkofāgu un turiet somas gatavībā! Dārgumi mūs jau gaida!

Sarkofāga vāks bija palicis, kur nokritis, starp sarkofāga stūri un grīdu. Viens stūris bija nolūzis un tagad gulēja uz grīdas nedaudz tālāk. Uz grīdas stāvēja lākturis, kas mierīgi dega, bet nemeta gaismu sarkofāga iekšienē. Spalvaskāta kungs nostājās sarkofāga galā, atbalstīja spieķi pret sienu un pieķērās marmo­ram. Viņš uzsmaidīja pārējiem un salieca pirkstus.

Frederik, Nikolas, turiet lākturus augstāk! Es gribētu redzēt, kam es pieskaros! Stenlijs nervozi ieķiķinājās.

Kitija uzmeta skatienu telpai. Viņa varēja saskatīt iluzoro sienu, viņa zināja, kādu noslēpumu tā glabā. Meitene dziļi ieel­poja. Kāpēc? Tam taču nebūtu nekādas jēgas…

Viņa pagriezās pret sarkofāgu. Spalvaskāta kungs noliecās, satvēra kaut ko un pavilka.

audums noslīdēja no sarkofāga ar vieglu švīkstu, un no tā gluži kā no pūpēža pacēlās putekļu mākonis. Putekli uzvirpuļoja lākturu gaismā un atkal nosēdās. Spalvaskāta kungs salo­cīja zīda audumu un pārmeta to pār sarkofāga malu. Un tikai tad viņš noliecās, lai ieskatītos sarkofāgā.

-   Nolaidiet zemāk lākturus, viņš čukstēja.

Niks pietuvināja gaismu sarkofāgam. Visi pārējie pastiepa kaklus, lai arī ieskatītos.

-   Aāā… Spalvaskāta kungs izdvesa tādu nopūtu kā gard­ēdis, kas apsēdies pie pilna galda un zina, ka baudījums ir tuvu. Visapkārt atbalsojās pārējo sajūsmas saucieni. Pat Kitija uz brīdi aizmirsa, ka neatbalsta šo rīcību.

Viņi pazina šo seju, it kā tā būtu viņu pašu. Tā bija Londonas dzīves sastāvdaļa, attēlota jebkurā publiskā vietā. Viņi bija redzējuši šo seju tūkstošiem reižu statujās, memoriālos, sie­nas gleznojumos. Tās profils bija redzams uz mācību grāmatām, valdības rīkojumiem un plakātiem, kas bija izstādīti visos tirgus laukumos. Šī cilvēka statuja stāvēja uz pīlāriem skvēros, viņa seja nolūkojās no naudas zīmēm, ko viņi izvilka no kabatām. Katrā ikdienas solī, visās viņu cerībās un naidā klāt bija Gledstons.

Un tagad viņiem šī seja šķita sen pazīstama.

Maska, kas bija uzlikta uz impērijas dibinātāja sejas, bija pagatavota no zelta un smalki izstrādāta. Kamēr mirušais ķermenis bija novietots kapličā, prasmīgi meistari bija paņē­muši ģipša atlējumu, kurā bija ielējuši šķidro metālu. Pirms bērēm maska bija uzlikta vadonim uz sejas, tas bija nemainīgais attēls, kam mūžīgi lemts spīdēt kapa tumsā, kamēr miesa zem tā pamazām sairst. Tā izskatījās kā jau veca vīra seja ar ērgļa degunu, šaurām lūpām un dziļām rievām vaigos un neskaitāmu sīku grumbiņu izvagota. Acu vietā bija atstāti tukši caurumi, kas tagad akli vērās nezināmajā. Kompānijai, kas skatījās uz šo masku, muti pavēruši, viņš šķita kā seno dienu imperators, neuzveicams savā varenībā.

Visapkārt maskai pletās baltu matu viļņi.

Gledstons gulēja uz muguras, gluži tāpat kā upuri telpas tālākajā galā, rokas uz krūtīm sakrustojis. Pirksti bija vieni vienīgi kauli. Mirušajam mugurā bija melns uzvalks, glīti aiz­pogāts un piegulošs uz ribām, bet citur nepatīkami sašļucis. Šur tur audumu bija sākuši maitāt centīgie tārpi vai kodes, un tur spīdēja balti caurumi. Gledstona kurpes bija melnas un šauras, un virs tām bija sakrājies putekļu slānis.

Ķermenis gulēja uz sarkaniem samta spilveniem, kas aiz­ņēma pusi no sarkofāga iekšpuses. Kamēr Kitijas skatiens kavē­jās pie zelta maskas, pārējo acis bija pievērstas kam citam.

-   Paskatieties uz to mirdzumu, Anna novilka. Neticami!

-   Tas viss ir tik vērtīgs! Stenlijs nočukstēja, muļķīgi smaidī­dams. Es nekad neesmu redzējis šādu auru! Te ir kaut kas ļoti spēcīgs lai gan vara piemīt visam, pat apmetnim.

Pār ceļiem Gledstonam bija pārklāts kārtīgi salocīts apmet­nis melnā un purpursarkanā krāsā. Pie tā bija piesprausta zelta piespraude. Apmetnis, Spalvaskāta kungs novilka. Mūsu labdaris to vēlējās sev. Lai notiek. Paskatieties, kas vēl te ir…

Un te jau atklājās pārējie dārgumi, brīnumainie priekšmeti, pēc kuriem viņi bija ieradušies. Te bija daudz zeltlietu mazas dzīvnieku figūriņas, izrotātas kastītes, dārgakmeņiem rotāti zobeni un dunči, melnas oniksa lodes, mazs, trīsstūrains nezi­nāma dzīvnieka galvaskauss un pāris aizzīmogotu rituļu. Netālu no galvas bija kaut kas mazs, ietīts melnā drēbē, kas ar laiku kļuvusi pelēka iespējams, tā bija izslavētā kristāla lode. Pie kājām starp pudeli ar aizbāzni suņa galvas formā un neizteiks­mīgu alvas kausu gulēja stikla kastītē ielikts satina maks. Tam blakus atradās neliela, melna somiņa, nostiprināta ar bronzas sprādzi. Vienā sarkofāga sānā, cieši pie mirušā ķermeņa bija zobens un nomelnējis koka zizlis bez rotājumiem, izņemot pentaklu augšā.

Pat nepaskatoties uz citām lietām, Kitija varēja sajust, kā no sarkofāga dārgumiem paceļas varas aura. Tā burtiski vibrēja gaisā.

Spalvaskāta kungs beidzot saņēma sevi rokās. Labi, tagad pie darba. Atveriet somas! Mēs ņemsim daudz ko. Viņš uzmeta skatienu pulkstenim. Jau gandrīz viens! Esam iztērējuši pārāk daudz laika. Anna tu būsi pirmā.

Viņš noliecās pār sarkofāgu un ņēma ārā priekšmetus. Tie ir no Ēģiptes, ja nekļūdos… Un te būs maks… Uzmanīgi, sie­viete! Soma pilna? Labi, Stenlij, tu esi nākamais.

Kamēr sarkofāgs tika aplaupīts, Kitija stāvēja malā, somu atvērusi un rokas nolaidusi gar sāniem. Nemiers, kas viņu bija pārņēmis, atrodot miroņus, tagad atgriezās ar jaunu spēku. Meitenes skatiens šaudījās starp iluzoro sienu un kāpnēm, pār muguru pārskrēja skudriņas. Bailes pavadīja nožēla par šīs nakts reidu. Viņas ideāli, vēlme satriekt burvjus un atdot varu vienkāršajiem cilvēkiem nekad nebija šķitusi tik tāla no Spalvas­kāta kunga un viņa grupas rīcības. Cik tas bija groteski! Viņas biedru alkatība, sajūsmas saucieni, Spalvaskāta kunga sarkani pietvīkusi seja, dārgumi, kas pazuda atvērtajās somās, tas viss Kitijai pēkšņi kļuva pretīgs. Pretošanās kustība viņai šķita vien­kārša zagļu banda, un viņa bija viena no tiem.

Kitij! Nāc šurp!

Stenlijs un Niks bija piepildījuši somas un pagājuši malā. Viņas kārta. Kitija tuvojās. Spalvaskāta kungs bija pastiepies tālāk nekā jebkad, viņa galva un pleci burtiski bija pazuduši sarkofāgā. Viņš pastiepa Kitijai mazu bēru urnu un burku, uz kuras bija attēlota čūska, un atkal metās sarkofāgā. Te… viņa balss savādi atbalsojās kapenēs. Ņem apmetni… un arī zizli. Tie abi ir Hopkinsa kunga labvēlim, kas mūs atveda tik tālu. Nevaru aizsniegt to stūri… Stenlij, vai tu man nepalīdzētu?

Kitija paņēma zizli un iegrūda apmetni somā, saraudamās no tā aukstā un savādi lipīgā pieskāriena. Viņa vēroja, kā Stenlijs pakāpjas uz paaugstinājuma un pastiepjas dziļāk sarkofāgā, un viņa kājas uz brīdi paslējās gaisā. Spalvaskāta kungs atspiedās pret sienu, noslaucīdams sviedrus. Tikai pāris lietu, viņš murmināja, un tad mēs varēsim… Sasodītais puika! Kāpēc tu nevari būt uzmanīgāks?

Iespējams, pārāk lielā entuziasmā Stenlijs bija iegāzies ar galvu pa priekšu sarkofāgā, nometot lākturi uz grīdas. Iestājās krēsla.

-  Muļķi tāds! Ja tu kaut ko salauzīsi… Spalvaskāta kungs noliecās, lai ieskatītos sarkofāgā, bet tumsā neko nespēja sare­dzēt. No sarkofāga skanēja švīkstoņa un kustību radīts troks­nis. Uzmanīgi kāp ārā! Nesaplēs kristāla lodi!

Kitija pacēla lākturi, kas bija aizripojis pa akmens grīdu, lamādama Stenliju par muļķīgo rīcību. Viņš vienmēr bi ja tēlojis ākstu, bet šoreiz tas bija nepiedodami. Meitene pārkāpa pāri salauztajam sarkofāga vākam, lai iespīdinātu lāktura gaismu sarkofāgā, bet šokā atlēca malā, kad Stenlija galva pēkšņi parā­dījās no sarkofāga. Cepure bija nokritusi viņam uz sejas, to pil­nībā aizsedzot.

-   Ups! viņš iesaucās spalgā, kaitinošā balsī. Cik gan es esmu neveikls!

Kitijai asinis vārījās. Kā tev nāk prātā mani šādi nobiedēt? Tev šķiet, ka mēs te spēlējam paslēpes?

-   Pasteidzies, Stenlij, Spalvaskāta kungs mudināja.

-   Piedodiet, piedodiet! Tomēr neizklausījās, ka Stenlijs savu rīcību nožēlotu. Viņš nesakārtoja cepuri un nerāpās ārā no sarkofāga. ,

Spalvaskāta kungs bija pārskaities. Es tevi iepēršu ar spieķi, ja tu tūlīt pat nekustēsies, muļķa puika!

-   Kustēties? To es varu! To pateicis, Stenlijs sāka kustināt galvu šurpu turpu, it kā šūpotu to sev vien dzirdamas mūzikas taktī. Kitijai par aizkaitinājumu, viņš pazuda sarkofāgā un pēc tam atkal parādījās, muļķīgi ķiķinādams. Likās, ka šāda rīcība sagādā Stenlijam bērnišķīgu prieku, un viņš to atkārtoja, muļ­ķīgi izsaucoties. Tagad jūs mani redzat, viņš sauca, cepurei slāpējot balsi, un tagad ne!

-  Tas puika ir sajucis prātā, Spalvaskāta kunga nomur­mināja.

-   Tūlīt pat kāp ārā no sarkofāga, Stenlij, Kitija sacīja. Tomēr viņas balss pēkšņi vairs nebija tik nikna. Sirds nez kāpēc strauji sitās.

-  Stenlij? galva pārvaicāja. Stenlijs… jā, tas man piestāv. Labs, sens angļu vārds. G kungam būtu paticis.

Freds tagad stāvēja blakus Kitijai. Klau, viņa balss bija aizdomīgi nedroša. Kāpēc viņa balss ir mainījusies?

Galva pārstāja šūpoties un noliecās uz vienu pusi. Jā, tas ir labs jautājums, tā sacīja. Nez vai kāds varēs uz to atbildēt. Kitija pakāpās atpakaļ. Fredam bija taisnība. Tā vairs nebija Stenlija balss ja jebkad bija bijusi.

-   Nemēģini bēgt, mazulīt, galva nikni sašūpojās. Tas radīs tikai sajukumu. Paskatīsimies uz jums! No sarkofāga pacēlās skeleta roka, kas rēgojās no melnas, izdilušas piedurknes. Roka noņēma cepuri no sejas un ļoti uzmanīgi uzlika to galvā ar nagu uz sānu. Nu jau ir labāk. Tagad mēs varam cits citu labāk apskatīt.

Zem cepures parādījās seja, kas nepiederēja Stenlijam un kas zalgoja zeltā. Un ap to viļņojās balti mati.

Anna ievaidējās un metās uz kāpņu pusi. Galva izdvesa pār­steiguma saucienu. Sasodītā meitene! Mēs taču vēl neesam iepazīstināti! Negaidīti kaulainā roka paķēra kaut ko no sar­kofāga un meta pakaļ bēgošajai sievietei. Kristāla bumba ar skaļu krakšķi piezemējās pie kāpnēm, ripojot .tieši Annai ceļā. Viņa iekliedzās un pakrita.

Visi klātesošie bija vērojuši bumbas lidojumu. Visi redzēja to nokrītam. Un tagad viņi pagriezās pret sarkofāgu, kur kāds cēlās augšā, stīvi un dīvaini, kauliem krakšķot. Beidzot tas nostājās taisni, tumsas ieskauts, nopurināja putekļus no drēbēm un purpināja kā veca sieva. Paskatieties, kas par sajukumu! G kungs būtu satriekts. Un kādus postījumus tārpi nodarījuši viņa apakšveļai! Caurumi visās malās.

Radījums strauji noliecās un pastiepa roku, ar garajiem, kau­lainajiem pirkstiem paķerot lākturi, kas bija nokritis uz grīdas. Tad pacēla to augstu gaisā kā sargs un gaismā apskatīja katru pārbiedēto seju. Kakla skriemeļi krakšķēja, dīvainajai būtnei grozot galvu, un zelta maska mirdzēja balto matu ielokā.

-   Tātad, balss aiz maskas atkal bija mainījusies. Pirmā zilbe vārdos skanēja augstā, izteiktā maza bērna balsī, tad tā kļuva zemāka vispirms kā sievietes, tad kā vīrieša un beidzot kā zvēra rēciens. Vai nu runātājs nevarēja izlemt, kādā balsī labāk runāt, vai arī viņam patika šādi svārstīties. Te nu jūs esat. Piecas vientuļas dvēseles dziļi pazemē, kur nav nekāda glābiņa. Kā jūs, lūdzams, godāt?

Kitija, Freds un Niks stāvēja kā sastinguši pusceļā līdz metāla režģim. Spalvaskāta kungs atradās tālāk, trīcēdams piespiedies pie sienas. Anna, pakritusi uz grīdas, bija vistuvāk kāpnēm. Viņas pleci raustījās elsās. Neviens no viņiem nespēja sadūšoties atbildēt.

-   Nu taču! Skelets piešķieba galvu. Es tikai mēģinu būt draudzīgs. Tas ir ļoti pieklājīgi no manas puses, ja ņem vērā, ka mani tikko pamodināja viens pāraudzis neveiklis, kas mēģi­nāja nozagt manus dārgumus. Vēl jo vairāk paskatieties, ko viņš nodarīja manam bēru uzvalkam, iegāzdamies sarkofāgā! Mūsdienu bērni… kas no tādiem izaugs! Ak jā vai jūs nepa­teiktu, kas tagad ir par gadu? Tu, meitene! Jā, tu, kas nevaidi un netrīci! Atbildi!

Kitijas rīkle bija tik izkaltusi, ka viņa tikko spēja dabūt vārdus pār lūpām. Zeltītā maska pamāja. Man jau likās, ka pagājis ilgs laiks. Kāpēc? Jūs teiksiet, ka galvenokārt aiz garlai­cības… jā, jums būs taisnība. Bet arī no sāpēm! Jūs pat nespējat iedomāties, kādas sāpes man jāpacieš! Sāpes un vientulība, un tumsa, kurā vienīgā kustība ir tārpu ložņāšana… Neizturīgāks puisis būtu sajucis prātā! Bet nejau es. Es samierinājos ar sāpēm jau pirms daudziem gadiem, un pārējo vienkārši nācās pieciest. Un tagad, kad te atkal iespīdējusi gaisma un man uzradusies kompānija, ar ko papļāpāt, es jūtos patiešām labi. Skelets uzsita knipi un pagrozīja gurnus. Jūtos nedaudz stīvs nav jau nekāds brīnums, man vairs nav nevienas cīpslas -, bet tas pāries. Visi kauli savās vietās? Jā. Visi dārgumi arī? Nē. Balss kļuva žēlabaina. Mazās pelītes ir atnākušas un aizvilkušas tos prom. Riebīgās, mazās peles. Es zinu, kas man jādara, noķeršu tās aiz astēm un izraušu ūsas pa vienai vien.

Kitija bija iebāzusi roku somā un zem apmetņa un citiem objektiem sataustījusi Elementu lodi. Viņa to bija sažņaugusi nosvīdušajā plaukstā. Meitene nojauta, ka Freds rīkojas tāpat, bet ne tik piesardzīgi no viņa somas skanēja švīkstoņa, ko ātri varēja sadzirdēt. Tāpēc viņa ierunājās nevis tāpēc, ka cerētu ar saviem vārdiem ko mainīt, bet lai novērstu skeleta uzmanību.

-   Lūdzu, piedodiet, Gledstona kungs, Kitija stomījās. Te ir visi jūsu dārgumi, un mēs labprāt tos jums atdosim.

Atskanot nepatīkamai čirkstoņai, galvaskauss pagriezās par 180 grādiem, lai paskatītos sev aiz muguras. Neko nesaskatījis, tas izbrīnīts pavērās atpakaļ. Ar ko tu runā, mazā? tas jau­tāja. Ar mani?

-   Nu… jā. Es domāju…

-   Ka es esmu Gledstons? Vai tu esi jukusi vai vienkārši stulba?

-Nu…

-   Paskaties uz šo roku, skelets pacēla gaisā plaukstu un sašūpoja visus piecus pirkstus. Paskaties uz šiem gurniem un ribām. To sakot, roka pacēla drēbes, atklājot nodzeltēju­šus kaulus. Paskaties uz šo seju! Viņš noņēma zelta masku, un Kitija pamanīja galvaskausu ar atņirgtiem zobiem un tukšiem acu dobumiem. Meitenlt, vai Gledstona kungs izska­tās dzīvs?

-   Ne gluži…

-   Ne gluži…. Atbilde ir nē! Nē, viņš nav dzīvs! Un vai zini, kāpēc? Jo viņš ir miris. Miris jau simt desmit gadus un pūst savā kapā. "Ne gluži." Kas tā par atbildi, meitenīt? Jūs esat nejē­gas tu un tavi draugi. Starp citu… viņš norādīja uz bronzas plāksnīti ar kaulaino pirkstu. Vai tad jūs neprotat lasīt?

Kitija pašūpoja galvu. Skelets izmisumā iesita sev pa pieri. Neprot lasīt šumeru valodā, bet ielaužas Gledstona kapenēs! Tad jau jūs neizlasījāt arī to teikumu, kur rakstīts "…atstāt Dižo Vadoni gulēt mūžīgā mierā"?

-   Nē, neizlasījām. Mums patiešām žēl.

-   Un arī tos teikumus par "mūžīgo sargu" un "nežēlīgu atrie­bību", un "…netiek pieņemti nekādi attaisnojumi"?

-   Nē. Kitija redzēja, ka Freds nolaiž somu zemāk, labo roku joprojām paslēpis tajā. Viņš bija gatavs uzbrukt.

-   Nu ko tad jūs varat gaidīt? Nezināšana tiek atalgota šoreiz ar ne pārāk «patīkamu nāvi. Arī pirmā zagļu kompānija man atvainojās. Jums vajadzēja redzēt, kā viņi krita ceļos un lūdza žēlastību! Tagad viņi ir tur, roka norādīja uz slepeno sienu. Viņi bija dedzīgi puiši. Ieradās nedēļu pēc bērēm. Viens no tiem bija Gledstona kunga privātsekretārs, ko uzskatīja par ļoti uzticamu personu. Izrādās, ka bija pagatavojis sev kapeņu atslēgas dublikātu un nezin kā atvairījis buboņu mēri. Es viņus paslēpu, lai šeit izskatītos kārtīgi, un tāpat izdarīšu arī ar jums. Pagaidiet mirklīti!

Skelets pārlika vienu kāju pāri sarkofāga malai. Kitija un Freds saskatījās. Viņi izrāva lodes no somām un meta pret skeletu. Tas pacēla gaisā roku, un lodes lidojumā apstājās un nokrita uz grīdas, kur nevis eksplodēja, bet pārvērtās par diviem slapjiem pleķiem.

-   Es nudien nevaru jums ļaut te visu piemēslot, skelets atvainodamies teica. Gledstona kunga laikā viesi bija daudz pieklājīgāki.

Spalvaskāta kungs izvilka no savas somas sudraba disku. Atspiedies uz spieķa, viņš atvēzējās un meta. Disks iecirtās ske­leta rokā un tur palika. Skelets iegaudojās. Mana būtība! Es to sajutu! Sudrabs ir kaut kas tāds, ko es nespēju paciest. Paska­tīsimies, kā tev patiks mans uzbrukums, vecais! No maskas izlauzās spoži zaļš stars, kas trāpīja Spalvaskāta kungam tieši krūtīs, triecot viņu pret sienu. Viņš nogāzās uz grīdas. Skelets priecīgi norūcās un pagriezās pret pārējiem. Tas viņam dos mācību!

Freds jau atkal bija devies uzbrukumā, izraujot no kaba­tām sudraba diskus un citu pēc cita metot tos pret skeletu. Tas izvairījās no pirmā pieliecoties, otram pārlēca pāri, bet trešais nocirpa viņam garu matu šķipsnu. Tagad skelets bija izkāpis no sarkofāga un šķietami apjautis savas kustēšanās spējas. Ar katru soli briesmonis kļuva arvien vingrāks, līdz šķita burtiski viļņojam enerģijā. Cik uzmundrinoši! tas sauca griezdamies un lēkādams. Man gandrīz vai jāsaka jums paldies!

Likās, ka Fredam ir neizsmeļami sudraba disku krājumi viņš turpināja mest tos skeleta virzienā. Tikmēr Niks, Anna un Kitija lēnām atkāpās uz kāpņu pusi. Zaļā gaismas šautra trāpīja Fredam pa kājām un nogāza viņu uz grīdas. Nākamajā mirklī zēns jau bija piecēlies, nedaudz grīļodamies un seju sāpēs savie­bis, bet nenoliedzami dzīvs.

Skelets izskatījās izbrīnīts. Ak tad tā! Dabiskā pretestība pret maģiju. Neesmu redzējis kopš Prāgas laikiem. Viņš paka­sīja galvu. Ko lai tagad daru? Ļaujiet padomāt… Ak tā! Ske­lets metās atpakaļ pie sarkofāga un tajā kaut ko meklēja. Nost no ceļa, Stenlij! Man jāatrod… jā! Tā jau man šķita. Skelets atkal izslējās, turēdams rokā zobenu. Nekādas maģijas. Tikai dzelzs. Domā, ka varēsi mani uzveikt, Pumpainais? Redzēsim! Skelets pacēla zobenu virs galvas un panācās uz priekšu.

Freds nebija pakustējies. Viņš no kabatas izvilka nazi un atvāza to.

Kitija jau stāvēja pie metāla režģa, viņa vēl kavējās, vienu kāju uz kāpnēm uzlikusi. Niks un Anna jau bija pazuduši augšā, viņa varēja dzirdēt soļu troksni. Meitene paskatījās uz Spalvas­kāta kungu, kura pretošanās spējas bija viņu pasargājušas no maģijas ietekmes. Viņš četrrāpus virzījās uz kāpņu pusi. Igno­rējot instinktus, kas mudināja pagriezties un bēgt, meitene stei­dzās pie vecā vīra, saņēma viņu ap pleciem un, pielikdama visus spēkus, vilka uz kāpņu pusi.

Aiz muguras viņa dzirdēja Fredu niknumā nošņācamies. Gaisu pāršķēla zobena švīkstoņa un kritiena troksnis.

Kitija ar pašai neaptveramu spēku vilka Spalvaskāta kungu tālāk.

Cauri režģim un augšā pa kāpnēm. Tagad Spalvaskata kungs jau bija nostājies uz kājām. Ar vienu roku viņš bija satvēris spieķi, ar otru turējās pie Kitijas. Vecā vīra elpa bija strauja un sekla. Viņš nespēja parunāt. Viņiem vairs nebija lāktura, visap­kārt sakļāvās tumsa. Kitija atspiedās pret zizli. Viņi grīļojās pie katra soļa.

No apakšstāva atskanēja balss. Juhū! Vai tur kāds ir? Kaut kur skribinās mazās pelītes… Cik pelīšu? Viena, divas… Ak vai, un viena no tām kliba!

Kitijas seju klāja zirnekļa tīkli. Spalvaskāta kunga elpa tagad bija gārdzoša.

-  Vai jūs nenokāptu pie manis lejā? balss vaicāja. Es jūtos tik vientuļš. Neviens no jūsu draugiem vairs nevēlas ar mani sarunāties.

Meitene juta Spalvaskāta kunga elpu sev pakausī. Man… man jāatpūšas.

-   Nē. Mums jāiet tālāk.

-   Es nevaru.

-   Ja jūs nekāpsiet lejā, tad man būs jākāpj augšā! Nočīk­stēja metāla režģis.

-   Saņemieties!

Vēl viens solis. Vēl viens. Kitija nespēja atcerēties, cik te bija pakāpienu, un skaits jau sen bija sajucis. Viņi bija jau gandrīz augšā. Bet Spalvaskāta kungs vilkās arvien lēnāk, viņš turējās pie Kitijas kā nevarīgs bērns.

-  Vēl tikai pāris soļu! viņa čukstēja.

Bet tagad vecais vīrs bija pilnībā apstājies. Viņš bija nokritis uz kāpnēm, smagi elsojot. Meitene velti raustīja viņu aiz rokas, veltīgi runāja ar viņu.

-   Piedod, Kitij…

Viņa padevās. Atspiedās pret akmens sienu, izvilka nazi un gaidīja.

Drēbju švīkstoņa un troksnis. Kitija pacēla nazi.

Klusums.

Un tad ar pēkšņu rāvienu un kliedzienu Spalvaskāta kungs tika rauts lejup, tumsā. Vienu mirkli viņš atradās tepat, nāka­majā jau pazudis skatienam. Vecais vīrs tika vilkts lejup pa kāp­nēm, smagi atsitoties pret pakāpieniem bum, bum, bum.

Kitija stāvēja kā sasalusi, bet tad atjēdzās, metās augšup pa kāpnēm, cauri zirnekļu tīklu pinumiem, sitoties pret sienām un klūpot uz nevienādajiem pakāpieniem, un beidzot saskatot pelēko gaismu sev priekšā, kas plūda no joma, kur ielu later­nas spīdēja logos un burvju statujas vienaldzīgi noskatījās viņu nelaimē.

Viņa metās prom pa vidus aili, tik tikko izvairīdamās no pāris pjedestāliem un saskriedamās ar koka krēsliem tie sagāzās, un troksnis atbalsojās visā baznīcā. Viņa paskrēja garām vienai kolonnai, tad otrai un, būdama jau krietnā attālumā no atvēr­tajām kapenēm, izplūda asarās.

Tikai tad meitene iedomājās, ka vajadzēja aizslēgt kapeņu durvis.

-   Kitij? atskanēja klusa balss. Kitijas sirds salēcās. Viņa kāpās atpakaļ, nazi rokā izstiepusi.

-   Kitij, tā esmu es, tumsu pāršķēla kabatas lukturīša gaisma. Tā bija Anna bāla, izbiedētu skatienu acīs. Viņa slēpās aiz koka katedras.

-  Mums jātiek ārā, Kitija teica, balsij ķeroties. Kurā vir­zienā ir durvis?

-   Kur ir Freds? Un Spalvaskāta kungs?

-   Kur ir durvis, Anna? Vai tu atceries?

-   Nē. Man liekas, ka tajā… varbūt. Te ir tik tumšs. Bet…

-   Nāc! Un izslēdz kabatas lukturīti.

Viņa metās skriet, Annai klumzājot aiz muguras. Kitija skrēja nedomādama, nesaprazdama, kādā virzienā dodas. Pazemē val­došā tumsa bija apstulbinājusi viņu, laupījusi virziena izjūtu. Bet tagad, lai arī tumsa bija tikpat bieza, te vismaz juta svaigu gaisu, kas palīdzēja sakārtot domas un orientēties. Virs viņām spīdēja logu rinda viņas bija nonākušas baznīcas galvenajā jomā, turpat pretī atradās klostera durvis. Kitija pagaidīja Annu.

-   Durvis ir tepat. Ej uzmanīgi.

-Kur ir…?

-   Nejautā. Kitija pagāja uz priekšu. Kur ir Niks?

-   Prom. Es neredzēju…

Kitija nolamājās. Tas nekas.

-   Kitij es pazaudēju somu…

-   Tam tagad vairs nav nozīmes, vai ne? Mēs esam zaudē­juši visu. To pateikusi, meitene saprata, ka joprojām tur rokā burvja zizli. Tas viņu pārsteidza bēgšanas laikā viņa par to nebija pat iedomājusies. Soma ar apmetni un citiem dārgumiem bija palikusi kaut kur uz kāpnēm.

-   Kas tas?

Viņas apstājās joma vidū.

-   Es nedzirdēju.

-   Tur kaut kas kustējās. Vai tu…?

-   Nē, tā nebiju es. Ejam!

Vēl pāris soļu. Priekšā parādījās kolonna. Kitija pagriezās pret Annu. Ej garām kolonnai, ieslēdz kabatas lukturīti un mēģini atrast durvis. Es nezinu, cik tālu esam tikušas.

-   Labi. Tobrīd švīkstoņa atskanēja viņām tieši aiz muguras. Abas iespiedzās un metās pretējos virzienos. Kitija atsitās pret kolonnu, zaudēja līdzsvaru un krita. Nazis izslīdēja no tvēriena. Meitene pielēca kājās, cik ātri vien varēja, un pagriezās.

Tumsā kaut kas kustējās. Kabatas lukturītis gulēja uz grī­das, metot niecīgu gaismas stariņu. Annu nekur neredzēja.

Kitija paslēpās aiz kolonnas.

Klostera durvis bija pavisam tuvu, par to viņa bija pārlieci­nāta, bet nevarēja pateikt, kur. Joprojām turēdama rokā zizli, viņa metās uz priekšu, rokas izstiepusi, taustoties uz dienvidu sienas pusi.

Meitenei par pārsteigumu un atvieglojumu, viņa tiešām sataustīja koka durvis un sajuta sejā vēso nakts gaisu. Durvis bija pavērtas. Kitija izmisīgi grūda tās vaļā, un tās ar čīkstoņu atvērās.

Tobrīd viņa kaut kur baznīcā sadzirdēja tik pazīstamo skaņu. Spieķa klaudzoņu.

Kitija neuzdrošinājās elpot. Viņa palika kā sastingusi, vienu kāju jau ārā no abatijas.

Spieķa klaudzoņa. Un dziestošs čuksts. Kitij… palīdzi man…

Tas nevarēja būt. Vienkārši nevarēja būt! Meitene spēra vēl vienu soli ārā no abatijas, tad apstājās.

Kitij… lūdzu… balss bija klusa, soļi grīļīgi.

Kitija aizvēra acis, dziļi ievilka elpu un ieslīdēja atpakaļ klos­terī.

Pa baznīcas jomu kāds šļūca, pret grīdu klaudzēja spieķis. Bija pārāk tumšs, lai saskatītu nācēju. Likās, ka viņš bija nomal­dījies un apmulsis, klepoja un sauca viņas vārdu. Kitija vēroja nācēju, paslēpjoties aiz kolonnas, tiklīdz tas pagriezās pret viņu. Tas bija īstās miesas būves un garuma, kustējās tieši kā Spal­vaskāta kungs. Arī balss izklausījās pazīstama, tomēr Kitija vēl svārstījās. Tas radījums mēģina viņu piemānīt, tā tas bija! Tomēr meitene nespēja pagriezties un bēgt, jo tā viņa nekad neuzzinātu, vai nav pametusi Spalvaskāta kungu baznīcā vienu pašu un bezpalīdzīgu.

Viņai bija vajadzīgs lukturītis.

Šaurā gaismas strēle joprojām apgaismoja kolonnu, Annas kabatas lukturītis gulēja, kur nokritis. Kitija pagaidīja, līdz nācējs bija pagājis nedaudz tālāk, ļoti lēni aizzagās līdz luk­turītim un pacēla to. Meitene to izslēdza un atgriezās kolon­nas ēnā.

Šķiet, ka nācējs bija sajutis kustību. Tas pagriezās. Vai., tur kāds ir?

Paslēpusies aiz kolonnas, Kitija neteica ne vārda.

-   Lūdzu… tas mani drīz atradīs. Atkal atskanēja spieķa klaudzieni. Tie tuvojās.

Kitija iekoda lūpā. Viņai vajadzētu mesties uz priekšu, uzspī­dināt gaismu un bēgt. Bet bailes bija viņu paralizējušas, meitene nespēja pakustēties.

Te pēkšņi spieķa klaudzēšana apklusa, tas nokrita zemē, un aiz tā nogāzās arī cilvēka ķermenis.

Kitija bija pieņēmusi lēmumu. Turēdama lukturīti zobos, viņa no kabatas izvilka vecmāmiņas Hairnēkas sudraba pieka­riņu. Tad viņa atkal paņēma kabatas lukturīti rokā un iznāca no kolonnas aizsega. Ieslēdza gaismu.

Viņai blakus, atspiedies pret kolonnu, stāvēja skelets, roku sānos iespiedis. Pārsteigums! tas iesaucās un lēca meitenei virsū.

Kitija iekliedzās un krita, nometot zemē kabatas lukturīti un izstiepjot pret uzbrucēju sudraba piekariņu. Gaiss nošalca, nokrakšķēja skeleta kauli, un atskanēja sāpju kauciens. Tas nu gan nav godīgi! Briesmonis atkāpās. Pirmo reizi Kitija pama­nīja tā acis divus sarkanus, dusmās zvērojošus plankumus.

Kitija atkāpās, joprojām turēdama rokā sudraba piekariņu. Acis tuvojās arvien ātrāk, tomēr šaudījās no vienas puses uz otru, sekojot sudraba piekariņa kustībai.

-   Liec to nost, meitenīt, skelets īgni sacīja. Tas mani dedzina! Laikam ļoti kvalitatīvs, ja ņem vērā lielumu.

-  Atkāpies! Kitija nošņācās. Klostera durvis palika kaut kur aiz muguras.

-  Vai tiešām izskatās, ka es tā darīšu? Tavai zināšanai, man ir dots uzdevums. Divi uzdevumi. Pirmkārt, nosargāt Gled­stona kunga dārgumus. Darīts. Labs darbiņš, Honorij! Nekādu problēmu. Otrkārt, iznīcināt visus, kas ielauzušies kapenēs. Kā man līdz šim veicies? Nogalināti desmit no divpadsmit. Nav slikti, bet varētu būt labāk. Tāpēc tu, meitenīt, esi numur vienpadsmit. Skelets traucās uz priekšu, .kaulainos pirkstus izstiepis. Kitija iekliedzās un pastiepa tam pretī sudraba pie­kariņu. Uzdzirkstīja zaļas dzirksteles, un atskanēja zvēra kau­ciens.

-  Au! Nolādēts! Liec to nost!

-  Vai tiešām izskatās, ka es tā darīšu? Kitija juta aiz mugu­ras auksto gaisa pūsmu, pakāpās vēl divus soļus un gandrīz sadūrās ar atvērtajām durvīm. Viņa metās ārā pa tām un iekšā klostera dārzā

Skelets parādījās durvju ailē, kratīdams gaisā dūri. Man vajadzēja paņemt līdzi zobenu, Kitij! tas sauca. Es jau gata­vojos iet tam pakaļ… Tad tas sastinga un atgāza galvu. Kaut kas bija pievērsis briesmoņa uzmanību.

Kitija lēnām atkāpās.

-   Zvaigznes… es biju aizmirsis. Skelets izlēca klostera dārzā un lūkojās debesīs. Tik daudz zvaigžņu… tik spožas un pērļaini zilas. Pat atrodoties daudzu metru attālumā, Kitija varēja dzirdēt, kā skelets osta gaisu un kaut ko murmina pie sevis, un ik pa brīdim priecīgi iesaucas. Likās, ka briesmonis pilnībā aizmirsis par meiteni.

-  Nekādu akmeņu. Nekādu tārpu. Cik jauki tas būtu! Nekādu dubļu un nāves klusuma… nekā no tā visa. Tikai miljoniem zvaigžņu un bezgalīgs plašums…

Kitija metās ap stūri un izskrēja ārā no klostera dārza.

Ceturtā daļa

etenjela limuzīns traucās pa Dienvidlondonas priekšpilsē­tām, smagās rūpniecības centriem, kur bija ķieģeļu fabrikas un alķīmiķu darba vietas un kur pār mājām vienmēr klājās biezs, sarkans smogs, nikni spīdot austošās saules staros. Lielākam ātrumam un ērtībām lielceļš, pa kuru burvji brauca no lidostas, bija pacelts uz viaduktiem, vedot pāri piesārņotajām mazpil­sētām un graustu rajoniem. Uz ceļa nebija daudz mašīnu, un visapkārt varēja redzēt tikai māju jumtus, un laiku pa laikam no piesārņojuma sarkanajiem dūmiem iznira pa automašīnai, kas atkal aiztraucās tālāk. Netenjels, domās iegrimis, skatījās laukā pa logu.

Šoferis piederēja pie klusētājiem un, par spīti Netenjela pūli­ņiem, nebija atklājis neko vairāk par pagājušās nakts notiku­miem. Es pats neko daudz nezinu, viņš bija teicis. Bet šorīt zem maniem logiem bija sapulcējies milzīgs pūlis. Vienkāršo ļaužu vidū valda liela panika. Visi ir ļoti izbiedēti. Kāds ir radī­jis milzīgu satraukumu.

Netenjels paliecās uz priekšu. Kāds?

-   Man šķiet, ka iesaistīts briesmonis, ser.

-   Briesmonis? Varat izteikties precīzāk? Vai liels akmens nezvērs, ko ieskauj tumsa?

-   Nezinu, ser. Mēs drīz būsim pie abatijas. Tur tiekas visi ministri.

Vestminsteras abatija? Netenjels satriekts atslīga krēslā un mēģināja sakopot domas. Ar laiku viss noskaidrosies. Iespē­jams, golems bija uzbrucis atkal, tādā gadījumā viņa ziņojums par notikumiem Prāgā tiek nepacietīgi gaidīts. Zēns pārdomāja visu, ko bija uzzinājis, mēģinādams sakārtot sakāmo ticamā un pārliecinošā stāstījumā.

No vienas puses, viņš bija smagi satriecis ienaidnieku ar Arlekīna palīdzību atradis golema pergamentu'un iznīcinājis to. Viņš bija uzzinājis, ka šajā lietā iesaistīts bārdainais algot­nis un aiz viņa stāv kāds ietekmīgs cilvēks. Tas, ja var ticēt bārdainim, pirms diviem gadiem bija iejaukts arī Siržulauzēja sazvērestībā. Ziņas par nodevēju valdībā bija svarīgas. Tomēr Netenjels nebija noskaidrojis, kas ir šis nodevējs. Protams, bija gandrīz neiespējami to izdarīt, ja jau pat vecais Kafka nespēja nosaukt sava darba devēja vārdu.

Netenjels nemierīgi sagrozījās sēdeklī, atceroties pārstei­dzīgo solījumu vecajam burvim. Cehu spiegi, vecā Kafkas bērni, acīmredzot bija dzīvi un joprojām atradās kādā no Londonas cie­tumiem. Ja tā bija, Netenjelam būs ļoti grūti panākt viņu atbrī­vošanu. Bet kāda tam nozīme? Kafka bija miris! Vecajam taču tagad bija pilnīgi vienalga… to varēja mierīgi aizmirst. Par spīti aukstajai loģikai, zēns juta, ka nespēj izmest solījumu no galvas. Viņš nikni pakratīja galvu un pievērsās nopietnākām lietām.

Nodevēja personība bija miglā tīta, bet algotnis bija devis Netenjelam vienu nozīmīgu norādi. Viņa darba devējs esot zinā­jis, ka jaunais burvis dodas uz Prāgu, un bija licis padotajam rīkoties. Bet Netenjela brauciens uz Prāgu tika sarīkots ļoti pēkšņi un slepeni. To zināja tikai daži cilvēki.

Kas tad bija to zinājis? Netenjels varēja viņus saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Viņš pats un Vaitvela viņa taču bija norīkojusi zēnu šim uzdevumam. Jūlijs Tallovs viņš piedalījās sapulcē. Un otrais sekretārs Ārlietu ministrijā, kas bija instruē­jis Netenjelu pirms brauciena, Vaitvela bija lūgusi viņam saga­tavot kartes un dokumentus. Tas arī viss. Bet… pag… Netenje­lam ienāca prātā vēl kaut kas. Saskriešanās ar Džeinu Ferēru ministrijas priekšnamā un pret viņu raidītā maģija… Vai viņš nebija izrunājies? Bija grūti atcerēties, burvestība bija aizmig­lojusi prātu. Nē. Nevarēja atminēties.

Tik un tā aizdomās turamo saraksts bija īss. Netenjels koš­ļāja rādītājpirksta nagu. Tagad viņam jābūt ļoti piesardzīgam. Algotnis bija pateicis vēl ko viņa darba devējam bija daudz kalpu. Ja nodevējs bija tik tuvu, kā Netenjelam likās, viņam bija jāuzmana katrs solis. Kāds no ietekmīgākajiem burvjiem klusībā izrīkoja golemu, vadot to ar vērojamās acs palīdzību. Un šis kāds noteikti nevēlējās, lai Netenjels šo lietu pētītu tālāk. Arī viņa dzīvība ir briesmās. Vajag, lai Bartimajs turas viņam blakus.

Par spīti raizēm, Netenjels jutās diezgan apmierināts ar sevi brīdī, kad viadukti pazuda un viņi iebrauca Londonā. Galu galā viņš bija atturējis ļaundari no vēl viena golema palaišanas Lon­donas ielās, un tas bija uzslavas vērts. Varēs uzsākt izmeklēšanu un atrast nodevēju. Vispirms būs jāziņo Vaitvelai un Devro. Viņi nešaubīgi metīs pārējos darbus pie malas, lai uzklausītu Neten­jelu.

Šī pārliecība sāka nedaudz šķobīties, pirms vēl viņi bija iebraukuši Vestminsteras ielā. Tuvojoties Temzai, Netenjels pamanīja dīvainas lietas uz ielas pulcējās vienkāršo ļaužu bariņi, dziļi iegrimuši sarunās, šur tur bija manāmas nekārtī­bas sadragāti skursteņi, ķieģeļu gabali un izsisti logi. Uz Vest­minsteras tilta stāvēja Nakts policijas vienība, kas pārbaudīja vadītāju pases, pirms ļāva braukt tālāk. Pārbraucis pāri til­tam, Netenjels pamanīja no kādas biroja ēkas ceļamies biezus dūmus pulkstenis uz tās sienas bija sadragāts, ciparu rādītāji izrauti un ietriekti sienā. Par spīti aizliegumam, krastmalā jau pulcējās ziņkārīgo bariņš.

Automašīna pabrauca garām Parlamenta ēkai un devās uz Vestminsteras abatiju, kur sabruka pēdējās Netenjela pašpār­liecinātības druskas. Abatijas rietumu puses zālājs bija pilns ar automašīnām tur bija ātrās palīdzības auto, Nakts policijas autobusiņi, mirdzošu limuzīnu rinda. Starp tām varēja redzēt Devro limuzīnu ar zelta zīmi. Tātad arī premjerministrs bija ieradies.

Netenjels izkāpa un, uzrādījis savu identifikācijas karti sar­giem pie durvīm, iegāja baznīcā. Te ritēja saspringta darbība. Iekšlietu ministrijas burvji ar velnēniem blakus šaudījās pa galveno jomu, mērīdami, rēķinādami un pierakstīdami iegūto informāciju. Te bija arī dučiem drošības dienesta darbinieku un pelēkos uzvalkos tērptu Nakts policijas vīru. Gaiss trīcēja no sarunām.

Kāda sieviete no Iekšlietu ministrijas pamanīja Netenjelu un pamāja. Viņi ir ziemeļu daļā pie kapenēm. Vaitvela jūs gaida.

Netenjels izbrīnā sarauca uzacis. Pie kurām kapenēm?

Viņas acīs pazibēja nicinājums. Tad jau redzēsiet.

Netenjels soļoja pa baznīcas galveno jomu, mētelim plandot. Viņu sāka pārņemt bailes. Divi Nakts policijas darbinieki stā­vēja pie salauzta spieķa, kas mētājās uz grīdas. Abi atklāti smē­jās zēnam sejā.

Jaunais burvis-beidzot nonāca baznīcas ziemeļu daļā, kur stāvēja burvju statujas no marmora un alabastra. Viņš le bija bijis daudzas reizes, ar sajūsmu noskatījies burvju gudrajās sejās, bet tagad viņš šokēts atklāja, ka lielākā daļa statuju bija izķēmotas tām bija norautas galvas un pagrieztas ar pakau­šiem seju vietā, un kāds burvis ar ļoti platu cepuri bija nostādīts uz galvas. Neredzēts vandalisma akts.

Visur bija redzami melnos uzvalkos tērpti burvji, kuri kaut ko pētīja un pierakstīja. Netenjels maldījās starp viņiem, līdz nokļuva vietā, kur aplī sēdēja Devro kungs un ministri. Ieradu­šies bija visi druknais, drūmais Divāls, sīkā Malbindi, laipnais Mortensens, apaļīgais Frejs. Te atradās arī Džesika Vaitvela, pieri saraukusi un rokas uz krūtīm sakrustojusi. Nedaudz nostāk sēdēja Devro kunga draugs un uzticības persona Kventins Mierdaris, kura parasti jautrā seja izskatījās sadrūmusi un izbiedēta. Visi klusēdami vērās uz lielu, mirdzošu lodi, kas pel­dēja gaisā pāris pēdu virs zemes. Tā bija paredzēta Izlūklodes novērošanai un pašlaik rādīja kādu Londonas nostūri. Tālumā varēja saskatīt no jumta uz jumtu lēkājam nelielu figūru. Kur tā nolaidās, pacēlās zaļu dzirksteļu mākonis. Netenjels sarauca pieri un pienāca tuvāk, lai ieskatītos…

-   Esi atgriezies no ēnu valstības? Viņa piedurkni sagrāba dzelteni pirksti. Jūlijs Tallovs stāvēja savam asistentam bla­kus, aso degunu nepatikā saviebis, seja pauda dusmas. Bija jau pēdējais laiks. Te iet vaļā īsta elle!

Netenjels atbrīvojās no priekšnieka tvēriena. Kas noticis?

-Vai tu esi atklājis noslēpumaino nelabvēli, kas izrīko golemu? Tallova balsī bija jaušams sarkasms.

-   Nē, bet…

-   Cik pārsteidzoši! Varbūt tevi interesētu, Mandrāk, ka pa to laiku, kamēr tu izklaidējies ārzemēs, Pretošanās kustība ir veikusi jaunu uzbrukumu. Ne noslēpumainais golems, ne kāds nezināms, pārdabiskiem spēkiem apveltīts nodevējs, bet tie paši Pretošanās kustības dalībnieki, vienkāršie cilvēki, ar kuriem tu nekādi nespēj tikt galā. Viņiem nebija gana ar Britu muzeja sagraušanu, tāpēc pagājušajā naktī viņi ielauzās Gledstona kapenēs un atbrīvoja vienu no viņa ifrītiem. Kas tagad, kā jau tu redzi, laimīgi pastaigājas pa pilsētu.

Netenjels samirkšķināja acis, mēģinādams to aptvert. To izdarīja Pretošanās kustība? Kā jūs zināt?

-  Jo mēs atradām viņu mirstīgās atliekas. Te nav iesaistīts milzīgs māla golems, Mandrāk. Liec šo ideju mierā, un ķersi­mies pie darba. Divāls…

Viņš pakāpās malā. Netenjela meistare Džesika Vaitvela bija piecēlusies no krēsla un nāca šurp. Zēns noklepojās.

-   Man ar jums steidzami jārunā. Prāgā…

-   Tā ir tava vaina, Mandrāk, viņa teica, acīm mežonīgi spīdot. Pateicoties tam, ka tu novērsi manas domas ar sava dēmona meliem, mēs izskatāmies pēc pēdējiem stulbeņiem! Esmu pataisīta par muļķi un zaudējusi premjerministra labvē­lību. Šorīt manu drošības departamentu pārņēma Divāls, tāpat kā Pretošanās kustības apkarošanu.

-   Man ļoti žēl, bet paklausieties…

-   Žēl? Tagad ir par vēlu, Mandrāk. Jau Britu muzeja sagrāve bija pietiekami liels ļaunums, bet šis ir pēdējais salmiņš. Divāls ir panācis to, ko vēlējās. Viņa vīri tagad ir visur un…

-   Paklausieties! Netenjels vairs ilgāk nespēja klusēt. Es atradu čehu burvi, kas gatavoja golema pergamentu. Viņš jau bija izveidojis otru to bija pasūtījis nodevējs no mūsu valdī­bas! Zēns nepievērsa uzmanību Tallova izsmejošajam skatie­nam.

Vaitvela uzmanīgi palūkojās uz savu audzēkni. Kurš ir šis nodevējs?

-   Es vēl nezinu.

-  Vai tev ir kādi pierādījumi? Piemēram, tas pergaments?

-   Nē, tas tika iznīcināts, bet es domāju…

-   Tādā gadījumā, Vaitvelas jaunkundze ledainā balsī noskal­dīja, tavs stāsts man neder, un arī tu man vairs neesi vajadzīgs. Londona ir apgriezta ar kājām gaisā, un mums ir vajadzīgs kāds grēkāzis. Es vēlos distancēties no šīs lietas, un, ja Tallova kun­gam ir kaut nedaudz veselā saprāta, viņš rīkosies tāpat.

Sieviete apcirtās uz papēža un aizsoļoja atpakaļ pie sava krēsla. Tallovs, pie sevis smīnēdams, viņai sekoja. Pēc mirkļa vilcināšanās Netenjels noskurinājās un tuvojās Novērošanas lodei. Kādai Izlūklodei bija izdevies piekļūt tuvāk pa jumtiem lēkājošajam radījumam tam bija melns uzvalks, balti mati un zelta maska uz sejas… Tobrīd lodes virzienā tika raidīts sma­ragdzaļas gaismas stars, un tā bija pagalam.

Devro kungs nopūtās. Jau trešā. Drīz tās izbeigsies pavi­sam. Vai ir kādi komentāri vai ziņojumi?

Mortensena kungs, valsts pirmais sekretārs, piecēlās un pieglauda pelēkos, taukainos matus. Ser, mums nekavējoties jārīkojas. Ja nepieņemsim strauju rīcības plānu, Gledstona vārds tiks iemīts dubļos. Vai viņš nav mūsu dižākais vadonis? Viens no tiem, uz kuriem balstās mūsu labklājība, varenība un pašapziņa? Un kas viņš ir tagad? Kaulu kambaris, kas slepka­vodams skraida pa pilsētu, nesdams līdzi postu un sajukumu!

Vienkāršie ļaudis to drīz vien pamanīs, tāpat arī mūsu ienaid­nieki. Es ierosinu…

Marmedjūks Frejs, ārlietu ministrs, viņu pārtrauca: Ir jau parādījušies vairāki masu panikas gadījumi, kurus nav spējuši novērst pat Divāla kunga Nakts policijas spēki. Viņš uzmeta iesāņus skatu policijas priekšniekam, kas nikni ieņurdējās.

-   Tas radījums ir galīgi sajucis, piekrita informācijas minis­tre Malbindi. Kā jau Mortensens teica, tas padara situāciju vēl apkaunojošāku. Impērijas dibinātāja mirstīgās atliekas rāpjas pa namu jumtiem, šūpojas karoga kātos, dejo Vaitholā un, ja var ticēt mūsu ziņu avotiem, uz divriteņa brauc pa zivju tirgu. Turklāt tas nepārtraukti un gandrīz bezjēdzīgi nogalina cilvē­kus. Galvenokārt jaunus puišus un meitenes, vienkāršos ļaudis, bet ne tikai. Turklāt tas radījums apgalvo, ka meklējot "pēdējos divus", lai ko arī tas nozīmētu.

-   Pēdējos divus, kas izbēga pēc kapeņu aplaupīšanas, Freja kungs paskaidroja. Tas ir acīmredzami. Un pie viena no viņiem ir Gledstona zizlis. Bet mūsu lielākā problēma pašlaik ir tā, ka vienkāršie ļaudis zina, kas ir šis trakojošais briesmonis.

No ministru grupas tālākās malas atskanēja Džesikas Vaitve­las ledainā balss: Vai es tiešām sapratu pareizi tie ir Gled­stona kauli, nevis kaut kāds karnevāla tērps?

Malbindi jaunkundze sarauca uzacis. Jā, tie ir viņa kauli. Mēs iegājām pārbaudīt kapenes un atklājām, ka sarkofāgs ir tukšs. Tur lejā ir ļoti daudz citu līķu, bet Dibinātājs ir pazudis.

-   Dīvaini, vai ne? pirmo reizi ierunājās arī Mierdaris. Ifrīta būtība ir ieslodzīta tā saimnieka kaulos. Kāpēc? Kas zina?

-   Nav svarīgi, kāpēc, Devro kungs ierunājās, sizdams ar dūri pa plaukstu. Svarīgi ir pēc iespējas ātrāk tikt no tā vaļā. Kamēr šis radījums nav iznīcināts, valsts tēlam tiek nodarīti neatgriezeniski zaudējumi. Es gribu, lai ifrīts tiek nogalināts un Gledstona kauli guldīti atpakaļ kapenēs. Katram valdības loceklim šopēcpusdien jāizsauc dēmons un jāsūta tas ifrītam pa pēdām. Tas nozīmē katram no jums. Pārējie ministrijas dar­binieki nav spējuši tikt ar to galā. Tas ifrīts galu galā piederēja

Gledstonam tātad tam piemīt zināms spēks. Turklāt mums ir jāatceras arī par nozagto zizli.

-  Jā, Freja kungs piekrita. Ilgtermiņā tas ir vēl svarīgāk. Kad karš ar Ameriku ir uz sliekšņa…

-   …tas nedrīkst nonākt ienaidnieka rokās. Ja to savā īpa­šumā iegūtu čehi…

-   …tieši tā. Iestājās klusums.

-   Atvainojiet, Netenjels visu laiku bija pacietīgi klausījies, bet tagad vairs nespēja nostāvēt klusu. Vai jūs runājat par Gledstona zizli? Ar kura palīdzību viņš sagrāva Prāgu?

Devro kungs vēsi palūkojās uz jauno burvi. Priecājos, ka beidzot esat atradis laiku mums pievienoties, Mandrāk. Jā, runa ir par to pašu zizli.

-   Tātad, ja varētu uzzināt pavēles vārdus, mēs to varētu izmantot nākamajās kaujās?

-   Mēs vai mūsu ienaidnieki. Tā atrašanās vieta šobrīd nav zināma.

-   Vai mēs esam par to pārliecināti? Helēna Malbindi vai­cāja. Tas skelets..» ifrīts vai kas arī tas būtu vai zizlis neva­rētu atrasties pie viņa?

-   Nē. Skeletam uz muguras ir soma, kurā, visticamāk, atro­das lielākā daļa Gledstona dārgumu. Bet zizlis ir pazudis. Tam jābūt pie viena no kapa izlaupītājiem.

-   Mēs esam slēguši lidostas un ostas, Mortensena kungs ziņoja. Visur ir Izlūklodes.

-  Atvainojiet, Netenjels atkal iejaucās, ja zizlis vienmēr ir bijis abatijā, tad kāpēc mēs to nekad iepriekš netikām izman­tojuši?

Vairāki burvji nemierīgi sagrozījās krēslos, Divāla kunga acis iedzalkstījās. Šī ir vecāko ministru sanāksme, nevis bērnu­dārza pikniks! Rupert, es ierosinu šo bērnu raidīt prom!

-   Pagaidi mirkli, Henrij, lai gan Devro likās tikpat aizkai­tināts kā pārējie, viņš spēja savaldīties un runāt mierīgi. Zēns runā saprātīgi. Iemesls ir ļoti vienkāršs bailes no nelaimes, tādas kā šī. Gledstons uz nāves gultas zvērēja atriebību katram, kas traucēs viņa mūžīgo mieru, un mēs zinām, ka viņa spēks bija milzīgs. Kādas burvestības un dēmonus viņš izmantoja, nav zināms, bet…

-   Esmu veicis nelielu izpēti, iejaucās Kventins Mierdaris ar smaidu uz lūpām. Gledstons mani vienmēr ir interesējis. Pēc bērēm kapenes tika noslēgtas, uzliekot tām buboņa mēra bur­vestību diezgan spēcīgu, bet ne tādu, no kuras nevarētu izvai­rīties. Gledstons pat bija sagatavojis savu sarkofāgu leģenda stāsta: viņa aura bijusi tik spēcīga, ka nogalinājusi vairākus vel­nēnus, kam bija jātur sveces. Bet ar šo brīdinājumu nebija pie­tiekami. Neilgi pēc Gledstona nāves vairāki valdības darbinieki izlēma ignorēt aizliegumu un ielauzties kapenēs, lai paņemtu zizli. Viņi sasaldēja buboņu mēri, nokāpa kapenēs un kopš tā brīža neviens viņus vairs netika redzējis. Sabiedrotie, kas viņus gaidīja ārpusē, liecināja, ka dzirdējuši, kā kāds no iekšpuses aizslēdz durvis. Kopš tā laika neviens nebija tik neprātīgs, lai ielauztos kapenēs… līdz vakardienai.

-   Un jūs domājat, ka to izdarīja Pretošanās kustība? Neten­jels vaicāja. Ja tur ir palikušas viņu mirstīgās atliekas, varbūt tās var dot kādas norādes. Es vēlētos…

-   Atvainojiet, Mandrāk, Divāls viņu pārtrauca, bet tas vairs nav jūsu darbs. Tagad tas ir policijas kompetencē. Mani vīri pārņem izmeklēšanu savās rokās. Policijas priekšnieks pagriezās pret premjerministru. Manuprāt, šis ir īstais brīdis pateikt kādu skarbu vārdu, Rupert. Šim zēnam, Mandrakam, bija uzticēts notvert un iznīcināt Pretošanās kustību. Bet kas ir noticis? Pretošanās kustība ir ielauzusies Vestminsteras abatijā, dižo burvju atdusas vietā, izdemolējusi Gledstona kapu un noza­gusi zizli. Un zēns nav izdarījis neko, lai to apturētu.

Devro palūkojās uz Netenjelu. Vai tev būtu kas sakāms?

Netenjelam ienāca prātā, ka vajadzētu pastāstīt par noti­kumiem Prāgā, bet zēns saprata, ka šobrīd tas būtu bezcerīgi. Nebija taču nekādu pierādījumu. Turklāt bija pilnīgi iespējams, ka nodevējs sēž šeit, vērodams katru viņa soli. Viņš vēl neatklās kārtis. Nē, ser.

-   Esmu vīlies, Mandrāk, dziļi vīlies. Premjerministrs novērsās. Dāmas un kungi, mums jāsadzen rokā Pretošanās kustības dalībnieki un jāatrod zizlis. Jebkurš, kam tas izdosies, tiks dāsni atalgots. Pirmām kārtām, jāiznīcina skelets. Sasauciet savus labākos burvjus, viņš ieskatījās rokas pulkstenī, divu stundu laikā. Es vēlos, lai tas tiktu nokārtots pēc iespējas ātrāk. Skaidrs? Atskanēja piekrītoša murmināšana. Sapulce slēgta.

«. *

Ministru balsis aizskanēja pa abatiju, Vaitvelas jaunkun­dzei un Tallovam izmisīgi steidzoties visiem nopakaļ. Netenjels viņiem nesekoja. Lai notiek, viņš domāja, arī es varu novērsties no jums. Veikšu izmeklēšanu pats.

Kāda jauna burve sēdēja baznīcas solā, uzmanīgi pētīdama pierakstus. Netenjels izslējās un tuvojās kolēģei ar tik svarīgu sejas izteiksmi, cik vien spēja. Sveika, Fenela, viņš teica. Te nu gan iet traki.

Jaunā sieviete pacēla galvu. Ak, Mandrāka jaunskungs! Es nezināju, ka jūs joprojām esat iesaistīts izmeklēšanā. Jā, traki gan.

Zēns pamāja uz kapeņu pusi. Vai atradāt ko nozīmīgu?

Sieviete noskurinājās. Ko nu jūs saucat par nozīmīgu. Vecā vīra dokumenti liecina, ka viņš ir Terencijs Spalvaskāts, kam pieder mākslas piederumu veikals Sautvorkā. Pārējie ir jaunieši, iespējams, veikala darbinieki. Viņu vārdus vēl nezinām. Es tikko gribēju iet uz Sautvorku, lai pārbaudītu šos pierakstus.

Netenjels ieskatījās pulkstenī. Divas stundas līdz Izsaukša­nai. Vēl bija laiks. Es iešu jums līdzi. Lai gan vēl kas… viņš vilcinājās. Vai tur, kapenēs, nebija meitenes līķa… jauna, slaida, gariem, tumšiem matiem?

Fenela sarauca pieri. Nē, vismaz ne starp tiem, ko es redzēju.

-   Labi. Tad ejam?

Nakts policijas vīri bija nostādīti pie mākslas piederumu veikala durvīm, un veikalā strādāja vairāku ministriju burvji.

Netenjels un Fenela parādīja savas identifikācijas kartes un iegāja iekšā. Viņi nepievērsās zagto mantu meklēšanai, kas pašlaik notika veikalā, bet sāka pārskatīt rēķinu grāmatas pie letes. Pāris minūšu laikā Fenela atrada sarakstu ar vārdiem.

-   Te ir algu saraksts, viņa paziņoja. Pāris mēnešu vecs. Visi šie cilvēki varētu būt saistīti ar Pretošanās kustību. Neviens šodien darbā nav ieradies.

-   Paskatīsimies, Netenjels sacīja. Anna Stīvensa, Ketllna Džonsa, Nikolass Drevs… šie vārdi viņam neko neizteica. Bet pag… te bija vēl citi. Stenlijs Haks un Frederiks Vīvers. Freds un Stenlijs, skaidrs kā diena! Viņš bija uz pareizā ceļa, bet pagai­dām ne miņas no Kitijas. Viņš pāršķīra lapu. Tas pats. Zēns pasniedza algu sarakstu Fenelai, nervozi bungodams pa stikla leti.

-   Te būs vēl viens.

-   Paldies, nevajadzēs. Es jau esmu redzējis… pag! Neten­jels gandrīz izrāva papīrus Fenelai no rokām, ielūkojās tajos, samirkšķināja acis, tad ielūkojās atkal. Te bija tas pats saraksts, bet ar nelielu atšķirību Anna Stīvensa, Kitija Džonsa, Niko­lass Drevs… nebija nekādu šaubu Kitija un Ketlīna Džonsa bija viena un tā pati persona.

Daudzus mēnešus Netenjels bija pavadījis, pārskatot pilsoņu sarakstus un meklējot tajos Kitiju, bet neko nebija atradis. Tagad kļuva skaidrs, ka viņš bija meklējis nepareizo vārdu.

-   Viss kārtībā, Mandrāk? Fenela izbiedēta vaicāja.

Netenjels pamāja. Jā, viss kārtībā. Tikai… Zēns pasmai­dīja un sakārtoja krekla apkaklīti. Man iešāvās prātā laba doma.

Tā bija lielākā masu Izsaukšana, kurā biju piedalījies kopš Prāgas laikiem. Četrdesmit džini materializējās gandrīz vienā un tajā pašā laikā kādā no Vaitvelas Izsaukšanas zālēm. Kā jau parasti, tas izraisīja diezgan lielu sajukumu, lai gan burvji pūlē­jās, lai tiktu ievērota kārtība. Visi burvji bija sastājušies kārtīgā rindā savos pentaklos, mugurā viņiem bija tumši uzvalki, un viņi klusi norunāja savus Izsaukšanas buramvārdus, tikmēr ierēdņi pierakstīja izsaukto džinu vārdus garos sarakstos. Mēs, džini, protams, neievērojām šos muļķīgos noteikumus visi četrdesmit ieradās, katrs izskatīdamies citādi, izrādīdami savu individualitāti ar ragiem, astēm, milzīgām pēdām, dzelkšņiem un taustekļiem. Mēs bijām visās iespējamās krāsās no ogļu melna līdz pieneņu dzeltenai. Mēs sarunājāmies un ķiķinājām, uzbūrām sēra mākoņus un dažādas smakas. Garlaicības mākts, es biju pievērsies vienai no savām vecajām formām spārnota­jai čūskai ar sudraba spalvām ap galvu. [51] [1] Toreiz Jukatanā šis tēls sacēla veselu sensāciju priesteri metās lejup pa piramīdas kāpnēm vai ienira aligatoru pilnos ezeros, lai tikai paglābtos no mana hipnotizējošā skatiena. Mana draudīgā šūpošanās tomēr neatstāja nekādu iespaidu uz zēnu. Viņš nožāvājās, pabakstīja zobus un sāka kaut ko pierakstīt kladē. Vai vaina ir manī, vai arī mūsdienu bērni jau ir pārāk daudz redzējuši?

Man pa labi bija mate­rializējies kaut kāds putns uz koka kājām, pa kreisi smirdīgs augonis pelēkzilā dūmu mākonī. Aiz tā stāvēja piemīlīgs grifs,

un vēl tālāk ārkārtīgi neparasti kāds bija izvēlējies kļūt par zemu, nekustīgu soliņu. Mēs visi lūkojāmies uz saimniekiem, gaidīdami pavēles.

Zēns man nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību, joprojām rakstīdams pierakstu kladē.

-   Khem, sudrabainā čūska pieklājīgi noklepojās. Khem. Joprojām nekādas atbildes. Tas nu gan bija nepieklājīgi! Tu kādu izsauc un pēc tam pat nepaskaties uz viņu! Es noklepojos skaļāk. Khem-njel.

Tas piesaistīja zēna uzmanību. Viņš pacēla galvu un strauji paskatījās uz abām pusēm. Aizveries, viņš nošņācās. To taču kāds varēja dzirdēt!

-   Kas te notiek? es vaicāju. Man likās, ka būsim tikai tu un es, nevis vēl trīsdesmit deviņi Londonas burvji un viņu velnēni.

-  Valdībai ir jauna prioritāte. Londonā klīst sajucis dēmons. Tas jāiznīcina.

-   Tas nebūs vienīgais trakais, ja jūs palaidīsiet vaļā visu šo baru, es pašaudīju mēli un norādīju pa kreisi. Paskaties uz to! Viņš pieņēmis soliņa izskatu. Dīvaini… lai gan man patīk viņa stils.

-   Tas patiešām ir soliņš! Tajā pentaklā nav neviena burvja. Un tagad klausies. Viss mainās. Pretošanās kustība ir ielauzu­sies Gledstona kapenēs un izlaidusi ārā dārgumu sargu. Tas skraida pa Londonu, izraisot elli zemes virsū. To var pazīt pēc klabošiem kauliem un pelējuma smakas. Premjerministrs vēlas, lai šis skelets pēc iespējas ātrāk pazustu, tāpēc arī izsaukti tik daudzi džini.

-        Visi? Tad tam jābūt varenam. Vai tas ir ifrīts? [52] [1] Man ir bijušas pāris saskriešanās ar Gledstona ifrītiem kara laikā, un es nevēlētos satikt vēl kādu no tiem. Tie bija ļoti lecīgi un, ja pret tiem neiz­turējās, kā nākas, kļuva nemierīgi un agresīvi. Pat ja šis ifrīts bija apveltīts ar jaundzimuša bērna maigo personību (lai gan tas nelikās ticami), gad­simtu ilgs iesprostojums kapenēs viņa raksturu nebūs uzlabojis.

-   Iespējams. Ļoti varens un apkaunojošs. Pēdējo reizi manīts dejojam Kavalērijas parādē. Bet, paklau, tas nebūs tavs vienīgais uzdevums. Ja atrodi dē… es gribēju teikt, ifrītu, mēģini noskaidrot no viņa pēc iespējas vairāk par Pretošanās kustību, īpaši par meiteni vārdā Kitija. Manuprāt, viņa varētu būt aiz­bēgusi ar vērtīgo zizli. Varbūt tas radījums varētu dot precīzāku aprakstu.

-   Kitija… čūska domīgi pašaudīja mēli. Ar šādu meiteni man jau iepriekš bija nācies sastapties. Cik atceros, tā bija kareivīga būtne ļoti platās biksēs. Nu, tas gan notika pirms pāris gadiem, tomēr kareivīgums acīmredzot nebija zudis. [53] [1] Par biksēm man nekādu ziņu nebija. Es atminējos vēl kaut ko. Vai tā nebija viņa, kas nočiepa tev disku?

Zēns saviebās kā buldogs, kas iesēdies dadžos. Varbūt.

-   Un tagad viņa ir nozagusi Gledstona zizli. Daži nudien kāpj pa karjeras kāpnēm…

-   Arī mans disks bija ļoti vērtīgs!

-   Jā, bet ar to tu neiekarotu visu Eiropu. Zizlis ir ļoti vērtīgs. Un tu saki, ka tas visu šo laiku gulējis Gledstona kapā?

-   Acīmredzot. Zēns uzmanīgi pavērās apkārt, bet visi bur­vji bija aizņemti, izkliedzot pavēles saviem vergiem. Netenjels pieliecās tuvāk. Tas ir smieklīgi! viņš nošņācās. Visi allaž bija pārāk iebiedēti, lai nokāptu kapenēs, un tagad saujiņa vien­kāršo ļaužu to ir izdarījusi, padarot valdību par apsmieklu! Bet es esmu nolēmis sameklēt meiteni un atņemt viņai zizli.

Pašūpoju galvu. Tu varētu mierīgi likt viņu mierā un aiz­mirst par to visu.

-   Un ļaut, lai viņa pārdod zizli tam, kas sola vairāk? Nesmīdini mani! Saimnieks noliecās tuvāk. Man šķiet, ka drīz varēšu sadzīt viņai pēdas. Un, kad es to izdarīšu… esmu lasījis daudz par Gledstona zizli. Tas ir ļoti spēcīgs, bet tā komandas vārdi ir samērā vienkārši. Vajadzīgs spēcīgs burvis, lai to kon­trolētu, bet īstajās rokās ar to varētu darīt brīnumus! Neten­jels iztaisnoja muguru. Kas tā par kavēšanos? Jau sen bija laiks dot pavēli doties prom! Man ir kas svarīgāks darāms.

-   Viņi gaida, kamēr Sviesta trauks pabeigs buramvārdus.

-   Kas? Tallovs? Kāpēc viņš tur muļķojas un vienkārši neiz­sauc savu zaļo mērkaķi?

-   Ņemot vērā vīraka daudzumu un biezās grāmatas, kas viņam ir priekšā, tas vīrs gatavojas izsaukt kaut ko iespaidīgu.

Zēns nosprauslājās. Mēģina atstāt uz pārējiem iespaidu ar kādu augstākā līmeņa dēmonu. Tipiski. Viņš darīs visu, lai tikai nezaudētu Vaitvelas labvēlību.

Čūska mežonīgi nošūpojās. Ak, šausmas!

-   Kas tad nu?

-   Tev sejā bija tāda vīpsnā… atbaidoši!

-   Nemuļķojies. Tu pats izskaties pēc milzu čūskas! Tallovs vienkārši pārāk ilgi kritis man uz nerviem, tas arī viss. Zēns nolamājās. Viņš un visi pārējie. Nevienam nevar uzticēties. Jā, un tas man atgādina… viņš pieliecās tuvāk. Arī čūska nolieca savu skaisto galvu, lai ieklausītos. Man vairāk nekā jebkad būs nepieciešama tava aizsardzība. Tu dzirdēji, ko teica algotnis. Kāds no valdības ir izstāstījis viņam, ka es dodos uz Prāgu.

Spalvainā čūska pamāja. Priecājos, ka tev beidzot pielēca. Es to biju sapratis jau sen. Starp citu, vai tu jau esi atbrīvojis tos čehu spiegus?

Zēns sarauca pieri. Dod man laiku! Man jārisina daudz nopietnākas problēmas. Kādam no valdības locekļiem pieder golems, kuru tas sūta pilsētā. Šis cilvēks var mēģināt mani apklusināt.

-   Kurš vēl zināja, ka tu dodies uz Prāgu? Vaitvela? Tallovs?

-  Jā, un ārlietu ministrijas otrais sekretārs. Un, iespējams, Divāls.

-   Matainais policijas priekšnieks? Bet viņš aizgāja no sapul­ces ātrāk…

-   Zinu, bet man šķiet, ka viņa mācekle Džeina Ferēra ar bur­vestību palīdzību izdabūja no manis šo informāciju. Vai tā bija gaismas spēle, vai arī zēns patiešām nosarka?

-   Izdabūja? Kā tas iespējams…

Netenjels saviebās. Manuprāt, izmantojot Šarma burves­tību…

Diemžēl šo interesanto sarunu pārtrauca kāds traucēklis. Druknais, dzeltenais burvis Tallovs, kas stāvēja nākamās rin­das tālākajā pentaklā, bija pabeidzis garos un sarežģītos Izsauk­šanas buramvārdus un tagad nolaida rokas, kurās bija turējis smagu grāmatu. Pagāja pāris minūšu, burvis gaidīja, smagi elpodams. Un pēkšņi no pretējā pentakla parādījās melns dūmu stabs, kura centrā mirdzēja dzelteni zibeņi. Nedaudz banāli, bet izteiksmīgi nostrādāts.*[1] Vairāki no klātesošajiem džiniem bija ar interesi vērojuši jaunpienācēja ierašanos. Izpētīt citu parādīšanās knifus vienmēr ir interesanti nekad nevar zināt, kas tev noderēs nākamreiz. Jaunībā es mēdzu demon­strēt ļoti dramatiskas ierašanās. Tagad, rakstura briedumā, es izvēlos daudz smalkākus iemiesošanās tēlus. Un tikai laiku pa laikam atklājos kā spalvaina čūska.

Burvis iepleta acis, it kā nojauzdams ko ļaunu. Melnais dūmu stabs savijās divmetrīgā muskuļotā tēlā ar četrām rokām. [54] [1] Šis tēls parādīja, ka džins savas karjeras laikā darbojies hinduisma templī. Brīnums, kā tu dažkārt ļaujies, lai apkārtne tevi ietekmē! Tas lēni apstaigāja pentaklu, meklēdams vājos punktus. Un, pašam par lielu izbrīnu, vienu atrada. [55] [1] Izsaukšanas vārdi nostiprina pentakla rūnas un līnijas. Tie veido neredzamas saites, kas ietver pentakla apli, sasienas un atkal atsienas, un cieši saaužas kopā, līdz ir izveidojuši barjeru. Un pat viens nepareizi izteikts vārds var atstāt šajā aizsardzības joslā neglābjamu kļūdu. Tallovam to drīz vien nāksies uzzināt. Visas četras rokas uz brīdi sastinga, it kā šauboties. Tad no figūras pēdu apakšas parādījās dūmu mākonis un aizplūda vis­apkārt pentaklam. Drīz vien tas atrada arī pavisam nelielo cau­rumu aizsargbarjerā. Dūmi traucās uz priekšu un sāka plūst pa caurumu, sašaurinoties gandrīz līdz adatas cauruma lielumam un atkal izplūstot otrā pusē. Dūmi mutuļoja arvien straujāk, tie savērpās un kļuva par izliektu taustekli, kas traucās uz otru pentaklu, kurā stāvēja pārakmeņojies burvis. Rozmarīna un pīlādža trauki, ko viņš bija salicis apkārt savam pentaklam, tika aizpūsti projām. Dūmi aptvēra sākumā viņa kurpes un tad savijās ap kājām kā melns stabs. Burvis izdvesa pāris neskaidru vārdu, bet vairāk laika viņam netika dots visa figūra bija izlīdusi pa caurumu un nonākusi otrajā pentaklā, ieskaujot savu upuri. Mazāk nekā piecu sekunžu laikā burvi ar visu strīpaino uzvalku bija aprijis dūmu mākonis, kurā iegailējās pāris trium­fējošu zibens šautru, un tad tas izslīdēja cauri grīdai, aiznesot Tallovu līdzi.

Jau pēc mirkļa abi pentakli bija tukši, izņemot apdegušu plankumu uz grīdas vietā, kur bija stāvējis burvis, un pārogļojušos buramvārdu grāmatu.

Izsaukšanas kambarī valdīja kapa klusums. Burvji apstul­buši stāvēja, sekretāri sarāvušies trīcēja savās vietās.

Un tad pēkšņi visi šķita atguvuši balsis. Burvji, kuri jau bija devuši uzdevumu saviem vergiem, izkāpa no pentakliem un, žokļus atkāruši, pulcējās tajā vietā, kur bija stāvējis Tallovs. Mēs augstākās saprātīgās būtnes sākām jautru un atzinīgu sarunu. Es sarunājos ar putnu, kam bija koka kājas, un ar zaļo augoni.

-   Lieliski!

-   Patiešām stilīgi.

-   Laimīgais! Viņš pats tikko spēja tam noticēt.

-   Runājot atklāti, cik bieži kaut kas tāds atgadās?

-   Pārāk reti. Es atceros tikai vienu reizi Aleksandrijā. Tas bija kāds jauns māceklis…

-   Tas muļķis laikam nepareizi izrunāja kādu no beigu frā­zēm.

-  Vai arī kļūda grāmatā. Ievēroji, ka viņš lasīja no grāmatas? Dzirdēju, ka viņš pateica exciteris, nevis stringaris.

-   Patiešām? Tā taču ir iesācēju kļūda!

-   Tieši tāpat notika ar to jauno mācekli, ko pieminēju. Viņš pagaidīja, kamēr meistara nebūs mājās, un… Nē, tu neti­cēsi…

-   Bartimaj pievērsies taču man! Zēns iekāpa pentaklā, mētelim plīvojot. Pārējie burvji arī atgriezās savos pentaklos. Pēkšņi viņi atkal izskatījās pagalam aizņemti. Mēs pieklājīgi pievērsāmies saviem saimniekiem. Bartimaj, zēns atkal ieru­nājās, balsij trīcot. Dari, kā tev ir vēlēts, dodies un sameklē to pagrimušo ifrltu. Atgriezies pie manis tikai tad, kad tas ir iznīcināts.

Skaidrs. Spalvainā čūska nopētīja zēnu ar zināmu ziņ­kāri. Viņš pēkšņi bija kļuvis ļoti oficiāls kurš tad mūsdienās saka "kā tev ir vēlēts"? un tas nozīmēja, ka jaunais burvis ir ļoti satraukts. Kas noticis? Tu izskaties satriekts. Man likās, ka tev tas puisis nemaz nepatika!

Netenjels piesarka. Aizveries! Lai es no tevis nedzirdētu ne vārda! Es esmu tavs saimnieks, lai gan tu to pastāvīgi aizmirsti. Tev jādara, kā es pavēlu.

Visas intīmās, noslēpumainās sarunas bija beigušās. Zēns atkal bija kļuvis par mazu ģenerāli. Dīvaini, ko panāk neliela realitātes deva!

Šādā noskaņojumā ar viņu labāk nerunāt, tāpēc spalvainā čūska pasita asti un kopā ar pārējiem dēmoniem pazuda no istabas.

T ovakar debesis virs Londonas jumtiem mudžēja no maģis­kām būtnēm. Lai gan četrdesmit džini, kas todien kopā ar mani bija pametuši Vaitholas sienas, bija izklīduši dažādos virzie­nos, mums garām nepārtraukti lidoja dažādi velnēni un folioti. Nebija neviena jumta, virs kura nesēdētu pāris šādu radību.

Ielās maršēja Nakts policijas vīri, dzenot pēdas ifrītam. Vārdu sakot, galvaspilsētā uz katra stūra varēja satikt pa valdī­bas kalpam. Brīnums, ka ifrīts netika notverts pirmo sekunžu laikā.

Es kādu laiku pavadīju, lidinoties virs Londonas centra gargoilas formā un neprātojot par īpašu plānu. Kā jau parasti, vēlme pēc iespējas izvairīties no bīstamām situācijām cīnījās manī ar vēlmi pēc iespējas ātrāk izdarīt darbu un tikt vaļā no saistībām. Vienīgā nelaime, ka ifrīti ir nejauki radījumi tos ļoti grūti nonāvēt.

Pēc brīža, neizdomājis neko labāku, es pagriezos un lidoju neglītas stikla augstceltnes virzienā, lai aprunātos ar tur stāvo­šajiem sargiem.

Gargoila ar baletdejotājas grāciju nolaidās uz jumta. Klau, jūs abi! Vai te garām nav gājis kāds skelets? Runājiet! Tas bija samērā laipni, ņemot vērā, ka tie bija mazie, zilie velnēni.

Pirmais velnēns, kurš cītīgi spodrināja savu asti, ierunājās: Ir gan.

Es gaidīju. Velnēns salutēja un atgriezās pie astes pucēšanas. Gargoila nopūtās un ieklepojās. Kad jūs to redzējāt? Kurp tas aizgāja?

Otrais velnēns atrāvās no uzmanīgas kāju nagu pētīšanas. Tas nāca garām apmēram pirms divām stundām. Nezinu, kurp viņš devās, jo biju paslēpies. Tu jau zini, ka tas radījums ir traks!

-   Kādā ziņā?

Velnēns apdomājās. Nu, jūs, augstākie gari, esat nejauki, bet vismaz paredzami. Šis ir pavisam dīvains. Vienu brīdi laimīgs, nākamajā… nu paskaties, ko viņš nodarīja nabaga Hibetam.

-   Izskatās, ka Hibetam nav ne vainas.

-   Tas ir Tibets. Skelets nenoķēra ne Tibetu, ne mani. Viņš teica, ka atgriezīsies pēc mums.

-   Atgriezīsies?

-  Jā, viņš ir pagājis mums garām vismaz piecas reizes. Katru reizi nolasa ļoti garlaicīgu lekciju un pēc tam vienu no mums apēd. Pieci jau apēsti, divi vēl palikuši. Bailes un nogurums nav tie labākie sabiedrotie. Vai tev nešķiet, ka šis kājas nags ir ieau­dzis ādā?

-   Nav ne jausmas. Kad skeletam vajadzētu atgriezties?

-  Apmēram pēc desmit minūtēm, ja viņš ievēros iepriekšējo grafiku.

-   Paldies. Beidzot kāda noderīga informācija. Pagaidīšu tepat.

Gargoila saruka un pārvērtās par zilu velnēnu, tikai nedaudz glītāku par tiem abiem. Es sakrustoju kājas un apsēdos uz augst­celtnes malas, vērodams Londonas debesis. Iespējams, kāds cits džins saskriesies ar ifrītu, pirms vēl tas būs nonācis līdz šejienei, bet, ja ne būs jārīkojas man. Kāpēc šis ifrīts gāja riņķiem vien pa pilsētu, man nebija īsti skaidrs varbūt ilgstošais ieslodzī­jums bija aptumšojis viņam prātu. Tomēr tepat netālu atradās arī papildspēki es redzēju blakus ielās vēl vairākus džinus.

Tā sēžot un gaidot, man prātā iešāvās vairākas domas. Lon­donā vienlaikus notika vairākas dīvainas lietas. Pirmkārt, nezināma ļaundara vadīts golems sarīko grautiņus pilsētas centrā. Otrkārt, Pretošanās kustība ielaužas spēcīgi apsargātā kapličā un nozog ļoti vērtīgu priekšmetu. Treškārt, pa pilsētu skraida garīgi nelīdzsvarots ifrīts, kas izraisa pilnīgu sajukumu. Tam visam bija rezultāts es jutu burvju bailes un apmulsumu. Vai tā varētu būt sakritība? Nedomāju vis.

Man nelikās ticami, ka bariņš vienkāršo ļaužu būtu vatējuši ielauzties Gledstona kapenēs tikai saviem spēkiem. Visticamāk, kāds viņus bija uz to pamudinājis un ieteicis, kā tikt garām pir­majai aizsardzības kārtai un lejā kapenēs. Vai nu šī izpalīdzīgā persona nezināja par kapeņu sargu, vai arī zināja. Jebkurā gadī­jumā Kitija un viņas draugi noteikti zināja, kurp dodas.

Bet viņa vismaz bija izdzīvojusi. Un tagad, kamēr burvji ķer­stīja pa Londonu trako skeletu, vērtīgais zizlis atradās kaut kur nezināmā vietā. [56] [1] XIX gs. 60. gados, kad Gledstona spēks un veselība vājinājās, vecais savādnieks piešķīra zizlim milzīgas spējas, kas vēlāk viņam bija viegli sasniedzamas. Zizlī bija iesprostotas vairākas spēcīgas būtnes, kuru dus­mas un agresiju vēl vairāk uzkurināja tas, ka tām visām nācās mājot vienā koka gabalā. Tā rezultātā zizlis bija viens no vērtīgākajiem ieročiem kopš Senās Ēģiptes laika. Es to redzēju kara laikā, kad zizlis meta pret debesīm gaismas šaltis. Es atceros vecā vīra stāvu tas bija stalti izslējies un turēja rokā zizli, no kura šāvās liesmu mēles. Tas nolīdzināja visu savā ceļā gan fortus, gan pilis, gan aizsargmūrus -, un pat ifrīti izkusa tā varas priekšā. Un tagad Kitija bija šo zizli nozagusi. Es prātoju, vai meitene vispār zina, kur iepinusies. Kāds to drīz liks lietā, bet nešķita, ka tā varētu būt šī meitene.

Es atcerējos nezināmo, saprātīgo spēku, kas bija vērojis mani caur golema aci, kamēr neradījums muzejā mēģināja mani nogalināt. Liekot lietā iztēli, varēja iedomāties arī, ka aiz aba­tijas aplaupīšanas stāv šāda saprātīga būtne. Tā pati? Diezgan ticams.

Gaidot es īsināju laiku ar šādām gudrām pārdomām, [57] [1] Protams, man prātā ienāca vēl gudrākas un sarežģītākas domas, bet es nepūlēšos piebāzt jūsu mazās galviņas ar tādām lietām. Vienkārši ticiet, ka tā bija.

bet neaizmiršu arī laiku pa laikam pārskatīt visus septiņus plānus,

lai pamanītu tuvojošās briesmas. Un tā nu es septītajā plānā saskatīju tuvojamies neskaidras formas spožu plankumu. Tas lēkāja starp skursteņiem, ik pa brīdim te uzmirdzot spožāk, te izbālējot uz jumtu sarkano dakstiņu fona. No otrā līdz septīta­jam plānam tas bija tikai gaismas plankums bez formas. Tā bija kādas būtnes aura, kādas būtības atspulgs, bet tā formu nebija iespējams noteikt. Izmēģināju skatīties pirmajā plānā un tur, rietošās saules gaismā, saskatīju cilvēka figūru.

Tā lēca no jumta kores uz vējrādi ar kalnu kazas vieglumu, pāris reižu apgriezās ap savu asi un lēca tālāk. Nezināmajai būtnei tuvojoties, es dzirdēju attālus saucienus, kas izklausījās pēc bērnu klaigām.

Manus biedrus pēkšņi bija pārņēmusi panika. Viņi vairs netī­rīja kāju nagus un nepucēja astes, bet gan sāka skraidīt pa jumtu šurpu turpu, mēģinādami paslēpties viens aiz otra vai sarauties tik mazi, lai tos nepamanītu. Ak vai, ak vai! velnēni sauca.

Es redzēju, ka pāris džinu seko skeletam drošā attālumā. Nespēju saprast, kāpēc tie nebija vēl uzbrukuši. Varbūt drīz vien uzzināšu. Jo skelets lēkādams nāca tieši mūsu virzienā.

Piecēlos, pārmetu asti pār plecu un gaidīju. Abi pārējie vel­nēni skraidīja riņķī, nemitīgi spiegdami. Es pastiepu kāju vie­nam priekšā, un tas nogāzās zemē. Otrs velnēns uzskrēja bied­ram virsū un arī novēlās. Klusu! es nošņācos. Izturieties taču ar cieņu! Viņi klusēdami nopētīja mani. Nu, tas jau ir labāk.

-   Zini ko, pirmais velnēns pačukstēja otrajam un norādīja uz mani. Viņš varētu būt nākamais.

-   Jā. Skelets šoreiz varētu apēst viņu. Un mēs būtu glābti!

-   Paslēpjamies aiz viņa! Ātri!

-   Es pirmais!

Tā grūstīšanās un spiegšana, kas sekoja, bija tik neciešama, ka pilnībā aizņēma manu uzmanību un man nācās iecirst vel­nēniem kārtīgas pļaukas, lai tos apklusinātu. Šā priekšnesuma vidū es pacēlu skatienu… un tur, uz jumta malas, ne vairāk kā divus metrus tālāk, stāvēja izbēgušais ifrīts.

Atzīšos, ka viņa izskats mani samulsināja,

Un te es nedomāju zelta masku ar slavenā burvja sejas vaibs­tiem vai sirmos matus, kas plīvoja vējā. Mani nesatrieca skeleta rokas, kas mierīgi bija noliktas uz gurniem, nedz skriemeļi, kas bija saskatāmi aiz kaklasaites, nedz bēru uzvalks, kas karājās uz kauliem. Nekas no tā visa nebija pārlieku aizraujošs arī pats taču esmu vairākkārt parādījies skeleta izskatā. Nē, mani pārsteidza tas, ka tas nebija tēls, bet gan īsti kauli, īstas drē­bes un īsta zelta maska. Ifrīta būtība bija neredzama, tā bija paslēpta kaulos, tam nebija pašam savas formas ne pirmajā, ne citos plānos. Kaut ko tādu es līdz šim nebiju redzējis. [58] [1] Materializējoties cilvēku pasaulē, mums jāpieņem kaut kāda forma pat ja tas ir tikai dūmu mākonis vai ūdens. Lai gan daži no mums spēj būt neredzami zemākajos plānos, augstākajos mums jābūt kādā formā tas ir kārtējais no burvju paņēmieniem, lai mūs sasaistītu. Tā kā mums Citā pasaulē nav noteiktas formas, nepieciešamība materializēties kādā tēlā dara mums sāpes, un, jo ilgāk mums šajā formā jāpaliek, jo lielākas sāpes jāpacieš, lai gan mēs spējam uz laiku mazināt to simptomus. Bet mēs nekad neiemiesojamies reālos cilvēkos vai priekšmetos jo mazāk saskares ar zemes lietām, jo labāk, turklāt tas ir aizliegts.

Lai arī ko skelets šīs dienas laikā būtu darījis, tas acīmre­dzot bija darbojies ļoti enerģiski, jo drēbes izskatījās diezgan dramatiski bikses uz ceļgala bija stilīgi saplēstas, [59] [1] Ceļa skriemelis, kas bija redzams pa caurumu, neizskatījās tik stilīgi. uz viena pleca deguma pēdas un apkakle izskatījās tā, it kā kāds būtu tajā iecirtis nagus. Mans saimnieks par šādu apģērbu noteikti būtu samaksājis kaudzi naudas, ja atrastu ko līdzīgu Milānas veikalos, bet godīgam ifrītam tā ģērbties bija kauna lieta. Tomēr izskatījās, ka visi kauli ir vietā, un locītavas šūpojās kā ieeļļo­tas.

Skelets, galvu piešķiebis, vēroja velnēnu plūkšanos. Mēs pēk­šņi sastingām, mutes pavēruši. Beidzot skelets ierunājās.

-   Vai jūs vairojaties?

-   Nē, es atcirtu. Tikai nedaudz kaujamies.

-   Es vaicāju par skaitu. Pagājušoreiz es pametu šeit tikai divus.

-   Papildspēki, es paskaidroju. Viņi atsauca mani šurp, lai es arī varētu paklausīties tavā runā. Un tiktu apēsts, pro­tams.

Skelets apgrieza pirueti uz jumta malas. Cik apburoši! tas sauca. Kāds kompliments manai daiļrunībai! Jūs, velnēni, esat daudz inteliģentāki, nekā izskatāties.

Es palūkojos uz Tibetu un viņa draugu, kas stāvēja, mutes atpletuši un pie visām miesām trīcēdami. Pat automašīnas luk­turu apžilbināts trusis skatītos uz viņiem ar nicinājumu. Es uz to nepaļautos, nomurmināju.

Par atbildi uz manu dzirkstošo asprātību skelets iesmējās un uzsāka strauju stepa deju. Apmēram piecdesmit metru tālāk es pamanīju divus džinus kā tādus nepaklausīgus skolas puikas slēpjamies aiz skursteņa.*[1] Viens no tiem bija mans paziņa no Izsaukšanas istabas putns ar koka kājām. Otrs izskatījās pēc apaļvēderaina orangutana. Labas formas, nekādu klabošu kaulu. Tāpēc es varēju paļauties uz to, ka esam ielenkuši Gledstona kaulus.

-   Tu šķieti ļoti jautrs, es sacīju.

-   Un kāpēc lai es tāds nebūtu? Skelets apstājās, klikšķinot pirkstus kā kastaņetes un ar kājām izsitot pēdējās dejas tak­tis. Es esmu brīvsJ Cik vien brīvs var būt!

-Jā, tas ir labi. Velnēns pakasīja pakausi ar astes galu. Tomēr tu joprojām atrodies šajā pasaulē, vismaz tā no mana skatpunkta izskatās. Tāpēc tu neesi pa īstam brīvs, vai ne? Brī­vība iestāsies tikai tad, kad tu izlauzīsies no šiem kauliem un aizlidosi mājās.

-   Man arī tā šķita, skelets sacīja, kamēr es nīku tajā sasmakušajā kapā. Bet ne tagad! Paskaties uz mani! Es varu iet, kur vien gribu, darīt, kas vien man ienāk prātā! Ja vēlos skatīties zvaigznēs, varu skatīties, cik vien gribu. Ja vēlos pastaigāties pa puķu pļavu, varu staigāt, cik sirdij patīk. Ja gribu saķert kādu sirmgalvi un pārsviest to pāri upei, varu arī to! Pasaule man saka: "Nāc šurp, Honorij, un dari visu, ko vēlies!" Es to saucu par brīvību, velnēn, vai saproti?

Skelets paspēra uz manu pusi dažus soļus, tā pirksti noraus­tījās kā sāpju spazmās, un slepkavīgi sarkana gaisma uzzibēja tukšajos acu dobumos aiz zelta maskas. Es steidzīgi palēcu atpa­kaļ. Pēc brīža sarkanā gaisma apdzisa un skelets atkal kļuva priecīgs. Palūkojies uz saulrietu! tas nopūzdamies teica. Izskatās pēc asinīm un kausēta siera.

-   Skaists skats, steigšus piekritu. Nav šaubu, velnēniem bija taisnība. Tas ifrīts bija pavisam traks. Tomēr kaut kas viņā mani joprojām mulsināja. Skeleta kungs, es ierunājos. Kā pazemīgs velnēns ar ierobežotu saprašanu es šo to nesaprotu un ceru, ka jūs mani apgaismosiet. Vai jūs joprojām darbojaties saskaņā ar uzdevumu, ko devis jūsu saimnieks?

Garš, izliekts pirksta nags piesita pie zelta maskas. Redzi šo? skelets vaicāja melanholiskā balsī. Tā ir viņa vaina. Viņš iesprostoja mani šajos kaulos ar pēdējo elpas vilcienu. Lika tos sargāt uz mūžu, tāpat kā viņa dārgumus. Lielākā daļa no tiem ir šeit… Skelets pagriezās, atklādams uz muguras uzliktu modernu mugursomu. Kā arī nogalināt visus, kas ielauzušies kapenēs. Paklau, desmit no divpadsmit taču nav pārāk slikti, vai ne? Es centos, cik spēju, bet tas, ka tie divi aizmuka, man joprojām nedod mieru.

-   Tas ir ļoti labi darīts, velnēns viņu mierināja. Neviens cits nebūtu paveicis labāk. Un arī tie divi noteikti dabūja trūk­ties, vai ne?

Sarkanā gaisma acu dobumos atkal uzliesmoja, un zobi aiz maskas nošņirkstēja. Viens no viņiem bija vīrietis, bet es labi neredzēju. Gļēvulis aizbēga, kamēr biedri cīnījās. Bet otrs… tā bija sparīga, maza meitene. Es tik labprāt būtu sažņaudzis viņas kaklu pirkstos! Bet vai tu spēj noticēt, ka tādi bērni jau ir tik samaitāti? mazajai nekauņai bija līdzi sudraba gabals, un viņa deva ar to krietnu triecienu vecajam Honorijam, tā ka visi kauli nokrakšķēja.

-   Cik nepieklājīgi! velnēns skumji pašūpoja galvu. Un saderam, ka viņa pat nepateica tev savu vārdu.

-   Viņa nepateica, bet es to saklausīju un gandrīz noķēru arī viņu pašu! Skelets dusmās palēcās. Meiteni sauc Kitija, un, kad es tevi atradīšu, Kitij, tu mirsi! Bet man nav kur steig­ties. Laika ir gana. Mans saimnieks ir miris, un es joprojām pakļaujos viņa pavēlei, sargāju viņa kaulus. Es vienkārši nēsāju tos līdzi, tur arī tā atšķirība. Es varu iet, kur gribu, ēst katru velnēnu, ko ieraugu. īpaši, sarkanās acis uzmirdzēja, ļoti pļāpīgus velnēnus, kas izsaka savas domas.

-   Mhm. Velnēns pamāja.

-   Un vai tu gribi zināt, kas ir labākais? skelets vēlreiz apgriezās (es redzēju, kā džini paslēpjas aiz skursteņa) un pie­liecās man tuvāk. Es nejūtu nekādas sāpes!

-   Mmm? Joprojām turēju muti, tomēr mēģināju izrādīt interesi par viņa teikto.

-   Tieši tā. Nekādu sāpju. Tieši to es stāstu katram garam, ko ceļā satieku. Šie abi, viņš norādīja uz velnēniem, kas bija saņēmušies tik daudz, lai aizrāpotu līdz otram jumta galam, ir jau dzirdējuši manu stāstu vairākas reizes. Tu, būdams tikpat briesmīgs kā viņi, to dzirdēsi pirmo reizi. Es vēlos dalīties savā priekā. Šie kauli pasargā manu būtību, un man nav vajadzī­bas izveidot savu, ievainojamu formu. Es mājoju tajos kā cālēns ligzdā. Mans saimnieks un es esam vienoti uz mūsu mazās mutiskās vienošanās pamata. Es paklausu viņa pavēlei, bet citā laikā varu darīt, kas ienāk prātā, turklāt neizjūtot nekādas sāpes. Nesaprotu, kāpēc par tādu iespēju nebiju iedomājies jau iepriekš.

Velnēns lauza klusēšanas zvērestu. Redzi, kāpēc laikam tam būtu vajadzīga burvja nāve. Lielākā daļa burvju nevēlētos šādi sevi ziedot. Viņiem vienalga, ka mēs, viņiem kalpojot, izjū­tam sāpes patiesībā viņiem tas pat patīk, jo tā viņi var mūs kontrolēt. Turklāt burvji īpaši negrib, lai mēs klīstu apkārt, darīdami, kas vien ienāk prātā.

Zelta maska mani nopētīja. Tu gan esi bezkaunīgs vel­nēns! skelets teica. Tāpēc es tevi apēdīšu nākamo, jo manai būtībai nepieciešams papildināties. [60] [1] Acīmredzot Honorijs bija tiktāl nojūdzies, ka pat nebija pārskatījis plānus. Ja viņš tā būtu darījis, vecais ifrīts būtu pamanījis, ka es esmu vel­nēns tikai pirmajos trijos. Pārējos es biju Bartimajs, visā savā godībā. Tomēr, nevar noliegt, ka tu runā saprātīgi. Jāpiekrīt, ka es esmu unikāls gadījums. Es ilgus gadus biju ļoti nelaimīgs, iesprostots Gledstona kapenēs, bet tagad esmu laimīgākais no ifrītiem. No šīs dienas es ceļošu pa pasauli, atriebdamies cilvēkiem un gariem. Varbūt kādudien, kad mana atriebība būs galā, es atgriezīšos Citā pasaulē, bet ne tik drīz. Tas pēkšņi pielēca man tuvāk, un es metos atpakaļ, apstājoties ar pakaļpusi pāri jumta malai.

-  Vai tevi neuztrauc tas, ka esi pazaudējis zizli? es vaicāju, mežonīgi mājot ar asti džiniem uz pretējās mājas jumta. Bija laiks pielikt punktu Honorijam un viņa lielummānijai. [61] [1] Tomēr jāatzīst, ka viņa runa nebija pilnīgi bezjēdzīga. Kopš laika gala mēs visi, no varenākā mārida līdz mazākajam velnēnam, bijām sasta­pušies ar paklausības un sāpju dilemmu. Mums jāpakļaujas burvjiem, un šī pakļaušanās dara mums sāpes. Ar Gledstona palīdzību Honorijs šķita atradis izeju no šī lāsta, tomēr tā rezultātā zaudējis veselo saprātu. Kurš gan labāk paliktu uz Zemes, nevis atgrieztos mājās? Ar acs kaktiņu pamanīju, kā orangutans pakasa padusi. Vai nu tas bija signāls, kas liecināja par palīdzības tuvošanos, vai arī viņš vien­kārši nebija mani redzējis.

-   Zizlis… skeleta acis uzzibsnīja. Jā, sirdsapziņa nedaudz grauž. Tomēr kāda steiga? Tas ir pie Kitijas. Viņa ir Londonā, un agri vai vēlu es meiteni atradīšu. Skeleta skatiens iede­gās. Jā, un ar zizli rokā es varētu paveikt tādas lietas! Tagad stāvi mierīgs, lai varu tevi aprīt.

Tas pastiepa pret mani roku, acīmredzot negaidot tālāku pretestību. Skaidrs, ka citi velnēni bija sēdējuši mierīgi, pieņe­mot savu likteni. Bet Bartimajs bija cita kaluma, un to Hono­rijam bija tas prieks uzzināt. Es palēcos, nolaidos uz balta­jiem matiem klātās galvas un norāvu skeletam no sejas zelta masku. [62] [1] Šeit ļoti noderēja mani seši velnēna pirksti, kuriem galos bija mazi piesūcekņi.

Tā noslīdēja no sejas bez grūtībām, jo to turēja tikai divas sirmo matu šķipsnas. Honorijs izdvesa šausmu saucienu un apcirtās riņķī. Atdod to!

Velnēns aizdejoja pajumta kori, turēdams masku rokā. Tev taču tā nav vajadzīga! es saucu. Tā piederēja tavam saimnie­kam, kurš tagad ir miris. Turklāt viņam bija ļoti neglīti zobi! Paskaties uz to, kas karājas vienā diegā…

-   Atdod manu seju!

-  Tavu seju? Tā nerunā saprātīgs ifrīts! Ak vai, re, kur tā nokrita! Cik gan es esmu neveikls! Es atvēzējos un aizmetu masku pār pilsētas jumtiem kā zeltītu lidojošo šķīvīti.

Skelets dusmās ierēcās un citu pēc cita raidīja manā virzienā trīs sprādzienus. Velnēns apmeta kūleni un palēcās uz augšu, apvēlās un vēlreiz palēcās, un bija lejā no jumta, pieķerdamies pie viena no augšstāva logiem ar piesūcekņiem.

No šī skatpunkta es pamāju abiem džiniem, kas lūrēja no skursteņa aizsega, un griezīgi iesvilpos. Acīmredzot Honorija iepriekš mestie sprādzieni lika viņiem turēties drošā attā­lumā, tomēr es tagad ar atvieglojumu redzēju, ka putns ar koka kājām dodas mūsu virzienā un orangutans viņam negribīgi seko.

Es redzēju, kā skelets noliecas pār jumta malu un meklē mani. Tas dusmās grieza zobus. Piespiedos pēc iespējas tuvāk logam. Kā Honorijs to atklāja, viena no nelaimēm, esot piesais­tītam kauliem, bija tā, ka viņš nevarēja mainīt formu. Kārtīgs ifrīts tagad būtu izaudzējis spārnus un šāvies lejup mani sagūs­tīt, bet, tā kā zemāk nebija neviena jumta, skelets nevarēja pār­vietoties. Viņš mēģināja izdomāt nākamo gājienu.

Pa to laiku es rīkojos. Ļoti uzmanīgi slīdēju pāri logam, pāri sienai un ap ēkas stūri. Te atkal uzrāpos augšā un palūkojos pār jumta malu. Skelets joprojām nepiesardzīgi skatījās pār jumta malu. No aizmugures tas neizskatījās tik draudīgs kā no priekš­puses bikses bija saburzītas un tik stipri saplēstas, ka varēja redzēt astes kaulu.

Ja tas būtu palicis šajā pozā vēl nedaudz ilgāk…

Velnēns uzlēca uz jumta un atkal kļuva par gargoilu, kas aiz­slīdēja pie skeleta, rokas izstiepusi.

Tobrīd manus plānus izjauca putna un orangutana parādī­šanās (orangutans bija ieguvis spilgti oranžus spārnus), kas nolaidās skeleta priekšā no debesīm. Katrs no viņiem raidīja kādu burvestību ja gribam būt precīzi, sprādzienu un elles ugunis. Tie triecās pret skeletu, nogāžot to atpakaļ uz jumta. Liekot lietā savu aso domāšanu, es strauji mainīju plānus un pievienojos abiem pārējiem, raidot skeleta virzienā Konvulsiju burvestību pārmaiņas pēc. Šaudīgas tintes krāsas šautras tie­cās pret skeletu, mēģinot to saraustīt gabalos, bet nesekmīgi. Skelets piecirta kāju, pateica vienu vārdu, un visi trīs uzbru­kumi atlēca un pagaisa.

Putns, orangutans un gargoila palēca sānis. Izskatījās, ka gaidāmas nepatikšanas.

Gledstona galvaskauss pagriezās pret mani. Kāpēc, tavu­prāt, saimnieks deva tieši man to godu mitināties viņa kaulos? Es esmu Honorijs, devītā līmeņa ifrīts, un man nekaitē viduvēja līmeņa džinu burvestības. Un tagad lieciet mani mierā! No skeleta pirkstiem izšāvās zaļas gaismas šaltis. Gargoila nolēca no jumta, lai no tām izvairītos, kamēr putns un orangutans lidoja prom, ko spārni nes.

Skelets nolēca uz zemāka jumta un skrēja tālāk. Visi trīs džini apspriedās.

-   Man šī spēlīte nemaz nepatīk, orangutans sacīja.

-   Man tāpat, putns piekrita. Tu jau dzirdēji, ko viņš teica. Viņš ir neievainojams. Atceros, reiz Siāmā bija kāds karaliskais ifrīts…

-Viņu var uzveikt ar sudrabu, gargoila viņu pārtrauca. Vismaz viņš pats tā teica.

-   Bet mūs tāpat, iebilda orangutans. No sudraba pieskā­riena viss mans kažoks nopluktu…

-   Mums taču nav sudrabam jāpieskaras, vai ne? Ejam!

Straujš lidojums lejup beidzās ar nelielu negadījumu, jo mūs pamanīja kāds kravas mašīnas šoferis un tā pārbijās, ka sagrieza automašīnu šķērsām pāri ceļam. Nejauki, bet varēja būt vēl sliktāk. [63] [1] Kravas kaste, kura bija pilna ar melonēm, ietriecās zivju tirgotavas stikla vitrīnā, izkaisot pa visu ietvi stiklus un zivis. Kravas kaste atvērās, un melones izripoja uz ielas un uzņēma ātrumu, ripojot lejup pa ceļu. Tās notrieca pāris velosipēdistu un vēl vairākiem lika iebraukt renstelē, līdz to ripojumu apstādināja stikla veikals kalna pakājē. Tie pāris kājāmgājēji, kas izvairījās no melonēm, tika notriekti no kājām, kad visi apkārtnes kaķi metās uz zivju veikalu.

Mani biedri apmulsuši apstājās. Kas tam vīram lēcies? Vai tad viņš nekad mūžā nav redzējis orangutanu?

-   Iespējams, ar spārniem ne. Ierosinu pirmajā plānā nomaskēties par baložiem. Tagad nolauzīsim trīs stieņus no šīm mar­gām. Tās taču nav no dzelzs, vai ne? Labi. Un es došos uz juve­liera veikalu.

Rajona izpēte atklāja kaut ko labāku te bija sudrabkaļa vei­kals, kura vitrīnā stāvēja rūpīgi sakārtotas krūzes un kausi, golfa turnīru trofejas un piemiņas šķīvji. Putns un orangutans, turot rokās metāla stieņus, turējās no šī veikala pa gabalu, jo sudraba stindzinošā aura lika mūsu būtībai nodrebēt, pat atrodoties otr­pus ielai. Bet gargoilai nebija laika kavēties. Es paķēru vienu no stieņiem, sakodu zobus un ielēcu caur stikla vitrīnu tieši vei­kalā. [64] [1] Iedomājies, kāda ir sajūta, tuvojoties lielai ugunij, tieši tāpat uz mani iedarbojās sudrabs, tikai ar to starpību, ka tas bija auksts.

Liekot lietā stieni, uzkabināju uz tā lielu sudraba krūzi un izgāju ārā no veikala, nepievēršot uzmanību iekšējai nepatikai.

-   Redziet? es pašūpoju sudraba krūzi biedru acu priekšā. Viens sudraba šķēps. Tagad mums vajadzīgi vēl divi.

Bija vajadzīgs gandrīz divdesmit minūšu lidojums, lai atkal sameklētu skeletu. Patiesībā tas nemaz nebija tik grūti vaja­dzēja tikai sekot viņa kliedzieniem. Šķita, ka Honorijs ir apzinā­jies, cik patīkami ir biedēt cilvēkus, tāpēc pastaigājās gar upi un ik pa laikam izlēca pārbiedēto cilvēku priekšā. Samērā nekaitīga izklaide, bet mums bija jārīkojas saskaņā ar doto uzdevumu, un mēs tā arī darījām.

Mums katram rokās bija paštaisīts šķēps ar sudraba uzgali. Putnam stieņa galā karājās krūze, bet orangutans, kas bija nesekmīgi mēģinājis nobalansēt uz stieņa sudraba šķīvi, tagad bija uzkabinājis tā galā grila restes. Es ātri izstāstīju abiem savu taktiku, un mēs tuvojāmies skeletam kā aitu suņi, kas dzenas pakaļ noklīdušam aunam. Putns lidoja virs krastmalas no dien­vidu puses, orangutans no ziemeļu puses, bet es tuvojos no krasta. Notvērām bēgli pie Kleopatras adatas. [65] [1] Kleopatras adata piecpadsmit metru augsts obelisks, apmēram 180 tonnu smags, turklāt tam nav nekāda sakara ar Kleopatru. Es jau nu zināšu, jo biju viens no tiem, kas to uzcēla Tutmosa III laikā 1475. gadā pirms mūsu ēras. Tā kā mēs bijām to nogremdējuši Heliopoles smiltīs, es biju patiešām izbrīnīts, ieraugot to Londonā pēc 3500 gadiem. Bet gan jau kāds to bija nočiepis. Mūsdienās pat adatu nevar atstāt nepieskatītu.

Honorijs pirmo pamanīja putnu. Tas raidīja uzbrucēja vir­zienā zaļu gaismas strēli, kas izšāvās putnam starp koka kājām un uzsprāga gaisā, piesaistot vispārēju uzmanību. Tobrīd oran­gutans piezagās no aizmugures un iegrūda sudraba grila restes Gledstonam starp lāpstiņām. Uzmirdzēja zaļas dzirksteles, gaisā uzvēdīja degošu drēbju smaka. Skelets palēcās augstu gaisā un ar asinis stindzinošu kliedzienu nogāzās zemē, aizripodams pa zemi un apstādamies tikai sprīža attālumā no manas sudraba krūkas.

Nodevēji! Honorija nākamais lādiņš aizšāvās gargoilai gar ausi. Kamēr skelets pūlējās paturēt acīs gargoilu, putns jau bija piezadzies un pieskāries ar sudraba krūzi skeleta kājai. Kad viņš apcirtās riņķī, darbā tika laists grila režģis. Un tā tas tur­pinājās. Lai arī kā skelets grozītos, viens no sudraba šķēpiem vienmēr viņu skāra. Drīz vien viņa triecieni kļuva nekoordinēti un vārgi, skelets vēlējās nevis cīnīties, bet bēgt. Skaļi nolamā­jies, tas metās prom pa krastmalu, arvien vairāk tuvodamies upes malai.

Mēs piesardzīgi viņam sekojām. Es tikai tagad sapratu, kāpēc jūtos tik neparasti, šī bija vajāšana un šoreiz es biju vajātājs. Parasti jau bija otrādi.

Drīz vien mēs bijām piespieduši skeletu pie obeliska pakājes. Galvaskauss grozījās pa labi un pa kreisi, sarkanās ugunis acīs mirdzēja, meklējot izeju.

-   Honorij, es ierunājos. Šī ir tava pēdējā iespēja. Mēs saprotam tavu stāvokli. Ja tu nespēj pēc savas gribas atbrīvoties no šiem kauliem, noteikti kāds no burvjiem varētu tevi atbrīvot. Padodies, un es palūgšu savam saimniekam, lai tas piemeklē vajadzīgos buramvārdus.

Skelets nicinoši iesmējās. Palūgsi savam saimniekam? Tik vienkārši! It kā jūs būtu vienlīdzīgi! Par to es ļoti šaubos. Jūs visi esat pakļauti saviem saimniekiem, un tikai es esmu brīvs!

-   Tu esi iesprostots kaulu kambarī, es iebildu. Paskaties uz sevi! Tu pat nespēj pārvērsties par putnu vai zivi, lai aiz­bēgtu.

-   Un tomēr es esmu labākā situācijā nekā jūs, skelets šņāca. Cik gadu jau jūs vergojat šiem cilvēkiem? Mainiet formu, cik gribat, patiesībā jūs esat un paliekat vergi, kurus spiež izpildīt savu uzdevumu. Paskat, paskat tagad es esmu velnēns, bet tagad pats Sātans! Kuru tas interesē? Liela muiža!

-   Patiesībā es esmu gargoila, klusi nomurmināju. Viņam bija zināma daļa taisnības.

-  Ja jums būtu iespēja, jūs tagad būtu šeit kopā ar mani, apgriežot Londonu ar kājām gaisā un liekot burvjiem trūkties. Liekuļi! Es jūs izaicinu! Kakla skriemeļi nokrakšķēja, torss pagriezās, rokas pastiepās augšup un satvēra granīta kolonnu. Un tad jau Gledstona skelets rāpās augšup pa obelisku, izman­tojot antīkos hieroglifus kā atbalstu kājām.

Mēs vērojām, kā viņš rāpjas arvien augstāk.

-   Kā tev šķiet, kurp viņš dodas? putns vaicāja.

Gargoila noskurinājās. Viņam nav kurp iet. Skelets tikai

atliek to, kam agri vai vēlu jānotiek. Es runāju nikni, jo Hono­rija vārdos bija daudz patiesības un tas mani sāpināja. Pie­beigsim viņu.

Kad mēs pacēlāmies spārnos, skelets jau bija sasniedzis obeliska virsotni. Tur tas nedroši nostājās uz kājām un pacēla rokas pret rietošo sauli. Gaisma spīdēja caur garajiem, baltajiem matiem un izgaismoja galvaskausa dobumu. Tad, vairs neizdvesis ne skaņas, skelets salieca kājas un kā graciozs daiļlēcējs metās upē.

Orangutans gan meta šķēpu viņam pakaļ, bet tas jau vairs nebija vajadzīgs.

Tovakar Temza plūda ļoti strauji, ūdenslīmenis bija augsts. Skelets tūlīt pat pazuda straumē un vēlāk parādījās tikai vien­reiz, ūdenim līstot no acu dobumiem, žoklim atkarājoties un rokām vicinoties. Bet joprojām neizdvešot ne skaņas. Un tad jau tas bija pazudis.

Vai nu skelets tika aiznests jūrā, vai arī iegrima dubļos Tem­zas dibenā, to vērotāji no krasta nevarēja pateikt. Bet ifrīts Honorijs, kuru ieskāva Gledstona kauli, vairs nekad netika redzēts.

Kitija neraudāja.

Ja Pretošanās kustībā pavadītie gadi nebija devuši nekādu citu labumu, tie vismaz bija nocietinājuši viņas jūtas. Raudā­šana tagad neko nelīdzētu. Nelaime bija tik milzīga, ka meitene pat nevarēja iedomāties, kā uz to reaģēt. Ne abatijā, ne tūlīt pēc izbēgšanas, kad viņa beidzot bija apstājusies vairākus kvartālus tālāk, Kitija nebija ļāvusi sev ieslīgt pašnožēlā.

Bailes dzina viņu uz priekšu meitene pat nespēja noticēt, ka ir izbēgusi no dēmona. Uz katra stūra viņa apstājās un pēc veca Pretošanās kustības paraduma, pagaidījusi trīsdesmit sekundes, palūkojās atpakaļ. Neviens viņai nesekoja, viņa redzēja tikai snaudošus namus, mirdzošas laternas un klusas koku alejas. Pilsēta šķita pilnīgi vienaldzīga debesīs mirdzēja neizteiks­mīgas zvaigznes un pilnmēness. Viņa neredzēja ielās nevienu dzīvu dvēseli, pat Modrības lodes nešķērsoja viņas ceļu.

Kitija ieklausījās, cik satraukti skan pašas soļi, skrienot pa ietvēm un turoties ēnās.

Viņai šķita, ka visas skaņas ir izslēgtas, un tikai laiku pa lai­kam tās sasniedza meitenes ausis mašīnas rūkoņa blakus ielā, attāla sirēna, bērna raudas no kāda augšstāva dzīvokļa.

Un rokā meitene joprojām turēja zizli.

Pirmajā patvēruma vietā, kādas daudzdzīvokļu mājas pa­grabā netālu no abatijas, viņa gandrīz pameta zizli mētājamies zem ķieģeļu krāvuma. Tomēr, lai arī tas bija derīgs tikai kukaiņu sišanai, kā bija teicis nezināmais labdaris, tā bija vienīgā lieta, kas bija palikusi no briesmīgā nakts reida, un Kitija vienkārši nevarēja to pamest.

Viņa pāris minūšu atpūtās, bet neatļāvās aizmigt. Rītausmā Londonas centrs mudžēs no policistiem. Palikt tepat nozīmētu drošu nāvi. Turklāt meitene baidījās aizvērt acis, iedomājoties tos murgus, ko varētu redzēt.

Nakts tumšākajās stundās Kitija gar Temzas krastu devās Austrumlondonas virzienā līdz pat Sautvorkas tiltam. Tas bija ceļojuma bīstamākais posms, īpaši ar zizli rokā. No Stenlija viņa bija dzirdējusi, ka maģiskie priekšmeti izstaro auru, kas redzama daudziem londoniešiem, un nojauta, ka dēmoni varētu to sajust pa lielu gabalu. Tāpēc viņa pagaidīja krūmos pie tilta vairākas minūtes, līdz saņēma drosmi un metās pāri tiltam uz otru upes krastu.

Kad pāri pilsētai nolija pirmie saules stari, Kitija izlīda caur nelielo arku un devās garām staļļiem uz slepeno noliktavu. Tā bija vienīgā vieta, kur viņa varēja gūt patvērumu, kas tik ļoti bija nepieciešams. Kājas nogurumā streipuļoja, un meitenei likās, ka viņa redz gar acīm aizzibam biedējošus tēlus. Viņa nevarēja iet uz mākslas piederumu veikalu, jo Spalvaskāta kungu varas pārstāvji jau noteikti bija atraduši un identificējuši. Iet uz īrēto istabu arī nebūtu prāta darbs, jo burvji, kas droši vien dosies pārmeklēt veikalu, uzzinās par viņu un ies viņu meklēt.

Neko neredzošām acīm viņa pagrieza atslēgu slēdzenē. Pat neapstājoties, lai iedegtu gaismu, meitene nogriezās pa vai­rākiem gaiteņa pagriezieniem, līdz nonāca istabā, kur ūdens joprojām pilēja no caurules. Kitija nometa zizli zemē, nokrita tam blakus uz betona grīdas un aizmiga.

Kitija pamodās tumsā un palika guļam uz grīdas, stīva un pārsalusi. Tad viņa piecēlās, pastiepās uz sienas pusi un ieslē­dza elektrisko spuldzīti. Pagrabs izskatījās tāds pats kā pēcpus­dienā, kad viņi visi te bija: Niks trenējās cīņas mākslā, Freds un

Stenlijs meta diskus. Viņa joprojām redzēja caurumu sienā, kur bija iestrēdzis Freda disks. Tomēr tas neko nebija līdzējis.

Kitija apsēdās uz koka dēļu kaudzes un skatījās pretējā sienā, rokas klēpī salikusi. Galva tagad bija skaidra, lai gan no bada dīvaini viegla. Meitene ievilka elpu un mēģināja izdomāt, kas būtu darāms tālāk. Tas šķita grūti, jo viņas dzīve bija apgriezu­šies kājām gaisā.

Vairāk nekā trīs gadus viņa visiem spēkiem*bija palīdzējusi veidot Pretošanās kustību, un tagad vienā naktī tā bija sagruvusi. Tiesa, šī savienība nekad nebija izcēlusies ar īpašu stabi­litāti; viņi bija strīdējušies par stratēģiju, un pēdējos mēnešos nesaskaņas bija kļuvušas vēl lielākas. Bet tagad no tā visa nebija pāri palicis nekas. Viņas draugi bija miruši un līdz ar viņiem pazuduši arī kopējie ideāli.

Bet kādi tad bija šie ideāli? Notikumi abatijā bija ne vien mai­nījuši Kitijas nākotni, bet arī viņas izjūtas par pagātni. Tagad viņa skaidri redzēja, ka šim pasākumam jau no sākuma bija lemts izgāzties šķita muļķīgi domāt, ka viņiem varētu izdoties. Tagad, kad viņa vēlējās atsaukt atmiņā Spalvaskāta kungu, viņa redzēja nevis to dedzīgo līderi, kam bija sekojusi, bet smīnošo kapeņu zagli, piesarkušu un nosvīdušu laupītāju, kas ielaužas pretīgās vietās, meklēdams dārgumus.

Ko gan viņi gribēja sasniegt? Ko viņi būtu darījuši ar iegūta­jiem dārgumiem? Pat ar kristāla lodes palīdzību viņi nepārspētu burvjus. Nē, viņi bija muļķojuši paši sevi! Pretošanās kustība nebija nekas vairāk kā blusa, kas kož ausī angļu dogam, pie­tika ar vienu ķepas vēzienu, lai to nosistu.

Meitene izvilka no kabatas sudraba piekariņu un vērīgi to nopētīja. Hairnēkas vecmāmiņas dāvana bija izglābusi viņai dzī­vību. Patiesībā tā bija tīrā veiksme, ka viņa vispār bija palikusi dzīva.

Kitija sirdī jau sen bija nojautusi, ka viņu grupa ir uz izjuk­šanas robežas, bet tas bija noticis tik pēkšņi un šokējoši, ka meitene nespēja atgūties. Bija uzbrucis viens pats dēmons, un visu viņu aizsargspējas neko nebija līdzējušas. Visi Pretošanās kustības skaļie saukļi Hopkinsa kunga nosvērtie ieteikumi, Freda lielīšanās un Nika nopietnie vārdi izrādījās nevērtīgi. Kitija tagad gandrīz nespēja tos atcerēties notikumi kapenēs bija aizslaucījuši daļu atmiņu.

Niks. Dēmons bija teicis Kitijai (briesmoņa vārdus Kitija ļoti labi atcerējās!), ka ir nogalinājis desmit no divpadsmit iebrucē­jiem. Pieskaitot sen kritušos, bija jāpieņem, ka arī Niks ir izdzī­vojis. Meitene saviebās Niks bija aizlaidies tik ātri, ka viņa pat nebija pamanījusi. Pat neiedomājies, ka būtu jāpalīdz Fredam, Annai vai Spalvaskāta kungam.

Un gudrais Hopkinsa kungs… Iedomājoties vien par neiz­teiksmīgo zinātnieku, meiteni pārņēma dusmas. Un kur viņš bija, kamēr Pretošanās kustības dalībnieki cīnījās par savām dzīvībām? Tālu prom, drošībā. Tāpat kā noslēpumainais labda­ris, kura sniegtā informācija par Gledstona kapa aizsardzību izrādījās tik nepilnīga. Ja viņš nebūtu tik ļoti ietekmējis Spal­vaskāta kungu pēdējo mēnešu laikā, pārējie grupas biedri vēl tagad būtu dzīvi. Un ko viņi bija ieguvuši par šo upuri? Tikai koka nūju!

Zizlis gulēja blakus viņai uz grīdas starp netīrumiem. Pēkšņā niknuma uzliesmojumā Kitija to satvēra un mēģināja pārlauzt uz ceļgala. Par pārsteigumu koks nemaz neieplaisāja, tas bija daudz stiprāks, nekā izskatījās. Meitene iekliegdamās meta to pret sienu.

Taču tūlīt pat Kitijas dusmas nomainīja liela tukšuma sajūta. Varbūt būtu prātīgi tuvākajā laikā sazināties ar Hopkinsa kungu un pārrunāt tālāko darbības plānu? Bet ne šodien. Tagad viņai bija vajadzīgs kas cits, kas nomāktu sajūtu, ka viņa palikusi pasaulē pavisam viena. Kitija izlēma apciemot vecākus.

Bija jau pēcpusdiena, kad Kitija iznāca no staļļiem pagalmā un ieklausījās. Attālas sirēnas, daži šāvieni no Londonas centra puses, kas noteikti bija sacelts kājās. Kitija nodrebinājās. Vēl labāk, tātad viņu neviens netraucēs. Meitene aizslēdza durvis, noslēpa atslēgu un devās prom.

Par spīti tam, ka gājiens bija viegls zizli meitene bija atstā­jusi slēptuvē pagāja gandrīz viss vakars, līdz Kitija nonāca Balhamā, un, kad viņa sasniedza krustojumu pie vecāku mājām, debesis jau sāka tumst. Kitija bija nogurusi un izsalkusi. Viņa gandrīz divas dienas neko nebija ēdusi, ja neskaita pāris vei­kalā nočieptu ābolu. Domas par mātes gatavoto ēdienu lika viņai norīt siekalas, bet atmiņas par veco istabu ar ērto gultu un skapi ar salauztajām durvīm lika sirdij notrīcēt. Cik sen viņa nebija gulējusi savā istabā? Jau vairākus gadus. Tikai šonakt viņa labprāt atkal paslēptos savas istabas patvērumā.

Krēslas aizsegā viņa iegāja šķērsielā un, pašai nezināmu iemeslu dēļ palēninot gaitu, nonāca pie vecāku mājas. Dzīvo­jamā istabā dega gaisma tas meitenei lika justies vienlaikus atvieglotai un izjust bailes. Lai gan māte bija diezgan pavirša, viņa nedrīkst uzminēt, ka kaut kas noticis, vismaz līdz tam lai­kam, kamēr Kitija nav izlēmusi, ko darīt tālāk. Meitene nopētīja sevi kaimiņu mājas logā, nogludināja tumšos matus un nopuri­nāja no drēbēm netīrumus. Tomēr rokas viņa nevarēja nomaz­gāt, tāpat kā noslēpt maisiņus zem acīm. Meitene nopūtās. Nav nekāds izcilais paskats, bet gan jau būs labi. Viņa uzkāpa pāris pakāpienu līdz durvīm un pieklauvēja. Atslēgas bija palikušas istabā.

Pēc ilgāka brīža, kad Kitija bija pieklauvējusi vēlreiz, gai­tenī parādījās pazīstamais, slaidais mātes siluets. Tas tuvojās, it kā baidoties atvērt durvis. Kitija pieklauvēja pie durvju stikla. Mammu! Tā esmu es!

Pēc nelielas vilcināšanās, kuras laikā Kitija pieklauvēja vēl­reiz, māte nedaudz pavēra durvis un palūkojās ārā. Ak, viņa nomurmināja. Ketlīn!

-   Sveika, mamm! Kitija teica, plati smaidot. Atvaino, ka ierodos tik negaidīti.

-   Ak jā. Māte tomēr neatvēra durvis. Viņa skatījās uz Kitiju ļoti noraizējusies.

-   Vai kas noticis? Kitija vaicāja, kaut gan bija pārāk pārgu­ruši, lai patiešām par to interesētos.

-   Nē, nē, nekas.

-   Tad es varu ienākt?

-  Jā… protams. Māte pavēra durvis, palaižot Kitiju garām, pastiepa vaigu skūpstam un aizvēra durvis.

-   Kur tētis? Virtuvē? Es zinu, ka ir jau vēls, bet esmu izba­dējusies…

-   Labāk iesim uz dzīvojamo istabu, mīļā.

-   Labi. Kitija devās uz dzīvojamo istabu. Te viss bija tāpat, kā viņa atcerējās nodriskātais nenosakāmas krāsas paklājs, mazais spogulis virs kamīna, vecā sofa un krēsls, kuru tēvs bija mantojis no sava tēva un uz kura paroceņiem bija mežģīnes. Uz kafijas galdiņa stāvēja kūpoša tējas krūze un tasītes. Tēvs sēdēja uz sofas, un viņam pretī krēslā jauns vīrietis.

Kitija sastinga. Māte klusi aizvēra durvis.

Jaunais vīrietis pacēla galvu un pasmaidīja tieši tāpat kā Spalvaskāta kungs, kad bija atvēris zārku un ieraudzījis dār­gumus. Tas bija līksms īpašnieka smaids, ko bija grūti no­valdīt.

-   Sveika, Kitij, viņš sacīja.

Kitija neatbildēja. Viņa zināja, kas tas par cilvēku.

-   Ketlīna, aizžņaugtā balsī ierunājās tēvs. Tas ir Mandrāka kungs no Iekšlietu ministrijas, ja pareizi atceros?

-   Tiesa, Mandrāks, joprojām smaidīdams, atteica.

-   Viņš vēlas… tēvs saminstinājās, uzdot tev dažus jautā­jumus.

No mātes lūpām izlauzās vaids. Ak, Ketlīn, ko tu esi izda­rījusi?

Kitija joprojām neatbildēja. Viņai jakas kabatā bija viens sud­raba disks, bet citādi meitene bija neaizsargāta. Viņas skatiens aizslīdēja līdz logam, kam priekšā bija aizvilkti aizkari. Viņa varētu izkāpt pa logu, ja tēvs būtu ieeļļojis eņģes. Vai arī izsist rūti ar kafijas galdiņu. No gaiteņa bija vairākas iespējas iziet, bet māte stāvēja durvju priekšā.

Jaunais vīrietis norādīja uz sofu. Varbūt apsēdīsieties, Džonsas jaunkundz? viņš pieklājīgi teica. Mēs varētu visu mierīgi pārrunāt. Viņa mutes kaktiņi noraustījās. Vai arī jūs taisījāties bēgt, izlecot pa logu?

Izsakot skaļi Kitijas nodomu, jaunais burvis bija atņēmis Kiti­jai iespēju tā rīkoties. Nebija īstais brīdis bēgt. Meitene nosarka, saknieba lūpas un apsēdās uz sofas, kur nolūkojās burvī, cik mierīgi vien spēja.

Tātad šis bija tas Mandrāks, kura kalpi bija vajājuši Pretoša­nās kustību jau vairākus mēnešus. Jau jūdzes attālumā varētu noteikt viņa nodarbošanos garš, melns mētelis un smieklīgi ciešs uzvalks, spīdīgas ādas kurpes. No žaketes kabatas rēgojās milzīgs, sarkans kabatlakats gluži kā tāds korallis. Mati bija gari, seja šaura un bāla. Kitija pirmo reizi aptvēra, cik jauns viņš patiesībā ir joprojām pusaudzis, noteikti jaunāks par viņu pašu. It kā lai pastiprinātu savu autoritāti, zēns bija sakrustojis rokas uz krūtīm un, pārmetis vienu kāju pār otru, vienu šūpoja, un bija uzbūris sejā smīniņu. Tomēr cauri tam visam bija jau­šams viņa pieredzes trūkums un dedzīgums.

Tas, ka burvis bija tik jauns, lika Kitijai justies drošāk. Ko jūs vēlaties, Mandrāka kungs? viņa pieklājīgi vaicāja.

Burvis pastiepās pēc tējas krūzītes, iedzēra mazu malciņu un pēc tam akurāti nolika krūzīti un apakštasīti uz krēsla paroceņa. Kitija un viņas vecāki klusēdami vēroja. Ļoti jauki, Džonsas jaunkundz, viņš beidzot teica. Cik patīkama uzve­dība. Paldies par viesmīlību! Šie laipnie vārdi izsauca tikai Kitijas mātes šņukstu.

Kitija nelūkojās uz māti. Viņas acis bija piekaltas burvim. Ko jūs vēlaties?

Šoreiz viņš atbildēja: Pirmām kārtām, paziņot jums, ka no šī brīža esat apcietināta.

-   Un kādas ir apsūdzības? Kitija vaicāja, balsij trīcot.

-   Nu, palūkosimies, zēns teica un uzskaitīja, pa vienam atliecot pirkstus. Terorisms, piederība nelegālam grupēju­mam, nodevība pret Devro kungu, valdību un impēriju, van­dālisms, īpašuma postīšana, slepkavības mēģinājums, zādzība, svētvietu apgānīšana… Es varētu turpināt, bet nevēlos satraukt jūsu māti. Skumji, ka diviem valstij tik uzticamiem pilsoņiem ir tāda meita kā jūs.

-   Es nesaprotu, Kitija mierīgi teica. Šīs ir nopietnas apsū­dzības. Kādi ir pierādījumi?

-  Jūs esat redzēta tā sauktās Pretošanās kustības dalībnieku sabiedrībā.

-   Redzēta? Ko tad tas nozīmē? Kas mani ir redzējis?

-   Ketlīn, muļķa meitene, izstāsti taču viņam patiesību! tēvs izsaucās.

-   Paklusē, tēt.

-   Šie paši noziedznieki no Pretošanās kustības šonakt tika atrasti miruši Vestminsteras abatijā, kur viņi bija veikuši lau­pīšanu. Viens no viņiem bija Spalvaskāta kungs, pie kura jūs strādājāt, burvis turpināja.

-   Man jau allaž likās, ka viņš ir slikts cilvēks, Kitijas māte nočukstēja.

Kitija ievilka elpu. Man ir ļoti skumji to dzirdēt, bet es nudien nevaru atbildēt par to, ko mans darba devējs dara savā brīvajā laikā. Pacentieties izvirzīt nopietnākus pierādījumus, Mandrāka kungs.

-   Tātad jūs noliedzat, ka darbojāties nevalstiskā grupējumā kopā ar Spalvaskāta kungu?

-   Protams.

-   Un kā ar pārējiem nodevējiem, viņa biedriem? Diviem jau­nekļiem Fredu un Stenliju?

-   Pie Spalvaskāta kunga strādāja daudz cilvēku. Es viņus pazinu, bet ne sevišķi tuvu. Vai tas ir viss, Mandrāka kungs? Es neticu, ka jums vispār ir kādi pierādījumi.

-   Nu, ja mēs esam nonākuši tik tālu… burvis atlaidās krēslā un pasmīnēja. Varētu jautāt, kāpēc jūsu drēbes ir tik netīras. Ja paskatās īstajā gaismā, izskatās pēc netīrumiem no kape­nēm. Varētu vaicāt, kāpēc jūs šorīt nebijāt darbā, kaut gan jums bija jāatver veikals. Varētu runāt arī par kādu sen aizmirstu prāvu Ketlīna Džonsa pret Jūliju Tallovu. Jums ir iepriekšēja sodāmība, Džonsas jaunkundz. Jūs esat sodīta ar ievērojamu naudas summu par uzbrukumu burvim. Un ir liecinieks, kas redzējis jūs saņemam zagtus priekšmetus kopā ar nelabu galu ņēmušajiem Fredu un Stenliju. Liecinieks, kam jūs uzbrukāt un atstājāt drošai nāvei.

-  Un kas ir šis nenovērtējamais liecinieks? Kitija nošņā­cās. Lai arī kas viņš būtu, šis cilvēks melo.

-  Ak nē, viņš ir ļoti uzticams, burvis iesmējās un atglauda matus no sejas. Atceraties? "

Kitija neko nesaprotošām acīm raudzījās burvī. Ko tad?

Jaunais burvis sarauca pieri. Mani, protams.

-  Jūs? Vai mēs esam jau agrāk tikušies?

-  Neatceraties? Tas bija pirms vairākiem gadiem. Jāatzīst, toreiz es izskatījos citādi.

-   Ne tik muļķīgi? Kitija dzirdēja māti novaidamies. Tas viņu uztrauca tikpat maz, it kā būtu kāda svešinieka vaids.

-   Neizturieties nekaunīgi, meitenīt! Burvis sakrustoja kājas tas nenācās viegli, ņemot vērā, ka viņa bikses bija ļoti šauras un pasmīnēja. Kaut gan kāpēc ne? Runājiet vien savus muļķīgos komentārus. Tie nemainīs jūsu likteni.

Tagad, kad bija pienākušas beigas, Kitija juta, ka viņai nav baiļu, pārņēma tikai visaptverošas dusmas pret iedomīgo jauno burvi. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un ieskatījās viņam sejā. Turpini vien! Apgaismo mani!

Zēns noklepojās. Varbūt jūs tomēr atcerēsieties? Pirms trim gadiem Ziemeļlondonā… kādā aukstā decembra naktī… nē? zēns nopūtās. Atgadījums šaurā ieliņā?

Kitija paraustīja plecus. Es esmu daudzkārt uzturējusies šaurās ieliņās. Lai jūs atcerētos, jums būtu jābūt neaizmirsta­mai sejai.

-  Bet, redziet, es nekad neaizmiršu jūsu seju. Tagad meitene varēja saskatīt dusmas burvja sejā. Viņš noliecās uz priekšu un ar elkoni nogāza zemē krūzīti, izliedams tēju uz paklāja. Zēns vainīgi palūkojās uz Kitijas vecākiem. Ak, es atvainojos…

Kitijas māte jau bija klāt, slaucīdama paklāju ar salveti. Neuztraucieties, Mandrāka kungs! Lūdzu, neuztraucieties!

-   Redziet, Džonsas jaunkundz, burvis turpināja, paceļot no grīdas tējas krūzīti, lai Kitijas māte varētu kārtīgi saslau­cīt paklāju, es jūs neaizmiršu, lai gan redzēju tikai īsu brīdi. Tāpat arī jūsu draugus Fredu un Stenliju, kas mani aplaupīja un gribēja nogalināt.

-   Aplaupīja? Kitija sarauca pieri. Ko viņi paņēma?

-   Vērtīgu Novērošanas disku.

-   Ak tā… Šis notikums Kitijai pēkšņi atausa atmiņā. Jūs esat tas puika? Mazais spiegs! Tagad es atceros jūs un to disku. Tas bija galīgi nevērtīgs.

-   Es pats to pagatavoju!

-   Mēs pat nevarējām to iedarbināt.

Mandrāka kungs ļoti centās savaldīties, lai gan viņa balss trīcēja. Beidzot jūs esat pārstājusi noliegt apsūdzības.

-   Ak jā, Kitija teica, juzdamās krietni brīvāk nekā daudzu pēdējo mēnešu laikā. Jā, tās visas ir patiesas. Viss, ko jūs tei­cāt, un vēl vairāk. Man tikai žēl, ka tagad tas viss ir beidzies. Pagaidiet es tomēr noliedzu vienu lietu. Jūs teicāt, ka es atstāju jūs nomirt uz ielas. Tā nav tiesa. Freds būtu pārgriezis jums rīkli, bet es jūs pasaudzēju. Dievs vien zina, kāpēc, jūs mazais, riebīgais čūskulēn. Man vajadzēja ļaut Fredam rīkoties. Es būtu izdarījusi pasaulei lielu pakalpojumu.

-   Viņa tā negribēja teikt! Tēvs bija pielēcis kājās un nostā­jies starp viņiem, it kā ar ķermeni gribētu aizsargāt burvi no meitas vārdiem.

-   Gribēja gan, gribēja! Zēns smaidīja, bet viņam acīs lies­moja niknums. Ļaujiet viņai pateikt visu.

Kitija bija ievilkusi elpu un turpināja: Es ienīstu jūs un visus pārējos burvjus! Jūs nemaz nerūpējaties par mums! Mēs jums noderam, tikai lai sagādātu ēdienu, tīrītu mājas un šūtu drēbes! Mēs vergojam jūsu fabrikās un darbnīcās, kamēr jūs ar saviem dēmoniem dzīvojat pārpilnībā! Ja mēs pagadāmies jums ceļā, mēs tikai ciešam. Kā Džeikobs. Jūs esat cietsirdīgi, ļauni un uzpūtīgi!

-   Uzpūtīgi? Zēns sakārtoja sarkano lakatiņu žaketes kabatā. Jūs nu gan esat histēriska! Mēs vienkārši izturamies un ģērbjamies atbilstoši savam stāvoklim. Mēs esam sabiedrības nozīmīgākā daļa.

-   Bet jums pašiem nekas nav nozīmīgs… Liecies mierā, mammu! Kitija bija dusmās pielēkusi kājās, un māte bija satvērusi meiteni ap pleciem, mēģinot atkal apsēdināt. Kitija viņu atgrūda. Un ja jūs vēlētos padomu labam stilam, tad šīs bikses ir pārāk ciešas.

-   Vai tiešām? Arī zēns piecēlās kājās, mētelim noplīvojot. Esmu dzirdējis pietiekami. Varēsiet pārdomāt savu nostāju brīvajos brīžos Londonas Tauerā.

-   Nē! Kitijas māte noslīga uz grīdas. Lūdzu, Mandrāka kungs…

Tēvs stāvēja kā nelaimes čupiņa. Vai mēs neko nevaram līdzēt?

Burvis pašūpoja galvu. Baidos, ka jūsu meita ir izvēlējusies savu ceļu. Tā kā esat tik uzticami valstij, man vēl jo vairāk žēl jūs.

-   Viņa vienmēr ir bijusi stūrgalvīga meitene, Kitijas tēvs klusi teica, bet es nekad nedomāju, ka viņa ir tik samaitāta. Negadījumam ar Džeikobu Hairnēku mums vajadzēja kaut ko iemācīt, bet mēs ar īrisu vienmēr cerējām uz labāko. Un tagad, kad mūsu armija dodas karā ar Ameriku un valsts labklājība ir apdraudēta, mēs uzzinām, ka mūsu meita ir nodevēja… Tas ir salauzis manu sirdi, Mandrāka kungs. Es vienmēr esmu centies audzināt viņu pareizi.

-   Par to es esmu pārliecināts, burvis noskaldīja. Tomēr…

-   Mēs vedām viņu skatīties parādes un festivālus. Impērijas dienā es vienmēr nesu viņu uz pleciem, kad pūlis Trafalgara laukumā uzgavilēja premjerministram. Jūs varbūt to neatce­raties, Mandrāka kungs, jūs pats esat ļoti jauns, bet tas bija izcils notikums. Un tagad šīs mazās meitenītes vietā es skatos uz nelieti, kam nav cieņas un mīlestības pret vecākiem, burv­jiem vai valsti. Vīrieša balss aizlūza, un viņš apklusa.

-   Tu esi muļķis, tēt, Kitija sacīja.

Māte joprojām bija sakņupusi uz grīdas. Tikai ne uz Taueru, Mandrāka kungs, lūdzu…

-   Man nudien žēl, Džonsas kundze…

-  Viss būs labi, mammu, Kitija neslēpa nicinājumu. Celies kājās! Viņš nevedīs mani uz Taueru, to viņš nevar izdarīt.

-  Ak tā? zēns pārsteigts izsaucās. Kas liek jums par to šaubīties?

Kitija pārlaida skatienu istabai. Šķiet, ka esat viens.

Burvis pasmīnēja. Tikai šeit. Policijas automašīnas gaida blakusielā. Nāksiet man līdzi labprātīgi?

-   Nē, Mandrāka kungs, nenākšu. Kitija metās uz priekšu un trieca dūri Netenjelam sejā. Tā atsitās pret viņa vaigukaulu ar nepatīkamu krakšķi. Zēns sabruka krēslā. Kitija pārkāpa pāri mātei un metās uz durvīm, bet stingrs tvēriens viņu apturēja. Tas bija tēvs bālu seju, neko neredzošām acīm.

-  Tēt, laid mani! Meitene raustīja roku, bet tvēriens bija dzelžains.

-  Ko tu esi izdarījusi? Viņš skatījās uz meitu kā uz nez kādu nezvēru. Ko tu esi izdarījusi?

-   Tēt… ļauj man iet. Lūdzu, laid mani!

Kitija pūlējās izbēgt, bet tēva tvēriens kļuva vēl ciešāks.

Māte satvēra meitenes kāju, bet tik nepārliecinoši, ka neva­rēja saprast: vai nu lai aizkavētu, vai lūgtu. Burvis, kas visu laiku bija šūpojis galvu kā suns, kurš saņēmis kājas spērienu, pievēr­sās viņiem. Netenjela acīs bija lasāms naids. Viņš izrunāja pāris zilbju svešā valodā un sasita plaukstas. Kitija pārtrauca cīņu ar vecākiem un pamanīja, ka gaisā izplūst tumšzilu dūmu mākoņi. Un no tiem parādījās zili melna būtne ar asiem ragiem un ādas spārniem, kas nopētīja klātesošos ar smīnīgu skatienu.

Burvis paberzēja sasisto žokli un piespieda tam roku. Ķer meiteni un nelaid vaļā! Drīksti sagrābt viņas matus tik cieši, cik vēlies.

Radījums spalgi iečivinājās, savicināja spārnus un izlidoja no dūmu mākoņa ligzdas. Kitijas tēvs ievaidējās un palaida vaļā meitas plecu. Māte atrāva rokas un, paslēpusi seju rokās, sari­tinājās pie skapja durvīm.

Un tas ir labākais, uz ko esi spējīgs? Kitija vaicāja. Molers? Nu izbeidz! Meitene pastiepa roku un, pirms vēl apmulsušais radījums bija viņu sasniedzis, satvēra to aiz kakla, pāris reižu apgrieza ap galvu un meta pret burvi, kur tas uzsprāga pāris centimetru no saimnieka sejas. Uzmirdzēja purpura gaisma, pār jaunā ministrijas darbinieka uzvalku un apkārtējām mēbelēm nokrita pāris slikti smakojošu purpura lāšu. Netenjels pārstei­gumā iekliedzās. Ar vienu roku sniegdamies pēc kabatlakata, viņš ar otru uzzīmēja gaisā savādu zīmi. Viņam aiz muguras parādījās mazs, sarkansejains velnēns. Tas uzlēca uz skapja un atvēra muti, no kuras pret Kitiju izšāvās liesmu bulta, trāpot meitenei krūtīs un triecot viņu pret durvīm. Māte iekliedzās, un tēvs skaļi noelsās. Velnēns sāka lēkāt no prieka…

…un apstājās puslēcienā. Kitija cēlās kājās, nopurinot no jakas gruzdošās plēksnes un veltot burvim uzvarošu smaidu. Ar strauju kustību viņa izvilka no jakas kabatas disku. Burvis, kas niknumā bija meties uz priekšu, pakāpās atpakaļ. Varat valkāt tik šauras bikses, cik vien vēlaties, Mandrāka kungs, Kitija teica, bet patiesībā jūs esat niecība. Ja uzdrošināsieties man sekot, es jūs nogalināšu. Uz redzēšanos! Ak jā mammu, tēt, Kitija mierīgi palūkojās uz vecākiem, neuztraucieties! Es vairs turpmāk nebojāšu jūsu reputāciju. Jūs mani vairs neredzēsiet.

Atstājot vecākus, burvi un velnēnu lūkojoties viņai nopakaļ, meitene pagriezās, atvēra durvis un izgāja ārā. Viņa mierīgi un pārliecinoši izgāja pa gaiteni un ārā pa parādes durvīm siltajā vakarā. Kitija neapzināti izvēlējās vienu virzienu un devās prom pa ielu neatskatoties. Tikai tad, kad viņa bija nogriezušies ap stūri un sākusi skriet, beidzot sāka līt asaras.

etenjela dusmas par operācijas izgāšanos bija nevaldāmas. Viņš atgriezās Vaitholā neiedomājami sliktā garastāvoklī, mudi­nādams šoferi pasteigties un sizdams ar dūri pa ādas sēdekli ikreiz, kad nācās palēnināt gaitu. Viņš izkāpa pie Iekšlietu ministrijas un, par spīti vēlajai stundai, devās uz savu darba kabinetu. Zēns ieslēdza gaismu, atlaidās krēslā un sāka prātot.

Viņš bija pārrēķinājies, bet tas, ka viņš bija atradies tik tuvu mērķim, padarīja izgāšanos vēl sāpīgāku. Tas, ka viņš bija pārmeklējis iedzīvotāju sarakstu, lai atrastu Ketlīnas Džonsas vārdu, bija pareizi īsā laikā viņš bija atradis meiteni, ierakstu par iepriekšējo sodāmību un vecāku mājas adresi. Māte un tēvs bija piekāpīgi muļķi, un sākotnējais plāns pierunāt vecākus, lai tie palīdz nodot meitu, slepeni ziņojot viņam, kad meitene nākamreiz ieradīsies mājās arī būtu lieliski izdevies, ja vien viņa nebūtu ieradusies ātrāk, nekā gaidīts.

Bet pat tas nebūtu kaitējis, ja vien pēkšņi nebūtu izrādījies, ka Kitiju nevar ievainot zemākā līmeņa dēmoni. Mulsinoši… protams, nevarēja neredzēt paralēles ar bārdaino algotni. Jau­tājums bija tikai, vai tās ir viņiem pašiem piemītošas spējas vai arī kādas burvestības sekas. Sensori tomēr nebija neko ziņojuši.

Ja te būtu Bartimajs, viņš, iespējams, varētu paskaidrot kaut ko par meitenes noslēpumainajām spējām un varbūt pat novērst bēgšanu. Žēl, ka džins bija prom citā misijā.

Netenjels nopētīja savu žaketes piedurkni, uz kuras grez­nojās molera asins traipi. Viņš nolamājās. Nejēga… Nevarēja noliegt, ka meitenei bija stingrs raksturs. Bet Kitija Džonsa par šo apvainojumu dārgi samaksās.

Tomēr jaunais burvis bija ne vien dusmīgs, bet arī jutās neveikli. Viņš mierīgi būtu varējis pieprasīt policijas palīdzību vai palūgt Vaitvelai, lai nodrošina Izlūklodes virs Kitijas vecāku mājas. Tomēr viņš tā nebija izdarījis. Netenjels Bija vēlējies gūt visus panākumus tikai sev. Atgriežoties ministrijā ar zizli, viņa statuss būtu neiedomājami paaugstinājies premjerministrs būtu cēlis viņu vai debesīs. Varbūt viņš tiktu paaugstināts, var­būt viņam pat uzticētu pētīt zižļa spēku… Divāls un Vaitvela paliktu ar garu degunu.

Bet meitene bija aizbēgusi, un, ja kāds par to uzzinās, viņu nežēlos. Tallova nāves dēļ visi ministrijas darbinieki bija kļuvuši viegli aizkaitināmi un bailīgi. Nebija īstais laiks šādas informā­cijas publiskošanai. Skuķis bija jāatrod, turklāt ātri.

Zvanīšana ausī ziņoja, ka tuvojas maģiska būtne. Viņš piecē­lās kājās, un pēc mirkļa istabas vidū zilā mākonī materializējās Bartimajs gargoilas izskatā. Netenjels paberzēja acis un izlikās mierīgs.

-   Ko ziņosi?

-Jā, prieks redzēt arī tevi! Gargoila izveidoja no dūmu mākoņa dīvānu un iegrima tajā. Jā. Veni, vidi, vici un tā tālāk. Ifrīts ir pagalam. Esmu pārguris. Tomēr laikam ne tik ļoti kā tu. Tu izskaties briesmīgi!

-   Tu nogalināji dēmonu? Netenjels izslējās. Tās bija labas ziņas. Devro tas patiks.

-   Protams. Noslīcināju šo Temzā. Baumas jau klīst. Turklāt tev bija taisnība to zizli nozagusi Kitija. Vai tu jau esi viņu notvēris? Nē? Tad labāk pasteidzies. Klau… gargoila ieskatījās tuvāk. Tev uz žokļa ir zilums! Kāds te ir kāvies!

-   Neesmu vis. Tas nav nekas svarīgs.

-   Tu esi kāvies kā tāds ielas puišelis! Vai tas bija meitenes dēļ? Vai aizstāvot savu godu? Man taču tu vari pastāstīt!

-  Aizmirsti. Klausies es ļoti priecājos par taviem panāku­miem. Tagad mums jāatrod meitene. Netenjels pieskārās ar pirkstiem zilumam. Tas sāpēja.

Gargoila nopūtās. Viegli pateikt, grūti izdarīt. Kur mēs sāk­sim?

-   Nezinu. Jāpadomā. Šobrīd vari iet. Izsaukšu tevi no rīta.

-   Ļoti labi. Gargoila uz dīvāna iešļūca sienā un pazuda.

Kad viss atkal bija klusu, Netenjels, iegrimis domās, nostā­jās pie galda. Nakts glaudās pie kabineta logiem, no ielas neat­skanēja neviena skaņa. Zēns bija noguris, ķermenis kauca pēc miega. Bet zizlis bija pārāk nozīmīgs, lai to tik viegli zaudētu. To katrā ziņā vajadzēja atrast. Varbūt piezīmju grāmatā…

Netenjela domas pārtrauca klauvējiens pie durvīm.

Viņš ieklausījās, sirdij satraukti sitoties. Vēl trīs klauvējieni klusi, bet uzstājīgi.

Kas gan varētu viņu meklēt šādā stundā? Prātā iešāvās bries­mīgā bārdaiņa tēls. Zēns sarāvās, tad iztaisnoja plecus un devās pie durvīm.

Aplaizījis sausās lūpas, viņš satvēra durvju rokturi un to pagrieza.

Pie sliekšņa stāvēja īss, apaļīgs kungs, samiedzis acis spilg­tajā gaismā, kas spīdēja no kabineta. Vīrietis bija tērpies greznā zaļa velveta uzvalkā, baltās getrās un gaiši violetā ceļojumu mētelī, kas bija aizpogāts līdz kaklam. Galvā viņam bija zamša cepure. Viņš plati pasmaidīja par zēna apjukumu.

-   Sveiks, Mandrāk, manu zēn! Vai drīkstu ienākt? Ārā ir vēss.

-   Mierdara kungs? Ak jā. Lūdzu, ienāciet.

-   Paldies, manu zēn, paldies. Mierdara kungs pārlēca pāri slieksnim. Viņš noņēma cepuri un aizmeta pāri istabai, kur tā precīzi piezemējās Gledstona krūšutēlam uz galvas. Viņš pie­miedza Netenjelam ar aci. Viņa nu gan mums šobrīd ir atliku likām, smiedamies par savu joku, Mierdara kungs iekārtojās krēslā.

-   Cik negaidīta, bet pagodinoša vizīte, ser, Netenjels bei­dzot sacīja. Vai varu jums kaut ko piedāvāt?

-  Nē, nē, Mandrāk. Apsēdieties. Es vienkārši ieskrēju, lai mazliet papļāpātu. Vēlais ciemiņš plaši pasmaidīja. Ceru, ka neesmu tevi iztraucējis darbā?

-   Nekādā ziņā. Es jau gatavojos doties mājup.

-   Ļoti jauki. "Miegs ir tik nozīmīgs, tomēr tik grūti sasnie­dzams," saka sultāns pirts skatā lugas "Kalpone no Austru­miem mana mīla" otrā cēliena trešajā ainā. Vai tu esi to re­dzējis?

-   Diemžēl ne, ser. Es tolaik vēl biju pārāk jauns. Mans iepriek­šējais meistars, Krūmložņas kungs, nelabprāt apmeklēja teātri.

-   Nudien žēl. Mierdara kungs pašūpoja galvu. Tīrais brī­nums, ka ar tik sliktu meistaru tu tomēr izvērties par tik daudz­sološu jaunekli.

-   Protams, es esmu redzējis "Arābijas gulbjus", Netenjels steigšus piebilda. Lielisks darbs! Ļoti aizkustinošs.

-   Ak jā. Vairāki kritiķi to dēvē par manu meistardarbu, bet, mazliet papūloties; es nākamo uzrakstīšu vēl labāku. Karš ar Ameriku licis man pievērsties Rietumiem. Šim tumšajam kon­tinentam, par ko mēs tik maz zinām. Manas nākamās lugas nosaukums ir "Apakšsvārki un šautenes"; tā stāstīs par meiču no meža biezokņiem, kas… runājot Mierdara kungs mierīgi žestikulēja, no viņa plaukstām parādījās oranžas dzirksteles, kas izklīda pa istabu, apstājoties dažādās istabas vietās. Tiklīdz tās bija ieņēmušas vietas, rakstnieks aprāvās pusvārdā un pie­miedza Netenjelam ar aci. Redzi, ko es izdarīju?

-  Tas ir sensoru tīkls, ser. Parāda, ja kāds skatās vai noklau­sās sarunu.

-   Tieši tā. Un šobrīd viss ir mierīgi. Tātad es neierados runāt par savu jauno lugu, lai gan tā ir aizraujoša. Es gribēju tev kā daudzsološam jauneklim izteikt kādu piedāvājumu.

-   Man būs gods to uzklausīt, ser.

-   Domāju, ka man nav jāpiekodina, lai šī mazā saruna paliek starp mums abiem, Mierdara kungs turpināja. Ja tā izietu ārpus šīm sienām, tas nodarītu mums abiem daudz ļauna. Runā, ka tu esi tikpat gudrs, cik atjautīgs un jauns, Mandrāk. Esmu pārliecināts, ka sapratīsi.

-   Protams, ser. Netenjels uzlika pieklājīgās ieinteresētības masku. Patiesībā zēns bija samulsis un glaimots. Viņš nespēja iedomāties, kāpēc burvis ieradies pie viņa tādā slepenībā. Pro­tams, plaši tika runāts par Mierdara kunga draudzību ar prem­jerministru, bet Netenjels nekad nebija iedomājies, ka arī rakst­nieks taču ir burvis. Noskatījies pāris Mierdara izslavēto lugu, Netenjels bija nodomājis, ka tās ir šausmīgas, lai gan rauš labu naudu.

-   Pirmām kārtām, vēlos tevi apsveikt, Mierdaris turpināja. Trakais ifrīts ir pazudis, un es dzirdēju, ka arī tavs džins pie tā pielicis savu roku. Tas ir labi. Vari būt drošs, ka premjerministrs to novērtēs. Patiesībā tieši tāpēc es ierados pie tevis. Tavas pras­mes man lieti noderētu kādas problēmas atrisināšanā.

Viņš apklusa, bet Netenjels neko neteica. Kad saruna ir ar sve­šinieku, labāk būt piesardzīgam. Mierdara nolūki nebija skaidri.

-   Tu šorīt biji abatijā, Mierdaris atsāka runu. Un tu dzir­dēji Padomes sarunu. Un tu noteikti pamanīji, ka mūsu draugs Divāla kungs ir ieguvis lielu ietekmi.

-   Jā, ser.

-   Kā policijas priekšnieks viņš jau iepriekš nevarēja sūdzēties par varas trūkumu, bet nevienam nav noslēpums, ka viņš ilgo­jas iegūt vairāk varas. Viņš ir izmantojis pēdējās nekārtības, lai mazinātu tavas meistares Vaitvelas jaunkundzes varu.

-   Esmu pamanījis starp viņiem zināmu sāncensību, Neten­jels sacīja. Nelikās prātīgi teikt ko vairāk.

-   Tas ir ļoti pieklājīgi teikts, Mandrāka kungs. Bet es kā Ruperta Devro tuvs draugs varu pastāstīt, ka vēroju Divāla rīcību ar lielām bažām. Ambiciozi cilvēki ir bīstami, Mandrāk. Viņi destabilizē situāciju valstī. Tādi rupji, necivilizēti ļau­tiņi kā Divāls tu būsi šokēts, uzzinot, ka viņš nekad dzīvē nav apmeklējis nevienu manu pirmizrādi ir paši briesmīgā­kie, jo viņiem nav nekādas cieņas pret kolēģiem. Ilgus gadus, uzturot labas attiecības ar premjerministru un iegāžot citus kolēģus, kur vien iespējams, Divāls ir mēģinājis iekarot savu vietu valdībā. Viņa milzīgās ambīcijas jau sen bija redzamas. Pēdējo dienu notikumi, īpaši nelaimes gadījums ar mūsu draugu Tallovu, satriekuši vairākus vadošos burvjus, un tas Divālam dod zināmas priekšrocības. Patiesībā un es nebaidos to teikt tev, Mandrāk, jo uzskatu tevi par ļoti gudru un uzticamuDivāls pašlaik ir tik varens, ka es baidos no dumpja.

Mierdara kungs, būdams tik cieši saistīts ar teātri, arī pats bija prasmīgs stāstnieks viņa balss bija te augstu un trīcoša, te zema un suģestējoša. Par spīti piesardzībai, Netenjels bija ieinteresēts. Viņš pieliecās tuvāk.

-Jā, manu zēn, tu dzirdēji pareizi es baidos no dumpja un kā Devro kunga labākais draugs vēlos ko tādu novērst. Tāpēc es meklēju sabiedrotos. Džesika Vaitvela, protams, ir viena no spēcīgākajām burvēm, bet mēs tā arī nevaram atrast kopīgu valodu. Viņai nepatīk teātris. Bet tu, Mandrāk, esi mans tips. Es jau kādu laiku ar interesi sekoju tavas karjeras attīstībai, kopš atgadījuma ar Siržulauzēju, un, taisnību sakot, apbrīnoju tavus panākumus.

Cik laipni no jūsu puses, ser, Netenjels sacīja. Viņš bija pati uzmanība. Tieši to jaunais burvis visu laiku bi ja gaidījistieša saziņa ar premjerministru. Vaitvelas jaunkundze nebija īstais sabiedrotais viņa jau bija paziņojusi, ka šajā situācijā labprāt ziedos zēna karjeru. Ja viņš tagad visu izspēlētu kār­tīgi, ieguvums varētu būt nozīmīgs. Varbūt viņam nemaz nebija vajadzīga meistares aizbildniecība.

Tomēr viņš bija iepeldējis bīstamos ūdeņos. Vajadzēja būt piesardzīgam. Divāla kungs ir spēcīgs pretinieks, Netenjels beidzot bilda. Stāties viņam ceļā ir bīstami.

Mierdaris pasmaidīja. Tiesa. Bet vai tad tu jau nerīkojies līdzīgi? Tu šajā pēcpusdienā paviesojies iedzīvotāju reģistrā un pēc tam devies uz Balhamu…

Vārdi bija vienkārši, bet lika Netenjelam šokā sarauties. Atvainojiet, bet kā jūs… zēns stostījās.

-   Es uzzinu daudz baumu, manu zēn. Kā Devro kunga draugs es visu laiku turu acis un ausis vaļā. Neizskaties tik noraizējies! Man nav ne jausmas, kurp un kāpēc tu devies, zinu tikai to, ka tā bija personiska iniciatīva. Viņa smaids papletās plašāks. Divāls tagad veic izmeklēšanu Pretošanās kustības sakarā, bet, manuprāt, tu ar viņu nesaskaņoji šo vizīti, vai ne?

Protams, Netenjels to nebija darījis. Jūs minējāt, ka lab­prāt ar mani sadarbotos, Netenjels mēģināja atgriezties pie iepriekšējā sarunu temata. Ko jūs gribējāt piedāvāt?

Kventins Mierdaris bija mierīgi atlaidies krēslā. Gledstona zizli, viņš teica. Tik vienkārši. Ar ifrītu esam tikuši galā, arī lielākā daļa Pretošanās kustības biedru ir pagalam. Bet ziz­lis ir vērtīgs talismans, turklāt sniedz lielu spēku tam, kas to izmanto. Varu atklāt, ka Divāla kungs pieliek visas pūles, lai atrastu to pirmais. Un, ja viņam tas izdosies, te rakstnieks ieskatījās Netenjelam tieši acīs, viņš var izlemt to izmantot pats, nevis atdot valdībai. Man šķiet, ka situācija ir sarežģīta. Londonas miers var tikt apdraudēts.

-  Jā, ser, Netenjels piekrita. Es esmu lasījis par zizli un zinu, ka tā spēkam var piekļūt ar pāris vienkāršām komandām. Divāls varētu mēģināt likt to lietā.

-  Tieši tā. Un mums vajadzētu viņu apsteigt. Ja tu atrastu zizli un atdotu to Devro kungam, tavas akcijas celtos un Divāla kungs tiktu atsēdināts. Man tas patiktu, jo premjerministrs atkal būtu laimīgs un turpinātu finansēt manu darbu iestudē­šanu visā pasaulē. Ko tu par šo priekšlikumu domā?

Netenjela galva griezās. Mmm… interesants plāns, ser.

-   Labi. Tātad norunāts! Mums jārīkojas ātri. Mierdara kungs pieliecās un uzsita Netenjelam pa plecu.

Netenjels samirkšķināja acis. Mierdara kungs savā sajūsmā bija spriedis, ka zēns noteikti piekritīs. Priekšlikums, protams, bija vilinošs, bet viņš jutās nepārliecināts un pārsteigts, viņam bija vajadzīgs laiks pārdomām. Tomēr laika nebija. Tas, ka burvis zināja par viņa šīsdienas gaitām, bija pārsteidzis Neten­jelu nesagatavotu, un viņš vairs nevaldīja pār sevi. Netenjels pieņēma strauju lēmumu: ja Mierdaris zina par viņa vizīti uz Balhamu, nebija nekāda iemesla to noliegt. Es jau esmu sācis izmeklēšanu, zēns atzina. Diezgan droši zināms, ka zizlis atrodas pie kādas meitenes vārdā Kitija Džonsa.

Rakstnieks atzinīgi pamāja. Redzu, ka neesmu maldījies, novērtējot tevi augstu, Mandrāk. Vai tev ir kāda nojausma, kur tā meitene varētu būt?

-   Es… es gandrīz notvēru viņu vecāku mājās. Nokavēju tikai pāris minūšu. Tomēr man šķiet, ka zižļa viņai līdzi nebija.

-   Hmm… Mierdaris pakasīja zodu. Viņš pat nemēģināja pie­prasīt no Netenjela sīkākus paskaidrojumus. Un tagad viņa noteikti ņēmusi kājas pār pleciem. Būs grūti sadzīt rokā… ja vien mums izdotos izmānīt viņu no slēpņa. Vai tu arestēji viņas vecākus? Varbūt publiska soda izpilde meitu pārliecinātu parā­dīties.

-   Nē, ser. Es arī par to domāju, bet vecāki un meita bija ļoti atsvešinājušies. Es neticu, ka viņa nāktu tiem palīgā.

-   Man ir vēl viena ideja, Mandrāk. Man ir kāds paziņa, kurš ir ar vienu kāju Londonas pagrīdē. Viņš pazīst vairāk ubagu, zagļu un neliešu, nekā varētu satilpt vienā teātrī. Es šovakar ar viņu parunāšu, varbūt viņš zina šo Kitiju Džonsu. Ja paveiksies, jau rīt varēsim ķerties pie darba. Bet līdz tam es tev ieteiktu doties mājās un nedaudz pagulēt. Un atceries, manu zēn, ka mēs spēlējam uz augstām likmēm un ka Divāla kungs ir nozī­mīgs pretinieks. Nevienam ne vārda par mūsu mazo norunu!

Bija dienas vidus un ēnas pavisam īsas. Rudzupuķu zilajās debesīs peldēja piemīlīgi mākonīši. Saule spīdēja virs piepilsē­tas namu jumtiem. Šajā laikā visi godīgi cilvēki parasti vai nu strādā, vai izklaidējas. It kā pierādot manis teikto, pa ielu pagāja garām vairāki strādīgi tirgoņi, velkot savus ratiņus no mājas uz māju. Viņi pacēla cepures, sveicinādami vecas kundzes, noglās­tīja galvas bērneļiem un laipni uzsmaidīja, iepazīstinādami ar savu preci. Notika darījums, tika apmainīti dažādi labumi un nauda, un tirgoņi devās tālāk, jautri svilpodami.

Bija grūti noticēt, ka šādā brīdī varētu notikt kaut kas slikts.

Apmeties ceļa malā augoša krūma dziļākajos zaros, melns putns rūpīgi nopētīja apkārtni. Tam bija sabužinātas, nekārtī­gas spalvas, knābis un kājas. Patiesībā tas bija vidēja lieluma krauklis sliktu ziņu nesējs, nelaimes vēstnesis. Putns neno­vērsa savas asinīm pierietējušās acis no kādas nekoptā dārzā stāvošas mājas augšstāva loga.

Es tīšām kavējos.

Galvenais, kas jāpatur prātā Izsaukšanas sakarā, ir tas, ka nekas īsti nav tava vaina. Ja burvis uzdod tev uzdevumu, tu to paveic un pēc iespējas ātrāk, citādi tevi soda ar Pārogļojošo uguni. Ar šādu draudu tu drīz vien iemācies iztikt bez sirdsap­ziņas pārmetumiem. Tas nozīmē, ka piecu tūkstošu gadu laikā,

kopš esmu šaudījies šurp un turp pa Zemi, pret savu gribu esmu bijis iesaistīts diezgan daudzos nepatīkamos notikumos. [66] [1] Piemēram, Ehnatona gāšana. Nofretete man to nekad nepiedeva, bet ko gan es varēju darīt? Vainojiet augsto Ra priesteri, nevis mani. Un vēl tas nepatīkamais gadījums ar Zālamana burvju gredzenu. Viņa sāncenši pavē­lēja man to nozagt un iemest jūrā. Tur nu man runāšana palīdzēja, ticiet man! Un vēl neskaitāmas slepkavības, nolaupīšanas, zādzības, krāpšanas, viltības un intrigas… tā padomājot, jāatzīst, ka godīgu uzdevumu ir salīdzi­noši daudz mazāk.

Nav jau tā, ka mani mocītu sirdsapziņas pārmetumi, tomēr pat nocietinātajiem džiniem dažkārt sametas nepatīkami par to, kas mums jādara.

Šis bija tāds gadījums.

Krauklis sapurināja spalvas, lai atbaidītu savus sugas brā­ļus ar nepatīkamu smaku. Man šobrīd nebija vajadzīga sa­biedrība.

Es grūtsirdīgi pašūpoju knābi. Netenjels. Ko te vēl varēja piebilst? Par spīti mūsu retajām nesaskaņām [67] [1] Nu labi: mūsu pastāvīgajām nesaskaņām., es cerēju, ka šis varētu būt citāds gadījums nekā ar visiem pārējiem burvjiem. Pagātnē viņš bija izrādījis lielu iniciatīvu un vairāk nekā kri­patu altruisma. Iespējams, ka viņš dzīvē varētu iet savu ceļu, nevis izvēlēties to varas, bagātības un sliktas slavas ceļu, pa kuru skrēja visi pārējie.

Bet vai viņš tā izdarīja? Nē.

Pašlaik viss liecināja par pretējo. Iespējams, joprojām satriekts par sava kolēģa Tallova nāvi, mans saimnieks bija gandrīz rupjš, mani šorīt izsaucot. Viņš bija bāls un neticami kluss. Nekādu draudzīgu sarunu, nekādu laipnību. Es nesa­ņēmu nevienu uzslavu par to, ka tik veiksmīgi biju ticis vaļā no trakā ifrīta, un, par spīti tam, ka es pārvērtos par piemīlī­gām meitenēm, tas viņu nemaz neaizkustināja. Bet es saņēmu jaunu uzdevumu tādu, kas ierindojās "nejauku un pēc iespējas ātrāk aizmirstamu" kategorijā. Tas bija tik neģēlīgi no Neten­jela puses, ka man vajadzēja pabrīnīties: vai tiešām zēns kritis tik zemu?

Bet uzdevums ir uzdevums. Tāpēc es biju šeit un jau divas stundas slēpos Balhamas apkaimes krūmā.

Daļa no uzdevuma bija padarīt visu tik klusi, cik iespējams, un tieši tāpēc es neielauzos tajā mājā caur griestiem. [68] [1] Turklāt es atmetu šo domu arī estētisku apsvērumu dēļ. Man nepatīk nekārtība.

Es zināju, ka laupījums ir mājās, visticamāk, augšstāvā, tāpēc es gaidīju, spožās acis logiem pievērsis.

Šī nebija burvja māja. Nolupusi krāsa, sašķiebušies logu rāmji, uz lieveņa šķirbās saaugusi zāle. Iespaidīgs īpašums, bet nekopts un nedaudz skumjš. Zālē bija ieaugušas pat dažas bērnu rotaļlietas.

Apmēram pēc stundas krauklim sāka kļūt garlaicīgi. Lai gan mans saimnieks bija licis rīkoties neuzkrītoši, viņš gribēja arī ātru rīcību. Tāpēc vajadzēja ķerties pie darba. Ideālā variantā es būtu nogaidījis, līdz māja paliek tukša un mans upuris tur ir viens.

It kā atbildot uz manu lūgšanu, atvērās parādes durvis un pa tām iznāca gara auguma apaļīga sieviete ar iepirkumu somu rokās. Viņa pagāja man garām un devās uz ielu. Es pat nepū­lējos slēpties. Viņai es biju tikai putns. Te nebija nekādu tīklu, nekādas maģiskas aizsardzības, nekādu ziņu, ka kāds te varētu redzēt vairāk nekā vienā plānā. Citiem vārdiem sakot, darbiņš man bija kā bērnu spēle. Tas jau gandrīz bija pabeigts.

Un tad logā kaut kas sakustējās. Tika pastumti malā pelēki aizkari, un pa logu pastiepās izdilusi roka, lai atvērtu slēģus. Tā bija mana izdevība. Krauklis pacēlās spārnos un lidoja pāri dār­zam, izskatoties pēc apakšbikšu pāra, ko pūš vējš. Tas domīgi nolaidās uz palodzes un aizlēkāja līdz aizkariem, līdz atrada tajos mazu, vertikālu plīsumu. Krauklis pabāza pa to galvu un ielūkojās iekšā.

Istabā pie tālākās sienas atradās gulta, kuru klāja saburzīta sega, lai gan tur neviens negulēja. Uz gultas stāvēja daudzi koka trauki, katrs sadalīts vairākās daļās. Dažos glabājās pusdārg­akmeņi ahāti, topāzi, opāli, granāti, nefrīti un dzintari, visi nopulēti un sakārtoti pēc lieluma. Citos savukārt bija metāla stienīši vai ziloņkaula plāksnītes, vai trīsstūra drēbes gabaliņi. Gar vienu istabas sienu bija novietots darbgalds, un arī uz tā atradās koka trauki kopā ar darbarīkiem un īpatnēji smaržojošu līmi. Vienā stūrī, kārtīgi sakrautas, stāvēja grāmatas glītos ādas vākos. Uz vākiem ar zīmuli bija atzīmēts, kāds ornaments šeit jāveido, un galda vidū, divu lampu apspīdēts, tika veidots kādas grāmatas noformējums. Kāds biezs, krokodilādas vākos iesiets sējums tika izrotāts ar smalku granātu rakstu zvaigznes formā. Un, kamēr krauklis vēroja, pēdējais dārgakmens tika satverts ar pinceti un pielīmēts vietā.

Un tur, tik dziļi aizņemts savā darbā, ka pat nepamanīja manu klātbūtni, sēdēja jauneklis, ko es meklēju. Viņam mugurā bija diezgan nonēsāts halāts un pabalējušas pidžamas bikses. Sakrustotās kājas bija ietērptas strīpainās vilnas zeķēs. Melnie mati bija garumā līdz pleciem un, ņemot vērā sašķeltos matu galus un taukainības pakāpi, atstāja ēnā pat Netenjela sasuku. Istabā smaržoja pēc ādas, līmes un cilvēka miesas.

Bija pienācis laiks rīkoties.

Krauklis nopūtās, paņēma audumu knābī un ar strauju kus­tību pārplēsa to uz pusēm.

Es iekāpu uz iekšējās palodzes un uzlēcu uz tuvākās grāmatu kaudzes tieši tobrīd, kad zēns pacēla galvu no darba.

Viņš bija pamatīgi pārstrādājies āda bāla, acis noguru­šas. Jauneklis pamanīja kraukli un nervozi izlaida roku caur matiem. Viņa sejā vispirms atspoguļojās panika, bet tad vien­aldzība. Viņš nolika pinceti uz galda.

Kāds dēmons tu esi? zēns vaicāja.

Krauklis bija samulsis. Vai tev ir lēcas?

Puisis pašūpoja galvu. Mana vecmāmiņa vienmēr teica, ka dēmoni parādās kā kraukļi. Turklāt parasti putni neizgriež aiz­karos caurumus, lai tiktu istabā, vai ne?

Man bija jāatzīst, ka tā ir taisnība. Tādā gadījumā tev jāzina, ka es esmu ļoti varens džins. Esmu runājis ar Zālamanu un Ptolemaju, esmu medījis nāras karaļu sabiedrībā. Tomēr pašlaik esmu krauklis. Bet pietiks par mani, es pārgāju uz darījumu stila sarunas manieri. Vai tu esi Džeikobs Hairnēka? Zēns pamāja. Labi. Tad sagatavojies.

-   Es zinu, kas tevi sūtīja.

-   Tiešām?

-   Es zināju, ka tas vienreiz notiks.

Krauklis pārsteigumā samirkšķināja acis. Pārsteidzoši. Es to uzzināju tikai šorīt.

-   Bet ir taču loģiski, ka viņš izlēmis pabeigt darbu. Džei­kobs iebāza rokas rītasvārku kabatās un dziļi nopūtās.

Es biju pārsteigts. Tiešām? Kādu darbu? Klau, beidz nopūs­ties kā skuķis un paskaidro sikak!

-   Nogalināt mani, protams, I lairnēka paskaidroja. Droši vien tu esi spēcīgāks par viņa iepriekšējo dēmonu. Lai gan jāat­zīst, ka tas izskatījās biedējošāks. Tu esi tāds nedaudz izspūris. Un mazs.

-   Pagaidi mirklīti, krauklis paberzēja aci. Tu kļūdies. Mans saimnieks par tavu esamību uzzināja tikai vakar. Vismaz viņš man tā teica.

Tagad zēns apstulba. Kāpēc lai Tallovs tā teiktu? Vai viņš sajucis prātā?

-  Tallovs? krauklim no pārsteiguma gandrīz acis izsprāga no pieres. Piebremzē! Kāds viņam ar to visu sakars?

-   Jo viņš man uzsūtīja zaļo mērkaķi. Tāpēc es domāju, ka…

Es pacēlu spārnu. Sāksim no sākuma. Mani atsūtīja uz šo

adresi pēc Džeikoba Hairnēkas. Pareizi? Labi. Tik tālu viss kār­tībā. Es nezinu neko par zaļiem mērkaķiem un ļauj man tev likt aiz auss, ka izskats vien neko nenozīmē. Varbūt es tāds neizskatos, bet esmu patiešām draudīgs.

Zēns skumji pamāja. Es jau tā domāju.

-   Redzi nu. Esmu nejaukāks par katru mērkaķi, ar kuru tu esi saticies. Tātad, kur es paliku? Pazaudēju domu gaitu… Ak jā par mērkaķiem es neko nezinu un mani neizsauca Tallovs. Tas nemaz nav iespējams.

-   Kāpēc?

-Jo vakar vakarā viņu aprija ifrīts. Bet tas tā, starp citu…

Bet zēnam tas nešķita nenozīmīgs jaunums. Viņa seja bur­tiski iegaismojās, acis iepletās un mute atplauka smaidā. Viņa ķermenis, kas bija sagumis pār darbgaldu gluži kā cementa maiss, tagad iztaisnojās un atguva dzīvību. Pirksti sagrāba darb­galda malu tik cieši, ka tas iekrakšķējās.

-  Viņš ir miris? Esi pārliecināts?

-   Redzēju pats savām acīm. Nu, ne jau ar šīm kraukļa acīm. Tajā brīdī tās bija čūskas acis.

-   Kā tas notika? viņš šķita neizprotami ieinteresēts.

-   Kaut kas nogāja greizi ar Izsaukšanu. Laikam tas muļķis nepareizi izlasīja Izsaukšanas vārdus.

Hairnēka pasmaidīja vēl platāk. Vai viņš lasīja no grā­matas?

-Jā, no grāmatas tur burvji parasti atrod buramvārdus. Vai mēs nevarētu atgriezties pie lietas? Man nav daudz laika.

-   Labi, bet es esmu ļoti pateicīgs par šo informāciju. Zēns mēģināja nomierināties, bet turpināja plati smaidīt un izplūst ķiķināšanā. Tas mani nudien kaitināja.

-   Klau, es te mēģinu būt nopietns. Es tevi brīdinu… o, saso­dīts! Krauklis bija paspēris vienu neapdomīgu soli uz priekšu un iebāzis kāju līmes traukā. Pēc pāris nesekmīgiem mēģinā­jumiem man tomēr izdevās to nokratīt, aizmest pāri istabai un noslaucīt kāju pret koka poda malu. Un tagad klausies, es šņācu, esmu ieradies, nevis lai nogalinātu tevi, bet lai vestu tevi sev līdzi! Iesaku nepretoties!

Beidzot puisim pielēca. Vestu mani līdzi? Kurp?

-   Tad jau redzēsi. Vai vēlies apģērbties? Varu dot tev nedaudz laika.

-   Nē, nē! Es nevaru! Zēns pēkšņi sāka berzēt seju un rokas, izskatīdamies ļoti uztraukts.

Es mēģināju viņu pārliecināt. Es tev neko sliktu ne­darīšu…

-   Bet es nekad neeju ārā no mājas!

-   Tev nav izvēles, dēliņ. Kā būtu, ja tu uzvilktu bikses? Šīs pidžamas bikses izskatās diezgan vaļīgas, un es lidoju patie­šām ātri.

-   Lūdzu, zēna balss bija izmisusi. Es jau trīs gadus neesmu spēris kāju ārpus mājas. Paskaties uz mani! Paskaties taču! Vai tad tu neredzi?

Es neizpratnē nobolīju acis. Nu, tu esi nedaudz apvēlies. Ielās gan staigā vēl lielāki resnuļi, un tu ātri atkal atgūtu formu, ja nedaudz izkustētos un nesēdētu augām dienām istabā. Buramvārdu grāmatu dekorēšana nav īstais darbs zēnam tavā vecumā. Turklāt tas atspēlēsies arī uz tavu redzi.

-   Runa ir par manu ādu! Paskaties taču uz manām rokām! Es esmu atbaidošs! Tagad viņš jau kliedza, vicinādams rokas man gar knābi un atmezdams matus no sejas.

-   Atvaino, bet es nesaprotu…

-   Krāsa! Paskaties! Tā klāj visu manu ķermeni! Kad viņš to pateica, es patiešām pamanīju, ka zēna seju un rokas klāj pelēkmelnas svītras.

-   Ak tu runā par tām, es novilku. Kas par to? Es domāju, ka tu tā esi izgreznojies ar nolūku!

Zēns iesmējās pavisam dīvaini. Tas tikai pierādīja, ka viņš pārāk daudz laika pavadījis vienatnē. Es neļāvu viņam runāt. Tas ir Melnais svārsts, vai ne? Bandži cilts iedzīvotāji Zimbabvē to izmantoja kopā ar citiem buramvārdiem -, lai pada­rītu sevi pievilcīgāku. Jauneklim pirms kāzām skaitījās skaisti nokrāsot ķermeni ar šādām svītrām, un arī meitenes šādi krā­sojās, jāpiebilst, tikai mazākā ādas laukumā. Turklāt to varēja atļauties tikai bagātie, jo jau tolaik tajā zemē valdīja burvji. Pēc viņu domām, tu izskaties vienreizēji labi. Es ievilku elpu. Izņemot matus, tie nu patiešām ir briesmīgi. Bet manam saim­niekam ir tādi paši, un tas neattur viņu no parādīšanās uz ielas dienasgaismā. Tātad, savas runas vidū es dzirdēju atveramies ārdurvis, ir laiks pazust. Baidos, ka nebūs laika pārvilkt bik­ses; nu, cerams, ka tās nenokritīs.

Es uzlēcu uz galda. Zēns noslīdēja no krēsla un pakāpās atpa­kaļ. Nē! Liec mani mierā!

Atvaino, bet es tā nevaru. Viņš bija pārāk trokšņains. Es varēju dzirdēt, kā apakšstāva istabā kāds sarosās. Nevaino mani man nav izejas.

Krauklis nolēca uz grīdas un sāka mainīties, pieņemot mil­zīgus apmērus. Zēns iekliedzās un pagriezās pret durvīm. No apakšstāva atskanēja otrs kliedziens šķita, ka tā bija zēna māte. Dzirdēju, kā augšup pa kāpnēm rīb smagi soļi.

Džeikobs Hairnēka mēģināja atvērt durvis, bet nepaspēja pagriezt rokturi. Viņu aiz apkakles satvēra milzīgs, zeltains knābis. Dzelzij līdzīgi putna nagi iecirtās grīdas dēļos, un zēns tika pacelts gaisā gluži kā bezpalīdzīgs kaķēns kaķenes zobos. Putns savicināja varenos spārnus, apgāzdams koka traukus un izkaisīdams dārgakmeņus pa grīdu. Vēja ātrumā tas traucās uz logu, nesdams puisi. Purpurkrāsas spalvu mākonis ietina Džei­kobu, pašķīda stikla lauskas, un viņus apņēma aukstais āra gaiss. Gūsteknis mežonīgi iekliedzās un prom viņi bija.

Ikviens, kas būtu atsteidzies palīgā, būtu redzējis tikai ļoti liela putna ēnu zālē un dzirdējis attālus kliedzienus debesīs.

Tajā pēcpusdienā Kitija trīs reizes nogāja garām Druīdu kafej­nīcai. Pirmās divas reizes viņa neredzēja nevienu, kas piesais­tītu viņas interesi, bet trešoreiz viņai paveicās. Aiz ķiķinošiem Eiropas tūristiem, kas aizņēma divus galdiņus, viņa pamanīja Hopkinsa kunga mierīgo stāvu. Viņš tur vienkārši sēdēja, ar karotīti maisot espresso kafiju. Likās, ka viņš pilnībā iegrimis šai nodarbē, mezdams kafijas krūzē arvien jaunus cukurgraudiņus. Tomēr viņš neiedzēra ne malku kafijas.

Kitija ilgu laiku vēroja viņu, aizslēpusies aiz statujas skvēra vidū. Kā vienmēr, Hopkinsa kunga seja bija rāma un neko neiz­teicoša. Kitija nespēja uzminēt, ko šis cilvēks varētu domāt.

Vecāku nodevība Kitijai nozīmēja, ka viņa šajā pasaulē pali­kusi viena un bez draugiem. Otrā diena, ko viņa bija pavadījusi badā, lika meitenei sazināties ar vienīgo biedru, kurš viņai vēl bija palicis. Viņa bija pārliecināta, ka Niks kaut kur slēpjas, bet Hopkinsa kungs, kas vienmēr bija stāvējis nostāk no Pretošanās kustības, varētu būt sasniedzams.

Un te nu viņš bija, tieši norunātajā vietā. Tomēr Kitija vēl kavējās.

Iespējams, tā nebija tieši Hopkinsa kunga vaina, ka reids bija beidzies tik slikti. Varbūt nevienā no viņa pētītajiem veca­jiem dokumentiem nebija pieminēts Gledstona kunga varenais kalps. Tomēr Kitija nespēja nošķirt šī vīra saprātīgos padomus no šausmīgā atgadījuma kapenēs. Hopkinsa kungs bija viņus iepazīstinājis ar nezināmo labdari, viņš bija palīdzējis izdomāt visu shēmu. Un tomēr viņa stratēģija bija nederīga, vēl slik­tāk viņš bija pakļāvis visus Pretošanās kustības dalībniekus nāves briesmām.

Bet, kad pārējie bija miruši un burvji mina viņai uz papē­žiem, Kitijai nebija daudz citu sabiedroto. Beidzot viņa iznāca no statujas ēnas un devās pāri laukumam pie Hopkinsa kunga galdiņa.

Nesasveicinoties viņa paņēma krēslu un apsēdās. Hopkinsa kungs nopētīja meiteni ar blāvi pelēkajām acīm. Karote viegli džinkstēja pret krūzītes malām. Kitija mierīgi vēroja viņu. Pie­nāca rosīgs viesmīlis. Kitija pasūtīja. Hopkinsa kungam viņa neteica ne vārda.

Hopkinsa kungs izņēma no krūzes karotīti un nolika to uz galda. Es dzirdēju ziņas, viņš aprauti teica. Es tevi meklēju vairāk nekā divas dienas.

Kitija izgrūda histērisku smiekliņu. Jūs neesat vienīgais.

-   Ļauj man pateikt, Hopkinsa kungs apklusa, kad pie viņu galdiņa pienāca viesmīlis un nolika Kitijai priekšā saldējuma kokteili un smalkmaizīti. Ļauj man pateikt, cik ļoti es nožē­loju notikušo. Tā ir briesmīga traģēdija. Viņš apklusa. Kitija joprojām skatījās uz viņu. Ja tas ir kāds mierinājums… mans informācijas avots arī bija pamatīgi satriekts.

-   Paldies, bet nav, Kitija noskaldīja.

-   Informācijā, ko mēs uzzinājām un pilnībā izstāstījām Spal­vaskāta kungam, par sargu nekas nebija minēts, Hopkinsa kungs turpināja bērt vārdus. Tikai par buboņu mēri. Ja mēs būtu zinājuši, nekad nebūtu izdomājuši šādu plānu.

Kitija vērās saldējuma kokteilī. Viņa neuzdrošinājās runāt. Meitene pēkšņi jutās ļoti slikti.

Hopkinsa kungs viņu vēroja. Vai visi pārējie ir… viņš aprā­vās. Vai tu vienīgā…?

-   Man likās, ka, būdams draugos ar tik gudru informācijas avotu, jūs jau to zināt, Kitija izspļāva. Arī Niks izdzīvoja.

-   Ak tā. Labi. Un kur viņš ir?

-   Nav ne jausmas. Turklāt man ir vienalga. Viņš aizbēga, kamēr citi cīnījās.

-  Ak tā. Skaidrs. Hopkinsa kungs rotaļājās ar karoti. Kitija nodūra acis. Viņa saprata, ka pat nezina, ko Hopkinsa kungam prasīt, ka viņš ir tikpat apmulsis kā viņa pati. Tas bija slikti. Tagad viņa bija palikusi pavisam viena.

-   Tas, protams, tagad ir mazsvarīgi, Hopkinsa kungs it kā nevērīgi ierunājās, bet kaut kas viņa balsī lika Kitijai sarauties un pacelt skatienu, ņemot vērā traģēdijas apmērus, tomēr es vēlētos zināt un ņemot vērā, kādas briesmas tev bija jāpārcieš un cik daudz biedru mēs zaudējām -, vai tev izdevās paņemt no kapa kādu vērtīgu lietu?

Tas tika pateikts tik viltīgi un piesardzīgi, ka nekavējoties panāca pretējo efektu, nekā runātājs bija vēlējies. Kitijas acis neticībā iepletās, piere saraucās.

-  Jums taisnība, meitene noskaldīja. Šāds jautājums nav vietā. Viņa apēda smalkmaizīti divos kumosos un uzdzēra sal­dējuma kokteili.

Hopkinsa kungs atsāka maisīt kafiju. Un tomērvai nekas no kapa netika paņemts? Vai tu nevarēji… viņa balss noklusa.

Kad Kitija bija apsēdusies pie galda, viņai bija ienācis prātā stāstīt Hopkinsa kungam par zizli. Galu galā viņa to nevarēja izmantot un iespējams, ka labdaris, kas vēlējās iegūt to savā kolekcijā, varētu par to nedaudz samaksāt nauda tagad bija vajadzīga izdzīvošanai. Meitene bija cerējusi, ka Hopkinsa kungs visu sapratīs, un nebija gaidījusi, ka viņš tik nekaunīgi prasīs par laupījumu. Viņa iedomājās par Annu, kas mira tumšajā baz­nīcā, pārbijusies par to, ka pametusi somu ar dārgumiem. Kitija saknieba lūpas.

-   Mēs paņēmām visu, kas kapenēs bija vērtīgs, bet nespējām to iznest ārā, viņa noskaldīja. Varbūt Niks ir kaut ko paņē­mis. Es nezinu.

Hopkinsa kungs viņu vērīgi pētīja. Bet tu nepaņēmi neko?

-   Es nometu somu.

-   Ak tā. Nūja. Es saprotu.

-   Tajā bija arī apmetnis un daudzas citas lietas. Jums būs jāatvainojas savam informācijas avotam tā ir viena no lietām, ko viņš vēlējās sev, vai ne?

Vīrietis atmeta ar roku. Neatceros. Bet varbūt tu zini, kas notika ar Gledstona zizli? Tas nu gan viņam bija vajadzīgs.

-   Man likās, ka tas palika abatijā.

-  Jā… vienīgi to tur neatrada, tāpat zizlis netika redzēts pie skeleta, kad tas klīda pa Londonu.

-  Tad jau laikam Niks to paņēma. Es nezinu. Kāda starpība? Tas taču nebija vērtīgs, vai ne? Jūs taču pats tā teicāt. Kitija runāja ikdienišķā tonī, tomēr uzmanīgi vēroja blakussēdētāja seju. Viņš pašūpoja galvu.

-   Nē. Diezgan nevērtīgs. Tikai mans informācijas avots būs vīlies, tas arī viss. Viņš patiešām vēlējās to iegūt sev un būtu maksājis par to ļoti dārgi.

-   Nu, varētu teikt, ka mēs visi esam vīlušies, Kitija atcirta. Un lielākā daļa no mums ir miruši. Gan jau viņš to pār­dzīvos.

-  Jā, Hopkinsa kungs, domās iegrimis, bungoja ar pirk­stiem pa galdu. Tātad, viņš ierunājās daudz mundrāk, ko tu tagad darīsi, Kitij? Kādi ir tavi nākotnes plāni? Kur apmetīsies uz dzīvi?

-   Nezinu. Gan jau kaut ko izdomāšu.

-   Varbūt tev vajadzīga palīdzība vai miteklis?

-   Nē, paldies. Labāk turēsimies viens no otra pa gabalu. Burvji ir sameklējuši manu ģimeni, es nevēlos pakļaut riskam jūs vai jūsu informācijas avotu. Turklāt Kitija vairs nevēlējās nekādu saikni ar Hopkinsa kungu. Viņa vienaldzīgā attieksme pret biedru nāvi bija meiteni satriekusi, tāpēc viņa vēlējās pēc iespējas ātrāk atvadīties. Es tagad labāk iešu.

-   Ļoti jauki, ka tu par mani uztraucies. Es vēlu tev visu labāko. Tomēr, pirms aizej, Hopkinsa kungs pakasīja degunu, it kā prātodams, vai teikt kaut ko nepatīkamu, varbūt tev būtu jāuzzina kaut kas tāds, ko es dabūju dzirdēt no kāda pirm­avota. Tas skar tevi.

Kitija sastinga. Mani?

-   Diemžēl. Es to padzirdēju pirms nepilnas stundas. Tā ir ļoti slepena ziņa, to nezina pat daudzi valdības locekļi. Viens no burvjiem cenšas sadzīt tev pēdas. Viņu sauc Džons Mandrāks jūs laikam jau reiz esat tikušies. Viņš ir uzzinājis, ka Kitija Džonsa pirms vairākiem gadiem tikusies tiesā ar Jūliju Tallovu un viņu nepatiesi apvainojusi.

-   Un? Kitijas seja neko neizteica, bet sirds strauji sitās. Tas bija ļoti sen.

-   Tā gan. Lasot tiesu lietas, viņš bija atradis, ka tu esi apvai­nojusi burvi un tikusi par to sodīta. Viņš to uzskata par vienu no pirmajiem Pretošanās kustības uzbrukumiem.

-   Smieklīgi! Kitija aizsvilās dusmās. Tas bija negadījums. Man nebija ne jausmas.

-   Turklāt viņš zina, ka šo uzbrukumu tu neveici viena, Hop­kinsa kungs turpināja.

Kitija tagad sēdēja nekustīgi. Ko? Viņš domā, ka…

-   Mandrāka kungs uzskata un te nav svarīgi, vai viņam ir vai nav taisnība -, ka tavs draugs… kā nu viņu sauca… laikam Džeikons?

-   Džeikobs Hairnēka.

-  Jā. Viņš uzskata, ka arī Hairnēkas kungs ir saistīts ar Pre­tošanās kustību.

-   Tas ir smieklīgi!

-   Pat ja tā būtu, tomēr viņš šorīt ir aizsūtījis uz tava drauga māju dēmonu, lai tas atved Džeikobu uz nopratināšanu. Ak vai… es jau domāju, ka tas tevi sarūgtinās.

Kitija pūlējās savaldīties. Tas izdevās, tāpēc viņa turpināja mierīgā tonī. Bet es gadiem neesmu Džeikobu redzējusi. Viņš neko nezina.

-   Mandrāka kungs to noteikti noskaidros.

Kitijas galva griezās. Viņa mēģināja sakopot domas. Kur tas ir viņu aizvedis? Vai Džeikobs ir Tauerā?

-   Mīļā, es ceru, ka tu nerīkosies pārsteidzīgi, Hopkinsa kungs mierinoši murmināja. Mandrāks tiek uzskatīts par vienu no spēcīgākajiem jaunajiem burvjiem. Ļoti talantīgs zēns, premjerministra favorīts. Es neieteiktu…

Kitija sakopoja visus spēkus, lai nekliegtu. Katru brīdi, ko viņa te kavējās, Džeikobu varbūt spīdzina. Varbūt viņu ielenc vēl briesmīgāki dēmoni nekā tas skelets, dur viņu ar nagiem… Un viņš taču ir pilnīgi nevainīgs, viņam ar to visu nav nekāda sakara. Kāda muļķe viņa bija bijusi! Viņa nebija iedomājušies, ka viņas pārgalvīgā darbība Pretošanās kustībā varētu apdrau­dēt cilvēkus, par kuriem viņa bija ar mieru atdot dzīvību.

-   Es tev ieteiktu jauno Hairnēku aizmirst, Hopkinsa kungs sacīja. Tu tur neko nevari darīt…

-   Lūdzu, pasakiet vai viņš ir Londonas Tauerā?

-   Patiesībā nē. Tā tas parasti notiktu, bet Mandrāks šoreiz grib rīkoties slepus, lai pārspētu savus sāncenšus valdībā. Viņš ir noslēpis tavu draugu kādā slepenā vietā un tagad pratina. Diez vai to nopietni apsargā. Tomēr tur būs dēmoni..

-   Es esmu satikusi Mandrāku, Kitija asi viņu pārtrauca. Viņa tagad bija noliekusies uz priekšu, atspiedusies pret kok­teiļa glāzi un pagrūdusi to sānis, uzlejot dzērienu uz galdauta. Es esmu satikusi viņu, sakāvusi un aizgājusi neatskatoties. Ja tas zēns ko nodarīs Džeikobam, ja viņš viņam kaut pirkstiņu piedurs, es zvēru, Hopkinsa kungs, es to burvi nogalināšu pati savām rokām. Viņu un katru dēmonu, kas stāsies man ceļā.

Hopkinsa kungs kā padodoties pacēla rokas un nolaida uz galda. Tas varēja nozīmēt jebko.

-   Vaicāšu jums vēlreiz vai jūs zināt, kur Džeikobs tiek turēts?

Bāli pelēkās acis viņu pētīja, tad samirkšķinājās. Jā. Es zinu adresi un varu tev to pateikt.

tija līdz šim nekad nebija bijusi Spalvaskāta kunga slepe­najā ieroču noliktavā, bet viņa zināja, kā atvērt durvis. Viņa nospieda uz leju metāla sviru, kas bija paslēpta netīrumos uz grīdas, un atspiedās ar plecu pret ķieģeļu sienu. Siena pagriezās uz iekšu, pēkšņi uzvēdīja ķīmisku savienojumu smaka, un siena atvērās.

Kitija ieslīdēja pa durvīm un ļāva tām aizvērties.

Kitija stāvēja kā sastingusi pilnīgā tumsā. Viņa vilcinoties pastiepa rokas uz abām pusēm, meklēdama slēdzi. Vispirms viņa par šausmām uzdūrās kaut kam aukstam un spalvainam. Lai gan meitene atrāva roku, tas tuvojās.

Viņa to parāva. Klikšķis, dūkoņa, un uzspīdēja gaisma.

Pūkainais briesmonis patiesībā bija veca kažoka kapuce, kas uzkārta uz mieta. Tai blakus karājās trīs somas. Kitija paņēma vienu, pārmeta pār plecu un nopētīja istabu.

Tas bija neliels kambaris, kura sienas no grīdas līdz griestiem klāja koka plaukti. Te atradās paliekas no Spalvaskāta maģisko priekšmetu kolekcijas burvju mantas, ko Kitija un viņas draugi pēdējo gadu laikā bija pamanījušies nočiept. Daudzi no tiem bija paņemti abatijas reidam, bet te bija vēl gana. Sprāgst­vielas un moleru izsaucamie stikli stāvēja kārtīgās rindās bla­kus pāris Elementu lodēm, uguns stieņiem, sudraba zvaigznēm un citiem viegli izmantojamiem ieročiem. Gaismā tie spoži spīdēja izskatījās, ka Spalvaskāta kungs bija tos pulējis. Kitija iztēlojās, kā vecais vīrs nāk paslepeni šurp un vientulībā priecā­jas par savu kolekciju. Šī doma viņai nez kāpēc nepatika. Mei­tene ķērās pie darba, iesaiņojot somā tik daudz priekšmetu, cik vien varēja.

Tālākais plaukts bija pilns ar nažiem un dunčiem. Dažiem, iespējams, piemita maģiskas spējas, citi bija vienkārši asi. Viņa paņēma divus vienu ar sudraba asmeni viņa iēlika slepenajā kabatā pie labās potītes, otru aizlika aiz jostas. Jaka nosedza nazi, tā ka tas nebija redzams.

Nākamajā plauktā stāvēja noputējušas stikla pudeles, dažāda lieluma, pārsvarā pildītas ar bezkrāsainu šķidrumu. Tās bija paņemtas no burvju mājām nezināmu iemeslu dēļ. Kitija uzmeta tām aci un devās tālāk.

Pārējie plaukti bija pildīti ar maģiskiem priekšmetiem, kurus Spalvaskāta kungs nevarēja izmantot, rotaslietām, kleitām un apmetņiem, te bija arī pāris gleznu no Eiropas, Āzijas greznumlietiņas, daudzkrāsaini gliemežvāki un ar ornamentiem rotāti akmeņi. Stenlijs vai Gledisa bija saskatījuši tajos kādu maģisku auru, bet Pretošanās kustība nebija spējusi tos iedarbināt. Šādos gadījumos Spalvaskāta kungs tos vienkārši nolika malā.

Kitija jau gribēja paiet šiem plauktiem garām, bet, atgriezu­sies pie durvīm, vienā plauktā pēkšņi pamanīja mazu, noputē­jušu disku, ko klāja zirnekļu tīkli.

Mandrāka Novērošanas disks!

Pat neapzinādamās, kāpēc tā rīkojas, Kitija paņēma disku un tāpat ar visiem zirnekļa tīkliem iemeta jakas kabatā. Tad meitene pagriezās pret durvīm, kas no iekšpuses bija aprīkotas ar parastu rokturi. Viņa tās atvēra un izgāja ārā no slepenā nodalījuma.

Zizlis joprojām gulēja uz grīdas tajā vietā, kur viņa to bija nometusi. Pēkšņas iedomas vadīta, Kitija to pacēla un ienesa atpakaļ slepenajā nodalījumā. Lai gan tas bija nevērtīgs, viņas draugi bija gājuši bojā, mēģinādami to iegūt, mazākais, ko viņa varēja darīt, bija to nolikt drošībā. Viņa iesvieda zizli stūrī, velreiz pārskatīja noliktavu un izslēdza gaismu. Durvis aiz viņas žēli nočīkstēja.

Vieta, kur bija atvests Džeikobs, atradās pamestā Austrumlondonas pusē, apmēram pusjūdzi no Temzas. Kitija diezgan labi pazina šo apkaimi tas bija noliktavu un novārtā pamesto zemju rajons, te vēl bija saskatāmas pēdas no bombardēšanas Lielā kara laikā. Te Pretošanās kustība mēdza bieži iegriezties viņi bija pārmeklējuši vairākas noliktavas un dažas izmantojuši kā slēptuves. Burvji te gandrīz netika manīti, īpaši pēc tumsas iestāšanās. Te atlidoja tikai dažas Modrības lodes, bet no tām varēja izvairīties. Nav šaubu, ka arī Mandrāks bija izraudzījies šo vietu tieši šādu iemeslu dēļ viņš gribēja netraucēts veikt nopratināšanu.

Kitijas plāns bija divkāršs. Ja iespējams, viņa izdabūs Džei­kobu no tās mājas, izmantojot ieročus un savu aizsargspēju, lai stātos pretī Mandrākam un viņa dēmoniem. Tad viņa mēģinās aizvest zēnu līdz dokiem un aizgādāt uz kontinentu. Palikt Lon­donā šobrīd nebija droši. Ja šis plāns neizdosies, alternatīva bija mazāk patīkama viņa padosies ar norunu, ka Džeikobu palaiž brīvībā. Šādas rīcības sekas gan būtu ieslodzījums, tomēr Kitija nevilcinājās. Viņa bija pārāk ilgi dzīvojusi kā burvju ienaidnieks, lai tagad uztrauktos par sekām.

Iedama pa sānieliņām, meitene lēnām pārvietojās pa Austrumlondonu. Deviņos pār pilsētas jumtiem atskanēja pazīsta­mās sirēnas bija iestājusies komandantstunda. Cilvēki abās ielas pusēs, steigdamies mājās, gāja ātri, galvas noliekuši. Kitija nesteidzās viņa pēdējos gados gandrīz nekad nebija mājās pēc komandantstundas. Meitene apsēdās uz soliņa parkā un apmē­ram pusstundu pagaidīja, kamēr norims burzma. Labāk, lai nebūtu liecinieku, kad viņa tuvosies mājai.

Hopkinsa kungs nebija taujājis par viņas plāniem, un viņa nebija neko stāstījusi. Uzzinājusi adresi, Kitija vairs nevēlējās neko citu. Viņa aukstā vienaldzība pret reida traģiskajām sekām bija meiteni satriekusi. Tagad viņa varēja paļauties tikai uz sevi.

Pulkstenis bija desmit. Virs pilsētas iemirdzējās liels, apaļš mēness. Kitija gāja klusītiņām, smago somu vienam sānam piespiedusi. Ielas bija tukšas. Divdesmit minūšu laikā meitene sasniedza galamērķi īsu aklo ieliņu, kurai abās pusēs atradās darbnīcas. Piespiedusies nama sienai, viņa nopētīja apkārtni.

Iela bija šaura, to apgaismoja tikai divas laternas, viena pāris metru no Kitijas, otra ielas galā. Laternu un mēness gaisma spokaini izgaismoja ēkas. *

Darbnīcas bija zemas, ne augstākas par diviem stāviem. Dažām no tām bija aizsisti logi un durvis, citām bija izdauzīti stikli un logi vērās kā aklas acis. Kitija brīdi stāvēja un gaidīja, smagi elpodama nakts klusumā. Viņa ievēroja savu likumu nekad nemesties pa galvu pa kaklu tumšās, nepazīstamās vie­tās. Tomēr priekšā nekas nebija manāms. Viss bija klusu.

Ielas galā, tieši pie otrās laternas, stāvēja trīsstāvu ēka, augs­tāka nekā pārējās celtnes šajā ielā. Iespējams, ka pirmais stāvs kādreiz bija izmantots kā garāža tam bija platas durvis, pa kurām varēja iebraukt automašīna. Tagad tās klāja tīkls. Otrajā stāvā plaši logi iezīmēja biroja vai privāto dzīvojamo platību. Visi logi bija tumši izņemot vienu, kurā spīdēja blāva gaisma.

Kitija nezināja, kuru no ēkām Mandrāks bija izvēlējies par slēptuvi, tomēr šī ar vienīgo gaišo logu visā ielā tūlīt pat piesaistīja viņas uzmanību. Meitene kādu laiku to vēroja, tomēr nespēja neko saskatīt, izņemot to, ka logam varētu būt aizvilkts priekšā aizkars. Viņa stāvēja pārāk tālu, lai redzētu skaidri.

Nakts bija auksta. Kitija nošņaukājās un noslaucīja degunu piedurknē. Sirds sāpīgi sitās, bet viņa tam nepievērsa uzma­nību. Bija laiks rīkoties.

Meitene šķērsoja ietvi pirms pirmās laternas un uzmanīgi zagās uz priekšu, vienu roku gar sienu, otru uzlikusi uz somas. Ar acīm viņa vēroja ielu, tukšos namus, tumšos logus un gaišo logu tālu priekšā. Kitija ik pēc pāris soļiem apstājās un ieklau­sījās, bet viss bija klusu. Viņa virzījās tālāk.

Tagad meitene jau atradās pret plati atvērtajām durvīm, kuras viņa rūpīgi nopētīja, tomēr nekas pat nepakustējās.

Tagad viņa stāvēja pietiekami tuvu, lai redzētu, ka apgaismo­tais logs ir aizklāts ar diezgan netīru audumu. Tas acīmredzot nebija pietiekami biezs, jo caur to varēja saskatīt ēnas. Meitene neveiksmīgi mēģināja saskatīt, kas tas bija, tomēr spēja noteikt tikai, ka tas ir cilvēks.

Viņa lavījās tālāk. Pa kreisi bija salauztas durvis. Kitijai, ejot tām garām, kļuva pavisam neomulīgi viņa zagās uz priekšu piesardzīgi, nenovērsdama acis no durvīm, bet tā arī neko nepamanīja. Varēja saost nepatīkamu dzīvnieku smaku, kāda dažkārt plūst no tukšām mājām. Iespējams, kaķi vai klejojošie suņi, kas bieži bija manāmi pamestajos Londonas rajonos. Kitija devās tālāk.

Meitene apstājās pie otrās laternas un tās gaismā pārskatīja ielu. Namā ar platajām garāžas durvīm, kam priekšā bija aiz­vilkts tīkls, viņa vienā sienā pamanīja mazas durtiņas. Skatoties no šejienes, tās šķita pat nedaudz pavērtas.

Pārāk labi, lai būtu patiesība? Iespējams. Kitija šo gadu laikā bija iemācījusies jebko tik vienkāršu uztvert kā papildu bries­mas. Viņa izlēma apskatīt pārējo apkārtni, pirms doties pie vili­nošajām durvīm.

Meitene vēlreiz palūkojās apkārt un pamanīja divas lietas.

Pirmais viņu piesaistīja skats logā. Uz īsu brīdi gar logu pazibēja kāda ēna, un šoreiz la bija skaidri saskatāma. Viņas sirds apmeta kūleni. Tagad Kitija droši zināja, ka Džeikobs ir tur.

Bet otrs siluets parādījās otrpus ielai acu augstumā. Te laterna meta uz ietves un mājas sienas gaismas apli. Sienā bija šaurs logs un tālāk atvērtās durvis, un Kitija, pasperot soli uz priekšu, pamanīja, ka durvīs ir redzama gaisma, kas aizstiepjas diagonāli pa grīdu. Un vēl viņa pamanīja ēnā vīrieša siluetu. To ieraudzījusi, meitene apstājās.

Viņš stāvēja, atspiedies pret sienu mājas iekšpusē aiz pavērta­jām durvīm netālu no loga, jo ēnā bija redzama tikai viņa galva. Cilvēkam bija diezgan iespaidīgs žoklis vai varbūt tā izskatījās gaismas dēļ. Viņš tur stāvēja un nosita laiku gaidīdams.

Kitija atkāpās līdz sienai, neuzdrošinādamās elpot. Viņa pēk­šņi saprata, ka jau ir pagājusi garām divām šādām uzlauztām durvīm un līdz ielas galam bija vēl divas. Un iespējams, ka kat­rās no tām bija stāvējis šāds vīrs. Tiklīdz viņa nonāks līdz mājai ielas galā, lamatas tiks iedarbinātas.

Bet kas viņu ielenc? Mandrāks? Vai varbūt vēl šausmīgāka doma Hopkinsa kungs?

Kitija dusmās sakoda zobus. Ja viņa ies tālāk, viņa nonāks ielenkumā. Ja bēgs, Džeikobs paliks burvju varā. Pirmā rīcība varbūt nozīmēja pašnāvību, bet otrā bija vienkārši nepiedo­dama.

Meitene atvēra somu, izņēma virsējo ieroci uguns stieni un devās tālāk, nenolaizdama acis no silueta durvju ailē.

Tas nekustējās. Kitija gāja cieši gar sienu.

Viņai priekšā iznāca un nostājās kāds vīrs.

Pelēkā uniforma lieliski saplūda ar nakti pat tik tuvu, lai gan būdams plecīgs un ražens, vīrs izskatījās kā izkāpis no ēnu valstības. Tomēr viņa balss, zema un piesmakusi, bija gana ticama.

Nakts policija. Jūs tiekat arestēta. Nolieciet somu zemē un pagriezieties ar seju pret sienu.

Kitija neatbildēja. Viņa lēnām kāpās atpakaļ, nonākot ielas vidū tālāk no atvērtajām durvīm. Viņai rokā bija uguns stie­nis.

Policists pat nemēģināja viņai sekot. Šī ir jūsu pēdējā iespēja. Apstājieties un nolieciet ieročus. Ja nerīkosieties, kā pavēlu, gatavojieties nāvei.

Kitija attālinājās vēl vairāk. Un tad pa labi durvju ailē sakus­tējās kāds siluets. Ar acs kaktiņu viņa to redzēja. Tas noliecās un mainīja izskatu jau tā garais deguns stiepās uz priekšu un arī zods neatpalika, piere savukārt atkāpās, ausis pacēlās virs galvaskausa, saliecoties un sagriežoties. Viņa pamanīja logā kādu figūru, tad tā pēkšņi pazuda.

Siluets no kāpņu telpas bija pagaisis. No istabas atskanēja apslēpta čaukstoņa un plīstošas drēbes troksnis.

Kitija sakoda zobus un pievērsa skatienu policistam uz ielas. Arī tas mainīja izskatu pleci noliecās uz priekšu, drē­bes uz muguras saplīsa un atklājās spalvaina mugura. Tumsā uzdzalkstīja dzeltenas acis, zobi nošņirkstēja, kad tas pazuda ēnā.

Tas bija par daudz. Kitija pagriezās un bēga.

Kaut kas viņai tuvojās, skrienot uz četrām kājām. Viņa redzēja sarkanas acis, dzirdēja elsas un sajuta smaku.

Meitene uz brīdi apstājās. No durvīm pa kreisi izzagās vēl viens tumšs siluets. Tas nošņirkstināja zobus un metās meitenei pakaļ.

Kitija meta uguns stieni.

Tas nokrita uz ielas radījumam starp priekškājām, saplīsa un izvirda liesmu stabu. Atskanēja gluži cilvēcīgs smilkstiens, vilks pacēlās pakaļkājās, ar priekškājām sitot gaisu kā bokseris, tad nokrita uz visām četrām un pagriezās, lai bēgtu.

Kitijai rokā jau bija lode viņa nezināja, kāda īsti. Meitene metās pie tuvākā loga un meta lodi tajā. Sprādziena vilnis gan­drīz notrieca viņu no kājām, uz ietves nokrita stikla lauskas un ķieģeļu gabali. Kitija ierāpās pa vaļējo logu, sagriežot roku uz stikla lauskas. Vina ielēca istabā.

Ārpusē uz bruģakmens atskanēja nagu skrapstoņa.

Kitijai priekšā pavīdēja kāpnes uz otro stāvu. Viņa skrēja uz tām, piespiedusi sagriezto roku pie jakas, lai kaut nedaudz mazinātu sāpes.

Pie pirmā pakāpiena viņa pagriezās un paskatījās uz logu. Pa to lēca iekšā vilks, žokļus atplētis. Lode trāpīja tam purnā.

Istabā ieplūda ūdens, nogāžot Kitiju no kājām un uz mirkli aizmiglojot skatienu. Kad meitene atvēra acis, ūdens, skaļi gul­dzot, plūda prom. Vilks bija pazudis.

Kitija metās augšup pa kāpnēm.

Augšējā istabā bija vairāki atvērti logi, pa tiem iespīdēja sud­rabaini mēness stari. Uz ielas atskanēja kauciens. Kitija mek­lēja izeju neatradusi kāpnes uz jumtu, viņa nolamājās. Tur­klāt viņa nevarēja nodrošināt aizmuguri kāpnes veda tieši uz augšstāva istabu un neko nevarēja nolikt tām ceļā. Viņa dzir­dēja, kā kaut kas ielec ūdens pilnajā apakšstāva istabā.

Kitija piegāja pie tuvākā loga. Tas bija vecs un sapuvis, rāmis tik tikko turējās sienā. Kitija iespēra pa to. Koka rāmis kopā ar stiklu nogāzās uz ielas. Gandrīz tajā pašā brīdī, kad tas sašķīda pret bruģi, meitene jau bija pie loga. Mēness gaisma spīdēja sejā, kad viņa skatījās augšup un meklēja, kur pieķerties.

Uz ielas pret viņu pagriezās kāds tumšs stāvs, ar kājām mīdot stikla lauskas. Kitija zināja, ka tas vēlas, lai viņa nokristu.

Kāds skrēja augšup pa kāpnēm tik strauji, ka gandrīz ietrie­cās pretējā sienā. Kitija pamanīja palodu apmēram pēdu virs loga. Viņa iemeta istabā vēl vienu lodi, pieķērās pie palodas un pievilkās, ar kājām atsperdamās pret sienu un sajuzdama grie­zīgas sāpes savainotajā rokā.

Istabā atskanēja sprādziens. Pa logu izšāvās ārā dzeltenzaļas liesmas, un iela tika izgaismota kā dienā.

Tad maģiskā gaisma pagaisa. Kitija karājās pie sienas, mek­lēdama, kur vēl varētu pieķerties. Viņa sataustīja vēl vienu atbalsta punktu, pieķērās pie tā un sāka rāpties augšup. Tālāk bija margas, aiz kurām, Kitija cerēja, varētu būt plakans jumts.

Miega trūkums un bads bija padarījis Kitiju gurdu, rokas un kājas šķita svina pielietas. Viņa apstājās, lai atvilktu elpu.

Zem viņas pārsteidzoši tuvu atskanēja skrapstošas skaņas. Uzmanīgi, cieši turoties pie ķieģeļu sienas, Kitija atskatījās uz mēness apspīdēto ielu. Apmēram pusceļā no ietves līdz viņai pacēlās kāds stāvs. Lai labāk veiktos kāpšana, tas bija daļēji mainījis vilka tēlu nagi bija kļuvuši par asmeņiem līdzīgiem pirkstiem, zvēra ķepas pārvērtušās par muskuļotām cilvēka rokām. Tomēr seja palika tāda pati plati atplesti žokļi, asi zobi, izkārta mēle. Dzeltenās acis vēroja Kitiju.

Šis skats gandrīz lika Kitijai atlaist rokas un nogāzties uz ielas. Viņa piespiedās pie sienas, atbrīvoja vienu roku un iebāza to somā. Meitene paņēma pirmo, kas pagadījās pa rokai tā bija lode -, un meta ar to vajātājam.

Nedaudz pagriežoties, lode palidoja garām vilka mugurai, nokrita uz ietves un uzliesmoja.

Vilks ierūcās un kāpa augstāk.

Kitija iekoda lūpā un ari rāpās augstāk. Neņemot vērā sāpošo ķermeni, viņa rāpās arvien ātrāk, baidoties, ka kuru katru brīdi sajutīs zobus iecērtamies kājā. Viņa dzirdēja, ka briesmonis gandrīz min uz papēžiem.

Margas… meitene pieķērās pie tām, sagrīļojās un krita. Soma palika zem viņas, un viņa nevarēja piekļūt ieročiem.

Meitene pagriezās uz muguras. Tobrīd vilka galva parādījās pār margām, ostot asins tērcīti, kas bija nopilējusi no rokas. Dzeltenās acis dzalkstīja, lūkojoties uz meiteni.

Kitija sataustīja nazi pie potītes un izvilka to ārā.

Viņa piecēlās kājās.

Vilks strauji lēca pāri margām uz jumta, nostādamies uz kājām, galvu noliecis. Tas vēroja Kitiju, novērtēdams mei­tenes spēku un prātodams, vai lēkt. Kitija draudīgi sašūpoja nazi.

Redzi? viņa teica. Tas ir no sudraba.

Vilks nenolaida skatienu. Viņa ķepas pārvērtās par cilvēka kājām, mugura iztaisnojās. Tagad tas stāvēja cilvēka izskatā, paceļoties augstāk par viņu un gatavs uzbrukumam.

Kitija ar otru roku parakņājās somā. Viņa zināja, ka tur nav palicis daudz.

Vilks lēca, nagus izstiepis un mēli izkāris. Kitija pieliecās, pagriezās un pacēla uz augšu nazi. Vilks izgrūda neticami spalgu skaņu, pastiepa roku un satvēra Kitiju aiz pleca. Nagi izdūrās cauri somas siksnai, un tā nokrita zemē. Kitija dūra vēlreiz. Vilks atlēca nostāk. Arī Kitija atkāpās. Plecs sāpēja. Arī vilks laizīja nelielu brūci. Tas skumji pašūpoja galvu, likās, ka viņš ir tikai nedaudz aizvainots. Mēnesgaismas apspīdēti, viņi riņķoja viens ap otru pāris sekunžu, Kitijai bija palicis tikai tik daudz spēka, lai paceltu nazi.

Vilks pastiepa kāju un pievilka somu tuvāk, prom no Kitijas. Un iesmējās.

Aiz muguras atskanēja klusa skaņa. Kitija uz mirkli pagrieza galvu. Otrā pusē jumts pacēlās slīpi, un tur stāvēja abi pārējie vilki. Pamanījuši, ka meitene skatās, tie tuvojās.

Kitija izvilka no jostas otru nazi, bet kreisā roka pleca ievai­nojuma dēļ bija nespēcīga, pirksti tikko spēja satvert naža spalu. Meitenei uz brīdi ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu mesties pāri jumta malai ātra nāve nositoties varēja izrādīties patīkamāka nekā saplosīšana vilka zobos.

Tomēr tāda rīcība būtu gļēvulība. Pirms pienāks beigas, viņa te nodarīs nelielus zaudējumus.

Visi trīs vilki viņai tuvojās divi uz četrām kājām, viens cil­vēka izskatā. Kitija atmeta matus no sejas un pēdējo reizi pacēla nažus.

Cik garlaicīgs vakars, džins noņurdēja. Nekas nenotiek.

Netenjels apstājās. Paklusē un gaidi! Ja gribēšu dzirdēt tavas domas, es pavaicāšu. Zēns saprata, ka balss neskan tik pārliecinoši, kā viņš vēlētos. Viņš ieskatījās rokas pulkstenī. Vēl ir agrs.

-Jā, jā. Redzu, cik tu esi pārliecināts. Tev jau starp uzacīm iesēdusies rūpju rieva. Turklāt varu derēt, ka esi pamatīgi izsal­cis, jo pamanīju, ka neesi paņēmis līdzi neko ēdamu.

Džins, kurš pusaugu ēģiptiešu zēna izskatā bija apsēdies uz viena no skapjiem, izstaipījās un plati nožāvājās. Visiem lie­lajiem plāniem ir kāda nepilnība, kāda pavisam maza kļūda, kas liek tiem sabrukt drupās, viņš teica. Tāda nu ir cilvēka daba jūs esat dzimuši, lai būtu nepilnīgi. Meitene neatnāks, tu gaidīsi, turklāt tu neesi paņēmis līdzi ēdienu, tāpēc cietīsi badu kopā ar savu gūstekni.

Netenjels sarauca pieri. Par viņu neuztraucies. Viņam nekas nekaiš.

Patiesībā es esmu krietni izsalcis, Džeikobs Hairnēka, kas sēdēja uz ļodzīga krēsla istabas stūrī, ierunājās. Zem armi­jas virsjakas, ko džins bija atradis noliktavas bēniņos, viņam bija tikai pidžama un vilnas zeķes. Es nepaspēju paēst bro­kastis, viņš piebilda, mehāniski šūpodamies turp un atpakaļ krēslā. Vai mēs nevarētu kaut ko iekost?

-   Redzi nu, viņš ir izsalcis, džins aizrādīja.

-   Nav vis, un es viņa vietā labāk paklusētu. Netenjels atkal pārtrauca staigāšanu un nopētīja gūstekni. Likās, ka Hairnēka beidzot ticis pāri lidojuma šokam, un, būdams ieslēgts tukšā noliktavā, viņš šķietami vairs neuztraucās par savu seju un to, ka kāds viņu varētu ieraudzīt. Tas, ka viņš saņemts gūstā, zēnu galīgi neuztrauca, un tas savukārt kaitināja Netenjelu. Lai gan nevajadzētu brīnīties Hairnēka jau vairākus gadus bija nodzī­vojis labprātīgā gūstā.

Jaunā burvja skatiens apstājās pie loga, kas bija aizklāts ar drēbi. Viņš tikko spēja novaldīties, lai nepieietu pie loga un nepalūkotos ārā. Pacietību. Meitene atnāks. Bija vajadzīgs laiks.

-   Kā būtu, ja mēs kaut ko uzspēlētu? zēns no skapjaugšas ierunājās. Es varētu mums sadabūt bumbu un vārtus un iemā­cīt jums abiem vienu labu acteku spēli. Tā ir patiešām jautra. Drīkst izmantot ceļus un elkoņus, lai dabūtu bumbu vārtos. Tas arī ir vienīgais noteikums. Ak jā un zaudētāju upurē diviem. Es esmu ļoti labs spēlētājs, kā jūs drīz vien uzzinātu.

Netenjels atmeta ar roku. Nē.

-   Tad varbūt paslēpes?

Netenjels smagi nopūtās. Bija tik grūti saglabāt mieru, ja džins visu laiku pļāpāja. Viņš tagad spēlēja uz augstām likmēm, un, ja kaut kas izgāzīsies, sekas varēja būt neprognozējamas.

Mierdara kungs viņu šorīt bija slepus apciemojis un patei­cis jaunās ziņas. Viņa paziņa bija apliecinājis, ka ir iespējams sadzīt pēdas Kitijai Džonsai un izvilināt viņu no slēptuves, ja tikai atrastu pietiekami kārdinošu ēsmu. Netenjels tūlīt pat bija iedomājies meitenes bērnības draugu Džeikobu Hairnēku, kura vārds arī bija tiesas sarakstos un kuru Kitija jau toreiz bija aizstāvējusi. No tā, ko Netenjels par meiteni atcerējās, te viņš pieskārās ar pirkstiem zilumam uz vaiga Kitija ne mir­kli nešaubīsies nākt palīgā draugam, kas būs nonācis briesmās.

Pārējais bija vienkārši. Tika noorganizēta Hairnēkas sagūstī­šana, un Mierdaris paziņoja par to savam informācijas avotam. Un tagad atlika tikai gaidīt.

-  Cst! Zēns palūkojās augšup. Džins māja viņam ar roku, sataisījis tādu sejas izteiksmi, no kuras varēja saprast, ka viņam sakāms kas ļoti svarīgs.

-   Kas ir?

-   Panāc šurp! Lai svešas ausis mūs nedzird. Viņš pamāja uz Hairnēku, kas krēslā šūpojās uz priekšu un atpakaļ.

Smagi nopūties, Netenjels piegāja pie džina. Kas ir?

Džins noliecās. Es te tā domāju, viņš čukstēja, kas notiks, kad par šo pasākumu uzzinās tava dārgā Vaitvelas jaun­kundze? Jo viņa taču nezina, ka tu esi bērnu nolaupītājs, vai ne? Es nesaprotu, kas tā par spēlīti, ko tu te spēlē. Tu parasti esi tik paklausīgs un godīgs puika.

Tas izdevās. Netenjels nošņirkstināja zobus. Tas laiks ir pagājis, viņš norūca. Viņa neko neuzzinās, pirms es nebūšu dabūjis meiteni un zizli aiz atslēgas. Un tad viņai nekas cits neatliks kā aplaudēt kopā ar pārējiem. Es būšu Devro protežē, un tad neviens neatļausies neko citu kā sveikt mani.

Džins apsēdās, sakrustojis kājas kā ēģiptiešu rakstvedis. Tu nedari to viens pats, viņš secināja. Kāds tev palīdz. Kāds, kas zina, kur atrast meiteni un kā pateikt viņai, ka mēs esam šeit. Tu nezini, kur viņa ir, citādi jau pats būtu viņu notvēris.

-   Man ir labi sakari.

-   Cilvēki, kas zina daudz par Pretošanās kustību. Labāk pie­sargies, Net. Tas var atspēlēties. Tas matainais policijas priekš­nieks darīs visu, lai sasaistītu tevi ar tiem nodevējiem. Ja viņš uzzinās, ka jums bijuši kopīgi darījumi…

-   Mums nav nekādu darījumu!

-   Tas nu gan bija kliedziens! Tu esi iekarsis!

-   Neesmu vis. Es taču mēģinu to meiteni sagūstīt! Kā tad to var pārprast?

-   Lai tā būtu, bet kas ir tavs paziņa? Kā viņš var tik daudz zināt par to meiteni? Tas tev būtu jāpavaicā pašam sev.

-   Tas nav būtiski. Es vairs negribu par to runāt. Neten­jels pagrieza muguru. Džinam bija taisnība apbrīnojami, cik viegli Mierdarim bija izdevies sameklēt Kitiju. Taču teātra ļuudīm visiem bija šaubīga profesija un Mierdaris biju Huislils ar dažādiem vienkāršajiem cilvēkiem -aktieriem, dejotajiem un rakstniekiem-, kas bija tikai kādu nieku labāki par nozied/, niekiem. Lai gan Netenjelu mulsināja šī pazīšanās, viņš lubprut, izmantoja visas priekšrocības, ko tā sniedza. Tomēr viņš izrādi sies ļoti sliktā situācijā, ja Divāls un Vaitvela uzzinās, ka Neten­jels rīkojies viņiem aiz muguras. Tas bija pats bīstamākais. Abi šorīt bija vaicājuši, ko Netenjels jaunu uzzinājis ūn izdarījis, un viņš abiem bija samelojis. Tas lika justies neomulīgi.

Džeikobs Hairnēka pacēla roku. Atvainojiet, ser…

-Kas?

-   Mandrāka kungs, man kļūst vēsi.

-   Tad piecelies un pastaigā pa istabu. Tikai apliec ciešāk jaku, lai tās stulbās zeķes nerēgojas man acīs.

Cieši ietinies armijas jakā, Hairnēka sāka šļūkāt pa istabu, raibajām zeķēm laiku pa laikam parādoties zem garās jakas malas.

-   Grūti ticēt, ka kāds būtu gatavs riskēt ar dzīvību, lai glābtu šo zeņķi, džins skaļi prātoja. Ja es būtu viņa māte, es novērs­tos ikreiz, kad viņu ieraudzītu.

-   Tu nepazīsti Kitiju, Netenjels noskaldīja. Viņa atnāks.

-   Neatnāks. Hairnēka tagad bija nostājies pie loga un dzir­dējis pēdējo vārdu apmaiņu. Mēs bijām labi draugi, bet tas bija sen. Neesmu redzējis viņu vairākus gadus.

-   Viņa tik un tā atnāks, Netenjels noskaldīja.

-  Mēs neesam tikušies, kopš… mana seja tika neatgriezeniski sabojāta. Zēna balsī ieskanējās pašnožēla.

-  Ak, izbeidz taču! Netenjels juta, kā uzkrājusies spriedze pārvēršas aizkaitinājumā. Tavai sejai nekas nekaiš! Tu taču vari runāt, vai ne? Redzēt un dzirdēt arī vari? Nu tad beidz sūk­stīties! Esmu redzējis daudz briesmīgākus sejas vaibstus.

-   Es teicu tieši to pašu, džins piecēlās un ar būkšķi nolēca no skapja. Viņš vienkārši ir sašūmējies par to visu. Paskaties uz Netenjelu arī viņš nav nekāds skaistulis, tomēr katru dienu iziet uz ielas. Nē, jūsu abu izskatu bojā ne jau seja, bet mati.

Esmu redzējis āpšus, kam pakaļpuse izskatās labāk. Ja jūs man ļautu nedaudz padarboties ar šķērēm…

Netenjels pārgrieza acis un mēģināja atkal iedibināt kār­tību. Apsēdies atpakaļ krēslā, viņš uzšņāca gūsteknim. Un tu klausies! Mans sabiedrotais sacīja, ka meitene pirms pāris stundām saņēmusi šo adresi. Tagad viņa noteikti jau ir ceļā, katrā ziņā ar zizli rokā, jo tas ir viņas spēcīgākais ierocis. Kad viņa ienāks pirmajā stāvā, tiks iedarbināts aizsargtīkls un iezva­nīsies trauksmes zvans. Tev viņa jāatbruņo, kad meitene nāks iekšā pa durvīm, jāpasniedz man zizlis un jānosargā viņa, lai neaizbēg. Skaidrs?

-  Skaidrs kā diena! Tāpat kā pēdējās četras reizes, kad tu man to pastāstīji.

-  Tikai neaizmirsti paņemt zizli. Tas ir pats svarīgākais.

-  Vai tad es nezinu? Galu galā, tā dēļ krita Prāga.

Netenjels norūcās un atsāka staigāt. Un tad uz ielas atska­nēja troksnis. Zēns pagriezās pret logu un palūkojās ārā. Kas tur ir?

-   Kāda vīrieša balss.

-   Vai tu dzirdēji… atkal!

Džins piesteidzās pie loga. Vai gribi, lai es paskatos?

-   Tikai tā, lai tevi nepamana.

Ēģiptiešu zēns piesteidzās pie loga un izgaisa, pārvēršoties par skarabeju. Aiz loga uzzibēja spoža gaisma. Netenjels nervozi pamīņājās. Nu?

-  Izskatās, ka meitene tomēr ir ieradusies, džina balss bija klusa un smalka. Varbūt gribi palūkoties ārā?

Netenjels parāva malā aizkaru un paskatījās ārā tieši tajā brīdī, kad ielas vidū pacēlās uguns stabs, kas ātri vien noplaka. Uz iepriekš tik klusās ielas tagad notika strauja kustība tur kustējās dažādi tēli, daži uz divām, citi uz četrām kājām, un vēl citi, kuri nesaprata, kas notiek, bet vienkārši lēkāja apkārt. Atskanēja smilksti un gaudošana. Netenjels juta, kā sirds sašļūk.

-  Velns un elle, viņš nočukstēja. Nakts policija.

Atskanēja vēl viens sprādziens, un istabas sienas salīgojās. Kāda būtne uz divām kājām strauji pārskrēja pāri ielai un ielēca namā pa tikko izsisto caurumu sienā. Viņai sekoja vilks, ko no kājām notrieca vēl viens sprādziens.

Skarabejs atzinīgi nosvilpās. Labs Elementu lodes svie­diens! Meitenei ir ķēriens. Tomēr viņa diez vai izbēgs no tā visa bara.

-   Cik daudz viņu ir?

-   Ducis, varbūt vairāk. Paskat, tie tuvojas pajumtiem.

-   Tu domā, ka viņi meiteni noķers?

-   Jā noķers un apēdīs. Viņi slāpst asiņu.

-   Labi… Netenjels pakāpās nost no loga. Viņš bija pieņēmis lēmumu. Bartimaj, tev viņa jāglābj. Mēs nedrīkstam riskēt ar to, ka meitene tiek nogalināta.

Skarabejs nepatikā iečirkstējās. Vēl viens jauks darbiņš. Cik mīļi no tavas puses! Vai esi pārliecināts? Tu šobrīd darbojies tieši pret policijas šefu.

-  Ja paveiksies, viņš nemaz neuzzinās, ka tas esmu es. Aizved viņu uz… Netenjels prātoja un pēkšņi uzsita knipi. Aizved viņu uz to veco bibliotēku, kur mēs slēpāmies no Siržulauzēja dēmoniem. Es paņemšu gūstekni un tev sekošu. Mums jātiek prom no šejienes.

-   Tam es piekrītu. Labs ir, rīkojamies. Vabole pakāpās atpa­kaļ, pagriezās pret stiklu un pacēla taustekļus pret to. Spoža gaisma, siltums, un stiklā izkusa apaļš caurums. Vabole izlīda pa to un aizlidoja prom.

Netenjels pagriezās, un tieši tobrīd viņam sejā tika mests krēsls.

Viņš nokrita uz grīdas, pa pusei apdullināts. Ar acs kaktiņu zēns pamanīja Džeikobu Hairnēku skrienam uz durvīm. Neten­jels nočukstēja pavēli aramiešu valodā. Viņam blakus parādījās mazs velnēns, kas svieda pret Hairnēkas pidžamas staru Zibens bultu. Gaisā uzvēdīja deguma dvaka, un atskanēja kliedziens. Velnēns pazuda. Hairnēka uz mirkli sastinga, satvēris sēžam­vietu, bet pēc tam turpināja virzīties uz durvīm.

Bet Netenjels jau bija pielēcis kājās. Viņš metās uz priekšu savādā lēcienā un sagrāba Džeikobu aiz potītes. Hairnēka nogā­zās, Netenjels piespieda viņu pie grīdas un sāka sist pa seju. Džeikobs atbildēja ar to pašu. Viņi cīkstēdamies vārtījās pa grīdu.

Kāds aizraujošs priekšnesums!

Netenjels sastinga, satvēris Hairnēku aiz matiem. Viņš pa­skatījās augšup.

Durvīs stāvēja Džeina Ferēra divu Nakts policijas virsnieku pavadībā. Viņai mugurā bija pelēkā policista uniforma un cepure, un viņas acis bija caururbjošas. Viens no virsniekiem norūcās.

Netenjels mēģināja izdomāt, kā lai izskaidro notikušo, bet nespēja. Džeina Ferēra pašūpoja galvu. Cik zemu jūs esat kri­tis, Mandrāk, viņa sacīja. Atbrīvojieties no šī pusapģērbtā cilvēka, kā varat! Jūs tiekat arestēts par valsts nodevību.

Vilkači uz ielas, aiz muguras Netenjels. Kuru ceļu jūs izrau­dzītos? Patiesību sakot, es biju priecīgs par iespēju pamest to istabu.

Netenjela uzvedība kļuva arvien kaitinošāka. Kopš mēs tikāmies pēdējo reizi, viņš ar Vaitvelas gādību bija pārvērties par mazu briesmoni, kas vienmēr paklausa varas pavēlēm un vienmēr alkst pēc paaugstinājuma. Tagad viņš rīkojās gluži kā no ķēdes norāvies, darot ļoti riskantas lietas. Turklāt tā nebija zēna paša ideja. Kāds bija to iesējis viņa prātā, un zēns klausīja šim padomdevējam kā marionete. Netenjels bija rīkojies traki arī iepriekš, dažkārt pat neiedomājami, tomēr viņš nekad nebija bijis marionete kāda rokās.

Un tieši tas tagad bija visu sabojājis.

Lejā valdīja haoss. Uz ietves gulēja savainoti vilki, mētājās ķieģeļu gabali un izsisti stikli. Vilki sāpēs locījās, rūca un laizīja brūces, ar katru kustību viņu apveidi mainījās. Cilvēks vilks, vilks cilvēks… Tur jau tā problēma ar vilkačiem izmaiņas ir tik grūti kontrolēt. Sāpes vai spēcīgas emocijas liek ķermenim mainīties. [69] [1] Šī slimības blakusparādība ir iemesls tam, kāpēc vilkači ir tik daudz vajāti. Un vēl arī tāpēc, ka viņi ir plēsīgi, mežonīgi, asinskāri un grūti valdāmi. Laikaions no Arkādijas jau 2000 gadus pr. Kr. pieradināja pirmos vilkus un padarīja tos par saviem miesassargiem, un, lai gan vilki palai­kam apēda kādu viesi, vilku kā sargu loma drīz vien kļuva ļoti populāra. Kopš tā laika daudzi tirāni, kam bija pieejami maģijas noslēpumi, izmantoja vilku armijas, raidot burvestības pret piemērotiem cilvēkiem, kurus pēc tam turēja noslēgtībā un laiku pa laikam pavairoja. Kopā ar daudz ko citu Nakts policiju Londonas ielās ieveda tieši Gledstons viņš zināja, ka tā iedvesīs šausmas.

Meitene bija pieveikusi vismaz piecus vilkus, neskaitot to, kuru bija saraustījusi gabalos Elementu lode. Bet pa ielu tuvojās vēl vairāki, un tie, kam bija kaut nedaudz saprāta, rāpās augšup uz jumta pa notekcaurulēm un kāpnēm.

Dzīvi vēl bija deviņi vai desmit vilki. Vienam cilvēkam par daudz.

Tomēr meitene vēl nepadevās es redzēju viņu uz jumta. Katrā rokā viņai uzmirdzēja kas spožs, un viņa šos priekšmetus šūpoja uz augšu un leju, mēģinādama turēt trīs tuvākos vilkus pa gabalu. Tomēr ar katru pagriezienu vilku loks ap viņu nāca tuvāk.

Skarabejs, kaut gan tam ir daudz priekšrocību, nelido pārāk labi paietu vesela stunda, kamēr es pārlidotu pāri ielai, lai iesaistītos cīņā. Tāpēc es pārvērtos, savicināju lielos, sarkanos spārnus un kā bulta šāvos pie cīnītājiem. Mani spārni aizse­dza mēnesi, liekot cīņas dalībniekiem iegrimt ēnās. Lai iespaids būtu pilnīgs, es izdvesu kaujas saucienu tādu, ar kādu roki metas lejup, lai paceltu gaisā zilonēnus. [70] [1] Parasti Indijas ziloņu mazuļus. Roki reiz dzīvoja Indijas okeāna salās, parādoties uz cietzemes tikai medījuma meklējumos. Viņu ligzdas bija akru lielas, bet olas pacēlās augstu redzamas virs jūras. Pieauguši putni bija mil­zīgi un mēdza nogremdēt kuģus, kas tuvojās ligzdošanas vietām, uzmetot tiem virsū klints gabalus. Kalifi maksāja lielu naudas summu par roku spal­vām, ko varēja iegūt, vienīgi nogriežot tās guļošam putnam no krūtīm.

Tas radīja vajadzīgo efektu. Viens no vilkiem bailēs palēcās metru atpakaļ, kažokam saslienoties, un ar kaucienu nolidoja lejā nojumta. Otrs paslējās pakaļkājās, saņēma roka nagu trie­cienu tieši krūtīs un aizripoja aiz skursteņa kā pūkaina bumba.

Trešais, kas bija stāvējis pakaļkājās gluži kā parodija par cil­vēku, bija daudz apķērīgāks. Roka parādīšanās bija apmulsinā­jusi arī meiteni izbrīnā pavērusi muti, viņa lūkojās uz krāšņo putnu un tobrīd bija nolaidusi nažus. Vilks metās viņai pie rīkles.

Tā zobi sacirtās, uzšķīda dzirksteles.

Bet meitene jau bija pāris metru virs jumta, pacelta putna nagos. Mati krita viņai sejā, kājas mežonīgi svaidījās, paceļoties virs jumta, ielas un tās iemītniekiem. Niknuma kaucieni pēkšņi noklusa, un mēs palikām divatā, augstu pilsētas gaismās, un mani varenie spārni nesa mūs uz daudz mierīgāku vietu.

-   Au! Tā ir mana kāja! Au! Ai! Nolādēts, tas ir sudrabs! Izbeidz!

Meitene bija pacēlusi nazi un dūra to man kājā. Spējat tam noticēt? Dūra kājā, kas bija pacēlusi viņu debesīs un izglābusi no drošas nāves uz Austrumlondonas jumtiem. Kā jums tas patīk? Es viņai aizrādīju, ka šāda rīcība ir nepieklājīga.

-   Nelamājies, dēmon! viņa teica, uz brīdi atstājot mierā manu kāju. Viņas balss bija klusa un augsta. Man ir vienalga. Es vēlos nomirt.

-   Tici man, ja tas būtu manā varā, es tev palīdzētu… izbeidz! Vēl viens sāpīgs dūriens, un man sagriezās galva. Tāds nu reiz ir sudrabs. Ja viņa nebeigs, mēs abi drīz vien nogāzīsimies. Es sakratīju meiteni tik spēcīgi, ka viņai sāka klabēt zobi un viņa izmeta no rokas nažus. Bet tas vēl nebija viss tagad skuķis sāka grozīties un spārdīties, lai izrautos man no nagiem. Roks satvēra laupījumu ciešāk. Vai tu beigsi spārdīties? Es tevi nelaidīšu vaļā, bet gan triekšu ar galvu pret to tur skursteni.

-   Man vienalga!

-   Vai iemērkšu tevi Temzā!

-   Vienalga!

-   Vai aiznesīšu uz notekūdeņu centru un…

-   Vienalga, vienalga, vienalga! Meitene šķita bēdu un dusmu pārņemta, un pat mani stiprie nagi tā vien spēja viņu noturēt, lai viņa neizrautos brīvībā.

-   Kitija Džonsa, es teicu, acis no mūsu galamērķa Ziemeļlondonas nenovērsis, vai tu vēl kādreiz vēlies redzēt Džei­kobu Hairnēku?

Meitene pēkšņi apklusa un nomierinājās, un mēs turpinājām lidojumu svētīgā klusumā. Es aplidoju lieku apli, pārliecinoties, vai mums neseko Izlūklodes, bet viss bija mierīgi. Mēs turpinā­jām lidojumu.

Meitene atkal ierunājās daudz mierīgāk, bet degsme no balss nebija zudusi. Dēmon, viņa sacīja, kāpēc tu neļāvi vilkiem mani aprīt? Es zinu, ka tavs saimnieks tik un tā iecerē­jis mani nogalināt.

-   To es nevaru apspriest, roks atteica. Bet tu drīksti man pateikties, ja vēlies.

-   Vai tu tagad mani nes pie Džeikoba?

-   Ja viss noritēs, kā iecerēts.

-   Un pēc tam?

Es klusēju. Man bija diezgan laba intuīcija.

-   Runā! Un saki patiesību, ja spēj!

Lai mainītu sarunas tematu, lielais putns izlikās aizvai­nots. Uzmanies, mīļā! Nav prātīgi izteikt šādas piezīmes, lidi­noties lielā augstumā. [71] [1] Kā piemēru varētu minēt Ikaru, vienu no lidošanas pionieriem. Saskaņā ar Fakvarlu, kas gan nebija pats uzticamākais ziņu avots, grieķu burvis Daidals bija pagatavojis divus maģiskos spārnus, kuriem bija pie­saistīti divi īstermiņa folioti. Šos spārnus izmēģināja Ikars, pārgalvīgs un zobgalīgs jauneklis, kas tūkstoš pēdu virs Egejas jūras atļāvās izteikt folio­tiem aizvainojošas piezīmes. Tie atriebjoties ļāva sairt spalvām, un Ikars pazuda savā ūdens kapā.

-   Tu taču mani nenometīsi! Tu pats teici.

-  Ak jā. Teicu. Roks nopūtās. Patiesību sakot, es nezinu, kas tevi tālāk sagaida. Un tagad paklusē, mēs nolaižamies.

Mēs lidojām lejup nakts tumsā, cauri oranžajām pilsētas gaismām uz ielu, kur mēs ar zēnu tonakt slēpāmies pēc uguns­grēka Krūmložņas mājās. Izpostītā bibliotēka tur atradās jo­projām es redzēju, kā tā sagumusi stāv starp izgaismotajiem veikaliņiem. Māja pēdējo gadu laikā bija vēl vairāk noplukuši, un tagad lielā jumta loga vietā pletās plašs caurums. Roks sama­zināja savus apmērus, uzmanīgi pagriezās un ielika meiteni pa caurumu iekšā gluži kā vēstuli pastkastītē. Mēs nolaidāmies alai līdzīgā telpā, ko vietām izgaismoja mēnesgaisma. Tiklīdz bijām drošībā, es palaidu meiteni vaļā. [72] [1] Mēs bijām apmēram divus metrus virs grīdas. Nu, viņa taču bija jauna un sprigana!

Viņa iespiedzās, novēlās uz grīdas un aizripoja.

Es palidoju mazliet nostāk un pirmo reizi viņu kārtīgi nopē­tīju. Tā bija tā pati meitene, kas mēģināja man athemt amuletu. Tagad viņa izskatījās vecāka, tievāka un nomocīta, viņas seja bija pelēka un acis dziļāk iegrimušas. Acīmredzot pēdējie pāris gadi viņai nebija viegli un šis vakars īpaši nežēlīgs. Viena roka neveikli nokarājās gar sāniem, plecs bija noplūdis ar asinīm. Tomēr viņas apņēmība bija apbrīnojama viņa lēnām piecēlās kājās, zodu izstiepusi, un paskatījās manī.

-   Man nešķiet, ka šī būtu īpaši izcila vieta, viņa izmeta. Vai nevarat mani nopratināt kādā tīrākā telpā? Es cerēju nokļūt vismaz Tauerā.

-   Tici man, šī vieta ir izcila, roks atcirta, asinot nagus pret sienu. Man nebija noskaņojuma pļāpāt.

-   Tad ķeramies pie lietas. Kur ir Džeikobs? Un burvji?

-   Būs klāt pēc brīža.

-   Pēc brīža? Kas tad tas par darba grafiku? meitene iesprauda rokas sānos. Man likās, ka jūs esat ļoti darbīgi un vienmēr laikā.

Es pacēlu galvu. Paklausies! es teicu. Neaizmirsti, ka es izglābu tevi no Nakts policijas. Nedaudz pateicības nenāktu par ļaunu, jaunā dāma. Roks pabungoja ar nagiem pa grīdu un paskatījās uz meiteni ar tādu skatienu, kas lika persiešu jūrnie­kiem lēkt pār bortu jūrā.

Viņa atbildēja ar tādu skatienu, kas pienu pārvērstu rūguš­pienā. Liecies mierā, dēmon! Es tevi ienīstu. Tu mani neiebiedēsi. -Nē?

-   Nē. Tu esi tikpat nevērtīgs kā velnēns. Tavas spalvas ir saburzītas un klātas ar pelējumu.

-   Ko? roks uzmanīgi nopētīja savu ietērpu. Muļķības! Tas ir mēness atspīdums!

-   Brīnums, ka tās spalvas jau sen nav nokritušas. Esmu redzējusi daudz skaistākus baložus!

-   Tagad paklausies…

-  Es esmu iznīcinājusi patiešām varenus dēmonus! viņa kliedza. Tu domā, ka man bail no pārauguša cāļa?

Šitāda nekauņa! Šis cēlais roks nav mana vienīgā iespējamā forma, es lepni paskaidroju. Es varu pieņemt tūkstošiem atveidu. Piemēram… Roks pārvērtās par niknu mīnotauru ar sarkanām acīm, kas pūta pa nāsīm dūmu mutuļus, par granīta gargoilu, kas klabina žokļus, par indīgu čūsku, par gaudojošu spoku, par staigājošu līķi, par gaisā peldošu acteku galvaskausu, kas tumsā spīd. Tā bija skaista buķete, [73] [1] Lai gan ne pārāk izdomas bagāta, bet es jutos noguris.

ja jau man pašam jāsaka. Nu? galvaskauss daudznozīmīgi apvaicājās. Gribi ko teikt?

Meitene norija siekalas. Nav slikti, viņa izdvesa, bet visas šīs formas ir tik lielas un iespaidīgas. Saderam, ka tu nespēj pārvērsties par kaut ko mazu.

-   Protams, varu.

-   Par kaut ko ļoti mazu teiksim, pietiekami sīku, lai ielīstu tajā pudelē. Viņa norādīja uz alus pudeli, kas tur gulēja zem gruvešiem, visu laiku vērojot mani ar acs kaktiņu.

Vecais triks! Tas ir izmēģināts uz manas ādas vismaz simts reižu! Galvaskauss lēnām pašūpojās un pasmīnēja. [74] [1] Īstenībā tas plati pasmaidīja galvaskausiem tas labi padodas.

Jauki, ka tu tā pūlies, bet šis paņēmiens neiedarbojās uz mani pat vecajos laikos. [75] [1] Tu taču zini gudrs cilvēks pierunā muļķa džinu ielīst pudelē (vai kādā citā mazā trauciņā), tad aizkorķē to un nelaiž ātrāk ārā, pirms džins neapsola izpildīt visas viņa vēlēšanās, utt., u.t.jpr. Ha, ha. Neticami, tomēr, ja džins ierāpjas pudelē pēc savas gribas, tā kļūst par samērā spēcīgu cietumu. Bet pats muļķīgākais velnēns šodien neiekristu uz tik naivu piedāvājumu.

Es turpināju: Kāpēc tu neapsēdies un neatpūties? Izskaties nogurusi.

Meitene nošņaukājās, uzmeta lūpu un sakrustoja rokas. Es redzēju, kā viņa apskata telpu, meklēdama izeju.

-  Nemaz nemēģini, es brīdināju. Vai arī es tev sašķaidīšu galvaskausu.

-   Un kā tu to darīsi? Iekodīsi man? Viņa bija neizturama!

Par atbildi galvaskauss pagaisa un kļuva par Ptolemaju. Es

pārmainījos bez domāšanas šī bija mana mīļākā forma [76] [1] Tas pauž cieņu pret viņu par to, ko viņš izdarīja manā labā.

-, bet, tā izdarot, es redzēju, ka meitene šausmās pakāpjas atpakaļ.

-   Tu esi tas dēmons no gatves!

-   Netrako. Tu mani par to nevari vainot. Jūs uzklupāt man, nevis otrādi.

Viņa pamāja. Tiesa. Toreiz mani gandrīz notvēra Nakts policija.

-   Tev jābūt piesardzīgākai. Kāpēc jums bija vajadzīgs Samarkandas amulets?

Meitene neko nesaprata. Kas? Ak tā kaklarota. Nu, tā bija maģiska, vai ne? Mēs tolaik žagām maģiskus priekšmetus, tas bija mūsu grupas pamatuzdevums. Aplaupīt burvjus un izman­tot viņu ieročus pret pašiem. Muļķīgi. Patiešām muļķīgi. Viņa iespēra pa ķieģeli. Au!

-   Tātad jūs vairs neizmantojat šo stratēģiju?

-   Nē. Tā nogalināja gandrīz visu mūsu grupu.

-   Izņemot tevi.

Kitijas acis uzliesmoja. Vai tu tiešām domā, ka es šonakt izdzīvošu?

Te nu viņai bija taisnība. To nekad nevar zināt, es sirsnīgi sacīju. Varbūt mans saimnieks izlemj tevi pasaudzēt. Viņš taču izglāba tevi no vilkiem.

Meitene nošņācās. Tavs saimnieks… vai viņam ir arī vārds?

-   Viņu sauc Džons Mandrāks. Zvērests liedza pateikt vairāk.

-   Tas ir viņš? Tas iedomīgais, mazais iznirelis?

-   Tātad jūs esat tikušies?

-   Divreiz. Pēdējā reizē es viņam pamatīgi iekrāvu.

-  Vai tiešām? Nav brīnums, ka viņš to noklusēja. Man šī meitene iepatikās arvien vairāk. Patiesībā viņa bija kā svaiga gaisa malks. Visā ilgo gadsimtu gaitā es pavisam maz laika esmu pavadījis kopā ar parastajiem vīriešiem un sievietēm burvji, vēlēdamies mūs padarīt noslēpumainus, nekad nav ļāvuši mums viņiem rādīties. Vienkāršos cilvēkus, ar kuriem man izdevies aprunāties, es varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Pro­tams, šādas sarunas nav nekas pārāk inteliģents apmēram kā delfīnam sarunāties ar amfībiju -, bet tas ir interesants pavēr­siens. Un Kitija Džonsa bija tieši tāda. Man patika viņas stils.

Es uzšķīlu nelielu izgaismojumu, kas uzlidoja augšup. No tuvākās gruvešu kaudzes izvilku pāris dēļu un izveidoju no tiem krēslu. Apsēdies un atpūties, es sacīju. Tieši tā. Tātad tu piekāvi Džonu Mandrāku?

Viņas balss skanēja apmierināti: Jā. Šķiet, ka tas tevi neap­bēdina.

Es skaļi iesmējos. Ak tā, tu vari to pateikt?

-   Tas ir dīvaini, ja ņem vērā, ka jūs abi esat ļaunuma pilni un tu izpildi katru viņa vēlmi.

-Abi esam ļaunuma pilni? Paklau, viņš ir mans saimnieks, skaidrs? Es esmu vergs, un man neatliek nekas cits kā pakļau­ties.

Viņa uzmeta lūpu. Tātad tu tikai izpildi pavēles? Ak tā. Tavs mūžīgais aizbildinājums.

-   Nepakļauties nozīmē tikt iznīcinātam. Pamēģini kādreiz izjust Pārogļojošo uguni uz saviem kauliem, un paskatīsimies, kā tev tas patiks.

Kitija saviebās. Diezgan vārgs aizbildinājums. Tātad tu gribi teikt, ka viss ļaunums, ko tu dari, notiek pret tavu gribu?

-   Ne gluži precīzi, bet jā. Mēs visi no velnēna līdz ifrītam esam pakļauti burvju gribai un nevaram tur neko mai­nīt. Viņiem pār mums ir vara. Šobrīd man, piemēram, jāaizstāv Mandrāks un jāpalīdz viņam, patīk man tas vai ne.

-   Nožēlojami. Viņas balss bija skarba. Pilnīgi nožēlo­jami. Un, ieklausoties, kā skan viņas vārdi, arī man tas sāka šķist nožēlojami. Mēs, vergodami burvjiem, esam pavadījuši šajās ķēdēs tik daudz laika, ka reti tās pieminam [77] [1] Tikai daži, tādi kā Fakvarls, atklāti (un neauglīgi) plāno atriebību. Bet viņi par to runā tik ilgi un bez rezultātiem, ka neviens vairs nepievērš tam nekādu uzmanību.

, bet šī meite­nes atziņa trāpīja man līdz būtībai. Es mēģināju atspēkot viņas teikto.

-   Nu, mēs arī cīnāmies pret viņiem, es sacīju. Pieķeram, kad viņi ir nevērīgi, un pārprotam uzdevumus, cik vien tas ir iespējams. Mēs iedrošinām viņus cīnīties un ķerties cits citam pie rīkles. Mēs sagādājam viņiem visas ērtības, līdz viņi kļūst resni un viņu prāts kūtrs, un viņi pat nepamana savu krišanu. Mēs cenšamies, cik spējam, un esam paveikuši vairāk, nekā jūs, cilvēki, esat spējuši.

Te meitene dīvaini, saraustīti iesmējās. Un kā tev šķiet, ko es esmu visus šos gadus darījusi? Sabotējot valdību, zogot maģiskos priekšmetus, postot pilsētas veikalus un nozīmīgās celtnes, tas viss ir bezcerīgi. Es tikpat labi varēju kļūt par sekretāri, kā vēlējās mana māte. Mani draugi ir nogalināti vai sakropļoti, un to paveikuši tādi dēmoni kā tu. Un nestāsti man, ka jums tas nepatīk. Tas briesmonis no kapenēm izbaudīja katru brīdi… Meitenes pleci noraustījās, viņa paslēpa seju rokās.

-   Nu, ir jau arī izņēmumi… Es iesāku un apklusu.

It kā būtu pārrauts kāds aizsprosts, meitenes pleci sāka trī­cēt un viņa sāka nevaldāmi raudāt, ļaujot izlauzties ilgi aiztu­rētajām asarām. Viņa raudāja klusi, piespiedusi pie mutes dūri, it kā lai pasargātu mani no apkaunojuma. Es nezināju, ko sacīt. Tas bija savādi. Viņa ilgi nevarēja nomierināties. Es sēdēju uz grīdas gabaliņu tālāk, sakrustojis kājas, un novērsies skatījos ēnās.

Nu kur tas puika bija palicis? Likās, ka viņš nemaz nestei­dzas.

Nožēlojami. Pilnīgi nožēlojami. Lai gan es mēģināju šos vār­dus aizmirst, tie tomēr nepameta manu prātu.

kitija beidzot nomierinājās. Pēdējās izmisuma elsas apklusa, un viņa smagi nopūtās. Izpostītā ēka bija tumša, izņemot nelielo džina uzburtās gaismas laukumiņu pie griestiem. Turklāt tās spožums pamazām dzisa. Dēmons sēdēja turpat, joprojām izska­tīdamies pēc tumšādaina zēna. Tas bija novērsis seju, un gaisma meta asas ēnas uz tievā kakla un kailajiem pleciem. Viņš izska­tījās viegli ievainojams un trausls.

Ja tas ir kāds mierinājums, es nogalināju to ifrītu no kape­nēm, zēns sacīja, nepagriežot galvu.

Kitija noklepojās, iztaisnoja plecus un atglauda matus no acīm. Viņa uzreiz neatbildēja. Kad dēmons bija pacēlis viņu un aiznesis prom, meiteni bija pārņēmusi bezcerība, kas tagad bija izlauzusies neremdināmās bēdās par zaudētajiem draugiem. Viņa tagad jutās iztukšota. Galva griezās. Tomēr meitene mēģi­nāja sakopot domas.

Bēgt. Viņa varētu mēģināt izbēgt. Tomēr bija jādomā arī par Džeikobu viņai bija jāsagaida draugs. Ja vien viņš ieradīsies… Kitija sarauca pieri dēmons taču bija teicis, ka ieradīsies bur­vis ar Džeikobu. Varbūt labāk laisties… Kitija pagrozīja galvu apkārt, it kā mēģinot gūt iedvesmu. Tu to nogalināji? viņa izklaidīgi pārjautāja. Kā? Netālu bija trepes uz lejasstāvu. Lielākā daļa logu bija aizsisti ar dēļiem.

-   Noslīcināju Temzā. Viņš bija gluži vājprātīgs, tik ilgu laiku pavadījis ieslodzīts kapenēs. Viņa būtība bija piesaistīta Gled­stona kauliem. Viņš negribēja vai arī nespēja atbrīvoties. Un tāds nu ir iznākums. Viņš bija ļauns pret visiem kā cilvēkiem, tā džiniem tāpēc labāk lai guļ simts pēdu zem ūdens.

-Jā, labāk… Izskatījās, ka netālu ir izsists logs varbūt varētu izlēkt pa to. Kamēr viņa bēgs, dēmons varētu raidīt viņai pakaļ burvestības, bet gan jau pretošanās spējas viņu pasargās. Tad viņa jau būtu uz ielas un sameklētu kādu slēptuvi.

-   Ceru, ka tu nemēģināsi darīt neko pārsteidzīgu, zēns pēk­šņi ierunājās.

Kitija vainīgi salēcās. Nē.

-   Nu, tu visādā ziņā gribēji kaut ko pasākt. Tas skanēja tavā balsī. Bet nedari tā. Es pat nepūlēšos izmantot jebkādus maģiskos uzbrukumus. Galu galā neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Zinu, ka tev piemīt aizsardzība pret maģiju, tāpēc vien­kārši metīšu tev ar ķieģeli.

Kitija iekoda lūpā. Viņa uz mirkli izlēma aizmirst par bēg­šanu. Vai tu runā par to tikšanos alejā?

Zēns palūkojās uz Kitiju pār plecu. Jā, arī par to reizi tavi draugi izturēja diezgan spēcīgu elles liesmu maģiju. Bet es biju domājis daudz senāku laiku, vēl ilgi pirms Londonas burvīši bija sākuši te mitināties. Esmu to redzējis jau daudzas reizes. Tas vienmēr notiek agrāk vai vēlāk. Klau, ņemot vērā visu, kas likts uz spēles, vai tev nešķiet, ka tas sasodītais Mandrāks varētu papūlēties beidzot ierasties? Mēs te sēžam jau vairāk nekā stundu.

Kitija sarauca pieri. Tu gribi teikt, ka jau agrāk esi redzējis cilvēkus ar tādām pašām spējām kā man?

-   Protams! Turklāt dučiem reižu! Laikam jau burvji neļauj jums lasīt vēstures grāmatas jūs esat tik lieli nezinīši! Dēmons pagriezās pret meiteni. Kā tev šķiet, kāpēc krita Kartāga, Persija vai Roma? Protams, kaimiņu valstis to vien gai­dīja, kā iekarot novājinātās impērijas, tomēr īstais sabrukuma cēlonis bija iekšējās nesaskaņas. Romuls Augustuls, piemēram, lielāko daļu sava valdīšanas laika centās savaldīt pats savus cil­vēkus, kamēr ostgoti ar kuplajām ūsām jau maršēja pa Itāli­jas laukiem. Viņa džini vairs nespēja savaldīt vienkāršo tautu. Kāpēc? Jo lielākā daļa cilvēku bija tādi kā tu viņus nespēja ietekmēt mūsu maģija. Sprādzieni, saites un elles ugunis tie pat nenodedzināja viņiem bārdas. Un cilvēki to apzinājās, viņi zināja savas tiesības un vēlējās beidzot atņemt burvjiem varu. Un liels bija viņu pārsteigums, kad viņi pamanīja, ka barbaru ordas pa to laiku jau iesoļojušas Romā. Zēns pakasīja degunu. Zināmā mērā man šķiet, ka tas nāca kā atvieglojums. Svaiga vēsma. Un mūžīgajā pilsētā ilgu laiku vairs nemanīja nevienu burvi.

Kitija samirkšķināja acis. Viņas vēstures zināšanas bija nie­cīgas, dīvainie vietu nosaukumi viņai neko neizteica, bet noti­kumu nozīme bija nojaušama. Vai tu gribi teikt, ka lielāko daļu romiešu nespēja ievainot maģija?

-  Ak nē. Apmēram trīsdesmit procentus, turklāt dažādā inten­sitātē. Tomēr nav vajadzīgs vairāk, lai sarīkotu kārtīgu sacel­šanos.

-  Bet mēs neatradām vairāk par vienpadsmit cilvēkiem visā milzīgajā Londonā!

-   Vienpadsmit procentus? Nav slikti.

-   Nē taču! Vienpadsmit cilvēkus!

Zēns sarauca uzaci. Tad jau jūs nepratāt pareizi meklēt vai ieinteresēt. Lai gan vēl jau ir ļoti agrs. Cik ilgs laiks pagā­jis, kopš Gledstons dibināja impēriju? Simt piecdesmit gadu? Te būs tava atbilde. Paiet ilgs laiks, līdz cilvēki kļūst izturīgi pret maģiju. Burvji bija valdījuši Romā piecsimt gadu, un tikai tad notika sacelšanās. Tas nozīmē, ka pilsēta bija piesātināta ar maģiju un arvien vairāk bērnu piedzima ar dažādiem talantiem. Ko, piemēram, spēj tu? Vari mūs redzēt?

-  Nē. To spēja tikai Anna un Freds. Es vienkārši esmu iztu­rīga.

Zēns pasmīnēja. Tas nav nekāds mazais talants. Nenovērtē to par zemu.

-   Stenlijs spēja saredzēt arī maģisko auru ap priekšmetiem tā mēs uzzinājām par tavu kaklarotu.

-Ak par amuletu! Jā, ir arī vēl tādas spējas. Man šķiet, ka šobrīd Londonā sāk parādīties dažādi spēju veidi. Vajadzētu būt vairākiem simtiem cilvēku, kam piemīt tādas vai citādas spējas. Bet lielākā daļa cilvēku pat nenojauš, ka viņiem piemīt kaut kas tāds. Vajadzīgs zināms laiks un zināšanas. Kā tu uzzināji par sevi?

Pēkšņi Kitija atcerējās, ka šis slaidais, pieklājīgais un gudrais zēns patiesībā ir dēmons, būtne, kuru vajadzētu ienīst un no kuras būtu jāizvairās. Viņa nespēja dabūt vārdus pār lūpām. Zēns pārbolīja acis un noplātīja rokas. Klau, nedomā, ka es to pastāstīšu savam saimniekam. Es viņam neko neesmu parādā. Turklāt es nevēlos izspiest no tevis nekādu informāciju. Neesmu taču nekāds burvis. Izklausījās, ka zēns apvainojies.

-   Dēmons raidīja pret mani Melnā svārsta burvestību. Kitija juta, ka pateikusi to gandrīz pret pašas gribu.

-   Ak pareizi. Tallova mērkaķis. Biju aizmirsis. Džins laiski izstaipījās. Tad jau tu laikam priecāsies uzzināt, ka Tallovs ir pagalam. Viņu sagrāba kāds ifrīts diezgan stilīgi. Nē, es nestāstīšu neko vairāk, ja vien tu nepastāstīsi kaut ko par sevi. Kas notika pēc Melnā svārsta? Un Kitija drīz vien jau stāstīja savus piedzīvojumus.

Stāsta beigās dēmons noskurinājās. Redzi, problēma bija tā, ka Spalvaskāts bija ļoti līdzīgs burvjiem, vai ne? Alkatīgs un savtīgs. Gribēja, lai viss paliek apslēpts un noklusēts, lai viss tiek viņam vienam. Nav nekāds brīnums, ka jūs bijāt tikai vienpadsmit. Ja vēlies sākt revolūciju, labākais ceļš ir noskaņot pārējos sev par labu. Visas tās zādzības un sprādzieni jūs tik un tā nekur nenovestu.

Kitija saviebās. Viņai gremza dēmona pašpārliecinātība. Laikam jau.

-   Protams, nē. Vienīgais, kas te var noderēt, ir izglītība. Zinā­šanas par pagātni. Tieši tāpēc jums ir tik pieticīga skolas izglī­tība. Varu derēt, ka lielākajā daļā mācību stundu tika slavēta

Lielbritānijas varenība. Zēns ieķiķinājās. Interesantākais ir tas, ka cilvēku pretošanās spējas parasti nāk kā pārsteigums arī burvjiem. Viņi aizmirst pagātnes mācības, lai gan tās nav tik senas. Gledstons tik ātri iekaroja Prāgu tikai tāpēc, ka puse čehu armijas streikoja. Impērija bija pamatīgi novājināta. Bet mans saimnieks un viņa biedri laikam to ir aizmirsuši. Viņš tā arī nesaprata, kā tev todien izdevās izbēgt no molera. Nudien, cik ilgi viņš ved šurp to Hairnēku! Sāku jau domāt, vai ar viņu nav kas atgadījies. Diemžēl nekas letāls, citādi es jau būtu brīvs.

Džeikobs. Kitija bija tā aizrāvusies ar dēmona stāstījumu, ka bija aizmirsusi par draugu. Meitene nosarka tas taču bija ienaidnieks, ar kuru viņa tagad runāja, slepkava, laupītājs, īsts nezvērs. Kā gan viņa varēja to aizmirst?

-   Paklau, dēmons draudzīgi turpināja, es tā arī nesapratu, kāpēc tu ieradies glābt Hairnēku. Tev taču vajadzēja paredzēt, ka tās ir lamatas. Viņš teica, ka jūs vairākus gadus nebijāt tiku­šies.

-   Taisnība. Bet tā ir mana vaina, ka viņš te tika iepīts, vai ne? Kitija izspļāva.

-   Nu, laikam jau, dēmons novilka. Man tas tikai šķita savādi, tas arī viss.

-   Ko gan tu par to vari zināt, dēmon? Kitija nikni ieklie­dzās. Tu esi briesmonis! Kā tu drīksti iedomāties, ko es varētu just? Meitene bija pārskaitusies līdz baltkvēlei.

Zēns ieķiķinājās. Atļauj man dot tev nelielu padomu, viņš teica. Tu taču negribētu, lai es tevi sauktu par "sieviešu kārtas gaļas gabalu", vai ne? Tāpat nav pieklājīgi uzrunāt tādu garu kā es par "dēmonu". īstais vārds ir "džins", lai gan tu drīksti tam pievienot tādus īpašības vārdus kā "cēlais" vai "diženais", ja vēlies. Tas ir tikai jautājums par labām manierēm un palīdzēs mums uzturēt draudzīgas attiecības.

Kitija iesmējās. Starp cilvēku un dēmonu nevar pastāvēt draudzība!

-   Parasti ne. Saprāta spējas ir pārāk atšķirīgas. Tomēr tā ir bijis… Bartimajs pēkšņi apklusa.

-   Piemēram?

-   Piemēram, tā ir noticis ar mani.

-Kad?

-   Ak, sen… nav svarīgi. Zēns nodrebinājās.

-   Tu tagad to izdomā!

Kitija gaidīja, kad sekos turpinājums, bet džins tikai uzma­nīgi pētīja nagus.

Pēc ilga klusuma brīža Kitija ierunājās. Kāpēc Mandrāks izglāba mani no vilkiem? Tas nav loģiski.

Bartimajs pašūpoja galvu. Viņš vēlas dabūt zizli. Tas taču ir acīmredzams.

-   Zizli? Kāpēc?

-   Un kā tev šķiet? Tajā ir liels spēks. Viņš grib to dabūt pirms pārējiem. Zēna balss bija kļuvusi asa. Likās, ka viņš ir sliktā noskaņojumā.

Kitija pēkšņi visu saprata. Tu gribi teikt, ka zizlis ir nozī­mīgs?

-   Protams. Tas taču ir piederējis Gledstonam. Jums to vaja­dzēja zināt, kāpēc tad jūs ielauzāties kapenēs?

Kitija iedomājās teātra ložu un atslēgu, ko viņai kāds pasvieda. Viņa dzirdēja labdara balsi, kad tas it kā starp citu pieminēja zizli. Redzēja Hopkinsa pelēkās acis, dzirdēja viņa balsi, kas kafejnīcas troksnī centās izjautāt meiteni par zizli. Kitija saprata, ka ir nodota.

-   Ak tā. Tātad tu nezināji. Džina spožās acis viņu vēroja. Jūs visus iegāza. Jautājums tikai kas? Hopkinss?

Kitijas balss bija neskanīga. Jā. Un vēl kāds viņa seju es tā arī neredzēju.

-   Žēl gan. Tas noteikti bija kāds no vadošajiem burvjiem. Vari izvēlēties, kuru gribi. Viņi visi ir vienlīdz samaitāti. Un viņiem vienmēr ir kāds, kas paveic viņu vietā netīros darbiņus, vai nu džins, vai cilvēks. Zēns samirkšķināja acis. Tad jau tu laikam neko nezini par golemu? Kitijai šis vārds neko neizteica. Viņa noraidoši pašūpoja galvu. Tā ir liela, nejauka maģiska būtne, kas pēdējā laikā rada nekārtības Londonā. Kāds to kontrolē, un es ļoti vēlētos uzzināt, kurš tas ir. Starp citu, tas nezvērs mani gandrīz nogalināja.

Zēns izskatījās tik aizvainots, ka Kitija pasmīnēja. Man šķita, ka tu esi dižens džins ar neiedomājamu spēku? viņa novilka. Kā kaut kāds golems varēja tevi pārspēt?

-   Uz to neiedarbojas maģija, turklāt golems izsūc visu manu enerģiju, ja es tam pienāku par tuvu. Drīzāk tu varētu to apstā­dināt, nevis es. Izklausījās, ka džinam tas liktos patiešām smieklīgi.

Kitija saviebās. Liels paldies.

-   Es runāju nopietni. Golemu var vadīt ar manuskriptu, kas tam ielikts mutē. Ja tu tam pietuvotos un izrautu papīra gabalu no mutes, golemam nekas cits neatliktu kā atgriezties pie saim­nieka un atkal pārvērsties mālos. Es reiz Prāgā redzēju, kā tas notiek.

Kitija pamāja. Neizklausās pārāk sarežģīti.

-   Pirms tam tev vajadzētu tikt cauri aukstai, melnai miglai, kas ieskauj golemu…

-Aktā…

-  Turklāt izvairīties no viņa akmenscietajām dūrēm, kas var sadragāt betona sienas…

-   Tik vien…

-   Citādi tas ir pavisam vienkārši.

-   Ja jau tas ir tik vienkārši, kāpēc burvji paši to nav izdarī­juši?

Džins pasmīnēja. Jo tas prasītu drosmi. Bet burvji nekad neko nedara paši. Viņi visu laiku paļaujas tikai uz mums. Mandrāks man pavēl, un es pakļaujos. Viņš sēž mājās, kamēr es dodos uzdevumos un ciešu sāpes. Tā tas notiek.

Zēna balss pēkšņi izklausījās veca un nogurusi. Kitija pamāja. Izklausās smagi.

-   Tā tas ir. Man nav nekādas izvēles. Tieši tāpēc es vēlējos, lai tu ierodies un izglāb Hairnēku. Godīgi sakot, tas bija muļķīgs lēmums un tev nevajadzēja tā rīkoties. Neviens tevi nespieda. Tu visu pārprati, bet rīkojies cēli. Tici man, tas šķiet tiešām kaut kas vērtīgs pēc tam, kad tu tik ilgi esi pavadījis laiku kopā ar burvjiem.

-   Es neko nepārpratu, Kitija teica. Bet tagad pastāsti, cik ilgi tā jau ir bijis?

-   Vairāk nekā piecus tūkstošus gadu. Un tas nekad nebeig­sies. Mainās gadsimti, krīt impērijas, lai to vietā stātos nāka­mās. Lielbritānija vienkārši ir viena no jaunākajām.

Kitija palūkojās pa logu. Un arī Lielbritānija ar laiku kri­tīs.

-Ak jā. Impērija jau šķeļas. Ja tu vairāk lasītu, tu redzētu, ka pirmās pazīmes jau parādās. Kāds nāk… beidzot.

Zēns piecēlās, un Kitija darīja tāpat. Viņa dzirdēja kāpnēs švīkstošus soļus un lāstus. Sirds sāka sisties. Viņa atkal iedomā­jās, ka vajadzētu bēgt prom, tomēr noslāpēja šo instinktu.

Džins paskatījās uz meiteni un pasmaidīja, atklājot rindu baltu zobu. Man ļoti patika saruna ar tevi, viņš teica. ()eru, ka viņi nepavēlēs man tevi nogalināt.

Meitene un dēmons stāvēja blakus tumsā, klausoties, kā uz kāpnēm skan soļi.

N etenjels tika aizvests uz Vaitholu bruņotā limuzīnā, kopā ar viņu brauca arī Džeikobs Hairnēka un trīs Nakts policijas virsnieki. Viņam pa kreisi sēdēja Džeikobs, pa labi policists. Netenjels pamanīja, ka policista uniforma ir saplēsta un roku nagi aizlauzti. Gaiss smaržoja pēc muskusa. Priekšējā sēdeklī sēdēja Džeina Ferēra Netenjels prātoja, vai arī viņa ir vilkate. Tomēr tas likās maz ticams viņa šķita pārāk savaldīga, pārāk smalka. Lai gan nekad jau nevar zināt.

Vestminsterā Netenjels un Džeikobs tika aizvesti taisni uz pieņemšanas istabu, kuras griesti mirdzēja no Modrības lodēm un kur pie pulēta galda sēdēja premjerministrs ar padomnie­kiem. Uz situācijas nopietnību norādīja tas, ka uz galda nebija nekādu uzkodu. Katram ministram priekšā atradās tikai mine­rālūdens pudele un glāze. Premjerministram blakus goda vietā sēdēja policijas priekšnieks, sejai laimē starojot. Vaitvelas jaun­kundze sēdēja nomaļus. Netenjels neskatījās uz viņu. Viņš nenovērsa skatienu no premjerministra, meklējot kādas zīmes, bet Devro lūkojās galdā.

Te bija tikai galvenie ministri, tātad ne miņas no Mierdara kunga.

Policisti salutēja Divālam un, paklausot viņa mājienam, devās prom. Džeina Ferēra paspēra soli uz priekšu un nokle­pojās.

Devro kungs pacēla skatienu un nopūtās kā cilvēks, kam jāveic kaut kas nepatīkams. Jā, Ferēras jaunkundz? Jums būtu ziņojums?

-   Jā, ser. Vai Divāla kungs jums ir kaut ko sīkāk paskaidro­jis?

-   Viņš ir atklājis, kāda ir lietas būtība. Lūdzu, runājiet īsi.

-  Jau vairākas dienas mēs sekojām Džona Mandrāka darbībai. Viņa rīcība pēdējā laikā lika mums būt uzmanīgiem Mandrāka kungs ir rīkojies nesaskaņoti, pavirši un pretrunīgi.

-   Iebilstu! Netenjels iejaucās tik mierīgi, cik vien spēja. Mans dēmons iznīcināja vājprātīgo ifrītu vai šādu rīcību jūs saucat par nesaskaņotu un paviršu?

Devro kungs pacēla roku. Jā, Mandrāk. Jums tiks dota iespēja izteikties. Līdz tam, lūdzu, paklusējiet.

Džeina Ferēra noklepojās. Ja drīkstu izteikties plašāk, ser, pēdējās dienās Mandrāks tika redzēts garās, vientuļās pastaigās pa Londonu, un tas bija īpaši saspringts laiks, kad visiem burv­jiem bija jāatrodas Vestminsterā, lai pildītu jūsu pavēles. Kādu pēcpusdienu, kad viņš atkal devās prom, mēs sūtījām viņam pakaļ Izlūklodes un izsekojām Mandrāku līdz kādai Austrumlondonas mājai, kur viņš sagaidīja savu dēmonu un šo jaunekli. Viņi tur apmetās, acīmredzot kādu gaidot. Mēs izlēmām nolikt sardzē dažus policistus. Šonakt mājai tuvojās meitene kad policisti viņu uzrunāja, šī nekauņa atteicās pakļauties arestam. Izrādījās, ka viņa ir labi bruņota cīņā ar viņu tika nogalināti divi policisti un ievainoti vēl četri. Tomēr mūsu vienība bija jau viņu gandrīz sagūstījusi, kad pēkšņi parādījās Mandrāka dēmons un palīdzēja noziedzniecei aizbēgt. Tāpēc es jutu, ka pienākums prasa arestēt Mandrāka kungu.

Premjerministrs iedzēra minerālūdeni. Kas tā ir par mei­teni?

-   Mūsuprāt, viņa ir no Pretošanās kustības, viena no tām, kas pēc reida izdzīvoja. Šķiet skaidrs, ka Mandrāks jau zināmu laiku ir uzturējis ar viņu sakarus, tāpēc arī palīdzēja viņai izbēgt no taisnīgas tiesas. Manuprāt, jums bija svarīgi to uzzināt.

-  Jā, Devro tumšās acis vēroja Netenjelu. Kad jūsu poli­cisti viņu ielenca, vai pie meitenes bija Gledstona zizlis?

Džeina Ferēra iekoda lūpā. Nē, ser.

-   Atvainojiet, ser, ja es drīkstu paskaidrot…

-Jūs nedrīkstat, Mandrāk. Henrij, jums būtu kas piebils­tams?

Policijas priekšnieks jau kādu laiku nemierīgi grozījās krēslā, un tagad viņš bija noliecies uz priekšu, nolicis platās rokas uz galda. Viņš pēc kārtas nopētīja pārējos ministrus. Man jau zināmu laiku ir bijušas pamatotas šaubas par šo zēnu, viņš iesāka. Kad es viņu pirmo reizi ieraudzīju, es pie sevis nodo­māju: "Šis Mandrāks ir talantīgs, tas tiesa, un arī ļoti centīgs, bet viņā ir kaut kas neizskaidrojams." Mēs zinām, kādas ir viņa ambīcijas, kā viņš prata ielavīties nabaga Džesikas mājās un sirdī, liekot viņai piešķirt viņam tik nozīmīgu amatu Iekšlietu ministrijā tik agrā jaunībā. Kāds bija viņa uzdevums? Sagūs­tīt Pretošanās kustību un padarīt Londonu par drošāku vietu mums visiem. Bet kas ir noticis pēdējo mēnešu laikā? Pretošanās kustība ir kļuvusi vēl stiprāka, un kā kronis visam bija impē­rijas dibinātāja kapa aplaupīšana un apgānīšana. Viņu nekau­nībai un pārgalvībai nebija robežu Britu muzejs, Pikadilī un Nacionālā galerija un nekad netika atrastas nekādas pēdas.

Netenjels nikni paspēra soli uz priekšu. Kā jau es vairāk­kārt esmu teicis, šiem notikumiem nav nekāda sakara ar Pre­tošanās kustību. Pēkšņi gaisā parādījās lokana, olīvzaļa saite, kas aptinās viņam ap galvu, aizspiežot muti. Mortensena kungs nolaida roku. Turpiniet, Divāl.

-   Paldies, policijas priekšnieks novilka. Tātad mēs ar Ferēras jaunkundzi sākumā domājām, ka neveiksmes Pretoša­nās kustības tvarstīšanā ir tikai Mandrāka neprasmīgās rīcības sekas. Un tad mēs sākām prātot ja nu tur ir kas vairāk? Vai šis talantīgais un ambiciozais jauneklis nav iesaistījies nopiet­nākā spēlē? Mēs sākām viņu novērot. Pēc grautiņa muzejā viņš pēkšņi devās uz Prāgu, kur lai gan tas nav droši pierādāms šis zēns tikās ar čehu burvjiem. Jā, Malbindi jaunkundz, te patiešām ir jānoelšas! Kas zina, ko šis zēns jau ir pastrādājis, kādus noslēpumus atklājis. Turklāt Mandrāka vizītes laikā Prāgā tika nogalināts viens no mūsu vīriem, izcils spiegs.

Tagad vairāki no ministriem sāka pusbalsī sačukstēties. Divāla kungs uzsita pa galdu. Mandrāks par šiem uzbruku­miem stāstīja neticamu pasaciņu, aizbildinoties, ka tos izraisījis golems jā, Malbindi jaunkundz, golems. Lai gan tas izklausās smieklīgi, tomēr šķiet, ka viņam izdevies apmuļķot nabaga Džesiku, kas piekrita Mandrāka vizītei Prāgā, lai it kā izpētītu šo versiju. Zēns atgriezās bez jebkādiem pierādījumiem un kopš atgriešanās pieķerts, satiekoties ar Pretošanās kustības dalīb­niekiem un pretojoties Nakts policijai. Ir skaidri redzams, ka viņš vēlas iegūt Gledstona zizli, var pat gadīties, ka tieši viņš ir palīdzējis nodevējiem nokļūt līdz Gledstona kapam. Ierosinu nogādāt Mandrāka kungu Tauerā turpmākai nopratināšanai. Es uzņemtos to izdarīt personiski.

Atskanēja piekrītoša murmināšana. Devro kungs nodrebinājās. Vaitvelas jaunkundze palika mierīga, viņas seja bija kā akmenī iecirsta. Ierunājās tuklais ārlietu ministrs Freja kungs: Lai notiek! Man šis zēns nekad nav paticis. Viņam ir pārāk gari mati un pārāk nekaunīga sejas izteiksme. Kādas nopratināšanas metodes jūs domājat izmantot, Divāl?

-  Varbūt iegremdēt viņu Nožēlas akā līdz pat degunam? Tas parasti liek nodevējiem runāt, ja vien zuši līdz tam nav nograu­zuši viņiem mēli.

Frejs pamāja. Zuši. Tas man atgādina, ka mēs vēl neesam vakariņojuši.

Mortensens noliecās uz priekšu. Kā būtu ar Grieztuvi? Tā vienmēr izrādījusies noderīga.

-   Manuprāt, Mokpilnā lode ir vislabākā un visvairāk pārbau­dītā metode.

-   Varbūt pāris stundu katrā?

-  Varbūt. Vai man aizvākt šo nelieti?

Premjerministrs nopūtās un izslējās krēslā. Viņš ierunājās vilcinoties: Laikam jau, Henrij, laikam.

Divāla kungs uzsita knipi, un no istabas aizmugures parādī­jās Nakts policijas darbinieki, katrs nākamais lielāks par iepriek­šējo. Viņi devās pāri istabai pie gūstekņa, un galvenais izvilka aiz jostas aizkabinātos rokudzelžus. Tobrīd Netenjels, kas kādu laiku bija mēģinājis atbrīvoties no saitēm, sāka pretoties tik mežonīgi, ka pat izdvesa aizžņaugtas skaņas cauri saitēm. Likās, ka premjerministrs ir kaut ko atcerējies, jo pacēla roku.

-   Pagaidi, Henrij. Mums jāļauj zēnam izteikties.

Policijas priekšnieks nepacietīgi sarauca uzacis. Vai patie­šām, Rupert? Uzmanies. Šim velnēnam ir veikla mēle.

-   Pateicos par rūpēm, to es izlemšu pats, Devro uzmeta skatienu Mortensenam, kas beidzot atlaida saites, kuras bija apvijušās ap Netenjela galvu. Zēns izvilka kabatlakatiņu, lai noslaucītu sviedrus.

-   Saki, kas tev sakāms, un nedomā melot, Devro sacīja.

Netenjels izslējās un pārlaida mēli pār lūpām. Gandrīz visu

ministru acīs bija lasāms atklāts naidīgums. Vienīgais, kas ska­tījās citādi, bija Devro kungs, un Netenjels tad arī vērsās pie viņa. Premjerministra acīs bija lasāma neticība un aizkaitinā­jums. Netenjels noklepojās. Viņš ilgi bija lepojies ar to, ka viņam ar premjerministru ir īpaši labas attiecības. Tagad bija laiks to pārbaudīt.

-   Paldies, ka ļāvāt man izteikties, viņš iesāka, mēģinādams piešķirt balsij mierīgu, nosvērtu toni, bet bailes lika tai izskanēt aizžņaugti. Doma par Taueru un nopratināšanas telpām lika viņam nodrebēt. Bartimajam bija taisnība rīkojoties tik neap­domīgi, viņš bija pakļāvis sevi draudiem. Tagad vajadzēja pār­liecināt Devro, ka taisnība ir jaunā burvja pusē. Divāla kunga apsūdzībām nav pamata, Netenjels turpināja, un Ferēras jaunkundze ir pārsteigusies ar secinājumiem. Ceru, ka joprojām varu labot to, ko jūs gandrīz jau esat izjaukuši.

Zēns dzirdēja Džeinu Ferēru nicinoši nošņācamies. Divāla kungs gribēja iebilst, bet premjerministrs ar skatienu viņu aptu­rēja. Tas iedrošināja Netenjelu. Mana vizīte Prāgā un meite­nes izsekošana ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Es palieku pie tā, ka pēdējie uzbrukumi Londonā ir golema roku darbs, tomēr izmeklēšana šajā sakarā vēl nav pabeigta. Šobrīd es izmantoju šo jaunekli, viņš norādīja uz Hairnēku, lai izvilinātu no slēp­tuves nodevēju Kitiju Džonsu. Viņš ir meitenes sens draugs, un es biju pārliecināts, ka Kitija metīsies viņu glābt. Notvēris Džonsu, es piespiestu meiteni atklāt zižļa atrašanās vietu un tad nodotu šo maģisko priekšmetu jums tieši rokās. Ferēras

jaunkundzes vilku ierašanās šo plānu pilnībā izjauca. Ceru, ka

A »

viņa par to tika sodīta.

Džeina Ferēra izdvesa niknu saucienu. Mani vīri bija mei­teni ielenkuši! Tavs dēmons viņu aiznesa prom!

-   Protams, Netenjels pārliecinoši atteica. Jo tavi vilki būtu viņu dzīvu saplosījuši, viņi jau bija sajutuši asins garšu. Un kā tad mēs būtu uzzinājuši, kur viņa paslēpusi zizli?

-   Tā bija Karaliskā policijas vienība, kas tieši padota Divāla kungam…

-Jā, un nežēlīgākus un nelīdzsvarotākus policistus būtu grūti atrast, Netenjels pārgāja pretuzbrukumā. Atzīstu, ka esmu rīkojies slepeni, viņš ļoti pieklājīgi vērsās pie Devro, bet šī bija ļoti smalka operācija. Meitene ir ietiepīga un mežo­nīga. Man bija jārīkojas ļoti uzmanīgi, lai atrastu zizli. Apmai­ņai pret to es būtu piedāvājis šo zēnu. Es baidījos, ka Divāla kungs ar savu smago roku visu izjauks kā tas diemžēl arī ir no­ticis.

Bija redzams, ka policijas priekšnieks tikko valda dusmas. Viņa seja piesarka kā biete, vēnas uz kakla un rokām piepampa kā virves un nagi, kas likās nedaudz garāki nekā iepriekš, iecirtās galda virsmā. Viņš gandrīz aizrijās, mēģinādams dabūt vār­dus pār lūpām. Sardze! Vediet prom šo nekauņu! Es pats iera­dīšos pie viņa kādu stundu vēlāk!

-   Jūs pārlieku aizraujaties, Henrij, Devro kungs ierunājās klusi, bet nikni. Šajā valdībā es esmu tiesnesis un zvērinātie, un es izlemšu Mandrāka likteni. Un es neesmu tik pārliecināts, ka viņš ir nodevējs. Džon, viņš turpināja, vai tavs dēmons šobrīd apsargā to meiteni, Kitiju Džonsu?

-  Jā, ser, Netenjela seja bija saspringta. Viņš vēl nebija brīvs, Nožēlas akas ēnas joprojām gūlās pār viņu. Vajadzēja būt ļoti uzmanīgam. Liku viņu nogādāt kādā nomaļā vietā, kur es varētu turpināt īstenot savu plānu. Ceru, ka šī ilgā kavēšanās nebūs visu izjaukusi.

-   Un tu biji plānojis atdot zizli man? Devro vērīgi nopētīja zēnu.

-   Protams, ser! Es cerēju, ka kādudien tas atradīsies bla­kus Samarkandas amuletam valdības dārgumu krātuvē. Viņš apklusa un gaidīja. Protams, tas bija viņa trumpis atgūstot amuletu, viņš bija izglābis Devro dzīvību, un tagad šķita īstais laiks to atgādināt. Es joprojām varu to izdarīt. Varu aizvest Hairnēku pie Kitijas un apsolīt viņu saudzēt, un garantēju, ka meitene atdos zizli stundas laikā.

-   Un pati meitene? Vai arī viņa tiks cauri sveikā?

Netenjels pasmīnēja. Nē, ser. Tiklīdz būšu ieguvis zizli, es

viņu atvedīšu atpakaļ, un tad varēsiet abus nopratināt. Smaids noplaka, kad Džeikobs pamatīgi iespēra jaunajam burvim pa apakšstilbu.

-   Zēns ir izslavēts melis, Divāla kungs bija atguvis pašsa­valdīšanos. Dieva dēļ, Rupert, jūs taču neuzķersieties…

-   Esmu pieņēmis lēmumu, premjerministrs sacīja, noliekda­mies uz priekšu un sakrustodams pirkstus. Mandrāks pagātnē ir pierādījis sevi kā vērtīgu un uzticamu valdības locekli, tāpēc mums viņam jāparāda uzticība. Mums jātic tam, ko Mandrāks saka. Lai viņš dabū zizli. Ja viņam neizdosies, būs skaidrs, ka Henrija versija ir patiesa, un tad es nosūtīšu zēnu uz Taueru tālākai nopratināšanai. Vai visi ir apmierināti ar šādu kompro­misu? Viņš smaidot noraudzījās uz nikno Divālu un pārbie­dēto Netenjelu. Labi. Mandrāk, jūs drīkstat doties prom. Vai kāds pieminēja vakariņas? Mēs varētu sākt ar Bizantijas vīnu.

Istabai pāršalca vējš, un ieradās neredzami vergi, kas nesa kristāla glāzes un pudeles ar aprikožu krāsas vīnu. Džeina Ferēra pieliecās, un viņai pāri galvai aizlīgoja paplāte ar desi­ņām. Bet, ser, mēs taču nevaram palaist Mandrāku vienu!

-  Jā, mums jāsūta kopā ar viņu policijas vienība, Divāls uzsvēra, pagrūžot savu glāzi malā. Mēs nedrīkstam viņam uzticēties.

Netenjels jau bija pusceļā līdz durvīm. Viņš steidzās atpa­kaļ. Bet, ser, šī ir ļoti delikāta situācija. Pulks vilku visu sa­bojātu.

Devro kungs pašlaik nogaršoja vīnu. Lieliski… Marmaras esence… Labi, tad pieņemsim vēl vienu kompromisu. Mandrākam sekos pāris Izlūkložu, lai mēs varētu novērot, kurp viņš dodas. Un vai tagad kāds man nepasniegtu to gardo kuskusu?

Netenjels piesaistīja Džeikobu Hairnēku ar neredzamu saiti un, stumdams gūstekni pa priekšu, devās ārā no zāles. Jaunais burvis nejutās atvieglots. Viņš uz brīdi bija nomierinājis Divālu, bet, ja neizdosies atgūt zizli, viss būs vējā. Bartimaja saimnieks zināja, ka šoreiz viņu bija glābusi tikai premjerministra labvē­lība un ka visi pārējie ministri vēl viņam sliktu. Netenjela kar­jera un pat dzīvība karājās mata galā.

Priekšnamā viņu pēkšņi panāca Vaitvelas jaunkundze. Netenjels nikni palūkojās uz meistari, bet nerunāja. Viņa vērās zēnā asām ērgļa acīm.

-   Tu vari pārliecināt premjerministru vai pat atgūt zizli, kārnā dāma nikni čukstēja, bet tas nemaina faktu, ka tu rīkojies man aiz muguras, un to es tev nekad nepiedošu. Mūsu sadarbība ir beigusies, un es tev nevēlu veiksmi. Manis pēc tu varētu sapūt Divāla Tauera kambaros.

Sieviete steidzās projām, drēbēm plīvojot ap viņu kā sakal­tušām lapām. Netenjels kādu brīdi lūkojās viņai pakaļ, tad, pamanījis Hairnēkas acīs uzjautrinājumu, sakopoja spēkus un pamāja vienam no limuzīniem.

Tiklīdz automašīna pagriezās uz ziemeļiem, virs izejas parā­dījās Izlūklodes. Tās klusi metās izsekot aizbraucošo spēkratu.

Es visu sapratu jau mirklī, kad viņi kāpa augšup. Es to izlasīju Hairnēkas nedabiskajā smaidā, tajā, cik negribīgi viņš kāpa pa kāpnēm. Tas bija redzams mana saimnieka aukstajā, dzelžai­najā skatienā un tajā, cik tuvu viņš gāja savam gūsteknim. Ak jā, Neteljels centās izskatīties mierīgs, mēģinādams iemidzināt meitenes modrību. Sauciet to par intuīciju, bet es neteiktu, ka viss ir tik rožaini, kā jaunais burvis mēģināja demonstrēt ar savu ārējo mieru un pašpārliecinātību. Protams, arī foliots, kas sēdēja Hairnēkam uz pleca, sažņaudzis zēna kaklu ar garajām kājām, norādīja uz to, ka viss nav, kā nākas. Foliota aste bija piesaistījusi Džeikoba rokas pie sāniem, tā ka viņš nespēja nedz pakustēties, nedz iekliegties vai parunāt. Zēna vaigos bija ieur­bušies gari nagi, paplēšot viņa lūpas smaidā. Turklāt foliots kaut ko čukstēja viņam ausī, un tas, visticamāk, nebija nekas patīkams. [78] [1] Zemākie gari parasti ir aprobežoti un atriebīgi un izmanto jebkuru izdevību, lai pazemotu cilvēkus ar riebīgām mocībām. Un citiem ir nebei­dzams krājums anekdošu, kas dažkārt ir vēl mokošāk.

Bet meitene neko no tā visa neredzēja. Viņa priecīgi izsau­cās, pamanot Hairnēku kāpņu augšgalā, un paspēra soli viņam pretī. Mans saimnieks stingri sacīja: Lūdzu, palieciet uz vie­tas, Džonsas jaunkundz!

Meitene sastinga, bet nenolaida acis no drauga. Sveiks, Džeikob! viņa teica.

Foliots nedaudz atlaida tvērienu, ļaujot gūsteknim izdvest: Sveika, Kitij!

-  Vai esi ievainots?

Klusums. Foliots paraustīja Hairnēku aiz vaiga. Nē.

Meitene vārgi pasmaidīja. Es nācu tevi izglābt.

Šoreiz zēns tikai stīvi pamāja. Foliots atkal bija satvēris viņu aiz rīkles. Džeikobs smaidīja, bet es varēju saskatīt, kā acīs mirdz brīdinājums.

-   Neraizējies, Džeikob, Kitija pārliecinoši teica. Mēs tik­sim projām.

Tas bija ļoti aizkustinoši un sāpīgi, un es redzēju, ka meitenei patiešām rūp šis zēns [79] [1] Lai gan es nesapratu, kāpēc. Man viņš šķita pārāk pielaizīts.

, kā jau mans saimnieks bija paredzējis. Es redzēju, kā Netenjels ar prieku vēro šo tikšanos, plānojot nākamo gājienu.

-   Džonsas jaunkundz, es nevēlu jums ļaunu, viņš sacīja, protams, melodams kā suns. Foliots Hairnēkam uz pleca pār­grieza acis un nedzirdami iesmējās.

Pat ja es būtu gribējis brīdināt meiteni par foliotu, es to nevarēju izdarīt sava saimnieka acu priekšā. [80] [1] Nejau, ka es būtu to darījis. Cilvēku likstas uz mani neattiecas. Ja man tiktu dota iespēja palīdzēt meitenei vai pazust, es būtu izgaisis, skaļi smejoties un iepūšot viņai acis sēru. Lai arī meitene bija burvīga, džinam neatmaksājas pārāk sadraudzēties ar cilvēku. Klausiet mani, es zinu, ko runāju.

Turklāt tā nebija vienīgā problēma. Es tikko biju pamanījis pie griestiem divas sarkanas Novērošanas lodes. Burvji sekoja līdzi katram mūsu solim. Nebija vērts uzprasīties uz nepatikšanām. Tāpēc es mie­rīgi stāvēju malā un gaidīju pavēles.

-   Esmu ieradies ar vislabākajiem nolūkiem, Netenjels sacīja, pastiepis rokas miera žestā plaukstas uz augšu pavēr­sis. [81] [1] Tas ir, to plaukstu daļu, ko neaizsedza krekla platās mežģīņu pie­durknes.

-         Neviens nezina, ka mēs esam šeit. Mēs esam vieni.

Vēl vieni meli. Izlūklodes, it kā nokaunējušās, paslēpās aiz sijas. Foliots saverkšķīja ģīmi. Hairnēka izmisīgi vērās meitenē, bet viņa neko nepamanīja. Un kur ir vilki? Kitija vaicāja.

-   Tālu prom, meklē tevi vismaz, cik man zināms, jaunais burvis ar smaidu teica. Domāju, ka tev vajadzētu man ticēt. Ja nebūtu manis, tu jau sen būtu kaulu čupiņa tumšā ielā.

-   Pēdējo reizi, kad tikāmies, tu nebiji tik pieklājīgs.

-   Tiesa. Netenjels galanti palocījās, matiem un piedurknēm noplīvojot, kaut gan izskatījās, ka viņš ir drīzāk paklupis. Atvai­nojos, ka toreiz biju tik nesavaldīgs.

-  Tu joprojām vēlies mani arestēt? Acīmredzot tieši tāpēc tu atsauci mani šurp, nolaupot Džeikobu.

-  Jā, es domāju, ka ar Džeikoba palīdzību izvilināšu tevi no slēptuves. Bet es negrasos tevi arestēt. Patiesībā viss tagad atkarīgs no tevis. Varbūt mēs vēl varam vienoties.

-   Turpini.

-   Bet iesākumā vai tev nav nepieciešama pirmā palīdzība? Redzu, ka tu esi ievainota un, visticamāk, arī nogurusi. Varu aiz­sūtīt savu vergu, te viņš norādīja uz mani, pēc visa, ko vēlies. Vari dabūt ēdienu, vīnu, medikamentus. Tev tikai jāpasaka.

Meitene pašūpoja galvu. Man tava maģija nav vajadzīga.

-   Tomēr kaut kas taču tev noderētu? Pārsēji vai zāles? Varbūt viskijs? Bartimajs to visu var sadabūt, tikai pamirkšķinot aci. [82] [1] Vēl viens pārspīlējums, kas iespējams tikai tad, ja jums ir ļoti dzīvelīga acs, kas uz laiku spēj atrauties no galvas. Saņēmis pavēli, es spēju pazust, parādīties atkal citā vietā, paņemt prasīto un atgriezties, tomēr tas paņemtu pāris sekunžu vai pat vairāk, ja šos priekšmetus būtu grūti atrast. Es nevaru pagrābt priekšmetus no zila gaisa. Tas būtu vienkārši smieklīgi.

-   Nē. Meiteni nekas nespēja aizkustināt. Kāds ir tavs pie­dāvājums? Droši vien tu vēlies atgūt zizli.

Netenjels uz mirkli apstulba. Iespējams, ka viņu samulsināja tiešums burvji parasti runā caur puķēm un aplinkus. Zēns beidzot pamāja. Vai tas ir pie tevis? Viņš bija sasprindzis kā stīga. -Jā.

-   Vai to var atri dabūt?

-Var.

Netenjels atvieglots nopūtās. Labi. Tad mans priekšlikums ir šāds. Mūs lejā gaida automašīna. Aizved mani uz turieni, kur atrodas zizlis, un atstāj to manā rīcībā. Tiklīdz zizlis būs pie manis, jūs ar Hairnēku varēsiet iet. Amnestija ilgs vienu dienu. Visdrīzāk jūs pametīsiet valsti un jums būs vajadzīgs laiks, lai to izdarītu. Apdomā labi! Tas ir ļoti labs priekšlikums tādai node­vējai kā tu. Citi valdības locekļi nebūtu tik laipni.

Meitene neizskatījās pārliecināta. Kā lai zinu, ka tu turēsi vārdu?

Netenjels pasmaidīja un notrauca no piedurknes neredzamu putekli. Tev vienkārši man jāuzticas.

-   Diez vai.

-   Kas cits tev atliek, Džonsas jaunkundz? Tu jau esi iedzīta stūrī. Tev blakus stāv nikns dēmons…

Viņa izbrīnā palūkojās visapkārt. Es noklepojos. Viņš runā par mani.

-   …turklāt tev jātiek galā arī ar mani, zēns turpinaja. Otr­reiz es tevi nenovērtēšu par zemu. Patiesībā, viņš it kā starp citu piebilda, mani ļoti interesē tavas aizsardzības noslēpums. Ļoti interesanti. No kura laika tev tāda piemīt? Vai kāds tev to piešķīra? Meitene neatbildēja. Ja tu man pastāstītu par šo aizsardzību, ja tu atklātu ko vairāk par laiku, kad darbojies Pre­tošanās kustībā, es varētu tavā labā darīt vēl vairāk, Netenjels sacīja. Viņš panāca uz priekšu un uzlika meitenei roku uz pleca. Viņa nodrebinājās, bet neatgrūda roku. Es varu tev piedāvāt bagātību un tādu sabiedrisko stāvokli, kāds tev nav rādījies pat vispārdrošākajos sapņos. Tādi cilvēki no vienkāršo ļaužu vidus kam piemīt gudrība, drosme un vēlme sadarboties var dabūt darbu arī valdībā, turklāt ietekmīgu. Tas nav nekāds noslē­pums. Tu diendienā strādātu kopā ar valsts vadītājiem, tu uzzi­nātu tādus noslēpumus, kas liek galvai griezties. Es varu ļaut tev pacelt neziņas plīvuru un ieskatīties brīnumainajā pagātnē, tajās dienās, kad burvju imperatori valdīja visā pasaulē. Arī tu vari kļūt par mūsu dižā stāsta daļu. Kad uzvarēsim karā, mēs atjaunosim koloniju Amerikā, un tur būs vajadzīgi gudri cilvēki, kas vadītu šo zemi pēc mūsu gribas. Stāsta, ka tur ir milzīgas, neapgūtas zemes, kur klīst mežonīgi zvēri un mežoņi. Iedomā­jies sevi kā impērijas valdības pārstāvi…

Meitene beidzot pakāpās sānis un nokratīja Netenjela roku. Paldies, bet tas nav priekš manis.

Zēns saviebās. Žēl gan. Un kā ar manu pirmo piedāvājumu? Piekriti?

-   Es gribu parunāt ar Džeikobu.

-   Lūk, kur viņš ir. Burvis it kā nejauši pakāpās sānis. Arī es atkāpos. Meitene pienāca tuvāk pie drauga.

-  Vai ar tevi tiešām viss kārtībā? viņa vaicāja. Tu esi tik kluss.

Foliots atlaida tvērienu, bet viņa nagi joprojām pieskārās zēna sejai. Hairnēka pamāja. Ar mani viss kārtībā.

-   Tad es pieņemšu Mandrāka piedāvājumu. Vai tev ir kas sakāms?

Džeikobs izmocīja smaidu. Nē. Nē, Ketlīn. Tu vari viņam ticēt.

Meitene brīdi vilcinājās, tad pamāja un pagriezās. Labi. Tātad, Mandrāka kungs, tu droši vien nevēlies kavēties. Kur ir automašīna? Es aizvedīšu tevi pie zižļa.

Brauciena laikā Netenjels bija pretrunīgu emociju pārņemts. Viņa prātā jaucās sajūsma, dusmas un bailes. Mans saimnieks nespēja mierīgi nosēdēt savā krēslā, tāpēc nepārtraukti grozī­jās un lūkojās ārā pa aizmugurējo logu pilsētas gaismās. Viņš brīžam izturējās pret meiteni pieklājīgi, brīžam ar nicinājumu, uzdodams dedzīgus jautājumus un izsacīdams draudus. Mēs, pārējie, uzvedāmies ļoti klusi. Hairnēka un meitene mierīgi sēdēja un lūkojās uz priekšu (zēnam ap seju joprojām bija apti­nies foliots), un šoferis izskatījās pēc izbāzeņa. [83] [1] Nudien, koka bluķim ar cepuri bija lielākas izredzes izskatīties pēc individualitātes nekā šim autobraucējam.

Man vietas

trūkuma dēļ vajadzēja pieņemt sivēna izskatu, un, iespraucies starp meitenes zābaku un sīkumu nodalījumu, tomēr nezaudēju neko no savas pašcieņas.

Mēs mierīgi braucām pa tumšo Londonu. Ceļi bija tukši. Virs māju jumtiem sāka mirkšķināt zvaigznes tuvojās rītausma. Mašīnas motors dūca. Netenjels nespēja saskatīt, ka virs auto­mašīnas lidoja četras sarkanas Izlūklodes.

Pretēji manam saimniekam meitene šķita ļoti pārliecināta par sevi. Man likās: viņa jau zina, ka Netenjels viņu nodos ņebija jābūt tik gudram kā džins, lai to saprastu -, bet tas šķie­tami viņu neuztrauca. Sivēns nožēlas pilns pašūpoja galvu. Es šobrīd vairāk nekā citreiz apbrīnoju Kitijas lēmumu un cieņu, ar kuru viņa to īstenoja. Bet, lai tā rīkotos, nepieciešama brīva griba, kādas man šajā pasaulē nebija.

Sekojot meitenes norādījumiem, mēs devāmies uz dienvi­diem cauri pilsētas centram, pāri upei un tieši uz vieglās rūp­niecības rajonu, kur visapkārt pacēlās neglītas daudzstāvu ēkas. Vairāki sarāvušies gājēji jau bija ielās, dodoties uz rīta maiņu. Garām palidoja divi nogarlaikojušies ifrīti un viens apaļīgs vel­nēns ziņnesis, grīļodamies zem smagas vēstules. Beidzot mēs nogriezāmies šaurā, bruģētā ieliņā, kur slējās pamesti zirgu staļļi.

-   Šeit. Meitene sacīja un pabungoja pa stiklu, kas nošķīra šoferi no pasažieriem. Kokpauris šoferis apturēja automašīnu un gaidīja tālākus rīkojumus. Mēs pārējie izkāpām ārā, stīvi un nosaluši, lūkodamies apkārt pirmajā rīta gaismā. Sivēns izstai­pījās un atkal kļuva par Ptolemaju. Es palūkojos apkārt un pamanīju tālumā Izlūklodes.

Abās pusēs rēgojās balti krāsoti staļļi, pamesti un nekopti. Meitene, nesacīdama ne vārda, devās pie pagraba durvīm. Stumjot Hairnēku sev pa priekšu, Netenjels viņai sekoja. Es noslēdzu gājienu.

Saimnieks palūkojās uz mani pār plecu. Ja viņa mēģinās ko izstrādāt, nogalini viņu.

-   Izsakies precīzāk, es atcirtu. Ko izstrādāt?

Zēns nikni palūkojās man sejā. Jebko, kas lauž mūsu vie­nošanos, var nodarīt man ļaunumu vai palīdzēt viņai izbēgt. Skaidrs?

-   Skaidrs.

Meitene tumsā ķimerējās ap durvīm, līdz no slēptuves izvilka atslēgu. Pēc brīža durvis atvērās. Nesakot ne vārda, viņa iegāja iekšā, un mēs čāpojām pakaļ.

Mēs gājām pa labirintam līdzīgām pagraba ejām, Kitija pa priekšu, tad Hairnēka, Netenjels un es, it kā dejotu dīvainu kongu. Šķita, ka meitene lieliski pārzina ceļu, jo laiku pa lai­kam ieslēdza elektrību un pieliecās pie arkām, kur mēs pārē­jie atdauzījām galvas, un nekad neatskatījās. Tas bija dīvains gājiens, un es jau sāku prātot, vai tam piemērotāks nebūtu mīnotaura tēls.

Atskatoties es redzēju gaismu, kas plūda no Izlūklodes, kura mums sekoja. Mūs joprojām novēroja.

Kad meitene beidzot apstājās, mēs bijām nonākuši nelielā sānu istabiņā. Viņa ieslēdza gaismu. Istaba bija gandrīz tukša, tālākajā stūrī atradās vienīgi dēļu kaudze. No griestiem pilēja ūdens un notecēja pa grīdu. Netenjels sarauca degunu. Nu? Es neko neredzu!

Meitene piegāja pie dēļu kaudzes un uzkāpa uz viena no dēļiem. Viņai priekšā atvērās ķieģeļu siena, pašķīrās ēnas.

-   Paliec, kur esi! Tu neiesi iekšā! Mans saimnieks pirmo reizi pameta Hairnēku un nostājās starp Kitiju un slepenajām durvīm. Bartimaj, dodies iekšā un ziņo, ko tu tur atrodi. Ja tur ir zizlis, atnes man to.

Daudz nedrošāk, nekā esmu radis, es piegāju pie slepenajām durvīm un pacēlu aizsargvairogu, ja nu gadījumā mani sagai­dītu lamatas. Pēkšņi sajutu trīcēšanu visos septiņos plānos, it kā es tuvotos kaut kam ļoti varenam. Pabāzu galvu pa durvīm un palūkojos apkārt.

Tas nebija nekas vairāk kā viena milzīga noliktava, piebāzta ar lētiem maģiskiem nieciņiem, ko meitene un viņas draugi bija nozaguši burvjiem. Tur bija parastās stikla lodes un metāla kas­tītes, kas nav nekas pārāk bīstams. [84] [1] Tāpat kā konservi nekad nav tikpat labi kā svaigi augļi, arī Elementu lodes, sprādzienu kociņi un jebkādas lodes vai kastītes, kurās iesprostoti gari, nekad nebūs tik efektīgi kā burvestība, ko raida tikko izsaukts gars. Burvji tomēr tos diezgan bieži lieto, jo tas ir daudz vienkāršāk nekā veikt visu Izsaukšanas procesu.

Izņēmums bija tikai viens priekšmets, kas bija nevērīgi nomests tālākajā stūrī, mēģinot izcīnīt vietu starp sprāgstošiem pīķiem.

Kad es redzēju zizli pār degošajiem Prāgas jumtiem, tas trī­cēja ar vētras spēku. No tā pacēlās zibeņi, un tā ēna aizstiepās līdz mākoņiem. Visa pilsēta bija pakļauta tā dusmām. Bet tagad zizlis bija kluss un putekļains, un zirneklis vija tīklu no tā rok­tura līdz sienai.

Tomēr tajā joprojām bija apslēpta liela enerģija. Tā aura pulsēja, piepildot istabu augstākajos plānos ar gaismu. Ar šādu priekšmetu nevar jokot, tāpēc es to pacēlu divos pirkstos un ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu izvilcis no ābola tārpu, iznesu zizli no noliktavas, un pasniedzu saimniekam.

Nevar pat izstāstīt, cik viņš kļuva laimīgs un atvieglots. Zēns paņēma zizli man no rokām un skatījās uz to apbrīnas pilnām acīm, aurai izgaismojot viņa seju.

Mandrāka kungs, ierunājās meitene. Viņa stāvēja blakus Hairnēkam, aplikusi vienu roku viņam ap pleciem. Foliots bija pārcēlies uz otru plecu un neuzticīgi blenza meitenē. Iespējams, tas sajuta, ka šī būtne ir izturīga pret viņa maģiju. Mandrāka kungs, es izpildīju savu norunas pusi. Tagad jums jālaiž mūs brīvībā.

-Jā, jā. Mans saimnieks pat nepacēla skatienu no zižļa. Protams. Es tūlīt pat visu nokārtošu. Jūs pavadīs. Bet vis­pirms tiksim ārā no šejienes.

Kad mēs iznācām no pagrabiem, rīta gaisma jau bija pacē­lusies virs pilsētas un apspīdēja bruģēto ielu un limuzīnu ielas pretējā pusē. Šoferis kā sastindzis sēdēja savā krēslā, skatoties tieši uz priekšu. Likās, ka viņš kopš mūsu aiziešanas nav pakus­tējies. Meitene mēģināja vēlreiz. Viņa bija ļoti nogurusi, un viņas balss neskanēja cerīgi. Jums nav mūs jāpavada, Mandrāka kungs. Mēs paši atradīsim ceļu.

Mans saimnieks tikko bija iznācis no pagraba, turēdams rokā zizli. Sākumā likās, ka zēns Kitiju nemaz nedzird, viņa prāts bija pievērsts kaut kam citam. Netenjels samirkšķināja acis, apstājās un pievērsās meitenei, it kā redzētu viņu pirmo reizi.

-   Jūs devāt solījumu, meitene atkārtoja.

-   Solījumu… jaunais burvis saviebās.

-  Jūs solījāt, ka atļausiet mums iet. Es ievēroju, ka meitene lēnām pārnes svaru uz vienu kāju, it kā sagatavojoties straujai kustībai. Prātoju, ko gan viņa grib darīt.

-  Ak jā. Agrāk, pirms gada vai diviem, Netenjels būtu bijis pietiekami godīgs, lai nepārkāptu savu solījumu, par spīti tam, ka solījums dots ienaidniekam. Iespējams, ka pat tagad viņam riebās to darīt. Viņš brīdi vilcinājās, it kā šaubītos, kā rīko­ties. Tad es redzēju viņu palūkojamies uz sarkanajām Izlūklodēm, kas bija parādījušās no pazemes un atkal šūpojās mums virs galvas. Zēna acis satumsa. Viņu novēroja, un tas izteica daudz ko.

Mans saimnieks sakārtoja piedurkņu atlokus, apzinoties, ka viņu vēro, un sacīja: Teroristiem dots solījums nav jātur, Džonsas jaunkundz. Mūsu noruna ir lauzta. Jūs tiksiet nopra­tināta par nodevību, un es pats pavadīšu jūs līdz Taueram. Un nemaz nemēģiniet ko uzsākt! Zēns pacēla balsi Kitija bija ieslidinājusi roku jakas kabatā. Jūsu drauga dzīvība karājas mata galā. Sofokl, parādies! Smīnošais foliots uz Hairnēkas pleca kļuva redzams pirmajā plānā, piemiedza meitenei ar aci un pieliecās, it kā grasītos iekost Džeikobam ausī.

Meitenes pleci nošļuka. Viņa izskatījās satriekta. Lai tā būtu, viņa novilka.

-   Pasniedz man ieroci, kas tev ir jakas kabatā. Lēnām.

Kitija vilcinājās. Tas nav ierocis.

Netenjels kļuva nikns. Man nav laika muļķībām! Parādi to, vai arī tavs draugs šķirsies no auss.

Tas nav ierocis. Tā ir dāvana. To pateikusi, meitene izvilka roku no kabatas. Viņas pirkstos spīdēja kaut kas mazs, apaļš un mirdzošs. Bronzas disks.

Jaunais burvis pārsteigumā iepleta acis. Tas ir mans Novē­rošanas disks! [85] [1] To varēja viegli pazīt pēc neglītās ārienes. Lai gan lecīgais velnēns diskā bija vēl nepatīkamāks.

Meitene pamāja. Vari to saņemt. Viņa salieca roku un meta disku augstu gaisā. Mēs visi instinktīvi pacēlām galvas, lai vērotu tā kritienu. Un, kamēr Netenjels, foliots un es lūko­jāmies augšup, meitene rīkojās. Viņa pastiepa rokas un sagrāba foliotu aiz kakla, atraujot viņu no Hairnēkas auss. Pārsteigtais foliots atlaida rokas un nagus, bet tā aste strauji aptinās zēnam ap kaklu un sāka to žņaugt. Zēns iekliedzās un satvēra foliotu aiz astes.

Netenjels pakāpās atpakaļ, sekojot diska lidojumam. Viņš joprojām vienā rokā turēja zizli, bet otru bija pastiepis, cerē­dams notvert disku.

Meitenes tvēriens ap foliota kaklu kļuva ciešāks tā acis izspiedās un seja kļuva violeta.

Aste ap Hairnēkas kaklu savijās ciešāk.

Es to visu vēroju ar lielu interesi. Kitija paļāvās uz savām pretošanās spējām, cerēdama uzveikt foliota maģiju. Tagad viss bija atkarīgs no tā, cik stipras šīs spējas izrādīsies. Varēja notikt tā, ka foliots drīz vien atgūstas, sadragā Hairnēkam gal­vaskausu un pagriežas, lai izrēķinātos ar meiteni. Bet meitene bija pietiekami spēcīga, turklāt nikna. Foliota galva piepūtās, un tas izdvesa bēdīgu pīkstienu. Bija pienācis krīzes punkts. Ar tādu skaņu, it kā pārplīstu balons, foliots pārsprāga un pagaisa. Kitija un Hairnēka, zaudējuši līdzsvaru, novēlās uz grīdas.

Novērošanas disks iekrita Netenjelam rokā. Viņš palūkojās augšup un saprata, kas noticis. Gūstekņi nedroši slējās kājās.

Viņš nikni iekliedzās. Bartimaj!

Es mierīgi sēdēju uz slitas. Jā?

-   Kāpēc tu neko nedarīji? Es tev devu skaidrus norādījumus.

-   Devi gan, es novilku, pakasījis pakausi.

-   Es liku tev viņu nogalināt, ja viņa mēģinās kaut ko izstrā­dāt!

-   Mašīna! Skrienam! meitene jau metās prom, velkot Hair­nēku sev līdzi. Viņi metās limuzīna virzienā. To vērot bija vēl aizraujošāk nekā acteku bumbas spēli. Ja man pie rokas vēl būtu popkorns…

-   Un? zēns dusmās vārījās.

-   Tu liki man viņu nogalināt, ja viņa pārkāps norunu.

-  Jā! Pārkāps norunu bēgot un tieši to viņa pašlaik dara! Tāpēc dari savu darbu! Varbūt Pārogļojošo uguni…

Es jautri pasmaidīju. Bet noruna taču tika atcelta. Tu pats to lauzi apmēram pirms divām minūtēm, turklāt diezgan neglīti, ja atļauts teikt. Tā ka viņu tagad vairs nesaista nekāda noruna, vai ne? Klausies, ja tu noliktu zizli zemē, tev būtu vieglāk raut matus.

-   Aāā! Es atceļu visas iepriekšējās pavēles un dodu tev jaunu neļauj viņiem aizbraukt ar to automašīnu!

-   Nu labi. Man bija jāpaklausa. Es lēni norāpos no slitas un nesteidzīgi devos viņiem pakaļ.

Mūsu aizraujošās sarunas laikā mēs ar Netenjelu nebijām novērsuši acis no gūstekņiem, kas steidzās pāri pagalmam. Mei­tene skrēja pa priekšu. Tagad viņa jau bija pie limuzīna, atvē­rusi vadītāja durvis un cenšoties pārliecināt šoferi, lai ved viņus prom. Šoferis, kas visu laiku nebija izrādījis ne mazāko interesi par notiekošo, turpināja stīvi lūkoties sev priekšā. Kitija tagad jau kliedza, pavēlot braukt prom. Viņa raustīja vīrieti aiz pleca. Šoferis salīgojās un sasvērās uz vienu sānu, izgāžoties ārā no automašīnas. Viņš vispirms atsitās pret pārsteigto meiteni un tad novēlās uz zemes, atsitoties ar seju pret akmeņiem, vienai rokai ļengani nokarājoties gar sāniem.

Mēs visi sastingām pārsteigumā. Meitene palika kā pārakmeņojusies, acīmredzot pārsteigta par savu spēku. Mani izbrīnīja

Lielbritānijas šoferu darba ētika. Pat mans saimnieks pārstāja runāt un palika atvērtu muti. Mēs tuvojāmies limuzīnam.

Un tad kāds pārsteigums! aiz automašīnas parādījās smaidoša seja. Nu, patiesībā jāsaka, ka tā bija smīnoša seja, jo galvaskausi parasti smīn. Taču tā izrādīja tik nepārprotamu prieku, kas kontrastēja ar baltajiem matiem, kuros bija ieķēru­šās dūņas, ar izmirkušajām lupatām, kas karājās uz kauliem, un kapa smaku, kura plūda no šī radījuma.

Ak vai… es, kā vienmēr, biju ļoti daiļrunīgs.

Kauliem krakšķot, ifrīts Honorijs uzlēca uz mašīnas motora pārsega un izgrūda prieka kliedzienu rokas uz gurniem, galva piešķiebta. Un no turienes, saules gaismas apspīdēts, viņš nopē­tīja mūs visus pēc kārtas.

Kitijai pēkšņi likās, ka viņa atrodas nevis bruģakmens pagalmā, svaigā gaisā, bet ir nokļuvusi atpakaļ pazemē, iespros­tota kapenēs, kur mutē jūt nāves garšu un kur cits pēc cita mirst viņas draugi. Meitene juta tās pašas šausmas, to pašu bezspēcību, bet pašas spēks un izlēmība pēkšņi sačokurojās kā ugunī iemestas papīra lapas. Viņa tikko spēja paelpot.

Pirmā doma bija dusmas uz dēmonu Bartimaju. Atklājās, ka viņš, apgalvodams, ka iznīcinājis skeletu, ir melojis. Un tūlīt pēc tam meitene iedomājās par Džeikobu, kas trīcēdams stāvēja viņai blakus, Kitijas neprātīgās rīcības dēļ draugam būs jāiet bojā. Meitene to skaidri apzinājās un ienīda sevi par izdarīto.

Lielākā daļa skeleta drēbju bija pazudušas, uz dzeltenīgajiem kauliem karājās tikai dažas auduma skrandas. Bija pazudusi arī zelta maska, un tukšajos acu dobumos dega sarkanas liesmas. Saules gaisma spīdēja cauri ribām un saplēstās žaketes palie­kām. Bikses un kurpes bija pazudušas. Bet radījuma enerģija nebija mazinājusies. Tas līksmi lēkāja no vienas kājas uz otru.

Tas nu gan ir jautri! atskanēja viņa balss, kas šoreiz līdzi­nājās zvana skaņām. Ko vēl vairāk varētu vēlēties? Te nu es atkal esmu, laimīgs kā jēriņš, un, ja arī esmu nedaudz izmircis, tad kas par to? Ko es vēlos? Tikai sekot mana zaudētā īpašuma smaržai, savākt visu, kas ir mans, un atkal doties tālāk. Un ko es atrodu? Savu zizli! Gluži kā jaunu! Un tas vēl nav viss! Es satieku te divus citus jēriņus, ar ko spēlēties, tos divus jēriņus, par kuriem es tik ilgi biju domājis, peldot aukstajā ūdeni, kamēr manas skaistās drēbes samirka un sapelēja. Ak, nelūkojies tik nevainīgi, mīļā, skelets pievērsās Kitijai, un viņa priecīgā balss pārtapa niknā šņācienā. Tu esi viena no tiem! Mazā pelīte, kas iztraucēja mana saimnieka atpūtu, kas nozaga zizli un domāja, ka dāmai piederas nēsāt somiņā sudrabu. Tu būsi pēdējā, ar ko es izrēķināšos!

Skelets izslējās, pabungoja ar pēdām pa mašīnas pārsegu un izstiepa kaulaino pirkstu pret Bartimaju, kas izskatījās pēc tumšādaina zēna. Es atceros arī tevi, tas teica. Tu biji tas, kas nozaga manu seju un noslīcināja mani Temzā. Ak, es esmu šausmīgi nikns uz tevi!

Ja arī džins bija uztraucies, tas lieliski prata to noslēpt. To es spēju saprast, viņš vēsi novilka. Patiesībā esmu nedaudz vīlies sevī. Vai nepastāstīsi, kā tev tomēr izdevās palikt dzī­vam?

Skelets dusmās sakoda žokļus. Mani no nāves paglāba nejaušība, tas nočukstēja. Kamēr es bezpalīdzīgs peldēju tumšā, aukstā ūdens straumē, mans elkonis pēkšņi aizķērās aiz enkura. Es tūlīt pat satvēru enkura ķēdi pirkstos un zobos, es cīnījos pret okeāna straumi, rāpos augšup. Un kur es nokļuvu? Uz vecas, tumsas ieskautas baržas. Tiklīdz ūdens nolija no maniem kauliem, es jutu atgriežamies spēku. Ko es vēlējos? Atriebību! Bet vispirms man bija vajadzīgs zizlis, lai es atgūtu varenību. Es soļoju gar upes krastu dienu un nakti, ošņājot pēc tā maģiskās auras kā suns. Un šodien, te skeleta balss atkal kļuva aizrautīga, es to atradu, sameklēju šo pagalmu un gai­dīju jūs kopā ar to puisi, kas tagad guļ zemē. Skelets ar kājas pirkstu norādīja uz šoferi. Baidos, ka viņam mūsu saruna nešķita tikpat interesanta.

Bartimajs pamāja. Cilvēki nekad nav bijuši sevišķi labi sarunu biedri. Pārāk garlaicīgas būtnes.

-  Vai ne?

-   Nenoliedzami.

-   Tā gan… Paklau! skelets pēkšņi sarosījās. Tu mēģini mainīt sarunas tematu!

-   Nemaz ne. Tu teici, ka esi ļoti nikns uz mani.

-   Tieši tā. Kur es paliku… ļoti nikns… divi mazi jēriņi, mei­tene un džins… Likās, ka skelets ir zaudējis domu pavedienu.

Kitija norādīja uz Mandrāku. Un kā tad ar viņu?

Netenjels salēcās. Es šo ifrītu nekad mūžā neesmu redzējis! Viņam nevar būt nekādu iebildumu pret mani.

Liesmiņas skeleta acu caurumos iemirdzējās. Izņemot to, ka tev rokās ir mans zizlis. Tas ir nopietns iebildums. Un vēl vairāk man nepatīk tas, ka tu vēlies to likt lietā. Jā! Nemaz neliedzies! Tu taču esi burvis!

Bija vērts noskaņot ifrītu pret burvi. Kitija noklepojās. Viņš lika man to nozagt. Tā visa ir viņa vaina. Viņš lika Bartimajam tev uzbrukt.

-   Vai tiešām? skelets nopētīja Džonu Mandrāku. Cik interesanti… Tas vēlreiz pagriezās pret Bartimaju. Viņa melo, vai ne? Vai tas nejēga ar zizli rokās tiešām ir tavs saim­nieks?

Ēģiptiešu zēns izskatījās patiešām nokaunējies. Diemžēl.

-  Ak vai. Bet neuztraucies. Es viņu nogalināšu pēc tam kad būšu piebeidzis tevi.

To pateicis, skelets pacēla pirkstu. No tā izlauzās zaļas lies­mas un trāpīja tieši tajā vietā, kur bija stāvējis zēns. Bet viņa tur vairs nebija. Zēns bija apmetis salto un tagad stāvēja pie tuvākā nama atkritumu tvertnes. It kā vienas domas vadīti, Kitija, Džeikobs un Džons Mandrāks pagriezās un metās prom, ārā uz ielas. Kitija skrēja pa priekšu, un tieši viņa pirmā pamanīja dīvainu gaisa sabiezējumu, it kā pēkšņi kāds būtu aizvācis visu rītausmas gaismu. Meitene palēnināja soli un apstājās. Tumsas taustekļi stiepās cauri arkveida vārtiem, un aiz tiem tuvojās tumšs mākonis. Aiz tā neko vairs nevarēja saskatīt, pagalms bija kā nogriezts no apkārtējās pasaules.

Ko nu? Kitija ar Džeikobu pārmija bezpalīdzīgus skatienus un palūkojās pār plecu. Ēģiptiešu zēns bija dabūjis spārnus un tagad lidinājās virs pagalma tieši tik augstu, lai skelets nespētu viņu aizsniegt.

-  Turieties pa gabalu no tā mākoņa, kā no liela attāluma atskanēja Džona Mandrāka balss. Manuprāt, tas ir bīs­tams.

Kitija nošņācās. It kā tev nebūtu vienalga! Tomēr viņa pakāpās soli atpakaļ.

Mākonis nāca arvien tuvāk. Tam apkārt valdīja smags klu­sums un dvakoja pēc slapjas, smagas zemes.

Džeikobs satvēra Kitijas roku. Vai tu dzirdi?

-  Jā. No tumsas mākoņa skanēja smagu soļu troksnis, kas arvien tuvojās.

-   Mums jābēg, Kitija norīkoja. Atpakaļ uz pagrabu!

Viņi pagriezās un metās uz kāpnēm, kas veda uz pagrabu.

Pagalmā skelets, kas veltīgi raidīja liesmu šautras uz dēmonu, tagad pagriezās pret viņiem un sasita plaukstas. Un tad viss pagalms notrīcēja, akmeņi nodrebēja. Siena virs pagraba dur­vīm sašūpojās, sadalījās uz pusēm un nogruva. Durvis uz pa­grabu bija pazudušas.

Skelets ar vienu lēcienu bija pie viņiem. Tas nolādētais dēmons ir pārāk izveicīgs, viņš sacīja. Tāpēc esmu mainījis domas. Jūs abi būsiet pirmie.

-   Kāpēc es? Džeikobs izdvesa. Es taču neko neesmu noda­rījis.

-   Zinu, mīļais bērns, liesmiņas skeleta acu dobumos iemir­dzējās, bet tu esi dzīvības pilns, un pēc tik ilga laika zem ūdens man tiešām vajadzīga enerģija. Tas pastiepa roku un pirmo reizi pamanīja, kā pagalmā lavās iekšā melnais mākonis, pama­zām izsūkdams no šejienes visu gaismu. Skelets, žokli atkāris, lūkojās tumsā.

-   Nu, nu, tas novilka. Kas tad tas?

Kitija un Džeikobs piespiedās pie sienas. Skelets pagriezās pret tumsas mākoni un kaut ko uzsauca svešā valodā. Džeikobs sarāvās. Tas bija čehiski, zēns bilda. Viņš teica: "Es izai­cinu tevi!"

Skelets pagrieza galvu par 180 grādiem un palūkojās uz bēr­niem. -Atvainojiet mani uz mirkli, bērni. Man te jānokārto kāds nepabeigts darbiņš. Nepazūdiet, es tūlīt pat būšu atpakaļ.

Kauliem klaudzot, tas izgāja pagalma vidū, acis nenolaidis no tumsas mākoņa, kas arvien sabiezēja. Kitija mēģināja sako­pot domas. Viņa palūkojās apkārt. Ielu sedza ēnas, saule tikko spīdēja cauri tumsas mākoņiem. Izeju no pagalma slēdza tum­sas mākonis, no pārējām pusēm slējās kailas sienas. Kitija nola­mājās. Ja viņai būtu kaut viena Elementu lode, viņa izlauztu ceļu cauri sienai. Bet tagad viņi bija bezspēcīgi, gluži kā žurkas slazdā.

Viņa sajuta sev blakus gaisa pūsmu, un no debesīm nolai­dās Bartimajs. Viņš salocīja spārnus un pieklājīgi pamāja. Kitija sarāvās.

-  Ak, neuztraucies, zēns priecīgi uzsauca. Man šobrīd pavēlēts turēt tevi pa gabalu no automašīnas. Ja tu tai tuvosies, man būs tevi jāapstādina. Citādi tu vari darīt, ko vēlies.

Meitene sarauca pieri. Kas notiek? Kas tā par tumsu?

Džins nopūtās. Atceries, ka es tev stāstīju par golemu? Tas atkal ir parādījies. Kāds izlēmis iejaukties. Var viegli nojaust, kāpēc. Tas nolādētais zizlis ir visu mūsu nelaimju cēlonis. Tas palūkojās sānis. Un tas liek man atcerēties… ko gan viņš dara? Ak nē… sakiet man, ka viņš nemēģina… mēģina gan! Sīkais idi­ots!

-Kas?

-   Mans mīļotais saimnieks. Viņš mēģina iedarbināt zizli.

Viņiem pretī, netālu no limuzīna, pie sienas piespiedies, stā­vēja Džons Mandrāks. Nepievēršot nekādu uzmanību skeleta izdarībām tas tagad lēkāja uz priekšu un atpakaļ pa bruģēto pagalmu, izkliegdams apvainojumus tumsas mākonim -, zēns bija atspiedies pret zizli un, acis aizvēris, murmināja kaut kādus vārdus.

-   Tas nebeigsies labi, dēmons sacīja. Ja viņš mēģina to iedarbināt ar parastajiem vārdiem, neizmantojot pastiprino­šas burvestības, tad viņš uzprasās uz nepatikšanām. Puikam nav nekādas nojausmas, kādi spēki ir paslēpti zizlī. Vismaz divi māridi, kā likums. Viņš vienmēr bijis pārāk ambiciozs, tur tā problēma. Bartimajs skumji pašūpoja galvu.

Kitija no tā visa saprata maz, un, atklāti sakot, viņai bija vienalga. Lūdzu, Bartimaj, tā taču tevi sauc, vai ne? Kā mēs varētu tikt ārā? Vai tu mums vari palīdzēt? Tu taču varētu izsist caurumu šajā sienā?

Zēna tumšās acis viņu nopētīja. Kāpēc lai es to darītu?

-Nu… tu taču nevēli mums ļaunu… Tu tikai seko pavē­lēm… meitene neizklausījās pārāk pārliecināta.

Džins sarauca pieri. Es taču esmu riebīgs dēmons! Tu pati tā teici. Bet, pat ja es gribētu jums palīdzēt, nebūtu prātīgi šobrīd pievērst sev lielāku uzmanību. Mūsu draugs ifrīts ir par mums aizmirsis. Viņš atcerējies Prāgas aplenkumu, kad golemi nodarīja lielu postu Gledstona spēkiem.

-   Skelets kaut ko dara… Džeikobs nočukstēja.

-  Jā. Pieliecieties. Tumšais mākonis uz brīdi bija apstājies, it kā novērtēdams skeletu savā priekšā. Kamēr viņi tā skatījās, šķita, ka golems pieņēmis lēmumu. Viņš pagriezās pret Džonu Mandrāku, kas turēja rokā zizli. Tobrīd skelets pacēla roku, no kuras izšāvās baltas gaismas stars un ieurbās tumsas mākonī. Atskanēja dīvains troksnis it kā sprādziens aiz stiprām dur­vīm. Uz visām pusēm aizlidoja tumši mākonīši, izlaistot kar­stajā rīta saulē.

Bartimajs atzinīgi nosēcās. Nav slikti, nepavisam nav slikti. Bet tas viņam nepalīdzēs.

Džeikobam un Kitijai aizrāvās elpa. Viņi ieraudzīja pagalma vidū stāvam milzīgu, cilvēkam līdzīgu figūru, tikai daudz stī­vāku un raupjāku, ar neapstrādātam akmenim līdzīgu galvu uz pleciem. Šķita, ka tumsas mākoņa pazušana viņu apstulbinā­jusi tas nesakarīgi nošūpoja rokas, it kā mēģinādams savākt tumsu atpakaļ. Kad tas neizdevās, golems, neņemdams vērā skeleta prieka saucienus, devās pāri pagalmam.

-   Mandrākam vajadzētu pasteigties, Bartimajs konsta­tēja. Re, te atkal nāk Honorijs!

-   Nemaz netuvojies! skelets auroja. Zizlis pieder man! Es tevi izaicinu! Es nesargāju to simts gadu, lai kāds gļēvulis to beigās nozagtu! Es tevi redzu skatāmies caur to aci! Es varu to izraut un saspiest savā plaukstā! To teicis, skelets raidīja pret golemu pāris sprādzienu, bet tie visi atlēca no viņa kā nebijuši.

Akmens figūra soļoja tālāk. Tagad Kitija skaidrāk redzēja viņa seju tajā bija divas parastas acis un virs tām lielāka, daudz smalkāka trešā acs tieši pieres vidū, kas grozījās pa labi un pa kreisi un mirdzēja ar spožu gaismu. Mute bija kaut kas līdzīgs neapstrādātam caurumam, pilnīgi nelietderīga. Meitenei ienāca prātā dēmona teiktais golemam mutē atradās maģis­kais papīrs, kas deva briesmonim spēku.

Atskanēja nikns kliedziens, un ifrīts Honorijs, sadusmojies par to, ka viņa uzbrukumam nav gaidīto seku, nostājās gole­mam ceļā. Nonācis tam priekšā, skelets salieca ceļus un lēca tā darot, no viņa mutes un rokām izlauzās enerģijas viļņi. Skelets nolaidās golemam uz krūtīm, apķeroties ar rokām ap kaklu. Vietās, kur tas pieskārās briesmonim, uzliesmoja zilas liesmas. Golems apstājās, pacēla masīvo roku un satvēra skeletu aiz pleca.

Uz mirkli abi sāncenši palika nekustīgi. Liesmas pieņēmās spēkā. Gaisā vēdīja deguma smaka un aukstums.

Un tad pēkšņi sprādziens un gaismas uzliesmojums.

Skelets sašķīda.

Uz bruģētā pagalma nokrita salauzti kauli.

-   Savādi, Bartimajs novilka. Viņš, kājas sakrustojis, bija apsēdies uz zemes. Izskatījās, ka viņu šī izrāde uzjautrina. Patiešām, ļoti savādi. Honorijam to nevajadzēja darīt. Tā bija pilnībā vājprātīga, pašnāvnieciska rīcība lai gan nenolie­dzami drosmīga. Kaut arī ifrīts bija jucis, viņam taču vajadzēja saprast, ka golems viņu iznīcinās, vai ne? Golems spēj neitrali­zēt mūsu maģiju, tas saārda mūsu būtību, pat ja to sedz kauli. Ļoti dīvaini. Varbūt viņš vienkārši bija noguris no šīs pasaules. Vai tu to spēj saprast, Kitija Džonsa?

-   Kitij, Džeikobs raustīja meiteni aiz piedurknes. Izeja ir brīva. Mēs varam aizlavīties.

-Jā… meitene palūkojās uz Mandrāku. Aizvēris acis, viņš joprojām skaitīja buramvārdus.

-   Iesim…

Kopš skeleta iznīcināšanas golems bija palicis stāvam sastin­dzis. Tagad tas atkal sāka kustēties. Trešā acs iemirdzējās un atkal pievērsās Mandrākam un viņa zizlim.

-   Šķiet, ka tam vajadzīgs Mandrāks, Bartimaja balss bija vienaldzīga.

Kitija nodrebinājās un lēnām sekoja Džeikobam, piesardzīgi virzoties gar sienu.

Tobrīd Mandrāks pacēla skatienu. Sākumā likās, ka viņš neredz neko no apkārtnes, bet tad zēns pamanīja tuvojošos golemu. Viņš pasmaidīja, izstiepa zizli vienā rokā un izteica vienu vienīgu vārdu. Ap zizli apvijās violetas gaismas stari, paceļoties līdz augšai. Kitija apstājās. Gaisu satricināja dūkoņa, un tas ievibrējās it kā tūkstošiem bišu vēlētus izlauzties brī­vībā. Zeme salīgojās.

-   Nevar būt, Bartimajs neticīgi novilka. Nevar būt, ka viņam izdevies to iedarbināt. Nejau pirmajā reizē!

Jaunā burvja smaids pletās platāks. Viņš izstiepa Gledstona zizli pret golemu, kas neziņā apstājās. Kokgrebumos uz zižļa rotājās spilgtas gaismas. Zēna seja bija apmirdzēta un priekā staroja. Pavēlošā balsī viņš izteica sarežģītu burvestību. Zizlis iekvēlojās. Kitija samiedza acis un novērsās. Golems sagrīļojās. Gaismas stars noraustījās, nošvirkstēja un šāvās atpakaļ caur zizli un burvja roku. Zēns tika parauts gaisā un triekts pret sienu ar skaļu būkšķi.

Tad viņš nogāzās zemē un palika tur guļam. Zizlis izkrita viņam no rokas.

-   Ak, Bartimajs pašūpoja galvu. Tātad viņam tomēr neiz­devās. Es jau zināju.

-   Kitij! Džeikobs jau bija pavirzījies mazliet tālāk līdz vār­tiem un tagad māja viņai. Nāc, kamēr vēl ir laiks!

Milzīgais māla briesmonis atsāka soļot pie burvja, kas nekus­tīgi gulēja zemē. Kitija nesekoja Džeikobam, bet pagriezās pret Bartimaju.

-   Un kas tagad notiks?

-   Tagad? Pēc mana saimnieka mazās kļūmes? Gana vien­kārši. Jūs aizbēgsiet. Golems nogalinās Mandrāku, paņems zizli un aiznesīs to burvim, kas visu notiekošo vēro caur trešo aci briesmoņa pierē.

-   Un tu savam saimniekam nepalīdzēsi?

-   Es pret golemu esmu bezspēcīgs. Jau mēģināju. Turklāt pēc jūsu pēdējās bēgšanas mans saimnieks atcēla visus iepriek­šējos uzdevumus, tātad arī manu pienākumu viņu sargāt. Ja Mandrāks nomirs, es būšu brīvs. Viņam palīdzēt nav manās interesēs.

Golems tagad gāja garām limuzīnam un zemē gulošajam šoferim. Kitija atkal palūkojās uz Mandrāku, kas bezsamaņā gulēja pie sienas. Viņa iekoda lūpā un novērsās.

-   Redzi, man lielākoties nav dota brīva griba izvēlēties, ko darīt, dēmons skaļi sacīja. Tāpēc brīžos, kad varu izvēlēties, es nedaru to, kas varētu kaitēt man pašam. Tas padara mani pārāku par tādiem muļķīgiem cilvēkiem kā jūs visi. To sauc par veselo saprātu. Bet tu vari mēģināt, viņš piebilda. Var­būt tavas pretošanās spējas ir pietiekami stipras. Ir tik aizrau­joši redzēt, kā tu dari to, kas būtu jādara man, un tiec cauri sveikā.

Kitija dziļi ieelpoja un paspēra vēl pāris soļu. Viņa vēlreiz paskatījās pār plecu. Mandrāks man nebūtu palīdzējis, viņa teica.

-   Tieši tā. Gudra meitene. Dodies prom un atstāj viņu nomirt.

Kitija palūkojās uz golemu. Tas ir pārāk liels. Es netikšu

pergamentam klāt.

-   īpaši, kad tas būs pagājis garām automašīnai.

-   Sasodīts! Kitija metās skriet, taču nevis pie apstulbušā Džeikoba, bet pie māla briesmoņa pagalma vidū. Viņa nelikās ne zinis par sāpēm plecā, nedzirdēja drauga izmisīgos saucienus un saprāta balsi, kas sauca, ka šī rīcība ir neprātīga un muļķīga. Meitene nolieca galvu un paātrināja skrējienu. Viņa nebija ne dēmons, ne burve viņa bija labāka par tiem visiem. Alkatība un pašlabums nekad nenoteiks viņas rīcību. Meitene jau bija golemam aiz muguras pietiekami tuvu, lai redzētu tā akmens muguru un sajustu smago zemes smaku. Kitija uzlēca uz limu­zīna motora pārsega.

Golema neko neredzošās acis lūkojās taisni uz priekšu un tikai trešā acs pieres vidū zvēroja gudrībā un niknumā. Tā lūkojās tieši uz Mandrāku un neredzēja, kā Kitija ieskrienas un uzlec golemam uz muguras.

Golema aukstais akmens ķermenis lika Kitijai šausmās noels­ties. Pat ņemot vērā viņas pretošanās spējas, tas tik un tā bija kā lēciens ledainā upē elpa aizrāvās, visi muskuļi saspringa. Galva griezās, kakls aizžņaudzās. Viņa apmeta veselo roku golemam ap kaklu un stingri pieķērās. Acs viņu neredzēja, un golema saimnieks nevarēja just meitenes svaru briesmonim uz muguras.

Kitija pastiepa uz priekšu savainoto roku plecs tik skaudri iesāpējās, ka viņa iekliedzās. Viņa salieca roku, mēģinādama aizsniegt golema muti. Tieši tā, kā dēmons bija teicis, mutē golemam bija manuskripta rullis. Pirksti pieskārās aukstajam akmenim uz golema sejas. Šoks bija tik spēcīgs, ka Kitija gan­drīz paģība.

Viņa nevarēja aizsniegt muti…

Golems apstājās un pēkšņi salieca muguru. Kitija lidoja uz priekšu, gandrīz pāri briesmoņa galvai. Viņa pamanīja, kā mil­zīgā roka stiepjas pret gulošo zēnu tā satvers viņu aiz rīkles un nožņaugs kā cāli.

Mugura saliecās vēl vairāk. Kitija uzrausās augstāk un atkal ar pirkstiem pieskārās aukstajai sejai. Viņai izdevās iebāzt roku briesmonim mutē. Tur bija auksts akmens, asas, zobiem līdzīgas šķautnes un kaut kas mīksts. Viņa to satvēra un pēkšņi zaudēja līdzsvaru. Meitene lidoja uz priekšu pāri briesmoņa plecam un smagi uzgāzās zēnam virsū.

Kitija, gulēdama uz muguras, atvēra acis un iekliedzās.

Golema seja bija tieši virs viņas atvērtā mute, neko nere­dzošās acis un trešā acs, kas nikni viņu vēroja. Bet šis niknums pamazām norima un saprāts nozuda. Tagad trešā acs golema pierē nebija nekas vairāk par māla ovālu.

Kitija pacēla roku un paskatījās uz to.

Meitene bija satvērusi rokā dzeltenu pergamentu.

Ar mokām paslējusies uz elkoņiem, viņa redzēja, ka golems stāv nekustīgs un tā dūre apstājusies pāris collu no Džona Mandrāka sejas. Akmens tagad bija sastindzis to varēja notu­rēt par statuju. No tā vairs neplūda aukstums.

-   Traka. Tu esi traka. Ēģiptiešu zēns stāvēja viņai blakus, rokas uz gurniem salicis un galvu šūpodams. Tu esi tikpat traka, cik tas ifrīts. Tikai tev bija mīkstāka piezemēšanās.

Kitija redzēja, kā uz viņas pusi nāk Džeikobs. Viņa novaidē­jās. Plecs atkal asiņoja, visi muskuļi sāpēja. Meitene uzmanīgi piecēlās, atspiežoties pret golema izstiepto roku.

Džeikobs lūkojās uz Džonu Mandrāku, kuram pār krūtīm gulēja Gledstona zizlis. Vai viņš ir pagalam? Izklausījās, ka zēns uz to cer.

-   Diemžēl joprojām elpo, dēmons nopūtās un palūkojās uz Kitiju. Ar savu neprātīgo rīcību tu esi nolēmusi mani tālākām mocībām. Tas palūkojās debesīs. Es labprāt ar jums papļā­pātu, bet mums visu laiku sekoja Izlūklodes. Golema parādīša­nās tās būs aizbiedējusi, bet drīz vien tās atkal būs klāt, tāpēc būtu labāk, ja jūs pazustu.

-   Jā. Kitija pagāja pāris soļu, bet tad atcerējās pergamentu. Pēkšņā nepatikā viņa atlaida pirkstus, un tas nokrita zemē.

-   Ko tu iesāksi ar zizli? Bartimajs vaicāja. Tu vari to paņemt. Neviens tevi neaizkavēs.

Kitija sarauca pieri un atskatījās. Tagad viņa zināja, ka zizlis ir vērtīgs. Spalvaskāta kungs to būtu paņēmis. Tāpat arī Hopkinss, nezināmais labdaris, ifrīts Honorijs un pats Mandrāks… un vēl daudzi citi tā dēļ bija gājuši bojā. Man tas nav vaja­dzīgs, Kitija noskaldīja.

Viņa pagriezās un kliboja pakaļ Džeikobam uz ielas pusi. Meitene gaidīja, ka dēmons varbūt viņu vēlreiz uzrunās, bet tā nenotika. Kitija jau atradās pie izejas. Pagriezusies viņa redzēja, ka tumšādainais zēns joprojām stāv un vēro viņu. Un tad jau viņa bija izgājusi uz ielas.

Pēkšņs šoks Netenjels noelsās, iesprauslojās un atvēra acis. Ēģiptiešu zēns stāvēja virs viņa, turēdams rokās ūdens spaini. Ledusauksts ūdens tecēja Netenjelam ausīs, degunā un atvēr­tajā mutē. Viņš mēģināja ko teikt, bet aizrijās, sāka klepot un novēlās uz sāniem, sajuzdams sāpes vēderā un visos muskuļos. Jaunais burvis novaidējās.

-   Mosties un priecājies, džins sacīja. Viņš pats arī izklausī­jās ļoti priecīgs.

Netenjels pacēla roku un piespieda pie pieres. Kas te notika? Es jūtos briesmīgi.

-   Un izskaties briesmīgi, tici man. Tevi ķēra spēcīgs maģisks trieciens no zižļa. Tavas smadzenes un ķermenis būs vēl dīvai­nāks nekā parasti, bet tev jāpriecājas, ka esi dzīvs.

Netenjels papūlējās uzslieties sēdus. Zizlis…

-   Maģiskā enerģija kādu laiku ritēja pa tavām dzīslām, džins turpināja. Tava āda spīdēja, un katrs mata gals mirdzēja. Ievērojams skats. Arī tava aura ir pilnībā sajaukta. Nu, dabūt šādu maģisku triecienu nav joka lieta. Es jau gribēju tevi uzreiz modināt, bet zināju, ka jāpagaida pāris stundu, lai pārliecinātos, ka tu esi atlabis.

-   Ko? Un cik ilgs laiks ir pagājis?

-   Piecas minūtes. Man kļuva garlaicīgi.

Netenjels pēkšņi kaut ko atcerējās. Golems! Es mēģināju…

-   Uzveikt golemu? Gandrīz neiespējams uzdevums jebku­ram burvim vai džinam, pat liekot lietā tik smalku un spēcīgu maģisko ieroci kā Gledstona zizlis. Brīnums, ka tev vispār izde­vās to aktivizēt. Priecājies, ka tas nebija pietiekami uzlādēts, citādi trieciens būtu tevi nogalinājis.

-   Bet golems! Un zizlis! Ak nē… Netenjels pēkšņi apjauta notikumu sekas. Ja tie abi bija zuduši, viņš bija pagalam, ienaid­nieks viņu saplosīs. Zēns paslēpa seju plaukstās, tikko valdī­dams raudas.

Kāds iespēra viņam pa kāju. Ja tev pietiktu prāta palūko­ties apkārt, džins sacīja, tu redzētu kaut ko tādu, kas tevi iepriecinātu.

Netenjels atvēra acis un noņēma rokas no sejas. Un tas, ko viņš ieraudzīja, lika jaunajam burvim gandrīz apgāzties. Apmē­ram pusmetru no viņa pret debesīm slējās golema stāvs tas lie­cās tieši pie viņa, roku pastiepis tik tuvu, ka tai gandrīz varēja pieskarties. Tomēr tas bija sastindzis un atgādināja statuju.

Un, nevērīgi atsliets pret golema kāju, gluži kā tāds džentl­meņa spieķis, stāvēja Gledstona zizlis.

Netenjels sarauca pieri, palūkojās apkārt, bet nekādi nespēja saprast, kas noticis.

-   Es tavā vietā aizvērtu muti, džins ierosināja. Ja nu kāds garām lidojošs putns izdomā tur ierīkot ligzdu?

Ar lielām grūtībām jaunais burvis piecēlās kājās katrs mus­kulis šķita smags, kā ar ūdeni pieliets. Bet kā…?

-   Vai tu patiešām nesaproti? džins pasmīnēja.

-   Laikam jau es to paveicu, pirms zaudēju kontroli pār zizli, Netenjels novilka. Jā, tas bija vienīgais loģiskais risinājums. Es mēģināju neitralizēt golemu, un laikam man tas būs izdevies, pirms es saņēmu triecienu no zižļa. Jaunais burvis tagad jutās daudz labāk un apmierināts ar sevi.

Džins skaļi iesmējās. Mini vēlreiz, saulīt! Un kā tad ar mei­teni?

-  Kitiju Džonsu? Netenjels pārskatīja pagalmu. Viņš par meiteni bija pavisam aizmirsis. Izskatās, ka viņa ir aizbēgusi.

-  Atkal nepareizi. Ļauj man tev vēlreiz paskaidrot. Džins ieurbās zēnā ar melno acu skatienu. Tu atslēdzies kā tāds muļķis, un golems tev tuvojās, acīmredzot izlēmis paņemt zizli un saspiest tavu galvu kā meloni. Bet to apstādināja…

-   Tava drosmīgā rīcība? Netenjels minēja. Ja tā, esmu tev pateicīgs, Bartimaj.

Es lai glābtu tevi? Paklusē ja nu kāds, ko es pazīstu, noklausās? Nē. Golema klātbūtnē mana maģija nedarbojas, atceries? Es mierīgi apsēdos, lai noskatītos izrādi. Tā bija mei­tene un viņas draugs, kuri tevi izglāba. Pagaidi nesmejies! Es nemeloju. Zēns novērsa golema uzmanību, tikmēr meitene uzrāpās viņam uz muguras, izrāva no mutes manuskriptu un nometa zemē. Tieši tobrīd golems viņus abus satvēra un tūlīt pat pārvērta pelnos. Tad tā dzīvības spēks izsīka, un golems beidzot sastinga pāris collu no tava sasodītā kakla.

Netenjels šaubīdamies samiedza acis. Bet tas izklausās nejēdzīgi!

-   Es zinu. Kāpēc lai viņa tevi glābtu? Tas nav izskaidrojams, Net, bet viņa patiešām tevi izglāba. Un, ja tu vēl tam netici, tad palūkojies šurp. Un džins pastiepa pret Netenjelu roku ar pergamentu. To viņa izrāva golemam no mutes. Netenjels uzreiz pazina papīru tas bija līdzīgs tam, ko viņš bija redzē­jis Prāgā, bet šoreiz sarullēts un aizzīmogots ar vasku. Viņš to paņēma rokā, palūkojās uz golema atvērto muti un atkal uz pergamentu.

-   Meitene… viņš nespēja sakopot domas. Es taču gribēju vest viņu uz Taueru, es viņu medīju jau ilgu laiku. Viņa drīzāk nogalinātu nekā glābtu mani. Es tev neticu, džin. Tu melo. Mei­tene ir dzīva un aizbēgusi.

Bartimajs paraustīja plecus. Domā, kā vēlies. Tikai padomā: kāpēc tad viņa pameta zizli, kad tu biji bezsamaņā un viņa to vienkārši varēja paņemt?

-  Ak… Tad re, kā! Netenjels sarauca pieri. Zizlis bija Pre­tošanās kustības lielākais ieguvums. Meitene nekad no tā neat­teiktos labprātīgi. Var jau būt, ka viņa tiešām bija pagalam.

Zēns atkal palūkojās uz manuskriptu, un viņam ienāca prātā jauna doma.

-   Pēc Kafkas teiktā, uz pergamenta jābūt uzrakstītam mana ienaidnieka vārdam, viņš bilda. Palūkosimies! Tad mēs uzzi­nāsim, kas kontrolē golemu.

-   Šaubos, vai tev pietiks laika, džins sacīja. Palūk, kas ar to notiek!

Ar skumju švirkstu no pergamenta pacēlās dzeltenas lies­mas. Netenjels iekliedzās un nometa to zemē, kur manuskripts uzliesmoja un sadega.

-   Izņemts no golema mutes, burvestības piesātinātais per­gaments ir tik spēcīgs, ka sadeg, — Bartimajs paskaidroja. Bet neraizējies. Tu taču zini, kas notiks tālāk?

-   Golems tiks iznīcināts?

-  Jā, bet ne tikai. Pirms tam viņš atgriezīsies pie sava saim­nieka. Netenjelam pēkšņi atausa gaisma. Bartimajs pacēla vienu uzaci. Vai tev nešķiet, ka tas būtu interesanti?

-   Ļoti interesanti, Netenjels atvieglots noteica. Vai tu par to esi pārliecināts?

-   Es redzēju, kā tas notiek Prāgā.

-   Tādā gadījumā… zēns pārkāpa pār gruzdošo manuskriptu un piekliboja pie golema, sāpēs saviebjoties. Ai, man nudien sāp vēders. It kā kāds būtu uz tā uzkritis.

-   Nūūū…

-   Bet tas ir sīkums, Netenjels noliecās, lai paceltu zizli, un pēc tam atkal nostājās blakus golemam. Un tagad paskatīsi­mies, kas notiks.

Liesmas ap pergamenta atliekām bija noplakušas, un nu manuskripts bija tikai pelnu kaudzīte vējā. Gaisā dvesmoja dīvaina, smaga dvaka.

-   Kafkas asinis, Bartimajs paskaidroja. Netenjels saviebās.

Tiklīdz pēdējā pergamenta plēksne bija pagaisusi, golema

ķermenis nodrebēja rokas sakustējās, galva pieliecās, krū­tis pacēlās un noplaka. Bija dzirdama attāla nopūta, gluži kā pēdējais elpas vilciens. Klusuma brīdis, kamēr akmens milzis palika nekustīgs. Un tad ar krakšķi, it kā lūztu vētras izlauzts simtgadīgs koks, saliektā mugura iztaisnojās, rokas noslīdēja gar sāniem un golems izslējās. Tas pielieca galvu, it kā domās iegrimis. Bet trešā acs pierē palika akla tur vairs nemirdzēja saprāts. Tomēr briesmoņa ķermenis kustējās.

Netenjels un džins pakāpās sānis, kad milzis pagriezās un nedrošiem soļiem devās ārā no pagalma, nepievērsdams tiem abiem nekādu uzmanību. Tas gāja tikpat smagiem soļiem kā agrāk un izstaroja tādu pašu enerģiju, bet tā ķermenis jau sāka pārvērsties šur tur parādījās pirmās plaisas. Tās sākās no torsa, kur iepriekš akmens bija gluds un stiprs, un aizstiepās uz visiem locekļiem. No ķermeņa atdalījās mazi māla gabaliņi un krita zemē.

Netenjels un džins devās golemam pa pēdām. Zēns gandrīz vai uz katra soļa saviebās un brīžiem izmantoja Gledstona zizli kā kruķi.

Golems izgāja pa vārtiem un devās prom no staļļiem. Tas pagriezās ielā pa kreisi un, ignorēdams satiksmi, turpināja soļot pa ielas vidu. Pirmais, kas pagadījās viņam ceļā, bija plik­paurains tirgonis ar tetovētām rokām, kas vadīja dārzeņiem piekrautu kravas mašīnu. Viņš pārbiedēts izdvesa sēcienu un nogriezās sānieliņā. Golems nepievērsa viņam nekādu uzma­nību, tāpat arī Bartimajs un Netenjels. Nelielā procesija turpi­nāja gaitu.

-   Spriežot, ka golema saimnieks ir viens no ministriem, Bartimajs sacīja, tikai pieņemot, ka tā ir, mēs tagad varētu doties uz Vestminsteru. Tas ir pilsētas centrā, un šāda ierašanās izraisīs pamatīgu paniku.

-   Labi, Netenjels noteica. Tieši to es vēlos. Ar katru brīdi viņa oma uzlabojās. Zēns juta, ka bailes un izmisums, kas viņu pēdējā laikā nomāca, pamazām atkāpjas. Tas, kā viņam šodien izdevies izbēgt no golema, Netenjelam joprojām nebija īsti skaidrs. Bet par to jau nu nebija jāuztraucas. Pēc pagājušās nakts, kad gandrīz visi spēcīgākie burvji bija nostājušies pret viņu un viņam draudēja ieslodzījums Tauerā, jaunais burvis beidzot zināja, ka atkal ir drošībā. Viņam bija zizlis Netenjels zināja, ka Devro tādēļ būs gatavs mesties viņa priekšā ceļos -, turklāt viņam bija arī golems. Neviens nebija ticējis viņa stās­tam, un tagad viņi visi metīsies atvainoties Divāls, Mortensens un visi pārējie. Viņš beidzot tiks uzņemts pārējo vidū, bet tas, vai Vaitvelas jaunkundze viņam piedos vai ne, zēnam vairs nebija svarīgi. Tāpēc, ejot pa Sautvorkas ielām, Netenjels atļā­vās plati pasmaidīt.

Kitijas Džonsas liktenis gan nedaudz mulsināja, bet arī š$jā ziņā viss bija beidzies labi. Par spīti loģiskajam saprātam, Netenjelam nebija bijis viegli lauzt vienošanos. Protams, tur viņš neko nevarēja darīt viņu taču novēroja ar Izlūklodēm, tā ka nevarēja meiteni gluži vienkārši palaist brīvībā -, tomēr tas bija nedaudz grauzis viņa sirdsapziņu. Bet tagad viņam nebija jāraizējas. Kitija bija gājusi bojā vai nu palīdzot viņam (Netenjels joprojām nespēja tam noticēt), vai drīzāk mēģinot aizbēgt, tāpēc viņam vairs par to nebija jādomā. Zināmā mērā tas bija zaudējums… Viņam šķita, ka meitenei bija piemitusi apbrīnojama enerģija, talants un gribasspēks; tas bija kaut kas nozīmīgāks nekā visi dižie burvji ar viņu pastāvīgajiem kašķiem un trūkumiem. Dīvaini, bet meitene Netenjelam bija nedaudz atgādinājusi viņu pašu, un bija žēl, ka viņa ir mirusi.

Džins soļoja viņam blakus klusējot, it kā dziļās domās iegri­mis. Nešķita, ka viņš būtu noskaņots runāt. Netenjels paraus­tīja plecus. Kas zina, kādas savādas un nejaukas domas šī būtne domā? Labāk nemaz nemēģināt uzzināt…

Soļojot uz priekšu, viņi laiku pa laikam iekāpa slapjās māla pikās. Golems kusa arvien ātrāk viņa ķermenī bija redzami caurumi un locekļi vairs nebija vienāda garuma. Tas soļoja gana ātri, bet milža mugura bija salīkusi, it kā viņš būtu kļuvis vecs un vārgs.

Bartimaja brīdinājums, ka golema parādīšanās izraisīs vispā­rēju apjukumu, piepildījās arvien uzskatāmāk. Tagad viņi bija iznākuši uz Sautvorkas galvenās ielas, kur atradās tirgus pavil­joni, drēbnieku darbnīcas un rūpnīcas. Viņiem ejot uz priekšu, vienkāršo ļaužu pulciņi izšķīda uz visām pusēm kā izbiedēts ganāmpulks, panikā bēgdami no milža. Cilvēki metās iekšā mājās un veikalos, salaužot durvis un izsitot logus, lai tikai ātrāk pazustu milzim no ceļa. Daži uzkāpa laternu stabos, un viens vai divi tievākie ielēca kanalizācijas lūkās. Netenjels pie sevis ķiķināja. Šis haoss nebija nekas briesmīgs. Tas noderēs, lai vienkāršie ļaudis pārāk nesasparotos un nedaudz noliektu galvas. Bija labi, ka viņi redz, no kādām briesmām valdība visus pasargā. Lai saprot, ka ļauna maģija apdraud viņus no visām pusēm. Tas turpmāk liks viņiem būt piesardzīgākiem pret tādiem kūdītājiem kā šī Pretošanās kustība.

Virs jumtiem parādījās liels skaits sarkano Izlūkložu, kas lidi­nājās virs ceļa, viņus vērojot. Netenjels piešķīra sejai nopietnu izteiksmi un palūkojās, kā pašam likās, ar dziļu līdzjūtību uz sagrautajām mājām un izbiedētajiem cilvēkiem.

-   Tavi draugi mūs vēro, džins teica. Domā, ka viņi ir prie­cīgi?

-   Drīzāk jau skaudīgi.

Kad viņi pagāja garām Lembetas dzelzceļa stacijai un devās uz rietumiem, golema ārējās aprises kļuva arvien neskaidrā­kas un tas arvien vairāk grīļojās. Liels māla gabals iespējams, viens no pirkstiem atrāvās no ķermeņa un nokrita zemē.

Tālāk viņi devās pāri Vestminsteras tiltam. Tagad vairs nebija nekādu šaubu, ka viņa ceļa mērķis ir Vaithola. Netenjels domāja par gaidāmo sadursmi. Tas bija viens no ministriem, tas pats, kas bija uzzinājis par viņa ceļojumu uz Prāgu un uzsūtījis viņam bārdaino algotni. Tomēr nebija iespējams uzminēt, kurš tas ir. Bet laiks rādīs.

Gledstona zizlis bija jaunajam burvim rokā, un viņš uz tā smagi atbalstījās, jo viens sāns joprojām smeldza. Ejot uz priekšu, viņš gandrīz ar mīlestību nolūkojās uz zizli. Tas Divālam un pārējiem būs kā dadzis acīs. Bet Mierdaris priecāsies, ka viss tik labi beidzies.

Zēns pēkšņi sastinga. Kur zizlis nonāks pēc tam? Vistica­māk -valdības mantu glabātavā, līdz pienāks laiks to izmantot.

Bet kurš gan spēs to likt lietā, ja ne viņš pats? Izmantojot impro­vizētus buramvārdus, viņam jau pirmajā reizē gandrīz bi ja izde­vies to iedarbināt! Ja viņam tiktu dota iespēja, viņš tiktu galā. Un tad…

Netenjels nopūtās. Žēl, ka viņš nedrīkstēs zizli paturēt.

Tomēr, kad viņš atkal būs Devro aizbilstamais, viss bija iespē­jams. Bija vajadzīga tikai pacietība. Atlika nogaidīt.

Beidzot viņi iegriezās starp diviem stikla un betona novēroša­nas torņiem uz Vestminsteras tilta. Priekšā stāvēja parlamenta ēka. Temza rīta gaismā mirgoja, un ūdeņos šūpojās mazas lai­viņas. Pāris tūristu, pamanījuši tuvojošos golemu, pārlēca pār tilta margām tieši upē.

Briesmonis soļoja uz priekšu, tā pleci bija sagumuši un rokas un kājas vairāk atgādināja māla stumbeņus, no kuriem pilēja lielas māla pikas. Tā gaita bija kļuvusi ļodzīga, kājas grīļojās pie katra soļa. It kā saprazdams, ka ilgi vairs nedzīvos, milzis pielika soli, un Netenjels ar džinu skrēja viņam nopakaļ.

Līdz tiltam satiksme bija pavisam vāja, un tagad Netenjels redzēja, kāpēc. Pusceļā uz parlamenta ēku Nakts policija bija izveidojusi ielenkumu. Tas sastāvēja no betona gabaliem, virves un nikniem otrā plāna velnēniem, kas bruņojušies ar adatām un haizivs zobiem. Kad velnēni ieraudzīja tuvojošos golemu, tie novāca adatas un zobus un ar izmisīgu vaidu metās bēgt. Poli­cijas leitnants pagāja pāris soļu uz priekšu, atstājot savus vīrus gaidām ēnās.

Stāt! viņš pavēlēja. Jūs mēģināt ielauzties valdībai pie­derošā vietā. Šeit šādas maģiskās izdarības ir aizliegtas un par tām tiek piemērots bargs sods… izdvesis kucēna smilkstu, leitnants palēca sāņus. Golems ar vienu dūres vēzienu sadra­gāja betona balstu, pārrāva virves un devās tālāk, atstādams postenī māla gabaliņus. Netenjels un Bartimajs kātoja viņam pakaļ, jautri piemiedzot ar aci izbiedētajiem sargiem.

Pāri tiltam, garām Vestminsteras torņiem, tieši pāri mauri­ņam. Pulks sīkāku burvju Vaitholas ierēdņi šausmu pilnām sejām bija izsteigušies laukā no ēkām un tagad mirkšķināja acis spilgtajā saules gaismā. Viņi godbijīgi pakāpās malā, kamēr milzis, kurš jau bija zaudējis daļu savu sākotnējo apmēru, uz mirkli apstājās pie Vaitholas stūra un devās uz Vestminsteras zāli. Vairāki cilvēki kaut ko sauca Netenjelam, kad viņš gāja garām. Zēns pamāja. Šis ir radījums, kas terorizēja pilsētu, viņš paskaidroja. Es vedu to atpakaļ pie saimnieka.

Šī atbilde izraisīja vispārēju interesi, un pa vienam vai pa diviem un tad jau lielākos baros pūlis viņiem sekoja, turoties drošā attālumā.

Lielās Vestminsteras zāles durvis bija atvērtas, durvju sargi, pamanījuši tuvojošos briesmoni un lielo cilvēku pūli, bija aiz­bēguši. Golems devās iekšā, nedaudz pieliecoties durvju ailē. Tagad tā galva jau bija kļuvusi bezformīga, tā bija izkususi gluži kā svece. Mute atradās jau apmēram krūšu augstumā, un trešā acs bija noslīdējusi līdz sejas vidum.

Netenjels un džins iegāja priekšnamā. Tur materializējās divi dzelteni ifrīti ar violetiem krustiem uz krūtīm. Tie nopētīja golemu un norīstījās.

-   Es jūsu vietā nemaz nepūlētos, džins garāmejot noteica. Tikai savainosieties. Tomēr pieskatiet, kas te nāks, mums aiz muguras sapulcējusies vai puse pilsētas.

Izšķirīgais brīdis tuvojās. Netenjels juta, cik strauji sitas sirds. Viņš redzēja, kurp dodas golems, tas soļoja pa gaiteni uz pie­ņemšanas istabu, kur gaidīja visi ministri. Zēnam apreiba galva.

No gaiteņa sāna parādījās slaida, pelēkā uniformā tērpta mei­tene ar spilgti zaļām, izbiedētām acīm. Mandrāk, jūs, muļķi! Ko jūs darāt?

Netenjels pieklājīgi pasmaidīja. Labrīt, Ferēras jaunkundz! Jūs izskatāties nedaudz uztraukta…

Meitene iekoda lūpā. Padome visu nakti nav ne acu aiz­vērusi, un tagad visi atkal ir sapulcējušies un vēro notiekošo Izlūklodēs. Un ko tās rāda? Haosu pilsētā. Sautvorkā iet vaļā īsta elle grautiņi, laupīšanas, demonstrācijas!

-  Tas nav nekas tāds, ko jūsu dārgie policisti nespētu novērst. Turklāt es daru tikai to, ko man pagājušajā naktī lika. Pie manis ir zizlis, zēns to pacēla gaisā, turklāt es atdodu šo vērtīgo īpašumu golemu kādam no mūsu ministriem, lai kas tas arī būtu. Ak vai tā laikam bija vērtīga? Nogriežoties ap stūri, golems bija saplēsis kādu Ķīnas porcelāna vāzi.

-Jūs arestēs… Devro kungs…

Priecāsies, uzzinot nodevēja vārdu. Un arī visi tie cilvēki, kas man seko. Zēnam pat nevajadzēja atskatīties. Pūļa klaigas bija dzirdamas arī šeit. Ja jūs mums pievienotos…

Viņiem priekšā bija divviru durvis. Golems tagad bija tikai kaut kas nedaudz vairāk par kūstošu mālu masu, tomēr tas izlauzās durvīm cauri. Netenjels, Bartimajs un Džeina kopā ar pirmajiem sekotājiem pārkāpa istabas slieksni.

Visi Lielbritānijas ministri pielēca kājās. Viņu priekšā bija klāts brokastu galds, bet ēdieni bija pastumti malā, lai varētu labāk iekārtot Izlūkložu novērošanas tīklu. Vienā no Novēro­šanas lodēm Netenjels pamanīja Sautvorkas galveno ielu, kur pūlis traucās pa sadragāto tirgu, citā varēja redzēt, kā cilvēki drūzmējas Vestminsteras mauriņā, bet trešā atainoja šo pašu istabu.

Golems apstājās istabas vidū. Izlaušanās cauri durvīm, šķita, paņēmusi visas tā enerģijas atliekas. Pilošā milža figūra bīstami sašūpojās. Tā rokas bija pazudušas un kājas saplūdušas vienā masā. Milzis sagrīļojās, it kā gatavotos krist.

Netenjels rūpīgi vēroja ministru sejas Devro, kā pārakmeņojies no šoka, Divāls, sarkans no dusmām, Vaitvela, kā allaž akmens cietu seju, Mortensens, kura gaišie mati bija sajaukti, Frejs, kas joprojām gremoja cāļa gabalu, Malbindi, kuras acis bija iepletušās kā šķīvji. Sev par izbrīnu viņš pamanīja malā kopā ar zemākiem ministriem Kventinu Mierdari un Šolto Pinnu. Acīmredzot rīta notikumi bija atsaukuši šurp visus, kam vien valdībā bija kāda ietekme.

Zēns lūkojās no sejas uz seju un neredzēja neko citu kā vien dusmas un uztraukumu. Uz mirkli viņam ienāca prātā, vai tikai viņš nav maldījies un golems tūlīt nesabruks, tā arī neko neat­klājis.

Premjerministrs noklepojās. Mandrāk, es pieprasu paskaid­rojumus…

Viņš apklusa. Jo golems bija pagriezies. Tas sagrīļojās un gluži kā piedzēries vīrs devās pie Helēnas Malbindi, informāci­jas ministres. Visu acis sekoja milzim.

Tas joprojām var būt bīstams! Divāls, kas likās mazāk nobijies par pārējiem, iesaucās. Viņš uzsita Devro uz pleca.

-   Mums nekavējoties jāevakuē visi no istabas!

-Muļķības! atskanēja Džesikas Vaitvelas skarbā balss.

-   Mēs visi saprotam, kas te notiek. Golems atgriežas pie saim­nieka. Mums visiem jāstāv un mierīgi jāgaida.

Nāves klusumā viņi vēroja, kā māla masa pasper vēl pāris soļu Helēnas Malbindi virzienā, kamēr sieviete drebošiem soļiem atkāpās. Tad tas pēkšņi mainīja virzienu un aiztipināja pie Džesikas Vaitvelas un Marmedjūka Freja. Vaitvela nepa­kustējās ne par mata tiesu, bet Frejs izdvesa baiļu kliedzienu, metās atpakaļ un paklupa uz zemē nomesta kaula. Viņš sabruka krēslā, piesarcis un acis iepletis.

Golems sasvērās uz Vaitvelas pusi, tas slējās pār ministri, lieliem māla gabaliem krītot uz grīdas.

Divāls iekliedzās: Mums ir atbilde un ilgāk vilcināties vairs nav vērts! Džesika Vaitvela ir šī radījuma pavēlniece! Ferēras jaunkundz, izsauciet policistus, kas pavadīs viņu uz Taueru!

Māla masa dīvaini noraustījās un atkal metās sānis prom no Vaitvelas jaunkundzes un tieši pie centrālā galda, kur sēdēja Devro, Divāls un Mortensens. Tie visi pakāpās atpakaļ. Tagad golems bija tikai nedaudz garāks par cilvēku, tas bija uz sabruk­šanas robežas. Milzis atspiedās pret galda malu un apstājās. Viņu no burvjiem šķīra tikai metrs galda.

Uz galda nokrita liela māla pika. Un tad, ar pirms tam nere­dzētu spēku, golems metās uz priekšu, tas vilkās kā ķermenis, kam nav ne kāju, ne roku. Monstrs devās uz priekšu, salaužot galdu un nogāžot zemē brokastu traukus, atsitās pret tuvāko Izlūkložu tīklu, kas nomirgoja un izslēdzās. Milzis devās tieši pie nekustīgā policijas priekšnieka Henrija Divāla.

Istabā tagad bija pilnīgs klusums, bija dzirdama tikai Mar­medjūka Freja čāpstināšana.

Divāla kungs, kura seja tagad bija pelnu pelēka, piecēlās no galda. Viņš atspiedās pret krēslu, un tas atsitās pret sienu.

Māli bija atstājuši lielāko daļu piku uz sasistajiem šķīvjiem un galda piederumiem. Golems beidzot nokļuva otrā galda pusē, izslējās, sašūpojās kā tārps, nogāzās uz grīdas un līda uz priekšu.

Divāla kungs parāvās atpakaļ, zaudēja līdzsvaru un atkrita ķrēslā. Viņš atvēra muti un atkal aizvēra, bet nespēja izdvest

ne skaņas.

Kustīgā mālu masa beidzot sasniedza viņa zābakus. Sakopo­jis pēdējos spēkus, māla briesmonis pacēlās virs policija;, priekš­nieka galvas kā grīļīgs tornis. Un tad tas nogruva pār sēdošo vīrieti, izzūdot Kafkas maģijas pēdējām paliekām. Mals izšķīda smalkos gabaliņos, kas nolija pār Divālu kā dušu, un viņam uz krūtīm nokrita mazs, ovāls priekšmets.

Istabā valdīja klusums. Henrijs Divāls palūkojas lejup, samirkšķinādams ar māliem aizķepušās acis. Viņam klēpi gulēja neko neredzošā golema acs.

kņada, kādu sacēla Henrija Divāla atmaskošana, bija tik pamatīga, ka nudien nav vērts to pieminēt. Ilgu laiku Lon­donā valdīja baumas tās izplatījās kā viļņi ap ūdenī iemestu akmeni, sākoties no burvju apspriežu zālēm, izplešoties tālāk pa Vaitholu un aizplūstot līdz pat pilsētas tālākajiem nostūriem, kur par to runāja katrs vienkāršais iedzīvotājs. Vareno krišana vienmēr izsauc sajūsmas vētru, un šis nebija izņēmums. Tajā vakarā tika sarīkotas vairākas plašas ballītes, un tie Nakts poli­cijas darbinieki, kas uzdrošinājās tovakar un nākamo nedēļu laikā parādīties ielās, no tautas saņēma vissliktāko attieksmi, kāda vien iespējama.

Tomēr todien vēl viss nebeidzās. Pagāja vesela mūžība, līdz izdevās arestēt Divālu lai gan tā nebija viņa vaina, jo policijas priekšnieks, satriekts no notikumu pavērsiena, pat nemēģināja pretoties vai bēgt. Bet sasodītie burvji sāka klaigāt, strīdoties, kas tad ieņems Divāla vietu, un plēšoties par policijas priekš­nieka krēslu. Mans saimnieks šajā strīdā nepiedalījās viņa darbi runāja skaidrāk par vārdiem.

Beidzot kāds no premjerministra palīgiem izsauca resnu ifrītu, kas visu laiku bija slēpies priekšnamā, un ar tā palīdzību ieviesa kārtību. Ministri tika aizsūtīti mājās, Divālu un Džeinu Ferēru aizveda uz nopratināšanu un sajūsminātos skatītājus

izvadīja no ēkas.*[1] Lielākā daļa aizgāja ātri un bez iebildumiem. Pāris tika pamudināti ar nelielu spridzekli pie sēžamvietas. Vairāki žurnālisti no The Times, kas bija pamanījušies pierakstīt visu notiekošo, ieskaitot burvju paniku, tika aiz­vesti uz kādu klusāku vietu, kur pārstrādāja reportāžas vēlamākā gaismā.

Džesika Vaitvela uzkavējās līdz pēdējam brī­dim, kaislīgi deklarējot savu lielo nozīmi Netenjela panākumos, tomēr beidzot arī viņa aizgāja. Premjerministrs un mans saim­nieks palika divatā.

īsti nezinu, kas viņu starpā notika, jo mani kopā ar ifrītu aiz­sūtīja ievest kārtību ielās. Kad es pēc vairākām stundām atgrie­zos, mans saimnieks viens pats sēdēja apspriežu istabā un ēda brokastis. Zižļa viņam vairs nebija.

Es atkal pārvērtos par mīnotauru, apsēdos viņam pretī pie galda un pabungoju ar nagiem pa grīdu. Saimnieks palūkojās uz mani, bet neko neteica.

-   Tātad viss kārtībā? es jautāju. Viņš piekrītoši noņur­dēja. Vai esam atguvuši labvēlību? Viņš pamāja. Un kāds ir tavs jaunais statuss?

-   Iekšlietu ministrs. Jaunākais ministrs visos laikos.

Mīnotaurs nosvilpās. Tie nu gan ir zaudējuši prātu!

-  Ceru, ka tas ir tikai sākums. Un, paldies Dievam, tagad es būšu neatkarīgs no Vaitvelas.

-   Un zizlis? Vai tu drīkstēsi to paturēt?

Netenjels saviebās un nolika atpakaļ pudiņu. Nē. Tas tika nogādāts valdības mantu glabātavā, lai būtu "drošībā". Nevie­nam nav atļauts to izmantot. Tad zēna seja noskaidrojās. Tomēr es pieļauju, ka to varētu izmantot karā. Varbūt vēlāk Amerikas kampaņā… Viņš iedzēra kafiju. Izskatās, ka viņiem neveicas pārāk labi. Tad jau redzēsim. Man tikai jānogaida un jāatrod īstā pieeja.

-   It kā tu jebkad spētu to iedarbināt!

Netenjels sarauca pieri. Protams, spēšu! Es tikai izlaidu pāris Norādījuma un Virziena buramvārdu, tas arī viss.

-  Vienkārši runājot, tu visu salaidi dēlī, čomiņ! Un kas notika ar Divālu?

Mans saimnieks domīgi košļāja maizi. Viņu aizveda uz Taueru. Vaitvela atkal ir aizsardzības ministre, un tieši viņas uzrau­dzībā notiks izjautāšana. Lūdzu, pasniedz sāli.

Mīnotaurs darīja, kā prasīts.

Mans saimnieks bija apmierināts ar padarīto, taču arī man bija pamats līksmot. Netenjels bija zvērējis mani atbrīvot, tik­līdz tiks atrisināta noslēpumainā uzbrucēja lieta, un tā bija atri­sināta, lai gan joprojām eksistēja pāris lietu, kas man nešķita skaidras. Tomēr tā nebija mana darīšana. Es mierīgi gaidīju, kad mani atlaidīs.

Gaidīju.

Pagāja vairākas dienas, kurās zēns bija pārāk aizņemts, lai ieklausītos manās prasībās. Viņš pārņēma sava departamenta vadību, apmeklēja augstākā līmeņa sanāksmes, kur diskutēja par Divāla nodarījumu, izvācās no savas vecās istabas un, liekot lietā jauno algu un premjerministra pateicību, nopirka stilīgu māju skvērā netālu no Vestminsteras. Tas uzlika man jaunus pienākumus, kurus es te nevēlos apspriest. [86] [1] Tie bija saistīti ar mazgāšanu, tapešu līmēšanu un tīrīšanas līdzek­ļiem. Vairāk ne vārda.

Saimnieks devās uz ballītēm pie premjerministra Ričmondā, noteica savu dar­binieku pienākumus un pavadīja vakarus teātrī, skatīdamies nebeidzamas izrādes, kuras viņam pēkšņi bija ļoti iepatikušās. Viņam nudien bija nemierīga dzīve.

Kad vien radās izdevība, es atgādināju Netenjelam par solī­jumu

Jā, jā, viņš no rītiem izmeta, tuvākajā laikā es to nokār­tošu. Bet pagaidām pieņemšanas istabā es gribētu pelēkus zīda aizkarus. Pabeidz iepirkumus pie Fīldinga un nopērc vēl pāris spilvenu. Un vannas istabā derētu Taškentas flīzes. [87] [1] Te nu viņš neatšķīrās no deviņdesmit procentiem pārējo burvju. Kad vien tie nemēģināja iedurt nazi otram mugurā, viņi aizrāvās ar greznas vides iekārtošanu. Viņu vēlme pēc luksusa lietām bija nevaldāma, un tās vienmēr bija jādabū nabaga džinam. Persijas burvji bija paši izlutinātākie viņi gribēja vienas nakts laikā pārcelt pilis no vienas vietas uz citu, celt tāsuz mākoņiem vai zem ūdens. Bija kāds burvis, kas gribēja pili no tīra stikla. Lai gan šādi viņa dzīve kļuva publiska, tā bija vēl viena liela kļūda. Mēs to uzcēlām vienas nakts laikā, un viņš laimīgi ievācās savā jaunajā mājvietā. Bet rītā, kad uzlēca saule, stikla sienas un jumti darbojās kā viena liela lēca, kas lauza saules starus un līdz pēcpusdienai sadedzināja burvi un viņa īpašumus.

-   Sešas nedēļas ir gandrīz beigušās, es aizrādīju.

-   Zinu, zinu. Bet tagad man patiešām jāiet.

Kādā vakarā viņš atgriezās mājās agrāk. Es stāvēju uz kāp­nēm, uzraugot, kā tiek flīzēta virtuve [88] [1] Šo darbu veikšanai Netenjels man bija piešķīris divus foliotus, kas izskatījās pēc bāreņiem, ar apaļām acīm un tik piemīlīgi, ka aizkustinātu pat cietāko sirdi. Tomēr tie bija arī neglābjami sliņķi, tāpēc man nācās viņus nedaudz pacepināt uz lēnas uguns, lai panāktu paklausību.

, tomēr atrāvos no darba un devos vēlreiz ar viņu parunāt. Atradu zēnu ēdamistabā, kas pašlaik vēl bija nemēbelēta. Viņš nekustīgi lūkojās tukšajā kamīnā.

-   Te tev vajadzētu kārtīgas tapetes, es ierosināju. Kaut ko tavam vecumam atbilstošu. Kā būtu ar automašīnām vai tvai­koņu motīvu?

Netenjels piegāja pie loga, soļiem atbalsojoties tukšajā telpā. Divāls šodien atzinās, viņš beidzot teica.

-   Tas ir labi, es sacīju. Vai tad ne?

Zēns lūkojās uz parku. Laikam jau…

-   Tomēr maģiskās spējas ļauj man noteikt, ka tu neesi apmie­rināts.

-   Nu… jā. Viņš pagriezās pret mani un izmocīja smaidu. Protams, daudz kas ir noskaidrots, bet lielāko daļu no tā es zināju jau agrāk. Mēs atradām darbnīcu Divāla pagrabā bedri, kur tika izgatavots golems, kristālu, ar kuru viņš bija kontrolē­jis milzi. Nav šaubu, ka tieši viņš vadīja briesmoni.

-Tātad…

-   Šodien viņš to visu atzina. Teica, ka jau sen esot gribējis iegūt nozīmīgāku lomu valdībā, mazināt Vaitvelas un pārējo ietekmi. Golems bija viņa izvēlētā metode tas radīja haosu, lika pārējiem ministriem izskatīties kā neprašām. Kad bija notikuši pāris uzbrukumi un neviens nespēja rast nekādu risi­nājumu, Devro ar prieku bija nodevis varu viņa rokās. Policijai bija vairāk varas, Divāls ieguva aizsardzības ministra amatu. Un tas viņam deva lielākas iespējas reiz gāzt Devro.

-   Izklausās sakarīgi, piebildu.

-   Nezinu gan… zēns saviebās. Visi ir apmierināti Vaitvela atguvusi darbu, Devro un pārēji ministri atkal var nodoties svi­nībām, Pinns atjauno savu veikalu… Pat Džeina Ferēra ir atbrī­vota, jo nav iespējams pierādīt, ka viņa būtu zinājusi par sava meistara nodevību. Viņi visi to drīz vien aizmirsīs. Bet man tas neliek mieru. Tik daudz kas nesakrīt…

-   Kas, piemēram?

-   Divāls zvērēja, ka nav pie vainas viens pats. Viņš teica, ka kāds zinātnieks, vārdā Hopkinss, viņam pasviedis šo ideju. Viņš apgalvo, ka Hopkinss atnesis viņam golema aci un iemācījis ar to rīkoties. Ka viņš savedis Divālu kopā ar bārdaino algotni un licis sūtīt viņu uz Prāgu, lai sameklētu Kafku. Kad es sāku izmek­lēšanu, Divāls sazinājies ar algotni Prāgā un pavēlējis viņam mani apturēt. Bet Hopkinss bijis šīs operācijas "smadzenes". Man tas šķiet ticami Divāls nav tik gudrs, lai viens pats kaut ko tādu izplānotu. Viņš bija tikai vilkaču bara vadonis, nevis dižs burvis. Bet kā lai atrod šo Ilopkinsu? Neviens nezina, kur viņš dzīvo, neviens viņu nav redzējis. It kā viņš nemaz neek­sistētu.

-   Varbūt, ka tā arī ir.

-   Pārējie domā tieši tā. Viņi uzskata, ka Divāls vēlas novelt vainu uz kādu citu. Un visi domā, ka viņš bijis iejaukts arī Sir­žulauzēja sazvērestībā. To pierādot algotņa iesaistīšanās. Bet es nudien nezinu…

-   Es arī tam neticētu, novilku. Divāls taču arī bija iespros­tots tai milzīgajā pentaklā Hedlhemas zālē, vai ne? Tātad viņš par sazvērestību nekā nezināja. Lai gan izklausās, ka Hopkinss tur varētu būt iesaistīts. Ja tev izdotos viņu atrast, tas varētu būt trūkstošais ķēdes posms.

Netenjels nopūtās. Ja izdotos…

-  Varbūt Divāls zina vairāk nekā saka. Var gadīties, ka ar laiku viņš atklāj kaut ko.

-   Diez vai, jaunā burvja sejai pārslīdēja savāda izteiksme. Viņš pēkšņi izskatījās noguris un vecs. Kad pēc nopratināša­nas Divālu aizveda uz kameru, viņš pārvērtās par vilku, notrieca malā sargu un izlēca pa logu.

-   Un aizbēga?

-   Ne gluži. Logs bija piektajā stāvā.

-   Āāā…

-   Njā. Zēns bija atgriezies pie kamīna un pētīja marmoru.

-   Otrs jautājums ir par ielaušanos Vestminsteras abatijā un zižļa nolaupīšanu. Divāls atzinās, ka todien sūtījis golemu, lai paņemtu to no manis, viņš teica, ka tā esot bijusi pārāk laba izdevība, lai to palaistu garām neizmantotu. Bet viņš zvērēja, ka viņam nav nekāda sakara ar Pretošanās kustību un ielaušanos Gledstona kapā. Zēns uzsita pa kamīna malu. Laikam jau man vajadzētu justies apmierinātam ar padarīto, gluži tāpat kā pārējiem. Ja vien meitene nebūtu mirusi! Viņa varētu mums pastāstīt ko vairāk…

Es nošņācos, bet neko neteicu. Fakts, ka Kitija joprojām ir dzīva, nebija pieminēšanas vērts. Tāpat tas, ka viņa man bija pastāstījusi krietni daudz par ielaušanos abatijā un pieminē­jusi arī kādu kungu, vārdā Hopkinss. Man tas nebija jāstāsta Netenjelam. Es biju tikai pazemīgs kalps, kurš darīja to, kas bija uzticēts. Turklāt mans saimnieks nebija pelnījis to uzzināt.

-   Tu ilgu laiku pavadīji ar viņu divatā, zēns ieminējās.

-  Vai viņa kaut ko nepastāstīja? To jautādams, Netenjels mani rūpīgi nopētīja.

-Nē.

-   Bija pārāk nobijusies?

-   Gluži pretēji. Pārāk nievājoša.

-  Žēl, ka viņa bija tik stūrgalvīga. Tai meitenei piemita vai­rākas apbrīnojamas rakstura īpašības…

-  Un tu pat pamanīji? Man likās, ka tu biji pārāk aizņemts ar solījumu laušanu, lai domātu par viņu.

Netenjels nosarka. Man nebija izvēles, Bartimaj…

-   Nerunā par izvēli, es norūcu. Viņa varēja izvēlēties ļaut tev nomirt.

Zēns piecirta kāju. Es nepieļaušu, ka tu kritizē manu rīcību…

-   Ne jau rīcību. Tikai morālo stāju.

-   Tu nedrīksti arī to! Tu esi dēmons, atceries to! Vai tev nav vienalga?

-   Ir vienalga! Es sakrustoju rokas uz krūtīm. Pilnīgi vien­alga! Nudien nav mana darīšana, ka parasta meitene izrādījās cēlsirdīgāka un varonīgāka par tevi. Dari, kā tev pašam patīk.

-   Darīšu arī!

-   Nu tad labi!

-   Lieliski!

Vēl mazliet, un mēs būtu uzsākuši kārtīgu ķildu, bet nebija atbilstošā noskaņojuma.

Pēc tam kad viņš bija kādu laiku stīvi blenzis kamīna stūrī un es tikpat stīvi biju pētījis griestus, mans saimnieks beidzot ierunājās. Ja tas tevi interesē, viņš norūca, es runāju ar Devro un panācu, lai viņš atbrīvo Kafkas bērnus. Viņi tagad ir atpakaļ Prāgā. Tas nenācās viegli, bet es to izdarīju.

-   Cik cēli. Man nebija noskaņojuma viņu slavēt.

Netenjels saviebās. Viņi nebija nekādi dižie spiegi. Tik un

tā nebija vērts paturēt.

-   Protams. Klusums. Nu, viss labs, kas labi beidzas. Tu esi dabūjis visu, ko vēlējies. Es ar plašu žestu norādīju uz istabu. Paskaties, kāds plašums! Tu vari te sabāzt tik daudz zīda un sudraba, cik vien vēlies. Turklāt tu tagad esi ietekmīga persona, premjerministrs ir tev parādā pateicību un tu esi ticis vaļā no Vaitvelas.

To dzirdot, zēns kļuva mazliet priecīgāks. Tiesa.

-   Protams, tev nav neviena drauga un tu esi gluži vientuļš, es turpināju. Visi kolēģi baidās no tevis un vēl tev ļaunu. Un, ja tu kļūsi pārāk spēcīgs, premjerministrs nobīsies un atradīs iemeslu, lai tevi gāztu. Bet mums visiem ir problēmas, tāpēc jau nevajag uzreiz sašļukt!

-   Cik patīkama aina!

-   Tas man padodas! Un, ja nevēlies dzirdēt neko vairāk, iero­sinu mani atbrīvot. Sešas nedēļas ir pagājušas, un mūsu saistī­bām pienākušas beigas. Mana būtība smeldz, un no emulsijas krāsas man kļūst nelabi.

Zēns īsi pamāja. Labi. Es nepārkāpšu mūsu norunu.

-   Ko? Nu labi. Biju pārsteigts. Atklāti sakot, nebiju gaidījis, ka viņš tik ātri piekritīs. Tā parasti ir kā iepirkšanās austrumu tirgū kaulēšanās ir neatņemama sastāvdaļa. Bet varbūt node­vība pret meiteni joprojām neatstāja mana saimnieka domas.

Lai kāds arī bija Netenjela rīcības iemesls, es pagriezos un sekoju viņam uz darbistabu mājas otrajā stāvā. Tur uz grīdas bija uzzīmēti pentakli un atradās visi burvestībām nepiecieša­mie priekšmeti.

Atbrīvošana noritēja kapa klusumā.

-  Tavai zināšanai, viņš kašķīgi teica, stāvot savā pentaklā, es nepalieku pavisam viens. Piemēram, šovakar es dodos uz teātri, kur skatīšos sava drauga Kventina Mierdara lugas pirmizrādi.

-   Cik aizraujoši!

-   Tā arī ir. Viņš centās izskatīties sajūsmināts. Vai esi gatavs?

-Jā. Es salutēju. Es saku ardievas burvim Džonam Mandrākam. Lai viņš dzīvo ilgi un laimīgi un nekad vairs mani neizsauc! Vai tu pamanīji ko neparastu?

Burvis sastinga, rokas pacēlis un sagatavojies teikt buram­vārdus. Ko tad?

-   Es neteicu "Netenjelam". Tāpēc, ka tu man tagad esi Mandrāks. Tas zēns, kas bija Netenjels, jau ir gandrīz zudis.

-   Labi, viņš noskaldīja. Priecājos, ka tu beidzot esi to sapratis. Zēns noklepojās. Uz redzēšanos, Bartimaj.

-   Paliec sveiks!

Burvis izrunāja buramvārdus, un es pazudu, tā arī nepatei­cis, ka viņš neko nav sapratis.

f tairnēkas kundze bija atvadījusies jau pie muitas, un Kitija ar Džeikobu vieni paši devās uz rindu. Prāmis gatavojās atiet no skursteņiem pacēlās dūmi, un vēja brāzma plivināja buras. Pēdējie pasažieri devās uz kāpnēm, pie kurām komandas vīri paņēma viņu bagāžu. Debesīs klaigāja aizsmakušas kaijas.

Džeikobam galvā bija balta cepure ar platām malām un mugurā brūns ceļojuma uzvalks. Cimdotajā rokā viņš nesa ādas čemodānu.

-   Vai dokumenti pie tevis? Kitija vaicāja.

-  Tu to vaicā jau desmito reizi! Zēns joprojām skuma par šķiršanos no mātes, tāpēc atbildēja kašķīgā balsī.

-   Ceļojums nebūs garš, Kitija mierinoši sacīja. Būsi klāt jau rīt no rīta.

-   Zinu. Džeikobs dziļāk uzmauca cepuri pār acīm. Domā, ka es tikšu uz kuģa?

-   Protams. Atceries: mūs taču nemeklē. Jaunās pases ir tikai papildu drošībai.

-   Jā… bet ar manu seju…

-   Viņi pat nepalūkosies otrreiz! Tici man!

-   Esi pārliecināta, ka nevēlies…

-   Es taču vienmēr varēšu aizbraukt. Vai tu dosi tam vīram savu koferi?

-Jā.

Tad ej un dari tā. Es pagaidīšu. Džeikobs tikai nedaudz vilcinājās, pirms devās pie kāpnēm. Kitija vēroja, kā viņš lēnām iet cauri steidzīgajam pūlim, un ar prieku secināja, ka neviens pārāk neblenž. Noskanēja prāmja svilpe, kaut kur iezvanījās zvans. Tagad rinda kļuva vēl steidzīgāka tur bija jūrnieki, tirgoņi un krāvēji, kas metās izpildīt pēdējos rīkojumus, pasniegt vēstules un apmainīt saiņus. Uz prāmja klāja daudzi ceļotāji jau stāvēja pie reliņiem, laimīgi pļāpājot dažādās valodās un sejām priekā starojot. Tur bija vīrieši un sievietes no tālām zemēm Eiro­pas, Āfrikas, Bizantijas un Austrumiem. Kitijai, to iedomājoties, sirds sitās straujāk, un viņa nopūtās. Varbūt kādā dienā viņa tiem pievienosies. Pagaidām viņai vēl bija darāmas citas lietas.

Tajā briesmīgajā rītā viņi abi bija aizbēguši uz Hairnēku spiestuvi. Džeikoba brālis bija ielaidis viņus tikai darbiniekiem pieejamā istabā un paslēpis aiz iespiedmašīnas. Šeit, troksnī, putekļos un ādas smaržas ieskauti, viņi bija atguvuši spēkus un pārsējuši Kitijas brūces. Pa to laiku Hairnēku ģimene gatavojās neizbēgamām represijām, meklēšanai un izjautāšanai. Pagāja viena diena, bet policija tā arī neieradās. Viņi uzzināja par golema parādīšanos Londonas ielās, par Divāla atmaskošanu un Mandrāka paaugstināšanu amatā. Bet par bēgļiem nebija ne vārda. Nekādas izmeklēšanas, nekādas atriebības. Katru rītu spiestuvē ieradās burvji ar pasūtījumiem. Tas bija savādi. Izska­tījās, ka par Kitiju un Džeikobu visi aizmirsuši.

Otrās dienas beigās viņi visi sanāca uz apspriedi. Par spīti valdības šķietamajai neieinteresētībai viņu liktenī, ģimene uzskatīja, ka Kitijai un Džeikobam ir ļoti nedroši palikt Lon­donā. īpaši Džeikobam, kuru bija tik viegli pamanīt. Viņš neva­rēja mūžīgi slēpties spiestuvē, jo agri vai vēlu Mandrāks, kāds viņa sabiedrotais vai dēmons zēnu atradīs. Tāpēc Džeikobam bija jādodas uz kādu drošāku vietu. Hairnēkas kundze uzstāja, ka tā tam jānotiek.

Noklausījies sievas emocionālo stāstījumu, piecēlās Hairnē­kas kungs un, mierīgi kūpinot pīlādža pīpi, ieteica risinājumu.

Viņš uzsvēra, ka ģimene jau ir pierādījusi savas spējas drukā­šanas darbos, tik meistarīgi izmainot lapas Tallova grāmatā un tādējādi atriebjoties burvim par Džeikobam nodarīto. Tāpēc tagad viņiem nebūtu pārāk sarežģīti viltot dokumentus, tādus kā dzimšanas apliecības un pases, un tas palīdzētu abiem bēr­niem pamest valsti. Viņi varētu doties uz kontinentu pie Hair­nēku radiniekiem piemēram, uz Ostendi, Brigi vai Bāzeli kur ar prieku viņus uzņemtu.

Pārējie šo priekšlikumu dedzīgi atbalstīja, un arī Džeikobs uzreiz piekrita viņš nevēlējās vēl kādreiz nokļūt burvju nagos. Tikai Kitijai tas nebija īsti pa prātam. Nudien, ļoti laipni no jūsu puses, bija viss, ko viņa pateica.

Kamēr brāļi ķērās pie dokumentu viltošanas, Hairnēkas kun­dze un Džeikobs kravāja čemodānu, Kitija palika savā istabā, domās iegrimusi. Pēc divu dienu pārdomām viņa paziņoja, ka nekur nebrauks.

Baltā cepure strauji tuvojās. Tagad Džeikobs jau smaidīja, viņa soļi šķita vieglāki. Vai atdevi somu? Kitija vaicāja.

-   Jā. Un tev bija taisnība viņi pat neieskatījās otrreiz!

Zēns palūkojās uz uzkāpšanas trapu un pēc tam pulkstenī.

Prāmis atiet pēc piecām minūtēm. Es nu tagad iešu.

-   Jā. Nu tad uz tikšanos!

-   Uz tikšanos! Bet zini, Kitij… -Jā?

-   Nedomā, ka neesmu tev pateicīgs par to, ka mani izglābi, bet, godīgi sakot, es domāju, ka tu esi muļķe.

-   Ak, paldies tev!

-   Kāpēc tu paliec Londonā? Brigē pie varas ir vienkāršie cil­vēki, un maģijas ietekme pilsētā gandrīz nemaz nav jūtama. Tu pat nespēj iedomāties, kāda tur valda brīvība. Brālēns stāstīja, ka tur ir viss bibliotēkas, debašu pulciņi, turklāt visiem pie­ejami! Iedomājies, nav komandantstundu! Impērijas vadoņi lie­lākoties turas pa gabalu. Tā ir laba vieta, lai uzsāktu biznesu. Un, ja tu vēlētos turpināt… zēns uzmanīgi palūkojās apkārt, nu, tu jau zini, ko, mans brālēns apgalvo, ka Brigē ir spēcīgas pretošanās kustības. Būtu daudz drošāk…

-  Zinu, Kitija sabāza rokas kabatās un piepūta vaigus. Tev taisnība. Gandrīz pilnīga taisnība. Bet tur jau tas āķis. Šķiet, ka mana vieta ir šeit kur ir burvji, maģija un dēmoni.

-   Bet kāpēc?

-   Nepārproti mani, esmu pateicīga par jauno identitāti, meitene uzsita pa žaketes kabatu, kur slēpās jaunie doku­menti. Bet šis un tas, ko pastāstīja dēmons Bartimajs, lika man pārdomāt…

Zēns pašūpoja galvu. Nespēju aptvert, ka tu tici dēmonam! Tam pašam, kas nolaupīja mani un draudēja tev…

-   Zinu, zinu. Taču viņš nebija tāds, kā es biju domājusi. Viņš runāja par to, ka pagātne atkārtojas, par burvju impēriju dibi­nāšanu un krišanu daudzu gadsimtu gaitā. Tas notiek laiku pa laikam, Džeikob. Neviens nevar izlauzties no šī apļa ne vien­kāršie ļaudis, ne dēmoni, ne burvji. Mēs visi esam iesprostoti šajā straujajā baiļu un naida ritenī…

-  Tikai ne es, Džeikobs noskaldīja. Tieši tāpēc es dodos prom.

-   Un tu domā, ka Brigē būsi drošībā? Izbeidz! "Impērijas vadoņi lielākoties turas pa gabalu." Bet, vai tu to gribi vai ne, tu jopro­jām esi tās daļa. Tieši tāpēc es vēlos palikt šeit, Londonā, kur ir pieejama informācija. Šeit ir izcilas bibliotēkas, kur burvji glabā vēstures grāmatas. Spalvaskāta kungs par tām stāstīja. Ja vien man izdotos tikt pie tām, varbūt dabūt tur darbu… tad es varētu šo to iemācīties, piemēram, par dēmoniem. Es zinu tik maz…

Zēns nošņācās. Protams! Tu taču neesi nekāda sasodīta burve!

-   Bet Bartimajs teica, ka arī burvji par dēmoniem neko daudz nezina, ka viņi tos tikai izmanto. Tur jau tā lieta. Pretošanās kustība bija nonākusi strupceļā. Mēs bijām tikpat slikti kā bur­vji, mēs izmantojām maģiju bez jebkādas izpratnes. Man šķiet, ka es jau to nojautu, un Bartimajs tikai apstiprināja manas aiz­domas. Tev vajadzēja dzirdēt, kā viņš runāja…

-   Es jau teicu, ka tu esi muļķe. Labi, man. jāiet! No kuģa atskanēja sirēna. Gaisā uzvirpuļoja kaijas. Džeikobs noliecās un apskāva draudzeni. Kitija noskūpstīja viņu uz vaiga. Pacen­ties, lai tevi nenogalina, viņš nočukstēja. Un raksti man! Tev taču ir adrese!

-   Protams.

-  Varu derēt, ka mēs tiksimies Brigē, pirms vēl mēnesis būs beidzies.

Meitene pasmaidīja. Laiks rādīs.

Viņa noskatījās, kā draugs aizsoļo pa trapu, parāda uzrau­gam savus dokumentus, saņem zīmogu pasē un uzkāpj uz klāja. Džeikobs nostājās pie kuģa margām un māja Kitijai, kamēr kuģis peldēja prom. Viņa seja, tāpat kā pārējo ceļotāju sejas, mirdzēja sajūsmā. Kitija pasmaidīja, parakņājās kabatās un izvilka netīru kabatlakatu. Viņa māja, līdz kuģis pazuda skatie­nam aiz nākamā Temzas līkuma.

Tad meitene ielika mutautiņu kabatā, pagriezās un devās atpakaļ. Drīz vien viņa jau bija pazudusi pūlī.

Ieskats trešaja un beidzamajā daļā

*

Aleksandrija, 125. gads pirms mūsu ēras

Slepkavas nolēca pils dārzā četras tumšas figūras uz aug­stā mūra fona. Mūris bija augsts un zeme cieta, bet viņu kājas nenodipēja skaļāk kā lietus lāses uz palodzes. Trīs sekundes viņi palika nekustīgi, zemei pieplakuši, gaisu ostīdami. Un tad viņi zagās tālāk pa tumšajiem dārziem, garām tamariskiem un dateļpalmām, tieši pie guļošā bērna. Ķēdē piesietais gepards miegā noskurinājās, un tālu prom tuksnesī iekaucās šakālis.

Četri vīri gāja uz pirkstgaliem, neatstādami garajā, slapjajā zālē nekādas pēdas. Mantijas plīvoja, mainot cilvēku ēnas un liekot tām izskatīties kā dārza ēnām. Ko gan varēja pamanīt? Tikai lapas, kas šūpojas vējā. Ko varēja sadzirdēt? Tikai vēju, kas dzied palmu lapās. Ne ēnas, ne skaņas. Džins krokodila izskatā, kas stāvēja sardzē pie svētā baseina, neko nepamanīja, lai gan slepkavas pagāja tam garām pāris metru no astes. Nebija slikti, īpaši cilvēkiem.

Dienas svelme bija zudusi, gaiss kļuvis vēss. Virs pils spī­dēja apaļš, auksts mēness, sējot sudrabu pārjumtiem un pagal­miem. [89] [1] Šis sektas īpaša pazīme bija tā, ka viņi darbojās tikai tad, kad spīdēja pilnmēness. Tas padarīja viņu darbu vēl grūtāku un izaicinājumu lielāku. Un viņi nekad vēl nebija izgāzušies. Visi sektas locekļi valkāja melnas drē­bes, neēda gaļu, nedzēra vīnu, nesatikās ar sievietēm un nespēlēja mūzikas instrumentus, un mielojās tikai ar tādu sieru, kas tika siets no to kazu piena, ko viņi paši audzēja savos attālajos kalnos. Pirms katra darba viņi vienu dienu gavēja, meditēja, skatoties zemē bez acu mirkšķināšanas, un tad ēda mazas hašiša un ķimeņu kūciņas, neuzdzerot ūdeni, līdz rīkles dega. Brīnums, ka viņi vēl bija spējīgi kādu nogalināt.

Aiz mūra atskanēja pilsētas nakts trokšņi ratu rīboņa uz ceļiem, smiekli no izpriecu kvartāla, viļņu šļakatas pret akme­ņiem. Logos dega lampu gaisma, jumtu kores mirdzēja, un pie ieejas ostā spīdēja bākas ugunis tās dejoja pār viļņiem kā bez­bēdīgi velnēni.

Sargi savos posteņos spēlēja azartspēles. Augstajās mājās kalpotāji gulēja savās niedru gultās. Pils vārti bija aizbultēti ar trim aizbīdņiem. Katrs no tiem bija resnāks par cilvēku. Bet rietumpuses dārzam neviens nepievērsa nekādu vērību, lai gan nāve zagās no tās puses klusi kā skorpions.

Bērnistabas logs pirmajā stāvā bija atvērts. Četras melnas ēnas piespiedās sienai, vadonis deva zīmi, un visi cits pēc cita sāka rāpties augšup pa sienu, liekot lietā pirkstus un kāju nagus. [90] [1] Kāju nagi bija izliekti un novīlēti asi gluži kā ērgļiem. Slepkavas labi rūpējās par kājām, jo tās darbā bija ļoti nozīmīgas. Viņi tās bieži mazgāja, berza ar pumeku, mērcēja sezama eļļā, līdz āda bija mīksta kā dūnas.

Šādā veidā viņi bija uzrāpušies pa marmora kolon­nām un ledus sienām no Masīlijas līdz Hadramautai, tāpēc šie akmens bluķi viņiem bija tīrais sīkums. Viņi rāpās augšup gluži kā sikspārņi pa alas sienu. Mēness apgaismoja dunčus, kas mir­dzēja viņiem mutēs.

Nu jau pirmais slepkava bija sasniedzis palodzi viņš uzlēca uz tās kā tīģeris un palūkojās iekšā.

Istabu izgaismoja mēnesgaisma, tāpēc te izskatījās gaišs kā dienā. Zēns gulēja aizmidzis tik nekustīgi, ka šķita jau miris.

Melnie mati bija izjukuši uz spilvena, gaišais kakls spīdēja uz zīda palagiem.

Slepkava izņēma dunci no zobiem. Tad viņš rūpīgi nopētīja istabu, meklēdams iespējamās lamatas. Telpa bija liela, ēnaina un gandrīz tukša. Griestus balstīja trīs kolonnas. Tālāk atra­dās tīkkoka durvis, kas bija aizbultētas no iekšpuses. Pie sienas stāvēja liela lāde, pār kuras malām karājās krāsainas drēbes. Turpat bija arī valdnieka krēsls, uz kura bija nomesta mantija. Pie ūdens pilnā oniksa baseina bija nomestas sandales. Gaisā jautās maigas smaržas. Slepkava, kas šādas smaržas uzskatīja par samaitātības un pagrimuma zīmi, sarauca degunu. [91] [1] Sekta izvairījās no smaržām praktisku iemeslu dēļ, lai varētu pēc tam piemērot smaržas katram konkrētajam darbam ziedputekšņu smaržu dārzā, vīraku tempļos, smilšu smaržu tuksnesi, mēslu un atkritumu smaku pilsētā. Tie bija patiešām traki puiši.

Slepkavas acis samiedzās viņš paņēma rokā nazi, turēdams to aiz asā gala starp īkšķi un rādītājpirkstu. Nazis pāris reižu nošūpojās. Viņš novērtēja svārstību amplitūdu: viņš vēl nekad nebija palaidis garām mērķi no Kartāgas līdz Kolhīdai. Viņa mestais nazis vienmēr iedūrās kādam rīklē.

Viņa plaukstas locītava pagriezās, nazis šķēla gaisu. Tas nolaidās ar maigu švīkstoņu, ieurbdamies zīda spilvenā collu no bērna kakla.

Slepkava šaubīdamies sastinga, joprojām sēdēdams uz palo­dzes. Viņam uz rokām bija krusteniskas rētas, kas liecināja, ka viņš ir Tumšās akadēmijas audzēknis. Viņš vēl nekad nebija aizmetis garām mērķim. Arī šis metiens bija precīzs, rūpīgi aprēķināts. Tomēr viņš nebija trāpījis. Vai tajā sekundes simt­daļā upuris būtu pakustējies? Neiespējami zēns taču bija cieši aizmidzis. Viņš izvilka vēl vienu nazi. [92] [1] Labāk neteikšu, no kurienes. Piebildīšu tikai, ka tas nebija pārāk higiēniski, turklāt nazis bija ļoti ass.

Vēl viens precīzs mērķējums (slepkava zināja, ka viņa biedri turpat lejā gaida, un juta, ka viņi kļūst nepacietīgi). Ātrs locītavas pagrieziens, nazis lidoja…

…un ar klusu švīkstu ieurbās spilvenā otrpus mazā prinča kaklam. Zēns bija cieši aizmidzis un laikam sapņoja ko jauku, jo pār viņa lūpām pārslīdēja smaids.

Aiz melnā marles aizsega, kas klāja viņa seju, slepkava sarauca pieri. No tunikas viņš izvilka auduma strēmeli, kas bija savīta virvē. Septiņu gadu laikā, kopš Hermits bija uzticē­jis viņam pirmo slepkavību, žņaugšanai paredzētā virve nekad nebija viņu pievīlusi, viņa rokas nekad nebija nodrebējušas. [93] [1] Hermits dzīvoja kalnos un mācīja saviem sekotājiem neskaitāmas nogalināšanas metodes. Viņi mācēja izmantot virves, nažus, zobenus, ziž­ļus, indes, diskus, lodes un bultas, turklāt lieliski prata darboties ar ļaunas acs uzlikšanu. Viņiem arī mācīja, kā nogalināt, pieskaroties ar pirksta galu un paraujot upuri aiz kājas īkšķa, īpaši specializējoties, kā nonāvēt ar vienu kniebienu. Lenteņi bija pieejami tikai augstākā līmeņa mācekļiem. Turklāt vislabākais bija tas, ka slepkavas nejuta sirdsapziņas pārmetumus katru slepkavību attaisnoja un nomazgāja ar reliģisku rituālu.

Ar leoparda grāciju viņš noslīdēja no palodzes un zagās pa grīdu.

Zēns sagrozījās un kaut ko nomurmināja. Slepkava sastinga kā tumša statuja istabas vidū.

Zēns nopūtās un atkal iemiga. Viņa seja iegrima spilvenos; naži palika abās pusēs.

Slepkava nogaidīja tieši septiņas sekundes. Tad viņš aizzagās līdz gultas galvgalim, nostiepjot virvi rokās. Tagad viņš jau bija pie bērna strauji noliecās, apmeta virvi ap kaklu…

Zēns pēkšņi atvēra acis. Viņš pastiepa roku, satvēra slep­kavu aiz kreisās rokas un aizlidināja viņu pretējā sienā, salau­žot kaklu kā skaliņu. Viņš nometa malā zīda palagu un nostājās istabas vidū, veroties uz logu.

Uz palodzes, melnajiem siluetiem izceļoties mēnesgaismā, divi slepkavas sačukstoties šņāca kā čūskas. Biedra nāve bija kā kauna traips viņu labajai slavai. Viens izvilka no apmetņa kaula stobru un izņēma no zobiem ar indi pildītu lodi. Viņš pielika stobru pie lūpām un iepūta lode aizlidoja pāri istabai, mērķē­jot tieši zēnam krūtīs.

Zēns palēca malā lode atsitās pret kolonnu, nošķaidot to ar indīgu šķidrumu. Gaisā uzmutuļoja zaļš mākonis.

Slepkavas ielēca istabā viens pa labi, otrs pa kreisi. Tagad viņiem rokā bija liki austrumnieku zobeni. Abi tos grieza virs galvas, ar tumšajām acīm vērojot istabu.

Zēns bija pazudis, istabā viss bija klusi un mierīgi. Zaļā inde čūkstēdama plūda pa kolonnu.

Nekad vēl septiņu gadu laikā no Antiohoijas līdz Pergamai šie slepkavas nebija zaudējuši kadu upuri. [94] [1] Un viņi negrasījās tagad to darīt. Hermits pret audzēkņiem, kas nespēja izpildīt uzdoto, izturējās ļoti bargi. Mācību centrā bija kāda siena, kas bija darināta no nepaklausīgajiem audzēkņiem novilktām ādām lie­lisks izgudrojums, kas uzmundrināja pārējos un pasargi\ja no caurvēja.

Viņi sastinga, uzmanīgi ieklausīdamies un izgaršodami kauna un baiļu pilno gaisu.

Aiz centrālās kolonnas atskanēja tāda skaņa, it kā pele skru­binātos savā alā. Slepkavas saskatījās un uz pirkstgaliem devās uz priekšu, zobenus pacēluši. Viens devās pa labi garām sava biedra līķim. Otrs pa kreisi, garām zelta tronim, uz kura bija uzmesta karaliskā mantija. Viņi kustējās apkārt istabai kā spoki, tuvodamies kolonnai no abām pusēm.

Aiz kolonnas bija jaušama kustība un redzama zēna figūra, kas slēpās ēnās. To redzēja abi slepkavas, abi pacēla zobenus un metās figūrai virsū viens no labās, otrs no kreisās puses -, un no visa spēka dūra.

Atskanēja divkāršs niknuma un sāpju kliedziens. No kolon­nas aizsega parādījās divi savijušies slepkavu ķermeņi, uzdūrušies viens uz otra zobena. Viņi iegāzās mēness apspīdētajā baseinā, ūdens uzvirmoja un norima.

Klusums. Palodze palika tukša, pa logu bija redzams tikai mēness. Mēnesim priekšā nostājās mākonis, aizsedzot skatu uz kritušajiem slepkavām. Ostā pret nakts debesīm izšāvās sarkana signāluguns. Viss bija klusu. Mākonis aizpeldēja uz jūru, gaisma atkal atgriezās. No kolonnas aizmugures iznāca zēns, kailām pēdām klusi soļojot pa grīdu, viss viņa ķermenis bija saspringts, it kā nojaušot istabā valdošo spriedzi. Uzmanīgi viņš piegāja pie loga. Lēnām un arvien tuvāk… Viņš redzēja plašo dārzu, kokus un sargtorņus. Novērtēja palodzes virsmu un to, kā virsmu apspīdēja mēness. Vēl tuvāk… Viņš uzlika rokas uz palodzes un noliecās uz priekšu, lai palūkotos lejup. Kakls pastiepās…

Nekā. Pagalms bija tukšs. Siena bija gluda un kaila, mēnesgaismas apspīdēta. Zēns ieklausījās klusumā. Viņš pabungoja ar pirkstgaliem pa palodzi, nodrebinājās un pagriezās.

Un pēkšņi ceturtais slepkava, kas bija karājies pie sienas virs loga kā melns zirneklis, nolēca viņam aiz muguras. Skaņa nebija skaļāka, kā spalvai nokrītot sniegā. Tomēr zēns to sadzirdēja un pagriezās. Uzmirdzēja nazis, ko zēns pēdējā brīdī pasita sāņus, tā ka tas atsitās pret akmeni. Zēna kaklu sagrāba akmens cieti pirksti. Kājas zaudēja pamatu. Viņš smagi novēlās uz grīdas un slepkava viņam virsū. Zēna rokas bija atlauztas, viņš nespēja pakustēties.

Nazis krita lejup, šoreiz sasniedzot mērķi.

Viss bija beidzies, kā paredzēts. Noliecies pār zēna ķermeni, slepkava beidzot atļāvās ieelpot pirmo reizi kopš biedru nāves. Viņš apsēdās, izlaida nazi no tvēriena un palaida vaļā zēna rokas. Nolieca galvu, izrādot cieņu upurim.

Tieši tobrīd zēns pastiepa roku un izrāva nazi no krūtīm. Slepkava pārsteigumā samirkšķināja acis.

Tas nebija no sudraba, zēns paskaidroja. Kļūda! Viņš pacēla roku.

Istabā nogranda sprādziens, un pa logu nolija zaļu dzirksteļu lietus.

Zēns piecēlās kājās un nometa nazi uz grīdas. Viņš sakārtoja svārkus un notrauca pelnu plēksnes no rokām. Tad skaļi nokle­pojās.

Atskanēja klusa skrapstināšanās, un zelta tronis sakus­tējās. Mantija, kas nevērīgi bija pārsviesta tam pāri, tika pastumta sānis, un no krēsla apakšas izlīda zēns, līdzīgs pir­majam kā divas ūdens lāses, lai gan sasarcis un sabužinātiem matiem.

Puika piecēlās kājās, smagi elpodams, un nopētīja zemē gulo­šos vīrus. Tad pacēla skatu pret griestiem, kuros bija iezīmēju­šies melni vīrieša figūras apveidi. Viņš izskatījās izbrīnīts.

Zēns palūkojās uz savu dubultnieku, kas stāvēja mēnesgaismas apspīdētās istabas vidū. Tas pa jokam salutēja.

Ptolemajs atgrūda tumšos matus no pieres un paklanījās.

Paldies, Rekit, viņš teica.

Džonatans Strouds GOLEMA ACS

Bartimaja triloģijas 2. grāmata

[50] manuprāt, tas simbolizē zemes spēku (melns) un burvja asinis (sar­kans), kas dod zemei dzīvību. Bet tas ir tikai pieņēmums neesmu speciā­lists golemu izgatavošanā.