Džonatans Strouds

Ptolemaja vārti

BARTIMAJA TRILOĢIJAS 3. GRĀMATA

Burvji

Ruperts Devro Lielbritānijas un visas burvju impērijas premjerministrs, arī policijas priekšnieks Karls Mortensens kara ministrs Helēna Malbindi ārlietu ministre Džesika Vaitvela aizsardzības ministre Brūss Kolinss valsts sekretārs Džons Mandrāks informācijas ministrs Džeina Ferēra policijas priekšnieka vietniece Kventins Mierdaris dramaturgs, lugas

"Apakšsvārki un šautenes" autors Harolds Butons burvis, zinātnieks un grāmatu

kolekcionārs Solto Pinns tirgonis, Pinna Jaunā Ekipējuma īpašnieks

Klaivs Dženkinss otrā līmeņa burvis, Iekšlietu

ministrijas darbinieks Rebeka Paipere Mandrāka kunga asistente, Informācijas ministrijas darbiniece

Vienkāršie ļaudis

Kitija Džonsa studente,, oficiante Klems Hopkinss ceļojošs zinātnieks Nikolass Drevs politisks aģitators Džordžs Fokss Vardes kroga īpašnieks Cizikā Rozanna Lutiēna privātskolotāja

Gari

Bartimajs, džins Mandrāka kunga kalpībā Askobāls, Kormokodrāns augstāka līmeņa džini

Mandrāka kunga kalpībā Mvamba, Hodžs, Purips, Fritangs zemāka līmeņa džini Mandrāka kunga kalpībā

Aleksandrija, .

125. gads pirms mūsu ēras

Bartimajs

>5 lepkavas nolēca pils dārzā četras tumšas figūras uz augstā mūra fona. Mūris bija augsts, un zeme cieta, bet viņu kājas nenodipēja vairāk kā lietus lāses uz palodzes. Trīs sekundes viņi palika nekustīgi, zemei pieplakuši, gaisu ostīdami. Un tad viņi zagās tālāk pa tumšajiem dārziem, garām tamariskam un dateļpalmām, tieši pie guļošā bērna. Ķēdē piesietais gepards miegā noskurinājās, un tālu tuksnesī iekaucās šakālis.

Četri vīri gāja uz pirkstgaliem, neatstājot garajā, slapjajā zālē nekādas pēdas. Mantijas plīvoja, liekot cilvēku ēnām izskatīties groteskām. Ko te varēja pamanīt? Tikai lapas, kas šūpojas vējā. Ko sadzirdēt? Tikai vēju, kas dzied palmu lapās. Ne ēnas, ne skaņas. Džins krokodila izskatā, kas stāvēja sardzē pie svētā baseina, neko nepamanīja, lai gan slepkavas pagāja tam garām gar pašu asti. Ne pārāk slikti, īpaši, ja ņem vērā, ka tie bija cilvēki.

Dienas svelme bija pagaisusi, gaiss kļuvis vēss. Virs pils spīdēja apaļš, auksts mēness, sējot sudrabu pārjumtiem un pagalmiem. [1] [1] Šīs sektas īpaša pazīme viņi darbojās tikai tad, kad spīdēja pilnmē­ness. Tas padarīja viņu darbu vēl grūtāku un izaicinājumu lielāku. Un viņi nekad vēl nebija izgāzusies. Visi sektas locekļi valkāja melnas drēbes, neēda gaļu, nedzēra vīnu, nesatikās ar sievietēm un nespēlēja mūzikas instrumentus, un mielojās tikai ar tādu sieru, kas siets no kazas piena, kuras viņi paši audzēja tālajos kalnos. Pirms katra darba viņi vienu dienu gavēja, meditēja, skatoties zemē bez acu mirkšķināšanas, un tad ēda mazas hašiša un ķimeņu kūciņas, neuzdzerot ūdeni, līdz rīkles dega. Brīnums, ka viņi vēl bija spējīgi kādu nogalināt.

Aiz mūra atskanēja pilsētas nakts trokšņi ratu rīboņa uz ceļiem, smiekli no izpriecu kvartāla, viļņu šļakatas pret akme­ņiem. Logos dega lampu gaisma, jumtu kores mirdzēja, un pie ieejas ostā spīdēja bākas ugunis tās dejoja pār viļņiem kā bez­bēdīgi velnēni.

Sargi savos posteņos spēlēja laimes spēles. Augstajās mājās kalpotāji gulēja savās niedru gultās. Pils vārti bija aizbultēti ar trim aizbīdņiem, no kuriem katrs bija resnāks par cilvēku. Bet rietumpuses dārzam neviens nepievērsa nekādu vērību, lai gan nāve zagās no tās puses klusi kā skorpions.

Bērnistabas logs pirmajā stāvā bija atvērts. Četras melnas ēnas piespiedās sienai, vadonis deva zīmi, un visi cits pēc cita sāka rāpties augšup pa sienu, liekot lietā pirkstus un kāju nagus. [2] [1] Kāju nagi bija izliekti un novīlēti asi gluži kā ērgļiem. Slepkavas labi rūpējās par kājām, jo tās darbā bija ļoti nozīmīgas. Viņi tās bieži mazgāja, berza ar pumeku, mērcēja sezama eļļā, līdz āda kļuva mīksta kā dūnas.

Šādi viņi bija uzrāpušies pa marmora kolonnām un ledus sie­nām no Masālijas līdz Hadramautai, tāpēc akmens bluķi viņiem bija tīrais sīkums. Viņi rāpās augšup gluži kā sikspārņi pa alas sienu. Mēness apgaismoja dunčus, kas mirdzēja zobos.

Nu jau pirmais slepkava bija sasniedzis palodzi viņš uzlēca uz tās kā tīģeris un palūkojās iekšā.

Istabu izgaismoja mēnesgaisma, tāpēc te izskatījās gaišs kā dienā. Zēns gulēja aizmidzis tik nekustīgi, ka likās jau miris. Melnie mati bija izjukuši uz spilvena, gaišais kakls spīdēja uz zīda palagiem.

Slepkava izņēma dunci no zobiem. Tad viņš rūpīgi nopētīja istabu, meklējot iespējamās lamatas. Telpa bija liela, ēnaina un gandrīz tukša. Griestus balstīja trīs kolonnas. Tālāk atra­dās tīkkoka durvis, kas bija aizbultētas no iekšpuses. Pie sie­nas bija liela lāde, pār kuras malām karājās krāsainas drēbes. Turpat atradās arī valdnieka krēsls, uz kura bija nomesta man­tija. Pie ūdens pilnā oniksa baseina bija nomestas sandales.

Gaisā bija jaušamas maigas smaržas. Slepkava, kas šādas smar­žas uzskatīja par samaitātības un pagrimuma zīmi, sarauca degunu. [3] [1] Sekta izvairījās no smaržām praktisku iemeslu dēļ, lai varētu pēc tam piemērot smaržas katram konkrētajam darbam ziedputekšņu smaržu dārzā, vīraku tempļos, smilšu smaržu tuksnesī, mēslu un atkritumu smaku pilsētā. Tie bija patiešām traki puiši.

Slepkavas acis samiedzās viņš paņēma rokā nazi, turot to aiz asā gala starp īkšķi un rādītājpirkstu. Nazis pāris reižu nošūpojās. Viņš novērtēja svārstību amplitūdu viņš vēl nekad nebija palaidis garām mērķi no Kartāgas līdz Kolhīdai. Viņa mestais nazis vienmēr iedūrās kādam rīklē.

Viņa plaukstas locītava pagriezās, nazis šķēla gaisu. Tas nolaidās ar maigu švīkstoņu, ieurbdamies zīda spilvenā collu no bērna kakla.

Slepkava šaubīdamies sastinga, joprojām sēdēdams uz palo­dzes. Viņam uz rokām bija krusteniskas rētas, kas liecināja, ka viņš ir Tumšās akadēmijas audzēknis. Viņš nekad nebija aiz­metis garām mērķim. Arī šis metiens bija precīzs, rūpīgi aprē­ķināts. Tomēr viņš nebija trāpījis. Vai tajā sekundes simtdaļā upuris būtu pakustējies? Neiespējami zēns taču bija cieši aizmidzis. Viņš izvilka vēl vienu nazi.**[1] Labāk neteikšu, no kurienes. Piebildīšu tikai, ka tas nebija pārāk higiēniski, turklāt nazis bija ļoti ass. Vēl viens precīzs mērķējums (slepkava zināja, ka viņa biedri turpat lejā gaida, un juta, ka viņi kļūst nepacietīgi). Ātrs locītavas pagrieziens, nazis lidoja…

Un ar klusu švīkstu ieurbās spilvenā otrpus mazā prinča kaklam. Zēns bija cieši aizmidzis un laikam sapņoja ko jauku, jo pār viņa lūpām pārslīdēja smaids.

Aiz melnā marles aizsega, kas klāja viņa seju, slepkava sarauca pieri. No tunikas viņš izvilka auduma strēmeli, kas bija savīta virvē. Septiņu gadu laikā, kopš Hermits bija uzticē­jis viņam pirmo slepkavību, žņaugšanai paredzētā virve nekad nebija viņu pievīlusi, viņa rokas nekad nebija nodrebējušas. [4] [1] Hermits dzīvoja kalnos un mācīja saviem sekotājiem neskaitāmas nogalināšanas metodes. Viņi prata izmantot virves, nažus, zobenus, zižļus, indes, diskus, lodes un bultas, turklāt lieliski prata darboties ar ļaunas acs uzlikšanu. Viņiem mācīja arī, kā nogalināt, pieskaroties ar pirksta galu un paraujot upuri aiz kājas īkšķa, īpaši specializējoties, kā nonāvēt ar vienu kniebienu. Lenteņi bija pieejami tikai augstākā līmeņa mācekļiem. Turklāt vislabākais bija tas, ka slepkavas nejuta sirdsapziņas pārmetumus katru slepkavību attaisnoja un nomazgāja ar reliģisku rituālu.

Ar leoparda grāciju viņš noslīdēja no palodzes un zagās pa grīdu.

Zēns sagrozījās un kaut ko nomurmināja. Slepkava sastinga kā tumša statuja istabas vidū.

Bērns nopūtās un atkal iemiga. Viņš iespieda seju spilvenos, nažiem paliekot abās pusēs.

Slepkava nogaidīja tieši septiņas sekundes. Tad viņš aizzagās līdz gultas galvgalim, nostiepjot virvi rokās. Tagad viņš jau bija pie bērna strauji noliecās, apmeta virvi ap kaklu…

Zēns pēkšņi atvēra acis. Viņš pastiepās, satvēra slepkavu aiz kreisās rokas un aizlidināja viņu pretējā sienā, salaužot kaklu kā skaliņu. Viņš nometa malā zīda palagu un nostājās istabas vidū, veroties uz logu.

Uz palodzes, melnajiem siluetiem izceļoties mēnesgaismā, divi slepkavas sačukstoties šņāca kā čūskas. Biedra nāve bija kauna traips viņu labajai slavai. Viens izvilka no apmetņa kaula stobru un izņēma no zobiem lodi, pildītu ar indi. Viņš pielika stobru pie lūpām un iepūta lode aizlidoja pāri istabai, tieši zēnam krūtīs.

Zēns palēca malā lode atsitās pret kolonnu, nošķaidot to ar indīgu šķidrumu. Gaisā uzmutuļoja zaļš mākonis.

Slepkavas ielēca istabā viens pa labi, otrs pa kreisi. Tagad viņiem rokā bija līki austrumnieku zobeni. Viņi tos grieza virs galvas, tumšajām acīm vērojot istabu.

Zēns bija pazudis, istabā viss bija klusi un mierīgi. Zaļā inde čūkstēdama plūda pa kolonnu.

Nekad vēl septiņu gadu laikā no Antiohoijas līdz Pergamai šie slepkavas nebija zaudējuši kādu upuri. [5] [1] Un viņi negrasījās to darīt tagad. Hermits pret audzēkņiem, kas nespēja izpildīt uzdoto, izturējās ļoti bargi. Mācību centrā bija kāda siena, kas bija darināta no nepaklausīgajiem audzēkņiem novilktām ādām, lie­lisks izgudrojums, kas uzmundrināja pārējos un pasargāja no caurvēja.

Viņi sastinga, uzma­nīgi ieklausoties un izgaršojot kauna un baiļu pilno gaisu.

Aiz centrālās kolonnas atskanēja kāda skaņa, it kā pele skrubinātos savā alā. Slepkavas saskatījās un uz pirkstgaliem devās uz priekšu, zobenus pacēluši. Viens devās pa labi garām sava biedra līķim. Otrs pa kreisi, garām zelta tronim, uz kura bija uzmesta karaliskā mantija. Viņi kustējās apkārt istabai kā spoki, tuvojoties kolonnai no abām pusēm.

Aiz kolonnas bija jaušama kustība un redzama zēna figūra, kas slēpās ēnās. To redzēja abi slepkavas, abi pacēla zobenus un metās figūrai virsū viens no labās, otrs no kreisās puses un no visa spēka dūra.

Atskanēja divkāršs niknuma un sāpju kliedziens. No kolon­nas aizsega parādījās divi savijušies slepkavu ķermeņi, uzdūrušies viens uz otra zobena. Viņi iegāzās mēness apspīdētajā baseinā, ūdens uzvirmoja un norima.

Klusums. Palodze palika tukša, pa logu bija redzams tikai mēness. Tam priekšā aizpeldēja mākonis, aizsedzot skatu uz kritušajiem slepkavām. Signāluguns ostā izšāvās sarkana pret nakts debesīm. Viss bija kluss. Mākonis aizpeldēja uz jūru, gaisma atgriezās. No kolonnas aizmugures iznāca zēns, kailām pēdām klusi soļojot pa grīdu, viss viņa ķermenis bija saspringts, it kā nojaušot istabā valdošo spriedzi. Uzmanīgi viņš piegāja pie loga. Lēnām un arvien tuvāk… Viņš redzēja plašo dārzu, kokus un sargtorņus. Novērtēja palodzes virsmu un to, kā virsmu apspīdēja mēness. Vēl tuvāk… Viņš uzlika rokas uz palodzes un noliecās uz priekšu, lai palūkotos lejup. Kakls pastiepās…

Nekā. Pagalms bija tukšs. Siena bija gluda un kaila, mēnesgaismas apspīdēta. Zēns ieklausījās klusumā. Viņš pabungoja ar pirkstgaliem pa palodzi, nodrebinājās un pagriezās.

Un pēkšņi ceturtais slepkava, kas bija karājies pie sienas virs loga kā tāds melns zirneklis, nolēca viņam aiz muguras. Skaņa nebija skaļāka kā spalvai nokrītot sniegā. Tomēr zēns to sadzirdēja un pagriezās. Uzmirdzēja nazis, ko zēns pēdējā brīdī pasita sāņus, tā ka tas atsitās pret akmeni. Zēna kaklu sagrāba akmens cieti pirksti. Kājas zaudēja pamatu. Viņš smagi novēlās uz grīdas, un slepkava viņam virsū. Zēna rokas bija atlauztas, viņš nespēja pakustēties.

Nazis krita lejup, šoreiz sasniedzot mērķi.

Viss bija beidzies, kā paredzēts. Noliecies pār zēna ķermeni, slepkava beidzot atļāvās ieelpot pirmo reizi kopš biedru nāves. Viņš apsēdās, izlaida nazi no tvēriena un palaida vaļā zēna rokas. Nolieca galvu, izrādot cieņu upurim.

Tieši tobrīd zēns pastiepa roku un izrāva nazi no krūtīm. Slepkava pārsteigumā samirkšķināja acis.

-  Tas nebija no sudraba, zēns paskaidroja. Kļūda! Viņš pacēla roku.

Istabā nogranda sprādziens, nolija zaļu dzirksteļu lietus.

Zēns piecēlās kājās un nometa nazi uz grīdas. Viņš sakārtoja svārkus un notrauca pelnu plēksnes no rokām. Tad skaļi nokle­pojās.

Atskanēja klusa skrapstināšanās, un zelta tronis sakustējās. Mantija, kas nevērīgi bija pārsviesta tam pāri, tika pastumta sānis, un no krēsla apakšas izlīda zēns, līdzīgs pirmajam kā divas ūdens lāses, lai gan sasarcis un sabužinātiem matiem.

Puika piecēlās kājās, smagi elpodams, un nopētīja zemē gulo­šos vīrus. Tad pacēla skatu pret griestiem, kuros bija iezīmēju­šies melni vīrieša figūras apveidi. Viņš izskatījās izbrīnīts.

Zēns palūkojās uz savu dubultnieku, kas stāvēja mēnesgaismas apspīdētās istabas vidū. Tas pa jokam salutēja.

Ptolemajs atgrūda tumšos matus no pieres un paklanījās.

-   Paldies, Rekit, viņš teica.

viss mainās.

Reiz es biju varenāks par visiem. Es spēju uzvīties gaisā kā dūmu mākonis un viegli, gluži kā garāmejot, sacelt smilšu vētras. Ar vienu elpas vilcienu varēju sašķelt klintis, pacelt pilis uz stikla kolonnām un nogāzt mežus. No zemes darināju varenus tempļus un vedu armiju kaujā pret miroņu leģioniem. Neskaitāmu zemju dzejnieki dziedāja man slavas dziesmas, par maniem varoņ­darbiem tika sarakstītas neskaitāmas hronikas. Jā, es biju Bar­timajs ātrs kā gepards, spēcīgs kā zilonis un nāvējošs kā čūska.

Tas bija toreiz.

Bet pašlaik es gulēju uz ceļa, piespiests pie zemes un kļū­dams arvien plakanāks. Kāpēc? Man virsū bija uzgāzusies mil­zīga celtne. Tās svars mani spieda pie zemes. Es sasprindzināju muskuļus, savilku cīpslas, bet nespēju izlauzties brīvībā.

Ja tev virsū uzgāzusies milzīga celtne, censties izlauzties brī­vībā nudien nav nekas nosodāms. [6] [1] Kādā bezmēness naktī man virsū uzkrita daļa Heopsa Lielās piramī­das mēs to bijām cēluši jau piecpadsmit gadus. Es biju nolikts sardzē pie tās piramīdas daļas, ko cēla mana darba grupa, kad pēkšņi vairāki akmens bluķi sasvērās un nokrita man uz kājas. Negadījuma iemesli tā arī nekad netika noskaidroti, bet es turu aizdomās savu vecu paziņu Fakvarlu, kas strādāja konkurējošajā darba grupā piramīdas otrā pusē. Es neko neteicu, tikai pagaidīju, līdz brūces sadzīs, un, kad Fakvarls atgriezās no Rietumu tuksneša ar Nūbijas zeltu, raidīju viņam ceļā vidēji stipru smilšu vētru,kuras laikā šis nekrietnais džins pazaudēja dārgumus un pēcāk izpelnījās faraona dusmas. Fakvarlam bija vajadzīgi vairāki gadi, lai salasītu smilšu kāpās izkaisītos gredzenus un kaklarotas. Es jau iepriekš biju saskāries ar šādām grūtībām, tas pieder pie mana darba. Tomēr tas, ja šī celtne ir slavena vai liela, nāk tikai par labu. Turpretim ēka, kas bija pacelta no zemes līdz ar pamatiem un no liela augstuma uzmesta man virsū, neizskatījās ne diža, ne varena. Tas nebija nedz tempļa sienas gabals, nedz granīta obelisks, nedz impera­tora pils marmora jumts.

Nē. Šī smagā celtne, kas mani bija pienaglojusi pie zemes tikpat bezcerīgi kā spraudīte taureni pie kukaiņu pētnieka plan­šetes, bija celta divdesmitajā gadsimtā un izmantojama ļoti spe­cifiskos nolūkos.

Labi jau labi, tā bija sabiedriskā tualete. Diezgan liela, tomēr…. par laimi, šobrīd garām nenāca ne dziedoņi, ne hronisti.

Tualetei bija betona sienas un ļoti smags dzelzs jumts, kura nežēlīgais starojums vājināja manus jau tā vārgos locekļus. Tur­klāt kopējai masai vēl pievienojās visas caurules, cisternas un krāni, kas atradās ēkas iekšienē. Tomēr mana līmeņa džinam bija gluži nepiedodami saļimt zem šādas celtnes patiesību sakot, pazemojums mani māca vēl smagāk nekā ēkas patiesais svars.

Man visapkārt'tecēja ūdens no saplēstajām caurulēm. No betona sienu žņauga brīva bija tikai galva, bet ķermenis pil­nībā iesprostots. [7] [1] Labākais risinājums būtu mainīt formu pārvērsties par spoku vai dūmu strūklu un izslīdēt brīvībā. Bet šeit bija divas problēmas. Pirmkārt, šādā situācijā ir ļoti grūti mainīt formu, tas, varētu teikt, ir gandrīz neiespē­jami. Otrkārt, tiklīdz es mēģinātu mīkstināt ārēio apveidu, lielais smagums saspiestu manu būtību.

Tāda izskatījās situācijas sliktā puse. Labā bija tāda, ka es tagad vairs nevarēju pievienoties kaujai, kas norisinājās piepil­sētas ielās.

Kauja bija diezgan zema līmeņa īpaši, skatoties pirmajā plānā. Neko daudz nevarēja redzēt gaismas mājās bija izslēg­tas, elektriskais ielu apgaismojums pārrauts, ceļš melns kā tinte. Virs galvas spīdēja dažas aukstas zvaigznes. Laiku pa laikam uzmirdzēja un nodzisa blāvi zilas gaismas strēles, kas izskatījās pēc sprādzieniem zem ūdens.

Otrajā plānā izskatījās jau mazliet interesantāk, jo tur varēja novērot cīnāmies divus putnu barus tie riņķoja, metās cits citam virsū, sita ar spārniem, knāba un plēsa ar nagiem. Būtu saprotams, ja tās būtu kaijas vai tirgus laukuma zvirbuļi, bet ērgļiem šāda izturēšanās šķita pavisam neparasta.

Augstākajos plānos tie vairs neizskatījās pēc ērgļiem, bet atklājās savās patiesajās formās. [8] [1] Nu, vismaz mazliet patiesākās formās. Patiesībā mēs esam gari bez for­mas, bet katram no džiniem ir kāds iemīļots izskats, kurā viņš parādās virs zemes. Augstākajos plānos mūsu būtība ir ietverta šajā tēlā, bet zemākajos mēs spējam maskēties. Paklau, man šķiet, ka vienreiz jau esmu to visu tev stāstījis!

Raugoties no šāda skatpunkta, nakts debesis mudžēja no formu un tēlu dažādības.

Godīga spēle te nebija cieņā. Es redzēju, kā viens ar asu celi iebelž pretiniekam pa vēderu, tā ka tas aizkūleņo pa gaisu. Cik nožēlojami! Ja es būtu tur un piedalītos cīņā, nekad neļautu kam tādam notikt. [9] [1] Es vispirms būtu viņu paklupinājis, iebakstījis ar spārnu acī un pēc tam kārtīgi iespēris. Daudz efektīgāks paņēmiens. Šis jaunais džins šķita tik neprasmīgs, ka bija skumji skatīties.

Bet manis tur nebija. Biju izslēgts no spēles.

Ja mani būtu pieveicis ifrīts vai mārids, es vēl varētu samie­rināties. Bet tā nebija. Patiesībā mani bija uzvarējis trešā līmeņa džins, tāds, ko es parasti spētu salocīt un iebāzt kabatā. Es joprojām dzirdēju viņas smieklus, redzēju graciozo stāvu, ko gan nedaudz bojāja cūkas galva un garais grābeklis rokā. Tur jau viņa bija stāvēja uz pasta ēkas, vicinot grābekli pa labi un kreisi ar tādu sparu, ka pat valdības spēki (kuru sastāvā biju arī es) turējās no viņas pa gabalu. Tā bija džine ar ievērojamu pagātni kimono liecināja, ka zināmu laiku viņa mitusi Japānā. Patiesībā tieši šis muļķīgais izskats mani samulsināja, un es, neuzskatīdams šo būtni par nopietnu pretinieci, tuvojos viņai, pienācīgi nepacēlis vairogu. Un, pirms es ko aptvēru, atskanēja kvieciens, pazibēja strauja kustība, un es attapos pienaglots pie ietves, nespēdams izlauzties brīvībā.

Tomēr pamazām mūsējie sāka gūt virsroku. Lūk, kur skrēja Kormokodrāns, kā rīksti vicinot laternas stabu; tepat bija arī Hodžs, kas meta saindētus šķēpus gluži kā krusu. Ienaidnieks bailēs drebēja un pārvērtās. Es redzēju, kā gaisā lidinās milzu insekti, dūc lapsenes un vairākas žurkas izmisīgi bēg kalnu vir­zienā. Vienīgi džine ar cūkas galvu stūrgalvīgi nemainīja izskatu. Mani kolēģi traucās uz priekšu. Viena no vabolēm uzsprāga, pametot aiz sevis dūmu mākoni. Divkāršais sprādziens sarāva gabalos kādu lapseni. Ienaidnieks bēga. Pat džine ar cūkas galvu saprata, ka spēlīte ir beigusies. Viņa graciozi nolēca uz lieveņa, apmeta kūleni un izkūpēja gaisā. Viens no varonīgajiem dži­niem metās bēgļiem pakaļ.

Iela bija pavisam klusa. Man pie auss čaloja ūdens. Ķermenis smeldza no galvas līdz kāju pirkstiem. Izdvesu smagu nopūtu.

-  Ak vai, kāds man blakus ieķiķinājās. Dāma nokļuvusi nelaimē…

Laikam jāpiemin, ka pretstatā visiem pārējiem, kuri izskatī­jās pēc kentauriem un milžiem, biju pieņēmis slaidas, tumšma­tainas meitenes izskatu. Tikai nedomājiet, ka atdarinu kādu, ko reiz esmu pazinis!

Runātājs beidzot parādījās ap sabiedriskās tualetes stūri un apstājās, lai uzasinātu nagu pret nolauztu cauruli. Tas nebija nekāds skaistulis kā parasti, šis džins bija pārvērties par vienaci milzi ar milzīgiem muskuļiem un gariem, blondiem matiem, kas bija saķemmēti kā meitenei. Viņam mugurā bija pelēkzils uzsvārcis, kas tiktu uzskatīts par atbaidošu pat viduslaiku zvej­nieku ciematā.

-   Nabaga mazulīte, pārāk smalka, lai izlauztos brīvībā. Ciklops uzmanīgi nopētīja nagus un, atklājis, ka viens no tiem ir par garu, nokoda nagu īsāku un novīlēja pret tualetes sienu.

-   Vai tu nebūtu tik laipns un nepalīdzētu man atbrīvoties? es pajautāju.

Ciklops uzmeta skatienu tukšajam ceļam, t Labāk esi piesar­dzīga, mīļā, tas teica, it kā nevērīgi atspiežoties pret ēku un dubultojot tās svaru. Šonakt te klīst bīstami radījumi. Džini un folioti… un nejauki velnēni, kas var tev nodarīt pāri.

-  Vai tiešām, Askobāl? es nošņācos. Tu lieliski zini, kas es tāds esmu.

Ciklops pārsteigumā iepleta savu vienīgo aci. Bartimaj? Vai tas varētu būt…? Es neticu, ka dižais Bartimajs varētu būt tik viegli pārspēts. Tu noteikti esi kāds velnēns vai molers, kas atdarina viņa balsi un… bet, pag, nudien! Tas esi tu! Viņš pacēla uzaci kā lielā izbrīnā. Neticami! Kā gan neuzvaramais Bartimajs nonācis tik tālu? Saimnieks būs vīlies…

Sakopoju pēdējās pašcieņas paliekas. Visi saimnieki ir īslai­cīgi, es sacīju, tāpat kā visi pazemojumi. Es tikai nogaidu.

-   Protams, protams, Askobāls sašūpoja savas mērkaķa rokas un uzgrieza nelielu pirueti. Labi teikts, Bartimaj! Tu turies lieliski, ja ņem vērā, ka tavas diženuma dienas ir pagā­jušas un tagad tu esi tikai malduguns. [10] [1] Maldugunis: zemāki gari, kas nespēj iet vienā solī ar laiku. Tos var saskatīt pirmajā plānā kā mirgojošas uguntiņas (arī pārējos plānos tie ir ļoti grūti saskatāmi), un šos garus burvji kādreiz izmantoja, lai ievilinātu cilvēkus purvos. Bet tagad, kad visi dzīvo pilsētās, maldugunīm jāslēpjas kanalizācijas lūkās un tās neizskatās ne tuvu tik efektīgas kā kādreiz.

-   Nemaz nepieminot to, ka rītdien tu tīrīsi mūsu saimnieka guļamistabu, nevis brīvs kā vējš uzšausies gaisā. Tu mums visiem esi kā paraugs.

Plati pasmaidīju. Askobāl, es sacīju, nejau es esmu zau­dējis diženumu, bet gan mani sāncenši. Esmu cīnījies ar Spartas Fakvarlu, ar Tollanas Tlaloku, ar gudro Tīhi no Kalahari mūsu cīņās drebēja zeme un upes izlauzās no gultnes. Un es izdzīvoju. Bet kas ir mani ienaidnieki tagad? Kaulains ciklops meiteņu brunčos! Pabeigsim šo strīdu, kad tikšu prom no šejienes.

Ciklops pakāpās pāris soļu atpakaļ. Kādi draudi! Kaunies! Mēs taču esam vienā pusē, atceries? Gan jau tev ir savi iemesli te atdusēties zem sabiedriskās tualetes. Tāpēc, būdams pie­klājīgs, es nevaicāšu pēc tiem, lai gan piebildīšu, ka tev šobrīd nudien trūkst pieklājības.

-   Tā ir zudusi divu gadu nepārtrauktās kalpošanas laikā, es nošņācos. Esmu novārdzis un viegli aizkaitināms, mana būtība nepatīkami niez, un es pat nespēju to pakasīt. Un tas viss padara mani ļoti bīstamu, kā tu drīz vien uzzināsi. Tāpēc saku pēdējo reizi, Askobāl, pacel to ēku!

Protams, pa vidu atskanēja vairākas nopūtas un vaidi, bet es panācu vajadzīgo efektu. Ar vienu pleca kustību ciklops pastūma sabiedrisko tualeti malā, un tā aizripoja pa ielu. Diezgan saņur­cīta meitene nedroši piecēlās kājās.

-   Beidzot, es novilku. Tu nu gan nesteidzies!

Ciklops notrauca putekļus no drēbēm. Atvaino, viņš teica, bet es biju pārāk aizņemts cīņā, lai mestos tev palīgā. Tomēr viss beidzās labi. Mūsu saimnieks būs iepriecināts un tas viss, pateicoties manām pūlēm. Viņš uzmeta man iesāņus skatienu.

Tā kā beidzot biju kājās, man vairs nerūpēja, ko viņš saka. Nopētīju apkārtni. Ne pārāk slikti. Daži ielauzti jumti, izsisti logi… Sadursme bija veiksmīgi novērsta. Franču banda? es vaicāju.

Ciklops paraustīja plecus tas gan bija grūti izdarāms, jo viņam gandrīz nebija kakla. Varbūt čehi vai spāņi. Kas to lai zina! Viņi visi mūs neliek mierā. Laiks negaida, man jādzenas viņiem pakaļ, bet tu pa to laiku vari aplaizīt savas brūces, Bar­timaj! Varbūt izmēģini piparmētru tēju vai kumelīšu vannu kājām, kā jau večukiem piedien? Paliec sveiks!

Ciklops pacēla svārkus un ar slaidu lēcienu pazuda mākoņos. Viņam uz muguras izauga spārni, un, tos spēcīgi savicinājis, mans sabiedrotais aizlidoja. Askobālam piemita tikpat daudz grācijas, cik dokumentu skapim, bet vismaz pietiekami daudz enerģijas, lai lidotu. Man tās nebija, vismaz līdz brīdim, kad būšu atvilcis elpu.

Tumšmatainā meitene lēni aizvilkās līdz nolauztam skurste­nim, kas bija nokritis tuvējā dārzā. Smagi elšot, viņa apsēdās, saņēma galvu rokās un aizvēra acis.

Tikai nelielu atpūtu. Piecas minūtes.

Laiks gāja. Pienāca rītausma, un zvaigznes debesīs sāka dzist.

aunais burvis Džons Mandrāks brokastoja viesistabā, apsē­dies klūdziņu krēslā. Smagie aizkari bija nevērīgi atvilkti malā, debesis aiz logiem vīdēja svina pelēkas, un pa bulvāri vijās biezi miglas mutuļi.

Smalkais, apaļais galds viņam priekšā bija darināts no Libā­nas ciedra. Kad to apspīdēja saules gaisma, no galda plūda maiga smarža, bet šorīt koka virsma bija tumša un auksta. Mandrāks ielēja kafiju, noņēma no šķīvja sudraba vāku un ķērās pie cep­tajām olām un gaļas. Aiz maizītēm un ērkšķogu marmelādes atradās salocīta rīta avīze un aploksne ar asinssarkanu zīmogu. Mandrāks turēja kreisajā rokā kafijas krūzi, bet ar labo aši atšķīra avīzi. Viņš ielūkojās pirmajā lappusē, atzinīgi norūcās un pastiepās pēc aploksnes. Virs galda karājās ziloņkaula papīra nazis. Jaunais burvis nolika malā dakšiņu, atvēra aploksni un izņēma ārā salocīto pergamentu. Viņš to rūpīgi izlasīja, uzacis saraucis, tad atkal salocīja, iebāza atpakaļ aploksnē un ar nopūtu ķērās pie maltītes.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Lai gan mute bija pilna ar cepto gaļu, Mandrāks nomurmināja pavēli. Durvis bez skaņas atvērās, un pa tām bikli ienāca jauna, slaida sieviete, turēdama rokā ādas mapi.

Viņa apstājās. Atvainojiet, ser, vai esmu par agru?

-   Nemaz ne, Paipere, jaunais burvis pamāja ar roku un norādīja, lai sieviete apsēžas krēslā galda pretējā pusē. Vai esat pabrokastojusi?

-  Jā, ser. Viņa apsēdās. Jaunajai sievietei mugurā bija tumšzils kostīms un balta blūze. Taisnie, tumšpelēkie mati bija sasprausti pakausī. Viņa nolika mapi klēpī.

Mandrāks nokoda kumosu ceptās olas. Atvainojiet, ka tur­pinu ēst, viņš teica. Biju augšā līdz trijiem, vajadzēja noyērst kārtējo uzbrukumu. Šoreiz Kentā.

Paipere pamāja. Es jau dzirdēju. Ministrijā bija ziņojums. Vai izdevās uzbrukumu atvairīt?

-  Jā, vismaz, cik man zināms. Es turp aizsūtīju pāris dēmonu. Nu tad jau redzēs. Ko šodien esat man sagatavojusi?

Jaunā sieviete atvēra ādas mapi un izņēma ārā pāris papīru. Vairāki ierosinājumi no ministra palīgiem par to, kā veikt pro­pagandu tālākajos reģionos. Jums tie tikai jāapstiprina. Dažas idejas par jaunajiem plakātiem…

-   Paskatīsimies. Burvis iedzēra malku kafijas un pastiepa roku. Vēl kaut kas?

-   Padomes sēdes protokoli…

-   Tos es izlasīšu vēlāk. Vispirms aplūkosim plakātus. Viņš apskatīja virsējo lapu. Piesakies, lai kalpotu savai valstij un apskatītu pasauli… Kas tad tās par muļķībām? Izklausās pēc brīvdienu sludinājuma, nevis pēc iesaukuma armijā! Pārāk saldi… Runājiet, Paipere, es klausos.

-   Esam saņēmuši jaunākās ziņas no frontes Amerikā. Esmu tās sakārtojusi svarīguma secībā. No Bostonas aplenkuma būs jāizveido vēl viens stāsts.

-   Ceru, ka uzsverot varonīgo uzbrukumu, nevis to, cik ātri mūs sakāva… Balansējot dokumentus uz ceļgala, burvis uzsmērēja uz maizītes ērkšķogu marmelādi. Vēlāk pamēģi­nāšu kaut ko uzrakstīt. Šis ir labs Aizstāvi tēvzemi un iegūsti nemirstīgu slavu… Te ir piedāvāts zemnieku zēna tēls, kas izskatās labi, bet man būtu priekšlikums plakātā attēlot arī viņa ģimeni piemēram, vecākus un mazo māsiņu, kuri izskatās aizkustinoši ievainojami un vienlaikus lepni. Izspēlēsim ģimeniskuma kārti.

Paipere dedzīgi pamāja. Varētu parādīt arī puiša sievu.

-  Nē. Mēs vēlamies, lai armijā iestājas neprecēti vīrieši. Ja vīri no kara neatgriežas, tieši ar sievām ir vislielākās problēmas. Džons nokoda gabalu maizes. Vai ir vēl arī citas ziņas?

-  Mierdara kungs atsūtīja ziņu ar velnēnu. Vaicā, vai jūs šorīt neiegrieztos viņu apciemot.

-   Nevarēšu gan. Esmu pārāk aizņemts. Varbūt vēlāk.

-  Velnēns atstāja arī šo paziņojumu… Paipere ar nepatiku sejā pacēla gaisā ceriņkrāsas lapiņu. Tā ziņo par viņa jaunā­kās lugas No Vapingas līdz Vestminsterai pirmizrādi. Stāsts par mūsu premjerministra ceļu uz slavu. Vakars, ko mēs nekad neaizmirsīsim.

Mandrāks novaidējās. Ceriet vien! Iemetiet to atkritumu spainī. Mums ir kas labāks, ko darīt, nevis runāt par teātri. Kas vēl?

-   Arī Devro kungs ir atsūtījis ziņu. "Grūto laiku" dēļ viņš ir savācis visus valsts nozīmīgākos dārgumus īpaši apsargājamās telpās Vaitholā. Un tur tie arī paliks līdz viņa nākamajam rīko­jumam.

Jaunais burvis sarauca pieri. Dārgumi? Kādi dārgumi?

-   Viņš nesaka. Gan jau…

-   Zizlis, Samarkandas amulets un citi augstākās maģi­jas priekšmeti. Mandrāks nosvilpās caur zobiem. Tā nav pareizi, Paipere! Mums vajadzētu tos nevis noslēpt, bet gan likt lietā.

-  Jā, ser. Devro kungs atsūtīja vēl, lūk, ko. Viņa pasniedza plānu sainīti.

Jaunais burvis kritiski nopētīja paciņu. Tā taču nebūs vēl viena toga?

-   Tā ir maska šīvakara karnevālam, ser.

Nikni iesaucies, Mandrāks nometa saini uz galda. Es jau saņēmu vienu ielūgumu! Cik muļķīgi karā mums nevei­cas, impērija ir uz sabrukuma robežas, bet viss, par ko prem­jerministrs spēj domāt, ir ballītes un izpriecas! Nu labi. Ielie­ciet to starp papīriem, es paņemšu līdzi. Tā, šķiet, ka plakātu esmu izvēlējies. Viņš pasniedza atpakaļ papīru kaudzi. Var­būt teksts nav pats labākais… Viņš brīdi padomāja. Jums ir pildspalva? Pamēģināsim Cīnies par brīvību un visu anglisko! Neko nenozīmē, bet skan labi.

Paipere brīdi padomāja. Manuprāt, tam ir ^ziļa jēga.

Lieliski. Tad jau vienkāršie ļaudis uzķersies. Viņš piecē­lās, noslaucīja muti salvetē un nometa to uz šķīvja. Paskatīsi­mies, kā dēmoniem vakarnakt veicies. Nē, Paipere, tikai pēc jums.

Paipere skatījās uz savu darba devēju ar platām, apbrīnas pilnām acīm, un nejau viņa vien. Džons Mandrāks bija pievil­cīgs jauns vīrietis, ap kuru pastāvīgi vēdīja varas aura, salda un reibinoša kā naktsvijoles jūnija naktī. Viņš bija vidēja auguma un slaidas miesas būves, viņa rīcība vienmēr bija strauja un pārliecinoša. Bālā, šaurā seja izskatījās ļoti noslēpumaina, jo tajā apvienojās jaunība (Džons bija tikai septiņpadsmit gadus vecs) ar pieredzi un autoritāti. Viņa acis bija tumšas, vērīgas un nopietnas, piere saraukta.

Pašpārliecinātība, kas agrāk balstījās uz plašajām zināša­nām, tagad bija aizstāta ar augstākajā sabiedrībā iegūtu pozu. Viņš bija pieklājīgs un šarmants gan pret padotajiem, gan kolē­ģiem, lai gan vienmēr atsvešināts, it kā melanholijas mākts. Blakus pārējiem ministriem, kas bija alkatīgi un ekscentriski, Mandrāks šķita noslēpumains un elegants.

Džona tumšie mati bija apgriezti īsi, līdzīgi karavīriem lai godinātu vīriešus un sievietes, kas iesaistījušies karā. Tas bija veiksmīgs gājiens novērotāji ziņoja, ka vienkāršo ļaužu vidū Mandrāks bija pats populārākais no burvjiem. Tāpēc viņa matu griezumu atdarināja daudzi citi, un arī viņam raksturīgie tum­šie uzvalki bija kļuvuši par pēdējo modes kliedzienu. Mandrāks nevalkāja kaklasaiti, un viņa krekla augšējās pogas vienmēr bija it kā nevērīgi atpogātas.

Visa burvju sabiedrība uzskatīja, ka Mandrāka kungs ir neticami, gluži apbrīnojami talantīgs, un, kopš viņš bija kļuvis par informācijas ministru, pret viņu izturējās kā pret bīstamu konkurentu. Bet visi centieni burvi nonāvēt bija izrādījušies neveiksmīgi džini pazuda bez pēdām, lamatās iekrita paši to ierīkotāji, burvestības pārtrūka. Beidzot, noguris no pastāvīgās vajāšanas, Mandrāks publiski izaicināja jebkuru savu nelabvēli uz atklātu divkauju. Neviens neatsaucās, bet jaunais burvis ieguva vēl lielāku slavu.

Viņš dzīvoja elegantā karaļa Džordža laika mājā skaistā, plašā laukumā. Tas atradās tikai pusjūdzes attālumā no Vaitholas, pietiekami tālu no upes, lai tās smaka vasarā nenonāktu līdz mājai. Laukumā bija skaistas bērzu alejas un zaļš maurs. Tas bija kluss un maz apmeklēts, bet pastāvīgi tika novērots. Pa dienu te patrulēja policisti pelēkās uniformās, bet naktīs parku novēroja dēmoni pūču un vakarlēpju izskatā.

Tas tika darīts laukuma iedzīvotāju drošības dēļ. Šeit dzīvoja vairāki ietekmīgi Londonas burvji. Dienviddaļā bija apmeties nesen amatā apstiprinātais valsts sekretārs Kolinsa kungs, kurš mita krēmkrāsas mājā ar kolonnām un piemīlīgām kariatīdēm. Ziemeļrietumos slējās kara ministra Mortensena grandiozais nams, virs kura jumta mirdzēja zelta kupols.

Džona Mandrāka mājvieta neatstāja tik ārišķīgu iespaidu. Tā bija skaista, četrus stāvus augsta celtne ar sviesta dzeltenām sienām un marmora pakāpieniem. Augstajiem logiem priekšā bija balti slēģi. Istabas bija smalki iekārtotas, pie sienām lepo­jās izsmalcinātas tapetes, un uz grīdām klājās Persijas paklāji. Jaunais ministrs nedemonstrēja savu statusu viesistabā bija izlikti tikai daži no viņam piederošajiem vērtīgajiem maģiska­jiem priekšmetiem, mājā kalpoja tikai pāris kalpu. Mandrāks gulēja trešajā stāvā, vienkāršā, gaišā guļamistabā, kas atradās blakus bibliotēkai. Šajās abās telpās viņš nekad neielaida viesus.

Vienu stāvu zemāk, atšķirta no pārējām istabām ar garu, plašu gaiteni, atradās Mandrāka kunga darbistaba. Te viņš pavadīja lielāko dienas daļu.

Džons soļoja pa gaiteni, ēzdams maizi ar marmelādi. Pai­pere tipināja blakus. Gaiteņa galā bija stipras durvis ar neglītu misiņa seju klauvēkli centrā. Kuplās uzacis aizsedza acis, zods un deguns izskatījās kā izlauzti celmi. Burvis apstājās un nikni palūkojās uz neglīto seju.

-   Es taču teicu, lai tu tā nedari! viņš uzšņāca.

Šaurā mute pavērās, zods un deguns sašutumā nošūpojās. -Ko?

-   Nepieņem šādu atbaidošu izskatu! Man no tā kļūst slikti, bet es tikko esmu pabrokastojis.

Piere saraucās, un tajā ar čīkstoņu parādījās acs. Neizskatī­jās, ka neradījums vēlētos atvainoties. Atvaino, vecīt, bet tas ir mans darbiņš.

-   Tavs darbs ir iznīcināt katru, kas bez atļaujas grib ieiet manā darbistabā. Ne vairāk un ne mazāk.

Durvju sargs brīdi padomāja. Tiesa. Bet es mēģinu pasargāt darbistabu, aizbiedējot iespējamos iebrucējus. Manuprāt, iebie­dēšana ir daudz efektīvāka nekā sods.

Mandrāks nošņācās. Vienīgais, ko tu šādi vari panākt, ir līdz nāvei nobiedēt Paiperes jaunkundzi.

Seja noraidoši sašūpojās, tā ka deguns gandrīz novēlās zemē. Nekā! Kad viņa nāk viena, es ātri mainu izskatu. Un pietaupu pašu sliktāko ļaundariem.

-   Bet tu šādi sagaidīji mani!

-   Tu varētu izdarīt secinājumus…

Mandrāks dziļi ievilka elpu, pārlaida plaukstu pār acīm un pamāja. Seja izkusa, saglabājot tikai ārējos apveidus, un dur­vis atvērās. Burvis ielaida iekšā Paiperes jaunkundzi un pats sekoja tai.

Istaba bija gaiša, ar augstiem griestiem un baltām sienām, to apgaismoja divi plaši logi ar skatu uz laukumu. Te nebija nekādu rotājumu. Šorīt sauli sedza tumši mākoņi, tāpēc Mandrāks ienā­kot ieslēdza gaismas. Vienu sienu klāja grāmatplaukti, bet pie otras bija liela koka tāfele ar zīmītēm un diagrammām. Koka grīda bija tumša un gluda. Uz tās atradās pieci apļi, katrā no tiem pentakls ar rūnām, vīraku un svecēm. Četri no tiem bija parasta lieluma, bet piektais, vistuvāk logam, īpaši liels, tajā atradās rakstāmgalds, dokumentu skapis un vairāki krēsli. Rūpīgi uzzīmētas līnijas un rūnu rindas šo apli savienoja ar pārējiem. Mandrāks un Paipere iegāja lielākajā aplī un apsēdās pie galda, noliekot priekšā papīru kaudzi.

Mandrāks noklepojās. Labi, ķersimies pie lietas. Paipere, vispirms tiksim galā ar ikdienas ziņojumiem. Lūdzu, iedarbiniet indikatoru, kas ziņos par dēmonu klātbūtni.

Paipere noskaitīja buramvārdus. Sveces ap diviem pentakliem uzliesmoja, un pret griestiem pacēlās dūmu mutuļi. Nosmaržoja vīraks. Pārējie divi pentakli palika tukši.

-   Purips un Fritangs, Paiperes jaunkundze ziņoja.

Burvis pamāja. Purips pirmais, viņš noteica un izteica

pavēli. Sveces kreisās puses pentaklā uzmirdzēja spožāk. Tā vidū parādījās neskaidra forma uzvalkā tērpies vīrietis ar tumši zilu kaklasaiti. Viņš pamāja burvja virzienā un gaidīja.

-   Atgādiniet man, kāds bija viņu uzdevums, Mandrāks sacīja.

Paiperes jaunkundze ielūkojās piezīmēs. Purips pētīja,

kā cilvēki reaģē uz mūsu kara uzsaukumiem un citiem propa­gandas materiāliem, viņa atbildēja. Vēroja vienkāršo ļaužu noskaņojumu.

-   Ļoti labi. Purip, ko tu esi novērojis? Runā!

Dēmons viegli palocījās. Jaunu ziņu tikpat kā nav. Cilvēki ir kā lopu bars Gangas krastos pa pusei izbadējušies, bet ar dzīvi apmierināti, un nav gatavi ne mainīties, ne izteikt kādu patstāvīgu domu. Tomēr karš dara savu, un neapmierinātība pamazām kļūst arvien lielāka. Viņi lasa jūsu pamfletus tāpat kā jūsu avīzes, bet tas viņiem prieku nesagādā.

Burvis saviebās. Un kā izpaužas šī neapmierinātība?

-  Viņu neitrālajā izturēšanās manierē, kad tuvojas policija. Viņu akmens cietajās sejās, kad tie iet garām plakātiem, kuri aicina iestāties armijā. Es to redzu krājamies kā puķu kalnus pie kritušo atdusas vietām. Lielākā daļa to neteiktu atklāti, bet dusmas pret karu un valdību pieaug.

-   Tie ir tikai vārdi, Mandrāks novilka. Man vajadzīgi pie­rādījumi!

Dēmons paraustīja plecus un pasmaidīja. Revolūcijas sākums nekad nav pierādāms. Vienkāršie ļaudis nemaz nezina, ka tāda lieta kā revolūcija pastāv, bet viņi jūt tās smaržu pat miegā, izgaršo to ar katru dzēriena lāsi.

-   Pietiek dzejot! Atgriezies pie darba. Burvjs uzsita knipi, dēmons izlidoja no apļa un pagaisa. Mandrāks pašūpoja galvu.

-   Nekādas jēgas. Redzēsim, kas būs sakāms Fritangam.

Vēl viena pavēle, un iegaismojās otrs aplis. Vīraka dūmu mākonī parādījās otrs dēmons īss, resns vīriņš ar apaļu, sar­kanu seju un žēlabainu skatienu. Tas stāvēja, acis mākslīgajā gaismā samiedzis. Beidzot! viņš izsaucās. Man ir satriecoši jaunumi! Tie nevar gaidīt ne mirkli!

Mandrāks pazina Fritangu jau ļoti sen. Cik saprotu, tu pat­rulēji ostā, meklējot spiegus, viņš lēni teica. Vai tavām ziņām ir kāds sakars ar šo uzdevumu?

Pauze. Netieši…

Burvis nopūtās. Stāsti.

-   Es rīkojos saskaņā ar jūsu pavēlēm, Fritangs iesāka,

-   kad ak, cik šīs atmiņas ir apkaunojošas! mani atmaskoja! Lūk, mans ziņojums. Es biju izprašņājis kāda vīnu veikala dar­biniekus. Kad iznācu ārā, mani ielenca ielas bērnu bars, daži no tiem nesniedzās man pat līdz celim. Es izskatījos kā pieklājīgs sulainis, nekliedzu un nevicinājos ar rokām. Tomēr mani pama­nīja un trāpīja ar piecpadsmit olām, un lielākā daļa no tām tika mestas ar lielu spēku.

-   Kāds bija tavs izskats? Varbūt tas bija provocējošs…

-   Tieši tāds, kā jūs pašlaik redzat. Sirmi mati, mierīga seja, taisna mugura visu tikumu iemiesojums.

-   Acīmredzot mazie nekauņas gribēja uzbrukt tieši vīram ar šādām pazīmēm. Tev nepaveicās, un tas arī viss.

Fritanga acis iepletās un deguns piesarka vēl tumšāks. Viņi zināja, kas es patiesībā esmu!

-   Ka tu esi dēmons? Mandrāks uzmanīgi nopētīja putekli uz piedurknes. Un kā tad tu to saprati?

-Aizdomas radīja viņu skandināšana: "Pazūdi, pazūdi, rie­bīgais dēmon! Mēs ienīstam tevi un tavu nokareno, dzelteno seksti!" .

-   Patiešām? Tas jau ir interesanti. Burvis vēlreiz nopētīja Fritangu. Kas par dzeltenu seksti? Es tādu neredzu.

Dēmons norādīja sev virs galvas. Tāpēc, ka jūs nespējat saskatīt sesto un septīto plānu. Tajos mana sekste ir diža un skaista kā saulespuķe. Turklāt piebildīšu, ka tā nav nokarena, lai gan ilgais kalpošanas laiks licis tai nedaudz nošļukt.

-   Sestajā un septītajā plānā… Vai esi pārliecināts, ka neļāvi maskai uz brīdi noslīdēt? Jā, jā, Mandrāks pacēla roku, dzir­dot, ka dēmons jau sāk mežonīgi protestēt, esmu pārliecināts, ka tev ir taisnība, un esmu pateicīgs par informāciju. Pēc trau­mējošās apmētāšanas ar olām tu droši vien vēlēsies atpūsties, tāpēc tagad vari doties prom. Tu esi atbrīvots.

Ar prieka kliedzienu Fritangs uzvirpuļoja pentakla centrā un pazuda cauri grīdai. Mandrāks un Paipere saskatījās.

-  Vēl viens gadījums, Paipere novilka. Atkal bērni.

-   Hmm, burvis atgāzās krēslā un sakrustoja rokas aiz gal­vas. Jūs varētu pārskatīt dokumentus un uzzināt, cik šādu gadījumu pavisam bijis. Man jāatsauc dēmoni no Kentas.

Viņš apsēdās taisni, nolika elkoņus uz galda un klusi noskai­tīja Izsaukšanas vārdus. Paiperes jaunkundze piecēlās un pie­gāja pie skapja apļa stūrī. Viņa atvēra augšējo atvilktni un izņēma biezu mapi. Apsēdusies savā krēslā, viņa atvēra mapi un sāka ātri šķirstīt dokumentus. Buramvārdiem izskanot, istabā uzvēdīja jasmīnu un mežrozīšu smarža. Labās puses pentaklā parādījās milzis ar blondiem, sacirtotiem matiem un vienu aci pierē. Paiperes jaunkundze turpināja darbu.

Milzis zemu un graciozi palocījās. Saimniek, es sveicu jūs ar ienaidnieku asinīm, ar viņu kliedzieniem un raudām! Uzvara ir mūsu!

Mandrāks pacēla uzaci. Tātad jūs viņus patriecāt.

Ciklops pamāja. Viņi bēga kā peles no lauvām. Dažbrīd tas izskatījās tieši tā.

-   Tas jau bija gaidāms. Bet vai jūs kādu sagūstījāt?

-  Mēs daudzus nogalinājām jums vajadzēja dzirdēt viņu spiedzienus! Un viņu kāju dipoņu, kad tie nelieši bēga!

-   Skaidrs. Tātad jūs nevienu nenotvērāt, lai gan tieši tāds bija jūsu uzdevums. Mandrāks pabungoja ar pirkstiem pa galdu. Pēc pāris dienām viņi uzbruks atkal. Kas sūta" šos dēmonus? Vai viņi nāk no Prāgas, Parīzes vai Amerikas? Bez gūstekņiem to nav iespējams pateikt. Mēs neesam pavirzījušies ne soli uz priekšu.

Ciklops salutēja. Savu darbu esmu paveicis un priecājos, ka esat ar to apmierināts. Tas apklusa. Jūs šķietat iegrimis domās, ak, saimniek.

Burvis pamāja. Es te prātoju, Askobāl, vai sodīt tevi ar Kar­sto sarkano punkciju vai Ciešo tvērienu. Kuru tu izvēlētos?

-  Jūs taču nebūsiet tik cietsirdīgs! ciklops iegaudojās, sagrī­ļodamies un tīdams ap pirkstu blondo matu šķipsnu. Vainojiet Bartimaju, nevis mani! Viņš atkal nespēja pienācīgi piedalīties cīņā, bet tika nogāzts ar pirmo triecienu. Es nespēju laikus uzsākt vajāšanu, jo viņš nemitīgi pieprasīja, lai palīdzu atbrī­voties no tā oļa, kas šo vareno džinu spieda pie zemes. Viņš ir kļuvis vājš kā kurkulis un apbrīnojami ērcīgs tieši viņš būtu pelnījis punkciju.

-   Un kur tagad ir Bartimajs?

Ciklops uzmeta lūpu. Nezinu. Varbūt pa ceļam aiz nogu­ruma izlaidis garu. Pakaļdzīšanās operācijā viņš nepiedalījās.

Burvis smagi nopūtās. Askobāl, pazūdi. Viņš pamāja ar roku. Milža pateicības saucieni pagaisa viņš pazuda liesmās. Mandrāks pagriezās pret savu asistenti. Vai kaut ko atradāt, Paipere?

Viņa pamāja. Pēdējos sešos mēnešos pamanītie dēmoni. Četrdesmit divi nē, tagad jau četrdesmit trīs gadījumi. Nav nekādu kopīgu pazīmju ir pamanīti ifrīti, džini, velnēni un pat miti. Runājot par cilvēkiem, kas tos ievērojuši, viņa vēlreiz ieskatījās dokumentos, pārsvarā tie ir bērni. Četrdesmit gadī­jumos cilvēki, kas pamanījuši dēmonus, ir jaunāki par astoņ­padsmit gadiem. Un puse no tiem vēl nav divpadsmit gadus veci. Paipere pacēla skatienu. Viņi ir piedzimuši ar spējām redzēt.

-   Un kas zina, ar kādām vēl spējām. Mandrāks pagrieza krēslu un palūkojās uz kailajiem, pelēkajiem koku zariem aiz loga. Migla joprojām vijās dārzā, neļaujot saskatīt zemi. Labi. Pašlaik beigsim. Ir jau gandrīz deviņi, un man ir šis tas darāms. Paldies par palīdzību, Paipere. Tiksimies vēlāk ministrijā. Neļaujiet, lai durvju sargs jūs apceļ, kad ejat ārā.

Dažas minūtes pēc asistentes aiziešanas burvis palika nekus­tīgi sēžam krēslā, bezmērķīgi bungodams ar pirkstiem. Beidzot viņš noliecās un atvēra augšējo rakstāmgalda atvilktni, izņēma no tās nelielu drēbē ievīstītu priekšmetu. Kad viņš to iztina, varēja redzēt, ka tas ir bronzas disks, kļuvis spīdīgs no biežās lietošanas.

Burvis ieskatījās Novērošanas diskā, pavēlēdams tam iedar­boties. Kaut kas diska dziļumos sakustējās.

-   Atrodi Bartimaju, Mandrāks pavēlēja.

G aismai austot, pilsēta paradījas pirmie cilvēki. Bailīgi, vilcinoties un taustoties uz priekšu kā aklie, viņi sāka pētīt, kādi postījumi nodarīti mājām, veikaliem un dārziem. Kopā ar viņiem ieradās pāris Nakts policijas darbinieku, demonstratīvi vicinot Uzliesmojošās nūjas un citus ieročus, lai gan nekādas briesmas te nevienam vairs nedraudēja.

Negribējās kustēties, tāpēc savērpu slēpni ap nogāzto skur­steņa gabalu, palikdams neredzams cilvēku acīm. Drūmi turpi­nāju viņus vērot.

Pāris stundu atpūtas nebija devušas nekādu labumu. Kā gan citādi? Bija pagājuši jau divi gadi, kopš man nebija atļauts pamest šo sasodīto Zemi, divi gadi, kurus man nācās pavadīt nejēdzīgo cilvēku masas ieskautam. Lai atpūstos no tā visa, man bija vajadzīgs kas vairāk nekā divu stundu nosnaušanās. Man vajadzēja tikt mājās.

Ja ne, es nomiršu.

Gariem ir iespējams ilgstoši palikt uz Zemes, un daudzi no mums ir pavadījuši te ne mazums gadu, parasti iesprostoti bur­ciņās, sandalkoka kastītēs vai citās izsmalcinātās vietās, ko izvēlējušies mūsu saimnieki. [11] [1] Izlēmuši lietot Beztermiņa ieslodzījuma burvestību, burvji iesloga dēmonu tuvākajā kastītē vai trauciņā ar vāku. Reiz pēcpusdienas tējas laikā es nedaudz par skarbu pajokoju ar savu saimnieku un, pirms paspēju ko bilst sev par labu, biju jau iesprostots zemeņu ievārījuma burciņā, un būtu tur palicis mūžīgi, ja vien viņa māceklis tovakar pārskatīšanās dēļ nebūtu to pašu burciņu atvēris. Un pat tad mana būtība gadiem ilgi bija piesārņota ar mazām, lipīgām zemeņu sēkliņām.

Lai gan tas ir briesmīgs sods, tā laikā gars vismaz atrodas mierā un klusumā. Tev neliek neko darīt, tāpēc novājinātā būtība nav pakļauta tik lielam riskam. Lielākais drauds ir pastāvīgā garlaicība, kas var novest pie prāta zaudēšanas. [12] [1] Spilgts piemērs bija ifrīts Honorijs: viņš sajuka prātā, simt gadus pavadījis ieslodzīts skeletā. Diezgan vājš sniegums manuprāt, es ar savu satriecošo personību spētu noturēties pie prāta nedaudz ilgāk.

Es pašlaik atrados pilnīgi pretējos apstākļos. Tādas vaļības kā gulēšana lampā vai amuletā man nebija lemtas. Nē, dienu pēc dienas es pavadīju ielās, uzņemoties bīstamus uzdevumus, pakļaujot sevi nebeidzamam riskam. Un katru dienu izdzīvot kļuva arvien grūtāk.

Jo es vairs nebiju vecais, bezrūpīgais Bartimajs. Manu būtību bija novājinājis Zemes pagrimums, mans prāts vairs nebija tik skaidrs kā agrāk. Es biju lēnāks un vājāks, nespēju paveikt uzdotos darbus. Man kļuva arvien grūtāk mainīt formu. Kaujās mani uzbrukumi izskatījās nožēlojami sprādzieni vairāk atgā­dināja šampanieša korķa paukšķi, bet triecieni trīcēja kā želeja. Viss mans spēks bija zudis. Senāk tādā kaujā kā vakardien es būtu aizlidinājis manā virzienā mesto sabiedrisko tualeti pret uzbrucēju, līdzsvaram pievienojot vēl autobusa pieturu un tele­fona būdiņu. Turpretim tagad es pat nespēju aizstāvēties. Biju vārgs kā kaķēns. Vēl pāris ēku sejā es varētu paciest. Bet jau tagad es biju nonācis tādu otrās šķiras muļķu kā Askobāls žēlas­tībā tas bija džins bez jebkādas ievērojamas pagātnes. [13] [1] Lai arī cik dīvaini tas būtu, par spīti mūsu nepatikai pret Izsauk­šanu, gari ar zināmu lepnumu atskatās uz paveiktajiem darbiem. Protams, tobrīd, kad tie tiek uzticēti, mēs cenšamies darīt visu iespējamo, lai no šiem uzdevumiem tiktu vaļā, bet pēc tam ar sajūsmu atceramies gudrākos, dros­mīgākos un jautrākos notikumus savā CV. Filozofi varētu teikt: tas ir tāpēc,ka šis pasaules darbi definē mūsu personību, turpretim Citā pasaulē mēs neesam individualizētas būtnes. Tāpēc tie, kam ir ilgstoša, žilbinoša karjera (piemēram, es), noskatās no augšas uz tādiem (piemēram, uz Askobālu), kuru vārdi uz Zemes ir izskanējuši daudz retāk un kuri nav veikuši lielus varoņdarbus. Turklāt Askobāls man nepatīk arī tāpēc, ka viņš runā muļ­ķīgā falsetā, kas nepavisam nepiestāv astoņas pēdas garam ciklopam.

Un, ja

man nāktos stāties pretī ienaidniekam, kam piemīt kaut kripa­tiņa patiesa spēka, arī veiksme mani neglābtu no iznīcības.

Vājš džins ir slikts kalps divkārt slikts, jo ir nespēcīgs un apsmejams. Burvim nav nekādas jēgas paturēt tādu kalpu. Tieši tāpēc burvji mūs laiku pa laikam atlaiž uz Citu pasauli, kur mēs atgūstamies un atjaunojam spēkus. Neviens pie pilna prāta esošs saimnieks neļautu džinam nonākt tādā stāvoklī, kādā es atrados pašlaik.

Neviens pie pilna prāta… tur jau bija tā problēma.

Šīs drūmās pārdomas pārtrauca vibrācijas gaisā. Meitene palūkojās augšup.

Virs ceļa parādījās smalks mirdzums, maigi rozā un dzeltenu gaismu atspīdums. Pirmajā plānā tas nebija saskatāms, tāpēc cilvēki, kas steidzās savos darbos, to pat nepamanīja, bet, ja to būtu redzējuši bērni, viņi šo parādību būtu noturējuši par laumiņu putekļiem.

Cik maldīgi.

Atskanot nepatīkamai šņirkstoņai, gaismas sastinga un tika pavērtas malā kā aizkari. Starp tiem parādījās plikpauraina, pumpaina bērneļa seja. Tā niknās acis bija apsarkušas izska­tījās, ka viņš strādātu garas stundas un viņam būtu slikti iera­dumi. Brīdi mazulis tuvredzīgi skatījās te un tur, tad paberzēja acis ar netīrām dūrītēm.

Beidzot viņš pamanīja manu slēpni un šausmīgi nolamājās. [14] [1] Laikam vāciski izklausījās, ka viņš sola pienaglot kāda pakaļu pie ozola. Es vēros viņā mierīgi un netraucēti.

Ai, Bart! mazulis iesaucās. Vai tas esi tu? Sapurinies, tevi meklē!

-   Kas tad?

-  Tu taču zini. Un tev draud nepatikšanas! Pārogļojošā uguns kā likums!

-  Vai tiešām? meitene palika sēžam uz skursteņa un sakrus­toja rokas uz krūtīm. Ja Mandrākam esmu vajadzīgs, viņš var atnākt un mani savākt.

Mazulis pasmīnēja. Es jau cerēju, ka tu tā teiksi. Nekādu problēmu, Bartij! Tā arī pateikšu! Nez ko šis darīs.

Velnēna ļaunais prieks mani tracināja. [15] [1] Galu galā mēs abi bijām vergi, abi cietām no Mandrāka rokas. Manu­prāt, nedaudz līdzjūtības nebūtu skādējis. Bet ari velnēna ilgstošais ieslo­dzījums bija padarījis viņa skatījumu uz pasauli daudz ciniskāku tā mēdza notikt pat ar daudz labākiem un cēlākiem gariem. Ja man būtu kaut nedaudz vairāk spēka, es būtu pielēcis kājās un aprijis viņu vienā paņēmienā. Bet es nolauzu ķieģeli no skursteņa un aiz­metu to pa gaisu. Tas ar patīkamu blīkšķi atsitās pret mazuļa pliko pakausi.

-   Tā jau man likās, es novilku. Tukšs.

Ļaunais smīniņš pārvērtās naidīgā grimasē. Nekauņa! Pagaidi tikai mēs vēl redzēsim, kurš smiesies pēdējais, kad tu degsi zilās liesmās!

Niknu lamuvārdu straumes pavadīts, viņš paslēpās aiz mir­dzošajiem aizkariem un rūpīgi tos aizvēra. Rozā gaismas pazuda. Velnēns bija prom.

Meitene aizlika matu šķipsnu aiz auss, sakrustoja rokas un gaidīja. Tagad nudien būs gaidāmas sekas, un tieši tas man vaja­dzīgs. Bija pienācis laiks rīkoties.

Pirms vairākiem gadiem mēs ar saimnieku sapratāmies ļoti labi. Ar to es negribu teikt, ka mēs bijām draugi vai kas tamlīdzīgs, bet mūsu attiecības balstījās uz savstarpēju cieņu. Sākotnējās sadarbības laikā, no Siržulauzēja sazvērestības līdz pat golema afērai, man nācās atzīt, ka Mandrāks ir spēcīgs un drosmīgs, enerģisks un reizēm pat saprātīgs. Tas nebija daudz, bet ļāva vieglāk paciest viņa kašķīgumu, ietiepību, lepnumu un ambieiozitāti. Man savukārt netrūka burvīgu personības iezīmju, ko viņš varētu apbrīnot, turklāt viņam pārāk bieži vajadzēja, lai es glābtu viņa ādu. Tā nu mēs dzīvojām mierīgas līdzāspastāvēšanas gaisotnē.

Pēc golema sakaušanas un Mandrāka paaugstināšanas par iekšlietu ministru apmēram gadu saimnieks mani pārāk neap­grūtināja. Viņš mani laiku pa laikam izsauca, lai tiktu galā ar sīkām ķibelēm, kuras tagad nav pat vērts atstāstīt,*[1] Ja atmiņa neviļ, viens gadījums bija saistīts ar ifrītu, vēstuli un vēst­nieka sievu, tad vēl bija savāda kravas automašīnas lieta un tā mistiskā padarīšana ar anarhistiem un austerēm. Visās šajās sadursmēs Mandrāks gandrīz ņēma galu, lai gan man tās nešķita pārāk aizraujošas.

bet visumā lika mani mierā.

Tajos retajos gadījumos, kad viņš mani izsauca, mēs abi zinā­jām, ar ko būs jārēķinās. Mums bija savas vienošanās. Es zināju viņa īsto vārdu, un viņš zināja, ka es zinu. Lai gan burvis man draudēja ar neiedomājamām sekām, ja es to kādam atklāšu, patiesībā viņš nekad draudus neīstenoja un izturējās pret mani pieklājīgi. Es paturēju viņa vārdu noslēpumā, bet viņš mani nesūtīja bīstamos darbos uz Ameriku. Dučiem džinu tur jau bija aizgājuši bojā atskaņas par šiem zaudējumiem bija izpla­tījušās visā Citā pasaulē un es biju priecīgs, ka man tur nav jāiesaistās. [16] [1] Tie, kas zināja cilvēces vēsturi, skaidri saprata pēdējā kara cēloņus. Amerika jau gadiem ilgi bija atteikusies maksāt nodokļus, ko pieprasīja Londona. Angļi ilgi nekavējās un ķērās pie senākajiem argumentiem aiz­sūtīja savu armiju piekaut amerikāņus. Pēc sākotnējām ātrajām uzvarām iestājās stagnācijas periods. Dumpinieki paslēpās mežos, sūtīdami pret iebrucējiem džinus. Tika nogalināti vairāki ievērojami Anglijas burvji, no Ķīnas jūrām tika atsaukta sestā un septītā flote, lai atbalstītu kampaņu, bet kaujas joprojām turpinājās. Mēneši ritēja, impērijas spēks mazinājās Ame­rikas līdzenumos, un atskaņas par šiem notikumiem izplatījās visā pasaulē.

Laiks ritēja. Mandrāks strādāja tikpat dedzīgi kā vienmēr. Viņam piedāvāja paaugstinājumu, un viņš neatteicās. Tagad viņš bija informācijas ministrs, viens no impērijas varenajiem. [17] [1] Šī izdevība radās, pateicoties karam. Dumpinieki radīja problēmas Lielbritānijas armijā. Pēc pirmā kara gada ārlietu ministrs Freja kungs slepeni devās uz koloniju, lai runātu par pamieru. Viņu ceļā pavadīja astoņi burvji, katru viņa soli uzmanīja horlu bataljons ministrs šķita neievaino­jams. Vai vismaz viņam tā šķita. Pirmajā vakarā Filadelfijā viņu nogalināja velnēns, kas bija iecepts ministra pīrāgā. Premjerministrs bija tā pārskai­ties, ka mainīja gandrīz visus ministrus savos posteņos, un arī Mandrākam tika piedāvāta vieta valdībā.

Oficiāli viņa pienākumi bija saistīti ar propagandu izdo­māt dažādus gudrus gājienus, kā pārliecināt angļus par to, ka karš ir vajadzīgs. Neoficiāli un ar premjerministra atbalstu viņš turpināja vairākus Iekšlietu ministrijas darbus, vadot smalku spiegu tīklu, kurā bija iesaistīti kā cilvēki, tā džini, kas regulāri atskaitījās viņam par paveikto. Viņa pienākumu, kuru jau tā bija daudz, tagad bija vēl vairāk.

Tas mainīja mana saimnieka dabu. Lai gan jau agrāk viņš nebija nekāds saulstariņš, Mandrāks ar katru dienu kļuva vēl asāks un nesabiedriskāks un nevēlējās pat papļāpāt ar tādu dzī­vespriecīgu būtni kā es. Tomēr dīvainā kārtā viņš sāka mani izsaukt arvien biežāk, turklāt arvien nenozīmīgāku iemeslu dēļ.

Kāpēc viņš tā darīja? Lai samazinātu risku, ka mani varētu izsaukt kāds cits burvis. Parādījās vecās bailes, ko tagad pastip­rināja pārpūle un paranoja ka es varētu atklāt viņa īsto vārdu ienaidniekam, tā padarot viņu viegli ievainojamu kaujā. Patie­sībā jau tas visu laiku bija iespējams. Es būtu varējis to izdarīt. Pirms tam viņš taču bija ticis galā bez manis un nekas ļauns nebija noticis. Tāpēc man šķita, ka te ir vēl kāds cits iemesls.

Mandrāks prata labi slēpt emocijas, bet visa viņa dzīve bija darbs nogurdinošs un nebeidzams. Turklāt tagad viņu ielenca bars ļaunu, asinskāru maniaku tas ir, citu ministru -, no kuriem lielākā daļa vēlēja manam saimniekam sliktu. Viņa vienīgais tuvais draugs bija dramaturgs Kventins Mierdaris, kas bija tikpat aizņemts ar savu izcilo personu kā visi citi. Lai izdzīvotu šajā nežēlīgajā pasaulē, Mandrāks slēpa savas labā­kās īpašības zem uzspēlēti dižmanīgas ārienes. Visa viņa vecā dzīve gadi kopā ar Krūmložņu, smagie pārdzīvojumi bērnībā un tālaika ideāli bija labi nomaskēta. Visas saiknes ar pagātni bija sarautas, izņemot mani. Un viņš nespēja atteikties no šī pēdējā pavediena, kas viņu saistīja ar bērnību.

Es mēģināju to viņam laipni paskaidrot, bet Mandrāks nevē­lējās klausīties. Tagad viņš bija liels vīrs. [18] [1] Te es drusku pārspīlēju. Tagad, būdams septiņpadsmit gadus vecs, viņš varētu tikt noturēts par pieaugušu vīrieti. No aizmugures. No liela attāluma. Tumšā naktī.

Amerikas kampaņa valstij izmaksāja ļoti dārgi. Tā kā burvju uzmanība bija pievērsta karam, attālākie impērijas nostūri palika nepieskatīti. Ārzemju spiegi grauza Londonu kā tārpi ābolu. Vienkāršie ļaudis bija neapmierināti. Lai tiktu ar to visu galā, Mandrāks strādāja kā vergs.

Nu, ne jau burtiskā nozīmē. Būt vergam bija mans darbs. Turklāt ļoti nepateicīgs. Iekšlietu ministrijas uzdevumi vismaz bija mana talanta'cienīgi. Es, piemēram, pārtvēru un atšifrēju ienaidnieka ziņas, to vietā sniedzot nepatiesus ziņojumus un maldinot pretējās puses dēmonus. Tas bija viegls, patīkams dar­biņš es strādāju kā profesionāls meistars. Turklāt palīdzēju Mandrākam un policijai tvarstīt divus bēgļus no golema afēras. Pirmais no tiem bija noslēpumainais algotnis (īpašas pazīmes: kupla bārda, drūms skatiens, stilīgas, melnas drēbes, neievaino­jams ar sprādzieniem, uguni un visām pārējām burvestībām). Pēdējo reizi manīts Prāgā. Bet mēs tā arī nesadzinām viņam pēdas. Otrs bija vēl noslēpumaināks personāžs, kuru neviens pat acīs nebija redzējis. Maskējies zem vārda Hopkinss, it kā zinātnieks. Viņu turēja aizdomās par golema afēras organizē­šanu, un es pa ausu galam biju dzirdējis, ka viņam bijuši sakari arī ar Pretošanās kustību. Bet tikpat labi viņš varēja būt spoks vai ēna. Mēs atradām ķeburainu parakstu kādā no bibliotēkām un nospriedām, ka tas varētu būt viņa. Tas arī viss. Nekādu pēdu.

Tad Mandrāks kļuva par informācijas ministru, un es tiku iejūgts daudz nepateicīgākos darbos līmēt afišas uz 1000 afišu stabiem visā Londonā, iznēsāt pamfletus pa 25 000 mājām, uzmanīt izklaides pasākumiem*[1] Sekojot romiešu tradīcijai, burvji centās turēt cilvēkus paklausībā, piedāvājot viņiem lielākajos parkos regulāras izklaides ar bezmaksas pasā­kumiem. Tur rādīja svešzemju zvērus no impērijas tālākajām malām un zemākos velnēnus un garus, kas it kā noķerti kara laikā. Pa ielām veda karagūstekņus vai arī tos novietoja stikla bumbās pie Sentdžeimsa parka, kur par šiem nelaimīgajiem varēja bez mitas ņirgāties.

domātos dzīvniekus, ēdienus, dzērienus un kārtību sarīkojuma vietās, lidot pa pilsētu, vel­kot aiz sevis karu apliecinošus uzrakstus. Vari saukt mani par kašķīgu, bet es teiktu, ka, domājot par 5000 gadus vecu džinu, civilizācijas balstu un karaļu sabiedroto, prātā nāk galvu reibi­noši izlūkgājieni vai varonīgas kaujas, satriecošas bēgšanas un citāda jautrība. Bet nejau tas, ka šis cēlais gars varētu festivāla dienā gatavot popkornu vai skraidīt pa ielām ar plakātiem un līmes podu rokās.

īpaši tad, ja viņam nav atļauts atgriezties mājās. Drīz vien mani atpūtas brīži Citā pasaulē kļuva tik īsi, ka es, tikko nokļu­vis tur, jau atkal tiku izsaukts atpakaļ. Un tad vienu dienu Mandrāks mani vairs neatlaida. Tas arī viss. Biju iesprostots uz Zemes.

Nākamo divu gadu laikā es kļuvu arvien vājāks, un, kad biju tiktāl novārdzis, ka tikko spēju pacelt plakātu, tas sasodītais puika atkal sāka sūtīt mani bīstamos uzdevumos piemēram, cīnīties ar ienaidnieku džiniem, ko Lielbritānijas daudzie ienaid­nieki izmantoja, lai izraisītu nekārtības impērijā.

Agrāk es būtu parunājies ar Mandrāku, smalki un pieklājīgi izteicis savu neapmierinātību. Bet mani ar viņu vairs nevie­noja īpašā saikne. Viņš bija sācis izsaukt mani kopā ar citiem vergiem, izsakot pavēles mums visiem un sūtot mūs pilsētā kā suņu baru. Šāda kopīgā Izsaukšana ir ļoti sarežģīta, jo prasa lielu garīgo enerģiju, bet Mandrāks to darīja dienu no dienas, turklāt izskatījās, ka bez jebkādas piepūles, vienlaikus runā­jot ar savu asistenti vai pat šķirstot avīzi, kamēr mēs stāvējām savos pentaklos, svīstot baiļu sviedrus.

Es darīju visu iespējamo, lai piekļūtu viņam. Es nevis pieņēmu briesmīgu izskatu (Askobāla ciklops un Kormokodrāna nīlzirgs ar vepra galvu bija tikai spilgtākie piemēri), Tbet gan ierados kā Kitija Džonsa, Pretošanās kustības meitene, ko Mandrāks bija tvarstījis pirms pāris gadiem. Viņš domāja, ka meitene ir mirusi, un tas joprojām grauza burvja sirdsapziņu to es zināju, jo, paskatoties Kitijas sejā, viņš vienmēr nosarka. Burvis kļuva nikns un kautrīgs, pašpārliecināts un samulsis vienlaikus. Mani tas, protams, sajūsmināja.

Bet nu bija pienācis brīdis, kad es vairs nebiju gatavs paciest viņa pārestības. Mums abiem bija pienācis laiks izrunāties. Atsakoties iet līdzi velnēnam, es liku burvim izsaukt mani ofi­ciāli, kas, visticamāk, būs sāpīgi, bet sniegs man kādas piecas minūtes viņa nedalītas uzmanības.

Velnēns bija prom jau vairākas stundas. Agrāk mans saim­nieks būtu rīkojies ātri, bet tagad šāda kavēšanās viņam bija raksturīga. Saglaudu garos, tumšos matus un palūkojos uz lauku pilsētiņu. Daži no vienkāršajiem cilvēkiem bija sapulcējušies ap sagrauto pasta ēku un dedzīgi sarunājās, neņemot vērā policista mudinājumus atgriezties pie darba. Nebija šaubu ļaudis kļuva nemierīgi.

Es atkal iedomājos par Kitiju. Lai gan Mandrāks tā domāja, meitene nebija mirusi kaujā ar golemu pirms pāris gadiem. Pēc tam kad viņa bija varonīgi, nesavtīgi un pilnīgi nevajadzīgi izglābusi Mandrāka ādu, Kitija bija veiksmīgi aizbēgusi. Mūsu pazīšanās bija īsa, bet patīkama viņas karstasinīgā iestāšanās par taisnīgumu man atgādināja kādu, ko es pazinu pirms dau­dziem, daudziem gadiem.

Cerēju, ka Kitija ir nopirkusi vienvirziena biļeti uz kādu drošu, attālu vietu un ierīkojusi tur pludmales kafejnīcu. Tomēr patiesībā nojautu, ka meitene ir tepat blakus un cīnās pret burv­jiem. Tas mani iepriecināja, lai gan par džiniem Kitija nebija īpašā sajūsmā.

Lai ko arī viņa darīja, es cerēju, ka viņa neiekulsies nepatik­šanās.

D ēmons pamanīja Kitiju, tiklīdz viņa pakustējās. Neglītajā galvā atvērās plata mute, kurai augšā un apakšā rēgojās asu zobu rindas. Nezvērs sacirta zobus, kas izklausījās kā tūksto­šiem šķēru šņirkstoņa unisonā. Abpus galvai tam plandījās pelēkzaļas ādas strēmeles, bet meiteni vēroja divas zeltainas, mirdzošas acis.

Kitija neatkārtoja savas kļūdas. Viņa stāvēja apmēram sešas pēdas tālāk no briesmīgās nezvēra galvas un nekustējās.

Dēmons kā izmēģinot paskrāpēja ar ķetnu pa grīdu, atstājot piecu nagu švīkas. Un dīvaini norūcās skaņa nāca no rīkles dziļumiem. Meitene zināja, ka tas viņu novērtē, mēģina noteikt viņas spēku un to, vai uzbrukt. Sajās šausmu pilnajās sekun­dēs Kitija neapzināti novērtēja dēmona izskatu pelēko spalvu kušķus pie locītavām, metāliski spožās zvīņas uz torsa, rokas, kam bija pārāk daudz pirkstu un pārāk maz kaulu. Viņa juta, ka trīc visi muskuļi saspringa, lai bēgtu, bet viņa piespieda sevi palikt uz vietas.

Un tad viņa sadzirdēja balsi maigu, sievišķīgu un jautā­jošu: Vai tad tu nebēgsi, mīļā? Es ar šīm kājām tik ātri nepaskrietu. Ak, es esmu tik lēns! Pamēģini. Tu varētu izbēgt. Balss bija tik maiga, ka Kitija pirmajā mirklī nesaprata, ka tā nāk no neradījuma mutes. Tā runāja dēmons! Meitene pašūpoja galvu.

Dēmons salieca savus sešus rokas pirkstus nepārprotamā žestā. Tad vismaz panāc tuvāk, dēmons vilināja. Tas man aiztaupīs pūles klibot pie tevis. Ak vai! Mana būtība smeldz no Zemes pievilkšanas spēka.

Kitija atkal pašūpoja galvu, šoreiz lēnāk. Dēmons smagi nopūtās un noskumis nokāra galvu. Mīļā, jums pilnīgi trūkst pieklājības. Nez vai jūsu būtība pretosies, ja mēģināšu jūs apēst. Mani moka gremošanas traucējumi… Galva pacēlās, acis uzmirdzēja, zobi nošņirkstēja. Es riskēšu. Bez brīdinājuma dēmons salieca kājas un lēca, žokļus plati atplētis, rokas izstie­pis. Kitija nokrita uz muguras un iekliedzās.

No grīdas pacēlās sudraba šķēpu siena, uzdurot dēmonu. Uzmirdzēja gaisma, nolija dzirksteļu lietus, un dēmona ķerme­nis uzliesmoja violetās liesmās. Tas uz sekundes daļu kavējās gaisā kā mākonis, uzmutuļoja un nobira uz grīdas kā sadedzis papīrs. Atskanēja skumja balss: Ak vai… Un tagad lejup bira tikai pelni.

Kitija bija bailēs sastingusi. Viņa ar piepūli aizvēra muti un vairākas reizes samirkšķināja acis. Un ar trīcošu roku izbrauca cauri matiem.

-   Ak debess, meistars no sava pentakla sacīja. To nu gan es negaidīju. Bet šo radījumu muļķībai nav robežu. Saslauki to nekārtību, mīļo Lizij, un mēs varēsim parunāt par notikušo. Tev jālepojas ar to, ko esi paveikusi.

Kitija mēmi pamāja, joprojām ieplestām acīm skatoties tuk­šumā. Viņa stīvām kājām izkāpa no apļa un devās pēc slotas.

-   Nav šaubu: tu esi ļoti gudra meitene. Meistars sēdēja uz dīvāna pie loga, dzerdams tēju no porcelāna krūzītes. Turklāt tu gatavo lielisku tēju, kas tādā dienā kā šī ir tīrā svētība. Lie­tus bungoja pa palodzēm un aizšalca pa ielu. Mājas pakšos svil­poja vējš. Kitija uzcēla kājas uz krēsla un iedzēra malku stipras, siltas tējas.

Vecais vīrs noslaucīja muti ar rokas virspusi. Jā, ļoti veiksmīga Izsaukšana. Nepavisam nav slikti. Un kas to būtu domājis, ka sukuba patiesā forma ir šāda? Skaisti! Lizij, bet vai tu pamanīji, ka mazliet nepareizi izteici Ieslodzīšanas zilbi? Ne pietiekami, lai salauztu drošības sienu, bet dēmons bija iedro­šināts un vēlējās izmēģināt veiksmi. Par laimi, visu pārējo tu paveici nevainojami.

Kitija joprojām trīcēja. Viņa atspiedās pret dīvāna spilve­niem. Ja es būtu pieļāvusi vēl kādu kļūdu, viņa trīcošā balsī jautāja, kas būtu noticis? ,

-  Ak, mīļā, par to tev nav jālauza galva. Tu nepieļāvi vairāk kļūdu, un tieši tas ir svarīgi. Še, ieēd kādu našķi. Viņš norādīja uz šķīvi. Ļoti nomierinoši.

Kitija paņēma cepumu un iemērca tējā. Bet kāpēc tas man uzbruka? meitene vaicāja. Tam taču vajadzēja saprast, ka pentakla aizsardzība nostrādās.

Meistars iesmējās. Kas to lai zina! Varbūt dēmons cerēja, ka tu bailēs izkāpsi no apļa, kad tas lēca, tas būtu iznīcinājis aizsardzību un ļāvis nezvēram tevi aprīt. Ievēroji, ka tas jau izmēģināja divus bērnišķīgus paņēmienus, lai pārliecinātu tevi izkāpt no pentakla? Nu, tas nebija pārāk gudrs džins. Vai arī vienkārši noguris no saistībām un vēlējās mirt. Meistars rūpīgi nopētīja tējas biezumus. Kas to lai zina! Mēs par dēmoniem zinām tik maz, par viņu rīcības motīviem vēl mazāk. Viņus ir gūti izprast. Vai mums vēl ir tēja?

Kitija paskatījās. Nē. Bet es uzvārīšu.

-   Tas būtu jauki, mīļo Lizij, ļoti jauki. Un pa ceļam tu varētu man pasniegt to Trismegista grāmatu. Cik atceros, viņam bija pāris lielisku piezīmju par sukubiem.

Kad Kitija izgāja gaitenī un kāpa lejup uz virtuvi, viņu apņēma vēsais gaiss. Noliekusies pie zilās gāzes liesmiņas, kas šņāca zem tējkannas, viņa sabruka. Meitene juta, ka pret savu gribu sāk drebēt, un pieķērās pie galda malas, lai neno­kristu.

Kitija aizvēra acis. Dēmona atvērtie žokļi tuvojās. Viņa strauji atvēra acis.

Blakus izlietnei stāvēja papīra maisiņš ar augļiem. Meitene mehāniski paņēma vienu ābolu un apēda to, kozdama lieliem kumosiem. Pēc tam viņa notiesāja vēl vienu, bet jau mazliet lēnāk, visu laiku stīvi vērdamās sienā.

Drebuļi pamazām norima. Tējkanna svilpa. Džeikobam bija taisnība, meitene nodomāja, skalojot krūzīti. Es esmu idiote. Tikai pilnīga muļķe rīkotos kā es. Tikai pilnīga muļķe.

Muļķe vai ne, bet veiksmīga viņa bija. Un visus šos trīs gadus veiksme bija viņu pavadījusi.

Kopš dienas, kad viņas nāve tika oficiāli apstiprināta un viņas lieta aizzīmogota ar melnu vasku, Kitija tā arī nebija pametusi Londonu, lai gan viņas labākais draugs Džeikobs, kas dzīvoja pie radiem Brigē un strādāja tur par juvelieri, katru nedēļu sūtīja vēstules un aicināja Kitiju pievienoties viņam. Arī drauga ģimene, ar kuru viņa slepeni un neregulāri satikās, mudināja meiteni pamest bīstamo pilsētu un sākt jaunu dzīvi. Par spīti tam, ka veselais saprāts mudināja rīkoties tieši tā, Kitija spītīgi noraidīja šo priekšlikumu un palika Londonā.

Lai gan meitene joprojām bija stūrgalvīga, seno bezrūpību bija nomainījusi piesardzība. Gan ārējais izskats, gan rīcība tagad bija vērsta uz to, lai neizraisītu ne mazākās aizdomas. Tas bija svarīgi, jo būt Kitijai Džonsai jau vien bija noziegums. Lai slēptos no tiem, kas viņu pazina, meitene bija nogriezusi matus īsus un valkāja cepuri ar nagu. Viņa centās uzvesties neuzkrītoši, apguva neizteiksmīgu skatienu un pārvērta seju par akmens cietu masku. Vārdu sakot, darīja visu, lai būtu viena no pūļa.

Viņa bija mazliet novājējusi, jo pastāvīgi pārstrādājās un nekad kārtīgi nepaēda. Un, lai gan acis bija dziļāk iegrimušas, meitenē joprojām virmoja tā pati enerģija, kas Pretošanās kustī­bas laikos. Tā palīdzēja viņai īstenot pārgalvīgo plānu un dzīvot ar diviem neīstiem vārdiem.

Kitija bija apmetusies trešajā stāvā kādā pussabrukušā Rietumlondonas mājā, kas atradās blakus munīcijas rūpnīcai. Viņas istabai blakus atradās citas tādas pašas istabas, ko nama saimnieks bija izbūvējis vecajā mājā. Katrā no tām kāds dzīvoja, bet Kitija nebija runājusi ne ar vienu no mājas iemītniekiem, izņemot pārvaldnieku sīku vīreli, kas mitinājās pagrabstāvā. Viņa dažkārt satikās ar pārējiem kāpnēs tie bija vīrieši un sie­vietes, jauni un veci, bet visi dzīvoja šeit vientuļi un anonīmi. Kitijai tas patika viņai nekas nebija iebilstams pret vientulību, viņai tā bija vajadzīga.

Istaba bija ļoti vienkārša. Maza, balta plītiņa, ledusskapis, drēbju skapis, stūrī tualete un izlietne. Zem loga, pa kuru pavē­rās skats uz nekoptiem pagalmiem un pretējo māju sienām, atradās saburzītu segu un spilvenu kaudze Kitijas gulta. Tai blakus, kārtīgi sakrautas kaudzē, stāvēja viņas drēbes, kā arī bundžas ar ēdienu, avīzes un jaunākie pamfleti par karu. Pašas svarīgākās lietas bija paslēptas zem matrača (sudraba metamais disks, ietīts kabatlakatā), tualetes cisternā (plastmasas maisā ietīti dokumenti, kas apstiprināja viņas jauno personību) un veļas somā (vairākas biezas grāmatas ādas vākos).

Būdama praktiska meitene, Kitija nebija pārāk pieķērusies savai istabai. Tā'bija vieta, kur pārgulēt. Viņa te nepavadīja daudz laika. Tomēr te jau trešo gadu bija viņas mājas.

Mājas īpašniekam viņa bija nosaukusi Klēras Bellas vārdu. Šos dokumentus viņa visbiežāk nēsāja līdzi identifikācijas karti, kur bija norādīta arī dzīvesvieta, veselības polisi un izglī­tības dokumentus. Šos papīrus viņai ļoti prasmīgi bija uztaisījis vecais Hairnēkas kungs, Džeikoba tēvs, kas bija izgatavojis vēl vienu dokumentu mapi uz Lizijas Templas vārda. Viņai vairs nebija nekādu dokumentu, kur būtu īstais vārds. Tikai naktī, kad meitene apgūlās savā gultā, aizvilka aizkarus un izslēdza gaismas, viņa atkal kļuva par Kitiju Džonsu. Šī viņas būtība piederēja tumsai un sapņiem.

Vairākus mēnešus pēc Džeikoba aizceļošanas Klēra Bella bija strādājusi Hairnēku izdevniecībā, piegādājot burvjiem iesietās grāmatas un saņemot minimālo algu. Tomēr tas nevilkās ilgi Kitija nevēlējās apdraudēt draugus ar pārāk tuvo pazīšanos, tāpēc bija sākusi strādāt par oficianti krogā pie upes. Un tad viņas dzīvē parādījās negaidīta iespēja.

Kādu rītu Kitiju izsauca uz Hairnēkas kunga kabinetu un lika nogādāt pasūtītājam sainīti. Tas bija smags, smaržoja pēc līmes un ādas un bija cieši iesaiņots. Uz iesaiņojuma bija rak­stīts: H. BUTONA KUNGS, BURVIS.

Kitija nopētīja adresi. Ērla laukums. Tur nedzīvoja daudz burvju.

Hairnēkas kungs tīrīja pīpi ar nomelnējušu spalvu nazīti un drēbes gabalu. Mūsu mīļoto burvju vidū, viņš teica, notrau­cot no pīpes netīrumu, Butona kungs tiek uzskatīts par ļoti ekscentrisku. Nav šaubu, ka viņš ir ļoti talantīgs, bet nekad nav mēģinājis kāpt pa politiskās elites kāpnēm. Strādājis par bibliotekāru Londonas bibliotēkā, līdz kādā negadījumā zaudē­jis kāju. Tagad viņš daudz lasa, kolekcionē grāmatas un maz­liet raksta. Reiz teica, ka viņu interesē zināšanas zināšanu pēc. Tāpēc Butona kungam nav naudas un viņš dzīvo Ērla laukumā. Aiznes viņam šo sainīti, labi?

Butona kunga māja atradās pelēkbaltu villu rajonā visas mājas te bija augstas, smagnējas, ar milzīgām kolonnām. Reiz tajās dzīvoja bagātie, bet tagad šeit vēdīja nabadzības un pagri­muma smaka. Butona kungs mitinājās aklās ielas galā, mājā, ko iekļāva tumši lauru koki. Kitija piezvanīja un gaidīja, stāvēdama uz plankumainiem, netīriem pakāpieniem. Neviens nenāca atvērt, un meitene pamanīja, ka durvis atstātas pusvirus.

Kitija palūkojās iekšā pussabrucis priekšnams, gar sienām sakrauti grāmatu kalni. Viņa skaļi noklepojās. Vai te kāds ir?

Jā, jā, nāciet iekšā! atskanēja klusa balss. Turklāt ātri, ja jums nebūtu iebildumu. Esmu nokļuvis neapskaužamā situ­ācijā.

Kitija steidzās uz priekšu. Blakusistabā, kur logiem priekšā bija aizvilkti putekļiem klāti aizkari, viņa pamanīja zemē grā­matu kaudzi un no tās apakšas rēgojamies lielu zābaku. Tālāk ievēroja arī pavecāka kunga galvu. Večuks izmisīgi centās atbrī­voties. Kitija metās viņam palīgā pēc pāris minūtēm Butona kungs jau sēdēja krēslā, nedaudz saburzīts un pavisam aizel­sies.

-   Paldies, mīļā. Vai jūs, lūdzu, nepasniegtu man spieķi? Es ar to mēģināju izvilkt no grāmatu plaukta vienu grāmatu, un tas beidzās pavisam nelāgi.

Kitija izvilka no grāmatu kaudzes garu, pelēku spieķi un pasniedza to burvim. Viņš bija mazs, trausls vīriņš ar spožām acīm, šauru seju un mazliet izspūrušiem, sirmiem matiem, kas krita uz pieres. Burvim mugurā bija rūtains krekls bez kakla­saites un zaļš džemperis, kājās novalkātas, pelēkas bikses ar vienu pašu staru otra bija uzlocīta un piešūta pie jostas.

Kaut kas viņa ārienē meiteni samulsināja. Tikai pēc brīža viņa saprata, ka iepriekš nekad nebija redzējusi burvi, kas būtu tik ikdienišķi ģērbies.

-   Es tikai mēģināju aizsniegt Gibonsa sējumu, Butona kungs paskaidroja. Bet tas atradās pašā kaudzes apakšā. Neuzmanīgi rīkojoties, zaudēju līdzsvaru. Un tad sekoja tāds nogruvums! Jūs pat nevarat iedomāties, cik sarežģīti šeit kaut ko atrast.

Kitija palūkojās apkārt. Visapkārt istabai no senā paklāja gluži kā stalagmīti pacēlās grāmatu kalni. Vairāki no grāmatu krāvumiem bija tikpat gari, cik Kitija, citi bija pa pusei sabru­kuši un balstījās pret pārējiem, veidojot putekļainas arkas. Grāmatas bija sakrautas uz galda un pat skapja atvilktnēs, tās varēja saskatīt caur pavērtajām blakusistabas durvīm. Tuk­šas bija palikušas tikai pāris ejas, kas savienoja logu ar diviem dīvāniem, kuri bija iespiesti starp kamīnu un izeju uz priekš­namu.

-   Varu gan, Kitija noteica. Bet te ir kaut kas tāds, kas tikai saasinās jūsu problēmas. Sūtījums no Hairnēkas kunga. Viņa pacēla gaisā paciņu.

Vecā vīra acis uzdzirkstīja. Lieliski1 Tas noteikti ir Ptolemaja Apokrifs, no jauna iesiets teļādā. Karels Hairnēka ir īsts brīnums. Jūs, mana mīļā, esat padarījusi šo dienu divkārt skaistu! Jums noteikti jāpaliek uz tēju.

Pēc pusotras stundas Kitija jau bija sapratusi trīs lietas: ka vecais kungs ir ļoti laipns un pļāpīgs, ka viņam ir ļoti gar­šīga tēja un kūkas un ka viņam steidzami nepieciešama asis­tente.

-   Mans pēdējais asistents pameta šo māju pirms divām nedē­ļām, viņš sacīja, smagi nopūties. Devās karot. Es mēģināju atrunāt, bet viņš jau bija izlēmis iet. Nabags ticēja visam, ko burvji teica, slavai, ienākumiem un paaugstinājumam. Bet nepaies ilgs laiks, līdz viņš būs miris. Apēd šo kūkas gabaliņu, mīļā. Tev vajadzētu uzbaroties. Var būt, ka viņam nudien bija labāk doties karot, bet mans darbs no tā stipri cieš.

-   Kāds ir jūsu darbs, ser? Kitija vaicāja.

-   Pētniecība. Maģijas vēsture un tamlīdzīgi. Aizraujoša stu­diju nozare, lai gan pamesta novārtā. Tas ir kauns un negods, ka tiek slēgtas tik daudzas bibliotēkas valdība šādi rīkojas, baiļu mākta. Es gan esmu izglābis vairākas nozīmīgas grāmatas un vēlos tās visas sarakstīt katalogā un indeksēt. Mans mērķis ir sagatavot visu dzīvo džinu sarakstu pašreizējie saraksti ir tik pretrunīgi un neskaidri… Bet, kā jau tu redzēji, es pat netieku galā pats ar savu kolekciju, un tas viss, pateicoties šim šķēr­slim… Un viņš pakratīja ar dūri pret neesošo kāju.

-   Kā tas gadījās, ser? Kitija uzdrošinājās pavaicāt. Ja drīkst vaicāt…

-   Kāja? Vecais kungs sarauca uzacis, palūkojās pa labi, pa kreisi un pēc tam uz Kitiju. Viņš nikni nočukstēja: Mārids.

-   Mārids? Vai tad tas nav pats varenākais…?

-   Varenākais no izsaucamajiem dēmoniem. Pareizi. Butona kungs sāji pasmaidīja. Es neesmu nekāds lempis, mīļā. Ko gan nevarētu teikt par maniem kolēģiem, viņš indīgi novilka. Es gribētu redzēt, kā Ruperts Devro vai Karls Mortensens būtu tikuši ar to galā. Viņš nošņaukājās un atgāzās dīvānā. Smiek­līgākais bija tas, ka es māridam vēlējos uzdot tikai dažus jautā­jumus. Nemaz negrasījos padarīt viņu par vergu. Es aizmirsu pievienot Trešās važas mārids izrāvās un, pirms iedarbojās automātiskā Atbrīvošanas komanda, norāva man kāju. Viņš pašūpoja galvu. Tāds ir sods par ziņkārību, mīļā. Nu, bet es tikšu galā. Atradīšu citu asistentu, ja vien amerikāņi jau nav nogalinājuši visus mūsu jaunos vīriešus.

Viņš nokoda gabaliņu kūkas. Kitija jau bija izlēmusi. Es jums labprāt palīdzētu, ser.

Vecais burvis samirkšķināja acis. Tu?

-   Jā, ser. Es varētu strādāt par jūsu asistenti?

-   Bet, mīļā, man likās, ka tu jau strādā pie Hairnēkas.

-  Jā, ser, bet tikai uz laiku. Es meklēju citu darbu. Man ļoti interesē grāmatas un maģija. Patiešām! Man vienmēr gribējies kaut ko vairāk par to uzzināt.

-   Ak tā. Vai tu runā ebrejiski?

-   Nē, ser.

-   Čehiski? Franciski? Arābu valodā?

-   Nē, nevienā no tām.

-  Ak tā… Uz mirkli Butona kunga seja kļuva mazāk drau­dzīga un laipna. Viņš nopētīja meiteni ar pievērtām acīm. Un tikai tāpēc, ka tu esi vienkāršo ļaužu meitene…

Kitija sparīgi pamāja. Jā, ser. Bet es vienmēr esmu uzskatī­jusi, ka tas nedrīkstētu stāties ceļā talantam. Esmu enerģiska, izdarīga un apķērīga. Viņa pamāja ar roku uz nekārtīgo istabu. Es jums varēšu pasniegt jebkuru grāmatu tik ātri, cik vien jūs vēlēsieties. No apakšējā līdz augstākajam plauktam. Meitene pasmaidīja un iedzēra tēju.

Vecais vīrs berzēja zodu ar tuklo pirkstu un murmināja pie sevis. Vienkāršo ļaužu bērns… neapmācīts… ārkārtīgi neparasti… laikam jau varas iestādes to aizliedz. Bet kas par to? viņš ieķiķinājās. Kāpēc ne? Viņi taču visus šos gadus nepievērsa man nekādu uzmanību. Tas būtu interesants ekspe­riments. Turklāt viņi nekad neuzzinātu. Viņš atkal nopētīja Kitiju. Tu zini, ka es nevarēšu tev maksāt.

-   Tas nekas, ser. Mani interesē zināšanas zināšanu pēc. Es sameklēšu citu darbu. Es jums varētu palīdzēt, kad vien jums tas būtu nepieciešams.

Ļoti labi, Butona kungs pastiepa plaukstu. Paskatīsi­mies, kā tev izdosies. Ceru, tu saproti, ka mūs nevieno līgums un katrs no mums var šīs darba attiecības jebkurā brīdī pārtraukt. Atceries ja būsi slinka vai negodīga, es izsaukšu horlu, lai tevi aprij. Bet, ak debestiņ, kur palikušas manas labās manieres? Es pat nepavaicāju tavu vārdu!

Kitija ātri izlēma. Lizija Tempļa.

-Ļoti priecājos iepazīties, Lizij! Domāju, ka mēs sapratī­simies.

Un tā ari bija. Kitija Butona kungam kļuva neaizstājama. Sākumā viņas uzdevumi bija saistīti ar pārvietošanos pa tumšo, nekārtīgo māju, lai atrastu attālās kaudzēs sakrautas grāma­tas un atnestu tās burvim. To bija vieglāk pateikt nekā izda­rīt. Viņa bieži vien atgriezās burvja darbistabā, grīļodamās zem grāmatu kaudzes un zirnekļu tīkliem klāta vai nobrāzusi ādu gar grāmatplauktiem, un tad izdzirdēja, ka ir atnesusi nepa­reizo sējumu vai izdevumu un tika sūtīta atpakaļ. Bet Kitija tika galā. Ar laiku viņa iemācījās atrast tieši to grāmatu, kas Butona kungam bija vajadzīga. Viņa sāka pazīt autoru vārdus, grāmatu virsrakstus un pat iesiešanas manieri dažādās valstīs un pilsētās dažādos laika posmos. Burvis bija ļoti apmierināts ar jauno palīdzi, kura ievērojami atviegloja viņam dzīvi. Pagāja vairāki mēneši.

Kitija sāka uzdot īsus jautājumus par grāmatām, kuras viņai lūdza atnest. Dažkārt Butona kungs sniedza kodolīgas atbildes, bet biežāk lika viņai pašai meklēt risinājumu. Ja grāmata bija angliski, Kitija to varēja izdarīt. Viņa aizņēmās pāris vienkār­šāku grāmatu un vakaros lasīja. Pēc izlasīšanas viņai radās jauni jautājumi, un viņa vaicāja Butona kungam, kas atkal norādīja citus tekstus, ko lasīt. Un tā Kitija sāka mācīties.

Pēc gada Kitija sāka pildīt dažādus burvja uzticētus uzde­vumus. Viņa devās uz pilsētas bibliotēkām, iegriezās pie zāļu pazinējiem un burvju priekšmetu tirgotājiem. Butona kungam nebija velnēnu, viņš nenodarbojās ar aktīvo maģiju. Veco kungu interesēja senās kultūras un dēmonu vēsture. Viņš dažkārt izsauca kādu zemāku garu, lai izjautātu par pagātni.

-   Bet tas ir ļoti grūti, ja tev ir tikai viena kāja, viņš paskaid­roja asistentei. Izsaukšana ir gana sarežģīta jau tad, ja droši stāvi uz abām kājām, bet ir ellīgi grūti mēģināt uzvilkt apli, ja spieķis visu laiku ļogās un krīts krīt zemē. Es labprāt vairs neriskētu.

-   Varbūt es varētu jums palīdzēt, ser, Kitija ierosināja. -Jums tikai būtu jāiemāca man pamati.

-   Tas nav iespējams. Pārāk bīstami mums abiem.

Butona kungs šajā jautājumā šķita nelokāms, un Kitijai bija vajadzīgi vairāki mēneši, lai viņu pierunātu. Beidzot galveno­kārt, lai meitene liktu viņu mierā, burvis atļāva viņai piepildīt vīraka traukus, palīdzēt uzzīmēt apli un aizdedzināt sveces. Viņa stāvēja aiz Butona kunga muguras, kad viņš izsauca dēmonu, lai to izjautātu. Pēcāk palīdzēja nodzēst deguma pēdas pēc dēmona pazušanas. Meitenes mierīgā izturēšanās atstāja labu iespaidu, un drīz vien viņa jau aktīvi iesaistījās garu izsaukšanā. Kā jau ierasts, Kitija mācījās ātri. Viņa iegaumēja dažas vienkāršākās frāzes latīņu valodā, lai gan tās nesaprata. Butona kungs, kura veselība neļāva strauji strādāt un kurš bija arī diezgan slinks, sāka uzticēt asistentei arvien vairāk uzdevumu. Viņš palīdzēja aizpildīt robus meitenes zināšanās, lai gan atteicās viņai sniegt tiešus norādījumus.

-   Patiesā māksla, viņš sacīja, ir pati vienkāršība, bet tai ir neskaitāmas variācijas. Mums vienmēr jāturas pie pama­tiem jāizsauc kāds radījums, jātur tas paklausībā un jāsūta atkal prom. Man nav ne laika, ne vēlēšanās mācīt tev visus smalkumus.

-   Labi, Kitija sacīja. Viņai nebija ne laika, ne vēlēšanās tos mācīties. Meitene gribēja uzzināt tikai dēmonu izsaukšanas pamatus.

Gadi gāja. Karš turpinājās. Butona kunga grāmatas tagad bija sakārtotas, sarakstītas katalogā un sašķirotas pēc autoru uzvārdiem. Asistente viņam bija kļuvusi neaizvietojama. Un tagad burvis ļāva Kitijai izsaukt foliotus vai zemākus džinus, tikmēr pats skatījās. Tā bija abpusēji izdevīga noruna.

Un par spīti senajām bailēm arī Kitijai tas arvien vairāk iepatikās.

Kad ūdens tējkannā beidzot bija uzvārījies, Kitija pagata­voja tēju un atgriezās pie burvja, kas joprojām sēdēja uz dīvāna, šķirstīdams grāmatu. Butona kungs atzinīgi norūcās.

-   Trismegists raksta, viņš sacīja, ka sukubi ir neapdomīgi un bieži vien sliecas uz pašiznīcināšanos. Viņus var nomierināt, vīrakam pievienojot citrusaugļus vai spēlējot Pāna flautu. Hmm, patiešām jūtīgi radījumi. Viņš pakasīja kājas stumbeni. Ak jā, es atradu vēl kaut ko. Kā sauca to dēmonu, par kuru tu inte­resējies, Lizij?

-   Bartimajs.

-  Jā, te tas ir. Trismegists raksta par viņu, apkopojot Senās pasaules džinus. Atradīsi to kaut kur pielikumos.

-   Patiešām, ser? Tas ir lieliski! Paldies jums.

-  Viņš īsi apraksta Bartimaja izsaukšanas vēsturi. Nedomāju, ka tev tas šķitīs ļoti interesanti.

-   Var jau būt, ser. Viņa pastiepa roku. Bet vai jūs neiebil­stu, ja es tomēr mazliet ieskatītos?

Aleksandrija/

126. gads pirms mūsu ēras

vasaras saulgriežu rītā no sava aploka upes krastā izlauzās svētais vērsis. Tas traucās pa laukiem, ar asti sitot mušas un badot visu, kas kustējās. Trīs vīri, kas mēģināja to savaldīt, tika smagi ievainoti. Vērsis izbrida cauri niedrēm un nonāca uz takas, kur spēlējās bērni. Kad tie kliegdami metās skriet uz visām pusēm, dzīvnieks uz mirkli apstājās. Bet spožā saule un bērnu baltās drēbes to satracināja. Noliecis galvu, viņš metās pie tuvākās meitenes un būtu no nobadījis līdz nāvei, ja mēs ar Ptolemaju nebūtu nākuši pa ceļu.

Princis pacēla roku. Es metos cīņā. Vērsis apstājās, it kā būtu saskrējies ar mūra sienu. Galvu mētādams un acis bolīdams, tas nogāzās putekļos un palika tur guļam, līdz pieskrēja vīri, to sasēja un aizveda atpakaļ uz aploku.

Ptolemajs pagaidīja, kamēr viņa palīgi nomierināja bērnus, un turpināja pastaigu. Viņš vairs nerunāja par šo starpgadī­jumu, bet, kad mēs atgriezāmies pilī, runas jau bija izplatījušās. Un līdz naktij visa pilsēta no ubaga līdz augstajam Ra prieste­rim bija dzirdējusi par Ptolemaja rīcību.

Kā jau biju pieradis, es tovakar vēlu klaiņoju pa tirgus lau­kumu, ieklausoties pilsētas ritmā, baumās, kas bija dzirda­mas pūlī. Mans saimnieks sēdēja uz savu apartamentu jumta terases, skrāpējot papirusu un lūkojoties tumšajā jūrā. Es nolaidos uz jumta malas ķīvītes izskatā un vēros viņā ar melnajām ačelēm.

-   Par to runā visos tirgus laukumos, es sacīju. Par tevi un vērsi.

Zēns iemērca rakstāmo irbuli tintē. Un kāda tam nozīme?

-  Varbūt ir, varbūt nav. Bet cilvēki tenko.

-   Ko viņi tenko?

-   Ka tu esi burvis, kas biedrojas ar dēmoniem.

Zēns iesmējās un pabeidza rakstīt ciparu. Patiesībā jau viņiem ir taisnība.

Ķīvīte sasita spārnus. Es iebilstu! Apzīmējums "dēmons" ir kļūdains un ārkārtīgi apvainojošs. [19] [1] Ievērojiet, cik savaldīgi es runāju. Tolaik man bija ļoti augsta runas kultūra, īpaši sarunās ar Ptolemaju. Viņā bija kaut kas tāds, kas neļāva tev būt pārāk vulgāram, zaimojošam vai ķircinošam un lika pat man atteikties no ēģiptiešu slenga izmantošanas. Nebija jau tā, ka viņš man aizliegtu tā runāt, bet bija tāda sajūta, ka, šādi izsakoties, tu nodod pats sevi. Arī apvai­nojumiem un asiem izteicieniem viņa klātbūtnē nebija vietas. Brīnums, ka man vispār bija, ko teikt.

Ptolemajs nolika rakstāmo irbuli. Mīļo Rekit, ir tik muļķīgi raizēties par vārdiem un tituliem. Tie vienmēr ir tikai attāli apzīmējumi, kam nav īpašas nozīmes. Cilvēki tā runā nezināša­nas dēļ. Jāraizējas būtu tikai tad, ja viņi būtu iepazinuši tavu patieso būtību un joprojām tā runātu. Viņš man uzsmaidīja. Un jāpatur prātā, ka tas ir iespējams.

Es pacēlu spārnus, ļaujot jūras vējam sabužināt man spal­vas. Nevaru tev nepiekrist. Bet piemini manus vārdus drīz vien viņi jau runās, ka tu pats palaidi to vērsi brīvībā.

Zēns nopūtās. Patiesību sakot, mana reputācija laba vai slikta mani vairs neuztrauc.

-  Varbūt tā neuztrauc tevi, es sacīju, bet pilī ir cilvēki, kam tas ir dzīvības un nāves jautājums.

-  Tikai tie, kas aizrāvušies ar politiku, zēns atteica. Un es neesmu viens no viņiem.

-   Lai tā būtu, es novilku. Ko tu raksti?

-   Tavu teoriju par elementu sienām pasaules malās. Tāpēc labāk novāc to vīpsnu no knābja un pastāsti man kaut ko vairāk.

Nu labi. Strīdēties ar Ptolemaju nebija jēgas.

Jau no paša sākuma viņš bija apbrīnojami aizrautīgs saim­nieks. Viņu nevilināja bagātība, daudzas sievas un mājas Nīlas krastā tas, ar ko nodarbojās lielākais vairums Ēģiptes burvju. Viņu interesēja zināšanas, bet ne tādas, kas satriec pilsētas putekļos un lauž ienaidniekiem kaklus. Zēns tiecās gluži pēc citādām zinībām.

Viņš to atklāja jau mūsu pirmajā tikšanās reizē.

Es parādījos kā virpuļojošs smilšu stabs tolaik tā bija ļoti moderna forma. Mana balss skanēja kā akmeņu nogruvums. Izsaki savu vēlmi, mirstīgais!

-   Džin, viņš sacīja. Atbildi man uz kādu jautājumu.

Smiltis virpuļoja vēl straujāk. Es zinu zemes noslēpumus

un debesu gudrības, man ir zināma atslēga uz sieviešu prātiem. [20] ko tu vēlies zināt? Runā!

-   Kas ir būtība?

Smiltis sastinga gaisā. Ko?

-   Tava būtība. Kas tā ir? Kā tā pastāv?

-   Nu, ēēē…

-   Un Cita pasaule? Pastāsti man par to. Vai jūsu laiks rit sinhroni mūsējam? Kā izskatās tās iemītnieki? Vai jums ir kāds vadonis vai karalis? Vai Cita pasaule ir veidota no cietas sub­stances, varbūt tā ir liesmojoša uguns vai vēl citādi? Kādas ir robežas starp jūsu valstību un Zemi, un cik lielā mērā tās ir pārvaramas?

-Nu…

īsāk sakot, Ptolemajs interesējās par mums. Džiniem. Saviem vergiem. Par mūsu patieso būtību, nevis par parasto, muļķīgo ārējo izskatu. Visbriesmīgākās ārējās formas, ko es pieņēmu, lai viņu biedētu, zēnam izsauca žāvas, bet manas pūles pazoboties par viņa jaunību un meitenīgo izskatu lika tikai iesmieties. Viņš sēdēja pentakla vidū, rokās turēja rakstāmo irbuli un uzmanīgi klausījās, aizrādot man, kad sāku pūst pīlītes, un ik pa laikam pārtraucot, lai noskaidrotu, vai sapratis pareizi. Zēns neiz­mantoja ne punkciju, ne dūrienus, lai mani pamudinātu runāt. Izsaukšana parasti nebija ilgāka par pāris stundām. Tādam pieredzējušam džinam kā es, kam jau bija izveidojies stingrs priekšstats par cilvēku ļauno dabu, tas šķita ļoti dīvaini. ,

Es biju tikai viens no to džinu un zemāku garu pulka, ko Ptolemajs regulāri izsauca. Viņa darba ritms nekad nemainī­jās Izsaukšana, saruna, pierakstīšana, Atbrīvošana.

Ar laiku es kļuvu ziņkārīgs. Kāpēc tu to dari? es vaicāju. Kāpēc visi šie jautājumi un pieraksti?

-   Es esmu izlasījis lielāko daļu Lielās bibliotēkas rakstu, zēns atbildēja. Tur bija daudz kas par Izsaukšanu, sodiem un burvju praksi, bet gandrīz nekā par pašiem gariem. Par jūsu personībām, jūsu vēlmēm. Man šķita, ka tas būtu pats galve­nais. Es vēlos uzrakstīt par to pamatīgu pētniecības darbu, grāmatu, ko lasītu'un apbrīnotu nākamās paaudzes. Un, lai to izdarītu, man jāuzdod daudz jautājumu. Vai mans nodoms tevi pārsteidz?

-   Patiesību sakot, jā. Kopš kura laika burvjiem rūp mūsu cie­šanas? Nav taču nekāda iemesla, lai viņi par mums tik daudz domātu. Tas nav jūsu interesēs!

-   Ir gan. Ja mēs paliksim tikpat nezinoši un turpināsim jūs paverdzināt, tad nepatikšanas agrāk vai vēlāk nāks pār mūsu galvu. Vismaz man ir tāda sajūta.

-   Šai paverdzināšanai nav citas alternatīvas. Jebkura Izsauk­šana ieslēdz mūs ķēdēs.

-   Tu esi pārāk pesimistisks, džin. Tirgotāji man ir pastāstī­juši par ziemeļu zemju šamaņiem, kas pamet savus ķermeņus, lai sazinātos ar gariem citā dimensijā. Manuprāt, tas ir daudz pieklājīgāk. Varbūt mums arī vajadzētu apgūt šo tehniku.

Es skaļi iesmējos. Tas nekad nenotiks. Tas ceļš resnvēderai­najiem ēģiptiešu priesteriem ir pārāk bīstams. Pietaupi pūles, puika. Un aizmirsti par saviem jautājumiem. Atbrīvo mani, un lieta darīta.

Par spīti manam skepticismam, zēnu nevarēja pārliecināt. Tā pagāja gads. Mani melu krājumi izsīka, es sāku stāstīt patiesību. Un viņš par atbildi pastāstīja mazliet par sevi.

Ptolemajs bija karaļa brāļadēls. Toreiz, pirms divpadsmit gadiem, kad viņš piedzima, zēns bija trausls un sīks, klepoja un ņaudēja kā kaķēns. Viņa sliktā veselība meta ēnu uz vārda doša­nas ceremoniju viesi ātri devās prom, varas pārstāvji klusējot pārmija bažīgus skatienus. Pusnaktī viņa aukle pasauca Hatoras [21] 3[1] Hatora: dievība, kas aizsargā mātes un jaundzimušos. Džini, kas miti­nājās viņas templī, izskatījās kā sieviete ar govs galvu. priesterieni, kas pasludināja, ka zēns drīz mirs. Tomēr viņa veica visus vajadzīgos rituālus un nodeva bērnu dievietes aizgādībā. Nakts pagāja. Pienāca rītausma. Pirmie saules stari iespīdēja caur akāciju koka zariem un krita uz bērna pieres. Zēns vairs nespiedza, bet gan nomierinājās, iekārtojās zīdītājai pie krūts un sāka zīst pienu.

Šis notikums nepalika neievērots, un zēns drīz vien tika uzti­cēts saules dievam Ra. Ar gadiem viņš pieņēmās spēkā. Apķē­rīgs un gudrs, viņš tomēr nekad nekļuva par tādu stiprinieku kā brālēns, karaļa dēls [22] [1] Arī viņu sauca Ptolemajs, tāpat kā visus Ēģiptes valdniekus 200 gadu garumā, līdz Kleopatra visu izjauca. Oriģinalitāte nebija šīs ģimenes stiprā puse. Tāpēc arī viegli saprast, kāpēc manam Ptolemajam vārds nozīmēja tik maz. Viņš to izstāstīja uzreiz, tiklīdz es vaicāju.

, kas bija astoņus gadus vecāks un daudz straujāks. Viņš tā arī palika nenozīmīga figūra galmā, labāk jūtoties kopā ar priesteriem un sievietēm nekā ar saules nobrūninātajiem, spēcīgajiem karaļa pagalma puikām.

Tolaik karalis bieži devās karagājienos, cenšoties pasargāt valsti no beduīnu iebrukumiem. Ēģiptē tad valdīja padomnieki, kas kļuva bagāti, iekasējot nodokļus no ostām un ņemot kuku­ļus, un arvien vairāk ieklausoties svešzemnieku vilinošajos vār­dos. īpaši to svešzemnieku vārdos, kuri sāka iegūt varu otrpus ūdeņiem Romā. Dzīvodams greznībā marmora pilī, karaļa dēls iegrima bezdarbībā. Viņš kļuva par smieklīgu jaunekli ar gaļī­gām lūpām un alusvēderu, viņa acīs spīdēja pastāvīgas bailes no sazvērestības. Vēlēdamies pēc iespējas ātrāk iegūt varu, viņš savu radinieku vidū meklēja sāncenšus uz troni un gaidīja tēva nāvi.

Ptolemajs savukārt bija izglītots, slaids un pievilcīgs un izska­tījās vairāk pēc grieķa nekā ēģiptieša. [23] [1] Manuprāt, viņa mātes radinieki bija grieķi. Viņa bija vienkārša mei­tene, viena no karaļa konkublnēm. Es nekad viņu netiku redzējis. Abi Ptolemaja vecāki gāja bojā mēra laikā.

Lai gan zēns bija preten­dents uz troni, viņam nebija ne karotāja, ne valstsvīra dotību, tāpēc viņu neuzskatīja par konkurentu. Ptolemajs pavadīja lie­lāko daļu laika Aleksandrijas bibliotēkā ostas rajonā, mācoties kopā ar skolotāju. Šis pavecais vīrs, kas kādreiz bija priesteris Luksorā, prata daudzas valodas un labi zināja vēsturi. Turklāt viņš bija burvis. Atradis īpaši apdāvinātu skolnieku, viņš nodeva savas zināšanas audzēknim. Šīs mācības sākās neuzkrītoši un tāpat arī beidzās, un tikai daudz vēlāk, pēc notikuma ar vērsi, ļaudis sāka baumot.

Divas dienas vēlāk, kad mēs joprojām runājām, pie saim­nieka durvīm pieklauvēja kalpotājs. Atvainojiet, augstība, bet jūs gaida kāda sieviete.

-   Kāda sieviete? Es biju pieņēmis zinātnieka izskatu, kas bija domāts tieši šādiem gadījumiem.

Ptolemajs pacēla roku un apklusināja mani. Ko viņa vēlas?

-   Viņu labību apsēduši siseņi, kungs. Viņa grib, lai jūs palīdzat.

Mans saimnieks sarauca pieri. Smieklīgi! Ko tad es tur varu darīt?

-Viņa runā par… kalpotājs vilcinājās. Viņš bija viens no tiem, kas todien bija kopā ar mums pastaigā. Par to, kā jūs savaldījāt vērsi.

-   Tas nu ir par traku! Es te nopietni strādāju. Mani nedrīkst traucēt. Sūti viņu prom.

-   Kā vēlaties. Kalpotājs palocījās un devās uz durvīm.

Mans saimnieks nemierīgi sagrozījās. Vai viņa ir ļoti nobē­dājusies?

-   Jā gan, kungs. Gaida jūs jau kopš rītausmas.

Ptolemajs nopūtās. Ak, kāda muļķība! Tad pievērsās

man. Rekit, ej viņam līdzi un paskaties, ko vari darīt lietas labā.

Es pēc kāda laika atgriezos, izskatīdamies resnāks nekā pirms tam. Visi siseņi pazuduši.

-   Ļoti labi. Zēns atkal pievērsās pierakstiem. Bet es jau esmu zaudējis domu pavedienu. Mēs runājām par Citas pasaules mainību…

-   Tagad tu saproti, ko esi izdarījis, es sacīju, apsēžoties uz pītā paklāja. Tev tagad ir zināma reputācija. Kāds, kurš spēj glābt no nelaimēm. Un tev vairs nekad nebūs miera. Tāpat izgāja Zālamanam ar gudrību. Viņš nespēja iziet pa durvīm, lai kāds nemestos viņam klāt ar zīdaini rokās. Turklāt vienmēr kāda cita iemesla dēļ.

Zēns pašūpoja galvu. Es esmu zinātnieks, pētnieks, tas arī viss. Es palīdzēšu cilvēcei tikai ar saviem rakstiem, nevis pie­veicot vēršus vai siseņus. Turklāt tas taču esi tu, kas to dara, Rekit. Vai tu neizņemtu no mutes kaktiņa to siseņa spārnu? Paldies. Un tagad…

Lai cik gudrs dažās lietās būtu Ptolemajs, citās viņš bija pavisam neapķērīgs. Nākamajā dienā pie viņa durvīm stāvēja jau divas sievietes vienas laukus bija apsēduši nīlzirgi, otrai rokās bija slims bērns. Mani atkal aizsūtīja tikt ar visu galā. Un nākamajā rītā pie durvīm jau stāvēja cilvēku rinda. Mans saimnieks plēsa matus un lamāja ļauno likteni, bet es atkal tiku aizsūtīts palīdzēt cilvēkiem, šoreiz kopā ar Afu un Penrenutetu, diviem citiem viņa džiniem. Un tā tas turpinājās. Ptolemaja pēt­niecības darbs ritēja gliemeža gaitā, bet viņa labā slava Aleksandrijas iedzīvotāju vidū uzplauka kā puķe dienvidū. Zēns šo iejaukšanos pacieta ar cieņu. Viņš apmierinājās, papildinot grā­matu par Izsaukšanas mehānismiem, un lika malā visus pārējos jautājumus.

Pēc gada pienāca ikgadējais Nīlas pārplūšanas laiks. Ūdens plūda, zeme kļuva tumša un auglīga, tika iesēta labība, un sākās jauna sezona. Dažkārt lūdzēju rinda pie Ptolemaja durvīm bija gara, citreiz īsāka, bet tā nekad nepazuda. Un nepagāja ilgs laiks, kad to uzzināja arī melnajās mantijās tērpčie priesteri no lielā tempļa un princis ar melno skaudību sirdī, sēdēdams uz sava vīnā izmirkušā troņa.

Nepieklajīga skaņa ziņoja par Novērošanas diska velnena ierašanos. Mandrāks nolika malā pildspalvu, ar kuru bija rak­stījis jaunāko kara pamfletu, un ieskatījās nospodrinātajā diskā. Mazuļa seja šķobījās un virpuļoja, it kā mēģinot izlauzties brī­vībā. Burvis nelikās ne zinis par šo spārdīšanos. Nu?

-   Ko nu? velnēns nopurpināja.

-   Kur ir Bartimajs?

-   Sēž uz kāda nama drupām apmēram divdesmit sešas jūdzes uz dienvidaustrumiem melnmatainas meitenes izskatā. Ļoti skaista meitene. Bet viņa nenāks pie tevis.

-   Ko? Viņa… viņš atteicās?

-Jā. Šeit ir tik šauri… Es jau sešus gadus dzīvoju šajā diskā un neesmu redzējis mājas. Tu varētu mani atbrīvot, patiešām varētu. Esmu tev kalpojis ar sirdi un dvēseli.

-   Tev nemaz nav dvēseles, Mandrāks sacīja. Ko Bartimajs teica?

-   Nevaru atkārtot, tu esi vēl tik jauns. Tas bija ļoti rupji. Man gandrīz nokalta ausis. Labprātīgi viņš nenāks. Sadedzini viņu, un būs miers. Nekādi nesaprotu, kāpēc tu vēl neesi viņu patriecis. Nē, nejau atpakaļ atvilktnē vai tev nemaz nav žēlas­tības, nekaunīgais puika?

Ietinis disku un aizvēris atvilktni, Mandrāks pārlaida roku pār seju. No Bartimaja problēmas vairs nevarēja izvairīties.

Džins bija kļuvis vājāks un kaprīzāks nekā jebkad agrāk un gandrīz nevērtīgs kā kalps. Principā viņam jau sen vajadzēja laist džinu brīvībā, bet šī doma Mandrākam nepatika. Viņš pat īsti nespēja pateikt, kāpēc, jo džins bija vienīgais no kalpiem, kas nekad nebija izturējies pret burvi ar atbilstošo cieņu. Viņa ķircināšanās bija nerimstoša un arvien niknāka, bet arī dīvaini atspirdzinoša. Mandrāks dzīvoja pasaulē, kur patiesās emocijas vienmēr tika slēptas aiz pieklājīga smaida. Bet Bartimajs vismaz neizlikās, ka Džons viņam patiktu. Kamēr Askobāls un pārējie glaimoja un pielīda, Bartimajs bija tikpat nelokāms kā pirmajā dienā, kad viņš bija džinu saticis, toreiz, kad viņš vēl bija bērns ar pavisam citu vārdu…

Mandrāks kavējās atmiņās. Viņš noklepojās un atgriezās realitātē. Protams, tas bija galvenais iemesls. Džins zināja viņa īsto vārdu. Tas bija pārāk riskanti. Ja kāds cits burvis izsauktu džinu un to uzzinātu…

Mandrāks nopūtās. Viņa domas jau bija aizmaldījušās citur. Tumšmataina meitene. Skaista. Nebija nekādu šaubu, kādu formu džins šoreiz izmantojis. Kopš Kitijas Džonsas nāves Bar­timajs nebeidza pieņemt viņas izskatu, lai Džonu kaitinātu. Turklāt veiksmīgi. Pat pēc trim gadiem, iedomājoties viņas seju, Mandrāks sajuta gluži vai elektrības triecienu. Viņš pašūpoja galvu. Aizmirsti Kitiju! Viņa bija nodevēja un tagad ir mirusi.

Tam samaitātajam dēmonam te nebija nekādas nozīmes. Gal­venais bija pastāvīgās nekārtības, ko izraisīja karastāvoklis. Tas un vēl satraucošās jaunās spējas, kas parādījās vienkāršo ļaužu vidū. Fritanga stāsts par bērniem, kas apmētājuši viņu ar jēlām olām, bija tikai pēdējais daudzu uztraucošu notikumu virknē.

Kopš Gledstona laikiem burvji bija ievērojuši vienu likumu jo mazāk vienkāršie ļaudis zina par maģiju, jo labāk. Tāpēc ikvienam kalpam no mazākā velnēna līdz varenākajam ifrītam tika pavēlēts nerādīties vienkāršajiem ļaudīm. Daži izmantoja spēju kļūt neredzami, citi vienkārši pieņēma ikdienišķu izskatu. Tāpēc tūkstošiem dēmonu varēja soļot pa ielām un lidot virs namu jumtiem, neviena nepamanīti.

Bet tā vairs ilgi neturpināsies.

Katru nedēļu bija novēroti jauni gadījumi dēmonu atmasko­šanā. Bariņu velnēnu ziņotāju virs Vaitholas pamanīja sko­lēni, lai gan burvji ziņoja, ka velnēni bija maskējušies kā baloži un tiem nevajadzēja izraisīt nekādas aizdomas. Dienu vēlāk juveliera māceklis, kas tikko bija ieradies Londonā, kā traks aizdrāzās pa Prāmju ielu un ielēca Temzā, kliegdams, lai cilvēki uzmanās no spokiem. Pēc izmeklēšanas atklājās, ka Prāmju ielā todien tiešām bijuši dēmoni.

Ja bērni tagad dzima ar spēju redzēt dēmonus, nekārtības, kas pašlaik valdīja Londonā, varēja kļūt vēl plašākas. Mandrāks pašūpoja galvu. Vajadzētu aiziet uz bibliotēku un izlasīt par līdzīgiem precedentiem pagātnē. Kaut kas tāds, iespējams, jau reiz noticis. Bet viņam nebija laika. Pārāk daudz darba. Pagāt­nei būs jāpagaida.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Ienāca kalpotājs, turēda­mies pa gabalu no pentakliem.

-   Policijas priekšnieka vietniece vēlas ar jums tikties.

Mandrāks izbrīnā sarauca uzacis. Patiešām? Lai notiek!

Aiciniet viņu iekšā.

Kalpotājam bija vajadzīgas trīs minūtes, lai nokāptu divus stāvus zemāk un atgrieztos kopā ar viesi. Tas deva Mandrā­kam laiku izvilkt no kabatas spogulīti un nopētīt savu izskatu. Viņš nogludināja matus un notrauca putekli no pleca. Beidzot, apmierināts ar spoguļattēlu, burvis cītīgi pievērsās dokumentu kaudzei uz galda, lai radītu priekšstatu par sevi kā ļoti aiz­ņemtu, svarīgu cilvēku.

Jaunajam burvim pašam likās, ka šāda izrādīšanās ir smiek­līga, bet viņš nespēja izdomāt neko labāku. Viņš vienmēr jutās nedaudz samulsis, kad ieradās policijas priekšnieka vietniece.

Atskanēja klauvējiens, tad viegli soļi. Istabā graciozi ienāca Džeina Ferēra, nesdama rokā somu. Mandrāks pieklājīgi piecē­lās, bet viņa pamāja, lai kolēģis apsēžas.

-   Nedemonstrē pieklājību, kad tam nav nekāda iemesla, Džon. Esmu atnākusi nopietnā lietā.

-   Lūdzu… Viņš norādīja uz ādas krēslu sev blakus. Viešņa apsēdās, nolika somu uz galda un uzsmaidīja. Mandrāks pasmai­dīja pretī. Viņi spēlējās kā divi kaķi, kas noliekušies pār ievai­notu peli, abi spēcīgi un skaisti, abi vienādi neuzticēdamies viens otram.

Golema afēra pirms trim gadiem bija beigusies ar policijas priekšnieka Henrija Divāla atmaskošanu un kaunpilnu nāvi. Kopš tā laika premjerministrs nebija norīkojis viņam aizstā­jēju. Arvien vairāk neuzticēdamies saviem ministriem, Devro bija pasludinājis sevi par policijas priekšnieku, visu reālo darbu uzticot vietniecei. Džeina Ferēra pildīja šos pienākumus jau divus gadus. Viņa bija tuva Divāla kunga līdzgaitniece, bet izpelnījusies Devro labvēlību. Tagad viņa un Mandrāks bija premjerministra tuvākie sabiedrotie. Šī iemesla dēļ abi iztu­rējās ļoti draudzīgi, lai gan senā sāncensība nekur nebija pa­zudusi.

Turklāt Mandrāks viņas klātbūtnē mulsa vēl kāda iemesla dēļ. Džeina bija ļoti skaista viņas mati bija gari, tumši un mirdzoši, acis zem'garajām skropstām zaļas un noslēpumainas. Jaunās sievietes skatiens bija mulsinošs. Džonam bija jāsakopo viss nobriedušās personības spēks, lai sarunā ar viņu paliktu mierīgs.

Jaunais burvis nevērīgi atlaidās krēslā. Arī man ir kas sakāms. Kurš pirmais?

-   Ak, runā. Tikai pēc tevis.

-   Labi. Mums jāpanāk, ka premjerministrs kaut ko uzsāk attiecībā uz tiem bērniem, kam piemīt spējas redzēt dēmonus. Vakar tika pamanīts vēl viens no maniem džiniem. Un tie atkal bija bērni. Man nav jāstāsta, kādas problēmas tas var radīt.

Ferēras jaunkundze sarauca uzacis. Nav gan. Šorīt mēs saņēmām ziņu par strādnieku un mašīnistu streiku dokos. Notiek pastāvīgas demonstrācijas. Ne tikai Londonā, bet arī provincē. Un tās organizē vīrieši un sievietes ar šīm spējām. Mums būs viņi jāarestē.

-   Bet, lai arestētu cilvēkus, vajadzīgs kāds iemesls.

-   Atradīsim iemeslu, kad viņi jau būs droši ieslodzīti Tauerā. Mums tagad visos krogos ir spiegi, kas ievāc informāciju. Gan jau izdosies. Kas vēl?

-   Mums jāpārrunā jaunākais uzbrukums Kentā, bet tas var pagaidīt līdz Padomes sapulcei.

Ferēras jaunkundze atvēra somu un izņēma no tās mazu, gaiši zilu kristāla lodi un paliktni. Viņa to nolika galda cen­trā. Tagad mana kārta.

Burvis apsēdās taisnāk. Viens no jūsu spiegiem?

-Jā. Un tagad pievērs uzmanību, Džon, tas ir svarīgi. Tu zini, ka Devro kungs man lūdza pieskatīt mūsu burvjus, ja nu kāds atkal vēlētos iet Siržulauzēja vai Divāla pēdās.

Mandrāks pamāja. Vairāk nekā no amerikāņu dumpiniekiem, ienaidniekiem Eiropā, naidīgi noskaņotajiem vienkāršajiem ļaudīm, kas izgāja demonstrācijās, premjerministrs baidījās no saviem ministriem, vīriešiem un sievietēm, kas sēdēja pie viņa galda un dzēra viņa vīnu. Šīs bailes bija pamatotas kolēģi bija visai ambiciozi. Tomēr tas aizņēma pārāk daudz viņa uzmanī­bas. Ko tu esi atradusi? Džons vaicāja.

-   Kaut ko. Viņa pārlaida roku pār lodi, noliecoties uz priekšu tā, ka tumšie mati krita sejā. Mandrāks norija siekalas un arī pieliecās tuvāk, izbaudot viņas smaržu, viņas tuvumu. Lai gan jaunā sieviete bija bīstama un viltīga, viņas klātbūtne burvi valdzināja.

Džeina pateica pāris vārdu zilie kristāli bumbā uzvirpuļoja un nolaidās apakšā, atstājot virsmu skaidri caurskatāmu. Tur parādījās kāds tēls, seja. Tā uzzibēja, pakustējās, bet neparādī­jās tuvāk.

Ferēras jaunkundze pacēla skatienu. Tas ir Jole, viņa sacīja. Viņš novēro kādu burvi, kas izraisījis manī aizdomas. Palmers ir otrā līmeņa burvis no Iekšlietu ministrijas, viņam vairākas reizes atteikts paaugstinājums, un tas šo vīru pama­tīgi satriecis. Vakar Palmers ziņoja, ka esot slims, un neiera­dās darbā, bet devās uz kādu krodziņu netālu no Vaitčepelas. Palmeram mugurā bija strādnieka apģērbs. Jole viņam sekoja un tagad ir gatavs sniegt ziņojumu. Domāju, ka tas tevi varētu interesēt.

Mandrāks pamāja. Turpini.

Džeina Ferēra uzsita knipi un uzrunāja kristāla lodi. Parādi man krodziņu un atskaņo skaņu.

Noslēpumainā seja atkāpās un pazuda. Lodē parādījās attēls jumta spāres, noplukušas sienas, raupjš koka galds zem elektriskās spuldzītes. Pret sīkrūtotajiem logiem sitās cigarešu dūmi. Skatpunkts bija ļoti zems likās, ka novērotājs guļ uz grīdas. Pāri staigāja nevīžīgi ģērbušās sievietes un vīrieši noplu­kušos uzvalkos. Kā no liela tāluma atskanēja smiekli, klepošana un glāžu šķindoņa.

Pie galda sēdēja drukns pusmūža vīrietis ar sarkanu seju un sirmām šķipsnām matos. Viņam mugurā bija novalkāts mētelis un galvā cepure. Vīra acis šaudījās uz priekšu un atpakaļ, nopē­tot visus krodziņa apmeklētājus.

Mandrāks pieliecās tuvāk un dziļi ievilka elpu. Šodien Ferē­ras smaržas bija ļoti spēcīgas. Iespējams, granātāboli. Tas ir Palmers, vai ne? viņš vaicāja. Tikai pavisam dīvainā leņķī. Pārāk zemu.

Viņa pamāja. Jole bija pārvērties par peli. Viņš gribēja būt neuzkrītošs, bet šī kļūda viņam dārgi maksās, vai ne, Jole? Burve iesita pa lodes virsmu.

No lodes atskanēja klusa, pīkstoša balstiņa. Jā, pavēlniec.

-  Jā, tas ir Palmers. Parasti gluži neievērojams puisis. Tagad skaties tas ir svarīgi. Viņam rokā ir alus glāze.

-   Pavisam dīvaini, Mandrāks nomurmināja. Krogs un viss pārējais… Noteikti granātāboli. Un nedaudz citrona…

-   Viņš kādu meklē.

Mandrāks uzmanīgi nopētīja attēlu lodē. Kā jau daudzi bur­vji, atrodoties vienkāršo ļaužu vidū, arī Palmera kungs izskatī­jās nemierīgs. Viņa acis šaudījās pa istabu, uz kakla un pieres bija redzamas sviedru lāses. Burvis divreiz pacēla glāzi, izlikda­mies, ka dzer, bet nolika to atpakaļ neskartu.

-   Nervozē, Mandrāks konstatēja.

-   Jā. Nabaga Palmers.

Džeinas balss bija maiga, bet tajā jautās naža asums. Man­drāks atkal dziļi ieelpoja. Jā, citronu svaigums lieliski izcēla smaržu saldo apakšnoti.

Ferēras jaunkundze noklepojās. Vai kaut kas noticis ar tavu krēslu, Mandrāk? Vēl mazliet, un tu sēdēsi man klēpī.

Jaunais burvis strauji pacēla galvu, gandrīz atsizdams savu pieri pret viņējo. Atvaino, Ferēra, viņš nočukstēja. Tad nokle­pojās un ierunājās zemākā balsī: Nespēju atrauties no lodes. Nez ko šis Palmers iecerējis? Ļoti aizdomīgs tips. Viņš nevērīgi atpogāja krekla apkaklīti.

Ferēras jaunkundze viņu brīdi uzmanīgi vēroja, tad atkal pie­vērsās lodei. To mēs redzēsim.

Lodes skatpunktā ienāca kāds jaunpienācējs, nesot rokā alus glāzi. Viņam galvā nebija cepures, rudie mati atķemmēti atpa­kaļ, zem garā lietusmēteļa varēja saskatīt netīrus zābakus un platas bikses. Viņš nešaubīdamies devās pie Palmera kunga, kas bija pabīdījies malā, lai dotu vīrietim vietu uz sola sev blakus.

Jaunpienācējs apsēdās. Viņš nolika glāzi uz galda un pastūma augstāk brilles uz deguna.

Mandrāks lūkojās attēlā kā piekalts. Pagaidi! Es viņu pazīstu!

-  Jole, Ferēras jaunkundze pavēlēja. Parādi vēlreiz šo ainu.

Abi vīrieši atkal sasveicinājās un pēc burves pavēles sastinga.

-   Tu viņu pazīsti? Džeina jautāja. Tas ir labi.

-Jā. Tas ir Klaivs Dženkinss. Strādāja Iekšlietu ministrijā kopā ar mani. Liekas, ka vēl joprojām strādā turpat. Sekretārs bez jebkādām karjeras iespējām. Nu, interesanti…

-   Pagaidi, Džeina uzsita knipi. Mandrāks ievēroja, ka mei­tenes nagu laka bija maigi rozā tāpat kā pirkstu āda. Attēls lodē atkal sakustējās, abi vīrieši pamāja un aizgriezās. Klaivs Džen­kinss iedzēra malku alus. Viņa lūpas kustējās pēc brīža atska­nēja arī viņa balss, klusa un grūti sadzirdama.

-  Tātad tā, Palmer. Viss attīstās ļoti strauji, un ir laiks pie­ņemt lēmumu. Mums jāzina, vai jūs piedalāties vai ne.

Palmers iedzēra alu. Viņa seja bija nosvīdusi, acis šaudīgas. Vīrietis drīzāk murmināja nekā runāja. Man vajag vairāk informācijas.

Dženkinss iesmējās un sakārtoja brilles. Nomierinieties, Palmer, es jums nekodīšu. Jūs saņemsiet informāciju, bet pirms tam jums jāapliecina savi labie nodomi.

Otrs vīrietis dīvaini sašķobīja lūpas. Kad es jums esmu devis iemeslu šaubīties par mani?

-   Neesat. Bet neesat devis arī iemeslu jums uzticēties. Mums vajadzīgs pierādījums.

-   Kāds pārbaudījums?

-   Apmēram. Hopkinsa kungs vēlas redzēt kādu jūsu ieguldī­jumu. Mēs nezinām, vai jūs neesat spiegs. Varbūt jūs strādājat pie Devro vai tās maitas Ferēras. Viņš iedzēra vēl vienu malku alus. Mums jābūt piesardzīgiem.

Džons Mandrāks ārpus lodes, pilnīgi citā laikā un vietā palūkojās uz Džeinu Ferēru. Viņa pasmaidīja, atklājot asos zobi­ņus.

-   Hopkinss… jaunais burvis iesāka. Tu domā, ka tas pats…

-   Zinātnieks, kas parādīja Divālam, kā vadīt golemu, Ferēra pabeidza. Trūkstošais ķēdes posms. Jā, es domāju, ka tas ir viņš. Bet klausieties…

Palmera kungs aizstāvējās ar putām uz lūpām. Klaivs Džen­kinss klusēja. Beidzot Palmers aprāvās, saplakdams kā caurs balons. Ko jūs gribat, lai es daru? viņš vaicāja. Es brīdinu, Dženkins, ja jūs gatavojaties mani iegāzt…

Palmers pacēla glāzi. Dženkinsa elkonis tobrīd paslīdēja un pieskārās otra vīrieša rokai. Alus glāze sašūpojās, un dzēriens izlija uz galda. Palmers sašutumā norūcās. Jūs, muļķi…

Dženkinss atvainojās. Ja jūs darīsiet to, kas tiek prasīts, saņemsiet atalgojumu kopā ar mani un pārējiem, viņš sacīja. Jums viņš jāsatiek šeit.

-   Kad?

-   Tad. Tas arī viss. Es aizeju.

Vairs nesakot ne vārda, slaidais, sarkanmatainais vīrietis piecēlās no galda un pazuda skatienam. Pāris minūtes Palmera kungs sēdēja pie galda ar neizteiksmīgu seju. Tad arī viņš devās prom.

Ferēras jaunkundze atkal uzsita knipi. Attēls pazuda, parādī­jās noslēpumainā seja. Ferēra apsēdās krēslā taisni. Nav vērts pieminēt, ka Jole mūs pievīla, meitene sacīja. No peles skatpunkta viņš nevarēja redzēt galda virsmu. Viņš neiedomājās, ka Dženkinss tīšām izlēja alu, lai izlietajā dzērienā ar pirkstu uzvilktu tikšanās laiku. Dēmons sekoja Palmeram visu atlikušo dienu, bet tā arī neko neuzzināja. Tonakt viņš atgriezās pie manis. Tobrīd Palmers pameta savu dzīvokli un kopš tā laika vairs nav redzēts. Acīmredzot viņš devās uz tikšanos ar noslē­pumaino Hopkinsa kungu.

Džons Mandrāks bungoja ar pirkstiem pa galdu. Būs jāno­pratina Palmers, tiklīdz viņš atgriezīsies.

-   Tur jau tā problēma. Šorīt vīri, kas laboja Rozerhizas notekūdeņu sistēmu, atrada pazemē kaut ko tādu, ko sākumā noturēja par lupatu kaudzi.

Mandrāks novaidējās. Ne taču…

-Jā, diemžēl tas bija Palmera kunga ķermenis. Viņš bija nonāvēts ar dūrienu sirdī.

-   Ak tā, tas bija viss, ko jaunais burvis noteica. Un tad pie­bilda: Tomēr dīvaini…

-  Jā gan. Bet noderīgi izmeklēšanai. Ferēra pārlaida plauk­stu lodei tā atkal satumsa, kļuva auksta un tumši zila. Tas nozīmē, ka jūsu Klaivs Dženkinss un Hopkinss plāno kaut ko lielu. Pietiekami lielu, lai slepkavība šajā gadījumā būtu tīrais sīkums. Un mēs esam viņiem uz pēdām. Viņas acis sajūsmā mirdzēja. Garie, melnie mati bija nedaudz sajaukti, viena šķipsna krita uz pieres. Meitene bija piesarkusi un strauji elpoja.

Mandrāks atkal ķērās pie krekla apkaklītes. Kāpēc tu to stāsti man ārpus sapulces?

-Jo es paļaujos uz tevi, Džon. Un neticu nevienam no viņiem. Viņa atmeta matu šķipsnu no pieres. Vaitvela un Mortensens vērpj intrigas pret mums. Tu to zini. Mums Padomē nav citu draugu kā vien premjerministrs. Ja mēs paši atklātu šos nodevējus, mūsu pozīcijas kļūtu stiprākas nekā jebkad agrāk.

Viņš pamāja. Taisnība. Tātad skaidrs, kas mums jādara. Jāsūta dēmons, kas novērotu Klaivu Dženkinsu, un jācer, ka viņš mūs aizvedīs pie risinājuma.

Ferēras jaunkundze ielika lodi somā un piecēlās. Tas lai paliek tavā ziņā, ja drīkstu lūgt. Jole ir bezcerīgs gadījums, un mani pārējie dēmoni ir aizņemti dažādos uzdevumos. Šobrīd tā būtu tikai novērošana. Tam nebūtu vajadzīgs nekas spēcīgs. Vai arī visi tavi džini ir aizņemti?

Mandrāks palūkojās uz pentakliem. Nē, viņš lēni teica. Gan jau es kādu atradīšu.

Nu paklau! Tu izgāzies uzticētajā misija, pasūti ziņotāju un atsakies atgriezties pie saimnieka. Tad tu apsēdies un gaidi, kā varenais burvis uz to reaģēs. Un nekas nenotiek. Stundām ilgi. Ne Izsaukšana, ne sods. Nekā.

Kas tas par saimnieku?

Ja mani kaut kas patiešām kaitina, tad noteikti tas, ja mani ignorē. Es varu paciest apvainojumus un rupjības. Tie vismaz parāda, ka tev ir kaut kāda ietekme. Bet šitā nelikties ne zinis, it kā es būtu tikai muļķa velnēns no Novērošanas diska… tas mani pa īstam var nokaitināt.

Diena jau bija gandrīz pusē, kad es sajutu pirmās pazīmes it kā vairākas gumijas vienlaikus apvītos ap manu būtību un rautu mani prom. Izsaukšana! Beidzot! Nav manā dabā pretoties. Es piecēlos no skursteņa, izstaipījos, noņēmu slēpni, pārbiedēju garām skrienošu suni, parādīju rupju žestu vecai kundzītei un aizsviedu skursteņa gabalu uz ielas. [24]

Laiks doties prom. Es joprojām biju Bartimajs no Urukas, Al-Arišas un Aleksandrijas. Laiks bija nauda.

Es ļāvu Izsaukšanas vārdiem vilkt manu būtību projām. Iela kļuva par krāsu un gaismu virteni. Un pēc brīža es ierau­dzīju tipisku Izsaukšanas istabu: dienasgaismas spuldzes pie griestiem, pentakli uz grīdas. Informācijas ministrija, kā jau parasti. Es atkal pārvērtos par Kitiju Džonsu. Tas bija vienkār­šāk nekā pūlēties izdomāt kaut ko oriģinālu.

Tātad. Tas sasodītais Mandrāks kur viņš bija?

Tepat! Sēž aiz galda un, paņēmis rokā pildspalvu, blenž dokumentos. Viņš pat neskatās manā virzienā! Es noklepo­jos, uzliku rokas uz gurniem un sagatavojos teikt viņam pāris patiesu vārdu.

-   Bartimaj! balss bija pārāk maiga. Un pārāk zema, lai pie­derētu Mandrākam. Es pagriezos un ieraudzīju jaunu, smalku sievieti ar pelēkbrūniem matiem sēžot blakus pentaklā. Tā bija Paipere, mana saimnieka asistente, kas šobrīd ļoti pūlējās izlikties skarba. Viņas piere bija nedaudz savilkta, lai izskatītos dusmīga, rokas sakrustotas. Viņa skatījās uz mani kā stingra skolotāja uz nepaklausīgu bērnu. Kur tu biji palicis, Barti­maj? viņa iesāka. Tev vajadzēja atgriezties šorīt, kad saim­nieks vēlējās tevi redzēt. Mandrāka kungam bija jāatraujas no darba, lai tevi izsauktu, bet viņš taču ir tik ļoti aizņemts. Tas nav labi. Tava bravūra kļūst kaitinoša.

Šāda saruna man nepavisam nepatika. Es sakopoju visus spē­kus. Kaitinoša? es iebrēcos. Kaitinoša? Vai tu esi aizmir­susi, ar ko runā? Es esmu Bartimajs Šakrs al Džins, varenais N'gorso, mūru cēlājs un pilsētu iznīcinātājs! Man ir divdesmit vārdu un titulu, un mani varoņdarbi skan katrā mana vārda zilbē! Nemēģini mani pazemot, sieviete! Ja vēlies palikt dzīva, es iesaku tev bēgt prom, cik ātri vien vari. Es vēlos runāt ar Mandrāka kungu vienatnē.

Paipere paklakšķināja mēli. Tu šodien esi pilnīgi neiespē­jams, Bartimaj. Tev jābūt saprātīgam. Tagad tev būs jāpaveic viens mazs darbiņš…

-   Ko? Ne tik strauji! Es pagāju soli uz priekšu. Manas acis meta dzirksteles, un ap mani dancoja purpura liesmas. Man ar Mandrāku pirms tam kas pārrunājams.

-   Baidos, ka ministra kungs šobrīd nav pieejams.

-   Nav pieejams? Uzpūtīgais balons! Es viņu redzu!

-  Viņš strādā pie šodienas jaunā pamfleta. Tuvojas nodoša­nas termiņi.

-   Nu, viņš uz mirkli varētu atrauties no šīs melu sacerēša­nas [25] [1] Lai nomierinātu satrauktos civiliedzīvotājus, Mandrāks bija pasācis drukāt pamfletus, kas stāstīja par varonīgo britu karavīru cīņām mežonī­gajā Amerikā. Tipisks šāda pamfleta nosaukums bija "Patiesie kara stāsti". Tos ilustrēja ar briesmīgiem kokgriezuma attēliem, un tie it kā atainoja pēdējos kara notikumus. Nav vērts pieminēt, ka Amerikas burvji tika attē­loti kā mežonīgi un ļauni ļaudis, kas izmanto melno maģiju un naidīgus dēmonus. Savukārt varonīgie briti vienmēr bija apveltīti ar labām manie­rēm un uzstāja, ka vēlas "godīgu cīņu", un vienmēr uzvarēja kaujās, izman­tojot pašgatavotus ieročus no žoga gabaliem, bundžām un stieplītēm. Karš tika atainots kā varonīgs un nepieciešams. Tas pats vecais stāsts es tiku redzējis, kā velnēni šādus stāstus iekaļ stēlās Nīlas krastā. Arī to cilvēki neņem vērā.

-         un parunāt ar mani.

Paiperes jaunkundze sarauca degunu. Tu nevari pateikt neko tik svarīgu, kas viņam tieši šobrīd būtu jādzird. Un tagad pievērsies savam nākamajam uzdevumam.

Es novērsos no viņas un pagriezos pret figūru pie galda. Ei, Mandrāk! Nekādas atbildes. Es atkārtoju, šoreiz skaļāk. Papīri uz viņa galda nošvīkstēja.

Burvis izbrauca ar pirkstiem caur īsi apgrieztajiem matiem un pārmetoši uz mani paskatījās, it kā mans sauciens uzplēstu kādu vecu brūci. Viņš pievērsās savai asistentei. Paiperes jaunkundz, lūdzu, pasakiet Bartimajam, ka mani viņa sūdzī­bas neinteresē. Un atgādiniet viņam, ka lielākā daļa saimnieku būtu viņu smagi sodījuši par izgāšanos kaujā un ka manam ver­gam jābūt priecīgam par to, ka viņš vispār ir palicis dzīvs. Tas arī viss. Burvis atkal paņēma rokā pildspalvu.

Paiperes jaunkundze jau vēra muti, lai runātu, bet es biju ātrāks. Lūdzu, dariet zināmu šai uzpūstajai burbuļgalvai, ka es pieprasu tūlītēju atbrīvošanu. Mani spēki, lai gan reiz bijuši neizmērojami, tagad ir sarukuši, un man vajadzīgs atjaunoties. Ja viņš joprojām nepiekrīt šim saprātīgajam priekšlikumam un tikai pavēl un pieprasa, es, izmisuma vadīts, būšu spiests rīko­ties pret viņa un sevis paša interesēm.

Asistente sarauca pieri. Ko tad tas nozīmē?

Es pacēlu vienu uzaci. Viņš zina. Pievērsos Mandrākam. Tu taču zini, vai ne?

Burvis uzmeta man ašu skatienu. Jā, laikam gan.*[1] Protams, viņš zināja. Viņa īstais vārds karājās nabagam virs galvas kā Dāmokla zobens.

Ar uzspēlētu nevērību viņš nolika malā pildspalvu. Paiperes jaunkundz, lūdzu, pasakiet šim apnicīgajam dēmonam: ja viņam iešausies prātā doma par nodevību, viņš attapsies Bostonas lau­kos, kur katru dienu kaujās iet bojā dučiem džinu.

-   Pasakiet viņam, ka džinam tas tagad ir pilnīgi vienalga. Esmu tik novārdzis, ka varu iet bojā pat iepērkoties. Ko gan es varu zaudēt?

-   Norādiet, ka viņš, visticamāk, pārspīlē savu vājumu. Tas nemaz neizklausās pēc Bartimaja, kas savulaik apskāvies ar Zālamanu.

-   Un ar Faustu un Zarbustibālu.

-   Faustu, Zarbustibālu un vēl sazin ko. Es netaisos kavēt laiku ar uzskaitījumiem. Bet pasakiet šim džinam: ja viņš veiksmīgi izpildīs pēdējo uzdevumu, es viņu atbrīvošu, lai viņš varētu atveseļoties Citā pasaulē.

Es nicīgi nošņācos. Pasakiet tam skribentam, ka šāds pie­dāvājums ir pieņemams tikai tad, ja uzdevums ir vienkāršs, ātrs un pilnīgi izslēdz jebkādas briesmas.

-   Pasakiet džinam… ak, dieva dēļ, paskaidrojiet, kas tā par misiju un kas no viņa tiek prasīts. Papīriem nošvīkstot un ādas krēslam čīkstot, burvis atgriezās pie darba. Paiperes jaun­kundzes galva beidzot apstājās, jo bija visu laiku grozījusies no viena pie otra, liekot jaunajai sievietei izskatīties pēc noraizēju­šās pūces. Viņa pamasēja skaustu.

-   Ķeries tik klāt un pastāsti, es iedrošinoši sacīju.

Viņa likās nedaudz aizvainota, bet man nebija noskaņojuma būt laipnam. Mandrāks atkal bija izturējies pret mani ar nici­nājumu. Viņš vēlreiz bija ignorējis manas prasības un draudus. Es jau tūkstošo reizi zvērēju atriebties. Varbūt man vajadzētu riskēt ar aizsūtīšanu uz Ameriku un izrņēģināt roku atklātā kaujā. Esmu jau iepriekš tādās piedalījies un ticis cauri sveikā. Bet es nekad iepriekš nebiju bijis tik vārgs kā tagad… Nē, man vispirms jāatgūst spēki, un tas nozīmēja, ka man jāpie­krīt paveikt pēdējo uzdevumu. Es gaidīju. Otrā istabas malā Mandrāka pildspalva slīdēja pār papīru, sacerot jaunus melus.

Paiperes jaunkundze bija acīmredzami atvieglota, ka strīds beidzies. Tātad, viņa ar smaidu sacīja, manuprāt, tev tas grūtības nesagādās. Jāizseko kāds zemākā līmeņa burvis vārdā Klaivs Dženkinss un rūpīgi jāiegaumē katrs viņa solis. Tu nedrīksti pieļaut, ka viņš tevi ierauga vai sadzird. Šis cilvēks ir iejaukts sazvērestībā pret valdību, tās ietvaros jau izdarīta vis­maz viena slepkavība. Mēs zinām, ka viņš strādā pie zinātnieka, vārdā Hopkinss.

Tas mani nedaudz ieinteresēja. Bija pagājuši gadi, kopš mēs pēdējo reizi runājām par Hopkinsu. Tomēr Kitijas seja palika vienaldzīga un pat noraidoša.

-   Vai šis Dženkinss ir stiprs?

Paiperes jaunkundze sarauca pieri. Nedomāju gan.

Mans saimnieks pacēla galvu un nicīgi nošņaukājās. Džen­kinss? Diez vai.

-  Viņš strādā Iekšlietu ministrijā, Paiperes jaunkundze turpināja. Otrā līmeņa burvis. Viņam pieder velnēns vārdā Traklets. Mēs zinām, ka viņš ir mēģinājis iesaistīt sazvēres­tībā vēl vienu zema līmeņa burvi, bet nezinām, kāpēc un kā vārdā. Bet šis Dženkinss pilnīgi noteikti ir pazīstams ar Klemu Hopkinsu.

-   Un tieši tā ir mūsu prioritāte piekļūt Hopkinsam, Mandrāks atkal iejaucās. Nerīkojies bez mūsu ziņas un nekādā gadījumā neuzbrūc: mēs zinām, ka tu esi novārdzis, Bartimaj. Vienkārši noskaidro, kur šis Hopkinss ir atrodams. Un, ja iespē­jams, uzzini, kas viņam padomā. Ja visu paveiksi kārtīgi… o, sasodīts! Zvanīja telefons. Burvis pacēla klausuli. Jā? Ā, sveiks, Mierdari. Viņš pārbolīja acis. Jā, jā, es labprāt iegriez­tos, bet šobrīd nekādi nevaru. Man tūlīt jādodas uz sapulci ja tā padomā, es jau laikam kavēju… Ko tu gribēji teikt? Hmm, jā, jā, ļoti savādi. Varbūt vēlāk… Labi, pamēģināšu. Uz tikšanos. Viņš nolika klausuli. Man jāiet, Paiperes jaunkundz. Stāstu par Bostonas aplenkumu pabeigšu vēlāk un nosūtīšu jums ar velnēnu. Vajadzētu nodrukāt līdz vakaram. Tagad viņš jau bija piecēlies kājās un meta papīrus portfelī. Vai tev vajadzīga vēl kāda informācija, Bartimaj? Tikai nesāc aizbildināties vai čink­stēt, man nudien nav laika. t .

Kitija grieza zobus. Kā ar aizmuguri? Ja es atrodu Hop­kinsu, viņam pie rokas noteikti būs kas vairāk par velnēnu.

-Viņš ir tikai zinātnieks, Bartimaj. Bet, pat ja viņam ir nopietna aizsardzība, tev taču nav jāiesaistās konfliktā. Es jeb­kurā laikā varu nosūtīt tev palīgā Kormokodrānu un pārējos, un arī Ferēras jaunkundzei ir pietiekami daudz policistu un džinu. Ziņo man, tikko dabū kādu informāciju. Tu drīksti atgriezties, tiklīdz esi uzzinājis jebko noderīgu.

-Kur?

-   Pēcpusdien Vestminsteras zālē, vakarā Ričmondā pie Devro. Naktī manā mājā. Burvis aizvēra portfeli. Viņš bija gatavs doties projām.

-   Kur šo Dženkinsu meklēt?

-   Iekšlietu ministrijā, Vaitholā sešpadsmit. Biroji ir ēkas aiz­mugurē. Viņš ir sīks, sarkanmatains kverplis. Vai gribi sacīt vēl ko?

-   Diez vai tu gribētu to dzirdēt.

-   Noteikti negribētu. Un vēl kas, Bartimaj, burvis sacīja. Esmu devis vārdu tevi atbrīvot, bet tu mani varētu noskaņot vēl labvēlīgāk, ja izbeigtu parādīties šajā izskatā. Viņš paska­tījās man acīs pirmo reizi pa ilgiem laikiem. Padomā par to. Mandrāks pavicināja roku. Saites, kas mani turēja aplī, attinās un atbrīvoja mani, uzmetot augstu plašajā pasaulē.

artimajs: citā vārdā Šakrs al Džins, viņu piemin Prokopijs un Mikelots. Seno laiku džins ar izcilu atjautību un spēku. Pirmo reizi reģistrēts Urukā, vēlāk Jeruzalemē. Cīnījies kaujā pret asīriešiem pie Al-Arišas. Pazīstamākie saimnieki Gilgamešs, Zāla­mans, Zarbustibāls. Hēraklijs, Hauzers.

Bartimaja pārējie vārdi: N'gorso, Neho, Rekits.

Iedalījums: 6, bīstams. Joprojām pieejams.

Kitija nolaida grāmatu klēpī un palūkojās ārā pa autobusa logu. Pa pilsētu vijās burvju valdības pierādījumi. Starp vien­kāršajiem gājējiem soļoja Nakts policijas vilki, uz katra stūra mirdzēja novērošanas lodes un gaisā ik pa laikam aizlidoja mazi, ātri punktiņi. Cilvēki steidzās savās ikdienas gaitās, acis nodūruši. Kitija nopūtās. Pat tagad, kad lielākā daļa armijas bija Amerikā, valdības spēks joprojām bija pārāk liels, pārāk acīmredzams, lai tam pretotos. Vienkāršie iedzīvotāji vieni paši neko nespētu. Viņiem bija vajadzīga palīdzība.

4 Meitene atkal ieskatījās Trismegista rokasgrāmatā, samiedza acis un vēlreiz rūpīgi pārlasīja smalko rakstu. Neho un Rekita vārdi viņai bija sveši, bet pārējie šķita jau reiz dzirdēti. Tālāk saimnieku vārdi. Lai gan nebija īsti zināms, kā izskatījās Gilga­mešs un Zālamans, tomēr bija skaidrs, ka viņi bija pieaugušie. Hēraklijs bija imperators un karavadonis. Un viņa bija atradusi

ziņas par Zarbustibālu kādā no Arābijas burvju sarakstiem šis austrumnieks bija slavens abpus Sarkanajai jūrai ar savu līko degunu un daudzajām kārpām. Hauzers bija jauns, bet ziemeļ­nieks ar gaišu ādu un vasarraibumains to viņa bija redzējusi kādā no Butona kunga grāmatām. Neviens no viņiem nevarēja būt tas tumšādainais, tumšmatainais zēns, kura izskatā Barti­majs tik labprāt parādījās.

Kitija papurināja galvu, aizvēra grāmatu un iemeta to somā. Viņa acīmredzot tikai velti tērēja laiku. Viņai jāaizmirst Barti­majs un jāturpina vingrināties Izsaukšanā.

Pusdienlaiks bija beidzies, un autobuss bija pilns, jo visi devās atpakaļ uz darbu. Daži sarunājās pieklusinātās balsīs, bet tie, kas bija vairāk noguruši, vienkārši snauda. Vīrietis Kitijai pretī lasīja Patiesos kara stāstus pamfletu, ko Informācijas ministrija izplatīja, lai sniegtu ziņas par kara gaitu. Pamfleta pirmo lapu rotāja kokgriezuma attēls. Tajā bija attēlots britu karavīrs, kas skrien augšup pa kalnu, rokā satvēris durkli. Viņš atgādināja cēlu, varonīgu klasiskā laikmeta statuju. Kalnā stā­vēja amerikāņu dumpinieks, kura seju izķēmoja bailes, naids un citas nepatīkamas emocijas, mugurā šim svešzemniekam bija senlaicīgs, sievišķīgs apmetnis. Viņš bija pacēlis rokas kā aiz­sargājoties, un viņam blakus sēdēja kāds no zemākajiem dēmo­niem, kas atdarināja saimnieka kustības. Tā seja bija saviebta un ļauna, un tam mugurā bija tādas pašas drēbes kā burvim. Britu karavīram dēmonu nebija. Paraksts zem bildes vēstīja: "Vēl viens triumfs Bostonā".

Kitija uzmeta lūpu. Tas bija Mandrāka darbs: viņš tagad bija informācijas ministrs. Un viņa bija izglābusi tam nelietim dzīvību!

Tomēr uz šādu rīcību meiteni bija pamudinājis tieši Bārti** majs, un pēc trim gadiem tas joprojām viņu mulsināja un inte­resēja. Nekas, ko viņa iepriekš bija zinājusi par dēmoniem, nepalīdzēja meitenei izprast šī džina personību. Abu saruna, kas bija noritējusi baiļu un briesmu pilnā brīdī, bija palikusi Kitijai labā atmiņā tā bija saistoša, dziļa un negaidīti atklāta.

Džins bija atvēris viņai kādas durvis, ļāvis ieskatīties tādos vēs­turiskos notikumos, par kuriem viņai pirms tam nebija ne jaus­mas: tūkstošiem gadu, kuros burvji bija apspieduši dēmonus un likuši strādāt viņu labā. Tūkstošiem gadu, kuru laikā cēlušās un kritušas dučiem impēriju. Un tas atkārtojās atkal un atkal. Dēmoni tika izsaukti, burvji ar viņu palīdzību tika pie bagātības un slavas. Tad iestājās stagnācija. Vienkāršie cilvēki ar laiku atklāja, ka viņiem piemīt zināmas spējas pretošanās maģijai ļāva viņiem sacelties pret valdniekiem. Vieni burvji krita, bet parādījās jauni apspiedēji un sāka visu no gala kādā citā vietā. Un tā tas turpinājās, gluži kā nebeidzamā aplī. Jautājums bija vai šo apli var pārraut?

Atskanēja autotaure, un autobuss pēkšņi apstājās. Kitija atgāzās krēslā un gandrīz izmežģīja kaklu, mēģinādama saska­tīt, kāpēc viņi tik pēkšņi apstājušies.

Kaut kur autobusam priekšā izlidoja jauns vīrietis. Viņš smagi nokrita uz ietves, bet pēc brīža jau cēlās kājās. Pie viņa steidzās divi Nakts policijas virsnieki pelēkās uniformās un spožos zābakos. Viņi metās virsū jauneklim, bet viņš cīnījās ar dūrēm un spēra ar kājām, līdz izlauzās brīvībā. Kad viņš jau bija kājās, policiste izvilka no kabatas stienīti, izrunāja pavēles vārdu, un tas uzmirdzēja zils. Pūlis, kas bija sapulcējies ietves malā, bailēs atkāpās. Jaunais vīrietis paspēra pāris soļu atpakaļ. Viņa matus klāja asinis, acis bija mežonīgas.

Policiste tuvojās, vicinot gaisā stienīti. Pēkšņi zilā strāva trā­pīja vīrietim tieši krūtīs. Jaunietis uz brīdi salīgojās, un no viņa drēbēm uzliesmoja uguns. Un tad viņš iesmējās smiekli bija sausi un asi kā vārnas ķērciens. Viņš pastiepa roku un satvēra maģisko stieni. Zilās enerģijas šautras triecās pret viņa ādu, bet šķietami nespēja jaunietim neko nodarīt. Viņš izrāva stienīti policistei no rokām un pagrieza pret viņu pašu, un ar zilās strā­vas palīdzību aizlidināja pretinieci pāri ielai. Sievietes rokas un kājas noraustījās, un viņa palika nekustīgi guļam.

Jaunais vīrietis nometa stienīti zemē un, atpakaļ nepa­skatījies, pazuda blakusielā. Klusējošais pūlis pašķīrās viņa priekšā.

Motors ierūcās, autobuss sakustējās un ripoja tālāk. Sieviete, kas sēdēja Kitijai priekšā, pašūpoja galvu un noteica: Pie visa vainīgs karš.

Kitija ieskatījās pulkstenī. Līdz bibliotēkai vēl bija piecpads­mit minūšu brauciens. Vina aizvēra acis.

Sieviete autobusā nebija maldījusies karš izraisīja daudz tamlīdzīgu notikumu gan šeit, Londonā, gan ārpus tās. Bet vienkāršo iedzīvotāju arvien pieaugošās pretošanās spējas bija kā eļļa ugunī.

Pirms pusgada toreizējais kara ministrs Mortensena kungs bija ieviesis jaunu stratēģiju. Lai pakļautu amerikāņu dumpi­niekus, ministrs bija palielinājis valdības pilnvaras. Tas beidzās ar Mortensena doktrīnu, kas izsludināja vispārēju mobilizāciju valstī. Tika atvērti karavīru vervēšanas punkti, un vienkāršos iedzīvotājus mudināja pieteikties armijā. Daudzi vīrieši pietei­cās, cerēdami pēc atgriešanās no kara saņemt solīto paaugsti­nājumu darbā. Izgājuši dažu dienu apmācības kursu, viņi devās uz Ameriku.

Mēneši gāja, bet varoņi tā arī neatgriezās mājās. Viss bija noklusis. Ziņas no kolonijas nevarēja tik viegli saņemt, valdības ziņojumi kļuva arvien izvairīgāki. Beidzot sākās runas, ko izpla­tīja tirgotāji, kas kuģoja pāri Atlantijas okeānam, ka armija atspiesta dziļi ienaidnieka teritorijā, ka divi bataljoni ir sakauti, daudzi vīri miruši un daudzi aizbēguši Amerikas mežos un tā arī nekad vairs nav redzēti. Runāja par badu un citām šaus­mām. Tāpēc rindas pie karavīru vervēšanas punktiem pamazām izsīka un Londonas iedzīvotāju sejas kļuva arvien drūmākas.

Kopš tā laika pasīvā nepatika pret burvjiem un karu sāka kļūt arvien lielāka. Tas sākās ar pāris nesaistītām epizodēm, īslaicīgiem pretošanās uzliesmojumiem, ko burvji izskaidroja kā vienkāršus vietēja rakstura negadījumus. Kādā pilsētā māte izteica savu protestu, iemetot karavīru vervēšanas punkta logā akmeni; kaut kur citur strādnieki nolika darbarīkus un attei­cās strādāt par tik niecīgu atalgojumu. Trīs tirgotāji novietoja kravas automobili, kas bija piekrauts ar vērtīgām precēm zel­tītām auzām, smalkiem miltiem un gardu šķiņķi -, uz Vaitholas ceļa un, aplējuši ar eļļu, aizdedzināja, liekot dūmu mākonim pacelties līdz debesīm. Kāds zemāka līmeņa burvis no austrumu kolonijas, kuru ilgie kalpošanas gadi bija padarījuši mazliet neprātīgu, kliegdams ieskrēja Kara ministrijā ar Elementu lodi rokā viņš to nekavējoties iedarbināja un gāja bojā, sev līdzi nebūtībā aizraujot arī divus jaunus sekretārus.

Lai gan neviens no šiem incidentiem nebija tik dramatisks kā nesenā Divāla sazvērestība vai Pretošanās kustības veiktie uzbrukumi, tie tomēr iespiedās vienkāršo iedzīvotāju atmiņā. Par spīti Mandrāka kunga un Informācijas ministrijas pūlēm, šos notikumus bez mitas apsprieda tirgū, darbavietās, krogos un kafejnīcās, līdz tie savijās vienā lielā stāstā, kas kļuva par pamudinājumu protestam pret burvju impērijas valdību.

Tomēr šī pretošanās bija vāja, un Kitija, kas savulaik bija mēģinājusi pati ierosināt sacelšanos pret valdošo režīmu, nemaz nešaubījās, kā tā beigsies. Katru vakaru, strādājot Vardes krogā, viņa dzirdēja cilvēkus izsakām vēlmi organizēt streikus un demonstrācijas, bet nedzirdēja nevienu priekšlikumu par to, kā pasargāt sacelšanās dalībniekus no dēmonu uzbrukumiem. Jā, dažiem cilvēkiem piemita pretošanās spējas, tādas pašas kā viņai, bet ar to nepietika. Bija vajadzīgi spēcīgi sabiedrotie.

Kitija izkāpa no autobusa klusā šķērsielā pie Oksfordas ielas. Uzlikusi plecā somu, viņa devās uz divus kvartālus attālo Lon­donas bibliotēku.

Durvju sargs meiteni jau bija bieži redzējis, gan vienu pašu, gan kopā ar Butona kungu. Tomēr viņš tik un tā neatņēma viņas sveicienu, pastiepa roku pēc caurlaides un to rūpīgi nopē­tīja. Neteicis ne vārda, vīrietis ļāva meitenei iet tālāk. Kitija pasmaidīja un iegāja priekšnamā.

Bibliotēka bija izpletusies pa pieciem stāviem triju māju pla­tumā. Lai gan vienkāršajiem iedzīvotājiem ieeja šeit bija liegta, bibliotēkā atradās ne tikai ar maģiju saistīti teksti, te glabājās visas grāmatas, ko valdība uzskatīja par bīstamām vai musino­šām. Tur bija vēstures, matemātikas un astronomijas grāmatas, kā arī daiļliteratūra, kas tikusi aizliegta kopš Gledstona laika. Retam burvim no valdības bija laiks apmeklēt bibliotēku, bet Butona kungs, kuram interesēja dažādi vēsturiski teksti, bieži sūtīja Kitiju uz šejieni.

Kā jau parasti, bibliotēka bija gandrīz tukša. Kitija ieskatījās alkovos abpus marmora kāpnēm vienā no tiem pēcpusdienas saulē sēdēja divi pavecāki vīri. Viens no viņiem lasīja avīzi, otrs bija nepārprotami aizmidzis. Nedaudz tālāk jauna sieviete slau­cīja grīdu. Slota švīkstēja, un gaisā uzvirmoja putekļu mākoņi, aizvirpuļojot no vienas gaiteņa sienas līdz otrai.

Kitijai līdzi bija saraksts ar Butona kungam vajadzīgajām grāmatām, bet meitene bija nolēmusi kaut ko izpētīt arī uz savu roku. Pēc divu gadu regulāriem apmeklējumiem viņa te visu labi pārzināja-. Meitene drīz vien bija nonākusi nomaļā otrā stāva gaitenī, Dēmonoloģijas nodaļā.

Neho, Rekits… Kitija nezināja senās valodas, tāpēc nesa­prata arī, pie kuras kultūras šo vārdu meklēt. Babilonija? Asī­rija? Intuīcija lika paskatīties Ēģiptē. Viņa apskatīja vairākus dēmonu sarakstus melnā ādas iesējumā, dzeltenās lapas klāja vārdi smalkā rakstā. Pēc pusstundu ilgiem meklējumiem viņa vēl nebija neko atradusi. Palūkojusies bibliotēkas katalogā, Kitija beidzot nonāca nelielā telpā pie loga, kur atradās zvilnis ar purpurkrāsas spilveniem. Meitene tur apsēdās ar vairākiem specializētiem Ēģiptes almanahiem rokās un sāka meklēt. Vienā no vārdnīcām viņa atrada šādu ziņu:

Rekits: (tulk: ķīvīte) ēģiptiešiem šis putns simbolizē verdzību, bieži parādās kapeņu zīmējumos un burvju pierakstītajos hiero­glifos. Dēmoni ar šo pavārdu sastopami Agrajā, Vidējā un Vēlajā periodā.

Dēmoni… mulsinoši. Tomēr viņa atzīmēja šo lappusi. Barti­majs ir strādājis Ēģiptē un vismaz kādu laiku bijis pazīstams kā Rekits. Kitija iedomājās šo tēlu tumšādainu, slaidu zēnu ar vienkāršu, baltu tuniku. Tās niecīgās zināšanas, kas Kitijai bija par ēģiptiešiem, tomēr ļāva spriest, ka viņa varētu būt džinam uz pēdām.

Meitene te pavadīja vēl vienu stundu, rūpīgi šķirstot putek­ļainās lappuses. Dažas no grāmatām bija sarakstītas svešvalo­dās, citās valoda bija tik sarežģīta, ka meitene nesaprata tei­kumu jēgu. Citas bija biedējoši biezas. Tajās bija saraksti ar faraonu, karavadoņu un Ra priesteru vārdiem, tabulas, kurās iekļauti Izsaukšanas vārdi, ieraksti par nezināmiem dēmo­niem, kas izpildījuši neinteresantus, ikdienišķus uzdevumus. Tā bija garlaicīga nodarbe, un Kitija ik pa brīdim aizsnaudās. Vienreiz viņu pamodināja policijas sirēnas, citreiz kliedzieni blakusielā, bet pēdējo reizi viņu no miega piecēla vecais kungs, kas blakusistabā skaļi nošņauca degunu un pāršķīra grā­matas lapu.

Rudens saule iespīdēja bibliotēkas logos. Kitija ieskatījās pulkstenī. Piecpadsmit pāri četriem. Bibliotēku drīz slēgs, un viņa pat vēl nebija atradusi Butona kungam vajadzīgās grāma­tas. Un pēc trim stundām viņai jābūt darbā. Bija paredzams aizņemts vakars, un kroga īpašnieks Džordžs Fokss bija ļoti punktuāls. Meitene atšķīra nākamo sējumu. Vēl tikai piecas minūtes, un tad…

Kitija samirkšķināja acis. Te nu tas bija. Astoņas lappuses garš saraksts ar dēmoniem, sakārtots alfabēta secībā. Tātad… Kitija steigšus to pārlūkoja. Pemoss, Pairi, Penrenutets, Ramoss… ahā, Rekits. Veseli trīs.

Rekits (1): ifrīts. Sneferu (4. dinastija) kalps. Slavens ar savu ļauno dabu. Nogalināts Kartumā.

Rekits (2): džins. Kvišoga pavārds. Tēbu Nekropoles (18. dinas­tija) sargs. Piemīt dažas patoloģiskas tieksmes.

Rekits (3): džins. Saukts arī par Nektanebo vai Neho. Enerģisks, bet neuzticams. Kalpojis Aleksandrijas Ptolemajam (apmēram 120. gadā p.m.ē.).

Bez šaubām, trešais. Tas bija tikai sākums, bet Kitija jutās kā spārnos. Jauns saimnieks, jaunas iespējas… Ptolemaja vārds viņai bija pazīstams. Butona kungs to bija pieminējis, varēja būt, ka viņam pat ir grāmatas, ko šis ēģiptietis sarakstījis. Pto­lemajs. Kitija prātoja, vai spētu sameklēt vajadzīgo grāmatu Butona kunga plauktos.

Kitija drudžaini norakstīja jauniegūto informāciju piezīmju kladē, aplika tai gumiju un iemeta nodriskātajā somā. Viņa sakrāmēja grāmatas kaudzē, pasita padusē un nolika atpakaļ plauktā. To izdarījusi, viņa izdzirdēja gaitenī zvanu. Bibliotēku gatavojās slēgt. Un viņa vēl nebija paņēmusi Butona kungam vajadzīgās grāmatas.

Bija laiks kustēties. Bet Kitija, skrienot pa gaiteni, juta zināmu triumfu. Labāk piesargies, Bartimaj, viņa skrienot domāja. Piesargies… jo es tev tuvojos.

Pēcpusdienas sanāksme bija vēl nelietderīgāka, nekā Džons Mandrāks bija domājis. Tā notika Vestminsteras statuju zālē tā bija neregulāras formas telpa, celta no pelēkrozā akmens blu­ķiem, ar augstām viduslaiku stila velvēm un bieziem persiešu paklājiem uz grīdas. Nišās pie logiem atradās dučiem pagātnes dižo burvju statuju dabiskā lielumā. Pašā galā bargs un norai­došs stāvēja Gledstons, bet viņam pretī plīvojošā apmetnī viņa lielākais ienaidnieks Dizraeli. Te bija attēloti visi impērijas premjerministri kopā ar citiem dižiem burvjiem. Ne visās nišās jau bija statujas, bet Devro kungs bija pavēlējis tukšās aizpildīt ar ziedu kompozīcijām. Burvji sačukstējās, ka tukšās ailes atgā­dina premjerministram par to, ka arī viņš pats ir mirstīgs.

Pie griestiem mirdzēja apaļas lampas, izgaismojot istabas vidū apaļo, spoži nopulēto ozolkoka galdu, pie kura sēdēja Padome impērijas vadošie burvji -, rotaļādamies ar pildspal­vām un minerālūdens pudelēm.

Devro kungs speciāli bija pasūtījis sēdēm apaļu galdu. Tā neradās sajūta, ka kāds būtu pretstatīts citiem, un neviens neizcēlās, sēžot galda galā. Dīvainā kārtā šī politika nebija ņemta vērā, izgatavojot pašam Devro paredzēto milzīgo, apzel­tīto krēslu, kam visapkārt bija izgrebti ķerubi. Kara ministrs Mortensena kungs bija sekojis premjerministra piemēram un pasūtījis sev sarkankoka sēdekli. Bet iekšlietu ministrs Kolinsa kungs, negribēdams palikt ēnā, bija sev darinājis tronim līdzīgu krēslu, kas bija apvilkts ar zaļu brokātu. Un tā tālāk. Vienīgi Džons Mandrāks un viņa bijusī meistare Džesika Vaitvela bija paturējuši savus krēslus tādus, kādi tie bija.

Tāpat arī katra krēsla atrašanās vieta bija izcīnīta ilgā un grūtā cīņā un atspoguļoja patieso stāvokli Padomē. Devro kun­gam abās pusēs sēdēja viņa favorīti informācijas ministrs Džons Mandrāks un Džeina Ferēra no policijas. Ferērai blakus sēdēja Vaitvelas jaunkundze un Kolinsa kungs, kuram pret karu bija skeptiska attieksme. Mandrākam blakus sēdēja Mortensena kungs un Malbindi jaunkundze no Ārlietu ministrijas valdība šobrīd sekoja viņu izstrādātajai stratēģijai.

Sapulce sākās ar reklāmas paziņojumu. No blakusistabas izripoja milzīga kristāla lode uz platformas. To vilka velnēnu bars, ko vadīja foliots ar astru pātagu rokā. Kad viņi bija nonā­kuši līdz galdam, foliots nokliedzās, noplīkšķināja pātagu, un visi velnēni cits pēc cita izgaisa dūmu mākoņos. Kristāla lode iezaigojās rozā, tad oranža. Tās vidū parādījās paziņojuma dēlis un uz tā smaidoša seja.

Cienījamās dāmas un godātie kungi, Padomes locekļi! Ļau­jiet man jums atgādināt, ka līdz dekādes lielākajam teātru noti­kumam un gada nozīmīgākajam sabiedriskajam pasākumam atlikušas tikai divas dienas! Rezervējiet biļetes uz manu jaunāko izrādi, kas vēstīs par mūsu mīļā drauga un vadoņa Ruperta Devro dzīvi un darbiem! Esiet gatavi smieties, raudāt un dziedāt līdzi izrādē No Vapingas līdz Vestminsterai: politiskā odiseja. Ņemiet līdzi dzīvesbiedrus un draugus un neaizmirstiet kabatlakatiņus! Es, Kventins Mierdaris, apsolu jums neaizmirstamu vakaru!

Seja izgaisa, lode satumsa. Ministri noklepojās un sagrozījās krēslos. Ak dievs, kāds nočukstēja. Tas ir mūzikls!

Devro kungs pārlaida klātesošajiem starojošu skatienu. Kventina laipnais žests šoreiz nudien ir nevietā, viņš notral­lināja. Esmu pārliecināts, ka jums visiem jau ir biļetes.

Bija gan. Citādi nemaz nevarēja būt.

Sapulce varēja sākties. Mortensena kungs ziņoja par jaunāka­jiem notikumiem Amerikas karā. Tas nebija nekas iepriecinošs: britu karaspēks atradās tuksnesīgajos apgabalos, notika pastā­vīgas sadursmes, bet nekas nozīmīgs tā arī nebija sasniegts. Un tā jau nedēļām ilgi.

Džons Mandrāks gandrīz nemaz neklausījās šajā ziņojumā. Tas bija iepriekš paredzams un nomācošs un tikai pastiprināja paša izmisumu. Likās, ka viss slīd ārā no rokām karš, kontrole pār vienkāršajiem iedzīvotājiem, impērija. Bija jādara kaut kas nozīmīgs un tūlīt, pirms viss nav sabrucis. Un viņš zināja, kas. Bija jāliek lietā Gledstona zizlis ierocis ar neticamu spēku kas tagad gulēja, pamests novārtā, valsts dārgumu glabātavā, gaidot, kad kāds, kas ir pietiekami talantīgs, beidzot ķersies tam klāt. Pareizi izmantots, šis ierocis varētu satriekt amerikāņu dumpiniekus, sakaut impērijas pretiniekus un likt vienkārša­jiem iedzīvotājiem trūkties. Bet, lai zizli vadītu, bija vajadzīgs augstākā līmeņa burvis, un Devro tāds nekādā ziņā nebija. Tieši tāpēc bailēs par savu krēslu pašreizējais premjerministrs atteicās zizli izmantot.

Vai viņš pats Džons Mandrāks spētu vadīt šo spēcīgo ieroci, ja viņam dotu iespēju? Patiesībā jaunais burvis nebija drošs. Varbūt spētu. Viņš bija spēcīgākais burvis no visiem, kas šeit atradās, varbūt vienīgi Vaitvela varēja ar viņu mēroties spēkiem. Un tomēr toreiz, pirms trim gadiem, viņš nebija spējis likt zizlim darboties.

Jaunā burvja galvā cīnījās šaubas par paša spēkiem un vēlme sevi pierādīt, un tas arvien vairāk viņu nogurdināja, padarot nevērīgu pret tiešajiem pienākumiem. Atklāti sakot, viņa darbs bija nevajadzīgs un viņam visapkārt sēdēja vieni vienīgi muļķi, kas nespēja uzlabot esošo situāciju. Vienīgā cerību dzirkstele tagad bija atrast nodevēju Hopkinsu. Varbūt tas mainītu noti­kumu gaitu, varbūt tad viņš beidzot sasniegtu ko ievērojamu. Jāpagaida, līdz Bartimajs būs ko uzzinājis.

Mortensens turpināja vārīties. Mandrāks garlaikoti rakstīja piezīmju bloknotā. Viņš iedzēra ūdeni un kritiski nopētīja pārē­jos sapulces dalībniekus.

Pirmām kārtām premjerministrs. Viņa matos bija iezagušās sirmas šķipsnas, seja bija uztūkuši un sarkaniem plankumiem izraibināta. Viņam apkārt jautās tāda kā smaguma aura, kas vēdīja visās viņa runās. Tikai tad, kad saruna pievērsās teātrim, Devro sejā atgriezās tas dzīvīgums un harisma, kas Mandrāku bija apbūrusi zēna gados. Turklāt premjerministrs bija ļoti atriebīgs. Pirms neilga laika Kolinsa kunga priekštece Harknetas kundze bija izteikusies pret valstī valdošo politiku. Tovakar pie viņas bija ieradušies seši horlas. Šādi notikumi Mandrāku uztrauca tas neliecināja par vadītāju ar skaidrām spriešanas spējām. Turklāt tā bija morāli nosodāma rīcība.

Blakus Devro sēdēja Džeina Ferēra. Sajūtot, ka jaunais burvis viņu nopēta, meitene pacēla skatienu un pasmaidīja viņas acīs gailēja sazvērnieciska dzirksts. Viņa uzrakstīja uz papīra zīmīti un aizsūtīja viņam. Vai ir kādas ziņas par Hopkinsu ? Mandrāks papurināja galvu, bez skaņas noteica: "Par agru," un pievērsa skatienu viņas blakussēdētājai.

Tā bija aizsardzības ministre Džesika Vaitvela. Vairākus gadus viņa bija premjera nelabvēļu sarakstā, bet pamazām atkal atguva labvēlību. Iemesls bija vienkāršs šī dāma bija pārāk spēcīga, lai tiktu ignorēta. Viņa dzīvoja noslēgti, nekrāja lielas bagātības un veltīja visus spēkus darbam savā ministrijā. Džesika joprojām bija ļoti tieva, mati platīnblondi un spuraini. Mandrāks un viņa bijusī meistare novērtēja viens otru ar naidu, bet respektējot.

No viņas pa kreisi sēdēja Kolinsa kungs, jaunpienācējs Padomē. Tas bija sīks vīrelis, melnīgsnējs un apaļu seju, bet dedzīgām, spožām acīm. Viņš visu laiku uzsvēra, kādu ļaunumu karš nodara ekonomikai, tomēr nekad nepieprasīja, lai tas tiktu izbeigts.

Pa labi no Mandrāka sēdēja karu atbalstošā frakcija: pir­mām kārtām, Helēna Malbindi, ārlietu ministre. Viņa pēc dabas bija maiga un lēna, bet pašreizējais amats bija padarījis šo sie­vieti par īstu fūriju. Par ministres noskaņojumu vēstīja viņas deguns ja tas kļuva balts, šī dāma bija noskaitusies. Mandrāks viņu nevērtēja pārāk augstu.

Karls Mortensens, kara ministrs, joprojām turpināja savu ziņojumu. Viņš ilgu laiku bija pie teikšanas valstī tieši viņš uzstāja, ka jāuzsāk karš Amerikā, un tieši pēc viņa stratēģijas valsts šobrīd vadījās. Mortensena gaišie mati joprojām bija gari (viņš nebija sekojis modei un apgriezis tos īsus), un viņš jopro­jām pārliecinoši runāja par gaidāmo uzvaru. Tomēr ministra nagi bija bailēs apgrauzti, un pārējie Padomes locekļi lūkojās uz šo vīru ar plēsoņas acīm.

-  Mums visiem jāpaliek uzticīgiem savam uzdevumam, viņš sacīja. Pienācis izšķirīgs laiks. Dumpinieki jau gandrīz iztē­rējuši savus spēkus, bet mēs pat neesam izpētījuši visus savus resursus. Mēs varam noturēties Amerikā vēl vismaz gadu.

Devro kungs sagrozījās savā zeltītajā krēslā, uzlika roku vie­nam ķerubam uz galvas un klusi ierunājās: Ja mums jākaro vēl gadu, tad nākamgad mēs tevi pie šī galda vairs neredzēsim, Kari. Un premjerministrs nopētīja savu padoto zem puspie­vērtiem plakstiņiem. Ja nu vienīgi kā telpas rotājumu.

Kolinsa kungs ieķiķinājās, Ferēras jaunkundze auksti pa­smaidīja, bet Mandrāks cītīgi pētīja pildspalvu.

Mortensena kungs bija nobālējis, bet izturēja premjerminis­tra skatienu. Bet tas mums, protams, nebūs nepieciešams. Šādu piemēru es izmantoju tikai ilustrācijai.

-   Gads, seši mēneši vai sešas nedēļas tas ir viss viens, Vaitvelas jaunkundze nikni ierunājās. Pa šo laiku mūsu ienaid­nieki Eiropā gūst virsroku. Visur runā par sacelšanos. Impērija ir briesmās!

Mortensens saviebās. Jūs pārspīlējat.

Devro pievērsās Vaitvelai. Kāds ir jūsu ziņojums, Džesika?

-   Paldies Rupert, viņa pielieca galvu. Mūsu pašu zemē vakarnakt notikuši trīs savā starpā nesaistīti uzbrukumi.

Policijas vilki iznicināja holandiešu spiegu bandu Norfolkas krastā. Tikmēr Kolinsa džins atvairīja gaisa uzbrukumu virs Sauthemptonas pēc mūsu domām, tie bija dēmoni no Spānijas, vai ne, Brūs?

Kolinsa kungs pamāja. Dēmoniem mugurā bija oranži un dzelteni krekli, uz kuriem bija attēlotas Aragona rokas. Viņi lēja pār pilsētu uguns lietu.

-   Pa to laiku cita dēmonu banda iebruka Keritā, Vaitvelas jaunkundze turpināja. Ar to laikam tika galā Mandrāks. Viņa nošņaukājās.

-  Jā, Džons mierīgi atteica. Ienaidnieki tika iznīcināti, diemžēl netika noskaidrots, no kurienes viņi nākuši.

-   Žēl, Vaitvela ar pirkstiem bungoja pa galdu. Tomēr pro­blēma paliek visā Eiropā uzliesmo sacelšanās, un mūsu gal­veno spēku nav šeit, lai to apturētu.

Devro kungs pamāja. Jā, jā. Vai vēl kāds vēlētos saldumus? Viņš palūkojās apkārt. Nē? Es gan. Viņš noklepojās. Nez no kurienes parādījās gara, pelēka ēna, kas nolika premjerminis­tram priekšā zeltītu šķīvi ar pīrāgiem un smalkmaizītēm. Ēna atkal nozuda. Devro paņēma vienu virtuli. Mmm, cik gards. Džeina, lūdzu, sniedz mums ieskatu par situāciju valstī.

Ferēras jaunkundze iztaisnoja muguru un pagriezās pret pārējiem vislabākajā leņķī. Patiesību sakot, tā ir draudīga. Ne tikai tāpēc, ka šeit ierodas ārzemju dēmoni, ar kuriem jātiek galā. Arī tāpēc, ka vienkāršo ļaužu vidū vērojama neapmierinā­tība. Izskatās, ka arvien vairāk cilvēku spēj pretoties maģijas iedarbībai. Viņi redz cauri dēmonu ilūzijām, pamana mūsu spie­gus… Visur notiek streiki un demonstrācijas. Manuprāt, tas ir vēl svarīgāk par karu.

Premjerministrs noslaucīja no lūpām cukuru. Džeina, mēs nedrīkstam novērsties no galvenā. Ar vienkāršajiem ļaudīm mēs tiksim galā vienmēr. Viņi ir tik nemierīgi tikai kara dēļ. Viņš zīmīgi palūkojās uz Mortensena kungu.

Ferēras jaunkundze piekrītoši pamāja. Ja tāds ir jūsu lēmums, ser.

Devro kungs uzsita ar roku pa galdu. Protams, ir! Un vēl es izlemju, ka tagad mums pienākas neliels pārtraukums. Lūdzu, visiem kafiju un maizītes!

Ēna atkal parādījās, un ministri negribīgi ķērās pie kafijas krūzēm un saldumiem. Mandrāks noliecās pār savu krūzi un atkal palūkojās uz Džeinu. Padomē viņi bija sabiedrotie pārē­jie viņiem neuzticējās, Devro viņus atbalstīja, tāpēc abiem nekas cits neatlika kā sadarboties. Bet tas neko daudz nenozīmēja. Šāda savienība varēja izjukt vienā mirklī. Jaunais burvis vēl joprojām prātā nespēja savienot šīs jaunkundzes nežēlību ar personības valdzinājumu. Viņš saviebās. Patiesībā jau Džons ticēja burvju valdībai un tās likumu taisnīgumam. Tomēr brī­žos, kad Mandrāks redzēja, kā darbojas tādi cilvēki kā Ferēra, viņš jutās neveikli un vairs nebija tik drošs par savu pārliecību. Tomēr Džeina tik un tā bija ļoti skaista.

Atklāti sakot, visi Padomes locekļi lika viņam justies neveikli. Bija vajadzīgs milzīgs iekšējais spēks, lai noturētu savas pozī­cijas šajā kompānijā. No visiem klātesošajiem staroja ambiciozitāte, spēks, gudrība un viltus, un neviens nekad nerīkojās pretēji savām interesēm. Un viņam bija jādara tāpat, lai izdzī­votu.

Var jau būt, ka tā tam jābūt. Vai viņš kādreiz bija saticis cilvēku, kas rīkojās pretēji savām interesēm? Džonam acu priekšā nostājās Kitijas seja. Muļķības! Tā mežonīgā, vardar­bīgā nodevēja! Piemīlīga seja, gari, tumši mati. Vienkārši smiek­līgi! Tā meitene jau sen ir mirusi. Jaunais burvis pašūpoja galvu.

Un kādreiz sen, sen atpakaļ viņam zīmēšanas stundas pasniedza skolotāja Lutiēnas jaunkundze. Cik savādi, viņš vairs nespēja precīzi atcerēties viņas seju.

Vai tu mani nedzirdēji, Džon? Devro balss atskanēja Mandrākam pie pašas auss. Viņš sajuta cukura druskas nobir­stam aiz apkakles. Mēs pārrunājam mūsu pozīcijas Eiropā, un es jautāju tavu viedokli.

Mandrāks iztaisnojās. Atvainojiet, ser. Mani aģenti ziņo, ka Itālijā joprojām nerimst nemieri. Romā laiku pa laikam uzliesmo dumpis. Bet tas nav mans lauciņš.

Ierunājās aizsardzības ministre Džesika Vaitvela. Toties tas ir manējais. Itālijā, Fancijā, Spānijā un citās dienvidu zemēs visur notiek tas pats. Mūsu spēki ir par vājiem. Un kāds ir rezul­tāts? Nemieri un dumpji. Katrs nelietis zem šīs saules uzskata, ka drīkst mums uzbrukt. Vēl nebūs pagājis mēnfesis, un mums jau būs jācīnās vismaz ducī valstu.

-   Nav īstais brīdis pārspīlēt, Džesika, Mortensens skarbi sacīja.

-   Pārspīlēt? Džesika uzsita pa galdu ar kaulaino roku un pielēca kājās. Šī ir plašākā masu sacelšanās kopš 1914. gada! Un kur ir mūsu karaspēki? Tūkstošiem jūdžu attālumā! Es jums saku, ka mēs zaudēsim Eiropu, ja tūlīt pat kaut kas netiks darīts lietas labā.

Tagad arī Mortensens pacēla balsi. Un jums laikam ir padomā labs risinājums, vai ne?

-   Protams, ir. Mums jāatsauc karaspēki no Amerikas.

-   Ko? Mortensens pārskaities pagriezās pret premjerminis­tru. Vai jūs dzirdējāt, Rupert? Tā ir skaidra nepakļaušanās, kas robežojas ar nodevību!

Ap Džesikas Vaitvelas sažņaugto dūri uzvirmoja pelēkzils mirdzums, gaiss dūca. Viņas balss pēkšņi bija kļuvusi pavisam klusa. Vai jūs nebūtu tik laipns un neatkārtotu, Kari?

Kara ministrs palika sēžam kā pārakmeņojies, ar rokām satvēris krēsla paročus, acīm šaudoties. Beidzot viņš sašļuka. Mirdzums ap Vaitvelas roku uzdzirkstīja un nodzisa. Viņa pagai­dīja vēl pāris sekunžu un tad ar uzvarētājas grāciju apsēdās.

Pārējie ministri vai nu smīkņāja, vai rauca pieres atkarībā no tā, kura pusē viņi bija. Devro kungs uzmanīgi pētīja nagus un izskatījās garlaikots.

Džons Mandrāks piecēlās. Nebūdams ne Mortensena, ne Vaitvelas pusē, viņš pēkšņi sajuta nepieciešamību iejauk­ties, riskēt un izrauties no pašreizējās nenoteiktības. Esmu pārliecināts, ka neviens no mūsu cienījamiem ministriem nedomāja otru apvainot un nav arī tik bērnišķīgs, lai apvaino­tos, viņš iesāka. Viņiem abiem ir taisnība. Džesikas bažām ir pamats, jo situācija Eiropā sāk kļūt nekontrolējama. Karla nevēlēšanās atzīt sakāvi arī ir slavējama. Mēs nevaram pamest Ameriku kriminālo grupējumu varā. Es vēlētos ierosināt kādu risinājumu.

-   Kādu? Vaitvela neizskatījās iepriecināta.

-   Atsaukt karavīrus no Amerikas nav nekāds risinājums, Mandrāks vēsi turpināja. Tas sūtītu mūsu ienaidniekiem visā pasaulē gluži aplamu vēsti. Bet mums jāpieliek punkts šim kon­fliktam. Mums nav ne pietiekami daudz dēmonu, ne karavīru, tāpēc vajadzīgs ierocis, kāda nav amerikāņiem. Kaut kas tāds, ko viņi nespētu uzveikt. Vienkārši. Mums jāliek lietā Gledstona zizlis.

-   Neiespējami!

-   Cik muļķīga doma!

-   Nekādā gadījumā!

Kad troksnis norima, Mandrāks atkal ierunājās. Es diemžēl nesapratu jūsu iebildumus.

Karls Mortensens atmeta ar roku. Zizlis nav pārbaudīts.

-   Tas ir grūti kontrolējams, piebilda Malbindi.

-   Ļoti bīstams maģiskais priekšmets, Džesika Vaitvela no­šņācās.

-   Tur jau tā lieta, Mandrāks sacīja. Ar šo zizli Gledstons iekaroja Eiropu. Tas pats notiks Bostonā. Mūsu draugi Parīzē un Romā par to padzirdēs un atkal nolīdīs pagrīdē. Problēmas atrisinātas. Tiklīdz zizlis nokļūs pāri okeānam, mēs sakausim amerikāņus nedēļas laikā. Kāpēc turēt zizli aiz atslēgas, ja tas var atrisināt visas mūsu grūtības?

-   Tāpēc, kāda skarba balss noteica, ka es tā saku. Un mans vārds ir likums.

Mandrāks pagriezās pret premjerministru, kas bija piecē­lies kājās. Devro seja pēkšņi bija ieguvusi skarbākus vaibstus, tā vairs nešķita ļengana un neizlēmīga. Acis stīvi raudzījās uz priekšu. Arī jūs taču šorīt saņēmāt ziņu, Mandrāk, viņš sacīja, ka zizlis, tāpat kā pārējie vērtīgie priekšmeti, tiek ieslēgts dārgumu glabātavā šajā pašā mājā un tos sargā augsta līmeņa maģija. Tie netiks izmantoti. Vai sapratāt?

Mandrāks vilcinājās. Viņš gribēja pastāvēt uz savu, bet tad atcerējās Harknetas kundzes likteni. Protams, ser, viņš iesāka, bet kāpēc…

-   Kāpēc? premjerministra seja pēkšņi atdzīvojās, acis iede­gās. -Jums nav jāmeklē nekādi izskaidrojumi, Mandrāk! Ziniet savu vietu un nemēģiniet destabilizēt Padomes darbu ar savām muļķīgajām idejām. Tagad paklusējiet un nākamreiz rūpīgāk pārdomājiet, ko sakāt. Un esiet piesardzīgāks, citādi man būs jādomā, ka arī jūs plānojat sazvērestību. Premjerministrs novērsās. Mortensen, atnesiet kartes. Mums jāzina, kādas šobrīd ir mūsu pozīcijas. Cik saprotu, esam iedzinuši dumpinie­kus purvainā apvidū…

-   Tas bija pārāk strauji, Džeina pačukstēja, kad pēc stundas viņi visi devās prom no sanāksmes. Tas, kas rīkotos ar zizli, būtu varenākais cilvēks valstī. Devro baidās no tā, ko tādā gadī­jumā šis cilvēks izdarītu ar viņu.

Mandrāks drūmi pamāja. Viņš atkal bija nomāktā garastā­voklī. Zinu. Bet kādam taču tas ir skaidri jāpasaka. Valstī valda arvien lielāks haoss. Nebrīnītos, ja puse no Padomes kaut ko klusībā perinātu.

-   Koncentrējies uz to sazvērestību, par kuru mēs zinām. Kas jauns par Dženkinsu?

-   Vēl nekas. Bet drīz būs. Pie šīs lietas strādā mans labākais džins.

I^opš Senās Ēģiptes laikiem, kad es sudraba vanaga formā izsekoju klejojošās ciltis pār smilšu kalniem, biju iemācījies labi maskēties. Šīs ciltis atstāja džinus šakāļu un skorpionu izskatā sargāt tuksnešus, kamēr pašas bija prom. Bet ērglis lidoja aug­stu pret sauli un no tiem viegli izvairījās. Es atklāju ienaidnieku nometni paslēptu starp zilganzaļajiem gumijkokiem Kargas oāzē un aizvedu pie tiem faraona armiju. Pretinieki gāja bojā līdz pēdējam vīram.

Arī tagad es izmantoju tikpat smalkas un nāvējošas prasmes, lai gan jāatzīst, ka situācija nebija tik spoža. Mežonīgi niknas klejotāju cilts vietā bija sīks, sarkanmatains sekretārs un plašā Sahāras tuksneša vietā Vaitholas gaiteņi un Londonas ielas. Citādi viss bija gluži tāpat. Ak jā, un šoreiz es nebiju vanags Londonai piemērotāks bija zvirbuļa tēls.

Es sēdēju uz palodzes un vēroju pretējās mājas netīros logus. Šeit nedzīvoja putnumīlispalodze bija nokaisīta ar kaļķi, uz tās bija metāla pīķi un saindētas maizes drupatas. Tipiska viesu uzņemšana angļu gaumē. Es nospārdīju maizes drupačas uz ielas, piecementēju kaļķi un, salocījis vairākus pīķus, izslī­dēju tiem cauri. Es jau tā biju pagalam vārgs, bet šī Herkulesa cienīgā piepūle mani gandrīz nobeidza. Galvai reibstot, es apsē­dos, lai sāktu novērošanu.

Skatpunkts novērošanai bija labs. Es varēju redzēt, kā Klaivs Dženkinss sēž pie galda. Viņš bija tievs, salicis un vārgulīgs ja vajadzētu noritēt cīņai starp viņu un zvirbuli, es derībās liktu uz putna panākumiem. Viņam mugurā vaļīgi plandījās dārgs uzvalks izskatījās, ka audums nevēlētos nonākt tuvākā saskarsmē ar burvja ādu,un zem tā bija redzams kaitinoši rozā krekls. Burvim bija bāla, vasarraibumaina seja, šauras ačeles aiz bieziem briļļu stikliem un sarkani mati, kas bija atķemmēti atpakaļ un ieziesti ar eļļu. Viņš izskatījās pēc lapsas, kas samir­kusi lietū. Pa rakstāmmašīnas taustiņiem bungoja kārni pirk­sti.

Mandrākam bija taisnība, novērtējot Dženkinsa spējas. Nometies uz palodzes, es tūlīt pat nopētīju visus septiņus plā­nus, meklējot sensoru tīklus, novērošanas prizmas, rotējošās acis, ēnu uztvērējus, lodes, diskus, siltuma lamatas, fejas vai citas maģiskas būtnes, kas varētu gādāt par burvja aizsardzību. Nekā. Es uzmanīgi vēroju, vai nemanīšu kādu maģisku saikni ar Hopkinsu, bet sekretārs nedz izrunāja kādus buramvārdus, nedz lietoja noslēpumainus žestus. Viņa pirksti slīdēja pār raks­tāmmašīnas taustiņiem, viņš laiku pa laikam paberzēja degunu, sakārtoja brilles vai pakasīja pumpu uz zoda. Tā pagāja pēcpus­diena. Aizraujoši.

Lai gan es visu laiku mēģināju koncentrēties uz darbu, mans prāts laiku pa laikam nomaldījās, jo a) šī novērošana bija paga­lam garlaicīga; b) pastāvīgās sāpes padarīja mani nervozu. Es jutos kā neizgulējies, tāpēc ik pa brīdim aizdomājos par dažā­dām ar uzdevumu nesaistītām lietām par Kitiju Džonsu, par veco ienaidnieku Fakvarlu, par Ptolemaju: tādu, kāds viņš bija toreiz. Man katru reizi bija jāpiepūlas, lai atgrieztos realitātē, bet es redzēju, ka pa šo laiku nekas nav mainījies.

Pienāca pusseši vakarā, un Dženkinsā it kā ieplūda jauna dzī­vība. Šķita, ka asinis viņa dzīslās sāk ritēt straujāk, miegainība pagaisa. Viņš strauji uzlika rakstāmmašīnai pārvalku, sakārtoja darba galdu, paņēma pāris papīra kaudžu un, pārmetis pār roku mēteli, izgāja no biroja.

Zvirbulis savicināja vārgos spārnus, .pašūpoja galvu, lai aiz­dzītu miegu, un lidoja sekretāram pa pēdām. Lejup no palodzes un tad virs Vaitholas, kur spraigajā satiksmē brauca autobusi un Nakts policijas darbinieki pastaigājās pa ielām. Karš arī ielās bija ienesis pārmaiņas, un valdībai bija ļoti grūti tās kontro­lēt. Velnēni un folioti pastāvīgi vēroja esošo situāciju no drošām paslēptuvēm māju bēniņos.

Apmetos valrieksta kokā pie Iekšlietu ministrijas durvīm un gaidīju. Zem manis bija vārti, pie kuriem stāvēja policists. Atvērās durvis, un pa tām iznāca Dženkinss. Viņam mugurā bija garš ādas mētelis un rokās saburzīta cepure. Viņš pamāja sargam, parādīja caurlaidi un iznāca ārā. Mans novērojamais nogriezās uz ziemeļiem uz Vaitholu, dīvainā leņķī uzlika galvā cepuri un straujiem soļiem iejuka pūlī.

Sekot vienam cilvēkam miljonu lielā pūlī nav nekāds vieglais darbiņš, un tikai tādam pieredzējušam detektīvam kā es tas bija pa spēkam. Galvenais ir nepieļaut, lai tavu uzmanību novērš kas cits. Es nenovērsu acis no kroņa uz Dženkinsa cepures un lidoju augstu, mazliet aiz viņa gadījumam, ja viņš palūkotos apkārt. Diez vai viņš varētu uzminēt, ka viņu izseko, bet man patīk skaidrība visās lietās. Izsekošana ir mana stihija.*[1] Reiz, kad es strādāju pie algonkinu šamaņiem, ienaidnieka sūtīts ifrīts naktī ielavījās mūsu nometnē un nozaga virsaiša bērnu. Kad mēs to uzzi­nājām, ifrīts jau bija tālu prom. Tas bija pārvērties par bizoni un raidījis pret bērnu burvestību, lai arī viņš izskatītos pēc bizona. Bet ifrītam bija ugunīgi pēdu nospiedumi, un es sekoju šiem pēdu nospiedumiem simtiem ļūdžu pāri visai prērijai un beidzot nonāvēju viņu ar sudraba šķēpu. Bērns tika atdots atpakaļ vecākiem sveiks un vesels, tikai nedaudz zaļgans (no apēstās zāles daudzuma).

Rudens saule nolaidās aiz māju jumtiem un Haidparka kokiem, debesis krāsojās vara sarkanas. Zvirbulis novērtēja skaisto skatu. Tas man atgādināja vakarus pie piramīdām, kad džini bezdelīgu izskatā laidelējās virs valdnieku kapenēm…

Tagadnē mani atgrieza autotaures pūtiens. Jābūt uzmanīgā­kam, gandrīz aizsapņojos. Tātad: Dženkinss.

Ak vai.

Es izmisīgi palūkojos visos virzienos. Kur tad bija tā izteik­smīgā cepure? Nekur vairs nevarēju to atrast. Varbūt viņš bija to noņēmis? Nē arī viņa slapjās lapsas frizūru nekur nere­dzēja. Pa ielām staigāja vīrieši, sievietes un bērni. Visa veida un formu cilvēki. Bet no Dženkinsa ne miņas.

Zvirbulis nikni noklakšķināja knābi. Tā bija Mandrāka vaina! Ja viņš man būtu devis vismaz pāris mēnešu atpūtu, mana galva būtu skaidra. Mani tik viegli nenovirzītu no dotā uzdevuma. Es jutos kā toreiz, kad…

Koncentrējies. Varbūt Dženkinss iekāpa autobusā. Es ātri pali­doju garām tuvākajiem diviem autobusiem, bet sekretāra tur nebija. Tas nozīmē, ka viņš vai nu iegājis kādā mājā, vai izkritis cauri zemei. Es pamanīju tuvumā krogu ar nosaukumu Cedaras siers. Tas bija iespiests starp divām valdības ēkām, apmēram tur, kur Dženkinss bija pazudis. Tā kā labprātīga izgaišana cilvēku vidū ir ļoti reta parādība [26] [1] Daudz biežāk notiek nelabprātīga izgaišana piemēram, brīžos, kad tev trāpa sprādziens., es izlēmu, ka derētu ielūkoties krogā.

Kavēties nedrīkstēja ne mirkli. Zvirbulis kā akmens metās zemē un, neviena nepamanīts, aizlavījās līdz durvīm. Ieslīdot krogā, es sakodu zobus un pārvērtos zvirbulis kļuva par gaļas mušu ar treknu rumpi. Šīs pārmaiņas radītās sāpes bija tik spēcīgas, ka mušas lidojums kļuva dīvaini saraustīts. Es uzreiz nespēju aptvert, kur atrodos, tāpēc kā apdullis lidinājos piesmē­ķētajā gaisā un beidzot iekritu vīna glāzē, ko kāda dāma jau cēla pie lūpām.

Viņa, sajutusi kustību, palūkojās lejup un ieraudzīja mani pel­dam apmēram collu no savām lūpām. Es pamāju viņai. Sieviete iekliedzās kā babuīns un pagrūda glāzi projām. Vīns iešļakstījās sejā kādam vīrietim pie bāra. Viņš pārsteigumā palēca soli atpa­kaļ, nogāžot no krēsliem divas sievietes. Atskanēja kliedzieni, lādēšanās un kritienu troksnis. Izmirkuši vīnā, muša beidzot nolaidās uz bāra letes, paripoja, beidzot nostājās uz kājām un paslēpās aiz sāļo riekstiņu šķīvja.

Nu, ja arī es nebiju tik izveicīgs un.nepamanāms, kā vaja dzētu, tad vispārējais haoss tomēr novērsa uzmanību no manis un es varēju mierīgi nopētīt istabu. Izslaucīju no vairākām acīm vīnu un straujā solī aizdejoju no bāra letes līdz tuvākajai kolonnai, izlocīdamies starp čipsiem un ceptu cūkgaļu. Uzlidojis augšup, palūkojos uz telpu.

Tur, istabas vidū, stāvēja Dženkinss, aizrautīgi sarunādamies ar diviem citiem vīriešiem.

Muša pielidoja tuvāk un pārbaudīja visus septiņus plānus Nevienam no vīriešiem nebija spēcīgas maģiskās aizsardzības lai gan no viņu drēbēm un ādas plūda vīraka smarža, kas lieci nāja par praktizējošiem burvjiem. Tas bija šaubīgs trio pārē jiem burvjiem, tāpat kā Dženkinsam, uzvalki bija pārāk lieli un pārāk grezni. Viņi stāvēja, uzrāvuši plecus. Manuprāt, visiem varēja būt apmēram divdesmit gadu. Mācekļi un sekretāri no viņiem neplūda spēka aura. Bet viņi aizrautīgi sarunājās, un viņiem acīs mirdzēja drudžains spīdums.

Nometusies uz griestiem ar kājām gaisā, muša pielieca galvu, lai ieklausītos sarunā. Nekā čalas pie bāra neļāva neko saklau­sīt. Es aplidoju slaidu loku ap viņiem, lādēdamies par to, ka tuvumā nav sienu. Dženkinss runāja. Es pielidoju tuvāk tagad jau varēju saost viņa matu lakas smaku un saskatīt poras uz viņa sarkanā deguna.

-   …jāpārliecinās, ka līdz naktij viss sagatavots. Vai esat izvē­lējušies?

-   Brūkss jā, bet es vēl ne, ierunājās tievākais no visiem trim reimatiska izskata jauneklis ar iekritušām krūtīm salīdzinājumā ar viņu Dženkinss izskatījās pēc Atlanta.*[1] Atlants: neparasti spēcīgs mārids ar lieliem muskuļiem, strādājis pie grieķu burvja Feidija un palīdzējis uzbūvēt Partenonu apmēram 440. gadā p.m.ē. Atlants nestrādāja rūpīgi, un sekas drīz vien parādījās ēkas pamatos. Kad tika ievērotas pirmās plaisas, Feidijs lika Atlantam nokāpt pazemē un turēt ēku, lai tā nesabruktu. Man šķiet, ka mārids joprojām tur mīt.

-   Trešais vīrs, Brūkss, bija tikai mazliet labāks tievām kājām un blaugznām klātiem pleciem.

Dženkinss norūcās. Tad izlem beidzot! Izmanto Trismegistu vai Porteru tur ir tik daudz iespēju.

Sīkaļa melanholiski nopūtās. Nav jau tā, ka man nebūtu no kā izvēlēties, Dženkins. Galvenais cik spēcīgam tam jābūt? Ks negribētu…

-  Tu taču neesi nobijies, Vaiters? Dženkinss pasmīnēja. Palmers noraustījās, un tu jau zini, kas ar viņu notika. Vēl nav par vēlu tavā vietā atrast kādu citu. A

-  Nē, nē, Vaiterss steigšus metās pārējos pārliecināt. Es tūlīt būšu gatavs. Viss būs kārtībā. Tikko tu teiksi.

-   Vai mūsu ir daudz? Brūkss jautāja. Vaiterss blēja kā aita, turpretim Brūksa balss bija daudz zemāka un domīgāka kā govij.

-   Nē, Dženkinss atteica. Tu pats to ļoti labi zini. Tikai septiņi. Un katram tiks viens krēsls.

Brūkss iesmējās. Vaiterss ieķiķinājās kā skolniece. Likās, ka šāda doma viņus uzjautrina.

Vaitersu tomēr atkal pārņēma bažas. Un mēs līdz tam būsim drošībā?

-   Devro prātu aizņem karš, Ferēra un Mandrāks dzenā nemie­rīgos vienkāršos ļaudis. Notiek tik daudz kas, ka nevienam pat nav laika novērot mūs. Dženkinsa acis iemirdzējās. Kurš tad kādreiz ir pievērsis mums uzmanību? Viņi zīmīgi saskatījās. Dženkinss uzlika galvā cepuri. Labi, laiks iet. Man vēl jāap­ciemo pāris cilvēku. Neaizmirstiet par velnēniem.

-   Bet kā ar eksperimentu? Brūkss pieliecās tuvāk. Vai­terss runā prātīgi. Mums jāzina, ka tas noritējis veiksmīgi, pirms… Vai saproti?

Dženkinss iesmējās. Jūs uzzināsiet. Pats Hopkinss jums parādīs, ka nav nekādu blakusefektu. Varu jums galvot, ka tas ir iespaidīgi. Bet iesākumā…

Blāc! Ar šo skaņu es beidzu savu lēno, eleganto lidojumu. Vienā mirklī es zumēju Dženkinsam pie auss, bet nākamajā kā zibens no skaidrām debesīm nāca saritināta avīze. Tas bija nodevīgs uzbrukums. [27] [1] Un vēl sliktāk bija tas, ka avīzi sauc Patiesie kara stāsti. Mandrāka izdevums! Vēl viens nodarījums no mana meistara puses.

Mani notrieca uz grīdas galva reiba, visas sešas kājas kūla gaisu. Dženkinss ar draugiem mani izbrīnā aplūkoja. Mans ienaidnieks, dūšīgs bārmenis, pamāja viņiem ar avīzi.

-   Beidzot trāpīju! viņš jautri uzsauca. Zumēja jums pie pašas auss. Briesmīgi liels un trekns eksemplārs, gluži neraks­turīgi šim gadalaikam.

-  Jā gan, Dženkinss novilka, acis samiedzot. Viņš nenolie­dzami pārlūkoja mani visos plānos, bet es izskatījos kā muša no pirmā līdz ceturtajam, tā ka viņš neko nevarēja redzēt. Pēk­šņi viņš spēra soli, lai mani samītu. Es pavēlos malā mazliet straujāk, nekā pienāktos apdullinātai gaļas mušai, un metos uz tuvākā loga pusi.

Izlidojis uz ielas, paturēju acīs kroga durvis, pie reizes pārbau­dot savus spēkus. Tas nudien ir šokējoši, kad džinu, kas ir … [28] [1] Izvēlies vienu no šīm iespējām: a) Kvadešas kaujā ar vienu roku pieveicis briesmīgu utuku, b) no tīras zemes uzcēlis Urukas mūrus, c) iznīcinājis trīs saimniekus ar noslēgto vārdu spēli, d) runājis ar Zālamanu vai e) cits.

, notriec pie zemes ar sarullētu avīzi. Diemžēl tā bija skumjā īste­nība. Visa šī maskēšanās un strādāšana Mandrāka labā nebija man nākusi par labu. Mandrāks… tā bija Mandrāka vaina. Viņš par to samaksās, tiklīdz man radīsies pirmā izdevība. [29] [1] Savā pašreizējā stāvoklī es viņam neko nevarēju padarīt. Vismaz viens pats ne. Daži džini, to skaitā Fakvarls, vienmēr ir mēģinājuši noorga­nizēt kopīgu sacelšanos pret burvjiem. Man tās vienmēr likušās muļķības, kaut kas nesasniedzams, bet, ja Fakvarls ierastos pie manis pašlaik un vēl­reiz piedāvātu viņiem piebiedroties, es to darītu ar vislielāko prieku.

Baidījos, vai Dženkinsam nevarētu būt radušās aizdomas, ka neesmu parasts kukainis, un tāpēc viņš varētu mēģināt no manis izvairīties. Bet, man par lielu atvieglojumu, sekretārs pēc pāris minūtēm parādījās uz ielas un bez mazākajām aizdo­mām aizsoļoja uz Vaitholu. Es zināju, ka mušas izskatā vairs nedrīkstu viņam tuvoties, tāpēc sakozdams zobus no sāpēm atkal kļuvu par zvirbuli un turpināju izsekošanu.

Pār pilsētu nolaidās krēsla, bet Dženkinss turpināja ceļu. Viņam bija norunātas vēl trīs tikšanās. Pirmā bija kādā hostelī netālu no Trafalgaras laukuma. Es šoreiz nemēģināju sekot burvim iekšā, bet novēroju pa logu, kā viņš runā ar kādu sie­vieti, kurai bija ļoti šauras acis un ļoti noplukuši kleita. Pēc tam viņš šķērsoja Konventgārdenu un devās uz Holbornu, kur iegāja kādā nelielā kafijas veikalā. Es atkal saprātīgi turējos.pa gabalu, bet skaidri ievēroju cilvēku, ar ko viņš runāja, pus­mūža vīrieti, kura seja līdzinājās zivij. Izskatījās, ka lūpas viņš aizlienējis no mencas. Tāpat kā mana būtība, arī mana atmiņa bija ļoti novājināta. Biju pārliecināts, ka esmu redzējis viņu jau agrāk, bet nekādi nespēju atcerēties, kur.

Šis pasākums mani ieinteresēja. No tā, ko biju noklausījies, bija skaidrs, ka tiek organizēta sazvērestība. Tomēr tās dalīb­nieki šķita dīvaini nepiemēroti drosmīgai, pārgalvīgai rīcībai. Neviens no viņiem nebija pietiekami spēcīgs vai enerģisks. Drīzāk pretēji. Ja visi Londonas burvji tiktu sapulcināti uz futbola spēli un tiktu izvēlētas komandas, šie te stāvētu pašā tālākajā rindas galā blakus resnīšiem un tūļām. Šī nesaderība bija kliedzoša, bet es nekādi nespēju saprast, ko tas varētu nozīmēt.

Beidzot mēs nonācām pie nošņurkušas kafejnīcas Klākenvelā, un šeit es pirmo reizi pamanīju zināmas pārmaiņas manā izsekojamā objektā. Pirms tam viņš bija straujš, kodolīgs, pat ikdienišķs, bet tagad, pirms doties iekšā, apstājās un pāris reižu dziļi ieelpoja. Dženkinss atglauda matus, sakārtoja kaklasaiti un pat izņēma spogulīti, lai apskatītu pumpu uz zoda. Un tikai tad iegāja kafejnīcā.

Tas nu gan bija interesanti. Tagad acīmredzot viņam priekšā vairs nestāvēja tikšanās ar vienlīdzīgiem vai zemākiem burvjiem. Varbūt tur iekšā viņu gaidīja pats noslēpumainais Hopkinsa kungs? Tas man bija jāuzzina.

Tātad man bija jāsakož zobi un jāpārcieš vēl vienas pārvēr­tības.

Kafejnīcas durvis bija aizvērtas un logs tāpat. Zem durvīm spīdēja šaura gaismas strēle. Es nopūtos un pārvērtos par dūmu strūkliņu, kas iespraucās zem durvīm.

Mani apņēma kafijas, cigarešu un ceptas gaļas smarža. Dūmu strūkliņa palūrēja visapkārt un tad piesardzīgi pacēlās gaisā. Te viss bija diezgan miglains turklāt arī pēdējā pārvērtība bija padarījusi manu redzi vājāku -, bet es pamanīju Dženkinsu iekārtojamies pie viena no nomaļiem galdiņiem. Tur sēdēja kāds tumšs stāvs.

Dūmu strūkla slīdēja pa istabu, turoties pēc iespējas tuvāk grīdai, riņķojot ap galdu kājām un cilvēku kurpēm. Mani pār­ņēma dīvaina priekšnojauta, tāpēc sūtīju pa priekšu maģisko pulsu, lai noskaidrotu, vai tur neslēpjas naidīga maģija. [30] [1] Pulss izskatījās kā maza, zilganzaļa lodīte, apmēram marmora spēļu lodītes lielumā, redzama tikai septītajā plānā. Tā ātri aplidoja visu telpu un atgriezās pie sūtītāja. Atgriežoties tā parādīja, kāda līmeņa maģiju ir novērojusi: zilganzaļa nozīmēja, ka viss ir tīrs, dzeltena ka novērota kaut kāda maģija, oranža nozīmēja spēcīgu pretinieku, bet sarkana un indigo krāsa lika nekavējoties pamest šo vietu.

Gaidot pulsa atgriešanos, vēroju Dženkinsa sabiedroto, bet viņš sēdēja pret mani ar muguru, un es nespēju saskatīt detaļas.

Pulss atgriezās tas bija spilgti oranžs, gandrīz sarkans. Es skumji noskatījos, kā tas pazūd. Tātad te bija maģija, turklāt nebūt ne vāja.

Ko darīt? Pametot kafejnīcu, es par Dženkinsa plāniem neko neuzzinātu, bet tas bija vienīgais, kas nodrošinātu man atbrīvo­šanu. Turklāt, ja noslēpumainā figūra bija Hopkinss, es varētu viņu pēcāk izsekot, ziņot par to Mandrākam un jau pirms saul­lēkta būt brīvs. Lai arī risks bija liels, man nebija citas iespējas kā vien palikt.

Arī Prāgas sienas taču nevarēja uzbūvēt bez grūtībām.**[1] Nu, vismaz tam velnēnu bataljonam, kas strādāja manā uzraudzībā, tas bija grūts pārbaudījums, kamēr es gulēju šūpuļtīklā un lūkojos zvaigznēs.

Pāris reižu noviļņojoties, dūmu strūkliņa izvijās starp galdiem, arvien vairāk tuvodamās Dženkinsam. Es paslēpos aiz blakusgaldiņa pārklāja un uzmanīgi palūkojos uz Dženkinsu.

Tagad es daudz labāk varēju saskatīt viņa biedru, lai gan viņš joprojām atradās pret mani ar muguru. Svešajam mugurā bija garš mētelis un galvā cepure ar platām malām, kas aizsedza seju.

Dženkinss bija uztraukts. …arī Laims [31] [1] Laims! Tieši to es biju pūlējies atcerēties! Šis vīrs ar zivij līdzīgo seju toreiz piedalījās Siržulauzēja apvērsuma mēģinājumā. Ja viņš tik pēkšņi atgriezies valstī, te noteikti drīz vien kaut kas norisināsies. šorīt atgriezās no Francijas, viņš sacīja. Viņi visi ir gatavi un gaida, kad varēs ķerties pie darba.

Viņš noklepojās. Otrs vīrietis joprojām nerunāja. No viņa plūda dīvaini pazīstama maģiskā aura. Es sasprindzināju atmiņu. Kur gan es viņu agrāk varētu būt saticis?

Strauja kustība aiz mana galdiņa. Dūmu strūkliņa saritinā­jās un paslēpās, bet satraukumam nebija iemesla. Man garām pagāja viesmīlis, nesdams divas kafijas krūzes. Viņš tās nolika uz Dženkinsa galda un, bez skaņas svilpodams, atkal devās prom.

Es viņus vēroju. Dženkinss iedzēra malku kafijas, bet neko neteica.

Pēc otras krūzes pastiepās roka liela, ar dīvainām zigzagveida rētām.

Es skatījos, kā šī roka satver kafijas krūzi un paceļ to. Sve­šinieks nedaudz pielieca galvu, lai iedzertu. Es redzēju platu pieri, līku degunu un īsi apgrieztu, melnu bārdu. Un tad es bei­dzot sapratu.

Kamēr algotnis dzēra kafiju, es ierāvos dziļāk ēnā.

10 bartimajs

Es pazinu šo vīru. Abas reizes, kad bijām tikušies, mums bija radušās zināmas nesaskaņas, bet mēs darījām, ko varējām, lai atrisinātu tās civilizēti. Bet, vai nu es uzmetu viņam virsū statuju, sviedu ar sprādzienu vai (pēdējoreiz) aizdedzināju šo džentlmeni un noripināju lejup pa kalnu, nelikās, ka viņš kād­reiz būtu ievainots. Savukārt viņš abas reizes mani gandrīz nonāvēja ar sudraba ieročiem. Un tagad, kad es biju vārgs kā tikko dzimis bērns, mēs atkal satikāmies. Protams, es nebai­dījos no viņa, nē taču! Teiksim tā: es vienkārši biju saprātīgi piesardzīgs.

Viņam kā vienmēr kājās bija seni ādas zābaki, novalkāti un netīri, bet dvesa pēc maģijas. [32] [1] Atšķirībā no mana saimnieka kurpēm, kas vienkārši smirdēja.

Visticamāk, ka tieši pret tām bija atsities mans raidītais pulss. Septiņjūdžu zābaki, kas vienā solī var pieveikt lielus attālumus, mūsdienās sastopami patiešām reti. Kombinējot tos ar šī puiša spējām pretoties maģijai un slep­kavas tieksmēm, viņš bija bīstams pretinieks. Labi, ka biju droši paslēpies zem galdauta.

Algotnis izdzēra kafiju vienā malkā [33] [1] Tā bija patiešām karsta. Tam puisim nudien ir iekšas!

un atkal nolaida rētām klāto roku uz galda. Tad viņš ierunājās: Tātad viņi visi ir izvēlējušies? Balss bija pazīstama mierīga, dziļa un pārlie­cināta.

Dženkinss pamāja. Jā. Un arī viņu velnēni. Cerams, ka ar I u pietiks.

-   Vadonis parūpēsies par pārējo.

Aha! Nu tad beidzot viņi ķersies pie lietas! Vadonis! Vai tas hija Hopkinss vai kāds cits? Man galva griezās un dūca, bija grūti koncentrēties. Vajadzētu piekļūt tuvāk. Dūmu strūkliņa nedaudz izvijās no galdapakšas.

Dženkinss iedzēra kafiju. Vai vēlaties, lai ēs vēl kaut ko izdaru, ser?

-   Nē, pagaidām ne. Es sameklēšu busiņus.

-   Un kā ar ķēdēm un virvēm?

-   Arī tās es sadabūšu. Man šajā ziņā ir lielāka pieredze.

Ķēdes! Virves! Busiņi! Salieciet to visu kopā, un ko jūs iegū­siet? Jā, es arī nezinu. Bet izklausījās nelāgi. Es sajūsmā pieritinājos vēl mazliet tuvāk.

-  Dodieties mājās, algotnis sacīja. Jūs savu esat paveicis. Es iešu ziņot Hopkinsa kungam. Pasākums uzņem apgriezie­nus.

-  Ja nu man vajadzēs ar viņu sazināties? Vai viņš joprojām ir Vēstniekā?

-   Šobrīd jā. Bet jūs drīkstat viņu traucēt tikai ārkārtas gadī­jumā. Mums nav vajadzīga lieka uzmanība.

Dūmu strūkla zem blakusgaldiņa būtu sajūsmā dejojusi, ja vien nejustos tik stīva. Vēstnieks acīmredzot bija kādas viesnīcas nosaukums. Tas nozīmēja, ka man ir Hopkinsa adrese tieši tas, ko Mandrāks vēlējās. Es jau gandrīz biju brīvs! Varbūt nedaudz noguris, bet nebiju zaudējis ķērienu izsekošanā.

Dženkinss iegrima domās. Runājot par to, ser… tikko atce­rējos… šovakar, kad runāju ar Brūksu un Vaitersu, pie mums pielidoja savāda muša. Varbūt tā bija tikai muša, bet…

Algotņa balss skanēja kā pērkons. Vai tiešām? Un ko jūs izdarījāt?

Dženkinss pabīdīja brilles augstāk uz deguna zēns kļuva nervozs, kā jau tas bija labi saprotams. Algotnis bija veselu pēdu garāks par viņu un divreiz būdīgāks. Viņš ar vienu vēzienu varētu salauzt Dženkinsam sprandu. Ep to uzmanīgi nopētīju, bet neko bīstamu nepamanīju, viņš izstomīja.

Protams, nepamanīji! Dūmu strūkliņa zem blakusgalda pasmīnēja.

Un vēl es liku savam velnēnam Trakletam tai sekot un pēc tam ziņot man.

Tas vairs nebija tik labi. Es atkal palīdu zem galda un uzma­nīgi nopētīju istabu, pārskatot visus plānus. Iesākumā es neko neredzēju. Bet tad pamanīju, ka pa grīdu lien mazs zirneklītis. Tas uzmanīgi ielūkojās zem katra galda, daudzās acis šaudīdams uz visām pusēm. Es pacēlos augstāk, paslēpos ēnā un gaidīju.

Zirneklītis rāpoja mana galdiņa virzienā. Tas parāpoja garām, tūlīt pat ieraudzīja mani un pacēlās uz pakaļkājām kā trauksmē. Dūmu mākonis metās lejup, apvijās zirneklim īsa cīņa, smalks spiedziens, un tas arī viss.

Tagad dūmu strūkla atkal sakustējās. Sākumā tā vijās lēni, gluži kā pitons pēc krietnas maltītes, bet drīz vien kļuva veik­lāka.*[1] Nabaga Traklets būtībā nebija pats gardākais kumoss, un citā situ­ācijā es būtu no tāda atteicies, bet šādā situācijā man bija nepieciešama katra enerģijas deva. Turklāt tas cūka gatavojās mani nosūdzēt.

Es palūkojos atpakaļ. Sazvērnieki šķīrās algotnis cēlās kājās, lai dotos prom, bet Dženkinss palika gaidīt savu velnēnu.**[1] Tas nu gan būs ilgi. Es viņa vietā pasūtītu vēl vienu kafiju.

Bija laiks izlemt.

Mandrāks bija pavēlējis man atrast Hopkinsu un noskaidrot, ko viņš iecerējis, un es biju paveicis lielu daļu uzdotā. Es varēju doties pie saimnieka, jo biju izdarījis pietiekami daudz, lai viņš mani beidzot atbrīvotu. Bet Mandrāks varētu nesaprast, ka tagad viņa pienākums ir mani atbrīvot. Viņš galu galā jau pirms tam ne vienu reizi vien bija mani sarūgtinājis. Tāpēc labāk būt pilnībā pārliecinātam sagādāt viņam tik pilnīgu informāciju, ka vienīgais, ko viņš varētu darīt, būtu pazemīgi pateikties un sekot man uz pentaklu.

Un tieši šobrīd algotnis devās pie Hopkinsa.

Dūmu strūkliņa zem galda saspringa lēcienam. Nē… vēl ne… beidzot pamanīju zābaku pāri tie bija brūni, veci un novalkāti.

Brīdī, kad tie gāja man garām, es lēcu un atkal pārvērtos.

Algotnis apņēmīgi devās uz durvīm. Viņa mētelis čaukstēja, ieroči šķindēja. Un pie labā zābaka bija pieķērusies maza ķirzaciņa.

Bija iestājusies nakts. Pa attālo ceļu ripoja pāris automašīnu. Gājēju bija maz. Algotnis aizcirta kafejnīcas durvis, pagāja pāris soļu un apstājās. Ķirzaka ieķērās zābakā ar zobiem un nagiem. Es zināju, kas tagad sekos.

Maģiskā vibrācija satricināja manu būtību līdz kaulam. Zābaks, pie kura biju pieķēries, pacēlās un atkal pieskārās zemei, bet šajā īsajā brīdī visa apkārtne iela, gaismas un kafejnīca sagriezās straujā virpulī. Vēl viens solis un pēc tam vēl viens. Gaismas viļņojās, es pamanīju garām slīdošos cilvēkus, sadzir­dēju trokšņus, bet nepievērsu tiem uzmanību. Mans vienīgais uzdevums bija noturēties pie septiņjūdžu zābaka, lai tas mani nenomestu savā straujajā gaitā ārpus laika un telpas. Sajūta bija tāda kā Citā pasaulē, un man šis ceļojums pat būtu paticis, ja vien es nesajustu, kā no manas jaunās formas pamazām atda­lās mani būtības gabaliņi, krītot mums aiz muguras kā ogles no degoša ugunskura. Lai gan pusdienas mani bija spēcinājušas, es jutu, ka uzturēt redzamu šīs pasaules formu kļūst arvien grūtāk.

Zābaks apstājās. Gaismu mutulis norima, un mēs ieraudzī­jām citu Londonas kvartālu. Es pagaidīju, kamēr galva vairs nereibs, un palūkojos apkārt.

Mēs bijām vienā no parkiem netālu no Trafalgaras laukuma. Vienkāršie ļaudis te pulcējās, lai atpūstos pēc darba dienas. Varas iestādes to atbalstīja īpaši kopš tā laika, kad karā klājās arvien ļaunāk, un laiku pa laikam pat rīkoja spilgtas un bez­gaumīgas svinības, lai radītu iedzīvotājos maldīgu prieka sajūtu.

Parka vidū mirdzēja dižā Stikla pils, brīnumains izgais­motu kupolu un minaretu kopums. Pagatavota no divdesmit tūkstošiem izliektu stikla plākšņu, kq kopā saturēja dzelzs rāmis, uzcelta kara pirmajā gadā un pēc tam piebāzta ar sal­dumu tirgotavām, karuseļiem, alus bāriem un izklaides ska­tuvēm. Vienkāršajiem ļaudīm te patika, ko nevarētu teikt par džiniem. Mums nepatika dzelzs.

Parkā bija vēl citi paviljoni, ko izgaismoja velnēnu laternas, kuras karājās kokos. Te ripoja rotaļu automašīnas un vilcieniņi, kas vadāja pasažierus pa parka celiņiem. Pie Sultāna pils iedzē­rušu vīriešu priekšā dejoja kaislīgas skaistules. [34] [1] Dažas no viņām bija īstas meitenes, bet augstākajos plānos es pama­nīju, ka viena bija tikai tukša forma ar cauru vidu, otra bija ņirdzošs foliots, kura dzeloņainos locekļus sedza burvestība.

Gar galveno eju bija novietotas vīna un alus mucas, uz iesmiem virs ugunskura cepās vērši. Algotnis iejuka viņu vidū, tagad iedams kā parasts cilvēks.

Mēs pagājām garām Nodevēju stūrim, kur virs pūļa galvām stikla būrī karājās sagūstītie dumpinieki. Blakus stikla prizmā pirmajā plānā bija redzams briesmīgs, melns dēmons. Tas rūca un lēkāja, kratīdams dūres pret garāmgājējiem. Tālāk bija uzslieta skatuve, turpat varēja redzēt arī plakātu, kas vēstīja, kāda izrāde notiek šovakar Kā tika uzveikta nodevība kolonijā. Aktieri skraidīja pa skatuvi, pūlēdamies attēlot oficiālo versiju par karu Amerikā, izmantodami gumijas zobenus un kartona dēmonus. Visur stāvēja smaidīgas kundzes, kas pasniedza cilvē­kiem bezmaksas Patieso kara stāstu eksemplārus. Šādā raibā un trokšņainā vietā nebija iespējams nopietni padomāt un atrast argumentus pret karu. [35] [1] Lielākā daļa šī visa bija Mandrāka nopelns viņš to bija izdomājis līdz pēdējam sīkumam, turklāt liekot lietā to teatralitāti, ko viņš bija aizguvis no sava drauga Mierdara. Ideāls raupjā un maigā apvienojums. Sagūstītais "amerikāņu dēmons" bija īpaši labs, lai gan nenoliedzami to bija izsaucis kāds no mūsu valdības vīriem tieši šim nolūkam.

To visu es jau biju redzējis neskaitāmas reizes. Šobrīd sva­rīgākais bija cieši turēties pie algotņa, kas bija nogriezies no galvenā ceļa un tagad devās pāri tumšajiem zālājiem uz ezera pusi.

Ezers nebija nekāds īpašais dienā tur tupēja meža pīles, bērni peldējās un brauca ar gumijas laiviņām -, bet naktī tas kļuva tumšs un noslēpumains. Ezera malas klāja ēnainas niedru gultas, un tam pāri, savienojot saliņas, liecās tiltiņi austrumu stilā. Uz vienas šādas saliņas slējās ķīniešu pagoda. Tās priekšā bija izbūvēta koka veranda, kas pacēlās virs ūdens.

Algotnis straujā solī devās turp. Viņš šķērsoja tiltiņu, zāba­kiem rībinot koka dēļus. Es pamanīju verandā tumšu stāvu, virs kura galvas augstākajos plānos bija saskatāmas vērīgas būtnes.

Laiks kļūt piesardzīgam. Šādā izskatā mani pamanītu pat visdumjākais velnēns. Tomēr es izdomāju, kā varētu piekļūt pietiekami tuvu, lai visu novērotu un dzirdētu. Pie saliņas stie­pās niedru gulta, gluži kā radīta slēpnim. Ķirzaka atlaidās no zābaka un ielēca niedrēs. Pēc pāris sāpīgām pārvērtību sekun­dēm uz saliņu peldēja zaļa čūska.

Es dzirdēju algotņa balsi klusu un cieņas pilnu: Hopkinsa kungs.

Čūska aptinās ap nolūzušu koka zaru, kas slējās ārā no ūdens, un palūkojās uz verandu. Algotnim blakus stāvēja otrs vīrs sīks, nolaistiem pleciem un iedrošinādams uzsita bār­dainim pa plecu. Es sasprindzināju skatienu un uz mirkli saska­tīju viņa seju: tā bija vienkārša, pareiza un grūti iegaumējama. Kāpēc tad viņa izskatā bija kaut kas tāds, kas lika man nepatikā nodrebēt?

Vīrieši devās prom no verandas un ārpus mana redzesloka. Čūska nolamājās un eleganti aizslīdēja pa niedrēm. Vēl maz­liet… Ja vien es sadzirdētu, ko Hopkinss saka, ja man būtu kaut mazākā nojausma…

Niedres pašķīrās, un nez no kurienes parādījās piecas pelē­kas ēnas. Desmit garas kājas saliecās un lēca. Tas viss notika bez skaņas vienu brīdi es biju ezerā viens pats, un tad pēkšņi man apkārt bija pieci gārņi, asajiem knābjiem klabot, sarka­najām acīm gailot. Viņi sastājās man visapkārt, nogriežot jeb­kādu bēgšanas ceļu, ar nagiem un knābjiem cenšoties aizsniegt nabaga čūsku. Es saritinājos un pēkšņi ieniru, bet gārņi bija ātrāki viens satvēra mani aiz astes, otrs nedaudz zem gal­vas. Viņi savicināja spārnus un uzlidoja gaisā, nesdami mani pa gaisu kā tādu tārpu.

Es aplūkoju savus sāncenšus visos septiņos plānos: visi pieci bija folioti. Parastos apstākļos es būtu izrotājis pilsētu ar viņu spalvām, bet pašlaik vienīgais, ko varēju darīt, bija mēģināt izrauties brīvībā. Jutu, ka mana būtība sāk sairt.

Es cīnījos, grozījos un locījos, spļāvu indi pa labi un kreisi. Niknumā pieliku vēl vairāk spēka. Pārvērtos par mazu un sli­denu zuti, kas izslīdēja no tvēriena un krita pretī ūdenim.

Viens no gārņiem atpleta knābi un metās man pakaļ.

Tumsa.

Tas nu gan bija apkaunojoši. Es biju aprīts gluži kā tāds velnēns! Man visapkārt vijās svešā būtība. Es jutu, kā tā sāk ēst manējo. [36] [1] Šādos gadījumos jārīkojas ātri, citādi tevi vienkārši absorbē. Vājākām būtnēm nav iespējams pretoties spēcīgākām, un šoreiz tas varēja beigties ātri un bēdīgi.

Man nebija izvēles. Sakopojis visu enerģiju, es raidīju sprā­dzienu.

Tas bija skaļi un nepatīkami, bet panāca vajadzīgo efektu. Mazi foliota gabaliņi krita lejup no debesīm, un es kritu tiem līdzi kā melna pērle. «,

Pērle iekrita ūdenī. Četri atlikušie gārņi tūlīt pat bija klāt, sarkanajām acīm spīdot, asos knābjus izstiepuši.

Es nogrimu un ierakos tumšajās, biezajās dūņās un sapuvušajās niedru saknēs, kas mani slēpa visos plānos.

Prāts miglojās, es gandrīz zaudēju samaņu. Ja es tagad aiz­migtu, viņi mani atrastu. Man jāizbēg, jāatgriežas pie saim­nieka. Vajadzēja vēl tikai nedaudz papūlēties, lai tiktu prom.

Visapkārt man nolaidās garas gārņu kājas, milzīgi knābji kā šķēpi šķēla ūdeni. Atskanēja slāpēti lamuvārdi. Mazs, savainots kurkulis lēnām kūlās uz krasta pusi. Sasniedzis ezera vidu, tas pārsita visus augšanas rekordus un kļuva par slimīgu vardi ar stīvām kājām un platu muti. Abinieks lēca prom pa zāli, cik ātri vien spēja.

Es biju pusceļā līdz parka galvenajam ceļam, kad gārņi mani pamanīja. Viens no viņiem noteikti bija lidojis pietiekami aug­stu. Viņi ar sajūsmas ķērcieniem pacēlās gaisā un metās mani vajāt.

Viens no gārņiem strauji piķēja. Varde lēca sānis, atstājot savu vajātāju ar knābi dziļi zemē.

Tagad es jau biju uz ceļa starp gājējiem. Varde lēca pa labi un pa kreisi, izvairīdamās nokļūt zem kājām, tad no gājēju ple­ciem uz galvām, no groziem uz bērnu ratiņiem, visu laiku kurk­stēdama un bolīdama acis. Vīrieši iekliedzās, sievietes spiedza, bērni sajūsmā noelsās. Aiz manis lidoja gārņi spalvām švīkstot, sarkanajām acīm gailot, redzēdami tikai savu upuri. Viņi sagāza stendus, apvēla vīna mucas, aizspēra pa gaisu suņus. Cilvēki tika pagrūsti malā kā lupatu lelles, pa gaisu lidoja Patieso kara stāstu kaudzes, iekrītot gan izlietajā vīnā, gan ugunskuros.

Bēgle uzlēca uz skatuves, spožajās prožektoru gaismās, pārbiedējot vienu aktrisi tik stipri, ka tā metās klēpī otrai un nogrūda no kājām trešo, kas nogāzās no skatuves kā mirstošais gulbis. Abinieks šāvās ārā pa skatuves durvīm, gārnim sekojot cieši uz pēdām, un atkal parādījās pa otrām, sēžot uz galvas kartona goblinam. Varde uzlēca uz plakāta, pieķērās pie tā un nogaidīja, kamēr gārnis metīsies tai pakaļ. Putns atvēzējās ar knābi un nogāza plakātu, aizlidinādams vardi tālu pa gaisu. Nogurušais abinieks nolaidās netālu no kristāla prizmas, kur sēdēja sagūstītais dēmons.

Tobrīd es jau vairs nesapratu, kas esmu un ko daru. Patiesībā mana būtība jau sāka sadalīties. Es tik tikko redzēju, man ausīs zvanīja. Es lēcu nedomājot, mainot virzienu pēc katra lēciena un mēģinot izvairīties no vajātājiem.

Skaidrs, ka vienam no maniem vajātājiem pietrūka pacietī­bas, un tas raidīja man pakaļ triecienu. Es palēcu malā nudien neredzēju, kā tas ietriecas prizmā, nedzirdēju, kā šķīst kristāls. Tā nebija mana vaina. Ar mani tam nav nekāda sakara. Es neredzēju, kā melnais dēmons pārsteigumā sarauc uzacis un pastiepj nagaino ķetnu, lai izlauztos brīvībā. Nedzirdēju bries­mīgo pūla kliedzienu, kad dēmons nolēca pārbiedēto cilvēku vidū.

Es par to visu neko nezināju. Jutu tikai to, ka man dzenas pakaļ, ka ar katru lēcienu mana būtība kļūst arvien vārgāka. Es palēnām izdzisu, bet man nebija laika atpūsties, jo uz papēžiem mina vēl straujāka nāve.

kitijas priekšnieks pacēla skatienu no sofas, uz kuras bija atlaidies tā bija gluži kā saliņa izkaisīto papīru jūrā, un visas papīra lapas bija viņa paša aprakstītas. Zinātnieks košļāja lodīšu pildspalvas galu, uz viņa lūpām bija palikušas zilas svītras. Viņš samirkšķināja acis.

-   Nemaz nedomāju, ka tu šovakar vēl atgriezīsies, Lizij. Man likās, ka tev ir jābūt otrā darbā…

-   Jā, ser, turklāt drīz.

-   Pastāsti, vai tu atradi man Peka Desiderata Curiosal Un kā ar Melanholijas anatomiju? Atceries, man vajadzēja ceturto sējumu.

Kitija jau bija iemācījusies skaisti melot. Atvainojiet, ser, bet es neatradu nevienu nojums vajadzīgajām grāmatām. Bib­liotēku šodien slēdza ātrāk. Ielās bija nekārtības kārtējie vien­kāršo ļaužu protesta gājieni -, un viņi slēdza bibliotēku, pirms es paspēju atrast grāmatas.

Butona kungs nikni izsaucās un iekoda pildspalvā. Kāda nekaunība! Vienkāršie ļaudis atkal protestē, ko? Kas tad būs tālāk? Zirgi atteiksies vilkt ratus un govis dot pienu? Tiem muļ­ķiem būtu jāzina sava vieta. Viņš uzsvēra šo teikumu, sitot ar pildspalvu pa sofas malu. Tad vainīgi palūkojās augšup. Neap­vainojies, Lizij.

-  Nemaz ari ne, ser. Vai jūs man nepateiktu, kas bija Ptole­majs?

Vecais burvis izstaipījās. Ptolemajs bija viens no ievēroja­mākajiem burvjiem. Viņš uzmeta asistentei ašu skatienu. Vai tev pirms promiešanas būs laiks uzvārīt man tēju, Lizij? Kitija neatkāpās. Vai viņš bija ēģiptietis?

-  Jā, lai gan vārds ir grieķisks. Viņš ir no Maķedonijas. Mala­cis, Lizij! Varu derēt, ka to nezina neviens no tiem muļķiem, kas šodien izgāja protestēt.

-   Es gribētu izlasīt kādu no viņa grāmatām, ser.

-   Tas būtu ļoti grūti, jo viņš rakstīja sengrieķu valodā. Manā kolekcijā ir viņa galvenais darbs, to sauc Ptolemaja acs. Šī grā­mata jāizlasa visiem topošajiem burvjiem, jo tajā stāstīts par to, kā atsaukt dēmonus no Citas pasaules. Uzrakstīts ļoti lietišķā stilā. Otra viņa slavenākā grāmata ir Apokrifs, man šķiet, ka tieši to tu man atnesi no Hairnēkas, kad mēs pirmo reizi tikā­mies. Tā ir dīvaina lasāmviela, pilna savādu iedomu… Bet kā būs ar tēju?

-  Tūlīt uzlikšu tējkannu vārīties, Kitija teica. Vai jums ir kādas ziņas par Ptolemaju, ko es varētu izlasīt, kamēr tēja vārās?

-   Tev nu gan ir idejas, meitēn! Jā, tu vari paskatīties Vārdu grāmatā. Tu jau zini, kur tā atrodas.

Kamēr tējkanna burbuļoja uz plīts, Kitija ātri izlasīja vaja­dzīgo nodaļu.

Ptolemajs no Aleksandrijas (apm. 120. g. p. m. ē.)

Bērns burvis, dzimis Ptolemaju dinastijā, Ptolemaja VIII brāļa­dēls, troņprinča (vēlākā Ptolemaja IX) brālēns. Pavadījis savu īso dzīvi Aleksandrijā, strādājis bibliotēkā. Daudz neskaidru detaļu. Būdams brīnumbērns, viņš jau bērnībā ieguva varena burvja slavu. Runā, ka viņa brālēns juties apdraudēts un mēģinājis sarī­kot Ptolemaja noslepkavošanu.

Viņa nāves apstākļi ir neskaidri, bet ir zināms, ka viņš nenodzīvoja līdz lielam vecumam. Viņš miris vai nu vardarbīgā nāvē, vai arī no kādas slimības. Aleksandrijas manuskriptos minēts, ka viņa veselība pēkšņi pasliktinājusies pēc kāda "smaga ceļojuma", lai gan saskaņā ar pārējiem rakstiem viņš nekad nebija pametis pilsētu. Līdz laikam, kad viņa tēvocis gāja bojā un brālēns tika kronēts par jauno valdnieku (116. g. p.m.ē.), Ptolemajs jau bija miris, tāpēc nešķiet, ka viņš būtu nodzīvojis ilgāk par divdesmit gadiem.

Viņa manuskripti glabājās Aleksandrijas bibliotēkā vairāk nekā trīssimt gadus, tos lasīja Tertullināns un citi Romas burvji. Daļa šo darbu tika publicēti Romā kā slavenā Ptolemaja acs. Oriģināli gāja bojā lielajā zemestrīcē un ugunsgrēkā trešajā gadsimtā, izglābtie fragmenti tika apkopoti Apokrifā. Ptolemajs ir ievērojama vēsturiska persona ir pieņemts uzskatīt, ka viņš izgudroja Stoiķa iegriezumu un Moleru vairogu (tos abus lietoja Izsaukšanas laikā līdz pat Lēva dienām), un ļaudis nebeidz runāt par tādām fantastiskām lietām kā Ptolemaja vārti. Viņš jaunībā sasniedza ļoti daudz un, ja būtu nodzīvojis līdz brieduma gadiem, nenoliedzami būtu ierindojies starp varenākajiem burvjiem. DēmOni, ar kuriem viņam bijusi neparasta saikne: Afa t, Rekits jeb Nehoļ, Metiss t, Penrenutets t.

t nāve reģistrēta t turpmākais liktenis nav zināms

Kad Kitija ienesa tēju, Butona kungs izklaidīgi pasmaidīja. Vai atradi, ko meklēji?

Nezinu, ser, bet man radās viens jautājums. Vai dēmoni mēdz pieņemt savu saimnieku izskatu?

Burvis nolika pildspalvu malā. Tu domā, lai izsmietu vai izķēmotu viņus? Protams! Tas ir vecs triks, aprakstīts katrā burvju rokasgrāmatā, un to parasti lieto, lai apmulsinātu jau­nos. Nekas nav mulsinošāk kā stāvēt aci pret aci ar savu kopiju, īpaši tad, ja tā rīkojas kā dēmons. Rozenbauers no Minhenes bija tik satriekts par savu atveidu, ka nometa zemē vaigu sār­tumu un šņukstēdams izskrēja no pentakla, kas viņam beidzās ļoti bēdīgi. Man vienreiz nācās novērot, kā mans ķermenis pēc dēmona pavēles sairst un sapūst, un to visu pavadīja briesmīgi skaņu efekti. Un es tikai mēģināju viņu izjautāt par Krētas arhitektūru. Brīnums, ka es spēju kaut ko sakarīgu pierakstīt! Vai to tu vēlējies uzzināt?

-  Patiesībā nē, ser, Kitija uzdrošinājās atbildēt. Es gribēju zināt, vai džins var pieņemt sava saimnieka izskatu tāpēc, ka ir tam pieķēries… Meitene saviebās. Pat doma par to viņai likās šķebinoša.

Vecais burvis sarauca degunu. Nedomāju gan.

-   Es domāju pēc tam kad saimnieks ir miris.

-  Mīļo Lizij! Ja šim saimniekam bijis īpaši briesmīgs izskats, dēmons to varētu izmantot, lai biedētu pārējos. Man šķiet, ka Jemenas Zarbustibāls pēc nāves šad tad tika manīts klaiņojam pa zemi. Bet pieķeršanās dēļ? Nē, šādas attiecības starp saim­nieku un vergu nav iedomājamas. Tikai vienkāršie… atvaino, tikai tik nepieredzējuši cilvēki kā tu spēj kaut ko tādu iedo­māties. Ak vai… Viņš ieķiķinājās un pastiepa roku pēc tējas krūzes.

Kitija jau devās uz durvīm. Paldies, ser, jūs man ļoti palī­dzējāt. Starp citu, viņa kā nevilšus piebilda, kas ir Ptolemaja vārti?

Burvis norūcās. Kas tas ir? Muļķīgs pieņēmums! Mīts, izdo­mājums, mēnesgaismas atspīdums. Labāk nedomā par šādām muļķībām. Tagad man jāstrādā, man nav laika atbildēt uz muļ­ķīgiem jautājumiem. Pazūdi! Ptolemaja vārti, kā tad… Viņš saviebās un atmeta ar roku.

-   Bet…

-  Vai tad tev nav jābūt darbā, Lizij?

Četrdesmit minūtes vēlāk Kitija izkāpa no autobusa uz krasta ceļa. Viņai mugurā bija biezs vilnas mētelis un rokā pusapēsta sviestmaize, bet kabatā Klēras Bellas dokumenti.

Debesis pamazām satumsa, lai gan daži mākoņi joprojām atmirdzēja dzelteni pilsētas gaismās. Netālu plūda Temza, kas likās sarāvusies un izžuvusi. Kitija pagāja garām dubļainajam upes krastam, kur starp akmeņiem un noenkuroto kravu stai­gāja gārņi. Gaiss bija auksts, pūta jūras vējš.

Upes likumā iela pēkšņi pagriezās par deviņdesmit grādiem, un tās ceļā stājās milzīga ēka ar stāvu jumtu un mansarda logiem. Sienas balstīja melni baļķi, izgaismotie logi mirdzēja dažādos augstumos, metot gaismu uz ielu un upes tumšajiem ūdeņiem. Augšējais stāvs stiepās platāks par apkkšējo visos vir­zienos te droši, te nedroši, it kā domājot sagāzties. Ielas galā karājās pabalējusi, zaļa izkārtne, tik noplukuši, ka uzrakstu vairs nevarēja izlasīt. Tomēr tas bija sīkums, jo Vardes krogu daudzi uzskatīja par pilsētas iezīmi. Tas bija slavens ar savu alu, liellopu gaļu un domino turnīriem. Tur Kitija vakaros strā­dāja.

Viņa izgāja caur zemu arku un nokļuva kroga pagalmā. Ienā­kot jaunā darbiniece pacēla skatienu. Jumta korē spīdēja sar­kana gaisma. Ciešāk ieskatoties, tās forma palika neskaidra, bet no attāluma varēja pateikt, ka tā bija Novērošanas lode.

Kitija nelikās par to ne zinis. Viņa šķērsoja pagalmu, devās uz galvenajām durvīm, ko no vēja pasargāja senlaicīgs, nomel­nējis lievenis, un iegāja krogā.

Spožās kroga gaismas lika meitenei samirkšķināt acis. Bija aizvilkti tumšie aizkari, un kamīnā sprēgāja uguns. Tā meta atspulgu uz bāra letes sarindotajām glāzēm. Džordžs Fokss, kroga īpašnieks, tās rūpīgi spodrināja. Viņš pamāja Kitijai, kad tā pagāja garām, lai pakārtu mēteli uz drēbju pakaramā.

-   Tu tik tikko paspēji, Klēra.

Meitene ieskatījās pulkstenī. Viņi būs klāt tikai pēc divdes­mit minūtēm.

-   Bet man priekš tevis ir vēl viens darbiņš.

Kitija uzmeta cepuri uz pakaramā. Nekādu problēmu. Viņa pamāja uz pagalma pusi. Cik ilgi tā jau tur ir?

-   Pāris stundu. Parastā. Tikai mēģina iebiedēt. Nevar dzir­dēt. Neiejauksies.

-   Skaidrs. Pamet man dvieli.

Pēc piecpadsmit minūtēm kroga istaba bija tīra un spodra, stikli mirdzēja, un galdu virsmas spīdēja. Kitija jau bija noli­kusi uz bāra letes desmit kausus, un bārmenis Sems sāka liet tajos brūno, putojošo alu. Kitija nolika vietās pēdējās domino kastītes, noslaucīja rokas biksēs, paņēma no pakaramā priekš­autu un nostājās aiz letes. Džordžs Fokss atslēdza durvis kroga apmeklētājiem.

Krodziņa slava lika te iegriezties arvien jauniem klientiem, un arī šovakar Kitija pamanīja vairākas jaunas sejas vīrieti ar karavīra stāju, vecu, elegantu kundzīti un jaunu, gaišmatainu vīrieti ar ūsām un bārdu. Atskanēja pazīstamā domino kauliņu klikšķēšana, gaisu pildīja jautrība. Kitija nogludināja priekš­autu un devās pie galdiņiem pieņemt pasūtījumus.

Pagāja stunda. Pie spēlētāju elkoņiem jau atradās šķīvji ar pusapēstām liellopu gaļas sviestmaizēm. Kad ēdiens bija apēsts, interese par domino pamazām zuda. Domino kauliņi gan palika uz visiem galdiem, ja nu te reida laikā iegrieztos policija, bet spēlētāji sēdēja savās vietās taisni izslējušies un uzmanīgi. Kitija piepildīja tukšās glāzes un atgriezās aiz letes, kad vīrs, kas sēdēja pie kamīna, piecēlās kājās.

Viņš bija vecs un smalks, bet gadu nesaliekts. Visa istaba pēkšņi pieklusa.

Draugi, viņš iesāka. Kopš pagājušās nedēļas nekas jauns nav noticis, tāpēc es vienkārši atklāšu mūsu tikšanos. Paldies mūsu labvēlim Foksa kungam par viesmīlību. Un pēc tam Marija varētu pastāstīt, kas īsti notiek Amerikas karā.

Viņš apsēdās. Pie blakusgaldiņa kājās piecēlās tieva sieviete ar novārgušu seju. Kitija sprieda, ka viņai varētu būt apmēram četrdesmit gadu, lai gan matos jau mirdzēja sirmas šķipsnas. Pagājušonakt ieradās tirgotāju kuģis no Amerikas, viņa iesāka. Tā pēdējā pieturvieta bija Bostona, kara zona. Viņu komanda šorīt brokastoja mūsu kafejnīcā. Vīri pastāstīja, ka pēdējais britu uzbrukums cietis neveiksmi Bostona joprojām ir amerikāņu rokās. Mūsu armija ir atkāpusies, viņiem trūkst pārtikas. Vietējie pastāvīgi uzbrūk. Zaudējumi ir lieli.

Istabu piepildīja murmināšana. Vecais vīrs piecēlās. Pal­dies, Marij. Kas grib izteikties nākamais?

-   Vai drīkstu? ierunājās jaunais, bārdainais vīrietis. Viņš bija stalts un pašpārliecināts. Es pārstāvu jauno organizāciju Ļaužu savienība. Varbūt esat par to dzirdējuši?

Kroga apmeklētāji sakustējās un nemierīgi sagrozījās. Kitija sarauca pieri. Svešinieka balss šķita dīvaini pazīstama.

-   Mums vajadzīgs plašāks atbalsts, vīrietis turpināja,.lai organizētu jaunus streikus un demonstrācijas. Mums jāliek burvjiem saprast, kas te ir noteicējs. Vienīgais veids, kā viņus atsēdināt, ir strādāt visiem kopā. Es runāju par masu pro­testiem.

-   Vai drīkstu? ierunājās vecā kundze tumšzilā kleitā un tumšsarkanā šallē. Viņa lēnām cēlās kājās, bet pārējie sauca, lai viņa paliek sēžam. Tas, kas šobrīd notiek Londonā, mani biedē. Streiki, nemieri… tas nav risinājums. Ko šie nemiernieki sasniegs? Tikai pamudinās valdību mūs vēl vairāk apspiest, un Tauerā atbalsosies daudzu krietnu vīru vaimanas.

Jaunais vīrietis uzsita pa galdu ar dūri. Bet kāda ir alter­natīva, madam? Sēdēt un gaidīt? Burvji par to nebūs pateicīgi! Viņi mūs samals miltos un iemīs putekļos. Mums jārīkojas! Viņi taču nevar iemest cietumā mūs visus!

Atskanēja aplausi. Vecā sieviete spītīgi pašūpoja galvu. Jums nav taisnība, viņa sacīja. Jūsu argumenti noderētu tikai tad, ja burvjus varētu iznīcināt. Bet tā nebūs!

Ierunājās kāds cits vīrietis: Nomierinies, vecmāmiņ! Tā runā tikai tie, kas netic uzvarai.

Vecā dāma izaicinoši izslēja zodu. Un jūs sakāt, ka burvjus var sakaut? Kā?

-   Viņi acīmredzami zaudē ķērienu, citādi jau sen būtu sakā­vuši amerikāņu dumpiniekus.

-   Mēs varam saņemt palīdzību arī no Eiropas, jaunais, bār­dainais vīrietis ierunājās. Cehi un franči mūs atbalstīs.

Džordžs Fokss pamāja. Franču spiegi man ir nogādājuši dažus vērtīgus maģiskos priekšmetus, viņš sacīja. Ja nu atgadītos kas īpašs. Lai gan man nekad vēl nav bijusi vajadzība tos izmantot.

-   Atvainojiet, vecā dāma sacīja, bet jūs nepaskaidrojāt, kā pāris streiku palīdzēs sakaut burvjus. Viņa izaicinoši nopē­tīja pārējos. Nu? Atskanēja nenoteikta murmināšana, bet visi bija pārāk aizņemti ar alus dzeršanu, lai atbildētu kaut ko konkrētu.

Tad ierunājās Kitija. Jums taisnība, sakaut burvjus būtu grūti, viņa klusi teica, bet tas nav neiespējami. Šādas revo­lūcijas ir jau notikušas. Kas notika Ēģiptē, Romā un Prāgā? Viņi bija neuzveicami, bet tikai īsu laiku. Viņus visus gāza no troņa.

-   Bet to taču izdarīja citu valstu armijas, vecā dāma iebilda.

-   Ārvalstu vadoņi tikai izmantoja to, ka impērijās valdīja nekārtības, Kitija neatkāpās. Cilvēki bija sākuši dumpoties. Armijās nebija maģiskas būtnes vien abās pusēs cīnījās vien­kāršie cilvēki, tādi paši kā mēs.

Vecā dāma pasmīnēja. Var jau būt. Bet cik daudzi no mums vēlētos svešzemnieku iebrukumu? Lai gan mūsu valdība nav ideāla, tie tomēr ir mūsu tautieši.

Jaunais vīrietis nošņācās. Labāk atgriezīsimies tagadnē. Šonakt Batersī tēraudlietuves strādnieki dosies demonstrācijā tepat pie Temzas. Pievienojieties arī jūs! Kas par to, ka burvji sūtīs pret mums savus dēmonus? Mēs viņiem vairs neizliesim nevienu lielgabalu.

-   Un kur attapsies jūsu tēraudlietuves puiši? vecā dāma jautāja. Daži Tauerā, citi Temzas dibenā. Viņu vietā fabrikā stāsies citi.

-   Dēmoni nespēj nodarīt pāri mums visiem, vīrietis iebilda. Dažiem no mums piemīt pretošanās spējas. Gan jau arī jūs būsiet par tām dzirdējuši. Viņi spēj pretoties maģiskiem uzbrukumiem, redzēt cauri ilūzijām…

Kitija pēkšņi saprata. Viņa saskatīja šo seju bez spurainajām ūsām un biezās bārdas viņa pazina šo cilvēku! Niks Drevs, pēdējais izdzīvojušais no Pretošanās kustības. Niks, kas aizbēga no Vestminsteras abatijas viņu tumšākajā stundā, pametot bied­rus. Viņš bija kļuvis vecāks un tuklāks, bet tikpat dedzīgs kā agrāk. Tu joprojām spēj lieliski stāstīt par cīņu, Kitija nodomāja. Tu vienmēr esi bijis labs runātājs. Varu derēt, ka tu pratīsi aiz­laisties, kad demonstrācijā kļūs pārāk karsti. Meiteni pēkšņi pārņēma bailes, viņa pakāpās tālāk. Ja Niks viņu pazīs, visa maskēšanās būs vējā.

Apkārtējie dzīvi pārsprieda pretošanās spēju būtību. Viņi spējot saskatīt burvestības, kāda pusmūža sieviete sacīja. Vismaz es tā esmu dzirdējusi.

Vecā kundze atkal pašūpoja galvu. Tās ir baumas, viņa skumji teica. Tikai muldēšana. Nebrīnītos, ja to būtu sākuši paši burvji, lai mudinātu jaunus karstgalvjus bāzt galvu cilpā. Pastāstiet man, vai kaut viens no jums kādreiz ir redzējis šīs pretošanās spējas darbībā?

Krogā valdīja klusums. Kitija nepacietīgi mīņājās no vienas kājas uz otru, vēloties, kaut drīkstētu runāt. Bet Klērai Bellai bija jābūt vienai no pūļa. Turklāt šeit bija Niks. Meitene palū­kojās apkārt. Kompānija, kas šeit tikās jau daudzus gadus, bija pusmūža un vecāki ļaudis. Viņiem ar pretošanās spējām nebija nekāda sakara. Izņemot Niku Drevu, kam piemita vismaz tik­pat stipras pretošanās spējas kā pašai Kitijai. Bet arī viņš sēdēja kluss un neteica ne vārda.

Atmosfēru bija nokaitējis strīds. Pēc pāris minūtēm vecais vīrs atkal cēlās kājās. Draugi, nenokārsim galvas! viņš sacīja. Varbūt burvjus nevar sakaut, bet mēs vismaz varam pretoties viņu propagandai. Šodienas Patiesie, kara stāsti jau ir nodrukāti. Atmaskojiet šos melus!

Tagad ierunājās Džordžs Fokss. Manuprāt, te jūs pārstei­dzaties, viņš pacēla balsi. Es, piemēram, esmu savācis visus Patieso kara stāstu sējumus.

-   Kaunieties, Foksa kungs, sacīja vecā dāma.

-   Neredzu, par ko man vajadzētu kaunēties, Džordžs atteica. Un, ja jūs vēlāk vēlētos ienākt kādā kroga istabā, jūs redzētu šo pamfletu vērtību. Lieliski uzsūc mitrumu. Visi klātesošie skaļi iesmējās. Cenzdamās nepagriezties ar seju pret Niku, Kitija paņēma alus kausu un devās piepildīt tukšās krūzes.

-   Laiks rit, vecais kungs teica, un mums jāšķiras. Bet, kā jau ierasts, mēs vispirms atkārtosim zvērestu. Viņš apsēdās.

Džordžs Fokss izņēma no letes apakšas lielu, vecu kausu, kam uz vāka bija sakrustoti domino kauliņi. Tas bija izgata­vots no tīra sudraba. Viņš no plaukta paņēma tumšu pudeli un, noņēmis vāku, ielēja kausā krietnu devu. Kitija paņēma kausu abās rokās un aiznesa vecajam kungam.

-   Mēs iedzersim par to dienu, kad mūsu zemē atkal valdīs vienkāršo ļaužu parlaments! Lai tas atjauno katram vīrietim un sievietei senās tiesības runāt un apstrīdēt valdības un policijas darbu un likt viņiem atbildēt par savu rīcību. Viņš ar plašu žestu pacēla kausa vāku, iedzēra un pēc tam pasniedza to pulk­steņa rādītāju kustības virzienā savam kaimiņam.

Šis rituāls bija sapulces augstākais punkts pēc debatēm, kurās tā arī nenonāca ne pie kāda risinājuma, tas deva mierinā­jumu un pastāvības izjūtu. Sudraba kausu padeva arvien tālāk, no galda uz galdu, no cilvēka pie cilvēka. Visi to sagaidīja ar sajūsmu gan večuki, gan jaunpienācēji -, izņemot veco dāmu, kas jau gatavojās aiziet. Džordžs iznāca kroga istabā un kopā ar Semu sāka novākt glāzes no tālākajiem galdiņiem, Kitija padeva kausu no viena galdiņa pie nākamā, mēģinādama neskatīties uz Niku.

-Vai ieliet vēl, Klēra? Džordžs vaicāja. Es redzēju, ka Marija ierāva krietnu šļuku.

Kitija palūkojās kausā. Nē, vēl ir gana.

-   Labi. Mīļā kundze, vai jūs tiešām mūs jau pametat?

Vecā dāma pasmaidīja. Man jāiet, mīļais. Visas tās nekārtī­bas uz ielām man liek ātrāk steigties mājās.

-   Protams. Klēra, atnes viešņai kausu, lai viņa var no tā nobaudīt pirms promiešanas.

-   Jā, Džordž.

-  Nav nekādas vajadzības, mīļais. Es nākamreiz padzeršos divreiz. Krogā atskanēja smiekli un izsaucieni. Pāris vīriešu piecēlās, lai palaistu veco kundzi garām.

Kitija viņai sekoja. Lūdzu, kundze, te vēl palicis.

-   Nē, nē, man patiešām jāiet.

-Jūsu šalle nokrita…

-   Nē, es vairs nevaru gaidīt, atvainojiet…

-   Mierīgāk! Skatieties, kur ejat!

-   Atvainojiet, atvainojiet…

Viņas seja izskatījās kā akmenī cirsta, acis tumšas kā divi izdedzināti caurumi karnevāla maskā. Sieviete steidzās uz dur­vīm, ik pa brīdim atskatoties uz Kitiju, kas tuvojās ar sudraba kausu. Kitija turēja to iztieptā rokā sākumā pieklājīgi, it kā pasniedzot dāvanu, bet tad jau šūpojot kā zobenu. Sudraba tuvo­šanās lika sievietei sarauties. Džordžs bija nolicis paplāti ar glā­zēm uz blakusgaldiņa un ielicis roku kabatā. Sems atvēra skapja durvis un atkal aizvēra. Pārējie palika sēžot daži uzjautrināti, citi apjukuši.

-   Durvis, Sem, -. Džordžs Fokss teica.

Vecā sieviete metās uz priekšu. Sems pagriezās pret viņu, aizšķērsodams ceļu uz durvīm. Viņš pastiepa roku, kurā bija melna nūja. Pagaidiet, kundzīt, viņš mierīgi sacīja. Notei­kumi visiem ir vienādi. Jums pirms promiešanas jāiedzer. Tā ir kā pārbaude. Viņš it kā atvainodamies atmeta ar roku. Man žēl.

Vecā sieviete pagāja soli uz priekšu. Man gan ne. Viņa pacēla roku. Zila gaismas šautra izšāvās no viņas plaukstas, ietverot Semu enerģijas tīklā. Viņš salēcās kā elektrības ķerts, dīvaini noraustījās un nogāzās zemē. Kāds iekliedzās.

Atskanēja svilpiens. Vecā sieviete pagriezās. Viņai no rokas plūda dūmi. Un tagad, mīļā…

Kitija svieda viņai sejā sudraba krūzi.

Uzmirdzēja zaļa gaisma, atskanēja šņāciens. Vecā sieviete ierūcās kā suns, satvēra seju rokās. Kitija pagriezās un uzsauca: Džordž!

Saimnieks no kabatas izvilka mazu, greznu kastīti un pāri tuvāk sēdošo galvām pameta Kitijai. Meitene to satvēra vienā rokā, pagriezās un gatavojās mest…

Vecā sieviete noņēma rokas no sejas, kas gan lielākoties bija zudusi. Zem kārtīgi saglaustajiem, baltajiem matiem un virs pērļu kaklarotas mirdzēja nenosakāma masa. Tai nebija ne formas, ne citu iezīmju. Kitija šausmās sastinga. Sieviete pacēla roku, un vēl viena gaismas šautra izšāvās pret Kitiju, ietverot arī viņu enerģijas tīklā. Meitene novaidējās. Zobi kla­bēja, kauli trīcēja, gaismas žilbināja acis. Viņa juta, ka drēbes gruzd.

Beidzot uzbrukums vājinājās, zilās enerģijas šautras pazuda. Kitija nokrita zemē apmēram no metra augstuma.

Vecā sieviete salieca pirkstus, priekā norūcās un palūkojās apkārt. Kroga apmeklētāji panikā skraidīja, apgāžot galdus un krēslus, saskrienoties un kliedzot nāves bailēs. Jaunais, gaiš­matainais vīrietis bija noslēpies aiz vīna mucas. Viņa pamanīja, ka Džordžs Fokss lavās uz skapja pusi. Vēl viens uzbrukums -, bet kroga saimnieks pēdējā brīdī metās sāņus. Zilais zibens trā­pīja letei, kas sabirza koka šķēpelēs un stikla drumslās. Džordžs Fokss aizripoja aiz galda.

Neliekoties ne zinis par klaigām un sajukumu, vecā kundze pagriezās, lai ietu. Viņa sakārtoja jaku, atmeta matu sprogu un pārkāpa pāri Sema ķermenim, lai dotos uz durvīm.

Atskanēja vēl viens svilpiens skaļš un uzstājīgs. Vecā sie­viete sastinga, uzlikusi roku uz durvju roktura. Viņa pielieca galvu un pagriezās.

Tur stāvēja Kitija nedaudz miglainām acīm, saplēstām drē­bēm, sapinkātiem matiem. Viņa bija piecēlusies kājās un meta pret sievieti mazo kastīti. Tiklīdz tā pieskārās vecās kundzes kājām, Kitija izrunāja vienu vārdu.

Uzmirdzēja gaisma, un no zemes apmēram divu metru platumā pacēlās ugunsstabs. Tas bija tik gluds un līdzens, ka tiešām atgādināja kolonnu. Tas ieskāva veco kundzi no visām pusēm viņa bija tajā iesprostota kā muša dzintarā: pelēkie mati, pērļu kaklarota, zilā kleita. Kolonna pēkšņi kļuva necaur­spīdīga, un sievieti vairs nevarēja redzēt.

Gaisma nodzisa, kolonna pagaisa, atstājot uz zemes apli divu metru diametrā. Vecā sieviete bez sejas bija pagalam.

Sākumā istabā valdīja klusums. Te izskatījās kā kaujas laukā apgāzti galdi, sadragāti krēsli, koka gabali, sabrukuši cilvēki un izkaisīti domino kauliņi. Tikai Kitija stāvēja kājās, rokas sānos iespiedusi, un skatījās uz deguma apli pie durvīm.

Tad kroga apmeklētāji cits pēc cita sāka slieties kājās un izteikt savas bailes un šausmas. Viņi vaidēja, šņukstēja un auroja. Kitija klusēja, lūkodamās uz sadragāto bāru. No turie­nes parādījās Džordžs Fokss. Viņš mēmi lūkojās Kitijā.

Meitene sarauca uzaci.

-  Lai viņi atgūstas un tad iet. Izlūklode nedrīkst pamanīt neko aizdomīgu.

Kitija lēnām aizkliboja līdz durvīm, pagrūda malā kādu kungu, kas jau steidzās prom, un aizslēdza durvis. Meitene palika stāvam pie durvīm aptuveni piecas minūtes, kamēr pār­biedētie cilvēki atjēdzās, un tikai tad citu pēc cita izlaida viņus ārā.

Kā pēdējais aizgāja Nikolass Drevs, kas beidzot bija izlīdis no mucas aizsega. Viņu acis sastapās, un viņš apstājās.

-   Sveika, Kitij, jaunais vīrietis teica. Tikpat enerģiska kā allaž.

Kitijas sejā nepakustējās ne vaibsts. Nik?

Viņš atglauda matus un sāka pogāt ciet mēteli. Neuz­traucies, es aizmirsīšu, ka esmu tevi redzējis. Jauna dzīve. Es saprotu. Niks uzmeta skatienu kroga istabai. Ja nu vienīgi tu vēlētos pievienoties mūsu organizācijai. Mums tādi cilvēki kā tu noderētu.

Meitene pašūpoja galvu. Nē, paldies. Šobrīd esmu pilnībā apmierināta ar dzīvi.

Viņš pamāja. Labi. Tad uz redzēšanos. Un… labu veiksmi!

-   Uz redzēšanos, Nik. Viņa aizvēra durvis.

Džordžs bija noliecies pār Sema ķermeni. No virtuves lūkojās bālas, pārbiedētas sejas. Kitija atspiedās pret durvīm un aiz­vēra acis. To bija paveicis tikai viens dēmons viens spiegs. Un Londonā to bija simtiem. Nākamnedēļ cilvēki atkal sapulcēsies tepat, Vardes krodziņā, atkal runās un neko nedarīs. Londonā skanēja tikai dažas klusas protesta balsis, un arī tās ātri apklu­sināja. Demonstrācijas tā nebija izeja. Runāt nebija jēgas. Bet vajadzēja būt citam ceļam.

Varbūt tāds arī eksistēja. Bija pienācis laiks ķerties pie plāna.

ričmondu klāja nakts. Rietumpuses zālienā bija uzceltas aug­stas kolonnas, kuru galos dega krāsainas ugunis, izgaismojot skatuvi. Kalpotāji ugunsputnu un salamandru tērpos piedāvāja viesiem atspirdzinājumus. Pie ezera tumšo koku paēnā nere­dzami mūziķi spēlēja maigu mūziku, kas saplūda ar ciemiņu balsīm.

Impērijas diženie pastaigājās pa dārzu, klusi sarunādamies un laiku pa laikam ieskatīdamies pulksteņos. Visiem mugurā bija vakartērpi, sejas sedza zvēru, putnu vai dēmonu maskas. Šādas masku balles bija viena no Devro kunga vājībām, un visi jau bija pie tām pieraduši.

Džons Mandrāks stāvēja, atbalstījies pret kolonnu, un vēroja garām slīdošos viesus. Viņa maska bija gatavota no nelieliem mēnesakmens gabaliņiem, kas bija sašūti kopā un atgādināja albīnas ķirzakas galvu. Protams, maska bija darināta meistarīgi, tomēr īsti nederēja. Džons atklāja, ka tajā nevar labi redzēt, un jau divreiz bija iekāpis puķu dobē. Viņš nopūtās. No Bartimaja ne vēsts. Būtu jau laiks…

Viņam garām pagāja pāvs, ko pavadīja divi sieviešu kārtas lūši un viena piemīlīga driāda. Pāva lielais vēders un nezūdošā pašapziņa liecināja, ka tas nevar būt neviens cits kā Kolinsa kungs. Sievietes, visticamāk, bija zemāka līmeņa burves no viņa nodaļas. Mandrāks saviebās. Kolinss bija viens no tiem, kas

viņu asi kritizēja par domu izmantot zizlj. Padomes sēdes gaitā viņam vajadzēja paciest dučiem sīku apvainojumu un Devro ledusauksto skatienu. Viņa piedāvājums bija nevietā, tā izrādī­jās muļķīga, politiķim nepiedodama kļūda.

Pie velna politiku! Tā viņu nomāca jaunais burvis jutās kā zirnekļa tīklā noķerta muša. Visa viņa dzīve bija pieglaimošanās Devro un cīņa ar sāncenšiem. Tīrā laika šķiešana. Kādam bija jāpārņem vara impērijā, pirms nav par vēlu. Kādam bija jāsa­kauj pārējie un beidzot jāliek lietā zizlis.

Pirms došanās prom no Vaitholas Mandrāks bija nokāpis dār­gumu glabātavā zem Statuju zāles. Viņš tur nebija spēris kāju gadiem un tagad ar izbrīnu vēroja tālākajā istabas galā pacēlu­šos ķieģeļu sienu. Viņam tuvojās ierēdnis, kas pirms tam bija snaudis pie galda.

Mandrāks pamāja. Es vēlētos apskatīt dārgumus.

-   Protams, Mandrāka kungs. Sekojiet man.

Viņi šķērsoja telpu un apstājās pie ķieģeļu sienas. Šeit man jums jālūdz nolikt visus maģiskos priekšmetus un atlaist jeb­kuru dēmonu, kas neredzams ir jums blakus. Aiz šīs sienas nav atļauts ienest ne mazāko burvestību. Jebkurš pārkāpums tiek ļoti bargi sodīts.

Mandrāks palūkojās uz garo, tumšo gaiteni sev priekšā. Patiešām? Kā?

-   Man nav atļauts teikt, ser. Vai jums nav nekā, ko deklarēt? Tad dosimies tālāk!

Viņi iegāja akmens gaitenī, kas veda uz senākām telpām nekā Parlamenta istabas augšā. Te bija koka durvis un tukšas ailes. Centrālo gaiteni apgaismoja elektriskās spuldzītes. Mandrāks uzmanīgi lūkojās apkārt, bet nekādas slepenas lamatas nere­dzēja. Ierēdnis skatījās taisni uz priekšu, mierīgi soļoja un dun­goja kādu melodiju.

Beidzot viņi nonāca pie tērauda durvīm. Tur atrodas dārgumu glabātava.

-   Vai mēs varam ieiet?

-  Tas nebūtu ieteicams, ser. Bet jūs varat palūkoties pa šo režģi.

Mandrāks piegāja tuvāk un, pastūmis malā aizbīdni, ielūko­jās pa restotu lodziņu. Aiz tā atradās plaša, spoži apgaismota istaba. Tās vidū stāvēja balts marmora pjedestāls un uz tā lie­lākie valsts dārgumi, kas mirdzēja dažādās krāsās. Mandrāks tūlīt pat pamanīja koka zizli tas bija raupjš un neizgreznots, ar vienkāršu rokturi. Tam blakus varēja redzēt zeltītu ķēdīti ar ovālu amuletu, kura centrā mirdzēja nefrīts.

Gledstona zizlis un Samarkandas amulets. Mandrāks pēkšņi sajuta dusmas par to, ka šie priekšmeti viņam bija atņemti. Viņš pārskatīja pirmos trīs plānus te neredzēja ne tīklus, ne citus aizsargmehānismus. Tomēr apkārt pjedestālam bija redzama dīvaina, zaļa gaisma, un visi maģiskie priekšmeti mirdzēja spo­kainā nokrāsā.

Jaunais burvis pakāpās atpakaļ. Kas sargā šo istabu, ja drīkst vaicāt?

-   Buboņu mēris, ser. īpaši nikns. Ja ieiesiet bez atļaujas, no­ēdīs līdz kaulam. '

Mandrāks pamāja. Ak tā. Skaidrs. Iesim!

No mājas atskanēja smieklu šalts. Mandrāks ieskatījās zilajā kokteiļa glāzē. Gājiens uz dārgumu glabātavu bija vēlreiz apstiprinājis, ka Devro izmisīgi turas pie varas. Zizlis nebija sas­niedzams. Nejau ka viņš vēlētos to dabūt… Nu, viņš īsti nezi­nāja, ko vēlas. Jaunais burvis bija sliktā garastāvoklī, un balle to nemaz neuzlaboja. Viņš pacēla glāzi un iedzēra malku. Un mēģināja atcerēties, kad pēdējo reizi bijis laimīgs.

-   Džon, tu vecā ķirzaka! Nemaz nemēģini saplūst ar sienu! pāri zālājam steidzās īss, apaļš kungs rūtotā uzvalkā. Viņa maska atdarināja traki smejošu velnēnu. Viņam blakus soļoja garš, tievs jauneklis, kam bija mirstošā gulbja maska. Viņš visu laiku smējās.

-   Džon, Džon, velnēns sacīja. Vai tu apgalvosi, ka saso­dīti labi izklaidējies? Viņš rotaļīgi uzsita Mandrākam uz pleca.

-   Sveiks, Kventin, Džons nomurmināja. Un tu? Izklaidējies?

-   Gandrīz tikpat labi kā mūsu mīļais Ruperts, velnēns norādīja uz māju, kur pret logu varēja redzēt izgaismotu figūru ar vērša galvu. Tas nudien palīdz viņam atslābināties. Viņš ir galīgi pārstrādājies, nabadziņš.

Mandrāks sakārtoja savu masku. Un kas ir šis jaunais kungs?

-   Šis, velnēns teica un aplika biedram roku ap pleciem, ir jaunais Bobijs Vats, mana nākamā uzveduma zvaigzne. Izcili apdāvināts zēns. Neaizmirsti, ka mana nākamā pirmizrāde ir tuvu! Likās, ka velnēns īsti neturas uz kājām. Es to atgādinu visiem. Divas dienas, tikai divas dienas, Mandrāk! Tas mainīs tavu dzīvi! Vai ne, Bobij? Viņš pagrūda jaunekli malā. Un tagad atnes mums kādu dzērienu! Man jāparunā ar savu draugu divatā.

Gulbis aizklumzāja pāri zālienam. Mandrāks klusēdams no­skatījās viņam pakaļ.

-   Džon, es mēģinu ar tevi sazināties jau vairākas dienas, velnēns pienāca tuvāk. Bet tu nez kāpēc neliecies par mani ne zinis. Es gribu, lai rīt tu ierodies pie manis. Tu taču neaizmir­sīsi, vai ne? Tas ir svarīgi.

Mandrākam nāsīs iesitās asa alkohola smaka, kas plūda no Kventina. Atvaino, Padomes sēde ievilkās. Es šodien nekādi nepaspēju. Rīt noteikti būšu klāt.

-   Labi, labi. Tu allaž esi bijis spožs, Mandrāk. Tā turpini. Labvakar, Šolto! Vai vismaz ceru, ka tas esi tu. Garām gāja sakumpusi figūra ar jēra masku. Velnēns rotaļīgi iebakstīja tai vēderā un aizdejoja tālāk.

Ķirzaka un jērs nopētīja viens otru.

-   Tas Kventins Mierdaris! jērs nopūtās. Man viņš nekad nav paticis. Viņš ir nepieklājīgs un, manuprāt, garīgi nelīdzsvarots.

-  Viņš ir radoša personība, Mandrāks atteica, lai gan klusībā piekrita sarunu biedram. Jūs kādu laiku nebijāt manīts, Šolto.

-   Tā gan. Es biju Āzijā. Lielais vīrs nopūtās un smagi atspie­dās pret spieķi. Tagad man pašam jāmeklē preces. Sākušies grūti laiki.

Mandrāks pamāja. Šolto Pinna bizness tā arī nekad nebija pil­nībā atguvies pēc golema sarīkotā grautiņa viņa galvenajā veikalā. Lai gan tirgonis bija veikalu atjaunojis, viņa ienākumi vairs nebija tādi kā agrāk. Šis laiks sakrita ar karu un tirdzniecības darī­jumu pasliktināšanos. Londonā nonāca arvien mazāk maģijas priekšmetu, un arvien mazāk bija burvju, kas gribēja tos pirkt. I'inns pēdējo gadu laikā bija manāmi novecojis, līdzīgi kā daudzi viņa laikabiedri. Milzīgais augums šķita sašļucis, baltais krekls it kā karājās uz pleciem. Mandrāks sajuta pret viņu žēlumu.

-  Kas jauns Āzijā? viņš jautāja. Kādi tur impērijai panā­kumi?

-Šie muļķīgie kostīmi… Esmu pilnīgi pārliecināts, ka man piešķirts vissmieklīgākais, Pinns pacēla jēra masku un noslau­cīja pieri. Impērija grīļojas. Indijā jau runā par sacelšanos. Runā, ka kalnu burvji izsauc dēmonus un gatavojas uzbrukt. Mūsu garnizoni Deli ir pieprasījuši palīdzību no sabiedrotajiem Japānā. Iedomājies tikai! Mani nudien māc bailes. Vecais vīrs nopūtās un sakārtoja masku. Kā es izskatos, Mandrāk? Kā sprigans jēriņš?

Mandrāks pasmīnēja. Esmu redzējis ņiprākus.

-   Es arī tā domāju. Labi, tad nu es došos tālāk un izlikšos par ākstu. Paklau, meitenīt! viņš pamāja ar spieķi apkalpotā­jai. Mandrāks vēroja tirgoni aizejam un dzirdēja izskanam viņa jokus. Jaunais burvis paskatījās debesīs.

Sēžot dārzā ar zīmuli un bloknotu rokā.

Viņš nometa glāzi zemē un devās uz māju.

Mājas priekšnamā citu viesu vidū viņš pamanīja Džeinu Ferēru. Viņas maska paradīzes putns bija uzkārta uz rokas locītavas. Jaunā sieviete gatavojās vilkt mugurā mēteli, ko turēja kalpotājs. Mandrākam tuvojoties, viņš atkāpās.

-   Jau aizej?

-Jā, esmu nogurusi. Un, ja Kventins Mierdaris man vēlreiz atgādinās par savu pirmizrādi, es nudien viņam iebelzīšu. Viņa uzmeta lūpu.

Mandrāks pienāca tuvāk. Es varētu pavadīt tevi atpakaļ uz pilsētu, ja vēlies. Es arī gatavojos doties prom. Viņš nevērīgi noņēma masku.

Džeina pasmaidīja. Manā rīcībā ir trīs džini un pieci folioti, kas var mani pavadīt. Ko tu man vari piedāvāt tādu, ko viņi nespēj?

Melanholija, kas visu vakaru bija valdījusi pār Džonu, pēkšņi pārvērtās bezrūpībā. Viņam bija vienalga, kā tas beigsies. Džeinas tuvums iedvesmoja. Jaunais burvis viegli pieskārās viņas rokai. Dosimies uz Londonu manā automašīnā, un es apņemos atbildēt uz tavu jautājumu.

Viņa iesmējās. Tas ir garš ceļš, Mandrāka kungs.

-   Varbūt man ir daudz atbilžu.

Džeina Ferēra ielika roku viņam elkonī, viņi kopā devās ārā no zāles. Vairāki acu pāri vēroja viņus aizejam.

Pie durvīm stāvēja tikai pāris kalpotāju. Zem briežu ragiem un pabālējušiem ģerboņiem dega mūžīgā uguns, kas sen, sen bija nozagta svešās zemēs. Logā pie pretējās sienas varēja redzēt Londonas centru abatiju, pili, Vestminsteru, valdības ēkas Temzas krastos. Ielās pulcējās sajūsmināti ļaudis, pils priekšā sēdēja izgaismota premjerministra figūra, kas it kā svētījot bija pacēlusi rokas. Stikls dūmakaini mirdzēja, aiz tā bija redzama nakts tumsa.

Zem šī stikla atradās zaļš dīvāns ar zīda spilveniem.

Mandrāks apstājās. Šeit ir silts. Pagaidi, kamēr es izsaukšu savu šoferi.

Džeina nelaida vaļā Mandrāka roku un palūkojās uz dīvānu. Vai arī mēs abi varētu te pagaidīt… -Jā.

Viņš pagriezās pret jauno sievieti, juzdams, ka viss ķermenis notrīc. Viņa nodrebēja.

-   Vai tu sajuti? viņa jautāja.

-   Jā, Džons nočukstēja. Nerunā.

Viņa atrāvās. Tie bija mūsu sensoru tīkli, muļķi! Kāds tos aizskāra.

-  Ak jā, laikam. Viņi stāvēja un klausījās malkas sprakšķos kamīnā un skaņās, kas plūda no dārza. Augstu gaisā atskanēja spalga skaņa.

-  Devro aizsargtīkla trauksme, Mandrāks sacīja. Kāds ielauzies dārzā.

Džeina sarauca pieri. Dēmoni tiks ar to galā.

-  Izklausās, ka viņi vajā iebrucēju. Aiz stikla atskanēja necilvēcīgi spiedzieni un tādi kā pērkona dārdi augstu kalnos. Abi burvji stāvēja klusu. Dārzā bija dzirdami kliedzieni.

Skaņas pieņēmās spēkā. Viņiem garām, murminādams buramvārdus, paskrēja vīrietis melnās saulesbrillēs un uzvalkā. Viņam rokā mirdzēja oranža liesma. Ar otru roku viņš atvēra durvis un izskrēja ārā.

Mandrāks gribēja sekot. Vajadzētu iet paskatīties…

-  Pagaidi, Džon! Ferēras acis bija pievērstas logam. Tas tuvojas…

Viņš palūkojās uz logu, kas pēkšņi bija izgaismots it kā zibens gaismā. Skaņas kļuva vēl skaļākas. Likās, ka viņiem tuvojas viesulis spiedzošs, svelpjošs neprāta murskulis. Tas pieņēmās spēkā. Vēl viens gaismas uzliesmojums atklāja milzīgu, tumšu siluetu taustekļi, spārni un nagi -, kas steidzās uz logu.

Mandrāks noelsās. Ferēra iekliedzās un pieķērās viņam pie rokas.

Zibens uzliesmojumā melnais tēls piepildīja visu logu. Tas saplūda ar stiklu un…

Tankš! Pašā loga vidū, kur bija attēlots premjerministrs, stikls sašķīda tūkstoš gabaliņos. Caur to ielidoja maza, zaļa bumbiņa. Tā ar sērīgu plakšķi nokrita uz grīdas un palika guļam.

Abi burvji neizpratnē vēroja gulošo radījumu. Tā bija beigta varde.

Ārpusē skaņas noklusa, tās dzisa ar katru sekundi. Logu izgaismoja pāris zibenim līdzīgu uzliesmojumu, un tad atkal iestājās tumsa.

Mandrāks noliecās pie dzīvību zaudējušās vardes. Tās kājas bija saliektas, mute pavērta, acis ciet. No abinieka sūcās dīvains, bezkrāsains šķidrums, kas aizplūda pa grīdu. Sirdij dauzoties, jaunais burvis apskatīja vardi visos trijos plānos tā visur izska­tījās pēc vardes. Un tomēr…

-   Kas ir šis briesmīgais radījums? Džeina bija savilkusi seju pretīguma grimasē. Es izsaukšu savu džinu, lai apskata to augstākos plānos, un tad izdomāsim…

Mandrāks pacēla roku. Pagaidi. Viņš noliecās pie var­des. Bartimaj?

Ferēra saviebās. Tu gribi teikt, ka…

-   Es nezinu. Paklusē. Viņš ierunājās atkal, nedaudz ska­ļāk. Bartimaj, vai tas esi tu? Te runāju es… jaunais burvis aplaizīja sausās lūpas, … tavs saimnieks.

Viena no vardes kājām noraustījās. Mandrāks atlieca galvu un palūkojās uz Džeinu. Viņš joprojām ir dzīvs! Re­dzēji?

Ferēras jaunkundzes lūpas bija sakniebtas. Viņa bija pakā­pusies tālāk, it kā nošķirot sevi no šeit notiekošā. Zāles malās parādījās pāris ieinteresētu skatītāju. Jaunā burve māja, lai tie iet prom. Viņš ilgi neizvilks. Paskaties, kā būtība aizplūst… Vai tu liki tam atgriezties šurp?

Mandrāks neskatījās uz jauno sievieti, viņš nenolaida acis no vardes. Jā, es liku viņam atgriezties pie manis, tiklīdz būs kāda informācija par Hopkinsu. Viņš mēģināja vēlreiz. Bar­timaj!

Ferēras balsī ieskanējās interese. Patiešām? Un likās, ka viņu kāds vajāja. Interesanti! Džon, mums ir maz laika izjau­tāšanai. Kaut kur tuvumā jābūt Devro darbistabai ar pentaklu. Tas būs sarežģīti, bet, ja mēs izmantosim vajadzīgo spēku, pirms tas radījums nav zaudējis visu būtību…

-   Paklusē! Viņš mostas!

Vardes galva tagad kļuva neskaidrāka, kājas nekustējās, bet viena acs pēkšņi atvērās. Tā bija neskaidra un miglaina.

-   Bartimaj…

Klusa balss: Kas vaicā?

-   Mandrāks.

-  Ā, tā jau man likās. Tad jau nebija vērts mosties. Acs atkal aizvērās.

Ferēra pienāca tuvāk un ar spico kurpes purngalu pabaks­tīja vardi. Izpildi uzdevumu! viņa teica. Pastāsti par Hop­kinsu!

Varde nedaudz pavēra aci un pabolīja to uz Džeinas Ferēras pusi. Atskanēja klusa balss: Vai šī ir tava draudzene? Saki, ka es kļūdos. Ak vai.

Acs atkal aizvērās par spīti Mandrāka lūgumiem un Ferē­ras prasībām. Džons atliecās un izlaida roku caur matiem.

Ferēra uzlika roku viņam uz pleca. Saņemies, Džon. Tas ir tikai dēmons. Paskaties uz izšķīdušo būtību! Ja mēs tūlīt pat nerīkosimies, zaudēsim visu informāciju.

Jaunais burvis piecēlās un palūkojās uz sarunu partneri. Vai tu domā, ka mēs varam viņu pamodināt?

-  Jā, ir daži paņēmieni. Mirgojošais ritulis vai Būtības satricinātājs. Bet es teiktu, ka mums ir mazāk nekā piecas minūtes laika. Tas radījums vairs nespēj saglabāt formu.

-   Šie paņēmieni viņu iznīcinās.

-  Jā. Bet mēs būsim ieguvuši informāciju. Saņemies, Džon! Viņa pamāja kādam kalpotājam. Jūs! Atnesiet slotu un liekšķeri mums te nedaudz jāsaslauka…

-   Nē… ir vēl cita iespēja, Mandrāks runāja klusi, pārāk klusi, lai Ferēra to sadzirdētu. Kamēr viņa izkliedza pavēles, jaunais burvis noliecās pie vardes un izteica garu un sarežģītu buramvārdu virkni. Vardes locekļi noraustījās, un no tās ķer­meņa pacēlās pelēka migla. Ķermenis šajā miglā strauji izkusa, tā savijās pie Mandrāka kurpēm un pagaisa.

Ferēra pagriezās un ieraudzīja, ka Mandrāks ceļas kājās. Varde bija pazudusi.

Viņa apstulbināta paskatījās uz jauno burvi. Ko tu iz­darīji?

-  Atbrīvoju savu kalpu. Viņa skatiens bija vērsts tālumā. Pirksti rotaļājās ar apkaklīti.

-   Bet ziņas par Hopkinsu! Ferēra izskatījās saniknota.

-  Tās es varēšu iegūt pēc pāris dienām. Pa to laiku viņa būtība būs atkopusies Citā pasaulē, un viņš varēs man visu pastāstīt.

-   Pēc pāris dienām! Ferēra niknumā kliedza. Tas var būt par vēlu! Mums nav ne jausmas, ko Hopkinss…

-   Viņš bija vērtīgs kalps, Mandrāks sacīja. Viņš palūkojās uz Ferēru skatiens bija neizteiksmīgs, lai gan seja kvēloja. Nebūs par vēlu. Es runāšu ar savu džinu, tiklīdz viņa būtība būs sadziedēta.

Ferēras acis bija melnas no dusmām. Viņa pienāca tuvāk, un Mandrāks sajuta granātābola un citrona smaržu. Man likās, ka mans lūgums tev būs svarīgāks nekā pusdzīva dēmona glāb­šana. Tas radījums mūs pievīla! Tam bija jādabū informācija, bet tas izgāzās. Mums bija iespējams saņemt svarīgu informā­ciju, bet jūs šo izdevību palaidāt garām.

-   Tikai uz laiku. Mandrāks pamāja ar roku un izrunāja kādu vārdu, ietverot abus klusuma aplī, kas neļāva nu jau ievē­rojamam pūlim sadzirdēt sarunu. Visiem pārējiem joprojām bija maskas Džons redzēja mirdzošas, spilgtas krāsas, dīvai­nas formas, tukšus acu caurumus. Viņi ar Ferēru vienīgie bija bez maskām tas lika viņam justies neaizsargātam un kailam. Turklāt viņš zināja, ka nevar loģiski atbildēt uz Džeinas jautā­jumu, jo paša rīcība bija jauno burvi pārsteigusi. Un tas viņu saniknoja. Lūdzu, savaldies, viņš teica. Ar saviem vergiem es rīkojos pēc saviem ieskatiem.

Ferēra iesmējās. Kā tad, ar vergiem. Varbūt tu gribēji teikt ar draugiem?

-   Izbeidz…

Jaunā sieviete strauji pagriezās. Cilvēki jau ilgu laiku meklē tavu vājo pusi, Mandrāk, viņa pār plecu teica, tagad esmu to atradusi. Cik savādi! Nekad nebūtu iedomājusies, ka tu esi tāds sentimentāls muļķis. Mētelim nošvīkstot, viņa izgāja caur klu­suma apļa robežām un, atpakaļ nepaskatīdamās, devās prom.

Mandrāks noraudzījās, kā viņa aiziet. Dziļi ieelpoja. Tad noņēma klusuma burvestību, un viņu ieskāva sačukstēšanās un baumu vilnis.

Aleksandri ja/

125. 3. p.m.ē.

torīt, tāpat kā daudzos citos rītos, pie mana saimnieka Pto­lemaja durvīm pulcējās lūdzēju rinda. Viņi bija ieradušies jau pirms saullēkta, ietinušies šallēs, zilām kājām un nosaluši, bet pacietīgi gaidīja saullēktu. Kad pār upi nolija pirmie gaismas stari, burvja kalpi atvēra durvis un ielaida viņus iekšā.

Torīt, tāpat kā daudzos citos rītos, mēs uzklausījām sūdzības par netaisnībām un nelaimēm. Dažiem pietika ar labu padomu. Daži (tie, kuri bija atnākuši ar viltu vai sliktiem nodomiem) tika padzīti. Pārējiem tika apsolīts palīdzēt. Pa logiem izlidoja velnēni un folioti, aiztraucoties pa pilsētu ar dažādiem uzde­vumiem. Un dažos gadījumos palīgā tika norīkoti arī augstā­kie džini. Vairākas stundas gari devās prom no mājas un atkal atgriezās. Patiešām darbīga saimniecība.

Pusdivpadsmitos nama durvis tika slēgtas, un Ptolemajs pa sētas durvīm devās uz Aleksandrijas bibliotēku, lai strādātu.

Mēs soļojām pa bibliotēkas pagalmu. Bija pusdienlaiks, un Ptolemajs vēlējās nopirkt anšovu maizi tuvējā tirgū. Es gāju viņam blakus kā ēģiptiešu rakstvedis ar pliku pauri un spal­vainām kājām, aizrautīgi strīdoties ar viņu par dažādu pasauļu filozofijām. [37] [1] Viņš apgalvoja, ka abas pasaules noteiktu iemeslu dēļ var saskarties un burvjiem kopā ar džiniem būtu jāizlemj, kādi šie iemesli ir. Es savukārttās nosaucu par pilnīgām muļķībām. Saskarsme starp mūsu pasaulēm bija viena vienīga vardarbība (mūsu džinu paverdzināšana), kas pēc iespējas drīzāk būtu jāizbeidz. Mūsu saruna bija kļuvusi tik spraiga, ka izvairīties no rupjībām palīdzēja tikai mana vēlme saglabāt retoriskās runas tīrību. Mums garām pagāja diskusijās iegrimuši zinātnieki: runīgie grieķi, salīkušie romieši degošām acīm, tumšādainie nabatieši un izmeklēti pieklājīgie diplomāti no Meroe un tālās I 'artas. Tie visi bija ieradušies smelt gudrību no ēģiptiešu zinā­šanu akas. Mēs jau gatavojāmies pazust, kad pēkšņi blakusielā atskanēja tauru skaņas. Parādījās kareivji ar Ptolemaju dinasti­jas karogiem. Kad viņi pašķīrās, skatienam atklājās Ptolemaja brālēns, karaļa dēls un troņmantnieks, kasjēnām grīļojās augšup pa kāpnēm. Viņam pa pēdām sekoja lišķu un pielīdēju pulciņš. [38] [1] Tur bija priesteri, galminieki, dzērājbrāļi, profesionāli cīkstoņi, bār­dainā dāma un punduris. Karaļa dēlam bija plaša sirds un liels draugu pulks.

Mēs ar saimnieku apstājāmies un pieklājīgi noliecām galvas.

-   Brālēn! karaļa dēls apstājās. Tunika apkļāva viņa alusvēderu, uz kura jau bija parādījušies sviedru plankumi. Viņa seja bija uzburbusi no vīna, viņa aura tāpat. Acis zem smaga­jiem plakstiņiem bija miglainas. Brālēn, viņš vēlreiz nošļup­stēja. Atnācu pie tevis ciemos.

Ptolemajs atkal paklanījās. Paldies, kungs, tas ir liels gods.

-   Domāju, ka jāpaskatās, kur tu klaiņo laikā, kad tev vaja­dzētu būt kopā ar mani, viņš dziļi ievilka elpu, kā kārtī­gam brālēnam pieklātos. Viņa pavadoņu pulciņš ieķiķinājās. Filips un Aleksandrs, un visi pārējie mani brālēni strādā valsts labā, troņmantnieks turpināja, viņi cīnās tuksnešos un kal­nos, pārstāv valsti austrumos un rietumos. Šie vīri ir uzticami mūsu dinastijai. Bet tu… viņš pavilka vaļīgāk tuniku, vai mēs varam paļauties uz tevi?

-   Jebkurā veidā, kā pavēlēsiet, kungs.

-   Vai tiešām, Ptolemaj? Tu nespēj ne cilāt zobenu, ne uzvilkt loku kāds ir tavs spēks? Esmu dzirdējis, ka tas ir šeit, viņš piesita ar pirkstu pie pieres. Ko tu dari šajā saules pamestajā vietā?

Ptolemajs pieklājīgi nolieca galvu. Es pētu rakstus, mans kungs, ko sarakstījuši diži zinātnieki un priesteri. Darbus par vēsturi un reliģiju…

-   Un maģiju, kā esmu dzirdējis. Aizliegtos darbus. To sacīja kāds garš, tumšā mantijā tērpies priesteris, kura galva bija noskūta un ap acīm ar baltu mālu uzvilkti loki. Viņš izspļāva šos vārdus gluži kā kobra izspļauj indi. Visticamāk, pats bija burvis.

-   Ha! Tieši tā! Tā ir visa ļaunuma sakne. Karaļa dēls pielie­cās tuvāk. No viņa drēbēm plūda skābena dūmu smaka. Cilvēku vidū tu ar šīm zintīm esi slavens, brālēn. Tu izmanto maģiju, lai pielabinātos viņiem, lai dabūtu viņus savā pusē. Esmu dzirdējis, ka viņi katru dienu nākot uz tavu māju, lai vērotu, kā tu nodar­bojies ar maģiju. Esmu dzirdējis dažādus stāstus.

Ptolemajs saknieba lūpas. Patiešām, mans kungs? Nezi­nāju. Tiesa, pie manis iegriežas daži nelaimīgie un nabadzīgie. Un es viņiem sniedzu labu padomu. Tas arī viss. Esmu tikai zēns vājš un nenozīmīgs. Labprāt pavadu laiku vientulībā, meklējot nedaudz jaunu zināšanu.

Šī uzspēlētā pazemība (tā nudien bija uzspēlēta, jo Ptolemaja alkas pēc zināšanām bija tikpat spēcīgas kā karaļa dēla alkas pēc varas) nokaitināja princi. Viņa seja piesarka vēl vairāk un mutes kaktiņos parādījās putas. Zināšanas, ko? viņš kliedza. Jā, bet kādas zināšanas? Un ar ko tas beigsies? Papīra ruļļi un raks­tāmie irbuļi kārtīga vīra rokās nav bīstami, bet melnās maģijas speciālista rokās tie ir bīstamāki par zobenu! Ēģiptes vēsturē ir bijuši notikumi, kad einuhi ar vienu kājas spērienu apstādinā­juši veselas armijas un aizslaucījuši jūrā faraonus. Es nevēlos, lai ar mani tā notiktu. Par to tu smīni, vergs?

Es nemaz negribēju smīnēt. Man vienkārši patika viņa pie­zīme, jo arī es biju viens no tiem, kas apstādināja to armiju un aizslaucīja jūrā faraonu. Cik jauki, ka tavus darbus atceras. Paklanījos. Ne par ko, kungs.

-  Tu smīnēji, es redzēju! Kā tu drīksti smieties par troņmant­nieku!

Viņa balss trīcēja. Sardzes vīri zināja, kas sekos, un pacēla piķus. Ptolemajs iejaucās sarunā: Viņš nevēlējās jūs aizskart, mans kungs. Manam rakstvedim ir iedzimts nervu tiks, kas liek sejas muskuļiem savilkties kā smīnā. Tā ir nelaime…

-  Viņa galva tiks uzdurta uz pīķiem pie Krokodilu vārtiem! Sardze!

Kareivji nolieca šķēpus, ilgodamies slacīt akmeņus manām asinīm. Es mierīgi gaidīju neizbēgamo. [39] [1] t.i., asinsizliešanu. Ko veikšu es.

Ptolemajs pagāja soli uz priekšu. Lūdzu, brālēn, tas ir smieklīgi…

-   Nē! Nekādu iebildumu! Vergam jāmirst.

-   Tādā gadījumā es tev kaut ko pateikšu. Mans saimnieks piegāja tuvāk troņmantniekam abi bija vienā augumā. Viņa tumšās acis lūkojās prinča ūdeņainajās, skatiens bija caur­urbjošs. Karaļa dēls sarāvās un sašļuka, sardzes vīri nemie­rīgi sagrozījās. Saulei priekšā nostājās mākoņi, pagalmā kļuva krēslains. Karavīriem uz miesas parādījās zosāda. Liec viņu mierā, Ptolemajs skaidri un mierīgi teica. Viņš ir mans sargs, un es izlemšu, vai viņš ir jāsoda vai ne. Dodies prom un atgrie­zies pie savām vīna mucām. Tava klātbūtne šeit traucē zināt­niekiem un nedara godu mūsu ģimenei. Tāpat tavas netaisnās apsūdzības. Saprati?

Karaļa dēls bija tik tālu atliecies atpakaļ, ka mantija jau vil­kās pa zemi. Viņš iekurkstējās kā krupis: Jā.

Ptolemajs atkāpās. Likās, ka mākoņi, kas bija sastājušies ap sauli, izklīst. Visi atviegloti nopūtās. Priesteri paberzēja spran­das, dižciltīgie skaļi nopūtās. Punduris bija paslēpies cīkstonim aiz muguras.

-  Nāc, Rekit, Ptolemajs teica, nopētot karaļa dēlu ar zināmu interesi. Uz redzēšanos, brālēn. Es kavēju pusdienas.

Viņš devās projām. Karaļa dēls, joprojām bāls un nobijies, tomēr beidzot atguvās, nolamājās un izvilka no azotes nazi.

Viņš metās pakaļ Ptolemajam. Es pacēlu.roku, un karaļa dēls pēkšņi nokrita ceļos, piespiedis rokas pie saules pinuma. Viņa mute bija pavērta, acis izvalbītas. Nazis nokrita uz akmeņiem.

Ptolemajs soļoja uz priekšu. Kareivji atdzīvojās četri no viņiem nolaida šķēpus un ierēcās. Es pavicināju rokas pusaplī, un kareivji cits pēc cita aizlidoja pa gaisu. Viens uzkrita virsū romietim, otrs grieķim, trešais aizlidoja pāri visam pagalmam, ceturtais iekrita pārdevēja ratiņos un tika aprakts zem saldumu kaudzes. Tagad viņi gulēja zemē kā saules pulksteņa rādītāji.

Pārējie brālēna pavadoņi bija bailuļi. Viņi saspiedās ciešāk un nekustējās. Es uzmanīgi vēroju plikpauraino priesteri varēja redzēt, ka viņš vēlas kaut ko uzsākt. Bet vīrietis ieskatījās man acīs un izlēma, ka nevēlas mirt.

Ptolemajs gāja tālāk. Es sekoju. Mēs devāmies meklēt anšovu maizi. Kad atgriezāmies, bibliotēkas pagalmā viss bija klusu un mierīgi.

Mans saimnieks zināja, ka šī saķeršanās nenovedīs ne pie kā laba, bet zinātnieka darbs bija pārņēmis viņa prātu un viņš izlikās neredzam sekas. Es nebiju tik akls, tāpat arī Aleksand­rijas iedzīvotāji ne. Baumas par brālēnu saķeršanos izplatījās ātri, un dažas bija pavisam fantastiskas. [40] [1] Viens vēstījums, ko uzveda skečā ostas rajonā, rādīja, ka karaļa dēls tiek pārsviests pār bibliotēkas galdu un dēmons vai dēmoni kārtīgi noper viņu ar spriguli. Torņmantnieks kļuva nepopulārs, viņa pazemojumu uzņēma ar vispārēju sajūsmu, un Ptolemaja slava pieauga.

Kādu nakti es lidoju virs pils un saskrējos ar kādu citu džinu.

-   Kas jauns?

-   Ziņas par karaļa dēlu. Viņa sirdī iemitinājušās bailes un naids. Viņš dienu no dienas murmina, ka Ptolemajs kādu nakti uzsūtīs viņam dēmonu un sagrābs troni. Šīs briesmu priekšno­jautas pulsē templī kā dunošas bungas.

-  Bet manam saimniekam rūp tikai rakstīšana. Viņu neinte­resē tronis.

-  Tik un tā. Karaļa dēls neliksies mierā. Viņš ir sūtījis spie­gus, lai tie atrastu cilvēkus, kas Ptolemaju nonāvētu.

-   Paldies, Afa. Lai tev labs lidojums!

-   Tev tāpat, Bartimaj.

Ptolemaja brālēns bija muļķis un žūpa, bet es lieliski sapratu viņa bailes. Viņš nebija burvis. Mūsdienu Aleksandrijas burvji izrādījās tikai ēnas tiem varenajiem burvjiem, pie kuriem es reiz tiku šeit strādājis. [41] [1] Senie faraoni bija uzticējuši nodarboties ar maģiju saviem priesteriem, un grieķi nebija mainījuši šo paražu. Bet, ja kādreiz talantīgi burvji strau­mēm plūda uz Ēģipti, lai celtu impērijas spēku uz nabaga džinu mugurām, tad šis laiks sen bija beidzies.

Armija bija vājāka, nekā pieredzēts daudzās paaudzēs, turklāt tālu prom. Bet Ptolemajs kļuva arvien spē­cīgāks. Nav šaubu, ka karaļa dēls būtu bezspēcīgs ko darīt, ja mans saimnieks izlemtu viņu gāzt no troņa.

Laiks ritēja. Es vēroju un gaidīju.

Karaļa dēls drīz vien atrada šos vīrus. Viņiem samaksāja. Un kādā mēness apspīdētā naktī viņi ielavījās dārzā un devās uz mana saimnieka guļamistabu. Kā jau es laikam pieminēju, viņi tur neuzkavējās ilgi.

Karaļa dēls bija noorganizējis, ka tonakt viņa nav pilsētā viņš medīja tuksnesī. Atgriežoties viņu sagaidīja maitasputni, kas pie Krokodilu vārtiem mielojās ar triju slepkavu līķiem. Viņu kājas pieskārās valdnieka karietei, kad viņš iebrauca pil­sētā. Troņmantnieks bālā ģīmī ieslēdzās savā istabā un nerādī­jās vairākas dienas.

-   Saimniek, es sacīju, tavai dzīvībai joprojām draud bries­mas. Tev jāpamet Aleksandrija.

-   Tas nav iespējams, Rekit. Šeit ir bibliotēka.

-   Tavs brālēns ir muļķis, bet viņš neliksies mierā.

-   Un tu vienmēr varēsi viņu pārspēt, Rekit. Es paļaujos uz tevi.

-   Šie slepkavas bija tikai cilvēki. Nākamie var arī tādi nebūt.

-   Tu tiksi galā. Kāpēc tu tik muļķīgi sēdi?

-   Šodien es izskatos pēc velnēna, un velnēni tā sēž. Paklau, es nudien esmu glaimots, ka tu man tā uzticies, bet es labprātāk izvairītos no situācijas, kad pie mūsu durvīm klauvē mārids.

Viņš iesmējās. Mārids! Manuprāt, tu pārvērtē mūsu galma burvju spējas. Drīzāk tas būs vienkājains molers.

-   Tavs brālēns iepeldējis dziļos ūdeņos. Viņš sadzer ar Romas vēstnieku un Roma, vismaz kā man nācies dzirdēt, pašlaik ir maģijas centrs. Katrs burvis no šejienes līdz pat Tigrai cenšas nokļūt Romā un iegūt mūžīgu slavu.

Ptolemajs paraustīja plecus. Tātad mans brālēns skrien pakaļ romiešiem. Kāpēc lai viņi uzbruktu man?

-   Ja viņi novāktu tevi, tavs brālēns būtu viņiem mūžīgu pateicību parādā. Es dusmās izpūtu sēra mākoni saimnieka nebeidzamā gremdēšanās vecos papirusos un atrautība no dzī­ves mani kaitināja. Un es būšu pagalam! Tev jau ir vienalga, tu vari izsaukt sev simtiem vergu. Tev par manu likteni nospļau­ties! Es sakļāvu spārnus kā sikspārnis un nokarājos ar galvu uz leju no griestu sijas.

-   Rekit, tu divreiz esi izglābis man dzīvību. Tu zini, cik es tev esmu pateicīgs.

-   Vārdi, vārdi. Tie ne štrunta nenozīmē. [42] [1] Ēģiptes sarunvalodas stils. Es biju noskaities.

-   Nav tiesa. Tu zini, kāds ir mana darba mērķis. Es vēlos saprast, kas atšķir mūs, cilvēkus, no džiniem, es gribu rast līdz­svaru, radīt uzticību mūsu starpā…

-  Jā, jā, un, kamēr tu pildi šo cēlo darbu, es sargāju tavu pakaļu un iznesu tavu naktspodu.

-   Tagad tu pārspīlē! To taču dara Anhoteps. Es nekad…

-   Es runāju pārnestā nozīmē! Es gribēju teikt atrodoties tavā pasaulē, esmu ieslodzījumā, pakļauts tev. Tam nav nekāda sakara ar uzticību. Velnēns palūrēja gar spārna malu un palaida vēl vienu sēra purkšķi.

-  Izbeidz, man te šonakt jāguļ. Tu apšaubi manu vārdu patie­sīgumu?

-  Godīgi sakot, saimniek, visa tava pļāpāšana par samierinā­šanos džinu un cilvēku starpā ir tukši vārdi.

-  Vai tiešām? saimnieka balss kļuva skarba. Labi, Rekit, es pieņemu tavu izaicinājumu. Manuprāt, esmu jau uzzinājis pietiekami, lai pārietu no vārdiem pie darbiem. Kā jau tu zini, esmu daudz pētījis ziemeļu cilšu maģiju, kur burvji un gari sastopas pusceļā starp abām pasaulēm. No tā, ko tu un citi esat man pastāstījuši, es secinu, ka varētu izdarīt ko labāku. Viņš nolika malā kausu un sāka staigāt pa istabu.

Velnēns nolaida spārnus. Ko tu ar to gribēji teikt? Nespēju izsekot tavam domu gājienam.

-  Tev arī nav nekādas vajadzības man sekot, zēns atcirta. Gluži pretēji. Tiklīdz būšu gatavs, es sekošu tev.

Notikumi Ruperta Devro ballītē Ričmondā bija tik strauji un mulsinoši, ka pagāja krietns laiks, līdz atklāja, kas aiz tā visa slēpjas. Viesu vidū bija maz liecinieku, jo brīdī, kad pie debesīm sākās cīņa, lielākā daļa cienījamo valdības locekļu metās slēp­ties puķu dobēs vai lēca dīķos. Tomēr pēc tam, kad Devro kungs bija savācis burvjus, kas atbildīgi par drošību, un kad tie bija izsaukuši dēmonus, kas sargāja muižu, atklājās patiesie noti­kumi.

Trauksme sākās brīdī, kad kāds džins vardes izskatā ielauzās caur aizsargtīklu. To vajāja liels skaits dēmonu, kas neatkāpās no upura ne soli. Muižas dēmoni ar prieku bija iesaistījušies jezgā, uzklūpot visam, kas kustas, tā ka pāris iebrucēju drīz vien bija iznīcināti kopā ar trim viesiem, vienu sulaini un senu statuju, zem kuras varde bija slēpusies. Šajā juceklī rāpulis bija izmucis, ielecot caur logu mājā, un tobrīd pārējie iebrucēji metās bēgt. Dēmonu un viņu saimnieku personības tā arī netika noskaidrotas.

Turpretī vardes saimnieks tika atrasts ļoti drīz. Pārāk dau­dzi bija redzējuši notikumus muižas priekšnamā, lai Džons Mandrāks izliktos, ka tas viņu neskar. Drīz pēc pusnakts viņš stājās Devro, Mortensena un Kolinsa kunga priekšā (nozīmī­gākie valdības pārstāvji, kas tobrīd atradās namā) un atzina, ka ļāvis džinam atgriezties pie saimnieka jebkurā laikā. Smalki

izprašņāts, Mandrāks bija spiests atklāt, ka dēmons veicis sle­penu uzdevumu, izsekojot Klaivu Dženkinsu. Tajā pašā mirklī uz Dženkinsa Londonas dzīvokli tika aizsūtīti pieci horlas. Tie atgriezās pārāk ātri. Dženkinsa kunga nebija mājās, un viņa pašreizējā atrašanās vieta nebija zināma.

Tā kā Mandrāks nevarēja pastāstīt, ko viņa džins bija uzzi­nājis, un tūlīt izsaukt ievainoto Bartimaju nozīmētu iznīcināt tā būtību, neiegūstot nekādu informāciju, pagaidām viss tika atstāts tā, kā ir. Mandrākam tika norādīts ierasties Padomes sēdē pēc trim dienām un izsaukt tur savu vergu, lai tas tiktu nopratināts.

Pret jauno burvi vērsās vispārējs nosodījums un naids. Prem­jerministrs bija traks no dusmām, jo dēmoni bija saplēsuši viņa dārgo grieķu statuju, un Kolinsa kungs viņš bija viens no pir­majiem, kas pēc trauksmes metās pīļu dīķī un gandrīz noslīka zem vienas no savām resnajām pavadonēm, nikni lūrēja uz jauno burvi, aptinis galvu ar dvieli. Trešajam ministram, Mor­tensena kungam, nebija nodarīti nekādi materiāli vai miesiski bojājumi, bet viņam Mandrāks vienkārši nepatika. Visi ministri norāja jauno burvi par nepiedienīgu uzvedību un slepenu rīcību un draudēja ar bargu sodu, kura detaļas tika pietaupītas līdz nākamajai sēdei.

Mandrāks neatbildēja un neatspēkoja nevienu apsūdzību. Gluži bālā ģīmī viņš izgāja no muižas un devās atpakaļ uz Londonu.

Nākamajā dienā Mandrāks brokastoja viens. Paiperes jaun­kundze, kura, kā parasti, ieradās uz rīta sapulci, netika ielaista iekšā. Kalpotājs paskaidroja, ka ministrs šorīt nevēlas ne ar vienu tikties un visus vajadzīgos jautājumus pārrunās vēlāk birojā. Paipere devās prom gluži uztraukta.

Burvis lēniem soļiem devās uz darbistabu. Durvju sargs, kas uzdrošinājās nedaudz pajokot, saņēma belzienu. Mandrāks apsēdās pie rakstāmgalda un ilgi lūkojās tālumā.

Viņš pacēla telefona klausuli un uzspieda numuru.

Vai Džeinas Ferēras birojs? Vai es varētu runāt ar viņu? Jā, Mandrāks. Ak tā… Skaidrs. Labi. Viņš lēni nolika klausuli.

Mandrāks bija mēģinājis Džeinu brīdināt. Nav viņa vaina, ka jaunā burve nevēlējās ar viņu runāt. Vakarnakt Džons bija darījis visu, lai Džeinas vārds netiktu saistīts ar šo lietu, bet viņu sadarbība drīz vien tika atklāta. Nav šaubu, ka arī viņa tiks sodīta. Nevarētu teikt, ka viņam būtu žēl, ja tā no­tiktu. Lai gan skaista, Ferēras jaunkundze viņam šobrīd bija pretīga.

Muļķīgākais bija tas, ka viņi būtu izvairījušies no nepatik­šanām, ja viņš būtu rīkojies tā, kā ieteica Ferēra. Bija pilnīgi skaidrs, ka Bartimajam bija kāda informācija par Dženkinsa sazvērestību un šīs ziņas noteikti būtu nomierinājušas Devro. Viņam vajadzēja izspiest savu vergu kā citronu un dabūt vaja­dzīgās ziņas. Taču viņš bija palaidis dēmonu brīvībā. Absurds! Džins bija kā suņanagla pakaļā kaitinošs, viltīgs, pļāpīgs… Turklāt, ņemot vērā, ka tas zināja viņa īsto vārdu, šis dēmons varēja kļūt par nāves draudu. Vajadzēja dēmonu iznīcināt, kamēr tas nespēja pretoties. Tam vajadzētu būt pavisam viegli.

Jaunais burvis neko neredzošām acīm vērās dokumentos, kas bija sakrauti uz galda. Sentimentāls un vājš… Varbūt Ferērai bija taisnība. Džons Mandrāks, valdības ministrs, bija rīko­jies pretēji savām interesēm. Un kļuvis ievainojams. Lai gan Džons mēģināja dusmoties uz Bartimaju, Ferēru un visvairāk uz sevi -, viņš zināja, ka nevarēja rīkoties citādi. Džina sīkais, sadragātais tēls viņu bija pārāk satriecis un pamudinājis uz šo impulsīvo lēmumu.

Tieši tas šķita pats satriecošākais nevis draudi un kolēģu naids. Gadiem ilgi viņa dzīve bija viens vienīgs aprēķins. Visa viņa personība bija rūpīgi konstruēta, spontāna rīcība bija kaut kas sen nepieredzēts. Un pēkšņi viens notikums, kurā aprē­ķins nebija ņēmis virsroku. Kaut kur Amerikā šobrīd cīnījās britu karaspēks, kaut kur ministrijā drudžaini sačukstējās bur­vji darba bija daudz. Bet Mandrāks pēkšņi nejutās piederīgs ne savam vārdam, ne birojam.

Džonam prātā atkal un atkal ienāca pagājušās nakts noti­kumi. Un kāda atmiņu aina: viņš saulainā dienā sēž dārzā kopā ar mākslas skolotāju Lutiēnas jaunkundzi un zīmē. Viņa sēž pavisam blakus, smejas, joko, un saules stari atspīd viņai matos. Šīs atmiņas paradījas kā mirāža un atkal pazuda. Istaba bija auksta un tumša.

Burvis piecēlās un devās ārā no darbistabas. Durvju sargs parāvās nostāk, kad Mandrāks aizvēra aiz sevis Burvis.

Šī diena Mandrākam nebija veiksmīga. Ministrijā viņu gai­dīja oficiāls paziņojums no Ferēras jaunkundzes. Viņa bija izlē­musi ierosināt sūdzību, ka Mandrāks, atsakoties nopratināt dēmonu, kavē policijas darbu. Tikko jaunais ministrs bija izla­sījis šo ziņu, ieradās kalpotājs no Iekšlietu ministrijas un atnesa ar melnu lenti pārsietu ziņojumu no Kolinsa kunga. Ministrs vēlējās nopratināt kolēģi par nekārtībām, kas vakar tika izrai­sītas Sentdžeimsa parkā. Detaļas runāja pārāk skaidri bēgoša varde, nikni vajātāji, vaļā palaists Amerikas dēmons, pūlī vai­rāki nāves gadījumi. Bija sākusies panika, un ļaudis izpostījuši daļu parka. Ielās joprojām valdīja spriedze. Līdz Padomes sēdei Mandrākam bija jāsagatavo aizstāvības runa. Jaunais burvis piekrita. Viņš zināja, ka viņa karjerai līdz ar to var tikt pielikts punkts.

Apspriedes laikā padoto acis bija izsmejošas un naidīgas. Daži pat ierosināja, lai viņš tūlīt pat izsauc džinu, tādējādi mazinot valstij nodarīto kaitējumu. Mandrāks, akmens cietu seju un stūrgalvīgi purinot galvu, atteicās to darīt. Visu dienu viņš bija viegli aizkaitināms un izklaidīgs, un pat Paiperes jaunkundze gāja viņam ar līkumu.

Pēcpusdienā, kad piezvanīja Mierdara kungs un atgādināja par gaidāmo tikšanos, Džons tūlīt pat piecēlās un devās prom no biroja.

Jau vairākus gadus kopš notikuma ar Gledstona zizli Kventins Mierdaris bija Mandrāka tuvākais sabiedrotais. Tas nebija bez iemesla premjerministrs mīlēja teātri, un Mierdara kun­gam uz viņu bija liela ietekme. Izliekoties par kaislīgu teātra cienītāju, Mandrāks bija nodibinājis tādu saikni ar valdības vadītāju, par kādu pārējie burvji varēja tikai sapņot. Tomēr arī tam bija sava cena Mandrākam arvien biežāk bija jāpiedalās briesmīgās amatieru teātra izrādēs Ričmondā, valkājot te šifona īsbikses, te platas pantalones un vienā neaizmirstamā vakarā pat karājoties no griestiem ar mirdzošiem spārniem pie pleciem. Kolēģu uzjautrinājumu Džons pacieta stoiskā mierā Devro labvēlība bija svarīgāka.

Pateicībā par atbalstu Kventins Mierdaris bieži piedāvāja savu padomu, un Mandrāks drīz vien saprata, ka dramaturgs labāk par visiem pārējiem spēj uztvert baumas un paredzēt premjerministra mainīgo noskaņojumu. Daudzreiz, sekojot drauga ieteikumam, viņš bija pieņēmis pareizo lēmumu.

Bet pēdējos mēnešos, nokrāvies ar darbiem, Mandrāks arvien retāk bija iegriezies pie drauga un mazāk atbalstījis Devro teat­rālās izpriecas. Šādām muļķībām viņam nebija laika. Nedēļām ilgi Džons bija atlicis vizīti pie Mierdara. Bet tagad, noguris un apmulsis, burvis beidzot devās pie dramaturga.

Viņu ielaida kalpotājs. Mandrāks šķērsoja priekšnamu, kurā no griestiem karājās milzīgs rozā kroņlukturis un pie sienas dižojās eļļas glezna, kurā bija attēlots pats dramaturgs atlasa uzvalkā. Novērsis skatienu no gleznas (viņam vienmēr bija licies, ka uzvalka bikses ir pārāk apspīlētas), Mandrāks devās uz galvenajām trepēm. Kurpes bez skaņas grima mīkstajā paklājā. Pie sienām karājās ierāmēti plakāti no visām pasaules valstīm. ŠOVAKAR PIRMIZRĀDE! MIERDARA KUNGS AR PRIEKU PREZENTE! Dučiem reklāmu izkliedza pasaulei savu vēstī­jumu.

Kāpņu apakšā metāla durvis veda uz dramaturga darb­istabu.

Jaunais burvis pieklauvēja, bet durvis tieši tobrīd atvē­rās un pa tām palūkojās plata, smaidoša seja. Džon, manu zēn! Cik lieliski! Esmu sajūsmā. Aizslēdz durvis! Iedzersim piparmētru tēju! Izskatās, ka tev noderētu neliels atspirdzinā­jums.

Mierdara kungs kustējās strauji, bet ar precizitāti un grāciju. Viņa īsais augumiņš griezās un šūpojās; ielejot tēju un pieberot piparmētras, viņš lēkāja kā kolibri. Seja sajūsmā staroja, sarka­nie mati mirdzēja, un smaids nepazuda ne mirkli.

Drēbes, kā parasti, atspoguļoja dramaturga"dzīvespriecīgo dabu brūnas kurpes, zirņu zaļas bikses ar sarkanbrūnām rūtīm, spilgti dzeltena veste, rozā kravate un plats lina krekls ar volāniem piedurkņu galos. Tomēr šodien piedurknes bija uzlocītas līdz elkoņiem un kravati un vesti slēpa balts priekš­auts. Mierdara kungs acīmredzot bija smagi strādājis.

Viņš samaisīja tēju, divreiz piesita ar karotīti pie glāzes un pasniedza to Mandrākam. Lūk! viņš izsaucās. Cienājies! Un tad ar mierinošu smaidu piebilda: Putniņš man pačuks­tēja, ka pēdējā laikā viss nav ritējis, kā plānots…

Mandrāks īsi izstāstīja jaunākos notikumus. Mazais vīriņš smējās kā kutināts. Kauns un negods! viņš izsaucās. Tu tikai pildīji savu pienākumu, bet tādi muļķi kā Ferēra pie mazā­kās izdevības ir gatavi tevi saplosīt gabalos. Zini, kas viņiem visiem kaiš, Džon? Te Mierdaris ieturēja māksliniecisku pauzi. Skaudība. Mums visapkārt ir nekam nederīgi mullas, kas apskauž mūsu talantu. Ar mani ir tieši tāpat kritiķi ir gatavi saplosīt katru manu pirmizrādi.

Mandrāks piekrītoši pamāja. Bet tu rīt viņus noliksi vietā, viņš sacīja.

-   Jā gan, Džon, tā nudien būs. Dažkārt valdības vīri ir tik nedraudzīgi bet tu jau laikam jūti to pašu, vai ne? It kā būtu viens pret visiem. Bet neraizējies, Džon, es esmu tavs draugs un būšu tavā pusē, lai kas arī notiktu.

-   Paldies, Kventin. Man gan neliekas, ka būtu tik ļauni…

-   Redzi, tev ir kas tāds, kā viņiem nav. Zini, kas? Nākotnes vīzija. Es to vienmēr esmu zinājis. Tu esi tālredzīgs. Un ambi­ciozs. To var izlasīt tavās acīs.

Mandrāks lūkojās tējas glāzē. Dzēriens, viņam nemaz negar­šoja. Nezinu gan…

-   Es gribu tev kaut ko parādīt, Džon. Mazu, maģisku eksperi­mentu. Lai redzētu tavu viedokli. Lai redzētu, vai tu arī saproti… Nāc nu. Mums nav daudz laika. Vai tu nepaķertu līdzi to dzelzs asmeni? Paldies. Jā, un neaizmirsti tēju!

Mierdara kungs ātriem soļiem devās uz istabas tālāko galu. Mandrāks vilkās nopakaļ. Maģisks eksperiments? Viņš nekad nebija redzējis Mierdari izsakām vairāk par parastiem buramvārdiem, vienmēr bija uzskatījis dramaturgu par samērā vāju burvi. Tā domāja visi. Bet ko tad viņš…?

Jaunais ministrs pagriezās ap stūri un sastinga, tik tikko noturēdams rokā tējas glāzi. Viņa acis iepletās un mute pa­vērās.

-  Ko tu par to domā, manu zēn? Mierdaris viņam aiz pleca smīnēja.

Mandrāks ilgu laiku nespēja parunāt, tikai lūkojās apkārt. Pirms tam te bija stāvējušas dramaturga trofejas, balvas, avīžu izgriezumi, fotogrāfijas un mākslas priekšmeti. Tagad tas viss bija aizvākts. Pie griestiem spīdēja elektriskā spuldze. Uz betona grīdas bija rūpīgi uzzīmēti divi pentakli. Burvim paredzētais pentakls bija standarta lielumā, otrs lielāks nekā parasti. Un tajā kāds sēdēja.

Izsaukšanas pentakla vidū pie grīdas bija piemetināts metāla krēsls. Tas bija smags un stabils un spīdēja spuldzes gaismā. Uz tā sēdēja kāds vīrs, kura potītes un rokas bija sasietas ar auduma strēmelēm.

-   Skaista glezna, vai ne? Mierdaris neslēpa prieku. Viņš no sajūsmas burtiski lēkāja.

Gūsteknis bija pie pilnas apziņas un lūkojās burvjos ar izbie­dētām acīm. Viņam bija aizsieta mute, apsējs sedza arī daļu ūsu un bārdas. Gaišie mati bija sajaukti, uz viena vaiga redzama svaiga brūce. Viņam mugurā bija vienkāršas drēbes, krekls pie kakla bija atrauts vaļā.

-   Kas viņš ir? Mandrāks izdvesa.

-   Šis skaistulis? Mierdaris iesmējās. Viņš iekāpa savā penlaklā un sāka aizdedzināt sveces. Tu, protams, zini, ka mums bija nepatikšanas ar tēraudlietuves strādniekiem, kas bija izgā­juši demonstrācijā uz ielas pie fabrikas. Pagājušajā naktī mans aģents uzgāja šo puisi aģitējam pārējos streikot. Viņš bija uzrau­sies uz kravas kastes, un viņam bija patiešām laba balss. Labs orators, nav vārdam vietas. Viņš apmēram divdesmit minūtes stāstīja pūlim, ka vajadzētu sacelties pret varmākām, ka pienācis laiks gāzt burvjus. Beigās šim pat aplaudēja. Bet puisim nebija vēlēšanās pavadīt visu nakti uz ielas kopā ar strādniekiem, un šis devās mājās. Mani zēni viņu izsekoja, ieblieza pa galvu, kamēr šis neskatījās, un atvilka šurp. Tagad man būs vajadzīgs tas metāla iesms. Nē, ne jau tā, kā tu domā. Es veikšu Izsaukšanu.

Mandrāks juta, ka galva griežas. Kādu Izsaukšanu? Ko? Viņš kļuva pikts. Kventin, vai tu man nepaskaidrotu, kas šeit notiek?

-   Es nevis paskaidrošu, bet parādīšu, Mierdara kungs sacīja. Viņš iededzināja sveces, pārbaudīja rūnas un pieliecās pie gūstekņa. Man jau arī tas nepatīk, bet šis negribēja klusēt, sāka bļaustīties kā tāds histēriķis. Mierdaris pievērsās gūs­teknim, un smaids no viņa lūpām nozuda. Tagad atbildi godīgi uz maniem jautājumiem! Ja ne, tu zini, kas tavi gaida. Mutes apsējs tika noņemts, un jaunā vīrieša lūpas pamazām atguva krāsu. Kā tevi sauc?

Vīrietis noklepojās. Nik… Nikolass Drevs.

-   Nodarbošanās?

-  Veikala strādnieks.

-   Tātad tu esi no vienkāršajiem ļaudīm? -Jā.

-   Un brīvajā laikā darbojies kā politiskais aktīvists?

-   J-jā.

-  Ļoti labi. Kas ir Pārogļojošā uguns, un kādos gadījumos tā tiek izmantota?

Jautājums bija tik pēkšņs un negaidīts, ka gūsteknis ap­stulba. Es… es nezinu.

-   Atbildi! Vai arī mans draugs tevi pārmācīs ar to iesmu!

Mandrāks niknumā sarauca pieri. Mierdari! Es pieprasu,

lai tu pārtrauktu…

-   Pagaidi brītiņu, manu zēn. Burvis pieliecās tuvāk gūs­teknim. Pat mocību priekšā tu stingri turies pie saviem meliem?

-   Tie nav meli! Zvēru! Es nekad neesmu dzirdējis par tādu uguni! Lūdzu…

Dramaturgs plati pasmaidīja. Labi. Viņš atkal aizsēja jau­najam vīrietim muti un iekāpa savā pentaklā. Vai tu to dzir­dēji, Džon?

Mandrāka seja bija krīta bālumā. Notiekošais viņam bija pretīgs. Kas te notiek, Mierdari? Mēs nevaram tā vienkārši paķert cilvēkus no ielas un spīdzināt…

Otrs burvis nošņaukājās. Spīdzināt? Viņam nekas nekaiš. Turklāt tu jau dzirdēji viņš ir politiskais aģitators, drauds visai nācijai. Bet es viņam neesmu nodarījis neko ļaunu. Šis vīrs man vienkārši palīdz kādā nelielā eksperimentā. Paskatīsi­mies… Dramaturgs nostājās teatrālā pozā un pacēla roku, it kā diriģētu orķestri.

Mandrāks metās uz priekšu. Pietiek…

-   Uzmanīgi, Džon! Izsaukšanas laikā kustēties ir ļoti bīs­tami. To teicis, burvis sāka skaitīt buramvārdus. Gaisma nodzisa, sveču liesmas noplīvoja. Dzelzs durvis nočīkstēja. Mandrāks instinktīvi pacēla metāla šķēpu un ieklausījās vārdos. Latīniski… parastā Izsaukšana… dēmona vārds bija Borello. Bet kas tas? "In corpus viri"… "šajā traukā" un "paklausot tā gribai"… Tas bija netipiski.

Buramvārdi bija noskaitīti. Mandrāka skatiens pievērsās krēslam, kur sēdēja gūsteknis. Uz mirkli viņš tur pamanīja tumšu ēnu. Vīrieša ķermenis noraustījās kā pēkšņās sāpes. Mandrāks gaidīja. Vēsma norima, gaisma atkal iedegās. Vīrietis mierīgi sēdēja krēslā. Viņa acis bija aizvērtas.

Mierdaris nolaida roku un piemiedza ar aci Mandrākam. Tātad…

Dramaturgs devās uz priekšu. Mandrāks pārsteigumā noelsās. Pagaidi! Tur taču ir dēmons!

Bet Mierdaris laiski kā sētas kaķis iesoļoja otrā pentaklā. Nekas nenotika. Viņš, plati smaidīdams, noņēma no gūstekņa mutes apsēju un papliķēja viņam pa vaigu. Dreva kungs, mos­tieties! Nav laika gulšņāt!

Beidzot gūsteknis sakustējās. Saites, kas viņu turēja pie krēsla, nostiepās. Acis atvērās, un jaunais vīrietis vērās kaut kur tālumā. Šķita, ka viņš nesaprot, kas noticis. Par spīti sākot­nējai nepatikai pret drauga eksperimentu, Mandrāks ieintere­sēts pienāca tuvāk.

-   Turi iesmu gatavībā, Mierdaris norūca. Kaut kas var noiet greizi. Viņš pieliecās tuvāk gūsteknim un ierunājās: Kā tevi sauc, draugs?

-   Nikolass Drevs.

-   Vai tas ir tavs vienīgais vārds? Padomā labi. Varbūt ir vēl

kāds?

Klusums. Gūsteknis sarauca pieri. Jā… ir.

-   Un kāds tas ir?

-   Borello.

-   Ak tā. Un tagad pastāsti man, Nikolas, kur tu strādā.

-  Veikalā.

-   Un kas ir Pārogļojošā uguns? Kad to izmanto?

Jaunais vīrietis skaidri noskaitīja: Tas ir sods par nepa­kļaušanos un uzticēto uzdevumu neizpildīšanu. Saimnieks šādi pakļauj mocībām mūsu būtību. Mēs tā baidāmies no šī soda!

-   Ļoti labi, paldies tev. Mierdaris novērsās, pārkāpa pāri tuvākajām ar krītu uzzīmētajām zīmēm un pienāca pie apmul­sušā Džona Mandrāka. Ko tu par to domā, manu zēn? Vai nav apbrīnojama situācija?

-   Nezinu… Tas ir kaut kāds triks…

-  Vairāk nekā triks. Dēmons ir iemitinājies cilvēkā! Iespros­tots viņa ķermenī kā pentaklā. Vai tu dzirdēji? Šis cilvēks var izmantot dēmona zināšanas, kad vien vēlas. Piemēram, viņš pastāstīja visu par Pārogļojošo uguni, lai, gan pats to nevarēja zināt. Padomāsim par sekām…

Mandrāks saviebās. Tas ir mulsinoši. Šis vīrs ir nevai­nīgs upuris. Turklāt, būdams no vienkāršajiem ļaudīm, nespēj izmantot dēmona zināšanas.

-  Vērīgs un apķērīgs kā allaž! Un ja mēs aizmirstu šīs lietas morālo pusi…

-   Ko viņš dara? Mandrāks vēroja gūstekni, kas izskatījās tikko apjautis, kādā situācijā atrodas. Vīrietis izmisīgi raustīja virves, kas saistīja viņu pie krēsla, un purināja galvu kā suns, kas grib padzīt uzmācīgu mušu.

Mierdaris noskurinājās. Iespējams, šis cilvēks jūt, ka viņā iemitinājies dēmons. Grūti pateikt. Neesmu nekad to mēģinājis ar vienkāršajiem ļaudīm.

-   Tu esi kaut ko tādu darījis agrāk?

-  Tikai vienreiz. Ar kādu brīvprātīgo. Toreiz viss noritēja ļoti labi.

Mandrāks paberzēja sprandu. Nožēlojamais gūsteknis viņu uztrauca, neļaujot pievērsties šai situācijai tīri teorētiski. Viņš nespēja izdomāt, kas būtu jāsaka.

Mierdaris turpināja: Sekas var būt neiedomājamas. Vai tu redzēji, cik vienkārši es iegāju pentaklā? Dēmons nevarēja mani apturēt, jo pats atradās ieslodzījumā. Es gribēju, lai tu to redzi, Džon, jo uzticos tev un ceru, ka tu tāpat uzticies man. Un ja…

-  Lūdzu! iesaucās gūsteknis. Lūdzu, palīdziet! Es to vairs nevaru izturēt! Čuksti manā galvā… tie padarīs mani traku!

Mandrāks sarāvās. Viņš cieš. Dēmonu vajadzētu laist vaļā!

-   Drīz vien. Acīmredzot šim cilvēkam trūkst garīgā spēka apslāpēt dēmona balsi.

Gūsteknis no jauna sagrozījās. Es jums pastāstīšu visu, ko zinu! Par vienkāršajiem ļaudīm, par sazvērestību! Varu sniegt noderīgu informāciju…

Mierdaris sarauca degunu. Tu nespēj pateikt neko tādu, ko mūsu spiegi jau nebūtu uzzinājuši. Izbeidz ņaudēt! Man sāk sāpēt galva.

-  Nē! Es varu jums pastāstīt visu par savienību! Par vado­ņiem!

-  Es par viņiem visu zinu vārdus, ģimenes locekļu vārdus. Viņi mūsu priekšā ir kā skudras. Ja mēs gribēsim, viņi visi cits pēc cita tiks samīti. Man ir svarīgākas lietas, ko šobrīd pārru­nāt…

-  Bet ir kāda lieta, ko jūs nezināt! Viena no vecās Pretošanās kustības dalībniecēm joprojām ir dzīva un slēpjas Londonā! Es viņu pirms pāris stundām redzēju. Varu jūs turp aizvest…

-  Pretošanās kustība tagad ir seno laiku vēsture, Mierdaris paņēma pīķi no Mandrāka rokām un pašūpoja. Es esmu pacie­tīgs vīrs, Dreva kungs, bet jūs sākat krist man uz nerviem. Ja nebeigsiet…

-  Pagaidi! Mandrāks ierunājās. Par kādu Pretošanās kus­tības dalībnieci tu runā?

-  Par kādu meiteni, vārdā Kitija Džonsa, lai gan tagad viņai ir cits vārds… Beidz taču vienreiz čukstēt! Viņš ievaidējās un sagrozījās savā krēslā.

Mandrākam uz mirkli sareiba galva. Viņa mute bija gluži sausa. Kitija Džonsa? Tu melo.

-   Nē! Zvēru! Atbrīvojiet mani, un es jūs aizvedīšu pie viņas.

-  Vai šie jautājumi patiešām ir būtiski? Mierdaris sarauca pieri. Pretošanās kustība sen iziruši. Labāk paklausies, kas man sakāms, Džon. Tas ir ļoti nozīmīgi, īpaši šobrīd. Džon? Džon?

Mandrāks viņu nedzirdēja. Viņš redzēja Bartimaju ēģiptiešu zēna veidolā stāvam savā priekšā uz bruģētās ielas, dzirdēja viņu sakām: "Golems meiteni satvēra un pārvērta pelnos." Kitija Džonsa bija mirusi. Vismaz džins tā bija apgalvojis. Un Mandrāks viņam bija noticējis. Tikai tagad Džonam ienāca prātā, cik vēsi un mierīgi dēmons bija viņam to paziņojis.

Mandrāks pieliecās tuvāk gūsteknim. Kur tu viņu redzēji? Pasaki, un mēs tevi atbrīvosim.

-  Vardes krogā Čizikā. Viņa tur strādā, un viņu sauc Klēra Bella. Lūdzu…

-   Kventin, lūdzu, esi tik laipns un atbrīvo dēmonu, kā arī šo vīru. Man jādodas prom.

Dramaturgs pēkšņi bija kļuvis pavisam kluss. Protams, Džon… Ja tu tā vēlies. Vai tiešām negribi palikt un ieklausīties, kas man sakāms? Es tev ieteiktu aizmirst to meiteni. Tagad ir daudz svarīgākas lietas, par ko runāt. Mans eksperiments…

-  Vēlāk, Kventin, vēlāk. Mandrāks jau steidzās uz durvīm. Viņa seja bija līķa bālumā.

-   Kurp tu steidzies? Atpakaļ uz darbu?

-   Man steidzanti jāizsauc kāds dēmons, jaunais burvis caur sakostiem zobiem nomurmināja.

Iespējams, esmu tev jau teicis, ka laiks Citā pasaulē neeksistē. Bet pat tādā gadījumā mēs spējam atšķirt, vai mūs izsauc pēc īsāka vai ilgāka laika posma. Es tik tikko biju atkopies un sako­pojis enerģiju, kad mani jau atkal izsauca izsūca kā dzelte­numu no olas, aizraujot atpakaļ uz nežēlīgo Zemi.

Atkal. Es pat vēl nebiju pilnībā atveseļojies!

Manas pēdējās dienas uz Zemes bija tik bīstamas un sāpīgas, ka tikko spēju tās atcerēties. Bet vienu lietu es nebiju aizmir­sis savu nožēlojamo vājumu. Kā es, kurš lika trīcēt Nimrudas burvjiem, kurš aizdedzināja Berberijas krastu un pazudināja Ammetu, Kohu un Džaboru, biju spiests pārvērsties par klibu vardi un bēgt no gārņu bara, nespējot atvairīt pat vismazāko sprādzienu.

Tobrīd es biju pārāk tuvu nāvei, lai patiešām spētu sadus­moties. Bet tagad gan es biju nikns. Visa mana būtība dusmās vārījās.

Es pat nespēju atcerēties, kā saimnieks mani atbrīvoja. Vis­ticamāk, viņš negribēja sasmērēt grīdu. Vai arī mans nožēloja­mais izskats viņu apkaunoja. Lai kāds būtu iemesls, šis zeņķis acīmredzot atkal bija pārdomājis.

Labi, lai notiek pēc viņa prāta. Dosimies katrs pretī savai nāvei. Es izmantošu pret saimnieku viņa paša vārdu, un lai tad notiek kas notikdams. Paskatīsimies, kā viņš tagad izlocīsies.

Turklāt es vairs neatgriežos kā pusbeigta varde.

Tajās īsajās stundās, ko pavadīju Citā pasaulē, ar mani bija notikušas brīnumainas pārvērtības. Es biju atguvis spēkus. Tas gan nebūs uz ilgu laiku, bet es pamanīšos tos likt lietā.

Materializējoties uz Zemes, es ieliku visu spēku, lai iemie­sotos tajā formā, kas vislabāk izteica manu tābrīža noskaņo­jumu, es parādījos kā muskuļots dēmons ar asiem ragiem un zobiem. Lielisks eksemplārs, papildināts ar sēra smaku, asti ar pīķi galā, spārniem, nagiem un taustekļiem. Manas acis spīdēja kā metāls, āda mirdzēja kā karsta lava. Ne pārāk oriģināli, bet iespaidīgi. Ierados Izsaukšanas istabā ar tādu troksni, kas liktu miroņiem kapā apgriezties otrādi, un iegaudojos kā Anubisa šakāļi Memfisas kapenēs, tikai vēl skaļāk un izteiksmīgāk.

Daiļskanīgi gaudojot, es pametu skatienu uz figūru, kas stāvēja pentaklā man pretī, un pagalam samulsu. Mana balss nodemonstrēja pāris oktāvu kāpumu un apklusa ar aizžņaugtu pīkstienu. Dēmons, kas pašlaik pacēlās no pentakla vidus, izple­šot ādas spārnus un kustinot taustekļus, sastinga dīvainā pozā, dibenu atšāvis. Spārni nolaidās, taustekļi nošļuka. Mutuļojošais sēra mākonis norima un pazuda man zem kājām.

Es sastingu kā sālsstabs un lūkojos uz personu, kas bija mani izsaukusi.

-   Beidz rādīt tik muļķīgu sejas izteiksmi, meitene noskal­dīja. Vai tad tevi nekad agrāk nav izsaukusi sieviete?

Dēmons pacēla pirkstu pie zoda un aizvēra žokli, kas tā arī bija palicis šausmās atplests. Jā, bet…

-   Bet kas? Nekas īpašs taču nav noticis.

Dēmons ar šķelto mēli aplaizīja lūpas. Bet… bet…. pa­gaidi…

-   Un kas tā par briesmīgu formu, kurā tu esi ieradies uz Zemes? viņa nosodoši turpināja. Tāds troksnis un smaka! Un visi tie spārni, astes un ūsas! Ko tu mēģini pierādīt? Viņas acis samiedzās. Tu acīmredzot centies kaut ko kompensēt.

-   Paklau, es iesāku, ir zināmas tradīcijas, kas…

-   Es uzspļauju tradīcijām. Kāpēc tu neesi apģērbies?

-  Apģērbies? es nosvepstēju. Šajā izskatā drēbes nav vaja­dzīgas.

-   Vismaz varēji uzvilkt šortus, lai izskatītos piedienīgāk.

-   Neesmu pārliecināts, ka piestāvēs spārniem. Dēmons domīgi pakasīja pakausi. Paklau, par to vispār nav runa!

-   Ādas bikses piestāvētu gluži labi.

Es ar grūtībām sakopoju domas. Pagaidi! Aizmirsti par tām drēbēm. Es gribēju vaicāt… Ko tu vispār te"dari? Tu mani izsauc? Es nekā nesaprotu! Tas nav pareizi! Man zuda visa vēlēšanās meiteni pārsteigt un iebiedēt. Par atvieglojumu savai vārgajai būtībai es sarāvos, no mana tēla pazuda aste un lielie ādas spārni.

-   Kas te tik nepareizs? meitene jautāja. Tās pašas saim­nieka un kalpa attiecības, par kurām tu stāstīji. Tu jau zini: es esmu saimniece, bet tu esi vergs, kas bez ierunām pakļaujas visām manām prasībām. Tagad atceries?

-   Sarkasms skaistām meitenēm nepiestāv, es atcirtu, tāpēc tu vari droši turpināt šādā pašā garā. Tu ļoti labi saprati, ko es domāju. Tu neesi burve.

Meitene pasmaidīja un paraustīja plecus. Patiešām? Un kas tev liek tā domāt?

Sašļukušais dēmons palūkojās pa labi un pa kreisi. Diemžēl viņai bija taisnība. Es biju ieslodzīts pentaklā. Man pretī otrā pentaklā stāvēja viņa. Turpat bija ari parastie burvju darba atribūti sveces, vīraka trauki, krīts, bieza buramvārdu grā­mata. Istaba bija gandrīz tukša, pie logiem pat nebija aizkaru. Pie debesīm spīdēja pilnmēness, pielejot istabu ar sudrabainu gaismu. Izņemot istabas centru, kur uz īpaša paaugstinājuma bija uzzīmēti pentakli, pārējā grīda bija nelīdzeniem dēļiem klāta. Aiz rozmarīna smaržas varēja saost pelējuma un žurku smaku. Viss kā parasti. Es to visu biju redzējis jau tūkstošiem reižu mainījās tikai skats pa logu.

Mani pārsteidza nevis istaba, bet meitene, kas bija mani izsaukusi.

Kitija Džonsa.

Te nu viņa bija. Pašpārliecināta, rokas, uz gurniem salikusi, ar smīnu, platu kā Nīlas grīva. Tieši tāda, kādu es viņu vienmēr attēloju, lai kaitinātu Mandrāku. [43] [1] Nu gandrīz tāda. Es savā atveidojumā mēdzu pārspīlēt ar apaļumiem.

Tagad viņas tumšie mati bija īsi apgriezti un aizlikti aiz ausīm un seja nedaudz kalsnāka. Tomēr meitene izskatījās daudz labāk nekā tad, kad biju viņu redzējis pēdējo reizi klibojam prom pa ielu pēc cīņas ar golemu. Cik gadu bija pagājis kopš tā laika? Ne vairāk kā trīs. Bet šis laiks atspoguļojās meitenes acīs tajās vīdēja pārliecība, ko sniedz zināšanas. [44] [1] Man viņas apģērbs nebija svarīgs, bet, ja nu jūs tas interesē, Kitija bija tērpusies melnā tunikā un platās ielas stila biksēs glīti, ja jums patīk tāds stiliņš. Tunika atsedza kaklu, uz kura nebija nekādu kreļļu vai ķēdīšu. Kājās viņai bija baltas sporta kurpes. Cik Kitijai tagad varēja būt gadu? Apmēram astoņpadsmit. Nekad nebiju pajautājis, un tagad jau laikam bija par vēlu.

Viss it kā bija kārtībā. Tomēr nevarēja būt, ka viņa viena pati bija mani izsaukusi. Es to vienkārši zināju.

Dēmons pašūpoja galvu. Tas ir kāds viltīgs triks, es teicu, ar skatienu iztaustot katru istabas stūri. īstais burvis noteikti tepat kaut kur slēpjas…

Meitene plati pasmaidīja. Un kur tad viņš būtu? Paslēpies man kabatā? Nekā. Acīmredzot vecums nenāk viens, Bartimaj, un tu aizmirsti, ka nejau mēs esam tie, kas prot viltīgus trikus, bet gan jūs.

Es nikni viņu nopētīju. Saki, ko gribi, bet te tuvumā noteikti ir vēl viens pentakls… Tā tam jābūt… Es tādus gadījumus jau esmu pieredzējis. Jā, tas varētu būt tur, aiz durvīm. Norādīju uz vienu no izejām.

-   Tur nekā nav.

Sakrustoju rokas. Visas četras. Viņš tur noteikti slēpjas.

Meitene pašūpoja galvu. Viņas balsī skanēja smiekli. Tu maldies, Bartimaj!

-   Pierādi to! Aizej un atver tās durvis!

Kitija iesmējās. Izkāpt no pentakla un ļaut, lai tu mani saplosi gabalos? Beidz muļķoties, Bartimaj!

Es izlikos, ka to nemaz neesmu gribējis. Tu tikai aizbildi­nies. Tu negribi parādīt, kas slēpjas aiz tām durvīm.

Kitijas sejas izteiksme bieži mainījās, tagad tā bija garlai­kota. Mēs velti šķiežam laiku. Varbūt šis tevi pārliecinās. Viņa nomurmināja kādu pieczilbīgu vārdu. Mana pentakla cen­trā pacēlās violeta liesma un trāpīja pa kādu ļoti sāpīgu vietu. Es palēcos līdz griestiem un sāpēs iebrēcos. Kad atkal piezemē­jos, liesma bija nozudusi.

Meitene pacēla vienu uzaci. Tev paveicās, es teicu, sako­pojot visu pašcieņu, kas man vēl bija atlikusi, ka es neizlēmu pavērst šo Soda cirtienu pret tevi pašu. Es zinu tavu vārdu, Džonsas jaunkundz. Tas dod man zināmu aizsardzību. Vai to tev neviens nav iemācījis?

Meitene paraustīja plecus. Par kaut ko tādu esmu dzirdē­jusi. Bet tie ir sīkumi, kas mani neinteresē.

-   Tas vēl lieku reizi pierāda, ka tu neesi burve. Burvji ir kā apsēsti ar sīkumu pētīšanu un iegaumēšanu. Jo tikai tā viņiem izdodas izdzīvot. Nudien nesaprotu, kā tev palaimējies palikt dzīvai iepriekšējo Izsaukšanu laikā.

-   Kādu iepriekšējo? Šī ir pirmā, ko veicu patstāvīgi.

Par spīti tam, ka dēmonam no pakaļpuses cēlās dūmu strūk­liņa, viņš centās darīt visu, lai izskatītos kā situācijas noteicējs. Bet šie jaunumi viņu atkal apmulsināja. [45] [1] Ceturtā līmeņa džini parasti nav tie, ar ko sāk apgūt Izsaukšanas mākslu, jo mēs esam īpaši vērīgi un viltīgi sekojam līdzi katrai neprecizitā­tei no jaunā burvja puses. Tieši mūsu lielās apķērības un varenības dēļ (to parasti nepavada piedegušā grauzdiņa smarža) burvji izvairās mūs izsaukt, līdz nav pilnībā pārliecināti par saviem spēkiem.

Es jau gatavojos uzdot nākamo jautājumu, bet tad pārdomāju. Nebija jēgas. Te vispār nekam nebija jēgas. Tāpēc es izmēģināju jaunu un gluži neie­rastu stratēģiju klusēju.

Likās, ka jaunizcepto burvi mana uzvedība samulsināja. Pagaidījusi pāris minūtes, viņa saprata, ka sarunas turpināšana ir viņas rokās, dziļi ievilka elpu un turpināja: Tev taisnība, Bartimaj, viņa sacīja. Es, par laimi, neesmu burve. Un šī ir vienīgā Izsaukšana, ko jebkad esmu vēlējusies paveikt. Gatavo­jos tai pēdējos trīs gadus.

Viņa gaidīja. Man prātā iešāvās dučiem jautājumu. [46] [1] Nemaz nerunājot par divdesmit divām potenciālajām meitenes atbil­dēm uz katru jautājumu, sešpadsmit hipotēzēm un teorēmām, astoņiem abstraktiem pieņēmumiem, kvadrātvienādojumu, divām aksiomām un humoristisku dzejoli. Ar jūsu intelekta līmeni to nesaprast.

Bet es joprojām neko neteicu.

-   Izsaukšana man ir tikai palīglīdzeklis, viņa turpināja.

-   Mani neinteresē tas, kas parasti vajadzīgs burvjiem. Par to tev nav jāuztraucas.

Viņa atkal apklusa. Vai es ko atbildēju? Nē. Biju mēms kā zivs.

-   Man tas viss ir pilnībā vienaldzīgs, meitene turpināja.

-   Vara vai nauda man neko nenozīmē.

Klusēšanas stratēģija acīmredzami darbojās, lai gan vilkās kā bruņurupucis svina zābakos. Es pamazām sāku visu saprast.

-   Turklāt es nepavisam nevēlos apspiest un paverdzināt garus, meitene moži pabeidza. Ja nu tu gadījumā domāji, ka mans mērķis ir tāds.

-   Tevi neinteresē garu paverdzināšana? Te nu pazuda mana ģeniālā stratēģija, lai gan būsim atklāti! minūti ilga klusē­šana jau vien bija rekords. Mazais dēmoniņš nepatikā paberzēja apsvilināto pēcpusi, sāpēs novaidoties. Tādā gadījumā es kaut ko nesaprotu. Tu taču tikko nodarīji man sāpes!

-   Es tikai mēģināju tev kaut ko pierādīt, meitene atcirta.

-   Paklau, vai tu vienreiz nebeigsi? Tas mani kaitina!

-   Nebeigšu? Ko tad? Es tikai…

-Es ļoti labi redzēju. Tūlīt pat izbeidz! Un vai tu, lūdzu, nepārvērstos par kaut ko citu? Šī nudien ir pati briesmīgākā forma, kādu esmu redzējusi. Domāju, ka tev ir labāks stils.

-   Šo tu sauc par briesmīgu? es caur zobiem nosvilpos. Nu­dien, meitenīt, var redzēt, ka tu neesi piedzīvojusi daudz Izsauk­šanu. Tomēr, lai notiek! es varu mainīties, ja jau tas tevi tā uztrauc… Es pieņēmu savu mīļāko izskatu. Ptolemajs bija mana iecienītākā forma, tā labi derēja gan man, gan Kitijai, jo nosvilināto dibenu tagad piesedza balta drēbju kārta.

Tiklīdz es pārvērtos, viņas acis iemirdzējās. Jā, meitene nočukstēja, tieši tā!

Es cieši palūkojos uz viņu. Kā es varētu jums palīdzēt, jaunkundz?

-Mmm, viss kārtībā… Šī ir daudz labāka forma. Tomēr meitene bija tā sajūsmināta, ka viņai vajadzēja kādu mirkli, lai atkal kļūtu nopietna. Es apsēdos uz grīdas, kājas sakrustojis, un gaidīju.

Arī Kitija apsēdās. Viņa nez kāpēc izskatījās un uzvedās daudz brīvāk. Pirms brīža jaunā burve katru vārdu izrunāja lēni un pie­sardzīgi, turpretī tagad viņa čaloja kā strautiņš. Es gribu, lai tu ļoti uzmanīgi ieklausies, ko teikšu, Bartimaj, viņa sacīja, nolie­coties uz priekšu. Es viņu uzmanīgi vēroju ja nu gadījumā viņa nejauši nodzēstu kādu ar krītu uzvilkto līniju. Protams, mani interesēja, ko viņa sacīs, bet es nelaidīšu garām izdevību izbēgt.

Ptolemajs atspieda zodu plaukstā. Pūcē vaļā! Es klausos.

-   Lai notiek! Es tā priecājos, ka viss noritēja, kā nākas! Kitija sajūsmā apskāva savus plecus. Es nudien neuzdrošinā­jos ticēt, ka man izdevies. Man bija tik daudz jāiemācās tev nav pat nojausmas, cik! Nu, varbūt arī ir… Bet tas nudien nebija necik interesanti.

Manas acis satumsa. Tu to visu iemācījies trijos gados? Jāsaka, ka esmu patīkami pārsteigts. Un mazliet šaubos…

-   Es sāku apgūt zināšanas drīz pēc tam, kad pēdējo reizi satiku tevi. Kad dabūju savus jaunos personas dokumentus, es varēju doties uz bibliotēku, paņemt grāmatas par maģiju…

-   Bet tu taču ienīdi burvjus! es izsaucos. Tev nepatika tas, ko viņi dara! Un tu ienīdi arī garus! Pateici man to tieši acīs kas, atklāti sakot, mani dziļi aizvainoja. Kas ir mainījies?

-   Mana vēlēšanās nebija dabūt uz šo pasauli kuru katru dēmonu, viņa attrauca. Visas manas mācīšanās mērķis bija atsaukt šurp tevi.

-   Mani?

-   Tu izskaties pārsteigts.

Es saņēmos. Nē, nē, tev tikai tā likās. Un kas tevi tik ļoti piesaistīja? Mana apburošā personība? Vai aizraujošās saru­nas?

Meitene ieķiķinājās. Visādā ziņā ne jau nu personība. Drī­zāk mūsu saruna bija tā, kas man palika prātā un visus šos trīs gadus nedeva mieru.

Patiesībā arī es šo sarunu nebiju aizmirsis. Tolaik mans saim­nieks Netenjels vēl bija neveikls iesācējs, kas tiecās pēc atzinī­bas. Mani un Kitijas ceļi otrreiz bija krustojušies golema krīzes laikā, kad galvaspilsētu terorizēja milzīgs māla briesmonis un vēl piedevām ifrīts Honorijs. Toreiz meitene mani apbūra ar spēcīgo personību un kvēlo ideālismu kaut ko tādu, kas nepie­mīt gandrīz nevienam burvim. Viņa bija mazizglītota vienkāršo ļaužu meitene, kas nezināja neko par savas pasaules uzbūvi, bet dedzīgi vēlējās to mainīt. Turklāt viņa riskēja ar dzīvību, lai glābtu vienu no saviem ienaidniekiem, nelietīgu burvi, kas pat nebūtu cienīgs notīrīt viņai zābakus. [47] [1] Manu saimnieku. Tu jau uzminēji, kas viņš tāds ir, vai ne?

Jā, viņa bija atstājusi uz mani neizdzēšamu iespaidu. Un arī uz manu saimnieku.

Es plati pasmaidīju. Tātad tev mūsu saruna patika?

-   Tās runas par civilizācijām, kas rodas un atkal izzūd, man lika daudz ko pārdomāt. Tu teici, ka ir zināmi paraugi, pēc kuriem tas notiek, un es izlēmu, ka man tie jānoskaidro. Mei­tene piesita ar pirkstu pie zemes, gandrīz pieskaroties ar krītu uzvilktajai līnijai. Tāpēc es turpināju meklēt.

Ptolemajs sakārtoja gurnautu. Tas ir ļoti apsveicami, bet pavisam nesaskan ar nabaga džina izraušanu no Citas pasaules, kur tas apstājies atpūsties. Mana būtība smeldz, es gribu atpa­kaļ. Mandrāks mani turēja kalpībā, es aši saskaitīju, tieši seši simti astoņdesmit trīs dienas no pēdējām septiņsimt. Tas nepaliek bez sekām. Es jūtos kā ābols mucas apakšā no ārpuses skaists un apaļš, bet zem mizas vienos nobrāzumos. Tu man neļāvi kārtīgi sadziedēt brūces…

Kitija piešķieba galvu un uzmanīgi mani nopētīja. Citā pasaulē?

-   Tas ir viens no tās vārdiem.

-  Atvaino, ka tevi iztraucēju, meitene teica tādā balsī, it kā būtu pamodinājusi mani no pēcpusdienas snaudas. Bet es pat nezināju, vai man izdosies. Baidījos, ka nebūšu pietiekami prasmīga.

-   Tu esi pietiekami prasmīga, es sacīju. Kā tu īsti iemācī­jies mani izsaukt?

Meitene paraustīja plecus. Nu, tas nebija pārāk grūti. Tu jau vari iedomāties. Burvji visu pārspīlē, tikai lai turētu vien­kāršos ļaudis pa gabalu. Galu galā, kas te tik īpašs? Uzvilkt ar lineālu pāris līniju, iemācīties strādāt ar auklu un kompasu. Dažas rūnas un buramvārdi. Jāaiziet uz tirgu pēc zālītēm… Nedaudz miera un klusuma, un šis tas jāiemācās no galvas… Tas arī viss.

-   Nav taisnība, es iebildu. Cik man zināms, vienkāršie ļaudis nekad neko tādu nav darījuši. Tas ir kaut kas nedzir­dēts! Tev noteikti kāds palīdzējis. Ar senajām valodām, rūnām, apļiem un vīraka sagatavošanu… kāds burvis. Kas viņš ir?

Kitija neomulīgi sagrozījās un aizlika aiz auss matu šķip­snu. Nu, es netaisos tev atklāt viņa vārdu. Bet tev taisnība man palīdzēja. Ne jau uzzīmēt šo konkrēto apli. Viņš domā, ka esmu aizrautīga amatiere, kas interesējas par zināšanām zinā­šanu pēc. Ja mans priekšnieks zinātu, ko esmu izdarījusi, viņš aiz dusmām uzsprāgtu. Viņa pasmaidīja. Šobrīd viņš cieši guļ divus stāvus zemāk. Viņš ir gluži jauks cilvēks. Tas gan prasīja ilgu laiku, bet beidzot es to esmu izdarījusi. Cik pārsteidzoši, ka to nav izmēģinājuši vairāk cilvēku!

Ptolemajs palūkojās uz meiteni caur puspievērtām acīm. Lielākā daļa cilvēku baidītos par to, ko viņi var izsaukt.

Meitene pamāja. Tiesa. Bet nav tik traki, ja tu nebaidies no konkrētā dēmona.

-Ko?

-   Nu, es zinu, kādas briesmīgas lietas var notikt, ja tu nepa­reizi pasaki kādu buramvārda zilbi vai neprecīzi uzzīmē pentaklu, tomēr sekas ir atkarīgas no izsauktā dēmona atvaino, džina. Vai ne? Ja es izsauktu kādu vecu, nīgru ifrītu, ko nekad dzīvē neesmu satikusi, tad gan es baidītos, kas notiks, ja mēs nesapratīsimies. Bet mēs taču jau esam pazīstami, vai ne? Viņa man uzsmaidīja. Un es zinu, ka tu man nenodarīsi neko ļaunu, pat ja es nedaudz kļūdīšos.

Es uzmanīgi vēroju viņas rokas, kas atkal bija ļoti tuvu sar­kanajai krīta līnijai. Vai tiešām?

-  Jā. Pagājušoreiz mēs taču labi sapratāmies, vai ne? Nu, toreiz ar golemu. Tu man pastāstīji, kas jādara, un es to izda­rīju. Mēs bijām partneri.

Ptolemajs neticīgi paberzēja acis. Toreiz viss bija citādi, un tu laikam visu esi pārpratuši. Pirms trim gadiem mēs abi bijām zem Mandrāka tupeles. Es biju viņa vergs, tu viņa gūstekne. Mums bija vienas intereses apmuļķot viņu un glābt savu ādu.

-   Tieši tā! viņa izsaucās. Un mums…

-   …nav nekā cita kopīga, es turpināju. Jā, mēs sadarbojā­mies. Es tev devu pāris mājienu par golema vājajām vietām, bet tas drīzāk bija zinātnisks eksperiments, lai redzētu, cik neprā­tīgi tu spēj rīkoties… Turklāt tā bija nedabiska rīcība…

-   Iebilstu…

-  Ja drīkstu turpināt, es kašķīgi iejaucos, ir zināma atšķi­rība starp toreizējo un tagadējo situāciju. Toreiz mēs abi bijām burvju nežēlības upuri. Piekriti? Tieši tā. Bet tagad viens no mums ir iesprostots pentaklā, es iesitu ar dūri pa kailajām krūtīm, joprojām kā vergs un upuris. Kamēr otrs…

Viņa pašūpoja galvu. Nē…

-   Otrs ir metis kažoku uz otru pusi…

-   Nav tiesa!

-   Un iedūris sabiedrotajam dunci mugurā…

-   Bartim…

-   Kļuvis par nelietīgu nodevēju, oportūnistu, cilvēku ar divām sejām, kas pievienojies manu nebeidzamo paverdzinātāju skaitam!

Guvusi iespēju iemācīties šīs nelietīgās mākslas, tu nevilcinā­jies ne mirkli! Par Netenjelu un pārējiem vismaz var teikt, ka viņiem nebija izvēles, ka viņus nodeva mācībā pie burvjiem tik agrā bērnībā, kad viņi vēl nespēja atšķirt labu no ļauna. Tu varēji izvēlēties citu ceļu! Bet tu devi priekšroku paverdzināt Bartimaju, Sakr al Džinu, Sudraba Plūmju Čūsku, Irākas vilkveidīgo sargu. Un tev vēl netrūkst nekaunības uzskatīt, ka es nedarīšu tev neko sliktu! Ļauj man tev pateikt, mamzelīt, ka tie, kas mani novērtē par zemu, mirst briesmīgā nāvē. Man ir zināmi tūkstoš triku, manā arsenālā ir simtiem ieroču. Es varu… au!

Karstasinīgi diskutēdams, es biju pāršāvis vienu pirkstu pāri sava pentakla malām. Manai būtībai trāpīja spēcīgs strāvas trie­ciens, pašķīda dzeltenas dzirksteles, un es uzlidoju augstu gaisā, izmisīgi kūleņojot un cenšoties neatdurties pret otru pentakla malu. Niknums palīdzēja man veikt šos akrobātiskos trikus brīnum veiksmīgi, un es nolaidos zemē ar satumsušu skatienu un saplēstu gurnautu.

Meitene saviebās. Nu re, mēs atkal esam nonākuši turpat, kur sarunas sākumā.

Es paklausīgi sakārtoju gurnautu. Tu saprati. Izsaucot mani, tu esi nostādījusi mūs dažādās lomās. Mūsu starpā var būt tikai naids.

-   Muļķības, viņa noskaldīja. Kā gan citādi es varēju tevi satikt? Es netaisos tevi paverdzināt, muļķi! Tikai gribu, lai mēs parunātos kā vienlīdzīgi.

Es saraucu uzacis vismaz to daļu, kas nebija nosvilusi. Ne­iespējami. Vai sisenis var sarunāties ar lauvu kā vienlīdzīgi sarunas partneri?

-   Ak, neesi tik riebīgs! Un kas tas par Netenjelu?

Pārbolīju acis. Kas? Nekad neesmu par tādu dzirdējis.

-   Tu pirms brīža pieminēji kādu Netenjelu…

-   Nē, nē, tu būsi pārklausījusies. Es strauji mēģināju mai­nīt sarunas tematu. Tava ideja ir smieklīga! Starp cilvēkiem un džiniem nav iespējama vienlīdzība. Tu esi jauna un dumja, un varbūt man nevajadzētu izteikties tik skarbi, bet labāk būtu, ja tu saprastu pareizi. Piecu tūkstošu gadu laikā es biju pazīs­tams ar simtiem saimnieku, un, vai nu viņu pentakli bija iezī­mēti tuksneša smiltīs, vai kalnu sūnās, naids starp mani un burvjiem, kas mani izsauca, bija liels un ilgstošs. Tā vienmēr ir bijis, un tā vienmēr būs.

Es pabeidzu tādā tonī, kas nepieļāva iebildumus. Vārdi atbal­sojās tukšajā telpā. Meitene saglauda matus.

Muļķības, viņa noteica. Un kā tad ar Ptolemaju?

klitija zināja, ka viņas apsvērumi bija pareizi. Džina reakcija un atbildes viņai to pateica. Kopš neveiksmīgās sadursmes ar pentakla līniju ēģiptiešu zēns stāvēja viņai pretī, krūtis izriezis un zodu pacēlis, rokas nevērīgi šūpodams un laiku pa laikam sakārtodams gurnautu. Bet, tiklīdz Kitija bija visu pastāstījusi, džina bravūra noplaka. Viņš kļuva pavisam kluss, seja mierīga, un ķermenis sastindzis, it kā atrastos ārpus laika. Zēna acis pievērsās Kitijai, zīlītes izpletās, un šķita, ka skatiens kļuvis pavisam tumšs. Jaunā burve nespēja atraut skatienu: tas bija kā lūkoties nakts debesīs tumšās, aukstās un bezgalīgās, kur tālumā mirdz nesasniedzami gaismas punktiņi… Tas bija bries­mīgi, bet aizraujoši. Kitija lūkojās džina acīs kā bērns skatlogā, nespēdama novērsties. Sarunas sākumā meitene bija sēdējusi drošībā sava pentakla vidū, bet tagad viņa bija noliekusies uz priekšu, atbalstījusies uz vienas rokas. Otru roku viņa lēnām stiepa pretī pentakla malai, tiecoties pēc tā plašuma un tuk­šuma, kas staroja no džina acīm. Viņas pirkstu gali jau bija pavi­sam tuvu krīta aplim… Kitija nopūtās un pastiepa roku…

Ptolemajs samirkšķināja acis. Burvestība bija lauzta. Kitija juta, kā viņai uzmetas zosāda. Viņa parāvās atpakaļ sava pen­takla centrā, aukstiem sviedriem līstot pār pieri. Zēns palika nekustīgi sēžam.

Kā tev liekas, viņš jautāja, ko tu vispār zini par mani?

Viņa balss skanēja visapkārt ne pārāk skaļi un ļoti tuvu tomēr bija citāda, nekā viņa bija pieradusi to dzirdēt. Lai gan džins runāja angliski, likās, ka viņa mēlei šī valoda ir sveša. Vārdi skanēja skaidri, bet vienlaikus it kā no liela attāluma.

-   Ko tu zini? balss atkal vaicāja, klusāk nekā iepriekš. Tomēr džina lūpas nekustējās, melnās acis lūkojās Kitijā. Mei­tene sarāvās, viņa drebēja, zobi klabēja. Šī balss laupīja viņai drosmi, lai gan tā neskanēja naidīgi. Tomēr tā bija balss no tālienes, pavēloša, lai gan bērnišķīga.

Kitija nolieca galvu un mēmi to papurināja, lūkojoties grīdā.

-   RUNĀ! tagad gan viņš bija kļuvis nikns. Balss skanēja kā pērkona dārdi. Tā lika logu stikliem šķindēt un grīdas dēļiem šūpoties, un apmetumam birt no griestiem un sienām. Durvis ar troksni aizcirtās (lai gan Kitija nebija tās atvērusi vai redzē­jusi atveramies), logi nodrebēja, un stikli izbira. Pēkšņi sacēlās liels virpuļviesulis, kas griezās pa istabu arvien ātrāk un ātrāk, liekot lidot pa gaisu bļodām ar rozmarīnu un pīlādža kokam, ieraujot virpulī sveces un grāmatas, Kitijas somu un mēteli un svilpojot griežot tos riņķī. Tad arī sienas sakustējās, tās atrāvās no grīdas un virpuļoja līdzi, ķieģeļiem lidojot pa gaisu. Beidzot arī griesti aizlidoja, un viņiem virs galvas pavērās bezgalīgās nakts debesis, kur arī mēness un zvaigznes griezās neprātīgā dejā un mākoņi izskatījās kā bālas švīkas, kas griezās aplī. Vienī­gie, kas šajā universā nekustējās, bija Kitija un ēģiptiešu zēns.

Kitija aizlika rokas priekšā acīm un piespieda pieri pie ceļiem.

-   Lūdzu, izbeidz! viņa izsaucās. Lūdzu!

Viss norima.

Meitene atvēra acis, bet neko neredzēja. Tikai tad viņa atta­pās, ka joprojām tur rokas priekšā sejai.

Viņa ļoti lēnām pacēla galvu un noņēma rokas. Istaba bija tieši tāda pati kā iepriekš durvis, grāmatas, sveces un logs, durvis, sienas un grīda, un aiz loga mierīgas nakts debesis. Viss bija mierīgs, izņemot… Ptolemajs savā pentaklā sakustējās, salieca kājas un beidzot apsēdās, it kā no viņa būtu aizplūdusi visa enerģija. Džina acis bija aizvērtas. Viņš lēni pārslidināja roku pār seju.

Zēns paskatījās uz Kitiju, un tagad viņa acis, lai gan tikpat tumšas kā agrāk, vairs nebija tik tālas un tukšas. Runājot viņa balss skanēja tāpat kā pirms tam, tikai tā bija nogurusi un skumja. Izsaukdama džinu, tu izsauc ari viņa pagātni, viņš sacīja. Labāk to nekustināt tu nevari zināt, ko atmodināsi.

Kitija ar pūlēm piecēlās sēdus un ieskatījās zēnam acīs. Viņas mati bija slapji no sviedriem. Meitene noslaucīja sviedru lāsītes no pieres. Tas nu gan nebija vajadzīgs. Es tikai pieminēju…

…vārdu. Tev gan vajadzētu zināt, ko var izdarīt viens pats vārds.

Jaunā burve noklepojās. Bailes pamazām norima, un mei­teni pārņēma vēlēšanās izplūst atvieglojuma asarās, bet viņa to apslāpēja. Ja tu tik ļoti vēlies dzīvot tikai šai dienai, Kitija izmeta, tad kāpēc tu pastāvīgi parādies viņa formā?

Zēns sarauca pieri. Tu gan esi kļuvusi gudra, Kitij. Kas liek tev domāt, ka es pieņemu kādu konkrētu formu? Pat tagad, kad esmu pavisam novārdzis, es varu mainīt savu ārējo izskatu, kā vien vēlos. Nemaz nepakustoties, džins mainīja savu ārējo izskatu vienreiz, otrreiz un vēl pusduci reižu, pieņemot arvien neiedomājamākas formas, bet liekot tām visām parādīties vienā un tajā pašā pozā. Beigās viņš izskatījās kā milzīgs, pūkains grauzējs, kas saliecis pakaļkājas joga pozā un priekškājas sakrustojis uz krūtīm.

Kitija pat acis nepamirkšķināja. Jā, bet parasti tu nepa­rādies kā milzu kāmis, viņa mierīgi noteica. Tu vienmēr atgriezies pie zēna ar tumšo ādu un gurnautu. Kāpēc? Jo viņš tev kaut ko nozīmē. Tas ir acīmredzams. Viņš ir daļa no tavas pagātnes. Man tikai vajadzēja uzzināt, kas viņš tāds ir.

Kāmis nolaizīja rozīgo nagu un pieglauda kādu nepaklau­sīgu spalviņu aiz auss. Neuzskatu, ka tavos vārdos būtu kāda jēga, viņš teica, tomēr tu mani ieinteresēji. Vai tev izdevās kaut ko noskaidrot? Tas zēns varēja būt jebkurš…

Kitija pamāja. Tiesa. Pēc mūsu pēdējās tikšanās es vēlē­jos vēlreiz ar tevi parunāt. Viss, ko es par tevi zināju, bija tavs vārds vai vismaz viens no taviem vārdiem Bartimajs. Tas bija sarežģīti, jo es pat nezināju, kā to raksta. Bet es izlēmu: ja rūpīgi meklēšu, tu noteikti parādīsies kādās vēstures hronikās. Tāpēc es visur meklēju tavu vārdu.

Kāmis pieticīgi pamāja. Varu iedomāties, ka ilgi tev nenācās meklēt. Mani darbi noteikti aprakstīti neskaitāmās grāmatās…

-   Patiesībā pagāja vesels gads, līdz kaut ko atradu. Es uzdū­ros vairākiem citiem dēmoniem neskaitāmas reizes parādī­jās Nūdas Briesmīgā vārds, arī ifrīts Tīhe un kāds džins vārdā Fakvarls bija pieminēti dučiem reižu. Un beidzot es atradu arī tevi kādā atsaucē.

Kāmis izskatījās satriekts. Ko? Kurās grāmatās tad tu ska­tījies? Laikam visas labākās ir izņemtas no apgrozības. Atsaucē, kā tad! Un viņš turpināja kaut ko nikni burkšķēt ūsās.

-   Problēma bija tā, ka tu ne vienmēr un visur parādījies ar Bartimaja vārdu, Kitija steigšus piebilda. Pat tad, ja tu biji pieminēts dučiem grāmatās, es pat nezināju, ka tas esi tu! Bet tā atsauce man bija ļoti nozīmīga, jo sasaistīja to vārdu, ko es zināju Bartimajs no Urukas -, ar diviem citiem: Sakrs al Džins (vai tā tevi dēvēja Persijā?) un Vakonda no Algonkinas. Pēc tam man izdevās atrast ziņas par tevi vēl šur un tur… Atvaino, es gribēju teikt visur, kur vien meklēju. Un tā es turpināju mek­lēt un lasīt. Es uzzināju par taviem darbiem, uzzināju tavu saimnieku vārdus, kas arī bija ne mazums interesanti.

-   Ceru, ka tas tev likās pietiekami iespaidīgi, kāmis norūca. Viņš joprojām izklausījās aizvainots.

-   Protams, meitene dedzīgi apliecināja. Vai tu patiešām esi runājis ar Zālamanu?

Kāmis kaut ko noņurdēja. Jā, jā, bet tikai īsu brītiņu. Viņš neizklausījās labā garastāvoklī.

-   Pa to laiku es uzzināju arvien vairāk par Izsaukšanas mākslu, Kitija turpināja. Mans skolotājs bija lēns, un baidos, ka ari es nebiju pārāk spīdoša skolniece, bet palēnām mani pār­ņēma sajūta, ka es varētu tevi izsaukt. Bet es vēl nebiju uzzinā­jusi, kas ir tas zēns, un tas man nedeva mieru, jo zināju, ka viņš tev ir ļoti svarīgs. Un tad es pēkšņi atradu ļoti vērtīgu norādi. Uzzinājusi, ka Ēģiptē tevi pazina ar Rekita vārdu, es to sasais­tīju ar burvi Ptolemaju. Viņa plati pasmaidīja.

-  Un ko tas tev deva? kāmis vaicāja. Man ir bijuši simtiem saimnieku, un, vai nu viņu pentakli bija uzzīmēti smiltīs, vai stepē…

-  Jā, jā, Kitija pārtrauca džina runas plūdus, tur jau tā lieta. Viens no ierakstiem vēstīja, ka Ptolemajam ar džiniem bijusi īpaši cieša saikne. Un vēl es izlasīju, ka viņš nomira, būdams zēns. Tad es sapratu, kura burvja tēlā tev patīk parā­dīties uz Zemes.

Kāmis bija pievērsies saviem kāju nagiem. Un ko tad šis ieraksts īsti stāstīja par attiecībām starp džinu un zēnu? viņš it kā starp citu ieminējās. Nu, tāda zinātniska inte­rese…

-   Patiesībā neko īpašu, meitene atzina. Un es nezinu gan­drīz neko par to, kas Ptolemajs tāds bija. Man šķiet, ka esmu redzējusi pāris viņa sarakstīto grāmatu. Bet tajā atsaucē bija pieminēti Ptolemaja vārti, lai nu tie būtu kas būdami…

Meitene apklusa. Kāmis tobrīd bija pievērsis skatienu logam un lūkojās debesīs. Pagriežoties pret jauno saimnieci, viņš atkal pieņēma Ptolemaja izskatu.

-   Pietiek pļāpāt, ēģiptiešu zēns noskaldīja. Ko tu no manis īsti gribi?

Tagad, kad viņas pieņēmumi bija apstiprinājušies, Kitija palūkojās uz savu sarunu biedru pavisam citām acīm. Izrādījās, ka viņa lūkojas uz īstu zēnu, kas miris pirms diviem tūkstošiem gadu. Iepriekš viņa bija lūkojusies uz šo formu kā masku, vienu no džina ilūzijām. Tagad, apzinoties, ka zēns kādreiz bijis īsts, viņa sajuta senatnes elpu. Dēmons rādīja savu bijušo saimnieku tik precīzi, ka Kitija ievēroja viņam uz kakla divas tumšas dzimumzīmītes un balto rētu uz zoda un pamanīja, cik kaulaini ir elkoņi. Šāda precizitāte varēja liecināt tikai par dziļu pieķerša­nos vai pat mīlestību.

Šī atklāsme deva meitenei drosmi turpināt.

-   Labi, es pastāstīšu. Bet pirms tam vēlreiz gribu apliecināt, ka nevēlos tevi paverdzināt. Lai kāda arī būtu tava atbilde, es pēc sarunas tevi atbrīvošu.

-   Cik neiedomājami laipni!

-   Es vēlos, vienīgi lai tu mani uzmanīgi uzklausītu.

-   Nu, ja tas ir viss, tad mēs varētu mēģināt, džins sacīja. Es varu pateikt tikai to, ka tu esi pirmā, kas šo divu tūkstošu gadu laikā ir painteresējusies par to, kāpēc es parādos šādā formā. Neviens no burvjiem pat neiedomājās pavaicāt. Un kāpēc gan lai viņi to darītu? Es taču esmu dēmons tātad kaut kas riebīgs un pretdabisks. Man nav nekādu citu rīcības iemeslu kā samaitā­tība un ļauni nodomi. Tāpēc, baidoties par savu dzīvību, viņi pēc iespējas mazāk vēlas ko zināt par mani, kur nu vēl man vaicāt. Bet tu tā nedari. Tu esi kaut ko uzzinājusi. Es nesaku, ka tavi atklājumi ir saprātīgi, tomēr pūles ir uzslavas vērtas. Tāpēc, viņš karaliski pamāja ar roku, esmu gatavs tevi uzklausīt.

-   Nezinu, vai tu esi pamanījis, ka Londonā viss iet uz slikto pusi, Kitija teica, ērti iekārtojusies. Burvji sāk zaudēt kon­troli. Vienkāršos ļaudis sūta karā uz Ameriku, tirdzniecības sakari ir pavājinājušies. Valsts kļūst arvien nabadzīgāka, un tas noved pie nemieriem. Parādās arvien vairāk cilvēku, kas spēj pretoties maģijai.

-   Es jau to paredzēju, džins cienīgi teica. Cilvēki sāk redzēt garus un atklāj, ka spēj tiem pretoties. Viņi uzzina, kā izmantot savas spējas, un liek tās lietā.

Kitija pamāja. Bet policija to negrib tā atstāt. Cilvēki tiek apcietināti, aizvesti prom un nekad vairs neatgriežas.

-   Tā notiek.

-   Manuprāt, burvji gatavojas vēl ļaunākai rīcībai, meitene turpināja, lai tikai saglabātu varu. Ir nodibinātas vairākas vienkāršo ļaužu pretošanās grupas, bet tās ir vājas. Nevienam nav spēka stāties pretī valdībai.

-   Tas ir tikai laika jautājums.

-   Bet cik ilgs laiks būs vajadzīgs?

-   Gribi, lai es minu? Zēns pārdomās pielieca galvu. Man šķiet, ka sacelšanās varētu notikt pēc pāris paaudzēm. Apmē­ram pēc piecdesmit gadiem. Tad pretošanās spējas būs attīstīju­šās pietiekamā līmenī. Piecdesmit gadi nav pārāk ilgs laiks. Ja paveiksies, tu to piedzīvosi, būdama mīļa, sirma vecmāmiņa, kas ucina uz ceļiem mazbērnus. Patiesībā, džins pacēla roku, lai apklusinātu Kitijas niknos protesta saucienus, es kļūdījos.

-   Labi.

-   Tu būsi nevis mīļa, sirma vecmāmiņa, bet veca, vientuļa grezele.

Kitija uzsita ar dūri pa grīdu. Piecdesmit gadi! Tas nekam neder! Kas zina, kādu postu burvji līdz tam būs nodarījuši? Mana dzīve jau būs beigusies! Kad pienāks laiks revolūcijai, es, visticamāk, jau būšu pagalam.

-   Tev taisnība, zēns atzina. Bet es varēšu būt šeit, lai to noskatītos. Joprojām tāds pats.

-   Tev nu gan ir paveicies…

-   Tev tā šķiet? Zēns palūkojās uz savu tēlu viņš sēdēja taisnu muguru, kājas sakrustojis kā ēģiptiešu rakstvedis. Ir jau pagājuši divi tūkstoši simt divdesmit deviņi gadi, kopš Pto­lemajs ir miris, viņš sacīja. Tolaik viņam bija četrpadsmit. Kopš tā laika ir radušās un kritušas astoņas pasaules impērijas, bet es joprojām parādos uz Zemes viņa izskatā. Vai tev joprojām šķiet, ka man ir palaimējies?

Kitija neatbildēja. Beidzot viņa jautāja: Kāpēc tu tā dari? Tas ir, parādies viņa izskatā.

-  Jo es sev nosolījos, ka vienmēr parādīšu, kāds viņš bija, pirms pārvērtās.

-   Bet man likās, ka viņš tā arī neizauga liels!

-   Tev taisnība. Neizauga.

Kitija atkal vēra muti, lai kaut ko vaicātu, bet pārdomāja. Mēs novirzāmies no temata, viņa teica. Es nevaru atļau­ties gaidīt, skatoties, kā burvji nodara arvien lielāku ļaunumu!

Dzīve ir pārāk īsa. Tāpēc ir jārīkojas, turklāt tūlīt! Mēs, vienkār­šie cilvēki, vieni paši nevaram sakaut valdību. Mums vajadzīga palīdzība.

Zēns paraustīja plecus. Tu spried prātīgi.

-  Tāpēc es iedomājos, ka džini un citi gari varētu mums palī­dzēt.

Džins izskatījās kā no plaukta nokritis. Pasaki vēlreiz.

-  Jūs mums varētu palīdzēt. Galu galā tu pats teici, ka mēs visi esam upuri kā džini, tā vienkāršie ļaudis. Burvji apspiež gan cilvēkus, gan garus. Tāpēc mēs varētu apvienoties un kopī­giem spēkiem viņu sakaut.

Zēna seja palika neizteiksmīga. Tik vienkārši…

-   Protams, tas nebūtu viegli, tomēr izdarāms. Ja jau tādi vienkāršie ļaudis kā es spēj izsaukt tik nozīmīgu džinu kā tu, kāpēc mēs nevarētu visi apvienoties cīņā pret valdību? To visu vajadzētu apdomāt un iesaistīt vairāk dēm… es gribēju teikt, garu, bet šāda rīcība jau pati par sevi būtu pietiekami pārstei­dzoša, vai tev tā nešķiet? Turklāt mēs cīnītos plecu pie pleca kā vienlīdzīgi, nevis kā vergi un saimnieki. Nebūtu nekādas paze­mošanas vai paverdzināšanas. Vienkārši godīga sadarbība. Mēs būtu neuzvarami!

Kitija bija noliekusies uz priekšu, viņas acis sajūsmā mir­dzēja. Likās, ka zēns arī ir aizdomājies. Viņš ilgu laiku neko neteica. Bet tad nomurmināja: Tu esi traka. Skaista, labi ģēr­busies, bet traka.

Meitene sašutumā notrīcēja. Paklausies…

-   Es esmu strādājis pie pāris jukušajiem, džins turpi­nāja. Pie reliģiska fanātiķa, kas sevi šaustīja ar kazenājiem, akla imperatora, kas sev par prieku sarīkoja masu slaktiņus, un nabadzīgiem burvjiem, kas vēlējās noslīkt zeltā. Esmu pacietis viņu vājprātīgās prasības un izpildījis tās… Jūs, cilvēki, esat samaitāti un nelietīgi radījumi. Godīgi sakot, Kitij, tavs trakais plāns nav pats ļaunākais no visiem, bet pilnīgi noteikti novestu pie tavas un arī manas nāves. Tavs piedāvājums ir muļ­ķīgs, un tam ir bezgala daudz iebildumu. Ja es tos visus vēlētos uzskaitīt, mēs joprojām sēdētu tepat un sarunātos, kad Britu impērija beidzot kristu. Tāpēc es nosaukšu tikai divus iemeslus, kāpēc tas nav izdarāms. Pirmkārt, neviens gars no visdižākā mārida līdz sīkākajam mitām nekad nepiekritīs sadarboties (kā tu to nosauci) ar cilvēkiem. Sadarboties… Padomā pati! Vai tiešām mēs ietu cīņā plecu pie pleca? Džins asi iesmējās. Nē! Mēs no cilvēkiem esam piedzīvojuši pārāk daudz pārestību, lai jebkad sauktu viņus par sabiedrotajiem.

-   Meli! Kitija iesaucās. Kā tad ar Ptolemaju?

-  Viņš bija vienreizējs! zēns sažņaudza dūres. Vienīgais pasaulē! Nemaz nemēģini viņu te iepīt!

-  Viņš liecina par pretējo, Kitija nepadevās. Protams, lie­lāko daļu dēmonu būtu grūti pārliecināt…

-   Grūti? Tas nav izdarāms!

-  Tieši tāpat tu teici: nav iespējams, ka es būtu tevi izsau­kusi. Bet es taču to izdarīju!

-   Tas nav pat salīdzināms! Ļauj man tev kaut ko pateikt. Es te sēžu un pieklājīgi sarunājos ar tevi, kā darītu jebkurš džins ar labām manierēm, bet visu laiku vēroju tevi ar ērgļa skatienu, lai pamanītu, vai tu neizbāz ārā no pentakla kaut pirksta galiņu. Ja tu to izdarītu, tu noteikti uzzinātu kaut ko vairāk par cilvēku un dēmonu patiesajām attiecībām.

-  Vai tiešām? Kitija pasmīnēja. Ne jau es, bet gan tu pie­skāries pentakla malai un aizlidoji pa gaisu, sadedzinot svār­kus. Un tā pēdējos divus tūkstošus gadu. Arī jūs vieni paši neko nepanāksiet!

-   Tu tā domā? zēns bija pārskaities. Tad paklausies otru iemeslu, kāpēc tavs plāns ir muļķīgs. Pat ja es vēlētos tev palī­dzēt, pat ja vēl simt sentimentālu džinu vēlētos iesaistīties mūsu kopīgajā cīņā un apvienoties ar cilvēkiem, mēs to nespētu. Jo vienīgais veids, kā mēs varam nokļūt uz Zemes, ir Izsauk­šana. Un tas nozīmē brīvās gribas zaudēšanu. Un sāpes. Tas nozīmē bezierunu pakļaušanos saimniekam. Un tādā situācijā nav iespējams runāt par vienlīdzību.

-   Muļķības, meitene noskaldīja. Tā tam nav jābūt.

-   Protams, ir. Kāda ir alternatīva? Katra Izsaukšana mūs sasaista. Vai tu vēlētos mūs palaist brīvībā? Ņemot vērā mūsu spēku? Vai tu gribētu, lai mēs pārņemam kontroli?

-   Protams, ja vien tas būtu vajadzīgs.

-   To nu gan tu negribētu!

-  Gribētu gan! Ja mūsu starpā valdītu uzticība, es tā rīko­tos.

-Vai tiešām? Varbūt vēlies to pierādīt tūlīt pat? Izkāp no pentakla!

-Ko?

-   Tu ļoti labi dzirdēji. Izkāp ārā! Jā, pāri tām līnijām. Paska­tīsimies, cik ļoti tu man uzticies. Ļauj man uz brīdi būt noteicē­jam. Paskatīsimies, vai tu spēj arī rīkoties, ne tikai runāt.

To teikdams, zēns piecēlās kājās, un tā darīja arī Kitija. Viņi stāvēja viens otram pretī un lūkojās acīs. Kitija iekoda lūpā. Pār kauliem pārskrēja aukstas trīsas. Tā viņa to nebija iedomāju­sies. Džins noraidīja viņas piedāvājumu un tūlīt pēc tam viņu izaicināja. Ko tagad? Ja viņa izkāptu no pentakla, Bartimajs varētu viņu nogalināt un pēc tam netraucēts pazust. Pretoša­nās spējas neatturētu viņu vienkārši saraut meiteni gabalos, pat neliekot lietā maģiju. Šī doma lika nodrebēt.

Kitija lūkojās sen mirušā zēna sejā. Viņš draudzīgi uzsmai­dīja, bet skatiens palika stingrs, pat izsmejošs.

-   Kā tad paliek?

-   Tu pirms brīža atklāji, ko izdarītu ar mani, ja es būtu ārpus aizsardzības loka, meitene lēni sacīja. Tu teici, ka uzkluptu man vienā acumirklī.

Smaids papletās platāks. Ak, neņem to galvā. Es tikai bai­dīju tevi. Tev taču nav jātic visam, ko vecais Bartimajs saka, vai ne? Es taču esmu liels jokdaris. Kitija klusēja. Nu taču! Ļauj man būt situācijas noteicējam! Tu būsi pārsteigta. Tev tikai man jāuzticas.

Kitija aplaizīja sausās lūpas. Zēns smaidīja. Likās, ka viņš to dara ar tādu piepūli, ka visi sejas muskuļi bija saspringti. Mei­tene paskatījās uz krīta līnijām, kas bija uzzīmētas uz grīdas.

-   Tā ir tava vienīgā iespēja, džins čukstēja.

Jaunā burve saprata, ka visu laiku bija neapzināti aizturējusi elpu. Viņa skaļi ievilka plaušās gaisu. Nē. Tas neko nepierā­dīs.

Melnās acis viņu vēroja. Lūpas vairs nesmaidīja. Es jau arī pārāk necerēju.

-   Te nav runa par uzticību, Kitija steidzās melot. Ja es izkāpšu no pentakla, tu varēsi tūlīt pat izzust, jo tevi uz Zeņies nekas vairs neturēs. Man vairs nebūs spēka tevi izsaukt otr­reiz. Es tikai gribu vēlreiz uzsvērt ja tu un pārējie džini man pievienotos, mēs varētu apstādināt burvjus un viņi jūs vairs neizsauktu. Kad burvji būtu sakauti, tevi neviens nekad vairs neizsauktu.

Džins nošņaukājās. Tukšas iedomas, Kitij. Ieklausies pat tu pati netici saviem vārdiem! Ja tas ir viss, tu mani varētu atbrīvot. Zēns demonstratīvi uzgrieza viņai muguru.

Kitiju pēkšņi pārņēma milzīgas dusmas. Atmiņas par pēdē­jiem trim gadiem uzpeldēja acu priekšā, viņa iedomājās tās mil­zīgās pūles, ko bija pielikusi, lai tik tālu nonāktu. Un tagad šis iedomīgais džins vienkārši noraida viņas plānu! Viņš pat nebija to kārtīgi pārdomājis! Tiesa, plāns vēl nebija kārtīgi izstrādāts, pastāvēja daudz neskaidrību, bet tur bija nepieciešama abu pušu sadarbība. Meitene juta, ka asaras kāpj kaklā, un nikni piecirta kāju, liekot grīdas dēļiem nošūpoties. Tātad tas muļķa ēģiptiešu puišelis vienīgais bija labais, ja? viņa šņāca. Viņam gan tu pilnībā uzticējies! Kāpēc tu nevari uzticēties man? Ko viņš izdarīja tādu, ko es nespēju? Nu? Vai arī es esmu necienīga dzirdēt par viņa dižajiem darbiem? Meitenes vārdi bija pilni sarkasma, tie izskanēja naidīgi.

Zēns pat nepagriezās. Mēnesgaisma spīdēja uz viņa kailās muguras un tievajām kājām. Piemēram, viņš man sekoja uz Citu pasauli.

Kitija pārsteigumā zaudēja valodu. Bet tas nav…

-   Tas nav neiespējami. Burvji vienkārši tā nerīkojas.

-   Neticu.

-   Tev nav jātic. Tomēr Ptolemajs to izdarīja. Es viņu izaici­nāju. Teicu, lai viņš pierāda, ka uzticas man. Un viņš to izdarīja, izgudrojot Ptolemaja vārtus. Viņš izgāja cauri visiem četriem elementiem, lai mani atrastu. Un samaksāja par to savu cenu, kā jau es biju paredzējis. Un pēc tam… Nu, ja viņš būtu piedā­vājis šādu džinu un cilvēku sadarbību, es varbūt būtu piekritis. Mēs bijām vienoti kā nekad. Bet tevis dēļ, lai arī cik cēli būtu tavi nodomi… piedod, Kitij, bet nē.

Meitene lūkojās džina mugurā. Beidzot ēģiptiešu zēns pagrie­zās, bet viņa seju sedza ēna. Tas, ko Ptolemajs izdarīja, bija kas neatkārtojams, viņš maigi sacīja. Es to neprasītu ne no viena cita, pat ne no tevis.

-   Vai tas viņu nogalināja?

Zēns nopūtās. Nē.

-   Tad kas tā par cenu…?

-   Mana būtība joprojām ir ļoti ievainojama, Bartimajs sacīja, un es būtu ļoti pateicīgs, ja tu turētu vārdu un ļautu man iet.

-   Es tā arī darīšu. Bet es labprāt vēl mazliet ar tevi aprunā­tos. Tas, ko izdarīja Ptolemajs, varbūt nemaz nav tik neatkār­tojami. Varbūt vienkārši neviens cits nezina, kā iekļūt pa tiem vārtiem.

Zēns sāji iesmējās. Protams, zina. Ptolemajs savu ceļojumu aprakstīja, un dažas no viņa piezīmēm ir joprojām pieejamas. Viņš, tāpat kā tu, daudz runāja par džinu un cilvēku savienību. Viņš cerēja, ka arī citi burvji viņam sekos, uzņemsies tādu pašu risku. Un šo gadu laikā tiešām vairāki ir mēģinājuši, pārsvarā naudas un varaskāres dēļ, nevis sekojot ideāliem. Un viņiem tas labi nebeidzās.

-   Kāpēc?

Zēns neatbildēja. Un novērsa skatienu.

-   Labi, vari neatbildēt! Kitija iekliedzās. Man vienalga! Es pati izlasīšu Ptolemaja piezīmes!

-   Tu proti sengrieķu valodu? Džins uzrauca vienu uzaci. Nedomā vairs par to, Kitij! Ptolemaja laiks ir pagājis, mūsdienu pasaule ir naidīga un sarežģīta. Tu nevari to mai­nīt. Labāk parūpējies, lai spētu tajā izdzīvot. Tāpat, kā to daru es. Vai vismaz mēģinu. Mandrāks mani pagājušo reizi gandrīz nonāvēja.

Kitija dziļi ieelpoja. Kaut kur lejā, grāmatu kalnu ieskauts, gulēja Butona kungs, kas rīt no rīta gribēs redzēt savu asis­tenti labi izgulējušos un možu. Un vakarā viņa atkal būs Var­des krogā, apkalpojot tos nekam nederīgos vienkāršos ļaudis… Tagad, kad viņai vairs nebūs jādomā par slepeno plānu, šīs nodarbes šķita bezjēdzīgas.

Man nav vajadzīgs tavs padoms, viņa noskaldīja. Man no tevis nekas nav vajadzīgs.

Zēns pacēla skatienu. Man žēl, ka sarūgtināju tevi, bet ir lietas, kas jāpasaka skaidri un gaiši. Es iesaku…

Kitija aizvēra acis un noskaitīja buramvārdus. Sākumā apdo­mīgi, tad ātrāk meitene sajuta mostamies naidu pret džinu, gribēja tikt no viņa vaļā.

Sejā iesitās vējš un dūmojošas sveces smarža, un džina balss izgaisa tālumā. Kitijai pat nevajadzēja paskatīties, lai zinātu, ka džins ir pagaisis un kopā ar viņu trīs cerību un sapņu pilni gadi no viņas dzīves.

Pa ceļam no Kventina Mierdara mājas Džons pavēlēja šoferim pagriezties pretējā virzienā un doties uz Čiziku.

Bija iestājusies nakts. Vardes kroga logi bija tumši, slēģi aiz­vērti, durvis aizslēgtas. Pie tām bija piestiprināta ar roku raks­tīta zīmīte:

ŠODIEN NOTIEK SEMA VĒBERA BĒRES SLĒGTS GIADĪSIM JŪS ATKAL RĪT

Mandrāks vēlreiz pieklauvēja, bet atbildes nebija. Vējš svil­poja virs pelēkajiem Temzas ūdeņiem, krastā kaijas ķērkdamas plēsās par paisuma izmestajām ēdiena atliekām. Pagalmā lidi­nājās sarkanā Modrības lode. Mandrāks, pieri saraucis, devās atpakaļ uz Londonas centru.

Kitija Džonsa varēja pagaidīt. Bartimajs ne.

Visi dēmoni bija meļi tā bija neapstrīdama patiesība. Tāpēc Mandrākam nemaz nevajadzēja būt pārāk pārsteigtam, pieķe­rot savu kalpu melos. Tomēr, uzzinot, ka Bartimajs ir noslēpis faktu, ka Kitija Džonsa ir dzīva, viņš jutās satriekts līdz sirds dziļumiem.

Kāpēc? Galvenokārt tā meitenes tēla dēļ, ko viņš šajos gados bija nēsājis savā sirdī un prātā. Viņas seja laiku pa laikam atgriezās zēna atmiņā sajūsmas un vainas apziņas uzplaiks­nījumos. Kitija bija viņa niknākā pretiniece, tomēr bija ziedo­jusi dzīvību viņa labā. Šo rīcību Mandrāks tā arī nekad nebija izpratis, bet šī dīvainā upurēšanās kopā ar meitenes spēku un degsmi viņas acīs nekad nebija izgaisusi no burvja atmiņas. Bīstamā Pretošanās kustības dalībniece, kurai viņš tik ilgi bija dzinis pēdas, ar laiku bija kļuvusi par kaut ko tīru, skaidru un nozīmīgu par simbolu, kam bija pavisam mazs*Sakars ar īsto Kitiju.

Bet ja viņa bija dzīva… Mandrāks juta, ka šī ziņa viņu caur­urbj kā šķēps. Tas laupīja viņam iekšējo mieru, liekot atcerēties visus pagātnes notikumus. Viņu pārņēma naids un neticība. Kitija Džonsa vairs nebija iedomu tēls viņa prātā tagad viņa atkal piederēja reālajai pasaulei. Zēns jutās kā aplaupīts.

Turklāt Bartimajs bija viņam samelojis. Kāpēc viņš bija tā darījis? Lai iespītētu saimniekam, protams, bet tas nebija vie­nīgais iemesls. Lai pasargātu Kitiju. Tādā gadījumā starp džinu un meiteni vajadzēja būt kādai tuvākai saiknei. Vai tiešām tā varētu būt? Mandrāks juta, ka viņu pārņem greizsirdība, tā gluži kā auksta čūska izslēja galvu viņam krūtīs.

Ja arī džina rīcības iemeslus bija grūti saprast, tad nevarēja būt vēl nepiemērotāks brīdis, lai uzzinātu par viņa nodevību. Tieši tagad, kad viņš bija licis uz spēles karjeru, lai glābtu sava kalpa dzīvību. Džonā viss vārījās, dusmas viņu burtiski smacēja nost.

Pusnaktī Mandrāks ienāca savā darbistabā, sagatavojies Izsaukšanai. Bija pagājušas divdesmit četras stundas, kopš viņš bija atbrīvojis vardi. Džons nezināja, vai Bartimaja būtība pa šo laiku būs pietiekami sadziedēta, un viņam arī tas nerūpēja. Burvis stāvēja pie darba galda, ar pirkstiem bungodams pa koka virsmu, un gaidīja.

Pentakls viņam priekšā palika tukšs un kluss. Izsaukšanas vārdi atbalsojās viņam galvā.

Mandrāks aplaizīja sausās lūpas un mēģināja vēlreiz.

Trešo reizi viņš vairs nemēģināja. Jaunais burvis ieslīga ādas krēslā, mēģinot nekrist panikā. Nebija nekādu šaubu, ka dēmonu kāds jau bija izsaucis. Kāds cits.

Džons akli skatījās tumsā. To jau vajadzēja paredzēt. Kāds cits no burvjiem nebija vēlējies ilgāk gaidīt un izsaucis dēmonu, lai izprašņātu par Dženkinsa sazvērestību. Nebija pat svarīgi, kurš tas bija Ferēra, Mortensens vai Kolinss. Ja vien Barti­majs bija izdzīvojis, viņš bez vilcināšanās atklās jaunajam saim­niekam Mandrāka īsto vārdu. Par to nebija nekādu šaubu! Viņš jau vienreiz bija zēnu nodevis. Un tad viņa ienaidnieki sūtīs pie viņa savus dēmonus, kas viņu saplosīs.

Viņam nebija nedz sabiedroto, nedz draugu. Premjerminis­tra labvēlība bija zaudēta. Ja jaunais burvis paliks dzīvs, pēc divām dienām viņu gaida Padomes tiesa. Viņš bija palicis viens. Kventins Mierdaris gan bija piedāvājis savu atbalstu, bet pēc tā eksperimenta, ko draugs bija viņam parādījis, Džons nespēja to pieņemt. Atmiņas par sasieto gūstekni Džonu šķebināja. Ja viņam izdosies glābt savu karjeru, viņš darīs visu, lai neko tādu vairs nepieļautu. Tomēr tās šobrīd nebija viņa galvenās rūpes.

Nakts aizritēja. Mandrāks sēdēja pie galda, domās iegrimis. Miegs nenāca.

Ar laiku nogurums darīja savu. Visi draudi un nepatikšanas nomocītajās smadzenēs uzsāka neprātīgu virpuļdeju Barti­majs, Ferēra, Devro un Kitija Džonsa, Padome, tiesa, karš un nebeidzamā atbildība par visu… Jauno burvi pārņēma vēlēša­nās kaut uz mirkli nomest to visu, novilkt kā slapjas drēbes un doties prom.

Viņam iešāvās prātā impulsīva doma. Džons izvilka veco bronzas disku un pavēlēja velnēnam atrast kādu cilvēku. Tas neprasīja ilgu laiku.

Mandrāks piecēlās no krēsla. Viņu bija pārņēmusi dīvaina sajūta. Pagātnes atmiņas nāca līdz ar nožēlu. Tā bija smaga, bet vienlaikus patīkama sajūta. Šīm izjūtām nebija nekā kopīga ar viņa pašreizējo dzīvi, efektivitāti un prasmīgumu, reputāciju un varu. Vienīgais, ko viņš vēlējās, bija atkal redzēt viņas seju.

Debesis bija svina pelēkas, ietve tumša un lapām kaisīta. Vējš svilpoja kailajos koku zaros un dejoja ap karā kritušo pieminekli parka centrā. Sieviete bija sacēlusi mēteļa apkakli. Kad viņa tuvojās, nedaudz stīvi liekot soļus, galvu noliekusi un ar vienu roku pieturot šalli priekšā sejai, Mandrāks savu bijušo skolotāju sākumā nepazina. Viņa bija mazāka nekā zēna atmiņās, mati bija garāki nekā toreiz un ar dažām sirmām šķipsnām. Bet tad jaunais burvis pamanīja somu veco, novalkāto somu. To pašu somu! Viņš neticīgi pašūpoja galvu. Viņš varētu nopirkt viņai jaunu dučiem jaunu somu ja vien viņa vēlētos!

Mandrāks gaidīja automašīnā, līdz skolotāja pienāks tuvāk, līdz pat pēdējam brīdim nebūdams pārliecināts, vai tiešām izkāps. Viņas zābaki izspārdīja lapas, uzmanīgi apgāja peļķes. Viņa soļoja ātri, jo laukā bija auksts un drēgns. Drīz vien viņa jau būs garām…

Džons ienīda sevi par vilcināšanos. Viņš atvēra automašīnas durvis, izkāpa ārā un nostājās viņas priekšā.

-   Lutiēnas jaunkundz?

Viņa strauji apstājās un pārlaida acis jaunajam cilvēkam un melnajai, ielas malā novietotajai automašīnai. Skolotāja uzma­nīgi nopētīja Džonu, ar vienu roku joprojām turot šalles malu. Viņas balss bija klusa un nobijusies. Jā?

-  Vai mēs varētu pārmīt pāris vārdu? Jaunajam burvim mugurā bija daudz svinīgāks apģērbs nekā ikdienā. Pēc tā gan nebija nekādas vajadzības, bet viņš gribēja atstāt labu iespaidu. Galu galā pēdējo reizi, kad skolotāja bija viņu redzējusi, viņš bija tikai mazs, pazemots puišelis.

-   Ko jūs vēlaties?

Jaunais burvis pasmaidīja. Sievietes balsī skanēja bailes. Kas zina, ko viņa domāja varbūt viņš ir kāds ierēdnis no nodokļu policijas. Es vēlējos ar jums parunāt, Džons teica. Es jūs pazinu… un prātoju, vai jūs… pazīstat mani.

Viņas seja bija bāla un noraizējusies. Skolotāja ielūkojās zēnam acīs. Atvainojiet, bet… viņa iesāka, bet tad aprāvās.

Ak jā… jā… Netenjel…Viņa atkal apklusa. Bet laikam jau man nevajadzētu šo vārdu lietot.

Jaunais burvis pamāja. Jā, to labāk aizmirsīsim.

-  Jā… Viņa stāvēja un lūkojās uz savu bijušo skolnieku uz grezno uzvalku, spodrajām kurpēm, sudraba gredzenu pirkstā, bet galvenokārt acīs. Lutiēnas jaunkundze nopētīja Netenjelu uzmanīgāk, nekā viņš bija gaidījis. Zēnam par pārsteigumu viņa nesmaidīja un neizrādīja sajūsmu. Bet šī tikšanās galu galā bija ļoti pēkšņa…

Viņš noklepojās. Es braucu garām, pamanīju jūs un… nu jā… ir pagājis krietns laiciņš.

Viņa pamāja. Jā.

-Es domāju, ka… Kā jums klājas, Lutiēnas jaunkundz? Kā iet pa darbu?

-   Paldies, labi, viņa atbildēja un tad asi ievaicājās: Vai tev tagad ir kāds vārds, ko es drīkstu lietot?

Viņš sakārtoja krekla apkaklīti. Tagad mans vārds ir Džons Mandrāks. Iespējams, jūs esat par mani dzirdējusi.

Skolotāja pamāja. Jā, protams. Tad jau tev klājas labi.

-  Jā. Jau divus gadus esmu informācijas ministrs. Pats brī­nījos, kad man šo amatu piedāvāja es biju vēl ļoti jauns. Bet Devro kungs izlēma riskēt, un… te nu es esmu.

Viņš bija gaidījis kaut nelielu prieku vai sajūsmu, bet Luti­ēnas jaunkundze tikai pamāja. Nedaudz aizkaitināts, jau­nais burvis turpināja: Domāju, jūs priecāsieties par to, ka man klājas labi. Pēdējā mūsu tikšanās nebija no tām labā­kajām…

Mandrāks juta, ka viss, ko viņš saka, ir nepareizi. Patiesībā vajadzēja nevis runāt par ministrijas lietām, bet gan teikt kaut ko pavisam citu. Varbūt tāpēc skolotāja izturējās tik vēsi? Zēns mēģināja vēlreiz: Es tikai gribēju jums pateikt, ka esmu patei­cīgs par to, ko jūs toreiz manā labā izdarījāt.

Viņa sarauca pieri. Pateicīgs? Par ko? Es neko neizdarīju.

-   Toreiz, kad Siržulauzēja dēmons man uzbruka. Jūs mēģi­nājāt viņu apturēt. Es to nekad neaizmirsīšu…

-  Jā, tas bija nelaimīgs gadījums. Bet tagad ir pagājis tik ilgs laiks… Viņa atmeta no sejas matu šķipsnu. Tātad tagad tu esi informācijas ministrs? Tas, kas raksta pamfletus?

Jaunais burvis kautrīgi pasmaidīja. Jā, tas esmu es.

-  Tas, kurš propagandē, cik labs ir karš, ka jauniem puišiem vajag pieteikties armijā un katra īsta vīra pienākums ir doties uz Ameriku karot par brīvību un drošību? Kurš raksta, ka cil­vēku dzīvība ir īstā cena, kas mums jāmaksā par"impērijas sta­bilitāti?

-   Nedaudz pārspīlēti, bet doma ir līdzīga, jā.

-  Tad tu esi tālu ticis, Mandrāka kungs. Viņa lūkojās uz bijušo audzēkni ar skumjām.

Rīts bija dzestrs. Burvis sabāza rokas bikšu kabatās un vērās apkārt, lai izdomātu, ko vēl pasacīt. Domāju, ka jūs taču pārāk bieži nesatiekat savus bijušos audzēkņus, viņš beidzot sacīja.

-   Es domāju, kad viņi ir izauguši. Lai redzētu, kā viņiem klājas…

-   Tiesa. Es strādāju ar bērniem, nevis ar pieaugušajiem.

-  Jā. Viņš palūkojās uz viņas veco somu, atcerēdamies tās atlasa apdari, zīmuļus, krītu, spalvaskātus un Ķīnas otiņas.

-  Vai jūs esat laimīga, Lutiēnas jaunkundz? viņš pēkšņi jautāja.

-   Apmierināta ar algu, sabiedrisko stāvokli un visu pārējo? Es tā vaicāju tikai tāpēc, ka varētu jums palīdzēt atrast labāku darbu, ja vien jūs vēlētos. Man ir zināma ietekme valdībā. Piemēram, Kara ministrijas stratēģijas nodaļā ir vajadzīgi cilvēki ar jūsu prasmēm, kas zīmētu masu produkcijas pentaklus Amerikas kampaņai. Un arī manā ministrijā ir jauna nodaļa, kas pēta, kā labāk nodot informāciju cilvēkiem. Jūsu zināšanas mums ļoti noderētu. Tas ir labs darbs, jāstrādā ar konfidenciālu informā­ciju, dod zināmu statusu…

-   Tie cilvēki, kam jānodod informācija, laikam ir vienkāršie cilvēki, vai ne?

-   Tā viņus pieņemts saukt. Arī viņiem tas labāk patīk. Neko neizsakošs apzīmējums, nevienu neaizvaino…

-  Ak tā, viņa asi pārtrauca. Nē, paldies, man patīk mans darbs, turklāt esmu pārliecināta, ka nevienā no nodaļām ar atplestām rokām negaida tādu vecu vienkāršo ļaužu pārstāvi kā es. Es labāk strādāju par skolotāju. Lai gan ļoti jauki, ka tu par mani iedomājies un piedāvāji darbu. Viņa pasita augstāk mēteļa apkakli un ieskatījās pulkstenī.

Burvis sasita plaukstas. Jums jāsteidzas? Varbūt varu palī­dzēt? Mans šoferis jūs aizvedīs, kur vien nepieciešams. Tad jums nevajadzēs spiesties tramvajā vai autobusā…

-  Nē, paldies. Tu esi pārāk laipns. Viņas seja bija akmens cieta.

-   Nu, ja jūs tā vēlaties… Par spīti aukstajam rītam, viņš jutās vīlies un nokaitināts. Uz brīdi jaunais burvis vēlējās, kaut vispār nebūtu sācis šo sarunu. Man bija patiess prieks jūs atkal satikt. Protams, man jālūdz jūs izturēties pret zināmiem faktiem ļoti piesardzīgi… Bet jūs jau zināt, viņš piebilda.

Lutiēnas jaunkundze veltīja viņam tādu skatienu, ka zēns jutās atsviests pusi dzīves atpakaļ savā vecajā mācību istabā. Viņš atkal nokaunējies vēroja kurpju purngalus. Vai tu patie­šām domā, viņa asi sacīja, ka es gribēšu atklāt pasaulei to, ka reiz redzēju tevi, Džonu Mandrāku, mūsu mīļoto informācijas ministru, karājamies gaisā ar galvu uz leju? Ka dzirdēju, kā tu sāpēs raudi, kamēr tas nelietis tevi sita? Vai tu tiešām domā, ka es to gribēšu kādam pastāstīt?

-   Nē! Nejau to! Es domāju manu vārdu…

-  Ak to. Viņa sāji iesmējās. Varbūt tev tā neliekas, bet man ir kas labāks darāms. Jā, pat man, vienkāršā, nenozīmīgā darba darītājai, nav nekādas vēlēšanās nodot bērnus, ko es kādreiz esmu mācījusi, lai kas viņi būtu kļuvuši. Tavs vārds pie manis ir drošībā, Mandrāka kungs. Un tagad man jāiet, ja negribu nokavēt stundas.

Viņa pagriezās un soļoja projām. Zēns iekoda lūpā. Viņā jaucās niknums un nožēla. Jūs mani pārpratāt! viņš izsau­cās. Es nenācu šurp, lai demonstrētu savu varu! Man vien­kārši toreiz nebija izdevības jums pateikt paldies…

Lutiēnas jaunkundze apstājās un palūkojās pār plecu. Viņai sejā vairs nebija dusmu. Man tomēr šķiet, ka es visu sapratu pareizi, viņa sacīja. Tu pats esi sevi pārpratis. Tas bija tas zēns, kas bija man pateicīgs. Bet tu vairs tas neesi. Un nerunā viņa vārdā! Mums abiem nav nekā kopīga.

-   Es gribēju pateikt, ka zinu, ka jūs mēģinājāt mani glābt…

-   Jā, viņa skumji atzina. Nudien žēl, ka man tas neizde­vās. Uz redzēšanos, Mandrāka kungs. Skolotāja devās prom pa slapju lapu klāto ietvi.

ākamās divdesmit četras stundas, nākamā izsaukšana jā, tieši tas, kas man vajadzīgs. Diena, kurā tevi neviens nav paver­dzinājis, ir izniekota.

Padomāsim… Mandrāks un meitene. Kurš šoreiz? Mani neiz­brīnītu, ja šodien mani būtu izsaucis rajona pastnieks.

Nekā. Tas bija mans mīļais, vecais saimnieks, un viņa seja bija kā dusmu mākonis. Rokā šis nelietis turēja sudraba šķēpu.

Tas prasīja pretdarbību no manas puses. Es iespiedu savu nabaga savainoto būtību iespaidīgā formā un kļuvu par karo­tāju ar lauvas galvu, tādu, kas karoja Ēģiptes zelta laikos. [48] [1] Laikam jau precīzāk būtu teikt, ka es biju karotājs ar lauvenes galvu, jo man nebija krēpju. Krēpes patiesībā tiek pārvērtētas. Jā, tās noder pozēšanai, bet cīņā aizsedz sānskatu un tajās šausmīgi saķep asinis.

Man uz krūtīm bija ādas bruņas, mugurā bronzas plākšņu svārki, acis mirdzēja kā kristāls un no melnajām smaganām parādījās asi zobi. Skaisti. Es brīdinoši pacēlu ķepu.

-   Pat nedomā par to, sīkais!

-   Man vajadzīgas atbildes, Bartimaj! Atbildes! Un, ja tu tās nesniegsi, tad… redzi šo šķēpu? Es tevi caurduršu! Viņš stomījās un stostījās, acis plati iepletis. Zēns izskatījās nedaudz uztraukts.

-  Tu? Tu neatšķirtu šķēpa aso galu no otra pat tad, ja uz tā uzsēstos! Mana balss bija velveta maigumā. Piesargies! Es

neesmu gluži bezpalīdzīgs. No lauvas ķepas izšāvās līks, ass nags. Es to pagriezu, lai uztvertu gaismas atspīdumu.

Viņš nejauki pasmīnēja. Tu tikai izrādies, vai ne? Pirms divām dienām tu nebiji spējīgs pat parunāt, kur nu vēl atvairīt uzbrukumu. Tas pierādītos, ja es mēģinātu tevi tagad pabakstīt ar sudrabu. Turklāt tu nespētu to pavērst pret mani. [49] [1] Viņam bija taisnība. Ja viņš pret mani raidītu burvestību, es varētu to pavērst pret viņu pašu (galvenokārt tāpēc, ka zinu viņa vārdu), bet pret sudraba šķēpa dūrienu es neko nevarētu iesākt, īpaši tagad, kad esmu tik vārgs.

-   Tu tā domā? Lauva izstiepās tik garš, ka ausis skāra griestus. Tie ir skaļi vārdi, svešinieki Pierādi tos.

Zēns nošņācās un pavicināja šķēpu. Lauva noliecās un meta ar ķepu šķēpa virzienā. Tā bija tikai izrāde: mēs bijām jūdzēm tālu no patiesas cīņas.

-   Kas tad tas par uzbrukumu? lauva sauca, mīņādamies no vienas kājas uz otru. Tu esi kā akla vista, kas meklē graudu.

-  Arī tu nebiji ne par matu labāks. Burvis skraidīja pa pentaklu palēkdamies un pieliekdamies un vicināja šķēpu visos iedomājamos virzienos. Viņš pūta un elsa, un parādīja, ka nemaz nav tik sliktā fiziskā formā.

-   Esmu šeit! es saucu. Tieši tev deguna galā!

-   Atbildi, Bartimaj! viņš kliedza. Saki man taisnību! Neiz­vairies! Kas tevi izsauca?

To jau es biju gaidījis. Tomēr es nedrīkstēju viņam atklāt, ka Kitija joprojām ir dzīva. Lai arī nedaudz nojūgusies, mei­tene tomēr bija izturējusies pret mani ar cieņu. Lauva pūlējās izskatīties pēc nevainīga jēriņa. [50] [1] Mulsinoši, bet tu jau saprati, ko es ar to gribēju teikt.

Kas saka, ka mani kāds bija izsaucis?

-   Es saku! Un nemaz nemēģini to noliegt! Es mēģināju tevi izsaukt jau vakarnakt, un tu nekur nebiji atrodams. Kurš tas bija? Kurš burvis?

-   Neuztraucies tik ļoti! Tā bija tikai īsa saruna. Nekas nopietns.

-   Nekas nopietns? Vēl viens šķēpa dūriens. Šoreiz tas ieur­bās grīdas dēļos. Domā, es tev ticēšu?

-   Nomierinies, greizsirdi! Nerīko scēnas.

-   Kas tas bija? Vīrietis vai sieviete?

Es mēģināju runāt mierīgi. Paklau, es zinu, ko tu domā, bet es to neizdarīju. Vai tev ar to pietiek?

-   Nē! Tu gribi, lai es tev ticu?

Viss mans miers bija zudis. Lauva atkal pārvērtās par taisnī­bas kareivi. [51] Tad notici tam, ko es teikšu tagad: ej ratā! Nav tava darīšana! Es tev neko neesmu parādā.

Zēns bija tik nikns, ka likās, dusmās tūlīt aizsvilsies (vārda tiešajā nozīmē). Viņš bija nobijies, ka es būšu atklājis kādam viņa īsto vārdu.

-   Paklau, dēliņ, es teicu. Es nekad nestāstu vienam saim­niekam par otru, ja vien tas nav manās interesēs, tāpēc negaidi nekādu informāciju par vakarnakti. Un tieši tāda paša principa dēļ es neesmu nevienam atklājis tavu muļķīgo vārdu. Kāpēc lai es to darītu? Man tas neko nenozīmē. Bet, ja tu tā baidies, ka es kādam varētu atklāt tavus bērnības noslēpumus, man tev ir viens risinājums. Atbrīvo mani! Bet nē tu nespēj saņemties uz šādu soli, vai ne? Patiesībā man neliekas, ka tu gribētu no savas pagātnes atbrīvoties. Un tieši tāpēc tu turi mani līdzās, lai cik vārgs es arī kļūtu. Tikai ar mani tu vari būt tas Netenjels, kas reiz biji, un tēlot arī lielo, slikto Džonu Mandrāku.

Burvis neko neteica, tikai skatījās manī ar plati ieplestām acīm. Es jau nevarēju viņu vainot. Patiesībā es pats biju nedaudz pārsteigts. Nemaz nezināju, ka man piemīt tādas psihologa dotī­bas. Tomēr nez vai mana gudrība nebija paslīdējusi viņam gar ausīm. Zēns neizskatījās labi.

Mēs bijām viņa darbistabā, un, šķiet, bija vēla pēcpusdiena. Visur atradās dokumentu kaudzes, uz galda mētājās neapēs­tas pusdienas. Gaiss dvakoja pēc sen nemazgātas miesas. Un šis jauneklis nebija savā labākajā izskatā. Seja pietūkuši, acis sarkanas un neprātīgas, un krekls (neaizpogāts) karājās virs biksēm. Gluži neraksturīgi: Mandrāks taču parasti ļoti rūpējās par sevi. Šķiet, bija noticis kaut kas nozīmīgs.

Nabaga zellis izskatījās emocionāli satriekts. Viņam bija vajadzīgs atbalsts.

-  Tu nu gan izskaties pēc lupatas, es uzšņācu. Kas noti­cis? No kurienes šī vainas apziņa un sevis mocīšana? Vai tu tie­šām nepieļauj domu, ka tas, kurš mani izsauca, pat neiedomājās to darīt sakarā ar tevi?

• *

Zēns ieskatījās lauvas kristālspožajās acīs. Nē… viņš novilka. Man ir papilnam nepatikšanu, un visas saistītas ar tevi.

-  Ar mani? Un es vēl apraudāju savu nespēku! Izskatījās, ka vecais džins ir uz šo to spējīgs. Pacēlu acis. Kā tad tā?

-   Nu… viņš atspieda šķēpu pret zemi, gandrīz caurdurot sev īkšķi, no kura gala sākt? Pirmām kārtām pagājušo divdesmit četru stundu laikā Londonā notikušas vairākas nopietnas sacel­šanās. Vienkāršie ļaudis nodarījuši lielus postījumus. Cīniņi un tamlīdzīgi. Pat tagad ielās nav miera. Devro izsludinājis valstī ārkārtas stāvokli. Vaithola ir blokādē, impērijas vadība nopietni cietusi.

-   Izklausās, ka tev darbā bijušas nepatikšanas, es sacīju.

-   Bet tam nav nekāda sakara ar mani.

Viņš noklepojās. Nekārtību iemesls ir kāda varde, kas pirms divām dienām izraisīja grautiņu Sentdžeimsa parkā. Abinieks atbrīvoja bīstamu džinu, kas iebruka vienkāršo ļaužu pulkā. Tieši šis negadījums izraisīja sacelšanos.

Lauva sašutumā ierēcās. Tā nu gan nebija mana vaina! Es tikai, būdams ļoti novārdzināts, mēģināju izpildīt tavas pavē­les. Un man tas izdevās, lai gan apstākļi nebija no spīdošajiem. Izbeidz tā smieties! Tu kļūsti dīvains…

Zēns bija atmetis galvu un skaļi iesmējās, gluži kā hiēna.

-   Izdevās? Tā tu to sauc? Tu gandrīz izlaidi garu man pie kājām, nespēji atbildēt ne uz vienu jautājumu, liki man izskatīties kā pēdējam muļķim! Ja to tu sauc par izpildītu uzdevumu, tad nākamreiz labāk izgāzies!

-   Es liku tev izskatīties kā muļķim? -Lauva dusmās gan­drīz uzsprāga. Domā ar galvu! Tev nav vajadzīga palīdzība, lai izskatītos pēc muļķa! Ko tad es tādu izdarīju? Tikai pievērsu apkārtējo uzmanību tam, cik tu esi cietsirdīgs. Kurš burvis gan patur džinu uz Zemes tik ilgi, līdz tas gandrīz izlaiž garu? Brī­nos, ka tu mani nepiebeidzi pavisam.

Mandrāka acis dega. Viņi jau to gribēja! viņš auroja. Viņi gribēja, lai es izspiežu no tevis informāciju, pat ja tas tevi noga­linātu! Bet es kā muļķis tevi izglābu! Atbrīvoju! Un man pašam vairs nepalika nekāda attaisnojuma par visu to sajukumu, ko tu biji izraisījis. Tagad mana karjera ir sagrauta un, iespējams, dzīvība karājas mata galā. Mani ienaidnieki asina dunčus, un rīt mani tiesās. Tas viss, tikai pateicoties tev.

Viņa balss trīcēja, acis bija miklas. Šajā skatā vēl iederētos vijoļu smeldzīgās skaņas. Lauva parādīja zēnam mēli. Tu no tā visa varēji izvairīties, es nikni teicu. Tev tikai vajadzēja man vairāk uzticēties un ātrāk atbrīvot. Tad tajā liktenīgajā vakarā es būtu labākā formā, lai izvairītos no Hopkinsa dēmoniem.

Mandrāks pacēla skatienu. Tātad tu atradi Hopkinsu?

-   Nemaini sarunas tematu! Es pateikšu vēlreiz: tā bija tava vaina. Tev vajadzēja man uzticēties. Bet pat pēc visiem šiem gadiem, pēc visa, ko es tavā labā esmu darījis, pēc tam, kad es tev palīdzēju tikt galā ar Siržulauzēju un Divālu, ar anarhistiem un austerēm…

Zēns saviebās. To labāk nepieminēsim.

-   …pat pēc tā visa tu izturējies kā tipisks burvis, uzskatot mani par ienaidnieku. Es esmu nejauks dēmons, tāpēc man nevar uzticēties… Ko? Izbeidz smieties! Tu mani padarīsi traku!

-   Bet tieši tā jau arī ir! viņš sauca. Tev nevar uzticēties! Tu esi man melojis!

-   Nosauc vienu gadījumu!

Viņa acis iemirdzējās. Kitija Džonsa.

-   Nesaprotu, ko tu ar to gribi pateikt.

-   Tu man teici, ka viņa ir mirusi. Es zinu, ka tā nav tiesa.

-   Ak tā. Es nokāru ūsas. Tu viņu esi redzejis? -Nē.

-   Tad tu esi maldināts, es mēģināju runāt pārliecinoši.

-   Viņa ir pagalam. Neesmu redzējis nevienu, kas būtu vairāk pagalam kā viņa. Golems viņu aprija dzīvu un vēl aplaizījās. Nudien skumjš gadījums, bet nav tā vērts, lai pēc tik daudziem gadiem atcerētos… Es lūkojos uz zēnu. Man nepatika skatiens viņa acīs. ,

Mandrāks lēni pamāja. Niknuma sārtums viņa sejā cīnījās ar baiļu bālumu. Dzīvu aprija, tu saki? viņš ļoti lēni teica.

-   Dīvaini. Es atceros tevi sakām, ka golema pieskāriens pār­vērta meiteni pelnos.

-Vai tiešām? Nūjā, to arī. Sākumā. Pirms aprīšanas… Au!

Burvis bez brīdinājuma bija pacēlis šķēpu un dūra. Es biju pārāk lēns un pārāk vājš, lai pretotos, šķēps trāpīja tieši krū­tīs. Man aizrāvās elpa, es noliecu galvu… un atkal nomierinājos.

-   Tu dūri ar neaso galu!

Šķiet, arī Mandrāks to beidzot bija pamanījis. Skaļi nolamā­jies, zēns izsvieda šķēpu ārā no pentakla. Viņš stāvēja, nenolaizdams acis no manis, smagi elsodams un mēģinādams savākties. Pagāja pāris minūšu. Viņa sirds sāka sisties normālā ritmā.

-   Vai tu zini, kur viņa ir? es vaicāju.

Zēns neatbildēja.

Es runāju klusi. Liec viņu mierā. Tā meitene tev nav noda­rījusi neko ļaunu. Turklāt viņa izglāba tev dzīvību, atceries? Par to es nemeloju.

Likās, ka zēns kaut ko teiks, bet tad viņš pašūpoja galvu, it kā gribēdams padzīt no tās uzmācīgās domas. Bartimaj, viņš teica. Todien es tev teicu, ka atbrīvošu tevi, ja izpildīsi uzde­vumu, un par spīti tavām nebeidzamajām provokācijām es neatkāpšos no saviem vārdiem. Pastāsti, kas notika, kad tu sekoji Dženkinsam, un es ļaušu tev iet.

Lauva sakrustoja rokas un nolūkojās uz Džonu no saviem augstumiem. Uz visiem laikiem?

Viņš samirkšķināja acis. Par to es neko netiku teicis.

-   Bet es tā saku! Cik es saprotu, mana sniegtā informācija ir vienīgā, kas var glābt tevi no Tauera. Pareizi?

Jaunais burvis grieza zobus. Manuprāt, Hopkinss plāno sazvērestību. Ja es to atklātu, mana karjera būtu glābta.

-  Tad jau mēs varētu vienoties? Informācija ir vērtīga. Tu nebūsi vīlies.

Viņa balss bija gandrīz nedzirdama. Lai būtu… Ja vien tā ir patiešām laba.

-  Ir gan. Nu, tas jau pēc kaut kā izskatās! Saprātīga vieno­šanās, gluži kā vecajās labajās dienās. Zini, Mandrāk, lauva mulsinoši sacīja, viss bija daudz labāk, kad tu vēl biji bērns. Tad tev bija vairāk veselā saprāta.

Mandrāks lūkojās uz savu kurpju purngaliem. Tu neesi vie­nīgais, kas tā saka.

-   Nu labi, lauva noknakšķināja pirkstu kauliņus. Es sekoju Dženkinsam cauri visai Londonai. Viņa sazvērestībā ir iesaistīti kopumā septiņi burvji, visi nedaudz līdzīgi viņam zemākā līmeņa, ne pārāk spēcīgi. Tādam spēcīgam burvim kā tu no viņiem nebūtu jābaidās.

-  Vai vari nosaukt vārdus? burvis kāri tvēra katru manu vārdu.

-  Vaiterss un Brūkss. Nē, arī man tie neko neizsaka. Bet ir viens, kuru tu pazīsti: Laims.

Mandrāks iepleta acis. Rufuss Laims? Siržulauzēja draugs? Tas jau ir kaut kas. Vai viņš joprojām…

-  Jā, izskatās pēc zivs. Tikko atgriezies no Parīzes.

-   Un ko tu uzzināji par viņu plāniem?

-  Atklāti sakot, neko konkrētu. Viņu galvenais uzdevums šobrīd bija izvēlēties dēmonus. Bet viņi ir burvji to jau burvji parasti dara. Un vēl viņi runāja par virvēm, ķēdēm un busiņiem.

Burvis sarauca degunu. Busiņiem?

-  Ej nu saproti! Un vēl viņi runāja kaut ko par eksperimentu. Gaidīja, vai tas būs veiksmīgs. Bet es neuzzināju, kas tas par eksperimentu. Lauva pakasīja ausi. Kas tad vēl? Dženkinss teica, ka viņi esot septiņi un ka "katram tiks viens portfelis".

Mandrāks norūcās. Padomē mēs esam septiņi. Viņi plāno dumpi.

-   Kā parasti.

-   Nu, tas bija interesanti, bet ne pietiekami. Mandrāks vērās manī. Un tu ceri, ka par šādu informāciju es tevi atbrī­vošu?

-  Ir vēl kas. Dženkinss satika ne tikai savus draugus, bet arī kādu mūsu paziņu. Ļaušu tev trīs reizes minēt.

-Ko?

-  Mini, mini! Ar tevi nudien nav nekādas jautrības! Došu tev mājienu. Viņam ir bārda. Nu re, cik tu esi attapīgs!

-   Es taču neko nepateicu!

-   Nē, bet nodomāji pareizi. Es uzminēju pēc tavas sejas krāsas. [52] [1] Tā bija dzeltenīgi bāla, nedaudz atgādināja olu krēmu.

-   Jā, algotnis ir atpakaļ ierindā un rauc uzacis vēl nik­nāk nekā agrāk. Izrādīdams neredzētu drosmi, es pieķēros pie viena no viņa septiņjūdžu zābakiem un sekoju uz parku, kur viņš satika vīru, kas droši vien bija pats Hopkinsa kungs. Nē, es nedzirdēju, par ko viņi runāja, jo tobrīd džini mani pamanīja. Pārējo tu zini. Pa ceļam no parka līdz Ričmondai es gandrīz izlaidu garu.

-   Izklausās varonīgi, bet kāds man no tā labums? Mandrāks nošņāca. Šīs ziņas man nepalīdzēs rītdienas tiesā! Atslēga ir Hopkinss. Vai vari viņu aprakstīt?

Lauva pakasīja degunu. Tā dīvaini sanāk… Viņu patiešām ir grūti aprakstīt. Nedaudz uzkumpuši pleci, skūta seja… peļu pelēki mati un… kāpēc tu esi saķēris galvu?

Zēns pacēla seju pret griestiem. Tas ir bezcerīgi! Man vaja­dzēja zināt, ka nedrīkstu šo darbu uzticēt tev! Pat Askobālam būtu veicies labāk!

Tas mani aizvainoja. Vai patiešām? Viņš nu gan būtu atra­dis, kur Hopkinss dzīvo, vai ne?

-Ko?

-  Viņš būtu tev nosaucis pilnu Hopkinsa adresi, vai ne? Es nudien varu iedomāties, kā viņš ierodas kafejnīcā, neuzkrītoši paslīd garām Dženkinsam un algotnim, maskējies kā resns ciklops melnā lietusmētelī, apsēžas pie blakusgaldiņa, pasūta kafiju un mēģina saklausīt, par ko viņi runā… Jā, tas nudien nebūtu aizdomīgi.

-   Liecies mierā! Tu zini, kur ir Hopkinss? Runā!

-   Viņš ir apmeties viesnīcā Vēstnieks, es paziņoju. Re, ko es pamanījos uzzināt, lai gan man bija atlikusi tikai tējkarote būtības. [53] [1] Tas ir tehnisks termins būtības mērīšanai.

-         Tātad es… Pagaidi, ko tu dari?

Burvis pēkšņi bija sācis rīkoties. Viņš pagriezās pret pārē­jiem pentakliem, noklepojās un izberzēja sarkanās acis. Man ir tikai viena iespēja, Bartimaj, viņš teica. Un es to izman­tošu. Rītdien ienaidnieki mani saplosīs, ja vien man nebūs kas nozīmīgs, ko viņiem parādīt. Un nekas nevarētu būt nozīmīgāks kā notverts un sasiets Hopkinsa kungs.

Viņš noknakšķināja pirkstu kauliņus un sāka murmināt buramvārdus. Ap manām potītēm vijās auksts vējš, gaisā bija dzirdama melanholiska gaudošana. Godīgi sakot, jau Urukā šādi paņēmieni tika atzīti par novecojušiem un izgājušiem no modes. [54] [1] Pēdējā reize, kad es izmantoju vēja gaudošanu, bija priežu mežos, lai novērstu milža Humbabas uzmanību un mans saimnieks Gilgamešs varētu viņam netraucēti pielavīties un briesmoni nonāvēt. Es runāju par 2600. gadu pirms mūsu ēras. Un arī tolaik tas nostrādāja tikai tāpēc, ka milzim trāpīja vēja notrauktie priežu čiekuri. Tas mūsdienās vairs nenobiedētu nevienu burvi, ja nu vienīgi viņi izkristu no pentakla aiz smiekliem. Es pašūpoju galvu. Nemaz nevajadzēja minēt, kas te ieradās.

Blakuspentaklā ar tādu kā gonga skaņām līdzīgu troksni parādījās gaišmatains milzis, kas tūlīt pat sāka vaidēt un sūdzē­ties, kam Mandrāks gan nepievērsa ne mazāko uzmanību. Mani viņš vēl nebija pamanījis. Es nogaidīju, kamēr lamzaks bija nokritis ceļos un lūdzās viņu atbrīvot, un tad it kā neviļus noklepojos. Vai nevajag kabatlakatiņu, Askobāl? No tavām asaru straumēm man drīz samirks kājas.

Ciklops pieslējās kājās, un viņa seja pietvīka no kauna un dusmām. Ko viņš te dara, ser? milzis iebrēcās. Nedomāju, ka es varēšu strādāt kopā ar viņu…

Neuztraucies, es mierinoši teicu. Esmu te tikai tāpēc, lai noskatītos, kā tevi aizsūta uzdevumā. Un pēc tam es pazūdu, vai ne, ser?

Mandrāks nepievērsa mums abiem ne mazāko uzmanību. Viņš, pagriezies pret citiem istabas stūriem, turpināja skaitīt buramvārdus. Parādījās vēl citi lēti triki sprādzieni un ugu­ņošana, durvju čīkstoņa un kāju dipoņa, vecu olu, pulvera un metāna smaka. Es jutos kā bērnu dzimšanas dienas svinībās. Mums trūka tikai to smieklīgo papīra cepurīšu.

Turpmāko sekunžu laikā mums bija pievienojušies pārējie Mandrāka dēmoni. Tas bija visai raibs pulciņš. Vispirms Askobāls, kas nikni lūrēja uz mani no blondo cirtu apakšas, tad Kormokodrāns, trešā līmeņa džins bez humora izjūtas, kurš savus zelta laikus bija piedzīvojis Īrijā ķeltu valdīšanas laikā un kuram patika parādīties kā cilvēkam-mežacūkai, dižojoties ar ilkņiem un cūkas kājām. Aiz viņa stāvēja Mvamba džine, kas bija strā­dājusi abalauijas ciltīs Austrumāfrikā. Man šī būtne patika, jo neizteica apnicīgus komentārus par pārējiem. Šodien, sev vien zināmu iemeslu dēļ, viņa bija parādījusies kā milzu ķirzaka ādas zābakos. Tālākajā pentaklā, tik tikko iekļaujoties tajā, stāvēja Hodžs resns, pumpains, smirdīgs un riebīgs. Pēdējo mēnešu laikā mēs dažkārt bijām strādājuši kopā, bet šiem pārējiem diemžēl pilnībā trūka mana neatkārtojamā personības šarma. [55] [1] Mvamba bija liderīga kā taurenis, Kormokodrāns nerunīgs un nīgrs, bet Askobāls un Hodžs vienkārši neciešami, turklāt ar tieksmi uz sarkasmu.

Mēs laiku pa laikam pamatīgi saplēsāmies, un mūsu attiecības patlaban bija diezgan saspringtas.

Mandrāks notrauca sviedrus no pieres. Esmu jūs izsaucis, kā ceru, pēdējo reizi, viņš sacīja. Tas izraisīja nelielu interesi dēmoni sakustējās, noklepojās, pašūpoja sarus un adatas. Ja jūs izpildīsiet šīsdienas uzdevumu, es nekad vairs neizsaukšu nevienu no jums. Ceru, ka šis solījums liks jums strādāt pēc labākās sirdsapziņas un paveikt visu burts burtā.

Kormokodrāns ierunājās. Viņa balsi apslāpēja ilkņi. Kāds ir uzdevums?

-   Viesnīcā Vēstnieks ir apmeties kāds cilvēks, vārdā Hop­kinss. Es vēlos, lai jūs viņu sagūstītu un atvestu šurp. Ja manis te nav, jums jāgaida savos pentaklos, līdz atgriezīšos. Šis Hop­kinss, iespējams, ir burvis, un viņam ir palīgi, kas spēj izsaukt zemākā līmeņa džinus. Tomēr nedomāju, ka tie būtu pietiekami spēcīgi, lai jūs uztrauktu. Bīstamāks par Hopkinsu ir kāds garš, bārdains vīrs viņš nav burvis, bet spēj izturēt jebkuru maģisku uzbrukumu. Šis cilvēks var būt vai arī nebūt viesnīcā. Ja viņš tur ir, jums viņš jāsagūsta vai jānogalina. Bet man ir vajadzīgs Hopkinss.

-   Mums būs vajadzīgs smalks apraksts, Mvamba nošņā­cās. Man visi cilvēki izskatās vienādi.

Askobāls pamāja. Man tāpat! Viņiem visiem ir vienāda forma, vienāds skaits roku, kāju un galvu… Ir tikai dažas lietas, kas atšķiras. Piemēram….

Mandrāks pacēla roku. Patiek! Par laimi, Bartimajs ir ticies ar šo Hopkinsu un varēs jums parādīt, kurš tas ir.

Es sastingu. Pagaidi! Tas neiet krastā! Tu teici, ka es būšu brīvs, pēc tam kad būšu izstāstījis, kas noticis.

-   Piekrītu. Bet tavs Hopkinsa raksturojums bija nepilnīgs. Es nevaru uz to paļauties. Tev jādodas kopā ar pārējiem un jāparāda viņiem, kurš ir Hopkinss. Tas arī viss. Es neceru, ka tu šādā stāvoklī metīsies cīņā. Kad atgriezīsieties, es jūs visus atbrīvošu.

Viņš pievērsās pārējiem un turpināja dot pavēles, bet lauva vairs neklausījās. Man ausīs dūca, es biju tik nikns, ka tikko spēju nostāvēt kājās. Kāda nekaunība! Viņš bija izteicis savu solījumu tik nesen, ka es to vēl dzirdēju atbalsojamies telpas sie­nās. Labi, es iešu. Man jau īsti nebija izvēles. Bet, ja Mandrāks kādreiz nonāks manā varā, viņš nožēlos visas tās reizes, kad mani bija piekrāpis!

Burvis bija pabeidzis. Vai ir vēl kādi jautājumi?

-  Vai tad jūs nenāksiet mums līdzi? Hodžs vaicāja. Viņš pamazām mainījās, nometot savu adataino ādu.

-  Nē, Mandrāks noteica. Man diemžēl jādodas uz teātri. No tā ir atkarīga mana turpmākā karjera. Turklāt, viņa ska­tiens pievērsās man, bet es nespēju izprast tā nozīmi, man ir vēl kāda cita tikšanās.

Lauva nikni nopētīja jauno burvi. Tu pieļauj lielu kļūdu, es teicu. Nu tad iesim! es uzsaucu pārējiem. Sekojiet man!

visu dienu Kitija jutās it ka ne savā āda saīgusi, izklaidīga un viegli aizkaitināma un nemēģināja savaldīties pat Butona kunga klātbūtnē. Meitene veica uzticētos pienākumus bez mazākās aizrautības, cirta durvis, skaļi klumpačoja pa māju un vienā brīdī sagāza divus rūpīgi sakrautus grāmatu kalnus. Tas savukārt aizkaitināja viņas darba devēju.

-Uzmanīgāk, Lizij! viņš izsaucās. Mana pacietība drīz beigsies!

Kitija apstājās, pieri saraukusi. Vai tad es nestrādāju labi, Butona kungs?

-  Nestrādā vis! Tu visu dienu esi sliktā garastāvoklī, slāj pa māju kā ziloņu bars, seju saviebusi kā visneglītākais ifrīts. Kad es tev ko vaicāju, tu atbildi rupji, bez jebkādas cieņas. Esmu nepatīkami pārsteigts! Un tēja, ko tu pagatavoji, ir pliekana kā oda čurās! Tā vairs nevar turpināties. Kas ar tevi noticis, meitēn?

-   Nekas.

-   Kā tu man atbildi? Ja tā turpināsi, drīz vien būsi uz ielas!

-  Jā, ser. Kitija nopūtās. Galu galā tur nevarēja vainot Butona kungu, ka Bartimajs nebija attaisnojis viņas cerības. Atvainojiet, ser. Man vienkārši pašlaik ir dažas problēmas…

-   Problēmas? Dusmas vecā vīra sejā pamazām izzuda. Tā arī vajadzēja teikt. Pastāsti, kas tevi nomāc, varbūt es varēšu palīdzēt. Viņš sarauca pieri. Cerams, ka tās nav naudas grū­tības?

-   Nē, ser. Nekas tamlīdzīgs. Kitija vilcinājās. Nevarēja taču teikt, ka asistentes darbs viņai bija vajadzīgs tikai vienam mērķim un tagad tas bija izrādījies veltīgs. Butona kungs uz viņu paļāvās, un, lai arī citreiz izturējās skarbi, Kitija zināja, ka zinātnieks viņu augstu vērtē. Tomēr viņš bija un palika burvis. Tas ir saistīts ar otru manu darbu. Jūs jau zināt, ka es strādāju krogā. Pirms divām dienām pie mums reidā bija atsūtīts dēmons, kas nogalināja vienu no maniem kolēģiem.

-   Reidā? Butona kungs sarauca pieri. Kādā reidā?

-   Parastie aizbildinājumi, ser, valdība cenšas atklāt sa­zvērestības. Meitene paņēma no šķīvja kūku un nokoda gaba­liņu.

-   Tev jāsaprot, Lizij, ka katrai valdībai ir tiesības sevi aizstā­vēt. Varbūt tev pašai vajadzētu mazāk uzturēties tajā krogā, ja jau tā ir tāda sazvērnieku bedre.

-   Tā nepavisam nav, ser! Tur jau tā lieta! Vienkāršie ļau­dis tikai runā par varu, politiku, brīvības ierobežošanu. Viņi tikai runā! Viņi nav spējīgi neko uzsākt, kā jau jūs ļoti labi zināt.

-   Hmm, Butona kungs novilka, veroties pa logu pelēkajās oktobra debesīs. Es nespēju vainot vienkāršos cilvēkus par to, ka viņi jūtas nelaimīgi. Karš nudien ir ieildzis. Devro kungs nerīkojas pietiekami izlēmīgi. Bet ko gan mēs tur varam darīt? Pat es, būdams burvis, esmu bezpalīdzīgs! Vara ir Padomes rokās, Lizij! Mums, pārējiem, atliek tikai noskatīties un cerēt uz labākiem laikiem. Nu, tagad es ļoti labi saprotu, ka tu jūties nomākta, ja viens no taviem draugiem ir miris. Man nudien žēl. Uzēd vēl kādu kūciņu.

-   Paldies, ser. Kitija apsēdās uz dīvāna un paņēma vēl vienu kūkas gabalu.

-   Varbūt tu gribētu brīvu pēcpusdienu, Lizij? Butona kungs vaicāja. Es strādāšu ar dēmonu sarakstu. Tik daudz dēmonu! Brīnums, ka Citā pasaulē tiem vispār pietiek vietas!

Kitija, pilnu muti ēzdama, ierunājās: Atvainojiet, ser, bet kas ir Cita pasaule? Kāda tā izskatās?

Vecais virs norūcās. Tas ir mūžīgais haoss, riebīga, nesa­kārtota vieta. Dilaks, ja pareizi atceros, to sauca par "neprāta bedri". Mēs pat nespējam iedomāties visas tās šausmas. Viņš nodrebinājās. Pietiek par to iedomāties vien, lai rastos vēlēša­nās apēst trešo smalkmaizīti.

-   Tātad burvji ir tur pabijuši? Kitija vaicāja. Citādi jau viņi nevarētu zināt, kā tur izskatās.

-   Nu, ne gluži, Butona kungs novilka. Galvenie rakstnieki izmantoja ziņas, ko viņiem sniedza uzticami vergi. Tur nokļūt ir ļoti riskants pasākums gan dvēselei, gan miesai.

-   Tātad tas nekad nav noticis?

-   Ir bijuši mēģinājumi. Piemēram, Dilaka meistars Fičino devās turp, cerēdams iegūt dēmoniem piemītošo spēku. Tā vietā viņš zaudēja prātu. Saproti burtiski: viņa prāts tā arī neatgrie­zās no Citas pasaules. Bet ķermenis… Nē, tas ir pārāk pretīgi.

-   Nē, stāstiet, ser!

-   Nekādā gadījumā. Bija arī citi, kas to mēģinājuši, bet visi zaudējuši prātu vai noticis vēl kas ļaunāks. Vienīgais burvis, kas it kā veiksmīgi veicis šo ceļojumu, bija Ptolemajs. Viņš par to rakstījis Apokrifā, bet šīs ziņas ir ļoti pretrunīgas. Autors uzsver, ka šo procesu var veikt tikai ar uzticama dēmona palī­dzību, kura vārds tiek izmantots, lai atvērtu vārtus. Zinātnieks nošņaukājās. Smieklīga doma kurš gan uzticētu dēmonam savu dzīvību? Viss norāda uz to, ka Ptolemajs pats kritis par upuri savam eksperimentam. Saskaņā ar ticamu avotu ziņām viņš pēc tam ilgi nenodzīvoja.

Uzticība. Bartimajs bija teicis to pašu. Ptolemajs bija uzti­cējies džinam, un viņi bija kļuvuši par sabiedrotajiem. Kitija aizvēra acis un atcerējās džina izaicinājumu izkāpt no pentakla. Viņa to nebija darījusi, baidīdamās, ka džins viņu saraus gaba­los. Te nu nebija nekādas uzticēšanās.

Meitenē uzbangoja milzīgs niknums par to, ka viņa bija izniekojusi tik daudzus gadus, dzenoties pakaļ neiespējamam sapnim. Viņa piecēlās. Vai jūs patiešām iedosiet man brīvu pēcpusdienu, ser? Kitija vaicāja. Man noderētu neliela pastaiga.

Dodoties uz priekšnamu pēc mēteļa, meitene pagāja garām grāmatu kaudzēm, kuras pati nesen bija sašķirojusi, lai noliktu kādā no jaunajiem plauktiem. Tur bija arī darbi no Tuvajiem Austrumiem… Meitene apstājās un pārbaudīja. Jā, te tas bija, trešais no augšas, diezgan plāns sējums. Ptolemaja Apokrifs.

Kitija iekoda lūpā. Kāda jēga? Bartimajs bija teicis, ka tas uzrakstīts sengrieķu valodā. Meitene nolika grāmatu un devās prom, bet pa ceļam uz ārdurvīm apstājās. Viņa palūkojās atpa­kaļ. Bet kāpēc gan ne? Tas taču nevarēja nodarīt viņai nekādu ļaunumu.

Veci paradumi tik ātri nezūd. Meitene izgāja no mājas ar grā­matu mēteļa kabatā.

Tovakar Kitija ieradās Vardes krogā laikus. Viņa bija domā­jusi, ka īsa pastaiga uzlabos noskaņojumu, bet tā lika justies tikai sliktāk. Cilvēki, kas viņai pagāja garām, bija īgni un sadrūmuši, uzkumpušiem pleciem un nolaistu skatienu. Ielās riņķoja Modrības lodes, Nakts policija kaitinoši bieži parādījās ielu krustojumos. Pāris ielu bija aizbarikādētas. Londonas centrā bija notikuši nemieri, un tagad valdība atbildēja ar stingrākiem drošības pasākumiem. Policijas mašīnas riņķoja pa pilsētu, ska­nēja attālas sirēnas.

Meitenes soļi kļuva lēnāki, skatiens neko neizteica. Kitijai šķita, ka viss, ko viņa darīja un varētu darīt, ir veltīgs. Trīs gadi bija pavadīti bibliotēkās un putekļainās istabās, cenšoties tēlot burvi. Un kā vārdā? Nekas nebija mainījies. Nekas nemainīsies. Netaisnīgums kā smags mākonis pletās virs Londonas un sma­cēja viņu kopā ar pārējiem. Padome darīja, kas tai labpatika, un viņiem maz rūpēja citu ciešanas. Un tur neko nevarēja mainīt.

Arī Vardes krogā valdīja drūma noskaņa. Zāle bija sakopta, visas pēdas no aizpagājušās nakts noslēptas. Dēmona mestā sprā­dziena norautais letes stūris bija atjaunots. To nevarētu teikt par pārējo bāru, bet Džordžs Fokss bija noslēpis deguma pēdas ar plakātiem. Visi saplēstie galdi un krēsli bija nomainīti ar jauniem, bet deguma pleķis pie durvīm paslēpts zem paklāja.

Foksa kungs pamāja Kitijai sveicienu. Šovakar mums būs jāraujas vaiga sviedros, viņš sacīja. Vēl neesmu atradis nevienu, kas… aizstātu Semu.

-   Protams, ne. Skaidrs. Kitijas balss bija mierīga, bet patie­sībā viņa dusmās vārījās. Meitene juta, ka vislabprātāk būtu sākusi kliegt. Sagrābusi trauku dvieli tā, it kā tas būtu burvja kakls, viņa ķērās pie darba.

Pagāja divas stundas, un zāle jau bija pilna. Vīrieši un sievie­tes pulcējās pie galdiem vai stāvēja pie letes un klusi sarunājās. Pāris cilvēku sāka spēlēt dambreti. Kitija pasniedza dzērienus, bet viņas domas klejoja kaut kur citur. Tāpēc viņa pat nepa­cēla galvu, kad atvērās durvis un ieplūda aukstais rudens gaiss.

Sarunas pēkšņi apklusa, it kā kāds krogā būtu izslēdzis skaņu. Teikumi palika puspabeigti, glāzes sastinga pusceļā līdz mutēm, acis iepletās, galvas pagriezās. Džordžs Fokss, kas pirms tam bija noliecies pie kāda galdiņa, lai parunātu, izslējās.

Tur stāvēja jauns vīrietis un purināja lietus lāses no garā, melnā mēteļa.

Kitija redzēja jaunpienācēju starp rindā stāvošo cilvēku silu­etiem. Viņai rokā paslīdēja glāze, un džins izlija uz letes. Mei­tene ievaidējās.

Jaunais vīrietis novilka cimdus un izbrauca ar roku caur matiem tie bija īsi apgriezti un slapji no lietus. Labvakar, viņš pieklājīgi teica. Kurš šeit būtu īpašnieks?

Klusums. Tad kāju švīkāšana. Džordžs Fokss noklepojās. Tas esmu es.

-   Vai mēs varētu pārmīt pāris vārdu? Jautājums bija izteikts klusi un pieklājīgi, bet nepieļāva noliedzošu atbildi. Viss viņa personā izstaroja autoritāti mētelis, elegantā žakete, bal­tais krekls un ādas kurpes. Viņš bija šeit tikpat neiederīgs kā dēmons bez sejas.

Bailes un satraukums izplatījās pa istabu kā viļņi. Jaunais vīrietis pasmaidīja. Ja vien jums nav iebildumu.

Džordžs Fokss panāca tuvāk. Kā varu jums palīdzēt?

Svešais bija pusgalvu īsāks par Foksa kungu un daudz tie­vāks. Pie jums strādā kāda meitene, viņš iesāka. Kā viņu sauc?

Pāris apmeklētāju palūkojās uz Kitiju, kas bija atspiedusies pret sienu aiz bāra letes. Kalpotāju durvis bija tuvu. Viņa varētu izlavīties cauri virtuvei un aizbēgt…

Foksa kungs pārsteigumā samirkšķināja acis. Klēra Bella. Kopš Pegijas aiziešanas viņa ir vienīgā meitene… Viņa balsī ieskanējās bailes un dusmas. Kāpēc vaicājat?

-   Vai viņa šovakar strādā?

Džordžs vilcinājās. Tieši to jaunais vīrietis bija gaidījis. Labi, viņš noskaldīja. Atvediet viņu. Ienācējs palūkojās uz kroga īpašnieku. Kitija, kas bija paslēpusies aiz bāra, lēnām virzījās uz otru izeju.

-   Atvediet viņu! svešinieks atkārtoja.

Džordžs Fokss joprojām nekustējās, viņa seja bija kā akmenī cirsta, tikai acis bailēs ieplestas. Kas jums no viņas vajadzīgs? viņš mierīgi jautāja. Kas jūs esat? Kāpēc viņu meklējat?

-   Neesmu radis paskaidrot savas rīcības motīvus, jaunais vīrietis garlaikotā balsī sacīja, nedz arī jautāt divreiz. Esmu no valdības. Ar to vajadzētu pietikt. Atvainojiet, es nedomāju…

Kāds vīrs, kas sēdēja netālu no izejas, bija pielēcis kājās un metās uz durvīm. Viņš atvēra durvis un mēģināja tikt ārā. Burvis pateica kādu vārdu un pavicināja roku. Vīrietis ielidoja atpakaļ istabā un nokrita pie kamīna. Durvis aizcirtās ar tādu spēku, ka sienas notrīcēja.

-   Neviens nepametīs šo telpu, iekams neatradīsies Klēra Bella. Burvis nicinoši palūkojās uz vīrieti, kas gulēja uz grī­das. Beidziet vaidēt, jums taču nekas nenotika! Viņš pievēr­sās Džordžam Foksam. Tātad?

Kitija jau bija netālu no sētas izejas. Viens no apmeklētājiem pie letes viņai pamāja. Pazūdi ātrāk! viņš ļoti klusi nočukstēja.

Jaunais vīrietis piesita kāju. Jūs noteikti saprotat, ka es šeit neesmu ieradies viens. Ja es tuvākās pusminūtes laikā nedabūšu rokā to meiteni, jums var nākties to nožēlot. Viņš ieskatījās pulkstenī.

Džordžs Fokss lūkojās grīdā. Pēc tam pacēla acis uz griestiem. Viņš sakrustoja rokas un atkal atlaida tās. Mēģināja neskatī­ties uz apkārtējiem cilvēkiem. Grumbas viņa sejā kļuva asākas. Kroga īpašnieks atvēra muti un atkal aizvēra.

-   Viss kārtībā, Džordž. Kitija parādījās, nesdama pār vienu roku mēteli. Tev nav tas jādara. Paldies par visu. Meitene lēni soļoja starp galdiņiem. Vai iesim, Mandrāka kungs?

Burvis kādu brīdi neatbildēja. Viņš skatījās uz meiteni, nedaudz nosarcis, bet tas jau laikam bija karstuma dēļ. Jaunais vīrietis pieklājīgi paklanījās. Džonsas jaunkundz, kāds prieks jūs satikt! Iesim! Viņš pakāpās malā. Kitija stīvi pagāja viņam garām. Burvis viņai sekoja.

Pirms aiziešanas viesis uzmeta skatienu telpai. Atvainojiet, ka iztraucēju jums vakaru, viņš sacīja un aizvēra aiz sevis dur­vis. Apmēram minūti neviens nerunāja.

-   Tev laikam būs vajadzīga jauna apkalpotāja, Džordž, bei­dzot kāds izmeta.

Modrības lode pagalmā bija pazudusi. Pa ielu pabrauca garām pāris automašīnu. Lija. Kitija dzirdēja, kā lietus lāses krīt upē. Sejā iesitās auksts vējš. Tas meiteni it kā atmodināja no sapņa.

Viņa izdzirda burvja balsi. Džonsas jaunkundz? Mana auto­mašīna ir pavisam netālu. Mēs varētu doties turp.

Kitiju pēkšņi pārņēma prieks. Nevis bailes, kā tam vajadzētu būt, bet gan izaicinājums un triumfs. Kopš pirmā šoka, ieraugot Mandrāku krogā, meitene bija mierīga un dīvainā kārtā atvieg­lota. Trīs gadus viņa bija dzīvojusi vientulībā un noslēgtībā. Un tagad, kad arī sapnis bija zudis, viņa juta, ka šādi vairs nespēj dzīvot ne brīdi ilgāk. Bija jārīkojas, vienalga, kādas arī būtu sekas. Ilgi aizturētās dusmas lauzās ārā kopā ar sen aizmirsto uzdrīkstēšanās garu.

Meitene pagriezās. Viņas priekšā stāvēja Mandrāks, viens no Padomes burvjiem. Tā bija atbilde uz viņas lūgšanām.

-  Un ko tu tagad taisies darīt? viņa nošņāca. Nogalināsi mani?

Jaunais vīrietis pārsteigumā samirkšķināja acis. Viņa seju apspīdēja gaisma, kas plūda pa kroga logiem, liekot tai izskatī­ties neveselīgi dzeltenīgai. Burvis noklepojās. Ņē. Es…

-  Kāpēc ne? Vai tad tā jūs nerīkojaties ar nodevējiem? Kitija izspļāva vārdus. Vai ar ikvienu, kas stājas jums ceļā? Pirms divām dienām šeit bija kāds no jūsu dēmoniem. Tas nogalināja nevainīgu cilvēku. Viņam bija ģimene. Un viņš nekad nebija darījis neko pretlikumīgu. Bet dēmons tik un tā viņu nogalināja.

Burvis sakoda zobus. Tas bija nelaimes gadījums. Man ar to nav nekāda sakara.

-   Nē, izņemot to, ka arī tu kontrolē dēmonus, Kitijas balss bija asa. Viņi ir tikai vergi, kurus izrīkojat jūs!

-  Šim gadījumam nebija nekāda sakara ar mani. Tas nav mans departaments. Bet tagad, Džonsas jaunkundz…

-  Atvaino, viņa sarkastiski iesmējās, bet tā ir visneveik­lākā atruna, ko es jebkad esmu dzirdējusi. Nav mans depar­taments! Jā, nu tad jau viss kārtībā. Un laikam jau arī kara departaments nav tavējais, un arī Nakts policija un Tauers nav tavā pārziņā. Ar to tev nav nekāda sakara.

-   Patiesībā tā arī ir. Viņa balss kļuva skaļāka. Vai tu tomēr nepaklusētu, Džonsas jaunkundz? Vai varbūt būs vaja­dzīga mana palīdzība? Viņš uzsita knipi, un no pagalma parā­dījās kāda ēna. Tas ir Fritangs, viens no maniem niknākajiem kalpiem. Viņš darīs visu, ko es pavēlēšu…

Kitija sašutumā izsaucās. Pareizi, draudi man! Tieši tāpat kā cilvēkiem krogā! Bet bez dēmoniem, kas ir tavs patiesais spēks, tu nespētu neko, vai ne? Nesaprotu, kā tādi cilvēki kā jūs vispār spēj naktīs mierīgi gulēt!

-   Tad jau mēs esam līdzīgi, Mandrāks atcirta. Nespēju atce­rēties, kad Pretošanās kustība nebūtu izmantojusi spēku. Pado­māsim, kā tur bija… Vairāki cilvēki nogalināti, vēl citi ievainoti…

-   Tas bija citādi! Mēs cīnījāmies par ideāliem!

-   Tāpat kā es. Tomēr… Viņš dziļi ievilka elpu. Atzīšos, ka šobrīd mana uzvedība bija nepiedodama. Burvis pamāja ar roku, pateica kādu buramvārdu un atbrīvoja ēnu. Redzi nu, tagad mēs varēsim mierīgi parunāties.

Kitija ieskatījās viņam acīs. Man arī pirms tam nebija bail.

Mandrāks nodrebinājās. Viņš palūkojās pār plecu uz aiz­vērtajām kroga durvīm un tad uz ielas pusi. Šķita, ka pretēji pašpārliecinātajai uzvedībai krogā viņš pēkšņi nezina, ko darīt.

-  Tātad? Kitija izaicinoši teica. Kas parasti notiek, kad jūs kādu arestējat? Nopratināšana moku kambarī? Piekaušana līdz nāvei? Kas tagad sekos?

Jaunais vīrietis nopūtās. Es neesmu tevi arestējis.

-   Tātad es varu doties prom?

-   Džonsas jaunkundz, viņš sacīja, es esmu šeit kā privāt­persona, nevis kā valdības loceklis. Taču, ja tu nebeigsi uzves­ties izaicinoši, viss var mainīties. Oficiāli tu esi mirusi. Tikai vakar es nejauši uzzināju, ka tomēr esi dzīva, un gribēju pats par to pārliecināties.

Kitija aizdomīgi nopētīja Mandrāku. Kas tev pateica, ka esmu šeit? Dēmons?

-   Nē. Bet tas nav svarīgi.

Pēkšņi Kitijai atausa gaisma. Ak tā! Tas bija Niks Drevs.

-   Es jau teicu, ka tas nav svarīgi. Tu taču neesi pārsteigta, ka es mēģinu sadzīt pēdas bēglei, Pretošanās kustības dalībniecei.

-   Nē, viņa atcirta. Esmu pārsteigta tikai par to, ka tu vēl neesi pārgriezis man rīkli.

Burvis sašutumā izsaucās: Es esmu ministrs, nevis slep­kava! Es palīdzu aizsargāt cilvēkus pret… tādiem teroristiem kā tu un tavi draugi!

-  Jā, cilvēkiem jūsu gādībā nudien klājas labi, Kitija turpi­nāja. Puse valsts jauno vīriešu jau ir krituši Amerikā, policija plosās ielās, dēmoni uzbrūk katram, kas iebilst kaut vārdiņu, un piepilsētas čum un mudž no spiegiem. Viss ir vislabākajā kārtībā!

-  Ja nebūtu mūsu, visiem klātos vēl ļaunāk, Mandrāka balss bija augsta un saspringta. Viņš savaldījās un atkal atsāka runāt klusām. Mēs izmantojam savas spējas, lai valdītu tā, kā būtu labāk visiem. Vienkāršajiem ļaudīm ir vajadzīga vadība. Tiesa, šobrīd mums neklājas viegli, bet…

-   Jūsu vara balstās uz paverdzināšanu! Kā tā var būt laba?

Burvis izskatījās patiešām pārsteigts. Bet mēs taču nepa­verdzinām cilvēkus, tikai dēmonus.

-   Un tas jūs padara labākus, vai ne tā? Man gan tā nešķiet. Viss, ko jūs darāt, ir nolemts pagrimumam.

Burvja balss skanēja klusi. Tā nav.

-   Tā ir, un tu pats to lieliski apzinies! Kitija palūkojās uz Mandrāku. Kāpēc tu ieradies? Ko tu gribi? Pretošanās kustība jau sen vairs neeksistē.

Mandrāks noklepojās. Man stāstīja… Viņš ciešāk satinās mētelī un palūkojās uz upi. Man stāstīja, ka tu esot mani izglā­busi no golema. Ka riskēji ar dzīvību manis dēļ. Viņš paskatī­jās uz meiteni. Kitijas seja nepauda nekādas emocijas. Turklāt es domāju, ka tu šīs rīcības dēļ gāji bojā. Un tagad, kad uzzināju, ka esi dzīva, es… gribēju uzzināt patiesību.

Kitija saviebās. Kā tu to domā? Jā, es to izdarīju un laikam nebiju īsti pie pilna prāta. Es apturēju golemu, lai tas nesašķaida tev pauri. Un tad aizbēgu. Tas arī viss.

Viņa skatījās jaunajam burvim tieši acīs. Arī viņš nenovērsa skatienu. Lietus turpināja līt.

Mandrāks atkal nokāsējās. Nu skaidrs. Paldies. Nē, patie­sībā nav skaidrs. Mani interesē, kāpēc tu to darīji. Viņš iebāza rokas kabatās.

-   Nezinu, Kitija noteica. Patiešām nezinu.

-   Uzvelc mēteli, citādi izmirksi!

-   It kā tev tas rūpētu! Tomēr viņa uzvilka mēteli.

Viņš noskatījās, kā meitene uzvelk mēteli, un, kad viņa bija aizpogājusi gandrīz visas pogas, turpināja. Lai kādi iemesli tev arī būtu bijuši, viņš sacīja, man vajadzētu pat…

-   Nesaki to! Nesaki. Es negribu to dzirdēt. Ne no tevis…

-   Bet…

-   Es to izdarīju nedomājot un, ja vēlies zināt, esmu šo rīcību nožēlojusi katru reizi, kad redzu tavus melīgos pamfletus vai dzirdu aktierus no skatuves skandinām tavas izdomātās blēņas. Tāpēc nevajag man pateikties, Mandrāka kungs. Viņa nodrebinājās. Lietus sāka līt spēcīgāk. Ja tev vajag kādam pateik­ties, saki paldies Bartimajam. Tieši viņš mani pamudināja tevi glābt.

Pat tumsā varēja redzēt, ka šie vārdi jauno burvi šokēja. Viņš sastinga, balss aizlūza: Viņš tevi pamudināja? Nespēju noticēt.

-   Kāpēc? Jo viņš ir dēmons? Jā, es zinu. Neizklausās loģiski. Bet viņš lika man apturēt golemu, pasauca mani atpakaļ, kad es gatavojos bēgt. Ja nebūtu viņa, tu jau būtu pagalam. Bet neņem galvā, ko es te runāju. Viņš jau ir tikai vergs.

Burvis klusēja. Un tad sacīja: Es jau gribēju vaicāt par Bartimaju. Nezin kāpēc viņš šķiet tev pieķēries. Varbūt tu zini, kāpēc?

Kitija iesmējās. Man gan neliekas, ka viņš būtu man pie­ķēries.

-   Nē? Tad kāpēc viņš man teica, ka tu esi mirusi? Viņš teica, ka golems ir tevi nogalinājis. Tieši tāpēc es tevi visus šos gadus nemeklēju.

-  Viņš tā teica? Es nemaz nezināju… Kitija ļāva skatienam aizslīdēt pār tumšo upi. Varbūt tāpēc, ka es pret viņu izturējos ar cieņu. Tāpēc, ka nemēģināju viņu paverdzināt, neturēju viņu kalpībā uz Zemes tik ilgi, līdz viņa būtība bija zaudējusi visu spēku! Kitija pēkšņi apklusa un iekoda lūpā.

Burvis bija izbrīnā iepletis acis. Un kā tad tu to zini? viņš ļoti klusi vaicāja. Tu taču neesi Bartimaju redzējusi gadiem ilgi, vai ne?

Kitija atspiedās pret krasta margām. Burvis nostājās viņai blakus…

Pēkšņi gaiss iezumējās, virs upes uzvirpuļoja lietus lāses un tur parādījās mirdzoša rozā lode. No tālienes atskanēja orķestra mūzika. Mandrāks nolamājās.

Lodē parādījās apaļīga, smaidoša seja, ko nedaudz neskaidru padarīja elektrības sprakšķi visapkārt. Džon! Beidzot es tevi esmu atradis! Tu kavē! Mūziķi jau iesildās! Nāc ātri!

Burvis paklanījās. Atvaino, Kventin. Mani aizkavēja…

-   Nav laika, nav laika! seja uz brīdi nopētīja Kitiju. Ņem savu draudzeni līdzi! Es jums pietaupīšu vietas. Tavā rīcībā ir desmit minūtes, Džon!

Lode uzmirdzēja, notrīsēja un pagaisa. Virs Temzas lija tumša lietus siena.

Kitija un Mandrāks lūkojās viens otrā. Šķiet, mums nāk­sies turpināt šo sarunu citā vietā, burvis klusi sacīja. Vai tev patīk teātris, Džonsas jaunkundz?

Kitija saknieba lūpas. Ne pārāk.

-  Man tāpat, jaunais vīrietis eleganti palocījās. Tomēr mums būs tas jāpārcieš kopā.

M ūsu reids uz viesnīcu Vēstnieks bija izplānots ar militāru precizitāti. Tikai desmit minūšu apspriede telefona būdiņā, un turpmākā rīcība pilnībā skaidra.

Pēc uzdevuma noklausīšanās mēs devāmies prom no saim­nieka mājas, maskējušies par strazdiem. Pārlidojām parku, kur man tik nesen bija nācies piedzīvot pāris neveiklu brīžu, Stikla pils, pagoda un nelaimīgais ezers mirdzēja pēdējos vakara sau­les staros. Lielākā daļa apgaismojumu bija izslēgta, pūlis, kas te pa dienu apgrozījās, bija pazudis, un tikai pāris cilvēku neiz­protamu iemeslu dēļ vēl vazājās pa zālīti. Es redzēju policijas mašīnas, velnēnus… Gluži neparasta aktivitāte. Un tad jau mēs bijām pāri Sentdžeimsa ielai un lidojām uz viesnīcu.

Tā bija varena, pelēka akmens celtne, kas atradās starp vēstniecībām un džentlmeņu klubiņiem, pietiekami smalka un vienlaikus diskrēta vieta, kur ārzemju diplomātiem atstāt savus smagos makus, kamēr viņi paši dodas ekskursijās pa pilsētu. Tā neizskatījās pēc vietas, kur labprāt uzņemtu piecus apšau­bāma paskata džinus, īpaši jau Hodžu. Mēs redzējām, ka logiem priekšā ir nostiepti aizsargtīkli, kuru mezgla punkti atradās priekšā ugunsdzēsēju kāpnēm. Durvju sargs, kas bija tērpies laima zaļā livrejā, izskatījās pēc tāda, kam varētu būt lēcas. Te bija vajadzīgi daži drošības pasākumi. Mēs nevarējām tā vien­kārši iemaršēt pa parādes durvīm.

Tieši pretī viesnīcai stāvēja telefona būdiņa. Aiz tās cits pēc cita nolaidās pieci strazdi. Un pēc brīža pa caurumu telefona būdiņā ietipināja piecas žurkas. Mvamba ar asti noslaucīja netī­rumus no grīdas, un mēs sākām pieticīgo apspriedi.

-   Tātad, biedri, es jautri uzsāku, es ierosinu…

Vienacainā žurka pacēla nagu. Pagaidi, Bartimaj, tā

iebilda. Kāpēc pēkšņi tu esi noteicējs?

-  Vēlies pilnu manu talantu uzskaitījumu? Es jau labprāt, bet tad mēs šovakar līdz Hopkinsam nemaz netiksim.

-  Ja šajā lietā varētu uzvarēt ar tukšu uzpūtību, tad gan mēs tevi ieceltu par vadoni, Bartimaj, ierunājās Kormokodrāns. Viņa basā skanošā balss nogranda pa visu telefona būdiņu, lie­kot manām ūsām nodrebēt. Diemžēl tu esi vecs, noguris un nekam nederīgs.

-   Mēs nejauši dzirdējām par taviem piedzīvojumiem varenās vardes ādā, Hodžs smīkņādams piebalsoja. Tev bija jāpaļau­jas, ka saimnieks tevi izglābs, un lielākā daļa tavas būtības jau bija nolijuši pār pilsētas parku…

-   Bet tā taču nebija viņa vaina, Mvamba metās mani aiz­stāvēt. Viņa bija skaistākā no visām žurkām. Askobālam bija viena acs, Hodžam uz muguras slējās indīgi dzelkšņi, un Kor­mokodrāns, kā parasti, vairāk līdzinājās āra mazmājiņai nekā jebkam citam. Mana būtība atkal izspēlēja ar mani jokus, un uz manām žurkas kājām bija uzmetušies dīvaini, brūni plankumi, lai gan es cerēju, ka tie ir pārāk mazi, lai citi tos pamanītu.

-   Var būt, ka nebija, Askobāls piekrita, bet viņš ir pārāk vārgs šādam uzdevumam. Paskatieties uz viņa ārējo izskatu!

-Viņš mūs tikai kavēs. Arī lidojumā viņš palika pēdējais.

-   Jā, un cīniņā no viņa nebūtu nekādas jēgas…

-        …kļūs par olu krēmu. [56] [1] Olu krēms: vēl viens tehnisks termins. Apzīmē pilnīgu būtības noārdīšanos fiziskajā plānā. Citā pasaulē tas nav iespējams, jo tur mūsu būtība nav saistīta ne ar kādu formu.

-   Nu, es jau viņu nepiesegšu.

-   Es ne tik! Galu galā mēs neesam nekādas aukles!

-   Par spīti tam, ka jūs esat tik augstās domās par manām spējām, es noņurdēju, es tik un tā esmu vienīgais, kas redzē­jis Hopkinsu. Dodieties vien prom bez manis, un paskatīsimies, cik tālu tiksiet.

-  Cik te viens ir piepūties! Hodžs izsmējīgi noteica. Paš­apziņa kā tādam balonam! Ka tik nepārsprāgst!

Mvamba dusmīgi uzsita ar asti pa grīdu. Mēs velti tērē­jam laiku! Var jau būt, ka Bartimajs ir novājināts, bet bez viņa padoma mēs nevaram neko uzsākt. Viņa uzsmaidīja man tik piemīlīgi, cik vien žurka spēj. Lūdzu, turpini, Bartimaj! Kas tev bija sakāms?

Jūs jau mani pazīstat. Es ilgi neturu aizvainojumu. [57] [1] īpaši tad, ja tobrīd neko nevaru pasākt. Bet agrāk vai vēlāk, kad es atkal būšu spēku plaukumā, es satikšu Hodžu, Askobālu un Kormokodrānu. Un tad es viņiem atmaksāšu ar ievainota lāča niknumu. Veiksmīgā atrie­bībā pats svarīgākais ir laiks.

Nevē­rīgi pašūpoju galvu. Patiesību sakot, nekas īpašs. Es redzēju Hopkinsu tikai īsu brīdi. Nevaru jums pateikt, vai viņš ir vai nav burvis. Varbūt ir. Katrā ziņā kāds bija izsaucis to foliotu un džinu armiju, kas man dzinās pakaļ.

-  Bet, paklau vai tu droši zini, ka viņš ir cilvēks? Mvamba ieminējās.

-  Hopkinss? Jā, pārbaudīju visos septiņos plānos. Visos no tiem viņš parādījās kā cilvēks. Ja mums izdosies viņu pārsteigt nesagatavotu, viņš būs mūsu nagos.

-  Jā, to es varu izdarīt, Hodžs noducināja. Par to neuz­traucieties! Man viņam ir sagatavota vieta, kur nebūs vajadzī­gas ne virves, ne maisi. Tepat… man zem ādas… Viņš ieķiķinājās.

Pārējās žurkas saskatījās.

Askobāls ierunājās: Manuprāt, mums tomēr vajadzētu turēties pie vecajām labajām virvēm, Hodž. Bet paldies par pie­dāvājumu. Tātad mēs zinām, ka Hopkinss apmeties šeit. Kurā numurā?

Es paraustīju plecus. Nav ne jausmas.

-   Vajadzēs pārbaudīt reģistratūras grāmatu. Un tad?

Kormokodrāns pašūpoja spalvaino galvu. Mēs uzskrienam

augšā pa kāpnēm, ielaužam durvis, piesitām Hopkinsu un aiznesam šo prom. Vienkārši, ātri un iedarbīgi. Nākamais jautā­jums?

Es pašūpoju galvu. Spīdoša taktika, tomēr, ja mēs skriesim augšā pa kāpnēm, Hopkinss var mūs pamanīt. Mums jārīkojas smalkāk.

Kormokodrāns sarauca pieri. Nez kā man izdosies ar to smalkumu…

-   Turklāt Hopkinss var nebūt savā numurā, Mvamba pie­bilda. Mums vispirms jāaiziet izlūkos. Ja viņš ir prom, mēs varēsim ielavīties istabā nemanīti.

Pamāju. Nepieciešama laba maskēšanās, un Hodžam arī vanna un kvēpināmās zāles. Ziniet, cilvēkiem piemīt tāda maņa kā oža.

Aprunātā žurka noskurinājās, saslejot uz muguras dzelk­šņus. Panāc tikai tuvāk, Bartimaj! Nespēju vien sagaidīt, kad nobaudīšu tavu būtību.

-   Vai tiešām? Domā, ka varēsi mani uzveikt?

-   Nekas nebūs vienkāršāk un patīkamāk.

Kādu laiku mēs turpinājām asprātīgo vārdu kauju, [58] [1] Dialoga fragments: Tu domā, ka vari to izdarit? Nav problēmu! Tiešām? Tiešām! To pavadīja pārējo ūjināšana un kāju dauzīšana. Inte­lektuālā ziņā šīs debates bija līdzīgas tām, kas notika senajās Atēnās vai Anglijas Lordu palātā.

bet, pirms es paguvu satriekt savu pretinieku ar pēdējo iznīcinošo argumentu, kāds čalis ienāca telefona būdā, lai piezvanītu, un žurkas metās prom.

Pagāja divdesmit minūtes. Durvju sargs lēkāja no vienas kājas uz otru un berzēja plaukstas, lai sasildītos. Viesnīcai tuvojās viesu grupiņa sieviete un trīs vīrieši, visi tērpušies skaistos Ķīnas zīda apģērbos. Viņi klusi sarunājās arābiski, un sievietei ap kaklu mirdzēja mēnesakmeņu kaklarota. No visiem burtiski staroja elegance, augsts sabiedriskais stāvoklis un cieņa. [59] [1] Izņemot Kormokodrānu, kas joprojām atgādināja aunu uzvalkā.

Durvju sargs pakāpās malā un salutēja. Viesi viņam uzsmaidīja un paklanījās, un tad devās uz priekšnamu.

Viņiem uzsmaidīja jauna sieviete, kas sēdēja aiz mahagonija koka rakstāmgalda. Kā varu jums palīdzēt?

Pats skaistākais no vīriešiem paspēra soli uz priekšu. Lab­vakar. Mēs esam vēstniecības darbinieki no Sābas karalistes. Pēc pāris nedēļām šajā valstī ieradīsies mūsu karaļnama locekļi, un mēs vēlētos apskatīt, kādas istabas iespējams izīrēt.

-   Protams, ser. Lūdzu, nāciet man līdzi! Tūlīt aizvedīšu jūs pie pārvaldnieces.

Administratore piecēlās no galda un devās prom pa gaiteni. Visi četri Sābas diplomāti viņai sekoja, bet viens neuzkrītoši pavēra sažņaugto dūri, un no tās izlidoja mazs, neglīts un smir­dīgs kukainis ar daudzām kājām un dzeloņiem. Tas aizlidoja līdz administratores galdam, lai ieskatītos reģistratūras grāmatā.

Viesnīcas pārvaldniece bija maza, apaļīga pusmūža kundzīte. Viņas pelnu pelēkie mati bija atglausti atpakaļ un sasprausti ar pulētu vaļa bārdas ķemmi. Sieviete pieklājīgi sasveicinājās ar atnācējiem. Jūs esat no Sābas vēstniecības?

Es galanti palocījos. Tiesa. Jūs nudien esat ļoti vērīga!

-   Man tā tika ziņots. Es nemaz nezināju, ka Sāba tagad ir neatkarīga valsts. Man šķita, ka tā ir Arābu konfederācijas sastāvā.

Vilcinājos tikai mirkli. Situācija drīz mainīsies, kundze. Mēs gatavojamies kļūt par neatkarīgu valsti. Tieši tāpēc šurp ierodas mūsu karaliskie viesi…

-   Ak tā… neatkarības pasludināšana gan ir nepatīkams para­dums. Ceru, ka mūsu impērijā nekas tāds nebūs jāpiedzīvo. Es jums varu parādīt vienu no mūsu viesnīcas istabām. Kā jau jūs, cerams, zināt, šī ir ļoti prestiža viesnīca privāta un ļoti eks­kluzīva. Tās drošības sistēmas ir pārbaudījuši valdības burvji, un katru istabu apsargā ar ļoti mūsdienīgu tehniku apbruņoti dēmoni.

-   Vai tiešām? Katru istabu?

-Jā. Atvainojiet, es tikai paņemšu atslēgu… Tas nebūs ilgi.

Pārvaldniece izgāja no istabas. Mvamba pagriezās pret mani. Tu esi muļķis, Bartimaj, viņš nošņācās. Sābas kara­liste sen vairs neeksistē!

-   Pēdējo reizi, kad es tur biju, tā vēl pastāvēja!

-   Un kad tas bija?

-   Pirms kādiem piecsimt gadiem… Nu labi, labi, nepiesienies.

Vēstnieks ar uzkumpušo muguru ierunājās ļoti klusā un

zemā balsī. Hodžs pārāk ilgi kavējas.

-   Varbūt viņš nemaz nemāk lasīt? es sacīju. Tas izgāztu visu pasākumu….

-   Protams, māk. Kuš! Viņa nāk atpakaļ.

-   Lūk, arī atslēga. Ja jūs būtu tik laipni…

Pārvaldniece devās prom pa maigi izgaismotu gaiteni, kur

pie ozolkoka sienām karājās lieli spoguļi un stāvēja paaugstinā­jumi ar nekam nevajadzīgām vāzēm. Šī ir ēdamistaba, veidota rokoko stilā ar oriģināliem Bušē gleznojumiem, aiz tās atrodas virtuve. Pa kreisi ir lielā viesistaba, vienīgā istaba, kur drīkst izsaukt dēmonus un izmantot viņu pakalpojumus. Citur to klāt­būtne ir aizliegta, jo dēmoni parasti ir nehigiēniski, trokšņaini un atbaidoši. īpaši džini. Vai jūs ko teicāt, ser?

Kormokodrāns bija izgrūdis dusmu sēcienu, bet nomaskēja to par klepu. Nē, nē.

-   Pastāstiet man, pārvaldniece turpināja, vai Sābas kara­listē ir burvju kopiena? Man tas būtu jāzina, tomēr par svešām zemēm esmu mācījusies ļoti maz. Cilvēkam vispirms jātiek galā ar to, kas notiek viņa paša zemē, vai ne? Nemaz neatliek laika prātot par svešzemniekiem, turklāt lielākā daļa no viņiem ir mežoņi un cilvēkēdāji. Te ir lifts. Mēs brauksim uz otro stāvu.

Pārvaldniece un četri diplomāti iegāja liftā. Durvīm vero­ties ciet, bija dzirdama zumēšana un pa tām iespraucās neglīts kukainis, nosēts ar dzelkšņiem un citiem dīvainiem izaugu­miem. Tas pieķērās Mvambas piedurknei un uzlīda līdz ausij, kaut ko steidzīgi iečukstot.

Viņa pagriezās pret mani un nodeva ziņu: Divdesmit trešā istaba.

Es pamāju. Mēs bijām ieguvuši vajadzīgo informāciju. Dip­lomāti zīmīgi saskatījās. Un pagrieza galvas pret pārvaldnieci, kas, neko nenojaušot, turpināja stāstīt par viesnīcas izcilo saunu.

-   Mums tas nav jādara, es arābiski sacīju. Mēs varētu viņu vienkārši sasiet.

-  Bet tad viņa varētu sākt spiegt, Mvamba iebilda. Un kur mēs viņu pēc tam nobāztu?

-   Tiesa.

-   Nu tad…

Vecais lifts turpināja ceļu. Tas nonāca otrajā stāvā. Durvis atvērās. Pa tām iznāca četri Sābas diplomāti un izlidoja kaitino­šais kukainis. Lielākais no visiem četriem šobrīd tīrīja zobus ar vaļa bārdas ķemmi. To pabeidzis, viņš iesprauda ķemmi milzīga puķu poda mitrajā zemē un aizčāpoja pakaļ pārējiem.

Mēs apstājāmies pie divdesmit trešā numura durvīm.

-   Ko tālāk? Mvamba čukstēja.

Askobāls pārbolīja acis. Mēs pieklauvējam. Ja viņš tur ir, mēs ielaužamies un sagūstām viņu. Ja viņa tur nav… te džina fantāzija izsīka un viņš apklusa.

-   Tad mēs ieejam istabā un gaidām, kad viņš atgriezīsies, Hodžs zumēja mums virs galvas.

-   Pārvaldniece minēja, ka durvis tiek apsargātas, es iebildu. Mums būs jātiek galā ar sargiem.

-   Tas nevarētu būt pārāk grūti…

Diplomāti devās pie durvīm. Mvamba pieklauvēja. Mēs gaidī­jām, lūkojoties uz kluso gaiteni. Nekādas atbildes.

Mvamba pieklauvēja vēlreiz. Koka aplis durvju vidū noviļņojās, mainīja formu un kļuva par sejas atveidu. Seja miegaini samirkšķināja acis un ierunājās spiedzīgā balsī: Šīs istabas iemītnieks ir izgājis. Lūdzu, pienāciet vēlāk.

Es pakāpos atpakaļ un nopētīju durvju apakšu. Diezgan ciešas. Domājat, mēs varētu ieslīdēt istabā?

-   Šaubos, Mvamba atteica. Varbūt pa atslēgas caurumu, ja pārvērstos par dūmiem.

Askobāls ieķiķinājās. Bartimajam nemaz nebūs jāpārvēr­šas. Viņa kājas jau tagad ir gāzveida stāvokli. [60] [1] Lai arī cik sāpīgi, viņa teiktajā bija patiesības grauds. Es gan nebiju vēl nolaidies līdz vardes līmenim, bet ar katru mirkli mans spēks kļuva mazāks un kontrole pār būtību arvien vājāka.

Kormokodrāns palūkojās uz savu resno vēderu. Nez vai es varēšu pārvērsties par dūmiem.

Durvju sargs bija klausījies šajā sarunā, izskatīdamies arvien vairāk noraizējies. Šīs istabas iemītnieks ir izgājis, viņš atkal iepīkstējās. Nemēģiniet ielauzties, citādi man vajadzēs rīko­ties.

Askobāls pagāja soli tuvāk. Kāds gars tu esi? Velnēns?

-   Jā, ser, durvju sargs šķita neticami lepns.

-   Cik plānus tu spēj saskatīt? Piecus? Labi, tad palūkojies uz mums piektajā plānā. Ko tu redzi? Nu, kā? Vai nu tu trīci bailēs?

Velnēns norīstījās. Nedaudz, ser. Ja drīkstu vaicāt, kas ir tas izplūdušais traips no jums pa labi?

-   Tas ir Bartimajs. Nepievērs viņam nekādu uzmanību. Mēs pārējie esam stipri un nežēlīgi un pieprasām ielaist mūs istabā. Ko tu par to saki?

Smaga nopūta. Esmu saistīts ar savu uzdevumu, ser. Man jūs jāaizkavē.

Askobāls nolamājās. Tad tu esi parakstījis sev nāves sprie­dumu. Mēs esam vareni džini, bet tu tikai nenozīmīgs gariņš. Ko tu vari darīt, lai mūs aizkavētu?

-   Es varu iedarbināt signalizāciju, ser. Tieši to es šobrīd izda­rīju.

Atskanēja tāda skaņa, it kā apkārt vārītos karsta lava. Dip­lomāti palūkojās apkārt un pamanīja, ka abpus gaitenim no paklāja sāk pacelties galvas. Tās bija ovālas kā regbija bumbas, gludas un spīdīgas, un melnas, ar divām bālām acīm. Galvas uzlidoja gaisā un izstiepa uz visām pusēm taustekļus.

-  Ar to jātiek galā ātri, klusi un tīri, Mvamba sacīja. Hop­kinss nedrīkst uzzināt, ka te kaut kas nogājis greizi.

-   Skaidrs.

Galvas klusējot slīdēja uz mūsu pusi.

Bet mēs nestāvējām, rokas klēpī salikuši un gaidīdami, kas tagad notiks. Mēs rīkojāmies katrs saskaņā ar saviem paradu­miem. Mvamba uzskrēja augšup pa sienu, nokļuvusi līdz gries­tiem, pārvērtās par milzu ķirzaku un raidīja triecienus galvu virzienā. Hodžs vienā mirklī pārvērtās par milzu kukaini, kas uzbruka ienaidniekam ar indīgajiem dzelkšņiem. No Askobāla pleciem izauga milzīgi spārni. Viņš pacēlās gaisā un raidīja pret melnajām galvām sprādzienus. Kormokodrāns atkal kļuva par cilvēku-mežacūku. Viņš nolieca galvu, izstiepa ilkņus un metās cīņā. Es savukārt paslēpos aiz tuvākā istabauga, pacēlu stip­rāko vairogu, kādu tobrīd spēju radīt, un mēģināju izskatīties neuzkrītošs. [61] [1] Es nudien būtu labprāt piedalījies cīņā. Parastā situācijā es būtu stā­jies pirmajās rindās un uzbrucis galvām ar pilnu sparu, bet šī nudien nebija mana labākā diena. Man bija atlicis pavisam maz būtības, lai es atļautos to ziedot šajā kautiņā.

Slēpjoties aiz platajām lapām, prātoju, kādus gan nepatīka­mus pārsteigumus šīs galvas varētu man sagādāt. Un to es drīz vien uzzināju. Pietuvojušās upurim, galvas atliecās, taustekļi pastiepās uz priekšu, un no tiem izšļācās melns šķidrums. Kor­mokodrāns, kurš patrāpījās šķidruma ceļā, izgrūda sāpju klie­dzienu šķidrums ieēdās viņa būtībā, tas burbuļoja un koda cauri džina ārējai formai. Tomēr tas viņu nenobeidza. Cilvēksmežacūka atieza ilkņus un izšķaidīja vienu no galvām pret sienu. Askobāla raidītais sprādziens trāpīja vēl vienai galvai, tā eksplodēja gaisā, nošķaidot sienas, Kormokodrānu un pat nopi­lot uz manas slēptuves.

Pieķērusies griestiem, Mvamba lēca un pieliecās, izvairoties pat no niecīgākajiem melnās indes pilieniem. Viņas raidītās burvestības vienmēr trāpīja mērķī ik pa brīdim kāda galva noraustījās un sasprāga gabalos. Arī Hodža indīgie dzelkšņi bija sadūruši kādu pārīti tās uzpūtās, kļuva dzeltenas un nokrita uz paklāja, pamazām zaudēdamas ārējo formu.

Ienaidnieks uzbruka pārsteidzošā ātrumā. Galvas šaudī­jās te šeit, te tur, izvairoties no triecieniem, sprādzieniem un indīgajiem dzelkšņiem. Tās ierobežoja gaiteņa sienas, turklāt papildu briesmas radīja satrakotais Kormokodrāns. Asajiem ilkņiem spīdot, niknumā pārvērstu seju, viņš auroja un grozījās uz visām pusēm, sitot ar dūrēm, žņaudzot ar taustekļiem, spe­rot ar kājām, šķietami nejūtīgs pret melno, indīgo šķidrumu. Ienaidnieks pret šādu pārspēku bija bezspēcīgs, un pēc nepilnas minūtes pazuda pēdējā galva. Cīņa bija galā.

Mvamba un Askobāls nolaidās uz grīdas. Es izlīdu no slēptu­ves. Mēs nopētījām tukšo gaiteni. Nākamajā rītā apkopējām te būs pamatīgs darbiņš lai kurā plānā arī viņas strādātu. Lie­lākā daļa sienu bija klātas ar melno indi, tā šņāca, burbuļoja un lija uz grīdas. Gaitenis bija apsvilis, klāts ar dīvainām svītrām un pretīgām gļotām. Pat daļa no mana aizsargājošā auga bija nodegusi. Es to uzmanīgi pagriezu, lai noslēptu postu.

-   Re nu! es jautri sacīju. Domājat, Hopkinss kaut ko pamanīs?

Kormokodrāns izskatījās slikti. Mežacūkas galva bija tikko saskatāma, ilkņi nomelnējuši, skaistie tetovējumi pazuduši. Viņš lēniem, ļodzīgiem soļiem tuvojās durvīm, kur acis muļķīgi mirkšķināja velnēns.

-   Un tagad, mans draugs, Kormokodrāns sacīja, mums jāizlemj, kādā nāvē tev būtu vislabāk mirt.

-   Pagaidiet mirklīti! velnēns izsaucās. Nav nekādas vaja­dzības pēc šādām nepatikšanām! Mūsu nesaskaņas ir beigu­šās!

Kormokodrāns samiedza acis. Kāpēc?

-  Jo šīs istabas iemītnieks ir atgriezies un jūs visu varēsiet pārrunāt ar viņu personiski. Lai jums laba diena! Un velnēns no durvīm nozuda.

Mēs brīdi stāvējām, pārdomājot velnēna vārdus. Un tad palū­kojāmies atpakaļ uz kāpnēm.

Tur stāvēja kāds vīrs.

Viņš acīmredzot tikko bija ienācis, jo virs tumšā uzvalka plan­dīja ziemas mētelis. Vīrietim galvā nebija cepures un mati bija vēja sajaukti. Viena matu šķipsna krita pāri sejai, un nevarēja pateikt, vai viņš izskatās jauns vai vecs. Tomēr tas bija tas pats cilvēks, ko es todien biju redzējis parkā, slaids, vidēja garuma, pilnīgi neievērojams. Kreisajā rokā viņš turēja maisu ar grāma­tām. Tomēr kaut kas svešinieka izskatā man šķita nepatīkami pazīstams. Kas tas varēja būt? Varēju zvērēt, ka agrāk šo Hop­kinsu neesmu redzējis.

Nopētīju viņu visos septiņos plānos. Bija grūti pateikt, tomēr man šķita, ka viņa aura ir nedaudz spēcīgāka, nekā pienāktos cilvēkam. Bet varbūt vainīgs bija apgaismojums. Tas noteikti bija cilvēks.

Hopkinsa kungs palūkojās uz mums. Mēs palūkojāmies uz viņu.

Tad viņš pasmaidīja, pagriezās un metās bēgt.

Mēs šāvāmies viņam pakaļ: Mvamba un Askobāls pa priekšu, Hodžs mina viņiem uz papēžiem, es, sasprindzinājis visus spē­kus, skrēju aiz viņiem, bet gājienu noslēdza nabaga Kormo­kodrāns, dusmās rēkdams. [62] [1] Viņu lēnāku padarīja daudzie ievainojumi, bet pie vainas varēja būt ari smagā maltīte. Viņš bija aprijis pārvaldnieci vienā kumosā.

Mēs apstājāmies priekšnamā pie lifta.

-   Kur viņš palika?

-   Te ir kāpnes!

-   Augšup vai lejup?

Es pamanīju stāvu zemāk noplīvam piedurkni. Lejup! Un pārvērtieties kāds! Ātri!

Mvamba tūlīt kļuva par putnu ar zaļganmelniem spārniem, kas strauji lidoja lejup pa kāpnēm. Askobāls kļuva par maitu liju, jo laikam nebija spējīgs pieņemt kādu smalkāku formu. Hodžs saruka un uzrāpās uz margām, izskatīdamies pēc kaut kāda riebīga zvīņneša. Viņš saritinājās kamolā un metās lejup pār kāpņu margām. Mēs ar Kormokodrānu nebijām tik veikli un klumburējām pārējiem nopakaļ.

Mēs nokļuvām pirmajā stāvā, izskrējām pa virpuļdurvīm un apstājāmies priekšnamā. Mani no kājām notrieca Kormo­kodrāns, kas bija akli skrējis man pakaļ.

-   Kur viņi pazuda?

-   Nezinu. Mēs viņus esam pazaudējuši. Bet nē ieklausies!

Kliedzieni un bļāvieni vienmēr skaidri norāda manu draugu

atrašanās vietu. Tie skanēja no ēdamistabas. Kamēr mēs stā­vējām un skatījāmies, no turienes izskrēja bariņš apmeklētāju un viss virtuves personāls un aizlikās prom pa gaiteni. Mēs pagaidījām, kamēr viņi nozūd, un tad steidzāmies uz notikuma vietu. Cauri ēdamistabai, kur bija salauzti vairāki krēsli, galdi un stikli, un uz viesnīcas virtuvi.

Askobāls atskatījās. Šurp! viņš sauca. Pasteidzieties! Mēs esam viņu ielenkuši!

Ciklops bija nostājies izlietnē. No viņa pa kreisi starp diviem stendiem ar pannām un kastroļiem stāvēja Mvamba, šūpodama zvīņoto ķirzakas asti un šaudīdama šķelto mēli. No viņas pa labi uz gaļas griežamā galda bija uzlēcis Hodžs, kas nikni cilāja indīgos dzeloņus. Viņi visi nenovērsa skatienu no tālākā virtu­ves stūra, kur bija paslēpies bēglis. Aiz viņa atradās siena bez logiem un durvīm. Šim vīram nebija ne mazāko izredžu izbēgt.

Mēs ar Kormokodrānu stājāmies ierindā. Askobāls paskatī­jās uz mums. Tas muļķis atsakās klusām nākt līdzi, viņš nošņācās. Vajadzētu šo nedaudz pabiedēt. Hodžs izmēģināja vājprātīgos smieklus, bet tas neko nelīdz. Paklau, Bartimaj, vai tu nevarētu pārvērsties par kaut ko briesmīgāku? Uzlabo taču savu izskatu!

Jūs varētu iebilst, ka vīrs, kas nav nobijies no ciklopa, milzu ķirzakas un naidīga zvīņneša, nenotrīcēs no vēl kāda briesmoņa. Tomēr es piekritu. Arābu diplomāts nudien nav pati briesmīgākā lieta uz pasaules. Es nedaudz padomāju un izvēlējos izskatu, kas pirms pāris gadsimtiem iedvesa šausmas līdzenumu ciltīm. Diplomāts pazuda, un viņa vietā stājās gara, slaida figūra, kas bija nokārta ar kauliem un spalvām. Tai bija cilvēka ķermenis un kraukļa galva melna, spīdīga, ar asām, dzeltenām acīm. Asais knābis atvērās, izdvešot nāvi vēstošu ķērcienu. Virtuves trauki nošķindēja.

Pieliecos tuvāk Askobālam. Nu, kā ir tagad?

-   Būs jau labi…

Visi pieci briesmīgie džini tuvojās savam upurim.

-Jūs tikpat labi varat to nolikt malā, Mvamba skarbi sacīja. Mēs esam jūs ielenkuši.

Ak jā. To. Tagad es arī pamanīju. Hopkinsa kungs aizsardzī­bai bija izvēlējies kādu virtuves piederumu. Tomēr viņš to netu­rēja sev priekšā kā aizsargājoties, bet gan spēlējās kā nevērīgs zinātnieks, metot to gaisā ar vienu roku un ķerot ar otras īkšķi un rādītājpirkstu. Ja tas būtu konservu attaisāmais, kartupeļu mizojamais, zupas karote vai pat pavārnīca, tas mani tā neuz­trauktu. Bet tas bija kas cits. Liels gaļas griežamais nazis.

Kaut kas šajā skatā lika man baisās atmiņās nodrebēt.

-  Tātad, Hopkinsa kungs smaidot sacīja, padomāsim vēl­reiz. Jūs esat ielenkuši mani, vai arī otrādi?

To teikdams, viņš piesita kājas, it kā taisītos uzsākt kādu dīvainu ķeltu deju. Un tad pēkšņi pacēlās gaisā un uzlidoja virs mums.

Tas bija negaidīti. Pat Hodžs uz mirkli pārstāja vicināt dze­loņus. Klātesošie pārmija izbrīnītus skatienus. Visi, izņemot mani. Es stāvēju kluss, sastindzis, un man pār muguru pār­skrēja aukstas tirpas.

Jo es pazinu šo balsi. Tā nepiederēja Hopkinsa kungam vai kādam citam cilvēkam.

Tā bija Fakvarla balss.

Paklau, draugi, es iesāku. Manuprāt, mums vajadzētu būt piesardzīgiem.

Hopkinsa kungs pameta nazi gaisā. Tas apmeta kūleni, uzmirdzēja lampu gaismā un atkal ielidoja viņam rokā. Zināt­nieks notvēra manu skatienu un piemiedza ar aci.

Askobāls bija satriekts, bet mēģināja runāt bravūrīgi. Tātad viņš prot lidot, viņš nošņācās. Un žonglēt. Tāpat kā puse no mūždien pusbadā dzīvojošajiem Indijas faķīriem, un es nekad no tiem neesmu bēdzis. Nu taču! Atcerieties, ka mums viņš jāsa­gūsta dzīvs!

Izdvesis necilvēcīgu kliedzienu, viņš nolēca no izlietnes. Kraukļcilvēks pacēla brīdinošu roku. Pagaidi! Te kaut kas nav kārtībā! Viņa balss…

-   Tu esi gļēvulis, Bartimaj, zvīņnesis nošņācās un izšāva dzelkšņus manā virzienā. Tu baidies, ka šajā kaujā zaudēsi savas būtības paliekas. Tad apsēdies maliņā un čīksti! Un ļauj, lai ar šo vīru tiek galā tā cienīgi džini!

-   Tur jau tā lieta, es protestēju. Manuprāt, tas nemaz nav cilvēks…

-   Protams, esmu! Hopkinsa kungs augstu pie griestiem sauca. Visos septiņos plānos no miesas un asinīm. Vai tad jūs neredzat? Tā bija taisnība. Viņš bija cilvēks, lai no kuras puses skatītos. Bet balss piederēja Fakvarlam.

Milzu ķirzaka nikni sašūpoja asti. Tā trāpīja pa plīti un sagāza to. Pagaidiet, Mvamba sacīja. Kādā valodā mēs sarunājamies? [63] [1] Darbības karstumā mēs, džini, reizēm mēdzam aizmirst, kurā valodā runājam. Strādājot kopā šajā pasaulē, mēs bieži vien sarunājamies valodā, ko saprotam visi, bet ne obligāti valodā, ko saprot du jour (jeb, citiem vār­diem sakot, mūsdienu) civilizācija. (Redzi nu! Šis bija labs piemērs.)

-   Hmm… Aramiešu…

-  Jo viņš mums atbildēja aramiešu valodā.

-   Kas par to? Viņš taču ir zinātnieks, vai ne? Askobāls spēja sajaukt visas pasaules valodas, ja vien bija uztraucies.

-   Jā, bet tas tomēr ir dīvaini…

Hopkinsa kungs uzkrītoši ieskatījās pulkstenī. Atvainojiet, ka iejaucos, viņš sacīja, bet esmu ļoti aizņemts vīrs. Šova­kar mani gaida kāds nozīmīgs notikums, kura sekas skars mūs visus. Ja jūs tagad pazustu no šejienes, es jūs visus pasaudzētu, pat Bartimaju.

Kormokodrāns bija atspiedies pret plīti atpūsties, bet šie vārdi viņu nokaitināja pa īstam. Tu pasaudzēsi mūs? viņš ierēcās. Par tādu nekaunību es tevi nobadīšu, un tici man, tas būs sāpīgi! Viņš pakārpīja grīdu ar nagu un nikni palūko­jās uz lidojošo zinātnieku. Pārējie džini sekoja viņa piemēram. Atskanēja ragu klabēšana, adatu un zvīņu švīkstēšana un citu ieroču šķindēšana. Hopkinsa kungs paķēra nazi labajā rokā un pažonglēja ar to pāris reižu.

-   Pagaidiet, trakie! es iesaucos. Vai tad jūs nedzirdējāt! Viņš pazīst mani! Zina manu vārdu! Viņš ir…

-   Nespēju noticēt, ka tu, Bartimaj, esi kaujas tālākajā malā, Hopkinss jautri uzsauca, nolaižoties lejā. Parasti tu esi daudz tālāk, slēpies katakombās vai tamlīdzīgi.

-   Tas notikums ar katakombām tiek pārprasts! es iebrē­cos. Kā jau es simtiem reižu esmu paskaidrojis, es tās sargāju, lai tur neiebruktu Romas ienaidnieki, kas varētu… es apklusu. Tur jau tā lieta. Neviens cilvēks nezināja, kur es slēpos barbaru iebrukuma laikā, un par to nojauta tikai pāris džinu. [64] [1] Brīdī, kad mani atrada, turpat bija arī folioti Frisps un Polluks, kas šo stāstu pēc tam pastāstīja saviem paziņām velnēniem. Diemžēl abi šie folioti un lielākā daļa viņu paziņu gāja bojā vienā naktī dīvaina sakritība, kas mani moka vēl līdz šai baltai dienai.

Es spēju iedomāties tikai vienu džinu, kas šo gadījumu pieminēja ar met­ronoma precizitāti, kad vien mēs satikāmies. Un tas bija…

Beidziet! es iesaucos, dusmās lēkādams. Tas nemaz nav Hopkinss! Es nezinu, kā tas panākts, bet tas ir Fakvarls…

Bet bija jau par vēlu. Mani biedri pārāk skaļi auroja un dau­zīja kājas, lai sadzirdētu. Ņemiet vērā, ka viņi diez vai būtu apstājušies, pat ja būtu mani sadzirdējuši. Visādā ziņā Asko­bāls un Hodžs, kam nebija nekāda respekta pret gados vecākiem un gudrākiem kolēģiem, būtu turpinājuši uzbrukumu. Varbūt Mvamba būtu nedaudz vilcinājusies.

Bet viņi nedzirdēja un visi metās virsū zinātniekam.

Nu, četri pret vienu… Fakvarls, bruņojies tikai ar virtuves nazi, pret četriem niknākajiem Londonas džiniem. Tas bija briesmīgs kautiņš.

Es labprāt būtu devies draugiem palīgā, bet diez vai tas tobrīd būtu ko mainījis.

Tāpēc es klusiņām lavījos uz durvīm. Es pazinu Fakvarlu. Un man bija tādas nelāgas aizdomas, ka viņš ir sasodīti labs cīnītājs. [65] [1] Ne tāds kā vecais labais Džabors, kas bija neiedomājami stiprs, gan­drīz neiznīcināms. Un arī ne tāds kā drūmā Tīhe, kam pat nevajadzēja pacelt mazo pirkstiņu pret ienaidniekiem, tik ļoti visi baidījās no viņas vār­diem vien. Nē, Fakvarls bija vispusīgs viņš lieliski prata izdzīvot kaujās, paļaujoties gan uz spēku, gan viltību. Arī es biju pietiekami gudrs, lai izvai­rītos no Fakvarla un paliktu dzīvs.

Labs un ātrs. Kraukļcilvēks tikko bija paslīdējis garām pan­nām ar omleti un tagad lavījās garām kūciņu paplātēm, kad viņam pār galvu nolija lietus. Zvīņu lietus.

Tam sekoja vēl citu locekļu lidojums. Diemžēl dažus no tiem pat varēja pazīt.

Tikai sasniedzis virtuves durvis, es uzdrošinājos paskatīties atpakaļ. Tālākajā istabas galā bija redzams ķermeņu murskulis, uzzibēja gaismas, skanēja kliedzieni. Palaikam no tā izšāvās kāda roka, sagrāba galdu vai kādu citu priekšmetu un trieca to pret savijušos ķermeņu kamolu. Ik pa laikam no turienes atli­doja mazi metāla, koka un būtības gabaliņi.

Bija laiks pazust. Daži no džiniem atkāpjoties mēdz uzsūtīt miglu, kas slēpj viņu pēdas. Citi aiz sevis pamet piķa melnu tumsu vai dažas ilūzijas. Man patīk kaut kas noslēpumaināks. Virtuve un ēdamistaba bija tīta tumsā. Cīniņā iesaistītie džini veidoja raibu kompāniju, ko ik pa brīdim apgaismoja kāds gais­mas uzzibsnījums. No gaiteņa spīdēja attāla gaisma. Es ietinos savā spalvu apmetnī un saplūdu ar ēnām. [66] [1] Mans pašreizējais izskats bija aizlienēts no totēma, kas piederēja kādai ciltij, kura dzīvoja līdzenumā pie upes. Viņi augstu vērtēja kraukļa noslēpumainību, gudrību un viltu. Apmetnī bija visu to putnu spalvas, kas vien dzīvoja šajā apkārtnē. Šis spēks ļāva man nemanāmam pārvietoties pa zāļaino un akmeņaino apkaimi un sarunāties ar cilts šamani, kam arī bija līdzīgs apmetnis un maska.

Nebiju vēl ticis cauri ēdamistabai, kad pēkšņi cīņas troksnis apklusa.

Es sastingu, cerēdams, ka izdzirdēšu savu biedru uzvaras saucienus.

Nekā. Tikai klusums.

Vēlreiz sasprindzināju dzirdi un mēģināju kaut ko saklausīt… varbūt es pārāk centos. Un varbūt tikai iedomājos, ka dzirdu attālu švīkstoņu.

Turpināju ceļu. Nebija jēgas skriet. Šoreiz svarīga bija slepe­nība. Es nevarēju sacensties ar Fakvarlu, lai arī cik ekscentriski viņš izskatītos. Turējos gar ēdamistabas malām, izvairoties no krēsliem, galdiem, izsvaidītajiem nažiem un dakšiņām. Mans apmetnis sedza galvu, un ik pa brīdim zem tā varēja pamanīt uzmirdzam dzeltenu aci. Tā palūkojās atpakaļ.

No virtuves puses tuvojās melns plankums. Gaisma atsta­roja no kāda priekšmeta viņa rokās. Es nedaudz pieliku soli un uzkāpu uz karotes, kas klikšķot atsitās pret sienu.

-   Ak vai, Bartimaj, sacīja pazīstamā balss. Tu nudien esi pavisam traks. Varbūt cilvēku varētu maldināt tumsa, bet es varu tevi saskatīt kā gaišā dienā, slēpjamies tur zem tava spalvu apmetņa. Apstājies uz brīdi! Parunāsim! Man tiešām pietrūka mūsu patīkamo sarunu.

Kraukļcilvēks, neko neatbildējis, steidzās uz durvīm.

-Vai tad tu tiešām neesi ziņkārīgs? tagad jau viņa balss skanēja tuvāk. Man likās, ka tu būtu ar mieru mirt, lai tikai uzzinātu, kā esmu ticis pie šādas formas.

Protams, es biju ziņkārīgs, bet nepavisam nebiju gatavs mirt, lai to uzzinātu. Man nudien patīk papļāpāt ar citiem gariem, bet, ja jāglābj dzīvība, bēgšana uzvar runāšanas kāri. Kraukļcil­vēks lēca uz priekšu, rokas izstiepis, it kā gatavotos ienirt baseinā. Spalvu apmetnis uzvirpuļoja un kļuva par spārniem. Cilvēks bija pazudis, un tā vietā uz durvīm lidoja visīstākais krauklis.

Atskanēja nopūta, būkšķis un sāpju ķērciens. Kraukli bija apturējis kaut kas tāds, kam nevarēja stāties pretī. Viņa spārns bija pienaglots pie sienas ar lielu gaļas nazi.

Lēni un mierīgi džins ar Hopkinsa kunga ķermeni devās pāri tukšajai istabai. Krauklis gaidīja, šūpodamies pie sienas, izska­tīdamies patiešām sašutis.

Hopkinsa kungs pienāca tuvāk. Viens viņa mēteļa plecs bija nedaudz paplucināts, un uz vaiga viņam asiņoja brūce. Izskatī­jās, ka citu ievainojumu nebija. Viņš stāvēja tumsā kādu metru tālāk un noskatījās manī ar smaidu. Iespējams, viņš nopē­tīja manu stāvokli visos plānos. Paša vājums lika man justies neveikli, gluži kā kailam. Es piesitu ar otru spārnu pie sienas.

-   Turpini, es norūcu. Izdari to!

Viņš uzrauca vienu uzaci. Tu gribi, lai es tevi nogalinu jau tagad?

-   Nejau to. To joku, ko tu plāno. Saki, cik jauki mani tik nejauši satikt, piespiestu pie sienas, vai ko tamlīdzīgu. Nu, tu jau zini!

Zinātnieks saviebās. It kā es nolaistos tik zemu, lai izsmietu tevi, Bartimaj! Tu mani vērtē pēc saviem standartiem, kas ir tikpat sliktā stāvoklī kā tava būtība. Paskaties uz sevi! Tu esi sacaurumots kā sūklis! Ja es būtu tavs saimnieks, es izmantotu tevi par grīdas lupatu.

Es nopūtos. Varbūt, ka tas arī ir viņa plānos. Visus citus mājas darbus es jau esmu darījis.

-   Tam es ticu! Ir patiešām žēl redzēt, ka kāds gars novests tik tālu, pat ja tas ir tik vieglprātīgs un neciešams džins kā tu. Man gandiūz kļūst tevis žēl, viņš teica un pakasīja degunu. Bet tikai gandrīz.

Ieskatījos viņa pelēkajās acīs. Tas taču esi tu, vai ne?

-   Protams, esmu.

-   Bet tava būtība… Kur tā ir?

-   Tepat, paslēpta mūsu mīļā Hopkinsa kunga ķermenī. Kā jau tu būsi uzminējis, tas nav tikai tēls. Fakvarls ieķiķinājās. Un kas tas par nožēlojamu putniņu, pēc kura tu tagad izskaties? Amerikas iedzimto totēms? Cik nesakarīgi un vecmo­dīgi! Es vairs ne uz ko tādu neparakstītos.

-   Tu esi apmeties cilvēka ķermenī? es vaicāju. Fui! Tas gan ir pretīgi! Kas tev to nodarījis, Fakvarl? Kas ir tavs saim­nieks? Tagad es vairs pilnīgi neko nesapratu.

-   Mans saimnieks? vīrietis uzrauca uzaci. Protams, Hop­kinsa kungs, un es viņam par to esmu ļoti pateicīgs. Tik patei­cīgs, ka man liekas, mēs kādu laiciņu vēl sadarbosimies. Viņš no sirds iesmējās. [67] [1] Šādi smiekli no tik nopietna džina kā Fakvarls bija pavisam nepa­tīkami. Protams, mums, augstākajiem gariem, piemīt humora izjūta, kas mums palīdz izdzīvot uz Zemes. Parasti mūsu smiekli ir sausi vai sardoniski un mēs izsmejam burvjus par kādu dīvainu rīcību vai pavēli. Mēs nekrī­tam histērijā tā vienkārši nav pieņemts. (Te es nerunāju par velnēniem, kuriem ir zema līmeņa humora izjūta.) Fakvarls smējās pārāk nevaldāmi, tā, it kā pats būtu iesaistīts kādā būtiskā sazvērestībā.

-   Kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes daudz kas noticis, vai ne, Bartimaj? Vai tu atceries, kā mēs šķīrā­mies?

-   Nē. Protams, es atcerējos.

-  Tu mani aizdedzināji, draudziņ. Uzšķīli liesmu un pielaidi man uguni.

Krauklis neveikli sagrozījās. Dažās kultūrās šādi izrāda lielu cieņu. Citi apskaujas, citi skūpstās, vēl citi pieliek otram uguni…

-   Nu, atšķirībā no manis tu esi kalpojis pie vairākiem cilvē­kiem; var jau būt, ka tev labāk zināmi viņu dīvainie paradumi. Tomēr… Tas bija nedaudz sāpīgi. Viņš pienāca tuvāk.

-   Tu nemaz tik slikti neizskatījies, es protestēju. Es tevi redzēju pēc pāris dienām, tēlojot pavāru kādā Hedlhemas virtuvē. Nemaz nebiji tik traki apsvilis. Kāpēc tev tik ļoti patīk virtuves? Tu vienmēr esi sastopams to tuvumā. [68] [1] Tā ir taisnība! Jau kopš karaļa virtuves Nīnivē apmēram 700 gadus pirms mūsu ēras. Es tur biju aizsūtīts Babilonijas burvju uzdevumā veikt slepenu misiju, t.i., piebērt arsēnu banketa ēdienam. Diemžēl Asīrijas vald­nieks bija nolīdzis Fakvarlu, lai tas meklētu iespējamo slepkavu. Viņš pama­nīja mani un, paķēris teļa kāju, skrēja man pakaļ pa visu zāli. Pēc pamatīga kautiņa ar ēdienu es trāpīju viņam ar šķiņķa gabalu un pamanījos aizbēgt. Kopš tā laika mūsu attiecības ievērojami pasliktinājās.

Hopkinss vai Fakvarls pamāja. Virtuvēs ir daudz jauku, asu priekšmetu. Viņš pieskārās naža spalam ar pirksta galu. Kraukļa asinis vārījās. Tieši tāpēc es arī šodien devos uz vir­tuvi. Turklāt tur ir vairāk vietas nekā augšstāva gaitenī. Man bija vajadzīga vieta, lai kārtīgi izvicinātu rokas un kājas. Šajā viesnīcā vietas ir pietiekami. Manā istabā ir pat džakuzi.

Mana galva griezās. Pagaidi mirklīti, es sacīju. Es zinu, ka tu esi Spartas Fakvarls, egejiešu posts. Esmu redzējis tevi kā melnu milzi, kas ar vienu kājas spērienu samin veselu hoplītu armiju. Un kas tu esi tagad? Kārns vīrelis, kam patīk džakuzi! Kas notiek? Cik ilgi tu jau esi te ieslodzīts?

-   Tikai pāris mēnešu. Bet nevarētu teikt, ka esmu ieslodzīts. Šī viesnīca ir ļoti grezna, ar nevainojamu servisu. Hopkinsam patīk laba dzīve. Turklāt šeit netiek ielaisti valdības spiegi, tāpēc es varēju iet un nākt, kā pašam patīk. Man te klājās ļoti labi.

Krauklis pārbolīja acis. Es nerunāju par viesnīcu, bet par ķermeni.

Ķiķināšana. Atbilde ir tāda pati, Bartimaj. Ir pagājušas vai­rāk nekā pāris nedēļu, kopš Hopkinsa kungs kā lai to labāk pasaka? ielūdza mani paciemoties. Pagāja kāds laiks, kamēr aklimatizējos, bet tagad jūtos ļoti labi. Un, par spīti izskatam, mans spēks nav vājinājies. Kā tavi draugi tikko uzzināja. Viņš pasmīnēja. Sen tik labi nebiju paēdis.

Es noklepojos. Cerams, ka tu nebiji plānojis apēst arī mani. Mēs abi taču esam tik sen pazīstami. Tik patīkamas atmiņas, tik daudz kopā piedzīvots…

Hopkinsa kunga acis iemirdzējās smieklos. Tas jau skan labāk, Bartimaj! Atgriežas tava humora izjūta. Bet patiesībā es jau arī nebiju domājis tevi aprīt.

Krauklis jau karājās pie naža kā uz nāvi notiesātais. Tagad tas drusku atžirga. Tiešām ne? Ak, Fakvarl, mans cēlsirdīgais draugs! Es atvainojos par to, ka aizdedzināju tevi, un par visu to traci ar amuletu, un vēl par to triecienu, ko tu dabūji pa dibenu trīsdesmit otrajā gadā Heidelbergā… es saminstinājos, tātad tu nezināji, ka tas bija mans roku darbs. Un par visu pārējo. Tāpēc vēlreiz paldies tev, tu varētu vienkārši novākt to nazi, un es dotos prom…

Tomēr vīrietis nenovāca nazi. Viņš pieliecās tuvāk krauk­lim. Es neteicu, ka pasaudzēšu tevi, Bartimaj! Tikai to, ka neēdīšu tevi. Padomā tik! Jau paskatoties uz tevi, man kļūst slikti! Bet es nelaidīšu tevi vaļā. Šonakt tu mirsi briesmīgā nāvē…

-   Ak tā. Jauki.

-   Un tā būs tik ilga un mokoša, cik vien es spēšu izdomāt.

-   Paklau, kāpēc tu vienkārši nevari tikt pāri tam…

-   Bet pirms tam es tev gribu kaut ko pateikt, Hopkinss pasmīnēja. Tev nebija taisnība.

Es nudien lepojos ar attapību un lielu gudrību, bet šie vārdi pārsteidza mani nesagatavotu. Ko?

-   Es tev neskaitāmas reizes esmu stāstījis, ka kādudien džini būs brīvi, Fakvarls turpināja. Tādi kā mēs ar tevi. Kāpēc mēs cīnāmies? Jo mūs citu pret citu sarīda mūsu nīstamie saim­nieki. Kāpēc mums viņiem jāpakļaujas? Jo mums taču nav citas izvēles. Es neskaitāmas reizes esmu tev stāstījis, kā tas varētu mainīties, un tu visas manas idejas esi noraidījis, sakot, ka es kļūdos.

-   Nu, tā gluži es neteicu. Es sacīju, ka tu esi pilnīgi…

-   Tu uzsvēri, ka mēs nevaram izbēgt no divām problēmām brīvās gribas un sāpēm. Un es redzu šos argumentus atkal parā­dāmies tavās mazajās, mirdzošajās ačelēs. Bet tu kļūdies. Paska­ties uz mani ko tu redzi?

Es pārdomāju. Vājprātīgu slepkavotāju cilvēkaķermenī? Bries­mīgāko cilvēka un džina apvienojumu? Hmm… agrāko ienaid­nieku, kas raugās uz mani ar negaidītu labvēlību un žēlastību?

-   Nē, Bartimaj. Nē. Es tev pateikšu. Tu redzi džinu, kas vairs necieš sāpes. Džinu, kam piemīt brīva griba. Nebrīnos, ka tu nesaproti: tas ir brīnums, kas nav piedzīvots piecu tūkstošu gadu laikā! Viņš pastiepa roku un pabužināja man galvu. Vai tu spēj to iedomāties, nabaga ievainotā radība? Nekādu sāpju! Nekādu sāpju, Bartimaj! Tu pat nevari apjaust, cik viegli man ir domāt!

Nekādu sāpju… Manā izmocītajā atmiņā parādījās Gledstona skelets, kas dejoja un lēkāja. Es reiz satiku ifrītu, kas teica to pašu, sacīju. Viņa būtība bija iesprostota cilvēka skeletā. Un viņš beigās sajuka prātā, labāk izvēloties nāvi nekā šādu dzīvi.

Fakvarls savieba Hopkinsa seju tādā kā smaidā. Ak jā, tu runā par ifrītu Honoriju! Esmu par viņu dzirdējis. Nabaga zellis nudien bija varens! Mana būtība ir aizsargāta tāpat kā viņējā, un arī man ir brīva griba. Bet ņem vērā, Bartimaj, ka es nesajukšu prātā.

-   Bet, lai nonāktu šajā pasaulē, tevi noteikti kāds izsauca, es uzstāju. Tātad tu pildi kādu uzdevumu…

-   Mani izsauca Hopkinss, un es esmu izpildījis savu uzde­vumu. Tagad esmu brīvs. Pirmo reizi man likās, ka es cilvēkā pamanu kaut ko no džina acīs uzmirdzēja triumfs, tāda kā liesmiņa.

-   Tu varbūt atceries, Bartimaj, ka mūsu pēdējās sarunas laikā es runāju par to, ka Londonas burvji sāk kļūt nevērīgi un tā varētu būt mūsu iespēja.

-  Atceros, es atteicu. Bet toreiz tu runāji par Siržulauzēju.

-  Tiesa, bet ne tikai par viņu. Izrādījās, ka man ir taisnība. Mums beidzot ir radusies izdevība. Pirmām kārtām, Siržulauzējs pārrēķinājās. Viņa sazvērestība izgāzās, viņš nomira, un es tiku…

-  Brīvs! es izsaucos. Un tas viss, pateicoties man! Tu esi mans parādnieks.

-   …nosūtīts uz ārpusesamības zonu sakarā ar kādu saikni, kas mani turēja pie uzdevuma arī pēc saimnieka nāves. Un es tur vadīju dienas, nolādot to, kas nogalināja Siržulauzēju.

-  Patiesībā tas bija mans saimnieks! Es jau teicu, ka nevajag rīkoties tik pārsteidzīgi, bet tāds jau tev klausīs…

-   Par laimi, mani drīz vien atbrīvoja kāds no Siržulauzēja draugiem, kas zināja manu vārdu un manus talantus. Un kopš tā laika es strādāju pie viņa.

-   Tātad tas būtu Hopkinsa kungs, es sacīju.

-   Patiesībā nē. Un tas liek man domāt, Fakvarls ieskatījās pulkstenī, ka es vairs nedrīkstu te ilgāk uzkavēties un pļā­pāt ar tevi. Šovakar sākas revolūcija, un man jābūt tur, lai visu redzētu. Tu ar saviem muļķa draugiem jau tā esat pārāk ilgi mani aizkavējuši.

Krauklis izskatījās mundrāks. Tas nozīmē, ka tev nebūs laika mani ilgi un sāpīgi nogalināt?

-   Man nebūs, bet tev gan, Bartimaj, tagad piederēs viss pasaules laiks. Viņš pastiepa roku, sagrāba mani aiz rīkles un izvilka no sienas nazi. Hopkinss pacēlās gaisā un aizlidoja uz ēdamistabu. Paskatīsimies, Fakvarls murmināja. Jā… tas izskatās daudzsološi. Mēs pielidojām pie kāda galda, kas atra­dās pie pretējās sienas. Tur stāvēja viesmīļa pamesti ratiņi, to vidū bija liela zupas bļoda ar smagu vāku. Un tā bija pagatavota no sudraba.

Krauklis izmisīgi grozījās un locījās sava sagūstītāja rokās. Izbeidz, Fakvarl! es saucu. Nedari neko tādu, ko tu varētu nožēlot.

Šo es pilnīgi noteikti nenožēlošu. Viņš nolaidās blakus zupas bļodai un pastiepa mani tās virzienā. Sudraba aura stin­dzināja manu novājināto būtību. Vesels džins šādā sudraba kapā varētu nodzīvot vairākas nedēļas, Fakvarls sacīja. Bet tu savā stāvoklī varētu novilkt kādas pāris stundas. Hmm, kas gan tur varētu būt iekšā… Viņš nocēla zupas bļodas vāku. Zivju zupa. Cik garšīgi! Uz redzēšanos, Bartimaj! Lai mirstot tevi iepriecina doma, ka džinu verdzības laiks tūlīt beigsies! Šonakt mēs sāksim atriebties. Fakvarls atlaida tvērienu, un krauklis ar plunkšķi iekrita zupā. Fakvarls pamāja man ardie­vas un uzlika katlam vāku. Es peldēju tumsā. Visapkārt man bija sudrabs. Es jutu, kā mana būtība saraujas un pārklājas vātīm.

Man bija viena iespēja tikai viena. Pagaidīt, kamēr Fak­varls aiziet, un tad, liekot lietā pēdējās enerģijas paliekas, mēģi­nāt pacelt vāku. Tas būtu grūti, bet iespējams cerot, ka mans draugs vāku nenostiprināja ar slēdzeni vai ko tamlīdzīgu.

Par to Fakvarls nudien nebija raizējies. Viņš bija gājis vēl tālāk. Atskanēja milzīga rūkoņa un blīkšķis, un zupas katls mani ieskāva no visām pusēm, kad tam virsū uzgāzās tuvākā siena. Sudrabs mani spieda no visām pusēm. Krauklis grozījās un locījās, bet nespēja pakustēties. Mana galva griezās, būtība virmoja. Bezsamaņa nāca kā atvieglojums.

Sadedzināts un līdz nāvei saspiests sudraba zupas katlā. Varēja būt vēl sliktāk. Tomēr neko sliktāku es nespēju iedomā­ties.

Pa limuzīna logu Netenjels lūkojās naktī uz laternām, mājām un cilvēkiem. Tie visi saplūda krāsainā, raibā virpulī, kas viņam neko neizteica un nenozīmēja. Uz mirkli viņš ļāva nogurušajam skatienam kavēties pie šīm mainīgajām formām, bet, kad auto­mašīna palēnināja gaitu, tuvojoties krustojumam, viņš ieskatī­jās logu stikla atspīdumā un ieraudzīja pats sevi.

Tas nebija pats labākais skats. Seja bija nogurusi, mati slapji, krekla apkakle nošļukusi. Tomēr acis mirdzēja.

No rīta tā nebija. Pieaugošais sasprindzinājums pazemo­jums Ričmondā, draudi karjerai un Bartimaja nodevība nebija nācis par labu. Paša rūpīgi konstruētais Džona Mandrāka veiksmīgā informācijas ministra un valdības locekļa tēls sāka šķobīties. Bet tieši Lutiēnas jaunkundzes noraidošā izturēša­nās bija pielikusi punktu. Pāris mirkļos viņa bija satriekusi Mandrāka rūpīgi izveidotās statusa un varas bruņas, atstājot viņu kailu un neaizsargātu. Šis trieciens bija gandrīz neiztu­rams. Zaudējis augsto pašapziņu, viņš bija attapies haotiskajā realitātē un pavadījis atlikušo dienas daļu, niknumā ārdoties vai domīgi sēžot klusumā.

Tomēr bija divas lietas, kas viņam neļāva ieslīgt sevis žēlo­šanā. Pirmā Bartimaja novēlotais, bet noderīgais ziņojums, kas ļāva noticēt, ka viss vēl nav zaudēts. Ziņas par Hopkinsu Netenjelam vēl deva iespēju rīkoties pirms izšķirīgās tiesas.

Notverot nodevēju, viņš varētu pārspēt Ferēru, Mortensenu un pārējos ienaidniekus, bet Devro aizmirstu nepatiku pret jauno ministru un atkal kļūtu viņam labvēlīgs.

Veiksme, protams, nebija garantēta, bet Džons paļāvās uz to džinu spēku, kurus bija nosūtījis uz viesnīcu. Kad tas bija izdarīts, viņš tūlīt pat sajutās labāk. Jaunais burvis labpatikā izstaipījās un atspiedās pret ādas sēdekli. Beidzot viņš atkal bija rīkojies izlēmīgi, riskējis un nokratījis pēdējo gadu stīvumu un bezdarbīgumu. Netenjels atkal jutās kā bērns, sajūsmināts par savu uzdrīkstēšanos. Tā tas bija, pirms lielā politika un smagā Džona Mandrāka loma bija viņu nomākusi.

Viņš vairs nevēlējās tajā visā piedalīties. Tiesa, ja paveiksies, viņš parūpēsies, lai nebūtu jāaiziet no politikas. Zēns jau sen bija noguris no pārējiem ministriem, viņu samaitātības, alka­tības un strādāšanas tikai sevis labā. Un tikai šodien, runājot ar Lutiēnas jaunkundzi un Kitiju Džonsu, bija atskārtis, ka šie netikumi piemīt arī viņam pašam. Nē, viņš neiegrims atpakaļ Padomes zaņķī! Bija vajadzīga izlēmīga rīcība, lai glābtu valsti. Viņš palūkojās caur mašīnas logu uz garām slīdošajiem cilvē­kiem. Vienkāršajiem ļaudīm bija vajadzīgs jauns vadonis. Kāds, kas nodrošinātu mieru un kārtību. Jaunais burvis iedomājās par Gledstona zizli, kas neizmantots gulēja Vaitholas dārgumu glabātavā.

Nē, viņš jau negribēja lietot spēku vismaz ne pret vienkār­šajiem ļaudīm. Kitijai Džonsai bija taisnība. Viņš pameta ska­tienu sānis, kur samērā tuvu sēdēja meitene, kas apbrīno­jami mierīgi lūkojās pa automašīnas logu.

Kitija bija otrs iemesls, kas bija licis jaunajam burvim saspa­roties, un viņš priecājās, ka bija atradis viņu. Meitenes mati bija īsāki nekā agrāk, bet mēle tikpat asa. Sarunā pie kroga viņa bija sašķēlusi visus burvja argumentus kā ar asu nazi, liekot viņam kaunēties par savu rīcību. Un tomēr pavisam neparasti viņš vēlējās šo sarunu turpināt.

Ne jau tikai tāpēc, ka viņa par Bartimaja agrāko dzīvi zināja vairāk, nekā viņš jebkad bija iedomājies, ka cilvēkam ir iespējams zināt. Tas bija savādi… Tomēr to viņi varēs pārrunāt pēc izrādes apmeklējuma un pēc tam kad ja paveiksies viņa džini būs atgriezušies ar uzvaru. Šajā sarunā varētu piedalīties arī Bartimajs. Bet, ko pēc tam iesākt ar meiteni, Netenjels nezi­nāja.

Šofera balss izrāva Netenjelu no pārdomām. Mēs jau gan­drīz esam pie teātra, ser.

-   Labi. Cik ilgi mēs bijām ceļā?

-   Divpadsmit minūtes, ser. Man bija jābrauc pa apvedceļu. Centrs joprojām ir slēgts. Parkos notiek demonstrācijas, ielās ir daudz policistu.

-   Ja paveiksies, mēs būsim nokavējuši izrādes sākumu.

Kitija Džonsa ierunājās pirmo reizi ceļojuma laikā. Viņa

nebija zaudējusi aso runas manieri. Kāda luga tad man būs jāskatās?

Netenjels nopūtās. Mierdara pirmizrāde.

-   Tas taču nav tas pats džeks, kas sarakstīja Arābijas gulbjus?

-   Diemžēl ir gan. Premjerministrs ir viņa cienītājs, un arī pārējiem valdības darbiniekiem, sākot no Padomes locekļiem un beidzot ar zemākā līmeņa sekretāriem, jāapmeklē visi viņa uzvedumi. Tā ir viena no prioritātēm.

Kitija saviebās. Laikā, kad risinās karš un cilvēki uz ielām dumpojas?

-  Jā, arī tad. Man pašam arī šovakar ir daudz svarīgāki darbi, tomēr nākas tos atlikt līdz brīdim, kad izrāde beigsies. Burvis pataustīja kabatā ielikto Novērošanas disku starpbrīžos viņš palūkosies, kā veicas džiniem.

Viņi iebrauca Šaftsberijas avēnijā tā bija kā piebāzta ar res­torāniem, bāriem un teātriem, un daudzi no tiem pēdējo gadu laikā bija pārbūvēti pēc valdības pasūtījuma. Mirdzošās laternas ar neona gaismām, kas bija ievestas no Japānas, izkliedza šo iestāžu vārdus rozā, dzeltenā, violetā vai tumšsarkanā krāsā. Šeit pastaigājās zemāko burvju un bagātāko vienkāršo ļaužu bari, ko uzmanīja Nakts policija. Netenjels lūkojās, vai nepama­nīs kādu dumpinieciski noskaņotu rīcību, bet viss bija mierīgi.

Limuzīns piebremzēja un iebrauca stāvlaukumā zem zeltīta auduma nojumes. Policisti un melnā ģērbti Drošības dienesta burvji stāvēja pie ieejas, viņiem blakus drūzmējās fotogrāfi, savus aparātus uzstādījuši uz trijkājiem. Teātris bija krāšņi iz­gaismots, no ielas uz atvērtajām durvīm veda sarkans paklājs.

Uz paklāja stāvēja īss, apaļš kungs, kas sparīgi māja ar rokām. Tiklīdz automašīna apstājās, Kventins Mierdaris metās tai klāt un atrāva durvis vaļā.

-   Mandrāk! Beidzot tu esi ieradies! Mēs vairs nedrīkstam kavēties ne mirkli.

-Atvaino, Kventin. Ielās ir tik nemierīgi… Kopš Netenjels bija redzējis dramaturga nežēlīgo eksperimentu ar dumpinieku, viņam bijušā drauga klātbūtne izraisīja pretīgumu. Šis vīrs bija īsta sērga, un viņu pēc iespējas ātrāk vajadzētu attālināt no val­dības. Bet visu pēc kārtas.

-Zinu, zinu. Bet tagad pasteidzies! Pēc trim minūtēm man jābūt uz skatuves! Zāles durvis jau ir slēgtas, bet jūs varēsiet apsēsties manā privātajā ložā. Jā, jā, arī tavai draudzenei tur būs vieta. Viņa ir daudz skaistāka par mums abiem, varēsim gozēties viņas starojumā. Nāciet, nāciet! Divas minūtes!

Liekot lietā pāris dunku un dramatiskus žestus, Kventins izdabūja draugus no mašīnas, bīdīja viņus tālāk pa sarkano paklāju un iekšā pa teātra durvīm. Spilgtā vestibila gaisma lika viņiem samiegt acis. Viņi izvairījās no apkalpotājiem, dīvāniem un šampanieša paplātēm. Visas sienas bija noklātas ar plakā­tiem, kas vēstīja par šīvakara pirmizrādi,uz tiem bija attēlots Kventins Mierdaris, kas smaidīja, miedza ar aci vai dziļdomīgi lūkojās no dažādiem rakursiem. Dramaturgs pašlaik apstājās uz kāpnēm.

-   Augšup! Uz manu privāto ložu! Pēc brīža es jums pievieno­šos. Novēliet man veiksmi! Un tad jau viņš bija prom mazs, apaļš vīrelis ar breolīnā spīdošiem matiem, mirdzoši baltiem zobiem un spriganām acīm.

Kitija un Netenjels kāpa augšup, kur kāpņu galā bija aiz­vilkti aizkari. Viņi pastūma tos malā un iegāja mazā, ar atlasu klātā ložā. Tur bija trīs ornamentiem izrotāti krēsli. Zemāk bija redzama skatuve tai priekšā vēl bija aizkari -, orķestra bedre un skatītāju zāle ar simtiem cilvēku. Gaismas jau bija izslēgtas, skatītāju murmināšana skanēja kā vēja šalkoņa mežā, orķestra bedrē muzikanti skaņoja instrumentus.

Viņi apsēdās Kitija tālākajā krēslā, Netenjels viņai blakus. Viņš pieliecās tuvāk un čukstēja meitenei ausī: Jums jājūtas pagodinātai, Džonsas jaunkundz. Jūs noteikti esat vienīgā no klātesošajiem, kas nav burve. Redzat ložu mums pretī? Un to vīrieti, kas noliecies uz priekšu kā satraukts skolas puika? Tas ir mūsu premjerministrs. Viņam blakus sēž Mortensena kungs, kara ministrs. Tas resnītis viņam pa kreisi ir Kolinss no Iekš­lietu ministrijas. Vienu ložu zemāk, saviebis seju, sēž slavenais tirgonis Šolto Pinns. No viņa pa kreisi, žāvājoties kā kaķis, gar­laikojas Vaitvela, drošības ministre. Nākamajā ložā sēž Policijas priekšnieka vietniece Ferēra…

Netenjels apklusa. It kā sajutusi jaunā burvja skatienu, Džeina palūkojās uz viņiem pāri zālei. Netenjels ironiski salu­tēja un pamāja bijušajai sabiedrotajai. Ar katru mirkli viņš jutās bezrūpīgāks ja viss būs veicies labi, Askobāls un pārējie drīz vien nodos Hopkinsu viņa rīcībā. Un tad redzēsim, kā Ferēra rīt izlocīsies. Viņš uzsvērti nevērīgi pieliecās tuvāk Kitijai. Žēl gan, ka Pretošanās kustība vairs neeksistē. Te jums būtu lieliska iespēja ar vienu pamatīgu bumbu uzlaist gaisā visu valdību.

Tā bija tiesa. Zālē sēdēja visi ministrijas darbinieki ar sie­vām, asistentiem, vietniekiem un padomniekiem. Viņš redzēja, kā cilvēki skatās apkārt, salīdzinot sevi ar sāncenšiem. Mirdzēja binokļi, čaukstēja saldumu papīriņi, no pūļa staroja sajūsma. Otrajā un trešajā plānā bija redzami velnēni, kas lēkāja un gro­zījās saviem saimniekiem uz pleca, izriežot krūtis, demonstrējot roku muskuļus un apsaukājot kaimiņus.

Skaņas no orķestra bedres pamazām norima, vēl tikai pēdējo reizi iegaudojās vijole. Un tad viss apklusa.

Zālē izdzisa gaismas. Prožektors izgaismoja apli skatuves centrā.

Klusums.

Bungu rīboņa, un trompešu gaviles. Atvērās priekškars.

Uz skatuves parādījās Mierdaris, uz pleciem uzmetis zaļu samta apmetni. Viņš pastiepa rokas pret auditoriju, un klāteso­šie sveica viņu ar aplausiem. Dramaturgs paklanījās pret balko­niem un zāli. Un pacēla rokas.

Dāmas un kungi, paldies, paldies jums! Aplausi norima. Paldies. Man ir kāds īpašs paziņojums, pirms šī izrāde sākas. Man ir tas gods parādīt savu jaunāko darbu tik izcilai auditori­jai! Kā redzu, ieradušies visi Padomes locekļi ar mūsu neatkār­tojamo, ar labu gaumi apveltīto premjerministru Rupertu Devro priekšgalā! Labi pārdomāta pauze, kuras laikā pārējie burvji uzgavilēja valdības vadītājam. Un tieši tāpēc, ka mēs visi tik ļoti mīlam un cienām mūsu premjerministru, es esmu saraks­tījis No Vapingas līdz Vestminsterai lugu, kuru iedvesmojusi viņa dzīve. Kā jau jūs esat izlasījuši programmiņās, vienīgi aina mūķenes guļamistabā ir izdomāta, bet pārējie satriecošie, neti­camie un brīnišķīgie notikumi ir stingri balstīti uz faktiem. Ceru, ka tie jūs izglītos un izklaidēs! Paklanīšanās un plats smaids. Kā jau parasti savās izrādēs, es lūgšu nefotografēt. Tas var samulsināt aktierus. Daži no šīvakara speciālajiem efek­tiem būs maģiski, tos izpildīs īpaši nolīgti dēmoni. Šīs ilūzijas vispilnīgāk atklāsies, ja lūkosieties uz tām bez lēcām. Nekas tā nesabojās kāzu ainu kā skats uz pāris resnvēderainiem vel­nēniem, kas imitē uguņošanu. Smiekli. Paldies. Un vēl es lūgšu uz izrādes laiku atbrīvot visus personiskos dēmonus, lai tie netraucētu šova gaitā. Izbaudiet šo vakaru! Ceru, ka tas būs neaizmirstams!

Viņš pakāpās atpakaļ. Priekškars aizvērās. Gaismas kūlis nodzisa. No auditorijas atskanēja švīkstoņa burvji izņēma no kabatām un somām kontaktlēcu konteinerus un ielika tajos lēcas; izteica pavēles, kas lika velnēniem nomirgot, sašūpoties un pagaist.

Ņemot ārā lēcas, Netenjels pašķielēja uz Kitiju, kas mie­rīgi sēdēja un lūkojās uz skatuvi. Nelikās, ka meitene varētu mēģināt darīt ko neprātīgu, tomēr viņš tik un tā zināja, ka uzņe­mas risku. Fritangs bija atlaists, un visi pārējie viņa dēmoni ķēra Hopkinsu. Jaunajam burvim šobrīd pie rokas nebija neviena kalpa. Ja nu Kitijā tomēr vēl valda vecais pretošanās gars?

Atskanēja bungu rīboņa un vijoles dziesma. Spēlēja mežragi tās bija militārās fanfaras, kas drīz vien pārtapa varietē tēmā. Atvērās priekškars, atklājot skaistu dekorāciju Londonas ielas pirms četrdesmit gadiem. Tur bija augstas mājas, tirgus placis, zilas debesis, Nelsona statuja tālumā un izbāzti, resni baloži, kas šūpojās pie debesīm, iekārti aukliņās. Ielu tirgotāji brauca šurpu turpu ar savām ķerrām. Satiekoties viņi pārmija pāris pieklājības frāžu ar kokneju akcentu un sāka dejot mūzi­kas ritmā. Netenjels zināja, ka tūlīt sekos pirmā dziesma. Viņš ieslīga dziļāk krēslā, prātodams, vai nevarētu izlavīties gaitenī un paskatīties Novērošanas diskā…

-   Nav slikts sākums, vai ne, Džon? Tur jau sēdēja Mier­daris, it kā būtu parādījies uz burvja mājienu. Viņš apsēdās Mandrākam blakus un noslaucīja no pieres sviedrus. Jauka aktieru kompānija. Lieliski iederas uz skatuves. Viņš ieķiķinājās. Redziet, kā premjerministram patīk? Viņš smejas un sit plaukstas…

Netenjels ielūkojās tumsā. Tev acīmredzot ir labāka redze nekā man. Nespēju viņu saskatīt.

-  Tas tāpēc, ka tu esi izņēmis lēcas kā tāds paklausīgs puika. Ieliec atpakaļ, un redzēsi.

-Bet…

-   Ieliec atpakaļ lēcas, manu zēn! Manā ložā ir citi noteikumi. Tu esi izņēmums.

-   Bet kā tad ar ilūzijām?

-  Ak, tu redzēsi pietiekami, lai justos izklaidējies! Tici man! Un viņš atkal iesmējās.

Tas vīrs nu gan bija kaprīzs muļķis! Pa pusei aizkaitināts, pa pusei ieintriģēts, Netenjels ielika lēcas. Redzot arī otro un trešo plānu, viņš spēja saskatīt cauri tumsai un lūkoties uz burvjiem pretējās ložās. Kā jau Mierdaris bija teicis, Devro bija noliecies uz priekšu, acis piekalis skatuvei, galvu mūzikas ritmā šūpodams. Pārējie ministri, izskatīdamies vai nu nomākti, vai noskaitušies, padevās liktenim.

Kokneju puikas pameta skatuvi, dodot vietu jaunajam topo­šajam premjerministram. Jaunais, tievais aktieris, ko Netenjels bija saticis Ričmondā, soļoja pa ielu, ģērbies skolas formā ar baltu kreklu, džemperi un kaklasaiti un īsās biksēs, kas atklāja skatienam spalvainās kājas. Viņa vaigiem bija'uzlikts krietni vien rūža, lai piešķirtu tiem skolas puikas spriganumu, bet viņa kustības bija savādi stīvas. Zēns uzlēca uz palodzes blakus pastam un trīcošā balsī sāka teikt runu. Netenjels dzirdēja, kā Mierdaris nopūšas.

-   Bobijs mani tā pievīla, viņš sacīja. Mēģinājumu laikā viņam sākās klepus, un pēc tam viņš pavisam savārga. Zēns lai­kam pārmocījies. Man bija jāiedod viņam krietna glāze brendija, pirms varēja šo laist uz skatuves.

Netenjels pašūpoja galvu. Vai tu domā, ka viņš varēs nospē­lēt visu izrādi?

-   Domāju, ka varēs. Galu galā tā nav pārāk gara. Labāk sakiet, kā Džonsas jaunkundzei patīk luga?

Jaunais burvis palūkojās uz blakus sēdošo meiteni. Viņš aplū­koja viņas eleganto profilu, mirdzošos matus, seju, kas pauda galējo garlaicību. Šī sejas izteiksme lika pasmīnēt. Viņš…

Smīns sastinga. Zēns pieliecās tuvāk Mierdarim. Saki man, Kventin, kā tu zināji, ka tā ir Džonsas jaunkundze?

Viņš palūkojās uz draugu. Kventina acis tumsā mirdzēja. Dramaturgs atčukstēja: Es zinu daudz ko, manu zēn! Bet tagad paklusē! Kuš! Izrāde tuvojas kulminācijai!

Netenjels sarauca pieri. Jau? Tā ir apbrīn… žēl, ka tik īsa!

-   Man bija jāpasteidzina notikumi, jo Bobijs nejūtas labi. Viņš būtu padarījis par murgu lielāko daļu monologu nespētu ievilkt pietiekami daudz elpas. Bet tagad paklusē. Vai tev acīs ir lēcas? Labi. Skaties.

Netenjels atkal pievērsās skatuvei, kur neatrada neko interesantu. Orķestris atsāka spēlēt. Atspiedies pret pastkas­tīti, jauneklis uzsāka solo, dziedot ļoti nazālā balsī, ko laiku pa laikam pārtrauca klepus. Uz skatuves neviena cita nebija. Pāris uzgleznoto māju fasādes notrīcēja kā vējā. Netenjels velti lūkojās pēc kādām izrādes kulminācijas pazīmēm. Nekā arī otrajā un trešajā plānā. Ko gan Mierdaris ar to gribēja teikt?

Beidzot viņš pamanīja kustību otrajā plānā nejau uz skatu­ves, bet tālu zāles aizmugurē. Tieši tobrīd Mierdaris iebakstīja viņam ar elkoni un norādīja turp. Netenjels palūkojās, un viņa acis izbrīnā iepletās. Tumsā viņš saskatīja trīs durvis, kas veda uz priekšnamu, un pa šīm durvīm slepeni zagās iekšā milzums sīku dēmonu. Lielākā daļa bija velnēni (lai gan pāris ar platā­kām krūtīm vai resnākiem vēderiem varbūt bija folioti), bet visi bija mazi un ļoti klusi. Viņu kājas un ķepas, nagi un pakavi, taustekļi un piesūcekņi slīdēja pa paklāju bez mazākās skaņas, bet dēmonu acis un zobi mirdzēja kā stikls, un viņiem rokās bija virves un auduma gabali. Dēmoni izklīda, ieskrējās un palēcās, un metās virsū pēdējā rindā sēdošajiem burvjiem. Galvenie dēmoni uzlēca uz krēsla un satvēra burvjus pa diviem vai trim vienu. Valdības locekļiem aizbāza mutes un sasēja rokas, atlieca galvas un aizsēja acis. Pāris sekunžu laikā visa rinda jau bija sagūstīta. Pa to laiku velnēnu armija virzījās uz priekšu, lecot no rindas uz rindu, un pa durvīm joprojām nāca iekšā jauni papildspēki. Uzbrukums bija tik pēkšņs, ka lielākā daļa audito­rijas tika notverta bez skaņas pāris burvju tik tikko iepīkstē­jās, bet viņu spiedzienus apklusināja vijoļu skaņas, un šņuksti saskanēja ar čellu un klarnešu skanējumu. Dēmoni slīdēja pāri zālei kā melns vilnis, ragiem mirdzot, acīm spīdot, bet visi bur­vji sēdēja, piekaluši skatienus skatuvei.

Tā kā Netenjelam acīs bija lēcas, viņam zāle vairs nešķita tik tumša. Zēns visu redzēja. Viņš pielēca kājās un sajuta asu naža pieskārienu kaklam. Mierdaris iečukstēja viņam ausī: Nedari neko muļķīgu, manu zēn! Tu skati manu triumfa stundu! Vai šī nav augstā māksla? Sēdi un izbaudi! Ja pakustēsies kaut par mata tiesu, tava galva ripos!

Tagad jau vairāk nekā puse zāles bija sagūstīta, un pa dur­vīm nāca iekšā arvien jauni velnēni. Netenjels pacēla acis uz pretējām ložām. Ministri arī bija izņēmuši lēcas, bet no viņu vie­tām varēja labi redzēt, kas notiek zālē. Kāds noteikti rīkosies… Bet tad zēns šausmās sastinga. Jo katrā ložā bija ieslīdējuši pa četriem vai pieciem dēmoniem. Tie bija lielāki nekā dēmoni skatītāju zālē augstākās pakāpes folioti un džini spēcīgiem, stiegrainiem ķermeņiem. Viņi lēnām lavījās tu^āk impērijas vadoņiem pie Devro, kas smaidīja un plaukšķināja rokas, pie Mortensena un Kolinsa, kuri bija aizsnaudušies savos krēslos, pie Vaitvelas, kas nepacietīgi lūkojās pulkstenī, un Malbindi, kura rakstīja piezīmes klēpjdatorā. Dēmoni zagās arvien tuvāk, pacēluši nagotās ķetnas, kurās turēja mutes aizbāžņus un tīk­lus, līdz, it kā pēc vienotas komandas, gāzās pār saviem upu­riem kā melni torņi.

Malbindi jaunkundze iekliedzās, bet viņas kliedziens burvīgi saskanēja ar vijoļu dziedājumu. Vaitvelai izdevās izraut vienu roku no dēmonu tvēriena un raidīt nelielu Elles uguns bur­vestību, bet tad viņas mute tika aizsieta un, tā kā burve vairs nespēja izteikt pavēli, liesma nodzisa. Netenjela bijusī meistare pazuda melnajā tīklā.

Mortensena kungs cīnījās kā vīrs pret trim resniem foliotiem. Mandrāks dzirdēja, kā viņš mēģina izsaukt savu dēmonu. Bet, tāpat kā visi pārējie apmeklētāji, arī viņš bija paklausīgi atlai­dis savu kalpu, tāpēc šis sauciens izskanēja tukšumā. Kolinsa kungs blakusložā padevās bez cīņas.

Dziesma bija izskanējusi. Devro kungs, premjerministrs un impērijas valdnieks, piecēlās kājās asarām mirdzot acīs, viņš skaļi aplaudēja. Viņam aiz muguras jau bija sasieti visi trīs miesassargi. Viņš norāva rozi no žaketes atloka un meta jaunajam aktierim uz skatuves. Dēmons pienāca viņam tuvāk. Devro to nejuta, viņš kā traks sauca pēc atkārtojuma. Zēns noliecās, pacēla rozi un pēkšņā enerģijas uzplūdā meta to atpa­kaļ premjerministram. Tobrīd dēmons, kas bija līdis uz valsts vadītāja pusi, iznāca no ēnas. Jaunais aktieris iespiedzās, viņa kājas saļima, viņš nostreipuļoja no skatuves un iegāzās orķestra bedrē. Devro šausmās atkāpās un uzskrēja tieši virsū dēmonam. Viņš mēģināja izrauties, bet melnie spārni viņu cieši apskāva.

Netenjelam likās, ka tas viss notiek vienā acumirklī. Velnēnu vilnis tuvojās zāles priekšējām rindām. Drīz jau visi cilvēki bija sasieti un viņiem aizbāztas mutes, aiz katra burvja lēkāja trium­fējošs dēmons.

Jaunais burvis palūkojās uz Ferēras ložu. Viņas vietā sēdēja smīnošs dēmons, kuram pār plecu bija pārmests melnā tīklā ietīts stāvs, kas mēģināja izrauties. Viņš palūkojās apkārt un pamanīja vienīgo burvi, kas bija izrādījis vērā ņemamu pretes­tību.

Šolto Pinns, kas bija iepleties savā ložā, nebija izņēmis lēcas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš tādas vispār nenēsāja. Viņš nebija ņēmis vērā Mierdara norādījumu un paturējis monokli kreisajā acī. Ik pa brīdim viņš to izņēma un nospodrināja ar kabatlakatiņu. Tobrīd, kad viņš to darīja, bija sācies velnēnu iebrukums, tomēr viņš paspēja ielikt monokli atpakaļ acī tajā mirklī, kad dēmoni bija nokļuvuši līdz puszālei.

Tirgonis nolamājās, paķēra spieķi un pagriezās tieši laikā, lai redzētu, kā viņa ložā ielavās dēmoni. Šolto nevilcinoties raidīja Plazmas burvestību dēmons ievaidējās un sabirza putekļos. Abi pārējie atkāpās viens uzlēca līdz griestiem, otrs pieplaka grīdai. No spieķa atkal izšāvās burvestība, kas trāpīja dēmonam pie griestiem, tas sašūpojās un novēlās uz krēsla. Bet tobrīd dēmons, kas bija gulējis uz grīdas, lēca uzbrukumā. Tas satvēra vecā vīra spieķi un, sitot ar to burvim, nogāza viņu uz grīdas.

Mierdaris bija noskatījies šajā cīņā ar zināmu neapmieri­nātību. Tā jau vienmēr notiek, viņš murmināja. Neviens mākslas darbs nevar būt nevainojams, kaut kam vienmēr jāno­iet greizi. Bet tagad, kad Pinns ir novākts, mēs varētu uzskatīt darbiņu par padarītu.

Joprojām turot nazi Netenjelam pie kakla, dramaturgs pie­cēlās kājās un piegāja pie ložas malas, lai labāk apskatītu notie­košo. Netenjels ļoti piesardzīgi pagrieza galvu, un viņa acis sastapās ar Kitijas skatienu. Tā kā meitenei nebija lēcu, viņa bija pamanījusi kaut ko neparastu tikai brīdī, kad Pinna raidītā burvestība bija uzliesmojusi un viens no varonīgajiem dēmo­niem parādījās pirmajā plānā. Acis iepletusi, viņa palūkojās uz jauno burvi un beidzot pamanīja Mierdari ar nazi rokā. Kitijas sejā atspoguļojās apjukums, neticība un šaubas. Netenjels mēģi­nāja noturēt viņas skatienu, bez vārdiem lūgt pēc palīdzības. Ja vien viņa parautu malā nazi, viņš varētu nogāzt Mierdari zemē. Ātri ja vien viņa rīkotos tagad, kamēr trakais dramaturgs ir novērsis uzmanību…

Kitija palūkojās uz Mierdari un atkal uz Netenjelu. Viņa sarauca pieri. Netenjels juta, kā pār deniņiem norit sviedru lāse. Nē, Kitija viņam nepalīdzēs. Kāpēc lai viņa to darītu? Meitene taču viņu nicināja.

Mierdaris bija pa pusei pārliecies pāri balustrādei un priecīgi ķiķināja, lūkojoties uz pazemotajiem un sagūstītajiem valdības darbiniekiem. Jo vairāk viņš smējās, jo ciešāk nazis iespiedās Netenjelam kaklā.

Tad jaunais burvis pamanīja, ka Kitija pamāj. Viņš redzēja meiteni saspringstam, it kā gatavojamies lēcienam. Viņš aplai­zīja sausās lūpas, sagatavojās…

Kitija metās uz priekšu. Un tobrīd viņai trāpīja zaļa enerģijas bulta, nogāžot meiteni no kājām un triecot pret margām, kas iekrakšķējās. Smaragdzaļas liesmas dejoja pa viņas ķermeni, kājas un rokas sarāvās, no matiem pacēlās dūmi. Uguns norima. Kitija nogāzās uz grīdas, kājām un rokām ļengani nokarājoties. Viņas acis bija puspavērtas, neko neredzošas.

Mierdara kreisajā rokā pamazām norima liesmas, otra jo­projām turēja nazi Mandrākam pie kakla. Viņa acis tagad bija mazas un tumšas kā rozīnes, zobi sakosti. Muļķa meitene, viņš noteica. Viņš pamāja ar labo roku, iegriežot ar nazi Neten­jelam kaklā. No brūces sūcās asinis. Piecelies!

Netenjels piecēlās kājās. Visā zālē šī komanda tika atkārtota simtiem reižu. Atskanēja švīkstoņa, gūstekņi slējās kājās, neko neredzēdami, sasieti un bezpalīdzīgi, viņus pamudināja velnēnu pļaukas un kniebieni. Gadījumos, kad smagais pārdzīvojums bija licis upurim zaudēt samaņu, dēmoni viņu uzstutēja kājās. Ložās, kur bija sēdējuši ministri, tagad varēja redzēt tikai bie­zos, melnos tīklos ievīstītas personas, kas bija satītas kā cīsiņi.

Netenjels beidzot ierunājās. Tu esi mūs visus pazudinājis.

Mierdaris izplūda platā smaidā. Nebūt ne, Džon! Mēs stā­vam jaunas ēras rītausmā! Bet tagad izrāde ir beigusies un man jāķeras pie turpmākās loģistikas. Te būs kāds, ar ko tu varēsi kopā pavadīt laiku, kamēr es būšu prom. Viņš pamāja cilvē­kam, kas stāvēja ložas aizmugurē. Aizkari pašķīrās, un parādī­jās garš, melnā tērpts stāvs. Tas bija algotnis.

Manuprāt, jūs abi pietiekami labi pazīstat viens otru, Mierdaris turpināja, paslēpjot nazi zem apmetņa. Nešaubos, ka jums būs daudz, ko pārrunāt. Es nevērtēju tevi tik zemu, Džon, lai izteiktu muļķīgus draudus, tomēr es kaut ko ieteikšu. Viņš atskatījās jau pie kāpnēm. Ceru, ka tu neizvēlēsies mirt kā nabaga Kitija. Man vēl ir tik daudz kas, ko tev parādīt.

Viņš bija prom. Netenjels stāvēja un lūkojās uz meiteni, kas gulēja uz grīdas. Un lejā, zālē, tikai kāju švīkstoņas pavadīta, tika aizvesta Lielbritānijas valdība.

Aleksandri jay

124. gads pirms mūsu ēras

Ēģiptē tas bija trauksmains laiks. Dienvidu klejojošās ciltis bija pārlavījušās pāri Kataraktai un uzbruka mūsu robežpilsētām. Beduīni nodarīja postījumus tirgotājiem, uzbrūkot tiem tuksnešos. Kuģus izlaupīja Berberijas pirāti. Karaļa padomnieki mudināja viņu meklēt palīdzību ārzemēs, bet monarhs, būdams vecs, lepns un piesardzīgs, atteicās.

Lai nomierinātu ienaidniekus galmā, Ptolemajs lika lietā visus talantus. Tas nozīmēja mani.

Lūdzu, piedod, ka izmantoju tevi tik necienīgi, viņš kādā naktī pirms mūsu šķiršanās sacīja. Lai gan es ļoti cienu Afu un Penrenutetu, tomēr tu, mīļais Rekit, esi mans varenākais kalps. Ticu, ka tu šīs tautas labā vari darīt brīnumus. Lūdzu, seko armijas pavēlnieka norādījumiem, bet, kur nepieciešams, vari arī improvizēt. Piedod, ja šis uzdevums tev būs smags vai nepa­tīkams, bet mums tas jādara visu cilvēku labā. Ja tev paveik­sies, mana brālēna algotņi atstāsies no manis un ļaus turpināt pētījumus.

Es tonakt izskatījos kā cēls tuksneša lauva, un mana balss bija zema un dobja. Tu nepazīsti cilvēku sirdis un prātus, es sacīju. Tavs brālēns nenomierināsies, kamēr tu nebūsi paga­lam. Katru tavu kustību novēro spiegi šorīt notvēru divus priestera velnēnus pie tavas vannas istabas durvīm. Mēs pār­mijām pāris vārdu, un tagad Viņi kalpo tavā labā.

Zēns pamāja. Man prieks to dzirdēt.

Lauva atraugājās. Jā, viņi ļoti laipni ziedoja savas būtības, lai stiprinātu manējo. Neizskaties tik satriekts! Mūsu pasaulē mēs tik un tā visi esam viens, kā jau es tev tiku stāstījis.

Kā jau parasti, Citas pasaules pieminēšana darīja savu. Mans saimnieks burtiski iedegās sajūsmā, viņa seja staroja un acis mirdzēja. Rekit, mans draugs, viņš teica. Tu esi man izstās­tījis tik daudz, bet ir vēl kas vairāk, ko es vēlos uzzināt. Ceru, ka pēc pāris nedēļu darba tas būs iespējams. Afam bijusi pieredze ar tālo zemju šamaņiem, un viņš man ieteica kādu metodi, kā pamest ķermeni. Kad tu atgriezīsies… Labāk pagaidīsim un tad jau redzēsim.

Lauva ritmiski sita asti pret jumta dakstiņiem. Tev vaja­dzētu vairāk domāt par šīs pasaules draudiem. Tavs brālēns…

Penrenutets tavas prombūtnes laikā mani aizstāvēs, tāpēc nebaidies. Redzi, viņi jau iededz uguni novērošanas tornī. Flote pulcējas. Tev laiks doties.

Man bija jāveic dažādi darbi, kuru laikā es netikos ar saim­nieku. Es kopā ar ēģiptiešu floti devos cīņā pret pirātiem un cīnījos bargā kaujā pie Berberijas krasta. [69] [1] Šīs kaujas laikā mēs iznīcinājām pirātu fortu un atbrīvojām simtiem gūstekņu. Es šo atgadījumu vienmēr atcerēšos pēc cīņas ar mežonīgu ifrītu virs diviem grimstošiem kuģiem. Mēs šaudījāmies starp degošiem airiem un paukojāmies virs takelāžas, izmantojot par durkļiem masta atlūzas. Beigās es viņu ar veiksmīgu sitienu notriecu un noskatījos, kā viņš, joprojām gruz­dēdams, nogrimst jūras zaļajā dzelmē.

Pēc tam maršēju kopā ar sauszemes spēkiem pa Tēbu tuksnesi, kur mēs no slēpņa uzbrukām beduīniem, saņemot daudzus ķīlniekus. Atpakaļceļā mums uzbruka liels skaits džinu ar šakāļu galvām, kurus mums neizdevās pilnībā uzveikt. [70] [1] Viņu vidū bija arī kāds mums visiem pazīstams sarkanādains indi­vīds. Pēc vispārēja sajukuma izraisīšanas Džabors beidzot tika atsēdināts, kad es ievilināju viņu smilšakmens labirintā un aizbarikādēju izeju.

Ne mirkli neatpūšoties, es devos uz dienvidiem, kur pievie­nojos karaļa armijas galvenajiem spēkiem, lai atriebtos kalnie­šiem pie Nīlas. Šī kampaņa ilga divus mēnešus un beidzās ar nekrietno Kataraktas kauju, kuras laikā es kraujas malā virs trakojošiem ūdeņiem piebeidzu divdesmit foliotus. Zaudējumi bija milzīgi, bet mēs uzvarējām, un šajā reģionā tika atjaunots miers. [71] [1] Es gribēju teikt, ēģiptiešu miers. Joprojām pietiekami daudz kautiņu, laupīšanu un slepkavību, bet tagad to darījām mēs, tāpēc viss bija kārtībā.

Man šis laiks nebija viegls, bet mana būtība bija stipra, un es neņēmu ļaunā, ka Ptolemajs man licis izciest šos pārbaudīju­mus. Patiesībā mana saimnieka pētījumi viņa vēlēšanās nodi­bināt vienlīdzību džinu un cilvēku starpā bija mani aizkusti­nājuši, lai cik skeptisks es arī dažkārt izliktos. Es uzdrošinājos cerēt, ka no tiem varētu rasties kas labs. Tomēr es baidījos par Ptolemaju. Viņš dzīvoja pašā sazvērestību un briesmu perēklī.

Kādā naktī, kamēr mēs karojām kalnos, mūsu teltī parādījās burbulis, kurā izgaismojās Ptolemaja seja, tāla un neskaidra.

-   Sveiks, Rekit! Dzirdēju, ka tevi var apsveikt! Stāsti par uzvarām atceļojuši līdz pilsētai.

Es palocījos. Tad jau tavs brālēns ir apmierināts?

Saimnieks nopūtās. Diemžēl cilvēki daudzina, ka tas esot mans nopelns. Par spīti maniem iebildumiem, viņi mani slavē. Mans brālēns par to nepriecājas.

-   Tas nav nekas pārsteidzošs. Tev vajadzētu… Kas tev uz vaiga? Rēta?

-   Nekas. Kāds strēlnieks mani uz ielas sašāva. Penrenutets paspēja pagrūst mani malā, un viss beidzās labi.

-   Es tūlīt pat atgriežos!

-Vēl ne! Man vajadzīga tikai nedēļa, lai pabeigtu darbu. Atgriezies pēc septiņām dienām. Pa to laiku vari doties, kur vien vēlies.

Apstulbis lūkojos viņa sejā. Patiešām?

-   Tu vienmēr gaudies, ka tava brīvā griba tiek ierobežota. Tagad tev ir dota iespēja izbaudīt to. Ceru, ka tu spēj izturēt uzturēšanos uz Zemes vēl nedaudz ilgāk. Dari, ko vēlies! Tieka­mies pēc septiņām dienām. Burbulis pārsprāga un pazuda.

Tas bija tik negaidīti, ka es vairākas minūtes bezmērķīgi soļoju pa telti, pārvietodams spilvenus un lūkodamies uz savu atspīdumu misiņa traukos. Un tikai tad sapratu viņa vārdu nozīmi. Izgājis ārā, es uzmetu skatienu nometnei un, sajūsmā iekliedzies, uzlidoju gaisā.

Pagāja septiņas dienas. Es atgriezos Aleksandrijā. Mans saim­nieks stāvēja darbistabā, viņam mugurā bija balta tunika.un sandales. Ptolemaja seja bija kalsnāka nekā agrāk, acis nogu­rušas, bet viņš mani sveica ar sev raksturīgo neizsīkstošo entu­ziasmu.

-   Tieši laikā! viņš teica. Kāda tev šķita plašā pasaule?

-   Plaša un skaista, lai gan te ir pārāk daudz ūdens. Austru­mos kalni paceļas līdz pat zvaigznēm, bet dienvidos meži aprij visu Zemi. Pasaules arhitektūra ir tik dažāda, ka man bija par ko padomāt.

-Arī es kādudien to visu redzēšu. Un cilvēki? Ko tu domā par viņiem?

-  Viņi parādās atsevišķās vietās uz Zemes kā pumpas uz dibena. Un lielākā daļa iztiek bez maģijas.

Ptolemajs pasmaidīja. Tavs ieskats šīs zemes dzīvē ir dziļš un poētisks. Tagad mana kārta. Viņš aizveda mani uz mazu iekškambari. Uz grīdas bija uzzīmēts aplis lielāks nekā parasti -, izrotāts ar hieroglifiem un rūnām. Blakus zālītēm un amuletiem atradās mana saimnieka rokrakstā aprakstītas papirusa loksnes un vaska plāksnes. Viņš izskatījās noguris. Ko tu par to domā?

Biju aizņemts, pētot pentakla barjeras un ierobežojošos vār­dus. Nekas īpašs. Standarta pentakls.

-   Zinu. Es izmēģināju dažādas nostiprinošas burvestības un tīklus, bet tas nešķita pareizi. Un tad es sapratu: visas rūnas un pārējās rakstu zīmes domātas, lai ierobežotu kustību noturētu džinu rāmjos, ļautu mums justies droši. Bet es gribu panākt pre­tējo brīvi kustēties. Tātad, ja es izdarīšu šādi… viņš ar kāju paberzēja ar krītu uzvilkto riņķa līniju, mans gars varēs brīvi aizlidot pa šo nelielo spraugu, tikmēr ķermenis paliks tepat.

Es saraucu pieri. Tad kāpēc vispār izmantot pentaklu?

-  Vārds vietā. Pēc mūsu drauga Afa teiktā, tālo zemju šamaņi, kas dodas sarunāties ar gariem uz viņu pasaules sliekšņa, izrunā buramvārdus un pēc savas gribas pamet ķermeni. Viņi neizmanto pentaklus. Taču viņu nolūks nav šķērsot to robežu, kas nodala mūsu pasaules, iziet cauri elementu sienām, par kurām tu man tik daudz esi stāstījis. Bet es gribu to izdarīt. Manuprāt, tas pats pentakla spēks, kas velk tevi šurp, kad es izsaku buramvārdus, varētu aizsūtīt mani pretējā virzienā, ja es izteiktu buramvārdus atgriezeniski. Tas ir fokusēšanas mehā­nisms, saproti?

Pakasīju zodu. Atvaino, bet vai tu vēlreiz nepateiktu, ko tieši Afa stāstīja?

Saimnieks pacēla skatienu pret debesīm. Tam nav nozīmes. Svarīgi ir tikai tas, ka, manuprāt, es spēju pavērst uz pretējo pusi parasto Izsaukšanu. Bet, ja vārti patiešām atveras un es dodos augšup, man otrā pusē būtu vajadzīgs kaut kas tāds, kas man kalpotu par nodrošinājumu. Kaut kas tāds, kas parādītu ceļojuma mērķi.

-  Tur jau tā problēma, es sacīju. Citā pasaulē nevar būt noteiktu mērķu. Tur nav ne kalnu, ne mežu. Es tev to esmu stāstījis neskaitāmas reizes.

-   Zinu. Tāpēc tik liela nozīme ir tev. Zēns noliecās un rakņā­jās pa parasto ēģiptiešu burvja maģisko priekšmetu kaudzi: tur bija skarabeji, mumificēti grauzēji, mazas piramīdas un daudz kas cits. Viņš pacēla anku [72] [1] Anks: T veida amulets ar tādu kā cilpu augšā. Tiek uzskatīts par dzīves simbolu. Faraonu laikā Ēģiptē, kad maģija bija ikdienišķa parādība, daudzos ankos bija iesprostoti gari un tādējādi tie bija spēcīgi aizsargi pret burvestībām. Bet Ptolemaja laikā tie bija tikai simboli. Tomēr dzelzs, tāpat kā sudrabs, vienmēr atbaida džinus lai kādā formā tas būtu. un pavicināja manā virzienā. Vai tas ir no dzelzs?

Es sajutu stindzinošu aukstumu un paliecos malā. Jā. Labāk nevicinies tik briesmīgi.

-   Labi. Uzlikšu kaklā, lai tas mani sargātu. Ja nu gadījumā laikā, kamēr mans gars ir prom, te iemaldās kāds velnēns.

Kas attiecas uz tevi… Liels paldies, Rekit, par visu, ko tu manā labā esi darījis. Esmu tavs parādnieks. Es tevi pēc mirkļa atbrī­vošu, un tavi pienākumi pret mani būs beigušies.

Kā jau ierasts, es paklanījos. Paldies, saimniek.

Viņš atmeta ar roku. No šī brīža vari aizmirst visas tās saimnieku un kalpu būšanas. Kad būsi Citā pasaulē, ieklausies, vai es nesaucu tevi vārdā īstajā vārdā. [73] [1] t.i., Bartimajs. Ja nu tu gadījumā būtu piemirsis. Ptolemajs pieklājī­bas dēļ nekad mani tā nesauca.

Kad būšu noskaitī­jis buramvārdus, es nosaukšu tavu vārdu trīs reizes. Ja vēlē­sies, varēsi man atbildēt es ceru, ka ar to pietiks, lai es droši nokļūtu galamērķī. Es iziešu cauri vārtiem pie tevis.

Es, kā jau parasti, biju noskaņots skeptiski. Domā?

-   Zinu. Zēns man uzsmaidīja. Rekit, ja tev ir apnicis redzēt manu seju, risinājums ir vienkāršs neatsaucies.

-   Tātad tas ir atkarīgs no manis?

-   Protams. Cita pasaule taču ir tava valstība. Ja tu tomēr izlemsi, ka vēlies mani uzņemt, es būšu ļoti pagodināts. Zēna seja bija satraukumā piesarkusi, acis mirdzēja. Viņš jau iztēlo­jās sevi skatām visus Citas pasaules brīnumus. Es nolūkojos, kā viņš pieiet pie ūdens bļodas, kas bija nolikta pie loga, un nomazgā seju un kaklu.

-   Teorētiski jau viss ir pareizi, es sacīju. Bet vai kāds tev ir izstāstījis, kas notiks ar tavu ķermeni, kad tu iziesi cauri pasauļu vārtiem? Tu taču nesastāvi tikai no būtības.

Viņš noslaucījās dvielī, lūkojoties uz pilsētu, pār kuru kā līķ­auts klājās dienas burzma un troksnis. Dažkārt man liekas, ka arī es nepiederu šai zemei, Ptolemajs nomurmināja. Visa mana dzīve ir pagājusi bibliotēku noslēgtībā, es nekad neesmu tiecies izbaudīt pasaules labumus. Bet, kad atgriezīšos, es došos tālā ceļojumā gluži tāpat kā tu, Rekit. Viņš pagriezās un izstiepa tievās, brūnās rokas. Tev, protams, ir taisnība. Es nezinu, kas notiks. Var būt, ka man par to nāksies maksāt. Bet ir vērts riskēt, lai redzētu ko tādu, ko neviens cits nekad nav redzējis. Zēns aizvēra loga slēģus, un mūs ietina miglaina, bāla gaisma. Pēc tam viņš aizslēdza istabas durvis.

-   Iespējams, ka tad, kad mēs atkal satiksimies, lomas būs mainītas un tu būsi manā varā.

-   Iespējams.

-   Tu tik ļoti man uzticies?

Ptolemajs iesmējās. Un ko tad es esmu darījis visu šo laiku? Kad es tevi pēdējo reizi ieslodzīju pentaklā? Paskaties tu esi tikpat brīvs kā es. Tu varētu mani vienā mirklī nonāvēt un pazust.

-   Ak jā. Pareizi. Man tas nebija ienācis prātā.

Zēns sasita plaukstas. Ir pienācis laiks. Penrenutets un Afa jau ir atbrīvoti, tā ka man šeit nav nekādu neizpildītu saistību. Tagad tava kārta. Ja vēlies, lec iekšā pentaklā, un es tevi atbrī­vošu.

-   Un kā ar tavu drošību? es palūkojos apkārt. No loga slēģiem kā nagi spraucās gaismas stari. Kad mēs būsim prom, tu būsi bezspēcīgs pret saviem ienaidniekiem.

-   Penrenuteta pēdējais uzdevums bija pieņemt manu izskatu un doties uz dienvidiem pa veco lielceļu. Viņš parūpējās, lai pēc iespējas vairāk cilvēku redzētu viņu aizbraucam. Spiegi noteikti seko viņa karavānai. Redzi, mīļo Rekit, es esmu par visu parū­pējies. Viņš pamāja, lai kāpju pentaklā.

-   Zini, varbūt tev nevajadzētu riskēt ar savu dzīvību šajā eksperimentā, es ieminējos, lūkojoties uz zēna šaurajiem ple­ciem, tievo kaklu un kaulainajām kājām.

-   Tas nav eksperiments, viņš atteica. Tas ir labas gribas žests. Atlīdzināšana.

-   Par ko? Par trīs tūkstoš gadu verdzību? Kāpēc uzņemties labot tik daudzus noziegumus? Neviens cits burvis nekad tā nav domājis!

Ptolemajs pasmaidīja. Tur jau tā lieta. Es būšu pirmais. Un, ja mans ceļojums beigsies veiksmīgi, es atgriezīšos un to aprakstīšu, un citi man sekos. Cilvēku un džinu attiecībās aiz­sāksies jauna ēra. Es jau tagad esmu uzmetis dažas piezīmes,

Rekit, mana grāmata drīz vien stāvēs visās zemes bibliotēkās goda vietā. Es vairs to nepiedzīvošu, bet tu gan!

Ptolemaja aizrautība mani iedvesmoja. Es pamāju. Cerē­sim, ka tev ir taisnība.

Zēns neatbildēja, tikai uzsita knipi un nomurmināja atbrī­vošanas vārdus. Pēdējais, ko es redzēju, bija viņa seja. Jaunais burvis lūkojās man nopakaļ nopietns un pārliecināts.

22 kitija

1^.itiju pamodināja spoža gaisma. Viņa gulēja pavisam nekus­tīgi, līdz apjauta, kā asinis pulsē galvā un cik sausa ir pavērtā mute. Locītavas smeldza. Meitene saoda degušu drēbju smaku un sajuta ciešu spiedienu uz vienas rokas.

Viņa satrūkās, izstaipīja locekļus, atvēra acis un mēģināja pacelt galvu. Meitene sajuta pēkšņas sāpes un beidzot apjauta, kas noticis: rokas un kājas bija sasietas, viņa atbalstīta pret kaut ko cietu, un kāds bija nometies viņai blakus un noraizējies lūkojās uz viņu. Pēkšņi viņa vairs nejuta pieskārienu labajai rokai.

Atskanēja kāda balss. Vai tu mani dzirdi? Viss kārtībā?

Kitija pavēra acis platāk un aplūkoja tuvāk cilvēku, kas bija noliecies pār viņu. Tas bija Mandrāks, viņš izskatījās noraizējies un vienlaikus atvieglots. Vai vari parunāt? viņš jautāja. Kā jūties?

Kitijas balss bija ļoti vārga. Vai tu turēji manu roku? -Nē.

Labi. Tagad viņa jau spēja atvērt acis, kas bija pieradušas pie gaismas. Meitene palūkojās apkārt. Viņa gulēja uz grīdas lielā, greznā zālē. Izliektos griestus balstīja varenas kolonnas, uz grīdas plāksnēm bija izklāti grezni paklāji. Arkās bija novie­totas senlaicīgās drēbēs tērptu vīriešu un sieviešu statujas. Pie griestiem lidinājās maģiskas lodes, kas apgaismoja istabu ar mainīgu gaismu. Istabas vidū atradās nospodrināts galds ar septiņiem krēsliem.

Ap to staigāja kāds vīrietis.

Kitija mēģināja uzslieties sēdus, bet tas nenācās viegli, jo roku un kāju locītavas bija sasietas. Kaut kas dūrās mugurā. Meitene nolamājās. Vai tu…?

Mandrāks pacēla rokas, parādot, ka arī viņš ir sasiets. Pa­mēģini noliekties pa kreisi. Tu esi atbalstīta pret akmens kurpi. Uzmanīgi tu esi pārcietusi pamatīgu triecienu!

Kitija pabīdījās uz sāniem un iekārtojās ērtāk. Viņa palūko­jās uz sevi. Viena mēteļa puse bija nodegusi, viņa varēja redzēt sadriskāto kreklu un Butona kunga grāmatu iekškabatā. Mei­tene sarauca pieri. Kā tas bija noticis?

Teātris! Kitija pēkšņi atminējās: sprādziens pretējā ložā, gaismas, dēmonu bari zālē. Jā, un Mandrāks viņai blakus, bāls un nobijies, un tas mazais vīrelis, kas turēja nazi viņam pie rīk­les. Viņa bija mēģinājusi…

-   Cik labi, ka tu esi dzīva, burvis sacīja. Viņa seja bija pelēka, bet balss skanēja mierīgi. Uz kakla bija sažuvušas asi­nis. Tev nu gan piemīt ievērojamas pretošanās spējas! Vai tu spēj redzēt cauri ilūzijām?

Meitene pašūpoja galvu. Kur mēs esam? Kas…?

-  Mēs atrodamies Vestminsteras Statuju zālē. Šeit pulcējas Padome.

-   Bet kas noticis? Kāpēc mēs šeit sēžam? Meiteni sāka pār­ņemt bailes. Viņa izmisīgi mēģināja izrauties no saitēm.

-Tikai mierīgi… mūs novēro. Viņš pamāja ar galvu uz tumšā stāva pusi. Kitija šo cilvēku nepazina tas bija jauns vīrietis ar garām, tievām kājām.

-   Mierīgi? Kitija gandrīz iekliedzās. Kā tu uzdrīksties! Ja es nebūtu sasieta…

-   Jā, bet tu esi. Tāpat kā es. Tāpēc paklusē un noklausies, kas notika. Burvis pieliecās tuvāk. Teātrī tika saņemta gūstā visa valdība. Mierdaris izmantoja veselu dēmonu armiju, lai to paveiktu.

-   Man taču ir acis, vai ne? Es to visu redzēju!

-   Labi. Iespējams, kāds tika ari nogalināts, bet lielākajai daļai aizbāza muti un sasēja rokas, lai viņi nevarētu izsaukt dēmonus. Mūs visus savāca un izveda ārā no teātra, kur gaidīja autobusi, kur visus sakrāva gluži kā tādus gaļas gabalus, ministru virs ministra. Visus atveda šurp. Neviens nezina, kas notika tālāk. Man nav ne jausmas, kur gūstekņi palika. Iespējams, tie atrodas kaut kur netālu. Laikam šobrīd pie viņiem ir Mierdaris.

Kitijai sāpēja galva. Viņa mēģināja aptvert, ko burvis stāsta.

-   Un kas … viņa nopētīja savu sadegušo mēteli, kas man to nodarīja?

-  Viņš. Izmantoja Elles ugunis, turklāt no ļoti tuva attāluma. Brīdī, kad tu mēģināji, te viņa bālā seja nedaudz piesarka,

-   man palīdzēt. Visi domāja, ka tu esi pagalam, bet tikai brīdī, kad algotnis jau veda mani prom, tu ievaidējies un sakustējies, tāpēc viņš paķēra līdzi arī tevi.

-   Algotnis?

-   Nemaz neprasi…

Kitija brīdi klusēja. Tātad Mierdaris ir pārņēmis varu impē­rijā?

-   Vismaz viņš tā domā. Burvis sarauca pieri. Tas vīrs ir jucis! Nespēju iedomāties, kā viņš plāno pārvaldīt impēriju bez burvjiem.

Meitene nošņaukājās. Arī burvjiem ar pārvaldi diez ko spoži neveicās. Varbūt viņam izdosies labāk.

-   Nemuļķojies! Mandrāka seja apmācās. Tev nav ne mazākās nojausmas, kas… jaunais burvis ar grūtībām saval­dījās. Atvaino, tā nav tava vaina. Man nevajadzēja tevi vest uz teātri.

-   Tiesa. Kitija palūkojās apkārt. Bet es tik un tā nespēju saprast, kāpēc mēs abi esam atvesti šurp.

-   Es arī nesaprotu. Mēs kaut kādu iemeslu dēļ esam nošķirti no citiem.

Kitija nopētīja vīrieti, kas staigāja ap Padomes galdu. Viņš izskatījās uztraukts, ik pa laikam skatījās pulkstenī un tad

uz divviru durvīm. Šis neizskatās pārāk bīstams, meitene nočukstēja. Vai tu nevari izsaukt dēmonu un tikt ar to veci galā?

Mandrāks nolādējās. Visi mani vergi ir aizsūtīti misijā. Ja es tiktu līdz pentaklam, varētu viņus izsaukt, bet bez pentakla un sasietām rokām es neko nespēju. Man nav pat velnēna pie rokas.

-   Cik nožēlojami, Kitija nošņācās. Un vēl saucas bur­vis…

Mandrāks sarauca pieri. Dod man laiku. Mani dēmoni ir spēcīgi, īpaši Kormokodrāns. Ja paveiksies, es varēšu…

Durvis atvērās. Vīrietis pie galda apcirtās riņķī. Kitija un Mandrāks izstiepa kaklus, lai labāk redzētu, kas notiek.

Ienāca neliela cilvēku grupiņa.

Pirmos cilvēkus Kitija nepazina. Mazs, kalsns vīrelis ar apa­ļām, miklām acīm, nevīžīga izskata sieviete ar nogurušu seju, pusmūža vīrietis ar bālu, gaļīgu seju un platām lūpām. Aiz „ viņiem nāca jauns vīrietis vingrā solī. Viņa sarkanie mati bija atglausti atpakaļ, un uz deguna uztupinātas mazas, apaļas brillītes. Ap viņiem virmoja sajūsmas aura: visi ķiķināja, smaidīja un aizrautīgi lūkojās apkārt.

Garkājis, kas visu laiku bija stāvējis pie galda, steidzās viņiem pievienoties. Beidzot! viņš izsaucās. Kur tad Kventins?

-   Tepat, mani draugi! pa durvīm iesteidzās Kventins Mier­daris, smaragdzaļajam apmetnim plīvojot, krūtis izriezis kā gailēns. Viņš bija atliecis plecus un brīvi šūpoja rokas. Drama­turgs pagāja garām saviem biedriem, uzsitot sarkanmatim pa muguru, sabužinot sievietes matus un piemiedzot pārējiem ar aci. Viņš devās pie galda, nopētīdams istabu ar īpašnieka skatu. Pamanījis Kitiju un Mandrāku pie sienas, viņš tiem pamāja ar tuklo roķeli.

Pie Padomes galda Mierdaris izvēlējās pašu lielāko krēslu zeltīto troni ar rotājumiem. Viņš tajā apsēdās un cēli pārmeta vienu kāju pār otru. Dramaturgs lēni izvilka no kabatas cigāru.

Viņš uzsita knipi, un cigārs aizdegās. Mierdaris ielika to mutē un ar baudu ievilka dūmu.

Kitija dzirdēja Mandrāku sev blakus niknumā noelšamies. Meitene to visu vēroja kā krāšņu priekšnesumu. Ja viņa nebūtu sagūstīta, viņa varētu par to pat priecāties.

Mierdaris pamāja ar cigāru. Klaiv, Rufus, vai jūs nebūtu tik laipni un neatvestu šurp mūsu draugus?

Viņiem tuvojās sarkanmatis un vīrs ar ļengano seju. Kitija un Mandrāks tika uzrauti kājās. Meitene pamanīja, ka abi vīrieši vēro Džonu ar lielām dusmām. Vecākais vīrietis pacēla roku un iesita Mandrākam pa seju.

-  Tas par to, ko tu izdarīji ar Siržulauzēju, viņš teica, paber­zējot roku.

Mandrāks pasmīnēja. Nekad iepriekš nebiju iepļaukāts ar slapju zivi…

-   Dzirdēju, ka tu mani meklējot, Mandrāk, sacīja sarkan­matis. Tagad tu esi mani atradis. Ko nu?

No zeltītā krēsla atskanēja medussalda balss. Rāmāk, puiši! Džons ir mūsu viesis. Esmu viņam stipri pieķēries. Lūdzu, vediet viņus šurp!

Kitija un Džons tika pagrūsti uz priekšu, kur viņi apstājās uz paklāja apaļā galda priekšā.

Pārējie sazvērestības dalībnieki jau bija apsēdušies. Viņu acīs gailēja naids. Drūmā sieviete ierunājās: Ko viņi šeit dara, Kventin? Šis ir nozīmīgs brīdis…

-   Tev jau sen vajadzēja novākt Mandrāku, sacīja vīrietis ar zivij līdzīgo seju.

Mierdaris, acīm sajūsmā dzirkstot, ievilka vēl vienu dūmu. Rufus, tu esi pārsteidzīgs! Un tu arī, Besa! Tiesa, Džons vēl nav mūsu biedrs, bet es ļoti ceru, ka par tādu kļūs. Mēs ļoti ilgi esam bijuši sabiedrotie.

Kitija uzmeta skatienu jaunajam burvim. Tas vaigs, pa kuru Rufuss bija iesitis, dega koši sarkans. Mandrāks klusēja.

-   Mums nav laika spēlēt spēlītes, ierunājās sīkais vīrelis ar miklajām acīm. Viņa balss skanēja kā caur degunu. Vajag ātrāk iegūt to spēku, par kuru tu stāstīji. Viņš palūkojās uz galdu un izskatījās vienlaikus alkatīgs un nobijies. Kitijai šis vīrs šķita vājš un gļēvs, turklāt tāds, kas apzinās savu vājumu. Viņai nelikās, ka pārējie sazvērnieki būtu par matu labāki, izņe­mot Mierdari, kas, sēdēdams savā zelta tronī, izstaroja pašpār­liecinātību.

Dramaturgs nobirdināja cigāra pelnus uz Persijas pa­klāja. Varu tev galvot, manu mīļo Vaiters, ka te netiek spējētas nekādas spēlītes, viņš smaidot teica. Devro spiegi jau sen noskaidrojuši, ka vienkāršo ļaužu vidū Džons ir pats populārā­kais burvis. Viņš varētu būt mūsu Padomes jaunā seja visādā ziņā viņa fizionomija ir patīkamāka nekā jebkura no jūsē­jām. Viņš pasmīnēja par efektu, kādu šie vārdi bija izraisījuši klātesošajos. Turklāt viņš ir ļoti apdāvināts un visai ambi­ciozs. Esmu pārliecināts, ka viņš ne vienu reizi vien vēlējies nogrūst Devro malā un pats ķerties pie valdīšanas… Vai ne tā, Džon?

Kitija atkal palūkojās uz Mandrāku, bet no viņa sejas izteiks­mes joprojām neko nevarēja nolasīt.

-   Mums jādod Džonam laiks, Kventins teica. Drīz vien viņam viss taps skaidrs. Un jūs saņemsiet varu, par kuru sap­ņojat, Vaitersa kungs. Ja vien Hopkinsa kungs pasteigtos, mēs varētu turpināt. Viņš ieķiķinājās, un, to dzirdot, Kitija viņu pazina.

It kā acu priekšā būtu nokritis plīvurs, Kitija atkal atcerējās Pretošanās kustību un laiku pirms trim gadiem. Sekojot neievē­rojamā ierēdņa Klema Hopkinsa ieteikumam, viņa bija devusies uz tikšanos teātrī. Duncis pie kakla, saruna ar vīrieti, kuru viņa tā arī neieraudzīja, un padoms, kas viņus aizveda uz abatiju pie baismīgā kapličas sarga…

-   Jūs! viņa iekliedzās. Jūs!

Visu acis pievērsās meitenei. Kitija stāvēja kā sastingusi un lūkojās uz zelta tronī sēdošo vīrieti.

-Jūs bijāt mūsu "labvēlis", Kitija nočukstēja. Jūs mūs piemānījāt un nodevāt!

Mierdaris piemiedza ar aci. Nudien! Beidzot tu mani pazini! Es prātoju, vai tev ienāks prātā… Protams, es tevi pazinu jau tajā brīdī, kad ieraudzīju kopā ar Mandrāku. Un tieši tāpēc ar prieku uzaicināju tevi uz mūsu mazo šīvakara priekšnesumu…

Džons Mandrāks beidzot ierunājās. Ko? Jūs esat jau tikušies?

-   Neizskaties tik šokēts, Džon! Tas viss bija ar labiem nodo­miem. Ar mūsu sabiedrotā Hopkinsa kunga palīdzību mēs jau sen sekojām Pretošanās kustības gaitām. Es ar prieku vēroju šo ļaužu pūles un uzjautrinājos par valdības niknumu, mēģinot viņus notvert…. Atvainojos klātesošajiem abu pušu pārstāv­jiem. Viņš gardi nosmējās.

Kitija runāja kā nemaņā: Jūs zinājāt, ka Gledstona kapu sargā tas briesmonis, tomēr jūs ar Hopkinsu tik un tā sūtījāt mūs pēc zižļa. Jūsu dēļ mani draugi aizgāja bojā. Viņa spēra soli Mierdara virzienā.

-   Nu izbeidz! Mierdaris pārgrieza acis. Jūs bijāt nodevēju bariņš no vienkāršo ļaužu aprindām. Es biju burvis. Vai tu tie­šām domāji, ka man rūp jūsu liktenis? Un nemaz nedomā nākt tuvāk, jaunkundzīt! Es vairs nepūlēšos raidīt tavā virzienā bur­vestību, bet uz vietas pārgriezīšu tev rīkli. Mierdaris uzsmai­dīja meitenei. Patiesībā jau es biju jūsu pusē. Cerēju, ka jums izdosies nogalināt briesmoni. Tad es būtu paņēmis zizli, lai liktu to lietā. Patiesībā, viņš atkal nobirdināja pelnus no cigāra un, pārmetis vienu kāju pār otru, palūkojās uz apkārtējiem, bei­gās iznāca viens liels juceklis. Tu aizbēgi ar zizli, turklāt izlaidi no kapenēm ifrītu Honoriju. Cik tas Honorijs tomēr bija iespai­dīgs! Gledstona kauli, apvienoti ar dēmonisku būtību, lēkā pa Londonas jumtiem! Izcils priekšnesums! Turklāt tas lika mums ar Hopkinsu par kaut ko aizdomāties…

-   Pastāsti man kaut ko, Kventin, Mandrāks ļoti mierīgā balsī vaicāja, pēc maniem apsvērumiem šis Hopkinss bija iesaistīts ari golema afērā. Vai tā bija?

Mierdaris pasmaidīja un ieturēja dramatisku pauzi. Viņš visu laiku kaut ko tēlo, Kitija nodomāja. Izturas pret šo situāciju kā pret vienu no savām lugām.

-   Protams! dramaturgs iesaucās. Turklāt manā vadībā! Es esmu iesaistīts daudzās afērās. Esmu mākslinieks, Džon, radošs un izdomas bagāts cilvēks. Jau gadiem ilgi impērija vir­zījās pretī sabrukumam, Devro un pārējie bija to noveduši līdz kliņķim. Vai tu zināji, ka vairākas manas lugas nevarēja izrādīt Bostonā, Kalkutā un Bagdādē, jo tur valdīja pārāk liela naba­dzība, nemieri un vardarbība? Un bezgalīgais karš! Tagad viss mainīsies. Vairākus gadus es biju tikai skatītājs, kas izmēģina šo un to. Vispirms es pamudināju savu draugu Siržulauzēju sadumpoties. Atceries to lielo pentaklu, Džon? Tā bija mana ideja! Viņš ieķiķinājās. Nākamais bija nabaga Divāls. Viņš gribēja iegūt varu, bet bija pārāk neaptēsts, lai izdomātu, kā. Tas muļķis spēja tikai izpildīt pavēles. Ar Hopkinsa palīdzību es ieteicu viņam izmantot golemu, kas radītu pilsētā nemierus. Un, kamēr valdības uzmanība bija pievērta šim postītājam, dramaturgs saulaini uzsmaidīja Kitijai, es gandrīz ieguvu savā īpašumā zizli. Kuru, starp citu, šonakt esmu nolēmis beidzot dabūt savās rokās.

Kitijai šie vārdi neko nenozīmēja. Viņa lūkojās uz mazo, apaļo vīreli, kas sēdēja zelta tronī, un dusmās trīcēja. Viņa redzēja savu mirušo biedru sejas katrs vārds, ko Mierdaris izteica, bija kā zaimi viņu piemiņai. Meitene aiz dusmām nespēja pa­runāt.

Džons Mandrāks savukārt šķita kļuvis runīgāks. Tas ir interesanti, Kventin, viņš teica, un nešaubos, ka zizlis tev noderēs. Bet kā tu esi iecerējis vadīt valdību? Pateicoties tev, visi departamenti taču ir tukši! Tas radīs zināmas problēmas, pat ja ņemam vērā, ka tavā komandā strādā tādi izcili burvji. Viņš uzsmaidīja pie galda sēdošajiem.

Mierdaris atmeta ar roku. Protams, es atbrīvošu zināmu skaitu gūstekņu, ja vien viņi zvērēs man uzticību.

-   Un pārējie?

-   Tiks sodīti.

Mandrāks nodrebinājās. Tas ir diezgan riskanti, pat ja tev pieder zizlis…

-   Nemaz ne! Mierdaris pirmo reizi šķita patiešām nokaiti­nāts. Viņš piecēlās kājās un nometa cigāru zemē. Mūsu apvēr­sums būs unikāls divus tūkstošus gadus senajā maģijas pasaulē. Un te jau ir cilvēks, kas jums to visu parādīs. Dāmas un kungi, sveiksim Klemu Hopkinsu!

Istabā bikli ienāca neievērojama izskata cilvēks. Bija pagā­juši trīs gadi, kopš Kitija pēdējo reizi bija redzējusi šo vīru, sēžot vasaras kafejnīcā. Toreiz viņa bija tikai nobijusies meitene, kas dzēra piena kokteili un ēda smalkmaizīti. Tikmēr viņš uzdeva jautājumus par zizli. Un, kad viņa nespēja sniegt zinātniekam vajadzīgo informāciju, viņš meiteni nodeva vēlreiz, sūtot uz māju, kur viņu jau gaidīja Mandrāks ar savu dēmonu.

Gadiem ejot, zinātnieka ārējais izskats viņas prātā bija pagai­sis, bet viņa ēna kā kaut kas tumšs un biedējošs joprojām glū­nēja atmiņu noslēgtākajos nostūros un dažkārt uzbruka sapņos.

Un te jau viņš nāca, klusi šļūkdams pa paklājiem un bikli smaidīdams. Likās, ka viņa ierašanās tiek uzņemta ar vispārēju sajūsmu, visi satraukti sarosījās. Hopkinsa kungs nostājās pie galda, tieši pretī Kitijai. Viņš vispirms palūkojās uz Mandrāku un tad uz meiteni. Bāli pelēkās acis nopētīja meiteni, bet sejā neparādījās nekādas emocijas.

-   Nodevējs, Kitija nošņācās. Hopkinsa kungs nedaudz sarauca degunu, bet neizrādīja, ka meiteni pazītu.

-   Klem, Mierdaris uzsita viņam pa plecu, neļauj, lai šīs jaunās dāmas klātbūtne tevi samulsina. Tas ir mans mazais joks, lai atgādinātu tev laiku, ko pavadīji Pretošanās kustības rindās. Tomēr labāk netuvojies viņai! Viņa ir nikna kā lapsene. Kā jūtas ieslodzītie?

Zinātnieks paraustīja plecus. Viss kārtībā, ser. Viņi nekur nevar aizbēgt.

-   Un kas notiek ārpusē? Viss mierīgi?

-  Centrālajā parkā joprojām nemieri. Policija mēģina visus nomierināt. Neviens vēl nezina, kas norisinājies teātrī.

-   Labi. Tad pienācis laiks rīkoties. Mūsu draugs Hopkinss ir īsts brīnums, burtiski dārgakmens. Viņš ar katru elpas vilcienu izdveš jaunas idejas, viņš tās nosapņo naktīs un sagremo pie pusdienu galda. Viņš pirmais pamanīja ifrīta Honorija neparas­tās spējas un priekšrocības. Vai tiesa, Klem?

Hopkinss sašķieba muti tādā kā smaidā. Ja nu jūs tā sakāt, ser.

-   Mēs ar Hopkinsu tūlīt pat apjautām, ka dēmons ir iemieso­jies Gledstona kaulos. Tā nebija ilūzija: skelets bija īsts. Dēmons mājoja cilvēka kaulos. Un tad mums ienāca prātā vienreizēja doma: kāpēc lai mēs neizsauktu dēmonu dzīvā ķermenī, īpaši burvja ķermenī? Ja burvis spētu šo dēmonu kontrolēt un izman­tot tā varu kādus tik brīnumus viņš spētu veikt! Tad vairs nevajadzētu pentaklus, nebūtu jāķēpājas ar rūnām un krīta apļiem, nekāda riska! Pat Izsaukšana kļūtu lieka!

Kitija no Butona kunga bija iemācījusies pietiekami, lai saprastu, cik šis ierosinājums ir radikāls, viņa zināja pietiekami, lai pilnībā saprastu Mandrāka izbrīnu. Bet tas ir pārāk liels risks! jaunais burvis izsaucās. Tas cilvēks tavā istabā viņš teica, ka dzird galvā dēmona balsi! Viņš pēc kāda laika var sajukt prātā.

-   Tikai tāpēc, ka viņam nebija pietiekami daudz gribasspēka, lai pakļautu dēmonu. Mierdaris tagad izskatījās nemierīgs, viņš runāja ātri. Indivīdiem, kam piemīt inteliģence un spēks kā mums efekts būs ļoti harmonisks.

-   Vai tu tiešām gribi teikt, ka jūs visi šādi riskēsiet? Mandrāks iebilda. Efekts var būt katastrofāls! Tu taču nezini, kādas būs sekas…

-   Zinu gan. Hopkinss pirms diviem mēnešiem izsauca dēmonu savā ķermenī, un nekādi blakusefekti līdz šim nav novēroti. Vai tiesa, Klem? Pastāsti!

-   Tiesa, ser. Likās, ka zinātnieku mulsina vispārēja uzma­nība. Es izsaucu ļoti spēcīgu džinu. Kad tas ieradās manā ķermenī, es jutu iekšēju cīņu, it kā man galvā būtu iemājojis tārps. Bet vajadzēja tikai koncentrēties, un dēmons ar laiku samierinājās ar neizbēgamo. Viņš tagad ir pavisam kluss, es pat nemanu, ka viņš tur ir.

-   Bet jūs spējat izmantot viņa spēku un zināšanas, vai ne? Mierdaris turpināja. Tas ir ievērojams sasniegums…

-   Parādiet to mums! sieviete ierosināja.

-  Jā, parādiet! visi pārējie piebalsoja. Visiem sejās mir­dzēja alkas iegūt šīs neparastās spējas. Kitijai viņi šķita ļauni, bet vienlaikus bezpalīdzīgi ļautiņi, gluži kā putnēni, kas sēž ligzdā un gaida, kad tos pabaros.

Mierdara acis mirdzēja, viņš paraustīja zinātnieku aiz rokas. Kā tu domā, Hopkins? Vai parādīsim viņiem ko tādu, kas rosinātu apetīti?

-  Ja nu jūs tā vēlaties, ser. Zinātnieks pakāpās atpakaļ un nolieca galvu, it kā koncentrējoties. Un tad, šķietami bez mazākās piepūles, viņš pacēlās gaisā. Pāris līdzdalībnieku noelsās. Kitija palūkojās uz Mandrāku, kas vēroja burvi, muti pa­vēris.

Hopkinss pacēlās pāris metru gaisā, tad aizlidoja tālāk. Nonā­cis viņpus galda, viņš pacēla roku, mērķējot uz alabastra statuju zāles otrā galā. Tā attēloja plikpaurainu, būdīgu burvi, kas smē­ķēja cigāru. Uzmirdzēja zila gaisma, un statuja sašķīda sīkos gabaliņos. Sarkanmatainais burvis sajūsmā ieūjinājās. Pārējie piecēlās kājās un sita plaukstas vai bungoja ar plaukstām pa galdu. Hopkinsa kungs pacēlās līdz griestiem.

-  Parādi viņiem vēl kaut ko, Hopkins! Mierdaris sajūsmi­nāts sauca. Sarīko īstu izrādi!

Visi lūkojās augšup. Bet Kitija nolēma izmantot izdevību. Viņa lēnām kāpās atpakaļ. Viens solis, divi… Neviens nepama­nīja meiteni, visi lūkojās uz trako zinātnieku, kas plivinājās pie griestiem, taisot akrobātiskus trikus un raidot liesmas no pirk­stu galiem.

Kitija pagriezās un bēga. Divviru durvis bija atvērtas. Uz biezā paklāja soļus nevarēja dzirdēt. Rokas viņai joprojām bija sasietas, bet meitene izskrēja ārā pa durvīm un metās prom pa gaiteni, kurā bija akmens grīda, pie sienām eļļas gleznas un stikla vitrāžas. Viņa nogriezās pa labi. Gaiteņa galā bija atvērtas durvis. Kitija izslīdēja tām cauri, apstājās un nolādējās. Tukša istaba, iespējams, darbistaba tur bija galds, grāmatplaukti un pentakls uz grīdas. Strupceļš.

Meitene pagriezās un skrēja atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru nākusi, pa gaiteni, garām divviru durvīm, ap stūri…

…un saskrējās ar kaut ko smagu. Viņa tika pasviesta sāņus. Meitene instinktīvi mēģināja pasargāt sevi, aizliekot priekšā roku, bet, tā kā rokas bija sasietas, viņa smagi novēlās uz akmens grīdas. ,

Kitija palūkojās augšup, un viņai aizrāvās elpa. Priekšā stā­vēja milzīga auguma vīrs ar tumšu bārdu, ģērbies melnās drē­bēs. Zilās acis sastapa viņējās, tumšās uzacis saraucās.

Lūdzu, palīdziet man! Kitija izdvesa.

Bārdainis pasmaidīja un pastiepa roku.

Statuju zālē Hopkinsa kungs bija nolaidies zemē. Visu sejās laistījās pārsteigums un sajūsma. Divi vīri jau vilka prom paklājus, kas sedza uz grīdas uzzīmētos pentaklus. Kad bārdai­nis ievilka telpā Kitiju, sagrābis aiz apkakles, visi sastinga un pagriezās pret ienācējiem.

Aiz Kitijas muguras atskanēja zema balss: Ko iesākt ar skuķi? Viņa mēģināja aizlavīties.

Dramaturgs pašūpoja galvu. Neticami. Es pat nepamanīju, ka viņa ir nozudusi.

Mierdara kungs, pieri saraucis, panācās uz priekšu. Džon­sas jaunkundz, mums nudien nav laika noņemties ar šādiem izlēcieniem. Viņš saviebās un uzgrieza muguru. Sākumā šīs meitenes klātbūtne mani uzjautrināja, bet tagad viņa mani vairs neinteresē. Varat viņu nogalināt.

netenjels redzēja, kā algotnis nogrūž Kitiju zemē, atmet malā mēteli un izvelk aiz jostas aizbāztu izliektu nazi. Viņš redzēja, kā bārdainis satver meiteni aiz matiem, atgāž viņas galvu atpakaļ un atvēzējas…

-   Pagaidiet! Netenjels iesaucās tik svarīgā balsī, cik vien spēja. Neaiztieciet viņu! Meitene man ir vajadzīga dzīva.

Algotņa roka sastinga. Viņš noskatīja jauno burvi ar gaišzilo, caururbjošo acu skatienu. Un tad pavisam mierīgi turpināja liekt meitenes galvu atpakaļ un tuvināt kaklam nazi.

Netenjels nolādējās. Es teicu, pagaidiet!

Sazvērnieki ieinteresēti vēroja notiekošo. Rufusa Laima bālā, spīdīgā seja bija saviebta ļaunā grimasē. Diez vai tu te diktē noteikumus, Mandrāk.

-   Gluži pretēji, Rufus. Kventins mani tikko ielūdza pievieno­ties jūsu kompānijai. Un, pēc tam kad es biju vērojis Hopkinsa kunga iespaidīgo spēku demonstrējumu, es ar prieku šo priekš­likumu pieņemu. Rezultāti ir iespaidīgi. Tas nozīmē, ka tagad esmu viens nojums.

Kventins Mierdaris tobrīd pogāja vaļā mantiju. Viņš samiedza acis, nopētīdams Netenjelu. Tātad tu esi izlēmis piedalī­ties mūsu mazajā sazvērestībā?

Netenjels izturēja šo skatienu tik aukstasinīgi, cik vien spēja. Jā, viņš atteica. Tavs plāns patiešām ir vienreizīgs,

tas ir īsts meistardarbs. Žēl, ka todien pievērsu tik maz uzmanī­bas tam, ko tu rādīji. Bet tagad es gribu to labot. Tomēr meitene ir un paliek mana gūstekne, un man ir zināmas ieceres attiecībā uz viņu. Neviens cits nedrīkst viņai pieskarties.

Mierdaris paberzēja zodu un neatbildēja. Algotnis ciešāk satvēra nazi. Kitija neko neredzošām acīm lūkojās grīdā. Neten­jels juta, cik strauji sitas paša sirds.

Lai notiek, Mierdaris pēkšņi teica. Meitene ir tava. Atlaid viņu, Verok. Džon, tu tikko pierādīji, ka es neesmu tevī kļūdījies. Bet ņem vērā, ka vārdi ir labi, bet darbi vēl labāki. Pēc brīža mēs tevi atbrīvosim un novērosim, kā tu savienosies ar paša izvēlētu dēmonu. Bet pirms tam mums jāsagatavojas lielajai Izsaukšanai. Brūks! Vaiters! Aizvāciet tepiķus! Jāsaga­tavo pentakli!

Un dramaturgs pievērsās turpmākai norādījumu došanai. Algotnis, kura seja neko nepauda, palaida vaļā Kitijas matus. Netenjels, zinādams, ka viņu vēro naidīgas acis īpaši Laims un Dženkinss -, nesteidzās viņai palīgā. Meitene palika, kur bija, nokritusi ceļos un noliekusi galvu. Mati krita viņai pāri acīm. Šis skats viņam trāpīja kā naža dūriens.

Šovakar Kitija Džonsa jau divas reizes atradās par mata tiesu no nāves, un viss tikai viņa dēļ. Netenjels bija viņu atradis, izrā­vis no viņas mierīgās dzīves un atvedis līdzi, un tikai tāpēc, lai apmierinātu savu ziņkārību.

Kad teātrī viņai trāpīja burvestība, Netenjelam likās, ka mei­tene ir pagalam. Viņu pārņēma neizsakāma nožēla un vainas apziņa. Par spīti algotņa aizliegumam, viņš bija meties pie Kiti­jas un sapratis, ka viņa joprojām elpo. Nākamo pāris stundu laikā, kamēr meitene gulēja bezsamaņā, viņš bija jutis arvien lielāku kaunu. Un soli pa solim jaunais burvis atskārta, cik ļoti bija kļūdījies.

Jau vairākas dienas viņš bija sācis sevi apzināties kā citu cilvēku, nevis kā Mandrāku lomu, kas gadu gaitā bija kļu­vusi par viņa otro es. Un tikai notikumi, kas risinājās teātrī, lika viņam pilnībā izšķirties. Divas lietas, kas bija viņa ticības stūrakmeņi ticība tam, ka valdība ir neievainojama un ka tās rīcības motīvi ir tikumiski -, pāris mirkļos aizlīdēja prom. Bur­vji bija uzveikti. Kitija notriekta zemē. Un to visu izdarīja Mier­daris ar cietsirdīgu, vienaldzīgu rokas mājienu, un Netenjels ar šausmām atskārta, cik bieži tā ir rīkojies pats.

Sākumā viņu apstulbināja Mierdara nozieguma milzīgie apmēri. Teatrālā sagūstīšana, pretdabiskā ideja par dēmona dzīvošanu cilvēka ķermenī un muļķīgās runas par ģenialitāti bija novērsušas Mandrāka domas no realitātes. Dramaturgs bija tikai kārtējais cilvēks, kas spēlēja varas spēles. Tāds pats kā Siržulauzējs, Divāls vai un šī doma lika aukstiem svied­riem nolīt pār Netenjela muguru viņš pats, kas tovakar bija prātojis par zižļa sagrābšanu savās rokās un kara izbeigšanu. Jā, viņš bija mēģinājis sev iestāstīt, ka tas ir augstāku mērķu, impērijas labuma vārdā, bet kur tāds ideālisms beigtos? Tam ceļā taču būtu līķu kalni tie gulētu zemē gluži tāpat kā Kitija.

Cik skaidri un nepārprotami bija Netenjela nodomi! Mier­daris bija tos atklājis. Arī Ferēra. Un Lutiēnas jaunkundze bija visu sapratusi un uzgriezusi viņam muguru.

Kāds tur brīnums, ka Kitija bija izjutusi pret viņu tādu nici­nājumu! Vērojot meiteni nekustīgi guļam Statuju zālē, jaunais burvis bija juties kā pēdējais nelietis.

Bet tad viņa bija pamodusies un līdz ar atvieglojumu radušās jaunas briesmas.

Sazvērnieki bija aizņemti. Viņi skraidīja pa istabu, nesdami šurp Izsaukšanai vajadzīgās lietas sveces, bļodas, zāles un puķes. Biezie paklāji no telpas centra tika aizvākti un nosviesti malā. Zem tiem atklājās pentakli, izlikti ar pērlēm un lazurītu. Mierdaris, izmeties kreklā, stāvēja zāles centrā, klaigāja un pavēlēja.

Kitija Džonsa joprojām gulēja uz grīdas.

Netenjels piegāja pie viņas un klusi ierunājās. Kitij, celies, viņš pastiepa sasietās rokas uz viņas pusi. Jā, tieši tā. Apsēdies

šeit. Burvis pastūma malā smagu sarkankoka krēslu. Atpū­ties. Vai jūties labāk? -Jā.

-   Tad pagaidi. Mēs tiksim no šejienes prom. -Kā?

-   Uzticies man. Viņš atspiedās pret galdu un novērtēja situāciju. Pie durvīm stāvēja algotnis, rokas sakrustojis un ska­tienu no viņiem nenovērsis. Te nevarēja izbēgt. Paši sazvērnieki neizskatījās pēc vērā ņemamiem pretiniekiem. Bija skaidrs, kāpēc Mierdaris bija viņus izvēlējies. Tie bija vāji, neievērojami ļaudis, kurus grauza skaudība un naids un kuri labprāt ķērās pie jebkuras izdevības iegūt varu. Tomēr tie nekad nekļūtu par īstu draudu viņam pašam. Pats dramaturgs bija spēcīgs burvis. Netenjels bez dēmoniem pret viņu neko nespēja izdarīt.

Mierdaris… Netenjels klusībā dusmojās par savu muļķību. Gadiem ilgi viņš bija nojautis, ka valdībā darbojas nodevējs, kāds, kas ir saistīts ar Siržulauzēja un Divāla sazvērestībām. Lai uz Hedlhemas muižu izsauktu Ramutru, bija vajadzīgi četri burvji un ceturtais tā arī netika atrasts, viņš bija aiztraucies prom no muižas vaļējā automašīnā, sarkanajai bārdai plīvojot. Vai tas bija maskējies Mierdaris? Jā, tagad tas šķita pilnībā iespējams.

Golema afēras laikā Netenjels bija pārsteigts par to, cik ātri Mierdaris bija atradis Kitiju. Tagad viņš saprata, ka šīs ziņas viņam piegādāja Hopkinss, pateicoties saiknei ar Pretošanās kustību. Netenjels grieza zobus. Cik ātri Mierdaris bija viņu pieveicis, izmantojis viņu kā sabiedroto, pataisījis par muļķi! Nu, bet viss vēl nebija beidzies.

Netenjels ar akmens cietu seju vēroja Hopkinsa kungu stei­dzamies izpildīt vadoņa pavēles. Tātad šis bija noslēpumainais zinātnieks, ko viņš tik ilgi bija meklējis. Nebija nekādu šaubu, ka viņā mīt dēmons. Tomēr šis vīrelis taču nevarēja stāties ceļā Kormokodrānam, Askobālam un pārējiem! Tātad, kamēr šis cilvēks te piedalījās sazvērestībā, džini viņu gaidīja vies­nīcā!

Netenjels dusmās sarauca pieri. Viņš pakustināja rokas, pūlēdamies tikt vaļā no saitēm. Nekā. Viņam atlika gaidīt, kad Mierdaris viņu atbrīvos un ļaus nostāties pentaklā. Tad viņš varēs rīkoties izsaukt savus kalpus un nolikt šos nodevējus pie vietas!

-   Draugi, viss ir sagatavots! Nāciet, Mandrāk un Džonsas jaunkundz, jums tas ir jāredz! Mierdaris stāvēja pentaklā, krekla piedurknes uzlocījis, augšējo podziņu atpogājis. Viņš bija nostājies varoņa pozā rokas uz gurniem, kājas tik plati, ka caur tām gandrīz vai varētu izskriet zirgs. Sazvērnieki bija god­bijīgi nostājušies pa gabalu, pat algotnis izrādīja zināmu inte­resi par notiekošo un pienāca mazliet tuvāk. Netenjels un Kitija tuvojās pentaklam.

-   Tas laiks ir pienācis! Mierdaris sauca. Brīdis, kura dēļ esmu strādājis tik daudzus gadus. Tikai nojautas par dižo brīdi neļauj man tagad izplūst asarās, un viņš teatrāli izvilka no kabatas mutautiņu un nosusināja acis. Esmu izlēmis izmē­ģināt spēkus, izsaucot varenu būtni. Viņš ieturēja drama­tisku pauzi. Šovakar Hopkinss Londonas bibliotēkā samek­lēja sarakstu ar gariem, kas kalpojuši senajā Persijā. Un es gribu izsaukt vienu no dēmoniem, kura vārds tur minēts. Mani draugi, šeit, jūsu acu priekšā, tūlīt un tagad es izsaukšu dižāko dēmonu, kura vārds ir… Nūda!

Netenjels izgrūda šausmu saucienu. Nūda? Tas vīrs bija traks! Mierdari, viņš teica, tu droši vien joko. Šī procedūra jau tā ir pietiekami bīstama, bet tu vēl gribi izsaukt tik varenu būtni!

Dramaturgs saknieba lūpas. Es nejokoju, Džon, tikai rīko­jos saskaņā ar savu godkāri. Hopkinsa kungs ir mani pārliecinā­jis, ka kontrolēt dēmonu nemaz nav tik grūti, un man piemīt ļoti stiprs gribasspēks. Tu taču negribi teikt, ka neesmu uz to spējīgs?

-   Nē, nē, Netenjels steigšus nobēra. Viņš pieliecās tuvāk Kitijai. Tas vīrs ir traks, viņš nočukstēja. Nūda ir bries­mīga būtne, viens no spēcīgākajiem pazīstamajiem dēmoniem. Tas sagrāva Persepoli…

-   Zinu. Un iznīcināja paša Dārija armiju, Kitija atčukstēja.

-   Džon! Mierdara balss bija kašķīga. Pietiek sadūdoties! Man tagad vajadzīgs klusums. Hopkinss, ja redzat, ka kaut kas noiet greizi, pavērsiet visu atpakaļ, izmantojot Aspreja Anu­lēšanas burvestību. Labi. Klusumu zālē!

Kventins aizvēra acis un nolieca galvu, salika rokas, savijot pirkstus. Viņš dziļi ieelpoja, atvēra acis un skaļā, skaidrā balsī sāka skandēt buramvārdus. Netenjels ieklausījās tā bija vien­kārša burvestība latīņu valodā, bet, tā kā izsauktais dēmons bija ļoti spēcīgs, viņam tā bija jānostiprina ar dažādām kom­binācijām un palīgteikumiem. Vajadzēja vien atzīt, ka Mierda­ris runāja labi. Šo minūšu laikā viņa balss ne reizi nenotrīcēja, viņš nepievērsa nekādu uzmanību sviedru straumītēm, kas lija pār pieri. Zālē valdīja kapa klusums Netenjels, Kitija un visi sazvērnieki vēroja dramaturgu kā nohipnotizēti. Visdedzīgākais bija Hopkinsa kungs viņš bija noliecies uz priekšu, muti pavē­ris, viņa acīs bija dīvaini alkatīgs skatiens.

Kad bija pagājušas septiņas minūtes, istabā pēkšņi kļuva auksti. It kā kāds būtu izslēdzis sildītāju. Visiem pārskrēja dre­buļi. Astotajā minūtē istabu piepildīja salda rudzupuķu smarža. Un devītajā Netenjels pamanīja, ka Mierdaris savā pentaklā vairs nav viens. Trešajā plānā bija redzams kaut kas tumšs un biezs, kas parādījās no augšas, tā bija tumša, ragaina masa ar daudzām rokām, kas te pastiepās, te izpletās un mēģināja pretoties Izsaukšanas vilkmei. Netenjels nopētīja grīdu viņam likās, ka pentakla līnijas nedaudz iegrimst grīdā. Atnācējam nebija skaidra veidola, tas gluži kā tornis slējās pār Mierdari, kas joprojām skaitīja burvestības.

Mierdaris bija ticis līdz tai buramvārdu daļai, kas lika dēmo­nam iemiesoties ķermenī. Viņš patētiski izkliedza pēdējos vār­dus, un tumšais tēls pazuda, it kā būtu izgaisis.

Dramaturgs apklusa. Neko neredzošu skatienu viņš lūkojās kaut kur tālumā.

Visi vēroja notiekošo kā sastinguši. Mierdaris nekustējās. Viņa seja bija neizteiksmīga.

-   Hopkins, Rufuss Laims aizsmacis nočukstēja. Atbrīvo to… ātri!

Un pēkšņi Mierdaris iekliedzās. Viņš sasita plaukstas, lēkāja un griezās. Panākums! Tāds triumfs! Nespēju jums izstāstīt…

Sazvērnieki tuvojās. Dženkinss palūkojās pāri brillēm.

-   Kventin… vai tiešām? Kāda ir sajūta?

-  Jā! Nūda ir šeit! Es viņu jūtu! Jā, mani draugi, atzīšu, ka uz brīdi man bija jāizcīna smaga cīņa. Efekts ir satriecošs. Bet es viņam pavēlēju ar visu gribasspēku. Un sajutu, ka dēmons saraujas un pakļaujas. Tagad viņš ir mans kalps. Viņš zina, kurš te ir kungs! Kāda ir sajūta? Grūti aprakstīt… Nemaz nav sāpīgi… Es to jūtu kā cietu ogli galvaskausā. Bet, kad tas pakļāvās, es sajutu tādus enerģijas uzplūdus! Ak, to nemaz nevar izstāstīt!

To dzirdot, sazvērnieki uzgavilēja, spiedza un aiz prieka lēkāja.

-  Parādi mums, kā tu vari izmantot dēmona spējas! Laims sauca.

-   Vēl ne, mani draugi, Mierdaris pacēla roku. Visi apklusa.

-   Baidos, ka tāds spēks sadragātu šo celtni. Es to varētu satriekt putekļos! Bet jums vēl pietiks laika priecāties par manām spē­jām. Ejiet uz saviem pentakliem un izsauciet dēmonus! Un tad redzēsim, kāds liktenis mums lemts! Mēs paņemsim Gledstona zizli un dosimies uzvaras gājienā pa Londonu! Vienkāršie ļaudis ir izgājuši savās demonstrācijās. Mūsu pirmais uzdevums būs nolikt viņus pie vietas.

Sazvērnieki kā dedzīgi bērni devās pie saviem pentakliem. Netenjels satvēra Kitiju aiz rokas un parāva malā. Man tūlīt būs jāpievienojas šim neprātam, viņš sacīja. Es izlikšos, ka paklausu. Neuztraucies. Pēdējā mirklī es izsaukšu savu dēmonu baru, un, ja paveiksies, viņi nonāvēs Mierdari un pārējos vai vismaz dos mums iespēju aizbēgt. Jaunais burvis apklusa.

-   Neizklausās, ka tu priecātos.

Kitijas acis bija nogurušas un apsarkušas. Vai tiešām viņa būtu raudājusi? Viņš nebija pamanījis. Meitene pamāja. Ceru, ka tev ir taisnība.

Netenjels norija aizkaitinājumu. Patiesība ari viņš bija uztraukts. Tu redzēsi.

Sākās Izsaukšana. Rufuss Laims, acis aizmiedzis un gaļīgās lūpas pavēris, murmināja buramvārdus kā kurkstošs krupis. Klaivs Dženkinss, brilles rokās sažņaudzis, runāja monotoni kā robots. Pārējie, kuru vārdus Netenjels tā arī nebija iegaumējis, bija vai nu sastinguši, vai sarāvušies, vai izstiepušies taisni kā maikstes. Viņi murmināja burvestības, papildinot tās ar nepie­ciešamajiem žestiem. Hopkinss un Mierdaris apmierināti soļoja no viena pie otra.

-   Džon! sajūsmināti iesaucās Mierdaris. Kāda enerģija! Es varētu uzlidot līdz zvaigznēm! Te viņa seja apmācās. Tu mūs neatbalsti, manu zēn? Kāpēc neesi pentaklā?

Netenjels pacēla rokas. Varbūt tu vispirms atraisītu man rokas?

-  Ak jā. Cik nelaipni no manas puses! Re nu! Dramaturgs uzsita knipi, un saites uzliesmoja. Netenjels nokratīja tās zemē. Tajā stūrī ir brīvs pentakls, Džon, Mierdaris norā­dīja. Kādu dēmonu tu esi izvēlējies?

Netenjels nosauca divus pirmos vārdus, kas ienāca prātā: Nevaru izšķirties starp diviem Etiopijas džiniem Zosu un Karlo.

-   Interesanta, lai gan pieticīga izvēle. Es ieteiktu Karlo. Bet tagad ķeries pie darba!

Netenjels pamāja. Viņš uzmeta skatienu Kitijai, kas uzmanīgi viņu vēroja, un devās uz tuvāko brīvo pentaklu. Laika nebija daudz ar acs kaktiņu jaunais burvis pamanīja, ka ap Džen­kinsu un Laimu jau sabiezē savādas ēnas. Debesis vien zina, ko tie muļķi ir izsaukuši, bet, ja paveiksies, paies krietns laiciņš, iekams viņi pakļaus vergus savai gribai. Bet līdz tam Kormo­kodrāns un Hodžs jau būs viņus nocepinājuši kā kotletes.

Netenjels iekāpa pentaklā, noklepojās un palūkojās apkārt. Mierdaris nenolaida no viņa acis. Bez šaubām, viņam bija aiz­domas. Netenjels pasmīnēja: šīs aizdomas apstiprināsies visdra­matiskākajā veidā.

Jaunais burvis sagatavojās kad visi džini būs klāt, tad viņam tikko pietiks laika dot precīzas pavēles. Beidzot Neten­jels rīkojās. Viņš parādīja sarežģītu zīmi, izsauca piecu varenu džinu vārdus un norādīja uz blakus apli. Jaunais burvis gatavo­jās sprādzieniem, dūmiem, ugunīm un dīvainām formām.

Bet tā vietā blakus pentaklā ar nožēlojamu pīkstienu novēlās kaut kas neaprakstāms, noplakšķot kā no zara nokritis ābols. Tam nebija nekādas skaidras formas, bet tas stipri smaržoja pēc zivīm.

Pentakla vidū pacēlās burbulis un atskanēja smalka balstiņa: Esmu glābts! Tas pagriezās un ieraudzīja Hopkinsu.

-   Ak nē…

Netenjels lūkojās uz burbuli. Viņam trūka vārdu.

Arī Kventins Mierdaris bija to visu redzējis. Viņš pienāca tuvāk un nopētīja materializējušos būtni. Cik savādi! Izskatās pēc pusfabrikāta, turklāt runājoša! Kā tev šķiet, Hopkins?

Hopkinsa kungs pienāca tuvāk. Viņa acis iegailējās. Tas nemaz nav tik nevainīgs, kā izskatās, ser. Tās ir kāda ļaunda­bīga džina atliekas. Šis riebeklis kopā ar vairākiem citiem šova­kar bija ieradušies viesnīcā, lai mani notvertu. Viņa biedrus es jau nogalināju. Baidos, ka Mandrāka jaunskungs mums gribēja sagādāt nepatīkamu pārsteigumu.

Vai tiešām? Kventins Mierdaris skumji pašūpoja galvu.

-  Ak vai. Tas, protams, visu maina. Es vienmēr liku uz tevi tik lielas cerības. Patiešām domāju, ka mēs varētu labi sadarboties. Bet tas nekas man tik un tā paliek Hopkinss un mani pieci uzticamie draugi. Viņš palūkojās uz sazvērniekiem, kas, pabei­guši skaitīt Izsaukšanas buramvārdus, tagad klusi stāvēja savos apļos. Mūsu pirmais darbs būs nonāvēt tevi un tavu dēmonu… ups! Viņš pielika roku priekšā mutei. Atvainojiet… Baidos, ka man būs piemetušies gremošanas traucējumi. Tātad… Viņš atkal norīstījās. Dramaturgam aizrāvās elpa un izspiedās acis.

Tas ir dīvaini… Es… Mēle izkārās. Viņa locekļi noraustījās, ceļi saļima, un likās, ka vīrietis kritīs.

Netenjels šokā atkāpās. Mierdara ķermenis dīvaini izlocījās, gluži kā čūska it kā viņam kaulu vietā būtu ūdenszāles. Tad viņš sastinga. Likās, ka dramaturgs tēlo. Uz brīdi viņa acīs pavī­dēja panikas pilna izteiksme, viņš izšļupstēja: Tas ir…

Viņa ķermenis sakustējās, raustoties kā lupatu lelle.

Galva atliecās. Neko neredzošās acis vērās tukšumā.

Un tad atskanēja smiekli.

Laims, Dženkinss un pārējie sazvērnieki pievienojās šiem smiekliem. Likās, ka viņi atdarina vadoņa dīvainās kustības, tie raustījās un griezās.

Netenjels stāvēja kā sastindzis šī ļembasta vidū. Tie nebija nekādi patīkamie smiekli, bet tie nebija arī ļauni, triumfējoši vai naidīgi. Tas vēl nebūtu tik biedējoši. Šīs skaņas skanēja it kā no tālienes; tās nešķita cilvēka emocijām piederīgas.

Patiesībā šie smiekli bija necilvēcīgi.

M ani izglaba zupa. Ta bija bieza, kremiga zivju zupa, kas atradās sudraba terīnē. Sākumā, kad mani piespieda pie sud­raba zupas trauka sienām, es jutu, kā mana būtība sāk sadalī­ties. Bet tad kļuva labāk. Gandrīz tūlīt pēc Fakvarla aiziešanas es ieslīgu sudraba izraisītā bezapziņā un zaudēju savu kraukļa veidolu. Es kļuvu par eļļainu, plūstošu masu, nedaudz līdzīgu traukūdenim, un peldēju zupā, kamēr šķidrums mani pasargāja no postošās sudraba iedarbības. Nevarētu teikt, ka ar mani viss bija kārtībā, bet tagad mana būtība noārdījās daudz lēnāk, nekā Fakvarls to bija paredzējis.

Apziņa uzpeldēja un atkal pagaisa. Vienu brīdi man likās, ka esmu Ēģiptē un runāju ar Ptolemaju, bet tad es pamanīju, ka peldu zupā kopā ar mencām. Un man prātā ienāca Fakvarla vārdi: "Šonakt mēs sākam atriebību." Izklausījās biedējoši. Bet lai jau tā notiek. Es biju noguris. Man vienreiz pietika. Es labprāt atrastos kaut kur nomaļā vietā un viens pats mierīgi nomirtu.

Un te pēkšņi zupa bija pazudusi un līdz ar to arī sudraba nāvējošais aukstums. Es biju atbrīvots.

Labas ziņas. Vienīgā nelaime, ka es vairs nebiju viens.

Mans saimnieks jā, tas jau bija paredzams, ar to man bija vienkārši jāsamierinās. Bet, kad es pariņķoju, lai apska­tītu apkārtni, uzminiet, ko es ieraudzīju? Iedomājies, ja tavs nāvīgākais ienaidnieks būtu tevi ieslodzījis kādā noslēgtā vietā, kur tevi gaidītu droša nāve, bet tu varonīgi būtu izdzīvojis, tad pēdējā lieta, ko tu, izbēdzis brīvībā, gribētu redzēt, būtu šis pats nāvīgais ienaidnieks, kas veras tevī ar naidīgu skatienu. [74] [1] Kaut vismaz tas būtu cits nāvīgais ienaidnieks! Ari tas šobrīd šķita labāk… Tur­klāt tu esi zaudējis spēkus, izskaties pēc galerta un smirdi pēc zivīm. Nudien, tā nav pati patīkamākā situācija.

Tomēr tā vēl bija tikai pusbēda. Bez Mandrāka un Fakvarla istabā atradās vēl citi, un es ierados tieši laikā, lai redzētu, kas tie tādi ir.

Bija atvērti pieci vārti uz Citu pasauli, un mana būtība ar katru šūniņu sajuta aktivitāti. Piecos pentklos stāvēja cilvēki. Pirmajā plānā likās, ka viņi ir vieni. Otrajā un trešajā varēja saskatīt ēnas neskaidrās proporcijās, bet augstākos plānos bija redzamas neskaitāmas rokas, kājas, acis, taustekļi un dzelkšņi, kas strauji tuvojās. Es vēroju, kā šie murskuļi sabiezē un iesū­cas pentaklos stāvošajos cilvēkos, un drīz vien pat visdīvainākā kāja un roka vairs nebija redzama skatienam.

Likās, ka pirmās sekundes pie varas ir cilvēki. Viņi mirkšķi­nāja acis, grozījās, kasīja galvas, un mans vecais draugs Dženkinss pat uzlika brilles uz deguna. To, ka noticis kas ārkārtējs, rādīja tikai viņu auras, kas spīdēja daudz spožāk nekā parasti. Pro­tams, mani tas neapmuļķoja. Spriežot pēc Fakvarla un Hopkinsa kunga, es neticēju, ka šie cilvēki ilgi noturēsies pie vadības.

Un tā arī bija.

Aiz manis saviļņojās visi septiņi plāni. Es apcirtos riņķī ātrāk nekā amēba un pamanīju īsu, resnu vīreli ļoti krokotā kreklā. Un tad es patiešām nobijos: viņa aura bija pārāk stipra, tā vib­rēja pārpasaulīgās krāsās un izstaroja ļaunu spēku. Man nebija jāmin, ka viņu savā varā jau pārņēmis kāds Citas pasaules iemītnieks.

Viņš ierunājās. Es neklausījos. Pēkšņi aura vienreiz iepulsējās tā, it kā atvērtu durvis uz kaut ko dziļāku. Un īsais, resnais vīrs zaudēja prātu.

Lai kā Fakvarls dedzīgi apgalvotu pretējo, saistīšanās ar cil­vēka ķermeni tomēr ir pretdabiska. Pirmkārt, tu nezini, kur tāds cilvēks ar savu ķermeni pabijis. Otrkārt, savienoties ar smago, zemes spēka piesātināto miesu ir estētiski pretīgi man, jau iedomājoties par to, sametas nelabi. Turklāt vēl jāiemācās ar šo cilvēka ķermeni rīkoties. Fakvarlam ar Hopkinsu jau bija zināma pieredze, bet jaunatnācējiem tādas nebija.

Visi seši burvji gan resnītis, gan pārējie savos pentaklos smējās, staipījās un locījās, steberēja riņķī, dīvaini mētādami rokas un kājas.

Es palūkojos uz Fakvarlu. Cik biedējoši… Tad šādi sākas džinu atriebība?

Viņš sarauca pieri un metās palīgā savam vadonim, kura uzmanību bija piesaistījusi kustība pie durvīm. Tas bija vēl viens vecs paziņa bārdainais algotnis. Viņa seja, kurā parasti atspoguļojās tikpat daudz emociju kā granīta stabā, tagad pauda patiesu satraukumu. Iespējams, skatīt, kā burvji guļ uz mugu­ras līdzīgi bluķiem un muļķīgi kustina rokas un kājas, nebija pats patīkamākais. Varbūt algotnis saprata, ka tā arī nedabūs samaksu. Laikam tāpēc viņš devās uz durvīm.

Fakvarls uzlēca gaisā un nolaidās algotņa priekšā. Viņš satvēra vareno vīru un aizlidināja pāri istabai, kur tas smagi atsitās pret statuju. Algotnis uzlēca kājās un izrāva nazi, bet Fakvarls jau bija klāt. Bija redzams tikai kustību murskulis, atskanēja sprādzieni un trokšņi, kas izklausījās pēc trača kas­troļu fabrikā. Zemē nokrita austrumnieku zobens. Algotnis nogāzās uz grīdas, smagi gārdzot pēc elpas. Fakvarls izslējās, sakārtoja Hopkinsa kunga kaklasaiti un devās atpakaļ uz ista­bas vidu.

Es šo izrādi noskatījos ar prieku. Skaisti! Izdarīt ko tādu es mēģināju jau vairākus gadus.

Fakvarls paraustīja plecus. Vienīgais noslēpums ir izvairī­ties no maģijas izmantošanas. Šī vīra pretošanās spējas ir apbrī­nojamas šķiet, ka viņš pat barojas no mūsu enerģijas. Tas, ka es atrodos cilvēka ķermenī, man palīdz. Un nedomā, ka arī tu izspruksi sveikā. Es drīz vien tev pievērsīšos. To teicis, Fak­varls piesteidzās pie mazā, resnā vīreļa, kas vārtījās pa grīdu, izdvešot dīvainus rūcienus.

Var jau būt, ka esmu iedomīgs, bet man vairs negribējās izskatīties pēc traukūdens burbuļa. Pieliekot milzīgas pūles, es pārvērtos par gļotu piramīdu. Vai tas bija labāk? Nē. Bet es biju pārāk tālu novests, lai izmēģinātu ko gudrāku. Piramīda palūkojās Mandrāka virzienā. Ja man neklājās labi, tad viņam nevarēja iet labāk.

. Un, satriekts līdz sirds dziļumiem, pamanīju, ka viņš kopā ar Kitiju Džonsu stāv pie galda. [75] [1] Mani pārsteidza Kitija, nevis galds. Lai gan ari mēbelei nebija ne vainas.

Tas nudien bija pārsteidzoši. Nespēju iedomāties, kā meitene te nokļuvusi. Turklāt Mandrāks šobrīd mēģināja atsiet viņas rokas. Dīvaini! Vēl trakāk nekā Fakvarla-Hopkinsa cīņas paņē­mieni! Tie abi izskatījās noraizējušies un meta zaglīgus ska­tienus uz pavērtajām durvīm. Protams, viņi bija redzējuši, kas notika ar algotni, tāpēc izvairījās no straujām kustībām.

Es lēnām tuvojos viņiem. Bet nebiju necik tālu ticis, kad grīda sašūpojās, akmens plāksnes saplaisāja un statujas gāzās. It kā pēkšņi būtu sākusies zemestrīce vai uz mājas jumta nolaidies milzu roks. Vainīgais izrādījās mazais, resnais vīrs, kas jopro­jām vāļājās pa grīdu. Viņš bija pamanījies novelties uz vieniem sāniem un tagad mēģināja piecelties, liekot lietā kājas, bet tas lika viņam griezties pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzie­nam. Gars, kas atradās šajā ķermenī, sāka niknoties un sist rokas pret zemi, un tieši tas arī radīja zemestrīcei līdzīgos grū­dienus.

Fakvarls bija piesteidzies un mēģināja viņu piecelt kājās. Atspiediet kājas pret zemi, pavēlniek Nūda! Redziet nu! Un tagad ļaujiet man jūs balstīt! Tieši tā. Nostājieties. Re, cik jums labi sanāk! Mēs stāvam!

Nūda… Gļotu piramīda apcirtās riņķī. Vai es nepārklausījos? Droši vien pārklausījos. Pat vismuļķīgākais burvis nebūtu tik stulbs, nezinošs un pārdrošs, lai atsauktu uz Zemi tādu varenu būtni kā Nūda. Viņa darbus taču visi zināja. [76] [1] Ak tā. Nūja. Klausies: kā jau es vairākkārt esmu minējis, ir piecu līmeņu gari: velnēni (riebīgi), folioti (vērā neņemami), džini (pati labākā garu klase, kurā daži pārstāvji ir patiešām reti dārgakmeņi), ifrīti (nepa­matoti pārvērtēti) un māridi (ļoti pašpārliecināti un vareni). Vēl augstāk mīt dižākas būtnes, kas ir reti izsauktas un gandrīz nedefinētas. Nūda ir viens no viņiem, un viņa retā parādīšanās uz Zemes vienmēr beidzās ar asinspirti.

Tā nevarēja būt tiesa. Fakvarls balstīja nespēcīgo ķermeni, it kā tas būtu invalīds, un čukstēja mierinošus vārdus: Vēl nedaudz tālāk, pavēlniek. Tronis jūs gaida. Mēģiniet kustināt nevis rokas, bet kājas. Nu re jums izdodas.

No vīrieša mutes atskanēja dobja, skaļa balss: Kas ar mani runā?

-   Tas esmu es, Fakvarls.

-  Ak, Fakvarl! dobjā balss iekliedzās. Tu nemeloji! Ir tieši tā, kā tu stāstīji. Kāds prieks! Nekādu sāpju! Nekāda spiediena! Es varu saost cilvēku pasauli un visus tos gardos ķermeņus… Bet es netieku galā ar koordināciju. Par to tu mani nebrīdi­nāji…

-   Paies zināms laiciņš, līdz pieradīsiet, Fakvarls dūdoja.

-   Bet jūs drīz aklimatizēsieties.

-   Tik daudz sīku muskuļu nespēju saprast, kam tie visi ir domāti! Locītavas, kas kustas tikai noteiktā virzienā un tikai ierobežotā amplitūdā. Un nomācošā asiņu šļakstēšana cik dīvaini to saistīt ar sevi! Es vēlētos saplēst šo miesu un izdzert asinis.

-   Šo vēlmi jums vajadzēs pārvarēt, ser, Fakvarls asi sacīja.

-   Tam var būt neprognozējamas sekas. Nebaidieties, tur, laukā, būs gana miesas, ko varēsiet aprīt. Tagad apsēdieties uz šī troņa un atpūtieties. Fakvarls atkāpās, un Mierdara ķermenis šļau­gani iegrima krēslā. Galva noliecās sānis, locekļi dīvaini izgriezās. Kitija un Mandrāks parāvās tālāk ēnā.

-   Kur mani karaspēki, dārgo Fakvarl? varenā balss ierunā­jās. Kur ir tā armija, ko tu man apsolīji?

Fakvarls noklepojās. Šajā pašā istabā. Viņi, tāpat kā jūs, joprojām pierod pie jaunajiem apstākļiem. Viņš palūkojās pār plecu. Trīs no pieciem burvjiem joprojām gulēja uz grīdas, viens bija piecēlies sēdus un muļķīgi smaidīja, bet piektais bija uzslē­jies kājās un soļoja riņķī pa zāli, vicinādams rokas kā vējdzir­navas.

-   Izskatās daudzsološi, es piebildu. Kādudien viņi tiešām būs spējīgi iekarot visu šo istabu.

Fakvarls pagriezās pret mani. Ak jā! Es biju aizmirsis par tevi.

Tronī sēdošā cilvēka acis izbolījās, tomēr nespēja mani saska­tīt. Ar ko tu tur runā, Fakvarl?

-  Ar kādu džinu. Nepievērsiet uzmanību. Viņš vairs ilgi nebūs kopā ar mums.

-   Kas tas par džinu? Atbalstītājs?

-   Tas ir Bartimajs, mūžīgais skeptiķis.

Viena resnā vīra roka pacēlās un noraustījās acīmredzot tas bija domāts kā mājiens. Atkal iedārdējās varenā balss: Panāc tuvāk, džin.

Gļotu piramīda nedaudz vilcinājās, bet nebija jau nekādas izvēles. Man nebija pat tik daudz spēka kā atvairīt mušu. Es aizlīdu līdz tornim kā ievainots gliemezis, atstājot aiz sevis gļo­tainu sliedi, un paklanījos, cik labi vien spēju.

-   Man ir gods satikt tik varenu un slavenu būtni kā jūs, es sacīju. Lai gan es esmu tikai ziediņš ceļa putekļos, tomēr mans spēks ir jūsu rīcībā. [77] [1] Ievēroji, ka šajā runā nebija nekādu joku, sarkasma vai uzbraucienu? Lai gan Nūda pašlaik bija diezgan bezpalīdzīgs, es nešaubījos, ka viņš varētu mani samalt miltos ar vienu acu skatienu. Tāpēc labāk būt pieklājī­gam.

Galva pagriezās, un acis šķībi palūkojās manī. Dižāki vai mazāk vareni, mēs visi esam Citas pasaules bērni. Lai tava būtība plaukst un zeļ!

Fakvarls panāca soli uz priekšu. Nu, es tik ļoti neaiz­rautos, viņš sacīja. Bartimajs ir šaudīgs kā mēnesstars un nepastāvīgs kā jauns kumeļš, turklāt neciešami sarkastisks. Es jau gribēju…

Dižais gars pavēcināja mazo, apaļo roķeli, acīmredzami lik­dams Fakvarlam apklust, un, nejauši uzsitis pa galdu, salauza to divās daļās. Esi iecietīgāks, Fakvarl! Pēc gadsimtiem ilgas verdzības mēs visi esam nedaudz samaitāti.

-   Nu, nezinu gan… Fakvarls novilka. Šis džins ir pama­tīgi samaitāts.

-   Pat ja tā būtu, mēs tik un tā neķildojamies savā starpā.

Gļotu piramīda dedzīgi pamāja. Tiesa. Dzirdēji, Fakvarl?

Klausies un mācies!

-   īpaši, ja kāds džins ir tik nožēlojamā stāvoklī kā šis, dižais gars turpināja. Paskaties taču uz viņu! Viņa būtību varētu iznī­cināt viens šķaudiens! Pret tevi ir slikti izturējušies, Bartimaj, bet kopā mēs atradīsim tavus apspiedējus un aprīsim viņus!

Es slepeni palūkojos uz savu saimnieku, kas lavījās uz durvju pusi, vedot Kitiju līdzi. [78] [1] Viņa rīcība šķita… Nu, teiksim tā: viņš droši vien turējās pie meite­nes rokas pašaizsardzības nolūkos. Motīvus vienmēr var atrast, vajag tikai meklēt.

Tas ir dāsns piedāvājums, pavēlniek.

Fakvarls izskatījās krietni saskābis. Problēma tāda, ka Bar­timajs patiesībā nemaz neatbalsta mūsu plānu, viņš kašķīgi sacīja. Viņš nosauca mūsu atrašanos šajos ķermeņos, viņš piesita ar dūri pie krūtīm, par "šķebinošu".

-   Nu palūkojies uz sevi! es atcirtu. Ieslodzīts bries­mīgā… es apklusu, sajūtot Nūdas auras vareno starojumu.

-  Godīgi sakot, pavēlniek Nūda, es neizprotu jūsu plānu, jo Fak­varls man to nekad nav īsti paskaidrojis.

-   Tas ir viegli labojams, mazo džin, likās, ka Nūda apjautis, ka žokļa muskuļi ir zināmā mērā saistīti ar runāšanu. Runā­dams viņš mēģināja atvērt un aizvērt muti te platāk, te šau­rāk tomēr tas nekādi nesaskanēja ar izteiktajiem vārdiem.

-   Gadsimtiem ilgi mēs esam cietuši no cilvēku rokas, bet tagad ir pienācis laiks atriebties. Pateicoties Fakvarlam un tam muļķa burvim, kura ķermenī es pašlaik atrodos, mums ir radusies iespēja to izdarīt. Mēs esam ieradušies šajā pasaulē ar konkrē­tiem nosacījumiem, un mēs izlemsim, ko te darīt. Viņš nošņirkstināja zobus tas izskatījās samērā ticami.

-   Tomēr jūs esat tikai septiņi, es iebildu.

-   Grūtākais jau ir padarīts, Bartimaj, Fakvarls teica, noglu­dinādams mēteli. Un to esmu paveicis es. Man vajadzēja vairā­kus gadus, lai pamudinātu Mierdari uz šo neprātu. Viņa ambī­cijas vienmēr bija milzīgas, bet tikai dienā, kad ieraudzīju ifrītu Honoriju, es sapratu, kā mūsu plānu vislabāk īstenot. Mierdara vājā puse bija vēlme darīt kaut ko jaunu, nebijušu. Pēc Honorija nāves viņš kopā ar Hopkinsu sāka pētīt, kā izsaukt dēmonu dzīva cilvēka ķermenī. Es viņu iedrošināju. Brīdī, kad Hopkinss piekrita izmēģinājumam, es biju tas, ko izsauca. Pēc tam viss gāja, kā plānots. Es iznīcināju Hopkinsa saprātu, bet Mierda­ris to tā arī neuzzināja. Un tagad viņš tāpat ir ziedojis sevi un dažus savus draugus citiem gariem.

-   Pašlaik mēs esam septiņi, Nūda sacīja, bet drīz vien varam iegūt papildspēkus. Mums vajadzīgi tikai ķermeņi…

-  Un, pateicoties Mierdarim, mums to netrūkst, Fakvarls piebilda.

Nūda likās pārsteigts. Kā?

-   Blakusistabā guļ visi valdības darbinieki, sasieti un aizbāz­tām mutēm. Tu esi pilnībā iznīcinājis burvja smadzenes, tāpēc neatceries.

Nūda skaļi iesmējās un apgāza blakus esošo krēslu. Tiesa, no tām nebija nekādas jēgas. Tātad viss kārtībā! Mūsu būtība ir pasargāta, mums nav nekādu saistību. Drīz mēs metīsimies pasaulē un varēsim aprīt tūkstošiem cilvēku!

Nu, man tas gluži neizklausījās pēc tūrisma maršruta. Es vēroju Mandrāku un Kitiju, kuri jau bija gandrīz pie durvīm. Tikai viens jautājums, es ierunājos. Kad būsiet nogalinā­juši visus burvjus, kā jūs domājat tikt atpakaļ?

-  Atpakaļ? Nūda pārjautāja.

-   Kā tu to domāji atpakaļ? Fakvarls gluži kā atbalss atkār­toja.

-   Nu… gļotu piramīda mēģināja paraustīt plecus, bet tas sevišķi labi neizdevās. Atpakaļ uz Citu pasauli. Kad jums šeit būs apnicis.

-   Tas nemaz nav paredzēts, Nūda tik strauji pagrieza pret mani galvu, ka kakls nokrakšķēja. Pasaule ir plaša un daudz­veidīga. Un tagad tā pieder mums.

-   Bet…

-   Mūsu naids, kas audzis gadu tūkstošiem ilgi, nevar tikt izdziedēts Citā pasaulē. Padomā pats par savu pieredzi! Tas noteikti attiecas arī uz tevi. Pēkšņi atskanēja kliedziens. Nūda pagriezās savā krēslā, nolaužot atzveltni. Kas tas par traci?

-   Gan jau Bartimajs, ser, Fakvarls ieminējās.

Kliedzieni un bļāvieni liecināja, ka Mandrāks ar sev rakstu­rīgo nemākulību nebija nokļuvis līdz durvīm. Viņam un Kitijai uzbruka Dženkinsa ķermenis, kas bija sācis kustēties ar zināmu koordināciju. Acīmredzot šis gars bija diezgan apdāvināts.

Nūda šķita ieinteresēts. Ved viņus šurp!

Tas nevedās tik ātri, jo Dženkinss joprojām nebija iemācī­jies, ka staigājot kājas jāsaliec ceļos. Tomēr beigās zelta troņa priekšā stāvēja divi saņurcīti cilvēki, kurus turēja Dženkinss. Mandrāks un Kitija izskatījās sakauti un nomocīti. Viņu pleci bija sagumuši un drēbes saburzītas, un Kitijas mētelis sadedzis. Gļotu piramīda smagi nopūtās.

Nūda izmēģināja pasmaidīt un sajūsmināts sagrozījās krēslā. Gaļa! Saožu gaļu! Cik burvīga smarža!

Mandrāka acīs iemirdzējās spīts. Bartimaj, viņš nokrekstēja. Es joprojām esmu tavs saimnieks un pavēlu tev mums palīdzēt.

Fakvarls un Nūda par šiem vārdiem pasmējās. Es ne. Tas laiks ir pagājis. Tā ka labāk paklusē.

-   Es pavēlu tev…

No Dženkinsa mutes atskanēja zema, sievišķīga balss: Vai tas esi tu, Bartimaj?

Es satrūkos. Neriana! Neesam tikušies kopš Konstantinopoles laikiem!

-   Paklausies! Es tev pavēlu…

-   Kāpēc tu tik bēdīgi izskaties, Bartimaj?

-         Nu, ir bijuši labāki laiki… Bet kā ar tevi pašu? Sarkani mati, brilles un tikai divas kājas… nedaudz pieticīgi, vai ne? [79] [1] Parasti Nerianai bija tumši zils ķermenis, trīs acis un zirnekļa kājām līdzīgi locekļi. Jā, arī tas bija gaumes jautājums, tomēr tik un tā cienījamāk nekā mitināties Dženkinsa ķermenī.

-         Es pavēlu tev… Mandrāks pēkšņi apklusa un vairs neko neteica.

-         Tomēr tas ir tā vērts, Bartimaj, Neriana sacīja. Tu pat nespēj iedomāties. Ķermenis ir briesmīgs, bet tās sniedz tādu brīvību! Vai tu mums piebiedrosies?

Jā! Nūda ierunājās. Pievienojies mums! Mēs atradīsim piemērotu burvi un piespiedīsim tevi izsaukt.

Gļotu kaudzīte izslējās, cik vien augstu varēja. Liels paldies jums abiem, tas ir ļoti laipns piedāvājums. Tomēr man diemžēl jāatsakās. Man šī pasaule jau nodarījusi pietiekami, man tā ir apnikusi. Mana būtība smeldz, un mana vienīgā vēlēšanās ir atgriezties Citas pasaules mierā un klusumā, cik ātri vien iespē­jams.

Nūda likās apjucis. Tas ir dīvains lēmums.

Fakvarls iejaucās. Es jau jums teicu Bartimajs ir nepastā­vīgs, viņa rīcība pretdabiska. Mums vajadzētu viņu nonāvēt!

No Mierdara mutes atskanēja rēciens, un gaiss kļuva nokai­tēts. Fakvarla drēbes aizdegās. Nūda atkal ieelpoja un liesmas apdzisa. Mierdara acis spīdēja. [80] [1] Kaut kur dziļi šajās acīs es redzēju nemierīgo Citas pasaules enerģiju. Es prātoju, cik ilgi gan mirstīgais ķermenis izturēs šādu necilvēcīgu spie­dienu.

Uzmanies, Fakvarl, viņš teica. Tavi padomi sāk kļūt uzbāzīgi. Šis džins drīkst iet.

Es paklanījos. Mana pateicība ir neizmērojama, pavēlniek. Ja jūs vēl uzklausītu vienu manu lūgumu, tas būtu viss, ko es vēlētos.

-         Šajā dižajā dienā, kad sākas mana valdīšana Zemes virsū, es uzklausīšu un izpildīšu pat visvājākā gara lūgumus, Nūda

sacīja. Un tas nozīmē tevi. Es izpildīšu tavu lūgumu, ja vien tas būs manā varā. Runā!

Es paklanījos vēl zemāk. Pažēlojiet šos cilvēkus, pavēlniek. Pasaule, kā jau jūs teicāt, ir plaša, un tur būs tūkstošiem citu, ko aprīt. Pasaudzējiet šos divus.

Gari bija neizpratnē. Fakvarls neticīgi nosprauslojās, bet Neriana ieķiķinājās. Nūda sakoda zobus tik stipri, ka no krēsla atdalījās un nokrita pāris ķerubu. Dēmona acīs liesmoja uguns, un galds zem viņa pirkstiem kusa kā vasks. Nelikās, ka viņš būtu par šo ierosinājumu sajūsmināts. Es esmu devis solī­jumu, džin, un nevaru to lauzt, Nūda sacīja. Bet tas ir muļ­ķīgi un nepareizi. Man nudien derētu kāds balasts vēderā. Un es cerēju uz tiem abiem, īpaši uz meiteni. Zēns izskatās skābs un cīpslains man šķiet, viņa miesa garšotu pēc vaska bet viņa gan liekas apetītlīga! Un tu gribi, lai es viņus apžēloju! Liekas, Fakvarlam ir taisnība. Tu esi pretdabisks.

Tas bija pārāk skaļi teikts, ja ņem vērā, ka pats Nūda patla­ban atradās cilvēka ķermenī, bet es nestrīdējos, tikai noliecos vēl zemāk.

Sasodīts! Nūda bija nikns. Pēkšņi, it kā atskārtis, kā to darīt, viņš piecēlās kājās. Tu esi sapinies ar cilvēkiem… Tu nu gan esi samaitāts! īsts nodevējs! Kā man gribētos tevi nonāvēt! Tomēr es nevaru lauzt solījumu. Pazūdi no manām acīm!

Es neizrādīju dusmas. Mums visiem ir dažādas saistības, es sacīju, bet liela daļa pagaidām vēl ir ierobežotas. Tieši tāpēc es tagad dodos prom. Gļotu kaudzīte pagriezās pret nobālušo Mandrāku. Atbrīvo mani!

Pagāja vairākas sekundes, līdz viņš atbildēja, un arī tikai tāpēc, ka Kitija iebakstīja viņam sānos. Zēns sastomījās, un burvestība bija jāsāk no gala. Viņš nerunāja skaļāk par čukstu un nelūkojās uz mani. Bet, kad es pacēlos gaisā, pagaisu un aiz­lidoju, es redzēju, ka Kitija nenolaiž no manis acis.

Es redzēju viņus stāvam blakus, divas sakņupušas un viegli ievainojamas būtnes džinu vidū. Kā es jutos? Labi. Biju izdarījis visu, kas manos spēkos. Nūda bija zvērējis, ka saudzēs viņus. Un, kas notiks tālāk, vairs nebija mana darīšana. Es izstājos no šīs spēlītes bija jau arī pēdējais laiks. Jutos laimīgs, ka tiku prom dzīvs.

Jā, es biju darījis visu, kas manos spēkos. Man par to vairs nevajadzēja lauzīt galvu. Biju brīvs.

Brīvs.

Pat būdams pilnā spēku plaukumā, salīdzinājumā ar Nūdu es biju sīks gariņš. Ko gan vēl es varēju darīt?

Brīži pēc Bartimaja pazušanas Kitijai bija paši drūmākie un tumšākie. Līdz ar viņu pēdējā cerība bija zudusi, un tagad mei­tene palūkojās uz saviem sagūstītājiem ar gluži citu skatienu. Hopkinss nenolaida no viņiem ne acu, un arī Mierdaris savā zelta krēslā sagrozījās, lai palūkotos šurp. Kitija juta niknumu viņu skatienos, vēso prātu, kas bija paslēpts cilvēka ķermenī kā aiz vaska maskas. Tagad viņa jutās kā gaļa uz miesnieka galda.

Likās, ka dižais dēmons pamazām apgūst kontroli pār cilvēka ķermeni tas vairs neraustījās, bet mierīgi piecēlās no krēsla. Arī pārējie sazvērnieku ķermeņi bija piecēlušies un, izmēģinot jaunās kustību iespējas, lēkāja un kliboja pa zāli. Viņi šūpoja rokas, lēca, līda un griezās uz vietas. Viņi runāja dažādās valo­dās, kliedza, brēca un smējās. Kitija nodrebinājās tā bija īsta parodija gan par cilvēkiem, gan gariem, kurus viņa iepriekš bija uzskatījusi par inteliģentām, cieņas pilnām būtnēm.

Viņai aiz muguras ierunājās dēmons, kas mitinājās Džen­kinsa ķermenī. Viņa nesaprata vārdus. Hopkinss pamāja, kaut ko pateica un pagriezās pret krēslā sēdošo vīru. Sākās gara saruna. Kitija un Mandrāks stāvēja kā sastinguši un gaidīja.

Hopkinsa ķermenis sakustējās tik pēkšņi, ka Kitija salēcās. Tas pagriezās un norādīja uz viņiem. Abi stīvām kājām sekoja viņam pa zāli garām dēmoniem, kas grīļojās visapkārt, garām bārdainajam vīram, kas bija sabrucis stūrī, un ārā gaitenī. Viņi nogriezās pa kreisi, veica vēl dažādus pagriezienus, pagāja garām platām akmens kāpnēm, kas veda pazemē, un tad nonāca gaitenī, kur bija daudz durvju. Kitijai likās, ka viņa aiz pirmajām dzird atskanam vaidus. Dēmons turpināja ceļu. Beidzot tas apstājās, atvēra durvis un pamāja, lai viņi iet iekšā. Tā bija tukša istaba bez logiem, ko apgaismoja viena elektriskā spuldzīte.

Dēmona balss bija asa. Pateicoties pavēlniekā Nūdas nelau­žamajam solījumam, mums jābūt žēlsirdīgiem pret jums. Tu, viņš norādīja uz Kitiju, neesi burve, tāpēc kļūsi par parastu apkalpotāju. Bet tev, viņš pamāja Mandrākam, tiks izrādīts liels gods, un tu vēl pirms rītausmas kļūsi par mājvietu kādam varenam garam. Neskaties tik sērīgi! Padomā, cik daudz garu tu savas dzīves laikā esi paverdzinājis! Šis spriedums tikai ieviesīs patīkamu līdzsvaru. Līdz tam laikam jums jāpaliek šeit. Nav piedienīgi, ka jūs mūs redzat šādā izskatā. Durvis aizvērās. Dēmons pagrieza atslēgu un devās prom.

Kitija juta, ka šokā un bailēs trīc. Viņa sakoda zobus un pūlējās apslāpēt šīs sajūtas. Tām nebija ne īstais laiks, ne vieta. Meitene palūkojās uz Mandrāku un pamanīja, ka viņam acu kaktiņos ir asaras. Varbūt viņš bija tikpat satriekts kā viņa pati? Zēns runāja klusi, it kā pats sev: Dēmoni ir ieradušies pasaulē, un tos vairs nevar apturēt… Tā ir katastrofa!

Nē, tādām runām viņiem nebija laika. Katastrofa? Kitija ierunājās. Dīvaini, man atkal likās, ka viss iet uz labo pusi.

-   Kā tu vari tā teikt?

-   Dēmoni grib, lai es viņus apkalpoju. Jā, tas nav nekas labs, bet pirms nepilnas stundas tavs resnais draugs burvis gribēja mani nogalināt. Tātad man tas ir uzlabojums.

Džons Mandrāks nošņācās. Mierdaris nebija mans draugs. Viņš bija neprātīgs, pārdrošs trakais. Un es tavā vietā pārāk nepriecātos, viņš turpināja. Varbūt Nūda ir apsolījis tevi nenogalināt, bet tas nenozīmē, ka to neizdarīs kāds cits. Brīnos, ka tu par to neesi iedomājusies. Tādas vārdu spēles viņi parasti spēlē. Jā, piemini manus vārdus: dēmoni tevi drīz vien apēdīs.

Kitiju pārņēma dusmas. Viņa iecirta Mandrākam pļauku. Viņš šokā atkāpās un saķēra vaigu. Par ko tad tas?

-   Par ko? Kitija iekliedzās. Par visu! Par to, ka sameklēji mani un ievilki tajā visā! Ka esi viens no valdības! Par karu! Par to, ka tu esi burvis! Ka tu paverdzināji dēmonus tik tālu, ka viņi neizturēja un iebruka mūsu pasaulē! Par to, ka tu esi galīgs idiots! Meitene ievilka elpu. Un par to, ko tu tikko pateici. Ka atzīsti sakāvi. īpaši par to! Es negrasos te nomirt!

Kitija apklusa, bet turēja zēnu burtiski kā pienaglotu ar ska­tienu. Viņš samirkšķināja acis, izbrauca ar roku caur matiem, novērsa skatienu un atkal pievērsās meitenei. Viņa skatījās Mandrākam acīs.

-   Labi, viņš teica. Piedod. Piedod par visu, ko es tev esmu nodarījis agrāk un tagad. Man vajadzēja likt tevi mierā. Man nudien žēl, ka ievilku tevi šajā lietā. Bet nav jau nekādas nozī­mes to teikt… Tagad viss ir vienalga. Dēmoni ir izlauzušies pasaulē, un mēs nespējam viņus apstādināt, tāpēc tas, vai tu esi šeit vai savā darba vietā krogā, tavā liktenī neko nemainītu.

Kitija pašūpoja galvu. Tu maldies. Tas, ko tu pateici, nebija nenozīmīgi, un tu esi muļķis, ja pats to neredzi. Es pateicos, ka neļāvi Mierdarim mani nogalināt. Bet tagad beidz izskatīties kā veca lupata un sāc domāt, ko mēs varam darīt lietas labā.

Jaunais burvis palūkojās uz viņu. Vai tiešām šajā pārme­tumu jūklī es sadzirdēju arī pateicības vārdus?

Meitene saknieba lūpas. Jā, dažus. Tātad tu esi burvis. Vai tev pie rokas nav neviena kalpa? Pat ne velnēna?

-   Nē. Visi mani kalpi ir pagalam. Izņemot Bartimaju. Un arī viņš mūs ir pametis.

-   Viņš izglāba mums dzīvību!

Mandrāks nopūtās. Jā, viņš palūkojās uz Kitiju. Un es nedomāju, ka viņš to darīja manis dēļ. Kāpēc… Pēkšņi viņš iepleta acis, iebāza roku kabatā un izvilka Novērošanas disku.

-   Pagaidi, man tomēr te kaut kas ir. Varbūt tu atceries…

Kitijas sirds, kas bija priekā salēkusies, tagad atkal noplaka.

-   Ak, tavs vecais Novērošanas disks…

-  Jā. Velnēns, kas tajā ieslodzīts, var novērot un noklausīties, bet citādi nav noderīgs. Tas nevar atbrīvot ne mūs, ne citus burvjus… zēns apklusa, acīmredzot domādams.

-   Novērošana var izrādīties noderīga, Kitija dziļdomīgi novilka. Tikai tad, ja tu vari tam uzticēties. Tas tomēr ir tikai vergs. Kāpēc lai viņš runātu taisnību pēc tam, kad tu esi pret viņu izturējies tik slikti?

-   Salīdzinājumā ar citiem es esmu ļoti laipns un iejūtīgs saimnieks. Es nekad… zēns aprāvās. Ai, tas mūs nekur neno­vedīs. Labāk palūkosimies, ko dara dēmoni.

Viņš pacēla disku un pārslidināja roku pār tā virsmu. Kitija ieinteresēta pieliecās tuvāk. Likās, ka nospodrinātā virsma noviļņojas, tās vidū parādījās apaļa forma, dūmakaina un neskaidra, it kā atrastos zem ūdens. Tā sagriezās, piepeldēja tuvāk un kļuva par piemīlīgu mazuļa sejiņu, kas savilkta sāpju izteiksmē.

-   Nejau atkal, saimniek, mazulis iečinkstējās. Es lūdzu! Nesodiet mani ar Sarkano karsto punkciju vai Elles oglēm! Zvēru, ka strādāšu pēc labākās sirdsapziņas! Jā, man jāpakļau­jas jūsu nežēlīgajiem noteikumiem, stingrajai disciplīnai. Man taču nav citas izvēles… Viņš noslēdza šo gaudulīgo runu ar šņukstu.

Kitija palūkojās uz Mandrāku. Jauks un iejūtīgs saim­nieks, viņa novilka.

-   Nu, nepārspīlē! Viņš te taisa melodrāmu…

-   Tas nabaga nevainīgais mazulis…

-   Neļaujies acu apmānam! Viņš ir ellīgs nelietis… Ai, kāda starpība! Velnēn! Kādā zālē netālu no šejienes atrodas vairāki vareni gari, kas maskējas cilvēku ķermeņos. Noskaidro, ko viņi dara! Palūkojies un nekavējies atgriezties, pirms viņi ir tevi noķēruši un izcepuši uz pannas. Pēc tam atrodi šajā ēkā valdības burvjus. Noskaidro, vai viņi ir dzīvi vai miruši, kādā stāvoklī ir dzīvie un vai mēs varētu ar viņiem sazināties. Pēc tam palūkojies, kas notiek uz ielas pie Vaitholas. Vai kaut kur ir redzami valdības miera uzturēšanas spēki? Tas arī viss. Dodies veikt uzdevumu!

Velnēns žēlabaini iebrēcās un pazuda. Kitija pašūpoja galvu.

-   Kā tu vari runāt par taisnīgumu un ētiku, ja turi ieslodzījumā tik nevainīgu būtni? Palūkojies, cik viņš ir nožēlojams!

Mandrāks saviebās. Pašlaik par to nerunāsim. Tu gribēji, lai es rīkojos, un es tā daru. Zēns sāka staigāt pa istabu. Šie dēmoni ir ļoti spēcīgi, īpaši Nūda… Tas ir mārids vai pat vēl stiprāks. Tiklīdz tas iemācīsies kontrolēt Mierdara ķermeni, tā spēks būs briesmīgs. Kā mēs varam tam stāties pretī? Ja izdo­tos atbrīvot valdības pārstāvjus, mēs varētu izsaukt pietiekami daudz džinu, lai to iznīcinātu. Bet valdība ir sagūstīta. Kas mums atliek? Jaunais burvis palūkojās uz Novērošanas disku, kas joprojām bija tumšs un tukšs. Ir viena iespēja, viņš ieru­nājās, bet ļoti bīstama…

-   Kāda?

-   Šajā ēkā atrodas Gledstona zizlis. Tas varētu mēroties spē­kiem ar Nūdu. Bet tas ir maģiski aizsargāts. Ja vien es varētu izdomāt, kā to dabūt rokā…

-   Pirms tam izbēgot no Nūdas, Kitija iestarpināja.

-   Turklāt es nezinu, vai man pietiktu spēka to iedarbināt.

-  Jā. Pagājušo reizi tev neizdevās.

-Jā, jā, es zinu! Esmu spēcīgāks nekā tolaik. Tomēr ļoti noguris… Viņš vēlreiz pacēla disku. Kur tas velnēns paliek?

-   Visticamāk, miris no tik sliktas apiešanās, Kitija atcirta.

-   Mandrāk, vai tu zini burvi vārdā Ptolemajs?

Viņš sarauca pieri. Protams. Bet kā tu…?

-   Un vai tu esi dzirdējis par Apokrifu?

-   Jā, tā ir manā grāmatplauktā. Bet…

-   Kas ir Ptolemaja vārti?

Burvis izskatījās samulsis. Ptolemaja vārti? Kitij, par to spriež burvji un zinātnieki, ne jau vienkārši ļaudis… Kāpēc tu tā jautā?

-  Jautāju tāpēc, ka neprotu lasīt sengrieķu valodā, Kitija atcirta. Viņa izņēma no saplēstā mēteļa kabatas grāmatu, ko bija paņēmusi no Butona kunga. Ja es mācētu, būtu uzzinājusi pati. Ceru, ka tu proti lasīt šajā valodā un esi visu izlasījis. Kas tie par vārtiem? Kā var nokļūt Citā pasaulē? Un beidz uzdot jautājumus nav laika.

Mandrāks pastiepa roku un paņēma plāno grāmatu, kuras vākus nedaudz bija apsvilinājis sprādziens. Viņš pasniedza meitenei bronzas disku, atvēra grāmatu un lēni sāka šķirstīt, lasot dažus teksta fragmentus. Un tad paraustīja plecus. Tīrā pasaka, ko sarakstījis kāds muļķis, ideālists vai trakais. Daži no viņa apgalvojumiem… Nu, Ptolemaja vārti ir metode, kā pavērst pretējā virzienā parasto Izsaukšanas burvestību, kuras rezultātā burvis, kāds Zemes elements vai gars uz laiku pamet šo zemi un nokļūst tur, kur mājo dēmoni. Autors tiek uzska­tīts, ka tas bija Aleksandrijas Ptolemajs, raksta, ka pats to ir izmēģinājis, kaut gan es neredzu iemesla, kāpēc lai viņš būtu tā riskējis. Pietiekami labi? Ai, atvaino, tas bija jautājums.

-   Nē! Nav pietiekami! Kāda ir buramvārdu formula? Vai viņš to nosauc?

Mandrāks niknumā iesita sev pa pieri. Kitij! Vai tu esi saju­kusi prātā? Mums ir daudz svarīgākas lietas darāmas…

-   Pasaki man! Viņa lūkojās zēnam acīs, dūres sažņaugusi.

Burvis parāvās atpakaļ. Bet tobrīd disks Kitijas rokās iedūcās

un nodrebēja. Tajā atkal parādījās mazuļa seja likās, ka viņš ir aizelsies un pārbijies. Kādu brīdi tas nerunāja, tikai smagi pūta un elsa. Kitija žēlumā pašūpoja galvu. Tavs vergs ir atgriezies. Gandrīz nobeidzies no pārpūles, nabadziņš!

Mazulis iegaudojās, bet tad sazvērnieciski pačukstēja Mandrākam: Kas tā par maitu?

Mandrāks ļoti galanti izņēma disku Kitijai no rokas un uzru­nāja velnēnu: Pastāsti, ko tu redzēji!

-   Tas nebija nekāds patīkamais skatiņš, bos, mazulis pabak­stīja degunu. Vai šis gadījumā nebūs pēdējais uzdevums, ko jūs man uzticat? Ņemot vērā, ka jūs esat iespundēti šitajā istabā un visapkārt jums ir trakojoši dēmoni, kuri vēlas atriebties pasaulei, kas viņus apspiedusi tūkstošiem gadu… Nu, man tā iešāvās prātā…

Kitija nepacietībā grieza zobus. Mandrāks palūkojās uz viņu. Kā tu domā? Varbūt tomēr nedaudz Elles ogļu?

-   Ko vien vēlies.

Mazulis ieķērcās nelabā balsi un sāka bērt vārdus kā pupas: Es izpildīju jūsu pavēli mats matā, jūs nevarat sūdzēties. Pirmkārt, par lielajiem gariem. Tie ir patiešām spēcīgi, viņiem ejot, visi septiņi plāni viļņojas. Tie kopā ir septiņi, un viņu patieso formu slēpj cilvēku ķermeņi. Visiem pa vidu sēž Nūda un izkliedz komandas, bet pārējie paklausa. Blakusistabās guļ Vaitholas vadoņu līķi. Tālākajās istabās…

Mandrāks viņu pārtrauca. Pagaidi! Kā dēmoni pārvietojas? Vai viņi spēj kontrolēt cilvēku ķermeņus?

-   Lielākā daļa ne. Viņi iet tā, it kā tiem būtu lauztas rokas un kājas, tomēr auro no prieka par iegūto brīvību. Vai es nevarētu viņiem piebiedroties? mazulis cerīgi ievaicājās. Es sarindotu jūsu kauliņus uz paplātes un uzspēlētu maršu…. Vēl?

-   Vēl situācijas aprakstu. Tukšus draudus ne, paldies.

-   No blakusistabas skan sagūstīto vaidi. Viņu rokas ir sasie­tas, mutes aizbāztas ar audumu un aizzīmogotas ar vasku. Spē­cīgie gari ved viņus kā āžus uz nokaušanu. Viņus ieved lielajā zālē, attaisa tiem mutes un nostāda Nūdas priekšā. Un viņš izsaka ultimātu.

-   Kas tie ir par cilvēkiem? Apraksti, kā viņi izskatās.

Mazulis nošņaukājās. Tas būs sarežģīti. Vai jūs spētu rak­sturot atsevišķi katru trusi no bara? Tad padomāja. Dažiem nebija zoda, bet citiem bija dubultzodi.

Kitija un Mandrāks pārmija skatienus. Jā, tie ir valdības pārstāvji.

-   Nūda piedāvā viņiem izvēli. Izsakot noteiktus buramvār­dus, viņiem jāizsauc kāds gars, kas apmetas viņu ķermenī. Pie Nūdas krēsla stāv džins Fakvarls ar biezu grāmatu rokā, viņš nosauc tā dēmona vārdu, kas burvim jāizsauc. Ja viņš piekrīt, process turpinās, ja ne, burvis tiek iznīcināts.

Mandrāks iekoda lūpā. Un kā viņi rīkojas?

-   Līdz šim visi ir piekrituši. Viņi labāk izvēlas, lai dēmoni iznīcina viņu prātu, nekā pakļaujas cēlākam mērķim.

Kitija nikni iespēra pa sienu. Nūda netērē velti laiku. Viņš veido sev armiju.

-   Un, to darot, iznīcina vienīgos cilvēkus, kuri spētu viņu apturēt, burvis sacīja. Velnēn, kāda ir situācija pilsētā?

Mazulis nodrebinājās. Tas atkarīgs no skatpunkta. No mana viedokļa viss izskatās rožaini. Daži cilvēki ir palikuši savās mājās, bet lielākā daļa pulcējas Londonas centrā. Demonstrācija kļūst arvien plašāka, jo cilvēkiem šķiet, ka valdība uz notiku­miem nereaģē. Vaitholā divi bataljoni vilkaču vēl izmisīgi cenšas uzturēt kārtību. Daži burvji mēģina sazināties ar valdību, bet neveiksmīgi.

-   Tātad daži burvji vēl ir palikuši brīvībā! Mandrāks apmie­rināts noteica. Zemāko līmeņu burvju izrādē nebija… Varbūt viņi var mums palīdzēt. Kādus dēmonus viņi izmanto, lai sazi­nātos?

-   Bariņu foliotu, kas slēpās aiz miskastēm, kamēr garām gāja vienkāršo ļaužu demonstrācija.

Burvis nopūtās. Bezcerīgi. Velnēn, tavas ziņas ir sliktas, bet pastrādājis esi tīri labi. Viņš ar roku parādīja kādu žestu. Ja palikšu dzīvs, es tevi atbrīvošu.

-   Tātad man te būs jāpaliek mūžīgi. Disks izdzisa.

-   Tātad no ārpuses palīdzību nav ko gaidīt, burvis lēni noteica. Mums atliek vienīgi zizlis, ja vien es varētu pie tā tikt un spētu to iedarbināt.

Kitija pieskārās viņa plecam. Tu sāki stāstīt par Ptolemaja vārtiem. Kādi ir tie buramvārdi? Vai tie ir viegli?

Zēns atrāvās. Viņa acis niknumā liesmoja. Kāpēc tu tik uzstājīgi vaicā?

-   Ptolemajs izmantoja vārtus, lai nokļūtu pie džiniem, tas bija draudzības, labas gribas žests. Arī mums tas jāizdara, tur­klāt ātri, ja gribam dabūt palīdzību…

-   Palīdzību? Ak vai. Mandrāks runāja tā, it kā mēģinātu kaut ko ieskaidrot nesaprātīgam bērnam. Kitij, dēmoni ir mūsu ienaidnieki. Tā tas ir bijis miljoniem gadu. Tiesa, viņu spēks ir labi izmantojams, bet tās ir ļaunas būtnes un, tiklīdz radīsies kaut mazākā iespēja, nodarīs mums pāri. Šonakt tas ir apstiprinājies. Dod viņiem iespēju, un viņi tev uzbruks!

-  Uzbrūk tikai daži, Kitija iebilda. Visi ne. Bartimajs nevēlējās palikt un viņiem pievienoties.

-  Un tad? Bartimajs nav nekas īpašs! Nekas vairāk par vidu­vēju džinu, kurš tagad ir vārgāks par mušu un kuru es esmu pārāk ilgi noturējis šajā pasaulē.

-  Tomēr viņš palika mums uzticīgs. Vismaz man. Un varbūt pat tev.

Burvis papurināja galvu. Muļķības! Viņa uzticība mainās ar katru Izsaukšanas reizi. Pirms pāris dienām viņš kalpoja kādam citam burvim, visticamāk, manam sāncensim. Bet tas nav sva­rīgi. Lai dabūtu zizli…

-   Es biju viņu izsaukusi.

-   …mums jātiek prom. Tev būs jānovērš viņu uzmanība. Ko tu teici?

-   Es biju viņu izsaukusi.

Likās, ka Mandrākam acis izsprāgs no pieres. Viņš sagrīļojās un plātīja muti kā zivs sausumā. Bet tu esi…

-  Jā, Kitija iesaucās, tikai vienkāršo ļaužu meitene! Zinu! Bet arī tam vairs nav nozīmes, vai ne? Palūkojies apkārt! Viss ir mainījies! Burvji ir iznīcinājuši valdību, dēmoni paši izvēlas tikt izsaukti, ielās varu pārņem parastie cilvēki. Vecās patiesības sabrūk, Mandrāk, un izdzīvos tikai tie, kas spēs pielāgoties. Es esmu apņēmusies palikt dzīva. Kā ar tevi? Meitene norādīja uz durvīm. Kuru katru brīdi pa tām ienāks Fakvarls un aizvedīs tevi pie Nūdas. Vai tu līdz pat tam brīdim gribi strīdēties? Jā, es esmu apguvusi nedaudz maģijas. Es izsaucu Bartimaju. Gri­bēju, lai viņš kļūst par manu sabiedroto, bet viņš atteicās, jo es nespēju pierādīt, ka uzticos viņam. Redzi, šis džins ir liels skep­tiķis. Vienīgais, kas viņam bija pilnībā uzticējies, bija Ptolemajs.

Mandrāks vēl vairāk iepleta acis. Kas? Ne jau tas pats Pto­lemajs, kas…

-  Tas pats. Viņš izgudroja vārtus, viņš parādīja labo gribu. Kāpēc, tavuprāt, Bartimajs vienmēr parādās viņa tēlā? Ak tu pat nebiji iedomājies? Tik daudz gadu mācījies, tu pat nespēj saprast to, kas tev ir acu priekšā! Kitija skumji pašūpoja galvu. Kad es viņu izsaucu, Bartimajs pastāstīja, ka viņš Ptolemaja labā būtu darījis visu tieši tā labas gribas žesta dēļ. "Mūsu saiknei nebija robežu." Tā viņš to izskaidroja. Un tu dzirdēji, ko viņš pirms aiziešanas teica.

Burvja sejā bija atspoguļojusies plaša emociju gamma, bet tagad tā bija neizteiksmīga, satriekta. Zēns pašūpoja galvu. Es nedzirdēju.

.. Viņš teica, ka viņam arī ar mums ir izveidojusies saikne, bet tai vēl ir ierobežojumi. To viņš teica Nūdam, bet skatījās uz mani. Vai tu nesaproti? Ja es varētu viņam sekot… Viņa tagad lūkojās uz Mandrāku, acīm mirdzot. Es zinu, ka man jānosauc Bartimaja vārds kā daļa no buram vārdiem, bet par pārējo man nav ne jausmas. Tev jāpastāsta, kas rakstīts grāmatā. Meitene viņam uzsmaidīja.

Burvis dziļi ieelpoja. Viņš atvēra grāmatu un pāršķirstīja līdz kādai lappusei. To viņš izlasīja. Runājot viņa balss bija mierīga. Procedūra ir ļoti vienkārša. Burvis atrodas pen­taklā viņam ir jāapsēžas vai jāapguļas, jo pārcelšanās brīdī ķermenis saļimst. Nav vajadzīgas ne sveces, ne īpašas rūnu zīmes, šādas barjeras ir jāatceļ, lai netraucētu burvim pēc tam atgriezties ķermenī. Ptolemajs iesaka arī simboliski salauzt apļa līniju un turēt rokā kādu dzelzs priekšmetu piemēram, anku -, lai pasargātu ķermeni no nevēlamām ietekmēm; vai kādu no augiem, piemēram, rozmarīnu. Tātad: burvis aiz­ver acis, noslēdz prātu visiem apkārtējiem stimuliem, uzsāk apgriezto Izsaukšanu. Dēmona vārda vietā viņš liek savu, un visas darbības tiek nosauktas pretēji: "iet" vietā "nākt" un tā tālāk. Beigās trīs reizes jānosauc dēmona labvēļa vārds Ptole­majs viņu dēvē par atbalstītāju. Šī dēmona uzmanība jāpievērš tāpēc, lai atvērtos vārti. Ja viss izdodas, burvis atbrīvojas no ķermeņa, vārti atveras un viņš iziet cauri. Par turpmāko Ptole­majs neko neraksta. Zēns palūkojās augšup. Jūties apmieri­nāta?

Kitija pavīpsnāja. Visa tava runa bija viens vienīgs pieņē­mums, ka šis burvis ir vīrietis.

-   Klau, es taču izstāstīju metodi! Kitij, Mandrāks noklepo­jās, man nudien ir simpātiska tava iniciatīva un drosme, bet tas nav iespējams! Kāpēc tad, tavuprāt, neviens cits nav sekojis Ptolemaja piemēram? Cita pasaule ir mums sveša un biedējoša vieta, kur nedarbojas parastie fizikas likumi. Tā var nodarīt tev ļaunu, varbūt pat nogalināt. Un Bartimajs pat ja tu izdzīvotu, atrastu viņu un pierunātu palīdzēt, ir tikai džins, un viņa spēks salīdzinājumā ar Nūdu ir niecīgs. Tava ideja ir cēla, bet iespējas, ka to varētu īstenot, minimālas. Burvis vēlreiz noklepojās un novērsās. Man ļoti žēl.

-   Viss kārtībā, Kitija attrauca. Kā tad ar tavu plānu dabūt zizli? Kādas ir tavas izredzes?

-   Nu, es teiktu, ka… Viņa notvēra zēna skatienu. Viņš vil­cinājās. Minimālas.

Kitija pasmaidīja. Tieši tā. Un, visticamāk, mēs nemaz netiksim prom no Nūdas. Bet ja tiktu…

-  Mēs abi darīsim, kas mūsu spēkos, viņš pirmo reizi Kitijai uzsmaidīja. Ja tu tomēr mēģināsi, tad vēlu tev veiksmi.

-   Arī es vēlu tev veiksmi, Mandrāka kungs!

Atslēgas žvadzēšana, metāla skrapstoņa bulta, kas noslē­dza durvis, tika atbīdīta.

-   Nesauc mani tā, viņš sacīja.

-   Bet tas taču ir tavs vārds!

-   Nē. Mans vārds ir Netenjels.

Durvis atsprāga vaļā. Kitija un burvis pakāpās atpakaļ. Istabā ienāca kāds stāvs melnā apmetnī. Tas bija algotnis, kam lūpās vīdēja smīns.

-   Jūsu gājiens, viņš sacīja.

lai cik dīvaini tas arī butu, pirmais, ko Netenjels juta, bija

atvieglojums. Algotnis vismaz bija cilvēks. Vai tu esi viens? jaunais burvis vaicāja.

Bārdainis stāvēja durvīs un vēroja Netenjelu ar gaiši zilajām acīm. Viņš neatbildēja. Netenjels nolēma, ka klusēšana ir piekri­šana. Labi. Tad mums ir iespēja. Mums jāaizmirst nesaskaņas un jāmēģina kopīgiem spēkiem izbēgt.

Algotnis klusēja. Netenjels turpināja: Dēmoni joprojām ir lēni un apjukuši. Mēs varētu izbēgt no šī nama un noorga­nizēt pretošanās grupas. Es esmu pazīstams burvis, un kaut kur netālu guļ sasieti pārējie ministri ja mēs viņus atbrīvotu, varētu cīnīties pret uzbrucējiem kopā. Jūsu spējas gaidāmajās kaujās būtu nenovērtējamas. Pateicībā par palīdzību valdība jums atlaidīs visus iepriekš pastrādātos noziegumus, varbūt pat atalgos jūs. Ko teiksiet?

Algotnis pasmaidīja. Netenjels atsmaidīja pretī. Pavēlnieks Nūda jūs gaida, viņš sacīja. Būtu labāk, ja mēs pasteigtos. Viņš ienāca istabā un, satvēris Netenjelu un Kitiju aiz pleciem, bīdīja uz durvīm.

Vai jūs esat traks? Kitija iekliedzās. Dēmoni taču draud mums visiem, un jūs vēl labprātīgi viņiem palīdzat?

Bārdainais vīrs apstājās. Nē, ne jau labprātīgi, viņš teica zemā balsī. Bet man jādomā reāli. Dēmonu spēks ar katru mirkli kļūst lielāks. Līdz rītausmai visa Londona jau liesmos un tie, kas pretosies, būs pagalam. Es vēlos palikt dzīvs.

Netenjels mēģināja izrauties no dzelzs tvēriena. Jā, pār­svars tiešām nav mūsu pusē, bet mēs varam viņus uzveikt! Pār­domājiet, pirms nav par vēlu!

Algotnis noliecās tuvāk. Jūs neesat redzējuši to, ko es. Kventina Mierdara ķermenis sēž zelta krēslā, rokas uz resnā vēdera sakrustojis. Viņš plati smaida. Viņa priekšā cits pēc cita stājas valdības burvji. Dažus no tiem viņš sūta uz pentakliem izsaukt dēmonus, bet citus aprij. Viņi tuvojas Nūdas krēslam bezpalīdzīgi kā truši, un viņš noliecas… Algotnis nošņakstināja zobus. Kitija un Netenjels sarāvās. Pēc tam viņš noglauda pilno vēderu un atgāžas krēslā, plati smaidīdams. Un dēmoni viņam apkārt gaudo kā vilki.

Netenjels norija siekalas. Nekā patīkama. Bet pat tādā gadījumā, izmantojot jūsu septiņjūdžu zābakus…

Es redzu visos plānos, algotnis turpināja. Redzu, cik milzīgs spēks ir tajā istabā. Pretoties tam būtu tīrā pašnāvība. Turklāt kopā ar varu nāk bagātība. Dēmoniem būs vajadzīgi palīgi, jo ir daudz kas tāds, ko viņi šajā pasaulē nesaprot. Viņi piedāvāja lielu bagātību, ja piekritīšu viņiem kalpot, un arī mei­tenei ir tādas pašas izredzes. Kas zina, varbūt, sadarbojoties ar Nūdu, mēs kļūsim vareni un bagāti… Viņš pastiepa cimdoto roku un noglaudīja Kitijai vaigu. Meitene nolamājās. Netenjels sajuta milzīgu dusmu vilni, tomēr viņam izdevās to apslāpēt.

Algotnis vairs nerunāja. Cimdotās rokas sagrāba abus aiz apkaklēm, un stingri, pat rupji viņi tika izvesti ārā pa durvīm un prom pa gaiteni. No liela attāluma viņi dzirdēja skaļas saru­nas, kliedzienu un bļāvienu kakofoniju šajā pasaulē ieradās arvien vairāk dēmonu.

Netenjels bija mierīgs. Viss likās tik melns, ka pat bailes bija pazudušas. Visļaunākais jau bija noticis, nāve bija neizbēgama, tomēr viņš spēja skatīties tai acīs bez bailēm. Saruna ar Kitiju bija daudz ko izgaismojusi, aizslaucījusi vājumu. Galva jopro­jām griezās, domājot par Bartimaja pagātni, bet viņu ietekmēja meitene ar savu rīcību un uzvedību. Tas, ka viņa saistīja savas cerības ar Ptolemaja vārtiem mirāžu, spokainu ideju, pasaku, ko burvji gadsimtiem ilgi bija noraidījuši -, nebija svarīgi. Jauno burvi sajūsmināja viņas runas veids un mirdzums acīs. Tur bija sajūsma un ticība brīnumam izjūtas, ko Netenjels jau bija gan­drīz aizmirsis. Un tagad, pašās beigās, viņa to bija atgādinājusi, un par to viņš bija Kitijai pateicīgs. Zēns jutās attīrīts, saga­tavots tam, kas nāks. Viņš palūkojās uz meitēni viņas seja bija bāla, bet mierīga. Jaunais burvis cerēja, ka spēs būt tikpat stiprs kā viņa.

Viņa acis vēroja tik pazīstamos Vaitholas gaiteņus, eļļas glez­nas, nišās novietotos burvju krūšutēlus, gaišās sienas un vel­nēnu izgaismotās lustras. Viņi gāja garām kāpnēm, kas veda uz dārgumu glabātavu, un Nertenjels instinktīvi pagriezās uz to pusi. Algotnis ciešāk satvēra viņu aiz apkakles, un viņi nogrie­zās ap stūri.

Šis skats pieliks punktu visiem jūsu sapņiem un cerībām, algotnis sacīja.

Kamēr viņi bija prom, dēmoni nebija velti šķieduši laiku. Sta­tuju zāle, kas gadsimtiem ilgi kalpoja par valdības pulcēšanās vietu, tagad bija pārveidota tā, kā labpatika jaunajiem valdnie­kiem. Visur skanēja klaigas un murmināšana, valdīja troksnis un haoss. Netenjels bija apjucis.

Apaļais galds un krēsli bija aizvākti no istabas vidus. Galds bija novietots pie vienas sienas, uz tā uzlikts zelta tronis. Uz tā zvilnēja dižais dēmons Nūda, izskatīdamies pārsātināts. Vienu kāju viņš bija pārmetis pār krēsla malu, otru izstiepis uz priekšu. Mierdara krekls bija atpogāts, un bija redzams pilnais vēders. Acis bija stiklainas, un mute pastiepta nogurušā smaidā kā jau cilvēkam, kas nesen labi paēdis. Daži drēbju gabali gulēja uz galda viņa priekšā.

Uz sarkankoka krēsla Hopkinsa kunga ķermenī sēdēja dēmons Fakvarls. Viņš diriģēja parādi: turēja rokās biezu grā­matu un izteica pavēles apkārtējiem.

Sākotnējo sazvērnieku ķermeņus Netenjels pazina Laimu, Dženkinsu un smalko Vaitersu tagad vadīja nu jau savas pras­mes apguvuši dēmoni. Tiesa, viņi joprojām bieži klupa, saraus­tīti kustinot rokas un kājas, tomēr vairs nekrita un netriecās sienās. Tādējādi viņi bija spējīgi doties uz blakusistabu un kā jau velnēns bija ziņojis atvest no turienes sagūstītos valdības locekļus. Lieli un mazi, vareni un nenozīmīgi visi burvji gai­dīja savu kārtu, lai tiktu pārveidoti.

Pa kreisi Laims un Vaiterss uzmanīgi vēroja gaidošos cie­tumniekus, skaitā divdesmit, kuru rokas joprojām bija sasietas. Netālu no Nūdas troņa vienā pentaklā stāvēja gūstekne ar atrai­sītām rokām. Viņa trīcošā balsī izteica pēdējos Izsaukšanas vār­dus. Netenjels viņu nepazina, acīmredzot tā bija burve no citas ministrijas. Pēkšņi viņa sastinga un nodrebēja. Gaiss saviļņojās, kad atnākošais dēmons ieņēma savu vietu sievietes ķermenī. Fakvarls pamāja ar roku Neriana, kas atradās Dženkinsa ķer­menī, aizveda sievieti uz zāles otru malu, lai pievienotos…

Netenjelam šausmās mati saslējās stāvus. Tur bija vairāk nekā divi duči dažāda līmeņa burvju no visām ministrijām. Viņi vārtījās pa zemi, smējās, cēlās kājās un krita, kamēr viņu pavēl­nieki izpētīja visas ķermeņa sniegtās iespējas. Pret sienām ik pa brīdim triecās maģijas viļņi, gaiss zumēja no svešādām valodām, dīvainiem prieka un sāpju saucieniem. Un tur starp citiem, sasarkušu un dīvaini tukšu seju, dīvaini sagrieztu galvu, rokām un kājām raustoties, stāvēja… Netenjels šausmās novērsās..

Ruperts Devro, impērijas premjerministrs.

Par spīti visam, kas noticis, par spīti Devro dīvainībām un nejēdzīgajiem rīkojumiem, Netenjels juta, ka acīs sakāpj asaras. Viņš atkal jutās kā divpadsmit gadus vecs, pirmo reizi apžilbis no Vestminsteras greznības. Jaunais burvis atcerējās Devro tādu, kādu to bija redzējis pirmo reizi, šarmantu, žilbinošu, tādu, kāds viņš pats reiz vēlējās kļūt…

Devro ķermenis palēcās, uztriecās virsū kādam citam un nogā­zās zemē. Netenjelu pārņēma šausmas. Viņš juta, ka ceļi ļimst.

Dodies turp un stājies rindā! algotnis pavēlēja.

-   Pagaidiet, Netenjels ierunājās. Kitija…

-   Viņas liktenis būs pavisam cits, un par to viņa var būt pateicīga.

Netenjels lūkojās uz Kitiju un uz mirkli notvēra viņas ska­tienu, un tad jau viņu pagrūda uz cietumnieku pusi. Laima ķer­menis pagriezās. Viņš redzēja tā acīs zaļas liesmas. No mutes atskanēja asa, čērkstoša balss. Fakvarl! Te ir Bartimaja draugs! Vai ņemsim viņu ārpus rindas?

-    Protams, Gaspār! Viņš būs nākamais pēc šīs būtnes. Pavēljiiek Nūda, man šķiet, ka šo nu gan jūs negribēsiet nogaršot.

No troņa augstumiem atskanēja varenā balss: Pat dažiem faraonu ģindeņiem bija vairāk gaļas uz kauliem! Viņai būtu jāie­nāk istabā divreiz, lai kāds to pamanītu! Sūti viņu tālāk.

Netenjels nenolaida skatienu no sievietes, kas tika nostādīta pentaklā. Tieva kā skelets, sabužinātiem matiem, viņa bijusī meistare Džesika Vaitvela stāvēja un lūkojās uz troni. Dēmons, kas mitinājās Vaitersa ķermenī, tikko bija atraisījis viņai rokas, un viņa stāvēja, dūres sažņaugusi.

-   Labi, Fakvarls sacīja. Numurs divdesmit astoņi. Paska­tīsimies. Es esmu izraudzījies jums ifrītu Mormelu. Jūtieties pagodināta, tas ir cēls gars.

Vaitvela lūkojās uz tronī sēdošo būtni. Kādi ir jūsu plāni attiecībā uz mums?

-   Neuzdrošinieties uzrunāt vareno Nūdu! Fakvarls iebrē­cās. Jūs un jūsu līdzinieki gadsimtiem esat mūs paverdzinā­juši, neizrādot ne mazāko līdzcietību. Kā jums šķiet, kas mums varētu būt padomā? Šī atriebība ir piecus tūkstošus gadus sena! Mēs plānojam pārņemt visu pasauli!

Vaitvelas jaunkundze iesmējās. Jūs esat pārāk optimistisks. Paskatieties apkārt jūs esat iesprostoti ķermeņos, tikko spējat noiet taisni!

-   Mūsu nepilnības ar laiku tiks novērstas, Fakvarls paš­pārliecināti teica, bet jūsējās būs mūžīgas. Sāciet Izsaukšanu!

Džesika Vaitvela atkal ierunājās: Pārējiem jūs devāt iespēju. Kādēļ nepavaicājat, ko izvēlos es?

Fakvarls nolaida grāmatu klēpi un samiedza acis. Ceru, ka, tāpat kā pārējie nelieši, jūs izvēlaties dzīvi, nevis nāvi, pat ja jūsu vietā to dzīvos kāds cits.

Jūsu pieņēmums ir aplams.

Vaitvela pacēla roku un parādīja strauju, sarežģītu žestu. Viņa izkliedza divus vārdus, parādījās dzeltena gaisma, sēra mākonis, un viņai virs galvas materializējās viņas ifrīts, kas izskatījās pēc grizlilāča. Vaitvela izkliedza pavēli, un ap viņu pacēlās mirdzošs, zils aizsargvairogs. Ifrīts raidīja sprādzienu apmulsušā Fakvarla virzienā: tas viņam trāpīja pa galvu, nogā­žot no krēsla un triecot pret sienu.

Dēmoni sacēla brēku. Neriana pacēla roku un raidīja pret Vaitvelu zaļu gaismas šautru. Vairogs to uztvēra. Vaitvela jau bija pagriezusies un bēga uz izeju. Gaspārs, kas mitinājās Laima ķermenī, metās viņai pakaļ. Netenjels aizlika viņam priekšā kāju, tas paklupa un nogāzās.

Netenjels apcirtās un metās skriet. Virs viņu galvām ifrīts raidīja sprādzienus troņa virzienā.

Kur bija Kitija? Te! Algotnis turēja viņu cieši aiz rokas. Mei­tene cīnījās, spēra, bet nespēja izrauties.

Netenjels metās uz to pusi…

Grīda salīgojās. Viņš paklupa, krita un atskatījās.

Ķermenis zelta tronī bija sakustējies. To ieskāva baltas lies­mas. Pirkstu galos virmoja enerģija, acis bija kā sudraba lodes satumsušajā sejā. Viņš pastiepa vienu roku. No viņa pirkstiem krakšķēdamas izlauzās enerģijas bultas, kas lika statujām gāz­ties un atbalsojās griestu velvēs kā pērkons. Tās aizlidoja uz visām pusēm. Divas nekaitīgi iedūrās grīdā, viena ietriecās bariņā, kur cilvēku ķermeņos iedzīvojās jaunizsauktie dēmoni, un vairākus nogalināja. Ceturtā trāpīja Vaitvelai, saplēšot viņas vairogu gabalos un uz vietas nogalinot. Ifrīts pazuda. Burve nokrita zemē ar seju pret grīdu.

Piektā bulta ietriecās grīdā algotnim pie kājām, aizlidinot viņu uz vienu, bet Kitiju uz otru pusi.

Netenjels pielēca kājās. Kitij!

Viņa balsi apslāpēja kaucieni, rēcieni, bļāvieni un taurējieni, ko izdvesa visi zālē izsauktie dēmoni. Tie panikā lika cilvēku ķermeņiem skriet prom visos virzienos, augstu cilājot ceļus un grozot rokas. Viņi saskrējās cits ar citu, lidināja pa gaisu sprā­dzienus. Viņu vidū grozījās burvji, kuru rokas joprojām bija sasietas un mutes aizbāztas, bet acis šausmās ieplestas. Istabu pildīja dūmi, gaismas un panikā skrienoši ķermeņi.

Visā šajā burzmā Netenjels nebija pamanījis, kur īsti Kitija nokrita. Bet viņu nekur neredzēja. Viņš pieliecās, palaida pāri galvai maģisku pulsāciju un palūkojās apkārt. Nē, meitene bija prom.

Vairs nevilcinādamies ne mirkli, jaunais burvis izvairījās no diviem skrienošiem dēmoniem un metās uz durvīm. Izskrē­jis no Statuju zāles, viņš dzirdēja aiz muguras Fakvarla balsi: Draugi, nomierinieties! Esiet mierīgi! Krīze ir pārvarēta! Mums jāatgriežas pie Izsaukšanas. Mieru…

Netenjelam vajadzēja mazāk nekā minūti, lai nokļūtu līdz Vestminsteras dārgumu glabātavai. Atmetis piesardzību, viņš lēca pāri margām un skrēja lejup, izlaižot vairākus pakāpienus. Lejup, lejup… Gaiss kļuva vēsāks, skaņas norima. Netenjels dzirdēja tikai savus straujos elpas vilcienus.

Beidzot viņš nonāca pie ieejas. Pirms divām vai varbūt trim dienām viņš te bija ieradies kā informācijas ministrs un viņam kāds augstprātīgs ierēdnis bija parādījis dārgumus. Tagad tas šķita kā citā dzīvē. Ierēdņa galds bija tukšs. Likās, ka tas pamests lielā steigā, papīri bija sajaukti, un pildspalva gulēja uz grīdas.

Gaitenis veda dziļāk pazemē. Sarkanu ķieģeļu rinda iezī­mēja drošības zonu. Netenjels devās turp. Tiklīdz viņš cēla kāju pāri sarkano ķieģeļu līnijai, zēns nolamājās un sastinga. Uzmanīgi! Viņš gandrīz bija iedarbinājis lamatas! Aiz tās līnijas nebija atļauts ienest neko maģisku. Jaunais burvis nolika uz galda Novērošanas disku, pieglauda matus un pārkāpa sarkano līniju.

Ja vien varētu tikt galā ar buboņu mēri, kas sargā zizli… Viņam nebija ne jausmas, kā to izdarīt. Aiz viņa atskanēja dīvains troksnis.

Zēns apstājās, atskatījās… kāpņu galā stāvēja algotnis, un viņam rokās mirdzēja izliektais nazis.

kitija aizvēra durvis.

Viņai ausīs skanēja Statuju zāles trokšņi, viņa spēja tos saklausīt, pat neņemot vērā garo gaiteni un smagās koka dur­vis. Meitene brīdi stāvēja kā sastingusi, ausi piespiedusi durvīm. Kitija baidījās, ka briesmīgais bārdainis būs viņai sekojis. Kaut kas šajā cilvēkā viņai šķita vēl briesmīgāks nekā tūkstoš dēmo­nos kopā.

Meitene ieklausījās… likās, ka gaitenī viss ir kluss.

Durvīs atradās smaga atslēga. Pieliekot zināmas pūles un apzinoties, ka tas tomēr sniedz tikai nelielu drošību, viņa pagrieza atslēgu un apskatīja istabu.

Tieši tāda, kā tā izskatījās iepriekš, kad meitene te bija iemaldījusies, mēģinādama izbēgt, darbistaba ar nedaudzām mēbelēm. Gar vienu sienu stiepās grāmatplaukts, pie pretējās stāvēja skapis ar dokumentu mapēm. Un galvenais šajā stūrī, nobružāti no gadiem ilgas lietošanas, bija divi pentakli.

Kitijai bija vajadzīgs tikai viens.

Pentakls bija vienkāršs, tāds, kādu viņa bieži bija zīmējusi pie Butona kunga, parastā piecstaru zvaigzne, divkāršais aplis, latīniskie vārdi. Tas bija uzzīmēts uz paaugstinājuma un atbil­stoši istabas izmēriem nebija pārāk liels. Meitene pārmeklēja istabu un atrada darbagalda atvilktnē arī pārējos Izsaukšanai vajadzīgos rīkus. Tur bija krīts, pildspalva un papīrs, sveces, šķiltavas un trauki ar dažādām zālītēm. Tieši zālītes viņai bija vajadzīgas. Viņa tās savāca un uzmanīgi sarindoja ap ārējo apli.

Kaut kur netālu atskanēja skaļš sprādziens. Kitija nervozi salēcās, sirdij krūtīs sitoties, un palūkojās uz durvīm…

Koncentrējies! Kas īsti bija jādara?

Mandrāka nē, Netenjela atstāsts par Apokrifu bija ātrs un grūti izprotams, bet Kitija, strādājot ar Butona kungu, pie šāda runas stila bija pieradusi, un viņas atmiņa bija labi uztrenēta.

Tātad… parasts pentakls bez svecēm. Viss kārtībā.

Viņai vajadzēja aizsargāt savu ķermeni, un tam bija domātas kaltētās zālītes un dzelzs. Kitija izņēma no atvilktnes rozma­rīnu, asinszāli un pīlādža zarus, sajauca kopā un pēc tam izbēra kaudzītēs pentakla iekšpusē. Dzelzi sadabūt bija grūtāk. Mei­tene velti lūkojās apkārt. Varbūt vajadzēs iztikt bez…

Atslēga. Vai tā bija no dzelzs? Kitijai nebija ne jausmas. Ja bija, tā viņu pasargās. Ja ne, nenodarīs nekā ļauna. Viņa izņēma atslēgu no slēdzenes.

Kas vēl? Jā… Netenjels bija kaut ko teicis par apļa salaušanu. Tā bija simboliska rīcība, lai pēc tam ļautu burvim atgriez­ties ķermenī. Nu, to viņa varēja izdarīt. Meitene noliecās un ar atslēgu izkasīja caurumu uzzīmētajā krāsas aplī. Tagad tas vairs nederēja parastai Izsaukšanai. Bet to jau arī Kitija nemaz negribēja.

Viņa piecēlās kājās. Darīts. Citi priekšdarbi nebija nepiecie­šami.

Vēl tikai vajadzēja padomāt par savām ērtībām. Uz krēsla stāvēja vecs, nodriskāts spilvens, kuru viņa nolika pentaklā, lai būtu kur atbalstīt galvu.

Aiz galda pie sienas karājās spogulis. Meitene pameta skatu tajā un sastinga.

Bija pagājis krietns laiciņš, kopš viņa nebija skatījusies spo­gulī, meitene pat nespēja atcerēties pēdējo reizi. Tur nu viņa stāvēja biezi, tumši mati un tumšas, dziļi iegrimušas acis, zob­galīgā smīnā savilktas lūpas un zilums virs vienas acs. Jā, viņa jutās mazliet nogurusi, bet joprojām jauna un spēcīga.

Un ja nu viņai izdosies? Burvji, kas mēģināja sekot Ptolemaja piemēram, gandrīz vienmēr bija ņēmuši sliktu galu. Butona kungs nebija izteicies precīzi, bet devis mājienus par neprātu un sakropļojumiem. Kitija zināja, ka arī pats Ptolemajs pēc Vārtu atvēršanas vairs ilgi nenodzīvoja. Bartimajs teica, ka viņa seja…

Kitija nolamājās un novērsās no spoguļa. Lai arī kāds būtu gaidāmais risks, tas šķita nieks salīdzinājumā ar to, kas paš­laik notika blakuszālē. Viņa bija izlēmusi mēģināt, un tā tas arī notiks. Tas bija viss, ko viņa varēja darīt. Raudāšana neko nelīdzēs. Punkts.

Nekas cits nebija atlicis kā apgulties pentaklā.

Grīda bija cieta, bet galva patīkami atspiedās uz mīkstā spilvena. Zāļu smarža kutināja nāsis. Meitene sažņaudza rokā atslēgu un dziļi ieelpoja.

Pēkšņi viņa kaut ko iedomājās, pacēla galvu, lai paskatītos uz savu ķermeni, un nikni secināja, ka viņa ir par garu kājas sniedzās ārpus apļa. Varbūt tam nebūtu nekādas nozīmes, bet varbūt tomēr. Kitija nogūlās uz sāniem un salieca ceļus, it kā gulētu gultā. Viņa aši palūkojās apkārt… Jā, tagad viss bija kār­tībā. Gatavs.

Gatavs kam? Meiteni pēkšņi pārņēma neticība. Varbūt tas atkal bija viens no viņas sapņiem, muļķīga iedoma, ko bija iedve­sis Bartimajs. Bija neprāts domāt, ka viņai izdosies paveikt to, kas divtūkstoš gadu laikā nebija izdevies nevienam citam. Par ko gan viņa domāja? Viņa taču nebija pat burve!

Bet varbūt tieši tā bija priekšrocība? Bartimajs bija mudi­nājis mēģināt, viņa to zināja. Pēdējie džina vārdi aizlidojot bija saistīti ar Ptolemaju un viņu: "Mums visiem ir dažādas sais­tības, bet liela daļa pagaidām vēl ir ierobežotas." Pagaidām… kas cits tas varēja būt, ja ne mājiens viņai? Ptolemajam nebija nekādu ierobežojumu, viņš bija devies uz Citu pasauli, norai­dot visus līdzšinējos burvju likumus un apgriežot tos kājām gaisā. Un, lai izdarītu to, ko bija izdarījis viņš, nevajadzēja zināt vairāk par parastajiem Izsaukšanas vārdiem Apokrifa instruk­cijās tas bija skaidri pateikts. Grūtākais šķita beigās pasaukt dēmonu. Kitija to varēja izdarīt. Jautājums bija vai tas dar­bosies?

Bija tikai viens veids, kā noskaidrot.

Meitene aizvēra acis un mēģināja atslābināties. Istaba bija klusa, caur durvīm neieplūda nekādas skaņas. Vai bija laiks sākt Izsaukšanu? Nē, kaut kas vēl nebija kārtībā… Kas? Kitija pēc brīža saprata, ka bija pārāk cieši sažņaugusi rokā atslēgu. Tā bija pat iegriezusies ādā. Tas parādīja, cik ļoti viņa ir nobijusies. Meitene mēģināja koncentrēties un atslābināties. Tagad auk­stais metāls tikai viegli pieskārās ādai. Labāk…

Kitijai ienāca prātā teikumi, ko autori bija rakstījuši par Citu pasauli: haosa pilna vieta, riebuma pilns juceklis, neprāta bedre… cik uzmundrinoši. Un Butona kungs bija teicis, ka, dodoties turp, burvis riskē ar ķermeni un dvēseli. Ak Dievs, kas ar viņu varēja notikt? Vai viņa izkusīs vai varbūt sadegs? Vai viņa redzēs… Bet, lai būtu kā būdams, diez vai tas būs ļaunāk par Nūdu un viņa puscilvēkiem pusdēmoniem. Turklāt neviens no autoriem, kas bija to visu rakstījuši, pats nebija viesojies Citā pasaulē. Tātad tie visi bija tukši pieņēmumi. Ptolemajs taču bija atgriezies dzīvs!

Meitene prātā atkārtoja apgrieztos Izsaukšanas vārdus un tad jo kavēšanās tikai veicinātu bailes izrunāja tos skaļi. Kitijai likās, ka viss bija kārtībā dēmona vārda vietā viņa bija nosaukusi savu, lietojusi darbības vārdus apgrieztā secībā. Bei­gās viņa trīs reizes nosauca Bartimaja vārdu.

Darīts.

Viņa gulēja istabas klusumā.

Sekundes aizritēja. Kitija juta arvien lielāku izmisumu. Bet viņa nedrīkstēja kļūt nepacietīga. Meitene zināja, cik ilgs laiks paiet, lai parastie Izsaukšanas vārdi nonāktu līdz Citai pasau­lei. Viņa klausījās, lai gan nezināja, ko grib sadzirdēt. Acis bija aizvērtas, viņa redzēja tikai tumsu un īslaicīgus gaismas uzplaik­snījumus.

Nekā. Acīmredzot nekas nebija izdevies. Kitija jau atmeta cerības, viņa jutās iztukšota un skumja. Meitene grasījās cel­ties kājās, bet istaba bija silta, spilvens mīksts, un pēc nemierī­gās nakts viņai gribējās atpūsties. Prāts aizklīda pavisam citās domās Kitija prātoja par vecākiem, par to, ko viņi dara un vai meitas liktenis viņiem rūp, ko par to visu teiktu Džeikobs, kas dzīvoja kaut kur tālu Eiropā, un vai Netenjels ir izdzīvojis. Sev par pārsteigumu viņa cerēja, ka jaunais burvis ir sveiks un vesels.

Ausīs ieskanējās dīvaina skaņa, it kā tālumā zvanītu zvans. Var būt, ka tie bija dēmoni, bet varbūt izbēgušie burvji, kas mēģināja brīdināt pilsētniekus…

Netenjels bija izglābis viņu no algotņa naža. Kitijai bija paticis ar viņu strīdēties, likt viņam apjaust daudzas lietas, it īpaši par Bartimaju. Burvis to bija uztvēris samērā mierīgi. Bet Bartimajs… meitene atcerējās, kādu viņa bija to pēdējo reizi redzējusi neizteiksmīgu gļotu kaudzīti, ko spieda pie zemes šīs pasaules smagums. Varbūt nebija pareizi viņu tagad traucēt? Džinam, tāpat kā cilvēkiem, taču pienācās atpūta.

Zvani turpināja zvanīt. Tā bija savāda skaņa skaidra un dzidra kā kristāls, nevis zema un dunoša kā pilsētas zvanu skaņa. Un, ja tā labi ieklausījās, tie nebija atsevišķi zvana sitieni, bet pastāvīga vibrācija, kas likās attāla, tikko sadzir­dama. Viņa mēģināja to it kā notvert. Vispirms tā šķita izdzies­tam, tad ieskanējās skaļāk, bet, par spīti pūlēm, viņa joprojām nespēja noteikt tā dabu. Tā pagaisa un sajaucās ar asiņu pulsēšanu, elpas vilcieniem un drēbju švīkstoņu, krūtīm cilājoties. Meitene mēģināja šo skaņu notvert vēlreiz. Likās, ka tā ir virs galvas, tikai ļoti, ļoti tālu. Viņa centās to sadzirdēt, vēloties, kaut varētu piekļūt tai tuvāk. Mēģināja izslēgt no dzirdes visas pārējās skaņas. Šīs pūles atmaksājās sākumā lēnāk un tad straujāk zvanīšana kļuva skaidrāka un skaļāka. Un tad palika tikai viņa un skaņa. Izklausījās, it kā pirms saplīšanas trīcētu ļoti vērtīgs kristāls. Tas likās ļoti tuvu.

Vai tas bija arī redzams? Kitija atvēra acis.

Un ieraudzīja, ka viņai visapkārt lido akmens grīdas, sie­nas un bluķi, tie savienojās un atkal pašķīrās, izliecās arkās un pazuda. Starp tiem bija kāpnes, atvērtas durvis un logi, viņa traucās tiem cauri lielā ātrumā, tomēr tas viss šķita ne­reāls. Palūkojusies lejup, viņa ieraudzīja meitenes ķermeni, kas bija saritinājies kā kaķēns. Pārējās figūras bija nekustīgas, kā akmenī cirstas sievietes un vīrieši stāvot kopā bariņos, citi guļam uz grīdas, it kā būtu miruši. Tiem apkārt stāvēja būtnes bez skaidra veidola tie nebija cilvēcīgi, bet arī nebija līdzīgi nekam citam. Meitene nespēja noteikt to dabu katrs šķita citāds nekā iepriekšējais. Vēl zemāk viņa redzēja jaunekli, kas it kā bija sastindzis skrējienā, galvu pagriezis, bet aiz viņa atradās kustīga figūra vīrs ar nazi rokā un zābakiem kājās. Un viņiem apkārt nenosakāmas formas būtnes…

Kitiju tas viss intriģēja, bet ne tik ļoti kā kaut kas cits. Zvanī­šana kļuva arvien skaļāka, tā likās ļoti tuvu. Viņa koncentrējās, un, pašai par pārsteigumu, akmens sienas un gaiteņi pēkšņi pazuda, it kā izkusa visos virzienos. Sākumā tie bija skaidri saredzami, tad izplūda un beigās pazuda pavisam.

Kitija juta strauju kustību visās pusēs. Tā nebija fiziska sajūta, jo viņai nebija ķermeņa, bet nojausma. Meitene pamanīja, ka no visām četrām pusēm viņu ieskauj sienas tās slējās augstu virs galvas, dziļi lejā un tālu uz visām pusēm. Viena bija tumša un cieta un draudēja Kitiju ar savu svaru nospiest. Nākamā bija šķidra kā ūdens, kas draudēja viņu aizskalot. Trešā siena mei­tenei tuvojās ar viesuļa spēku. Ceturtā bija liesmojoša uguns. Bet tās visas slējās pār viņu tikai mirkli un tad atkal pašķīrās. Kitija izgāja cauri vārtiem un nonāca otrajā pusē.

Tas, ka Kitija spēja uz visu notiekošo palūkoties no malas, nevis uztvert sevi kā bezspēcīgu lelli citu enerģiju varā, palī­dzēja viņai nesajukt prātā. Bezķermeniskā sajūta viņai likās tikai sapnis, un meitenes galvenais dzinulis bija ziņkārība.

Viņa juta, ka atrodas nebeidzamas, mainīgas kustības vir­puli, ka ir daļa no tā, kam nav ne sākuma, ne gala, kur nav nekā stabila un nemainīga. Tas bija kā nebeidzams krāsu, gaismu un faktūru juceklis, kas parādījās un atkal pazuda, mainījās, lai gan tas neizskatījās gaisīgs kā gāze, šķidrs kā ūdens vai sīrups. Ja vajadzētu teikt precīzāk, tas bija abu savienojums, kurā pel­dēja dažādu matēriju daļas.

Nebija iespējams noteikt nedz mērogu, nedz virzienu, te nebija arī laika izjūtas tā kā viss plūda un mainījās, nekad neatkārtojoties, tad šādi lielumi šķita pilnībā bezjēdzīgi. Kitijai tas nebija svarīgi, un viņa sāka uztraukties tikai brīdī, kad gri­bēja saskatīt sevi šajā vidē. Viņa neredzēja nevienu fiksētu pun­ktu, ko varētu saukt par savu, likās, ka viņa atrodas vairākās vietās vienlaikus, vērojot apkārtni viļņojamies un parādamies no dažādiem redzesleņķiem. Tas lika zaudēt orientāciju.

Meitene mēģināja ievērot kādu noteiktu krāsu un sekot tai, bet tas bija vēl grūtāk nekā izsekot vēja nestas lapas lidojumam. Tiklīdz krāsa parādījās, tā izplūda, sajaucās ar citām un vairs nebija tā pati. Kitijai apreiba galva.

Visu vēl sliktāku padarīja tas, ka Kitija pamanīja šajā vir­pulī griežamies citas būtnes, tās virpuļoja un palidoja garām tik strauji, ka nebija iespējams tām izsekot, likās, ka tās parā­dās un izzūd kā izslēgta un ieslēgta elektrība. Viņa mēģināja saprast, kas tie tādi bija, bet kustība bija pārāk strauja. Tas lika meitenei justies slikti. Viņai likās, ka šie garām slīdošie tēli būtu varējuši viņai pavēstīt kaut ko svarīgu.

Pēc nenosakāma laika sprīža Kitija atcerējās, ka bija ieradu­sies šurp ar noteiktu nolūku, lai gan tagad nespēja to atcerēties. Viņa nevēlējās neko darīt, gribēja palikt turpat, kur bija, šo riņ­ķojošo gaismu ieskauta. Tomēr kaut kas šajā nemitīgi mainīgajā juceklī lika viņai justies nepatīkami, vēlēties no tā visa nošķir­ties. Viņa vēlējās te ieviest nedaudz kārtības un saliedētības. Bet ko gan viņa varēja iesākt, ja neizjūta pati sevi kā vienotu veselumu?

Viņa izlēma doties uz sarkanbrūni oranžu krāsu virpuli nenosakāmā attālumā. Pašai par pārsteigumu, viņa tiešām pakustējās, tomēr dažādos virzienos. Kad meitene atkal spēja koncentrēties, sarkanbrūnais krāsas plankums nebija nācis ne par matu tuvāk. Viņa mēģināja vairākas reizes, bet iznākums bija tieši tāds pats. Viņas kustības bija mainīgas un nenoteiktas, nebija iespējams tās kaut kur virzīt.

Kitija pirmo reizi patiešām sajuta bailes. Viņa saskatīja gaismu vidū mutuļojam vairākus melnus plankumus, un tajos kustējās senu baiļu atbalsis bailes no nebūtības un vientulības nekurienes vidū.

Nebūs labi, Kitija domāja. Man vajadzīgs ķermenis.

Ar pieaugošu nepatiku viņa vēroja visapkārt plūstošās krāsas un formas, tēlus, kas iemirdzējās te tuvāk, te tālāk, gaismas uzplaiksnījumus, nejēdzīgas krāsu pārejas. Pēkšņi viņas uzma­nību piesaistīja jautri virpuļojošs zilganzaļš ritenis.

Stāvi! viņa nikni nodomāja.

Varbūt tās bija tikai viņas iedomas, vai varbūt daļa riteņa bija atdalījusies no pārējā, uz mirkli apstājoties? Kustība bija tik strauja, ka meitene nespēja pateikt.

Kitija pamanīja vēl vienu brīvi klejojošu malduguni. Viņa pavēlēja tai apstāties un tuvoties. Rezultāti bija nekavējoši un pārsteidzoši: paliels matērijas gabals atdalījās no pārējās burz­mas un savijās tādā kā bezkrāsainā un stiklainā papardes lapā. Kad meitene atslābināja uzmanību, tā atkal atvijās un pazuda kopējā mirgā.

Meitene mēģināja vēlreiz, šoreiz pavēlot matērijas gabalam izveidot kaut ko kompaktāku. Tas izdevās, un, pieliekot vēl lie­lākas pūles, viņa izveidoja no šīs masas kaut ko līdzīgu kubam ar nevienādām malām. Bet, tiklīdz viņa atslābinājās, kubs izkusa un pazuda.

Apkārtējās vides spēja pieņemt jebkuru formu Kitijai atgā­dināja kaut ko iepriekš redzētu. Kas tas bija? Ar zināmām grū­tībām viņa atcerējās džinu Bartimaju un viņa mainīgo formu. Ierodoties uz Zemes, viņam bija jāpieņem kāds noteikts veidols; te bija ļoti daudz izvēles iespēju. Varbūt tagad, kad viņi atradās mainītās lomās, Kitijai bija jāmēģina darīt to pašu.

Meitene izdomāja, ka varētu piešķirt sev formu. Un pēkšņi atcerējās arī, kāpēc bija šeit ieradusies. Viņai bija jāsameklē Bartimajs.

Bailes pagaisa, tagad viņa bija apņēmības pilna. Meitene ķērās pie darba, lai izveidotu sev ķermeni.

Diemžēl to bija vieglāk nolemt nekā izdarīt. Liekot lietā gri­basspēku, viņai izdevās no kāda lidojoša matērijas gabala izvei­dot kaut ko līdzīgu cilvēka ķermenim. Tam bija balonam līdzīga galva, resns vēders un četri nevienādi locekļi, turklāt tas bija caurspīdīgs un tajā atspoguļojās garām slīdošās krāsas. Bet, kad Kitija mēģināja šo marioneti padarīt saturīgāku, viņa saprata, ka nespēj koncentrēties uz visu vienlaikus. Kamēr viņa mēģi­nāja izstiept kājas vienā līmenī, galva noliecās un izplūda kā sviests saulē, kad viņa steidzās atkal nostādīt vietā galvu un izveidot seju, kājas saļima. Tā tas turpinājās, līdz vairāki labi domāti uzlabojumi beidzot bija pilnīgi sabojājuši figūru un tā izskatījās pēc balona ar kniepadatas galviņu. Kitija to nepatikā noskatīja.

Turklāt to bija ļoti grūti izkustināt. Lai gan viņa spēja figūru pakustināt uz priekšu un atpakaļ tā lidoja plūstošo enerģiju straumē kā putnēns stiprā vējā -, Kitija nespēja pakustināt atsevišķi katru roku vai kāju. Kamēr viņa centās to izdarīt, ķer­menis palēnām aizpeldēja no ekstremitātēm kā dzija no vārpstiņas. Pēc kāda laika Kitija atmeta ar roku un ļāva figūrai izšķīst.

Par spīti neveiksmei, viņa bija sajūsmā par pašu ideju un tūlīt pat ķērās pie jauna darba. Kitija izmēģināja dažādas citas for­mas, mēģinot tās vadīt. Figūrai, kas sastāvēja no stabiņiem un atgādināja bērna zīmējumu, bija mazāk matērijas, un to varēja pasargāt no izjukšanas. Bet dažādās spēcīgās enerģijas, kas strā­voja apkārt, lika šai būtnei saliekties pie katra soļa. Nākamā, kas izskatījās pēc desas luņķa, bija stabilāka, bet neglīta. Trešā, vienkārša bumba, bija visstiprākā un vieglāk vadāmā, un ar to viņa aizceļoja diezgan tālu, mierīgi peldot apkārtējā juceklī.

Ir vajadzīga vienota forma, Kitija domāja. Lode ir laba. Tā nozīmē kārtību.

Formai bija zināma ietekme uz apkārtni, jo Kitija drīz vien pamanīja izmaiņas vidē, pa kuru bumba lidoja. Līdz šim krāsu laukumi, mirdzošās gaismas, nepastāvīgie tēli bija neitrāli un lidoja, kur tiem ienāca prātā. Bet tagad it kā justu noteiktību, ar kādu Kitija uzturēja lodes formu, likās, ka tie pamanījuši viņas klātbūtni. Viņa to sajuta virpuļu kustībā. Apkārtējā vide sāka mainīt virzienu enerģijas murskuļi pielidoja tuvāk lodei un atkal attālinājās. Tas notika ik pa brīdim, turklāt arvien vai­rāk vītņu, riteņu un apļu tuvojās arvien straujāk un noteiktāk. Likās, ka visi ir ieinteresēti, bet tā bija nepatīkama interese, tāda kā haizivīm par peldētāju, un Kitija sajutās neomulīgi. Viņa palēnināja bumbas lidojumu un ar gribas piepūli pavēlēja tai lidot virsū ziņkārīgajām formām. Paturot bumbu kā centru, viņa lidoja virsū tuvākajām vītnēm un vijumiem, liekot tiem izšķīst un pazust.

Tomēr pārsvars ilgi nebija viņas pusē. Tiklīdz Kitija grasījās paslavēt sevi par spēcīgu gājienu, pēkšņi kāda stiklaina spirāle pastiepās no kopējās masas gluži kā amēbas tausteklis un izkoda lodei sānā lielu caurumu. Kad Kitija metās to labot, parādījās nākamais uzbrucējs un izplēsa gabalu matērijas no otras puses. Meitene izmisīgi atgaiņājās. Visa apkārtējā matērija trīcēja un pulsēja. Gaismas zibēja. Kitija beidzot sajuta īstas bailes.

Bartimaj, viņa domāja. Kur tu esi?

Likās, šim vārdam ir ietekme uz apkārtējo vidi. Pēkšņi uzmirgoja un pazuda vesela tēlu lavīna, un tie bija spēcīgāki un paliekošāki nekā visi pārējie. Pāris no tiem pakavējās tik ilgi, lai meitene saskatītu detaļas figūras, sejas, debesu atspulgu, kādu ēku, jumtu, ko balsta kolonnas. Tās bija cilvēku figūras, bet tām mugurā bija nekad neredzētas drēbes. Garām slīdošie tēli Kitijai atgādināja pagātnes notikumus, sen aizmirstas atmi­ņas. Tomēr tās nebija viņas atmiņas.

It kā atbildot uz šo domu, no apkārtnes uzpeldēja kāds tēls, kas uzkavējās. Tas bija redzams kā caur saplēstu kameras lēcu, tomēr pietiekami skaidrs: viņas vecāki, kas roku rokā stāvēja blakus. Kitija vēroja, kā māte paceļ roku un pamāj.

Kitij! Atgriezies pie mums!

Ejiet prom… Kitija niknumā un satraukumā atrāvās. Tas noteikti bija šīs pasaules triks, bet tik un tā nelika viņai jus­ties labāk. Koncentrēšanās spējas bija iedragātas, kontrole pār bumbu un apkārtni vājinājās. Bumba sakritās, tai no visām pusēm tuvojās matērijas vijumi.

Kitij, mēs tevi mīlam.

Pazūdiet! Viņa atkal atsita staipīgās vītnes. Tēva un mātes tēli izgaisa. Kitija apņēmīgi piešķīra savai lodei iepriekšējo izskatu. Viņa bija no tās atkarīga, lai definētu sevi, lai saglabātu kaut mazāko kontroli. Viņa baidījās to pazaudēt.

Parādījās vēl citi tēli, un visi kustējās pārāk strauji, lai varētu tos atšķirt. Daži šķita nepazīstami, citi kaut kur redzēti un izsauca zaudējuma un sāpju pilnas atmiņas. Gaismas uzmir­dzēja, tālumā parādījās vēl viens tēls vecs vīrs, kas balstījās uz spieķa. Viņam aiz muguras traucās melna tumsa.

Kitij, palīdzi! Tas dzenas man pakaļ!

Spalvaskāta kungs…

Nepamet mani! Tēls palūkojās pār plecu1 un šausmās ieklie­dzās. Un tad jau tas bija pazudis. Gandrīz nekavējoties parādījās nākamā vīzija sieviete, kas bēg un slēpjas aiz kolonnām, bet viņu vajā kaut kas tumšs un draudīgs. Baltas gaismas uzliesmo­jums. Kitija mēģināja koncentrēties uz lodi. Tie bija tikai spoki, parādības. Tiem nebija nekādas nozīmes.

Bartimaj! Viņa atkal domās sauca šo vārdu, šoreiz jau lūdzoši. Un atkal tas izraisīja apkārtējās enerģijas atbildi. Pavisam tuvu parādījās Džeikoba Hairnēkas skumji smaidošā seja.

Tu vienmēr gribēji būt neatkarīga, Kitij! Kāpēc tu nespēj mest mieru? Pievienojies mums! Labāk neatgriezies uz Zemes! Tas tev nemaz nepatiks.

Kāpēc ? viņa nespēja atturēties no šī jautājuma.

Nabaga bērns. Tad jau tu redzēsi. Tu vairs neesi tā, kas biji.

Parādījās vēl kāds tēls garš vīrs ar tumšu seju, kas stāvēja uz zaļa pakalna. Viņa seja bija skarba.

Kāpēc tu nāci mūs traucēt ?

Sieviete, tērpusies baltā kleitā, smēla ūdeni no akas.

Mulke! Tevi te neviens negaida!

Es atnācu pēc palīdzības.

To tu nesaņemsi. Sievietes tēls sašūpojās un pazuda.

Tumšādainais vīrietis pagriezās un kāpa augšup pa kalnu.

Kāpēc tu mums uzbāzies ? viņš pār plecu jautāja. Tava klāt­būtne mūs ievaino. Gaismām uzmirdzot, arī viņš bija prom.

Džeikobs Hairnēka skumji pasmaidīja.

Liecies mierā, burve. Tev nav izredžu. Tu pat nespēj nokļūt atpakaļ mājās.

Es neesmu burve.

Tiesa. Tagad tu neesi nekas. Viņu ietina stīgas un vītnes, zēns pazuda krāsu un formu virpulī.

Nekas… Kitija nopētīja bumbu, kas pa to laiku, kamēr viņa bija novērsusi uzmanību, bija izkususi kā sniegs. Pa gaisu lidi­nājās sīkas matērijas plēksnītes, kas reiz bija bumbas virspuse, bet, uzpūšot vējam, tās aizvirpuļoja. Jā, tā bija tiesa viņa nebija

nekas, viņai nebija formas, nekāda pieturas punkta. Nebija jēgas izlikties, ka būtu citādi.

Turklāt šiem dīvainajiem tēliem bija taisnība par vēl ko citu viņa nudien nezināja, kā atgriezties mājās.

Griba sāka zust. Meitene ļāva lodei izgaist, tā sagriezās un pazuda nebūtībā. Meitene juta, kā aizplūst…

Tālumā parādījās vēl kāds tēls.

Sveika, Kitij!

Pazūdi!

Un man likās, ka tu mani sauci…

netenjels un algotnis klusēdami lūkojās viens uz otru apmē­ram pusminūti. Neviens no viņiem nepakustējās. Nazis bārdainā vīra rokā palika nekustīgs, otru roku viņš bija iespiedis sānos. Netenjels bezcerīgi uzlūkoja sāncensi. Viņš bija redzējis, cik ātri šīs rokas spēj kustēties. Bet patlaban Netenjels jutās bezpalīdzīgs. Pagājušoreiz, kad viņi tikās, viņam vismaz bija Bartimajs.

Algotnis ierunājās pirmais. Es atnācu tev pakaļ. Dēmons grib tevi dzīvu.

Netenjels neko neteica un nekustējās. Jaunais burvis mēģi­nāja izgudrot rīcības plānu, bet smadzenes paralizēja bailes. Visas domas sastinga un pārakmeņojās.

-   Manuprāt, vairāki no labiem burvjiem tika nogalināti, algotnis turpināja, bet Nūda vēlas saglabāt pēc iespējas vairāk jaunu, noderīgu ķermeņu. Nu? Vai arī tu vēlies cēlāku nāvi? To var nokārtot.

-   Mums nemaz nav… Netenjels juta, kā vārdi ķeras rīklē, nav jācīnās.

Melnā tērptais vīrs iesmējās. Cīņa nozīmētu, ka es uzskatu tevi par vienlīdzīgu.

-   Manā pakļautībā ir vēl viens varens dēmons, Netenjels meloja. Padomā, ko runā, citādi likšu tam uzbrukt. Mēs taču varam sadarboties, lai uzveiktu ienaidnieku! Tev jāatzīst, ka tas būtu arī tavās interesēs. Es tev dāsni atlīdzinātu, izsniegtu zeltu, cik vien tu gribētu. Es varu piešķirt tev lorda titulu, varu uzdāvināt tev zemi, īpašumus, ko vien sirds kāro. Tev tikai jācīnās kopā ar mani. Sajās dārgumu glabātavās ir ieroči, ko mēs varam izmantot.

Par atbildi bārdainis nospļāvās uz grīdas. Man nav vajadzīgi ne īpašumi, ne tituli! Mana sekta tos uzskata par niekiem. Vie­nīgais, ko mēs atzīstam, ir zelts, bet to man apsolīja arī dēmons, ja es kalpošu viņam. Un… nē, nerunā, es zinu, ko tu teiksi! Kas par to, ja Nūda iznīcinās visu Londonu, pat ja viņš ķersies pie Eiropas kāda man daļa? Manis pēc viņš var pazudināt visu pasauli! Es neticu ne impērijām, ne karaļiem. Lai to vietā nāk haoss! Man no tā būs tikai labums. Kāda ir tava atbilde? Gribi nomirt tepat un tūlīt?

Netenjels samiedza acis. Mana atbilde uz pirkstgaliem zogas tev no muguras. Nogalini viņu, Belazel! Uzbrūc!

To teicis, viņš ar pirkstu norādīja uz kāpnēm algotnim aiz muguras. Vīrietis noliecās un apcirtās riņķī, gatavs uzbruku­mam, bet kāpnes bija tukšas. Viņš nolamājās, vēlreiz apgriezās un satvēra rokā sudraba disku, bet Netenjels jau bija nozudis ap stūri un skrēja uz dārgumu glabātavu. Algotnis meta…

Netenjels mēģināja reizē izvairīties no lidojošā diska un skriet, bet viņam aizķērās kāja, un zēns smagi novēlās uz akmens plāksnēm.

Sudraba disks, šķeldams gaisu, ietriecās sienā virs jaunā burvja galvas, atsitās pret pretējo sienu un nokrita zemē.

Netenjels bija nokritis uz izstieptām rokām. Viņš uztrausās kājās, paķēra sudraba disku un skrēja tālāk, pametot skatienu pār plecu.

Algotnis steidzās viņam pakaļ, seju dusmās saviebis. Likās, ka viņš iet bez steigas, bet gaiss ap vīrieša zābakiem pulsēja un vibrēja. Viens viņa solis bija parasta cilvēka triju soļu garumā, un drīz vien viņš jau atradās Netenjelam aiz muguras. Viņš pacēla nazi dūrienam. Netenjels iekliedzās un metās sānis.

No gaiteņa sienas parādījās pelēka ēna, tā kustējās klusi kā dūmi un apvijās algotnim ap vidu, sniedzoties ar roku viņam pie rīkles. Algotnis pagriezās, pacēla nazi un dūra. Pelēkā ēna novaidējās, bet tvērienu neatlaida. No tās izplūda zils staro­jums, kas ietvēra bārdaino vīru, viņš noklepojās un nospļā­vās. No sienām un glūdas pacēlās vēl citas ēnas, apķērās ap algotņa zābakiem un biksēm, tvērās pie mēteļa. Algotnis dūra pa labi un kreisi, tad piesita papēdi, un septiņjūdžu zābaki aiznesa viņu prom pa gaiteni. Bet zilā dūmaka no viņa neat­laidās, ēnas turējās, piesūkušās kā dēles, un parādījās arvien jaunas.

Netenjels atspiedās pret sienu. Viņš, protams, zināja, ka vaina ir zābakos to aura bija iedarbinājusi lamatas, tiklīdz algotnis bija pārkāpis līniju. Ēnas bija metušās virsū maģisko priekš­metu īpašniekam. Nelaime tikai tā, ka tas bija maģisks uzbru­kums un kā Netenjels zināja no rūgtās pieredzes šī vīra pre­tošanās spējas bija neiedomājamas.

Tomēr šis starpgadījums deva Netenjelam iespēju atrauties. Dārgumu glabātava atradās kaut kur priekšā, tur, kur šobrīd cīnījās algotnis. Netenjelam bija jādodas turp. Viņš satvēra cie­šāk sudraba disku un zagās uz priekšu pa gaiteni, garām neskai­tāmām durvīm un pagriezieniem, tuvāk un tuvāk sadursmes vietai.

Tagad Netenjela ienaidnieku bija apņēmušas tik daudzas ēnas, ka jaunais burvis viņu pat nespēja saskatīt, lielais vīrs bija gandrīz aprakts pelēko stāvu murskulī. Dēmonu svars bija nospiedis viņu uz ceļiem, un Netenjels garāmejot pamanīja viņa seju, piesarkušu no cīņas un zilās miglas. Likās, ka vīrietim jau trūkst elpas, bet viņš joprojām cīnījās. Uz grīdas gluži kā skai­das no ēvelsola klājās dēmonu būtības gabaliņi.

Arī nazis ir sudraba, Netenjels domāja. To viņi nevar izturēt. Agrāk vai vēlāk viņš izlauzīsies brīvībā.

Šī doma bija kā strāvas sitiens. Viņš bija sasniedzis cīņas punktu. Zēns pacēla disku, piespiedās pie sienas un virzījās uz priekšu, nenolaižot acis no dēmoniem. Viņš redzēja, kā viena ēna, pārcirsta uz pusēm, nogāžas zemē. Netenjels vairs nekavē­jās. Laika bija pavisam maz.

Prom pa gaiteni, vēl dziļāk pazemē. Te bija gaiteņa gals un dzelzs durvis ieeja pazemes noliktavā.

Netenjels pieskrēja pie durvīm un palūkojās atpakaļ. No gai­teņa skanēja elsas, nopūtas un necilvēcīgi kliedzieni. Nedomā par algotni! Kas tagad būtu jādara?

Jaunais burvis nopētīja durvis. Šķita, ka tās ir pavisam paras­tas durvis ar lodziņu un parastu rokturi. Nekā vairāk. Vai te varētu būt kādas lamatas? Iespējams, lai gan ierēdnis neko nebija minējis. Zēns zināja, ka dārgumus sargāja buboņu mēris, •bet kas to iedarbināja? Varbūt atlika tikai atvērt durvis…

Netenjela roka kavējās uz roktura. Vai viņam vajadzētu….?

Zēns palūkojās pār plecu. Bija jādabū zizlis, citādi viņam draudēja nāve. Netenjels satvēra rokturi un parāva durvis…

Nekas nenotika. Durvis palika slēgtas.

Netenjels nolamājās. Tātad tās bija aizslēgtas. Viņš lauzīja galvu. Neizskatījās, ka te būtu atslēgas caurums. Ja durvis sar­gāja kāda burvestība, viņam nebija laika, lai to atminētu.

Viņam ienāca prātā dīvaina doma. Zēns vēlreiz nospieda rok­turi, tikai šoreiz nevis pavilka durvis, bet pagrūda.

Durvis atvērās. Netenjels aizturēja elpu.

Viņam pretī nelidoja nekāds mēris. Ieslēdzās gaisma lai­kam griestos bija ieslodzīts kāds velnēns, kura uzdevums bija iedegt gaismu, tiklīdz atvērās durvis. Viss izskatījās tāpat kā pirms divām dienām marmora paaugstinājums telpas centrā, piekrauts ar dārgumiem. Citādi istaba bija tukša. Visapkārt marmora paaugstinājumam stiepās olīvzaļas grīdas plāksnes.

Netenjels paberzēja zodu. Visticamāk, ka buboņu mēris pacelsies no zaļajām plāksnēm, tiklīdz tām uzkāps, un viņš pāris sekunžu laikā būs pagalam. Nepatīkama doma. Bet kā lai tiek tām garām? Grīdas plāksnes bija pārāk plašā lokā, lai tām pārlēktu vai pārkāptu, un viņš neprata lidot…

Zēnu sagrāba neizlēmība. Viņš nevarēja doties atpakaļ situācija bija pārāk briesmīga, turklāt Kitija paļāvās uz viņu. Bet ieiet šajā istabā nozīmēja nāvi, viņam nebija nekādu aizsarg­līdzekļu ne vairoga, ne burvestību…

Jaunais burvis nenolaida acis no marmora paaugstinājuma. Uz tā stāvēja nefrīta akmens zelta ietvarā, zelta ķēdītē. Samar­kandas amulets. Netenjels ļoti labi zināja, uz ko tas ir spējīgs. Viņš bija redzējis, kā tā spēks atvairīja Ramutru; tātad tas tiktu galā arī ar buboņu mēri. Ja nu viņš skrietu, cik spēka…?

Viņš iekoda lūpā. Nē, attālums līdz amuletam bija pārāk liels. Viņš nesasniegs amuletu pirms…

Lai gan gaitenis joprojām bija kluss, Netenjels sajuta skaustā dīvainu kņudēšanu un pagriezās. Skats, kas tur pavērās, lika vēderam sagriezties un ceļiem saļimt.

Ar nazi rokās algotnim bija izdevies tikt vaļā gandrīz no visiem gariem, izņemot vienu, kas joprojām turējās viņam ap vidu. Pārējie gulēja zemē. No sienām un grīdas joprojām pacēlās jaunas ēnas, viena no tām raidīja algotņa virzienā zilu pulsā­ciju, kas trieca vīrieti pret sienu, bet nespēja nogāzt no kājām. Nepievēršot nekādu uzmanību ēnai, kas bija apķērusies viņam ap kaklu un mēģināja žņaugt, algotnis nokratīja no kājām vis­pirms vienu, tad otru zābaku. Tie nogāzās uz akmeņiem.

Vīrietis devās prom no zābakiem, un ēnas vairs nelikās inte­resējamies par viņu. Tās sapulcējās ap zābakiem, apošņājot tos un aptaustot ar garajiem pirkstiem. Arī ēna, kas bija apķērusies viņam ap kaklu, atlaida tvērienu. Bārdainais vīrs nokratīja to no muguras un ar sudraba nazi pāršķēla uz pusēm. Tagad tā bija tikai pelēka masa uz grīdas.

Kamēr Netenjels lūkojās uz viņu, algotnis devās uz dārgumu glabātavas pusi. Viņš nāca lēni, bet nepielūdzami. Vīrieša apmet­nis bija saplēsts, kājās zeķes. Likās, ka ēnu uzbrukums bija viņu nogurdinājis seja pauda nogurumu, viņš kliboja un klepoja.

Netenjels stāvēja durvīs, ar vienu kāju jau pāri slieksnim. Domas viņa galvā joņoja no zaļajām akmens plāksnēm līdz algotnim. Viņam no bailēm gandrīz kļuva slikti. Nebija atlicis nekas cits kā izvēlēties nāvi.

Jaunais burvis mēģināja nomierināties. Nāve bija neizbē­gama. Algotņa seja pauda, ka nāve no viņa rokas būs sāpīga. Bet otra…

Amuleta vēsais starojums spīdēja uz marmora paaugstinā­juma, aicinot pie sevis. Tas bija pārāk tālu… Tomēr nāve no buboņu mēra tādā koncentrācijā vismaz būs ātra.

Netenjels izlēma. Viņš atkāpās no noliktavas durvīm, tuvāk algotnim.

Zilās acis ieurbās viņējās. Vīrietis pasmaidīja un pacēla nazi.

Netenjels apcirtās uz papēža un metās uz durvīm. Bārdainais vīrietis dusmās ierēcās, bet zēns tam nepievērsa nekādu uzma­nību. Bija svarīgi uzņemt pēc iespējas lielāku ātrumu, aizlēkt pēc iespējas tālāk…

Pēkšņi viņš sajuta sāpes plecā, iekliedzās, bet neapstājās. Pa atvērtajām durvīm, iekšā istabā, pretī zaļajām akmens plāk­snēm…

Aiz muguras atskanēja soļi un apslāpēta klepošana.

Zēns jau bija pie zaļo akmens plākšņu malas. Viņš lēca, lidoja…

Piezemējās un metās skriet.

Visapkārt, šņākdami kā niknas čūskas, no grīdas pacēlās dzeltenzaļu dūmu mākoņi.

Tur priekšā atradās marmora paaugstinājums ar dārgu­miem. Gledstona zizlis, dārgakmeņiem rotāts cimds, sena vijole, kas notraipīta ar asinīm, kausi, zobeni, šķirstiņi un gobelēni. Netenjels nenolaida acis no Samarkandas amuleta, steidzās uz priekšu, saraujoties pie katra dzeltenzaļā mākoņa pieskāriena.

Zaļā migla ieskāva visu kā biezā plīvurā. Netenjels juta, kā tā dzeļ ādu, dzēlieni kļuva intensīvāki, zēns sajuta sāpes un saoda deguma smaku…

Aiz viņa atskanēja klepus.

Beidzot viņš bija sasniedzis marmora paaugstinājumu. Zēns pastiepa roku, satvēra amuletu, noraujot to no stenda. Viņš lēca, uzkrita uz marmora bluķa un novēlās zemē, nogāžot arī visus dārgumus. Acis dega, viņš tās cieši aizmiedza. Āda sūr­stēja. Viņš sadzirdēja sāpju kliedzienu un tikai pēc tam saprata, ka kliedzējs bijis pats.

Zēns uzlika amuletu kaklā, sajuta tā vēso pieskārienu krū­tīm…

Sāpes bija pazudušas. Āda joprojām sūrstēja, bet tās bija parastas sāpes, nevis mokoša dedzināšana. Visvairāk smeldza brūce plecā. Zēns sadzirdēja savādu sīkšanu un atvēra acis dzeltenzaļie tvaiki tinās viņam apkārt, virpuļoja, mēģināja pie­kļūt ādai, bet to visu sevī iesūca nefrīta akmens amuleta cen­trā.

Netenjels pacēla galvu. Viņš redzēja griestus, marmora paaugstinājumu un buboņu mēra tvaikus. Nekas cits nebija saskatāms.

Kur tad bija palicis…

Pavisam netālu kāds noklepojās.

Netenjels pakustējās. Tas nebija pārāk ātri, bet straujāk viņš nespēja. Sāpes plecā neļāva atbalstīties uz labās rokas, tāpēc viņš atspiedās uz kreisās un lēnām piecēlās.

Otrpus marmora paaugstinājumam stāvēja algotnis, un arī viņu ieskāva mēra mākonis. Viņš turēja rokā nazi un nenolaida acis no Netenjela. Tomēr viņš bija atbalstījies pret marmora bluķi un klepoja pie katra elpas vilciena.

Bārdainais vīrietis iztaisnojās un sāka nākt Netenjela vir­zienā.

Netenjels atkāpās.

Viņa pretinieks kustējās ļoti piesardzīgi, it kā katra kustība sagādātu viņam sāpes. Algotnis nepievērsa uzmanību apkārt mutuļojošajam mērim, kas jau bija noēdis viņa mēteli un tagad plēsa caurumus melnajās drēbēs un zeķēs. Viņš atkāpās no mar­mora bluķa.

Netenjela mugura atdūrās pret sienu. Tālāk vairs nebija, kur iet. Viņa rokas bija tukšas sudraba disks bija nokritis zemē kaut kur pa ceļam. Zēns jutās pavisam neaizsargāts.

Buboņu mēris vēl niknāk uzbruka vīram melnajās drēbēs. Netenjels redzēja viņa sejā pazibam dīvainu grimasi kā šau­bas vai sāpes. Vai pretošanās spējas sāka zust? Viņam jau bija jātiek galā ar dēmonu uzbrukumu gaitenī, un tagad arī mēris… Vai tiešām pretinieka seja mainīja krāsu? Vai tā nebija mazliet dzeltenīga, vai neparādījās rētas?

Algotnis nepielūdzami tuvojās, zilo acu skatiens bija caur­urbjošs.

Jaunais burvis piespiedās ciešāk pie sienas. Viņa roka instin­ktīvi sagrāba amuletu, metāls bija patīkami vēss.

Mēra mākonis pēkšņā niknumā savijās ap algotni, ieskaujot viņu kā apmetnī. It kā tas pēkšņi būtu atradis viņa vājo punktu, plaisu šī neuzvaramā vīra bruņās. Tas uzmutuļoja kā lapseņu bars, kas metas uz ienaidnieku, un dzēla. Algotnis nepalēnināja soli. Viņa āda jau izskatījās pēc veca papīra, miesa iekrita, it kā būtu pēkšņi izžuvusi. No melnās bārdas pazuda visa krāsa. Bet gaišzilās acis vērās Netenjelā ar nerimstošu naidu.

Tuvāk, tuvāk… Roka, kas turēja nazi, bija sažuvusi, to it kā veidoja tikai kauli un āda. Bārda kļuva pelēka, tad balta, vaigu kauli izspiedās. Netenjelam šķita, ka algotnis smaida. Smaids papletās platāks, atklājot visus zobus. Sejas āda pilnībā atdalī­jās, atstājot tikai galvaskausu ar baltu bārdu, kas izskatījās kā pielīmēta, un mirdzošām acīm, kas pēdējo reizi uzliesmoja un izdzisa.

Skelets melnās drānās sašūpojās un nogāzās, sašķīda, izkai­sot drēbju gabalus un kaulu šķēpeles pa grīdu pie Netenjela kājām.

Buboņu mēris pamazām norima. Tas, kas bija palicis pāri, tika iesūkts amuletā. Netenjels aizkliboja līdz marmora paaugstinājumam. Uzlūkota ar lēcām, dārgumu spožā aura viņu žilbināja. Visspožāk mirdzēja zizlis. Viņš pastiepa roku, tikai tagad pamanīdams sīkos ievainojumus uz plaukstas, un pacēla to. Viņš atcerējās, cik tas bija gluds, cik gaišs bija vecais koks.

Netenjels nejuta nekādu uzvaras prieku. Viņš bija pārāk novārdzis. Zizlis bija rokās, bet doma par tā iedarbināšanu viņu biedēja. Sāpes plecā lika viņam just vieglu reiboni. Zēns pama­nīja uz grīdas vainīgo asiņainu sudraba disku. Tam blakus atradās otrs disks, tas, ko viņš pats bija nosviedis. Viņš to pacēla un ielika kabatā.

Zizlis, amulets… Kas vēl? Viņš pārskatīja pārējos dārgumus. Daži tie, par kuriem viņš bija dzirdējis, pašlaik nešķita node­rīgi. Pārējie nebija tik spēcīgi, lai tos ņemtu līdzi. Jaunais burvis bez kavēšanās atstāja noliktavu.

Kad viņš devās atpakaļ ar zizli rokās, sargi mēģināja viņam uzbrukt, bet viņu raidītā zilā pulsācija tika ierauta amuletā, un arī tie gari, kas mēģināja uzbrukt Netenjelam paši, attapās turpat amuleta vidū. Jauno burvi nekas vairs nekavēja. Pa ceļam viņš savāca septiņjūdžu zābakus. Pavisam drīz viņš jau bija pie izejas.

Uz ierēdņa galda stāvēja viņa Novērošanas disks.

-   Velnēn, tev būs jāizpilda trīs uzdevumi, un pēc tam tu būsi brīvs.

-   Tu joko, vai ne? Viens no tiem noteikti ir neizpildāms. Jāsa­vij virve no smiltīm? Jāuzceļ tilts uz Citu pasauli? Saki vien, satriec mani!

Kamēr velnēns bija prom, jaunais burvis apsēdās uz galda, smagi balstīdamies uz zižļa. Plecs sāpēja, sejas un roku āda dega, elpa bija saraustīta.

Velnēns bija atgriezies viņa seja sajūsmā mirdzēja, viņš gandrīz nevarēja novaldīt sajūsmu. Pirmais jautājums: diže­nie gari patlaban pamet ēku. Vari palūkoties. Diskā parādījās attēls: Netenjels pazina Vestminsteras pagalmu. Ēkas sienā bija izsists caurums, un no tā parādījās necilvēcīgs pūlis. Tie bija valdības pārstāvji, sievietes un vīrieši, kas dīvaini steberēja uz priekšu. Atskanēja sprādzieni, liesmoja Elles ugunis, burves­tības lidoja uz visām pusēm. Visiem pa vidu steidzās mazais, resnais Kventina Mierdara ķermenis.

-   Tur nu viņi aiziet, velnēns ziņoja. Apmēram četrdesmit necilvēcīgu būtņu. Daži no viņiem joprojām droši neturas uz kājām, iet gluži kā tikko piedzimuši teļi. Bet gan jau ar laiku iemanīsies.

Netenjels nopūtās. Kā tad.

-   Otrais jautājums: ieroči atrodami augšup pa kāpnēm, tre­šās durvis pa kreisi. Un trešais…

-   Kur viņa ir?

-  Augšup, garām Statuju zālei, pirmās durvis pa labi. Varu parādīt, ja vēlies. Parādījās Vaitholas administratora darbis­taba. Uz grīdas pentaklā gulēja meitene.

-   Tuvāk! Netenjels pavēlēja. Vai vari piekļūt tuvāk?

-  Jā. Bet skats nav no skaistajiem. Lai gan tā ir tā pati mei­tene, pat ja tev šķitīs, ka nav. Redzi? Arī es sākumā šaubījos, bet pazinu drēbes…

-   Ak, Kitij, Netenjels noelsās.

Tu nu gan nesteidzies, Kitija nodomaja.

Ko tu ar to gribi teikt? Tu taču tikko ieradies!

Muļķības! Es te esmu jau veselu mūžību! Viņi man sekoja, teica, ka man jāpazūd, ka es neesmu nekas, un es jau sāku tam ticēt! Es jau gribēju padoties, Bartimaj, bet tad beidzot ieradies tu.

Padoties? Tu te esi ne ilgāk par pāris sekundēm. Tas ir, ska­toties pēc zemes laika. Te laika izjūta ir nedaudz citāda. Te laiks met cilpas. Es jau varētu mēģināt tev izskaidrot, bet, klau, tas taču nav galvenais! Svarīgākais ir tas, ka tu esi šeit. Es neticēju, ka tu atnāksi.

Tas nemaz nebija tik grūti. Laikam jau tāpēc, ka tu man palī­dzēji.

Tas ir grūtāk, nekā tu domā. Kopš Ptolemaja tu esi pirmā, kam tas izdevies. Lai to izdarītu, nepieciešamas spējas atdalīties no savas būtības, kas burvjiem ir vienkārši neiespējami. Tie, kas mēģina, bet izgāžas, sajūk prātā.

Arī man šī atdalīšanās no sevis nemaz nevedas tik viegli. Ir grūti nebūt sev pašai.

Kāpēc neizveido sev kādu tēlu ? Kaut ko tādu, uz ko koncen­trēties. Varbūt tad tu justos labāk.

Es jau vairākus izmēģināju! Vienīgais, kas spēja pastāvēt, bija bumba, bet likās, ka tas viņus saniknoja.

Mēs neesam nikni. Vai es tev šķietu nikns ?

Kitija pamanīja tālumā kādu mirgojošu attēlu. Tā bija stalta, tumšādaina sieviete, kam mugurā bija balta kleita un apmet­nis. Viņa sēdēja marmora tronī. Skaistā seja bija nopietna un skumja.

Nē, Kitija nodomāja. Bet tu esi citāds.

Tev nebija jāskatās uz šo sievieti. Tas neesmu es, tās ir tikai atmiņas. Es esmu tev visapkārt. Mēs esam visapkārt. Šeit ir citi noteikumi nekā otrpus Vārtiem. Šeit starp gariem nav ■nekādu robežu. Mēs visi esam viens. Un tagad tajā ietilpsti ari tu.

Meitenei visapkārt uzvijās dažādu krāsu un formu pavedieni, gluži kā Jaungada konfeti. Sievietes tēls pazuda, bet parādī­jās citi. Kitija redzēja katru tēlu tā, it kā tas būtu divpadsmit reižu pavairots, it kā viņa lūkotos uz to ar mušas acīm, bet tad saprata, ka nejau tēli daudzkāršojās, bet gan viņa pati.

Tas man diez ko nepatīk, viņa prātoja.

Šie tēli ir atmiņas dažas no tām varbūt ir tavas. Zinu, ka ir pagrūti pie tā visa pierast. Arī Ptolemajs sākumā bija apmulsis, bet viņš jutās daudz drošāk, kad bija izveidojis sev formu. Tas bija ļoti prasmīgs viņa paša zemes veidola atspulgs. Varbūt tu arī pamēģināsi vēlreiz ?

Es varu izveidot bumbu.

Es netaisos sarunāties ar bumbu! Vai tev patiešām vairs nav ne kripatiņas pašpārliecinātības ?

Kitija sakopoja gribu un pavēlēja apkārtējai masai. Tāpat kā iepriekš viņai izdevās atveidot ko tādu, kas attāli atgādināja cilvēka aprises. Tam bija liela, apaļa galva, garš, tievs ķermenis, kas beidzās ar kaut ko tādu, kas izskatījās pēc plandošiem svār­kiem. Vēl viņas tēlam bija divas tievas rokas un resnas kājas. Tas izskatījās pagalam neveikls.

Pāris apkārtējās matērijas taustekļu ar interesi pievirzījās tuvāk.

Kas tas tāds ?

Roka.

Ak tā. Labi. Hmm… Vai tu tiešām iedomājies sevi šādi, Kitij? Mums vajadzētu nopietni parunāt par pašnovērtējumu. Varu dot tev pirmo pieturas punktu: patiesībā tavas kājas nav tik resnas. Vismaz ne pie potītēm.

Tomēr tas ir labākais, ko spēju izveidot, Kitija nodomāja.

Vismaz piešķir sev seju un papūlies, lai tā būtu skaista!

Kitijai izdevās izveidot divas mazas cūkas ačeles, garu raga­nas degunu un nedabiskā smaidā saviebtu muti.

Nu, tu noteikti neesi Leonardo.

Tālumā uzmirdzēja neaicināts tēls bārdains vīrs, atspiedies pret sienu.

Būtu jauki, ja man būtu vēl kas cits, uz ko palūkoties, izņemot visu šo JUCEKLI, Kitija nikni nodomāja. Ļoti piepūloties, viņai izdevās pamāt ar ļodzīgo roku.

Daži matērijas virpuļi šausmās atkāpās.

Jūs, cilvēki, esat tik pretrunīgi! Jūs apgalvojat, ka mīlat sta­bilitāti un kārtību, bet kas gan ir Zeme, ja ne viens liels jucek­lis ? Kur vien skaties, haoss, vardarbība, šķelšanās un nesaska­ņas! TE ir daudz mierīgāk. Varbūt es tomēr varu tev palīdzēt. Padarīt visu vienkāršāku. Pamēģini saglabāt kontroli pār savu piemīlīgo ķermeni. Ja tam nokritīs rokas, tas vairs nebūs tik perfekts.

Kitija vēroja, kā apkārtne mainās. Mirdzošie gaismas stari izpletās, saliedējās plānos, rituļi un virtenes izstiepās, izveidoja kolonnas un stūrus. Vienā mirklī ap viņas dīvaino ķermeni bija izveidojusies tāda kā istaba stikla grīda, visos stūros četrkan­taini pīlāri, un aiz tiem kāpnes, kas veda lejup. Virs galvas bija vienkāršs, plakans jumts, arī caurspīdīgs. Bet virs jumta, zem stikla grīdas un viņpus pīlāriem turpināja virpuļot Citas pasau­les nenoteiktība.

Šīs fiziskās pasaules ilūzijas lika Kitijai izjust vēl lielākas bai­les no apkārtējā. Viņas atveids sarāvās pašā istabas centrā, pēc iespējas tālāk no malām.

Nu, kā jūties tagad?

Labāk. Bet kur tu pats esi?

Šeit. Tev nav mani jāredz.

Jā, bet es gribētu.

Labi, lai notiek. Laikam jau man jābūt viesmīlīgajam saim­niekam.

No pīlāru aizsega zāles tālākajā galā parādījās neliela figūra zēns ar mūžam jauneklīgu seju. Jau uz Zemes viņš bija pievil­cīgs, turpretī šeit neaprakstāmi skaists. Seja izstaroja mieru, āda zaigoja un likās gaismas caurstrāvota. Viņš klusi pienāca pie Kitijas grīļīgās figūras.

* Paldies, Kitija nikni nodomāja. Tas nudien man liek justies labāk.

Tas īstenībā neesmu es, tāpat kā tā neesi tu. Patiesībā tu tikpat daudz esi šī tēla daļa kā es. Citā pasaulē nepastāv dalījums.

Pirms tavas ierašanās es tā nejutos. Viņi teica, ka es te neesmu gaidīta, ka es esmu kā vaļēja brūce.

Tikai tāpēc, ka tu mēģini mums uzspiest kārtību, bet kār­tība nozīmē ierobežojumus. Te nevajadzētu būt nekādām robe­žām. Vai tā ir lempīga figūra ar lielu galvu, peldoša bumba vai tāda māja kā šī, viņš nevērīgi pavicināja roku, tas ir svešs šai pasaulei un nevar pastāvēt. Mums ir nepanesami tikt ierobe­žotiem.

Zēns atkāpās un palūkojās uz gaismām, kas joņoja otrpus pīlāriem. Kitija klumzāja viņam pakaļ.

Bartimaj…

Vārdi, vārdi, vārdi! Tie ir vissliktākie no visiem, lielākais lāsts. Katrs vārds ir verdzības aizsākums. Šeit mēs visi esam kā viens, mums nav vārdu. Bet ko dara burvji? Viņi ietiecas Citā pasaulē ar saviem izsaukšanas buramvārdiem, kas atdala mūs un aizrauj prom. Katrs no mums, atrauts uz Zemi, atdalās no citiem, iegūst savu vārdu un spēku. Un kas notiek tālāk? Mēs izpildām lētus trikus kā cirka mērkaķi, izdabājam savu saim­nieku kaprīzēm, citādi viņi nodara mums sāpes. Pat atgriezušies šeit, mēs nekad neesam drošībā. Kad mūsu vārds ir uzzināts, mūs var izsaukt atkal un atkal, līdz mūsu būtība iet bojā.

Viņš pagriezās un uzlika roku Kitijas attēlam uz galvas.

Tevi uztrauc tas, ka šeit viss ir tik ļoti saistīts, ka tu lab­prāt piekeries tikai neapvainojies! kaut kādam briesmīgam atveidam, nevis vienkārši ļaujies kopējam plūdumam. Mums, gluži pretēji, tieši Zemes dzīve ir nepanesama. Pēkšņi mēs tiekam atrauti no šī mierīgā plūduma, atstāti vieni paši un viegli ievai­nojami strikti definētā pasaulē. Nelielu mierinājumu sagādā formas maiņa, bet tas nenovērš sāpes pavisam. Nav nekāds brī­nums, ka daži no mums tādēļ kļūst neprātīgi.

Kitija nemaz neklausījās. Viņai tā nepatika savs atveids, ka visu šo laiku meitene bija pamazām centusies to uzlabot, sama­zinot galvas izmērus un padarot apaļīgāku torsu. Meitenei bija izdevies nedaudz saīsināt degunu un padarīt lūpas mazāk atkarenas. Jā, tas izskatījās daudz labāk.

Zēns pārgrieza acis.

Tieši to jau es gribēju teikt! Tu nespēj atra uties no domas, ka šis tēls kaut kādā ziņā esi tu pati. Tā taču ir tikai lelle! Liec to mierā!

Kitija pārtrauca pūlēties piešķirt radījumam matus. Viņa pievērsās skaistajam zēnam, kura seja pēkšņi bija nopietna.

Kāpēc tu esi ieradusies, Kitij?

Jo tā rīkojās Ptolemajs. Es gribēju pierādīt, ka uzticos tev. Tu teici, ka pēc tam, kad viņš to bija izdarījis, tu biji ar mieru viņam kalpot. Man nav vajadzīgs kalps, bet gan palīgs. Tieši tāpēc es ierados.

Zēna acis bija kā melni, zvaigžņoti kristāli.

Kādu palīdzību tu vēlies ?

Tu zini. Tie dēm… gari ir izlauzušies brīvībā. Viņi grib uzbrukt Londonai un nogalināt cilvēkus.

Vai tad viņi to vēl nav izdarījuši ? zēns ikdienišķi apvaicājās. Atļaušos piebilst, ka viņi laikam zaudē asumu.

Neesi nežēlīgs! Kitijas tēls sašutumā sašūpoja rokas virs gal­vas un aizšļūca prom pa zāli. Zēns pārsteigumā atkāpās. Lielākā daļa Londonas iedzīvotāju ir nevainīgi! Viņiem burvji nepatīk tāpat kā jums! Es tevi lūdzu viņu dēļ, Bartimaj! Tieši viņi cietīs, kad Nūda palaidīs savu armiju Londonas ielās!

Zēns skumji pamāja.

Fakvarls un Nūda ir slimi. Tā ar dažiem notiek, kad tie tiek izsaukti pārāk daudz reižu. Verdzība mās samaitā. Mēs kļūstam brutāli, nejūtīgi un atriebīgi. Mēs vairāk domājam par cieša­nām, ko mums sagādājusi jūsu pasaule, nekā par šīs pasaules priekiem un brīnumiem. Grūti noticēt, bet tā ir taisnība.

Kitija palūkojās uz nebeidzamo gaismu un krāsu virpuli vis­apkārt.

Ko jūs šeit darāt ? viņa beidzot jautāja. , Runa nav par darīšanu, bet par būšanu. Nemaz neceri, ka tu to sapratīsi tu esi cilvēks, un cilvēki saredz tikai virsslāni, tur­klāt vēlas visam uzspiest savu kārtību. Arī Fakvarlu un Nūdu ir samulsinājusi jūsu pasaule. Viņi sevi saredz tikai naida kon­tekstā, viņu naids ir tik stiprs, ka viņi vēlas no tā atbrīvoties, īstenojot atriebi. Patiesībā tas liecina par jūsu pasaules vērtību galējo sabrukumu. Klau, tev arvien labāk izdodas kustināt to lelli…

Aizsargāta no Citas pasaules nemitīgās enerģijas plūsmas, Kitija spēja vienkāršāk pārvietot savu tēlu. Tas paspēra pāris soļu Bartimaja virzienā, kustinot rokas un paklanoties, it kā pateiktos par aplausiem. Zēns atzinīgi pamāja.

Nu jau drīz sāks izskatīties pēc tevis.

Kitija neņēma šo piezīmi vērā. Savādais tēls apstājās zēnam blakus.

Es esmu izdarījusi to pašu, ko Prolemajs, viņa domāja. Esmu pierādījusi tev savu uzticību. Tu atbildēji uz manu saucienu. Tagad man nepieciešama tava palīdzība, lai apturētu tos dēm… Nūdu un Fakvarlu.

Zēns pasmaidīja.

Tavs upuris ir patiešām liels, un Ptolemaja piemiņas vārdā es to labprāt atlīdzinātu. Bet pirms tam mums jāatrisina divas problēmas. Pirmkārt, tev mani jāizsauc atpakaļ uz Zemi, bet tas vairs nebūs tavos spēkos.

Kāpēc ? Kitija nesaprata. Zēns uz viņu lūkojās laipni, gandrīz ar žēlumu. Tas viņu uztrauca. Kāpēc?

Otrā problēma, zēns turpināja, ir mans vājums. Es šeit vēl neesmu pietiekami ilgi, lai būtu atjaunojis spēkus, un Fakvar­lam nemaz nerunājot par Nūdu vienā kājas pirkstā ir vairāk spēka nekā man. Es atsakos iesaistīties kalpībā, kas man būtu nāvējoša. Atvaino, bet to es nedarīšu.

Tā nebūs verdzība! Es jau tev teicu. Lelle pastiepa pret zēnu rokas.

Bet man tā būs nāvējoša.

Kitijas vadītā lelle nolaida rokas. Un ja nu mums būtu ziz­lis?

Gledstona zizlis? Kā? Un kas to izmantotu? Tu to nespētu.

Netenjels šobrīd mēģina to dabūt.

Lai nu tā būtu, bet vai viņš spēs… Pagaidi! Zēna vaibsti pēk­šņi zaudēja savu starojumu, it kā tēlā mītošais saprāts būtu pamatīgi satriekts, bet pēc brīža viss atkal nostājās savās vietās. Viņš pateica tev savu vārdu?

Jā. Un tagad…

Tas nu gan man patīk! Viņš mani mocīja daudzus garus gadus un tikai par to, ka es būtu varējis kādam izpļāpāties, bet tagad viņš pats nekavējas to atklāt katram pretimnācējam! Kas vēl zina? Fakvarls? Nūda? Vai viņš lika to uzrakstīt ar neona burtiem un izkārt virs pilsētas ? Atbildi! Un es kā muļķis nekad nevienam netiku teicis…

Izņemot mani, kad pagājušoreiz tevi izsaucu.

Nu, neskaitot to reizi.

Bet tu būtu varējis to atklāt viņa ienaidniekiem, vai ne, Bar­timaj? Tu būtu atradis veidu, kā pateikt, ja no sirds būtu vēlējis Netenjelam ļaunu. Un man šķiet, ka arī viņš to zina. Mēs izru­nājāmies.

Zēns izskatījās aizdomājies. Zinu tās tavas sarunas…

Viņš devās pēc zižļa, bet es pakaļ tev. Kopā…

Patiesība ir tāda, ka neviens no mums nav gatavs tādai cīņai. Tu pēc šī ceļojuma to vairs nespēsi. Bet Mandrāks jau vienreiz mēģināja iedarbināt zizli un tikai notrieca sevi no kājām. Kāpēc tu domā, ka šoreiz viņš būs gana stiprs? Pēdējo reizi, kad burvi redzēju, viņš bija paguris. Turklāt mana būtība ir tik vārga, ka es pat nespētu izveidot nekādu formu uz Zemes, kur nu vēl būt noderīgs. Varbūt es pat neizturētu materializēšanās sāpes. Fak­varlam par tām nav jāraizējas. Nē, skatīsimies patiesībai acīs, Kitij… Kas ? Kas par lietu ?

Kitijas izveidotā lelle bija piešķiebusi galvu un vēroja zēnu, kaļot savus plānus.

Ko? Ko tu tikko domāji? O nē, nekādā gadījumā!

Bet, Bartimaj, tas pasargātu tavu būtību, tu nejustu sāpes.

„ Nu nē…

Un, apvienojot tavu spēku ar viņējo, varbūt jums izdotos zizli… Nē.

Ko būtu darījis Ptolemajs ?

Zēns novērsās. Viņš piegāja pie tālākā pīlāra un apsēdās uz kāpnēm, veroties ņirbošajā apkārtnē.

Ptolemajs man parādīja, kā tas varētu būt, zēns beidzot teica. Viņš domāja, ka būs pirmais no daudziem bet divu tūkstošu gadu laikā tu, Kitij, esi vienīgā, kas viņam sekojusi. Vienīgā. Mēs ar viņu sarunājāmies kā līdzīgs ar līdzīgu veselus divus gadus. Es viņam laiku pa laikam palīdzēju, bet viņš man atļāva papētīt jūsu pasauli. Es aizklīdu līdz Fecanas oāzei un Aksumas kolonnu zālēm. Es lidoju virs Zagrosas kalnu baltajām cepurēm un Hejaza tuksnešu dziļajām aizām. Es lidoju kopā ar ērgļiem un mākoņiem, augstu virs zemes un jūras, un, atgriezies šeit, paņēmu līdzi atmiņas par šīm vietām.

Kamēr zēns runāja, aiz stikla zāles sienām dejoja mazi, mir­dzoši attēli. Kitija nespēja labi saskatīt, bet nešaubījās, ka tās bija atmiņas, par kurām Bartimajs bija runājis. Viņa lika savam tēlam apsēsties zēnam blakus un pārkārt kājas pāri kāpņu malai nekurienē.

Šī pieredze bija lieliska, zēns turpināja. Tā atgādināja Citas pasaules brīvību, un tas, ko es redzēju, man šķita ļoti intere­sants. Un sāpes, ko sagādāja uzturēšanās jūsu pasaulē, bija viegli paciešamas,jo es zināju, ka jebkurā brīdī varu atgriezties mājās. Un es nudien dejoju starp šīm abām pasaulēm! Tā bija lieliska dāvana, ko man pasniedza Ptolemajs, un es to nekad neesmu aizmirsis. Es viņu pazinu divus gadus. Un tad viņš nomira.

Kā? Kitija jautāja. Kā viņš nomira?

Sākumā zēns neatbildēja. Bet tad sāka stāstīt:

Ptolemajam bija brālēns, Ēģiptes troņmantnieks, kas baidī­jās no mana saimnieka varas. Viņš jau vairākkārt mēģināja tikt no mana saimnieka vaļā, bet mēs es un pārējie džini vien­mēr stājāmies viņam ceļā. Kitija pamanīja ārējā mutulī uznirstam ļoti skaidrus tēlus vīrus, kas rāpās pa palodzi, turot rokā izliektus zobenus, dēmonus, kas naktī lido virs jumtiem, kareiv­jus pie durvīm. Es būtu aizvedis viņu prom no Aleksandrijas, īpaši pēc šī ceļojuma, kas padarīja viņu tik ievainojamu. Bet viņš bija ietiepīgs. Ptolemajs atteicās pamest pilsētu pat tad, kad tur jau bija ieradušies romiešu burvji un brālēns bija viņu ieslo­dzījis pilī. Atkal atmiņas par aplenkumu: trīsstūrainas buras, kuģi pie bākas, seši bāli vīri garos, brūnos apmetņos.

Manam saimniekam patika rītos doties uz tirgu, lai sajustu tā smaržas garšvielas, puķes, rozīnes, ādas. Aleksandrijā pulcējās tirgoņi no visas pasaules, un mēs to zinājām. Turklāt cilvēki mīlēja Ptolemaju. Mēs ar džiniem nesām viņu greznās nestuvēs. Te Kitija pamanīja krēslu, kas bija piestiprināts pie diviem nesamajiem kokiem. To nesa četri melnādaini vergi. Bet tālumā bija zilas debesis, tirgus un cilvēku drūzma.

Tēli pagaisa. Zēns klusēdams sēdēja uz kāpnēm.

Kādudien, viņš turpināja, mēs atkal bijām atnesuši viņu uz garšvielu tirgu. Tā bija viņa iecienītākā vieta, te smaržas bija visreibinošākās. Bija muļķīgi tā rīkoties. Ielas bija šauras, pil­nas ar cilvēkiem. Mēs varējām pārvietoties ļoti lēni. Kitija pēkšņi ieraudzīja garu, šauru ielu. Tā bija aizkrauta ar koka mucām, kurās atradās garšvielas. Savu durvju priekšā sēdēja mucinieks, liekot dēļus metāla stīpā. Parādījās arī citi tēli balti krāsotas mājas, kazas, kas pinas pa kājām cilvēkiem, skrejoši bērni un atkal nestuves, kurām priekšā aizvilkti aizkari.

Kad mēs bijām tirgus vidū, es pamanīju kaut ko kustamies virs jumtiem. Atdevu savu nūjas galu Penrenutetam, pārvērtos par putnu un pacēlos gaisā, lai izpētītu situāciju. Un es redzēju…

Viņš apklusa. Citas pasaules apkārtne pēkšņi bija kļuvusi melna, tā izskatījās kā debesis negaisa laikā. Un tad parādījās attēls jumti, ko saule bija izbalinājusi baltus kā kaulus, un debesīs tumši tēli, spārnus izpletuši un garās astes izstiepuši, saulē zvīņas mirdzinādami. Vienam bija čūskas-galva, citam vilka purns, bet cits izskatījās kā galvaskauss ar ņirdzošiem zobiem. Tad attēls pazuda.

Romieši bija izsaukuši daudz džinu un vairākus ifrītus. Viņi mūs ielenca no visām pusēm. Mēs bijām tikai četri. Ko mēs varē­jām izdarīt ? Mēs palikām uz vietas un cīnījāmies. Te, uz ielas, cilvēku burzmā, mēs stāvējām un cīnījāmies par viņu. Attēli sašūpojās, te pienāca tuvāk, te attālinājās dūmi, sprādzieni, zilas un zaļas enerģiju šautras. No debesīm novēlās dēmons ar galvaskausu sejas vietā, saķēris vēderu, kurā bija izrauts cau­rums. Pie krēsla stāvēja dēmoni ar nīlzirga un ibisa galvām.

Afa mira pirmais, zēns turpināja. Tad Penrenutets un Teti. Es pacēlu vairogu un aizrāvu Ptolemaju prom. Izlauzos cauri sienai, nogalināju vajātājus, aizlidoju. Viņi mums sekoja kā bišu spiets.

Kas notika tālāk ? Kitija jautāja. Zēns atkal bija apklusis. Vairs neparādījās nekādas atmiņu ainas.

Man trāpīja sprādziens. Tas mani ievainoja. Es vairs neva­rēju palidot. Es ielauzos nelielā templī un aizbarikādēju durvis. Ptolemajs izskatījās slikti sliktāk nekā iepriekš. Laikam vai­nīgi bija tie maģiskie dūmi vai kas cits. Mēs vairs nevarējām izbēgt.

Un tālāk ?

Nespēju par to runāt. Viņš pasniedza man pašu lielāko dāvanu. Tas arī viss.

Zēns nodrebinājās. Viņš pirmo reizi palūkojās uz Kitiju.

Nabaga Ptolemajs! Viņš domāja, ka viņa paraugs palī­dzēs samierināt burvjus un garus. Ka par viņa ceļojumu lasīs daudzas burvju paaudzes, ka daudzi viņam sekos un palēnām notiks abu pasauļu savienošanās. Toreiz viņš man tā teica. Par spīti savam izcilajam saprātam, viņš tomēr kļūdījās. Ptolemajs nomira, un viņa idejas tika aizmirstas.

Kitijas tēls sarauca pieri. Kā tu drīksti tā teikt, kad arī es esmu šeit? Arī Netenjels lasīja to grāmatu, un Butona kungs…

Apokrifs ir tikai fragmenti no Ptolemaja grāmatas. Viņš nenodzīvoja tik ilgi, lai uzrakstītu visu darbu. Turklāt tādi cil­vēki kā Netenjels lasa, bet netic.

Es ticēju.

Jā, tu ticēji.

Ja tu atgriezīsies un palīdzēsi glābt Londonu, tu turpināsi Ptolemaja iesākto darbu. Cilvēku un džinu sadarbību. To taču viņš vēlējās, vai ne?

Ptolemajs man nekad nepavēlēja.

Arī es tev nepavēlu. Tu vari darīt, kā vēlies. Es tikai lūdzu palīdzību. Ja nevēlies palīdzēt, lai notiek.

Nu… zēns izstaipīja rokas, tas runā pretī veselajam saprā­tam, bet nebūtu slikti nolikt pie vietas Fakvarlu. Bet mums ir vajadzīgs zizlis. Bez tā nekas neizdosies. Turklāt es nevēlos uz Zemes uzkavēties ilgi, vēl jo vairāk tāpēc, ka būšu iesprostots…

Paldies, Bartimaj! Pateicības uzplūdā Kitija apmeta savas tievās rokas zēnam ap kaklu. Burbulim līdzīgā galva piespiedās zēna augstajai, gludajai pierei.

Labi, labi, nesāc nu puņkoties. Tu esi nesusi savu upuri, tagad ir mana kārta.

Zēns mierīgi, bet pārliecinoši atbrīvojās no apskāviena un nostājās uz kāpnēm.

Labāk dodies atpakaļ, pirms nav par vēlu.

Kitijas tēls pārmetoši palūkojās uz zēnu, bet tad niknumā pielēca kājās.

Ko tu ar to gribi teikt? Tu tikai atkārto un atkārto… Kas tas par upuri?

Domāju, ka tu zini. Man žēl.

Par ko ? Es tev iebelzīšu!

Kā? Tev taču nav roku.

Vai… nogrūdīšu no kāpnēm. Runā!

Patiesību sakot, Kitij, Cita pasaule nav vēlīga cilvēkiem. Tāpat kā mana būtība cieš uz Zemes, tā arī tavējā cieš šeit.

Un tas nozīmē…?

Tas nozīmē, ka tu esi labprātīgi atdalījusi savu garu no ķer­meņa. Par laimi, ne uz pārāk ilgu laiku. Ptolemajs palika daudz ilgāk, viņš nespēja rimties uzdot jautājumus. Viņš te bija divreiz tik ilgi. Bet… . Bet? Saki taču!

Tēls palēca uz priekšu, rokas izstiepis, galvu kareivīgi atgā­zis. Zēns paspēra atpakaļ pēdējo soli un palika stāvam zilā gaisā.

Vai tu neredzi, cik labi tu jau tiec galā ar šo tēlu ? Sākumā tu biji bezcerīga! Tu jau tagad pamazām aizmirsti savu saikni ar Zemi. Kad Ptolemajs atgriezās uz Zemes, viņš bija aizmirsis gandrīz visu. Viņš nespēja staigāt, nevarēja pakustināt rokas un kājas… Viņam bija vajadzīgs pārcilvēcisks spēks, lai vēlreiz mani izsauktu. Un tas nav viss. Kamēr tu esi šeit, tavs ķermenis uz Zemes mirst. To jau nevarētu arī vainot, vai ne ? Saimniece to ir pametusi. Tāpēc labāk atgriezies, Kitij. Atgriezies ātri.

Bet kā? Es taču nezinu, kā.

Viņu pāršalca bailes. Burbuļgalvas lelle nedroši mīņājās uz kāpnēm. Zēns pasmaidīja, pienāca tuvāk un noskūpstīja viņu uz pieres.

Tas ir pavisam vienkārši. Vārti joprojām ir vaļā. Es varu tevi atlaist. Atbrīvojies. Tavs darbs ir padarīts.

Viņš atkāpās. Lelle, zēns un stikla zāle sadrupa putekļos. Kitija izplūda pa visu Citas pasaules telpu starp gaismām un krāsām. Viņa plūda prom, un visapkārt bija nāves tukšums.

Aleksandrija

124. gads pirms mūsu ēras

Mēs lecam un nokritām uz kāpnēm pie kolonnām. Mums priekšā stāvēja vecas, apsūbējušas bronzas durvis. Es tās atvēru un ietraucos svētnīcā. Tur bija vēss, sasmacis gaiss un neviena loga. Aizcirtu durvis un aizšāvu priekšā smagu bultu. Tiklīdz es to biju izdarījis, no ārpuses kaut kas triecās pret durvīm.

Es aizzīmogoju durvis skaistuma pēc un sūtīju pret gries­tiem mazu rozā gaismiņu, kas tur palika spīdam. Istabas otrā galā uz mums naidīgi noraudzījās no bronzas izliets bārdains vīrietis. Visapkārt svētnīcai bija dzirdami ādas spārnu vēzieni.

Nolicis savu saimnieku gulēt, pieliecu tuvāk purnu, lai paklausītos viņa elpā. Ptolemajs elpoja saraustīti, drēbes mirka asinīs. Viņa seja, visa vienās krunkās un švīkās, sažuvusi kā plūme, bija līķa bālumā.

Ptolemajs atvēra acis un pacēla vienu roku. Nomierinies, es teicu. Pietaupi spēkus.

-  Tas nav nepieciešams, Bartimaj, viņš teica, šoreiz izman­tojot manu īsto vārdu. Tas vairs nav svarīgi.

Lauva ierūcās. Nerunā tā! To sauc par taktiku. Mēs nedaudz atpūtīsimies, un tad minūtes laikā es izlauzīšos no šejienes.

Burvis noklepojās. No viņa mutes izšļācās asinis. Godīgi sakot, es nepārdzīvotu vēl vienu tādu lidojumu.

-   Nu beidz! Lidot ar vienu spārnu būs vēl interesantāk! Var­būt tu varētu vicināt roku?

-   Nē. Bet kā tas gadījās?

-   Stulbās krēpes! Es neredzēju to džinu nākam no sāniem. Viņš man trāpīja ar sprādzienu. Lai šī būtu pēdējā reize, kad es parādos šādā nederīgā izskatā!

Sienā gandrīz pie pašiem griestiem rēgojās neliela, restota lūka. Pa to varēja saskatīt vairākas ēnas. Kaut kas smags nolai­dās uz jumta.

Ptolemajs nolādējās. Lauva sarauca pieri. Kas tad nu?.

-   Tirgū es nometu zemē vienu pergamentu. Tur bija manas piezīmes par Citu pasauli.

Es nopūtos. Visapkārt varēja sajust kustību, nagu skrapstoņu, zvīņu švīkstēšanu uz jumta dakstiņiem. Varēja saklau­sīt, kā mūsu vajātāji sačukstas latīniski. Es iedomājos, kā džini rāpjas augšup pa mājas sienu gluži kā mušas… Žēl gan, tomēr tās nav mūsu galvenās raizes, vismaz pašlaik ne.

-   Es neesmu pabeidzis savu vēstījumu par Citu pasauli, viņš čukstēja. Manā istabā ir tikai daži fragmenti.

-   Ptolemaj, tas nav būtiski.

-   Ir gan! Tam bija jāmaina burvju prakse! Tam vajadzēja pie­likt punktu jūsu paverdzināšanai!

Lauva palūkojās uz zēnu. Būsim atklāti manai dzīvei un verdzībai tiks pielikts punkts apmēram pēc divām mi­nūtēm.

Zēns saviebās. Tā nebūs, Bartimaj.

Sienas notrīcēja no sitieniem un sprādzieniem. Būs gan.

-   Es nevaru aizbēgt, bet tu gan.

-  Ar šitādu spārnu? Tu laikam joko! Ak tā… lauva pašūpoja galvu. Nemaz nedomā!

-   Es teorētiski esmu tavs saimnieks, neaizmirsti to! Es saku, ka tu drīksti iet, un tu pazudīsi!

Piecēlos kājās, nostājos tempļa vidū un izdvesu izaicinājuma rēcienu. Ēka nodrebēja. Uz mirkli visa kustība ārpusē pierima, bet tad atkal atsākās.

Es sakodu zobus. Viņi drīz vien ielauzīsies, sacīju. Un tikai tad viņi iepazīs Urukas Bartimaja patieso spēku! Kas zina? Iepriekš mēs jau esam atvairījuši sešus'džinus vienā paņē­mienā…

-   Un cik daudzi ir tur, ārā?

-  Ai, apmēram divdesmit.

-  Labi. Tad jau viss skaidrs. Zēns pieslējās sēdus. Palīdzi man atbalstīties pret sienu! Nu nāc taču! Vai tu gribi, lai es nomirstu, guļot uz grīdas?

Lauva izdarīja, kā vēlēts, un izslējās. Es pavērsu skatu uz durvīm, kas no karstuma jau kļuva sarkanas un nedaudz ielie­cās. Nemaz nevaicā, es nepakustēšos.

-   Es nemaz negrasījos vaicāt, Bartimaj!

Kaut kas viņa balsī lika man pagriezties. Ptolemajs man uzsmaidīja, vienu roku pacēlis.

Es metos pie viņa. Ne…

Viņš uzsita knipi, izrunāja Atbrīvošanas vārdus. Tiklīdz viņš to bija izdarījis, no durvīm pāri palika tikai metāla šķēpeļu kau­dze. Istabā iesteidzās trīs garas figūras. Ptolemajs man pēdējo reizi pamāja, un viņa galva bezsamaņā atslīga pret sienu. Es apcirtos, pagriezos pret ienaidnieku, pacēlu ķepu sitienam, bet mana forma bija kļuvusi nepastāvīga kā dūmi. Par spīti cen­tieniem, es nespēju noturēties uz vietas. Gaisma man apkārt izzuda, apziņa aizpeldēja, Cita pasaule vilka mani atpakaļ. Mežonīgi cīnoties un pret savu gribu es pieņēmu Ptolemaja pēdējo dāvanu.

Sākumā bija briesmīga ierobežojuma sajūta. Pamostoties visas dimensijas pēkšņi bija reducētas līdz vienam skatpunktam. Viņa tika iesprostota atpakaļ ķermenī, tā svars sēja pie zemes. īsu brīdi meitenei šķita, ka viņa smok, it kā būtu apbedīta dzīva, un tad viņa atcerējās, kā jāelpo. Kitija gulēja tumsā, ieklausoties savos ritmos asins pulsēšanā, gaisa šņākoņā plaušās, burbuļošanā zarnās un kuņģī. Meitene agrāk nebija pat nojautusi, cik trokšņains ir cilvēka ķermenis, cik tas ir blīvs un smagnējs. Likās, ka tas ir tik sarežģīts, ka viņa nekad nespēs ar to darbo­ties. Pat doma par kustībām likās šausminoša.

Ar laiku apmulsums pazuda un Kitija sāka pazīt savus locek­ļus ceļgalus, kas bija pievilkti pie vēdera, sakrustotās pēdas, rokas, kas bija piespiestas pie krūtīm. Meitene iztēlojās, kā izskatās, un pēkšņi pār viņu kā vilnis vēlās mīlestība pret savu ķermeni. Tā viņu it kā atsildīja, pieauga pašpārliecinātība. Kitija spēja sajust, cik cieta ir virsma, uz kuras viņa guļ, cik mīksts ir spilvens zem galvas. Viņa atcerējās, kur pašlaik atrodas un no kurienes atgriezusies.

Beidzot Kitija atvēra acis. Sākumā viss likās miglains, visap­kārt peldēja gaismas un ēnas, un meitenei šķita, ka viņa atkal ieslīd Citā pasaulē. Tad viņa nomierinājās, koncentrējās, un lēnām, it kā negribīgi gaišās un tumšās līnijas mitējās virpuļot, nostabi­lizējās un ļāva saskatīt cilvēku, kas sēdēja viņai pretī krēslā.

Viņš izskatījās pārguris galva noslīgusi uz vieniem sāniem, kājas ļengani izstieptas, elpa smaga, acis aizvērtas.

Gulētājam ap kaklu bija ķēdīte, kurā bija iekārts zelta medal­jons ar pelēkzaļu akmeni vidū. Tas cēlās un krita līdz ar katru zēna elpas vilcienu. Viņam pret celi bija atbalstīts garš koka ziz­lis. Vienu roku gulētājs turēja uz zižļa, otra karājās pār krēsla malu.

Pagāja kāds laiciņš, līdz viņa atcerējās zēna vārdu. Netenjel?

Kitijas balss bija tik klusa, ka pat viņa pati nevarēja pateikt, vai ir ierunājusies vai tikai gribējusi ko teikt. Tomēr likās, ka viņai izdevies. Zēns kaut ko nomurmināja, nošņācās, un viņa rokas un kājas noraustījās kā pēc elektriskās strāvas trieciena. Zizlis nokrita uz grīdas. Jaunais burvis pielēca klāt, vai, parei­zāk sakot, nogāzās pie viņas.

Meitene mēģināja pasmaidīt. Tas bija grūti. Seja sāpēja. Sveiks.

Burvis neatbildēja, tikai skatījās platām acīm.

-   Redzu, ka tev ir zizlis, Kitija turpināja. Mana rīkle ir izkaltusi. Vai tev ir ūdens?

Joprojām nekādas atbildes. Meitene pamanīja, ka viņa āda ir sarkana un nobrāzta, it kā viņš būtu bijis ārā sniega vētras laikā. Zēns uz viņu skatījās neparasti cieši, bet joprojām nebija atbildējis. Kitiju tas kaitināja.

-   Pavirzies, es celšos kājās! viņa nošņāca.

Viņa sasprindzināja vēdera muskuļus, pastiepa roku, atspie­dās pret grīdu un mēģināja paslieties sēdus. No ciešā tvēriena izkrita kāds priekšmets. Kitijai kļuva slikti muskuļi šķita kā ūdens.

Galva noslīga atpakaļ uz spilvena. Šis vājums Kitiju bie­dēja. Netenjel, kas noticis?…

Beidzot viņš ierunājās: Viss kārtībā. Tikai atpūties.

-   Es gribu piecelties.

-   Nedomāju, ka tev vajadzētu…

-   Palīdzi man piecelties! Šis niknais sauciens bija pilns dusmu un pēkšņu baiļu. Kāpēc viņa bija tik vārga? Es netaisos te gulēt! Kas notiek? Kas ar mani noticis?

-  Viss būs kārtībā, ja tu atpūtīsies… zēns runāja nepārlieci­noši. Kitija vēlreiz mēģināja pieslieties sēdus, bet nolamājās un sabruka. Burvis sadusmojās. Labi, labi! Es tevi piecelšu kājās. Nemēģini nostāvēt pati! Tavas kājas… Nu re, ko es tev teicu? Vismaz vienreiz klausi, ko tev saka! Viņš satvēra meiteni zem rokām, pacēla un iemeta krēslā. Kājas nekustīgi vilkās pakaļ, skrāpējot grīdu. Kitija tagad sēdēja krēslā, bet burvis, smagi elpodams, bija noliecies pie viņas.

-   Jūties laimīga? viņš jautāja.

-   Nē. Kas ar mani noticis? Kāpēc es nevaru paiet?

-   Baidos, ka uz šiem jautājumiem es nevaru atbildēt. Viņš lūkojās uz saviem zābakiem lieliem, veciem ādas zābakiem un tad uz tukšo apli. Kad es beidzot tiku iekšā, Kitij, istaba bija ledusauksta. Tev nebija pulsa, tu neelpoji, tikai gulēji pen­takla vidū. Es jau domāju šoreiz domāju, ka tu patiešām esi pagalam. Tomēr… Viņš beidzot ieskatījās Kitijai sejā. Stāsti! Vai tu patiešām…?

Viņa kādu laiku lūkojās burvī, neko nesacīdama.

Saspringumu Netenjela sejā nomainīja izbrīns. Viņš lēnām iztaisnojās un atspiedās pret galdu. Ak tā… viņš novilka. -Jā…

Kitija noklepojās. Tūlīt pastāstīšu. Bet pirms tam, lūdzu, pasniedz man spoguli.

-   Es nedomāju…

-   Es labāk ieskatīšos, nevis izmantošu savu iztēli. Pastei­dzies! Mums ir darāms kas svarīgs!

Viņu nekas nevarēja pārliecināt.

-  Galu galā, viņa pēc brīža teica, nav nemaz trakāk kā ar Džeikobu pēc Melnā svārsta. Un viņš tika ar to galā.

-   Tiesa. Burvis juta, ka rokas nogurst. Viņš pielaboja spo­guļa stāvokli.

-   Es varu nokrāsot matus. -Jā.

-   Un par pārējo nu, es vienkārši ar laiku ieaugšu šajā tēlā. -Jā.

-   Apmēram pēc piecdesmit gadiem.

-   Tās ir tikai grumbas, Kitij. Vienkārši līnijas sejā. Daudziem cilvēkiem tādas ir. Turklāt tās varētu arī pagaist.

-   Domā?

-  Jā. Tās jau tagad izskatās labāk nekā brīdī, kad es tevi atradu.

-   Patiešām?

-   Noteikti. Un paskaties uz mani! Vai nav burvīgas rētas?

-   Es jau gribēju tev vaicāt…

-   Buboņu mēris. Kad es mēģināju dabūt zizli…

-Ak tā… Bet visvairāk mani biedē vājums, Netenjel. Ja nu es nekad vairs…?

-  Tu atgūsies. Paskat, kā tu vicinies ar rokām! Pirms piecām minūtēm tu tā nedarīji.

-  Tiešām? Ak tā. Labi. Kad tu tā saki, es tiešām jūtos mazliet stiprāka.

-   Redzi nu.

-  Bet ir tik grūti raudzīties spogulī un redzēt pilnīgi citu seju. Redzēt, ka viss ir mainījies…

-   Ne jau viss. -Nē?

-   Nē. Tavas acis nemaz nav mainījušās.

-  Ak tā, viņa neticīgi lūkojās spogulī. Tu tā domā?

-   Jā, pirms tu tās samiedzi! Notici man. Jaunais burvis nolika spoguli uz galda. Kitij, man tev kas jāizstāsta, viņš teica. Dēmoni ir izlauzušies no Vaitholas. Pēc tam kad atradu tevi šeit guļam bez dzīvības, es mēģināju iedarbināt zizli, bet… viņš nopūtās, man neizdevās. Runa nav par buramvārdiem. Es tagad esmu daudz gudrāks nekā pirms trim gadiem. Vien­kārši man nav pietiekami daudz spēka, lai liktu tam darboties. Un bez zižļa mēs nevaram stāties pretī Nūdam.

-   Netenjel…

-  Varbūt pilsētā ir vēl citi burvji, kurus nav pakļāvuši dēmoni. Neesmu meklējis. Bet, pat ja mums izdotos sapulcināt sabied­rotos un viņu džinus, Nūda ir pārāk spēcīgs. Zizlis bija mūsu vienīgā cerība.

-  Tā nav, Kitija noliecās uz priekšu. (Burvim bija taisnība viņa jau tagad kustējās mazliet drošāk. Tikai iesākumā viss bija licies svešs un nepazīstams, it kā viņa nespētu pavēlēt saviem kauliem un nervu šūnām.) Es nedevos uz Citu pasauli prieka pēc, viņa sacīja. Tu dabūji zizli, bet es atradu Bartimaju. Un tagad viss, kas mums jāizdara, ir jāsaliek tie abi kopā. Kitija plati pasmaidīja.

Burvis neizpratnē pašūpoja galvu. Kā tu to domā?

-   Nu, tas tev pārāk nepatiks…

i3ēra mākonis kļuva par dūmu stabu, kas uzmutuļoja pen­takla centrā. Tas pacēlās pret griestiem ar tādu spēku kā ūdens, kas izlauzies no avota. Dūmos parādījās divas viltīgas, dzeltenas acis. Tās samirkšķinājās.

Man bija padomā pavisam kas cits.

Pretējā pentaklā stāvēja tumšmatains jauneklis, atbalstījies uz zižļa. To es tūlīt pat pazinu. Nebija nekas grūts aura no tā staroja ar saules spēku. Mana būtība tā priekšā sačokurojās.

Slikti. Es biju pārāk vājš. Nevajadzēja piekrist.

Likās, ka burvis domā līdzīgi. Viņa seja bija bāla kā drēbe.

Viņš savācās un mēģināja runāt pavēloši. Bartimaj!

Netenjel. [81] [1] Mēs abi mēģinājām runāt nikni, pārliecinoši, zemā balsī. Nevienam no mums tas īsti neizdevās. Viņa balss vairāk līdzinājās suņa vai sikspārņa spiedzieniem, bet manējā bija kā vecmeitai, kas pieprasa brokastīs kafiju ar sviestmaizi.

Viņš noklepojās, palūkojās uz grīdu, nedaudz pakasīja galvu, norūca kaut ko nesaprotamu… Darīja visu, lai nevajadzētu ieska­tīties man acīs kā vīram pieklājas. Nevarētu teikt, ka es uzvedos labāk. Dūmu kolonna nevis nerimtīgi mutuļoja, bet gan šķita apsveram, kā labāk savīt savus dūmu diegus. Ja mēs te būtu divi vien, es noteikti sāktu adīt no dūmu pavedieniem džemperi, bet pēc pāris sekundēm mūs kāds ļoti rupji pārtrauca.

-   Ķerieties taču klāt!

Nemaz nevajadzēja minēt, kas tā bija. Burvis un dūmu stabs savos pentaklos nemierīgi sarosījās, izskatīdamies dziļi aizvai­noti.

-   Zinu, zinu, Kitija teica, un neapskaužu nevienu nojums. Vienkārši izdariet to! Mums nav daudz laika.

Jāsaka, ka viņa izskatījās spriganāka, nekā es biju paredzē­jis. Jā, viņa bija nedaudz nedroša, viņai bija sirmi mati, āda novecojusi un grumbaina, tomēr viņa neizskatījās ne uz pusi tik briesmīgi kā Ptolemajs. Turklāt acis viņai mirdzēja, tajās bija tāda gaisma, ko es nekad iepriekš nebiju redzējis. Es skatī­jos uz meiteni ar jūtām, kurās vienlaikus jautās gan cieņa, gan žēlums.

-   Nesteidzini mūs, es sacīju. Mēs līdz tam nonāksim.

-   Tieši tā, Netenjels piekrita. Ko tādu nedrīkst sasteigt.

-   It kā tu zinātu, meitene nošņāca. Kas tā par kavēša­nos?

-   Nu, viņš iesāka, tikai tas, ka…

-   Es, piemēram, iesāku ļoti cieņpilnā balsī, piekritu kam tādam tikai ar norunu, ka mans saimnieks būs vidējā fizisko spēju līmenī. Bet, nopētījis šo eksemplāru, es sāku šaubīties.

-   Turi muti!

-  Atvaino, bet viņš ir nožēlojams, es turpināju. Tikko spēj nostāvēt kājās, ādu nodedzinājis buboņu mēris. Turklāt plecs asiņo. Varu derēt, ka viņam vēderā ir tārpi.

Meitene sarauca pieri. Plecs? Kur?

Netenjels atmeta ar roku un sāpēs saviebās. Nekas. Tas nebūs šķērslis.

-   Kāpēc tu man nepateici?

-   Tāpēc ka mums nav laika, viņš nošņācās, kā jau tu nerimstoši atkārto.

-   Taisnība, es piekritu.

-   Patiesībā es arī neesmu pārliecināts, ka gribu ko tādu darīt, burvis turpināja, uzmezdams man niknu skatienu. Nesaprotu, kā, tavuprāt, tas darbosies. Viņš ir pārāk vājš, lai būtu noderīgs palīgs attiecībā uz zizli, turklāt visādi citādi samaitāts. Kas zina, kādu ļaunumu viņš man var nodarīt! Tas ir kā uzaicināt pāris ganu suņu dzīvot tavā guļamistabā.

-  Tiešām? es iebļāvos. Arī es neesmu sajūsmā par iespēju tikt ieslodzītam tādā zemes radījumā! Tev iekšā viss noteikti ir slapjš un pretīgs, gļotas un sarecējumi…

-  Aizverieties! Kitija iesaucās. Jāsecina, ka ceļojums viņas balss saitēm par ļaunu nebija nācis. Jūs, abi! Tur, ārā, tiek izpostīta mana pilsēta, un mums jāliek lietā zizlis, lai ienaid­niekus apturētu. Vienīgais veids, kā varam to izdarīt, ir, salie­kot kopā tavas zināšanas, Netenjel, ar tavu enerģiju, Bar­timaj. Jā, varbūt jūs abi varat būt mazliet neapmierināti, bet…

Es palūkojos uz Netenjelu. Dzirdēji, ko viņa teica? Maz­liet?

Viņš pašūpoja galvu. Saki viens cilvēks…

-  Bet tas taču nebūs uz ilgu laiku! Varbūt pāris stundu. Un tad Netenjels tevi atbrīvos.

-   Pagaidi, Netenjels ierunājās. Man nepieciešama kāda garantija, ka šis radījums nepūlēsies iznīcināt manu prātu! Tas pēc viņa izskatītos…

-  Jā, kā tad! es iebrēcos. Un līdz ar to aizlaistu vējā savu vienīgo iespēju tikt prom no šīs Zemes? Es netaisos vadīt savu dzīvi līdz mūža galam tavā galvā, draudziņ! Neuztraucies. Man ir vajadzīgi tie Atbrīvošanas vārdi, tāpēc es tavā prātā neko neaiztikšu.

-   Pielūko, lai tā būtu!

Mēs nikni lūkojāmies viens uz otru.

Meitene sasita plaukstas. Un tagad metam šo pozu pie malas! Es nesabojāju savu veselību tikai tāpēc, lai noskatītos, kā jūs abi, muļķi, te strīdaties! Vai mēs beidzot varētu ķerties pie lietas?

Burvis nošņaukājās. Labi.

Dūmu stabs izstiepās līdz griestiem. Labi.

-   Tas jau izskatās daudz labāk.

Es nekad nebūtu ko tādu darījis, ja nebūtu šīs meitenes. Bet viņai bija taisnība, kad viņa Citā pasaulē piesauca Ptole­maja vārdu. Kā jau Kitija bija uzminējusi, tas bija mans vājais punkts, mana vaļējā brūce. Un pat divu tūkstošu gadu krātais cinisms neļāva to sadziedēt, lai kā es arī centos. Visu šo laiku manī bija dzīvojušas atmiņas par ēģiptiešu burvi un viņa cerību, ka džini un cilvēki kādudien varētu strādāt kopā, bez ļaunuma, nodevības un slepkavošanas. Tā bija muļķīga doma, un es jau tolaik tai neticēju, jo vienkārši bija pārāk daudz pierādījumu, kas liecināja par pretējo. Bet Ptolemajs bija tam ticējis, un ar to pietika. Pat atbalss no viņa ticības bija pietiekami stipra, lai mani uzveiktu, kad Kitija ieradās Citā pasaulē, atkārtojot Pto­lemaja cēlo žestu.

Viņa bija atjaunojusi saikni. Un, tā kā tas bija izdarīts, mans liktenis bija izlemts. Par spīti veselajam saprātam, es Ptolemaja dēļ būtu meties uguns bedrē, un tagad Kitijas dēļ es darīšu to pašu.

Ko es te runāju? Uguns bedre? Skābes vanna? Naglu pilna gulta? Jebkas būtu labāk par to, kas mani sagaidīja.

Man pretējā pentaklā stāvēja burvis, kas mēģināja sakopot fizisko spēku, atkārtoja buramvārdus, gatavojās tos izteikt. Dūmu stabs savā pentaklā šūpojās šurpu turpu kā ieslodzīts tīģeris. Es pamanīju, ka abu pentaklu līnijās bija caurumi, kas man ļautu nekavējoties tos šķērsot. Viņi nu gan man uzticējās… Es būtu varējis izlauzties, aprīt tos abus un tad nozust, dun­godams dziesmiņu. Daļa manis burtiski rāvās to izdarīt, kaut vai tikai tāpēc, lai redzētu sava vecā saimnieka sejas izteiksmi. Bija pagājis tik daudz gadu, kopš es biju aprijis kādu burvi. [82] [1] Ja gribam būt precīzi, tieši divi simti. Kāds mans čehu saimnieks bija sācis pieņemties svarā. Es viņu par to pastāvīgi ķircināju, novedot nabaga vīru tādā stāvoklī, ka viņš vienmēr kļuva aizkaitināts un spiests aizstāvē­ties. Kādu nakti es viņu izaicināju pieskarties ar rokām kāju pirkstiem, kamēr viņš stāvēja pentaklā. Viņam tas ar pūlēm izdevās, bet, tā darot, viņa dibens izspiedās pāri pentakla malai, ļaujot man rīkoties. Jā, viņš bija krietni resns, bet tik un tā garšoja labi.

Bet Kitija, protams, dienas kārtībā nebija iekļāvusi nekādu aprīšanu, tāpēc es apspiedu kārdinājumu.

Turklāt bija jāņem vērā ari mans nožēlojamais fiziskais stā­voklis. Pat tik vienkāršu formu kā dūmi jau bija diezgan grūti uzturēt. Man bija nepieciešama aizsardzība, turklāt ātri.

Varbūt mēs to varētu paveikt šodien, ja vien tev nav iebil­dumu, es uzsaucu burvim.

Netenjels izbrauca pirkstus caur matiem un palūkojās uz Kitiju. Ja viņš nespēs novaldīt mēli, kad būs manī iemie­sojies, es viņu tūlīt pat atlaidīšu, nedomājot par zizli. Pasaki viņam!

Meitene piesita kāju. Mēs gaidām, Netenjel!

Viņš nolamājās, paberzēja vaigu un sāka. Buramvārdi bija improvizēti tiem trūka man tik ierastās elegances un pabeig­tības. Palīgteikums "…saslēgt šo nolādēto dēmonu Bartimaju un nekļūdīgi precīzi ieslodzīt…" bija pat nedaudz rupjš, turklāt varēja tikt pārprasts. Bet likās, ka viss iet kā smērēts. Vienu brīdi dūmu stabs mierīgi vijās gaisā, un nākamajā tas jau tika izrauts cauri pentaklam, tad iekšā viņa pentaklā, arvien tuvāk mana saimnieka galvai…

Es saspringu. Pamanīju, ka jaunā burvja acis ir cieši aizvēr­tas…

Plunkš!

Prom! Sāpes bija pazudušas! Tās bija manas pirmās sajūtas. Vienīgās, kam pašlaik bija nozīme. It kā būtu pavēries priekškars un visu izgaismojušas gaismas. It kā es būtu nokļuvis svaigā, vēsā pavasarī. Pat nedaudz līdzinājās tai sajūtai, kāda pārņem, pēc ilgiem verdzības mēnešiem atgriežoties Citā pasaulē, sāpju dzelkšņi, kas bija durstījuši tavu būtību, vienkārši pazūd un tu jūties vienots un vesels. Tas bija kā atsvaidzināties, atjaunoties un atdzimt.

Mana būtība izjuta neaprakstāmu prieku, tādu prieku, kādu es uz Zemes biju izjutis tikai savu pirmo Izsaukšanas reižu laikā šumeru valstī, kad man šķita, ka mana enerģija spēs tikt galā ar visu. [83] [1] Tas, protams, nevilkās ilgi. "Ak, Bartimaj, vai tu nevarētu apūde­ņot auglīgos laukus?" "Vai tu nepagrieztu Eifratas tecējumu šeit un vēl arī šeit?" "Un, ja jau tu tur esi, varbūt iesētu pāris miljonu labības graudu palienā? Paldies!" Viņi man nelika miera ne mirkli. Kamēr es tiku līdz Urai, man prāts vairs nenesās uz priekiem, ak nē. Likās, ka mugura pārlūzis.

Es nebiju apjautis, ka mani ne tik daudz nomoka vājums kā sāpes. Brīdī, kad tās pazuda, es biju kļuvis desmitkārt stip­rāks. Nebija nekāds brīnums, ka Fakvarls un pārējie bija tādā sajūsmā.

Es priekā iekliedzos.

Un kliedziens dīvaini atbalsojās, it kā es būtu ieslodzīts pudelē. [84] [1] Tici man, es par pudeļu akustiku zinu visu! Es pavadīju lielāko daļu sestā gadsimta sezama eļļas pudelē, kas bija aizzieģelēta ar vasku un iemesta Sarkanajā jūrā. Neviens nedzirdēja manus saucienus. Beigās mani atbrīvoja kāds vecs zvejnieks, un līdz tam laikam es jau biju tā izmisis, ka apņēmos izpildīt trīs viņa vēlēšanās. Es parādījos kā dūmakains milzis, pasvaidījos ar zibeņiem un prasīju, ko viņš vēlas. Bet nabaga večuks aiz šausmām bija nomiris ar sirdstrieku. Šajā gadījumā noteikti slēpās kāda morāle, bet es to vēl neesmu paspējis saskatīt.

Tad atskanēja vēl viens kliedziens apbrīnojami skaļi un tuvu. Tas mani gandrīz vai padarīja kurlu. Es pirmo reizi apzi­nājos, kas tad īsti mani ieskauj un pasargā no apkārtējās pasau­les. Tā bija cilvēka miesa.

Precīzāk, Netenjela miesa.

Terīnes zupa mani bija daļēji pasargājusi no sudraba kaitīgās iedarbības, bet Netenjela ķermenis sniedza vēl labāku aizsar­dzību. Manu būtību ietvēra kauli un asinis, un kaut kas diegiem līdzīgs, kas, manuprāt, bija nervi. Es izpletos pa šo ķermeni no matiem līdz kāju pirkstiem. Jutu viņa sirdi sitamies, asinis ritam pa vēnām, elpu plaušās. Es redzēju, kā smadzenēs šurpu turpu šaudās mirdzoši, strauji elektrības lādiņi, un mazliet neskaidrāk (un tomēr) es redzēju viņa domas. Uz brīdi es biju apmulsis un patīkami satraukts tas bija kā ieiet lielā celtnē, mošejā vai svētnīcā un novērtēt tās nevainojamo uzbūvi, it kā kaut kas netverams tomēr būtu ietērpts mālā. Un tad man nācās brīnī­ties, kā tāds ķermenis vispār var kustēties un dzīvot tas bija tik trausls, tik vājš un traucējošs, tik ļoti saistīts pie Zemes.

Cik viegli būtu pārņemt kontroli, izmantot šo ķermeni kā kaujas ratus, kā pārvietošanās līdzekli, kas mani vestu, kur vien es gribu! Mani pārņēma kārdinājums… Sekundes laikā es varētu ieplūst viņa smadzenēs, apdzēst enerģijas un domu plūsmas un pats ķerties pie šī organisma vadības. Nešaubos, ka Nūdam, Fakvarlam un Nerianai tas bija paticis. Tā bija atriebība šim mikrokosmosam, miniatūrs triumfs pār cilvēku.

Bet tas nebija mans ceļš.

Lai gan arī man tas šķita kārdinoši.

Man nekad nebija īpaši patikusi Netenjela balss. Jau pa gabalu tā bija tikko paciešama, bet tagad man bija sajūta, it kā es būtu iesprostots tumbā. Kad viņš runāja, šīs skaņas atbalso­jās pa visu manu būtību.

-   Kitij! viņš iebrēcās aizšauta ziloņa balsī. Es pēkšņi sajutu tādu enerģijas pieplūdumu!

Meitenes balss nonāca pie manis nedaudz slāpēti, caur Neten­jela ausīm. Pastāsti man! Kāda ir sajūta?

-   Kā enerģijas viļņi! Es jūtos tik viegls, ka varētu uzlēkt līdz zvaigznēm! Viņš apklusa, it kā nokaunējies par burvim tik nepiedienīgu sajūsmu. Kitij, vai es izskatos citādi?

-   Nē, tikai stāvi mazliet staltāk… Vai tu beidzot atvērsi acis?

Zēns beidzot atvēra acis, un es palūkojos ārā. Sākumā skats bija pavisam dīvains, viss miglains un saplūdis. Laikam jau tā cilvēki skatās uz pasauli tik vāji un aizkavēti. Es beidzot pie­lāgoju savu būtību jaunajiem apstākļiem, un viss noskaidrojās. Aši pārskatīju visus septiņus plānus. Netenjels noelsās.

-  Tu neticēsi! viņš iebļāvās. Kitij! Ir tā, it kā viss būtu ieguvis vairāk krāsu, vairāk dimensiju. Un no tevis plūst tāds starojums!

Tā bija viņas aura. Lai gan vienmēr spēcīgāka nekā pārējiem cilvēkiem, pēc ceļojuma uz Citu pasauli tā bija ieguvusi die­nas vidus spožumu, tieši tāpat kā Ptolemajam. Nekad neesmu redzējis tādu auru nevienam citam. Netenjels lūkojās uz to kā apburts. Tu esi tik skaista!

-  Ā, tieši tagad, vai ne? Viņš nudien bija uzķēries. Pavisam apstulbis. [85] [1] Nekas nemainās. Nofretete tā vienmēr rīkojās ar Ehnatonu, piela­vījās, kamēr viņš veica labības uzskaiti, un jautāja, kā viņai piestāv jaunā galvassega. Viņš tā arī nekad nesaprata.

-   Nē! Es tikai gribēju teikt, ka…

Manuprāt, beidzot bija laiks paziņot par sevi. Nabaga zēnam vienam pašam nevedās labi. Es pārņēmu kontroli pār viņa mēli. Vai tu nevarētu runāt klusāk? es vaicāju. Nedzirdu, ko tu domā!

Viņš apklusa. Viņi abi. Es jutu, kā zēns pieliek roku priekšā mutei, it kā būtu nožagojies.

-   Tieši tā, es teicu. Tas esmu es. Domāji, ka es te mierīgi sēdēšu un klusēšu? Padomā vēlreiz! Tagad šajā ķermenī dzīvo­jam mēs abi. Paskaties!

Lai pierādītu, ka man ir taisnība, es pacēlu roku un paurbi­nāju degunu. Viņš iebrēcās: Izbeidz!

Es nolaidu roku. Tas nav viss, uz ko es esmu spējīgs! Ja vēl es liktu lietā tavas domas… Hmm… Te ir gluži kā svešā pasaulē… It kā es būtu iemērkts šokolādes uzputenī, vienīgi pildījums nav tikpat labs. Dažas tavas domas, Netenjel… O, ja Kitija to zinātu!

Jaunais burvis beidzot atguva kontroli pār savu muti. Pie­tiek! Es te esmu noteicējs. Mēs tā norunājām. Mums jāstrādā vienoti, vai arī notiks izgāšanās.

Kitija ierunājās: Viņam taisnība, Bartimaj! Mēs esam iztē­rējuši pārāk daudz laika! Paskatīsimies, kā jūs protat sadar­boties!

-   Labi, es teicu. Bet viņam jāieklausās manī. Es zinu vai­rāk par Fakvarlu un Nūdu nekā viņš. Es spēšu paredzēt, kāds būs viņu nākamais solis. Turklāt es lieliski spēju kustināt viņa ķermeni. Skaties!

Es jau biju izspriedis, kā darbojas kāju -muskuļi. Saliecu Netenjela kājas, izstiepu tās, un mana būtība paveica pārējo mēs pārlēcām pāri galdam un nokļuvām istabas otrā galā.

-   Nav slikti, vai ne? es iesmējos. Iet kā smērēts. Es atkal saliecu kājas, izstiepos… Bet tajā pašā mirklī burvis mēģi­nāja iet pretējā virzienā. Mūsu ķermenis sašūpojās, viena kāja bija parauta gaisā, otra pret to apmēram 170 grādu leņķī. Mēs sagrīļojāmies, vienā balsī iebļāvāmies un nokritām uz paklāja.

-  Jā, Kitija novilka. Kā smērēts.

Es ļāvu Netenjelam piecelt mūs kājās. Es zināju, ka tā notiks, viņš nošņācās. Tas ir bezcerīgi.

-  Tev vienkārši nepatīk klausīt pavēlēm, es atcirtu. Nepa­tīk, ka tavs vergs kaut ko nosaka. Burvji vienmēr…

-  Apklustiet! Kitija uzsauca. Vai nu tā bija meitenes aura, vai kas cits, bet strīdēties ar viņu likās nevajadzīgi. Mēs apklusām un ļāvām viņai runāt. Ja jūs uz brīdi pārstātu ķildoties, tad redzētu, ka kopā strādājat labāk nekā Nūda un pārējie savos nozagtajos ķermeņos. Fakvarls Hopkinsa ķermenī jutās kā mājās, bet viņš jau bija daudz vingrinājies. Pārējie bija gan­drīz bezpalīdzīgi.

-  Viņai taisnība, Netenjels atzina. Nūda nespēja pat paiet.

Džins beidzot ķērās pie lietas. Tur taču ir vairākas būtis­kas atšķirības, es teicu. Pirmkārt, es neesmu izpostījis tavu prātu. Tas acīmredzot palīdz. Otrkārt, es zinu tavu īsto vārdu. Deram, ka tas sniedza man dziļāku piekļuvi tev, nekā citi gari spētu cerēt. Redzi nu. Es jau zināju, ka tas vienu dienu node­rēs.

Burvis pakasīja zodu. Varbūt…

Šo filozofisko spriedelējumu aprāva nikns sauciens. Kāda starpība! Kitija iesaucās. Vienkārši pastāstiet viens otram par saviem plāniem un tad izvairīsieties no šādiem muļķīgiem kritieniem. Un kā būs ar zizli?

Kā būs ar zizli? Visu šo laiku mēs to bijām turējuši rokā, un pat cauri Netenjela kauliem un miesai es spēju sajust tā diženumu. Es jutu to dižo būtņu nemierīgo rosīšanos, kas bija iesprostotas zizlī, dzirdēju, kās tās lūdzas, lai izlaiž brīvībā. Zīmogi un noslēdzošie vārdi, ko Gledstons bija uzlicis koka zizlim, bija tikpat spēcīgi kā dienā, kad viņš tos bija izveidojis. Par laimi mums jo, ja visas šīs būtnes tiktu atbrīvotas vienlaikus, tās noslaucītu no zemes vairākus pilsētas rajonus. [86] [1] Tas ir apmēram tāpat kā atvērt kolas pudeli. Nē. Vēl aizraujošāk iedomājies, ka pudele pirms tam tiek sakratīta. Tad tu lēni, lēni pagriez vāciņu tikai lai tā uzdzirkstītu pavisam nedaudz. Un tad tās spēks var tikt pavērsts, kur vien vajadzīgs. Ja tu pagriez pārāk daudz vai pārāk strauji, dzēriens uzlīst tev uz rokām. Vēl tikai varētu pieminēt pāris svarīgas vēs­turiskas celtnes, kas izpostītas, neuzmanīgi lietojot maģiskus priekšmetus: Aleksandrijas bibliotēka, Faras bāka, Babilonas gaisa dārzi, Zimbabves pil­sēta un Knosās zemūdens pils.

Kitija mūs vēroja ar piemiegtām acīm. Vai jūs domājat, ka spēsiet to iedarbināt?

Jā, mēs atbildējām.

Netenjels satvēra zizli ar abām rokām. (Es atļāvu viņam vadīt mūsu locekļus. Tas bija viņa brīdis tieši zēns zināja īstos vārdus, lai iedarbinātu procesu. Es tikai sniedzu papildu enerģiju viņa gribasspēkam.) Mēs stāvējām, kājas turot plati un sasprindzinot ķermeņa augšdaļu. Kamēr zēns sagatavojās, es palūkojos uz istabu ar viņa acīm. Krēslā sēdēja Kitija. Viņas aura bija gandrīz tikpat spēcīga kā zizlim. Aiz meitenes atradās durvis, kas nesen bija uzspridzinātas. Uz grīdas stāvēja sakrauti vairāki dedzināšanas stienīši un Elementu lodes. Tās bija atne­sis Netenjels, izmantojot sprādziena kastīti, lai atvērtu durvis. Viņš jutās tik noraizējies par Kitiju, ka bija aizmirsis par sāpēm plecā, par nogurumu…

Bija tik dīvaini vērot, kā strādā cilvēka prāts. Tas sagrozījās kā aizmidzis cilvēks, kamēr apziņa stingri turējās pie skaitāma­jiem buramvārdiem. Man parādījās vairākas sejas Kitijas seja, kādas vecākas sievietes seja, bet citas es nemaz nepazinu. Un tad pavisam pēkšņi un negaidīti arī Ptolemaja seja. Es tik sen nebiju to redzējis… divtūkstoš gadus… Bet šis attēls nebija Ptolemajs, tās bija tikai atmiņas par mani.

Bija laiks koncentrēties. Es jutu, kā manaenerģija aizplūst tā savērpās ap zizli, saistīta ar Netenjela vārdiem. Buramvārdi tuvojās noslēgumam. Zizlis nodrebēja. Gaišas gaismas stīdziņas paspīdēja tajā un it kā sanāca kopā zižļa galā, kur bija attēlots pentakls. Mēs jutām, kā būtnes, kas tajā ir iesprostotas, spiežas pret plaisu, ko mēs tajā bijām izveidojuši, bet mēs jutām, ka Gledstons bija to labi aizzīmogojis.

Pēdīgi Netenjels beidza buramvārdus. Zizlis vienreiz noraus­tījās, un istabu visos plānos piepildīja briljantbalta gaisma. Mēs sagrīļojāmies, un Netenjels aizvēra acis. Un tad gaisma atkal nodzisa. Bija sasniegts līdzsvars. Viss bija mierīgi. Istabā valdīja klusums. Mums rokā ļoti klusi, tomēr sadzirdami dūca zizlis.

Mēs pagriezāmies pret Kitiju un palūkojāmies uz viņu.

Viss kārtībā, mēs teicām.

tikai tobrīd, kad zizlis tika iedarbināts un džina enerģija izplūda viņam caur rokām, lai nodrošinātu vajadzīgo spēku, Netenjels atcerējās ievainojumu plecā. Tas tik skaudri iesā­pējās, ka zēnam sagriezās galva…. un tad pēkšņi viņš sajuta tādu spēku, kas lika aizmirst visas sāpes. Viņš jutās labāk nekā jebkad.

Viņa ķermenis joprojām mēģināja pierast pie tās dīvainās sajūtas, ko bija atstājusi Bartimaja ierašanās. Tas bija kā elek­trības šoks, kā vilnis, kas gribēja pacelt viņu līdz griestiem, šķita, ka viss ķermeņa svars ir zudis un līdz ar to nespēks. Viņā kūsāja dzīves spars. Ar pēkšņu skaidrību (prāts likās asāks, dziļāks) viņš saprata džina būtību tā nepieciešamību vienmēr būt kustībā, mainīties, pārveidoties. Viņš sajuta, cik smagi šai būtnei ir tikt ierobežotai, būt saistītai pie smagnējās Zemes. Un viņš pamanīja (tikai uz mirkli) bezgalīgu tēlu virkni, tās bija atmiņas, dažādi tēli un situācijas, kas pastāvēja džina atmiņā no senseniem laikiem. Zēnam noreiba galva.

Visas maņas šķita ieguvušas jaunu asumu. Pirksti juta katru šķiedru zizlī, ausis sadzirdēja vismazāko troksnīti. Viņš spēja vēl skaidrāk saskatīt katru plānu visus septiņus plānus. Istabu piepildīja krāsas un auras no zižļa, no viņa paša un visvairāk no Kitijas. Auras gaismā viņas seja atkal šķita jauna un skaista, mati mirdzēja. Viņš būtu varējis mūžīgi tā lūkoties uz viņu…

Izbeidz! Man tūlīt kļūs slikti.

Protams, ja nelietīgais džins izbeigtu kaut ko murmināt viņam galvā.

Es neko nedarīju, Netenjels nikni nodomāja.

Tur jau tā lieta! Zizlis ir iedarbināts. Mums jāiet!

Jā. Netenjels pagriezās pret Kitiju pavisam lēni un piesar­dzīgi, ja nu džinam būtu citi plāni. Tev jāpaliek tepat.

-   Es jūtos jau daudz stiprāka. Netenjelam par izbailēm, viņa paliecās uz priekšu un, ar drebošajām rokām atspiedusies pret krēsla paročiem, piecēlās kājās. Es varu paiet.

-   Tu tik un tā nevari nākt mums līdzi.

Viņš juta, ka džins sakustas, un viņa balss atskanēja Neten­jela mutē. Tas bija visai mulsinoši, turklāt kutēja. Netenjelam taisnība, Bartimajs sacīja. Tu esi pārāk vārga. Ja Netenjela atmiņa mani neviļ kas gan būtu pilnībā iespējams -, tad ēkā vēl varētu būt palikuši gūstekņi, ja vien Nūda jau viņus nav nogalinājis. Varbūt pamēģini viņus sameklēt!

Meitene pamāja. Labi. Un kādi ir jūsu plāni? Varbūt izman­tojiet Novērošanas disku, lai paskatītos, kur ir Nūda?…

Netenjels sagrozījās. Nu…

-  Viņš to sabojāja, džins iebrēcās. Palaida velnēnu brīvībā. Manuprāt, tā bija liela kļūda.

-   Es pats varu atbildēt! Netenjels ierēcās. Bija pavisam dīvaini, just, ka tevi pārtrauc paša mēle.

Kitija uzsmaidīja. Tas bija labi darīts. Nu tad tiekamies vēlāk.

-   Jā. Vai tiešām ar tevi viss kārtībā?

Zēns juta, ka džins kļūst nepacietīgs. Burvja kājas un rokas nodrebēja, it kā viņš gatavotos lēkt un aizlidot pa gaisu… Ņem šo, viņš nolieca galvu, noņēma Samarkandas amuletu un pasniedza to meitenei. Liec ap kaklu; tas tevi pasargās.

-   Tikai pret maģiskiem uzbrukumiem, džins piebilda. Ne pret fiziskiem pāridarījumiem, ne pret paklupšanu, galvas sasi­šanu vai kājas lielā pirksta atdauzīšanu. Bet zināmos apstākļos tas darbojas gluži labi.

Kitija vilcinājās. Man tomēr joprojām piemīt spējas preto­ties maģiskiem uzbrukumiem, viņa iesāka. Varbūt nevaja­dzētu…

-   Tomēr tās nav tik spēcīgas, lai stātos pretī Nūdam, Neten­jels iebilda. īpaši pēc tā, ko tu esi pārcietusi. Lūdzu…

Meitene aplika amuletu ap kaklu. Paldies. Un labu veik­smi.

-   Tev tāpat. Viss bija pateikts. Tas brīdis bija klāt. Neteņjels devās uz durvīm, zodu paslējis, acīm mirdzot. Viņš neatskatījās. Uz grīdas viņam priekšā mētājās salauzto durvju gabali. Zēns tiem uzmanīgi pārkāpa pāri, turpretim džins salieca kājas un lēca. Kājas sapinās, Netenjels paklupa, nometa zizli, aizripoja pāri gružu kaudzei un ārā pa durvīm.

Smalki, nodomāja Bartimajs,

Netenjels neko neatbildēja. Viņš paņēma Gledstona zizli un devās prom pa gaiteni.

Statuju zāle izskatījās katastrofāli visu premjerministru skulptūrām bija norautas galvas, un izskatījās, ka ar tām bija spēlēts boulings. Salauztais Padomes galds bija atsliets pret sienu, bet tam apkārt uz septiņiem krēsliem bija sasēdināti mirušie burvji, pagriezti komiskās pozās, it kā viņi būtu iegri­muši dedzīgā sarunā. Istaba likās pieredzējusi visus iespējamos maģiskos uzbrukumus, gan tīšus, gan nejaušus vietām grīda, griesti un sienas bija ielauzti, sadurti, nomelnējuši, izkusuši un sagriezti. Paklāju vietā bija palikuši tikai nomelnējuši plan­kumi. Līķi mētājās uz grīdas, salauzti un saliekti kā nevajadzī­gas rotaļlietas. Tālākajā zāles galā sienā rēgojās liels caurums.

-   Palūkojies uz penatakliem, Netenjels pēkšņi ierunājās.

Es jau skatos; man taču ir tavas acis, vai ne? Es tev pie­krītu.

-   Par ko?

Ka viņi tos metodiski iznīcinājuši. Viņi gribējuši, lai tiem burvjiem, kas izdzīvos, būtu pēc iespējas grūtāk saņemt palī­dzību.

Visi pentakli bija sabojāti mozaīku apļos izplēsti caurumi, uzmanīgi zīmētās līnijas pārplēstas ar sprādzieniem. Izskatī­jās gluži kā Romas forumā, kad tur ielauzās barbari un pilsoņi sacēlās pret burvjiem. Arī viņi sāka ar pentaklu iznīcināšanu…

Netenjels pašūpoja galvu. Tas patlaban nav svarīgi, viņš teica. Mums jāķeras pie darba.

Es jau domāju par darbu! Vai tad tā ir mana vaina, ka tu redzi manas atmiņas ?

Netenjels neatbildēja. Viņš skatījās uz cilvēkiem, ko bija pazi­nis un kas tagad beigti gulēja uz grīdas. Viņa sejā atspoguļojās sāpju izteiksme. Iesim, viņš teica.

Kas tad tās par sērām ? Tev taču viņi tik un tā nepatika!

-   Mums jāpasteidzas.

Labi. Ļauj to darīt man!

Tā bija neaprakstāmi dīvaina sajūta atbrīvot muskuļus, nepakļaut tos nekādām pavēlēm, bet just, kā tie saspringst un darbojas, kustoties harmoniski, tik ātri un graciozi, ka kļuva skaidrs, ka tos nevada cilvēka prāts. Netenjels turēja zizli, par pārējo rūpējās džins. Burvis ar vienu lēcienu bija pāri ista­bai un atradās pie izgāztās sienas. Galva pagrozījās no vienas puses uz otru, un tad jau viņš atkal devās tālāk viens liels solis, tad nākamais, viņš izlīda pa caurumu sienā un nokļuva nākamajā istabā tumšā, izpostītā un sagrautā. Zēnam nebija laika palūkoties apkārt, viņam bija jātiek galā ar dīvaino, tau­reņa spārnu plivināšanai līdzīgo sajūtu vēderā un sajūsmu par milzīgo enerģijas pieplūdumu. Augšup un atkal lejup, un jau nākamajā istabā, garām kāpnēm, kas bija sadragā­tas šķēpelēs, pāri izlauztajam mūrim, cauri sagāztajiem ak­meņiem…

Ārā uz Vaitholas ielas.

Viņi nolēca uz ielas un salieca ceļus, gatavi lēkt vēlreiz. Netenjela galva bija piešķiebta, acis šaudījās, vērojot visus sep­tiņus plānus.

-   Ak nē… viņš nočukstēja.

-   O jā, džins teica.

Vaithola liesmoja. Virs jumta mākoņi dega sarkani un oranži, bet aiz tiem bija redzama melna tumsa, ko izgaismoja zvaigznes. Lielās ministriju ēkas, kurās impērijas darbi nekad nerima, tagad stāvēja tukšas un klusas. Visas gaismas bija izdzisušas, laternas nedega. Ēkā uz ziemeļiem vai tā nebija Izglītības ministrija? uguns jau bija pārņēmusi augšējo stāvu. No logiem gluži kā rudens lapas plīvoja sarkanas liesmas. Dūmi pacēlās līdz debesīm un sajaucās ar mākoņiem. Pretējā nama sienas jau laizīja uguns. Tas viss šķita tik nereāli kā ilūzijas Mierdara lugās.

Ielas bija tukšas, ja neskaita salauztas laternas, sadragātas statujas un uz zemes izkaisītus mirušo cilvēku ķermeņus tie izskatījās gluži kā beigtas skudras, ko saminušas cilvēku kājas. Te pa Transporta ministrijas stikla logu bija iemests limuzīns, tur viena no skulptūrām (tās nosaukums Respekts pret auto­ritātēm) gulēja sadragāta uz ietves, bet uz pjedestāla bija pali­kušas tikai kājas. Arī kara pieminekļi bija izpostīti, un puse ceļa bija aizsprostota ar granīta bluķiem. Netālu no Trafalgaras lau­kuma skanēja apslāpēti sprādzieni.

-   Turp, Netenjels sacīja. Viņa ceļi saliecās, zēns uzlidoja gaisā un nolaidās. Šādi lecot, viņš uzlidoja līdz ēku otrajam stā­vam, katru reizi piezemējoties tikai tik daudz, lai ar pirkstga­liem atgrūstos no zemes. Zābaki brīvi karājās uz kājām.

-   Tie ir septiņjūdžu zābaki, burvis elsa. Straujais skrējiens aizrāva elpu.

Zinu! Es taču šobrīd esmu tu, vai nu tas tev patīk, vai ne. Mums tie vēl nav vajadzīgi. Vai zizlis ir kārtībā1 ? Kaut kas lido mums virs galvas.

Garām pieminekļiem, garām pamestām automašīnām. Ielas vidū gulēja nogalināts vilks, turpat mētājās arī virve, brīdinā­juma zīmes, atliekas no policijas kordona. Priekšā bija Trafalga­ras laukums. Nelsona kolonna peldēja dzeltenā gaismā. Tai vis­apkārt skanēja sprādzieni. Visapkārt pa tirgus laukuma būdām skrēja ēnas, kurām kāds mina uz papēžiem.

Netenjels apstājās laukuma malā un sakhieba lūpas. Tas dzenas pakaļ cilvēkiem.

Tas tik ir sports! Laikam viņa domā, ka atkal nokļuvusi Kolizejā…[87][1] vergiem un karagūstekņiem iedeva dzelzs nažus un sūtīja viņus lielākajā Romas arēnā cīnīties ar sagūstītajiem džiniem. Romas augstākā sabiedrība dievināja šādas izrādes un to, ar kādiem nāves gadījumiem tās beidzās.

Paskat! Tas virs izdzīvoja pēc sprādziena! Laikam viņam piemīt pretošanās spējas…

Netenjels pacēla roku priekšā acīm. Tavas domas lido tik ātri, ka es nespēju izsekot! Mēģini vienkāršāk…

Labi. Vai zizlis ir gatavībā? Tad aiziet!

Pirms Netenjels bija sagatavojies, viņa kājas jau bija uzlido­jušas gaisā un viņš attapās degošo kiosku vidū. Cauri dūmiem, garām sievietei ar mazu bērnu uz rokām. Vēl viens lēciens. Tieši priekšā, pie strūklakas, saliecies kā nezvērs stāvēja Klaivs Džen­kinss. Viņa acīs dega zaļas liesmas, mute bija pavērta, no rokām plūda dzelteni dūmi.

Netenjels šokēts skatījās uz šo figūru, tikko apvaldīdams bai­les. Viņš pacēla zizli…

Viņa kājas atkal lēca, un zēns attapās, lidojot pa gaisu. Viņam aiz muguras atskanēja sprādziens, seju nobrāza akmens šķem­bas. Viņš nolaidās uz lauvas statujas, tieši zem Nelsona kolon­nas.

-   Kāpēc tu mūs pārcēli citur? viņš iesaucās. Es tikko biju sagatavojies…

Vēl viena sekunde, un mēs jau būtu uzsprāguši. Mums jābūt ātrākiem. Neriana ir ifrīts, viņa lieki laiku netērē.[88][1] es pirmoreiz satikos ar Nerianu Āfrikā, Scīpionu kampaņas laikā. Viņas mīļākā iemiesošanās forma bija lokana vēderdejotāja, kas klusi piela­vījās…

-   Vai tu vienreiz nebeigsi? Es mēģinu koncentrēties. Neten­jels pievērsās zizlim, koncentrējās…

Pasteidzies! Viņa tuvojas! Ja mums būtu Samarkandas amu­lets, par to varētu tikai pasmieties… Kāpēc tu to atdevi Kitijai?

Ak jā, sapratu. Skaidrs. Ir pagalam grūti uzturēt strīdu, ja vari lasīt otra domas, vai ne? Ā, tuvojas sprādziens! Es lēkšu.

-   Dari tā.

Tiešām ? Tu neiebilsti ?

-   Nu taču!

No dūmu aizsega parādījās briesmīga, lēkājoša figūra. Ifrītam bija izdevies iekustināt cilvēka ķermeni, lai gan viņš pār­vietojās nevis normāli, bet uz pirkstgaliem. Zeltainas gaismas stars satrieca putekļos lauvas skulptūru, bet Bartimajs jau bija sasprindzinājis muskuļus, un Netenjels juta, ka lido pāri Džen­kinsa galvai un nolaižas viņam aiz muguras.

Tagad, Bartimajs pavēlēja.

Netenjels izteica vienu vārdu. Zizlis tika iedarbināts. No pen­takla zižļa galā izšāvās balta gaisma dimantcieta un apmē­ram rokas resnumā. Zeme notrīcēja, Netenjelam klabēja zobi. Gaismas strēle palidoja garām Klaivam Dženkinsam un trāpīja Nelsona kolonnā, griežot to kā nazis sviestu. Tad tā pazuda. Netenjels palūkojās augšup. Arī ifrīts palūkojās uz turieni. Pil­nīgā klusumā kolonna salīgojās un likās izstiepjamies… un gāzās lejup, ar tādu kā kliedzienu šķeļot gaisu. Bartimajs jau lēca malā, cauri degošam kioskam, nogāžoties uz ietves un smagi atsitot ievainoto plecu. Tikmēr kolonna novēlās uz zemes un sašķēla laukumu divās daļās.

Netenjels tūlīt pielēca kājās. Sāpes plecā bija neizturamas. Bet prātā skanēja nikna balss. Tu neproti mērķēt! Nākamreiz to darīšu es!

-   Nē, nedarīsi vis. Kur palika dēmons?

Sen jau prom, nav nekādu šaubu. Tu jau pašā sākumā visu salaidi dēlī!

-   Paklausies, zēna uzmanību piesaistīja kustība pāris metru tālāk. Starp kioskiem bija paslēpusies sieviete ar trim bērniem. Netenjels pastiepa roku. Viss kārtībā, viņš teica. Es esmu burvis…

Sieviete iekliedzās, bērni vēl ciešāk saspiedās viņai apkārt. Zēnam galvā atskanēja sardoniska balss. Jā, tas nu gan bija gudri! Ļoti pārliecinoši. Kāpēc uzreiz nepiedāvāt pārgriezt viņiem rīkli ?

Netenjels nolamājās. Tad pamēģināja pasmaidīt. Esmu jūsu pusē, viņš sacīja. Palieciet tepat…

Viņš pēkšņi palūkojās augšup. Viņam galvā atskanēja balss: Redzi? Caur degošajām, saplēstajām kiosku drēbes sienām, caur putekļu mākoņiem, kas pacēlās no sagāztās kolonnas, viņš pamanīja kustamies kaut ko zaļu. Zēns sasprindzināja ska­tienu augstākos plānos vēl labāk varēja saskatīt divas zaļas, mirdzošas acis un kustību tumsā. Arvien tuvāk nāca Klaiva Dženkinsa ķermenis, tipinot no kioska pie kioska, cerot viņus pārsteigt nesagatavotus.

Bartimajs ierunājās: Šoreiz tā būs Plūsma… Tāpēc, ka es esmu džins es to vienkārši zinu. Plūsma aptver loti plašu vidi. Viņa cer tevi notriekt. Es varētu virs mums uzlikt Vairogu, bet tas neļaus darboties zizlim.

-  Vai tu vari uzlikt Vairogu virs tiem cilvēkiem? Tad dari tā! Mums tas nebūs vajadzīgs.

Netenjels ļāva, lai viņa roka paceļas. No izstieptajiem pirk­stiem izplūda enerģija. Virs mātes un bērniem izpletās zils kupols, ieskaujot viņus. Burvis pagriezās atpakaļ pret laukumu. No zemes cēlās putekļi, pa gaisu lidoja sadegušas auduma plēksnes. Dēmons nebija redzams.

-   Kur tas ir?

Kā lai es zinu ? Tev taču nav acu pakausī! Es varu skatīties tikai turpat, kur tu.

-   Labi, labi, nomierinies.

Es esmu mierīgs. Tu neesi. Visas tās dīvainās ķīmiskās reak­cijas, kas notiek tavā ķermenī, kas tevi satrauc… Nav brīnums, ka cilvēki nedomā skaidri! Tur! Nē, tas ir tikai vējš, kas kustina drēbi. Ā! Tas nu gan lika man salēkties.

Netenjels pārskatīja laukumu. Zizlis viņa rokā dūca. Viņš mēģināja neklausīties džina pļāpāšanā, nedomāt par viņa atmi­ņām, kas riņķoja pa paša prātu. Kur tas dēmons varēja slēpties? Aiz kolonnas? Diez vai, pārāk tālu… Kur tad?

Neredzu, Bartimajs sacīja. Varbūt viņa ir aizbēgusi.

Netenjels paspēra pāris soļu uz priekšu un notrīcēja, itin kā sajuzdams briesmas. Pāri laukumam viņš samanīja kāpnes, kas veda lejup uz pazemes eju. Tur bija metro, pazeme… Zem lau­kuma aizstiepās tuneļu tīkls, kas savienoja to ar citiem tune­ļiem, pa kuriem brauca pazemes vilcieni. Un šiem tuneļiem bija izejas uz virszemi arī citās laukuma malās.

Citās laukuma malās… t

Pagriezies! Viņš nodomāja, atbrīvoja muskuļus un ļāva dži­nam rīkoties. Pagriežoties viņš izteica pavēli un izstiepa zizli. No tā izlidoja balts gaismas stars, aizlidoja pa gaisu un trāpīja Klaiva Dženkinsa ķermenim, kad tas mēģināja pielavīties no aizmugures. Vienu mirkli dēmons bija tur, ļengano roku izstie­pis, lai raidītu Plūsmu, bet nākamajā mirklī tas jau bija pazu­dis, aizraudams sev līdzi kāpnes uz metro. Pa ietvi vējš nesa pelnus.

Pareizs domu gājiens, džins sacīja. Neatceros, ka Neriana agrāk būtu bijusi tik zaglīga.

Netenjels lēnām ieelpoja. Viņš piegāja pie cilvēkiem, kas slē­pās zem Vairoga, un pavicināja roku. Bartimajs noņēma Vairogu. Sieviete aši piecēlās kājās un pierāva bērnus tuvāk. Visdrošākā vieta patlaban ir Vaithola, Netenjels iesāka. Manuprāt, visi dēmoni ir no turienes aizgājuši. Dodieties turp un nebaidieties, kundze. Es… Viņš apklusa. Sieviete bija pagriezusies, viņas seja bija neizteiksmīga, acis tumšas. Viņa stūma bērnus prom no laukuma.

Un ko tad tu gaidīji ? Džina balss pārtrauca viņa pārstei­gumu. Tu un tev līdzīgie viņu iegrūda šajā nelaimē. Viņa tev neteiks paldies, lai ko arī tu darītu. Tomēr neraizējies, Net. Tu neesi pavisam viens. Tev taču esmu es. Un smadzenēs uzmutu­ļoja džina smiekli.

Pāris sekunžu Netenjels stāvēja uz vietas, galvu pieliecis, un vēroja pamesto laukumu. Tad viņš iztaisnoja plecus, ciešāk satvēra zizli, atspērās no zemes un prom bija.

tija atrada gūstekņus daudz ātrāk, nekā bija cerējusi. Vis­grūtākais bija piecelties, lai izietu no istabas. Kad viņa slējās kājās, šķita, ka visi muskuļi smeldz, viņa trīcēja kā lielā salā, galva likās viegla. Bet meitene nepadevās.

Man tas tikai jāatceras, Kitija domāja. Jāatgādina ķermenim, ko tas prot.

Un patiešām ar katru nedrošo soli viņas pārliecība pieauga. Meitene nonāca līdz ieročiem, kas bija sakrauti pie durvīm. Viņa sāpēs saviebās, salieca ceļus, noliecās un mēģināja tā noturē­ties, nenogāžoties zemē, un parakņājās ieroču kaudzē. Tur bija Trieciena nūjas, Uzliesmojošās nūjas un Elementu lodes… Burvju priekšmeti, pazīstami no Pretošanās kustības laikiem. Meitenei nebija somas, tāpēc viņa aizlika aiz jostas pāris stie­nīšu. Noskrandušās jakas kabatās izdevās ielikt divas Elementu lodes. (Viņa bija izņēmusi ārā Ptolemaja Apokrifu un nolikusi uz grīdas. Tas bija savu padarījis.) Starp maģiskajiem priekšme­tiem gulēja arī sudraba disks ar asu malu. Paklausot intuīcijai, viņa to paņēma un ielika kabatā. Un tad, atbalstoties pret sienu, atkal piecēlās kājās.

Viņa ļoti lēnām un uzmanīgi izgāja ārā no istabas, pārkāpjot pāri sašķaidītajām durvīm, tad devās tālāk pa gaiteni, garām izpostītajai Statuju zālei. Viņai atmiņā joprojām skanēja žēlie vaidi, kas nāca no vienas istabas, kurai viņa ar Netenjelu bija gājusi garām.

Kitija apzinājās, ka nekad agrāk nebija jutusi sevi tik sada­lītu. Nekad agrāk nebija jutusies tik vāja, tik ļoti saistīta pie zemes. Tomēr, atklāti sakot, viņa nekad nebija jutusies arī tik pārliecināta par sevi kā tagad. Tiesa, agrāk viņa bija bezrūpīga un pārgalvīga, apzinājās savu spēku un jaunību, bet tagadējā pārliecība bija citāda. Šodien viņa jutās mierīgā, viņu nenieka neuztrauca apkārtējā pasaule, tās fiziskās izpausmes. Kitija juta, kā no viņas izstaro miers un pašpārliecinātība.

Arī pirmais pārbaudījums šo sajūtu nebija satricinājis. Vietā, kur gaitenis paplašinājās, netālu no kāpnēm Kitija saskrējās ar vienu no dēmoniem. Tas laikam bija pēdējais, kas bija iemie­sojies cilvēkā, un droši vien vēl nebija apguvis visas vajadzīgās prasmes, lai manipulētu ar ķermeni. Tas izskatījās pēc gara, tieva vīrieša ar plāniem, gaišiem matiem, ģērbies tumšās, dārgās drēbēs. Tagad viņa bikses un krekls bija saplēsti, mati sajaukti, acis stiklaini stingas. Viņš streipuļoja no vienas gaiteņa malas uz otru, rokas nesakarīgi plivinādams. No viņa rīkles atskanēja tādi kā zvēra rēcieni, ko laiku pa laikam pārtrauca nikni vārdi svešā valodā.

Briesmonis pagrieza galvu un pamanīja Kitiju. Aiz cilvēka acīm iemirdzējās dzeltenas liesmas. Meitene apstājās. Dēmons pēkšņi iegaudojās, un no šīs skaņas notrīcēja visi logi. Tas apdo­mājās, vēloties uzbrukt, bet tā īsti nespēja saprast, kā lai to izdara. Sākumā tas pacēla kāju, norādīja ar lielo pirkstu uz Kitiju un uzspridzināja pats savu kurpi. Tad viņš izmēģināja raidīt sprādzienu no elkoņa, bet te viņam neveicās ne par matu labāk. Radījums apdomājās, pacēla roku un izstiepa trīcošu pirkstu. No tā izlidoja violets gaismas stars, kas trāpīja pa Samarkandas amuletu un tūlīt pat tika iesūkts tajā.

Dēmons nikni palūrēja uz savu pirkstu. Kitija paņēma vienu no maģiskajiem stienīšiem, ko bija aizlikusi aiz jostas, pagāja uz priekšu un meta to, liekot zilam enerģijas lādiņam trāpīt pa dēmona ķermeni. Dēmons tika ietīts melnā dūmu mākonī, tas raustījās un šaudījās, parāvās atpakaļ, pārkrita pāri margām un nogāzās zemē apmēram četrus metrus zemāk.

Kitija devās tālāk.

Pēc pāris minūtēm meitene atrada meklētās durvis. Uzma­nīgi ieklausījusies, viņa sadzirdēja apslāpētus vaidus. Paraustī­jusi durvis, viņa saprata, ka tās ir aizslēgtas, un lika lietā vienu no Elementu lodēm, lai durvis uzspridzinātu. Tiklīdz telpā viss bija norimis, viņa iegāja iekšā.

Istaba bija neliela, un visu brīvo telpu aizņēma zemē sa­krauti, sasieti ķermeņi. Sākumā Kitija nobijās, ka tie varētu būt miruši, bet tad pamanīja, ka tie visi ir sasieti tieši tā kā pēc Mierdara izrādes pirms vairākām stundām. Lielākajai daļai bija tikai sasietas kājas un rokas un aizbāztas mutes, bet daži bija ietīti melnos, ciešos tīklos. Istabā atradās aptuveni div­desmit cilvēku, visi bija noguldīti cits pie cita cieši kā sardīnes bundžā. Kitija pamanīja, ka daudzi no tiem vārgi mēģina kus­tēties.

Viņas skatienu jau bija notvēruši vairāki burvji, kas grozījās, locījās un izdvesa žēlus brēcienus. Kitijai bija vajadzīgs brīdis, lai saņemtos, kājas smeldza no tālā gājiena. Meitene ierunājās tik skaidri, cik vien spēja.

Esmu ieradusies, lai jums palīdzētu, viņa teica. Jums tikai pacietīgi jāgaida. Mēģināšu jūs atbrīvot.

Šis paziņojums izraisīja lielu satraukumu, burvji sāka īdēt un vaidēt, un ripot pa grīdu, gandrīz notriecot Kitiju no kājām. Ja jūs nebūsiet mierīgi, es iešu prom, meitene skarbi paziņoja. Visi apklusa. Nu, tā jau ir labāk.

Kitija uzmanīgi izņēma no kabatas sudraba disku un lēni, lai pati nesagrieztos, sāka atbrīvot no saitēm pirmo burvi. Virves zem sudraba pieskāriena kusa kā sviests saulē. Cieši sasietās kājas un rokas atraisījās, burve sāpēs ievaidējās. Kitija atbrīvoja viņas muti un pavēlēja: Tiklīdz spējat nostāvēt kājās, atrodiet kaut ko asu un palīdziet man atsiet pārējos. Meitene devās pie nākamā gūstekņa.

Pēc desmit minūtēm istaba jau bija pilna ar atbrīvotiem vīriešiem un sievietēm, kas locījās un staipījās. Daži sēdēja uz grīdas, citi jau bija piecēlušies, mēģinādami noraisīt visus pinek­ļus un virves. Neviens nerunāja ķermeņi gan bija atbrīvoti, bet prātā joprojām valdīja šoks. Burvji vēl arvien īsti nespēja aptvert notikušo. Kitija klusējot strādāja, lai atraisītu priekšpē­dējo gūstekni, varenu kungu, smalki ietītu tīklos. Viņš nekus­tējās, un cauri audumam no galvas sūcās asinis". Viņai blakus darbojās pirmā burve, ko Kitija bija atbrīvojusi, jauna sieviete ar tumšpelēkiem matiem viņa pūlējās atsiet pēdējo upuri. Sie­viete bija ietīta pelēkā tīklā un šķita ļoti dzīvīga viņa spārdīja kājas un vicināja rokas.

Kitija pasniedza burvei sudraba disku. Ņem.

-   Paldies.

Pēc mirkļa tīkli bija noņemti un pēdējie gūstekņi atbrīvoti. Sieviete ar gariem, tumšiem matiem uzlēca kājās un sāpēs iekliedzās, sajuzdama krampjus rokās un kājās. Liela auguma vīrietis, kura seja bija pamatīgi cietusi, gulēja uz grīdas un smagi elpoja.

Tumšmate atspiedās pret sienu un masēja kājas. Viņa nikni nošņācās. Kas par to visu ir atbildīgs? Es viņus nogalināšu! Zvēru, es viņus nogalināšu!

Kitija runāja ar jauno sievieti, ko bija atbrīvojusi pirmo. Ar viņu nav labi. Vajadzētu aizvest uz slimnīcu…

-   Es to nokārtošu, sieviete palūkojās apkārt un ieraudzīja kādu pumpainu jaunekli. Džordž, vai tu vari palīdzēt?

-   Jā, Paiperes jaunkundz.

-   Pagaidiet, Kitija ierunājās un pastiepa drebošu roku. Vai jūs vispirms nepalīdzētu man piecelties? Paldies. Viņa pagriezās pret atbrīvotajiem burvjiem. Jums jāzina, kas noti­cis. Situācija ir diezgan sarežģīta. Dēmoni ir izlauzušies brīvībā un klīst pa Londonu.

Atskanēja šausmu pilni saucieni, sejas pauda neticību. Gan jaunie, gan vecie lūkojās uz viņu atplestām mutēm, neko nesa­prazdami. Bija zudusi visa burvju pašpārliecinātība tagad viņi bija tikai apdraudēti, nobijušies, nespēcīgi cilvēki. Kitija pacēla roku. Paklausieties, es jums tūlīt visu izstāstīšu.

-   Pagaidiet brīdi, tumšmate pastiepās un sāpīgi satvēra Kitiju aiz rokas. Pirmām kārtām, kas jūs tāda būtu? Es neat­ceros ne jūsu seju, ne.. viņa saviebās, jūsu drēbes. Man pat nešķiet, ka jūs būtu burve.

-   Pareizi, Kitija atcirta. Esmu no vienkāršajiem ļaudīm. Bet būtu labi, ja jūs tagad paklausītos, ja vien nevēlaties, lai jūs nonāvē.

Sieviete iepleta acis. Kā jūs uzdrīkstaties…

-   Jā, aizveries, Ferēra, teica kāds vīrietis.

Likās, ka tumšmatei mutē iebāzts sprūds. Viņa nikni palūko­jās visapkārt un palaida vaļā Kitijas roku.

Izņemot šo sievieti, visi pārējie likās skatāmies uz viņu dedzīgi, pat pateicīgi, un vēlējās dzirdēt, kas viņai sakāms. Var jau būt, ka tikai aizkavētais šoks lika viņiem klusēt vai arī viņi šajā meitenē ar grumbu izvagoto seju un pelēkajiem matiem nojauta ko tādu, kas lika paklausīt. Burvji noklausījās vēstī­jumu par visu, kas pa šo laiku bija noticis.

-   Un kas ir ar pārējiem? kāds vecāks vīrs lūdzoši vaicāja. Teātrī taču bija vairāki simti burvju… Nevar būt, ka viņi visi…

-   Nezinu, Kitija atteica. Varbūt ir vēl citas istabas ar gūs­tekņiem, kurus dēmoni aizmirsuši vai nolēmuši neizmantot. Jums būs pašiem par to jāpārliecinās. Bet liela daļa valdības ir pagalam.

-   Arī Ruperts Devro? kāda sieviete nočukstēja.

-   Un Džesika Vaitvela, un…

Kitija paraustīja plecus. Diemžēl es nevarēšu to pateikt. Es nezinu. Domāju, ka lielākā daļa ministru ir nogalināti vai viņu ķermeņos iemitināti dēmoni.

-   Bet ar šo ministri nekas nav noticis, tumšmate atkal ieru­nājās. Kamēr pārējie tiek uzskatīti par bezvēsts pazudušiem, es esmu vienīgā un galvenā noteicēja. Mums tagad jādodas uz pentakliem un jāizsauc savi vergi. Es tūlīt pat sazināšos ar vil­kiem. Izbēgušie dēmoni tiks sagūstīti un iznīcināti.

-   Tikai divas piebildes, Kitija sacīja. Nē, trīs. Pirmkārt, šis vīrietis jānogādā slimnīcā. Vai kādam no jums ir automa­šīna?

-   Man ir, pumpainais jauneklis noliecās pie varenā vīra. Mums jābūt vismaz trim vīriem… Džonsona un Vola kungi, vai varat man palīdzēt aiznest viņu uz limuzīnu? Vīrieši pacēla bezsamaņā gulošo burvi un aiznesa ārā pa durvīm.

Tumšmate sasita plaukstas un metās uz durvīm. Pie pen­takliem! viņa pavēlēja. Mums nav daudz laika!

Neviens nepakustējās. Manuprāt, šai dāmai ir vēl kas sakāms, teica sirms kungs, pamājot uz Kitijas pusi. Mums vajadzētu viņu uzklausīt, vai jums tā nešķiet, Ferēras jaun­kundz? Vismaz pieklājības pēc.

Ferēra uzmeta lūpu. Bet viņa taču ir tikai no vienkāršajiem ļaudīm…

-   Man ir vēl divi svarīgi paziņojumi, Kitija turpināja. Viņa pēkšņi jutās ļoti nogurusi, galva reiba. Meitene gribēja apsēs­ties, tomēr saņēmās. Pats briesmīgākais ir dēmonu vadonis Nūda. Tuvoties viņam bez varena ieroča būs tīrā pašnāvība. Bet šāds ierocis jau ir atrasts. Viņa palūkojās apkārt. Bur­vis, viens no Padomes ministriem, kas arī izdzīvojis, te Kitija pameta skatienu uz Ferēru, ir devies apturēt Nūdu. Un viņam ir Gledstona zizlis.

Atskanēja izbrīna un sašutuma saucieni. Visskaļāk spie­dza Ferēra. Bet Devro kungs bija aizliedzis to izmantot! Kas uzdrīkstējās…

Kitija pasmaidīja. Net… Džons Mandrāks. Un es jūsu vietā vēlētu viņam veiksmi.

-   Mandrāks! Ferēras seja bija krīta bālumā. Viņam nav nekāda talanta!

-   Pēdējais, ko es gribētu jums pateikt, Kitija turpināja, ir tas, ka šobrīd mums, tas ir, jums, jo jūs esat burvji un jums piemīt zināmas spējas svarīgākais ir aizsargāt vienkāršos cil­vēkus Londonas ielās. Tā kā Mierdaris jūs visus sagūstīja, Lon­dona pašlaik ir palikusi bez valdības, nav neviena, kas parūpētos par cilvēku evakuāciju un tamlīdzīgiem pasākumiem. Pilsētā valda masu nekārtības. Ja mēs nepasteigsimies, ļoti daudzi cil­vēki ies bojā.

-  Tas mūs nekad nav uztraucis, nomurmināja kāds jaunek­lis, bet pārējie viņu apsauca.

-  Mums vajadzētu kristāla lodi, lai palūkotos, kur ir dēmoni, Paipere ierosināja.

-   Vai ari Novērošanas disku. Kur tie atrodas?

-   Vaitholā vienam noteikti jābūt. Iesim.

-   Dosimies uz pentakliem. Vajadzētu izsaukt velnēnus un palūkoties, kas notiek pilsētā.

-   Mums vajadzēs vairāk automašīnu. Kas no klātesošajiem prot braukt?

-   Es neprotu. Pie stūres vienmēr sēdēja mans vīrs.

-   Es arī ne…

Pie durvīm skaļi noklepojās Ferēra. Viņas seja bija niknuma pilna, mati sajaukti, lūpas sakniebtas. Viņa bija atspiedusies ar abām rokām pret durvju stenderēm rokas saliekusi un plecus pacēlusi, sieviete izskatījās pēc sikspārņa. Viņas skatiens bija naidīgs.

-   Neviens no jums nav nekas labāks par ministrijas ierēdni, daudzi no jums ir tikai sekretāri vai administratori. Jūsu zinā­šanas par maģiju ir ierobežotas, tāpat arī jūsu spriestspējas. Vienkāršie ļaudis paši tiks galā. Dažiem no viņiem piemīt preto­šanās spējas, un viņi pārdzīvos pāris sprādzienu. Patiesībā šādas spējas piemīt diezgan daudziem. Mēs varam atļauties zaudēt bariņu vienkāršo cilvēku. Bet mēs nevaram iztikt bez noteiktas rīcības, kad galvaspilsēta ir briesmās. Vai tad mēs atstāsim tās glābšanu Madrāka ziņā? Kā jums šķiet, cik spējīgs viņš īsti ir? Es dodos pēc saviem vilkiem. Katrs, kam ir kaut nedaudz god­kāres, man sekos.

Viņa izgāja gaitenī un neatskatījusies devās prom. Telpā valdīja klusums. Pēc mirkļa trīs jauni vīrieši, galvas noliekuši un pieres saraukuši, devās viņai pakaļ. Vēl daži sakustējās, bet nekur neaizgāja.

Jaunā sieviete ar tumšpelēkajiem matiem vērsās pie Kiti­jas. Mēs sekosim jums… Atvainojiet, kā jūs sauc?

Klēra Bella? Lizija Tempļa? Mans vārds ir Kitija Džonsa, meitene sacīja. Un tad pavisam klusi piebilda: Vai es nevarētu dabūt padzerties?

Kamēr Kitija atpūtās, dzerot minerālūdeni no Padomes krā­jumiem, ministrijas darbinieki bija ķērušies pie darba. Daži bija devušies pārmeklēt Vaitholas istabas un atgriezās, trīcēdami pie visām miesām, un ziņoja par postījumiem, sadragātām vērtī­bām un līķu kaudzēm. Tādu iznīcību neviens nebija gaidījis. Bija dzirdēts, ka kaut kas tāds pastrādāts tikai pret ienaidnie­kiem tālās zemēs, bet burvji neko tādu nebija skatījuši savām acīm. Citi bija izlavījušies ārā un palūkojušies, kas notiek ielās. Ēkas dega, uz ietvēm gulēja līķi, bet visbriesmīgākā bija pames­tības izjūta ielās neredzēja nevienu dzīvu dvēseli. Pat tik vēlā stundā pilsētā parasti kursēja autobusi un taksometri, soļoja sargi un ierēdņi, kas vēlu atgriezās no darba, patrulēja poli­cisti un zaldāti. Valdības rūpīgi uzturētā mašinērija, saskāru­sies ar Mierdara nodevību un Nūdas parādīšanos, bija satriekta drumslās.

Liels trieciens bija izpostītie pentakli, tomēr pēc rūpīgas apskates atklājās, ka dēmonu niknums ir bijis lielāks par viņu rūpību, un burvji atrada dažus veselus pentaklus. Pilsētā izlū­košanai tika aizsūtīti pāris velnēnu, bet kādā kambarī blakus Statuju zālei tika atrasta kristāla lode, ko agrāk izmantoja Padome. To atnesa uz istabu, kur sēdēja Kitija. Burvji, klusi un nobijušies, sapulcējās viņai apkārt, un kāds no spēcīgāka­jiem Zvejniecības ministrijas ierēdnis izsauca džinu, kas bija iesprostots lodē. Tas tika aizsūtīts pilsētā ar uzdevumu atklāt, ko dara brīvībā izlauzušies dēmoni.

Lode pildījās ar tumšiem dūmiem. Visi pieliecās tuvāk.

Kristālā parādījās gaisma, tā iekrāsojās oranži sarkana un uzliesmoja.

Beidzot varēja kaut ko saskatīt skaidri. Bija redzama trako­joša uguns gan tuvumā, gan tālumā dega. Koki ar iekārtām laternām. Tālumā kaut kas mirdzošs…

-   Stikla pils, kāds sacīja. Sentdžeimsa parks.

-   Tur notika vienkāršo ļaužu demonstrācijas.

-   Paskatieties! Priekšplānā parādījās skrienoši cilvēki, kas krita, ripoja un slēpās aiz kokiem.

-   Kāpēc viņi nebēg prom no parka?

-   Ielenkti. Šur tur parādījās maģijas lādiņi, tie šāvās starp kokiem un trāpīja cilvēku pūlī, liekot mesties pretējā virzienā. Parka malās bija redzamas lēkājošas figūras cilvēciskas pēc izskata un dēmoniskas pēc dabas. Tās skrēja pakaļ cilvēkiem, it kā spēlējot jautru spēli ar ķeršanu. Viens no dēmoniem parā­dījās tuvāk tas bija pamanījis cilvēku bariņu skrienam uz šo pusi. Tas salieca muguru, gatavojās lēcienam…

Balta gaismas šalts, un briesmīgs sprādziens. Dēmons bija pazudis, tā vietā rēgojās tikai melna, dziļa bedre. Laternu gaismā bija redzams kāda cilvēka stāvs viņš gāja stingriem soļiem, rokā turēdams zizli.

Kitija nolika minerālūdens pudeli zemē. Izsauciet visus dēmonus, ko vien varat, viņa teica. Ja mēs gribam kaut ko uzsākt, mums jādodas turp.

Patiesībā mēs kopā darbojāmies ļoti labi. Labāk, nekā bijām cerējuši.

Nu labi, varbūt bija nepieciešams nedaudz laika, lai sakārtotu sistēmu, dažreiz mūsu ķermenis veica divas pavisam nesade­rīgas kustības vienlaikus, bet mēs allaž laikus šo kļūdu labojām bez vērā ņemamām sekām.*[1] Nu, vismaz attiecībā uz sevi es nekādas sekas neizjutu, jo atrados iekšpusē. Netenjels varbūt dabūja dažas nevajadzīgas skrambas, kā, pie­mēram, tobrīd, kad viņš spēra soli pa labi, kamēr es norādīju pa kreisi, un zizlis trāpīja viņam pa degunu. Vai tobrīd, kad viņš iedarbināja zizli īpaši strauja lēciena laikā un mēs aizlidojām sānis. Un vēl tas mazais negadījums pie ezera, kad viņš tā saniknojās (mēs bijām zem ūdens tikai neilgas piecas sekundes, un, godīgi sakot, nedaudz ūdenszāļu taču nevienam nekad nav kaitējis). Tomēr lielākoties mēs spējām nesagādāt paši sev ievainojumus.

Un, kad mēs iemanījāmies iet ar septiņjūdžu zābakiem, mums nudien tas viss sāka iepatikties un mēs izmantojām visas mūsu sadarbības priekšrocības.

Pirmais panākums pret nabaga veco Nerianu mūs patiešām uzmundrināja tas parādīja, kas jādara un kā jāstrādā. Mēs vairs nepūlējāmies uzminēt otra domas un sākām deleģēt uzde­vumus.

Tas notika tā. Netenjels strādāja ar septiņjūdžu zābakiem: ja mums bija jāmēro lieli attālumi, viņš soļoja. Kad bijām nokļuvuši pie mērķa (pēc pāris sekundēm tie zābaki bija ļoti naski), es pārņēmu kontroli pār kājām un ar sev raksturīgo enerģiju sāku lēkāt uz priekšu, atpakaļ, pa labi un pa kreisi, augšup un lejup, līdz mūsu pretinieks un dažkārt pat es pats pagalam apjuku. Netenjels pa to laiku pilnībā pārvaldīja mūsu rokas un zizli un raidīja uguni, kad vien radās izdevība. Tā kā es nojautu, ko viņš darīs, es parasti pietiekami ilgi pakavējos vajadzīgajā pozīcijā. Vienīgais izņēmums (tomēr es zinu, ka tas ir piedodams) bija tad, ja es mēģināju pamukt malā no sprādziena, kausējamās vai sadalīšanas burvestības. Vienmēr labāk izvairīties no tādiem uzbrukumiem, ja gribi uzvarēt kaujā. [89] [1] Pēdējo piezīmi diemžēl nepareizu es izdarīju ezera krastā, un tieši tāpēc mēs izpeldējāmies.

Un saglabāt visus dzīvībai svarīgos orgānus.

Mēs parasti sazinājāmies ar tādām vienzilbīgām domām kā Skrien, Lec, Kur?, Pa kreisi, Augšā, Zemē, Ienirsti! utt. [90] Tas bija ļoti tieši un vīrišķīgi, nebija vietas nekādam iekšējam ska­tam vai emociju analīzei, tas saskanēja ar mūsu pūlēm palikt dzīviem un ar apņemšanos uzvarēt. Sākumā, kad mēs vēl bijām kopā ar Kitiju, tas nebija tik uzkrītoši (tad viņa galvā bija daudz maigākas domas, tās vēl nebija atradušas īsto izteiksmes formu, bet dedzīgi tādu meklēja), bet tobrīd, kad sieviete Trafalgaras laukumā no viņa bailēs un riebumā novērsās, tās pēkšņi pār­ņēma Netenjela prātu. Šīs jaunās izjūtas bija tikko dzimušas un nevēlējās, lai tās noraidītu. Bet zēns tās vienkārši izslēdza no apziņas, un to vietā atkal parādījās vecās, pazīstamās emoci­jas lepnums, bezbailība un dzelzs gribasspēks. Viņš joprojām bija uzticīgs savam uzdevumam, bet neveica to ar iepriekšējo sajūsmu. Jaunajā burvī bija radies zināms riebums pašam pret sevi. Nu, varbūt tas bija psiholoģiski neveselīgi, bet palīdzēja viņam labāk cīnīties.

Un tieši tas mums šobrīd bija vajadzīgs.

Neriana, kas slāja pa skvēru, laikam bija lēnīgākā no visiem citi, cilvēku smaržas un balsu pievilināti, bija skrējuši uz Čērčila arku un ielauzušies Sentdžeimsa parkā. Iespējams, ja vienkār­šie ļaudis te šonakt nebūtu sapulcējušies tik lielā skaitā, Nūdas armija būtu izklīdusi pa visu pilsētu un to nebūtu tik viegli izsekot un iznīcināt. Cilvēki bija sapulcējušies parkā, viņus bija iedrošinājis fakts, ka valdība pilnībā nebija reaģējusi uz demon­strāciju, un izsalkušajiem gariem šī milzīgā cilvēku masa bija neatvairāms kārdinājums.

Kad mēs ieradāmies, izklaide jau sen bija sākusies. Pa parku skraidīja gari, ķerot cilvēkus. Daži izmantoja maģiskus uzbru­kumus, citi vienkārši skraidīja riņķī, mēģinādami iekustināt stīvos locekļus un ķerstīdami bēgošo laupījumir-. Daudzi koki dega, gaisā mirdzēja liesmas, vijās dūmu grīstes, skanēja spālgi kliedzieni un cilvēku brēcieni. Pār to visu slējās Stikla pils, kas meta savu gaismu uz zālājiem tajos skraidīja cilvēki, gari krita un atkal cēlās, un metās laupījumam pakaļ.

Mēs apstājāmies zem arkas, kas veda parkā.

Haoss, Netenjels nodomāja. Tas ir HAOSS.

Tas ir nieks salīdzinājumā ar kārtīgu kauju, es atteicu. Tev vajadzēja redzēt, kas notika Al-Arišā, kur vairākas jūdzes smilšu klājās ar asinīm. Es domās parādīju viņam šo ainu.

Cik skaisti, paldies, ka padalījies atmiņās! Vai tu redzi Nūdu ?

Nē. Cik daudz dēmonu te ir?

Pietiekami. [91][1] apmēram četrdesmit. Bet gudrs karotājs cīnās ar pretiniekiem tikai viens pret vienu.

Iesim.

Viņš piesita papēžus. Zābaki mūs aiznesa prom, un mēs iesaistījāmies kaujā.

Mūsu stratēģija paredzēja, ka dēmoni visi reizē nedrīkst pamanīt mūsu klātbūtni. Mēs viņus varējām pieveikt tikai citu pēc cita, bet cīnīties pret tiem kā vienotu armiju būtu daudz grūtāk. Tāpēc bija vajadzīgi strauji uzbrukumi un nepārtraukta kustība. Mūsu pirmais objekts tepat zālienā bija kāds ifrīts, paslē­pies vecākas sievietes ķermenī. Tas raidīja visapkārt tricinošas burvestības. Mēs bijām tam klāt divos soļos. Zizlis uzmirdzēja, un ifrīts pārtapa vienkārši par atmiņām. Mēs pagriezāmies, spērām soli un bijām jau pie kioskiem, kur kāds spēcīgs džins resna burvja ādā plosījās pa Sultāna pili. Netenjels notēmēja un iznicināja viņu ar vienu zižļa mājienu. Mēs.palūkojāmies un redzējām, ka vēl viens dēmons skrien pakaļ bērnam, panācām nelieti trīs soļos un sadedzinājām. Bērns aizbēga tālāk.

Mums vajadzīga palīdzība, Netenjels domāja. Palīdzība šiem cilvēkiem. Viņi skraida riņķī kā traki.

Tas nav tavs… Jā, es viņus redzu. Ejam.

Solis, lēciens un mēs nolaidāmies uz estrādes jumta, apcirtāmies riņķī un četras reizes izšāvām. Trīs dēmoncilvēki bija pagalam, bet ceturtais, ko bija iebiedējis pārējo gals, pēkšņi palēca malā un noliecās. Tas mūs pamanīja un sūtīja burves­tību. Jumts sagāzās putekļos, bet mēs jau sen bijām apmetuši kūleni, nošļūkuši pa telts sienu un, pirms vēl ar kājām skārām zemi, iznīcinājuši šī džina būtību.

Es sajutu Netenjela prātā nožēlas dzirksteli. Viņš vilcinājās. Tā… Tā bija Helēna Malbindi! Es zinu. Tā bija viņa. Viņa…

Viņa jau sen bija mirusi. Tu nonāvēji viņas slepkavu. Kus­ties! Tur, pie ezera, ir bērni! Ātri!

Galvenais ir kustēties uz priekšu. Nedomāt par to. Cīnīties. [92] [1] Ja zēns te būtu viens, bez manas palīdzīgās klātbūtnes, vai viņš patiešām būtu rīkojies tik pārliecinoši, uzspridzinot ministrus? Par spīti dažādām deformācijām, stīvajiem locekļiem un neizteiksmīgajām sejām, tie joprojām viņa izpratnē bija cilvēki. Arī zēns bija cilvēks, un cilvēki vienmēr redz tikai virskārtu.

Pagāja desmit minūtes. Mēs stāvējām zem ozola parka vidū, un mums pie kājām pacēlās divas pelnu kaudzes, kur iepriekš bija stāvējuši džini.

Vai esi pamanījis kaut ko dīvainu šajos garos? Es domāju. To, ko tu no viņiem vispār redzi.

Acis ? Tās dažkārt liesmo.

Ne tikai. Arī auras tās šķiet arvien spēcīgākas. Kā?

Nezinu. Liekas, ka gari vairs nespēj noturēties cilvēku ķer­meņos.

Tu domā…

Gari, ko Fakvarls licis izsaukt, ir ļoti spēcīgi. Un tas, ka viņi uzkož cilvēkus, padara tos vēl stiprākus. Ja…

Pagaidi. Pie ezera… Mēs jau bijām prom.

Mēs skraidījām pa parku, starp paviljoniem un rotaļlaukumiem, gar lapenēm un pa gājēju celiņiem, kur vien manījām uzliesmojam maģiju. Dažkārt džini mūs pamanīja un cīnījās pretī, bet biežāk mēs piezagāmies nepamanīti. Ziž^a spēks bija neuzveicams, septiņjūdžu zābaki mūs nesa ātrāk, nekā ienaid­nieks paspēja ieraudzīt. Netenjels bija apņēmības pilns un noteikts, ar katru mirkli viņš arvien labāk pārvaldīja zizli. Bet es, varbūt izjūtot viņa ķermenī plūstošo adrenalīnu, sāku arvien vairāk izbaudīt šo situāciju. Manī atkal pamodās senā asinskāre, nežēlīgais cīņas prieks, ko es pēdējo reizi biju izbaudījis Ēģiptes karos, kad Asīrijas utuki maršēja šurp no tuksnešiem un maitu liju bari aizsedza debesis. Es mīlēju ātrumu un prāta spēles, man patika izbēgt no nāves un uzvarēt to, man gribējās būt daļai no varoņstāsta, ko vēl ilgi pēc tam stāstīs pie uguns­kuriem. Es mīlēju enerģiju un varu.

Tā bija daļa no Zemes dzīves. Ptolemajam nebūtu paticis.

Tomēr tas bija daudz labāk nekā būt gļotu kaudzītei.

Es kaut ko pamanīju un devu zīmi Netenjelam. Viņš apstā­jās laukuma vidū, lai paskatītos tuvāk. Mēs stāvējām un domā­jām, turot zizli horizontāli. Tas uzmirdzēja un nokrakšķēja, no tā pacēlās dūmi. Zeme zem mums nodrebēja. Visapkārt mums gulēja cilvēku līķi, apģērbu un apavu gabali, tālumā bija redzami degoši koki un nakts debesis.

Parka vidū mirdzēja Stikla pils. Likās, ka tajā lokās cilvēku figūras. Mēs bijām pārāk tālu, lai saskatītu.

Nūda? Fakvarls?

Varbūt.

Uzmanies! Kāds tuvojās no kreisās puses. Mēs pacēlām zizli, bet vēl nešāvām. No tumsas parādījās kāds vīrs ar tik vāju auru, ka bija skaidrs: tas ir tikai cilvēks. Viņam bija basas kājas, krekls saplēsts, pēdas asinīs. Viņš pat nepalūkojās uz mums.

Kāds murgs, Netenjels nodomāja.

Ei, nenosodi viņu tik stingri! Nabaga zellim tikko uz pēdām bija kādi četrdesmit dēmoni.

Es nerunāju par viņu, bet gan par visu, kas te notiek.

Ak tā. Jā, tā patiešām ir.

Tātad tu domā, ka kopā bija četrdesmit ?

Es neapgalvoju. Gudrs cīnītājs…

Cik daudzus mēs esam nogalinājuši ?

Nezinu, neskaitīju. Tomēr tagad to palicis daudz mazāk.

Galvenās parka ejas bija gandrīz tukšas. It kā pēkšņi būtu nolaidies dambis, kas būtu aizkavējis straujo, plūstošo cilvēku masu.

Netenjels nošņaukājās un noslaucīja degunu piedurknē. Uz Stikla pili. Mēs jau drīz būsim galā.

Viens solis, divi… pāri zālienam, garām dzīvžogam, puķu dobēm, dīķiem un strūklakām. Netenjels apstājās, un mēs nopē­tījām apkārtni.

Stikla pils pacēlās parka centrā kā krastā izskalots valis, tā bija divsimt metru gara un simt metru plata, celta no stikla plāksnēm, ko kopā saturēja dzelzs stieņi. Sānu sienas bija nedaudz izliektas, šur tur pacēlās pa kupolam, korei, minaretam vai frontonam. Tā nebija nekas cits kā vien liela siltumnīca, bet te atradās nevis tomātu stādi un komposta kaudzes, bet gan auga palmas, tecēja mākslīgi izveidots strauts, vijās gājēju celiņi, rēgojās veikali, kafejnīcas un vēl vesela kaudze draņķīgu izklaides vietu. [93] [1] Tas ir: kartingi, skrituļslidotavas, karuseļi, Hora madāmas maģiskās pareģošanas telts, greizo spoguļu karaļvalsts, Lāča Bumpo taksodermijas veikals un centrālā izstāde "Viena pasaule" neskaitāmi muļķīgi stendi, kuros bija izstādītas "kultūras bagātības" no visām impērijas valstīm (tur pārsvarā bija kauli, kartupeļi un pavirši apgleznotas karotes). Reklāmas plakāti pie pils vēstīja, ka šis esot desmitais pasaules brīnums. Man kā personai, kas palīdzējis uzcelt piecus no deviņiem pasaules brīnumiem, tas šķiet mazliet pārspīlēti.

Tūkstošiem elektrisko spuldzīšu izgaismoja šo

vietu dienu un nakti, un parasti tā bija vienkāršo ļaužu iemīļo­tākā atpūtas vieta.

Kādreiz es būtu tuvojies pilij pavisam nelabprāt, jo tās dzelzs konstrukcija lika manai būtībai sarauties. Bet tagad, droši pasargāts Netenjela ķermenī, es par to varēju neuztraukties. Mēs uzkāpām pāris pakāpienu līdz austrumu ieejai. No iekš­puses pret stikla sienu spiedās platās palmu lapas, aiz tām bija grūti ko saskatīt. «.

No ēkas atbalsojās neskaidri trokšņi. Mēs nekavējoties devā­mies pie koka durvīm, atvērām tās. Turot zizli priekšā, mēs iegājām telpā.

Pēc aukstā āra gaisa mēs sajūtām, cik zem stikla jumta bija silts, turklāt te bija sajūtama arī maģijas smaka kāds bija rai­dījis gaisā sēra mākoni. Kaut kur pa labi, aiz koku pudura un japāņu stila suši bāra, skanēja cilvēku vaimanas.

Vienkāršie ļaudis, Netejels nodomāja. Vajadzētu tikt tuvāk. Paskatīties, kas viņus sagrābis.

Mēģināsim šo?

Pa kreisi spirālveida dzelzs kāpnes veda uz tiltiņu augstu gaisā. Šāds skatpunkts dotu mums tūlītējas priekšrocības. Mēs aši un bez skaņas uzkāpām pa kāpnēm. Pacēlāmies virs palmu galotnēm, līdz pat stikla sienai un nokļuvām līdz dzelzs tilti­ņam, kas veda uz otru pusi. Netenjels noliecās, turot zizli para­lēli grīdai. Mēs lēnām virzījāmies uz priekšu.

Mēs drīz vien pamanījām, kas notiek pils centrā, tieši zem izliektajiem stikla kupoliem. Šeit, atklātā vietā, starp nemāku­līgi nokrāsotiem karuseļiem un piknika gadiņiem bija apmēram simt cilvēku, kuri bija saspiedušies barā kā pingvīni sniega vētrā. Viņus apsargāja kādi septiņi Nūdas armijas gari, kas stāvēja visās pusēs. Viņu vidū bija gan Rufusa Laima, gan Netenjela prātā uzliesmoja dusmas Ruperta Devro ķermeņi. Gari bei­dzot bija iejutušies savos saimniekos tik droši un pārliecinoši viņi kustējās. Viņu aura pletās tālu pāri ķermeņiem. Tomēr tie nebija viņi, kas piesaistīja mūsu uzmanību.

Paskaties uz Nūdu, Netenjels nodomāja. Kas noticis ar viņu?

Nebija ne jausmas. Uz karuseļa jumta, apmēram divdesmit metru uz priekšu un tikpat uz leju, stāvēja ķermenis, kas reiz bija piederējis Kventinam Mierdarim. Kad mēs viņu redzējām pēdējo reizi, Nūdam bija grūtības ar koordināciju. Acīmredzot šīs problēmas tagad bija atrisinātas. Viņš stāvēja, kājas droši iepletis, rokas brīvi karājās gar sāniem, zods izstiepts gluži kā ģenerālis kaujas laukā.

Vēl viņam pierē bija ragi.

Trīs melni ragi, kas rēgojās no dēmona pieres dažādos leņ­ķos. Viens bija garš, bet abi pārējie vēl tikai tādi puni. Bet tas vēl nebija viss. No muguras viņam slējās ārā dzelonis, kas bija sagriezis kreklu, un no kreisās rokas bija izlīdusi pelēkzaļa spura. Acīs dega liesmas.

Tas nu gan ir pavērsiens, es nodomāju.

Viņa būtība laužas ārā no ķermeņa. Tieši spēja vēlreiz formu­lēt acīmredzamo padarīja Netenjelu tik bezgalīgi cilvēcīgu.

Kamēr mēs vērojām, ragi, dzelonis un spura pazuda un ielīda atpakaļ zem ādas, it kā paklausot dēmona gribai. Tad ķerme­nis nošūpojās un tie atkal izsprāga atpakaļ, tikai vēl lielāki. No atvērtās mutes atskanēja mežonīgs rēciens: Ā! Vecās sāpes! Es jūtu, kā tās mani dedzina! Fakvarl! Kur ir Fakvarls?

Nešķiet, ka viņš būtu laimīgs, Netenjels nodomāja. Vienkārši viņa spēks ir pārāk liels. Cilvēka ķermenis to nevar izturēt un plīst, bet Nūda zaudē aizsardzību.

Nav jau nekāds brīnums, padomā par visiem tiem cilvēkiem, ko viņš kopš ierašanās ir apēdis! Tas noteikti palielinājis viņa būtību. Es nopētīju ļaudis, kas stāvēja zem mums. Tomēr izska­tās, ka viņš joprojām ir izsalcis.

Tagad tam tiks pielikts punkts. Viss Netenjela nemiers un žēlums pret sevi bija pārvērties niknumā. Viņa prāts bija ciets kā krams. Domā, ka mēs no šejienes varētu viņu aizsniegt?

Jā. Tikai mērķē uzmanīgi. Mums ir tikai viena iespēja. Un lai tas būtu pietiekami stipri!

Un kurš tagad runā par acīmredzamo ?

Mēs joprojām bijām noliekušies un vērojām notiekošo caur tiltiņa dzelzs margām. Kamēr Netenjels grasījās celties kājās, es pacēlu virs mums vairogu. Kad Nūda būs iznīcināts, pārē­jie gari noteikti gribēs atriebties. Es pārdomāju visas iespējas. Viena bija lēciens uz palmu vai suši bāra jumtu un tad zemē. Pēc tam…

Nu, gana plānots. k

Netenjels piecēlās kājās. Mēs nomērķējām zizli uz Nūdu, izteicām vārdus…

Milzīgs sprādziens, kā jau bija gaidīts.

Tikai nevis ap Nūdu, bet ap mums. Mans vairogs tikko notu­rējās vietā. Bet sprādziena vilnis tik un tā aizlidināja mūs cauri stikla sienai, un mēs piezemējāmies uz ieejas kāpnēm šķembu virpulī un noripojām lejā, zālienā. Kritiens bija smags, to tikai daļēji mīkstināja vairogs. Zizlis tika izrauts no mūsu tvēriena un aizripoja pa celiņu.

Šis trieciens satricināja mūsu dubulto apziņu, un uz brīdi mēs pastāvējām atsevišķi vienā ķermenī. Kamēr mēs tur gulē­jām un vaidējām, pa izsisto stiklu izlidoja Hopkinsa ķermenis. Tas nolaidās uz pakāpieniem un tuvojās mums kājām, gluži mierīgā gaitā.

-   Mandrāks, vai ne? Fakvarls ikdienišķā tonī sacīja. Tu nu gan esi neatlaidīgs zellis! Ja tev būtu kaut mazliet saprāta, tu būtu no šejienes jau miljons jūdžu tālu. Kas ar tevi noticis?

Ja vien viņš zinātu! Mēs gulējām zemē, mēģinot koncentrē­ties. Palēnām skatiens noskaidrojās un saprāts atgriezās.

-   Pavēlnieks Nūda, Fakvarls turpināja, šobrīd ir nedaudz vārīgs, ar viņu jāapietas saudzīgi. Sitiens ar jūsu spēļmantiņu viņa noskaņojumu nudien neuzlabotu.

-   Spēļmantiņu? Netenjels noelsās. Šis zizlis viņu iznīci­nātu!

-  Vai tu patiešām tā domā? balss bija nogurusi, bet uzjaut­rināta. Nūda ir varenāks, nekā tu spēj iedomāties. Viņš alkst pēc enerģijas, uztver to gluži kā sūklis. Redzi, kā viņš jau ir izpleties! Viņš labprāt uzņemtu tavu uzbrukumu un vēl baro­tos no tā. Varbūt man vajadzēja ļaut tev pamēģināt, bet man ir apnicis, ka mūs nepārtraukti kāds iztraucē. Bet tūlīt es paņemšu zizli savā lietošanā. Viņš pacēla roku. Paliec sveiks!

Netenjels jau pavēra muti kliedzienam, bet es to izmantoju labākam nolūkam. Sveiks, Fakvarl!

Viņš sastinga kā nolēmēts, burvestība netika izšauta. Aiz Hopkinsa acīm iedzalkstījās divas zilas, izbrīnītas liesmiņas. Bartimaj?

-   Jā gan.

-   Kā… kā? Beidzot! Pirmo reizi triju duču gadsimtu laikā mana parādīšanās satrieca Fakvarlu. Viņš šķita zaudējis runas spējas. Kā tas var būt? Vai tas ir triks? Balss projekcija? Ilū­zija?

-   Nē. Tas esmu es. Te, iekšā.

-   Nevar būt.

-   Kurš cits tev varētu pastāstīt patiesību par Gengiša nāvi? Par tām saindētajām vīnogām, ko mēs iemānījām teltī viņa dži­nam gar degunu? [94] [1] Neiedziļināsimies. Tas bija mazs darbiņš Āzijā, sen, sen.

Fakvarls samirkšķināja acis un tad novilka: Tātad tas tie­šām esi tu?

-   Prieks tevi pārsteigt, veco zēn. Turklāt atļauj piebilst: kamēr jūs ar Nūdu pastaigājaties pa pili, lielākā daļa jūsu armi­jas jau ir iznīcināta. Un to izdarīju es.

Kamēr es runāju, Netenjels sakustējās. Viņam nepatika bez­palīdzīgi gulēt zemē pašsaglabāšanās instinkts lika celties kājās. Es nomierināju viņu ar vienu vienīgu domu: Pagaidi.

-Tu, nodevēj… Fakvarls jau tik ilgi bija nodzīvojis Hop­kinsa ķermenī, ka dusmās aplaizīja lūpas gluži kā cilvēks. Šis zaudējums man nav svarīgs pasaule ir pilna ar cilvēkiem, un ir arī pietiekami daudz garu, lai tos visus piepildītu. Bet tu… Nogalināt savējos, aizstāvēt apspiedējus… Man kļūst nelabi, par to domājot! Viņa rokas bija sažņaugtas, balss vibrēja no emocijām. Mēs esam cīnījušies daudzas reizes, Bartimaj, bet vienmēr, tikai paklausot saimnieku pavēlēm. Bet tagad, kad mēs paši esam sev saimnieki un mums vajadzētu to kopīgi nosvinēt, tu izvēlies mūs nodot! Tu, Sakr al Džins! Kā tu vari attaisnot savu rīcību?

-   Ak tad es būtu tas nodevējs? Sākumā es runāju ar viņu tikai tāpēc, lai Fakvarls būtu ar kaut ko aizņemts, kamēr atgūstam spēkus, bet tagad arī es biju iekarsis. Mana balss ieaurojās kā vējš, kas lika priežu galotnēm locīties un cilvēkiem slēpties savās jurtās. Tu pats esi nodevējs! Tu esi uzgriezis muguru ■Citai pasaulei! Kas cits, ja ne nodevējs pamestu savas mājas un mudinātu arī citus doties prom, lai tā vietā iemājotu šajos kaulu kambaros? Un kādēļ? Kādēļ jūs esat ieradušies šajā zemē?

-  Atriebības dēļ, Fakvarls nočukstēja. Mūs šeit vada atrie­bība. Tā mūs notur šajā pasaulē. Tā ir mūsu vienīgais iemesls.

-   "Iemesli" pastāv tikai cilvēkiem, es klusi sacīju. Mums agrāk nekas tāds nebija vajadzīgs. Tas ķermenis tev vairs nav tikai masku tērps, vai ne? Tā nav tikai aizsardzība pret sāpēm. Tas esi tu pats.

Liesmas Hopkinsa acīs, kas visu laiku bija mirdzējušas, pēk­šņi noplaka. Varbūt, Bartimaj, varbūt… Balss pēkšņi bija klusa un ilgpilna. Viņš nogludināja uzvalka atlokus. Starp mums runājot, atzīšos, ka es šajā ķermenī sāku just tādu dis­komfortu, ko nebiju gaidījis. Tas nav tāds kā vecās, asās sāpes, kas mūs pavadīja verdzības dienās, drīzāk tāda kā nieze. Un vēl tukšums, ko nevar piepildīt nekāda slepkavošana. Vismaz līdz šim. Viņš pasmīnēja. Tomēr es nebeidzu censties.

-   Tas tukšums ir tāpēc, ka tu esi zaudējis saikni ar Citu pasauli, es teicu.

Fakvarls lūkojās uz mani un klusēja. Ja tā ir tiesa, viņš beidzot teica, tad tu arī esi to zaudējis. Tu esi tikpat iesaistīts, cik es, Bartimaj, apmeties šī jaunā burvja ķermenī. Kāpēc tu tam piekriti, ja jau uzskati atriebību par blēņām?

-   Jo man ir ceļš atpakaļ, es sacīju. Es neesmu nodedzi­nājis visus tiltus.

Fakvarls neizpratnē samiedza acis. Kā?

-   Burvis, kas mani izsauca savā ķermenī, mani var arī atbrī­vot.

-   Bet viņa smadzenes…

-   Ir nebojātas. Mēs dalāmies šajā ķermenī. Tas, atzīšos, ir diezgan grūti, jo te nav diez ko daudz vietas.

Beidzot ierunājās arī Netenjels: Tā ir taisnība. Mēs strādā­jam kopā.

Pirmajā reizē, kad es ierunājos, Fakvarls bija apmulsis, bet tagad viņš bija mēms. Kaut kas tāds viņam vienkārši nebija iešāvies prātā.

-   Cilvēks saglabā savu prātu un gribu? viņš murmināja. Tad kurš no jums ir saimnieks? Kurš noteicējs?

-   Neviens, es atteicu.

-   Tā ir vienlīdzīga sadarbība, Netenjels piebilda.

Fakvarls pašūpoja galvu, paužot tādu kā apbrīnu. Visu

cieņu! viņš sacīja. Kaut kas tik pretdabisks… Gandrīz kaut kas līdzīgs tam zeņķim no Aleksandrijas, ar ko tu parasti čupo­jies. Viņam tas būtu paticis, vai ne? Viņš saviebās. Pastāsti, vai tu nejūties aptraipīts no tik lielas tuvības?

-   Ne pārāk, es atcirtu. Tā nav lielāka kā tavā gadījumā, turklāt īslaicīga. Es došos mājās.

-   Ak vai. Kas liek tev tā domāt? Fakvarls pastiepa roku, bet es jau to biju gaidījis. Šī saruna bija devusi mums iespēju atgūties no kritiena. Netenjels pastiepa pirkstu pret Fakvarlu, un mēs raidījām pret viņu Spazmu burvestību. Lai gan vairogs viņu pasargāja, trieciens nogāza ķermeni no kājām un viņa sprā­dziens ietriecās zemē. Pa to laiku es ķēros pie vadības smiltīm griežoties, mēs uzlidojām gaisā, pāri celiņam, un nolaidāmies pie zižļa. Netenjels to pacēla, mēs apcirtāmies riņķī gluži kā plēsoņa.

Fakvarls, roku pacēlis, stāvēja uz celiņa. Viņam pāri spīdēja gaisma no Stikla pils, sajaucoties ar koku ēnām. Lai gan mēs kustējāmies ātri, viņš bija vēl ātrāks. Es dažkārt prātoju, vai viņš būtu paspējis raidīt mums triecienu mugurā, pirms mēs vēl bijām satvēruši zizli. Bet var jau būt, ka Spazmu burvestība bija viņu satricinājusi, izsitusi no sliedēm. Grūti pateikt. Mēs bridi lūkojāmies viens otram acīs.

Tavs atklājums ir kaut kas vienreizējs, Fakvarls sacīja. Bet man tas nāk par vēlu.

Un viņš izdarīja kādu kustību neatceros, kādu. Es nedarīju neko, bet zināju, ka zēns tūlīt liks lietā zizli. Balta gaisma tā uzliesmoja un atkal apdzisa, noslaukot Fakvarlu no Zemes vir­sas. . .

Mēs stāvējām vieni pie takas, kas veda uz pili. * Kustamies, zēns nodomāja. Tur nāk cilvēki, un mums ir atlicis vēl viens darbiņš.

Par laimi, lielākā daļa burvju Kitijas kompānijā bija no zemā­kajiem līmeņiem tas nozīmēja, ka viņi prata vadīt automa­šīnas. Netālu no Vestminsteras zāles viņi pamanīja limuzīnus, dežūrpunktā atrada atslēgas. Kad pie Vaitholas durvīm piebrauca sešas melnās automašīnas, atdzīvinot tukšās ielas, Kitija un pārē­jie bija sameklējuši dažādus ieročus, izsaukuši velnēnus un gai­dīja uz ielas. Bez liekām ceremonijām viņi sakāpa pa četri vienā automašīnā un, velnēniem lidojot nopakaļ, devās prom pa ceļu.

Tālu viņi netika. Pa ceļam no Vaitholas ceļu bloķēja sadragāts kara piemineklis. Viņiem vajadzēja apstāties, pagriezt automa­šīnas un braukt atpakaļ uz Parlamenta laukumu, lai nogrieztos pa labi uz Sentdžeimsa parku.

Ja Vaithola šķita pilnīgi pamesta, ielas uz dienvidiem bija tikai nedaudz labākas. Netālu skanēja sprādzieni, plandīja liesmu mēles un gaudoja vilki. Bet vēl tuvāk, it kā būtu parauts vaļā kāds aizsprosts, no sānielām parādījās cilvēku straumes viņi skrēja garām limuzīniem pretējā virzienā.

Kitija sēdēja krēslā blakus šoferim. Pēkšņi viņu pārņēma bai­les. Kāpiet ārā! viņa uzsauca. Te nav droši!

Šoferis pamanīja briesmas, izslēdza motoru un atvēra dur­vis. Arī pārējie pameta automašīnas un metās slēpties. Pēc brīža pūlis aptvēra limuzīnus no visām pusēm. Cilvēku acis bija ieplestas, sejas pauda izmisumu un bailes. Daudzi paskrēja melnajiem limuzīniem garām, bet citi, uztverot tos kā burvju varas simbolu, metās automašīnām virsū, dauzīja ar dūrēm, spēra. Nez no kurienes parādījās ķieģelis, saplīsa kāda auto vēj­stikls. Pūlis auroja.

Paiperes jaunkundze balstīja Kitiju, kura trīcēja pēc straujās bēgšanas. Tie cilvēki ir sajukuši prātā… viņa čukstēja.

-   Viņi ir nobijušies un nikni, Kitija atbildēja. Viņa mēģināja saņemties. Paskatieties, kā viņi ir savainoti! Laikam izbēguši no parka… Vai visi ir šeit? Skatoties uz burvju kolonnu, meite­nei ienāca prātā vēl kaut kas. Tie, kam līdzi ir velnēni, paslē­piet viņus zem jakām! Kitija pavēlēja. Ja kāds, kam piemīt pretošanās spējas, tos pamanīs, jūs saraus gabalu gabalos! Esat gatavi? Labi, tad iesim! Mēs nedrīkstam kavēties.

Viņi turpināja gājienu uz priekšu, pretī cilvēku straumei, kas pamazām izsīka. Pāris tuvākās sānielas bija pilnas ar cilvē­kiem, pa tām nevarēja nogriezties. Viņi pamazām tuvojās cīņas vietai.

Tumsā uzmirdzēja zaļa gaismas šalts. Uz sienas bija redzams vīrieša siluets. Viņam visapkārt plandīja zaļas liesmas. Tad atkal nodzisa. Ielas viņā galā pulcējās bariņš vilku, viņi dzirdēja skaļu balsi izsakām pavēles, redzēja tumšmatainas sievietes tēlu…

-   Tur ir Ferēra, viens no burvjiem teica. Sapulcinājusi dažus vilkus. Bet kas ir tas…?

-   Kāds no dēmoniem, Kitija bija atspiedusies pret sienu un lūkojās uz šauro ieliņu. Šī ir tukša, turklāt tā aizvedīs mūs uz parku.

-   Bet vai mums nevajadzētu…

-   Nē. Tas ir tikai viens dēmons. Turklāt man neliekas, ka mūsu mīļā Ferēras jaunkundze ilgotos pēc palīdzības.

Sānieliņa vairākkārt pagriezās un beidzot aizveda pie klusa ceļa, kas vijās apkārt parkam. Viņi šķērsoja ceļu un apstājās, lai palūkotos uz tumšo parku. Šur tur dega ugunis kokos, pavil­jonos, pagodā pie ezera -, bet nekādu kustību neredzēja. Pēc Kitijas ierosinājuma uz parku tika aizsūtīti pāris velnēnu, lai izlūkotu situāciju. Pēc mirkļa tie atgriezās.

-   Te notikusi briesmīga kauja, sacīja pirmais, vicinādams rokas. Vietām zeme ir pārogļojusies. Burvestību pēdas klājas pār zemi kā migla. Bet kauja ir beigusies, izņemot vienu vietu.

-   Daudzi cilvēki ir gājuši bojā, sacīja otrais, vērdamies burv­jos ar izbolītām acīm. Viņu ķermeņi guļ kā kritušas lapas. Citi ir ievainoti, tie guļ un sauc palīgā. Vēl daži apmulsuši klīst pa parku. Bet lielākā daļa ir aizbēguši. Parkā gandrīz nav cilvēku, izņemot vienu vietu.

-  Arī lielie gari ir pazuduši, sacīja trešais, plivinādams spār­nus. Viņu izšķaidītās būtības un pirmsnāves kliedzieni jau­šami visā parkā. Daži izdzīvojušie aizbēguši pilsētā. Bet parkā viņu gandrīz vairs nav, izņemot vienu vietu.

-   Un kas tā ir par vietu? Kitija jautāja, piesitot kāju.

Visi trīs velnēni pagriezās un norādīja uz Stikla pili.

Kitija pamāja. Kāpēc neteicāt uzreiz? Ejam!

Viņi gāja pa tumšo, izpostīto parku apmēram desmit garas minūtes. Kitija soļoja lēni, jūtot, kā ķermenis pretojas katram solim. Bija pagājušas vairākas stundas kopš atgriešanās uz Zemes, un viņa juta, ka spēki pamazām atjaunojas, tomēr tik un tā ilgojās atpūsties. Meitene zināja, ka viņas izturība nav bezgalīga.

Velnēnu ziņojumi bija nožēlojami, tomēr no tiem varēja noprast, ka viss norisinājies, kā paredzēts. Te bija Netenjels un Bartimajs viņi bija iztīrījuši parku no dēmoniem un atļāvuši cilvēkiem izbēgt. Iespējams un šī cerība viņas sirdī kļuva ar katru soli stiprāka viņi drīz vien būs galā, varbūt viņa jau tagad satiks Netenjelu triumfējoši nākam pretī ar pateicīgu ļaužu straumi nopakaļ. Viņam taču bija zizlis tātad tas bija tikai laika jautājums…

Bet, kamēr vēl pastāvēja vismazākā iespēja, ka kaut kas var noiet greizi, viņa nedrīkstēja palikt iepakaļ un pamest pārējos. Ar katru soli viņai uz krūtīm sitās Samarkandas amulets.

Pagāja piecas minūtes. Kitijas plakstiņi kļuva smagi. Pēkšņi acis šausmās atvērās.

-   Kas tas bija?

-   Maģisks sprādziens, Paipere atteica. Pie austrumu ieejas.

Viņi devās turp.

Vēl pēc piecām minūtēm, pils gaismu apspīdēti, viņi iegāja krāšņā dārzā. Tobrīd zeme sakustējās, uz gājēju celiņa uzmir­dzēja baltas gaismas stars. Visi sastinga. Gaisma vairs otrreiz neparādījās. Bailes un uztraukums sprakšķēja kā elektrības lādiņš.

 Kitija lūkojās naktī. Spožā gaisma no pils lika pārējam dār­zam grimt vēl lielākā tumsā. Nevarēja īsti saprast… bet tur, uz celiņa, stāvēja kāds stāvs. Tas pagriezās pret pili, kas izgaismoja siluetu…

Kitija vilcinājās tikai īsu mirkli. Un tad viņa metās uz priekšu, saukdama viņa vārdu.

Izdzirdējis viņas balsi, Netenjels apstājās. Šī skaņa bija tik klusa salīdzinājumā ar neskaitāmajiem sprādzieniem un nemi­tīgo zižļa dūkšanu, bet meitenes balss izdarīja to, kas nebija izdevies visiem parka dēmoniem, tā lika viņa sirdij sisties straujāk.

Kaujas laukā viņš bija kustējies ātri un veikli, pats izvairīda­mies no nāves un sūtot nāvē visus dēmonus, kas gadījās ceļā un nespēja pretoties zižļa enerģijai. Tas bija kaut kas tāds, par ko sapņojuši daudzi burvji gadsimtu gaitā un arī viņš pats. Tā bija pārākuma sajūta, vara un bezbailība. Viņš virpuļoja zem nakts debesīm, sūtot savus ienaidniekus uz elli. Un tomēr līdzās veik­lībai un viltībai, līdzās adrenalīnam, kas plūda pa dzīslām, kaut kur dziļi sirdī viņš palika vienaldzīgs. Viņš jutās apmuļķots un pamests viens. Viņš neienīda dēmonus, kurus nogalināja, bet arī nemīlēja cilvēkus, kurus izglāba. Sieviete Trafalgaras laukumā bija parādījusi, ko viņš var no cilvēkiem sagaidīt. Viņi lūkosies uz burvi ar bailēm un riebumu, un viņiem būs tiesības tā darīt. Viņš taču bija burvis. Viņa un viņam līdzīgo dēļ Londona pašlaik bija liesmās.

Viņā beidzot sapurinājās lepnums un vēl džins, kas dan­coja pa viņa galvu. Jā, viņš pieliks punktu šai iznīcībai. Bet pēc tam… Darbība tas bija viens, cerības kaut kas pavisam cits. Viņam nebija ne jausmas, ko darīt tālāk.

Un tad uz gājēju celiņa pie Stikla pils…

Tā ir Kitijas balss, džins viņa galvā nodomāja.

Es zinu! Kāpēc tu domā, ka es nezinu ?

Tu pēkšņi kļuvi tāds smagnējs un mīksts, gluži kā slapjš kar­tons. Man jau likās, ka tevi pārņēmusi baiļu lēkme.

Tās nav bailes.

Ja jau tu tā saki. Tava sirds dauzās kā veseris. Turklāt tu esi nosvīdis… Vai esi drošs, ka tev nav drudzis?

Nav. Vai tu aizvērsies?

Netenjels vēroja, kā Kitija tuvojas. Visos septiņos plānos viņas aura apspīdēja zemi kā saule. Aiz meitenes nāca cilvēku bariņš.

-   Kitij.

-   Netenjel.

Viņi lūkojās viens otrā. Zēna mute pēkšņi atvērās, it kā viņš atraugātos. Un es! Neaizmirsti mani! Netenjels nolamājās un aizcirta žokļus.

Kitija pasmaidīja. Sveiks, Bartimaj!

Netenjels pēkšņi sajuta nepamatotu dusmu uzliesmojumu. Viņš nikni palūkojās uz Kitiju. Man likās, ka pavēlēju tev nenākt līdzi! Tu esi pārāk vārga. Tas ir pārāk bīstami.

-   Kad tad es esmu klausījusi tavām pavēlēm? Kāda ir situā­cija?

Netenjels atvēra muti, lai runātu, bet atskanēja Bartimaja balss: Mēs esam iznīcinājuši lielāko daļu Nūdas armijas, bet viņš joprojām ir sveiks un vesels, apmeties tur iekšā, Netenjels norādīja uz Stikla pili, kopā ar septiņiem citiem gariem un apmēram simt cilvēkiem. Un mēs…

-   …tūlīt tiksim ar to galā, Netenjels pabeidza teikumu.

-   …esam lielās nepatikšanās, džins tobrīd teica.

Kitija samirkšķināja acis. Kā, lūdzu?

Netenjels pašūpoja zizli tā enerģija pulsēja un krakšķēja zem vina plaukstas. Viņš pēkšņi juta priecīgu nepacietību viņš iznīcinās Nūdu, izglābs cilvēkus un atgriezīsies pie Kitijas. Pārē­jais var pagaidīt.

Viņam pa galvu maisījās džins, kas stāstīja savus plānus Kiti­jai. Nūda ar katru brīdi kļūst stiprāks. Viņš nereaģē tāpat kā citi. Var būt, ka zizlis viņu neietekmē tā, kā mēs bijām domā­juši.

Netenjels džinu nikni pārtrauca: Ko tu ar to gribi teikt? Viss būs kārtībā.

-   Fakvarls teica pavisam ko citu.

-   Ak jā, un tu viņam noticēji.

-   Viņš nemelotu. Tas nav viņa stilā.

-   Nē, viņa stilā bija mēģināt mūs nogalināt. Netenjels apklusa. Viņš pamanīja cilvēkus, kas stāvēja puslokā ap Kitiju. Burvju rindās viņš pamanīja savu asistenti.

Zēns noklepojās. Sveika, Paipere.

-   Labvakar, ser.

Kitija pievērsās Bartimajam: Nūda ir saņēmis gūstā daudz cilvēku, un mums ir maz laika. Vai ir kāda cita alternatīva bez zižļa?

-   Nē. Ja nu vienīgi viss šis bars ir trīspadsmitā līmeņa bur­vji.

-   Nu tad mums jāizmēģina zizlis. Netenjel, Kitija sacīja, tev jādara viss, kas ir tavos spēkos. Ja tu tiksi galā ar dēmo­niem, mēs evakuēsim cilvēkus. Kur viņi ir?

-   Pavisam netālu, pils centrā. Sākumā Kitijas klātbūtne bija viņu mulsinājusi, turpretī tagad tā pildīja zēnu ar pašpa­ļāvību, deva iemeslu cīnīties tālāk. Viņš runāja ātri, ar seno autoritāti: Paipere, kad jūs tiksiet iekšā, pa labi būs gaitenis. Tas ved garām karuselim uz laukumu pils centrā. Tur ir dēmoni un gūstekņi. Jums jānogaida šajā gaiteni, kamēr es uzbrukšu no pretējās puses. Kad dēmoni metīsies uz manu pusi, mēģiniet izvest gūstekņus ārā pēc iespējas tālāk. Visi, kam līdzi ir velnēni, izmantojiet viņus, lai palīdzētu evakuēt cilvēkus. Skaidrs?

-   Jā, ser.

-   Labi. Kitij, tev vajadzētu pagaidīt ārpusē.

-   Vajadzētu, bet es tā nedarīšu. Man ir amulets, atceries?

Netenjelam nebija laika strīdēties. Viņš pagriezās pret ieeju

pilī. Mums jāievēro pilnīgs klusums. Jums būs minūte laika, lai nostātos savās vietās.

Viņš atvēra durvis. Burvji cits pēc cita devās iekšā platām, bailēs ieplestām acīm, bālām, saspringtām sejām. Pāris burv­jiem līdzi bija velnēni, kas arī izskatījās pārbiedēti. Beidzamā gāja Kitija. Viņa uz pēdējā pakāpiena apstājās.

-   Labi pastrādāts, meitene teica, norādīdama uz tukšo parku. Jūs abi ar Bartimaju. Man vajadzēja pateikt.

Netenjels pasmaidīja. Viņš nespēja vairs ilgāk gaidīt. Zizlis rokā dūca. Viss jau gandrīz ir beidzies, zēns maigi sacīja. -Ej. Es tev sekošu.

Durvis aiz viņiem aizvērās.

Ir brīži, kad pat viduvējs džins zina, ka jātur mute ciet, un šis bija viens no tiem. Tomēr es negribēju neko slēpt.

Nelaime tikai tā, ka neviens no viņiem negribēja manī klau­sīties. Pirmām kārtām, abiem šķita, ka panākumi ir tikai soļa attālumā viņš jutās varens, jo rokā dūca zizlis, viņa jutās

pasargāta, jo manīja uz krūtīm silto amuleta pieskārienu. Šādi

maģiskie nieciņi liek cilvēkiem justies dižiem. Turklāt viņi līdz

šim bija jau tik daudz panākuši, ka tagad pat neiedomājās, ka

kaut kas varētu noiet greizi.

Lielākā problēma bija tā, kā viņi abi ietekmēja viens otru.

Patiesību sakot, viņi viens otra klātbūtnē it kā sapurinājās. Tā

kā biju iesprostos Netenjelā, es varēju skaidri redzēt, kā meitene

vinu iedvesmo. [95] [1] Nudien varēju. It kā viņa būtu parāvusi kādu sviru, un viņā viss sāka dūkt, zvanīt un skanēt. Kurls var palikt!

Nezinu, cik daudz tas attiecāS uz Kitiju, bet * . . » pēc manas pieredzes spēcīgi raksturi tādi ka viņi abi gandrīz

vienmēr pievelkas. Te ļoti nozīmīgs ir lepnums un arī citas emo­cijas. Neviens nevēlas izgāzties otra acīs, katrs divkāršo savus pūliņus, lai tikai otru pārspētu. Viss notiek, bet dažkārt ne tā, kā cerēts. [96] [1] Tieši tā notika ar Nofreteti un Ehnatonu. Vienā brīdī tie bija kvēli skatieni un slepenas satikšanās pie krokodilu dīķa, bet nākamajā sekoja valsts reliģijas sagrāve un galvaspilsētas pārcelšana 60 jūdžu tālā tuksnesī. Viens gluži vienkārši ved pie nākamā.

Turklāt tu nevari darīt neko, lai to apstādinātu.

Atklāti sakot, nekādas citas alternatīvas Netenjela plānam nebija. Nūda bija pārāk varens, lai (nožēlojamās) valdības palie­kas viņu satriektu. Tāpēc zizlis bija vienīgā izeja. Tomēr man prātā joprojām skanēja Fakvarla vārdi: Viņš ar prieku uzņems jūsu uzbrukumu un barosies no tā. Vari saukt mani par pesi­mistu, bet tas man lika aizdomāties. [97] [1] Fakvarls nebija tāds melīgs provokators kā Tīhe, viņš lepojās ar savu tiešo un atklāto valodu. Protams, viņam bija nosliece uz lielību. Ja ticētu visiem viņa stāstiem, varētu padomāt, ka visus lielākos pasaules varoņdarbus paveicis viņš, turklāt bijis padomdevējs un uzticības persona visiem ievērojamākajiem burvjiem. Kā jau es reiz teicu Zālamanam, tas bija vienkārši smieklīgs apgalvojums.

Tomēr tagad bija par vēlu raizēties. Zizlis bija nolīdzinājis līdz ar zemi veselas pilsētas. Ja paveiksies, tas strādās tikpat labi arī mūsu labā.

Kāds ir plāns ? Es raidīju domu Netenjela virzienā.

Mums jāpievērš Nūdas uzmanība un, pirms uzbrūkam, jādabū viņš pēc iespējas tālāk no cilvēkiem. Kā mēs to vaidam izdarīt?

Viņu vajadzētu samulsināt. Tas parasti nostrādā.

Labi, to es atstāju tavā ziņā.

Arī ar pārējiem gariem jātiek galā. Pirms vai pēc tam ?

Pirms tam. Citādi viņi var mēģināt nonāvēt cilvēkus.

Tu kontrolē zizli, es mūs pārvietošu. Brīdinu, ka šoreiz būs jāstrādā divtik ātri.

Viņš atmeta ar roku. Gan jau es tikšu galā ar pāris lēcieniem un pavērsieniem.

Gatavs ?

Pārējie tūlīt būs vietās. Varaaaaaaa…

Līdz šim es nekad nebiju mēģinājis lidot, jo tas prasīja daudz enerģijas, tomēr šis bija izšķirīgs brīdis. Turklāt likās, ka Fak­varlam tas izdodas veikli. Tāpēc bez iepriekšēja brīdinājuma es pacēlos līdz palmām. Vienā brīdī man likās, ka zēns izlaidīs zizli no rokām. Un pēc brīža man šķita, ka mēs tūlīt vemsim. Tomēr viņam izdevās noturēties.

Kas tev notika ?

Nekad… nekad agrāk nebiju lidojis.

Tas ir sīkums. Tev vajadzētu izmēģināt nāves cilpu ar lido­jošo paklāju. Tad gan tev seja k\ūtu zaļa.[98][1] dīvaini, bet fakts briti nekad nebija interesējušies par maģiskajiem lidošanas veidiem, turoties pie mehāniskajiem. Tomēr citām kultūrām nebija nekas pretī iesprostot džinus nedzīvos priekšmetos, lai tie lidotu pa gaisu, persiešiem patika paklāji, daži eiropieši lidoja uz lielgabala lodēm

vai piestām. Kāds traks ķīniešu burvis vienreiz pat pamēģināja lidot uz mākoņa.

Labi, redzam ienaid­niekus. Zizli gatavībā…

Mēs apstājāmies gaisā virs palmām. Spīdēja elektrisko spul­džu gaisma, pāri klājās stikla kupols, virs kura pletās nakts debesis. Un lejā atradās simt gūstekņu un gari, kas tos apsar­gāja. Grūti pateikt, varbūt šoreiz gūstekņu bija nedaudz mazāk. Izskatījās, ka tomēr ļoti maz kas mainījies. Jo visu šo haosu joprojām diriģēja figūra, kas stāvēja uz karuseļa jumta.

Nabaga Nūdam ar savu ķermeni gan neveicās. Mierdaris jau gatavojās izjukt pa vīlēm. Gandrīz no katra ādas fragmenta ārā spraucās dažādi ragi, spuras, dzelkšņi, spārni, taustekļi un pie­sūcekņi, kas plēsa drēbes kā tīklu. Pārējie izaugumi vēl palika zem ādas, parādoties kā puni, tā ka tas gandrīz vairs neizska­tījās pēc cilvēka ķermeņa. Divām Mierdara kājām bija pievie­nojušās vēl trīs citas, katra savā garumā. Vienai rokai bija divi elkoņi tā vienlīdz labi šūpojās uz priekšu un atpakaļ -, uzblī­dusi seja atgādināja beigtu zivi. No vaigiem ārā dūrās dzelkšņi. [99] [1] Es joprojām runāju par seju.

Acu vietā liesmoja tikai uguntiņas.

Mute, kas tagad stiepās no vienas auss līdz otrai, rēca: Sāpes, kādas sāpes! Mani no visām pusēm apņem dzelzs spie­diens! Atvediet Fakvarlu! Atvediet viņu! Viņa padoms mani neapmierina! Es vēlos viņu sodīt.

Ierunājās gars, kas atradās Ruperta Devro ķermenī. Mēs nevaram viņu atrast, pavēlniek Nūda. Viņš laikam ir aizbēdzis.

Bet es liku viņam būt klāt, kad ēdu. Ā, man sāp vēders tas ir tukšs! Bilib, Gaspār, atvediet man vēl kādu bariņu cilvēku, lai varu uz brīdi novērst uzmanību no šīm sāpēm…

Tobrīd mēs ar Netenjelu, lidojot lejup tik strauji, ka gaiss sitās mums sejā un mētelis plīvoja nopakaļ, nošāvām trīs garus ar trīskāršu zižļa triecienu. Mēs to izdarījām tik strauji un pre­cīzi, ka cilvēki, kas turpat bailēs trīcēja, tik tikko pamanīja, ka dēmoni ir pazuduši.

Pārējie gari palūkojās augšup. Gaisma no griestiem viņus apžilbināja, neļaujot precīzi raidīt burvestības. Mēs nolaidāmies zemāk. Zizlis divreiz uzmirdzēja, un vēl divi hibrīdi bija paga­lam. Pagrieziens ļoti straujš, lai gan mēs atradāmies horizon­tāli gaisā, un lidojums lejup, un mums virs galvas aizlidoja burvestība. Vēl viens zižļa mērķējums šoreiz neprecīzi. Gaspārs, kuram bija tā nelaime dzīvot Rufusa Laima ķermenī, bija uzlidojis gaisā. Viņš nāca mums arvien tuvāk, mezdams sprā­dzienus. Mēs paslēpāmies aiz koku pudura, pacēlāmies virs tā, un koki jau dega sarkanās liesmās. Cilvēkus pēkšņi pārņēma panika viņi metās prom uz visām pusēm. Ar acs kaktiņu mēs pamanījām, kā no koku aizsega izskrien Kitija un burvji.

Uz karuseļa jumta Nūda nikni sašūpojās. Kas par nekārtī­bām? Kurš uzdrošinās mūs traucēt?

Mēs pielidojām viņam gluži tuvu. Tas esmu es, Bartimajs! es uzsaucu. Atceries mani?

Pēkšņi uzliesmoja zils enerģijas lādiņš Ruperts Devro bija pacēlies gaisā, lai stātos mums pretī, no viņa rokām plūda zila gaisma. Ak tad to tu sauc par apmulsināšanas stratēģiju ? "Atce­ries mani ?" Pat es būtu izdomājis ko labāku…

Es nespēju izdomāt neko labāku, kad… koncentrējos uz kaut ko citu. Mēs bijām uzlidojuši gandrīz līdz pašiem gries­tiem, redzējām zvaigznes mierīgi mirdzam tālumā. Es liku mums krist lejup kā akmenim. Devro sūtītā Spazmu burvestība saplēsa stiklu un izlidoja ārā. Netenjels lika lietā zizli baltā gaisma trāpīja Devro pa kājām, aizdedzināja viņu. Viņš nokū­leņoja lejup melnā dūmu mākonī, iegāzās Pareģošanas teltī un tur uzsprāga.

Kur ir Laims? Netenjels domāja. Neredzu viņu.

Nezinu. Bet skaties uz Nūdu. Tagad viņš ir mūsu galvenais pretinieks.

Vai nu viņu uz rīcību pamudināja mans asprātīgais uzsau­ciens, vai arī viņam gluži vienkārši nepatika vērot, kā viņa armijas atliekas tiek iznīcinātas, tomēr Nūda pēkšņi bija ķēries pie darba. No viņa muguras izsprāga lieli, zaļi spārni. Ļoti lēni, it kā neregulārais ķermenis labi neklausītu, viņš aizmeimuroja līdz karuseļa jumta malai, un, nedaudz vilcinoties kā stārķēns pirms sava pirmā lidojuma, spēra soli. Varenie spārni savicinājās par vēlu. Viņš jau bija nogāzies zemē.

Ņem viņu ciet! es saucu. Tagad!

Mēs lidojām lejup tik ātri, cik vien es spēju, Netenjels bija cieši sakodis zobus. Kad mēs palēninājām lidojumu, zēns atbrī­voja zizlī iesprostotās būtnes tik daudz, cik uzdrīkstējās. Viņu enerģijas izlauzās ārā un metās virsū uz grīdas gulošajam ķer­menim.

Turpini tāpat, es teicu. Turpini! Neatstāj viņam nekādu iespēju.

Es zinu! Es jau tā daru!

Mēs laidāmies lejup arvien lēnāk, līdz palikām karājoties gaisā. Apakšā gailēja baltas liesmas, kuru vidū bija palicis Nūda un karuselis. No šīm liesmām virmoja karstums, kas lika stik­liem sprēgāt un uzkarsēja gaisu. Es pacēlu nelielu vairogu, lai to atvairītu. Zizlis vibrēja tik ļoti, ka trīcēja ne tikai mūsu roka, bet arī galvaskauss.

Kā tu domā? Pietiek? zēns vaicāja.

Vajadzētu pietikt. Nē, tomēr nodrošināsimies. Vēl mazliet…

Es vairs nevaru noturēt… Au!

Es redzēju, kā parādās ēna, sajutu kustību gaisā. Mēs metāmies sāņus. Tomēr sprādziens mums trāpīja, salauza manu vai­rogu un ietriecās sānā. Zēns sāpēs iekliedzās, un es kliedzu līdz ar viņu, jo pirmo un vienīgo reizi sajutu cilvēka sāpes. Kaut kas tajās iespējams, tas, ka sāpes piemita nekustīgai miesai, kas nespēja nekādi pretoties, lika manai būtībai panikā nodrebēt. Zēns gandrīz zaudēja samaņu. Viņa pirksti jau laida vaļā zizli, tā enerģija noplaka. Es satvēru zizli, apgriezos un raidīju enerģijas staru, lai notvertu bēgošo Rufusu Laimu. Man izdevās viņu pār­šķelt uz pusēm. Es nostiprināju zizli un nolaidos zemē.

Zēns bija gandrīz paģībis. Viņš vēra ciet acis. Es piespiedu tās atvērt, iekustināju viņa organismu. Mosties!

Viņš sakustējās. Mani sāni…

Neskaties. Viss kārtībā.

Un Nūda?

Nu… ne tik labi. Laukumā starp izsvaidītajiem piknika gal­diņiem un papīrgroziem zeme bija iegruvusi. Vietā, kur kādreiz bērni vizinājās ar karuseli, tagad zvēroja melns krāteris. Un šajā krāterī kustējās kaut kas liels un bezformīgs, kas sauca manu vārdu.

Bartimaj! Es tev pavēlu tuvoties! Man tevi jāsoda par nepa­kļaušanos.

Tas vairs neizskatījās pēc cilvēka.

-  Redzi, kā mans spēks pieaug par spīti sāpēm! Redzi, kā es nokratu šo nožēlojamo miesu!

Bartimaj… es nejūtu savus kreisos sānus.

Viss kārtībā. Nedomā par to.

Tu mēģini kaut ko slēpt. Kas tā bija par domu ?

Nekas. Es tikai domāju, ka vajadzētu doties prom.

-   Kur tu esi, Bartimaj? spēcīgā balss sauca. Es gribu tevi pievienot savai būtībai! Tas ir liels gods!

Es nejūtu savu kreiso sānu… Es nevaru…

Nomierinies. Paskatīsimies, vai varam izlidot ārā no šejie­nes.

Pagaidi. Kā būs ar Nūdu ?

Viņš ir liels puika, gan jau izlidos ārā pats, mums viņš nav jāņem Ildzi.

Mēs nevaram iet prom, Bartimaj, ja Nūda nav…

Viņš paliks tepat. Mēs iesim prom! Nē!

Es mēģināju pacelties gaisā, bet zēns man pretojās muskuļi saspringa, viņa griba cīnījās ar manējo. Mēs pa pusei pacēlā­mies, tad atkal gāzāmies zemē un atspiedāmies pret koku. Viens labums no tā bija Nūda mūs šeit nevarēja redzēt. Šobrīd viņš bija tikai tumsa krātera dziļumā.

Netenjel, tu idiot! Ļauj man pārņemt kontroli.

Nav vairs nekādas jēgas.

Ko tu…

Vai tad ir? Neaizmirsti, ka es lasu tavas domas.

Nu… tu par to. Es neesmu ārsts. Varu kļūdīties. Aizmirsti.

Bet tu nekļūdies, vai ne? Pasaki taču taisnību!

Nočaukstēja lapas. Es pagriezu galvu, pateicīgs par iespēju mainīt sarunas tematu. Tas tevi uzmundrinās, es sirsnīgi teicu. Re, kur Kitija.

IV netenjels

\/^iņas mati bija sajukuši, viens vaigs saskrāpēts, tomēr Netenjels ar atvieglojumu redzēja, ka viņa ir sveika un vesela. Un atkal burvis nespēja šo atvieglojumu izteikt citādi kā vien ar niknu uzbrukumu: Kāpēc tu nāci atpakaļ? viņš nikni nočuk­stēja. Pazūdi!

Meitene sarauca pieri. Mēs izvedām ārā visus cilvēkus. Tas nebūt nebija viegli. Paskaties, ko viens no viņiem man izda­rīja! Viņa norādīja uz saskrāpēto vaigu. Laba pateicība. Es atgriezos, lai palūkotos, kā jums… klājas… Kitija pamanīja Netenjela ievainojumu, viņas acis iepletās. Kas tad tas?

-   Pēc Bartimaja teiktā, Netenjels bezrūpīgi attrauca, par to nav vērts raizēties.

Meitene noliecās tuvāk. Ak, šausmas! Vai tu vari paiet? Mums jādabū tevi ārā.

-   Vēl ne. Sāpes bija gandrīz pazudušas, tagad Netenjels nejuta neko. Galva reiba, tomēr, atspiežoties pret koku, viņš varēja nostāvēt. Prāts bija skaidrs vai, pareizāk sakot, tāds būtu, ja džins nejauktos iekšā ar savām domām, mēģinādams noblo­ķēt zēna domas par ievainojumu un ietekmēt viņa lēmumus. Viņš runāja ātri: Kitij, uzbrukums ar zizli neizdevās. Dēmons ir pārāk stiprs. Es mēģināju izmantot visu kontrolējamo spēku, bet ar to nepietiek. Nūda absorbē enerģiju.

-   Nu tad, viņa sacīja, vispirms mēs dabūsim jūs laukā un pēc tam domāsim par pārējo.

-   Bartimaj, Netenjels sacīja. Kas notiks, ja mēs Nūdu šeit atstāsim? Runā atklāti!

Džina atbildi sākumā noslāpēja apdullinošs blīkšķis un rēkoņa. Ar laiku, Bartimajs atbildēja ar Netenjela muti, Nūdam apniks Vienas pasaules izstādes dārgumu aplūko­šana un viņš pievērsīsies pārējai Londonai. Viņš barosies ar tās cilvēkiem un kļūs arvien spēcīgāks, šī enerģija atkal prasīs jaunu barošanos, līdz visas pilsētas paliks tukšas vai arī viņš pār­sprāgs. Pietiekami atklāti?

-   Kitij, Netenjels sacīja. Mums viņš jāaptur.

-  Jūs taču nevarat! Tu pats teici! Pat pilnā jaudā zizlis neko nespēj izdarīt.

-   Darbojoties ar pilnu kontrolējamo spēku. Ir vēl viens veids, kā no tā dabūt maksimālu enerģiju, atraisot tās saites, ko Gledstons uzlika, lai sasaistītu tur mītošos garus. Tad viss tā spēks tiktu atraisīts vienā mirklī. Viņš uzsmaidīja Kitijai. Tas nu gan liktu Nūdam padomāt.

Meitene pašūpoja galvu. Neticu. Kur teikts, ka tas viņu nepadarīs vēl stiprāku? Bartimaj, vai tu nevarētu…

-   Vēl viens faktors, kas nāk mums par labu, Netenjels tur­pināja. Viņš ar grūtībām pacēla zizli un norādīja uz griestiem. No kā ir gatavota ēka?

-   No stikla.

-Un?

-  Ak tā, atkal atskanēja džina balss. Lai gan man negri­bas to teikt, zēnam šoreiz varētu būt taisnība.

-   Un dzelzs, Netenjels turpināja. Nūda, būdams gars, nav pasargāts pret dzelzi. Ja zizlis tiek salauzts, ja viss metāls gāžas viņam virsū… Kā tu domā, Bartimaj?

-   Varētu nostrādāt. Bet te ir tikai viena maza nepilnība.

Kitija saviebās. Tieši tā. Kā tu domā salauzt zizli, pats

paliekot sveikā? Un kā jūs izdzīvosiet pēc tam, kad jumts sagā­zīsies?

Netenjels izstiepās. Kreisā puse šķita nejūtīga. Atstāj to manā ziņā. Ar mums viss būs kārtībā.

Meitene palūkojās uz viņu. Labi. Ja tā, tad es palieku te kopā ar jums.

-   Nē. Bartimaja vairogs neaizsegs mūs visus, vai ne, Bartimaj?

-   Nu… laikam jau ne.

-  Ar mums viss būs kārtībā, Netenjels sacīja. Viņa prāts miglojās. Zēns juta, ka tikai ar džina palīdzību spēj palikt nomodā. Redzi, man ir septiņjūdžu zābaki. Mēs tevi panāk­sim. Bet tev tagad jāskrien.

-   Netenjel…

-   Labāk ej, Kitij. Nūda drīz pametīs pili, un tad šī iespēja būs zaudēta.

Kitija piecirta kāju. Nekādā ziņā! Es negrasos ko tādu pie­ļaut!

Šī izlēmība sasildīja Netenjela sirdi. Zēns viņai uzsmaidīja. Klausies, es esmu burvis, bet tu tikai vienkārša meitene. Es tev varu pavēlēt, atceries?

Viņa sarauca pieri. Droši zini, ka vari paļauties uz tiem zābakiem?

-   Protams. Nekādu problēmu.

-   Tad es jūs abus satikšu ārā? Apsolāt? -Jā.

-   Jā. Un tagad ej!

Viņa lēni, negribīgi pagriezās, tad pēkšņi apcirtās riņķī un satvēra amuletu. Amulets! Tas tevi pasargās! Viņa pastiepa to. Nefrīta akmens spīdēja.

Netenjels jutās ļoti vārgs. Nē. Tas man neko nelīdzēs.

Viņas acu kaktiņos mirdzēja asaras. Kāpēc ne?

-   Tāpēc, ierunājās Bartimajs, ka tas ir spēcīgs maģisks priekšmets. Tas var absorbēt pārāk daudz zižļa enerģijas un ļaut Nūdam izbēgt. Labākais, ko tu vari darīt, ir likt to ap kaklu un bēgt prom. Bartimaja balss tagad skanēja tik;ii Netenjela galvā. Nu, kā tas skanēja?

Labi.

Viņš lūkojās uz Kitiju. Meitene stāvēja, izstieptajā rokā turot amuletu, un nenolaida acis no Netenjela sejas. Viņš redzēja, kā Kitijas aura visu apkārt izgaismo koku, katru tā lapu, akme­ņus un zāli ap to. Viņš juta, kā aura viņu ietver. Vājums atkāpās.

Zēns atgrūdās no koka, piesita ar zizli pie zemes. Tas iegaismojās. Tiekamies vēlāk, Kitij, viņš teica.

Viņa uzlika amuletu kaklā un pasmaidīja. Uz tikšanos! Arī tu, Bartimaj!

Paliec sveika.

Un tad jau viņa bija pazudusi starp kokiem, jo devās uz aus­trumu izeju. Netenjels novērsās no viņas un juta, kā džins viņu balsta. Viņi pagriezās pret briesmoni, kas tur tumsā kūņojās, plēšot un ārdot visu sev apkārt un aurojot pēc ēdiena.

Kā tu domā, Bartimaj? viņš domāja. Ejam?

Nu, varētu. Tik un tā nav nekas labāks darāms.

Tieši tā.

V Kitija

Kitija bija jau gandrīz pie izejas, kad viņa dzirdēja aiz mugu­ras pavēlošu balsi. Dēmons par atbildi ierēcās tik skaļi, ka logiem izbira stikli un notrīcēja zeme. Kitija atvēra durvis un izskrēja ārā, aukstajā nakts gaisā.

Kājas no piepūles trīcēja, rokas bija vārgas un smagas kā sapnī. Meitene nokāpa lejup pa kāpnēm un devās prom pa dārzu, kājas ķērās slapjajā zemē un uzdūrās dzīvžoga krūmiem. Beidzot viņa nokļuva atklātā vietā.

Gaisma no Stikla pils spīdēja viņai uz muguras. Kitija redzēja, kā pašas ēna stiepjas tālu priekšā zaļajā zālē. Tālāk, tālāk… Tik­līdz viņa tiktu ārā no gaismu apspīdētā loka, varētu atpūsties. Viņa vilkās uz priekšu arvien lēnāk, trūka elpas, soļi bija lēni, un beidzot, par spīti dusmām un izmisumam, viņa apstājās.

Tobrīd meitene sadzirdēja milzīgu troksni, tik dobju un skaļu, ka tas gandrīz aprija pats sevi, nogranda un pazuda. Zeme zem kājām notrīcēja. Kitija pagriezās pret Stikla pili, nokrita ceļos tieši laikā, lai redzētu, kā oranžās gaismas aprij baltā uguns, kas uzliesmoja iekšā, pacēlās augstāk un izpletās, izšķaidot visus stiklus, kuru šķembas aizlidoja naktī. Pati pils baltajā gaismā pazuda, šī gaisma plūda pār parku, apklāja arī Kitiju, nogāžot zemē. Samarkandas amulets uzkrita uz sejas, viņa redzēja to mirdzam un absorbējam sevī trakojošās enerģi­jas. Visapkārt griezās viesulis, zāle dega.

Tad, pavisam pēkšņi, it kā pēc trieciena, viss apkārt kļuva kluss un mierīgs.

Kitija atvēra acis un ar pūlēm pieslējās uz elkoņiem.

Bija ļoti tumšs. Tālumā dega pilsēta. Pret to asi izcēlās metāla masa, tā liecās, šķobījās un likās tik smalka kā tīkls. Kamēr meitene vēroja, tā sakusa, kļuva bieza un saplaka. Ar klusu krakšķi dzelzs celtne pazuda liesmās, kas pacēlās augšup, lai to sagaidītu, pastiepās pret debesīm un noplaka.

Kitija gulēja zemē vērojot. No debesīm lēnām bira stikla gabaliņi. Pēc mirkļa zeme jau mirdzēja kā salnas skarta.

Deviņos trīsdesmit no rīta, tieši divas dienas un piecas stun­das pēc sprādziena Sentdžeimsa parkā, Lielbritānijas valdī­bas Pagaidu padome sapulcējās uz ārkārtas sēdi. Viņi apsēdās apspriežu telpā Nodarbinātības ministrijā, kas bija vismazāk cietusī valdības ēka. Pa logiem iespīdēja blāva saules gaisma, uz galda stāvēja tēja, kafija un cepumi. Sapulci valdīja Paipe­res jaunkundze un darīja to ļoti efektīgi. Vairākus lēmumus vajadzēja pieņemt nekavējoties: pārtikas krājumu sadale, cie­tušo aprūpe šajā nolūkā tika atvērtas divas militārās slim­nīcas. Tika izveidota komiteja, kas atbildēja par dārgumu gla­bātavu, un vēl viena, kas sāka pilsētas centra atjaunošanas darbus.

Tālāk sekoja jautājumi par drošību. Kāds no ministrijas dar­biniekiem sniedza ziņojumu. Bija zināms, ka pa pilsētu jopro­jām klīst četri dēmoncilvēki, tomēr tie bija pārcēlušies no cen­tra uz laukiem. Viņiem pastāvīgi sekoja velnēni un jau laikus evakuēja cilvēkus no vietām, kur tie tuvojās. Tika plānots sūtīt papildspēkus, kas dēmonus uzveiktu. Tas bija sarežģīti, jo lie­lākā daļa Nakts policijas bija iznīcināta un tās vadītāja Ferē­ras jaunkundze pazudusi bez vēsts tika uzskatīts, ka viņa ir mirusi. Ministra vietnieks ziņoja par nodomu dibināt jaunu, cil­vēcisku policiju un lūdza atļauju sākt iesaukumu no vienkāršo ļaužu vidus.

Tajā brīdī vienkāršo ļaužu pārstāvji iejaucās un pieprasīja, lai tiku atrisināts kaut kas tikpat svarīgs atsaukts karaspēks no Amerikas. Lai atbalstītu savu viedokli, viņi pieminēja iespē­jamību, ka arī Eiropā sāksies sacelšanās, tāpat kā uzbrukums Londonai. Viņi uzsvēra, ja šī prasība netiks izpildīta, visā Lon­donā sāksies dumpis un streiki, kas pagaidu valdībai var dārgi maksāt. Šis atklāti agresīvais paziņojums saniknoja dažus burv­jus, un viņi bija jānotur, lai tie nemestos vienkāršajiem ļaudīm virsū. Paiperes jaunkundze, sitot ar tiesneša āmuru pa galdu, -spēja nodibināt kārtību tikai ar drošības ministra Harolda Butona palīdzību. Viņš atbalstīja vienkāršo ļaužu prasību, snie­dzot vairākus vēsturiskus piemērus, kur brūkošas impērijas noturējušās, tikai pateicoties savam uzticamajam karaspēkam.

Pēc karstām debatēm Paiperes jaunkundze piedāvāja balsot. Ar nelielu pārsvaru tika nolemts, ka karaspēks no Amerikas jāatsauc. Tajā brīdī vienkāršo ļaužu pārstāvji lūdza atļauju aiz­iet, lai pavēstītu šīs ziņas cilvēkiem, kas gaidīja uz ielas. Viņiem to atļāva, Pagaidu padome pasludināja pārtraukumu, un Butona kungs palūdza vēl vienu tasi tējas.

Kitija, kas to visu bija vērojusi, sēžot krēslā pie loga, izgāja gaitenī. Šīs debates bija izraisījušas viņai galvassāpes.

Kitija iepriekšējā rītā bija noraidījusi Paiperes jaunkundzes piedāvājumu ieņemt vietu Padomē. Lai gan piedāvājums sēdēt pie viena galda ar burvjiem kā līdzīgai ar līdzīgiem bija samērā neparasts, meitene juta, ka viņai nepietiks enerģijas. Jau deba­tes Vardes krogā viņai likās nebeidzami garlaicīgas, bet, vēloties izveidot atvērtu, jaunu valdību, būtu vajadzīga daudz lielāka pacietība un izturība. Kitijai pašlaik nebija ne vienas, ne otras. Bet viņa bija ieteikusi Butona kungu kā vienu nu izdzīvojušajiem burvjiem ar visplašākajām zināšanām. Turklāt viņas paziņas no Vardes kroga bija piedāvājuši vairākus nozīmīgus, ietekmīgus cilvēkus no vienkāršo ļaužu vidus, kas varētu palīdzēt Pagaidu padomes vadīšanā. Pēc tam Kitija bija palūgusi atsevišķu istabu un devusies pie miera.

Pēcpusdienā viņa bija pamodusies un aizgājusi uz Sent­džeimsa parku. Kitija izlauzās cauri barikādēm un iegāja miru­šajā zonā, kur ap melnu zemes krāteri bija apvilktas spilgti violetas maģiskās drošības joslas. Zem soļiem krakšķēja stikls. Gaiss šķita smags. Tikai ar cieši rokā sažņaugtu amuletu Kitija varēja justies pavisam droša.

Norobežotās zonas centrā gulēja sabrukusi pils, tumša un sakususi. No tās slējās pāris dzelzs pīķu, bet pārēji bija sakusuši vienotā masā un izskatījās pēc milzīgas, necaurejamas kazenāju biežņas. Virs tās bija redzama burvestību atstātā migla. Kodīgā smaka dzēla acīs un lika klepot.

Meitene tur klusēdama nostāvēja kādu brīdi.

-   Un tā tu turi savus solījumus, viņa beidzot teica.

No drupām neatskanēja nekāda atbilde. Nekas nesakustējās. Kitija vairs nekavējās. Viņa lēnām atgriezās dzīvo pasaulē.

Vienos, kad Padomei sākās pusdienlaiks, Paipere sameklēja Kitiju vienu pašu sēžam ministrijas bibliotēkā, šķirstot atlantus un veroties tālumā.

Burve apsēdās viņai pretī, sejā viņai bija lasāmas dusmas. Šie delegāti ir vienkārši neciešami, viņa iesaucās. Neiedo­mājami! It kā vēl nepietiktu ar to, ka viņi piespieda mūs atsaukt karaspēku no Amerikas, izmantojot visparastāko šantāžu, tagad viņi pieprasa, lai mēs neizmantotu velnēnus ostu novērošanā. Bet tas taču ir nācijas interesēs! Viņi saka, ka tādējādi tiekot pārkāptas tur strādājošo intereses, lai ko arī tas nozīmētu. Burve uzmeta lūpu. Viņi runā tik vulgāri! Butona kungs pat vienam meta ar smalkmaizīti.

Kitija noskurinājās. Drošība ir svarīga, bet tikpat nozī­mīgi ir uzticēties cilvēkiem. Spiegi, Modrības lodes tas viss ir jāmaina. Bet par ostām jums viņi vienkārši būs jāpārliecina.

-  Vai esat pārliecināta, ka mēs nekādi nevaram pierunāt jūs iesaistīties? Paipere dedzīgi jautāja. Jūs būtu nevainojama starpniece starp mums un… daudz ekstrēmāk noskaņotām frak­cijām.

-  Atvainojiet, Kitija sacīja, bet es esmu pārāk nogurusi. Es tikai sāktu ārdīties, un jūs mani beigās nosūtītu uz Taueru.

-   Man gan tā neliekas! Paipere atteica. Tomēr dažus no tiem delegātiem… Šī doma ir vilinoša… Viņa papurināja galvu. Ko es te vispār runāju? Kā redzu, jums priekšā ir atlants, Džonsas jaunkundz. Vai tas liecina par jūsu plāniem?

-   Nezinu, Kitija novilka. Varbūt tad, kad kontinentā maz­liet norims kaislības, es varētu uz laiku doties prom. Man Brigē dzīvo kāds draugs, ko sen neesmu satikusi, un tad es vēl lab­prāt nedaudz paceļotu. Ceru, ka tas man palīdzēs atgūt vese­lību. Viņa saknieba lūpas un palūkojās ārā pa logu. Varbūt es došos uz Ēģipti. Es par to esmu daudz dzirdējusi. Nezinu. Tad jau redzēs.

-   Bet vai jūs nevēlētos turpināt maģijas studijas tepat? Butona kungs par jūsu spējām ir sajūsmā, un mums valdībā vajadzīgi jauni, talantīgi cilvēki. Mēs varētu jums ieteikt labā­kos skolotājus.

Kitija aizvēra atlantu, no tā pacēlās putekļu mākonis. Ļoti laipni no jūsu puses, bet man šīs durvis ir aizvērtas. Manas stu­dijas bija veltītas tikai tam, lai izsauktu vienu konkrētu… viņa apklusa. Man bija viens konkrēts mērķis. Un pirms divām naktīm Netenjels to piepildīja. Godīgi sakot, neko lielāku es vairs nespēju iedomāties.

Istabā valdīja klusums. Pēkšņi Paiperes jaunkundze ieskatī­jās pulkstenī un iekliedzās. Pārtraukums ir gandrīz beidzies! Man jāiet. Kas to zina, cikos šopēcpusdien viss beigsies. Viņa smagi nopūtās un piecēlās. Džonsas jaunkundz, jau pēc vienas tikšanās esmu gatava nožņaugt visu vienkāršo ļaužu delegāciju. Pēc vienas vienīgas tikšanās! Mēs tikko esam sākuši. Kas varētu būt vēl sliktāk? Es nudien neticu, ka mums izdosies veiksmīgi sadarboties.

Kitija pasmaidīja un apsēdās atpakaļ krēslā. Mēģiniet, viņa sacīja. Tas ir iespējams. Tas nav viegli, bet ir iespējams. Un jūs būsiet pārsteigti, cik daudz varat kopā panākt.

Nomirt bija visvieglākais. Galvenā problēma bija pievērst Nūdas uzmanību.

Mēs piecēlāmies abi savā vienotajā ķermenī un nostājā­mies tieši zem galvenā kupola. Tā bija vieta, uz kuru mums viņu vajadzēja atvilināt, centrs, kur koncentrējās visvairāk dzelzs. Bet Nūda bija pārāk liels, trokšņains, apmulsis un nelaimīgs, lai viņu tik viegli iemānītu šeit. Viņš soļoja šurpu turpu ar savām daudzajām kājām, gāzdams zemē kioskus un karuseļus un rijot kokus. Viņš bija pievērsies šim darbam ar pilnu atdevi, un neviena no viņa acīm nelūkojās mūsu virzienā.

Par lidošanu nebija ko domāt. Pat pacelšanās jau būtu par daudz prasīts. Lielākā daļa manas enerģijas bija vajadzīga, lai noturētu zēnu stāvus. Atstāts likteņa varā, viņš jau sen gulētu uz grīdas.

Tāpēc mēs stāvējām uz vietas un skaļi klaigājām. Vismaz es tā darīju un bļāvu tik skaļi, ka šis kliedziens būtu izraisījis īstu sniega lavīnu Tibetā. [100] [1] Kamēr es stāvētu un kliegtu Nepālā. Tik skaļi. Nūda! Tas esmu es, Bartimajs, Sakr al Džins, Sudraba Plūmju Čūska! Es esmu cīnījies tūkstoš kaujās un visās uzvarējis! Esmu iznīcinājis vēl varenākas būtnes par tevi! Manas godības priekšā atkāpās Ramutra! Tīhe no manis paslēpās zemes plaisā! Hops Viesuļvētru Čūska iekoda pats sev

astē un aprija sevi, lai nebūtu jāskatās man sejā! Es izaicinu tevi! Nāc un palūkojies uz mani!

Nekādas atbildes. Nūda bija aizņemts, košļājot kādu no taksodermista izbāžņiem izstādes eksponātiem. Zēns mani ķirci­nāja. Vai arī to tu sauc par mulsināšanu ? Tā taču bija vistīrākā lielīšanās!

Klausies, mulsināšana ir jebkas, kas provocē vai aizkaitina ienaidnieku, turklāt.. Nu labi, tas nepalīdzēja, Vai ne? Mums nav laika. Vēl pāris solu, un viņš būs ārā.

* Ļauj man! Zēns noklepojās. Nolādētais dēmon! Tu tuvo­jies savai nāvei! Tevi gaida Pārogļojošā uguns! Es izsmērēšu tavu būtību pa šo pili kā… kā margarīnu uz maizes, tik biezā kārtā… Viņš apklusa.

Jā, viņš noteikti saprata šo salīdzinājumu! Nekas, turpini vien!

Nolādētais dēmon paskaties uz mani! Diemžēl zēna balss bija ļoti klusa un kļuva arvien klusāka. Es tikko spēju to sadzirdēt, kur nu vēl Nūda. Bet viņš šo runu nobeidza ar ļoti efektīgu noslēgumu, sūtot no zižļa gaismas bultu, kas ietriecās Nūdam pakaļpusē. Lielais gars nikni ierēcās un saslējās, kusti­nādams taustekļus un bolīdams acis. Pēkšņi viņš mūs pamanīja un meta ar burvestību zibeņiem. Lai nu ko, bet mērķēt viņš neprata. Viena vai divas bultas nokrita metru no mums, bet mēs stāvējām stingri, pat nepakustējāmies.

Varenā balss iedunējās: Bartimaj! Es tevi redzu…

Zēns kaut ko nočukstēja, pārāk klusi, lai sadzirdētu. Bet es, kas spēju lasīt viņa domas, izteicu to pietiekami skaļi: Nē! Es esmu Netenjels! Tavs saimnieks! Tava nāve!

Vēl viena baltas enerģijas šautra trāpīja Nūdam. Viņš nometa malā izbāzto lāci un niknumā pagriezās. Viņš tuvojās mums milzīga ēna, sveša šai pasaulei, izslēgta no Citas pasaules. Viņš aizsedza visas gaismas.

To sauc par kārtīgu mulsināšanu, Netenjels nodomāja.

Jā, nebija slikti. Pagaidi, kamēr viņš būs tieši virs mums, un tad salauzīsim zizli.

Jo ilgāk, jo labāk. Kitija…

Paspēs izbēgt, neuztraucies.

Zēna spēks strauji zuda, bet viņa griba un apņēmība bija nemainīga. Es jutu, kā viņš sakopo pēdējos spēkus. Viņš lēni, savaldīgi murmināja vārdus, kas atbrīvos saites, kuras sasais­tījušas dižos garus Gledstona zizli, līdz tajā ieslodzītie dēmoni jau spēja sajust brīvības smaržu. Tie grūstījās un spiedās pret atlikušajām saitēm, vēlēdamies izlauzties. Bez manas palīdzības Netenjels nebūtu viņus noturējis, tie būtu tūlīt pat izlauzušies. Bet Nūda vēl nebija tur, kur mēs gribējām. Es turēju zizli. Tagad atlika tikai gaidīt.

Kā apgalvo daži autori [101] [1] Pamatā tie, kas paši nav neko tādu pieredzējuši, politiķi un skri­benti. varoņa nāve ir kas apbrīnojams. Mani nekad šie argumenti nav pārliecinājuši, galvenokārt tāpēc, ka, lai arī cik stilīgs, mierīgs, nesatricināms, vīrišķīgs un neuzveicams ir šis varonis, beigās viņš tik un tā ir miris. Un šis stāvoklis ir mazliet par nemainīgu, lai man patiktu. Es biju veidojis garu un veiksmīgu karjeru, vienmēr izšķirīgajā kaujas brīdī aizbēgot, un tagad, kad Nūda mums tuvojās, ar katru soli nesot tuvāk manu stikla un dzelzs kapu, es ar nožēlu sapratu, ka šoreiz atkāpšanās nav. Es biju saistīts ar zēnu, viena miesa un asins. Mēs paliksim kopā līdz beigām.

Pēdējā reize, kad es nokļuvu tik tuvu nāvei, bija toreiz kopā ar Ptolemaju patiesībā viņš to novērsa tikai ar savu pēdējo iejaukšanos. Ja draugs mani šobrīd redzētu, viņš būtu lepns un laimīgs. Es darīju tieši to, ko viņš vienmēr bija sludinājis, cil­vēks un džins strādā kā viens vesels un tā tālāk, un tā joprojām. Diemžēl mūsu gadījumā tas bija burtiski.

Bartimaj… Šī doma bija ļoti klusa. Jā?

Tu biji labs kalps…

Kā var kaut ko tādu pateikt? Kad nāve tūlīt apraus 5000 gadu ilgu neiedomājami veiksmīgu karjeru? Piemērotākā atbilde, godīgi sakot, būtu rupjš žests un kaudze lamuvārdu, tomēr atkal manas rokas bija saistītas tas, ka atrados viņa ķermenī, neļāva man izvērsties. [102] [1] Nu pamēģini pats sev parādīt rupju žestu! Diez kas nesanāk, vai ne?

Tāpēc pavisam lēni, vēloties, kaut fonā skanētu smeldzīga melodija, es nodomāju: Nu, tu jau

arī biji labais.

Es neteicu, ka tu biji nevainojams… Ko?

Nepavisam ne! Godīgi sakot, tu parasti pamanījies visu salaist dēlī.

KO? Sasodītais mazais mērglis! Viņš man pat šādā brīdī izsaka apvainojumus! Kad nāve mums min uz papēžiem un tā tālāk… Kurš tā dara? Es uzrotīju piedurknes te tas jāsaprot kā metafora. Nu, tā kā mēs runājam atklāti, ļauj man tev pateikt, čomiņ…

Tieši tāpēc es tevi atbrīvoju.

Ko ? Es nevarēju būt pārklausījies. Es taču lasīju viņa domas!

Lūdzu, nepārproti… Viņa domas bija izkaisītas, plūstošas, bet mute jau murmināja buramvārdus. Vienkārši… mums jāsalauž zizlis tieši īstajā brīdī. Tu to turi. Bet es nevaru tik nozīmīgā lietā uz tevi paļauties. Tu noteikti kaut ko salaistu dēlī. Tāpēc prātīgāk būs tevi atbrīvot. Tas saplēsīs zizli automātiski. Un tad es zināšu, ka viss ir izdarīts kārtīgi. Zēns grīļojās, viņš tikko spēja nostāvēt kājās, no kreisā sāna lija asinis un kopā ar tām aizplūda enerģija. Tomēr ar pēdējiem spēkiem viņš turpināja skaitīt buramvārdus.

Netenjel…

Pasveicini Kitiju no manis…

Nūda jau bija virs mums. Mutes atvērtas, taustekļi izstiepti. Netenjels pabeidza Atbrīvošanas vārdus. Es aizlidoju. Zizlis salūza.

Tipisks saimnieks. Pašās beigās viņš pat neļauj man pateikt ne vārda. Žēl gan, jo tieši tobrīd es gribēju pateikt, ko par viņu patiesībā domāju. Lai gan, tā kā tobrīd mēs bijām viens vesels, es domāju, ka viņš tik un tā to zināja.

Paldies Lorai Sesilai, Dllijai Heidijai, Alesandrai Balcerai un Džonatanam Bērnheimam, Rodam Holam un visiem no Random House, Hiperion un Miramax. Un visvairāk Džīnai.

[20] meli. īpaši par pēdējo.

[24] tā kā biju ļoti vārgs, skurstenis nenokrita tālāk par ietvi. Bet žests bija tā vērts…

[51] atkal mulsinošs salīdzinājums. Atvaino.