Džonatans Strouds

Samarkandas amulets

BARTIMAJA TRILOĢIJAS 1. GRĀMATA

Džinai

..

..

Gaisa temperatūra istabā strauji kritās. Uz aizkariem paradījās vižņi, un ledus garoza palēnām pārklāja arī griestus. Kvēldiegi spuldzītēs sarāvās un apdzisa, bet svecēm, kas bija saaugušas visos telpas stūros gluži kā suņusēnes, izdzisa degļi. Tumšo istabu piepildīja dzeltens, smacējošs sēra mākonis, kurā vijās un locījās nenosakāmas, melnas ēnas. Tālumā atbalsojās daudzbalsīgi kliedzieni. Durvis, kas veda uz kāpņu laukumu, krakšķēdamas ieliecās, it kā tās spiestu neredzams spēks. Uz grīdas dēļiem nodimdēja soļi, un neredzamas mutes no pagultes un galdapakšas čukstēja ļaunus vārdus.

Zaļgandzeltenais sēra mākonis savijās biezā dūmu stabā, kuru no visām pusēm apņēma liesmu mēles. Tās kāri laizīja gaisu, pēc tam pašas izkūstot. Dūmu stabs pacēlās gaisā tieši pentakla*1 pentaklis- aplis, kura vidū ir iezīmēta piecstaru zvaigzne. Tulk. piez.

vidū, mutuļojot pret griestiem gluži kā vulkāns pret debesīm. Tas uz īsu brīdi aprima, bet tad dūmos uzdzalkstīja divas spoži dzeltenas acis.

Ei, tā bija pirmā reize! Es tikai gribēju viņu mazliet pabaidīt.

Un man tas nudien bija izdevies. Mazākajā pentaklā, kas atradās apmēram met8ru no manējā un bija pārblīvēts ar dažā­dām rūnu zīmēm, stāvēja melnmatains zēns. Viņa seja bija līķa bālumā, un viņš trīcēja kā apses lapa vējā. Pār bērna pieri ritēja

sviedru lāses, kas, krītot zemē, pārvērtās ledus kristāliņos. Tie atsitās pret grīdu, skanēdami kā krusas graudi.

Bezgala skaisti, bet kas par to? Nudien, tas puika bija tikai divpadsmit gadus vecs! Platām acīm un iekritušiem vaigiem. Jāatzīst, ka pārbiedēt kaulainu puišeli nav nekāds lielais gan­darījums. [1] [1] Ne jau visi man piekritīs. Daži no mums to uzskata par izpriecu. Viņi izkopj neskaitāmus veidus, kā mocīt savus izsaucējus, parādoties visderdzīgākajos atveidos. Parasti vislabākais, uz ko tu vari cerēt, ir iedvest viņiem murgus daudzu nakšu garumā, bet dažkārt šīs viltības ir tik veiksmīgas, ka mācekļi patiešām izbīstas un izkāpj no sargājošā apļa. Nu, un tad viss ir mūsu rokās. Bet tas nozīmē diezgan lielu risku. Parasti viņi ir labi apmācīti. Un, kad pieaug, var sadomāt atriebties.

Tā es peldēju gaisā un gaidīju, cerēdams, ka visai drīz izdzir­dēšu Atbrīvošanas burvestību. Lai nebūtu jānīkst bezdarbībā, uzbūru zilas liesmiņas gar iekšējo pentakla malu, kas radīja iespaidu, it kā tiektos izlauzties un zēnu sadedzināt. Protams, tas bija tikai acu apmāns. Reiz jau biju pārbaudījis: līnija bija uzvilkta kārtīgi. Nekādu kļūmju.

Beidzot likās, ka zeņķis bija sakopojis visu drosmi, lai runātu. Es to nojautu, redzēdams, kā notrīc viņa lūpas tās neizskatījās tikai pēc baiļu radītām trīsām. Ļāvu zilajām ugunīm noplakt un to vietā uzbūru riebīgas smakas mākoni.

Sīkais ierunājās. Ļoti nedroši, trīcošā balsī.

-    Es pavēlu tev… pa… pa… pa… (Nu, saņemies taču!) pateikt man savu vārdu!

Tā jau parasti tie jauniņie sāk. Pēdējās muļķības. Viņš zināja (un arī es zināju), ka viņš manu vārdu jau zina; kā gan citādi viņš būtu varējis mani izsaukt? Tam nepieciešami pareizie buramvārdi, pareizā rīcība un galvenokārt pareizais vārds. Galu galā tas taču nav tāpat, kā pasaukt taksometru izsau­cot dēmonus, tu nedabū vienkārši jebkuru.

Es izvēlējos zemu, smagu, piesātinātu balss toni, tādu, kas atbalsojas no visiem telpas stūriem un liek matiem šausmās saslieties stāvus.

-  

Es redzēju, kā puišelis norīstījās, izdzirdot šo vārdu. Paldies Dievam, viņš nebija pilnīgs muļķis: zināja, kas esmu. Bija dzir­dējis par mani un manu labo slavu.

Norijis siekalas, zēns turpināja iztaujāšanu: Es vēlreiz pavēlu tev atbildēt. Vai tu esi tas Bartimajs, kam sendienu burvji pavēlēja no jauna uzcelt Prāgas sienas?

Tas nu gan ir laika izšķiedējs! Kas cits es varētu būt? Šoreiz nolēmu runāt nedaudz skaļāk. Ledus kārta uz spuldzītēm ieplaisāja kā karamelizēta glazūra. Logu rūtis aiz putekļaina­jiem aizkariem trīcēja un drebēja. Puika sašūpojās kā spējā vēja brāzmā.

-    Es esmu Bartimajs! Šakrs al Džins, Varenais N'gorso un Sudraba Plūmju Čūska! Es esmu uzcēlis no jauna Urukas, Kār­nākās un Prāgas sienas. Esmu runājis ar Zālamanu. Esmu trau­cies pāri līdzenumiem ar bifeļiem. Es pieskatīju veco Zimbabvi, līdz tās akmeņi sagruva un šakāļi barojās ar tās iedzīvotāju miesām. Es esmu Bartimajs! Es neatzīstu saimniekus. Un tagad es pavēlu atbildēt tev, puišel. Kas tu tāds esi, lai man pavēlētu?

Spoži, vai ne? Turklāt tā visa ir taisnība, tātad padara šos vārdus vēl iespaidīgākus. Un es to neteicu tikai tukšas lielības dēļ. Cerēju, ka puika būs pietiekami apmulsināts, lai izpļāpātu savu vārdu, kas man dotu dažas priekšrocības, tiklīdz viņš uzgrieztu muguru. [2] [1] protams, es neko nevarēju uzsākt, kamēr atrados aplī. Bet vēlāk es vnrotu noskaidrot, kas viņš tāds bija, atrast viņa rakstura vājās puses un viņu tumšos pagātnes noslēpumus un izmantot savā labā. Viņiem visiem tādi ir. es domāju, jums visiem.

Bet nekā.

-   Apļa nebrīvē, pentakla punktu un rūnu ķēdes ietvaros es esmu tavs pavēlnieks. Un tu pakļausies manai gribai.

Bija patiešām kaitinoši dzirdēt šo veco frāzi no izstīdzējuša pusaudža mutes, turklāt tik spalgā balsī izrunātu. Apspiedu vēlmi pateikt visu, ko par viņu domāju, un izspļāvu parasto atbildi. Tikai tāpēc, lai ātrāk tiktu ar to visu galā.

-    Kāda ir tava griba?

Atzīstos, ka biju pagalam pārsteigts. Vairums mācekļu vis­pirms tikai paskatās un jautājumus uzdod vēlāk. Viņi novērtē savus spēkus, bet ir pārāk bailīgi, lai tos izmēģinātu. Parasti jauniņie arī neizsauc tik varenus garus kā es.

Zēns noklepojās. Bija pienācis īstais brīdis. Brīdis, kam viņš tik neatlaidīgi bija gatavojies. Viņš par to bija domājis gadiem, nevis sapņojis par sacīkšu mašīnām vai meitenēm. Es īgni gai­dīju paredzami patētisko prasību. Kas gan tā būs? Parasti pie­prasīja pacelt gaisā kādu priekšmetu vai arī pārvietot to no viena istabas stūra uz citu. Vai varbūt viņš gribēs, lai parādu kādu ilūziju. Tas parasti bija jautri: te pavērās iespēja pārprast viņa vārdus un apmulsināt prasītāju. [3] [1] kāds burvis reiz pieprasīja, lai es parādot viņa mūža mīlestību. Es viņa priekšā uzbūru spoguli.

-    Es tev pavēlu atgūt Samarkandas amuletu no Saimona Siržulauzēja mājas un atnest to man, kad es tevi rītausmā izsaukšu.

-Ko?

-    Es tev pavēlu…

-   Jā, es dzirdēju, ko tu teici. Negribēju izklausīties kašķīgs. Tas vienkārši izspruka, un arī manas skaistās sēra mākoņa krā­sas nedaudz izbālēja.

-    Tad ej!

-    Pagaidi! Es jau sajutu to šķebinošo sajūtu pakrūtē, kas rodas vienmēr, kad burvis ļauj tev iet. It kā kāds caur muguru izsūktu visas iekšas. Atbrīvošanas burvestība jāsaka trīs rei­zes, ja viņi grib, lai tu aizej, bet tu vēl kavējies. Parasti jau tā nenotiek. Bet šoreiz es paliku uz vietas un no mutuļojošā dūmu mākoņa vēros uz puišeli ar niknām, degošām acīm.

-    Vai tu zini, ko tikko pavēlēji man izdarīt, puika?

-    Es nesarunāšos, neapspriedīšos un nepļāpāšu ar tevi; neie­saistīšos mīklu minēšanā, darbībās vai spēlēs; un ne…

-    Man nav nekādas patikas apspriesties ar kaut kādu kau­lainu knēveli, tavai zināšanai, tāpēc pietaupi savas iemācītās gudrības. Kāds tevi izmanto, lai izpildītu šo uzdevumu. Kurš tas ir droši vien tavs skolotājs, vai ne? Kāds mācīts gļēvulis, kas slēpjas aiz puišeļa muguras. Es ļāvu dūmiem mazliet izklīst, pirmo reizi parādīdams savus miglainās ēnās tītos apveidus. Tu divkārt spēlējies ar uguni, vēlēdamies aplaupīt patiešām varenu burvi un izsaukdams mani. Kur mēs esam? Londonā?

Viņš pamāja. Jā, te bija Londona. Kaut kāda netīra pilsētas māja. Dūmu aizsegā es izpētīju istabu. Zemi griesti, nolupušas tapetes un viens pats pabalējis zīmējums pie sienas. Tā bija drūma holandiešu ainava zēniem ļoti neraksturīga izvēle. Man šķiet, tāda puišeļa istabā pie sienām vajadzētu atrasties plakā­tiem ar popmūzikas meiču un futbolistu attēliem… Lielākā daļa burvju, pat būdami jauni, ir tradicionālas mākslas cienītāji.

-   Ak vai… mana balss kļuva maiga un glāsmaina. Šī ir nežēlīga pasaule, un viņi tev iemācījuši vēl tik maz…

-    Es no tevis nebaidos! Esmu tev devis uzdevumu un pavēlu iet!

Otrreizēja Atbrīvošana. Šķita, ka man pāri būtu pārbraucis ceļa rullis. Jutu, ka mans ārējais veidols sāk svārstīties un gaist. Šim bērnam piemita spēks, lai arī viņš bija vēl tik jauns.

-    Ne jau no manis tev jābaidās, vismaz ne pašlaik. Saimons Siržulauzējs nekavējoties ieradīsies pie tevis, kad dabūs zināt, ka amulets nozagts. Un viņš tevi nesaudzēs, lai arī cik jauns tu būtu.

-    Tev jāizpilda mana griba.

-    Zinu. Man nebija citas izvēles, viņš bija pārāk uzstājīgs. Un liels muļķis.

Viņa roka sakustējās, un es izdzirdēju pirmās zilbes no Cie­šās saites. Viņš gatavojās likt man izciest sāpes.

Es devos prom. Un nepapūlējos izmantot vēl kādus speciālus efektus.

Kad Londonas miglas aizsegā nolaidos laternas staba vir­sotnē, smidzināja sīks, apnicīgs lietutiņš. Kā par nelaimi, biju pieņēmis strazda veidolu jūs jau zināt to pavasara putnu ar dzelteno knābi un tintes melno spalvu. Pāris minūšu laikā biju kļuvis slapjāks par pašu slapjāko vistu, kas jebkad savicinājusi spārnus Hempstedā. Grozīdams galvu uz visām pusēm, es pamanīju lielu dižskābardi ielas pretējā pusē. Lapas trūdēja tam pie saknēm tās jau bija nopurinājuši straujie novembra vēji -, bet biezais zaru tīklojums solījās dot kaut nelielu patvērumu no lietus. Es lidoju turp, pāri vientuļai automašīnai, kas mierīgi ripināja pa plato piepilsētas ceļu. Aiz augstajām sētām un mūž­zaļo koku aprisēm rēgojās vairāku lielu, neglītu savrupnamu fasādes gluži kā miroņu sejas tumsā.

Bet iespējams, ka pie šīs drūmās ainas vainīgs tikai mans īgnais noskaņojums. Mani uztrauca piecas lietas. Pirmkārt, smeldzošās sāpes, kas pavada jebkuru fizisku iemiesošanos. Es tās varēju sajust katrā spalviņā. Mainot formu, šādas sāpes varēja laiku pa laikam parādīties, bet tikpat labi tās varēja lie­cināt arī par kādu kritisku punktu iemiesošanās procesā. Bet, kamēr nebiju izpētījis apkārtni, man neatlika nekas cits kā vien palikt putnam.

Otrkārt, mani kaitināja šie laikapstākli. Punkts.

Treškārt, biju aizmirsis, ka, atrodoties ķermeņa apvalkā, pastāv zināmi ierobežojumi. Man nepatīkami niezēja knābis, un es jau kādu laiciņu nesekmīgi centos to pakasīt ar spārnu. Nekā. Ceturtkārt, tas puika. Man par viņu bija ļoti daudz jautājumu.

Kas viņš bija? Kāpēc tik neatlaidīgi dzinās pēc savas nāves? Kā lai es ar viņu izrēķinos, pirms šis knēvelis nomirst, saņemot atmaksu par šo bīstamo zādzību? Ziņas ceļo ātri, tāpēc man bija jāskrien kā velnam ar vējlukturi, lai tikai paspētu izpildīt pui­kas prasību.

Piektkārt,… amulets. Tam visādā ziņā piemita spēcīgas burvju spējas. Es nokāvos ar domām, ko gan zeņķis darīs, kad būs to dabūjis savās rokās. Viņš nudien nezinās, ko iesākt. Var­būt valkās to kā modernu piespraudi? Vai arī burvju aprindās zagt citam cita amuletus kļuvis par pēdējo modes kliedzienu, gluži kā noskrūvēt svešai automašīnai dekoratīvos riteņu dis­kus? Lai nu kā, man tas bija jādabū, un šis darbiņš nešķita no vieglajiem, pat man ne.

Es aizvēru savas strazda acis un atvēru savas iekšējās, katru savā līmenī.* Palūkojos uz priekšu un atpakaļ, lēkādams augšup un lejup pa zaru, lai atrastu vislabāko skatpunktu. Ne mazāk kā trim savrupmājām šajā ceļā bija uzlikta burvju aizsardzība, kas tikai pierādīja, ka esmu nokļuvis vietā, kur dzīvo lieli vīri. Pārējās divas mani neinteresēja; manu skatienu piesaistīja tikai ēka pāri ielai, tieši starp laternu stabiem. Burvja Saimona Siržulauzēja īpašums.

Pirmais līmenis bija tukšs, bet otrajā viņš bija uzmeistaro­jis aizsargtīklu tas spīdēja kā zils tīmeklis visgarām sētai. Ar sētu vien tas nebeidzās, bet turpinājās augstāk gaisā, pat aug­stāk par pašu namu, un tad noliecās atpakaļ otrā īpašuma pusē, izveidojot tādu kā mirdzošu kupolu.

Nav slikti, bet ar to es varu tikt galā.

Trešajā un ceturtajā līmenī nebija nekā ievērības cienīga, bet piektajā es sazīmēju gaisā lidojam trīs sargkareivjus, tieši pie dārza sētas malas. Tie bija viscaur dūmakaini dzelteni un sastā­vēja no trim muskuļotām kājām, kas rotēja ap apaļu skriemeli. Virs šī skriemeļa bija punaina muskuļu masa ar divām mutēm

' Man ir pieejami septiņi līmeņi, visi vienlaikus. Tie pārklājas gluži kā slāņi. Septiņi līmeņi ir pietiekami jebkuram. Tie, kuri apgalvo, ka pārvalda vnii'nk nekā septiņus, vienkārši izrādās.

un vairākām vērīgām acīm. Šie radījumi nemitīgi riņķoja turp un atpakaļ pa dārzu. Es instinktīvi pierāvos tuvāk koka stum­bram, lai gan nebija iespējams, ka viņi mani no turienes varētu pamanīt. No tāda attāluma man visos līmeņos būtu jāizskatās pēc parasta strazda. Tikai, kad es tuvotos, viņi spētu ieskatīties cauri manai uzburtajai ilūzijai.

Sestais līmenis bija tīrs. Bet septītais… Dīvaini. Nevarēju tur redzēt neko konkrētu gan māja, gan ceļš, gan pati nakts likās palikusi nemainīga ja gribat, sauciet to par intuīciju, bet es jutu, ka tur uzglūn kaut kas nelāgs.

Es šaubīdamies paberzēju knābi pret koka zaru. Kā jau varēja gaidīt, te atradās krietni daudz augstākās pakāpes burvestību, ar ko pacīnīties. Biju dzirdējis par Saimonu Siržulauzēju. Viņu uzskatīja par grūti uzveicamu burvi un lielu cietsirdi. Par laimi, nekad nebiju izsaukts pildīt kādu no viņa uzdevumiem, bet es ne pārāk vēlējos nonākt naidā ar viņu vai kādu no viņa kalpiem.

Taču man bija jāpakļaujas zēna pavēlei.

Slapjais strazds pacēlās spārnos un pārlidoja pāri ceļam, pie­sardzīgi izvairoties nonākt laternas gaismā. Tas nolaidās uz zāles pleķīša mūra sienas stūrī. Turpat zemē bija atstāti četri ietilpīgi atkritumu maisi, lai tos rīt no rīta aizvāktu. Strazds ielēca starp maisiem. Kaķis, kas bija vērojis putnu Divos līmeņos. Kaķiem piemīt šīs spējas., kādu laiku pacietīgi gaidīja, līdz tas atkal parādīsies, bet tad zaudēja pacie­tību un klusi lavījās maisiem klāt. Tomēr aiz tiem viņš neatrada nevienu putnu ne strazdu, ne kādu citu. Tur bija tikai svaigs kurmja rakums.

 kā man riebjas dubļu garša! Tādi nu reiz ir trūkumi, ja tu sastāvi no gaisa un uguns, zemes svars vienmēr pārlieku nospiež, kad vien jābūt ar to saskarē. Tieši tāpēc iemiesojoties es esmu izvēlīgs. Putni labi. Kukaiņi tāpat. Sikspārņi var iztikt. Kustoņi, kas ātri skrien, arī ir pieņemami. Koku iemīt­nieki parasti ir ļoti laba izvēle. Būtnes, kas dzīvo zem zemes, es parasti neizvēlos. Kurmji ir vieni no sliktākajiem.

Bet nav jau nekādas iespējas būt izvēlīgam, ja jātiek garām aizsarglaukam. Biju pareizi nospriedis, ka tas nesniedzas līdz pazemei. Kurmis izraka savu alu dziļi, dziļi pazemē, zem mūra sienas pamatiem. Neieskanējās nekāda burvju signalizācijas trauksme, lai gan es piecas reizes atsitu galvu pret mūri.*

Es atkal rakos augšup un sasniedzu virszemi pēc divdesmit minūšu kārpīšanās, ošņāšanas un tiekšanās pretī sulīgajiem tārpiem, ko sajutu katrā zemes slānī.

Kurmis piesardzīgi izbāza galvu savā rakumā nevainojamajā Saimona Siržulauzēja mauriņā. Tas palūkojās apkārt, novēr­tēdams situāciju. Mājas pirmajā stāvā dega gaismas. Aizkari bija aizvilkti. Augšējie stāvi, cik nu kurmis no sava skatpunkta varēja pateikt, bija klusi un tumši. Virs galvas pletās caur­spīdīgais aizsargkupols. Viens no dzeltenajiem sargkareivjiem aizripināja garām tuvākajam krūmājam. Abi pārējie droši vien uzturējās otrpus mājai.

Es vēlreiz pārskatīju septīto plānu. Joprojām nekas, jopro­jām tā pati dīvainā sajūta, ka tuvumā uzglūn briesmas. Ak, nu labi.

Kurmis atgriezās pazemē un apmēram zāles sakņu līmenī sāka rakt tuneli uz mājas pusi. Tad atkal parādījās puķu dobē zem tuvākajiem logiem un kaut ko nopietni apsvēra. Nebija nekādas jēgas turpināt ceļu šādā izskatā tas nozīmētu skriet ar pieri sienā. Bija jāatrod cits veids, kā iekļūt mājā.

Līdz kurmja pūkainajām ausīm nonāca skaļi smiekli un glāžu šķindēšana. Skaņas bija pārsteidzoši skaļas un atbalsojās tepat netālu. Ventilācijas eja, no vecuma gluži saplaisājusi un sašķiebusies, bija ierīkota sienā ne tālāk par pusmetru. Tas bija ceļš iekšā mājā.

Ar zināmu atvieglojumu es pārvērtos par mušu.

No drošās slēptuves ar savām daudzajām acīm ieskatījos gluži parastā viesistabā. Tas grīdu klāja biezs vilnas paklājs, uz sienām dižojās neciešamas, strīpainas tapetes un divas no vecuma nomelnējušas eļļas gleznas, kroņluktura vietā karājās kaut kāds briesmīgs kristāla veidojums, un visu ansambli papildināja dīvāns un divi krēsli (arī strīpaini), zems kafijas galdiņš ar sudraba paplāti, uz kuras stāvēja vientuļa sar­kanvīna pudele. Glāzes atradās divu cilvēku rokās.

Viena bija sieviete. Pajauna (cilvēku izpratnē, tādējādi tas ir bezgalīgi mazs vecums) un laikam jau gluži izskatīga, ja man jāraksturo miesiskais veidols. Lielas acis un tumši, zēngalviņā apgriezti mati. Es paturēju viņas tēlu atmiņā. Šādā izskatā es rīt ieradīšos pie zēna. Tikai bez apģērba. Redzēsim, ko šis zaglī­gais, bet jau tik nobriedušais prātvēders teiks!*[1] Ja nu tu brīnies: pārvērsties par sievieti man nesagādā nekādas grū­tības. Protams, arī pārvērsties par vīrieti ne. Zināmā mērā kļūt par sievieti ir ilgstošāks un smalkāks process, bet to tagad neapspriedīsim. Sieviete, vīrietis, kurmis, kāpurs galu galā nav nekādas starpības, vajadzīgas tikai prāta spējas.

Tomēr pašlaik man vairāk rūpēja vīrietis, kuram sieviete uzsmaidīja, paklausīgi mādama ar galvu. Viņš bija garš, tievs un klasiski skaists, turklāt iesmērējis matus ar kaut kādu asi smaržojošu eļļu. Viņam bija mazas, apaļas brilles un plata mute ar līdzeniem, baltiem zobiem. Un iespaidīgs žoklis turklāt. Es nojautu, ka šis bija Saimons Siržulauzējs, slavenais burvis. Vai par to liecināja viņa netveramā varas un spēka aura? Vai pārlie­cinātie žesti, kas pavadīja viņa vārdus? Vai varbūt tomēr mazais velnēns, kas peldēja gaisā pie viņa kreisā pleca (otrajā līmenī), uzmanīgi vērodams apkārtni?

Es aizkaitinājumā saviebos un paberzēju kājas vienu pret otru. Man jābūt ļoti piesardzīgam. Velnēni mēdz būt bīstami. [5] [1] Nepārproti, es no velnēna nebaidījos. Es tādus uzkožu brokastīs. Tomēr piesardzība nenāca par ļaunu velnēna nelokāmās uzticības un redzīgo acu dēļ. Viņu mans muļķīgais mušas izskats nepiemānītu pat uz sekundes simtdaļu.

Žēl, ka nebiju pārvērties par zirnekli. Tie spēj stundām mie­rīgi sēdēt un gaidīt. Mušas ir daudz nemierīgākas. Bet, ja es šeit mainītu izskatu, burvja vergs to tūliņ sajustu. Es piespiedu savu negribīgo ķermeni palikt slēptuvē, neievērodams atkal pieaugo­šās sāpes, kas šoreiz parādījās hitīnā [6] [1] Hitīns ragviela, kas pārklāj kukaiņa ķermeņa daļas.

.

Burvis runāja. Patiesībā viņš vispār nedarīja neko citu. Sie­viete lūkojās viņā ar spaniela acīm, tik platām un apbrīnas pilnām, ka man gribējās viņai iekost.

…tas būs vissatriecošākais notikums, Amanda. Tu būsi Londonas sabiedrības uzmanības degpunktā! Vai tu zini, ka premjerministrs drīzumā gatavojas apciemot tavu muižu? Jā, maniem vārdiem neapšaubāmi ir spēks. Mani ienaidnieki jau nedēļām viņu vajā ar zemiskiem piedāvājumiem, bet viņš tik un tā neatkāpjas no domas rīkot konferenci tavā muižā. Tā nu tu redzi, mīļā, es joprojām spēju viņu ietekmēt, kad vien tas nepieciešams. Jāzina tikai, kā izspēlēt pareizās kārtis, kā glai­mot viņa iedomībai. Nesaki to nevienam, bet patiesībā premjer­ministrs ir tik vājš… Jā, viņa stiprā puse ir šarms, bet arī tam viņš pēdējā laikā pievērš maz uzmanības. Un kāpēc lai valdības galva par to uztrauktos? Viņam ir vīri melnā, kas visu paveiks vina vietā…

Burvis tā turpināja vāvuļot vēl vairākas minūtes, nevajadzīgi šķiezdams enerģiju. Sieviete dzēra vīnu, māja ar galvu, ik pa brīdim noelsās, sajūsmināti iesaucās un piekļāvās viņam arvien tuvāk. Es no garlaicības gandrīz iedūcos. [7] [1] Cilvēks droši vien būtu klausījies šo sarunu ar pavērtu muti, jo burvja stāstījums par korupciju Britu valdībā bija visumā sīks un smalks. Bet man no tā nebija ne silts, ne auksts. Pieredzējis, kā sagrūst pīšļos un putek­ļos neskaitāmas civilizācijas, daudz varenākas nekā šī, es nespēju pievērst uzmanību viņa pļāpāšanai. Tā vietā es neveiksmīgi mēģināju atcerēties, kādi pazemes spēki varētu būt Saimona Siržulauzēja kalpībā. Man bija jāga­tavojas uz visļaunāko.

Pēkšņi velnēns izrādīja trauksmes pazīmes. Viņa galva pa­griezās par 180 grādiem un palūkojās uz durvīm otrā istabas galā. Tas uzmanīgi ieknieba burvim ausī, lai brīdinātu viņu. Pēc sekundes durvis atvērās, un pa tām godbijīgi ienāca melnā žaketē tērpts plikpaurains sulainis.

-    Atvainojiet, ser, bet jūsu mašīna gaida.

-    Paldies, Kārter. Mēs tūlīt iesim.

Plikpauris pazuda kā nebijis. Burvis nolika savu (joprojām pilno) vīna glāzi atpakaļ uz kafijas galdiņa un, saņēmis sievietes roku, to eleganti noskūpstīja. Velnēns viņam aiz muguras rādīja grimases, kas atspoguļoja visdziļāko pretīgumu.

-    Man diemžēl jāiet, Amanda, pienākums sauc. Šovakar būšu vēlu. Vai drīkstu tev piezvanīt? Varbūt mēs rītvakar varētu apmeklēt kādu teātra izrādi?

-    Tas būtu burvīgi, Saimon.

-     Tad norunāts. Mans draugs Mierdaris tikko iestudējis jaunu izrādi, un es šovakar pat rezervēšu mums biļetes. Bet tagad Kārters tevi aizvedīs mājās.

Vīrietis, sieviete un velnēns izgāja no istabas, atstādami durvis pusvirus. Muša piesardzīgi izlīda no savas slēptuves un sāka ne­dzirdami lidināties pa istabu, meklējot vislabāko skatpunktu uz priekšnamu. Tur pašlaik notika liela rosība tika atnesti mēteļi, do­tas pavēles, atvērtas un aizvērtas durvis. Un tad burvis bija prom.

Es ielidoju priekšnamā. Tas bija plašs un auksts, un uz nevai­nojami tīrās grīdas rotājās melnbaltu flīžu ornaments. Milzīgos keramikas podos auga sulīgi zaļas papardes. Ieklausīdamies riņ­ķoju ap griestu lampu. Bija ļoti kluss. Vienīgās skaņas nāca no netālās virtuves, un tās bija pavisam nevainīgas tikai katlu rīboņa un šķīvju šķindoņa, un pavāra atraugāšanās.

Es apsvēru domu raidīt tiešu maģisko impulsu, lai redzētu, vai nevaru noteikt maģisko priekšmetu aptuvenu atrašanās vietu, bet izlēmu, ka tas būtu pārāk riskanti. Pat ja to nesargāja kāds bīstamāks sargs, arī sargkareivji mājas ārpusē varētu signālu pārtvert. Tāpēc man, mušai, meklējumi bija jāturpina pašai.

Skats visos līmeņos bija tīrs. Es pārlidoju priekšnamam un tad, sekojot intuīcijai, devos augšup pa kāpnēm.

Kāpņu augšgalā ar biezu grīdsegu klāts gaitenis veda divos virzienos, un abos pie sienām greznojās eļļas gleznas. Mani tūlīt piesaistīja gaitenis pa labi, jo tajā atradās spiegs. Cilvēka acij tas izskatītos pēc ugunsgrēka signalizācijas, bet citos līmeņos atklājās tā patiesā seja uz griestiem ar galvu uz leju tupēja rie­bīgs krupis ar izvalbītām acīm. Apmēram pēc minūtes tas palē­cās, mazliet pagriezdamies ap savu asi. Kad atgriezīsies burvis, krupis tam izstāstīs visu, kas pa šo laiku gaitenī būs noticis.

Raidīju mazu burvestību krupja virzienā. No griestiem pēkšņi nolaidās biezu, eļļainu garaiņu mākonis, ietinot krupi un aizse­dzot tam skatu uz notiekošo. Kamēr krupis apmulsumā lēkāja un kurkstēja, es pašāvos tam garām, lidojot tieši uz durvīm pašā gaiteņa galā. Šīs bija vienīgās durvis visā gaitenī bez atslēgas cauruma; zem baltā krāsojuma varēja manīt, kā koka dēļi mijas ar metāla ielaidumiem. Minēto divu iemeslu dēļ šo istabu vaja­dzētu pārbaudīt pirmo.

Durvju apakšā spīdēja neliela šķirbiņa. Pārāk maza kukai­nim, bet man jau tik un tā vajadzēja pārvērsties. Muša pārtapa dūmu strūkliņā, kas pagaisa zem durvīm tieši tobrīd, kad izzuda arī krupi ietinošie dūmi.

Nonācis istabā, pārvērtos par bērnu.

Ja es zinātu mācekļa vārdu, kurš mani izsauca, es būtu ļaun­prātīgi to izmantojis un pārvērties par viņu, lai dotu Saimonam Siržulauzējam norādi, ar ko sākt šķetināt zādzību. Bet, nezinā­dams viņa vārdu, nespēju to izdarīt. Tāpēc pārtapu par zēnu, kuru reiz biju pazinis un mīlējis. Viņa pīšļi jau sen, sen bija aizpeldējuši pa Nilu, tāpēc mans noziegums viņam nekādu ļau­numu nenodarīs, turklāt man bija patīkami savu draugu atce­rēties. Viņam bija brūna āda un spožas acis, un viņš bija tērpies baltā gurnu apsējā. Zēns palūkojās apkārt sev ierastajā manierē, galvu nedaudz piešķiebis.

Istabai nebija logu. Pie sienām atradās vairāki skapji, pilni ar maģiskiem atribūtiem. Lielākā daļa šo nieciņu bija pavisam nelietderīgi, domāti, tikai lai izrādītos, [8] [1] Ak, tas bija pietiekami iespaidīgi, ja vien tu nebiji burvis. Paskatīsi­mies: tur bija kristāla lodes, novērošanas stikli, galvaskausi un svēto kauli, garu izsaukšanas rīkstes, kas bija nolaupītas Sibīrijas šamaņiem, pudelī­tes ar šaubīgas izcelsmes asinīm, kaktu dakteru maskas, izbāzti krokodili, jauni zižļi, pakaramie, uz kuriem karājās apmetņi dažādām ceremonijām, un ļoti, ļoti daudz smagu grāmatu par maģiju, kas izskatījās tā, it kā aizlaikos būtu iesietas cilvēka ādā, bet droši vien bija masu produkcija, ko pirms nedēļas izdevusi Ketforda. Burvjiem tas viss ļoti patīk, viņi ir sajūsmā par visu šo hokus-pokus mistēriju (un daļa no viņiem tam pat tic) un vienkārši dievina to iespaidu, kādu šie nieciņi atstāj uz citiem. Turklāt visi šie grabuļi novērš uzmanību no patiesā burvju varas avota. No mums.

bet to vidū varēja redzēt arī dažas interesantas mantas.

Tur stāvēja varens džinu Izsaukšanas rags es to zināju, jo, pat paskatoties uz to, man kļuva slikti. Viens šī raga pūtiens un tu esi pie burvja kājām, lūdzoties žēlastību un soloties izdarīt visu, ko vien viņam labpatiks tev pavēlēt. Tas bija ļoti vecs un nežēlīgs instruments, un es negribēju tam pat tuvoties. Kādā citā skapī atradās māla acs, kas droši vien bijusi kāda golema pierē. Reiz jau tādu biju redzējis un tagad prātoju, vai šis muļ­ķis maz zināja acs spēku. Visticamāk, ka ne gan jau bija to pacēlis no zemes kā dīvainu suvenīru par piemiņu no brīvdie­nām Eiropā. Burvju tūrisms… labāk neprasiet. [9] [1] Viņi visi uz to ir kā traki spiežas autobusos (vai, tā kā daudzi no viņiem ir pietiekami bagāti, braukā ar privātām lidmašīnām), lai apceļotu pagātnes maģiskās pilsētas. Uzgavilē un noelšas par katru slavenu skatu tempļiem, slavenu burvju dzimšanas un miršanas vietām. Un visi gatavi nolauzt pa gabaliņam no slavenām statujām un apmeklēt melno tirgu, cerē­dami iegūt savā īpašumā sajūsmu izraisošus krāmus. Es jau neiebilstu pret kultūras pieminekļu postīšanu, nebūt ne, tomēr tas ir tik šausmīgi vulgāri.

Nu, ja mums paveiksies, šis nieciņš viņu kādudien nogalēs.

Un, lūk, tur bija arī Samarkandas amulets. Tas viens pats atradās mazā skapītī, un to sargāja stikls un paša slava. Devos tam klāt, virzīdamies cauri visiem līmeņiem, meklēdams bries­mas un neatrazdams nu, neko īpašu, tomēr septītajā līmenī mani nepameta sajūta, ka tuvumā kaut kas kustas. Nejau pavi­sam blakus, bet gluži netālu. Vajadzēja pasteigties.

Amulets bija mazs, dūmakains, darināts no zelta. Tas karā­jās īsā zelta ķēdītē, un tā vidū spīdēja ovāls nefrīts. Zeltā bija iegravēti ornamenti, kas attēloja skrienošus ruiņakus. Tai senās Āzijas tautai, kas pirms trim tūkstošiem gadu bija izgatavojusi šo amuletu un devusi to līdzi kapā vienai no savām princesēm, zirgi nozīmēja ļoti daudz. 20. gs. 50. gados amuletu bija atradis kāds krievu arheologs, bet jau drīz pēc tam, apjautis amuleta patieso vērtību, to bija nozadzis kāds no burvjiem. Kā pie tā bija ticis Saimons Siržulauzējs? Kuru viņš bija apkrāpis vai nonāvē­jis, lai amuletu iegūtu? Man nebija ne jausmas.

Atkal piešķiebu galvu un ieklausījos. Mājā valdīja absolūts klusums.

Pacēlu roku virs stikla skapīša, uzsmaidīdams savam attēlam stiklā un vērodams, kā mana roka savelkas dūrē.

Tad lēnām laidu roku lejā cauri stiklam.

Maģiskā pulsācija atbalsojās visos septiņos līmeņos. Es paķēru amuletu un uzkāru to kaklā. Tad strauji pagriezos. Istaba jopro­jām bija tukša un klusa, bet es spēju sajust, ka septītajā līmenī kaut kas kustas un nāk man arvien tuvāk.

Mans laiks bija beidzies.

Skrienot uz durvju pusi, ar acs kaktiņu pamanīju, ka kaut kur gaisā pēkšņi atveras portāls. Tajā bija samanāma vienīgi tumsa, kas izzuda, tikko no portāla kāds izkāpa.

Pieskrēju pie durvīm un iesitu pa tām ar savu mazā zēna dūri. Durvis atsprāga vaļā kā saliekta spēļu kārts. Izskrēju tām cauri, pat neatskatīdamies.

Izskrējis gaitenī, nonācu aci pret aci ar krupi, kas, mani ieraudzījis, atvēra muti. No tās izšāvās zaļš gļotu kamols, kas traucās lejup, mērķēts uz manu galvu. Es pieliecos, un gļotas izšķīda pret sienu tieši man aiz muguras, kur iznīcināja gan gleznu, gan sienas apdari līdz pat kailiem ķieģeļiem.

Izmetu uz krupi Blīvējuma bultu. Ar mazu nožēlas kurkstienu tas saruka līdz blīvas marmora bumbiņas lielumam un nokrita zemē. Es nepalēnināju soli. Skrienot pa gaiteni, apbru­ņoju savu fizisko ķermeni ar aizsargvairogu, ja nu gadījumā kāds atkal izdomātu uz mani šaut.

Tā bija laba doma, jo nākamajā mirklī man aiz muguras atska­nēja sprādziens. Tā vilnis bija tik spēcīgs, ka ietriecos ar pieri sienā. Man visapkārt iegailējās zaļas liesmas, atstājot uz sienas tādus kā milža roku nospiedumus.

Pieslējos kājās starp sašķaidītajiem ķieģeļiem un pagriezos.

Gaiteņa galā izgāztajās durvīs stāvēja kāds, pieņēmis ļoti gara vīra izskatu. Šim vīram bija spilgti sarkana āda un šakāļa galva.

BARTIMAJ!

Pāri gaitenim vēlās vēl viens sprādziens. Es metos kūlenī, mērķēdams uz kāpņu pusi, un, kad zaļais sprādziena vilnis, norāvis daļu sienas, aiztraucās tālāk, es noripoju lejā pa kāp­nēm, izkritu cauri margām un nogāzos uz melnbaltās flīžu grī­das, kas no trieciena saplaisāja.

Pielēcis kājās, palūkojos uz parādes durvīm. Caur leduspu­ķēm durvju stiklā varēju saskatīt miglaini dzeltenu sargkareivja atveidu. Tas tur gulēja laiskā mierā, nemaz nenojauzdams, cik labi no iekšpuses bija redzams. Izlēmu doties prom pa citu ceļu. Prāts vienmēr uzvar rupju spēku, un tā tas notiek katru dienu!

Man bija jāsteidzas nozust. To apstiprināja trokšņi augš­stāvā.

Izskrēju cauri pāris istabām bibliotēkai un ēdamistabai katru reizi palūkodamies pa logu un redzēdams vienu vai vai­rākus sargkareivjus. Viņu muļķība, tik atklāti guļot un vēro­jot apkārtni, bija acīmredzama, un vienīgi ar īpašu piesardzību uzmanījos no jebkuriem maģiskiem ieročiem, kas vien viņiem varēja būt krājumos.

Aiz muguras kāds trakā niknumā atkal un atkal sauca manu vārdu. Arvien pieaugošā panikā atrāvu vaļā nākamās durvis un attapos virtuvē. Te tālāk vairs durvju nebija, izņemot vienas, kas veda uz mājai blakus esošo siltumnīcu, kur auga zaļumi un dārzeņi. Aiz tās atradās dārzs un arī trīs sargkareivji, kuri parādījās ap mājas stūri, pārsteidzošā ātrumā rotēdami ap savu asi. Lai iegūtu laiku, ar maģisku zīmogu aizzīmogoju durvis sev aiz muguras. Tad palūkojos apkārt un ieraudzīju pavāru.

Viņš sēdēja savā krēslā pašā virtuves tālākajā stūrī, kājas salicis uz galda, resns, dzīvespriecīga izskata vīrs ar sarkanu seju un lielu nazi rokā. Viņš ar nazi rūpīgi grieza nagus, katru nogriezto naga galu veikli iemetot netālu esošajā kamīnā. To darot, ar savām mazajām, melnajām ačelēm viņš mani neat­laidīgi vēroja.

Es sajutos neērti. Šis cilvēks nemaz nelikās izbrīnīts, ierau­dzīdams savā virtuvē ieskrienam mazu ēģiptiešu zēnu. Es pār­baudīju viņu visos septiņos līmeņos. No pirmā līdz sestajam viņš bija tas pats tuklais pavārs baltajā priekšautā. Bet septītajā…

Ak vai.

-    Bartimajs.

-    Fakvarls.

-    Kā iet?

-    Normāli.

-    Pēdējā laikā tā kā neesi manīts.

-    Neesmu gan.

-    Žēl, vai ne?

-    Jā… nu, un tagad esmu klāt.

-    Esi gan.

Kamēr norisinājās šī augstākā mērā izsmalcinātā saruna, otrpus durvīm atskanēja sprādzieni cits pēc cita. Durvis bija aizzīmogotas, kā pienākas. Es pasmaidīju savu labāko smaidu.

-    Džabors ir lielisks, kā vienmēr.

-   Jā, viņš ir gluži tāds pats kā vienmēr. Vienīgi varbūt ne­daudz vairāk izsalcis, Bartimaj. Vienīgā izmaiņa, ko esmu pamanījis. Viņš nekad nešķiet pietiekami paēdis, pat tad, kad tiek pabarots. Un tas šajās dienās notiek arvien retāk, kā jau tu vari iedomāties.

-     Izturies pret viņiem labi, bet paturi acīs tāda ir jūsu pavēl­nieka iemīļotākā frāze, vai ne? Viņš noteikti ir ļoti varens vīrs, ja jau var atļauties turēt par vergiem gan tevi, gan Džaboru.

Pavārs sāji pasmaidīja un ar naža vēzienu uzsvieda naga galu pret griestiem. Tas iedūrās griestu apdarē un tur arī palika.

-    Nu, nu, Bartimaj, mūsdienās mēs šo vārdu vairs nelietojam, vai ne? Mēs ar Džaboru esam iesaistījušies nozīmīgā spēlē.

-    Bet protams!

-    Runājot par spēku samēriem, es ievēroju, ka tu izvairies mani uzrunāt septītajā līmenī. Tas ir mazliet nepieklājīgi. Vai varētu būt, ka tu nespēj lūkoties uz manu patieso formu?

-           Spēju, Fakvarl, vienkārši cenšos būt smalkjūtīgs. [10] [1] Es jau ari pats neesmu nekāds skaistulis, bet Fakvarlam nudien ir pārāk daudz taustekļu pēc manas gaumes.

-    Nu, ļoti laipni no tavas puses. Starp citu, es apbrīnoju tavu pieņemto izskatu, Bartimaj. Ļoti piemīlīgi. Tomēr man jāteic, ka tevi liec pie zemes amulets. Vai tu nebūtu tik laipns un neno­liktu to uz galda? Un tad, ja vēl tu man pateiktu, kura burvja labā strādā, es varētu apsvērt, kā šo tikšanos beigt mierīgā ceļā.

-           Ļoti laipni no tavas puses, bet tu zini, ka to es nevaru. [11] [1] Tā nu gluži nebija. Es varēju atdot amuletu un tādējādi neizpildīt uzdevumu. Bet tad, pat ja man izdotos izbēgt no Fakvarla, pie bālā zēna būtu jāatgriežas tukšām rokām. Šī neveiksme atstātu mani pilnīgā atkarībā no viņa, dubultojot mana pavēlnieka spēku, un man nezin kāpēc likās, ka tā nav laba doma.

Pavārs ar naža galu padurstīja galdu. Runāsim atklāti. Tu vari, un tu to izdarīsi. Neuztver personiski, varbūt kādudien mēs atkal strādāsim kopā. Bet patlaban mani saista zvērests tāpat kā tevi. Un arī man jāpilda uzdevums. Tā ka mēs nonākam, kā jau allaž, pie jautājuma par varu. Saki, ja kļūdos, bet man šķiet, ka tev šodien nav pārāk daudz pašpārliecinātības citādi tu būtu izgājis laukā pa parādes durvīm, izšķaidīdams sargkareiv­jus uz visām pusēm, nevis ļāvis, lai tie triec tevi apkārt mājai, līdz atved pie manis.

-    Nācu šurp, tikai savas iegribas vadīts.

-   Ak tā? Tad varbūt tu varētu būt tik laipns un pārtraukt virzīties uz loga pusi, Bartimaj? Šāda viltība būtu acīmredzama pat cilvēkam, [12] turklāt aiz loga tevi gaida sargkareivji. Atdod man amuletu, vai arī tev vajadzēs atklāt, ka tavs sagrabējušais aizsargvairogs nav ne nieka vērts.

Viņš piecēlās un pastiepa roku. Es nekustējos. Viņpus aiz­zīmogotajām durvīm joprojām skanēja Džabora nepārtraukti raidītie sprādzieni (ja vien satraukuma dēļ es tos nedzirdēju iztēlē). Durvis jau sen bija satriektas pīšļos un putekļos. Dārzā lidinājās visi trīs sargkareivji, cieši pievērsuši man skatienu. Es palūkojos visapkārt, meklēdams iedvesmu.

-   Amuletu, Bartimaj.

Pacēlu roku, lai ar lēnu, traģisku žestu pieskartos kaklā pakārtajam amuletam. Un tad pēkšņi noliecos pa kreisi, tajā pašā brīdī atdarīdams aizzīmogotās durvis. Fakvarls izdvesa aiz­kaitinājuma šņācienu un izstiepa roku uz manu pusi. Bet tieši tobrīd viņu notrieca no kājām spēcīgs sprādziens, kas ielauzās telpā caur izgāztajām durvīm, kuras vairs nesargāja zīmogs. Es triecu savu pretinieku atmuguriski kamīnā, kur pār viņu nogruva ķieģeļu lavīna.

Kad pa durvju caurumu virtuvē ieklumzāja Džabors, es jau biju siltumnīcā. Kamēr Fakvarls rausās ārā no gruvešiem, es jau plivinājos dārzā. Visi trīs sargkareivji metās man virsū, acis plati iepletuši un kājas griezdami. Un pēkšņi tiem no kājām izauga izkaptīm līdzīgi nagi. Es uzbūru visspožāko iluminā­ciju, likdams visam dārzam atspīdēt it kā rietošas saules staros. Spožā gaisma apžilbināja sargkareivjus, un tie sāpēs aizmiedza acis. Pārlēcu tiem pāri un metos skriet cauri dārzam, izvairoties no maģiskajām bultām, kas lidoja no mājas, ietriekdamās kokos un pārvēršot tos pelnos.

Pašā dārza galā, tieši starp komposta kaudzi un zāles pļā­vēju, es pārlēcu mūra sienai, saraudams maģisko tīklojumu un atstādams tajā ķermeņa atveida caurumu. Pār visu Siržulauzēja īpašumu tūlīt pat atskanēja trauksmes zvani.

Es piezemējos uz ietves, amuletam lēkājot uz krūtīm. Otrpus mūra sienai varēja dzirdēt tuvojošos soļus. Bija īstais laiks pār­vērsties.

Ir pierādīts, ka visātrākie putni ir lielie piekūni viņi spēj lidot pat ar ātrumu divsimt kilometru stundā. Tādu ātrumu gan reti kurš spētu sasniegt, lidojot pāri Ziemeļlondonas jumtiem, turklāt bija jāpadomā arī par amuletu, kura svars palēnināja lidojumu. Tomēr, kad Fakvarls un Džabors piezemējās Hempstedas ielā, izraisot neredzamu sprādzienu garāmbraucošā mēbeļu pārvadājamā furgonā, viņi mani nekur vairs neatrada.

Jo sen jau biju gabalā.

.

Ir kāda atziņa, kas mums uz visiem laikiem jāiedzen tavā mazajā, samaitātajā galviņā, meistars stingri sacīja. Vai tu vari uzminēt, kāda tā ir?

-    Nē, ser, zēns atbildēja.

-   Nē? Sarainās uzacis pacēlās patiesā izbrīnā. Māceklis kā apburts vēroja, kā tās pazūd zem balto matu klājiena, kas sedza meistara pieri. Tur tās kautrīgi pakavējās tikai īsu brītiņu, lai pēc tam ar smagu nolemtību nolaistos atpakaļ. Nē. Nu tad… burvis paliecās uz priekšu savā krēslā, es tev pateikšu.

Ar lēnu, domīgu kustību viņš salika kopā plaukstas, tā ka pirkstu gali saskārās un izveidoja tādu kā arku, ar kuru viņš norādīja uz skolnieku.

-   Atceries, viņš lēni un maigi teica, atceries uz visiem lai­kiem. Dēmoni ir ļauni. Ja vien spēs, viņi tev nodarīs pāri. Vai tu saproti?

Audzēknis joprojām nenolaida skatienu no meistara uzacīm. Viņš vienkārši nespēja atraut no tām acis. Tagad tās bija sarauk­tas un satikās pieres vidū gluži kā divas bultas. Uzacis kustē­jās ar apskaužamu veiklību augšup lejup, izliekdamās slaidos lokos gan abas kopā, gan katra atsevišķi. Tas, ka uzacis it kā dzīvoja pašas savu, neatkarīgu dzīvi, zēnu gluži vai hipnotizēja. Turklāt bija patīkamāk pētīt meistara uzacis nekā sastapties ar viņa skatienu.

Burvis zīmīgi noklepojās. Vai tu saproti?

-   Ak jā, ser.

-    Nu, tu saki jā un droši vien arī domā jā, tomēr… viena uzacs brīdinoši uzraucās augšup, tomēr man neliekas, ka tu to pilnībā saprastu.

-   Jā, ser, es nudien saprotu. Dēmoni ir ļauni un dara ļaunu, un tie var nodarīt tev ļaunu, ja tu to pieļausi. Zēns saknosījās uz sava spilvena. Viņš alka pierādīt, ka ir ļoti uzmanīgi klausījies. Ārpusē saule sildīja zaļo zālīti un karsēja ietves, un pirms piecām minūtēm garām logam, jautri skandinot zvaniņu, bija pabraucis saldējuma pārdevējs. Bet cauri biezajiem, tumši sarkanajiem aizkariem istabā ielauzās tikai izkliedēti gaismas stariņi, gaiss te bija piesmacis un smags. Skolnieks vēlējās, kaut mācību stunda drīzāk būtu galā un viņam ļautu iet.

-    Es klausījos ļoti uzmanīgi, ser, viņš teica.

Meistars pamāja. Vai tu kādreiz esi redzējis dēmonu? viņš pēc brīža vaicāja.

-    Nē, ser. Tas ir, es to esmu redzējis tikai grāmatās.

-    Piecelies.

Zēns pielēca kājās, gandrīz paklūpot pār spilvenu. Viņš stā­vēja, neveikli nolaidis rokas gar sāniem. Meistars norādīja uz durvīm istabas galā. Vai tu zini, kas tur atrodas?

-    Jūsu darbistaba, ser.

-    Labi. Tu atvērsi durvis, nokāpsi pa pakāpieniem un šķēr­sosi istabu. Tās galā tu redzēsi manu galdu. Uz tā stāv kaste, kurā tu atradīsi brilles. Uzliec tās un nāc atpakaļ pie manis. Skaidrs?

-    Jā, ser.

-Tad ej!

Meistara vērīgā skatiena pavadīts, audzēknis devās pie dur­vīm, kas bija darinātas no tumša, nekrāsota koka. Vajadzēja pie­likt lielas pūles, lai pagrieztu smago misiņa durvju rokturi, bet beidzot tas pakļāvīgi un vēsi iegūlās saujā. Durvis bez skaņas atvērās, un puišelis atklāja, ka stāv uz paklājiem klātu kāpņu augšējā pakāpiena. Sienas bija iztapsētas ar elegantām, puķai­nām tapetēm. Un pa mazo lodziņu iespīdēja siltie saules stari.

Zēns uzmanīgi kāpa lejup, pakāpienu pēc pakāpiena. Klusums un saules gaisma nomierināja un nedaudz kliedēja bailes. Viņš nekad vēl nebija te bijis, un līdz šim viņa priekšstatu par to, kāda izskatās meistara darbistaba, bija veidojuši tikai lielāko bērnu stāstījumi. Prātā ienāca briesmīgi nostāsti par izbāztiem krokodiliem un pudelēm, kas pilnas ar acāboliem. Māceklis apņēmīgi atvairīja šos tēlus no savām domām. Viņš nebaidīsies.

Kāpņu galā atradās vēl vienas durvis, līdzīgas pirmajām, bet mazākas, un to vidū spīdēja uzkrāsota sarkana piecstaru zvaigzne. Zēns pagrieza durvju rokturi un pagrūda durvis vērās lēni un it kā negribīgi, ķeroties biezajā paklājā. Tiklīdz tās bija atvērušās pietiekami plaši, lai pa tām varētu iespraukties istabā, viņš devās iekšā.

Ienākot māceklis bija neapzināti aizturējis elpu; tagad viņš, juzdamies vīlies, beidzot izelpoja. Te viss izskatījās tik parasts. Taisnstūrveida istaba, un abās tās pusēs stāvēja grāmatplaukti, pilni ar grāmatām. Tālākajā istabas galā dižojās varens kokā galds un aiz tā ādas krēsls. Uz galda glīti sarindotas atradās papīra loksnes, pildspalvas, vecs dators un maza metāla kār­biņa. Aiz loga varēja redzēt kastaņkoku pilnā vasaras plaukumā. Istabu pildīja liegi zaļa gaisma.

Zēns tuvojās galdam.

Pusceļā viņš apstājās un pameta skatienu atpakaļ.

Nekā. Tomēr nepameta dīvaina sajūta… Neizskaidrojama iemesla dēļ pusatvērtās durvis, pa kurām viņš pirms brīža bija ienācis, darīja nemierīgu. Ak, kaut būtu iedomājies tās aizvērt!

Ienācējs pakratīja galvu, lai aizdzītu uzmācīgās domas. Viss būs kārtībā. Pēc brīža viņš jau dosies atpakaļ.

Ar četriem straujiem soļiem skolnieks jau bija pie rakstām­galda un strauji palūkojās apkārt. Kaut kas nočabēja…

Istaba bija tukša. Zēns ausījās kā zaķēns slēpnī. Nē, te nebija nekādu citu skaņu kā vien attāla satiksmes murdoņa.

Plati ieplestām acīm un strauji elpodams, audzēknis pagrie­zās pret galdu. Metāla kastīte saulē iezalgojās. Viņš pastiepās pēc tās pāri galda ādas virsmai. Tas nebūt nebija nepieciešams varēja jau arī apiet apkārt un paņemt kastīti no galda otras puses tomēr kaut kas lika pēc iespējas ātrāk paķert to, pēc kā viņš bija nācis, un mesties prom. Puisēns noliecās pāri galdam un pastiepa roku, bet kastīte joprojām nebija pa tvērienam. Viņš strauji paliecās uz priekšu un grāba pēc kārotā priekšmeta; kas­tīti viņš nesatvēra, bet nejauši apgāza krūzi ar pildspalvām, kas aizripoja pa visu galdu.

Jaunais burvis juta, kā pār muguru nolīst auksti sviedri. Viņš gandrīz vai izmisīgi sāka tvarstīt ripojošās pildspalvas un stūķēt tās atpakaļ krūzītē.

Tobrīd aiz muguras atskanēja klusa ķiķināšana.

Zēns apcirtās riņķī, apslāpēdams kliedzienu. Tur neviena nebija.

Uz mirkli māceklis palika atspiedies ar muguru pret galdu un baiļu paralizēts. Tad ierunājās viņa iekšējā balss. Likās, ka tā saka: Lai paliek pildspalvas! Tev taču vajadzīga tikai kastīte! Sprīdi pa sprīdim jaunais burvis sāka lēnām virzīties apkārt galdam, ar muguru pret logu un acis cieši pievērsis istabai.

Pēkšņi kāds pieklauvēja pie loga. Trīs uzstājīgi klaudzieni. Zēns strauji pagriezās. Tur neviena nebija, tikai kastaņkoks, kas viegli lieca zarus vasaras vējā.

Nekā.

Tobrīd viena no pildspalvām nokrita uz grīdas bez skaņas, tomēr puišelis ar acs kaktiņu to pamanīja. Cita pildspalva sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ vispirms lēnāk un tad arvien ātrāk. Pēkšņi tā palēcās, atsitās pret datoru un novēlās uz grī­das. Tad arī nākamā. Un vēl viena. Tad visas pildspalvas sāka lēkāt un lidot dažādos virzienos, veldamās nost no galda.

Puika skatījās kā apburts. Nokrita pēdējā pildspalva.

Viņš nekustējās.

Kāds iesmējās viņam pie pašas auss.

Skaļi iekliegdamies, zēns atvēzējās ar kreiso roku un sita, bet trāpīja tukšā gaisā. Straujais rokas vēziens lika viņam pagriez­ties pret galdu. Kastīte atradās tieši priekšā. Māceklis to paķēra un tūlīt pat nometa atpakaļ metāls bija saulē sakarsis, un tagad tā pieskāriens dedzināja roku. Kastīte atsitās pret galda virsmu un pavērās. No tās izslīdēja brilles raga ietvaros. Pēc brīža zēns jau skrēja uz durvīm, cieši sažņaudzis brilles rokās.

Viņam šķita, ka kāds seko. Bija dzirdami skrienoši soļi.

Turpat jau bija arī durvis varēja saskatīt kāpnes, kas veda augšup pie meistara.

Tieši tobrīd durvis aizcirtās.

Zēns panikā sāka raustīt rokturi, zvetēt pa durvīm un aizlūzušā balsī saukt meistaru, bet viss velti. Kāds čukstēja ausī nesaprotamus vārdus. Nāves bailēs skolnieks spēra pa durvīm, bet tikai sadauzīja kāju pirkstus.

Viņš pagriezās un uzlūkoja tukšo istabu.

Visapkārt skanēja čalas un čaboņa, klaudzieni un spārnu vēdas, it kā paklājs, grāmatas, plaukti un pat griesti būtu noklāti ar neredzamām, kustīgām būtnēm. Viena no lustrām virs galvas sašūpojās kā neredzamā vējā.

Cauri asarām un bailēm jaunais burvis tomēr ierunājās.

Pietiek! viņš sauca. Prom!

Čaboņa, klaudzoņa un spārnu švīkstoņa nekavējoties apklusa. Lustras lēnām pārtrauca šūpoties. Iestājās miers.

Istabā atkal valdīja klusums.

Tverdams pēc elpas, māceklis stāvēja, ar muguru cieši pie­spiedies pie durvīm, vērodams istabu. Viss klusu.

Tad viņš atcerējās par brillēm, kuras joprojām turēja rokā. Atmiņā atausa meistara vārdi pirms nākt atpakaļ, viņš bija vēlējis savam audzēknim uzlikt brilles. Iespējams, ja viņš tā būtu izdarījis, durvis būtu atvērušās un viņam būtu atļauts kāpt augšup uz klasi.

Trīcošiem pirkstiem puišelis satvēra brilles un uzlika uz deguna.

Un ieraudzīja, kāda īstenībā izskatās meistara darbistaba.

Katra istabas colla bija kā nosēta ar dēmoniem. Te to bija simtiem, saspiedušies kopā gluži kā sēkliņas melonē cits uzlicis kājas otram uz galvas, cits iespiedis elkoņus kaimiņam vēderā. Vieni bija apsēduši visu paklāju un cieši saspiedušies uz galda, citi karājās no lustrām un grāmatplauktiem, bet vēl citi vienkārši lidinājās gaisā. Daži balansēja uz citu pārmēru gara­jiem deguniem vai karājās pie ausīm. Pāris dēmoniem bija mil­zīgi ķermeņi un tikai apelsīna lieluma galva, citiem gluži pre­tēji bija milzīgas galvas. Dēmoni atšķīrās ar astēm, spārniem, ragiem un varžacīm, daudziem bija vēl viens pāris roku, kāju, acu vai ausu. Citi bija mataini, bet citi zvīņaini. Viņu vidū varēja redzēt tādus ar knābjiem vai piesūcekņiem, bet lielākā daļa bija bruņojušies ar zobiem. Dēmoni bija visās iespējamās krāsās, parasti nesaderīgās krāsu kombinācijās. Un viņi visi centās izturēties ļoti, ļoti klusi, lai pārliecinātu zēnu, ka istabā neviena nav. Viss šis raibais bars šķita veltām lielas pūles, lai paliktu nekustīgi, par spīti tam, ka šur tur ietrīsējās kāda aste vai spārns vai kāds nevarēja noturēties, nepakustinājis žokļus.

Bet tajā pašā brīdī, kad zēns uzlika brilles un viņus ierau­dzīja, arī dēmoni noprata, ka kļuvuši redzami.

Un tad ar prieka saucieniem viņi metās ienācējam klāt.

Māceklis iekliedzās, šausmās atlēca līdz durvīm un sāniski novēlās uz grīdas. Viņš pacēla rokas, lai sevi pasargātu, un nejauši notrauca zemē brilles. Neko neredzēdams, zēns sari­tinājās mazā kamoliņā, ar seju pieplacis grīdai, kamēr viņam visapkārt ņudzēja spārnaini, zvīņoti un nagaini radījumi.

Meistars ieradās tikai pēc divdesmit minūtēm, lai samek­lētu savu skolnieku un padzītu dēmonu baru, un puisēns jopro­jām gulēja uz grīdas. Viņu aiznesa uz istabu, kur viņš nogulēja veselu diennakti, nepieskaroties ne ēdienam, ne dzērienam. Visu nākamo nedēļu jaunais burvis palika mēms un neatbil­dēja ne uz vienu jautājumu, bet ar laiku atguva runas spējas un atkal varēja pievērsties mācībām.

Meistars nekad neatgādināja par šo notikumu, bet klusībā bija apmierināts ar skolniekam doto mācību naida un baiļu sajaukumu, ko māceklis bija izjutis dēmonu apsēstajā istabā.

Tas bija viens no pirmajiem Netenjela pārbaudījumiem. Zēns par to nevienam nestāstīja, bet šī atgadījuma ēna nekad nepa­meta viņa sirdi. Tobrīd viņš bija tikai sešus gadus vecs.

.

Galvenā problēma ar tik varenu maģisku priekšmetu ka Samarkandas amulets ir tā, ka šādām lietām piemīt uzkrītoši spēcīga, pulsējoša aura, [13] [1] Ari dzīvām būtnēm ir auras. Tās pieņem krāsainu apļu veidolu, ieskaujot dzīvas būtnes ķermeni. Auras eksistē pirmajā līmenī, bet vairums cilvēku tās neredz. Daudzi dzīvnieki, piemēram, kaķi, var saredzēt auras, tāpat arī džini un daži īpaši apdāvināti cilvēki. Aura maina krāsu atkarībā no cilvēka garastāvokļa un ir noderīgs līdzeklis, lai noteiktu, vai cilvēks ir nobijies, nikns, bēdīgs vai jūtas citādi. Tāpēc ir ļoti grūti apmānīt kaķi vai džinu, ja vēlat tam ļaunu.

kas pievērš apkārtējo uzmanību gluži kā kails cilvēks bērēs. Es zināju: tiklīdz Saimons Siržulauzējs uzzinās par amuleta zādzību, viņš tūlīt pat sūtīs izlūkus mek­lēt šo nodevīgo pulsāciju. Un, jo ilgāk es palikšu vienā vietā, jo lielākas iespējas viņiem būs mani atrast. Zēns mani neizsauks pirms rīta blāzmas, [14] [1] Man daudz labāk patiktu nekavējoties doties pie puišeļa un tikt vaļā no amuleta. Bet burvji gandrīz vienmēr ievēro vienotu laiku Izsaukšanai. Tas viņus pasargā no iespējamības, ka mēs pieķertu viņus pašiem neizde­vīgā situācijā.

tāpēc man vajadzēja pārdzīvot vēl pāris nemierīgu stundu.

Ko gan burvis varētu sūtīt man pakaļ? Diezin vai viņam piederēja vēl kāds tik spēcīgs džins kā Fakvarls un Džabors, bet viņš katrā ziņā varēja uz ātru roku savākt vēl duci vājāku izlūku. Parasti spēju pieveikt foliotu ar vienu rokas vēzienu, bet, ja viņi ierastos lielākā skaitā un es būtu noguris, tas varētu būt sarežģītāk.*[1] Pat burvjus mulsina mūsu dažādās formas, kas atšķiras cita no citas kā zilonis no mušas vai ērglis no amēbas. Tātad, vispārīgi ņemot, burvja rīcībā var būt piecu pakāpju dēmoni. Tie ir, sarindojot pēc spēka un vare­nības, māridi, ifrīti, džini, folioti un velnēni. (Ir vēl tūkstošiem zemāku garu, kas ir vājāki par velnēniem, bet burvji parasti ar tiem nekrāmējas. Tāpat augstāk par māridiem eksistē vēl lielāki un bīstamāki spēki, bet tie uz Zemes sastopami ļoti reti, jo nav daudz burvju, kas uzdrošinās pat izru­nāt viņu vārdus.) Detalizēta šīs hierarhijas pārzināšana ir ārkārtīgi svarīga tiklab burvjiem, kā mums, jo izdzīvošana bieži vien ir atkarīga no tā, vai tu apzinies savu vietu. Piemēram, es kā samērā izcils džinu dzimtas pārstāvis izturos ar zināmu godbijību pret citiem džiniem un visiem par mani aug­stākiem spēkiem, bet par foliotiem un velnēniem visai daudz nebēdāju.

Lidoju prom no Hempstedas, cik ātri vien spārni nesa, un apmetos atpūsties zem pamestas mājas jumta dzegām netālu no Temzas, kur sakārtoju spalvas un pavēros naksnīgajās debe­sīs. Pēc neilga laiciņa debesīs parādījās septiņas sarkanas uguns lodes, lidodamas ne pārāk augstu virs Temzas. Upes vidū tās sadalījās trīs turpināja ceļu uz dienvidiem, divas devās uz rie­tumiem un divas uz austrumiem. Ierāvos dziļāk zem jumta, bet nespēju nepamanīt amuleta auras raidītās īpaši spēcīgās pul­sācijas, kad tuvākās sārtās lodes aizšāvās garām, lejup pa upi. Kļuvu nervozs un pēc brīža atstāju savu slēptuvi, lai nolaistos uz celtņa upes otrā krastā, kur burvju kopienai pašlaik būvēja kooperatīvo dzīvojamo māju.

Pagāja piecas minūtes. Tumšie ūdeņi virpuļoja ap kuģu pie­stātnes dubļainajiem pāļiem. Mēnesi aizsedza mākoņi. Pēkšņi pretējā krastā pamestās mājas logos uzspīdēja zaļa gaisma. Likās, ka pa māju, kaut ko meklējot, ložņā salīkušas ēnas. Tomēr viņi neko neatrada. Gaismas kļuva bālākas, līdz vērtās par mirdzošu miglu, kas iztvaikoja pa logu ailēm un tika aiz­pūsta prom. Māju atkal ietina tumsa. Es tūlīt pat devos uz dien­vidiem, strauji lidodams no ielas uz ielu.

Turpmāko nakts daļu es turpināju šo neprātīgo bēgļa deju pāri Londonai. Izlūklodes [15] [1] Izlūklodes ir kā neatlaidīgi velnēni. Tām ir milzīgas, zvīņainas ausis un viena liela, saraina nāss, kas padara tās īpaši jutīgas pret jebkuru maģisku pulsāciju, un tās spēj nepagurstoši sekot skaļākai skaņai vai asai smaržai. Bēgot no izlūklodēm, man ik pa brīdim bija jāpatveras Rozerhizas notek­cauruļu rūpnīcā. šonakt parādījās vēl vairāk, nekā biju domājis (skaidrs kā diena, ka tās bija sūtījis vairāk nekā viens burvis) un sekoja man ar kaitinošu neatlaidību. Vienīgā iespēja no tām izvairīties bija nepārtraukti kustēties uz priekšu, un pat tad mani divreiz gandrīz pieķēra. Vienreiz lidoju ap biznesa kvartāla stūri un gandrīz saskrējos ar vienu no Izlūklodēm, kas šāvās ap to pašu stūri pretējā virzienā. Otrreiz mani gandrīz pamanīja, kad es, noguruma mākts, biju nolaidies bērzā Grīna parkā. Abos gadījumos man izdevās aizbēgt, pirms iera­dās papildspēki.

Drīz vien tikko spēju cilāt spārnus. Neierastā fiziskā forma, kurā zināmu laiku jau atrados, mani nokausēja un patērēja neattaisnojami daudz vērtīgās enerģijas. Tāpēc izlēmu mainīt darbības plānu atrast vietu, kur amuleta pulsāciju nomāktu citi maģiskie starojumi. Bija pienācis laiks sajaukties ar daudz­galvaino pūli lielo, neattīrīto masu -, citiem vārdiem runājot, ar cilvēkiem. Tas parāda, cik izmisis biju…

Pacēlos spārnos un lidoju atpakaļ uz pilsētas centru. Pat šajā vēlajā stundā tūristi Trafalgara laukumā bezgalīgā straumē joprojām plūda ap admirāļa Nelsona pieminekli, pirkdami suve­nīrus stendos, kas bija izvietojušies starp lauvu statujām. No laukuma pacēlās briesmīga maģisko skaņu un starojumu kakofonija. Gluži labi varēju paslēpties arī tepat…

No nakts iznira milzīgs putns un gluži kā zibens bulta metās lejup, pazuzdams starp diviem suvenīru stendiem. Pēc brīža no turienes parādījās mazs ēģiptiešu zēns ar skumjām acīm un, likdams lietā elkoņus, izlauzās cauri pūlim. Viņam mugurā bija jaunas džinsa bikses un melna stepēta jaka virs balta īspiedurkņu krekla, bet kājās liela izmēra baltas teniskurpes, kuru auklas nemitīgi sējās vaļā. Puika viegli un dabiski iejuka starp tūristiem.

Jutu, kā amulets dedzina manas krūtis. Ik pēc noteikta laika tas sūtīja nelielus karstuma viļņus, kas uzjundīja sirdspukstu ritmā. Es dedzīgi cerēju, ka šos signālus nomāks apkārtējā aura.

Lielākā daļa šejienes maģijas bija tikai tukša izrādīšanās bez patiesa kodola. Laukums bija pilns ar licencētiem pūšļotājiem un šarlatāniem, kuri pārdeva nenozīmīgus talismanus un greznumlietiņas, kas bija domāti zemāko sabiedrības slāņu lietoša­nai. [16] [1] īpaši pieprasītas bija kristāla lauskas, kas it kā vairojot labo auru. Cilvēki pirka šos kristālus un kāra kaklā, lai tie nestu viņiem veiksmi. Kristāla lauskām patiesībā nav nekādu maģisku spēju, bet zināmā mērā tās tomēr pildīja aizsargu funkcijas: katrs, kas tādu nēsāja kaklā, dēvēja sevi par maģiskajai kopienai nepiederošu personu un tādējādi izvairījās no naidīgi noskaņotu burvju kliķu uzbrukumiem. Cilvēkam, kurš bija apguvis pat visniecīgākās zināšanas par maģiju, Londonā uzturēties nebija vēlams: šāds cilvēks bija gan noderīgs, gan bīstams, turklāt varēja kļūt par vieglu medījumu spēcīgākiem burvjiem. Amerikas un Japānas tūristi, pārsteigumā plati iepletuši acis, pētīja daudzkrāsaino akmentiņu un vizuļojošo rotaslietu kalnus, cenzdamies atcerēties savu mājās palikušo radinieku dzimšanas datumus un horoskopa zīmes, kamēr viltīgie un smaidīgie tirgoņi viņus skubināja to visu iegādāties. Ja šeit ik pa brīdim neuzzibsnītu fotoaparātu zibspuldzes, varētu domāt, ka atkal esmu Kārnākās tirgū. Visapkārt skanēja kaulēšanās, priecīgi saucieni, pa labi un pa kreisi tika dāvāti smaidi. Te nori­sinājās mūžīgais lētticības un mantrausības teātris.

Bet ne jau viss šajā laukumā bija māņi un nieki. Vietvietām atturīga izskata vīri stāvēja pie slēgtiem stendiem. Pircējus tur ielaida tikai pa vienam. Acīmredzot iekšā bija izcilas nozīmes talismani un maģijas priekšmeti, jo blakus šiem stendiem atra­dās mazi novērotāji. Tie varēja pieņemt jebkuru formu parasti gan viņi parādījās baložu atveidā. Vairījos tiem tuvoties, jo neva­rēja zināt, cik asa bija to uztvere.

Pūlī varēja redzēt arī dažus burvjus. Nelikās, ka viņi te iera­dušies kaut ko pirkt drīzāk tie strādāja naktsmaiņā valsts iestādēs Vaitholā un bija iznākuši ieelpot svaigu gaisu. Vienu (tērptu smalkā uzvalkā) otrajā līmenī pavadīja mazs velnēns, kas lēkāja viņam pie papēžiem, pārējie (daudz vienkāršāk ģērbti) vienkārši klīda pa laukumu, vīraka, sviedru un sveču vaska smaržas apņemti.

Te bija manāmi arī policisti daži policijas priekšnieki un vairāki garmataini, slepkavnieciska izskata ierindas policisti, kuri ik pa brīdim parādījās drīz te, drīz tur, lai novērstu nepa­tikšanas, pirms tās vēl sākušās.

Visapkārt laukumam skrēja automašīnas ar spožām ugunīm, tās veda ministrus un citus burvjus no Parlamenta ēkas uz Sentdžeimsa klubiem. Biju pavisam tuvu tā varas rata centram, kas tālāk izpletās pa visu burvju impēriju, un tieši te, ja paveiksies, es varētu palikt neatklāts, līdz zēns mani izsauks.

Vai arī ne.

Es biju aizstaigājis līdz diezgan noplukušam stendam un pētīju tā piedāvājumu, un tad pēkšņi radās nepatīkama sajūta, ka mani kāds vēro. Nedaudz pagriezu galvu un vēroju pūli. Viena vienīga bezveidīga masa. Pārbaudīju visus līmeņus. Nekādu slēptu briesmu tikai stulbs, garlaicīgs ļaužu pūlis. Pagriezos atpakaļ pie letes un izklaidīgi paņēmu rokā maģisko spoguli lētu stikla gabalu, kas bija iestiprināts rozā plastikāta ietvarā un nemākulīgi izrotāts ar zižļu, kaķu un burvju cepuru atveidiem.

Jau atkal! Es strauji pagriezos. Pa spraugu pūlī varēju redzēt, ka tieši aiz manis atrodas kāds maģisko priekšmetu stends, kur aiz letes stāv apaļīga burve, bet viņai apkārt drūzmējas bērnu bariņš, savukārt viņus visus uzmanīgi novēro policists. Nelikās, ka kādam no viņiem būtu kaut niecīgākā interese par mani. Bet es zināju, ko biju sajutis. Nākamreiz būšu gatavs. Izlikos, ka vēl rūpīgāk pievēršos spoguļa apskatei. "VĒL VIENA LIELISKA DĀVANA NO LONDONAS, PASAULES MAĢIJAS GALVAS­PILSĒTAS!" bija rakstīts uz uzlīmes. "RAŽOTS TAIVĀN…"

Atkal šī dīvainā sajūta… Apcirtos riņķī žiglāk nekā kaķis, un man paveicās notvert divus acu pārus cieši uzlūkojam mani. Tie bija zēns un meitene no ķiķinošā bērnu bariņa. Viņi nepaspēja novērst acis. Zēnam bija apmēram četrpadsmit gadu, un viņa seju bija izraibinājušas pūtītes. Meitene izskatījās jaunāka, bet viņas skatiens bija auksts un stingrs. Es skatījos tieši uz viņiem. Man nebija, par ko uztraukties. Tie bija tikai cilvēki, viņi neva­rēja saskatīt manu patieso būtību. Lai skatās!

Bērni nespēja ilgāk izturēt manu skatienu. Viņi novērsās. Nodrebinājos un grasījos doties projām. Vīrs aiz letes skaļi no­klepojās. Noliku maģisko spoguli atpakaļ uz letes, uzsmaidīju pārdevējam un nozudu.

Bērni man sekoja.

Pie nākamā stenda atkal viņus ievēroju slēpjamies aiz sal­dumu kioska. Sīkie virzījās uz priekšu mazā bariņā iespējams, kādi pieci vai seši. Ko gan viņi varēja gribēt? Apzagt mani? Ja tā, tad kāpēc tieši mani? Te bija dučiem labāku, resnāku un bagātāku kandidātu. Lai to pārbaudītu, es pievirzījos tuvāk maza auguma tūristam ar milzīgu videokameru plecā un bie­zām brillēm. Viņš izskatījās turīgs. Ja es gribētu kādu aplaupīt, viņš manā sarakstā būtu pirmais. Bet, kad atvirzījos no viņa un izlīkumoju cauri pūlim, bērni man sekoja.

Dīvaini. Un kaitinoši. Es negribēju pārvērsties un aizlidot tas būtu pārāk riskanti. Gribēju tikai, lai mani liek mierā. Līdz rītausmai vēl bija atlikušas daudzas stundas.

Es paātrināju soli bērni tāpat. Kad mēs jau bijām trīs reizes apgājuši apkārt laukumam, man tas apnika. Pāris policistu bija vērojuši šo riņķa danci un droši vien gatavojās mūs nākamreiz apturēt mūsu riņķošana noteikti lika galvai griezties. Bija pie­nācis laiks pazust. Lai arī kāda iemesla dēļ knauķi man sekoja, es negribēju sev pievērst lieku uzmanību.

Tepat netālu atradās metrostacija. Aši noskrēju lejup un, neievērodams ieeju metrostacijā, atkal izkāpu virszemē otr­pus ceļam, tieši pretī centrālajam laukumam. Bērni bija pazu­duši droši vien palikuši metrostacijā. Šī bija mana lielā iespēja.

Aizlavījos ap stūri, garām grāmatnīcai un ieniru šaurā sānieliņā. Nedaudz nogaidīju, aizslēpies aiz atkritumu tvertnēm.

Sānieliņai garām aiztraucās pāris automašīnu. Man neviens nesekoja.

Izplūdu smaidā. Manuprāt, biju no viņiem aizbēdzis. Es kļūdījos.

Ēģiptiešu zēns klīda pa sānieliņām, pāris reižu pagriezdamies pa labi, un iznāca atpakaļ vienā no ielām, kas atzarojās no Trafalgaras laukuma. Iedams prātoju, ko darīt tālāk.

Aizmirsti par laukumu! Tur vazājās pārāk daudz kaitinošu bērneļu. Bet, ja es patvertos kaut kur laukuma tuvumā, iespē­jams, amuleta maģiskās pulsācijas maniem ienaidniekiem jopro­jām būtu grūti uztveramas. Varētu iekārtoties aiz kādas atkri­tumu kastes, lai sagaidītu rītu. Tā bija mana vienīgā iespēja. Biju pārāk noguris, lai atkal celtos spārnos.

Turklāt gribēju nedaudz padomāt.

Mani atkal sagrāba sāpes, tās satricināja manas krūtis, vēderu, kaulus. Atrasties ķermenī tik ilgu laiku bija absolūti neveselīgi. Nesaprotu, kā cilvēki spēj sadzīvot ar savu fizisko ķermeni dienu no dienas, nesajūkot prātā. [17] [1] Lai gan… tas varētu daudz ko izskaidrot.

Es aizčāpoju pa tumšo, auksto ielu, vērodams savu atspulgu namu logu stiklos. Zēna pleci bija salīkuši, cīnoties ar vēju, rokas sabāztas dziļi jakas kabatās. Viņš tikko vilka treniņkurpēs tērp­tās kājas. Viņa poza precīzi izteica to aizkaitinājumu, ko jutu. Amulets ar katru soli sitās man pret krūtīm. Ja tas būtu manā varā, es norautu to no kakla un iesviestu tuvākajā atkritumu kastē, pats sašutumā izgaistot. Bet mani saistīja zēna pavēle*[1] Ir bijuši gadījumi, kad gars atteicies izpildīt pavēli. Bija tāds gadī­jumsun viņi patiesi mīlēja viens otru. Par spīti pavēlnieka arvien niknākajiem rīkojumiem, Asmorals atteicās izpildīt pavēli. Skumji, bet fakts viņa griba spēja pretoties pavēlei, bet viņa būtība bija saistīta pie saimnieka pavēles, un tas viņu burtiskā nozīmē sarāva uz pusēm. Eksplozija bija tik varena, ka iznīcināja burvi, viņa muižu un visu Bagdādes priekšpilsētu. Pēc šī traģiskā notikuma burvji iemācījās būt piesardzīgāki, pavēlot veikt tiešus uzbruku­mus pretējās puses gariem (uzbrukumi pretējās puses burvjiem bija pavi­sam kas cits). Mēs savukārt iemācījāmies vairīties no konfliktiem principu jautājumos. Lojalitāte garu starpā ir īslaicīga un atkarīga no tā, kurā pusē tu atrodies. Un draudzība saistīta galvenokārt ar stratēģiju.

Asmorals Apņēmīgais saņēma no sava pavēlnieka pavēli iznīcināt džinu lannu. Bet Ianna ilgu laiku bija bijusi Asmorala tuvākā sabiedrotā. Amulets man bija jānogādā viņam.

Atkal novirzījos pa sānieliņu, lai izvairītos no intensīvās satiksmes. Abpus ielai grēdojās augstceltņu tumšās ēnas. Pilsē­tas mani vienmēr nomāca, likdamas justies kā pazemē. Londona ir viena no nepatīkamākajām auksta, pelēka, mūžīgā lietū un smagās smakās tīta. Tā lika man ilgoties pēc dienvidiem, tuk­snešiem un zilām debesīm.

Nākamā ieliņa veda pa kreisi, tur mētājās slapjas kartona kastes un vecas avīzes. Nedomādams izskatīju visus līmeņus, bet neko aizdomīgu nemanīju. Derēs. Es noraidīju domu apsēs­ties kādā no divām pirmajām durvju ailēm, jo tās bija pārāk netīras. Trešā bija sausa un samērā tīra. Apsēdos tur.

Man beidzot bija laiks pārdomāt šīs nakts notikumus. Jāat­zīst, ka naksniņa bijusi no darbīgajām. Bālais zēns, Saimons Siržulauzējs, amulets, Džabors un Fakvarls… Pietiekami raiba kompānija. Bet kas par to? Rītausmā atdošu zēnam amuletu un pagaisīšu no šī stāsta.

Izņemot manas nenokārtotās attiecības ar zēnu. Viņš man par to samaksās, smagi samaksās. Nevar likt Urukas Bartimajam gulēt Vestendas šķērsieliņas durvju ailē un tikt cauri sveikā. Vispirms es uzzināšu zēna vārdu un tad…

Pagaidiet…

Vai es sadzirdēju soļu troksni? Man tuvojās vairāki kāju pāri.

Iespējams, ka tā bija tikai sagadīšanās. Londona taču ir liel­pilsēta! Cilvēki iet gan pa lielajām ielām, gan sānieliņām. Tas, kurš te nāca, droši vien vienkārši mēroja īsāko ceļu uz mājām.

Pa sānieliņu, kurā pavisam nejauši slēpos.

Es neticu tādām lietām kā sagadīšanās.

Ierāvos dziļāk tumšajā durvju ailē un ietinos Slēpnī. Man pāri pārklājās bieza, mežģīņota auduma kārtas, liekot saplūst ar tumsu. Es gaidīju.

Soļi tuvojās. Kas tie varētu būt? Policijas patruļa? Burvju falanga, kas sūtīta Saimona Siržulauzēja uzdevumā? Varbūt Izlūklodes tomēr bija mani atradušas.

Tomēr tie nebija ne policisti, ne burvji, bet gan bērni no Trafalgaras laukuma.

Pieci zēni, kurus veda meitene. Viņi lēni virzījās uz priekšu, rūpīgi pētīdami abas ielas puses. Atviegloti nopūtos. Es biju paslēpies, un, pat ja arī nebūtu, tagad, kad mēs neatradāmies cilvēku pilnajā laukumā, man vairs nebija iemesla no viņiem baidīties. Jāatzīst, ka zēni izskatījās lieli un spēcīgi, tomēr tie bija tikai bērni, ģērbušies džinsa biksēs un ādas jakās. Skuķim mugurā bija melna ādas jaka un bikses ar paplatinātiem galiem. Bikšu gali bija tik plati, ka no tiem varētu pašūt vēl vienu bikšu pāri pundurītim. Viņi nāca uz manu pusi, švīkstinādami kājas pret avīžu lapām klāto bruģi. Es pēkšņi sapratu, cik neparasti klusi viņi darbojās.

Šauboties es vēlreiz pārbaudīju visus līmeņus. Nekā. Tikai seši bērni.

Es savā drošajā paslēptuvē gaidīju, kamēr viņi paies man garām.

Meitene gāja visiem pa priekšu. Tagad viņa jau atradās man gandrīz blakus.

Pārliecināts par drošību sava Slēpņa aizsegā, es nožāvājos.

Viens no zēniem pieskārās meitenes plecam.

-    Tas ir šeit, viņš teica, norādot uz manu pusi.

-    Ņem ciet, viņa pavēlēja.

Pirms es spēju pārvarēt pārsteigumu, trīs no lielākajiem zēniem ielavījās durvju ailē un metās man virsū. Tiklīdz viņu pirksti pieskārās Slēpņa audumam, tā diegi izira un pats audums pazuda. Tajā pašā mirklī mani ieskāva apdrukātas ādas, lēta pēcskūšanās losjona un ķermeņu smaržas. Mani pieslēja sēdus, iedunkāja un iebelza pa galvu, un tad bez jebkādām ceremoni­jām uzrāva kājās.

Beidzot es atguvu pārliecību. Galu galā es taču esmu Bar­timajs!

Sānieliņu piepildīja pēkšņs gaismas un uguns kvēles uzlies­mojums. Pēc tā durvju ailes ķieģeļi izskatījās kā apcepināti uz pannas.

Man par brīnumu, zēni joprojām nelaida mani vaļā. Divi no viņiem cieši turēja manas roku locītavas, bet trešais bija sagrā­bis ap vidukli.

Atkārtoju gaismas un liesmu efektu vēl spēcīgāk. Blakus ielā iegaudojās automašīnu signalizācijas. Atzīšos: es cerēju, ka palikšu stāvam virs triju pārogļojušos ķermeņu kaudzītēm. [18] [1] Lai arī ko tu būtu dzirdējis, lielākajai daļai mūsējo nav nekādas vēl­mes nodarīt pāri cilvēkiem. Ir, protams, arī izņēmumi, piemēram, Džabors. Tomēr pat vidēji savaldīgiem džiniem, tādiem kā man, ir savas pacietības robežas.

Bet zēni joprojām atradās šeit, smagi elpodami man pakausī un turēdamies pie manis dzelžainā apņēmībā.

Te kaut kas nebija kārtībā.

-    Turiet viņu cieši, meitene pavēlēja.

Es paskatījos uz viņu, un viņa uz mani. Skuķis bija augumā nedaudz garāks nekā mans pašreizējais ķermenis, ar melnām acīm un gariem, melniem matiem. Abi pārējie zēni stāvēja viņai abās pusēs, gluži kā godasardze. Kļuvu nepacietīgs.

-    Ko tev vajag? es vaicāju.

-    Tev kaut kas ir ap kaklu. Meitenei bija mierīga un reizē pavēloša balss tādā vecumā neraksturīgi. Minēju, ka viņai varētu būt apmēram trīspadsmit gadu.

-    Kas to saka?

-    Pēdējās pāris minūtes to var aplūkot katrs, kam vien nav slinkums, tu, muļķi! Tas izslīdēja tev no krekla, kad mēs tevi uzrāvām kājās.

-    Ak tā. Skaidrs.

-    Pasniedz to man! -Nē.

Viņa nodrebinājās. Tad mēs to paņemsim. Gatavojies savām bērēm!

-    Tu nezini, kas es esmu, vai ne? es liku šiem vārdiem izklausīties ikdienišķiem, tomēr ieliekot tajos nelielu draudu pieskaņu. Tu neesi burve.

-    Neesmu gan, šos vārdus viņa teju izspļāva.

-    Burve zinātu, ka ar mani nevajag jokoties! Es centos iedvest viņiem bijību, bet tas nācās diezgan grūti, ņemot vērā, ka mani joprojām turēja trīs muskuļu kalni.

Meitene vēsi pasmīnēja. Vai burve tik droši turētos pretī tavām viltībām?

Te nu viņai bija taisnība. Burvis iesācējs nenāktu man ne vērša māviena tuvumā, iepriekš līdz zobiem neapbruņojies ar talismaniem un pentakliem. Turklāt viņam būtu vajadzīga vel­nēnu palīdzība, lai mani atrastu zem Slēpņa un pēc tam izsauktu stiprākus džinus, kas mani pakļautu. Ja viņš uzdrošinātos to darīt. Bet šī meitene ar saviem draugiem to bija izdarījusi bez citu palīdzības, turklāt bez jebkāda uztraukuma.

Man vajadzēja sarīkot pilnvērtīgu sprādzienu vai kaut ko līdzīgu, bet es biju pārāk noguris, lai izdomātu kaut ko tik aiz­raujošu. Tāpēc nolēmu pamēģināt viņu apvārdot.

Es piespiesti iesmējos. Ha! Es tikai spēlējos ar tevi.

-    Tukši meli.

Izmēģināju citu viltību. Atzīstos, ka esmu ieintriģēts, teicu. Apbrīnoju tavu drosmi, uzdrīkstoties mani izaicināt. Ja tu man pateiksi savu vārdu un rīcības iemeslu, es tevi pasau­dzēšu. Es pat varētu tev palīdzēt… Tu nevari iedomāties, cik daudzveidīgas ir manas spējas…

Man par sarūgtinājumu, meitene aizspieda ausis. Nemēģini mani apvārdot, dēmon! viņa atcirta. Es nepakļaušos kārdi­nājumam.

-    Tu noteikti nevēlies mani par ienaidnieku, es turpināju. Bet mana draudzība būtu tev labākā balva…

-   Man nerūp ne viens, ne otrs, skuķis attrauca, atkal nolai­žot rokas. Gribu tikai to, kas ir tev ap kaklu.

-   To tu nevari dabūt. Bet, ja tu vēlies, mēs varam pacīnīties. Kaut gan cīņa varētu tev nodarīt lielu ļaunumu, es parūpēšos, lai šurp ātrāk nekā gorgonas medūzas no elles atsteidzas poli­cijas patruļa. Un tev taču nebūt negribētos pievērst viņu uzma­nību, vai ne?

Tas lika viņai uz mirkli apdomāties. Es to izmantoju.

-    Neesi naiva, es turpināju. Padomā pati! Tu mēģini man nozagt spēcīgu maģisku priekšmetu. Tas pieder briesmīgam burvim. Ja tu pat tikai pieskartos tam, viņš tevi atrastu un pie­naglotu tavu ādu pie savām durvīm.

Meitene saminstinājās. Nezinu, vai viņu bija iebiedējuši draudi vai apmulsinājusi apsūdzība par naivumu. Viņa uzmeta lūpu.

Pamēģināju mazliet pakustināt vienu elkoni. Zēns, kas stā­vēja tajā pusē, satvēra manu roku ciešāk.

Nedaudz tālāk atskanēja policijas automašīnas sirēna. Sku­ķis un viņas miesassargi nemierīgi pameta skatienu uz ielu. No tumšajām debesīm sāka krist pirmās lietus lāses.

-    Pietiks muļķoties, meitene teica un pienāca man tuvāk.

-    Uzmanies, es viņu brīdināju.

Viņa pastiepa roku uz manu pusi. Atvēru muti pavisam lēni. Viņas roka jau bija sprīža attālumā no ķēdītes ap manu kaklu.

Pēkšņi pārvērtos par Nīlas krokodilu ar atvērtiem žokļiem, kas sacirta zobus sprīža attālumā no viņas pirkstiem. Meitene iebrēcās un atrāva roku ātrāk, nekā biju domājis, ka tas vispār ir iespējams. Atkal kampu pēc viņas, mētājot savus sagūstītājus uz visām pusēm. Meitene iespiedzās, paklupa un nokrita vecu avīžu kaudzē, notriecot no kājām vienu no saviem miesassar­giem. Mana straujā formas maiņa bija pārsteigusi manus sagūs­tītājus, īpaši to, kas bija mani turējis ap vidukli. Viņa tvēriens atslāba, tomēr abi pārējie vēl turējās pietiekami stingri. Mana garā, spēcīgā aste triecās no vienas puses uz otru, patīkami saskaroties ar cietiem galvaskausiem. Puišu smadzenes ja viņiem vispār tādas bija tika pamatīgi satricinātas, viņu žokļi atkārās un tvēriens atlaidās.

Otrs no meitenes miesassargiem izmantoja šo brīdi, lai atgū­tos. Viņš aši iebāza roku ādas jakas kabatā un izvilka kaut ko spožu.

Tiklīdz viņš to meta manā virzienā, es atkal pārvērtos.

Ātra pārvērtība no liela radījuma (krokodils) uz mazu (lapsa) bija ļoti veiksmīgi izvēlēts solis ja nu man pašam tas jāsaka. Sešas rokas, kas pirms tam bija cieši turējušas lielu, zvīņainu nezvēru, pēkšņi ķerstīja vairs tikai tukšu gaisu, bet mazs, sar­kans dzīvnieciņš ar asiem nagiem izkrita cauri viņu pirkstiem. Tajā pašā mirklī krītošais sudraba priekšmets pāršķēla gaisu tur, kur pirms tam bija atradusies krokodila rīkle, un ietriecās durvīs.

Lapsa skrēja, ko nagi nes, pa slideno bruģi, ķepām slīdot uz visām pusēm.

Gaisu pāršķēla ass svilpiens. Lapsa apstājās. Tumsā atspī­dēja kabatas bateriju gaismas, kas atsitās pret durvīm un ķie­ģeļu sienu. Gaismām sekoja soļu dipoņa.

Tieši to man vajadzēja. Nakts policijas patruļa.

Kad gaismas stars tuvojās man, aši ieslīdēju atvērtā plast­masas atkritumu kastē. Galva, ķermenis, aste prom no acīm. Gaismas kūlis pārskrēja pāri manai slēptuvei un attālinājās.

Gaismām sekoja vīri, kliegdami, svilpdami un skriedami uz durvju ailes pusi, kur biju pametis meiteni un viņas biedrus. Sadzirdēju rūkšanu un sajutu asu smaku likās, ka viņiem pa pēdām palaists liels suns.

Skaņas pagaisa tālumā. Ieritinājusies starp atkritumu maisu un grozu ar tukšām etiķa pudelēm, lapsa ieklausījās, ausis saslējusi uz priekšu. Kliedzieni un svilpieni pagaisa arvien tālāk un kļuva arvien klusāki, un lapsai šķita, ka tie saplūst neskaidrā gaudošanā.

Tad visas skaņas noklusa. Sānieliņā iestājās miers.

Palikusi viena šajā netīrumu kaudzē, lapsa nolikās gulēt.

Artūrs Krūmložņa bija vidējā līmeņa burvis, kas strādāja Iekšlietu ministrijā, noslēgts vīrs ar kašķīgu dabu, kas savas dienas vadīja kopā ar sievu Martu karaļa Džordža laika stila mājā Haigeitā.

Krūmložņas kungam nekad nebija bijis neviena mācekļa, un viņš tādu nemaz nevēlējās. Viņam patika strādāt vienam. Bet viņš zināja, ka agrāk vai vēlāk, gluži tāpat kā citiem burvjiem, viņam pienāks kārta uzņemt savā mājā bērnu.

Tā arī notika: kādā dienā no Nodarbinātības ministrijas pie­nāca vēstule ar neizbēgamo prasību. Krūmložņas kungs drūmā piekāpībā samierinājās ar savu likteni. Vēstulē minētajā dienā viņš devās uz ministriju, lai tur saņemtu savu nevēlamo bez­vārda aizbilstamo.

Viņš uzkāpa pa marmora pakāpieniem, kuriem abās pusēs stāvēja milzīgas granīta kolonnas, un iegāja priekšnamā. Tā bija plaša, neizteiksmīga telpa, kurai visapkārt rindojās durvis. Dar­binieki staigāja pa tām iekšā un ārā, kurpēm klaudzot. Priekš­nama tālākajā galā uz paaugstinājuma bija novietotas divu iepriekšējo nodarbinātības ministru statujas, un starp tām bija iespiests ar papīriem nokrauts galds. Krūmložņas kungs tam tuvojās. Tikai pienākdams pavisam tuvu, viņš aiz augstos kalnos sakrauto papīru grēdas pamanīja maza, smaidoša ierēdņa seju.

Labdien, ser, mazais ierēdnis teica.

-   Jaunākais ministrs Krūmložņa. Esmu ieradies pēc sava mācekļa.

-    Ak jā, ser. Mēs jūs jau gaidījām. Ja jūs parakstītu šos doku­mentus… ierēdnis parakņājās tuvākajā papīru kaudzē. Tas jums neaizņems pat minūti laika. Māceklis pagaidām uzturas uzgaidāmajā istabā.

-    Māceklis? Tātad tas ir zēns?

-   Jā, piecus gadus vecs zēns. Ļoti apdāvināts, ja var ticēt testu rezultātiem. Protams, pašlaik nedaudz apmulsis… Ierēdnis nolika Krūmložņas kungam priekšā papīru ķīpu un pasniedza aiz auss aizbāzto pildspalvu. Jums tikai vajadzētu izlasīt katra dokumenta pirmo lappusi un parakstīties uz līnijas…

Krūmložņas kungs ar plašu žestu paņēma pildspalvu. Droši vien viņa vecāki jau aizgājuši, vai ne?

-   Jā, ser. Nevarēja vien sagaidīt, kad tiks prom. Paķēra naudu un pazuda. Jūs jau saprotat, parastais stāsts. Gandrīz vai nepa­teica dēlam ardievas.

-    Un visi drošības apsvērumi…

-    Viņa dzimšanas dati ir noskaidroti un izdzēsti no iedzī­votāju reģistra, un zēnam cieši piekodināts aizmirst savu īsto vārdu un neizpaust to nevienai dzīvai dvēselei. Viņš ir pilnībā informēts. Varat droši sākt ar viņu no paša sākuma puisēns ir kā balta lapa.

-    Ļoti labi. Ar dziļu nopūtu Krūmložņas kungs uzvilka savu pēdējo ķeburaino parakstu un pasniedza ierēdnim atpa­kaļ dokumentu ķīpu. Ja tas ir viss, es labāk došos pēc mā­cekļa.

Viņš devās cauri neskaitāmiem klusiem gaiteņiem un atvēra smagas, polsterētas durvis uz spilgti izkrāsotu istabu, kas bija kā piebāzta ar rotaļlietām, kurām vajadzēja iepriecināt nosku­mušus bērnus. Te, starp smīnošu šūpuļzirdziņu un plastmasas lelli ar komisku konusa cepuri galvā, viņš atrada sēžam mazu, bālu zēnu. Bērns nesen bija raudājis, bet tagad šķita nomierinā­jies. Viņā ar neizdibināmu skatienu vērās tikai divas apsārtušas acis. Krūmložņas kungs noklepojās.

-    Mani sauc Krūmložņa, esmu tavs meistars. Tikai tagad sāksies tava īstā dzīve. Tev jānāk man līdzi.

Bērns skaļi nošņaukājās. Krūmložņas kungs pamanīja, ka zēna zods bīstami noraustās elsās. Ar zināmu nepatikas devu viņš saņēma bērna roku, piecēla viņu kājās un veda atpakaļ cauri gai­teņiem uz automašīnu, kas viņus gaidīja ministrijas priekšā.

Pa ceļam atpakaļ uz Haigeitu burvis vienu vai divas reizes mēģināja sarunāties ar savu nākamo skolnieku, bet sadūrās ar spītīgu klusēšanu. Tas viņu neiepriecināja; juzdamies bez­spēcīgs, burvis beidzot padevās un pagrieza skaļāk radio, lai uztvertu reportāžu no kriketa spēles. Bērns sēdēja uz automa­šīnas pakaļējā sēdekļa, sastindzis kā akmens, un nenovērsa acis no saviem kurpju purngaliem.

Krūmložņas kundze sagaidīja abus pie mājas durvīm. Sieviete turēja rokās trauku ar cepumiem un krūzi karstas šokolādes, un viņa aizveda zēnu uz mājīgo dzīvojamo istabu, kur aizrestotā kamīnā uguns mēles laiski laizīja koka pagales.

-    Tu no zēna neko prātīgu neizdabūsi, Marta, Krūmložņas kungs norūca. Viņš līdz šim nav pateicis ne vārda.

-    Un tu vēl brīnies? Viņš ir pārbijies, mazais nabadziņš. Atstāj viņu manā gādībā. Martas kundze bija maza, apaļīga sieviete ar īsiem, sniegbaltiem matiem. Viņa nosēdināja zēnu krēslā pie kamīna un piedāvāja cepumus. Bērns neveltīja sievie­tei ne mazāko uzmanību.

Pagāja vairāk nekā pusstunda. Martas kundze mēģināja čalot par visu, kas vien iešāvās prātā. Zēns iedzēra nedaudz šokolādes un paknibinājās ap cepumiem, visu laiku apātiski skatīdamies ugunī. Beidzot Krūmložņas sieva pieņēma lēmumu: apsēdās zēnam blakus un aplika roku viņam ap pleciem.

-    Tagad tā, mīļais, viņa teica, noslēgsim vienošanos. Zinu, ka tev tika pieteikts nevienam neizpaust savu vārdu, bet ar mani tu vari pieļaut izņēmumu. Es nevaru tevi iepazīt, uzrunā­jot vienkārši par "zēnu", vai ne? Ja tu man pateiksi savu vārdu, es tev atklāšu savējo, labi? Mani sauc Marta. Un tu esi…

Zēns nošņaukājās un ierunājās smalkā balstiņā: Netenjels.

-    Cik jauks vārds, mīļais! Un neraizējies, es to nevienam neteikšu. Vai tu tagad nejūties mazdrusciņ labāk? Tagad apēd vēl vienu cepumu, Netenjel, un tad es tev parādīšu tavu guļam­istabu.

Kad bērns bija pabarots, nomazgāts un beidzot nolikts gulēt, Martas kundze atgriezās pie vīra, kurš strādāja savā darbis­tabā.

-    Viņš aizmiga, sieviete noteica. Es nebrīnītos, ja zēns būtu šokā tas nav nekāds joks, ja vecāki tevi šādi pamet. Ma­nuprāt, tas ir kauns, ka bērni, būdami vēl tik mazi, tiek atrauti no ģimenes.

-    Tā tas vienmēr ir noticis, Marta. Mācekļiem taču no kaut kurienes jārodas. Burvis zīmīgi pielieca galvu tuvāk grāma­tām.

Tomēr viņa sieva nelikās ne zinis par šo mājienu. Bērniem būtu jāuzaug savā ģimenē, viņa turpināja. Vai vismaz jāat­ļauj viņiem dažkārt satikties.

Krūmložņas kungs uzmanīgi nolika grāmatu uz galda. Tu ļoti labi zini, ka tas nav iespējams. Burvja īstajam vārdam jāpa­liek apslēptam, citādi viņa nākamie ienaidnieki varēs to izman­tot, lai nodarītu viņam pāri. Bet kā gan zēns var aizmirst savu vārdu, pastāvīgi tiekoties ar ģimeni? Turklāt neviens jau nepie­spieda vecākus atteikties no sava knēveļa. Viņi šo bērnu nemaz nevēlējās, Marta, un tu zini, ka tā ir patiesība. Citādi jau viņi nebūtu atsaukušies uz sludinājumu. Vecāki kā kompensāciju saņem ievērojamu naudas summu, zēns iegūst iespēju kalpot valstij augstākajā līmenī, un valsts dabū jaunu mācekli. Tik vienkārši. Visi kaut ko iegūst. Neviens nepaliek zaudētājos.

-    Bet tik un tā…

-Man tas nenodarīja nekādu ļaunumu, Marta. Krūmlož­ņas kungs atkal pasniedzās pēc savas grāmatas.

-    Tas nebūtu tik nežēlīgi, ja burvjiem drīkstētu būt pašiem savi bērni…

-     Šis ceļš noved tikai pie karojošām dinastijām, ģimeņu savie­nībām… Un tas viss agri vai vēlu beidzas ar asinspirti. Palasi vēstures grāmatas, Marta, Itālijā notika tieši tā. Tāpēc neuz­traucies par zēnu. Viņš ir jauns, viņš ātri aizmirsīs. Un kā būtu, ja tu tagad pagatavotu man vakariņas?

Burvja Krūmložņas māja no ielas puses izskatījās vienkārša un cienījama, bet tālāk aizstiepās kā garu gaiteņu un stāvu kāpņu labirints. Ēkai bija pieci stāvi, pagrabs, kurā glabājās vīna mucas, kastes ar sēnēm un žāvēti augļi, pirmais stāvs, kurā atradās viesistaba, ēdamistaba, virtuve un oranžērija. Nāka­majos divos stāvos bija izvietotas guļamistabas, darbistabas un vannasistabas, bet pašā augšā atradās bēniņi. Tieši te, zem balti nobalsinātām jumta spārēm, bija Netenjela istaba.

Katru rītu līdz ar ausmu viņu pamodināja baloži, kas miti­nājās uz jumta. Slīpajā jumtā blāvoja mazs vēdlodziņš. Ja pakā­pās uz krēsla, pa to varēja redzēt pelēko, lietus nomazgāto Lon­donu. Krūmložņu māja stāvēja kalna galā, un skats uz pilsētu bija iespaidīgs; saulainās dienās no bēniņu loga varēja saskatīt radiotorni pie Kristāla pils otrā pilsētas galā.

Netenjela guļamistabā atradās lēts finiera drēbju skapis, kumode ar dažām atvilktnēm, galds, krēsls un galdiņš pie gul­tas. Martas kundze katru nedēļu uz tā nolika vāzi ar svaigām puķēm.

Jau no pirmās dienas burvja sieva bija ņēmusi Netenjelu savā gādībā. Martas kundzei zēns patika, un viņa pret mazo izturējās laipni. Mājās viņa nereti uzrunāja mācekli vārdā, kas savukārt ļoti saniknoja viņas vīru.

-    Mums pat nevajadzētu zināt tā knauķa vārdu! viņš bazū­nēja. Tas ir aizliegts! Tas viņu vēlāk var kompromitēt! Kad zēnam apritēs divpadsmit gadu, viņam tiks dots jauns vārds, pēc kura viņu pazīs kā burvi un kā vīru visu atlikušo dzīvi. Bet līdz tam ir gluži aplam…

-    Bet kas tad to pamanīs? sieva spurojās pretim. Turklāt tas nabadziņam ir vismaz kāds mierinājums…

Martas kundze vienīgā sauca zēnu vārdā. Pārējie skolo­tāji viņu dēvēja par "Krūmložņu" tāpat kā viņa aizbildni. Bet pats Krūmložņas kungs Netenjelu sauca vienkārši par "puiku".

Savukārt Netenjels atbildēja uz Martas kundzes nesavtīgo mīlestību ar patiesu pieķeršanos. Ņēma vērā katru viņas vārdu un izpildīja katru lūgumu.

Kad zēns jau nedēļu bija nodzīvojis Krūmložņu mājās, Mar­tas kundze kādā dienā atnesa viņam dāvanu. Tā domāta tev, viņa teica. Nedaudz veca un padrūma gan tā ir, tomēr es iedo­mājos, ka tev varētu patikt.

Tā bija glezna, kurā bija attēlotas burulaivas, kas peldēja pa pelēku lauku ieskautu upi. Krāsas no vecuma bija izbalējušas, tā ka bija grūti visu smalki saskatīt, bet Netenjelam glezna tūlīt iepatikās. Viņš vēroja, kā Martas kundze to piestiprina pie sie­nas virs viņa galda.

-    Tu būsi burvis, Netenjel, viņa teica, un tā ir lielākā balva, par kādu vien mazs zēns var sapņot. Tavi vecāki rīkojās cēli, atsakoties no iespējas būt kopā ar tevi un lemjot tevi šim nozīmīgajam liktenim. Nē, nē, neraudi, mīļais. Tāpēc, ka tavi vecāki bija pietiekami stipri, lai tā rīkotos, arī tev jābūt stip­ram, visiem spēkiem jācenšas centīgi mācīties un apgūt zinības, ko sniedz tavi skolotāji. Šādi rīkojoties, tu darīsi godu saviem vecākiem un sev. Pienāc pie loga un uzkāp uz krēsla! Un tagad paskaties tur vai redzi tālumā to mazo tornīti?

-    To tur?

-    Nē, mīļais, tas ir tikai biroju nams. To mazo, brūno pa kreisi… redzi? Jā, tieši tur. Tā ir Parlamenta ēka, un tur strādā visi labākie burvji, pārvaldīdami Lielbritāniju un mūsu impē­riju. Tur strādā arī Krūmložņas kungs. Un, ja tu cītīgi mācīsies un darīsi visu, ko tavi skolotāji tev liks, tad kādudien tu arī tur nokļūsi, un es būšu lepna par tevi.

-    Jā, Martas kundze, zēns nomui'mināja. Viņš lūkojās uz mazo, brūno tornīti, līdz sāka asarot acis, cenšoties to pēc iespē­jas labāk paturēt prātā. Doties uz Parlamentu… Jā, kādudien ta notiks. Viņš mācīsies centīgi, un audžumāte varēs lepoties ar viņu.

Un tā pamazām, ar Martas kundzes palīdzību, Netenjels ar­vien retāk ilgojās pēc mājām. Atmiņas par vecākiem sāka izbā­lēt, un sirdssāpes pamazām noplaka, līdz viņš gandrīz vai bija aizmirsis par savu iepriekšējo dzīvi. Arī stingrais mācību ritms darīja savu: mācības un praktiskie treniņi aizņēma gandrīz visu laiku, neļaujot zēnam domāt par kaut ko citu. Katra darbadiena sākās ar Martas kundzes klauvējienu pie Netenjela guļamista­bas durvīm.

-    Tējas krūze uz pakāpiena. Atceries, ka tā nav futbolbumba!

Šī frāze bija kā rituāls kopš tā rīta, kad Netenjels, vēl jopro­jām pusaizmidzis, bija izvēlies no savas istabas un ar kāju iespē­ris tieši pa tējas krūzi, kas aizlidoja pa gaisu un ar plašu vēzienu izlēja tēju uz sienas. Tējas atstātais pleķis uz sienas bija redzams vēl pēc daudziem gadiem, tas tur palika kā nenomazgājams asins traips. Par laimi, viņa meistars tā arī par šo negadījumu neuzzināja. Viņš vienkārši nekad nenāca uz bēniņiem.

Pēc tam kad viņš bija nomazgājies vannasistabā stāvu zemāk, Netenjels uzvilka kreklu, pelēkas bikses, pelēkas pusga­rās zeķes, skaistas, melnas kurpes un ziemā, kad namā valdīja aukstums, arī biezu vilnas džemperi, ko Martas kundze viņam bija nopirkusi. Viņš rūpīgi saķemmēja matus lielā vannasistabas spoguļa priekšā, no kura pretī vērās tievs, izstīdzējis zēns ar bālu seju; tad pa aizmugures kāpnēm nokāpa uz virtuvi, nes­dams padusē mājasdarbu burtnīcas. Kamēr Martas kundze bēra traukā kukurūzas pāršlas un cepa karstmaizes, viņš pabeidza tos mājasdarbus, ko nebija paguvis izdarīt iepriekšējā vakarā. Krūmložņas sieva viņam palīdzēja.

-    Azerbaidžāņa? Manuprāt, tās galvaspilsēta ir Baku.

-    Baku?

-Jā. Paskaties savā atlantā. Kāpēc tev tas jāmācās?

-    Pārsela kungs saka, ka man šonedēļ jāapgūst Tuvie Aus­trumi visas tās valstis un pārējais.

-    Neizskaties nu tik norūpējies! Re, karstmaizītes ir gata­vas. Protams, es saprotu, ka mācīties par "visām tām valstīm" nav nekas interesants, bet tev vispirms jāapgūst pamati, un tad varēsi ķerties klāt aizraujošākām lietām.

-    Bet tas ir tik garlaicīgi!

-   Tev tikai tā šķiet. Es reiz biju Azerbaidžānā, un man jāsaka, ka, lai gan Baku ir pagalam nolaista pilsēta, tomēr tā ir labākā vieta, lai pētītu ifrītus.

-    Kas tie tādi?

-   Tie ir uguns dēmoni. Otra varenākā garu grupa. Azerbaidžānas kalnos ir ļoti spēcīgs uguns elements. Tur aizsākās arī zoroastriešu kustība viņi pielūdz uguni, kas mīt visās dzīvajās radībās. Starp citu ja tu meklē šokolādes sviestu, tas atrodas aiz kukurūzas pārslu kārbas.

-   Vai jūs tur redzējāt arī džinus, Martas kundze?

-   Nemaz nav jābrauc uz Baku, lai redzētu džinus, Netenjel. Un, lūdzu, nerunā ar pilnu muti. Tu nospļaudīsi visu galdautu. Nē, džini nav jāmeklē tie paši tevi atradīs, īpaši, ja tu dzīvo Londonā.

-   Un kad es varēšu redzēt fritus?

-   Ifrītus, mīļais. Cerams, ka tu tos vēl ilgi neredzēsi. Un tagad pabeidz ēst brokastis Pārsela kungs tevi jau gaida.

Pēc brokastīm Netenjels savāca savas mācību grāmatas un burtnīcas un devās uz darbistabu pirmajā stāvā, kur Pār­sela kungs viņu jau gaidīja. Tas bija jauns vīrietis, kura gai­šie mati sāka pamazām atkāpties, bet viņš tos ietiepīgi sukāja pāri plikajam galvvidum. Vīrietim mugurā vienmēr bija pelēks uzvalks, kas šķita nedaudz par lielu, un viņš regulāri mainīja bezgaumīgas kaklasaites. Skolotāja vārds bija Valters. Viņš par visu uztraucās un baiļojās, un tikšanās ar Krūmložņas kungu (kas gan notika pavisam reti) lika viņam aiz šausmām drebēt. Savu nevarību viņš kompensēja, izgāžot dusmas uz Netenjelu. Skolotājs bija pārāk godīgs, lai izturētos slikti pret tik centīgu skolēnu. Bet arī centīgiem skolēniem gadās kļūdas, un tad viņš varēja asi uz tām aizrādīt, vaukšķēdams kā mazs, nikns šunelis.

Pārsela kungs Netenjelam nemācīja burvju mākslu, jo pats no tās neko nesaprata. Viņam bērns bija jāiepazīstina ar citiem mācību priekšmetiem, tādiem kā matemātika, svešvalodas (gal­venokārt franču un čehu), ģeogrāfija un vēsture, kā arī politika.

-    Tad nu tā, Krūmložņas jaunskung, Pārsela kungs teica, kāds ir mūsu valdības galvenais uzdevums? Netenjels veltīja skolotājam neizpratnes pilnu skatienu. Nu, saki taču!

-    Valdīt pār mums?

-   Aizsargāt mūs. Nekad neaizmirsti, ka mūsu valsts karo. Prāga joprojām pārvalda visus līdzenumus uz austrumiem no Bohēmijas, un mēs cenšamies, cik spējam, lai atturētu tās karaspēkus no Itālijas. Patlaban mēs piedzīvojam grūtus lai­kus. Pa Londonu klīst musinātāji un spiegi. Lai noturētu impē­riju, mūsu valdībai jābūt stiprai, un stipra valdība tas nozīmē: burvju valdība. Iedomājies, kā mums klātos bez burvjiem! Ja pie varas nāktu vienkāršā tauta! Ātri vien sāktos haoss, un līdz ārvalstu iebrukumam arī ilgi nebūtu jāgaida. Starp mums un anarhiju stāv mūsu vadoņi. Tāds ir tavs mērķis, zēn, kļūt par Parlamenta locekli un vadīt valsti. Paturi to prātā!

-    Jā, ser.

-    Burvim pats nozīmīgākais ir gods, turpināja Pārsela kungs. Viņam ir liela vara, bet tā jāizmanto pareizi. Pagātnē ir bijuši burvji, kas centušies veikt valsts apvērsumu, bet viņiem tas nekad nav izdevies. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka īstam burvim vienmēr palīdz tikums un taisnīgums.

-    Pārsela kungs, vai jūs esat burvis?

Skolotājs atglauda matus un nopūtās. Nē, Krūmložņa. Es ne… mani neizvēlējās. Bet es joprojām cenšos palīdzēt, cik vien ir manos spēkos. Tāpēc…

-    Tad jau jūs piederat pie vienkāršās tautas?

Pārsela kungs uzsita ar plaukstu pa galdu. Tagad pietiks! Jautājumus uzdodu es! Paņemiet transportieri. Mēs pāriesim pie ģeometrijas.

Kad Netenjelam palika astoņi gadi, viņa mācību programma tika paplašināta. Zēns sāka mācīties fiziku un ķīmiju, kā arī reliģiju vēsturi. Turklāt viņam bija jāapgūst arī vēl pāris jaunu valodu, tādas kā latīņu, aramiešu un ebreju.

Netenjels mācījās no deviņiem rītā līdz vieniem pusdienlaikā, tad viņš drīkstēja nokāpt uz virtuvi un vientulībā notiesāt pāris sviestmaižu, ko Martas kundze bija viņam sagatavojusi un atstājusi uz galda, pārsegtas ar papīru.

Pēcpusdienās mācību slodze bija dažāda. Divas reizes nedēļā viņš pēcpusdienās turpināja darbu pie Pārsela kunga. Vēl divas pēcpusdienas viņu veda uz pilsētas baseinu, kura priekšnieks bija dūšīgs vīrs ar tādām ūsām kā velosipēda stūre. Kopā ar citiem bērniem Netenjelam vajadzēja nopeldēt neskaitāmus baseina garumus katrā no iespējamiem peldēšanas stiliem. Zēns parasti bija pārāk sakautrējies vai pārāk noguris, lai runātu ar saviem biedriem, un viņi, to juzdami, turējās no Netenjela pa gabalu. Tāpēc, sasniedzot astoņu gadu vecumu, viņš bija kļuvis par vienpati.

Ceturtdienās Netenjelam vajadzēja mācīties mūziku, bet sest­dienās zīmēšanu. No mūzikas stundām viņš baidījās vēl vairāk nekā no peldēšanas. Viņa mūzikas skolotājs Sindra kungs bija apaļīgs, nepacietīgs vīrs, kura dubultzods ļumēja pie katra soļa. Netenjels pastāvīgi uzmanīja skolotāja dubultzodu ja tas sāka trīcēt, bija skaidrs, ka tūlīt sāksies dusmu izvirdums. Turklāt šie dusmu izvirdumi atkārtojās nomācoši bieži. Sindra kungs ārdījās ikreiz, kad Netenjels sajauca gammu, nepareizi nospēlēja notis vai kļūdījās, lasot no lapas. Un tas notika diez­gan bieži.

Vai tu gribi izsaukt lamiju, ka šitā rausti stīgas? skolo­tājs brēca. Kā? Sasodīts! Padod to man! Viņš paķēra liru no Netenjela rokām un piespieda pie savām raženajām krūtīm. Tad, aizrautībā aizvēris acis, vīrs sāka spēlēt. Istabu piepildīja maiga melodija. īsie, resnie pirksti kustējās pār liras stīgām kā dejojošas desiņas. Bet melodija skanēja tik skaisti, ka pat putni aiz loga pārstāja vīterot un ieklausījās. Netenjelam acīs saskrēja asaras. Pēkšņi acu priekšā iznira senaizmirstas ainas…

-    Un tagad tu! Mūzika pārtrūka, un lira tika pasniegta atpakaļ skolniekam. Netenjels ar jaunu sparu ķērās pie stīgām. Pirksti ķērās un maldījās. Daži aiz loga kokā sēdošie putni aiz apstulbuma nokrita no zara. Sindra kunga dubultzods sašu­tumā ietrīcējās.

-    Muļķi! Pārtrauc! Vai tu patiešām gribi, lai atnāk lamija un tevi apēd? Tikai iegaumē, ka lamijas ar mūziku jānomierina, nevis jāsatracina! Noliec malā to nabaga instrumentu. Pamēģi­nāsim dūdas.

Dūdas vai lira, korāļu dziedāšana vai sitaminstrumentu gra­bināšana ko vien Netenjels izmēģināja, viss beidzās ar skolo­tāja dusmām un paša izmisumu. Mūzikas stundas atšķīrās no zīmēšanas stundām kā nakts no dienas. Zīmēšanu mācīja Lutiēnas jaunkundze. Viņa bija slaida, lokana un laipna un vienīgā no visiem skolotājiem, ar kuru Netenjels spēja brīvi sarunāties. Tāpat kā Martas kundze, arī viņa labprāt sauca savu skolnieku vārdā, jo bija lūgusi, lai zēns viņai to pasaka. Un viņš bez bailēm bija tā izdarījis.

-    Kāpēc man jāpavada visa stunda, pārzīmējot šo paraugu? puisēns jautāja skolotājai kādā pavasara pēcpusdienā, kad viņi sēdēja darbistabā pie atvērta loga, pa kuru ieplūda svaiga vēja brāzma. Tas ir grūti un garlaicīgi. Es daudz labprātāk zīmētu dārzu, šo istabu vai jūs, Lutiēnas jaunkundz!

Skolotāja pasmaidīja. Skiču zīmēšana piederas mākslinie­kiem un bagātām jaunām sievietēm, kam nav nekā cita, ko darīt. Tu neesi ne mākslinieks, ne jauna bagātniece, un iemesls, kāpēc tu ņem rokā zīmuli, ir pavisam cits. Tu būsi meistars, kam pil­nībā jāpārvalda rasēšanas māksla tev jāprot pārzīmēt jebkuru paraugu, ko tu vēlies, turklāt ātri, pārliecinoši un precīzi.

Zēns drūmi palūkojās uz papīra lapu, kas gulēja starp viņiem. Tas bija sarežģīts attēls, kurā savijās izliekti zari ar lapām un ziediem, un starp tiem bija paslēpti nenosakāmas formas ķeburi. Skolnieks pēdējās divas stundas bez pārtraukuma bija pārzīmē­jis šo zīmējumu savā zīmēšanas bloknotā, un tagad darbs bija jau gandrīz pabeigts.

-    Man tas liekas vienkārši bezjēdzīgi, tas arī viss, viņš norūca, pasniegdams lapu skolotājai.

-    Tas nepavisam nav bezjēdzīgi, Lutiēnas jaunkundze attrauca. Ļauj man paskatīties uz tavu darbu. Nav slikti, Netenjel, nepavisam nav slikti, tomēr paskaties vai šis kupols nav nedaudz lielāks nekā oriģinālā? Redzi? Un šajā vietā stum­brā tu esi atstājis caurumu tā ir liela kļūda.

-    Bet tas taču tāds nieks vien ir! Viss pārējais taču ir labi, vai ne?

-    Ne jau par to ir runa. Ja šis būtu pentakls un tu tajā būtu atstājis kaut mazāko caurumu, vai zini, kas notiktu? Tas tev varētu maksāt dzīvību. Tu taču vēl negribi mirt, vai ne, Netenjel?

-    Protams, ne.

-    Labi. Tad tu vienkārši nedrīksti pieļaut kļūdas. Citādi tev būs beigas, Lutiēnas jaunkundze apsēdās atpakaļ savā krēslā. Pēc visiem noteikumiem man būtu jāliek tev šo darbu pārzīmēt vēlreiz…

-    Bet Lutiēnas jaunkundz!

-   Vismaz Krūmložņas kungs gaidītu, lai es tā rīkotos. Bet no tava izmisīgā sauciena es noprotu, ka, liekot tev vēlreiz pār­zīmēt šo darbu, es nesagaidīšu neko labāku. Tāpēc šodienai pie­tiks. Varbūt tu gribētu izskriet dārzā? Domāju, ka svaigs gaiss tev nāktu par labu.

Dārzs aiz mājas Netenjelam bija vieta, kur viņš uz brīdi varēja palikt vienatnē un atpūsties. Te nenotika neviena mācību stunda, tāpēc dārzs nesaistījās ar nepatīkamām atmiņām. Tas bija garš zemes pleķis, apjozts ar augstu sarkanu ķieģeļu mūri. Vasarā pie šī mūra auga vīteņrozes, bet pavasarī sešas ābeles noklāja mauriņu ar sniegbaltiem ziediem. Dārza vidū kuploja rododendru krūmi, un aiz tiem pletās vēl krietns gabals dārza, ko, lūkojoties no mājas logiem, nevarēja redzēt. Te zāle auga garāka un glabāja rīta rasu. Pāri mūrim liecās kastaņa, un tās ēnā tupēja zaļiem ķērpjiem apaudzis akmens soliņš. Blakus soli­ņam stāvēja marmora statuja vīrs, kas tur rokā zibens šautru. Vīram bija milzīga vaigubārda un mugurā Viktorijas laikme­tam raksturīga žakete. Skulptūra bija vēja un lietus nodeldēta un klāta ar sūnām, bet joprojām izstaroja enerģiju un spēku. Netenjelam šis tēls patika tik ļoti, ka viņš pat pavaicāja Martas kundzei, kas tas tāds par vīru, bet viņa bija tikai pasmaidījusi.

Pavaicā savam meistaram, viņa bija noteikusi. Viņš zina visu.

Netenjels tomēr nebija uzdrošinājies pajautāt.

Šī mierpilnā, vientulīgā vieta ar savu akmens solu un nezi­nāmā burvja statuju bija Netenjela patvērums. Viņš vienmēr šeit ieradās, lai sakopotu spēkus stundai pie sava vēsā, norai­došā burvestību meistara.

Kamēr Netenjels bija sešus līdz astoņus gadus vecs, viņš redzēja savu meistaru tikai reizi nedēļā. Tas notika piektdie­nās, un šim notikumam par godu bija jāveic vesels rituāls. Pēc pusdienām zēns devās uz augšstāvu, lai nomazgātu muti un uzvilktu tīru kreklu. Tad, tieši pulksten pustrijos, viņš nostājās meistara durvju priekšā. Netenjels trīs reizes pieklauvēja un sadzirdēja balsi, kas aicināja ienākt.

Meistars zvilnēja klūdziņu krēslā loga priekšā, lūkodamies uz ielu. Viņa seja atradās ēnā. Gaisma, kas ieplūda pa logu, kļāvās ap viņu kā mirdzoša dūmaka. Kad Netenjels ienāca, Krūmlož­ņas kunga garā, tievā roka norādīja uz austrumu stila dīvāniņu, kas bija nokrauts ar spilveniem un atradās pie pretējās sienas. Skolniekam bija jāpaņem viens no tiem, jānoliek uz zemes un jāapsēžas. Zēns apsēdās, sirdij dauzoties, cenzdamies saklausīt katru meistara vārdu un baidīdamies kaut ko palaist garām.

Kamēr zēns vēl bija mazs, burvis bieži vien tikai izjautāja viņu par mācībām. Viņš gribēja noskaidrot audzēkņa zināša­nas par vektoriem, algebru vai varbūtības teoriju, uzzināt, ko Netenjels apguvis par Prāgas vēsturi un vai viņš var atstāstīt īsu krusta karu vēsturi franču valodā. Burvis gandrīz vienmēr bija apmierināts ar atbildēm Netenjels bija ļoti apķērīgs zēns.

Ļoti retos gadījumos burvis lika skolniekam paklusēt, lai gan viņš vēl nebija pabeidzis stāstījumu, un pats sāka stāstīt par maģijas mērķiem un ierobežojumiem.

Burvim pieder milzīga vara, reiz viņš teica. Ar savu gribu viņš var izdarīt visu. Viņš var rīkoties, savtīgu nolūku vadīts vai arī balstoties uz augstākajiem tikumiem. Burvja rīcības sekas var būt labas vai ļaunas, bet tas nav iemesls, lai burvjus dalītu labajos un sliktajos. Vienīgais sliktais burvis ir nelietpratīgs burvis. Kas ir lietpratība, zēn?

Netenjels sagrozījās uz sava spilvena. Spēja visu kontrolēt.

-    Pareizi. Veicot savu uzdevumu, burvis kontrolē spēkus, kurus sūtījis strādāt savā labā, bet pats ievēro… ko, manu zēn?

Jaunais burvis pašūpojās uz priekšu un atpakaļ uz sava spil­vena. Hmm…

-    Trīs S, zēn, trīs S! Domā ar galvu!

-    Stabilitāte, slepenība, spēks.

-    Pareizi. Un kāds ir lielākais noslēpums?

-    Gari.

-    Dēmoni, puika. Sauc tos īstajā vārdā! Kas mums par tiem jāatceras?

-    Dēmoni ir ļoti ļauni un, ja vien spēs, nodarīs tev pāri.

-    Labi. Tev nu gan ir lieliska atmiņa! Bet uzmanies, izrunājot sarežģītus vārdus, man likās, ka, to sakot, tava mēle samež­ģījās. Ja tu neīstā laikā un vietā nepareizi izrunāsi kaut vienu zilbi, dēmonam tā var būt negaidīta iespēja nodarīt tev pāri.

-    Jā, ser.

-    Tātad dēmoni ir liels noslēpums. Vienkāršā tauta zina, ka dēmoni pastāv un ka burvji spēj tos izrīkot, un tieši tāpēc viņi no mums baidās! Bet viņi nezina pašu galveno, tas ir, ka visa mūsu varenība atkarīga no dēmoniem. Bez viņiem mēs esam tikai lēti triku meistari un šarlatāni. Mūsu svarīgākās spējas ir izsaukt dēmonus un pakļaut savai gribai. Ja mēs visu izda­rām pareizi, viņiem mums jāpaklausa. Ja mēs pieļaujam kaut mazāko kļūdu, viņi var uzbrukt un saplosīt mūs gabalos. Mēs staigājam kā pa naža asmeni… Cik tev ir gadu, zēn?

-    Astoņi, ser. Nākamnedēļ paliks deviņi.

-    Deviņi? Tad nākamnedēļ mēs kārtīgi ķersimies klāt tavām maģijas studijām. Pārsela kungs līdz šim centīgi mācījis tev visas pamatzināšanas. Turpmāk mēs tiksimies divas reizes nedēļā un es sākšu tevi iepazīstināt ar mūsu amata pamatnoslēpumiem.

Bet šodien es vēl gribēšu dzirdēt, ka tu noskaiti man ebreju alfabētu un ciparus no viens līdz divpadsmit.

Sava meistara uzraudzībā Netenjels visas nepieciešamās zināšanas apguva neticami ātri. Zēns ar prieku stāstīja par saviem ikdienas sasniegumiem Martas kundzei un sildījās viņas uzslavu saulītē. Vakaros viņš lūkojās pa logu uz tālo, dūmakā tīto Parlamenta ēku un sapņoja par to dienu, kad ieies tur kā pilntiesīgs burvis, kā viens no valdības ministriem.

Divas dienas pēc Netenjela devītās dzimšanas dienas viņa meistars negaidot parādījās virtuvē, kad zēns ēda brokastis.

-   Nāc man līdzi, viņš pavēlēja, nesagaidot, kamēr māceklis paēd.

Netenjels piecēlās un sekoja meistaram uz bibliotēku. Krūm­ložņas kungs apstājās pie plaša grāmatplaukta, kas bija pie­krauts ar lielām un mazām dažāda lieluma un krāsu grāma­tām, tur bija viss, sākot no biezām vārdnīcām ādas vākos un beidzot ar iedzeltenām, mīkstos vākos iesietām brošūrām ar dīvainām zīmēm uz vākiem.

-    Šī būs tava lasāmviela nākamajos trijos gados, sacīja meistars, paklaudzinādams pa grāmatplauktu. Kad tev apri­tēs divpadsmit, tev jāpārzina viss, kas šajās grāmatās atrodams. Šīs grāmatas rakstītas viduslaiku angļu valodā, kā arī latīņu, čehu un ebreju valodā, lai gan, ja nemaldos, te jābūt arī pāris darbiem koptu valodā par ēģiptiešu mirušo kultu. Te būs arī koptu valodas vārdnīca, tā tev palīdzēs. Tas tev jāpaveic pašam, man nav laika ar tevi auklēties. Pārsela kungs raudzīsies, lai tavas svešvalodu zināšanas būtu līmenī. Skaidrs?

-    Jā, ser. Bet sakiet…

-    Ko, lūdzu?

-    Kad būšu tās visas izlasījis, vai zināšu visu, kas vajadzīgs? Es domāju, lai kļūtu par burvi. Vienkārši te ir tik daudz grā­matu…

Meistars nopūtās un pacēla acis pret debesīm. Paskaties sev aiz muguras! viņš noteica.

Netenjels pagriezās. Aiz durvīm slēpās milzīgs grāmat­plaukts, kas slējās no grīdas līdz pat griestiem. Tajā stāvēja sim­tiem grāmatu, un katra nākamā bija biezāka un putekļaināka par iepriekšējo. Zēns nojauta, ka tās bija tādas grāmatas, kurās teksts drukāts ar smalkiem burtiem un katrā lappusē tas sada­līts divās slejās. Zēns nopūtās.

-   Ja izlasīsi visas šīs grāmatas, Krūmložņas kungs sausi noteica, varbūt tad no tevis kaut kas iznāks. Šajā grāmat­plauktā atrodas grāmatas, kurās rakstīts par rituāliem un maģiskajām formulām, kas nepieciešamas, izsaucot nozīmīgus dēmonus. Bet tu tam neķersies klāt, pirms nebūsi sasniedzis pusaudža gadus, tāpēc tagad labāk par tām aizmirsti. Savukārt grāmatas, kas atrodas tavā grāmatplauktā, un viņš vēlreiz paklaudzināja pa koku, dos tev vajadzīgās zināšanas maģijas pamatos, un šimbrīžam tas ir pilnībā pietiekami. Labi, un tagad seko man.

Viņi devās uz istabu, kuru Netenjels pirms tam vēl ne reizi nebija redzējis. Šeit uz gariem, putekļainiem plauktiem rindojās neskaitāmas stikla pudelītes un flakoni, un katrā bija iepildīts kāds krāsains šķidrums. Dažās no pudelītēm atradās kāds pel­došs priekšmets. Puisēns prātoja, ka biezais, izliektais stikls lika šiem priekšmetiem izskatīties tik izkropļotiem un dīvainiem.

Meistars apsēdās uz krēsla aiz vienkārša koka galda un norā­dīja, lai Netenjels ieņem vietu viņam līdzās. Krūmložņas kungs pastūma viņam tuvāk šauru, garu kasti. Netenjels to atvēra kastē gulēja brilles. Tālas atmiņas lika puisēnam nodrebēt.

-    Ņem ārā, puika, tās tev nekodīs. Jā, pareizi. Un tagad paskaties uz mani! Skaties man acīs! Ko tu redzi?

Netenjels negribīgi pacēla acis. Bija grūti ielūkoties skarba­jās, brūnajās vecā vīra acīs likās, ka meistara skatiens paralizē smadzenes. Viņš neko neredzēja.

-Nu?

-    Hmm… atvainojiet, bet es neko ne…

-    Uzmanīgi apskati acu varavīksnenes vai redzi?

-    Hmm…

-    Tu nu gan esi neattapīgs! meistars nikni izsaucās un ar rādītājpirkstu pavilka uz leju ādu zem acs, atklājot sarkaniem asinsvadiem klāto acābolu. Vai arī tagad tu to neredzi? Tā ir lēca, zēn! Man acīs ir kontaktlēcas. Redzi?

Netenjels palūkojās ciešāk un tagad ieraudzīja tievu līniju, kas stiepās visapkārt varavīksnenei, gluži kā ierāmējot to.

-    Jā, ser, viņš teica. Redzu.

-   Bija jau laiks. Labi. Meistars atkal apsēdās. Kad tev apri­tēs divpadsmit gadu, tevi sagaida divi svarīgi notikumi. Pirmkārt, tev tiks dots jauns vārds, kuru tu pieņemsi kā savējo. Kāpēc?

-    Lai dēmoni nespētu gūt varu pār mani, atklājot manu īsto vārdu.

-    Pareizi. Protams, tas tevi pasargās arī no naidīgi noska­ņotiem burvjiem. Otrkārt, tu saņemsi savas pirmās lēcas, ko varēsi valkāt visu laiku. Tās ļaus tev redzēt cauri dēmonu viltī­bām. Līdz tam tu valkāsi šīs brilles, bet tikai tad, kad teikšu, lai tu tās uzliec. Turklāt nekādā gadījumā tās nedrīkst iznest no istabas. Vai skaidrs?

-   Jā, ser. Bet kā gan šīs brilles man palīdzēs redzēt cauri visā­dām lietām?

-    Kad dēmoni materializējas, viņi spēj pieņemt neskaitā­mas fiziskās formas, turklāt ne tikai materiālajā pasaulē, bet arī citos līmeņos, par dažādajiem līmeņiem es tev pastāstīšu vēlāk, tagad netincini mani! Daži augstākā līmeņa dēmoni var kļūt pat neredzami, un viņu viltībām nav robežu. Lēcas un, lai gan zemākā pakāpē, arī brilles ļauj tev vienlaikus vērot vairā­kus līmeņus un dod iespēju veiksmīgāk atmaskot dēmonus. Un tagad skaties…

Krūmložņas kungs piegāja pie pārpildītā plaukta un paņēma lielu aizkorķētu un ar vasku aizzīmogotu stikla pudeli. Tur zaļ­ganā sālsūdenī peldēja beigta žurka ar brūnganu kažoku un baltu ādu. Netenjels saviebās. Meistars viņu uzrunāja.

-    Kā tu teiktu, puika, kas tas ir? viņš vaicāja.

-    Žurka, ser.

-    Kāda žurka?

-    Brūnā. Rattus norvegicus.

-    Labi. Arī latīniskais nosaukums, ko? Pilnīgi aplam, bet labi. Tā nepavisam nav žurka. Tagad uzliec brilles un paskaties vēlreiz.

Netenjels rīkojās, kā pavēlēts. Brilles uzgūlās uz deguna auk­stas un smagas. Viņš lūkojās cauri miglainajiem kristāla stik­liem, mēģinādams koncentrēties. Kad viņa redzeslokā nonāca pudele, zēns noelsās. Žurka tur vairs nebija redzama. Tās vietā pudelē peldēja mazs, sarkanmelns radījums ar porainu seju, vaboles spārniem un ermoņikām līdzīgu vēderu. Radībiņas plaši atvērtajās acīs spīgoja dusmas. Netenjels noņēma brilles un palūkojās vēlreiz. Tagad šķidrumā atkal peldēja tā pati žurka.

-    Oho, viņš nočukstēja.

Meistars piekrītoši pamāja. Tas bija Purpursārtais nemiera gars, noķerts un iebalzamēts Linkolna Medicīnas institūtā. Viens no zemākajiem velnēniem, bet spēj izplatīt šausmīgas sērgas. Spēj radīt ilūziju, pieņemot žurkas veidolu, bet tikai materiālajā līmenī. Citos līmeņos skatienam atklājas tā patiesā būtība.

-    Vai tas ir pagalam, ser? Netenjels vaicāja.

-    Hmm? Pagalam? Nu, man liekas, ka jā. Ja tā nav, viņš noteikti ir ļoti nikns. Galu galā nabags sabijis šajā pudelē jau piecdesmit gadus es to mantoju no sava meistara.

Viņš nolika pudeli atpakaļ plauktā. Tagad tu redzi, viņš atkal pievērsās māceklim, pat zemākā līmeņa dēmoni ir ļauni, bīstami un grūti notverami. Tu ne uz mirkli nedrīksti aizmirst par piesardzību! Un tagad paskaties uz šo.

Pabīdījis malā degļa lampu, skolotājs izvilka ārā taisnstūr­veida stikla kastīti, kurai, šķiet, nebija vāka. Kastītē lidinā­jās sešas mazas būtnes, nemitīgi atsitoties pret sava cietuma malām. No lielāka attāluma šīs būtnes atgādināja kukaiņus, bet, kad Netenjels pieliecās, lai apskatītu tuvāk, viņš atklāja, ka šīm būtnēm ir daudz vairāk kāju nekā kukaiņiem.

-    Šie miti, sacīja meistars, ir viszemākā dēmonu pasuga. Tiem piemīt tikai kripata veselā saprāta. Tev pat nav vajadzī­gas brilles, lai redzētu to patieso izskatu. Pamanīji tās oranžās svītras zem astes? Šie miti dzeļ daudz sāpīgāk nekā bites vai lapsenes. Lieliski noder, lai kādu sodītu vai nu kaitinošu sān­censi, vai… nepaklausīgu skolēnu.

Netenjels vēroja, kā niknie miti triecas ar pieri stikla kastītes sienās. Viņš enerģiski pamāja ar galvu. Jā, ser.

-    Negantnieki, Krūmložņas kungs noteica un nolika kas­tīti atpakaļ plauktā. Bet tev jāzina tikai pareizie vārdi, un viņi pakļausies tavai pavēlei. Šādā veidā viņi demonstrē mūsu mākslas pamatus. Mūsu rokās ir bīstami ieroči, kurus jāprot kontrolēt. Un tagad tev jāapgūst zināšanas, kā pasargāt sevi no viņiem.

Netenjels drīz vien saprata, ka paies vēl ļoti ilgs laiks, pirms viņš drīkstēs izmantot kādu no meistara pieminētajiem iero­čiem. Viņš mācījās pie Krūmložņas kunga divreiz nedēļā un mēnešiem ilgi nedarīja neko citu kā vien pierakstīja. Jaunajam burvim bija jāapgūst pentaklu zīmēšanas pamatprincipi un rūnu zinības. Zēns mācījās attīrīšanās rituālus, kas burvjiem jāizpilda pirms dēmonu izsaukšanas. Pēc tam bija jāliek lietā piesta un jāsaberž pulverī dažādi kaltēti augi, no kuriem varēja pagatavot vīraku, kas pamudināja ierasties vēlamos dēmonus vai atbaidīja nevēlamos. Viņš grieza sveces dažādos garumos un sašķiroja tās vēl pēc citiem parametriem. Un ne reizi meistars neizsauca nevienu dēmonu.

Neredzēdams šajās mācībās nekādu virzību uz mērķi, Neten­jels remdēja savu ziņkāri, lasīdams grāmatas. Pārsela kungs bija pārsteigts par viņa milzīgajām zināšanu alkām. Arī Lutiēnas jaunkundzes zīmēšanas stundās viņš strādāja ļoti centīgi un pēc tam izmantoja iegūtās prasmes, zīmēdams pentaklus meistara kaulainās acs uzraudzībā. Un visu šo laiku īpašās brilles stāvēja darbistabas plauktā un pārklājās ar putekļiem.

Lutiēnas jaunkundze bija vienīgā, kam viņš uzticēja savu vil­šanos.

-    Pacietību, viņa sacīja. Pacietība ir augstākais tikums. Ja kaut ko sasteigsi, tev draud neizdošanās. Un neizdošanās ir sāpīga. Tev jāatceras, ka pats svarīgākais ir atslābināties un koncentrēties uzdotajam. Un tagad tev vēlreiz būs jāuzskicē šis zīmējums, tikai šoreiz ar aizsietām acīm.

Tikai pēc sešiem mēnešiem Netenjels pirmo reizi novēroja dēmona Izsaukšanu. Bet, zēnam par aizkaitinājumu, meistars neļāva viņam piedalīties. Meistars pats uzzīmēja abus pen­taklus sev galveno un otru, mazāko, Netenjelam. Zēnam pat netika atļauts aizdegt sveces un vissliktākais uzlikt brilles.

-    Kā tad es kaut ko redzēšu? viņš vaicāja, būdams saērci­nāts un izrādīdams to. Taču meistara stingrais skatiens viņu tūlīt apklusināja.

Dēmona izsaukšana izvērtās par lielu vilšanos. Pēc Izsauk­šanas vārdiem Netenjels sev par lielu prieku atzina, ka saprot lielāko daļu teiktā, šķietami nenotika nekas. Istabai cauri izšāvās viegla vēja pūsmiņa; citādi viss bija mierīgi. Tukšais pentakls tā arī palika tukšs. Turpat stāvēja meistars, aizvēris acis, viņš izskatījās aizsnaudies. Netenjelam kļuva garlaicīgi. Kājas no ilgās stāvēšanas smeldza. Acīmredzot šis dēmons bija izlēmis neierasties. Pēkšņi zēns ar šausmām pamanīja, ka ista­bas stūrī bija apgāzušās pāris sveču un aizdedzinājušas papīrus. Viņš iekliedzās un jau gatavojās skriet uz notikuma vietu, bet tad…

-    Paliec, kur esi!

Netenjela sirds apmeta kūleni. Viņš sastinga pussolī. Krūm­ložņas kunga acis bija atvērtas un lūkojās uz zēnu trakās dus­mās. Pērkondimdošā balsī viņš izrunāja septiņus Atbrīvošanas vārdus. Uguns istabas stūrī tūlīt noplaka, un līdz ar to pazuda arī degošie papīri; sveces atkal stāvēja taisni un mierīgi dega. Netenjela sirds neprātīgi dauzījās.

-    Kāpsi ārā no pentakla, ko? meistars nikni izsaucās. Es taču tev tiku teicis, ka daži dēmoni paliek neredzami. Viņi pār­zina ilūzijas mākslu un zina tūkstošiem veidu, kā tevi kārdināt un izaicināt. Vēl viens solis, un tu pats būtu aizdedzies! Šova­kar tev būs daudz laika to visu pārdomāt, jo tu dosies gulēt bez vakariņām!

Nākamās dēmonu izsaukšanas nebija tik satraucošas. Liekot lietā tikai visas piecas parastās maņas, Netenjels novēroja dažā­dus dēmonus. Daži parādījās dzīvnieku veidolā kā ņaudoši kaķi, suņi ar ieplestām acīm vai pamesti, klibi kāmīši, kurus tā vien gribējās paņemt rokās. Gar pentakla malām lēkāja mazi, piemīlīgi putniņi. Vienreiz no griestiem sāka gāzties ābeļziedu birums, piepildot istabu ar smagu, saldu smaržu, kas lika justies miegainam.

Viņš iemācījās stāties pretī visa veida kārdinājumiem. Daži neredzami gari uzpūta tādas smakas, ka bija riebumā jārīstās. Citi reibināja ar tādām smaržām, kādas lietoja Lutiēnas jaun­kundze vai Martas kundze. Daži mēģināja iebiedēt ar skaņām ar šņākšanu, čukstēšanu un kliegšanu. Zēns dzirdēja dīvainas balsis lūdzoši kliedzot, vispirms spiedzoši augstu, tad tās kļuva arvien zemākas un beigās skanot kā bēru zvani. Bet Netenjels norobežojās no visām šīm lietām un nekad vairs nemēģināja tuvoties pentakla malai.

Tikai pēc gada Netenjelam garu izsaukšanas laikā bija atļauts uzlikt brilles. Tagad viņš varēja redzēt daudzus dēmo­nus to īstajā izskatā. Taču varenākie saglabāja ilūziju par savu izskatu arī pārējos līmeņos. Krūmložņas audzēknis visas šīs pārmaiņas un paralēlos līmeņus uztvēra mierīgi un pārliecinoši. Mācībās viņš progresēja un arvien labāk iemācījās savaldīties. Zēns kļuva spēcīgāks, dzīvespriecīgāks un bija pilns apņēmības kaut ko sasniegt. Visu brīvo laiku viņš veltīja, lasīdams vecus manuskriptus.

Skolotājs bija ļoti apmierināts ar sava audzēkņa sekmēm, un Netenjels, par spīti savai neapmierinātībai ar apmācības lēno gaitu, jutās iepriecināts par to, ko bija iemācījies. Viņu starpā valdīja ja ne tuvas, tomēr tādas attiecības, kas deva labumu abiem. Un tā varbūt būtu arī turpinājies, ja vasarā pirms Neten­jela vienpadsmitās dzimšanas dienas neatgadītos kāds briesmīgs notikums.

Beidzot pienāca rīts.

Austrumu pusē debesīs uzplaiksnīja pirmie saules stari. Pie Doklendas horizonta atmirdzēja gaismas oreols. Es uzgavilēju. Jau sen bija laiks…

Šī nakts bija mani nogurdinājusi un brīžiem pat pazemojusi. Biju slēpies, vilcinājies un bēdzis pa visu Londonu. Pret mani rupji bija izturējusies trīspadsmit gadus veca meitene. Biju slē­pies atkritumu tvertnē. Un tagad, kronis visam, es tupēju uz Vestminsteras abatijas jumta, izliekoties par notekcauruli gargoilas formā. Kas varētu būt vēl sliktāk…

Uzlecošās saules stari atmirdzēja uz amuleta, kas bija apsiets ap manu ķērpjiem noaugušo kaklu. Tas uzmirdzēja spoži kā stikls. Pastiepu nagu, lai to paslēptu, ja nu gadījumā tuvumā būtu kāda vērojoša acs, bet vairs nebiju tik noraizējies kā naktī.

Biju palicis slēpjamies atkritumu tvertnē tumšajā alejā vai­rākas stundas pietiekami ilgi, lai atpūstos un mans kažoks piesūktos ar pūstošu dārzeņu smaku. Tad man ienāca prātā lie­liskā doma ieņemt šo nekustīgo pozu uz abatijas jumta. [19] [1] Daudzi vareni burvji pēc savas nāves (un daži ari pirms nāves) deviņ­padsmitajā un divdesmitajā gadsimtā tika apbedīti Vestminsteras abatijā. Gandrīz katrs no viņiem kapā līdzi paņēma vienu spēcīgu maģisko priekš­metu. Tas bija saistīts ne tikai ar pašapzinīgu savas bagātības un varas apliecināšanu. Tā bija arī spītīga liegšana saviem mantiniekiem mantot šo spēcīgo maģisko priekšmetu un mantinieki neuzdrīkstējās paņemt šos priekšmetus no kapa, baidoties no mirušo atriebības.

Mani

sargāja ēkas maģisko ornamentu daudzveidība, kas maskēja amuleta signālu. No mana jaunā skatpunkta tālumā gan biju pamanījis pāris lidojošās lodes, bet neviena no tām nepienāca tuvāk. Beidzot nakts bija aizplūdusi un burvji bija noguruši. Izlūklodes nozuda. Uzausa gaisma.

Saulei lecot, es nepacietīgi gaidīju, kad mani izsauks. Zēns bija teicis, ka darīs to saullēktā, bet viņš droši vien gulēja kā sists, kā jau visi pusaudži.

Izmantoju šo laiku lietderīgi, lai sakārtotu domas. Bija pilnīgi skaidrs, ka puika bija antiņš un grēkāzis, kuru izmantoja pie­audzis burvis, kas šim bērnam kāroja uzvelt vainu par zādzību. To nebija grūti uzminēt šādā vecumā neviens bērns pats neuz­drošinātos mani izsaukt un likt man izpildīt tik lielu uzdevumu. Pieņemsim, ka nezināmais pieaugušais burvis gribēja izrēķinā­ties ar Siržulauzēju un iegūt kontroli pār amuleta spēku. Ja tā, viņš pamatīgi riskēja. Ņemot vērā iespaidīgās medības, no kurām šonakt biju izvairījies, par šo zaudējumu bija nobažīju­šies vairāki spēcīgi burvji.

Pat viens pats Saimons Siržulauzējs bija grūti uzveicams pre­tinieks. Tas, ka viņš spēja paturēt savā dienestā (un savaldīt) abus gan Fakvarlu, gan Džaboru -, liecināja par viņa spēku. Nedotu ne pliku grasi par to burvi, kas uzdrošinājies ar viņu saķerties.

Un tad vēl tā meitene, kuras draugiem nekaitēja manas bur­vestības un kura spēja redzēt cauri manai ilūzijai. Bija pagājuši jau vairāki gadsimti, kopš pēdējo reizi biju sastapies ar šādu cilvēku, tāpēc man interesēja, ko viņa dara Londonā. Nebija skaidrs, vai šie cilvēki apzinās savus spēkus vai ne. Skuķis pat īsti nesaprata, kas tas par amuletu, vienīgi to, ka tas ir pie­tiekami vērts, lai to iegūtu sev. Viņa pilnīgi noteikti nebija ne Siržulauzēja, ne zēna sabiedrotā. Dīvaini… Es nespēju to visu salikt kopā.

Galu galā tā nebija mana problēma. Saullēkts apspīdēja aba­tijas jumtu. Atļāvos sakļaut spārnus un atpūsties.

Un tad es tiku izsaukts.

Šķita, ka simtiem tūkstošu āķu ieķeras manī. Mani vienlai­kus rāva vairākos virzienos. Pārāk ilgi paliekot uz vietas, riskēju tikt saraustīts gabalos, turklāt šoreiz man nebija iemesla kavē­ties. Vēlējos atdot amuletu, lai tas vienreiz būtu nokārtots.

Ar šo cerību es padevos izsaukumam, pazudu nojumta…

…un atkal parādījos zēna istabā. Paskatījos visapkārt.

-    Labi, kas tad tas?

-   Es pavēlu tev, Bartimaj, atklāt, vai tu esi prasmīgi un pil­nīgi izpildījis savu uzdevumu…

-    Protams, esmu kā tad tu domā, kas tas ir dārglieta, vai? ar savu gargoilas nagu norādīju uz amuletu, kas karājās man kaklā. Tas šūpojās un mirgoja sveču gaismā. Samarkan­das amulets. Tas piederēja Saimonam Siržulauzējam. Tagad tas ir tavs. Drīz tas atkal piederēs Saimonam Siržulauzējam. Ņem to un tiec galā ar sekām. Kas tev tas par pentaklu: kas tās par rūnām? Un šī vēl viena papildu līnija?

Puika izrieza krūtis. Tas ir Adelbranda pentakls. Ja es nezinātu labāk, es varētu zvērēt, ka viņš pasmīnēja, lai gan tik jauniem cilvēkiem šāda sejas saviebšana ir ļoti neraksturīga.

Adelbranda pentakls. Tas nozīmēja nepatikšanas. Kārtīgi apskatīju zvaigznes un apļa līnijas, meklēdams pārtraukumus vai caurumus. Tad pārbaudīju rūnas un ciparus.

-   Aha! es ierēcos. Šo tu esi uzrakstījis nepareizi! Un tu zini, ko tas nozīmē, vai ne…? Uzmetu kūkumu kā kaķis, kas sagatavojies lēcienam.

Pusaudža sejā bālums mijās ar sārtumu, lūpa iedrebējās, šķita: acis tūlīt izlēks no dobumiem. Man jau likās, ka šis metīsies ārā no pentakla, tomēr viņš palika uz vietas, tādējādi mans plāns izgāzās. [20] [1] Ja burvis Izsaukšanas laikā pamet pentaklu, viņam vairs nav varas pār dēmonu. Cerēju, ka viņš tā izdarīs un tad varēšu aizbēgt. Tas pat ļautu man izkāpt no sava pentakla un kārtīgi viņam sadot.

Zēns steidzīgi pārlasīja uz grīdas uzrakstītās rūnas.

-    Nodevīgais dēmon! Pentakls ir precīzs tas tevi notur uz vietas.

-   Nu labi, es sameloju. Es atkal sarāvos, paslēpdams akmens spārnus aiz kupra. Vai tu gribi to amuletu vai ne?

-    No-noliec to tajā traukā.

Starp abiem apļiem stāvēja mazs ziepju trauciņš. Ar zināmu atvieglojumu noņēmu no kakla amuletu un iemetu to traukā. Puika pieliecās tam tuvāk. Ar acs kaktiņu uzmanīgi viņu pētīju ja tikai viena kāja vai viens pirksts būtu ārpus apļa, es uzkluptu viņam ātrāk, nekā šis spētu noskaitīt lūgšanu.

Bet šitais bija pietiekami gudrs. No sava nobružātā mēteļa kabatas viņš izvilka kociņu. Koka galā bija striķis un pie tā pie­siets āķis, kas aizdomīgi atgādināja saliektu saspraudi. Ar pāris mēģinājumiem zēnam izdevās aizķert trauciņa malu un ievilkt to savā aplī. Tad viņš pacēla amuletu, turēdams aiz ķēdes, un, to darot, saviebās.

-    Fui, cik pretīgs!

-     Tā nav mana vaina. Vaino Rozerhizas notekcaurules. Nē, labāk vaino pats sevi. Visu nakti pavadīju, mēģinādams izvairī­ties no vajātājiem. Tev paveicies, ka neesmu pilnībā iegremdē­jies tajos netīrumos.

-    Tevi vajāja? Jaunais burvis izklausījās gandrīz aizrautīgs. Nepareizi, mazais, labāk pamēģini izklausīties nobijies.

-    Puse Londonas dēmonu bija man uz pēdām, es noburk­šķēju, izbolīdams savas akmens acis un paklabinādams knābi. Un nešaubies ne mirkli, puika, ka viņi ieradīsies šeit, acīm dusmās kvēlojot un alkstot atriebties, un tad viņi tevi pazudi­nās. Tu būsi bezpalīdzīgs, nespēdams aizstāvēties pret viņu varu. Tev ir tikai viena iespēja izlaid mani no šī pentakla, un es tev palīdzēšu izbēgt no viņu nagiem. [21] [1] Jā, bet pirms tam pats tevi saplosīšu gabalos.

-             Vai tu domā, ka es esmu muļķis?

-   Man nav jāatbild uz šo jautājumu atbilde ir tev rokās, un tā izskatās pēc amuleta. Nu, man vienalga. Esmu izpildījis savu uzdevumu, tas ir padarīts. Paliec sveiks! Mana ārējā forma sakustējās un sāka gaist. Ņirbošs tvaika stabs pacēlās no grī­das, it kā gatavotos mani aprīt un aizraut nebūtībā. Cerēju, ka Adelbranda pentakls mani neaizkavēs.

-    Tu nedrīksti doties prom. Man tevim ir vēl viens uzde­vums.

Vairāk nekā atjaunotā saistība mani aizkaitināja šis arhaisms. "Tevim", "Nodevīgais dēmons" nu taču! Tā neviens vairs nerunā, nu jau vismaz divsimt gadus ne. Varētu likties, ka šis knauķis visas savas prasmes apguvis no vecām grāmatām!

Bet, lai arī ar "tevim" vai bez tā, viņam tomēr bija taisnība. Parastie pentakli spēj saistīt tevi tikai vienam uzdevumam. Kad tu to izpildi, tu drīksti doties prom. Ja burvis vēlas tev uzdot vēl kādu darbiņu, viņam jāatkārto atkal visas Izsaukšanas rituāla muļķības vēlreiz. Bet Adelbranda pentakls bija izņēmums: papildu līnijas un maģiskās formulas bija kā divkārt slēgtas durvis un piespieda tevi palikt piecstūrī un gaidīt turpmākās pavēles. Tie bija ļoti nopietni buramvārdi, kas prasīja pieauguša cilvēka izturību un koncentrēšanās spējas, un tas deva man iespēju nākamajam uzbrukumam.

Ļāvu tvaika stabam aizplūst prom. Kur tad viņš ir?

Zēns bija aizrāvies, grozīdams bālajās rokās amuletu. Viņš izbrīnīts paskatījās uz mani. Kāds viņš?

-     Priekšnieks, tavs meistars, eminence grise, spēks, kas stāv aiz tevis. Vīrs, kas tev ierosināja paveikt šo mazo zādzību, kas tev pateica priekšā, ko teikt un kā zīmēt pentaklu. Vīrs, kas joprojām paliks neskarts, kad Siržulauzēja džins mētās tavu sakropļoto ķermeni virs Londonas jumtiem. Viņš spēlē kādu spēlīti, par kuru tu neko nenojaut, izmantojot tavu nezināšanu un jaunības naivumu.

Tas viņu aizskāra. Zēns uzmeta lūpu.

-    Nez ko viņš tev sastāstījis? Sāku runāt tēvišķīgā balsī: Labi, labi, mazais, tu esi pats labākais jaunais burvis, kādu man iznācis satikt pēdējā laikā! Saki man: vai tu nevēlētos izsa­ukt kādu spēcīgu džinu? Gribētu? Labi, nu tad darīsim tā! Mēs varētu, piemēram, izspēlēt joku ar kādu citu burvi teiksim, nozagt amuletu…

Zēns iesmējās. Negaidīti. Biju gaidījis niknuma vai panikas lēkmi. Bet nē, šis smējās!

Viņš vēlreiz pagrieza rokās amuletu, tad saritināja ķēdīti un ielika to atpakaļ traukā. Arī negaidīti. Izmantojot nūjiņu, atkal aizbīdīja trauciņu atpakaļ tā sākotnējā vietā.

-    Ko tu dari?

-    Atdodu to atpakaļ.

-    Es to negribu!

-    Pacel to!

Es negribēju ielaisties strīdiņā ar divpadsmitgadīgu puišeli, īpaši ar tādu, kurš spēja man pavēlēt, lai izpildu viņa gribu, tāpēc pastiepos ārpus sava apļa un paņēmu amuletu.

-    Un ko tagad? Kad ieradīsies Saimons Siržulauzējs, es to neturēšu pie sevis. Atdošu to viņam un vēl zemu paklanīšos, un norādīšu uz aizkariem, aiz kuriem tu trīcēdams slēpsies.

-    Pagaidi…

Viņš izvilka kaut ko spīdīgu no vienas ietilpīgā mēteļa iekš­kabatas. Vai pieminēju jau, ka šis mētelis bija viņam vismaz trīsreiz par lielu? Tas acīmredzot kādreiz bija piederējis ļoti nevīžīgam burvim, jo, lai gan krietni salāpīts, uz tā joprojām bija saskatāmi nepārprotami uguns un asiņu traipi, kā arī plē­sīga zvēra nagu atstātās pēdas. Novēlēju visas šīs nelaimes arī knaukim.

Tagad viņš kreisajā rokā turēja disku no stikla un spodri­nāta misiņa. Pāris reižu pārlaida tam roku un sakoncentrējies sāka lūkoties atspīdošajā metālā. Velnēns, kas bija iesprostots diskā, pēc brīža atbildēja. Parādījās tumšs attēls, zēns to rūpīgi pētīja. Viņš bija pārāk tālu, lai arī es saskatītu attēlu, bet, kamēr mana saimnieka uzmanība bija novērsta, es nedaudz papētīju apkārtni.

Istaba… Gribēju atrast atslēgu viņa personībai. Iespējams, kādu viņam adresētu vēstuli vai uz mēteļa uzšūtu vārdu. Agrāk tas vienmēr bija izdevies. Es, protams, nemeklēju knēveļa īsto vārdu tas būtu par daudz prasīts -, bet iesākumam labi noderētu arī viņa oficiālais vārds. [22] [1] Visiem burvjiem ir divi vārdi oficiālais vārds un īstais, piedzimstot dotais vārds. īsto vārdu viņiem devuši vecāki, un, tā kā tas ir dabiski sais­tīts ar viņu būtību, šis vārds slēpj lielu spēku un arī vājumu. Burvji cenšas šo vārdu paturēt slepenībā, jo, ja to uzzina ienaidnieks, viņš vai viņa var iegūt varu pār burvi, tāpat kā burvis var izsaukt džinu tikai tad, ja zina viņa īsto vārdu. Tāpēc burvji ļoti rūpīgi slēpj savu īsto vārdu, aizstājot to ar oficiālo vārdu, kas viņiem dots, kad viņi sasniedz noteiktu gadu skaitu. Ir noderīgi zināt burvja oficiālo vārdu lai gan daudz, daudz labāk ir zināt īsto, slepeno.

Bet man nelaimējās. Pati personiskākā un noderīgākā istabas mēbele viņa galds bija rūpīgi apsegts ar biezu, melnu audumu. Skapis istabas stūrī bija aizvērts; tāpat arī skapītis ar atvilktnēm. Starp sveču kalniem bija nolikta vāze ar svaigiem ziediem jauks žests. To puika tur katrā ziņā nebija nolicis pats, tātad kādam viņš patika.

Jaunais burvis pavēcināja labo roku virs diska, un tā virsma atkal satumsa. Viņš to ielika kabatā un palūkojās uz mani. Ui, ui! Tūlīt būs.

Bartimaj, viņš iesāka. Pavēlu tev paņemt Samarkandas amuletu un paslēpt to burvja Artūra Krūmložņas mantu glabā­tavā, noliekot tā, lai to nevar pamanīt, un izdarīt to tik klusi, lai neviens ne cilvēks, ne gars nevienā no līmeņiem neredzētu tevi ne ienākam, ne izejam; pēc tam es tev pavēlu nekavējoties atgriezties pie manis, klusi un nemanāmi, un gaidīt turpmākās pavēles.

Zēnam jau seja metās zila, kad viņš beidza šo runu, jo pavēli visu bija izteicis vienā elpas vilcienā.**

[1] Tas ir ļoti ieteicams, ja ir darīšana ar tādām apķērīgām, gudrām būt­nēm kā es. Bieži vien pauzi starp vārdiem var iztulkot kā punktu, kas vai nu maina pavēles jēgu, vai arī vienkārši pārvērš visu pavēli par birokrā­tisku muldēšanu. Ja mēs kaut ko varam iztulkot nepareizi sev par labu, esi drošs mēs tā arī izdarīsim.

Nikni palūkojos no savu akmens uzacu apakšas. Ļoti labi. Kur šis nelaimīgais burvis atrodas?

Mans pavēlnieks pasmaidīja. Lejasstāvā.

Lejasstāvā… tas nu gan bija pārsteidzoši!

-    Iegāzīsi savu meistaru, ko? Nejauki…

-             Es netaisos viņu iegāzt. Es tikai gribu, lai amulets ir dro­šībā, aiz visām tām aizsargsistēmām, kas vien viņam ir. Tur to neviens neatradīs. Sīkais apklusa. Bet ja nu tomēr…

-             Tad aizdomas nekritīs uz tevi. Tipisks burvju triks. Tu mācies ātrāk nekā vairums bērnu.

-    To neviens neatradīs.

-    Tu tā domā? To mēs vēl redzēsim.

Es tomēr nevarēju te visu dienu uzkavēties sarunādamies. Ar burvestības palīdzību padarīju amuletu mazu un liku tam izska­tīties pēc zirnekļa tīkla. Tad zirnekļa izskatā ielīdu tuvākajā grīdas dēļa šķirbā un atkal parādījos griestu plaisā apakšstāva istabā.

Biju nonācis tukšā vannasistabā. Durvis bija atvērtas. Es steidzos pa baltā apmetuma klātajiem griestiem tik ātri, cik manas astoņas kājas spēja mani nest. Un brīnījos par zēna nekaunību.

Iegāzt otru burvi tas nebija nekas neparasts. Tas piederēja pie lietas. [23] [1] Burvji ir visneiecietīgākā, greizsirdīgākā un divkosīgākā cilvēku grupa uz zemes, pat briesmīgāki par advokātiem un akadēmiķiem. Viņi dievina varu un vēlas to turēt savās rokās, un meklē iespējas ieriebt saviem sāncenšiem. Aptuveni rēķinot, apmēram astoņdesmit procentos dēmonu izsaukšanas gadījumu tiek dota pavēle nodarīt kaitējumu kādam citam bur­vim vai aizstāvēt burvi pret kāda cita nodarīto kaitējumu. Savukārt garupasaulē lielākā daļa ciņu ir bez personiskiem iemesliem, jo mēs jau necī­nāmies, savas gribas vadīti. Piemēram, man patlaban nebija nekāda naida pret Fakvarlu; nu labi tie ir meli, man viņš riebās bet ne vairāk kā pa­rasti. Galu galā, mūsu abpusējā nepatika bija sakņota daudzos gadu simtos, pat tūkstošos. Bet burvji ķildojās sava prieka pēc. Šajā sakarā mums būtu kaut kas jādara.

Bet iegāzt savu meistaru tas bija mazliet neparasti,

turklāt vēl ņemot vērā, ka šādu nejaucību pastrādā divpadsmit­gadīgs knēvelis. Pieaugušie burvji ķildojās smieklīgi regulāri, bet nejau tik agrā jaunībā, kad viņi vēl tikai apgūst visus burvju mākslas noteikumus un likumus.

Kā es zināju, ka burvis, uz kura darbistabu dodos, ir zēna meistars? Nu, ja vien vecie paradumi nebija atmesti un mācekļi netika sūtīti uz internātskolām apgūt burvju mācības (kas gan bija maz ticams), tad cita izskaidrojuma vienkārši nebija. Burvji turēja savus amata noslēpumus cieši savās noslēgtajās, sīkajās sirsniņās, krājot burvestību doto spēku gluži kā sīkstuļi zeltu, un ar vislielāko piesardzību savas zināšanas nodeva tālāk. Kopš burvju viduslaikiem mācekļi vienmēr bija dzīvojuši savu meis­taru mājās viens māceklis pie viena meistara un burvju māksla tika apgūta vislielākajā slepenībā. No zikurātiem līdz piramīdām, no svētajiem ozoliem līdz debesskrāpjiem, gadu tūk­stošiem mainoties, šī kārtība nemainījās.

Tātad: lai paglābtu savu ādu, šis nepateicīgais bērns bija gatavs izsaukt spēcīga burvja dusmas pār sava nevainīgā meis­tara galvu. Iespaidīgi. Lai gan viņš droši vien bija uz vienu roku ar kādu no pieaugušajiem acīmredzot sava meistara ienaidnie­kiem -, tas tomēr bija apbrīnojami gudrs plāns, īpaši tik jaunam cilvēkam.

Iztipināju ārā no vannasistabas uz savām astoņām kājām. Un tur es ieraudzīju meistaru.

Nekad nebiju dzirdējis par šo burvi Artūru Krūmložņu. Tāpēc iedomājos, ka viņš ir kāds sīks burvītis, triku meistars, kurš nekad nav uzdrošinājies traucēt augstākās garu pasaules būtnes tādas kā mani. Kad viņš pagāja man garām un iegāja vannasistabā (tātad biju iznācis no tās pēdējā brīdī), ierindoju šo cilvēku pie burvju pasaules viduvējībām. To apliecināja ari viņa izskats, kurā bija viss, kas parastam cilvēkam liktos burvim pie­derīgs, gari, pinkaini mati pelnu krāsā, gara, gaiša bārda, kas bija pastiepta uz priekšu gluži kā kuģa priekšgals, un biezas, nokarenas uzacis. [24] [1] Burvji, kuriem ir mazākas spējas, pieliek lielas pūles, lai izskatītos tieši tā. Bet patiešām vareni burvji uzjautrinās, izskatīdamies pēc grāmat­vežiem. Varēju iztēloties viņu traucamies pa Lon­donu melnā velveta uzvalkā, matiem plīvojot. Viņam noteikti bija apzeltīts spieķis un varbūt pat švītīgs apmetnis. Jā, tad viņš noteikti izskatījās ļoti iespaidīgi. Bet ne pašlaik, kad kātoja uz vannasistabu, kāpjot virsū uz pārāk garajām pidžamas starām un nesdams padusē salocītu avīzi.

-   Marta! Krūmložņa uzsauca, pirms bija aizvēris vannasis­tabas durvis.

No guļamistabas iznāca maza, apaļīga sieviete. Par laimi, viņa bija kārtīgi saģērbusies. Jā, dārgais?

-    Man likās, tu teici, ka tā sieviete vakar visu uzkopa?

-    Jā, tā arī bija. Kāpēc vaicā?

-   Jo gaitenī pie griestiem stiepjas netīrs zirnekļa tīkls un tajā karājas atbaidošs zirneklis. Pretīgi. To mājkalpotāju vajadzētu atlaist.

-   Jā, jā, es redzu. Cik nejauki! Neuztraucies, es ar viņu paru­nāšu. Un tūlīt pat atnākšu ar putekļu lupatu, lai to zirnekļa tīklu aizvāktu.

Dižais burvis kaut ko noburkšķēja un aizvēra vannasista­bas durvis. Sieviete samierinoši pašūpoja galvu un, dungodama jautru dziesmiņu, kāpa lejup. "Atbaidošais" zirneklis ar divām no savām kājām parādīja nepieklājīgu žestu uz vannasistabas durvju pusi un aizrāpoja pa griestiem, stiepdams aiz sevis zir­nekļa tīklu.

Pagāja pāris minūtes, līdz nokļuvu pie ieejas darbistabā, kas atradās vēl stāvu zemāk. Un te apstājos. Durvis bija aizsargātas pret nevēlamiem ienācējiem ar burvestību, kas izskatījās pēc piecstaru zvaigznes. Tas nebija nekas sarežģīts. Zvaigzne izska­tījās kā uzzīmēta ar sarkanu krāsu; bet, ja kāds neuzmanīgais atvērtu durvis, lamatas tiktu iedarbinātas un sarkanā krāsa pārvērstos savā īstajā formā par uguns mēlēm.

Zinu, zinu, izklausās vienreizēji, bet patiesībā tas tāds nieks vien ir. Varbūt nobiedētu ziņkārīgu mājkalpotāju, bet ne jau Bartimaju. Pacēlu savu aizsargvairogu, un, pieskāries durvīm ar vienu kāju, tūlīt pat atlēcu metru nostāk.

Sarkano līniju iekšpusē parādījās mazas, oranžas svītriņas. Pēc brīža tās izplūda pa visu zvaigznes formu gluži kā lava. Tad no tās augšējā stara izlauzās uguns liesma, atsitās pret gries­tiem un krita tieši man virsū.

Jau sagatavoju aizsargvairogu triecienam, bet tāds nemaz nesekoja. Liesma patraucās man garām un trāpīja zirnekļa tīklam, kuru vilku aiz sevis. Un zirnekļa tīkls to uzsūca, gluži kā sulu pa salmiņu. Un tas bija viss. Uguns bija pazudusi. Tā pazuda zirnekļa tīklā, kas palika tikpat auksts kā iepriekš.

Izbrīnīts palūkojos visapkārt. Darbistabas durvīs bija iededzi­nāta melna zvaigzne, kas palēnām atkal sāka sārtoties atguva burvestību pret nākamo miera traucētāju.

Un tad es sapratu, kas bija noticis. Nu protams! Amulets bija izdarījis tieši to, ko amuleti parasti dara, pasargājis tā valkā­tāju. [25] [1] Amuleti ir maģiski priekšmeti, kas tevi aizsargā, atvaira ļauno. Tie ir pasīvi, un, lai gan spēj uzsūkt vai atvairīt bīstamas burvestības, tomēr īpaš­nieks to spēku nevar kontrolēt. Tā tie atšķiras no talismaniem, kam piemīt aktīvs maģisks spēks, kuru var izmantot talismana īpašnieks. Piemēram, pakavs ir (primitīvs) amulets; septiņjūdžu zābaki ir talismans. Jauki. Tas bija ticis galā ar šo burvestību bez mazākajām grūtībām. Man tas patika. Es noņēmu aizsargvairogu un palīdu zem Krūmložņas darbistabas durvīm.

Otrpus durvīm vairs neatradu nekādas lamatas nevienā no līmeņiem tas tikai liecināja par to, ka šis nebija augstākā līmeņa burvis. (Atminējos sarežģīto aizsardzību tīklu ap Saimona Siržulauzēja māju, kur tik viegli biju ielavījies. Ja zēns domāja, ka amulets pie viņa meistara būs drošībā, viņam būs jāpadomā vēlreiz.) Istaba kopumā bija tīra, ja neskaita putekļus plauktos, un tajā atradās viens aizslēgts skapis, kurā droši vien glabājās burvja dārgumi. Ierāpos skapī pa atslēgas caurumu, velkot zirnekļa tīklu aiz sevis.

Iekšā nedaudz izgaismoju telpu. Uz trim stikla plauktiem ar lielu rūpību bija sakārtoti nožēlojami burvju pasaules nieciņi. Dažiem no tiem, piemēram, somiņai ar slepeno kabatu, kas lika pazust monētām, vispār nepiemita maģiskas spējas. Tas lika man atzīt, ka, vērtējot šo burvi pat kā viduvējību, biju pārstei­dzies. Man pat sametās žēl vecā nejēgas. Viņa paša dēļ cerēju, ka Saimons Siržulauzējs nekad neiedomāsies meklēt šeit savu īpašumu.

Skapja dziļumā bija putna totēms no Javas salas, tā spalvas un knābis bija pelēki no putekļiem. Acīmredzot Krūmložņa tam nekad nebija pieskāries. Ievilku zirnekļa tīklu starp somiņu un zaķa kāju un paslēpu aiz totēma. Labi. Šeit to neviens neatra­dīs, ja vien ļoti centīgi nemeklēs. Beidzot es noņēmu amuletam burvestību, atgriežot to iepriekšējā izmērā un formā.

Līdz ar to mans darbs bija paveikts. Bija atlicis tikai atgriez­ties pie zēna. Es izlīdu no skapja un, izgājis no darbistabas, devos atpakaļ uz augšstāvu.

Un tad sākās pats aizraujošākais.

Kāpu augšup uz bēniņiem, protams, izmantojot netīros gries­tus virs kāpnēm, kad zēns pēkšņi nāca man pretī. Viņam sekoja burvja sieva, un mans pavēlnieks izskatījās pagalam nelaimīgs. Tātad viņš bija izsaukts no savas istabas.

Tas lika man sasparoties. Šī situācija nenāca zēnam par labu, un arī viņš to saprata, cik varēja nojaust no sejas izteiksmes. Jaunais burvis zināja, ka esmu brīvībā kaut kur pavisam netālu. Viņš zināja, ka atgriezīšos, jo mans uzdevums bija "nekavējoties atgriezties pie viņa, klusi un nemanāmi, un gaidīt turpmākās pavēles". Puika zināja, ka patlaban varu viņam sekot, klauso­ties un novērojot, uzzinot arvien vairāk par viņu, un ka viņš tur neko nevar līdzēt, kamēr nav atgriezies atpakaļ savā istabā un nostājies pentakla vidū.

īsāk sakot, mans pavēlnieks bija zaudējis kontroli pār situā­ciju, un tas ir visbīstamākais, kas ar burvi var notikt.

Strauji pagriezos un sekoju viņiem. Izpildot savu uzdevumu, paliku kluss un nemanāms, bet neatpaliku ne uz mirkli.

Sieviete veda zēnu uz pirmo stāvu. Viņš jau ir tur, mīļais, viņa sacīja.

Labi, sīkais nomurmināja. Viņa balss bija maiga un pakļā­vīga, un kā man patika to dzirdēt!

Viņi iegāja telpā vispirms sieviete, tad zēns. Durvis aiz­vērās tik ātri, ka man nācās mest pāris tīmekļu, lai paspētu iespraukties durvju spraugā, pirms tās aizvērās. Tas bija lielisks triks žēl, ka neviens to neredzēja. Bet nekā! Es biju kluss un nemanāms.

Mēs bijām nokļuvuši padrūmā ēdamistabā. Artūrs Krūm­ložņa viens pats sēdēja tumša, nopulēta galda galā, un viņam pa rokai bija nolikta krūzīte un apakštasīte, un sudraba kafi­jas kanna. Viņš joprojām bija aizņemts, jo lasīja avīzi, kas bija nolikta priekšā uz galda. Kad ienāca sieviete un zēns, viņš paņēma laikrakstu, atlocīja, ar skaļu švīkstu pāršķīra lapu un atkal salocīja avīzi. Burvis nepacēla acis.

Dāma pietipināja pie galda. Artūr, Netenjels ir šeit, viņa sacīja.

Zirneklis bija iekārtojies tumšā stūrī virs durvīm. Dzirdot šos vārdus, tas palika nekustīgi sēžam, kā jau zirnekļi mēdz darīt, bet iekšēji sajūsmā trīcēja.

Netenjels! Labi. Tas bija sākums.

Ar prieku vēroju, kā zēns saviebjas, izdzirdot savu vārdu. Viņa acis šaudījās pa labi un pa kreisi, meklējot, vai neesmu šeit ielavījies.

Burvis nekā neizrādīja, ka būtu dzirdējis sievas vārdus, un turpināja gremdēties rīta avīzē. Viņa kundze sāka kārtot diezgan nožēlojamos sausos ziedus uz kamīna malas. Tagad es sapratu, kas bija nolicis zēna istabā puķu vāzi. Sausās puķes vīram, svaigi ziedi māceklim tas izskatījās interesanti.

Krūmložņa atkal atlocīja, pāršķīra un salocīja avīzi un turpi­nāja lasīt. Zēns klusi stāvēja un gaidīja. Tagad, kad biju ārpus pentakla un tādējādi nebiju pakļauts tiešai viņa kontrolei, es varēju viņu novērtēt daudz bezkaislīgāk. Viņš bija novilcis mēteli un tērpies tikai pelēkās biksēs un džemperī. Jaunā burvja mati bija samitrināti un atglausti atpakaļ, zem rokas atradās papīru sainis. Pats cieņas un godbijības iemiesojums.

Viņam nebija nekādu īpašu pazīmju ne dzimumzīmes, ne rētas, ne citu īpatnību. Puikas mati bija tumši un taisni, seja pastiepta uz priekšu. Āda ļoti bāla. Paviršam vērotājam viņš varētu šķist pavisam neievērojams. Bet mans gudrais un nenovīdīgais skatiens pamanīja arī ko citu: zēna vērīgās acis; pirkstus, kas nepacietīgi bungoja pa papīru ķīpu; smalko seju, kas spēja pieņemt tādu izteiksmi, kādu no viņa gaidīja. Tieši tobrīd audzēknim bija padevīga, bet vērīga sejas izteiksme, kam vajadzēja glaimot vecajam vīram. Tomēr acis nemitīgi klīda pa istabu, meklējot mani.

Negribēju bērnam likt ilgāk mocīties. Kad viņš skatījās manā virzienā, es pāris reižu pagriezos, pakustināju dažas kājas, prie­cīgi pagorīju vēderu. Puika tūlīt pat mani pamanīja, kļuva vēl bālāks nekā pirms tam un iekoda lūpā. Bet viņš nevarēja neko darīt, nenododams sevi.

Manas jautrās dejas vidū Krūmložņa pēkšņi nikni norūcās un uzsita ar plaukstu pa galdu. Paskaties tikai, Marta! viņš sacīja. Mierdaris atkal sacerējis vienu no tiem saviem austrumu stila gabaliem. Arābijas gulbji… Vai tu kādreiz esi dzirdējusi tādas sentimentālas muļķības? Un tik un tā biļetes uz visām izrādēm ir izpārdotas jau līdz janvārim… Cilvēki ir dīvaini!

-   Visas biļetes jau izpirktas? Ak, Artūr, es arī gribēju šo izrādi redzēt…

-   Es citēju: "..luga, kurā jauka misionāru meitene no Cizikas iemīlas brūnādainā džinā.." tās ir ne tikai romantiskas, bet arī sasodīti bīstamas muļķības! Cilvēki tiek dezinformēti…

-   Ak, Artūr…

-    Tu esi redzējusi džinu, Marta. Vai tu jebkad esi manījusi džinu ar "melnām acīm, kas izkausē tavu sirdi"? Varbūt vienīgi izkausē tavu seju…

-    Tev taisnība, Artūr.

-    Bet Mierdaris jau zina labāk. Cik apkaunojoši! Es nudien kaut ko uzsāktu, ja viņš nebūtu tik tuvos draugos ar premjer­ministru.

-    Jā, mīļais. Vai tu vēlies vēl kafiju?

-    Nē. Premjerministram labāk vajadzētu palīdzēt manam Iekšlietu departamentam, nevis izniekot laiku, tiekoties ar rakstniekiem. Pagājušajā nedēļā vien četri zagļi, Marta, četri. Un nozagtas vērtīgas lietas. Es tev saku, viss iet uz leju. To pateicis, Krūmložņa ar vienu roku pacēla uz augšu ūsas, ar otru pielika pie mutes kafijas krūzi un skaļi iestrēba dzērienu. Marta, šī ir auksta. Uzsildi vēl kafiju, labi?

Sieva devās prom izpildīt uzdevumu. Tiklīdz viņa bija izgā­jusi, burvis nolika avīzi malā un beidzot pievērsās savam audzēknim.

Vecais vīrs nokāsējās. Tā. Tu esi klāt, vai ne?

Par spīti uztraukumam, zēna balss bija mierīga. Jā, ser. Jūs vēlējāt mani ataicināt.

-    Tā gan. Es esmu runājis ar taviem skolotājiem, un, izņe­mot Sindras kungu, visiem par tevi ir labas atsauksmes. Viņš pacēla roku, lai apklusinātu zēnu, kurš jau gribēja izteikt patei­cību. Tu nudien to neesi pelnījis pēc tā, ko izdarīji pagāju­šajā gadā. Tomēr, par spīti konkrētiem trūkumiem, uz kuriem vairākkārt esmu vērsis tavu uzmanību, pamatprincipu apguvē tu esi krietni progresējis. Tāpēc, burvis ieturēja izteiksmīgu pauzi, ir pienācis laiks tev pirmoreiz izsaukt dēmonu.

Pēdējo teikumu viņš izrunāja ļoti lēni, acīmredzot gribēdams iedvest zēnā bijību. Bet Netenjela (kā es tagad zināju viņu saukt) domas bija kaut kur citur. Viņš domāja par zirnekli.

Zēna izklaidība nepaslīdēja garām Krūmložņam neievērota. Viņš stingri pabungāja pa galdu, lai pievērstu sava audzēkņa uzmanību.

-    Klausies, ko es saku, puika! viņš sacīja. Ja tu šitā uztrau­cies, jau domājot vien par garu Izsaukšanu, tu nekad nekļūsi par burvi. Labi sagatavots burvis nebaidās ne no kā. Saprati?

Māceklis piespieda sevi koncentrēties un pievērst uzmanību meistaram. Jā, ser. Protams, ser.

-    Turklāt es būšu kopā ar tevi visu Izsaukšanas laiku, blakus pentaklā. Man pie rokas būs dučiem aizsargājošu burvestību un daudz pulverveida rozmarīna. Mēs sāksim ar kādu jauku dēmoniņu, piemēram, smilšu krupja velnēnu. [26] [1] smilšu krupja velnēns neinteresants radījums, kas izskatās un uzvedas gandrīz kā parasts krupis. Ja viss izdosies, turpināsim ar kurmēnu. [27] [1] Kurmēns vēl garlaicīgāks radījums par smilšu krupja velnēnu, ja vien tas ir iespējams.Secināju, ka šis burvis ir ļoti neapķērīgs, ja vēl nebija pama­nījis nicinājuma liesmiņu puišeļa acīs. Bet vecais vīrs dzirdēja tikai Netenjela pazemīgo balsi. Jā, ser. Es ļoti gaidu šo mir­kli.

-    Lieliski. Vai tev jau ir kontaktlēcas?

-    Jā, ser. Saņēmu tās pagājušajā nedēļā.

-    Labi. Tad mums vēl jānokārto tikai viens…

-    Vai gadījumā pie durvīm kāds neklauvēja, ser?

-    Nepārtrauc mani, puika! Kā tu uzdrīksties! Mums jāno­kārto vēl kaut kas, ko varu novilcināt, ja tu neuzvedīsies pie­nācīgi: tas ir, mums tev jādod vārds, kādā tevi sauks ikdienā. Pievērsīsimies šim uzdevumam pēcpusdienā. Pēc pusdienām ienāc bibliotēkā ar Loeiu's[28][1] Grāmatu izdevniecība Vācijā. Tulk. piez. Vārdu almanahu, un mēs kopā izraudzīsimies tev vārdu.

-    Jā, ser.

Zēna pleci bija nošļukuši, viņa balss tikko dzirdama. Viņam pat nevajadzēja redzēt mani līksmojam savā tīklā, lai zinātu, ka esmu visu sapratis.

Netenjels nebija viņa oficiālais vārds. Tas bija vārds, ko zēnam bija devuši vecāki. Šis muļķis bija mani izsaucis, vēl nesaņēmis savu oficiālo vārdu. Un tagad es zināju viņa īsto vārdu! Krūm­ložņa atgāzās savā krēslā. Ko tu gaidi, puika? Nav laika slais­tīties līdz pusdienām tev vēl daudz kas jāiemācās. Vari iet.

Jā, ser. Paldies.

Zēns apātiski vilkās uz durvīm. Priecīgi klabinot apakšžokli, es viņam sekoju, atmuguriski apmetot astoņkārtīgu kūleni.

Viņš tagad bija manās rokās. Mēs bijām gandrīz vienlīdzīgi. Puika zināja manu vārdu, es viņējo. Viņam bija sešu gadu pie­redze, man piectūkstoš desmit. Te kaut ko varēja iesākt.

Pavadīju viņu augšup pa kāpnēm. Viņš tūļājās, lēni velkot kājas.

Pasteidzies taču! Dodies atpakaļ uz savu pentaklu. Es stei­dzos pa priekšu, mani sajūsmināja gaidāmā sacensība ar zēnu.

Vēl tikai astoņi pakāpieni.

Netenjels

Kādā vasaras dienā, kad Netenjelam bija desmit gadu, viņš kopā ar skolotāju apsēdās uz akmens sola dārzā, mēģinādams uzskicēt aiz sētas augošo kastaņkoku. Saule karsēja sarkanos ķieģeļus. Pa sētas malu pastaigājās pelēkbalts kaķis, ritmiski šūpodams asti no vienas puses uz otru. Koka lapas sašūpoja viegla vēsma, tā atnesa sev līdzi maigo rododendru ziedu smaržu. Sūnas uz statujas mirdzēja zeltainajā saules gaismā. Zumēja kukaini.

Todien viss mainījās.

-    Pacietību, Netenjel.

-    Jūs to atkārtojat visu laiku, Lutiēnas jaunkundz.

-    Un atkārtošu vēlreiz, nav nekādu šaubu. Tu esi pārāk nemierīgs. Tā ir tava lielākā nelaime.

Netenjels saniknots ieskicēja koka ēnojumu.

-    Bet tas ir tik kaitinoši! viņš iesaucās. Meistars man nekad neļauj neko pamēģināt! Es drīkstu tikai iedegt sveces, kūpināt vīraku un vēl pāris lietu, ko es spētu izdarīt pat miegā, stāvot uz galvas! Man pat neļauj runāt ar gariem.

-    Arī tas ir pareizi, Lutiēnas jaunkundze stingri teica. Atceries, ka ēnojumam jābūt maigam. Nekādu stingru līniju.

-    Tas ir smieklīgi, Netenjels neatkāpās. Viņš neaptver, ko es spēju izdarīt. Esmu izlasījis visas grāmatas, es…

-    Visas grāmatas?

-    Visas tās, kas atrodas mazajā grāmatplauktā, un viņš teica, ka man tās jāizlasa tikai līdz divpadsmit gadu vecumam. Man vēl nav pat vienpadsmit, Lutiēnas jaunkundzi Esmu jau apgu­vis Virziena un Pakļaušanas vārdus vai vismaz lielāko to daļu; es varētu dot džinam pavēli, ja meistars man kādu no viņiem izsauktu. Bet viņš pat neļauj pamēģināt!

-    Nevaru pateikt, kas ir nepievilcīgāka tava lielīšanās vai tavs sapīkums, Netenjel. Tev jābeidz raizēties par to, kā tev nav, un jāpriecājas par to, kas tev ir patlaban. Piemēram, šis dārzs. Es ļoti priecājos, ka šodien varējām noturēt stundu dārzā.

-    Es vienmēr nāku šurp, kad vien iespējams. Te man raisās domas.

-    Tam es ticu. Te ir tik mierīgi un savrupi… Tādas vietas kā šī Londonā nav daudz, tāpēc jūties pateicīgs, ka tu te dzīvo!

-    Turklāt man ir jauka sabiedrība, Netenjels sacīja, norā­dot uz skulptūru. Man viņš patīk, lai gan es nezinu, kas viņš tāds ir.

-   Viņš? Lutiēnas jaunkundze pacēla acis no skiču albuma, bet turpināja zīmēt. Ā, es zinu. Viņa vārds ir Gledstons.

-    Kā, lūdzu?

-    Gledstons. Tu taču zini. Vai tad Pārsela kungs nav tev mācījis jaunāko laiku vēsturi?

-    Esmu apguvis mūsdienu politiskās zinības…

-    Tas ir pārāk vēls laika periods. Gledstons ir miris jau vai­rāk nekā pirms simts gadiem. Sava laikmeta varonis. Viņam par godu tika izkaltas tūkstošiem statuju un izvietotas pa visu val­sti. Un tas bija taisnīgi. Arī tu Gledstonam vari būt pateicīgs.

Netenjels bija samulsis. Kāpēc?

-    Viņš bija pats varenākais burvis, kas jebkad kļuvis par premjerministru. Viktorijas laikā viņš trīsdesmit gadus bija savā amatā un pakļāva valdībai visus savstarpēji naidīgos burvju grupējumus. Tu noteikti esi dzirdējis par viņa dueli ar brīnum­dari Dizraeli no Vestminsteras. Nē? Tev vajadzētu aiziet turp un paskatīties. Tur joprojām redzamas deguma pēdas. Gledstons bija slavens ar savu neizsīkstošo enerģiju un neaizstājamo izlē­mību izšķirīgos brīžos. Viņš nekad nepadevās, arī tad ne, kad izskatījās pavisam ļauni.

-   Oho! Netenjels pavērās uz skulptūrā attēlotā burvja bargo seju, kas lūkojās uz viņu zem sūnu pārsega. Akmens roka bija satvērusi zibens bultu viegli, bet pārliecinoši, gatava mest.

-    Kāpēc viņi duelējās, Lutiēnas jaunkundz?

-    Man šķiet, Dizraels bija nepieklājīgi izteicies par kādu no Gledstona draudzenēm. Tā bija liela kļūda. Gledstons nekad neļāva nevienam aizskart savu godu, arī savu draugu godu ne. Viņš bija ļoti varens un spēja izaicināt ikvienu, kas viņam noda­rīja ļaunu. Skolotāja nopūta ogles putekļus no sava zīmējuma un, pacēlusi to pret gaismu, kritiski nopētīja.

-    Gledstons darīja vairāk nekā jebkurš cits, lai Londona kļūtu par maģiskajā pasaulē nozīmīgu vietu. Toreiz Prāga joprojām bija pati varenākā pilsēta pasaulē, bet tagad tās varenība sen zudusi; tā bija veca un pagrimusi, tās burvji klīda pa graustu rajoniem un nemitīgi ķildojās savā starpā. Gledstons izvirzīja jaunus ideālus, jaunas nākotnes ieceres. Iegūstot konkrētas varenas relikvijas, viņš piesaistīja Londonai daudzus spēcīgus ārzemju burvjus. Londona kļuva par nozīmīgu vietu. Tādu, kāda tā ir pašlaik. Vai nu tas ir uz labu, vai uz ļaunu… Bet, manuprāt, mums jābūt Gledstonam pateicīgiem.

Netenjels pavērās skolotājā ar neizpratnes pilnu skatienu. Kā jūs to domājāt uz labu vai uz ļaunu? Kas gan te var būt ļauns?

Lutiēnas jaunkundze saknieba lūpas. Pašreizējā sistēma ir ļoti labvēlīga burvjiem un tiem dažiem laimīgajiem, kas ir kopā ar viņiem. Bet ne tik labvēlīga visiem pārējiem. Un tagad paska­tīsimies, kā tev veicies ar skicēšanu.

Skolotājas balss tonis izraisīja Netenjelā sašutumu. Atmiņā uzausa Pārsela kunga stundās dzirdētais. Par valdību tā ne­drīkst izteikties, viņš sacīja. Bez burvjiem valsts būtu pavisam neaizsargāta! Ja pie varas nāktu vienkāršie cilvēki, tas novestu valsti pie sabrukuma. Burvji ziedo savu dzīvi, lai sargātu valsti. Tas jums jāatceras, Lutiēnas jaunkundz. Pat viņam pašam likās, ka balss skan pārāk pamācoši.

-    Esmu pārliecināta, ka tad, kad būsi pieaudzis, tu nevil­cināsies ziedoties valsts labā, Netenjel, skolotājas balss ska­nēja asāk nekā parasti. Bet tev jāzina, ka visas valstis nevada burvji un arī šīm valstīm klājas labi.

-    Jūs zināt diezgan daudz…

-   Vairāk, nekā pienāktos pazemīgai zīmēšanas skolotājai? Vai tavā balsī atskan pārsteigums?

-Jūs taču esat no vienkāršās tautas… viņš aprāvās un nosarka. Piedodiet, es tā nedomāju…

-    Tieši tā, Lutiēnas jaunkundze viņu pārtrauca. Es esmu no vienkāršās tautas. Bet tev jāzina, ka burvji nav vienīgie, kam pieder zināšanas. Tā nepavisam nav. Turklāt zināšanas un prāta spējas nav viens un tas pats un kādā dienā tu to sapratīsi.

Brīdi abi nodevās zīmēšanai un nesarunājās. Kaķis, kas sēdēja uz mūra sētas, laiski pavēzēja ar ķepu turpat apkārt riņķojošās lapsenes virzienā. Beidzot Netenjels pārtrauca klusumu.

-    Vai jūs negribējāt kļūt par burvi, Lutiēnas jaunkundz? viņš klusi vaicāja.

Skolotāja sausi iesmējās. Mani neizvēlējās, viņa atbil­dēja. Esmu tikai zīmēšanas skolotāja, bet man patīk mans darbs.

Zēns ierunājās vēlreiz. Ko jūs darāt, kad neesat šeit? Tas ir, kad nemācāt mani?

-     Mācu citus skolēnus, protams. Ko tad tu domāji ka dodos mājās un mokos ar grūtsirdību? Krūmložņas kungs man nemaksā tik daudz, lai es varētu atļauties būt grūtsirdīga. Man jāstrādā.

-   Ak tā… Netenjelam nekad nebija ienācis prātā, ka Lutiē­nas jaunkundzei varētu būt vēl citi audzēkņi. Nez kāpēc šis atklājums lika viņam sajust dīvainu tukšumu pakrūtē.

Skolotāja to laikam sajuta; pēc neilga laiciņa viņa atkal ieru­nājās nu jau daudz maigākā balsī. Tomēr stundas, ko pasnie­dzu šajā mājā, man dod lielu gandarījumu, viņa teica. Varētu teikt, ka tās iekrāso manu darba nedēļu… Man patīk pavadīt laiku kopā ar tevi, lai gan tu esi ļoti nepacietīgs un domā, ka visu zini labāk. Tāpēc labāk pasmaidi un ļauj man palūkoties, kā tev veicies ar šo skici.

Nākamajos mirkļos, kas aizritēja, runājot par mākslu, sko­lotājas un skolēna saruna atgriezās parastajā mierīgajā gultnē. Bet pavisam drīz viņus pārtrauca negaidīta Martas kundzes ierašanās viņa bija pavisam aizelsusies un sasarkusi.

-    Netenjel! viņa sauca. Ak redz, kur tu esi!

Lutiēnas jaunkundze un Netenjels godbijīgi piecēlās kājās. Es tevi visur izmeklējos, mīļais, Martas kundze teica, smagi elšot. Domāju, ka jūs esat klasē…

-    Piedodiet, Krūmložņas kundze, Lutiēnas jaunkundze sacīja. Bija tik skaista diena…

-   Ak, tas nekas. Ir jau labi. Tikai manam vīram nekavējoties vajadzīgs Netenjels. Artūram ir viesi, un viņš vēlas parādīt savu audzēkni.

-    Redzi nu, Lutiēnas jaunkundze klusi sacīja, kad viņi visi steidzās atpakaļ uz māju. Krūmložņas kungs nemaz nevērtē tevi par zemu! Viņš noteikti ir ļoti lepns, ka var parādīt tevi sa­viem draugiem! Tavs meistars grib, lai tie redz, ko esi iemācījies.

Netenjels nedaudz pasmaidīja, bet neko neteica. Doma, ka tūlīt būs jātiekas ar vairākiem svešiem burvjiem, lika justies šķebīgi. Visu šo gadu laikā, ko zēns bija pavadījis šajā mājā, viņam nekad nebija atļauts satikt sava skolotāja kolēģus, kas te laiku pa laikam iegriezās. Skolniekam tad parasti bija jādo­das uz savu guļamistabu vai arī jāmācās pie citiem skolotājiem augšstāvā. Šis bija jauns notikumu pavērsiens, lai gan diezgan draudīgs. Viņš iztēlojās istabu, kas piebāzta pilna ar gariem, vareniem vīriem, kuriem ir saraina bārda un plīvojošs apmet­nis. Netenjelam saļodzījās ceļi.

-   Viņi ir viesistabā, Martas kundze teica, kad visi trīs bija sasnieguši virtuvi. Paraudzīsimies, kā tu izskaties… Viņa notīrīja zīmuļa švīku no Netenjela pieres. Ļoti labi. Tad ej!

Smacīgā istaba patiešām bija pilna ar burvjiem to Netenjels bija iedomājies pareizi. Gaisā vēdīja tējas smarža un pieklājīgas sarunas. Bet, kad puisēns bija aizvēris durvis un izlocījies līdz vienīgajai brīvajai vietai pie ornamentiem rotāta skapīša, viņa priekšstats par dižo burvju sabiedrību jau bija saļodzījies.

Šie cilvēki nemaz neizskatījās tādi…

Nemanīja neviena apmetņa. Tikai pāris vīriešiem bija bārda, bet nevienam tik iespaidīga kā viņa meistaram. Lielākā daļa vīriešu valkāja pelēcīgus uzvalkus ar vēl pelēcīgāku kaklasaiti; tikai pāris kungu bija uzvilkuši gaišpelēku vesti vai ielikuši žaketes kabatā baltu mutautiņu. Un kājās visiem bija mel­nas kurpes. Netenjelam likās, ka viņš ir nokļuvis apbedīšanas biroja darbinieku sapulcē. Neviens no šiem vīriem ne spēkā, ne varenībā ne druskas nelīdzinājās Gledstonam. Daži no viesiem bija īsi, citi veci un salīkuši un vairāki diezgan tukli. Viņi nopietni sarunājās, dzerot tēju un graužot cepumus, un neviena balss neizcēlās vispārējās murmināšanas gaisotnē.

Netenjels jutās dziļi vīlies. Viņš sabāza rokas kabatās un dziļi nopūtās.

Viņa meistars spraucās cauri pūlim, paspiežot viesiem roku un aprauti iesmejoties ik reizi, ja kāds pateica kaut ko kaut mazliet smieklīgu. Pamanījis audzēkni, viņš pamāja, lai zēns pienāk tuvāk. Netenjels izspraucās starp tējas galdiņu un kāda burvja resno vēderu un tuvojās meistaram.

-     Šis ir tas zēns, meistars piesmakušā balsī paziņoja, uzsitot Netenjelam pa plecu. Uz viņu palūkojās trīs vīri. Viens vecs, sirmiem matiem un ar krunkainu, sarkanam tomātam līdzīgu seju. Otrs bija resnvēderis ar ūdeņainām acīm, apmēram pus­mūžā; viņa āda izskatījās auksta un mikla, gluži kā zivij. Treša­jam visjaunākajam un arī visizskatīgākajam bija atpakaļ pie­glausti mati, apaļas brilles un spoži balti zobi. Netenjels viņus klusējot uzlūkoja.

-    Nekas dižs jau nav, teica tas ar ūdeņainajām acīm un nošņaukājās.

-   Viņš diez ko ātri nemācās, meistars kā aizbildinādamies teica, joprojām plikšķinot Netenjelam pa plecu.

-    Lēni mācās, vai ne? sacīja vecais burvis. Viņš runāja ar tādu akcentu, ka Netenjels tikko spēja saprast, ko viņš saka. Jā, daži zēni tādi ir. Tev jābūt neatlaidīgam.

-    Vai tu viņu iekausti? vaicāja resnvēderis.

-    Reti.

-    Tas nav prātīgi. Sišana veicina atmiņas darbību.

-    Cik vecs tu esi, zēn? jautāja jaunākais burvis.

-    Desmit gadus vecs, ser, Netenjels pieklājīgi teica. No­vembrī man paliks…

-    Vēl pāris gadu, pirms viņš tev kaut cik varēs būt node­rīgs, Krūmložņa, jaunākais burvis pārtrauca Netenjelu, it kā viņa nemaz te nebūtu. Droši vien viņa uzturēšana izmaksā dārgi…

-    Gultasvieta un skolotāji? Nu protams!

-    Varu derēt, ka viņš ēd kā zilonis.

-   Ak tad rijīgs arī? vecais vīrs pārjautāja un skumji pa­māja. Jā, daži zēni tādi ir.

Netenjels klausījās šajā sarunā ar vāji slēptu sašutumu. Es neesmu rijīgs, viņš teica, cik vien pieklājīgi mācēja. Vecais burvis pievērsa viņam skatienu, bet pēc tam atkal novērsās, it kā nebūtu zēna teikto dzirdējis. Meistars stiprāk saspieda sava audzēkņa plecu.

-    Labi, zēn, tagad tu vari iet, viņš teica. Atgriezies pie mācībām.

Skolnieks bija priecīgs, ka var doties prom, bet, tiklīdz viņš paspēra pāris soļu, jaunais vīrietis ierunājās.

-    Tu neesi ar pliku roku ņemams, viņš teica. Nemaz nebaidies runāt pretī vecākajiem.

Netenjels neko neatbildēja.

-    Varbūt tu nemaz nedomā, ka mēs esam labāki par tevi?

Jaunais burvis runāja nepiespiesti, tomēr viņa balss tonis bija

ass. Netenjels tūlīt pat saprata, ka ne jau viņš šajā sarunā bija svarīgs jaunais vīrietis, aizskarot Netenjelu, izaicināja viņa meistaru. Zēns juta, ka vajadzētu atbildēt, bet nespēja izdomāt, vai uz šādu jautājumu atbilde būtu jāsāk ar "jā" vai "nē".

Burvis šo klusēšanu uztvēra pēc sava prāta. Tagad viņš domā, ka ir par labu, lai vispār ar mums sarunātos! viņš uz­sauca saviem draugiem un pavīpsnāja.

Resnvēderis ieķiķinājās, aizlicis roku priekšā mutei, bet sir­mais vīrs nosodoši pašūpoja galvu. Njā, viņš novilka.

-    Ej nu prom, zēn, meistars sacīja.

-   Pagaidi, Krūmložņa, jaunais vīrietis teica, plati pasmai­dot. Pirms viņš aiziet, paskatīsimies, ko tu viņam esi iemācījis. Tas būs uzjautrinoši! Panāc šurp, puis!

Netenjels palūkojās uz Krūmložņas kungu, kas izvairījās no šī skatiena. Viņš lēni un negribīgi tuvojās burvju grupiņai. Jau­nais vīrietis uzsita knipi un sāka bērt jautājumus.

-    Cik daudz ir klasificētu garu grupu?

Māceklis atbildēja, ne mirkli nevilcinoties: Trīspadsmit tūkstoši četrdesmit sešas grupas, ser.

-    Un neklasificētu?

-    Petronijs uzrāda četrdesmit piecus tūkstošus, Zavatini četrdesmit astoņus tūkstošus.

-    Kāda ir Kartāgas apakšgrupas modus apparendi ?

-    Tie parādās kā raudoši bērni vai kā dubultnieki, parasti ar tiem sastopas burvji agrā jaunībā.

-    Kā šos garus var padzīt?

-   Jāliek viņiem izdzert vāts ēzeļa piena.

-    Hmm. Kādi drošības pasākumi jāievēro, izsaucot kokatrisu?

-   Jāvalkā brilles ar spoguļstikliem. Un jāapjož pentakls ar spoguļiem no abām pusēm, lai piespiestu kokatrisu skatīties vienmēr vienā virzienā, kur tam būs uzrakstītas turpmākās darbības instrukcijas.

Netenjela pašpārliecinātība pieauga. Šādas sīkas detaļas viņš jau sen bija iegaumējis un ar prieku redzēja, ka šīs ātrās un pre­cīzās atbildes nenoliedzami kaitināja jauno burvi. Resnvēderis bija pārtraucis ķiķināt, un vecais vīrs, kas bija klausījies, galvu piešķiebis, pāris reižu pat bija piekrītoši pamājis. Zēns redzēja, ka arī meistars smaida. Bet tas nav tavs nopelns, Netenjels no­domāja. To visu esmu izlasījis pats. Tu man neesi iemācījis neko.

Pirmo reizi jaunā burvja jautājumu tirādē bija iestājusies pauze. Viņš acīmredzot kaut ko pārdomāja un beidzot, runājot lēni un apdomīgi, teica: Labi. Kādi ir seši Vadīšanas vārdi? Jebkurā valodā.

Artūrs Krūmložņa beidzot ierunājās: Esi taču taisnīgs, Saimon! To viņš vēl nav mācījies! Bet audzēknis neņēma vērā meistara protestu. Šo formulu zēns jau bija izlasījis septiņās no grāmatām, kuras atradās Krūmložņas kunga grāmatplauktā un kuras viņš bija sācis lasīt pēdējā gada laikā.

-Appare; Mane; Ausculta; Se Dede; Pare; Redi Parādies; Paliec; Klausies; Paklausi; Pakļaujies; Atgriezies. Un Neten­jels triumfējoši ielūkojās jaunā burvja acīs.

Klausītāji atzinīgi iemurdējās meistars nu jau smaidīja arvien platāk, resnvēderis izbrīnā uzrauca uzacis, bet vecais burvis sašķieba seju un izdvesa: Bravo! Bet jaunais burvis tikai noskurinājās, it kā šī atbilde nebūtu nekas īpašs. Viņš izskatījās tik iedomīgs un uzpūtīgs, ka Netenjels juta: prieks par saviem panākumiem pārvēršas dusmās.

-    Laikam ir pazeminājušās prasības, jaunais vīrietis teica, izņemdams no kabatas mutautiņu un noslaucīdams neredzamu puteklīti no uzvalka piedurknes, ja jau atpalicis audzēknis var tikt uzslavēts par kaut ko tādu, ko mēs visi esam iezīduši ar mātes pienu.

-    Jūs vienkārši esat neveiksminieks! Netenjels izsaucās.

Telpā iestājās klusums. Tad jaunais burvis izgrūda vienu

vārdu, un Netenjels juta, ka uz pleciem uzguļas kaut kas smags. Neredzamas rokas sagrāba viņu aiz matiem un parāva galvu atpakaļ ar tik mežonīgu spēku, ka zēna seja vērās griestos un viņš sāpēs iekliedzās; viņš mēģināja pacelt rokas, bet sajuta, ka tās ir kā piesietas pie sāniem un visi muskuļi saistīti ar tādu kā mezglu, kas apvijies viņam apkārt līdzīgi milzīgai mēlei. Pui­sēns spēja saskatīt tikai griestus. Viņš juta, ka atsegto kaklu kņudina neredzami pirksti. Panikas pārņemts, Netenjels sauca pēc sava meistara.

Kāds pienāca viņam tuvāk, bet tas nebija meistars. Tas bija jaunais burvis.

-     Ko nu, pašpārliecinātais iznireli? jaunais vīrietis indīgi jautāja. Ko tu darīsi tagad? Vai tu vari atbrīvoties? Nē. Cik pārsteidzoši: tu esi bezpalīdzīgs. Tu zini dažus vārdus, bet nespēj neko izdarīt. Iespējams, ka šis tev iemācīs, cik bīstami būt nekaunīgam, ja esi pārāk vājš, lai aizstāvētos. Un tagad pazūdi no manām acīm!

Kāds ieķiķinājās zēnam pie auss un tad ar spēcīgu lēcienu nolēca no muguras. Tajā pašā brīdī viņa rokas bija brīvas. Galva noliecās, un no acīm sāka ritēt asaras. Netenjels raudāja sāpju dēļ, taču baidījās, ka pārējie uztvers šīs asaras kā gļēvuma pazīmi. Viņš noslaucīja acis ar piedurkni.

Istabā valdīja klusums. Visi burvji bija pārtraukuši sarunas un skatījās uz viņu. Netenjels palūkojās uz savu meistaru, mēmi lūdzot pēc padoma vai palīdzības, bet Artūra Krūmložņas acīs bija lasāms tikai niknums niknums, kas bija veltīts audzēk­nim. Puisēns novērsās, pagriezās un gāja cauri klusajai istabai, atvēra durvis un izgāja ārā.

Viņš klusi un kārtīgi aizvēra aiz sevis durvis.

Bāls un ar neizteiksmīgu skatienu acīs skolnieks kāpa augšup.

Pa ceļam viņš sastapa Martas kundzi.

-    Kā tev gāja, mīļais? viņa vaicāja. Vai varēji paspīdēt ar savām zināšanām? Vai kaut kas noticis?

Netenjels, kuru bija pārņēmušas bēdas un kauns, nespēja paskatīties viņai acīs. Viņš kāpa augstāk, neko neatbildējis, bet beigās tomēr apstājās un izmeta: Viss bija labi. Vai jūs gadī­jumā nezināt, kas bija tas burvis ar mazajām brillītēm un plato smaidu?

Martas kundze sarauca pieri. Manuprāt, tas ir Saimons Siržulauzējs. Jaunākais tirdzniecības ministrs. Viņam nu gan ir balti zobi, vai ne? Uzlecoša zvaigzne. Vai tu satiki viņu? -Jā.

Tu esi bezpalīdzīgs.

-   Vai ar tevi tiešām viss kārtībā? Tu izskaties bāls.

-   Jā, paldies, Martas kundze. Es tagad kāpšu augšā.

-    Lutiēnas jaunkundze gaida tevi klasē.

Tu nespēj neko izdarīt.

-    Tad nu es iešu, Martas kundze.

Netenjels negāja uz klasi. Lēni, bet noteikti viņš devās uz skolotāja darbistabu, kur putekļi uz netīrajām pudelēm mir­dzēja saules gaismā, neļaujot saskatīt, kas pudelēs slēpjas.

Netenjels piegāja pie grubuļainā darba galda. Uz tā atradās diagrammas, pie kurām viņi bija strādājuši iepriekšējā dienā.

Tu esi pārāk vājš, lai aizstāvētos.

Viņš pastiepa roku pēc mazas stikla kārbiņas, kurā lidinājās un zumēja sešas radības.

To mēs vēl redzēsim.

Netenjels apņēmīgi piegāja pie sienas skapja un atvēra vienu atvilktni. Tā bija tik ļoti piebāzta, ka pusceļā iesprūda un zēnam bija jānoliek stikla kastīte malā un jārauj atvilktne no visa spēka, pirms tā atvērās. Atvilktnē blakus citiem darbarīkiem atradās arī neliels āmurs. Netenjels to izņēma, atkal pacēla stikla kastīti un, pametot atvilktni vaļā, izgāja no darbistabas.

Viņš stāvēja ēnainajā kāpņu laukumā, klusībā atkārtojot Vir­ziena un Kontroles vārdus. Stikla kastītē sešas sīkās radībiņas triecās pret stiklu ar divkāršu spēku; kastīte viņa rokās drebēja.

Tu neko nespēj.

Viesības tuvojās noslēgumam. Atvērās durvis, un pirmie burvji devās prom. Krūmložņas kungs viņus pavadīja. Viņi apmainījās ar laipnībām un atvadījās. Neviens nepamanīja bālo zēnu, kas viņus vēroja, stāvēdams zem kāpnēm.

Vārds bija jāpasaka pēc pirmajām trim komandām, bet pirms pēdējās. Tas nebija pārāk grūti, vismaz pieņemot, ka tu nesastomies pie garākajām zilbēm. Viņš atkal atkārtoja. Jā, tas nebija grūti.

Aizgāja vēl vairāki burvji. Netenjela pirksti bija sastinguši no aukstuma. Uz stikla kastītes varēja redzēt pirkstu nospie­dumus.

Jaunais burvis un abi viņa draugi iznāca no viesistabas. Viņi dzīvi sarunājās, smejoties par kādu resnvēdera izstāstītu joku. Lēnā, nesteidzīgā gaitā viņi devās pie Netenjela skolotāja, kas stāvēja pie durvīm.

Puisēns cieši sažņaudza āmuru.

Viņš turēja stikla kastīti sev priekšā. Tā nedaudz drebēja.

Vecais vīrs spieda Krūmložņas kunga roku. Aiz viņa stāvēja jaunais burvis, nepacietīgi lūkodamies uz ielu, it kā vēlētos ātrāk tikt prom.

Skaļā balsī Netenjels izrunāja pirmās trīs komandas, tad Saimona Siržulauzēja vārdu un beidzot pēdējo komandu.

Tad viņš sašķaidīja stikla kastīti.

Atskanēja plīstoša stikla troksnis un skaļa dūkoņa. Stikla gabali nobira uz paklāja. Sešas mazās radībiņas izlauzās no sava cietuma un metās lejup pa kāpnēm, izstiepušas uz priekšu dzeloņus.

Burvji tikko paspēja paskatīties augšup, kad miti jau bija viņiem uzklupuši. Trīs metās Saimonam Siržulauzējam sejā; strauji pacēlis roku, viņš parādīja kādu zīmi. Visi trīs miti pār­vērtās uguns bumbās, kas triecās pret sienu un eksplodēja. Trīs pārējie nepakļāvās komandai divi metās virsū resnvēderim, kas ar izbaiļu kliedzienu lēca malā, paklupa pār slieksni un izvēlās dārzā. Radībiņas lidinājās virs viņa, meklēdamas miesu, kur iedzelt. Resnvēderis vicināja rokas priekšā sejai, bet tam nebija lielas jēgas. Burvis saņēma divus dzēlienus, kurus pava­dīja sāpju brēcieni. Sestā radībiņa metās virsū vecajam vīram. Likās, ka viņš neko nedarīs, bet, kad mits atradās tikai collu no viņa sejas, uzbrucējs pēkšņi strauji pagriezās un sāka riņķot gaisā. Tas nepakļāvās kontrolei un nolaidās blakus Saimonam Siržulauzējam, kurš notrieca radībiņu uz paklāja.

Artūrs Krūmložņa, kurš to visu bija vērojis ar neslēptām šausmām, tagad mēģināja saņemties. Viņš izgāja dārzā, kur viņa viesis patlaban atdusējās puķudobē, un sasita plaukstas. Divi atlikušie uzbrucēji nekustīgi nokrita zālē.

Šajā brīdī Netenjels saprātīgi izlēma atkāpties.

Viņš ieslīdēja klases telpā, kur Lutiēnas jaunkundze sēdēja pie galda un lasīja žurnālu. Viņa pasmaidīja, kad zēns ienāca telpā.

Kā tev veicās? Izklausās, ka šodien sarīkota kārtīga ballīte. Esmu pārliecināta, ka dzirdēju, kā kāds saplēš glāzi.

Netenjels neko neteica, jo vēl joprojām gara acīm skatīja to ainu, kā visi trīs viņa raidītie uzbrucēji bija eksplodējuši kā uguns lodes. Viņš drebēja vai nu no bailēm, vai bezspēcīgām dusmām.

Lutiēnas jaunkundze pielēca kājās. Netenjel, nāc šurp! Kas noticis? Tu izskaties slims! Tu viss drebi… Viņa aplika roku savam skolniekam ap pleciem un pieglauda viņu tuvāk. Zēns aizvēra acis. Seja dega; viņš juta karstumu un aukstumu vien­laikus. Skolotāja kaut ko jautāja, bet viņš nespēja atbildēt…

Tobrīd klases durvis atvērās.

Tajās stāvēja Saimons Siržulauzējs, un saules gaismā aiz briļļu stikliem zvēroja viņa acis. Burvis izteica kādu komandu Netenjels tika izrauts no Lutiēnas jaunkundzes apskāviena un aiznests pa gaisu. Brīdi viņš karājās starp griestiem un grīdu, pietiekami ilgi, lai redzētu, ka aiz jaunā burvja stāv abi viņa biedri un vēl tālāk Artūrs Krūmložņa.

Netenjels dzirdēja, ka Lutiēnas jaunkundze kaut ko kliedz, bet tad viņš pēkšņi atradās pakārts ar kājām gaisā, asinis mežo­nīgi šalca ausīs, un viss pārējais izzuda.

Viņš karājās ar galvu uz leju, rokām un kājām brīvi kuļājo­ties gaisā. Un tad kāda neredzama roka vai neredzama nūja sāka viņu pērt. Zēns kliedza, mēģināja izlocīties, spārdījās. Bet neredzamā roka atkal un atkal sita, un arvien stiprāk un stip­rāk…

Vēl ilgi pirms nenogurstošā roka pārstāja sist upuri, viņš bija pārtraucis pretoties mierīgi gulēja gaisā, apzinādamies tikai neciešamās sāpes un kaunpilno sodu. Apziņa, ka Lutiēnas jaun­kundze to redz, padarīja kaunu vēl neciešamāku. Brīžiem viņš vēlējās, kaut būtu miris, un, kad beidzot pār apziņu nolaidās tumsa, zēns to sagaidīja kā atbrīvotāju.

Neredzamās rokas viņu atlaida, bet jau ilgi pirms tam, kad viņa augums pieskārās grīdai, zēns bija zaudējis samaņu.

Netenjels uz mēnesi bija nosodīts neiznākt no savas ista­bas, kā arī pakļauts vēl vairākiem sodiem. Pēc sākotnējās sodu virknes meistars nolēma nerunāt ar audzēkni, un tāpat viņam tika liegta jebkura sabiedrība, izņemot Martas kundzi, kas nesa viņam ēdienu un iznesa naktspodu. Netenjelam nenotika mācī­bas, un viņš nedrīkstēja lasīt grāmatas. Zēns sēdēja savā istabā no saules lēkta līdz rietam, skatīdamies pāri Londonas jumtiem uz Parlamenta ēku.

Šāda vientulība būtu varējusi jebkuru padarīt vājprātīgu, ja viņš nebūtu atradis zem gultas vecu lodīšu pildspalvu un pāris papīra gabalu. Jaunais burvis īsināja laiku, skicējot skatus, kas pavērās aiz loga. Kad apnika zīmēt, Netenjels virs skicēm pie­rakstīja smalkas piezīmes, kuras paslēpa zem gultas matrača ikreiz, kad dzirdēja soļus uz kāpnēm. Šīs piezīmes bija viņa atriebības plāna sākums.

Netenjelam par lielām bēdām, arī Martas kundzei bija aiz­liegts ar viņu sarunāties. Lai gan no viņas izturēšanās varēja saprast, ka meistara dzīvesbiedre joprojām jūt pret viņu sim­pātijas, tomēr šī klusēšana sniedza zēnam gandrīz vai mierinā­jumu. Ar laiku viņš ierāvās sevī un vairs nemēģināja runāt ar Martas kundzi, kad viņa ienāca.

Tikai pēc mēneša, kad izolācijai pienāca beigas un atsākās mācības, Netenjels uzzināja, ka Lutiēnas jaunkundze atlaista no darba.

G arajas, aukstajās rudens dienās Netenjels izlavījās dārza, cik bieži vien varēja. Jebkurā laikā viņš ņēma līdzi grāmatas no meistara plauktiem un burtiski aprija tajās rakstīto, sēžot uz akmens soliņa, pār kuru krita krāsainās koku lapas. Dienās, kad līņāja, viņš vēroja pilošos krūmu un koku zarus un ļāva domām riņķot ap rūgtajām un atriebības pilnajām iecerēm.

Mācībās Netenjels strauji progresēja, jo prāts bija niknuma uzkurināts. Visi Izsaukšanas rituāli, visas burvestības, ko vien burvis varēja iemācīties, lai aizsargātu sevi pret uzbrukumu, visas pavēles, kas savaldīja nepaklausīgus dēmonus un acumir­klī tos padzina, Netenjels to visu lasīja un paturēja atmiņā. Ja gadījās kāda grūtāka rindkopa iespējams, uzrakstīta sama­riešu vai koptu valodā vai paslēpta aiz rūnu zīmēm un šķita, ka apņēmība zūd, zēnam atlika tikai paskatīties uz Gledstona statuju, lai mērķtiecība atgrieztos.

Gledstons bija atmaksājis katram, kas tam bija nodarījis ko sliktu: viņš bija aizstāvējis savu godu un par to tika augstu vēr­tēts. Netenjels vēlējās darīt tāpat, bet tagad viņu vairs neva­dīja nepacietība tā parādījās tikai dažkārt, un arī tikai tāpēc, lai sapurinātu un mudinātu nepadoties. Ja viņš bija saņēmis mācību, tad tā bija nerīkojies, pirms neesi pilnībā sagatavojies. Un tāpēc daudzu vientulīgu mēnešu laikā viņš bija nenogurstoši domājis par savu galveno mērķi: pazemot Saimonu Siržulauzēju.

Vēstures grāmatās, ko Netenjels bija lasījis, bija aprakstī­tas neskaitāmas burvju sāncenšu cīņas. Dažkārt bija uzvarē­juši varenākie, bet biežāk viņi tika sakauti paslepus, ar viltu.

Netenjelam nebija nolūka izaicināt savu ievērojamo pretinieku aci pret aci vismaz pagaidām ne, kamēr viņš pats nebūs iegu­vis spēku un varu. Viņš tiks Saimonam klāt citādi.

Mācību stundas viņam tagad nozīmēja garlaicīgu novēršanos no patiesajām mācībām. Bet Netenjels drīz vien iemācījās uzlikt paklausības masku, kam bija jāpārliecina Artūrs Krūmložņa, ka viņš dziļi nožēlo un ar kaunu atceras savu neseno nodarījumu. Šī maska nekad nesašķobījās, pat tad ne, kad meistars lika viņam darīt pašus neinteresantākos un garlaicīgākos darbus. Ja viņu rāja par kādu nenozīmīgu kļūdu, Netenjels neatļāva sejā parādīties ne mazākajai nepatikai; tikai palocīja galvu un steidzās kļūdu izlabot. Ārēji viņš bija nevainojams audzēknis, kurš visā pakļaujas savam meistaram un neizrāda nepacietību par to gliemeža gaitu, kādā virzījās viņa apmācība.

Šādi Netenjels rīkojās tāpēc, ka vairs neuzskatīja Artūru Krūmložņu par savu īsto meistaru. Viņa patiesie skolotāji bija pagātnes varenie burvji, kas uzrunāja zēnu no grāmatām, atļaujot mācīties, cik ātri gribēja, un piedāvājot neskaitāmus brīnumus, ko aptvert prātam. Viņi neizturējās aizbildnieciski un nekad nenodeva Netenjelu.

Artūrs Krūmložņa uz visiem laikiem bija zaudējis tiesības uz sava skolnieka patiesu paklausību un cieņu brīdī, kad nebija aizstāvējis zēnu pret Saimona Siržulauzēja izsmieklu un fizis­kajiem pāridarījumiem. Netenjels zināja, ka īsts meistars tā nedrīkstēja rīkoties. Katram audzēknim tika stāstīts, ka viņa meistars ir viņa ģimene, tēvs vai māte, kura pienākums ir aiz­stāvēt savu audzēkni, kamēr viņš pats pieaug un var sevi aizsar­gāt. Bet Artūrs Krūmložņa tā nebija rīkojies. Viņš bija stāvējis blakus un noraudzījies, kā Netenjelu pazemo vispirms viesī­bās un pēc tam klases telpā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa meistars bija gļēvulis un baidījās no Siržulauzēja spēka.

Turklāt viņš bija atlaidis Lutiēnas jaunkundzi.

No sarunas ar Martas kundzi Netenjels uzzināja, ka brīdī, kad viņš tika pacelts gaisā un Siržulauzēja vadītais velnēns bija viņu sitis, Lutiēnas jaunkundze bija darījusi visu, lai viņam palī­dzētu. Oficiāli viņai tika uzteikts darbs par "nekaunīgu un neat­bilstošu rīcību". Bet patiesībā zīmēšanas skolotāja bija mēģi­nājusi iesist Siržulauzēja kungam, un tas nebija izdevies tikai tāpēc, ka viņu bija aizturējuši abi Saimona draugi. Domājot par to, Netenjelam asinis sāka vārīties vēl trakāk, nekā atceroties savu pazemojumu. Skolotāja bija mēģinājusi viņu aizstāvēt, un tāpēc, ka viņa bija rīkojusies tieši tā, kā vajadzēja rīkoties pašam Krūmložņas kungam, viņa tika atlaista.

To Netenjels nekad nespēja savam meistaram piedot.

Tā kā Lutiēnas jaunkundze vairs neparādījās, vienīgais cil­vēks, kura klātbūtne Netenjelam darīja prieku, bija Martas kundze. Viņas sirsnība palīdzēja mācīties cītīgāk un pārciest pārējo skolotāju vēsumu un neieinteresētību. Bet viņš nevarēja uzticēt Martas kundzei savas ieceres: tas bija pārāk bīstami. Lai kļūtu stiprs un pasargāts, viss bija jāpatur noslēpumā. īsts burvis apspriežas tikai ar sevi.

Pēc pāris mēnešiem Netenjels izdomāja sev pirmo pārbaudi viņš izlēma izsaukt kādu zemākas klases velnēnu. Lai gan viņš diezgan droši zināja Izsaukšanas komandas, zināms risks pastā­vēja, jo zēns vēl nebija saņēmis kontaktlēcas, ar kurām varēja pārredzēt pirmos trīs līmeņus, tāpat arī oficiālo vārdu. Tie abi bija jāsaņem dienā kā Krūmložņas kungs teica -, kad viņš kļūs pietiekami pieaudzis, bet Netenjels negribēja gaidīt tik ilgi. Viņš paņēma brilles no darbistabas un nolēma nedot dēmonam ne mazāko iespēju uzzināt savu vārdu.

Netenjels nočiepa vecu bronzas plāksni no skolotāja darbis­tabas un ar lielām grūtībām izgrieza no tās raupju disku. Vairā­kas nedēļas puisēns spodrināja šo disku, līdz tas mirdzēja sveču gaismā un bez defektiem atspoguļoja attēlu.

Tad viņš sagaidīja nedēļas nogali, kad ne Krūmložņas kunga, ne kundzes nebija mājās. Tiklīdz viņu automašīna bija izbrau­kusi uz ceļa, Netenjels ķērās pie darba. Viņš saritināja savas guļamistabas paklāju un uz grīdas dēļiem uzzīmēja divus vien­kāršus pentaklus. Mirkstot baiļu sviedros, zēns aizvēra aiz­karus un iededza sveces. Starp apļiem tika novietota pīlādža koka bļoda (vajadzēja tikai vienu, jo velnēns, ko jaunais burvis gatavojās izsaukt, bija vājš un bailīgs). Kad viss bija sagatavots, Netenjels paņēma uzspodrināto bronzas disku un nolika tā pentakla centrā, kurā bija jāparādās velnēnam. Tad viņš uzlika brilles, uzvilka vecu mēteli, ko bija paņēmis no darbistabas, un, iekāpis savā piecstūrī, sāka skaitīt buramvārdus.

Sausu muti zēns izrunāja sešas Izsaukšanas zilbes un no­sauca izsaucamās būtnes vārdu. Balss nedaudz ķērās, un viņš vēlējās, kaut būtu tālredzīgi nolicis savā pentaklā glāzi ūdens. Nedrīkstēja nepareizi izrunāt nevienu zilbi.

Netenjels pagaidīja, domās noskaitot deviņas sekundes. Tas bija vajadzīgs, lai viņa vārdi nokļūtu Citā pasaulē. Tad vēl septiņas sekundes, kas izsauktajai būtnei bija vajadzīgas, lai atsauktos uz savu vārdu. Beidzot vēl trīs sekundes, kas bija nepieciešamas, lai…

…aplī parādījās kails mazulis, kas kustināja rokas un kājas, it kā peldētu gaisā. Tas lūkojās Netenjelā ar spoži dzeltenām acīm. Mazulis savilka lūpas un izpūta siekalu burbuli.

Jaunais burvis izrunāja Ieslodzījuma vārdus.

Mazulis nikni iebrēcās un, kuļot gaisu ar kājām un rokām, tika palēnām vilkts lejup uz spožo bronzas disku. Pavēle bija pietiekami stipra it kā pēkšņi iesūkts atvarā, mazulis pazuda diskā. Uz brīdi parādījas viņa niknā seja, atsitoties ar degunu pret bronzas disku; tad disku pārklāja tāda kā migla un tas atkal kļuva tīrs.

Netenjels izrunāja vēl pāris buramvārdu, lai nostiprinātu disku un pārbaudītu, vai tur neslēpjas kādas lamatas, bet viss bija kārtībā. Kājām trīcot, zēns izkāpa no sava pentakla.

Pirmā dēmona izsaukšana bija noritējusi veiksmīgi.

Ieslodzītais velnēns izrādījās pagalam nekaunīgs, tomēr pēc nelielas burvestības, kas nedaudz atgādināja elektrošoku, Netenjels varēja piespiest viņu parādīt, kas notiek tālu prom, kādā citā vietā. Velnēns spēja atstāstīt noklausītās sarunas un parādīt notikumus uz diska. Netenjels turēja šo raupjo, bet efek­tīvo disku paslēptu zem jumta dakstiņiem un ar tā palīdzību uzzināja daudz ko.

Pirmajā reizē jaunais burvis nosūtīja velnēnu izlūkot, kas notiek meistara darbistabā. Jau pēc dažām dienām zēns saprata, ka Krūmložņa gandrīz visu laiku pavada pie telefona, cenšoties būt lietas kursā par politiskajiem notikumiem. Meistars paranoiski baidījās, ka ienaidnieki Parlamentā tīko pēc viņa ieņe­mamā amata. Netenjelam tas šķita diezgan interesanti, bet detaļas nespēja viņu pārāk aizraut, tāpēc meistara izspiegošana drīz vien tika pārtraukta.

Nākamo viņš novēroja Lutiēnas jaunkundzi. Disku pārklāja zeltaina migla, tas noskaidrojās, un, sirdij sitoties straujāk, Netenjels atkal ieraudzīja viņu: smaidot, strādājot un… mācot zīmēšanu. Diskā parādījās mazs puisēns, acīmredzot viņas skol­nieks, kas nepacietīgi švīkāja skiču lapas un kāri tvēra katru skolotājas vārdu. Netenjela acīs sariesās greizsirdības un dusmu asaras. Aizlūzušā balsī viņš pavēlēja attēlam pazust, griezdams zobus par nejaukā velnēna nebēdnīgajiem smiekliem.

Beidzot Krūmložņas skolnieks pievērsās savam galvenajam mērķim. Kādā vakarā viņš pavēlēja velnēnam izsekot Saimonu Siržulauzēju, bet sev par nepatīkamu pārsteigumu atklāja, ka bronzas diskā parādās mazuļa seja.

-    Ko tu te dari? Netenjels iebrēcās. Tev tika dota pavēle izpildi to!

Mazulis sarauca degunu un ierunājās mulsinoši zemā balsī. Šis nav no vieglajiem, ne? viņš teica. Daudz aizsardzības mūru. Nez vai tikšu cauri. Var sanākt liela ķēpa, ja kas.

Netenjels pacēla roku un draudīgi to pavicināja. Vai tu saki, ka tas ir neiespējami?

Velnēns sašķobīja seju un izbāza no mutes mēles galu, it kā grasītos aplaizīt vecas brūces. Nē, ne jau neiespējami. Tikai sarežģīti.

-    Tad dari to!

Mazulis smagi nopūtās un pazuda. Pēc neilga laika diskā sāka parādīties mirgojošs attēls. Tas raustījās un šūpojās kā slikti noregulētā televizorā. Netenjels nolamājās. Viņš jau gatavojās izrunāt Sodīšanas vārdus, tomēr pēdējā brīdī saprata, ka tas laikam bija labākais, ko velnēns spēja parādīt. Jaunais burvis noliecās pār disku un koncentrēja skatienu uz redzamo ainu.

Pie galda sēdēja kāds vīrietis, ātri rakstot klēpjdatorā.

Netenjela acis samiedzās. Tas bija Saimons Siržulauzējs.

Velnēns bija iekārtojies pie griestiem, tāpēc Netenjels varēja labi pārredzēt visu istabu, lai gan attēls nedaudz miglojās, it kā to skatītu caur netīrām lēcām. Istaba bija ēnaina, vienīgā gaisma nāca no lampas uz Siržulauzēja galda. Istabas aizmu­gurē no griestiem līdz grīdai stiepās melni aizkari.

Burvis rakstīja un pāris reižu pakasīja degunu. Viņam mugurā bija žakete un ap kaklu vaļīga kaklasaite.

Pēkšņi diskā parādījās mazuļa seja. Es vairs ilgāk nespēju izturēt, viņš šņaukājās. Man kļūst garlaicīgi, turklāt, ja es tur vēl uzkavēšos, var sanākt nepatikšanas.

-    Tu paliksi tur tik ilgi, līdz es tevi atsaukšu, Netenjels uzšņāca. Viņš izrunāja vienu zilbi, un mazulis sāpēs savieba seju.

-    Labi jau, labi! Kā tu vari tā izturēties pret nevarīgu mazuli, tu, necilvēks! Mazuļa seja pazuda, un atkal parādījās iepriek­šējā aina. Siržulauzējs joprojām sēdēja pie galda un drukāja. Netenjels vēlējās, kaut varētu tuvāk ieskatīties papīros uz galda, bet burvjiem parasti bija uzstādīti īpaši sensori, lai sajustu jeb­kuras maģijas tuvošanos. Nebūtu gudri likt velnēnam pievirzī­ties tuvāk. Arī šis bija pietiekami labs skats, lai…

Netenjels salēcās.

Saimona Siržulauzēja istabā atradās vēl kāds. Viņš stāvēja aizkaru ēnā. Netenjels nebija redzējis, kā šī noslēpumainā per­sona ienāk, un tāpat arī burvis to laikam nenojauta, jo turpināja rakstīt, nemaz nepagriežoties pret ienācēju. Svešais bija garš un masīvas miesas būves, ietinies garā ādas apmetnī, kas krita līdz pat zābakiem. Gan apmetnis, gan zābaki izskatījās dubļaini un stipri nonēsāti. Lielāko daļu sejas sedza bieza, melna bārda; virs tās mirdzēja vērīgas acis. Kaut kas viņa skatienā lika Netenje­lam nodrebināties.

Acīmredzot ienācējs kaut ko pateica, jo Saimons Siržulauzējs pēkšņi salēcās un pagriezās pret svešinieku.

Attēls noraustījās, pagaisa un parādījās atkal. Netenjels lādē­jās un pieliecās tuvāk diskam. Izskatījās, ka darbība pavirzīju­sies uz priekšu par pāris sekundēm. Tagad abi atradās viens otram tuvāk svešais bija nostājies pie galda. Saimons Siržu­lauzējs kaut ko dedzīgi stāstīja. Viņš pastiepa roku, bet svešais tikai pamāja uz galda pusi. Burvis piekrītoši pamāja, atvēra vienu no atvilktnēm, izvilka no tās auduma maisu un izbēra tā saturu uz galda. Gaisā uzvirpuļoja naudas zīmes.

No diska atskanēja žēlabaina balss, kas runāja ļoti uzstā­jīgi: Es domāju, ka derētu tevi brīdināt, un tikai nesodi mani atkal, bet mums tuvojas kaut kāds novērotājs. Divas istabas tālāk. Mums jāpazūd, priekšniek, turklāt ātri.

Netenjels iekoda lūpā. Paliec, kur esi, līdz pēdējam brīdim! Es gribu redzēt, par ko viņš maksā. Un iegaumē sarunu!

-    Tās ir tavas bēres, priekšniek!

Svešais ar cimdotu roku lēnām lika somā naudu. Netenjels dusmās vārījās kuru katru brīdi velnēns pazudīs no istabas, un viņš nebūs ticis ne par matu gudrāks.

Par laimi, Saimons Siržulauzējs bija tikpat nepacietīgs. Viņš atkal pastiepa roku, šoreiz daudz uzstājīgāk. Svešais pamāja. Viņš no apmetņa apakšas izvilka mazu paciņu. Burvis to paķēra un atplēsa iesaiņojumu.

Atkal atskanēja velnēna balss: Tas jau ir pie durvīm! Es pazūdu!

Netenjels vēl tikai paspēja saskatīt, ka viņa ienaidnieks no paciņas izvelk kaut ko, kas mirdzēja sveču gaismā, un tad disks atkal bija tumšs un tukšs.

Viņš pavēlēja velnēnam parādīties.

-   Vai tad vēl nav gana? Es gribētu nedaudz nosnausties! Fū, šoreiz tas bija par mata tiesu! Mēs gandrīz iekritām.

-    Ko viņi teica?

-   Jā, ko gan viņi teica? Nejauši dzirdēju vienu otru aprautu vārdu, nejau tā, ka es neko nebūtu dzirdējis, bet ilgstošais ieslo­dzījums pavājinājis manu dzirdi…

-    Vienkārši pastāsti!

-    Lielais vīrs neko daudz neteica. Vai tu neredzēji tās sar­kanās svītras uz viņa apmetņa? Ļoooti aizdomīgi. Tas noteikti nebija kečups… Turklāt svaigas, to es varēju saost. Ko tad viņš īsti teica? "Es to dabūju." Un vēl: "Vispirms samaksu." Tas vīrs nebija no daiļrunīgajiem.

-    Vai tas bija dēmons?

-   Ar šo rupjo apzīmējumu tu droši vien biji domājis būtni no Citas pasaules? Nē. Tas bija cilvēks.

-    Un ko teica burvis?

-   Viņš bija runīgāks. Patiesību sakot, pārāk pļāpīgs. "Kā tu to dabūji?" viņš iesāka. Un tad: "Un kā tu… Nē, to es negribu zināt! Vienkārši pasniedz to man." Viņš bija aizelsies un ļoti uztraucies. Un tad viņš izvilka naudu no atvilktnes.

-   Kas tas bija par priekšmetu? Vai neviens no viņiem neko neminēja?

-    Kaut kā nespēju atminēties nē, pagaidi! Pagaidi! Tev nav jākļūst nejaukam es taču izpildu visu, ko tu man liec darīt, vai ne? Kad lielais vīrs pasniedza burvim sainīti, viņš kaut ko teica…

-Ko?

-    Pavisam klusi, bija grūti sadzirdēt…

-    Ko viņš teica ?

-Viņš teica: "Samarkandas amulets ir tavs, Siržulauzēj."

Netenjelam bija vajadzīgi vēl seši mēneši, lai sagatavotos. Viņš apguva arvien jaunus amata noslēpumus, iemācījās jaunas un spēcīgākas komandas un katru rītu pirms nodarbībām devās pel­dēt, lai norūdītos. Zēns kļuva spēcīgāks gan miesā, gan garā.

Krūmložņas audzēknim nekad vairs neradās iespēja izspiegot savu ienaidnieku. Vai nu toreiz viņu klātbūtne bija pamanīta, vai ne, velnēns vairs nespēja iekļūt Siržulauzēja mājā.

Bet tas nebija svarīgi. Netenjels bija ieguvis karoto informā­ciju.

Viņš sēdēja vasarīgajā dārzā un atkal, un atkal uzlaboja un pārveidoja savu atriebības plānu. Tas viņu iepriecināja, jo bija vienkāršs, tomēr prasīja lielu spēku, un neviens visā pasaulē nenojauta, ka viņam tāds varētu piemist. Meistars tikai tagad pasūtīja savam skolniekam lēcas; viņš bija ieminējies, ka ziemā Netenjels varētu pamēģināt pāris vienkāršākās dēmonu izsauk­šanas. Meistaram un skolotājiem, pat Martas kundzei visiem likās, ka zēns nav apveltīts ar pārāk lielu talantu. Un tā tas paliks, līdz izdosies nozagt Siržulauzējam amuletu.

Zādzība būs tikai sākums, paša spēku pārbaude. Un pēc tam, ja viss veiksies gludi, viņš izliks savas lamatas.

Atlika tikai izvēlēties kalpu, kas spētu izpildīt jaunā burvja pavēles. Kāds pietiekami spēcīgs un varens, lai varētu īstenot šo ieceri, bet ne pārāk iespaidīgs, lai tas nespētu izrēķināties ar pašu Netenjelu. Viņš vēl neprata tikt galā ar pašiem varenāka­jiem gariem.

Zēns pārlasīja visas skolotāja grāmatas par dēmonoloģiju. Viņš izlasīja visu, kas bija ierakstīts hronikās, un par Zālamana un Ptolemaja pakļautajiem mazākajiem dēmoniem.

Beidzot viņš izvēlējās:

Bartimajs.

Bartimajs

E.S zināju: tiklīdz nokļūsim bēniņos, zēns mani tūlīt pat izsauks, tāpēc pienācīgi sagatavojos. Pirmkārt, man bija jāizlemj, kādu formu pieņemt. Gribēju parādīt kaut ko tādu, kas viņu patiešām satriektu liktu zaudēt paškontroli. Un, lai cik dīvaini nebūtu, tas izslēdza vairumu briesmīgāko formu un patiesībā nozīmēja parādīšanos cilvēka veidolā. Ja tevi apsaukā mirdzoša kristāla lode vai par tevi smejas spārnota čūska tas nav ne uz pusi tik kaitinoši kā tad, ja to dara cilvēkam līdzīgs tēls. Neprasiet man, kāpēc. Tā vienkārši darbojas cilvēka prāts.

Beidzot izlēmu, ka vislabākais būtu parādīties kā viņa vecuma zēnam kādam, kas liktu šim puikam izjust sāncensības jūtas. Nekādu problēmu. Ptolemajam bija četrpadsmit, kad es viņu iepazinu. Ptolemajs derēs.

Tad man vēl atlika pārdomāt visas pretburvestības, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos mājās.

Uzmanīgāks lasītājs noteikti ir pamanījis, ka mana attieksme pret zēnu kļuvusi daudz pozitīvāka. Tā arī bija. Kāpēc? Tāpēc, ka tagad es zināju viņa īsto vārdu. [29] [1] Apbruņots ar šīm zināšanām, es spēšu atsist visbriesmīgākos šī izni­reļa uzbrukumus. Tas, ka tu zini burvja vārdu, nedaudz izmaina spēku samēru, kalpo par aizsargvairogu džinam. Tas ir kā sens talismans klau, tu patiešām to lasi? Labāk lasi tālāk un uzzini pats, kā tas darbojas!

Bet te nu viņš nāca. Iesteidzies pa istabas durvīm, uzvilka mēteli, ielēca pentaklā un skaļā balsī mani izsauca. Nevajadzēja jau tā kliegt; es turpat vien biju.

Pēc brīža pretējā pentaklā parādījos kā mazs ēģiptiešu zēns savā Londonas ietērpā un plati pasmaidīju.

-    Netenjels, ko? Ļoti eleganti. Neteiktu, ka tev piestāv. Biju domājis, ka tevi sauc kaut kā vienkāršāk Bērts vai Čaks.

Mana saimnieka seja bija nobālējusi bailēs un dusmās; viņa acīs varēju saskatīt paniku. Puika ar pūlēm savaldījās un savilka nicīgu sejas izteiksmi.

-    Tas nav mans īstais vārds. Pat mans meistars to nezina.

-    Jā, kā tad. Kuru tu gribi piemuļķot?

-    Vari domāt, ko gribi. Es tev pavēlu…

Nespēju noticēt savām ausīm šis knauķis gribēja sūtīt mani vēl vienā uzdevumā! Es smējos viņam sejā, sabāzis rokas kaba­tās, un nekaunīgi viņu pārtraucu:

-    Ej tu galīgi…

-    Es tev pavēlu…

-    Jā, kā tad, ūdensgalva!

Zeņķis bija tik nikns, ka viņam pa nāsīm gandrīz sāka mutu­ļot dūmi. [30] [1] Jauniem vai veciem, maziem vai resniem visiem burvjiem vājākā vieta ir lepnums. Viņi nespēj paciest, ka par viņiem smejas. Tas viņiem tik ļoti riebjas, ka pat gudrākie zaudē paškontroli un pieļauj muļķīgas kļūdas. Viņš piesita kāju pret zemi, gluži kā mazulis rotaļu laukumā. Tad kā jau es biju domājis šis aizmirsa par sevi un metās parastajā uzbrukumā. Tā bija Ciešā saite [31] [1] Ciešā saite apkopo vairākas spēka saites, kas tevi aptver tik cieši kā ietītu mūmiju. Burvis atkārto šos vārdus atkal un atkal, līdz cieši sasietais džins, ietīts spēka saitēs, lūdz žēlastību.sīkajam tā patika vislabāk.

Viņš pateica buramvārdus, un es jutu, kā ap mani sienas saites.

-   Netenjels, ļoti klusi izrunāju viņa vārdu un tad pretburvestību.

Spēka saites nekavējoties atlaidās. Tās izlidoja no pentakla, sa­viļņodamas gaisu kā ūdenī iemests akmens. Puišelis redzēja, ka tās virzās uz viņa pusi. Viņš pārbīli iekliedzās, bet pēc īsa panikas brīža atminējās pateikt Atsaukšanas vārdus. Saites pazuda.

Notraucu neredzamu pūciņu no savas piedurknes un piemie­dzu šim ar aci. Ak vai, es teicu. Gandrīz paliki bez galvas!

Ja zēns būtu mirkli nogaidījis, viņš būtu sapratis, kas par lietu. Bet viņš bija pārāk nikns. Mans pretinieks acīmredzot domāja, ka pieļāvis kādu kļūdu, kaut ko izrunājis nepareizi vai nelaikā. Dziļi ieelpojis, viņš pārdomāja visus savus nelietīgos trikus. Tad, sasitis plaukstas, ierunājās atkal.

Nebiju gaidījis neko tik iespaidīgu kā Stimulējošais kompass. No visiem pieciem mana pentakla stūriem sīcot un dzirksteļo­jot augšup izšāvās elektrības strāvas. Tās izskatījās kā zibens bultas; pēc mirkļa katra bulta jau bija pārvērtusies horizontālā starā, kas triecās pret mani kā šķēps. Manu ķermeni sagrāba elektrības viļņi; es kliedzu un spārdījos, kad burvestības spēks mani pacēla no grīdas.

Zobiem klabot, es izrunāju: Netenjels, un pretburvestību. Tā iedarbojās nekavējoties. Burvestība vairs mani neskāra, un es nogāzos uz grīdas. Visos virzienos aiztraucās mazas elektrī­bas bultiņas. Puišelis pieliecās tieši laikā elektrības šautra, kas būtu viņu nogalinājusi, caururba tikai plīvojošo mēteli, kad viņš metās zemē. Dažas strāvas bultas ietriecās gultā un galdā, viena sašķaidīja puķu vāzi, skaisti pāršķeļot to divās daļās. Pārējās pazuda sienās, atstājot tajās mazas deguma zīmes. Cik skaisti…

Mētelis bija apsedzis zēna seju. Viņš lēnām pacēla galvu un palūrēja uz mani no mēteļa apakšas. Draudzīgi parādīju viņam augšup pavērstus īkšķus.

Tā turpināt, es smaidot teicu. Kādā dienā, ja centīgi strādāsi un nepieļausi šīs muļķīgās kļūdas, tu varētu kļūt par īstu, pieaugušu burvi.

Knauķis neko neteica, tikai saviebās sāpēs un pieslējās kājās. Tīrās veiksmes pēc viņš bija nokritis uz grīdas pentakla iek­špusē, tāpēc joprojām atradās drošībā. Es neiebildu. Mani inte­resēja, kāda būs viņa nākamā kļūda.

Bet pašlaik viņš saspringti domāja: stāvēja klusu un neko neteica.

-    Labāk ķeries man klāt, es aizrādīju. Vecais Krūmložņa noteikti dzirdēja troksni un nāks skatīties, kas te notiek.

-    Nenāks vis. Mēs esam pārāk augstu.

-    Tikai divus stāvus augstāk.

-    Turklāt viņš ar vienu ausi ir kurls un nekad neko nedzird.

-   Viņa kundze…

-   Paklusē! Es domāju. Tu kaut ko izdarīji… abas reizes… kas tas bija?

Viņš uzsita knipi. Mans vārds! Nu, protams! Tu to izman­toji, lai izvairītos no manām burvestībām, sasodīts!

Es centīgi pētīju savus nagus un uzraucu uzacis. Varbūt jā, varbūt nē. Es to zinu, bet tu tikai mini.

Puika atkal piesita ar kāju. Izbeidz! Nerunā ar mani tā!

-    Kā tad?

-    Kā nupat! Tu runā kā bērns!

-    Tāds tādu pazīst, draudziņ…

Tas bija jautri. Es viņu patiešām kaitināju. Zaudējis vārdu, viņš bija pazaudējis arī paškontroli. Izskatījās, ka mans preti­nieks gatavojas vēl vienam uzbrukumam viņš jau bija ieņēmis atbilstošo stāju. Es pieņēmu līdzīgu, tikai no aizsardzības pozī­cijām, gluži kā sumo cīkstonis. Ptolemajs bija tieši tikpat garš kā šis zēns, ar tumšiem matiem un arī citādi ļoti līdzīgs, [32] [1] Tikai daudz izskatīgāks, saprotams. tā ka mēs abi izskatījāmies ļoti skaisti un simetriski.

-    Gan es atradīšu iespēju, kā tikt tev klāt, viņš murmi­nāja. Pagaidi tikai!

-    Vai, kā es nobijos! mēdījos. Skaties: bailēs trīcu!

Puika saspringti domāja. Zem viņa acīm bija pelēkas ēnas. Ik

reizi, veicot kādu burvestību, viņš sevi arvien vairāk nogurdi­nāja, un tas man bija pa prātam. Zināju dažus burvjus, kas vien­kārši bija nokrituši zemē beigti no pārpūles. Nabadziņi, viņiem nu gan bija stresa pilna dzīve!

Netenjels domāja ļoti ilgi. Uzkrītoši nožāvājos un uzbūru sev uz rokas pulksteni, lai varētu tajā ik pēc brīža ielūkoties.

-   Varbūt pavaicā savam priekšniekam? es ieteicu. Viņš tev palīdzēs.

-    Mans meistars? Tu laikam joko!

-    Nē, nejau tas vecais muļķis. Es domāju to, kurš tevi uzkū­dījis pret Siržulauzēju.

Sīkais sarauca pieri. Tāda nav. Man nav neviena priekšnieka.

Tagad bija mana kārta raukt pieri.

-    Es darbojos viens pats.

Es nosvilpos. Tu gribi teikt, ka patiešām izsauci mani viens pats? Nav slikti… bērnam. Mēģināju izklausīties piedienīgi pieglaimīgs. Tad došu tev padomu. Labākais, ko tu vari darīt, ir palaist mani brīvībā. Tev vajadzīga atpūta. Vai pēdējā laikā esi paskatījies spogulī? Es domāju, parastajā, nevis tajā, ar vel­nēnu iekšā. Tev jau sāk parādīties krunkas! Tavā vecumā tas nav pieļaujams. Tā tu drīz vien iedzīvosies sirmos matos. Un kas tad būs, kad tu satiksi savu pirmo sukubu [33] [1] Sukubs: pavedinošs džins sievietes izskatā. Ārkārtīgi populārs vīriešu kārtas burvju aprindās.

? Tavs izskats viņu atbaidīs!

Es zinu, ka runāju pārāk daudz, bet nespēju apstāties, jo patiesībā biju noraizējies. Krūmložņas audzēknis lūkojās uz mani ar pētošu skatienu, kas man nepavisam nepatika.

-    Turklāt, es turpināju, kad būšu prom, neviens vairs nezinās, ka tev ir amulets. Tu varēsi to izmantot pilnīgā sle­penībā. Tas ir ļoti vērtīgs visi to tik ļoti iekāro. Negribēju tev stāstīt, bet pirms tam viena meitene gribēja man to atņemt, kamēr es klīdu pa pilsētu.

Zēns sarauca uzacis. Kāda meitene?

-    Sameklēsi pats. Es nepieminēju, ka tieši šis skuķis bija mani atradis un izsekojis.

Netenjels nodrebinājās. Mani interesē tikai Saimons Siržu­lauzējs, viņš teica, vairāk pats sev nekā man. Nejau amulets. Viņš mani reiz pazemoja, un tagad es viņu par to iznīcināšu.

-    Nav labi turēt naidu savā sirdī, es sludināju.

-    Kāpēc?

-Nu…

-    Es tev pastāstīšu kādu noslēpumu, dēmon, viņš teica. Ar savas maģijas palīdzību [34] [1] Parastās burvju muļķības. Tas bija nabaga velnēns bronzas diskā, kas izdarīja visu darbu es redzēju, kā Saimons Siržulau­zējs ieguva Samarkandas amuletu. Pirms vairākiem mēnešiem kāds svešinieks melnīgsnējs, bārdains un tinies apmetnī naktī ieradās pie viņa un atnesa amuletu. Viņš saņēma naudu. Tā bija slepena tikšanās.

Es nošņācos. Kas gan tur tik pārsteidzošs? Visi burvji tir­gojas. Tev nu to vajadzēja zināt. Šāda slepenība ir pilnīgi lieka, bet iespaidīga.

-    Tā nebija vienkārši tirdzniecība. Tur bija kaut kas neliku­mīgs… Svešinieka apmetnis bija notraipīts ar svaigām asinīm.

-    Tas mani tik un tā nepārsteidz. Slepkavības ir daļa no burvja likteņa. Paskaties pats uz sevi tu jau esi apsēsts ar atriebības alkām, un tu esi tikai sešus gadus vecs…

-    Divpadsmit gadus vecs.

-     Nekādas starpības. Nē, slepkavība burvju aprindās nav nekas neparasts. Tas puisis ar asins svītrām uz apmetņa droši vien nodarbojas ar biznesu. Viņš noteikti ir atrodams Dzeltena­jās lapās, ja tev iznāks laiks tās pašķirstīt.

-    Es gribu uzzināt, kas viņš tāds bija.

-    Hmm. Ar melnu bārdu un apmetni? Tas sašaurina aizdo­mās turamo loku līdz piecdesmit pieciem procentiem Londonas burvju, neizslēdzot arī sieviešu kārtas burves.

-    Izbeidz šo pļāpāšanu! Likās, ka sīkais ir pamatīgi noskai­ties.

-    Kas tad nu? Man šķita, ka mēs labi saprotamies…

-    Es zinu, ka amulets ir nozagts. Lai to iegūtu, kāds tika nogalināts. Un, kad es uzzināšu, kurš tas bija, es atmaskošu Siržulauzēju un iznīcināšu viņu. Es nolikšu amuletu kādā vietā, aizvilināšu Siržulauzēju uz turieni un tajā pašā laikā paziņošu policijai. Viņš tiks pieķerts nozieguma vietā. Bet vispirms es gribu uzzināt visu par viņu un viņa plāniem. Man jāzina viņa noslēpumi, darījumi, jāzina, kas ir viņa draugi, itin viss par viņu! Man jāzina, kam pirms tam piederēja amulets un kādas burvestības ar to var veikt. Un jānoskaidro, kāpēc Siržulauzējs to nozaga. Tāpēc es tev pavēlu, Bartimaj…

-    Pagaidi mirklīti. Vai tu kaut ko neesi aizmirsis?

-    Ko tad?

-    Es zinu tavu vārdu, Netij. Tas nozīmē, ka man pār tevi ir vara. Šī vairs nav tikai vienpusēja saruna, vai ne?

Zēns klusēja.

-    Tagad tu man vairs tik vienkārši nevari nodarīt pāri, es turpināju. Un tas ierobežo tavu darbību. Met man ar kaut ko un es metīšu to atpakaļ.

-    Es joprojām varu piesaistīt tevi savai gribai. Tev joprojām jāpakļaujas manām pavēlēm.

-    Tiesa. Tavas pavēles ir vienīgais iemesls, kāpēc esmu šajā pasaulē. Es nevaru no tā atbrīvoties, ja vien tu neraidi manā virzienā Pārogļojošo uguni. [35] [1] Tas ir ļoti grūti uzliekams sods, kas ietver piecpadsmit lāstus piecās dažādās valodās. Burvis drīkst to izmantot tikai pret tādu dēmonu, kas tīši nepakļaujas vai atsakās izpildīt pavēles. Tas tūlīt pat pārvērš dēmonu pelnos. Tiek izmantots tikai ārkārtējos gadījumos, jo ir pārāk sarežģīts bur­vim, turklāt uz mūžīgiem laikiem atņem viņam vienu kalpu.

-    Bet es varu padarīt tavu dzīvi pēc iespējas neciešamāku, arī izpildot tavas pavēles. Piemēram, izspiegojot Saimonu Siržulauzēju, es varētu kāda cita uzdevumā izspiegot un nodot arī tevi. Agrāk es tā nerīkojos, jo mani baidīja iespējamās sekas. Bet tagad par tām varu neuztraukties. Un, pat ja tu man dotu pavēli nenodot tevi, es atrastu citu veidu, kā tev kaitēt. Piemēram, nejauši pavēstot saviem paziņām tavu īsto vārdu. Tu naktīs nespēsi gulēt, baidoties no tā, ko es varētu izdarīt.

Redzēju, ka viņš ir satriekts. Mana pretinieka acis šaudījās, it kā meklējot kādu apstiprinājumu, ka es mānos. Biju pašpār­liecināts: uzdot uzdevumu džinam, kas zina tavu īsto vārdu, ir gluži kā mest degošu sērkociņu raķešu fabrikā. Agrāk vai vēlāk tev būs jāizjūt sekas. Labākais, ko Netenjels varēja darīt, bija palaist mani vaļā un cerēt, ka mani neizsauks neviens cits bur­vis, kamēr vien viņš būs dzīvs.

Vai vismaz es tā domāju. Bet šis bija neparasti gudrs un zinošs bērns.

-    Nē, viņš teica, es nespēju tevi aizkavēt nodot mani. Bet es varu parūpēties, lai tu ciestu kopā ar mani. Padomāsim…

Puika pārmeklēja sava noplukušā mēteļa kabatas. Te kaut kur bija jābūt… aha! Viņam rokā parādījās maza metāla dozīte, uz kuras bija uzraksts Olā Chokey.

-    Tā ir tabakdoze! es iebrēcos. Vai tad tu nezini, ka smē­ķēšana kaitē veselībai?

-    Tajā vairs nav tabakas, Netenjels sacīja. Tā ir mana meistara doze. Tagad tajā ir rozmarīns. Viņš nedaudz pavēra vāciņu, un pēc mirkļa ellīgā smaka sasniedza mani, liekot matiem saslieties stāvus. Dažas zālītes ļoti slikti ietekmē dži­nus, un rozmarīns ir viena no tām. Burvjiem gan šis aromāts ļoti patīk. [36] [1] Pastāv ļoti attīstīts burvjus aizsargājošo dezodorantu un pēcskūšanās līdzekļu bizness. Piemēram, tas pats Saimons Siržulauzējs smirdēja pēc Pīlādža svaiguma

-    Tavā vietā es to drīzāk izbērtu un piepildītu ar labu tabaku, es ierosināju. Tas ir daudz veselīgāk.

Zēns aizvēra vāciņu. Es tevi sūtīšu vēl vienā uzdevumā, viņš teica. Tiklīdz tu būsi prom, es uzlikšu tev Beztermiņa ieslodzījuma burvestību, piesaistot tevi šim trauciņam. Šī bur­vestība neiedarbosies tūlīt. Patiesībā es likšu tai darboties tikai pēc mēneša. Ja nu es neatsaukšu šo burvestību, pirms mēnesis būs beidzies, tu atradīsies iesprostots šajā trauciņā, līdz kāds to atkal atvērs. Kā tev tas patīk? Pārsimts gadu mazā trauciņā, kas piepildīts ar rozmarīnu. Tas tavā labā paveiks zilus brīnu­mus…

-    Tev nu gan piemīt stratēģiskā domāšana, es sērīgi novilku.

-    Un, ja nu tu riskētu un izvēlētos šo sodu, es drošības pēc piesiešu šim trauciņam akmeni un iemetīšu to Temzas dibenā, pirms vēl būs uzlēkusi saule. Tad nu negaidi, ka tevi tik drīz kāds atbrīvos.

-   Es nedošu tev iemeslu tā rīkoties. Tas tiesa. Es neesmu pārmēru liels optimists.*[1] Beztermiņa ieslodzījums ir riebīga burvestība, tā ir viena no nejau­kākajām lietām, ko burvis var izdarīt. Tu vari tikt gadsimtiem ieslodzīts mazmazītiņā trauciņā, un daži no tiem ir pavisam banāli. Sērkociņu kastī­tes, pudeles, rokassomiņas… Reiz pazinu džinu, kas bija iesprostots vecā, netīrā lampā.

Tagad mana pretinieka sejā parādījās triumfējošs smaids. Viņš līdzinājās tam nejaukajam knēvelim no rotaļu laukuma, kas bija pievācis manu labāko marmora bumbiņu.

-    Nu, Bartimaj, viņš smīnēdams teica, ko tu teiksi par to?

Es veltīju viņam platu smaidu. Kā būtu, ja tu to visu aiz­mirstu un vienkārši uzticētos man?

-    Nekādā gadījumā.

Mani pleci saguma. Re, atkal nekā. Lai kā arī tu pūlētos, burvji vienmēr beigās atrod iespēju tevi uzvarēt.

-    Labi, Netenjel, es sacīju. Kas man jādara?

 ..

..

Tiklīdz džins bija pārvērties par balodi un aizlidojis, Netenjels aizvēra logu, aizvilka aizkarus un noguris apsēdās uz grīdas. Viņa seja bija līķa bālumā un ķermenis no lielā sasprindzinā­juma trīcēja. Gandrīz pusstundu zēns palika sēžot, atspiedies ar muguru pret sienu un skatīdamies tukšumā.

Viņš to bija paveicis. Jā, bija ticis galā gluži labi dēmons atkal bija savaldīts un pakļauts kontrolei. Atlika tikai pastrādāt pie burvestības, kas piesaistīs dēmonu tabakdozei, un Bartimajam būs viņam jākalpo, cik vien ilgi Netenjels vēlēsies. Šķita, ka viss nokārtosies. Nebija nekā, par ko uztraukties. Pilnīgi nekā.

Vismaz to viņš centās sev iestāstīt. Tomēr zēnam trīcēja rokas, sirds sitās kā negudra un visi argumenti, ko viņš tikko bija izdomājis, nepavisam nepārliecināja. Netenjels niknojās uz sevi, dziļi ieelpoja un saspieda plaukstas cieši kopā, lai tās netrīcētu. Protams, bija pamats just bailes. Viņš par sekundes simtdaļu bija izvairījies no Stimulējošā kompasa burvestības. Šī bija pirmā reize, kad jaunais burvis bija atradies tik tuvu nāvei. Šādi pārdzīvojumi nepaliek bez sekām. Netenjels sev iegalvoja, ka tūlīt saņemsies: varētu piestrādāt pie burvestības, aizbraukt ar autobusu uz Temzu…

Džins zināja viņa vārdu.

īsto vārdu.

Bartimajs no Urukas, Šakrs al Džins no Al-Arišas… Netenjels bija ļāvis viņam uzzināt savu īsto vārdu. Martas kundze to bija izrunājusi, džins to bija dzirdējis, un kopš tā brīža burvju pamat­likums bija pārkāpts. Un tagad Netenjelam vajadzēja iesaistīties dažādos kompromisos iespējams, uz visu atlikušo dzīvi.

Viņš atcerējās piemērus no mācību grāmatām. Verners no Prāgas: viņa īsto vārdu bija uzzinājis mazs velnēns, kas viņam kalpoja. Velnēns bija to pastāstījis foliotam, tas bija izpaudis vārdu džinam, kurš savukārt bija to izstāstījis ifrītam. Un pēc trim gadiem, kad Verners šķērsoja Vāclava laukumu, lai dotos nopirkt kūpinātu desu, viņu bija sagrābis virpuļviesulis. Vairā­kas stundas pēc tam pilsētniekus bija apdullinājuši Vernera klie­dzieni, un pēc tam pār pilsētas vējrādītājiem un skursteņiem bija nobirušas burvja saplosītā ķermeņa daļas. Un šis nebūt nebija visbriesmīgākais liktenis, kas sagaidīja burvi, kura īstais vārds nebija paturēts noslēpumā. Atlika tikai padomāt par Paulo no Turīnas, Septimusu Manningu vai Johanu Faustu…

No Krūmložņas skolnieka lūpām izlauzās elsas, un šī skaņa viņu pašu tā satrieca, ka izrāva no izmisuma un pašnožēlas. Pietiek! Viņš vēl nebija miris, un dēmons joprojām atradās viņa pakļautībā. Vai vismaz atradīsies, tiklīdz viņš būs pienācīgi izmantojis tabakdozi. Vajadzēja tikai saņemties…

Netenjels uztrausās kājās ķermeni bija novājinājis nogu­rums. Pielicis visus spēkus, viņš noslēpa bailes pašā dziļākajā prāta nostūrī un sāka gatavoties uzdevumam. Zēns pārzīmēja pentaklu un nomainīja vīraku. No jauna iededza sveces. Aizla­vījās uz meistara darbistabu un divreiz pārbaudīja buramvārdus. Tad iebēra tabakdozē vēl vairāk rozmarīna, ielika to apļa centrā un sāka Beztermiņa ieslodzījuma burvestību. Pēc piecām minūtēm viņa mute bija sausa un balss čerkstēja, bet virs tabakdozes bija sākusi veidoties tēraudpelēka aura. Tā uzmirdzēja un pazuda. Netenjels nosauca Bartimaja vārdu, datumu, no kura Ieslodzījuma burvestībai jāstājas spēkā, un beidza burvestību. Tabakdozē izskatījās gluži kā pirms tam. Krūmložņas audzēk­nis ielika to jakas kabatā, nopūta sveces un uzritināja paklāju pāri pentaklam. Tad viņš bezspēkā iekrita gultā.

Kad Martas kundze pēc stundas pasniedza vīram vakariņas, viņa izteica savas bažas par audzēkni.

-    Esmu noraizējusies, viņa sacīja. Zēns nemaz nav ēdis sviestmaizes. Viņš ir sabrucis uz galda blakus šķīvim, balts kā papīrs. Laikam pavadījis nomodā visu nakti. Kaut kas viņu nobiedējis… Vai arī viņš vienkārši ir slims. Krūmložņas kun­dze ieturēja pauzi. Dārgais?

Krūmložņas kungs bija aizņemts, pētīdams ēdienu savā šķīvī. Kur ir mango mērce, Marta? viņš ierunājās. Tu zini, ka man tā garšo kopā ar liellopa gaļu un salātiem.

-   Mango mērce ir izbeigusies, mīļais. Tad, kā tev liekas, ko mums vajadzētu darīt?

-   Nopērc vēl. Vai tad tas nav acīmredzami? Debesu vārdā, sieviete…

-    Nē. Es domāju, ar zēnu…

-    Hmm? Ai, gan jau ar viņu viss būs kārtībā. Sīkais vienkārši uztraucas par Vārda došanu. Un par pirmo Izsaukšanu. Atceros, cik pats biju pārbijies, meistars burtiski iegrūda mani pen­taklā… Krūmložņas kungs apēda lielu kumosu gaļas. Pasaki, ka es pēc pusotras stundas gribu viņu redzēt bibliotēkā. Un lai viņš paņem līdzi almanahu. Nē lai viņš nāk jau pēc stundas. Man pēc tam vēl jāpiezvana Divālam par tām zādzībām.

Netenjels, kas sēdēja pie virtuves galda, joprojām bija apēdis tikai pusi sviestmaizes. Martas kundze pabužināja viņa matus.

-    Pasmaidi, viņa teica. Vai tiešām Vārda došana tevi tā uztrauc? Par to nu nepavisam nav jāraizējas. Netenjels ir jauks vārds, bet arī citiem vārdiem nav ne vainas. Padomā tikai, tu vari izvēlēties tādu vārdu, kādu gribi, pat bez jebkāda iemesla. Ja vien kādam no dzīvajiem burvjiem jau nav šāds vārds. Tu taču zini, ka vienkāršajiem cilvēkiem netiek dota tāda iespēja, vai ne? Viņiem jādzīvo ar tādu vārdu, kādu vecāki ielikuši. Viņa turpināja savus darbus piepildīja tējkannu, izņēma no ledusskapja pienu un visu laiku bez mitas pļāpāja. Netenjels juta tabakdozes svaru jakas kabatā.

-    Es labprāt izietu uz bridi ārā, Martas kundze, viņš teica.

-    Man gribas ieelpot svaigu gaisu.

Uzrunātā veltīja viņam neizpratnes pilnu skatienu. Tagad tu to nedrīksti darīt, mīļais. Ne jau pirms Vārda došanas. Meis­tars pēc stundas vēlas tevi redzēt bibliotēkā. Un neaizmirsti paņemt Vārdu almanahu. Lai gan, ja tā padomā, tu patiešām izskaties sanīcis. Iespējams, svaigs gaiss nāktu tev par labu… Gan jau viņš nepamanīs, ja tu izlavīsies ārā uz piecām minū­tēm.

-   Viss kārtībā, Martas kundze. Es palikšu iekšā. Piecas minūtes? Lai nokļūtu līdz Temzai un atpakaļ, bija vajadzīgas divas stundas, iespējams, pat vairāk. Viņam būs jāatbrīvojas no tabakdozes vēlāk un jācer, ka Bartimajs līdz tam neko neuz­sāks.

Marta ielēja tasi tējas un pastūma to Netenjelam priekšā.

-     Tā vismaz gādās par kādu sārtumu tavos vaigos, Netenjel. Kad mēs nākamreiz tiksimies, tevi jau sauks citādi. Šī noteikti ir pēdējā reize, kad es tevi saucu vecajā vārdā. No šodienas man tas būs jāaizmirst.

Kāpēc tu nevarēji to aizmirst jau šorīt, Netenjels domāja. Maza, maza daļiņa no viņa vēlējās vainot Martas kundzi par visu notikušo, bet zēns zināja, ka tas būtu netaisnīgi. Drošs, noslēpumains un stiprs. Tagad viņš vairs tāds nebija. Netenjels iedzēra malku tējas un apdedzināja mēli.

-    Nāc iekšā, zēn, nāc iekšā. Meistars sēdēja augstā krēslā pie bibliotēkas galda, izskatīdamies ļoti ietekmīgs. Viņš nopētīja Netenjelu, kas ienāca istabā, un norādīja uz krēslu sev blakus.

-    Apsēdies. Tu izskaties nopietnāks nekā parasti. Tu pat esi uz­vilcis jaku, ko? Priecājos, ka tu saproti, cik šis brīdis ir svarīgs.

-    Jā, ser.

-    Labi. Kur ir almanahs? Paskatīsimies… Grāmata bija iesieta zaļos ādas vākos, un tajā bija ielikta vēršādas grāmat­zīme. Grāmatu vakar bija atnesis Jaroslavs, un līdz šim to vēl neviens nebija atvēris. Krūmložņas kungs atšķīra pirmo lapu un izlasīja virsrakstu. Loive's Vārdu almanahs, trīssimt deviņdes­mit piektais izdevums… Kā gan skrien laiks! Es izvēlējos savu vārdu no trīssimt piecdesmitā, vai spēj tam noticēt? Atceros to tik skaidri, it kā tas būtu noticis vakar.

-   Jā, ser. Netenjels apspieda žāvas. Šīsdienas piepūle lika sevi manīt, bet šis uzdevums prasīja atkal jaunu koncentrēša­nos. Viņš vēroja, kā meistars šķirsta lapas, nepārtraukti runā­dams.

-   Almanahā ir uzskaitīti visi vārdi, kādi bijuši burvjiem, no Prāgas Zelta laikmeta līdz mūsdienām. Tos var izmantot vairāk nekā vienreiz. Turklāt katrs vārds tiek reģistrēts, lai parādītu, kas to pašlaik lieto. Ja tāda pieraksta nav, šo vārdu var izvēlē­ties kāds cits. Turklāt tu vari izgudrot arī pavisam jaunu vārdu. Paskaties: "Krūmložņa, Artūrs; Londona"… Es esmu otrais, kam ir šāds vārds. Pirmais bija ietekmīgs jakobīnis, tuvs karaļa Džeimsa I sabiedrotais. Esmu tev devis vielu pārdomām, un tu noteikti vēlēsies sekot kāda tikpat diža burvja pēdās.

-    Jā, ser.

-    Es domāju par Teofilu Trokmortonu viņš bija ievērojams alķīmiķis. Un… jā, es redzu, ka šis vārdu savienojums ir brīvs. Nē? Tev nepatīk? Un kā ar Baltazaru Džonsu? Neesi drošs? Iespējams, ka viņš nebūtu īstais, kam sekot. Jā, puis? Vai tev ir ierosinājumi?

-   Vai Viljama Gledstona vārds ir pieejams? Es viņu apbrī­noju…

-    Gledstons! meistars iepleta acis. Kāda pārdroša doma! Daži vārdi ir pārāk diži un visiem palikuši pārāk labā atmiņā, lai tos izmantotu vēlreiz. Neviens to neiedrošinātos! Tā būtu aug­stākā nekaunība, ja kāds iedomātos pieņemt viņa vārdu. Viņš sarauca uzacis. Ja tu nespēj izdomāt saprātīgu priekšlikumu, es izvēlēšos tavā vietā.

-    Piedodiet. Es tā negribēju.

-    Godkāre ir laba lieta, manu zēn, bet tev tā jāapslāpē. Ja tava godkāre būs pārāk acīmredzama, tu sadegsi, pirms būsi sasniedzis divdesmit gadu vecumu. Burvis nedrīkst pievērst sev apkārtējo uzmanību parak agri; visada ziņa ne agrak, pirms izsaucis savu pirmo moleru. Labi, sāksim vēlreiz no sākuma…

Bija vajadzīga stunda un divdesmit piecas minūtes, lai izvē­lētos vārdu, un Netenjelam tas bija šausmu pilns laika sprīdis. Likās, ka meistaram īpaši patīk dīvaini burvji ar dīvainiem vār­diem, un audzēknis ar grūtībām izvairījās no Ficgibona, Treakla, Hūmsa un Gallimorfija vārdiem. Netenjela izvēlētie vārdi savu­kārt Krūmložņas kungam likās vai nu pārāk godkārīgi, vai āriš­ķīgi. Beidzot viņi tomēr pieņēma lēmumu. Krūmložņas kungs izvilka veidlapu, ierakstīja tur zēna jauno vārdu un uzlika uz lapas zīmogu. Arī jaunā vārda īpašniekam vajadzēja parakstīties lapas apakšā. Viņa paraksts izdevās asām šķautnēm un ne īpaši kārtīgs, bet šī bija pirmā reize, kad viņš šādi parakstījās. Zēns vēlreiz klusi nolasīja:

Džons Mandrāks.

Viņš bija trešais burvis ar šādu vārdu. Neviens no viņa priekštečiem nebija izcēlies ar sasniegumiem, bet tas Neten­jelam nerūpēja. Jebkas bija labāks par Treaklu. Šim vārdam nebija ne vainas.

Meistars salocīja veidlapu, ielika to brūnā aploksnē un atgā­zās savā krēslā.

-    Nu tad tā, Džon, viņš teica. Tas nu ir padarīts. Es to tūlīt pat nosūtīšu uz ministriju, un tad tu oficiāli eksistēsi. Bet tas vēl neko nenozīmē. Tu joprojām zini ļoti maz, un to tu apjautīsi, kad rīt pirmoreiz mēģināsi izsaukt smilšu krupja velnēnu. Bet pirmā tavas apmācības daļa beigusies pateicoties man.

-    Jā, ser. Paldies, ser.

-    Debesis zina, šie ir bijuši gari un grūti seši gadi. Bieži vien šaubījos, vai tu tiksi tik tālu. Pēc tās izrādes, ko tu mums sarī­koji pagājušajā gadā, lielākā daļa meistaru būtu tevi izsvieduši uz ielas. Bet lai nu paliek. No šodienas tu drīksti valkāt lēcas.

-     Paldies, ser. Netenjels nespēja nesamirkšķināt acis. Viņš jau ilgāku laiku valkāja lēcas.

Krūmložņas kunga balss ieguva pašapmierinātu toni. Ja viss ritēs, kā nākas, pēc pāris gadiem mēs tevi iekārtosim labā darbā: iespējams, par sekretāru kādā no mazāk svarīga­jām ministrijām. Tas nebūs nekas dižs, bet tavām viduvējām spējām atbilstošs. Ne jau katrs burvis spēj kļūt par nozīmīgu ministru kā es -, bet tas nedrīkst tevi aizkavēt darīt to, kas ir tavos spēkos. Pa šo laiku tu kā mans māceklis drīkstēsi man palīdzēt izpildīt mazāk svarīgus uzdevumus, tādējādi atmaksā­jot par visām tām pūlēm, ko esmu ieguldījis tavā audzināšanā un skološanā.

-    Tas man būs liels gods, ser.

Meistars ļāva viņam iet, un Netenjels, pagriezis viņam muguru, ļāva no sejas pazust neīstajam smaidam. Tad Krūm­ložņas kungs piepeši kaut ko atcerējās.

-    Vēl kas, viņš teica. Tava Vārda došana patiešām notika īstajā laikā. Pēc trim dienām es došos uz Parlamentu, lai noklausītos, kā premjerministrs saka runu visiem nozīmīgāka­jiem valdības locekļiem. Tas ir ļoti ievērojams notikums, un tā laikā premjerministrs stāstīs par saviem plāniem iekšpolitikā un ārpolitikā. Kopā ar ielūgtajiem var ierasties arī viņu dzīves­biedres un mācekļi, kuri jau saņēmuši vārdu. Ja tu līdz tam lai­kam nesagādāsi man nepatīkamus pārsteigumus, es tevi ņemšu līdzi. Tev tā būs nenovērtējama iespēja redzēt kopā visus valsts ievērojamākos burvjus!

-   Jā, ser. Liels paldies! pirmo reizi sarunā ar meistaru Netenjels atbildēja ar patiesu sajūsmu. Parlaments! Premjer­ministrs! Viņš izgāja no bibliotēkas, uzskrēja pa kāpnēm uz savu istabu, pa kuras logu blāvajā novembra pēcpusdienā Par­lamenta ēku varēja tikko saskatīt. Netenjelam tā šķita kā lies­mojoša bāka.

Mazliet vēlāk viņš atcerējās par tabakdozi kabatā.

Līdz vakariņām bija divas stundas laika. Martas kundze rosī­jās virtuvē, Krūmložņas kungs savā darbistabā runāja pa tele­fonu. Netenjels klusiņām izlavījās no mājas pa parādes durvīm, pirms tam paņēmis piecas mārciņas no burkas, kur Krūmložņas sieva glabāja naudu, ar ko maksāt pārtikas tirgotājiem. Neten­jels izgāja uz lielā ceļa un iekāpa autobusā, kas brauca uz dien­vidiem.

Burvji parasti nebrauc ar sabiedrisko transportu. Zēns apsē­dās aizmugurējā sēdeklī, pēc iespējas tālāk no citiem pasažie­riem, un ar acs kaktiņu vēroja viņus iekāpjam un izkāpjam. Vīrieši un sievietes, jauni un veci; jaunieši spilgtās drēbēs un meitenes ar mirdzošām ķēdītēm ap kaklu. Viņi grūstījās un skaļi smējās vai arī sēdēja klusi, lasot avīzes, grāmatas vai spilgtus žurnālus. Jā, bija acīmredzams, ka šiem cilvēkiem nepiemita nekāds spēks. Netenjelam, kura pieredze saskarsmē ar vienkār­šajiem cilvēkiem nebija pārāk liela, viņi izskatījās it kā divdimensionāli. Viņu sarunas šķita tukša pļāpāšana, grāmatas, ko viņi lasīja, banālas. Netenjelam likās, ka vienkāršie cilvēki ir pagalam vulgāri, un vairāk neko viņš tajos nesaskatīja.

Pēc pusstundas autobuss piestāja pie Blekfraiersas tilta, kas stiepās pāri Temzai.

Krūmložņas audzēknis izkāpa un devās uz pašu tilta vidu, kur pārliecās pāri kaltajām metāla margām. Ūdenslīmenis bija augsts; straujie, pelēkmelnie ūdeņi traucās zem tilta, nemierīgi viļņojoties. Abās pusēs upei rindojās biroji ar akliem, neizteik­smīgiem logiem. Iegaismojās laternas un automašīnu lukturi. Netenjels zināja, ka Parlamenta ēka atrodas aiz nākamā upes līkuma. Viņš vēl nekad nebija stāvējis tai tik tuvu. Šī doma lika sirdij pukstēt straujāk.

Bet gan jau viņam vēl būs laiks šurp atnākt. Vispirms bija jāizdara svarīgākais. No vienas mēteļa kabatas jaunais burvis izvilka plastmasas maisiņu un pagalmā atrastu ķieģeli, no otras izņēma tabakdozi. Ķieģelis un tabakdozē tika ielikti maisiņā, kura gals tika nostiprināts ar dubultmezglu.

Bartimaja pavēlnieks uzmeta ašu skatienu abām tilta pusēm. Citi kājāmgājēji steigšus gāja viņam garām, galvas noliekuši un plecus uzrāvuši. Neviens nepievērsa zēnam ne mazāko uzmanību. Netenjels pārmeta maisiņu pāri margām un vēroja, kā tas krīt.

Lejup… lejup… Beidzot tas bija pārvērties par baltu plan­kumu; ari šļakstu tik tikko varēja saredzēt. Tas nogrima kā akmens.

Netenjels pacēla mēteļa apkakli, sargājot kaklu no upes vēja. Tagad viņš bija drošībā. Vismaz tādā mērā, kādā tas patlaban bija iespējams. Viņš bija izdarījis to, ko apsolīja. Ja Bartimajs uzdrošināsies viņu nodot…

Kad Netenjels devās atpakaļ uz autobusa pieturu, sāka līt. Viņš gāja lēnām, domās iegrimis, gandrīz saskriedamies ar dažiem steidzīgiem garāmgājējiem, kas gāja pretējā virzienā. Tie nolamājās, bet zēns to tik tikko ievēroja. Drošībā… Tas bija galvenais.

Ar katru soli arvien vairāk uzmācās nogurums.

Kad izlidoju pa zēna bēniņu istabas logu, mana galva bija tā pie­bāzta ar atriebības plāniem un viltīgām stratēģijām, ka nemaz neskatījos, kurp lidoju, un ietriecos ar galvu tieši skurstenī.

Cik simboliski! Lūk, ko ar tevi izdara iedomāta brīvības sajūta!

Es aiztraucos pa gaisu viens no miljons baložiem šajā liel­pilsētā. Uz maniem spārniem atspīdēja saule, vējš bužināja glīti saglaustās spalvas. Zem manis slējās nebeidzamas pelēkbrūnu māju jumtu rindas, tās stiepās līdz pat dūmakainajam horizon­tam gluži kā vagas rudenīgā laukā. Kā mani valdzināja šis pla­šums! Vēlējos lidot un lidot, līdz šī nolādētā pilsēta paliktu man tālu aiz muguras, un neatskatīties atpakaļ. Es varēju tā darīt. Neviens nebūtu mani apturējis. Mani neizsauktu atpakaļ.

Bet es nedrīkstēju sekot savai vēlmei. Zēns bija diezgan skaidri pateicis, kāds liktenis mani gaida, ja apkrāpšu viņu un neizspiegošu Saimonu Siržulauzēju. Protams, pašlaik es varēju doties, vienalga, kur. Varēju izmantot jebkādas metodes, lai savāktu vajadzīgo informāciju (paturot prātā, ka viss, kas pēc tam varētu kaitēt Netenjelam, nāks man pašam par sliktu). Skaidrs, ka Netenjels mani kādu laiciņu neizsauks. (Viņš bija pārāk noguris un noteikti vēlēsies atpūsties. [37] [1] Un ne jau tikai viņš, ticiet man.) Man bija mēne­sis laika, lai izdarītu uzticēto darbiņu. Bet man joprojām bija jāklausa viņa pavēlēm. Ja ne, man jau bija norunāta tikšanās ar veco tabakdozi, kas gulēja Temzas dziļumā.

Brīvība ir tikai ilūzija. Tai vienmēr ir sava cena.

Vēlreiz visu pārdomājot, izlēmu, ka man ir divas iespējas sākt ar pazīstamu vietu vai zināmu faktu. Pazīstamā vieta bija Saimona Siržulauzēja villa Hempstedā, kur noteikti slēpās dau­dzu viņa noslēpumu atrisinājums. Man diez ko negribējās tur atkal ielauzties, bet varbūt es varētu ierīkot slēpni ārpusē un nopētīt, kas nāk iekšā un iet ārā no šīs mājas? Zināmais fakts bija tāds, ka burvis acīmredzot bija ieguvis Samarkandas amu­letu nelikumīgā ceļā. Es varētu atrast kādu, kas kaut ko vairāk zina par šī priekšmeta neseno vēsturi, piemēram, to, kuram amulets pirms tam bija piederējis.

Izlēmu, ka labākais ceļš tomēr būtu apmeklēt Hempstedu. Vismaz es zināju, kā tur nokļūt.

Šoreiz turējos pēc iespējas tālāk no greznās mājas. Apmetos uz pretējā nama jumta, no kurienes pavērās lielisks skats uz nama parādes durvīm un vārtiem, un neuzkrītoši aplūkoju apkārtni. Kopš pagājušās nakts Siržulauzēja piebraucamajā ceļā bija notikušas pāris izmaiņu. Aizsardzības tīkls bija salabots un nostiprināts ar vēl vienu kārtu, un visvairāk apdegušie koki bija nocirsti un aizvākti. Visdraudīgākās izskatījās vairākas garas, tievas, sarkanīgas figūras, kas maršēja pa zālienu ceturtajā un piektajā līmenī.

No Siržulauzēja, Fakvarla vai Džabora nebija ne miņas, bet es jau necerēju, ka tūlīt pat notiks kaut kas aizraujošs. Nolēmu pagaidīt kādu stundiņu vai ilgāk. Sabužinājis spalvas pret vēju, es iekārtojos savā novērošanas postenī.

Paliku savā novērošanas postenī trīs dienas. Veselas trīs die­nas! Šajā laikā nedaudz atpūtos, tomēr mana pēdējā iemiesoša­nās sāka darīt sāpes, tāpēc kļuvu īgns. Turklāt biju nogarlaikojies līdz nāvei. Nekas ievērojams te nenotika.

Katru rītu vecāks dārznieks čāpoja pa dārzu un mēģināja apzaļumot tās zemes strēles, kur bija piezemējušās Džabora rai­dītās sprādzienu bumbas. Pēcpusdienā viņš apcirpa krūmājus un nogrāba zālienu, un tad ietentērēja iekšā iedzert tasi tējas. Viņš nemaz neievēroja sarkanos radījumus, no kuriem trīs viņam visu laiku sekoja, lūkodamies uz dārznieku kā plēsoņas uz savu upuri. Nebija nekādu šaubu, ka tikai stingrie Izsauk­šanas noteikumi atturēja viņus mesties dārzniekam virsū un to aprīt.

Katru vakaru no mājas izlidoja neskaitāmas Izlūklodes, lai atkal pārmeklētu pilsētu. Pats burvis palika mājā, neapšaubāmi meklējot un organizējot citus spēkus, kas palīdzētu viņam atrast amuletu. Slinki prātoju, vai Fakvarls un Džabors bija saņēmuši sodu par to, ka bija ļāvuši man aizmukt. Cerēsim.

Trešās dienas rītā mani no koncentrēšanās iztraucēja maiga dūdošana. Uz notekcaurules man blakus bija notupies mazs, glīts balodis un skatījās uz mani, ieinteresēti pieliecis galvu. Man radās aizdomas, ka tas ir sieviešu kārtas balodis. Es viņai atbildēju ar augstprātīgu un noraidošu dūdošanu un novērsos. Balodis pavirzījās man tuvāk. Tā tikai vēl trūka: iemīlējusies baložu dāma! Pavirzījos nostāk. Viņa man sekoja. Tagad jau sēdēju uz pašas notekcaurules malas un palūkojos notekcau­rulē uz leju.

Man gribējās pārvērsties par kaķi un pamatīgi nobiedēt savu pielūdzēju, tomēr zināju, ka būtu pārāk riskanti veikt tik straujas pārmaiņas Siržulauzēja mājas tuvumā. Gatavojos jau aizlidot, kad beidzot pamanīju, ka kāds dodas projām no Siržu­lauzēja nama.

Mirdzoši zilajā aizsardzības tīklā parādījās mazs, apaļš cau­rums, un pa to izspraucās pudeļzaļš velnēns ar sikspārņa spār­niem un cūkas šņukuru. Caurums pazuda; radījums savicināja spārnus un aizlidoja pa ielu apmēram laternu augstumā.

Nagos viņš nesa vēstules.

Tobrīd man ausī atskanēja vēl pieglaimīgāka dūdošana. Pagriezu galvu un ieskatījos tieši acīs baložu dāmai. Liekot lietā sievišķīgo viltību, viņa bija izmantojusi izdevību un piezagusies man klāt.

Mana atbilde bija izteiksmīga un īsa. Viņa saņēma spārna vēzienu pa aci un spērienu pa spalvām. Un tad es jau biju pacē­lies spārnos, lai sekotu velnēnam.

Bija skaidrs, ka velnēns ir ziņnesis, kam uzticēts kaut kas pietiekami svarīgs, lai to nevarētu pārrunāt pa telefonu vai nosūtīt pa pastu. Jau agrāk biju redzējis šādas radības. [38] [1] Agrāk daudzas sabiedrības plaši izmantoja velnēnus ziņu nesējus. Bagdādē (kurā nebija ne telefonu, ne e-pastu) gaiss gandrīz vai mudžēja no šiem velnēniem īsi pēc brokastlaika un pirms saulrieta (kas bija divi tradi­cionālie laiki ziņu sūtīšanai).

Lai arī ko viņš nesa nagos, tā bija mana pirmā izdevība izspiegot Siržulauzēju.

Velnēns planēja pāri dārziem, paceļoties arvien augstāk. Sekoju viņam, cik ātri spārni mani nesa. Lidojot rūpīgi pār­domāju šo situāciju. Drošākais un prātīgākais risinājums bija nepievērst uzmanību vēstulēm un mēģināt iedraudzēties ar viņu. Varētu, piemēram, pārvērsties par vēl vienu velnēnu ziņu nesēju un uzsākt sarunu, pēc pāris "nejaušām" tikšanās reizēm iegūstot viņa uzticību. Ja es būtu pietiekami pacietīgs, draudzīgs un vienkāršs, viņš nenoliedzami izpļāpātos…

Vai arī varēju vienkārši viņu piekaut. Tā bija daudz ātrāka un tiešāka pieeja, un es izvēlējos tieši to. Tāpēc cieši sekoju vel­nēnam pa pēdām un uzklupu viņam pie Hempstedhītas.

Kad bijām nokļuvuši pietiekami nomaļā vietā, es no baloža pārvērtos par gargoilu, metos virsū nelaimīgajam velnēnam un notriecu viņu zemē. Pieturēju viņu ar kāju un krietni sapuri­nāju.

-   Laid vaļā! viņš spiedza, ķepurojoties gaisā ar visām četrām ķepām. Es tevi vēl dabūšu rokā! Es tev likšu trūkties!

-   Vai tiešām? es viņu ievilku biezoknī un pabāzu zem neliela akmens; laukā rēgojās tikai šņukurs un ķepas.

-    Tagad tā, es teicu, apsēžoties sakrustotām kājām uz akmens un izraujot vēstules viņam no nagiem. Vispirms es izlasīšu šīs, un tad mēs parunāsimies. Tu varēsi man pastāstīt visu, ko zini par Saimonu Siržulauzēju.

Nepievēršot nekādu uzmanību briesmīgajiem lāstiem, kas skanēja zem akmens, es apskatīju vēstules. Tās bija ļoti atšķi­rīgas. Viena plāna un bez adreses, aizzīmogota ar sarkanu vasku. Otra bija daudz greznāka izgatavota no dzeltenīga per­gamenta, aizzīmogotajā vaskā bija iespiesta monogramma SL. Tā bija adresēta kādam R. Devro kungam.

-    Pirmais jautājums, es teicu. Kas ir R. Devro?

Velnēna balss, lai arī stipri slāpēta, tomēr bija nekaunīga.

Tu joko! Tu nezini, kas ir Ruperts Devro? Tu esi galīgi dumjš?

-   Mazs padoms, es teicu. Nav pārāk gudri runāt rupjības kādam, kas ir par tevi lielāks, īpaši, ja tu esi iesprostots zem akmens.

-            Tu vari iebāzt savu padomu… ** Šī pieklājīgā daudzpunkte aizvieto īsu, cenzora izgrieztu epizodi, kurā atskan daudz lamuvārdu un diemžēl tiek lietota vardarbība. Kad mēs atkal atgriežamies pie stāsta, viss ir tāpat kā iepriekš, izņemot to, ka esmu nedaudz nosvīdis un iepriekšminētais velnēns ir gatavs sadarboties.

-    Es vaicāšu vēlreiz. Kas ir Ruperts Devro?

-    Lielbritānijas premjerministrs, ak, Dāsnais un Žēlsirdī­gais!

-    Vai tiešām?**** Naktī, kad nozagu amuletu, es dzirdēju Siržulauzēju izsakāmies ne pārāk cildinoši par premjerministra spējām, un tas izskaidro arī, kāpēc es par viņu neko nezināju. Ja Devro būtu ietekmīgs burvis, es noteikti būtu dzirdējis viņa vārdu. Mēs arvien uzzinām par spējīgākajiem burvjiem, jo vini parasti sagādā visvairāk nepatikšanu.

Siržulauzējs peld patiešām dziļos ūdeņos. Paskatīsimies, ko viņš raksta premjerministram…

Izstiepis asāko nagu, uzmanīgi noplēsu zīmogvasku un noliku sev blakus uz akmens. Tad atvēru aploksni.

Tā nudien nebija pati aizraujošākā vēstule, ko jebkad biju lasījis.

D ārgais Rupert,

lūdzu, pieņem manu dziļāko un pazeuūjāko atvainošanos, bet es, iespē­jams, šovakar ieradīšos Parlamentā ar nelielu, nokavēšanos. Ir atgadījies kaut kas negaidīts, kas skar arī nākamās nedēļas svarījo notikumu, un -man

jāmēģina.jau todien to atrisināt. Es nevēlētos, lai sagatavošanā* darbi ieka­vētos. Ļcrti ceru, ka. Tu piedosi wmm kavēšanos.

Es izmantošu šo izdevību, lai pateiktu, cik bezgala, pateicīgi -mēs esam., ka. drīkstam rīkot konferenci!

Attuuuia. jau ir atjaunojusi muižu un pašlaik iekurto Touvm apartamentws ar jaunām utēbtUm. (jaunajā persiešu stilā). Viņa ir pasūtījusi ari lielu skaitu delikatešu, to vidū Tava* iecienītās lakstīgalu -mēlītes.

Vēlreiz atvainojos. Uz tvkšarurs vakarā.

Tavs uzticamais un padevīgais kalps

Saimont

Cik tipiska burvja vēstule! Kādi glaimi un pielīšana atstāj uz mēles eļļas garšu. Turklāt nesniedz nekādu noderīgu infor­māciju. Lai gan nebija īpaši grūti uzminēt, ko nozīmē "atgadī­jies kaut kas steidzams" tas noteikti bija pazudušais amulets. Tāpat bija skaidrs, ka viņam tas jāatrod pirms nākamās nedēļas svarīgā notikuma kaut kādas konferences. Iespējams, to vaja­dzēs papētīt tuvāk. "Amanda" varēja būt tā sieviete, ko redzēju kopā ar Siržulauzēju savā pirmajā vizītē viņa mājā. Arī par viņu šis tas būtu jānoskaidro.

Uzmanīgi ieliku vēstuli atpakaļ aploksnē, paņēmu zīmogvaska gabalu un, saudzīgi izmantojot nelielu karstuma vilni, izkausēju tā apakšējo pusi. Tad es pielīmēju to atpakaļ vietā un prestol Tikpat kā jauns.

Atvēru nākamo aploksni. Tajā atradās maza lapiņa, uz kuras bija uzšņāpti pāris teikumi.

Biļetes joprojām ir pazuduAa*. Iespējams, ka uzvedums būs jāatceļ. Apdomā, mūsu izvēles iespējas. Tiekamies P. šovakar.

Tas jau bija kaut kas! Daudz aizdomīgāk: ne adreses, ne paraksta, pilnīgi slepeni un anonīmi. Un, kā jau visās slepenajās zīmītēs, arī šajā īstā ziņa bija paslēpta. Vismaz cilvēka prātam. Es savukārt tūlīt pat redzēju cauri vārdam "biļetes". Siržulauzējs atkal runāja par pazaudēto amuletu. Likās, ka zēnam tais­nība: šim burvim patiešām bija kas slēpjams. Vajadzēja uzdot velnēnam dažus tiešus jautājumus.

-    Šī vēstule ir bez adreses, es iesāku. Kurp tā tev jāno­gādā?

-   Uz Šīlera kunga māju, ak, Briesmīgais un Varenais! Viņš dzīvo Griničā.

-    Un kas ir šis Šīlera kungs?

-    Siržulauzēja kunga vecais meistars, ak, Visu Džinu Gaišum! Es bieži nesu vēstules, ko viņi raksta viens otram. Abi ir ministri valdībā.

-    Skaidrs. Tas jau bija sākums, kaut arī nekas īpašs. Ko tie abi bija iecerējuši? Kāds "uzvedums" būs jāatceļ? Domājot par abām vēstulēm, varēju secināt, ka Siržulauzējs un Šīlers šova­kar Parlamentā tiksies, lai apspriestu savus darījumus. Būtu lieliski, ja varētu tur iekļūt un visu noklausīties.

Pa to laiku turpināju izjautāšanu. Ko tu zini par Saimonu Siržulauzēju? Kas tā par konferenci, ko viņš rīko?

Velnēns izdvesa sirdi plosošu spiedzienu. Ak, Saulesgaismas Stars, nespēju pat pateikt, cik ļoti tas mani apbēdina, bet es neko par to nezinu! Patiešām! Esmu tik nevērtīgs, ka noderu tikai ziņu iznēsāšanai. Dodos, kurp mani sūta, un nesu atpa­kaļ atbildes, nekad nenovirzos no ceļa un nekavēju ja vien man neuzsmaida tāda veiksme kā šodien, kad Jūsu dižā persona notriec mani zemē un pabāž zem akmens.

-    Un tomēr: tu droši vien zini, kas ir Siržulauzēja tuvākie draugi. Kam tu visbiežāk nes vēstules?

-    Ak, Dižais un Augstdzimušais, iespējams, ka viņš visbiežāk sarakstās ar Šīlera kungu. Pārējo vidū neviens cits neizceļas. Tie parasti ir politiķi vai Londonas sabiedrības krējumam pie­derīgie cilvēki. Protams, tie visi ir burvji, bet ar ļoti atšķirīgu statusu sabiedrībā. Piemēram, aizvakar es nesu ziņu Timām Hildikam, reģionālo lietu ministram, Šolto Pinnam no Pinna Ekipējuma un atbildes vēsti no Kventina Mierdara, teātra direktora. Tipiski.

-    Kas tas par Pinna Ekipējumu?

-   Ja kāds cits man būtu uzdevis šo jautājumu, ak, Briesmīgais un Varenais, es būtu viņu nosaucis par neizglītotu muļķi; tavā gadījumā tas liecina tikai par visaugstāko tikumu galējo vien­kāršību. Pinna Ekipējums ir viens no prestižākajiem maģisko priekšmetu piegādātājiem Londonā. Atrodas Pikadilī laukumā. Solto Pinns ir šī uzņēmuma īpašnieks.

-    Interesanti. Tātad, ja burvis vēlētos iegādāties kādu ma­ģisku priekšmetu, viņš dotos pie Pinna?

-Jā.

-Ko?

-   Piedodiet, Brīnišķīgais, ir pārāk grūti izdomāt arvien jau­nus titulus, īpaši, ja jūs uzdodat tik īsus jautājumus.

-    Labi, šoreiz es piedodu. Tātad, izņemot Šīlera kungu, neviens cits viņa draugu vidū īpaši neizceļas? Esi pārliecināts?

-    Jā, Augstākā Būtne. Viņam ir daudz draugu, un nav iespē­jams izcelt nevienu no tiem.

-    Kas ir Amanda?

-    Nezinu, Dižo Dūzi. Varbūt tā ir viņa sieva. Nekad neesmu viņai nesis ziņojumus.

-    Dižo Dūzi… Tu patiešām esi pārpūlējies, vai ne? Labi. Pēdē­jie divi jautājumi. Pirmais: vai tu kādreiz esi redzējis vai pie­gādājis ziņu garam, tumšmatainam bārdainim, kas valkā ādas cimdus un ceļojuma apmetni? Viņš ir viltīgs un neizdibināms. Otrais: kādus vēl kalpus tur Saimons Siržulauzējs? Es nedomāju tādus sīkaļas kā tu, bet tādus varenos kā es. Izsakies skaidri, un varbūt pirms promiešanas es novelšu malā šo oli.

Velnēna balss bija kļuvusi pavisam žēlabaina. Es vēlos, kaut spētu izpildīt katru tavu vēlēšanos, Izpētes Lielkungs, bet, pirmkārt: baidos, ka nekad neesmu redzējis iepriekš aprakstīto bārdaini, un, otrkārt: es nevaru piekļūt nevienai no burvja tālā­kajām istabām. Tajās mājo briesmīgas būtnes; es sajūtu viņu spēku, bet, par laimi, nekad neesmu tās sastapis. Zinu tikai to, ka šorīt saimnieks nosūtīja trīspadsmit izbadējušos krelus sargāt savu māju. Trīspadsmit! Būtu pieticis jau ar vienu. Viņi vienmer cenšas sakampt mani aiz kājas, kad atgriežos ar vēs­tuli.

Brīdi pārdomāju turpmāko rīcības plānu. Galvenais iegu­vums bija ziņa par Sīleru. Viņi ar Siržulauzēju noteikti kaut ko perina, un, ja man šovakar izdotos ielavīties Parlamenta ēkā un nedaudz paspiegot, varbūt varētu noskaidrot, ko īsti. Bet šī tikšanās vēl bija stundām tālu, tāpēc pa šo laiku varētu iegriez­ties Pinna iestādē Pikadilī. Bija skaidrs, ka nejau tur Siržulau­zējs iegādājās amuletu. Bet, ja šo uzņēmumu nedaudz papētītu, varētu noskaidrot par šīs greznumlietiņas pagātni.

Akmens, uz kura sēdēju, nedaudz sakustējās.

-   Ja jūs esat beidzis iztaujāšanu, ak, Lēnprātīgais, vai man būtu atļauts doties tālāk? Mani soda ar Karsto sarkano punkciju, ja nenogādāju ziņas laikā.

-    Labi. Nav nekas neparasts, ja dēmoni aprij mazākus vel­nēnus, kas nonāk viņu nagos, bet tas nebija manā stilā. [39] [1] Turklāt tādā gadījumā lidojot man noteikti piemestos dūrējs vēdera. Es nokāpu no akmens un paripināju to malā. Pavisam saplacinā­tais ziņnesis ar grūtībām uzslējās kājās.

-   Šeit būs tavas vēstules. Neuztraucies, es tajās neko neesmu ielabojis.

-   Man nebūtu nekādas darīšanas, arī ja tu būtu kaut ko vil­tojis, ak, Diženais Austrumu Valdniek. Es vienkārši pārnēsāju aploksnes. Man ne silts, ne auksts par to saturu, vai ne? Krīze bija pārvarēta velnēns drīz vien atgriezās pie sava iepriekšējā runas veida.

-   Neiedrošinies kādam stāstīt par mūsu tikšanos, vai arī es tevi gaidīšu aiz stūra nākamreiz, kad tevi sūtīs ar vēstulēm!

-   Vai tev šķiet, ka es meklēju nepatikšanas, ko? Nekā nebija! Nu, ja pratināšana ir galā, es laižos prom!

Ar pāris ļodzīgiem ādas spārnu vēzieniem velnēns pacēlās gaisā un pazuda virs koku galotnēm. Devu viņam pāris minū­tes laika pazust un tad atkal, pārvērties par balodi, aizlidoju uz dienvidiem, pāri tīrelim uz Pikadilī.

Pinna Ekipējums bija tāds veikals, kurā uzdrošinātos ieiet tikai ļoti bagāts vai ļoti drosmīgs cilvēks. Tas atradās izdevīgā vietā tieši uz Djūka ielas un Pikadilī stūra un izskatījās tā, it kā nogurušu džinu banda šeit nejauši būtu nosviedusi sveš­zemju pili un pēc tam sakausējusi to ar apkārtnes pelēcīgajām mājām. Veikala izgaismotie skatlogi un zelta kolonnas spilgti iezīmējās uz bulvāra grāmatveikalu un itāliešu restorānu fona. Pat no augšas raugoties, tā izsmalcinātās elegances pilnā aura staroja vairāku jūdžu tālumā.

Man vajadzēja nolaisties ļoti uzmanīgi daudzas jumtu dzegas bija apdarinātas ar pīķiem vai nokrāsotas ar lipīgu kaļķi, lai atbaidītu tādus sliktus baložus kā es. Beidzot tomēr nometos uz ceļa zīmes, no kuras pavērās skats uz Pinna iestādi, un sagata­vojos novērot šo zaņķi.

Katrs skatlogs bija kā piemineklis pretenciozai vulgaritātei, pēc kā visi burvji slepenībā tiecās: uz samta spilveniem gulēja dārgakmeņu rotaslietas; starp gredzeniem un rokassprādzēm atdusējās brilles ar palielināmajiem stikliem; automatizēti manekeni kustējās šurpu turpu, saģērbti modernos, Itālijā pašūtos uzvalkos, kuriem pie atloka mirdzēja dimanta pie­spraude. Pa ielu veikalam garām steidzās ierindas burvji nonē­sātos uzvalkos viņi uzmeta ilgpilnus skatienus veikala skat­logiem un aizsteidzās tālāk, sapņodami par bagātību un slavu. Te manīja pavisam nedaudzus cilvēkus, kuri nebija burvji. Šajā pilsētas daļā nemēdza uzturēties vienkāršā tauta.

Pa vienu logu varēja saskatīt augstu pulēta koka leti, aiz kuras sēdēja ļoti resns vīrs baltā uzvalkā. Nedroši uzmeties uz augsta krēsla, viņš lika pasūtījumus kartona kastēs, kas grī­ļojās un šūpojās viņam blakus. Kad beidzot tika dota pavēle, resnais vīrs pagriezās sāņus, un kastu kaudze sāka lēnām kus­tēties prom pa istabu. Kad tā pagriezās, es ieraudzīju zem šīs kaudzes soļojam mazu, druknu foliotu [40] [1]foliots: lētāks darbaspēks nekā džins.. Kad foliots nonāca līdz plauktiem otrā veikala stūrī, viņš izstiepa garu jo garu asti un, izdarot pāris precīzu kustību, ņēma kastes pa vienai un kārtoja tās plauktos.

Nospriedu, ka resnais vīrs ir pats Solto Pinns, veikala īpaš­nieks. Velnēns-ziņnesis bija teicis, ka viņš ir burvis, un es pamanīju, ka vīram vienā acī ir iežmiegts monoklis zelta rāmī. Nav šaubu, ka tieši ar to viņš spēja saredzēt sava kalpa patieso izskatu, jo pirmajā līmenī foliots atgādināja parastu jaunekli (lai izvairītos no garāmgājēju uzmācīgajiem skatieniem). Cil­vēki nāca un gāja, un Solto izskatījās pēc cienījama veikala īpaš­nieka; viņa kustības bija plūstošas un spēkpilnas, acis šaudīgas un caururbjošas. Intuīcija teica, ka viņu būtu grūti piemuļķot, tāpēc es atmetu savu sākotnējo domu pieņemt cilvēka izskatu un mēģināt izvilināt informāciju no viņa.

Mazais foliots šķita labāks ķēriens. Tā nu es pacietīgi gaidīju.

Kad pienāca pusdienlaiks, labi ģērbto pircēju straume, kas plūda Pinna veikalā, kļuva nedaudz lielāka. Solto nožāvājās un izstaipījās; pēc viņa pavēles foliots sāka šaudīties pa veikalu, savācot kopā kastes, apmetņus, lietussargus un visu pārējo, ko prasīja.

Tika izdarīts pāris pirkumu, pusdienlaiks tuvojās beigām, un pircēji pamazām aizgāja. Tagad Solto varēja pievērsties savam vēderam. Viņš deva foliotam dažus norādījumus, uzvilka biezu, melnu mēteli un devās prom no veikala. Es redzēju, kā veikala īpašnieks izsauc taksometru un aizbrauc. Labi. Tas varētu būt uz ilgāku laiku.

Foliots bija uzlicis uz durvīm uzrakstu SLĒGTS un tagad sēdēja uz krēsla pie letes, piepūties ļoti svarīgs un atdarinādams Šolto.

Šī bija mana iespēja. Es mainīju izskatu. Balodis bija pazudis; tā vietā pie Pinna veikala durvīm klauvēja pazemīgs velnēnsziņu nesējs, kuru es uzmodelēju pēc tā parauga, ko šorīt biju piekāvis Hempstedas mežā. Foliots izskatījās pārsteigts; viņš uzmeta man aizdomīgu skatienu un pamāja, lai dodos prom. Es pieklauvēju vēlreiz, šoreiz skaļāk. Izdvesis saniknotu klie­dzienu, foliots nolēca no krēsla, atsteidzās līdz durvīm un atrāva tās vaļā. Iezvanījās virs durvīm pakārtais zvaniņš.

-    Pašlaik veikals slēgts.

-    Ziņa Šolto kungam.

-    Viņš ir izgājis. Pienāc vēlāk.

-    Nevar gaidīt. Steidzami. Kad šis būs atpakaļ?

-   Apmēram pēc stundas. Saimnieks aizgājis pusdienās.

-    Uz kurieni viņš aizgāja?

-   Viņš nenoslogo mani ar šādu informāciju. Šis foliots runāja ļoti augstprātīgā balsī; acīmredzot sevi uzskatīja par pārāk aug­stu stāvošu personu, lai sarunātos ar tādu niecību kā es.

-    Nekas. Es pagaidīšu. Es aši izgrozījos pa pavērtajām dur­vīm, izlīdu viņam zem rokas un ielidoju veikalā.

-    Oho, te nu gan ir smalki, vai ne?

Foliots izmisis metās man pakaļ. Pazūdi! Pazūdi! Pinna kungs man ir skaidri norādījis, ka neviens nedrīkst…

-    Nesatraucies, čalīt! Es nekam nepieskaršos.

Sarunas biedrs nostājās starp mani un tuvāko plauktu ar sudraba kabatas pulksteņiem. Bet kā gan citādi! Ar vienu kājas spērienu es varu izsaukt horlu, kas aprīs jebkuru iebru­cēju vai zagli! Un tagad ej prom!

-   Labi jau, labi. Mani pleci saguma, kad pagriezos uz durvju pusi. Tu priekš manis esi pārāk varens. Un pārāk augstā pos­tenī. Ne jau katram ir tas gods vadīt tik elegantu iestādi kā šī.

-   Tur nu tev taisnība. Šis foliots bija ass, bet vienlaikus arī iedomīgs un tādēļ vājš.

-   Saderam, ka tevi nekad nesit un nesoda ar Karsto sarkano punkciju…

-   Protams, ne! Esmu centīguma paraugs, un mans saimnieks ar mani ļoti lepojas.

Tagad zināju, ar kādu sugu man bija darīšana. Šis bija paša sliktākā paveida līdzstrādnieks. Man gribējās viņam iekost. [41] [1] Lielākā daļa no mums pilda savus uzdevumus tikai tāpēc, ka, ja mēs atsakāmies sadarboties, burvji nodara mums sāpes. Bet ir daži īpaši tādos vieglos darbiņos kā Solto palīgs -, kuriem patīk pakalpot, kuri pat neņem ļaunā šādu situāciju. Parasti viņi pat negaida, līdz viņus izsauc, bet ir prie­cīgi uzkavēties, ja vien viņiem dod iespēju strādāt ilgāk. Viņus nemoka ar sāpēm, un vienīgās mocības ir pastāvīga atrašanās fiziskā ķermenī. Mēs, pārējie, parasti skatāmies uz viņiem ar naidu un nicināšanu.

Tomēr viņš bija pateicīgs materiāls, ar ko sadarboties.

-   Velns parāvis! es izsaucos. Tad tak viņš ir īpaši laipns un tā tālāk, vai ne? Kāpēc? Jo viņš tak apzinās, kā šim ir paveicies ar tādu palīgu kā tu! Saderam, ka viņš bez tevis nevar iztikt. Tu noteikti esi nepārspējams, kad jānēsā riņķī kaut kas smags. Un tu vari aizsniegt augstākos plauktus ar asti vai izmantot to, lai slaucītu grīdu…

Foliots aizsvilās. Tu, mazais ņirga! Saimnieks mani novērtē daudz augstāk! Tev jāzina, ka viņš dēvē mani par savu asistentu! Es pieskatu veikalu, kad viņš dodas pusdienās. Es nodarbojos ar grāmatvedību, pārbaudu piedāvātos maģiskos priekšmetus, man ir daudz paziņu…

-    Pagaidi tu teici "maģiskos priekšmetus"? Es stiepti nosvilpos. Tu gribi teikt, ka viņš ļauj tev pieskarties pre­cēm visiem tiem maģijas brīnumiem, amuletiem un tā tālāk? Neticu!

Te nu šis atbaidošais radījums izplūda muļķīgā smaidā. Ļauj gan! Pinna kungs man pilnībā uzticas!

-   Vai patiešām tu drīksti ņemt rokās varenus maģijas priekš­metus vai arī tikai tādus tirgus pakaļdarinājumus: piespraudes pret ļaunu aci un brilles ar greizo spoguļu stikliem…

-   Bet, protams, varenus maģijas priekšmetus! Tādus, kas ir ļoti bīstami un reti! Manam saimniekam jābūt drošam par to spēku, jāpārbauda, vai tie nav pakaļdarinājumi, un te viņam vajadzīga mana palīdzība.

-    Nevar būt! Kas tās ir par lietām? Gan jau nav nekas sla­vens, vai ne? Es biju iekārtojies ērti un atspiedies pret sienu. Nodevīgā burvju pakalpiņa galva bija uzpūtusies divreiz lie­lāka [42] [1] Tiešā nozīmē. Gluži kā laima zaļš balons, ko piepūš ar pumpi. Daži folioti (zemākās šķiras) maina formu un izmēru, lai izrādītu noskaņo­jumu., un viņš bija pilnīgi aizmirsis, ka gatavojās izmest mani aiz durvīm.

-    Tu par tādiem noteikti neesi pat dzirdējis! Ļauj man pado­māt… Pagājušā gada lielākais ieguvums bija Nofretetes potī­tes sprādze. Tā bija sensācija! Viens no Pinna kunga aģentiem atrada to Ēģiptē un atsūtīja uz Londonu ar īpašu lidmašīnu. Un man atļāva to nospodrināt! Padomā par to, kad nākamreiz lidināsies apkārt lietus laikā. Vestminsteras hercogs to nopirka izsolē par tiešām ievērojamu summu. Runā, te viņš pieliecās man tuvāk un pieklusināja balsi, ka tā esot dāvana viņa sie­vai, kura esot briesmīgi neglīta. Bet šī sprādze savai valkātājai sniedz spožumu un skaistumu, un tieši tā arī Nofretete iekaroja faraona sirdi. Bet es tev to neesmu teicis. [43] [1] Ak, šie burvji! Es pats atnesu Nofretetei šo sprādzi. Un varu tikai pie­bilst, ka viņa bija satriecoša skaistule, jau pirms aplika to ap potīti. (Burvji šeit visu pārpratuši: šī sprādze liek sievietes vīram paklausīt katrai viņas iegribai. Es prātoju, kā gan tagad klājas vecajam labajam hercogam…)

-    Nē, nē.

-    Kas tad vēl? Romula vilkādas kažoks, Šartras katedrāles gotiskās kolonnas, brāļa Bēkona galvaskauss… es varētu tā tur­pināt, bet tas jau tevi tikai garlaikotu.

-   Jā, manai saprašanai tas būtu par smalku. Bet, klau! Es tev gribēju pavaicāt par kādu maģisku priekšmetu. Samarkandas amulets. Mans saimnieks to pāris reižu ir pieminējis. Bet to jau tu nekad neesi spodrinājis!

Šī ikdienišķā piezīme, šķiet, foliotu satrauca. Viņa acis samiedzās un aste sāka šūpoties. Kas tad ir tavs saimnieks? viņš asi vaicāja. Un kur ir ziņa, kas tev bija jānodod? Es neredzu, ka tu nestu vēstuli.

-    Protams, ne. Ziņa ir te iekšā, saproti? Un es piesitu ar nagu sev pie pieres. Un tas, kas ir mans saimnieks, nav nekāds noslēpums. Viņu sauc Saimons Siržulauzējs. Iespējams, ka esi viņu šeit šad tad manījis.

Tā bija zināmā mērā laimes spēle šajā stāstā pieminēt burvi. Bet foliots bija kļuvis aizdomīgs, kad es ierunājos par amuletu, un es negribēju viņu vēl vairāk sadusmot, izvairoties no atbil­des. Par laimi, šis vārds viņam bija pazīstams.

-    Ak tad Siržulauzēja kungs? Tad jau tu esi jauniņais pie viņa, vai ne? Kur tad Nitls?

-   Viņš pagājušonakt pazaudēja vienu ziņu, un saimnieks izmantoja pret viņu Ilglaicīgo punkciju.

-   Vai tiešām? Man jau allaž likās, ka Nitls ir tāds vieglprā­tīgs. Tad nu tu kalpo viņam labi! Foliots likās iepriecināts, un viņa acīs parādījās sapņaina izteiksme. Siržulauzēja kungs ir īsts džentlmenis, smalks pircējs! Vienmēr skaisti ģērbies, vien­mēr laipni vaicā pēc vajadzīgajiem maģiskajiem priekšmetiem. Protams, viņš ir Pinna kunga labs draugs. Tātad viņš runāja par amuletu, ja? Tas nav nekas pārsteidzošs, ja ņem vērā noti­kušo. Tas bija briesmīgi, un vēl pēc sešiem mēnešiem viņi nav atraduši slepkavu.

Dzirdētais lika man saausīties, bet nedrīkstēju neko izrādīt. Nevērīgi pakasīju degunu.

-   Jā, Siržulauzēja kungs teica, ka kaut kas ir noticis, bet neteica, kas.

-    Protams, viņam jau tas nebija jāskaidro tādam sīkaļam kā tu, vai ne? Daži domā, ka pie šīs slepkavības vainīgs amuleta Aizsardzības loks, lai arī kas tas būtu. Vai kāds atkritējs bur­vis šī ir ticamāka versija. Bet, ņemot vērā visus tos resursus, kas ir valsts rīcībā, es vienkārši brīnos, ka…

-    Un kas tad notika ar amuletu? To nospēra, vai ne?

-   Jā, to nozaga. Un arī to pastrādāja slepkava. Šaušalīgi. Tas bija patiešām briesmīgs notikums. Nabaga Bīčema kungs! Un, to sakot, šis smieklīgais foliots notrauca asaru no vaiga. [44] [1] No tā, kā viņš aprakstīja burvja nāvi, nosaucot to par "slepkavību", var secināt, cik zemu viņš ir kritis. Turklāt viņam tas ir licies briesmīgi! Godīgi sakot, es jau sāku ilgoties pēc Džabora vienkāršās agresivitātes. Tu vaicāji, vai amulets bija pie mums. Protams, ne. Tas bija pārāk vērtīgs, lai to laistu atklātā tirgū. Gadiem ilgi tas piederēja valdībai, un pēdējos trīsdesmit gadus to glabāja Bīčema kunga muižā Surejā. Tajā bija augstas drošības garantijas, portāli un viss pārējais. Bīčema kungs šad un tad to pieminēja, kad iegrie­zās mūs apciemot. Viņš bija godavīrs stingrs, bet taisnīgs, patiešām apbrīnas vērts. Ak vai!

-    Un kāds nozaga amuletu no Bīčema kunga mājas?

-Jā, pirms sešiem mēnešiem. Neviens no portāliem nebija skarts, neviens sargs neko nebija redzējis, bet vēlu vakarā amu­lets bija pazudis. Un Bīčema kungs gulēja asins peļķē blakus tukšajai amuleta kastītei. Pagalam! Viņš noteikti bija istabā, kur atradās amulets, kad ieradās zaglis, un, pirms paspēja izsaukt palīdzību, viņam jau bija pārgriezta rīkle. Cik briesmīga traģē­dija! Pinna kungs bija ļoti nelaimīgs.

-    Kā gan citādi. Tas ir tik briesmīgs, briesmīgs atgadījums! es izskatījos tik skumjš, cik vien velnēnam piedien, bet patie­sībā līksmoju. Tieši šī informācija man bija vajadzīga! Tātad Saimons Siržulauzējs šo amuletu patiešām ir nozadzis un, lai to nozagtu, tika izdarīta slepkavība! Tas melnbārdainais vīrs, ko Netenjels redzēja pie Siržulauzēja, noteikti bija ieradies pa taisno no Bīčema mājas. Vēl vairāk vai nu Siržulauzējs darbo­jās uz savu roku, vai kādas slepenas organizācijas sastāvā, bet viņš bija nozadzis amuletu valdībai, un tas jau nozīmēja sazvē­restību! Lai zibens mani sasper, ja sīko šīs ziņas neiepriecinās!

Viens bija skaidrs pavēlot man nozagt amuletu, tas puika Netenjels bija ieniris dziļos ūdeņos, pat pārāk dziļos. Tagad es zināju, ka Saimonu Siržulauzēju nekas neapturēs, lai dabūtu amuletu atpakaļ un apklusinātu tos, kas zināja, ka amulets bijis pie viņa.

Bet kāpēc viņš to nozaga? Kas viņam lika tā riskēt un kļūt par valsts ienaidnieku? Es zināju, ka amulets ir slavens, bet ne to, kādas bija tā spējas. Iespējams, šis foliots varētu man palīdzēt to noskaidrot. Tas amulets nu gan laikam ir kaut kas varens, es ieminējos. Noderīga mantiņa, vai ne?

-    Mans saimnieks arī tā teica. Runā, ka tajā slēpjas kāda varena būtne kaut kas no Citas pasaules dziļumiem. Tas aiz­sargā savu valkātāju pret uzbrukumiem ar…

Foliots pēkšņi iepleta acis un apklusa, strauji ievilcis elpu. Viņam pāri izstiepās gara ēna, tā izauga pāri visai lakotajai grīdai. Durvju zvaniņš iešķindējās, un Pinna Ekipējuma durvis atvērās, ielaižot veikala klusumā Pikadilī troksni. Es lēni pagriezos.

-    Nu, nu, Simpkin, sacīja Solto Pinns, ar ziloņkaula spieķi aizverot durvis. Izklaidē draugu, kamēr manis nav klāt? Jā, kamēr kaķis nav mājās…

-    Nē, nē, saimniek, tā nav! Šis nelietis drebēdams saglauda matus un klanījās vai līdz zemei. Viņa uzpūstā galva manāmi trīcēja. Cik brīnišķīga izrāde! Es paliku savā vietā, pilnīgi mie­rīgs un atbalstījies pret sienu.

-    Tas nav tavs draugs? Solto ducināja savā zemajā balsī; šis balss tonis lika domāt par saulesgaismu uz veciem, nomelnēju­šiem dēļiem, uz kuriem stāv bišu vaska burkas un sarkanā portvīna pudeles. [45] [1] Jums tā nešķiet? Nu labi. Manuprāt, esmu dzimis dzejnieks. Tādā balsī varētu runāt omulīgs, humorpilns vīrs likās, ka tajā burbuļo smiekli. Viņa plānās, platās lūpas smaidīja, bet acis bija aukstas un stingas. Tuvumā viņš izrādījās vēl lielāks, nekā biju paredzējis, gluži kā liela, balta klints. Šajā zvērādas mētelī viņu pustumsā varētu noturēt par mamuta pēcpusi.

Simpkins bija pakāpies atpakaļ un piespiedies letei. Nē, saimniek. Vi-viņš ir ziņnesis. Vi-viņš ir atnesis jums ziņu.

-    Tava gudrība mani pārsteidz, Simpkin! Ziņnesis, turklāt vēl atnesis man ziņu! Cik neparasti! Tad kāpēc tu nepaņēmi ziņu un nesūtīji viņu prom? Manuprāt, es atstāju tev pietiekami daudz darba.

-   Jā, saimniek, tā gan. Bet viņš tikai nupat ieradās!

-   Vēl trakāk! Es gan redzēju, ka jūs te jau desmit minūtes pļāpājat kā tādas tirgus sievas. Kā tu to paskaidrosi? Iespējams, ka manā vecumā acis vairs tik labi nerāda… Burvis no kaba­tas izvilka monokli, ielika to kreisajā acī [46] [1] Ar šo īpaši pagatavoto lēcu palīdzību burvji spēj redzēt otrajā, trešajā un nedaudz ceturtajā līmenī. Solto, bez šaubām, mani pārbaudīja tieši tajos. Par laimi, mana velnēna forma eksistēja līdz pat ceturtajam plānam, tā ka es biju drošībā.

-   un panāca pāris soļu uz priekšu, laiski šūpodams spieķi. Simpkins sarāvās, bet neko neatbildēja.

-    Labi. Spieķis norādīja manā virzienā. Tava ziņa, velnēn, kur tā ir?

Es godbijīgi pieskāros ar roku pierei. Es to esmu uzticējis savai atmiņai, kungs. Mans saimnieks uzskatīja, ka tā ir pārāk svarīga, lai to rakstītu uz papīra.

-   Vai tiešām? Acs aiz monokļa mani nopētīja no galvas līdz kājām. Un tavs saimnieks ir…

-    Saimons Siržulauzējs! es izslējos un salutēju. Un ar jūsu atļauju, kungs, es tūlīt pat nodošu jums ziņu un došos prom. Es nevēlos kavēt jūsu laiku.

-    Lai notiek. Solto Pinns pienāca tuvāk un tagad urbās manī ar abām acīm. Kāda ir tava ziņa?

-    Šāda, kungs. "Dārgais Šolto! Vai Tu šovakar esi ielūgts uz Parlamentu? Es neesmu laikam premjerministrs mani ir aiz­mirsis, un es esmu ļoti apvainojies. Lūdzu, atbildi pēc iespē­jas ātrāk. Visu labāko, Saimons." Tāda ir šī ziņa, kungs, vārds vārdā. Man tas šķita gana ticami, bet es negribēju izaicināt veiksmi. Es atkal salutēju un virzījos uz durvīm.

-   Ak tad viņš ir apvainojies, ko? Nabaga Saimons. Hmm. Burvis kādu brīdi domāja. Pirms tu aizej, kāds bija tavs vārds, velnēn?

-    Mmm Bodmins.

-    Bodmins. Ak tā. Šolto Pinns pakasīja vienu no saviem dubultzodiem ar resnu, gredzeniem rotātu pirkstu. Tu noteikti vēlies pēc iespējas ātrāk atgriezties pie sava saimnieka, Bodmin, bet, pirms tu aizej, man tev jāuzdod divi jautājumi.

Negribīgi apstājos. Jā, ser.

-    Tu nu gan esi ļoti pieklājīgs velnēns! Pirmkārt kāpēc Saimons vienkārši neuzrakstīja tik nevainīgu ziņu uz papīra? Tā nemaz nav mulsinoša, turklāt zemāka dēmona tāda kā tu vājā atmiņa to varētu ievērojami sagrozīt.

-    Man ir ļoti laba atmiņa, kungs. Es ar to esmu slavens.

-    Pat ja tā būtu, tas ir ļoti neparasti… Lai nu paliek. Mans otrs jautājums… Tagad Solto panāca man pāris soļu tuvāk un kļuva draudīgāks. Viņš bija ļoti iespaidīgs, un savā pašrei­zējā formā es jutos pavisam maziņš. Mans otrs jautājums ir šāds: kāpēc Saimons man šo jautājumu nepavaicāja personiski pirms piecpadsmit minūtēm, kad mēs satikāmies pie pusdienu gaidai

Ak vai. Laiks pazust.

Es lēcu uz durvju pusi, bet, lai arī cik ātrs biju, Solto Pinns izrādījās veiklāks. Viņš piesita ar spieķi pie grīdas un izstiepa to uz priekšu. No spieķa gala izšāvās dzeltens gaismas stars, kas aiztraucās līdz durvīm, un šajā gaismā virmoja lodveida plazma, kura acumirklī sasaldēja visu, kam pieskārās. Es pārmetu kūleni pāri šiem aukstajiem garaiņiem un piezemējos stendā ar satīna apakšveļu. Kad man sekoja nākamais aukstais vilnis, es jau atrados gaisā, pārlidoju pāri burvja galvai un apmetos uz letes, izkaisot papīrus uz visām pusēm.

Es pagriezos un raidīju sprādzienu tas uzliesmoja tieši bur­vim aiz muguras, triecot viņu ar galvu pa priekšu sasaldētajā stendā. Viņam apkārt bija aizsarglauks pārskatot visus līme­ņus, es to saredzēju kā dzeltenas zvaigznītes -, un, lai gan šis sprādziens nesacaurumoja viņu tā, kā es to būtu vēlējies, bur­vis bija krietni apdullināts. Viņš smagi elsa, gulēdams sasaldētā bokseršortu kaudzē. Es metos pie tuvākā loga, cerēdams pēc iespējas ātrāk nokļūt uz ielas.

Bet biju aizmirsis par Simpkinu. Uzmanīgi iztipinot no lielas apmetņu kaudzes aizmugures, viņš meta kaut ko milzīgu (kas bija apzīmēts kā ĪPAŠI LIELS) tieši man uz galvas. Es pielie­cos, un smagā kaste ietriecās stikla vitrīnā, kas atradās letes priekšā. Simpkins metās atpakaļ, lai atkārtotu šo manevru; es pielēcu viņam klāt, izrāvu nākamo smago priekšmetu viņam no rokām un devu šim foliotam tādu zvēlienu, ka viņam uz kādu laiku sajuka visas debespuses. Skaļi ieņurdējies, viņš iegāzās muļķīgu cepuru kaudzē, un es turpināju ceļu.

Starp diviem manekeniem pamanīju jauku, tukšu loga rūti, kas bija pagatavota no liekta stikla, kurā saulesgaisma atstaro­jās visās varavīksnes krāsās. Tas izskatījās kā ļoti jauks un dārgs stikls. Izsitu to ar vēl viena sprādziena palīdzību, liekot stiklam sabirt smalkos gabaliņos uz ielas, un lēcu izsistajā caurumā.

Par vēlu. Tiklīdz logs saplīsa, tika iedarbinātas lamatas.

Manekeni pagriezās.

Abi manekeni bija izgatavoti no tumša, pulēta koka tiem nebija nekādu cilvēcisku pazīmju, tikai koka ovāls sejas vietā. Varbūt kaut kas līdzīgs degunam, bet ne acu, ne mutes. Viņi bija ģērbti tērpos, kas tika atzīti par pēdējo modes kliedzienu burvju aprindās, melnos uzvalkos ar smalku, baltu svītriņu un atlokiem, asiem kā žiletes, šampanieša krāsas kreklos ar augstu apkakli un spilgtu kaklasaiti. Manekeniem nebija kurpju; no bikšu starām laukā rēgojās tikai koka stumbeņi.

Kad mēģināju lēkt starp viņiem, koka cilvēku rokas izstiepās, lai aizšķērsotu man ceļu. No piedurknēm izšāvās asmeņi, kas parādījās pirkstu vietā. Es lidoju pārāk ātri, lai apstātos, tomēr man rokās joprojām bija ļoti lielais priekšmets. Asmeņi grie­zās manā virzienā, veicot sinhronus puslokus. Pacēlu milzīgo priekšmetu priekšā sejai tieši īstajā brīdī: asmeņi iegriezās dziļi tajā, gandrīz izcērtoties cauri un pieskaroties arī man.

Uz brīdi sajutu auksto sudraba auru uz savas ādas [47] [1] Sudrabs mums ir ļoti kaitīgs; tas sasaldē mūsu dziļāko būtību. Tieši tāpēc Solto bija ieviesis šādu aizsardzības sistēmu. Man bija bail domāt, ko šie sudraba naži varēja nodarīt džinam, kas tika iesprostots starp maneke­niem., tad atlaidu smago, maģisko priekšmetu un atlēcu atpakaļ. Manekeni savicināja asmeņus, un smagais maģiskais priekšmets nokrita uz zemes, sagriezts divās daļās. Viņi salieca kājas un lēca…

Es aizlidoju aiz letes.

Sudraba asmeņi ieurbās parketā tieši tajā vietā, kur biju stā­vējis.

Man bija jāmaina forma, turklāt ātri piekūns varētu de­rēt! -, bet tajā pašā laikā man vajadzēja arī aizstāvēties. Pirms spēju izdomāt, kā to izdarīt, manekeni atkal bija klāt, gaisam šņācot un kaklasaitēm plandoties. Es lēcu uz vienu pusi un iegā­zos tukšās dāvanu kārbās. Viens manekens uzlēca uz letes, otrs aiz tās, un viņu neizteiksmīgās sejas pagriezās pret mani.

Jutu, kā spēki izsīkst. Pārāk daudz formas maiņu, pārāk daudz burvestību pārāk īsā laikā. Bet vēl nebiju pavisam bez­palīdzīgs. Raidīju Pekles lāstu pret tuvāko manekenu to, kas rāpās pa leti. No viņa baltā krekla priekšas izlauzās zilas lies­mas un strauji izpletās pa visu augumu. Kaklasaite sačokuro­jās, žakete sāka gruzdēt. Koka lelle to visu ignorēja, kā jau tai bija likts; [48] [1] Džinam, kas bija saistīts pie manekena, vajadzēja pakļauties dotajam uzdevumam aizsargāt veikalu vienalga, lai kas viņam pēc tam draudētu. Te nu izbaudīju nelielas priekšrocības, jo šobrīd mans vienīgais uzdevums bija glābt savu ādu.

tad atkal pacēla savus asmeņus. Es atliecos atpa­kaļ. Manekens salieca kājas, sagatavojies lēkt. Tagad uguns jau laizīja viņa torsu; drīz viss lakotā koka ķermenis jau plandīja liesmās.

Manekens uzlēca augstu gaisā un gāzās man virsū, liesmām plīvojot aiz viņa gluži kā apmetnim. Pēdējā brīdī pavirzījos malā. Koka cilvēks smagi nogāzās uz grīdas. Atskanēja krakšķis: dego­šais koks bija sašķēlies. Manekens paspēra pāris grīļīgu soļu manā virzienā, ķermenim izlokoties groteskos leņķos, un tad abas manekena kājas salūza. Tas sabruka melnā gruzdošu koka locekļu kaudzē.

Grasījos izdarīt to pašu ar viņa kolēģi, kas jau bija pārlēcis pāri degošajai koku kaudzei un tagad tuvojās man, kad skaņas man aiz muguras vēstīja, ka Solto Pinns sāk atgūties. Uzmetu skatienu veikala īpašniekam. Burvis bija pieslējies pussēdus, izskatoties tā, it kā viņu no kājām būtu notriecis vesels bifeļu ganāmpulks. Viņam uz galvas karājās pāris apakšbikšu. Tomēr mans ienaidnieks joprojām bija bīstams. Viņš sataustīja savu zizli un notēmēja to manā virzienā. No spieķa izšāvās dzeltenais gaismas stars, bet, kad sasaldējošā straume nonāca vietā, kur es pirms tam biju stāvējis, es jau sen biju prom un visa aukstuma deva tika otrajam manekenam. Tā locekļi tūlīt pat sasala, un koka lelle nogāzās uz grīdas, sašķaidot kāju sīkās drumslās.

Solto nolādējās un nikni palūkojās apkārt. Viņam nudien nebija jāmeklē tālu. Es atrados tieši virs viņa, balansēdams virs plauktiem. Tie bija pilni ar rūpīgi sanumurētiem un sakārto­tiem vairogiem, statuetēm un senām kastēm, kas droši vien bija izkrāptas no iepriekšējiem īpašniekiem visā plašajā pasaulē. Tas viss, bez šaubām, bija veselas bagātības vērts. Atspiedos ar muguru pret sienu, ar kājām pret plaukta malu un no visa spēka pagrūdu.

Plaukti iečīkstējās un saļodzījās.

Solto dzirdēja šo skaņu. Viņš palūkojās augšup. Es redzēju, kā viņa acis šausmās ieplešas.

Vēlreiz spēcīgi pagrūdu, nu jau ar dusmām. Domāju par bez­palīdzīgajiem džiniem, kas bija iesprostoti manekenos.

Sākumā plaukti vēl saglabāja līdzsvaru. Vispirms nokrita Ēģiptes kanope [49] [1] Kanope pēc Senās Ēģiptes pilsētas Kanopes nosaukuma trauks, kurā senie ēģiptieši ievietoja balzamēto mirušo iekšējos orgānus. Tulk. piez.

, un tai sekoja tīkkoka kaste ar vīraku. Beidzot gravitācijas spēks darīja savu, plaukti zaudēja līdzsvaru, nodre­bēja un tad apbrīnojumā ātrumā gāzās virsū apakšā zvilnošajam burvim.

Solto pat neatlika laika izmisuma kliedzienam, pirms paša preces viņu apraka.

No apdullinošā trokšņa automašīnas Pikadilī nobremzēja un pat saskrējās. Vīraka un putekļu mākonis pacēlās no drupu kau­dzes, kas bija palikusi pāri no Solto maģiskajiem priekšmetiem.

Biju apmierināts ar savu darbu, bet vienmēr jau ir labāk pazust, kamēr tu vēl esi priekšā. Piesardzīgi paskatījos uz plauktu grēdu, bet zem tās nekas nekustējās. Nespēju pateikt, vai Solto aizsarglauks bija pietiekami spēcīgs, lai viņu paglābtu. Galu galā man bija vienalga. Vismaz tagad varēju doties prom.

Vēlreiz izsitu logu. Un atkal kāda figūra piecēlās, lai aizšķēr­sotu man ceļu.

Simpkins.

Sastingu gaisā. Lūdzu,es teicu, neaizkavē mani. Šodien vienreiz jau sadevu tev pa ģīmi. Viņa garais deguns tagad bija iespiests sejā gluži kā uz āru izgrieztā cimdā. Foliots izskatījās īgns.

Viņš šņācoši izdvesa: Tu nodarīji pāri manam saimnie­kam.

-   Jā, un tev vajadzētu no prieka dejot! es pavīpsnāju. Ja būtu tavā vietā, es viņu tagad piebeigtu, nevis noņemtos ar šādiem blakusdarbiem, tu, nožēlojamais pārbēdzēji

-    Es nedēļām ilgi šos plauktus biju kārtojis.

Man jau zuda pacietība. Tev ir viena sekunde laika, lai pazustu, nodevēj!

-    Par vēlu, Bodmin! Esmu iedarbinājis signalizāciju. Atbildī­gās iestādes jau izsūtījušas if…

-   Jā, jā. Sakopojis pēdējos spēkus, pārvērtos par piekūnu. Simpkins nebija gaidījis, ka nabaga ziņu nesējs velnēns varētu šādi pārvērsties. Foliots pakāpās atpakaļ; es pārlidoju viņam pāri galvai un beidzot izlauzos ārā, brīvībā!

Un tieši tur pār mani izpletās sudraba tīkls, velkot mani tuvāk Pikadilī bruģim.

Sudraba pavedieni bija pašas viltīgākās lamatas: tās sasais­tīja mani visos līmeņos, pieķeroties spalvām, spērienam sagata­votajām kājām un asajam knābim. Pretojos ar visiem spēkiem, bet sudraba pavedieni mani nelaida vaļā, tie bija smagi kā zeme viens no četriem elementiem, kas manai būtībai ir pats svešākais, un sudrabs mani stindzināja. Nespēju pārvērsties, nespēju izmantot nevienu burvestību ne lielu, ne mazu. Manu dziļāko būtību bija ievainojusi tiešā saskarsme ar sudrabu jo vairāk cīnījos, jo sliktāk jutos.

Pēc kāda laiciņa padevos. Gulēju uz bruģa zem tīkla mazs, nekustīgs spalvu kamols. Paskatījos uz pasauli ar vienu aci. Caur tīkla caurumiem redzēju pelēko ietvi, kas bija slapja pēc lietus un joprojām noklāta ar smalkiem stikla gabaliņiem. Un varēju sadzirdēt, kā kaut kur smejas Simpkins garus, spiedzī­gus smieklus.

Tad bruģakmeņi satumsa un man pāri pārliecās tumša ēna.

Uz ielas noklaudzēja asi nagi. Ielas segums saplaisāja vietās, kur šie nagi tam pieskārās.

Visapkārt tīklam vēlās smags garaiņu mākonis, kas smaržoja pēc ķiploka un rozmarīna. Mans prāts bija kā saindēts galvā visas domas peldēja, muskuļus rāva krampji…

Tad piekūnu sagrāba tumsa, un viņa apziņa izzuda kā no­pūsta svece.

ākamās divas dienas pēc Vārda došanas Netenjelam bija smagas. Fiziski viņš bija uz spēku izsīkuma robežas: Bartimaja izsaukšana un viņu maģiskie dueļi bija prasījuši daudz enerģi­jas. Kad zēns atgriezās mājās no Temzas, viņš jau šņaukājās; kad pienāca nakts, viņš jau kāsēja, bet no rīta jutās galīgi saauk­stējies. Kad Netenjels nākamajā rītā krīta bāls ieradās virtuvē, Martas kundze uzmeta viņam vienu skatienu un sūtīja zēnu atpakaļ gultā. Viņa pati drīz pēc tam ieradās jumtistabiņā, nes­dama pudeli ar karstu ūdeni, maizītes ar šokolādes sviestu un tējas krūzi ar medu un citronu. No segu dziļumiem Netenjels noklepoja vārgu paldies.

-    Ne vārda vairāk, Džon, viņa sacīja. Šorīt no tevis vairs negribu dzirdēt ne pīkstiena. Mums jādabū tevi uz kājām, lai tu tiktu uz pasākumu, vai ne? Marta pārlaida skatienu istabai un sarauca pieri. Šeit smaržo pēc svecēm, viņa teica. Un pēc vīraka. Tu taču neesi šeit vingrinājies dēmonu izsauk­šanā?

-    Nē, Martas kundze. Netenjels iekšēji lādējās par savu neuzmanību. Viņš taču bija gribējis atvērt logu un izvēdināt telpu, bet iepriekšējā vakarā bija juties tik vārgs, ka tas pavi­sam bija izkritis no prāta. Tā dažkārt notiek. Smaržas paceļas augšup no Krūmložņas kunga darbistabas.

-    Dīvaini. Nekad agrāk nebiju to novērojusi.

Viņa atkal paostīja gaisu. Netenjels nespēja novērst acis no paklāja stūra, no kura nodevīgi rēgojās ārā pentakla stūris. Ar neiedomājamu piepūli viņš atrāva skatienu no grīdas un sāka skaļi klepot. Tas novērsa Martas kundzes uzmanību. Viņa pa­sniedza zēnam tēju ar medu un citronu.

Izdzer šo, mīļais. Un tad mēģini pagulēt, Krūmložņas sieva sacīja. Es pusdienlaikā uzkāpšu tevi apraudzīt.

Pirms viņa pusdienlaikā uznāca augšā, istaba jau bija izvēdi­nāta un grīdas dēļi zem paklāja noskrāpēti tīri.

Netenjels gulēja gultā. Jaunais vārds, pie kura Martas kun­dze gribēja zēnu pieradināt, viņa ausīm skanēja svešādi. Tas likās neīsts, pat mazliet smieklīgs. Džons Mandrāks. Iespējams, tas piestāvēja kādam burvim no vēstures grāmatas, bet nepa­visam nederēja drebošam, saaukstēšanās nomocītam zēnam. Viņam šķita, ka būs grūti pierast pie savas jaunās personības un vēl grūtāk aizmirst veco vārdu…

Par vecā vārda aizmiršanu nemaz nebija ko sapņot īpaši, kamēr tuvumā atradās Bartimajs. Pat ar savu nodrošinājumu tabakdozi, kas skalojās upes dibenā, Netenjels nejutās sevišķi pārliecinoši. Lai arī kā viņš centās par to nedomāt, tomēr bailes un neziņa visu laiku atgriezās: gluži kā slikta sirdsapziņa, tā turpināja viņu grauzt, lika bez apstājas domāt par notikušo. Varbūt viņš ir aizmirsis kaut ko svarīgu, ko dēmons varētu atklāt… Varbūt tieši pašlaik džins kala plānus pret Netenjelu, nevis izspiegoja Siržulauzēju, kā viņam bija pavēlēts.

Netenjela prātā nepārtraukti uzplaiksnīja neskaitāmas ļau­nas domas, kamēr viņš klepoja un grozījās gultā, kas bija piemē­tāta ar apelsīna mizām un saburzītiem papīra kabatlakatiņiem. Viņš vēlējās izvilkt no jumta pažobeles Novērošanas disku un likt velnēnam izspiegot Bartimaju. Bet Krūmložņas audzēknis zināja, ka tas nebūtu gudri, prāts bija miglains, balss vāja un čerkstoša, un viņam pat nebija spēka piecelties sēdus, kur nu vēl vadīt un valdīt pār mazu, nepaklausīgu velnēnu. Patlaban džins bija atstāts savā vaļā. Cerams, ka viss beigsies labi…

Pēc Martas kundzes norādījumiem Netenjels drīkstēja celties no gultas ne agrāk kā trešajā dienā.

-    Tieši īstajā laikā, viņa sacīja. Šis ir mūsu lielais vakars.

-   Kas vēl tur būs? Netenjels jautāja. Viņš sēdēja virtuves stūrī un tīrīja savas kurpes.

-   Visi trīssimt valdības ministri kopā ar saviem dzīvesbied­riem, daži no audzēkņiem… un mazāk svarīgi burvji no valsts dienesta un militārajām aprindām, kurus iecerēts paaugstināt, bet viņi nav pazīstami ar vajadzīgajiem cilvēkiem. Tā ir laba iespēja redzēt, kurš ir svarīgs un kurš nav, Džon, nemaz neru­nājot par to, kas kuram ir mugurā. Vasaras sanāksmē jūnijā pāris sievietes ministres bija uzvilkušas kaftanus Samarkandas stilā. Tas izraisīja ažiotāžu, bet tā arī neieviesās kā moderns apģērbs. Koncentrējies taču, Džon! Viņš bija nometis zemē kurpju tīrāmo birsti.

-   Atvainojiet, man tā vienkārši izslīdēja no rokas. Kāpēc Samarkandas stilā, Martas kundze? Kas tur tik moderns?

-   Nav ne jausmas. Ja esi pabeidzis tīrīt kurpes, tu varētu ķerties pie savas žaketes.

Tā kā bija sestdiena, Netenjelam nenotika mācību stundas, un nekas nevarēja novērst viņa uzmanību no lielā vakara noti­kuma, un līdz dienas beigām viņu bija pārņēmis visaptverošs lampu drudzis. Jau trijos dienā pāris stundu, pirms tas bija nepieciešams, zēns bija pilnībā apģērbies savās labākajās drē­bēs un staigāja uz priekšu un atpakaļ pa māju. Tā tas turpi­nājās, līdz meistars pabāza galvu no darbistabas un asi viņu apstādināja.

-    Beidz visu laiku soļot šurpu turpu, puika! Man jau sāk sāpēt galva! Vai tu labprātāk vēlētos šovakar palikt mājās?

Netenjels pakratīja galvu un uz pirkstgaliem aizlavījās uz bibliotēku, kur pavadīja laiku, meklējot jaunus Saistošos buramvārdus vidējā līmeņa džinam. Laiks paskrēja nemanot, un viņš joprojām mācījās sarežģītus Stūrainā svārsta buramvārdus, kad Krūmložņas kungs ieskrēja istabā, mētelim plandoties.

-   Ak te tu esi, muļķa puika! Es tevi meklēju pa visu māju! Vēl pēc minūtes mēs jau būtu prom.

-    Atvainojiet, ser. Es lasīju…

-    Ne jau šo grāmatu, stulbeni! Tā ir paredzēta ceturtajam līmenim, rakstīta koptu valodā tev nav nekādu cerību to iemā­cīties. Tu te vienkārši gulēji, un labāk nenoliedz to! Slienies kājās un nāc man līdzi, vai arī patiešām paliksi mājās!

Netenjela acis patiešām bija aizvērtas, kad istabā ienāca meistars: viņam tā bija vieglāk atcerēties. Visu apdomājot, tā varbūt pat bija labāk, jo nekas vairs nebija jāpaskaidro. Tūlīt pat viņš nolika grāmatu uz krēsla un skrēja ārā no bibliotēkas, turēdamies cieši aiz muguras savam meistaram, plati ieple­tis acis un sirdij mežonīgi dauzoties. Abi izgāja pagalmā, kur pie lielas, melnas automašīnas jau stāvēja Martas kundze mir­dzošā zaļā kleitā un ar kaut ko pūkainai anakondai līdzīgu ap kaklu.

Netenjels tikai vienreiz bija braucis ar meistara automašīnu un to neatcerējās. Viņš iesēdās pakaļējā sēdeklī, brīnīdamies par smalko ādas pārvalku un neparasto priežu smaržu, kas nāca no gaisa atsvaidzinātāja, kurš bija piesiets pie atpakaļskata spo­guļa.

-    Sēdi mierīgi un neskaries klāt logiem. Krūmložņas kungs palūkojās uz viņu atpakaļskata spogulī. Netenjels atspiedās pret krēsla atzveltni, rokas kārtīgi salicis klēpī, un viņa ceļojums uz Parlamentu sākās.

Netenjels lūkojās ārā pa logu, kamēr automašīna traucās uz dienvidiem. Londonas ugunis laternas, veikalu skatlogi, logi, Modrības lodes aizzibēja viņam gar acīm. Zēns skatījās, acis iepletis, gandrīz tās nemirkšķinot, un kā sūklis uzsūca sevī visu apkārt redzamo. Brauciens pa pilsētu bija kaut kas sevišķs īpaši Netenjelam, kura dzīves pieredze pārsvarā bija veidoju­sies no grāmatām. Šad un tad Martas kundze bija aizvedusi viņu uz pilsētu, lai nopirktu drēbes un kurpes, un vienreiz, kad Krūmložņas kungs bija aizbraucis darba darīšanās, Netenjelu aizveda uz zoodārzu. Bet viņš reti bija bijis ārpus Haigeitas un naktī nekad.

Kā jau parasti, zēnu aizrāva tieši pilsētas mērogi; neskaitā­mās ielas un ceļi, un gaismas virtenes, kas aizvijās visos virzie­nos. Lielākā daļa māju atšķīrās no tām, kādas viņš bija redzējis savā ielā: šeit tās izskatījās daudz mazākas, pieticīgākas, saspie­dušās tuvāk kopā. Daudzviet varēja redzēt lielus ēku blokus bez logiem, ar plakanu jumtu un augstu skursteni, acīmredzot fabrikas, kuras vienkāršie ļaudis bija uzcēluši kādu viņiem vien zināmu iemeslu dēļ. Tās viņu pārāk neinteresēja.

Varēja manīt arī pašus vienkāršos cilvēkus. Netenjels brīnī­jās, cik daudz viņu bija. Par spīti tumsai un vēsajam vakaram, daudzi klīda pa ielām, galvas nodūruši; tie gluži kā skudras stei­dzās savās darīšanās, iegāja un iznāca no veikaliem, dažkārt pazuda krodziņos uz ielu stūriem, pa kuru logiem plūda oranža gaisma. Virs katra krodziņa durvīm mirdzēja Modrības lode; tiklīdz kāds iegāja mājā vai iznāca no tās, tā iemirdzējās sar­kanā gaismā.

Automašīna tikko bija pabraukuši garām vienam no šiem krodziņiem palielai mājai, kas atradās pretī metrostacijai, kad Krūmložņas kungs iebelza ar dūri pa priekšējo automašīnas paneli tā, ka Netenjels palēcās.

-    Tas ir īstais, Marta! viņš iesaucās. Pats riebīgākais no visiem! Ja man būtu teikšana, jau rīt tur ierastos Nakts policija un izmestu visus ārā!

-    Ne jau Nakts policija, Artūr, viņa sieva mierīgi sacīja. Droši vien ir labāki veidi, kā viņus pāraudzināt.

-    Tu nesaproti, ko runā, Marta. Parādi man kādu Londonas krodziņu, un es tev parādīšu, kur tajā ir paslēpta slepena tikša­nās vieta. Bēniņos, pagrabā vai aiz bāra letes… Es to visu esmu redzējis, Starptautisko attiecību birojs tos visus ir neskaitāmas reizes pārbaudījis. Bet vienmēr trūkst pierādījumu, mēs tur atrodam tikai tukšas istabas ar krēsliem un galdiem. Ņem to vērā tieši šādos ūķos sākas visas nepatikšanas! Premjerminis­tram būtu kaut kas jāuzsāk, bet līdz tam laikam nevar zināt, kādas pārgalvības viņi jau būs sastrādājuši. Ar Modrības lodēm vien nepietiek. Šīs vietas būtu jānolīdzina līdz ar zemi tieši tā es šopēcpusdien teicu Divālam. Bet manī jau, protams, neviens neklausās.

Netenjels jau sen bija iemācījies neuzdot jautājumus, lai arī cik ļoti viņu kaut kas interesētu. Viņš pagrieza galvu un noska­tījās, kā pa krodziņa logiem plūstošā oranžā gaisma izgaisa tālumā.

Tagad viņi bija nokļuvuši Londonas centrā, kur ēkas bija lie­lākas un majestātiskākas, kā jau Impērijas galvaspilsētai pienā­kas. Te brauca vairāk automašīnu, veikalu skatlogi kļuva plašāki un modernāki un pa ielām staigāja burvji un vienkāršie cilvēki.

-    Kā tu jūties, mīļais? Krūmložņas sieva jautāja Netenje­lam.

-    Paldies, labi, Martas kundze. Vai mēs jau esam tuvu?

-    Vēl tikai pāris minūšu, Džon.

Meistars pameta skatu atpakaļskata spogulī. Tātad pienācis laiks tevi pabrīdināt, viņš teica. Šovakar tu esi ieradies kopā ar mani. Mēs būsim vienā zālē kopā ar visiem dižākajiem valsts burvjiem tas nozīmē, vīriešiem un sievietēm, par kuru spēku tu pat nespēj iedomāties. Viens nepareizs solis, un mana reputā­cija būs pagalam. Vai tu zini, kas notika ar Dizraēla mācekli?

-    Nē, kungs.

-    Tas bija līdzīgs pasākums. Māceklis paklupa uz Vestminste­ras trepēm brīdī, kad Dizraēlu iepazīstināja ar premjerministru un ministriem. Viņš uzgrūdās savam meistaram, un tas nori­poja pa kāpnēm lejā. Dizraēls ietriecās Ergilas hercogienē par laimi, viņa nebija pārāk trausla dāma.

-    Jā, ser.

-    Dizraēls piecēlās kājās un atvainojās hercogienei. Tad viņš pagriezās pret mācekli, kas trīcēdams un raudādams čurnēja trepju augšgalā. Dizraēls sasita plaukstas, un māceklis nokrita uz ceļiem, rokas izstiepis uz priekšu. Zāli apmēram uz piec­padsmit sekundēm pārņēma tumsa. Kad atkal iedegās gaisma, māceklis bija pazudis un viņa vietā stāvēja dzelzs statuja tieši puikas formā. Tās izstieptajās rokās bija kājslauķis, uz kura pēdējo simt piecdesmit gadu laikā ikviens var notīrīt kurpes.

-    Patiešām ? Vai es varēšu to apskatīt?

-   Ar to es gribēju teikt, ka tad, ja tu mani apkaunosi, puika, es parūpēšos, lai šai statujai blakus parādītos vēl viena kā cepuru pakaramais.

-    Sapratu, ser. Netenjels izlēma, ka jāapskatās Pārakmeņošanas formula. Viņam gan likās, ka tādā gadījumā būtu jāizsauc patiešām spēcīgs ifrīts. Zinot sava meistara spējas, viņš pieļāva, ka Krūmložņas kungam tas nekad neizdotos. Zēns pasmaidīja.

-    Turies man visu laiku blakus, Krūmložņas kungs turpi­nāja. Nerunā, ja nedodu tev atļauju, un neblenz uz burvjiem, lai kā arī viņi izskatītos. Un tagad paklusē mēs esam klāt, un man jākoncentrējas.

Automašīna sāka virzīties lēnāk; tā pievienojās citām mel­nām automašīnām, kas vienotā procesijā devās apkārt Vaitholai. Viņi pabrauca garām granīta pieminekļiem, kas atainoja Vikto­rijas laika burvjus un Lielajā karā kritušos, turpat tālāk atradās monolītas skulptūras, kas attēloja Ideālos tikumus (patriotismu, respektu pret autoritātēm un paklausību). Aiz skulptūrām slē­jās mājas, kurās atradās Impērijas valdības darba kabineti.

Automašīna nu jau vairs nebrauca, bet lēni rāpoja uz priekšu. Netenjels pamanīja mazas skatītāju grupiņas, kas vēroja garām­braucošo automašīnu rindu. Šķita, ka novērotāji bija īgni, pat naidīgi noskaņoti, lielākā daļa ar šauru un dusmīgu seju. Nedaudz tālāk stāvēja liela auguma vīrieši pelēkās uniformās, uzmanīgi vērodami cilvēkus. Gan policisti, gan vienkāršie cil­vēki izskatījās nosaluši.

Sēžot automašīnas ērtajā sēdeklī, Netenjelu sāka pārņemt pašpārliecinātība. Viņš bija daļa no tā visa; beidzot savējais Parlamentā. Jaunais burvis jutās svarīgs, nozīmīgāks par tiem pārējiem un viņam tas patika. Pirmoreiz mūžā zēns izbaudīja prieku par to, ka viņiem pieder zināma vara.

Tieši tobrīd automašīna iegriezās Parlamenta skvērā un viņi pagriezās pa kreisi, lai iebrauktu pa metāla vārtiem. Krūmložņas kungs uzrādīja caurlaidi, braucējiem tika dota atļauja signāls, tad automašīna šķērsoja pagalmu un iebrauca izgaismotā paze­mes autostāvvietā. Meistars novietoja savu limuzīnu un izslē­dza motoru.

Netenjela pirksti iekrampējās ādas sēdeklī. Viņš no sajūsmas trīcēja.

Viņi bija klāt.

Krūmložņu pāris ar savu mācekli gāja gar melno automašīnu rindu uz metāla durvīm. Netenjels bija tik satraukts, ka tikko spēja kaut ko uztvert. Viņš gandrīz nepamanīja divus sargus, kuri viņus apstādināja pie ieejas durvīm un kuriem meistars pasniedza trīs plastikāta caurlaides, kas tika rūpīgi apskatītas un atdotas atpakaļ. Zēns uzmeta tikai paviršu skatienu ozol­koka liftam, kurā viņi pēc tam iekāpa, un mazajai, sarkanajai Modrības lodei, kas viņus novēroja no griestiem. Un tikai tad, kad lifta durvis atvērās un viņi iegāja greznajā Vestminsteras zālē, visas maņas pēkšņi atgriezās.

Tā bija plaša zāle ar augstiem griestiem, kurus balstīja no vecuma nomelnējušas sijas. Sienas un grīdas izgatavotas no mil­zīgiem, noslīpētiem akmens bluķiem; greznajos arkveida logos mirdzēja krāsainas, sarežģītas vitrāžas. Zāles tālākajā galā atra­dās vairākas durvis, kas veda uz terasi ar skatu uz upi. Terasi ar dzeltenu gaismu izgaismoja laternas, kas atradās uz jumta un pie sienām. Apmēram divsimt cilvēku jau stāvēja vai pastaigājās pa zāli. Melnā tērpies apkalpotājs pienāca un paņēma meistara mēteli. Vēl viens ar pieklājīgu žestu aicināja viņus lejā.

Netenjela uzmanību piesaistīja kāds objekts kreisajā pusē. Tā bija blāvi pelēka statuja zēns savādās drēbēs, kas skatījās augšup platām acīm un turēja rokās kājslauķi. Lai gan laiks bija nodzēsis smalkākos sejas vaibstus, Dizraēla mācekļa sejā jopro­jām bija saglabājusies izbiedēta un lūdzoša izteiksme, kas lika Netenjelam nodrebināties. Viņš steidzās tālāk, uzmanīdamies, lai neuzmītu meistaram uz papēžiem.

Nokāpusi pa kāpnēm, nelielā sabiedrība apstājās. Viņiem tuvojās apkalpotāji, nesot glāzes ar šampanieti (kuru Netenjels vēlējās pagaršot) un laima dzērienu (kuru viņš nevēlējās dzert, tomēr dabūja). Krūmložņas kungs iedzēra malku šampanieša un nervozi pavērās apkārt. Viņa kundze lūkojās pāri savai glā­zei un sapņaini smaidīja. Netenjels iedzēra savu laima dzērienu un arī paskatījās uz citiem burvjiem.

Visapkārt spietoja dažāda vecuma burvji, viņi sarunājās un smējās. Zāle bija pilna ar melnos uzvalkos iespīlētiem kungiem un elegantās kleitās tērptām dāmām, te mirdzēja baltu zobu rindas un zaigoja dārgakmeņi. Pie katras izejas stāvēja pelē­kās žaketēs ģērbti vīrieši ar skarbu seju. Netenjels prātoja, ka tie varētu būt policisti vai apsardzes darbinieki, kas bija gatavi izsaukt džinus, tiklīdz kaut kas liecinātu par nepatikšanām, bet pat ar lēcām viņš nespēja saskatīt zālē nevienu maģisku būtni.

Toties viņš pamanīja pāris staltu jaunekļu un meitenes ar atpakaļ atglaustiem matiem, kuri, tāpat kā viņš, droši vien bija mācekļi. Viņi visi pašpārliecināti sarunājās ar citiem viesiem, turklāt izturējās pavisam nepiespiesti. Tikai tagad Netenjels pamanīja, cik vientuļi viņa meistars un Martas kundze stāvēja malā no visiem pārējiem.

-   Vai tad mums nevajadzētu iet un aprunāties ar citiem? viņš ieminējās.

Krūmložņas kungs uzmeta viņam niknu skatienu. Man šķiet, es tev teicu… Viņš pēkšņi apklusa un metās sasveicinā­ties ar kādu apaļu vīru, kas tikko bija ienācis zālē. Grigor!

Grigors nešķita pārlieku sajūsmināts. Ak. Sveiks, Krūm­ložņa.

-    Cik patīkami tevi redzēt! Krūmložņas kungs piesteidzās pie svešā vīra, gandrīz vai uzskriedams viņam virsū un būdams tik sajūsmināts, ka var uzsākt sarunu. Martas kundze un Neten­jels palika divatā.

-   Vai tad viņš neiepazīstinās mūs ar savu draugu? māceklis čukstus pavaicāja.

-    Tikai neuztraucies, mīļais. Tavam meistaram ir nepiecie­šams parunāties ar cilvēkiem no augstākajām aprindām. Bet mums tas nav vajadzīgs, vai ne? Mēs varam pastāvēt malā un pavērot, kas arī ir patīkami… Viņa nopūtās. Jāsaka, ka šogad ģērbšanās stils ir pārmēru konservatīvs.

-    Vai premjerministrs ir šeit, Martas kundze?

Viņa pastiepa kaklu. Man gan tā neliekas, mīļais, nē. Vēl ne. Bet tas, lūk, ir Divāla kungs, policijas priekšnieks… Mazliet tālāk stāvēja spēcīgs vīrs pelēkā uzvalkā, pacietīgi klausīdamies divās sievietēs, kas vienlaikus un vienlīdz aktīvi viņam kaut ko stāstīja. Esmu satikusi viņu vienreiz īsts džentlmenis. Un ļoti varens, saprotams. Kas tad vēl te ir? Ak tu dieniņ… vai tu redzi tur to dāmu? Netenjels redzēja. Pieminētā sieviete bija neticami tieva, ar īsi apcirptiem, baltiem matiem; viņas pirk­sti, kas turēja glāzi, izskatījās kā putna nagi. Tā ir Džesika Vaitvela. Saistīta ar drošības dienestiem; ļoti slavena burve. Viena no tiem, kas pirms desmit gadiem palīdzēja notvert čehu spiegus. Tie uzsūtīja viņai briesmīgu lāstu, bet Džesika uzbūra tukšumu, un tas iesūca lāstu sevī. Viņa to izdarīja viena pati, turklāt gandrīz bez sekām. Tā ka labāk nestājies viņai ceļā, kad būsi vecāks, Džon.

Martas kundze iesmējās un iztukšoja glāzi. Tūlīt pat viņai pie sāniem parādījās kalpotājs un piepildīja glāzi no jauna. Arī Netenjels iesmējās. Kā jau parasti Martas kundzes sabied­rībā, viņu ietekmēja sievietes pašpaļāvīgais miers. Zēns atslābi­nājās.

-    Atvainojiet, atvainojiet! Vestminsteras hercogs un herco­giene! Zālē iesteidzās pāris livrejās tērptu kalpotāju. Netenjelu bez ceremonijām pagrūda malā. Maza, ķildīga izskata sieviete noplukušā melnā kleitā, ar zelta sprādzi ap potīti un pavēlošu sejas izteiksmi nokāpa zālē. Viņai sekoja vīrietis, kas izskatījās pagalam noguris. Martas kundze uzjautrināta noskatījās viņiem pakaļ.

-    Cik gan tā sieviete ir briesmīgai Nespēju iedomāties, ko hercogs viņā saskatījis. Viņa iemalkoja vēl šampanieti. Un paskaties tur ak, šausmas! Kas viņam noticis? ir dižais tirgo­tājs Solto Pinns. Netenjels pamanīja lielu, resnu vīrieti baltā lina uzvalkā klibojam lejā pa kāpnēm, balstoties uz kruķiem. Izskatījās, ka katra kustība sagādā viņam neciešamas sāpes. Seja bija klāta ar nobrāzumiem; viena acs pavisam zila un aiz­pampuši. Vīrietim blakus steidzās divi kalpotāji, kas palīdzēja saimniekam nokļūt līdz krēslam.

-    Viņš neizskatās labi, Netenjels atzina.

-    Patiešām ne. Laikam cietis briesmīgā nelaimes gadījumā. Varbūt kāds no maģiskajiem priekšmetiem iedarbojies nepareizi. Nabaga vīrs… Ik pa brīdim iedzerot šampanieti, Martas kun­dze turpināja aprakstīt viesus, kas ieradās Vestminsteras zālē. Tas bija valdības un sabiedrības krējums, ietekmīgākie cilvēki Londonā (un tātad arī pasaulē). Kamēr Krūmložņas sieva rak­sturoja šīs pasaules varenos, Netenjels kļuva arvien bēdīgāks, apjaušot, cik tālu viņš atradās no šīs slavas un varas. Pašapziņa, kas zēnu bija pārņēmusi, braucot šurp, tagad bija pazudusi, un tās vietā nāca vilšanās. Viņš vēl vairākas reizes uzmeta ska­tienu savam meistaram, kas vienmēr stāvēja burvju grupiņu malā, jo ar viņu sarunājās tikai pieklājības pēc vai vispār igno­rēja. Jau kopš sadursmes ar Siržulauzēju Netenjels zināja, cik nespēcīgs burvis ir viņa meistars, bet šis vakars bija atkal tam jauns pierādījums. Visi kolēģi zināja, ka šis vīrs ir vājš. Neten­jels dusmās sakoda zobus. Būt nicināma meistara nicināmajam māceklim tas nebija dzīves sākums, kādu viņš vēlējās vai kādu būtu pelnījis…

Martas kundze uzstājīgi paraustīja viņu aiz rokas. Tur! Skaties, Džon! Vai tu redzi? Tas ir viņš!

-Kas?

-    Ruperts Devro, premjerministrs.

Netenjels nesaprata, no kurienes valdības galva bija uzradies, bet tur jau viņš stāvēja: maza auguma, tievs vīrs ar gaišbrūniem matiem, kas, atrazdamies tieši vakartērpu un smokingu ielenkumā, saglabāja mieru un grāciju. Viņš klausījās, ko ļau­dis viņam stāstīja, smaidīja un māja ar galvu. Premjerministrs!

Ietekmīgākais vīrs Lielbritānijā un, iespējams, visā pasaulē… Pat, raugoties uz šo vīru pa gabalu, Netenjels juta cieņu; viņam gribējās nokļūt tuvāk, paskatīties uz viņu, dzirdēt, kā viņš runā. Zēns sajuta, ka visi, kas atrodas zālē, jūtas tāpat; lai gan cil­vēki turpināja sarunāties, visu maņas bija noskaņotas vienā vir­zienā. Bet, kaut arī Netenjels nenolaida no premjerministra ne acu, slavenajam vīram apkārt sapulcējās arvien vairāk cilvēku un beidzot aizsedza viņu skatienam.

Netenjels negribīgi novērsās. Viņš iedzēra malku laima dzē­riena un sastinga.

Netālu no viņiem, trepju pakājē stāvēja divi burvji. Atstatu no visiem pārējiem, viņi nepievērsa nekādu uzmanību premjer­ministram, bet dzīvi sarunājās, sabāzuši galvas kopā. Netenjels dziļi ievilka elpu. Viņš pazina tos abus šīs sejas bija iespie­dušās zēna atmiņā kopš pagājušā gada pazemojuma. Tur bija vecais burvis ar sačokurojušos seju, viņa mati bija kļuvuši vēl baltāki un pats vēl vairāk salīcis; un jaunākais burvis, apaļvēderis ar miklo zivs ādu, kura taukainie mati krita uz apkaklītes. Siržulauzēja draugi. Un, ja tie abi bija klāt, arī pats Siržulauzējs nevarēja būt tālu.

Netenjels sajuta nepatīkamu kņudoņu vēderā un vājumu, kas viņu pašu saniknoja. Zēns aplaizīja sausās lūpas. Nomieri­nies. Tev nav, no kā baidīties. Siržulauzējs nekādi nespētu sais­tīt amuleta pazušanu ar Netenjelu, pat ja viņi satiktos aci pret aci. Saimona spiegiem būtu bijis jāiekļūst Krūmložņas mājā, lai sajustu amuleta auru. Viņš bija drošībā. Nē, jāizmanto šī iespēja, kā labam burvim pienākas. Ja pievirzītos tuvāk ienaidniekiem, varbūt varētu sadzirdēt, par ko tie runā.

Zēns palūkojās apkārt; Martas kundze bija iesaistījusies sarunā ar pavecāku maza auguma kungu un tikko bija izplūdusi skaļos smieklos. Netenjels sāka neuzkrītoši lavīties cauri pūlim, lai nokļūtu trepju pusē, netālu no abiem burvjiem.

Pusceļā viņš pamanīja, ka vecais vīrs pārtrauc sarunu un paceļ acis augšup. Netenjels sekoja šim skatienam. Viņa sirds salēcās.

Tur jau viņš bija: Saimons Siržulauzējs, piesarkušu seju un bez elpas. Acīmredzot tikko ieradies. Viņš steigā norāva mēteli un pasvieda to kalpotājam, tad sakārtoja žaketes atlokus un stei­dzās lejup pa kāpnēm. Viņš izskatījās gluži tāpat, kā Netenjels atcerējās: brilles, atpakaļ atglausti mati, enerģiskas kustības, plata, smaidoša mute ar mirdzoši baltiem zobiem. Viņš strauji noskrēja pa kāpnēm, atteikdamies no piedāvātā šampanieša, un piebiedrojās saviem draugiem.

Netenjels pielika soli. Pāris sekundēs viņš bija sasniedzis tukšo laukumiņu aiz kāpņu margām. Tagad zēns stāvēja vietā, kur trepju margas saliecās izgreznotā ritulī, kas izveidoja apaļu riteni, uz kura bija novietota akmens vāze. Pa vienu vāzes pusi skatoties, viņš varēja saredzēt resnvēdera galvu; pa otru vecā burvja žaketi. Siržulauzējs tikko bija noskrējis pa kāpnēm un nāca pie draugiem.

Vāze paslēpa Krūmložņas mācekli viņu skatieniem. Zēns atspiedās pret margām, kā pašam likās, dzīvespriecīgā atbrīvo­tībā, tad palēnām mēģināja izšķirt trīs burvju balsis no apkār­tējā trokšņa.

Viņam palaimējās. Runāja Siržulauzējs, un šī balss bija grie­zīga un kaitinoša. -… nekādi neizdevās. Esmu izmēģinājis visu. Neviens no dēmoniem, ko esmu izsaucis, nespēj man pateikt, kurš to kontrolē.

-   Mjā, tu esi lieki tērējis laiku. Tas bija vecais vīrs ar dīvaino akcentu. Kā lai citi dēmoni to zina?

-    Esmu radis izmēģināt jebkuru iespēju. Bet tev taisnība. Un arī lodes ir nederīgas. Tāpēc mums varbūt jāmaina plāns. Vai saņēmi manu ziņu? Varbūt tas jāatceļ.

-    Jāatceļ? trešā balss iejaucās.

-    Es varēšu vainot visā meiteni.

-    Tas nebūtu gudri. Vecais vīrs runāja tik klusi, ka Neten­jels tikko spēja saklausīt vārdus. Devro būs nikns, ja tu šo pasākumu atcelsi. Viņš nespēj vien sagaidīt visus tos labumus, ko viņam esi apsolījis. Nē, Saimon, mēs nedrīkstam neko atcelt. Turpini meklēt. Vēl ir pāris dienu laika. Tas vēl var uzrasties.

-   Ja neizdosies, man ir beigas! Vai tu maz zini, cik tās istabas izmaksāja?

-    Nomierinies. Tu pacel balsi.

-    Labi. Bet zini, ko es nevaru paciest? Tas, kurš to izdarīja, ir kaut kur šeit. Viņš mani vēro un klusībā smejas… Kad uzzināšu, kurš tas ir, es…

-    Runā klusāk, Siržulauzēj! tā bija resnvēdera balss.

-    Varbūt mums patiešām vajadzētu noiet kādā klusākā vietā, Saimon… Netenjels savā slēptuvē atlēca atpakaļ, it kā būtu saņēmis elektrošoku. Viņi gatavojās iet prom. Sastapties ar tri­jotni aci pret aci nebūtu prātīgi. Zēns tūlīt pat pakāpās nost no kāpnēm un iejuka pūlī. Tiklīdz viņš bija pietiekamā attālumā, lai justos droši, jaunais burvis palūkojās atpakaļ. Siržulauzējs un viņa draugi nebija daudz pakustējušies; viņiem bija pievieno­jusies kāda vecāka kundze un tagad pļāpāja bez mitas.

Netenjels iedzēra malciņu sulas un sakopoja domas. Viņš nebija sapratis pilnīgi visu no dzirdētā, bet Siržulauzēja tra­košana sagādāja gandarījumu. Lai noskaidrotu kaut ko vairāk, būs jāizsauc Bartimajs. Varbūt viņš tieši pašlaik ir šeit, izspie­godams Siržulauzēju… Ar lēcām neko nevarēja redzēt, bet džini spēja mainīt formu ikvienā no pirmajiem četriem plāniem. Un ikviens no šiem labi ģērbtajiem cilvēkiem varēja būt tikai čaula, kurā slēpās džins.

Netenjels stāvēja netālu no mazas burvju grupiņas, zaudējis laika izjūtu. Beidzot viņš sadzirdēja, par ko viņas runā.

-    … tik izskatīgs. Vai viņš ir jau aizņemts?

-    Saimons Siržulauzējs? Jā, viņam ir kaut kāda sieviete. Vārdu neatceros.

-    Labāk turies no viņa pa gabalu, Devina! Viņš nav nekāds zelta gabaliņš!

-    Nākamnedēļ viņš rīko konferenci, vai ne? Un viņš ir tik izskatīgs…

-   Viņam noteikti bija ilgi jāapvārdo Devro, lai tas piekristu. Bet Saimona karjera strauji iet uz galu. Pagājušajā gadā viņš mēģināja iekļūt Iekšlietu ministrijā, bet Divāls bija pret. Šis ienīst Saimonu, nespēju tikai atcerēties, kāpēc.

-    Tas kopā ar Siržulauzēju ir vecais Šīlers, vai ne? Ko gan viņš ir izsaucis, ka viņa seja kļuvusi šāda? Esmu redzējusi izska­tīgākus velnēnus…

-    Siržulauzējs izvēlas ministra statusam neatbilstošus drau­gus, vismaz man tā šķiet. Kas ir tas ar taukainajiem matiem?

-   Manuprāt, Laims. No Zemkopības ministrijas.

-    Izskatās pēc zivs…

-    Un kur tā konference notiks?

-    Kaut kādā nezināmā vietā ārpus Londonas…

-    Nē, vai patiešām? Cik garlaicīgi! Jābaidās, vai zemnieki mūs neuzdurs uz dakšām…

-    Nu, ja jau premjerministrs tā vēlas…

-    Cik briesmīgi!

-    Un tomēr viņš ir glīts…

-    Džon!

-    Tu esi sekla, Devina! Bet man gribētos zināt, kur viņš ņēmis tādu uzvalku.

-   Džon!

Martas kundze pietvīkušu seju laikam no karstuma telpā parādījās Netenjela priekšā. Viņa sagrāba zēnu aiz rokas. Džon, es tevi visur izmeklējos! Devro kungs gatavojas teikt runu. Mums jāiet nostāties aizmugurē; priekšā stāv tikai minis­tri. Pasteidzies!

Viņi pakāpās malā, un pūlis, papēžiem klikšķot un vakar­tērpiem šalcot, bara instinkta vadīts, pavirzījās tuvāk skatuvei, kas tika izstumta no sānu istabas. Vispārējā steigā Netenjelu un Martu nedaudz saspieda, un beigās viņi nokļuva zāles aiz­mugurē netālu no durvīm, kuras veda uz terasi. Viesu skaits bija daudzkārt pieaudzis. Netenjels lēsa, ka te varēja būt vairāki simti cilvēku.

Ar jauneklīgu lēcienu Ruperts Devro parādījās uz skatuves.

-   Dāmas un kungi, ministri, es priecājos jūs visus šovakar redzēt šeit… Viņam bija patīkama balss, dziļa un ritmiska, pieradusi pavēlēt. Runu pārtrauca aplausi un izsaucieni. Martas kundze sajūsmā gandrīz nometa zemē šampanieša glāzi. Neten­jels aizrautīgi aplaudēja.

Šī uzruna man vienmēr ir patīkams uzdevums, Devro turpināja. Jo tās laikā man apkārt ir tik daudz brīnišķīgu cilvēku… Atkal atzinīgi izsaucieni un gaviles, kas atbalsojās senajā zālē. Paldies. Šodien es ar prieku varu pavēstīt par panākumiem kā mūsu valstī, tā ārzemēs. Vēlāk es pastāstīšu sīkāk, bet tagad gribētu paziņot, ka mūsu armija ir pieveikusi Itālijas dumpiniekus strupceļā pie Turīnas un uz ziemas mēne­šiem ierīkojusi tur apmetni. Turklāt mūsu Alpu bataljoni ir iznīcinājuši čehu spēkus… Uz mirkli viņa balss pazuda vispā­rējo aplausu vētrā, -…kā arī lielu skaitu viņu džinu.

Viņš ieturēja pauzi. Runājot par iekšlietām, ir izteiktas bažas par sīkām zādzībām, kas pēdējā laikā arvien biežāk notiek Londonā: ir ziņots, ka pēdējo nedēļu laikā ir nozagti vairāki burvjiem piederoši maģiski priekšmeti. Bet mēs zinām, ka šādi rīkojas nodevēji un atkritēji un viņu rīcībai nekad nav nozīmīgu seku. Bet, ja mēs nepacentīsimies to apturēt, vienkāršie ļaudis var sekot viņu piemēram kā nesaprātīgs lopu bars. Tāpēc mēs pieņemsim drakoniskus noteikumus, lai ierobežotu šo vandā­lismu. Visi pārkāpēji tiks sodīti, negaidot tiesu. Esmu pārlieci­nāts, ka ar šādiem pasākumiem Iekšlietu ministrija drīz vien spēs nodrošināt kārtību.

Uzruna turpinājās vēl vairākas minūtes, to ik pa brīdim pārtrauca pūļa prieka izsaucieni. Drīz vien runa pārvērtās par nemitīgu valdības tikumu slavināšanu un tās ienaidnieku lādē­šanu. Pēc brīža Netenjelam kļuva garlaicīgi: viņš gandrīz vai juta, kā smadzenes pārvēršas biezputrā, mēģinot izsekot šim murgam. Galu galā zēns beidza klausīties un palūkojās apkārt.

Pa pusei pagriezies, viņš varēja redzēt, kas notika uz terases. Aiz marmora margām plūda tumšie Temzas ūdeņi, kuros vie­tām atspoguļojās dzeltenās laternu gaismas no dienvidkrasta. Upe plūda augstu zem Vestminsteras tilta pretī Doklendai un jūrai.

Acīmredzot vēl kādam runa bija likusies pārāk garlaicīga un tas bija izgājis uz terases. Netenjels redzēja viņu stāvam gaismā, kas plūda no zāles. Tas nu gan bija nekaunīgs viesis, kurš tik atklāti atļāvās ignorēt premjerministra runu… Droši vien tas bija tikai apsardzes darbinieks.

Netenjels prātoja par tabakdozi, kas gulēja Temzas dziļumos. Tā tagad ir pa pusei apbērta ar smiltīm un uz ilgu laiku zudusi šajās tumšajās dzīlēs.

Ar acs kaktiņu Netenjels pamanīja, ka vīrietis uz terases izdara strauju kustību, it kā būtu izvilcis kaut ko lielu no mēteļa apakšas.

Krūmložņas skolnieks mēģināja saskatīt labāk, bet sveši­nieku tagad sedza tumsa. Viņš dzirdēja, kā premjerministra medussaldā balss joprojām skandēja: … šis ir vienprātības un saliedētības gads, mani draugi. Mēs esam dižākā burvju elite uz zemes; mums viss ir pa spēkam…

Neskaidrā figūra paspēra soli uz durvju pusi.

Netenjels caur lēcām saskatīja gaismas uzplaiksnījumu; tā bija redzama ne tikai vienā līmenī…

-    Mums jāseko savu dižo priekšteču piemēram, mums jācen­šas…

Netenjels mēģināja runāt, bet mēle bija pielipusi pie aukslē­jām.

Nepazīstamā figūra ielavījās zālē. Tas bija jauneklis ar tum­šām, mežonīgām acīm; ģērbies melnās džinsa biksēs un melnā džemperī; arī seja bija nosmērēta ar kaut ko melnu. Viņš rokās turēja spoži zilu lodi apmēram greipfrūta lielumā. Tā mirdzēja un pulsēja. Netenjels varēja saskatīt tajā mazus, baltus punkti­ņus, kas griezās un riņķoja.

-    … par mūsu turpmāko valdīšanu. Mūsu ienaidnieki pagurst…

Jauneklis pacēla roku. Lode laternu gaismā uzmirdzēja.

Kāds pūlī ievilka elpu. Vai tiešām pamanījis…

-    … Jā, es jums vēlreiz saku…

Netenjels atvēra muti nedzirdamā kliedzienā.

Jauneklis izstiepa roku, un lode aizlidoja.

-…viņi pagurst…

Zilā lode aizlidoja gaisā, pāri Netenjela galvai, pāri pūlim. Netenjelam, kuru lodes lidojums bija nohipnotizējis kā čūskas skatiens peli, likās, ka šis lidojums nekad nebeigsies. Zālē iestā­jās pilnīgs klusums, ja neskaita lodes kluso sīkšanu, un tad atskanēja sievietes spiedziens.

Lode pazuda pār pūļa galvām. Tad sekoja plīstoša stikla trok­snis.

Un pēc mirkļa nogranda sprādziens.

Elementu lodes sprādziens slēgtā telpā vienmēr ir biedējošs un postošs: jo mazāka ir telpa un lielāka lode, jo briesmīgākas sekas. Netenjelam un pārējiem burvjiem par laimi, Vestminste­ras zāle bija samērā liela un lode maza. Tomēr pat šādā kom­binācijā efekts bija vērā ņemams.

Tiklīdz saplīsa stikls, lodē iesprostotie elementi, kas tur bija ieslēgti vairākus gadus, ienīstot cits citu un nepārtraukti atro­doties konfliktā, tagad atrāvās cits no cita ar mežonīgu spēku. Gaiss, zeme, uguns un ūdens: visi četri elementi izlauzās no sava mazā cietuma neiedomājamā ātrumā, radot haosu visos virzienos. Daudzi cilvēki, kas atradās vistuvāk lodei sprādziena brīdī, tika vienlaikus aizpūsti atpakaļ, apbērti ar akmeņiem, apdedzināti ar uguni un aplieti ar horizontālām ūdens strau­mēm. Gandrīz visi burvji nokrita zemē gluži kā ķegļi, kurus notriekusi bumba. Tā kā Netenjels stāvēja tālāk no sprādziena epicentra, viņš netika apdedzināts, bet saņēma tikai spēcīgu vēja brāzmu, kas trieca zēnu pret tuvākajām durvīm.

Lielākā daļa burvju palika neskarti. Viņiem bija aizsardzības mehānismi, parasti spēcīga džina personā, kas tūlīt pat mate­rializējās, aizsargājot savu saimnieku pret jebkuru uzbrukumu. Aizsargvairogi uzsūca vai atsita uguns šautras, zemi un ūdeni un aizsūtīja vēja brāzmas aiz jumta spārēm. Daži mazāki burvji un viņu viesi nebija tik aizsargāti. Daži rikošetā mētājās starp aizsargbarjerām, un viņus sita visi četri elementi. Citus ūdens viļņi bija aizskalojuši pa akmens plāksnēm un sametuši blāķos otrā zāles malā.

Premjerministrs bija nozudis tūlīt, tiklīdz lode sašķīda pret grīdu trīs metrus no skatuves. Valdības galvas priekšā bija nolaidies tumši zaļš ifrīts un ietvēris viņu Hermētiskajā man­tijā, kuru uzmanīgi pacēla gaisā un iznesa ārā pajumtu.

Pa pusei apdullināts pēc trieciena pret durvīm, Netenjels mēģināja piecelties, kad pamanīja viņa virzienā skrienam divus vīrus pelēkajās apsardzes uniformās. Zēns nogāzās garšļaukus; apsardzes vīri pārlēca viņam pāri un izskrēja uz terases. Vēl pēc mirkļa kaut kas pārlēca viņam pāri brīnumainā ātrumā, un Netenjels izdzirdēja tādu ņurdoņu, kas lika matiem no šaus­mām saslieties. Viņš dzirdēja kautiņu uz terases, tādu kā nagu skrapstoņu pret akmens plāksnēm un divus šļakstus.

Viņš piesardzīgi pacēla galvu. Terase bija tukša. Zālē četru elementu enerģijas spēks bija pagaisis. Ūtlens skalojās pa ak­mens plāksnēm; zemes un dubļu gabali bija izmētāti pa sienām un greznoja viesu sejas; vēl pāris liesmu laizīja skatuves purpurkrāsas drapērijas. Daudzi no burvjiem sakustējās un pieslējās kājās vai palīdzēja citiem piecelties. Daži palika guļam uz grī­das. Šurp skrēja kalpotāji, kas bija stāvējuši uz trepēm un bla­kusistabās. Cilvēki palēnām sāka sarunāties; atskanēja klaigas, raudāšana, daži novēloti un nepārliecinoši kliedzieni.

Netenjels piecēlās kājās, nepievērsdams nekādu uzmanību sāpēm labajā plecā, ar kuru viņš bija atsities pret sienu, un metās meklēt Martas kundzi. Kājas slīdēja dubļos.

Resnais vīrs baltajā uzvalkā balstījās uz kruķiem un runāja ar Saimonu Siržulauzēju un veco, krunkaino burvi. Nelikās, ka kāds no viņiem būtu uzbrukumā stipri cietis, lai gan Siržulau­zēja piere bija nedaudz nobrāzta un brilles ieplaisājušas. Kad Netenjels gāja viņiem garām, viņi sanāca tuvāk kopā un nomur­mināja kopīgus Izsaukšanas vārdus, un viņu priekšā pēkšņi parādījās seši gari, spēcīgi džini sudraba apmetņos. Viņiem tika dots uzdevums. Dēmoni pacēlās gaisā un izlidoja uz terases.

Martas kundze sēdēja malā ar nedaudz apjukušu skatienu sejā. Netenjels saritinājās viņai blakus. Vai ar jums viss kār­tībā?

Viņas zods bija notraipīts ar dubļiem un mati pie auss nedaudz apsviluši; citādi sieviete šķita neskarta. Jā, jā, vismaz man tā šķiet, Džon. Nevajag mani tik cieši turēt! Priecājos, ka ar tevi viss kārtībā. Kur ir Artūrs?

-    Nezinu, Netenjels pārlaida skatienu notašķītajam pū­lim. Ak, re, kur viņš ir.

Viņa meistaram acīmredzot nebija pieticis laika izveidot pie­nācīgu aizsardzību. Burvja bārda tagad atgādināja koku, kurā iespēris zibens un sašķēlis to divās daļās. Krūmložņas kunga krekls un elegantā žakete bija aizpūsti prom, viņš bija palicis tērpies vestē un nedaudz dūmojošā kaklasaitē. Arī bikses nebija paglābušās no uguns tagad tās sākās pārāk zemu un beidzās pārāk augstu. Meistars stāvēja kopā ar citiem līdzīgi apskādētiem burvjiem, ar niknu izteiksmi sarkanajā nokvēpušajā sejā.

-    Manuprāt, viņš dzīvos, Netenjels ar smaidu noteica.

-   Aizej un palīdzi viņam, Džon. Ej nu. Ar mani viss kārtībā, patiešām. Man vienkārši brīdi mierīgi jāpasēž.

Netenjels piesardzīgi tuvojās savam meistaram. Zēns nebrīnī­tos, ja Krūmložņam izdotos vainu par notikušo uzvelt viņam.

-    Ser? Vai ar jums viss…

Nelikās, ka meistars būtu pamanījis viņa klātbūtni. Krūm­ložņas kunga acis zem nokvēpušajām uzacīm gailēja neprātīgā niknumā. Ar lielu piepūli viņš savilka kopā saplēstās vestes malas, sapogāja tās ar vienu atlikušo pogu, nolīdzināja kak­lasaiti, nedaudz saraucot degunu, jo šlipse joprojām bija karsta, un devās tieši pie tuvākās viesu grupas. Nezinādams, ko darīt, Netenjels čāpoja viņam nopakaļus.

-    Kas tas bija? Vai jūs redzējāt? Krūmložņa aprauti vaicāja.

Sieviete, kuras vakartērps karājās uz pleciem kā slapja

lupata, pašūpoja galvu. Viss notika pārāk ātri. Pāris citu burvju pamāja.

-    No aizmugures lidoja kāds objekts…

-    Iespējams, caur portālu, varbūt kāds atkritējs burvis…

Sarunā iejaucās sirms burvis ar žēlabainu balsi. Runā, ka

kāds ierāpies pa terasi…

-    Tas nav iespējams: kā tad ar drošības sistēmu?

-    Siržulauzējs, Sīlers un Pinns aizsūtījuši dēmonus viņiem pa pēdām…

-Ser…

-    Tas nelietis noteikti ielēcis upē un aizrauts nebūtībā…

-    Ser! Es viņu redzēju!

Krūmložņa beidzot pagriezās pret Netenjelu. Ko? Ko tu teici?

-    Es viņu redzēju. To zēnu uz terases…

-    Piesargies, ja tu melo…

-    Nē, ser, es viņu pamanīju pirms tam, kad viņš iemeta zālē lodi. Viņš ieskrēja pa durvīm un meta. Tas bija zēns ar tumšiem matiem, nedaudz vecāks par mani. Slaids, tumšās drēbēs. Man šķiet, viņam mugurā bija mētelis. Bet es neredzēju, kas notika pēc tam, kad viņš bija to aizmetis. Tā bija Četru elementu lode, ser, bet diezgan maza; zēnam nemaz nebija jābūt burvim, lai to saplēstu…

Netenjels ievilka elpu, pēkšņi aptvēris, ka savā entuziasmā atklājis daudz lielākas zināšanas par maģiju, nekā pienāktos māceklim, kas tikai nupat izsaucis savu pirmo dēmonu. Bet neli­kās, ka Krūmložņa vai kāds cits no burvjiem būtu to pamanījis. Viņi brīdi apdomāja zēna teikto, tad novērsās un sāka sarunā­ties neiedomājami ātri, cits caur citu, alkstot izteikt savus pie­ņēmumus.

-    Tā noteikti būs Pretošanās kustība bet vai viņi ir burvji vai ne? Es vienmēr esmu teicis…

-    Krūmložņa, Iekšlietu ministrija ir tavs darba lauciņš. Vai pēdējā laikā ir reģistrētas nozagtas Elementu lodes? Ja ir, tad kas, ellē ratā, darīts lietas labā?

-    Nedrīkstu teikt… tā ir konfidenciāla informācija.

-    Nepurpini bārdā, vecais! Mums ir tiesības zināt!

-    Dāmas un kungi… Balss bija klusa, bet iedarbīga. Klai­gāšana apklusa, visas galvas pagriezās. Pie cilvēku grupas bija pienācis Saimons Siržulauzējs. Viņa mati atkal bija rūpīgi pie­glausti. Par spīti ieplaisājušajām brillēm un nobrāzumam uz pieres, viņš izskatījās tikpat labi kā allaž. Netenjelam izkalta mute.

Siržulauzējs uzmeta cilvēku grupiņai ašu skatienu. Nevai­nojiet nu nabaga Artūru, viņš teica, plati pasmaidot. Nabaga zellis, viņš taču nevar uzņemties visu atbildību par šo negadī­jumu! Liekas, ka uzbrucējs ielavījies no upes puses.

Kāds vīrs ar garu, melnu bārdu norādīja uz Netenjelu. Tas puika arī tā teica.

Saimona tumšās acis pievērsās Krūmložņas skolniekam un izbrīnā iepletās. Jaunais Krūmložņa… Tu viņu redzēji?

Netenjels mēmi pamāja.

-    Ak tā. Tu neesi zaudējis asumu. Vai puikam jau ir dots vārds, Krūmložņa?

-   Jā, viņu sauc Džons Mandrāks. Esmu jau oficiāli iesniedzis iesniegumu.

-    Tātad Džons. Tumšās acis tagad cieši vērās zēnā. Tevi būtu jāuzslavē. Neviens cits, ar ko es līdz šim esmu runājis, nav viņu redzējis. Iespējams, ka policija vēlēsies, lai tu sniedz liecību.

Netenjelam beidzot izdevās ierunāties. Jā, ser.

Siržulauzējs pievērsās pārējiem. Uzbrucējs bija atstājis zem terases laivu, tad pārrāpies pāri mūrim un pārgriezis rīkli sar­gam. Sarga ķermeni neizdevās atrast, bet viņa postenī ir liela asins peļķe, tāpēc mēs pieļaujam, ka uzbrucējs iemetis nogali­nātā ķermeni Temzā. Liekas, ka arī pats jaunietis pēc uzbru­kuma ielēcis upē un ļāvis, lai straume viņu aiznes. Iespējams, viņš noslīcis.

Melnbārdis nogrozīja galvu. Tas ir kaut kas nedzirdēts! Par ko gan tas Divāls domā? Policijai vajadzēja kaut ko tādu novērst.

Siržulauzējs piebalsoja. Pilnībā piekrītu. Bet divi policijas virsnieki nekavējoties sekoja uzbrucējam; iespējams, ka viņi kaut ko atradīs, lai gan ūdens var nojaukt pēdas. Es aizsūtīju džinu, lai pārmeklē upes krastus. Baidos, ka pašlaik neko vairāk nevaru pastāstīt. Mums jābūt pateicīgiem, ka premjerministrs ir sveiks un vesels un nav nonāvēts neviens no ietekmīgajiem burvjiem. Vai es drīkstētu ieteikt jums visiem doties mājās, lai atpūstos un pārģērbtos? Nedaudz vēlāk jūs saņemsiet par noti­kušo sīkāku informāciju. Tagad atvainojiet mani…

Pieklājīgi pasmaidījis, viņš devās prom un pievienojās nāka­majai viesu grupiņai. Visi burvji noskatījās viņam pakaļ, mutes pavēruši.

-No visiem iedomīgajiem… melnbārdainais vīrs nicinoši nosprauslojās. Kas to būtu domājis, ka viņš ir tikai tirdzniecī­bas ministra vietnieks. Nepaies ilgs laiks, līdz viņš satiksies ar ifrītu… Es netaisos te uzkavēties, pat ja jūs, pārējie, paliekat.

Viņš aizklumpačoja prom, un pārējie drīz vien viņam sekoja. Krūmložņas kungs klusējot sameklēja savu sievu, kura čaloja ar kādu pāri no Ārlietu ministrijas, pārspriežot gūtos ievaino­jumus. Netenjelam tipinot viņiem blakus, abi devās prom no Vestminsteras zāles.

-    Ceru, ka man tagad piešķirs vairāk līdzekļu, meistars teica. Ja tā nenotiks, tad ko gan var gaidīt? Manā pārraudzībā ir tikai nodaļa ar sešiem burvjiem! Neesmu taču nekāds brī­numdaris!

Uzsākot atpakaļceļu, automašīnā valdīja nospiedošs klusums un apdegušas bārdas smaka. Kad viņi bija izbraukuši no Lon­donas, Krūmložņa pēkšņi kļuva pagalam runīgs. Likās, ka kaut kas viņam neliek mieru.

-    Tā nav tava vaina, mīļais, sieva mierinoši teica.

-    Protams, ne, bet viņi vainos mani! Tu taču dzirdēji, puika, viņi mani apsūdzēja par visām tām zādzībām!

Netenjels atļāvās uzdot jautājumu. Par kādām zādzībām?

Krūmložņa izmisis uzsita ar plaukstām pa stūres ratu. Par tām, ko veikusi Pretošanās kustība, protams! Par maģiskajiem priekšmetiem, kas nozagti visas Londonas neuzmanīgajiem burvjiem. Tādi paši priekšmeti kā šī Četru elementu lode pāris tādu janvārī tika nozagtas no noliktavas, ja atmiņa mani neviļ. Pēdējo gadu laikā šādu zādzību kļūst arvien vairāk, un man jātiek ar tām galā! Bet Iekšlietu ministrijā manā pakļautībā ir tikai seši burvji!

Netenjels ieinteresēts paliecās uz priekšu savā sēdeklī. Atvainojiet, ser, bet kas ir Pretošanās kustība?

Krūmložņa pārāk ātri nogriezās ap stūri, gandrīz notriecot no kājām kādu vecāku kundzīti, kura aiz šausmām ielēca ren­stelē, izdzirdot, kā autovadītājs piespiež autotauri. Pretoša­nās kustība ir saujiņa nodevēju, kuri negrib, ka mēs esam pie varas, viņš nošņācās. It kā tie nebūtu mēs, kas devuši šai valstij bagātību un varenību! Neviens nezina, kas šie Pretoša­nās kustības dalībnieki ir, bet viņu noteikti nav daudz. Saujiņa vienkāršo ļaužu, kas tiekas sanāksmju namos; pāris neprātīgu kūdītāju, kas nenovērtē maģiju un visu, ko tā dara viņu labā.

-    Tātad viņi nav burvji, ser?

-     Protams, nav, muļķi, tur jau tā lieta! Viņi ir no vienkārša­jiem ļaudīm, tikpat prasti kā mēsli. Viņi ienīst mūs un maģiju un gribētu gāzt valdību… It kā tas būtu iespējams. Krūmlož­ņas auto šķērsoja ielu pie sarkanās gaismas, un viņš pats nepa­cietīgi pavicināja ar roku gājējiem, kuri pārbiedēti atlēca atpa­kaļ uz ietves.

-    Bet kāpēc viņiem nepieciešams zagt maģiskos objektus, ser? Es gribēju teikt, ja jau viņi ienīst maģiju.

-    Kas zina? Viņu domāšana ir pavisam greiza; tie taču ir vienkāršie cilvēki. Varbūt viņi cer, ka tas mazinās mūsu vare­nību it kā pāris maģisko priekšmetu pazušana spētu to izda­rīt! Bet ir daži maģiskie priekšmeti, ko var izmantot arī cilvēki, kas nav burvji, kā jau tu šodien redzēji. Iespējams, ka viņi vāc ieročus vēl kādam uzbrukumam, varbūt pat kādas citas valsts valdības uzdevumā… To nav iespējams pateikt, pirms mēs viņus nebūsim atraduši un izjautājuši.

-    Bet vai šis bija pirmais uzbrukums, ser?

-    Pirmais tik pamatīgs. Pirms tam ir bijuši vairāki sīki uzbrukumi piemēram, pret valdības automašīnām mesti novērošanas stikli, un tā tālāk. Ir cietuši daži burvji. Vienreiz kāds vadītājs cieta satiksmes negadījumā; un, kamēr viņš gulēja bezsamaņā, no automašīnas tika nozagta viņa soma ar vairā­kiem maģiskiem priekšmetiem. Pēc tam šis burvis jutās ļoti nokaunējies. Bet tagad Pretošanās kustība ir aizgājusi pārāk tālu. Tu saki, ka uzbrucējs bija jauns?

-    Jā, ser.

-     Interesanti… Tātad noziegumu izdarīšanā ir iesaistīta arī jaunatne. Jauni vai veci, tomēr šie zagļi tiks iznīcināti dienā, kad viņus notvers. Kopš šī vakara katrs, pie kura tiks atrasts kādam burvim nozagts maģisks priekšmets, tiks sodīts ar vis­bargāko sodu, kādu vien valdība var piespriest. Un vari man ticēt, ka šiem neliešiem nāve nebūs viegla. Vai tu kaut ko teici, puika?

Netenjels bija izdvesis neizprotamu skaņu, kaut ko pa vidu starp klepu un pīkstienu. Viņš pēkšņi bija iedomājies par nozagto Samarkandas amuletu, kas pašlaik atradās Krūmložņas darbis­tabā. Zēns mēmi pašūpoja galvu.

Automašīna pagriezās ap pēdējo stūri un apstājās tumšajā ceļa galā. Krūmložņas kungs novietoja savu braucamo mājas priekšā. Piemini manus vārdus, puika, viņš teica, valdībai jāsāk rīkoties. Jau rīt no rīta es pieprasīšu, lai manā nodaļā norīko papildspēkus. Un varbūt tad mēs sāksim ķert tos zagļus. Un, kad noķersim, mēs viņus saraustīsim gabalos.

Viņš izkāpa no automašīnas un aizcirta durvis, pametot aiz sevis apdegušu matu smaku. Martas kundze pagriezās pret Netenjelu, kas sēdēja, izstiepies kā stīga, un vērās tālumā.

-   Vai nevēlies karstu šokolādi pirms gulētiešanas, mīļais? Krūmložņas sieva vaicāja.

Melnais plīvurs beidzot pacēlās no manas apziņas. Pēkšņi jutos tikpat možs kā allaž, visas manas maņas darbojās kris­tālskaidri, biju kā nostiepta stīga, kas gatava kustībai. Bija pie­nācis laiks bēgt!

Laikam tomēr ne.

Mans prāts darbojas vairākos līmeņos vienlaikus.*[1] Vairākos apzinātos līmeņos, es domāju. Lielākoties cilvēku prāts spēj darboties tikai vienā apzinīgajā līmenī, kuram piejaucas vairāki zemapziņas līmeņi. Tas ir jāsaprot šādi: es spētu lasīt grāmatu, kurā četri stāsti būtu uzdrukāti viens virs otra, lasot tos visus vienlaikus. Labākais, ko es varu piedāvāt tev, ir parindeņi Spēju vienlaikus uzturēt smalku sarunu, prātā atkārtot buramvārdus un vēl apdomāt dažādus bēgšanas ceļus. Šādas spējas mēdz noderēt. Bet pašlaik man pat nebija vajadzīgi vairāki apziņas līmeņi, lai saprastu, ka izbēgt nav iespējams. Man draudēja lie­las nepatikšanas.

Bet sāksim visu pēc kārtas. Pirmām kārtām man vajadzēja labi izskatīties. Brīdī, kad atmodos, es sapratu, ka mana fiziskā forma snaudas laikā pārvērtusies. Vairs neizskatījos pēc piekūna, bet gan pēc biezas, eļļainas dūmakas, kas šūpojās gaisā kā vilnis. Šī viela patiesībā bija vistuvākā manai patiesajai būtī­bai [50] [1] būtība: tādu garu kā es pamatesamība, kurā ir apvienota mana per­sonība un daba. Jūsu pasaulē mums jāsavieno sava būtība ar fizisku formu; Citā pasaulē, no kuras mēs nākam, mūsu būtība brīvi plūst un mainās. laikā, kad esmu iesprostots uz zemes, bet, par spīti cēlajai dabai, dūmakas izskats nebija pārāk pievilcīgs. [51] [1] Patiesībā tā izskatījās un smakoja pēc netīra, karsta mazgājamā ūdens. Tāpēc aši pār­vērtos par slaidu sievieti, kas tērpta vienkāršā tunikā, un uz viņas galvas izaudzēju divus radziņus.

Kad tas bija izdarīts, naidīgi palūkojos apkārt.

Es stāvēju apmēram divus metrus augstas kolonnas galā, kas atradās akmens plāksnēm klātas zāles vidū. Pirmajā līmenī spēju skaidri skatīties visos virzienos, bet no otrā līdz septīta­jam manu skatienu aizkavēja kaut kas nepatīkams: maza, bet ļoti spēcīga Enerģijas lode. Tā bija izveidota no smalkiem, bal­tiem, krusteniski savienotiem spēka pavedieniem, kas stiepās no kolonnas gala un atkal savienojās kopā virs manas galvas, tā ka es atrados šīs lodes iekšpusē. Nemaz nevajadzēja pieskarties baltajiem pavedieniem, lai zinātu, ka šāds pieskāriens izraisītu neaptveramas sāpes un atsviestu mani atpakaļ.

Manam cietumam nebija durvju neviena vājā posma. Es nevarēju no tā izkļūt. Biju iesprostots lodē kā tāda muļķa zelta zivtiņa akvārijā.

Bet atšķirībā no zelta zivtiņas man bija laba atmiņa. Es spēju atcerēties, kas notika pēc tam, kad izlidoju no Solto veikala. Kā man virsū uzkrita sudraba tīkls; kā ifrīta sarkani karstie nagi izkausēja bruģakmeni; kā mani žņaudza ķiploku un rozmarīna smarža, līdz apziņa pagaisa. Kāda nedzirdēta nekaunība nogāzt mani, Bartimaju, uz netīras Londonas ielas! Bet es varēšu dus­moties vēlāk. Tagad bija jāsaglabā miers un jāmeklē glābiņš.

Aiz sava lodveida cietuma sienām saskatīju senu zāli. Tā bija veidota no pelēkiem akmeņiem, un tās griestus balstīja smagas koka sijas. Augstu sienā atradās tikai viens logs. Tas ielaida telpā vārgu gaismu, kas tikko spēja izlauzties cauri putekļu mākonim, lai sasniegtu grīdu. Arī logam priekšā karājās maģisks aizsarg­tīkls, tieši tāds pats kā mana cietuma sienas. Telpā varēja redzēt vēl citus akmens pīlārus, līdzīgus tam, uz kura stāvēju es. Tikai virs viena lidinājās maza, spoža un ļoti blīva zila lode. Bija grūti pateikt, bet man likās, ka tās vidū kaut kas kustas.

Sienās nebija durvju, lai gan tas nešķita nekas īpašs. Burvju cietumos bieži izmantoja īslaicīgos portālus. Pieeja katrai telpai bija iespējama tikai caur vārtiem, ko atvēra un aizvēra uzticami cietumsargi. Būtu neticami grūti tikt viņiem garām, pat ja man izdotos izkļūt no savas lodes.

Arī sargi neizraisīja simpātijas: divi milzīgi utuki [52] [1] Džini, kas bija īpaši iecienīti Asīrijas burvju vidū; izceļas ar neprātīgu tieksmi pēc vardarbības. Pirmoreiz es ar viņiem cīnījos Al-Arišas kaujā, kad faraons padzina asīriešu armiju no Ēģiptes zemes. Utuki izskatījās labi četrus metrus gari, galvas kā mežonīgiem zvēriem vai plēsējputniem, kristāla krūšu bruņas, mirdzoši zobeni. Bet viņus vienmēr varēja piemuļ­ķot ar veco triku "Viņš ir tev aiz muguras!". Veiksmes recepte. 1. Paņem akmeni. 2. Paklakšķini mēli utukam aiz muguras. 3. Pagaidi, kamēr utuks sāk grozīties riņķī, acis izbolījis. 4. Ar baudu iesvied viņam ar akmeni. 5. Priecājies par uzvaru. Dīvaini, bet šis izskaidrojums todien man sagādāja vairākus ienaidniekus starp dzīvi palikušajiem utukiem., kas mie­rīgi soļoja riņķī telpai. Vienam no viņiem galva un cekuls izska­tījās kā tuksneša ērglim nežēlīgs, izliekts knābis un gaisā saslietas spalvas. Otram bija vērša galva, un viņam no nāsīm plūda dūmu mākoņi. Abi utuki pārvietojās kā cilvēki, dimdinot ar masīvajām kājām un varenajās rokās turot šķēpus ar sudraba uzgaļiem. Uz viņu muskuļotajām mugurām varēja redzēt saliek­tus spārnus. Viņi centīgi vērās visapkārt, aplūkojot katru telpas stūrīti ar muļķīgu, tukšu skatienu.

Izmisis nopūtos. Nudien neizskatījās pārāk labi.

Tomēr vēl nejutos uzveikts. Spriežot pēc cietuma lieluma, droši vien biju nonācis valdības rokās, bet es labprāt vēlētos uzzināt, kur esmu nokļuvis. Vispirms vajadzēja izdabūt no maniem sargiem iespējami daudz informācijas. [53] [1] Lai gan tas nesolījās būt daudz. Džina intelekta līmeni var noteikt pēc tā, cik daudz formu viņš spēj pieņemt. Tādas spriganas būtnes kā es spēj iemiesoties neskaitāmās formās. Patiesībā, jo vairākās, jo jautrāk; tas padara mūsu eksistenci vieglāku. Bet lielākie stulbeņi (tādi kā Džabors, utuki utt.) spēj pieņemt tikai vienu formu, turklāt tādu, kas jau miljons gadu nav modē. Forma, kādā šie utuki šodien pastaigājās, skaitījās moderna Ninivē 700 gadus p.m.ē. Kurš šodien pastaigājas riņķī ar vērša galvu? Tieši tā. Tas ir tik vecmodīgi.

Es diezgan bezkaunīgi uzsvilpu. Tuvākais utuks (ar ērgļa galvu) palūkojās manā virzienā un pacēla šķēpu.

Apburoši pasmaidīju. Sveiki!

Džins iešņācās kā čūska, parādot savu sarkano putna mēli. Viņš pienāca tuvāk, joprojām šūpodams rokā šķēpu.

-     Beidz vicināties, es teicu. Daudz iespaidīgāk izskatās, ja ieroci tur mierīgi. Izskatās, it kā tu gribētu uzdurt zefīru uz dakšiņas.

Ērgļknābis pienāca tuvāk. Viņam bija divreiz zemākas kājeles nekā man, bet viņš tik un tā bija pietiekami garš, lai ielūko­tos man acīs. Tomēr sargs uzmanījās, lai nepienāktu pārāk tuvu mirdzošajām lodes sienām.

-    Ierunājies vēlreiz, utuks teica, un es tevi caurduršu! Viņš norādīja uz sava šķēpa galu. Tas ir sudrabs. Ar to es spēju caurdurt tavu lodi un tevi, ja vien tu neaizvērsi muti!

-     Skaidrs, es atteicu, atmetot no sejas matu vilni. Redzu jau, ka esmu atkarīgs no tavas žēlsirdības.

-    Tieši tā. Utuks jau gatavojās iet prom, bet viņa tukšajā paurī nezin kā ienāca sakarīga doma. Mans draugs, viņš teica, norādot uz utuku ar vērša galvu, kas stāvēja nostāk un blenza uz mums ar savām sarkanajām ačelēm, saka, ka esot tevi jau agrāk redzējis.

-    Man gan tā nešķiet.

-    Pirms ļoti ilga laika. Tikai tu esot izskatījies citādi. Viņš teica, ka saodis tevi. Tikai nespēj atcerēties, kur jūs esot tiku­šies.

-    Var jau būt. Es šajā pasaulē esmu ciemojies neskaitāmas reizes. Bet baidos, ka slikti atceros sejas. Nevaru palīdzēt. Bet kur mēs tagad atrodamies, starp citu? es mēģināju mainīt sarunas tematu, jo nopratu, ka drīzumā var tikt pieminēta AlAriša. Ja vērša galvas utuks bija izdzīvojis pēc šīs kaujas, viņš noteikti mani atcerējās.

Ērgļknābja sekste nedaudz saslējās, kad tas rūpīgi apdomāja manu jautājumu. To tu drīksti zināt, viņš beidzot noteica. Tu atrodies Tauerā. Londonas Tauerā. Katru vārdu viņš izrunāja ar baudu, sizdams šķēpu pret zemi, lai uzsvērtu teiktā nozīmību.

-    Ak tā. Vai tas ir labi?

-    Ne jau tev.

Man gribējās atcirst šo to piparotu, bet ar grūtībām pieval­dīju mēli un paklusēju. Negribējās, lai mani caurdur ar sudraba šķēpu. Utuks devās prom, lai atsāktu savu gājienu apkārt zālei, bet tagad pamanīju, ka man tuvojas otrs tas ar vērša galvu, ošņādams gaisu ar savu miklo, pretīgo purnu.

Kad otrais utuks bija pienācis tik tuvu pie manas lodes, ka tvaiki, kas plūda pa viņa nāsīm, putojot atsitās pret baltajiem spēka pavedieniem, viņš briesmīgi ierēcās. Es tevi zinu, viņš mauroja. Pazīstu tavu smaku! Jā, tas notika sen, bet es neesmu aizmirsis. Es zinu tavu vārdu.

-    Vai es varētu būt kāda drauga draugs? neomulīgi palūko­jos uz viņa šķēpa uzgali. Viņš to nemaz nevicināja.

-    Nē… ienaidnieks…

-    Tas ir briesmīgi, bet dažkārt mēs nespējam atcerēties to, kas burtiski ir uz mēles, es komentēju. Vai ne? Tu tik ļoti mēģini to atcerēties, bet nespēj, jo kāds cits tevi pārtrauc, pļāpādams kaut ko nenozīmīgu, tā ka tu nespēj koncentrē­ties…

Vēršgalvis izdvesa niknu bļāvienu. Aizveries! Es jau gan­drīz biju atcerējies!

Pēkšņi telpu satricināja vibrācijas, kas sākās no grīdas un pacēlās līdz pat kolonnām. Vēršgalvis apcirtās uz papēžiem un aiztraucās uz posteni pie sienas. Nedaudz tālāk no viņa nostājās Ērgļknābis. Starp viņiem gaisā parādījās aplis; tas paplašinājās, kļūstot par platu arku. Aiz arkas vīdēja tumsa, no kuras parādī­jās divas figūras, palēnām atgūstot krāsas un formu un iznirstot no portāla nekurienes. Tie abi bija cilvēki, lai gan izskatījās ļoti atšķirīgi.

Viens no viņiem bija Solto.

Viņš bija tikpat resns kā parasti, bet šoreiz piemīlīgi kli­boja, it kā katrs solis sagādātu viņam sāpes. Ar prieku ievēroju, ka viņa plazmu spļaujošais ziloņkaula spieķis nomainīts pret diviem parastiem kruķiem. Tirgotāja seja izskatījās tā, it kā uz tās būtu uzkāpis zilonis, un varu apzvērēt, ka monoklis turējās kopā, salīmēts ar līmlenti. Viena acs bija melna un aizpampuši. Par spīti maniem drūmajiem pareģojumiem, šajā dzīvē vēl bija palicis šis tas jautrs.

Solto milzīgais, sadragātais ķermenis lika sievietei viņam blakus izskatīties vēl tievākai nekā īstenībā. Viņa bija tērpusies pelēkā džemperītī un garos, melnos svārkos, un gaišie, īsie mati bija sasukāti aiz ausīm. Šai būtnei bija izteikti vaigu kauli un lielas acis, bet visa seja šķita pilnīgi bezkrāsaina pat acis atgā­dināja divas marmora bumbiņas lietusūdens krāsā. No krokotajām piedurknēm varēja redzēt tievus pirkstus ar gariem nagiem kā skalpeļiem. Ap viņu dvesmoja autoritātes un briesmu aura: utuki sasita papēžus un salutēja, kad sieviete pagāja garām, un, kad viņa uzsita knipi, portāls aiz ienācējiem pazuda.

Iesprostots savā lodē, es vēroju, kā viņi tuvojas tievā un res­nais, viegli salīkusī un klibojošais. Un visu laiku Šolto nenolaida savu veselo aci no manis.

Viņi apstājās pāris metru tālāk. Svešā atkal uzsita knipi, un, man par pārsteigumu, akmens plāksnes, uz kurām abi stāvēja, sāka celties gaisā. Zem akmens plāksnēm ieslodzītie velnēni, nesot uz augšu nastu, pāris reižu ieņurdējās, bet citādi tas izska­tījās līgani un skaisti. Akmens plāksnes gandrīz nemaz nesagrīļojās. Drīz vien tās apstājās pret mani. Es nesatricināmā mierā nopētīju šos abus.

Ak tad esi pamodies? sieviete jautāja. Viņas balss skanēja kā uz ledus saplēsts stikls. [54] [1] Negaidīti asa. Un auksta. Paskat, kā es cenšos, lai tev visu aprakstītu! Labi. Tad jau tu varbūt varēsi mums palīdzēt. Vispirms tu pateiksi savu vārdu. Es netērēšu laiku, saucot tevi par Bodminu; mēs esam pārbaudījuši reģistru un atklājuši, ka tā ir nepatiesa identitāte. Vienīgais džins ar šādu vārdu gāja bojā Trīsdesmitgadu karā.

Noskurinājos, bet neatbildēju.

Mēs gribam dzirdēt tavu vārdu, iemeslu, kāpēc tu ieradies Pinna kunga veikalā, un visu, ko tu zini par Samarkandas amu­letu. Un galvenokārt mēs vēlamies zināt, kas ir tavs saimnieks.

Es atmetu matu šķipsnu no acs. Mans skatiens garlaikoti slīdēja pār istabu.

Solto pavadone nekļuva nikna vai nepacietīga, un balss tonis palika nemainīgs. Vai tu būsi saprātīgs? viņa vaicāja. Tu vari to pastāstīt tūlīt vai arī vēlāk. Tas pilnībā atkarīgs no tevis. Pinna kungs, starp citu, nedomā, ka tu būsi saprātīgs. Tieši tāpēc viņš ir ieradies. Viņš grib redzēt, kā tu mokies.

Piemiedzu sadauzītajam Solto ar aci. Pamēģini taču, es teicu (daudz dzīvespriecīgākā balsī, nekā patiesībā jutos), pie­miedz man ar aci! Šādi vingrinājumi ļoti noder uzdauzītām acīm. Burvis sakoda zobus, bet neko neteica.

Sieviete pavicināja roku, un viņas akmens plāksne pievirzī­jās tuvāk. Tu neesi tādā situācijā, lai atļautos būt nekaunīgs, dēmon. Ļauj man izstāstīt, kur tu atrodies. Šis ir Londonas Tauers, un šeit tiek ieslodzīti un sodīti valdības ienaidnieki. Iespējams, tu esi dzirdējis par šo vietu. Simt piecdesmit gadus šeit nonākuši dažādi burvji un gari; no šejienes laukā nav izgājis neviens. Šo zāli sargā trīs burvestību līmeņi. Starp katru līmeni atrodas bataljons modru horlu un utuku, kas dienu un nakti ir nomodā. Bet, pat lai nokļūtu līdz viņiem, tev būtu jātiek ārā no lodes, kas nav iespējams. Tu atrodies Mokpilnajā lodē. Tā saplo­sīs tavu būtību, tiklīdz tu tai pieskarsies. Sekojot manai pavē­lei, viņa izteica kādu vārdu, un likās, ka spēka saites lodē sāk kļūt ciešākas un resnākas, lode katrreiz nedaudz sarausies. Esmu pārliecināta, ka arī tu spēj sarauties, tāpēc sākumā varēsi izvairīties no apdedzināšanās. Bet lode spēj sarauties, līdz tās centrā vairs nepaliek nemaz vietas, un to tu nespēj.

Nespēju nepaskatīties uz blakus kolonnu, virs kuras lidoja biezā, zilā lode. Kāds bija bijis tajā iekšā, un viņa atliekas jopro­jām tur bija palikušas. Lode bija sarāvusies, līdz gūsteknim vairs neatlika vietas. Jutos, it kā skatītos uz beigtu zirnekli tumšas stikla pudeles dibenā.

Dāma bija ievērojusi manu skatienu. Tieši tā, viņa teica.

-   Vai man jāpaskaidro sīkāk?

-    Un, ja es stāstīšu, sacīju, pirmo reizi uzrunājot sievieti,

-    kas mani sagaida tādā gadījumā? Vai tad jūs neizspiedīsiet mani kā apelsīnu?

-   Ja tu sadarbosies, mēs ļausim tev iet, viņa atbildēja. Mēs neesam ieinteresēti nonāvēt vergus.

Viņa, šķiet, runāja tik atklāti, ka es gandrīz noticēju. Bet tikai gandrīz.

Pirms paspēju kaut ko bilst, Solto Pinns griezīgi ieklepo­jās, lai pievērstu savas sabiedrotās uzmanību. Viņš runāja ar grūtībām, it kā viņam būtu lauztas ribas. Uzbrukums, viņš sēca. Pretošanās kustība…

-   Ak jā. Sieviete pievērsās man. Tev būs vēl vairāk izre­džu uz atbrīvošanu, ja tu spēsi pavēstīt par uzbrukumu, kas notika vakar pēc tavas sagūstīšanas…

-    Pagaidiet, es ierunājos, cik ilgi jūs mani te esat turējuši nesamaņas stāvoklī?

-    Mazliet mazāk nekā divdesmit četras stundas. Mēs būtu tevi nopratinājuši jau pagājušonakt, bet šis uzbrukums… Mēs spējām ierasties un noņemt sudraba tīklu tikai pirms pusstun­das. Esmu pārsteigta par to, cik tu ātri esi atguvies.

-Nerunāsim par to. Man ir pieredze [55] [1] Tiesa gan. Mani ir notvēruši daudz reižu un dažādi cilvēki, tādās vietās kā Persepole, Kalahari un Cesapīkas līcis.

. Šis uzbrukums… pastāstiet man par to vairāk.

-     Tas bija teroristu uzbrukums viņi sevi dēvē par "Pretoša­nās kustību". Sludina, ka ienīst visu maģisko, tomēr mēs domā­jam, ka viņiem ir maģiski palīgi. Iespējams, tāds džins kā tu, ko izsaucis kāds ienaidnieks. Tas ir pilnīgi iespējams.

-    Kāds uzbrukums tas bija?

-    Četru elementu lode. Nesekmīgs mēģinājums.

īsti neizklausījās pēc Siržulauzēja. Man viņš šķita zaglis un intrigants, tāds, kas izplāno slepkavības, knibinādamies ap sviestmaizēm dārza svinībās. Turklāt zīmītē Šīleram bija rak­stīts, ka viņi kaut ko plāno nedaudz vēlāk.

Manas pārdomas iztraucēja vecā drauga Solto sēciens.

Pietiek pļāpāt! No brīvas gribas tas neko neteiks! Samazini lodi, mīļā Džesika, lai tas apdedzinās un ierunājas. Mēs abi esam pārāk aizņemti, lai pavadītu šajā cietuma kamerā visu dienu.

Pirmo reizi abas tievās svītriņas šīs sievietes lūpas pastie­pās smaidā. Pinna kungs ir nepacietīgs, dēmon, viņa sacīja. Viņam ir vienalga, vai tu runā vai ne, ja vien var iedarbināt lodi. Bet es vienmēr ievēroju norādījumus. Es tev pateicu, kas mums vajadzīgs, un tagad ir tava kārta runāt.

Klusums. Man gribētos sacīt, ka tas bija neziņas pilns. Ka es cīnījos ar savu sirdsapziņu, gudrojot, vai izstāstīt par Netenjelu un savu misiju vai arī ne. Ka man pāri vēlās šaubu viļņi, kamēr mani sagūstītāji sēdēja kā uz adatām, gaidot atbildi. Man gribē­tos tā teikt, bet tie būtu meli. [56] [1] Un es esmu ļoti godīgs, kā jau tu zini. Tātad tas bija drīzāk smagnējs un drūms klusums, kura laikā mēģināju sevi sagatavot sāpēm, kas, es to zināju, sekos.

Nekas nesagādātu man lielāku prieku kā kārtīgi sadot Netenjelam. Es būtu izstāstījis viņiem visu: pateicis vārdu, adresi, kurpju izmēru un pat atļautos minēt, kāds ir viņa kājas garums, ja man to vaicātu. Būtu pateicis par Siržulauzēju un Fakvarlu un precīzi nosaucis Samarkandas amuleta atrašanās vietu. Es būtu dziedājis kā kanārijputniņš man bija tik daudz, ko stāstīt. Bet… ja es tā rīkotos, būtu nolēmis pats sevi iznīcī­bai. Kāpēc? Tāpēc, ka 1) pastāvēja diezgan liela varbūtība, ka viņi tik un tā saspiestu mani Spēka lodē, un, 2) pat ja viņi mani atlaistu, Netenjels tiktu nogalināts vai citādi sodīts un es tiktu iesprostots tabakdozē Temzas dziļumos. Un doma par rozma­rīna smaku vien lika manam degunam tecēt [57] [1] Prātīgs cilvēks varbūt šajā brīdī būtu teicis: tā kā Siržulauzējs bija nozadzis amuletu un rīkojies pret valdību, būtu vajadzējis mēģināt izstās­tīt viņiem par šiem noziegumiem. Iespējams, ka tad mūs abus ar Neten­jelu pateicībā par sniegto vērtīgo informāciju atbrīvotu. Tas tiesa, bet parnelaimi nebija zināms, kas vēl ir iesaistīts Siržulauzēja sazvērestības plānā, un, tā kā iepriekšējā dienā Solto pats bija pusdienojis ar Siržulauzēju, šī informācija pilnīgi noteikti viņam nebija jādzird. Galu galā risks bija pārāk liels, lai attaisnotu iespējamos ieguvumus.

.

Labāk ātra nāve lodes iekšpusē nekā mūžīgas mocības tabak­dozē. Tāpēc es pakasīju savu skaisto zodu un gaidīju, kad neiz­bēgamais sāksies.

Šolto nokāsējās un palūkojās uz sievieti. Viņa piesita ar nagu pie pulksteņa.

Laiks ir pagājis, viņa teica. Tātad?

Un tad, it kā to būtu uzrakstījis kāds banālu romānu rakst­nieks, notika kaut kas neiedomājams. Es jau gatavojos pateikt viņiem pēdējo kaislīgo (bet gudro) apvainojumu virkni, kad mani pārņēma pazīstamā sāpīgā sajūta. Neskaitāmas sarkani nokaitētas knaibles raustīja manu būtību.

Mani izsauca!

Pirmo reizi dzīvē jutos pateicīgs šim zēnam. Kāda lieliska laika izjūta! Cik vērā ņemama sakritība! Tagad varēju pazust tieši viņiem no deguna gala, izgaist dūmu mākonī, kamēr šie abi plā­tīja mutes kā zivis sausumā. Ja pasteigšos, man vēl pietiks laika pirms pazušanas parādīt viņiem garu degunu.

Uzmetu tiem abiem nožēlas pilnu skatienu. Man ir patie­šām žēl, es sacīju, es labprāt jums palīdzētu, nudien! Bet nu man jāiet. Taču neuztraucieties, gan jau mēs vēl kādreiz varēsim uzspēlēt šo mocīšanas un ieslodzīšanas spēli. Tikai ar mazām izmaiņām: es stāvēšu ārpusē, bet jūs abi kūņosieties lodes iekš­pusē. Tāpēc, ja būtu tavā vietā, Solto, es pacenstos novājēt. Bet pa to laiku jūs abi varat ak! iet galīgi ratā! Oho! Atzīšos, šī nebija pati asprātīgākā piebilde, bet Izsaukšanas sāpes jau bija mani sagrābušas. Un šoreiz bija sliktāk nekā parasti sāpes bija asākas, neparastākas…

Turklāt viss noritēja daudz ilgāk.

Es atmetu tēloti jautro pozu un sāku svaidīties sāpēs, domās mudinot zēnu pasteigties. Kas viņam bija lēcies? Vai tad viņš nejuta, ka es lokos agonijā? Patiesībā nevarēju pat kārtīgi locī­ties, jo lodes sienas bija man pārāk tuvu.

Pēc divām neizsakāmi nepatīkamām minūtēm Izsaukšanas spēcīgie rāvieni mazinājās un pēc tam pavisam norima. Biju pali­cis pavisam necienīgā pozā sarāvies kamoliņā, galvu iespiedis starp ceļiem, rokas sakrustojis pāri galvai. Stīvi pacēlu galvu un piesardzīgi atmetu matus no acīm.

Joprojām atrados lodes iekšpusē. Un arī abi burvji bija savās vietās, ar smīnu lūkojoties caur mana cietuma sienām.

Tas nepavisam neizskatījās labi. Lai gan manu ķermeni joprojām plosīja sāpes, es iztaisnojos, piecēlos kājās un uzmetu viņiem nepielūdzamu skatienu. Solto klusi ķiķināja. Tas bija to vērts, mīļā Džesika, viņš teica. Tas skatiens viņa sejā bija tik izteiksmīgs…

Uzrunātā piekrītoši pamāja. Tieši laikā, viņa sacīja. Man prieks, ka bijām šeit, lai to redzētu. Vai tad tu joprojām nesaproti, muļķa radījum? Viņas akmens plāksne pietuvojās vēl mazliet. Es jau tev teicu, ka Mokpilno lodi nav iespējams pamest pat tad, ja tu tiec izsaukts. Šajā lodē iesprostota tava būtība. Pat tavs saimnieks tevi no šejienes nespēs izglābt.

-    Gan jau viņai tas izdosies, es teicu un tad, it kā nožēlojot pateikto, iekodu lūpā.

-    Viņai ? sieviete samiedza acis. Tavs saimnieks ir sieviete?

-     Tas ķēms melo, Šolto Pinns noraidoši sacīja. Acīmre­dzama mānīšanās. Džesika, es esmu ļoti vērīgs. Turklāt jau kavēju savu rīta masāžu Bizantijas pirtī. Man pašlaik jau vaja­dzēja atrasties tvaika pirtī. Vai drīkstu ieteikt, ka šim radī­jumam nepieciešams kāds pamudinājums runāt un mēs viņu varētu atstāt, lai nedaudz pamokās?

-    Spoža ideja, mīļais Šolto. Sieviete piecreiz noklikšķināja nagus. Dūkoņa un sašūpošanās. Laiks pieņemt mazāku formu turklāt ātri! Sakopoju visu atlikušo enerģiju, lai ātri pārvērstos, un, tiklīdz lodes sienas sāka sarauties, jau biju sarucis. Slaiks kaķis, kūkumu uzmetis, pamuka malā no lodes sienām.

Pāris sekunžu laikā lode saruka par vienu trešdaļu no tās sākotnējā apjoma. Tās dūkšana, enerģijas saitēm savelkoties ciešāk, skaļi atbalsojās kaķa ausīs, bet joprojām starp mani un dedzinošajām lodes sienām bija pietiekami daudz vietas. Dže­sika vēlreiz noknikšķināja nagus, un lodes sarukšanas process kļuva daudz lēnāks.

-     Apbrīnojami, viņa teica Šolto. Iedzīts stūrī, šis radī­jums vienā sekundē pārvēršas par tuksneša kaķi. Ļoti izskatās pēc… Ēģiptes. Manuprāt, šim bijusi ilga karjera. Tagad viņa pievērsās man. Lode turpinās sarauties, dēmon, viņa teica. Dažbrīd ātri, dažbrīd lēni. Beidzot tā saruks tā, ka tās iekšpusē nepaliks nemaz vietas. Tevi pastāvīgi novēros, tāpēc, kad vien tev radīsies vēlēšanās runāt, tev tikai tas jāpasaka. Ja ne tad ardievu!

Par atbildi kaķis nošņācās un meta ar ķepu. Tas bija tik daiļ­runīgi, cik nu es tobrīd varēju izteikties.

Akmens plāksnes atgriezās savās vietās. Solto un sieviete devās uz arku un nozuda portālā. Tas aizvērās, un siena izska­tījās gluži tāda pati kā līdz šim. Ērgļknābis un Vēršgalvis atsāka maršēt pa zāli. Lodes baltās sienas dūca, mirdzēja un nenovēr­šami tuvojās.

Kaķis saritinājās kolonnas galā un aplika asti sev apkārt tik cieši, cik vien varēja.

Nākamo divu stundu laikā mana situācija kļuva arvien nepa­tīkamāka. Kaķa tēls man sākumā noderēja, bet pašlaik manas ausis jau bija noliektas zemāk par ūsām un es jutu, ka astes gals sāk svilt. Tātad vajadzēja turpināt pārvērtības. Zināju, ka mani novēro, tāpēc nepārvērtos vis uzreiz par mušu lode, sekojot manām pārvērtībām, saruktu tikpat strauji. Tāpēc izmantoju vēl dažādas spalvainas un zvīņainas formas, katru reizi tikai nedaudz paglābjoties no sarūkošajām cietuma sienām. Vispirms kļuvu par trusi, tad par mērkaķīti, tad par kādu neatklātu grau­zēju… saliekot kopā visas šīs manas pārvērtības, tu iegūtu lie­lisku veikalu, kur pārdod dzīvniekus.

Lai kā pūlējos, man neizdevās izdomāt lielisku bēgšanas plānu. Varētu iegūt mazliet laika, sastāstot sievietei kādus sarežģītus melus, bet viņa drīz vien atklātu, ka esmu pūtis pīlītes, un pie­beigtu mani vēl ātrāk. Tas nederēja.

It kā man jau tā neklātos grūti, nelietīgais puika mani izsauca vēl divas reizes. Viņš nelikās mierā, acīmredzot domā­dams, ka pirmajā reizē pieļāvis kļūdu, un šī Izsaukšana man nodarīja tādas mocības, ka es jau gandrīz izlēmu viņu nodot.

Bet tikai gandrīz. Vēl nebija laiks padoties. Vienmēr pastā­vēja iespēja, ka kaut kas var atgadīties.

-    Vai tu biji Ankoras Tomā? Vēršgalvis joprojām centās atcerēties, kur mani redzējis.

-    Ko? es tobrīd biju pārvērties par grauzēju; gribēju runāt dārdošā, aizvainotā balsī, bet man izdevās tikai tāds aizvainots grauzēja pīkstiens.

-    Nu, tu jau zini, Khmeru impērijas laikā. Es strādāju pie Impērijas burvjiem, kad tie iekaroja Taizemi. Vai tevis tur tie­šām nebija? Kādā dumpinieku grupējumā?

-Nē. [58] [1] Patiešām ne. Tas bija apmēram pirms 800 gadiem, un tieši tad es pār­svarā uzturējos Ziemeļamerikā.

-    Esi pārliecināts?

-    Jā! Protams, esmu pārliecināts! Tu mani jauc ar kādu citu. Bet, paklau, pievērsīsimies citam tematam… Grauzējs ierunā­jās klusāk un pielika ķepu priekšā mutei. Tu esi gudrs zellis, daudzreiz jau uzturējies uz šīs zemes un strādājis pārsvarā nežē­līgā Impērijā. Zini, man ir ietekmīgi draugi. Ja tu man palīdzētu izkļūt no šejienes, viņi nogalinātu tavu saimnieku un atbrīvotu tevi no saistībām.

Ja Vēršgalvim patiešām būtu smadzenes, es varētu zvērēt, ka viņš uz mani lūkojās skeptiski. Es tikmēr muldēju tālāk. Cik ilgi tu jau esi šeit saistīts ar sarga pienākumiem? Piecdesmit gadus? Simts? Tā nav nekāda dzīve kārtīgam utukam, vai ne? Arī tu reiz vari atrasties šādā lodē…

Vēršgalvis pielieca tuvāk galvu. Tvaiki no viņa nāsīm triecās pret lodes sienām, izspiežoties tām cauri un atstājot piles manā kažokā. Kādi draugi?

-    Hmm… ļoti ietekmīgs mārids, un četri ifriti, arī ļoti spēcīgi, daudz varenāki par mani… tu varēsi mums pievienoties…

Galva atkal attālinājās, skaļi iemaurojoties. Tu laikam domā, ka es esmu stulbs!

-    Nē, nē! grauzējs atmeta ar ķepu. Bet Ērgļknābis gan tā domā. Viņš teica, ka tu nekad nepievienošoties mūsu plānam. Ja jau tu patiešām neesi ieinteresēts… Noskurinājies un palēcies grauzējs uzgrieza utukam muguru.

-    Ko? Vēršgalvis apsteidzās apkārt kolonnai, turot šķēpu pavisam tuvu lodei. Negriez muguru! Ko Kserkss teica?

-    Ei! Ērgļknābis steidzās šurp no tālākā zāles stūra. Es dzirdēju pieminam savu vārdu. Izbeidz sarunāties ar ieslo­dzīto!

Vēršgalvis aizvainots palūkojās uz savu biedru. Es varu runāt, ja vēlos. Tātad tu domā, ka esmu stulbs? Bet es tāds neesmu, redzi? Kāds tad ir jūsu plāns?

-    Nesaki viņam neko, Kserks! es skaļi čukstēju. Nesaki viņam neko.

Ērgļknābis izdvesa griezīgu skaņu. Plāns? Es neko nezinu ne par kādu plānu. Gūsteknis tev melo, Baztuk. Ko viņš tev teica?

-     Ir jau labi, Kserks, es moži saucu. Es neesmu pieminē­jis… tu jau zini, ko.

Vēršgalvis pavicināja šķēpu. Manuprāt, tas esmu es, kurš tagad uzdod jautājumu, Kserks, viņš teica. Tu esi izplānojis sazvērestību kopā ar gūstekni!

-    Nē taču, stulbeni…

-    Ak tad es esmu stulbenis?

Un tad sākās: purns pret knābi, kaujai sasprindzināti mus­kuļi un mirdzošas spalvas, kliedzieni un dunkas. Ha, ha. Utukus vienmēr ir viegli apmuļķot. Šajā kaujas sparā es biju pavisam aizmirsts, kas man ļoti labi patika. Citreiz es priecātos redzēt, kā šie pārgriež viens otram rīkli, bet pašlaik tas man būtu vājš mierinājums.

Lode vēlreiz bija sašaurinājusies, tāpēc atkal mainīju formu, šoreiz pārvēršoties par skarabeju. Necerēju, ka šīs pārvērtības dos man lielu labumu, bet tas nedaudz attālināja nenovēršamo un deva man mazliet telpas, lai es varētu rāpot uz priekšu un atpakaļ pa kolonnas kapiteli, niknumā un izmisumā plivinot spārnus. Tas zēns, tas Netenjels! Ja kādreiz izkļūšu no šejie­nes, es viņam tā atriebšos, ka šī atriebība kļūs par leģendu un biedinājumu visiem cilvēkiem! Lai es, Bartimajs, kas ir runājis ar Zālamanu un Haijavatu, ietu bojā kā vabole, ko saspiež nere­dzams pretinieks? Nē! Es atradīšu izeju…

Soļoju šurpu turpu, šurpu turpu un domāju, domāju…

Tas nebija iespējams. Es nevarēju izmukt. Nāve tuvojās no visām pusēm. Es nespēju iedomāties, kas ļaunāks vēl varētu notikt.

Pēkšņi man priekšā parādījās tvaika mutulis, atskanēja rēciens un uz mani palūkojās nikna, sarkana acs. Bartimaj!

Tātad kaut kas vēl ļaunāks varēja notikt. Vēršgalvis bija pār­traucis savu ķīviņu ar kolēģi. Viņš pēkšņi bija atcerējies mani. Es atcerējos, kas tu esi! viņš iebļāvās. Tava balss! Jā, tas esi tu tu iznīcināji manu tautu! Beidzot! Šo brīdi es esmu gaidījis divdesmit septiņus gadsimtus!

Kad tu dzirdi kaut ko tādu, ir grūti izdomāt atbildi.

Utuks pacēla savu sudraba šķēpu un izdvesa triumfējošu kaujas saucienu, kā parasti pirms nāvējošā trieciena.

Pārstāju plivināt spārnus. Bezcerīgi, bet vienlaikus izaici­noši.

i5liktākā diena Netenjela dzīvē jau sākās pietiekami briesmīgi. Lai gan pēc atgriešanās no Parlamenta ēkas bija vēls, zēns ne­spēja aizmigt. Viņam ausīs nemitīgi skanēja meistara vārdi, liekot justies arvien sliktāk. Ikviens, pie kura atradīs zagtu īpašumu, tiks sodīts ar bargākajiem sodiem. Ar bargākajiem sodiem. Un kas tad bija Samarkandas amulets, ja ne zagts īpašums?

Tomēr Siržulauzējs bija pirmais nozadzis amuletu: lai iegūtu tam pierādījumus, viņš bija aizsūtījis Bartimaju slepenajā uzde­vumā. Turklāt zagtais īpašums pašlaik atradās pie viņa jeb, precīzāk runājot, pie Krūmložņas. Ja Siržulauzējs, policija vai kāds no valdības atrastu to viņu mājā… Vai ja pats meistars to uzietu savā kolekcijā… Netenjels baidījās pat iedomāties, kas tad notiktu. Sācies kā vienkārša atriebība, šis pasākums kļuva arvien riskantāks. Tagad viņš bija nostājies ne tikai pret Sir­žulauzēju, bet nokļuvis valdības nežēlastībā. Viņš bija dzirdējis par stikla prizmām, kuras karājas no Londonas Tauera mūra un kurās atradās nodevēju mirstīgās atliekas.

Tiklīdz pie debesīm parādījās ausma, Netenjels bija stingri izlēmis, kā rīkoties tālāk. Vai nu džins jau bija savācis pierādīju­mus pret Siržulauzēju, vai ne, bet viņam vajadzēja pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no amuleta. Viņš atdos to Siržulauzējam un pēc tam brīdinās varas iestādes. Bet, lai to izdarītu, viņam bija vajadzīgs Bartimajs.

Un Bartimajs atteicās ierasties.

Par spīti nogurumam, kas smeldza visos kaulos, Netenjels torīt izsauca Bartimaju trīs reizes, un nevienu reizi džins nepa­rādījās. Trešajā reizē zēns jau panikā trīcēja, stostoties izru­nāja Izsaukšanas burvestību, pat nepievēršot uzmanību tam, ka nepareizi izrunāta zilbe var viņu nopietni apdraudēt. Kad zēns beidza Izsaukšanu trešo reizi, viņš, smagi elpodams, lūkojās uz tukšo apli. Parādies taču!

Ne dūmu, ne uguns, ne dēmona.

Nolamājies Netenjels pārtrauca Izsaukšanu, iespēra pa vīraka trauku, kas aizripoja pāri visai istabai, un iegāzās gultā. Kas te notika? Ja Bartimajs būtu atradis iespēju atbrīvoties no saistībām… Bet tas nebija iespējams cik viņam zināms, neviens dēmons vēl nekad nebija izbēdzis no savām saistībām. Netenjels bezspēcīgi dauzīja ar dūri pa segām. Kad viņš dabūs to džinu rokā, tas viņam samaksās par šo kavēšanos viņš to noburs ar Stūrainā svārsta buramvārdiem un tad paskatīsies, kā tas locīsies!

Bet ko lai iesāk tagad?

Izmantot Novērošanas disku? Nē, vēlāk: trīs dēmona izsauk­šanas bija viņu pārlieku nogurdinājušas, un vajadzēja atpūs­ties. Varbūt doties uz meistara bibliotēku? Jā, ar to varētu sākt. Iespējams, tur varētu atrast vēl labākas Izsaukšanas metodes. Vai uziet informāciju par to, kādus trikus var izspēlēt džini, lai izvairītos no Izsaukšanas.

Netenjels piecēlās un pārsedza paklāju pāri ar krītu uzvilk­tajiem Izsaukšanas apļiem. Tagad nebija laika tos nodzēst. Pēc pāris stundām paredzēts tikties ar meistaru, lai beidzot izmē­ģinātu ilgi gaidīto smilšu krupja velnēna Izsaukšanu. Netenjels izmisumā novaidējās tas nu viņam patlaban bija vismazāk vajadzīgs. Zēns varētu izsaukt velnēnu pat miegā, bet meistars noteikti divreiz pārliecināsies, ka viņš ir pareizi uzvilcis katru līniju un iemācījies katru vārdu, un viss šis pasākums aizņems vairākas stundas laika. Lieka spēku tērēšana, bez kuras varēja mierīgi iztikt. Kāds muļķis gan bija šis viņa Krūmložņa!

Netenjels devās uz bibliotēku. Viņš rībināja lejup pa bēniņu kāpnēm…

Un uzskrēja tieši virsū savam meistaram, kas nāca augšup.

Krūmložņa triecās ar muguru pret sienu, satverot vēderu, pa kuru Netenjels bija iebelzis ar elkoni. Viņš nikni iebļāvās un ieblieza skolniekam pa pakausi.

-    Tu, mazais huligān! Tu varēji mani nogalināt!

-    Es atvainojos, ser! Es negaidīju…

-     Tu te skrien lejā pa kāpnēm kā tāds bezsmadzeņu radī­jums, kā viens no vienkāršajiem ļautiņiem! Burvji vienmēr iztu­ras nosvērti un mierīgi. Kurp tu tā steidzies?

-   Man patiešām žēl, ser, Netenjels bija atguvies no šoka un nu jau runāja lēni un padevīgi. Es tikai gāju lejup uz biblio­tēku, lai vēlreiz pārbaudītu visu par šajā pēcpusdienā paredzēto Izsaukšanu. Man žēl, ka biju pārāk dedzīgs.

Audzēkņa pazemīgais tonis, kā jau allaž, panāca gaidīto efektu. Krūmložņa gan vēl smagi sēca, bet nu jau izskatījās nomierinājies. Ja jau tavi nodomi bija labi, tad nez vai es varu tevi vainot. Patiesībā nācu pie tevis, lai pateiktu, ka diemžēl šopēcpusdien nebūšu mājās. Ir noticis kaut kas nopietns, un man… viņš apklusa un sarauca uzacis. Kas tā par smaržu?

-Ser?

-    Tā smaka… tā nāk no tevis, zēn. Viņš pieliecās tuvāk un skaļi paošņāja gaisu.

-    Atvainojiet, ser, es laikam šorīt aizmirsu nomazgāties. Krūmložņas kundze jau man aizrādīja…

-    Es nerunāju par tavas miesas smaku, puika, lai gan arī tā nav no patīkamajām. Nē, tu smaržo pēc… rozmarīna. Jā, un vēl pēc lauru lapām… un asinszāles… Meistara acis pēkšņi ieple­tās un kāpņu pustumsā uzmirdzēja. No tevis plūst smarža, kas saistīta ar dēmonu Izsaukšanu!

-    Nē, ser…

-    Neiedrošinies runāt man pretī, puika! Kā tas varēja no­tikt? Krūmložņas acīs parādījās aizdomas. Džon Mandrāk, es vēlos apskatīt tavu istabu! Tūlīt pat.

-    Labāk jau ne, ser, tur ir briesmīga nekārtība; man būtu kauns jūs tur ievest…

Meistars izslējās visā garumā, acīm zvērojot un apdegušajai bārdai trīsot. Likās, ka viņš izaug garāks, nekā Netenjels viņu jebkad bija redzējis. Audzēknis juta, ka pats saraujas melns un maziņš.

Krūmložņas kungs izstiepa pirkstu un norādīja ar to aug­šup. Ejam!

Netenjels bezspēcīgi pakļāvās. Pilnīgā klusumā viņš veda meistaru uz savu istabu, Krūmložņas smagajiem soļiem skanot aiz muguras. Kad viņš atvēra istabas durvis, sejā iesitās ne ar ko nesajaucamā vīraka un sveču smarža. Netenjels drūmi pakāpās malā zem zemajiem griestiem, un viņa meistars iegāja bēniņu istabā.

Pāris sekunžu Krūmložņa vēroja skatu, kas pavērās istabā. Tas bija apsūdzošs: apgāzts trauks, zem kura bija izlijis vīraks; vairākas Izsaukšanai domātas sveces, kas joprojām gailēja, sarindotas pie sienas un uz galda; uz gultas gulēja divas atvēr­tas maģijas grāmatas, paņemtas no Krūmložņas personiskajiem plauktiem. Nebija redzami tikai Izsaukšanas apļi; tos slēpa paklājs. Netenjelam ienāca prātā, kā varētu izlocīties. Viņš noklepojās.

-    Es varētu paskaidrot, ser.

Meistars nelikās ne zinis. Viņš pagāja uz priekšu un paspēra malā paklāju, zem kura parādījās apļa ārējā mala un vairākas malējās rūnas. Krūmložņa apstājās, satvēra rokās paklāja stūri un parāva to malā. Tagad skatienam atklājās viss pentakls. Brīdi viņš pārbaudīja rūnas un tad pagriezās pret savu skolnieku ar naidīgu skatienu acīs.

-Nu?

Netenjels norīstījās. Viņš zināja, ka nekādi aizbildinājumi viņu šoreiz neglābs, tomēr bija jāpamēģina. Es tikai trenējos pareizi uzzīmēt rūnu zīmes, ser, zēns nedroši iesāka. Gribēju sagatavoties šai pēcpusdienai. Es, protams, neizsaucu dēmonu, ser. Es neuzdrošinātos…

Viņš sastomījās un apklusa. Ar vienu roku meistars norādīja uz lielāko apli, kur no pirmās Bartimaja parādīšanās bija palicis apdeguma pleķis. Ar otru roku viņš pamāja uz sienām, kuras bija apdegušas Stimulējošā kompasa darbības laikā. Netenjela pleci sašļuka. Ui…

Tikko jau likās, ka Krūmložņas kungs tūlīt zaudēs savu izslavēto mieru. Viņa seju izķēmoja dusmas. Meistars paspēra divus soļus pretī Netenjelam un pacēla roku, it kā gatavotos sist. Netenjels sarāvās, bet sitiens tā arī nesekoja.

Roka nolaidās. Nē, meistars teica, smagi elpojot. Nē. Man jāizlemj, ko ar tevi iesākt turpmāk. Tu esi man izrādī­jis nepaklausību simtiem veidos. Un ar savu rīcību esi pakļā­vis briesmām gan savu, gan mūsu dzīvību. Tu esi niekojies ar tādām burvestībām, kuras tev nekad nebūs lemts saprast, es te redzu Fausta konspektus un Ptolemaja uārdul Tu esi izsaucis vai mēģinājis izsaukt džinu no vismaz četrpadsmitā līmeņa un pūlējies viņu saistīt ar Adelbranda pentaklu kaut ko tādu pat es vilcinātos darīt! Fakts, ka tas tev pilnīgi noteikti nav izde­vies, nekādā mērā nemīkstina tavu vainu. Muļķa bērns! Vai tu apjēdz, ko šāds dēmons varētu tev nodarīt, ja tu pieļautu kaut vismazāko kļūdu? Vai visas manas pamācības šo gadu laikā tev pilnīgi neko nav nozīmējušas? Man jau vajadzēja zināt, ka kopš pagājušā gada tev vairs nevar uzticēties, kad tavs briesmīgais, vardarbīgais uzbrukums maniem viesiem gandrīz izpostīja manu karjeru. Man jau toreiz vajadzēja tikt no tevis vaļā, toreiz, kad tev vēl nebija vārda. Neviens to pat nebūtu pamanījis! Bet tagad, kad tev jau ir vārds un tu būsi ierakstīts nākamajā Loew's Vārdu almanahā, es tik viegli nevaru no tevis atbrīvoties. Tad tiks uzdoti jautājumi, būs jāaizpilda dokumenti un atkal tiks apstrīdēts mans lēmums. Nē, man jāapdomā, ko ar tevi iesākt, lai gan man tā vien niez roka izsaukt Soģi un atstāt tevi viņa gādībā.

Viņš ievilka elpu. Netenjels bija apsēdies uz gultas malas, gatavs uzklausīt visus pārmetumus.

Ņem vērā, meistars teica, neviens no maniem mācek­ļiem nekad nav izturējies pret mani šādi, kā tu to esi izdarījis! Ja man tagad nebūtu jāsteidzas uz ministriju, es tiktu ar tevi galā tūlīt pat. Tev jāpaliek savā istabā, līdz atgriežos. Bet pirms tam, viņš piegāja pie Netenjela skapja un atrāva to vaļā, jāpaskatās, vai tu šeit neesi paslēpis vēl citus noslēpumus.

Nākamās pāris minūtes māceklis tikai sēdēja un tukšām acīm lūkojās, kā meistars pārmeklē viņa istabu. Skapja un atvilktņu saturs tika izgāzts uz grīdas, tā ka visas drēbes tagad gulēja juku jukām. Meistars atrada pāris plastmasas maisiņu ar vīraku, nedaudz krāsainā krīta un pāris piezīmju lapu, ko zēns bija pierakstījis pašmācības ceļā. Tikai Novērošanas disks, droši paslēpts zem jumta dzegas, palika neatklāts.

Krūmložņas kungs savāca vīraku, grāmatas, krītu un pie­zīmes. Kad atgriezīšos no ministrijas, izlasīšu, ko tu tur esi sarakstījis, viņš paziņoja. Ja nu gadījumā es gribēšu tev uzdot vēl pāris jautājumu, pirms tu saņemsi sodu. Pa to laiku paliec šeit un apdomā savus grēkus un to, kā tu pats esi izpos­tījis savu karjeru.

Vairs neteicis ne vārda, viņš aizcirta aiz sevis durvis un tās aizslēdza.

Netenjels juta, ka sirds kļūst svina smaga. Viņš nekustīgi sēdēja uz gultas malas, klausoties, kā lietus bungo pajumtu un kā apakšstāvā skan saniknotā meistara soļi. Un tad attāls būkšķis liecināja par to, ka Krūmložņas kungs ir izgājis no mājas, aizcirzdams aiz sevis durvis.

Pēc kāda laika Netenjelu no drūmajām pārdomām izrāva atslēgas skrapstoņa durvīs. Zēna sirds salēcās. Vai tiešām meis­tars jau bija atpakaļ?

Bet tā bija Krūmložņas sieva, kas ieradās, nesot uz paplātes šķīvi tomātu zupas. Viņa to nolika uz galda un nostājās Ne­tenjelam blakus. Zēns nespēja saņemties, lai paskatītos uz viņu.

-    Domājams, ka tagad tu esi ar sevi apmierināts, viņa mie­rīgā balsi teica. Cik sapratu no Artūra, tu esi uzvedies patie­šām slikti.

Meistara dusmu izvirdums bija atstājis Netenjelu vienal­dzīgu, turpretī Martas kundzes vārdi, kuros izskanēja dziļa vilšanās, neizsakāmi iedūrās viņam sirdī. Zēns zaudēja pēdējās pašsavaldīšanās paliekas. Pacēlis skatienu pret Martas kundzi, viņš juta, ka acu kaktiņos sariešas asaras.

-   Ak, Net… Džon! viņš nekad nebija dzirdējis viņu runājam tik aizkaitinātā balsī. Kāpēc tu nevarēji būt pacietīgs ? Lutiē­nas jaunkundze allaž teica, ka tā esot tava lielākā kļūda, un viņai bija taisnība. Tagad tu esi mēģinājis skriet, pirms vēl īsti esi iemācījies staigāt, un es nezinu, vai meistars tev to jebkad piedos.

-    Viņš man nekad to nepiedos. Viņš pats tā teica. Netenjela balss bija klusa; viņš tikko valdīja asaras.

-    Viņš ir ļoti nikns, Džon, un viņam ir tiesības tādam būt.

-   Viņš teica, ka mana karjera ir pagalam.

-    Un tieši to tu būtu pelnījis.

-    Martas kundze!

-   Bet, iespējams, ja tu būtu atklāts un izstāstītu viņam visu, ko esi izdarījis, varbūt viņš tevi uzklausītu. Bet tikai varbūt.

-    Viņš neuzklausīs. Viņš ir pārāk nikns.

Martas kundze apsēdās uz gultas blakus Netenjelam un aplika roku viņam ap pleciem. Nav jau tā, ka tas būtu kaut kas nedzirdēts, ja māceklis pārāk ātri mēģina uzsākt nozīmīgas bur­vestības. Bieži vien tā notiek ar bērniem, kas ir īpaši talantīgi. Varu tev teikt, ka Artūrs ir nikns, bet vienlaikus arī patīkami pārsteigts. Man liekas, ka tev vajadzētu viņam pilnībā uzticēties un nodot sevi viņa žēlastībā. Tas viņam patiktu.

Netenjels nošņaukājās. Vai jūs tā domājat, Martas kun­dze? Kā jau allaž, viņas miers un veselais saprāts ietekmēja zēnu, lika aizmirst par savu pašpārliecinātību un lepnumu. Varbūt viņai bija taisnība. Varbūt vajadzēja izstāstīt visu patie­sību…

-   Arī es centīšos vīru nomierināt, Marta turpināja. Lai gan tu to nemaz neesi pelnījis. Paskaties, kā izskatās tava istaba!

-    Es to tūlīt sakārtošu, Martas kundze! Tūlīt pat! Viņš jutās nedaudz labāk. Varbūt patiešām izstāstīt visu meistaram visas aizdomas par Siržulauzēju un amuletu. Tas būs sāpīgāk, bet vienkāršāk.

-   Vispirms paēd, Krūmložņas sieva piecēlās. Un esi gatavs visu izstāstīt meistaram, kad viņš atgriezīsies.

-    Kāpēc Krūmložņas kungs devās uz ministriju? Ir taču svēt­diena, Netenjels jau bija pacēlis no zemes pāris apģērba gabalu un lika tos atvilktnēs.

-    Kaut kas steidzams, dārgais. Kāds nelietīgs džins notverts Londonas centrā.

Pār Netenjela muguru pārskrēja skudriņas. Džins?

-    Jā. Es nezinu sīkumos, bet tas esot uzdevies par vienu no Siržulauzēja kunga velnēniem. Ielauzies Pinna kunga veikalā un nodarījis tur lielus postījumus. Bet viņi izsūtīja ifrītu, kas džinu laikus notvēra. Tagad to nopratina. Tavs meistars domā, ka burvim, kas sūtījis šo džinu, var būt kāda saistība ar tām maģisko priekšmetu zādzībām, kas viņu pēdējā laikā tā uztrauc, vai arī viņš varētu būt saistīts ar Pretošanās kustību. Krūmlož­ņas kungs grib būt klāt, kad viņi izspiedīs no džina informāciju. Bet tās nu tagad nav tavas galvenās rūpes, vai ne, Džon? Tev jāizdomā, ko un kā teikt savam meistaram. Un pa to laiku jāiz­berž arī grīda.

-   Jā, Martas kundze.

-    Prātīgs puisis. Es vēlāk uznākšu pēc tava šķīvja.

Tiklīdz durvis aiz Krūmložņas sievas bija aizvērušās, Neten­jels metās pie loga, atvēra to vaļā un pasniedzās pēc sava bronzas diska. Viņš to paķēra un atkal aizvēra logu, lai nelaistu istabā lietu. Disks bija auksts; vajadzēja saukt vairākas minūtes, līdz diskā negribīgi parādījās velnēna ģīmītis.

-    Ej nu! velnēns izsaucās. Ir pagājis kāds laiciņš, kopš neesam tikušies. Es jau domāju, ka esi mani aizmirsis. Vai gribi mani atlaist?

-   Nē, Netenjelam nebija noskaņojuma pļāpāt. Atrodi Bar­timaju. Gribu redzēt, kur viņš ir un ko dara. Tūlīt! Vai arī es tevi aprakšu kopā ar visu disku.

-    Vai tikai tu šodien neesi izkāpis no gultas ar kreiso kāju? Vai esi aizmirsis, kā pieklājīgi jāpalūdz? Es nu tagad iešu, bet šis nav no vieglākajiem uzdevumiem, ko tu jebkad esi man uzde­vis. Murminot vēl kaut ko un rādot Netenjelam niknas grima­ses, bērna sejiņa pazuda no diska, lai drīz pēc tam atkal parādī­tos it kā no tālienes. Bartimajs, tu saki? No Urukas?

-   Jā! Cik daudz Bartimaju tad tu pazīsti?

-    Tu nemaz nevari iedomāties, īgņa. Tad nu tagad lēnām.

Tas aizņems kādu laiciņu.

Disks izdzisa. Netenjels to uzmeta uz gultas, bet tad pārdo­māja un pabāza zem matrača, prom no acīm. Un ar lielu centību ņēmās tīrīt istabu, noberžot no grīdas visas zīmējuma paliekas un pat nokasot sveķus no grīdas dēļiem. Zēns sastūķēja drēbes atpakaļ skapī un nolika visas izmētātās lietas savās vietās. Tad viņš izēda zupu, kura jau bija paspējusi atdzist.

Krūmložņas sieva atgriezās pēc tukšā šķīvja un atzinīgi noskatīja istabu. Tu esi malacis, Džon, viņa teica. Tagad saposies pats un nomazgā seju. Kas tad tas?

-    Kas, Martas kundze?

-    Man šķiet, es dzirdēju balsi.

Arī Netenjels bija dzirdējis apslāpētu "Oi!" no gultapakšas. Manuprāt, tas skanēja no lejasstāva, viņš nepārliecinoši teica. Varbūt kāds ir pie durvīm?

-   Tev tā liekas? Labāk aiziešu paskatīties. Nebūdama īsti pārliecināta, viņa tomēr devās prom, aizslēdzot aiz sevis durvis.

Netenjels pacēla matraci. Nu? viņš uzšņāca diskam.

Mazuļa sejā pēkšņi bija parādījušies bārdas rugāji un zem acīm violeti maisiņi. Tas bija labākais, ko spēju, viņš teica. Vairāk no manis tu nevari prasīt.

-    Parādi man!

-   Lūk, skaties. Seja pazuda, un tās vietā stājās Londonas panorāma. Sudrabotā līnija, kas laikam bija Temza, locījās starp pelēkzaļiem veikaliem un dzīvojamiem namiem. Lietus aizse­dza skatu, bet Netenjels ātri vien saprata, kas viņam jāredz: tā bija liela pils, ko sargāja augsti, pelēki mūri. Tās centrā atradās garš, kantains tornis, kura galā plīvoja karogs. Pils pagalmā patrulēja melnraibas policijas automašīnas un soļoja kavalērija, turklāt ne visas no redzamajām figūrām bija cilvēki.

Netenjels zināja, uz ko viņš skatās, bet nespēja to pieņemt. Un kāds tam sakars ar Bartimaju? viņš nošļupstēja.

Velnēna balss bija skumja un nogurusi. Tieši tur viņš atro­das, vismaz, cik es noprotu. Es sekoju pa viņa pēdām no Lon­donas centra, bet tās jau bija "atdzisušas". Kā jau tu saproti, es nespēju nokļūt tuvāk Londonas Taueram. To sargā pārāk daudz modru acu. Pat no attāluma mani gandrīz notvēra pāris Izlūkložu. Un es esmu pagalam noguris. Vēl kaut ko? velnēns pavaicāja, kad Netenjels neko neatbildēja. Man vajadzētu atpūsties.

-    Nē, nē, tas arī viss.

-    Pirmā saprātīgā frāze, ko šodien no tevis dzirdu. Bet velnēns vēl nepazuda. Ja viņš ir tur iekšā, šim Bartimajam patiešām draud lielas nepatikšanas, viņš diezgan moži pazi­ņoja. Tas taču nebiji tu, kas viņu uz turieni aizsūtīja?

Netenjels neko neatbildēja.

-   Ak vai, velnēns novilka. Tad jau tu esi tikpat lielā ķezā kā viņš. Varu derēt, ka tieši pašlaik tas džins jau atklāj visiem tavu vārdu. Velnēns atņirdza savus mazos, asos zobiņus platā smaidā, tad parādīja savam saimniekam mēli un izgaisa.

Krūmložņas audzēknis klusi sēdēja, joprojām turot rokās disku. Dienasgaisma lēni dzisa.

..

Iztēlojies skarabeju, ne lielāku par sērkociņu kastīti, un četrus metrus garu milzi ar vērša galvu, kurš vicina rokā sudraba šķēpu. Un tu tūlīt pat sapratīsi, ka tā nav vienlīdzīga cīņa. Vēl jo vairāk tāpēc, ka skarabejs atrodas iesprostots Enerģijas lodē, kas pārvērstu pelnos viņa būtību, tiklīdz tas pieskartos lodes sienām kaut vai ar ūsu galiņu. Jā, es patiešām biju darījis visu, kas manos spēkos, lai paildzinātu savu izdzīvošanu šīs kolon­nas galā, maldīgi cerot, ka man izdosies parauties malā, kad lode atkal samazināsies. Bet patiesībā jau es tam īsti neticēju. Un tagad mani gatavojās sašķaidīt viens četrmetrīgs dulburis, kam bija tikpat smadzeņu, cik mušai, un, jo ātrāk tas beigsies, jo labāk.

Biju mazliet pārsteigts, kad utuka kaujas saucienu pārtrauca pēkšņi izkliegta pavēle tieši tobrīd, kad šķēps bija pacelts man virs galvas.

-    Baztuk, beidz!

Bija ierunājies Ērgļknābis; viņa balsī skanēja uztraukums. Kad utuks ir izlēmis kaut ko darīt, tam ir ļoti grūti mainīt savu domu gājienu: Vēršgalvis ar grūtībām apturēja gaisā atvēzēto šķēpu, bet arī nenolaida to lejā.

-    Kas tad nu, Kserks? viņš šņāca. Nenolaupi man šo iespēju atriebties! Divdesmit septiņus gadsimtus es esmu gaidī­jis, kad Bartimajs beidzot būs manā varā…

-    Tad tu vari pagaidīt vēl vienu minūti. Viņš nekur neaiz­bēgs. Ieklausies vai tu kaut ko nedzirdi?

Baztuks pielieca galvu uz vienu pusi. Arī es vairs nedūcu un ieklausījos. Telpā bija dzirdama klusa klaudzināšana tik klusa un neskaidra, ka nebija saprotams, no kuras puses tā nāk.

-    Tas nevar būt nekas nopietns. Gan jau tikai strādnieki. Vai tie cilvēki atkal maršē pa laukumu. Viņiem tas varen patīk. Un tagad paklusē, Kserks. Baztuks nevēlējās veltīt šai dīvainajai skaņai vairs ne mirkli uzmanības. Cīpslas uz viņa apakšdelmiem savilkās, kad viņš atkal atvēzēja šķēpu.

-    Tie nav strādnieki. Pārāk tuvu. Spalvas uz Kserksa ērgļa galvas bija sacēlušās stāvus. Viņš bija uztraukts. Atstāj Barti­maju mierā un nāc paklausies! Tas ir svarīgi!

Skaļi nolamājies, Baztuks aizstampāja prom no manas kolon­nas. Viņi ar Kserksu apstaigāja visas četras zāles sienas, pie­spieduši ausi pie mūra un klusi sarunādamies. Un visu laiku klaudzināšana nerimās, tā bija klusa, neregulāra un kaitinoši nenosakāma.

-   Nespēju saprast, no kurienes tā nāk, Baztuks teica, paskrāpējot ar šķēpa uzgali sienu. Tā varētu nākt no jebkuras vietas šajā zālē. Pagaidi… Varbūt viņš to dara… Un utuks naidīgi palūkojās manā virzienā.

-    Neesmu vainīgs, jūsu augstība, es noteicu.

-    Neesi muļķis, Baztuk, Ērgļknābis teica. Viņš nespēj lie­tot maģiju ārpus lodes sienām. Te notiek kaut kas cits. Manu­prāt, vajadzētu sacelt trauksmi.

-    Bet nekas jau nav noticis, Vēršgalvja balsī ieskanējās pa­nika. Viņi mūs sodīs. Vismaz ļauj man pirms tam nogalināt Bar­timaju, viņš lūdzās. Es nedrīkstu palaist garām šo iespēju.

-   Es gan domāju, ka jums noteikti vajadzētu izsaukt palīgus, es ierosināju. Šeit notiek kaut kas tāds, ar ko jūs nespējat tikt galā. Varbūt tā ir nikna vabole. Vai kāds apmaldījies dzenis.

Pa Baztuka nāsīm izplūda tvaiku mākonis. Tas bija pēdējais piliens, Bartimaj! Tu mirsi! Viņš apklusa. Bet, paga, varbūt tā patiešām ir vabole, ja tā labi padomā…

-    Akmens celtnē? Kserkss pasmīnēja. Manuprāt, ne.

-    Kā tad tu pēkšņi esi kļuvis par tādu ekspertu?

Abi sargi atkal sāka ķildoties, dunkādami un grūstīdami viens otru, novesti līdz baltkvēlei paši sava stulbuma un manas veiklās mēles dēļ.

Bet klaudzināšana nerimās. Es jau sen biju atklājis, ka klau­vējieni nāk no akmens pleķīša augstu pie vienas no sienām, ne pārāk tālu no vienīgā loga. Uzmundrinot cīnītājus, es nenovērsu acis arī no šī sienas laukuma. Pēc pāris minūtēm mana pacie­tība atalgojās, jo pamanīju, ka vietā, kur divas akmens plāksnes bija savienotas, parādās mazs putekļu mākonītis. Vēl pēc brīža tur atklājās neliels caurums, pa kuru telpā iegāzās vēl vairāk putekļu un javas gabalu, un kaut kas melns un ass turpināja kalt caurumu lielāku.

Man par aizkaitinājumu, nemitīgi kaujoties un grūstoties, apskrējuši visapkārt telpai, Kserkss un Baztuks izbeidza plūk­ties netālu no dīvainā cauruma. Tagad tas bija tikai laika jautā­jums, līdz viņi pamanītu lejup krītošos putekļus, tāpēc es izlēmu vēlreiz riskēt.

-    Ei, jūs, smilšu ēdāji! es saucu. Mēness spīd pār jūsu biedru kauliem, un šakāļi nes uz savām alām viņu galvaskau­sus, lai ar tiem spēlētos mazie šakālēni. [59] [1] Nu, tulkojumā tas neskan tik iespaidīgi. Es to izkliedzu senēģiptiešu valodā, kuru tie abi zināja un dziļi ienīda. Tas viņiem atgādināja laiku, kad faraons bija sūtījis savu armiju tālu Asīrijas zemē, izraisot milzīgus zau­dējumus tur mītošajām tautām. Ir ļoti nepieklājīgi džinu starpā atgādināt par cilvēku kariem (kuros mēs allaž karojam dažādās pusēs). Atgādināt utukiem par karu, kurā viņi zaudēja, bija gan nepieklājīgi, gan ne sevišķi gudri.

Kā jau biju paredzējis, Baztuks nekavējoties atlaida savu tvē­rienu no Kserksa ērgļa cekula, un Kserkss izvilka pirkstus no Baztuka nāsīm. Abi utuki pagriezās pret mani un sāka nākt šurp, acīs gailot niknumam. Labi. Biju izrēķinājis, ka apmēram pēc trīsdesmit sekundēm pa caurumu sienā jāparādās tam, kas tur šo caurumu kala. Ja tas kavēsies, es būšu pagalam ja ne no Kserksa vai Baztuka šķēpa, tad no lodes, kura tagad jau bija samazinājusies līdz greipfrūta izmēriem.

-    Baztuk, Kserkss pieklājīgi bilda, es atļaušu tev izdarīt pirmo cirtienu.

-   Cik laipni no tavas puses, Kserks, Baztuks atbildēja. Pēc tam tu varēsi izšķaidīt visu atlikušo pēc sirds patikas.

Abi utuki pacēla šķēpus un nostājās manā priekšā. Aiz viņiem klaudzināšana pēkšņi rimās un pa caurumu sienā, kas jau bija kļuvis krietni liels, parādījās mirdzošs, melns knābis, ass kā kalēja lakta. Tam sekoja tintes melna galva ar mirdzošām ače­lēm. Tās šaudījās no vienas puses uz otru, novērtējot situāciju, un tad beidzot putns sāka spraukties iekšā pa caurumu gluži neraksturīgā manierē.

Telpā pa izkalto caurumu beidzot ielēca milzīgs, melns krauk­lis, kas apmetās uz sienas apmales. Tiklīdz tas bija pilnībā ierā­pies iekšā, caurumā parādījās vēl viens knābis.

Tagad utuki jau bija sasnieguši manu kolonnu. Baztuks atvē­zēja roku ar šķēpu.

Es noklepojos. Tev kāds ir aiz muguras!

-    Tu mani nepiemānīsi, Bartimaj! Baztuks iebrēcās. Viņš pacēla roku augstāk, un šķēps jau traucās lejup. Un tad tā ceļā pašāvās melna šautra, kas sagrāba šķēpu knābī un turpināja lidot, izraujot to utukam no rokas. Baztuks izdvesa pārsteiguma saucienu un pagriezās. Arī Kserkss apcirtās riņķī.

Krauklis apsēdās uz vienas tukšās kolonnas, turēdams šķēpu knābī.

Baztuks nepārliecinoši paspēra soli uz priekšu.

Krauklis nevērīgi pārkoda šķēpa kātu. Tas sadalījās divās daļās, kas rībēdamas novēlās zemē.

Baztuks apstājās kā zemē iemiets.

Otrs krauklis apmetās uz blakus kolonnas. Tie abi klusi sēdēja un cieši vēroja utukus.

Baztuks palūkojās uz savu biedru. Ēēē… Kserks?

Ērgļknābis bažīgi pakladzināja mēli. Cel trauksmi, Baztuk! viņš teica. Es tikšu ar viņiem galā. Viņš ieliecās ceļos un palēcās augstu gaisā. Ar švīkstu atpletās lielie, baltie spārni. Kserkss tos savicināja vienu, tad divas reizes un nu jau bija pacēlies līdz pat griestiem. Spalvas saliecās un iztaisno­jās, viņš pats pieliecās, it kā nirtu galva pa priekšu, spārni nostiepti atpakaļ, vienā rokā turēdams izstiepto šķēpu; un tad viņš metās lejup zibens ātrumā.

Pretī krauklim, kas mierīgi gaidīja.

Kserksa acīs parādījās šaubu izteiksme. Tagad viņš atradās gandrīz virs kraukļa, kas joprojām nebija pakustējies. Tad šīs šaubas nomainīja pēkšņas izbailes, viņš izpleta spārnus un izmi­sīgi centās izvairīties no sadursmes.

Krauklis plaši atpleta knābi.

Kserkss iekliedzās.

Tālāk viss saplūda vienā kustīgā murskulī, varēja dzirdēt tikai skaņu, it kā kaut kas liels tiktu pakampts gaisā un norīts. Kolonnai abās pusēs noplīvoja pāris spalvu. Krauklis joprojām sēdēja kolonnas galā, sapņaini lūkodamies tālumā. Kserkss bija pazudis.

Baztuks pa to laiku bija devies uz sienu, kur vajadzēja parā­dīties portālam. Viņš kaut ko meklēja pie jostas piestiprinātajā makā. Krauklis pārlēca uz nākamo kolonnu, nogriežot Vēršgalvim ceļu. Ar izmisīgu brēcienu Baztuks meta šķēpu. Tas netrā­pīja krauklim, bet līdz pat rokturim ietriecās kolonnas vienā sānā. Krauklis, nožēlas pilns, pagrozīja galvu un pacēlās spār­nos. Baztuks beidzot bija atvēris maku un izņēmis mazu bron­zas svilpīti. Viņš to pielika pie lūpām…

Vēl viens spalvu murskulis, pārāk straujš, lai tam izsekotu ar acīm. Baztuks bija ātrāks: es redzēju, kā viņš noliec galvu, izstiepjot uz priekšu ragus un tad melnais virpulis viņu ierāva sevī. Kad tas norima, arī Baztuks bija pazudis. Krauklis apdomīgi nolaidās zemē, un no viena spārna viņam pilēja zaļas asinis.

Lodes iekšpusē skarabejs sajūsmā lēkāja. Lieliski darīts! es saucu, mēģinādams padarīt savu balsi nedaudz skaļāku un mazāk pīkstošu. Es nezinu, kas jūs tādi esat, bet kā būtu, ja jūs man palīdzētu…

Es pēkšņi apklusu. Lodes enerģija ļāva man saskatīt jaunpienācējus tikai pirmajā plānā, un līdz šim viņi tajā bija parādījušies kā kraukļi. Iespējams, ka viņi to beidzot bija sapratuši, tāpēc uz sekundes simtdaļu arī pirmajā plānā parādīja, kādi patiesībā izskatījās. Tas bija tikai uz mirkli, bet man vairāk nevajadzēja. Es zināju, kas tie bija.

Ieslodzīta lodē, vabole izmisīgi norīstījās.

-   Ak, es teicu. Nu tad sveiki!

-    Sveiks, Bartimaj, Fakvarls teica.

Un Džabors arī ir šeit, es piemetināju. Cik jauki, ka jūs abi esat ieradušies!

-   Mēs iedomājāmies, ka tu varētu justies vientuļš, Bartimaj, tuvākais krauklis, tas ar asiņojošo spārnu, pieņēma pavāra izskatu. Viņa rokā bija redzama dziļa brūce.

-    Nē, kur nu. Es nepavisam nejutos vientuļš, man bija tik jauka sabiedrība!

-  Ak tā. Pavārs pienāca tuvāk, lai nopētītu lodi. Tu nu gan pašlaik esi uzmanības centrā, mans draugs!

Es nepārliecinoši iesmējos. Jokus pie malas, veco zēn! Var­būt tu varētu man palīdzēt tikt no šejienes ārā. Es jau jūtu, kā lodes sienas mani spiež.

Uzrunātais pakasīja vienu no saviem zodiem. Tas būs grūti. Bet man ir padomā viens risinājums…

-    Lieliski!

-  Tu vari pārvērsties par mušu vai par kādu citu mazu kukai­nīti. Tas tev ļaus nodzīvot vēl pāris minūtes, pirms tava būtība tiks iznīcināta.

-    Paldies, tas bija ļoti noderīgs ierosinājums. Es strauji ievilku elpu. Lodes sienas palēnām tuvojās. Varbūt tu varētu kaut kā aizvākt to lodi un dabūt mani no šejienes ārā? Iedomā­jies, cik es tev būtu pateicīgs!

Fakvarls pacēla pirkstu. Man ienāca prātā vēl viena doma. Tu mums varētu pateikt, kur esi paslēpis Samarkandas amu­letu. Ja runāsi ātri, iespējams, ka mums vēl atliks laiks pēc tam iznīcināt lodi.

-   Maini notikumu secību, un mēs varēsim noslēgt vienoša­nos.

Pavārs smagi nopūtās. Man nešķiet, ka šajā situācijā tu varētu diktēt… Viņu pārtrauca attāla gaudošana; zālei pār­skrēja pazīstama vibrācija.

-    Portāls tūlīt atvērsies, es steigšus izgrūdu. Tālākajā sienā.

Fakvarls palūkojās uz otru kraukli, kas joprojām sēdēja uz kolonnas, pētīdams savus nagus. Džabor, vai tu nebūtu tik laipns… Krauklis paspēra soli uz priekšu un pēkšņi kļuva par garu, sarkanādainu vīru ar šakāļa galvu. Viņš devās pāri zālei un nostājās pie tālākās sienas, vienu kāju izlicis priekšā, otru aiz sevis, rokas izstiepis uz priekšu.

Pavārs atkal pievērsās man. Tātad, Bartimaj…

Mani spārni jau sāka svilt. Ķersimies pie lietas, es teicu.

-    Mēs abi zinām: ja es jums tagad pateikšu amuleta atrašanās vietu, jūs atstāsiet mani šeit nomirt. Tikpat labi mēs zinām: apzinoties, ka tā notiks, es par spīti sniegšu jums nepareizu informāciju. Tā ka jebkas, ko es saku no sava cietuma, ir nevēr­tīgs. Tas nozīmē, ka jums vispirms jāizlaiž mani ārā.

Fakvarls aizkaitināts pabungoja ar pirkstiem pa manu kolonnu. Kaitinoši, bet loģiski.

-    Un tā gaudošana noteikti ir signalizācija, es turpināju.

-    Burvji, kas mani šeit ieslodzīja, minēja kaut ko par horlu un utuku leģioniem. Šaubos, vai pat Džabors spēs tos visus aprīt. Tā ka mēs varbūt varētu turpināt šo sarunu mazliet vēlāk?

-    Piekrītu, Fakvarls teica un pielika seju pavisam tuvu lodei, kas tagad bija vairs tikai mandarīna lielumā. Tu nekad netiksi ārā no Tauera bez mūsu palīdzības, Bartimaj, tāpēc nemēģini nekādus trikus. Man tevi jābrīdina, ka man ir dotas divas pavēles. Pirmā atrast, kur paslēpts amulets. Ja tas nav iespējams, nākamā pavēle ir tevi nogalināt. Man nav tev jāsaka, kuras pavēles izpildīšana sagādātu man lielāku prieku.

Fakvarla seja pazuda no mana redzesloka. Pēc brīža melnajā sienā parādījās tāda kā ovāla plaisa, kas paplašinājās par arku.

No tumsas iznira vairākas figūras: bālsejainie horlas, [60] [1] horla: varena džinu apakšklase. Cilvēkiem tie parādās kā ēnaini spoki, kas izraisa neprātu un slimības; saskarē ar pārējiem džiniem tie izstaro kaitīgu auru, kas saēd mūsu būtību. turēdami tievajās rokās trijžuburus un sudraba tīklus. Tiklīdz horlas būs iznākuši no portāla, aizsarglauki ap viņu ķermeņiem padarīs tos neievainojamus; bet, kamēr viņi vēl gāja cauri portālam, aiz­sarglauki darbojās vāji un viņu būtība bija ievainojama. Dža­bors to pilnībā izmantoja, strauji raidīdams horlu virzienā trīs spēcīgus sprādzienus. Visu arku piepildīja spilgti zaļa gaisma. Zēli ieķērkušies, uzbrucēji nogāzās zemē uz portāla sliekšņa. Bet aiz šiem jau nāca nākamā rinda, nepielūdzami rāpdamies pāri savu kritušo biedru ķermeņiem. Džabors atkal raidīja sprā­dzienu sēriju.

Fakvarls pa šo laiku nebija snaudis. Viņš bija izvilcis no kaba­tas dzelzs gredzenu apmēram aproces lielumā un piestiprinājis to garas koka kārts galā. Es bažīgi aplūkoju šo gredzenu. [61] [1] Tāpat kā sudrabs, arī dzelzs nenāk džinam par labu. Cilvēki to ir gadu tūkstošiem izmantojuši, lai mazinātu mūsu ietekmi uz zemes; pat pakavi tiek uzskatīti par "laimi nesošiem", jo ir izgatavoti no dzelzs.

-    Un ko tu gaidi, ka es darīšu? es vaicāju.

-    Lēksi šim gredzenam cauri, protams. Iedomājies, ka tu esi cirka suns. Gan jau tas tev nebūs grūti, Bartimaj; tu savulaik esi strādājis dažādos darbos. Turot vienu koka kārts galu starp rādītājpirkstu un īkšķi, Fakvarls novietoja kārti tā, ka dzelzs riņķis saskārās ar lodes virsmu. Ar skaļu švirkstoņu lodes sie­nas pašķīrās un atkal sakļāvās ārpus dzelzs riņķa, atstājot tā vidu tukšu.

-    Siržulauzējs ir īpaši nobūris šo riņķi, lai tas pastiprinātu tā pretdarbību spēka saitēm, Fakvarls turpināja. Bet tas nebūs uz ilgu laiku, tāpēc lec ātri.

Viņam bija taisnība. Jau tagad riņķa malas palēnām kusa lodes iedarbības dēļ. Kā skarabejam man tur bija pārāk maz vie­tas, tāpēc es sakopoju visu atlikušo enerģiju un vēlreiz pārvēr­tos par mušu. Bez vilcināšanās apmetu loku pa lodi, lai uzņemtu ātrumu, un aši kā zibens izlidoju cauri kūstošajam gredzenam. Brīvība!

-    Izcili, Fakvarls teica. Vēl tikai trūka bungu pavadījuma.

Muša nolaidās uz zemes un kļuva par neatvairāmu piekūnu.

-   Man jau tāpat pietika asu izjūtu, par to vari nešaubīties, es teicu. Un ko tagad?

Fakvarls nometa uz grīdas atlikumus no dzelzs gredzena. Labāk dosimies prom. Pēkšņi gaisu pāršķēla šņākoņa un mums pie kājām nokrita ar sudrabu pārklāts trijžuburis. Dža­bors joprojām aizsargāja portālu, kas jau pa pusei bija aizkrauts ar horlu līķiem. Tajā parādījās jauns sargu vilnis tie bija utuki, kas slēpās aiz spēcīga kolektīvā aizsargvairoga, kas atsita Dža­bora nedaudz vājinātos sprādzienus un aizsūtīja tos pāri istabai. Beidzot viens horla izlauzās brīvībā un skrēja šurp, slēpdamies aiz vairoga. Džabors raidīja viņa virzienā sprādzienu; tas atsi­tās pret horlas šaurajām krūtīm un tika nekavējoties absorbēts. Horla viltīgi pasmaidīja un metās uz priekšu, griezdams virs galvas tīklu.

Fakvarls pārvērtās par kraukli un ar piepūli pacēlās gaisā, smagi vicinot savainoto spārnu. Mans piekūns viņam sekoja uz cauruma pusi. Tīkls nokrita man garām, bet trijžuburis ietrie­cās sienā.

-    Džabor! Fakvarls sauca. Mēs pazūdam!

Es palūkojos lejup: Džabors cīnījās ar kādu horlu, un likās, ka viņa spēki nemaz neiet mazumā. Bet tuvojās vēl neskaitāmi sargu pulki. Pieliku visus spēkus, lai nokļūtu līdz caurumam sienā. Fakvarls jau atradās laukā; es iebāzu knābi ejā un arī pats iespraucos tajā. Aiz muguras atskanēja milzīgs sprādziens, kas satricināja zāles sienas, un es sadzirdēju mežonīgu šakāļa kaucienu.

Šaurajā, piķa melnajā tunelī Fakvarla balss skanēja apslā­pēti un neierasti. Mēs jau gandrīz esam ārā. Tagad tev labāk derētu pārvērsties par kraukli.

-    Kāpēc?

-    Tādu tur ārā ir dučiem. Mēs varēsim iejukt viņu barā un iegūt laiku, lai paspētu izlidot ārpus cietokšņa sienām.

Lādēdamies par to, ka man visā jāklausa Fakvarlam, es tomēr apzinājos, ka man nav ne jausmas, kas mūs sagaida ārpusē. Izbēgt no Tauera bija svarīgākais. Bēgt no Fakvarla es varēšu vēlāk. Tāpēc sakoncentrējos un mainīju formu.

-    Vai tu jau esi pārvērties?

-    Jā. Nekad iepriekš nebiju mēģinājis, bet nebija jau pārāk grūti.

-    Vai aiz mums ir kāda ziņa no Džabora? -Nē.

-     Gan jau viņš mūs panāks. Tā, man priekšā jau ir izeja. Tā savukārt ir aiz Slēpņa, tāpēc viņi to droši vien vēl nav pamanī­juši. Ātri izlido ārā un traucies lejup. Tur būs virtuves pagalms, kurā pulcējas kraukļi, kas tur uzlasa pusdienu pārpalikumus. Satiksimies tur. Galvenais, nepievērs sev uzmanību.

Tunelī man priekšā atskanēja tāda kā skrapstoņa, un tad es pamanīju spožu gaismu. Fakvarls bija nozudis, atstājot man brīvu izeju, ko klāja Slēpņa tīkli. Es palēcu uz priekšu, līdz mans knābis skāra tīklus, un izbāzu galvu aukstajā novembra gaisā.

Negaidot ne mirkli, es izspraucos no tuneļa un lidoju pretī pagalmam.

Tiklīdz biju izkļuvis brīvībā, ašs skatiens visapkārt aplieci­nāja, cik tālu biju no drošības: attālie Londonas jumti bija tikko saskatāmi aiz vairākiem apaļiem torņiem un biezām sienām. Pa tām pastaigājās sargi, un debesīs bez mitas kustējās Izlūklodes. Trauksme jau bija sacelta. No kāda augstāka punkta gaudoja sirēna, un netālu no manis, iekšpagalmā, policistu rotas jau skrēja uz tikšanās vietu.

Es nolaidos mazā pagalmiņā, kur no galvenā torņa stiepās divas piebūves, tāpēc tur nevaldīja vispārējā trauksme. Pagalma bruģakmeņi bija klāti ar maizes gabalu atliekām un taukai­nām speķādiņām, un to visu knābāja bars izsalkušu, ķērcošu kraukļu.

Viens no putniem nošķīrās no bara. Bartimaj, tu esi muļķis!

-    Kas par lietu?

-    Tavs knābis ir spilgti zils! Tūlīt pat maini krāsu!

Nu, galu galā es pirmoreiz biju pārvērties par kraukli. Tur­klāt man šo pārvērtību vajadzēja veikt tumsā. Ko gan viņš bija gaidījis? Bet nebija īstais laiks strīdēties. Es nomainīju knābja krāsu.

-   Bet viņi tik un tā redzēs cauri šim tēlam, es čukstēju. Te noteikti ir tūkstošiem sargkareivju, un vēl citi mūs gaida ārā…

-    Tiesa, bet mums tikai jāiegūst mazliet laika. Viņi vēl nezina, ka mēs maskējamies par kraukļiem, un, ja uzturēsimies barā, viņiem būs vajadzīgs laiks, lai mūs sazīmētu un pārbaudītu. Un mums tagad ir nepieciešams tikai tas, lai šis bars lidotu prom…

Vienu brīdi kāds simts kraukļu mierīgi knābāja aukstās speķādiņas, pilnībā apmierināti ar sevi un apkārtējo pasauli. Nāka­majā brīdī Fakvarls parādījās kraukļiem savā patiesajā izskatā pirmajā plānā: tas notika tikai uz sekundes simtdaļu, bet ar to pietika. Četri kraukļi uz vietas nokrita beigti, vēl pāris aizrijās ar brokastīm, un pārējie panikā pacēlās no pagalma, skaļi ķērcot un švīkstinot spārnus. Mēs ar Fakvarlu lidojām pašā bara viducī, vicinot spārnus, cik aši vien jaudājām, pagriežoties vai metoties lejup, kad pārējie tā darīja, izmisīgi cenšoties neatpalikt.

Mēs pārlidojām augstu pāri lielajam tornim, uz kura jumta plivinājās karogs un kur stāvēja sargi, lūkojoties pāri Temzas ūdeņiem. Tad metāmies lejup un pārlidojām pelēkam pagal­mam torņa otrā pusē. Parādes pagalmā bija uzkrāsoti apmē­ram divdesmit pentakli, un, kad lidoju tam pāri, es pamanīju, ka pentaklos parādās ievērojama garu grupa, kuru tieši tobrīd bija izsaukuši pelēkās uniformās tērpti burvji. Tie pārsvarā bija zemākie gari, galvenokārt izskaistināti velnēni, [62] [1] Jo būtne ir mazāk varena, jo ātrāk to var izsaukt. Lielākā daļa burvju impēriju algo dažus burvjus tieši tāpēc, lai viņi spētu īsā laikā izsaukt neskaitāmas velnēnu kohortas. Tikai pašām stiprākajām impērijām pietiek spēka, lai izveidotu spēcīgāku būtņu armiju. Pašu vērienīgāko armiju bija saformējis faraons Tutmoss III 1478. gadā p.m.ē. Tajā bija ifrltu leģions un vēl dažādu augstāko džinu grupas, kuru rindās noteikti visievērojamākais bija… Nē, pieticība liedz man turpināt šo uzskaiti.

bet lielā skaitā

viņi varēja radīt ne mazums nepatikšanu. Cerēju, ka kraukļu bars neiedomāsies šeit piezemēties.

Putni, par laimi, neizrādīja nekādu vēlēšanos nolaisties; bai­les trieca viņus tālāk, uz ārējiem Tauera nocietinājumiem. Vai­rākas reizes tie pagriezās uz ārējā mūra pusi, bet katru reizi saminstinājās un devās atpakaļ. Vienreiz jau man uzmācās kār­dinājums atrauties no bara un lidot pāri mūrim vienam pašam, bet mani atturēja dīvaina sargkareivja parādīšanās tas bija zili melns cilvēks ar četrām kājām, gluži kā zirneklim. Man viņš nepavisam nepatika, un es vēl biju pārāk vājš pēc gūsta un dau­dzajām pārvērtībām, lai mēģinātu nesagatavojies mesties pretī šim nezināmajam spēkam.

Beidzot mēs nonācām vēl vienā pagalmā, ko no trim pusēm ietvēra pils ēkas, bet no ceturtās augsta, ar zāli apaugusi siena. Kraukļi apmetās pie šīs sienas un sāka drūzmēties, bezmērķīgi knābādami zemi.

Fakvarls pielēca man tuvāk, vienam spārnam ļengani noka­rājoties. Tas joprojām asiņoja.

-    Putni nekad nepametīs šo apkārtni, es teicu. Viņus te labi baro.

Krauklis pamāja. Viņi ir mūs aizveduši tik tālu, cik varēja cerēt, bet tas mums derēs. Šī ir ārējā siena. Kad tiksim tai pāri, mēs būsim drošībā.

-    Tad dosimies prom.

-     Pagaidi mirklīti. Man nepieciešams atpūsties. Un, iespē­jams, Džabors…

-    Džabors ir pagalam.

-    Tu taču viņu pazīsti, Bartimaj, Fakvarls pieskārās ar knābi savainotajam spārnam un izvilka no ievainojuma spalvu. Tikai mazu mirklīti. Tas utuks! Man pat prātā nenāca, ka viņš pastrādās kaut ko tādu…

-   Mums tuvojas velnēni, es pačukstēju. Tikko izsauktais velnēnu bataljons bija ietraucies pagalmā pa arku tā tālākajā stūrī un tagad izpletās pa visu apkārtni centīgā apņēmībā pār­meklēt ikvienu ķieģeli un akmeni. Mūs joprojām sargāja kraukļu bars, bet ne uz ilgu laiku.

Fakvarls izspļāva zemē vēl vienu spalvu, kas tūlīt pat pār­vērtās par želeju un pēc tam izkusa. Labs ir. Augšup, pāri un ārā. Un neapstājies.

Es pieklājīgi pamāju ar spārnu. Tikai pēc tevis.

-   Nē, nē, Bartimaj pēc tevis. Krauklis pievilka lielo kāju ar asajiem nagiem savdabīgā kniksī. Es visu laiku būšu tieši tev aiz muguras, tāpēc, lūdzams, esi oriģināls un nemēģini izbēgt.

-    Tu nu gan esi briesmīgi aizdomīgs!

Velnēni jau tuvojās, ošņādami zemi gluži kā suņi. Es ātri pacēlos spārnos un lidoju pretī mūrim. Kad nokļuvu vienā līmenī ar mūri, es pamanīju uz tā sargkareivi. Tas bija mazs foliots, kurš bija apgādāts ar bronzas ragu. Par nelaimi, arī viņš mani pamanīja. Un, pirms vēl paspēju kaut ko izdarīt, radījums bija paķēris ragu un iepūtis tajā. No bronzas raga atskanēja aprauts, griezīgs pūtiens, kas tūlīt pat izsauca atbildes signālus no visas sienas augstus un zemus, skaļus un klusus, un neie­domājami tālu. Mūsu paslēptuve bija atklāta. Es metos virsū sargam, uzbrukdams tam ar nagiem; viņš iespiedzās, zaudēja līdzsvaru un atmuguriski novēlās no sienas. Sāvos tieši pāri mūrim, pāri melnajiem akmeņiem, kas bija apauguši ar zāli, ārā no Tauera.

Man nebija laika atskatīties. Lidoju uz priekšu, cik ātri vien spēju. Zem manis aizstiepās plata maģistrāle, pa kuru trau­cās neskaitāmas automašīnas, tad parādījās garāžas ar plaka­niem jumtiem, šauri ceļi, lubiņu jumti, Temzas līkums, kuģu piestātne un tad vēl viens ceļš… Ei! Tas nebija pārāk grūti ar sev piemītošo pašapziņu varēju sacīt, ka esmu izbēdzis! Lon­donas Tauers nu jau bija kādu jūdzi aiz muguras. Drīz vien es varēšu…

Palūkojos augšup un šokā sarāvos. Kas tad tas? Man priekšā rēgojās Tauers! Ap centrālo torni pulcējās lidojošu būtņu pulki. Es lidoju tiem tieši virsū! Kaut kas bija noticis ar manu virziena izjūtu. Milzīgā apmulsumā es strauji apgriezos, mainot lidojuma virzienu, un atkal šāvos uz pretējo pusi. Fakvarla balss skanēja man aiz muguras.

-    Bartimaj, apstājies!

-   Vai tad tu viņus neredzēji? es saucu pāri spārnam. Viņi tūlīt pat būs klāt! Es divkārt paātrināju lidojumu, neņemot vērā Fakvarla uzstājīgos saucienus. Jumti zem manis aizzibēja, tad rekordlaikā šķērsoju Temzu, un tad…

Londonas Tauers, tieši tāpat kā iepriekš. Bet tagad lidojošās sargu figūras joņoja visos virzienos, un katrai grupai līdzi bija viena Izlūklode. Viena sargu grupiņa lidoja tieši mums virsū. Instinkts lika man pagriezties un lidot prom, bet biju pārāk apmulsis. Nosēdos uz tuvējā jumta. Pēc mirkļa man blakus parādījās Fakvarls, smagi elsodams un lādēdamies.

-    Tu, muļķi! Tagad mēs esam atpakaļ tur, no kurienes sākām.

Es beidzot sapratu. Tu gribi teikt…

-    Tas Tauers, ko tu ieraudzīji, bija spoguļa ilūzija. Mums vajadzēja izlidot tam tieši cauri. [63] [1] spoguļa ilūzija: patiešām viltīga un sarežģīta burvestība. Tā attēlo lielus objektus, piemēram, ar to var uzburt armiju, kalnu, pili. Šīs ilūzijas ir plakanas un izzūd, tiklīdz tu izej tām cauri. Spoguļa ilūzija var apmuļķot pat gudrāko pretinieku. Lūk, kur pierādījums.

-    Siržulauzējs jau mani par to brīdināja bet tu neapstājies, lai uzklausītu. Lai nolādēts mans savainotais spārns un tu, Bartimaj!

Lidojošo džinu bataljons šķērsoja ārējo mūri. Mūs no viņiem šķīra labi ja viena ceļa platums. Fakvarls nomākts paslēpās aiz skursteņa. Mēs nekad nepalidosim viņiem garām nepamanīti.

Pēkšņi man radās iedvesma. Mēs nelidosim. Tu taču šeit pamanīji luksoforus, vai ne?

-    Un kas par to? Fakvarls pamazām zaudēja savu izslavēto pieklājību.

-    Tas nozīmē, ka mēs brauksim. Visu laiku uzmanīdams, lai starp mani un sargiem būtu ēka, es nošļūcu no jumta un lidoju uz krustojumu, kur vesela rinda automašīnu gaidīja pie sarkanās gaismas. Apmetos uz ietves, netālu no rindas gala, un Fakvarls nolaidās man blakus.

-    Laiks formas maiņai, es teicu.

-    Uz kādu formu?

-   Mums vajadzīgs kaut kas ar stipriem nagiem. Pasteidzies, sarkanā gaisma jau mirgo. Pirms Fakvarls paspēja iebilst, es nolēcu no ietves un metos zem tuvākās automašīnas, cenzdamies nelikties ne zinis par atbaidošo eļļas un izplūdes gāzes smaku un par šķebinošo automašīnas drebēšanu, kas sākās, tiklīdz nere­dzamais autovadītājs pagrieza aizdedzes atslēgu. Bez nožēlas pametu kraukļa formu un kļuvu par nagaino velnēnu, kas nav nekas vairāk par muskuļaudu saišķi ar asiem nagiem. Nagi un zobi izšāvās ārā un iecirtās netīrajā metālā zem automašīnas, un, tiklīdz biju cieši pieķēries, automašīna uzsāka braucienu. Biju cerējis, ka Fakvarls būs par lēnu, lai man sekotu, bet nekā: man blakus bija pieķēries otrs tāds pats velnēns, nelokāmi turē­damies starp pakaļējiem riteņiem un visu laiku nenolaizdams no manis ne acu.

Šī ceļojuma laikā mēs daudz nerunājām. Motors rūca pārāk skaļi. Turklāt nagainajiem velnēniem ir gan zobi, bet nav mēles.

Pēc laikposma, kas mums šķita kā mūžība, automašīna apstā­jās. Tās vadītājs izkāpa un devās prom. Klusums. Ar gārdzienu es atbrīvoju savus neskaitāmos zobus un nagus no automašīnas un smagi novēlos zemē, gluži apreibis no brauciena un tehnolo­ģijas smakas. [64] [1] Daudzi jaunie produkti tādi kā plastikāts, sintezētie metāli, mašīnu motori ir tik ļoti saistīti ar cilvēcisko elementu, ka slikti ietekmē mūsu būtību, ja ilgāku laiku esam ar tiem saskarsmē. Tā laikam ir kaut kāda alerģija.

Fakvarls neizskatījās ne par matu labāk. Nesa­cīdami ne vārda, mēs kļuvām par veciem, noplukušiem kaķiem, kas izkliboja no automašīnas apakšas, pārvilkās pāri mauriņam un nokrita zemē biezu krūmu paēnā. Tikai šeit mēs beidzot varējām atpūsties savā iemīļotākajā formā.

Pavārs smagi atspiedās pret koka stumbru. Par to tu man samaksāsi, Bartimaj, viņš sēca. Tādas mocības man vēl nekad nav bijis jāpārdzīvo.

Ēģiptiešu zēns pasmīnēja. Bet mēs taču tikām prom, vai ne? Tagad esam drošībā.

-    Viens no maniem zobiem pārdūra benzīna tvertni, un tagad esmu pārklāts ar to riebīgo šķidrumu! Nebūs nekāds brīnums, ja man uzmetīsies pumpas.

-    Beidz činkstēt, es noteicu un pametu skatienu apkārt: nomaļš ceļš, liela dvīņu māja, daudz koku. Tuvākajā piebrau­camajā ceļā maza meitenīte spēlējās ar tenisa bumbiņu. Mēs esam kaut kādā piepilsētā, es sacīju. Vai nu pirms, vai aiz Londonas. Fakvarls tikai ņurdēja. Nedaudz pašķielēju viņa virzienā. Mans biedrs atkal pētīja savu brūci, kuru viņam bija atstājis Baztuks. Izskatījās slikti. Viņš bija novājināts.

-   Pat ar šo ievainojumu es esmu daudz stiprāks par tevi, Bar­timaj, tā ka nāc un apsēdies man blakus. Pavārs nepacietīgi pavicināja roku.Man tev kaut kas svarīgs jāsaka.

Paklausīgs kā allaž, es apsēdos zemē, sakrustojis kājas tieši tā, kā mēdza sēdēt Ptolemajs. Bet es pārāk netuvojos Fakvarlam. Viņš smirdēja pēc benzīna.

-    Ņem vērā, viņš teica, esmu izpildījis mūsu norunas savu daļu: par spīti veselajam saprātam, esmu izglābis tavu ādu. Tagad tava kārta. Kur ir Samarkandas amulets?

Es vilcinājos. Tikai tabakdozē, kas gulēja Temzas dziļumos, aizkavēja mani pateikt viņam Netenjela vārdu un telefona numuru. Jā, man patiešām bija jāpateicas Fakvarlam par izglāb­šanos, bet paša intereses bija jāliek pirmajā vietā.

-    Paklau, es iesāku, tikai neiedomājies, ka esmu nepatei­cīgs, bet man nav viegli tev to pateikt. Mans saimnieks…

-    Pilnīgi noteikti nav tik varens kā manējais, Fakvarls pie­liecās man tuvāk. Pakustini savas muļķīgās smadzenes, Bar­timaj, padomā! Siržulauzējs neizsakāmi vēlas dabūt atpakaļ savu amuletu, viņš to vēlas tik ļoti, ka pavēl man un Džaboram ielauzties valsts apsargātā cietumā, lai izglābtu tādu nožēlo­jamu vergu kā tu.

-    Tas nudien ir diezgan neprātīgi, es piekritu.

-    Iedomājies, cik bīstami tas bija gan mums, gan viņam. Viņš riskēja ar visu. Vai tas tev neko neizsaka?

-    Bet kam viņam īsti vajadzīgs amulets? es jautāju, mēģi­nādams izdabūt no Fakvarla kādu informāciju.

-    To es tev nedrīkstu teikt, viņš viltīgi atbildēja, bet varu tikai atklāt, ka tavās interesēs būtu mums pievienoties. Mūsu saimnieks ir cilvēks, kas par kaut ko kļūs, ja tu saproti, ko es ar to domāju.

Es pavīpsnāju. Tās ir burvju runas.

-    Turklāt viņš to sasniegs visdrīzākajā laikā. Tas ir dažu dienu jautājums. Un amulets ir vajadzīgs, lai viss noritētu veik­smīgi.

-   Var jau būt, bet kāds labums mums no tā? Es jau agrāk daudzreiz esmu dzirdējis šādas muļķības. Burvji mūs izmanto, lai iegūtu sev varu, un tad dubulto mūsu saistības. Kas mums no tā?

-    Man ir plāns, Bartimaj…

-   Jā, mums visiem tāds ir, vai ne? Turklāt nekas no tava teiktā nemaina to, ka es esmu saistīts ar savu tagadējo saim­nieku. Tu zini, ka sodi ir smagi…

-    Sodus var paciesti Fakvarls izmisis iebelza sev pa pieri. Es joprojām atgūstos no tiem sodiem, ar kuriem mani mocīja Siržulauzējs, kad tu pazudi ar amuletu! Patiesībā mūsu eksis­tence uz šīs zemes nē, nemaz necenties atvainoties, Bartimaj, es zinu, ka tev tik un tā ir vienalga, ir viena vienīga sodu vir­kne! Mainās tikai tie nolādētie burvji, un, tiklīdz kāds no tiem iekrīt kapā, nākamais jau stājas tā vietā, uzzina mūsu vārdu un atkal mūs izsauc! Viņi turpina priekšgājēju iesākto, un mēs to paciešam.

Es nodrebinājos. Man šķiet, ka mēs jau vienreiz par to runājām. Pie Zimbabves, vai ne?

Fakvarla dusmas mazliet norima. Viņš pamāja. Varbūt. Bet es jūtu, ka tuvojas pārmaiņas, un, ja tev būtu kaut nedaudz prāta, tad arī tu tās sajustu. Kad Impērija kļūst vājāka, sākas juku laiki: strīdi uz ielām, savstarpējas burvju ķildas, viņu prātus ir novājinājusi greznība un vara… Mēs ar tevi to esam piedzīvojuši jau daudzas reizes. Šādos brīžos mums ir lielas iespējas rīkoties. Mūsu saimnieki kļūst slinki, Bartimaj, viņi dod mums vairāk vaļas.

-    Es gan tā neteiktu.

-   Siržulauzējs gan tāds ir. Stiprs, bet neapdomīgs. Jau tad, kad mani pirmoreiz izsauca, viņš gremzās par savu ierobežoto varu ministrijā, jo vēlas atdarināt dižos pagātnes burvjus, satriekt pasauli ar saviem panākumiem. Tā nu Siržulauzējs ņemas ap varu kā suns ap vecu kaulu: visu laiku pavada, kaldams plānus un intrigas, nemitīgi cenzdamies gūt pārsvaru pār saviem sān­cenšiem… Un viņam nekad nebūs miera. Turklāt šis tips nav viens. Valdībā ir vēl citi tādi paši kā viņš, pat vēl neapdomīgāki. Tu jau zini: kad burvis spēlē uz augstām likmēm, viņam nav lemts ilgs mūžs. Agrāk vai vēlāk viņš pieļauj kļūdu, un tā tad ir mūsu iespēja. Agrāk vai vēlāk, bet reiz tā diena pienāks.

Pavārs palūkojās debesīs. Laiks negaida, viņš teica. Šāds būs mans pēdējais piedāvājums. Aizved mani pie amuleta, un es apsolu: lai arī kādu sodu tu saņemsi, Siržulauzējs pēc tam pie­ņems tevi pie sevis. Tavs saimnieks, lai arī kas viņš tāds būtu, nespēs stāties viņam ceļā. Tad mēs būsim partneri, Bartimaj, nevis ienaidnieki. Tā būtu patīkama pārmaiņa, vai ne?

-    Jauki, es teicu.

-    Vai arī… Fakvarls uzlika rokas uz ceļiem. Tu vari mirt tagad un tūlīt, šajā piepilsētas krūmā. Tu zini, ka nekad iepriekš neesi mani pārspējis; tevi vienmēr ir glābis tikai laimīgs gadī­jums. [65] [1] Laimīgs gadījums vai, kā man pašam labāk patīk domāt, mans asais prāts. Bet tiesa, es vienmēr esmu pamanījies izvairīties no cīņas ar Fakvarlu aci pret aci.

-             Bet šoreiz tā nenotiks.

Kamēr apsvēru šo piedāvājumu un jau gudroju, cik ātri un uz kuru pusi bēgt, mūsu sarunu pārtrauca. Krūma lapas nošalca, kaut kas izšāvās tām cauri un nokrita mums pie kājām. Tā bija tenisa bumbiņa. Fakvarls lēnām slējās kājās, un arī es pielēcu stāvus. Bet noslēpties jau bija par vēlu. Kāds jau lauzās cauri krūmiem uz mūsu pusi.

Tā bija mazā meitene, ko es biju redzējis spēlējamies piebrau­camajā ceļā: viņai varēja būt apmēram seši gadi; mūsaina sejiņa, sapinkājušies mati un plats īspiedurkņu krekls, kas sniedzās mazajai līdz ceļiem. Viņa lūkojās uz mums, pa pusei ieintere­sēta, pa pusei satraukta.

Pāris sekunžu neviens no mums nekustējās. Meitene lūko­jās uz mums. Mēs ar Fakvarlu lūkojāmies uz meiteni. Tad viņa ierunājās.

Tu od pēc benzīna, viņa teica.

Mēs neko neatbildējām. Fakvarls pacēla roku. Es jutu, ka viņš to darīs bez nožēlas.

Kāpēc es tā rīkojos? Tīrā pašaizsardzība. Jo, kamēr Fakvarla uzmanība uz laiku bija novērsta, bija īstais laiks bēgt. Un, ja man izdevās izglābt arī meiteni… nu, tas bija tikai godīgi. Tieši viņa bija pasviedusi man šo domu.

Es aizdedzināju mazu uguns dzirkstelīti pirksta galā un metu ar to pavāram.

Atskanēja kluss paukšķis, it kā tiktu aizdegta gāzes plīts, un Fakvarls jau dega oranžās liesmās. Kamēr viņš vicinājās ar rokām un kājām, sašutumā brēkdams un aizdedzinādams visap­kārt krūmu lapas, mazā meitene iespiedzās un metās bēgt. Es darīju tāpat. [66] [1] Tas ir, es nespiedzu. Pats par sevi saprotams.

Un pēc mirkļa es jau biju pacēlies spārnos un tālu prom, pilnā sparā lidodams uz Haigeitu pie sava muļķa nelaimīgā saimnieka.

Kamēr pār pilsētu nolaidās vakars, Netenjelu jau bija pār­ņēmusi baiļu agonija. Soļodams pa savu istabu kā pantera būri, viņš jutās kā iesprostots. Jā, istabas durvis bija aizslēgtas un viņš nevarēja fiziski aizbēgt, bet tā nebija lielākā problēma.

Tieši šobrīd viņa kalps Bartimajs bija ieslodzīts Tauerā un tika pakļauts visvisādām mocībām, kādas vien augstākie burvji spēj izdomāt. Ja šis dēmons patiešām bija izraisījis asinspirti Londonas centrā, tad neko labāku arī nebija pelnījis. Bet Neten­jelam kā viņa saimniekam vajadzēja uzņemties atbildību par dēmona noziegumiem.

Un tas nozīmēja, ka burvji drīz vien meklēs arī viņu.

Gan jau mocību priekšā Beztermiņa ieslodzījums nobālēja. Bartimajs pateiks Netenjela vārdu, un tad policija sāks viņu meklēt. Un tad…

Bailēs nodrebot, zēns atcerējās, kāds vakar vakarā bija izskatījies Solto Pinns. Šāds nodarījums nevarēja palikt bez sekām…

Pat ja notiktu brīnums un Bartimajs turētu muti, vēl vaja­dzēja tikt galā ar Krūmložņu. Jau tagad meistars bija piedrau­dējis noliegt savu audzēkni vai izdarīt ar viņu vēl ko ļaunāku. Tagad Krūmložņam tikai atlika izlasīt piezīmes, ko viņš bija paņēmis no Netenjela istabas, lai nešaubīgi saprastu, kādu dēmonu viņa māceklis ir izsaucis. Un tad viņš gribēs dzirdēt visu stāstu. Netenjels nodrebinājās, iedomājoties, kādas pārlie­cināšanas metodes viņa meistars varētu izmantot.

Ko gan viņš varētu darīt? Martas kundze bija ieteikusi vienu izeju. Vienkārši izstāstīt taisnību. Bet pat doma par to, ka jāat­klāj savi noslēpumi noraidošajam un izsmējīgajam meistaram, Netenjelam lika justies slikti.

Noliekot šo dilemmu malā, jaunais burvis izsauca nogurušo velnēnu un, par spīti niknajiem protestiem, vēlreiz pavēlēja parādīt viņam Londonas Taueru. No droša attāluma zēns vēroja, kā niknu, siseņiem līdzīgu zaļspārnainu dēmonu ordas riņķoja virs aizsarggrāvjiem un tad pēkšņi pazuda tumšajās debesīs.

-    Iespaidīgi, velnēns komentēja. Augsta klase. Augstākā līmeņa džini. Kas zina, varbūt kāds no tiem jau lido tev pakaļ.

-   Atrodi Krūmložņu, Netenjels uzšņāca. Kur viņš ir un ko dara?

-Vai tikai mēs neesam dusmīgi, ko? Palūkosimies. Artūrs Krūmložņa… Nē, atvaino. Arī viņš ir Tauerā. Piekļuve liegta. Bet mēs varam iedomāties, ko viņš tur dara, vai ne? velnēns ieirgojās. Visticamāk, viņš patlaban runā ar tavu draudziņu Bartimaju.

Tālākai Tauera novērošanai neredzēdams jēgu, Netenjels pasvieda disku zem gultas. No tā nebija nekāda labuma. Viņam vajadzēs visu izstāstīt, nāksies atklāt visu savam meistaram cilvēkam, kuru zēns necienīja, kurš viņu nebija aizstāvējis, bet slēpies un šņaukājies Siržulauzēja priekšā. Krūmložņas audzēk­nis ļoti uzskatāmi spēja iedomāties, kā meistars reaģēs smīk­ņās, ņirgāsies, bet vienlaikus trīcēs par savu reputāciju. Un kas notiks pēc tam…

Apmēram pēc stundas Netenjels sadzirdēja, kā aizveras ārdurvis. Viņš sastinga, gaidot meistara soļus atskanam uz kāpnēm, bet viņš nenāca. Un, kad beidzot slēdzenē pagriezās atslēga, jau pēc skaņas zināja, ka tā ir Martas kundze. Viņa nesa tējas krūzi, piena glāzi un sviestmaizi ar tomātu un gurķu

šķēlītēm.

»

-   Atvaino, ka tik vēlu, Džon, Marta teica. Tavas vakari­ņas jau sen bija gatavas, bet Krūmložņas kungs pārradās, pirms paspēju tās tev uznest. Viņa ievilka elpu. Es nedrīkstu uzka­vēties. Tur lejā iet karsti.

-    Kas noticis, Martas kundze?

-    Ēd savas sviestmaizes un esi labs puika. Tev vajag kaut ko ieēst, tu izskaties galīgi bāls. Gan jau drīz tavs meistars gribēs ar tevi runāt.

-   Vai viņš kaut ko teica?

-Ak, debess! Džon, vai tu vienreiz beigsi uzdot jautājumus? Jā, viņš teica daudz ko, bet neko tādu, ko es varētu atstāstīt tev. Man tūlīt pat jādodas uz virtuvi un jāpagatavo viņam vakariņas. Ēd sviestmaizi, mīļais.

-   Vai mans meistars…?

-    Ieslēdzies savā darbistabā un pavēlējis viņu netraucēt. Pro­tams, atskaitot vakariņas. Ir noticis kaut kas ārkārtējs.

Kaut kas ārkārtējs… Pēkšņi Netenjels pieņēma lēmumu. Martas kundze bija vienīgais cilvēks, kam varēja uzticēties, vie­nīgā, kam viņš rūpēja. Zēns izstāstīs viņai visu: par amuletu un Siržulauzēju. Un šī sieviete palīdzēs tikt galā ar Krūmložņas kungu un policiju, ja tas būs nepieciešams. Viņš nezināja, kā, bet bija pārliecināts, ka viņa spēs visu nokārtot.

-    Martas kundze…

Viņa pacēla gaisā roku. Ne tagad, Džon. Man nav laika.

-    Bet, Martas kundze, man patiešām vajag…

-    Ne vārda vairāk! Man jāiet.

Un, skumji pasmaidījusi, viņa devās prom. Durvis aizvērās. Atslēga pagriezās. Un Netenjels palika, lūkodamies aizslēgtajās durvīs. Sākumā viņam gribējās raudāt, bet tad zēnu pārņēma niknums. Vai viņš bija nerātns bērns, ko varēja ieslēgt bēniņos, kamēr pieaugušie izlēma, kā to sodīt? Nē! Netenjels taču bija burvis. Tā viņš to neatstās!

Visi burvja darba piederumi viņam bija atņemti; bija atli­cis tikai Novērošanas disks, un viss, ko pašlaik varēja darīt, bija novērot. Tomēr novērošana varēja papildināt zināšanas. Un zināšanas nozīmē varu.

Netenjels nokoda kumosu no sastāvējušās sviestmaizes un tūlīt pat to nožēloja. Pastūmis šķīvi malā, viņš piegāja pie loga un palūkojās, kā Londona līdzīgi izgaismotam paklājam aiz­stiepjas zem naksnīgajām debesīm. Ja Bartimajs būtu atklājis viņa vārdu, policija un Krūmložņa jau sen būtu viņu saņēmuši ciet. Bet tā trauksme… vai tā bija saistīta ar Bartimaju vai ne?

Krūmložņa apakšstāvā neapšaubāmi runāja pa telefonu. Tas nebija nekas grūts: neliela spiegošana palīdzētu saprast, kas noticis.

Zēns izvilka no gultapakšas bronzas disku. Mans meistars ir savā darbistabā. Pielavies viņam pēc iespējas tuvāk, lai es varētu visu novērot; noklausies visu, ko viņš saka, lai pēc tam vārds vārdā varētu atkārtot man.

Kurš te ir mazais okšķeris, ko? Ai, atvaino, pelnīti, pelnīti! Tava morālā stāja nav mana darīšana. Es jau eju…

Disks izdzisa; tad tajā parādījās skaidrs skolotāja darbistabas attēls. Krūmložņa sēdēja savā ādas krēslā, ar abiem elkoņiem atspiedies uz galda. Vienā rokā viņš bija sažņaudzis telefona klausuli, otra mežonīgi žestikulēja. Velnēns piezagās tuvāk; tagad Krūmložņas sejā bija skaidri saskatāms satraukums. Viņš gandrīz vai kliedza.

Netenjels pieklauvēja pie diska. Ko viņš saka?

Velnēna balss atskanēja teikuma vidū. Bija gan neliela nobīde laikā starp to brīdi, kad kustējās Krūmložņas lūpas, un tiem vārdiem, ko atstāstīja velnēns, tomēr viss bija precīzi. … saki? Visi trīs izbēguši? Atstājot aiz sevis dučiem kritušo? Kaut kas nedzirdēts! Vaitvelam un Divālam nāksies par to atbildēt! Jā, man patiešām tā liekas, Grigor. Man tādējādi ir nodarīti lieli zaudējumi. Es gribēju gūstekni nopratināt. Jā, es pats. Esmu pārliecināts, ka tam ir kāda saistība ar tikko notikušajām zādzī­bām… Jā, tādas bija aizdomas. Visi taču zina, ka vērtīgākie maģijas priekšmeti atrodas Pinna veikalā; šis radījums noteikti gribēja tos nozagt. Jā, protams, tas nozīmētu, ka tur ir iesaistīts arī kāds burvis… Jā, es zinu, ka tas ir neticami… tomēr tas bija pats labākais pavediens… patiesību sakot, vienīgais pavediens. Bet ko tad vēl var gaidīt, ja man dod tik mazu finansējumu? Un kā ar viņu personībām? Tā arī netika noskaidrotas? Par to jau nu Džesika dabūs trūkties vismaz kāds labums no visa bēdīgā notikuma. Jā, man tā šķiet. Un, klausies, Grigor, mainot sarunu tematu, es tev vēlētos pavaicāt kaut ko personisku…

Tobrīd velnēns apklusa, lai gan Krūmložņa acīmredzot jopro­jām runāja, tikai šoreiz daudz klusāk un piespiedis muti klau­sulei. Netenjels iebelza pa disku, un tajā parādījās velnēna seja.

-    Ei, pēc tā jau nu nebija nekādas vajadzības…

-    Skaņa, kur pazuda skaņa?

-   Tu taču redzi, ka viņš čukst. Es neko nespēju sadzirdēt. Un pietuvoties viņam vēl vairāk nav droši.

-    Bet es gribu dzirdēt!

-    Bet, priekšniek, tu taču zini, ka pastāv drošības ierobežo­jumi. Burvjiem parasti ir aizsargsensori, pat šim vīram…

Netenjela seja bija piepūlē savilkta; viņam vairs nerūpēja nekāda drošība. Dari to. Tu taču negribēsi, lai es tevi pamu­dinu vēlreiz?

Velnēns neatbildēja. Diskā atkal parādījās Krūmložņas seja tik tuvu, ka gandrīz aizpildīja visu disku. Spalvas, kas spraucās ārā no viņa nāsīm, varēja apskatīt visās trijās dimensijās. Bur­vis pamāja. Es piekrītu. Laikam jau man tiešām būtu jājūtas glaimotam. Jā, skatoties no tāda viedokļa, puika ir apliecinā­jums tam, cik centīgi esmu strādājis un viņu iedvesmojis. Mans meistars…

Viņš pēkšņi aprāvās un saviebās, it kā kaut kas būtu pieskā­ries viņa sejai. … Atvaino, Grigor. Es tikko sajutu… Neten­jels redzēja, kā skolotāja acis samiedzas, uzacis saraucas. Attēls diskā pēkšņi ietvēra visu istabu un attālinājās, it kā velnēns trakā ātrumā bēgtu prom. Krūmložņa skaļi izteica kādu vārdu; velnēns mēģināja to atkārtot, bet aprāvās pusvārdā, it kā viņa balss būtu izslēgta kā radio. Attēls sāka dīvaini raustīties.

Netenjels nespēja apvaldīt uztraukumu savā balsī. Velnēn, kas notika?

Nekā. Klusums.

Es tev pavēlu atstāt darbistabu un atgriezties pie manis!

Nekādas atbildes.

Tas, ko Netenjels redzēja diskā, viņu nemaz nenomierināja. Lai gan attēls bija drebelīgs, zēns tomēr varēja saskatīt, kā Krūmložņa noliek telefona klausuli, tad lēnām pieceļas un iznāk galda priekšā, visu laiku uzmanīgi skatīdamies augšup, lejup un uz visām pusēm, it kā meklēdams kaut ko, kam te, darbistabā, vajadzētu atrasties. Attēls stipri nodrebēja: likās, ka velnēns dubultoja savus pūliņus aizbēgt, bet tas neizdevās. Jaunais burvis panikā raidīja pret disku pāris Šoka burvestību velti. Velnēns palika kā sasalis, nespēdams ne pakustēties, ne parunāt.

Krūmložņa piegāja pie skapja darbistabas galā, parakņā­jās pa to un atgriezās, nesdams rokās metāla cilindru. Viņš to pakratīja, un no caurumiem tā virspusē izbira balts pūderis, kas nolaidās pār istabu. Lai nu kas tas arī bija, efekts bija tūlītējs. Krūmložņa palūkojās augšup tieši uz audzēkni. It kā disks būtu kļuvis par logu un burvis lūkotos tajā. Uz brīdi Netenjelam šķita, ka meistars patiešām var viņu redzēt, bet tad puisēns saprata, ka bija atklāta tikai nabaga velnēna atrašanās vieta.

Šausmu pārņemts, Netenjels vēroja, kā meistars noliecas pie paklāja un parauj kādu lenti. Liela daļa paklāja pacēlās un atritinājās līdz sienai. Zem tā parādījās divi ar krāsu uzzīmēti pentakli. Krūmložņa iekāpa mazākajā, nenovērsdams acis no sastingušā velnēna, sāka runāt, un pēc brīža lielākajā aplī parā­dījās dūmakains tēls. Krūmložņa deva tam pavēli, un migla pagaisa. Netenjelam par pārsteigumu, izskatījās, ka Krūmlož­ņas ķermenis sašūpojas un slīd no viņa prom. Meistars joprojām it kā stāvēja pentaklā, bet viņam blakus nostājās vēl viena viņa tēla kopija spokaina un caurspīdīga.

Spokainā forma pacēlās gaisā, sasita papēžus un sāka slī­dēt uz priekšu tieši pie bezpalīdzīgā velnēna. Netenjels izkliedza pavēles un nikni purināja disku, bet nespēja neko līdzēt pret meistara tuvošanos. Tuvāk un tuvāk… Uzacis bija sarauktas, spīdošās acis ne uz mirkli nenovērsās. Tagad Krūm­ložņas apveidi jau bija aizpildījuši visu disku likās, ka viņš izlauzīsies tam cauri.

Pēc tam atkal nenotika nekas. Disks atkal parādīja studiju, kur Krūmložņas fiziskais ķermenis joprojām nekustīgi stāvēja mazākajā pentaklā.

Par spīti panikai, Netenjels ļoti labi saprata, kas te notiek. Atklājis spiegu un sastindzinājis to, Krūmložņa bija izlēmis sekot velnēna astrālajai saiknei un tādējādi noskaidrot, kurš viņu izspiego. Šāds ienaidnieks varēja būt jūdzēm tālu; iespē­jams, ka meistars bija sagatavojies uz tālu ceļojumu savā džinapaveida formā. Ja tā, viņam nāksies vilties.

Netenjels pārāk vēlu saprata, ko vajadzēja iesākt. Pie loga! Ja viņš varētu aizsviest disku uz ielas, iespējams, meistars neuz­minētu…

Zēns bija paspēris tikai divus soļus loga virzienā, kad cauri grīdas dēļiem parādījās Artūra Krūmložņas galva. Tā bija pavi­sam caurspīdīga un fosforescējoši zaļgana; uz grīdas izpletās apsvilusi, sašķeltā bārda. Pavisam lēnām galva pagriezās par deviņdesmit grādiem, līdz beidzot pamanīja Netenjelu stāvam turpat netālu un turam rokā Novērošanas disku.

Meistara sejā parādījās tāda izteiksme, kādu Netenjels vēl nekad agrāk nebija redzējis. Nejau nepacietīgā, nicinošā vīpsnā, kas līdz šim bija tik raksturīga Krūmložņam. Pat ne niknums, kādu Netenjels šorīt bija pieredzējis, kad meistars bija atradis Izsaukšanas palīgrīkus viņa istabā. Sākotnēji sejā atspoguļojās šoks, bet pēc tam tik milzīgs ļaunums, ka puisēna ceļi saļodzī­jās. Disks izslīdēja viņam no rokām; viņš atspiedās pret sienu. Netenjels mēģināja kaut ko teikt, bet nespēja.

Spokainā galva vēroja mācekli no istabas centra. Neten­jels lūkojās pretī, nespējot novērst acis. Tad ļoti apslāpēti un neskaidri iespējams, tāpēc, ka runāja fiziskais ķermenis no

Krūmložņas kunga darbistabas atskanēja viņa meistara pazīs­tamā balss; tā plūda no apgāztā diska.

-    Nodevējs…

Netenjels atvēra muti, bet spēja izdvest tikai aizsmakušu sēcienu.

Balss atkal ierunājās. Nodevējs! Tu esi mani nodevis! Es atklāšu, kurš tev licis mani izspiegot…

-   Neviens te neviena cita nav… Netenjels spēja tikai čuk­stēt.

-    Gatavojies! Es nākšu tev pakaļ.

Balss apklusa. Krūmložņas galva pazuda, ievirpinoties grīdā kā skrūve. Līdz ar to pazuda arī fosforescējoši zaļā gaisma. Trī­cošām rokām Netenjels pacēla disku un ieskatījās tajā. Pēc brīža darbistabas attēls apmiglojās, kad meistara spokainais ķerme­nis atgriezās atpakaļ cauri velnēnam un aizpeldēja pie sava fiziskā ķermeņa. Tas pieņēma tieši tādu pašu pozu kā fiziskais ķermenis un iekļāvās tajā. Pēc brīža Krūmložņa atkal veidoja vienu veselu, un otrā aplī bija parādījusies miglainā būtne. Sasi­tis plaukstas, Krūmložņa atlaida džinu; tas pieklājīgi palocījās un nozuda. Meistars izkāpa no pentakla, acīm niknumā spīdot, un devās uz aizslēgtajām darbistabas durvīm.

Tobrīd burvestība, kas saistīja velnēnu, beidzās, un mazuļa seja atkal parādījās diskā. Tā atviegloti nopūtās. Fū! Tas nu gan bija traki! velnēns novilka. Kā tas vecais dīvainis izpel­dēja man cauri un tad tālāk pa manu astrālo saikni… Mani jau drebuļi pārņem, iedomājoties par to vien!

-   Apklusti! Apklusti! Netenjels, par spīti bailēm, mēģināja sakopot domas.

-    Paklau, izdari mums pakalpojumu, velnēns turpināja. Tev vairs nav atlicis daudz, ko dzīvot. Vai tu nevarētu mani atbrīvot, pirms mirsti? Ir tik skumji vienam pašam dzīvot diskā; tu nezini, cik tur ir vientuļi. Nu taču, priekšniek! Es to patiešām novērtētu. Mazuļa pieglaimīgo smaidu pārtrauca trieciens, ar kādu disks lidoja pret sienu. Ai! Nu, es ceru, ka tu izbaudīsi savu sodu!

Zēns pieskrēja pie bēniņu durvīm un bezpalīdzīgi paraustīja durvju kliņķi. Viņš dzirdēja, kā skolotāja soļi tuvojas pa kāp­nēm.

-   Viņš ir patiešām nikns, velnēns brēca. Pat viņa astrālā forma gandrīz saēda manu būtību, kad viņš atgriezās pa astrālo saikni. Kaut nu es vismaz neskatītos uz grīdu es labprāt redzētu, kas te tagad notiks.

Netenjels piesteidzās pie skapja un izmisīgi to pagrūda; jaunais burvis gribēja to aizstumt priekšā durvīm, lai neļautu meistaram ienākt. Pārāk smags viņam nebija tik daudz spēka. Zēns izmisīgi tvēra pēc elpas.

-    Kas tad nu? velnēns atkal ierunājās. Tu taču tagad esi liels burvis! Izsauc kādu dēmonu, lai tas glābj tavu ādu. Varbūt ifrītu tas tev palīdzēs. Un kā būtu ar tavu draugu Bartimaju? Kur viņš ir, kad tev viņu vajag?

Skaļi elsodams, Netenjels apsēdās uz grīdas un pagriezās ar seju pret durvīm.

-    Nepatīkama sajūta, vai ne? velnēna balss skanēja sajūs­mināti. Būt kāda cita žēlastībā. Tagad tu arī zini, kā tas ir. Samierinies, sīkais, tu esi palicis viens. Neviens tev nepalī­dzēs.

Pie loga atskanēja klauvējiens.

Pēc mirkļa, kura laikā Netenjela sirds gandrīz apstājās, viņš palūkojās uz logu: aiz stikla sēdēja izspūris balodis, kas satraukti vicināja abus spārnus. Zēns šaubīdamies piegāja tuvāk.

-    Bartimaj?

Balodis vēl vairākas reizes pieklauvēja ar knābi pie loga. Netenjels pacēla roku, lai atvērtu logu…

Istabas durvju atslēga pagriezās. Durvis ar skaļu blīkšķi atsprāga vaļā. Tajās stāvēja Krūmložņa ar niknumā piesarkušu seju un baltu matu mākoni ap galvu. Audzēknis nolaida roku un devās pie sava skolotāja. Balodis bija pazudis.

Brīdi Krūmložņa nevarēja atvilkt elpu. Nožēlojamais zeņķi! Kas tevi kontrolē? Kurš no maniem ienaidniekiem?

-    Neviens, ser. Es…

-    Vai tas ir Divāls? Vai Mortensens? Vai varbūt Siržulauzējs?

Netenjels saviebās, izdzirdot pēdējo vārdu. Neviens no

viņiem, ser.

-   Kurš tev iemācīja izveidot Novērošanas disku? Kurš lika mani izspiegot?

Par spīti bailēm, zēna sirdī iesvēlās niknums. Viņa balss ska­nēja nicinoši. Vai jūs vienreiz nesapratīsiet? Es jau jums teicu. Neviens man to nelika darīt.

-Pat tagad tu melo! Lai notiek! Palūkojies vēlreiz uz savu istabu. Tu šeit nekad vairs neatgriezīsies. Iesim uz manu darb­istabu, kur tu varēsi izbaudīt velnēnu sabiedrību, līdz tava mēle atraisīsies. Nāc nu!

Netenjels vilcinājās, bet te nu meistars nāca palīgā. Viņa roka nolaidās uz mācekļa pleca un sagrāba to kā spīlēs. Viņu izrāva no istabas un gandrīz vai nogrūda pa kāpnēm.

Pirmajā kāpņu laukumiņā viņi sastapa Martas kundzi, kura bija gluži bez elpas. Ieraudzījusi Netenjela nožēlojamo stāvokli un sava vīra dusmas, viņa bailēs iepleta acis, bet neko nevai­cāja.

-   Artūr, Krūmložņas sieva nočukstēja, pie tevis ieradies ciemiņš.

-    Man nav laika. Šis puika…

-   Viņš saka, ka tas esot steidzami.

-    Kas? Kas to saka?

-    Saimons Siržulauzējs. Viņš burtiski ielauzās mūsu mājā.

Krūmložņas uzacis saraucās. Siržulauzējs? viņš norūca. Kas tad viņam te meklējams? Cik raksturīgi šim cilvēkam uz­rodas pašā nepiemērotākajā brīdī. Lai notiek, es viņu pieņemšu. Un tu beidz te ķepuroties! Tas bija domāts Netenjelam, kurš pēkšņi izdarīja straujas kustības, it kā vēlētos izrauties. Tu, knauķi, pagaidīsi noliktavā, līdz man būs laiks tikt galā ar tevi!

-    Ser…

-   Vairāk ne vārda! Krūmložņa sāka bīdīt Netenjelu uz priekšu. Marta, uzliec ūdeni un pacienā mūsu viesi ar tēju! Es nokāpšu lejā pēc pāris minūtēm. Man jāsaved sevi kārtībā.

-    Jā, Artūr.

-    Ser lūdzu, uzklausiet! Tas ir svarīgi! Jūsu darbistabā…

-    Klusē! Krūmložņa atvēra šauras durvis un iegrūda Netenjelu mazā, aukstā istabā, kur glabājās kaudzēm vecu val­dības papīru. Neatskatoties meistars aizcirta durvis un pagrieza atslēgu. Zēns dauzīja durvis un izmisīgi sauca skolotāju.

-    Ser! Ser! Viņam neviens neatbildēja. Ser!

-    Tu šoreiz esi pārāk laipns. Liela vabole ar iespaidīgiem žokļiem ielīda istabā pa durvju apakšējo spraugu. Patiesību sakot, "sers" manai gaumei ir nedaudz par formālu, tomēr skan labāk nekā "nodevīgais dēmon".

-    Bartimaj! Netenjels šokā pakāpās atpakaļ. Viņa acu priekšā vabole sāka augt lielāka, pārvērsties… Un te jau viņa priekšā stāvēja tumšādainais zēns, rokas uz gurniem sali­cis, galvu piešķiebis. Kā jau allaž, arī šis bija precīzs atveids: svešiniekam kustoties, mati sajaucās, gaisma atspīdēja uz ādas

porām; viņš izskatījās gluži kā īsts. Tikai kaut kas nenosa­kāms iespējams, maigās, tumšās acis, kas vērās viņā, pauda, ka viesis nav no šīs pasaules. Netenjels samirkšķināja acis; viņš mēģināja saņemties. Jaunais burvis jutās tikpat pārsteigts un apjucis kā iepriekšējā reizē, kad abi tikās.

Ēģiptiešu zēns aplūkoja plikos grīdas dēļus un papīru kal­nus. Kurš te ir bijis nerātns, mazs burvis, ko? viņš ķircinoši sacīja. Tātad beidzot Krūmložņa tevi pieķēra. Viņam nu gan bija vajadzīgs ilgs laiciņš…

Netenjels nelikās par zēna teikto ne zinis. Tātad tas biji tu pie tā loga, viņš iesāka. Un kā tu…

-    Protams, lejup pa skursteni, kā tad tu domāji? Un, pirms tu ko saki, es zinu, ka tu vēl neesi mani izsaucis, bet šeit viss notiek tik strauji, ka es nedrīkstēju gaidīt. Amulets…

Netenjels pēkšņi kaut ko aptvēra. Tu tu atvedi šurp Sir­žulauzēju!

Zēns izskatījās pārsteigts. Es?

-   Nemelo man, dēmon! Tu esi mani nodevis! Tu esi viņu atvedis šurp.

-    Siržulauzēju? Dēmons izskatījās vēl pārsteigtāks nekā iepriekš. Kur viņš ir?

-    Lejasstāvā. Viņš tikko ieradās.

-    Tam nav nekāda sakara ar mani. Vai tikai tu pats neesi izpļāpājies?

-    Es? Tas noteikti biji tu…

-Es neesmu neko teicis. Man bija jādomā par tabakdozi… Bartimajs sarauca pieri un kaut ko pārdomāja. Lai gan varu atzīt, ka tā ir dīvaina sakritība.

-    Sakritība? Netenjels no dusmām gandrīz lēkāja augšup lejup. Tu viņu esi šurp atvedis, tu, muļķi! Un tagad ātri paņem amuletu no darbistabas, pirms Siržulauzējs ir tur iegājis.

Džins iesmējās. Nekādā ziņā. Ja Siržulauzējs ir šeit, viņš noteikti izvietojis ārā dučiem Izlūkložu. Tās tūlīt pat uztvers amuleta auru un metīsies man virsū mirklī, kad izlidošu no mājas.

Netenjels sakopoja visus spēkus. Tagad, kad viņa kalps bija atgriezies, viņš vairs nejutās tik bezpalīdzīgs kā pirms tam. Jo­projām pastāvēja iespēja novērst nelaimi, ja vien dēmons rīkotos tā, kā viņam teikts… Es tev pavēlu paklausīt! viņš iesāka.

-    Dodies uz darbistabu…

-    Ak, liecies nu mierā, Netij, Bartimajs atmeta ar roku.

-    Tu neatrodies pentaklā un nevari mani piespiest pildīt jaunas pavēles. Saproti, ka pašlaik bēgt ar amuletu būtu nāvējošs pasā­kums. Cik stiprs ir šis Krūmložņa?

-    Ko? Netenjels bija pavisam apmulsis.

-    Cik stiprs? Kāda ir viņa pakāpe? Spriežot pēc bārdas garuma, varētu domāt, ka nekāds dižais burvis viņš nav, bet es varu arī kļūdīties. Cik gudrs viņš ir? Vai var uzvarēt Siržulau­zēju? Tas šobrīd būtu pats svarīgākais.

-   Ak nē, man neliekas vis. Netenjelam gan nebija nekādu pierādījumu, bet meistara iepriekš izrādītā dedzīgā pakalpība Siržulauzēja kungam liecināja, ka tā varētu būt taisnība. Tu domā…

-    Tava vienīgā iespēja ir: ja Siržulauzējs atrod amuletu, viņš varētu vēlēties visu šo lietu noklusēt. Viņš varētu mēģināt vie­noties ar Krūmložņu. Ja ne…

Netenjelam pār muguru nolija auksti sviedri. Tu taču nedomā, ka viņš…

-   Ak, šausmas! Ar visiem šiem uztraukumiem es gandrīz aiz­mirsu, kāpēc vispār pie tevis ierados. Dēmons iesāka runāt zemā un žēlīgā balsī: Lai tu zini, ka es esmu uzticīgi pildījis man uzticēto uzdevumu. Esmu izspiegojis Siržulauzēju. Es esmu mēģinājis izpētīt amuleta noslēpumus. Tevis dēļ esmu riskējis ar visu, ak, mans saimniek. Un tagad… te viņa balss atkal pie­ņēma sardonisko toni, … es varu paziņot, ka tu esi muļķis. Tev nav ne jausmas, ko tu esi izdarījis. Amulets ir tik varens, ka tas ir bijis valdības īpašumā vairākus desmitus gadu līdz Siržu­lauzējs to nozaga. Viņa nolīgts slepkava nonāvēja kādu vecāku burvi, kas to glabāja. Ņemot vērā šos apstākļus, manuprāt, viņš diez vai kavēsies nogalināt Krūmložņu, ja sāksies runas par amuleta atgūšanu.

Netenjelam šķita, ka istabas sienas griežas. Viņam bija nelabi. Tas viss izskatījās daudz sliktāk, nekā viņš bija iedomā­jies. Mēs nedrīkstam tā vienkārši te stāvēt, viņš nesakarīgi vāvuļoja, mums kaut kas jādara…

-    Taisnība. Es došos novērot, kas tur notiek. Pa to laiku tu paliec šeit kā paklausīgs mazs puisītis un esi gatavs bēgt, ja lieta pa vēršas uz slikto pusi.

-    Es negrasos bēgt! Netenjels klusi teica. Viņš satraukumā trīcēja. Martas kundze…

-    Es tev došu labu padomu. Bēgšana ir labākais, ko tu vari darīt, kad jāglābj sava āda. Labāk pierodi pie šīs domas, vecīt. Bartimajs pagriezās pret durvīm un uzlika uz tām plaukstu. Atskanēja skaļš krakšķis, un durvis atsprāga vaļā. Ej aug­šup uz savu istabu un gaidi. Es drīz vien ieradīšos pie tevis, lai pastāstītu, kas notiek. Un esi gatavs kustēties ātri.

To pateicis, džins pazuda. Kad Netenjels izgāja pa durvīm, tur vairs neviena nebija.

Atvaino par ielaušanos, Artūr, Saimons Siržulauzējs teica.

Krūmložņa tikko bija ienācis plašajā, tumšajā ēdamistabā, kur es arī viņu panācu, šis vīrs bija pavadījis vairākas minūtes pie spoguļa, pieglaužot matus un kārtojot kaklasaiti. Lai gan no tā nebija lielas jēgas: burvis joprojām izskatījās noplucis un izspūris blakus jaunākajam kolēģim, kas stāvēja pie kamīna, aplūkodams savus nagus un izstiepies kā stīga.

Netenjela meistars tēlotā labvēlībā pavicināja roku. Mans nams ir arī tavs nams, Siržulauzēj. Es atvainojos par kavēšanos. Varbūt apsēdīsimies?

Siržulauzējs nelikās dzirdam. Viņam mugurā bija elegants, melns uzvalks ar tumšzaļu kaklasaiti, briļļu stikli mirdzēja griestu lampas mestajā gaismā. Tie slēpa acis, bet jaunā burvja sejas āda bija pelēka un sakritusies. Tu izskaties satraukts, Krūmložņa, viņš teica.

Nē, nē. Es tikai strādāju bēniņos, tāpēc, steidzoties lejup, esmu nedaudz aizelsies.

Es biju ielavījies istabā kā zirneklis, piesardzīgi aizrāpies pa durvju palodu un tad augšup pa sienu, līdz sasniedzu tālākā un tumšākā istabas stūra patvērumu. Te es uzstiepu tīmekli, kas mani apsedza, cik labi vien iespējams. Tā es darīju, redzē­dams, ka burvim līdzi bija viņa otrā līmeņa velnēns, kas vērās uz visām pusēm ar savām mazajām, karstajām ačelēm.

Man negribējās domāt, kā Siržulauzējs bija atradis šo māju. Par spīti tam, ka es zēna klātbūtnē biju visu noliedzis, tā nudien šķita pārāk dīvaina sakritība, ka viņš bija šeit ieradies reizē ar mani. Bet šī mīkla varēja pagaidīt: zēna nākotne un tātad arī manējā bija atkarīga no tā, cik strauji spēšu reaģēt uz notie­košo.

Krūmložņa apsēdās vienkāršā koka krēslā un piespiesti pasmaidīja. Tātad… viņš teica. Vai tu patiešām neapsēdī­sies?

-    Nē, paldies.

-   Tad vismaz pasaki savam velnēnam, lai beidz visu laiku šūpoties. Man no tā griežas galva. Mājas saimnieks ierunājās negaidīti kašķīgā tonī.

Saimons Siržulauzējs paklakšķināja mēli. Velnēns, kas bija kūleņojis viņam aiz muguras, norima, saviebis seju dīvainā gri­masē kaut kas starp žāvām un smīnu.

Krūmložņa izlikās, ka tas viņu neuztrauc. Man šodien ir vēl citas svarīgas darīšanas, viņš sacīja. Varbūt tu būtu tik laipns un pastāstītu, kā es varu tev palīdzēt?

Saimons Siržulauzējs skumji palocīja galvu. Pirms pāris naktīm mani apzaga, viņš iesāka. Manas prombūtnes laikā no manas mājas tika nozagts kāds neliels, bet vērtīgs priekš­mets.

Krūmložņas kungs mierinoši pamāja. Man nudien žēl to dzirdēt.

-    Pateicos. Šis priekšmets man bija īpaši dārgs, tāpēc es, pats par sevi saprotams, vēlos to atgūt.

-    Protams. Vai tu domā, ka tā bija Pretošanās kustība?

-    Un tieši tāpēc es šodien esmu iegriezies pie tevis, Krūm­ložņa… Siržulauzējs runāja lēni un apdomīgi. Varbūt vēl jopro­jām cerēja, ka nebūs jāizsaka tieša apsūdzība. Burvji parasti ļoti rūpīgi izvēlas vārdus; nepareizie vārdi krīzes brīdī var novest pie katastrofas. Bet vecais vīrs acīmredzami neko nesaprata.

-    Tu vari rēķināties ar manu atbalstu, pats par sevi sapro­tams, mājastēvs nosvērti teica. Šīs zādzības ir patiešām atbaidošas. Jau ilgāku laiku mēs zinām, ka pastāv ļoti attīstīts zagto maģisko priekšmetu melnais tirgus, turklāt esmu pārlieci­nāts, ka par nozagtajiem priekšmetiem iegūtā nauda tiek izman­tota, lai uzturētu Pretošanās kustību. Mēs jau vakar redzējām, pie kā tas noved. Krūmložņas acis pēkšņi samiedzās tādā kā smaidā. Jāteic, ka es brīnos, ka tieši tu esi apzagts. Parasti zagļi bija ielauzušies kā lai pieklājīgāk pasaka? pie samērā viduvējiem burvjiem. Mēs domājam, ka šie zagļi ir jaunieši, var­būt pat bērni. Man jau šķita, ka tavām aizsargsistēmām būtu jātiek ar to galā.

-   Tā varētu teikt, Siržulauzējs izspļāva caur sakostiem zobiem.

-   Vai tu domā, ka tam ir kāds sakars ar vakardienas iebru­kumu Parlamenta ēkā?

-    Pagaidi brītiņu, Siržulauzējs bilda, man ir pamatots iemesls domāt, ka šī zādzība nebija Pretošanās kustības roku darbs, bet to ir paveicis kāds no man pazīstamiem burvjiem.

Krūmložņa sarauca pieri. Tu tā domā? Kā gan tu vari būt tik pārliecināts?

-   Jo es zinu, kas to izdarīja. Tā ir būtne, kura nes nepiedie­nīgo Bartimaja vārdu. Viduvējs džins, ļoti nekaunīgs, pagalam neapķērīgs.*[1] Kāds ar labāku dzirdi apveltīts indivīds tobrīd būtu sadzirdējis, kā istabas stūri zirnekļa pavediens ar spēku tiek iesviests griestos. Par laimi, velnēns bija pārāk aizņemts, mēģinot nokaitināt Krūmložņu, ļoti lēni mai­nīdams savu sastingušo sejas izteiksmi. Tas nedzirdēja nenieka. Nekas īpašs. Kurš katrs, kam ir puslīdz pietiekami saprāta, spētu viņu izsaukt. Tas ir, puslīdz saprātīgs burvis, nevis vienkāršais cilvēks.

-    Un tomēr, Krūmložņa smīnot teica, šis Bartimajs aiz­bēga ar tavu maģisko priekšmetu. [67] [1] Es pēkšņi sajutu dīvainu žēlumu pret veco muļķi. Tas ilgi neizvilks. Tikai iedomājos, ka vajadzēja to pieminēt.

-    Tas muļķis! Viņš pieļāva, ka tiek noskaidrota viņa patiesā personība! Siržulauzējs nu jau tikko valdījās. Nē, nē, tev ir taisnība. Es aizrāvos.

-    Un tas, kurš viņu izsauca…

Briļļu stikli uzzibēja. Jā, tieši tāpēc es esmu šeit, Artūr. Lai satiktu tevi.

Uz brīdi iestājās klusums, kamēr mājastēvs mēģināja sasais­tīt kopā abus apgalvojumus. Beidzot viņam tas izdevās. Viņa sejā varēja lasīt veselu izjūtu gammu, un tad visas emocijas nomainīja salta pieklājības maska. Istabā kļuva neomulīgi.

-   Atvaino, viņš ļoti klusi sacīja, bet ko tu tikko teici?

Saimons Siržulauzējs paliecās uz priekšu un ar abām rokām

atspiedās pret galdu. Viņam bija patiešām nevainojams mani­kīrs. Artūr, viņš teica, Bartimajs pēdējā laikā dzīvo pa aug­stiem plauktiem. Šorīt viņš tika ieslodzīts Londonas Tauerā, īsi pēc iebrukuma Pinna veikalā Pikadilī.

Krūmložņa apjukumā noelsās. Tas džins? Kā… kā tu to zini? Viņiem taču tā arī neizdevās noskaidrot viņa personību… Un šajā pēcpusdienā tas izbēga…

-   Tiesa gan. Siržulauzējs nepaskaidroja, kā. Pēc tam kad tas bija aizbēdzis, mani spiegi to… pamanīja. Viņi sekoja Bartimajam pa visu Londonu… uz šejieni. [68] [1] Ak vai. Izskatījās, ka Siržulauzējs bija paredzējis, ka es aizbēgšu no Fakvarla. Acīmredzot viņš bija aizsūtījis spiegus uz Taueru, lai tie mums sekotu, tiklīdz mēs izlauzīsimies brīvībā. Un es biju viņus atvedis pie amu­leta rekordlielā ātrumā. Cik apkaunojoši.

Krūmložņa apjucis pakratīja galvu. Tas atgriezās šajā mājā? Tu melo!

-    Bartimajs ieradās pirms desmit minūtēm un pagaisa tavas mājas skurstenī kā dūmu mākonītis. Vai tu esi pārsteigts, ka esmu ieradies pēc man nozagtā maģiskā priekšmeta? Un tagad, kad esmu iekštelpās… Siržulauzējs pacēla galvu un ieelpoja, it kā sajustu patīkamu aromātu. Jā, es varu sajust tā auru. Tas ir tepat tuvumā.

-Bet…

-    Nekad nebūtu iedomājies, ka tas esi tu, Artūr. Tas ir, es zināju, ka tu alksti pēc maniem dārgumiem. Bet man allaž likās, ka tev trūkst prasmju tos iegūt.

Vecais vīrs atvēra un atkal aizvēra muti kā zelta zivtiņa, izdvešot neartikulētas skaņas. Siržulauzēja velnēns tobrīd pār­veidoja savu sejas izteiksmi naidīgā vīpsnā, bet tad atkal to nomainīja. Viņa saimnieks nepacietīgi pabungoja pa galdu ar rādītājpirkstu.

-    Es būtu varējis ielauzties tavā mājā, Artūr. Turklāt man būtu uz to visas tiesības. Bet es labprātāk rīkojos galanti. Tur­klāt mans pazudušais priekšmets ir diezgan… strīdīgas izcel­smes. Neviens no mums nevēlētos, lai kāds atklāj, ka tas atro­das manā vai tavā mājā, vai ne? Tātad ja tu man to aši atdosi, mēs varētu nonākt pie kādas… vienošanās, kas noderētu mums abiem. Viņš pakāpās atpakaļ, virpinot pirkstos piedurknes atloku. Es gaidu.

Ja Krūmložņa būtu sapratis kaut vārdu no Siržulauzēja teiktā, viņš būtu paglābis savu ādu. [69] [1] Viņš varētu aši atnest amuletu, vienoties par noteikumiem un noska­tīties, kā Siržulauzējs apmierināts pazūd naktī. Protams, tā kā viņš tagad zinātu par Siržulauzēja pastrādātajiem noziegumiem, drīz pēc tam viņa māja tiktu uzsperta gaisā, bet viņš būtu ieguvis laiku noskūt bārdu, uzvilkt puķainu kreklu, noķert pēdējo reisu uz kādu siltu un smilšainu vietu un tādējādi izdzīvot.

Ja Netenjela meistars būtu atsaucis atmiņā sava mācekļa nedarbus un atcerējies, ka divreiz divi ir četri, viņš būtu izsprucis sveikā. Bet savā apjukumā neap­ķērīgais burvis neredzēja neko tālāk par nepatieso apsūdzību, kas viņam tika izvirzīta, un lielā niknumā pielēca no krēsla.

-    Tu, iedomīgais izlēcēj! vecais vīrs iekliedzās. Kā tu uzdrošinies apsūdzēt mani zādzībā! Pie manis nav tava maģiskā priekšmeta es par to neko nezinu un negribu zināt! Kāpēc lai es to zagtu? Es neesmu tāds līdējs kā tu, es neesmu zemisks iztapoņa. Es nedzenos pēc varas, necenšos to izrakt kā cūka no atkritumu bedres! Pat tad, ja man būtu kādi politiski motīvi, es negrasītos aplaupīt tevi. Visi zina, ka tava zvaigzne jau ir norie­tējusi. Tu neesi tā vērts. Nē, tavi spiegi kaut ko pārpratuši vai, kas vēl vairāk iespējams, tie melo. Bartimaja šeit nav! Es neko nezinu par viņa noziegumiem. Un tavs pazudušais krāms nav paslēpts manā mājā!

Kamēr Krūmložņa izbļaustījās, likās, ka pāri Siržulauzēja sejai pārslīd ēna, lai gan lampa joprojām apspīdēja viņa briļļu stiklus. Viņš lēni pašūpoja galvu. Neesi muļķis, Artūr! viņš teica. Mani spiegi nemelo. Tie ir vareni gari, kas klausa katrai manai pavēlei.

Vecais burvis izlēmīgi paslēja uz augšu apdegušo bārdu. Vācies ārā no manas mājas!

-   Man tev nav jāstāsta, kādi vareni spēki ir manā pakļau­tībā, Saimons Siržulauzējs turpināja. Bet pārrunāsim to visu mierīgi, un varbūt mēs vēl varam izvairīties no skandāla.

-    Man nav, ko tev sacīt. Tava apsūdzība ir nepatiesa.

-    Nu tad…

Saimons Siržulauzējs uzsita knipi. Pēkšņi velnēns nolēca uz mahagonija koka galda. Tas vaikstījās un staipījās. Tā astes galā parādījās dīvains izliekums, kas palēnām pārtapa par asu nazi ar robainām malām. Velnēns lēnām nolaida astes galu un pagrozīja asti. Asmens ietriecās galda pulētajā virsmā, griežot to gluži kā nazis sviestu. Velnēns nostaigāja pāri visam galdam, velkot asti aiz sevis un ar to sagriežot koka virsmu divās daļās. Krūmložņam gandrīz vai izsprāga acis no pieres. Siržulauzējs smaidīja.

-    Dzimtas mantojums, Artūr? viņš jautāja. Man jau tā likās.

Velnēns jau gandrīz bija sasniedzis otru galda galu, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens. Abi vīrieši pagriezās. Velnēns sastinga. Pa durvīm ienāca Martas kundze, kas nesa paplāti.

-    Lūk, arī tēja, viņa teica, un smilšu cepumi, Artūram tie ļoti garšo. Es visu nolikšu tepat, labi?

Abi burvji un velnēns mēmi noskatījās, kā sieviete tuvojas galdam un novieto paplāti galda galā starp Krūmložņas kungu un plaisu galda vidū. Kapa klusumā viņa nocēla no paplātes smago porcelāna tējkannu (neredzamajam velnēnam vajadzēja palēkt sāņus, lai to neuzliktu viņam uz galvas), divas krūzītes, divas apakštasītes, divus šķīvjus, šķīvi ar smilšu cepumiem un galda piederumus. Galda gals sasvērās zem šī svara. Atskanēja kluss krakšķis.

Martas kundze atkal pacēla paplāti un uzsmaidīja viesim.

-   Uzkodiet, Siržulauzēja kungs. Jums nudien nenāktu par ļaunu mazliet pieņemties svarā.

Artūra sievas vērīgo acu uzmanīts, Saimons paņēma vienu smilšu cepumu. Galds salīgojās. Viņš sāji pasmaidīja.

Tieši tā. Dodiet ziņu, ja gribat vēl tēju. Pasitusi paplāti padusē, Krūmložņas kundze izsteidzās laukā. Abi vīrieši nolū­kojās, kā viņa aiziet.

Durvis aizvērās.

Tūlīt pat abi burvji un velnēns atkal pievērsās galdam.

Ar skaļu krakšķi padevās pēdējais koka gabals. Galda gals, uz kura stāvēja tējkanna, tējas krūzes ar apakštasītēm, šķīvji, smilšu cepumi un galda piederumi, rībēdams nogāzās zemē. Vel­nēns uzlēca gaisā un nolaidās uz kamīna dzegas blakus sausa­jām puķēm.

Klusums.

Saimons Siržulauzējs nometa savu smilšu cepumu zemē.

-    To pašu, ko ar koka galdu, es varu izdarīt arī ar cietu pauri, Artūr, viņš teica.

Artūrs Krūmložņa palūkojās uz viņu. Viņš runāja dīvaini, it kā no liela attāluma: Tā bija mana labākā tējkanna.

Viņš trīs reizes iesvilpās. Par atbildi atskanēja trīs zemi, dobji svilpieni, un kamīna priekšā parādījās robusts goblins ar zilu seju un lieliem muskuļiem. Krūmložņa ar žestu tam kaut ko norādīja un vēlreiz nosvilpās. Goblins palēcās gaisā un pagrie­zās. Viņš uzklupa mazajam velnēnam, kas slēpās aiz sausajām puķēm, saķēra to nagos un sāka spiest, nemaz neuzmanoties no robainā asmeņa. Mazā velnēna būtība izkropļojās, aizmiglojās un tika samalta miltos. Acumirklī tas ar visu asti bija saspiests dzeltenā, gaļīgā bumbiņā. Goblins nogludināja bumbiņu, pameta to gaisā, atvēra muti un aprija.

Krūmložņa pagriezās pret Siržulauzēju, kas to visu bija vēro­jis sakniebtām lūpām.

Atzīšos, ka vecais čakārnis mani pārsteidza viņš bija sarī­kojis labāku izrādi, nekā biju cerējis. Tomēr piepūle, izsaucot pieradināto goblinu, bija darījusi savu. Viņa krekls mirka svied­ros.

Arī Siržulauzējs to bija pamanījis. Pēdējā iespēja, viņš strupi sacīja. Atdod manu īpašumu vai arī es paaugstināšu likmes. Ved mani uz savu studiju.

-    Nekad! Krūmložņa jau gandrīz vai nevaldīja pār sevi, tik pārskaities viņš bija. Vecais vīrs neizrādīja nekādas veselā saprāta pazīmes.

-     Tad skaties! Siržulauzējs atglauda savus jau tā pielaizītos matus un klusi izrunāja pāris vārdu. Gaiss ēdamistabā ievibrējās, visapkārt mirgoja un zibeņoja. Tālākā istabas siena pazuda. Tās vietā parādījās neskaidrs gaitenis. Krūmložņa skatījās, kā pa šo gaiteni viņam tuvojas kāds tēls. Tas tuvojās, kļūdams arvien lielāks, taču nevis nāca, bet it kā peldēja tā kājas palika nekustīgas.

Mājastēvs noelsās un pakāpās atpakaļ. Viņš uzdūrās vienam no krēsliem.

Viņa vietā es arī būtu noelsies. Pazinu šo tēlu muskuļoto augumu un šakāļa galvu.

-    Apstājies! Krūmložņa iekliedzās. Netenjela meistara seja bija līķa bālumā. Viņš bija pieķēries pie krēsla, kā atbalstu mek­lēdams.

-    Ko tu teici? Siržulauzējs pārvaicāja, pielicis roku pie auss. Nevaru sadzirdēt. [70] [1] Cik nevajadzīgs žests. Kādi gan tie burvji ir aktieri!

-    Pietiek! Lai notiek, tu esi uzvarējis! Es tevi tūlīt pat vedīšu uz savu darbistabu! Tikai sūti prom to briesmoni!

Tēls kļuva arvien lielāks. Krūmložņa bailēs drebēja. Goblins savilka nožēlas pilnu grimasi un pazuda aiz kamīna flīzēm. Es neomulīgi sarosījos savā stūrī, prātojot, ko gan es iesākšu, kad Džabors beidzot būs ienācis istabā. [71] [1] Fakvarlam tomēr bija taisnība! Neliela horlu un utuku armija nespēja Džaboru aizkavēt. Tas neizklausījās labi.

Un tad Siržulauzējs deva kādu zīmi. Bezgalīgais gaitenis kopā ar Džabora tēlu pazuda. Siena atkal bija tāda pati kā agrāk, un pie tās karājās nodzeltējusi Krūmložņas vecmāmiņas fotogrāfija.

Vecais vīrs bija noslīdzis uz ceļiem pie savas tējas servīzes lauskām. Viņš tik ļoti trīcēja, ka tikko spēja nostāties kājās.

Kā mēs varam nokļūt tavā darbistabā, Artūr? Saimons Siržulauzējs vaicāja.

Netenjels stāvēja kāpņu laukumiņā, cieši pieķēries pie kāpņu margām, it kā baidītos nokrist. No lejasstāva ēdamista­bas nāca balsis; tās kļuva skaļākas un klusākas, bet zēns to tik tikko pamanīja. Panikas vilnis aizskaloja visas pārējās skaņas. Nekompetents burvis ir slikts burvis. Un kas tad bija nekompe­tence? Kontroles zaudēšana. Pēdējo pāris dienu laikā notikumi lēni, bet neatlaidīgi bija norisinājušies neatkarīgi no Netenjela gribas. Vispirms Bartimajs bija uzzinājis zēna vārdu. Viņš gan šo lietu bija nokārtojis ar tabakdozes palīdzību, tomēr ilgstoša atelpa nesekoja. Veiksmes vietā cita pēc citas nāca jaunas nelai­mes. Bartimaju bija notvērusi valdība, Krūmložņa bija atklājis, ar ko viņa māceklis nodarbojas, un nu jaunā burvja karjera bija sagrauta, pirms vēl sākusies. Tagad dēmons atsacījās izpildīt viņa pavēles un viņu mājā bija ieradies Siržulauzējs. Turklāt viss, ko Netenjels varēja darīt, bija stāvēt un bezpalīdzīgi nolū­koties notiekošajā. Zēns attapās, ka ir ierauts to notikumu straumē, kurus pats bija izraisījis, un bezpalīdzīgi peldēja pa straumi…

Pēkšņi Netenjela pašnožēlas pilnajā apcerē ielauzās kāda skaņa, kas lika viņam parauties nostāk no kāpņu margām. Tā bija Martas kundzes dungošana, kas atskanēja, viņai nākot no virtuves uz ēdamistabu. Krūmložņas sieva nesa tēju: Netenjels dzirdēja, kā uz paplātes šķind porcelāns. Pēc tam atskanēja klauvējiens pie durvīm; vēl neilgi varēja sadzirdēt porcelāna šķindoņu, un tad iestājās klusums.

Tobrīd Netenjels gandrīz aizmirsa pats savu sarežģīto stā­vokli. Martas kundzei draudēja briesmas. Mājā bija ienaidnieks. Drīz vien viņš piespiedīs meistaru atvērt darbistabas durvis, lai to pārmeklētu, un atradīs amuletu. Un tad… kas zina, ko Siržu­lauzējs izdarīs ar Krūmložņas kungu un viņa sievu?

Bartimajs bija pieteicis gaidīt augšstāvā un sagatavoties uz ļaunāko. Bet šī bezpalīdzīgā gaidīšana Netenjelam jau bija līdz kaklam. Viņš vēl nejutās sakauts. Jā, situācija bija sarežģīta, tomēr zēns vēl varēja kaut ko iesākt. Burvji sēdēja ēdamistabā. Krūmložņas kunga darbistaba bija tukša. Ja varētu ielavīties iekšā un paņemt amuletu, varbūt to vēl izdotos noslēpt citur, lai arī ko sacītu Bartimajs.

Netenjels ātri un klusi nolavījās lejā uz stāvu, kur atradās meistara darbistaba un citas darba telpas. Tagad viņš varēja skaidrāk sadzirdēt balsis no pirmā stāva: viņam likās, ka dzird, kā Krūmložņa kliedz. Laika bija maz. Netenjels izzagās cauri citām istabām un nonāca pie meistara darbistabas durvīm. Zēns brīdi vilcinājās. Šeit viņš nebija spēris kāju kopš sešu gadu vecuma. Tālas, baigas atmiņas lika nodrebēt, bet viņš tās apņē­mīgi atvairīja. Puisēns devās lejup pa kāpnēm…

Un apstājās kā sastindzis.

Uz Krūmložņas darbistabas durvīm bija uzzīmēta sarkana piecstaru zvaigzne. Netenjels skaļi novaidējās. Viņš zināja pie­tiekami, lai pazītu Uguns burvestību. Tiklīdz jaunais burvis pie­skartos durvīm, viņš pārvērstos pelnos. Bez aizsardzības viņš nevarēja pa tām ieiet, bet, lai izsauktu Aizsardzību, bija vaja­dzīgs pentakls, Izsaukšana, rūpīga sagatavošanās…

Un tam nebija laika. Viņš bija bezpalīdzīgs! Nederīgs! Zēns dusmās sita ar dūri pa sienu. Kaut kur atskanēja dīvaina skaņa, līdzīga baiļu kliedzienam.

Netenjels uzskrēja atpakaļ pa kāpnēm un cauri istabām uz kāpņu laukumiņu un tūlīt izdzirdēja, kā atveras ēdamistabas durvis un atskan soļi.

Viņi nāca šurp.

Atskanēja jautājošā un izbaiļu pilnā Martas kundzes balss, kas lika Netenjelam sāpēs nodrebēt. Vai viss kārtībā, Artūr?

Atbilde skanēja klusi, pavisam svešā balsī: Es tikai parādīšu Siržulauzēja kungam savu darbistabu. Paldies, mums nekas nav vajadzīgs.

Tagad viņi kāpa augšup pa kāpnēm. Netenjels mocījās neziņā. Ko tagad darīt? Tiklīdz abi gatavojās nogriezties ap stūri, zēns iemuka tuvākajā istabā un pievēra durvis. Smagi elpodams, viņš piespieda seju pie durvju šķirbas un paskatījās laukā. Garām lēni pagāja Krūmložņas kungs. Viņa mati bija izspūruši un drē­bes nekārtīgas, acīs neprātīgs skatiens un mugura saliekta it kā zem liela smaguma. Meistaram aiz muguras nāca Saimons Siržulauzējs, viņa acis slēpa briļļu stikli, bet lūpas bija saknieb­tas šaurā svītriņā. Un aiz viņa nāca zirneklis, tas steidzās pa sienu, slēpdamies ēnās.

Visi trīs pazuda darbistabas virzienā. Netenjels atliecās, viņam reiba galva. Smacēja bailes un vainas apziņa. Krūm­ložņas seja… Par spīti antipātijām pret meistaru, redzēt viņu šādā stāvoklī Netenjels nepavisam nebija vēlējies. Jā, meistars bija vājš; jā, viņš bija nožēlojams; un, jā, viņš bija izturējies pret Netenjelu ar nerimstošu nepatiku. Tomēr šis cilvēks bija ministrs, viens no trīssimt valdības pārstāvjiem. Un nejau viņš bija paņēmis amuletu, bet gan Netenjels.

Zēns iekoda lūpā. Siržulauzējs bija noziedznieks. Kas zina, uz ko viņš spējīgs? Lai Krūmložņa uzņemas vainu! Viņš to bija pelnījis, jo nekad nebija savu skolnieku aizstāvējis un bija atlai­dis Lutiēnas jaunkundzi… lai tad cieš! Kāpēc gan Netenjels bija nolicis amuletu Krūmložņas darbistabā? Vai ne tāpēc, lai pasar­gātu sevi dienā, kad pēc tā ieradīsies Siržulauzējs? Viņš neie­jauksies, kā jau džins bija mācījis. Jāsagatavojas bēgt, ja tas būs nepieciešams…

Netenjels satvēra galvu rokās.

Nē, viņš nevarēja nedz bēgt, nedz slēpties. To taču bija ietei­cis dēmons, nodevīgais viltnieks. Bēgšana un slēpšanās nebija godājama burvja cienīga. Ja viņš ļaus meistaram vienam cīnīties ar Siržulauzēju, kā viņš pēc tam varēs skatīties pats sev acīs? Ja cietīs meistars, cietīs arī Martas kundze, un tas būs nepanesami. Nē, te neko nevarēja līdzēt. Tagad, kad bija pienācis izšķirīgais brīdis, Netenjels sev par pārsteigumu un šausmām atklāja, ka tieši šis ir īstais laiks, lai rīkotos. Neatkarīgi no sekām viņam vajadzēja iejaukties.

Pat doma par to, kas tagad būs jādara, lika jaunajam burvim justies slikti. Tomēr viņš gāja, liekot soli aiz soļa. Ārā no istabas, pāri kāpņu laukumiņam, uz darbistabas kāpņu pusi… vēlreiz lejup pa kāpnēm…

Ar katru brīdi Netenjela veselais saprāts arvien uzstājīgāk lika viņam pagriezties un bēgt, bet zēns tam pretojās. Bēgdams viņš pieviltu Martas kundzi. Viņš ieies iekšā un pateiks tais­nību, un tad lai notiek, kas notikdams.

Durvis bija atvērtas, draudīgā Uguns zvaigzne pazudusi. No istabas spīdēja dzeltena gaisma.

Pie sliekšņa Netenjels apstājās. Likās, ka smadzenes ir attei­kušās darboties. Viņš vairs nesaprata, ko gatavojas darīt.

Viņš atvēra durvis un iegāja telpā tieši īstajā brīdī, lai redzētu, kā tiek atrasts amulets.

Siržulauzējs un Krūmložņa stāvēja pie bufetes, uzgriezuši zēnam muguru. Bufetes durvis bija plaši atvērtas. Saimons alka­tīgi izvirzīja uz priekšu galvu, gluži kā kaķis, kas izgājis medī­bās, tad aši pastiepa roku un, kaut ko nogāzis malā, triumfējoši iekliedzās. Burvis lēni pagriezās un pietuvināja roku Krūmlož­ņas kunga līķa bālajai sejai.

Netenjela pleci saguma.

Cik mazs gan izskatījās Samarkandas amulets, cik nenozī­mīgs tas likās, kad atradās Siržulauzēja rokā smalkajā zelta ķēdītē! Tas lēni šūpojās, mirdzot darbistabas lampu gaismā.

Burvis pasmaidīja. Kas tad mums te ir, ko?

Krūmložņa neticīgi šūpoja galvu. Šo pāris sekunžu laikā viņa seja bija novecojusi. Nē, vecais vīrs čukstēja, tā ir kāda vil­tība… tu mani gribi iegāzt…

Siržulauzējs pat neskatījās uz kolēģi. Viņš nespēja atraut acis no sava atgūtā amuleta. Nespēju iedomāties, ko tu gribēji ar to iesākt, viņš teica. Jau izsaukt Bartimaju vien noteikti bija pāri taviem spēkiem.

-    Bet es tev saku, Krūmložņa čukstēja, ka es neko nezinu par šo Bartimaju, tāpat kā par tavu maģisko priekšmetu un to, kā tas šeit nokļuvis.

Te Netenjels izdzirdēja, ka ierunājas kāda balss, spalga un dreboša. Tas bija viņš pats, kas runāja.

-   Viņš saka taisnību, zēns teica. Es to paņēmu. Cilvēks, ar kuru tu gribi runāt, esmu es.

Pēc šī paziņojuma klusums ilga apmēram piecas sekundes. Abi burvji strauji apgriezās, atvērtām mutēm blenzdami uz zēnu. Krūmložņas kunga uzacis pacēlās līdz pieres vidum, tad atkal nolaidās un atkal pacēlās, attēlojot galējo apjukumu. Sir­žulauzējs izbrīnīts sarauca pieri.

Netenjels izmantoja šo apjukumu un ienāca istabā. Tas biju es, Krūmložņas audzēknis teica, juzdamies nu jau nedaudz drošāk, kad pats svarīgākais bija pateikts. Viņam ar to nav nekāda sakara. Liec viņu mierā.

Krūmložņa mirkšķināja acis un purināja galvu. Likās, ka viņš šaubās, vai ir pie pilna prāta. Siržulauzējs palika mierīgs, vērīgi lūkojoties Netenjelā. Samarkandas amulets šūpojās viņa mierīgajos pirkstos.

Netenjels noklepojās. Mute bija izkaltusi. Viņam bija pat bail domāt, kas tagad notiks. Tomēr kaut kur šajā istabā bija paslē­pies viņa kalps, tātad zēns nebija pilnībā neaizsargāts. Ja būs nepieciešams, gan jau Bartimajs nāks palīgā.

Beidzot meistars ierunājās. Ko tu tur murmini, muļķa puika? Tev nav ne jausmas, par ko mēs runājam. Tūlīt pat pamet šo istabu! Pēkšņi viņam kaut kas iešāvās prātā. Pagaidi kā tu tiki ārā no savas istabas?

Siržulauzēja sarauktā piere izlīdzinājās, un viņš iesmējās. Mirklīti, Artūr! Nepārsteidzies.

Pēkšņi Krūmložņas kunga sejā atkal parādījās niknums.

-     Nemuļķojies! Šis zeņķis nevar būt pastrādājis šādu nozie­gumu! Pirmām kārtām viņam būtu jātiek garām manai Uguns zvaigznei, nemaz nerunājot par tavas mājas aizsardzību.

-    Un jāizsauc četrpadsmitā līmeņa džins, Siržulauzējs nomurmināja. Jā, tas arī.

-    Tieši tā. Šāds pieņēmums ir ab… Iekšlietu ministrs pēkšņi noelsās. Viņa acīs atmirdzēja nojausma. Pagaidi… tomēr… Vai tas varētu būt iespējams? Šodien pat es notvēru šo knēveli ar visu Izsaukšanas aprīkojumu un Adelbranda pentaklu, uzzīmētu uz grīdas. Un viņa istabā atradās sarežģītas grāmatas tādas kā Ptolemaja vārds. Es domāju, ka viņam nav izdevies izsaukt džinu… Un ja nu man nebija taisnība?

Saimons Siržulauzējs neteica ne vārda, bet nenovērsa acis no Netenjela.

-   Vēl pirms stundas, Krūmložņa turpināja, es pieķēru šo zeņķi izspiegojam mani mana paša darbistabā. Viņam bija Novē­rošanas disks, bet es neko tādu viņam nekad neesmu devis. Ja viņš ir spējīgs uz kaut ko tādu, tad kas zina, kādus noziegumus vēl spēj pastrādāt?

-    Pat tad, ja tā būtu taisnība, Siržulauzējs mierīgi teica,

-    kāpēc lai viņš gribētu mani apzagt?

Netenjels no sava skolotāja uzvedības varēja pateikt, ka viņš joprojām nav pazinis amuletu, un saprata, ka šī nezināšana vēl varēja viņus glābt. Vai Siržulauzējs noticēs, ka arī Netenjels nav zinājis, ko nozog? Viņš ātri ierunājās, cenzdamies izklausī­ties pēc iespējas bērnišķīgāks. Tā bija tikai palaidnība, viņš teica. Slikts joks. Gribēju atspēlēties par to, ka jūs mani toreiz nopērāt. Liku dēmonam nozagt no jūsu mājas, vienalga, ko. Gri­bēju to paglabāt līdz laikam, kad paaugšos un… mmm, sapra­tīšu, ko ar to iesākt. Ceru, ka tas nebija nekas vērtīgs, ser. Man ļoti žēl, ka sagādāju jums nepatikšanas…

Viņš apklusa, pats apzinādamies, cik nepārliecinošs bija šis stāsts. Siržulauzējs joprojām skatījās uz viņu, bet no viņa sejas izteiksmes neko nevarēja noprast.

Toties meistars tūlīt pat noticēja. Un sāka trakot. Tas bija pēdējais piliens, Mandrāk! viņš kliedza. Es tevi vedīšu tiesas priekšā! Pat tad, ja tev izdosies izvairīties no cietuma, tev atņems mācekļa statusu un izsviedīs uz ielas! Tu neda­būsi nekādu darbu! Tu būsi pēdējais starp vienkāršajiem ļau­dīm!

-   Jā, ser. Netenjels bija ar mieru uz visu, lai tikai Siržulau­zējs ietu prom.

-Man jāatvainojas, Siržulauzēj, Krūmložņa saņēma sevi rokās un izrieza krūtis. Mēs abi esam piekrāpti. Viņš ir node­vis mani un nozadzis tev šo vērtīgo dārgumu, šo amuletu… Viņš palūkojās uz mazo, zeltīto, ovālo priekšmetu, kas karājās zelta ķēdītē Siržulauzēja rokā, un pēkšņi saprata, kas tas tāds bija. Krūmložņa strauji ievilka elpu. Lai gan tas notika klusi, Netenjels to sadzirdēja pietiekami skaidri. Siržulauzējs nepa­kustējās.

No Krūmložņas kunga vaigiem aizplūda visa krāsa. Viņa acis urbās Siržulauzēja sejā, lai saprastu, vai viesis ir to pama­nījis. Netenjels darīja tāpat. Sirdij strauji sitoties, viņš tomēr dzirdēja, kā Krūmložņa mēģina turpināt teikumu, it kā nekas nebūtu noticis: … un mēs abi ar prieku redzēsim, kā viņš tiks sodīts; viņš nožēlos to dienu, kad tikai iedomājās…

Siržulauzējs pacēla gaisā roku. Viņa kolēģis apklusa.

-    Tad nu tā, Džon Mandrāk, Saimons Siržulauzējs teica. Es esmu pārsteigts. Jā, man ir sagādātas neērtības; pēdējās pāris dienas man nav bijušas vieglas. Bet tagad esmu atguvis savu dārgumu un viss būs labi. Lūdzu, neatvainojies. Tavā vecumā izsaukt tādu džinu kā Bartimajs ir nozīmīgs sasnie­gums; un tas, ka tev izdevies vairākas dienas saglabāt kontroli pār viņu, ir vēl apbrīnojamāk. Turklāt tava rīcība mani pilnībā satrieca, un tas notiek ļoti reti, turklāt tu to visu esi paveicis, Krūmložņam nezinot, kas gan notiek krietni biežāk. Ļoti gudri. Tikai beigās tu izgāzies. Kas tev lika uzņemties atbildību par savu rīcību? Es būtu mierīgi izrēķinājies ar Krūmložņu un licis tevi mierā. Viņa balss bija klusa un prātīga.

Mājas saimnieks centās iestarpināt kādu vārdu, bet Siržulau­zējs viņu apklusināja. Paklusē, vecais. Gribu uzzināt, kādi bija iemesli šādai rīcībai.

-    Tāpēc, ka tā nebija viņa vaina, Netenjels apātiski teica. Viņš neko par to nezināja. Šis strīds bija starp jums un mani, pat tad, ja jūs to nezinājāt. Meistaram ar to nebija nekāda sakara. Tāpēc es atnācu šurp. Netenjels sajuta, cik nesaprā­tīga bijusi viņa rīcība.

Siržulauzējs noklakšķināja mēli. Vai tas ir kāds bērnišķīgs priekšstats par cildenumu? viņš jautāja. Vismaz man tā šķiet. Cēla rīcība. Varonīgi, bet muļķīgi. No kā tu esi mācījies šādus uzskatus? Ne jau no Krūmložņas.

-    Es jūs aplaupīju, tāpēc ka jūs mani pazemojāt, zēns turpi­nāja. Es gribēju atmaksu. Tas arī viss. Sodiet mani, ja vēlaties. Man vienalga. Siržulauzēja mierīgā attieksme vairoja jaunajā burvī cerības. Varbūt viņš nenojauta, ka Netenjels ir zinājis par amuletu, varbūt viņš uzliks zēnam kādu sodu un dosies prom.

Krūmložņa acīmredzot cerēja uz to pašu. Viņš dedzīgi satvēra Siržulauzēju aiz rokas. Kā jau tu dzirdēji, Saimon, man ar šo lietu nav nekāda sakara. Vainīgs ir tas riebīgais puika. Vari darīt ar viņu, ko vēlies. Vari sodīt viņu tā, kā uzskati par nepiecie­šamu. Es to atstāju tavā ziņā.

Siržulauzējs atbrīvojās no tvēriena. Paldies, Krūmložņa. Zēnu es sodīšu mazliet vēlāk.

-    Labi.

-    Tiklīdz būšu ticis vaļā no tevis.

-    Ko? Krūmložņa uz brīdi sastinga un tad tādā ātrumā, kādu no veca vīra neviens nebūtu gaidījis, skrēja uz atvērtajām durvīm. Tiklīdz viņš bija paskrējis garām audzēknim, spēcīga vēja brāzma aizcirta durvis. Krūmložņa raustīja durvju rokturi un vilka durvis no visa spēka, bet tās nebija atveramas. Bailēs ievaidējies, meistars apcirtās riņķī. Viņi ar Netenjelu stāvēja vienā istabas galā, Siržulauzējs otrā. Zēns juta, kā trīc kājas. Viņš izmisīgi lūkojās apkārt pēc Bartimaja, bet zirneklis nekur nebija redzams.

Siržulauzējs silti uzlūkoja amuletu un rūpīgi aplika tā zeltīto ķēdīti ap kaklu. Es neesmu muļķis, Džon, viņš teica. Pro­tams, pastāv iespēja, ka tu nezini, kas šis ir par priekšmetu, bet es nevaru riskēt. Un saprotams, nabaga Artūrs gan zina, kas tas ir.

To padzirdējis, Krūmložņa izstiepa roku ar asajiem nagiem un satvēra Netenjelu aiz rīkles. Viņa balsī bija saklausāma panika. Jā, es zinu, bet es neko neteikšu! Tu vari man uzticē­ties, Siržulauzēj! Manis pēc tu vari to amuletu paturēt mūžīgi! Bet puika ir neglābjams muļķis; viņš ir jāapklusina, pirms izpļā­pājas. Nogalini viņu tagad, un lieta būs izbeigta! Viņa nagi ieurbās skolnieka ādā, kad meistars pagrūda zēnu uz priekšu; Netenjels sāpēs iekliedzās.

Siržulauzējs pavīpsnāja. Cik burvīga meistara pieķerša­nās savam māceklim! Ļoti aizkustinoši. Redzi nu, Džon, mēs ar Krūmložņu tev pasniedzam pēdējo mācību stundu par to, ko nozīmē būt burvim, un, pateicoties man, tu to šodien sapra­tīsi. Tu ticēji, ka burvis ir godājams brīnumdaris, kas uzņemas atbildību par saviem darbiem. Tie ir meli. Tādu burvju nav. Nav ne goda, ne cēluma, ne taisnīguma. Katrs burvis rīkojas tikai savā labā, izmantojot jebkuru izdevību. Kad viņš ir vājš, viņš izvairās no briesmām (tieši tāpēc viduvēji burvji nopūlas, lai saglabātu pastāvošo sistēmu, Artūrs par to zina visu, vai ne, Krūmložņa?). Bet, kad burvis ir stiprs, viņš uzbrūk. Kā tu domā, kā Ruperts Devro nāca pie varas? Viņa meistars pirms kādiem divdesmit gadiem nogalināja iepriekšējo premjerministru, un Ruperts mantoja titulu. Tā tas notika patiesībā. Tā tas notiek. Kad es nākamnedēļ likšu lietā amuletu, es vienkārši sekošu tra­dīcijai, kas aizstiepjas līdz pat Gledstona laikiem. Stikls ietrī­cējās, un Siržulauzēja roka jau bija pacelta, gatava žestam. Lai tevi mierina tas, ka vēl pirms tavas parādīšanās jau biju izlēmis nonāvēt tevi un visus pārējos, kas būs atrodami šajā mājā. Es nedrīkstu riskēt. Tā ka tava muļķība, ierodoties šeit, patiesībā neko nemainīja.

Netenjels pēkšņi iedomājās Martas kundzi sēžam virtuvē… Pār viņa vaigiem sāka līt asaras. Lūdzu…

-    Tu esi vājš, puika. Tāpat kā tavs meistars. Siržulauzējs sasita plaukstas. Darbistabā nodzisa visas gaismas. Grīda iedre­bējās. Netenjels juta, ka tālākajā istabas galā parādās kaut kāds tēls, bet bailes viņu bija sastindzinājušas, un viņam nepietika drosmes paskatīties, kas tas bija. Krūmložņa klusi murmināja Aizsargburvestības vārdus. Viņam visapkārt pacēlās zaļu aiz­sardzības staru tīkls. Netenjels atradās tīkla ārpusē, pavisam neaizsargāts.

-    Meistar!

Tobrīd atskanēja troksnis, it kā iebruktu raktuvju šahta, un istabā atbalsojās dārdoša balss. JŪSU PAVĒLE?

Siržulauzēja balss teica: Iznīcini viņus abus. Un visu dzīvo, kas vēl ir šajā mājā. Pēc tam nodedzini to līdz pamatiem!

Krūmložņa iekliedzās. Ņem puiku! Atstāj mani dzīvu! Un viņš ar visu spēku pagrūda mācekli uz priekšu. Netenjels paspēra pāris soļu, viņam aizķērās kāja, un zēns krita. Asaru pilnām acīm viņš mēģināja piecelties, apzinādamies tikai savu galējo bezpalīdzību. Tuvumā atskanēja plīstošu stiklu trok­snis. Jaunais burvis atvēra muti kliedzienam. Kaut kur virs Netenjela augšā parādījās naglotas ķetnas, kas sagrāba viņu aiz rīkles.

KRūmložņas kunga galdam pienācās atzinība. Tas bija vecmo­dīgs un stiprs, un, par laimi, Džabors bija materializējies tā tālā­kajā galā. Trīs sekundes, kas viņam bija vajadzīgas, lai izlauztos galdam cauri, deva man vajadzīgo laiku rīcībai. Biju turējies pie griestiem lampas mestā gaismas loka ēnā; tagad metos lejā, kri­tienā pārvērzdamies par gargoilu. Nolaidos virs sava saimnieka, bez ceremonijām sagrābu viņu aiz kakla un, tā kā Džabors bija aizstājies priekšā logam, metos durvju virzienā.

Mana rīcība palika gandrīz neievērota, jo burvji bija aizņemti ar citām darīšanām. Ietinies savā aizsargtīklā, Krūmložņa meta Siržulauzējam zilu Uguns bultu. Tā trāpīja Saimonam tieši krū­tīs un pazuda. Samarkandas amulets bija to padarījis nekai­tīgu.

Izlauzos caur durvīm, vilkdams zēnu sev līdzi, un metos augšup pa kāpnēm. Vēl nebiju sasniedzis augšstāvu, kad māju satricināja briesmīgs sprādziens, kas mūs meta pret sienu un apdullināja. Kamēr, uz mirkli apstulbināts, gulēju zemē, šai eksplozijai sekoja vēl vairākas. Džabors, šķiet, bija pārcenties: izklausījās, it kā visa darbistabas grīda zem viņa sprādziena būtu iebrukuši. [72] [1] Tipiski Džaboram. Viņš ir no tiem, kas mierīgi nozāģē zaru, uz kura pats sēž, vai iekrāso sevi istabas stūrī.

Atguvos diezgan ātri un piecēlos kājās, bet, ticat vai neticat, pa šo laiku tas neciešamais puišelis bija pazudis. Pamanīju viņu kāpņu laukumiņā, steidzoties uz kāpņu pusi. Viņš kāpa lejup!

Neticīgi pašūpoju galvu. Ko es Netenjelam biju teicis par turēšanos tālāk no nepatikšanām? Viņš jau vienreiz bija ieskrē­jis taisni Siržulauzējam rokās, riskējot ar mūsu abu dzīvībām. Un te nu tas neprātis atkal skrēja prom, visticamāk, lai attaptos Džabora apskāvienos. Ir jau labi skriet, lai glābtu savu dzīvību, bet būtu vēlams skriet pareizajā virzienā. Savicināju spārnus un metos viņam pakaļ.

Otrais bēgšanas zelta likums ir: neradi liekas skaņas. Kad zēns bija sasniedzis apakšējo stāvu, es dzirdēju, kā viņš pārkāpj šo nerakstīto likumu ar skaļu kliedzienu, kas atbalsojās pa visu māju: Martas kundze! Martas kundze! Kur jūs esat? Puikas kliedzieni skanēja pat pāri dārdoņai, kas dunēja pa visu māju.

Izbolīju acis, metos lejup pa pēdējo kāpņu posmu un, nonācis priekštelpā, secināju, ka tā jau ir pilna ar dūmiem. Pa sienām dejoja liesmu mēles. Zēns jau bija man priekšā es redzēju, kā viņš skrien tieši ugunī.

-    Martas kundze!

Kaut kas dūmos sakustējās. Kāds tēls, kas bija sarāvies stūrī zem sagāztajām kāpņu margām. Arī puišelis to pamanīja. Viņš steberēja turp. Es lidoju vēl ātrāk un izstiepu uz priekšu nagus.

-    Martas kundze? Vai ar jums viss…?

Tēls izstiepās visā augumā. Tam bija dzīvnieka galva.

Mans saimnieks atvēra muti, lai kliegtu. Tieši tobrīd es viņu sakampu ap vidu. Zēns nelāgi iebrēcās.

-    Tas esmu es, muļķi, uzšņācu, velkot viņu uz kāpņu pusi. Tas grib tevi nogalināt! Vai gribi mirt kopā ar savu meistaru?

Jaunā burvja seja bija bāla. Šie vārdi bija viņu satriekuši. Man šķiet, ka tikai tagad Netenjels tā īsti bija sapratis, kas notiek, lai gan visu bija redzējis savām acīm. Bet es to pateicu labprāt; dažiem beidzot pienācis laiks saprast, ka katrai rīcībai ir savas sekas.

Cauri uguns sienai mums tuvojās Džabors. Viņa āda spīdēja kā ieeļļota, un uz tās atmirdzēja dejojošās liesmiņas.

Mēs atkal devāmies augšup pa kāpnēm. Mani locekļi smeldza no saimnieka svara. Viņš šķita sašļucis un nespējīgs pats kustēties.

-Augšup, es šņācu. Mēģināsim bēgt no jumta.

Netenjels izdvesa neskaidru skaņu. Mans meistars…

-    Ir pagalam, es sacīju. Visticamāk, aprīts vesels. Daž­kārt bija labāk būt precīzam līdz sīkumiem.

-    Bet Martas kundze…

-    Kopā ar savu vīru.

Un te, tici vai netici, šis muļķis sāka spārdīties un dauzīt mani ar savām mazajām dūrītēm. Nē! viņš kliedza. Tā ir mana vaina! Man viņa jāatrod… Knauķis locījās kā zutis, mēģinādams izslīdēt no mana tvēriena. Pēc brīža viņš jau būtu pārkritis pāri margām tieši Džaboram rokās. Es skaļi nolamā­jos [73] [1] Neuztraucies, tas bija senbabiloniešu valodā. Puika neko nesaprata. un, sagrābis viņu aiz auss, stiepu augšup.

-    Beidz pretoties, es teicu. Vai tu šodien jau neesi izdarījis pietiekami daudz muļķību?

-    Martas kundze…

-    Negribētu, lai tu esi miris, es uzšņācu. [74] [1] Tiesa, diezgan nepārliecinoši. Man tā likās pilnīgi loģiska vēlēšanās. Jā, tā ir tava vaina, bet, mmm, nevaino sevi. Dzīve ir domāta, lai to dzī­votu… un, mmm… Ak, lai nu paliek. Man jau sāka pietrūkt spēka. [75] [1] Psiholoģija nav mana stiprā puse. Man nav ne jausmas, kas motivē cilvēkus rīkoties tā vai citādi, turklāt man arī ir vienalga. Ar burvjiem pa­rasti ir pagalam vienkārši: viņus var iedalīt trīs kategorijās, un viņus motivē godkāre, alkatība vai bailes. Krūmložņa, piemēram, cik nu man iznāca viņu redzēt, bija baiļu pārņemtais tips. Siržulauzējs? Vienkārši godkārīgais, godkāre plūda no viņa ķermeņa kā slikta smaka. Arī puika bija no god­kārīgajiem, bet vēl ļoti jauns, nenobriedis. No turienes arī tie nesakarīgie altruisma jūtu uzplūdi.

Vai nu to panāca mani gudrie vārdi, vai ne, bet puika vairs nepretojās. Biju aplicis roku viņam ap kaklu un rāvu viņu augšup un ap stūriem, pa pusei lidodams, pa pusei skriedams, cik vien ātri varēju. Mēs sasniedzām otro stāvu un jau bijām ceļā uz bēniņiem, kad tieši zem mums kāpnes iekrakšķējās un ieliecās zem Džabora soļiem.

Līdzko sasniedzām bēniņus, mans saimnieks jau bija tiktāl attapies, ka gāja pats savām kājām, gandrīz bez pieturēšanas. Un tā, gluži kā maratonskriešanā ar sasietām kājām, mēs bei­dzot nokļuvām bēniņu istabā, kur gan mūs neviens nesagaidīja ar aplausiem. Bet arī tas jau bija sasniegums.

Pie loga! es saucu. Mums jātiek uz jumta! Aizstūmu Netenjelu līdz logam un atvēru to vaļā. Istabā iebrāzās auksts vējš. Uzlidoju uz jumta un, ieķēries tajā ar nagiem, pastiepu roku. Nāc taču! es saucu.

Bet, man par dusmām, tas neaprēķināmais puika vēl kavējās. Viņš metās uz istabas stūri, noliecās un pacēla kaut ko. Novē­rošanas disks. Nu, dieva dēļ! Mums pakaļ dzenas briesmonis ar šakāļa galvu, bet viņš vēl meklē kaut ko tādu! Tikai tad saim­nieks piesteidzās pie loga, bet viņa sejā joprojām nebija lasāma nekāda izteiksme.

Džaboram ir viena laba īpašība: viņš ir lēns. Džinam bija vajadzīgs zināms laika sprīdis, lai saprastu, kā uzkāpt pa līku­motajām kāpnēm. Ja mums pakaļ dzītos Fakvarls, viņš jau būtu paspējis mūs apdzīt, aizvērt un noslēgt logu un varbūt pat pie­kārt logam priekšā jaukas žalūzijas, pirms mēs būtu ieradušies. Bet mans saimnieks bija tik apātisks, ka, tikko biju paspējis viņu satvert, kad Džabors jau bija sasniedzis bēniņstāvu, dzirkstelēm lecot no viņa ķermeņa un aizdedzinot mājas sienas. Džins bei­dzot pamanīja zēnu, pacēla roku un paspēra soli uz priekšu.

Un atsita galvu pret zemajām bēniņu durvīm.

Tieši tas man bija vajadzīgs. Es noliecos, turoties pie jumta ar kājām kā pērtiķis, sagrābu savu saimnieku zem padusēm un atkal biju atpakaļ uz jumta. Kad mēs nogāzāmies uz jumta dak­stiņiem, pa logu izšāvās Uguns lode. Māja nodrebēja.

Netenjels būtu te nogulējis visu nakti, stiklainām acīm vērda­mies zvaigznēs, ja es to būtu pieļāvis. Man liekas, viņš bija šokā.

Varbūt nekad agrāk neviens viņu nebija mēģinājis nogalināt. Turpretī man jau bija izstrādājusies aizsargreakcija: acumirklī pielēcu kājās, uzrāvis augšā arī zēnu, un metos prom pajumtu, cieši turēdamies pie dakstiņiem ar nagiem.

Nokļuvu līdz tuvākajam skurstenim un, paslēpis zēnu aiz tā, palūkojos atpakaļ. Karstums darīja savu: uz jumta dejoja lies­mas, dakstiņi vairs neturējās vietā, un kaut kur jau ieliecās sijas.

Pie loga bija samanāma kustība: no liesmu apņemtās mājas izlidoja liels, melns putns. Tas nolaidās uz jumta kores un mai­nīja formu. Džabors palūkojās visapkārt. Es paslēpos aiz skur­steņa un pašķielēju uz ielas pusi.

Nekur neredzēja nevienu citu no Siržulauzēja kalpiem: ne džinus, ne Izlūklodes. Droši vien, atkal dabūjis savās rokās amuletu, Siržulauzējs vairs neuzskatīja, ka māja būtu jāaplenc. Viņš paļāvās uz Džaboru.

Palūkojos apkārt: mēs varējām aizbēgt pa māju jumtiem, kas bija savienoti savā starpā. Pa kreisi tumšais jumtu masīvs aiz­stiepās gar laternu apgaismoto ielu. Pa labi pletās ēnaini dārzi, pilni ar mūžveciem kokiem un bieziem krūmiem. Nedaudz tālāk ļoti tuvu pie mājas auga liels koks. Tā bija mūsu iespēja.

Bet zēns joprojām bija diezgan gauss. No viņa nevarēja gaidīt strauju skrējienu. Džabors mums trāpīs ar nākamo Uguns lodi, pirms vēl būsim nogājuši piecus metrus.

Riskēju un pabāzu galvu ap skursteni. Džabors jau tuvo­jās, nedaudz noliecis galvu, ošņājot mūsu pēdas. Drīz vien viņš uzminēja, kur mēs slēpjamies, un uzpūta skurstenim karstu dvašu. Bija pēdējais laiks izdomāt ģeniālu plānu.

Nekas uzreiz nenāca prātā. Es improvizēju.

Atstājis Netenjelu guļam uz jumta, pacēlos gaisā savā gargoilas izskatā. Džabors mani pamanīja; kad viņš atvēzēja roku, lai mestu Uguns lodi, es uz brīdi sakļāvu spārnus, ļaujot sev krist lejup. Uguns lode aizlidoja man pāri galvai un, nekādu ļau­numu nenodarot [76] [1] Tas ir, nenodarot nekādu ļaunumu man. Tas šobrid bija galvenais., nokrita uz ielas. Atkal savicināju spārnus un pielidoju tuvāk Džaboram, nenolaižot acis no mazajām liesmu mēlītēm, kas dejoja pie mana pretinieka kājām, plēšot nost dak­stiņus un laizot koka sijas, kuras turēja jumtu.

Draudzīgi izstiepu vienu nagaino ķetnu. Vai mēs nevarētu parunāties? Varbūt tavs saimnieks tomēr vēlētos dabūt puiku dzīvu?

Džaboram nekad nebija raksturīgi pārāk daudz runāt. Vēl viena Uguns lode aizšāvās man gar ausīm. Es aplidoju viņam apkārt, cik ātri vien varēju, noturēdams viņu pēc iespējas tajā pašā vietā. Katrreiz, kad džins raidīja sprādzienu, tā spēks arvien vairāk satricināja jumta daļu, uz kuras viņš stāvēja. Un ar katru reizi jumts nodrebēja spēcīgāk. Bet man jau sāka trūkt spēka manas māņu kustības kļuva arvien lēnākas. Nākamā Uguns lode aizķēra manu spārnu, un es nogāzos uz jumta.

Džabors paspēra soli uz priekšu.

Pacēlu roku un raidīju atbildes sprādzienu. Tas bija vājš un lidoja zemu, pārāk zemu, lai uztrauktu Džaboru. Tas skāra jumta dakstiņus tieši viņam pie kājām. Mans ienaidnieks skaļi, triumfējoši iesmējās…

… un šos smieklus pārtrauca krakšķis, ar kuru iebruka vesels gabals jumta. Koka sija, kas bija balstījusi jumta kori, sašķēlās divās daļās: šķērssijas sabruka, koks, ģipsis un dakstiņi gāzās lejup, aizraujot Džaboru līdzi. Džins katrā ziņā krita labu gabalu lejup cauri četriem degošiem stāviem līdz pat pazemes pagra­bam. Un daļa mājas bija uzgāzusies viņam uz galvas.

Pa caurumu jumtā izlauzās liesmas. Man šī skaņa izklausījās kā aplausi. Aši metos aiz skursteņa.

Zēns joprojām gulēja turpat, tukšām acīm vērdamies tumsā.

Mums ir pāris minūšu laika, es sacīju. Mēs nedrīkstam kavēties. Ejam.

Varbūt to panāca mans laipnais balss tonis, bet mans saim­nieks diezgan ātri pietrausās kājās. Bet tad atkal viņu sagrāba bailes, un Netenjels sāka šļūkāt kājas, virzoties pa jumtu ele­ganti, bet ļoti lēni. Šādā tempā būs vajadzīga nedēļa laika, lai nokļūtu līdz kokam. Viņu varētu panākt pat vecs vīrs ar bril­lēm, kur nu vēl saniknots džins. Es palūkojos atpakaļ. Vēl nekas neliecināja, ka mums dzītos pakaļ, pa iebrukušā jumta cau­rumu kaukdamas pacēlās liesmas. Sakopojis pēdējos spēkus, es pārmetu puišeli pār plecu un skrēju, cik ātri vien jaudāju, pa jumtu uz priekšu.

Četras mājas tālāk mēs sasniedzām koku. Tā izrādījās mūž­zaļa egle, un tās tuvākie zari bija tikai četrus metrus no jumta malas. Tik tālu varēja aizlēkt. Bet vispirms man vajadzēja nedaudz atpūsties. Nometu zēnu uz jumta un atkal palūkojos atpakaļ. Nekā. Džaboram laikam bija nelielas problēmas. Iedo­mājos, kā džins cīnās pa tvaikiem pilno pagrabu, pāri viņam sabrukuši tonnām gruvešu un viņš pūlas tikt ārā…

Pēkšņi liesmās nozibēja kustība. Bija laiks.

Es nedevu puišelim iespēju pārbīties. Satvēris viņu ap vidukli, es ieskrējos pa jumtu un lēcu. Kamēr mēs lidojām pa gaisu, jaunais burvis neizdvesa ne skaņas, viņa seja bija oranža no liesmu atspīduma. Es izmisīgi vēcināju spārnus, lai notu­rētos gaisā vismaz tik ilgi, kamēr līdz ar skaļu brīkšķi, zariem lūstot un durstot, mēs ielēcām eglē.

Apķēros ap koka stumbru, neļaudams mums krist. Zēns atspiedās pret zaru. Es paskatījos pār plecu. Uz uguns fona kus­tējās melns siluets.

Atlaidis tvērienu vaļīgāk, ļāvu mums slīdēt. Zem maniem nagiem lobījās koka miza, kamēr mēs palēnām šļūcām lejup un piezemējāmies slapjajā zālē koka pakājē.

Noliku Netenjelu atkal uz kājām. Tagad pilnīgu klu­sumu! es nočukstēju. Un turies tuvāk kokiem.

Un tā nu mēs ar saimnieku lavījāmies dziļāk mitrajā, tumšajā dārzā. Mums aiz muguras atskanēja ugunsdzēsēju automašīnas sirēnas, un spožs gaismas kūlis apspīdēja joprojām liesmojošās Krūmložņu mājas drupas.

 ..

Aiz saplēstajam loga rūtīm iegaismojās debesis. Neatlaidīgais lietus, kas bija lijis jau kopš rītausmas, pārvērtās smalkā smigucī un drīz vien norima pavisam. Netenjels nošķaudījās.

Londona modās. Uz ielas parādījās satiksme: noputējuši, sar­kani autobusi ar pukšķošiem motoriem veda pirmos piepilsētu darboņus uz centru; dažas automašīnas aiztraucās pa ceļu, skaļi taurēdamas uz visiem, kas uzdrošinājās parādīties tām ceļā; bija manāmi arī velosipēdi, ar kuriem brauca smagos mēteļos satuntulējušies noguruši cilvēki.

Pamazām vērās arī veikali ielas pretējā pusē. Parādījās vei­kalu īpašnieki un pacēla smagās žalūzijas, kas pa nakti bija aiz­vērtas priekšā logiem. Tika pielabotas logu vitrīnas: miesnieks emaljētajos plauktos uzmeta pāris rozā gaļas šķēles, tabakas izstrādājumu tirgotājs pakāra virs letes statīvu ar jaunākajām avīzēm. Bet maiznieka krāsnis jau stundām bija karstas; siltā svaigi ceptas maizes un cukuroto apaļmaizīšu smarža aizplūda pāri ielai un sasniedza Netenjelu, kas nemierīgs un izsalcis sagrozījās tukšajā istabā.

Blakus ielā savu darbu sāka tirgus. Atskanēja klaigas citas jautras, citas aizsmakušas un rīkles skaņām piesātinātas. Garām aizsteidzās zēni, ripinādami mucas vai ķerras, pilnas ar dārze­ņiem. Pa ielu uz ziemeļiem aizbrauca policijas automašīna, pie­bremzējot pie tirgus, tad atkal paātrinot gaitu un attālinoties.

Saule pacēlās virs jumtiem blāvi dzeltens, miglas tīts disks.

Citkārt ap šādu laiku Martas kundze jau gatavotu brokas­tis.

Netenjels varēja iztēloties viņu acu priekšā: mazu, vienmēr jautru, aizrautīgi darbojoties pa virtuvi, šķindinot pannas, grie­žot tomātus, liekot grauzdēties maizītes… gaidot, kamēr viņš nokāps lejā.

Citu rītu viņš tieši tā arī būtu darījis. Bet tagad šīs virtuves vairs nebija. Arī mājas ne. Un Martas kundze, Martas kundze bija…

Izmisušajam zēnam gribējās raudāt; visi sejas muskuļi bija savilkti. Netenjels jutās tā, it kā visas emocijas būtu sagūlušas tur, gatavas līt pāri karstās asarās. Tomēr viņa acis palika sausas. Viņš neraudās. Zēns skatījās uz ielu, neko no tā visa neredzēdams, neievērodams aukstumu, kas koda kaulos. Kad vien jaunais burvis aizvēra acis, tumsā dejoja baltas liesmas kā atgādinājums par ugunsgrēku.

Martas kundze bija…

Netenjels dziļi ievilka elpu, iebāza roku bikšu kabatā un sajuta plaukstu pieskārāmies vēsajam bronzas diskam. Tas lika sarauties un atvilkt roku. Ķermenis no aukstuma drebēja. Sma­dzenes šķita kā paralizētas.

Meistars viņa labā audzēknis bija darījis visu iespējamo. Bet Martas kundze… Netenjelam vajadzēja viņu pabrīdināt, izdabūt ārā no mājas, pirms tas notika. Taču viņš…

Viņam vajadzēja padomāt. Tagad nebija laika… Jāizdomā, ko darīt, vai arī viņš būs pagalam.

Gandrīz visu nakti Netenjels bija kā vājprātīgs joņojis pa dārziem un Londonas ziemeļpuses ceļiem, neko neredzošās acis iepletis, muti atvēris. Viņš to atcerējās tikai kā neprātīgu skrē­jienu naktī, rāpšanos pār sienām un traukšanos zem laternām, visu laiku ausīs skanot čukstus izteiktām pavēlēm, kurām viņš akli paklausīja. Netenjels miglaini atminējās, ka viņš tika pie­spiests pie aukstas ķieģeļu sienas, izgrūsts cauri dzīvžogam, saskrāpēts, savainots un izmircis. Nepaspējis attapties, zēns tika iegrūsts komposta kaudzē un, šķiet, nogulēja tur veselu mūžību, seju iespiedis jau sadalīties sākušās gļotās. Tas likās tik nereāli kā sapnī.

Un visa šī neprātīgā skrējiena laikā viņam acu priekšā bija stāvējusi Krūmložņas kunga baiļu izķēmotā seja, kad meistars bija ieraudzījis šakāļa galvu paceļamies no liesmām. Tikpat nereāli. Kā sapnis sapnī.

Netenjels neatcerējās, kā bija notikusi pakaļdzīšanās, vienīgi saprata, ka brīžam vajātājs bija nonācis pavisam tuvu. Izlūk­lodes zumēšana, dīvains, vēja nests ķīmisks aromāts: tas bija pēdējais, kas bija palicis atmiņā, līdz īsi pirms rītausmas viņi bija patvērušies šaurā ieliņā starp sarkanu ķieģeļu mājām un atraduši pamestu, ar dēļiem aiznaglotu namu.

Te viņi uz brīdi jutās drošībā. Te bija laiks padomāt, ko darīt tālāk.

Bet Martas kundze bija…

-    Auksts, vai ne? atskanēja pazīstama balss.

Netenjels novērsās no loga. Nedaudz tālāk izpostītajā istabā stāvēja zēns, kurš patiesībā nebija zēns, un vēroja viņu ar mir­dzošām acīm. Puika bija uzbūris sev mugurā biezu ziemas apģērbu platu jaku, jaunus, zilus džinsus, izturīgus, brūnus zābakus, pūkainu cepuri. Izskatījās, ka viņam ir silti.

-    Tu trīci, džins sacīja. Bet tu jau arī neesi kārtīgi saģēr­bies šādai ziemas pastaigai. Ko tu esi pavilcis zem tā džersijas džempera? Tikai kreklu, ja? Un paskaties uz savām plānajām kurpēm! Tās noteikti ir cauri slapjas.

Netenjels tik tikko dzirdēja, ko viņam teica. Domas klīda kaut kur tālu prom.

-    Šī nav vieta, kur ziemas laikā sēdēt pusplikam, Bartimajs turpināja. Paskat! Sienās spraugas, griestos caurums… Mēs šeit esam pakļauti visiem četriem elementiem. Brr! Vēsi.

Viņi bija apmetušies kādas ēkas augšējā stāvā, kur istabas bija plašas un tukšas, ar kaļķi balsinātās sienas pārklājušās ar zaļu un dzeltenu pelējumu. Gar sienām stiepās tukši plaukti, pilni ar putekļiem, netīrumiem un putnu mēsliem. Nenosakā­mas izcelsmes koka mēbeļu kaudzes, kas varēja būt gan galdi, gan krēsli, bija nevērīgi sakrautas stūros. Uz ielas pusi bija izbūvēts plats logs, un lejup veda marmora pakāpieni. Visa telpa smaržoja pēc mitruma un puvuma.

-   Vai negribi, lai palīdzu tev sasildīties? džins vaicāja, pie­šķiebis galvu. Tev tikai jāpasaka.

Netenjels neatbildēja. Viņš izpūta gaisā elpu.

Ēģiptiešu zēns panāca soli tuvāk. Es varētu sakurt uguni, viņš teica. Jauku, siltu uguni. Pār uguns elementu man ir pie­tiekami liela vara. Paskaties! viņa plaukstā uzmirdzēja lies­miņa. Re, cik te daudz koka… tāpat aizies postā. Kā tev šķiet, kas šī ir bijusi par vietu? Bibliotēka? Jā, laikam gan. Man šķiet, ka pēdējā laikā vienkāršajiem ļautiņiem nav ļauts daudz lasīt. Tā jau parasti notiek. Liesmiņa kļuva mazāka. Tev tikai jāpalūdz, ak, pavēlniek. Un es tev izdarīšu šo pakalpojumu. Tam jau draugi ir domāti.

Pavēlniekam klabēja zobi. Vairāk par visu pat vairāk par ēdienu, lai gan bads grauza vēderu kā nikns suns, viņam bija nepieciešams sasildīties. Mazā liesmiņa dejoja un lēkāja.

-    Jā, viņš aizsmakušā balsī teica. Iekur uguni.

Liesmiņa nodzisa. Bartimajs sarauca uzacis. Tas nu gan

nebija pārāk laipni.

Viņa saimnieks aizvēra acis un smagi nopūtās. Lūdzu.

-    Tā jau ir labāk. Liesmiņa atkal parādījās un aizdedzināja tuvāko galdu un krēslu grēdu. Netenjels piesteidzās tuvāk un apsēdās pie uguns, izstiepis pret to rokas.

Kādu laiciņu džins klusēja, klīzdams pa istabu. Netenjels juta, ka pirkstos atkal ieplūst dzīvība, bet seja palika nejūtīga. Zēns pamanīja, ka viņa kalps bija pienācis klāt, apsēdies pie uguns un tagad laiski bakstīja ugunskuru ar koka pagali.

-    Kā tu jūties? Bartimajs jautāja. Cerams, ka sāc palē­nām atkust. Viņš pieklājīgi gaidīja atbildi, bet Netenjels neko neteica. Es tev kaut ko pateikšu, džins turpināja, it kā viņi tāpat vien pļāpātu par dzīvi, tu esi interesants eksemplārs. Es savulaik esmu pazinis daudzus burvjus, bet reti kurš no viņiem ir bijis tik pašnāvnieciski noskaņots kā tu. Lielākā daļa burvju domātu, ka uzrasties pie varena ienaidnieka, lai paziņotu, ka tu esi nozadzis viņa vērtīgāko maģisko priekšmetu, nebūt nav spoža doma. īpaši, ja tu esi pilnībā neaizsargāts. Bet tu? Nūjā, to jau no tevis varēja gaidīt.

-    Man tas bija jādara, Netenjels atbildēja. Viņam nebija vēlēšanās runāt.

-    Mhm. Tev pilnīgi noteikti bija lielisks plāns, kas man un arī Siržulauzējam, starp citu, palika nepamanīts. Varbūt tu man pateiktu, kāds tas bija?

-    Paklusē taču!

Džins sarauca degunu. Ak tad tāds bija tavs plāns? Ļoti vienkāršs, ja drīkstu izteikties. Tikai neaizmirsti, ka tu riskēji ne vien ar savu, bet arī ar manu dzīvību, netīrās sirdsapziņas vadīts, rīkodamies tik neapdomīgi. Viņš pastiepa roku un izvilka no uguns gailošu ogli, domīgi grozot to pirkstos. Man reiz bija viens saimnieks, kas ļoti atgādināja tevi. Viņš bija tik­pat ietiepīgs kā tu un reti rīkojās savās interesēs. Ilgi neno­dzīvoja. Ēģiptiešu zēns nopūtās un iemeta ogli atpakaļ uguns­kurā. Lai nu kā viss ir labs, kas labi beidzas.

Viņa pavēlnieks pirmo reizi paskatījās uz savu kalpu. Labi beidzas?

-    Tu esi dzīvs. Vai tad tas nav labi?

Kā no liela attāluma Netenjels pēkšņi ieraudzīja vīziju liesmu ieskautu Martas kundzes seju nolūkojamies uz viņu. Viņš izberzēja acis.

-    Man diemžēl jāsaka, džins turpināja, ka Siržulauzējam bija taisnība. Tu vakarnakt rīkojies pilnīgi neatbilstoši. Burvji tā neuzvedas. Par laimi, es biju tur un varēju tevi izglābt. Tātad kurp tu tagad dosies? Uz Prāgu?

-Ko?

-    Nu, Siržulauzējs zina, ka tu esi aizbēdzis. Viņš tevi mek­lēs un tu jau zini, uz ko viņš ir spējīgs, lai tevi apklusinātu. Tava vienīgā iespēja ir pazust un cerēt, ka Siržulauzējs nomieri­nāsies. Visdrošāk būtu doties uz ārzemēm. Uz Prāgu.

-    Kāpēc man būtu jādodas uz Prāgu?

-    Turienes burvji varētu tev palīdzēt. Turklāt esmu dzirdējis, ka tur esot garšīgs alus.

Netenjels uzmeta lūpu. Es neesmu nodevējs.

Ēģiptiešu zēns paraustīja plecus. Ja ne, tad ne. Tādā gadī­jumā tu vari uzsākt jaunu dzīvi tepat Londonā. Te ir tik daudz iespēju! Padomāsim… laikam neko smagu tu nevarētu celt, tu esi pārāk izstīdzējis. Tātad par strādnieku tu nederi.

Jaunais burvis sašutumā saviebās. Prātā nenāk!…

Bet Bartimajs nelikās dzirdam. Tu tomēr varētu izman­tot savu sīko augumu kā priekšrocību… Jā! Tu varētu kļūt par skursteņslauķa mācekli. Viņiem allaž vajadzīgi jauni puikas, kas varētu līst dūmeņos.

-    Pagaidi! Es ne…

-    Vai arī tu varētu iet mācīties amatu pie kanalizācijas attīrī­tājiem. Tev iedotu suku, metāla āķi un ļautu lavīties pa pašiem šaurākajiem tuneļiem, lai atrastu nosprostojumus.

-    Es nekad…

-    Nudien, pasaule ir iespēju pilna! Un jebkura iespēja ir labāka nekā būt par beigtu burvi.

-   Apklusti! Piepūle, paceļot balsi, Netenjelam lika justies tā, it kā galva plīstu pušu. Man nav vajadzīgi tavi padomi. Viņš pieslējās kājās, acīm dusmās zibot. Džina izsmiekls bija salauzis viņa nogurumu un pašpārmetumus un iesvēlis vēl nepiedzīvotu niknumu. Tas cēlās no vainas apziņas, šoka un nāves mokām un barojās no tā visa. Siržulauzējs bija teicis, ka gods nepastāv, ka katrs burvis rīkojas tikai sava labuma dēļ. Ļoti labi. Netenjels turēs viņu pie vārda un otrreiz vairs nepieļaus šādu kļūdu.

Bet arī Siržulauzējs bija pieļāvis kļūdu: novērtējis savu ienaidnieku par zemu, nosaucis Netenjelu par vāju un mēģinājis nogalināt. Bet zēns bija izdzīvojis.

-    Tu gribi, lai es bēgu prom? jaunais burvis kliedza. Es nevaru! Siržulauzējs ir nogalinājis vienīgo cilvēku, kas jebkad bija par mani rūpējies… Viņš apklusa; balss ķērās, bet acis palika sausas.

-    Krūmložņu? Tu joko! Viņš tevi ienīda! Viņš bija auksts, lie­tišķs cilvēks.

-    Viņa sievu. Es gribu, lai taisnīgums uzvar. Es gribu viņu atriebt.

Šo vārdu diženumu zināmā mērā izbojāja džina skaļā sprauslošana. Bartimajs lēnām piecēlās, skumji šūpojot galvu, it kā to liektu lejup visa pasaules gudrība. Tu nemeklē taisnīgumu, puika. Tu tikai gribi aizmirsties. Viss, kas tev piederēja, pagājušonakt sadega tajā mājā. Es spēju lasīt tavas domas, it kā tās būtu manis paša: tu gribi iegūt mūžīgu slavu, pārmācot Siržu­lauzēju.

-    Nē. Es vēlos taisnīgumu.

Bartimajs skaļi smējās. Tas nebūs grūti sekot savam meis­taram un viņa sievai mūžīgajā tumsā. Daudz vieglāk nekā sākt dzīvi no jauna. Tevi vada lepnums, un tas tevi ved pretī nāvei. Vai tad pagājušā nakts tev neko neiemācīja? Tu nestāvi viņam blakus, Netij. Padodies.

-    Nemūžam!

-     Tu jau pat vairs neesi burvis. Viņš norādīja uz istabu. Paskaties visapkārt. Kur tu atrodies? Šī nav grezna pilsētas māja, pilna ar grāmatām un pierakstiem. Kur ir sveces? Kur vīraks? Kur ir visas ērtības ? Vai nu tev tas patīk, vai ne, Neten­jel, bet tu esi zaudējis visu, kas burvim vajadzīgs. Bagātību, dro­šību, pašcieņu, savu meistaru… Tev nav nekā.

-    Man ir Novērošanas disks, Netenjels atbildēja. Un vēl man esi tu. Viņš atkal apsēdās pie uguns. Aukstums stindzi­nāja.

-   Ak jā, tik tālu es vēl nebiju ticis. Džins sāka berzēt grīdu ar zābaka purngalu. Kad tu būsi nedaudz nomierinājies, es tev atnesīšu krītu. Tad tu varēsi uzzīmēt pentaklu un palaist mani brīvībā.

Viņa saimnieks apjucis lūkojās uz džinu.

-    Es esmu izpildījis savu uzdevumu, ēģiptiešu zēns tur­pināja. Vēl vairāk. Es izspiegoju Siržulauzēju. Uzzināju par amuletu. Un izglābu tavu dzīvību.

Netenjelam šķita, ka galva ir dīvaini viegla un domas neskaid­ras, it kā kāds būtu sabāzis viņa galvaskausā vati.

-    Nē, ko tu! Nevajag man pateikties! Bartimajs turpināja. Gandrīz jau nosarku… Es tikai vēlos redzēt, kā tu uzzīmē pentaklu. Tas ir viss, kas man pašlaik vajadzīgs.

-    Nē, Netenjels noteica. Vēl ne.

-    Kā, lūdzu? viņa kalps pārjautāja. Pēc dramatiskās izglābšanās, kas, pateicoties man, pagājušonakt notika, mana dzirde acīmredzot pasliktinājusies. Man izklausījās, ka tu tikko teici "nē".

-    Tieši tā. Es vēl nevaru tevi atbrīvot. Vēl ne.

Telpā iestājās smags klusums. Netenjels redzēja, kā nelielais ugunskurs sāk dzist, palēnām it kā iesūkdamies grīdas dēļos. Nu tas jau bija pagaisis. Koka gabali, kas pirms mirkļa bija tik omulīgi deguši, tagad pārklājās ar plānu ledus kārtiņu. Zēns juta, kā visu ķermeni pārņem aukstums. Elpa pēkšņi šķita asa, un katrs elpas vilciens sagādāja sāpes.

Jaunais burvis pieslējās kājās. Izbeidz! viņš dvesa. Iededz uguni!

Džina acis spīdēja. Tas nāks tev par labu, viņš teica. Es tikai tagad sapratu, cik nesaprātīgi biju rīkojies. Tu taču nemaz negribi redzēt uguni ne jau pēc tā, kuru tu pats vakarnakt izraisīji. Esmu pārliecināts, ka tevi grauž sirdsapziņa.

Netenjelam acu priekšā iznira mirgojoši tēli, degošā vir­tuve. Es neizraisīju ugunsgrēku, viņš čukstēja. Tā nebija mana vaina.

-    Nē? Tu noslēpi amuletu. Tu iegāzi Krūmložņu.

-    Nē! Es nedomāju, ka Siržulauzējs ieradīsies. Tas bija dro­šības nolūkos…

Ēģiptiešu zēns pasmīnēja. Tieši tā: personiskās drošības nolūkos.

-   Ja Krūmložņa būtu bijis pietiekami labs burvis, viņš būtu izglābies! Viņš būtu sakāvis Siržulauzēju un sacēlis trauksmi!

-    Tu taču pats tam netici. Skaties labāk patiesībai acīs tu viņus nogalināji!

Netenjela seja dusmās sašķiebās. Es gribēju atmaskot Sir­žulauzēju! Gribēju, lai varas iestādes pieķer viņu ar amuletu rokās!

-    Kam tas tagad vairs interesē? Tu nokavēji. Un izgāzies.

-    Pateicoties tev, dēmon! Ja tu nebūtu atvedis viņu uz mūsu māju, nekas tāds nebūtu noticis! Netenjels pieķērās pie šīs domas kā slīcējs pie salmiņa. Jā, tā ir tava vaina, un es tev atriebšos! Tu domā, ka jebkad tiksi brīvībā? Padomā vēlreiz! Tu esi saistīts ar Mūžīgo saistību.

-Ak tā? Nu tad labi… džins paspēra vienu soli un pēkšņi atradās pavisam tuvu. Tad es pats varu tevi nogalināt. Man nav, ko zaudēt. Es tik un tā nokļūšu tabakdozē, bet pirms tam vismaz gūšu apmierinājumu, pārlaužot tev sprandu. Un viņš vieglītēm uzlika rokas Netenjelam uz kakla.

Jaunais burvis juta, kā viņam uzmetas zosāda. Viņš apspieda vēlmi pagriezties un bēgt prom un tā vietā ieskatījās tumšajās, neko neizteicošajās acīs.

Ilgu laiku neviens no viņiem neko neteica.

Beidzot Netenjels aplaizīja sausās lūpas. Tas nebūs nepie­ciešams, viņš teica. Es tevi atbrīvošu, vēl pirms šis mēnesis būs beidzies.

Džins pievilka zēnu tuvāk. Atbrīvo mani tūlīt.

-    Nē, viņa pavēlnieks atteica. Mums vispirms jāpaveic viens darbiņš.

-    Darbiņš? Džins sarauca pieri. Viņa rokas ciešāk satvēra pretinieka plecus. Kāds darbiņš? Kas tad vēl te būtu darāms?

Netenjels ar lielām pūlēm saglabāja mieru. Mans meistars un viņa sieva ir miruši. Man viņi jāatriebj. Siržulauzējam jāsa­maksā par savu nodarījumu.

Ēģiptiešu zēna seja bija pavisam tuvu; Netenjels varēja redzēt, kā viņš čukst, bet nejuta viņa elpu uz savas sejas: Es jau tev teicu. Siržulauzējs ir pārāk varens. Tev nav ne mazāko cerību viņu uzveikt. Aizmirsti to, tāpat kā es esmu ar mieru to darīt. Atbrīvo mani un aizmirsti par šīm raizēm.

-    Es nevaru.

-    Kāpēc?

-    Es… es esmu parādā savam meistaram. Viņš bija labs cil­vēks…

-    Nē, nebija vis. Un tas nav galvenais iemesls. Džins čuk­stēja savam saimniekam ausī. Tagad tevi nedzen ne gods,, ne taisnīguma izjūta, puis, bet gan vistīrākā vainas apziņa. Tu nespēj pieņemt, ka tavai rīcībai ir šādas sekas. Tu meklē iespēju, kā apslāpēt savu vainas apziņu par to, ko esi nodarījis savam meistaram un viņa sievai. Ja tas ir labākais veids, kā cilvēki izvēlas ciest, tad lai tā būtu. Bet neliec man ciest līdzi!

Netenjels ierunājās pārliecinošāk nekā jutās. Kamēr šis mēnesis nav beidzies, tu pakļausies manām pavēlēm vai arī nekad neredzēsi brīvību.

-    Dzīšanās pakaļ Siržulauzējam tik un tā līdzinās pašnāvī­bai tā būs gan tava, gan mana nāve, Bartimajs pavīpsnāja. Tā ka es neredzu nekādu iemeslu, kāpēc lai es nenogalinātu tevi tūlīt…

-    Bet pastāv taču iespējas, kā viņu atmaskot, Netenjels nespēja apstāties; viņš apzinājās, ka runā pārāk uztraukti, pārāk ātri. Mums tikai rūpīgi jāpadomā. Noslēgsim darījumu. Tu palīdzēsi man uzveikt Siržulauzēju, un es tevi tūlīt pēc tam atbrīvošu. Pēc šādas norunas mūsu starpā vairs nebūs nekādu pārpratumu. Mēs abi būsim ieinteresēti, lai viss izdotos.

Džina acis iemirdzējās. Kā jau parasti, apbrīnojami godīgs darījums, ko diktē viena puse tā, kurai pieder vara. Lai notiek. Man nav izvēles. Bet, ja tu kādā brīdī pakļausi mūs abus pār­mērīgam riskam, atceries, ka es pirms nāves tev atriebšos.

-    Piekrītu.

Bartimajs atkāpās malā un atlaida Netenjela plecus. Arī zēns pakāpās tālāk, plati iepletis acis, smagi elpodams. Dungodams kādu melodiju, džins piegāja pie loga un it kā nejauši garāmejot atkal iededza uguni. Netenjels pūlējās nomierināties un atgūt pašsavaldīšanos. Pār viņu vēlās vēl viens bēdu vilnis, bet viņš tam nepadevās. Tam nebija laika. Pavēlniekam jābūt stipram sava verga acīs.

-    Nu tad, saimniek, džins teica, apgaismo mani. Pastāsti, ko mēs darīsim!

Netenjels pūlējās runāt tik mierīgi, cik vien spēja. Pirmām kārtām man nepieciešams ēdiens un jaunas drēbes. Tad mums jāsaliek kopā viss, ko mēs zinām par Siržulauzēju un amuletu. Un jāuzzina, ko valdība domā par… vakardienas notikumiem.

-    Pēdējais nav grūti izdarāms, Bartimajs sacīja, norādot uz logu. Paskaties laukā!

Times! Rīta izdevums!

Avīžzēns lēnām ripināja savus rokas ratiņus pa ielu, apstāda­mies ikreiz, kad garāmgājēji pastiepa viņam monētas. Cilvēku uz ielas bija daudz, un tirgonis tikai ar grūtībām virzījās uz priekšu. Viņš bija ticis līdz maiznīcai, kad Netenjels un Barti­majs parādījās ēnainajā alejā pie pamestās bibliotēkas un iznāca uz ielas.

Netenjelam kabatā joprojām šķindēja atlikums no tās naudas, ko viņš bija paņēmis no Martas kundzes burkas tajā dienā, kad brauca uz pilsētu. Viņš palūkojās uz ratiņiem: pilni ar Times valdības oficiālo avīzi. Avīžzēnam galvā bija rūtaina žokejcepure, rokās bezpirkstu cimdi un mugurā garš, melns mētelis, kas sniedzās viņam gandrīz līdz potītēm, pirkstu gali zili no aukstuma. Ik pa laikam avīžu pārdevējs izbļāva to pašu aizsmakušo kliedzienu: Times! Rīta izdevums!

Netenjelam nebija daudz pieredzes saskarsmē ar vienkār­šajiem ļaudīm. Viņš uzrunāja zēnu visuzstājīgākajā balss tonī. Times. Cik tas maksās?

-    Četrdesmit pensi, sīkais. Netenjels pasniedza naudu un pretī saņēma avīzi. Avīžzēns paskatījās uz viņu sākotnēji vienaldzīgi, pēc tam jau ar pieaugošu interesi. Netenjels devās tālāk, bet puika vērsās pie viņa.

-    Tu izskaties briesmīgi, draudziņ, viņš jautri bilda. Visu nakti pavadīji uz ielas?

-    Nē. Netenjels savilka seju noraidošā grimasē. Viņš cerēja, ka tā liks svešajam turēties tālāk.

Nekā. Protams, ne, protams, ne, avīžzēns bilda. Un, pat ja tā būtu, es tevi nevainotu, ja tu to neatzītu. Bet pēc vakara signāla tev jābūt uzmanīgam. Policija okšķerē apkārt vēl vairāk nekā parasti.

-    Pēc kāda vakara signāla? džins pavaicāja.

Avīžu pārdevējs pārsteigumā iepleta acis. Tu esi galīgi atpa­licis, vecīt! Pēc tā briesmīgā uzbrukuma Parlamentam no šīs nedēļas ieviests vakara signāls precīzi astoņos vakarā. Tas gan neko nekaitē, bet no astoņiem tiek palaistas Izlūklodes un arī Nakts policija dodas apgaitā, un tad ir labāk paslēpties kādā kaktā, pirms viņi tevi atraduši. Liekas, ka jums līdz šim ir vei­cies. Zināt ko es varētu ieteikt labu vietu, kur pārlaist šo nakti, ja jums tas gadījumā būtu nepieciešams. Tur ir droši, tā ir pati labākā vieta… viņš ieturēja pauzi un palūkojās apkārt, … ja jums ir kaut kas pārdodams.

Netenjels palūkojās uz viņu neko neizsakošām acīm. Pal­dies. Mums nav, ko pārdot.

Zeperis pakasīja pakausi. Dariet, kā jums labpatīk. Nu, es arī nevaru te ilgi pļāpāt. Dažiem no mums jāstrādā. Es nu dodos prom. Viņš satvēra savu ratiņu rokturus un lēnām brauca prom, bet Netenjels ievēroja, ka avīžzēns vairākas reizes atska­tās pār plecu.

-    Dīvaini, Bartimajs noteica. Par ko viņš īsti runāja?

Viņa saimnieks paraustīja plecus. Viņš jau bija to aizmirsis.

Atnes man ēdienu un kādas siltākas drēbes. Es došos atpakaļ uz bibliotēku un izlasīšu avīzi.

-    Lai notiek! Pamēģini neiekulties nepatikšanās, kamēr esmu prom. Džins pagriezās un iejuka pūlī.

Trīs slejas garais raksts bija iespiests otrajā lappusē starp Nodarbinātības ministrijas ikmēneša paziņojumu par jaunu mācekļu uzņemšanu un korespondenci par Itālijas kampaņu. Tas ar nožēlu vēstīja, ka pagājušonakt postošā ugunsgrēkā savā mājā gājis bojā iekšlietu ministrs Artūrs Krūmložņa un viņa sieva Marta. Ugunsgrēks sācies apmēram piecpadsmit minūtes pāri desmitiem vakarā un pilnībā ticis apdzēsts tikai pēc trim stundām, sadarbojoties ugunsdzēsēju komandām un ārkārtas vienības burvjiem. Līdz tam laikam nams bija nodedzis līdz pamatiem. Arī divas blakus ēkas tikušas pamatīgi sabojātas, bet to iemītnieki laikus evakuēti. Rakstā bija teikts, ka ugunsgrēka cēloņi vēl nav noskaidroti, tomēr policija uz aizdomu pamata vēlas nopratināt Krūmložņas kunga mācekli Džonu Mandrāku, divpadsmit gadus vecu zēnu, kura ķermeni sadegušajā namā tā arī neatrada. Ir liecinieki, kas redzējuši, kā viņš bēg no noti­kuma vietas. Tika izteikti minējumi, ka šim Mandrākam bijusi nestabila psihe; jau pirms gada viņš bija uzbrucis vairākiem ievērojamiem burvjiem, un sabiedrībai tiek izteikts brīdinājums no viņa uzmanīties. Raksta nobeigumā bija piebilsts, ka Krūm­ložņas kunga nāve ir liels zaudējums valdībai, kam viņš bija uzticīgi kalpojis visu savu dzīvi un veicis daudzus nozīmīgus ieguldījumus, kurus šeit diemžēl nebija vietas uzskaitīt.

Netenjels, kas sēdēja pie loga, ļāva avīzei nokrist zemē, nolieca zodu uz krūtīm un aizvēra acis. Izlasīt par notikušo bezkaislīgā avīžrakstā bija par daudz; tas trāpīja zēnam kā zibens spēriens. Viņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ, aptvēris ar rokām ceļus; vēlējās, kaut varētu raudāt, bet nespēja. Tas nebija labi… Bet viņš jutās pārāk noguris. Vienīgā vēlēšanās gulēt, gulēt…

Zēnu kāds pabukņīja ar zābaku; tas nebija pārāk maigs pie­skāriens. Netenjels satrūkās un atvēra acis.

Blakus stāvēja džins ar savu pierasto smaidiņu lūpās. Viņš rokās turēja papīra maisiņu, no kura plūda kārdinoša ēdiena smarža. Bads pārvarēja Netenjela pašcieņu viņš paķēra papīra maisiņu no Bartimaja rokām, gandrīz izliedams sev klēpī karsto kafiju no polistirola krūzītes. Zem krūzītes bija divi rūpīgi ietīti papīra sainīši, un katrā no tiem atradās silta gaļas un salātu sviestmaize. Jaunajam burvim šķita, ka nekad dzīvē nav ēdis neko tik garšīgu. Pāris minūšu laikā viņš bija notiesājis abas sviestmaizes un tagad sildīja apsaldētos pirkstus pie karstās kafijas krūzes.

-    Tā nu gan bija izrāde, džins novilka.

Viņa saimnieks iestrēba kafiju. Kā tu to visu dabūji?

-    Nozagu. Liku kioskā sagatavot paciņu līdznešanai un tad, paņēmis maisiņu, aizbēgu, kamēr viņš sita čeku uz kases apa­rāta. Nekas īpašs. Protams, tika izsaukta policija.

Netenjels noelsās. Tikai policijas mums vēl trūka!

-    Neuztraucies. Viņi meklēs garu, gaišmatainu dāmu zvēr­ādas kažokā. Runājot par kažokiem… viņš norādīja uz nelielu drēbju kaudzīti, kas gulēja uz grīdas, te tu atradīsi labākas drēbes. Mēteli, bikses, cepuri un cimdus. Ceru, ka tev derēs. Ņēmu pašus mazākos, kādus vien varēju atrast.

Pēc kāda laiciņa Netenjels jau bija puslīdz labi paēdis, labāk ģērbies un jau nedaudz atguvies. Viņš apsēdās pie ugunskura, lai sasildītos. Džins apmetās blakus, vērdamies uguns liesmās.

-    Viņi domā, ka to izdarīju es, zēns teica, norādot uz avīzi.

-    Un ko tad tu gaidīji? Siržulauzējs taču neies visā atzīties, vai ne? Kurš burvis gan tik muļķīgi rīkotos? Bartimajs zīmīgi piemiedza Netenjelam ar aci. Ugunsgrēks taču tika sarīkots ar mērķi noslēpt Siržulauzēja ielaušanos jūsu mājā. Un, tā kā neizdevās tevi novākt, viņš mēģinās visu vainu uzgrūst tev.

-    Mani meklē policija…

-   Jā. Policija no vienas puses un Siržulauzējs no otras. Viņa spiegi jau noteikti pilsētā dzen tev pēdas. Jauka, maza spiegu kustība. Viņš vēlas, lai tu pastāvīgi bēguļotu, slēptos un pat nedomātu viņam tuvoties.

Sarunas biedrs grieza zobus. To mēs vēl redzēsim. Ja nu es pats aizietu uz policiju? Es visu izstāstītu, un viņi varētu pār­meklēt Siržulauzēja māju un atrast amuletu…

-    Un tu iedomājies, ka viņi tevī klausīsies? Tu tagad esi aiz­domās turamais… Un, pat ja tā nebūtu, es tavā vietā tik un tā uzmanītos no varas iestādēm. Siržulauzējs nedarbojas viens pats. Viņa meistars Sīlers…

-    Sīlers? Nu, protams, krunkainais, sarkansejainais ve­čuks. Sīlers ir viņa meistars? Jā, es viņu zinu. Es noklausī­jos, kā viņi runā Parlamenta ēkā… Viņi runāja par amuletu! Ar viņiem kopā bija vēl viens, vārdā Laims.

Džins pamāja. Un tā var būt tikai aisberga redzamā daļa. Tonakt, kad es nozagu amuletu, man dzinās pakaļ neskaitā­mas Izlūklodes tas bija daudzu burvju darbs. Un, ja tā ir plaša sazvērestība, tu nevari droši doties uz varas iestādi, jo nekad nevar zināt, vai šis cilvēks tevi nenodos un pēc tam nenogalinās. Piemēram, arī maģisko priekšmetu tirgotājs Solto Pinns varētu būt viņu sabiedrotais. Tas ir viens no Siržulauzēja tuvākajiem draugiem, viņi vakar kopā ēda pusdienas. To es uzzināju, kad biju aizkavējies Pinna veikalā.

Netenjels atkal sadusmojās. Tu biji nevērīgs! Es tev liku izspiegot Siržulauzēju, nevis apdraudēt mani!

-    Nomierinies, nomierinies. Tieši to jau es arī darīju. Es biju devies pie Pinna, lai noskaidrotu par amuletu. Siržulauzējs to ir ieguvis no burvja, vārdā Bīčems, turklāt uzdodams savam nolīgtajam vīram pārgriezt šim burvim rīkli. Valdība vēlas atgūt amuletu. Es būtu noskaidrojis vēl vairāk, bet diemžēl atsteidzās ifrīts un aizrāva mani uz Taueru.

-    Bet tu izbēgi. Kā tev tas izdevās?

-    Ak, tas bija diezgan interesanti, Bartimajs novilka. Pa­tiesībā mani izglāba pats Siržulauzējs. Viņš noteikti bija padzir­dējis no Pinna vai kāda cita, ka ir sagūstīts ārkārtīgi izveicīgs džins, un tūlīt pat nospriedis, ka tam jābūt man, amuleta nolau­pītājam. Viņš aizsūtīja savus džinus Fakvarlu un Džaboru mani izglābt jāsaka, tas bija visai riskants pasākums. Kā tev šķiet, kāpēc viņš tā darīja?

-    Gribēja atgūt amuletu.

-    Tieši tā. Un viņš to drīz vien vēlas izmantot. Vismaz vakar­nakt viņš tā teica. Un Fakvarls stāstīja to pašu: nākamo pāris dienu laikā amulets tiks likts lietā. Tā ka laiks negaida.

Netenjelam kaut kas atausa atmiņā. Parlamentā kāds teica, ka Siržulauzējs drīzumā rīkojot balli vai konferenci. Kaut kur ārpus Londonas.

-Jā, to es arī uzzināju. Siržulauzējam ir sieva, draudzene vai paziņa vārdā Amanda. Šī konference notiks pie viņas. To apmeklēs arī premjerministrs. Es redzēju Amandu Siržulauzēja mājā, kad pirmo reizi devos pēc amuleta. Saimons ļoti centās atstāt uz viņu labu iespaidu, tāpēc diez vai tā bija viņa sieva. Man likās, ka viņi nav pazīstami sevišķi ilgi.

Zēns brīdi padomāja. Es noklausījos, kā Siržulauzējs teica Šīleram, ka viņš vēlas atcelt konferenci. Tas bija, kad viņš vēl nebija atradis amuletu.

-    Jā. Bet tagad viņš to ir atguvis.

Netenjels juta, kā atkal pāri brāžas dusmu vilnis. Samar­kandas amulets! Vai tu noskaidroji, kā tas darbojas?

-    Tikai mazliet vairāk, nekā es jau zināju. Šis amulets jau sen tiek uzskatīts par lielas varenības simbolu. Šamanis, kas to pagatavoja, bija ļoti dižs burvis daudz spēcīgāks par jebkuru nojums. Viņa ciltij nebija ne gudru grāmatu, ne pergamenta tīs­tokļu: viņi nodeva savas zināšanas tālāk ar vārdu palīdzību un paturēja atmiņā. Tātad amulets aizsargā valkātāju pret jebkuru maģisku uzbrukumu tas būtu vienkāršākais skaidrojums. Tas nav talismans to nevar izmantot agresīvi, lai nogalinātu savus sāncenšus. Tas darbojas tikai aizsargājoši. Visi amuleti…

Jaunais burvis viņu pārtrauca: Nelasi man lekciju! Es zinu, ko amuleti dara!

-    Tikai pārbaudīju. Es jau nezinu, ko mūsdienās bērniem māca. Es pieredzēju amuleta spēku, kad tu man biji uzdevis iefiltrēt to Krūmložņas darbistabā.

Netenjela seja dusmās noraustījās. Es neliku tev to iefil­trēt!

-    Protams, ne. Bet amulets tika galā ar diezgan vājo Uguns burvestību bez grūtībām. Iesūca to sevī un viss. Un tas tika vaļā arī no Krūmložņas pašvakā uzbrukuma Siržulauzējam vakarnakt kā jau tu varbūt pamanīji, karājoties man zem rokas. Viens no maniem ziņotājiem pačukstēja, ka amuletā it kā esot paslēpta varena, būtne no Citas pasaules: ja tā, tad tas ir ļoti spēcīgs.

Netenjelam sāpēja acis. Viņš tās paberzēja ar rokām. Vairāk par visu zēns vēlējās gulēt.

-    Lai arī kādas būtu amuleta spējas, džins turpināja, ir pilnīgi skaidrs, ka Siržulauzējs tās izmantos turpmāko dienu laikā, visticamāk, šajā konferencē. Kā? Grūti pateikt. Kāpēc? Viegli pateikt. Viņš grib iegūt varu. Bartimajs nožāvājās.

-    Vecs stāsts.

Netenjels nolamājās. Viņš ir nodevējs! Atkritējs!

-    Parasts burvis. Tu esi tieši tāds pats.

-    Ko? Kā tu uzdrošinies! Es…

-    Nu, varbūt vēl ne, bet pagaidi pāris gadu. Džins izskatījās garlaikots. Tātad ko tu domā darīt?

Netenjelam pēkšņi iešāvās prātā kāda doma. Pirms pāris dienām tika sarīkots uzbrukums Parlamentam, viņš teica.

-    Vai, tavuprāt, Siržulauzējam ar to bija kāds sakars?

Džins neticīgi pašūpoja galvu. Es šaubos. Tas uzbrukums bija amatieru līmenī. Turklāt, spriežot pēc Siržulauzēja vēstu­lēm, viņi ar Sīleru tovakar nebija neko iecerējuši.

-    Mans meistars domāja, ka tā ir Pretošanās kustība cil­vēki, kas ienīst burvjus.

Bartimajs pasmīnēja. Drīzāk. Piesargies tagad viņi vēl ir neorganizēti, bet beigu beigās jūs pieveiks. Tā vienmēr notiek. Paskaties uz Ēģipti, Prāgu…

-    Prāga ir pagrimusi.

-    Prāgas burvji ir pagrimuši. Un viņi tur vairs nevalda. Paska­ties te… Vienā bibliotēkas telpas pusē satrupējušie plaukti bija sagāzušies. Sienas bija nokrāsotas ar grafiti un dažiem rūpīgi uzzīmētiem hieroglifiem. Vecās pasaules lāsts, Bartimajs teica. Jums šeit ir izglītoti noziedznieki. Tas lielākais vēsta: Nāvi kaklakungiem! Un tas esi arī tu, Netij, ja nemaldos.

Netenjels nelikās ne zinis par džina teikto; viņš mēģināja sakopot domas. Ja ir pārāk bīstami ziņot par Siržulauzēju varas iestādēm, zēns teica, tad atliek tikai viena iespēja. Man pašam jādodas uz konferenci un tur jāatmasko sazvēres­tība!

Bartimajs daudznozīmīgi noklepojās. Man šķiet, mēs vie­nojāmies pārmērīgi neriskēt… Piesargies šī iecere man šķiet pašnāvnieciska.

-     Bet ne tad, ja mēs visu rūpīgi pārdomāsim. Vispirms mums jāzina, kad un kur šī konference notiek. Tas varētu būt sarež­ģīti… Tev būs jānoskaidro šī informācija! Te Netenjels nola­mājās. Bet tas prasīs ilgu laiku! Ja vien man būtu grāmatas un vīraks es varētu izsaukt velnēnu baru, kas izspiegotu visus ministrus vienlaikus. Nē viņus būtu grūti kontrolēt. Vai es varētu…

Džins bija pacēlis no grīdas avīzi un šķirstīja to. Vai arī tu vienkārši varētu izlasīt šeit iespiesto rakstu.

-Ko?

-    Šeit, Parlamenta vēstīs. Klausies: Trešdien, otrajā decem­brī, Hedlhemas muižā Amanda Katkarta rīko ikgadējo Parla­menta konferenci un Ziemas balli. Konferenci apmeklēs arī augsti godājamais Ruperts Devro, tāpat arī Angus Nešs, Dže­sika Vaitvela, Hloja Baskara, Tims Hildiks, Šolto Pinns un citi valdošās elites pārstāvji.

Netenjels izrāva džinam no rokām avīzi. Amanda Katkarta tā noteikti ir Siržulauzēja draudzene. Par to nav šaubu.

-    Žēl, ka mēs nezinām, kur atrodas Hedlhema.

-    Mans Novērošanas disks to atradīs, puišelis izvilka no kabatas disku.

Bartimajs greizi palūrēja uz disku. Diez vai. Tas izskatās pēc viltojuma.

-    Es pats to pagatavoju.

-    Kā tad.

Netenjels divreiz pārlaida plaukstu pār disku un nomurmi­nāja Izsaukšanas vārdus. Pēc trešās reizes diskā parādījās vel­nēna seja, kas nepārtraukti griezās uz riņķi. Velnēns pārstei­gumā uzrauca uzacis.

-    Vai tad tu neesi pagalam? tas vaicāja. -Nē.

-    Žēl gan.

-    Beidz griezties! jaunais burvis uzšņāca. Man tev ir viens uzdevums.

-    Pagaidi brītiņu! velnēns izsaucās, pēkšņi apstājies. Kas ir kopā ar tevi?

-    Tas ir Bartimajs, vēl viens no maniem vergiem.

-    Vismaz viņam tā gribas domāt, džins norūca.

Velnēns sarauca pieri. Tas pats Bartimajs? Tas, kurš sēdēja Tauerā? -Jā.

-    Vai tad viņš nav pagalam? -Nē.

-    Žēl gan.

-    Šis gan ir nešpetns, džins izstaipījās un nožāvājās. Pasaki, lai piesargās. Es šitādus velnēnus izmantoju par zobu bakstāmajiem.

Mazulis saviebās. Ak šitā? Bet es tādus džinus kā tu uzkožu brokastīs, vecīt!

Netenjels piesita kāju pret grīdu. Vai jūs abi paklusēsiet un ļausiet man izteikt pavēli? Es te esmu galvenais. Velnēn, es gribu, lai tu man parādi Hedlhemas muižu, kur notiks kon­ference! Tas ir kaut kur ārpus Londonas. Pieder kādai sievie­tei, vārdā Amanda Katkarta. Viss. Dodies izpildīt savu uzde­vumu!

-    Cerams, ka tas nav pārāk tālu. Mana astrālā saite taču nav bezgalīgi gara!

Disks apmācās. Netenjels nepacietīgi gaidīja, kad tas noskaid­rosies.

-    Tas nu gan ir viens lēns Novērošanas disks, Bartimajs aizrādīja. Vai tu esi pārliecināts, ka tas vispār darbojas?

-    Protams, darbojas! Vienkārši uzdevums ir grūts, tāpēc tas paņem ilgāku laiku. Un neceri, ka tev nebūs darba! Kad būsim atraduši Hedlhemas muižu, es gribu, lai tu dodies to pārbau­dīt. Paskatīsies, kas tur notiek. Varbūt Siržulauzējs jau izliek lamatas.

-   Tad tām jābūt ļoti smalkām lamatām, lai apmuļķotu visus tos varenos burvjus, kas trešdien dosies turp. Kāpēc tu to disku nepakrati?

-    Es jau tev teicu, ka tas darbojas! Skaties!

Diskā atkal parādījās velnēna seja, viņš pūta un elsa, it kā būtu galīgi bez elpas. Kas tev ir uznācis? tas burkšķēja. Lielākā daļa burvju izmanto Novērošanas diskus, lai izspie­gotu, kā viņu simpātijas mazgājas dušā. Bet tu ne. Tev tas būtu pārāk neinteresanti. Es vēl nekad nebiju tuvojies tik labi apsargātai vietai. Šī muiža ir gandrīz tikpat briesmīga kā pats Tauers. Smalki sakaru un apsardzes tīkli, daudz sargu, nudien, ļoti daudz. Man bija jāpazūd drīz vien pēc parādīšanās. Šis ir labākais attēls, kādu es varēju sagādāt.

Diskā parādījās ļoti miglaina bilde. Tajā varēja saskatīt izplū­dušu, brūnu ēku ar vairākiem tornīšiem, kurai apkārt bija mežs, bet uz muižu veda garš piebraucamais ceļš. Aiz mājas pēkšņi parādījās divi melni punkti, kas strauji tuvojās.

-    Redzi? velnēns norādīja. Sargkareivji. Viņfmani sajuta, tiklīdz es materializējos. Un metās man pakaļ. Aši, vai ne? Nav nekāds brīnums, ka laidos lapās.

Attēls pazuda, un tā vietā atkal parādījās mazuļa seja. Nu, kā tas bija?

-    Nekam nederīga bilde, Bartimajs norūca. Mēs tik un tā nezinām, kur tā muiža atrodas.

-    Te nu tu maldies, mazuļa sejā parādījās ļoti pašapmie­rināta izteiksme. Tas ir piecdesmit jūdzes uz dienvidiem no Londonas un deviņas jūdzes uz rietumiem no Braitonas dzelz­ceļa līnijas. Milzīgs īpašums; garām pabraukt nav iespējams. Varbūt es esmu lēns, toties vērīgs.

-    Vari atpūsties. Netenjels pārlaida plaukstu pār disku, un tas atkal bija tukšs. Un tagad sāksim. Stingrā apsardze nenoliedzami norāda, ka tieši tur notiks konference. Trešdien… Mums ir divas dienas laika, lai turp nokļūtu.

Džins piepūta vaigus. Tikai divas dienas, un mēs atkal būsim Siržulauzēja, Fakvarla un Džabora žēlastībā. Turklāt satiksimies ar simtiem burvju, kuri visi ir pārliecināti, ka tu esi dedzinātājs. Ak tu dieniņ! Nespēju vien sagaidīt.

Viņa saimnieka seja apmācās. Mums bija vienošanās, atce­ries? Mums vajadzīgs tikai labs plāns. Dodies uz Hedlhemas muižu, piekļūsti tik tuvu, cik vien vari, un noskaidro, kā mēs tur varam ielavīties. Es tevi gaidīšu tepat. Man jāpaguļ.

-    Cilvēkiem nudien trūkst izturības. Ļoti labi: es dodos prom. Bartimajs piecēlās kājās.

-    Cik ilgu laiku tas prasīs?

-   Pāris stundu. Es būšu atpakaļ, pirms iestāsies tumsa. Atce­ries par vakara signālu un Izlūklodēm! Labāk vispār neblandies apkārt.

-   Beidz mani mācīt! Vienkārši dodies prom! Pagaidi vai tu man neparādītu, kā sakurt ugunskuru?

Pēc pāris minūtēm džins jau bija prom. Netenjels gulēja uz grīdas blakus ugunskuram. Un viņam pāri kā ēnas gūlās bēdas un vainas apziņa, bet nogurums bija stiprāks par tām abām kopā. Tāpēc drīz vien zēns jau bija aizmidzis.

Netenjels sapņoja, ka ir vasara, viņš atrodas dārzā un viņam blakus sēž kāda sieviete. Zēns juta savādu mieru: sieviete runāja, viņš klausījās, un patīkamā balss saplūda ar putnu treļļiem un saules gaismas spožumu. Viņam klēpī gulēja neatvērta grāmata, bet viņš par to nelikās ne zinis: varbūt nebija to vēl izlasījis vai arī nemaz negribēja lasīt. Sievietes balss skanēja te skaļāk, te klusāk; Netenjels smējās un juta, kā maigā būtne apliek viņam ap pleciem roku. Tobrīd mākonis aizpeldēja priekšā saulei un gaiss kļuva vēss. Pēkšņa vēja brāzma atrāva vaļā grāmatu un sāka šķirstīt tās lapas. Sievietes balss kļuva zemāka, un viņš pirmo reizi palūkojās viņas sejā… Zem garo, gaišo matu viļņa pēkšņi parādījās džina glūnošās acis un pavērtā mute. Roku skāviens ap viņa pleciem kļuva ciešāks, un jaunais burvis juta, kā tiek vilkts tuvāk savam ienaidniekam. Viņš atvēra muti, lai kliegtu…

Un pamodās, sarāvies kamoliņā, vienu roku kā aizsargājoties izstiepis priekšā sejai.

Uguns bija izdegusi, un debesis jau sāka krēslot. Bibliotēkas istabā biezēja ēnas. Katrā ziņā bija pagājušas vairākas stundas, kopš viņš bija aizmidzis, bet Netenjels nejutās atspirdzis, drīzāk sastindzis un nosalis. Viņam gribējās ēst; ceļoties kājās, zēns juta, cik novārdzis patiesībā ir. Acis sūrstēja.

Piegājis pie loga, viņš palūkojās pulkstenī. Bez divdesmit četri: diena jau sliecās uz otru pusi. Bartimajs vēl nebija atgrie­zies.

Kad pār pilsētu nolaidās krēsla, viri ar gariem āķiem iznāca no veikaliem un aizvilka logiem priekšā nakts žalūzijas. Pāris minūšu abās ielas pusēs atbalsojās žalūziju rīboņa un graboņa, kas aizskanēja, it kā simtiem cietokšņu vārtu tiktu nolaisti priekšā metāla režģi. Cita pēc citas iedegās laternas, un Neten­jels redzēja, ka arī istabās virs veikaliem tiek aizvilkti aizkari. Garām patraucās autobusi ar gaišiem logiem; cilvēki steidzās pa ietvi, kārodami ātrāk nokļūt mājās.

Bartimajs vēl nerādījās. Netenjels nepacietīgi soļoja pa auk­sto, tumšo istabu. Šī kavēšanās viņu kaitināja. Un lika justies bezspēcīgam sakritību un apstākļu upurim. Un tā tas ir bijis vienmēr. Kopš Siržulauzēja uzbrukuma pagājušajā gadā līdz pat Martas kundzes nāvei Netenjels nebija spējis dot atbildes trie­cienu un paša vājums viņam vienmēr bija dārgi maksājis. Bet tagad viss mainīsies. Zēnu nekas vairs neaizturēs, viņam nav nekā, ko zaudēt. Kad džins atgriezīsies, viņš…

-    Vakara izdevums! Jaunākās ziņas!

No pustumšās ielas atlidoja balss. Piespiedis pieri pie loga, Netenjels redzēja, kā pa ielu šūpojas maza, vāja gaismiņa. Tā karājās no garas kārts, kas bija piesieta pie rokas ratiņiem. Avīžzēns bija atpakaļ.

Pāris minūšu Netenjels vēroja, kā viņš tuvojas, un saspringti domāja. Patiesībā jau it kā nebija iemesla pirkt vakara izde­vumu: kopš rīta maz kas varēja būt mainījies. Tomēr laikrak­sti bija viņa vienīgā saikne ar ārpasauli; varbūt vēl viena avīze varētu sniegt vairāk informācijas par policijas sekmēm viņa meklēšanā, par konferenci. Turklāt, tā sēžot un neko nedarot, viņš vienkārši sajuks prātā. Netenjels parakņājās bikšu kabatā un saskaitīja atlikušo naudu. Pietiekami. Uzmanīgi virzīdamies pa pustumšo telpu, viņš nokāpa lejup pa kāpnēm uz pirmo stāvu un pa kādu vaļēju dēli izlīda ārā.

-     Vienu avīzi, lūdzu. Netenjels notvēra avīžzēnu, kad tas jau grasījās griezties ap stūri. Rūtainā cepure bija atstumta pakausī, un uz pieres tirgonim krita baltu matu šķipsnas. Uzru­nātais palūkojās apkārt un it kā negribīgi pasmīnēja.

-    Atkal tu. Joprojām uz ielas?

-    Vienu avīzi. Jaunajam burvim likās, ka zēns tā dīvaini uz viņu skatās. Viņš nepacietīgi pastiepa monētas. Man ir nauda.

-    Es jau neteicu, ka nav, draudziņ. Tikai visas avīzes es esmu jau pārdevis. Viņš norādīja uz tukšajiem ratiņiem. Bet manam kolēģim gan vajadzētu būt palikušiem pāris eksemplā­riem. Viņa kvartālā tik labi nepērk kā manējā.

-    Nekas. Ja nav nav. Netenjels pagriezās uz promiešanu.

-    Ak, viņš jau tepat ir. Tas neaizņems pat ne minūti. Mēs vienmēr dienas beigās satiekamies pie Klepera Galvas. Tepat ap stūri.

-     Nu… Netenjels vilcinājās. Bartimajs varēja atgriezties kuru katru brīdi, un viņam taču bija pavēlēts neiet laukā. Bija pavēlēts? Kurš te bija saimnieks? Tas jau bija tikai ap stūri; viss būs kārtībā. Lai notiek, viņš teica.

-    Tad ejam. Avīžu pārdevējs devās prom, rokas ratiņiem čīkstot un šūpojoties uz bruģa. Netenjels soļoja viņam blakus.

Sānieliņa bija klusāka nekā galvenā iela, un viņiem garām pagāja tikai pāris cilvēku, kamēr abi nokļuva līdz nākamajam stūrim. Nedaudz uz priekšu stāvēja krodziņš zema un neglīta celtne ar plakanu jumtu un pelēkām sienām. Tikpat neglīts zirgs bija uzgleznots uz nepievilcīgas izkārtnes, kas karājās virs krodziņa durvīm. Netālu no ieejas Netenjels ar bažām pamanīja mazu Modrības lodi.

Avīžzēns, šķiet, sajuta Netenjela vilcināšanos. Neuztrau­cies, mēs neiesim garām tam spiegam. Tas novēro tikai durvis, pārsvarā domāts iebiedēšanai. Varbūt pat nemaz kārtīgi nedar­bojas. Turklāt Klepera Galvā visi viesi iet pa virtuves durvīm. Lūk, kur arī Freds!

Starp divu māju stūriem aizstiepās šaura sānieliņa, un tur bija novietoti vēl vieni rokas ratiņi. Aiz tiem sānieliņas ēnās, atspiedies pret nama sienu, stāvēja ādas jakā tērpies gara auguma jauneklis. Viņš ēda ābolu un vēroja abus zēnus ar puspiemiegtām acīm.

-    Sveiks, Fred! avīžu puika sirsnīgi uzsauca. Es tev atvedu vienu puisi.

Freds neko neteica. Viņš nokoda lielu kumosu ābola, lēni sakošļāja to un norija. Un tad nopētīja Netenjelu no galvas līdz kājām.

-    Viņš atnāca pēc vakara avīzes.

-    Ak tā? Freds novilka.

-   Jā, bet es jau esmu visas pārdevis. Tas ir tas pats puika, kuru es tev iepriekš pieminēju, zēns aši piebilda. Viņam tas ir līdzi.

To padzirdējis, Freds izslējās, izstaipījās, aizmeta ābola serdi un pagriezās pret abiem pienācējiem. Viņam kustoties, ādas jaka švīkstēja. Viņš bija galvas tiesu garāks par jauno burvi un div­reiz plecīgāks; daudzās pūtītes, kas klāja viņa zodu un vaigus, nemazināja draudīgo skatu. Netenjels jutās nedaudz neērti, bet saņēmās un ierunājās tik pašpārliecināti, cik vien spēja. Vai tev ir avīze? Man nav laika.

Freds viņu nopētīja. Arī man avīzes beigušās, viņš teica.

-    Tas nekas. Man jau nemaz tik ļoti nevajadzēja. Netenjels vēlējās ātrāk doties prom.

-    Pagaidi, Freds izstiepa roku un sagrāba puišeli aiz piedur­knes. Tev nav tik aši jāskrien prom. Vēl jau nav bijis vakara signāls.

-    Liec mani mierā! Laid vaļā! Netenjels mēģināja atbrīvo­ties. Viņš juta, ka balss skan spiedzīgi un skaļi.

Avīžzēns draudzīgi uzsita viņam pa plecu. Neuztraucies. Mēs negribam nepatikšanas. Mēs taču neizskatāmies pēc burv­jiem, vai ne? Tikai vēlamies uzdot tev pāris jautājumu. Tiesa, Fred?

-   Tieši tā. Likās, ka viņa kolēģis pat pārāk nepiepūlas, bet Netenjels attapās, ka tiek vilkts uz sānieliņas pusi, prom no ielas. Viņš mēģināja apspiest bailes un jautāja:

-    Ko jūs gribat? Man nav naudas.

Avīžzēns smējās. Mēs negribam tevi aplaupīt, sīkais. Tikai pāris jautājumu, kā jau es teicu. Kā tevi sauc? Uzrunātais norīstījās. Mmm… Džons Lutiēns.

-    Lutjēns? Paklau, cik eleganti! Ko tu te dari, Džon? Kur ir tavas mājas?

-   Mmm… Haigeitā. Tiklīdz Netenjels bija to pateicis, viņš saprata, ka tā bija kļūda.

Freds iesvilpās. Avīžzēna balss tonis bija pieklājīgs, bet neti­cīgs. Ļoti interesanti. Tā ir burvju apdzīvotā pilsētas daļa, Džon. Vai tu esi burvis? -Nē.

-    Un tavs draugs?

Netenjels apmulsa. Mans… mans draugs?

-    Tas izskatīgais tumsnējais zēns, kas šorīt bija kopā ar tevi.

-   Viņš? Izskatīgs? Tas bija tikai kāds, ko es satiku uz ielas. Nezinu, kurp viņš devās.

-    Kur tu dabūji jaunas drēbes?

Tas nu bija par daudz. Ko jums vajag? Netenjels uzšņāca. Man nav jums jāatskaitās! Lieciet mani mierā! Viņa balsī at­kal ieskanējās pašpārliecinātība. Jaunais burvis netaisījās pieļaut, ka viņu iztaujā divi vienkārši puiši, šī situācija bija absurda.

-   Nomierinies, avīžzēns teica. Mums tikai gribējās uzzi­nāt kaut ko vairāk par tevi un to, kas tev paslēpts kabatā.

Netenjels samirkšķināja acis. Viņam kabatā bija tikai Novē­rošanas disks, bet neviens no abiem zēniem nevarēja būt redzē­jis, kā viņš to izmanto. Puisēns nebija gribējis atstāt disku bib­liotēkā. Kabatā? Tur nav nekā.

-    Ir gan, Freds teica. Stenlijs zina vai ne, Stenlij? Uzrunātais pamāja ar galvu. Jā.

-   Viņš melo, ja saka, ka ir kaut ko redzējis.

-    Nē, es nesaku, ka esmu to redzējis, Stenlijs atteica. Netenjels sarauca pieri. Jūs runājat muļķības. Ļaujiet man

iet. Tas bija neciešami! Ja vien Bartimajs te būtu, viņš iemā­cītu šiem vienkāršajiem ļautiņiem cieņu!

Freds palūkojās rokas pulkstenī. Drīz būs vakara signāls, Stenlij. Vai man viņam to atņemt?

Pirmais avīžzēns nopūtās. Paklau, Džon, viņš pacietīgi teica. Mēs tikai gribam redzēt, ko tu esi nozadzis, tas arī viss. Mēs neesam ne policisti, ne burvji, tā ka vari runāt skaidri. Un kas zina varbūt tev pašam tā būs izdevīgāk. Ko tu ar to iesāksi? Tu taču nezini, kā to lietot! Vienkārši parādi, kas tev ir kreisajā mēteļa kabatā. Ja ne, es ļaušu Fredam rīkoties.

Netenjels redzēja, ka viņam nav citas izejas. Viņš ielika roku kabatā, izvilka disku un pasniedza to pirmajam avīžzēnam. Stenlijs rūpīgi nopētīja Novērošanas disku sava kabatas luktu­rīša gaismā, grozīdams to rokās.

-    Kā tu domā, Stenlij? Freds vaicāja.

-   Jauns, viņa kolēģis beidzot atbildēja. Ļoti rupjš darbs. Mājās izgatavots. Nekas īpašs, bet var noderēt. Viņš to pasnie­dza Fredam.

Netenjels pēkšņi kļuva aizdomīgs. Maģisko priekšmetu zādzī­bas pēdējā laikā sagādāja ministrijām lielas galvassāpes. Devro to bija pieminējis savā runā, un meistars bija saistījis šīs zādzī­bas ar noslēpumaino Pretošanās kustību, kas pirms pāris die­nām bija sarīkojusi uzbrukumu Parlamentam. Ministri domāja, ka šīs zādzības izdara vienkāršie ļaudis, kas pēc tam piegādā maģiskos priekšmetus valdības ienaidniekiem. Netenjels atce­rējās tumšmataino zēnu ar mežonīgo skatienu acīs, kuru viņš bija redzējis uz Vestminsteras terases pirms pāris dienām, un Četru elementu lodi, ko viņš bija aizsviedis pa gaisu. Iespējams, ka šodien viņš sastapās ar pierādījumiem, kā Pretošanās kus­tība iegūst maģiskos priekšmetus. Netenjela sirds strauji sitās. Tagad tikai nekļūdīties!

-    Vai tas ir vērtīgs? viņš jautāja.

-    Jā, Stenlijs sacīja. Pareizās rokās. Kā tu to dabūji?

Netenjels ātri domāja. Tev taisnība, viņš teica. Es…

es to nozagu. Es biju Haigeitā (vispār jau es tur nedzīvoju) un gāju garām lielai mājai. Tajā bija atvērts logs, un es pamanīju kaut ko pa to spīdam. Tā es ierāpos pa logu un paņēmu šo priekšmetu. Mani neviens nepamanīja. Es domāju, ka varbūt vēlāk varēšu to pārdot. Tas arī viss.

-   Viss ir iespējams, Džon, pirmais avīžzēns teica. Viss ir iespējams. Vai tu zini, ko ar to dara?

-Nē.

-    Tas ir burvju disks, Novērošanas disks vai kaut kas tamlī­dzīgs.

Netenjels jutās nedaudz drošāks. Šos puišus nebūs grūti pie­muļķot. Viņš atvēra muti kā izbrīnīts vienkāršo ļaužu bērns. Tu gribi teikt, ka ar to var redzēt nākotni?

-    Varbūt.

-    Vai tu māki to iedarbināt?

Stenlijs nospļāvās. Bezkaunīgais knēveli! Par šito man tevi vajadzētu kārtīgi iedunkāt.

Netenjels apjukumā atsprāga atpakaļ. Atvaino es negri­bēju… Nu, ja jau tas ir vērtīgs, vai jūs nezināt kādu, kas to gri­bētu pirkt? Man ļoti vajag naudu.

Stenlijs uzmeta skatienu Fredam, kurš klusēdams pamāja ar galvu. Tev šodien veicas! Stenlijs teica. Freds ar to nodar­bojas, un es vienmēr turos kopā ar savu draugu. Mēs zinām kādu, kas būtu ar mieru tev samaksāt par šo labu summiņu un varbūt vēl palīdzēt, ja tev vajadzēs. Nāc mums līdzi, un mēs norunāsim tikšanos.

Tas bija aizraujoši, bet bīstami. Netenjels taču nevarēja valsēt pa Londonu uz nezināmu tikšanos viņš jau tā pārāk ilgi bija prom no bibliotēkas. Nokļūt uz Siržulauzēja konferenci bija sva­rīgāk. Turklāt, ja viņš grasītos iesaistīties jebkādās darīšanās ar šiem noziedzniekiem, viņam bija vajadzīgs Bartimajs. Netenjels pašūpoja galvu. Tagad es nevaru nākt, viņš teica. Pasakiet, kas tas ir par cilvēku un kurp man jāiet, un mēs sarunāsim tikšanos vēlāk.

Abi jaunieši ar sejas izteiksmi, kas neko neizteica, lūko­jās uz Netenjelu. Atvaino, Stenlijs teica, bet tā nav tāda sanākšana, un arī tas cilvēks nav tāds. Kas tad tev tik svarīgs jādara?

-   Man… mmm, jāsatiekas ar savu draugu. Sasodīts! Tā bija kļūda.

Freds sakustējās, un viņa ādas jaka nošvīkstēja. Tu taču teici, ka nemaz nezini, kur viņš ir.

-    Mmmm… jā, bet man viņš jāsameklē.

Stenlijs palūkojās pulkstenī. Atvaino, Džon, bet tagad vai nekad. Tavs draugs var pagaidīt. Man likās, ka tu to mantiņu gribi pārdot.

-   Gribu, bet ne šovakar. Jūsu priekšlikums mani ļoti interesē. Tikai es nevaru jums doties līdzi tagad. Paklau mēs varētu satikties rīt. Tajā pašā laikā un vietā. Tagad viņš jau bija izmi­sis un runāja pārāk ātri. Netenjels juta abu puišu augošo neti­cību un aizdomīgumu. Tagad svarīgākais bija pēc iespējas ātrāk tikt prom.

-   Nekā nebija. Stenlijs sakārtoja cepuri. Man neliekas, ka mēs te kaut ko varēsim sarunāt, Fred. Varbūt labāk ejam prom?

Viņa biedrs pamāja. Netenjels platām acīm noskatījās, kā Freds ieliek bronzas disku savā kabatā, un sašutumā iebrē­cās: Ei! Tas ir mans! Atdod!

-    Tu palaidi garām savu iespēju, Džon, ja vien tas ir tavs īstais vārds. Pazūdi! Stenlijs noliecās, lai satvertu rokas ratiņu rokturus. Freds pagrūda Netenjelu malā, tā ka viņš triecās ar muguru pret slapjo nama sienu.

Jaunais burvis juta, kā dusmas izlaužas uz āru; viņš metās virsū Fredam, dauzot viņu ar dūrēm un spārdot ar kājām. Atdod man disku!

Netenjela zābaka purngals saskārās ar Freda apakšstilbu, un zēns sāpēs saviebās. Freds atvēzējās un trieca ar dūri Netenje­lam pa vaigu. Netenjels attapās guļam uz sānieliņas dubļainā bruģa; galva viņam griezās. Freds un Stenlijs jau pazuda ap stūri, velkot aiz sevis grabošos rokas ratiņus.

Dusmas guva virsroku pār nelabumu un piesardzību. Neten­jels pieslējās kājās un metās saviem ienaidniekiem pakaļ.

Bartimaja saimnieks nespēja paiet ātri. Gandrīz jau bija iestājusies nakts; namu sienu pelēkais mūris bija tikai nedaudz gaišāks par tintes melno tumsu priekšā. Netenjels taustījās uz priekšu soli pa solim, ar vienu roku turēdamies pie namu sie­nām, ieklausoties, kā priekšā nodevīgi švīkst ādas jaka un grab rokas ratiņi. Likās, ka kaut kas ir licis arī Fredam un Stenlijam palēnināt gaitu soļu troksnis pārāk strauji neattālinājās, un varēja noteikt, kur katrā krustojumā puiši nogriežas.

Neteljenu kaitināja paša bezspēcība. Sasodītais džins! Nekad nebija pa rokai, kad vajadzēja! Ja izdosies notvert šos zagļus, viņš tiem tā parādīs… Kurp tagad? Zēns apstājās pie plata, netī­rumiem noķepuša loga. Tālumā varēja dzirdēt ratiņu riteņu būkšķēšanu pret akmeņiem. Pa kreisi. Netenjels devās puišiem pa pēdām.

Nedaudz vēlāk viņš pamanīja, ka skaņa, kas skanēja priekšā, bija mainījusies. Apslāpētās balsis bija nomainījis darbības trok­snis. Netenjels zagās vēl uzmanīgāk, cieši piespiedies pie sienas, uzmanīgi liekot kājas, lai zem kājām nešļakstētu peļķes.

Iela kļuva arvien šaurāka, pāraugot bruģētā sānieliņā, kam abās pusēs stiepās nelielas darbnīcas, kuras jau sen bija pames­tas un kuru logi bija aiznagloti ar dēļiem. Durvju ailēs stie­pās ēnas kā lieli zirnekļa tīkli. Gaisā bija jūtama zāģu skaidu smarža.

Netenjels pamanīja, ka rateļi atstāti ieliņas vidū. Koka kārts ar lukturi galā, kas pirms tam bija piestiprināta pie Stenlija rati­ņiem, tagad bija noņemta nost un lukturis dūmakaini spīdēja kādā no durvju ailēm. Tur klusi sarunājās trīs cilvēki Freds, Stenlijs un vēl kāda sīka, melnā tērpta būtne. Nebija iespējams saskatīt tās seju.

Netenjels smagi elpoja un ieklausījās, lai sadzirdētu, par ko visi trīs runā. Nekā. Viņi atradās pārāk tālu. Tagad gan nebija iespējams tos pieveikt, bet jebkura informācija vēlāk varēja izrādīties noderīga. Bija vērts riskēt. Viņš pietuvojās vēl maz­liet.

Joprojām nekā. Viņš spēja noteikt tikai to, ka Freds un Sten­lijs pārsvarā klusēja un runāja trešais ar skaļu un asu balsi.

Vēl mazliet tuvāk…

Sperot nākamo soli, viņa zābaks atdūrās pret tukšu vīna pudeli, kas bija atslieta pret sienu. Tā salīgojās, atsitās pret mūri un atkal nostājās atpakaļ, jo nenokrita. Bet ar šo troksni bija pieticis. Gaisma no durvju ailes pārvietojās uz ielu; pret viņu pagriezās trīs sejas Stenlijs, Freds un…

Lai arī tas bija tikai īss brīdis, šī seja palika Netenjela atmiņā kā iegravēta. Tā bija meitenes seja, jauna un bāla, un visapkārt sejai taisni, melni mati. Viņas acis raudzījās plati un izbrīnīti, bet ne izbiedēti; jā, arī caururbjoši. Varēja dzirdēt, kā meitene izsaka pavēli, redzēt, kā Freds paliecas uz priekšu, un viņam virsū lidoja kaut kas gaišs un mirdzošs. Netenjels metās sāņus un sāpīgi apdauzīja galvu pret sienu. Viņam kaklā sakāpa žults, gar acīm dejoja zvaigznītes. Zēns iegāzās peļķē pie nama sie­nas.

Nebūdams īsti ne bezsamaņā, ne pie pilnas apziņas, viņš nekustīgi gulēja, acis aizvēris, miglaini apjauzdams, kas apkārt notiek. Tuvojās soļi, atskanēja skrapstoša skaņa, iešvīkstējās āda. Bija jūtams, ka kāds noliecas pār viņu un paspīdina sejā gaismu.

-    Tu nopūdelēji. Viņš ir atslēdzies, bet dzīvs. Sievietes balss.

-    Ja vēlies, Kitij, es viņam pārgriezīšu rīkli. Tas bija Freds.

Klusums, kas sekoja, varēja turpināties nezin cik ilgi; Neten­jelam bija zudusi laika izjūta. Nē… Tas ir tikai muļķa bērns. Iesim.

Tumšajā ieliņā iestājās klusums. Vēl ilgi pēc tam, kad galva vairs nereiba, ilgi pēc tam, kad slapjums bija izsūcies cauri mētelim un saldēja miesu, Netenjels palika nekustīgi guļam. Viņš neuzdrošinājās pakustēties.

Biju jau atgriezies pirms vairāk nekā piecām stundām, kad skumji iečīkstējās vaļējais durvju dēlis un bibliotēkā ievilkās mans noskumušais, notašķītais un nelāgi smakojošais saim­nieks. Atstājot aiz sevis dubļu (vismaz es cerēju, ka tie bija dubļi) sliedi, viņš kā tāds milzu gliemezis rāpās augšup uz otro stāvu, kur bezspēkā atkrita pret sienu. Tīri zinātniskas inte­reses dēļ es iededzu mazu liesmiņu un apskatīju viņu tuvāk. Par laimi, man jau iepriekš bija bijušas darīšanas ar nagainajiem velnēniem un tiem līdzīgām būtnēm, jo skats, kas pavērās, nebija no skaistajiem. Likās, ka knēvelis ir tiešā nozīmē izvārtīts pa īpaši smirdīgu dumbrāju vai kūts pagalmu, pirms tam iebāžot galvu mēslu mucā un tikko nopļautā zālē. Viņa mati slē­jās stāvus kā dzeloņcūkas sari. Džinsa bikses bija saplēstas un asiņainas no ceļgala uz leju. Uz vaiga vīdēja liels nobrāzums un virs auss nejauka brūce. Bet vislabākais bija viņa acis gluži neprātīgas.

-    Labi pavadīji vakaru? es ieminējos.

-    Uguni, viņš nošņācās, iekur uguni. Es salstu.

Bija mazliet neparasti dzirdēt, ka tik pavēloši runā cilvēks, kas izskatījās tā, ka pat šakālis tam būtu gājis ar līkumu, bet es neņēmu ļaunā. Man tas viss šķita pārāk uzjautrinoši. Tāpēc savācu dažādus koka gabalus, atkal iededzu uguni un apsēdos tik tuvu savam saimniekam (pieņēmis Ptolemaja izskatu), cik nu vien mans izsmalcinātais deguns atļāva.

-     Cik patīkamas pārmaiņas, es mundri teicu. Parasti džins pārnāk mājās pārguris un netīrumiem klāts. Man šāds jaunievedums tīri labi patīk. Kāpēc tu aizgāji no bibliotēkas? Vai tevi atrada Siržulauzēja sūtītie spiegi? Vai ielauzās Dža­bors?

Puika runāja lēni, zobiem klabot. Es izgāju nopirkt avīzi.

Jo tālāk, jo labāk! Es nosodoši pašūpoju galvu. Šādi bīstami darbi jāuztic labāk apmācītiem cilvēkiem: nākamreiz jāpalūdz palīgā vecmāmiņa vai kāds mazulis…

-   Aizveries! Netenjela acis niknumā kvēloja. Tas bija avīž­zēns! Un viņa draugs Freds. Divi no vienkāršajiem ļautiņiem! Viņi nozaga manu disku to, ko es pats pagatavoju, un aiz­vilināja mani prom no šejienes! Es viņiem sekoju, un tad viņi mēģināja mani nogalināt. Un būtu arī tā izdarījuši, ja nebūtu iejaukusies meitene…

-    Meitene? Kāda meitene?

-    … bet es tik un tā šausmīgi sadauzīju galvu un ievēlos peļķē, un tad, kad viņi bija aizgājuši, es vairs nespēju atrast ceļu atpa­kaļ, un tad atskanēja vakara signāls un tika palaistas Izlūklo­des, un man visu laiku bija jāslēpjas, līdzko tās tuvojās. Beidzot es atradu kādu upi un palīdu zem tilta, un tad stundām gulēju dubļos, kamēr Izlūklodes šaudījās šurpu turpu pa ielu. Un, kad tās beidzot bija prom, man vēl vajadzēja atrast ceļu atpakaļ! Tas prasīja stundām laika! Turklāt es savainoju celi.

Nu, protams, tas nebija nekāds Šekspīrs, tomēr labākā vakara pasaciņa, kādu es pa ilgiem laikiem biju klausījies. Tā mani ļoti uzjautrināja.

-    Viņi ir Pretošanās kustības biedri, zēns turpināja, vērda­mies ugunī. Esmu par to pārliecināts. Un viņi pārdos manu disku tiem cilvēkiem, kas tonakt uzbruka Parlamentam. Ak! Viņš vīstīja dūres. Kāpēc tevis tur nebija, lai man palīdzētu? Es būtu viņus notvēris un piespiedis pastāstīt, kurš ir viņu vadonis.

-    Cik atceros, es auksti piezīmēju, biju devies uzdevumā, kuru tu man biji uzticējis. Kas tā bija par meiteni?

-   Nezinu. Es redzēju viņu pāris sekunžu. Viņa bija galvenā. Kādudien es viņu atradīšu un atriebšos!

-    Man likās, tu teici, ka viņa neļāva šiem tevi nogalināt?

-    Bet viņa paņēma manu disku! Viņa ir zagle un nodevēja.

Lai kas arī tā meitene būtu, šis apraksts izklausījās dīvaini

pazīstams. Pēkšņi man kaut kas ienāca prātā. Bet kā viņi zināja, ka tev ir disks? Vai tu viņiem to parādīji?

-    Nē. Vai tev liekas, ka es esmu muļķis?

-   Tas neattiecas uz manu jautājumu. Vai tu esi pārliecināts, ka nejauši neizvilki to ārā, kad meklēji kabatā sīknaudu?

-   Nē. Avīžzēns to vienkārši zināja. It kā viņš būtu džins vai velnēns…

-    Interesanti… Izklausījās tieši pēc tās bandas, kas bija man uzklupusi naktī, kad biju nozadzis Samarkandas amuletu. Arī tai meitenei un viņas pakalpiņiem nevajadzēja redzēt amuletu, lai zinātu, ka man tāds bija. Turklāt viņi mani atrada aiz Slēpņa burvestības. Noderīgas spējas… kuras acīmredzot tika liktas lietā. Ja viņi piederēja pie Pretošanās kustības, tad izklausījās, ka opozīcija burvjiem šeit bija daudz labāk attīstīta, nekā biju domājis tai bija ievērojams potenciāls. Londonā drīz sāksies pārmaiņu laiks…

Es nestāstīju par savām pārdomām zēnam. Galu galā viņš bija ienaidnieks, un pēdējais, kas burvjiem vēl ir vajadzīgs, ir gudrs padoms. Uz mirkli atliec malā savas raizes, es teicu. Varbūt tu gribēsi noklausīties manu ziņojumu?

Saimnieks kaut ko piekrītoši norūca. Vai tu atradi Hedlhe­mas muižu?

-   Atradu gan, un, ja tu vēlēsies, varēšu tevi arī turp nogādāt. Blakus Temzai ir dzelzceļa maģistrāle, kas stiepjas uz dienvi­diem, pāri upei un ārā no Londonas. Bet vispirms es tev pastās­tīšu par aizsardzības pasākumiem, kurus Siržulauzējs ir veicis pie savas draudzenes muižas. Un tie ir ievērojami. Aviācijas folioti patrulē pa apkārtni, un ik pa brīdim uz zemes materiali­zējas augstākas būtnes. Virs pašas celtnes atrodas vismaz divi aizsardzības kupoli, un arī tie maina atrašanās vietu. Pat es viens pats netiku aiz šī aizsardzības loka robežām, bet ar tādu nīkuli kā tu pie rokas tas ies vēl grūtāk.

Puika neko neatcirta. Laikam bija pārāk noguris. Bet mani pārņēma nojauta, ka viņi tajā muižā kaut ko slēpj. Šīs aizsarg­barjeras ir uzstādītas jau divas dienas pirms lielā notikuma, un tam vajadzīga milzīga vara. Tas norāda, ka tur notiks kāda nelietība.

-    Cik ilgs laiks mums nepieciešams, lai tur nokļūtu?

-   Ja izbrauksim rīt ar pirmo vilcienu, varam nokļūt pie mui­žas līdz ar tumsu. Līdz Hedlhemai mūs sagaida ilgs gājiens, bet arī tagad mums jau jāpošas ceļā.

-   Ļoti labi. Viņš slējās kājās, apaviem žļurkstot un drēbēm pilot.

-   Vai esi pārliecināts, ka gribi tā darīt? es vaicāju. Tā vietā mēs varētu doties uz ostu. Es dzirdēju, ka viņi meklējot kuģapuikas. Tāda dzīve ir grūta, bet skaista. Un padomā par vese­līgo, svaigo gaisu!

Netenjels neatbildēja. Viņš jau devās uz durvju pusi. Es smagi nopūtos, nodzēsu uguni un sekoju viņam.

Maršruts, kuru biju izvēlējies, veda gar šauru Temzas pieteku starp pamestām fabrikām un noliktavām. Sīkā upīte bezmērķīgi līkumoja pa pārplūdinātu lauku, izveidodama neskaitāmus pau­gurus, purvus un dīķīšus, starp kuriem mēs klīdām visu atlikušo nakti. Mūsu kurpes grima dubļos un mirka ūdenī, asas niedres saskrāpēja kājas un rokas, un virs mūsu galvām ik pa brīdim iesīcās kukaiņi. Turklāt puišelis visu laiku sūkstījās. Pēc saskrie­šanās ar Pretošanās kustību viņš bija pagalam sliktā omā.

-    Ko tu vaidi, man iet vēl sliktāk nekā tev, es uzšņācu pēc kādas īpaši sērīgas tirādes. Es būtu varējis nolidot šo attā­lumu piecās minūtēs, bet nē, man ir jāsastāda tev kompānija. Vazāšanās pa dubļiem un dūņām ir tava privilēģija, cilvēk, bet ne manējā.

-    Es neredzu, kur lieku kājas, viņš burkšķēja. Vai tu ne­vari paspīdināt gaismu?

Jā, varu gan, īpaši, ja tu vēlies pievērst kāda naktī lidojoša džina uzmanību. Visas ielas tiek novērotas, kā jau tu pirms lai­ciņa pamanīji, un tāpat neaizmirsti, ka Siržulauzējs joprojām var tevi meklēt. Vienīgais iemesls, kāpēc es izvēlējos šo ceļu, ir tieši tas, ka te ir tik tumšs un riebīgs.

Nešķita, ka tas viņam būtu liels mierinājums, tomēr viņš vairs nežēlojās. [77]

Kamēr mēs tā stampājām uz priekšu, es ar savu nepielū­dzamo loģiku apsvēru mūsu situāciju. Bija pagājušas jau sešas dienas, kopš šis puika bija mani izsaucis. Sešas dienas, kuru laikā manī brieda arvien pieaugošs nemiers. Un es tam nere­dzēju galu.

Tas sīkais! Kurā vietā lai viņu ierindo starp visiem man nepatīkamajiem cilvēkiem? Viņš nebija sliktākais saimnieks, kas man jebkad bija bijis, [78] bet viņam piemita pāris dīvainību. Visi saprātīgie burvji, būdami pietiekami lietpratīgi savā nežē­lībā, zināja, kad ir īstais brīdis cīnīties. Viņi riskēja ar savu (un savu kalpu) dzīvību samērā reti. Bet šis knēvelis rīkojās pilnīgi pretēji. Viņu tā bija satriekusi nelaime, kas bija izcēlusies paša vainas dēļ, ka vienīgā reakcija bija mesties virsū ienaidniekam kā ievainotai čūskai. Lai kāds arī bija iemesls puišeļa nepatikai pret Siržulauzēju, sākotnējo apdomību bija nomainījis izmisums, kuru vadīja bēdas. Lepnums un dusmas bija pārmākušas tādu vienkāršu izjūtu kā pašsaglabāšanās instinkts. Puika soļoja tieši pretī savai nāvei. Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, ja vien viņš neaizrautu sev līdzi arī mani.

Te nu man trūka padoma. Es biju saistīts ar savu saimnieku. Varēju vienīgi mēģināt viņu uzturēt pie dzīvības pēc iespējas ilgāk.

Ap rītausmu mēs bijām nogājuši no Ziemeļlondonas gandrīz līdz pašai Temzai. Te Temzas pieteka ievērojami paplašinājās, pirms pāri vairākiem dambjiem iegāzās lielajā upē. Bija pienā­cis laiks atkal atgriezties uz ceļa. Mēs uzrāpāmies augšup pa krastu, izlīdām caur stiepļu žogu (kurā es izdedzināju nelielu caurumu) un nonācām uz bruģētas ielas. Pilsētas politiskais centrs atradās no mums pa labi, Tauers pa kreisi. Temza stie­pās tieši priekšā. Nakts bija veiksmīgi aizvadīta, bet uz ielām vēl neviena nebija.

-    Tad nu tā, es teicu, apstādamies uz ielas. Stacija ir pavi­sam tuvu. Pirms turp dodamies, mums jāatrisina viena pro­blēma.

-    Kāda?

-    Kā panākt, lai tu vairs neizskatītos un nesmirdētu pēc cūkgana. Apkārtnes neskaitāmie smārdi bija pielipuši manam saimniekam kā mušas. Viņš izskatījās atbaidoši. Nudien, kaut vai ierāmē un pakar modes preču veikalā pie sienas!

Puika sarauca pieri. Tev taisnība. Tad vispirms notīri mani. Noteikti jābūt kādai iespējai…

-    Tāda ir.

Iespējams, ka man nevajadzēja viņu tā vienkārši saķert un iemērkt upē. Temza nav daudz tīrāka par to purvu, caur kuru tikko bijām izgājuši. Tomēr ūdens noskaloja lielāko daļu dubļu. Pēc minūti ilgas enerģiskas mērcēšanas es izvilku zēnu virs ūdens. Viņš sprauslāja un izdvesa dīvainas skaņas, kuru jēgu bija grūti noteikt. Toties es jau biju iemēģinājis roku.

-   Vēlreiz? Tu nu gan esi izsmalcināts.

Vēl viena skalošana lika Netenjelam izskatīties gluži kā jau­nam. Noliku saimnieku pie krasta un ar nelielas uguns palī­dzību ātri izžāvēju viņa drēbes. Lai cik dīvaini tas būtu, kaut gan smaka bija pazudusi, zēna garastāvoklis nebija ne par matu uzlabojies. Bet visu jau nevar gribēt.

Kad šī problēma beidzot bija atrisināta, mēs devāmies uz dzelzceļa staciju un ieradāmies tieši laikā, lai noķertu pirmo rīta vilcienu uz dienvidiem. Nozagu divas biļetes, un, kamēr sargi par šo pārkāpumu centīgi meklēja sarkansejainu mācītāju, jau biju ērti iekārtojies savā vietā. Vilciens devās ceļā. Netenjels bija apsēdies otrā vagona galā manuprāt, ar nodomu. Viņš laikam joprojām gremzās par improvizēto mazgāšanos.

Ceļojuma pirmā daļa, izbraucot ārā no pilsētas, bija pati klu­sākā un mierīgākā pusstunda, kādu varēju izbaudīt, kopš tiku izsaukts. Vilciens lēni dudināja caur nebeidzamām Londonas priekšpilsētām nomācošām, juceklīgām ķieģeļu kaudzēm, kas izskatījās kā iežu sakopojums pēc ledāju aiziešanas. Pabraucām garām vairākām jau slēgtām fabrikām un vēl citām, kas noteikti drīz vien tiks slēgtas. Tām blakus stiepās šauras ieliņas, šur tur no skursteņiem pacēlās dūmi. Tikai vienreiz kā bezkrāsains mākonis, kas aizsedz sauli, pa debesīm uz dienvidiem aiztraucās džinu bars. Pat no tāda attāluma varēja pamanīt, kā mirdz viņu krūšu bruņas.

Pāris cilvēku izkāpa, citi iekāpa. Es atpūtos. Džini nesnauž, bet atpūšas, aizceļojot pagājušajos gadsimtos un atceroties laimī­gākos savas dzīves mirkļus burvju kļūdas, savu atriebību…

Šo sapņojumu pārtrauca zēns, apsēzdamies man pretī. Mums vajadzētu ieplānot turpmāko rīcību, viņš drūmi teica. Kā mēs varēsim tikt cauri aizsargbarjerām?

Muižā ar mainīgiem kupoliem un sargkareivjiem, es pre­cizēju, būs grūti ielavīties nepamanītiem. Mums būs vajadzīgs kaut kas līdzīgs Trojas zirgam. Netenjels neizpratnē palūko­jās uz mani. Nu, zini, kāds priekšmets, kas izskatītos pietie­kami nevainīgs, lai viņi to ielaistu pa vārtiem. Un mēs varētu tajā paslēpties. Nudien ko viņi mūsdienās vispār māca burv­jiem? [79] [1] Acīmredzot ne jau klasisko vēsturi. Šāda nezināšana būtu satriekusi Fakvarlu, kurš lielījās, ka tieši viņš esot ieteicis Odisejam domu par koka zirgu. Esmu pārliecināts, ka viņš melo, bet nevaru to pierādīt, jo Trojas karā nepiedalījos: es tolaik biju Ēģiptē.

-    Tātad mums vajadzētu kaut kur paslēpties, zēns norūca.

-   Vai tev ir kādi priekšlikumi?

-    Ne-e.

Saraucis pieri, saimnieks domāja tālāk. Tik saspringti, ka gandrīz varēja dzirdēt, kā viņa smadzenēs griežas zobratiņi.

-    Viesi ieradīsies rītdien, puika skaļi prātoja, un viņi taču būs jāielaiž iekšā, tā ka rītdien pa vārtiem noteikti plūdīs liela auto straume. Varbūt mēs varētu iekļūt aiz vārtiem ar kādu no šīm automašīnām.

-    Varbūt, es teicu. Bet visi burvji noteikti būs līdz zobiem bruņojušies ar aizsargvairogiem, un viņus pavadīs acis izvalbī­juši velnēni. Mums būs grūti ielavīties viņu automašīnās nepa­manītiem.

-    Un kā ar apkalpojošo personālu? Netenjels turpināja.

-   Arī viņiem taču kaut kā jātiek iekšā.

Tā nebija slikta doma. Lielākā daļa kalpu jau būs muižā, es teicu, bet tev taisnība daži varētu ierasties arī svinību dienā. Noteikti tiks piegādāts arī svaigs ēdiens. Un, iespējams, ieradīsies izklaidētāji, mūziķi vai jokdari… Netenjels nicinoši savilka lūpas. Jokdari ?

-    Kuram te ir lielāka pieredze ar burvjiem man vai tev? Burvju mākslinieki ierodas vienmēr. [80] [1] Burvjiem ir briesmīga gaume! Un tā ir bijis vienmēr. Ak jā, sabiedrībā viņi izliekas par izsmalcinātiem un atturīgiem estētiem, bet, tiklīdz viņi atpūšas savā lokā, kā tev šķiet, vai viņi klausās kamerorķestrus? Nē. Viņus uzjautrina rūķīši, kas staigā uz koka kājām, un bārdainas vēderdejotājas. Maz zināms fakts par Zālamanu Gudro: pa vidu spriedumu pasludināšanai viņu izklaidēja libāniešu jokdari.

-    Bet svarīgi ir tas, ka muižā ieradīsies cilvēki, kas nav burvji. Tātad, ja mēs nokļūtu pie muižas pietiekami agri, mums varbūt rastos iespēja iebraukt aiz vārtiem kopā ar kādu no viņiem. Ir vērts mēģināt. Bet tagad tev vajadzētu pagulēt. Kad nokļūsim vajadzīgajā stacijā, mums vēl tāls gabals ejams.

Zēna plakstiņi bija svina smagi. Vismaz šoreiz viņš nestrī­dējās.

Nudien, man jāsaka, ka esmu redzējis, kā ledāji apklāj zemi ātrāk, nekā kustējās šis vilciens, tā ka Netenjels dabūja pienā­cīgi pasnaust. Bet beidzot mēs ieradāmies stacijā, kas atradās vistuvāk Hedlhemas muižai. Uzmodināju savu saimnieku, un mēs izkāpām uz stacijas perona, kuru bija apsēduši dabas spēki. Pa betona plaisām spraucās dažādu pasugu zāle, bet pussagru­vušās uzgaidāmās telpas sienas un jumtu bija pārņēmis uzņē­mīgs tītenis. Zem sarūsējušām lampām ligzdoja putni. Te nebija ne biļešu kases, ne kādas citas zīmes par cilvēku klātesamību.

Vilciens aizlīgojās prom tik lēni, it kā grasītos izlaist garu. Otrpus sliedēm balti vārti veda uz nebruģētu ceļu. Tam abās pusēs stiepās plaši lauki. Es sasparojos: bija tik patīkami bei­dzot izsprukt no pilsētas nežēlīgā tvēriena un atrasties starp kokiem un labības laukiem. [81] [1] Lai gan šos laukus bija izveidojuši un iekopuši cilvēki, tiem nepiemita nekādas maģiskas smakas. Burvji jau kopš neatminamiem laikiem ir bijuši caurcaurēm pilsētnieki: viņi zeļ un plaukst pilsētās, vairojoties gluži kā žurkas mēra laikā un skraidot pa biezi savītiem tenku un intrigu tīkliem kā resnvēderi zirnekļi. Tuvākās ārpilsētas burvju kopienas Ziemeļamerikas un Āzijas stepju šamaņi darbojas tik atšķirīgi, ka gandrīz nevar tikt saukti par burvjiem. Bet viņu laiks jau pagājis.

-    Mēs dosimies uz priekšu pa šo ceļu, es sacīju. Muiža ir vismaz deviņas jūdzes tālu, tāpēc mēs varam pārāk neuzmanī­ties. Es… Kas tad nu?

Saimnieks izskatījās bāls un nemierīgs. Nekas. Tikai… Neesmu radis pie šāda… plašuma. Nespēju saskatīt nevienu māju.

-    Tas ir labi. Ja nav māju, tad nav cilvēku. Nav burvju.

-    Es jūtos dīvaini. Te ir tik kluss.

Izklausījās sakarīgi. Zēns nekad nebija bijis ārpus, pilsētas. Droši vien nekad arī nebija pastaigājies pa lielu parku. Šis tuk­šums viņu biedēja.

Es šķērsoju sliežu ceļu un atvēru vārtus. Aiz šiem kokiem ir ciemats, es teicu. Tur tu varēsi dabūt kaut ko ēdamu.

Tomēr pagāja zināms laiks, kamēr mans saimnieks pārstāja trīcēt un drebēt. It kā viņš baidītos, ka tukšie lauki un ziemāji uzbruks viņam kā ienaidnieki, un puika nepārtraukti grozīja galvu, cerēdams pamanīt šo uzbrukumu. Netenjels salēcās, sadzirdējis pat putna treļļus.

Es, gluži pretēji, šajā pirmajā ceļojuma pusē paliku pavisam mierīgs, turklāt tieši tāpēc, ka šie lauki šķita pavisam pamesti. Nekur tuvumā nemanīja nekādas maģiskas darbības vai parā­dības, ne uz zemes, ne debesīs.

Nokļuvuši ciematā, mēs izsirojām pa vientuļu pārtikas preču veikalu un paķērām nepieciešamās pārtikas rezerves, lai zēns varētu justies paēdis visu atlikušo dienu. Tas bija pavisam mazs ciematiņš, kur nedaudzas mājeles bija satupušas apkārt izpostī­tai baznīcai, tik mazs, ka te noteikti pastāvīgi nedzīvoja neviens burvis. Tie daži cilvēki, kurus mēs ceļā satikām, klīda apkārt pat bez velnēna saitītē. Mans saimnieks bija pavisam satriekts, to redzot.

-   Vai tad viņi nesaprot, cik ievainojami ir? viņš šņāca, kad mēs pagājām garām pēdējai mājai. Viņiem nav nekādas aiz­sardzības. Viens burvju uzbrukums, un viņiem būs beigas.

-    Iespējams, ka tas nav viņu svarīgāko lietu saraksta sākumā, es teicu. Viņiem ir citas rūpes: piemēram, izdzīvo­šana. Bet tev jau tas nav mācīts. [82] [1] Tiesa gan. Burvji ir īsti parazīti. Sabiedrībās, kur burvji ir valdošā klase, viņi dzīvo no citu pūliņiem. Tad, kad viņi zaudē varu un jāsāk pašiem pelnīt maizi, viņi parasti nokļūst pavisam nožēlojamā situācijā, rādot burvju trikus kroga pūlim un saņemot par to kapeikas.

-   Ak tad ne? Netenjels vaicāja. Būt par burvi ir lielākais aicinājums. Mūsu prasmes un uzupurēšanās uztur valsti, un cilvēkiem būtu jābūt pateicīgiem, ka mēs esam.

-    Pateicīgiem par tādiem burvjiem kā Siržulauzējs?

Puišelis saviebās, bet neatbildēja.

Ar briesmām pirmoreiz saskārāmies tikai pēcpusdienā. Pirms mans saimnieks paspēja kaut ko pamanīt, es metos viņam virsū un iegāzu šaurā grāvī blakus ceļam. Piespiedu viņu pie zemes nedaudz stiprāk, nekā bija nepieciešams.

Tādējādi knauķis sarijās pilnu muti dubļu. Kho tu dari?

-    Klusē! Mums pāri lido gaisa patruļa. No ziemeļiem uz dien­vidiem.

Viņš izspļāva zemi. Es neko neredzu.

-    Piektajā un tālākajos plānos tie izskatās kā folioti. [83] [1] Lielākoties ar piecām acīm: divas uz galvas, pa vienai uz katra sāna un viena… nu, teiksim tā, viņam būtu grūti pielavīties no aizmugures, ja viņš būtu pieskāries ar plaukstām kāju pirkstiem.

-    Tici man. Turpmāk mums būs jāpārvietojas uzmanīgāk.

Par strazdiem maskējušies sargi aizlidoja uz dienvidiem. Es uzmanīgi piecēlos kājās un palūkojos apkārt. Nedaudz tālāk izklaidus augoši koki iezīmēja meža sākumu. Tagad labāk novirzīsimies no ceļa, es teicu. Šeit tas ir pārāk atklāts. Tuvosimies mājai, tikai iestājoties naktij. Mēs ļoti piesardzīgi izlīdām pa caurumu dzīvžogā un, apgājuši apkārt tuvākajam laukam, paslēpāmies koku paēnā. Nevienā plānā nemanīja neko bīstamu.

Mežs bija izvēlēts ne bez iemesla; drīz vien bijām aizlavījušies līdz tā tālākajai malai, lai izpētītu priekšā atrodošos zemi. Tālāk atradās neliels zemes nogruvums un pavērās lielisks skats uz laukiem tie bija tikko uzarti un izskatījās sarkanbrūni.

Apmēram jūdzi nostāk lauki beidzās pie vecas ķieģeļu sienas, kura bija vēja un lietus ārdīta un vietām pussabrukusi. Šī siena un zema, tumša priežu audze aiz tās iezīmēja Hedlhemas mui­žas robežas. No priedēm augšup pacēlās sarkans aizsargkupols (redzams piektajā plānā). Kamēr es uz to lūkojos, tas pazuda; nedaudz vēlāk vēl viens kupols, šoreiz zilgans, materializējās sestajā plānā nedaudz tālāk.

Kokos bija paslēpusies augsta arka iespējams, tā bija parā­des ieeja muižas zemēs. No šīs arkas uz ciemata pusi starp lau­kiem stiepās ceļš, taisns kā šķēps, līdz krustojās ar vēl vienu ceļu pie ozolu pudura, apmēram pusjūdzi tālāk no vietas, kur mēs stāvējām. Ceļš, pa kuru iepriekš bijām gājuši, ari veda uz šīm krustcelēm. Divi citi ceļi aizlocījās citos virzienos.

Saule vēl nebija pazudusi aiz kokiem, un mans saimnieks samiedza acis, vērdamies debesīs. Vai tas ir sargkareivis? Viņš norādīja uz celmu pusceļā uz krustcelēm. Uz tā kaut kas nekustīgi sēdēja: iespējams, melna figūra.

-   Jā, es teicu. Un vēl viens tikko parādījās tā trīsstūrainā lauka malā.

-    Re! Pirmais jau ir pazudis.

-    Es jau tev teicu viņi laiku pa laikam materializējas. Vai tu redzi aizsargkupolu?

-Nē.

-    Tavas lēcas nu gan ir nekam nederīgas.

Netenjels nolamājās. Ko tad tu gaidīji? Man nav tādas redzes kā tev, dēmon. Kur tas ir?

-    Rupjības tev neko nelīdzēs. Es neteikšu.

-    Nekļūsti smieklīgs! Man taču jāzina.

-    Dēmons neko neteiks.

-    Kur tas ir?

-   Uzmanies, kad dauzi kāju pret zemi. Man šķiet, tu kaut kur esi iekāpis.

-    Vienkārši pasaki man!

-    Es jau vairākas reizes gribēju tev to pateikt. Man nepatīk, kad mani sauc par dēmonu. Skaidrs?

Natenjels dziļi ievilka elpu. Skaidrs.

-    Tas tikai tā, lai tu zinātu.

-    Labi.

-    Es esmu džins.

-    Jā, skaidrs. Kur ir tas kupols?

-    Mežā. Tagad redzams sestajā plānā, bet drīz vien mainīs atrašanās vietu.

-    Viņi ir papūlējušies, lai mums būtu grūti tikt iekšā.

-    Nūja. Tam jau tie aizsardzības pasākumi ir domāti.

Saimnieka seja bija no bažām pelēka, bet joprojām stingra un

apņēmīga. Mūsu mērķis ir skaidrs. Vārti ar arku droši vien ir galvenā ieeja muižā un tur ir vienīgais caurums aizsargkupolos. Tur viņi pārbaudīs iebraucēju identitāti un caurlaides. Ja tiktu viņiem garām, mēs būtu iekšā.

-   Tikai lai mūs notvertu un nogalinātu, es piemetināju. Urrā!

-   Jautājums ir, viņš turpināja, kā mēs tiksim iekšā.

Netenjels kādu laiku sēdēja, acis ar roku aizsedzis, un vēroja,

kā saule noriet aiz laukiem un tie pārklājas ar pelēkzaļām ēnām. Sargi parādījās neregulāri, neatstājot aiz sevis ne smakas (vai, pareizāk sakot, mēs bijām pārāk tālu, lai saostu sēra smaku).

Neskaidra skaņa atkal pievērsa mūsu uzmanību ceļam. Pa ceļu, kas aizstiepās līdz horizontam, šurp kaukdama brauca automašīna, kas no jūdzes attāluma izskatījās pēc melnas sēr­kociņu kastītes: tā bija burvja mašīna, kas traucās starp dzīvžo­giem, uz katra pagrieziena uzstājīgi pūšot autotauri. Tā sasnie­dza krustceles, piebremzēja un, pārliecinājusies, ka no pretējās puses neviens netuvojas, pagriezās uz labo pusi pa ceļu uz Hedlhemu. Kad automašīna tuvojās vārtiem, pār tumšajiem laukiem lielā ātrumā tai pretī traucās divi sargi, mantijām plīvojot aiz viņiem kā saplēstām burām. Sasnieguši dzīvžogu, kas auga abās pusēs ceļam, sargi vairāk netuvojās automašīnai, bet lidoja tai blakus, kamēr tā sasniedza vārtus. Šeit ēnas bija biezas un tum­šas, un bija grūti saskatīt, kas notika tālāk. Automašīna pie­brauca pie vārtiem. Tai tuvojās kāds garš siluets. Sargi paslēpās koku ēnās. Un tagad jau automašīna turpināja ceļu, cauri arkai un tālāk, prom no skatiena. Tās dūkoņa pagaisa vakara vējā. Sargi aizlidoja atpakaļ uz laukiem.

Zēns apsēdās un izstaipīja rokas. Nu, viņš teica, tagad mums ir skaidrs, kas jādara.

KRustceles bija laba paslēptuve. Visi transportlīdzekļi, kas tām tuvojās, piebremzēja, lai izvairītos no sadursmes ar iespē­jamo pretimbraucēju, turklāt no Hedlhemas muižas šo vietu nošķīra biezs ozolu un lauru koku puduris. Turklāt tas solījās būt arī labs slēpnis uzglūnēšanai.

Tātad mēs tonakt devāmies turp. Zēns rāpoja četrrāpus gar ceļu dzīvžoga aizsegā, bet es lidoju viņam pa priekšu sikspārņa veidolā.

Mums blakus neparādījās neviens sargkareivis, pāri neaiz­lidoja neviens novērotājs. Netenjels sasniedza koku puduri un paslēpās krūmos, kas auga lielākā ozola pakājē. Pieķēros pie zara un karājos tur, uzmanīdams apkārtni.

Mans saimnieks snauda vai vismaz mēģināja snaust. Es savukārt vēroju nakts ritmus: pūces un grauzēja acumirklīgo skrējienu, divu ežu ķīviņu, kāda niķīga džina klaiņošanu. Pāris stundu pirms rītausmas mākoņu aizkars pašķīrās un pār mums uzmirdzēja zvaigznes. Prātoju, vai Siržulauzējs uz muižas jumta vēro zvaigžņu rakstus un ko tie viņam stāsta. Kļuva vēss. Lau­kus pārklāja sarma.

Pēkšņi sapratu, ka manam saimniekam noteikti pamatīgi salst.

Ar šo apziņu man pagāja vēl viena patīkama stunda. Un tad es iedomājos vēl kaut ko. Puika savā slēpnī varēja nosalt līdz nāvei. Tas nebūtu labi: tad es nekad vairs netiktu vaļā no saso­dītās tabakdozes. Ar nožēlu nolaidos no koka un devos krūmājā viņu meklēt.

Man par lielu atvieglojumu, Netenjels joprojām bija dzīvs, lai gan sejā nedaudz zilgans. Viņš bija saritinājies, ietinies mētelī un paslēpies zem lapu kaudzes, kas viegli čabēja, viņam drebi­noties.

-    Gribi mazliet sasildīties? es pačukstēju.

Knauķis nedaudz pagriezās. Nevarēja īsti saprast, vai šis dreb vai pakrata galvu. -Nē? -Nē.

-    Kāpēc?

Netenjela zobi bija tik cieši sakosti, ka viņš tikko spēja atvērt muti. Tas varētu pievērst viņu uzmanību.

-    Esi pārliecināts, ka te nerunā tavs lepnums? Negribi pie­ņemt palīdzību no nejauka dēmona? Tev vajadzētu uzmanīties no šī sala no tāda var atmirt locekļi. Esmu redzējis, kā tas notiek.** Tas bija ļoti, ļoti riebīgi. Atgādini, lai es tev to kādreiz pastāstu.

-    L-liec mani mierā.

-    Labs ir. Es atgriezos savā kokā. Nedaudz vēlāk, kad aus­trumos debesis kļuva gaišākas, es dzirdēju, kā puišelis savā slēpnī sāk šķaudīt, bet citādi viņš palika stūrgalvīgs un kluss savā paša radītajā neērtajā stāvoklī.

Līdz ar gaismas iestāšanos rēgoties apkārt sikspārņa ādā sāka kļūt aizdomīgi. Nolaidos krūmos un kļuvu par lauku peli. Saimnieks bija turpat, kur biju viņu pametis, sastindzis kā dēlis un ar stipri pilošu degunu. Apmetos uz zariņa viņam blakus.

-    Kā būtu ar kabatlakatiņu, ak, pavēlniek? es ievaicājos.

Ar zināmu piepūli viņš pacēla roku un noslaucīja degunu

mēteļa piedurknē un tad nošķaudījās. Vai viss kārtībā?

-    Joprojām nedaudz zem kreisās nāss. Citādi tīrs.

-    Es jautāju par ceļu.

-   Viss kārtībā. Vēl ir pārāk agrs. Ja tev vēl palicis kas ēdams, labāk paēd tagad. Mums jābūt gataviem, kad garām brauks nākamā automašīna.

Kā vēlāk izrādījās, mums nemaz nevajadzēja steigties. Visi četri ceļi palika klusi un tukši. Mans ceļabiedrs apēda atlikušo ēdienu un saritinājās slapjajā zālē, vērojot vienu no ceļiem. Acīmredzot viņš bija nedaudz saaukstējies, jo visu laiku drebēja. Es skraidīju uz visām pusēm, vērojot, vai netuvojas nepatikša­nas, tad beidzot atgriezos pie saimnieka.

-   Atceries, es sacīju, automašīna nedrīkst apstāties ilgāk kā uz pāris sekundēm, vai arī sargkareivji samanīs kaut ko aiz­domīgu. Mums jāiekļūst automašīnā, tiklīdz tā sasniedz krust­celes. Tev būs jākustas ātri.

-    Es esmu gatavs.

-    Es gribēju teikt, patiešām ātri.

-    Un es teicu, ka esmu gatavs.

-   Jā, nu tad labi. Lai gan es esmu redzējis gliemežus, kas kus­tas ātrāk par tevi. Turklāt tu esi padarījis sevi slimu, vakarnakt atsakoties no manas palīdzības.

-    Es neesmu slims.

-    Atvaino, es nesadzirdēju. Tavi zobi klab pārāk skaļi.

-    Ar mani viss ir kārtībā. Un tagad atstāj mani vienu.

-    Šī tava saaukstēšanās mūs var pievilt pašā svarīgākajā brīdī, ja mēs tiekam iekšā tajā mājā. Siržulauzējs var pamanīt puņķu sliedi aiz t… Klausies!

-Ko?

-   Automašīna! No aizmugures! Lieliski. Tā tūlīt samazinās ātrumu. Gaidi manu pavēli.

Es aizlavījos pa garo zāli uz koku pudura otru pusi un gai­dīju aiz laukakmens dubļainā ceļa malā. Tuvojošās automašīnas troksnis kļuva arvien skaļāks. Pārlūkoju debesis novērotāji nebija redzami, turklāt no mājas puses ceļu aizsedza koki. Es sagatavojos lēkt…

Un tad parāvos atpakaļ aiz akmens. Tas nebija labi. Melns, spīdīgs limuzīns: burvja automašīna. Pārāk riskanti. Tā aiztraucās garām, saceļot aiz sevis putekļu un oļu vērpeti, bremzēm kaucot un motora pārsegam spīdot. Es ievēroju braucēju: tas bija vīrs, kuru es nepazinu, ar platām lūpām, neveselīgu sejas ādu un atpakaļ atglaustiem matiem. Viņam blakus nemanīja ne velnēnu, ne kādu citu sargu, bet tas vēl neko nenozīmēja. Nebija nekādas jēgas uzbrukt burvim.

Atgriezos pie zēna, kas joprojām nekustīgi gulēja zem krū­miem. Nekā, es teicu. Burvis.

-    Zinu, viņš novilka. Pamanīju. Turklāt es viņu pazinu. Tas ir Laims, viens no Siržulauzēja sirdsdraugiem. Nezinu, kāpēc viņš iesaistīts šajā sazvērestībā; viņš nav pārāk varens. Man vienreiz izdevās uzrīdīt viņam mitus. Piepampa kā balons.

-    Tu patiešām tā izdarīji? Jāatzīst, es biju patīkami pār­steigts. Un kas pēc tam notika?

Netenjels noskurinājās. Viņi mani piekāva. Vai netuvojas vēl kāds?

Pie pagrieziena parādījās divritenis. Uz tā sēdēja īss, resns vīrs, kura kājas kustējās kā helikoptera propelleri. Divritenim priekšā bija piestiprināts milzīgs grozs, apklāts ar baltu drēbi. Miesnieks, es teicu.

Saimnieks paraustīja plecus. Varbūt. Vai mēs viņam uzbrū­kam?

-    Vai tu varētu uzvilkt viņa drēbes? -Nē.

-    Tad ļaujam viņam braukt. Gan jau būs vēl citas iespējas.

Sarkansejainais un nedaudz nosvīdušais velosipēdists iegrie­zās krustcelēs, apstājās, noslaucīja pieri un devās uz muižu. Mēs noskatījāmies, kā viņš aizbrauc, zēns pievērsis acis grozam.

-    Mums vajadzēja ņemt viņu ciet, Netenjels nožēlas pilnā balsī teica. Es esmu izbadējies.

Pēc kāda laika miesnieks uz divriteņa atgriezās. Braucējs spa­rīgi mina pedāļus un svilpoja, lai īsinātu sev laiku. Viņa grozs bija tukšs, bet maks nenoliedzami pilns. Aiz dzīvžoga gaļas tirgotāju pavadīja viens no sargkareivjiem, pārvietodamies lie­liem lēcieniem, un viņa ķermenis un skrandainais ietērps saules gaismā izskatījās gandrīz caurspīdīgs.

Miesnieks aizbrauca tālāk. Mans ceļabiedrs apspieda šķau­dienu. Sargkareivis attālinājās. Es uzskrēju augšup pa dzelkš­ņaino krūma stumbru un palūkojos apkārt. Debesis bija gaišas, ziemas saule apspīdēja laukus ar šim gadalaikam neraksturīgu siltumu. Ceļi bija tukši.

Vēl divreiz nākamās stundas laikā krustcelēm tuvojās auto­mašīnas. Pirmais bija floristu furgons, kuru vadīja nevīžīga izskata sieviete, kas smēķēja cigareti. Es jau grasījos viņai uzbrukt, kad ar vienu peles acs kaktiņu pamanīju, ka nelielā augstumā virs pameža lido trīs sargkareivji strazdu izskatā. Nekādu izredžu: viņi mūs nenoliedzami pamanītu. Es noslēpos un ļāvu sievietei pabraukt garām.

Strazdi aizlidoja, bet arī nākamais braucējs man nederēja: tā bija burvja automašīna ar atvērtu jumtu, kas šoreiz brauca no Hedlhemas. Braucēja seju apslēpa cepure un lielas saulesbrilles: es pamanīju tikai iesarkanu, īsi apcirptu bārdu, un viņš jau bija prom.

-    Kas tas tāds? es pavaicāju saimniekam. Vēl viens draugs?

-    Nekad agrāk neesmu viņu redzējis. Varbūt tas, kas atbrauca vakarnakt.

-    Lai arī kas viņš būtu, tomēr nav izlēmis uzkavēties.

Puika jau sāka krist izmisumā. Viņš dauzīja ar dūri pa zāli.

Ja mēs drīz vien netiksim iekšā, sāks ierasties pārējie viesi. Mums vajadzīgs laiks, lai saprastu, kas tur notiks. Ja vien man būtu vairāk varas!

-    Mūžīgais burvju sauciens, es piebildu. Pacieties.

Netenjels palūkojās uz mani ar mežonīgām acīm. Lai būtu

pacietīgs, ir vajadzīgs laiks, viņš nošņāca. Bet mums nav laika.

Bet pagāja tikai divdesmit minūtes, līdz mums radās izdevība.

Atkal atskanēja tuvojošās automašīnas troksnis, un es atkal pārskrēju uz otru koku pudura pusi, lai palūkotos no krasta lejup. To izdarījis, es zināju, ka pienācis īstais laiks. Mums tuvo­jās tumši zaļš pārtikas preču piegādātāja furgons, garš un kan­tains, ar jauniem dubļu aizsargiem un tikko kā mazgāts. Uz vie­niem sāniem tam bija uzkrāsots melns uzraksts: SKVALLS UN DĒLS, PĀRTIKAS PREČU PIEGĀDĀTĀJI NO KROIDONAS,

GARŠĪGAS PĀRTIKAS PRECES JŪSU GALDAM. Un man par prieku izskatījās, ka automašīnā sēž pats Skvalls un dēls. Pie stūres bija pavecāks vīrs ar pliku galvu. Un viņam blakus sēdēja ziķerīgs puika zaļā cepurē. Abi izskatījās dedzīgi un labi uzpo­sušies lielajai dienai. Šķita, ka vecā vīra galva bija nopulēta līdz spīdumam.

Lauku pele aiz akmens sasprindzināja muskuļus.

Furgons piebrauca tuvāk, rūkdams un grabēdams. Es pār­baudīju debesis ne miņas no strazdiem un citām briesmām. Viss tīrs.

Furgons nogriezās ap koku pudura stūri, prom no Hedlhe­mas redzamības robežas.

Gan Skvalls, gan viņa dēls bija atvēruši logus, lai sajustu patīkamo vēja brāzmu. Zēns dungoja jautru melodiju.

Kad automašīna jau bija nobraukusi pusi ceļa gar koku puduri, dēls sadzirdēja čaboņu ārpus automašīnas. Viņš palū­kojās pa labi.

Un ieraudzīja lauku peli, kas šāvās pa gaisu karatē uzbru­kuma pozā, izstiepusi nagus, pakaļkājām pa priekšu un tieši viņam virsū.

Pele ielēca pa atvērto logu. Ne Skvallam, ne dēlam vairs nepietika laika reaģēt. Automašīnā norisinājās vesels kustību juceklis, tā nošūpojās uz priekšu un atpakaļ, viegli noraustījās un uzbrauca uz ceļa augstās malas, kur tās riteņi sašķiebās un paslīdēja. Motors nosprauslojās un noslāpa.

Mirklis klusuma. Atvērās durvis. Vīrietis, kas ļoti līdzinājās Skvallam, izlēca ārā, pastiepās atpakaļ un izvilka ārā Skvalla un dēla nekustīgos ķermeņus. Dēls bija zaudējis lielāko daļu drēbju.

Aizvilkt abus cilvēkus pāri ceļam, augšā pa piekalnīti un iekšā krūmu puduros neprasīja vairāk par vienu mirkli. Es noslēpu viņus kazenāju biezoknī un atgriezos pie furgona. [84] [1] Fakvarls būtu apsvēris, vai daudz lietderīgāk nebūtu vienkārši viņus aprīt, kamēr Džabors nebūtu apsvēris neko, bet tā arī izdarījis. Bet es esmu atklājis, ka manai būtībai cilvēka miesa ir kaitīga. Tas ir kā ēst sliktas jūras veltes mutē uzkrājas pārāk daudz netīrumu.

Šis bija grūts darbiņš. Džins un automašīna vienkārši nesa­der kopā; sēžot automašīnā, rodas tik dīvaina sajūta, it kā tu būtu iesprostots skārda līķautā, ko ieskauj benzīna, eļļas un mākslīgās ādas smakas, kā arī cilvēku un viņu radīto lietu aro­māti. Tas tev atgādina, cik vājš un mazvērtīgs acīmredzot jūtas cilvēks, ja viņam nepieciešami šādi sagrabējuši pārvietošanās līdzekļi, lai aizceļotu kaut kur tālāk.

Turklāt es nemaz īsti nepratu braukt. [85] [1] Vienīgā pieredze automašīnas vadīšanā man bija Lielajā karā, kad Lielbritānijas armija bija apmetusies trīsdesmit jūdzes no Prāgas. Cehu burvis, kura vārdu es tomēr nenosaukšu, uzdeva man nozagt angļiem kaut kādus svarīgus dokumentus. Viņu nometne bija labi apsargāta, un man vajadzēja tikt garām ienaidnieku puses džinam, braucot pie stūres ambu­lances automašīnā un tā iekļūstot angļu nometnē. Es braucu ļoti slikti, bet tas man palīdzēja papildināt savu maskēšanos (ieceļot ambulances auto­mašīnā katru kareivi, ko pa ceļam biju notriecis). Kad ierados nometnē, visus pacientus steigšus nogādāja uz slimnīcu, tikmēr es aizlavījos prom un nozagu nometnes plānu.

Tomēr man izdevās atkal iedarbināt motoru un nobraukt no apmales uz ceļa. Tad devos uz krustcelēm. Tas viss bija prasījis mazāk nekā minūti laika, bet atzīšos, ka biju nobijies: acīgam sargkareivim varētu būt radušās aizdomas, kāpēc furgons tik ilgi brauc garām koku pudurim. Krustcelēs es piebremzēju, aši palūkojos apkārt un uzsaucu pa pasažieru logu.

-    Ātri! Kāp iekšā!

Netālais krūms mežonīgi nolīgojās, mašīnas durvis tika atrautas vaļā, un Netenjels jau sēdēja man blakus, elsdams kā zilonis. Durvis aizcirtās, un pēc brīža mēs jau bijām aiztraukušies tālāk, nogriežoties uz Hedlhemas ceļa.

-    Tas esi tu, vai ne? saimnieks pūta, skatīdamies uz mani.

-   Protams. Un tagad pārģērbies, cik ātri vien vari. Pēc mirkļa būs klāt sargkareivji.

Zēns grozījās pa krēslu, velkot nost mēteli un ķerot Skvalla dēla kreklu, zaļo žaketi un bikses. Pirms piecām minūtēm šis tērps bija bijis tik kārtīgs, bet tagad izskatījās pagalam saņurcīts.

-    Pasteidzies! Viņi tuvojas.

Pāri laukam no abām pusēm tuvojās sargkareivji, lēkājot un rikšojot, melnajiem apmetņiem plandot. Puika vēl knakstījās gar kreklu.

-    Pogas ir tik ciešas! Es nevaru tās atpogāt!

-    Velc pāri galvai!

Sargkareivis pa kreisi tuvojās ātrāk. Varēju jau saskatīt tā acis divus melnus ovālus ar kniepadatas lieluma gaismiņām vidū. Es mēģināju braukt ātrāk, bet nejauši nospiedu nepareizo pedāli; furgons noraustījās un gandrīz apstājās. Netenjela galva tobrīd bija daļēji izbāzta pa krekla caurumu. Viņš atsitās ar pieri pret automašīnas paneli.

-    Au! Tu to izdarīji tīšām!

Es nospiedu pareizo pedāli. Automašīna atkal uzņēma ātrumu. Uzvelc žaketi, un būs jau labi. Un uzliec cepuri.

-    Un bikses?

-    Aizmirsti. Mums nav laika.

Mans saimnieks jau bija uzvilcis žaketi un stīvēja savā izspūrušajā galvā cepuri, kad abi sargkareivji piesteidzās blakus auto­mašīnai. Abi palika viņpus dzīvžogam, novērojot mūs ar savām spīdošajām acīm.

-   Atceries mēs it kā nespējam viņus saredzēt, es brīdi­nāju. Skaties taisni uz priekšu.

-    Es jau skatos. Pēkšņi viņam iešāvās prātā kāda doma. Vai viņi nesaredzēs, kas tu esi patiesībā?

-   Viņi nav pietiekami spēcīgi. Es izmisīgi cerēju, ka tā ir taisnība. Manuprāt, tie bija gūli, [86] [1] Gūli: zemāki džini, turklāt no riebīgo sugas, tiem patīk ēst cilvēkus. Tomēr prasmīgi (lai arī reizēm neapmierināti) sargi. Viņi spēj redzēt tikai piecos plānos. Un es izskatījos pēc Skvalla visos septiņos. bet mūsdienās jau nevar būt drošs. [87] [1] Ikviens cenšas izlikties labāks, nekā viņš ir. Miti cenšas būt moleri, moleri folioti, folioti džini. Daži džini pat mēģina pasludināt sevi par ifrītiem vai māridiem. Jebkurā gadījumā tas ir bezcerīgi. Nav iespējams pārvarēt savas būtības robežas. Bet tas netraucē daudzām būtnēm valsēt apkārt, nomaskējoties par kaut ko varenāku, nekā viņi ir patiesībā. Un, kad viņiem ir pieklājīgs ārējais izskats, viņi grib mainīt arī visu pārējo.

Kādu laiciņu mēs mierīgi braucām uz muižas pusi. Abi stīvi skatījāmies sev priekšā. Un sargkareivji turējās blakus auto­mašīnai.

Beidzot zēns atkal ierunājās. Bet ko man darīt ar biksēm?

-    Neko. Būs jāiztiek ar tām, kas tev ir kājās. Mēs drīz būsim pie vārtiem. Galu galā tu no augšpuses izskaties pietiekami labi.

-    Bet…

-    Nogludini žaketi. Būs labi. Tātad es esmu Skvalls un tu esi mans dēls. Mēs piegādājam pārtikas preces Hedlhemas mui­žai, svaigu pievedumu īpaši konferences dienai. Ak, būtu jāap­skatās, ko tad mēs īsti vedam. Vai tu varētu palūkoties?

-Bet…

-    Neuztraucies, skatīties atpakaļ nav nekas nepieļaujams. Automašīnas sienā mums aiz muguras bija metāla lūka. Es norādīju uz to. Aši paskaties. Es to izdarītu pats, bet esmu pie stūres.

-    Lai notiek! Viņš nometās četrrāpus uz sēdekļa un, atvēris lūku, iebāza tajā galvu.

-    Tur ir diezgan tumšs… un daudz visādu ēdienu…

-   Vai tu nevari nosaukt vismaz vienu? es palūkojos uz viņu un gandrīz zaudēju kontroli pār stūri. Furgons sasvērās uz dzīv­žoga pusi; es to iztaisnoju pēdējā brīdī.

-    Tavas bikses! Apsēdies! Kur ir tavas bikses?

Netenjels apsēdās. Skats no manis pa kreisi ievērojami uzla­bojās. Es savējās novilku. Bet tu teici, lai jaunās nevelku virsū.

-     Es neiedomājos, ka tu esi novilcis tās otras! Velc kājās jaunās.

-    Bet sargkareivis redzēs…

-    Sargkareivi j^u ir visu redzējis, tici man. Vienkārši velc mugurā.

Kamēr viņš spārdījās ar kurpēm pret priekšējo paneli, es pašūpoju savu pliko galvu. Jācer, ka gūli nav pārāk apķērīgi, kad runa ir par cilvēku ģērbšanās etiķeti. Varbūt viņi domās, ka tas nav nekas neparasts, ka tu tikai tagad pārģērbies. Bet sargi pie vārtiem noteikti būs uzmanīgāki, vari būt drošs.

Mēs jau gandrīz bijām pie muižas robežas. Koki ierobežoja skatu pa logu. Ceļš ievijās starp kokiem nesteidzīgi un skaisti, un gandrīz tūlīt pat parādījās lielā arka. Veidota no milzīgiem dzeltenā smilšakmens bluķiem, tā pacēlās no ceļmalas krū­miem ar tādu pašu varenu viengabalainību kā simtiem tūkstoši līdzīgu arku visā pasaulē. [88] [1] Visas šādas arkas ir celtas, lai pasludinātu vienas cilts pārākumu pār citu. No Romas līdz Pekinai, no Timbuktu līdz Londonai triumfa arkas rodas līdz ar pilsētām, saistītas ar zemes un nāves smagumu. Nekad neesmu redzējis arku, kas man patiktu. Šaubos, vai kāds zināja, par kādiem nopelniem konkrētais muižkungs bija licis sev uzcelt šo arku un cik viņš par to bija samaksājis. Kariatīdes, kas turēja jumtu, bija zaudējušas skaistos sejas pantus, un arī uzrakstus bija noārdējis vējš un lietus. Un tagad ap arku vijās efeja, kas ar laiku sagrau­zīs arī pašu akmens celtni.

Virs arkas un tai abās pusēs pletās sarkanais kupols. Tas pacēlās augstu debesīs un stiepās līdz pat mežam, neaizsegdams vienīgi arku.

Mūsu pavadoņi sargkareivji nogaidoši lūkojās uz priekšu.

Pāris metru no vārtiem es apturēju automašīnu, bet atstāju motoru ieslēgtu. Viegli piespiedu signāltauri. Mēs sēdējām un gaidījām.

Vienā arkas pusē atvērās koka durvis, un pa tām iznāca kāds vīrs. Jutu, ka Netenjels man blakus nodrebēja. Palūkojos uz viņu. Lai gan puika vienmēr bija bijis bāls, tagad viņš nobālēja vēl vairāk. Zēna acis bija tik lielas kā pusdienu šķīvji.

-    Kas noticis? es pačukstēju.

-   Tas ir viņš… tas, ko es redzēju Novērošanas diskā, tas, kurš atnesa Siržulauzējam amuletu.

Te vairs nebija laika ne atbildēt, ne rīkoties. Lēni soļodams un smaidīdams, slepkava tuvojās mūsu furgonam.

Tātad tas bija viņš cilvēks, kurš bija nozadzis Samarkan­das amuletu un pazudis bez pēdām, kurš bija pārgriezis rīkli šī maģiskā priekšmeta glabātājam un atstājis viņu guļam asins peļķē. Siržulauzēja algotnis. Augumā ļoti liels, galvas tiesu garāks par parastu mirstīgo un arī plecos platāks. Viņam mugurā bija gara, melna virsjaka ar pogām un platas bikses austrumnieku stilā, vaļīgi sabāztas augstos ādas zābakos. Svešā vīra bārda bija tintes melna, deguns plats un acis zem biezajām uzacīm caururbjoši zilas. Kaut gan tips bija liela auguma, viņš tomēr kustējās graciozi, vienu roku šūpodams gar sāniem, otru aizbāzis aiz jostas.

Šis algotnis apgāja apkārt automašīnas pārsegam un pienāca pie mana loga, nenolaizdams no mums acis. Pienākdams tuvāk, viņš palūkojās apkārt un pamāja; es pamanīju, ka mūs pavado­šie gūli atkal dodas atpakaļ uz lauku.

Pa pusei izbāzu galvu pa logu. Labrīt, es priecīgi teicu, cerams, ar pieklājīgu Londonas akcentu. Ernests Skvalls un dēls, pārtikas preču pievedums muižai.

Vīrietis apstājās un mūs uzmanīgi nopētīja.

-    Skvalls un dēls… Balss bija lēna un zema, bet acis caur­urbjoši vērās manī. Tas bija mulsinoši. Zēns man blakus skaļi norīstījās; es cerēju, ka viņš nekritīs panikā. Skvalls un dēls… Jā, jūs jau sen gaida.

-    Jā, šef.

-    Ko jūs esat atveduši?

-    Pārtikas preces, šef.

-    Kādas?

-    Hmm… Man nebija ne jausmas. Visādas, šef. Gribat apskatīt?

-    Pietiks ar īsu uzskaitījumu.

Sasodīts! Labi, šef. Mums ir kastes, mums ir skārda kār­bas ļoti daudz skārda kārbu neskaitāmas pakas un pudeles…

Viņš samiedza acis. Tu neizsakies pārāk precīzi.

Man blakus atskanēja smalka balstiņa. Netenjels bija palie­cies uz manu pusi. Viņš nesastādīja sarakstu, ser. To darīju es. Mēs esam atveduši Baltijas laša kaviāru, tārtiņa olas, svai­gus sparģeļus, kūpinātu Boloņas salami, Sīrijas olīvas, vaniļas stiebrus no Amerikas vidienes, tikko pagatavotus makaronus, lakstīgalu mēlītes ar aspiku, savās čaulās marinētus gliemežus, tikko maltus melnos piparus un rupjo sāli, austeres, strausa gaļu…

Algotnis pacēla roku. Gana. Un tagad es vēlos to apskatīt.

-   Jā, šef. Es drūmi izkāpu no furgona un devos uz tā aiz­muguri, sirsnīgi vēlēdamies, kaut zēns nebūtu tik ļoti devis vaļu iztēlei. Kas notiks, ja furgonā atradīsies pavisam citas pārti­kas preces, man bija pat bail domāt. Bet tagad tur vairs neko nevarēja darīt. Algotnim bezkaislīgi stāvot man aiz muguras, es atvēru furgona aizmugurējās durvis.

Viņš brīdi nopētīja atvestās preces. Ļoti labi. Varat doties tālāk uz māju.

Gandrīz neticēdams savām ausīm, es pārskatīju furgona pre­ces. Vienā stūrī es pamanīju kasti ar pudelēm un uz tās uzrak­stu: Sīrijas olīvas. Pa pusei paslēpta aiz tām bija maza kastīte ar lakstīgalu mēlītēm, turpat tālāk arī pakas ar makaroniem… Es aizvēru durvis un atgriezos pie stūres.

-    Kā mums tālāk braukt, šef?

Vīrietis nolika roku uz mana atvērtā loga stikla: tā bija kā nosēta ar šaurām, baltām rētām. Brauciet pa šo ceļu, līdz tas sadalās, tad dodieties pa labi uz mājas aizmuguri. Tur jums dos tālākus rīkojumus. Izdariet visu, kas jādara, un atgriezieties. Pirms aizbraucat, es jūs brīdinu: tagad jūs ierodaties ļoti varena burvja privātajā īpašumā. Nenovirzieties no ceļa un nemēģiniet nekur ielavīties, ja jums dārga dzīvība. Sodi ir smagi un liks līt jūsu asinīm.

-    Jā, šef.

Viņš pamāja ar galvu, pakāpās malā un deva mums atļauju braukt. Es iedarbināju motoru un lēni izbraucu cauri arkai. Drīz vien mēs izslīdējām cauri arī abiem aizsargkupoliem; tie lika manai būtībai sarauties un nodrebēt. Un tad jau mēs atra­dāmies uz smilšaina, līkumota ceļa, kas vijās starp kokiem.

Palūkojos uz zēnu. Viņa seja neko neizteica, bet pār deniņiem ritēja sviedru lāsīte. Kā tu zināji nosaukt visas tās preces? es jautāju. Tu taču palūkojies uz kravu tikai pāris sekundes.

Viņš viegli pasmaidīja. Esmu taču trenēts šādiem nolūkiem. Lasu ātri un atceros precīzi. Nu, ko tu domā par viņu?

-    Par Siržulauzēja algotni? Viņš nav džins un, manuprāt, nav arī burvis no viņa nevēdī tāda samaitātības smaka kā nojums visiem. [89] [1] Es nemaz nebiju rupjš! Nu labi, biju, bet pamatoti. Varbūt es neesmu Izlūklodes velnēns (atceries visas tās nāsis!), bet man ir ļoti laba oža, un es gandrīz vienmēr varu saost burvi, pat ja viņš ir maskējies. Visi tie gadi, ko viņi pavada piedūmotās istabās, izsaucot varenas būtnes no Citas pasaules, piešķir burvju ādai īpašu smaku, kurā sajaucas vīraka un baiļu aromāts. Ja vēl tad tu neesi pārliecināts, vari palūkoties viņiem acīs: parasti tajās varēs saskatīt lēcas.

-    Bet mēs zinām, ka viņam bija izdevies nozagt amuletu, tā ka šim vīram noteikti piemīt zināma vara… Un viņš izstaro milzīgu pašpārliecinātību. Redzēji, kā gūli viņam paklausīja?

Netenjels sarauca pieri. Ja viņš nav ne burvis, ne dēmons, kāda gan vara viņam var būt?

-    Neļaujies pievilties, es noslēpumaini sacīju, pastāv arī citi varas veidi… Iedomājos Pretošanās kustības meiteni un viņas biedrus.

Gatavojos jau atbildēt uz nākamo jautājumu, bet ceļš pēkšņi iztaisnojās, un mēs izbraucām no koku paēnas. Un mums priekšā pavērās skats uz Hedlhemas muižu.

Mans ceļabiedrs sajūsmā noelsās.

Uz mani gan šī ēka neatstāja tik satriecošu iespaidu. Kad esi palīdzējis būvēt vairākas pasaules varenākās celtnes un dažkārt devis labus padomus arhitektiem, [90] [1] Ne vienmēr mani padomi tika ņemti vērā: paskaties pats uz šķībo Pizas torni.

viduvēja Viktori­jas laiku muiža gotiskajā stilā neliek tev sajūsmā nosvilpties. Nu, tu jau zini tādas ēkas: daudz ķeburainu izliekumu un tornīšu. [91] [1] Tas tev neliekas pietiekami labs apraksts? Es tikai mēģināju nevil­cināt stāstījumu. Hedlhemas muiža bija milzīga taisnstūrveida celtne ar pamatīgiem ziemeļu un dienvidu spārniem un daudziem augstiem, arkās izliektiem logiem. Ēka bija celta divos stāvos, ar slīpu jumtu, pārmērīgi daudziem ķieģeļu skursteņiem un fasādi, kas bagātīgi izrotāta ar baroka stila ornamentiem. Virs parādes durvīm atradās stilizēts cietokšņa mūra robojums. Mājai bija augsti, velvēti griesti (ar krusta velvēm) un notekcau­rules fantastisku figūru atveidā. Ēka bija celta no krēmīgi brūna akmens, kas izskatās pievilcīgs, ja to lieto nelielā daudzumā, bet šādos kvantumos atgādina kūstošu īrisu. Namam visapkārt pletās zaļš mauriņš, kurā dekoratīvi stāvēja pāvi un mazie ķenguri. [92] [1] tik dekoratīvi, ka man bija jādomā, vai viņu kājas nav pielīmētas pie zāles. Zālienā bija uzsliets arī pāris strīpainu telšu, uz kurām jau soļoja apkalpotāji, nesdami lielas paplātes ar pudelēm un vīna glāzēm. Mājas priekšā auga liela, veca īve, un zem tās platajiem zariem sadalījās ceļš. Kreisais ceļa atzars lepni aizlocījās uz mājas priekšu, labais rāmi ritinā­jās uz aizmuguri. Kā jau mums tika norādīts, mēs pagriezāmies pa kalpotāju ceļu.

Mans saimnieks joprojām ar ilgpilnu skatienu vērās ainavā.

Nedaudz atraujies no saviem nomoda sapņiem, es teicu. Ja gribi kādudien tā dzīvot, tev vispirms jāizdzīvo šodien. Tātad tagad mēs esam iekšā un mums jāizdomā plāns. Kāds tas ir?

Netenjels bija pati uzmanība. No tā, ko mums pastās­tīja Siržulauzējs, var noprast, ka viņš kaut kādā veidā plāno uzbrukt ministriem, zēns sacīja. Tikai mēs nezinām, kā. Tas droši vien notiks, tiklīdz viesi būs ieradušies, kamēr tie vēl ir atslābinājušies un neuzmanīgi. Un, lai kāds arī būtu plāns, tajā nozīmīga loma ir amuletam.

-    Jā. Piekrītu. Es uzsitu automašīnas stūrei. Bet kāds ir mūsu plāns?

-    Mums ir divi uzdevumi: atrast amuletu un uzzināt, kādas lamatas sagatavojis Siržulauzējs. Amulets noteikti atradīsies pie kāda no viņa algotņiem. Visādā ziņā tas būs labi apsargāts. Būtu lietderīgi noskaidrot, kur tas atrodas, bet mēs to neņemsim, pirms visi nebūs ieradušies. Mums jāparāda visiem, ka amulets ir pie Siržulauzēja: jāpierāda, ka viņš ir nodevējs. Un, ja mēs ministriem varēsim atklāt, kādas lamatas viņiem sagatavotas, tad vēl labāk. Mums būs visi nepieciešamie argumenti.

-     Tu runā tā, it kā tas būtu ļoti vienkārši. Es iedomājos par Fakvarlu, Džaboru un visiem pārējiem vergiem, kas Siržulauzē­jam ir pie rokas, un smagi nopūtos. Vispirms mums jātiek vaļā no šī furgona un mūsu maskēšanās tērpiem.

Piebraucamais ceļš beidzās grantētā apaļā pagalmā mājas sētas pusē. Tur stāvēja arī floristes furgons. Netālu bija atvēr­tas baltas dubultdurvis, un pie tām stāvēja vīrs, tērpies melnā uniformā. Viņš mums pamāja, lai braucam tuvāk.

-    Labi, zēns teica. Mēs izkrausim furgonu un tad ķersim pirmo izdevību. Gaidi manu pavēli.

-   Vai tad es kādreiz esmu darījis ko citu? Man izdevās aptu­rēt furgonu pāris milimetru no skaisti izveidota krūma, un es izkāpu ārā. Sulainis tuvojās.

-    Skvalla kungs?

-    Tas esmu es, šef. Un šis ir… mans dēls.

-    Jūs kavējaties. Pavāram jau sen bija nepieciešami jūsu produkti. Lūdzu, nesiet tos uz virtuvi, cik ātri vien iespē­jams.

-    Jā, šef. Manai būtībai pārskrēja neomulīgas trīsas, un sari uz skausta sacēlās gaisā. Pavārs… Nē, tas nevar būt. Viņš noteikti būs kaut kur citur. Es atvēru furgona aizmugures dur­vis. Dēls, nes nu produktus uz virtuvi, vai arī sajutīsi manas rokas smagumu!

Es guvu zināmu gandarījumu, sakraudams saimniekam rokās tik daudz burku ar Sīrijas olīvām un gliemežiem, cik vien varēju, un tad pastūmu viņu vajadzīgajā virzienā. Puika grīļo­jās zem savas nastas gluži kā Simpkins Pinna veikalā. [93] [1] Nedomā, ka esmu aizmirsis Simpkinu. Gluži otrādi. Man ir laba atmiņa un bagātīga iztēle. Man vēl ir ieceres attiecībā uz viņu. Pats paņēmu nelielu kastīti ar lakstīgalu mēlītēm un sekoju viņam pa vēsu, tīri izmazgātu gaiteni. Dažādas formas, lieluma un dzi­muma kalpotāji skraidīja visos virzienos gluži kā izbiedēti zaķi, aizņemti ar simtiem pienākumu; visapkārt valdīja liela kņada un troksnis. Gaisā bija jaušama svaigas maizes un tikko ceptas gaļas smarža, tā atvēdīja no plašās durvju ailes, kas veda uz virtuvi.

Palūkojos pa virtuves durvīm. Dučiem balti ģērbtu pavāra palīgu, kas grieza, kapāja, mazgāja un šķēlēja… Kaut kas gro­zījās uz iesma lielajā kamīnā. Uz galdiem bija sakrautas mil­zīgas dārzeņu kaudzes, un tām blakus biskvīti tika pildīti ar augļu želeju. Virtuve dūca kā bišu spiets. To visu uzraudzīja apmēros dižens šefpavārs, kas tobrīd kliedza uz mazu zēnu zilā uniformā.

Šefpavāra uzsvārča piedurknes bija uzritinātas augšup. Un uz vienas rokas viņam bija biezs, balts pārsējs.

Es aši uzmetu skatienu septītajam plānam.

Un tikpat aši novērsos. Šos taustekļus pazinu pārāk labi, lai vēl šaubītos.

Mans saimnieks bija iegājis virtuvē un nolicis savu nedrošo nastu uz tuvākā galda un atkal nāca ārā, neko nenojauzdams. Tiklīdz zēns nogriezās ap stūri, es iegrūdu viņam rokās lakstī­galu mēlītes.

-    Paņem arī šīs, es teicu. Es nevaru iet iekšā.

-    Kāpēc?

-    Vienkārši ienes tās!

Netenjelam pietika prāta paklausīt, turklāt ātri, jo kalpotājs melnajā uzvalkā atkal bija parādījies gaitenī un nenolaida no mums acis. Mēs devāmies ārā pēc pārējiem produktiem.

-    Šefpavārs, es čukstēju, vilkdams ārā no furgona tālākā gala cūkgaļas pastēti, ir džins Fakvarls. Nejautā, kāpēc viņam patīk šādi maskēties, man nav ne jausmas. Bet es nevaru iet iekšā virtuvē. Viņš mani nekavējoties pamanīs.

Puišeļa acis samiedzās. Kā lai zinu, ka tu saki taisnību?

-    Šoreiz tev man vienkārši jānotic. Nu re tu taču vari panest vēl vienu maisu ar strausa steikiem, vai ne? Ak vai… Laikam jau ne. Palīdzēju viņam piecelties kājās. Es izkraušu furgonu, bet tu nes visu iekšā. Pa to laiku abi padomāsim, ko darīt.

Kamēr saimnieks vairākas reizes soļoja iekšā un ārā, mēs izdomājām jaunu plānu. Vajadzēja nedaudz pacīnīties, lai nonāktu pie vienošanās. Viņš gribēja, lai mēs abi aizlavāmies garām virtuvei un dodamies pārmeklēt māju, bet es nepavisam negribēju rādīties tuvumā Fakvarlam. Savukārt mans piedāvā­tais plāns bija šāds: mēs izkaujam furgonu, paslēpjam to kaut kur netālu krūmos un tad lavāmies atpakaļ, lai izpētītu apkār­tni, bet tā atkal nebija ar mieru puika. Tev jau tas der, viņš teica. Tu vari šķērsot zālienu kā indīgas gāzes mākonis vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet es nevaru viņi mani notvers vēl pus­ceļā. Tagad esmu pie mājas, un man jāmēģina tikt iekšā.

-    Bet tu taču esi pārtikas produktu piegādātāja dēls. Kā tu izskaidrosi visiem, ka klaiņo pa māju?

Netenjels pasmīnēja. Neuztraucies. Es vairs ilgi nebūšu pārtikas produktu piegādātāja dēls.

-    Bet man ir pārāk riskanti iet garām virtuvei, es tiepos. Man jau vienreiz paveicās. Fakvarls parasti mani pamana jūdzes attālumā. Tas neder. Man jāmēģina tikt iekšā citādi.

-   Man tas nepatīk, saimnieks bilda. Kā mēs pēc tam satik­simies?

-    Es tevi atradīšu. Tikai uzmanies, lai tevi līdz tam neno­tver.

Viņš nodrebinājās. Ja arī zēns bija pamatīgi nobijies, viņam izdevās to labi noslēpt. Es ieliku Netenjelam rokās pēdējo grozu ar tārtiņa olām un noskatījos, kā viņš iegrīļojas mājā. Aizvē­ris furgona aizmugurējās durvis, pametu atslēgas uz vadītāja sēdekļa un apsvēru esošo situāciju. Man drīz vien nācās atteik­ties no sākotnējās idejas par to, ka varētu atstāt furgonu starp kokiem: tas pievērstu vairāk uzmanības nekā tad, ja es to vien­kārši pamestu šeit. Galu galā neviens neuztraucās par tepat bla­kus novietoto floristes furgonu.

Pagalma pusē mājai bija ļoti daudz logu, un es zināju, ka pa katru no tiem varēja lūkoties kāds novērotājs. Tāpēc devos durvju virzienā, it kā gatavotos ieiet mājā, visu laiku pārbau­dīdams plānus: nedaudz tālāk pāri kokiem lidoja sargkareivju patruļa, tieši gar iekšējo kupolu. Tas nekas viņi neko nemanīs. Mājā pagaidām viss šķita kārtībā.

Tuvodamies durvīm, es pakāpos uz vienu pusi, tā, lai mani neredzētu no iekšpuses, un pārvērtos. Skvalla kungs kļuva par mazu ķirzaciņu, kas nokrita uz grīdas, noskurinājās un, aiz­skrējusi līdz ārējai sienai, uzkāpa pa to līdz pirmajam stāvam. Mana krēma brūnā āda ideāli saplūda ar smilšakmens sienu. Mazie piesūcekņi uz kājām ļāva viegli pārvietoties. Manas acis grozījās uz augšu, uz riņķi un atpakaļ. Visu apsverot, šī bija vēl viena spīdoša formas maiņa. Skrēju augšup pa sienu, prāto­dams, kā gan veicas manam saimniekam ar viņa daudz sarežģī­tāko maskēšanos.

Nolicis olu grozu uz tuvākā virtuves galda, Netenjels aplaida acis apkārt, meklēdams savu noskatīto upuri. Šeit apgrozījās tik daudz cilvēku, ka viņš sākumā nepamanīja mazo zēnu tumši zilajā uniformā, un nobijās, ka viņš varētu būt jau aizgājis. Bet tad Netenjels ieraudzīja puisēnu aiz muguras liela auguma konditorei. Viņš turēja rokās divstāvu sudraba paplāti ar kanapē maizītēm.

Skaidrs, ka knauķis gatavojās nest paplāti uz māju. Un Netenjels bija izlēmis pagadīties viņam ceļā.

Jaunais burvis riņķoja pa virtuvi, izlikdamies, ka iztukšo gro­zus, un tāpat vien vilkdams laiku, un kļuva arvien nepacietī­gāks, redzēdams, ka puika zilajā uniformā neiedomājami lēni un apdomīgi rindo uz šķīvjiem krējuma, siera un garneļu maizītes.

Uz Netenjela pleca nolaidās kaut kas ciets un smags. Viņš pagriezās.

Zēna priekšā stāvēja šefpavārs, piesarcis un sakarsis no kamīna liesmām. Uz viņu nolūkojās divas spoži melnas acis. Vīrietis apaļīgajā rokā turēja lielu gaļas nazi, un tieši ar tā neaso malu viņš bija pieskāries Netenjela plecam.

Ko tu dari manā virtuvē? šefpavārs ļoti laipnā balsī vai­cāja.

Nevienā no plāniem, kas Netenjelam bija saskatāmi, nekas neliecināja, ka šis resnis nebūtu parasts cilvēks. Tomēr viņš

paturēja prātā Bartimaja brīdinājumu un nemēģināja riskēt. Tikai savācu pāris no sava tēva groziem, viņš pieklājīgi atbil­dēja. Nav jau daudz, jūs redzat. Man žēl, ja jūs iztraucēju.

Šefpavārs norādīja ar gaļas nazi uz durvīm. Pazūdi!

-   Jā, ser. Es jau eju. Bet, izgājis pa durvīm, Netenjels pie­spiedās pie sienas un gaidīja. Tikko kāds nāca ārā no virtuves, viņš noliecās un izlikās, ka sien kurpi. Tas kaitināja, turklāt visu laiku bija jābaidās, vai neparādīsies šefpavārs, bet citādi Netenjels juta savādu pacilātību. Pēc pirmā šoka, kad viņš pie vārtiem bija ieraudzījis bārdaino algotni, bailes bija noplakušas, un tās bija nomainījusi vēl neiepazīta sajūsma par to, ka viņš var rīkoties. Lai kas arī notiktu, vairs nebūs nekādas bezpalīdzī­gas stāvēšanas malā, kamēr viņa ienaidnieki nesodīti darbojās. Tagad viņš kontrolēs visus notikumus. Viņš bija saviem ienaid­niekiem uz pēdām. Un viņš soli pa solim tiem tuvojās.

Atskanēja mazi, tipinoši solīši. Pa virtuves durvīm iznāca zēns zilajā uniformā, balansēdams uz galvas divstāvu paplāti, uz kuras atradās divi šķīvji ar kanapē maizītēm. Pieturot to ar vienu roku, sīkais pagriezās pa labi uz gaiteni. Netenjels nostā­jās viņam blakus.

-    Sveiks! Viņš runāja ļoti draudzīgi, pie viena noskatīdams uzrunāto no galvas līdz kājām. Tieši īstais lielums.

Puisēns pievērsās Netenjelam. Tu kaut ko vēlējies?

-   Jā. Vai te kaut kur ir tualete? Esmu nobraucis garu ceļu, un… nūjā, tu jau saproti.

Sarunas biedrs apstājās pie platām kāpnēm un norādīja uz blakus gaiteni. Tur.

-   Vai tu nevarētu mani aizvest? Baidos, ka atvēršu neparei­zās durvis.

-    Es jau tā kavējos…

-    Nu lūdzu!

Kaut ko norūcis, knēvelis pagriezās un aizveda Netenjelu pa blakus gaiteni, iedams tik ātri, ka paplāte uz galvas sāka drebēt. Viņš apstājās, sakārtoja paplāti un devās tālāk. Netenjels sekoja tam pa pēdām, apstādamies, tikai lai izņemtu no augšējā groza smagu miklas rulli, ko bija nočiepis virtuvē. Zeperis apstājas pie ceturtajām durvīm.

-    Šeit.

-Vai šīs patiešām ir īstās? Es negribētu kādam uzskriet virsū.

-    Kad es tev saku. Skaties! Un puika ar kāju atspēra durvis vaļā. Netenjels atvēzēja mīklas rulli. Zēns un sudraba paplāte ar šķīvjiem nogāzās uz grīdas ar tādu troksni, it kā atskanētu šāviens, un visapkārt izbira krējuma, siera un garneļu kanapē maizītes. Netenjels uzmanīgi iegāja vannasistabā, aizvēra dur­vis un aizslēdza tās.

Upuris bija atslēdzies, tāpēc nevarēja pretoties, kad Neten­jels paņēma viņa drēbes. Lielākas grūtības sagādāja savākt kanapē, kas bija izkaisītas un izsmērētas pa visu telpu. Siers bija gana mīksts, un to diezgan labi varēja uzlikt atpakaļ uz biskvīta pamata, bet atrast garneles ne vienmēr izdevās.

Kad Netenjels bija sakārtojis maizītes atpakaļ uz paplātes, cik labi vien spēja, viņš saplēsa savu zaļo kreklu strēmelēs un aizsēja zēnam muti, kā arī sasēja pašu. Tad viņš ievilka puiku vienā no dušas kabīnēm, aizbultēja durvis no iekšpuses un izkāpa ārā pa augšu, balansēdams uz ūdenstvertnes.

Paslēpis visus lietišķos pierādījumus, Netenjels iemeta ska­tienu spogulī, nogludināja savu uniformu, uzlika uz galvas paplāti un devās ārā. Nospriedis, ka kalpotāju galā neko vērtīgu neatradīs, viņš mainīja virzienu un devās augšup pa kāpnēm.

Dažādi kalpotāji steidzās augšup un lejup, nesot paplātes un skalu grozus ar pudelēm, bet neviens viņu neuzrunāja.

Kāpņu galā bija durvis uz zāli, kuru izgaismoja rinda aug­stu arkveida logu. Uz marmora grīdas gulēja grezni paklāji no Persijas un Tālajiem Austrumiem. Pie balti nomazgātajām sie­nām īpašās nišās bija izvietoti pagātnes dižo vadoņu alabastra krūšutēli. Tas viss kopā pat blāvajā ziemas gaismā radīja neaiz­mirstami spožu iespaidu.

Netenjels devās uz priekšu pa zāli, turēdams acis plati vaļā.

Priekšā viņš dzirdēja skaļas balsis; tur cilvēki sasveicinājās. Viņš nolēma, ka prātīgāk būtu no viņiem izvairīties. Atvērtajās sānu durvīs pazibēja grāmatplaukti. Zēns devās turp…

…un attapās skaistā, apaļā bibliotēkā, kas bija veidota divos stāvos un noslēdzās ar stikla kupolu jumtā. Augšup vijās spirāl­veida kāpnes, kas veda uz metāla terasi bibliotēkas otrajā stāvā augstu virs Netenjela galvas. Vienā pusē plašas stikla durvis ar logiem virs tām atklāja skatienam zālienu un attālu gleznainu ezeru. Sienas klāja grāmatplaukti, kas bija pilni ar grāmatām: lielas, dārgas un senas, savāktas no daudzām pilsētām visā pasaulē. Netenjela sirds aiz brīnumiem salēcās. Kādu dienu arī viņam piederēs tāda bibliotēka…

-    Ko tad tu šeit meklē? Viens no grāmatplauktiem bija pavēries, atklājot aiz tā paslēptās durvis. Uz sliekšņa, pieri saraukusi, stāvēja jauna, tumšmataina sieviete. Nezin kāpēc Netenjelam viņa atgādināja Lutiēnas jaunkundzi. Zēns atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet skaņas nenāca pār lūpām.

Dāma panāca uz priekšu. Viņai mugurā bija eleganta kleita, uz slaidā kakla vizēja dārgakmeņu kaklarota. Netenjels sako­poja domas. Mmm… vai jūs nevēlētos maizīti?

-    Kas tu tāds esi? Es tevi agrāk neesmu redzējusi. Viņas balss bija cieta kā krams.

Netenjels izmisīgi lauzīja galvu. Es esmu Džons Skvalls, cienītā. Šorīt palīdzēju savam tēvam atvest pārtikas produktus. Bet atklājās, ka viens no izsūtāmajiem zēniem saslimis, tāpēc mani palūdza, lai stājos viņa vietā. Viņi negribēja, lai jums tik svarīgā dienā trūktu kalpu. Liekas, ka es, nepazīdams šo ēku, būšu nepareizi nogriezies…

-    Tas nekas. Viņa joprojām nebija sevišķi laipna; samiegusi acis, sieviete pārskatīja paplāti. Paskaties, kā šis ēdiens izska­tās! Kā tu uzdrīksties kaut ko tādu atnest…

-   Amanda! Viņai pa pēdām bibliotēkā ienāca jauns vīrie­tis. Tad, lūk, kur tu esi… Ak, paldies Dievam, ēdiens! Palaid mani! Viņš pavirzījās kundzei garām un paķēra trīs vai četras no briesmīgākajām kanapē maizītēm no Netenjela šķīvja.

-    Tās man izglābs dzīvību! Es esmu tā izbadējies, braucot šurp no Londonas. Mmm, uz šīs ir arī garneles. Ienācējs aiz­gūtnēm gremoja. Interesants pildījums. Ļoti svaigs. Saki man, Amanda… vai tā ir taisnība par tevi un Siržulauzēju? Visi runā, ka…

Amanda Katkarta smalki iesmējās, bet tad aprauti pamāja ar roku Netenjela virzienā. Tu pazūdi no šejienes un pasniedz maizītes pie parādes durvīm! Un nākamās sagatavo labāk!

-   Klausos, cienītā. Netenjels viegli palocījās, kā bija redzējis darām kalpus Parlamenta ēkā, un devās ārā pa durvīm.

Zēns bija izglābies tikai par mata tiesu, un viņa sirds sitās neprātīgi strauji, bet pamazām nomierinājās. Vainas apziņa, kas viņu bija vajājusi kopš ugunsgrēka, tagad bija apsīkusi un pārvērtusies aukstā apņēmībā. Martas kundze bija gājusi bojā tāpēc, ka viņš bija nozadzis amuletu. Viņa bija mirusi, bet Netenjels izdzīvojis. Tad lai tā arī būtu! Tagad pienākusi viņa kārta iznīcināt Siržulauzēju. Zēns zināja: pastāv liela varbū­tība, ka viņš šodien neizdzīvos. Bet tas viņu neuztrauca. Ienaid­niekam bija lielākas priekšrocības, bet tā jau tam jābūt. Viņam izdosies, vai arī viņš mirs, mēģinādams to izdarīt.

Zēnu pārņēma sajūta, ka viņš rīkojas kā varonis. Šāda viegla un vienkārša nostāja palīdzēja tikt galā ar visu to sajukumu, kas pēdējo dienu laikā bija valdījis viņa galvā.

Netenjels ieklausījās un sekoja kņadai, kas nāca no priekš­nama. Viesi ieradās bariem vien; marmora kolonnas atbal­soja viņu čalošanu. Ministri nāca iekšā pa atvērtajām durvīm, novilkdami cimdus un atritinādami garās zīda šalles, un no viņu elpas vēsajā priekšnamā vēlās garaiņi. Vīriešiem mugurā bija smokingi, sievietēm elegantas kleitas. Kalpotāji stāvēja gar sienām, saņemdami mēteļus un piedāvādami šampanieti. Zēns brīdi pastāvēja un tad ienira pūlī, augstu pacēlis paplāti.

-    Ser, kundze, vai jūs nevēlētos…

-    Siera un garneļu uzkodas, cienītā…

-    Vai jums labpatiktu…

Viltus apkalpotājs riņķoja pa priekšnamu, spraukdamies starp izstieptajām rokām, kas uzklupa viņa maizīšu šķīvim kā kaiju bars. Neviens Netenjelu neuzrunāja un pat nelikās redzam: pāris reižu viņam kāds trāpīja pa galvu, akli stiepjoties pēc maizītes vai paceļot roku pie mutes. Pāris sekundēs augšē­jais šķīvis bija tukšs, un uz apakšējā atradās tikai pāris kumosu ēdiena. Zēns izmuka no pūļa gluži bez elpas un ar sašķiebušos apkakli.

Viņam blakus stāvēja garš, sērīga izskata vīrs, kas pildīja glā­zes. Gluži kā dzīvnieki, vai ne? viņš norūca bārdā. Nolā­dētie burvji!

-    Jā. Netenjels nemaz neklausījās. Viņš vēroja ministru pulku, un lēcas ļāva viņam saskatīt visu, kas notika zālē. Gan­drīz visiem vīriešiem un sievietēm līdzi bija pa velnēnam, kas uzturējās viņiem blakus. Kamēr saimnieki smaidot saviesīgi pļā­pāja, runādami cits caur citu un izrādīdami savus dārgakmeņus, arī viņu velnēni negarlaikojās. Katrs no tiem ieņēma interesan­tāko pozu, uzposās un plātījās, kā vien mācēdams, un bieži vien mēģināja pārsteigt savus sāncenšus, slepeni piebikstot tiem ar dzeloņaino asti. Daži velnēni mainīja krāsu, izmantodami visu varavīksnes gammu un beigās kļūdami spilgti sarkani vai koši dzelteni. Citi uzjautrinājās, šķobīdami ģīmjus un atdarinādami sava saimnieka sāncenša žestus un vaibstus. Ja arī burvji to pamanīja, tad viņiem lieliski izdevās izlikties, ka neko neredz. Bet visa šī jezga ar viesu neīstajiem smaidiem un velnēnu ķēmo­šanos lika Netenjela galvai griezties.

-    Vai tu pasniedz tās garneles vai arī esi izvedis pastaigā?

Viņu uzrunāja kāda sieviete ar drūmu skatienu. Viņa bija

vienlīdz apaļa ap gurniem un vidukli, un aiz viņas lidinājās vēl resnāks velnēns. Un dāmai pie sāniem… Netenjela sirds palēcās. Viņš pazina šīs ūdeņainās acis, zivij līdzīgo seju. Laima kungs, Siržulauzēja biedrs, un viņam aiz auss slapstījās pats mazākais un neveiklākais velnēns, kādu Netenjels jebkad bija redzējis. Zēna sejā tomēr nebija lasāms nekas, kad viņš nolieca galvu un piedāvāja uzkodas. Atvainojiet, cienītā kundze.

Nepazīstamā paņēma divas maizītes un Laims vienu. Netenjels padevīgi lūkojās grīdā, bet juta, ka vīrietis viņu vēro.

-   Vai es tevi jau agrāk neesmu kaut kur redzējis? viņš vai­cāja.

Sieviete parāva pavadoni aiz piedurknes. Nāc, Rufus! Kāpēc tu vērsies pie vienkārša sulaiņa, ja te ir tik daudz patiešām inte­resantu cilvēku, ar ko parunāt? Skaties tur nāk Amanda!

Burvis paraustīja plecus un ļāvās, lai viņu aizvelk tālāk. Nemierīgi nolūkodamies kompānijai pakaļ, Netenjels pama­nīja, ka Rufusa Laima velnēns joprojām blenž uz viņu, galvu pagriezis par deviņdesmit grādiem, bet tad viņi jau bija pazu­duši pūlī.

Kalpotājs blakus to nepamanīja, jo velnēnus nevarēja sare­dzēt. Šo darbiņu tu esi pabeidzis, viņš teica. Tagad paņem paplāti ar dzērieniem un aiznes viesiem. Viņi ir izslāpuši kā kamieļi. Tikai ar vēl sliktākām manierēm.

Daži viesi devās prom no priekšnama uz iekšējo galeriju, un Netenjelam tagad bija iemesls viņiem sekot. Viņam vajadzēja tikt prom no pūļa, lai apskatītu pārējo mājas daļu. Līdz šim viņš nebija manījis ne Siržulauzēju, ne amuletu, ne jebkādas iespējamas lamatas. Bet nekas nevarēja sākties, iekams nebija ieradies premjerministrs.

Gaitenī mazas ļaužu grupiņas vidū stāvēja sieviete no biblio­tēkas un enerģiski runāja. Netenjels uzturējās netālu, ļaudams garāmejošajiem viesiem apmainīt tukšās glāzes pret pilnajām.

-… jūs to varēsiet apskatīt pēc pāris minūtēm, sieviete teica. Tas ir pats burvīgākais, ko es jebkad esmu redzējusi. Saimons to lika atvest no Persijas īpaši šim vakaram.

-   Viņš pret tevi ļoti labi izturas, sausi konstatēja kāds vīrs, malkodams savu dzērienu.

Amanda Katkarta nosarka. Tā nudien ir, viņa attrauca. Viņš tiešām ir ļoti labs pret mani. Bet paklājs tas ir kaut kas vienreizējs! Esmu pārliecināta, ka tas tūlīt kļūs par modes lietu. Ņemiet vērā, ka to nebija viegli uzstādīt, viņa vīri strādāja visu nedēļu. Arī es pati pirmoreiz redzēju šo istabu tikai šorīt. Saimons teica, ka man aizrausies elpa, un tā patiešām arī notika.

-     Premjerministrs ieradies, kāds ieteicās. Sajūsmā izsau­kušies, viesi metās uz parādes durvju pusi, Amandai Katkartai skrienot visiem pa priekšu. Netenjels rīkojās tāpat kā pārē­jie kalpotāji un nekustīgi nostājās blakus tuvākajai kolonnai, gatavs pakalpot, ja vien viņam to lūgtu.

Pa parādes durvīm smaidīdams ienāca Ruperts Devro, vienā rokā saņēmis abus cimdus. Uz visa pārējā pūļa fona viņš izcēlās ne tikai ar eleganto apģērbu un personisko šarmu (kas bija tik­pat efektīgs, kā Netenjels atminējās no iepriekšējās reizes), bet arī ar saviem pavadoņiem: četriem pelēkos uzvalkos tērptiem miesassargiem un lempīgu, divus metrus garu ifrītu ar melni zaļu ādu. Ifrīts stāvēja tieši aiz sava saimnieka, drūmi raudzī­damies apkārt ar savām sarkanajām acīm.

Velnēni bailēs nodrebēja. Viesi cieņā nolieca galvas.

Netenjels nojauta, ka premjerministrs uzkrītoši un ārišķīgi demonstrē savu varu ministriem, no kuriem vismaz daži kāroja pēc viņa amata. Bet tas bija pietiekami vērienīgi, lai atstātu iespaidu uz Netenjelu. Kā gan Siržulauzējs cerēja uzveikt kaut ko tik spēcīgu kā šis ifrīts? Jau pati doma par ko tādu bija neprāts.

Bet te jau bija arī pats Siržulauzējs, kas steidzās šurp pa gai­teni, lai sveiktu augsto amatpersonu. Netenjela seja palika bez­kaislīga, bet iekšēji viņš trīcēja naidā.

-    Sveicināts, Rupert! Abi sarokojās. Siržulauzējs šķietami neievēroja ifrītu stāvam turpat viņam aiz pleca. Viņš pagriezās pret viesiem. Dāmas un kungi! Tā kā mūsu mīļais premjermi­nistrs ir ieradies, mēs varam oficiāli atklāt konferenci. Lēdijas Amandas vārdā sveicu jūs Hedlhemas muižā. Lūdzu, jūtieties kā mājās! Viņš palūkojās Netenjela virzienā. Zēns parāvās dzi­ļāk kolonnas ēnā. Siržulauzēja skatiens aizslīdēja tālāk. Pēc pavisam īsa brīža mēs dzirdēsim pirmās runas Lielajā salonā, kuru lēdija Amanda atjaunojusi īpaši šim pasākumam. Bet pa to laiku aicinu jūs doties uz piebūvi, kur tiks pasniegti atspir­dzinājumi.

Viņš pamāja ar roku minētās piebūves virzienā. Viesi sāka lēnām kustēties.

Siržulauzējs pieliecās tuvāk Devro. Slēpdamies aiz kolonnas, Netenjels izdzirdēja viņa vārdus: Man vēl jāveic daži priekš­darbi savai ievadrunai, ser. Lūdzu, atvainojiet mani. Būšu atpa­kaļ pēc pāris minūtēm.

Protams, protams, Siržulauzēj. Nesteidzieties.

Devro kopā ar saviem pavadoņiem pameta zāli, ifrītam mir­dzot viņiem aiz muguras. Siržulauzējs kādu bridi vēroja vie­sus un tad viens pats devās pretējā virzienā. Netenjels palika priekšnamā, izlikdamies, ka savāc uz mēbelēm un marmora pje­destāliem atstātās tukšās dzērienu glāzes. Un tad, kad pēdējais kalpotājs bija aizgājis, viņš klusi nolika paplāti uz galda un gluži kā spoks tumšā naktī aizlavījās Siržulauzējam pa pēdām.

Saimons Siržulauzējs viens pats soļoja pa lielās mājas gaite­ņiem un galerijām. Vīrieša galva bija noliekta un rokas brīvi sakrustotas uz muguras. Viņš nepievērsa nekādu uzmanību gleznām, skulptūrām, gobelēniem un citiem mākslas darbiem, kam pagāja garām, un ne reizi neatskatījās.

Netenjels skrēja no kolonnas aiz pjedestāla, no grāmat­plaukta pie galda, paslēpdamies un gaidīdams, kamēr ienaid­nieks būs pagājis tālāk, bet ne pārāk tālu, lai viņu pazaudētu no redzesloka. Zēna sirds sitās un ausīs dūca tāpat kā toreiz, kad viņam bija drudzis. Taču tagad jaunais burvis nejutās slims, bet gan patiešām dzīvs un darbīgs.

Arvien tuvojās brīdis, kad Siržulauzējs gatavojās uzbrukt ministriem. Netenjels to zināja tik labi, it kā pats būtu ieplā­nojis. Viņš vēl nezināja, kāds būs šis uzbrukums, bet redzēja tā tuvošanos sazvērnieka saspringtajos plecos un stīvajā, vienal­dzīgajā gaitā.

Netenjels vēlējās, kaut Bartimajs viņu ātrāk atrastu. Džins bija viņa vienīgais ierocis.

Siržulauzējs uzkāpa pa šaurajām kāpnēm un pazuda arkveida durvīs. Krūmložņas māceklis viņam sekoja, uzmanīgi likdams kājas uz slidenajiem marmora pakāpieniem.

Nonācis pie durvīm, zēns paskatījās ap stūri. Tā bija neliela bibliotēka vai galerija, kurā pa jumta logiem iespīdēja blāva gaisma. Siržulauzējs devās uz priekšu pa centrālo aili, kurai abās pusēs slējās pilni grāmatplaukti. Šur tur bija redzami arī zemi galdiņi, uz kuriem atradās vairāki dīvainas formas priekš-

meti. Netenjels palūkojās vēlreiz un, izlēmis, ka viņa upuris jau iegājis nākamajās atvērtajās durvīs, uz pirkstgaliem ietipināja istabā.

Pēkšņi Siržulauzējs ierunājās: Moris!

Netenjels paslēpās aiz tuvākā grāmatplaukta, piespiedās pie tā malas un mēģināja elpot mierīgi. Viņš dzirdēja, kā atve­ras durvis tālākajā istabas galā, un zaglīgi, piesargādamies, lai nesaceltu ne mazāko troksnīti, sprīdi pa sprīdim pagrieza galvu, līdz varēja redzēt pāri grāmatām. No pretējās galerijas sienas viņu šķīra tikai vēl viens grāmatu plaukts, un pa spraugu starp tiem varēja saskatīt sarkano, krunkaino vecā Šīlera seju. Siržu­lauzējs bija pazudis no viņa redzesloka.

-    Kas noticis, Saimon? Kāpēc tu esi ieradies?

-   Es atvedu tev dāvanu, burvja balss skanēja ikdienišķi, pat uzjautrināti. Puiku.

Netenjels no šoka gandrīz paģība. Viņa muskuļi saspringa, sagatavojušies bēgšanai…

Tobrīd ap grāmatplaukta stūri iznāca viņa pretinieks.

-    Nemaz nemēģini. Tu būsi pagalam, pirms paspēsi izskriet no istabas.

Uzrunātais sastinga un, neizsakāmi pārbijies, neizdvesa ne skanas.

-   Panāc nu šurp pie Morisa. Siržulauzējs ierunājās ar diž­manīgu laipnību. Netenjels pašļūca pāris soļu uz priekšu. Nu re, labs puika. Un izbeidz trīcēt kā tāds invalīds. Te tev būs vēl viena mācība: burvis nekad neizrāda bailes.

Netenjels iesoļoja centrālajā ailē un apstājās vecā burvja priekšā. Viņa ķermenis trīcēja dusmās, nevis bailēs. Zēns skatī­jās pa labi un pa kreisi, meklēdams iespējamos bēgšanas ceļus, bet neredzēja nevienu izeju. Siržulauzējs papliķēja viņam pa muguru; no šī pieskāriena viņš riebumā sarāvās.

-    Baidos, ka man nav laika parunāties, Siržulauzējs teica.

-    Es tevi atstāšu Morisa rūpīgajā gādībā. Viņš tev izteiks kādu piedāvājumu. Atvaino ko tu tur murmināji?

-    Kā tu zināji, ka es esmu šeit?

-    Rufuss Laims tevi pazina. Es šaubījos, vai tu uzsāksi kaut ko nepārdomātu turpat priekšnamā, ja ņem vērā, ka policija tevi meklē… nelaimīgā ugunsgrēka sakarā. Tāpēc izlēmu, ka vien­kāršākais būtu tevi aizvest prom no pūļa, pirms tu esi paguvis sastrādāt nepatikšanas. Bet tagad atvaino, man ir steidzamas darīšanas. Moris ir laiks.

Šīlera seja satraukumā savilkās sīkās krunciņās. Ruperts ir ieradies, vai ne?

-   Jā gan, turklāt viņa vīri dabūjuši sev palīgos ievērojamu ifrītu. Vai tu domā, ka viņš kaut ko nojauš?

-    Phe! Nē. Tā ir parasta paranoja, ko saasinājis uzbrukums Parlamentā. Tai Pretošanās kustībai būs daudz, par ko atbil­dēt, viņi nepavisam nav atvieglojuši mūsu šodienas uzdevumu. Kad būsim pārņēmuši varu, Saimon, viņi jāiznīdē līdz pēdējam, šie stulbie bērni, jāiekar važās Londonas Tauerā.

Siržulauzējs piekrītoši norūcās. Bet ifrīts būs klāt arī runas laikā. Ruperta vīri uzstās.

-    Tad tev jāstāv tam tuvu klāt, Saimon. Viņam jāsaņem pilns trieciens.

-    Jā. Es ceru, ka amulets…

-   Phe! Beidz šķiest laiku! Mēs to jau esam izrunājuši. Tu zini, ka tas darbosies, kā nākas. Kaut kas Morisa balsī Netenjelam atgādināja viņa paša meistara nepacietību. Krunkainā seja nepa­tīkami saviebās. Tu taču neuztraucies par to sievieti, ko?

-    Par Amandu? Protams, ne! Viņa man neko nenozīmē. Tātad… Siržulauzējs dziļi ievilka elpu. Vai viss sagata­vots?

-   Pentakls ir kārtībā. No manas istabas paveras labs skats. Rufuss tikko nolika Izsaukšanas ragu vajadzīgajā vietā, tā ka arī tas ir nokārtots. Es visu laiku jūs vērošu. Ja kāds iedomāsies pretoties, mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos. Bet es šaubos, vai tas būs vajadzīgs. Vecais vīrs ieķiķinājās. Nevaru vien sagaidīt, kad tas sāksies.

-   Uz tikšanos. Siržulauzējs pagriezās un devās uz durvīm. Šķita, ka viņš aizmirsis par Netenjelu.

Pēkšņi Saimona sabiedrotais ierunājās. Samarkandas amu­lets! Vai tas jau ir tev ap kaklu?

Siržulauzējs neatskatījās. Nē. Tas ir pie Rufusa. Ifrīts to saostu pat jūdzes attālumā. Es to uzlikšu, ieejot zālē.

-    Nu tad labu veiksmi, manu zēn!

Nekādas atbildes. Netenjels dzirdēja, kā uz kāpnēm klaudz soļi.

Sīlers pasmaidīja. Likās, ka visas grumbiņas un rētas viņa sejā tiecas no acu kaktiņiem, bet pašas acis atgādināja blāvas spraudziņas. Gadu nasta ķermeni bija saliekusi tā, ka vecais burvis nebija īpaši garāks par Netenjelu. Roku āda šķita kā vei­dota no vaska un nosēta ar brūniem plankumiem. Tomēr zēns spēja sajust, ka vecajam burvim pieder vara.

-    Džon, Sīlers teica. Tāds taču ir tavs vārds, vai ne? Džons Mandrāks. Mēs bijām ļoti pārsteigti, uzzinot, ka tu esi šajā mājā. Kur ir tavs dēmons? Vai tu esi viņu pazaudējis? Tas nu gan bija neapdomīgi.

Netenjels saknieba lūpas un palūkojās uz tuvāko galdiņu. Uz tā atradās vairāki dīvaini priekšmeti: akmens bļodas, kaula pīpes un liela, kožu saēsta galvassega, kas, iespējams, kādreiz bija piederējusi kādam Ziemeļamerikas šamanim. Nekas no tā viņam nederēja.

-   Gribēju tevi novākt uzreiz, Sīlers sacīja, bet Saimons ir daudz tālredzīgāks. Viņš ierosināja tev izteikt piedāvājumu.

-    Kādu piedāvājumu? Netenjels lūkojās uz nākamo gal­diņu uz tā atradās mazi, noputējuši metāla kubi, ietīti izbalē­jušās papīra strēmelēs.

Burvis sekoja viņa skatienam. Ak tā, tu apbrīno Katkartas jaunkundzes kolekciju? Te nav nekā, kam piemistu jebkāds spēks vai vara. Bagātiem un stulbiem vienkāršajiem ļautiņiem šķiet moderni turēt mājās maģiskus priekšmetus, bet pavisam nemoderni zināt par tiem kaut ko vairāk. Phe! Nezināšana ir svētlaime. Šie muļķi pastāvīgi neliek mieru Šolto Pinnam, pie­prasot tādus niekus kā šie.

Netenjels nodrebinājās. Jūs ieminējāties par kādu piedā­vājumu.

-   Jā. Pēc pāris minūtēm simts ievērojamāko un varenāko val­dības ministru būs miruši, viņi ies bojā kopā ar mūsu lielisko premjerministru. Kad Saimona jaunā valdība pārņems varu, zemākie un vidējie burvju slāņi pakļausies, jo mēs būsim stip­rāki par viņiem. Tomēr mūsu nav ārkārtīgi daudz, un tādējādi drīz vien valdībā radīsies brīvas vietas. Būs nepieciešami jauni, talantīgi burvji, kas palīdzētu vadīt valsti. Mūsu sabiedrotos gaida liela bagātība un vara. Tu vēl esi jauns, Mandrāk, bet mēs atzīstam, ka tev piemīt ievērojamas spējas. Tu vari kļūt par varenu burvi. Pievienojies mums, un mēs tev iemācīsim to, ko tu vienmēr esi vēlējies zināt. Padomā par to vairs nekādu eksperimentu vientulībā, vairs nekādas zemošanās tādu ļaužu priekšā, kas nav cienīgi tev nospodrināt zābakus! Mēs tevi pārbaudīsim un iedrošināsim, mēs attīstīsim tavu talantu un ļausim tam vaļu. Un kādā dienā, kad manis un Saimona vairs nebūs, tu varēsi kļūt par pašu varenāko…

Sīlers turpināja runāt, bet viņa vārdi plūda Netenjelam gar ausīm. Zēns domāja. Atmiņā nāca seši gadi, kuros tika apslāpēti visi viņa centieni. Seši gadi, kuros tika apspiesta viņa vēlme gūt atzinību par savu talantu un attīstīt to pilnībā, lai reiz dotos uz Parlamentu kā dižens valsts ministrs. Un tagad to visu piedā­vāja ienaidnieki. Jaunais burvis smagi nopūtās.

-    Es redzu, Džon, ka tas tev ir liels kārdinājums. Ko teiksi?

Netenjels ieskatījās vecajam vīram tieši acīs. Vai Saimons

Siržulauzējs patiešām domā, ka es viņam pievienošos?

-    Jā gan.

-    Pēc visa, kas ir noticis?

-    Jā. Viņš zina, kā strādā tavs prāts.

-    Tad Saimons Siržulauzējs ir muļķis.

-    Džon…

-    Liels muļķis!

-    Tev jāsaprot…

-     Pēc visa, ko viņš man nodarījis? Viņš man varētu piedāvāt visu pasauli, un arī tad es atteiktos. Pievienoties viņam? Tad jau labāk mirt!

Sīlers pamāja, it kā būtu apmierināts ar šo atbildi. Jā. Zinu. Es jau viņam teicu, ka tu atbildēsi tieši tā. Es zināju, kas tu esi muļķīgs, nesakarīgs bērns. Phe! Tu esi nepareizi audzināts; tavs prāts ir apmulsināts. Tu neesi viens no mums.

Viņš panāca soli uz priekšu. Vecā burvja kurpes čīkstēja uz spodri izmazgātās grīdas.

-    Vai tad tu nebēgsi, mazo zēn? Tavs džins ir prom. Tev nav cita spēka avota. Vai negribi, lai es tev dodu iespēju sākumā izrauties?

Netenjels nebēga. Viņš zināja, ka tas beigtos nāvējoši. Zēns uzmeta aci pārējiem galdiem, bet nespēja saskatīt, kādi priekš­meti uz tiem atrodas, jo ienaidnieks bija aizstājies priekšā.

-   Vai zini, vecais burvis turpināja runāt, pirmoreiz, kad mēs satikāmies, tu mani patīkami pārsteidzi tik jauns un tik zinošs. Es vēl nodomāju, ka Saimons izturējās pārāk skarbi pret tevi; pat tā jezga ar mitiem bija uzjautrinoša un izklaidējoša. Parastos apstākļos es tevi nogalinātu lēnām tas man sagādātu lielāku prieku. Bet man pēc brīža ir svarīgas darīšanas, tāpēc nevaru atļauties šķiest laiku.

Burvis pacēla roku un izrunāja vienu vārdu. Ap viņa pirk­stiem parādījās mirdzošs, melns nimbs, kas spīdēja un griezās.

Netenjels metās sānis.

 cerēju, ka zēns spēs izvairīties no nepatikšanām līdz brīdim, kad es viņu satikšu. Iekļūšana iekšā mājā prasīja daudz ilgāku laiku, nekā biju domājis.

Ķirzaka skraidīja augšup un lejup pa nama ārsienu; apkārt karnīzēm, pāri arkām un pilastriem, arvien ātrāk un ātrāk. Katrs logs, pie kura tā nokļuva, un logu šajā namā bija ne mazums izrādījās cieši aizvērts, liekot ķirzakai izmisumā šau­dīt mēli. Vai šis Siržulauzējs un viņa draugi neko nezināja par svaiga gaisa noderīgumu?

Jau bija pagājušas daudzas minūtes. Joprojām nekā. Patie­sību sakot, man nepatika doma par vardarbīgu ielaušanos es to atstāju kā pēdējo iespēju. Nebija iespējams noteikt, vai ista­bās atradās novērotāji, kas reaģētu uz vissīkāko troksnīti. Ja varētu atrast kaut mazāko plaisu, spraudziņu, kurā ielīst… Bet māja bija pārāk labi nodrošināta.

Neko darīt: vajadzēs līst pa skursteni.

Ar šādu domu rāpos uz jumta pusi, kad manu uzmanību pie­saistīja ļoti augsti un grezni logi, kas atradās mājas piebūvē. Likās, ka aiz tiem jābūt varenai istabai. Par to liecināja ne tikai logu augstums, bet arī septītajā plānā redzamais spēcīgais maģiskais tīkls, kas bija nostiepts priekšā logiem. Nevienam citam muižas logam nebija šādu aizsargtīklu. Es kļuvu ziņkārīgs.

Ķirzaka aizskrēja palūkoties uz dīvainajiem logiem, zvīņotajām kājām ķeroties uz smilšakmens. Tā pieķērās pie kolon­nas un pabāza galvu uz loga pusi, izvairoties no spīdošajiem tīkla pavedieniem. Tas, ko rāpulis pamanīja telpā, bija gana interesanti. Aiz logiem atradās plaša, tukša zāle, ko apgais­moja dučiem kroņlukturu ar svecēm. Zāles vidū stāvēja neliels paaugstinājums, drapēts ar sarkanu audumu, un tam apkārt glītā puslokā bija sarindoti aptuveni simts krēslu. Uz paaugsti­nājuma atradās runātāja tribīne, uz tās stāvēja ūdens krūka un glāze. Acīmredzot tā bija konferences telpa.

Zāles iekārtojums sākot ar kristāla kroņlukturiem un bei­dzot ar zeltītajiem rotājumiem uz sienas bija veidots tā, lai liktos pievilcīgs burvju (sliktajai) gaumei un liecinātu par varu un augsto sabiedrisko stāvokli. Bet pati dīvainākā visā istabā bija grīda, kas šķita pilnībā veidota no stikla. Tā mirdzēja un dzirkstīja visā tās platumā un garumā, atspoguļodama kris­tāla kroņlukturos salikto sveču gaismu dučiem dažādos toņos un ēnojumos. Jau tas vien šķita pagalam neparasti, bet zem stikla grīdas vēl pletās milzīgs un ļoti grezns persiešu paklājs. Tajā starp pūķiem, himerām, mantikoriem un putniem bija redzama fantastiska medību aina. Dabiskā lielumā attēlots princis un viņa svīta jāja pa mežu, un viņiem visapkārt skraidīja suņi un leopardi, lidoja piekūni un vēl citi pieradināti zvēri un putni; viņiem pa priekšu mežā skrēja bars aškāju briežu. Tika pūsti ragi un vicināti karogi. Tā bija idealizēta austrumu pasa­kas aina un būtu pat atstājusi uz mani patīkamu iespaidu, ja es nebūtu rūpīgāk ieskatījies prinča pavadoņu sejās. Vienam no tiem bija Siržulauzēja briesmīgais ģīmis, kāds cits attēloja Solto Pinnu, un es pamanīju savu gūstītāju Džesiku Vaitvelu jājam uz baltas ķēves. Siržulauzējs bija sabojājis tik skaistu mākslas darbu, lai izpatiktu saviem draudziņiem. [94] [1] Kā gan lādējās Basras audēji, kad viņiem tika pasūtīts tik briesmīgs darbs! Ir pagājušas tās dienas, kad viņi ar sarežģītu un nežēlīgu burvestību palīdzību ieauda savos audumos džinus, radīdami paklājus, kas nesa savus saimniekus pa visiem Vidējiem Austrumiem, turklāt bija izturīgi arī pret traipiem. Šādā veidā tika ieslodzīti simtiem džinu. Bet tagad, kad Bagdādes maģiskā vara jau sen zudusi, šādi paklāju aušanas meistari izbēg no naba­dzības, izpildot bagātu ārzemju tūristu pasūtījumus. Sauciet to par progresu.

Protams, princis bija Devro, pats premjerministrs, ar saviem biedriem visiem ievē­rojamākajiem burvjiem.

īpatnējā grīda bija tikai viena no apaļās zāles dīvainībām. Neparasti šķita, ka arī visiem pārējiem logiem, ne tikai tam, pa kuru lūkojos es, bija līdzīgi aizsargtīkli. Diezgan saprātīgi: drīz šajā telpā sapulcēsies lielākā daļa valdības, un zālei vajadzēja pasargāt šos cilvēkus no uzbrukumiem. Bet, lūkojoties no mana loga, varēja redzēt loga rāmjos iebūvētus stieņus, un nevarēja saprast, kādiem mērķiem tie īsti domāti.

Tieši par to domāju, kad zāles tālākajā galā atvērās durvis un telpā steigšus ienāca kāds burvis taukainais vīrs, ko biju redzējis pabraucam garām automašīnā un ko zēns bija nosaucis par Laimu, vienu no Siržulauzēja tuvākajiem draugiem. Viņš vienā rokā nesa kādu priekšmetu, paslēptu zem drēbes; acis šaudīdams pa labi un pa kreisi, ašiem soļiem uzkāpa paaug­stinājumā un nostājās pie runātāja tribīnes. Tajā bija iebūvēts plaukts, ko, raugoties no zāles, nevarēja redzēt, un vīrs nolika šo priekšmetu tur.

Pirms bija to izdarījis, burvis noņēma drēbes pārsegu, un man pār zvīņām pārskrēja tirpas.

Pazinu Izsaukšanas ragu, kuru es biju redzējis Siržulauzēja istabā tajā naktī, kad biju nozadzis Samarkandas amuletu. Ziloņkauls izskatījās no vecuma sadzeltējis un nostiprināts ar slaidām metāla paplāksnītēm, bet vienā pusē vēl varēja labi saskatīt nomelnējušos pirkstu nospiedumus [95] .[1] Vienīgā liecība par pirmo burvi, kas pūtis šo ragu, jo saskaņā ar maģisku likumību pirmajam Izsaukšanas raga izmantotājam jānodod sevi izsauktās varenās būtnes rokās. Ņemot vērā šo apstākli, Izsaukšanas ragi ir diezgan reti sastopami, kā jau tu vari iedomāties.

Izsaukšanas rags…

Beidzot sāku saprast. Maģiskie tīkli, metāla stieņi akmens sienā, kas bija sagatavoti, lai tos varētu aizšaut priekšā logiem… Zāle bija nodrošināta nevis tāpēc, lai nelaistu nevienu iekšā, bet gan lai nelaistu nevienu ārā.

Man par katru cenu bija jāiekļūst muižā.

Gandrīz nepievērsdams uzmanību pāri lidojošajiem sargiem, metos augšup pa sienu un pāri sarkano dakstiņu jumtam uz tuvāko skursteni. Apsēdos uz skursteņa malas un jau gatavo­jos lēkt iekšā, bet pēdējā brīdī atrāvos atpakaļ, drebēdams pie visām miesām. Nedaudz zemāk skurstenī bija nostiepts mir­dzošs aizsargtīkls. Nekā.

Metos pie nākamā skursteņa. Tas pats.

Satraukumam pieaugot, pārskraidīju visus Hedlhemas mui­žas jumtus un ielūkojos katrā skurstenī. Visi bija aiztīkloti. Te bija pastrādājis vairāk nekā viens burvis, lai pasargātu namu no spiegiem.

Beidzot apstājos, prātodams, ko tagad iesākt.

Pa to laiku mājas priekšā parādījās lēna, bet neizsīkstoša limuzīnu straume. Automašīnas [96] [1] Būdamas burvju neizkoptās gaumes spilgts paraugs, visas automašī­nas bija lielas, melnas un spīdīgas. Pat vismazākā automašīna izskatījās tā, it kā vēlētos kļūt par katafalku, kad izaugs liela.

izlaida savus pasažierus mājas priekšā un devās tālāk uz auto novietošanai paredzēto vietu. Lielākā daļa viesu jau bija ieradušies; tas nozīmēja, ka konfe­rence tūlīt sāksies.

Es palūkojos uz mauriņu. Uz mājas pusi tipināja daži noka­vējušies ciemiņi.

Un ne tikai viņi.

Mauriņa vidū atradās ezers ar greznu strūklaku, kas attēloja iemīlējušos grieķu dievu, kurš cenšas noskūpstīt delfīnu. [97] [1] Neiesaku mēģināt. Aiz ezera vīdēja ceļš, kas veda tieši uz vārtiem. Un pa ceļu šurp steidzās trīs cilvēki divi gāja ātri, bet trešais vēl ātrāk. Skvalla kungs steberēja diezgan ātri, ņemot vērā faktu, ka viņu bija notriekusi no kājām lauku pele. Viņa dēlam veicās vēl labāk: viņu laikam pamudināja skriet drēbju trūkums (pa gabalu zēns izskatījās noklāts ar zosādu). Bet neviens no viņiem neturēja līdzi bārdainajam algotnim, kura mētelis plīvoja aiz muguras, kad viņš šķērsoja mauriņu.

Ak vai! Tas varēja nozīmēt nepatikšanas.

Apmetos uz skursteņa malas, nolādēdams savu neuzma­nību attiecībā uz Skvallu un dēlu [98] [1] Es domāju, ka mans trieciens būs apdullinājis viņus vismaz uz divām dienām. Bet biju kļūdījies. Tā notiek, ja steidzas. un prātodams, vai es varētu nepievērst visiem trim vīriešiem nekādu uzmanību. Bet, uzme­tot viņiem vēl vienu skatienu, pārdomāju. Bārdainais vīrs bija pielicis soli. Dīvaini likās, ka svešais sper parastus soļus, tomēr tika uz priekšu divreiz ātrāk. Viņš jau gandrīz bija nonā­cis līdz ezeram. Vēl pēc mirkļa viņš būs mājā un sacels trauk­smi.

Iekļūšana mājās vairs nebija mans pirmais darbiņš. Es pār­vērtos par strazdu un mērķtiecīgi nolidoju lejup no jumta.

Vīrs melnajā mētelī tuvojās. Pamanīju, kā virmo gaiss ap viņa kājām. Tā bija pavisam neparasta aina it kā šī kustība nebūtu saistīta ne ar vienu no plāniem. Un tad sapratu: šim vīrietim kājās bija Septiņjūdžu zābaki. [99] [1] Spēcīgi, maģiski apavi, izgudroti viduslaikos Eiropā. Pēc valkātāja pavēles zābaki ar parastiem soļiem var pārvarēt ievērojamus attālumus. Uz šiem zābakiem neattiecas parastās (Zemes) likumsakarības. Runā, ka katrā zābakā ir pa džinam, kas spēj pārvietoties mistiskajā astotajā plānā (izliksimies, ka es par to neko nezinu). Tagad man bija vieglāk saprast, kā algotnim izdevās izvairīties no vajātājiem, kad viņš nozaga amuletu. Vēl pēc pāris soļiem viņš kus­tēsies tik ātri, ka tam nevarēs izsekot, sperot vienu soli, viņš nokļūs jūdzi uz priekšu. Es paātrināju lidojumu.

Ezers un tā apkārtne bija ļoti gleznaina (neskaitot strūkl­akas statuju ar veco, nepieklājīgo dievu un delfīnu). Krastā jauns dārznieks ravēja nezāles. Ūdenī peldēja pāris nevainīga izskata pīles. Meldri šūpojās vējā. Kāds pie ezera bija uzcēlis lapeni un tai blakus iestādījis nelielu sausserdi tā lapas mir­dzēja pēcpusdienas saulē.

Tā bija tikai poētiska atkāpe. Pirmais sprādziens, ko raidīju algotņa virzienā, viņu neķēra (ir grūti aprēķināt, cik ātri pārvie­tojas cilvēks, kam kājās Septiņjūdžu zābaki), bet skāra lapeni, kas nekavējoties izgaisa. Dārznieks iebrēcās un ielēca ezerā, sa­celdams tādu vilni, kas aizskaloja prom visas pīles. Aizdegās arī meldri. Algotnis palūkojās augšup. Viņš pirms tam nebija mani pamanījis, acīmredzot būdams pārāk aizņemts ar savu zābaku kontrolēšanu. Uzbrukt, kamēr viņš neskatās, gan nebija īsti go­dīgi, bet paklau, es taču kavēju konferenci! Otrais sprādziens trāpīja vīrietim tieši krūtīs, un viņš pazuda smaragdzaļās lies­mās.

Aši aplaidu loku gaisā, bet pie apvāršņa nebija redzami ne novērotāji, ne citas draudīgas būtnes, ja neskaita briesmīgo skatu uz Skvalla dēla rozā pēcpusi, kad viņi abi ar papucīti, pagriezuši muguras muižai, metās atpakaļ pa ceļu uz vārtu pusi. Labi. Gatavojos jau doties uz māju, kad izgaisa sprādziena radītie dūmi un atklāja algotni, kas sēdēja apmēram metru dziļā bedrē, netīrs, dubļiem klāts, bet pavisam noteikti dzīvs.

Hmm. Ar to nebiju rēķinājies.

Pacēlos gaisā, pagriezos un raidīju viņa virzienā vēl vienu, spēcīgāku sprādzienu. Tas bija tāds, kas liktu pat Džabora ceļ­galiem nedaudz saļodzīties, bet lielāko daļu cilvēku tam vien­kārši vajadzēja pārvērst pelnos.

Bet ne jau bārdaini. Kad liesmas atkal norima, viņš slējās kājās, it kā nekas nebūtu noticis. Turklāt izskatījās, it kā šis tikai būtu atlaidies nosnausties. Jāatzīst, ka prāvākā daļa viņa mēteļa gan bija nodegusi, bet ķermenis joprojām izskatījās spirgts un vesels.

Es nemēģināju vēlreiz. Galu galā es saprotu mājienus.

Vīrs ielika roku mēteļa kabatā un izvilka no tās Sudraba disku. Ar negaidītu ātrumu viņš atliecās un meta disks par spalvas tiesu palidoja garām manam knābim un ar loku atgrie­zās pie bārdaiņa.

Tas nu vienreiz bija par daudz. Man bija apnicis, ka pēdē­jās nedēļas laikā visi, ko satiku, vēlējās kādu gabaliņu no ma­nis: džini, burvji, cilvēki… kāda starpība! Es tiku izsaukts un iekaustīts, uz mani šāva, mani sagūstīja, mocīja, izrīkoja un uzskatīja to visu par pašsaprotamu. Un tagad, kā kronis visam, arī šis puisis pievienojās maniem pāridarītājiem, kaut gan es viņam neko ļaunu nebiju darījis, tikai mēģinājis klusiņām no­vākt.

Es sadusmojos.

Pats niknākais strazds, kādu tu jebkad esi redzējis, metās uz strūklakas statuju ezera vidū. Tas apmetās uz delfīna astes, izstiepa spārnus, lai aptvertu akmeni, un, tā darot, kļuva par gargoilu. Delfīns un dievs [100] [1] Viņi bija savienoti. Nav svarīgi, kā. tika izkustināti no savas pamatnes. Krakšķot un šņirkstot materiāls padevās, un statuja pacēlās gaisā. No nolauztās ūdens caurules izlija ūdensstrūkla. Gargoila pacēla statuju virs galvas, uzlidoja gausā un atkal nolaidās ezera krastā, netālu no algotņa.

Viņš neizskatījās tik satriekts, kā man būtu paticis. Viņš atkal meta disku. Tas ietriecās man rokā, tūlīt pat saindēdams mani ar sudrabu.

Nelikdamies ne zinis par sāpēm, es metu statuju kā klintsbluķi. Tā apmeta gaisā pāris izsmalcinātu loku un ar spēcīgu bliezienu uzkrita virsū algotnim.

Viņš izskatījās krietni salocīts, bet ne tik plakans, kā es būtu vēlējies. Redzēju, kā vīrs spārdās zem gulošā dieva, cenzdamies satvert statuju, lai nogrūstu to malā. Tas sāka kļūt garlaicīgi. Ja nevarēju viņu nogalināt, vismaz varētu viņu aizkavēt. Kamēr bārdainis joprojām ķepurojās, es pielēcu klāt, atsēju viņa Sep­tiņjūdžu zābakus un novilku. Tad tos satvēru un metu, cik stipri vien varēju, ezera vidū, tieši pēkšķošo pīļu barā. Zābaki sacēla lielas šļakatas un tūlīt pat nogrima ezera dzīlēs.

-    Par to tu samaksāsi, vīrs šņāca. Viņš joprojām cīnījās ar statuju, lēnām celdams to nost no krūtīm.

-    Tu nu gan neproti zaudēt, vai ne? es teicu, aizkaitināts pakasot ragu. Es prātoju, ko vēl varētu darīt, kad…

…es sajutu, ka iekšas it kā tiek rautas ārā pa muguru; mana būtība locījās un svaidījās. Es noelsos. Algotnis noskatījās, kā mana forma pamazām kļūst miglaina un neskaidra.

Viņš spēcīgi pagrūda, un statuja noripoja nost. Par spīti sāpēm, es vēl saskatīju, kā viņš pieceļas kājās. Pagaidi, gļē­vuli! vīrs sauca. Paliec un cīnies!

Es viņam pamāju ar nagu. Tev šodien veicas, es teicu. Es tevi atlaižu. Tu man biji rokās, un neaizmir…

Bet tad biju jau pazudis, un mans rājiens līdz ar mani.

no brīža, kad mēs iegājām šajā liktenīgajā telpā un tās dur­vis un logi tika aizzīmogoti, viss sāka risināties ļoti strauji. Zēns tā arī kārtīgi neapskatīja zāli, pirms tā bija neatgriezeniski mai­nījusies, bet manas maņas, protams, ir daudz labāk attīstītas. Acumirklī aptvēru visu zāles iekārtojumu, ikvienu vissīkāko detaļu.

Tātad, pirmkārt, kur mēs bijām? Aiz slēgtām durvīm, pašā apaļās zāles malā. Stikls, kas sedza zāles grīdu, bija nedaudz graudains, tā ka viesiem neslīdēja kurpes, bet joprojām pietie­kami dzidrs, lai varētu saskatīt skaisto paklāju zem tā. Zēns stāvēja it kā tieši uz paklāja malas to veidoja izausti vīnstīgu vijumi. Visapkārt zālei pulcējās bezkaislīgi kalpotāji, katrs pie galdiņa uz riteņiem, kas bija nokrauts ar kūciņām un dzērie­niem. Vidū atradās pusaplī novietoti krēsli, kurus es jau biju redzējis pa logu, un tie tagad čīkstēja zem sapulcējušos viesu svara. Burvji sūca savus dzērienus un tikai ar vienu ausi klausī­jās Amandā Katkarta, kas stāvēja uz paaugstinājuma zāles vidū un sveica visus šajā konferencē. Viņai blakus ar pilnīgi bezkais­līgu sejas izteiksmi stāvēja Saimons Siržulauzējs.

Sieviete gatavojās beigt savu runu: … un visbeidzot es vēlos pievērst jūsu uzmanību paklājam, kas ir tik skaisti izvietots zem stikla grīdas. Mēs to pasūtījām Persijā, un es nebaidos teikt, ka tas ir vislielākais Anglijā. Manuprāt, jūs visi atradīsiet sevi uz tā, ja vien rūpīgi ieskatīsieties. (Piekrītoša murmināšana un daži izsaucieni.) Šopēcpusdien diskusijas ilgs līdz sešiem. Pēc tam mums tika pasniegtas vakariņas īpaši apsildītās teltīs muižas pagalmā, kur jūs izklaidēs Latvijas zobencīņas meistari. (Aiz­rautīgas gaviles.) Paldies par uzmanību. Un tagad došu vārdu šīs konferences rīkotājam Saimonam Siržulauzējam. (Aplausi un ovācijas.)

Kamēr viņa dudināja, es čukstēju zēnam ausī. [101] [1] Savulaik esmu pabijis daudzās lipīgās vietās, bet šī auss nudien bija tik vaskaina, ka pārspēja tās visas. Tobrīd biju kļuvis par uti, kas ir vismazākā forma, kādu spēju pieņemt. Kāpēc? Es negribēju, lai ifrīts mani pamana. Pašlaik viņš bija vienīgā būtne no Citas pasaules, kas atradās šajā zālē (lai nodrošinātu pieklājīgu uzvedību zālē, te nebija atļauts ienākt nevienam vel­nēnam), bet viņa pienākums bija uztvert mani kā draudu.

-     Šī ir mūsu pēdējā iespēja, es klusi teicu. Lai arī ko Sir­žulauzējs gatavojas darīt, viņš to darīs tūlīt, jo, tici man, ifrīts jau sāk sajust amuleta auru. Siržulauzējam amulets ir ap kaklu: vai tu nevarētu pielavīties viņam aiz muguras un izraut to ārā? Tas liks burvjiem sarosīties.

Netenjels pamāja ar galvu un sāka lavīties apkārt zālei. Siržulauzējs jau bija uzkāpis uz paaugstinājuma un sāka savu runu:

-     Premjerministr, dāmas un kungi, atļaujiet man izteikt, cik pagodināti mēs esam…

Mēs jau bijām nonākuši līdz skatītāju lokam, un līdz paaug­stinājumam nebija vairs necik daudz ko skriet. Mans saimnieks metās uz priekšu vieglā riksī, un es viņu nepārtraukti pamudi­nāju kā žokejs labu (bet neapķērīgu) zirgu.

Bet, kad viņš jau steidzās garām pirmajai rindai, no tās pašā­vās kaulaina roka un sagrāba zēnu aiz skausta.

-    Un kā tev šķiet, kurp tu dodies, kalpotāj?

Es pazinu šo balsi. Man tā atsauca atmiņā nepatīkamās atmi­ņas par Mokpilno lodi. Tā bija Džesika Vaitvela ar saviem izteik­tajiem vaigu kauliem un īsi apcirptajiem gaišajiem matiem. Netenjels ķepurojās viņas tvērienā. Es, nekavējoties ne mirkli, metos lejup no zēna auss, tad tālāk pa viņa maigo, balto kaklu un steidzos uz kaulainās rokas pusi.

Mans saimnieks grozījās un locījās. Laidiet… mani… vaļā!

-… mums ir tas prieks un gods… Siržulauzējs vēl neko nebija pamanījis.

-    Kā tu uzdrošinies mēģināt izjaukt konferenci? Sievietes asie nagi bija iecirsti zēna kaklā. Uts uzmanīgi tuvojās viņas bālajai, šaurajai rokas locītavai.

-   Jūs… nesaprotat… Netenjels sēca. Siržulauzējam ir…

-    Klusē, knauķi!

-    … tik priecīgi jūs visus šeit redzēt. Solto Pinns atvainojas, viņš jūtas nevesels…

-    Ieliec viņu Sprostā, Džesika, ierunājās blakus sēdošais burvis. Tiksi ar viņu galā vēlāk.

Es jau atrados uz dāmas rokas locītavas. Uz tās pulsēja zilas vēnas.

Uts nebija spējīga uz to, ko gribēju izdarīt. Tāpēc kļuvu par skarabeju ar ļoti asām spīlēm. Ar prieku iecirtu tās Džesikas rokā.

Sievietes kliedziens lika iedrebēties lustrām. Viņa palaida vaļā zēnu, kas paklupa uz priekšu, gandrīz nomezdams mani no pleca. Siržulauzējs bija apklusis. Viņš apcirtās apkārt, acis iepletis. Visas galvas pagriezās.

Netenjels pacēla roku un norādīja uz Siržulauzēju. Uzma­nieties! viņš ieķērcās (Džesikas tvēriens bija viņu gandrīz nosmacējis), Siržulauzējam ir Sam…

Baltu pavedienu vijums savērpās ap mana saimnieka galvu. Sieviete nolieca galvu pie brūces uz rokas un izsūca asinis.

-    … arkandas amulets! Viņš jūs visus nogalinās! Es nezinu, kā, bet tas būs briesmīgi un…

Skarabejs uzsita zēnam pa plecu. Nepūlies, es sacīju. Tevi neviens nedzird. Viņa mūs izslēgusi. [102] [1] Tā parasti darbojas Sprosti. Tie neļauj objektam (ari skaņai) izlauzties ārpus baltā tikla. Tas ir kā īslaicīgs cietums, ko parasti izmanto pret nabaga cilvēkiem, nevis pret džiniem. Neizskatījās, ka viņš saprastu. Nekad neesi tādā sēdējis? Burvji ik pa brīdim kādu iesloga tādā…

Es vēroju Siržulauzēju. Viņš lūkojās uz Netenjelu, un šajā skatienā atspoguļojās šaubas un naids. Un tad šis vīrietis atkal pievērsās savai runai. Viņš noklepojās, lai pievērstu sev čalo­jošo burvju uzmanību, un pa to laiku pastiepa roku uz slepeno plauktu zem tribīnes.

Zēnu bija pārņēmusi panika. Viņš vārgi dauzīja pa gumijai līdzīgajām Sprosta sienām.

-    Nomierinies, es sacīju. Un ļauj man paskatīties. Lie­lākoties Sprostiem starp atsevišķām daļām ir vājas saiknes. Mēģināšu atrast kādu plaisu, pa kuru varēsim izlauzties. Es pārvērtos par mušu un, sākot no augšas, pārbaudīju Sprosta membrānas, meklēdams kādu bojājumu.

-    Bet mums nav laika…

Es runāju ļoti maigi, lai viņu nomierinātu. Bet tu pa to laiku skaties un klausies.

Kaut gan neizrādīju, patiesībā arī pats biju noraizējies. Manam saimniekam izrādījās taisnība: mums nudien nebija laika.

Netenjels

IBet mums nav laika… Netenjels iesāka.

-    Paklusē un skaties! Muša nemierīgi riņķoja ap Sprosta sienām. Tā neapšaubāmi izklausījās pārbijusies.

Netenjelam gandrīz nepietika vietas, lai pakustinātu rokas, kur nu vēl lai pakustinātu kājas. Tas bija kā mūmijai atrasties sarkofāgā… Pietika to iedomāties, un viņu pārņēma klaustrofobija. Zēns apspieda vēlmi kliegt, dziļi ievilka elpu un, lai novēr­stu uzmanību, palūkojās, kas notiek visapkārt.

Pēc šī nenozīmīgā starpgadījuma visi atkal bija pievērsušies runātājam, kas turpināja tā, it kā nekas nebūtu noticis: Es savukārt vēlētos pateikties lēdijai Amandai, kura mūs uzņē­musi šajā skaistajā zālē… Un pievērst jūsu uzmanību skaista­jiem griestiem un nenovērtējamajiem kroņlukturiem. Tie tika atvesti no Versaļas drupām īsi pēc Franču kariem un ir izgata­voti no dimanta. To dizainers ir…

Siržulauzējam bija daudz ko stāstīt par kroņlukturiem. Visi burvji paskatījās augšup, lai atzinīgi tos novērtētu. Griestu rotājumi viņus ļoti interesēja.

Netenjels pievērsās mušai. Vai tu vēl neesi atradis vājo pun­ktu mūsu Sprostā?

-    Nē. Tas ir ļoti meistarīgi saausts. Kukainis nikni sīca. Kāpēc tu ļāvi, lai tevi noķer? Šeit mēs esam bezpalīdzīgi.

Atkal bezpalīdzīgi. Zēns iekoda lūpā. Es pieņemu, ka Siržu­lauzējs kaut ko izsauks, viņš teica.

-    Protams. Viņam taču ir Izsaukšanas rags, lai nevajadzētu teikt buramvārdus. Tā viņš ietaupīs laiku.

-    Kas tas būs?

-    Kas to lai zina. Visādā ziņā kaut kas pietiekami stiprs, lai tiktu galā ar ifrītu.

Netenjels juta, ka viņu atkal pārņem panika, laužoties uz āru kliedzienā. Siržulauzējs joprojām slavēja sarežģītos griestu deko­rējumus. Bartimaja saimnieka acis šaudījās uz visām pusēm, mēģinot notvert kāda burvja acu skatienu, bet viņi joprojām bija iegrimuši kroņlukturu izpētē. Zēns izmisumā nokāra galvu.

Un ar acs kaktiņu pamanīja kaut ko neparastu.

Grīda… Tā kā gaismas spoži krita uz stikla grīdu, bija grūti pateikt, kas tas ir, bet izskatījās, ka zem tās notiek kustība, it kā zem grīdas no vienas sienas uz priekšu veltos balts vilnis. Zēns sarauca pieri. Sprosta membrānas nedaudz aizēnoja skatu, un viņš nevarēja būt pilnībā pārliecināts par to, ko redzēja. Bet viņam šķita, ka kaut kas nosedz paklāju.

Muša lidinājās viņam pie auss. Mani mierina tikai tas, ka izsauktā būtne nevar būt pārāk varena, citādi Siržulauzējam vajadzētu izmantot pentaklu, muša murmināja. Amulets noder personiskajai aizsardzībai, bet pār patiešām pārāk spēcī­gām būtnēm jāvalda ļoti piesardzīgi. Tām nevar ļaut brīvi skrai­dīt apkārt, citādi tas var beigties ar pilnīgu iznīcību. Paskat, kas notika ar Atlantīdu.

Netenjelam nebija ne jausmas, kas notika ar Atlantīdu. Viņš joprojām vēroja grīdu un pēkšņi atskārta, ka visa zāle kustē­jās likās, ka grīda drebēja un mainījās, lai gan stikls joprojām palika nekustīgs. Zēns paskatījās sev zem kājām un pamanīja, kā smaidoša jaunas sievietes seja aizslīd tālāk un tai seko ērzeļa galva un koka lapas…

Un tikai tad viņš saprata. Tepiķi neapsedza. To vilka malā, turklāt ļoti ātri un zaglīgi. Un neviens cits to nebija pamanījis. Kamēr burvji pavērtām mutēm skatījās griestos, grīda zem viņu kājām mainījās.

-    Mmm, Bartimaj… Netenjels ierunājās.

-    Ko? Es mēģinu koncentrēties.

-Grīda…

-    Ak vai. Muša nosēdās viņam uz pleca. Tas ir slikti.

Kamēr Netenjels skatījās, smalki savītā paklāja mala aizslī­dēja zem viņa kājām, un tad grīdsega bija prom. Tās vietā atklā­jās spīdoša, balta virsma iespējams, tas bija ģipsis uz kuras ar melnu tinti bija ierakstītas rūnas. Zēns tūlīt pat saprata, kur viņi atrodas, un skatiens otrā istabas virzienā to apliecināja. Viņš redzēja perfekti uzzīmēta apļa aprises, divas taisnas līni­jas, kas savieno zvaigznes galus, elegantus rūnu rakstus melnā un sarkanā krāsā…

-    Tas ir milzīgs pentakls, jaunais burvis pačukstēja. Un mēs visi atrodamies tajā iekšā.

-    Netenjel, muša teica. Vai tu atceries, ko es tev teicu, lai tu paliec kluss, neklaigā un nemētājies ar rokām?

-Jā.

-Aizmirsti to. Kusties tik daudz, cik vien spēj. Varbūt pie­vērsīsim kāda muļķa burvja uzmanību.

Netenjels šūpojās, vicināja rokas un grozīja galvu. Zēns klie­dza, līdz rīkle sāka smelgt. Viņam apkārt lidoja muša, mirdzē­dama visos iespējamajos brīdinājuma toņos. Bet tuvējie burvji neko neievēroja. Pat Džesika Vaitvela, kas atradās vistuvāk, jop­rojām ar sapņainām acīm blenza griestos.

Netenjelu pārņēma tā pati milzīgā bezspēcība, kas tonakt, kad mājā izcēlās ugunsgrēks. Bija jūtams, kā no viņa aizplūst visi spēki. Kāpēc viņi neskatās? zēns vaidēja.

-    Tīrās alkatības dēļ, Bartimajs atteica. Iekrituši bagā­tības lamatās. Tas nav labi. Es varētu izmēģināt raidīt sprā­dzienu, bet tas tevi tūlīt pat nogalinātu.

-    Nu tad labāk tā nedari.

-    Ja tu mani pirms tam atbrīvotu no Beztermiņa ieslodzī­juma, kukainis musināja, es varētu izlauzties cauri un noķert Siržulauzēju. Tu, protams, būtu pagalam, bet es izglābtu visus pārējos un, goda vārds, pastāstītu viņiem par tavu upuri. Es nudien… Skaties! Tas sākas!

Netenjels jau bija pievērsis skatienu Siržulauzējam, kurš izdarīja strauju kustību. Roka, kas pirms tam bija rādījusi uz griestiem, pēkšņi nolaidās lejup un strauji pazuda aiz runā­tāja tribīnes. Viņš izvilka kaut ko ārā, norāva no tā pārklāju un nometa zemē, paceldams šo priekšmetu pie lūpām. Tas bija rags vecs, notraipīts un ieplaisājis. Siržulauzēja pieri pārklāja sviedru lāsītes, kas mirdzēja kroņlukturu gaismā.

Kāds pūlī izdvesa necilvēcīgu dusmu kliedzienu. Burvji nolaida galvas.

Siržulauzējs pūta.

Tiklīdz paklājs bija pazudis un atklājies pentakls, es sapratu, ka notiks briesmīga Izsaukšana. Siržulauzējs bija visu lie­liski sarīkojis. Mēs visi, viņu ieskaitot, bijām iesprostoti apļa vidū kopā ar to būtni, ko viņš bija izsaucis no Citas pasaules. Gan sienām, gan logiem droši vien bija ierīkotas barjeras, tā ka neviens no mums nevarēja aizbēgt. Siržulauzējam bija

Samarkandas amulets un tā spēks viņu pasargās bet mēs, pārējie, nonāksim tās būtnes varā, ko viņš bija izsaucis.

Es zēnam nebiju melojis. Neatrodoties pentaklā, burvji varēja izsaukt tikai dažas būtnes. Dižākas būtnes, nokļuvušas brīvībā, sāk nekontrolējami darboties, [103] [1] Kā jau teicu, viens no briesmīgākajiem piemēriem ir Mikēnu priekš­pilsēta Atlantīda, kas atradās uz Santorīni salas Vidusjūrā. Tas notika apmēram pirms 3500 gadiem, ja atmiņa neviļ. Viņi gribēja iekarot citu salu (cik paredzams mērķis!), tāpēc viņu burvji sanāca kopā un izsauca kādu niknu būtni. Bet nespēja to savaldīt. Es atrados tikai aptuveni simts jūdzes no Ēģiptes deltas; dzirdēju sprādziena troksni un redzēju cunami, kas pēc tam brāzās pār Āfrikas piekrasti. Pēc vairākām nedēļām, kad okeāns bija nomierinājies, faraona laivas brauca uz Santorīni. Visa centrālā salas daļa kopā ar cilvēkiem un mirdzošo pilsētu bija nogrimusi jūrā. Un tas viss tikai tāpēc, ka viņi nebija parūpējušies par Izsaukšanas apli.

un Siržulauzēja izgudrojums nozīmēja, ka šoreiz vienīgā brīvība šim radījumam būs greznās zāles robežās.

Bet to jau burvim vajadzēja. Kad viņa vergs būs aizsūtīts prom, viņš vienīgais no lielajiem burvjiem būs palicis dzīvs, gatavs pārņemt varu valstī.

Siržulauzējs iepūta ragā. Tas nebija dzirdams nevienā no sep­tiņiem plāniem, bet Citā pasaulē noteikti skanēja kā bazūne.

Kā jau to varēja gaidīt, ifrīts rīkojās visātrāk. Pamanījis Iz­saukšanas ragu, viņš izdvesa drausmīgu kliedzienu un, satvēris Rupertu Devro ap pleciem, metās uz tuvāko logu, arvien palie­linādams ātrumu. Ifrīts triecās logā, un tūlīt pat iedarbojās maģiskās aizsargbarjeras, kas ar pērkona spēriena spēku atsita viņu no loga un svieda atpakaļ istabā, traki virpuļojot un Rupertam Devro bezspēcīgi svārstoties viņa tvērienā.

Siržulauzējs, viegli smaidot, atlaida ragu.

Gudrākie burvji bija sapratuši, kas notiek, tiklīdz Siržulau­zējs iepūta ragā. Krāsainiem zibeņiem zibot, pie viņu pleciem parādījās velnēni. Citi izsauca varenākas būtnes sieviete mums blakus murmināja buramvārdus, lai izsauktu savu džinu.

Siržulauzējs uzmanīgi nokāpa no paaugstinājuma, acis pacē­lis pret griestiem. Gaismas dejoja uz viņa briļļu stikliem. Burvja

uzvalks bija elegants un nesaburzīts. Un viņš nepievērsa nekādu uzmanību apkārtējam apjukumam. Es redzēju, kā gaiss novirmo.

Izmisīgi triecos pret tīkla malām, meklēdams kādu vājo pun­ktu, bet nevienu neatradu.

Vēl viena ņirboņa. Mana būtība sačokurojās.

daudzi burvji tagad bija pielēkuši kājās, satraukti klaigāja, grozīja galvas uz visām pusēm, redzēdami, kā plati dzelzs un sudraba stieņi aizšķērso visus logus un durvis. Netenjels jau sen bija pārtraucis kustēties, saprazdams, ka neviens viņam tagad nepievērsīs uzmanību. Zēns vēroja, kā burvis no priekšējām rin­dām pagrūž malā krēslu, paceļ roku un raida dzeltenu Uguns bumbu pret Siržulauzēju no pāris metru attāluma. Burvim par brīnumu, Uguns lode nedaudz mainīja savu virzienu un pazuda Samarkandas amuleta īpašniekam krūtīs. Siržulauzējs, kas neatlaidīgi lūkojās griestos, šķiet, neko pat nemanīja.

Muša lidoja šurpu turpu, izmisīgi sizdamās pret Sprosta sie­nām. To visu dara amulets, tā dūca. Tas iesūks sevī visas burvestības, ko kāds pret viņu raidīs.

Džesika Vaitvela bija pabeigusi skaitīt savus buramvārdus: viņai blakus gaisā parādījās maza auguma drukns džins, kas bija pieņēmis melna lāča izskatu. Viņa norādīja, kliedza un pavēlēja. Lācis pārvietojās uz priekšu pa gaisu, kustinādams locekļus tā, it kā peldētu.

Arī citi burvji raidīja uzbrukumus apvērsuma rīkotāja vir­zienā. Apmēram minūti viņš atradās niknas, krakšķošas ener­ģijas virpulī. Bet Samarkandas amulets to visu iesūca sevī. Sir­žulauzējs palika neskarts. Viņš rūpīgi pieglauda matus.

Ifrīts bija piecēlies kājās no vietas, kur tas bija nokritis, un, uzmanīgi novietojis apdullināto premjerministru uz krēsla, tagad metās niknā uzbrukumā. Tas lidoja ātri, spārniem mir­dzot, bet Netenjels ievēroja, ka dēmons tuvojas Siržulauzējam lielā aplī, izvairīdamies šķērsot gaisu virs paaugstinājuma.

Daži burvji pa šo laiku bija sasnieguši durvis un veltīgi raus­tīja to rokturus.

Ifrīts sūtīja varenu maģijas devu Siržulauzēja virzienā. Vai nu tā virzījās pārāk ātri, vai arī tika raidīta plānā, kuru Neten­jels nevarēja redzēt, bet maģija izskatījās kā dūmu grīste, kas plūda burvim pāri. Nekas nenotika. Ifrīts nokāra galvu, galīgi apmulsis.

No otras puses Siržulauzējam tuvojās džins melnā lāča ādā. No katras ķepas izšāvās divi līkiem austrumnieku zobeniem līdzīgi nagi.

Burvji skraidīja šurpu turpu, mezdamies te pie logiem, te pie durvīm, te atkal citur, un viņus pavadīja kliedzoši velnēni.

Un tad kaut kas notika ar ifrītu. Netenjelam likās, it kā viņš skatītos uz tā atspulgu dīķī un pēkšņi ūdens spogulis saviļņo­tos. Likās, ka ifrīts sašķīst druskās, tā forma sīkos gabaliņos tiek iesūkta gaisā virs paaugstinājuma. Un pēc mirkļa no tiem nebija ne vēsts.

Melnais lācis vairs nevirzījās uz priekšu. Tā nagi pazuda. Un ļoti lēnām tas devās atpakaļ.

Muša, panikas pārņemta, dūca Netenjelam pie auss. Tas sākas! kukainis brēca. Vai tad tu neredzi?

Bet Netenjels tiešām neko neredzēja.

Viņiem garām paskrēja sieviete, panikā kliedzot. Viņas mati bija gaiši zilā tonī.

Bartimajs

Pirmais, ko lielākā daļa burvju pamanīja, bija ifrīts. Tas līdzi­nājās ļoti skaistam, īsam viencēlienam, kas gan ilga tikai pāris sekunžu. Ifītam vienkārši nepaveicās, tas arī viss. Vēlēdamies aizstāvēt savu saimnieku, tas bija pārāk pietuvojies plaisai gaisā.

Šī plaisa bija apmēram četrus metrus gara un redzama tikai septītajā plānā. Varbūt to pamanīja pāris velnēnu, bet neviens no cilvēkiem to nespēja redzēt. [104] [1] Ja nu vienīgi viņi pamanīja pelēku traipu plaisas garumā. Tur pazuda gaisma, kuru iesūca Cita pasaule. Tā nebija skaista, tīra, vertikāla plaisa, bet stiepās pa diagonāli, tai bija robotas malas, it kā gaiss būtu saplēsts kā biezs, šķiedrains audums. No sava cietuma biju vērojis, kā tā veidojas: pēc pirmās ņirboņas gaiss bija saviļņojies, sagriezies un beidzot pārplīsis pa šo līniju. [105] [1] Te darbojās tas pats vecais košļājamās gumijas princips. Iedomājies, ka tu stiep košļājamās gumijas gabalu starp pirkstiem: vispirms gumija stiepjas, tad vidū kļūst arvien šaurāka. Un beidzot pašā šaurākajā vietā parādās mazs caurumiņš, kas ātri kļūst lielāks un saplīst. Siržulauzēja Izsaukšana bija izdarījusi tieši to. Ar nelielu palīdzību arī no otras puses.

Tiklīdz plaisa bija parādījusies, sākās pārmaiņas.

Runātāja tribīne, kas bija stāvējusi uz paaugstinājuma, pār­vērtās: tā no koka kļuva par mālu, tad par dīvainu, oranžu metālu un tad par kaut ko, kas aizdomīgi atgādināja sveču vasku. Tā sašķiebās, it kā no vienas puses kustu.

Paaugstinājuma pakājē izspraucās pāris zāles stiebru.

Kristāla piekariņi pie kroņluktura, kas atradās virs paaug­stinājuma, kļuva par ūdens lāsēm, kas uz mirkli mierīgi karājās savā vietā, uzmirdzēdamas varavīksnes krāsās, bet tad nolija pār grīdu kā lietus.

Kāds burvis skrēja uz loga pusi. Katra līnija uz viņa svītrainā uzvalka sāka viļņoties.

Neviens nepamanīja daudzās pirmās pārmaiņas un dučiem līdzīgu citu. Un tikai if'rīta drūmais liktenis pievērsa viņu uzma­nību.

Istabu piepildīja elles troksnis, cilvēkiem un velnēniem spie­dzot un skrienot visos virzienos. Tikai mēs ar Siržulauzēju mie­rīgi vērojām plaisu gaisā, it kā apkārtējā kņada mūs neskartu. Mēs gaidījām, kas tajā parādīsies.

Bartimajs

U n tad tas notika. Visi septiņi plāni pie plaisas pēkšņi sakrita, it kā tiktu ar lielu ātrumu pavilkti malā. Jutos tā, it kā man būtu zudušas koncentrēšanās spējas, kā tas notiek pēc galvas traumas, es pēkšņi saskatīju logus aiz septiņiem laukiem, katru citā vietā. Tas bija ļoti juceklīgi.

Ja tas, ko Siržulauzējs bija izsaucis, bija pietiekami spēcīgs, lai sarautu plānus, tad tas nesolīja neko labu mums, kas bijām ieslodzīti pentaklā. Tagad jau tas laikam bija pavisam tuvu. Es nenovērsu acis no plaisas gaisā…

Amanda Katkarta paskrēja mums garām, skaļi spiedzot un īsajiem matiem atmirdzot gaiši ziliem. Pēkšņi visi pamanīja vēl citas pārmaiņas: divi burvji, kas bija piesteigušies pārāk tuvu paaugstinājumam un veltīgi centās uzbrukt Siržulauzējam, pēkšņi atskārta, ka viņu ķermeņos notiek dīvainas pārmaiņas: viena vīra deguns izauga smieklīgi garš, bet otra vienkārši pazuda.

Kas te notiek? zēns čukstēja.

Es neatbildēju. Plaisa gaisā pašlaik atvērās.

Visi septiņi plāni sagrozījās kā sakults sīrups. Plaisa papla­šinājās, un kaut kas rokai līdzīgs izbāzās tai cauri. Tas bija pavisam caurspīdīgs, it kā būtu veidots no paša dzidrākā stikla: patiesībā tas būtu pavisam neredzams, ja vien tam apkārt negrieztos un nešūpotos visi septiņi plāni. Roka kā meklējot pašūpojās uz priekšu un atpakaļ. Šķita, ka tā izbauda dīvainās fiziskās pasaules sajūtas. Es saskatīju četrus tievus pirkstus rokas galā arī tiem, tāpat kā rokai, nebija nekādas matērijas un formu piešķīra tikai apkārt viļņojošās plaknes.

Siržulauzējs pakāpās malā, ar pirkstiem meklēdams cauri kreklam amuleta nomierinošo pieskārienu.

Kad plāni bija sagrozījušies, arī pārējie burvji pirmo reizi pamanīja roku. [106] [1] Burvji spēj skaidri redzēt tikai pirmajos trijos plānos, bet arī tajos varēja saskatīt rokas apveidus. Viņi izdvesa daudzējādas žēlabainas vaimanas, kas no lielākā, bārdas rugājiem visvairāk apaugušā vīra līdz pat mazākajai, drebelīgākajai sievietei veidoja harmonisku vairāku oktāvu kliedzienu. Vairāki drosmīgākie aizskrēja uz istabas vidu un pavēlēja saviem pavadošajiem džiniem raidīt sprādzienus vai citus maģiskus trikus plaisas virzienā. Tā bija kļūda. Neviena bulta vai sprādziens pat nepietuvojās rokai; tie visi atsitās no plaisas malām, lai pēc tam ietriektos sienās un griestos, vai arī nopilēja uz grīdas kā ūdens no šļūtenes, zaudējuši visu spēku.

Netenjela žoklis atkārās tik plaši, ka mazāks grauzējs varētu to izmantot par šūpolēm. Ta-tas tur, viņš stostījās. Kas tas ir?

Diezgan precīzs jautājums. Kas tas bija, tas, kurš sagrozīja plānus un izjauca pašu varenāko maģiju, turklāt vēl bija iebāzis plaisā tikai vienu roku? Es būtu varējis pateikt kaut ko drama­tisku un baismīgu, tādu kā: Tā ir mūsu nāve! -, bet tas neko nebūtu līdzējis. Turklāt zēns būtu jautājis atkal.

Es precīzi nezinu, atbildēju. Spriežot pēc piesardzības, ar kādu tā nāk cauri plaisai, šī būtne ir tikusi reti izsaukta. Tā droši vien ir izbrīnīta un nikna, bet tās spēks ir acīmredzams. Paskaties apkārt! Pentakla iekšpusē maģija vairs nedarbojas, kā nākas, lietas maina savu ārējo veidolu… Parastās likumības vairs nav spēkā. Dižākās Citas pasaules būtnes vienmēr nes līdzi tur valdošo haosu. Nav nekāds brīnums, ka Siržulauzējam bija nepieciešams amulets, lai sevi pasargātu. [107] [1] Būtnei, kas bija ieslodzīta amuletā, bija jābūt vismaz tikpat spēcīgai kā jaunpienācējam, ja Siržulauzējs cerēja pretoties viņa varai. Pat kā daudz ko pieredzējis džins es jutu skaudību un apbrīnu pret tiem senās Āzijas cilvē­kiem, kam bija izdevies tādu varenu būtni sagūstīt un ieslodzīt amuletā.

Kamēr mēs vērojām, milzīgajai, caurspīdīgajai rokai sekoja liels plecs, vismaz metra platumā. Un tagad plaisā sāka parā­dīties kaut kas līdzīgs galvai. Un atkal tas bija tikai apveids: tam cauri varēja saskatīt logus un attālus kokus; bet ap atveidu plāni raustījās jaunā neprātā.

-    Siržulauzējs nevar būt izsaucis to viens pats, es prātoju. Viņam katrā ziņā kāds ir palīdzējis. Un es nedomāju to veco putnubiedēkli, ko tu nogalināji, vai to zivij līdzīgo resnīti. Kāds, kam patiešām pieder liela vara. [108] [1] Šī būtne bija daudz varenāka par visiem dažādajiem māridiem, ifrītiem un džiniem, ko burvji parasti izsauc. Stiprs burvis spēj viens pats iz­saukt ifrītu; lai izsauktu māridu, parasti vajadzīgi divi. Šim, manuprāt, bija nepieciešami vismaz četri cilvēki.

Dižā būtne sāka spraukties cauri plaisai. Parādījās vēl viena roka un kaut kas līdzīgs torsam. Lielākā daļa burvju drūzmējās tālākajā istabas galā, bet dažus no tiem, kas stāvēja pie logiem, ķēra plānu viļņošanās, un viņu sejas pārvērtās: vīrieši ieguva sieviešu vaibstus, bet sieviešu sejas kļuva par bērnu ģīmīšiem. Šīs pārmaiņas satriekts, viens no burvjiem metās uz paaugsti­nājuma pusi, un šķita, ka tūlīt pat viņa ķermenis kļūst par šķid­rumu: tas saliecās kā korķviļķis, tiecoties uz plaisas pusi, un tad pazuda skatienam. Mans saimnieks šausmās noelsās.

Tagad plaisā parādījās kāja it kā zaglīgi, bet vienlaikus iznesīgi. Izskatījās pavisam ļauni. Bet, par spīti visam, sirdī esmu optimists. Es pamanīju, ka viļņi, kas plūda no saraustī­tajiem plāniem, mainīja jebkuras burvestības formu. Tas deva man cerību.

-    Netenjel, es sacīju. Paklausies.

Viņš neatbildēja. Zēns lūkojās, kā burvju galma lordi un lēdijas skraida riņķī kā pārbiedēti cālēni. Pēc visu pēdējo dienu notikumiem gandrīz biju aizmirsis, cik jauns mans saimnieks patiesībā bija. Pašlaik viņš nemaz neizskatījās pēc burvja tikai pēc pārbiedēta, maza puisēna.

-    Netenjel.

Viņa balss skanēja vārgi. Jā?

-    Klausies. Ja mēs tiksim ārā no Sprosta, vai tu zini, kas tev ir jādara?

-    Bet kā mēs varam tikt ārā?

-    Par to nedomā. Ja mums izdotos izbēgt, kas mums jādara?

Netenjels paraustīja plecus.

-     Es tev pateikšu. Mums jāizdara divas lietas. Pirmkārt jādabū amulets nost no Siržulauzēja kakla. Tas ir tavs darbiņš.

-    Kāpēc?

-     Tāpēc, ka es nevaru pieskarties amuletam, ja tas ir viņam ap kaklu: tas iesūc sevi visu maģisko, kas tam tuvojas, un es negribu, lai mani arī nejaušības pēc ierautu amuletā. Tātad tas jādara tev. Bet es mēģināšu novērst viņa uzmanību, kamēr tu tuvosies.

-    Cik laipni.

-    Otrkārt, es turpināju, mums jāapvērš Izsaukšana otrā virzienā un jāaizsūta mūsu lielais draugs prom. Arī tas ir tavs darbiņš.

-   Atkal mans darbiņš?

-    Jā. Es tev palīdzēšu atņemt Siržulauzējam Izsaukšanas ragu. Bet tev jāsapulcē pāris citu burvju, kas tev palīdzēs izteikt Atbrīvošanas pavēli. Daži no stiprākajiem to noteikti zina, pie­ņemot, ka viņi joprojām ir pie pilna prāta un apziņas. Neuztrau­cies tas tev nebūs jādara vienam pašam.

Saimnieks sarauca pieri. Bet Siržulauzējs grasās to aizsūtīt prom viens pats. Viņš to pateica ar aizskartu pašcieņu balsī.

-    Jā, bet viņš ir kvalificēts burvis, ar augstām prasmēm un varens. Tātad norunāts. Mēs ņemam ciet amuletu. Ja mēs to dabūjam, tu dodies prom un meklē palīdzību, kamēr es tikšu galā ar Siržulauzēju.

Es tā arī nekad neuzzināšu, ko zēns būtu atbildējis, jo varenā būtne tobrīd iekāpa zālē pa plaisu un tādējādi izraisīja lielu plānu viļņošanos. Viļņi nogāza vairākus krēslus, citus pārvēr­šot par šķidru vielu, citus aizdedzinot, un beidzot sasniedza arī balto Sprostu, kurā mēs visu laiku bijām ieslodzīti. Tiklīdz vilnis sasniedza Sposta sienas, tās eksplodēja ar kakofonisku blīkšķi un aizlidināja mani vienā, bet zēnu otrā virzienā. Viņš smagi nokrita zemē, savainodams seju.

Nedaudz tālāk parādījās milzīgā, caurspīdīgā galva.

-    Netenjel! es kliedzu. Celies kājās!

Netenjels

Neteniels juta, ka ga!va griežasno sprādziena radītā spēka

un kaut kas tek no mutes kaktiņa. Pavisam tuvu, kaut kur grie­zīgo kliedzienu troksnī kāda balss sauca viņa īsto vārdu. Zēns pieslējās kājās.

Tagad būtne no Citas pasaules jau bija klāt: Netenjels sajuta tās ārējo formu, kas līdzīgi tornim slējās līdz zāles griestiem. Kaut kur aizmugurē burvji un viņu velnēni bija bezpalīdzīgi saspiedušies bariņā. Un viņu priekšā stāvēja Saimons Siržulau­zējs, izkliegdams pavēles savam kalpam. Vienu roku viņš spieda pie krūtīm, bet otrā, izstieptajā, joprojām turēja Izsaukšanas ragu.

-    Redzi, Ramutra? viņš sauca. Man rokā ir Samarkandas amulets, tāpēc es neesmu tavā varā. Visi pārējie, kas atrodas šajā zālē, gan cilvēki, gan gari, ir tavi! Es tev pavēlu viņus iznī­cināt.

Milzenis piekrītoši pamāja ar galvu; tas pagriezās pret tuvāko burvju grupiņu, izraisīdams panikas vilni visā zālē. Netenjels metās pie Siržulauzēja. Nedaudz tālāk viņš redzēja, kā tuvu pie zemes lido neglīta muša.

Siržulauzējs pamanīja kukaini; viņš saviebies vēroja, kā tas lidoja: arvien ātrāk un ātrāk vispirms viņam tuvāk, tad atkal attālinājās, tad atkal tuvāk un pa šo laiku Netenjels zagās tuvāk.

Tuvāk, tuvāk…

Muša zibenīgi iesitās Siržulauzējam sejā, viņš noliecās sāņus, un tobrīd Netenjels metās viņam virsū. Zēns atspērās un uzlēca burvim uz muguras, ar pirkstiem ieķerdamies krekla apkaklē.

Tiklīdz viņš to bija izdarījis, muša pārvērtās par mērkaķēnu, kas ar izmanīgu, alkatīgu kustību izrāva Siržulauzējam no rokām Izsaukšanas ragu. Burvis iekliedzās un tik pamatīgi iesita mērkaķēnam, ka tas aizripoja prom. Un tad, strauji saliecies, viņš pārmeta Netenjelu pāri galvai, sviezdams viņu pret zemi.

Netenjels un mērkaķēns gulēja blakus, un Siržulauzējs stā­vēja viņiem priekšā. Burvja brilles nokarājās no vienas auss. Zēna rokas bija norāvušas viņam krekla apkaklīti, un ap kaklu varēja skaidri redzēt Samarkandas amuleta zelta ķēdi.

Tātad, Siržulauzējs teica, sakārtodams brilles un pievērs­damies Netenjelam, es redzu, ka tu esi noraidījis manu pie­dāvājumu. Žēl. Kā tu izbēgi no Morisa? Ar šitā palīdzību? un viņš norādīja uz mērkaķēnu. Tas laikam ir Bartimajs.

Netenjels krītot bija savainojis sevi; piecelšanās sēdus sagā­dāja neciešamas sāpes.

Bet mērkaķēns jau bija kājās, viņš it kā izauga, mainīja ap­veidu… Nu taču, saņemies, viņš uzšņāca saimniekam. Pirms viņš paspēj…

Siržulauzējs parādīja ar roku kaut kādu zīmi un izrunāja vienu zilbi. Aiz viņa pleca parādījās lempīga figūra ar šakāļa galvu. Es nebiju domājis tevi izsaukt, burvis teica. Labus vergus ir tik grūti atrast kā cilvēku, tā džinu vidū. Turklāt paredzu, ka būšu vienīgais, kas no šīs zāles izies dzīvs. Bet, tā kā šeit ir Bartimajs, man šķita netaisni liegt tev iespēju viņu piebeigt. Siržulauzējs norādīja uz gargoilu, kas tagad Neten­jelam pie sāniem sarāvās maza un neievērojama. Šoreiz, Džabor, viņš teica, nepievil mani.

Dēmons ar šakāļa galvu paspēra soli uz priekšu. Gargoila nolamājās un uzlidoja gaisā. No Džabora muguras izspraucās divi sarkaniem asinsvadiem tīkloti spārni. Viņš vienreiz savicināja spārnus, atskanot tādam troksnim, it kā lūztu kauli, un aizlidoja Bartimajam pakaļ.

Netenjels un Siržulauzējs bija palikuši divatā aci pret aci. Sāpes diafragmas apvidū bija nedaudz pierimušas, un zēns spēja piecelties kājās. Viņš nenovērsa acis no zeltītā mirdzuma Siržu­lauzējam ap kaklu.

-   Zini, Džon, Siržulauzējs teica, nevērīgi sizdams ar Izsauk­šanas ragu pa plaukstu, ja tev jau no paša sākumu būtu pavei­cies un tu būtu kļuvis par manu mācekli, mēs kopā būtu pavei­kuši dižas lietas. Es tevī redzu daudz ko pazīstamu; jūtos tā, it kā skatītos spogulī uz sevi pašu tādu, kāds biju jaunībā. Mēs abi alkstam pēc varas. Burvis pasmaidīja, parādīdams nevai­nojami baltus zobus. Bet tevi sabojāja Krūmložņas lēnīgums, viņa viduvējība.

Viņš apklusa, jo tobrīd starp abiem izskrēja gaudojošs burvis, kura ādu bija pārklājušas zvīņas visās varavīksnes krāsās. No visas zāles atskanēja mulsinošas, nemierīgas skaņas, kad maģija vairs nedarbojās, kā nākas, saskaroties ar šoka viļņiem, kuri plūda no Ramutras. Lielākā daļa burvju un velnēnu bija saspie­dušies pie tālākās sienas, gandrīz cits citam virsū, pūlēdamies izbēgt. Varenā būtne tuvojās lēniem soļiem, aiz sevis atstādama haosu: izkusuši krēsli, saplēstas somas un citi sadzīves priekš­meti viss bija izstiepts, savērpts, mirdzēja nedabiskos toņos un krāsās. Netenjels mēģināja izmest redzēto no prāta. Viņš skatījās tikai uz amuleta ķēdi, gatavodamies vēl vienam mēģinājumam.

Siržulauzējs smaidīja. Pat tagad tu neesi padevies, viņš teica. Un tieši par to jau es runāju tas ir tavs dzelžainais gribasspēks, vēlme rīkoties. Tas ir ļoti slavējami. Bet, ja tu būtu bijis mans māceklis, es tev būtu iemācījis to kontrolēt, līdz tev rokās būtu visi līdzekļi, lai rīkotos. īstam burvim jābūt pacietī­gam, ja viņš vēlas izdzīvot.

-    Jā, Netenjels skumji teica, man to jau vairākkārt ir teikuši.

-    Tad tev vajadzēja tajā ieklausīties. Tagad jau tik un tā ir par vēlu tevi glābt tu esi nodarījis pārāk daudz ļauna, un, pat ja es vēlētos tevi saudzēt, es to nekādi nevaru izdarīt. Amulets nevar izglābt divus.

Uz brīdi Siržulauzējs pievērsa skatienu Ramutram: dēmons bija iedzinis stūrī mazu saujiņu burvju un stiepa pēc viņiem roku. Griezīgie kliedzieni piepeši apklusa.

Netenjels nedaudz pakustējās. Siržulauzējs nekavējoties paskatījās uz viņu. Joprojām cīnīsies? viņš jautāja. Ja es nevaru būt pārliecināts, ka tu esi ar mieru apgulties tepat un nomirt kopā ar šiem muļķiem un gļēvuļiem, es tevi nogalināšu pirmo. Uzskati to par komplimentu, Džon.

Viņš pielika ragu pie lūpām un viegli iepūta. Netenjels juta, kā viņam uzmetas zosāda. Aiz muguras kaut kas sakustējās.

Atskanot raga skaņai, Ramutra bija sastindzis. Plānu kus­tība, kas iezīmēja viņa apveidus, kļuva spēcīgāka, it kā milzenis izstarotu spēcīgas emocijas, iespējams, dusmas. Netenjels vēroja, kā tas pagriežas izskatījās, ka vispārējā drūzmā dēmons rūpīgi meklē Siržulauzēju.

-    Nevilcinies, vergs! viņa pavēlnieks sauca. Tev jāizpilda mana pavēle! Zēnam jāmirst pirmajam.

Netenjels juta, ka viņam pievēršas necilvēcīgs acu skatiens. Ar dīvainu skaidrību viņš ievēroja, ka dēmonam aiz muguras pie sienas karājas skaists, zeltīts gobelēns; tas šķita lielāks nekā parasti un kristālskaidrs, it kā Ramutras būtība būtu to palie­linājusi.

-    Nāc! Siržulauzēja balss bija aizsmakusi. No dēmona kus­tībām gaisu pāršalca spēcīgs vilnis, kas pārvērta tuvāko kroņ­lukturi mazu, dzeltenu putniņu barā, kuri uzlidoja līdz spārēm un tad izgaisa. Smagnēji pagriezis muguru sastingušajiem burv­jiem, tas devās Netenjela virzienā.

Zēns gandrīz vai juta, kā dzīslās sastingst asinis. Viņš parā­vās atpakaļ.

Un dzirdēja, kā Siržulauzējs aiz muguras ķiķina.

Un te nu mēs ar Džaboru atkal bijām gluži kā divas pante­ras cirka arēnā es bēgu, viņš mani vajāja, un mēs kustējāmies vienotā solī. Mēs lidojām pāri zālei, izvairīdamies no skrieno­šajiem cilvēkiem, nepareizā virzienā lidojošajiem maģiskajiem uzbrukumiem un šoka viļņiem, kas plūda no varenās būtnes, kura mierīgi soļoja tam visam pa vidu. Džabora sejā bija lasāma dīvaina izteiksme, kas varēja būt kaut kas vidējs starp aizkai­tinājumu un nedrošību, jo acīmredzot jaunajā vidē tiks pār­baudīta pat viņa ārkārtējā izdzīvotspēja. Nolēmu iedragāt viņa dziļāko pārliecību.

-    Kā tu jūties, vienmēr būdams zemāks nekā Fakvarls? es saucu, pašaujoties zem viena no atlikušajiem kroņlukturiem. Nemanīju, ka Siržulauzējs riskētu ar viņa dzīvību, izsaucot šeit viņu.

No otras kroņluktura puses Džabors mēģināja sviest uz mani buboņu mēra baktērijas, bet tās sasniedza enerģijas vilnis un pārvērta par burvīgu puķu klēpi, kas nokrita zemē.

-   Apburoši, es teicu. Nākamreiz iemācies tās skaisti sakārtot. Ja gribi, es tev aizdošu glītu vāzi.

Nebiju gan pārliecināts, ka Džabora spēja uztvert aizvaino­jošas piezīmes bija tik smalka, lai precīzi saprastu manu ņirgā­šanos, bet viņš sadzirdēja izsmejošo balss toni, jo tas pat pamu­dināja viņu man atbildēt.

-VIŅŠ IZSAUCA MANI TĀPĒC, KA ES ESMU STIP­RĀKS! dēmons auroja, noraudams no griestiem kroņlukturi un sviezdams to man virsū. Ar baletdejotāja izmanību es pavirpuļoju malā, un kroņlukturis atsitās pret sienu, kristāla laus­kām izbirstot pār burvju galvām.

Nelikās, ka Džabors būtu šo manu graciozo manevru novēr­tējis. GĻĒVULIS! viņš auroja. TU VIENMĒR LODĀ UN LOŽŅĀ, UN BĒDZ, UN SLĒPIES!

-    To sauc par gudrību, es teicu, griezdams gaisā piruetes. Paķēru no griestu sijas atdalījušos baļķi un metu uz Džaboru kā šķēpu. Viņš pat nepakustējās, bet ļāva baļķim atsisties pret saviem pleciem un nokrist zemē. Un tad metās man virsū. Par spīti maniem optimistiskajiem vārdiem, ne lodāšana, ne ložņā­šana, ne bēgšana, ne slēpšanās tagad nebija neko daudz vērta, jo, paskatoties lejup uz zāli, es redzēju, ka situācija attīstās arvien straujāk. Ramutra [109] [1] Nekad agrāk nebiju dzirdējis par šādu būtni. Lai gan ir tūkstošiem dēmonu, kurus burvji neģēlīgi bieži izsauc un tādējādi ir devuši viņiem vārdus -, ir vēl daudz vairāk tādu, kas netraucēti dzīvo Citā pasaulē un viņiem nemaz nevajag tapt nosauktiem. Iespējams, šī bija pirmā reize, kad kāds bija izsaucis Ramutru. bija pagriezies un devās pāri zālei pie Siržulauzēja un mana saimnieka. Nebija grūti saprast, ko burvis bija nolēmis izdarīt: zēns bija kļuvis pārāk neērts, lai ļautu viņam vēl ilgāk dzīvot. Es viņu pilnībā sapratu.

Siržulauzējam joprojām rokās bija Izsaukšanas rags un kaklā amulets. Tātad līdz šim mēs nebijām neko sasnieguši. Man bija kaut kā jānovērš viņa uzmanība, pirms Ramutra pie­kļūst pietiekami tuvu, lai iznīcinātu manu saimnieku. Pēkšņi man iešāvās prātā laba doma. Interesanti… Bet vispirms man vajadzēja uz mirkli tikt vaļā no Džabora.

To bija vieglāk pateikt nekā izdarīt. Šis dēmons bija uzstā­jīgs.

Izvairīdamies no viņa izstieptajiem pirkstiem, es metos lejup, mērķēdams apmēram uz zāles vidu. Paaugstinājums jau sen bija sakusis dīvainā masā, jo atradās pārāk tuvu plaisai. Visapkārt bija izkaisītas kurpes un krēsli, bet šajā apkaimē nemanīja nekā dzīva.

Es palēnināju ātrumu. Aiz muguras dzirdēju Džaboru pa gaisu steidzamies pilnā sparā.

Jo tuvāk nokļuvu plaisai, jo vairāk jutu to ar savu būtību sajūta bija tāda, it kā tā vilktu mani pie sevis; efekts šķita līdzīgs tam, kad tu tiec izsaukts. Kad biju sasniedzis galējo robežu, kad vēl spēju pretoties, es sastingu gaisā, apmetu kūleni un gaidīju Džaboru. Un tur jau viņš bija, lidodams lejup, rokas izstiepis un pagalam nikns, nemaz nenojauzdams tās briesmas, kas bija man aiz muguras. Dēmons vēlējās tikai iecirst manī nagus, saplosīt mani tāpat kā savus upurus Ombosā [110] [1] ombosa: pilsēta Ēģiptē, kas bija veltīta Setam, Džabora senam priekš­niekam. Apmēram gadsimtu vai divus Džabors tur slapstījās pa templi, barodamies no upuriem, ko viņam pienesa, līdz faraons no Dienvidēģiptes ieradās un nodedzināja templi līdz zemei.

vai Feniķijā.

Bet es neesmu nekāds cilvēks, kas slēpjas un bailēs dreb tem­pļa tumšajās sienās. Esmu Bartimajs, turklāt ne jau kaut kāds gļēvulis. Es stingri stāvēju uz zemes. [111] [1] Nu, patiesībā uz gaisa. Mēs bijām apmēram septiņu metru aug­stumā.

Džabors traucās man pretī. Es nostājos cīņas pozā.

Viņš atvēra muti un izgrūda šakāļa kliedzienu…

Es savicināju spārnus un pacēlos augšup. Kad viņš pašāvās zem manis, es ar visu spēku iespēru viņam pa sēžamvietu. Mans pretinieks lidoja pārāk ātri, lai strauji apstātos, īpaši pēc mana draudzīgā spēriena no aizmugures. Dēmona spārni ieliecās, cen­šoties apstāties… Viņš piebremzēja… un sāka griezties atpakaļ, dusmās šņākdams…

Bet plaisa gaisā sāka vilkt viņu pie sevis. Un šakāļa sejā parā­dījās pēkšņas aizdomas. Viņš mēģināja savicināt spārnus, bet tie nesitās, kā nākas. Likās, ka viņš ieķepis sīrupā; no spārniem uz plaisu aizstiepās pelēkmelnas vieliskas strēles. Tur tika iesūkta viņa būtība. Ar neiedomājamām pūlēm viņš nu patiesi nedaudz pavirzījās uz manu pusi. Es pacēlu īkšķus.

Labi darīts, teicu. Varētu pat teikt, ka tu pavirzījies par saviem pieciem centimetriem. Tā turpināt! Viņš veica vēl vienu Hērakla cienīgu izrāvienu. Vēl viens centimetrs! Labs mēģinājums! Tu drīz vien tiksi man klāt. Lai Džaboru iedro­šinātu, es ķircinoši palidoju viņa virzienā un pamāju sejā, tieši tādā attālumā, lai nebūtu iespējams mani sasniegt. Dēmons ierūcās un mēģināja mani sagrābt, bet tagad jau viņa būtība atdalījās no locekļiem un tika ievilkta iekšā plaisā; viņa mus­kuļu krāsas tonis redzami mainījās, kļūstot arvien bālāks. Tā kā mana ienaidnieka spēks mazinājās, vilkme no plaisas kļuva arvien spēcīgāka, un viņš sāka kustēties atmuguriski vispirms lēnāk un tad arvien ātrāk.

Ja Džaboram būtu bijis vairāk saprašanas, viņš varētu pār­vērsties par odu vai kaut ko tamlīdzīgu: iespējams, būdams mazāks apmēros, viņš spētu veiksmīgāk pretoties plaisas gra­vitācijas spēkam. Draudzīgs padoms vēl varēja dēmonu glābt, bet ak vai! Es biju pārāk aizņemts, skatoties, kā viņš noārdās, lai vēl par to padomātu, līdz jau bija par vēlu. Tagad mana preti­nieka šļauganie locekļi un spārni tika aizvilkti prom pelēkmelna šķidruma straumē, kas aizvijās pa plaisu un prom no zemes. Tas katrā ziņā nebija patīkami, īpaši tāpēc, ka viņu joprojām saistīja Siržulauzēja uzdevums, bet Džabora sejā neatspoguļojās nekādas sāpes, tikai naids. Līdz pat pašām beigām. Pat tad, kad viņa galva jau bija zaudējusi apveidus, sarkanās, ugunīgās acis joprojām skatījās uz mani. Un tad arī tās bija pazudušas, prom pa plaisu, un es biju palicis viens, mādams ardievas.

Es nevēlējos veltīt ilgu laiku atvadām. Man bija darāmas citas, svarīgākas lietas.

Cik apbrīnojams ir šis Samarkandas amulets! Vai nu no bailēm, vai no cietsirdīga prieka par savu varu Siržulauzējs turpināja savu vienpusējo sarunu ar Netenjelu pat tad, kad Ramutra jau nežēlīgi soļoja viņu virzienā. Likās, ka viņš vien­kārši nespēj apklust. Zēns lēnām kāpās atpakaļ, bezcerīgi apzi­nādamies, ka neko nespēj darīt.

Kā tu redzi, Ramutra izšķīdina elementus, burvis turpi­nāja. Kad viņš tuvojas, elementi sadumpojas. Un tas izjauc visu kārtību, uz kuras balstās maģija. Tu nevari izdarīt neko tādu, kas var to apturēt: katrs maģisks mēģinājums lemts neveik­smei tu nevari neko nodarīt man, tu nevari izbēgt. Ramutra tevi pieveiks. Bet amuletā ietverts Ramutras spēkam vienlīdz stiprs, bet pretējs spēks, tāpēc es esmu drošībā. Dēmons pat varētu mani pacelt pie mutes, dvesdams virsū visu haosa elpu, un es neko nejustu.

Briesmīgais milzenis jau bija nogājis pusceļu līdz Netenjelam un tagad pielika soli. Viena no viņa milzīgajām, caurspīdīgajām rokām bija pastiepta uz priekšu. Iespējams, ka tas kāroja viņu nogaršot.

-   Mans mīļais meistars man ieteica šo plānu, Siržulauzējs teica. Un, kā vienmēr, tas bija iedvesmojošs. Viņš noteikti paš­laik mūs vēro…

-    Vai tu domā Sīleru? Pat uz nāves robežas Netenjels nespēja apvaldīt mežonīgu gandarījumu. Šaubos gan. Viņš guļ augšstāvā beigts.

Viņa ienaidnieka nosvērtība pirmo reizi sašķobījās. Smaids pagaisa.

-   Tieši tā, zēns teica. Es neaizbēgu tāpat vien. Es viņu nogalināju.

Burvis iesmējās. Nemelo man, bērns…

Siržulauzējam aiz muguras atskanēja sievietes balss tā bija žēlabaina un maiga. Saimon!

Burvis atskatījās. Tur stāvēja Amanda Katkarta, viņas vakartērps bija saplēsts un notraipīts, mati sajaukti un tagad sarkanīgā tonī. Dāma grīļojās uz sava drauga pusi izstieptām rokām, un viņas sejā atspoguļojās izbrīns un šausmas. Ak, Saimon, viņa dvesa. Ko tu esi izdarījis?

Siržulauzējs nobālēja un pagriezās pret sievieti. Atkāpies! viņš uzsauca. Balsī ieskanējās panika. Pazūdi!

Amandas acīs sariesās asaras. Kā tu tā varēji, Saimon? Vai arī man būs jāmirst?

Viņa tuvojās. Burvis neapmierināts pacēla rokas, lai drau­dzeni atvairītu. Amanda… m-man ļoti žēl. Bet… tā tam jābūt.

-    Nē, Saimon, tu man apsolīji tik daudz…

Netenjels lavījās tuvāk.

Siržulauzēja apjukums pārvērtās dusmās. Pazūdi, sieviete, vai arī es pasaukšu dēmonu, lai tas sarausta tevi gabalos! Paska­ties tas jau ir gandrīz tev klāt! Amanda Katkarta nepakustē­jās. Likās, ka viņa zaudējusi koncentrēšanās spējas.

-    Kā tu varēji man kaut ko tādu nodarīt, Saimon? Pēc visa, ko tu man biji teicis. Tev nav godaprāta.

Netenjels paspēra vēl vienu trīcošu soli. Ramutras apveidi jau slējās viņam pāri.

-    Amanda, es tevi brīdinu…

Zēns lēca uz priekšu un grāba. Pirksti pieskārās Siržulauzēja sprandai un tad saslēdzās ap kaut ko aukstu, cietu un lokanu. Tā bija amuleta ķēde. Viņš parāva to ar visu spēku. Burvja galva paliecās viņa virzienā, tad kāds no ķēdītes posmiem pārtrūka un tā palika Netenjelam rokā.

Siržulauzējs mežonīgi iekliedzās.

Netenjels novēlās viņam no muguras un nokrita uz grīdas, ķēdītes posmiem iesitoties sejā. Viņš to sagrāba ar abām rokām, satverot mazo, ovālo priekšmetu, kas atradās ķēdītes vidū. Un, tiklīdz tā bija izdarījis, zēns jutās tā, it kā no viņa pleciem būtu noņemts liels smagums, it kā nežēlīgais dēmona skatiens būtu pievērsts kam citam.

Siržulauzējs bija atguvies no pirmā šoka un jau grasījās mes­ties virsū Netenjelam, kad viņam ap kaklu apvijās divas slai­das rokas. Pagaidi, Saimon, vai tiešām tu gribi nodarīt pāri nabaga jaukajam zēnam?

-    Tu esi neprātīga, Amanda! Laid mani vaļā! Amulets… man jādabū… Beidzot burvim uz mirkli izdevās izrauties no sievie­tes tvēriena, un tad viņš ar šausmām pamanīja virs sevis tornim līdzīgo džinu. Siržulauzēja kājas saļodzījās. Tagad Ramutra jau bija pavisam tuvu viņiem visiem trim: cilvēku drēbes plandījās viņa klātbūtnes varenībā, un mati tika sajaukti un pūsti sejā. Gaiss ap viņiem drebēja, it kā būtu pilns ar elektrību.

Siržulauzējs parāvās atpakaļ un gandrīz pakrita. Ramutra! Es tev pavēlu ņem zēnu! Viņš ir nozadzis amuletu! Tas viņu patiesi neaizsargā. Viņa balsī neskanēja nekāda pārliecība. Pret viņu pastiepās lielā, caurspīdīgā roka. Burvis dubultoja savus pūliņus. Labi, aizmirsti par zēnu ņem sievieti! Vispirms sievieti!

Uz brīdi roka apstājās. Siržulauzējs ar lielām pūlēm izrāvās no Amandas tvēriena. Jā! Redzi? Te viņa ir! Ņem viņu pirmo!

Un tad telpā atbalsojās no visurienes un vienlaikus no neku­rienes nākoša balss, kas skanēja tā, it kā liels cilvēku pulks runātu unisonā. ES NEREDZU NEVIENU SEVIETI. TIKAI SMĪNOŠU DŽINU.

Siržulauzēja seja sastinga; viņš pagriezās pret Amandu Katkartu, kas visu laiku bija viņā lūkojusies ar izmisīgu lūgumu acīs. Kamēr burvis tā lūkojās, sievietes forma lēni mainījās. Pāri viņas sejai no vienas auss līdz otrai izstiepās plats smaids. Tad pēkšņi viena no būtnes rokām strauji pastiepās uz priekšu, izrāva Izsaukšanas ragu no Siržulauzēja vājinātā tvēriena un sagrāba to sev. Un tad Amanda Katkarta bija pazudusi, un viņas vietā parādījies mērkaķēns, kas karājās gaisā, apmetis asti ap kādu rotājumu pāris metru tālāk. Tas jautri māja ar Izsaukša­nas ragu šausmu pārņemtajam burvim.

-   Vai tu neiebilsti, ja es to paņemu? tas sauca. Tur, uz kurieni tu dodies, tas tev nebūs vajadzīgs.

Likās, ka no burvja zudis viss spēks; viņa āda nedzīvi noka­rājās uz kauliem. Siržulauzēja pleci saguma, viņš paspēra soli Netenjela virzienā, it kā mēģinādams atgūt amuletu… Tad viņa virzienā pastiepās liela roka un satvēra viņu, un Siržulauzējs tika pacelts gaisā. Augstu, augstu, vēl augstāk, viņa ķermenim izliecoties un mainoties. Ramutra nolieca galvu viņam pretī. Varēja redzēt, ka atveras kaut kas mutei līdzīgs.

Un pēc brīža Saimons Siržulauzējs jau bija pazudis.

Dēmons apstājās, lai palūkotos pēc ķiķinošā mērkaķēna, bet tas jau bija izgaisis. Nelikdamies ne zinis par Netenjelu, kas jo­projām gulēja uz grīdas, tas pagriezās pret burvjiem, kuri pul­cējās otrā zāles galā.

Netenjelam pie auss ierunājās pazīstama balss.

-    Divi pagalam, vēl trešais atlicis, tā teica.

Biju tik sajūsmināts par to, ka mans triks bija izdevies, ka uzdrošinājos pieņemt Ptolemaja formu, kamēr Ramutra ska­tījās citur. Džabors un Siržulauzējs bija prom, un tagad mums vēl vajadzēja tikt galā tikai ar to briesmīgo būtni. Es pabak­stīju savu saimnieku ar zābaka purngalu. Viņš gulēja uz mugu­ras, turēdams rokās Samarkandas amuletu tik uzmanīgi, kā māte turētu savu bērnu. Noliku Izsaukšanas ragu viņam bla­kus.

Zēns pieslējās sēdus. Siržulauzējs… vai tu redzēji?

-    Jā. Un tas nebija patīkami.

Viņš piecēlās kājās, acīm dīvaini spīdot pa pusei šausmās, pa pusei sajūsmā. Es to dabūju, saimnieks čukstēja. Es dabūju amuletu.

-Jā, es aši attraucu. Labi darīts. Bet Ramutra joprojām ir kopā ar mums, un, ja mēs gribam dabūt kādu palīgā, mums nav daudz laika.

Palūkojos uz tālāko zāles galu. Mana pacilātība saplaka. Ievērojamākie valsts ministri tagad bija vairs tikai nožēlojama cilvēku kaudze, kas vai nu muļķīgi slēpās, vai dauzīja durvis, vai kāvās cits ar citu, mežonīgi cenzdamies nokļūt tuvāk dur­vīm un tālāk no Ramutras, kas nepielūdzami tuvojās. Tas bija briesmīgs skats gluži kā vērot mēra žurkas skrāpējamies pie notekcaurules. Turklāt bija satriecoši apzināties, ka neviens no viņiem neizskatījās spējīgs pateikt sarežģītus Atbrīvošanas buramvārdus.

-    Nāc taču, es teicu. Kamēr Ramutra paņems dažus, mēs varēsim savervēt citus. Kurš visdrīzāk varētu zināt šo burves­tību?

Viņš uzmeta lūpu. Neviens no viņiem, vismaz tā pašlaik izskatās.

-    Bet mums tik un tā jāmēģina, es paraustīju viņu aiz pie­durknes. Nāc taču! Neviens no mums nezina šo maģisko for­mulu. [112] [1] Man nudien nebija ne jausmas. Pavēles vārdi ir burvju darīšana. Tā ir viņu stiprā puse. Džins tos nevar izrunāt. Un sagrabējušie vecie burvji zina buramvārdus katram gadījumam.

-    Runā par sevi, zēns atcirta. Es tos zinu.

-    Tu? Es biju nedaudz apmulsis. Vai tu esi pārliecināts?

Netenjels uzmeta man drūmu skatienu. Fiziski viņš izskatī­jās gauži slikti bāls, nobrāzts un asiņojošs un stāvot nedaudz līgojās. Bet acīs mirdzēja apņēmība. Tev nekas tāds nebija ienā­cis prātā, vai ne? viņš teica. Jā, es esmu šīs pavēles apguvis.

Saimnieka balsī ieskanējās šaubas, un es pamanīju, ka arī vina acīs uzmirdz tāda kā cīnās vai izšķiršanās dzirksts. Es mēģināju neizklausīties skeptisks. Tas ir augstākais līmenis, es sacīju. Turklāt tas ir sarežģīti tev būs jāsalauž Izsauk­šanas rags tieši īstajā brīdī. Šobrīd nav laika lepnumam, puis. Tu varētu…

-    Lūgt palīdzību? Man gan tā neliekas. Vai nu viņā runāja lepnums, vai veselais saprāts, tomēr zēnam bija taisnība. Ramutra jau bija gandrīz pie burvjiem; mums nebija nekādu izredžu no viņiem saņemt palīdzību. Pakāpies malā, viņš teica. Man nepieciešams plašums, lai domātu.

Es mirkli vilcinājos. Lai arī viņa gribasspēks bija apbrīno­jams, es varēju skaidri redzēt, kurp šī apņēmība veda. Amulets vai ne, bet es zināju, ka nepareizi veikta Atbrīvošana vienmēr ir graujoša un šoreiz man nāktos ciest kopā ar zēnu. Bet nespēju iedomāties labāku risinājumu.

Bezspēcīgi pakāpos malā. Mans saimnieks paņēma rokā Iz­saukšanas ragu un aizvēra acis.

Jaunais burvis aizvēra acis, lai neredzētu vispārējo haosu, un ieelpoja, cik vien lēni un dziļi spēja. Līdz viņam joprojām atska­nēja ciešanu un baiļu pilnie kliedzieni, bet zēns ar gribasspēka palīdzību izraidīja tos no prāta.

Tas bija vieglākais. Bet tagad viņu uzrunāja iekšējās balsis, un tās viņš nespēja izdzēst. Šis bija īstais brīdis! Šajā brīdī tūk­stošiem aizvainojumu un zaudējumu tiks atlīdzināti! Netenjels zināja buramvārdus viņš tos bija iemācījies jau sen. Zēns tos izrunās, un tad visi redzēs, ka viņu vairs nevar uzlūkot par mazvērtīgāku. Vienmēr, vienmēr viņš bija novērtēts par zemu! Krūmložņa bija uzskatījis viņu par muļķi, kas tik tikko spējīgs uzzīmēt pentaklu. Meistars bija atteicies noticēt, ka viņa mācek­lis varētu būt spējīgs izsaukt jebkādu džinu. Siržulauzējs bija domājis, ka zēns ir vājš, bērnišķīgs un mīkstsirdīgs, ka viņu var iekārdināt jebkurš varas un amata piedāvājums. Burvis nebija noticējis, ka Netenjels nogalināja Sīleru: viņa ienaidnieks bija miris, tam neticēdams. Un tagad pat Bartimajs, paša kalps, šau­bījās, ka saimnieks varētu zināt Atbrīvošanas vārdus! Vienmēr, vienmēr viņu novērtē par zemu.

Un tagad bija pienācis mirklis, kad viss bija viņa rokās. Pārāk bieži agrāk zēns bija izjutis bezspēcību ieslēgts istabā, aiz­nests prom no ugunsgrēka, vienkāršo ļaužu aplaupīts, ieslodzīts Sprostā… Šie pazemojuma mirkļi dega Netenjelam sirdī. Bet tagad Krūmložņas audzēknis rīkosies parādīs tiem!

Viņu pārņēma šis aizvainotā lepnuma sauciens. Tas pulsēja viņa galvā. Bet pašā dziļākajā sirds kaktiņā, zem vēlmes pēc pa­nākumiem, slēpās vēl viena dedzīga vēlēšanās. Kaut kur tālumā bija dzirdami izmisuma kliedzieni, un jauno burvi pārņēma žēlums. Ja nu viņš nespēs atcerēties buramvārdus, visas šīs bez­spēcīgās būtnes ies bojā. Viņu dzīvība bija atkarīga no Neten­jela. Atbrīvošana. Kādi bija īstie vārdi? Viņš bija tos lasījis, viņš zināja, ka bija, viņš tos bija iemācījies pirms vairākiem mēne­šiem. Tikai pašlaik viņš nespēja koncentrēties, nespēja atcerē­ties.

Tas bija slikti. Un tagad visi mirs tāpat kā bija mirusi Mar­tas kundze, un atkal viņš būs visus pievīlis. Cik ļoti Netenjels vēlējās viņiem palīdzēt! Bet ar vēlmi vien nepietika. Vairāk par visu zēns bija vēlējies izglābt Krūmložņas sievu, izvest savu labvēli no liesmām. Viņš būtu labprāt atdevis savu dzīvību, lai tikai šī sieviete varētu dzīvot. Bet Netenjels nebija varējis viņu izglābt. Jaunais burvis bija aizrauts prom, un viņa bija gājusi bojā. Un viņa mīlestība nebija spējusi neko mainīt.

Uz bridi viņu pārņēma pagātnes zaudējums un tagadnes steiga. Pār vaigiem nolija asaras.

Pacietību, Netenjel.

Pacietību…

Netenjels dziļi ieelpoja. Sāpes atkāpās. Un kaut kur no apzi­ņas dziļumiem iznira atmiņas par meistara dārzu viņš redzēja rododendru ziedus un to tumšzaļās lapas, kas mirdzēja saules staros. Bija redzami ābeļu baltie ziedi un kaķis, kas gulēja uz sarkano ķieģeļu mūra. Zēns sajuta ķērpi zem pirkstiem, redzēja sūnām apaugušo statuju un juta, ka ir pasargāts no apkārtējās pasaules. Jaunais burvis iedomājās, ka viņam blakus sēž Lutiē­nas jaunkundze un klusi zīmē. Un viņu pārņēma miers.

Prāts nomierinājās, un atmiņa noskaidrojās.

Vajadzīgie vārdi ienāca prātā, viņš tos zināja tikpat labi kā toreiz, pirms gada, kad bija sēdējis uz akmens un mācījies.

Netenjels atvēra acis un izteica buramvārdus, balss ska­nēja skaļi, skaidri un spēcīgi. Piecpadsmitās zilbes beigās viņš salauza Izsaukšanas ragu pret celi.

Kad ziloņkauls ar krakšķi pārlūza un izskanēja pēdējie vārdi, Ramutra apstājās kā sastindzis. Mirgojošie vilnīši gaisā, kas ieskāva viņa apveidus, sākumā viegli ieņirbējās un tad pamatīgi saviļņojās. Plaisa istabas vidū papletās plašāk. Un tad apdul­linoši pēkšņi dēmona apveidi saliecās un saruka, tika ierauti atpakaļ plaisā un pazuda.

Plaisa aizvērās, un rēta acumirklī aizdzija.

Kad tas bija noticis, zāle pēkšņi šķita klusa un tukša. Iedegās viens kroņlukturis un pāris mazāku gaismiņu, kas šur un tur meta vāju mirdzumu. Aiz loga vēlās pēcpusdienas debesis bija pelēkas, jau lēnām kļūstot tumši zilas. Varēja dzirdēt, kā vējš šūpo koku zarus netālajā mežā.

Zālē valdīja pilnīgs klusums. Burvju pūlis un pāris noskram­bātu velnēnu palika pavisam klusi. Bija samanāma tikai viena kustība: pāri zālei devās zēns, turēdams rokās Samarkandas

amuletu. Nefrīta akmens amuleta centrā maigi mirdzēja izzū­došajā gaismā.

Pilnīgā klusumā Netenjels nonāca pie Ruperta Devro, kas bija nogāzies zemē, daļēji aprakts zem ārlietu ministra, un uzmanīgi ielika amuletu viņam rokā.

Cik tipiska rīcība šim zēnam! Varētu domāt, ka, paveicis pašu svarīgāko darbu savā sīkajā dzīvītē, viņš noslīgs zemē nogurumā un atvieglojumā. Bet nē! Šī bija saimnieka lielā iespēja, un viņš to izmantoja tik teatrāli, cik vien varēja. Visu acis bija pievēr­stas viņam, un zēns aizklumzāja pāri visai zālei kā ievainots putns tieši pie varenākā cilvēka valstī. Ko viņš gatavojās darīt? Neviens nezināja; neviens neuzdrošinājās minēt (es redzēju, kā premjerministrs saraujas, kad Netenjels pastiepa roku). Un tad, šīs mazās šarādes pašā kāpinājuma punktā, viss atrisinājās: leģendārais Samarkandas amulets pacelts augstu gaisā, lai visi to varētu redzēt, tika pasniegts atpakaļ valdības galvam. Puika pat atcerējās pieklājīgi palocīt galvu.

Sensācija!

Kāda izrāde, vai ne? Patiesībā pat vairāk nekā viņa prasme piemuļķot džinu, šī instinktīvā dižošanās pūļa priekšā liecināja, ka šim burvim lemti lieli panākumi. [113] [1] Ja burvji liek lietā teatrālus efektus, lai apmulsinātu parastos cilvēkus, tās pašas tehnikas viņi izmanto ari, lai ietekmētu cits citu. Šāda rīcība katrā ziņā bija panākusi vēlamo efektu: vienā mirklī zēns atradās apbrīnotāju ielenkumā.

Visā šajā pūlī nepamanīts es pārvērtos par mazu velnēnu, kas visu laiku (tiklīdz viss bars pavirzījās malā) pazemīgi uzturē­jās saimnieka tuvumā. Nevēlējos, lai klātesošie pamana manas patiesās spējas. Kāds varētu tās saistīt ar trakulīgo džinu, kas pirms neilga laiciņa bija izbēdzis no valdības cietuma.

Netenjela plecs bija ideāls skatpunkts, no kura novērot turp­māko notikumu attīstību, jo nākamās pāris stundas zēns bija visu uzmanības degpunktā. Kur vien gāja premjerministrs un viņa svarīgākie kolēģi, tur gāja arī mans saimnieks, atbildēdams uz jautājumiem un piestūķēdams pilnu muti ar konfektēm, ko viņam pienesa sīkāki ierēdņi.

Kad visi klātesošie bija saskaitīti un izveidots pazudušo saraksts, atklājās, ka trūkst četru ministru (par laimi, ne no sva­rīgākajiem posteņiem) un vienas sekretāres. [114] [1] Amanda Katkarta, Saimons Siržulauzējs un seši kalpotāji arī bija pazuduši Ramutras rīklē, bet šajos apstākļos tie netika uzskatīti par ievē­rojamiem zaudējumiem. Vairākus burvjus bija skārušas nozīmīgas sejas vai ķermeņa izmaiņas, vai viņiem bija sagādātas citas neērtības.

Vispārējais atvieglojums drīz vien pārvērtās naidā. Kad Ramutra bija prom, burvji atkal varēja sūtīt savus vergus pret maģiskajām barjerām uz durvīm un sienām un ātri tika ārā no zāles. Viņi aši pārmeklēja visu Hedlhemas muižu, bet, izņemot vairākus kalpus, mirušā vecā vīra ķermeni augšstāvā un niknu, vannasistabā ieslēgtu puišeli, nevienu citu neatrada. Nebija nekāds brīnums, ka bija nozudis zivij līdzīgais Rufuss Laims, tāpat netika atrasts arī garais melnbārdis, kas bija stāvējis pie vārtiem. Tie abi bija kā ūdenī iekrituši.

Netenjels aizveda izmeklētājus arī uz virtuvi, kur viņi atrada dažus pavāru palīgus trīcam pieliekamajā kambarī. Viņi pastās­tīja, ka apmēram pirms pusstundas [115] [1] T.i., tieši tajā brīdī, kad gāja bojā Siržulauzējs. šefpavārs briesmīgi ieklie­dzies, izplūdis kā zils dūmu mākonis, pirms tam pieņemdams milzīgus apmērus, un pazudis, atstādams aiz sevis sēra smaku.

Pēc rūpīgas izpētes kamīna sienā tika atrasts iecirsts gaļas nazis, kas bija pēdējā zīme no Fakvarla jūga. [116] [1] Un tā atkal mūsu ceļi bija krustojušies bez tiešas sadursmes. Patie­šām žēl; man tā gribējās Fakvarlu kārtīgi samizot. Man tikai tam nekad nepietika laika.Tā kā galvenie sazvērnieki bija miruši vai pazuduši, burvji sāka iztaujāt muižas kalpotājus. Tomēr izrādījās, ka tie par sazvērestību neko nebija zinājuši. Viņi ziņoja, ka pēdējo nedēļu laikā Saimons Siržulauzējs vadījis vērienīgu zāles pārbūvi, ilgu laiku aizliedzot tur kādam spert kāju. Neredzami strādnieki, kurus pavadīja dīvainas gaismas un skaņas, bija uzbūvējuši stikla grīdu un ielikuši jauno paklāju, [117] [1] Un, protams, arī slepeno mehānismu istabā zem glūdas, kas aizvilka prom paklāju un barjeras priekšā logiem. Dažas foliotu sugas ir ļoti talantī­gas celtniecībā; es strādāju ar tādiem, kad mēs cēlām Prāgas sienas. Viņi ir labi strādnieki, tikai ar nosacījumu, ka viņi nedzird baznīcas zvanus, tādā gadījumā tie nomet darbarīkus un sabirst pelnos. Tāpēc festivālu dienās bija tik grūti strādāt man bija jānolīgst bariņš velnēnu ar slotām un liekšķerēm, kas aizslaucīja prom pelnu kaudzītes. un tos visus esot uzraudzījis labi ģērbts vīrs ar apaļu seju un iesarkanu bārdu.

Tas bija kaut kas jauns. Mans saimnieks dedzīgi ziņoja, ka redzējis, kā šāds cilvēks rīta agrumā pamet muižu, un tūlīt pat tika izsūtīti ziņneši ar viņa aprakstu, lai brīdinātu policiju Lon­donā un blakus apgabalos.

Kad viss iespējamais bija izdarīts, Devro un augstākie minis­tri atspirdzinājās ar šampanieti, auksto gaļu un augļiem un vēl­reiz kārtīgi noklausījās mana saimnieka stāstītajā. Un kas tas bija par stāstu! Ar kādu degsmi viņš stāstīja! Pat es ar savu ilgo pieredzi cilvēku divkosībā biju pārsteigts par tiem meliem, ko zēns cēla priekšā ministriem. Atklāti sakot, Netenjelam bija šis tas slēpjams: piemēram, tas, kā viņš pats bija nozadzis amuletu, un mana nelielā saķeršanās ar Solto Pinnu. Bet daudzi no šiem meliem bija pilnībā nevajadzīgi. Bet man vajadzēja vien mierīgi sēdēt uz viņa pleca un klausīties, kā es vairākkārt tiku nodēvēts par "mazu velnēnu" (piecas reizes), "foliotu" (divreiz) un pat (vienreiz) par "homunkulu". [118] [1] Homunkuls: mazs cilvēciņš, ko ir izveidojis burvis un iesprostojis pudelē kā mākslas retumu. Dažiem no homunkuliem piemīt pareģu spējas, lai gan ir svarīgi vienmēr darīt tieši pretējo tam, ko viņi iesaka, jo homunkuli ir ļaunprātīgi un vēl saviem radītājiem nelaimi. Kā jums šķiet, vai tas nav aiz­vainojoši?

Bet tas vēl nebija nekas. Viņš stāstīja (ar platām, bēdu pilnām acīm), ka viņa mīļais meistars Artūrs Krūmložņa jau sen bija turējis aizdomās Saimonu Siržulauzēju, bet nekad nav bijuši pierādījumi viņa ļaundarībām. Līdz tai nelaimīgajai dienai, kad Krūmložņa nejauši uzzinājis, ka pie Siržulauzēja atrodas Samarkandas amulets. Pirms viņš paspējis par to paziņot varas iestādēm, Siržulauzējs un viņa džins ielauzies mājā, lai viņus visus nogalinātu. Krūmložņa kopā ar Džonu Mandrāku, savu uzticamo audzēkni, izveidojuši stipru aizsardzību, un darbībā iesaistīta pat Martas kundze, kura varonīgi centusies aizturēt Siržulauzēju saviem spēkiem. Bet tas viss izrādījies velti. Krūmložņas kungs un kundze tika nogalināti, un Netenjels bēdzis, glābjot savu dzīvību, un viņam palīdzējis tikai mazs velnēns. To visu stāstot, zēnam acīs bija asaras; izskatījās, ka viņš pats tic šīm muļķībām.

Turpmāk viņa meli pieņēma vēl lielākus apmērus. Nekādi nevarēdams pierādīt Siržulauzēja vainu, Netenjels bija devies uz Hedlhemas muižu, cerēdams kaut kā novērst viņa ieplānoto noziegumu. Un tagad viņš bija laimīgs, ka izdevies izglābt valsts vadītāju dzīvības, utt., utt.; goda vārds, te pat velnēnam bija jāraud!

Bet viņi uzķērās. Neapšaubīja nevienu puikas vārdu. Šis vēl kaut ko uzkoda, iedzēra šampanieti un devās prom ministrijas limuzīnā, atpakaļ uz Londonu un gatavs turpmākai iztaujāša­nai.

Protams, arī es devos viņam līdzi. Negatavojos izlaist saim­nieku no redzesloka, jo viņam bija jāizpilda solījums.

kalpotāja soļi aizskanēja lejup pa kāpnēm. Mēs ar Netenjelu palūkojāmies apkārt.

-    Man labāk patika tava vecā istaba, es beidzot teica. Šī te smird, un tu pat vēl neesi ievācies.

-    Nesmird vis.

-    Smird gan: pēc svaigas krāsas un plastikāta, un visām jau­nām, tikko izgatavotām lietām. Tomēr tev jau laikam patīk vai ne, Mandrāka kungs?

Zēns neatbildēja. Viņš steidzās pie loga, lai palūkotos, kāds skats aiz tā paveras.

Bija pienācis jau nākamās dienas vakars, un pirmoreiz šo dienu laikā saimnieks bija atstāts viens pats. Iepriekšējās div­desmit četras stundas viņš bija pavadījis, satiekoties ar minis­triem un policiju un atkal un atkal pārstāstot savu stāstu, pie­pušķodams to ar jauniem meliem. Pa to laiku es gaidīju viņu uz ielas, [119] [1] Valdības ēkās ir pilns ar ifrītiem un Izluklodēm, un es baidījos, ka tās var pamanīt manu klātbūtni.nepacietībā trīcēdams. Mans izmisums bija tikai pieau­dzis, kad zēns bija pavadījis pirmo nakti īpašā Vaitholas guļam­istabā vietā, ko stingri apsargāja. Kamēr viņš krāca, man vaja­dzēja salt ārā un nebija iespējas parunāties ar viņu.

Bet šodien Netenjela turpmākais liktenis beidzot bija izlemts. Ministrijas automašīna bija aizvedusi viņu uz jaunā meistara māju modernu ēku Temzas krastā. Zēnam tika pateikts, ka vakariņas pasniegs pusdeviņos; meistars viņu gaidīs ēdamis­tabā astoņos piecpadsmit. Tas nozīmēja, ka mums ar saimnieku palika stunda divvientulības. Es izlēmu, ka parūpēšos, lai mēs to pavadītu lietderīgi.

Istaba bija iekārtota kā parasti: gulta, skapis (moderns tāds, kurā var ieiet), grāmatplaukts, galds un krēsls. Durvis veda uz nelielu vannasistabu. No griestiem staroja spēcīgs elektriskais apgaismojums, un gaisma plūda arī pa nelielo logu. Ārpusē mēness apspīdēja Temzas ūdeņus. Zēns lūkojās uz Parlamenta ēku, kas atradās gandrīz pretī, un viņa sejā atspoguļojās savāda izteiksme.

-    Tagad viņi ir daudz tuvāk, es teicu.

-   Jā. Viņa būtu ļoti lepna. Netenjels pagriezās un atskārta, ka es, pieņēmis Ptolemaja formu, guļu viņa gultā. Pazūdi! Es negribu, lai tavi briesmīgie… Oho! Viņš pamanīja grāmatu, kas gulēja grāmatplauktā blakus gultai. Fausta konspekti! Un tā pieder man! Apbrīnojami! Krūmložņa pat aizliedza man tai pieskarties.

-    Tikai atceries, ka Faustam tas nebeidzās labi…

Zēns šķirstīja lappuses. Satriecoši… Un mana jaunā meis­tare saka, ka es drīkstot savā istabā veikt nelielas burvestības.

-   Ak jā, tava jaukā, mīļā, jaunā meistare. Es skumji pašū­poju galvu. Tu esi apmierināts ar viņu, vai ne?

Saimnieks dedzīgi pamāja ar galvu. Vaitvelas jaunkundze ir ļoti varena. Viņa man daudz ko iemācīs. Un izturēsies pret mani ar pienācīgu cieņu.

-    Tev tā šķiet? Vai viņa ir cienījama burve? Es saviebos. Mana vecā draudzene Džesika Vaitvela, nedabiski tievā aizsar­dzības ministre, Londonas Tauera galva, Mokpilno ložu pavēlniece… Jā, tā bija iespaidīga figūra. Un nebija nekādu šaubu, cik augstu varas iestādes vērtēja Netenjelu, ja nodeva viņas rūpī­gajā gādībā. Šai būtnei katrā ziņā būs pilnīgi cita pieeja nekā Artūram Krūmložņam, viņa papūlēsies, lai zēna talants neiet zudumā… Ko tas nodarīs zēna raksturam, tas bija cits jautā­jums. Bet viņš katrā ziņā saņēma to, ko bija pelnījis.

-    Viņa teica, ka mani gaida spīdoša karjera, Netenjels turpi­nāja. Ja es pareizi izspēlēšu visas kārtis un cītīgi strādāšu. Un vēl viņa apsolīja, ka uzraudzīs manas mācības un, ja viss veik­sies labi, mani iekļaus ātrajā apritē, un es drīz vien varēšu strā­dāt ministrijā un gūt pieredzi. Zēna acīs atkal zaigoja triumfs, tik kaitinošs, ka man gribējās pārlikt viņu pār celi un nopērt. Es izlikos, ka žāvājos un uzbužinu spilvenu. Bet viņš tikai mala savu. Meistare apgalvoja, ka ministrijā nav vecuma ierobežo­jumu, viss atkarīgs tikai no talanta. Es teicu, ka gribētu strādāt Iekšlietu ministrijā tieši viņi ir tie, kas dzen pēdas Pretošanās kustībai. Vai tu zini, ka Londonā noticis vēl viens uzbrukums, kamēr mēs bijām prom? Ir uzspridzināts kāds birojs Vaitholā. Vēl neviens neko nav noskaidrojis, bet es varu derēt, ka tiktu viņiem uz pēdām. Vispirms es noķeršu Fredu un Stenliju, un to meiteni. Es piespiedīšu viņus runāt un tad…

-    Piebremzē mazliet, sacīju. Vai tu jau neesi izdarījis pie­tiekami vienam mūžam? Padomā par to nogalināti divi varas apmāti burvji, simts varas apmātu burvju izglābti… Tu esi varo­nis.

Viņš nesaklausīja manu sarkasmu. Devro kungs teica to pašu.

Pēkšņi pielēcu kājās un pastiepu galvu uz loga pusi. Ieklau­sies! es izsaucos.

-Ko?

-    Tur var dzirdēt simtiem cilvēkus, kas tev… neuzgavilē.

Viņš uzmeta man drūmu skatienu. Tas nozīmē…

-    Tas nozīmē, ka valdība to visu pamatīgi noklusējusi. Kur ir fotogrāfi? Kur žurnālisti? Biju gaidījis, ka tu būsi šīsdienas The Times pirmajā lappusē. Viņiem vajadzēja publicēt tavu dzīves­stāstu, pasniegt tev medaļas, izdot pastmarkas ar tavu smaidošo seju… Bet tā taču nenotiek, vai ne?

Saimnieks nošņaukājās. Tas viss jāpatur noslēpumā drošī­bas apsvērumu dēļ. Vismaz tā man teica.

-    Nē, tas nav drošības nolūkos. Viņi vienkārši negrib izska­tīties pēc pēdējiem muļķiem. "DIVPADSMITGADĪGS ZĒNS IZGLĀBJ VALDĪBU"? Par viņiem smietos uz visām ielām. Nem vērā, no tā burvji baidās visvairāk. Kad tas notiek, tās ir viņu beigas.

Netenjels pavīpsnāja. Viņš bija par jaunu, lai saprastu. Ne jau no vienkāršajiem ļaudīm mums jābaidās, zēns teica, bet no sazvērniekiem no tiem, kam izdevās aizbēgt. Vaitvelas jaun­kundze saka, ka to dēmonu ir izsaukuši vismaz četri burvji, tā ka bez Siržulauzēja, Šīlera un Laima bija jābūt vēl vismaz vie­nam. Laims ir pazudis, un arī sarkanbārdainais vīrs nav redzēts nevienā no ostām vai lidostām… Tīrā mistika! Esmu pārlieci­nāts, ka arī Šolto Pinns tajā visā iesaistīts, bet es nedrīkstu par viņu neko minēt pēc tā, ko tu savārīji viņa veikalā.

-    Jā gan, es teicu, salicis rokas aiz galvas, un sāku runāt uzjautrinošā tonī, manuprāt, tev ir šis tas slēpjams. Es, tavs mazais velnēns, un visi mani nedarbi. Un tu, kas nozog amuletu un iegāž savu meistaru… Saimnieks nosarka un izlikās, ka iet apskatīt jauno skapi. Piecēlos un soļoju viņam aiz muguras. Starp citu, es ievēroju, ka tu savā stāstā esi piešķīris Martas kundzei zvaigznes lomu, es turpināju. Vai tas palīdz remdēt sirdsapziņas mokas?

Netenjels apcirtās, sejai kvēlojot. Ja tu gribi kaut ko teikt, tad saki, viņš nošnāca.

Es nopietni paskatījos uz savu saimnieku. Tu teici, ka atriebsies Siržulauzējam, es sacīju, un tā arī izdarīji. Varbūt tā tu jūties mazliet labāk vismaz es tā ceru, bet zināt nevaru. Bet tu arī apsolīji: ja es tev palīdzēšu cīņā pret Siržulauzēju, tu mani atbrīvosi. Es tev palīdzēju. Man pat šķiet, ka vairāk­kārt glābu tavu dzīvību. Tavs ienaidnieks ir miris, un tu savās acīs esi veiksmīgāks nekā jebkad agrāk. Un tagad ir laiks turēt solījumu, Netenjel, un atlaist mani brīvībā.

Mirkli puika klusēja. Jā, viņš beidzot teica. Tu man palī­dzēji… Tu mani izglābi…

-    Sev par mūžīgu kaunu.

-    Un es esmu… jaunais burvis apklusa.

-   Apkaunots?

-Nē.

-    Sajūsmināts? -Nē.

-    Pavisam nedaudz pateicīgs?

Viņš dziļi ievilka elpu. Jā. Es esmu tev pateicīgs. Bet tas nemaina faktu, ka tu zini manu īsto vārdu.

Bija laiks to visu beigt, vienreiz un uz visiem laikiem. Biju noguris; mana būtība smeldza, jau devīto dienu atrodoties šajā pasaulē. Gribēju tikt prom. Tiesa gan, teicu. Es zinu tavu vārdu, un tu zini manējo. Tu vari mani izsaukt. Es varu tevi iegāzt. Tas mūs padara līdzvērtīgus. Bet, kamēr būšu Citā pa­saulē, kam lai es to teiktu? Nevienam. Tev vajadzētu vēlēties, lai es ātrāk pazūdu. Ja mums abiem paveiksies, mani neviens neiz­sauks, kamēr vien tu dzīvosi. Bet, ja mani tomēr izsauks… es dziļi ievilku elpu, apsolu, ka neizpaudīšu tavu vārdu.

Zēns klusēja. Gribi, lai tas tiek paziņots oficiāli? es iebrē­cos. Kā būtu ar šādu: "Ja es laužu šo solījumu, lai kamieļu bari mani iemin smiltīs un manus pīšļus izkaisa visos vējos!" [120] [1] Tas ir sens ēģiptiešu zvērests. To lietojot, ir jāuzmanās tas vienmēr piepildās.

Es nespēju būt vēl daiļrunīgāks.

Saimnieks vilcinājās. Man jau šķita, ka viņš tūlīt piekritīs. Nezinu gan, Netenjels murmināja. Tu esi dē… džins. Zvē­resti tev neko nenozīmē.

-    Tu mani jauc ar kādu burvi! Labi, tad runāsim tā, dusmās pakāpos atpakaļ, ja tu mani tūlīt pat nelaidīsi vaļā, es došos lejup un pastāstīšu tavai mīļajai Vaitvelas jaunkundzei, kā viss patiesībā notika. Viņa būs ļoti ieinteresēta redzēt manu patieso formu.

Zēns iekoda lūpā un pasniedzās pēc grāmatas. Es varētu…

-   Jā, jā, tu varētu izdarīt daudz ko, es sacīju. Tā jau ir tava nelaime. Tu esi pārāk gudrs. Daudz kas noticis tikai tāpēc, ka tu biji pārāk gudrs, lai atstātu visu tā, kā tas ir. Tu gribēji atriebties, izsauci varenu džinu, nozagi amuletu, un citi tavā

vietā par to samaksāja. Tu izdarīji to, ko vēlējies, un es tev palī­dzēju, jo man tas bija jādara. Un nav šaubu, ka, liekot lietā savu aso prātu, tu varētu man izgudrot vēl jaunas saistības, bet ne jau tik ātri, lai paspētu aizkavēt mani tūlīt pat pateikt tavai jaunajai meistarei visu par amuletu, Krūmložņu un mani.

-    Tūlīt? Netenjels klusi jautāja.

-    Tūlīt pat.

-    Tad tu attaptos tabakdozē.

-    Tas nevienam no mums nenāktu par labu.

Uz brīdi mēs cieši skatījāmies viens otram acīs, iespējams, pirmoreiz. Tad, smagi nopūties, zēns novērsās.

-   Atbrīvo mani, Džon, es teicu. Es esmu paveicis daudz. Un esmu noguris. Tāpat kā tu.

Netenjels mazliet pasmaidīja. Es gan neesmu noguris, viņš teica. Ir tik daudz kas, ko gribētos izdarīt…

-    Tieši tā, es piekritu. Pretošanās kustība… sazvērnieki… Tev būs vajadzīgas brīvas rokas, lai sadzītu viņu pēdas. Padomā par citiem džiniem, kas tev būs jāizsauc, kad tu attīstīsi savu spīdošo karjeru. Viņiem nebūs manas iznesības, bet viņi tevi mazāk ķircinās.

Likās, ka kaut kas manā runā bija saimnieku aizkustinājis. Lai notiek, Bartimaj, viņš beidzot teica. Es piekrītu. Bet tev būs jāpagaida, kamēr uzzīmēšu apli.

-    Nekādu problēmu! biju sajūsmā. Patiesībā es pat varētu tevi pa to laiku izklaidēt! Ko tu vēlētos? Varu dziedāt kā lak­stīgala, uzburt gaisā skaistu mūziku, radīt tūkstošiem skaistu smaržu… Domāju, ka varētu pat nedaudz pažonglēt, ja tas tevi uzjautrinātu.

-    Paldies, bet tas nebūs vajadzīgs.

Istabas viens stūris bija bez paklāja un nedaudz augstāks par pārējo grīdu. Šeit ar rūpīgu precizitāti un tikai pāris reižu ielūkojoties formulu grāmatā, Netenjels ar melnu krītu, ko bija atradis galda atvilktnē, uzzīmēja vienkāršu pentaklu. Kamēr viņš strādāja, es izturējos ļoti klusi. Negribēju, lai saimnieks pieļauj kādu kļūdu.

Galu galā viņš pabeidza un stīvi piecēlās, turēdams roku pie muguras. Gatavs, zēns teica. Kāp iekšā.

Es uzmanīgi nopētīju rūnas. Tā atceļ Adelbranda pentaklu, vai ne? -Jā.

-    Un šī lauž Mūžīgo saistību?

-   Jā. Un redzi šo hieroglifu? Tas pārrauj saikni. Vai tu gribi, lai tevi atbrīvo, vai ne?

-    Tikai pārbaudu. Es ielēcu lielākajā aplī un pagriezos pret viņu. Netenjels gatavojās, prātā sakārtojot vārdus, un nikni paskatījās uz mani.

-    Novāc no sejas to muļķīgo smīnu, zēns teica. Tas novērš manu uzmanību.

-   Atvaino. Es pieņēmu pretīgu ļaunuma un bēdu pilnu izteiksmi.

-    Tā nav ne par matu labāka.

-   Atvaino, atvaino.

-    Labi, gatavojies. Viņš ievilka elpu.

-   Vēl tikai viens ieteikums, es teicu. Ja tu drīz vien atkal gribēsi kādu izsaukt, es ieteiktu Fakvarlu. Viņš ir labs strād­nieks. Liec šim dēmonam darīt kaut ko saturīgu, piemēram, iztukšot ezeru ar sietu vai izskaitīt smilšu graudiņus jūrmalā. Viņam tas veiksies.

-    Vai tu gribi tikt prom vai ne?

-    Jā, jā. Ļoti.

-    Nu tad…

-    Netenjel vēl viena lieta.

-Kas?

-    Klausies: kā burvim tev ir liels potenciāls. Un es to nedo­māju tā, kā tev šķiet. Iesākumam tev ir nedaudz vairāk inicia­tīvas nekā lielākajai daļai burvju, bet viņi to no tevis izdzīs, ja nepiesargāsies. Un vēl tev ir sirdsapziņa, tas ir kaut kas ļoti rets, un to ir viegli pazaudēt. Sargā to. Tas arī viss. Ak, un es, ja būtu tavā vietā, uzmanītos no tavas jaunās meistares.

Saimnieks mirkli vērās manī, it kā vēlēdamies kaut ko teikt. Un tad nepacietīgi papurināja galvu. Ar mani viss būs kārtībā. Neuztraucies. Šī ir tava pēdējā iespēja. Man pēc piecām minū­tēm jābūt lejā uz vakariņām.

Esmu gatavs.

Zēns ātri un bez kļūdām izrunāja Atbrīvošanas vārdus. Jutu, ka ar katru viņa izrunāto zilbi saiknes, kas mani bija saistīju­šas pie Zemes, kļūst arvien vājākas. Kad viņš tuvojās beigām, mana forma izstiepās, izpletās ārpus apļa robežām. Plānos atvē­rās neskaitāmas durvis, saukdamas mani pie sevis. Es kļuvu par biezu dūmu mākoni, kas ar rēcienu uzšāvās gaisā, piepildot istabu, kura ar katru mirkli man kļuva arvien nereālāka.

Netenjels bija beidzis. Viņa mute aizvērās. Pēdējā saikne pār­trūka kā stipra ķēde.

Es pazudu, atstājot aiz sevis asu sēra smaku. Lai viņš mani tik drīz neaizmirstu.