Mērija Hofmane
Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta
Zvaigžņu pilsēta ir lieliskās grāmatas Stravaganza. Masku Pilsēta turpinājums. Lasītājs atkal nokļūst pasakainajā, baisi nodevīgajā Tālijas pasaulē, kur valda romantika, ko caurvij burvestības un neganti konfliktējošas uzticības jūtas.
Džordžija mīl zirgus, bet ienīst patēva dēlu Raselu, kam galvenais mērķis. Šķiet, ir sagandēt meitenei dzīvi, bet Džordžija negrib neko citu, kā vien iespējami bieži jāt ar zirgiem un izvairīties no Rasela.
Beidzot sakrājusi pietiekami daudz naudas, lai nopirktu antikvariāta logā noskatītu spārnotu zirdziņu, Džordžija saprot, ka dārgums jātur tālāk no Rasela viņš taču var apjaust, cik. tas Džordžijai dārgs. Meitene gan nezina, ka zirdziņš piedāvās iespēju bēgt uz citu pasauli citā laikāuz sešpadsmitā gadsimta Re moru pilsētu, kas līdzīga Sjēnai Itālijā, tomēr veidojusies pavisam atšķirīgi…
Džordžija aizmiga ar lidojošo zirdziņu rokā, gribēdama nokļūt vietā, kur sastopami spārnoti zirgi, lai vienreiz par visām reizēm varētu aizbēgt no likstām.
Šajā uzmundrinošajā, tomēr palaikam bīstamajā jaunajā pasaulē Džordžijai jāatrod sava sūtība.
No angļu valodas tulkojusi Vanda Tomaševiča
Noskanējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis imantslochmelis@inbox.lv
Mērija Hofmane ir pieprasītu bērnu grāmatu un recenziju autore.
Rakstniece ir caurcarēm Itālijas entuziaste un pavada tajā tik daudz laika, cik iespējams. Mīlestība pret Itāliju iedvesmojusi uzrakstīt šo un ari iepriekšējo grāmatu -Masku Pilsētu, kurā darbība risinās Belecā (Venēcijā). Mērija Hofmane ir arī bērnu literārā žurnāla Amadillo redaktore. Rakstniecei ir trīs pieaugušas meitas, viņa ar vīru dzīvo Rietumoksfordšīrā.
Stravaganza. Zvaigžņu pilsēta ir Mērijas Hofmanes triloģijas Stravaganza otrais romāns. Tajā darbojas ari Masku pilsētas Belecas pavalstnieki, taču darbība notiek galvenokārt senajā Zvaigžņu pilsētā un divdesmit pirmā gadsimta Londonā. Rakstnieces izdomu un spēju veidot negaidītus sižeta pavērsienus var tikai apbrīnot.
Jauku ceļojumu laikā un telpā!
Vanda Tomaševiča, tulkotāja
No lasītāju atsauksmēm
Stravaganza. Zvaigžņu pilsēta varbūt ir lieliskākā grāmata, kādu man jebkad nācies lasīt. Aizraujošais sižets paņem savā varā jau ar pirmajām lappusēm. Iesaku to izlasīt katram. Neticami reālistisko gaisotni un klātbūtnes izjūtu rada tas, ka šajā darbā noteikti ieraudzīsiet ari sevi.
Džila (12 g.)
Man šī grāmata ļoti, ļoti patika, un es nespēju no tās atrauties, līdz nebiju izlasījusi līdz beigām. Likās, ka Džordžija ir tik līdzīga man pašai, ka spēju just līdzi visiem viņas pārdzīvojumiem. Pēc tam izlasīju arī pirmo grāmatu STRAVAGANZA. MASKU PILSĒTA, un arī tā man šķita tikpat aizraujoša. Ar nepacietību gaidīšu ari citas šīs rakstnieces grāmatas.
Emīlija (15 g.)
Šo grāmatu caurvij noslēpumainība un vienlaikus arī starojošs dzīvesprieks, kas atgādina par nepieciešamību jebkuros apstākļos saglabāt ticību veiksmei un mazliet brīnumam.
Ils (16g.)
821.111-93 Ilo 122
Mākslinieks Piters Beilijs
Mērija Hofmane
Stravaganza-2 Zvaigžņu pilsēta
Pateicība
Paldies maniem itāliešu konsultantiem: Edgardo Cajini
Redaktore
Notiek līgumu un savienību slēgšana, kas spēj atņemt labākajam zirgam uzvaru. Parastas zirgu skriešanas sacīkstes tās nav. Tas ir karš. Un, ja uzvaru nav iespējas gūt ar ātrumu un spēku, tā jānopērk vai jānozog.
…No torņa bronzas skaņa lejā krīt: parāde uz priekšu slīd…
Tagadība gaist,
karodziņu meža tālē finišs kaist, lejā paliek dārdi, augšā brīves klaids, acu skatam neaizsniedzams tas…
(Staigāju pa pils bezgalīgajiem plašumiem kā pa apburtu mežu. Šajā mežā neslēpjas pūķi, bet notiek daudzi labi brīnumi.)
Čezare jau vairākas dienas tikpat kā neizgāja no staļļa. Viņa iemīļotā ķēve Zvaigžņugaisma gaidīja atskrienam kumeļu, un līdz dzemdībām Čezarem bija jābūt klāt. Pat naktis zēns pavadīja salmos tukšā steliņģī līdzās Zvaigžņugaismai, līdz beigās viņa brūnie mati salmu putekļos kļuva palsi, bet zem apģērba kņudēja un durstīja.
Pēc steigā iekostām pusdienām atsteidzies atpakaļ uz stalli, Čezare, zirgu kopdams, žagojās, ik pa brīdim klusītēm caur zobiem ķēvei uzsvilpjot. Zvaigžņugaismas krēpes mijkrēslī laistījās kā sudrabs, un, kad Čezare tās sukāja, ķēve nemierīgi grozījās steliņģī un nīgri bubināja.
Šobrīd galvenais bija Zvaigžņugaisma. Čezares ģimene dzīvoja staļļa tuvumā, viņa tēvs Paolo strādāja Auna zvaigznājā par zirgu meistaru. Paolo uzticēja dēlam rūpes par Zvaig-žņugaismu, un Čezare apņēmīgi tiecās tēvu nepievilt.
Nu jau ilgi vairs nebūs, manu drostaliņ, Čezare čukstēja, un ķēve viņam atgrudzināja. Staļļa pustumsā gandrīz vai izskatījās, ka Zvaigžņu gaisma pamāj ar savu palso galvu. Arī pārējie zirgi nevarēja rast mieru. Krustoti ar arābu rumakiem, tie bija gaužām jutīgi Aunam derēja tikai sacīkšu dzīvnieki. Staļļa tālajā galā pa miegam mīdījās un ausis kustināja jaunais bēris Arkandželo laikam jau sapņoja par uzvaru.
Čezare iekārtojās salmos uz gulēšanu, un ari viņam sapnī rādījās uzvara. Gan dienu, gan nakti viņam bija viens sapnis -jāt ar Auna zirgu Zvaigžņu sacīkstēs un uzvarēt.
Pa staļļa durvīm ieslīdēja pelēks kaķēns un graciozā solī devās tieši pie aizmigušā Čezares. Lēnītēm, uzmanīgi ieritinājies zēna rokas izliekumā, mincis sāka murrāt.
īsi pirms pusnakts stallī radās citi trokšņi. Zvaigžņugaisma sāka nemierīgi mīņāties. Čezare, acumirklī pamodies, juta tēva klātbūtni. Gandrīz vai sametās baisi: kā tas tēvam izdodas? Paolo vienmēr zināja, kur un kad ierasties. Ienācis ar lāpu, zirgu meistars to piestiprināja augstu pie sienas, lai salmos neiešvirkst dzirksteles. Čezare pielēca kājās, iztramdīdams neapmierināto kaķi, kas, aizgājis līdz durvīm, sāka mazgāties.
Lāpas plīvojošajā gaismiņā tēvs ar dēlu rimti ņēmās ap ķēvi bija klāt viņas stunda. Dzemdības nebija smagas, Zvaigžņugaismai tās nebija pirmās. Kad kumeļš ieslīdēja Čezares rokās, zēns atsprāga atpakaļ kā apdedzinājies.
Kas tad nu? čukstus noprasīja Paolo. Šķita, ka stallī neviens vairs neelpo.
Nezinu, atčukstēja Čezare. Vai tu nejuti? Kumeļš tāds jocīgs. Tikko tam pieskāros, uzreiz jutu triecienu tikpat kā zibens izskrēja cauri.
Zvaigžņugaisma, pagriezusi skaisto galvu, aplaizīja kumeļu. Piedzimušais mazulis bija ne tikai mikli tumšs, bet piķa melns, melns kā nakts aiz durvīm, kur pilsētas dievnamu zvani sita pusnakts stundu. Uzstīvējies kājās, kumeliņš neapzināti prasīja mātes pienu kā jau zīdainis.
Durvīs, ko Paolo bija atstājis pusvim, pēkšņi iebrāzās vējš. Stallī ielija mēness upe. Čezarem aizrāvās elpa. Mēnesnīcas sidrabotajā gaismā ar lāpas mesto zelta atblāzmu kumeļš, kas nule bija ieradies pasaulē, līdzinājās teiksmainam burvju tēlam.
Garkājainais mazulis rāvās pie mātes pupa un siltajā nakts gaisā aši apžuva. Melnais akots laistījās mirdzoši melns: jau tagad varēja pateikt, ka tas būs izcils sacīkšu zirgs. Bet tas jau nebija viss. Pavingrinājis zaļoksnos muskuļus un stingrāk nostājies uz izstīdzējušajām kājām, kumeļš sarāva augšup plecus un izpleta divus mitms, melnus spārniņus apmēram tik lielus kā jaunam gulbim.
Pat pelēkais kaķis, pienācis tuvāk, nolūkojās kumeļā. Čezare ievēroja, ka visi zirgi stallī, pat Arkandželo, pēkšņi pamodušies, noskatās jaundzimušajā kumeļā. Zēnu pārņēma mežonīgas jūtas. Viņš nezināja, ko darīt līksmi aurot vai raudāt. Viens gan bija skaidrs tas ir ārkārtējs notikums, kas mainīs viņu dzīvi.
Spārnoto zirgu sedza smalku puteklīšu kārta. Tas stāvēja neliela antikvariāta pārpildītā skatloga stūri, kurā Džordžija, kopš zirdziņš tur parādījās, ik dienu atceļā no skolas mēdza iemest skatienu. Pirmoreiz viņa zirdziņu pamanīja pirms mēneša un bija gandrīz sakrājusi naudas summu, kas vīdēja uz zirdziņa kaklā uzkārtās baltās papīra strēmeles.
Sakrāt nebija viegli, lauvas tiesa no kabatas naudas aizgāja Džordžijas jāšanas skolas nodarbībām, kuras viņa varēja atļauties tikai vienreiz divās nedēļās.
Kāpēc viņai vajadzīgs tāds dārgs vaļasprieks? patēvs Ralfs, iegādājoties pameitai ķiveri un jātnieku bikses, kurnēdams jautāja Džordžijas mātei. Kāpēc viņa nevarētu aizrauties ar meitenēm raksturīgām lietām?
Tu domā, ka sanāktu lētāk? Džordžijas māte zobgalīgi at-vaicāja tā bija viena no retajām reizēm, kad Mora nostājās meitas pusē. Priecājies, ka tev katru nedēļu nepieprasa jaunu apģērba kārtu, knišļus, mobilo telefonu vai matu krāsu. Un, ja kas, izdevumus maksu par trenēšanos Džordžija sedz pati.
Saruna notika pirms diviem gadiem Ralfs tikko bija apprecējies ar Moru un atvedis uz palikšanu savu dēlu Raselu. Pietika par viņu iedomāties, un Džordžijai izkalta mute un nosvīda plaukstas. “Labāk domā par spārnoto zirgu!” viņa sev teica.
Ak, ja izdotos tikt pie zirga ar spārniem, varētu uzsēsties tam mugurā, bezrūpīgi pacelties debesis un aizlaisties projām uz visiem laikiem! Aizvērusi acis, Džordžija iztēlojās sevi auļojoša zirga mugurā mirklī, kad tas no soļa pāriet riksī, no rikša auļos, tālāk pilnos auļos, bet beigās, jā, kāpēc nevarētu būt vēl kāds posms? Tāpat kā ātruma pārslēgšanai uz šosejas, arī zirga auļiem varētu sekot gluda pāreja, un tad spārnu vēzieni paceltu to ar visu jātnieci gaisā, kur viņus neviens neaizsniegtu.
Kāds piebungoja pie stikla, un Džordžijai neatlika nekas cits kā atvērt acis. Viņā noraudzījās sirms kungs ar brillēm un māja ar roku, lai ienāk. Džordžija saprata, ka tas ir antikvariāta īpašnieks Goldsmita kungs, protams, ja varēja ticēt pa-balējušajam uzrakstam virs skatloga. Vīrs vēlreiz aicinoši pamāja, un Džordžija atvēra veikala durvis.
Paolo saprata, ka melnais kumeļš, cik ātri vien iespējams, jāaizved projām no pilsētas. Pietiks, ja par notikumu sāks runāt, un kāds var sadomāt spārnoto brīnumu nolaupīt. Jāpateicas debesu spēkiem, ka viss notika šajā pilsētas rajonā, Auna zvaigznājā, tā taču bija vienreizēji laba zīme pirms vasaras Zvaigžņu sacīkstēm. Paolo stingri nolēma, ka notikušais jāpatur noslēpumā.
Sacīkstēs ar viņu piedalīties nevarēsim, viņš dēlam teica. Kurš tad ļaus mums izmantot tādu priekšrocību.
Tāpat jau šovasar viņu nevarētu laist trasē, atbildēja Čezare, par jaunu.
Nesaki vis, sacīja Paolo, spārnotie, kā zināms, nav nekādi parastie bērīši. Viņi aug stundām, nevis dienām.
Tēvs ar dēlu palika sardzē visu nakti, abi berzēja kumeļu un ķēvi ar salmiem, iekārtoja tiem tīni guļvietu, sanesa svaigu ūdeni. Jāsaka gan, ka melnais kumeļš jau dažas stundas pēc savas nākšanas pasaulē izskatījās spēcīgs un pieaudzis, bet tā bija parasta lieta. Viena no daudzajām zirgu īpašībām, kas Če-zarem patika, proti, kumeliņi, tikko piecēlušies kājās, bija patstāvīgi. Pavisam citādi nekā Čezares mazie brāļi un māšeles, ar kuriem māte tā noņēmās. Paies ilgs laiks, kamēr viņi izaugs par kārtīgiem cilvēkiem.
Čezarem daudz labāk patika būt kopā ar tēvu staļļa zirgu siltajā smaržā nekā mājas burzmā, kur mūždien bija veļas diena un uz plīts burbuļoja mannas biezputras katliņš bērniem. Turklāt tikai stallī viņš varēja ar Paolo parunāt un uzzināt par tādiem brīnumiem kā spārnotie zirgi.
Kaut kas tāds Remorā, stāstīja Paolo, atgadās ne biežāk kā vienreiz simts gados. Manā mūžā pirmo reizi, turklāt mūsu zvaigznājā, Paolo priecājās. Nekas labāks Aunā manas dzīves laikā nav gadījies.
Bet
Tas viss notiek savādi, Paolo nesteigdamies iesāka, domīgi lūkodamies Čezarē un rūpīgi izvēlēdamies vārdus.
Pēc ciltsrakstiem spārnotā ierašanos neparedzēt. Parasti jau
tādi zirgi dzimst juku laikos tieši tādos, kā mums ir tagad. Zvaigznājā, kurā kumeļš piedzimst, gaidāma veiksme. Tomēr pats par sevi zirgs panākumus nenodrošina. Zināmā mērā viņš nes sev lidzi briesmas.
Beigās Paolo un Čezare nolēma, ka ķēve un kumeļš nākamnakt jāpārved uz citu vietu. Droši pārvietot zirgus uz Santa Finu varēja tikai tumsā. Alesandro saimniekam Roderigo varēja droši uzticēties par kumeļu, kamēr tas izaugs, neviens neuzzinās. Tomēr, ja kāds izokšķerētu, Auna sāncenši, jo īpaši Dvīņu un Kundzes zvaigznāji, apgrieztu pasauli ačgārni, lai tiktu pie kumeļa un laupītu Aunam tā labo zīmi. Droši rādīt kumeļu dienas gaismā varēs tikai pēc lielajām šīgada sacīkstēm.
Kā mēs viņu nosauksim? jautāja Čezare.
Par Merlu (Melno strazdu) [1] , nedomādams atbildēja tēvs.
Lai viņam viegls lidojums!
Goldsmita kunga veikals bija nekārtīgākā un pievilcīgākā vieta, kādu Džordžija jelkad redzējusi. Mēbeles, grezni nieciņi, apģērbi, ieroči, grāmatas, vērtslietas un galda piederumi mētājās juku jukām vienā kaudzē. Vistrakāk izskatījās pie kases aparāta misiņa lietussargu statnī rēgojās divi zobeni, muskete, zaļš zīda lietussargs un kruķu pāris. Goldsmita kunga krēsls bija iespiests starp nevīžīgi saliktām nošu lapu kaudzēm un apbružātu, ādā iesietu grāmatu grēdām. Patlaban veikalnieks kā no cietokšņa noraudzījās Džordžijā.
Laikam būsi manā skatlogā kaut ko nolūkojis, viņš iesāka. Ievēroju, ka vai katru dienu tu ap šo laiku tajā skaties. Kas par lietu? Nepietiek naudiņas? Neklusē, puis, klāj vaļā!
Džordžija juta, ka nosarkst. Augstā debess, jau atkal! Pie visa vainīgi īsie mati un viņas krūtis pankūkas biezumā. Pietika jau ar neērtībām klasē, kur visas meitenes dižojās ar izteiksmīgām auguma līnijām. Tāpēc jau Džordžija bija pasākusi staigāt uzkumpusi un ģērbties maisveida džemperos. Pēdējā laikā viņa bija iejutusies nebēdnes lomā, likdama noprast, ka
Goldsmita kungs smaidīdams meitenē noraudzījās.
Zirgs, atbildēja Džordžija, ar spārniem.
Skaidrs, Goldsmita kungs pamāja. Mans etrusku skaistulītis. Kopija, protams. Iespējams, no kāda Itālijas muzeja veikala.
Vai tad jūs nezināt? Džordžija nespēja slēpt pārsteigumu.
Gluži pārliecināts neesmu, ieteicās Goldsmita kungs.
Mantas pie manis atnāk pa dažādiem ceļiem. Šis, manuprāt, ieradās no vecas kundzes nama Voverlijas ielā. Tā gan bija krustmeita steidzās visu ātrāk pārdot, gribēja tikt pie naudas. Atnesa kārbas ar greznumlietiņām. No mēbelēm diemžēl nekā. 'rās man nocēla uzpircējs. Tomēr dažus tiešām skaistus svečturus dabūju, tie ienesa labu peļņu.
Džordžija svečturus atcerējās. Tos viņa bija redzējusi todien, kad skatlogā parādījās zirgs. Džordžija pēc stundām nekad uzreiz negāja mājās, parasti viņa klīda apkārt, pētīdama veikalu skatlogus, mezdama līkumus. Negribējās būt mājās ar Raselu, kamēr no darba nav pārnākusi māte.
Burvīgs, meitene aši izmeta, cenzdamās atvairīt nepatīkamās domas. Izskatās sens.
Bet tu jau neesi puika, pareizi? apķērās Goldsmita kungs. Nu bija viņa kārta sarkt. Atvaino! Nespēju jauno modei izsekot.
Tas nekas, atbildēja Džordžija, vajadzēja pašai uzreiz pateikt. Mani sauc Džordžija O’Gradi. Mācos Bārnsberijas vispārizglītojošajā skolā Voverlijas ielā. Manuprāt, zinu, par kurn māju ninājāt.
Bet mani sauc Mortimers Goldsmits, stādījās priekšā vecais virs, pastiepdams roku sveicienam. Nu, kad esam kārtīgi iepazinušies, ķersimies klāt zirgam.
Izņēmis no skatloga melno zirdziņu, Goldsmita kungs ielika to Džordžijai plaukstās. Saulē caur stiklu sasilis, tas šķita kā dzīvs. Izņēmusi no džinsu kabatas papīra salveti, Džordžija maigi noslaucīja no zirdziņa putekļus. Goldsmita kungs viņu vēroja.
Cik daudz naudas tev ir? viņš klusi pajautāja, un, kad Džordžija nosauca summu divas mārciņas mazāk, nekā rakstīts uz cenu zīmes, Goldsmita kungs izņēma zirdziņu no viņas rokām un ietīstīja kokvilnas drānā.
Līkop, viņš teica, un Džordžija zināja, ka ieguvusi draugu.
Kad meitene ieradās mājās, Rasels bija jau priekšā viņa istabā dārdēja metālistu mūzika, un Džordžija varēja nemanīta iešmaukt savā istabā. Tikusi istabā, Džordžija aizslēdza durvis un atviegloti nopūtās. Smagākais dienas mirklis pārdzīvots. Kad mājās bija Rasels, vienmēr draudēja briesmas nepaspēt tik drošībā, savā istabā. Ieraudzījis pārnākam mājās Džordžiju, viņš tai allaž uzklupa.
Pirmdienās bija labi: Rasels pēc stundām gāja sist futbolu, bet otrdienās Džordžijai pašai bija privātstundas matemātikā. Piektdienās meitene apmeklēja vijoļspēles nodarbības. Diemžēl trešdienās un ceturtdienās pēc stundām palika divas stundas, kad bija jāizvairās no Rasela, līdz pārnāca vecāki.
Rasels bija divus gadus vecāks par Džordžiju un mācījās divas klases augstāk tajā pašā skolā. Abpusējais naids radās no pirmā acu uzmetiena. “Neceri, ka tava tizlā māte varēs cirst nagus manā tētī,” Rasels toreiz aiz pieaugušo mugurām Džordžijai uzšņāca.
Lai nu kā, viņam neizdevās aizkavēt Ralfu nedz precēt Moru, nedz arī aizliegt abiem pārdot dzīvokļus un par kopējiem līdzekļiem iegādāties jaunu mājokli. Neko nemainīja arī apstāklis, ka gan Džordžija, gan Rasels īstenībā bija vienīgie bērni ģimenē. Raselam gan bija krietni vecāka māsa Liza, kas palika kopā ar māti, kad tā Raselu ar tēvu pameta. Toreiz Raselam šķita, ka pret viņu un tēvu nostājusies visa pasaule.
Tagad viņš pats nostājās pret Džordžiju. Moru Rasels pacieta: viņas dēļ tēvs tagad bija labākā omā nekā agrāk. Tomēr Rasels nekādi nespēja piedot Morai, ka viņa pielika punktu viņu vīrišķajai divvientulībai, bet, tā kā pret pamāti nešpetni izturēties nedrīkstēja, visas dusmas gāzās pār Džordžijas galvu.
Džordžijai nebūtu nekas pretī iedzīvoties vecākā brālī. Savulaik viņai bija brālītis, bet tas, nodzīvojis dažas dienas, nomira. Drīz pēc tam no viņām aizgāja tētis. Tolaik Džordžija bija pavisam maziņa un skaidri neatcerējās nedz tēti, nedz brāļuku. Saglabājās tikai miglainas atmiņas par māti, kas vienā laidā raudāja. Līdz vienudien, noslaucījusi asaras, Mora pateica: “Tad nu tā. Būs vien jācenšas iztikt pašu spēkiem.”
Un tā arī notika, līdz parādījās Ralfs. Džordžijai pret Ralfu īpašu iebildumu nebija. Ralfs Moai mīlēja un, būdams labā omā, bija tīri patīkams. Diemžēl viņš visu laiku šķendējās par naudas lietām. Turklāt atveda sev līdzi Raselu.
Attinusi spārnoto zirdziņu, Džordžija nolika to istabā uz kumodes. Pēc tam viņa piegāja pie datora un to ieslēdza. Meklētājprogrammas ailē Džordžija nodrukāja
Dators uzrādīja 987 radniecīgus avotus, taču Džordžija inter-neta lietās nebija iesācēja un tāpēc aplūkoja tikai pirmo simtu.
Viena no vērtīgākajām izrādījās amerikāņu lapa, kas ziņoja par skaistu, apzeltītu, pirms trim gadiem izsolē piedāvātu, taču nepārdotu bronzas greznumlietiņu. Tā nebija pat astoņu centimetru gara un atgādināja Džordžijai tikko nopirkto zirdziņu, vienīgi noteiktā cena svārstījās no 2000 līdz 3000 dolāriem -ievērojami vairāk, nekā bija samaksājusi Džordžija.
Kāda cita lapa vēstīja par bronzas vāzi no Monteleones (ej nu sazini, kur tāda ir), uz tās esot kaujas rati ar priekšā aizjūgtiem spārnotiem zirgiem. Attēla diemžēl nebija, bet Džordžijai likās, ka spēj ainu iztēloties.
Dvīņu zvaigznāja zirgu meistars Rikardo gaidīja izcilu viesi -Džiljas Hercogu, varenās di Kimiči dzimtas galvu Nikolo. Hercogs bija ieradies viesos pie jaunākā brāļa Ferdinando, kas bija Pāvests un arī Remoras princis. Lai gan augošās di Kimiči Republikas centrs oficiāli atradās Remorā, īstie valdnieki, proti, Hercogs ar saviem mantiniekiem, dzīvoja ziemeļos, Džiljā.
Di Kimiči dinastijas ciltstēva mazmazdēlam Nikolo bija pieci dzīvi bērni, to skaitā četri dēli, un viņš bija godkārīgākais cilvēks visā Tālijā. Nikolo vadībā di Kimiči dzimta bija izpletusi savus taustekļus līdz svarīgākajām pilsētām ziemeļos un vairumā no tām arī valdīja. Savienībai ar Nikolo vai viņa dzimtu ietiepīgi pretojās vienīgi pilsētvalsts Beleca. Taču arī šajā ziņā Nikolo kala plānus.
Lai nu kur, bet Remorā di Kimiči varēja justies droši. Pa ceļam pārsimts metru no Pāvesta pils līdz Dvīņu zvaigznāja staļļiem reizes desmit nācās piestāt un pajokot ar bagātajiem tirgoņiem vai arī pieņemt nabadzīgāku pavalstnieku cieņas apliecinājumus, kas gribēja noskūpstīt Hercogam roku. Stallī Nikolo ieradās visnotaļ labā noskaņojumā.
Rikardo, Dvīņu zvaigznāja zirgu meistars, aiz lepnuma staroja. Vakar viņu apciemoja Pāvests, bet šodien apskatīt zirgus ierodas Džiljas Hercogs, jādomā, bagātākais vīrs Tālijā. Pašu labāko rumaku Rikardo pataupīja beigām.
Un ar šo zirgu, Jūsu Gaišība, mēs startēsim Stellata sacīkstēs.
Nikolo nopētīja tramīgo bēri, kas, nāsis iepletis, steliņģī slējās pakaļkājās. Noglāstījis ar cimdoto roku zirgam purnu, Nikolo nomierinoši to uzrunāja un tad vērsās pie zirgu meistara.
Kādi šogad gaidāmi sāncenši?
Bet, Jūsu Gaišība, neba jūs nezināt, ka pilsētnieki par saviem zirgiem lieku vārdu nebildīs, Rikardo mazliet satraukti iesāka.
Nikolo di Kimiči saltais skatiens lika Rikardo aprauties pusvārdā.
Jums taču, ja nemaldos, tiek maksāts ne tikai par zirgu kopšanu, bet arī tamlīdzīgu noslēpumu izzināšanu? viņš noprasīja.
Jā, Jūsu Gaišība, atmurmināja zirgu meistars. Tagad man ir jauns zirgu puisis, būs vieglāk. Viņu man īpaši ieteica Jūsu Gaišības brāļadēls Belecas Vēstnieks. Sinjors Rinaldo sacīja, ka šis vīrs izdarījis viņam lielu pakalpojumu, tāpat esot arīdzan izdaudzināts noslēpumu okšķeris.
Nikolo pasmaidīja. Kaut ko par šī vīra pakalpojumu Be-lecā viņš bija dzirdējis. Ja tas tiešām taisnība, tad vīrs būs atpestījis pilsētu no negantākās di Kimiči dzimtas pretinieces. Lai gan Hercoga brāļadēlam Rinaldo neizdevās Belecas valdnieci aizstāt ar hercogieni-marioneti, pilsētas jaunā pārvaldītāja tīrais skuķēns noteikti būs vieglāk ietekmējama.
Bet vai par zirgiem viņam saprašana ir? Neko vairāk Nikolo zirgu meistaram nejautāja.
*
Gaetano di Kimiči nekur nevarēja rast mieru. Nikolo bija pilsētā, bet Gaetano uzturējās Pāvesta pilī un nezināja, ar ko lēvs nodarbojas. Kas nekaitētu tagad mierīgi turpināt mācības Džiljas Universitātē! Turklāt jaunekli nepameta pārliecība, ka tēvs viņam aiz muguras perina kaut kādus plānus.
Gaetano nopūtās. Smagi būt Tālijas ietekmīgākās ģimenes pārstāvim. Tēvs bija daudzu intrigu centrā, mūždien plānodams, kā vairot savu bagātību un varenību. Savukārt Gaetano tamlīdzīgi darījumi garlaikoja. Gribējās netraucētam sēdēt pie grāmatām, būt kopā ar draugiem, kurus, tāpat kā viņu, valdzināja glezniecība, tēlniecība un mūzika un nesaistīja izredzes finansēt kariņus starp pilsētas frakcijām vai savienību veidošana ar citām tirgoņu vai prinču dzimtām.
Varbūt viss iegrozītos citādi, ja Gaetano būtu viens no vecākajiem dēliem, bet par viņu jaunāks bija tikai Falko, un Falko tikpat kā neskaitījās, lai cik sirsnīgi Gaetano un visa ģimene viņu mīlēja. Vecākais brālis Fabricio kļūs par Džiljas hercogistes mantinieku. Karlo iesēdīsies Remoras prinča tronī, jo tēvocim Ferdinando kā Pāvestam bērnu nebija. Beatriče noteikti tiks izprecināta vienam no brālēniem varbūt Al-fonso, lai pēc tēvoča Fabricio nāves varētu kļūt par Volanas hercogieni.
Bet kas atlika Gaetano? Savulaik jaunais di Kimiči domāja, ka tēvs iecerējis viņu apprecināt ar kādu māsīcu iespējams, Alfonso māsu Katerinu. Bērnībā Gaetano gan mīļoja citu māsīcu Frančesku, Belonas princesi, tomēr nesen nācās dzirdēt, ka Frančeska dzimtas dinastijas mērķu vārdā izprecināta vecim Belecā.
Gaetano pašūpoja galvu. Ir gan ģimenīte! Patlaban viņu māca bažas, ka tēva jaunais plāns varētu būt saistīts ar baznīcu. Tēvocis Ferdinando saules mūžu nedzīvos, un gan jau Nikolo ir nolēmis, kam lemts kļūt par pāvesta Ferdinando pēcteci. Karlo nepārprotami lika noprast, ka ar baznīcu savu dzīvi nesaistīs, tāpēc Nikolo izvēle varēja krist tikai uz Gaetano.
Ne prātā nenāk, jaunais di Kimiči izlēmīgi domāja. Baznīcai jābūt aicinājumam, nevis politiskai karjerai. Kāpēc es nevarētu mierīgi turpināt savas studijas?
Bet atbildi uz jautājumu Gaetano jau zināja. Visiem di Kimiči paredzēts darboties dinastijas panākumu labā; pat sievietēm jāsagatavojas uz jebkādām precībām, kuras ieplānojis ģimenes galva. Sievietes uzskatus vai izvēli neviens neņēma vērā. Bet dēlus taču gaidīja tāds pats liktenis. Kļūt par princi, apprecēt īsto princesi, sagrābt attiecīgajā pilsētā vēstniecību, tikt ordinētam ka tik izvirzīties.
Gaetano ienāca prātā, ka viņš varētu būt pirmais di Kimiči piecu paaudžu laikā, kas pasaka nē.
Džordžija prātoja par ģimenes lietām: “Kāpēc nevar dzīvot kopā citādi?” Kopējas pusdienas viņu mājās slēpa zemūdens akmeņus, un Džordžija nesaprata, kāpēc māte ar tām ķēpājās. Bet Mora, kas bija sociālā dienesta darbiniece, kategoriski iebilda pret uzkodām un zelēšanu vai maltīti televizora priekšā ar zupas šķīvi klēpī.
Vienreiz dienā taču varam apsēsties pie viena galda kā ģimene, viņa uzstāja, un cits citā ieklausīties.
Džordžijai šajā jautājumā bija divi svarīgi
Taču tādi sīkumi Moras degsmi neslāpēja. Televizors un radioaparāti tika izslēgti, Džordžijai un Raselam vajadzēja sēsties pie galda un ņemt rokā dakšiņu un nazi pat tad, ja ēdamo bija paredzēts turēt pirkstos. Tad nu visi četri dirnēja kopā divdesmit mokošas pieklājības un ēstgribu nerosinošas minūtes.
Sarunas veidoja pieaugušo jautājumi un pusaudžu atbildes. Pusdienu laikā Džordžija ar Raselu nesarunājās. Džordžija apķērās, ka īstenībā, kad mājās bija vecāki, viņi ar Raselu nepārmija ne vārda.
Bet pietika palikt divatā no tā Džordžija kā vien varēdama vairījās -, un Rasels kļuva krietni pļāpīgāks. Draņķis tāds! Dažu labu reizi gribējās, lai Rasels nebūtu tik gudrs un palaistu kādreiz rokas. Ja Rasels viņai iesistu, savā ziņā viss būtu vienkāršāk. Ja Džordžijai uz ķermeņa parādītos nobrāzumi un tos ieraudzītu māte, viņš tik viegli neizlāpītos.
Rasela uzstājīgais naids neatstāja redzamas zīmes, taču lika Džordžijai iekšēji sarauties. Rasels uzķēra viņas visapslēptākās bailes un nedrošību, izceldams tās dienas gaismā un vērsdams pret viņu nežēlīga izsmiekla prožektorus.
“Plukata” bija maigākais Džordžijai veltītais apzīmējums. Rasels smalki iztirzāja viņas nepievilcību, sievišķības trūkumu, apsēstību ar zirgiem. “Tur pat muļķim skaidrs, kas par lietu! Tiešām klasiski seksa vietā muskuļu spēks kājstarpē. Visas zirgu sievietes ir vecmeitas un plukatas tādas kā tu.”
Inde no Rasela mutes šļācās kā no pilnības raga, un Džor-žija nekur nevarēja rast glābiņu. Protams, ne vienu reizi vien viņa bija teikusi mātei, vienreiz pat ieminējusies Ralfam. Bet pieaugušie pastāvēja uz savu: meita pārspīlē, kas tur slikts, ja vecākais brālis viņu paķircina, Džordžija esot pārlieku jūtelīga. Pēc tam Rasels ārdījās vēl negantāk, izsmiedams Džordžijas vājumu redz kā, jāskrien sūdzēties pie mātes!
Džordžija ierāvās arvien dziļāk sevī un, cenzdamās aizsargāties, uzmeta kūkumu, runāja vienzilbes vārdos, nekādi nespēdama saprast, kāpēc viņu tā ienīst, viņa taču dzīvot kopā ar Raselu neuzprasījās. Galu galā Džordžijai bija tikpat daudz iemeslu vai tikpat maz ienīst viņu.
Diena, kad Džordžijas dzīvē ienāca spārnotais zirgs, noslēdzās nelāgi. Pēc stundām izvairīties no palikšanas divatā ar Raselu izdevās, tomēr pusdienu laikā (galdā bija
Džordžija devās uz savu istabu, kad vecāki vēl stāvēja uz sliekšņa. Pēc brīža meitene jau bija iedziļinājusies bioloģijas mājasdarbā. Beigās viņu nodeva personīgā bioloģija -savajadzējās uz tualeti.
Rasels stāvēja gaitenī. Milzīgi draudošs tas laiski mīņājās vannasistabas durvju priekšā. Džordžijai iešāvās prātā, ka Rasels varētu nepalaist garām un viņai nāksies pieslapināt bikses. Un tad viņam būtu lielisks ierocis Džordžijas apcelšanai. Viņa jau iztēlojās peļķīti mātes un Ralfa dzīvokļa smalkajā priekštelpā, tomēr būdīgais Rasels no durvīm beigās atvirzījās, un Džordžija pēdējā mirklī paspēja ieskriet tualetē.
Kad meitene iznāca laukā, Rasels stāvēja turpat un tagad sekoja viņai pa pēdām uz istabu, tā ka Džordžija nepaspēja aizslēgt durvis. Tagad nācās piespiedu kārtā sēdēt ar Raselu pašai savā istabā, kamēr kungam labpatiks iziet, ļaunāku murgu domādams neizdomāsi! Rasels brīdi klusēja, un Džordžija negaidot ieraudzīja savu istabu viņa acīm. Tā nebija piecpadsmitgadniecei raksturīga telpa. Nekur neredzēja popzvaigzņu un televīzijas varoņu plakātus, pat ne izskatīgu Eiropas futbolistu.
Pie sienas karājās vientulīgs, apbružāts Everesta Miltona plakāts
Tu, vai zini, esi baigi atpalikusi, Rasels runīgi, gandrīz vai laipni iesāka. Meitenes tavā vecumā, ja gribi zināt, ar zirgiem vairs neņemas. Ja nu vienīgi staļļu jumpravas. Un tās visas kā viena ir lesbietes.
Džordžija neizturēja: Tu taču stallī neesi bijis ko tu vari teikt par cilvēkiem, kas tur strādā!
Labāk jau viņa nebūtu Raselam to teikusi. Viņš nejauki iesmējās.
Varu saderēt, ka zinu gan. Varu saderēt, ka tieši tāpēc tu tur skrien. Varbūt šās jau sākušas, piecirst tev kanti. Un tev patīk. Kas cits tev atliek, neviens čalis jau uz tavu pusi neskatās. Ja nu vienīgi piedzēries vai saderējis.
Rasels staigāja pa Džordžijas istabu, ņēma rokās viņas mantas, nevērīgi nosvieda. Džordžija lēnītēm virzījās uz kumodes pusi, līdz ar muguru aizsedza Rasela skatienam spārnoto zirdziņu. Gribējās to noslēpt pārlieku mīļš, lai ļautu Raselam apčamdīt.
Zini, man tikko prātā ienāca laba doma, Rasels nerimās.
Kāpēc tev nesakrāt naudu un nepiekantēties kādam manam draugam? Paklau, varbūt tiešām vienu tev piespēlēt? Tomēr patīkamāk nekā jāt.
Džordžija vīstīja dūres. Iekšā viņai viss jau vārījās, gribējās mesties Raselam virsū un zvetēt, lai gan iepretim būdīgajam Raselam viņa, protams, izskatītos smieklīga.
Paldies Dievam, iezvanījās tālrunis. Rasels izgāja un pacēla klausuli, un Džordžija dzirdēja nevērīgu, nosvērtu balsi, kādā viņš parasti pļāpāja ar draugiem. Pielēkusi pie durvīm, Džordžija tās aizslēdza. Rokas trīcēja. Šovakar par zobu tīrīšanu jāaizmirst un jāiet gultā, riskējot ar zobu veselību.
Čezare, atbrīvojis Paolo no sarga pienākumiem, pusdienoja stallī. Paberzējis Merlas purnu, viņš nomierinoši parunājās ar tās māti: Neuztraucies, Čezare teica, drīz nogādāsim tevi drošībā. Neviens tavu kumeļu neaiztiks.
Atspiedis muguru pret stabu, Čezare izstiepa kājas salmos. Nezin no kurienes izlīdis, klēpī ierausās pelēkais kaķis un murrādams piegrūda ķīļveida galvu rokai, kurā Čezare turēja maizi ar sieru.
Džordžija, nogūlusies uz muguras, skatījās tumsā, asaras no acu kaktiņiem ritēja viņai ausīs. Rokā meitene turēja spārnoto zirdziņu. Viņa jutās kā nelaimes čupiņa. Pat toreiz, kad nomira mazais brālītis un pazuda tēvs, un mamma raudāja bez apstājas, viņa nebija jutusies tik nožēlojami. Tolaik viņa vēl bija bērns, kam vairāk rūp kūciņa pie tējas vai vārda došana lellei, ko viņai, kad piedzima brālītis, uzdāvināja mamma.
Šobrīd viņas dzīve bija pārvērtusies murgā. Skolā draudzeņu, var teikt, nav, gandrīz visas pamatskolas draudzenes aizgājušas savu ceļu. Šobrīd Džordžijai bija tikai viena paziņa: Alise, ar kuru varētu pa īstam sadraudzēties. Raselam zināmā mērā taisnība: Džordžija tiešām ir atpalikusi sabiedriskā ziņā. Uz ballītēm viņu neviens neaicina. Džordžija zināja, ka bariņš klasesbiedru nedēļas nogalēs iet uz krodziņiem un klubiem, bet viņu jau tur neviens neielaistu. Pat ja uzkrāsotos, uzvilktu minisvārciņus, augstpapēžu kurpes un topu līdz nabai. Iedomājusies sevi tādā izskatā, Džordžija tumsā gurdi pasmaidīja.
Dzīvojot mājās, mūžīgi vairoties no Rasela, viņai vajadzēja gudrot kara viltības. Tagad ar to, ka nerādījās viņam acīs, vairs nepietika. Rasels uzstājīgi Džordžiju meklēja un, tikai mocīdams viņu, jutās laimīgs. Džordžija vairs nespēja izturēt. Ja mamma nevarēs palīdzēt, neatliks nekas cits kā laisties projām.
Meitene aizmiga ar lidojošo zirdziņu rokā, gribēdama nokļūt vietā, kur sastopami spārnoti zirgi, lai vienreiz par visām reizēm varētu aizbēgt no likstām.
Čezare bija aizsnaudies. Viņu pamodināja kaķis. Tas klēpī pēkšņi saspringa, piecēlās kājās, uzmeta spalvu gaisā un draudīgi ieņurdējās.
Čezare uzreiz ieraudzīja, kas uztrauc kaķi. Staļļa stūrī, šausmās iepletis acis, slapstījās zēns. Čezare pārsteigts pielēca kājās. Vai tiešām Auna ienaidnieki atsūtījuši nolaupīt Merlu, turklāt izkāmējušu, kā taisi pārbiedētu puišeli? Bet varbūt viņš ieradies izspiegot?
Paspēris soli uz priekšu, Čezare pacēla dūri.
Ko tu te meklē? viņš draudīgi uzsauca. Kas tev te darāms? Lasies projām!
Džordžija neko nesaprata, izņemot to, ka atrodas stallī. Tikai siltums un pazīstamā, nomierinošā zirgu smarža atturēja meiteni no kliegšanas. Ej nu izzīlē, kā viņa šeit tikusi un kas ir tas dusmīgais zēns ar brūnajiem matiem. Viņš, šķiet, tīšām nostājās tā, lai aizsegtu kaut ko sev aiz muguras. Zēna izturēšanās bija radniecīga Džordžijai, kad viņa centās nobēdzināt savu dārgumu no Rasela acīm. Meitene lēnām atvēra plaukstu ar spārnoto zirdziņu.
Čezarem pārsteigumā aizrāvās elpa. Kad viņš spēra soli uz priekšu, lai paskatītos, Džordžija viņam aiz muguras ieraudzīja brīnumainu būtni, kas varētu būt modelis zirdziņam viņas plaukstā. Aiz muguras zēnam stāvēja skaists, ogļu melns kumeļš ar diviem mugurai piekļautiem pūkainiem spārniem.
Abi jaunieši stallī sastinga, viņi ieplestām acīm skatījās uz lidojošo zirgu. Čezare mazliet nomierinājās. Jocīgais puika -šķiet, pārāk bīstams viņš nebija ieraudzījis melno kumeļu, rādīja pārsteigtu vaigu. Bet kāpēc viņam rokā kumeļa figūriņa?
Kur tu to dabūji? Čezare jautāja.
Kur es atrodos? tajā pašā brīdī prasīja Džordžija.
Svešinieka jautājums bija tik neparasts, ka Čezare aizmirsa, ko bija jautājis pats. Viņš ieskatījās zēnā ciešāk. Nudien, ērms! Pirmām kārtām jau apģērbs smalka drāna, tādu Remorā varēja atļauties tikai bagāts tirgonis, tomēr mais-veida, neglīts, galīgi prasts, bez jelkāda rotājuma tādu var sadiegt pat nepraša zemnieks. Tomēr ausīs atnācējam mirdzēja dārgais sudrabs kā jaunam princim, tāpat arī uzacī. Nekas tamlīdzīgs Tālijā nebija redzēts. Mīklaini. Sevišķi jau tas, ka viņš nezina, kur atrodas.
Kā tā ieradies un pats nezini, kur esi? brīnījās Čezare.
Džordžija purināja galvu.
Tiešām nezinu, viņa teica. Tikko vēl biju savā gultā Londonā, un tad pēkšņi stallī. Bet ne jau tajā, uz kuru parasti braucu. Visi zirgi neredzēti. Sevišķi jau tas. Bet brīnumains gan, vai ne?
Sajutis svešajā zēnā radniecīgu stīgu, Čezare neliedza viņam pienākt tuvāk Merlai. Diez vai zēns ko ļaunu darīs laikam jau viņš zirgus mīl.
Un tomēr tev rokā ir zirga amulets, Čezare teica.
Mazliet aizdomīgi ierasties Auna zvaigznājā stundu pēc kumeļa piedzimšanas un neko par viņu nezināt!
Bet es tiešām nezināju, taisnojās Džordžija, kā lai es zinātu? Zirgu ar spārniem nemaz nav. Nav, un viss.
Remorā ir, nespēdams slēpt lepnumu, paziņoja Čezare.
Apmēram reizi gadsimtā, ne biežāk un šoreiz tas gods kritis Aunam.
Atvaino, teica Džordžija, pat iedomāties nevaru, kas tas par aunu.
Vai tad tu neesi remorietis? brīnījās Čezare.
Neesmu, atbildēja Džordžija, es jau teicu. Es dzīvoju Londonā, Islingtonā.
Redzēdama zēna sejā neizpratni, viņa piebilda: Anglijā. Tu taču zini: Eiropa, Zeme, Saules sistēma, Visums, aptuveni tā viņa mēdza stundās pierakstīt.
Albiona? pārjautāja Čezare. Bet tagad tu taču atrodies Tālijā! Valsts galvaspilsētā Remorā. Kā tu varēji šeit ierasties, pats to nezinot?
Čezare ieskatījās zēnā ciešāk, gribēdams pārliecināties, vai viņš nemelo. Un tad jaunais tālietis ievēroja zēna iekaisušās acis un netīrās asaru pēdas uz vaigiem, un viņam sametās kauns. Puisis nezin kāpēc bija izmisīgi nelaimīgs. Gadu vai divus jaunāks par viņu, turklāt Čezare nespēja atcerēties, kad viņš pats bijis tik nelaimīgs, lai raudātu.
Kas noticis? Čezare neveikli pajautāja. Vai kāds tev nodarīja pāri?
Džordžijai pēkšņi viss no jauna atausa atmiņā. Rasela uzbrukums, sajūta, ka savā istabā esi kā slazdā, vēlēšanās aizlaisties uz citu pasauli, kur ir spārnotie zirgi. Vai viņa būtu nokļuvusi pagātnē un vietā, kur dzīvo etruski? Kā to sauc -varbūt Etrurija? Bet vai tad zēns neteica, ka te ir Remora, Tālija? Nosaukumi tādi nedzirdēti. Džordžija gurdi aizvēra acis. Kad viņa tās atvērs, zēns ar brīnišķīgo kumeļu un stalli varbūt būs izgaisis.
Bet nekā tamlīdzīga stallī tikmēr bija ienācis liela auguma vīrs sirmiem matiem, tik līdzīgs zēnam, ka noteikti bija viņa tēvs, un tagad pārsteigts nolūkojās Džordžijā.
Kas viņš ir, Čezare? vīrs strupi, tomēr nevarētu teikt, ka nelaipni, jautāja.
Nezinu, Čezare godīgi atbildēja. Viņš pēkšņi te uzradās, un viss.
Mani sauc Džordžija O’Gradi, teica Džordžija, noprazdama, ka Čezare pat nenojauš, ka viņa ir meitene.
Džordžio Gredi, teica vīrs, un Džordžija saprata, ka jau atkal viņu kļūdaini uzskata par zēnu. Taču tagad nebija īstais brīdis ieviest skaidrību.
Es esmu Paolo Montalbano, Auna zvaigznāja zirgu meistars, vīrs oficiāli stādījās priekšā. Bet tu, kā redzi, esi iepazinies ar manu dēlu Čezari. Tagad, lūdzu, pastāsti, ko tu šeit dari!
*
Citā stallī tajā pašā pilsētā, ne tālāk par jūdzi, jaunam zirgu puisim ierādīja viņa pienākumus.
Bet tas, teica Rikardo, ir
Jauniņais uzmeta bērim vērtējošu skatienu un paberzēja tam starp ausīm. Cik labi atkal būt pie dzīvniekiem: Belecā tā gribējās uzlēkt zirgā! Atklāti sakot, Enriko bez nožēlas uzgrieza muguru švītīgajai, samākslotajai pilsētai ar tās smalki izstrādāto dzīves kārtību un neprātīgo valdnieces pielūgsmi.
Pats Enriko par sievietēm nelikās ne zinis tad jau labāk zirgi! Vienīgās nopietnās attiecības viņam bija noslēgušās ar neveiksmi iecerētā mīklainos apstākļos pazuda. Enriko nepameta aizdomas, ka viņa varētu būt aizlaidusies ar citu vīrieti. Lai nu kā, līgavas tēvs pusi pūra Enriko atvēlēja, un arī vecais darba devējs Rinaldo di Kimiči par spiegošanas pakalpojumiem Belecā dāsni samaksāja. Bez jaunā darba Remorā Enriko varētu tīri labi iztikt.
Taču spiegošana viņam bija asinīs. Turklāt Enriko pamazām tuvojās di Kimiči ģimenes pulsējošajai sirdij. Viņa jaunais saimnieks bija Pāvests, Rinaldo tēvocis, dzimtas vecākā atzara pārstāvis. Enriko darba pienākumi, proti, strādāšana Dvīņu stallī, faktiski bija par katru cenu
*
Džordžija bija apmēram stāstījuma pusē, kad Montalbani -tēvs un dēls apķērās, ka viņu mieru iztraucējusi meitene.
Bet kāpēc tu ģērbies kā puika? nesaprata Paolo.
Džordžija pārlaida skatienu savam ietērpam pelēko, silto
treniņbikšu starām un maisveida T kreklam, savam ierastajam naktstērpam, un paraustīja plecus.
Tur, kur dzīvoju, tā ģērbjas, viņa paskaidroja.
Meitenes nēsā ūzas? neticīgi jautāja Čezare. Un tā apgriež matus?
Ne jau visas, atzinās Džordžija, pārlaizdama ar roku pār nepakļāvīgajiem matiem, bet ūz… gribu teikt, bikses, gan valkā. Dienā parasti džinsus, getras, bet vakaros treniņbikses.
Te pēkšņi Džordžijai kaut kas ienāca prātā.
Šeit taču vēl nav nakts?
Par atbildi Paolo atrāva vaļā durvis, un stallī ielija spoža saules gaisma. Kaķis aizgāja līdz durvīm un sāka saules gaismā mazgāt ausis. Čezare pārsteigts iesaucās. Džordžija redzēja, ka dēls ar tēvu skatās viņā pavērtām mutēm viņa bija tos kārtējo reizi pārsteigusi.
Kas tad nu? Džordžija, pavisam samulsusi, jautāja.
Čezare pamāja viņai aiz muguras.
Tev nav ēnas, skanēja atbilde.
*
Pēc pieklājības vizītes Dvīņu stallī Nikolo di Kimiči izgāja caur pilsētu un ieradās Kundzes zvaigznājā. Pa ceļam viņš šķērsoja nevienam nepiederošu zemi
Laukuma malā piestājis, Nikolo nolūkojās
Visas ēkas ap
Vai nevēlaties atspirdzināties, Jūsu Gaišība? Hercogam ar kausu ledaina šerbeta tuvojās bezbēdīgs tirgotājs.
Piedāvājums nāca laikā. Nikolo ierāva kārtīgu malku un pasvieda tirgotājam sudrabu, kas krietni vien pārsniedza šerbeta vērtību. Te pēkšņi Hercogs satrūkās, iedomādamies, ka varbūt bijis pārāk neapdomīgs. Parasti ārpus dzimtas pilīm viņš nedz ēda, nedz dzēra, bet
Šķērsojis
Kārtējais neuzmanīgais gājiens, pamezdams skatienu pār plecu, viņš nomurmināja. Tomēr neviens slepkavnieks viņam nesekoja, un Hercogs virzījās tālāk pa
Kundzes zvaigznājā Nikolo jutās labāk nekā citviet Re-morā. Kundze savu uzticību dāvāja Džiljai līdzīgi kā citi zvaigznāji katrs savai pilsētvalstij, kas visas kopā veidoja valsti. Tāpēc jau šeit, Zvaigžņu pilsētā, bija Ziedu pilsētas sektors. Nikolo savu naudu ziedos Kundzes zirgam, lai gan brāļa saime, dabiski, būs Dvīņu līdzjutēji.
*
Paolo ielēja Džordžijai mutē Čezares pusdienu alus pārpalikumu. Atklājusi, ka viņai nav ēnas, meitene bija nobālējusi kā krīts un atslīgusi salmos.
Kā tā? viņa jautāja. Vai tas nozīmē, ka manis šeit nemaz nav?
Zināmā mērā, jā, nopietni atbildēja Paolo, tas nozīmē, ka tu esi
Džordžijai
Ko tagad darīsim? Čezare jautāja. Varas iestādēm taču nenodosim.
Nekādā gadījumā, klusi atbildēja Paolo. Mums tikai jāsazinās ar citu
Bet kā? jautāja Čezare, acīmredzami nobažījies. Vai tad viņi nav bīstami un spēcīgi burvji kā, teiksim, Belonā?
Ne vienmēr, tēvs smaidīdams atbildēja. Es, starp citu, arī esmu
Nu bija Čezares kārta strauji piesēst.
Džordžija nezināja, kas ir
Lai notiek, — teica Paolo, pēdējais laiks tev to zināt. Jau labi sen grasījos izstāstīt. Tuvākajās dienās mūsu pilsētā ieradīsies divi mani likteņbrāļi, un tad viņi mums ieteiks, ko darīt ar jauno Džordžiju. Bet tagad jāsameklē apģērbs, lai viņa tā nekrīt visiem acīs, to teikdams, Paolo vērsās pie Džordžijas. Baidos, ka īso matu dēļ tev nāksies valkāt zēna apģērbu. Un labāk būs, ja, uzturoties Tālijā, tu uzdosies par Džordžio.
Labi, aši izmeta Džordžija. Bail pat iedomāties, kā ģērbjas meitenes šajā acīmredzot arhaiskajā valstī, kurā viņa nezin kāpēc nokļuvusi. Varbūt visas staigā aizsegtām sejām un droši vien korsetēs.
Čezare devās izpildīt tēva rīkojumu meklēt Džordžijai apģērbu, tikmēr pati Džordžija kārtīgi apskatīja spārnoto kumeļu. Viņa parādīja Paolo savu zirdziņu.
Zili zaļi brīnumi, pareizi? meitene teica. Tas noteikti saistīts ar to, kāpēc esmu šeit.
Protams, atbildēja Paolo. Tas ir talismans. Bez tā neiztiek neviens
Atvainojiet, teica Džordžija, jūs droši vien domājat, ka esmu neapķērīga. Bet vai jūs tomēr nepaskaidrotu? Netieku gudra, kas tā par
Paolo purināja galvu.
Uz visiem taviem jautājumiem atbildēt nespēšu, viņš atzinās. Tomēr pateikšu, ko zinu un ko nojaušu.
Viņš izskatījās pārbijies kā diegs, teica Džordžija. Kāpēc būt par
Pirmais
Kā viņu sauca? jautāja Džordžija, likdama aiz auss, ka būs jāpameklē internetā.
Viljams Detridžs, atbildēja Paolo. Vismaz tolaik tā viņu sauca. Pirmoreiz Tālijā Detridžs ieradās pirms divdesmit pieciem gadiem, kad di Kimiči sāka iekarot valsti. Kopš tiem laikiem Detridžs māca itāliešiem ceļot ar talismaniem tos viņš atgādājis no savas pasaules. Un kas jo svarīgāk viņš rūpējas, lai citi talismani no Tālijas nonāk jūsu pasaulē, lai no turienes var
Talismani? pārjautāja Džordžija. Vai jūs runājat par tādiem kā mans spārnotais zirgs? Vai viņš būtu no Tālijas?
-Jā, atbildēja Paolo, es pats to pie jums aizvedu.
Nu bija Džordžijas kārta purināt galvu. Jāsaka gan, ka viņa atgādināja drīzāk suni, kas pūlas izpurināt no ausīm ūdeni un cenšas saprast saimnieka teikto.
-Jūs esat bijis Anglijā? Džordžija neticīgi jautāja. Manā pasaulē? Kad? Un kā? Es savu zirdziņu iegādājos Goldsmita kunga antikvariātā. Viņš sacīja, ka tas ieradies no vecas kundzes mājām Voverlijas ielā.
Pirms dažiem mēnešiem, atbildēja Paolo, di Kimiči un
Jūs nemitīgi pieminat šo vārdu, teica Džordžija. Kas tie par cilvēkiem, un kāpēc viņi apdraud jūsu brālību?
Di Kimiči ir varena dzimta, skaidroja Paolo, spēcīgākā visā Tālijā. Viņu klana pārstāvji hercogi un prinči valda vairumā Ziemeļtālijas pilsētvalstu. Pilsētās, ko di Kimiči vēl nav paspējuši sagrābt, viņi veido savienības ar to valdniekiem. Šeit, Remorā, kas savulaik bija dižās Remanu impērijas galvaspilsēta, pāvesta krēslā sēž tagadējās di Kimiči paaudzes otrais dēls, arīdzan mūsu princis. Di Kimiči ir pasakaini bagāti, viņu godkārei nav robežu. Viņi alkst sagrābt visu Tāliju. Ziemeļu daļā klanam tiešām veicas, izņemot vienu pilsētu. Di Kimiči vērš skatienus arī uz dienvidiem Romulas un Čitanovas virzienā. Tiklīdz visas divpadsmit pilsētvalstis pievienosies Republikai, tā, pats par sevi saprotams, pārvērtīsies Karalistē. Vari iedomāties, kura dinastija tad cels tronī pirmo karali.
Paolo nogaidoši lūkojās Džordžijā. Padomājusi meitene atbildēja:
Di Kimiči? Atvainojiet, bet tiešām nesaprotu, kāds tam sakars ar mani. Politikā neorientējos, kur nu vēl jūsējā, un tā, manuprāt, ievērojami atšķiras no mūsējās. Vai jūs nepateiktu, kurā gadsimtā dzīvojat?
Džordžijas pasaulē tamlīdzīgs jautājums tiktu uztverts kā apvainojums, uz kuru parasti neatbild, bet šeit viņa tiešām vēlējās zināt.
Tad jau gan, saraukusi pieri, atzina Džordžija. Jūsu Tālija, spriežot pēc personvārdiem un vietu nosaukumiem, ir radniecīga mūsu Itālijai, tomēr saprotu visu, ko runājat, lai ari itāliešu valodu neesmu mācījusies.
Bet kāpēc jūs dzīvojat gadsimtu senā pagātnē? nesaprata Džordžija. Vismaz attiecībā uz mani te ir pagātne. Atvainojiet, es daudz ko vēl nesaprotu. Jūs teicāt, ka talismans mani uz šejieni atveda, bet kālab? Neesmu vēl pieaugusi, pēc izskata spriežot, pat jaunāka par Čezari. Kā gan es varu palīdzēt jūsu brālībai cīnīties pret bagātu un varenu dzimtu? Ja pati netieku galā ar vienu cilvēku savā ģimenē?
Tobrīd stalli iesteidzās Čezare ar apģērbu rokās.
Atvainojiet, ka aizkavējos, viņš aizelsies sauca. Mūsmājās viesis. Pierunāju, lai iedzer ar Teresu vīnu, bet mums tikmēr jāpaslēpj Džordžija. Un ne jau Džordžija vien. Viņš grib apskatīt zirgus.
Kas tas par viesi? vienā balsī jautāja Džordžija un Paolo.
Hercogs Nikolo, atbildēja Čezare. Mūsu virtuvē sēž Nikolo di Kimiči. Un kuru katru mirkli viņš būs šeit!
Kundzes zvaigznāja sacīkšu ķēve Zariņa atstāja uz hercogu Nikolo labu iespaidu. Temperamentīgs, trīs gadus vecs brūns zirgs, pilnīgi gatavs
Tāpat kā Kundze bija saistīta ar Džilju un Dvīņi ar pašu Remoru, Auna zvaigznājs veidoja savienību ar Belecu, un Nikolo bija ļoti ieinteresēts, lai Auna zirgs sacīkstēs paliek bešā. Protams, savas jūtas viņš neizrādīja. Dižā Džiljas Hercoga apmeklējums staļļa ļaudīm bija augsts pagodinājums, un Nikolo pati laipnība, kā jau augstmanim pieklājas izturēties pret padotajiem.
Zirgu meistars ar dēlu, šķiet, to skaidri apzinājās. Hercoga klātbūtne stallī abus satrauca, un viņi dedzīgi rādīja savu zvaigžņu zirgu muļķadesas! Būtu viņiem kaut kripata prāta,
pateiktu Hercogam, ka uz sacīkstēm sūtīs citu zirgu! Tomēr Arkandželo, jāatzīst, bija glīts lops.
Lielisks, tiešām lielisks! Hercogs sirsnīgi iesaucās kā žēlsirdīgs labvēlis no galvas līdz papēžiem. Kundzes zirgam nāksies pasvīst, lai viņu apdzītu, tomēr arī mūsējais nav peļams.
Bet, Jūsu Gaišība, Paolo pieklājīgi atbildēja, tas vēl tik tālu. Līdz sacīkšu dienai var notikt nezin kas, tāpat arī lielajā dienā.
Svēta patiesība, piekrita Hercogs. Viņš jutās saguris un ilgojās atgriezties Pāvesta pils ērtībās. Taču, iedams laukā no staļļa, Nikolo pagausināja soli, lai uzmestu skatienu palsajai ķēvei ar melno kumeļu. Kumeļš bija pārklāts ar segu.
Kas vainas mazajam? Hercogs apvaicājās.
Viegls drudzis, Jūsu Gaišība, paskaidroja Paolo. Piesardzības pasākums, nekas vairāk kumeļš atskrēja viņnakt.
Nikolo pamāja.
Piesargāties nekad nav par ļaunu, viņš piekrita un, dodamies uz durvīm, gurdeni pamāja ar roku, bet pēc tam mazliet pieliecās pretējā gadījumā viņš ar galvu ieskrietu stenderes augšmalā. Paolo gāja nopakaļ viesim un izvadīja viņu laukā. Tikko abi bija projām, Čezare kāpa augšā pa trepēm uz bēniņiem: Džordžija bija skaļi nošķaudījusies.
Meitene tikšanos vēroja pa bēniņu grīdas spraugu.
Labi gan, ka nenošķaudījies Hercoga klātbūtnē, teica Čezare, un abi ieķiķinājās. Hercogs nebija pamanījis nedz Džordžiju, nedz kumeliņu aiz prieka gribējās vai diet. Kumeļu Nikolo
Lūkas durvīs parādījās Paolo sirmā galva.
Gaiss tīrs, viņš paziņoja, bet daudz netrūka. Jo ātrāk nogādāsim Merlu Santa Finā, jo labāk.
IVlēs viņu ar Zvaigžņugaismu vedīsim laukā no pilsētas, -Čezare paskaidroja Džordžijai. Tēvs domā, ka tā būs drošāk.
Pārējie zvaigznāji, uzzinājuši par notikumu Auna stalli, varētu iedegties skaudībā, un kāds varētu sadomāt kumeļu nolaupīt.
Kamēr hercogs Nikolo aplūkoja stalli, Džordžija bija ieģērbusies zēna tērpā. Viņa bija gandrīz vienā augumā ar Čezari. Viņš, šķiet, savos gados izskatījās pasīks, bet varbūt tāliešu zēni nebija tik slaidi kā viņu divdesmit pirmā gadsimta vienaudži. Paolo uzmeta Džordžijai vērtējošu skatienu.
Nu jau tu kaut cik izskaties pēc remorieša, viņš secināja. Kāds tomēr varētu pabrīnīties, ieraudzījis pie zēna apģērba sudraba rotaslietas.
Bet es taču neesmu remoriete, atbildēja Džordžija,
un tikpat kā neko nezinu par jūsu pilsētu un sacīkstēm, kas, šķiet, ir visai nozīmīgs pasākums. Jūs jau man arī līdz galam neizstāstījāt par
To vēl paspēsim, Paolo sacīja. Vispirms tev jāiemācās Remorā nenomaldīties. Ja
*
Pāvests savā pilī uzmanīgi noģērba sudrabaino brokāta talāru, palikdams sārtā zīda sutanā iespaidīgs, lai arī ne tik gara auguma kā viņa brālis Hercogs. Ferdinando nepiemita arī Nikolo godkāre. Pāvestam patika laba dzīve, smalki vīni un izmeklētas delikateses, mīksta gulta un reto manuskriptu bibliotēka. Kas par to, ka jādzīvo bez sievas un ģimenes. Kaislību liesmas Ferdinando bija dedzinājušas tikai īsu brīdi jaunībā. Bet tagad viņš labprātāk ierāva glāzīti sarkanvīna un paklausījās kardinālu diskusijas par teoloģiju, nevis apgrūtināja sevi ar sievietes aplaimošanu.
No daiļā dzimuma Pāvests pazina tikai brāļasievas un brāļameitas, un di Kimiči dzimta visumā bija vīriešu saime. Vienīgais, kas Ferdinando šobrīd uztrauca, bija pēctecības jautājums. Viņa otrais brāļadēls Karlo kļūs par Remoras princi, bet kas būs nākamais pāvests? Nevar būt ne runas, ka šo misiju varētu uzņemties sveša dzimta. Ferdinando cerēja, ka trešā brāļadēla Gaetano apciemojums apliecina viņa interesi par baznīcu, taču līdz šim zēns, šķiet, bija saīdzis un pilī diez cik labi nejutās.
Tamlīdzīgas domas lika Ferdinando justies neomulīgi. Vispār jau viņš tikai paretam atskārta, ka ir vadoša dekorācija, lellis, ko rausta viņa gudrākais un krietni cietsirdīgākais "lielais" brālis. Protams, tā bija Nikolo ideja, ka Ferdinando jāsaistās ar baznīcu, ar savu naudu viņš bija nodrošinājis Ferdinando straujo gājienu līdz kardināla postenim un visbeidzot pāvesta. Negribējās pat domāt, ka iepriekšējais pāvests Augusts II aizgāja pie tēviem tikpat kā pēc pasūtījuma. Bet viņš jau bija večuks. Ferdinando aši aizgaiņāja projām domas par priekšgājēju.
Valsts nozīmīgākās pilsētas prinča un baznīcas galvas stāvoklis nodrošināja Ferdinando omulību, pat greznību un cieņu, vismaz tā izskatījās no malas. Kad Pāvests gāja pa ielu, garāmgājēji krita ceļos. Bet ne jau vienmēr izdevās aizmirst, ka viņš nestāv ne tuvu iepriekšējiem Remanu impērijas zelta laikmeta pāvestiem. Uz tamlīdzīgām pārdomām vedināja jaunā Gaetano skaidrais skatiens.
Svēto Tēv, pusdienas jau galdā, paziņoja kalpotājs.
Izlocījis iespaidīgo būdu laukā no krēsla, Pāvests devās uz maltīti. Redzot sudraba šķīvjus un biķems, galdu ar tik daudz degošām svecēm kā Remoras Doma cēlajā altārī, Ferdinando acis iemirdzējās. Pie sniegbalti klātā galda sēdās tikai viņš, Nikolo un Gaetano, taču vismaz ducis apkalpotāju ieklausījās katrā kungu iegribā.
Pēc īsas, tāliski (Remoras un visas Tālijas senvalodas) modulētas galda lūgsnas visi trīs ķērās pie maltītes. Ferdinando ēda nesteigdamies, ar baudu izgaršodams katru izmeklēto ēdienu. Nikolo ēda maz, toties daudz dzēra. Gaetano notiesāja visu, kas stāvēja nolikts viņam priekšā, tik aši, cik atļāva labas manieres, it kā viņš augu dienu būtu vergojis uz lauka, nevis, skumdams pēc draugiem un grāmatām, klīdis pa pili.
Kā aizvadīji dienu, brāli? apvaicājās Ferdinando.
Visnotaļ auglīgi, Nikolo paskaidroja. Apraudzīju tavu smalko
Ferdinando sarauca uzacis.
Ko tad viņi šogad nodomājuši laist uz sacīkstēm?
Smalku bēri vārdā Arkandželo, atbildēja Nikolo. Labi veidots, sprigans zirgs. Es teiktu viņiem ir labas izredzes.
Gaetano tā kā nosprauslājās un tad izlikās, ka aizrijies ar vīnu.
Tev vajadzēja doties man līdzi, Gaetano, tēvs teica dēlam, vismaz būtu izklaidējies.
Gaetano patika zirgi, tas tiesa; viņš bija viens no labākajiem jātniekiem ģimenē. Varbūt vainojams bija vīns, bet Gaetano juta, ka īgnums pret tēvu un Remoru noplok. Varbūt tiešām derētu, viņš laipni atbildēja. Vai esat nodomājis apmeklēt visus staļļus? Rīt labprāt dotos jums līdzi.
Laikam jau būs tā jādara, atbildēja Nikolo, kam pirms briža tādas ieceres vēl nebija. Nenāks par ļaunu apskatīt sāncenšus, un neba vēlamies, lai pārējie zvaigznāji justos noniecināti.
*
Ejot pa Remoras ielām, Džordžijas ģīmis izstiepās. Dzirdēt Paolo vārdus, ka viņi dzīvo sešpadsmitajā gadsimtā, bija viens, bet soļot pa bmģētām ielām, kurās neredz ne automašīnu un mājas stāv tik tuvu, ka pār ielu bez grūtībām var nostiept veļas auklu un kaķi pārlec no jumta uz jumtu, bija kaut kas cits.
Jebkurā stūrītī, ko Džordžija tagad pazina kā Auna zvaigznāju, vīdēja auna zīmols. Katrā kiustojumā dižojās auna stāvs ar līkiem ragiem, dažs labs nams lepojās ar sarkani dzelteniem karogiem, kuros plandījās dižmanīgs, pakaļkājās saslējies auns ar sudraba kroni galvā, un aptuveni ik pēc pāris jūdzēm bija redzami nelieli metāla gredzeni ar auna krūšutēlu, kas sacēlis augšā priekškājas.
Kam tie? brīnījās Džordžija, pamādama uz gredzenu.
Zirgu piesiešanai, teica Čezare. Paskaties uz augšu!
Pacēlusi skatienu, Džordžija apmēram desmit metru augstumā virs zemes ieraudzīja vēl citus gredzenus.
Lidojošajiem zirgiem, čukstēja Čezare. Katram gadījumam, jo tie jau var gadīties jebkurā zvaigznājā.
Pēc tam Čezare ieveda meiteni nelielā skvērā. Ziemeļpusē pacēlās milzīgs, iespaidīgs dievnams, centrā irdzēja strūklaka. Saule meta skvērā spožus starus, pārvērzdama strūklaku mirdzošā vēdeklī. No milzīga sudrabragaina auna mutes šļācās ūdens. Sudrabs mirdzēja arī uz tritonu trijžuburiem visriņķī baseinam.
Auns noslēdzis savienību ar sudrabkaļu ģildi, un viņi mums to izrotāja. Katrs zvaigznājs saistīts ar kādu pilsētas ģildi. Kundze ar gleznotājiem, Dvīņi ar baņķieriem, to sacīdams, Čezare iesmējās. Bet var jau skatīties arī no citas puses. Di Kimiči ir baņķieri, Kundzes pilsēta Džilja viņu centrs. Lai nu kā, di Kimiči izceļas arī kā mākslas mecenāti, tāpēc gleznotāji viņiem jūtas parādā.
Tevī klausoties, galva iet riņķī, iemnājās Džordžija. Cik man zināms, Kundze ir
Abi apsēdās uz akmens soliņa līdzās strūklakai, un Čezare sāka pacietīgi skaidrot.
Katram Remoras zvaigznājam jāatrodas savienībā ar vienu Tālijas pilsētvalsti. Vienīgi Dvīņu zvaigznājs atbalsta pašu Re-moru. Kundze vērš skatienu uz Džilju, bet Auns uz Belecu.
Kā sauc citus zvaigznājus? Džordžija vēlējās zināt.
Dzirdu pieminam tikai šos trīs.
Vērsis, Vēzis, Lauvene, Svari, Skorpions, Strēlnieks, Kaza, Ūdensvīrs un Zivis, noskaitīja Čezare, ņemdams palīgā pirkstus.
Džordžija, brīdi padomājusi, uzvaroši iesaucās: Man skaidrs! Tās ir zodiaka zīmes, vai ne? Astroloģija? Bet paklau! Kāpēc Lauvene? Manā pasaulē ir vienkārši lauva
Dvīņus zīdīt varēja tikai lauvene, Čezare lietišķi atbildēja. Tu taču zini Romuls un Rems.
Manā pasaulē bija vilcene, iebilda Džordžija. Bet kāpēc tad šis zvaigznājs nebiedrojas arī ar Remoru?
Tas pieder Romulai.
Džordžija neizpratnē grozīja galvu. Vajadzēs vai gadsimtu, lai šo sistēmu aptvertu.
Ejam uz
Izgājuši pa šauru aleju, abi nonāca žilbinošā vietā neko tamlīdzīgu Džordžija vēl nebija redzējusi. Ienākot
Laukums bija aplis, taču milzīgs un spožas saules gaismas pielijis, un to apjoza mājas un milzīgi nami. Pašā vidū dzirkstīja smalka strūklaka, no kuras pacēlās slaida kolonna. Pats laukums, bruģēts ar ķieģeļiem skujiņu rakstā, bija sadalīts ar taisnēm vienādos sektoros. Izskatījās pēc šķērseniski uz pusēm pārgriezta apelsīna. Katra sektora centrā vīdēja zvaigzne.
Redzi, teica Čezare, divpadsmit sektori katram zvaigznājam savs. Taču no visu zvaigznāju sektoriem ved ceļš uz pilsētu. Mēs stāvam Auna daļā.
Džordžija saskaitīja.
Bet te ir četrpadsmit, nevis divpadsmit, viņa iebilda.
Papildu ceļi ved uz
tā, jāsaka, ir neitrāla josla un savieno Saules vārtus ar Mēness vārtiem. Skaties, šajos segmentos ir saules un mēness zīmes. Pa šo ielu var iet katrs un kad vien to vēlas.
x Bet pa citiem ceļiem ne? neticīgi jautāja Džordžija.
Nu, tas atkarīgs no zvaigznāja, Čezare sacīja, Auns noslēdzis savienību ar Lauveni un Strēlnieku, bet naidojas ar Zivīm. Zivju zvaigznājs ir mums kaimiņos, dienvidrietumos, un, tur ieklīduši, mēs pakļautu sevi lielām briesmām.
Bet kā tad viņi mūs pazītu? nesaprata Džordžija.
Pēc krāsām, Čezare nedomādams atbildēja un pamāja uz savu kaklautu. Tas bija sarkani dzeltens tādas pašas krāsas Džordžija bija redzējusi Auna ielās izkārtajos karogos. Viņa apķērās, ka arī pati valkā tādu kā piederības apliecinājumu. Džordžija nogrozīja galvu. Tikpat kā Losandželosas ielu pašpuikas.
Bet vai nav iespējas palikt neatkarīgam? meitene jautāja. Proti, vai drīkst nepiederēt nevienam zvaigznājam?
Nepiederēt nevienam zvaigznājam? Čezare neticīgi pārjautāja. Džordžija atcerējās Raselu, kas, kaut ko nesapratis, purpināja: “Nepielec.”
Remorā katrs cilvēks ir piedzimis vienā no zvaigznājiem, -Čezare centās skaidrot. Pat tad, ja sievietei, atrodoties citā pilsētas malā, negaidot piedzimst bērns, viņai noteikti būs līdzi paņemts maišelis ar sava zvaigznāja zemi, ko izbērt pagultē, lai bērns nāk pasaulē uz dzimtās zemes.
Līdz šim Džordžija bija iztēlojusies Remoru kā fanātisku futbola līdzjutēju sakopojumu, bet tagad atskārta, ka tas nebūt nav tik vienkārši.
Labi, viņa teica, jums ir divi uzticami sabiedrotie un viens ienaidnieks. Bet kā sastāv ar pārējiem astoņiem?
Nu, tie mūs pārāk neapdraud, atbildēja Čezare. Vai tu gribētu kādu apmeklēt?
Laiskā solī abi slāja pa
Zils un purpursārts, zaļš un dzeltens, sarkans un melns -Čezare krāsu valodu uztvēra acumirklī un nedomādams paskaidroja: Skorpions, Kaza, Lauvene.
Bet tad viņi pagāja garām jauniešu bariņam ar sārti zilām lentēm. Tie acumirklī sāka māt uz Čezari ar Džordžiju un izkliegt aizskarošus vārdus.
Žigli! nošņāca Čezare. Zivis!
Zēns vilka Džordžiju uz aleju
Zivju puiši klaigādami soļoja pa blakusaleju līdzās.
Nu viņi jau iegājuši Skorpiona zvaigznājā, ieklausījies secināja Čezare. Tie, kā pati saproti, ir viņu sabiedrotie.
Saprotu gan, zobojās Džordžija.
Čezare veltīja viņai nopietnu mirkli.
Tā nav joka lieta, viņš sacīja, ja gribi Remorā justies droši, šie likumi jāapgūst.
Džordžija ievēroja, ka Strēlnieka zvaigznājā kārtība visai līdzīga Aunam. Visapkārt slējās statujas vienīgi aunu vietā stāvēja kentauri ar loku un bultām. Skvērs dievnama priekšā likās gluži pazīstams, tāpat arī strūklaka centrā. Tikai šo sauca
Strēlnieki, zēns nočukstēja.
Doloresa, teica Džordžija, viļādama vārdu uz mēles.
Izklausās gaužām sērīgi. Kāpēc tā?
Čezare paraustīja plecus.
Nezinu. Dievnamam ir
Paklau! iesaucās Džordžija. Jums tādi dievnami ir katrā zvaigznājā, tāpat arī svētie, bet viss izkārtots atbilstoši zodiaka zīmei. Vai tas nerada jukas? Zini, manā pasaulē baznīca nostājusies pret astroloģiju, bet šeit zodiaks celts godā tikpat kā elki. Vai zini, neticīgie un viņi ir vairākumā uzskata, ka pat baznīca ir Āfrikas cilts elkdievība.
Džordžija manīja, ka Čezare nesaprot, par ko tiek runāts. Tāpēc, mainījusi tematu, viņa teica: Ar kuru ģildi sadarbojas Strēlnieks?
Ar zirgu vīriem, laimē starodams, atbildēja Čezare.
Mums ar sabiedrotajiem paveicies, vai ne?
Vai stalli ir katrā zvaigznājā? jautāja Džordžija. Meitene pēkšņi jutās kā pilsētas iedzimtā.
Protams, sacīja Čezare. Katrā zvaigznājā ir stallis un zirgu meistars, kas sagatavo rumaku
Tavs tētis runāja tieši par šīm sacīkstēm, vai ne? nerimās Džordžija.
Jā, par Zvaigžņu sacīkstēm, atbildēja Čezare. Šogad mēs tajās piedalīsimies ar Arkandželo.
Lielo bēri? jautāja Džordžija. Lielisks. Es pati labprāt sēstos tādam mugurā. Kas būs žokejs?
Cerams, ka es, kautri teica Čezare, bet Džordžija ievēroja, ka zēns aiz lepnuma piepūšas.
Sacīkstes notiks
Ko, tajā apaļajā laukumā, ko tikko šķērsojām? brīnījās Džordžija. Bet tas taču ir maziņš! Nu, kā
Čezare izskatījās aizvainots.
Vismaz pusotru minūti, skanēja atbilde.
Džordžija pēc zēna sejas noprata, ka smieties būtu nevietā. Čezare nejokoja. Sacīkstes, kas šai neparastajai pilsētai nozīmēja tik daudz, beigsies ātrāk nekā īsziņas uzrakstīšana. Bet, ja viņa grasās šurp atgriezties, jāiemācās cienīt pilsētas paražas. Džordžija juta, ka viņa to vēlas. Ļoti, ļoti.
Kā nolasījis meitenes domas, Čezare pameta skatienu debesīs.
Pēc stundas satumsīs, viņš teica, labāk atgriezīsimies Aunā.
Džordžija uzrāvās gultā sēdus. Viņa bija nosvīdusi, un pie durvīm klauvēja māte.
Džordžij, pasteidzies, nokavēsi skolu! sauca Mora. Man labāk patiktu, ja tu savas durvis neaizslēgtu.
“Kas noticis?” Džordžija iztrūkusies domāja. Tikai pēc laiciņa viņa attapās, ka atgriezusies īstajā dzīvē. Izredzes pavadīt dienu Bārnsberijas videnē pēkšņi šķita nepanesami drūmas.
Pinns brīža Džordžija bija atgūlusies uz raupja matrača Paolo bēniņos un aizmigusi ar spārnoto zirdziņu rokā. Pēdējais, ko viņa atcerējās, bija Paolo un Čezare, kas grasījās vest Merlu uz drošu vietu Santa Finā (ej nu sazini, kur tāda atrodas).
Būs nākamreiz jāuzprasa, Džordžija murmināja, virzīdamās uz vannasistabu. Pēc brīža, apķērusies, ka vēl aizvien tur rokā etrusku zirdziņu, meitene aši iemeta to treniņbikšu kabatā. Negribējās, lai talismanu ierauga Rasels.
Vienalga, ko tas viss nozīmē, lai kur īstenībā atrodas zirgu pilsēta Remora, bez spārnotā zirdziņa tajā neatgriezties.
4. nodaļa.
Auna zvaigznājā, pieturā pie zirgu meistara mājas, apstājās zirgu vilkta ekipāža. No tās izkāpa divi ceļinieki viens bija stīvs un kustējās piesardzīgi. Otrs, krietni jaunāks, lunkani izlēca no ratiem un pasniedza vecākajam vīram palīdzīgu roku. Abus saistīja acīmredzama pieķeršanās. Viņus varētu noturēt par tēvu un dēlu, ja ne viņu atšķirīgā āriene. Zēns bija slaids, kupliem, melniem, cirtainiem matiem, kas bija ataudzēti pēc tāliešu paražas un viegli atsieti uz aizmuguri ar purpura lenti. Viņa apģērbs liecināja par bagātību, bet ne ārišķību.
Vecākais vīrs bija plecīgs un, kaut arī kustējās gausi, tomēr likās tīri rosīgs. Sirmiem matiem, cienīgs tāds varētu izskatīties universitātes profesors, taču rokas vīram bija sastrādātas, radušas pie fiziska darba.
Abi ceļotāji agrā, dzestrā rītā stāvēja uz Remoras bruģa un meta ziņkārus skatienus visapkārt.
Vēl vien’ pils-sēta, Lučiano, ierunājās vecākais virs.
Bet smalka arīdzan. Interesanti, ko šamie teiktu, uzzinājuši, no kādas tālienes atvažojām?
Jauneklis nepaspēja atbildēt, kad mājas durvis atvērās un viņu priekšā nostājās liela auguma sirms virs.
Maestro! virs, acīm iemirdzoties, iesaucās. Sumināts! Priecājos jūs redzēt. Tāpat arī jūsu dēlu.
Abi apskāvās kā brāļi, un mirkli vēlāk zirgu meistars ar spēcīgajām rokām apkampa arī jaunekli. Jums jātiekas ar manu Čezari esat vienos gados. Nāciet abi iekšā! Teresa jums sagatavojusi kārtīgas brokastis.
Dienas lielāko daļu Džordžija aizvadīja kā pa miglu. Brokastu laikā viņa pat nedzirdēja, ka Rasels nosauc viņu par narkomāni. Pirmo reizi pēc ilga laika Džordžijas prāts bija tik aizņemts, ka Rasels palika neievērots.
Jau Tālijā Džordžija nodomāja, ka pēc atgriešanās savā pasaulē zvaigžņu pilsēta šķitīs kā sapnis. Tomēr tas nebija sapnis. Kaut gan tajā pasaulē Džordžijai nebija ēnas, viņa tomēr dzīvoja pilnasinīgi, pirms aizmigšanas bēniņos iemalkoja alu, ieēda maizi un olīvas. Vienubrīd gan šķita, ka nebūs pa spēkam aizlaisties projām kaut vai tāpēc, ka Čezare un Paolo naktī grasījās pārvietot spārnoto zirgu Merlu un tās māti Zva igžņuga ismu.
Džordžija labprāt būtu palikusi un piedalījusies piedzīvojumā, taču Paolo brīdināja, ka, paliekot pa nakti Tālijā, viņas ķermenis no rīta Londonā tiktu atrasts guļam nesamaņā.
Tavi vecāki nobītos, Paolo skaidroja. Nodomātu, ka esi saslimusi. Tiklīdz aizmigsi, tev noteikti jāatgriežas un tu atgriezīsies savā pasaulē, tikai neaizmirsti talismanu!
Paolo izrādījās taisnība. Vai nu alus dēļ, vai arī tāpēc, ka sanāca dzīvot divas dienas bez pārtraukuma, Džordžija acumirklī iekrita dziļā miegā.
Atmosties savā istabā likās neparasti. Viss šķita skaļš un skarbs radio, kas taurēja politiskās un laika ziņas, pat tosters un tējkanna, kas pildīja rīta pienākumus, un māte, kas pārjautāja, vai kāds nav kaut ko aizmirsis. Kad iezvanījās Ralfa mobilais, daudz netrūka, lai Džordžija nokristu no krēsla.
Tomēr ne tikai skaļuma un burzmas dēļ pierastā pasaule pēkšņi šķita sekla nesakarīgs, bezmērķīgs un amorfs notikumu un darīšanu jūklis. Džordžija saprata, ka Remoras regulārā veidojuma un neskaitāmo likumu dēļ, tāpat ari apsēstības ar zirgiem dēļ mājās viņu pārņem ērmota izjūta likās, ka šajā pasaulē viņas nemaz nav.
“Vai nav jocīgi,” Džordžija sprieda, “es taču pavadīju tur tikai vienu pēcpusdienu un pat nezinu, vai kādreiz tur vēl atgriezīšos.” Un tomēr prātā bija tikai
Gluži vienkārši bija patīkami atrasties kopā ar zēnu, kas tevi neienīst. Džordžija satriekta atklāja, ka tā viņa varētu justies normāla brāļa sabiedrībā. Pirmo reizi pa visu laiku meitene uzdrošinājās domāt, ka sarežģījumi ar Raselu ir viņa problēma, nevis viņas.
Pusdienu pārtraukumu Džordžija pavadīja bibliotēkā pie skolas datora, lūkodama sameklēt
Romula un Rema piedzimšana bija kaunpilns noslēpums: vectēvocis bija iesviedis zēnus upē, pēc tam piesavinādamies viņu vectēva karaļvalsti. Remu un Romulu baroja vilcene šis vēstures stāsts Džordžijai bija zināms -, bet vēlāk zēnus audzināja gani. Izauguši un atguvuši savas tiesības, dvīņi nolēma celt pilsētu. Viņi nespēja vienoties par vietu, tāpēc katrs sāka būvēt savu pilsētu. Kad Romuls bija uzcēlis robežsienu dažu centimetru augstumā, Rems pārlēca tai pāri un dusmu karstumā brāli nogalēja.
Grāmatā netrūka ziņu par Romulu, ieskaitot interesanto faktu, ka neviens nezina, kur palicis viņa ķermenis pēc nāves. Pēc tam Romuls tika iecelts dievu kārtā. Taču Džordžijas uzmanību īpaši saistīja īsa zemteksta piezīme, kas aprakstīja dvīņu strīdu par pilsētai piešķiramo nosaukumu: Roma vai Re-mora. Džordžija aiz pārsteiguma atsēdās. Tātad Tālijā cīņa risinājusies citādi. Rems bija nodibinājis pilsētu, kum viņa apmeklēja, līdz ar to Remora Tālijas vēsturē ieņem tikpat nozīmīgu vietu kā Roma Itālijā.
“Tad jau Tālijā,” Džordžija nosprieda, “Romuls Remu nemaz
Pēc stundām Džordžija iegriezās Goldsmita kunga veikaliņā. Ieraudzījis meiteni, viņš nopriecājās.
Tik ātri atpakaļ? Goldsmita kungs brīnījās. Cerams, ka zirdziņu atpakaļ neatnesi?
Nē, nepavisam, atbildēja Džordžija, kas talismanu bija pārlikusi džinsu kabatā. Man viņš ļoti patīk. Vispār jau es gribēju, lai jūs man par viņu kaut ko pastāstāt.
Jautā droši, vedināja Goldsmita kungs. Bet vispirms uzvārīšu mums tēju.
Gaetano kopā ar tēvu apmeklēja Remoras staļļus. Lai kur viņi ietu, viņu apciemojums remoriešus, kaut arī biedēja, tomēr pagodināja. Visos staļļos pēc kārtas viņiem izrādīja sacīkšu zirgus sirmjus, bērīšus, meļņus un dūkainos, salnos un dābolainos.
Norunāts, Džordžija piekrita, lai gan parak aizkavēties nedrīkstu: jāiet uz vijoļspēles stundu.
Svam apciemojumu di Kimiči atlika uz beigām. Ar gudru ziņu, jo Kundze un Svari bija pretinieki. Jau Vērša zvaigznājā viņus pārņēma ērmota izjūta, jo Nikolo un dēls, būdami Kundzes pilsētas Džiljas valdnieki, tomēr ar Remoru sadzīvoja labi, bet Dvīņi un Vērsis taču bija zvērīgi ienaidnieki. Naida un savienību attiecībām Remorā bija senas saknes, kas iesniedzās gadsimtu dzīlēs.
Svaru zirgu meistars Džakomo sveica hercogu Nikolo un jauno princi visumā sirsnīgi. Lai gan ar Kundzes zvaigznāju Svari naidojās, tomēr Dvīņi bija viens no Svaru sabiedrotajiem, un Dvīņu ģilde vai nav dīvaini bija ķīmiķi [2] .
Tomēr, redzot savā stallī zaļas un purpursārtas lentes, Džakomo jutās aizkaitināts, un nācās likt lietā visas pieklājības rezerves, lai apspiestu balsī dusmas.
Šo zirgu seglosim
Melnis acumirklī iekaroja Gaetano simpātijas. Stalts un visai nervozs, kā jau visi labākie Remoras zirgi, taču arī skaists, spēcīgs, skaidri izteiktu siluetu. Gaetano labprāt sēstos tādam mugurā.
Par to, protams, nebija ko domāt: Hercogs Svaru staļļu apciemojumu saīsināja līdz galējai pieklājības robežai.
Tad nu esam galā, viņš dēlam teica. Pienākums izpildīts. Nu esmu apciemojis visus. Ko tu domā par šo pretendentu?
Tiešām skaists, atbildēja Gaetano. Žēl, ka neuzvarēs.
Nikolo uzmeta dēlam neizdibināmu skatienu.
Pravietojums, vai? Vai tad viens no senākajiem remoriešu sakāmvārdiem nepauž, ka uzvarētājs pirms beigām nav zināms?
Jā, piekrita Gaetano, varbūt sākotnēji teiciens nemeloja. Varbūt tolaik
Abi di Kimiči, nonākuši
Nikolo sarauca uzacis. Tādas runas gaišā dienas laikā viņš neatzina, sevišķi jau Svaru zvaigznāja tuvumā.
Dosimies uz neitrālu joslu, Hercogs ierosināja, vedinādams Gaetano lejup pa
Mani šeit tik labi nepazīst, teica Nikolo, varēsim netraucēti parunāt.
Traktiera saimnieks piedāvāja viesiem zaļganu vīnu un lielu šķīvi ar cukurotām kūciņām, kas saistīja tikai Gaetano uzmanību.
Tev kaut kas neliek mieru, ierunājās Nikolo, uzlūkodams dēlu, kas bija pievērsies kūkām. Vai nepateiksi man, kas tieši?
Pati pilsēta, izvairīgi attrauca Gaetano, piestūķējis muti ar trauslajām maizītēm. Tā ir samākslota. Viss glīti salikts pa plauktiņiem un pakļauts likumiem. Tomēr, kad nonākam līdz lolotajām sacīkstēm, likums tiek apiets ar līkumu. Uzvar zvaigznājs, kas var atļauties lielāko kukuli.
Hercogs pameta bažīgu skatienu visapkārt. Arīdzan neitrālā joslā par dažiem tematiem labāk runāt klusināti vai labāk nerunāt vispār.
Pats zini, kā šajā pilsētā tic pazīmēm un pareģojumiem, -Nikolo klusi teica. Ja neuzvarēs Kundze vai Dvīņi, visi to iztulkos kā mūsu spēku panīkumu.
Tikpat labi taču varētu neliegt uzvaai Vērsim, Skorpionam vai Kazai, iebilda Gaetano. Mūsu dzimta taču valda visās šajās pilsētās. Vai pat Svari: Belona taču ari ir mūsējā.
Nikolo nopūtās. Remoras arhaisko uzticības principu visvarenība, zināms, tracināja. Katra zvaigznāja pienākums veidot savienību ar vienu no divpadsmit pilsētvalstīm bija gadsimtiem vecs, daudz senāks par di Kimiči dzimtu; un tā uzreiz to mainīt nevarēja. Protams, pavalstnieki visi bija remorieši, un, atrodoties ārpus pilsētas, viņiem nebija nekā, tikai lielā uzticība pilsētai. Divi remorieši svešatnē apsēstos un sadzertu pat tad, ja nāktu no sāncenšu zvaigznājiem.
Tikmēr pilsētas robežās augu gadu plosījās īsts neprāts, kas ilga no vienām
Zodiaka veidolu pilsētai savulaik piešķīra pāvests, lūkodams iegūt to cilvēku labvēlību, kam tuvāka astroloģija, nevis baznīca. Pagāja desmitiem gadu, kamēr pārdēvēja visas ielas un skvērus, izveidoja ģerboņus un moto, un karogus katram zvaigznājam; tikmēr tuvredzīgais pāvests bija aizgājis mūžībā. Taču remorieši pie jaunās sistēmas pierada kā pīle pie ūdens.
Jau no seniem laikiem pilsēta bija sadalīta aptuveni divpadsmit daļās, uzticības jūtām pret pilsētu bija senas saknes. Jaunajam pāvestam Benediktam atlika izveidot plašu neitrālu bulvāri un izdaudzināto
Varbūt kādam citam pāvestam derētu pilsētu atkal pārveidot? Nikolo iedomājās brāli Ferdinando, kas sēž omulīgajā pilī, no kuras galvenās durvis ved uz
Tomēr hercogs Nikolo prata slēpt savas jūtas.
Atvaino, viņš teica, patlaban pārdomāju tavus vārdus.
Vistrakākais ir tas, ka nesaprotu, kāpēc tu mani šurp atvedi, nikni murmināja Gaetano. Vai nebūtu laiks atklāt, kas tev padomā?
Kāpēc gan ne, atbildēja Nikolo. Ko tu sacītu par precībām ar jauno Belecas Hercogieni?
Par etniskiem es neko daudz nezinu, atzinās Mortimers Goldsmits, turēdams rokā smalku
Paldies, nē, atbildēja Džordžija. Tēja, viņasprāt, smaržoja pēc skūšanās losjona un garšoja pēc samazgām. Varētu viņus saukt par itāliešu priekštečiem, vai ne?
Tā gan, tas ir pierādīts. Lai gan, manuprāt, neko vairāk neizzināsim. Literatūras pieminekļi nav saglabājušies, tu jau zini, tikai daži uzraksti.
Un lidojošu zirgu figūriņas, piebilda Džordžija.
Jā, vēl pāris vāžu un šis tas. Ja nemaldos, viena ir apskatāma Britu muzejā, Goldsmita kungs turpināja, vai arī
Goldsmita kunga pieminētajās vietās Džordžija bija pavadījusi ne vienu vien svētdienu.
Britu muzejā? meitene pārjautāja drošs paliek drošs.
Varbūt Dienvidkensingtonā?
Esmu gandrīz vai pārliecināts, ka Britu muzejā, Goldsmita kungs beigās teica. Attēli uz bronzas vāzes datējums ap sesto gadsimtu. Vienīgi zirgi tur bija bez spārniem -kaut kādas mežonīgas sacīkstes un jātnieki auļo uz neap-seglotiem zirgiem.
Džordžija prātā piezīmēja, ka jāaiziet uz Britu muzeju, jāpārbauda, un jāpajautā Paolo, vai
Atvainojiet, man jāiet, meitene pieceldamās teica. Paldies par tēju! Bija jauki ar jums parunāties.
Nav par ko, atbildēja Goldsmita kungs, galanti palocīdamies. Nākamajā reizē sagādāšu
Uz vijoļspēles stundu Džordžijai nācās skriet visu ceļu, vijolei futrālī kuļājoties pret kāju. Arī vijoļspēle diez ko nepadevās, Džordžija nekādi nespēja koncentrēties. Gribējās ātrāk tikt mājās.
Neticami! iesaucās Lučiano. Atkal
Ir gan, atsaucās Detridžs. Manā ķeselē. Bet lai sinjors Paolo izstāsta mums sīkāk.
Ar viņu vairāk kopā bija mans dēls, jo šoreiz tā ir jauna sieviete.
Visi trīs sēdēja pilsētas rietumu daļā, netālu no Auna vārtiem, Paolo un Teresas mājas omulīgajā viesistabā. Ciemiņi bija iebaudījuši īsti sātīgas brokastis svaigi ceptas maizītes ar vīģu ievārījumu, izdzēruši lielas krūzes ar kafiju un pienu. Mazākie bērni Teresas uzraudzībā rotaļājās pagalmā viņa tur baroja vistas un savāca olas pusdienu
Čezare un Lučiano pēc neveiklām iepazīšanās laipnībām pamazām atslābinājās. Uzzinājis, ka Čezare ticies ar cilvēku no viņa pasaules, jaunais
Vai viņa vēl atgriezīsies? jautāja Lučiano.
Esmu pārliecināts, ka noteikti, ja tik varēs, atbildēja Čezare. Viņu savaldzināja lidojošais zirgs.
Atbilde, protams, rosināja uzdot nākamo jautājumu, un Auna zirgu meistaram nācās izsmeļoši stāstīt par melno kumeļu, hercoga Nikolo apciemojumu un nakts ekspedīciju uz Santa Finu ar mērķi paslēpt Merlu un viņas māti.
Nejauki gan, ka pils-sētā siro tāds zellis, ierunājās Doktors Detriclžs. Man domāt, Hercoga klātbūtne neko labu nesola.
Viņš oficiāli viesojas pie sava brāļa Pāvesta, paskaidroja Paolo. Un nelaiž garām izdevību aplūkot staļļos sāncenšu zirgus.
Tas viss ir tikai izrāde, vai ne? jautāja Lučiano. Ro-dolfo mums stāstīja, ka sacīkstes katru gadu tiek iegrozītas tā, lai uzvar di Kimiči mīluļi.
Parasti jau tā tiešām notiek, atzina Paolo, bet spārnoti zirgi mūsu pilsētā katru gadu nedzimst. Ceru, ka viņš nesīs Aunam uzvaru.
Belecas Hercogiene? apjucis pārjautāja Gaetano, nespēdams slēpt pārsteigumu. Kālabad?
Tēvs nopūtās.
Līdz diplomātam tev tāls ceļš ejam, viņš teica. Lai kļūtu par Hercogu un pievienotu sev Belecu.
Tu gribi teikt, dzimtai, atbildēja Gaetano, cenzdamies iegūt laiku. Varbūt nebūtu nemaz tik peļami. Sēžot Belecas Hercoga krēslā, jādomā, pietiktu laika grāmatām un mūzikai.
Kā viņa izskatās? Gaetano painteresējās.
Ļoti glīta, sausi izmeta Nikolo, un, es teiktu, tikpat viegli vadāma kā Zariņa.
Tikai pēc mirkļa Gaetano atcerējās, ka Zariņa ir Kundzes zvaigznāja temperamentīgā palsā ķēve.
Vakariņās bija zivis un frī kartupeļi, desertā saldējums. Parasti tāda maltīte Džordžijai gāja pie sirds to nu Mora vai Ralfs nespēja samaitāt. Diemžēl šovakar ēst negribējās. Gribējās aši izskriet cauri mājasdarbiem un laikus iet gulēt. Pat Rasels šovakar tā nekrita uz nerviem.
Mājasdarbs piektdienas vakarā? viņš Džordžijai uzšņāca. Tu esi ne vien aptaurēta, bet ari nojūgusies.
Džordžija neuzskatīja par vajadzīgu atcirst, ka sestdien viņai paredzētas nodarbības jāšanā. Gribējās sēdēt nodurtu galvu, nepievēršot sev uzmanību. Vakars vilkās veselu mūžību. Matemātika, angļu valoda, franču valoda un tad beidzot gultā. Taču, tikusi gultā, Džordžija nespēja aizmigt. Treniņtērpa bikšu kabatā bija spārnotais zirdziņš, acu priekšā skaidri nostājās aina ar bēniņiem Remorā, un tomēr miegs nenāca ne lūdzams. Varbūt tāpēc, ka tik ļoti kārojās tur nokļūt. Bet varbūt pie visa bija vainīga Rasela metālistu mūzika, kas dārdēja blakusistabā.
Lūdzu, Džordžija vēlējās no visas sirds, kaut jel es būtu Zvaigžņu pilsētā!
Lučiano satrauktiem soļiem mēroja istabu.
Vam saderēt, ka viss saistīts ar Ariannas vizīti, zēns teica.
Nezinu, cik daudz jums zināms par manu
-Jā, nebūtu smādējami uzzināt visu par šamo pils-sētu, -pamāja Detridžs, tās paražām un manierēm tik nozīmīgā sarīkojumā.
Varu saderēt, ka Hercogam ir kaut kas aiz ādas, piebilda Lučiano. Pārāk aizdomīgi, ka viņš ieradies pilsētā reizē ar mums.
Pie durvīm atskanēja viegls klauvējiens. Paolo gāja atvērt, tikmēr Lučiano turpināja staigāt turp un atpakaļ.
Man tiešām liekas, ka viņai te ierasties ir bīstami, viņš teica. Viss, kas zināms par šo pilsētu, vedina domāt, ka te ir neģēlības perēklis proti, di Kimiči pasaules centrs, vai tad tā nav?
Soļodams Lučiano bija nonācis iepretim durvīm. Ieraudzījis slaido, īsmataino meiteni ar sudraba riņķi uzacī, viņš palika stāvam ar vaļēju muti.
Džordžija bija tikpat satriekta. Viņa pazina melnmataino zēnu. Pirms dažām stundām Džordžija bija skatījusies viņa fotoattēlā vijoļspēles skolotājas mājās.
Es solīju tev vēl divus
Lusjēn! Džordžija iesaucās un izgaisa.
Džordžija pamodās pēkšņi savā gultā Londonā, sirds viņai dauzījās kā negudra. Līdz rītam vēl bija tālu. Mājās valdīja klusums un tumsa. Meitene jutās satriekta un samulsusi. Sapņot par pilsētu ar lidojošiem zirgiem bija viens ari apzinoties, ka tas nebūt nav sapnis un pilsēta tiešām pastāv, bet nonākt aci pret aci ar savas pasaules cilvēku, par kuru zini, ka viņš ir miris, bija pavisam kas cits.
Cieši satvērusi spārnoto talismanu, Džordžija gulēja tumsā, gaidīdama, kad sirds beidzot nomierināsies un satrauktās domas norims. Gribējās tūlīt atgriezties Remorā un tajā pašā laikā metās bail. Zēns, ko viņa ieraudzīja Paolo mājās, tiešām bija Lusjēns. Džordžija par to nešaubījās ne mirkli lai arī viņš bija sešpadsmitā gadsimta tāliešu apģērbā. Lai nu ko, bet Lusjēnu Malholendu Džordžija pazītu visur un vienmēr.
Kad Džordžija iestājās Bārnsberijas vidusskolā, Lusjēns mācījās vienu klasi augstāk. Abi jau bija tikušies Lusjēna mātes mājās Džordžija pēc stundām gāja turp uz vijoļspēles nodarbībām. Bet tikai desmitajā klasē viņas jūtas pret zēnu mainījās. Rasels maldījās par zēniem Džordžija
Lusjēns, ja arī zināja par Džordžijas jūtām, tad neko neizrādīja. Abi spēlēja skolas orķestri; vēl tagad Džordžija domās sevi zobgalīgi dēvēja par Lusjēna otro vijoli. Lai nu kā, pēc iestāšanās orķestrī Džordžijai pavērās iespēja biežāk tikties ar Lusjēnu, turklāt, satiekoties viņa mājās, Lusjēnam bija ar Džordžiju jāninā. Pamazām vien meitene saprata, ka arī Lusjēns kautrējas. Draudzenes viņam nebija lai nu kā, tomēr mierinājums.
Džordžija jau sāka lolot cerību, ka viņi sadraudzēsies un varbūt viendien Lusjēns uz viņas jūtām atsauksies, bet zēns negaidot saslima. Gulēdama tumsā, Džordžija jau atkal pārdzīvoja pērngada drausmas, kad nācās uzzināt par Lusjēna neārstējamo slimību, kad ķīmijterapijas seansu dēļ viņš nedēļām kavēja skolu un zaudēja savus skaistos matus. Lusjēna māte pārtrauca vijoļspēles stundas, un Džordžija palika pilnīgā neziņā, šo to dzirdēdama tikai no skolas tenkuvācelēm.
Pagājušajā vasarā Džordžija vairākas nedēļas atsāka ticēt, ka Lusjēnam kļūs labāk un rudenī viņš vesels atgriezīsies skolā. Atsākoties vijoļspēles stundām, Džordžija pat bija Lusjēnu sastapusi. Zēns izskatījās tāds kā vecāks un noslēgtāks, taču nevarētu teikt, ka nedraudzīgs, tikai nobažījies. Džordžija jau bija izšķīrusies atklāt Lusjēnam, cik ļoti viņš tai patīk, kad pienāca drausmā vēsts, kas pielika punktu visām iecerēm: Lusjēns atkal nokļuva slimnīcā, tad bija komas stāvoklī un beigās nomira.
Uz bērēm Džordžija devās kā zombijs, nespēdama noticēt, ka vienīgais zēns, kas viņai jelkad paticis, aizgājis uz neatgriešanos. Tikai redzot sērojošos vecākus un dzirdot, kā Lus-jēna labākajam draugam, lasot dzeju, aizlūst balss, Džordžija līdz galam saprata, ka Lusjēns tiešām miris.
Un nu viņš pēkšņi atradās Tālijā, izskatījās lieliski un tikpat žirgts kā orķestra mēģinājumos, sēžot Džordžijai priekšā, kad viņa vēroja tā matus sprogojamies virs krekla apkakles. Ko gan tas varētu nozīmēt? Džordžiju pārņēma šaubas: varbūt Tālija ir viņas zemapziņā izveidojusies iedomu pasaule patvēmms, kur aizbēgt. Zirgi, turklāt ar spārniem, pēc tam zēna, kurā viņa līdz ausīm ieķērusies, augšāmcelšanās tik simboliski, ka grūti ietērpt vārdos.
Bet ko lai dara? Tikšanās ar Lusjēnu nesīs sāpes lai to aptveru, pietika viena acumirkļa, bet vai tad iespējams atteikties no ceļojumiem uz Tāliju? Džordžija pameta skatienu uz melno zirdziņu savā plaukstā. Ne jau velti talismans nokļuvis viņas rokās. Gan jau viņai Tālijā veicams noteikts uzdevums, citādi jau viņa nebūtu turp
Džordžijai pēkšņi sametās bail. Savā īsajā Remoras pieredzē meitene jau bija iejutusies izrādes skatītājas lomā, kas vēro notikumu gaitu. Bet, satiekot Lusjēnu, pārņēma izjūta, ka viņa pati ir uzvilkta uz skatuves un tagad spiesta piedalīties lugas darbībā. Džordžija zināja, ka turpmāk, ierodoties Tālijā, nāksies aktīvi piedalīties drāmā, kas tur tiks izspēlēta. Viņa nojauta, ka tas ir bīstami.
Paolo mājās valdīja apjukums. Lučiano bija nobālējis kā nāve, Čezare rādīja izbiedētu vaigu, bet Paolo ar Detridžu -bija galīgi apmulsuši.
Vai jūs esat pazīstami? jautāja Paolo, un Lusjēns tik tikko paspēja apstiprināt, kad Džordžija jau bija atpakaļ.
Lučiano vienīgais zināja, kas te notiek. Aizvedis meiteni līdz krēslam, viņš lūdza Paolo atnest kaut ko dzeramu. Džordžija klusi sēdēja un malkoja spīvu sarkanvīnu, ļaudama sevi aprūpēt, baudīdama Lusjēna uzmanību, kas pirmoreiz nedalīti tika pievērsta viņai.
Meitene jutās viegli apskurbusi dīvaini gan, kāpēc viņa bija atgriezusies gandrīz tajā pašā mirklī, kuru tik spēji bija pametusi? Pagāja taču vairākas stundas, kamēr izdevās iemigt -Paolo teica, ka bez miega uz Tāliju
Atgriežoties Tālijā, meitenei šķita, ka nospiests taustiņš
Atkārtoti
Bet kāpēc viņa mūs pameta? Čezare jautāja, piesardzīgi lūkodamies Džordžijā kā parādībā.
Laikam jau, ieraudzījusi mani, viņa noģība, atbildēja Lučiano, ar talismanu rokā. Zaudējot samaņu Tālijā, ja rokās ir talismans, pat nedomājot par mājām, beigās tur nonāksi. Kaut kas līdzīgs aizkavētai darbībai.
Nu viņš vērsās tieši pie Džordžijas, un meitene piekrītoši pamāja: izklausījās sakarīgi.
Mēs ar Džordžiju savā pasaulē dzīvojām vienā vietā, -turpināja Lučiano. Gājām vienā skolā. Viņa zināja, ka esmu miris. Laikam jau nodomāji, ka spokojos, Lusjēns teica, vērsdamies atkal pie Džordžijas.
Meitene atkal pamāja, vēl aizvien nespēdama parunāt.
Vai tu man neparādītu savu talismanu? Lusjēns maigi jautāja.
Džordžija atlieca labās rokas pirkstus. Spārni, iespiedušies meitenes pirkstos, bija atstājuši tur sarkanas švīkas tik cieši viņa talismanu turēja. Džordžija sniedza zirdziņu Lučiano -nav jau žēl, lai apskatās.
Mats matā kā mūsu Merla, ierunājās Čezare.
Vai Merla jau drošībā? jautāja Džordžija. Aizvedāt?
Jā, atbildēja Paolo, abas ar Zvaigžņugaismu jau ir Santa Finā. Ceram, ka di Kimiči viņas tur neatradīs. Lai gan nekad neko nevar zināt. Kā par nelaimi, di Kimiči arī Santa Finā ir vasaras pils, tomēr, uzturēdamies pilsētā, viņi tur neiegriezīsies. Un uz Roderigo varam pilnīgi paļauties.
Vai es nevarētu doties uz turieni Merlu apskatīt? -pavaicāja Džordžija.
Bet, protams, atbildēja Paolo, nav jau tālu. Turp atpakaļ var izbraukāt pāris stundās.
Lučiano atdeva Džordžijai talismanu.
Sargā rūpīgi! viņš piekodināja. Di Kimiči tavs spārnotais zirgs interesēs ne mazāk kā oriģināls.
Skat tik, meiča, āre, nudien meiča, ierunājās Det-ridžs. Nedaudz apjucis, vecais vīrs uzmeta skatienu Džordžijas zirgu puiša apģērbam.
Tālijā viņa ir zēns, skaidroja Paolo, bet savā pasaulē -meitene.
Ak tā, novilka Detridžs. Maskēšanās. Skaidrs. Mēs tādu gājienu izmantojam daudzos mūsu pils-sētas kumēdiņu namos.
Kāpēc viņš tik jocīgi runā? Džordžija čukstus jautāja Lučiano.
Lučiano pasmaidīja.
Ak tad tu ari ievēroji? Viņš ir no mūsu pasaules, vienīgi no Elizabetes laiku Anglijas, četrarpus gadsimtu senas pagātnes. Lūdzu, iepazīsties ar Doktoru Viljamu Detridžu,
Detridžs palocījās.
Mani šeit, rādās, Sauc Džordžio, stādījās priekšā Džordžija.
Mani jau ari pārdēvēja, piebilda Lučiano. Tagad esmu Lučiano Krinamorte.
To pateicis, zēns aši novērsa skatienu.
Taču Džordžija paspēja ievērot vēl kaut ko.
Vienu gan es nesaprotu, viņa atzinās, — es esmu
*
Rinaldo di Kimiči ar lielu prieku atgriezās Remorā. Savas pagaidu uzturēšanās laikā Belecā viņš jutās neomulīgi brīžiem uzmācās bailes, un Rinaldo nebija drosminieks. Belecu ar tās smakojošajiem kanāliem un pavalstnieku nesaprātīgo prieku Rinaldo ienīda. Tāpat arī zirgu neesamību. Taču viskvēlāk Rinaldo neieredzēja Hercogieni, kas bija tik gudra, skaista un pieredzējusi diplomāte, ka lika justies viņam kā pienapuikam.
Lai nu kā, Rinaldo viņai atriebās. Briesmīgās Belecas Hercogienes vairs nebija, un, lai arī neizdevās viņu nomainīt ar di Kimiči ģimenes locekli, Hercogienes meita, kas mantoja troni, ir nieka skuķēns un nebūs nekāds pretinieks tēvocim hercogam Nikolo.
Rinaldo bija ceļā uz Dvīņu staļļiem. Nevar zināt, kā turpmāk iegrozīsies viņa karjera, bet šobrīd vairāk par visu gribējās aši traukties zaļoksna zirga mugurā.
Pēc tēva nāves pirms diviem gadiem, kad vecākais brālis kļuva par Volanas hercogu, Rinaldo palika bešā. Titulu, ko mantot, nebija, nespīdēja arī nekāds darbs, tāpēc nācās laisties uz Remoru un apmesties vienā no tēvoča Ferdinando daudzajām pils istabām, līdz hercogs Nikolo iecēla Rinaldo par Belecas Vēstnieku.
Dvīņu zvaigznājā Rinaldo jutās kā mājās, gluži kā savā visnotaļ drūmajā ģimenes pilī Volānā, kas atradās jūdzēm tālu uz ziemeļaustrumiem. Šeit viņš bija piestājis atceļā no Belecas, lai apciemotu Alfonso un jaunāko māsu Katerinu, un tagad jutās kā piektais ritenis. Brālis bija kā apsvilis uz precēšanos un gribēja izzināt, vai Hercogam šajā sakarā nav sakāms savs vārds. Rinaldo saņēma uzdevumu to uzzināt.
Rinaldo pārlika, vai nepiedāvāt māsīcu Frančesku, nesekmīgo pretendenti Belecas Hercogienes tronim. Di Kimiči, šķiet, bija visai iedegušies uz savstarpējām laulībām, tāpēc Nikolo šādu ieceri varētu uzlūkot labvēlīgi. Viena no Rinaldo kārtējām misijām Remorā bija pārliecināt tēvoci Ferdinando izšķirt Frančeskas laulības, kuras Rinaldo tik pārsteidzīgi bija nokārtojis ar krietni vecāko Belecas padomnieku, lai varētu māsīcu izvirzīt pilsētas valdnieces vēlēšanām.
Labrīt, Ekselence, sveicināja Dvīņu zirgu meistars. Esmu apseglojis un sagatavojis jums bēro ķēvi
Vienreizēji! iesaucās Rinaldo, maigi uzlūkodams ķēvi. Tas bija viņa mīļākais zirgs Dvīņu stallī: ne jau sacīkšu uzvarētājs kā
Labā formā, vai ne? piebilda pazīstama balss ēnā, un Rinaldo palēcās.
Ieraudzījis runātāju, Rinaldo satrūkās. Enriko bija viņam Belecā pielipis kā nelaba smaka, no kuras jaunais Vēstnieks nespēja tikt vaļā. Pēc Hercogienes nāves nedz viens, nedz otrs negribēja palikt pilsētā. Di Kimiči un ikviens ar viņiem saistītais cilvēks pēc sprādziena tika pakļauts smagām aizdomām, lai arī viņu saistība ar noziegumu nebija pierādīta.
Rinaldo nepietika spēka atteikt Enriko darbu Remorā, tāpēc viņš to ieteica abiem tēvočiem: Pāvestam kā pieredzējušu zirgu puisi, bet hercogam Nikolo kā līdzekļos neizvēlīgu spiegu. Pietika ieraudzīt Enriko, un Rinaldo dūša saskrēja papēžos. Enriko taču bija aukstasinīgi nogalinājis, iespējams, ne vienu reizi vien, un, lai arī pēdējo noziegumu pasūtīja pats Rinaldo, slepkava iedvesa viņā šausmas šis cilvēks nedomādams spētu pārgriezt rīkli pat savam saimniekam, ja viņam par to labi samaksātu.
Nu, kā pret tevi te izturas? Rinaldo nervozi apvaicājās, karstāk par visu vēlēdamies no spiega atkratīties un zirga mugurā laisties laukā no pilsētas kalnos.
Nevaru sūdzēties, atbildēja Enriko. Tīri labi atkal būt pie zirgiem. Uz viņiem paļauties ir drošāk nekā uz cilvēkiem, ja saprotat, ko ar to gribu teikt.
Rinaldo šķita, ka saprot gan. Draņķa spiegs turēja uz viņu ļaunu prātu, jo glītā līgava pazudusi, un vīrs bija ieņēmis galvā, ka bijušajam saimniekam kaut kas par to zināms. Rinaldo meiteni bija saticis tikai vienreiz un par viņas likteni neko nezināja. Tas bija pavisam citāds, nekā spiegs iedomājās, tātad Enriko aizdomas bija nepamatotas. Pašam Vēstniekam nebija laika ņemties ar jaunām sievietēm lai cik skaistas vai citādi pievilcīgas tās būtu. Sievietes viņam bija svešas būtnes, izņemot māsu un māsīcas. Un mazāk par visu Rinaldo vēlējās iemantot Enriko naidu. Spiegs varētu nodarīt lielu ļaunumu, un ne jau fiziski vien.
Brīnišķīgi, brīnišķīgi! Rinaldo pavirši izmeta. Ja kas vajadzīgs, dod man ziņu.
To pateicis, Rinaldo izveda pagalmā
*
Ar ko man sākt? jautāja Lučiano.
Lučiano ar Čezari un Džordžiju, atstājuši Paolo un Doktoru Detridžu dzīvi runājamies, devās laukā no pilsētas mūriem pa ceļu, kas no Auna vārtiem vijās uz rietumiem. Viņi bija saņēmuši norādījumu izmantot dienu Džordžijas turpmākai izglītošanai un pieredzes apmaiņai.
Vispirms jau pastāsti, kā šeit nokļuvi! Džordžija vērsās pie Lučiano. Visi trīs sēdēja uz zema lauku mājas mūra turpat aiz pilsētas.
Šodien ratos, smaidīdams atbildēja Lučiano. Bet man ir aizdomas, ka ne jau to tu vēlies zināt. Ierados no Belecas. Tā ir pilsēta, uz kuru pērn maijā pirmoreiz
Visi trīs jaunieši uz brīdi pieklusa. Čezare pret smalko jaunekli, kas bija par viņu gadu jaunāks, tomēr piedzīvojis tādus brīnumus, juta, var teikt, godbijību. Lučiano bija
Šajā pasaulē nekur nav jaukāk kā Belecā, Lučiano pēc brīža turpināja. Tā atgādina Venēciju, vienīgi viss, kas Venēcijā ir no zelta, Belecā ir no sudraba. Zini, šeit zeltam nav vērtības, dārgākais metāls ir sudrabs. Belecā sabrauc tūristi no visas pasaules un ne jau tālieši vien tās neaprakstāmā skaistuma dēļ. Pietika man ierasties šajā pasaulē, lai atkal justos pavisam labi. Mati atauga, kļuvu spēcīgs, tāds pats kā pirms vēža uzbrukuma.
Lučiano pieklusa, ievilka elpu un tad turpināja: Vienā dienā visu neizstāstīšu. Mēnešiem biju Rodolfo māceklis -viņš ir brīnišķīgs, pats gudrākais, maģiskākais cilvēks, kas iemācīja man
Kas bija tavs talismans? Džordžija ziņkārīgi pajautāja.
Zēna sejai pārslīdēja sāpju ēna. Džordžija ievēroja, ka
Lučiano nav gluži tāds, kādu viņa atcerējās Lusjēnu. Lučiano izskatījās vecāks un it kā nomākts. Viņš gan teica, ka Tālijā jūtoties vesels, tomēr izskatījās pēc cilvēka, kas smagi sirdzis un pēc tam fiziski atkopies, bet dvēseliski ne.
Piezīmju grāmatiņa no Belecas, atbildēja Lučiano, taču to vairs nevaru lietot.
Piecēlies zēns sāka soļot gar sienu turp un atpakaļ.
Pati redzi, ka man ir ēna. Joprojām esmu
Vai tāpēc, ka zini, kas tavas slimības dēļ notika mūsu pasaulē? Džordžija jutās kā stulbs zilonis trauku skapī, bet kā citādi to uzzināt?
Jā, atbildēja Lučiano. Tu jau zini, ka tavā pasaulē, kas vairs nav manējā, nomiru.
Čezare uzmeta stāstītājam godbijīgu skatienu. Tālietis gan bija dzirdējis Lučiano sakām, ka vecajā pasaulē viņš nomiris, tomēr līdz šim brīdim nespēja tam noticēt.
Vai ar Doktoru Detridžu notika tāpat? Džordžija aši pajautāja, gribēdama kliedēt spriedzi.
Zināmā mērā, jā, atbildēja Lučiano. Viņš
Kāpēc tev liekas, ka
Mums gan viņa runas veids šķiet vecmodīgs, atbildēja Džordžija.
Meitene jautājoši uzlūkoja Lučiano, gaidīdama paskaidrojumu, bet viņš tikai paraustīja plecus.
Bet vai tev mūsu izruna nešķiet svešāda? Lučiano pajautāja Čezarem. Mēs taču nerunājam nedz itāliski, nedz tāliski, tomēr jūs saprotam, un arī citi mūs saprot.
Džordžija lūkoja ķerties klāt no citas puses.
Ko vēl tu darīji Belecā, viņa painteresējās, līdzās
Sākumā 1 īercogiene izvēlējās mani par mandoljeru tas ir kā gondoljers Venēcijā, Lučiano paskaidroja, bet tad Rodolfo mani no turienes aizveda un es līdzdarbojos uguņošanas priekšdarbos. Apmeklēju salas, nim kanālā, cīkstējos ar slepkavu, saņēmu daudz, daudz sudraba, tika izdots rīkojums mani apcietināt, piedzēros, mani nolaupīja, piepalīdzēju jaunās Hercogienes vēlēšanās, dejoju ar viņu karnevālā…
Lučiano sejas izteiksme atkal mainījās, un Džordžija juta, ka sirds saraujas.
Cik jaunajai Hercogienei gadu? viņa pajautāja.
Aptuveni tikpat, cik man, atbildēja Lučiano. Mēnesi vai divus vecāka.
Lučiano balss skanēja uzspēlēti pavirši Džordžijai tas bija tik pazīstami. Tādā pašā balsī viņa, atnākusi uz vijoļspēles stundu, apvaicājās Vikijai Malholandei, kā klājas Lusjēnam.
Aizraujoši gan! iesaucās Čezare. Tev piedzīvojumu krietni vairāk nekā man. Lai gan esmu par tevi teju gadu vecāks. Neko citu neesmu darījis, tikai jājis un palīdzējis tēvam stallī. Turklāt tu esi ticies ar Belecas Hercogieni ar abām. Mana dzīvīte šeit, ja tā padomā, ir baigi garlaicīga.
Man ir smagas aizdomas, ka ilgi tev garlaikoties nesanāks, drūmi atbildēja Lučiano. Kā
To, ka viņš ir
Ne jau tu vien, es arī, piebilda Džordžija. Lai gan man
Vismaz starp Džordžijas pasauli un mūsējo.
Runādams Lučiano vērsās pie Čezares, nevilšus juzdamies tuvāks viņam nekā Džordžijai.
Ceļot var abos virzienos, bet talismans priekšmets, kas palīdz
Bet tu teici, ka esi atgriezies otrajā pasaulē pēc… tu jau zini, Džordžija nerimās. Vai tagad tev ir talismans no mūsu pasaules?
-Jā, atbildēja Lučiano, neielaizdamies sīkumos.
Kā jūs domājat, kāpēc izvēle krita tieši uz jums? Čezare bikli kā pelīte jautāja. Jūsos noteikti ir kaut kas īpašs.
Lučiano un Džordžija abi reizē nosprauslojās.
Manā gadījumā nepavisam, Lučiano teica.
Manā ne tik, piebalsoja Džordžija.
Vienīgi… Lučiano iesāka un tad samulsis aprāvās.
Kas vienīgi? gribēja zināt Džordžija.
Man bijis pietiekami daudz laika par to padomāt, Lučiano negribīgi turpināja. Nupat ienāca prātā, vai talismans tomēr neatrada mani tāpēc, ka savā pasaulē biju nolēmēts. Lai gan šeit paliku uz visiem laikiem tāpēc, ka Kimiči mani nolaupīja un
Džordžija pamāja.
Tad nu prātoju, vai tik tur nav kāda sakarība es taču biju nāves ēnā. Un tagad man liekas… drausmīgi negribas tev jautāt, bet vai tu savā pasaulē tiešām jūties labi?
Vai tik tu neesi sasirgusi? noprasīja māte, kad Džordžija brokastu laikā ceturto reizi gari nožāvājās.
Nē, nudien, mammu, man nekas nekaiš goda vārds, -viņa atbildēja, vienkārši pagājušajā naktī lāgā neizgulējos.
Un tā bija patiesība. Lusjēns jau bija brīdinājis. “Kad ik nakti
Šajā ziņā, pēc Džordžijas domām, Lusjēns varēja būt mierīgs viņa noteikti galu galā ir vesela.
Varbūt tev derētu šodien izlaist jāšanas nodarbības, -tēlodams norūpējušos vecāko brāli, ierosināja Rasels. Džordžija uzmeta viņam iznīcinošu skatienu.
Varbūt tev derētu vēlā stundā nespēlēt savu “mūziku”? -viņa atkodās. Tās dēļ nevarēju gulēt.
Nu, nu, jūs abi, beidziet vienreiz ecēties, neizturēja Ralfs. Maltītes laikā viņš necieta nekādus ķīviņus.
Džordžija jau bija uzģērbusi jātnieku bikses un zābakus. Dažkārt, kad tiešām uzsmaidīja veiksme, Ralfs un Mora aizveda viņu uz stalli, taču tas bija tālu un aizņēma visu rītu, jo nācās Džordžiju gaidīt. Tāpēc visbiežāk kā šodien meitenei vajadzēja braukt ar ķiveri un pātadziņu rokās metro vagonā teju līdz galastacijai.
Tā kā jātnieka aksesuāri runāja paši par sevi, dažs labs jokupēteris brauciena laikā mēdza apjautāties: “Bet kur tad tavs zirgs?”, skaļi iesmiedamies par savu asprātību. Šodien meitene nelikās neko manām, lai gan paraduma pēc saskaitīja asprāšus.
Šoreiz tikai trīs, nomurmināja Džordžija, kāpdama autobusā, lai dotos no stacijas uz stalli. Laikam zūd kvalifikācija.
Pazīstamā staļļa smarža acumirklī atsauca atmiņā Remoru, kur zirgus cēla bezmaz dievu kārtā, arī tos bez spārniem. Gandrīz visu nakti Tālijā tā bija diena Džordžija bija runājusi ar Lusjēnu un Čezari par di Kimiči, Belecu,
Sarunas beigās Lusjēns piekodināja katm nakti
Bet vai tad varēja zaudēt kaut vienu iespēju tikties ar Lusjēnu? Skaidrais saprāts Džordžiju brīdināja, ka palikt kopā ar Lusjēnu viņai tikpat maz izredžu kā tad, kad zēns tiešām būtu miris. Galu galā Lusjēns
Hercogieni laikam sauca Arianna, un ar viņas dzimšanu saistījās noslēpums īstenībā viņa bija iepriekšējās Hercogienes un Rodolfo meita. Lusjēns un Arianna bija sadraudzējušies pasen, kad Arianna vēl neko nezināja par saviem vecākiem. Tolaik viņa bija vienkārša Belecas lagūnas salas meitene. Vēlāk tika "nogalināta" Ariannas māte un atklājās patiesība.
Džordžij! atskanēja sauciens, un meitenes sapņojums pārtrūka. Vai šodien tu jāt nedomā. Varbūt visu rītu stāvēsi pagalma vidū?
Tā bija Džīna, staļļa vadītāja, viens no Džordžijas mīļajiem cilvēkiem.
Atvainojos, aizklīdu zilās tālēs, atbildēja Džordžija, un tā bija patiesība.
Falko di Kimiči bija pavisam viens, ja neskaita kalpus. Zēna rīcībā bija visa pils, pa kuru varēja klaiņot pēc sirds patikas. Di Kimiči vasaras pils Santa Finā, ap desmit jūdžu attālumā no Remoras, bija lepnākais no Džiljas hercogu mājokļiem. To uzbūvēja otrais hercogs Alfonso, Falko vectēvs, kas bija tā aizrāvies ar naudas pelnīšanu, ka apprecējās tikai sešdesmit piecu gadu vecumā.
Spītējot vecumam, Alfonso sarūpēja sev četrus dēlus: sešdesmit septiņu gadu vecumā vecāko Nikolo, bet desmit gadus vēlāk pastarīti Džakopo, tagadējo Belonas princi. Hercogs Alfonso nomira astoņdesmit septiņu gadu vecumā (Falko piedzima pēc vairāk nekā divdesmit gadiem), dodot Nikolo iespēju kļūt par hercogu jau divdesmit gadu vecumā. Alfonso sieva Renata bija ievērojami jaunāka par savu vīru. Falko savu omīti atcerējās labi tā bija sīciņa sirmgalve ar neparasti mirdzošām acīm, viņa kliboja pa
“Pat ar mani,” nodomāja Falko, ar grūtībām un gausi uz divām kūjām kleberēdams no telpas uz telpu. Bet tādas domas viņam nebija raksturīgas: Falko sevis žēlošanu neatzina.
Falko bija dievināts bagātas, ietekmīgas dzimtas pastarītis, izskatīgākais dēls dzimtas atzarā. Tēvs hercogs Nikolo turēja dēlu rokās jau dažas minūtes pēc viņa nākšanas pasaulē, kaldams plānus par jaunām hercogistēm, kuras apgūt vai nopirkt, lai skaistais bērns tiktu pie augsta titula.
Falko bija trīs par viņu vecāki brāļi katram bija savi talanti. Gan Fabricio, gan Karlo bija izskatīgi un gudri; Fabricio visnotaļ piemērots tēva mantinieka lomai, jo dzīvi interesējās par politiku un diplomātiju un ik dienu neskaitāmas stundas aizvadīja kopā ar Hercogu. Karlo bija vairāk uzņēmējs, tāds kā ģimenes pamatlicējs. Jau puišeļa gados, būvēdams no koka klučiem pilis, Karlo vēlējās brāļus nokalpināt kā zaldātus.
Falko mīļākais brālis bija Gaetano, gados vistuvākais un nebūt ne skaistulis. Īstenībā Gaetano bija neglīts ar lielu degunu un milzīgu, sašķiebtu muti. Runāja, ka viņš pēc izskata atgādinot vectēvu Alfonso, kas bija uzbūvējis lielo Santa Finas pili. Gaetano katrā ziņā bija gudrākais no brāļiem un vairāk interesējās par bibliotēkām Santa Finā un tēvoča Pāvesta pilī.
Ar Gaetano varēja arī vislabāk pavadīt laiku. Viņš prata jāt un paukoties, izgudroja vienreizīgas rotaļas. Laimīgākās Falko bērnības stundas aizritēja kopā ar Gaetano Santa Finā, darbojoties brāļa izdomātajos bruņinieku un spoku piedzīvojumu romānos ar paslēptām bagātībām un ārprātīgu cilvēku ģimenes noslēpumiem, slepenībā turētiem testamentiem un kartēm. Spēlēt jaunavu un kareivīgu ķēniņieņu lomas Gaetano lugās šad tad varēja piemnāt vecāko māsu Beatriči, tomēr uzņemties sieviešu tēlus un ietērpties muslīnā un brokātā bieži vien nācās Falko, jo viņš bija apveltīts ar smalkiem sejas vaibstiem un milzīgām, melnām acīm.
Tomēr vistuvākie Falko sirdij bija piedzīvojumu romāni ar zobenu kaujām. Zobenu karjeru brāļi uzsāka ar koka ieročiem, bet, kad Falko bija desmit gadus vecs, noslēdza ar flo-retēm. Cīnīdamies brāļi izskraidelēja augšup lejup visas pils kāpnes, sākot ar galveno marmora kāpņu plašumiem un beidzot ar noslēpumaini sazarotajām koka kāpnēm kalpu galā. Divkaujas notika zem smagajām lustrām banketu zālē, metot simtiem atspulgu tās spoguļsienās. Māņkustības un atsitienus jaunie di Kimiči praktizēja pat pils virtuvē, apgāzdami pannas un pārbiedēdami kalpones. Lai gan Gaetano bija četrus gadus vecāks par savu mazo brāli, prasmju ziņā abi bija līdzvērtīgi un, zaudējuši elpu, allaž sabruka un smējās reizē.
Tas bija vienreizēji. Taču pirms diviem gadiem, kad Gaetano kļuva piecpadsmit gadus vecs, visam pienāca gals. Gaetano grasījās iestāties Džiljas universitātē, un audzinātāja Ignačio aprūpē paliktu tikai viens skolēns. Brāļu rīcībā gan vēl būtu garās vasaras brīvdienas, kad varētu turpināt paukošanos un lomu spēli, ja vien ar Falko nenotiktu nelaime.
Tieši par to, ar sāpēm pievārēdams vienas no kāpnēm, kas savulaik padevās bez grūtībām, Falko patlaban prātoja. Sasniedzis milzīgo velvēto lodžiju, no kuras pavērās skats uz pils galveno ieeju, Falko, smagi elsodams, vēroja lauku ainavu un, ieķēries margās, atpūtās.
Stalli no šejienes nevarēja redzēt, un labi vien bija. Pēc negadījuma Falko zirga mugurā nekāpa nebija nekādas vēlēšanās, viņš pat nezināja, vai tam pietiktu spēka. Ļaut savu neveiklo augumu celt mugurā dzīvniekam, uz kura viņš savulaik viegli uzlēca pats, šķita nepanesams pazemojums. Falko piemita savs lepnums.
Piecpadsmitajā dzimšanas dienā Gaetano saņēma dāvanu -jaunu, nervozu sugas bēri vārdā Kaino. Falko lūdza atļauju pajāt, bet brālis sev neraksturīgi atteica. “Zirgs tev ir par lielu, Falkončino,” Gaetano paskaidroja. “Pagaidi, līdz paaugsies.”
Pieaugušie toreiz smējās, bet Falko vārījās dusmās. Savu mūžu neviens nebija viņam atteicis tāpēc vien, ka viņš ir par mazu vai par jaunu. Gaetano taču labāk par visiem ģimenē vajadzēja zināt, cik spēcīgs un spējīgs ir Falko. Vai tad viņš šorīt nebija piespiedis brāli padoties, kad abi plašajā banketu zālē paukojās visapkārt sešus metrus garajam galdam?
Falko gaidīja, līdz pie tā paša galda beigsies lielā dzimšanas dienas maltīte. Visi ēda un dzēra bez jēgas, izņemot Falko, kas bija galīgi noskaities. Pēc maltītes beigām viesi izklīda pa pils augšstāva vēsajām istabām baudīt siestu. Pat Gaetano aizgāja pasnaust pie saviem manuskriptiem bibliotēkā.
Izgājis laukā, Falko devās uz stalli un apsegloja Kaino. Tas bija neprāts. Zirgu puiši bija aizgājuši pusdienās, zirgi agrīnās pēcpusdienas tveicē jutās samiegojušies, un sirmis nepazina zēnu, kas to veda laukā no staļļa. Tomēr sev mugurā Kaino kāpt neliedza, tikai mazliet pieglauda ausis, laikam jau jātnieka jutīgās rokas zirgu nomierināja.
Taču laukā, agrās pēcpusdienas svelmainajā saulē, bēris gāja nelabprāt un drīz vien saīga. Kaino klīrīgi apgāja ceļa oļus, kas viņam nepatika, palēninot gaitu līdz sēru procesijas solim, un, tiklīdz Falko iespieda zirgam sānos papēžus, tas no miera stāvokļa strauji uzņēma riksi un pēc brīža jau aulekšiem metās pāri laukam. Falko nobijās. Gaetano taču neganti pārskaitīsies, ja viņš jauno zirgu nodzīs. Savādi, bet par sevi Falko nebaidījās.
Kaino, pamanījis ceļā augstu mūri, saslējās pakaļkājās, lai šķērsli pievārētu. Un tas viņam teju izdevās. Taču izšķirošajā brīdī gaisā pacēlās putns un zirgu izbiedēja, un Kaino nokrita uz muguras, paraudams sev apakšā jātnieku.
Pusstundu vēlāk staļļa puiši ievēroja, ka bēris pazudis. Galvenais zirgu puisis ar satraucošo vēsti skrēja pie Nikolo, kas nīgri iztrūkās no snaudas. Muļķa puika tādā karstumā dzīt laukā zirgu, Hercogs noburkšķēja, laikam tak nespēja nociesties, neizmēģinājis dāvanu.
Nē, Jūsu Gaišība! atbildēja zirgu puisis. Jūsu kalps teica, ka Gaetano kungs sēžot bibliotēkā.
Viņus atrada tikai pēc vairākām stundām. Zirgs jau bija pagalam izvalbītām acīm, skaistā galva vienās asinīs un putās. Kaino bija lauzis sprandu. Tikai piecatā vīri spēja nocelt dzīvnieka ķermeni no zēna. Viens no tiem bija izmisušais Hercogs, kas par katru cenu vēlējās nest pastarīša ļengano ķermeni rokās uz
Kurjers aizauļoja uz Santa Finu pēc ārsta, kas pēc ierašanās secināja, ka zēna stāvoklis ir bezcerīgs. Trīs dienas Falko dzīvība karājās mata galā. Falko to skaidri atcerējās toreiz šķita, ka viņš lido augstu virs raudošās ģimenes tikpat kā uz viņa istabas augstajiem griestiem gleznotie eņģeļi. Tāpat kā viņi, arī Falko neko nejuta viņš bija gaismas, siltuma un domas iemiesojums. Tikai ceturtajā dienā zēna sakropļotajā ķermenī atgriezās apziņa un sākās viņa sāpju ceļi.
Salauztās ribas, brūces un nobrāzumi ar laiku sadzija, lai gan rēta uz vaiga palika uz mūžu. Taču labā kāja palika kropla, un nekādas ārsta pūles ar šinām un pārsējiem nespēja atdot tai kustību vieglumu un dabisko gaitu. Pagāja vēl divi gadi, līdz Falko iemācījās staigāt kā tagad ar kruķiem, kad par katru soli nācās maksāt ar pūlēm un sāpēm. Atspiedies pret margām un atbalstījis zodu izdēdējušajā plaukstā, Falko atcerējās drausmās ciešanas, kas bija jāpārdzīvo vecākiem. Māte pirms gada nomira drudzī, iesveldama Falko jaunas sāpes. Tēvs viņu joprojām mīl to Falko zināja. Taču šādu mīlu viņš nespēja īsti pieņemt, jo gauži kaunējās par savu sakropļoto ķermeni.
Gaetano mocījās sirdsapziņas pārmetumos, viņš vēl tagad tik tikko spēja uzlūkot Falko. Vecāko brāli nepameta izjūta, ka nelaime būtu gājusi secen, ja viņš nebūtu pastarītim atteicis. Falko vecāko brāli nevainoja, un neviens cits arīdzan. Pastarītis apzinājās, ka pie visa vainīgs viņš pats. Zēns nespēja piedot sev skaistā zirga nāvi un domāja, ka ciešanas ir pelnīts sods. Dažkārt ienāca prātā, ka Gaetano neviltotā biedriskuma zaudējums ir papildu sods, kas viņam jāizcieš, un tas bija bezgala smagi.
“Interesanti, kur tagad ir Gaetano?” Falko ienāca prātā.
Pēkšņi kā uz burvja mājienu putekļainā ceļa līkumā no Remoras puses parādījās jātnieks. Falko acumirklī zināja, ka tas ir Gaetano neviens cits tā zirgā nesēdēja. Sendienās Falko būtu skrējis uz vārtiem un brāli apkampis. Tagad tas nebija iespējams pat tad, ja viņš to gribētu. Falko palika uz vietas, brīnīdamies, kāpēc brālis tā steidzas.
Džordžija juta, ka jāšana viņai padodas labāk. Nogurums likās kā ar roku atņemts, palicis tikai možums. Viņa bija jauna, mundra, vesela un šonakt atkal tiksies ar Lusjēnu ja vajadzēs, pavaļosies gultā visu svētdienu. Labo omu nespēja sabojāt pat Rasela ņirdzīgais ģīmis, kas Džordžiju sagaidīja mājās.
Džordžija ielaida vannā neciešami karstu ūdeni, pielēja klāt smaržīgas putas. Aiz vannasistabas durvīm jau skanēja Rasela burkšķēšana, bet velti viens no mammas nerakstītajiem likumiem noteica, ka Džordžijai pēc jāšanas nodarbībām jāizmērcējas karstā ūdenī. Džordžija palika vannā, kamēr tā atdzisa, un tad, pielaidusi klāt karsto ūdeni, aizsap-ņojās par Remoru.
Te pēkšņi meitene satrūkās: viņa taču jau laidās miegā. Aši izkāpusi no vannas, Džordžija sparīgi apslaucījās dvielī. Uzvilkusi pār apakšveļu halātu, viņa ielika jātnieku bikses veļas grozā, pirms tam izvilkusi no kabatas spārnoto zirdziņu. Talismanu sargāja polsterēts iesaiņojums. Lai gan jāšanas nodarbībā zirdziņš traucēja, Džordžija no tā nešķīrās. Nolāpītā Rasela dēļ.
Gaetano skrēja, izlaizdams katru otro marmora pakāpienu. Sulainis pie durvīm pateica, kur meklēt Falko. Gaetano nevilcinājās ne mirkli. Pieskrējis pie brāļa, viņš to pēc divu gadu pārtraukuma apkampa.
Brāl! Gaetano elsa. Mums bija jāsatiekas. Tēvs grib, lai es precos!
Falko jutās aizkustināts. Bija tikpat kā sendienās, kad brāli dalījās savos noslēpumus. Falko sirsnīgi atsaucās brāļa apskāvienam un ieskatījās viņa satrauktajā sejā.
Kas viņa ir? viņš jautāja. Neizskatās, ka tamdēļ tu justos pārāk laimīgs.
Ak, man vienalga, atbildēja Gaetano drūmāk, nekā pienāktos tamlīdzīgai vēstij. Nekad neesmu cerējis, ka šajā jautājumā man būs teikšana. Man jau sāka likties, ka tēvs nodomājis pievērst mani baznīcai.
Un tu esi vīlies? nesaprata Falko.
Nē jau, atsaucās Gaetano, nepacietīgi soļodams turp un atpakaļ pa lodžiju. Tu nesaprati. Tas neattiecas uz mani vien. Manuprāt, tēvs izdomājis, ka nākamais pāvests ģimenē būsi
Falko apstulba. Būdams apveltīts ar asu prātu, viņš, tāpat kā brālis, visu saprata. Viņš vairs nebija skaistais pastarītis, kas piemērots kāpšanai tronī vai precībām ar kādas Tālijas hercogu ģimenes atvasi. Diez vai kāda sieviete uz Falko paskatīsies. Tāpēc viņu var sūtīt projām uz baznīcu priesteri taču neprecas. Falko nosirmos, neiepazinis citu sieviešu glāstus, izņemot māti un māsu. Līdz Ferdinando nāvei Falko likumīgi kļūs par kardinālu. Tiks izspēlētas vēlēšanas, un viņu iecels pāvesta tronī.
Falko tēvu mīlēja, bet ilūzijas par viņu neloloja. Nikolo visu nokārtos un, ja pats nomirs pirms Ferdinando, būs parūpējies, lai viņa plānus īsteno pēctecis Fabricio. Falko juta, ka trīspadsmit gadu vecumā viņam saplānota visa nākotne. Viņa viedoklim atvēlēts šaurs stūrītis, ko neviens neņems vērā. Falko varētu izveidoties par dižu garīgās pasaules zinātnieku, sacerēt filozofijas traktātus, kļūt par smalku vīnu lietpratēju. Tas viss tagad atklājās Falko acu priekšā. Taču viņš bija tikai zēns, lai arī ļoti gudrs, un nebūt nebija ar mieru beigt pasaulīgo dzīvi.
Gaetano izskatījās satriekts.
Neļaušu ar tevi tā izrīkoties. Mums jāmeklē izeja. Mans precību objekts ir jaunā Belecas Hercogiene. Vēl pavisam meitene jaunāka par mani. Tēvs man rādīja portretu īsta skaistule.
Attēlos viņas jau allaž tādas, vai ne? atbildēja Falko.
Vai atminies stāstu par princesi Rozi Mirandu?
Gaetano sejā atplauka viņa nepārspējamais blēža smaids. Stāsts par princesi bija viens no vecākā brāļa veiksmīgākajiem sacerējumiem. Viņi to izdzīvoja veselu vasaru tas bija garš, sarežģīts romāns par nodotiem mīlētājiem un dzimtu naidu, ar daudzām lieliskām zobenu kaujām. Gaetano sažņaudzās sirds, atceroties laiku, kad Falko bija tikpat laimīgs kā viņš un lēkāja no pakāpiena uz pakāpienu kā barons Moresko vai arī, ietinies vecā zila samta aizkarā, tēloja daiļu princesi.
Paklau, turpināja Gaetano, ja nu kas… Hercogienes tēvs un reģents ir RodOlfo Rosi. Varens burvis. Tēvs teica, ka viņš esot
Falko acis iepletās vēl milzīgākas.
Kas tas tāds?
Gaetano saminstinājās.
īsti nezinu. Bet vienu gan zinu: viņš atstājis neizdzēšamu iespaidu uz tēvu un pārējiem.
Kādu palīdzību?
Par tevi, atbildēja Gaetano. Ja man tiešām izdosies to meiteni apprecēt, tad lūgšu viņas tēvam, lai tev palīdz. Esmu pārliecināts, ka viņš ar savām spējām varētu mainīt tavu dzīvi uz labo pusi. Tad tev nevajadzētu kļūt par pāvestu. Varēsi darīt, ko pats gribi.
Falko acis pildījās asarām. Ne jau tāpēc, ka viņš cerētu uz Belecas
*
Šoreiz Džordžiju Auna stallī jau gaidīja. Viņai bija sagatavots apseglots zirgs. Čezare meitenei uzsmaidīja.
Dosimies apciemot Merlu, viņš paziņoja. Varbūt palīdzēt tev uzkāpt?
“Jāju dienu, jāju nakti,” nodomāja Džordžija, “necik ilgi, un iedzīvošos Švarcenegera muskuļos!”
Kur tad Lučiano? tiklīdz Čezare uzkāpa zirgā, meitene apvaicājās.
Viņš būs tur jau priekšā, Čezare atbildēja.
Abi ar zirgiem pa bruģēto ielu devās uz Auna vārtiem un laukā no pilsētas. Nu jau viņi rikšoja gar pilsētas mūri, pajāja garām Vērša un tad Dvīņu vārtiem, līdz sasniedza lielceļu, kas no Saules vārtiem aizvijās uz ziemeļiem. Jājot garām Dvīņu zvaigznājam, abi paskubināja zirgus, tomēr no Dvīņu vārtiem viņiem aiz muguras paspēja izslīdēt ēna vīrs zirgā, kas tagad sekoja. Gluži uz papēžiem nelūgtais pavadonis, protams, nemina, viņš palaida sev priekšā vairākus vezumus un jātniekus. Enriko bija pārlieku slīpēts spiegs, lai rīkotos atklāti.
Santa Fina Džordžijai bija īsts atklājums. Meitene bija iedomājusies, ka Remora ar šaurajām, baiģētajām ieliņām un spožas saules pielietajiem
Galvenais dievnams tirgus laukumā, kas, kā paskaidroja Čezare, sākotnēji bija būvēts kā cietoksnis. Platie pakāpieni veda uz ieejas durvīm. Kāpnes ne brīdi nepalika tukšas: iekšā un laukā no dievnama bez apstājas plūda priesteri, svētce-ļotāji un tūristi. Džordžija saprata, ka mazā kalnu pilsētiņa ir senāka par Remoru. Ienāca prātā vārds
Par ko tu domā? jautāja Čezare, kad viņi apstājās tirgus laukumā, kurā virmot virmoja Santa Finas ikdiena.
Tikpat kā filmas uzņemšanas laukumā, atbildēja Džordžija. Nespēju ticēt savām acīm, ka tas notiek dzīvē.
Nesaprotu, ko tu saki, viegli saraukdams uzacis, teica Čezare, taču zinu, ko domā. Santa Finā daudzus pārņem tāda izjūta.
Nogriezušies šķērsielā, abi jāja pa šauru aleju labirintu, beigās nonākdami pilsētas rietumu nomalē, kur pletās milzīgs staļļu komplekss, krietni plašāks un iespaidīgāks par Auna zvaigznāja stalli. Pagalmā ceļiniekus sagaidīja Lučiano. Viņš izskatījās nedaudz samulsis.
Es atbraucu ar pajūgu, Lučiano atzinās, jāt es neprotu.
Lučiano skatījās uz Džordžiju ar apbrīnu, un meitene juta,
ka piesarkst.
Tas nav grūti, Džordžija aši izmeta, es varētu tevi pamācīt.
Lučiano solīti atkāpās, izskatīdamies satraukts.
Nezinu, vai maz to vēlos, viņš teica. Man zirgi īsti nepatīk. Man no viņiem bail.
Čezare iesmējās. Beidzot atklājās, ka ir kaut kas, ko viņš prot, bet izskatīgais jaunais
Viens zirgs, kas tevi nebiedēs, mums atradīsies, vai ne, Čezare? Roderigo teica un uzsita Lučiano uz pleca. Pagaidi dažas nedēļas, un tas nesīs tevi, kur tik gribēsi. Ar šo zirgu nebūs jāuztraucas par mūru un žogu pārvarēšanu. Vēlāk varēsi uzspodrināt prasmi ar necilāku rumaku. Tādam jauneklim kā tu bez zirga neiztikt. Padomā, kas notiks, ja nevarēsi jāt aiz sirdspuķītes ratiem? Vai pārvest viņai no tālām pilsētām dārgumus?
Es dzīvoju Belecā, atbildēja Lučiano, pie mums zirgu nav.
Ā, tad jau skaidrs, sacīja Roderigo, ierasties Remorā no Masku pilsētas ir tas pats, kas lauku zēnam aizbraukt uz jūrmalu. Necik ilgi, un pie jaunajām kājām pieradīsi. Uzsēdināsim tevi zirgā, un jāsi, ātrāk mājās nelaidīsim!
Sasnieguši lauku mājas, kur Roderigo acīmredzot dzīvoja, viņi nogriezās gar stūri uz ēku, kas izskatījās pēc veca šķūņa. Ārpusē uz siena ķīpas sēdēja viens no Roderigo zirgu puišiem un drāza ar nazi sprunguli.
Viss kārtībā, Djego? iedams šķūnī, apjautājās Roderigo.
Jā, mierīgi, atbildēja zirgu puisis. Uzreiz bija redzams, ka viņš sargā, un, tāpat kā visi vaktnieki, Djego darba laikā garlaikojās.
Šķūnis bija tumšs un pieputējis. Tālajā galā pustumsā iezviedzās zirgs. Džordžija devās turp. Tiklīdz acis aprada ar tumsu, viņa ieraudzīja skaisto, palsi pelēko ķēvi.
Sveika, Zvaigžņugaisma! sirsnīgi sveicināja Čezare, un ķēve, viņu pazinusi, pameta ar galvu.
Vienreizēja, teica Džordžija. Pirmoreiz redzot spārnoto kumeļu, viņa tā mātei īpašu uzmanību nepievērsa. Pat Lučiano saprata, ka tas ir izcils zirgs.
Pagaidi, tūlīt redzēsi pašu kumeļu, Roderigo lepni teica. Nāc nu, meitēn! Mums tu vari uzticēties!
Džordžijai likās, ka ķēve mazliet vilcinās, uzmet piesardzīgu skatienu viņai un Lučiano, kā gribēdama pārliecināties, vai viņi ir draugi. Bet Čezari un Roderigo viņa noteikti uzskatīja par savējiem. Ķēve pakāpās sāņus, un Džordžija izdvesa sajūsmas saucienu. Gan viņa, gan Lučiano zināja, ko, šurp atbraukuši, ieraudzīs, tomēr tagad jutās satriekti, lai gan Džordžija kumeļu redzēja jau otro reizi. Lučiano, nespēdams ticēt savām acīm, stāvēja kā sastindzis.
Melnajam kumeļam bija nevainojams augums ar maiga, nepieauguša dzīvnieka mazuļa aprisēm. Taču uz muguras sakļauti mirdzēja melni spārni kaut kas tāds bija sastopams tikai teiksmās. Pat Čezare no jauna iedegās sajūsmā.
Nu gan izaugusi! viņš izsaucās. Tēvam taisnība. Viņš teica, ka spārnotie zirgi aug ātrāk.
Spārni bija izauguši, saglabājot nevainojamas proporcijas. Tik pūkaini kā jaundzimušam kumeļam, tie vairs nebija, un, viņiem tā vērojot, Merla spārnus pacēla un iepleta tikpat dabiski, kā izliekdama kaklu. Tāds skats modināja godbijību.
Cik ilgi vēl jāgaida, līdz viņa sāks lidot? jautāja Čezare.
Nu jau drīz, atbildēja Roderigo. Laukā vest varam tikai naktīs. Nedrīkstam riskēt, lai kāds neierauga.
*
Vedīšu tagad tevi laukā, teica Gaetano, pārāk ilgi biji ieslodzīts
Bet kā? jautāja Falko. Jāt es taču nevaru.
Falko aizkliboja pāris soļu malā, lai brālis neredz viņa seju.
Vari sēdēt man priekšā, maigi atbildēja Gaetano. Pret to tu taču neiebildīsi? Mēs varētu aizjāt uz pilsētu un nopirkt
Falko pēkšņi sagribējās palūkoties pasaulē viņpus lielās pils sienām. Zēna cerības, tāpat kā negadījumā smagi cietušais augums, pēkšņi atdzīvojās. Varbūt kādudien viņš tiešām atsāks daudzmaz normālu dzīvi? Kāpēc gan nespert pirmo soli un neiziet laukā ar lielo brāli?
Labi, Falko atbildēja un tika atalgots ar vienu no Gaetano saulainajiem blēža smaidiem.
*
Enriko palaida zirgu pastaigas soli Santa Finas šķērsieliņās. Spiegs noskatījās, kur Auna jaunieši nogriežas, būdams pārliecināts, ka viegli viņus izsekos. Fnriko drudžainais prāts šīsdienas uzdevumam vēl nebija pieslēdzies. Darba pienākumi Pāvesta labā paredzēja Dvīņu sāncenšu izspiegošanu, un Enriko bija nolēmis sākt ar Aunu, lai gan ātrus panākumus negaidīja.
Enriko bija akurāts. Pēc Auna, kas Remoras un Belecas sāncensības dēļ naidojās ar Dvīņiem, jāizpēta sensenais Dvīņu pretinieks Vērša zvaigznājs. Vēlāk jāpalūko, kas notiek Svaru staļļos tie atkal bija uz nažiem ar Kundzi. Un, protams, jāsaglabā modrība pašā Kundzes valstībā. Var jau pelnīt algu pie Pāvesta un Hercoga, taču kā spiegam allaž paveras iespēja saņemt jaunus darba piedāvājumus, turklāt Enriko bija iemanījies kalpot vairākiem kungiem.
Remorā spiegs jutās kā zivs ūdenī. Tāpat kā viņa vecajam saimniekam Rinaldo, arī Enriko nepatika uzturēties pilsētā bez zirgiem. Uz Belecu viņš turēja ļaunu prātu par savas līgavas nolaupīšanu. Šeit tiešām bija jauki. Enriko patika, ka pilsētā murd senas pretišķības un savienības. Tāpat viņš augsti vērtēja prasmi, bez kuras neiztikt dižo ikgadējo sacīkšu fabricēšanā. Tādos pasākumos ari pats Enriko bija lietpratējs.
Patlaban viņš atradās ārpus pilsētas un skatījās plašā staļļu pagalmā.
“Interesanti,” nodomāja Enriko. “Šķiet, manam zirgam derētu mazliet atpūsties.”
*
Džordžija un abi zēni samulsuši atstāja stalli. Viņi grasījās turpināt pilsētas apgūšanu un vēlāk atnākt pēc zirgiem. Džordžija klusēja, iegrimusi pārdomās par nupat redzēto, pat nemanīdama, ka vini ienākuši skvērā ar lielo dievnamu.
Džordžija manīja, ka Santa Fina Lusjēnu valdzina tikpat spēcīgi kā viņu pašu. Lusjēns bija atbraucis ekipāžā pa nomaļus ceļiem, tāpēc savdabīgais skvērs viņam bija gājis secen. Juzdamies kā pilntiesīgs tālietis, uz Santa Finu Lučiano tomēr spēja skatīties tikai ar divdesmit pirmā gadsimta cilvēka acīm. Džordžija viņam līdzās šo izjūtu pastiprināja. Šobrīd Tāliju viņš redzēja kā iesācējs
Par ko tu tagad domā? jautāja Džordžija.
Ienāca prātā Montemurato, atbildēja Lučiano, vieta, kur pirmoreiz tikāmies ar Doktom Detridžu. Ari tur ir daudz torņu, kas rindojas cits citam līdzās. Detridžs tur strādāja stallī.
Džordžijas zināšanas par Lusjēna jauno dzīvi bija paskopas. Gribējās iztaujāt par katru sīkumu, taču Čezares klātbūtnē meitene kautrējās.
Jums jāredz dievnama telpas, Čezare sacīja. Tas ir slavens ar savām gleznām.
Jaunieši uzkāpa pa stāvajām kāpnēm līdz askētiskā dievnama fasādei. No spožas saules gaismas viņi nokļuva tik dziļā tumsā kā Roderigo stallī. Taču šeit tumsa bija salta, tai trūka siltuma un draudzīguma, arīdzan zirgu smārda. Dievnamā smaržoja pēc vīraka. Altāra galu nespodri gaismoja milzīgas sveces.
Tiklīdz acis pielāgojās, jaunieši ieraudzīja ar gleznām klātas sienas. Džordžija pazina ainas iz Kristus dzīves. Te pēkšņi viņas skatienu saistīja sānu kapliča ar attēliem tur bija Leda un Gulbis, Andromeda un jūras čūska, turpat arī Pegazs lidojumā pār gleznotiem padebešiem. Džordžija pamāja Čezarem un Lučiano, lai paskatās.
Grīdā bija iestrādāta apļveida inkrustācija, mazliet līdzīga kā
Dievnamā visi trīs jaunieši uzvedās pavisam klusu gaisotne mazliet biedēja. Beigās viņi iegāja vēsās klostera telpās, kam līdzās pletās zālains skvērs ar strūklaku centrā. Bet aiz klostera Džordžija skaidri dzirdēja skanam arfu.
*
Ceļojums nebija tik slikts, kā Falko bija baidījies. Nepretodamies viņš ļāva brālim paņemt sevi rokās, novietot priekšā uz segliem un tad pieglaudās zirga krēpēm. Labā kāja bezjēdzīgi kuļājās, bet kreisais ceļgals gan parāvās augšup, neviļus piespiezdamies zirga sānam. Falko noslēpa seju raupjajās krēpēs un ieelpoja: cik labi atkal bija sēdēt zirgam mugurā! Pēc brīža viņam aiz muguras seglos ieslīdēja Gaetano, sniegdamies gar brāļa vidukli pēc pavadas. Falko kruķus Gaetano bija piestiprinājis pie segliem.
Lēnā gaitā abi iejāja Santa Finā. Pilsētā virmoja dzīvība: tirgus laukumā ielu tirgotāji skaļā balsī piedāvāja preces, pircēji trokšņaini kaulējās, suņi vaukšķēja, ap daudzajiem torņiem riņķoja putni, no lielā dievnama plūda skandētas lūgsnas. Nogriezušies gar skvēra malu, brāļi izjāja pa arku otrā pusē. Viņi devās uz bērnu dienās iemīļotu vietiņu veikaliņu aiz dievnama, kur sieviete, pazīstama kā
Abi patlaban sēdēja krēslos pie saldējuma kafejnīcas, smalstīdami saldēto aprikožu un meloņu kristālus, bet siltajā, rāmajā gaisā virmoja un dzirkstīja arfas taktis.
Es jūtos kā septītajās debesīs, Falko brālim teica. Jau dzirdu eņģeļus.
*
Necik ilgi, un Enriko Roderigo stallī jutās kā savās mājās. Spiega acis šaudījās uz visām pusēm. Enriko bez grūtībām sazīmēja savu upuru zirgus un, ieraudzījis stallī pakārtās Be-lecas rozetes un zirglietas, pazina arī divus pajūga zirgus. Ar savu nepiespiesto izturēšanos un sirsnību pret zirgiem okšķeris iekaroja zirgupuišu simpātijas. Taču tikai pēc tam, kad viens sargs aizgāja, bet pie lauku mājas stūra parādījās otrs, ieslēdzās Enriko "septītais prāts".
“Izskatās pēc sardzes nomaiņas,” viņš nosprieda un nebeidza vien dzīt jokus ar diviem citiem zirgu puišiem, īpaši sirsnīgi izturēdamies pret jauniņo vārdā Djego.
Tev laikam bija smags rīta cēliens, Enriko beigās teica,
aiziesim iedzert, labprāt tev izmaksāšu.
*
Skvēriņā viņpus klostera ēkām sēdēja jauneklis un spēlēja arfu. Jauneklim bija taisni, pār pleciem krītoši melni mati, seja pauda dziļu koncentrēšanos. Arfists muzicēja, pat ne-ielūkodamies nošu rakstā, ap viņu jau pulcējās neliels bariņš cilvēku, kurus bija aizkustinājusi dzidrā melodija. Līdzās jauneklim stāvēja jauna sieviete. Tiklīdz notrīsēja beidzamās melodijas taktis un sākās aplausi, viņa naski sāka pārvietoties klausītāju vidū ar vecu, zaļu samta platmali rokās, kas drīz vien smagi pildījās ar sudrabu.
Pūļa malā trīs Remanas Auna sarkani dzeltenajās krāsās tērpti jaunieši sāka rakāties pa kabatām. Otrpus skvēra divi citi nupat ieradušies jaunekļi, daudz lepnāk ģērbti, pajautāja sievietei, vai arfists neuzspēlētu vēl. Jaunākajam no diviem jaunekļiem viena kāja bija kropla, un viņš smagi balstījās uz kmķiem.
Sieviete aizgāja un noliecās pār muzikantu, kas sēdēja aizvērtām acīm, nelikdamies ne zinis par ļaudīm, kas ap viņu pulcējās.
Aurelio, sieviete čukstēja, vai tu neuzspēlētu vēl? Te ir kāds savainots zēns, kas vēlas tevī paklausīties.
Muzikants pamāja, atvēra acis un atkal pielika rokas arfas stīgām. Visi pieklusa, pat tie divi vīri, kas dzēra ārpus bāra skvēra tālajā galā.
Aurelio, brīdi vilcinājies, nospēlēja vēl skaistāku meldiju. Visi klausītāji ieslīga burvības varā. Čezarē mūzika uzviļņoja vīziju ar Arkandželo, kas jāj pretim uzvarai, nesdams
Gaetano acu priekšā uzbūrās daiļas sievietes tēls kaut kas vidējs starp māsīcu Frančesku, ko viņš atcerējās, un Belecas Hercogieni, kuai iztēlojās. Falko tiešām jutās kā debesu valstībā. Šī diena iespiedīsies zēna atmiņā uz mūžu. Pie viņa bija atgriezies brālis, viņš bija jājis zirga mugurā, no jauna izgaršojis
Mūzika aizkustināja pat Enriko.
Atceros savu Džuliānu, viņš čukstēja Djego, slaucīdams acis piedurknē. Viņa man zudusi uz visiem laikiem.
Pat Djego pārņēma sentimentālas jūtas. Draudzenes viņam nebija, bet, ja būtu, šobrīd viņš domātu tikai par viņu.
Burvestība ilga vēl minūti pēc Aurelio spēles beigām. Šoreiz platmalē iegūla vēl vairāk sudraba. Gaetano parunāja ar jauno sievieti, un tā aizveda viņu pie arfista, kas sēdēja pavisam klusi, nokāris rokas gar sāniem. Vaimms klausītāju, noprazdami, ka mūzikas vairs nebūs, sāka aizplūst no skvēra.
Bet Auna trijotne stāvēja kā apburti.
Tas bija cildeni, sacīja Gaetano. Ceru, ka jūs atnāksiet un uzspēlēsiet manam tēvocim.
Novilcis no pirksta zīmoggredzenu, jaunais di Kimiči sniedza to klusējošajam muzikantam.
Uzrādiet to Pāvesta pilī Remorā jebkurā laikā, un likšu pret jums un jūsu pavadoni izturēties kā pret karaļa ģimeni.
Čezare satvēra Lučiano roku.
Di Kimiči, viņš nošņāca. Burvestība izgaisa.
Vai arī, ja jums tā būs labāk, atbrauciet vasarā uz Hercoga pili Džiljā, Gaetano turpināja. Viņš ir mans tēvs un varētu spodrināt jūsu slavu.
Bet varbūt jūs vairāk vilina Beleca, atbrauciet pie mums! -panākdamies uz priekšu, ierunājās Lučiano. Džordžija bija pārsteigta. Lusjēns vairs nebija viņai pazīstamais zēns ar sapņainajām acīm, bet bagāts galminieks, gatavs stāties aci pret aci ar draudīgo di Kimiči dzimtas locekli.
Zinu, ka Hercogiene labprāt klausītos jūsu mūziku, Lučiano turpināja. Esmu mācībā pie viņas reģenta un tēva Rodolfo Rosi un nešaubos, ka viņš manu ielūgumu atzinīgi novērtēs.
Arfists piecēlās kājās, un jaunā sieviete paņēma no viņa rokām gredzenu. Jauneklis bija ļoti slaida auguma.
Pateicos jums abiem, muzikants vērsās pie Gaetano un Lučiano. Taču es nespēlēju nevienam citam, tikai sev. Man nerūp nedz laba slava, nedz nauda.
Čezares acis sekoja samta platmalei, bet tad skatiens apstājās pie Aurelio. Kad arfists, nevienu tieši neuzlūkodams, pagrieza pret viņiem seju, kļuva skaidrs, ka viņa tumšzilās acis neko neredz. Muzikants pastiepa roku uz jaunās sievietes pusi, kas grasījās viņu vest laukā no skvēra. Notvērusi Čezares skatienu, viņa pielika pirkstu pie lūpām.
Džordžija acumirklī saprata, ka Aurelio par savākto naudu nenojauš un jaunā sieviete viņa māsa? draudzene? negrib, lai viņš to zina.
Kad ne ne, noteica Gaetano. Negribēju jūs aizvainot. Bet varbūt jūs atbrauktu pie mums uz
Aurelio klusēja, taču pagrieza galvu uz jaunās sievietes pusi, kā gaidīdams viņas viedokli.
Atspirdzināties var kaut kur tuvāk, Lučiano stingri iebilda.
Es justos pagodināts, ja jūs pieņemtu manu uzaicinājumu.
Lučiano pat nenojauta, kāpēc muzikants viņu tā pievelk, taču nebūt negrasījās noskatīties, kā viņu aizved projām di Kimiči.
Lučiano un Gaetano stāvēja līdzās aklajam muzikantam un viņa asistentei, viens otrā glūnēdami. Falko piekliboja viņiem klāt. Līdz ar Džordžiju un Čezari viņi skvēra centrā veidoja tādu kā samezglojumu.
Es labprāt kaut ko ieēstu un iedzertu, Rafaela, ierunājās Aurelio.
Rafaela jau bija ielikusi sudrabu un di Kimiči zīmoggredzenu makā sev pie jostas un platmali Aurelio rokās.
Tad pieņem viena vai otrā laipnā kunga uzaicinājumu uz maltīti, viņa teica.
Es labprāt atsauktos uz abiem ielūgumiem, Aurelio sacīja. Kad diviem sāncenšiem grūti tikt pie vienas un tās pašas balvas, viņi var kļūt par draugiem.
To pateicis, muzikants uzmauca uz melnajiem matiem samta platmali, nelikdamies ne zinis par savu vārdu radīto iespaidu.
Tūdaļ sekos kaut kas tāds, ko var redzēt tikai pāvesta bērēs, teica Enriko jauniegūtajam draugam, neticēsi savām acīm.
Kas tad? nesaprata Djego.
Trīs no Auna un divi no Kundzes aizies pa vienu taciņu, -paskaidroja Enriko. Lai gan, atklāti sakot, pārāk priecīgi šie neizskatās!
Tur būs vainīga mūzika, teica Djego. Auns un Kundze taču nav pretinieki, vai ne?
Enriko nosprauslojās.
Uzreiz redzams, ka tu nedzīvo pilsētā! Vispār jau abi naidojas ar Zivīm un Svariem, tomēr Beleca ar Kundzes zvaigznāju nebiedrojas, un tas bariņš ieradies no Belecas. To ar melno matu vilni esmu manījis pilsētā liels Hercogienes mīlulis.
Nu, teica Djego, negribēdams palikt atbildi parādā,
bet tie no Kundzes puses ir di Kimiči paša Hercoga dēli!
Djego par prieku, Enriko satrūkās.
Tiešām? viņš atguvies aši izmeta. Kāda sakritība! Es strādāju Hercoga labā. Kuri jaunie prinči tie būtu?
īsts princis nav nedz viens, nedz otrs un laikam ari nebūs, -Djego skaidroja. Vismaz ar hercogistēm ne. Viņiem ir tikai goda tituli. Gaetano ir Džiljas Universitātes students, bet nabaga mazais Falko ej nu sazini, par ko viņš tagad kļūs. Pirms diviem gadiem viņš būtu varējis izvēlēties, ko tik sirds kāro.
Vai tas bērns ar kruķiem? jautāja Enriko. Kas ar viņu notika? Klau, kāpēc mums nepasūtīt vēl glāzīti?
Viena no Enriko spiega dižajām spējām bija laikus apstāties, metot mieru upuru vajāšanai un mierīgi uzkrājot ziņas, kas priekšdienās var noderēt.
Ja Enriko redzētu saietu krodziņā pie pilsētas muzeja, viņš nešaubītos par sava lēmuma pareizību. Neviens nebilda ne vārda. Lučiano un Gaetano, cenzdamies viens otru pārspēt, pasūtīja ēdienus un dzērienus, bet šobrīd, gaidot maltīti, krodziņā bija iestājies klusums. Aurelio klusi sēdēja centrā; arfa, iesaiņota maisā, stāvēja atslieta pret sienu. Muzikants acīmredzot neapzinājās spriedzi sev apkārt.
Man gribētos zināt, kas mani šurp ielūdzis, Aurelio beidzot ierunājās. Stāvoklis sabiedrībā mani neinteresē, -viņš piebilda, tikai vārdi.
Gaetano jutās muļķīgi.
Lūdzu, kāpēc ne, viņš teica. Mani sauc Gaetano di Kimiči, un te ir arī mans jaunākais brālis Falko.
Aurelio pagrieza seju uz to pusi, kur sēdēja zēns.
Tu esi savainotais, viņš klusi teica.
Bet mani sauc Lučiano Krinamorte, sarunā iespraucās Lučiano. Esmu kopā ar draugiem Čezari un Džordžio.
Teikdams “Džordžio”, Lučiano tā kā sastomījās, tomēr iemanījās izrunāt to kā zēna vārdu.
Bet es esmu Aurelio Vivoide, ar sevi iepazīstināja muzikants, un tā ir Rafaela. Mēs esam manuši.
Visi izskatījās samulsuši. Taču sīkāk Aurelio neko nepaskaidroja. Izskatījās, ka viņš gandarīts gaida maltīti. Un tad Gaetano, šķiet, izšķīrās. Pagriezies viņš uzrunāja Lučiano: -Ja es pareizi sapratu, tad jūs strādājat pie senatora Rosi? Vai tas tiesa, ka viņš ir
Džordžija neizturēja viņai bija apnicis palikt ēnā.
Jums nemaz nevajag braukt to gaisa gabalu uz Belecu, lai sameklētu
Džordžij! iesaucās Lučiano, aizmirsdams, ka Džordžija visu acīs ir zēns, tik ļoti viņu šausmināja meitenes nepiesardzīgā izpļāpāšanās.
Šo vardu nevajadzetu metat, ka pagadas, iemnājās Aurelio. Varbūt vispār nepieminēt, ja nu vienīgi personīgās sarunās uzticamu draugu lokā. Jūs mani nepazīstat. Ja tas, ko teicāt, ir patiesība, jums no manas puses varētu draudēt lielas briesmas. Arīdzan šiem jaunekļiem.
Tas bija tiesa. Džordžija zināja, ka bijusi neapdomīga. Ej nu sazini, kādām briesmām viņa, iespējams, pakļāvusi Lučiano un viņa draugus. Meitene jutās kā nelaimes čupiņa. Te pēkšņi, pavisam negaidot, pie viņas ieradās palīdzība.
Netiesājiet zēnu tik bargi, ierunājās Gaetano, acīmredzot palaidis gar ausīm Lučiano pārteikšanos. Cik zinu, mūsu ģimene sagājusi naidā ar… tiem, ko jūs nosaucāt. Bet mani personīgi tas neskar. Tēvs neko tādu man nav stāstījis, un politikā esmu nulle. Vienīgais iemesls, kāpēc vēlos sastapt… jūs jau saprotat, ko, ir, lai uzzinātu, vai viņš spēj kaut kā palīdzēt manam brālim.
Lučiano ienāca prātā, ka varbūt Gaetano tiešām ir lāga puisis, kas par to, ka di Kimiči. Lučiano augstmanim ticēja -skaidrs, ka viņš no sirds mīl jaunāko brāli. Arī Falko bija pievilcīgs zēns, izskatījās inteliģents un, protams, gaužām nelaimīgs. Lučiano gara acīm atklājās sešpadsmitā gadsimta pavalstnieku dzīves ēnas puses. Pat tik bagāta ģimene kā di Kimiči nespēja dziedināt mīļoto dēlu, kas bija tik nopietni savainots kā Falko. Neba Lučiano nezināja, kā jūtas nāves kandidāts.
Ieradās kalpi ar pilnām paplātēm. Visiem gribējās ēst, un saruna pārtrūka, skanēja tikai maltītē neiztrūkstošās frāzes. Un vai nav brīnums kad visi līdz sātam pieēdās, naids, šķiet, pazuda bez pēdām. Vienīgi Džordžijas izrunāšanās dēļ viņi joprojām jutās nelāgi.
Pastāstiet mums par manušiem, meitene vērsās pie Aurelio. Jums taisnība par jums es neko nezinu. Vispār par Tāliju zinu nepiedodami maz.
Pirmām kārtām mēs neesam tālieši, atbildēja Aurelio.
Rafaela pamāja. Viņa izskatījās ļoti līdzīga arfistam. Slaida
auguma, tādiem pašiem gariem, melniem matiem, vienīgi tie bija rCipīgi sapīti bizēs un caurvīti krāsainām lentēm. Abi bija ģērbušies garos, plandošos tērpos ar zīda aplikācijām un izšuvumiem, kas savulaik bijuši spilgtās krāsās. Rafaelai gar apģērba malām un piedurknēm pat laistījās piekarināti spogulīši. Abi bija mazliet melnīgsnējāki par Čezari un di Kimiči, turklāt plīvojošās šalles un izšūtās tunikas piešķīra manušiem eksotisku izskatu. Džordžija to sākumā neievēroja: viņai visi tālieši šķita eksotiski, tomēr Aurelio un Rafaela ar kaut ko atšķīrās.
Mēs nākam no Austmmiem, paskaidroja sieviete. Taču esam bez tēvzemes. Klejojam no vietas uz vietu. Šajā ziņā atgādinām tos, kurus norunājām nesaukt vārdā.
Vai jūsu ir daudz? pajautāja Falko.
Daudz, atbildēja Aurelio, tikpat, cik smilšu graudiņu jūras krastā.
Bet Tālijā manušu necik nav, piebilda Rafaela. Mēs esam ceļā uz Zvaigžņu pilsētu. Turpmākajās nedēļās ieradīsies vēl citi mūsējie.
Mūsu svētceļojuma mērķis ir Zvaigžņu pilsēta, turpināja Aurelio. Pilsētnieki ceļ godā mūsu Dievietes dzīvi, paši to neapzinādamies.
Es jau zinu, kas jūs esat! iesaucās Čezare. Zinti, tā mēs jūs saucam, ceļojošā tauta. Jūs ierodaties uz
Jūsu zirgu sacīkstes mūs nesaista, sacīja Aurelio, tomēr nepieklājīgi tas neizklausījās. Vienkārši
Aurelio pagrieza seju pret Džordžiju.
Bet tu neuztraucies! Mēs nejaucamies nedz Tālijas, nedz citu valstu politikā. Tā kā esam bezzemnieki, diskusijas par to, kas pārvalda zemes pleķīšus, mums vienaldzīgas arī tad, ja uz tiem sabūvētas lielpilsētas. Tomēr kā klejotājus mūs interesē citi ceļotāji, lai no kurienes tie nāktu un no kādiem laikiem. Ceļā satiekam daudzus un cenšamies no visiem kaut ko iemācīties. Pēdējā apmešanās vietā mums ar Rafaelu draudzību izrādīja tās kārtas cilvēks, ko pieminēja sinjors Gaetano. Tā bija Belona, un cilvēks, šķiet, bija gudrs un izglītots.
Tieši tā, piebalsoja Gaetano. Es arī esmu par to dzirdējis. Diemžēl tiku audzināts ticībā, ka šie ļaudis ir spēcīgi, bīstami un glabā svarīga noslēpuma atslēgu, kas varētu Tālijai noderēt. Taču viņi atsakoties atklāt šo noslēpumu sabiedrībai.
«
Lučiano grasījās iebilst, bet Gaetano viņu ar mājienu apturēja.
Zinu, zinu. Pats vairs tam neticu.
Gaetano vērsās pie Falko.
Man grūti atzīt, taču, manuprāt, tēvs centās mums to iestāstīt tāpēc, lai pats varētu noslēpuma atslēgu sagrābt, lai kāda tā būtu. Turklāt neticu, ka viņš šādi domā palīdzēt Tālijas ļaudīm.
Pie galda sēdošie klusēja. Jaunais di Kimiči Lučiano acīs bija cēlies.
Arī Čezares izjūtas bija dažādas. Nav viegli piederēt gan Re-morai, gan Aunam, tāpēc šādus pavalstniekus mocīja pretrunīgas uzticības jūtas. Vēsturiski juzdamies vienoti ar Belecu, Auna ļaudis neuzticējās di Kimiči. Bet viņus taču Čezare nekad nebija sastapis. Staļļa zēni, pat cienījamu zirgu meistaru dēli, ar hercogu bērniem parasti nebiedrojas.
Džordžija jutās kā sausumā izmesta zivs. Viņa pat nezināja, kas tie tādi di Kimiči un kāpēc sagājuši ragos ar
Jel ticiet man, turpināja Gaetano, negribu uzzināt neko tādu, kas palīdzētu manai ģimenei vērpt intrigas. Vēlos noskaidrot tikai vienu: vai senatora Rosi noslēpums varētu palīdzēt manam brālim?
Lučiano domās atgriezās pie pirmās tikšanās ar Rodolfo viņa jumta dārziņā Belecā. “Di Kimiči grib palīdzēt tikai citam di Kimiči,”
Rodolfo noslēpumus es atklāt nedrīkstu, sacīja Lučiano. To jūs no manis nevarat prasīt. Teikšu tikai to, ka Rodolfo ir viens no gudrākajiem un spēcīgākajiem cilvēkiem, ko pazīstu, un pēc pāris nedēļām viņš būs šeit. Jūs noteikti zināt, ka Hercogiene saņēmusi ielūgumu uz
Gaetano savaldījās viņam taču neiztikt bez jaunā, augstprātīgā belecieša palīdzības.
Esmu pārliecināts, ka Viņas Gaišībai šeit būs tikpat droši kā jebkurā citā vietā, jaunais di Kimiči kokainā balsī atbildēja.
Turklāt mēs neesam jaunās Hercogienes pretinieki. Neesam iejaukti viņas mātes slepkavībā tas mums bija tikpat smags trieciens kā visai valstij. Turklāt tēvs sūtīs mani, lai pavadu Hercogieni ceļā uz šejieni, un vani jums svēti apsolīt, ka pilnībā veltīšu sevi Hercogienes drošībai un ērtībām.
Lučiano tas bija jaunums, un nevarētu teikt, ka viņam patīkams. Kad Gaetano taisnojās, ka viņi sazvērestībā nav iejaukti, Lučiano tam ticēja, taču būtu interesanti dzirdēt, ko neglītais, bet patīkamais jauneklis teiktu, uzzinādams, ka Hercogiene nemaz nav nogalināta, bet ērti iekārtojusies Padāvijā un no droša attāluma uzrauga meitu un savu pilsētu?
Bet teikt Lučiano neteica neko, tikai piezīmēja: Tad jau jūs satiksieties ar manu meistaru personīgi. Tad arī parunāsiet ar viņu par savu brāli.
Gaetano tik viegli neatkāpās. Viņš vērsās pie Džordžijas.
Un kā ar tevi? viņš jautāja. Ja esi tas, par ko uzdodies, nevis tukšs lielībnieks, varbūt vari mums kaut ko pastāstīt?
*
Padāvijas nomalē, jauka namiņa pagalmā sēdēja labi ģērbusies spilgta pusmūža sieviete. Zaļā satīna kleita bija piegriezta beleciešu gaumē, mati rūpīgi ieveidoti. Gaidīdama ciemiņu, kundze knibināja rubīnu virkni sev kaklā.
Stalts, rudmatains kalps ieveda no mājas dārzā citu sievieti. Viešņa bija mazliet vecāka par mājas saimnieci un krietni tuklāka, taču arī viņai, šķiet, par dzīvi nebija jāsūdzas. Abas apkampās kā senas draudzenes, lai gan bija pazīstamas tikai mazliet ilgāk par gadu.
Silvij! iesaucās viešņa. Tu kā allaž esi apburoša un jauna.
Namamāte iesmējās.
Tas no laika gala bijis mans amats, ja neesi vēl aizmirsusi. Vienīgi tagad viss jāpanāk pašas spēkiem. Gvido, lūdzu, pasaki Suzannai, lai atnes uzkodas!
Dāmas sēdēja pie akmens galda vīnkoka pavēnī. Ziediem bagātajā pagalmā valdīja klusums un svētnīcas gaisotne. Sievietes to apzinājās. Belecā abas bija pārdzīvojušas bīstamu un satraucošu laiku, bet tagad Silvijai briesmas vairs nedraudēja. Bet kas tad viņa īsti bija no nāves izglābtā vai trimdiniece? Viešņa šo domu materializēja vārdos.
Vai tevi te dažkārt nemoka garlaicība?
Ko tu, Leonora, īsti iedomājies? zobgalīgi atbildēja Silvija.
Man taču jānodarbojas ar izšūšanu un labdarību, tāpat arī
jāuztur kārtībā sakņu dārzs. Esmu iecerējusi pat iekārtot olīvu saimniecību vai tad Rodolfo tev neteica? Darba pilnas rokas.
Draudzenei atbildi aiztaupīja kalpones Suzannas ierašanās ar paplāti, uz kuras bija atdzesēta limonāde un kūkas. Kalps Gvido sekoja viņai pa pēdām un apstājās pie vārtiem. Varēja redzēt, ka viņš allaž cenšas uzturēties saimnieces tuvumā.
Abas sievietes, kalpiem klātesot, omulīgi tērzēja. Suzanna saimniecei bija kalpojusi daudzus gadus, un Gvido, lai gan pirmajā tikšanās reizē grasījās Silviju nogalināt, tagad bija viņas padevīgais vergs. Silvija, nežēlodama naudu, bija uzņēmusies gādāt par Gvido slimo tēvu, neraugoties uz to, ka Gvido bija nolīgts viņas nonāvēšanai. Vecais vīrs pirms mēneša bija miegā nomiris, taču pēdējā dzīves gadā viņam nebija trūcis nedz ārstu, nedz ērtību.
Kas jauns pilsētā? pajautāja Silvija. Kā klājas jaunajai Hercogienei?
Ar viņu jūs abi varat lepoties, atbildēja Leonora. Un es arīdzan, lai arī esmu tikai viņas krustmāte.
Silvija gandarīta pamāja.
Bet kā klājas tavam vīram, krietnajam Doktoram?
Labi, cik man zināms. Vienīgi patlaban abi ar Lučiano aizceļojuši. Tas nu gan ir mīļš zēns!
Un jūsu sirdij mierinājums bērns, kam vecumdienās dāvāt mīlestību, teica Silvija. Vārdi nāca no sirds vairāk nekā piecpadsmit gadus viņai pašai meita bija zudusi un tikai nesen atgūta.
Zinu, ka mums nekad neizdosies aizstāt zēna īstos vecākus, klusi atbildēja Leonora. Viņš tik ļoti skumst pēc tiem. Taču mēs viņu mīlam, un ceru, ka Remorā zēnam briesmas nedraud, viešņa bažīgi piebilda.
Esmu par to pārliecināta, piekrita Silvija. Turklāt viņš gādā arī par Ariannas drošību. Vai negrasies pievienoties viņiem sacīkstēs?
Nē, es… manīdama uguntiņu sarunu biedrenes acis, Leonora aprāvās pusvārdā. Silvij! Tu taču nedomā… Tas ir pārlieku bīstami.
Kāpēc? jautāja Silvija. Mani tur apsargās četri
Bet pilsēta mudžēs no di Kimiči, iebilda Leonora. Tevi kāds noteikti pazīs!
Nudien nesaprotu, kāpēc es nevarētu turp braukt, pieceldamās kājās, teica Silvija un sāka staigāt turp atpakaļ pa terasi. Bez maskas mani neviens nepazīs. Tu taču zini, cik bieži pēdējos mēnešos esmu viesojusies Belecā. Un, ja nepazīst tur, vai atradīsies kāds, kas sazīmēs mani Remorā?
Vēstnieks, par viņu es nešaubos, atbildēja Leonora.
Un Hercogs.
Tad jau maza bēda, tikai jāpacenšas negadīties viņiem ceļā, vai ne? Neko vairāk Silvija neteica.
♦
Iegarena
Sumināts, māster Rodolfo! sveicināja Detridžs. Nu gan līksmoju, redzot, ka jūsu spieģelis šeitan, Remorā, darbojas, kā pieklājas!
Pēdējās divas dienas manis šeit nebija, atbildēja Rodolfo. Tiklīdz uzzināju, ka ar jums viss labi, man tikpat kā akmens no sirds novēlās. LIn kā klājas zēnam?
Arīdzan labi, atbildēja Elizabetes laikmeta anglis. Bet man jāvēsta vēl kauč kas.
Rodolfo iekārtojās krēslā uz klausīšanos.
Ieradies jauns
Meitene? jautāja Rodolfo. Viņa ieradusies pie sinjora Paolo?
Tieši tā. Nu jau trejas reizes. Šodien ar Paolo dēlu Čezari cierē Santa Finas pils-sētā. Māsters Lučiano devies līdzi Samiem.
Vai briesmas tur nedraud? Vai meitene apzinās, cik tas bīstami? Kā viņu sauc?
Meičai tur tik droši, cik droši var būt tai odžu pērklī, -pieklusinādams balsi, atbildēja Detridžs. Jaunais Čezare ar Lučiano ierāda šai, kā nu var’ , visas tās šaušalas. Meiču sauc Džordža vai kauč kā uz to modi. Puiškans pazīst viņu no agrākiem laikiem.
Bet ko par stāvokli pilsētā domā Paolo? jautāja Rodolfo.
Vai, viņaprāt, Ariannai ielūgums uz sacensībām jāpieņem?
Viņš teic, ka atteikums būtu kļūme, tad jau Kimiči izmantotu to par ieganstu pretdarbei pret viņu.
Un ko domājat jūs pats? jautāja Rodolfo.
Mūsiem savai izpētei līdz šim pietrūcis laika, atbildēja Detridžs. Atvēliet mums drusciņ ilgāku sprīdi, tad došu jums padomu.
Labi, piekrita Rodolfo. Taču man drīzumā jāsūta atbilde Hercogam. Gribētos būt pie jums Remorā. Labprāt tiktos ar to meiteni.
Viņa izskatās vairāk pēc puiškana, tā es teiktu, piebilda Detridžs. Puiškans, kas mīļo zirgus.
*
Bariņš Santa Finā šķīrās nelabprāt. Gaetano vēlējās, lai manuši kopā ar viņiem dotos uz tēvoča pili, Lučiano labprāt vestu viņus pie Paolo, bet Falko gribējās pamest tukšo vasaras pili un doties ar brāli un svešiniekiem uz pilsētu.
Paldies, bet mēs jau telpās neguļam, atbildēja Aurelio.
Manuši nakšņo zem klajas debess. Taču, ja nāksiet kopā ar mums savākt guļammaisus, dosimies ar jums uz pilsētu. Tas galu galā ir ari mūsu ceļojuma mērķis. Ja vēl varētu apmesties pagalmā vai nu pie Auna, vai Pāvesta, neko citu mums nevajadzētu.
Džordžija prātoja, vai Rafaela tikpat dedzīgi kā līdzbiedrs uzskata, kas manušiem darāms un kas ne. Viņa atcerējās, kā slaidā meitene Aurelio solokoncertā zagšus savāca naudu, un nosprieda, ka varbūt Rafaela no abiem ir praktiskākā. Lučiano un Gaetano patlaban dedzīgi pārrunāja, uz kurieni kuram doties un ar kādu pārvietošanās līdzekli.
Džordžija nožāvājās. Neticami, ka viņas otrais
Beigās visi norunāja pēc stundas tikties pie Roderigo staļļiem. Gaetano grasījās ar Falko jāt uz pili, paņemt tur apģērbu un pateikt kalpiem, ka abi dodas apciemot tēvoci Pāvesta pilī. Pēc tam viņš Falko aizvestu uz stalli, kur brālis pārkāptu Lučiano ekipāžā, lai varētu ērtāk aizbraukt uz pilsētu. Uz Remom Gaetano jātu pa priekšu un nokārtotu darīšanas ar tēvoci.
Arī manuši grasījās braukt ar Lučiano par lielu pārsteigumu Džordžijai. Pirmīt meitenei šķita, ka viņi noraida jebkādas ērtības, taču tagad Aurelio piedāvājumu uzņēma atsaucīgi. Laikam jau viss, kas saistās ar ceļošanu, manušiem tomēr atļauts, lai gan parasti viņi pārvietojās kājām.
*
Jo ilgāk Arianna sēdēja Hercogienes krēslā, jo lielāku cieņu juta pret savu māti. Tas bija smags darbs. Vispirms jau apnicīgā ģērbšanās ar kalpoņu palīdzību un vairākkārtēja tērpu nomainīšana dienā. Kad Arianna bija vēl parasta meitene un dzīvoja Torones lagūnas salā, mēneša laikā kleitas iznāca mainīt retāk nekā tagad katru dienu.
Tagad bija jāpadodas un jānēsā izsmalcināta apakšveļa ar neiedomājami daudzām lencītēm un sprādzītēm, vēl sarežģītāk s pasākums bija sakārtot matus, izmantojot matu sprādzes un bieži vien arī ziedus un dārgakmeņus. Dienai ejot uz rietu, tērpi, matu ieveidošana un maskas prasīja aizvien vairāk pūļu un kļuva izsmalcinātākas un greznākas. Jo sevišķi Ariannu kaitināja maskas, bet, tā kā meitenei jau bija sešpadsmit gadu, tad tās nāktos nēsāt arī tad, ja viņa nebūtu lielpilsētas Hercogiene.
Pārvietošanās brīvību, kas Ariannai, lagūnas meitenei, bija sirdij tuva, nācās aizmirst uz visiem laikiem. Pamazām vien viņa iejutās lomā. Soli īsināja stīvie apakšsvārki un smagie tērpi, cieši sasaitētajās korsetēs pat gribēdama viņa nespētu sagumt. Tad nu jaunā Hercogiene ieguva reputāciju kā gracioza un pašpārliecināta būtne, kam piemīt arī daiļums; jebkurš, kas meiteni pazina viņas draiskajās sendienās, justos bezgala pārsteigts.
Līdz ar pielāgošanos kustību ierobežojumiem Ariannai nācās apgūt gribējās to vai ne diplomātijas mākslu, tāpat arī krietni papildināt zināšanas gan iekšzemes, gan ārzemju politikā. Rodolfo bija stingrs skolotājs. Kas par to, ka viņš bija mīlošs tēvs, kam meitas parādīšanās bija mainījusi dzīvi. Rodolfo bija arīdzan Belecas reģents, līdz ar to viņa galvenais pienākums bija nodrošināt, lai Arianna sekmīgi tiek galā ar darbu, ko uzņēmusies.
Tas bija iekļauts ari līgumā. Arianna bija piekritusi piedalīties I lercogienes vēlēšanās pēc pamatīgas apdomāšanās un apspriešanās ar iepriekšējo ģimeni. Meitenei likās, ka viņa zina, ko uzņēmusies. Taču pēdējos mēnešos uzmācās šaubas, vai, līdz galam zinādama, ko nozīmē būt Hercogienei, viņa maz būtu piekritusi.
Tagad Arianna daudz labāk saprata savu māti. Nebija grūti iedomāties, cik nogurdinošas tai bija likušās nebeidzamās Padomes sēdes un Senāta sanāksmes, pavalstnieku personīgo prasību uzklausīšana ikmēneša Tautas pieņemšanas dienā. Droši vien mātei gribējās izvairīties no biežās publiskās uzstāšanās, tāpēc viņa izmantoja dublieri, lai nu kā, Arianna bija stingri nolēmusi tamlīdzīgas blēdības nepiekopt.
Pirms diviem mēnešiem jaunā Hercogiene piedzīvoja pirmās Laulības ar jūru, ļaudama nolaist sevi netīrajā ūdenī, līdz tas sitās viņai pret augšstilbiem un ļaudis vienā balsī kliedza:
Toreiz Arianna ar viltu bija lūkojusi iekļūt pilsētas mandol-jeru pulkā un visu nakti aizvadījusi, slapstoties uz Madalēnas lielās sudraba bazilikas lodžijas. Šogad no tās pašas lodžijas, stāvot starp diviem pāriem bronzas aunu, viņa māja laukumā sanākušajiem ļaudīm un pēc tam atgriezās savā
Pērn Arianna ieraudzīja Lučiano apstulbušu un pārgurušu stāvam laukumā. Šogad zēns sēdēja viņai līdzās, tērpies samtā un sudrabā. Pērn Arianna pat neiedomājās, ka viņas vecāki nav vienkāršs muzeja uzraugs un omulīga namamāte. Tagad bija zināms, ka Ariannas māte ir iepriekšējā Hercogiene, bet tēvs tagadējais Reģents, kas patlaban sēdēja Ariannai otrā pusē, vadīdams viņu cauri sarīkojuma svinīgajai daļai.
Šodien jaunā Hercogiene jau bija apmeklējusi skolu bārenēm, uzklausījusi pavalstnieku sūdzības, sākot ar strīdu par miltu sūtījumu līdz pat laulību līgumam starp māsīcu un brālēnu, vēlāk pusdienojusi ar vizītē ieradušos Austrumeiropas princi un pieņēmusi Anglijas sūtni saistībā ar tirdzniecības līgumu. Viņa bija tikusies ar Belecas flotes admirāli, kurš neslēpa aizdomas, ka lagūnas austrumu piekrastes robežvalstīs briest agresija.
Tūlīt kalpones Hercogieni izģērbs un viņa varēs iekrist ērtajā gultā. Ariannas personīgā kalpone Barbara sukāja viņai matus, te pēkšņi pie durvīm pieklauvēja. Tas bija Rodolfo.
Atvainojos par traucējumu, mana dārgā, taču dienas laikā mums nesanāca pārmīt ne vārdiņu. Ja neesi pārlieku sagurusi, varbūt vari palikt nomodā brīsniņu ilgāk?
Protams, varu, atbildēja Arianna un atlaida kalponi.
Palikt divatā ar tēvu ārpus valstiskajām rūpēm bija kā
saldais ēdiens.
Rodolfo iesēdās krēslā ar gobelēna drapējumu, kas bija mantots no Ariannas mātes, iepriekšējās hercogienes Silvijas. Rodolfo uz Silvijas istabu nāca pa slepenu eju, kas tieši savienoja viņa netālo
Esmu ieradies ar divām vēstīm, teica Rodolfo, tikmēr Arianna turpināja sukāt matus pati.
Labi, viņa sacīja, vai viena būs par Lučiano?
Tev taisnība, smaidīdams atbildēja tēvs. Šodien Doktors Detridžs ar manu spoguļu palīdzību sazinājās ar mani.
Abi veiksmīgi aizkļuvuši līdz Remorai un jau paguvuši iekulties dēkā.
Dēkā? Arianna ilgpilna pārjautāja. Bet tad viņas seja samācās. Briesmas viņiem taču nedraud, vai ne?
Ne vairāk kā ikvienam no mums, kas nonāktu di Kimiči cietoksni, atbildēja Rodolfo. Tieši ar cietoksni saistās mana otrā vēsts, un tā laikam tik priecīga nebūs. Šodien pie manis ieradās hercoga Nikolo sūtnis.
Ak, droši vien par
Šoreiz ne, mana dārgā, atbildēja Rodolfo, sūtņa nolūks bija lūgt tavu roku laulībām ar Hercoga dēlu. Izskatās, ka Gaetano di Kimiči nodomājis tevi precēt.
Santa Finā laiks skrēja vēja spārniem rādījās, ka Remorā viņi atgriezīsies vēlu. Džordžija zināja, ka mājup jādodas tuvākās stundas laikā. Viņai ar Čezari bija paredzēts jāt kopā ar Gaetano, lai gan Lučiano tas, šķiet, diez ko nepatika. Jaunais
Pirms bariņš stallī sašķēlās, Lučiano pasauca Čezari sāņus.
Uzmanies, Lučiano brīdināja. Ja viņš atkal novirza sarunu uz
Čezare pamāja. Tas taču varētu kaitēt arī viņa tēvam.
Es di Kimiči pazīstu, Čezare teica. Vari man uzticēties!
Jājot līdz Remorai, laiks aizritēja jauki. Trīs jaunieši zirgu mugurās sēdēja kā uzlieti, izbaudīdami kustību prieku. Sarunāties nesanāca, līdz viņpus Saules vārtiem vajadzēja palēnināt zirgu soli, lai rindas kārtībā iekļūtu pa rosīgajiem vārtiem pilsētā, un tad Gaetano pielavierēja pie Džordžijas.
Es tevi labprāt rīt apciemotu. Vai esi apmetusies Auna zvaigznājā?
Džordžija, saņēmusi mācību, vērsās pie Čezares, kā gaidīdama padomu. Čezare paraustīja plecus. Jaunais augstmanis tāpat ieradīsies uz tikšanos ar manušiem tas taču jau bija norunāts. Turklāt Džordžija pati varēja izšķirties un neierasties vispār. Tomēr, ja viņa grib arī turpmāk apmeklēt pilsētu, katru reizi izgrozīties nevarēs. Un ierasties Tālijā Džordžija, jādomā, gribēja.
Labi, meitene pēc mirkļa atbildēja. Mūs ar Lučiano varēsi sastapt zirgu meistara namā. Tomēr šaubos, vai spēšu kā nebūt palīdzēt.
Lūdzu, tici man, teica Gaetano, pieliekdamies meitenei tuvāk, lai nedzird Čezare. Jūsu brālības noslēpumi man vienaldzīgi. Es vēlos tikai palīdzēt savam brālim. Neko vairāk.
*
Baigais neglītenis, vai ne? teica Arianna daudz klusāk, nekā pašai likās. Viņa lūkojās Gaetano di Kimiči miniatūrā, ko sūtnis bija atvedis no Kemoras. Turklāt dzīvē droši vien izskatās vēl sliktāk, viņa piebilda. Galma gleznotājs, jādomā, rāvās vaiga sviedros, kamēr šo izskaistināja.
Rodolfo palūkojās meitā.
Mēs šo piedāvājumu neņemsim nopietni, viņš teica.
Bet ko tad mēs varam citu darīt? jautāja Arianna. Nelikties ne zinis nevaram, ar nepārprotamu
Patlaban tu spried kā Hercogiene, smaidīdams atbildēja Rodolfo. Esam iedzīti stūri, bet gan jau laukā izkļūsim. Viņu sūtīs uz šejieni tev par pavadoni uz
Arianna iepleta acis.
Di Kimiči vēlas jums sagādāt iespēju iepazīties, paskaidroja Rodolfo, un tev jāpiekrīt.
*
Hercogs Nikolo, ieraudzījis pastarīti un to, ka brāļi izlīguši, jutās gandarīts un laimīgs. Abi Hercoga vecākie dēli un meita uzturējās Džiljā. Lai nu ko, bet savus bērnus Nikolo mīlēja. Jo sevišķi viņu priecēja Gaetano, kas nepretojās precību plāniem ar Belecas valdnieci un nu atveda uz šejieni arī tēva acuraugu Falko. Hercogs gan bija cerējis, ka Falko, kad viņi atstāja Džilju, dosies viņam līdzi uz Pāvesta pili, bet pastarītis varbūt neveiklo attiecību ar Gaetano dēļ vai ari tādēļ, ka mīlēja lielus, vientulīgus plašumus, ietiepīgi vēlējās palikt Santa Finā.
Nikolo, protams, varēja Falko vēlmes laist gar ausīm -dēls taču bija tikai puišelis. Taču pēc negadījuma Hercogs bija bēdu sagrauzts un nespēja zēnam atteikt neko, kas varētu viņu iepriecināt. Un te nu Falko bija beidzot izlīdzis ar brāli un smaidīgs. Nikolo likās, ka garā ziema tuvojas beigām, lai arī pavasaris diez vai atnesīs cerību par Falko veselības uzlabošanos.
Tēvs, tev jādzird Aurelio, teica Gaetano. Centos pierunāt, lai viņi ierodas pie mums, taču saņēmu atteikumu: par naudu viņš nespēlējot. Tomēr esmu pārliecināts, ka muzicēt viņš muzicēs, un tas tev noteikti jādzird. Piedzīvosi debešķīgas izjūtas.
-Jā, tēvs, pacenties gan noklausīties, piebalsoja Falko, un smalkā seja, atceroties jaukās izjūtas, piesarka. Viņš spēlē kā eņģelis.
Atvainojiet, zēni! ierunājās Nikolo, atkal pievērzdams uzmanību dēliem. Pasakiet man vēlreiz, kas tas par muzikantu!
Viņu sauc Aurelio, pacietīgi skaidroja Falko. Abi ar māsu ir manuši. Šurp viņi nenāks, jo telpā nenakšņo. Taču mēs varētu viņus apmeklēt Auna zvaigznājā.
Auns! Visi ceļi, šķiet, ved uz šo zvaigznāju. Hercogam nelika mieru doma, ka pēdējā apmeklējuma laikā viņš tur kaut ko nozīmīgu palaidis garām. Jāpanāk, lai Ferdinando spiegs parok dziļāk. Dzirdot Aunu pieminam kopā ar zinti, Nikolo metās neomulīgi. Hercogam cilts nepatika tie nepielāgojās di Kimiči augšanas, izplešanās un pārņemšanas filozofijai. Kaut kas nebija kārtībā ar ļautiņiem, kas nopeļ īpašumu un dzīvo bez savas zemes.
Pateikt Nikolo pateica tikai nedaudz: Tas tāpēc, ka visiem zinti jābūt ieņemtiem zem zvaigznēm. Pat viņu neprecētās sievietes neguļ mājās drošs paliek drošs, ja nu gadās bērns? Pēdējais stulbums laukā taču viņas vieglāk izvarot nekā mājas drošībā.
Falko izskatījās satriekts, un Nikolo pārlika, vai nav pienācis laiks atklāt pastarītim savus nodomus. Labāk, lai dēls dzīvi celibātā pieņem, neiepazinis iekāres spēku.
Džordžija teju visu svētdienu pavadīja gultā.
Es jau teicu, ka viņa kaut ko saķērusi, Rasels sacīja un zem deguna noburkšķēja: Vai arī kaut ko
Nevajag izpūst no mušas ziloni, Džordžija mierināja māti. Jūtos labi. Vienīgi nomocījos ar bezmiegu. Likšos gultā ar visām mācību grāmatām, jātiek galā ar kursa darbu.
Ja godīgi, Džordžija, daudzu spilvenu un spilventiņu atbalstīta, salikusi sev apkārt grāmatas, visu rītu aizvadīja centienos uzskicēt Remoras plānu. Uzzīmējusi līniju blociņā neprecīzu apli, meitene sadalīja to augšējā un apakšējā daļā.
Lielāko apli Džordžija sadalīja ar taisnēm, līdz ieguva divpadsmit sektorus. Viņa zināja, kur atrodas Auna un Dvīņu zvaigznāji, aptuveni nojauzdama, kur tieši Strēlnieka teritorijā abi ar Lučiano bija patvērušies no Zivīm. Taču ar pārējo sektoru aizpildīšanu gāja grūtāk.
Džordžija klusītēm dungoja senu, no bērnības prātā aizķērušos dziesmiņu:
Auns, Vērsis, debešķīgie Dvīņi,
Turpat līdzās Vēzis, Lauva mirdz,
Kundze, Svari,
Skorpions, Strēlnieks, Kaza,
Vīrs ar ūdens krūku rokās,
Zivis astēm mirdzošām.
Vienīgā atšķirība starp tāliešu zodiaka zīmēm un Džordžijai pazīstamajām bija tā, ka Remanas apvidū Lauvu aizvietoja Lauvene, bet Jaunavu remorieši mēdza saukt par Kundzi. Kad visi lauciņi bija aizpildīti, varēja skaidri redzēt, ka Remora sakārtota gada astroloģiskās kartes veidā ar mazliet no centra pa kreisi novirzītu Auna zvaigznāju pilsētas rietumos.
“Labi, būs jāiegaumē,” nolēma Džordžija. Paolo taču piekodināja, lai no Tālijas neko mājās nenes, izņemot talismanu un
Karti līdzi ņemt nevarēs, taču jau tas vien, ka viņa to uzzīmēja, meiteni priecēja. Paņēmusi jaunu papīra lapu, Džordžija sarakstīja visu, ko atcerējās par katru Tālijas zvaigznāju, tomēr viņas zināšanās atklājās lieli robi. Par Aunu Džordžija zināja krietni vairāk nekā par pārējiem. “Auna pretinieki ir Zivis,” Džordžija pierakstīja, “bet Strēlnieks un Lauvene ir sabiedrotie.”
Pēkšņi viņa apķērās, kāpēc. Astroloģiju Džordžija neatzina, tomēr horoskopus katru dienu laikrakstā izlasīja tāpat kā pārējie ģimenes locekļi. Džordžija atcerējās Moras vārdus: katrai zodiaka zīmei atbilst Zeme, Uguns, Ūdens vai Gaiss, savukārt katram no šiem elementam trīs zodiaka zīmes.
Mēs abas esam Gaisa zīmē, māte Džordžijai toreiz teica, tu Dvīnis, es Svari.
Traks var palikt! Džordžija tagad izsaucās. Es un Dvīnis! Tātad piederu di Kimiči!
Taču, mirkli padomājusi, meitene saprata, ka tā gluži nevarētu būt. Lai cik kaismīgi remoriēši izjuta piederību savam zvaigznājam, neba iespējams izkārtot tā, lai visi bērni dzimst attiecīgajā zīmē.
Lai nu kā, bet par savienību sistēmu Džordžija nebija kļūdījusies. Pietika atcerēties, ka Auna, Lauvas un Strēlnieka zvaigznāji ir Uguns zīmē, un šķita loģiski, kāpēc Lauvene un Strēlnieks ir Auna sabiedrotie. Piecpadsmit minūtēs Džordžija izskaitļoja katra zvaigznāja sabiedrotos. Ar pretiniekiem gāja grūtāk; te pēkšņi viņa atcerējās, ko Čezare bija teicis par Dvīņiem un Kundzi.
Tavs pretinieks ir tavs pretstats tāpat kā Uguns un Ūdens, Džordžija murmināja, tāpēc otram pretstatu pārim jābūt Zemei ar Gaisu. Tātad pretstats acīmredzot ir pretinieks, kas tev pilsētā atrodas vistuvāk, Auns un Zivis, Vērsis un Dvīņi, Vēzis un Lauvene.
Vai darbodamās tu nevarētu uz mirkli aizvērties? iebrēcās Rasels, garāmejot iebelzdams pa Džordžijas istabas durvīm.
Pretinieki! nošņācās Džordžija. Lai nu kas, bet viņi ar Raselu simtprocentīgi! Auna zvaigznājs lepojās ar gadsimtiem senu vēsturi, bet Džordžija ar Raselu dažu gadu laikā jau paspējuši uzkrāt tik daudz naida un spīta, ka pietiktu gadsimtiem.
“Bet kas ir mani sabiedrotie?” centās izdomāt Džordžija un acumirklī atcerējās Mortimeru Goldsmita kungu ar pusmēness brillēm degungalā. Džordžija pasmaidīja. Interesanti, kādas Goldsmita kungam būtu izredzes konfliktsituācijā ar Raselu?
Naida jūtas un savienību saites Remorā vēl vairāk sarežģīja zvaigznāju neparastā pieķeršanās kādai no pilsētām un to nu Džordžija nekādi nespēja saprast. Kā var dzīvot vienā pilsētā, bet uzticību dāvāt citai? Tas būtu tikpat kā mitināties Londonā, bet justies kā liverpūlietim. Un tomēr, ja labi padomā, londonietis taču var atbalstīt Liverpūles futbola komandu vai
Taču viss izrādījās daudz nopietnāk. Džordžija atcerējās Čezares izbailes, kad viņiem sekoja Zivis, un viņš taču nebija gļēvulis. Tāpat ari dunci pie Gaetano jostas. Arīdzan Lučiano nēsāja dunci, lai gan miermīlīgāku zēnu grūti iedomāties. Tālija bija bīstama valsts baisā laikmetā, un Remora šķita draudīgākā no visām tās pilsētām.
Atritinājuši guļammaisus, manuši omulīgi iekārtojas Auna staļļu galvenajā pagalmā tikpat kā uz zosu dūnu matračiem,
nevis bruģa. Viesmīlīgā Teresa samulsusi piesteidzās ar papildu spilveniem un segām viss tika pieklājīgi pieņemts, taču nolikts malā.
Džordžija pirms saulrieta pazuda siena šķūņa bēniņos, tāpēc viņai gāja secen aina ar slaido aklo jaunekli un viņa pavadoni, kas, tiklīdz sārtā saule Auna valstības nomalē noslīga aiz pilsētas mūra, izstiepa rokas atvadām pret rietumiem. Abi klusi skaitīja lūgsnu savā valodā. Vēlāk viss nams ieslīga miegā, skanot jaukai meldijai, kas tika maigi izglāstīta no arfas stīgām.
Čezare, pamodies rīta agmmā, ieraudzīja tikko uzcēlušos manušus: šoreiz viņi bija pagriezušies ar sejām pret austošo sauli, uz Kundzes un Svaru pusi, un, ceļos nometušies, skandēja lūgsnas varētu nodomāt, ka tas ir sveiciens mājup nākošam ceļiniekam. Čezare gan nesaprata vārdus, bet manušu sejas pauda nepārprotamu prieku. Viņi ne reizi nepateica “saule”, saukdami to tikai par Dievietes pavadoni. Zinti, kā Čezare bija dzirdējis, esot dīvaini ļaudis, bet Čezare lepojās, ka viņi viesojas Auna zemē un viņa mājās, pareizāk sakot, pagalmā.
Lai nu kā, Aurelio, šķiet, neiebilda pret brokastīm telpās, un Teresa tagad savā namā dedzīgi izrādīja viesmīlību. Viņa priecājās, redzot pie galda sēžam manušus plecu pie pleca ar Belecas viesiem. Rafaela piedāvājās palīdzēt un pēc brīža jau ar karotīti baroja mazuļus ar mannas biezputru. Čezarem bija trīs daudz jaunākas māsas un pavisam mazi dvīņubrāļi, kas rāpās uz visām pusēm, arīdzan pār aklā arfista kājām, kas neveltīja bērneļiem lielāku uzmanību kā mājas suņiem.
Čezare, izvilcis vienu dvīni no galda apakšas, uzsēdināja to sev uz ceļgala. Tas bija Antonio, spriganākais no abiem mazuļiem, kas tagad, sajūsmā spiegdams, ar tuklajām roķe-lēm centās pieskarties Čezares sejai. Čezare mazajam smaidīja pretī. Antonio un arī pārējie bērni bija viņa pusbrāļi un pusmāsas. No Paolo pirmās laulības bija tikai Čezare.
Čezares māte nomira, kad viņš vēl bija pavizam mazs, un Paolo pirms desmit gadiem bija apprecējies ar Teresu. Otrais dvīņubrālis, Arsenio, palaida negantu bļāvienu viņš bija iestrēdzis kaktā. Teresa žigli pieliecās mazo pacelt, līdz ar to izraisīdama uztraukumu vienā no meitenītēm, kas jau stiepa mātei pretī rociņas. Nākamajā brīdī ģimenes jaunākā paaudze skaļās balsīs korītī vaimanāja. Tamlīdzīgās reizēs Čeza-rem neatlika nekas cits kā laisties projām uz stalli.
Aurelio pagrieza galvu uz trokšņotāju pusi.
Vai neuzspēlēt? Varbūt mūzika bērnus nomierinās? -viņš pajautāja. Negaidīdama atbildi, Rafaela sniedza muzikantam arfu, un virtuvē ieplūda brīnišķīgas, saviļņojošas mūzikas taktis, izgaisinādamas visas skumjas. Dvīņi apaļām acīm sēdēja Paolo klēpī un sūkāja īkšķus; meitenītes, virpinādamas pirkstos matus, piekļāvās Čezarem, Lučiano un Detridžam, un šņuksti mitējās. Teresa ar Rafaelu ienesa pēdējos šķīvjus ar ēdienu. Auna staļļos iestājās pilnīgs klusums.
Džordžija, tikko ieradusies bēniņos, dzirdēja arfas skaņas. Londonā viņa iemiga, kāpināti dārdot Rasela iemīļotajām bungām un ģitārām. Nevarētu teikt, ka Džordžijai tāda mūzika riebtos, tomēr viņas miega iztraucēšana Raselam, protams, sagādāja tikpat lielu prieku kā mūzikas klausīšanās. Savukārt te no arfas skanējuma vien varēja pateikt, ka Aurelio rokas vada tīrais muzicēšanas prieks.
Klusītēm ieslīdējusi pa virtuves durvīm, Džordžija ieraudzīja mazuļus, kas bija ieslīguši tādā kā sapnī. Čezare pār izspūrušo Emīlijas galvai uzsmaidīja Džordžijai, un viņa atsmaidīja pretī. Tā tiešām bija ģimene. Savas ilgas Džordžija redzēja atspoguļojamies Lučiano acīs, viņam glāstot apaļīgās Martas matu sprogas. Tāda pati sejas izteiksme bija Doktoram Detridžam ar Stellu klēpī. Džordžija kārtējo reizi iedomājās: “Nez vai kādreiz izdosies uzzināt, kas ar viņiem notika un ko viņi ziedoja, apmezdamies uz pastāvīgu dzīvi Tālijā?”
Mūzika aprāvās, burvība izgaisa, taču brēkt neviens vairs nebrēca. Paolo, ieraudzījis Džordžiju, gāja meklēt viņai šķīvi un krūzi, katrā rokā turēdams pa dvīnim.
Labrīt! sveicināja Aurelio, pagriezdamies pret Džordžiju. Negribējās ticēt, ka Aurelio viņu neredz, ka dzidri skaidrajās, tumšzilajās acis neatspoguļojas viņa dvēsele.
Kā gulējāt? apvaicājās Džordžija.
Lieliski, atbildēja Aurelio. Es par miegu nesūdzos, ja vien neesmu šķirts no mēness un zvaigznēm. Bet tu?
Džordžija nodomāja: “Nez vai Aurelio zina, ka, uzkāpusi bēniņos,
Ne visai, Džordžija godīgi atbildēja.
Dvīņi uz Paolo ceļgaliem drīz vien aizmiga, bet meitenītes nomierināja ēdiens un mūzika. Pārējie, draudzīgi klusēdami, brokastoja. Džordžijai ienāca prātā: “Vai tik, baudot maizītes ar džemu tūlīt pēc vakariņām savā pasaulē, nepieņemšos svarā?” Teresa bija prasmīgāka virēja nekā Mora, šajās mājās pat visparastākais ēdiens bija svaigs un viņas rokām gatavots. Džordžija ilgi un ar mokām bija izšķīrušies, ka šonakt tomēr
Bariņa omulību iztraucēja pavēlniecisks klauvējiens pie durvīm. Noguldījis dvīņus šūpulī, Paolo gāja atvērt. Durvīs stāvēja
Džiljas Hercogs ar Gaetano un Falko. Viņiem aiz muguras pagalmā bija redzama lepna kariete ar di Kimiči ģerboni.
Sveicināts,
Tūkstoškārt atvainojos, ka tik bieži jums uzbāžos, taču dēli pastāstīja par jūsu viesiem un es nespēju pretoties kārdinājumam redzēt viņus savām acīm.
Hercoga skatiens šaudījās visriņķī galdam. Zinti pārstāvjus nodeva viņu eksotiskās drānas un spilgtās krāsas. Džordžijai Hercogs vispār nepievērsa uzmanību, noturēdams viņu par Paolo kuplās saimes locekli. Bet pazīt Detridžu un Lučiano gan nebija viegli. Pēc apģērba spriežot, staļļa ļaudis viņi nevarētu būt.
Varbūt atļausiet iepazīstināt ar saviem viesiem? ierunājās Paolo. Nebrīnos, ka jūs pievilināja zinti jeb manuši tāda uznina viņiem patīk labāk un viņu mūzika. Rafaela un Aurelio Vivoide!
Manuši pieceldamies izrādīja Hercogam cieņu, un viņš dedzīgi pamāja, lai abi apsēstas.
Bet tie ir divi izcili viesi no Belecas Doktors Guljemo Krinamorte ar dēlu Lučiano.
Sekoja daudzas paklanīšanās, un tad Hercogs sanākušo pulciņu iepazīstināja ar saviem dēliem. Nikolo smadzenes drudžaini centās izskaitļot, kas Auna stallī meklējams abiem beleciešiem. Uzvārds Hercogam nelikās pazīstams, taču prāta stūrītī kaut kas kņudēja, un, tāpat kā dažu labu reizi agrāk, Nikolo nojauta, ka Auna zvaigznājā risinās notikumi, par kuriem viņam noteikti jāzina.
Iepazīšanās laikā Falko, atbalstījies uz kruķiem, alkaini nolūkojās ģimenē tāpat kā pirmīt Džordžija. Zēna nepārprotami nelaimīgais izskats meiteni aizkustināja. Falko ģimene, lai ari Tālijas valdnieki, tomēr nespēja nopirkt viņam veselību. Džordžija arī šaubījās, vai maltītes di Kimiči namā ir tik sirsnīgas un draudzīgas.
Atsteberējis līdz solam, Falko apsēdās blakus Aurelio.
Vai uzspēlēsi atkal? viņš čukstēja. Mēs par jums tēvam piestāstījām pilnu galvu.
Aurelio sarauca uzacis, un Džordžija saprata, ka muzikants grasās iebilst, bet Rafaela kaut ko iečukstēja ausī, un viņš pārdomāja.
Savā pilī mani negaidiet, viņš pieklājīgi vērsās pie Ni-kolo. Negribu izrādīt jums necieņu, tomēr mūsu tauta nav menestreli. Mēs spēlējam tikai pašu priekam. Tomēr mūzikas mīļotājus cienām, un viens no tiem ir jūsu dēls. Ja sinjors Paolo ļaus, es pagalmā uzspēlēšu laipni lūdzu, klausieties!
Nikolo rādīja neapmierinātu vaigu, taču zināja, ka strīdēties nav vērts. Di Kimiči izgāja pagalmā, Čezare un Teresa sadabūja visiem krēslus un solus, un priekšnesums sākās -kaut kas tāds Auna zemē nebija piedzīvots.
Koncerta laikā Lučiano pamāja Džordžijai un Čezarem, un visi trīs devās uz stalli.
Ko jūs tagad domājat par di Kimiči? Lučiano pajautāja.
Manuprāt, jaunie un tēvs ir kā diena pret nakti, atbildēja Čezare.
Nezinu, vai viņiem var uzticēties, turpināja Lučiano. Jaunieši, šķiet, ir normāli, bet vīrs tur laukā hercogs Nikolo -pasūtīja Ariannas mātes nāvi par to es nešaubos. Viņa rokas notašķītas asinīm.
Ne jau pirmo reizi, teica Čezare. Tādi stāsti Remorā dzirdēti ne vienu reizi vien.
Bet, iepazīstinot viņus ar Rodolfo, nekas ļauns taču nenotiks, vai ne? jautāja Džordžija. Lai gan šaubos, vai Rodolfo spēs Falko palīdzēt.
Pateikšu tikai vienu, atbildēja Lučiano, ja Rodolfo kaut ko
*
Daudzie garāmgājēji, kas torīt Auna zvaigznājā piestāja ieklausīties arfas melodijā, nepievērsa uzmanību strupajam, druknajam stāvam netīrā, zilā apmetnī. Fnriko, pats par sevi saprotams, bija gājis pa pēdām Nikolo un viņa dēliem jau no Pāvesta pils neies taču zaudēt iespēju kārtīgi apskatīt Auna staļļus. Izšmaucis gar stūri starp klausītājiem staļļu kompleksa pagalmā, spiegs, kamēr visi klausījās arfas skaņās, grasījās pamatīgi aplūkot zirgus.
Enriko piespieda aci zara caurumam dēli. Kā tad Auna jaunieši iegrimuši apspriedē zēni, kam viņš bija sekojis uz Santa Finu, un vēl viens gan jau tas, kas bija ar viņiem skvērā, pirmoreiz satiekot muzikantu. Viens no puišiem bija senatora Rodolfo māceklis no Belecas to Fnriko uzreiz pazina -, taču, redzot zēnu tuvumā, spiegā uzjundījās nepatīkamas atmiņas.
Fnriko aši pārmeta veiksmes zīmi, ar trim labās rokas vidējiem pirkstiem pieskardamies uzacīm un krūtīm. Šādi tā-lieši atvaira neveiksmi. “
Enriko nebija ne jausmas, kā tas izskaidrojams, un tas viesa satraukumu. Enriko bija spiegs, kura darba pienākums bija zināt par upuri vairāk nekā pārējiem un iespēju robežās arīdzan par tā darba devēju. Taču Lučiano bija nojaucis viņam pēdas. Okšķerim nepatika būt muļķa lomā, tāpat arī tas, ja kāds par to atgādināja. Visu kārtīgi apsvēris, Enriko saistīja zēnu ar citu satraucošu noslēpumu negadījumu ar viņa iecerēto Džuliānu.
Atrāvis skatienu no dēļa spraugas, Enriko pieplacināja tai ausi. Bariņš runāja par senatoru Rodolfo, un tas pats par sevi bija interesanti. Kāpēc lai senatora mīļākais māceklis par viņu runātu ar staļļa strādniekiem? Sarunu biedri, šķiet, bija visai draudzīgās attiecībās.
Rādās, Hercoga apciemojumi kļuvuši par ieradumu, -viens ierunājās.
Par laimi, Merlai Santa Finā briesmas nedraud, atsaucās otrs, pēc balss jaunāks.
Varbūt viņš grib kaut ko izzināt? teica balss, pēc kuras Enriko sazīmēja Lučiano.
Ja viņš zinātu, kas notika Auna zvaigznājā, mums ne mirkli nebūtu miera, piebilda vecākais zēns.
Fnriko atmeta ar roku tālāk varēja neklausīties. Spiega iekšējā balss bija teikusi, ka Santa Finā ir noslēpums, un nojauta, šķiet, nepievīla. Laiks apciemot jauno draugu Djego.
Tiklīdz hercogs Nikolo atstāja Auna stalli, visi atviegloti nopūtās. Bet dēliem gan viņš noteica palikt uz vietas.
Ja vien tas nesagādā jums neērtības, sinjor Paolo, Hercogs teica namatēvam, kas, protams, neuzdrīkstējās iebilst.
Netīk, ka mūsu naidnieka dēli saietas ar mūsu jaunajiem, tiklīdz Hercogs aizgāja, Detridžs vērsās pie Paolo. Karieti Nikolo bija atstājis Falko rīcībā, bet pats lieliem soļiem devās darīšanās uz pilsētu.
Paolo purināja galvu.
Varbūt nākotnē tā būs, viņš teica. Vecais naids, iespējams, izkūpēs. Nekas slikts par abiem jaunekļiem nav dzirdēts.
Kazi, šie tomēr darbojas tēva uzdevumā, Detridžs nelikās mierā, un izvilinās no mūsu jaunajiem vairāk, nekā šamiem būtu jāzina.
Arīdzan manuši, sakārtojuši guļammaisus, jau posās uz promiešanu.
Pateicamies par jūsu sirsnīgo viesmīlību, Aurelio svinīgi atvadījās no Paolo un Teresas. Taču mums laiks doties ceļā. Gribas apciemot vecos draugus pilsētā.
Abi palocījās, sakļautām plaukstām pieskardamies pierei. Pēc tam viņi sāka runāt savā valodā, paši tulkodami: Miers jūsu namam un saimei lai jums labi klājas, bet jūsu naidniekiem lai uzkrīt bēdas.
Pēc brīža manuši jau bija gabalā kā spilgti putni lidojumā uz dienvidiem.
Dīvaini ļaudis, teica Teresa, bet man viņi patīk.
Manušiem šī nama durvis allaž būs atvērtas, piebilda Paolo. Vini atsauc manā atmiņā senākus laikus un krietnā-kas ieražas.
Hercogs bija mēģinājis Aurelio par muzicēšanu atlīdzināt, bet Gaetano iečukstēja tēvam ausī, un sudrabs neuzkrītoši pārceļoja pie Rafaelas. Džordžija nobrīnījās: skat, arī jaunais augstmanis ievērojis, kura rokās manušu ģimenē ir naudas maks! Un tūdaļ apķērās, ka nemaz nezina, vai viņi maz ir pāris. Manuši svešos ļaudīs šķita diezgan atklāti, bet nu, kad abi bija projām, izrādījās, ka par viņiem maz kas zināms.
Lučiano nebūt nejutās pārsteigts par abu di Kimiči brāļu vēlmi palikt. Skaidrs Geatano apņēmies ievākt ziņas par
Pievienojies mums, Čezare, aicināja Gaetano. Protams, ja tavs tēvs neiebildīs. Mums ir kariete mana brāļa ērtībām.
Paolo neiebilda, un visi pieci jaunieši sakāpa di Kimiči karietē, kurai bija ar samtu noklātas iekšsienas un priekšā aizjūgti ar spalvām izpušķoti zirgi. Lučiano, braucot kopā ar ļaudīm, kurus viņam mācīja uzskatīt par ienaidniekiem, jutās pavisam savādi. Arī Čezarē no bērna kājas bija iepotētas bailes un neuzticība pret di Kimiči.
Džordžijai tamlīdzīgas bažas izpalika. Tālijā visi vienā balsī skandināja, ka di Kimiči esot gatavie sumpurņi, un viņa jau sāka ticēt, ka no Hercoga tumsā labāk vairīties. Taču, ja neņemtu vērā švītīgos tērpus un izsmalcināto uzvedību, Gae-tano un Falko būtu pavisam parasti zēni. Katrā ziņā nesalīdzināmi jaukāki par Raselu un viņa drauģeļiem.
Brauciet pa Dienvidu ceļu! Gaetano izrīkoja, un pēc brīža kariete ripoja pa Auna bruģēto ielu, apbrauca
Gaetano pieliecās tuvāk Džordžijai, lai parunātos.
Mums neiztikt bez jūsu palīdzības, jaunais di Kimiči ķērās vērsim pie ragiem. Ja brālis būs neizārstējams, viņu piespiedīs saistīties ar baznīcu. Gaetano gan neteica to, kas piespiedīs, bet tas tāpat bija skaidrs.
Un tev to negribas? Džordžija jautāja Falko, cenzdamās iegūt laiku.
Jaunākais brālis rādīja domīgu vaigu.
Ne visai, viņš gausi teica, bet manī jau neviens neklausās. Es labāk dotos uz universitāti, tāpat kā brālis, un studētu filozofiju, glezniecību un mūziku.
Džordžija centās iztēloties sešpadsmitā gadsimta universitāti. Falko nebija invalīdu ratiņu jādomā, tādi Tālijā vēl nav ieviesti, tāpat arī uzbrauktuves un tamlīdzīgas ērtības. Ja Falko nespēs normāli staigāt, uz lekcijām viņš būs jānes ar nešanu.
Vai
Tikai augstākās prasmes, kas, kā zināms, piemīt jūsu dabas filozofiem, varētu sniegt Falko cerību uz atveseļošanos.
Džordžija nezināja, ko darīt. Viņa taču nav nekāda filozofe, bet jaunais augstmanis uzrunā viņu kā godājamu zinātnieci. Džordžija nebūt neapšaubīja, ka īstais cilvēks varētu būt noslēpumainais Rodolfo vai arī Elizabetes laika doktors, varbūt pat Paolo, ko, šķiet, dabas māte apveltījusi ar autoritāti. Varbūt izcilas spējas, par kurām Džordžijai līdz šim nebija ne jausmas, piemita pat Lusjēnam, ja jau viņš tik neizskaidrojami iekārtojies šajā pasaulē. Turpretim Džordžija bija tikai izstīdzējusi desmitās klases skolniece un nespēja neko citu kā vien pārvietoties no pasaules uz pasauli. Vai tad tas zēnam ar milzīgajām, tumšajām acīm un kroplo kāju var kaut kā līdzēt?
Falko, kas Džordžiju vēroja, negaidot vērsās pie brāļa, sacīdams: Diez vai viņa spēs man palīdzēt.
Gaisotne karietē saspringa, un Džordžija juta vaigos sakāpjam sārtumu.
Viņa? pārjautāja Gaetano.
Lučiano steidzās palīgā.
Džordžijai Tālijā jāmaskējas. Mēs,
Lučiano neapstrīdami novērsa uzmanību no Džordžijas. Abi di Kimiči tagad griezās pie Lučiano, dedzīgi apbērdami viņu ar jautājumiem.
Tu arī esi
Lūdzu, teica Falko, ja kaut ko zini, pastāsti mums! Vai tie
*
Kad Hercogs atstāja Auna zvaigznāju, viņam pa pēdām aizslīdēja vīrs zilā apmetnī. Sasniedzis
Cerams, ka parasti tu tik uzkrītoši nedarbojies, Hercogs teica Enriko. Pretējā gadījumā tava spiega vērtība kritīsies.
Protams, mans kungs, Enriko pieglaimīgi atbildēja. Es Jūsu Gaišību nemaz neizsekoju ne prātā nenāk. Pavadīju jūs tikai tāpēc, ka gribēju pavēstīt jaunumus.
Hercogs Nikolo sarauca uzacis. Par Enriko viņš ilūzijas neloloja brā|adēls par spiegu bija izstāstījis visu, kas Nikolo būtu jāzina.
Aunam ir noslēpums, un to viņi no jums, mans kungs, bēdzina, Enriko turpināja. Hercogs kļuva pati uzmanība -viņš taču pats zināja, ka Aunā kaut kas darās pārāk lielu cieņu viņam tur izrādīja.
Un tas palīdzēs Aunam sacīkstēs? Hercogs jautāja.
Bet, protams, atbildēja Enriko. Noslēpums tiek glabāts Santa Finā. Esmu jau ceļā uz turieni, lūkošu izdibināt, kas un kā.
Tiklīdz kaut ko uzzini, sūti ziņu, piekodināja Hercogs.
Un, ja tev Santa Finā ievajagas palīdzību vai jāslēpjas, ej uz manu vasaras pili!
Nikolo uzskricelēja uz papīra strēmeles dažus vārdus. Uzrādi to manam pārvaldniekam. Viņš parūpēsies, lai tev nekā netrūkst.
*
Lučiano bija izšķīries.
Pastāstīšu jums visu, kas ar mani notika, viņš iesāka, tomēr jums abiem jāapzvēr, ka nevienam neteiksiet, jo sevišķi tēvam.
Uz brīdi iestājās klusums, kamēr Gaetano cīnījās ar savām ģimenes jūtām. Abi brāļi saskatījās viens tik neglīts, bet fiziski spēcīgs un kustīgs, otrs skaists un tik sakropļots. Abi reizē pamāja.
Zvēram, brāļi solīja. Par pārsteigumu ceļabiedriem, Gaetano lika apturēt karieti, lai abi ar Ealko var Lučiano priekšā nomesties ceļos un pasniegt viņam savus dunčus. Falko pienācīgi sakņupt nespēja, tomēr saliecās uz priekšu un, viebdamies sāpēs, noslīga uz mazāk cietušās kājas.
Abi brāļi svinīgi, vienā balsī noskandināja:
Zvēram mēs pie nama Ziedu pilsētā -Lai tas stingri stāv un nesagrūst -Mūsu vārds no tiesas svēts,
Ņem jel mūsu dzīvības, ja solījums šis lūst.
Pēc tam jaunie prinči mudināja Lučiano paņemt dunčus aiz spala un iešņāpt viņiem abiem plaukstas locītavā.
“Viņi grasās noslēgt asinsbrālību”, nosprieda Džordžija, bet gluži tā nebija. Abi jaunie augstmaņi pastiepa plaukstas uz Lučiano pusi, uz abām mirdzēja sarkanas asins lāses, un tad pamāja, lai Lučiano pieskaras rētām ar lūpām. Džordžija notrīsēja, bet Lučiano nevilcinājās. Tiklīdz viņš sagaršoja di Kimiči labprātīgi izlietās asinis, Džordžija manīja, ka Čezare līdzās atslābst, noprazdama, ka jaunais tālietis bija uzvilkts kā vijoles stīga.
Gaisotne karietē spēji mainījās.
Uz priekšu! norīkoja Gaetano, ielikdams makstī dunci, ko Lučiano viņam bija atdevis atpakaļ, un kučieris metās skubināt zirgus. Izbraukuši pa Mēness vārtiem, viņi laidās dienvidu virzienā, jāsaka gan, ka neviens karietē nepievērsa uzmanību, kurp tā brauc.
Nu vairs neviens nešaubījās, ka di Kimiči visu, ko uzzinās, paturēs pie sevis. Džordžija saprata, ka beidzot varēs noklausīties visu patiesību par Lusjēnu.
Lusjēna stāstījums, protams, būs subjektīvs, bet tāpat aizraujošs.
Es, tāpat kā Džordžija,
Gaetano pamāja.
Mēs tādu pazīstam. Šeit to sauc par Vēža sērgu: sagrābusi ķermeņa orgānus, tā saspiež tos kā spīlēs.
Kad
precīzāk, uz Belecu, kas tagad kļuvusi par manu pilsētu, atkal jutos sveiks un vesels.
Falko acis iedegās, bet Gaetano aizturēja elpu.
Vai tas nozīmē, ka Falko, dodamies uz tavu pasauli, tiktu izdziedināts?
Nedomāju gan, atbildēja Lučiano. Varbūt viņš tiešām justos labāk, tomēr lūzumi nezin vai saaugs. Labākajā gadījumā viņš kļūtu spēcīgāks. Tomēr, atgriežoties atpakaļ, spars izgaistu.
Lučiano pieklusa.
Lai arī Tālijā allaž jutos labi, savā pasaulē ar mani kļuva aizvien ļaunāk. Un tad mani Belecā sagūstīja.
Jā, atsaucās Gaetano. Mēs tādus gadījumus saucam par
Lučiano pamāja.
Ar mani bija tāpat. Necik ilgi, un mans ķermenis tajā pasaulē pārstāja elpot.
Un tad tu nomiri? jautāja Falko, un izskatījās, ka viņa sejā palikušas tikai milzīgās, tumšās acis.
Lučiano vilcinājās.
Es ierados no pasaules, kas eksistē tālā nākotnē, viņš, uzmanīgi izvēlēdamies vārdus, skaidroja. Ārsti ar īpašām iekārtām var kādu brīdi uzturēt dzīvību. īsti nezinu, kas notika ar mani, tomēr, šķiet, laiciņu tiku elpināts, un pēc tam, nosprieduši, ka smadzenes atmirušas, ārsti iekārtu atslēdza.
Karietē iestājās ilgs klusums, un Džordžija apķērās, ka arī pati aizturējusi elpu. Lusjēns izskatījās drausmīgi.
Un tomēr, viņš steidzīgi turpināja, pienāca īpašs bridis, kad atskārtu, ka Šeit, Tālijā, dzīvoju, lai gan savā pasaulē biju miris. Kopš tās dienas nu jau teju gads apkārt esmu Tālijas pavalstnieks un atrodos meistara Reģenta aizbildniecībā, bet dzīvoju pie audžutēva Doktora Krinamortes un viņa sievas.
Bet atgriezties savā pasaulē tu vairs nevari? nerimās Falko.
Uz pastāvīgu palikšanu ne, atbildēja Lučiano. Tagad vairs tikai uz dažiem mirkļiem.
Bet tie nākotnes ārsti, iemnājās Gaetano, pievērsdamies, viņaprāt, nozīmīgākajai daļai stāstā. Vai viņi manam brālim spētu palīdzēt?
To es atkal nevaru tā uzreiz pateikt, atbildēja Lučiano.
Kā tev šķiet, Džordžij?
Es medicīnā maz ko saprotu, Džordžija godīgi atzinās.
Iespējams, ka ir tādas operācijas, pēc kurām Falko kļūtu vieglāk staigāt. Ja ārsti tomēr nespētu palīdzēt, viņš varētu iegādāties elektrisko ratiņkrēslu, kas atvieglotu pārvietošanos.
Džordžija pieklusa.
Laikam jau nav lielas jēgas tam, ko stāstu, viņa piebilda.
Vai jūs nevarētu ārstus atvest uz šejieni? gribēja zināt Gaetano.
Lučiano un Džordžija abi reizē noliedzoši papurināja galvu.
Ārsti vien neko nespēs, teica Lučiano, pat ja mēs viņus šurp atdabūtu.
Ārstiem neiztikt bez medicīniskām iekārtām, paskaidroja Džordžija, operāciju zālēm, elektrības, anestēzijas līdzekļiem, medicīnas instmmentiem un medikamentiem.
Tad jau paliek tikai viena izeja, klusi iemnājās Falko.
Man pašam jādodas uz turieni. Jums jāpalīdz man
*
Remoras zirgu meistari pulcējās sanāksmēs, kurās apsprieda līgumus, kas slēdzami starp zvaigznājiem
Līdzīgas sapulces notika arī citos Remoras krodziņos. Dvīņu zirgu meistars Rikardo cienāja Gaisa zvaigznājus Svarus un Ūdensvīru; Kundzes zirgu meistars Kmilio izklaidēja Zemes zvaigznājus Vērsi un Kazu; Skorpiona zirgu meistars Džovanni uzsauca dzērienus Ūdens zvaigznājiem Zivīm un Vēzim.
Ikgadējās sanāksmes tika sasauktas iesakņojušos naida tradīciju dēļ. Galvenais noteikums bija, ka
Bija noslēgtas arī pilsētu savienības; tās kūdīja Dvīņus un Kundzi pret Aunu. Bija tikai daži zirgi, kurus, sākoties sacīkstēm, kaimiņu jātnieki uzlūkoja bezkaislīgi. Katrs jātnieks ietērpās sava zvaigznāja krāsās. Kad žilbinošais ātrumsacīkšu kaleidoskops sāka zibēt riņķi ap
Bet vēlāk gan vairs plānot nevarēja. Secība, kādā zirgiem bija jānostājas starta vietās, tika izšķirta izlozes kārtībā īsi pirms sacīkstēm. Tad nu līdz sacīkstēm sabiedrotie zvaigznāji tiešām maldījās stratēģijas labirintos, pūlēdamies uzrakt ziņas par sāncenšu zirgiem un jātniekiem, kas priekšdienās varētu noderēt.
Todien trijās sanāksmēs no četrām tika spriests galvenokārt par Auna slepeno trumpi. Paolo pilnībā uzticējās Lauvenes un Strēlnieka sabiedrotajiem: kurš tad no viņiem nepriecāsies par jelkādu priekšrocību Uguns zvaigznājam? Tāpēc viņš izstāstīja par Merlu.
Lai slavēta Dieviete! atsaucās pārējie divi zirgu meistari.
Protams, leģendu par lidojošo zirgu viņi bija dzirdējuši -kurš tad Remorā nezina, ka tādas būtnes, lai ari reti, tomēr ir sastopamas? Neviens gan savām acīm spārnotu zirgu nebija redzējis, taču katram bija paziņa, kas bija to redzējis, vismaz drauga vecvectēvs. Turklāt visi ticēja labās pazīmes spēkam.
Auna ļaudis nejustos tik pašpārliecināti, ja zinātu, ka Ri-kardo un Emilio patlaban atklāj Auna noslēpumu Gaisa un Zemes zvaigznājiem. Abiem zirgu meistariem to pirms brīža izstāstīja spiegs Enriko, kas strādāja Dvīņu stallī un piegādāja ziņas gan Pāvesta, gan Hercoga ļaudīm. Sīkāk par noslēpumu Enriko neprata teikt, tomēr zināja, ka atbilde meklējama Santa Finā, un nešaubījās, ka drīz vien viss nāks gaismā.
Ūdens zvaigznāji par lielo noslēpumu vēl nenojauta, taču tas bija tikai laika jautājums, un uzzinās arī viņi. Dažs labs no Dvīņiem vai Kundzes savas opozīcijas pret Belecu dēļ ļaus noplūst informācijai līdz Ūdens zīmes zvaigznājam, vislabāk Zivīm. Tad nu šīgada sacīkstes sevišķi smagas bija gaidāmas Aunam, jo trīs ceturtdaļas pilsētnieku kāda nebūt iemesla dēļ vērpa pret Aunu intrigas.
Čezare, gaidīdams, ka viņu apstiprinās par Auna šīgada jātnieku, dzīvoja svētlaimīgā neziņā par tuvajām briesmām. Falko paziņojums bija viņu tā satriecis, ka neatlika laika domām par savu nākotni.
Lučiano cīnījās ar savām jūtām. Falko, protams, pats nezina, ko runā, nenojauš, cik bīstama ir
Visu acis pievērsās Lučiano gaidot, ko viņš tagad sacīs. Lučiano uzmeta ašu skatienu Džordžijai varbūt meitene to sapratīs labāk nekā pārējie, bet arī viņa
Klusumu pārtrauca Falko. Pagriezies pret brāli, viņš paziņoja: Gaetano, man ir tikai viena iespēja, lai to sasniegtu. Zinu, ka būs bezgala smagi, smagāk par nāvi, bet tomēr tā ir iespēja. Es došos uz nākotnes pasauli un sākšu tur jaunu dzīvi.
Vecākais brālis Falko apkampa, un klātesošie ieraudzīja viņa acīs mirdzam asaras.
Nē! Gaetano iesaucās. Nelaidīšu! Tu nedrīksti mūs pamest. Ko tu viens bez ģimenes tur iesāksi? Bez manis?
Falko balss apslāpa brāļa apkampienos.
Labāk visu dzīvi vadīt svešumā, arī tad, ja nāksies iztikt bez tevis, manu brāl, viņš teica, nekā līdz mūža galam nīkuļot puscilvēka ādā, kā man te paredzēts.
To pateicis, Falko atkal vērsās pie Lučiano un Džordžijas.
Esmu izšķīries, viņš teica. Kas man tagad jādara?
Džordžijai teju visa pirmdiena aizritēja kā sapnī. IVIeitene bija sasniegusi pakāpi, kad parastā dzīve šķiet ireāla; domās viņa nepārtraukti atradās sašķeltajā Remorā ar visām tās intrigām. Par labu nenāca arī miega bads, lai gan visu nakti viņa Remorā taču nepavadīja.
Pēc Falko paziņojuma karietē un Gaetano pretošanās brāļa iecerei Lučiano centās iegūt laiku, teikdams, ka lieta mazliet jāapdomā. Džordžija atviegloti uzelpoja viņa jau sāka justies kā krastā izmesta zivs, gaisotne bija sakaitusi līdz baltkvēlei. Kariete piestāja, un jaunieši izkāpa vietā ar nosaukumu
Atlaidusies zālē, jaunieši pievērsās vieglāka rakstura sarunām.
Bet kāda ir Beleca? Gaetano pajautāja Lučiano. iMan drīz turp jādodas jāpavada jaunā Hercogiene ceļā uz šejieni.
Beleca ir skaistākā pilsēta pasaulē, Lučiano īsi un tieši atbildēja.
Ai, bet viņš jau vēl nav bijis Džiljā, pareizi, brāl? teica Gaetano.
Falko pamāja, savukārt Čezare piebilda: Bet mana pilsēta? Vai tad kaut kur ir jaukāk nekā Remorā?
Katram sava pilsēta jāmil viskarstāk, Lučiano taktiski paziņoja, un Džordžija centās iztēloties tamlīdzīgas jūtas pret Londonu.
Beleca ir būvēta no sudraba un peld ūdenī, turpināja Lučiano. To krustām šķērsām vago mazi ūdensceļi pilsētu tiešām veido pārsimt saliņu virkne. Belecieši prot baudīt dzīvi, pie katras izdevības rīko balles. Pilsētnieki mīl arī savu Hercogieni. Kad iepriekšējā nomira, visus pārņēma izmisums.
Lučiano pieklusa. Abiem di Kimiči prinčiem tas bija vārīgs jautājums.
Kāda ir jaunā Hercogiene? jautāja Falko, un Džordžija nejauši ievēroja, ka Gaetano pieliek lūpām pirkstu.
Pavisam jauniņa, atbildēja Lučiano, kas Gaetano žestu neievēroja. Tikai meitene manā vecumā. Taču jo dienas, jo vairāk viņa līdzinās savai mātei. Turklāt ļoti lepojas ar savu pilsētu.
Vai jaunā Hercogiene ir tikpat daiļa, kā, spriežot pēc runām, bija viņas māte? nevērīgi pajautāja Gaetano, un Džordžija saspicēja ausis.
Lučiano atbildēja īsi: Jā, neko sīkāk nepaskaidrodams.
Brīdi vēlāk Gaetano ievēroja, ka Falko ir saguris, un visiem bija jāatgriežas Remorā. Atpakaļceļā neviens neko daudz nerunāja, taču, izlaižot pie Remoras staļļiem trīs ceļabiedrus,
Falko teica: Neaizmirstiet, ko jums teicu. Vai ieradīsieties rīt mani apciemot?
Falko lūgumu nebija iespējams noraidīt.
Paolo joprojām bija zirgu meistaru sanāksmē, tāpēc Čeza-rem nācās ķerties pie uzkopšanas darbiem. Džordžijai pavērās necerēta iespēja pavadīt laiku divatā ar Lučiano. Gribējās pārrunāt notikušo, uzzināt, kāda loma bijusi talismanam, bet Lučiano, uzmetis Džordžijai vērīgu skatienu, paziņoja, ka viņai labāk
Labi atceros, kā bija ar mani, viņš teica ar smaidu, kas lika sastingt Džordžijas sirdij. Zinu, tu teiksi, ka jūties labi, bet pat veselīgākais cilvēks nespēj dzīvot bez gulēšanas.
Tad nu Džordžija atgriezās mājās nakts vidū, brīsniņu palika nomodā, ieklausīdamās guļošās mājas troksnīšos, un pēc tam iekrita smagā bezsapņu miegā.
Māte, kā Džordžijai šķita, modināja viņu pārlieku agri, mudinādama posties uz skolu. Ari vēlāk diez ko neveicās. Stundās Džordžija nespēja sakārtot domas. Pat angļu valodā, kas no sākta gala padevās visvieglāk, Džordžija nespēja atbildēt uz vienkāršāko jautājumu.
Par laimi, jaunpienācēja Alise Džordžijai pateica priekšā. Abas kopā aizgāja pusdienās, un Džordžija ar prieku atklāja, ka Alise dzīvi interesējas par zirgiem viņai pat bija savs zirdziņš tēva mājās Devonā. Dienas beigās abas meitenes jau bija labas draudzenes. Džordžijai gribējās pastāstīt par Re-moru, bet prieku sagādāja jau saninas par zirgiem.
Pirmdienā Rasels parasti devās uz futbola treniņu, tomēr Džordžija uzreiz pēc stundām mājās negāja. Viņa nolēma aiziet pie Goldsmita kunga. Veikalnieks, ieraudzījis Džordžiju, nopriecājās un šoreiz piedāvāja daudz garšīgāku tēju. Džordžija pat nemanīja, pa kuru laiku bija notiesājusi četrus šokolādes cepumus.
Atvainojiet, viņa teica, pagājušo nakti lāgā neizgu-lējos un nogurusi vienmēr ēdu kā izsalcis vilks.
Man jau likās, ka tu tāda pabāla, Goldsmita kungs piezīmēja, negribas būt uzbāzīgam, bet vai nav kas atgadījies?
Džordžija, atcerējusies, ka Goldsmita kungs ieskaitīts viņas sabiedrotajos, nolēma izkratīt sirdi un pastāstīt par Raselu. Tomēr uzsāka aplinkus.
Vai jums ir ienaidnieki? Džordžija pajautāja.
Dīvains jautājums, Goldsmita kungs atbildēja. Nē, ienaidnieku man visumā nav. Bet sāncenši gan, jāsaka, ir. Zini, ļautiņi, kas cenšas tevi sist pušu vairāksolīšanā citi tirgoņi. Bet tās ir koleģiālas sacensības un satiekoties esam tīri biedriski.
“Ar to Tālija no šīs pasaules atšķiras,” nosprieda Džordžija. No vienas puses, Remoras zvaigznāji ir drīzāk sāncenši, lai gan uzskata cits citu par pretiniekiem. No otras puses, Nikolo di Kimiči, šķiet, bija naidnieks cilvēkiem, kurus Džordžija uzskatīja par savējiem. Ieskaitot
Katrā ziņā īstāki draugi nekā Džordžijas tā sauktais pusbrālis. Meitene smagi nopūtās.
Vaimandieniņ! iesaucās Goldsmita kungs. Labāk paņem vēl kādu cepumu!
Džordžijai gribējās pasmaidīt.
Man draugu ir maz, viņa atzinās. Vismaz šeit.
Man tāpat, piebalsoja Goldsmita kungs. Bet, zini, draugu jau daudz nevajag, galvenais, lai viņi ir krietni.
Džordžija izšķīrās spert kārtējo uzticības soli.
Varbūt jums zināms, kurā Itālijas pilsētā notiek īpašas zirgu skriešanas sacīkstes? viņa pajautāja.
Un jutās bezgala pārsteigta, kad Goldsmita kungs to tiešām zināja.
Tu domā Sjēnu? Goldsmita kungs jautāja. Katai vasaru tur notiek sacīkstes ar nosaukumu
Turpiniet, dedzīgi lūdza Džordžija, pastāstiet man par
Sjēna atrodas Toskānā, netālu no vietas, kur radies tava zirdziņa oriģināls. Pilsēta sašķēlusies daudzās daļās laikam septiņpadsmit, sacīkstēs zirgi skrien ap laukumu pilsētas centrā. Tradīcija iesniedzas gadsimtiem senā pagātnē, un arī pati pilsēta vēl, šķiet, kavējas viduslaikos. Šaurajās ieliņās tikpat kā neredz mašīnu, būtībā nav modernu ēku, vismaz centrā ne.
“Redz, kā,” sprieda Džordžija. “Ja Lusjēna Beleca atbilst mūsu pasaules Venēcijai, tad jau Remora ir radniecīga Sjēnai!”
Vai esat tur bijis? Džordžijai gribējās zināt.
Brīdi vēlāk abi jau tērzēja par jāšanu, un Džordžija pastāstīja par Džīnas staļļiem. Iziedama no veikala, meitene bija jau krietni labākā omā, un, kad Goldsmita kungs atvadījās ar vārdiem: “Uz redzēšanos, un lai tev veicas pret ienaidniekiem!”pagāja mirklis, kamēr viņa atcerējās sarunas sākumu. Tuvojoties mājām, Džordžijai ienāca prātā, ka viņa taču neizstāstīja par savu ienaidnieku. Džordžija pasmaidīja. Goldsmita kungs tik tiešām ir draugs.
Djego, ieraudzījis savu jauno draugu Enriko, nopriecājās. Darba pienākumi viņam bija apnikuši kā rūgta nāve. Djego bija radis pavadīt dienu uz kājām, vislabāk laukā, ganot zirgus, jājot, dažkārt pārvietojot tos pilsētā vai ārpus tās uz tālākām ganībām. Bet tagad dienas lielākoties pagāja, pieskatot mazo brīnumu. Tā jau, protams, nebija zirdziņa vaina. Djego bija pieķēries melnajam kumeļam tāpat kā visi pārējie. Brinumzirgs par to Djego nešaubījās. Bet kāpēc viņš jātur tādā slepenībā?
Djego nebija remorietis, viņš bija dzimis un audzis Santa Finā.
Enriko bija vienisprātis ar Djego.
Šajā pilsētā visi kā nojūgušies, draudzīgi tērgādams, okšķeris izmeta un iekārtojās ērtāk uz siena ķīpas līdzās Djego. Turklāt vēl tik noslēpumaini, pamezdams uz zirgu puisi ašu skatienu, spiegs piebilda.
Remorā tā pieņemts, pamāja Djego. Ja varētu, viņi pat noslēptu miesīgo māti. Gadījumā, ja sāncenši varētu no tās gūt sev labumu.
Kā tev šķiet, vai viņi visi tādi maitas? jautāja Enriko. Vai arī cits sliktāks, cits labāks? Ko tu teiktu, piemēram, par Aunu?
Ak, Auns? Djego mīklaini izmeta, uzsizdams ar plaukstu sev pa pieri. Šo to tev par viņiem vam pateikt.
Būtu jauki, ja tu tā darītu, teica Enriko. Tad mans saimnieks reizi par visām reizēm no manis atšūtos. Padomā, viņš ieņēmis galvā, ka šogad Auns kaut ko perina
Djego saminstinājās. Pēc tam paraustīja plecus. Diez vai slepenībā turētajam kumeļam ir kāda saistība ar sacīkstēm. Lai arī viņš aug straujāk nekā parastie kumeļi un līdz
Viņi tiešām kaut ko perina, Djego piekrita.
*
Kad Džordžija nākamreiz ieradās Auna staļļos, Čezares un Lučiano tur nebija meiteni sagaidīja tikai Paolo.
Mums jāpārrunā tavas ierašanās mērķis, viņš iesāka, vezdams Džordžiju mājā. Un par mūsu brālību. Kā esi Re-morā iejutusies?
Paldies, labi, atbildēja Džordžija. Vienīgi daudz ko vēl nesaprotu. Bet Čezare ir labs skolotājs, un vēl es mājās izgatavoju tādu kā karti, kurā pārredzami visi zvaigznāji. Visai sarežģīta pilsēta, vai ne?
Protams, piekrita Paolo, un ne jau tikai izkārtojuma ziņā. Čezare tev, jādomā, būs pastāstījis par zvaigznāju sāncensību.
Jā, apstiprināja Džordžija. Cenšos paturēt prātā ari to.
Zini, di Kimiči zvaigznāju sāncensību izmanto savā labā, -turpināja Paolo.
Viņi sēdēja divi vien Paolo mājīgajā virtuvē. Džordžija nobrīnījās, kur palikusi visa ģimene, bet Paolo paskaidroja, ka Teresa ar bērniem devusies apciemot māti Lauvenes zvaigznājā. Patlaban mājā valdīja nedabisks klusums, un Džordžija bija pārlieku kautrīga, lai apjautātos par Belecas viesiem.
Vakar teicāt, ka varbūt pienācis laiks aizmirst veco naidu, viņa atgādināja. Kā jums šķiet, vai mēs rīkojamies pareizi, draudzēdamies ar di Kimiči prinčiem?
Manuprāt, jā, atbildēja Paolo. Maz ticams, ka viņi gribēs izmantot jūs savtīgā nolūkā.
Paolo vērīgi ieskatījās Džordžijā, un meitene atskārta, ka plecīgais, spēkpilnais virs ar prasmīgajām rokām un staļļa smaržu varbūt ir tikpat vieds un gudrs kā pats hercogs Nikolo.
Man jums kaut kas jāpastāsta, turpināja Džordžija. Tie abi Gaetano un Falko par mani zina. Tāpat ari par Lučiano. Viņš izstāstīja. Bet tikai tāpēc, ka es pati biju tik stulba, ka pirms tam atklāju savu noslēpumu, Džordžija godīgi piebilda.
Paolo izskatījās domīgs.
Un kā tev šķiet ko viņi tagad uzzinājuši darīs? viņš jautāja.
Esmu pārliecināta, ka tēvam nestāstīs, Džordžija nešaubīdamās atbildēja. Abi svinīgi apsolīja zvērēja pie saviem ieročiem, piedāvādami Lučiano nogaršot savas asinis.
Atceroties to, Džordžija viegli notrīsēja.
Tad jau man jāpiekrīt, ka tev taisnība, teica Paolo.
Gan jau redzēsim, ko citu viņi ar iegūtajām ziņām darīs.
Nezin kāpēc Džordžijai negribējās pieminēt Falko nodomu izmantot šīs ziņas ceļojumam uz viņas pasauli. Turpmākajās dienās Džordžija ne vienu reizi vien apsvēra, vai nebūtu bijis labāk, ja viņa būtu izstāstījusi. Taču tobrīd šķita, ka vēl par agru. Nekas jau vēl nebija izlemts.
Taču Paolo vēlējās runāt ne par to vien.
Pēdējais laiks iegrožot di Kimiči, Paolo teica. Viņi sagrābuši varu visur, izņemot dažas ziemeļu pilsētas. Beleca, tu jau zini, pretojas, tāpēc Nikolo ielūdza jauno Hercogieni uz
Bet vai tad viņa nav iespaidojama jauna sieviete? pajautāja Džordžija. Beidzot bija radusies izdevība bez Lučiano klātbūtnes uzzināt vairāk par meiteni, kas ir viņas sāncense.
Šaubos gan, pasmaidīja zirgu meistars. Ja ir tādi vecāki kā Silvija, kas gadsimta ceturksni valdījusi Belecā, un dižākais mūsu brālības pārstāvis Rodolfo, arī meitai jābūt spīta un viltības iemiesojumam.
Vai esat ar viņu ticies? pavaicāja Džordžija.
Nē, bet pazīstu abus vecākus, atbildēja Paolo. Ābols nekrīt tālu no ābeles, tā mēs sakām Tālijā.
Mums arī ir tāds sakāmvārds, sacīja Džordžija, pirmoreiz iedziļinādamās izteiciena jēgā. Ābeles zaros persiki neaug, tas tiesa, bērniem jābūt tādiem kā vecākiem. Džordžijai gan likās, ka viņas ar māti nemaz nav līdzīgas. Vispirms jau mātei galīgi nepatika zirgi. Varbūt mīlestību pret zirgiem Džordžija mantojusi no tēva, kuru tikpat kā neatceras. Bet ko lai saka par Raselu? Viņa tēvs taču ir tīri jauks. Varbūt negantniece bijusi Rasela māte? Bet varbūt pie visa vainojama vecāku izturēšanās pret Raselu?
Džordžija pēkšņi apmulsa. Savā ziņā Remora ar savu stingro sadalījumu un īpatnībām bija vieglāk saprotama.
Kā jums šķiet, kāpēc es te ierados? Džordžija jautāja.
Nezinu, atbildēja Paolo. Nogādājot talismanu citā pasaulē, nekad nevar zināt, ko tas sameklēs, nedz arī par šī cilvēka sūtību. Rodolfo domā, ka Lučiano, iespējams, bija ieradies, lai glābtu Hercogieni, bet tu jau laikam zini, cik dārgi viņam par to bija jāmaksā.
Džordžija pamāja.
Lučiano beigās laikam Hercogieni tomēr neizglāba. Di Kimiči viņu taču nogalināja, vai ne?
Iestājās klusuma brīdis, un tad Džordžija izdzirdēja no ielas nākošus apslāpētus, pulsējošus trokšņus.
Kas tur? viņa noprasīja.
Uz šo jautājumu man būs atbildēt vieglāk nekā uz citiem, atbildēja Paolo. Tur notiek bundzinieku mēģinājumi
Kad viņi izgāja laukā, bungu dārdoņa pieņēmās spēkā. Džordžija uzreiz pazina bruģēto ielu, kas veda uz skvēru ar sudraba strūklaku. Ienākot skvērā, meitenei aizrāvās elpa.
Pāris nākamo nedēļu laikā bungu skaņas, spēlētāju un karognesēju diennakts mēģinājumi iezīdās Džordžijai smadzenēs, un viņa tos dzirdēja visur Remorā un Londonā, gultā un skolā, miegā un nomodā. Tās bija
Vai Čezares viņu vidū nav? Džordžija jautāja, domādama, ka tāpēc zēna nebija mājās.
Nē, atbildēja Paolo. Šogad Čezare būs mūsu žokejs -pirmo reizi. Pērn gan viņš maršēja parādē.
Karognesēji un bundzinieki jau virzījās ārā no skvēra un pēc brīža ievijās šaurajās zvaigznāja ieliņās, un skaņa ielocījās līdz ar viņu soļiem līkloču rakstā Auna valstībā, kļūdama te skaļāka, te atkal pieklusdama. Nopakaļ, trokšņa un krāsu vilināti, skrēja bērneļi, bet Paolo un Džordžija palika sēžam uz strūklakas akmens apmales.
Tas bija pasakains skats. Spoža saule, zilas debesis, klusi, liegi ūdens šļaksti, gleznainas ielas Džordžijai ienāca prātā televīzijas ceļojumu raidījums. Taču viņa zināja, ka Remoras izskats ir mānīgs, no tās dziļumiem varēja uzglūnēt briesmas. Joprojām bija grūti iedomāties, ka viņai varētu būt viena no galvenajām lomām sarežģītajā Tālijas politisko spēku sacensībā. Viss mazliet atgādināja jaunu datorspēli ar nezināmiem noteikumiem. Čezare lieliski aizstāja rokasgrāmatu, taču nedz viņš, nedz pati Džordžija nezināja, kādi ieroči ir viņas rīcībā.
Jūs allaž pieminat Brālību, un visi
Neesi gan, atbildēja Paolo, pazīstu kādu visai smalku
“Ak, kaut tik es zinātu, kādā nolūkā,” domās piebilda Džordžija.
*
Manuši uzturējās Lauvenes zvaigznājā. Ne jau pie staļļiem, bet kāda namiņa tuvumā, kurā dzīvoja večiņa vārdā Grācija. Viņa neraksturīgi savai ciltij bija apprecējusies ar remo-rieti, atteikdamās no mantojuma. Vēl tagad, piecēlusies rīta agrumā, Grācija vērsa seju pretim saulei, bet krēslas stundā allaž no tās atvadījās. Tomēr večiņa ar savu ticību bija noslēgusi kompromisu: pateikusi ardievas klaiņojumu dienām, viņa tagad dzīvoja namiņā.
Grācija bija jau sirma atraitne, lai ari saglabājusi slaidu, pievilcīgu augumu, bet ģimenes dzīves sākumā abi ar vīru gan bija gulējuši saliekamajā gultiņā mājas lodžijā, lai nodrošinātu bērnu ieņemšanu zem zvaigznēm. Bērni četri dēli un trīs meitas -bija jau pieaugušie, kam audzināmi savi bērni, un visi, izņemot meitu, bija atgriezušies pie manušu dzīvesveida. Lūk, kādu likteni viņiem bija novēlējušas zvaigznes!
Aurelio un Rafaela veda Grācijai vēstis no bērniem, kas dzīvoja izklaidus visā Tālijā, līdz ar to, katrreiz ierodoties Remorā, nodrošināja sev viesmīlību atraitnes namā. lauvenes zvaigznājs bija noslēdzis savienību ar Romulu, pilsētu Tālijas dienvidos, ko di Kimiči klana taustekļi vēl nebija aizsnieguši. Tieši tur Grācija bija sastapusi nākamo vīru abi tolaik viesojās Romulā. Pūķa pilsētā bija uzliesmojusi mīlestība starp daiļu, jaunu manušieti un viesi no Lauvenes aploka. Mīlestība izrādījās pietiekami stipra, lai noturētu Grāciju vīra mājas mūros arī pēc viņa nāves. Nu jau pagājis laiciņš, kopš viņa bija ievākusies guļamistabā zem mājas jumta.
Bet sirmgalve arī tagad svinēja agrākās dzīves lielākos svētkus, un tuvais Dievietes festivāls bija pats nozīmīgākais.
*
Vienreizējs! iesaucās Enriko, un viņš nemeloja. Nekā mīļāka par zirgiem spiegam nebija, un, kad Djego parādīja teiksmaini melno kumeļu, Enriko vispirms apbrīnoja tā trauslo daiļumu un neparastās īpašības. Taču jau brīdi vēlāk virsroku guva zemākas dziņas, un Enriko sāka prātot, kādu balvu saņems, kad viņš par šo brīnumu paziņos hercogam Nikolo.
Bet varbūt varētu gūt vēl lielāku balvu, ja kumeļš tiktu atdots Kundzes zvaigznājam? Bet varbūt Dvīņiem? Katrā ziņā tiem, kas piedāvās visvairāk sudraba.
Beidzot Džordžija tomēr uzzināja, kur Čezare pavadījis rīta cēlienu. Stalli zēns atgriezās sajūsmināts: treniņu trasē ārpus Remoras viņš taču bija jājis ar Arkandželo.
Arkandželo ir lieliskā formā! jūsmoja Čezare, berzēdams zirgam sānus ar salmiem. Pavisam nopietni, man liekas, ka mēs varētu uzvarēt.
Lai Dieviete stāv jums klāt! aši izmeta Paolo, pārmezdams zīmi, ko Džordžija bija ievērojusi jau agrāk: kaut ko līdzīgu krustam, bet ne gluži.
Kāpēc jūs piesaucat Dievieti? meitene jautāja. Katrā zvaigznājā ir savs dievnams, jūs svinat svēto dienas, bet visi cilvēki, ko man gadījies sastapt Remorā, šķiet, pievērsušies senākai reliģijai, un ne jau manuši vien.
Tālieši jau no dzimšanas ir māņticīgi, paskaidroja Paolo.
Esam pieķērušies senajiem laikiem, kad Vidusjūras tautas vēl
pielūdza valdnieci Dievieti. Kad ieviesās jaunā reliģija ar Mūsu Kundzi un Viņas Dēlu mums šķita dabiski abas ticības apvienot. Zvaigžņu ieskautā sieviete tā ir Viņa. Dieviete gādā par mūsu pilsētu, un Viņai vienalga, kādā vārdā Viņu dēvējam.
Džordžija necik gudrāka nekļuva, tāpēc pievērsās saprotamākam tematam.
Apgaismojiet mani par sacīkstēm, viņa teica. Kā tās norit? Nav jau tikai tā, ka uzvar labākais zirgs, un viss?
Nē, nedz arī labākais žokejs, atbildēja Čezare, lai gan, protams, katrs zvaigznājs cer gari uz zirga, gan žokeja meistarību.
Katrā ziņā jāatceras, piebilda Paolo, ka
Džordžija atcerējās, ko viņai bija stāstījis Goldsmita kungs par
Visos zvaigznājos ir staļļi, to tu jau zini, turpināja Paolo.
Visi izvēlas zirgu, kas piedalīsies ikgadējās
Ne jau vienmēr žokejs nāk no sava zvaigznāja kā, piemēram, es, neizturēja Čezare; negribējās taču, lai Džordžija nodomā, ka viņu izvēlējušies tēva nopelnu dēļ. Katrs cenšas nolīgt vislabāko jātnieku.
Pēc dažām nedēļām, sacīja Paolo, no
Man ļoti gribētos būt skatītāju vidū, atzinās Džordžija un tad samulsusi aprāvās. Tēvs un dēls veltīja viņai vienādi līdzjūtīgu skatienu. Bet es jau nevaru, vai ne? Proti, nedrīkstu Remorā nakšņot.
Bet citas sacīkstes tu jau varēsi apmeklēt, Čezare steigšus izmeta, un gala pasākumā tu tomēr būsi, vai ne?
Tas atkarīgs no tā, cikos sacīkstes notiks, atbildēja Džordžija. Uzmetusi skatienu Arkandželo, meitene kaut ko atcerējās.
Vai jūs jājat uz neapsēglotiem zirgiem? viņa pajautāja.
-Jā, atbildēja Čezare. Ar iemauktiem un pavadu, bet bez segliem.
Tas mums mantojumā no senčiem rasenaniem, skaidroja Paolo. Viņi bija vareni jātnieki un sacīkšu braucēji, allaž jāja bez segliem.
“Rasenani
Pievienojies šopēcpusdien man, ierosināja Čezare, ar Arkandželo šodien vairs nejāšu, bet mums netrūkst citu zirgu.
Tu to nopietni? Džordžija mirdzošām acīm jautāja. Bet tad viņa atcerējās savu solījumu Falko. Vienīgi mums ar Lučiano, pirms dodos mājup, jāapmeklē di Kimiči.
Paspēsim visu, Čezare neapjuka. Pasaki to Lučiano. Viņš kuru katru mirkli būs klāt: ar ratiem lēnāka braukšana nekā zirga mugurā.
Vai Lučiano šodien bija kopā ar tevi treniņu trasē? -jautāja Džordžija. Man gan likās, ka zirgi viņu neinteresē.
Viņi tur bija abi ar Doktoru Krinamorti, sacīja Čezare.
Pār staļļa pagalma bruģakmeņiem nodimēja ratu riteņi.
Kā velnu piemin, tā velns klāt, izmeta Paolo.
Lučiano, izlēcis no ratiem, palīdzēja izkāpt audžutēvam.
Džordžijai šķita, ka zēns izskatās labāk nekā iepriekšējā reizē.
Lučiano acis mirdzēja, viss augums izstaroja rosīgumu un mundrumu, izskatījās, ka viņš gatavs mesties piedzīvojumā.
Arī Viljams Detridžs vēl bija sacīkšu varā.
Bet nu gan bij’ vērts to redzēt! uzsizdams Paolo uz pleca, viņš teica. Tavs dēls ir dīvs nudien pēc kentaura!
*
Kā tu domā vai viņi atnāks? Falko jautāja brālim vismaz piecpadsmito reizi.
Ja jau apsolīja, tad būs, kārtējo reizi atbildēja Gaetano. Tomēr sirds dziļumos viņš cerēja, ka jaunie
Arī tad, ja viņi ieradīsies* Gaetano, cik vien varēdams maigi, turpināja, tev jāatsakās no savām iedomām. Tas taču ir neprāts. Kāda velna pēc tev jāpamet ierastā dzīve, kur visi tevi mīl, un jādodas uz citu pasauli, kur būsi svešinieks? Turklāt nav zināms, vai nākotnes ārsti spēs tev palīdzēt. Pat Lučiano un Džordžija par to šaubās.
Ko tad tu gribi? skarbi atjautāja Falko. Lai palieku šeit uz visiem laikiem un kļūstu tāds kā tēvocis? Vienīgā atšķirība, ka man noteikti vajadzēs kalpus pārnēsāšanai, ja iedzīvošos viņa miesās, kruķi jau tādu svaru neizturēs.
Vai tiešām tu domā, ka nav iespējams izvairīties no tēva plāniem? uztraucās Gaetano. Tu taču varētu pārcelties uz dzīvi Belecā, pie manis un manas Hercogienes.
Esmu dzirdējis, ka viņiem Belecā nav zirgu, Falko, lūpām trīcot, atbildēja.
Bet tur taču būšu es, atbildēja Gaetano un brāli apskāva. Es tevi mīlēšu un par tevi gādāšu. Kas tad tevi mīlēs
Par mani rūpēsies Džordžija, Falko palika pie sava. Es neatteikšos, Gaetano! Neliec man to darīt bez tavas svētības!
Gaetano ilgi neatlaida Falko, bet tad, ieskatījies brālim acīs, nopūtās.
Neko darīt, viņš teica. Ja jau esi ieņēmis galvā un nedz ar vārdiem, nedz darbiem nespēju neko mainīt, man jāpiekāpjas. Taču bez tevis man būs bezgala smagi, manu Falkončino! Vēl smagāk nekā pēdējos divos gados. Plecs pie pleca mēs nedzīvosim, tomēr vienmēr jutīšu blakus tevi, gluži kā zēnībā, kad pilī izspēlējām zobenu kaujas.
Hercogs Nikolo, ienācis istabā, dēlu drūmo omu nepamanīja. Pats viņš bija pacilātā noskaņojumā.
Gaetano, no Reģenta pienākusi vēsts, tumšajām acīm spīdot, Nikolo teica. Viņi ir gatavi pieņemt tavu bildinājumu. Tev nekavējoties jādodas uz Belecu!
*
Viljams Detridžs augšstāva istabā izņēma no žaketes kabatas melnā zīdā ievīstītu sainīti. To atraisījis, viņš izklāja melno zīdu uz drēbju lādes istabas stūri. Pēc tam, sajaucis kārtis, Detridžs izlika tās uz zīda pulksteņa veidolā, sākdams no deviņnieka pozīcijas un turpinādams pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Pirmā kārts, kas atklājās, bija Putnu princese, kam uzreiz sekoja Čūsku princis. Pirms turpināt, Detridžs saminstinājās.
Tā būs
Divas Zivis, Burvis, divas Salamandras, divi Putni, Bruņinieks (āče, tas būs jaunais ķeizars), pēc tam Tornis, divas Čūskas, krītošās zvaigznes un visbeidzot Zivju princese un princis.
Un tad Detridžs atklāja trīspadsmito kārti apļa vidū un tā bija Dieviete. Atsēdies
Kāršu vēstījumu Detridžs nolēma pārrunāt ar Paolo un ar spogulīti sasniegt Rodolfo; ej nu sazini, kuram no viņiem atbilst kāršu Burvis, taču, jo ātrāk visi
*
Kā to saprast pazudis? jautāja Lučiano.
Pāvesta pils slieksnis Remorā abiem ar Džordžiju bija grūti pārkāpjams. Pārņēma sajūta, ka viņi nokļuvuši ienaidnieka aplenkumā, lai gan tā bija tikai skaista, vēsa marmora ēka ar spoguļiem. Lučiano, kas jau labu laiku dzīvoja Belecā, izsmalcinātība nepārsteidza, bet Džordžija gan jutās neveikli, kā ne savā ādā, sāpīgi apzinādamās savu raupjo apģērbu. Gan jau Pāvesta sulainis būs noturējis viņu par Lučiano kalpu, un, to iedomājusies, meitene jutās vēl sliktāk.
Kad Lučiano un Džordžija tika ievesti nelielā priekštelpā, kur pie loga sēdēja Falko, jaunā di Kimiči acis iedegās. Falko ar viesiem laipni sasveicinājās, sulaiņa klātbūtnē uzrunādams Džordžiju kā zēnu. Kalps aizgāja, un viesi pat nepaguva pajautāt, kur ir Gaetano, kad Falko steidza ziņot, ka brālis jau devies projām.
Viņš jau pirms stundas aizjāja uz Belecu, Falko satrauktā balsi stāstīja. Lai tiktos ar Hercogieni.
Kāpēc tāda steiga? Lučiano, aizdomu pārņemts, stingri noprasīja.
Falko nopūtās.
Gan jau arī tu dabūsi dzirdēt. Ilgi jau nebūs jāgaida, uzreiz pēc kāzām viss nāks atklātībā.
Džordžija ievēroja, ka Lučiano nobāl, kļūdams kā Apol-lona statuja nišā turpat līdzās. Bet tad nāca atplūdi, un Lučiano dusmās piesarka.
Ko tu ar to gribi teikt? viņš uzstājīgi prasīja. Kas precas?
Falko apjuka.
Nu, Gaetano ar Hercogieni, protams, viņš nervozi atbildēja. Reģents saņēma mūsu piedāvājumu, un manam brālim tagad jāapspriežas ar Hercogieni, bet pēc tam jāatved viņa uz
Nemūžam! iesaucās Lučiano. Arianna nekad neprecēsies ar di Kimiči. Tas noteikti ir pārpratums!
Nu bija Falko kārta sarkt.
Kāpēc lai viņa neprecētos! Mēs esam viena no senākajām Tālijas dzimtām, mums ir noslēgtas savienības ar hercogiem un prinčiem visā ziemeļu apgabalā. Īstenībā mūsu ģimene likumīgi valda sešās pilsētās.
Tāpēc jau Belecai nav jākļūst par septīto! iekaisa Lučiano. Ejam, Džordžij! Šurp nākdami, izdarījām muļķību. Mums ar di Kimiči nevar būt nekā kopēja. Pati redzi, ka viņiem nav citu interešu kā tikai rotāt ar spalvām savu ligzdu!
Pagaidiet! redzēdams, ka Lučiano grasās Džordžiju aizvilkt ar varu, iesaucās Falko.
Džordžija jutās tikpat satriekta kā abi zēni. Lučiano dusmu izvirdums nepārprotami liecināja par viņa jūtām pret Arian-nu, un tas pats par sevi bija smags trieciens, taču, redzot Falko bezgala nelaimīgo seju, Džordžija tik vienkārši aiziet nespēja.
Uzgaidi mirklīti, uzlikdama plaukstu uz Lučiano rokas, meitene sacīja. Tā bija pirmā reize, kad Džordžija viņam pieskārās.
Esmu pārliecināta, ka Lučiano nevēlējās jūsu ģimeni aizvainot, Džordžija vērsās pie Falko. Lučiano roka zem viņas plaukstas saspringa. Ja gadījumā noticis pārpratums, nešaubos, ka viss noskaidrosies. Hercogienei priekšlikums taču bija jāuzklausa! Un tad Džordžija uzrunāja Lučiano: Neesmu gan iedzimtā, tomēr, spriežot pēc saviem novērojumiem Tālijā, gribu teikt, ka tamdēļ vien, ka dižciltīgas ģimenes pārstāvis bildina citas ģimenes meiteni, pasaule nesagrūs.
Džordžija juta, ka Lučiano roka pamazām atslābst.
N-nē, laikam jau ne, viņš nelabprāt padevās.
Un, ja nu tas būtu mierinājums, noraizējies piebilda Falko, manuprāt, Gaetano nemaz nevēlas viņu precēt. Manuprāt, brālis dotu priekšroku mūsu māsīcai Frančeskai -bērnībā viņi mūždien runāja, ka pieauguši apprecēsies.
Lučiano rūgti pavīpsnāja.
Frančeska di Kimiči? Manuprāt, nevienam nav noslēpums, ka viņa atbilstoši jūsu dzimtas plāniem jau ir precējusies. Protams, ja vien viņa ir tā pati jaunā sieviete, ko Rinaldo di Kimiči izvirzīja pret Ariannu hercogienes vēlēšanās.
Rinaldo jau arī ir mans brālēns, Falko gurdi atbildēja.
Man Rinaldo diez ko nepatīk, taču viņš ir mūsu ģimenes loceklis un radus izvēlēties nevaru.
Tas tiesa, piebilda Džordžija. To nevar neviens. Esi godīgs, Lučiano! Falko, ja tā padomā, taču nevar atbildēt par savas ģimenes darbiem un to, kas viņi ir.
Tomēr Gaetano darīs to, ko tēvs viņam liks, vai ne? -jautāja Lučiano.
Nezinu, Falko klusā balsī atbildēja. Bet vai tad es grasos klausīt tēvu?
Iestājās neveikls klusums, un tad Lučiano, šķiet, atguva pašsavaldīšanos.
Nenoliedzu, ka mēs nolēmām pārdomāt, kā sniegt tev palīdzību, Lučiano beigās teica. Es personīgi neesmu sajūsmā. Pat nezinu, vai tava vēlēšanās ir īstenojama, bet viens gan ir skaidrs tas ir bīstami. Turklāt tev nāksies samierināties, ka uz visiem laikiem jāpamet ģimene. Nezinu, vai tu maz apzinies, ko tas nozīmē.
Pēc mūsu brauciena uz
man tas vien prātā.
Domāt ir viens, teica Lučiano, bet īstenībā būs daudz ļaunāk.
Man jau būtu citādi nekā tev, iebilda Falko. Tu taču šeit nokļuvi nejauši. Savukārt es uz citu pasauli grasos pārceļot apzināti.
Tik tiešām, piekrita Džordžija. Tā taču liela atšķirība, Lusjēn?
Iespējams, Lučiano nesteigdamies atbildēja. Tomēr gribu, lai tu pirms tam kārtīgi apdomājies. Tā nebūs burvestība, ko var pārtraukt. Aizceļojis uz manu veco pasauli mēs pat nezinām, vai to spēsi, tu jutīsies sliktāk nekā trimdinieks svešatnē. Neaizmirsti, ka pirms apmešanās uz pastāvīgu dzīvi Belecā es to biju labi iepazinis. Tikmēr tu nokļūsi tik svešā pasaulē, ka, manuprāt, nevari to pat iztēloties. Pasaulē, kurā zirga skrējiens šķiet gausa zirga vilkšanās, kur tādu Tāliju iespējams šķērsot pāris stundās, vai ar īpašas ierīces palīdzību tērzēt ar paziņu otrā pasaules galā.
Bet tieši tāpēc, ka tur notiek tādi brīnumi, es gribu doties uz tavu pasauli es to gan sauktu par maģiju, iesaucās Falko. -Ja jau tur viss notiek tik ātri, tad gan jau arī mani salāpīs!
Iespējams, ka tiešām salāpīs, piekrita Lučiano. Bet kas notiks pēc tam? Šeit tu atgriezties nevarēsi. Draugu un ģimenes tev nebūs. Es Belecā vismaz vienu otru pazinu. Bet tev svešatnē viss būs jāsāk no baltas lapas. Padomā, kā jutīsies tava ģimene! Es zinu, ko pārcieta manējie.
Nespēdams turpināt, Lučiano spēji aprāvās.
Manai ģimenei būs labāk, ja es pazudīšu, nepadevās Falko. Zinu, ka viņi mani mīl, pat tēvs. Taču ikreiz, kad tēvs mani uzlūko, redzu viņa acīs žēlumu atmiņas par to, kāds es savulaik biju. No Gaetano esmu jau atvadījies. Viņam vienīgajam zināmi mani nodomi, un mūsu šķiršanās bija rūgtuma pilna. Taču es jau teicu, ka esmu izšķīries. Gribu, lai jūs abi man palīdzat
♦
Spārnots zirgs? neticēja hercogs Nikolo. Muļķības! Bērnu pasaciņas!
Kāpēc lai es jums, kungs, melotu? atbildēja Enriko. Redzēju pats savām acīm skaists kumeliņš, tādu jūs ne sapnī neesat redzējis.
Tu saki, Auna stallī?
Hercogam acumirklī kļuva skaidrs, kādas tam varētu būt sekas. Pietiks kaut vienam uzzināt, ka Auns svētīts ar tik labu zīmi, un tautas ticība di Kimiči panākumiem sašķobīsies, un būs grūtāk noslēgt darījumus ar citu zvaigznāju žokejiem. Remorieši bija māņticīgi ļautiņi. Auns, protams, veiksmes zīmi paturēs slepenībā līdz sacīkšu priekšvakaram.
Dzimis Auna stallī, jā, taču aizvests uz Santa Finu kopā ar māti un patlaban uzturas tur, turpināja Enriko.
Atcerējies melno, ar segu pārklāto kumeļu, hercogs Ni-kolo klusībā nolamājās. Noslēpums bija pāris soļu atstatu, un tagad jānoklausās netīrā okšķeriša ziņojums par to, kas pašam bija deguna galā.
Bilstiet vārdu, mans kungs, un kumeļš būs jūsējais. Kopā ar visu savu laimi.
Vai esi pārliecināts, ka tā nav mānīšanās? Hercogs nelikās mierā. Varbūt kumeļam piestiprināti putna spārni?
Pagājušo nakti redzēju viņu lidojumā, turpināja Enriko.
Lokiem vien laidās pār staļļa pagalmu Roderigo domāja, ka tuvumā neviena nav, tikai uzticamais zirgu puisis Djego. Bet Djego ir mans draugs, un es paslēpos aiz siena ķīpām. Protams, viņi turēja kumeļu garā pavadā, bet tā taču var kokos samudžināties un pārtrūkt! Neviens pat nenojaustu, kur zirdziņš aizlaidies, vai ne? I neiedomātos, ka nolaupīts.
Zirgs, protams, bija īsts. Nikolo par to bija pārliecināts, lai arī vārdos spiega stāstu apšaubīja. Ikviens, kas saistīts ar Remoru, bija dzirdējis teiksmas par lidojošiem zirgiem. Taču, uzzinot, ka tāds piedzimis tieši tagad zvaigznājā, kas uztur visciešāko savienību ar di Kimiči galveno sāncensi, Hercogam sametās šķērmi. Viņam nepatika, ja notikumi gāja savu gaitu bez viņa uzraudzības. Bet kaut ko jau vēl varēja labot un pirms informācijas noplūdes pārņemt vadības grožus savās rokās.
Cik tu gribi? Nikolo noprasīja.
*
Tev vajadzēs talismanu, teica Lučiano.
Talismanu di Kimiči klātbūtnē viņš pieminēja pirmoreiz, un Džordžija saprata, ko tas nozīmē: viņi tiešām uzņems Falko savā pasaulē. “Nē,” meitene pati sevi izlaboja, “
Kā lai pie tāda tiek? Falko ķērās vērsim pie ragiem, pat nepajautādams, kādam nolūkam talismans vajadzīgs.
Par to būs jāparūpējas Džordžijai, atbildēja Lučiano.
Talismanam jānāk no citas pasaules, un tas jāatgādā uz šejieni. Tiklīdz būsi sagatavojies
Abi zēni uzlūkoja Džordžiju, it kā meitene varētu atrisināt problēmas, ko abi grasījās uzkraut viņai.
Labi, bet kas var kalpot par talismanu? Džordžija gribēja zināt.Manējais ir zirdziņš, bet Lučiano, kā viņš teica, piezīmju grāmatiņa. Taču abas lietas nākušas no Tālijas. Nevam pat iedomāties, ko Anglijā meklēt.
Vai drīkstu apskatīt tavu zirdziņu? palūdza Falko. Negribīgi izvilkusi talismanu no kabatas, Džordžija to
parādīja.
Tieši tādi bija rasenaniem. Ai, kā gribētos redzēt dzīvu spārnoto zirgu!
Džordžija un Lučiano saskatījās.
Lučiano lūkoja vērst Falko uzmanību citā virzienā:
Arī Rodolfo talismans nācis no tās pasaules. Sudraba gredzens to viņam atnesa Doktors Detridžs.
Džordžijas prātā pamazām nobrieda doma.
Cik man zināms, tad no savas pasaules nedrīkstu nest neko, tikai savu talismanu, viņa teica.
Lučiano paraustīja plecus.
Ir jau tāds noteikums. Bet Doktors Detridžs Rodolfo vajadzībām talismanu tomēr atgādāja. Tāpat arī priekš Paolo. Un art Džudītei Mīlei. Neskaitāmus talismanus citiem
Nu gan joki! iesaucās Džordžija. Tu saki, ka
Lučiano Džordžijai uzsmaidīja, un meitene saprata, ka darīs visu, ko viņš teiks.
Es jau ari to salīdzināju ar
Viņš aši izmeta: Talismans tiktu izmantots tikai vienu reizi, ja jau Falko nopietni izšķīries, runājot Doktora Detridža vārdiem,
Bet pagaidi, teica Džordžija, vai tad talismanam nav jāsameklē īstais cilvēks? Proti, talismani taču mūs atrada un atveda, kur mums bija paredzēts ierasties. Vai tad mēs varam tā vienkārši iedot Falko kādu priekšmetu, cerot, ka tas palīdzēs viņam
Lučiano rādīja nopietnu vaigu.
Jā, uz to paļauties nevar, viņš atbildēja un tad vērsās pie Falko. Vai saproti? Ieņemt galvā, ka gribi doties uz citu pasauli, ir viena lieta, bet to īstenot jau cita. Ar to tev jāsamierinās. Pat tad, ja Džordžija kaut ko sagādās, nav jau teikts, ka varēsi tikt projām no Tālijas.
Falko pamāja. Esmu gatavs riskēt, viņš teica.
Varbūt kādam pajautāt? ierunājās Džordžija. Diemžēl izdevību parunāt ar Paolo viņa bija palaidusi vējā. Doktoram Detridžam? Bet varbūt tu vari sazināties ar Rodolfo?
Lučiano sejas izteiksme pārakmeņojās. Sirds dziļumos zēns neticēja, ka Arianna varētu apsvērt laulības ar di Kimiči, tomēr bija apvainojies, ka nedz Arianna, nedz Rodolfo pat ar pušplēstu vārdiņu nepieminēja šo piedāvājumu. Radās iespaids, ka viņi nodarbojas ar Belecas pārvaldīšanu un pieņem svarīgus lēmumus bez Lučiano. Zēns jutās atstumts un nikns. Tieši tāpēc viņš tagad izšķīrās nevienam par Falko nestāstīt.
Nē, Lučiano teica. Tiksim galā pašu spēkiem. Mēs kā nekā abi esam
Un es arī, piebilda Falko, atplaukdams eņģeļa smaidā.
Kaut uz mirkli. Veikšu skaistu lidojumu un pēc tam nolikšu spārnus malā. Bet Džordžija par mani parūpēsies.
Otrdien Džordžijai no skolas vajadzēja atgriezties ātrāk aiz noguruma viņa tik tikko turējās kājās. Mora bija par meitu tā nobažījusies, ka Džordžija nolēma pāris nakšu
Taču Džordžija aizmirsa par Raselu.
Džordžija aiz satraukuma un bailēm pamira. Sākumā viņa sevi mierināja, ka varbūt zirdziņu paņēmusi mamma, taču džinsi bija grozā, nevis veļas mašīnā. Turklāt mamma bija aizgājusi uz darbu, atstādama meitai stingai norādījumu piezvanīt ārstam un pieteikties ārkārtas vizītē. Mājā valdīja miers un klusums -sanošais klusums, kāds allaž iestājas pēc haosa. Arī Ralfs bija darbā, bet Rasels skolā. Gulēdama caurā miegā, Džordžija kā pa miglu dzirdēja viņus pie brokastu galda čalojam un murdam.
Tagad viņa sēdēja uz vannas malas ar saburzītiem džinsiem klēpī, juzdamās tiesām slima. Talismanu noteikti paņēmis Rasels. Džordžija zināja, ka tur neko nevar līdzēt, tomēr, piegājusi pie viņa istabas durvīm, satvēra durvju kliņķi. Aizslēgtas. Kad Džordžijas durvīs tika ielikta slēdzene, Rasels uzreiz pieprasīja tādu arī savējām. Džordžija nešaubījās, ka spārnotais zirgs atrodas viņpus slēgtajām durvīm.
Pusnemaņā nokāpusi pa kāpnēm, meitene iesmalstīja bļodiņā biezputru, baidīdamās, ka neēdusi noģībs. Tomēr ēdamais sprūda rīklē. Piezvanījusi ārstam, viņa uzzināja, ka pirms pusdienām tas nepieņem.
Džordžija aši paskrēja zem dušas, visu laiku daidžaini domādama. Ko darīt tad, ja Rasels atteiksies talismanu atdot? Vai, vēl ļaunāk, būs to jau izmetis laukā vai salauzis? Iedomājoties, kā spārnotais zirdziņš lūst zem Rasela vienpadsmitā izmēra zābaka, Džordžija uzgrieza ūdeni, kas viņu gandrīz vai applaucēja, un sparīgi iemasēja galvā šampūnu.
Viena lieta bija nolemt un dažas dienas Tālijā neparādīties. Bet, iedomājoties, ka nemūžam tur vairs nenokļūt, nekad neredzēt Remoru, Čezari, Paolo un viņu nemierīgo ģimeni vai Lučiano, bija pavisam kas cits. Un kas notiks ar Falko?
Pēdējā laikā Džordžija bieži domāja par Falko. Tas, ko jaunais di Kimiči lūdza viņiem ar Lučiano, protams, bija bīstami un, var jau būt, aplami. Taču Džordžija jau sāka ticēt, ka tā, iespējams, ir viņas sūtība Tālijā tāpēc jau talismans viņu atrada. Ja godīgi, Džordžija nemaz nevēlējās kļūt par īstu
Nē, Džordžijai šķita, ka viņai Tālijā veicams tikai viens īpašs uzdevums, proti, jāglābj Falko. Kāpēc? Par to īstas skaidrības nebija, bet tas noteikti jādara. Taču bez talismana nekas nesanāks. Nudien mocība! Cik ilgs laiks paies, līdz Paolo apķersies, ka Džordžija Tālijā neparādās tāpēc, ka nespēj
Likās, ka, paliekot mājā kaut brīdi ilgāk, viņa neizbēgami sajuks prātā.
Viņa Augstība Džiljas princis Gaetano! paziņoja Hercogienes sulainis livrejā.
Gaetano tika ievests plašā pieņemšanas zālē ar augstiem logiem, no kuriem pavērās skats uz kanālu. Telpas dziļumos uz koka paaugstinājuma slējās sarkankoka tronis. Līdzās daudz necilākā krēslā sēdēja melnā samtā tērpies vīrs ar sudrabu caurvītiem melniem matiem. Laikam jau Reģents, jaunās Hercogienes tēvs, padomdevējs un varenais
Gaetano juta, ka sirds, tiekoties vaigā ar tēva niknākajiem ienaidniekiem, dauzās kā negudra un viņš nespēj skaidri saredzēt trauslo augumu tronī.
Rodolfo jauno di Kimiči pagodināja, pieceldamies no krēsla un paiedamies dažus soļus uz viņa pusi, un tad palocīdamies.
Gaetano pieklājīgi atbildēja un tad, pagājis uz priekšu, sa-kņupa Hercogienes priekšā ceļos un noskūpstīja viņai roku, ko tā viesim sniedza. Hercogiene aicināja Gaetano piecelties, un pēkšņi viņam pretī lūkojās jautras, violetas acis sudraba maskas ietvarā. Gaetano līdz balss lūzumam tika audzināts pilī un nebija saticis nevienu cilvēku bez titula, ja neskaita sulaiņus. Tāpēc oficiālā etiķete un galma uzvedība jaunajam di Kimiči nebija sveša lieta un tik viegli viņš iebiedējams nebija. Tomēr, beidzot koncentrējis domas uz ceļojuma mērķi, Gaetano juta, ka piesarkst un minstinās kā mūrnieks kundzes buduārā.
Hercogiene bija skaistule, to viņš labi redzēja pat cauri maskai. Slaida, gara auguma, kupliem, mirdzošiem, kastaņbrūniem matiem, kas bija sakārtoti smalkā veidolā, izceļot nevainojamās
galvas aprises, kas uz Hercogienes kakla izskatījās kā zieds uz kāta. Dažas sīkas sprodziņas, izspraukušās no matu sakārtojuma, spurojās uz kakla un virs uzacīm, piešķirot viņas ārienei dabiskumu un metot izaicinājumu svinīgajam tērpam. Un acis! Milzīgas, mirdzošas un tik neparastā krāsā, kas tik ļoti piestāvēja Hercogienes tumšajiem ametistiem matos un ap kaklu.
Gaetano acumirklī iedomājās par Lučiano. Laimes luteklis, ja viņa atbild tā jūtām. Pēc mirkļa jaunais di Kimiči atcerējās, kāpēc šeit ieradies. Viņš saņēmās, un tālāk pieņemšana ritēja jautri, ar smalkmaizītēm tās kalps ienesa un salika uz zema, apaļa bronzas galda līdz ar gaišu, putojošu vīnu, kādu Gaetano agrāk nebija baudījis. Tas pats kalps ienesa viesim -princim krēslu, un pēc mirkļa visi trīs jau bija iesaistījušies nepiespiestā sarunā par Remoru un Zvaigžņu sacīkstēm.
Pilsētā tikos ar jūsu draugu, Jūsu Gaišība, Gaetano vērsās pie Hercogienes, un, šķiet, arī jūsējā, viņš pagriezās pret Rodolfo, jaunekli vārdā Lučiano.
Gaetano tika atalgots ar tumši sārtu pietvīkumu Hercogienes spirgtajā sejā, kas parādījās tieši zem maskas.
Jūs nekļūdāties, atbildēja Rodolfo, Lučiano tiešām ir mans māceklis un attāls radinieks. Vai ar viņu viss kārtībā? Vai sastapāt arī Lučiano audžutēvu, manu krietno draugu
Jā, un abiem klājas labi, sacīja Gaetano. Satikāmies Auna zvaigznājā, zirgu meistara mājās, kurā viņi viesojās kopā ar Lučiano draugu Džordžio.
Rodolfo vēsti noklausījās bezkaislīgi, un viņi pievērsās gaidāmajam ceļojumam uz pilsētu un Zvaigžņu sacīkšu apmeklējumam. Pirmajā tikšanās reizē ne ar vārdu netika minēts jaunā prinča vizītes īstais mērķis. Bijušajā Rinaldo mājoklī Gaetano atgriezās tīri apskurbis. “Precības ar Hercogieni nebūs nepatīkams pasākums,” viņš nodomāja. "Bet vai viņa maz gribēs?" Nepār-
Goldsmita kunga smaids, ieraugot Džordžiju, drīz vien pārvērtās bažīgā uzacu saraukšanā.
protami skaidrs, kam Hercogiene dod priekšroku. Bet varbūt viņai tikpat lielas izvēles tiesības kā Gaetano?
Nu gan prieks! Bet kāpēc tu neesi skolā? Varbūt esi slima? Diez cik labi neizskaties, viņš teica.
Pietika viena līdzjūtīga skatiena, un Džordžija izplūda asarās. Goldsmita kungs ne pa jokam izbijās. Pasniedzis meitenei sniegbaltu mutautiņu, viņš veda to apsēsties uz mazu ofisu aizkulisēs. Goldsmita kungs pat uzkāra durvīm izkārtni
Viņš atnesa Džordžijai tēju, pauzdams nožēlu, ka šoreiz jāiztiek bez cepumiem. Pēc karstas tējas malka Džordžijas oma uzlabojās. Raudāt Džordžija raudāja reti, vienīgi, kad Rasels pret viņu izturējās īpaši neganti.
Tagad stāsti, kas noticis, mudināja Goldsmita kungs, kas nebija radis redzēt asaras.
Rasels, šņukstēja Džordžija, pusbrālis. Manuprāt, viņš nozaga manu zirdziņu.
Meitenes sejas izteiksme bija tik traģiska, ka Goldsmita kungam viņas zaudējums bija jāuztver nopietni. Neraugoties uz to, ka zirdziņš bija tikai muzeja kopija un visā visumā nebija neaizstājams.
Mīlulīt, Goldsmita kungs teica, man tiešām žēl. Bet kāpēc tu domā, ka to paņēma viņš?
Džordžija izstāstīja, un sirmais vīrs saprata, ka meitene atklāj par savu ģimeni daudz vairāk, nekā viņam līdz šim bija zināms. Tas pusbrālis laikam ir pēdējais draņķis. Ne jau to vien šis būs pastrādājis.
Man bez zirdziņa neiztikt, turpināja Džordžija. Nevaru pateikt, kāpēc jūs tāpat neticēsiet -, bet man viņu vajag, lai izpildītu solījumu. Turklāt tieši šis spārnotais zirdziņš un neviens cits.
Goldsmita kungs manīja, ka Džordžijai sākusies histērijas lēkme, un netika gudrs, kāpēc spārnotais zirdziņš kļuvis meitenei tik dārgs, tomēr pavērojis saprata, ka tā ir apmātība.
Tad jau tik vien tā darba kā prasīt, lai viņš to atdod, vai ne? Zinot, ko šis darījis lai tevi uzskrūvētu vai tā jūs to saucat? -, laikam pieklājīgs lūgums nelīdzēs. Tā jau jūs sakāt, vai ne? Labs teiciens. Labi zinu, kas notiek ar maniem pulksteņiem, ja tos pārlieku uzgriež. Varbūt tu varētu aiziet tieši pie vecākiem un par savām aizdomām izstāstīt? Vecākiem viņš taču tik viegli melot nedrīkst?
Džordžija piekrita varbūt tiešām tā būs jādara, un, dzirdot pieminam pulksteņus, atcerējās par ārsta apmeklējumu. Goldsmita kunga pulksteņi rādīja katrs savu laiku, bet viņas rokas pulkstenītis ceturksni uz divpadsmitiem pēdējais laiks spurgt projām.
Doktors Detridžs sakārtoja kārtis kā iepriekšējā pasjansā. Par kāršu vēstījumu viņš bija ilgi prātojis, līdz beigās nolēma parādīt to Rodolfo. Nolicis spogulīti tā, lai tajā atspoguļojas kārtis, Detridžs sāka to grozīt, līdz ieraudzīja pretī lūkojamies savu veco skolēnu.
Sumināts, māster Rūdolfo, vecais elizabetietis sveicināja, kas jums būtu sakāms par šādu rakstu?
Man, veco zēn, šķiet, ka tas vēsta kaut ko svarīgu, -urbdamies ar skatienu kārtīs, atbildēja Rodolfo, tādēļ, ka jaunajā mēnesī man tās rādīja mats matā tāpat.
Dieviete augošā mēnesi, man domāt, neko labu nesola, -apcerēja Detridžs.
Varbūt viņa interesējas par mūsu darīšanām, minēja Rodolfo.
Tad jau atliek cerēt, ka dievišķu spēku iejaukšanās nāks mūsiem par labu, atbildēja Detridžs.
*
Kad nākamajā dienā Džordžija Remorā neparādījās, Lu-čiano pārāk nebrīnījās galu galā viņš pats taču ieteica kādu dienu izlaist un
Šo to varam pārrunāt ari bez Džordžijas, Lučiano saudzīgi teica.
Falko neatbildēja, tikai pamāja, un Lučiano manīja, ka zēns notrauš asaru. Skat, kas par pavērsienu! Varbūt Falko vēlmi tikt
Abās pasaulēs jāveic sagatavošanas darbi, Lučiano lietišķi skaidroja. Džordžija varēs kārtot jautājumus saistībā ar tavu jauno dzīvi un atgādāt šurp talismanu. Bet tev jāizdomā, kādā veidolā tu grasies šeit palikt. Pats saproti, ka,
Jā, piekrita Falko, tu jau teici. Un, ja es tur palikšu, šeit nospriedīs, ka man ir
Lučiano nogrozīja galvu. Apbrīnojami, ar kādu mieru trls-padsmitgadīgais zēns spēj runāt par savu likteni!
Neprotu teikt. Man tas bija dažu nedēļu jautājums, bet, kā jau teicu, manu dzīvību uzturēja mākslīgi. Varētu būt tikai dažas dienas. Galvenais vajag būt cēlonim. Diez kas nebūs, ja tavam tēvam radīsies aizdomas, kas noticis īstenībā.
Būs jāprasās atpakaļ uz Santa Finu, atbildēja Falko.
Varu pateikt, ka līdz sacīkstēm gribu padzīvot vasaras pilī, kamēr Gaetano ir Belecā. No turienes vieglāk aizlaisties -kalpi nav tik modri kā mans tēvs.
Bet kādam cēlonim vienalga jābūt, neatlaidās Lučiano.
Esmu padomājis arī par to, atbildēja Falko. Manuprāt, visvieglāk būs notēlot, ka grasījos atņemt sev dzīvību.
♦
Atpakaļceļā uz Aunu Lučiano iegrima pārdomās. Taču, redzot pie staļļiem iebraucam karieti, par Falko viņš aizmirsa. Pa karietes logu, mādams audžudēlam, izliecās Viljams Detridžs.
Pasteidzies, jaunekli Lučian! No Santfinas sajemta vēsts. Brīnums aizlaidies projām!
*
Tovakar Gaetano vēlreiz ieradās Hercogienes
Sveiks, brālēn! viņa teica un acumirklī ievēroja Gaetano nepārprotamo pārsteigumu. Vai tad tu nezināji, ka tagad esmu Belecas pavalstniece?
Gaetano galīgi apjuka. Baumas par Frančesku bija dzirdētas, tomēr satikt viņu šeit jaunais princis necerēja. Frančeska izskatījās vēl piemīlīgāka nekā Gaetano atmiņās spožiem, melniem matiem, dzirkstošām, tumšām acīm. Satvēris māsīcas pasniegto roku, Gaetano to noskūpstīja un, cik vien smalki varēdams, apvaicājās par viņas veselību. Frančeska bija ģērbusies sarkanā tafta tērpā, kas, viņai mnājot, čaukstēja. Gaetano jutās galīgi apskurbis no Belecas sarkanvīna, lai gan glāzei pat nebija pieskāries.
Redzu, ka ģimenes atkaltikšanās nes jums prieku, atskanēja melodiska, zobgalīga balss aiz muguras, un Gaetano, šausmu pārņemts, saprata, ka uzgriezis Hercogienei muguru.
Piedodiet, Jūsu Gaišība, aši atkal pagriezies pret namamāti, jaunais di Kimiči, nosarcis līdz matu galiem, atvainojās. Tiešām necerēju te satikt māsīcu pat aizmirsu par pieklājību. Ceru, ka ar jums viss labi?
Labāk nemaz nevar būt, atbildēja Hercogiene, neviltotā priekā viņam uzsmaidīdama.
Tobrīd Gaetano negaidot iedomājās, ka skaistajai meitenei par viņu zināms itin viss, pat bērnības romāns ar Frančesku, un ka viņa tīšām savedusi abus kopā. Bet kāpēc Hercogienei tā būtu jādara? Lai pārbaudītu viņa apņemšanos? Vai atgādinātu, ka laulības stāv augstāk par mīlu? Palūkojies garām Hercogienei, Gaetano uztvēra Rodolfo skatienu, kurā jautās tā pati izteiksme. “Bīstama ģimenīte,” nosprieda jaunais di Kimiči.
Atlikušo mielasta daļu Gaetano ziedojās Hercogienei, lai gan nepārtraukti dzirdēja līdzās čaukstēšanu un Frančeskas balsi, viņai koķetējot ar citu galdabiedru. Gaetano bārstīja pieklājības frāzes, bet viņa prāts drudžaini darbojās. Vai Frančeska ir precējusies? Ja tā, tad kas ir viņas vīrs? Gaetano bija pārliecināts, ka vīrietis māsīcai pie otrā sāna tas nebūs pārāk jauns. Bija grūti koncentrēties uz sava apciemojuma mērķi.
Rit Hercogiene personīgi pieņems Gaetano, un tad būs jāizsaka oficiālais bildinājums. Gaetano apciemojuma nolūku zināja abi, un jaunais di Kimiči prātoja, kā šis pasākums beigsies. Varbūt Hercogiene gaida, lai Gaetano zvēr mīlu līdz kapa malai? Viegli iedomāties, cik zobgalīgi viņa to uzlūkos. Nikolo nebija dēlu pamācījis, kā tieši Belecas valdnieci bildināt.
Hercogiene piecēlās un līdz ar viņu pārējie. Viņa ieveda Gaetano blakustelpā, kur jau spēlēja muzikanti un pie zemiem galdiņiem rindojās krēsliņi. Hercogiene lūdza Gaetano atvainot, sak, viņai jāpārmij pāris vārdu ar Belecas flotes admirāli, un Gaetano palika viens. Frančeska sēdēja pie galdiņa istabas pretējā pusē, un princi pārņēma vēlēšanās apsēsties viņai blakus. Kurš tad iebildīs, ja viņš apsēdīsies blakus māsīcai? Sevišķi jau tāpēc, ka citu paziņu Gaetano šeit nebija.
Ko tu saki? jautāja Ralfs. Rasels nozadzis tavu rotaļlietu? Pasaules gals, ko?
Džordžija sakoda zobus.
Tā nav nekāda rotaļlieta, viņa jau kuro reizi teica, lūkodama saglabāt vēsu mieru. Tā ir greznumlietiņa, ko par iekrāto naudu nopirku antikvariātā.
Nav svarīgi, kas paņemts, iejaucās māte
Bija trešdienas vakars, un visi četri sēdēja pie vinuves galda. Džordžija pieprasīja sasaukt ģimenes apspriedi, un Mora acumirklī noprata, ka noticis kas nelāgs. Ģimenes sapulces viņu mājās bija retums un notika tikai svarīgu lēmumu pieņemšanas vai paziņojumu dēļ.
Kurš saka, ka es nozagu viņas stulbo zirgu? — Rasels nikni iesaucās. Priekš kam? Gan jau pati kaut kur nogrūda un aizmirsa.
Ralfs acumirklī pārgāja pameitas pusē.
Džordžija teica, ka tu paņēmi, viņš dēlam dzēlīgi atbildēja. Turklāt Džordžija domā, ka, tā darīdams, vēlējies viņu kaitināt.
Rasels paraustīja plecus. Neveiksmīgs gājiens. Tas aizvainoja gan Ralfu, gan Moru.
Nu, kā ir vai paņēmi? neatlaidās Ralfs.
Iestājās klusums. Džordžija aizturēja elpu. Ja Rasels neatzīsies, vai drīkst pieprasīt pārmeklēt viņa istabu? Vai Ralfs piekritīs? Patlaban viņš, šķiet, nostājies Džordžijas pusē, taču kurš tad nezina, cik ātri pieaugušie strīda laikā spēj mainīt viedokli. Turpmākie notikumi, iespējams, izšķirs viņas nākotni Remorā.
Roderigo mocījās sirdsapziņas pārmetumos. Lidojošais zirgs tika uzticēts viņa gādībai un nu tas bija pazudis. Roderigo lika Djego izsmeļoši pastāstīt diviem cienījamiem Belecas viesiem, kā tieši kumeļš pazudis. Auna zirgu meistara dēls jau bija devies uz Santa Finu pārmeklēt tuvāko apkaimi, lūkodams sadzīt pēdas melnajam kumeļam.
Pavada ieķērās kokā, mocekļa balsi taisnojās Djego. Viņš to stāstīja nezin kuro reizi, jau pats noticēdams, ka redzējis negadījumu. Tomēr sirds dziļumos kaut kas kņudēja, apzinoties, ka viņš atklājis noslēpumu par lidojošo zirgu un ka tā neklājās darīt.
Viss notika vakar vakarā, Djego turpināja. Palaidu kumeļu paspriņģot kā allaž, turēdams aiz pavadas, lai palido. Pēc brīža pavada, ieķērusies augstā kokā līdzās aplokam, pārtrūka. Nepaspēju ne aci pamirkšķināt, kad kumeļš jau bija projām.
Mani viri izmeklējās pa malu malām, teica satriektais Roderigo. Kumeļš noteikti atradīsies atlidos atpakaļ pie mātes.
-Ja kāds cits viņu pirms tam neatradīs, piebilda Lučiano.
Eima nu pie mātes, ierosināja Detridžs, un abi
Neko neēd, grozīdams galvu, teica Roderigo.
Detridžs, piegājis pie pelēkās ķēves, noglāstīja tai ausi,
kaut ko tajā iečukstēdams. Zvaigžņugaisma mētāja galvu, kā saprazdama, ka viņš vēlas tai kaut ko pateikt.
Es tikai pajokoju, Rasels īgni murmināja. Grasījos jau atdot.
Tūlīt ej un atnes! skarbi norīkoja Ralfs.
Kamēr Rasels bija savā istabā, Ralfs Džordžijai atvainojās. Varēja noprast, ka viņam, dzirdot Rasela atzīšanos, kā akmens no sirds novēlās. Savukārt Džordžijai šķita, ka no pleciem noveļas kalns. Šobrīd meitene piedotu Raselam nezin ko, lai tik viņš atdod talismanu.
Tiklīdz Džordžija ieskatījās atpakaļ virtuvē ienākušā Rasela plaukstā, viņas jūtas mainījās.
Atvaino! Rasels, tēlodams nožēlu, teica. Laikam drusku cietis.
Etrusku zirdziņš gulēja Rasela plaukstā ar nolauztiem spārniem sev līdzās.
Svarīgākā Gaetano tikšanās ar jauno Hercogieni nenotika pils oficiālajās telpās, bet viņas tēva jumta dārzā. Reģenta kalps Alfredo uzveda jauno di Kimiči vietā, kas atgādināja augstu virs pilsētas zaļojošu brīnumdārzu. Gaetano uzreiz ievēroja, ka terases un takas stiepjas krietni tālāk, nekā faktiski iespējams. Jaunā di Kimiči godbijību mazināja apstāklis, ka pats
Arianna sēdēja uz akmens sola un kaisīja sēklas krāšņa pāva priekšā. Ģērbusies viņa bija vienkāršā, zaļā zīda tērpā ar neuzkrītošu zīda masku. Dārgakmeņus neredzēja, mati brīvi krita pār pleciem. Hercogiene izskatījās pēc meitenes, kas viņa patiesībā arī bija, gadu jaunāka par Gaetano, bet jau lielas pilsētvalsts pavēlniece. Gaetano pēkšņi palika meitenes žēl.
Dzirdot Gaetano sveicienu, Hercogiene piecēlās, un pāvs aizspurdza projām. Gaetano dzirdēja putnu tālumā iebrēcamies.
Labrīt,
Neizsakāmu, Gaetano atbildēja, pat neatcerēdamies, kādi ēdieni bija galdā. Uzreiz ienāca prātā, ka ar viņu tā parasti negadās.
Ceai, ka jūs priecēja tikšanās ar māsīcu, turpināja Hercogiene. Nebiju droša, ka viņa manu ielūgumu neatraidīs. Varbūt zināt, ka Hercogienes vēlēšanās bijām sāncenses?
Pie tāda slēdziena nonācu, atbildēja Gaetano, kas iepriekšējā vakarā noklausījās izsmeļošu Frančeskas stāstījumu. Nešaubos, ka Jūsu Gaišība saprot, ka tā nebija manas māsīcas ideja.
Ja ne māsīcas, tad brālēna gan, attrauca Hercogiene,
jūsu ģimenei par Belecu tik daudz plānu, ka ne saskaitīt, vai ne?
Diplomātiska saruna tā noteikti nebija, bet Gaetano jau bija sagatavojies, ka parasta aplidošana vai bildinājums tas nebūs. Viņš izšķīrās, ka labāk runāt tieši, nevis pieklājīgi izlikties.
Jūsu Gaišība, princis iesāka, manuprāt, jums zināms, kāpēc es esmu šeit. Mans tēvs jums vēstulē piedāvāja noslēgt savienību starp mūsu ģimenēm. Man tagad jālūdz jūsu roka.
Un jūs patlaban to darāt? saraukdama uzacis, pajautāja Hercogiene. Vai tad nemetīsieties ceļos un nezvērēsiet mīlēt līdz kapa malai?
Kā gan es varu to darīt? Gaetano atbildēja ar pretjautājumu. Pazīt es jūs nepazīstu un nepazīdams nespēju mīlēt vai izlikties, ka tā ir. Tomēr esmu audzināts paklausīt tēvam. Un laulības notiks, ja vien jūs neiebildīsiet. Ja liktenis lēmis mums apprecēties, centīšos būt krietns vīrs un ziedošos jūsu laimei.
Hercogiene atmaiga.
Jūs esat godīgs,
Hercogiene noņēma masku.
Turklāt aplidošanas laikā, ja tāda notiks, manuprāt, mums jāsauc vienam otru vārdā. Mani sauc Arianna.
Bet es esmu Gaetano, atbildēja jaunais di Kimiči, lūkodamies tēva ienaidniecē un atskārzdams, ka tā viņam ļoti patīk.
Salauzts, Džordžija sacīja, un viņai sametās nelabi.
Nūja, piedod, es jau teicu, teica Rasels. Nelaimes gadījums.
Tas bija kārtīgi iesaiņots, pārmeta Džordžija, gan jau tu to attini!
Zirdziņu var salabot, ierunājās māte, par katru cenu vēlēdamās saglabāt ģimenē mieru. Salīmēšu tā, ka neredzēsi pat šuves. Būs tikpat kā jauns.
Tu to izdarīji tīšām, Džordžija Raselam pārmeta. Zināji, ka viņš man ir ļoti dārgs.
Bet kāpēc, Džordž? Rasels gandrīz vai līdzjūtīgi jautāja.
Nesaprotu, kas tajā zirgā ir. Smuks nieciņš, nu un? Tev taču lērums porcelāna zirgu nudien kā bērnam. Varbūt tas viss saistīts ar to ķerto, pie kura zirgu nopirki, veci, ar kuru esi tādos draugos?
Mora un Ralfs saausījās.
Džordžij, kas tas par vīrieti? noprasīja māte.
Vecais puika antikvariātā, paskaidroja Rasels. Džordžija mūždien skrien pie viņa dzert tēju. Man tiešām jābrīnās, ka jūs to pieļaujat. Mani draugi saka, ka viņš ir izvirtulis.
Tracis, šķiet, ilga veselu mūžību, bet Rasels tikmēr aizslīdēja, klusi pie sevis smaidīdams. Džordžijai likās, ka dzird viņa domas: “Forši nostrādāts!” Rasels iemanījās uguni novadīt uz Džordžiju, un māte un Ralfs tagad turēja Džordžiju aizdomās par slepenu draudzību ar netīru veci. Salauzts zirdziņš sīkums, kas nu tur!
Bet Džordžijai tas nebija sīkums. Skaidrs, ka Rasels talismanu salauza tīšām. Un Goldsmita kungs nav briesmonis, par kādu Rasels viņu iztaisa. Uz mātes un Ralfa jautājumiem Džordžija atbildēja izklaidīgi, visu laiku domādama par talismanu. Vai salabots, kā solīja māte, tas darbosies?
Paklau, Džordžija beigās izmisusi neizturēja, kāpēc tev neaiziet pie viņa uz veikalu? Večukam nav ne vainas, mēs runājam par tādiem jautājumiem kā etniski un Sjēnas zirgu sacīkstes. Kas tur slikts?
Mamma nopūtās.
Tas bieži sākas tā, Džordžij. Pedofili potenciālo upuri pieradina ar dāvaniņām un izskatās pavisam nekaitīgi.
Goldsmita kungs nav pedofils! iesaucās Džordžija. Un nekādas dāvaniņas viņš man nedod tikai cepumus. Kāpēc jūs nekad manī neklausāties? Es sakrāju naudu un
“Vismaz šajā pasaulē ne,” Džordžija domās piebilda.
Atpakaļ uz vasaras pili Nikolo pastarīti aizveda karietē. Bija neizsakāmi smagi pēc tik īsas tikšanās atkal no dēla šķirties. Bet, ja tas dara zēnam prieku, neko darīt. Turklāt Falko tagad izskatījās daudz priecīgāks un līksmi čaloja ar tēvu par Gaetano ceļojumu uz Belecu un Hercogienes valsts vizīti uz
Kā tev šķiet, papu, vai Gaetano viņai iepatiksies? Falko jautāja. Neredzu iemesla, kāpēc ne viņš ir tik jauks.
Patikšana nav no svara, atbildēja Hercogs. Galvenais, vai viņai patiks pārējie piedāvājuma noteikumi.
Falko tēvu pazina tik labi, ka nevajadzēja jautāt, kas tie par noteikumiem.
Kā tev šķiet, vai Hercogiene gaida sacīkstes? viņš pajautāja.
Kā gan citādi! atbildēja Nikolo. Izcils notikums Re-moras gadā visa pilsēta dzīvo un elpo tā gaidās.
Falko bija redzējis visas
Tu taču neiebildīsi, ja aizvedīšu tevi uz sacīkstēm? jautāja Nikolo. Pats teici, ka šogad tās apmeklēsi, un esmu pārliecināts, ka tās nāks tev par labu. Varēsi sēdēt uz skatuves blakus brāļiem un man, tēvocim un mūsu goda viesiem.
-Jā, papu, smagu sirdi apsolīja Falko, apzinādamies, ka sacīkšu laikā viņa Tālijā varbūt vairs nebūs.
*
Kad Čezare, Lučiano un Doktors Detridžs atgriezās no Santa Finas, Paolo mājās viņus sagaidīja necerēta viešņa -Rafaela. Nekādu labu vēsti viņi neatveda. Taču manušiete, šķiet, par nepatikšanām jau zināja.
Mani atsūtīja Aurelio, Rafaela tieši pateica. Sak, varbūt jums vajadzīga palīdzība.
Varbūt arfistam piemīt septītais prāts? brīnījās Paolo.
Aurelio redz to, ko citi nepamana, atbildēja Rafaela,
pat neredzēdams, ko redz citi.
Pasakiet viņai, teica Lučiano, manušiem var uzticēties!
Esam zaudējuši kaut ko vērtīgu, iesāka Paolo. Neparastas izcelsmes zirgu. Tikai nedēļu vecs, tomēr augumā krietni lielāks par vienaudzi parastu zirgu. Viņš var lidot.
Rafaela pavisam pieklusa.
Viņš bija mūsu labā zīme, piebilda Paolo, dzimis Aunā, nolemts nest mums veiksmi, tā mēs cerējām. Tagad viss mainījies. Laikam kāds mūsu laimi nozadzis.
Tad lai zaglis gaida nelaimi, atbildēja Rafaela, ar jūsu atļauju palaidīšu tautā ziņu. Mums visās novada malās dzīvo radinieki, kāds varbūt būs ko manījis.
Kā tas nākas, ka jūs pazīstat šo zirgu sugu? jautāja Lučiano.
Mēs pazīstam visu sugu zirgus, atbildēja Rafaela,
Čezare saminstinājās.
Atvainojiet, ka jautāju, viņš sacīja. Bet, ja jūsējie saprot, cik zirgs vērtīgs, vai viņi to Aunam atdos?
Rafaela uzmeta viņam nopietnu skatienu.
Mēs neesam zirgu zagļi, viņa teica. Nezogam pat parastus zirgus. Spārnotais mūsu acīs ir svēta radība, un mēs uzreiz atdotu to atpakaļ īstajiem aizgādņiem.
Atvainojiet, ierunājās Čezare, gribu jums uzticēties, vienīgi esmu bezgala nobažījies par Merlu. Es palīdzēju viņai nākt pasaulē.
Skaidrs, atsaucās Rafaela. Es rīkotos tāpat.
*
Nozagt lidojošo zirgu nebija tik vienkārši. Enriko pusnaktī paslēpās krūmos, tikmēr Djego palaida augstu virs staļļa pagalma Merlu izvingrināt spārnus. Pavada bija garāka nekā parasti un kurn katm mirkli tā viegli varēja ieķerties koka zaros. Atbilstošā brīdī izlīdis no slēptuves un pārgriezis ādas pavadu, Enriko cieši tajā ieķērās otrs gals bija piesiets spārnotajam kumeļam.
Iegrožotais dzīvnieks krietni īsāko pavadu centās raut straujāk, līdz ar to aizvilkt Merlu tālāk no staļļa kļuva vēl grūtāk. Enriko nācās to vadīt, pašam atrodoties daudzus metrus zemāk; beidzot kumeļš laidās tikai nedaudz virs lauka, jo spiegs iemanījās viņu saudzīgi pietuvināt zemei. Jau krietnu laiku zvaigžņotajās debesīs tas nemaz nebija pamanāms. Drīz zirgs atkal stāvēja uz cietzemes. Sakļāvis spēcīgos, melnos spārnus, melnis trīsēdams stāvēja, tikmēr Enriko mierinoši runājās un tad uzmeta pār nodevīgajiem spārniem segu.
Lai nu kā, Enriko Santa Finā bija labi iekārtojies. Hercoga zīmīte atvēra spiegam di Kimiči vasaras pils durvis, kur viņam tika piešķirta visnotaļ ērta istaba, ari ēst un dzert varēja pēc sirds patikas. Melno kumeļu Enriko zagšus ieveda staļļa steliņģī (viņš uz karstām pēdām bija sadraudzējies ar Hercoga galveno zirgu puisi Nello). Nello labi zināja sava saimnieka raksturu, tāpēc, kad nakts melnumā parādījās svešais vīrs ar acīmredzot zagtu zirgu, viņš nepamirkšķināja ne aci, pat noprazdams, kas tas par zirgu. Citi zirgu puiši pret jaunpienācēju izturējās atturīgi prašņāt par Hercoga darījumiem neatmaksājās.
Enriko izstaigāja pili, pārsteigts par nesamērīgo istabu skaitu un kāpņu telpu izmēru.
Todien pilī valdīja rosme kā bišu stropā. No Hercoga bija pienākusi vēsts, ka viņš uz vairākām nedēļām atvedīs uz pili pastarīti. Falko sava jaukā rakstura, eņģeliskās ārienes un situācijas traģisma dēļ bija iemantojis patiesu pils ļaužu mīlestību. Pavārs steidza gatavot zēna iecienītos ēdienus, kalpones uzkopa viņa istabu un slaucīja putekļus pārējās oficiālajās telpās, lai Hercogam nebūtu, kur piesieties.
Kad uz ceļa no Remoras puses parādījās kariete, Enriko to vēroja no lodžijas virs galvenās ieejas. Spiegs bija nolēmis lieku reizi acīs nerādīties: lai Hercogs vispirms izmitina dēlu viņa istabā. Tagad Enriko devās uz stalli aplēst nopelnīto balvu. Atklāti sakot, nebija nekādas vēlēšanās tikties ar jauno Falko. Nello bija viņam izstāstījis par negadījumu. Spiegu, kas, daudz neprātodams, par attiecīgu samaksu spēja iegrūst otram ribās nazi, šķebināja slimības un fiziskas kroplības, sevišķi pie bērniem.
Džordžija bija atlaidusies gultā ar cietušo zirdziņu rokās, un pār vaigiem meitenei lija asaras. Likās, ka pēdējo divdesmit četru stundu laikā sabrukusi visa pasaule. Jau kuro reizi Džordžija nožēloja, ka otrdienas naktī nobijās un
Džordžija iedomājās par Gaetano, Čezari un Lučiano, kas pret viņu izturējās ar cieņu un mīlestību. Arīdzan Falko. Turklāt pēdējā laikā Falko Džordžiju uzlūkoja kaut kā īpaši. Arī skolā viņai bija jauna draudzene Alise. Abas bija pasākušas iet kopā pusdienās un vairākas reizes bija tikušās pēc stundām. Cik jauki, ka līdzās ir draudzene! Ja ne Rasels, Džordžijas dzīve būtu ievērojami uzlabojusies. Bet tagad, dzīvodama zem viena jumta ar tik naidīgu cilvēku, viņa jutās kā sprostā un nespēja tikt vaļā no stresa. Ja iebiedēšanas kampaņa Raselam izdosies, Džordžijai aizliegs pat apmeklēt Goldsmita kungu.
Meitenei pēkšņi sagribējās būt tādai kā di Kimiči: bagātai, varenai, lai var iznīdēt ienaidnieku. Šobrīd meitene nedomādama iesūtītu Rasela istabā slepkavu. Mirkli vēlāk pašas domas viņu šausmināja. Tad, lūk, kā ir būt tādam kā Hercogs! Vienīgi viņam
Pie istabas durvīm kāds pieklauvēja.
Džordžij! klusā balsī uzsauca māte. Vai drīkstu ienākt?
Mans kungs! Hercogam aiz muguras atskanēja čuksts. Ar lielu piepūli Nikolo izdevās saglabāt vēsu mieru. Viņš nesteidzīgi pagriezās.
Tu? ieraudzījis spiegu, Nikolo caur zobiem nošņāca. Tev tas padodas aizvien labāk.
Atvainojiet, ja jūs pārbiedēju, mans kungs, taisnojās Enriko. Taču man šķita, ka grasāties aizbraukt. Negribējās, lai jums tas ietu secen vēlos jums kaut ko parādīt.
Ievedis Hercogu stallī, Enriko virzījās uz tālāko steliņģi. Tumšāks pat par tumsu, kas viņu ieskāva, spārnus nolaidis, tur stāvēja lidojošais zirgs.
Tev izdevās! acīm mirdzot, iesaucās Hercogs. — Iegūt mazo brīnumu!
Pienācis tuvāk, Nikolo noglāstīja kumeļa purnu. Tas bēdīgi atbubināja.
Nello! iesaucās Hercogs. Panāc šurp!
No staļļa dziļumiem iznira Nikolo zirgkopis.
-Jūsu Gaišība, viņš palocījās.
Ko tu varētu mazulīša labā darīt? Nikolo jautāja.
Viņš mazliet padevies grūtsirdībai, mans kungs, paskaidroja Nello.
Gluži dabiski, piekrita Enriko. Ilgojas pēc mātes.
Bet zirdziņš tiks tam pāri, turpināja Nello. Nebaidieties, mans kungs. Rūpēšos par viņu kā par savu bērnu.
Es arī, mans kungs, piebalsoja Enriko.
Hercogs, uzmetis skatienu abiem vīriem, viegli nodrebinājās. Lai nu kā, Nikolo ticēja, ka viņi prot apieties ar zirgiem.
*
Žēl, ka šeit nav Džordžijas, bēdigi ierunājās Čezare.
Ko tad viņa var’ darīt tamī, kas nav pa spēkam mūsiem? -pajautāja Detridžs.
Laikam neko, atzina Čezare. Man tikai gribas, lai viņa zina par Merlu.
Bet vārteja laikam stabilizējusies, vai ne? piebilda Lu-čiano. Proti, kopš Džordžija sākusi
Nav teikts, ierunājās Paolo. Džordžija varētu rīt ierasties jau četrus gadus vecāka. Taču tev, iespējams, taisnība.
Nedz Lučiano, nedz Čezarem negribējās, lai Džordžija atgriezusies būtu vecāka par viņiem.
Pār Auna stalli gūla nospiedoša gaisotne. Nomeklējušies augu pēcpusdienu Santa Finā, vīri vēlā stundā atgriezās Re-morā ar domu nākamajā rītā meklēšanu atsākt. Neviens īsti neticēja, ka Merla pazudusi nejauši vai ka viņu atradīs kaut kur laukos klīstam savā vaļā. Pat ja tā būtu, neba kāds nepaturēs spārnotu zirgu, lai nodrošinātu laimi savam namam?
Ja kāds viņu jau atradis, Auna noslēpums, protams, vairs nebija noslēpums.
Varbūt kāds no jums tomēr izpļāpājās di Kimiči? jautāja Paolo.
Nekādā gadījumā, atbildēja Čezare. Mēs taču zirgus pat lāgā nepieminējām.
Nepieminējām gan, piebalsoja Lučiano. Turklāt, ja arī ko runājām, šaubos, vai viņi to atstāstīja tēvam. Nedz arī kādam citam.
Man rādās, tu tos kimiķus cel vai saulītē, iekoda Detridžs. Neba aizmirsies, ko šamie tev nodarīja? Un arīdzan Hercogienei.
Kā gan es varu to aizmirst? atbildēja Lučiano. Viņu darbību jūtu ik uz soļa. Bet abi jaunie nemaz nelīdzinās tēvam. Nedz arī brālēnam, ja tā padomā. Manuprāt, jaunajiem prinčiem dzimtas plāni nerūp.
Takš melnā avs precēs jauniņo Ariannu, lai tik iztaptu papucim, iebilda Detridžs.
Ak tā, teica Lučiano klusāk, nekā pašam gribējās, -jums tas jau zināms?
Audžutēvs neveikli sagrozījās.
Žēl, Lučian, bet māsters Rodolfo manim pasacīja, negribēju pat teikt, takš tu rādījies tik nešaubīgs tamī, ka jaunais kundzēns ir tevim draugs. Āre, ko tev sacīšu šamais ir sava papus dēls un darīs, ko tas pieteiks.
Bet kā būs ar Ariannu? jautāja Lučiano. Kā, jūsuprāt, rīkosies viņa? Pārdos sevi dēlam, bet pilsētu tēvam? Neko tādu Arianna nemūžam nedarīs. Viņa taču ir savas mātes meita!
Skaties, teica māte, noliksim uz cepeškrāsns, lai žūst, un būs tikpat kā jauns.
Zirdziņam atkal bija spārni, un šuves pat nemanīja. Mora bija godam pastrādājusi ar līmi.
Nē, iebilda Džordžija, viņš paliks manā istabā!
Māte nopūtās.
Dari, kā zini. Vienīgi, ja nenoliksim siltā vietiņā, līme sacietēs lēnāk.
Lai stāv uz palodzes, atbildēja Džordžija. Man nekur nav jāsteidzas. Negribu, lai zirdziņš atkal tiek Rasela rokās. Pati redzēji, ka viņš to salauza tīšām.
Tā bija patiesība. Skaidri varēja redzēt, ka spārni līdzeni atlauzti no zirdziņa muguras. Tomēr Morai negribējās ticēt, ka Rasels var būt tik mežonīgs. Morai gribējās normālu ģimeni, un tāpēc viņa nespēja skatīties acīs patiesībai: proti, ka viņas meita un padēls viens otru ienīst.
Džordžij, redzu, ka tu esi īsta nelaimes čupiņa, māte teica. Vai negribi uz laiciņu izkustēt no mājām?
Džordžija uzmeta mātei pārsteigtu skatienu. Ārsts Kenedijs uzskatīja viņu par pietiekami veselu, lai nākamajā dienā atgrieztos skolā: “Neliela pārpūlēšanās, tā semestra beigās gadās. Pārāk daudz mājasdarbu,” tāds bija ārsta slēdziens.
Bet ko teiks skolā? Džordžija pajautāja.
Nu, tu taču nākamajās divās dienās vari iedzīt, māte atbildēja, mājasdarbus vairs neuzdod! Alises māte, starp citu, apvaicājās, vai tu negribi svētdien braukt kopā ar Alisi pie viņas tēva uz Devonu. Alise jautājusi, vai tu varēsi, viņiem tur, vai zini, ir zirgs.
Zinu, Džordžija apskurbusi, daudz nedomādama atbildēja. Nudien nenāktu par ļaunu aizlaisties no mājas gaisotnes, turklāt vilināja arī iespēja pabūt ilgāku laiku kopā ar Alisi. Visvairāk Džordžiju priecēja tas, ka Alise par viņu apvaicājusies. Viņas taču sadraudzējās pavisam nesen. Bet kā būs ar
Kur jūs ar Alises mammu satikāties? Džordžija jautāja, cenzdamās iegūt laiku.
Viņa piezvanīja man uz darbu, atbildēja māte. Kad tu šodien neieradies skolā, Alise uztraucās. Gribējusi uzaicināt tevi pati, bet baidījusies, ka tu līdz semestra beigām skolā neparādīsies.
Es jau labprāt, piekrita Džordžija.
Mora atviegloti nopūtās. Viens pusaudža hormonu komplekts uz bridi laukā no mājām, tikmēr varbūt izdosies pārliecināt Ralfu, lai Džordžijas prombūtnes laikā pamnā ar Raselu. Labi arī, ka Džordžija nevarēs tikties ar to dīvaino vīrieti, kuru piemineja Rasels, pirms Mora pati nepārliecināsies, kas un kā.
*
Falko kliboja lejā pa milzīgajām vasaras pils kāpnēm. Augu ritu viņš gaidīja Lučiano, cerēdams satikt arī Džordžiju. Bet neviens neparādījās. Pils, visu pamesta, slīga klusumā, un Falko pamazām zaudēja drosmi. Nav jau grūti pašapzinīgi spriedelēt ar
Ja
Falko pameta skatienu lejup uz kāpnēm nez cik pakāpienu vēl atlicis un tad atpakaļ, lai redzētu, kāds ceļa gabals pievārēts. Ar acs kaktiņu Falko manīja aiz kolonnas pazibam zilu apmetni. Ne jau pirmo reizi. Skaidrs, bez viņa un kalpiem pilī uzturas vēl kāds.
Pēkšņi pie lielajām parādes durvīm kāds pieklauvēja, un pēc brīža sulainis ieveda Lučiano. Falko, ieraudzījis jauno
Lučiano bija skrējis pa diviem pakāpieniem reizē: Falko nepaspēja ne atjēgties, kad
Atvaino, ka nokavējos, Lučiano teica. Bet man visu rītu vajadzēja būt pilsētā citā uzdevumā. Mums ar tevi jāparunājas zem četrām acīm.
Ceturtdien, saudzīgi nocēlusi spārnoto zirdziņu no palodzes, Džordžija to aplūkoja. Izskatījās tā nekas. Uzmanīgi ievīstījusi talismanu biezā, polsterētā papīrā, meitene iebāza to kabatā. Šodien jāpaņem zirdziņš uz skolu, bet vakarā jāpalūko, vai tas spēs aiznest viņu uz Remoru.
Alise jau bija klasē. Ieraudzījusi Džordžiju sveiku un veselu, draudzene atplauka smaidā. Džordžija tiešām jutās krietni labāk, nepatikšanu dēļ viņa pat nebija cerējusi iemigt, tomēr beigās naktī atpūtās un tagad jutās krietni možāk nekā jelkad pēdējās dienās.
Vai brauksi ar mani uz Devonu? Alise piereģistrēšanās laikā čukstus pajautāja. Mana mamma vakar vakarā ar tavējo runāja.
Džordžija piekrītoši pamāja.
-Jā, paldies! Ar lielāko prieku! Vai drīkstēšu jāt uz tava zirga?
Protams, atbildēja Alise. Darīsim to pēc kārtas.
Alise, čukstēja Džordžija, vai tu māki jāt uz neapseg-lota zirga?
Alise tik tikko paspēja pamāt, kad Jeitsas kundze aizrādīja viņām, lai nepļāpā.
Lučiano pārsteigts lūkojās garajā balles zālē. Tālajā galā zem pārvalkiem stāvēja mūzikas instrumenti, simtiem spoguļos vīdēja divi istabas vidū apstājušies zēni viņš un Falko. Maz ticams, ka jauno di Kimiči atspulgs iepriecināja.
Vai te nav… mazāka? telpas? Lučiano pajautāja.
Būs labi tepat, atbildēja Falko. Neviens šurp nekad nenāk, vienīgi ģimenes svinībās.
Falko klibodams šķērsoja balles zāli.
Pie loga ir tīri mājīgi, viņš sauca.
Lučiano pēkšņi palika žēl vientuļā zēna, kas plašo, drūmo namu bija pārvērtis savā karaļvalstī. Piesēduši viņpus rēgai-najām arfas un klavesīna aprisēm, zēni klusītēm runāja par Džordžiju un Falko bēgšanas priekšdarbiem.
Manuprāt, teica Lučiano, tev jāveic ģenerālmēģinājums.
Kas tad tas? brīnījās Falko.
Kaut kas līdzīgs
Bet es jau gribu, lai nav tā kā šeit, sacīja Falko. Kā tu domā, kad viņa ieradīsies?
Lučiano apķērās, ka pats to nezina. Pirmo reizi par visiem laikiem viņš par Džordžiju uztraucās.
Gaetano bija pārāk samulsis, lai priecātos par Belecas apmeklējumu. Tomēr pilsēta, bez šaubām, bija skaista. Lai cik kvēli Gaetano mīlēja dzimto Džilju, tomēr nācās atzīt, ka Beleca ir iespaidīga. Reģents palūdza brāļiem Edžidio un Fiorentino izrādīt viesim pilsētu, un abi tagad vadīja dienas, airējot laivu ar jauno di Kimiči pa kanāliem un stāstot par savām mandoljeru gaitām.
Rodolfo brāļi bija pārsteidzoši laba sabiedrība nepārtraukti skanēja smiekli un anekdotes, vecie mandoljeri bija pavisam citādi nekā viņu tramīgais jaunākais brālis. Pirmajā dienā, kad airēja Edžidio, Fiorentino pateica, ka jāiebrauc prāmju piestātnē. “Mums no turienes māj sieviete,” viņš paskaidroja. “Laikam esam noturēti par prāmi.”
Gaetano pielika virs acīm plaukstu, lai varētu labāk redzēt. Pat no šejienes, pret saules gaismu, viņš pazina māsīcu
Frančesku. Diviem pusmūža mandoljeriem tīri labi patika uzņemt laivā skaistu, jaunu sievieti, sevišķi jau pēc Gaetano paskaidrojuma, ka tā ir viņa radiniece.
Ko jūs te visi darāt? pēc iepazīšanās un iekārtošanās mandolas mīkstajā sēdeklī Frančeska painteresējās. Tu, Gaetano, vizinies kā tāds tūrists.
Tā nu gluži nevarētu teikt, iebilda Fiorentino. Tūristus vadā jaunāki mandoljeri. Mēs ar brāli jau sen esam atvaļināti, tomēr mums ir pietiekami daudz zināšanu, lai varētu godāto viesi iepazīstināt ar savu pilsētu.
Jādomā, ka jūs atvaļinājāties pavisam nesen, teica Frančeska. Cik man zināms, mandoljeri darba gaitas pārtrauc divdesmit piecu gadu vecumā.
Brāļi par komplimentu nopriecājās, uztverdami to kā labu joku.
Man jau pašai nebūtu nekas pretī apskatīt pilsētu, turpināja Frančeska. Brālēns, Vēstnieks, pērn atveda mani šurp laulāties, bet no Belecas tikpat kā nekas nav redzēts, vienīgi ievērojamākās vietas tādas kā Bazilika un koka tilta tirgus. Dzīvoju lielākoties ieslēgta vīra
Bet jūsu vīrs? apvaicājās Edžidio, kas mazliet pārzināja Frančeskas laulību vēsturi.
Viņa te nav, atbildēja Frančeska. Padomnieks Albāni devies pārraudzīt savus vīna laukus Čitanovas apkārtnē.
Frančeska noklusēja savu uzstājīgo prasību pret Rinaldo di Kimiči par viņas un vecā Albāni laulības šķiršanu un to, ka negrasās palikt ne mirkli ilgāk pie vīra sāniem Belecā. Albāni tiešām piederēja vīna lauki dienvidos, taču vīnogulāji, apkrituši ar miltrasu, nīkuļoja: tieši tāpēc jau viņš bija piekritis pieņemt di Kimiči līgavu, kas ieradās ar lielu pūru. Tomēr izrādījās, ka atbrīvoties no piespiedu laulībām ir krietni sarežģītāk, nekā Frančeska iedomājās, Albāni bija pietiekami viltīgs un negribēja zaudēt Frančeskas pūru.
Di Kimiči ģimenei tas bija kutelīgs jautājums. Tūlīt pēc Hercogienes vēlēšanu farsa Frančeska cerēja atgriezties Be-lonā, bet pienāca vēsts no personas, kas bija tikpat ietekmīga kā hercogs Nikolo, ar norādījumu palikt pilsētā, kamēr tiks izstrādāta laulību šķiršanas procedūra, kam bija jāglābj di Kimiči dzimtas gods un jārada ilūzija, ka Belecā Frančeska apmetusies personīgu motīvu dēļ.
Mēs labprāt izrādītu jums abiem ar
Gaetano pat neiedomājās, no kurienes Frančeskai zināms, ka viņš šajā laikā kuģo pa kanāla ūdeņiem, un kā viņai vienai izdevies atstāt
Viņi aizbrauca uz salām, un Gaetano nopirka māsīcai mežģīnes un stikla izstrādājumus, bet sev jaunu dunci. Pēc tam abi iebaudīja brīnišķīgas kūkas Burleskā un apmeklēja Mer-lino stikla muzeju. Gaetano nopētīja stikla masku, izlasīja stāstu par Remoras princi, kurš bija dejojis ar Hercogieni, kas šo masku nēsāja. Hercogienei toreiz bija paslīdējusi kāja, un maska saplīsusi viņai uz sejas. Kopš tā laika visām neprecētajām sievietēm Belecā no sešpadsmit gadu vecuma bija jāstaigā ar maskām.
Kaut kas labs manās drausmīgajās laulībās tomēr ir, -čukstēja Frančeska, maska man šeit nav jānēsā. Nezinu, kā Hercogiene to pacieš. Kāda jēga būt jaunai un daiļai, ģērbt skaistus tērpus un nēsāt dārgakmeņus, ja neviens neredz tavu seju? Manuprāt, viņa drīz vien apprecēsies, lai atbrīvotos no maskas.
Sarunas laikā Gaetano jutās neveikli. Princis nevarēja izšķirties, vai stāstīt Frančeskai par Belecas vizītes mērķi un to, ka bezmaz katru vakaru viņš pusdieno divatā ar Hercogieni, kas smaidīdama sēž viņam pretī pie galda, neslēpdama daiļumu, bez maskas, un Gaetano viņu uzrunā par Ariannu.
Tas noteikti bija mūsu vectēvocis, ierunājās Frančeska, lasīdama paskaidrojumu līdzās maskai.
Gaetano nolaidās atpakaļ uz zemes. Viņi ar Frančesku bija di Kimiči, viens no abu priekštečiem bija griezies dejā ar liktenīgo Hercogieni. Gaetano gan nezināja, vai Arianna ir viņas pēctece, tomēr valdīja uzskats, ka Belecas Hercogiene noindējusi jauno Remoras princi. Žēl, ka viņš to uzzināja tikai tagad. Kas tur ko brīnīties, ka di Kimiči ar Belecas pilsētu naidojas.
Jājautā, vai viņa laulības ar Ariannu šo naidu pārtrauks?
*
Nekā nebija, puiškan, provē noturēties! varen uzjautrināts smēja Viljams Detridžs.
Vecajam anglim ar Čezari bija kopējs noslēpums: abi mācīja Lučiano jāšanas mākslu. Vismaz centās to darīt. Lučiano nebija pārāk apdāvināts un diezgan bieži krita no zirga. Tā kā vingrinājumi notika pļavā, kur netnika mīksta siena, smagāku ievainojumu par nobrāzumiem un aizvainotu lepnumu nebija. Lučiano negribējās, lai par viņa vingrināšanos uzzina Džordžija, tāpēc privātstundas notika rīta agrumā vai nakts melnumā.
Lēmums Lučiano prātā nobrieda, vērojot
Falko, kas bija trīs gadus jaunāks par Lučiano, pirms negadījuma droši vien bijis labs jātnieks.
Ja es joprojām dzīvotu divdesmit pirmajā gadsimtā, -Lučiano reiz teica audžutēvam, tad ar nepacietību gaidītu nākamo gadu, lai varētu saņemt braukšanas apliecību. Jūs jau zināt, es jums stāstīju: lai brauktu ratos bez zirga. Tētis automašīnu parka sporta centrā jau man šo to ierādīja. Bet tagad viss pagalam man nebūs pat divriteņa. Tāpēc neatliek nekas cits kā apgūt pārvietošanos ar tāliešu satiksmes līdzekli.
Detridžs bija klusējis. Lučiano tik reti runāja par pagātni, kas bija tik tālu nākotnē un kur bija daudz mašīnu, tās Elizabetes laika anglis spēja iedomāties tikai ar lielām grūtībām. Detridžs cieši apkampa Lučiano. “Jā gan, to tev nudien ne-skādētu apgūt,” tas bija viss, ko viņš pateica.
Tad nu abi
Nemēģini skriet, pirms neesi iemācījies staigāt, brīdināja Čezare.
Nerimšos, kamēr nespēšu jāt riksī! elsa Lučiano, mētādamies augšup un lejup lēnprātīgās brūnās ķēves
Nekreņķējies takš, iesaucās Detridžs, gan jau mēs no tevīm zirdzinieku uztaisīsim.
Džordžija, pēcpusdienā izgājusi laukā no skolas, nezināja, ko iesākt. Uz mājām iet negribējās tur gaidīs Rasels, bet uz antikvariātu ļauno apmelojumu dēļ meitene baidījās iet. Tiec nu skaidrībā, kā Rasels uzzinājis par viņas ciemošanos pie Gold-smita kunga. Beigās Džordžija nosprieda, ka vienlaikus sēdēt mājās un lodāt ap antikvariātu Rasels tomēr nespēs, tāpēc izšķīrās un devās apciemot veco vīru.
Kad Džordžija ienāca veikaliņā, Goldsmita kungs tirgoja divas zaļas vāzes švītīgai kundzei, tāpēc gaidīdama meitene sāka šķirstīt vecus
Tu izskaties labāk, mīļumiņ, viņš teica.
Man klājas lieliski, atbildēja Džordžija, ārsts teica, ka pie visa vainīgs nogurums.
Un kā ar zirdziņu vai atradās? Goldsmita kungs painteresējās.
Pie Rasela, Džordžija drūmi atbildēja. Vecāki lika atdot man, bet viņš jau bija paguvis atlauzt spārnus. Paskatieties!
Džordžija izņēma salīmēto zirdziņu no kabatas un iepakojuma. Goldsmita kungs nopētīja spārnus.
Kāds, tos labodams, krietni pastrādājis, viņš secināja.
Mamma, atbildēja Džordžija. Vēl jau nevarēja zināt, vai zirdziņš būs tikpat labs kā agrāk, bet to jau Džordžija pirms
Tad jau tev bija taisnība par Raselu? jautāja Goldsmita kungs. Ko darīja vecāki?
Neko! rūgti izsaucās Džordžija. Nepatikšanās esmu iekūlusies es, nevis viņš!
Kas par nepatikšanām?
Džordžija saminstinājās.
Nav svarīgi, viņa teica. Vispār jau es atnācu pateikt, ka zirdziņš atradās un es uz laiciņu aizceļošu. Laikam jau
vecāki nolēmuši mūs ar Raselu uz brīdi izšķirt.
Man tavu apciemojumu pietrūks, atbildēja Goldsmita kungs, lai gan iecere, manuprāt, nav peļama.
Jā, piekrita Džordžija, turklāt Devonā varēšu jāt uz īsta zirga, kas pieder manai draudzenei.
Vienu no spoguļiem Rodolfo bija pavērsis uz Lielo kanālu. Ar tā palīdzību
Darbi labi iet no rokas, vai ne? atskanēja balss aiz muguras.
Rodolfo pagriezās pret Ariannu, tagad uzsmaidīdams viņai.
Nemaz nedzirdēju, kā ienāci. Laikam jau tā ir vecuma pazīme.
Arianna, ieradusies pa slepeno eju, uzlika roku uz Rodolfo pleca.
Tu nekad nebūsi vecs, viņa sacīja. Abi izskatās laimīgi, vai ne?
Arianna, tu esi iesaistījusies bīstamā spēlē, teica Rodolfo.
Es? jaunā Hercogiene iepleta acis. Tas taču tik dabiski princis pavada laiku ar vienīgo radinieci Belecā!
Rodolfo sarauca uzacis.
Zini, tu ar katru dienu kļūsti līdzīgāka savai mātei!
Džordžija, nespēdama iemigt, atlaidās gultā ar salaboto zirdziņu rokās un sāka prātot par Remoru. Ko tad, ja
Atvērusi acis, Džordžija ieraudzīja sauli, kas pa dakstiņu jumta spraugām meta zeltainu gaismu Auna siena šķūņa putekļos. Apakšā uz akmens klona, ēdot šmakstinādami, mīņājās zirgi. Viņa atkal bija Remorā!
Džordžija apbrīnoja zirdziņu savā plaukstā. Tik niecīgs un trausls, tomēr Rasela uzbrukums nespēja laupīt tam spējas!
Notraukusi sabirzušos salmus no sava raupjā remorieša tērpa, Džordžija vientuļi nokāpa pa trepēm un devās uz Paolo mājām, ar izmisumu lēsdama, cik ilgs laiks varētu būt pagājis kopš viņas pēdējās
Taču mājās, šķiet, neviena nebija. Džordžija jutās pievilta un apmānīta. Nekad iepriekš viņai nebija gadījies atrast Paolo namu tukšu.
Mocīdamās neziņā, Džordžija apsēdās pie tīri noberztā virtuves galda. Kur palikuši Lučiano ar Doktoru Detridžu un visi pārējie? Te pēkšņi virtuves stūri atskanēja troksnītis. Milzīgajā koka šūpulī aizmiguši gulēja dvīņi, un viens no tiem tagad izdvesa zīdaiņa šļupstus. Tad jau vismaz Teresai jābūt tuvumā. Pielēkusi kājās, Džordžija izgāja pagalmā. Teresa rāmi baroja cāļus, un visas trīs meitenītes mammai palīdzēja. Pietika vistai ieknābt tuvāk pie kājām, un viņas bailēs iespiedzās.
Tiklīdz Džordžija ienāca pagalmā, Teresa pacēla galvu un viņai uzsmaidīja. Džordžijai krūtīs atkal iesmeldzās, kā allaž, redzot Čezares ģimeni. Nevarētu teikt, ka viņai gribētos piecus jaunākus brāļus un māsas, visjaukākās jau bija šīs ģimenes savstarpējās attiecības, savstarpējā paļaušanās. Džordžijas mājās par to varēja tikai sapņot.
Interesanti, ko Teresa par viņu domā. Vai nojauš, ka Džordžija nav zēns? Un ka viņa ir
Labrīt Džordžio! Teresa sveicināja, veikli noturēdama gaili atstatu no bērniem un uzmanīdama, lai katra vista saņem savu tiesu. Vai aizgulējies?
LJbrīt! Džordžija atņēma sveicienu. laikam esmu zaudējusi laika izjūtu. Sakiet, lūdzu, kas šodien par dienu?
Teresa uzmeta Džordžijai ziņkārīgu skatienu.
Ceturtdiena, viņa atbildēja.
Tātad Remorā aizritējušas divas dienas tikpat, cik Džordžijas pasaulē. Vārteja starp pasaulēm līdzsvarojusies. Meitene ātri izskaitļoja, ka Remorā tagad ir tā pati nedēļas diena kā pirms brīža viņas pasaulē. Kopš pirmās
Kur tad visi pārējie? Džordžija neuzkrītoši apjautājās.
Sacīkšu trasē, smaidīdama atbildēja Teresa. Nekur citur pirms
“Un Lučiano?” nodomāja Džordžija, taču pajautāt nepaguva, jo aiz loga atskanēja zirgu kāju dima.
Klāt ir! Teresa atplaukusi sacīja. Droši vien būs izsalkuši.
Aši izkaisījusi pēdējo barību vistām, Teresa mudināja meitenītes iet istabā. Džordžija paņēma rokās Martu un satvēra aiz rociņas Emīliju. Teresa viņai pateicīgi uzsmaidīja. Ienākusi mājā, viņa sacīja: Ja gribi, ej pie viņiem. Nu jau tikšu galā pati.
Džordžija metās uz stalli un ieskrēja tieši krūtis Lučiano, kas nāca no tā laukā. Zēns bija pietvīcis, smējās. Ieraugot Džordžiju, Lučiano seja atplauka priekā.
Džordžij! viņš sauca, saņemdams meiteni aiz abām rokām. Paldies Dievam, ka esi atkal pie mums!
Džordžija satrūkās, it kā Lučiano būtu pieskāries viņai ar sakaitētu dzelzi. Atslābusi meitene viņam atsmaidīja.
Tiešām nožēloju, ka neierados agrāk. Pirmajā naktī biju pārgurusi, un tad Rasels salauza talismanu. Man jau likās, ka nemūžam šeit netikšu.
Džordžijai pēkšņi aiz prieka gribējās pa staļļa pagalma bruģi griezties dejā. Viņa atkal bija Remorā Rasels nespēja sabojāt to, kas viņai dzīvē ir galvenais, un Lučiano, viņu saticis, priecājās. Bet tad meitene ievēroja, ka prieks zēna sejā apdziest. Arī pārējie, iznākuši laukā no staļļa, izskatījās tāpat. Ašs smaids, ieraugot Džordžiju, pēc tam dziļas skumjas un vēlēšanās tās atklāt.
Kas noticis? Džordžija nemierīgi pajautāja.
Merla pazudusi, Lučiano klusi teica. Mūsuprāt, viņa ir aizvesta.
♦
Nedaudz vēlāk Paolo apvaicājās, vai Džordžija ir daudzmaz atpūtusies.
Paldies, jā, Džordžija atbildēja. Bet ne jau noguruma dēļ aizkavējos. Rasels nozaga manu talismanu un to salauza.
Paolo izskatījās satriekts.
Bet vai viņš zina, kam tas kalpo?
Nē, atbildēja Džordžija. Rasels iznīcina iznīcināšanas pēc. Zinādams, ka zirdziņš man dārgs, vēlējās mani sarūgtināt.
Varbūt viņš ir garīgi slims? jautāja Paolo.
Tā varētu teikt, piekrita Džordžija. Katrā gadījumā dzīvot kopā ar tādu ir īsta elle.
Paolo iegrima domās. Džordžija redzēja, ka cilvēks cenšas saprast, kāpēc ģimenē kāds tā izturas. Meitene zināja, ka Čezare nemūžam nespētu nodarīt pusbrāļiem un pusmāsām tādu pārestību.
Viņš gandē tev dzīvi, secināja Paolo. Varbūt tieši tādēļ talismans tevi atrada. Lučiano bija fiziski slims, bet tu esi nelaimīga dvēselē. Un tāpēc arī saproti mūsu vajadzības.
Iespējams, atbildēja Džordžija.
Paolo satvēra meiteni aiz rokas. Atceries, ka nekas nav mūžīgs, viņš teica, nedz labais, nedz ļaunais.
Falko bija apgriezies vientuļnieka dzīvē kā pirms Gae-tano brāzmainās ierašanās. Neatlika nekas cits kā vienam klīst pa pili, cerot* uz Lučiano un valdzinošās ārzemnieces Džordžijas ierašanos. Falko lasīja bibliotēkā, līdz ķermenis sastinga stīvs, un pēc tam devās sāpju pilnajā plašās pils apceļošanā. Dažkārt Falko šķita, ka viņš nav viens. Zēns juta, ka tiek novērots, un tad, strauji pagriezies, skaidri redzēja pazibam kaut ko zilu. Varbūt viņam spokojas?
Zināmā mērā viņš pats jutās kā spoks. Pēc izšķiršanās pamest Tāliju Falko savās mājās, neredzami klīzdams no telpas telpā, jutās kā rēgs. Likās, ja tā jāaizvada vēl diena, divas, viņš kļūs vēl caurspīdīgāks, un tad
Falko sapņojumu pārtrauca durvju zvans; ieraudzījis, ka ieradušies abi jaunie
Falko! iesaucās Džordžija, tiklīdz aizgāja kalps un viņa bija pateikusi savas aizkavēšanās iemeslu. Lučiano man pastāstīja par tavu nodomu. Tu vēlies doties izmēģinājuma lidojumā?
Vienalga ko, atbildēja Falko. Ja tuvākajā laikā neko neuzsāksim, manuprāt, nojūgšos.
Tad laidīsimies ceļā jau šonakt, ierosināja Džordžija.
Kad
Bet kā būs ar talismanu? jautāja Lučiano.
Esmu par to padomājusi, atbildēja Džordžija. Varbūt derēs mans uzacs gredzens?
Džordžijas ideja abiem zēniem iepatikās. Citas pasaules sīkums, tomēr nekas īpašs Džordžijai nebūs jānes, turklāt sudraba un pietiekami niecīgs, lai Falko varētu to nemanāmi turēt saujā.
Bet kāpēc šonakt? jautāja Lučiano. Tajā pasaulē tu taču neko vēl neesi sagatavojusi.
Piekrītu, atbildēja Džordžija, bet nav jau teikts, ka Falko tur jāpaliek visu dienu gribēju teikt, nakti. Ja man izdotos Falko nemanāmi izvest laukā no savas istabas, viņš dažas dienas varētu iet ar mani uz skolu un palūkot, kā tur patiks.
Iet ar tevi uz skolu? pārjautāja Lučiano, ar bažām iztēlodamies bālo, sakropļoto Falko līksmajā Bārnsberijas videnes jezgā. Ko Falko vilks mugurā? Viņš taču nevienā stundā nespēs sekot līdzi! Un ko tad, ja kūjas paliks šeit? Viņš nespēs spert ne soli!
Džordžija sarauca uzacis. Tik tiešām plāns jāapdomā rūpīgāk.
Tad varam mēģināt nākamnakt. Tādā gadījumā Tālijā atgriezīsimies sestdien. Sameklēšu kaut kādas drēbes. Vēl arī spieķi ja nemaldos, mums lietussargu plauktā kaut kas tāds mētājas. Taču ilgāk izmēģinājumu atlikt nevaram. Svētdien braukšu uz Devonu un tur Falko līdzi ņemt nevaru. Nespēšu izgudrot, ko teikt par viņu draudzenei Alisei.
Bet kad mēs varēsim laisties projām pa īstam? nobažījies jautāja Falko.
Ne ātrāk kā pirms manas atgriešanās, stingri teica Džordžija. Es pat īsti nezinu, vai spēšu
Nezinu, atbildēja Lučiano. Rodolfo uzskatīja, ka nevarēšu
Vai Devona atrodas citā valstī? painteresējās Falko, un Džordžija saprata, cik daudz nāksies jaunajam di Kimiči palīdzēt, kad viņš beigās
Falko turp dosies uz visu dzīvi, nevis uz Ziemassvētkiem, kāpdama ar Lučiano ratos, lai dotos atpakaļ uz Re-moru, skumji teica Džordžija.
Tas tiesa, piekrita Lučiano. Vai esi pārliecināta, ka vēlies to visu uzsākt? Viņš būs visnotaļ atkarīgs no tevis -varbūt gadiem.
Falko likteni izšķirs sociālais dienests, vai ne? atbildēja Džordžija. Sākumā viņiem būs Falko jāpiedāvā dzīvot kādā ģimenē ja mums paveiksies, šo lietu uzņemsies mana mamma. Beigās viņu piedāvās adopcijai. Falko taču ir tikai trīspadsmit gadu. Jā, laikam jau tev taisnība: ja Falko paliks Londonas tuvumā, bez manis viņam neiztikt vēl krietnu laiku.
Viņi saskatījās, apjauzdami, kādas pūles plāna īstenošanā jāiegulda. Braukdami šurp, Džordžija un Lučiano runāja tikai par Merlu. Lučiano līdz pēdējam sīkumam izstāstīja par neauglīgajiem meklējumiem. Tagad pirmajā vietā izvirzījās Falko jautājums, kas bija pārņēmis abu prātus un sarunas.
Pirmo reizi kopš ierašanās Remorā Džordžija vēlējās ātrāk doties mājās tur tik daudz kas vēl jānokārto.
Labi, ka semestra pēdējā dienā Bārnsberijas vidusskolā stundas beidzās jau ap pusdienlaiku. Ari no rita neviens nepārstrādājās, skolēni cerību pilni gaidīja septiņas brīvības nedēļas. Apmēram pusei brīvlaiks rādījās saulains, citi jutās laimīgi, domās klejodami laiskajā angļu vasarā, pat tie, kam līdz gala eksāmeniem nāksies izurbties cauri grāmatu kalniem.
Skolasbiedru runas par vasaras plāniem vedināja Džordžiju domāt par savām iecerēm. Tuvākās divas nedēļas viņa pavadīs kopā ar Alisi Devonā, bet pēc tam noteikti palīdzēs Falko
Džordžija jau skaitīja dienas:
Nedēļas nogalē pēc
Pēcpusdienu meitene aizvadīja savā istabā, gatavodamās nākamnakt iecerētajam
Lietussargu plauktā Džordžija bija nočiepusi divus spieķus un tad pārkārtojusi neskaitāmos lietussargus, divriteņu sūkņus un pat vecu Rasela plastmasas zobenu, lai neviens nepamana spieķu aizceļošanu. Tomēr Falko tādi diez ko nepiestāvēs. Labāk jau būtu kruķi, taču Džordžija pat nezināja, kur tādus meklēt. Spieķus viņa nobāza savā istabā aiz kumodes.
Nu neatrisināts palika tikai āķīgais apakšveļas jautājums. Ej nu sazini, ko tālieši dienā velk zem apģērba, bet kā tu jautāsi? Pašai
Džordžijai zem Remoras zēna tērpa allaž bija tas pats, kas tonakt savā pasaulē vispār jau viņa bija pasākusi naktīs vilkt plānus topiņus un bikses, lai Remoras saulē nepārkarstu.
Tomēr piedāvāt Falko savas bikšeles laikam nevarēs. Neatlika nekas cits kā pievākt Rasela apakšbikses. Tas bija sarežģīts un kutelīgs pasākums, jo Rasels bija mājās. Divreiz, Džordžijai ejot uz veļas žāvētavu zem kāpnēm, viņš kārstījās savas istabas durvīs, un Džordžija izlikās, ka iet pēc dvieļiem vai savām drēbēm.
Rasels noraudzījās Džordžijā ar neslēptu nicinājumu.
Ko tad atkal perini? viņš otrajā reizē pajautāja.
Kravāju mantas Devonai, Džordžija saltā balsī atbildēja. Kas tev par daļu!
Nūja, novilka Rasels. Jaunā draudzene. Kārtējā zirgu aptaurētā. Varēsiet abas reizē plātīt kājas virs ērzeļa.
Džordžija atbildēja ar iznīcinošu skatienu. Bet vēlāk, dzirdēdama, ka Rasels aiziet, viņa atkal iemetās veļas žāvētavā. Bija jāatrod jauns, vēl neizstaipīts bikšu pāris, jo Rasels miesās bija krietni brangāks par sīko Falko. Čiepdama nolūkoto objektu un pēc tam iedama to nolikt pie spieķiem, sirds Džordžijai dauzījās kā negudra.
Ko, pie joda, teiktu Rasels, ja pieķertu viņu ar savu apakšbikšu pāri rokās?
Par laimi, pārdomām neatlika laika, jo, iemetusi skatienu rokas pulkstenī, Džordžija saprata, ka pēdējais laiks iet uz mūzikas stundu. Pagrābusi futlāri ar vijoli, meitene izskrēja uz ielas.
Malholendu nama tuvumā Džordžija palēnināja gaitu. Kopš iepriekšējās vijoļspēles stundas pagājušajā nedēļā tik daudz kas bija noticis! Džordžija pat nedomāja, ka, ejot pie Lučiano mātes, būs tik jocīga sajūta. Vikija Malholenda, atvērusi durvis, kā allaž laipni sveicināja. Taču šoreiz Džordžija, ieskatījusies Lučiano mātes sejā ciešāk, ievēroja aiz smaida pavīdam skumjas.
Kad stunda bija galā, Vikija, Džordžijai par pārsteigumu, piedāvāja tasi tējas.
Šodien man stundu vairāk nebūs, viņa teica. Visi mani pastāvīgie piektdienas audzēkņi, tiklīdz ģimenes pārkārtojas vasarai, dodas brīvdienās.
Džordžija labprāt pakavējās ilgāk gan jau sarunas aizies līdz Lučiano. Kad Vikija ienesa paplāti ar tasītēm un smilšu cepumiem, Džordžija lūkojās zēna fotoattēlā.
Jūs ar manu dēlu bijāt mazliet pazīstami, vai ne? Vikija uzsāka sarunu.
-Jā, atbildēja Džordžija, spēlējām vienā orķestrī.
Meitene tīksmi malkoja tēju, domādama, ka Lučiano tagad izskatās krietni vecāks nekā I.usjēns fotoattēlā.
Man tiešām žēl, ka viss tā beidzās, viņa piebilda.
Iestājās klusums. Džordžija atcerējās zēna veco, bijušo
pasauli. Lučiano bija teicis, ka vecāki viņu vienreiz ieraudzījuši, un Džordžija nodomāja: "Ak kungs, nez kā varēja justies Vikija, ieraugot neizskaidrojamā kārtā parādāmies mirušo dēlu? Gan jau pirmajā reizē viņa nodomāja, ka jūk prātā. Interesanti, vai, ieraugot dēlu, sērojošā māte jutās labāk vai sliktāk?”
Džordžijai likās, ka diez vai to kādreiz uzzinās. Kaut ko tādu vijoļspēles skolotāja taču nestāstīs.
Kā tu domā, vai nav muļķīgi turēt Lusjēna foto tik redzamā vietā?
Nē, protams, ne! atbildēja Džordžija. Manuprāt, viņam tas patiktu.
Vikija uzmeta meitenei dīvainu skatienu.
Lučiano jašanas prasmes pilnveidojas. Patlaban viņš mācījās pāriet riksi, lai gan māca nogurums un sāpēja visas maliņas.
Lučiano palika vērot trasi vēl ilgi pēc nodarbības beigām, un tur Džordžija viņu arī atrada.
Lielisks, vai ne? Lučiano ieainājās.
Nepārspējams! piekrita Džordžija. Turklāt tik saderīgs ar Arkandželo. Apdzīt viņus nebūs viegli.
Nokāpis no zirga, Čezare pienāca pie Lučiano un Džordžijas. Izmircis sviedros un smaidīgs.
Vai nevēlies pamēģināt, Džordžij? Čezare piedāvāja.
Lučiano noskatījās, kā meitene kāpj bērim mugurā. Džordžija, bez šaubām, bija lietpratēja. Ašāk par riksi viņa bez segliem nejāja, tomēr sēdēja droši un uzņēma labu ātrumu. Pie Lučiano Džordžija atgriezās pietvīkusi kā uzvarētāja.
Noiesim maliņā parunāt, Lučiano ierosināja.
Viņi apsēdās uz zālainas nogāzes ar skatu uz trasi. Zemāk pletās lauki Čezare bija stāstījis, ka tur audzē mdens krokusus, no kuriem iegūst Remoras lepnumu safrānu. Krokusi patlaban metās zaļi un riesa ziedu pumpurus. Pēc Čezares vārdiem, paies pāris nedēļu un pilsētu ieskaus zelta un purpura jūra.
Vai ģenerālmēģinājumu esi iecerējusi šonakt? Lučiano Džordžijai pajautāja.
Nezinu, kā vēl lai pārbauda, vai Falko
Tas tev ir liels risks, vai ne? Lučiano jautāja. Kāds taču var ieraudzīt viņu tavā istabā, un ko tad?
Zinu, meitene atbildēja, bet neko labāku neizgudrošu. Varbūt vari dot man padomu?
Lučiano noliedzoši purināja galvu.
Nekādi nespēju iztēloties, kā Falko pielāgosies dzīvei divdesmit pirmajā gadsimtā, viņš atzinās.
Tu sešpadsmitā gadsimta cilvēkā, šķiet, pārvērties sekmīgi, Džordžija klusi atbildēja.
Lučiano, bridi padomājis, teica: Vai drīkstu tev ko jautāt?
Džordžija pamāja.
Vai tu vēl ej pie… manas mammas uz vijoļspēles stundām?
Jā, atbildēja Džordžija, šodien pat tur biju.
Un… vai viņa kādreiz piemin ari mani? Lučiano jautāja.
Parasti ne, Džordžija teica, bet šodien gan.
Lučiano vairākas minūtes klusēja. Tad ar abām rokām izbrauca sev cauri matiem.
Vai drīkstam kaut ko tādu nodarīt Falko ģimenei? zēns mirkli vēlāk jautāja. Man jau nebija izvēles, bet viņš vēsu prātu domā pamest tēvu, māsu, brāļus. Kā jutīsies viņi? Un viņš pats? Zini, es pāris reižu atgriezos palūkoties uz saviem vecākiem. Tas bija tik smagi.
Zinu, atbildēja Džordžija. Es Falko vietā laikam tā nevarētu. Bet viņš jau ir neparasta personība. Turklāt tiešām to vēlas.
*
Falko šķita, ka nakts nemūžam nepienāks. īsi pirms mijkrēšļa stundas vajadzēja ierasties Lučiano un Džordžijai. Jaunais di Kimiči nekur nespēja rast mieru uz lasīšanu prāts nenesās. Ar mokām Falko nokāpa lejā uz stalli parunāties ar Nello, kas, ieraudzījis jauno augstmani, bija pārsteigts, tomēr nepavisam ne satraukts.
Patlaban zirgu tuvums Falko nomierināja. Viņa karstākā vēlēšanās bija atkal jāt un ne jau kā dīkam braucējam. Lai to sasniegtu, Falko vēlējās pamest dzīvi Tālijā.
Jaunais di Kimiči klīda pa stalli, uzrunādams zirgus un glāstīdams tiem purnus. Viņš vēl aizvien atcerējās katru saukt vārdā Fiordilidži, Amato, Karamella un arī dzīvnieki nebija Falko aizmirsuši kad zēns gāja garām, zirgi bubināja.
Bet kas tad tas? Falko vērsās pie Nello, samiegdams acis staļļa tumsā, cenzdamies labāk saskatīt melno, neredzēto zirgu, kas viņam bija svešs. Zirgam uz muguras bija uzklāta sega.
Tas tur? Jauna ķēvīte iejājam jūsu tēvam, Nello nervozi atbildēja un vedināja Falko laukā no staļļa. Neiesaku tuvoties. Ātri uzbudinās.
Falko ļāva zirgu puisim izvest sevi saules gaismā, tomēr, laukā iedams, vēl dzirdēja ķēves dīvaino bubināšanu sērīgi un tik savādi, ka tā skanēja Falko ausīs līdz dienas beigām.
*
Lauvenes zvaigznājā aklais manušs pacēla galvu, kā ieklausīdamies tālās skaņās.
Kas tad nu? jautāja Rafaela.
Pilsētā notiek nelāgas lietas, atbildēja Aurelio. Viņi pārkāpj normālu darījumu robežas, bet sacīkstēs to pieļauj. Kāds, paņēmis Auna
Bet ko Dieviete darīs? jautāja Rafaela.
Aurelio pagrieza tumšās, neredzīgās acis pret Rafaelu.
Laiks rādīs, viņš teica, taču veiksmes zaglim klāsies gaužām plāni.
*
Tuvojās liktenīgais Falko mēģinājums. Kalpiem jaunais augstmanis pateica, ka abi draugi nakšņos pilī. Līdzās Falko istabai tika sagatavotas telpas viesiem. Visi trīs pusdienoja ģimenes ēdamzālē. Tā nebija tik plaša kā tā, kur notika Gaetano
dzimšanas dienas svinības, taču pietiekami liela, lai modinātu Džordžijā godbijību. Ko gan Falko, radis pie pilīm un tādiem plašumiem, nodomās par viņas mājām?
Abi ar Lučiano bija centušies Falko stāstīt par divdesmit pirmā gadsimta dzīvi, tomēr beigās bija jāmet miers bezcerīgs pasākums. Falko nekādi nespēja aptvert, ka var būt mašīnas bez zirgiem.
-Ja nevelk no priekšpuses, tad varbūt stumj no muguras? -viņš neticīgi jautāja. Laikam jau vislabāk bija parādīt mašīnas dzīvē.
Džordžija necik neēda. Visi trīs jaunieši dzīvoja satraucošā pasākuma gaidās. Drīz Tālijā satumsīs, un līdz ceļojuma sākumam paliks pāris stundu. Falko atlaida kalpus, un Džordžija ar Lučiano iegāja viņa istabā. Džordžija izņēma no uzacs sudraba gredzenu un pasniedza to jaunajam di Kimiči, kas ziņkāri to aplūkoja un pēc tam uzmauca mazajā pirkstiņā. Iegājis aiz aizkara, Falko pārģērbās un, iznācis laukā baltā naktstērpā, izskatījās neticami jauns un sīks. Viņš apsēdās milzīgās gultas galā.
Kas man tagad jādara? Falko jautāja.
Džordžija apsēdās zēnam līdzās.
Tas ir ļoti vienkārši, bet arī grūti. Tev jāaizmieg, domājot par manām mājām Anglijā, no kurienes nācis gredzens. Pastāstīšu tev, lai vari tās iztēloties. Tagad liecies slīpi, bet es nogulšos tev blakus.
Zēns ar zināmu piepūli ietrausās augstajā gultā, un Džordžija apgūlās uz brokāta pārklāja viņam līdzās.
Tā būs tikpat kā vakara pasaciņa, meitene iesāka. Aprakstīšu tev savas mājas un guļamistabu. Tikai neaizmirsti, ko teicu darīt pēc atmošanās manā pasaulē. Ja viss noritēs gludi, būšu tev līdzās. Ja vēl gulēšu, pamodini!
Džordžija izņēma no kabatas savu talismanu.
Lučiano, teica Falko, nepamet mūs!
Būšu tepat, atbildēja Lučiano, iekārtodamies krēslā līdzās gultai. Norunāts.
Lučiano zināja, ka viņam priekšā gara nakts.
*
Saule ieplūda Džordžijas istabā, iespīdēdama viņai sejā. Meitene gulēja savā gultā, topā un biksēs, piekļāvusies jaunā di Kimiči kaulainajai mugurai. Pirmajā acumirklī Džordžija nespēja noticēt, ka ceļojums noritējis veiksmīgi.
Falko, meitene čukstēja. Vai ar tevi viss kārtībā?
Falko pagriezās pret Džordžiju. Viņa milzīgās, tumšās acis
klīda apkārt pa nepazīstamo istabu.
Mums izdevās! jaunais di Kimiči teica.
Pēc tam viņš uzmanīgi novilka sev no pirksta gredzenu un Džordžija to atkal iestiprināja savā uzacī.
Džordžija izlēca no gultas, raizēdamās, kā ietērpt Falko angļu apģērbā. Meitene izrādīja jaunajam princim itin visu, ieskaitot apakšveļu, kas Falko gauži samulsināja. Pēc tam Džordžija pasniedza viņam spieķus.
Iešu uz vannasistabu apģērbties, Džordžija teica, pa to laiku uzvelc šīs drēbes, bet naktstērpu paslēp manā gultā. Promiedama aizslēgšu durvis.
Falko tikai pamāja, un Džordžija, paķērusi drēbes, izzagās no istabas.
Bija svētdienas rīts, un no mājiniekiem neviens vēl nebija pamodies. Džordžija aši paskrēja zem dušas, apģērbās un atgriezās istabā. Klauvēt meitene neuzdrošinājās, tāpēc tikai atslēdza durvis un iegāja, cerēdama, ka Falko būs piedienīgā izskatā.
Sev par pārsteigumu, Džordžija ieraudzīja uz gultas sēžam parastu zēnu. Tiesa, viņš izskatījās apjucis un T kreklu bija uzvilcis ačgārni. Kā modernās pasaules zēns Falko likās neparasti skaists. Lai nu ka, par atnaceju no citas dimensijas vinu neviens nenoturēs.
>
Tu izskaties vienreizēji, Džordžija nočukstēja.
Falko izmocīja smaidu.
Atvaino, viņš teica, man vajag uz vienu vietu.
Dabiski, atbildēja Džordžija. Vannasistaba pirmās durvis pa labi. Tikai ej klusiņām!
Iedomājoties, ka Rasels ieskrien krūtīs Falko, Džordžijai sametās šķērmi. Viņa pasniedza Falko spieķus, un zēns vilcinādamies piecēlās.
Ne jau vannu man vajag, viņš atzinās.
Džordžija lādēja sevi par aizmāršību tik elementāru lietu vajadzēja izskaidrot jau iepriekšējā vakarā. Piesardzīgi, cenzdamās nesamulsināt nedz viņu, nedz sevi, Džordžija īsumā aprakstīja mūsdienu labierīcības. Falko iepleta acis.
Pavadījusi Falko līdz durvīm, Džordžija palika stāvam sardzē, kamēr zēns aizklumburēja līdz vannasistabai un tajā iegāja. Par aizbīdni Džordžija bija pateikusi, taču, kamēr Falko atradās vannasistabā, viņa visu laiku drebēja bailēs. Uzsāktais pasākums pēkšņi likās neaptverams, un tas taču bija tikai mēģinājums.
Tualetē nošalca ūdens, un pēc mirkļa Falko, iznācis laukā, iekliboja Džordžijas istabā. Ugunskristības bija izturētas.
Sev par lielu pārsteigumu, Lučiano izdevās krēslā mazliet pasnaust. Pamodies viņš redzēja istabā spīdam mēnesnīcu. Kaklā no neērtās gulēšanas bija iemetusies krika. Piecēlies Lučiano izstaipījās, pameta skatienu uz gultu. Falko izskatījās aizmidzis, melnās cirtas izrisušas uz spilvena. Džordžijas viņam līdzās nebija.
Lučiano skatījās guļošajā zēnā. Izskatījās pavisam normāls, bet
Ko tu šodien esi nodomājusi darit, Džordžij? apvaicājās māte. Kā tev šķiet, vai pirms brauciena nevajadzētu iepirkties?
Nē, mammu, paldies, meitene atbildēja. Man neko nevajag. Īstenībā esmu jau sakravājusies. Gribu šodien aiziet uz Britu muzeju.
Rasels iespurcās.
Kas tad nu, Rasei? pajautāja Ralfs.
Nekas, putra ieskrēja nepareizā rīklē, Rasels paskaidroja.
Vai to uzdeva skolā? Mora jautāja.
Jā, meloja Džordžija. Noderēs kursa darbam par klasiskā laikmeta civilizāciju. Gribas pirms aizbraukšanas uzmest šādas tādas piezīmes.
Aptaurētā, brokastu trauku novākšanas trokšņu vidū Rasels nošņācās.
“Kaut tik labuma, ka viņš nepiedāvāsies iet līdzi,” nodomāja Džordžija, “kaut vai tāpēc vien, lai ieriebtu.”
Raselu uz muzeju neaizvilktu ne par kādu naudu. Vēl tikai jāuzzina, ko
Laikam jau visgrūtākais uzdevums būs izvest no mājām
Falko.
Tomēr Džordžijai uzsmaidīja laime. Rasels un Ralfs abi jau bija sporta tērpos gatavi doties uz vingrošanas zāli. Mora pateica, ka ieslēgsies istabiņā, kas abiem ar Ralfu kalpoja par ofisu, un pārskatīs visus rēķinus.
Esmu šo darbiņu atlikusi no dienas uz dienu, viņa vainīgā balsī atzinās.
Pagaidījusi, kamēr vīrieši aiziet, Džordžija uzvārīja mātei kafiju un aiznesa to uz mazo istabiņu. Darbojoties ar kalkulatoru, mātei mati bija saslējušies gaisā un viņa grauza pildspalvas galu.
Es jau aizeju, marrim, teica Džordžija. Ātrāk par pēcpusdienu neatgriezīšos.
Mora meitai pateicīgi uzsmaidīja.
Paldies par kafiju, Džordžij! Pagaidi, iedošu tev naudiņu!
Vina izņēma no maka divdesmit mārciņu banknoti.
Tas tev pusdienām un biļetei, Mora teica.
Džordžija zināja, ka māte vēl kādu laiku uzturēsies ofisā,
tāpēc, izmantodama izdevību, noveda Falko lejā pa kāpnēm. Zēns izrādīja pārsteidzošu veiklību. Pēc milzīgajām, stāvajām Santa Finas pils kāpnēm pieveikt pāris kāpņu posmus Isling-tonas terasē viņam bija nieks.
Džordžija bija iepazīstinājusi Falko ar rīcības plānu viņi dosies meklēt etnisku zirgu, kas līdzīgs viņas talismanam. Papildus varēs ievadīt Falko Londonas centra gaisotnē. Viņi vēl nebija izgājuši pa galvenajiem vārtiem, kad Falko jutās apdullis. Garām pabrauca divas pavisam necilas mašīnas, un viņš jau nobijies satrūkās. Visi Džordžijas rūpīgie skaidrojumi par mašīnām un satiksmi nebija salīdzināmi ar realitāti tā gāja pāri Falko saprašanai. Tajā pašā laikā ēnas prombūtne uz to norādīja Džordžija Falko pārāk neuztrauca.
Pagāja vesela mūžība, līdz abi aizkļuva līdz Kaledonijas ceļa metrostacijai. Džordžija bija laikus pārliecinājusies, ka tur ir lifts, tāpēc Falko izpaliks mocības ar slīdošajām kāpnēm, taču nebija rēķinājusies ar viņa lēno gaitu un daudzajām apstāšanās reizēm, ko izraisīja bailes no satiksmes. Beigās Džordžija ieveda jauno princi kafejnīcā.
Tev taču galu galā jāpabrokasto, viņa teica.
Džordžija atnesa divas tējas un sviestmaizes ar ceptu olu.
Falko, kas kaut ko tādu ēda pirmo reizi, notiesāja visu vienā paņēmienā. Šķiet, maltīte nāca viņam par labu. Atlikusī ceļojuma daļa nebija tik nogurdinoša. Kad stacijā iebrauca metro-vilciens, Falko rāvās projām no perona. Džordžija atskārta, ka, skatoties ar sešpadsmitā gadsimta cilvēka acīm, viņas ikdienā ir bezgala daudz brīnumu.
Lesterskvēra pieturā pārkāpjot citā vilcienā, nācās izmantot slīdošās kāpnes, taču tās bija īsas, un Falko tika galā bez grūtībām. Taču, kad viņi sasniedza Gudžstrītu, zēns tik tikko turējās kājās, bet vēl taču bija gabals, ko iet.
Sasniedzis Goverstritas un Greitraselstrītas krustojumu, Falko atviegloti nopūtās.
Labi gan, ka esam klāt! Manuprāt, es tālāk neaiziešu.
Džordžija saprata, ka skaisto mākslas grāmatu veikalu uz
stūra ar plakātu “Britu muzejs” Falko noturējis par galamērķi. Ko viņš, augstā debess, domās, ieraudzījis pašu muzeju?
Vēl pāris solīšu uz priekšu, Džordžija iedrošinādama sacīja, vadīdama Falko gar melnajām margām pa Greitrasel-strītu. Pēc brīža viņi jau stāvēja pie vārtiem un Falko acīm atklājās muzejs ar grezno kolonādi.
Bet tā taču ir pils! jaunais di Kimiči iesaucās. Kas par varenu princi vai hercogu tajā dzīvo?
Neviens, atbildēja Džordžija, tomēr priecājos, ka muzejs atstājis uz tevi iespaidu.
Viņa veda Falko pāri pagalmam, kas bija pilns ar ļaudīm un baložiem. Pie milzīgas bronzas galvas Falko piestāja.
Vai tas ir fragments? viņš jautāja. Visa statuja noteikti bijusi milzum liela. Kur pārējā daļa?
Te ir viss, paskaidroja Džordžija. Skulptors to tādu izveidojis.
Viņiem bija jāmēro vēl krietns ceļa gabals: augšup pa pakāpieniem līdz galvenajai ieejai. Un tad jau Falko spēki bija galā. Tomēr, kad Džordžija pateica, ka viņu aplūkošanas objekts atrodas zemākā stāvā, Falko drosmīgi metās uz platajām marmora kāpnēm.
Uzgaidi, teica Džordžija, norūpējusies par zēna nogurušo izskatu. Te jābūt liftam, mūsdienās tādi ir visur.
Dzirdēdams Džordžijas teikto, pienāca muzeja uzraugs.
Lifti ir tur, jaunkundz, tieši Augstās tiesas priekšā. Bet vai jūs nevēlētos draugam ratiņkrēslu? Tie ir, rau, tur.
Uzraugs aizveda viņus gar stūri, kur rindojās salikti ratiņ-krēsli, kā gaidīdami, lai tos paņem.
Cik par tiem jāmaksā? čukstēja Džordžija, ne pa jokam noraizējusies par Falko ekskursijas izmaksām. Dieva laime, ka Mora iedeva naudu.
Par brīvu, jaunkundz, pasmaidīja uzraugs. Vienīgi apmeklējuma beigās atvediet atpakaļ.
Paņēmis ratiņkrēslu, uzraugs to salika darba kārtībā un parādīja, kā rīkoties ar bremzēm. Falko bija sajūsmā. Spieķus viņš uzmanīgi iespieda sev starp ceļgaliem.
Vai tie tagad sāks braukt paši? viņš jautāja.
Džordžija atcerējās: viņa taču bija Falko stāstījusi par
elektriskajiem ratiņkrēsliem.
Nē, šie ne, paskaidroja uzraugs. Skatieties, jums jāiekustina riteņi ar rokām vai arī jūsu draudzenei jāsaņem aiz rokturiem un jāstumj.
Stumšu, Džordžija apņēmīgi teica. Paldies jums par palīdzību!
Tiklīdz viņi bija kaut cik attālinājušies, Džordžija dzirdēja uzraugu klusi sakām darbabiedram: Nabaga bērns! Dīvaini gan, kāpēc viņam nav ratiņu? Viņš taču tik tikko spēj paiet.
Džordžija aši metās projām, stumdama ratiņus ar Falko uz lifta pusi. Lifts izrādījās pavisam šaurs: pēc viņu iekāpšanas vietas tajā vairs nebija. Labi, ka neviens viņiem nepiebiedrojās. Pāris reižu pabraukājuši augšup un lejup (pirmais stāvs nezin kāpēc tika apzīmēts kā trešais, bet otrais kā sestais), abi beidzot nonāca augšstāva gaitenī. Džordžija izstūma ratiņus ar Falko laukā no lifta un piestājusi ielūkojās zēnam sejā. Kamēr viņi tā braukalēja, Falko nebilda ne vārda, bet Džordžija bija kurnējusi par maldinošajām norādēm. Tagad meitene ievēroja, cik bāls un nobijies izskatās Falko.
Neņem galvā, Falko, gan jau būs labi, Džordžija teica.
Tā ir tikai viena no mūsu mašīnām. Zini, lai nokļūtu no viena stāva citā. Cilvēki tādas ierīces izmanto vienā laidā. Tās ir pilnīgi drošas.
“Interesanti, ko Falko teiktu par
Vai tā ir viņas pils? acis iepletis, čukstēja Falko.
Nē, paskaidroja Džordžija, viņai veltīta izstāde. Turpat jau esam. Vēl tikai jāpajautā uzraugam, kā tikt līdz etruskiem.
Viņiem nācās iet pa garu gaiteni tajā bija iekārtotas vairākas naudai veltītas izstādes, un Falko piestājis brīnījās: viņš bija ieraudzījis iespaidīgus vara svarus monētu svēršanai.
Redzēju tādus Džiljā, zēns paskaidroja. Mūsu dzimtai peļņu, vai zini, ienes bankas.
Un tad jau viņi bija 69. zālē, kur skatienu saistīja baisa marmora skulptūra vīrs dūra vērsim kaklā, šunelis lēca augšup, cenzdamies nolaizīt marmora asinis, kas plūda no dūruma vietas. Falko nespēja atraut skatienu.
Mitra [5] , izlasīja džordžija, Roma, II gs. m. ē.
Mums tamlīdzīgs ir Santa Finā, klusi piebilda Falko.
Pagalmā. Nākamreiz, kad tur būsim, parādīšu. Mēs, protams, sakām Remana.
Visbeidzot viņi nonāca 71. zālē
Meitene piesteidzās klāt: nez, ko Falko tur ieraudzījis? Tur bija četras bronzas skulptūras katra apmēram desmit centimetru augstumā zēni ar zirgiem. Uzraksts vēstīja:
“Četras bronzas statujas: zēni nokāpj no zirgiem. Izvietojums uz Kampaņas urnas malas. Etrusku Kampaņa, ap 500.-400. g. p. m. ē. Skulptūra, iespējams, veidota Kapujā. Zēni acīmredzot piedalās sengrieķu sacīkstēs, kurās jātnieki pēdējā posmā nolēca no zirgiem un skrēja tiem līdzās.”
Zēni visi bija kaili, garie mati kā meitenēm atsieti atpakaļ, taču platiem pleciem, muskuļoti un jāja uz neapseglotiem zirgiem. Visi gāja zirgam pie labā sāna.
Vai nav brīnišķīgi? izsaucās Falko. Vai zini, valda vispārējs uzskats, ka
Taču lidojošais zirgs atradās citā vietā tajā pašā telpā. Tikai ne skulptūra, bet attēls uz melnas vāzes. Un atkal zem eksponāta vīdēja paskaidrojums ar etrusku perioda datējumu. Zīmējumā bija divi spārnoti, cieši līdzās stāvoši terakotas zirgi, atrasti Tarkvīnijā.
Iebaudījuši pie muzeja kioskā maizītes ar karstu cīsiņu un pepsikolu, Džordžija un Falko lēni virzījās atpakaļ uz Isling-tonu. Tāliešu zēns bija pilnīgi pārņemts dienas notikumu varā un tik pārguris, ka ļāva Džordžijai sevi izģērbt un atkal ieģērbt tāliešu naktstērpā. Neteikdami ne vārda, abi nolēma Rasela apakšbikses atstāt gultā. Tiklīdz Džordžija atkal iedeva Falko gredzenu, viņš bez grūtībām meitenes gultā aizmiga. Džordžija redzēja, ka Falko izgaist, kļūdams arvien bālāks un caurspīdīgāks. Doties viņam līdzi meitene neuzdrošinājās. Atlika cerēt, ka jaunais princis bez starpgadījumiem
Aiz loga vēl melnoja nakts, kad Lučiano pamodināja troksnītis gultā. Falko, uzslējies sēdus, lūkojās viņā. Pametis skatienu uz sava naktstērpa mežģīnēm, Falko sāka trīcēt. Lučiano, apsēdies līdzās, apskāva jauno di Kimiči.
Kas tad nu? Lučiano jautāja.
To… to nav iespējams izstāstīt, zēns atbildēja. Brī-numpasaule.
Falko grozīja sudraba gredzenu savā pirkstā.
Bet vai tu juties kaut cik labāk? jautāja Lučiano.
Bija tā, kā teici, atbildēja Falko. Kāja vesela nekļuva. Taču lielākoties jutos spēcīgs. Esmu pārliecināts, ka tai pasaulei noteikti piemīt visa tā burvestība, kas spētu man palīdzēt.
Ne jau burvestība, bet zinātne, skanēja Lučiano balss tumsā.
Džordžija nespēja mierīgi nosēdēt un noskatīties, kā Falko pazūd no istabas. Visa meitenes būtne brēca, ka jāpaķer talismans un jāmetas pakaļ Falko. Bet viņa zināja, ka Remorā Falko atgriešanos sagaidīs Lučiano un pazust uz visu pēcpusdienu būtu par traku. Var gadīties, ka māte viņu sauc. Jānogaida līdz naktij, tad būs iespējams uzzināt, kas pa šo laiku Santa Finā noticis.
Ai, Džordžij, sacīja māte, pabāzdama durvīs galvu,
dzirdēju, ka atgriezies. Kā gāja Britu muzejā?
-Jauki, atbildēja Džordžija. Pierakstīju papīru kalnu, -viņa nenoteikti pamāja ar piezīmju grāmatiņu uz mātes pusi.
Kāpēc tu esi šurp atnesusi Nanas vecos spieķus? savilkdama uzacis, jautāja māte. Džordžija, juzdamās vainīga, satrūkās. Spieķi stāvēja, atbalstīti pret gultas malu.
Izmantoju radošai iedvesmai angļu valodas sacerējumam, Džordžija aši izmeta, pati brīnīdamās, cik viegli var samelot. Mums brīvdienu laikā jāuzraksta eseja no Ričarda III viedokļa kā jūtas kroplis.
Paldies Dievam, Šekspīra luga bija iekļauta Džordžijas vidusskolas beigu eksāmenā.
Persona ar īpašām vajadzībām, automātiski pārlaboja Mora. Tad jau viss kārtībā, vienīgi varēji pateikt.
Piedod, atvainojās Džordžija, nospriedu, ka tu taču neiebildīsi.
Es neiebilstu, atbildēja māte, bet vai tu nepārcenties? No sākuma kursa darbs klasiskajā civilizācijā, tagad angļu valoda. Neaizmirsti, ka brīvlaiks vēl nav īsti sācies.
Es taču rīt uz divām nedēļām laižos projām uz Devonu, -iebilda Džordžija. Neba gribēsies pavadīt laiku ar Alisi, pildot skolas mājasdarbus!
Mora ieskatījās meitā ciešāk.
Jādomā, ka ne. Un tad piebilda: Tev uzacī nav gredzena. Vai apnika?
Nē, atbildēja Džordžija, mazliet sūrstēja, tāpēc nodomāju, ka uz laiciņu jāizņem un jāpieliek spirts.
Bez gredzena tu izskaties tīri labi, piezīmēja māte. Varbūt pat labāk to Devonā nenēsāt. Alises tēvs var noturēt tevi par panku meiču. Arī mati atauguši. Brīnos, ka nevēlies tos pirms brauciena apgriezt.
Džordžija nopūtās.
Gredzenu ielikšu, tiklīdz pāries nieze. Šaubos, vai Alises tēvs to vispār ievēros. Un, kamēr būšu projām, par matiem nav vērts uztraukties. Kas tad tur uz mani skatīsies tikai Alise ar tēvu. Atbraukšu un tad aiziešu uz frizētavu.
Merla staveja ar nolaistiem spārniem. Viņai tmka vingrinājumu un joprojām māca skumjas pēc mātes. Neparastā augšanas
ātruma dēļ Zvaigžņugaismas piens Merlai vairs nebija vajadzīgs, tomēr viņa tikpat kā neēda un izskatījās novājējusi.
Tev nāksies viņu naktī izlaist laukā, Nello teica Enriko, kas joprojām dzīvojās pa pili.
Enriko bija nonācis pie tāda paša slēdziena. Riskanti, tomēr kāda jēga turēt spārnoto zirgu, ja tas nevar palidot?
Šonakt palaidīšu, viņš teica.
Pabeigusi kārtot ceļasomu, Džordžija nolēma laikus iet gulēt. Vismaz dzīrās to darīt. Raselam bija citi nodomi. Viņš kārstījās durvīs, un tas meiteni biedēja. Skaidrs: šim nav ko darīt, tāpēc tagad meklē ieganstu, lai var sākt viņu mocīt.
Atklājās, ka Rasels atradis jaunu ieroci.
Kur tu nocopēji to čali? viņš nevērīgi izmeta.
Džordžija sastinga.
Man nav ne jausmas, par ko tu ninā, viņa iespējami klusi atbildēja.
Mezs jūs redzēja, Rasels novilka. Pie Kaledonijas ceļa, ar kaut kādu paralītiķi. Kas ar tevi notiek? Pievelc visādus ķēmus un aptaurētos. Laikam jau tāds tādu atrod.
Džordžija klusēja. Tas dažkārt līdzēja. Varbūt apniks un liksies mierā. Bet varbūt klusēšana Raselu satracinās?
Mezs saka, esot tīrais bērns, Rasels nevarēja rimties.
Kropls bērns. Interesanti, ko par to teiktu Mora? Baigie veči un aptaurēti pienapuikas. Kas būs nākamais?
Pēc
Vai tad tev gribas nejauši nokļūt Anglijā? Kamēr aizmigsi, pasēdēšu tepat, bet pēc tam iešu uz savu istabu.
Džordžija cerēja, ka varbūt Tālijā viņa atmodīsies Falko pilī, jo pēdējo reizi bija
Nācās lūgt Paolo zirgu un jāt uz Santa Finu. Abi dienestnieki gan tas, kas saņēma no viņas zirgu, gan tas, kas ielaida pa vārtiem, izskatījās apjukuši. Viņi taču zināja, ka jaunais remorietis nakšņoja pilī, un tagad abi nespēja saprast, kā viesis iemanījies ierasties vēlreiz zirga mugurā, ja iepriekšējā vakarā bija atbraucis kopā ar biedru karietē.
Lai nu kā, sulainis uzveda Džordžiju viņas istabā. Meitene atvēra starpdurvis, kas veda pie Falko. Jaunais di Kimiči pavisam bāls gulēja milzīgā spilvenu kaudzē. Durvis istabas otrā pusē atvērās, un ienāca Lučiano ar tumšiem lokiem zem acīm. Ieraudzījis Džordžiju, zēns pasmaidīja.
-Jums izdevās! Lučiano teica. Falko man stāstīja. Viņš ir sajūsmā.
Lučiano atdeva Džordžijai sudraba gredzenu.
Arī par satiksmi? jautāja Džordžija, ielikdama gredzenu vietā.
Arī par satiksmi, apstiprināja Lučiano.
Džordžija piesēda uz zema krēsliņa, pēkšņi satriekta par saviem, jādomā, gaidāmajiem pienākumiem.
Aprēķināju, ka mums atlikušas divas nedēļas, meitene teica, ja paveiksies un es varēšu no Alises mājām katm dienu ierasties Tālijā. Pēc sacīkstēm Falko taču atgriezīsies Džiljā. Kopš Rasels salauza manu talismanu, neizlaižu to no rokām. Mūsu rīcībā ir četrpadsmit dienas un naktis, lai iepazīstinātu Falko ar visu nepieciešamo dzīvei divdesmit pirmajā gadsimtā.
Mēs to spēsim, atbildēja Lučiano. Par abiem.
Turpmākās divas nedēļas bija darbīgākās Džordžijas dzīvē. Nākamajā dienā viņa vilcienā kopā ar Alisi devās uz Devonu. Draudzenes tēvs Pols sagaidīja meitenes savā apvidus automašīnā.
Pols bija patīkams, švītīgs kungs ar bārdiņu. Viņš it nemaz nelīdzinājās Ralfam, bija draudzīgs un jautrs. Ja Džordžija nebūtu viesojusies Tālijas pilīs, varbūt Pola nams iedvestu bijību, bet tagad viņa jutās tāpat kā jebkur citur. Tā bija liela, sarkanu ķieģeļu lauku māja ar piebūvēm, stalli un aploku. Stallī mitinājās Alises zirgs slaida, brūna ķēve vārdā Trifele.
Meitenes, neizkravājušas mantas, uzreiz gāja pie Trifeles.
Vienreizēja, ne bez skaudības teica Džordžija. Tālijā nebija slikti Auna stallī varēja paņemt jebkum zirgu un jāt, bet īstajā dzīvē Džordžija pat necerēja tikt pie savējā. Nu līdzās stāvēja Alise, Džordžijas vienaudze un skolasbiedrene, ar personīgo zirgu, kurš gaidīja Alisi katrās brīvdienās un jebkurā nedēļas nogalē, kad viņa tik spēja atbraukt. Tikmēr Džordžijai bija jāiztiek ar Džīnas staļļa apmeklējumu vienreiz divās nedēļās.
Stallī bija vēl kāds iemītnieks.
Iepazīstieties ar Kastani! teica Pols. Līdzās Trifelei stāvēja kastaņbrūns zirgs, neticami līdzīgs Remanas Arkandželo.
No kurienes uzradies viņš? jautāja Alise, tikpat pārsteigta kā Džordžija.
Kaimiņa bēris, paskaidroja Pols. Gan jau atceries Džimu Gārdineru ceļa galā. Viņš aizbrauca brīvdienās un grasījās nodot Kastani dzīvnieku patversmē, bet es piesolīju pieskatīt zirgu labāk, pateicu, ka noderēs meitas draudzenei. Tu taču, kamēr būsi šeit, gribēsi pasēdēt zirga mugurā, vai ne, Džordžij? Alise stāstīja, ka esi īsta meistare. Kā tev šķiet, vai spēsi viņu savaldīt?
Džordžija, aiz prieka zaudējusi valodu, tikai pamāja. Viņa jutās kā septītajās debesīs.
Abas draudzenes ieslīga bezgala laimīgā ikdienā. Džordžijai tika ierādīta istaba līdzās Alisei, un viņa ar atvieglojumu atklāja, ka draudzene nav cīrulis. Tātad pēc atgriešanās no Tālijas Džordžija, jādomā, katrreiz varēs vismaz dažas stundiņas nosnausties.
Rītos, kad meitenes nokāpa apakšstāvā, Pols jau sen bija uzcēlies un aizbraucis uz darbu viņš tuvējā pilsētā strādāja advokātu birojā. Džordžija un Alise tad iebaudīja brangas vēlīnas brokastis pankūkas, augļus un olas, pārējo dienas daļu aizvadīdamas zirgos.
Kopā ar Trifeli un Kastani meitenes stundām dzīvojās pa tīreli, un, kad beidzot bija gana, viņas palaida zirgus ganīties, bet pašas atgūla uz atsperīgās kūdras un svaigā gaisā notiesāja pamatīgās, seglu somās līdzpaņemtās sviestmaizes.
Tas bija burvīgs laiks, dienas garas, saulainas, un meitenes bez sava gala stāstīja viena otrai par savām ģimenēm. Alise pastāstīja par vecāku laulību. Tēvs ar māti bija iepazinušies universitātē. Māte Džeina bija aktīva politiķe, studentu apvienības vadītāja. Visi brīnījušies, kad viņa sadraudzējās ar Polu, vietējās vidusslāņa ģimenes vienīgo dēlu.
Abi izšķīrās uzreiz pēc manas piedzimšanas, turpināja Alise. Kad nomira tēva vecāki, viņš atgriezās Devonā. Braucu uz šejieni, ciktāl vien sevi spēju atcerēties.
Vai tava mamma un tētis satiek labi? pajautāja Džordžija.
Patlaban tā neko, atbildēja Alise. Pēdējais nopietnais strīds izcēlās par manu vidusskolu. Tētis gribēja, lai mācos tuvējā meiteņu internātskolā, bet mamma nepiekrita. Viņas meita privātskolā nemūžam! Vai zini, mamma tagad ir Strādnieku padomes locekle. Pēc viņas uzskatiem, vietējā vidusskola esot pietiekami laba, un tolaik mēs abas jau bijām pārvākušās uz Bārnsberiju. Vecāki toreiz sastrīdējās ne pa jokam un, kad iestājos internātskolā, tikpat kā nerunāja. Taču sanāca tā, ka man tur galīgi nepatika, un mamma beigās panāca savu es tiku pārcelta uz Bārnsberijas videni.
Kā tu domā, vai mammai bija taisnība? jautāja Džordžija.
Nu, mūsu skolā taču nav tik slikti? Alise teica. Vienīgi mani nepamet sajūta, ka dzīvoju divas atšķirīgas dzīves.
-Jādomā, ka tā ir visiem, kuru vecāki izšķīrušies.
Jā, bet mūsu klasē kaut vai Selīnai, Džūlijai, Taši, Kailumam visiem gan tēvs, gan māte dzīvo Londonā. Viņiem pavadīt nedēļas nogali ar tēti kas tur liels? Man, lai tiktu līdz šejienei, ceļā jāpavada vairākas stundas, līdz ar to beigās paliek tikai viena pilna brīvdiena. Bet man te ļoti patīk! Tāpēc jau es pilsētā nenojūdzos. Vispār jau man patiktu dzīvot šeit visu laiku, bet mamma nemūžam nepiekritīs. Lai nu kā, man nav kā citiem mans tētis nav kā tie tur skolā. Nedod Dievs, ja kāds uzzinātu, kā mēs te dzīvojam. Nevienu citu no skolas uz šejieni neesam aicinājuši, tikai tevi.
Džordžija jutās pagodināta. Viņai ienāca prātā, ka pašai ir vieglāk par tēti bija saglabājušās tikai miglainas atmiņas. Arī Džordžija pastāstīja Alisei par savējiem, sevišķu uzmanību veltot Raselam. Alise viņu, protams, pazina, vismaz pēc izskata. Tagad viņa sagādāja Džordžijai pārsteigumu, sacīdama, ka dažām klases meitenēm Rasels tīri labi patīk.
Bet viņš taču ir preteklis! iesaucās Džordžija un tad iegrima pārdomās. Rasels taču allaž bija redzēts tikai ar ņirdzīgu, naidā pret Džordžiju saviebtu ģīmi. Varbūt smaidīgs viņš nemaz nebūtu tik neglīts. Slaids, labi noaudzis, bieziem, brūniem matiem un brūnām acīm. Jā, nudien, fiziski neglīts Rasels nebija. Tomēr nejaukā rakstura dēļ viņš Džordžijai riebās. Pilnīgs pretstats Gaetano, kas bija tiešām neizskatīgs, bet uzvedās ļoti pieklājīgi un bija tik labestīgs visi, kas Gaetano pazina, viņu mīlēja.
Likšu aiz auss, ko teici par Raselu, sacīja Alise. Izklausās drausmīgi. Kas to būtu domājis, ka cilvēks var būt tik nežēlīgs, lai arī pēc skata tīri nekas.
Vēlā pēcpusdienā meitenes nesteidzīgi devās uz mājām un, atgriezušās mājās, aplokā pavingrinājās jāt bez segliem. Džordžijai, pateicoties pastāvīgajiem treniņiem Remorā, gāja labāk nekā Alisei. Taču Alise ātri visu apguva. Abas meitenes prata jāt un labi sapratās ar zirgiem. Pēc dažām dienām Džordžija jau zināja, ka pēc atgriešanās no Devonas viņu māks ilgas pēc Kastaņa. Kastanis bija milzīgākais zirgs, kādam Džordžija sēdējusi mugurā, taču ar jauku raksturu. Jo ilgāk, jo vairāk Kastanis atgādināja Arkandželo, lai gan ar to viņa tikpat kā nebija jājusi, jo
Jāt uz neapseglota zirga bija pavisam kas cits nekā ar segliem. Sākumā likās neērti, bet vēlāk, ar ceļgaliem un sēžamvietu jūtot zirgu, kļuva vieglāk ar viņu saprasties. “Raselam būtu ko paņirgt,” nodomāja Džordžija. To pašu viņa bija novērojusi Remorā jātnieks Čezare ar zirgu veidoja vienu veselu Doktors Detridžs to sauca par pārtapšanu kentaurā. Tagad, ātri jājot, Džordžija centās to izjust. Interesanti, ko teiktu Džīna, ja Džordžija kaut ko tādu ierosinātu vienā no savām retajām nodarbībām?
Lučiano laiks Tālijā ritēja, lielākoties apciemojot Falko. Viņa dienas, tāpat kā Džordžijai Devonā, bija saplānotas. Agrās rīta stundas tika ziedotas slepenajām jāšanas stundām, pēc tam sekoja tikšanās ar Džordžiju Auna zvaigznājā. Gandrīz vai katrreiz
Neviens nejauši iemaldījies tālietis netiktu gudrs, ar ko jaunieši nodarbojas.
Tev būs jāiet skolā, skaidroja Džordžija. Ja dzīvosim netālu, tad manā skolā, kurā mācījās arī Lučiano.
Būsi devītajā klasē, papildināja Lučiano, nākamajā gadā varēsi izvēlēties priekšmetus. Tā apgūsi visas zinības.
Džordžija, ņemdama talkā pirkstus, priekšmetus uzskaitīja:
Angļu valoda un literatūra tur īpašām grūtībām nevajadzētu rasties, tu, šķiet,
Falko pamāja.
Turpini, viņš mudināja.
Vēl būs matemātika un dabas zinātnes ķīmija, fizika un bioloģija.
Esmu nedaudz ielauzījies fizikā un astronomijā, teica Falko, tāpat arī anatomijā, lai gan galvenokārt zīmēšanas vajadzībām.
Ak jā, sacīja Lučiano, kā izvēles priekšmetus varēsi ņemt arī mākslu un mūziku.
Bet kā ar valodām? jautāja Džordžija. Vai franciski tu runā? Paklau, bet vai šajā pasaulē vispār ir kaut kas radniecīgs Francijai?
Viņa domā Galliju, paskaidroja Lučiano.
Galliski protu, atbildēja Falko. Vai ar to pietiks?
Franču un gailu valodas ir radniecīgas, paskaidroja Lučiano, cik man zināms tāpat kā tāliešu un itāliešu.
Vienpadsmitajā klasē varēsi mācīties itāliešu valodu, -piebilda Džordžija. Tas būs viens no izvēles priekšmetiem. Mani vairāk uztrauc internets un datortehnoloģijas.
Kas tie tādi? jautāja Falko.
Atlikusī diena pagāja, pūloties izskaidrot jaunajam tālietim, kas ir datori. Tas nebūt negāja viegli.
Pēc tam pienāca kāita televīzijai, mašīnu darbības principiem, mobilajiem telefoniem, futbolam, ātrās apkalpošanas restorānu ēdieniem, elektrībai, kompaktdiskiem,
Taču Falko bija tiešām attapīgs un ātri visu aptvēra. Sporta stundas un spēles, kamēr Falko klibos, atkritīs, tātad izbrīvēsies laiciņš bibliotēkai, darbam ar grāmatām un datoru. Lai kur Falko apmetīsies uz dzīvi, visur noteikti būs datori un ari piekļuve internetam. Arīdzan šie jautājumi bija grūti izskaidrojami. Līdzīgi kā Rodolfo, kad Lučiano stāstīja par intemetu, ari Falko to iztēlojās kā milzu zirnekļa tīklu, nespēdams ticēt, ka ar piesitienu iespējams piekļūt informācijai.
Vai tad tas netiek nodrošināts tikai varenajiem? Falko vienubrīd pajautāja. Gan Džordžijai, gan Lučiano iešāvās prātā: “Ja Tālijā ieviestos globālais tīmeklis, Nikolo di Kimiči, bez šaubām, vēlētos to pakļaut savai pārraudzībai.” Tomēr savas domas abi paturēja pie sevis.
Viendien pienāca kārta nodarbībai par divdesmit pirmā gadsimta naudu.
Vai atceries banknoti, ko rādīju tev Londonā? jautāja Džordžija. Tās bija divdesmit mārciņas, pie tādas naudas
mūsu vienaudži tik bieži netiek. Tomēr tev jāpazīst vismaz mārciņu monētas, piecdesmit, divdesmit, desmit un pieci pensi.
Gribējās kost vai pirkstos, ka pie rokas nav monētu varētu parādīt Falko. I-ai nu kā, jaunajam di Kimiči zelta un sudraba naudas šķinda patika, taču, kā jau tālietis, sudrabu Falko vērtēja augstāk par zeltu un līdz ar to visu uztvēra pa savam.
Viendien atpakaļceļā uz Remoru Lučiano pieskārās jautājumam, kas viņam nelika mieru jau kopš dienas, kad Falko lūdza viņu palīdzību.
Pēc taviem vārdiem varētu spriest, ka viņš noteikti dzīvos Islingtonas apkaimē, bet kur, apžēliņ, viņš apmetīsies? Lučiano jautāja Džordžijai. Tikpat kā no debesīm nokritis.
Džordžija apsvēra, cik daudz no sava plāna viņa Lučiano atklājusi.
Zini, mana mamma ir sociālā darbiniece! viņa paziņoja. Faktiski nodaļas vadītāja, kas nodarbojas ar aizbildniecības un adopcijas jautājumiem. Mēģināšu iekārtot tā, lai viņa sameklē Falko mājas. Manuprāt, visdrošāk būs, ja Falko izliksies, ka zaudējis atmiņu. Tad nebūs jāuztraucas atbildēt uz ierēdņu jautājumiem vai ne.
*
Falko sāka redzēt dīvainus sapņus. Viņš allaž atradās pazemes tunelī, kur viņam pretī drāzās pērkondimdošs pūķis. Pats Falko atradās šaurā sprostā, kas neiedomājami ātri cēlās augšā un tad laidās lejā. Nākamajā mirklī zēns jau stāvēja mirdzošu sudraba kāpņu galā, kas pēkšņi izslīdēja viņam no kāju apakšas. Kruķi grabēdami izkrita no rokām, un viņš gāzās uz galvas lejā. Šajā mirklī zēns nosvīdis un šausmu pārņemts pamodās.
Tiklīdz Falko iemiga, atkal bija klāt sapnis ar daudziem jauniem tēliem. Atskanēja spalgs, sērīgs sauciens un plīkšķi; likās -aiz loga sitas milzu spārni. Falko zināja, ka putns tas nav. Un tomēr sapņa beigās viņam gar acīm nozibēja melni spārni.
Naktis šķita garas un murgainas, sevišķi pēc viena no tēva biežajiem apmeklējumiem. Tādos brīžos zēns kvēli ilgojās pēc Gaetano. Brāļi ne vienu reizi vien bija apmainījušies domām par tēvu. Grūti bija pārstāvēt tādu ģimeni, vēl jo grūtāk būt tāda tēva dēliem, par kura darbošanos zināja visi un nebija iespējams neņemt to vērā. Tomēr Falko tēvu mīlēja un saprata, ka tēvs mīl viņu. Falko nezināja, kura no tikšanās reizēm ar Hercogu izrādīsies pēdējā. No mīļā brāļa viņš jau bija atvadījies.
♦
Gaetano Belecā turpināja vadīt dubultdzīvi, pa vakariem uzturoties galvenokārt Hercogienes sabiedrībā, kurn viņam vajadzēja aplidot, bet pa dienu bija kopā ar māsīcu, ko mīlēja tikpat karsti kā sendienās, kad viņi abi vēl kā bērni rotaļājās.
Gaetano jūtas pret Ariannu ieguva citu nokrāsu. Hercogienei bija tāpat. Gaetano bija apburošs, asprātīgs kavalieris, interesants un ar plašu redzesloku. Jo tuvāk Arianna jauno di Kimiči iepazina, jo retāk iedomājās, cik viņš neglīts. Ja godīgi, Arianna pat pieķēra sevi, ka sākusi kopējos vakarus gaidīt. Viņai ļoti pietrūka Lučiano, un nu varēja atslābināties tāliešu kolēģa, Hercoga ģimenes locekļa, sabiedrībā, kas no pusvārda saprata viņas pienākumus un lomu. Ariannai nācās pastāvīgi sev atgādināt, ka Gaetano tēvs tiek uzskatīts par vainīgu viņas mātes nāvē.
Arī Gaetano to neaizmirsa. Viņš bija dzirdējis runas, ka hercogs Nikolo licis uzspridzināt Ariannas māti. Tieši tāpēc tēva plānus par laulībām Gaetano uzskatīja par visnotaļ cietsirdīgiem un tajā pašā laikā viņam raksturīgiem.
Ko tu domā par mūsu ienaidnieku atvasīti? reiz vakarā, pusdienu laikā, kāda viešņa pajautāja Rodolfo. Viņa bija ģērbusies kā tāliešu atraitne tumšā tērpā ar gaišu plīvuru.
Taču tēraudkrāsas tērps bija moderni piegriezts un aprocē mirdzēja safīri.
Senators izskatījās bezgala satraukts.
Silvij, tu taču zini, ka apmeklēt mani šeit nedrīksti, -viņš klusā balsī sacīja. Tas ir pārlieku bīstami.
Redzēju viņu braucam pa kanālu ar to muļķa jauno sievieti, kas vēlēšanās stājās pretī Ariannai, teica Silvija, nelikdamās ne zinis par Rodolfo aizrādījumu. Lai gan, šķiet, patlaban viņš pietiekamu uzmanību veltī Ariannai.
Patīkams jauneklis, atbildēja Rodolfo. Nemaz nav līdzīgs savam tēvam vai brālēnam Vēstniekam. Lai gan, jādomā, vēl aizvien vairāk uzklausa tēva rīkojumus nekā savu sirdi.
Atraitne nolieca galvu.
Varbūt tieši tā viņa kārtas arīdzan Ariannas ļaudīm jārīkojas. Jādomā, ka tas ir vērtīgāk nekā pienapuikas mīla.
Vai tiešām tu iesaki Ariannai viņu pieņemt? brīnījās Rodolfo.
Iesaku viņai un tev kārtīgi apdomāties, pirms viņu atraidīt, atbildēja Silvija. Man di Kimiči laulības nepiedāvāja. Tas varētu būt interesants ceļš, ko vērts papētīt.
Piektdien, teju pēc divu nedēļu viesošanās Devonā, Džordžija kopā ar Alisi iesēdās vilcienā, kas veda atpakaļ uz Pa-dingtonu. Nākamajā dienā Džordžijai bija pieteikts treniņš stallī, un viņa nevēlējās to izlaist jau tā nācās pārcelt nedēļu uz priekšu. Bija pirmais augusts, un līdz Falko īstajai
Atgriežoties Londonā, pārņēma ērmotas izjūtas. Mora, Ralfs un Rasels vēl bija darbā. Līdz Islingtonai meitenes atbrauca ar metro un pie stacijas atvadoties apskāvās. Abas norunāja svētdien satikties atkal.
Džordžija iegāja tukšajā mājā. Tā likās pavisam sveša te nebija nedz Devona, nedz Remora. Viņa jutās kā viešņa. Uzkāpusi augšā savā istabā, Džordžija pameta skatienu uz plakātiem, attēlu ar melno un balto zirgu, līdz juta, ka dzīve pamazām ieiet vecajā gultnē. Džordžija nolēma, ka šonakt abiem ar Lučiano jānosaka diena, kad Falko
Nikolo di Kimiči devās uz Santa Finas stalli meklēt rokā Enriko. Pa dienu spiegs parasti trina mēles ar Nello.
Kā jaunais zirgs? Nikolo vērsās pie abiem.
-Jauki atžirgst, atbildēja Nello.
Daudz labāk, kopš palaidu viņnakt palidot, piebilda Enriko. Iet vai pa gaisu. Es viņu iejāju. Apžēliņ, tas tik bija piedzīvojums!
Par to es nešaubos, atbildēja Hercogs. Varbūt kādu-nakt palikšu un izmēģināšu pats.
Hm, novilka Enriko. Miesās zirgs necik pieņemties nevar augošs organisms. Tāds kaulains nīkulis kā es šim neko daudz nekaitē, turpretim kārtīgs, labi noaudzis kungs kā Jūsu Gaišība varētu būt pasmags.
Patlaban tas nav galvenais, attrauca Nikolo. Esmu atnācis parunāt ar tevi par kaut ko citu. Manam dēlam šeit vai katru dienu ierodas ciemiņi. Gribu, lai izzini, ko viņi te dara un kāpēc dēls abiem tā pieķēries.
Enriko pamāja.
Zinu, kas viņi tādi, mans kungs. Abi no Auna, lai gan vismaz viens patiesībā ir belecietis Rodolfo māceklis Lučiano.
Nūja, novilka Nikolo, satikāmies, kad dēli aizveda mani uz Aunu paklausīties zinti muzicēšanu. Lučiano tēvs ir padzīvojis albionietis. Otrais, manuprāt, ir staļļa zēns.
Ak tad tā, teica Enriko, nu jau uzdodas par vecā Be-lecas doktora dēlu? Bet, ierodoties pilsētā, šim bija citi raduraksti. Tolaik viņš bija attāls Reģenta brālēns. Turklāt puika tika man rokās, ar viņu kaut kas nav lāgā, un Jūsu Gaišības dēls tieši par to ļoti interesējas.
Vai zini, meitene tiešām ir apdāvināta, Džina teica darbabiedrenei Andželai.
Abas vēroja Džordžiju jājam uz neapseglota zirga apkārt aplokam.
Kur viņa to iemācījās? pajautāja Andžela.
Dažas nedēļas esot vingrinājusies pie draudzenes Devonā, atbildēja Džina.
Izskatās, ka viņai krietni lielāka pieredze, iebilda Andžela.
-Jā, piekrita Džīna, tikpat kā lido!
Pienāca liktenīgā diena 4. augusts. Džordžija gandrīz vai nešaubījās, ka Tālijā ir tāds pats datums vārteja starp abām pasaulēm teju trīs nedēļas nebija nobīdījusies it kā spītējot Lučiano pastāvīgajiem brīdinājumiem par tās nepastāvību. Iepriekšējā dienā Falko bija apciemojis viņa tēvs. Radās iespaids, ka Hercogs nodomājis palikt pilī divas dienas pēc kārtas.
Džordžija sarūpēja to pašu apģērbu kā pirmoreiz, vienīgi nogrieza firmas zīmes. Viņa bija sadabūjusi arī vecu audekla somu.
Plānots bija bez sava gala. Pietiek plānot pēdējais laiks pievērsties darbībai! Turklāt tik ilgi uzturēties vasaras pilī bija apgrūtinoši. Gan jau ari tad, kad Falko būs atvests uz šejieni, neklāsies rožaini, bet vismaz varēs baudīt dzīvi Remorā. Patlaban nācās ierobežot jāšanu uz neapseglota zirga, bet viss laiks divatā ar Lučiano aizgāja sarunās par Falko.
Džordžija jau bija aizmirsusi, kā ir dzīvot, nerūpējoties par citu cilvēku. Viņa nolēma apciemot Goldsmita kungu antikvariātā.
Goldsmita kungs, ieraudzījis meiteni, nopriecājās, tomēr izskatījās mazliet atturīgs.
Kamēr biji projām, pie manis ieradās negaidīts ciemiņš, -viņš paziņoja. Atnāca tava māte patērzēt.
Džordžija paslēpa seju rokās. Meiteni pārņēma gan mulsums, gan dusmas.
Nespēju ticēt, ka viņa to izdarīja! Džordžija murmināja.
Nav vērts pieminēt, mierināja Goldsmita kungs. Manuprāt, tava māte tikai gribēja mani pārbaudīt. Gan jau būs nomierinājusies, ja jau atkal atnāci.
Man viņa neko neteica. Ceru, ka vismaz nesarunāja jums rupjības.
Ne uz to pusi patīkama sieviete. Vienīgi viņai esot jāzina, kad tieši tu grasies mani apciemot. Tad jau, jādomā, par tavu šodienas apciemojumu viņa nezina?
Nezina gan, atbildēja Džordžija. Bet kādas gan viņai tiesības noteikt, ar ko man tikties un kad? Tad jau sanāk, ka, iepriekš nepateikusi, nedrīkstēšu brīvā brīdī te ieskriet.
Džordžij, māte vienkārši par tevi uztraucas, laipni iebilda Goldsmita kungs. Mūsdienās nenāk par ļaunu piesargāties.
Pēkšņi Džordžijas skatienu saistīja veikala stūris aiz Goldsmita kunga galda ar kases aparātu.
Kaiķi! meitene iesaucās. Man jau likās, ka kaut kur tos redzēju! Vai tie ir jūsējie?
Pērn bija, atbildēja vecais vīrs. Pēc gurna operācijas vajadzēja ar tiem kleberēt sešas nedēļas. Grasījos jau nodot atpakaļ slimnīcā. Paldies, ka atgādināji.
Nedariet tā! aši izmeta Džordžija. Gribu lūgt, vai jūs nevarētu man tos uz laiciņu aizdot? Man tieši tādus vajag skolas projektā izmeklējos pa malu malām. Vēlāk es tos jūsu vārdā varētu nogādāt slimnīcā.
Labi, atbildēja Goldsmita kungs. Norunāts.
Vecais vīrs pasniedza kruķus Džordžijai. Tagad nakts pasākumam bija sarūpēts itin viss.
Vai nevēlaties dzirdēt par manu Britu muzeja apmeklējumu? Džordžija pajautāja.
Falko jau vairākas stundas sēdēja kaujas gatavībā. Zem naktstērpa viņš jau laikus uzvilka ērmoto apakšveļu. Arī pudele ar indi stāvēja nolikta pa rokai to viņš pirms dažām dienām nočiepa dārzniekam. Satum Falko uzmanīgi izlēja notekcaurulē, lx;t pudeles dibenā vēl aizvien sīvi smaržoja pēdējā indes lāse.
Domās Falko jau bija atvadījies no Santa Finas pils, di Kimiči dzimtas
Mitra, zēns murmināja, atcerēdamies Džordžijas nolasīto vārdu svešās pasaules muzejā. “Ātra nāve,” Falko prātoja. “Nazis pie rīkles, un cauri, ne tā kā man ilgstoša neziņa. Nez vai mirt šajā pasaulē būs sāpīgi, ja citā dzīvošu?” Neko tādu jau Lučiano nejautāsi.
Pagāja vesela mūžība, līdz ieradās abi
Ienāca kalpi ar jaunām svecēm, un trīs draugi saprata, ka pienācis liktenīgais brīdis. Falko iekārtojās gultā ar tukšo pudeli vienā rokā un Džordžijas sudraba gredzenu otrā. Meitene tāpat kā iepriekšējā reizē viņam piekļāvās, un abi gaidīja miegu.
Taču miegs nenāca ne lūdzams. Lučiano sēdēja līdzās gultai aizvērtām acīm, iegrimis domās. Jau dziļā nakti Falko pirms iemigšanas pēdējo reizi pārlaida skatienu guļamistabai. Gaisotnē kaut kas mainījās, un Lučiano pacēla acis. Džordžija bija pazudusi. Ieskatījies ciešāk, Lučiano redzēja, ka Falko aizmidzis, pudele no rokām izkritusi. Tāds viņš rīt jāatrod kalpiem. Lučiano devās uz savu istabu. Laižoties miegā, viņam šķita, ka aiz loga nošvīkst spārni.
Tad nu esam galā, pamodies Džordžijas istabā, teica Falko. Meitene, uzslējusies sēdus, viņā nolūkojās.
Lūdzu, te tavs gredzens, Falko, atvērdams plaukstu, teica. Nedod to man atpakaļ, lai kā es lūgtos!
Zināmā mērā šķita vieglāk nekā pirmajā reizē. Tagad bija brīvdienas, un neviens īsti negaidīja Džordžiju brokastīs. Kad viņa beidzot nokāpa lejā, visi jau bija aizgājuši uz darbu. Palikusi bija tikai zīmīte ar norādījumu, lai viņa vakariņo sešos. Uzskrējusi augšā, meitene noveda pa kāpnēm Falko. Savu apģērba ansambli jaunais di Kimiči bija papildinājis ar beisbola cepuri.
Tev piestāv, teica Džordžija. Vienīgi esi uzvilcis to ačgārni.
Abi ieturēja laiskas brokastis. Falko izrādīja interesi par visiem virtuves mehānismiem pēc kārtas, lūgdams Džordžiju, lai parāda, kā kurš darbojas. Brfnišķīgi: tagad varēja ne vien paskaidrot, bet arī demonstrēt mikroviļņu krāsni, tējkannu un tosteri, lai arī beigās brokastis sanāca pamatīgākas nekā parasti. Falko jūsmoja par skapīšu saturu, un viss viņam bija jānogaršo. Jo īpaši jaunajam princim pie sirds gāja zemeņu ievārījums un apelsīnu sula, tāpat ari šķiņķis un baltmaizes radziņi.
Džordžijai pavērās iespēja uzskatāmi izrādīt ari trauku mazgāšanas automātu.
Vai tāpēc jūs iztiekat bez kalpiem, pajautāja Falko, ka mašīnas gatavo ēdienus un dzērienus, bet pēc tam jūsu vietā nomazgā traukus?
-Jā, apstiprināja Džordžija, pa daļai tāpēc. Bet mēs ari nevarētu atļauties maksāt viņiem algu. Mašīnu darbs sanāk lētāk.
-Jūs savā pasaulē kalpiem maksājat? nerimās Falko.
Tu gribi teikt, ka jūs ne? atjautāja Džordžija.
Falko un Džordžija saskatījās. Neticami, ka viņi, tik atšķirīgu laikmetu cilvēki, sadraudzējušies. Kopš šī brīža abiem taču nāksies dzīvot vienā pasaulē.
Lučiano pamodināja steidzīgu soļu un klusinātu balsu troksnis. Ar pūlēm saģērbies, viņš devās uz kalpu galu tur valdīja liels satraukums.
Kas noticis? zēns jautāja, skaidri zinādams atbildi.
Nespējam pamodināt jauno kungu, skaidroja mājas pārvaldnieks. Viņš… viņš izdzēris mikstūru nezinām, kādu tieši.
Vai aizsūtījāt pēc ārsta? jautāja Lučiano.
Jā, atbildēja pils pārvaldnieks, un Hercoga.
Ielaidiet mani iekšā! palūdza Lučiano.
Iegājis istabā, Lučiano apsēdās pie gultas ar aizmigušo Falko, kurš gulēja tāpat, kā Lučiano viņu naktī bija atstājis. “Interesanti, ko viņš patlaban dara Anglijā,” nodomāja Lučiano.
Kad Falko bija līdz sātam paēdis, Džordžija izrādīja viņam vannasistabu, paskaidroja, kā rīkoties ar dušu, elektrisko zobu birsti un pat Ralfa skuvekli.
Pēc dažiem gadiem tev tāda ierīce būs jālieto pašam, ja vien nesadomāsi uzaudzēt bārdu, Džordžija paskaidroja. Viņa aši izvadāja zēnu pa māju, parādīja, kā darbojas televizors un dators. Jo sevišķi Falko valdzināja elektriskie slēdži un krāni, bet nepatika paklāji uz grīdas, lai gan staigāt ar kruķiem pa tiem bija ērti.
Nāc! aicināja Džordžija. Mums jāiet. Labāk pārlieku nepieķeries manām mājām. Šeit tāpat dzīvot nevarēsi.
Varbūt iesim uz slimnīcu? lūdza Falko.
Pagaidām vēl ne, atbildēja Džordžija. Vispirms mums tevi jāreģistrē. Vai neesi aizmirsis, ko teicu par atmiņas zudumu?
Viņi lēnām soļoja pa Islingtonas ielām, šoreiz neskaitīdami minūtes, lai Falko aprod ar mašīnām un troksni. Džordžija centās izsmeļoši pastāstīt par luksoforu gaismām un gājēju pārejām, neaprobežodamās tikai ar palīdzību šķērsot ielu.
Falko interesējās par visu, sevišķi jau par garāmgājējiem. Viņš atklāja, ka vīriešus grūti atšķirt no sievietēm.
Visi staigā ūzās! Falko čukstēja.
Viņam pašam gan neviens nepievērsa uzmanību. Pēc Tālijas pieredzes Džordžija zināja, ka cilvēki visbiežāk ēnu pat neievēro, turklāt pelēcīgajā Anglijas vasaras dienā cilvēks bez ēnas nebija tik uzkrītošs kā spožajā Remoras saulē.
Tuvojoties mērķim, Džordžija palēnināja soli. Par šo brīdi meitene bija domājusi, un nu, kad tas bija klāt, viņu pārņēma augošs nemiers.
Labi, Džordžija teica, pagaidi tepat, es tikmēr ieiešu un visu noskaidrošu.
Ierodoties vasaras pilī, Hercoga rumaks mirka sviedros. Nokāpis zemē, di Kimiči pasvieda staļļa puisim pavadu, bet pats metās augšā pa kāpnēm, izlaizdams katru otro pakāpienu.
Kad izmisušais Hercogs, atrāvis durvis, metās uz gultu, Lučiano pielēca no krēsla. Nikolo sagrāba dēlu rokās, bet zēna ķermenis bija ļengans un paļāvīgs.
Kur ir ārsts? uzstāja Nikolo. Redzot Hercoga neprātu, metās baisi, tāpēc Lučiano, kamēr kalps skaidroja, ka ārsts jau ceļā, lūkoja izslīdēt laukā pa durvīm.
Pagaidi! Hercogs ieaurojās. Tu! Belecas puika! Paliec uz vietas! Kas tev par to visu zināms?
Šorīt dzirdēju kņadu, Lučiano nemelodams atbildēja. Kalpi pateica, kas noticis. Lūkoju Jūsu Gaišības dēlu modināt atradu viņu tādu, kā redzat. Kopš tā brīža esmu līdzās viņam un gaidu ārstu.
Vai pagājušajā naktī biji šeit? Nikolo jautāja.
Lučiano pamāja.
Bet kur tas otrais tavs kalps?
Mans draugs, rāmi izlaboja Lučiano. — Džordžio būs devies atpakaļ uz Remoru. Es pats arī labprāt turp brauktu, lai paziņotu viņam par notikušo.
Lučiano ar Džordžiju bija norunājuši, ka
Nikolo mētāja galvu kā ievainots lācis.
Pagaidām ej, viņš teica. Bet mums vēl ar tevi būs saruna. Jo īpaši tad, ja manam dēlam kaut kas notiks.
Ar smagu sirdi iekāpis karietē, Lučiano devās atpakaļ uz Remoru.
Zēnam zudusi atmiņa? kā nesaprazdama pārjautāja Vikija Malholenda.
Džordžija pacietīgi sāka skaidrot no sākuma.
-Jā, es jums jau teicu: viņš pienāca uz ielas man klāt, kad gāju garām. Pie jūsu durvīm piezvanīju tāpēc, ka nevienu citu tuvumā nepazīstu. Nezinu, ko darīt. Viņš, šķiet, aizmirsis pilnīgi visu neatceras nedz savu dzīvesvietu, nedz arī to, kas ir vina vecāki.
Bet varbūt viņš dzen jokus?
Nē, viņš izskatās tāds… savāds. Turklāt smagi cietis. Pārvietojas ar kaiķiem, viena kāja sakropļota. Tādā stāvoklī uz ielas ilgi neizturēt. Varbūt piezvanīt policijai?
Pagaidi, teica Vikija, ielaizdama rokas savos cirtainajos matos. Viņš stāv tur laukā?
Teicu, lai uzgaida, kamēr sameklēšu palīdzību.
Nu, varbūt labāk ievedīsim viņu šeit, pirms kaut ko sākam darīt, ierosināja Vikija.
“Izdevās!” nodomāja Džordžija. Par pārējo, cerams, parūpēsies pats Falko.
Abas ar Vikiju, piegājušas pie ieejas durvīm, pamāja Falko. Zēns stāvēja, kur Džordžija viņu bija atstājusi pie vārtiem -, bāls, saguris, ar visu svaru balstīdamies uz kruķiem. Džordžija dzirdēja, kā Vikijai, ieraugot Falko melnās cirtas un smalko, skaisto seju, aizraujas elpa.
Varbūt tu vēlētos ienākt? Vikija pajautāja, un Falko viņai uzsmaidīja.
Pienāca diena, kad Ariannai bija jaaizceļo no Belecas. Iebraukt Remorā bija paredzēts desmitajā augustā, un nākamajā
dienā pilsētas
Lagūnu Arianna atstāja pirmo reizi, kopš stāšanās Hercogienes amatā tā bija viņas pirmā nozīmīgākā valsts vizīte. Arian-nas kalpone Barbara sekoja otrā pajūgā, kurā bija sakravātas lādes ar tērpiem Hercogienes oficiālo pasākumu nedēļai. Kad Hercogienes svīta ieradās piestātnē, lai dotos uz cietzemi, lādēm vien vajadzēja trīs mandolas.
Labi, ka, arī braucot pa jūru uz cietzemi, Ariannas seju sedza maska un galvā bija kapuce, jo viņā kūsāt kūsāja gaužām nehercogisks ceļotprieks. Krastā jauno Hercogieni sagaidīja jauni pārdzīvojumi. Belecas valsts kariete stāvēja cietzemē, un ceļošanai to izmantoja reti. Arianna pirmo reizi dzīvē ieraudzīja zirgus, kas ar savu dižo augumu un spēku uzreiz iedvesa viņā godbijību.
Nu viņa ieraudzīja Gaetano liela bēra mugurā, ko viņš, jājot uz Belecu pirms trim nedēļām, bija atstājis hercoga Nikolo stallī. Jaunais di Kimiči Hercogienes acīs cēlās. Arianna no karietes lodziņa viņam uzsmaidīja.
Jūs,
Tas tiesa, Jūsu Gaišība, Gaetano Hercogienei oficiāli atbildēja. Lai cik skaista jūsu pilsēta, zirgu man tur pietrūka.
Priecājos dzirdēt, ka vismaz citā ziņā jūtaties gandarīts, -Arianna, aizvilkdama aizkariņu, piebilda.
Ka tevi sauc? jautaja Vikija, iesēdinādama Falko virtuves krēslā. Vai savu vārdu atceries?
Nikolass Hercogs, atbildēja Falko, uzmanīgi izrunādams vārdu, ko abi ar Džordžiju bija izdomājuši. Vārds paša mutē skanēja neparasti, taču viegli iespiedās atmiņā.
Nikolas, turpināja Vikija, vai vari mums kaut ko par sevi pastāstīt?
Falko purināja galvu.
Nē, viņš meloja.
Kur tu savainoji kāju? Vikija nelikās mierā.
Laikam negadījumā, jājot ar zirgu, atbildēja Falko.
Bet kā tu nokļuvi šeit?
Falko uzmeta lūdzošu skatienu Džordžijai. Es tiešām nezinu, viņš teica, juzdams acīs sariešamies asaras.
Vikijas seja saviebās sāpēs. Metusi mieru iztaujāšanai, viņa aizgāja uzlikt uz uguns tējkannu.
Šķiet, tev taisnība, Džordžij, Vikija klusā balsī sacīja.
Nekavējoties jāpiezvana uz policiju un iespējami ātri jānoskaidro, kur ir viņa vecāki. Bet vispirms iedzersim kafiju -zēns izskatās galīgi izvārdzis.
Brīdi vēlāk Vikija ienesa paplāti dzīvojamā istabā, kur stāvēja klavieres un vijoles. Izdzirdējusi sev aiz muguras Falko pārsteiguma saucienu, Vikija teju neizlaida no rokām paplāti. Zēns lūkojās uz klavierēm noliktajā fotoattēlā. Lai arī jaunāks, viņam pretī lūkojās pats
Redzu, ka tu skaties fotogrāfijā, viņa teica. Mans dēls Lusjēns. Viņš… pērn nomira.
Viņš tagad dzīvo citā vietā, atbildēja Falko. Džordžija iebukņīja princim potītē.
Vikija nobālusi apsēdās.
To pašu bērēs teica tas savādais vīrietis, viņa ar trīsām atcerējās. Ko gan tas viss nozīmē? Vikija pārlaida plaukstu pār acīm. Dažkārt man šķiet, ka Lusjēns turpina dzīvot kādā citā pasaulē. Man pat liekas, ka esmu viņu redzējusi.
Vikija uzmeta jauniešiem piesardzīgu skatienu, lai pārliecinātos, ko viņi par to domā.
Manuprāt, tā tikai tāda runāšana, aši izmeta Džordžija.
— Varbūt reliģiozs cilvēks.
Un tad paglūnēja uz Falko.
*
Šodien mums bija pavisam neparasts gadījums, Mora pie pusdiengalda ierunājās. No policijas atveda zēnu, kam zudusi atmiņa, laikam vecāki viņu pametuši.
Apžēliņ, atsaucās Ralfs, cik viņam gadu?
Trīspadsmit, atbildēja Mora. Vismaz viņš pats tā saka. Izskatās jaunāks. Turklāt smagi cietis fiziski, pārvietojas ar kruķiem. Taču pats dīvainākais, ka par zēnu pavēstīja Džordžijas vijoļspēles skolotāja Vikija Malholenda.
Džordžijai pēkšņi likās, ka Boloņas spageti garšo pēc pelniem. Viņa skaļi norija siekalas. Laiks vaļsirdīgi atzīties. Tikmēr Rasels spicēja ausis, lai gan parasti pusdienu laikā bija izklaidīgs.
Jā, vispār jau viņu tur klīstam ievēroju es, iedama garām Vikijas mājai, ierunājās Džordžija. Palūdzu Vikijai, lai izsauc policiju.
Visu acis pievērsās Džordžijai.
Bet, dieva dēļ, kāpēc tu man neko neteici? jautāja Mora.
Džordžija paraustīja plecus. Kas tur liels, viņa attrauca.
Kā? Vai tad tu katm dienu uzej pamestus bērnus, ko? -brīnījās Ralfs.
Kropļus Džordžija atrod bez grūtībām, atsaucās Rasels.
Viņa tos kolekcionē.
Cilvēkus ar īpašām vajadzībām, Rasei, māte skarbi iebilda. Nu, Džordžij, varēji gan pateikt. Tad es būtu oficiāli uzrakstījusi pieteikumu.
Kādu pieteikumu? Es taču viņu redzēju pirmo reizi mūžā, meloja Džordžija. Nejauši pamanīju, ievedu pie Malholendas kundzes, un viss. Vai tas kāds noziegums?
Nē, bet rada sarežģījumus, skaidroja Mora. Saproti, par bērnu ar tādu aprakstu netika ziņots, tāpēc mums nācās nodot viņu pagaidu aizbildņiem. Neba tu nezini, kā pie mums Islingtonā atbalsta bērnus, kam vajag audžuvecākus, un visi mūsu bērnunami plīst pa šuvēm!
Tikai nesakiet, ka vajadzēs viņu pieņemt savās mājās! -ierunājās Rasels.
Nē, Rasei, atbildēja Mora. Pieteicās Malholendi, un mēs viņus apstiprinājām par pagaidu aizbildņiem. Kamēr sameklēsim īstos vecākus, zēns dzīvos pie viņiem.
Bet kur, tavuprāt, palikuši vecāki? jautāja Ralfs.
Vecāki, visticamāk, ir patvēnima meklētāji, tā man šķiet, un pametuši bērnu apzināti sak, kāds atradīs, un bērns saņems kārtīgu medicīnisko aprtipi. Varbūt pat viņš Anglijā ieradies viens. Nav jau pirmais gadījums, teica Mora.
Tomēr mazliet nežēlīgi tā pamest bērnu, turpināja Ralfs.
Sevišķi, ja viņam zudusi atmiņa.
Ja vien tā ir zudusi, Mora šaubījās. Ļoti iespējams, ka vecāki piekodinājuši viņam tā teikt izklausās traģiskāk. Man tomēr gribas domāt, ka zēna ģimene nebūt nav cietsirdīga.
Džordžijai sametās neomulīgi mātes minējumi nebija tālu no patiesības.
Apsveicam ar atgriešanos! teica Paolo. Šķiet, pēdējā laikā tu mūs apciemo reti.
Nestrīdos, atzina Džordžija. Turpmāk būs citādi.
Tiešām? jautāja padzīvojušais
Kamēr neatbrauca ekipāža ar Lučiano, Džordžiju puslīdz lika mierā. Lučiano nācās pastāstīt Paolo un Doktoram Detridžam par negadījumu, kas bija noticis ar Falko. Visi četri
Neba jūs abi neapjautāt bērneļa ieceri? ierunājās Det-ridžs. Viņš pastrādājis baisas lietas.
Manuprāt, Falko vienkārši apnika dzīvot un mocīties, -teica Lučiano.
Bet vai viņš jums nedz vienam, nedz otram par savu nodomu neieminējās? iztaujāja Paolo.
Nebija viegli, skatoties abiem vīriem acīs, izturēt jautājumu zalvi. Beigās Paolo lika Lučiano un Džordžiju mierā, tomēr izskatījās galīgi sadrūmis.
Ar lielu atvieglojuma izjūtu abi jaunie
Negribētos pārdzīvot vēl vienu tādu nakti, atzinās Lučiano. Kā jums klājās tajā pasaulē?
Jauki, atbildēja Džordžija, lai gan pati jutās un arī izskatījās draņķīgi. Tagad meitenei bija noslēpums no Lučiano un arī citiem tāliešiem. Nevar zināt, ko Lučiano par viņas plānu teiktu.
Londonā Falko vaļējām acīm bija atlaidies gultā, kas savulaik piederēja Lučiano. Jaunais di Kimiči nekādi nespēja atslēgties. Pēc otrās
Uzzinājis sievas nodomu pieņemt ģimenē noklīdušu zēnu, viņš nedomādams piekrita.
Cik jauki atkal just mātes rūpes! Falko jau bija gandrīz aizmirsis, kā tas ir.
Tomēr jauno princi mocīja sirdsapziņa: viņš taču bija ieņēmis Lučiano vietu. Smagu sirdi Falko domāja par ciešanām, kuras, uzzinot par notikušo, piemeklēs viņa Remoras, Džiljas un Belecas radus. Falko zināja, ka Džordžija šobrīd kopā ar Lučiano uzturas Remorā, un pēkšņi viņu sagrāba ilgas pēc Tālijas.
Tāpat kā no ģimenes, Falko bija atteicies arī no Lučiano; jāatzlst, ka
Nopūties Falko aizvēra acis. Spogulis gultas kājgali rādija melnas cirtas uz spilvena ne jau pirmoreiz.
Ko… ko tu izdarīji! iesaucās Lučiano.
Viņš bija gribējis uzzināt visu, kas ar Falko notika Londonā, un Džordžija, lai ari nodomājusi šo plāna daļu pagaidām neatklāt, nespēja klusēt. Kaut tik labuma, ka abi ar Lučiano atradās sabiedriskā vietā. Patlaban abi, sēžot uz akmens apmales, kas ieskāva slaidu kolonnu laukuma vidū, malkoja
Lučiano ārdījās tik neganti, ka Džordžija zaudēja dūšu. Meitene bija cerējusi, ka viņš to vismaz apbrīnos, uz neko vairāk jau cerēt nevarēja, un tagad pati bija visu sagrāvusi.
Nespēju ticēt, Lučiano teica. Mani vecāki! Viņi taču nekad nerunāja par adopciju!
Nu, tas notika diezgan negaidīti, skaidroja Džordžija.
Viņiem piedāvāja, jo citas mājas sociālais dienests viņam nespēja atrast.
Man gan tas viss atgādina rūpīgu plānošanu, Lučiano skarbi pārmeta. Tu taču neteici, ka tiks iesaistīti mani vecāki!
Un tu iebilsti? Džordžija satraukta jautāja.
Nē, mirkli padomājis, Lučiano atbildēja. Ne gluži. Vienkārši esmu satriekts. Kā tev vispār kaut kas tāds varēja ienākt prātā?
Pēc sarunas ar tavu mammu, atzinās Džordžija. Viņa joprojām skumst pēc tevis. Falko taču kaut kur jādzīvo, un es iedomājos, ka tavai mammai vajag zēnu, par ko rūpēties.
Vai tik tu neesi žēlsirdīgā samariete? iedzēla Lučiano, izmocīdams smaidu. Zinu, tas izklausās patmīlīgi, tomēr man nepatīk, ja mani kāds aizvieto, pat Falko.
Džordžija cieši paspieda Lučiano roku.
Tā nenotiks, viņa teica, tevi aizstāt nevar.
Viņi devās atkal pie letes, lai atdotu koka krūzes, Tālijā vienreizējas lietošanas priekšmetu nebija.
Vai nav savādi, ka pēc nedēļas te būs sacīkšu trase? -ierunājās Džordžija, tīšuprāt mainīdama sarunas tematu. Če-zare un visi pārējie auļos ap laukumu.
Un Auna ļaudis drūzmēsies ielās, lai viņu un Arkandželo atbalstītu, piebilda Lučiano. Atnāks visa ģimene.
Vai tu sēdēsi skatītājos? painteresējās Džordžija.
Jā, juzdamies mazliet neveikli, atbildēja Lučiano. Cik zinu, mums ar Doktoru Detridžu Pāvesta tribīnē rezervētas vietas blakus Rodolfo un Hercogienei.
Karaliskajā ložā, piebilda Džordžija. Kā tas nākas, ka tu saejies ar aristokrātiem, bet es tikmēr esmu necils staļļa zēns?
Nejaušība, atbildēja Lučiano, bet varbūt liktenis.
Tev neatliks nekas cits kā sēdēt
Skat! pēkšņi iesaucās Džordžija. Zivis!
Lučiano satvēra dunci sev pie jostas. Trīs jaunieši, kas viņiem tuvojās, tiešām bija ģērbušies zili rozā Zivs zvaigznāja krāsās un pārāk draudzīgi neizskatījās. Sacīkšu priekšvakarā naidīgums starp zvaigznājiem padziļinājās. Lučiano un Džordžija bija mazākumā. Te negaidot Zivis atkāpās.
Pagriezušies Lučiano un Džordžija ieraudzīja tuvojamies Čezari un Paolo. Laikam jau Zivis nosprieda, ka četriem Auniem labāk griezt ceļu, sevišķi jau tāpēc, ka viens no atnācējiem bija izteikti stalts.
Sumināti, sveicināja Paolo. Diemžēl manas vēstis būs nepatīkamākas nekā Zivis, kur nu vēl tādas "mailītes" kā šī trijotne. Pēc jums ieradās ziņnesis. Hercogs Nikolo grib jūs abus redzēt Pāvesta pilī. Un aizkavēšanos viņš necietīs.
*
Pāvesta pilī Rinaldo di Kimiči gaidīja visnotaļ nepatīkama samna ar tēvoci. Rinaldo bija noklusējis par savulaik notverto jauno belecieti toreiz plāns ar lielu blīkšķi izgāzās. Savu vainu viņš izpirka, aizsūtot uz Džilju vēsti par krietni svarīgāku pasākumu sazvērestību pret Hercogieni. Taču patlaban Hercogs uzstājīgi pieprasīja izstāstīt visu, kas Rinaldo zināms par Lučiano.
Noķēri un atlaidi? Nikolo neticīgi jautāja. Zinādams, ka puika ir
Tās bija aizdomas, tēvoci. Turklāt, ja viņš arī bija no citas pasaules pats savām acīm redzēju, ka bez ēnas, tagad vairs nav. Vecā burvja Rodolfo plānos kaut kas nogājis greizi. Es jau teicu: kad izvirzījām pret puiku apsūdzību, viņam bija skaidri redzama ēna.
Bet kur palika tā grāmata? nerimās Nikolo. Tu stāstīji par grāmatu, kura viņam dārga un kurai kaut kāds sakars ar viņa spējām.
Rinaldo krēslā sagrozījās.
Grāmata ir pie manis, tēvoc, -taču nezinu, no kura gala tai ķerties klāt. Man ir aizdomas par kaut kādu blēdību.
Un tu tiešām puiku atlaidi?
Nevarējām taču viņu aizturēt veselu mūžību.
Varējāt pārgriezt rīkli, kamēr viņš pie jums bija.
Ienāca sulainis.
-Jūsu Gaišība, ieradušies jaunieši, pēc kuriem sūtījāt.
Vari iet, Rinaldo, Nikolo dzestri norīkoja.
Lučiano, pārmīdamies durvīs ar veco ienaidnieku Vēstnieku, satrūkās. Džordžija redzēja Rinaldo pirmoreiz un par viņa attiecībām ar Lučiano neko nezināja. Viņas acīs tas bija izstīdzējis, nemierīgs jauneklis, kas pagāja garām, smaržu mākoņa pavadīts. Nākamās divdesmit minūtes aizritēja, Hercogam neganti iztaujājot abus
Turklāt atbildes Nikolo neapmierināja. Tas bija neizbēgami, jo Lučiano un Džordžija, izrādot cieņu Falko vēlmēm, bija spiesti melot. Tomēr apmānīt Hercogu nebija viegli. Abi
Pat nedomājiet atstāt Remoru! Hercogs dzedrā balsī brīdināja. Visi pilsētas vārti taps aizslēgti, projām netiksiet! Ja mans dēls neatgūsies, jums būs jāpaliek tepat!
Pēc Lučiano un Džordžijas aiziešanas Hercogs saķēra ar rokām galvu.
*
No Remoras puses, spēkus netaupīdams, traucās jātnieks. Ceļā vairākkārt nomainījis zirgus, viņš beidzot nakts melnumā iejoņoja viesnīcā Volanas nomalē. Viesnīcnieks samiegojies nevarēja izšķirties, vai drīkst traucēt jaunā prinča mieru, tomēr beigās tika pārliecināts, ka gadījums ir neatliekams. Pēc mirkļa, acis berzēdams, Gaetano sēdēja gultā, pūlēdamies aptvert jātnieka atnesto vēsti.
Trešdien, rīta agrumā pa Saules vārtiem izbrauca smalka kariete. Logus tai sedza biezi aizkari, kas slēpa abus pasažierus. Uz jumta bija sakrauti ceļojumu saiņi, blakus kučierim sēdēja kalps smalkā livrejā. Gara auguma slaids rudmatis -tādi Tālijā sastopami reti un tāpēc bauda cieņu.
Kariete grabēdama ripoja pa tukšajām baiģētajām ielām, līdz iebrauca Auna zvaigznājā. Pie garas ēkas
Paraustījis klauvēkli, rudmatis iegāja namā pārliecināties, ka tur viss kārtībā. Tikai pēc rūpīgas telpu pārbaudes un atzīšanas par labām viņš sniedza roku ceļotājai, lai viņai vieglāk izkāpt no karietes. Atbraucēja bija glīta pusmūža sieviete pelēkā samta ceļošanas tērpā, vēl tīri slaida. Kundzes seju aizklāja plīvurs, pa pēdām viņai gāja kalpone, nesdama dažnedažādas kārbiņas un somas, kuras kalps pēc brīža pieklājīgi izņēma viņai no rokām. Visi trīs nemanīti iegāja namā viņus redzēja tikai baložu pāris un pelēks kaķis tikpat kopts kā smalkā svešiniece.
Nākamajā nedēļā Falko tika ierauts notikumu virpulī. Vispirms bija jāiet pie ārsta. Ārste Kenedija, ieraudzījusi Falko ierodamies kopā ar Vikiju Malholendu, rādīja pārsteigtu vaigu. Viņa ar Sociālo dienestu bija vienojusies, ka steidzami pieņems zēnu un novērtēs viņa veselības stāvokli. Ieradās arī Mora. Abas sievietes bija nedaudz pazīstamas.
Ārste ilgi un pamatīgi izmeklēja Falko, uzrunādama viņu par Nikolasu. Falko bija jāpatur prātā savs jaunais vārds. Uz ārstes jautājumu par bērnībā pārciestajām slimībām viņš nespēja atbildēt.
Labi, izmeklējusi Falko un izpildīdama Moras atnesto veidlapu, ārste turpināja, savā ziņā tu esi diezgan labā stāvoklī. Barojums labs, sirds un plaušas veselas. Tavos gados derētu pieaudzēt klāt divus trīs kilogramus. Augumā gan neesi pārāk padevies, bet varbūt sāksi strauji augt. Galvenais, protams, ir kāja. Par negadījumu, tu saki, viss aizmirsies, vienīgi, ka viss saistīts ar jāšanu? Lūzums gaužām nelāgs, saau-gumi slikti.
Vai jūs varētu manu kāju salabot? painteresējās Falko. Tieši tāpēc jau viņš šurp atceļoja.
Fs ne, atbildēja ārste Kenedija, bet, ieskatījusies zēna grūtsirdīgajā sejā, pasmaidīja un piebilda, taču ortopēdiska ķirurģiska iejaukšanās, manuprāt, tev spētu palīdzēt.
Tad ārste vērsās pie Moras: Uzrakstīšu pieprasījumu, lai Nikolasu pēc iespējas ātrāk uzņem
Kā jūs domājat, vai pēc operācijas zēns varēs normāli staigāt? ierunājās Vikija, pajautādama to, ko neuzdrīkstējās Falko.
Malholendas kundze, neko jums solīt nevaru, atbildēja ārste. Tā nav mana specialitāte. Paklausīsimies, ko teiks ķirurgs. Tūdaļ pat piezvanīšu ārsta Tērnbula sekretārei, uzzināšu, kurā dienā viņi var zēnu uzņemt. Gadījums ir visai neparasts, un tāpēc, manuprāt, ilgi gaidīt nevajadzēs.
Paldies Dievam, atsaucās Mora, kurš tad nezina, kā dažkārt izrīkojas valsts veselības aizsardzības iestādes!
Un tad, iekodusi lūpā, nožēloja, ka palaidusi mēli, jo Vikijai pār seju pārslīdēja ēna. Protams, dedzīgajai, gādīgajai sievietei par ārstiem un slimnīcām zināms vairāk nekā viņai, tas nu jāatzīst.
*
Džordžija paņēma Falko līdzi uz Goldsmita kunga veikalu. Princim ļoti iepatikās džungļiem līdzīgā aina, kas atklājās viņa acu priekšā tabakdozes un pulksteņi, zupu terīnes un pianolas [6] fragmenti. vecais antikvariāta tirgotājs uzmeta ziņkārīgu skatienu Falko kruķiem, pēc tam Džordžijai. Viena no Goldsmita kunga īpašībām, kas Džordžijai patika, bija tā, ka par sīkumiem viņš neizprašņāja.
Mans draugs Nikolass,. meitene iepazīstināja. Goldsmita kungs, un domās piebilda: “Arī mans draugs. Vēl arī Alise, tātad šajā pasaulē jau trīs.”
Goldsmita kungs, viņasprāt, mazliet atgādināja Doktoru Detridžu. Vecais tirgotājs un Falko apbrīnojami ātri atrada kopēju valodu pēc brīža abi kopā jau pētīja pulksteņa skapīša saturu.
Remorā pamazām sabrauca viss di Kimiči klans. Gaetano pēc vēstneša ierašanās agrā rita stundā bija atvainojies Hercogienei. Arianna, zaudējusi ceļabiedai, mazliet sapīka nāksies divas dienas aizkavēties prinča dzimtajā pilsētā Džiljā -, taču, redzēdama, ka jaunais di Kimiči tā bēdājas par brāli, viņa atmaiga.
Gaetano nosūtīja vēsti uz Belecu, un pēc pāris dienām bija jāierodas Frančeskai. Hercogs norīkoja ziņnešus uz Džilju, un ieradās pārējie Falko radinieki. Vecākie brāļi Fabricio un Karlo un māsa Beatriče, pametuši visus darbus, nekavēdamies steidza uz Remoru.
Falko ķermenis bezsamaņā tika pārvests no Santa Finas uz pilsētas slimnīcu, kas atradās Dvīņu zvaigznājā viņpus skvēram tāpat kā Pāvesta pils un katedrāle. Pāvests ik dienu noturēja katedrālē aizlūgumu par Falko, un Remoras ļaudis pieminēja viņu savās lūgsnās.
Falko, pēc oficiālā atzinuma, cieta
Hercogs neēdis un negulējis kā piekalts sēdēja pie dēla gultas, izņemot brīžus, kad meita Beatriče piespieda tēvu atpūsties un iebaudīt kādu miltumiņu. Viendien Hercogs aizsūtīja kalpus meklēt manušus un palūkot, vai aklais arfists nevarētu atnākt un pamuzicēt Falko zem slimnīcas loga.
Ieradās Aurelio un nospēlēja bezgala skumjas, žēlabainas meldijas tādas Remorā vēl nebija dzirdētas, ļaudis visapkārt mirka asarās. Rafaela šoreiz ziedojumus nevāca.
Lučiano un Džordžijai bija, ko turēt. Abi dzīvoja Hercoga draudu ēnā un satraukumā par Falko. Džordžijai izdevās pārliecināt Lučiano, ka Falko viņas pasaulē klājas labi, tomēr nedz viens, nedz otrs nebija domājis, ka zēna ķermenis Tālijā tik siksti turēsies pie dzīvības.
Ieradies Remorā trešajā dienā kopš brāļa atrašanas nesamaņā, Gaetano devās taisni uz slimnīcu. Pēc vairākām mokošām stundām viņš jāja uz Aunu. Staļļa pagalmā Gaetano sastapa Lučiano, Džordžiju un Čezari. Sākumā viņi tikai klusēdami apskāvās.
Negaidīju, ka tas notiks tik drīz, čukstēja Gaetano. Falko gan no manis atvadījās, tomēr, godīgi sakot, lāgā neticēju, ka viņš izšķirsies. Vai bijāt kopā ar viņu? Vai nekādi šķēršļi neradās?
Es ne, atbildēja Čezare, jo neesmu
Mēs bijām līdzās Falko, sacīja Lučiano. Džordžija uzņēmās kārtot visas lietas savā pasaulē.
Falko nonācis labās rokās, piebilda Džordžija.
Vislabākajās, precizēja Lučiano, viņš dzīvo pie maniem vecākiem.
Gaetano satrūkās, bet pēc tam apskāva Lučiano.
Tad jau mēs tagad esam brāļi, viņš teica.
Lučiano ievilka elpu.
Bet ko tu domā par Hercogieni? viņš apvaicājās.
Valdzinoša, Gaetano atbildēja. Tiešām apbrīnojama. Pēc dažām dienām viņa būs šeit.
Bet Džordžija nodomāja: “Interesanti, kuram sirds sit straujāk man vai Lučiano?”
19. nodaļa.
Bija jau vēla pēcpusdiena, kad pa Saules vārtiem rībēdama iebrauca Belecas valsts kariete. Paprāvs remoriešu pūlis, lielākoties Auna pavalstnieki, sagaidīja Hercogieni, sveikdami un mādami ar balti melnajiem pilsētas karodziņiem un dažiem ar maskām izgreznotiem Belecas karogiem. Gaetano stāvēja pie vārtiem blakus vecākajiem brāļiem un tēvocim, pārstāvēdams di Kimiči ģimeni. Hercogs Nikolo nebija pierunājams atstāt slimnīcu pat tik nozīmīgas viešņas dēļ.
Heroldi notaurēja apsveikuma fanfaras, piebalsojot vājiem bungu sitieniem pārējie zvaigznāji pirms sacīkstēm nenogurstoši turpināja parādes mēģinājumus. No karietes izkāpa Rodolfo un, pasniedzis roku, palīdzēja izkļūt ārā Ariannai, lai viņa var noklausīties pāvesta Saudzīgā VI svinīgo apsveikuma mnu.
Pūlis saviļņojās. Hercogiene bija tikpat skaista kā viņas labā slava, vienīgi žēl, ka nevarēja labi redzēt seju to atbilstoši
Hercogienes pilsētas paražai sedza maska. Lai nu kā, bet viņa bija slaida, gracioza, ar nepaklausīgām kastaņkrāsas cirtām, kuras savaldīja tikai vaļīgs mezgls galvas virspusē. Ģērbusies Hercogiene bija balti melnā satīna tērpā, izradot cieņu Remoras pilsētas krāsām, tādu niansi pilsētnieki prata novērtēt.
Paklanījusies un sakņupusi Pāvesta priekšā, Arianna noskūpstīja viņa gredzenu, izrādīdama augstu godu baznīcai -arīdzan to remorieši mācēja novērtēt. Aši uzcēlis Ariannu kājās, Pāvests iepazīstināja viņu ar saviem trim brāļadēliem. Pūlis aplaudēja glītajiem, jaunajiem Džiljas prinčiem, kas cits pēc cita noliecās pār Hercogienes roku. Visi skaidri redzēja, ka visilgāk viņa sarunājas ar jaunāko brāli, kas nebija pat skatiena vērts.
To redzēja arī Lučiano, kas stāvēja Auna atbalstītāju vidū. Ariannu viņš nebija saticis veselu mēnesi, un ej nu sazini, kad viņi atkal būs divatā. Hercogieni aizveda uz Pāvesta pili Dvīņu zvaigznājā no tiem Lučiano patlaban vairījās. Turklāt Arianna nevarēja vien beigt nināt ar Gaetano. Lučiano jutās draņķīgi. Lai kā viņam patika Gaetano, Arianna bija dārgāka.
Salīkušais, melnais stāvs Ariannai aiz muguras uz brīdi pagriezās
Viņi izskatās tīri nekas, Lučiano pie pašas auss atskanēja klusa balss, un pagriezies
Silvij! Lučiano izdvesa. Necerēju jūs šeit sastapt.
Viņi arī ne, Silvija smaidīdama atbildēja. Kā tev šķiet, vai viņi priecāsies?
Bet tas taču ir bīstami! čukstēja Lučiano. Visapkārt murd di Kimiči, turklāt Hercogs ir draudīgā noskaņojumā.
Dzirdēju par to zēnu, atbildēja Silvija. Vai nav dīvaini, ka cilvēks, kas pasūta otram cilvēkam nāvi kā jaunu zābaku pāri, ir tik mīlošs ģimenes tēvs?
Viņš ir mans draugs, teica I.učiano.
Hercogs Nikolo? nesaprata Silvija.
Nē, viņa jaunākais dēls Falko, atbildēja Lučiano. Mani hercogs Nikolo, jādomā, labprāt noliktu līdzās savam nākamajam zābaku pārim.
Zinot, ka Lučiano tiksies ar izdaudzināto Ariannu, Džordžijai tonakt bija smagi atstāt Remoru un sveikt rītu Londonā. Pietiekami sarežģīti būtu jau tad, ja sendienu Lusjēns dzīvotu un atrastu sev draudzeni Džordžijai pazīstamo meiteņu vidū. Jaunais Lučiano samta tērpā kopā ar augstdzimušajiem draugiem dzīvoja pasaulē, kas grima gadsimtiem senā pagātnē, un tajā Džordžija varēja uzturēties tikai laiku pa laikam. Tagad bija ieradusies Hercogiene, un Džordžijas personīgais laiks ar Lučiano tuvojās beigām.
Pēdējā nedēļa Remorā bija tik baisa, ka dažbrīd Džordžijai pat gribējās nakts ceļojumus pārtraukt. Galu galā viņas plāns jau bija īstenots. “Nikolass Hercogs” meitenes pasaulē dzīvoja drošībā, Malholendi par Falko rūpējās, veda pie ārstiem un veidoja viņa jauno nākotni.
Bet Remorā Falko dzīvība dzisa. Par to nešaubījās neviens. Hercogs, aiz bēdām vai zaudējis prātu, bez pārtraukuma kluknēja slimnīcā līdzās dēla gultai. Tomēr Džordžija katru nakti
Abos notikumos bija iesaistīti abi Džordžijas Remoras draugi. Čezare nespēja slēpt prieku par
Lučiano ne pa jokam uztraucās par likteni, kas varētu piemeklēt viņu un Džordžiju. Nikolo di Kimiči abiem bija piedraudējis, piesolīdams Falko nāves gadījumā nopietnas sekas, un šis bridis tuvojās. Falko gandrīz nedēļu nebija atvēris acis -kopš rīta, kad viņu atrada ar iztukšotu indes pudeli. Remoras ārsti bija neizpratnē. Nekādi saindēšanās simptomi nebija konstatēti. Turklāt nevienam negribējās ticēt, ka tik jauns cilvēks spēj labprātīgi aiziet no dzīves. Pašnāvības Tālijā bija retums, toties slepkavības ikdienišķa parādība.
Džordžija un Lučiano bija mēģinājuši iekļūt slimnīcā, bet netika ielaisti. Hercogs sargāja Falko kā acuraugu. Džordžija visu, ko zināja par jaunā tālieša gaitām Londonā, izstāstīja Lučiano, kad abi sēdēja Paolo virtuvē.
Džordžijas pasaulē Falko bija atplaucis. Meitene tagad bieži viesojās Malholendu namā, un neviens par to nebrīnījās -zēnu taču atrada viņa. Lai nu kā, nebija tik viegli saukt Falko par Nikolasu. Lai nu kā, princis labi iejutās jaunajā tēlā. Malholendi nopirka zēnam jaunu drēbju kārtu, bet viņš nenoniecināja ari dažu labu saglabājušos Lučiano apģērba gabalu, no kura tas savulaik bija izaudzis. Pirmoreiz satiekot Falko pelēkajā sporta kreklā ar kapuci, ko Lučiano nēsāja tolaik, kad Džordžija viņā ieskatījās, meitene satrūkās.
Džordžija iepazīstināja Falko ar Alisi draudzeni bija ieinteresējusi viņas draudzība ar jaunāko zēnu.
Tu viņu atradi un laikam tāpēc uzņēmies atbildību, secināja Alise.
Tur tev taisnība, piekrita Džordžija, atbildība ir īstais vārds manām jūtām.
Falko apciemoja ari Džordžiju, un kādu sestdienu meitene pat paņēma viņu līdzi uz jāšanas nodarbībām Džīnas staļļos tā bija viena no reizēm, kad māte veda viņu mašīnā. Meitas draudzību ar pamesto zēnu Mora, par laimi, nenosodīja audžuvecāku jautājums taču nokārtots, turklāt, pēc Moras domām, zirgi un svaigs gaiss varētu uzlabot zēna veselību.
Varbūt viņam kaut kas atausīs atmiņā? Mora meitai pačukstēja. Falko, ticis pie zirgiem, priekā staroja. Tāds pasākums jaunajā pasaulē zēnam tiešām gāja pie sirds. Jāt Falko nevarēja, un, kamēr Džordžija laukumā praktizējās, Džīna izrīdīja viņam staļļus un iepazīstināja ar visiem steliņģos stāvošajiem zirgiem. Jo īpaši Falko savaldzināja melna ķēve vārdā Oglīte.
O’Gradi kundze, kā jums šķiet, vai es pēc operācijas varētu nākt uz šejieni vingrināties ar Oglīti? viņš pajautāja Morai.
Uzreiz jau ne, atbildēja Mora. Pats zini, sešas nedēļas būs jāstaigā ģipsī. Taču pēc atveseļošanās pārrunāsim to ar taviem audžuvecākiem.
Mēs tevi labprāt uzņemtu savā pulkā, piebalsoja Džīna, lai gan, atklāti sakot, nespēja pat iedomāties, ka sakropļotais zēns varētu jāt.
Kad Džordžija pēc Hercogienes ierašanās rīta stundā
Āreče, mīļumiņ, ierunājās Detridžs, sapazīstaties ar šinjoni Bellīni. Silvij, tas ir jauneklis Džordžs, viens no mūsiem.
Svešiniece, pasniegusi Džordžijai vēsu, rūpīgi manikirētu roku, caururbjoši viņu nopētīja.
Tātad, kundze teica, tu būtu tas jaunais
Džordžija juta sevi piesarkstam. Vēl nekad raupjajās tā-liešu staļļa zēna drēbēs viņa nebija jutusies tik neveikli kā tagad, kad viņā nolūkojās violetās acis.
Ak, turpināja Silvija, viss skaidrs, tu maskējies. Prātīgs darbs šajā pilsētā. Man pašai būtu jāizmanto līdzīga stratēģija. Runas veidu gan, jāatzīst, esmu mainījusi.
Džordžijas prāts drudžaini centās izskaitļot, kas saista nepārprotami nozīmīgo sievieti ar klātesošajiem. Vai tiešām viņa teica “mans Rodolfo”? Kurš tad varēja atļauties tādu tuvību ar dižo vīru? Un kāpēc viņai jāslēpjas?
Tobrīd no sacīkšu trases atgriezās Lučiano, Paolo un Če-zare. Bija sācis līt, un zeme kļuvusi gluma. Čezare rādīja norūpējušos vaigu: tā bija svarīga diena sacīkšu trasi visapkārt
Sīks lietutiņš, nekas liels, tēvs viņu mierināja. Sacīkšu ceļam nekaitēs.
Redzu, ka esi iepazinusies ar Silviju, Lučiano vērsās pie Džordžijas, jau atkal pārsteigdams meiteni ar nepiespiesto izturēšanos Tālijas ietekmīgāko personu sabiedrībā.
Kad jūs domājat tikties ar Ariannu? apvaicājās Silvija, un Džordžija saspicēja ausis.
Nezinu, atbildēja Lučiano.
Pie durvīm pieklauvēja, un abi jaunie
Paolo atvēra durvis, un, ieraugot viesi, Džordžija noprata, ka tas ir Rodolfo. Īstenībā viņa pazina svešinieku, kas savulaik bija ieradies uz Lusjēna bērēm. Istabā ienāca nedaudz salīcis, sīks, cienījama paskata vīrs ar sudrabotiem matiem un sirsnīgi apskāvās ar Paolo. Pēc tam viņš apkampa arī Det-ridžu un tad Lučiano. Lučiano sejā Rodolfo nolūkojās ilgi un pētoši.
Kad redzu tevi, mana sirds kļūst mierīga. Džordžija dzirdēja Rodolfo kluso balsi un ievēroja, ka Lučiano skatās savā skolotājā ar neslēptu padevību.
“Ko es šeit meklēju?” Džordžija sev jautāja, pēkšņi sajuzdamās niecīga un nevienam nevajadzīga.
Bet tad kalsnais vīrs vērsās pie Džordžijas un satvēra viņas roku. Meitene juta tumšo, stingro acu skatienu tādām, viņasprāt, pa spēkam ielūkoties visdziļākajos noslēpumos.
Tu noteikti esi Džordžija, vīrs pieklājīgi teica. Tevi satiekot, jūtos pagodināts.
Pieci
Pagodināti esam visi!
Nu bija Rodolfo kārta mulst. Džordžija neticēja savām acīm: tiklīdz priekšā panācās noslēpumainā Silvija, Rodolfo rāmā izturēšanās pazuda kā nebijusi.
Un tad viņi apskāvās. Lai nu kas, bet Tālijas oficiālā etiķete tā nebija, un pēkšņi Džordžijai kļuva skaidrs, kas tā par sievieti.
Džordžija ievēroja, ka, uzlūkojot Rodolfo un kundzi, kas nevarēja vien beigt apskauties, Lučiano sejā rotājas saprotošs smaids.
Man būtu uz tevi jādusmojas, klusi teica Rodolfo.
Bet tas nav iespējams, jo tikšanās ar tevi pilda manu sirdi ar prieku.
Manuprāt, pienācis laiks iepazīstināt mani ar jauno sievieti, atbildēja Silvija.
Džordžij, teica Rodolfo, joprojām turēdams sievietes roku savējā, gribu iepazīstināt tevi ar savu sievu Silviju Rosi, bijušo Belecas Hercogieni un tagadējās Hercogienes māti!
*
Pāvesta pilī Rinaldo di Kimiči piedzīvoja kārtējo nepatīkamo pieņemšanu pie tēvoča. Nevarētu teikt, ka Ferdinando būtu tik briesmīgs kā hercogs Nikolo un tomēr viņš bija Pāvests un arīdzan Remoras princis.
Laulības ir svēta savienība, Ferdinando, iejuties Tālijas baznīcas galvas lomā, sludināja. Tik viegli tās neatmezglot.
-Jums taisnība, Svēto Tēv, piekrita Rinaldo. Bet šoreiz daļa vainas gulstas uz maniem pleciem. Laulības, iespējams, tika noslēgtas pāragri. Un galvenais mudinātājs biju es.
Pāvestam tas nebija nekas jauns, viņš zināja arīdzan to, ka brāļameitai Frančeskai laulības Rinaldo bija uzspiedis ar varu, piedraudēdams, ka atteikšanās gadījumā viņa izsauks pret sevi hercoga Nikolo nežēlastību. Ja blēdība būtu izdevusies un Frančeska tagad sēdētu Belecas Hercogienes tronī, gan jau viņa veco Belecas laulāto draugu prastu pieciest. Tāpēc tagad, kad nodoms bija izgāzies, Pāvests negribēja ļaut viņai bēgt. Galu galā Svētā Tēva pienākums bija aizstāvēt laulības svētumu.
Kā jaunā sieviete pamato savu vēlmi šķirt laulību?
Rinaldo saminstinājās. Ja jau tēvocis sauc Frančesku par
“jaunu sievieti”, cerības izspēlēt ģimenes patriota kārti izplēn.
Viņa… viņš… Manuprāt, Svēto Tēv, laulības nav pilnasi-nīgas, skaidroja Rinaldo, ar šausmām juzdams, ka nosarkst.
Cik sen?
Teju gadu, Svēto Tēv. Turklāt Frančeska viņu nemaz nemīl.
Nu, ja viņa laistu to savā gultā, viss būtu kārtībā, atbildēja Pāvests. Mazulis ir labs motīvs palikšanai kopā ar vīru.
Rinaldo nepavisam negribējās atklāt, ka precēties ar padomnieku Albāni Frančeska tika piespiesta ar varu. Vēstniekam likās, ka šādi nostādīs sevi nelabvēlīgā gaismā, bet noklusēt ari nebija godīgi. Ja Frančeska tagad sēdētu Hercogienes tronī, Rinaldo akcijas di Kimiči acīs būtu ievērojami cēlušās.
-Ja vien šim pietiktu spara, Svēto Tēv, Rinaldo murmināja.
Ferdinando di Kimiči nebija ļauns. Viņš bija vājš, bezspēcīgs savu iegribu priekšā, tomēr sirds dziļumos nevienai brāļameitai nenovēlēja varmācīgi uzspiestu jūgu ar nemīlamu vīru, turklāt bez cerībām uz bērnu. Tāpat jau brālim Hercogam no Albāni vairs nav nekāda labuma, kad Belecas sazvērestība izgāzusies. Varbūt Frančeska noderēs savienībai ar citu dinastiju? Ferdinando nolēma parūpēties, lai nākamreiz brāļameita tiek pie tīkamāka vīra.
Nu labi, Pāvests īgni novilka un pamāja sekretāram, lai sastāda vajadzīgo priekšrakstu. Pēc tam Ferdinando iegremdēja savu pāvesta zīmoggredzenu ar lilijas un dvīņu simboliku mīkstā, sarkanā vaskā un pēc brīža pasniedza dokumentu Rinaldo. Šajā mirklī Frančeska kļuva par brīvu sievieti.
*
Lietus
Izcilāko paaugstinājumu saslēja Pāvesta pils priekšā. Nami ar balkoniem uz sacīkšu trasi greznojās ar karogiem dažādu zvaigznāju krāsās, paužot mājas saimnieku jūtas.
Sevišķu prieku sacīkstes sagādāja vīram vārdā Enriko. Spiegs slēdza derības uz zirgiem. Visvājākās izredzes, protams, rādījās
Dvīņiem un Kundzei, tāpēc šie zvaigznāji par uzvaru lielas cerības neloloja. Pārējo zvaigznāju ļaudis gribēja derēt uz saviem zirgiem un žokejiem, paredzot viņiem uzvaru, lai gan dažs labs tomēr novirzījās sāņus, likdams uz divu daudzsološāko zvaigznāju dalībniekiem. Remorieši bija praktiski ļaudis.
Tomēr kuram tad patīk, ja kāds apšauba viņa uzticības jūtas, tāpēc tādas derības bija jānoslēdz slepenībā. Enriko ieguva paradumu klīst no zvaigznāja uz zvaigznāju. Spiega somā netrūka dažādu krāsu kaklautu, tāpēc varēja tos pēc vajadzības mainīt, pielāgojoties zvaigznājam, kurā viņš tobrīd atradās. Kaklautus Enriko uzskatīja par drošības līdzekli, bet patiesībā neatbalstīja nevienu zvaigznāju.
Patlaban Enriko vadīja dienas Remorā, ik nakti jādams uz Santa Finu palaist lidojumā Merlu. Merla jau sāka ar spiegu aprast un, šķiet, neiebilda pret viņa vēlmi lidojuma laikā sēsties tai mugurā. Enriko nevēlējās palikt di Kimiči pilī nevienu dienu ilgāk, nekā galēji nepieciešams. Negadījums ar zēnu bija izsitis spiegu no sliedēm. Enriko pat likās, ka kaut kādā veidā būtu varējis to novērst. Iekarsis derību drudzī, viņš centās nedomāt par bālo zēnu, kas bez samaņas gulēja slimnīcā. Savu aizbildni un saimnieku Enriko sen nebija saticis.
*
Ariannai nenāca miegs. Jaunā Hercogiene stāvēja uz savas istabas balkona Pāvesta pilī.
Arianna vēroja neparasto skatu, un pēc brīža viņai līdzās uz balkona klusēdams nostājās Rodolfo. Milzīgs, pelēks zirgs, kas, visticamāk, īstajā
Kas tad tie? ieraudzījusi, ka zirgs ar jātniekiem nostājas starta pozīcijā, brīnījās Arianna.
Izskatās pēc zinti, atbildēja Rodolfo, klaiņotāju tauta. Remorā zinti ierodas uz Dievietes svētkiem, kas notiek vienā laikā ar
Abi vēroja kārtējā improvizētā skrējiena sākumu. Milzīgais sirmis uzvarēja par galvas tiesu, nesdams divus jātniekus tik viegli kā vienu. Kad abi nokāpa zemē un sieviete izveda vīrieti no
Zinti daudzējādā ziņā ir redzīgāki par citiem cilvēkiem, -Rodolfo sacīja. Vai tev nav laiks būt gultā?
Nenāk miegs, jaunā Hercogiene atbildēja. Kā tu domā, vai, šurp braukdami, mēs rīkojāmies pareizi?
Manuprāt, te ir pavisam droši, ja tu domā to, atbildēja Rodolfo. Lai kādas savulaik mums bijušas attiecības ar di Kimiči, dēla stāvoklis Nikolo tā satriecis, ka patlaban viņš, jādomā, nepatikšanas neievārīs.
Bet kā būs ar jau ievārītajām? Arianna nelikās mierā.
Tu runā par Gaetano? jautāja Rodolfo. Vai viņš tevi izsauc nepatiku?
Arianna paraustīja plecus.
Viss izvērsies nopietnāk, nekā gaidīju. Gaetano man tiešām patīk, turklāt tagad viņš smagi pārdzīvo negadījumu ar jaunāko brāli. Grūti būs viņu noraidīt.
Tu domā, ka viņš tevi aplido no sirds?
Arianna klusēja.
Šorīt satiku Lučiano, teica Rodolfo.
Kā viņam klājas? Arianna dedzīgi pajautāja.
Galīgi sadrūvējies, atbildēja Rodolfo. Grib tevi satikt. Tomēr šurp nākt nevēlas. Hercogs Nikolo ieņēmis galvā, ka
Lučiano ar jauno
Nu gan jāsmejas! teica Arianna. Lučiano to nemūžam nedarītu!
Nodomāju, ka tu varbūt gribi tikties ar viņu neitrālā vietā, turpināja Rodolfo. Palūdzu Gaetano, lai aizved mūs rīt apskatīties
Džordžija nezināja, ko dienā darīt Londonā. Viņa krietni izgulējās, cenzdamās atgūt Remorā zaudētās miega stundas. Jau tagad nelika mieru doma, ka, tāpat kā pērn Lučiano, septembrī, atsākoties skolai, nepietiks spēka
Džordžijai bija palikusi viena nedēļa dzīves baudīšanai Tālijas pilsētā ar visiem draugiem, kas tur vēl uzturējās, un arīdzan ar pretiniekiem. Nu, kad visi
Par sevi Džordžija pārāk nebaidījās viņa jebkuru brīdi varēja
Lučiano, ja hercogs Nikolo izšķirsies atriebt dēla nāvi, tiktu nogalināts. Un tad Džordžija zaudētu viņu pa otram lāgam.
Te pēkšņi meitenei ienāca prātā, ka Lučiano savulaik bijis gūstā un toreiz viņam atņēma talismanu (nesen viņš to pastāstīja). Ja tā notiktu ar Džordžiju, viņa nokļūtu tādos pašos apstākļos kā patlaban Falko Remorā vai Lučiano, kad viņš vēl bija Lusjēns un vecāki beigās piekrita atslēgt dēla dzīvību uzturošo sistēmu.
Tamlīdzīgi prātojumi uzdzina Džordžijai aukstus šermuļus, un tajā pašā laikā viņu urdīja nepacietība atkal laisties uz Remoru un palūkot, kas notiek tur. Gribējās vairāk zināt par Hercogieni. Ja jau Silviju, kā visi aizvien domā, nogalinājis hercogs Nikolo, kāpēc viņa aukstasinīgi parādās Remorā? Un kā viņas meitai sokas valdīšana Belecā?
Kad Džordžija nākamreiz ieradās Remorā, beleciešu kariete jau grasījās doties ceļā.
Kāp iekšā! Lučiano viņai pamāja. Mēs dodamies uz
Detridžs priecīgā noskaņojumā jau sēdēja karietē.
Sumināts, jaunekli Džordž, vecais
Lučiano, sēdēdams karietes stūri, smaidīja, un Džordžijai sažņaudzās sirds.
Un tiešām
Augšā, kad Detridžs metās apskaut Ariannu, Džordžija palēnināja soli. Lučiano sekoja Detridžam, tomēr ar Hercogieni apsveicinājās krietni atturīgāk, un abos bija jaušams biklums. Lučiano pamāja Gaetano un tad atgriezās, lai ievilktu bariņā Džordžiju.
Bet tas ir Džordžio, viņš iepazīstināja.
Džordžija, dzirdot Lučiano nosaucam viņas vārda vīriešu variantu, nobrīnījās, bet tad ievēroja kādu svešinieku. Sniedzot roku Ariannai, meitene manīja, ka Gaetano iepazīstina Detridžu un Lučiano ar savu vecāko brāli Fabricio. Tomēr, jūtot vērīgo violeto acu skatienu, bija grūti par kaut ko domāt. Hercogienes acis ieskāva gaiša tirkīzkrāsas zīda maska, tādu Džordžija Tālijā nebija redzējusi. Maska bija nevainojami pieskaņota Hercogienes smalkajam tērpam.
Jaunā Hercogiene atstāja uz Džordžiju tikpat lielu iespaidu kā viņas māte, likdama mulst un justies neveikli. Lai nu kā, izturēties viņa izturējās diezgan draudzīgi.
Džordžio, ierunājās Hercogiene, esmu tik daudz par tevi dzirdējusi.
Es arī, piebalsoja Fabricio, panākdamies uz priekšu un satverdams Džordžijas roku. Viņš daudz vairāk nekā Gaetano līdzinājās savam tēvam. Slaids, plecīgs, melniem matiem un seju, kas pauda spēku un inteliģenci, Fabricio izskatījās mats matā kā Flercogs, par kuru viendien kļūs.
Dzirdēju, ka esat labos draugos ar manu brāli Falko, -Fabricio teica.
Esam gan, atbildēja Džordžija. Viņš bija… ir krietns draugs.
Tomēr, ja ticēt manam tēvam, jūs par viņa drausmīgās rīcības motīviem neko nezināt.
Vam teikt jums tikai to pašu, ko Hercogam, Falko jutās nomākts ievainojumu dēļ.
Gaetano nāca Džordžijai palīgā.
Liec taču zēnu mierā, Fabricio, viņš ierunājās. Neko vairāk par to, kas tev zināms, viņš nepateiks. Falko bija nepanesami ciest sāpes un bezdarbību.
Bet ar šīm vainām viņš taču dzīvoja divus gadus, -iebilda Fabricio, un Džordžija saklausīja balsī neviltotas bēdas. Kāpēc tagad bija jāpadodas?
Tāpēc, ka tēvam attiecībā par Falko bija savi nodomi, kuri viņam varētu šķist nepieņemami, Gaetano klusā balsī atbildēja.
Kas tie par nodomiem?
Tas tev jājautā tēvam.
Rodolfo, pienācis klāt, parādīja Fabricio un Gaetano, ko bija atradis, tikmēr Detridžs satvēra Džordžijas roku. Meitene saprata, ka izbraukums sarīkots, lai Lučiano un Arianna varētu laiciņu pabūt divatā. Meitene centās neskatīties uz viņu pusi, taču nepanesami skaidri aiz muguras dzirdēja abu balsis un nekādi nespēja atsaukties uz Doktora Detridža laipnajiem centieniem pievērst sev viņas uzmanību. Beigās vecais
Neko tur nepadarīsi, Detridžs teica, šis tas jau mū-siem nav lemts. Tev viss var beigties tāpat kā nabaga jauneklim Falkonam, ja nespēsi vērst prātu uz savu mītnes pasauli.
Džordžija satrūkās. Vai tiešām Detridžs zina par Falko? Bet varbūt atsaucas uz bālo, nedzīvo zēnu tāpēc, ka jūtas pret Lučiano bija novedušas viņu tādā nožēlojamā stāvoklī? Ar Detridžu nekad neko nevarēja zināt. Vecais elizabetietis taču vienīgais, izņemot Lučiano, savulaik veica baiso, neatgriezenisko pāreju no vienas pasaules otrā, tāpēc viņam varētu rasties aizdomas. Diez kas nav.
Jā, Džordžija klusi atbildēja. Jā, tas ir bezcerīgi. Tomēr neko sev padarīt nevaru.
Detridžs noglāstīja viņai roku.
*
Kā atceļoji?
Par garlaicību sūdzēties nevaru, atbildēja Arianna. Apskatīju Volānu, Belonu un Džilju. Un tagad Remoru. Kas par valdzinošu pilsētu!
Mums, Arianna, tagad nav jāčalo, teica Lučiano. Neviens mūs te nedzird. Man tevis pietrūka. Riebīgi, ka nevaram palikt divatā, bez citu klātbūtnes.
Hercogienēm taču personīgā laika tikpat kā nav, neba tu to nezini, sacīja Arianna.
Un Hercogienēm ir tik daudz kompanjonu, ka pēc draugiem, kad to nav klāt, viņas neskumst? Lučiano smaidīdams uzstāja.
Arianna viņam atsmaidīja.
Nē, viņa iebilda. Tā vis nevarētu teikt. Bet tu jau arī neesi vientulis. Izskatās, ka esi cieši sadraudzējies ar jauno
Nepavisam ne, atbildēja Lučiano. Viņa atsauc manī sāpīgas atmiņas.
Hercogiene viņam līdzās sastinga.
Viņa? Hercogiene neticīgi jautāja.
-Jā. Vai tad Rodolfo tev nestāstīja? Džordžija mācās manā bijušajā skolā, mēs bijām pazīstami.
Tad, lūk, kādas meitenes dzīvo tavā pasaulē! iesaucās Arianna, un balsī skanēja gan ziņkāre, gan dusmas.
Ne jau visas, Lučiano aizkaitināts attrauca. Džordžija nav tāda kā lielākā daļa meiteņu. īso matu dēļ nolēmām uzdot viņu par zēnu.
Spožs darbiņš, rūgti novīpsnāja Arianna. Gan jau iemācījāties no manis.
Ariannas vārdi atsauca dzīvā atmiņā viņu pirmo tikšanos Belecā Arianna toreiz bija ģērbusies kā zēns un trakoti dusmojās uz Lučiano un laikam arī patlaban vārījās dusmās.
Gājuši, Hercogiene teica, neuzdrīkstos atstāt novārtā savus namatēvus.
Pārējo laiku Arianna pavadīja, apburoši izturēdamās pret Gaetano un Fabricio di Kimiči.
♦
Gan Džordžija, gan Lučiano Aunā atgriezās sliktā garastāvoklī. Karietē valodas neraisījās, bet Doktors Detridžs lielāko ceļa daļu aizvadīja šķietamā miegā. Kādu laiciņu pēc atgriešanās pie durvīm atskanēja neganta klauvēšana.
Paolo virtuvē lieliem soļiem ienāca Rodolfo, šobrīd nebūt ne sakumpis. Viņa acis meta zibeņus
Vienīgā laime, ka dusmas, šķiet, bija vērstas galvenokārt pret Lučiano.
Ko tu ievārīji? Rodolfo prasīja. Nē, vari neteikt!
To jūs jau zinājāt, Lučiano klusi iebilda.
Bet tagad es
Tad Rodolfo vērsās pie Džordžijas: Un tu, tu no savas pasaules noteikti atnesi talismanu! Vai tu maz apjēdz, kādās briesmās var nonākt nepieredzējis
Milzu soļiem Rodolfo mēroja virtuvi.
Tevi es vēl saprastu, viņš uzrunāja Džordžiju. Tikko ieradusies, slima zēna prasības aizkustināta. Jādomā, ka aizvedi viņu uz savu pasauli ārstēt. Bet Lučiano pēc visa, ko esmu tev mācījis! Kā tu varēji būt tik neapdomīgs?
Pēc brīža Rodolfo atkal vērsās pie Džordžijas.
Ir tikai viena izeja. Tev nekavējoties jāatved viņš atpakaļ!
20. nodaļa.
Džordžija, šausmu pārņemta, pamodās savā pasaulē. Gandrīz vai likās, ka arī Rodolfo
Džordžija aši apdarīja rīta darbiņus, nobažījusies, ka jātiek pie Falko, taču, tuvojoties Vikijas mājai, nezināja, ko viņam teiks. Kā lai pārliecina Falko atgriezties Tālijā? Viņš taču gaidīt gaida operāciju! Kā Malholendi pārdzīvos, ja nāksies pa otram lāgam zaudēt zēnu?
Džordžija Rodolfo cienīja, bet šoreiz Reģentam, viņasprāt, nebija taisnība. Sirds sarāvās, iedomājoties, ka viņa varētu
Rodolfo nepakļauties. Nonākusi krustugunīs starp Rodolfo un bēdu sagrauzto Hercogu abi gribēja, lai Falko atgriežas -, Džordžija nespēja iztēloties, kā to īstenot. Vai tiešām viņa galīgi pārpratusi savu misiju Remorā?
Čau, Džordžij! ielaizdams meiteni dzīvoklī, sveicināja Falko. Kā sviežas?
Jaunais di Kimiči jau tagad izskatījās labāk nekā Tālijā. Ēst Falko ēda kārtīgi, labi iejuzdamies vidusmēra ģimenes gaisotnē. Īstenībā viņš strauji pārtapa divdesmit pirmā gadsimta zēnā.
Ne visai, atbildēja Džordžija. Vai varam te aprunāties?
Vikijas nav mājās, atbildēja Falko. Aizgāja pie draudzenes uz stīgu kvarteta mēģinājumu.
Rodolfo atklājis, ka mēs palīdzējām tev
Viņam tas nepatīk?
Tas ir par maigu teikts!
Zēns Rodolfo nepazina, tomēr viņam sametās bail.
Šeit viņš taču neieradīsies?
Laikam jau ne, atbildēja Džordžija, ja jau neizdarīja to viņnakt. Trakoja uz velna paraušanu, vienubrīd likās, ka viņš tiešām
Kālabad? jautāja Falko. Ko vēl Rodolfo varētu uzsākt?
Džordžija saminstinājās.
Viņš grib, lai tu atgriezies mājās.
Falko seja kļuva pelnu pelēka.
Nemūžam! viņš nikni attrauca. Neba tāpēc
Varbūt vērts par to padomāt, ieteica Džordžija. Nē, ļauj man pateikt līdz galam! meitene piebilda, kad Falko centās viņu pārtraukt. Tu pat iedomāties nevari, kā patlaban jūtas tavējie. Visi sapulcējušies Remorā Gaetano un pārējie tēvs ne soli neatkāpjas no tavas gultas.
Falko palūkojās Džordžijā, un viņa acīs mirdzēja asaras.
Bet es taču nevaru, zēns čukstēja. Jau pirmoreiz bija tik smagi. Ja atgriezīšos, bet pēc tam atkal
Rodolfo grib, lai pārliecinu tevi atgriezties uz visiem laikiem.
Tev nāksies iznīcināt manu talismanu, Falko nepadevās.
Džordžija viņu pārsteigta uzlūkoja.
Ņem un izkausē gredzenu vai aizmet projām! viņš sauca.
Tu nu gan esi jocīgs, teica Džordžija, vai tiešām tu to nopietni? Ja nemaldos, pats gribēji, lai gredzenu paturu -ja nu tu pārdomā?
Gribu, lai ir tā, ka vairs nevaru pārdomāt, Falko atbildēja. -Ja tu gredzenu iznīcināsi, nespēšu atgriezties.
Čezare ar Arkandželo jau rīta agrumā ieradās trasē, gatavi uzsākt priekšsacīkšu otro kārtu. Pirmajā, kas notika iepriekšējā vakarā, zēns uztraucās un izcīnīja Aunam devīto vietu. Šodien bija citādi. Čezare jutās apķērīgs, spēkpilns un gatavs jāt.
Viņš bija Auna sarkani dzeltenajā tērpā, pārējie žokeji visapkārt katrs sava zvaigznāja krāsās. Daudzu zirgu liktenis izšķīrās tikai pēc mēnesnīcas sacīkstēm, dažiem žokejiem pat vēlāk. Čezarem bija tā priekšrocība, ka viņi ar Arkandželo treniņu trasē bija jājuši vairākas nedēļas.
Nopietns sāncensis, Enriko sacīja Dvīņu zirgu meistaram Rikardo, vērodams, kā Čezare Arkandželo mugurā lavierē starp virvēm.
Tu domā? atsaucās Rikardo. Vakar gan viņš ar ātrumu neizcēlās.
Nu jau būs piešāvies, turpināja Enriko, vari man ticēt: labāku sastāvu
Mūsu Zīds taču viņus pārspēs, vai ne? jautāja Rikardo.
Žokeji, kas
pie iesaukām. Dvīņu žokejs bija Zīds, Kundzes Eņģelītis. Likteņa ironija: Eņģelītis gadu ziņā bija visvecākais, piedalījies jau piecpadsmit sacīkstēs. Trīsdesmit trīs gadus vecs, pēc sejas pienapuika, tāpēc arī ticis pie tāda pievārda. Pārējie divi žokeji līdzās Čezarem bija zaļknābji, kas savas palamas vēl gaidīja. Tie pārstāvēja Lauveni un Ūdensvīru.
Kundzes žokejs Emilio kopā ar Enriko un Rikardo vēroja
Pēdējo divdesmit gadu laikā
Visas pazīmes solīja uzvaru Aunam. Viņiem bija labs zirgs un žokejs, pēdējā uzvarētāja dēls. Turklāt arī slepenais veiksmes pravietojums, par kuru zināja tikai zirgu meistara mājās, proti, spārnotā zirga piedzimšana. Čezare šai domai bija pieķēries, lai arī Merlas patlaban stallī nebija. Viņš centās atvairīt domu, ka pienācis laiks parādīt Merlu atklātībā, padižoties ar savu veiksmi visiem zvaigznāja ļaudīm.
Zirgi jau stāvēja ierindā, gatavi startam. Rumaks ar divpadsmito kārtas numuru, kam jāveic
Paolo pie finiša taisnes Čezari apskāva, un zēns staroja priekā. Visi Auna zvaigznāja ļaudis dziedādami un cildinādami pavadīja jātnieku un zirgu līdz mājām. Kamēr Arkan-dželo nelielā aplokā atvēsinājās, ieradās Džordžija.
Ak vai, man viss gāja secen! meitene vīlusies teica. Kā jums gāja?
Cezare uzvarēja, lepni paziņoja Paolo.
Tas vēl neko nenozīmē, Čezare kautri atsaucās. Kurš tad nezina, ka priekšsacīkšu rezultāti neskaitās. Visu izšķir galvenās sacīkstes.
Un tomēr viņš smaidīja kā saulīte.
*
Žēl gan, ka Hercogam nenesas prāts uz sacīkstēm, -ierunājās Enriko, kas ar Rikardo bija ienākuši krodziņā.
Nevar jau cilvēkam pārmest, sacīja Rikardo. Tāpat kā mēs, Hercogs ir no miesas un asinīm, un dzird runājam, ka viņa dēls jau uzkāpis uz nāves sliekšņa.
Enriko noskurinājās. Negribējās par to pat domāt.
Manuprāt, pēdējais laiks parūpēties par opozīciju.
Rikardo paraustīja plecus.
Kas tev padomā?
Enriko piesita sev pie pieres.
Atstāj to manā ziņā, skanēja atbilde.
*
Lučiano un Detridžs piepulcējās Auna svinīgo brokastu dalībniekiem. Visi zināja, ka pievārēts tikai viens posms, tomēr
Paolo mājās valdīja satraukums, bērni skraidīja kā apsēsti. Meitenītēm rokās zibēja sarkani dzeltenie karodziņi, ko tās aizrautīgi vicināja.
Auns, Auns, Auns! mazās kliedza. Es esmu vislabākā, es!
Manuprāt, šorīt pats labākais bija Čezare, iebilda Teresa un viņam uzsmaidīja.
Čezare gozējās ģimenes uzslavu saulītē. Pirmā vieta priekšsacīkšu posmā ļāva izgaršot iespējamo
Līksmā, Čezares uzvaras radītā gaisotne novērsa Džordžijas uzmanību no nepatikšanām ar Rodolfo. Taču ne uz ilgu laiku. Palikusi divatā ar Lučiano, meitene atstāstīja viņam sarunu ar Falko.
Lučiano vēl aizvien sūrstēja Rodolfo pārmetumi, tomēr, dzirdot par Falko apņēmību, viņa oma uzlabojās.
Drosmīgs sīkais, sacīja Lučiano. Domāju, ka mums jānostājas viņa pusē.
Džordžija pamāja.
Bet nepakļaušanās Rodolfo prasīs zināmu drosmi, meitene teica. Proti, mums jātic, ka taisnība mūsu pusē un viņš kļūdās.
Rodolfo nepazīst Falko, ieminējās Lučiano. Un nesaprot, ko tas viņam nozīmē. Zini, savulaik es pats nepaklausīju Rodolfo. Ierados Belecā nakti, gribēdams noskatīties uguņošanu, ko palīdzēju viņam sagatavot.
Vai toreiz viņš dusmojās? jautāja Džordžija.
Nē. Pateica, ka tas ir liktenis vai tamlīdzīgi. Es taču izglābu Hercogieni no nāves.
Un visi izturējās tā, it kā viņa būtu nogalināta?
Nē, tas bija vēlāk otrajā reizē. Hercogienes vietā mira cita sieviete, bet Silvija nolēma, ka viņai vienreiz pietiek.
Viņa uzskatīja, ka, noiedama no skatuves, varēs sekmīgāk pretoties di Kimiči. Pēc Ariannas uzvaras vēlēšanās Silvija visnotaļ rosīgi darbojas Belecas politikā.
Iedomājies, ka tev tādi vecāki! Džordžijai pēkšņi sametās Ariannas tīri vai žēl.
Es to iedomājos tīri bieži, piekrita Lučiano. Iepazīstoties tuvāk, redzi, ka abi ir krietni cilvēki, tomēr labāk pret viņiem nenostāties. Ariannā ir kaut kas gan no Rodolfo, gan Silvijas, Lučiano nopūtās.
Kā tev šķiet, vai Rodolfo pateica Doktoram Detridžam un Paolo, ko mēs izdarījām? jautāja Džordžija.
Takš pasacīja, atskanēja pazīstama balss. Iznākuši no staļļa, viņiem līdzās stāvēja Detridžs un Paolo. Jūs tak dziraties to nabaga bērneli
Kaut ko tādu, iepriekš nepārrunājot ar mums, tomēr nevajadzēja pasākt, nopietni teica Paolo. Milzu pārmaiņas pašam zēnam, pārlieku agri nepieredzējušam
♦
Nenojauzdams, ka pār Auna zvaigznāju savelkas negaisa padebeši, Čezare ieradās
Lielisks skrējiens! viņi sauca. Strēlnieku zirgs
Tiešām lieliski! piebalsoja neliela auguma vīrs zilā apmetnī. Runātājs bija Auna krāsās, tomēr Čezarem nelikās pazīstams. Un nav jau brīnums sacīkšu sezonā Auna zvaigznājā atbalstīt savējos atgriezās dažādi ļaudis pat tie, kas sen dzīvoja svešatnē.
Ļauj man izpirkt tev dzērienu, sacīja nepazīstamais vīrs, rādīdams visai draudzīgu vaigu. Gribu uzzināt visu par tevi un tavu zirgu Andželo, tā viņu sauc?
Arkandželo, lepni pārlaboja Čezare. Labākais zirgs, kāds mums pēdējos gados bijis, ja neskaita vienu citu, zēns skumji piebilda, atcerēdamies Merlu.
Beigās Čezare svešinieka uzaicinājumu tomēr pieņēma. Viņš pat nemanīja, ka dzēriens garšo savādi, jo bija aizrāvies, bez gala stāstot par sava bēra panākumiem.
Tik agra stunda, un jau tā piesūcies, aizrādīja krodziņa apmeklētājs, redzēdams vīru zilajā apmetnī vedam laukā jaunāko pudeles brāli, kas, lāgā neturēdamies kājās, bija uzgūlis tam ar visu svaru.
Hm, novilka viesmīlis. Jauneklis taču dzēra tikai citrona šerbetu.
Tad krodziņā ienāca bariņš tūristu un pasūtīja vīnu un krodziniekam radās citas rūpes.
*
Remorā Frančeska iebrauca ar sabiedrisko karieti: sinjors Albāni nebija tik bagāts, lai viņam piederētu ekipāža. Bet tas šobrīd nebija galvenais. Frančeska devās tieši uz slimnīcu, bet ceļasomas ar nesēju aizsūtīja uz Pāvesta pili. Viņa nešaubījās, ka Pāvests viņu laipni sagaidīs. Di Kimiči turējās kopā, sevišķi ģimenei liktenīgos brīžos.
Ieraudzījis Frančesku, Gaetano satrūkās redzot māsīcu, visas bēdas aizmirsās.
Kā viņam? Frančeska apvaicājās.
Kā redzi, Gaetano teica, pamādams uz gultu, kurā gulēja brāļa kalsnais, teju caurspīdīgais augums. Nikolo sēdēja kā allaž līdzās gultai, saņēmis dēla roku. Frančesku nepatīkami pārsteidza Hercoga neskūtā seja un asinīm pieplūdušās acis.
Tēv, paskaties, kas atnācis, maigi teica Gaetano. No Belecas atbraukusi Frančeska.
Hercogs piecēlās tik vien, lai sasveicinātos ar Frančesku, pirms runāšanas nolaizīdams sausās lūpas.
Paldies, mana mīļā, Nikolo pateicās, labi, ka atbrauci! Bet neko jau tu līdzēt nespēsi. To nevar neviens.
Hercogs pārbrauca ar brīvo roku sev pār seju.
Iesteidzās Beatriče.
Ai, Frančeska! Paldies Dievam, kaut vēl viena sieviete! -viņa teica. Palīdzēsi tikt man galā ar tēvu, vai ne? Paklau, tēv, nu, kad mums ir Frančeska, tu varētu doties uz pili mazliet atvilkt elpu. Tu taču zini ja kas mainīsies, mēs tev paziņosim.
Gaetano grasījās iebilst, ka māsīca tikko atbraukusi un droši vien ceļā sagurusi, bet Frančeska viņu apklusināja.
Mīļuprāt pasēdēšu pie Falko kopā ar tevi, Beatriče, -viņa teica. Par lielu pārsteigumu Gaetano, Hercogs piecēlās un pārlika Falko roku no savējās Frančeskas plaukstā.
Būs jau drusku jāatpūšas, viņš teica. Tu esi laba meitene, Frančeska. Bet tu, Beatriče, vai vari apzvērēt, ka, tiklīdz kaut kas notiks, sūtīsi pie manis Gaetano?
Tēv, vai gribi, lai tevi pavadu? Gaetano apvaicājās.
Nē, atbildēja Nikolo. Kad Falko atvērs acis, tev jābūt pie viņa. Līdz pilij pāris soļu. Aiziešu pats.
Hercogs atstāja slimnīcu, iziedams cauri labvēļu bariņam, kas lūdza ar rožukroņiem un Dievietes tēliem rokās.
*
Kā tā, nav? nesaprata Paolo.
Čezares šeit nav, teica Teresa. Gan jau būs
Bet tūlīt taču sāksies priekšsacīkstes, uztraucās Paolo.
Viņam jābūt šeit, jāved uz trasi Arkandželo!
Staļļa tuvumā Čezari nemanīja. Pēc brokastīm viņš vairs nebija redzēts. Uzticīgo Auna līdzjutēju bariņa aplenkumā Paolo pats aizveda uz
Bariņš Strēlnieka līdzjutēju, kas gaidīja ierodamies
Viņš kopā ar vīru zilā apmetnī aizgāja uz krodziņu, -kāds atcerējās. Tas bija Auna cilvēks vismaz tērpies Auna krāsās.
Lučiano satrūkās. Vīrs zilā apmetnī nepārprotami vēstīja ļaunu. Vai tik Čezare nebūs nolaupīts, zēns pačukstēja Džordžijai.
Visi zirgi uz starta līnijas! iesaucās sacīkšu vadītājs.
Ārprāts! Ko iesāks Paolo? uztraucās Džordžija. Līdzās stāvošie cilvēki un zirgi pieklusa un aprima.
Auns izstājas! paziņoja sacīkšu vadītājs. Pārējie vienpadsmit, lūdzu, uz starta līnijas! Ieņemiet vietas trešajai kārtai!
Priekšsacīkšu trešais posms notika bez Auna.
Čezare pamodās ar negantām galvassāpēm. Viņam nebija ne jausmas, kur viņš atrodas un kā šurp nokļuvis. Telpa bija karsta, putekļaina, bez mēbelēm, augstos logus sedza restes. Pastiepies līdz logam, Čezare secināja, ka ieslodzīts augstā ēkā no loga pavērās skats uz kalniem un mežiem. Kaut kas likās pazīstams, bet Čezare bija tik apdullis, ka nesaprata, kas tieši.
Spriežot pēc gaismas, viņš ilgu laiku bija pavadījis nesamaņā šobrīd droši vien jau notiek vakara priekšsacīkstes. Čezare satriekts mēroja soļiem istabu. Paraustījis durvis, zēns saprata, ka tās aizbultētas no ārpuses. Viņš bija notverts kā pele slazdā.
Džordžij, teica Ralfs nākamajā dienā. Šovakar televīzijā ir raidījums, kas varētu tevi interesēt. Par zirgiem.
Džordžija pat lāgā nepaskatījās uz laikrakstu, ko patēvs tai sniedza. Meitene vēl aizvien bija stindzinošo Remoras nakts notikumu varā, kas risinājās īsi pirms viņas
Mājās Džordžija atgriezās pārgalvīgi vēlu, zinādama, ka viņas neparādīšanās brokastis nevienu neuztrauks. Tomēr, viņai par pārsteigumu, Ralfs vēl bija mājās. Patēvs paskaidroja, ka uzņēmums gaida svarīgu montāžas daļu piegādi. Un tad Džordžijas samiegojušos acu priekšā nozibināja
Te pēkšņi Džordžija sastinga. Laikrakstā bija rakstīts:
Nodomāju, ka tas tevi interesēs, teica Ralfs, izrādīdams prieku par pameitas atsaucību.
Trāpīji desmitniekā! sajūsminājās Džordžija. Vai mums neatradīsies tukša kasete, lai vani ierakstīt? Varbūt gribēšu filmu noskatīties vēlreiz.
Jā, atsaucās Ralfs. Mierīgi raksti virsū
Neāksties! pasmaidījusi iesaucās Džordžija. Mamma mani nositīs. Viņai tā filma patīk.
Es tikai pajokoju, atbildēja Ralfs. Vari ņemt to kaseti, kurā ierakstījām
Man gribētos ielūgt Fal… Nikolasu, teica Džordžija.
Tu jau zini, viņš arī kā traks uz zirgiem.
Laba doma, piekrita Ralfs. Varēsim noskatīties visi kopā dzīvojamā istabā pa lielo video.
Džordžija nebija gluži tā domājusi. Jābrīdina Falko, lai nesalīdzina
Vispirms Merla, tagad Čezare, sacīja Paolo. Tie noteikti ir di Kimiči!
Man arī tā šķiet, piekrita Rodolfo, kas bija atnācis uz zirgu meistara mājām. Tomēr jābrīnās par Hercogu dēla dzīvība taču karājas mata galā. Man jau likās, ka nekas cits vinu vairs neuztrauc.
Pilsētā netrūkst citu di Kimiči, piebilda Paolo.
Ko tu tagad domā darīt? ierunājās Teresa. Visi mazie bērni jau bija gultās, un tagad pietika laika raizēties par padēlu.
Nedomāju, ka viņi Čezarem ko nodarīs, Teresa, mierināja Paolo. Droši vien pa sacensību laiku paturēs nebrīvē un tad izlaidīs.
Bet ko jūs domājat iesākt sacīkstēs? jautāja Lučiano.
Manuprāt, ir tikai viena izeja, atbildēja Paolo, Aunu būs jāpārstāv Džordžijai.
Pat nenojauzdama, kas viņu sagaida Remorā, Džordžija kā apmāta skatījās dokumentālo filmu. Abi ar Falko sēdēja uz dīvāna ar milzīgu popkorna turzu vidū, kas Falko viņa jaunajā dzīvē šķita viens no mīļākajiem atklājumiem. Ralfs sēdēja līdzās klubkrēslā, Mora
Izskatās diezgan rupji, ierunājās Ralfs, saviebtu seju vērodams pārgalvīgo auļošanu ap Sjēnas gliemežveida
Viņi jāj bez segliem, Džordžij, čukstēja Falko, tāpat kā mūsu žokeji.
Izskatās, ka viņiem ir daudz smagāk nekā man, jājot uz neapseglota zirga, piezīmēja Džordžija. Nez vai
Tikko Ralfs aizveda Falko, Džordžija nolēma agri likties gultā. Gribējās laikus nokļūt Remorā un noskatīties nākamo priekšsacīkšu posmu interesanti, ko Paolo būs izdomājis. Džordžija vārīja sev šokolādi, kad virtuvē ienāca Rasels -iemest skatienu ledusskapī.
Nespēju saprast, kā tev neriebjas vazāties ar to bērneli, -viņš teica, izteiksmīgi paraustīdams plecus. Ar tik izkropļotu kāju. Man, jau paskatoties vien, metas zosāda.
Mora, iestājusies virtuves durvīs, izskatījās sašutusi.
Tu taču nerunā nopietni, Rasei? viņa teica.
Nē, dzenu jokus, viņš nevilcinoties atbildēja.
Manuprāt, tas nemaz nav jocīgi, turpināja Mora: tik dusmīgi viņa ar padēlu vēl nekad nebija runājusi.
Rasels aiziedams raidīja Džordžijai iznīcinošu skatienu.
Nāc nu, daiļaviņ, Enriko nakts melnumā čukstēja Merlai.
Laidīsimies uz jauku vietiņu!
Melnā ķēve, jau pieaugusi un spēkpilna, laidās uz Remo-ras pusi viņu skubināja vīrs, pie kura tā bija jau pieradusi. Lidojums šķita garāks nekā parasti, bet Merlai nebija iebildumu izlocīt spārnus.
Lidojot aizvien dziļāk zvaigžņotajā naktī, arvien tālāk uz dienvidiem, pāri lielpilsētas mūriem, Merlai kaut kas atausa atmiņā. Gribējās pagriezties uz rietumiem, bet jātnieks skubināja uz citu pusi uz pilsētas sirdi, un pēc brīža viņu maigi apturēja, lai planētu virs apaļa klajuma. Merlai nebija īstas skaidrības, ko no viņas gaida, bet vienu gan Merla atcerējās: tepat tuvumā ir ļaudis, kas pret viņu mīļi izturējās.
Čezare aizvadīja baisu nakti, zinādams, ka jāpaliek sprostā, kad jau sākas rīta priekšsacīkšu kārta. Sapnī zēns dzirdēja aiz loga iezviedzamies zirgu. Gan jau tas bija tikai sapnis, tik augstu taču zirgs nevarēja piekļūt. “Ja nu vienīgi Merla,” Čezare iedomājās, ieslīgdams nākamajā sapnī, kurā Arkandželo bez viņa uzvarēja sacīkstēs. Tas nemaz nebija neiespējami:
Čezare dzirdēja atveramies durvis un metās tām klāt, taču divi agrāk neredzēti dūšīgi vīri aizšķērsoja viņam ceļu. Viens nolika zemē grozu ar maizītēm un augļiem un kausu piena. Pēc brīža Čezare atkal palika viens un mierīgi varēja remdēt izsalkumu, ciešot garīgas mokas.
*
Tev ar Arkandželo būs jāpārstāv Auns, sagaidījis Džordžiju staļļa bēniņos, paziņoja Paolo ar Čezares žokeja zīda tērpu rokās. Vai varēsi? Es domāju jāt uz neapseglota zirga.
Vispār jau varēšu, norijusi siekalas, atbildēja Džordžija.
Vai esi jājusi uz tik milzīga zirga? Paolo neatlaidās.
Atcerējusies Kastani, Džordžija pamāja.
Tad, lūdzu, uzvelc tērpu un pēc brīža tiekamies pagalmā, -teica Paolo. Laiks doties uz trasi.
*
Remorā no mutes mutē gāja ziņa par pārdabisku notikumu.
Augstā, slaidā kolonna
Pravietojums, secināja remorieši un pārmeta veiksmes zīmi. Jādomā, uzvarēs Dvīņi?
Nebūs nekāds brīnums, teica citi. Vienīgi nav skaidrs, kā tas karogs tur tika.
Droši vien par to jāpateicas Dievietei, kāds piebilda.
Visā laukumā atbalsojās:
Dievietei vai arī jātniekam spārnotā zirgā, ierunājās vēl kāds.
Lūk, kā aizsākās baumas par Remorā parādījušos spārnotu zirgu.
Nav laika lauzīt galvu, uzmetis ašu skatienu kolonnai ar plīvojošo karogu, teica Paolo. Pati saproti, šodien nav vērts vicināt pātagu! Pietiks, ja tu izturēsi visus trīs apļus ap
Paolo novēlējums piepildījās: Džordžija trasi beidza pēdējā. Taču varēja būt arī citādi, jo sāncenši visumā bija līdzvērtīgi un zirgi gāja plecs pie pleca. Par purna tiesu uzvarēja Ūdensvīrs ar zirgu vārdā
Arīdzan Džordžija tika pie palamas, turklāt ne visai glaimojošas. Iepriekšējā kārtā viņa nebija redzēta un tagad gaidīja paskaidrojumus: kur gaidīt, kurā mirklī kāpt zirgā, ko darīt tālāk. Džordžiju nokristīja par
Runas par Čezares pazušanu apskrēja Remoru vēja spārniem. Neviens nešaubījās, ka Auna žokejs novākts: Čezare taču apdraudēja di Kimiči izredzes. Tamlīdzīgi gadījumi jau bija pieredzēti.
Aunam nudien neveicas, Rikardo vērsās pie Enriko, kad abi skatījās ceturto kārtu.
Drausmīgi, piekrita Enriko. Bet tās jau tikai priekšsacīkstes. Varbūt aizstājējs vēl sasparosies.
Rikardo nogrozīja galvu.
Izlaista kārta ir bīstama pazīme, zirgu meistars teica.
Diez vai viņi atgūsies.
Lai nu kā, jātnieks Aunam bija atrasts. Žokejam savs vārds žūrijai bija jānosauc tikai galveno sacensību rītā. Pēc tam nekādas izmaiņas netika pieļautas. Tātad, ja Čezare tiešām nolaupīts, Aunam no
Lai gan skrējiena laikā Džordžijai sametās bail, pēc sacīkstēm viņa bija pacilātā garastāvoklī. Nebija jau tik traki, kā viņa bija gaidījusi. Sacīkstes nebūt nebija tik nežēlīgas kā televīzijā redzētās
Arianna sacīkstes vēroja, stāvēdama balkonā līdzās Rodolfo.
Kas tad nu? Hercogiene vērsās pie tēva. Auna zirgā nesēž žokejs, bet
Čezare pazudis, atbildēja Rodolfo. Mūsuprāt, nolaupīts. Paolo izšķīrās, ka Čezares vietā jāstartē Džordžijai.
Neteiktu, ka viņa ar savu uzdevumu tika galā, piezīmēja Arianna. Tāds iznākums aplaimos hercogu Nikolo -Belecas zvaigznājs palicis pēdējais.
Ja neuzvarēs Kundze vai Dvīņi, Auna sakāve vien Hercogam gandarījumu nesniegs; neaizmirsti, ka sacīkstēm jāatspoguļo di Kimiči kundzība Tālijā, skaidroja Rodolfo.
Arianna nopūtās.
Kāpēc tu noklusēji, ka Remanas
Manuprāt, es tev neko neteicu, tikai pieminēju, ka ieradies jauns
Vai tu zināji, ka viņi ar Lučiano draudzējušies?
Doktors Detridžs teica, ka abi mācījušies vienā skolā. Detridžs domā, ka skola uzbūvēta vietā, kur senos laikos atradusies viņa laboratorija.
Ko tu par viņu domā? nerimās Arianna.
Šobrīd esmu uz Džordžiju un Lučiano bezgala noskaities par to, ko viņi nodarīja Falko, atbildēja Rodolfo. Tomēr meitene ir drosminiece, viņai var uzticēties ja ko palūdz, neatsaka.
Kā tev šķiet, vai viņa ir glīta? Arianna nelikās mierā.
Rodolfo uzreiz neatbildēja. Viņš cieši ieskatījās meitai sejā,
taču sarežģītās maskas dēļ nevarēja saprast, ko viņa īsti domā.
Pēc dažām dienām viss būs garām, Rodolfo mierināja Hercogieni. Mēs ar tevi un Lučiano atgriezīsimies Belecā. Pēdējais mēnesis izdzisīs no mūsu atmiņas, kā nebijis.
Skaidrs, tu domā, ka viņa ir glīta, skumji novilka Arianna.
Nē, tādā veidā kā tu ne, atbildēja Rodolfo, ja Džordžija ir tipiska nākotnes pasaules pārstāve, tad tur jaunām sievietēm skaistums kā tāds vispār nepiemīt. Taču acīm viņa ir tīkama.
Manām gan ne, Arianna klusi izdvesa.
Rodolfo, ja arī dzirdēja, tad neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt.
Čezare plānoja bēgt. Maz ticams, ka paveiksies, tomēr vienalga jādomā, kā izkļūt laukā, citādi jāsajūk prātā. Pēdējās divas reizes ēdienu piegādāja viens vīrs, taču bruņots. Lai cik izmisīgi Čezare gribēja bēgt, tomēr saprata, ka mesties virsū lielākam, spēcīgākam, ar dunci bruņotam vīram būtu veltīga spēku izšķiešana.
Čezares iecerētais plāns bija grūti īstenojams. Zēns bija nolēmis atteikties no atnestā ēdiena un dzēriena. Kuņģis aiz izsalkuma rāvās čokurā, rīkle izkalta, turklāt ieslodzījumā jau aiz garlaicības vien, godīgi sakot, neatlika nekas cits kā domāt par ēdamo, taču nokļūt
*
Džordžija dzīvoja uz nervu sabrukuma robežas. Paolo, atvedis viņu atpakaļ uz Aunu, sīki apstāstīja, kas gaidāms nākamo pusotru dienu laikā. Tovakar bija paredzētas vēl vienas sacīkstes, kam sekos gari mielasti visos zvaigznājos, un vai-rums remoriešu paliks nomodā līdz pašam rītam, dzerdami un spriezdami par sacīkstēm. Uzreiz pēc rītausmas visi žokeji dosies uz dievkalpojumu katedrālē, un tad pēc beidzamajām priekšsacīkstēm žokeju vārdi tiks oficiāli iesniegti sacīkšu ierēdnim, līdz ar to apstiprinot vakara sacīkšu dalībniekus.
Pat gadījumā, ja Čezare brīnumainā kārtā atrastos, pēc Džordžijas vārda iereģistrēšanas sarakstā viņai tāpat vajadzētu ar Arkandželo jāt
ieskaitot žokejus, ietērpsies dzimtā zvaigznāja krāsās, un karognesēji ar bundziniekiem virzīsies uz katedrāles pusi.
Rādās, man šeit būs jāpaliek bez pārtraukuma, uztraukusies secināja Džordžija.
Nebūs jau tik traki, — atbildēja Paolo. Taču līdz ar tumsu tev vajadzētu būt uz vietas gandrīz visu laiku. Vai spēsi?
Vai tas nav pārlieku bīstami? Džordžija jautāja, pēkšņi nobažījusies, ka viņai, tāpat kā Lučiano, varbūt nāksies palikt Tālijā uz visiem laikiem.
Nedomāju vis, sacīja Paolo, jāaprunājas ar Doktoru Detridžu un Rodolfo. Tomēr, manuprāt, vērts riskēt. Varbūt tieši tāpēc tu atradi ceļu pie mums.
“Jāriskē,” nolēma Džordžija, bet skaļi pateica: Vai paspēšu vēl
Uzkāpusi bēniņos, kurus domās jau sauca par savējiem, Džordžija paņēma rokās talismanu. Taču miegs nenāca ne lūdzams. Prāts bija pārāk nodarbināts. Ja izrādīsies, ka Paolo tiešām taisnība un tā ir Džordžijas misija šajā pasaulē, proti, jāt
*
Rodolfo ieradās Aunā tikties ar Lučiano. Viņi nekad vēl nebija pa īstam strīdējušies, un tagad abi jutās neveikli.
Lučiano, iesāka Rodolfo. Mums atkal jārunā par Falko. Zinu, ka Džordžija pilnībā ierauta sacensībās un tas tiešām ir svarīgi tomēr viņai jāatgādā Falko atpakaļ viņa ķermenī, kamēr vēl nav par vēlu. Manuprāt, šajā pasaulē viņš ilgi neizturēs.
Tu jau nezini, teica Lučiano. Viss ir krietni sarežģītāk. Falko dzīvo pie maniem vecākiem.
Rodolfo uzmeta zēnam pārsteigtu skatienu.
Sarežģīti būtu par vāju teikts, viņš teica. Kuram tad tas iešāvās prātā?
Džordžijai, atzinās Lučiano. Tajā pasaulē visu kārtoja viņa. Vispār jau Džordžija ir svēti pārliecināta, ka tieši tāpēc ieradusies Tālijā.
Rodolfo iegrima domās.
Džordžija ir
Baigā jezga, atzina Lučiano, izlaizdams pirkstus caur matiem. Nesaprotu, kāpēc viss tā samezglojies. Viss sākās ar to, ka sadraudzējāmies ar di Kimiči.
Kā tas īsti notika? jautāja Rodolfo.
Lučiano mirkli padomāja. Vainīgi manuši, viņš iesāka.
Klausījāmies visi viņu mūzikā, un tā arī sākās.
Zinti? jautāja Rodolfo. Ja tā, tad neticu, ka notikusi kļūda.
Viņš smagi nopūtās.
Būs vēlreiz jāaprunājas ar Džordžiju, bet patlaban nav īstais laiks. Nav jau teikts, ka bez manas ziņas nenotiek vēl kaut kas.
Rodolfo uzlika roku uz Lučiano pleca.
Džordžija nakts vidū dirnēja savā istabā. Jau atkal viņa kala plānus kā izbrīvēt laiku Remorai, kā izkļūt laukā no mājām, kā pierunāt Falko atgriezties Tālijā. Rit piektdiena, visi darbā, un Džordžija, neradīdama aizdomas, varēs augu dienu pavadīt ārpus mājām. Taču vēl jāizstrādā plāns vakaram un nākamajai dienai. Tad mājinieki jau gaidīs viņu pārrodamies.
Klusītēm piecēlusies, Džordžija ieslēdza galda lampu. Pēc tam, paņēmusi papīra lapu, uzrakstīja zīmīti mammai. Paklusām nokāpusi lejā, viņa nolika zīmīti uz virtuves galda -brokastlaikā māte atradīs. Nākamais plāna posms būs krietni sarežģītāks. Jātiek uz Malholendu mājām un jāgādā, lai Falko nakts vidū ielaiž viņu iekšā. Iedomājoties pastaigu pa Londonas ielām nakts melnumā, Džordžijai dūša saskrēja papēžos.
Remorā pilnā sparā ritēja sagatavošanās darbi gada lielākajām nakts svinībām. Nākamnakt svinības notiks tikai vienā zvaigznājā, tur sauks tostus, bet
Lepnākā maltīte bija paredzēta katedrāles skvērā, kas bija galvenā Dvīņu pulcēšanās vieta (šo pasākumu vadīs Pāvests). Tomēr arī pārējie ļaudis tikpat līksmi sēdēs savos zvaigznājos pie
Pāvesta pilī patlaban tika noturēta di Kimiči apspriede par to, ko kurš darīs svētku vakarā. Sākotnēji bija paredzēts, ka hercogs Nikolo un vairums viņa bērnu pusdienos pie Kundzes, bet pēc tam dosies oficiālā vizītē pie Dvīņiem, iespējams, pilnvarojot Karlo un Beatriči pārstāvēt ģimeni Džiljas sabiedroto zvaigznājā. Patlaban neviens vēl nezināja, vai būs iespējams izvilināt Nikolo laukā no slimnīcas uz pietiekami ilgu laiku, lai viņš piedalītos jelkādā mielastā.
Viesos atbraukusī Hercogiene ar savu tēvu, protams, sēdīsies pie Pāvesta galda Dvīņu zvaigznājā, un kādam no di Kimiči, visticamāk, Gaetano, nāksies kavēt viņai laiku.
Rinaldo pusdienos Kazā kopā ar brāli Alfonso, tagadējo Vo-lanas hercogu. Pārējie di Kimiči jau pamazām ieradās uz lielajām sacīkstēm. Frančeskas brālis Filipo pārstāvēs Belonu -abi apmeklēs Svaru mielastu, bet abas jaunās princeses -Lučija un Bianka ieradīsies no Fonecas, lai dotos pie Vērša. Pat vecais Moresko princis ar neprecēto dēlu un mantinieku Ferrando bija laikus ieradies Remorā, lai piedalītos Skorpiona mielastā.
Pilsētā mudž no di Kimiči, ienācis Ariannas istabā Pāvesta pilī, paziņoja Rodolfo.
Mēs jau to paredzējām, atbildēja Arianna. Visiem taču jāredz ģimenes vareno uzvara, tāpat arī kaunpilnais Be-lecas zaudējums. Tāpēc jau tiku šurp aicināta.
Ne tāpēc vien, Arianna, Rodolfo jaunajai Hercogienei atgādināja. Tuvojas diena, kad tev jāsniedz atbilde Gaetano.
Viņš man vēl neko nav jautājis, atbildēja Arianna.
Sasniegusi Malholendu nama durvis, Džordžija atviegloti nopūtās. Iet tumsā pie Falko bija bezgala baisi. Daudzviet nedega ielu apgaismojums, visi nami slīga tumsā, izņemot atsevišķus gaišus taisnstūra jumtistabu logus, kur kāds mācījās vai izklaidējās, vai arī mocījās bezmiegā.
Viens no naktsputniem bija Falko Džordžijai tiešām paveicās. Sasmalstījusi pie ārdurvīm puķu kastē riekšavu grants, meitene smaidīdama svieda to Falko logā. Tikpat kā bērnībā lasītā piedzīvojumu romānā un nu beidzot arī dzīvē. Pēc pāris metieniem lasot romānu, tas gan šķita viegli meitenes pūles vainagojās panākumiem atvērtajā logā parādījās tumšmataina galva.
Falko! izdvesa Džordžija, cik skaļi vien uzdrīkstējās. Vai nevari ielaist mani iekšā?
Nācās ilgi gaidīt, kamēr klibais zēns, cik ātri un klusu vien spēdams, nokāpa līdz ārdurvīm. Džordžija pirmo reizi mūžā jutās tik priecīga, kādu ieraudzījusi un ieslīdēdama no draudīgās tumsas namā. Pielikusi lūpām pirkstu, viņa pamāja, lai Falko aizbultē durvis.
Klusītēm abi uzzagās augšā pa kāpnēm un, pat nonākuši Falko guļamistabas drošībā, uzdrīkstējās runāt tikai čukstus: lai nedzird Vikija un Deivids.
Džordžija pārlaida skatienu istabai, ko apgaismoja nakts-lampiņa pie Falko gultas. Tobrīd viņa asāk nekā jelkad apzinājās, ka tā ir Lučiano bijusī guļamistaba, no kuras viņš uz visiem laikiem izraidīts svešumā. Taču šonakt Džordžijai bija jābūt visnotaļ praktiskai, tāpēc viņa uzmeta ašu skatienu durvīm istabas pusē.
Labi, meitene nočukstēja, durvīs ir slēdzene. Tev būs jāaizslēdz durvis no iekšpuses.
Auna zvaigznāju rotāja sarkani dzelteni karogi, galdus klāja sarkani dzelteni galdauti, ielās namu sienas no vienas vietas bija aprīkotas ar smalki apgleznotām koka lāpām, kas gaidīja tumsu, lai iedegtos. Visur vīdēja uzzīmēti Auna simboli, bērni staigāja cepurītēs ar auna ragiem.
Paolo mājās mazuļi jau dusēja, lai gan meitenītes piekrita iet gultā tikai ar karodziņiem. Džordžija nokāpa no bēniņiem, aizvien ģērbusies žokeja zīda tērpā. Paolo un Teresa meiteni apskāva.
Laiks doties uz sacīkstēm, teica Paolo.
Lai veicas! novēlēja Lučiano un meiteni apskāva. Džordžija tobrīd apņēmās censties sasniegt ko vairāk, ne tikai noturēties zirga mugurā. Visas Auna cerības taču saistījās ar Džordžiju, vēl vairāk to vēlējās arī Lučiano.
Visi bija vienisprātis, ka priekšsacīkstēm nav lielas nozīmes, tomēr gaisotnē jautās, ka tā vis gluži nav. Džordžija pirmoreiz pa visiem laikiem palika Remorā pa nakti. Jācer, ka sagatavošanās darbi Londonā neizgāzīsies. Izmetusi visu no galvas, meitene koncentrējās tikai uz sacīkstēm.
Šoreiz Džordžija nebija pēdējā. Pie finiša taisnes viņa atjāja desmitā, apsteigdama Kazu un Vēzi. Auna līdzjutēji aplaudēja, un, ja nebūtu uzvarējušas Zivis ar savu žokeju
Lai nu kā, mājup Džordžiju pavadīja sajūsminātu Auna līdzjutēju pūlis, skandinot:
Arkandželo tika palaists atvēsināties savā zālainajā aplo-ciņā, tikmēr Džordžiju samīļoja daudzi nepazīstami cilvēki,
pliķēdami viņai pa muguru un veltīdami cildinošus vārdus. Džordžija, izglābusi Aunu no negoda, tika atalgota ar cilvēku mīlestību.
Neko tamlīdzīgu meitene vēl nebija piedzīvojusi, nekad agrāk nebija guvusi publisku atzinību un tagad apskurba vairāk nekā no sarkanvīna, kas viņai tika dāsni piedāvāts. Džordžiju aizveda pie galvenā galda līdzās lielajam Auna dievnamam
Sarīkojumu atklāja Paolo, skaļā balsi lūgdams visus apklust.
Montonieši! zirgu meistars iesāka. Vēlos iepazīstināt jūs ar mūsu žokeju, kas rīt piedalīsies sacīkstēs, Džordžio Grādi!
Nodārdēja aplausu vētra.
Džordžio zibens ātrumā stājās mana dēla Čezares vietā, un par to esam viņam mūžīgi parādnieki.
Nogranda kārtējās gaviles. Tad uz dievnama kāpnēm parādījās
Pēc tam atkal piecēlās Paolo un kā Auna
Kad Džordžija atvēra muti, lai runātu, viņas augumā ielija dīvains spēks. Pašas balss šķita neparasti piesātināta, vārdi paši slīdēja pār lūpām. Meitene juta, ka viņa kļuvusi daiļrunīga, lai gan vēlāk no teiktā neatcerējās ne vārda. Vispār jau Džordžija mnāja par mīlestību pret Remoru, jo sevišķi pret Aunu, solīdama nākamajā dienā nežēlot pūles, lai attaisnotu sev dāvāto uzticību, taču vēlāk vārdi atmiņā šķita saplūstam kopā.
Lai nu kā, Auna ļaudīm jaunā žokeja runa gāja pie sirds: Džordžija apsēdās dārdošu aplausu pavadījumā.
Džordžija iesmējās. Viņa bija draugu saimē.
Šī nakts iespiedās meitenes atmiņā uz mūžu. Bija tik satraucoši atrasties Remorā, kad laukā jau biezē tumsa, redzēt lāpu apgaismotās ielas, kopā ar visiem Remanas gada nozīmīgākās nakts svinībās dziedāt un skandināt, turklāt vēl būt goda viesim, kam pie labā sāna sēž Lučiano un viņai uzsmaida ko vēl vairāk varēja vēlēties? Džordžijai ienāca prātā: ja remorieši tik līksmi svētī līdzdalību sacīkstēs, tad kā, augstā debess, būtu uzvaras gadījumā? Tomēr šīs domas meitene paturēja pie sevis. Arkandželo bija lielisks zirgs, abi pamazām vien bija saraduši, bet viņa jau nebija Čezare. Meitene nolēma samierināties lai notiek kas notikdams.
Jo tumšāka kļuva nakts, jo skaļāk skanēja dziesmas; kas par to, ka balsis aizsmaka. Par Džordžiju, Paolo, Arkandželo, Aunu un visiem pārējiem, ko montonieši atcerējās, tika uzsaukti tosti. Iestājās svinīgs bridis, kad Paolo aicināja iedzert par Čezares veselību, “lai kur viņš būtu”, bet Lučiano čukstus piebilda: Un par Merlu.
Galdi vai lūza no ēdieniem tajos netrūka nedz pikantu dārzeņu sacepumu ar ķiplokiem un garšvielām, nedz smalkos ūdenskrešu veidojumos saliktu jūras dāvanu un dažnedažādu veidu makaronu (lielākoties tomēr līku auna ragu formā), mežacūku gaļas mērces, spinātu un ciedru riekstu; tur bija arīdzan grauzdēts sitenis un vistas gaļa, bļodas ar pupiņām -zaļām, baltām un sarkanām, apaļi siera rituļi maigi, mīksti, arī zili un smaržīgi, un ēdienus tik nesa un nesa klāt.
Starpbrīdī, kad tika aiznesti koka šķīvji, Džordžijai un Lučiano pa vidu iespraucās kāds stāvs apmetnī. Samta kapuce nolaidās, un Džordžija sastapa Ariannas violeto acu skatienu. Jaunā Hercogiene bija bez maskas. Ievilcis elpu, Paolo atkal pacēla glāzi tostam. Ariannas klātbūtni atklāti atzīt nevarēja -atrazdamās šeit bez maskas, jaunā Hercogiene, protams, bija ieradusies
Beleca! piebalsoja Džordžija, nedroši iemalkodama no sudraba kausa.
Paldies, līksmā balsī pateicās Arianna, un paldies par to, ka šodien nebiji pēdējā. Izskatās, ka rīt mans zvaigznājs tomēr kaunā nekritīs.
Džordžiju jaunā Hercogiene valdzināja. Ne jau ar skaistumu (jāsaka gan, ne jau kā liktenīga kinozvaigzne skaistā tērpā ar dārgakmeņiem), bet ar savu un Lučiano pagātni, kas bija Džordžijai nezināms posms zēna dzivē, tāpat ari ar pilsētas svarīgo un bīstamo neierobežotās valdnieces lomu un pretošanos di Kimiči klanam.
Vai tu ieradies kopā ar Rodolfo? jautāja Lučiano.
Nē, atbildēja Arianna, nenolaizdama acis no Džordžijas. Pietika jau ar manu aizbildināšanos pēkšņas galvassāpes, vai zini. Rodolfo bija jāpaliek un jāpārstāv mūsu pilsēta. Bet es taču nevarēju nenovēlēt veiksmi mūsu žokejam!
“Nesarkšu,” nodomāja Džordžija, juzdama, ka Paolo atkal pieskaras ar roku viņas tunikai. Bet Lučiano gan izskatījās nepārprotami satraukts. Atrasties Hercogienes tuvumā bija tikpat kā ievest ēdamistabā meža zvēru ej nu sazini, ko tas sadomās darīt. Jā, zināmā mērā kaut ko līdzīgāku meža zvēram par pieglaudīgo, smalko Hercogieni bija grūti iztēloties.
Patlaban Arianna mazliet atgādināja savu māti abas bija iesaistījušās bīstamā spēlē. Džordžija iedomājās, ka viņai varbūt Aunā briesmas nemaz nedraud, lai gan viesu vidū tomēr varēja atrasties spiegi galvenajā skvērā pie mielasta galdiem taču sēdēja simtiem cilvēku. Meitene pirmoreiz nejuta pret Ariannu greizsirdību vai godbijību, bet tikai apbrīnoja viņas, jaunās valdnieces, drosmi.
Te pēkšņi Džordžija notvēra sev pievērstu Ariannas skatienu.
Mēs abas esam līdzīgākas, nekā tu vari iedomāties, -Arianna klusā balsī teica. Abas maskējamies, un, iespējams, mums ir kopējs noslēpums.
Šī piektdiena Islingtonā Falko šķita bezgalgara. Ne uz mirkli zēnu neatstāja bažas, ka var piezvanīt Mora un lūgt pasaukt Džordžiju. Turklāt bija smagi tik ilgi dzīvot neziņā par Remoras notikumiem.
Varbūt dosimies pastaigā? ierosināja Vikija. Tu izskaties tāds kā nomākts.
Falko pirmajā acumirkli gribēja atteikties, bet tad nosprieda, ka neko labāku jau nevar vēlēties. Ja viņa nebūs mājās, nevajadzēs melot Džordžijas mātei. Un, ja viņi abi aizies, atkritīs ari bažas, ka Vikija var ienākt Falko istabā. Tomēr atstāt māju nebija viegli, zinot, ka uz grīdas blakus viņa gultai šķietamā miegā dus Džordžijas augums. No ārpuses Falko istabas durvis nebija aizslēdzamas.
Bija jauka, karsta diena, un Vikija aizveda viņu mašīnā uz parku tas gan nebija tālu, taču iešana Falko sagādātu grūtības. Parkā viesojās atrakcijas, kas trīspadsmitgadigu zēnu divdesmit pirmajā gadsimtā varētu garlaikot, bet Falko par visu bija sajūsmā.
Viņi iekāpa Spoku vilcienā, izbraukājās ar lielo panorāmas ratu, karuseli, elektriskajām mašīnām. Falko ēda stikla vati, piedzerdams klāt zilu
Vai jums nebūtu iebildumu, ja es apēstu dedzinošo
Vikija acumirklī neapķērās, kur tas nopērkams, brīnīdamās, ka zēns kaut ko tādu iedomājies. Bet par Nikolasu jau neko nevarēja zināt. Dažkārt Vikijai šķita, ka viņš tikai tēlo atmiņas zudumu, citreiz atkal radās sajūta, ka šis tas Londonas sadzīvē zēnu patiesi mulsina. Tādās reizēs Vikija nosprieda, ka Moras O’Gradi teorija par patvēruma meklēšanu varbūt tiešām ir pareiza.
Aplaizījis lūpas un pirkstus, Falko tīksmi nopūtās. Jaunajā pasaulē bija tik daudz brīnišķīgu ēdienu un visi tik viegli sasniedzami!
Manuši allaž cēlās pirms rītausmas, bet Dievietes dienā vispār negāja gulēt. Nakti Aurelio un Rafaela aizvadīja
Tiklīdz debesīs uzlēca mēness, manuši uzsāka dziesmu. Aurelio nebija vienīgais muzikants arfas, flautas un nelielas bungas vienojās garīgā, Dievieti cildinošā dziesmā, kas ilga visu nakti.
Viens otrs remorietis, kas bija palicis nomodā un rītausmā vēl negulēja, redzēja manušus, kas cēla rokas pret austošo sauli, dzirdēja skaļo, žēlabaino dziesmu par Dievieti un viņas pavadoni. Tā ik gadu aizsākās
*
Džordžijai tonakt sanāca gulēt mazliet vairāk nekā manu-šiem, un, ieraudzījusi gaismojamies debesis, meitene atviegloti nopūtās. Pirmajai naktij Remorā meitenei bija ierādīta atsevišķa istaba Paolo mājās.
Gulēt bēniņos ir pārlieku bīstami, paskaidroja Paolo. Negribam, lai mums nolaupa ari otru žokeju.
Pēc ielās aizvadītās garās svētku nakts Džordžija uz pāris stundām ieslīga snaudā, taču pēc brīža pamodās, dzirdot mājai ar maziem bērniem un dažiem viesiem raksturīgos trokšņus. Taču torīt līksmais brokastu ļembasts gāja vaļā bez Džordžijas. Viņai līdz ar pārējiem vienpadsmit žokejiem bija jādodas uz
Džordžija nebūt nebija cīrulis un nebija radusi iztikt bez brokastīm. Ari baznīcā gājēja viņa nebija. Iespaidīgā katedrāle ar melni baltajām joslām un vīraka mākoni pārņēma meiteni savā varā pilnīgs pretstats iepriekšējai naktij, kad Džordžija tika celta godā. Lai visu vērstu vēl ļaunāku, dievkalpojumā piedalījās tikai ducis žokeju, lai gan
Džordžija modri vēroja, ko dara citi, un pielāgojās rituālam. Dzirdot, ka
Džordžija izsteberēja no lielā dievnama vēsajām telpām agrajā rīta saulē. Tālumā, šķiet, liegi skanēja arfa. Taču pēc mirkļa iedimdējās katedrāles zvani un nogranda līdzjutēju aplausi.
*
Santa Finas pils sargu māca bažas. Sagūstītais zēns, sarāvies kamolā, gulēja istabas stūri. Jau turpat divas dienas viņš nebija pieskāries atnestajam ēdienam. Zēns, jādomā, saslimis, bet sargam nebija, ar ko apspriesties. Enriko bija aizbraucis uz pilsētu un ātrāk par pēcpusdienu neatgriezīsies.
Čezare sasprindzināja katru muskulīti, un, tiklīdz sargs pienāca klāt viņu uzpurināt, zēns zibenīgi uzrāvās augšā un izšmauca vaktniekam pa kājstarpi tas nepaspēja ne aci pamirkšķināt, kad Čezare jau bija pievārējis pirmo kāpņu posmu. Paļaudamies uz veiksmi, zēns dieba lejā pa kāpnēm -kā no slazda izsprucis meža zvērs, kas, neapjēgdams, kur skrien, visiem spēkiem tikai cenšas tikt projām.
Vairākas dienas pavadījis bezdarbībā un beidzamās divas -arī neēdis, Čezare bija izvārdzis un apskurbis, tomēr izmantoja pārsteiguma mirkli. Vieglās miesas uzbūves dēļ tāpēc jau viņš bija tik labs žokejs zēns pārspēja drukno vajātāju.
Čezare, šķiet, bija pilī, tomēr kāpnes, pa kurām viņš laidās lejā, nebija galvenās. Zēns noprata, ka tas ir kalpu gals. Beidzot sasniedzis pirmo stāvu un atradis izeju, Čezare jau zināja, kas tā par vietu. Santa Fina, di Kimiči pils pagalms.
Cik ātri vien spēdams, Čezare metās cauri dārzam un piestāja, tikai sasniedzis patvērumu mežā. Viņš bija apskrāpējies, aizelsies, galīgi izslāpis, bet brīvs.
♦
Labs darbiņš! Lučiano teica Džordžijai, un meitene, dzirdot uzslavu, atplauka.
Brīdi vēlāk žokeji nosauca savus vārdus birģermeistaram un reģistrējās sacīkstēm. Līdz ar pārējiem vienpadsmit pieteicās Džordžio Grādi. Atkāpšanās ceļš bija nogriezts.
Džordžija bija tik satraukta, ka nespēja pat kārtīgi ieēst, -tuvojās pēcpusdienas sacīkstes, un viņa vēlējās tikai vienu: noskriet trasi, neapkaunojot Aunu. Uz viņas pleciem gulās smaga atbildības nasta.
Drīz vien pēc pusdienām Džordžiju aizveda uz
Pēcpusdienā vispirms bija jādodas uz
Priesteris noturēja zirga un žokeja svētīšanas ceremoniju. Vienubrīd Džordžija juta viņa roku uzgulstam sev uz galvas. Pēc tam priesteris pievērsās zirgam.
Arkandželo! Ej un atgriezies ar uzvaru!
Auna piekritēji pagaidīja, līdz zirgu izved saules gaismā, un tad vienojās kopējā dziesmā.
22. nodaļa.
Hercogu Nikolo uzmodināja bungu rīboņa aiz loga. Kā visi remorieši, ari viņš nedēļām dzīvoja šajā gaisotnē, taču šobrīd bija citādi. Nu jau dārdēja tepat aiz slimnīcas loga, atsaucot Hercoga aptumšotajā prātā atmiņas. Falko ļoti patika
Hercogs saprata, ka pienākusi
Dzīve iet savu gaitu, sarūgtināts čukstēja Hercogs. Lai nu kurš, bet Nikolo zināja, kā remorieši izbauda ikgadējās sacīkstes; kā nekā, izmantodams pilsētnieku lētticību un māņticību, viņš šogad bija vērpis intrigas. Tagad gan šķita, ka to plānojis cits cilvēks neatminamos laikos.
Piegājis pie gultas, Nikolo paņēma rokās dēlu, kas bija kļuvis viegls kā pūciņa, un pienesa viņu pie atvērtā loga.
Skaties, Falko! Hercogs teica. Vai redzi skaistos karogus?
*
Čezarem šķita, ka viņš soļo jau vairākas stundas. Sazīmējis gūsta vietu Santa Finas pili viņš zināja, cik tālu tā atrodas no pilsētas, tomēr, būdams šajā mežā pirmoreiz, nesaprata, uz kuru pusi iet. Mežā valdīja klusums, zem kājām, lai arī tikai augusts, čabēja bieza sausu lapu kārta. Krūmu zaros karājās šāgada sausās spurdzes, virs galvas kā torņi cēlās koki, veidodami virs takas blīvu velvi.
Nez, vai viņš iet pareizi? Biezās lapotnes dēļ saules atrašanās vieta nebija nosakāma, bet laikam jau tā spīdēja tieši virs galvas. Jācer, ka viņš turpina virzīties uz rietumiem. Če-zare bija pārguris, izsalcis, bezgala izslāpis, un enerģijas uzplūdi, kas ļāva viņam izbēgt, pamazām izsīka.
Čezares galvā dega vienvienīga doma: “Šodien noteikti ir sacīkšu diena un Auns palicis bez žokeja.” Zēns apņēmīgi steberēja uz priekšu, lai gan zināja, ka jāt nekādā gadījumā nespēs izdosies laikus aizkļūt līdz Remorai vai ne.
*
Džordžiju zirga iesvētīšanas ceremonija aizkustināja. Viņa nosprieda, ka remorieši ir dīvaina tauta. Bezgala māņticīgi un attiecībās ar Dievieti bezmaz pagāni. Tajā pašā laikā kristiešu kapelas gaisotne elektrizēja: visiem gribējās, lai priestera pēdējie vārdi piepildās.
Pēc svētības saņemšanas Paolo mudināja Džordžiju atpūsties. Sākumā, būdama uzbudināta, viņa ne par ko nespēja atgulties. Tā taču bija vienīgā iespēja redzēt svētkus pilnā krāšņumā, negribējās zaudēt ne mirkli. Tomēr beigās Džordžija nolēma, ka jāmēģina uz mirkli
Kad Džordžija, piepeši uzslējusies sēdus, sniedzās pēc Falko rokas, zēns satrūkās. Aizmidzis viņš nebija. Falko patika atlaisties gultā ar vaļējām acīm un, mēnesnīcai spīdot gar atvilktajiem aizkariem, netraucēti noskatīties Džordžijā. Šobrīd meitene lūkojās viņā ar mēnesnīcas spīdumu acīs.
Vai kaut kas nogāja greizi? Falko čukstēja. Kas notiek Remorā?
Džordžija purināja galvu.
Viss kārtībā. Man pirms sacīkstēm paredzēts atpūsties. Remorā šobrīd kā pasakā karogi, tērpi, zirgi. Šorīt finišēju trešā, pēc tam devos iesvētīt Arkandželo, un tad… Džordžijai pietrūka vārdu. Bet man vajadzēja kaut uz brīdi atgriezties un pārliecināties, kas notiek te. Gribējās arī pārbaudīt, vai es to vēl spēju, viņa jau klusāk piebilda.
Šeit viss ir labi, atbildēja Falko. Vienīgi gribētos būt kopā ar tevi sacensībās.
Džordžija paspieda Falko roku.
Tev šobrīd vissmagāk, es zinu,viņa teica. Tomēr turies, atgriezusies visu izstāstīšu. Bet nu gan man jālaižas.
Atgūlusies Džordžija koncentrējās uz savu istabu Paolo mājās.
Necik ilgi, un pēc vienmērīgās elpas Falko noprata, ka Džordžija aizmigusi un viņš var mierīgi turpināt savu nomoda nakti. Aizritēja vairākas stundas, un tikai tad zēns aizvēra acis prātā Falko izdzīvoja katru lielo sacīkšu mirkli, ko viņš vairs nekad neredzēs.
Džordžija, stāvēdama uz lielā dievnama kāpnēm, vēroja karognesējus izpildām svinīgo rituālu, ar sarkani dzeltenajiem karogiem veidojot dažnedažādus rakstus. Vienubrīd meitenei, tāpat kā pārējiem skatītājiem, aizrāvās elpa: karogi ar smagajiem kātiem tika uzsviesti augstu virs skatītāju galvām. Pēc brīža karogi švīkstēdami krita lejā, un nākamajā mirklī tos uzķēra jau citi karognesēji.
Paolo bija
Tērpušies sarkani dzeltenos samta tērpos ar brokāta apmetņiem un smalkās platmalēs ar uzliektām malām un spalvu pušķiem, montonieši patlaban stājās ierindā. Paolo bija sudraba pieši un arī zobens. Vēlāk delegācijai pievienosies pārvietojamā skatuve ar Auna dzīvo gleznu, kurai līdzās soļos montonietis ar Arkandželo. Arī Džordžijai ar metāla cepuri galvā bija jāpievienojas dižajam gājienam, sēžot īpaša parādes zirga mugurā.
Arkandželo nedrīkstēja zaudēt ne daisciņas spēka, tāpēc pirms sacensību sākuma Džordžiju ap
Lučiano nekur nebija redzams, lai gan pūlī Džordžija manīja pazibam Detridžu un sievieti sarkanā samta tērpā ar dzeltenu zīda apmetni tā noteikti bija Silvija.
*
Enriko
“Nu gan traks,” Enriko nodomāja. Vai tiešām Hercogam nav vienalga, kas uzvarēs sacīkstēs? Varbūt tomēr atļauties izdot lieku grasi, kas saņemts no Hercoga un Pāvesta, un pēdējā brīdī noslēgt līgumu ar Dvīņu žokeju Zīdu? Enriko modrās acis jau meklēt meklēja žokeju, tverot viļņojošajā zvaigznāju jostu un kaklautu jūrā sārti baltās krāsas.
*
Pāvests veda Hercogieni uz Dvīņu tribīni blakus savai pilij, uz viņai paredzēto vietu starp Rodolfo un Gaetano. Fabricio di Kimiči jau bija priekšā (Karlo pārstāvēja Džiljas ģimeni Kundzes zvaigznājā). Visi gan vēl nebija sanākuši, ieskaitot pārējos Belecas viesus. Taču visuzkrītošāk rēgojās robs, kurā vajadzēja sēdēt Hercogam. Spriežot pēc Nikolo dēlu sačukstēšanās, varēja noskārst, ka neviens īsti nezina, vai Nikolo sacīkstēs parādīsies.
Bija karsta, saulaina pēcpusdiena. Hercogienei aiz muguras stāvēja Barbara ar baltu mežģīņu saulessargu rokās.
Arianna bija ģērbusies sniegbaltā zīda tērpā un maskā ar baltā pāva spalvu rotājumu. Izvēle bija taktiska tērps nemeta izaicinājumu Dvīņu sārti baltajām krāsām visapkārt, nedz arī pauda atbalstu kādam citam zvaigznājam. Vienīgi Arianna un viņas kalpone zināja, ka zem apjomīgajiem zīda svārkiem slēpjas kliedzoši sarkandzeltenas prievītes.
Brāļi di Kimiči bija Kundzes zvaigznāja purpurzaļajos tērpos un vislabprātāk atrastos savā tribīnē
Gaisā jautās spriedze, pat Rodolfo savā ierasti melnajā samtā bez jelkāda rotājuma izskatījās nemierīgs.
Vai kas noticis? čukstēja Arianna. Kur viņš ir?
Kaut kas nogājis greizi, Rodolfo klusi atbildēja. Ja būtu pa manam, Džordžija sacīkstēs vispār nepiedalītos. Vajadzēja atvest zēnu atpakaļ. Joprojām uztraucos ari par Čeza-res likteni.
Bet kur tad Lučiano? jautāja Arianna. Kur ir viņš?
Rodolfo nopūtās.
Nezinu, Reģents, purinādams galvu, atbildēja. Arī ar Lučiano kaut kas nav lāgā. Tik nelaimīgs kopš
Skaties, Doktors Detridžs, teica Arianna. Elizabetietis, nevarēdams vien beigt klanīties un skūpstīt dāmām rokas, beidzot apsēdās savā vietā Dvīņu tribīnē. Taču viņš bija atnācis viens.
Lučiano tirdīja nemiers. Kamēr Džordžija uzturējās dievnamā, kur notika zirgu svētīšana, zēns klīda ap Auna staļļiem. Jaunais
Gudrojot par bēgšanu, Lučiano atcerējās Čezari, kam līdz sacīkšu beigām, protams, būs jānīkst ieslodzītam nezināmā vietā. Domājot par sagūstīto draugu, Lučiano platiem soļiem mēroja bruģēto staļļa pagalmu;
Lai nu kā, katra stunda, ko Čezare pavadīja ieslodzījumā, lika Lučiano no jauna pārdzīvot ciešanas, ko viņam bija sagādājis di Kimiči Vēstnieks un viņa okšķeris zilajā apmetnī. Viens bija skaidrs: Čezare nokļuvis tā paša spiega rokās. Lučiano atcerējās Falko vārdus pirms
Pēkšņi Lučiano zināja, kas darāms. Pieskrējis pie zirgiem, zēns lūkoja, vai nevarēs iejūgt tos ratos, taču zirgu puiši visi bija aizgājuši uz
Pasākumu atklāja Auns zvaigznājs, kura astroloģiskā zime kalendārā bija pirmā. Bundzinieks uzsāka maršu, kas bija jāturpina pārējiem zvaigznājiem. Karognesēji, nolaiduši karogus, iznāca no arkas zem tiesnešu tribīnes un iesoļoja apaļajā
Gājiens lēnītēm vijās uz Kundzes tribīni, grasīdamies izpildīt pirmo svinīgo
“Traks var palikt,” nodomāja Džordžija, lūkodamās pūlī.
Novērsusi skatienu no drūzmas, Džordžija palūkojās uz sacīkšu trasi un Lauvenes tribīni, pie kuras viņa šobrīd kopā ar Auna gājienu bija piestājusi. Meitenei par pārsteigumu, sarkani melno plecu jostu vidū krasi izcēlās manušu spilgtie tērpi. Tribīnē sēdēja Aurelio un Rafaela ar padzīvojušu tautieti. Džordžija pasmaidīja. Kas gan būtu domājis, ka sacīkšu vērošana, ērti zvilnot koka tribīnē, atbilst manušu askētiskās dzīves principiem?
Sastapusi Rafaelas skatienu, Džordžija juta, ka abas viena otru pamanījušas. Ja tobrīd nebūtu ar zirgu jādodas tālāk, meitene, iespējams, ievērotu, ka viņu pazina ne vien Rafaela, bet arī aklais muzikants.
Tikmēr Arianna kā apburta no goda tribīnes vēroja izrādi. Dzimtajā Belecā, upes sadalītajā pilsētā, tamlīdzīgu izrāžu nebija ja nu vienīgi karnevāls. Šobrīd kontinentālā Remora ar zirgiem Ariannu valdzināja. Rodolfo līdzās viņai nemierīgi knosījās Reģents neskatījās izrādi, bet pētīja debesis un ik pa brīdim pameta skatienu pār plecu uz slimnīcu aiz Pāvesta pils. Nākamajā mirklī Hercogiene manīja Rodolfo rokā pazibam spogulīti, ko viņš lūkoja paslēpt apmetņa ielocēs. Arianna zināja, ka ne jau skaistumkopšanas nolūkā.
*
Nonācis pie straujas upes, Čezare bija tuvu spēku izsīkumam. Svētlaimīgi pasmēlis ūdeni saujās, zēns dzēra, līdz remdēja slāpes. Trauka, kur ieliet ūdeni, nebija, tāpēc Čezare tikai apslacīja seju un matus un piesūcināja šalli, lai varētu ceļā atvēsināties. Nākamais uzdevums bija šķērsot upi un nokļūt uz upes pretējā krasta takas, kas aicinoši vijās mežā.
Ūdenī spīdēja vairāki dobumaini akmeņi pa tiem varētu tikt pāri, taču, pamērījis ūdeni ar zaru, Čezare secināja, ka upes vidū ir liels dziļums, un par ūdens aukstumu un straujumu viņš jau bija pārliecinājies. Atkāpies krastā, Čezare piesēda atpūsties un uz mirkli atspieda muguru pret koku. Peldēt viņš neprata.
*
Jādams uz Santa Finu, Lučiano priecājās, ka spēj valdīt zirgu, turklāt ar katru jūdzi viņa prasme pilnveidojās. Pa
Necik ilgi, un Lučiano acu priekšā parādījās milzīgas pils siluets.
Kad Lučiano nolēca no zirga, viens no kalpiem viņu pazina.
Ak, sinjor, viņš teica, atvainojiet, bet man pieteikts šīs durvis sargāt! Vai jūs nevarētu ievest zirgu stallī pats?
Protams, atbildēja Lučiano, bet kas noticis?
Vīrs kaut ko nomurmināja, likdams noprast, ka atbildi nav vērts gaidīt. Paraustījis plecus, Lučiano veda
Ilgi nekavēšos, viņš
Staļļa dziļumos gari nozviedzās Merla, viņa bija pazinusi Lučiano balsi, bet varbūt dzirdēja pieminam Čezari: viņš taču bija Merlu sagaidījis šajā pasaulē.
*
Arianna pēkšņi juta, ka Rodolfo viņai līdzās saspringst.
Kas noticis? viņa čukstēja.
Gājiens bija apjozis visu laukumu. Džordžija patlaban atradās iepretim Dvīņu tribīnei, bet Dvīņu delegācija pie Auna blakus kustīgajai skatuvei, uz kuras zem milzīgas papīra lauvenes puķu dobē ar sārtām un baltām rozēm rotaļājās dvīņu zēni. Teresa ainu uzlūkoja ar atzinību, atcerēdamās savus mājās atstātos dvīņus.
Rodolfo saskatījās ar Detridžu, un abi klusēdami raidīja ziņu Paolo, kas lepni pastaigājās gar tribīni. Domu veidotais trijstūris kļuva gandrīz vai redzams.
Laukumā tikko bija iesoļojusi Zivju delegācija, kam sekoja beidzamie rati ar zvaigžņotu
Parādoties karogam, pūlis burtiski uzsprāga: norāvuši sev nost krāsainās lentes un kaklautus, visi sveica uz zīda gleznoto simbolu. Izmantodams troksni, Rodolfo parādīja Arian-nai, kas redzams spogulītī: tur jauneklis ar gariem, viļņainiem, melniem matiem Auna sarkani dzeltenajā tērpā, piekļāvies melna zirga mugurai, traucās uz priekšu. Pēc pieredzējuša jātnieka zēns neizskatījās. Tēlam gaistot, Arianna vēl paspēja ievērot, ka zēns sēž neapseglotā zirgā starp tā spārniem, bet zirgs auļo virs koku galotnēm.
*
Čezare pēkšņi satrūkās. Spriežot pēc gaismas, bija jau vēla pēcpusdiena caur lapotni lauzās slīpas, zaļganas gaismas strēles. Kuņģis aiz izsalkuma rāvās čokurā, taču Čezare piespieda sevi iekāpt ūdeni un spert soli uz šaubīgajiem akmeņiem.
Kad trešdaļa ceļa bija pieveikta, Čezare zaudēja dūšu. Akmeņi likās glumi, pat lielākie zem viņa svara izkustējās. Sperot soli, ikreiz draudēja briesmas nosvērties uz bangojošā ūdens pusi un zaudēt līdzsvaru. Akmeņus varēja izvēlēties, bet Čezare jau nezināja, uz kura var kāpt droši, bet kurš ir nodevīgs.
Piestājis Čezare vairs nespēja kustēt nedz uz priekšu, nedz arī atpakaļ, netikdams gudrs, pa kuriem tieši akmeņiem var droši šķērsot upi, un pēkšņi viņam sametās slābani. Garām laidās melna spāre, aizvizēdama zēnam gar pašu degungalu. Spīdīgie dubultspārni atstaroja gaismu. Čezarem ienāca prātā Merla. Domādams tikai un vienīgi par spāri, zēns juta, ka pagurums atkāpjas. Pēc brīsniņa spāre palaidās uz priekšu un apsēdās uz medus krāsas akmens.
Nenolaizdams acis no lidojošās pavadones, Čezare spēra soli un nolika kāju uz akmens. Spāre, atkal aizlaidusies uz priekšu, piezemējās jau uz cita un, mirkli uz tā atpūtusies, laidās atpakaļ pie zēna, lai pēc brīža atkal nosēstos uz akmens viņa priekšā.
Vai šis, manu drostaliņ? jautāja Čezare, pakāpdamies soli atpakaļ. No akmens uz akmeni, no mokoši gausa soļa līdz nākamajam spāre veda Čezari pār upi. Kad zēns beidzot sasniedza pretējo krastu un ar abām kājām nostājās uz zemes, spāre, trīsreiz nozibinājusi piķmelnos spārnus, uzlidoja augstu lapotnē.
Paldies! sauca Čezare, paceldams skatienu. Un tad viņš ieraudzīja virs meža nesteidzīgi lidojam Merlu ar jātnieku mugurā.
*
Lučiano lūkojās koku galotnēs, kas līdz nelabumam ātri zibēja apakšā. Viņš saprata, ka Merla var traukties daudz ātrāk, taču viņa, šķiet, centās kaut ko saskatīt, un Lučiano par to jutās pateicīgs. Kad jaunais
Melnais zirgs palēnām bija pārgājis riksī, tad aulekšos un pēc brīža jau vienmērīgi uzņēmis augstumu, ar dažiem spēcīgo spārnu vēzieniem pa diagonāli celdamies debesīs. Aizvēris acis, Lučiano paļāvās uz likteni, tikmēr Merla nesa viņu tālāk pāri mežam.
Meži no Santa Finas laikam pletās uz dienvidiem, uz Re-moras pusi, un Merla, kā varēja noģist, apņēmīgi virzījās uz pilsētu.
Te pēkšņi abi reizē izdzirdēja lejā kliedzienu. Merlas spārni pierima, tagad viņa gaisu šķēla soļodama. Lučiano cauri biezajām, melnajām krēpēm pārbijies skatījās Merlai pār plecu. Koku galotnēs kā biezos matos parādījās šķirtne. Lučiano ieraudzīja aizviļamies zilu pavedienu un tam līdzās cilvēku, kas, lēkādams augšup un lejup, vicināja kaut ko sarkani dzeltenu.
Kad augums kļuva lielāks, Lučiano saprata, ka Merla meklē piezemēšanās laukumu. Aizvēris acis, Lučiano lūdza Dievieti. Gar ausīm skrāpējās koku zari. Pēc brīža nošvīkstēja spārni un Merla tos glīti sakļāva sev uz muguras, ietīdama Lučiano tumšā, mīkstā spalvu mākonī. Beigās viņa pielieca kaklu, lai Lučiano var noslidināties zemē.
Lučiano tik tikko spēja nostāvēt, kājas zem viņa ļima. Bet tad kaut kas nobrakšķēja, un caur kokiem Merlas nolūkotajā klajumā iebrāzās Čezare.
Abi zēni sirsnīgi apkampās.
Čezare! Esmu tik priecīgs, ka tevi atradu!
Tu atradi Merlu!
Tikai tāpēc, ka meklēju tevi!
Čezare pieskrēja pie spārnotā zirga, kas pavisam prozaiski zirdziskā veidā plūca zāli. Apķēries Merlai ap kaklu, Čezare piespieda seju viņas vaigam. Brīdi zirgs un zēns tikai klusēdami stāvēja, ieelpodami viens otra smaržu.
Tad Čezare pagriezās pret Lučiano.
Mums jātiek uz
Viss kārtībā, teica Lučiano. Ar Arkandželo jās Džordžija.
Čezarē cīnījās pretrunīgas jūtas. Tālietis skaidri zināja, ka Aunam bija jāizstājas no sacīkstēm vai arī jānolīgst cits žokejs. Protams, šobrīd jau nozīmēts cits žokejs, kuru nomainīt vairs nedrīkst. Labi, ka Džordžija vismaz apguvusi jāšanu bez segliem. Kopš Čezares sagūstīšanas bija pagājis pietiekami ilgs laiks, lai viņa ar Arkandželo būtu saradusi. Tomēr Čezare juta smagu vilšanos.
Čezare nopūtās.
Nez, vai Merla spēs panest mūs abus? viņš jautāja, neatlaizdams Merlas krēpes.
Lučiano paraustīja plecus.
Mazu gabaliņu varbūt, viņš teica. Bet līdz pilsētai noteikti ne. Taču pilī palika mans zirgs, un tas ir tikai vienu vai divas jūdzes uz ziemeļiem no šejienes.
Man uz turieni negribas, atzinās Čezare, man tur bija jāsēž gūstā. Pagāja vairākas dienas, kamēr palaimējās izbēgt.
Kā būtu ar Roderigo stalli? ierosināja Lučiano.
Lieliski! atsaucās Čezare. Tas noteikti ir netālu, uz rietumiem no šejienes, un tur vēl ir Zvaigžņugaisma. Merla labprāt pie viņas dosies, un viens no mums pēc tam varētu ar Zvaigžņugaismu jāt uz Remoru.
Es! Nonmāts? iesaucās Lučiano, kurš jau sāka uztraukties par īso lidojumu līdz Santa Finas staļļiem un labāk vēlējās jāt atkal pa cietzemi.
Merla ļāva abiem uzkāpt sev mugurā vispirms Čezare uzcēla Lučiano un tad veikli uzlēca viņam priekšā. Pieliecies tālietis iečukstēja Merlai ausī. Izpletusi varenos spārnus, viņa rikšoja pāri klajumam un uzņēma vajadzīgo ātrumu, lai varētu pacelties. Vienubrīd šķita, ka pirms kokiem klajuma otrā pusē viņi vēl nelidos, tomēr Merlas spēcīgie muskuļi un vareno spārnu vēzieni pamazām vien ļāva atrauties no zemes. Pēc brīža klajums jau bija tālu apakšā Merla laidās pie mātes.
Džordžijas kuņģis šķita sarāvies cietā kamolā. Gājiens jau bija trīskārt apjozis
Pāvesta pils pagalmā žokeji jau bija apmainījuši rumakus un, sēdēdami īsto zirgu mugurās, gaidīja sacīkšu sākumu. Strēlnieka žokejs
Milzīgais pils zvans negaidot apklusa, un tikai tagad Džordžija apķērās, ka tas bija dunējis augu pēcpusdienu, jau kopš svētīšanas ceremonijas.
Zirgu priekšā neveiklā gaitā iznāca gara auguma izspūris cilvēks. Savu žokeju Eņģelīti, kas noliecies gaidīja svētību, cilvēks pat lāgā neievēroja.
-Jūsu Gaišība, nočukstēja Eņģelītis, un Hercogs piestājis viņu uzlūkoja.
Pacēlis izkāmējušo roku, Nikolo beidzot atcerējās, kas tādās reizēs sakāms, un kokaini noskaldīja: Uzvaru un līksmību! un tad turpināja savu ceļu uz
*
Belecas Hercogienes sirds dauzījās kā negudra. Arianna zināja, ka
Pēc dažām minūtēm Belecas Hercogieni svinīgi vedīs uz tiesnešu tribīni noteikt kārtību, kādā katram zirgam jāieņem sava vieta. To viltot nevarēja Arianna iebāzīs roku samta somā un izvilks koka bumbiņas visu zvaigznāju krāsās. Secība, kādā bumbiņas tiks izvilktas, noteiks zirga starta numuru, sākot ar trases iekšmalu.
Arianna ar sirdi un dvēseli novēlēja labu kārtas numuru Džordžijai kaut kur pašā sākumā. 1 lercogam jau vajadzēja Ariannu vest uz tiesnešu tribīni, bet viņš nerādījās. Nikolo dēli visu laiku sačukstējās, bet Arianna nelikās manām. Te pēkšņi skatītāju tribīnes saviļņojās, un gluži kā spoks parādījās Nikolo di Kimiči. Viņš rēgaini uzsmaidīja Ariannai.
Laiks sākt izlozi, Jūsu Gaišība, Hercogs teica un sniedza viņai roku.
*
Džordžijai, iejājot ar Arkandželo
Džordžija kā pa sapņiem virzījās uz starta taisni iepretim tiesnešu tribīnei. Viņa redzēja sacīkšu vadītāju ar tādu kā milzīgu tauri rokā, kas, iespējams, bija skaļrunis. Blakus vadītājam stāvēja Belecas Hercogiene, tveicīgajā
Iebāzusi smalko, cimdoto roku samta somā, Arianna izvilka bumbiņu purpursarkanās krāsās.
Strēlnieks, viņa dzidrā balsī nosauca, taču vadītājs atkārtoja taurē, un iežogotajā
Strēlnieka bumbiņa iegūla sarežģītā krustveida paliktni, kas atgādināja kaut ko pa vidu starp žuburainu svečturi un rindā saliktiem stikla olu biķerīšiem. Hercogiene izvēlējās nākamo bumbiņu, un laukumā atbalsojās: “A-auns!” Džordžija nespēja ticēt savām ausīm: sarkani dzeltenā bumbiņa saņēma otro kārtas numuru! Viņai piešķirts otrais celiņš trases iekšpusē lieliski! Turklāt blakus jās sabiedrotais.
Diemžēl nākamā bumbiņa bija zili sārtajās Zivju krāsās, līdz ar to Džordžija tiks iesprostota starp tuvāko sabiedroto un niknāko ienaidnieku. Bet pats ļaunākais vēl bija priekšā: ceturtā bija sārti balta bumbiņa tātad blakus Zivīm jās Dvīņu žokejs un abi kopējiem spēkiem varēs samaitāt Džordžijai startu.
Kad tika izlozēti nākamie numuri un cilvēki saprata, ka viņu mīluļiem nāksies jāt tuvu trases ārmalai, pūlī atskanēja vaimanas. Pēdējo, divpadsmito, numuru
Visi kārtas numuri jau bija nosaukti, un rēgam līdzīgais Hercogs veda Ariannu atpakaļ uz augsto goda tribīni pie Pāvesta pils. Zirgi jau mīdījās pie starta līnijas. Starta nodalījumu nebija, tāpēc dažs labs zirgs nostājās nepareizā vietā, ieskaitot Arkandželo. Džordžija vēroja Hercogu un Hercogieni, kas soļoja atpakaļ uz Dvīņu tribīni, cik atšķirīgi viņi bija! un tad pārskatīja ievērojamo viesu tribīni. Lučiano nekur nemanīja.
Tomēr raizēm laika nebija. Pēc diviem viltus startiem sacīkstes beidzot sākās, un Džordžija ne par ko neuztraucās, ja nu vienīgi par sitienu krusu pa savu ķiveri no //
Iesākums likās bezcerīgs, taču kaut tik labuma, ka Zivis un Dvīņi tagad liksies mierā. Abi uzskatīja, ka godam pastrādājuši, izgrūduši Aunu no sacīkstēm, un patlaban pilnībā nodevās savam skrējienam. Džordžiju plosīja dusmas, tomēr viņa jāja uz priekšu, un Arkandželo bija ātrs zirgs.
Līdz pirmā apļa beigām Džordžija bija apsteigusi ne vienu vien un patlaban bija sestā ņūklī ar citiem zirgiem un žokejiem. Prāta stūrītī meitene apjauta, ka pajājusi garām Paolo un pārējiem skatītājiem tālajā dienvidu tribīnē. Nu jau bija pabeigts pilns aplis ap
Tie, pieplakuši zirgiem, patlaban skrēja otro apli, kad pūļa murdoņu pēkšņi pāršķēla kāda balss.
Džordžija pazina Aurelio balsi un tajā pašā mirklī dzirdēja arī spārnu švīkstoņu. Žokeji saminstinājušies mazliet pagausi-nāja soli, un, kad kārtējo reizi tika šķērsota starta līnija un uzsākts beidzamais aplis, Arkandželo bija trešais aiz Ūdensvīra un Dvīņiem.
Tikai nepacelt skatienu, dzirdēdama pūļa vienbalsīgo aurošanu, zobus sakodusi, murmināja Džordžija.
Gar acīm pazibēja sārti baltas krāsas, taču Džordžija nedz izvairījās, nedz minstinājās. Viņa jau bija līdzās
Nepacel… nepacel skatienu, Džordžija elsoja, jau turpat līdzās Zīdam ar
Džordžija aizauļoja garām, paturēdama acis melni balto mērķa karodziņu, kas iezīmēja finiša taisni.
Pagausinājusi milzīgā bēra soli, Džordžija, neticēdama pati savām acīm, šķērsoja taisni. Uzvara! Viņa bija izcīnījusi Aunam uzvaru! Taču visapkārt valdīja nedabisks klusums. Džordžija jutās kā sastingušā videofilmas kadrā. Visu skatieni bija pievērsti kolonnas virsotnei. Dvīņu karogs no tās bija pazudis. Džordžijai no kolonnas virsotnes pamāja Čezare -Merlas mugurā, un pacietīgi planēja', līdz atraisīja sev no kakla pagalam raupju sarkani dzeltenu kaklautu un iestiprināja to smailē.
Bīstami noliecies gar lidojošā zirga sāniem, Čezare sauca lejup Džordžijai: Uzvara! Uzvara un līksme!
23. nodaļa.
Lučiano parādījās
Kurš uzvarēja? Lučiano pajautāja garāmejošam remo-rietim, taču atbilde noslāpa troksnī, kas nāca no melnbaltās katedrāles. Lučiano spraucās cauri drūzmai, un aina, kas atklājās viņa acīm, runāja pati par sevi. Katedrālē virmoja sarkani dzeltenas krāsas Auna ļaudis vicināja augsti paceltus karogus un karodziņus.
Augšā pie altāra Lučiano jau pa gabalu redzēja
Smaidīdams atstājis katedrāli, Lučiano veda Zvaigžņu-gaismu uz viņas mājām Auna zvaigznājā.
*
Arianna, atgriezusies Pāvesta pilī, nezināja, ko iesākt. Dienas kārtībā bija paredzēts lepns mielasts kaut vai tāpēc vien, lai izrādītu viņai cieņu, taču pilī valdīja nedabisks klusums. Di Kimiči plāni bija izgāzušies cerības svinēt Dvīņu vai Kundzes uzvaru nepiepildījās.
Remorā bija iedibināta tradīcija: pēc
Doma skvērā galdi uz āžiem ar sārti baltajiem galdautiem, sakārtoti iecerētajam nakts mielastam, tagad stāvēja tukši.
Bet Pāvests no mielasta pilī negrasījās atteikties; kas par to, ka Dvīņu ļaudīm prieki gājuši secen, atcelt mielastu pilī nebija nekāda pamata. Pavisam negaidot, vispārēju atbildību uzņēmās Ferdinando di Kimiči viņš kā nekā bija otra augstākstāvošā persona ģimenē. Hercogs tagad tikpat kā neskaitījās. Ferdinando gan nespētu aizvietot Nikolo kā valstsvīai un stratēģi, tomēr viņš zināja, kas pienākas aristokrātiskajiem viesiem, un saprata, ka jāglābj di Kimiči dzimtas gods, sarīkojot pēc iespējas lepnu mielastu arī tādā reizē, kad svinēšanai nav iemesla.
*
Uzreiz pēc sacīkstēm Hercogs bija atgriezies slimnīcā. Viņš, šķiet, īsti neaptvēra, ka uzvarēja Beleca. Taču, kad ieradās Gaetano, viņam likās, ka tēvam prātā tikai lagūnas pilsēta.
Tēvs, Gaetano maigi iesāka, vai tu nevarētu doties atpakaļ uz mielastu pilī? Tev vajadzētu atspirdzināties, tikmēr es varētu pasēdēt pie Falko.
Nē, atbildēja Nikolo. Tev jābūt pili. Tu Hercogienei patīc, redzēju pats savām acīm. Jāizmanto viņas labais noskaņojums un šovakar jāizsaka bildinājums.
Gaetano sastinga šausmās. Viņš jau bija nopriecājies, ka Falko smagās slimības dēļ varēs bildinājumu novilcināt. Bet tagad, kā rādās, tas būs spiestā kārtā jādara.
Bet, tēvs, Gaetano teica, neklājas taču runāt par precībām brīdī, kad Falko dzīve karājas matā galā.
Ilgi vairs nebūs jāgaida, atbildēja Nikolo. Ārsti saka, ka rītu viņš nesagaidīs.
Gaetano atkal noskuma. Nāksies sērot par brāli, noklusējot ģimenei patiesību, kas varētu to mierināt. Falko, bez šaubām, sveiks un vesels dzīvo citā pasaulē. Bet ārstiem tomēr taisnība: no iepriekšējā Falko bija palikusi tikai ēna.
*
Aunā liesmoja lāpas un dārdēja bungas. Bērniem nelika agri iet gulēt. Montalbani dvīņi gan, jāatzīst, jau bija pakrituši zem galda un aizmiguši. Teresa, viņus atradusi, savāca un ielika koka šūpulī un tagad ar kāju šūpināja, tikmēr meitenītes skraidīja ap galdiem, vicinādamas karodziņus un klaigādamas:
Uz-va-ra! Līksmojam! ja vien atradās kāds, kas klausās.
Atpakaļ uz zvaigznāju Džordžiju kā uzvarētāju plecos nogādāja divi muskuļoti vīri. Blakus viņai tika nests Paolo. Arkandželo soļoja satrauktu montoniešu aplenkumā; visi izmisīgi centās zirgu apmīļot un noglāstīt. Čezare veda Merlu -tā gāja labprāt, laimīga viņa taču gāja mājup, pie mātes.
Visapkārt Merlai bija izveidojusies šaura, tukša josla: Auna ļaudis juta bijību ap spārnoto zirgu viņi gan pulcējās, tomēr pienākt tik tuvu, lai tam pieskartos, viņi neuzdrošinājās. Viljams Detridžs pavadīja Silviju, bet galvenais karognesējs, atdevis savu karogu biedram, nesa
Zirgi palika laukā, bet karogu un uzvarētājus montonieši uznesa dievnamā pa kāpnēm līdz pašām durvīm gan Džordžiju, gan Paolo.
Lai kurš zvaigznājs uzvarēja sacīkstēs, vispirms pienācās pateicība Dievmātei lielajā katedrālē un pēc tam savā dievnamā.
Džordžijas kājas vārda tiešā nozīmē nebija pieskārušās zemei, kopš viņa pirms stundas Pāvesta pils pagalmā uzkāpa zirgā. Pēc sacīkstēm meiteni no zirga centās novilkt sajūsmināto Auna līdzjutēju apskāvieni, un viņai nācās pretoties, lai neciestu žokeja tunika. Tagad līdzjutēji beidzot nolaida Džordžiju uz dievnama kāpnēm un meitene iekrita Čezares apskāvienos.
Kas par nakti! zēns jūsmoja. Kas par uzvaru!
Pateicoties tam, ka tu pieliki savu roku, Džordžija atbildēja. Bez tevis un Merlas nebūtu manas uzvaras. Žēl, ka Arkandželo mugurā nesēdēji tu.
Tiešām?
Ne gluži! saulaini smaidīdama, atbildēja Džordžija.
Skvērā parādījās vēl viens zirgs, un Merla to iezviegdamās sveicināja. Lučiano veda Zvaigžņugaismu pie pārējiem kāpņu pakājē. Nolēcis no zirga, viņš pameta pavadu atsaucīgam montonietim. Drīz vien no mutes mutē ceļoja vēsts, ka pelēkais zirgs ir spārnotā brīnuma māte.
Lučiano! Džordžijai aizrāvās elpa. Tu māki jāt!
Viņš tagad ir īsts jātnieks, smēja Čezare. Jāja visu ceļu uz Santa Finu ar vienu zirgu, bet atpakaļ ar citu. Turklāt pāris reižu palidinājās ar Merlu!
Laimes luteklis! ar ilgām skatīdamās uz spārnoto zirgu, teica Džordžija.
Pēc brīža Lučiano jau bija klāt un apkampa Džordžiju, un lidošana meitenei vairs nebija ne prātā.
Džordžij, tev izdevās! Lučiano teica un uzspieda viņai uz lūpām skūpstu.
Džordžijai sametās karsti, pēc tam auksti. Savu mūžu viņa nebija tik daudz mīļota un skūpstīta, un pat Lučiano! Džordžija skūpstam atbildēja un redzēja Lučiano pārsteigtās acis. Atrāvusies no Lučiano, Džordžija nomutēja arī Čezari, lai nav tik uzkrītoši. Ar acs kaktiņu viņa manīja, ka Lučiano atslābst, tajā pašā laikā juzdama, ka Čezare sirsnīgi atsaucas.
*
Rodolfo spoguļi bija vērsti uz daudzām un dažādām vietām: viens uz Belecas Hercogienes
Rodolfo nopūtās: kārtējais sarežģījums.
Džordžija saprata, ka arī šonakt no Anna zvaigznāja mājās netikt. Viņa bija izrādes zvaigzne vēl spožāka nekā iepriekšējo nakti. Abu dzimumu montonieši nāca ar apsveikumiem, skūpstīja, un dažas jaunākas remorietes, nenoliedzami īstas skaistules, lika noprast, ka labprāt paliktu ilgāk un žokeju uzvarētāju iepazītu tuvāk, taču Paolo un Čezare Džordžiju no viņām paglāba.
Ko gan, apžēliņ, nodomās Mora un Ralfs, ja viņa šonakt nepārradīsies mājās? Zīmītē Džordžija bija uzrakstījusi, ka visu dienu pavadīs ar Falko un arī pārnakšņos pie Malholen-diem. Tas attaisnoja iepriekšējo nakti un šo dienu Remorā. Bet debesis patlaban bija tumšas, tātad Londonā ir diena, un, tā kā tā bija sestdiena, visi būs mājās un brīnīsies, kur palikusi Džordžija.
Tas bija tikai laika jautājums: Mora piezvanīs Vikijai un atklās, ka Malholendiem nav ne jausmas par Džordžijas atrašanās vietu. Tas, ka viņa patlaban
Taču pēc dažiem vīna kausiem Džordžijas domas mainījās: “Nav ko ņemt galvā gan jau Falko kaut ko izprātos!” Nevarēja taču zaudēt otro svētku nakti. Džordžija nespētu aizmigt pat tad, ja izdotos no mielasta aizšmaukt.
*
Pie svētku galda Gaetano sēdēja līdzās tēvocim. Šoreiz ne blakus Ariannai, lai gan viņa bija pārņēmusi jaunā di Kimiči prātu. Pāvestam otrā pusē sēdēja Hercogiene, blakus savam tēvam. Tālāk Fabricio un Karlo, kas čukstus strīdējās,
kuram pēc sarīkojuma būtu jārunā Fabricio kā dēlam un Džiljas hercogistes mantiniekam vai Karlo kā nākamajam Remoras princim.
Pienāca Beatriče un apsēdās iepretim Gaetano.
Kā tur slimnīcā? viņš norūpējies apvaicājās.
Māsa par atbildi tikai pašūpoja galvu.
Tu taču neatstāji tēvu vienu? nerimās Gaetano.
Nē, viņa nogurušā balsī atbildēja. Mani aizstāja Fran-česka. Teica, ka man vajagot atslēgties.
Pāvests saausījās.
Ak, Frančeska, viņš noteica. Krietna meitene, vai ne? Allaž gādā par ģimeni. Priecājos, ka nodrošināju viņai to laulības šķiršanu. Frančeska pelnījusi labāku vīru nekā impotentu veci.
Gaetano, ēzdams fazānu, gandrīz aizrijās. Frančeska ir brīva un var atkal precēties! Bet viņam pēc dažām stundām jālūdz Ariannas roka.
Tikmēr Falko Londonā dīdījās kā uz adatām. Jaunais di Kimiči ilgojās pēc Tālijas, tēva un Gaetano un mocījās neziņā, kas notiek ar Džordžiju
Falko tirdīja vēl kaut kas.
Džordžijas gredzenu un pārbaudīt, vai pastāv iespēja atgriezties savā tālieša ķermenī. Falko pat nezināja, vai Džordžija nav talismanu iznīcinājusi. Ai, kaut jel tā būtu! Tad viņš varētu ar visu sirdi nodoties jaunajai dzīvei un veselības atgūšanai.
Iezvanījās tālrunis. Vikija bija dažu soļu attālumā.
Džordžija? Nē, diemžēl viņas te nav. Pagājušo nakti? Nē, pagājušo nakti viņas te nebija. Uzgaidi mirklīti pajautāšu Nikolasam.
Notikās tieši tā, kā vēstīja mans kāršu lasījums, Džordžijai lūkoja skaidrot manāmi iereibušais Doktors Detridžs.
Visas ciparu kārtis sanāca pa divi tieši tavs izlozētais numurs sacīkstēs. Bet tu jau tur arīdzan biji Putnu princese.
Putnu princese? samulsa Džordžija.
Jauna meiča, pacietīgi turpināja Detridžs. Princese. Bet no putniem tamdēļ, ka šamā vieta saistās ar gaisu: te, rau, mīt lidojošais zirgs un atrodas Zvaigžņu pils-sēta.
Viss kārtībā, ja jūs tā sakāt, atbildēja Džordžija. Ko vēl jums atklāja kārtis?
Hercogiene Arianna ir Zivju princese tika labi aizsargāta no Lučiana, kad šamā ieradās uz Krītošo Zvaigžņu dzīrēm.
Nemanīju gan, ka viņš to sargātu, iebilda Džordžija.
Bet Bruņenieks jauneklis Čezare tapa ieslodzīts tornī, bezbēdīgi turpināja Detridžs. Tev vienā pusē iraid Čūsku princis āre, būs viens no Kundzes jaunskungiem, takš, vai tas ir nabaga Falkons vai arīdzan princis Geitons, to gan neprotu teikt.
Kā jūs zināt par princi? jautāja Džordžija, juzdamās neveikli: tātad elizabetietis viņas iejaukšanos Falko dzīvē bija paredzējis jau iepriekš.
Kundze ir zemes zīme, turpināja Detridžs. Gluži tāpatās kā Auns piederīgs ugunij, bet Dvīņi gaisam.
Vai tiešām ar to izskaidrojams itin viss?
Džordžija nodomāja, ka varbūt Detridžam vajadzētu izlikt kārtis vēlreiz. Viņai nebija ne jausmas, kā atšķetināt un nogludināt samezglojumu, kas izveidojies starp viņu, Lučiano un Ariannu, Gaetano, Falko un pat Čezari.
Sudraba fanfaru skaņas vēstīja par apmeklētāja ierašanos. Atšķirībā no iepriekšējās nakts Belecas Hercogiene tagad varēja brīvi ierasties savas pilsētas zvaigznājā un to apsveikt. Arianna attraucās uz Aunu augsti paceltu galvu. Viņa bija ģērbusies dzeltenā zīda tērpā, ar spilgti sarkanu apmetni un maskā no sarkanām un dzeltenām spalvām. Rodolfo un Gaetano sekoja Hercogienei pa pēdām. Uzkāpusi pa stāvo
Faolo sadabūja atnākušajiem viesiem krēslus, taču Arianna uzreiz neapsēdās, vispirms viņa noglāstīja zirgus. Pēc paražas uzvarētāja zirgam bija jāpiedalās mielastā kā goda viesim, taču Aunam ar to vien nepietika līdzās Arkandželo stāvēja Merla. Un, kur Merla, tur pienācās vieta arī Zvaigžņugaismai. Visiem trim zirgiem tika aši sameistarots personīgais aploks dievnama priekšā, aiz kura augsta staba galā plīvoja zīda
Hercogiene, viegli satraukta, noglaudīja Arkandželo un noglāstīja Zvaigžņugaismai purnu. Bet pie Merlas viņa pakavējās ilgāk, to apbrīnodama.
Kas gan to būtu domājis, Arianna vērsās pie Gaetano.
Vēl pirms nedēļas zirgus redzēju tikai gleznās un gravīrās. Bet te, lūk, stāv mitoloģiska būtne, kādu redz tikai uz senatnīgas keramikas lauskām vai vecās mozaīkās.
Jā, šeit ir oriģināls, atbildēja Gaetano. Ari to mana ģimene nolaupīja Aunam tāpat kā žokeju.
Arianna maigi pieskārās Gaetano rokai dažs labs viesis pie galda to pamanīja.
Nekad neesmu uzskatījusi, ka jums jāatbild par savas ģimenes rīcību, viņa teica.
Tev jāsveic ne zirgi vien, sacīja Rodolfo, vedinādams Ariannu atpakaļ pie svētku galda.
Tas tiesa, piekrita Arianna, pēkšņi atkal kļūdama moža.
Pienākusi pie Džordžijas, viņa satvēra meiteni aiz abām rokām.
Demonstrēdama dzidro balsi skvēra plašumos, Arianna stingrā balsī paziņoja: Apsveicu Aunu un tā lielisko žokeju Džordžio Grādi! Džordžijas vārdu Hercogiene izrunāja bez aizķeršanās. Šonakt tu aizstāvēji manas pilsētas godu, un Beleca izsaka tev pateicību. Par mazu atzinības apliecinājumu sniedzu tev, Džordžio, maisiņu sudraba un šo skūpstu.
Džordžija pārsteigta juta, ka lūpām pieskaras Hercogienes lūpas un violetās acis uz brīdi apstājas pie viņas, un tad Arianna pasniedza Džordžijai smagu samta maisiņu ar monētām. Džordžija stostīdamās pateicās, tikmēr montonieši visi kā viens atzinīgi auroja, bungoja pa galdiem un dauzīja kājas. Lūk, kā, viņuprāt, bija jāizrāda prieks.
Džordžija samulsusi apsēdās, bet Hercogiene mierīgi paņēma kausu ar vīnu, ko viņai ielēja Paolo. Neba Arianna nezināja, ka sudrabu Džordžija,
Lučiano plosīja greizsirdība. Arianna uz viņa pusi pat nepaskatījās, pat neuzsmaidīja, tomēr zēns juta, ka viss, ko jaunā Hercogiene dara, adresēts viņam. Patlaban Arianna koķetēja ar Gaetano. Ko tad Lučiano tādu izdarījis, ka izpelnījies viņas dusmas? Lučiano atcerējās Džordžijas skūpstu, bet tas taču neko nenozīmēja. Džordžija noskūpstīja arī Če-zari un katru otro Auna iedzīvotāju tā remoriešiem pēc lielas uzvaras pieņemts. Lučiano taču bija apskāvušas daudzas zvaigznāja meitenes, kuras viņš redzēja pirmoreiz.
Tonakt Aunā valdīja nepiespiesta, nebēdnīga gaisotne.
Gaetano nespēja palikt vienaldzīgs nedz pret gaisotni, nedz Ariannas uzmanību, ko tā viņam veltīja. Jaunais di Kimiči dzēra vīnu vairāk, nekā pienāktos drosmei lai var izpildīt savu pienākumu. Daudz netrūka, un Gaetano sev iestāstītu, ka būt par daiļās Belecas valdnieces vīru nav grūti, turklāt šī doma šonakt nelika mieru, un tā jau bija gadījies arī agrāk.
Te pēkšņi Gaetano pārdomas iztraucēja kliedziens.
Skatieties! sauca Čezare. Ieradušies manuši!
Aurelio ar Rafaelu, klusītēm ieslīdējuši skvērā, stāvēja un runājās ar Merlu un izskatījās, ka zirgs abos saprātīgi ieklausās. Pamazām vien skvērā sanāca pārējie krāsaini tērptie manuši, un, kad Paolo devās viņus uzrunāt, lai piedāvātu Auna viesmīlību, manuši paņēma rokās mūzikas instrumentus un sniedza improvizētu koncertu. Auna bundzinieks viņiem pievienojās, aši uzķerdams sarežģītos ritmus, un pat ziņneši uz savām taurēm lūkoja spēlēt līdzi.
Vairums montoniešu jau bija tīkamā vīna, miega bada un laimes skurbumā, tāpēc priekšnesums pārāk bargi kritizēts netika. Vēlāk Aurelio spēlēja viens pats. Melodija skanēja saldsērīgi, vedinādama Gaetano uz domām par brāli un tad māsīcu meiteni, no kuras drīz vien nāksies atteikties uz visiem laikiem.
Zilga noskaņa lauž sirdi, vai ne,
Ļoti saviļņojoši, kundze, Gaetano pieklājīgi atbildēja.
Mūzika, šķiet, vēstī par zaudētu mīlu un uzvarā gavilējušo pienākumu, sieviete turpināja. Par aplamu izvēli un ziedotu mūžu, dzīvojot ar šīs izvēles sekām.
Gaetano ne pa jokam satrūkās varbūt sieviete ir gaišreģe vai arī kārtējā
Jums pa spēkam tik labi iztulkot zilgas noskaņas? viņš pajautāja.
Manušu mūzika nav nemaz tik vienkārša, sieviete atbildēja.
Gaetano pagriezās, lai uzmestu skatienu arfistam, bet, kad melodija izskanēja un viņš pagriezās atpakaļ, sievietes vairs nebija. Pagāja brīdis, līdz elēģiskās taktis pagaisa tumsā. Tad sākās cita, līksmāka melodija, un galdus sagrūda kopā, lai izbrīvētu vietu dejām.
Gaetano uzlūdza Belecas Hercogieni, ar acs kaktiņu manīdams, ka Ariannas tēvs dejo ar noslēpumaino sievieti.
Kas ir tā dāma ar Reģentu? viņš pajautāja Ariannai.
Viņa nupat man pateica kaut ko visai neparastu. Varbūt burve?
Arianna iesmējās.
Ne viens vien tā domā, viņa sacīja, neatbildēdama uz Gaetano jautājumu.
Tikmēr Lučiano un Čezare bija sprukās. Abiem gribējās dejot ar Džordžiju, bet Aunā valdija uzskats, ka viņu žokejs ir zēns. Remorieši, izrādot sirsnību, nebija aizspriedumaini -neviens nebrīnījās, redzot apskaujamies vai pat saskūpstāmies puiša cilvēkus, sevišķi jau godos, taču dejot gan dejoja tikai vīrietis ar sievieti.
Visi trīs atradās glītu, atsaucīgu meiteņu ielenkumā. Arianna meta greizus skatienus uz Lučiano, kas patlaban dejoja ar žirgtu melnmati, savukārt Džordžija izmisīgi vēroja Paolo, kas, laimē starodams, griezās dejā ar Teresu.
Džordžiju izglāba Viljams Detridžs. Atskanot kārtējām mūzikas taktīm, elizabetietis sasauca kopā visus jaunekļus, to skaitā Džordžiju, un aicināja uz riņķa deju, tikmēr sievietes pavadīja laiku plaukšķinādamas. Džordžijai pie viena sāna bija Lučiano, pie otra Čezare neko labāku nevarēja vēlēties, un visapkārt visi kā viens skaļā balsī līksmi rāva vaļā zvaigznāja kroņa dziesmu.
Gaetano dejoja līdzās Lučiano, un abi jaunekļi vēlējās, lai deja nebeidzas un nākamā nesākas. Abi zināja, ka līdz rītam notiks kaut kas nozīmīgs, kas skars viņu nākotni. Bet tagad zēni nevēlējās neko citu kā tikai dejot, iedzert un dziedāt.
*
Enriko bija vienīgais Remorā, ja neskaita Aunam uzticīgos pilsētniekus, kas sacīkstēs bija nopelnījis. Kabatā spiegam vēl turējās prāva summiņa no Hercoga un Pāvesta dotā sudraba -līgumu apmaksāšanai ar citiem zvaigznājiem, un derības bija ienesušas vēl. Patlaban okšķeris prātoja, vai nav laiks pamest pilsētu. Vienīgā nelaime: Enriko nezināja, kurp doties, Re-mora likās jauka vietiņa, tāpat arī zirgi, tomēr palikt šajā pilsētā, pēc viņa domām, nebija prāta darbs. Enriko bija te piekopis zirgu zagļa arodu, cilvēku nolaupīšanu un sagūstīšanu, un, tiklīdz Aunā viss nāks gaismā, būs lielas ziepes.
Un viss velti di Kimiči sacīkstēs zaudēja un Belecas akcijas bija cēlušās kā nekad. Vēsts par uzvaru apskries visu Tāliju, iedvesmojot citas pilsētas pretoties savienībām un nepakļauties aneksijai. Hercogs aiz bēdām bija zaudējis prātu, taču viendien atgūsies un tad varbūt atcerēsies, ka viņa spiegs kļūdījies.
Taču Hercogs bija ietekmīgākais cilvēks, kam Enriko kalpojis, negribējās tādu tik vienkārši pamest varbūt izdosies pārliecināt, ka viņš var labi noderēt citur?
Pagaidām bija jātiek galā ar Aunu: viņš bija tiem parādā. Enriko, lai arī blēdis, tomēr bija neiedomājami māņticīgs veiksmi viņš Aunam gan nolaupīja, taču laimestus paturēt negrasījās.
♦
Auna svinības pieklusa, kad manuši sāka pulcēties pa savai paražai sveikt rītu. Džordžija sēdēja uz dievnama kāpnēm un žāvājās, pēkšņi juzdamās nogurusi kā suns. Viņa redzēja Rodolfo un Gaetano, kas veda Ariannu projām no skvēra. Pie strūklakas visi trīs apstājās, un Rodolfo pagriezās atpakaļ -pārmīt vārdu ar Silviju. Džordžija vēroja, kā jaunais pāris kopā aiziet un Lučiano bezgala izmisis nolūkojas pakaļ.
Paolo pienāca pie Džordžijas.
Tu izskaties pārgurusi, viņš teica. Vai negribi doties uz stalli?
Skvērā līdzās izšļakstīta vīna un ēdiena paliekām mētājās nogāzti krēsli un apdriskāti karogi. Atkritumos rakņājās suņi, vīri ar degļu grieznēm garos rokturos dzēsa pēdējās lāpas. Te pēkšņi viņiem līdzās izcēlās kautiņš, un Džordžija ieraudzīja Čezari, kas bija ieķēries vīrā ar zilu apmetni. Džordžija, Paolo un daži Auna jaunieši steidza viņam palīgā.
Šis vīrs mani nolaupīja! kliedza Čezare. Gan jau pievāca arī Merlu un vēl uzdrošinās rādīties mūsu zvaigznājā!
Enriko izskatījās nobijies, taču centās taisnoties.
Rīkojos pēc pavēles, viņš teica, nestāstiet man, ka
Daži jaunieši, kas Enriko turēja, atslābināja tvērienu. Līdz šim viņi par laimestu nebija iedomājušies, bet tagad likās, ka vērts par to padomāt. Taču tik viegli Enriko vaļā laist tomēr neviens negrasījās. Vīri izgrieza okšķerim uz āru kabatas, iztukšoja somu. Spiegs nepretojās galvenais sudraba krājums taču bija paslēpts drošā vietiņā Santa Finā. Čezare, ieraugot Enriko somā dažādu krāsu kaklautus, sajuta riebumu un somu atsavināja.
Beigās Enriko atstāja skvēai sveiks un neskarts.
*
Burvīga nakts, ierunājās Gaetano, vezdams pa šaurajām ieliņām Hercogieni atpakaļ uz Pāvesta pili.
-Jūs domājāt: rīts, atbildēja Arianna, lūkodama, kur spert soli ar savām sarkana zīda laiviņām.
Gaetano pēkšņi saprata, ka pienācis īstais brīdis ķerties vērsim pie ragiem.
Jūsu Gaišība, viņš iesāka, apstādinājis Ariannu zem dūmojošas lāpas. Arianna, varbūt patlaban nav īstais laiks un vieta, taču jūs drīz atgriezīsieties Belecā, un ilgāk es vilcināties nevaru. Esam pavadījuši kopā teju mēnesi un tīri labi viens otru iepazinuši. Man gribētos zināt, ko jūs domājat par mūsu piedāvājumu. Vai precēsieties ar mani?
Skat, atbildēja Arianna. Nebija nemaz tik grūti, vai ne? Nedz eleganti, nedz romantiski, bet darbiņš padarīts.
*
Džordžija, iekārusies Čezares un Paolo elkoņos, gāja uz stalli. Montalbani nebūt neuzskatīja, ka laurus plūkušajam žokejam jāguļ staļļa bēniņos, taču Džordžija neko citu nevēlējās. Pakāris Enriko somu ar daudzkrāsainajiem kaklautiem stallī uz vadža, Čezare pēdējo reizi apkampa Džordžiju un tad aiztenterēja mājās gulēt. Arī Paolo apskāva meiteni.
Paldies, viņš teica, tev ir kaujinieka drosme. Savu pusbrāli tu pielauzīsi.
Un tad viņš aizgāja. Lučiano ar Detridžu bija kaut kur pazuduši, Džordžijai nebija ne jausmas arī, kur guļ Rodolfo un Silvija, vienīgi tik daudz, ka varbūt vienviet. Atgūlusies salmos, meitene dzirdēja, kā lejā rosās Arkandželo, Merla, Zvaigžņugaisma un pārējie Auna zirgi. Bija atgriezusies pat
Džordžijai galvā ņirbēja krāsu un formu kaleidoskops -gājiens, karogi, trokšņi, aina ar Merlu, kas planēja virs
*
Gaetano iebrāzās slimnīcā kā vējš. Hercogs, cieši iemidzis, kluknēja savā krēslā pie Falko gultas, bet Frančeska gan bija nomodā. Istabā smaržoja pēc izdegušām svecēm. Gaetano piestāja un uzmeta skatienu Falko, kam krūtis, lai arī pavisam vārgi, elpojot cilājās. Satvēris aiz rokas Frančesku, Gaetano izveda māsīcu laukā no istabas.
Gaitenī, kur rītausma glāstīja apgleznotās sienas ainas ar slimniekiem asiņojošiem, ar pieliktām dēlēm vai ari brīnumainā kārtā atspirgušiem, Gaetano nokrita ceļos uz aukstajām flīzēm un lūdza Frančesku nākt pie viņa par sievu.
Un Frančeska deva jāvārdu.
Pamodusies Džordžija ieraudzīja Falko istabu. Durvis bija pievērtas, bet neaizslēgtas. Falko nekur nemanīja, taču blakus spilvenam bija nolikta zīmīte ar vienvienīgu vārdu: “Iekritām!” Bija vakara stunda, māja šķita kā izmirusi. Ar mokām piecēlusies no grīdas, Džordžija nokāpa pa kāpnēm un izgāja laukā. Laiks doties mājās strēbt ievārīto putru. Vienīgais mierinājums, ka, par spīti nepatikšanām, bija tiešām vērts to visu piedzīvot!
24. nodaļa.
Kad Džordžija savās mājās iegāja dzīvojamā istabā, vajadzēja laiciņu, lai pielāgotos. Meitene bija līdz nāvei nogurusi, un cilvēki, no kuriem viņa nupat Aunā atvadījās, šķita daudz neviltotāki par viņas tuviniekiem. Tagad Džordžija visu uzmanību veltīja Falko, kas savā ziņā bija viņai vistuvākais.
Visi skatījās uz Džordžiju, bet viņa svētsvinīgi vērsās pie Falko: Es uzvarēju!
Un pirms vētras sākuma Džordžija vēl paspēja notvert Falko sejā pārsteigumu un prieku. Istabā bija Mora un Ralfs, Rasels un Malholendi, un vīrietis ar sievieti, kuros Džordžija pēc mirkļa sazīmēja policijas ierēdņus. Pēdējie divi ilgi neaizkavējās, uzskatīdami, ka notikums ar pazudušo personu laimīgi noslēdzies, turklāt viņus gaidīja krimināllietas.
Tiklīdz policisti bija projām, Ralfs devās uz virtuvi uzvārīt kafiju, aizvilkdams līdzi protestējošo Raselu. Rasels gribēja palikt un noskatīties "uguņošanu", bet tēvs bija nelokāms. Džordžijai likās, ka bāršanās nekad nebeigsies. Jautājumi atkārtojās bez sava gala. Kur Džordžija bija? Ar ko? Ko darīja? Kas par to zināms Nikolasam?
Taču visas pūles bija veltīgas. Ko lai Džordžija teiktu? Ka jājusi zirgu sacīkstēs svešā pasaulē, uzvarējusi un līksmojusi, nodancojusi visu nakti, ka viņu skūpstījuši gan augstmaņi, gan vienkāršie ļaudis? Ka viņa redzējusi spārnotu zirgu? Un novērsusi politisku sazvērestību? Ka bijusi kopā ar Malho-lendu dēlu? Ka Nikolass ieradies no citas dimensijas un ir aristokrāts, vairākus gadsimtus vecs? Ka viņa ir varonis vārdā Džordžio?
Lai ko Mora ar Ralfu būtu domājuši, tomēr, ja Džordžija atbildētu kaut uz vienu no šiem jautājumiem, abi nospriestu, ka meita lietojusi narkotikas. Džordžija krampjaini turējās pie vienkāršiem paskaidrojumiem.
Es nevaru teikt. Bet neko sliktu neesmu izdarījusi. Izpildīju solījumu. Nikolass neko nezina (pēdējais apgalvojums nebija patiess, bet to, kur viņa bija, taču zināja Falko, nevis Nikolass).
Varu saderēt, ka vecajam pēdiņām krāmu bodē kaut kas zināms, Rasels pakalpīgi iestarpinājās, un inkvizīcija gāja vaļā ar jaunu spam.
Par laimi, atklājās, ka Deivids Malholends pazīst Morti-meru Goldsmitu, un aizdomas par vecā vīra ļaunajiem nodomiem tika izklīdinātas.
Tam nav ne mazākā sakara ar Goldsmita kungu, Džordžija truli sacīja. Vai tagad vam iet gulēt? Esmu ļoti nogurusi.
Pavadīji ārpus mājas visu nakti, daļu nākamās dienas un ceri tik viegli no mums atkratīties? aizsvilās mamma. Es uztraucos, vai slima palikdama. Nedod Dievs piedzīvot kaut ko tādu vēlreiz!
Un tad Mora izplūda asarās.
Džordžija jutās draņķīgi. Vajadzēja ari tā beigties še tev uzvarētājas lauri! Bija nepanesami redzēt mātes asaras, raiž-pilnās sejas visapkārt, izņemot Raselu, kas vienīgais ļauni priecājās, un Falko, kas zināja, kur viņa abās pasaulēs uzturējusies.
Man tiešām žēl, mamm, Džordžija teica. Nevarēju to nedarīt. Nekas pretlikumīgs vai bīstams (viņa atkal salieca īkšķi), vai stulbs tas nav. Taču nedrīkstu neko teikt. Tev man jātic, un viss. Uzrakstīju, ka būšu pie Malholendiem, lai tu neuztraucies. Taču tik ātri, kā cerēju, nepaguvu, tur tā nelaime. Apsolu, ka nekas tāds vairs neatkārtosies. Vari mani iespundēt vai sodīt, dari, ko gribi, bet es eju gulēt neatceros, kad pēdējoreiz aizvēru acis.
Mora, liecies mierā! neizturēja Ralfs. Ļauj taču viņai atpūsties. Sarunu turpināsim rīt.
Kā tā saderinājies? Hercogs nesaprata, kad Gaetano un Frančeska, rokās saķērušies, atgriezās istabā un pavēstīja viņam savus jaunumus. Bet kas būs ar Hercogieni?
Es viņu bildināju, tēvs, atbildēja Gaetano māsīcai viņš jau bija visu paskaidrojis. Darīju, kā liki, bet viņa atteica. Apsolīja, ka paliksim draugi, taču viņas sirds piederot citam. Pēc tam ieteica man iet un sameklēt Frančesku.
Esmu brīva un varu pieņemt Gaetanb priekšlikumu, tē-voc, ierunājās Frančeska. Laulība ar Belecas vīru izšķirta.
Hercogs abus uzlūkoja. Viņa plāni bija izgāzušies. Redzot, ka abi jaunie ir iemīlējušies, Nikolo prātoja par citām iecerēm. Belecu Gaetano nedabūs, tomēr pēc vecā brālēna Dža-kopo nāves dēls varētu mantot Fortecas titulu, tam taču vienas meitas. Un šīs meitas varētu izprecināt pārējiem Nikolo dēliem un brāļadēliem, lai dzīvo laimē un drošībā, lai neprecas ar zemākas kārtas vīriem un neapkauno dzimtas un Gaetano godu.
Lieliski, Hercogs beigās teica, dodu jums savu svētību. Bet tagad laidieties ar jaunumiem uz pili. Man jāpaliek ar Laiko.
*
Pie Ariannas Pāvesta pilī ieradās ciemiņš. Jaunajai Hercogienei nenāca miegs, viņa jau bija uzvilkusi dienas tērpu, un tad sulainis ieveda istabā viņas māti.
Sinjora Bellīni, viņš paziņoja un devās uz durvīm.
Silvij, sacīja Arianna, tiklīdz kalps aizgāja. Par māti Arianna viņu nesauca: mātes vārds pienācās tantei, kas bija uzaudzinājusi viņu neziņā lagūnas salā, kamēr Silvija Bellīni valdīja Belecā un dzina strupceļā di Kimiči.
Labrīt, mana mīļā! teica Silvija un noņēma plīvuru.
Neba tu nezini, cik bīstami tev šurp nākt? uztraucās Arianna.
Nepavisam ne, atsaucās Silvija. Neviens jau manu seju te nav redzējis, izņemot tevi un tavu tēvu.
Ceru, ka vismaz pagājušajā naktī tevis šeit nebija? jautāja Arianna, ar šausmām iedomādamās iespējamās briesmas.
Ko gan es te darītu pēc lielajiem svētkiem? Nē, es paliku Aunā, atbildēja Silvija. LJn tur parunājos ar tavu jaunekli.
Kuru tad? greizi pasmaidījusi, jautāja Arianna.
To, kurš grasās tevi bildināt un met acis uz Belecu.
Tu runā par Gaetano, teica Arianna. Ko tu viņam teici?
Devu padomu kārtīgi apdomāties, pirms pamest veco mīlestību un ķerties pie jaunas.
Hm, viņš tavu padomu palaida gar ausīm, atbildēja Arianna. Atpakaļceļā uz pili, austot rītam, Gaetano mani bildināja.
Silvija klusēdama uzlūkoja meitu un beigās teica: Bija pārlieku agra stunda, lai teiktu nopietnu vārdu. Ko tu atbildēji?
Atteicu, atbildēja Arianna.
Un kā to pamatoji?
Pamatoju tā, ka viņu nemīlu un, manuprāt, viņš mīl citu -pietiekami labs iegansts, manuprāt.
Jā, vienkāršai salu meitenei varbūt, piekrita Silvija.
Diemžēl tu vairs tāda neesi. Pati zini, ka izvēloties jāklausa nevis jūtām, bet citiem apsvērumiem.
Arianna iepleta acis.
Tu taču neteiksi, ka man viņa bildinājumu vajadzēja pieņemt? Di Kimiči? Viņš kļūtu par Belecas hercogu, un tie neliktos mierā, līdz vīrs mani nomocītu, pierunādams apvienoties ar di Kimiči Republiku. Un tad viņš būtu īsts Hercogs: nevis dzīvesbiedrs, bet valdnieks. Beleca zaudētu neatkarību un savas tradīcijas visu, par ko tu gadu gadiem cīnījies.
Vai esi pārliecināta, ka tavs atteikums nebalstās uz mazāk augstsirdīgiem pamatiem? nerimās Silvija. Varbūt izvēlējies dāvāt savu brīvību citam?
Nu un tad? atjautāja Arianna mātes jautājums bija trāpījis sāpīgā vietā. Tu skaidro man par pienākumu un atbildību, bet pati gan apprecējies aiz mīlestības. Nesaki man, ka es nedrīkstu rīkoties tāpat.
Neteikšu tev, ko darīt vai nedarīt, atbildēja Silvija. Vienīgi tiec skaidrībā par motīviem.
Pie durvīm pieklauvēja, un sulainis ieveda Gaetano. Smaidīdams kā saulīte, viņš nāca, vezdams aiz rokas Frančesku.
Atvainojiet, Jūsu Gaišība, Gaetano svinīgi iesāka. Nemaz nezināju, ka esat saderināta. Runādams viņš uzmeta ziņkārīgu skatienu iepriekšējās nakts sarunu biedrei.
Man šķiet, ka saderināts esat jūs, smaidīdama atbildēja Arianna. Un tad sniedza abas rokas Frančeskai. Manuprāt, tagad, kad nebūsiet belecietis, mēs satiksim vēl labāk!
Tēvs mums deva savu svētību, paziņoja Gaetano. Cem to saņemt arī no jums.
Kā tad citādi, Arianna sacīja. Neaizmirstiet ielūgt uz kāzām!
Džordžija nogulēja sešas stundas no pusdeviņiem vakarā līdz pustrijiem nakti un tad viņu iztrūcināja modinātāja apslāpētais zvans to viņa bija pabāzusi zem spilvena. Džordžija žāvādamās uzslējās sēdus un nolūkojās istabā, kas likās pavisam sveša. Durvju priekšā viņa bija aizstūmusi kumodi, lai aizstātu izļodzīto slēdzeni, ko Ralfs, taisīdams vaļā durvis, bija salauzis.
Izņēmusi no kabatas spārnoto zirdziņu, Džordžija atslīga spilvenos aizmigt vēlreiz nebūs grūti.
Nākamdien pēc sacīkstēm Aunā neviens nesteidzās mosties. Čezarem likās, ka pēc gūsta, bēgšanas un mežonīgā noslēguma
Nosteberējis pa kāpnēm virtuvē, Čezare ieraudzīja Teresu, kas lika galdā maizi, sieru, olīvas un augļus.
Kur visi palikuši? viņš jautāja, izņemdams mātei no rokām smagu krūzi ar alu un nolikdams to uz galda.
Tēvs ar Lučiano un Doktoai Detridžu stallī, Teresa atbildēja, bet dvīņi spēlējas pagalmā. Belecieši izgudrojuši asprātīgu būri, bet arī tavas māsas tur ņemas mani gan nepamet aizdomas, ka jaunievedums ātri apniks.
Paņēmis sviestmaizi, Čezare izgāja pagalmā. Kā tad, pusbrāļi un pusmāsas skraidelēja plašā koka aizgaldā ar biezi saliktiem šķērskokiem lai nevar izspraukties laukā. Det-ridžs un Lučiano pa spraugām cienāja bērnus ar konfektēm. Čezare ieraudzīja no staļļa iznākam Džordžiju. Meitene nebija sarkani dzeltenajā Auna žokeja zīda tērpā, bet jau savā ikdienas Remoras zēna apģērbā.
Skatos, ka esat iekārtojuši rotaļaploku, Džordžija, nevienu īpaši neuzrunādama, teica.
Jaunais Lučiano man apstāstīja par bērneļiem, un par abiem kopā ar šinjoni Paolo saslējām, paskaidroja Det-ridžs, uzmezdams savam veikumam visai gandarītu skatienu.
Mazie par varītēm centās iekļūt stallī pie Merlas, piebilda Lučiano. Teresa baidījās, ka netiek zirgiem zem kājām.
Teresa, iestājusies sētas durvīs, sauca visus pusdienās, bet bērni pieprasīja maltīti brīvā dabā, savā aplokā.
Nav ne vainas, sacīja Detridžs. Es šamos pieskatīšu.
Beigās Teresa iznesa laukā paplāti ar ēdienu un dzērienu
arī Detridžam un sev, un, protams, bērniem, lai tie var pieēsties līdz sātam, tad nu beigās mājā pusdienoja tikai Džordžija, Lučiano, Čezare un Paolo.
Jaunieši pēc nakts draiskulībām izskatījās sakautrējušies.
Vecais doktors laikam mīl bērnus, ierunājās Čezare.
Savējos viņš gan nepiemin, atsaucās Lučiano, manuprāt, viņš smagi pārdzīvoja šķiršanos.
Kā aizkļuvi mājās, Džordžij? apvaicājās Paolo.
Dzirdot meitenes smago nopūtu, visi pacēla skatienus.
Nebija tik traki, Džordžija teica. Bet ļaunākais laikam vēl priekšā. Šonakt
Man žēl, ka tev mūsu dēļ jācieš, sacīja Paolo. Tu teici “vecāki”. Agrāk tu abus tā nesauci.
Džordžija pati jutās pārsteigta. “Tik tiešām,” viņa nodomāja. Lai arī Ralfs, kad Mora meitu strostēja, centās iespējami norobežoties, tomēr izskatījās norūpējies un saprotošs. Varbūt kādudien viņš Džordžijai tiešām kļūs tuvs kā tēvs?
Pie durvīm pieklauvēja, un parādījās Rodolfo slaidais augums.
Atnesu jaunumus, apsēdies viņiem blakus pie galda,
Džordžijai, redzot, ka Lučiano nobāl, mazliet uzlabojās garastāvoklis.
Gaetano precēsies ar māsīcu Frančesku, Rodolfo turpināja. Lučiano, tu viņu noteikti atceries. Vēlēšanās viņu kā sāncensi Ariannai pieteica Vēstnieks. Frančeskas laulība ar padomnieku Albāni esot šķirta.
Jā, atbildēja Lučiano, izskatīdamies daudz mierīgāks nekā patiesībā bija. Belonas prinča meita, vai ne?
Tā pati, atbildēja Rodolfo. Abi jau kopš mazotnes ir sirdsdraugi. Kad devos projām, viņi savus jaunumus tikko bija pavēstījuši Hercogienei.
Arianna zina? brīnījās Lučiano. Un neko nesaka?
Rodolfo sarauca uzacis.
Tas tev jājautā viņai pašai, viņš atbildēja. Pēc dažām dienām mēs visi kopā atgriezīsimies Belecā.
Lučiano smaids pauda atvieglojumu un prieku.
Ko mēs vēl gaidām?
Man jāsaka, ka diemžēl mēs gaidām Falko di Kimiči nāvi, atbildēja Rodolfo. Vai ari atveseļošanos.
Rodolfo uzmeta nopietnu skatienu Džordžijai.
Atliku jautājumu līdz sacīkšu beigām, viņš turpināja.
Bet tagad man vēlreiz jālūdz tevi ved zēnu atpakaļ!
*
Rinaldo di Kimiči apciemoja brāli no Kazas zvaigznāja. Alfonso, Volanas jaunais hercogs, neslēpa vilšanos par sacensību iznākumu. Kazas žokejs
Alfonso nopūtās.
Laikam būs jāapciemo slimnīcā tēvocis Nikolo, jāpalūko, kas tur darās, viņš piebilda. Smaga lieta.
Es aiziešu tev līdzi, piedāvājās Rinaldo. Jāuzzina, ko viņš piedāvās man pēc neražas Belecā. Varbūt vēl nezini, ka Gaetano saņēma kurvīti? Tagad viņš pošas precībām ar māsīcu Frančesku.
Tiešām? brīnījās Alfonso. Šķiet, pavisam nesen vēl kā bērni vasarās rotaļājāmies Santa Finā. Viņa jau tolaik pret Gaetano bija mīļa. Turpretī Fabricio allaž sagadījās pāri ar Katerinu.
Varbūt arī viņi veidos savienību? atsaucās Rinaldo, iepriecināts par jaunākās māsas izredzēm savieno dzīvi ar di Kimiči titula un naudas mantinieku.
Arī Alfonso aizdomājās.
Varbūt tiešām nebūtu slikti ierosināt, kamēr Nikolo vēl daudzmaz pretimnākošā omā. Dosimies tagad pie viņa un pateiksim!
*
Tālijā Džordžija bija iedzīta stūrī tāpat kā mājās. Rodolfo bija uzaicinājis viņu uz sarunu zem četrām acīm, un nu abi sēdēja Detridža istabā. Lučiano, kas palīdzētu, nebija nāksies vienai aci pret aci stāties pretī Belecas
Falko tagad gaida operāciju, pēc kuras viņš atkal spēs staigāt, Džordžija iesāka. Ari pie Malholendiem viņam patīk, manuprāt, viņi pat varētu Falko adoptēt.
Un visi atkal staros laimē? jautāja Rodolfo. Dzīvē tā nemēdz būt, Džordžij. Lučiano neviens neaizstās.
Domājat, ka es pati to nezinu? sacīja Džordžija, ar pūlēm valdīdama asaras. Taču cilvēki varētu rast mierinājumu. Malholendi zaudējuši dēlu, Falko ģimeni. Visiem būtu labi.
Par tavām jūtām es nešaubos, maigi turpināja Rodolfo,
vienīgi par zināšanām un varbūt gudrību. Falko taču nav zaudējis ģimeni. viņš to pameta. Falko nāve (un Tālijā, ja viņu neglābsi, tas notiks drīz) radīs sekas, tu pat iedomāties nevari, kādas. Tālijai, satiksmei starp abām pasaulēm, mums visiem, kas
Rodolfo pieklusa.
Tev vairs nav gredzena, ko viņš izmantoja par talismanu, kur tas ir?
Virtuvē, atkritumu tvertnē, atbildēja Džordžija. Pēkšņi viņai sametās bail vēl vairāk nekā toreiz, kad viņus iztau-
>
Pēc brīža viņš pagriezās un meiteni uzlūkoja.
Tas laikam nozīmē, ka talismans iznīcināts, Rodolfo teica. Mani tu neklausīji. Laikam pat zinu, kāpēc. Tu tici, ka mierinājums, kas tiek sniegts un saņemts vienā pasaulē, spēj atsvērt bēdas un zaudējumu otrā. Ceru, ka tas tā arī būs. Tāpēc, ka jums ar Lučiano patlaban draud lielas briesmas.
♦
Hercogs Nikolo savus brāļadēlus, šķiet, pat nepazina. Viņš sēdēja, kā bija sēdējis turpat divas nedēļas, satvēris dēla izdēdējušo roku.
Ārsti kļūdījās, Nikolo teica, Falko vēl dzīvo.
Tēvoci, man tiešām žēl, iesāka Alfonso, un viņš nemeloja. Kā jau visiem di Kimiči, arī viņam mazais princis bija mīļš. Pirms diviem gadiem pēc negadījuma bēdājās visi, bet tagad sirdis bija vēl smagākas.
Bet ziņa par Gaetano gan laba, Alfonso piebilda. Jauki, ka brālēns ar māsīcu spēj ģimenes bēdu laikā rast laimi. Abi ir jauni, veseli, aplaimos jūs ar mazbērniem.
Hercogs izskatījās tik pārsteigts, ka Alfonso pārlika, vai nav pieļāvis nesmalkjūtību. Tomēr nē, šķiet, ģimenes tēvs pārslēdzās uz pozitīvu vilni.
Tev taisnība, atzina Hercogs, laipni no tavas puses. Vērts par to padomāt. Vienīgi, kādēļ Gaetano jāapņem sieva tik jaunam, ja divi vecākie brāļi vēl staigā puišos? Un arīdzan māsa? Visiem būtu laiks domāt par precībām, arīdzan jums, Alfonso un Rinaldo, ja to vēlaties. Di Kimiči ģimenei nepieciešami jauni spēki. Jums taču ir māsa, vai ne? Mana brāļameita kā viņu sauca, Katerina? Ja nemaldos, maza, glīta būtne. Kā būtu, ja viņa apprecētos ar kādu no maniem dēliem? Volanieši ir auglīgs ģimenes atzars, ko nevarētu teikt par Moreskas radiem, tie jau drīz izmirs…
Hercogs staigāja pa istabu, kaldams plānus. Nikolo acu priekšā atausa vīzija ar pēctečiem un mūžzaļu ģimenes koku, kura zaros briest no di Kimiči sēklas izauguši augļi. Alfonso tā kā satrūkās, taču turpat ari nopriecājās, ka tēvocis tik rosīgā noskaņojumā.
Manuprāt, Katerina vairāk pieķērusies manam brālēnam Fabricio, Alfonso iesāka.
-Jauki, jauki, atsaucās Hercogs. Šovakar aizlikšu viņam vārdiņu par Katerinu. Laiks negaida. Kā jums pašiem sastāv ar precību lietām?
Nupat iedomājos, vai jums, tēvoci, nav kas padomā par mani, atbildēja Alfonso. Negribas precēties bez jūsu piekrišanas.
Pareizi, visnotaļ pareizi, Hercogs sacīja. Viņš jau prātoja par jaunu problēmu. Ko teiksi par vecā Džakopo jaunāko meitu Bianku? Un vecāko kā viņu sauca Lučija? Tā, manuprāt, būtu labs pāris ar Karlo. Gribu, lai pēc Džakopo nāves Gaetano iegūst Fortecas prinča titulu, savukārt meitenēm vajag krietnus vīrus.
Alfonso pamāja. Nevar zināt, ko par tik negaidītu piedāvājumu teiks pati Bianka viņu ar māsu Alfonso bija saticis vakar pusdienās; jā, laikam jau šogad gaidāms precību bums starp di Kimiči brālēniem un māsīcām. Viņam pašam arī jau divdesmit seši: pēdējais laiks tikt pie līgavas. Bianka, protams, ir pievilcīga meitene. Tādas jau bija visas di Kimiči sievietes, vienīgi daži vīrieši kā Gaetano un Rinaldo nebija skaistuļi. Tomēr pat Gaetano negaidītajā laulību loterijā bija ieguvis Frančesku.
Bet kā ar tevi, Rinaldo? jautāja Hercogs, pacilāts, ka viņa jaunās ieceres uzņemtas atsaucīgi.
Man man, tēvoci, negribas precēties, samulsis atbildēja Rinaldo. Šajos plānos mani, lūdzu, neiekļaujiet. Protams, darīšu visu ko citu, lai jums kalpotu.
Hm, Hercogs iegrima pārdomās. Vai esi daudzmaz dievticīgs?
Pēc sarunas ar Rodolfo Džordžija jutās draņķīgi. Kas gan viņa tāda ir, lai pretotos dižākajam Tālijas
Staļļa durvīs parādījās Čezare ar pelēko kaķi rokās un viņai pamāja.
Manuprāt, tev derētu izklaidēties, viņš teica. Ko teiksi par izjādi ar Merlu?
Džordžija nespēja ticēt savām ausīm jāt ar spārnoto zirgu? Tad jau savā pasaulē varēs paciest jebkuru sodu.
Vai tad drīkst? viņa pārjautāja. Ko teiks Paolo?
Tēvs pats ierosināja, atbildēja Čezare. Patlaban viņš aizgājis kārtot
Džordžijai divreiz nebija jāsaka. Čezare izveda melno zirgu no staļļa, un pagalmā par abiem viņi to apkopa. Līdzās parastajai krēpju un astes izķemmēšanai un spožā akota sukāšanai vajadzēja pievērst uzmanību ari spārnu spalvām. Merla izpalīdzīgi izpleta vienu milzīgo spārnu, tad otru, ļaudama sakārtot ik spalviņu un maigi izsukāt laukā katru puteklīti.
Par seglu likšanu, protams, nebija ne runas, un Džordžija nolēma jāt arī bez pavadas. Lučiano taču to spēja. Izvedusi zirgu no staļļa, Džordžija gāja pa ielu, līdz nolūkoja pietiekami plašu vietiņu Merlas ieskrējienam. Čezare devās līdzi un palīdzēja Džordžijai uzkāpt zirgā. Meitene sēdēja spārnotā zirga mugurā un nolūkojās Čezares atklātajā, līksmajā sejā, atskārzdama, cik viņš tai kļuvis mīļš. Čezare bija īsts draugs -tāpat kā Alise. Uz viņu varēja droši paļauties.
Paldies, Čezare! Džordžija teica.
Prieks censties, zēns atbildēja. Merlā uzkāpt jau nav viegli spārni traucē.
Gribēju pateikties par to, ka visu laiku biji pret mani tik labs, par sacīkstēm un vispār.
Čezare paraustīja plecus.
Būs jau vēl citas sacīkstes, viņš teica. Un tu jau atdevi mums Hercogienes sudrabu. Bet tagad aiziet!
Čezare viegli piesita Merlai pie sāna.
Melnā ķēve pacēla galvu, iezviedzās un tad, izstiepusi kaklu uz priekšu, metās skriet. Merla uzņēma ātrumu, un Džordžija stingrāk ieķērās krēpēs. Sajūta bija tada, kā paceļoties lidmašīnā, vienīgi tagad Džordžija jutās vairāk iesaistīta darbībā. Pēc pēdējā atspēriena zirga kājas pierima, toties sāka darboties spārni, celdami Merlu ar jātnieci gaisā. Viņas strauji virzījās augšup, un, tiklīdz bija uzņemts pietiekams augstums, Merla spārnus vēzēja gausāk tik vien, lai zilajās debesīs virs Remoras virzītos uz priekšu.
Viņas lidoja uz ziemeļiem, projām no pilsētas. Džordžija, iekārtojusies ērtāk, piebikstīja Merlai ar labo ceļgalu un viegli paraustīja aiz krēpēm, likdama noprast, ka vēlas mainīt lidošanas virzienu. Spārnotais zirgs neklausīja kuram tad gribas atgriezties nebrīvē? Dienas gaismā Merla lidoja ar baudu, izlocīdama spārnus dāsni siltajā saulē.
Apakšā klājās daudzos sektoros sašķeltā Remora, kas, skatoties no attāluma, saplūda vienā rosīgā pilsētā. Skvēros un
Patlaban abas ceļotājas laidās uz
Džordžija juta, ka viņas piedzīvojumi Remorā tuvojas noslēgumam. Pēc nedēļas jādodas ceļojumā uz Franciju, ja vien vecāki nebūs pārdomājuši un ņems viņu līdzi. Belecieši ap to laiku noteikti būs jau atgriezušies mājās. Negribējās par to pat domāt.
Bet patlaban Džordžija negribēja neko citu, kā tikai lidot, piespiest seju Merlas siltajam kaklam, ieklausoties, kā zirga melnie spārni lēnām, ritmiski šķeļ dzidro gaisu.
Falko atvērtām acīm gulēja bijušajā Lučiano istabā. Džordžijas mājās gāja traki, bet, lai nu kā, viņa tomēr bija droši atgriezusies savā ķermenī. Tagad Falko gribējās, kaut meitene atkal būtu viņa istabā. Nenāca miegs, mocīja neziņa: nezin kā Džordžijai bija veicies Tālijā? Viņa gan teicās guvusi uzvaru
Interesanti, vai Džordžija patlaban turp
Tiklīdz diena gāja uz rietu, Džordžija, lidojot virs pilsētas, skubināja spārnoto zirgu doties atpakaļ. Merla lēnītēm laidās mājup, un Džordžijai ienāca prātā dzejas rinda, kas patika mātei: “Laiku zelta tīklā nenotvert.” Džordžija nodomāja, ka tas tiesa, tomēr, ja viņai būtu zelta tīkls, gribētos šo mirkli saglabāt uz mūžiem.
Merla nesteidzīgi laidās zemē brīnišķais lidojums tuvojās beigām. Turpmākajā dzīvē, kad vien radās sarežģījumi, Džordžijai pietika aizvērt acis, un viņa atkal sēdēja spārnotā zirga mugurā un traucās pāri Zvaigžņu pilsētai, ko ieskāva zeltaini purpursārtie safrāna lauki.
Tiklīdz Džordžija nokāpa zemē, Merla sapurināja spārnus un uz bruģa nokrita melna spalva. Meitene to pacēla un ielika kabatā blakus etrusku zirdziņam. Varbūt nevajadzēja tā darīt, bet atstāt spalvu Remorā viņa negrasījās.
Kad Džordžija atveda Merlu uz stalli, Lučiano jau bija priekšā. Nogaidījis, kamēr spārnoto zirgu izsukā un paēdina, jaunais
Labi, meitene piekrita, bet ilgi ne. Šodien man laikus jāatgriežas mājās.
Abi devās uz
Tu esi pilsētas varone, Lučiano, viņai uzsmaidījis, teica.
Ka nesakāpj galvā, smējās Džordžija, rudenī, ieejot pa skolas vārtiem, gaidīšu tādu pašu attieksmi.
Bet es, atgriezies Belecā, centīšos izmācīties par labāku
Sit pušu vidusskolas atestātu, teica Džordžija.
Man tevis pietrūks, negaidot atzinās Lučiano.
Tiešām? jautāja Džordžija un nodomāja: “Mīļais Dievs, tagad tik nenosarkt un nesākt raudāt!”
Tikšanās ar kādu no vecās pasaules tiešām palīdz, Lučiano teica. Sākumā skumdināja katrs sīkums, bet tagad gan gribas zināt, kā tur klājas Falko un maniem vecākiem.
Tu teici, ka dažas reizes tur biji, atgādināja Džordžija,
vai nevari
Varu, bet tas ir bezgala smagi, klusi teica Lučiano. Nejūtos tur vairs īsti piederīgs. Vai nav jocīgi: vecākus redzu, bet dzīvot pie viņiem nespēju. Zinu, ka arī mamma un tētis mani redz, tomēr nespēju viņiem paskaidrot, kas ar mani īstenībā noticis.
Iespējams, ka,
Labprāt, atbildēja Lučiano, satverdams Džordžijas roku. Nespēšu īsti pateikt, kā tas ir, bet man pret tevi ir īpašas jūtas, tu mani vieno ar iepriekšējo dzīvi to šeit nespēj it neviens, pat Doktors Detridžs. Pasaule, no kuras ieradās viņš, nemaz nav līdzīga tai, no kuras tiku izrauts es.
“Nav jau slikti, ja kāds pret tevi lolo īpašas jūtas,” nodomāja Džordžija, “lai arī mazliet nedabiski.”
Man laiks doties mājās, viņa teica.
Tad atvadīsimies tepat, sacīja Lučiano. Ja neiebilsti, es labprāt dotos uz pili tikties ar Ariannu.
Vai tas nav bīstami? nobažījusies jautāja Džordžija. Ja nu tur ir Hercogs?
Nevar taču dzīvot, visu laiku drebot bailēs no Hercoga, -atbildēja Lučiano un pieliecās meiteni samīļot, uzspiezdams viņai uz vaiga vieglu skūpstu.
Un prom bija; vieglā solī viņš aizgāja pār
25. nodaļa.
Nikolo sēdēja klubkrēslā, turēdams klēpī Falko, no kura bija palikusi tikai ārējā čaula. Viņi bija divi vien, pārējie bija aizgājuši uz pili pārrunāt ar Pāvestu laulību lietas. Pa logu ieplūda dienas pēdējā gaismiņa, savirpinādama dejā sīkus puteklīšus.
Ir laiks, teica Hercogs un, viegli, viegli pielicis apmetņa malu pie zēna sejas, to piespieda.
Falko juta spēju grūdienu, tadu ka zibens triecienu, kas uzrāva viņu kājās. Augums bija piebriedis smags, pa jaunam stingrs. Džordžijas pasaulē zēns nekad nebija juties īpaši viegli un tagad atskārta, ka līdz šim brīdim viņš tajā līdz galam nebija ieradies.
Beidzot tas noticis, Falko pārsteigts sev teica. Mans iepriekšējais ķermenis nomiris.
Pieklibojis pie loga, Falko atrāva vaļā aizkaru. Pār Isling-tonu debesis kāpa saule, istabā iespīdēja pirmie tās stari. Nostājies ar muguru pret logu, zēns ieraudzīja pār gultu stiepjamies tumšu ēnu.
Tagad es palikšu šeit uz visiem laikiem, viņš teica, juzdamies tik vientuļš kā nekad dzīvē.
*
Džordžija pamodās agri, sagatavojusies uz visu, ko diena tai sniegs. Un pirmo tā pasniedza Raselu. Viņš ielauzās Džordžijas istabā, atgrūzdams kumodi ar plecu kā leļļu mēbelīti.
Paskat tik! Rasels iesaucās. Vai tas būtu šķērslis, lai netieku iekšā?
Ko tev, Rasei, vajag? garlaikotā balsī jautāja Džordžija.
Gribu zināt, kur tu biji pagājušajā naktī, apsēzdamies uz Džordžijas gultas, Rasels tīri omulīgi uzsāka. Tikai nepūt pīlītes par solījumiem. Vam saderēt, ka biji kopā ar to kroplīti.
Nebiju gan, Džordžija atbildēja, un tā bija patiesība. Neraugoties uz mūžīgā spīdzinātāja ielaušanos viņas personīgajā dzīves telpā, meitene saglabāja neparastu mieru.
Iztulkojis Džordžijas bezkaislību kā izaicinājumu, Rasels nolēma, ka jāprasa uzstājīgāk.
Varu saderēt, ka biji kopā ar čali. Vam derēt, ka ar kaut kādu kropli.
Kā tad, attrauca Džordžija. Neko citu jau tu nespēj izdomāt. Vispār jau es biju ar diviem čaļiem, kas, spriežot pēc kuplā meiteņu pulka, ir nāvīgi seksapīli.
Rasels izvalbīja acis.
Sadzēros sarkanvīnu, izdejojos pēc sirds patikas, Džordžija turpināja, atcerēdamās nakti Remorā. Visi uzsauca man tostus, un saņēmu veselu sieku sudraba.
Man viss skaidrs, novilka Rasels. Kārtējā sapņošana, tāpat kā piekrišana skolā vai pielūdzējs.
Ne pa jokam aizkaitināts par Džordžijas nevērīgo runas veidu, Rasels paaugstināja balsi.
Taču, kā allaž, ziepju burbuļi, kas beigās izšķīst, vai ne? Tu esi neglīta histēriķe. Nevienam tu nepatic un nemūžam nepatiksi, ja nu vienīgi bezcerīgām neveiksminiecēm kā Alise vai kropliem pusmuļķiem kā tavs niķeļa pakaļa!
Rasei! parādījušies durvīs, vienā balsi iesaucās Mora un Ralfs.
Džordžijai nekas nebija jāstāsta. Rasels uzbrukuma laikā, kas faktiski bija viņa parastā Džordžijas spīdzināšana, meitenes nesatricināmības dēļ paaugstināja balsi tiktāl, ka vecāki dzirdēja katru vārdu. Tagad abi, lūkodamies istabā pār kumodi, izskatījās tik satriekti, ka Džordžijai sametās viņu žēl. Ne vienu reizi vien Džordžija bija teikusi, kā Rasels pret viņu izturas, bet nu, kad viņi dzirdēja to savām ausīm, Džordžijai bija vienalga.
Paraustījusi plecus, meitene noplātīja rokas. Rasels pagrieza pret viņu niknumā piesarkušo seju.
Tu man par to samaksāsi, viņš nošņācās.
Par ko tad? Džordžija neapjuka. Tu jau pats uzsāki. Es taču kā vienmēr biju savā istabā!
Nikolo noņēma apmetni no Falko sejas. Lēnā, mokošā Falko nāves gaidīšana bija galā. Dēls beidzot bija radis miem, un Hercogs varēs viņu lepni apbedīt. Falko mirstīgās atliekas Hercogs aizvedis uz Džilju un guldīs dēlu di Kimiči ģimenes kapenēs. Jāsameklē tā sieviete kā viņu sauca, Mīle? -, lai uzceļ pieminekli. Varbūt pat uzbūvēs atsevišķu kapelu. Domāt par tādām lietām bija vieglāk nekā noskatīties, kā Falko lēnām izdziest.
Hercogs lūkojās uz mīļoto dēlu un tad, atmetis galvu, iekaucās. Izdzirdusi kliedzienu, ieskrēja Beatriče. Viņa jau bija ceļā uz slimnīcu, lai atbrīvotu tēvu no garās sēdēšanas nomodā. Dzirdot baiso Hercoga jūtu izpausmi, Beatriče saprata, kas noticis.
Taču, ienākusi istabā, viņa satriekta sastinga. Pirmais, ko ievēroja Beatriče, bija Hercoga mati. Vēl vakar tie šķita visumā melni, šur tur caurausti sirmām šķipsnām. Tagad tie bija viscaur balti. Dienas laikā Nikolo bija novecojis par desmit gadiem. Pēc pirmā trieciena Beatriče ievēroja vēl kaut ko, kā dēļ viņai vajadzēja vairākkārt pārkrustīties.
Vakara gaismā Hercoga iespaidīgais augums meta uz grīdas ēnu. Falko ķermenis slīga pār tēva klēpi kā mirušais Kristus Džiljas dievnamā, bet… nemeta ne mazāko ēnu.
Ievērojis, kur skatās Beatriče, Hercogs pieklusa. Viņš stāvēja ar Falko līķi rokās, kas bija viegls kā spalviņa. Nesteidzīgi piegājis pie gultas, Nikolo novietoja tajā dēlu. Taču ēnā Hercoga rokās, šķiet, nekā nebija, un gultā viņš it kā neko neielika.
Nikolo skatiens sastapa Beatričes acis, un šoreiz viņa pārmeta veiksmes zīmi, nākamajā mirklī atkal pārkrustīdamās.
Lučiano atradās pilī, Rodolfo istabā, kopā ar savu skolotāju un Ariannu. Visus trīs bija pārņēmis uztraukums. Rodolfo un viņa māceklis bija jutuši, ka zem kājām sakustas zeme, it kā pilsētā būtu sākusies zemestrīce.
Kas noticis? jautāja Arianna viņa neko tādu nejuta.
Rodolfo bija devies pie spoguļiem un noregulējis tos uz dažādām vietām. Lučiano apsēdās līdzās Ariannai un nedroši viņu apskāva.
Viss būs labi, viņš centās meiteni mierināt, lai gan pats nejutās drošs. Ariannu pēkšņi pārņēma nogurums, un viņa atbalstījās pret Lučiano.
Gribu mājās, jaunā Hercogiene klusi teica. Brauksim atpakaļ uz Belecu!
Manuprāt, vērts par to padomāt, piebalsoja Rodolfo.
Te pēkšņi istabā bez uzaicinājuma ielauzās satracināts
svešinieks. Tikai pēc mirkļa viņi pazina, ka tas ir Hercogs. Nikolo mati bija sniegbalti, acis no negulēšanas sarkanas.
Man teica, lai meklēju tevi šeit, Nikolo vērsās pie Lučiano. Tevi, kam savulaik nebija ēnas! Tagad stāsti, ko nodarīji manam dēlam!
Vai viņam kļuvis ļaunāk, Jūsu Gaišība? apvaicājās Arianna.
Viņš ir miris, atbildēja Hercogs. Miris, bet nedzīvais ķermenis nemet ēnu. Kas man spēs to izskaidrot? Vecais pestelis vai arī tas, kas seko viņa ļaunuma pēdās?
Piepeši Nikolo uzmanību piesaistīja viens no Rodolfo spoguļiem. Lučiano pārņēma šausmas: spogulī bija viņa bijusi guļamistaba, un tajā, saņēmis rokās galvu, uz gultas sēdēja Falko. Rīta saulē uz segas viņam aiz muguras krita skaidri izteikta ēna.
Tāds skats Hercogu satrieca līdz galam. Trauslais saprāta un veselības stāvoklis nespēja to panest. Nikolo nesamaņā nogāzās uz grīdas. Piegājis pie Hercoga, Rodolfo, čukstus murminādams, pārvilka ar roku viņam pār acīm.
Nu viņš gulēs stundām un pamodies neko neatcerēsies, -
Rodolfo aši izjauca spoguļu iekārtas un, kamēr Arianna sauca kalpus, salika tās somā. Arianna paskaidroja, ka Hercogs, stāstot par sava dēla nāvi, aiz bēdām pēkšņi saļimis nesamaņā. Kalpi aiznesa Nikolo uz viņa istabu un devās ziņot Pāvestam.
Tiklīdz Falko ienāca viņu mājās, Džordžija saprata, kas noticis. Falko atbrauca kopā ar Malholendiem, tāpēc uzreiz parunāties nesanāca, taču meitene ievēroja pie viņa kājām ēnu, bet acīs gaismu.
Pec dažam minūtēm
Kā tev iet? Džordžija spēja izmest tikai ierasto sveicienu, cenzdamās pateikt pēc iespējas vairāk.
Viss kārtībā, Falko atbildēja, un tā arī bija.
Vecāki bariņā čukstus sarunājās. Rasels bija aizgājis ciemos pie draugiem; nākamajā dienā viņam bija paredzēts doties ceļojumā uz Grieķiju gan Mora, gan Ralfs gribēja dabūt viņu laukā no mājām. Gaisotne šobrīd bija pavisam citāda nekā iepriekšējā vakarā, kad tie paši cilvēki bija sanākuši cepināt uz iesma Džordžiju. Patlaban rūpju bērns bija Rasels, bet Džordžijas grēki atkāpās otrajā plānā.
Džordžij, pēkšņi ierunājās Ralfs. Vai tu nevarētu aiziet un uzvārīt mums visiem kafiju?
Meitene saprata, ka pieaugušie vēlas parunāt bez viņas klātbūtnes.
Nikolass varētu tev palīdzēt, piebilda Vikija.
Tā nu abi dabūja kāroto laiciņu divatā. Tā bija bezgala gara kafijas vārīšana. Džordžijai vajadzēja pastāstīt Falko par sacīkstēm, Čezari un Merlu, un svinībām Aunā. Vēl arī par Gaetano un Frančesku. Savukārt Falko par brīdi, kad viņš atguva ēnu.
Interesanti, kā tas atsauksies uz Lučiano, prātoja Džordžija. Tavs tēvs mums piedraudēja. Proti, ja ar tevi kas notiks, tad…
Tagad jau es vairs Tālijā atgriezties nevaru, vai ne? -jautāja Falko.
Bez Tālijas talismana ne, atbildēja Džordžija.
Falko izskatījās tik sašļucis, ka Džordžija neizturējusi izvilka no kabatas Merlas melno spalvu un to viņam pasniedza.
Ņem, Džordžija teica. Es kā
Kamēr ceļotāji no visiem atvadījās, viņu vajadzībām uz Auna zvaigznāju tika atvestas vairākas karietes! Rodolfo grasījās uz Belecu braukt kopā ar Silviju, atvēlēdams Lučiano savu vietu līdzās Ariannai. Arīdzan Detridžam nebija jābrauc vienatnē. Ar viņu kopā uz Belecu devās Frančeska savākt Albāni namā savu mantību. Gaetano bija atnācis uz stalli atvadīties no līgavas.
Jaunais di Kimiči saņēma uzdevumu ziņot tēvam par bele-ciešu steidzīgo aizbraukšanu. Gaetano bija gatavs uz visu, lai tikai kliedētu Nikolo aizdomas un niknumu pret Lučiano, taču pie
Paolo un Teresa atvadījās no viesiem. Lučiano, Čezare un Gaetano sarokojās viņi bija trīs no pieciem, kas nesen ceļā uz
Atvadies manā vārdā no žokeja aizstājēja, kad viņš atkal parādīsies, jaunā Hercogiene vērsās pie Čezares. Esmu pārliecināta, ka nākamgad sacīkstēs redzēšu tevi aizstāvam Auna krāsas.
Noteikti, Jūsu Gaišība, atbildēja Čezare, nevarēdams vien beigt jūsmot par skaisto Belecas kundzi.
Neaizmirsti atgādināt, lai rūpējas par manu brāli, čukstus piebilda Gaetano, pēc tam balsī piekodinādams bele-ciešiem: Bet jūs Masku pilsētā gādājiet manā vietā par Frančesku. Skaitīšu stundas līdz brīdim, kad viņa atgriezīsies pie manis Džiljā.
Palūk, novilka Arianna. Pie labas gribēšanas, kā redzu, jūs spējat būt romantisks. Protams, es par viņu parūpēšos.
Visi trīs
Apstājies! uzsauca Arianna kučierim uz bukas. Vai nevēlaties mums pievienoties? viņa pavaicāja Rafaelai. Mums vietas pietiek, tāpat arī ceturtajā karietē, ja neiebilstat braukt kopā ar manām ceļasomām.
Pateicamies, Jūsu Gaišība, atbildēja Aurelio abu vietā,
bet pārgājiens ir mūsu garā ceļojuma sastāvdaļa. Nešaubos, ka mūsu ceļi reiz atkal krustosies ja ne Ziedu pilsētā, tad jūsu hercogistē.
Es arī ceru, sacīja Arianna. Gribētos vēl kādreiz paklausīties manušu mūziku.
Džordžiju sodīja ar aizliegumu visu semestri apmeklēt nodarbības jāšanā. Smagi, taču nebija nemaz tik traki. Šovasar Džordžija bija daudz jājusi, un Remoras pieredze tik ātri neaizmirsīsies. Turklāt pēc Merlas visi parastie zirgi savā ziņā nestu vilšanos, tāpēc Džordžija labprāt attālināja brīdi, kad nāksies salīdzināt.
Bija ari labas vēstis. Uz Franciju Džordžija tomēr brauks, bet Rasels, kā paredzēts, nākamajā rītā dosies uz Grieķiju.
Beidzot māte un Ralfs viņas domstarpības ar Raselu sākuši ņemt par pilnu.
Tagad saprotu, kāpēc gribēji savas istabas durvīs slēdzeni, skumji atzinās māte, kad Ralfs ierīkoja tajās jaunu.
Nožēloju, ka neieklausījos tevī agrāk, kad teici par Raselu.
Esmu šokā par sava dēla rīcību, piebilda Ralfs.
Viņš jau no sākta gala turēja uz mani ļaunu prātu, -sacīja Džordžija. Laikam jau aiz greizsirdības, ka apprecēji manu mammu.
Nu beidzot visam pielikts punkts, sacīja Ralfs. Mēs ar Moru nolēmām, ka viņam būs jāapmeklē konsultācijas.
Un viņš piekrita? brīnījās Džordžija.
Ralfs ar Moru saskatījās.
Ne gluži, atzinās Ralfs. Tomēr uz Grieķiju palaidām ar norunu, ka pēc atgriešanās viņš ies pie psihologa.
Sarunas laikā Džordžijai tikpat kā akmens no pleciem novēlās, lai gan tāpat bija skaidrs, ka Rasels zaudējis pār viņu varu. Ienāca prātā Paolo vārdi: “Visu laiku jau viņš tev blakus nebūs. Atceries, ka nekas nav mūžīgs nedz labais, nedz ļaunais.”
Līdz Rasela aizbraukšanai Džordžijai ar viņu mnāt vairs nesanāca. Tonakt meitene nolēma
Bet nākamajā naktī bija jau par vēlu. Rasels aizbrauca un līdz ar viņu etrusku zirdziņš. Šoreiz Džordžijai šķita, ka talismanu vairs nekad neredzēs.
Viens no pirmajiem Pavesta pilī ar līdzjūtības apliecinājumiem ieradās spiegs Enriko. Ap roku viņam bija melna lente.
Spiegam pateica, ka Hercogs aizmidzis, bet viņu pieņems Pāvests. Saglaudis matus, Enriko devās uz tikšanos.
Svēto tēv, nometies Ferdinando di Kimiči priekšā ceļos un noskūpstījis viņam gredzenu, okšķeris iesāka.
Ak, sacīja Pāvests, pamādams, lai Enriko ceļas augšā.
Vai esi dzirdējis par mūsu lielajām bēdām?
Protams, protams, atbildēja Enriko, drausmīgi, drausmīgi, tiešām tā domādams.
Līdzās mūsu visjaunākā prinča nāvei tas it kā būtu niecīgs zaudējums, turpināja Pāvests, tomēr jāsaka, ka man nācās piedzīvot vilšanos, kad neviens no mūsējiem
Man tiešām žēl, Svēto Tēv, sacīja Enriko. Bet ko gan iespēj viens cilvēks pret likteņa varu? Jums jāpiekrīt, ka Dievietes griba šoreiz nebija mums labvēlīga.
Es jau nu tādām ķecerībām nepiekritīšu, nekauņa tāds! -Pāvests pietvīcis attrauca. Kā baznīcas galva neticu nekādām dievietēm!
Tas tikai tāds teiciens, Svēto Tēv, Enriko veikli atguvās un, izlikdamies, ka pakasās un nokāsējas, pārmeta veiksmes zīmi. Pāvests saviebās.
Gribēju tikai pateikt, turpināja spiegs, ka ne jau viss cerētais piepildās tāpat kā jaunajam princim nebija lemts dzīvot. Rāvos vaiga sviedros, lai sacīkstes notiek pēc plāna, taču remorieši ir māņticīgi un žokeji, ieraudzījuši spārnoto skaistuli, apjuka izņemot to no Auna.
It kā es nezinātu, kurš uzvarēja, īgni attrauca Pāvests,
tomēr piekritu: kopš tā zirga piedzimšanas Aunā mūs vajā neveiksmes. Bet šobrīd jādomā, ko iesākt ar tevi, sacīkstes taču beigušās. Manuprāt, tu varētu pavadīt uz Džilju manu brāli, kad viņš atkopies ar dēla ķermeni dosies ceļā. Hercogs tev darbu noteikti atradīs.
Uzzinājis, kurā dienā būs operācija, Falko nevarēja sagaidīt, kad varēs to pateikt Džordžijai. Viņš piezvanīja, un klausulē atskanēja meitenes izmisusī balss.
Kā tā, pazudis? Falko nesaprata.
Rasels līdz brīvdienu beigām aizbrauca uz Grieķiju un laikam paķēra līdzi manu talismanu, bet varbūt sabojāja to pavisam. Viņš solījās man atriebties un, kā izskatās, pa tukšo nerunāja.
Vai, cik žēl! atbildēja Falko. Kā tu domā, varbūt vari izmantot Merlas spalvu? Ja vēlies, es tev to iedošu.
Vada otrā galā iestājās ilgs klusums.
Laikam jau nav vērts, Džordžija beigās teica. Ne jau man tā tika nesta. Diez vai darbosies.
Nogulējis divpadsmit stundas no vietas, hercogs Nikolo pamodās ar jauniem spēkiem. Viņš pieprasīja izsaukt savu personīgo sulaini, lai tas viņu noskuj un pielīdzina sirmos matus, bet pēc tam ieturēja pamatīgas brokastis par mierinājumu bērniem, kas viņam vēl bija palikuši. Gribējās nolikt bēdas malā un atgriezties pie ierastajām intrigām. Iepriekšējo dienu Nikolo atcerējās kā pa miglu. Prāta stūrītī Nikolo apzinājās, ka Falko nenomira gluži tā, kā viņš bija stāstījis, tomēr noslēpumu grasījās apbedīt reizē ar dēlu.
Lai nu kā, Nikolo nespēja aizmirst to, kas notika pēc Falko nāves. Dēla aiziešanā mūžībā bija kaut kas pārdabisks, saistīts ar
Šajā nolūkā Nikolo lika atsaukt abus dēlus, lai noturētu ģimenes apspriedi. Pirmais ieradās Gaetano, un vēsts, ko viņš paziņoja tēvam, nebija no patīkamajām.
Aizbraukuši? Belecieši aizbraukuši? Nikolo nesaprata.
Neko nepaskaidrojuši, pat pieklājības dēļ nepalikdami uz mana dēla bērēm?
Hercogiene visai pārliecinoši lūdza, lai es jums viņas vietā atvainojos, tēvs, Gaetano turpināja. Nevēlējāmies ari jūs modināt, kad jūs pēc tik ilgiem laikiem beidzot aizmigāt. Jau no paša sākuma bija paredzēts, ka viņi aizbrauks tieši vakar, turklāt Hercogiene uztraucās, ka ilgi pamestas novārtā darīšanas viņas pilsētā. Belecā divas nedēļas nebija nedz viņas, nedz Reģenta, un jūs jau zināt, cik neaizsargāta var kļūt hercogiste, ja valdnieka nav mājās.
Pats esmu izbraucis no Džiljas uz divtik ilgu laiku, -nicīgi izmeta Nikolo.
Bet pret jums, tēvs, taču neviens neuzdrīkstas sacelties, -iebilda Gaetano. Hercogiene valda nepilnu gadu vai brīnums, ka viņa jūtas apdraudēta.
Pēdējais laiks arī mums izklīst pa savām pilsētām, turpināja Nikolo. Jāplāno nozīmīgi pasākumi bēres, kāzas un vispārējs karš pret
Bet kāpēc? drosmīgi iebilda Gaetano. Tāpēc, ka zaudējām Falko? Šaubos, vai tur vainojami viņi.
Nikolo uzmeta dēlam nesaprotošu skatienu.
Lūdzu, tēvs, Gaetano turpināja. Falko beidzot radis mieru. Vai tiešām mēs neesam spējīgi aizmirst asinsatriebību un klusi sērot?
Tu neko nesaproti, teica Nikolo. Notikušajā iejaukti
Goldsmita kungs nolēma doties īsā atvaļinājumā. Ielicis skatlogā uzrakstu SLĒGTS, viņš devās ciemos pie Džordžijas. Mājās bija ari Mora, kas, ieraudzījusi pie durvīm Goldsmita kungu, satrūkās. Lai nu kā, viņa uzvārīja tēju un pat apsēdās pie galda.
Es uz vairākām nedēļām aizbraukšu, Goldsmita kungs iesāka. Tāpēc nolēmu iegriezties pie jums un pateikt. Vakar vakarā man piezvanīja brāļadēls un piedāvāja pavadīt brīvdienas kopā ar viņu un ģimeni pie Norfolkas ezeriem.
Džordžija nopriecājās. Goldsmita kungs ne ar vārdu nebija pieminējis ģimeni, un viņa bija iedomājusies, ka vecais vīrs varbūt jūtas bezgala vientuļš.
Negribējās, lai tu vai Nikolass, atnākuši uz veikalu, ieraudzītu slēgtas durvis, Goldsmita kungs turpināja. Vasarās es to reti kad atstāju, taču šoreiz izdevība ir tik kārdinoša, ka grēks būtu to neizmantot.
Vai jūsu brāļadēls dzīvo tieši Norfolkā? painteresējās Mora.
Nē, Kembridžā, atbildēja Goldsmita kungs. Tur meklējamas mūsu ģimenes saknes. Arīdzan sievai.
Nemaz nezināju, ka bijāt precējies, teica Džordžija.
Zaudēju savu sievu jau labi sen, paskaidroja Goldsmita kungs. Bērnu mums nebija. Taču brālim ir trīs mazdēli, un tagad radusies iespēja ar viņiem uz nebēdu paburāt.
Pēc Goldsmita kunga aiziešanas māte atvainojās Džordžijai.
Es par Goldsmita kungu kļūdījos, viņa teica. Rādās -jauks večuks. Pie visa vainīgi Rasela apmelojumi.
Džordžija māti apskāva.
Tagad tam vairs nav nekādas nozīmes, viņa teica.
Ieradies Santa Finas pili savākt naudu, Enriko saskrējās ar Hercogu. Nikolo di Kimiči klīda pa plašā nama istabām, kā kaut ko meklēdams.
Mans kungs, Enriko minstinādamies iesāka.
Hercogs satrūcies apmetās uz papēža, bet tad atslāba.
Ā, tas esi tu, spiega dvēsele, viņš sacīja. Šeit nav ko okšķerēt tikai tukša pils un vecs vīrs.
Varbūt varu jums kaut kā pakalpot, Jūsu Gaišība? jautāja Enriko. Uzzinājis par jauno princi, es noskumu.
Hercogs Nikolo brīdi padomāja.
Saki man, viņš teica, ja tev būtu jāapbedī mīļākais bērns, ko tu ieliktu viņam līdzi zārkā?
Enriko nebija bērnu, un pēc Džuliānas pazušanas mazas cerības pie tādiem tikt. Bet iztēles spiegam netrūka.
Varbūt kādu nieciņu no bērnības, mans kungs? Iemīļotu rotaļlietu? Greznumlietiņu vai bildi?
Bildi? Jā, tev taisnība.
Hercogs izņēma no krekla iekšpuses miniatūm.
Nešķiros no tās kopš sievas Benedetas nāves. Pienācis viņas laiks pieskatīt mūsu bērnu kapā. Es savu esmu padarījis.
Džordžija bija atnākusi pie Malholendiem, lai pirms Francijas ceļojuma atvadītos.
Kā tev šķiet, vai tu vēl kādreiz aizceļosi uz Remoru? -Falko pajautāja.
Cerams, smagi nopūtusies, atbildēja Džordžija. Pasakaina zeme, un man tā pietrūkst Čezares un viņa ģimenes.
Manuprāt, cilvēks, pēc kura tu ilgojies visvairāk, Remorā nemaz nedzīvo, klusi iebilda Falko.
Džordžija neatbildēja. Laikam jau Tālijā viņa savas jūtas nespēja slēpt tā kā savā pasaulē.
Vai tu biji pārsteigta, kad Hercogiene manam brālim iedeva kurvīti? Falko nelikās mierā.
Ne pārāk, atbildēja Džordžija. Lai cik tīkams, viņš tomēr ir di Kimiči.
Bet kā ar mani? jautāja Falko. Vai es ari esmu tīkams?
Tu jau vairs neesi nekāds di Kimiči, vai aizmirsi? atbildēja Džordžija. Tagad tu esi Hercogs un viendien varbūt kļūsi par Malholendu.
Bet tomēr vai esmu tīkams?
Neaušojies! atbildēja Džordžija. Kas pēkšņi visiem lēcies? Šķiet, pēc uzvaras
To pateikusi, Džordžija pieliecās un Falko apskāva, uzspiezdama viņam uz vaiga skūpstu.
Remora 1578. gada septembrī
Campo delle Stelle tovasar pa otram lāgam pārvērtās sacīkšu vietā. Dažkārt jau gadījās ārkārtas sacīkstes - Stellata Straor- dinaria veltītas nozīmīgam notikumam pilsētā. Pēdējoreiz tādas notika pirms divdesmit gadiem, kad Ferdinando di Kimiči kļuva par pāvestu un ieguva atjaunoto Remoras prinča titulu.
Bet nu Pāvesta brālis Nikolo bija nolēmis, ka Straordi- naria jārīko jaunākā di Kimiči prinča īsās dzīves piemiņai. Pilsētā valdīja neparasta rosība - īsā laika sprīdī bija otrreiz jāsagatavojas sacīkstēm. Bija jāklāj jauns skrejceļš, jāizvirza atbildīgās personas, jāiztīra parādes tērpi, jau atkal jāvingrinās karogu manevriem. Pēdējo sacīkšu bungas vēl nebija lāgā pierimušas, kad sāka dārdēt atkal: Remora atsāka dzīvi nepārtraukto bungu sitienu gaisotnē.
Patlaban vēl jo svarīgāk bija, lai sacensībās - Stellata di Falco- uzvar Kundze vai, sliktākajā gadījumā, Dvīņi. Žokeju "uzvarētāju" gaidīja vērtīgāka balva nekā parasti.
Čezare nespēja ticēt savai laimei - atkārtotai iespējai jāt ar Arkandželo sacīkstēs, negaidot pat gadu. Šoreiz gan viņš neļaus sevi nolaupīt. Mēnesi pēc beleciešu aizbraukšanas un di Kimiči atgriešanās Džiljā zēna dzīve bija ievirzījusies vienmuļā gultnē. Falko nāve viesa skumjas. Čezare gan zināja, ka jaunais di Kimiči dzīvo citā pasaulē, tomēr diez vai viņi vairs satiksies. Čezare jauno princi bija iemīļojis. Arī Džordžija pēc sacīkstēm vienu reizi gan parādījās, un tas bija viss.
“Interesanti, vai uz Straordinaria Džordžija ieradīsies,” prātoja Čezare, “nu jau viņai vajadzētu būt pārbraukušai mājās no brīvdienu ceļojuma.”
Londonā 2004. gada septembri
Patiesībā jau bija pagājis gads kopš Džordžijas atgriešanās mājās. Šajā laikā daudz kas bija noticis, bet ceļojumi uz Tāliju izpalika, jo talismans tā arī neatradās. Pēc Rasela atgriešanās no Grieķijas viņam par to pajautāja, bet Rasels šoreiz nelokāmi palika pie sava, apgalvodams, ka spārnoto zirdziņu nav ņēmis.
Viņš tagad apmeklēja konsultācijas - par pārsteigumu Džordžijai, kuras dzīve mājās ievērojami uzlabojās, lai gan daudz ko vēl varētu vēlēties. Ralfs un Mora, aizgājuši dažas reizes uz ģimenes terapijas nodarbībām, bija galīgi satriekti par Rasela daudzajām problēmām.
Raselam nekad neiepatikās Džordžija, nedz arī meitenei viņš, taču vajāšana mitējās. Abi dzīvoja tādā kā aukstā kara
stāvoklī, bet Mora un Ralfs tagad nezaudēja modrību, un karš plašumā negāja.
Vai nav likteņa ironija? Nu, kad Rasela aizskarošā uzvedība un vajāšana Džordžijai bija vienaldzīga, viņš lika to mierā. Turklāt Džordžijai bija sācies darbīgs laiks. Vidusskolā - eksāmenu gads, lērums mājasdarbu, jāizstrādā kursa darbs.
Draudzība ar Alisi nostiprinājās. Dažu labu nedēļas nogali Džordžija devās viņai līdzi uz Devonu, kas sevišķi noderēja pirmajā semestrī, kad viņa ilgojās pēc Remoras un izcieta sodu - aizliegumu doties uz Džīnas stalli.
Pavasara semestri Džordžija pirmoreiz sadraudzējās ar zēnu - Danu, kas mācījās klasi augstāk. Draudzība ilga astoņas nedēļas un laikus izčākstēja - Džordžijai taču bija jāgatavojas eksāmeniem. Pirms trim nedēļām viņa uzzināja par rezultātiem - tie izrādījās tik labi, ka Ralfs un Mora aizveda meitu pusdienās un uzdāvināja digitālo kameru.
Taču vislabākā dāvana bija ziņa par Rasela izvākšanos. Viņš gala eksāmenus nokārtoja tik sekmīgi, ka varēja iestāties datorzinātņu nodaļā Saseksā. Svinēt ar ģimeni Rasels nevēlējās - viņš ar sirdsdraugiem demonstratīvi piedzērās un pēc tam divas dienas mocījās paģirās. Rasels tika apbalvots ar naudu mājokļa īrēšanai Braitonā; izvākties no Islingtonas viņš grasījās jau pirms semestra sākuma. “Nekas nav mūžīgs,” ar prieku nodomāja Džordžija.
Džordžija vasaru pavadīja galvenokārt Devonā kopā ar Alisi, jādama un tiekoties ar tur iepazītiem draugiem. Viens no tiem bija zēns vārdā Ādams - ar tumšām acīm un matiem; Džordžija cerēja, ka turpmākajās nedēļu nogalēs viņa ar Ādamu iepazīsies tuvāk.
Arī skolā Džordžijai uzradās vairāki draugi. Stellata uzvaras iespaidā viņa bija mainījusies vairāk, nekā pati spēja iedomāties. Apziņa* ka viņai pa spēkam veikt ko izcilu, Džordžijai
bija atraisījusi pašpārliecinātību, līdz ar to mainījās viņas izturēšanās un pat āriene. Ja kāds izrādīja draudzību, Džordžija vairs nebozās - beigās atklājās, ka viņa daudziem patīk, - kas gan to būtu domājis? Kopš mājās beidzās Rasela uzbrukumi, Džordžija juta, ka viņas personībai paveras plašumi, kuais Rasels agrāk bija apspiedis.
Gredzenu uzaci Džordžija vairs nenēsāja, toties uz pleca viņai tagad dižojās tetovēts spārnotais zirgs. Matus viņa bija ataudzējusi un nokrāsojusi tumšsarkanus, priekšā atstādama gaišas un tumšas cirtas. Turklāt Džordžija bija iedzīvojusies krūtīs - ne jau tādās kā modelēm, taču tās patīkami izcēlās. Beidzot varēja teikt ardievas maisveida džemperiem un sākt nēsāt īsus, pieguļošus 1’ kreklus. Nu vairs nedz vienā, nedz otrā pasaulē viņu nenoturēs par zēnu.
Ja Džordžijas dzīve kopš pēdējā Remoras apciemojuma bija mainījusies, tad Falko tā bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. Operāciju gaidīšanas sarakstā zēna vārds ievērojami pavirzījās uz priekšu zaļoksno gadu un stāvokļa nopietnības dēļ, un jau pirms Ziemassvētkiem, kas jaunajā pasaulē Falko bija pirmie, viņam tika pārstādīta gūža.
Pēc tam sekoja vairāki ārstēšanās mēneši, fizioterapija un treniņi - mācīšanās staigāt bez kruķiem. Februārī Falko jau pārvietojās saviem spēkiem, lai gan mazliet pievilka kāju. Maijā pēc vairāku mēnešu vingrinājumiem un peldētprasmes apgūšanas klibums pazuda. Augumā Falko bija pastiepies par pieciem centimetriem - salīdzinājumā ar laiku pirms deviņiem mēnešiem, kad viņš atstravagēja uz jauno pasauli.
Falko tagad bija pārsteidzoši iecienīts Bārnsberijas vidusskolas devītās klases skolēns. Meitenes jūsmoja par viņa eksotisko pievilcību, zēni atzinīgi novērtēja spraigo vingrinājumu režīmu. Falko labajai slavai nekaitēja pat tas, ka viņa labākā draudzene mācās vienpadsmitajā klasē un, pēc daudzu uzskatiem, ir ciets riekstiņš.
Nakti pirms Stellata di Falco Remoras zvaigznājos atkal kļuva gaišs kā dienā. Pilsēta allaž labi atguvās no vienām sacīkstēm un sagatavojās nākamajām - bija pat sakāmvārds: “Stellata notiek augu gadu”, turklāt šogad visus priecēja vienreizējā iespēja atkārtoti kaldināt uzvaru. Džilja saņēma pasūtījumu izgatavot Stellata karogu, un tas ātri tika izpildīts. Karoga labajā stūrīti vīdēja mazs attēls ar Falko zirga mugurā.
Čezare pat necerēja, ka Aunam ļaus otrreiz uzvarēt. Lai nu kā, sacīkšu priekšvakarā zvaigznāja mielastā viņš sēdēja goda vietā. Priesteris pasniedza Čezarem cepuri, un viņš piecēlās, lai teiktu savu pirmo runu.
- Montonieši! - Čezare iesāka, vērsdamies pie dzelteni sarkanu galdautu un karogu jūrā slīkstošajiem pusdienotajiem. -Jūtos pagodināts, ka izvēlējāties mani par Auna žokeju. Pēdējās Stellata sacīkstēs pret savu gribu nespēju piedalīties, taču mums visiem skaidrā atmiņā tās dienas notikumi, vai ne?
Tautieši atzinīgi ieaurojās.
- Lai gan šovakar viņš nevar būt kopā ar mums, aicinu iedzert uz Auna pēdējā čempiona Džordžio Grādi veselību!
Skvēru piepildīja saucieni: “Džordžio Grādi! Džordžio Grādi!”
Džordžija visu dienu jutās kā spārnos. Viņa gan vēl nebija līdz galam iedzīvojusies jaunajā absolventu grupas dienas kārtībā. Meitenei bija jauna audzinātāja un privilēģijas - tikai pieci priekšmeti, iespēja izmantot atpūtas telpu - istabu ar klubkrēsliem, kuros parasti zvilnēja vecākie audzēkņi, un virtuvi, kurā varēja uzvārīt šķīstošo kafiju. Varēja arīdzan atlicināt brīvu brīdi un iet skoloties uz mācību kabinetu vai vēl labāk - svaigā gaisā zālītē, ja vien bija labi laika apstākļi.
Šodien laiks rādījās pavisam mīlīgs, nudien kā vasaras vidū, lai gan vakarā noteikti būs dzestrs. Pirms pusdienām Džordžijai iegadījās brīvs laiciņš, kad varēja pasēdēt laukā ar Alisi un palasīt Istabenes stāstu - vienu no angļu literatūras obligātajām grāmatām.
- Paklau, tā nu gan bija pasaule: vienkāršā tauta nedrīkstēja atļauties bērnus! - ierunājās Alise.
- Ja tas attiektos uz tādiem kā Rasels, būtu tīri labi, - atsaucās Džordžija.
- Nūja, viņš taču šodien izvācas, vai ne? - sacija Alise. - Vai neaizmirsi sirsnīgi atvadīties?
Džordžija iespurcās. - Paldies Dievam! - viņa teica, pārlikdama, ka varbūt tieši tāpēc šodien tik dīvaina izjūta. - Laimīgākā diena manā mūžā!
Bet tā vis gluži nebija. Laimīgākā diena bija tad, kad Džordžija uzvarēja Stellata sacīkstēs un saņēma skūpstu no Lu- čiano, taču to viņa nedz Alisei, nedz ari kādam citam nemūžam neteiks, un tāpēc kļuva skumji. Džordžiju tirdīja nemiers. Piecpadsmitajā augustā meitene bija mocījusies neziņā par Remoras sacīkstēm. Kopā ar Falko jeb Nikolasu, kā viņu tagad vajadzēja saukt, abi visu dienu pavadīja, runādami par sacīkstēm un pārspriezdami, kuri zirgi un žokeji piedalīsies un vai šogad uzvarēs di Kimiči.
Pēc tam pienāca Nikolasa pārtulkošanas gadadiena, un zēnu pārņēma grūtsirdība un ilgas pēc mājām. Abi bieži pārnināja, ka Falko varētu pamēģināt izmantot spalvu-talis- manu un pārbaudīt, vai ar to iespējams aizstravagēt uz Tāliju, līdzīgi kā savulaik darīja Lučiano, tikai pretējā virzienā. Diemžēl Falko bez Džordžijas stravagēt nevēlējās, bet viņas talismans joprojām nebija atrasts.
Džordžija nopūtās. Visu gadu viņa bija dzīvojusi ar cerību satikt Lučiano - viņš taču varētu vēlreiz pamēģināt sarežģīto
stravagēšanu uz Londonu un palūkoties uz savu ģimeni. Džordžija turpināja apgūt vijoļspēli - viņa bija jau mūzikas skolas septītajā klasē un, saprotams, bieži uzturējās Malho- lendu mājās, lai tiktos ar Nikolasu. Bet Lučiano kā nerādījās, tā nerādījās.
Dans bija lielisks, Ādams - pievilcīgs, tomēr Džordžija joprojām vēlējās kaut uz īsu brīdi tikties ar Lučiano.
- Ai, kā gribētos nolasīt tavas domas, - ierunājās Alise.
- Tu tik smagi nopūties.
- Vai atceries to zēnu, kas mācījās vienu klasi augstāk un nomira? - tā bija pirmā reize, kad Džordžija pieminēja Lučiano Alisei.
- Tu domā foršo čali ar melnajiem, lokainajiem matiem? Visas mūsu klases meitenes bija viņā ieķērušās, atceries? Kas ar viņu?
- Nekas, - atbildēja Džordžija. - Mēs ar Lučiano spēlējām orķestrī, man viņš tiešām patika.
- Ak vai, - pārsteigta teica Alise, - pirmā dzirdēšana.
- Kāda tam nozīme? - sacīja Džordžija. - Ar to ir cauri. Nemūžam vairs viņu nesatikt.
Džordžija saprata, ka tā arī būs. Nāksies otrreiz sērot par Lusjēnu.
Alise šķita aizkustināta. Diemžēl atskanēja zvans uz pusdienām un saruna pārtrūka. Saules gaismā izskrēja visu klašu skolēni, līksmi tverdami pēdējos vasaras mirkļus.
- Vai tavs draugs Nikolass nav mazliet līdzīgs viņam? - Alise negaidot pajautāja. Pagalmā bija izbirusi devītklasnieku grupa. Slaids, vingrs zēns ar cirtainiem matiem, nošķīries no bariņa, nāca pie viņām uz zāliena malu.
Džordžija pielika plaukstu virs acīm, lai saule netraucē lūkoties uz Nikolasu. Labi gan, ka viņam aiz muguras uz asfalta krīt ēna!
Belecā, Rodolfo darbnīcā, Lučiano, Rodolfo un Detridžs lika kopā prātus. Pēc atgriešanās no Remoras visi trīs strava- gantes bažījās par Falko nāves sekām. Galvenokārt tāpēc, ka Hercogs varētu izrēķināties ar stravagantu brālību. Bet ne tikai - Rodolfo nešaubījās, ka vārteja, kas vienoja abas pasaules, ir pārbīdījusies.
Pēc Viljama Detridža pārtulkošanas pasaule, no kuras vēlāk ieradās Lučiano, laika ziņā virzījās krietni straujāk nekā sešpadsmitā gadsimta Tāli ja. Kad atstravagēja Lučiano, zēna pasaules laiks palēninājās. Stravagēšanas ceļš noturējās nemainīgs vairākus mēnešus, bet pēc Lučiano apmešanās Tālijā laiks atkal plūda gausāk. Atšķirība starp abām pasaulēm bija vairs tikai divas nedēļas. Pateicoties trijiem stravagantēm, vārteja noturējās nemainīga un nedēļas dienas pamazām saskaņojās, līdz beidzot abās pasaulēs kalendārs rādīja vienu datumu, lai gan tās aizvien šķīra vairāk nekā četri gadsimti.
Taču tagad, pēc Falko nāves, laiks svešajā pasaulē atkal sasvērās. Visi trīs tagad centās noteikt, cik tālu laika ziņā Lučiano vecā pasaule aizsteigusies priekšā Tālijai. Viens no Rodolfo spoguļiem bija vērsts uz Lučiano bijušo guļamistabu tāpat kā Falko nāves dienā, kad Hercogs gandrīz sajuka prātā. Rodolfo bija piekodinājis Lučiano, lai viņš spogulī labāk neskatās.
Abi vecākie stravagantes jau labu laiku novēroja tāliešu zēnu, kam dzīve mainījās no dienas dienā. Ja viņi būtu redzējuši filmu, kurā laiks rit ātrāk nekā parasti, vai paātrinātu videofilmu, tad vismaz būtu, ar ko salīdzināt. Rodolfo un Detridžs ievēroja, ka Falko pazūd un tad atgriežas ar pamatīgi apsaitētu kāju. Jaunais di Kimiči pieņēmās spēkā, veica vingrinājumus, līdz vienudien apsēji pazuda - un Falko pārvietojās vairs tikai ar vienu spieķi!
Stravagantes lūkoja noteikt gadalaikus pēc gaismas, kas ieplūda pa logu, tomēr dažu labu reizi nācās aicināt talkā Lučiano, lai viņš izskaidro to, kas redzams spoguli.
- Kas tā par sarkanu šļauku, no kuras spraucas pekelītes? - Detridžs reiz zēnam pajautāja.
- Ziemassvētku zeķe, - atbildēja Lučiano, pēkšņi sailgoda- mies pēc mājām. Belecā tamlīdzīgus pasākumus nepazina, turklāt Tālijā patlaban bija augusta beigas.
Tāliešu zēna gaitām stravagantes sekoja vairākus mēnešus, līdz viņš atlaba un atveseļojās, bet Falko pat nenojauta, ka viņu novēro vecie draugi. Stravagantes redzēja, kā jaunais di Kimiči atgūst spēkus. Dažkārt viņam blakus gultā sēdēja Džordžija. Tādās reizēs abi vecākie stravagantes pasauca Lučiano, un viņš, ieraudzījis meiteni, nopriecājās. Tās pasaules skaņas caur spoguli līdz Tālijai neizspiedās, taču Lučiano ar patiku nodomāja, ka gan jau Džordžija un Falko šad tad runā ari par viņu.
Todien, kad Rodolfo ar spoguli uzzināja par Stellata Straordinana Remorā, otrā pasaule, šķiet, atkal bija pagausi- nājusi soli. Rodolfo lēsa, ka, spriežot pēc izmaiņām Džordžijas un Falko ārienē, aizritējis gads.
- Vai mēs dosimies uz Remoru - uz Falko sacīkstēm? - pajautāja Lučiano.
- Nē, - atbildēja Rodolfo. - Nav nekādas vajadzības: Arianna nebrauks, un kāpēc lieku reizi pakļaut briesmām tevi - tur taču varētu satikt Hercogu. Pats par sevi saprotams, uz sacīkstēm sabrauks visi di Kimiči.
*
Skvērā pie katedrāles bija sapulcējies viss di Kimiči klans, kas Dvīņu zvaigznājā baudīja priekšsacīkšu mielastu. Ģimenes vienotības dēļ novārtā tika atstātas pašu pilsētas. Hercogs
Nikolo sēdēja līdzās Pāvestam un lūkojās abos dēlos un meitā, kas viņam vēl bija palikuši, un neskaitāmajos radu bērnos.
Hercoga iecere par savstarpēju' saprecināšanu bija sastapusi atsaucību, un prāta acīm viņš jau skatīja jaunu di Kimiči paaudzi - nākotni, kad pēcteči valdīs visās Tālijas pilsētās kā prinči vai hercogi. Par nepakļāvīgo jauno Belecas Hercogieni Nikolo centās nedomāt. Gan jau tiks galā arī ar viņu - nāks laiks, nāks padoms.
- Vai es varu pēc stundām pie tevis aiziet? - jautāja Ni- kolass. - Mums derētu šo to pārrunāt.
- Labi, - teica Džordžija, - pagaidām uz redzi!
Visu dienu Džordžiju tirdīja nemiers, un viņa labprāt devās mājās. Tur valdīja kliedzošs klusums: RASELA TE NAV! Uzkāpusi savā augšstāva istabā, Džordžija ievēroja, ka Rasela istabas durvis stāv atvērtas. Parasti tā nebija, izņemot reizes, kad viņš, stāvēdams durvīs uz savas istabas sliekšņa, ņirgājās par Džordžiju.
Atgrūdusi durvis plašāk, meitene iegāja Rasela istabā. Gulta, kumode un rakstāmgalds stāvēja kā stāvējuši. Bet ste- reoatskaņotājs, dators un televizors bija aizceļojuši līdzi Ra- selam uz Saseksu. Gultasveļa novākta, un uz kailā matrača pārvalka gulēja spārnotais zirdziņš.
Nebija nedz zīmītes, nedz cita rakstu galiņa, tikai talismans, turklāt sveiks un vesels! Gan jau Rasels zināja, ka Džordžija ienāks istabā papriecāties, ka viņš aizbraucis, un, kad Mora un Ralfs beidza staigāt turp atpakaļ ar kastēm un saiņiem, Rasels vēl pēdējo reizi būs atgriezies nolikt talismanu.
Džordžija uzmanīgi paņēma rokās zirdziņu. Pirksti juta, ka nekas nav mainījies - talismans šķita tikpat gluds un silts, ar
trausliem spārniem, vienīgi zirdziņa plecos varēja sataustīt pēdējā labojuma smalkās līnijas. Pie durvīm atskanēja zvans.
Uz sliekšņa stāvēja Nikolass, un Džordžija satriekta atklāja, ka viņi abi jau ir vienā augumā.
- Kā tev klājas? - zēns apvaicājās. - Visu dienu jutos kaut kā savādi. Manuprāt, tas saistīts ar Remoru. Interesanti, vai tu jūties tāpat?
Un tad zēns ieraudzīja, ko Džordžija tur rokā.
Stellata di Falco rīts atausa jauks un skaidrs. Čezare piedzīvoja visu rituālu, kas pirms mēneša viņam bija gājis secen: žokeju dievkalpojumu katedrālē, pēdējās rīta priekšsacīkstes, reģistrēšanos. Pirms doties uz pēcpusdienas obligātajiem pasākumiem, zēns vēl atgriezās Aunā uz vieglām pusdienām.
Iegājis stallī nomierināt nervus, Čezare aiz pārsteiguma gandrīz vai palēcās. Puskrēslā stāvēja slaida meitene ar vairāku krāsu matu šķipsnām, īsā krekliņā un maisveida biksēs, kas likās tādas kā redzētas.
- Džordžij? - zēns kā šaubīdamies viešņu uzrunāja.
- Čezare! - meitene iesaucās un cieši viņu apskāva. Uzvēdīja jaukas smaržas. - Tev vajadzēs pameklēt man apģērbu - veco drēbju te vairs nav.
- Diez vai zēna apģērbs tev tagad derēs, - šaubījās Čezare, ar sajūsmu aplūkodams meitenes jaunavīgo augumu. Džordžija viegli pietvīka, tomēr pieķērās viņam pie rokas.
- Tūlīt redzēsi, kas ieradās kopā ar mani, - viņa smaidīdama teica. Jauki gan atkal būt Remorā! - Nevarējām aizmigt, jo pirms atgriešanās Remorā uztraucāmies.
Džordžijai aiz muguras gaismā iznāca slaids zēns ar melniem, cirtainiem matiem svešās pasaules bezveidīgajā apģērbā.
Čezare attapās tikai tad, kad Falko viņu, saucot vārdā, sveicināja.
Un tad remorietis pārmeta veiksmes zirni. Tas taču bija Falko - jau vecāks, garāks un staigāja kā visi - bez kruķiem! Džordžijas pasaulei nudien jābūt brīnumzemei.
- Esmu atgriezies, - Falko ierunājās. - Pastāsti man, kas pa šo gadu noticis!
- Gadu? - nesaprata Čezare. - Kopš tavas aizceļošanas pagājis tikai mēnesis. Nespēju ticēt savām acīm - tu esi neticami izmainījies! Un atgriezies īsti laikā!
- Kā tā? - nesaprata Džordžija. - Kas šodien tik īpašs?
- Šodien notiks ārkārtas Stellata, - paskaidroja Čezare.
- Mēs ar Arkandželo pārstāvēsim Aunu. Viss par godu Falko.
- Lieliski! - iesaucās Falko.
- Mēs aiziesim uz tevi paskatīties, - piebilda Džordžija.
- Vienīgi pirms tam jāpārģērbjas.
Čezare steidza uz māju pavēstīt jaunumus Paolo un Teresai.
*
Dvīņu pārvietojamā skatuve par godu miaišajam Falko bija apvilkta ar melnu drānu un papildināta ar Dvīņu purpursārti zaļajām krāsām. To vilka melni zirgi ar sudraba iejūgu un sabuļādas pušķiem. Uz skatuves stāvēja tukšs šķirstiņš ar Džiljas di Kimiči ģerboni - liliju un smaržu pudelīti - un Džiljas mākslinieka gleznots Falko portrets. Turpat neliela mūziķu grupa spēlēja sēru dziesmu.
Karognesējiem rokās plīvoja karogi ar melnām lentēm galā, visiem Kundzes parādes dalībniekiem zem zaļi purpursārtajām plecu lentēm bija melni tērpi. Kundzes delegācijai ejot gar tribīnēm, skatītāji noņēma cepures un pārkrustījās. Visi skalā balsī raudāja, arīdzan Svari: skumjais notikums bija aizkustinājis pat ienaidnieku sirdis.
Lielais Pāvesta pils zvans, kas visu Stellata pēcpusdienu bija dimdējis vienā toņkārtā, atsauca atmiņā dienu pirms vairākām nedēļām - toreiz tas dunēja Falko piemiņai. Lai cik drūms bija gājiens, tomēr gaisotnē jautās satraukums par tuvajām sacīkstēm.
Džordžija sēdēja Auna tribīnē līdzās Teresai ar bērniem. Mugurā viņai bija sarkana Teresas kleita ar Auna zvaigznāja sarkani dzelteno plecu lenti. Meitenes tērps un mati saistīja apbrīnas pilnus skatienus - jā, sajūta bija pavisam cita nekā žokejam, kas pirms gada uzvarēja Stellata sacīkstēs.
Bet šeit jau gads vēl nebija pagājis. Prāts mežģījās, domājot, ka viņa bijusi projām no Tālijas tik īsu brīdi, ka viens otrs to pat lāgā nebija ievērojis. Montalbani zināja, ka vienu nedēļu Džordžija pavadīs Francijā, un, lai gan viņai tā kā jau būtu laiks parādīties, īsti nobažījies neviens vēl nebija.
Kopš pēdējās apmeklējuma reizes Remora necik nebija mainījusies. Likās, ka pilsēta dzīvo vienos svētkos. Tomēr šis Stellata sacīkstes par īstām svinībām saukt nevarēja. Džordžija vērīgi skatījās pūlī, cenzdamās ieraudzīt Falko. Būs kaut kur Aunā aizķēries. Abi bija apskatījuši zirgus, ilgāk pakavēdamies pie Merlas. Dīvaini, Falko taču no Džordžijas šķīrās nelabprāt.
Jācer, ka Falko pietika prāta un viņš nesēž Kundzes tribīnē un nelūgts nelaužas Dvīņu tribīnē. Lai arī gadu vecāks, spēcīgāks, ar veselu augumu, Falko tomēr varēja pazīt. Cerams, ka nekas slikts ar viņu nebūs atgadījies. Pirmā strava- gēšana atpakaļ uz veco pasauli bija tiešām iespaidīga. Lu- čiano Džordžijai bija stāstījis, cik grūti viņam bijis atgriezties Londonā, bet Falko, šķiet, raudzījās savā pasaulē spožām acīm, un enerģija viņā kūsāt kūsāja.
Gājiens jau tuvojās noslēgumam, zvans pierima, bet Falko kā nerādījās, tā nerādījās. Džordžija beigās izšķīrās neraizē
ties un pilnībā nodoties sacīkšu baudīšanai. Campo cits pēc cita ieradās divpadsmit zirgi, un staltā bēra mugurā Džordžija sazīmēja Čezari. Zēns izskatījās elegants un pašpārliecināts. Uzvarējušā zvaigznāja zirgs allaž iedvesa cieņu - nebija no svara, ka žokejs ir cits.
Žokeji saņēma pātagas, un zirgi tuvojās starta līnijai. Šoreiz divpadsmit zvaigznāju bumbiņas, kas noteica starta kārtību, no somas izvilka pats hercogs Nikolo. Pēc brīža sākās ierastā pārkārtošanās un aizkavēšanās, un visu skatieni pievērsās starta līnijai.
Tikko sākās Rincorsa (tagad to veica Ūdensvīra pārstāvis), no debesīm nolaidās spārnotais zirgs. Šajā reizē manušu brīdinošais sauciens neatskanēja. Nošvīkstēja melni spārni, notika zibenīga, precīza nosēšanās, un sacīkstēm pievienojās trīspadsmitais zirgs.
Pūlis tikpat kā uzsprāga. Kas tas par žokeju tik dīvainā tērpā? Bez sava krāsu komplekta: vienkārša zirgu puiša drānām bija piestiprināti visu divpadsmit zvaigznāju krāsu kaklauti. Jātnieks bija bez cepures, uz muguras gūla melnu matu cirtas. Glīts zēns, un remoriešu meitenes sāka saukt: - Bel- lerofonte! Bellerofonte! - uz karstām pēdām nokristīdamas svešinieku lidojoša jātnieka vārdā iz senas leģendas.
Jau pirmajā aplī Merla ar jātnieku divpadsmit sāncenšu zirgus atstāja labu gabalu sev aiz muguras, un tieši tad Dvīņu tribīnē sākās mnas, kas brāzās pār Campo ašāk par jebkuru rumaku. Kāds iesaucās: - Falko! Falko!
Skatītāji centrā sāka mesties ceļos un mest krustus.
- Spoks! - cilvēki teica. - Princis Falko atgriezies uz savu piemiņas pasākumu!
Gaetano sēdēja kā pārakmeņojies, elpu aizturējis, cieši satvēris Frančeskas roku. Neviens nedzirdēja viņa kluso čukstu: - Izdevās!
Hercogs vienīgais bija pielēcis kājās. Viņa seja aiz šausmām bija nobālējusi - bet varbūt aiz dusmām?
Visus žokejus sagrāba bailes, izņemot Čezari, bet uzvaru tāpat gūtu Falko. Merla iztika bez skubināšanas, jo spārnoto zirgu parastajiem rumakiem neapsteigt. Merla traucās uz finiša taisni daudzus metrus pirms Auna un Kundzes.
Sasniedzis finišu, jātnieks kaut ko iečukstēja Merlai ausī, skubinādams pacelties gaisā. Kad spārnotais zirgs rietošās saules gaismā lidoja augšā, spēcīgie spārni meta ēnu pār skatītāju augšup vērstajām sejām. Visi ievilka elpu, un tad atskanēja sauciens: - Dia!
Ēnu meta tikai zirgs.
Brīdī, kad Merla ar jātnieku lidoja virs Kundzes tribīnes, no augšas uz leju plīvodams nokrita purpursārti zaļš kaklauts, ko saķēra Hercoga bruņotie sargi.
Pagāja daži mirkļi, iekams cilvēki atskārta, ka sacīkstes beigušās. Čezare pēdējā brīdī atkāpās, un Kundzes jātnieks izmantoja negaidīto izdevību. Eņģelītis skubināja Zariņu pāri finiša taisnei un nākamajā mirklī jau uzvaroši pacēla gaisā pātagu. Sacīkšu trasi pārplūdināja Kundzes līdzjutēji, kas metās apskaut jātnieku un glāstīt zirgu. Džordžija atstāja Auna tribīni un gāja pie Čezares, lauzdamās cauri augošajam Kundzes atbalstītāju pūlim, kas grasījās izraut no tiesnešu tribīnes Stellata karogu.
- Kāpēc tu tā darīji? - Džordžija čukstēja Čezarem, kas vienos sviedros stāvēja līdzās Arkandželo.
- Paskaties uz Hercogu! - ieteica Čezare. - Nebūtu labi vienmēr šķērsot Kundzei ceļu.
- Bet Falko skrējienu neieskaitītu, un tu mierīgi būtu guvis Aunam uzvaru, - Džordžija iebilda, - tik iedomājies, divi Stellata karogi vienā gadā! Arianna priecātos.
- Likumīgi vai nelikumīgi, - sacīja Čezare, - īstais uzvarētājs bija Falko.
Abi nolūkojās Hercogā, kuru patlaban veda lejā sveikt Eņģelīti. Nikolo skatījās glāžainām acīm, sažņaudzis rokā purpursārti zaļo kaklautu, kurā vēl jautās dēla auguma siltums. Lai kā klaigāja skatītāji, Hercogs neticēja, ka tā bija parādība. Kad hercogs Nikolo nokāpa Campo, viņa skatienu saistīja meitene ar ugunīgi sarkaniem matiem un bēro zirgu - un Nikolo atcerējās noslēpumaino Auna žokeju, kas iepriekšējās sacīkstēs bija laupījis di Kimiči ģimenei uzvaru.
Hercogs Nikolo, iespējams, nespēja aptvert notiekošo, tomēr viņš nešaubījās, ka redzējis pārvērtušos dēlu, kas bija atkal sveiks un vesels un bija ieradies paziņot viņam un ģimenei, ka turpina dzīvi citā pasaulē. Un noslēpuma atslēga bija stravagantu rokās. Hercogs nolēma apgriezt pasauli ar kājām gaisā, lai to atklātu.
.
Piebilde par stellata un Palio
Kā noskaidroja Džordžija, ikgadējās Remoras sacīkstes nebija tas pats, kas sacīkstes Sjēnā. Starp īsto un iztēles pilsētu pastāvēja vairākas atšķirības. Remora bija sadalīta divpadsmit administratīvos rajonos, kurus, protams, sauca par zvaigznājiem, tikmēr Sjēna ir sadalīta septiņpadsmit contracle.
Zvaigznāju nosaukumi atbilda tāliešu zodiaka variantam, savukārt contrade balstās uz vairāku dzīvnieku vārdiem, ieskaitot tādus tūļas kā Bruco (kāpurs) un Chiocciola (gliemezis), vai arī priekšmetiem - Nicchio (gliemežvāks), Torre (tornis), Onda (vilnis) un Selva (mežs).
Abās pilsētās sakrīt tikai viens rajons - Auns Remorā ar Vladimontoni Sjēnā. Arī Vladimontones krāsas ir sarkanā un dzeltenā, un simbols - auns ar kroni galvā - redzams viscaur Sjēnas dienvidu daļā, San Martino pusē.
Palio sacīkstes notiek divreiz vasarā - 2. jūlijā un 16. augustā, bet Stellata tikai vienreiz - 15. augustā. Abās īpašu notikumu piemiņai palaikam tiek rīkotas ārkārtas sacīkstes. Katrā Palio piedalās tikai 10 contrade, jo septiņpadsmit būtu par daudz pat tādam vienreizējam pasākumam. Nākamreiz piedalās tie septiņi, kas palikuši ārpusē. Kapteiņi izlemj, kuri ir tie trīs laimīgie contrade, kas piedalās abos skrējienos. Līdz ar to pastāv iespēja, ka contrade uzvar divas reizes gadā, kaut gan tas notiek reti.
Lielais Campo Sjēnā nav apaļš, bet gliemežvāka veidā, tomēr arī Palio notiek divu stundu parāde, bet pašas sacīkstes - Corteo Storico - var ilgt tikai pusotras minūtes, bet dažkārt veselu stundu un pat ilgāk, ja starts tiek atkārtots.
Agrāk Palio sacīkstēs jāja pa taisnu skrejceļu - vēl četrpadsmitajā gadsimtā, bet kopš 1650. gada tās tika pārceltas uz Campo. Savukārt Remorā 1578. gadā Stellata jau vismaz gadsimtu notika apaļajā Campo.
Trīs lietas uzskatīju par savai personīgo izgudrojumu, taču vēlāk atklājās, ka tās sastopamas Sjēnas Palio. Pirms vairākiem gadsimtiem žokeji Sjēnā acīmredzot bijuši jauni pusaugu zēni, ārkārtas Palio 1581. gadā piedalījusies pat meitene. Viņu sauca Virdžīnija, un jāja viņa ar Drago (Pūķi), tomēr neuzvarēja.
Vēl atklāju, ka contrade ievēro senu tradīciju veidot īpašas savienības ar citām pilsētām. Pati jau krietni agrāk biju iecerējusi Remanas paražu, proti, saikni starp Aunu un Belecu, Kundzi un Džilju utt. Alans Dandess CAlan Dimdēs) un Ale- sandro Falasi (Alessandro Falassi) savā grāmatā La Terra in Piazza (University of California Press) piezīmē: “Nedrīkstam aizmirst, ka visas contrade uzskata sevi par mazām republikām vai valstīm… Daudzas contrade ieguvušas sev dvīņu pilsētas Itālijā, radot iespaidu par politisku nošķirtību no Sjēnas.”
Prologs. Lidojošais zirgs……
1 Dažadas ģimenes……..
2. Jauna
3. Sašķeltā pilsēta……….
4. Spoks……………..
5. Šaubu ēnā. . …………
4. Pastarītis……………
7. Santa Finā skan arfa……
8. Manuši…………….
9. Ierakstīts zvaigznēs…….
10. Lučiano stāsts………..
11. Bungām rībot………..
12. Kāršu pulkstenis………
13. Aplidošana………….
14. Spārni…………….ļ.
15. Spoks pilī…………..
16. Pirmais pārlidojums…….
17. Pārtulkošana………….
18. Sāncenši……………
19Pirmssacīkšu gaisotnē…..
20. Karogs kolonnas galā…..
21. Ej un atgriezies ar uzvaru! . .
22. Zvaigžņu jātnieki………
23Auns vienās ugunīs…….
24. Zelta tīkls…………..
25. Ēnas uzrašanās……….
Epilogs. Trīspadsmitais jātnieks .
[1]
[2]
[3]
[4]
[5]
[6]