Pols Stjuarts, Kriss Ridels

JEZGAS ZEME

Annai un Džekam.

.

.

.

.

...

.

.

.

VĀRDS: Džo Džefersons NODARBOŠANĀS: Skolnieks VAĻASPRIEKI: Futbols, televīzija, strīdēšanās ar māsu MĪĻĀKAIS ĒDIENS: Jebkas, ko nav gatavojis Norberts

 VĀRDS: Randalfs Gudrais I Jezgas zemes vadošais burvis NODARBOŠANĀS: Mm… Jezgas zemes vadošais burvis

Īstenībā Jezgas zemes vienīgais burvis un viņš nav diez cik labs.

viņš arī īsti neizskatās pēc tāda.

VAĻASPRIEKI: Burvestības (Es domāju, jūs pārliecināsieties, ka burvestība ir tikai viena! Veronika) MĪĻĀKAIS ĒDIENS: Norberta gatavotas kurkuļu biezeņa pankūkas

VĀRDS: Henrijs NODARBOŠANĀS: Džo suns VAĻASPRIEKI: Pastaigas, vāveru dzenāšana, svešinieku dibenu apostīšana MĪĻĀKAIS ĒDIENS: Acīmredzot suņu barība

VĀRDS: Norberts Ne-Ļoti-Lielais NODARBOŠANĀS: Milzis

VAĻASPRIEKI: īkšķa sūkāšana, ēdiena gatavošana, īpaši kūku garnēšana MĪĻĀKAIS ĒDIENS: Viss

VĀRDS: Veronika NODARBOŠANĀS: Pazīstama ar lielo burvi Randalfu Gudro VAĻASPRIEKI: Sarkastiski izteicieni MĪĻĀKAIS ĒDIENS: Jebkas, ko nav gatavojis Norberts

VĀRDS: Ragainais Barons

NODARBOŠANĀS: Jezgas zemes valdnieks un Ingridas vīrs VAĻASPRIEKI: Valdīt un darīt visu, ko vien Ingrida viņam liek MĪĻĀKAIS ĒDIENS: Smirdelpas biezputra

VĀRDS: Doktors Kampiens (Kššš! Neizrunājiet viņa vārdu skaļi!) NODARBOŠANĀS: (KŠŠŠ! Neviens pat nezina, ka viņš ir!) VAĻASPRIEKI: (Vai jūs nedzirdējāt,

ko es nupat teicu?) MĪĻĀKAIS ĒDIENS: Uituļmaizītes

.

Nakts klājās pār Jezgas zemi. Saule bija norietējusi, de­besis satumsa, un jau divi no tās trim mēnešiem bija uzlē­kuši pār Pelējuma kalniem. Viens no šiem mēnešiem bija tik violets kā sikspārņputns. Otrs bija tik dzeltens kā milža apakšbikses veļas dienā. Abi mēneši bija pilni un spoži.

Zeme bija pilna trokšņu, jo dienas radījumi (tādi kā koku taiši, paugurzivis un sārtās smirdcūkas) vēlēja labu nakti nakts radījumiem (tādiem kā ķekatpeles, slinkumputni un sprāgstošās gāzes vardes), kuri nupat cēlās augšā.

Augstu virs to galvām sikspārņputni bija pametuši laktas un lidinājās violeti un dzelteni svītrotajās debesīs. Tiem savā starpā saskrienoties, gaisu pildīja raksturīgais izsau­ciens: "Au!"

Elfu mežā koki klanījās un liecās, dzestram vējam gau­dojot to zaros. Smaržu purvā stiegrie dubļi burbuļoja un plunkšķēja. Tālīnajos Milžu kalnos skanēja žļerkstēšana, kas cēlās no tūkstošiem sūkātu īkšķu, un tūkstoši mie­gainu balsu, kas murmināja "Mammīl!".

Mirguļojošas gaismas iedegās visā biezi apdzīvotajā Goblinpilsētā, un, gobliniem gatavojot vakara maltīti, gaisu pil­dīja smirdelpas biezputras un puņķumaizes smarža, un skaņas no pārāk daudzajiem pavāriem. "Vai tu tajā esi iespļāvis?" "Nē."

"Tad dari to, pirms es to šauju krāsnī." Tam visam pretstatā, Troļļu tiltu klāja auksta, drēgna tumsa. Troļļi, kas tur dzīvoja, nevarēja redzēt neko no tiem kāpostiem un rāceņiem, kurus viņi ēda vakariņās. No patiltes mitekļiem cēlās vinu zemo balsu rūkoņa.

"Vai kāds nav redzējis manu runkuli?" "Tur tas ir."

"AU.'Tā. ir mana galva!"

Kamēr violetās un dzelte­nās ēnas stiepās lejup no Dunošā kalna uz Ragainā Barona milzu pili tā pakājē, no visaugstākā torņa atska­nēja spalga balss. Šķita, ka vēl kāds no Jezgas zemes iemīt­niekiem nespēj atšķirt ēdamu sakni no galvas.

"Volter, tu rāceņpauri! VOLTER! Kur tu esi?'

Tā bija Ingrida, paša Ragai­nā Barona sieva, un viņa ne­maz nebija priecīga. "Nāku, mana mīlā," viņš atsaucās, kāpdams pa vītņu kāpnēm.

"Es nupat šajā katalogā ierau­dzīju kaut ko tādu, ko es patiesi

vēlos," Ingrida turpināja. "Dziedošie aizkari. Te rakstīts: "Ne­vienai sevi cienošai Ragainā Barona sievai nevajadzētu iztikt bez šiem apburtajiem logu aizsegiem, kas vakarā viņu maigi ieaijās miegā un nākamajā rītā viņu izjusti pamodinās ar dziesmu." Es gribu, lai mani ieaijā dziedošie aizkari, Volter. Es gribu, lai mani pamodina ar dziesmu. Vai ai mani dzirdi?"

"Skaļi un skaidri, mana mūža mīla," Barons garlaikots atbildēja. "Par daudz skaļi un skaidri," viņš pusbalsī no­murmināja.

Nākamajā mirklī trešais Jezgas ze­mes mēness mazs, koši zaļš debess ķermenis, kurš, liekas, parādījās, kad bija tādā noskaņā, izslīdēja debesīs, kopā ar dzelteno un vio­leto kaimiņu veidojot nevainoja­mu vienādmalu trijstūri. Trīs mē­neši apgaismoja Apburto ezeai, kurš zvārojās augstu virs zemes, un septiņas lieliskās mājaslaivas, kas šūpojās tā mirdzošajos ūdeņos.

Sešas mājaslaivas bija tumšas un pamestas. Septītā slīga eļļainā, oranžā lampas gaismā. Strupa augu­ma tukls indivīds, vārdā Randalfs, nolūkojās pa vienu no augšējiem logiem krāsaino mēnešu izkārtojumā. Uz plikā pakauša bija uzmeties papagailis.

"Norbert," viņš beidzot teica savam palīgam. "Astrālās zīmes ir labvēlīgas. Manu smailo cepuri, lūdzu. Es jūtu, ka man tuvojas burvestība!"

"Tūlīt, kungs," sacīja Norberts skarbā, tomēr labdabīgā balsī. Viņam slampājot pa grīdu pie burvja skapja, visa mājaslaiva sasvērās un nošūpojās. Norberts Ne-Ļoti-Lielais bija visai nīkulīgs milžu dzimtas pārstāvis, bet viņš tik un tā bija milzis. Un milži, pat nīkulīgie, ir lieli un smagi.

"Tu jūti tuvojamies burvestību?" jautāja papagailis, vārdā Veronika. "Nē, nesaki man priekšā. Vai tā gadījuma pēc nevarētu būt burvestība atsaukt karotājvaroni uz Jez­gas zemi?"

"Varētu būt," aizsargājoties atbildēja Randalfs.

Veronika nosprauslājās. "Tu nu gan esi burvis," viņa teica. "Tev ir tikai viena burvestība."

"Jā, jā, nevajag to pastāvīgi atkārtot," sacīja Randalfs. "Es daru, ko varu. Tā kā visi citi burvji… mmm… ir pro­jām, man jānotur šis cietoksnis."

"Šī ir mājaslaiva, nevis cietoksnis," teica Veronika. "Un pārējie burvji nevis ir projām, bet gan…"

"Aizveries, Veronika!" Randalfs asi pārtrauca viņu. "Tu apsolīji nekad vairs nepieminēt to briesmīgo atgadījumu."

Mājaslaiva vēlreiz sasvērās, Norbertam soļojot atpakaļ pāri istabai. "Tava smailā cepure, kungs," viņš teica.

Randalfs uzlika to galvā. "Paldies, Norbert," viņš sacīja, cenzdamies pārvarēt Veronikas dēļ radušos aizkaitinājumu. Viņa bija tāda viszine. Kāpēc viņam nevarēja būt par drau­gu kaut kas mīļš un jauks, piemēram, sprāgstošā gāzes varde vai kāds gļotains purva dēmons? Tiesa gan, tie varētu būt mazliet smirdīgi, bet tie vismaz visu laiku nerunātu pretī. Ne tā kā šis elles izdzimums papagailiene. Tomēr tagad viņš bija saistīts ar Veroniku un viņam nāktos darīt to, ko viņš vienmēr tādās situācijās darīja, samierināties.

Viņš uzmanīgi izņēma papīra lapiņu no sava apmetņa krokām, uzmanīgi atlocīja to un nokremšļojās.

"Nu, aiziet," no Randalfa cepures apakšas atskanēja klusināta balss, un burvis sāka no lapiņas lasīt buramvārdus: "Esiet sveicināti, Jezgas zemes Trejādie Mēneši. Lejiet savu gaismu pār šiem Buramiem Vārdiem, kurus es šobrīd izrunāju… mm…"

"Tas viss ir ļoti labi un skaisti," iejaucās Veronika, "bet galvenokārt tev jākoncentrējas pēdējam gabalam."

"To es zinu," Randalfs nomurmināja caur sakostiem zo­biem. "Esi tagad klusu. Es mēģinu koncentrēties."

"Tas nu būs pirmoreiz," komentēja Veronika, izsprauk­damās no cepures malas apakšas.

Randalfs bēdīgi skatījās lejup uz lapiņu ar buramvārdiem. Lai kā viņam to negribējās atzīt, Veronikai bija taisnība. Viņam tiešām vajadzēja koncentrēties burvestības pēdējai daļai. Nelaime bija tā, ka lapiņas apakša bija noplēsta un līdz ar to vissvarīgākie buramvārdi karotājvaroņa piesaukšanai. Kārtējo reizi viņam nāksies improvizēt.

"Brīnumu Darītāj, Sarežģīto Mākslu Meistar, Satriecošo Prasmju Profesor… " viņš iesāka.

"Nepārcenties," brīdināja Veronika. "Kaut ko līdzīgu tu sacīji, kad iepriekšējo reizi piesauci karotājvaroni. Vai tu gribi vēl vienu Kventinu Kūku garnētāju?"

"Nē, tev taisnība," teica Randalfs. Viņš domīgi paberzēja bārdu. "Labi," viņš beidzot sacīja, "kā būs ar šo?" Viņš dziļi ievilka elpu.

"Stiprs… un uzticams… un… "Viņš uzmeta drūmu skatu Veronikai. "Spalvām, noaudzis. Ak, Trejādie Mēneši, uz šiem vārdiem spoži spīdiet. Lai tūdaļ parādās varens karotājvaronis!"

Sekoja spožs zibsnis, skaļš blīkšķis, un no kamīna vēlās violetu, dzeltenu un zaļu dūmu mākoņi. Randalfs, Nor­berts un Veronika pagriezās un ar pavērtu muti un knābi cieši lūkojās uz stāvu, kas parādījās starp izkusto­šajiem dūmiem.

"Kas tad tas?" jautāja Norberts.

Veronika aiz prieka ieķērcās. "Man tikai viens ir sa­kāms," viņa noķiķināja. "Atgriezies, Kventin Kūku garnētāj, viss ir piedots!"

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs, "un beidz ķiķināt. Viss būs kārtībā! Tici man, es esmu burvis."

Džo dusmīgi nometa rakstāmo un ar rokām aizspieda ausis, lai nedzirdētu apkārtējo troksni.

"Tas ir bezcerīgi!" viņš iegaudojās. "Bezcerīgi!"

Troksnis nāca no visām pusēm — no augšas, no apak­šas, no blakus istabas… Tas bija tā, it kā viņš atrastos iespiests starp milzīgām trokšņa sviestmaizēm.

Viņam priekšā uz rakstāmgalda viņa angļu valodas mā­jas darba virsraksts "Mans neparastais piedzīvojums" rēgojās tukšas papīra lapas augšpusē. Bija agrs vakars un saulainas svētdienas beigas vasaras vidū, un, ja Džo vaja­dzēja pabeigt mājas darbu, lai to nodotu pirmdienas rītā, tad viņam vajadzēja ķerties pie darba. Bet kā lai viņš to varētu, ja visapkārt gāja vaļā tā ellišķīgā kņada?

Džo Džefersons dzīvoja mazā ķieģeļu mājiņā kopā ar māmiņu, tēti, vecāko māsu, jaunākajiem dvīņu brāļiem un savu suni Henriju. Paviršam vērotājam Džefersoni šķita jauka, mierīga ģimene. Vienīgi ieejot pa durvīm, kļuva skaidrs, ka viņi ne uz to pusi tādi nebija.

Džefersona kundze strādāja bankā. Viņa bija gara, slai­da tumšmate un fanātiski lepojās ar savām mājām. Dže­fersona kungs ceļojošs komivojažieris dienās un de­dzīgs "dari pats" darbonis vakaros, nedēļas nogalēs,

svētku dienās un jebkurā citā brīdī, ko viņš varēja izbrīvēt, bija neliela auguma, plecīgs un nekad nejutās laimīgāks kā tad, kad bija satvēris rokās kādu motorrīku.

Gadu gaitā Džefersona kungs bija uzcēlis garāžu, iz­būvējis bēniņus, izlauzis dažas istabu sienas, pielicis pie citām sienām plauktus un skapīšus, uzmeistarojis ziemas dārzu, ainaviski iekopis dārzu un pašlaik dar­bojās ap virtuves paplašināšanu. Vismaz tā viņš mēdza teikt. Pēc Džefersona kundzes domām, tas, ko viņas vīrs prata vislabāk, bija radīt nekārtību.

Tieši šajā brīdī elektriskais urbis cītīgi cīnījās ar putekļu sūcēju, jo Džefersona kundze sekoja Džefersona kungam pa virtuvi, pagarinājuma caunili augstu pacēlusi kā gaismas zobenu, iesūkdama putekļus no gaisa, iekams tie paguva nosēsties.

Troksnim vibrējot augšup cauri guļamistabas grīdai, Džo papurinā­ja galvu. Tādā tempā viņš nekad nepabeigs mājas darbu, un, ja tā, tad viņam būs nopietnas nepa­tikšanas ar Diksones kundzi. Viņš paguris vēlējās saprast, kāpēc viņa tētis nebija izvē­lējies kādu jauku, klusu va­ļasprieku piemēram, šahu vai izšūšanu un kāpēc viņa māmiņa nevarēja būt

kaut mazliet mazāk apsēsta ar tieksmi uz tīrību. Un kāpēc viņa māsai Ellai, kurai bija pārbūvētā bēniņu istaba viņam virs galvas, vajadzēja darīt pilnīgi visu no žurnāla šķir­stīšanas līdz skropstu krāsošanai skaļas, dārdošas mū­zikas pavadījumā. Un kāpēc dvīņu iemīļotā rotaļa bija bļaujot vajāt vienam otru augšup un lejup pa kāpnēm.

Džo atvēra rakstāmgalda atvilktni, izņēma ausu aiz­bāžņus un jau taisījās iebāzt tos ausīs, kad Henrijs asins­stindzinoši iekaucās un sāka nikni riet.

"Pietiek!" Džo iekliedzās. Viņš pielēca kājās un traucās pāri istabai. "Henrij!" viņš sauca. "Šurp, draudziņ."

Riešana pieņēmās spēkā. Tā nāca no vannasistabas. Tā­pat kā Marka un Meta sajūsmas spiedzieni.

"Viņš ir te iekšā, Džo," viņi kliedza.

"Henrij!" Džo atkal sauca. "Pie kājas!"

Henrijs izbrāzās uz kāpņu laukuma un, asti luncinot, ar izkārtu mēli nostājās Džo priekšā. Dvīņi parādījās aiz viņa.

"Viņš atkal dzēra no poda," viņi satraukti kliedza. "Tā­pēc mēs norāvām ūdeni!"

Džo paskatījās lejup uz Henrija pilošo, spalvaino purnu. "Tā tev vajadzēja," viņš iesmējās.

Suns laimīgi ierējās un pacēla ķepu. Augšā atvērās Ellas istabas durvis, un mūzika kļuva vēl skaļāka. Atskanēja Ellas saniknotā balss.

"Lieciet tam sunim aizvērties!" vina kliedza.

>

Apakšstāvā elektriskā urbja skaņu pēkšņi aizstāja skaļi āmura sitieni.

"Iesim, draudziņ," teica Džo. "Pazudīsim no šīs trako­mājas!"

Viņš pagriezās un, Henrijam sekojot pa pēdām, nokāpa lejasstāvā, paķēra pavadu no āķa blakus durvīm un jau taisījās iet, kad māmiņa pamanīja viņu.

"LJz kurieni tu iesi?" viņa sauca, pārkliedzot putekļu sūcēju un āmuru.

Vietējā parkā nebija neviena cilvēka. Džo pacēla ko­ciņu, aizsvieda, Henrijs aizdrāzās kociņam pakal un no­meta to viņam pie kājām, gaidot nākamo sviedienu. Džo plati pasmaidīja. Lai cik uztraucoša iegrozījās dzīve, viņš vienmēr varēja paļauties, ka Henrijs viņu uzjautrinās. Viņš pabužināja sunim ausis un otrreiz pasvieda kociņu, tad devās Henrijam pakaļ.

Viņi gāja pa zāli, garām koku pudurim un lejup pa nogāzi. Tuvojoties strautam, Džo uzsvilpa Henrijam, lai tas pienāk klāt, un piesprādzēja pavadu. Ja Henrijs atkal mestos bradāt netīrajā ūdenī, māmiņa sajuktu prātā!

Viņš sirsnīgi paglaudīja sunim galvu. "Nāc, draudziņ, mums jādodas atpakaļ. Tas domraksts pats neuzrakstīsies." Viņš pagriezās, lai ietu. "Mans neparastais piedzīvo­jums," viņš nomurmināja. "Kāds stulbs virsraksts… Hen­rij, kas tev lēcies?"

Henrijs stāvēja pilnīgi sastindzis, spalvas uz muguras bija sacēlušās, ausis un deguns raustījās.

"Kas ir, draudziņ?" Džo nometās ceļos un sekoja suņa ciešajam skatienam.

Henrijs nostiepa pavadu un iesmilkstējās.

"Ko tu redzi?" Džo murmināja. "Taču ne jau vāveri, es ceru. Tu zini, kas notika pagājušo rei… āāāl"

"Āra," atsaucās Džo. Viņš atvēra durvis. "Kur ārā?"

Bet Džo jau bija projām.

Nespēdams nostāvēt mierā ne mirkli ilgāk, Henrijs pēkšņi metās uz priekšu. Galvu noliecis un vadīdamies pēc ožas, viņš drāzās tieši uz prāvu rododendra krūmu,

vilkdams Džo sev līdzi. Labā ziņa bija tā, ka Henrijs vir­zījās uz kāda cauruma pusi lapotnē. Sliktā ziņa bija tā, ka caurums sniedzās tikai suņa augstumā.

"Henrij! Henrij, stāvēt!" viņš kliedza un veltīgi vilka pa­vadu. "Stāvēt! Tu stulbais…"

Teikuma turpinājums pārtrūka, jo Džo tika ievilkts krū­mā un mute viņam bija pilna ar lapām. Viņš pieliecās un, cik vien labi varēdams, ar brīvo roku centās piesegt acis, bet Henrijs vilka viņu dziļāk un dziļāk.

Negaidot zari un lapas sāka sprakšķēt no sudrabainām elektrības šķiedrām, gaiss mirgoja un virmoja, un pildījās ar lēnu, sērīgu mūziku, un piedegušu grauzdiņu smaržu.

"Kas te īsti…" Džo aizrāvās elpā, jo nākamajā brīdī viņš ar galvu pa priekšu tika aizrauts lejup garā, zibošā tunelī. Mūzika pieņēmās spēkā. Deguma smaka kļuva arvien stip­rāka un stiprāka, līdz…

BLĪKŠ!

"Āāā!" iebļāvās Džo. Viņš vēl aizvien krita, vienīgi tagad viņš varēja just, kā tuneļa malas nobrāž viņa elkoņus un dauza ceļgalus, turpinoties kritienam. LJn bija tumšs piķa melna tumsa. Džo iekliedzās aiz bailēm un sāpēm un palaida vaļā pavadu. Henrijs pazuda lejā zem viņa. Kā likās, pēc veselas mūžības viņš izkūleņoja laukā no garā, vertikālā tuneļa un ar smagu būkšķi nogāzās zemē.

Džo atvēra acis. Viņš sēdēja uz flīžu grīdas, sasities līdz zilumiem, apdullis, no visām pusēm viņu apņēma biezs smacējošu putekļu mākonis, un viņam nebija ne mazākās jausmas, kas nupat bija noticis.

Vai viņš bija iekritis caurumā zem krūma?

Vai viņš tik stipri bija trāpījis ar galvu pret zaru, ka bija izdauzījis laukā saprātu?

Kad mutuļojošie putekļi kļuva plānāki, Džo atklāja, ka atrodas pavardā blakus milzīgam katlam, kas bija iekari­nāts ķēdēs. Viņš paskatījās laukā blāvi apgaismotā un ārkārtīgi pārblīvētā istabā.

Pie visām sienām bija galdi, uz visiem atradās podi, papīri un neparasti piederumi. Istabā atradās ķebļi, trauku un grāmatu skapji, līdz augšai piekrauti ar kastēm, pu­delēm un grāmatām. Katru sienu sprīdi aizņēma plaukti un skapīši ar atvilktnēm, kartes un tabulas, un neskaitāmi āķi, apkarināti ar zariņu saišķiem, saknēm un kaltētiem augiem, beigtiem dzīvniekiem un putniem un spīdīgiem rīkiem, par kuriem Džo netika skaidrībā, kam tie domāti. Grīda tā bija pilna ar piebāztiem maisiem, māla podiem un dažādiem no koka un metāla gatavotiem stūrainiem daiktiem ar atsperēm, virzuļiem un zobratiem, un visa šī haosa vidū, pagriezuši muguru, stāvēja divi indivīdi.

Viens bija īss un apaļīgs ar kupliem, baltiem matiem, un viņam uz garās, smailās cepures malas bija uzmeties zils papagailis. Otrs bija prāvs, punains un tik garš, ka viņam nācās pieliekties, lai ar galvu neatsistos pret smago lustru virs galvas.

"Viņš daudz neko nesaka, kungs," prāvais, punainais teica.

"Acīmredzot spēcīgais, klusējošais tips, Norbert," apa­ļīgā figūra atbildēja.

"Nevis tā kā Kventins Kūku garnētājs," sacīja papagailis.

Apaļīgais pieliecās. "Neesi nu tik kautrīgs," viņš teica. "Mani sauc Randalfs. Nosauc mums savu vārdu."

Džo pietrausās kājās. Nevarēja būt, ka tas notiek. Tā negadās, ka tu uz brīdi izved pastaigāties suni un nonāc pie kāda virtuvē. Vai tad gadās? Džo aizvēra acis un papurināja galvu. Un tā vai citādi, kur bija Henrijs?

Tieši tajā brīdī suns īsi, asi ierējās.

"Rafs?" apjucis ieminējās Norberts. "Vai viņš teica "Rafs", kungs?"

"Jā, Rafs!" atbildēja īsais personāžs, aizrautīgi mādams ar galvu. "Protams. Lielisks vārds karotājvaronim, jo tas ir gan īss, gan sakarīgs." Viņš noliecās un sazvērnieciski piebilda: "Rafs Spēcīgais? Rafs Nāvēklis? Rafs… Spalvainais?"

Henrijs atkal ierējās.

"Henrij!" Džo uzsauca.

Suns parādījās Norbertam aiz muguras, neganti lunci­nādams asti, un pielēkšoja pie pavarda. Džo noliecās un cieši viņu apskāva. Bija tik labi redzēt pazīstamu seju, pat tad, ja tas bija sapnis.

"Kas tu tāds esi?" atskanēja griezīga balss.

Džo pacēla galvu un paskatījās uz tiem diviem indi­vīdiem, kas raudzījās viņā. īsajam bija kupla, balta bārda. Garajam bija trīs acis. Abi stāvēja pilnīgi nekustīgi, acis (visas piecas) iepletuši un muti pavēruši. Jautājumu bija uzdevis papagailis.

"Es prasīju, kas tu tāds esi?" tas uzstāja.

"Es… es esmu Džo, bet…" viņš iesāka.

"Vai tu nesaproti, Veronika?" Randalfs iesaucās. "Tam vajadzētu būt pavadonim," viņš teica, rādīdams uz Džo. "Visiem īstiem karotājvaroņiem ir pavadoņi. Mendigoram Melkulim bija goblins Elleskurkulis, Lotgaram Preteklim bija Svorgs Asinspūte…"

"Kventinam Kūku garnētājam bija pūdelis Mērija," no­murmināja Veronika.

"Aizveries, Veronika," atcirta Randalfs. "Tev būs jāatvaino mana draudzene," viņš paskaidroja Henrijam. "Viņa pēdējā laikā ir pārāk iedomīga." Viņš pievērsās Džo. "Es nekļūdos, ja? Tu esi Rafa Spalvainā pavadonis. Varbūt viņa ieroč­nesējs? Vai viņa kaujas cirvja asinātājs?"

"Ne gluži," teica Džo tādā kā apmulsušā balsī. "Un viņa vārds ir Henrijs, nevis Rafs. Es turēju rokā viņa pavadu, kad…"

"Tad tu esi viņa pavadas nesējs," Randalfs pārtrauca. "Džo Pavadas nesējs. Hmm. Jāatzīst, ka neparasti, bet ne gluži nedzirdēti.

Papagailiene, kam kājās bija mazi, bet izturīgi šņorzābaki, ieklepojās. gan neko tādu neesmu dzirdējusi," viņa teica.

"Aizveries, Veronika!" Randalfs teica un notrauca putnu no cepures malas. "Mēs piemirstam uzvedības normas," viņš turpināja, atkal pievērsdamies Henrijam. "Ļauj kārtīgi stādīties priekšā. Es esmu Randalfs Gudrais, Jezgas zemes vadošais burvis."

"Pareizāk sakot, vienīgais burvis," teica Veronika, no­laizdamās viņam uz pleca.

"Un šis," Randalfs turpināja, nezaudēdams ritmu, "ir mans palīgs Norberts jeb Norberts Ne-Ļoti-Lielais, saucot viņu pilnā vārdā."

"Ne ļoti lielais!" Džo pārsteigts izgrūda. "Bet viņš taču ir milzīgs."

"Garāks par tevi un mani, par to es galvoju," teica Ran­dalfs, "tomēr kā milzis Norberts ir mazs un visai nīkulīgs."

"Tev būtu vajadzējis redzēt manu tēvu," mādams ar galvu, sacīja Norberts. "Viņš gan ir milzīgs."

"Atgriežamies pie tā, ko mēs apspriedām," teica Ran­dalfs. "Es esmu atsaucis tevi šurp, Henrij Spalvainais, lie­lais karotājvaroni, lai…"

"Karotājvaronis?" Džo pārtrauca. "Henrijs nav karotājvaronis. Viņš ir mans suns!"

Henrijs paluncināja asti un apvēlās uz muguras ar kā­jām gaisā.

"Ko viņš dara?" vaicāja Norberts, plati iepletis savas trīs acis, balsī skanot panikai.

"Viņš grib, lai tu pakutini viņam vēderu," teica Džo, ar neticību purinādams galvu. "Kuru katru brīdi es pamodīšos slimnīcā ar lielu pārsēju ap galvu." "Dari to, Norbert, pakutini viņam vecleru," sacīja Ran­dalfs.

"Bet, kungs," nedroši ieteicās milzis.

"Pakutini!" uzstāja Randalfs. "Un tā ir pavēle!"

Kad Norberts pieliecās, istaba sasvērās. Viņš maigi glās­tīja Henrija vēderu ar savu masīvo pirkstu.

"Drošāk, drošāk," neiecietīgi rīkoja Randalfs. "Viņš ne­kodīs." Randalfs uzsmaidīja Džo. "Šķiet, ka noticis mazs pārpratums," viņš teica, braucīdams bārdu.

"Ar tevi kopā vienmēr gadās kāds pārpratums," iečivinājās papagailiene.

"Aizveries, Veronika. Man bija tāds iespaids, ka Henrijs Spalvainais ir karotājvaronis, kuru es biju prasījis stiprs, uzticams un… mm… spalvām noaudzis. Bet, ja, kā tu saki, viņš īstenībā ir suns, tad tev jābūt karotāj varonim…"

"Viņš neizskatās diez ko stiprs un, šajā sakarībā, diez ko spalvains," noraidoši teica Veronika. "Ja viņš ir karotājva­ronis, tad es esmu doktors Kampiens no Ņirgu noras!"

"Veronika," Randalfs strupi noskaldīja, "esmu tev teicis nevis vienu, bet tūkstoš reižu: manā klātbūtnē nekad ne­pieminēt šīs personas vārdu!"

"Uzjundi atmiņas, ja?" Veronika ķircināja un uzspurdza gaisā. Randalfs mēģināja viņai iesist.

"Au, skaties, kur tu lido," Norberts uzkliedza, atkāpda­mies soli, kad papagailiene ietriecās viņam ausī.

Džo pieķērās pie liela pakarināta poda, jo šķita, ka visa istaba sasveras uz vienu pusi.

"Aizpogā to ciet, tu lielais stulbeni!" Veronika atcirta.

"Tu un kura armija?" Norberts nepalika parādā.

Džo izbrīnīts ar ieplestu muti vēroja, kā burvis, milzis un papagailiene dusmīgi metās cits citam virsū. Tas bija pilnīgs ārprāts. Kas viņi bija? Kur viņš atradās? Un, pats svarīgākais, kā viņš tiks mājās?

"Bija… bija patīkami ar jums iepazīties," viņš kliedza, pārtraukdams trīs kliedzošos cīnītājus, "bet ir jau vēls un man vēl jāpilda mājas darbs. Man tiešām tagad vajadzētu iet projām…"

Visi trīs apklusa skaļas kliegšanas, kasīšanās un nosodījumu vidū.

"Vēls?" pārjautāja Randalfs.

"Iet projām?" piebalsoja Norberts.

Veronika, spalvas sabozusi, lēkāja augšup lejup burvim uz galvas. "Tu nekur neiesi!" viņa nokliedza.

.

"Au!" iesaucās Džo, berzēdams roku.

"Vēlreiz, kungs?" apjautājās trejacis milzis, noliekdamies viņam pāri.

"Nē, ar trim reizēm pilnīgi pietiek," skumīgi teica Džo.

Nekas tā nepārliecina, ka tu nesapņo, kā milzis, kas kniebj tev rokā, un Džo tagad bija pilnīgi pārliecināts, ka tas nav sapnis. Bet, ja tas nebija sapnis, tad kur gan viņš atradās? Un kā viņš te bija nokļuvis? Henrijs luncināja asti un nolaizīja milzim roku.

Iekams Džo radās izdevība kaut ko pajautāt, sienas pulkstenis virs pavarda sāka izdot neatlaidīgu troksni. Bija dzirdama klepošana, sīkas rīklītes nokremšļošanās, dūru un zābaku dauzīšana pret nelielajām koka durtiņām, ku­ras pēkšņi atsprāga vaļā. Mazs elfs ar netīra paskata apakšbiksēm kājā un ap vidukli apsietu gumijotas saites gabalu izlēca laukā un uzšāvās gaisā.

"Pulkstenis pieci!" tas spalgi iekliedzās, saitei nostiep­joties, iekams tika parauts atpakaļ, un ar apslāpētu blīkšķi pazuda atpakaļ pulkstenī.

"Pieci?" apnikuma mākts, pārjautāja Randalfs. "Bet ārā ir tumšs."

Durtiņas atsprāga vaļā otrreiz, un elfs pabāza laukā galvu. "Vai uz to pusi," tas teica un atkal pazuda.

"Tas draņķa pulkstenis atkal atpaliek," Randalfs norūca. "Laikam jātīra mehā­nisms."

"Nu, protams," ar ļaunu pieskaņu teica Veronika. "Spriežot pēc tā, kādā stāvoklī ir tās apakšbikses."

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Ran­dalfs.

"Aizveries, Veronika!" atkārtoja Vero­nika. "Tā ir tava atbilde uz visu. Bet es neaizvēršos! Sauc vien sevi par burvi. Tev ir tikai viena burvestība, un pat ar to tu nevari kā nākas tikt galā." Viņa pamāja ar spārnu uz Džo pusi. "Saproti, paskaties uz viņu," viņa sacīja. "Vai kaut kas nav īsti kārtībā ar mani vai ar mūsu tā saucamo karotājvaroni? Nemaz nepiemi­not, ka viņš ir sīks un stulbs. Un, kas attiecas uz viņa spalvaino pavadoni…"

"Kšš, Veronika," teica Norberts, noglāstī­dams Henrijam galvu. "Tu aizskarsi viņa jū­tas."

Henrijs luncināja asti.

"Ā, skat, viņa luncināmais vicinās!" Norberts sauca. "Vai viņš grib, lai viņam pakasa vēderu? Viņš grib? Viņš grib?"

Norberts satraukti lēkāja. Istaba draudīgi sasvērās uz priekšu un atpakaļ, un uz grīdas nokrita grāmatas un rīki.

"Norberti" Randalfs viņu stingri apsauca. "Uzvedies, kā nākas! Atceries, kas notika ar pūdeli Mēriju. Tu taču ne­gribi, ka tas atkal gadītos, ko?"

Norberts pārstāja lēkāt un aizšļūca uz istabas kaktu.

"Ļoti nervozi radījumi tie pūdeļi," teica Veronika, uzme­tusies Randalfam uz galvas. "Sagandēja paklāju!"

"Aizveries, Veronika!" uzkliedza Randalfs. "Tas viss pie­der pagātnei. Mums te ir jauns karotājvaronis, un viņš būs lielisks." Burvis uzlika roku Džo uz pleca. "Vai ne, Džo? Jāpaveic darbs Ragainā Barona nolūkiem. Kad viņš būs aprīkots…"

"Aprīkots?" pārjautāja Džo. "Kā tu to domā aprīkots? Es negribu tikt aprīkots. Es tikai gribu zināt, kas te no­tiek," viņš dusmīgi piebilda.

"Mieru, mieru!" iesaucās Veronika.

"Karotājvaroņa ātrā daba," teica Randalfs. "Lieliski!"

"Par ko tu runā?" Džo jautāja. "Man jātiek atpakaļ uz tēju. Un man ir tā eseja. Es pat vēl neesmu sācis…"

"Tēja? Eseja?" smaidot atkārtoja Randalfs. "Ā, jā. Karo­tājvaroņa milzu varoņdarbi lielais tējas turnīrs, episkā briesmoņu esejas pieveikšana! Protams, tev jāatgriežas pie šo uzdevumu veikšanas, bet vispirms, ja vien tu varētu piepalīdzēt pie sīka, maza uzdevuma, kas mums te ir…"

"Es nevaru!" Džo uzstāja. "Man rīt ir skola. Man jātiek atpakaļ. Ja tu mani dabūji šurp, tu vari aizsūtīt mani atpakaļ."

"Es uz to nepaļautos," Veronika nomurmināja.

"Man tā šķiet, ka tu nenovērtē, ar kādām grūtībām sais­tīta karotājvaroņa atsaukšana no citas pasaules," Randalfs nopietni sacīja. "Saproti, varoņi tā vienkārši neaug kokos, tas ir, izņemot tos, kuri aug Varoņkoku zemē. Tas ir ilgs un rūpīgs process, tici man; nekādā ziņā ne tik viegls, kā tev varbūt liekas."

"Bet…" Džo iesāka.

"Vispirms, trim Jezgas zemes mēnešiem jābūt pareizi izkārtotiem, un tas nenotiek bieži: Ja mēs būtu palaiduši garām šīvakara trīsstūra konfigurāciju, nav zināms, cik ilgi mums nāktos gaidīt nākamo."

"Bet…"

"Tālāk," Randalfs turpināja, "sīka tehniska kavēkļa dēļ saistībā ar pašiem buramvārdiem…"

"Viņš grib teikt, ka pusi no tiem ir pazaudējis," sacīja Veronika.

Randalfs neņēma viņu vērā. "Tu esi tikai otrais varonis, ko es tiešām esmu veiksmīgi atsaucis. Pirmais bija Kventins…"

"Tas ar pūdeli un kilogramu glazūras cukura," Veronika iejaucās starpā.

Džo saklausīja klusu šņaukāšanos un, pacēlis galvu, re­dzēja trīs lielas, brangas asaras noritam no Norberta asi­nīm pieplūdušajām acīm pāri kunkuļainajiem vaigiem. "Nabaga mīļais Kventins," viņš šņukstēja.

"Pinkšķis!" Veronika viņu izsmēja.

"Jā, bet viņam nebija nevienas izdevības!" Norberts vai­manāja.

"Rimstieties jūs abi," teica Randalfs.

"Piedod, kungs," sacīja Norberts. Viņš ar piedurkni no­slaucīja degunu, bet turpināja šņaukāties.

"Kā jau es teicu," turpināja Randalfs, "vispirms bija Kven­tins, un tagad es esmu atsaucis tevi…"

"Bet tev nebija nekādu tiesību!" kliedza Džo. "Es nelūdzu, lai mani atsauc! Es nelūdzu, lai mani izrauj cauri dzīvžogam, lejā pa tuneli un iekšā šajā, šajā… krāmu istabā!" "Baigā nekaunība," atskanēja apslāpēta balss no pulksteņa.

"Es nelūdzu, lai mani aprīko kāds stulbs burvis! Un apvaino stulbs papagailis! Un knaiba stulbs trejacu mil­zis!" ārdījās Džo.

"Īstenībā," ierunājās Norberts, "tu lūdzi gan, lai tev iekniebj. Tu teici: "Iekniebiet man. Ja tas ir sapnis, tad…""

"AIZVERIES!" kliedza Džo. "AIZVERIES!"

Norberts atlēca atpakaļ, acis šausmās iepletis. "Palīgā!" viņš ieaurojās. "Briesmas! Briesmas!" Un viņš palēcās, cik augstu vien griesti atļāva, pēc brīža uz abām kājām nokrī­tot uz grīdas.

Istaba sasvērās uz vienu pusi. Randalfs pakrita, Vero­nika uzspurdza gaisā, bet Džo tika mests pāri istabai.

"ĀāāāāāāF viņš iebļāvās, lidodams garām Randalfam un Veronikai, un ietriecās pretējā sienā; daudz netrūka, viņš būtu trāpījis atvērtā logā. Apdullis, nevarēdams at­vilkt elpu, viņš noslīdēja uz grīdas. Istaba turpināja šūpo­ties šurp un turp, šurp un turp.

"Norbert, putna smadzenes tev galvā!" uzkliedza Randalfs.

"Kā tu uzdrīksties!" spalgi ieķērcās Veronika. "Putna smadzenes, ko tu neteiksi!"

Randalfs nopūtās, kad istaba pamazām atguva līdzsvaru. Viņš pievērsās milzim. "Lūdz piedošanu," viņš tam teica.

"Piedod, kungs," bēdīgi sacīja Norberts. "Man ļoti, ļoti žēl."

"Ne jau man, Norbert," Randalfs teica. Norberts apjucis sarauca pieri. "Mūsu viesim, mūsu karotājvaronim," Ran­dalfs paskaidroja. "Lūdz piedošanu Džo," viņš sacīja, rādī­dams uz viņa pusi.

"Džo!" Norberts šausmās iekliedzās, ieraudzījis viņu gu­ļam uz grīdas. "Vai es to izdarīju?" milzis jautāja. "Ak pie­dod. Man tik loti, loti žēl." Acīs viņam atkal sariesās asa? ' ) >

ras. "Vienīgi es krītu panikā, kad uz mani kāds kliedz. Man ir liela nosliece uz nervozumu. Faktiski mani gandrīz

nosauca nevis par Norbertu Ne-Ļoti-Lielo, bet par Nor­bertu Slapjās-Bikses, jo…"

"Jā, jā," teica Randalfs. "Piecel viņu, Norbert. Notrauc viņam putekļus."

"Jā, kungs. Tūlīt, kungs." Un viņš aizsteidzās pāri istabai.

Pa šo laiku Džo pats jau tīri veiksmīgi slējās kājās. Kad Norberts pieslampāja viņam klāt, Džo aizstreipuļoja pie atvērtā loga.

"Ak tu pasaulīt!" viņš iesaucās.

Randalfs paspraucās garām Norbertam un uzlika roku Džo uz pleca. "Ne gluži," viņš sacīja. "Esi sveicināts Jezgas zemē."

Džo stāvēja pilnīgi nekustīgi un skatījās laukā pa logu. Viņš tik tikko spēja noticēt savām acīm. Vispirms, ierastā viena baltā mēness vietā debesīs bija trīs: viens violets, viens dzeltens, viens zaļš. Un ainava! Neko tamlīdzīgu viņš nekad nebija redzējis: plašs, mirdzoši zaļš mežs un spīguļojoša akmeņaina tukšaine, un tālumā augsti, kūpoši kalni.

Visdīvaināk tomēr bija aptvert, ka viņš nemaz neatradās pazemē, bet gan kaut kādā laivā. Un bija vēl citas. Piecas… sešas citas, visas šūpodamās ezerā, kurš… Bet nē, tam nebija nekādas jēgas. Viņš aizvēra acis, tad atkal tās atvēra.

Par to nebija šaubu. Ezers karājās augstu gaisā bez jeb­kāda redzama atbalsta.

Džo pievērsās Randalfam. "Ezers," viņš noelsās. "Tas… tas lido."

"Protams," svinīgi teica burvis. "Apburto ezeru pacēla gaisā Jezgas zemes burvji pirms daudziem mēnešiem un kāda svarīga iemesla dēļ, tikai neviens nevar atcerēties, kāds bija šis iemesls. Šā vai tā, viņi to pacēla…"

Džo sarauca pieri. "Bet kādā veidā?"

"Ar stipru maģiju," Randalfs svinīgi teica.

"Un tas ir kaut kas tāds, ko pēdējā laikā tuvākā apkārt­nē nemana," Veronika iespraucās starpā.

"Ar maģiju?" Džo klusi pārjautāja. Viņš papurināja galvu. "Bet…"

"Neraizējies par to, jaunais karotājvaroni no tālienes," sacīja Randalfs. Tev daudz jāmācās. Laimīgā kārtā, es esmu lielisks skolotājs."

"Jā, un es esmu sprāgstošā gāzes varde!" atcirta Veronika.

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.

"Atkal jau sākas," sapīkusi sacīja Veronika un uzgrieza muguru visam notiekošajam.

"Kā jau es teicu," Randalfs turpināja, "es tev iemācīšu visu, ko nepieciešams zināt, lai veiktu mazo uzdevumu, kas tevi gaida." Viņš pasmaidīja. "Šoreiz viss izdosies, es to jūtu savos kaulos. Džo redzēs mūs lepnus."

Veronika pavīpsnāja. "Un tomēr man nešķiet, ka viņš diez ko izskatās pēc karotājvaroņa," viņa teica.

"Drīz izskatīsies," sacīja Randalfs. "Mēs dosimies ceļā uz Goblinpilsētu, tiklīdz uzausīs diena."

Tajā brīdī no pulksteņa izlēca elfs. "Pus divdesmit sep­tiņi, un tas ir mans pēdējais piedāvājums!" viņš iekliedzās.

.

"Jip!Jip!Jip! Bibiti-Bibiti!" atskanēja spalga balss.

"Tas ir mūsu agra rīta modinātājs sauciens." Blaukt!

Džo atvēra acis, lai pēdējā brīdī pamanītu elfu, kas pa­zuda aiz pulksteņa mazajām durtiņām.

Džo paskatījās apkārt un novaidējās. Viss bija tieši tā­pat, kā iepriekšējā vakarā, kad viņš saritinājās savā šūpuļtīklā. Pulkstenis, krāmu pilnā istaba, lidojošais ezers… Vēl jo vairāk joprojām bija tumšs.

"Kā tu sauc šo laiku?" prasīja Randalfs, parādīdamies no istabas tālākā gala.

Pulksteņa durtiņas atsprāga vaļā. "Agrs rīts!" noskaldīja elfs. "Vai uz to pusi." Durtiņas aizcirtās.

"Kas notiek?" iekliedzās Veronika. "Es tikai nupat pa­bāzu knābi zem spārna."

Norberts izslampāja no ēnām, žāvādamies un staipī­damies. "Vai ir rīts?" viņš jautāja.

Randalfs palūkojās pa logu. Pie apvāršņa bija manāma neskaidra, blāva gaisma. Augstu debesīs trokšņainie, vio­letie sikspārņputni lidinājās atpakaļ uz mežu, lai ar kājām gaisā pārlaistu dienu garāko džabdžaba koku galotnēs. "Gandrīz," viņš sacīja.

"Stulbais pulkstenis," Veronika nomurmināja. "Es to dzirdēju!" no pulksteņa atskanēja sašutusi balss. "Neņemiet to vērā," teica Randalfs. "Mēs tagad esam pa­modušies, tad nu mēs varētu agri doties ceļā. Aiziet, Džo. Ieloki kājas. Šodien ir tava lielā diena." Viņš pievērsās trejacu milzim. "Norbert," viņš sacīja. "Pagatavo brokastis."

"Vai tu esi pārliecināts, ka es nevaru iekārdināt tevi ar vēl mazliet?" desmit minūtes vēlāk jautāja Randalfs.

"Nē, paldies," atbildēja Džo.

"Tev vajadzēs uzturēt spēku," Randalfs neatlaidās.

"Cik liels nu tas ir," ļauni piebilda Veronika.

Džo paskatījās uz pavārnīcu ar strebjamo, kas zvārojās virs viņa bļodas. "Es tiešām esmu paēdis," viņš meloja.

Nebija nekādu šaubu, Norberts bija sastrādājis visdī­vainākās brokastis, kādas Džo jebkad mūžā bija ēdis: kunkuļainu, zaļu putru, kas garšoja pēc ērkšķogām, mazu kūciņu, kuras glazūru rotāja sirsniņas, un krūzi putojoša ķekatpeļu piena.

"Bet tu neesi pieskāries rituļmaizītei," Norberts teica un izskatījās aizskarts.

"Es to pataupīšu vēlākam," sacīja Džo. "Tā tiešām izskatās jauka."

Milzis nopūtās. "Mīļais Kventins iemācīja man visu, ko es protu. Viņš bija māksliniecisks ģēnijs, darbodamies ar glazūras cukuru."

"Nu tad labi," teica Randalfs, sasizdams rokas. Viņš pie­cēlās un paņēma savas mantas. "Šai sabiedrībai laiks do­ties ceļā."

Atvieglots Džo pielēca kājās no galda, satvēra Henriju aiz pavadas un sekoja Randalfam lejup pa kāpnēm. Nor­berts slampāja viņiem pakaļ.

"Raujies ceļā, Džo?" Randalfs sirsnīgi apjautājās. "Lie­liska zīme karotājvaronim. Šoreiz mēs esam atsaukusi īsti labu, Veronika."

"Tu to pašu teici par Kventinu," papagailiene nekavējās viņam atgādināt. "Un redz, kas no tā iznāca."

"Mums nav jālūkojas pagātnē," sacīja Randalfs, atvēr­dams durvis, "bet gan nākotnē."

Viņš izgāja laukā. Džo viņam sekoja, vēl aizvien netikdams gudrs, kas īsti notiek. Tā šķila, ka viņš atrodas uz mājaslaivas apakšējā klāja, bet par to nevarēja būt pilnīgi drošs.

Zem laivas kristāldzidrajā ūdenī resnas zivis peldēja riņķī apkārt. Tās viņam atgādināja zelta zivtiņas mājās, un kādu brīdi viņam likās, ka te nemaz nav tik traki.

Augstu viņam virs galvas pār debesīm vējš dzina mazus, pūkainus mākonīšus. Zemāk un ar virvi piesaitēta bija neliela laiva. Vismaz tā Džo vispirms likās. Vienīgi tad, kad viņš no virvju kāpnēm pārkāpa viļņu šūpotajā laivā, viņš aptvēra, ka tā nemaz nav laiva, bet gan vanna. Džo uzsita ar plaukstu sev pa pieri.

"Ko gan es biju sagaidījis?" viņš noteica pie sevis. "Nu, protams, tā nav laiva. Galu galā, šī ir Jezgas zeme."

Vanna stipri sašūpojās, kad Džo tajā iekāpa. Henrijs ielēca viņam blakus.

"Ne tur," izrīkoja Veronika. "Tu sēdi otrā galā pie krāniem."

"Ja tev nekas nebūtu pretī," sacīja Randalfs, iekāpdams iekšā un apsēzdamies, "uzmani galvu no rokas dušas, ja tā kļūst mazliet… mm… nemierīga."

"Tā vienmēr kļūst nemierīga, kad Norberts ir pie teik­šanas," aizrādīja Veronika. "Tu esi nogremdējis divas laivas, vienu skapi un piepūšamo matraci. Tagad mēs lietojam mūsu pēdējo vannu. Nākamā būs virtuves izlietne!"

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs. "Aiziet, Nor­bert. Mēs visi gaidām."

Milzis iekāpa vannā, kas bīstami sagrīļojās ūdenī. Nome­ties ceļos, Norberts satvēra divus priekšmetus, kas atradās vannas dibenā. Viens no tiem bija veca tenisa rakete, otrs bija cepamā panna. Viņš paliecās uz priekšu un sāka ne­ganti irties.

Vanna ar priekšgalu pacēlās augšā ar lielām šļakatām un putām un traucās pāri ezera virsmai. Norberta rokas darbojās kā virzuļi: augšup, lejup, augšup, lejup, augšup, lejup. Ezera mala tuvojās. Džo aizrāvās elpa.

"Mēs taču nokritīsim!" viņš iesaucās.

"Uzticies man, es esmu burvis," teica Randalfs. "Mazliet tālāk pa kreisi, Norbert," viņš sacīja milzim. "Tā ir labi."

Džo pacēla acis. Viņš redzēja, ka viņi dodas uz ūdens­krituma pusi.

"Turies cieši un uzmanies no rokas dušas," milzis pa­smaidīja un airēja vēl ātrāk.

Ūdenskritums nāca aizvien tuvāk un tuvāk, aizvien skaļāk un skaļāk skanēja mutuļojošā straume, kas lējās pāri malai.

"Tas ir ārprāts!" Džo iekliedzās.

"Taisnība," teica Randalfs. "Bet tas ir vienīgais ceļš uz leju. Tici man, es esmu…"

"Es zinu," Džo nomurmināja, satverdams vannas malas tik cieši, ka pirkstu locītavas metās baltas, "tu esi burvis."

"Ar vienu pēdējo vēzienu vajadzētu pietikt!" Randalfs sauca.

Norberts paklausīja. Kādu brīdi vanna svārstījās augšā un lejā pie pašas ezera malas. Džo aizrāvās elpa, kad Jezgas zeme pavērās viņam priekšā plašā, pārskatāmā ainavā.

"Turieties!" atskanēja Randalfa balss, pārkliedzot mutu­ļojošo kaskādi, kad vanna sasvērās pāri malai. "Aizie… ā-ā-

ā-ātr

Veronika iekliedzās. Henrijs gaudoja. Džo cieši samiedza acis. Vienīgi Norbertam, šķiet, notiekošais patika.

"Uīīīīī!" viņš sauca, kad vanna ar tās pieciem pasažieriem brāzās lejup pa rēcošo, putojošo ūdens straumi.

Gaisa plūsma bija tik spēcīga, ka Džo tik tikko varēja paelpot. Svelošs ūdens sitās sejā. Galvā dārdēja, sirds sakāpa kaklā, tvērienu nevarēja noturēt… PLUNKŠ!

Vanna ar milzīgu spēku iekrita ūdens tilpnē ūdenskri­tuma pakājē.

Tā iegrima.

Tā uzpeldēja.

Tā zvāļājās kā bumba, līdz straume aiznesa to tālāk plūstošās upes salīdzinoši rāmākā ūdenī. Džo atvēra acis.

"Tas bija… briesmīgi," viņš noelsās.

Veronika nosprauslājās. "Pagaidi līdz atpakaļ braucie­nam," viņa teica.

"Mums te sasmēlies ūdens!" Randalfs paziņoja. "Ātri, Norbert, sāc smelt laukā!"

Norberts paskatījās lejup uz ūdeni, kas skalojās vannas dibenā. Viņš paņēma cepamo pannu, tad brīdi pagaidīja. "Neraizējies, kungs!" viņš sacīja, pasniegdamies uz leju ūdenī. "Es mūs izglābšu!"

"Nē, Norbert!" Randalfs iekliedzās. "Atceries iepriekšējo reizi!"

Par vēlu. Milzis jau bija izrāvis aizbāzni un turēja to pa­celtu.

"Nu re," viņš teica. "Es esmu izlaidis laukā ūdeni, kungs!"

Viņš apklusa un, neticot pats savām acīm, skatījās uz ūdens strūklu, kas brāzās augšup no vannas notekas cauruma. "Vai!" Viņš paskatījās uz Randalfu. "Es atkal esmu to izdarījis, vai ne, kungs?"

"Diemžēl esi gan," sacīja Randalfs. "Pamest vannu!" Norberts kliedza. Noplunkšķēdama un atstādama burbuļus, vanna spēji pazuda zem viņiem. Džo kūļāja

kājas un peldēja uz tuvāko krastu, Henrijs suniski airējās viņam blakus. Abi divi izkāpa krastā. Veronika, izlēmusi, ka labāk lidos, nevis peldēs, nolaidās viņiem līdzās, tomēr tika samērcēta ar ūdens šalti, kad Henrijs noskurinājās.

"Tā nu bija pēdējā vanna," viņa teica. "Varētu domāt, ka viņš pa šo laiku būtu iemācījies par aizbāžņiem."

Džo neko neteica. Tas, kā izskatījās Apburtais ezers, karā­joties gaisā augstu virs galvas, bija padarījis viņu mēmu. Ka­mēr viņš skatījās, no ezera dibena izkrita resna, sudrabaina zivs, lidoja lejup un trāpīja atvērtajā knābī kādam no gaido­šajiem slinkumputniem, kas pulcējās zem ezera.

Randalfs un Norberts, ūdenim pilot, izkāpa no upes. Nor­berts nopurinājās, samērcējot Veroniku vēlreiz.

"Liels paldies!" viņa ar sašutumu iesaucās. "Tagad tu mani mēģini noslīcināt uz sauszemes!"

"Piedod," rāmi noteica Norberts.

Randalfs pavērās saulē, kas tagad raudzījās pāri tālīna­jiem kalniem. "Nekas slikts nav noticis. īstenībā, visai atsvaidzinoši," viņš sacīja. "Dosimies ceļā. Ašā gaitā mums līdz pusdienai vajadzētu tikt Goblinpilsētā." Viņš pie­vērsās milzim. "Ja tu mūs uzņemsi kā namatēvs, Norbert, mans labais draugs."

"Jā, kungs," teica Norberts. Viņš nometās četrrāpus zemē.

Ar papagaiļiem uz galvas, Randalfs uztrausās milzim uz lielā, platā pleca. Viņš paskatījās uz Džo. "Nu, ātrāk. Mums nav tik daudz laika," viņš sacīja.

Džo piesardzīgi uzkāpa uz otra pleca. "Vai mēs ne­būsim par smagu?" viņš jautāja.

"Protams, nē," teica Norberts. "Es esmu divvietīgs. Redz, mana māsīca Etelbērta ir četrvietīga ar papildu sēdvietām priekšpusē un mugurpusē…"

"Jā, jā," pārtrauca Randalfs. "Ja tu jau esi gatavs, Nor­bert."

Norberts iztaisnojās un piecēlās kājās.

"Uz priekšu!" pavēlēja Randalfs un uzsita ar savu zizli milzim pa galvu. Norberts sakustējās un sāka soļot, Henrijs rikšoja viņam blakus.

Veronika uz savas augstās laktas pabāza galvu zem spārna. "Garos ceļojumos man vienmēr uznāk jūras sli­mība no milžiem," viņa vārgi izdvesa. Viņi gāja pa celiņu līdztekus Apburtajai upei. Tas reti tika lietots un bija pil­nīgi aizaudzis. Abās pusēs takai rindojās gari džabdžaba koki, to līganos zarus vilka uz leju kokos gulošie sikspārņputni. Norberts, garām ejot, tos aizskāra.

"Au! Au! Au!" tie sauca.

Džo nespēja noticēt, ka viņš dodas uz Goblinpilsētu, sēdēdams milzim uz pleca. Ap šo laiku viņam būtu vajadzējis nodot eseju. Viņš pieliecās, lai izvairītos no džabdžaba zara, un viņam klēpī ar būkšķi iekrita viens sikspārņputns. No visiem attaisno­jumiem par nokavētu mājas darbu visdīvaināk izklausījās: "Piedodiet, skolotāj, es biju pā­rāk aizņemts, ceļojot ar milžiem un izvairoties no sikspārņputniem." Kā gan lai to paskaidro skolotājai?

"Kad mēs iziesim uz ceļa,

būs vieglāk," teica Randalfs. "Nu vairs nav tālu."

"Melis," Veronika ar pretīgumu no­murmināja.

Kad viņi bei­dzot sasniedza ceļu, pareizāk sa­

kot, ceļus, jo te tie sazarojās uz trim pusēm, Džo pats arī maz­liet juta jūras slimību no milža. Nor­berts bija apstājies pie ceļa rādītāja, kas stāvēja krustojuma malā.

Spriežot pēc atlupusajiem zelta bur­tiem, pa labi no viņiem bija Troļļu tilts (ne visai tālu). Pa kreisi bija Pelējuma kalni (diezgan tālu). Džo izstiepa kaklu, lai redzētu, vai Goblinpilsēta arī ir atzīmēta. Bija gan.

"Burvīgi!" iesaucās Džo.

"Tad aiziet," teica Randalfs, piesizdams Norbertam pa galvu. "Sāksim iet."

Norberts neveikli šļūkāja apkārt. "Uz kuru pusi tad īsti?" viņš jautāja.

"Uz Goblinpilsētu, protams," nepacietīgi sacīja Ran­dalfs.

"To es zinu, kungs," teica Norberts, apjukumā sarauktu pieri skatīdamies uz ceļa rādītāju. "Bet…"

"Norbert," sacīja Randalfs, "kad es tevi salīgu kā oficiālu Burvja nesēju, tu man apgalvoji, ka protot lasīt."

"Tici tam, un tu vari noticēt jebkam," piebilda Veronika.

"Es protuV apgalvoja Norberts. "Katrā ziņā mazos vārdiņus." Viņš pamāja ar galvu uz ceļa rādītāju. "Šie visi ir tik gari."

Randalfs strauji ieelpoja gaisu. "Uz šo pusi, Norbert," viņš teica. "Ļoti tālu, tāpēc beidz skatīties uz šo rādītāju un sāc kustēties, stulbeni, "viņš nolasīja.

"Kuru tu sauc par stulbeni?" Norberts noburkšķēja aiz­skartā balsī, dodamies ceļā. "Mans brālēns Milzeds Siekalainais,". viņš sacīja, paātrinādams gaitu, "viņš gan bija stulbenis. Vai es esmu stāstījis, kā viņš reiz iebāza galvu…"

"Rituļmaizīte," Randalfs miegaini nomurmināja, galvai pēkšņi nolūkot uz pleca.

"Tipiski," teica Veronika. "Atkal guļ kā bērns!"

"Kungs vienmēr ceļodams iemieg," sacīja Norberts. "Un parasti tieši manu labāko stāstu vidū."

"Nevaru iedomāties, kāpēc," īgni noteica Veronika.

"Laikam jau ir ļoti nogurdinoši būt par burvi," sprieda Norberts, "ar visu to lasīšanu, buramiem vārdiem un visu pārējo."

"Droši vien," paraustījis plecus, teica Džo.

"Randalfs nemaz nav īsts burvis," Veronika iečukstēja Džo ausī.

No Norberta pleca puses atskanēja klusa krākšana.

"Viņš nav?" brīnījās Džo. "Bet es domāju…"

"Līdz tam laikam, kad burvji īstie burvji, Varenie Burvji visi pazuda, Randalfs bija tikai necils māceklis pie burvja Rodžera Grumbainā," Veronika paskaidroja pieklusinātā balsī. "Vienīgi tad, kad viņi visi nozuda, Randalfs sāka izlik­ties, ka viņš esot Varenais Burvis. Šķiet, ka viņš iiapmuļķojis Ragaino Baronu, bet neviens cits nav apvests ap stūri. Tādēļ viņam ir tik spiedīgi apstākļi. Saproti, kurš gan grib maksāt par pakalpojumiem kādam tik nederīgam?"

"Nederīgam?" pārjautāja Džo.

"Pilnīgi nederīgam!" apgalvoja Veronika. "Ko tik es ne­varu pastāstīt! Neredzamā tinte, kas atkal parādījās. Lido­jošais velosipēds, kas gaisā sadalījās gabalos. Un visi tie

nabaga goblini, kam beigās pakausis bija gluds kā ola pēc tam, kad bija izmēģinājuši burvju atmiņas krēmu. Nemaz nerunājot par doktoru Kampienu."

"Doktoru Kampienu?" jautāja Džo. "Kas ir doktors Kam­piens?"

"Tikai sliktākais, zemiskākais, ļaunākais nelietis, kāds vien jebkad bijis," Veronika viņam paskaidroja. "Viņš ne­liksies mierā, iekams nebūs kļuvis par Jezgas zemes vald­nieku, visus dabūjis zem savas tupeles. Randalfs ir galīgā ķezā. Viņam vajadzīga palīdzība."

"Un viņš sagaida, ka es kā karotājvaronis visu savedīšu kārtībā?"

"Augstā debess, nē," Veronika atbildēja. "Tu esi šeit tikai tāpēc, lai sapelnītu Randalfam drusku naudas, kaut gan, ja es būtu tavā vietā…"

Tajā brīdī gaisā atbalsojās skaļš klabošs, rībošs troksnis, pārtraucot Veroniku pusvārdā. Džo pacēla acis un ierau­dzīja debesīs lidojam trauku skapju baru, to durvis vēci­nājās kā spārni. "Kas tie tādi?" viņš noelsās.

"Man tie izskatās pēc trauku skapjiem," teica Norberts.

"Vai tad Jezgas zemē trauku skapji parasti lido?" apju­cis jautāja Džo. Viņš apklusa un, ar plaukstu piesegdams acis no žilbinošās saules, lūkojās tālumā. "Tie lido kāsī un šķiet, ka tie tuvojas no tā meža puses."

"No Elfu meža," pamājot ar galvu, teica Veronika. "Tas mani nepārsteidz. Pēdējā laikā Elfu mežā notiek daudz kas dīvains," viņa drūmi piebilda. "Ja tu man jautā, tam visam ir sakars ar dok…"

"Āāāf" iekliedzās Norberts, jo, vēl aizvien skatoties de­besīs, viņš nebija pamanījis dziļu bedri uz ceļa. Viņš aizķē­rās, paklupa un nogāzās gar zemi. Veronika ieķērkdamās uzlidoja gaisā. Džo nokrita kņupus blakus Henrijam. Ran­dalfs aizvēlās putekļos.

"Mana jaukā rituļmaizīte," viņš nomurmināja. "Es…" Acis viņam atsprāga vaļā. Viņš atradās guļus zemē. "Kas notiek.?" "Lūdzu, kungs. Piedod, kungs," atvainojoties teica Norberts, pierausdamies kā­jās. "Es paklupu tajā bedrē."

Viņš norādīja uz apaļu caurumu ceļa vidū, kurā atradās apgāzts vārāmais katls un bija izgāzta smir­dīga putra.

"Pagalam!" sauca kāds mazs elfs ceļa malā. "Kā­pēc tu neskaties, kur ej, tu lielais lempi!"

"Un kāpēc tu neskaties, kur vāri ēdamo?" žēlojās Vero­nika.

"Kas gan vēl labāka vieta katlam par bedri!" elfs sašutis atcirta.

"Visi esiet mierīgi," teica Randalfs, pasizdams savu zizli padusē. "Nekas slikts nav noticis."

Elfs paraustīja plecus un, pacēlis katlu, aizsoļoja pa ceļu. "Burvji!" tas nicīgi nosprauslājās.

Milzis pieliecās, piecēla kājās Randalfu un sāka sparīgi notraukt viņam putekļus.

"Mierīgāk, Norbert," sacīja Randalfs. "Es gan nezinu izmircis, nomests un tagad vēl sadauzīts. To vis es ne­sauktu par pirmās klases ceļojumu."

"Nē, kungs. Piedod, kungs," teica Norberts.

Randalfs paskatījās uz priekšu. Viņš pasauca Džo sev blakus un rādīja. "Tur," viņš paskaidroja. "Tieši aiz tā

paugura tu vari redzēt slejamies Goblinpilsētas torņus. Mēs esam gandrīz pie sava mērķa. Tu drīz tiksi apgādāts ar labāko karotājvaroņa ietērpu, kādu vien par naudu var nopirkt."

"Vai, pareizāk sakot, kādu tu vari atļauties," pusbalsī nomurmināja Veronika.

.

Tuvojoties augstajai sienai, kas apjoza Goblinpilsētu, Norberts saudzīgi nocēla zemē Randalfu un Džo. Troksnis no iekšpuses kļuva aizvien skaļāks un skaļāks. Bija dzir­dama kliegšana, vesera klaudzieni, vaimanas, smiekli, zāģē­šana, dziedāšana, zvani, aurošana, rosība… viss sajaukts kopā juceklīgā dunoņā. Un smakas!

Dedzināta darva, skābs piens, mitra kažokāda, pūstoša gaļa katra no tām cenzdamās, lai to samana pār nemaz­gātu goblinu smaku, no kuras deguns saraucās. Džo mē­ģināja iedomāties patīkamas smaržas šokolādi, biskvī­tus, zemeņu saldējumu…

"Un man likās, ka tavas zeķes jau stipri ož!" komentēja Veronika.

"Aizveries, Veronika," teica Randalfs. "Mēs negribam aizskart viņu jūtas. Goblini var būt ļoti ātri aizvainojami."

"HmmJ" noņurdēja Veronika. "Cik nu tas attiecas uz mani, nevienam tik smirdīgam nav tiesību būt ātri aiz­vainojamam!"

"Tā tas varētu būt," sacīja Randalfs. "Tikai atceries, mēs šeit esam svarīgās darīšanās. Tāpēc turi knābi cieši ciet!"

"Atvaino, ka es elpoju," īgni teica Veronika.

"Starp citu, mans jaukais, jaunais draugs," Randalfs piemetināja, "es domāju, ka Henrijam šī aso smaku met­ropole šķiet mazliet par daudz satraucoša. Varbūt labāk paņem savu uzticamo kaujas suni pavadā."

Tik tiešām, Henrijs satraukts luncināja asti, ar mitro de­gunu dedzīgi ostīdams gaisu. Džo pieāķēja pavadu vietā.

Viņi patlaban atradās garu kāpņu augšgalā pie milzī­gām koka durvīm. Randalfs satvēra lielo klauvēkli un spē­cīgi uzsita pa koku.

Kliņg-klang!

Randalfs vērsās pie Džo. "Goblini izstrādās kādu mazu jociņu," viņš sacīja.

"Jā," iečivinājās Veronika. "Piemēram, nelaidīs mūs iekšā."

"Pacietību, Veronika!" asi uzsauca Randalfs. Viņš gai­doši raudzījās uz durvīm. Nekas nenotika. Randalfs pamīņājās, pakasīja galvu, nobraucīja bārdu, paberzēja acis. "Šī slavenā goblinu uzņemšana," viņš beidzot teica. "Tā ir pazīstama visā Jezgas zemē."

Viņš atkal pieklaudzināja, šoreiz skaļāk. Kling-klang/ Kling-klang! Kling-klang!

Durvis atsprāga vaļā.

"Es tevi dzirdēju pirmajā reizē!" uzkliedza mazs, nevī­žīgs šķielacis ar retiem zobiem un smailām ausīm. "Es ne­esmu kurls!"

"Tūkstoš, nē, miljonkārt atvainojos, mans goblinu draugs," zemu paklanījies, teica Randalfs. "Apšaubīt tavas dzirdes spējas ne tuvu nav manā ziņā. Es tikai…"

"Ko tu gribi?" goblins drūmi samiedza acis.

Randalfs saņēmās, lai pasmaidītu. "Mēs vēlamies piekļūt jūsu lieliskajam tērpu tirdzniecības centram," viņš teica, "ar noteiktu nolūku nopirkt jūsu vis…"

"Ko jūs vēlaties?"

"Mums jānopērk karotājvaroņa tērps šim zēnam," teica Veronika, ar spārnu pamādama uz Džo pusi.

"Atstāj to manā ziņā, V…" Randalfs iesāka. Viņu pār­trauca goblins.

"Kāpēc tad tu uzreiz tā neteici?" viņš noskaldīja, atvēr­dams durvis, lai viņi visi varētu ieiet.

"Aizveriet tās durvis!" uzkliedza kāda balss. "Briesmīgs caurvējš."

"Dziļi ievelciet elpu," Randalfs nočukstēja pār plecu.

"Nāciet iekšā, nāciet iekšā," nepacietīgi mudināja gob­lins. Viņš aizcirta durvis viņiem aiz muguras. "Laipni lū­dzu Goblinpilsētā," viņš garlaikoti izlocīja balsi. "Pilsētā, kas nekad neguļ."

"Un arī nemazgājas," nomurmināja Veronika.

"Izbaudiet tās daudzās ainavas un skanas…"

"Un smakas," teica Veronika.

"Un vienreizējo gaisotni."

"Vari to atkārtot!"

"Veronika, es jau tev teicu!" Randalfs nošņāca. "Vai tu aizvērsiet"

"Lai jums jauka diena," goblins pabeidza un nožāvājās.

Džo sarauca degunu. "Veronikai bija taisnība," viņš no­čukstēja. "Te tiešām smird!"

"Tu drīz pie tā pieradīsi," Randalfs viņam sacīja. Viņš pievērsās goblinam. "Paldies, mans labais draugs. Es tikai gribētu pateikt, kas tas par godu, nemaz nerunājot, kas par prieku…"

"Lai nu paliek," goblins teica un aizgāja.

Džo palūkojās apkārt. Ja neņēma vērā smaku, tad Gob­linpilsētā bija apbrīnojama. Mājas bija celtas citām mājām virsū, stāvu pēc stāva, sniedzoties aizvien augstāk un augstāk. Ņudzot no dzīvām būtnēm, augstās celtnes no abām pusēm ietvēra šauru ieliņu labirintu. Džo satraukts skatījās augšup uz lielajām, augstajām konstrukcijām, kas bīstami šūpojās šurp un turp. Tiešām izskatījās, ka tās

kuru katru brīdi varētu apgāzties. Vēl vairāk, tā kā celtnes bija tik augstas, saules gaisma gandrīz nenokļuva līdz ieliņu apakšai.

Gluži tumšs tomēr nebija. Pie katras celtnes karājās eļļas lampas, lejot blāvu, dzeltenu gaismu pār rosības pilnajām ielām un pildot gaisu ar eļļainiem dūmiem. Sasmakušie, degošie tauki savienojās ar citām pretīgām Goblinpilsētas smakām: ceptas puņķumaizes smirdoņa, nemazgātu ķer­meņu smārds un dvaka, kas uzburbuļoja no notekām.

"Sekojiet man!" uzsauca Randalfs. Viņš izvilka maisam līdzīgu dzeltenu apģērba gabalu no sava tērpa un pacēla to augstu sava zižļa galā.

"Vai tās tiešām ir, kā man liekas, kas tās ir?" jautāja Vero­nika.

"Nekad nevar zināt, kad milža apakšbikšu pāris var izrādīties noderīgs," teica Randalfs, soļodams uz priekšu. "Visi skatieties uz biksēm, un jūs nenomaldīsiēties."

Norberts nopūtās. "Nevarēju saprast, kas tām noticis," viņš sacīja.

"Tagad, Džo, turi acis vaļā," pamācīja Randalfs. "Tev tie­šām jāredz Goblinpilsētas ievērojamākās vietas. Pa labi no mums," viņš paziņoja, "atrodas tipisks goblinu dzīvoja­mais nams. Pa kreisi no mums Pieticīgo Sasniegumu Muzejs, bet tas," viņš teica, rādīdams priekšā uz kādu īpaši nolaistu celtni, "ir Lielās Verukas templis."

"Lielās Verukas templis?" Džo neticīgi atkārtoja.

Randalfs palocīja galvu. "Tā ir vieta, kur Vilfreds Peldē­tājs, senais goblinu pētnieks, iemūrēja pirmo akmeni tam, kas vēlāk kļuva par Goblinpilsētu. Leģenda stāsta, ka viņš bija meklējis piemērotu vietu celtniecībai septiņus garus gadus, kad sāpes no viņa lielās verukas beidzot piespieda viņu pamest meklējumus. Viņš nolēma, ka tā ir zīme. Pārējais, kā mēdz teikt, ir vēsture."

"Aiztaupi mums mācību ekskursiju!" nokliedzās Vero­nika, plivinādamās virs galvas.

Viņi klīda uz vienu pusi un uz otru. Randalfs gāja priekšgalā, augstu turēdams dzeltenās apakšbikses, viņam sekoja Norberts, Henrijs apostīdams katru ielas stūri un nostiepdams pavadu un beidzot Džo. Goblini drūzmējās ielās grūstīdamies un spiezdamies, strīdēdamies, klieg­dami un pilnīgi neņemdami vērā svešiniekus savā vidū.

"Tieši tāpēc," Randalfs secināja, uz brīdi apstājies, lai pārējie tiktu līdzi, "mēs Goblinpilsētu saucam par Drau­dzīgo pilsētu. Tā Ūūhr

Kāds goblins uzdrāzās virsū Randalfam. Cits paķēra apakšbikses no zižļa gala un aizdrāzās projām pūlī.

"Vai tu re!" iesaucās Randalfs.

"Re, manas bikses!" iekliedzās Norberts.

"Aizmirsti tās," teica Veronika. "Mēs esam klāt."

Visi kā viens viņi pagriezās, un tur, aiz īpaši augstas un ļodzīgas mājas logiem bija vairāki veikala manekeni, visi saģērbti krāšņos karotājvaroņu tērpos. Norberts blenza uz zelta burtiem izkārtnē, kas šūpojās virs durvīm.

"Ies… Ies… Ies…" viņš stomījās.

"Iesvaielīšanas smalkie tērpi" Randalfs nolasīja viņam priekšā. "Acīgi pamanīts, Veronika. Iesim, Džo. Ietērpsim tevi."

Džo par pārsteigumu viņi nepalika ilgi Iesvaidīšanas smalkajos tērpos. Randalfs veda viņus pa lieliskā veikala eju neņemot vērā glīti ģērbto pārdevēju saucienus un nopūtas līdz pašam tālākajam stūrim. Tur viņi kāpa augšup pa platām, liektām kāpnēm.

Viņi iznāca nevis tērpu veikala otrajā stāvā, kā Džo bija sagaidījis, bet gan pilnīgi citā veikalā. Koši krāsota

izkārtne uz sienas vēstīja: Dažādu ceļojumu lielveikals. Pārdevēji, kas visi valkāja mazliet vienkāršākas uniformas, ar aizdomām viņus vēroja.

"Es meklēju…" Randalfs iesāka.

"Jā?" apjautājās viens no pārdevējiem, augstu izliecis kreiso uzaci.

"Kur ir ceļš uz augšu," pabeidza Randalfs.

Pārdevējs pamāja uz tālākā loga pusi. Džo apjukumā sarauca pieri. Ko lai viņi tur darītu? Toties Randalfs neizrādīja nekādu uztraukumu.

"Ā, jā," viņš teica un devās uz turieni. Pārējie atkal viņam sekoja.

Viņi gāja pāri veikala grīdai, tad laukā pa logu un augšup pa sarūsējušām vītņu kāpnēm, kas bija piestiprinātas pie ārsienas.

Augšā viņus sagaidīja trešā izkārtne Sīku krāmu tirgus.

"Turieties, mēs gandrīz esam klāt," komandējošā balsī uzsauca Randalfs. Viņš sāka kāpt pa vecām koka trepēm, kas bija atslietas pret sienu. "Un uzmanieties pie astotā pakāpiena," viņš sauca lejup. "Tas ir mazliet izļodzī…"

"Āāāf" iekliedzās Norberts, kad pakāpiens zem viņa kājām sašķēlās un nokrita. Viņš cieši turējās pie trepju sānu balstiem, būdams pārāk izbijies, lai turpinātu kāpt tālāk.

"Kārtīgi apdomājot, varbūt labāk ejiet atpakaļ un pagai­diet mūs tur," teica Randalfs. "Un pieskatiet Džo kaujas suni," viņš piebilda.

Džo noskatījās, kā drebošais milzis lēni nokāpa atpakaļ līdz balkonam. Tad, mazliet atvieglots, ka viņam nebūs jānes Henrijs augšā pa ļodzīgajām trepēm, viņš pasniedza Norbertam pavadu.

"Esi paklausīgs," viņš teica sunim. "Labi?"

"Labi," lēnīgi atbildēja Norberts.

īpaši uzmanīdamies pie (rūk stošā astotā pakāpiena, Džo strauji kāpa augšā. Tuvodamies galam, viņš palūkojās lejup un viņam aizrāvās elpa.

Tālu tālu lejā viņš varēja redzēt goblinu pūļus, plūstam šurp un turp pa šaurajām ieliņām. Veronika nolaidās zemāk Ih planēja viņam pie kreisā pleca.

"Aiziet," viņa drošināja. "Nedrīk­stam likt mūsu viszinim vadonim gaidīt."

Sirdij kāpjot pa muti laukā, Džo pieveica pēdējos dažus trepju pa­kāpienus. Randalfs bija tur un viņu sagaidīja.

"Braši, puis," viņš teica. "Un laip­ni lūdzu visā Jezgas zemē labākajā tērpu veikalā."

"Lētākajā, tā gan drīzāk," nomur­mināja Veronika.

Virs durvīm bija izbalējis plakāts. "Grablija Palētināto tērpu veikals," Džo izlasīja, nespēdams balsī slēpt vilšanos.

Tieši tad viņiem no mugurpuses pa­rādījās kāds izstīdzējis goblins ar lielu degunu un netīru, krokotu priekšautu. "Laipni lūdzu," viņš teica.

"Pateicos, mm… Smirdi," sacīja Randalfs, uzrunādams goblinu pēc vārda, kas bija piestiprināts pie atloka.

"Īstenībā es esmu Serdis," goblins paskaidroja.

"Bet…"

"Grablija kunga rokraksts," pārdevējs pagummā teica. "Tas ir gandrīz tikpat briesmīgs kā viņa izpratne par tērpiem."

"Jā, kur ir vecais Grābis?" jautāja Randalfs, skatīdamies visapkārt.

Serdis paraustīja plecus. "Viņš teica, ka viņam esot kaut kas kārtojams." Viņš saviebās, it kā saodis kaut ko nepa­tīkamu.

"Un viņš to patlaban kārto?" vaicāja Randalfs. Viņš at­smaidu pievērsās pārējiem. "Manuprāt viss izdosies pat labāk, nekā es biju iecerējis," viņš nočukstēja.

Serdis bija novērsies un atvēris durvis no balkona uz veikalu. Pieliecies viņš iegāja iekšā. Randalfs darīja to pašu.

"Labi vien, ka Norberts palika lejā," zemu pieliek­damies, pie sevis nomurmināja Džo. "Viņš nekādi nebūtu ticis cauri šīm durvīm."

Viņš izslējās, nonācis tik nekārtīgā, tumšā un piedrazotā istabā, ka salīdzinājumā ar to burvja mājaslaiva šķita kā izstāžu zāle.

Pie sienām bija sakrautas kastes un paunas, no kurām spraucās audekli, blakus atradās plaukti, kas bija piebāzti ar visādiem neiedomājamiem zābakiem un kurpēm. Mil­zīgi, apaļi pakaramie daži trijos stāvos vai lūza no ne­skaitāmu tērpu svara, kas visi bija sašķiroti pa kategori­jām. Žaketes un vestes. Apmetņi, mantijas un mēteļi. Get­ras un jātnieku bikses. Galifē bikses un golfa bikses. Ņie­buri, turnīras un krūšauti. Augstu virs galvas, iekarinātas lielos griestu āķos, bija vēl drēbes — citās krāsās, izmēros un stilos.

"Ak, jā, kungs, es redzu gan tavu problēmu," teica Ser­dis, ar acīmredzamu nepatiku aptaustīdams Randalfa apmetni. "Šis ir pilnīgi nodilis. Mazvērtīga apdare, pilnīgi atpalicis no mocies un pretīgā krāsā, ja jums nav pretī, ka es tā saku." Viņš paskatījās augšup. "Burvju apmetņi ir tur," viņš sacīja. "Nāciet uz šo pusi!" Un viņš steidzīgi aizgāja cauri veikalam ar sīkiem, greiziem solīšiem.

"Es ne uz to pusi tā nevarētu paiet pat ja man par to maksātu," komentēja Veronika.

Serdis pagriezās. "Es atvainojos, vai kungs kaut ko teica?" viņš jautāja.

"Īstenībā mēs te šodien esam puiša dēļ," teica Randalfs. "Viņš jāietērpj kā karotājvaronis. Ar pilnu aprīkojumu."

"Skaidrs," teica Serdis, nolūkodams Džo no galvas līdz kājām un pavīpsnādams. "Tas būs kaujas tētps, kungs, un tas ir uz šo pusi."

Viņiem tā soļojot pa grīdu uz istabas tālāko stūri un spiežoties cauri pakarināto tērpu kalniem, Džo juta, ka visa celtne viegli šūpojas šurp un turp. Pāris metāla bruņu cimdu nokrita ar draudīgu šķindoņu.

"Tā, iesākumam tie noderēs," sacīja Randalfs. "Tālāk, apmetnis."

"Ar pilnu aprīkojumu, tu saki, kungs?" pārjautāja Serdis. "Vai es varētu ieteikt Necaurlaidības apmetni? Gatavots no ādas ar burvības palīdzību, tas atvairītu spēcīgākā zobena cirtienu."

"Lieliski," teica Randalfs. "Pielaiko to, Džo." Džo darīja, kā likts, un nopētīja sevi lielā spogulī veikala tālākajā galā. Randalfs pievērsās Serdim. "Un galvassega?"

"Mums ir viss," apgalvoja Serdis, plaši novēzēdams roku. "Bruņucepures ar ragiem, ar spārniem, ar dzelk­šņiem vai ar spalvām; ķiveres kara, turnīru un… Ak, jā! Galvaskausa cepure ar pieskaņotiem ausu segiem ne gluži parasta, lūk, šī, kungs."

"Man bija padomā kāda ierindas bruņucepure," sacīja Randalfs.

"Protams, protams," teica Serdis, berzē­dams rokas. "Cik muļķīgi no manas puses. Kā būtu ar šo Varonības bruņucepuri? Tā ir ļoti iecienīta, kungs. Visai ilgi valkāja­mas spalvas."

Viņš nocēla smagu bronzas bruņu­cepuri ar piecām violetām spalvām un uzlika to Džo galvā. Tā derēja viņam kā uzlieta.

"Kungs nevarēs nepamanīt mazos skaļruņus, kas paslēpti ausu ietvaros. Tie spēlē uzmundrinošu marša mūziku, kad karotājvaronis drosmīgi soļo kaujā."

"Tas ir tas, kas vajadzīgs," aizrautīgi sacīja Randalfs.

"Ir vēl citi pieskaņoti piederumi," teica Serdis. "Bruņ­niecības vairogs, Drošsirdības un… un neatlaidības krūšu aizsegs, Drosmes getras saskaņotas ar bruņu cimdiem, kurus tu jau tik gudri esi izvēlējies. Un visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi, Pārākuma zobens," viņš paziņoja, pasnieg­dams Džo pēdējo priekšmetu.

"Pārākuma zobens," sacīja Randalfs; izklausījās, ka tas uz viņu atstājis iespaidu. "Es to ņemšu. Es ņemšu to visu," viņš teica.

"Lieliska izvēle, ja man atļauts tā sacīt," uzslavēja Serdis.

Džo paskatījās uz sevi garajā spogulī un pacēla zobenu augstu gaisā. Tas izskatījās visai pārliecinoši. Viņš plati pa­smaidīja. "Nav slikti," viņš nodomāja. "Nepavisam nav slikti."

"Kungs izskatās pasakaini ja drīkstu būt tik pārdrošs," teica Serdis. "Un ne jau tas vien. Visi šie priekšmeti nāk kopā ar Grablija Varonīgo panākumu garantiju, vai arī jūs saņemat naudu atpakaļ." Viņš atkal pievērsās Randalfam un izspieda lišķīgu smaidu. "Tas nozīmē, ka esam nonākuši pie kutelīgā maksāšanas jautājuma."

"Ak, jā" sacīja Randalfs. "Maksāšana." Viņš pašapziņu1 ,i pasmaidīja pretī. "Vecais Grābis zina, cik droši man var piešķirt kredītu," viņš teica. "Viņš man sacīja, lai to visu pierakstot uz parāda."

"Neko tādu viņš nav teicis," viņiem aiz muguras atska­nēja piesmakusi balss. "Nekad nelūdz kredītu, jo atteikums reizēm aizvaino," balss turpināja, ar katru vārdu pieņem­damās spēkā. "Ko tas nezināmais nekauņa man piedēvē?"

Plecīgs, līkkājains indivīds ar spalvainām ausīm un vienu biezu, tumšu uzaci izspraucās no apakšsvārku un bikšu pakaramā. "Tu!" viņš teica, nopētīdams Randalfu ar caur­urbjošu skatu. "Man vajadzēja zināt!"

"Grabi!" Randalfs iesaucās un gāja paspiest roku.

"Tev es esmu Grablija kungs, Randij," viņš sacīja, pa­iedams garām burvja pastieptajai rokai un uzsizdams Džo pa plecu. "Iesākumam tu visu to varētu vilkt nost."

Džo negribīgi noņēma bruņas. Grablijs pievērsās Randalfam. "Pag, pag. Tu vēl aizvien esi man parādā par iepriekšējo. Par Kventinu Zeltaino, vai tā bija? Viens vizu­ļojošs apmetnis, pāris lakādas zābaciņu un zelta gulbja bruņucepUre ar sārtu kažokādas oderi. No šī brīža vai nu skaidrā naudā, vai nekā! Paskatīsimies, kas tev tur ir."

Slēpdams aizkaitinājumu, Randalfs no apmetņa kabatas, izvilka mazu ādas maisiņu. Viņš to attaisīja un izbēra saujā monētu krājumu. "Astoņi diženi, pieci sīkaļi un viens sud­raba nieķelis," viņš teica.

Grablijs satvēra mazo sudraba monētu un iekodās tajā. "Hmm," viņš noņurdēja. "Rādās, ka mēs galu galā varam slēgt darījumu. Izdevīgo pirkumu pagrabs ir augšā," viņš sacīja, radīdams uz virvju kāpnēm, kas veda uz caurumu griestos.

Nedroši uztupināts uz palētināto preču veikala jumta, tā saucamais pagrabs bija kā prāva kaste uz koka kājām.

Iekšā bija auksts, vilka no visiem stūriem, un tas bīstami šūpojās, kad vējš gaudoja ap tā plānajām sienām. Tomēr, tāpat kā veikals, kuru viņi nupat bija pametuši, tas bija piebāzts ar dažādiem apģērba gabaliem.

"Tā ir tā nelaime ar jums, burvjiem," teica Grablijs. "Jūs atnākat šurp, prasīdami manas labākās preces saviem tā saucamajiem karotājvaroņiem, un tad viņi iziet laukā un sagandē to visu, kad viņus saspiež kāds milzis. Saproti, tas ir augstas kvalitātes piedāvājums."

Veronika noraidoši nošņācās.

"Ko viņš domā ar "saspiež"?" satraukts apjautājās Džo.

"Gobliniem patīk dzīt savus mazos jociņus," nočukstēja Randalfs.

"Re!" Grablijs izvilka apmetni, kas bija gatavots no maisaudekla un apšūts ar mākslīgu kažokādu, un pas­niedza to Džo.

"Man patīk tā kažokāda," ar izsmieklu teica Veronika. "Tiešām pievilcīgi."

"Un vai to varbūt aizsargā necaurlaidības spēks?" jautāja Randalfs. "Vai arī novirzes burvestība?"

"Ne gluži," sacīja Grablijs. "Tomēr tas noteikti padarīs ievainojumu mazāk sāpīgu. Iespējams."

"Mēs to ņemsim," teica Randalfs.

Sekoja citi piederumi. Vilnainie apņēmības cimdi. Opti­misma jaka. Spēka stulmzābaki. Džo tos visus uzlaikoja. Tikai tad, kad viņi nonāca līdz bruņucepurei, viņš beidzot ierunājās.

"To nu gan es galvā nelikšu," viņš paziņoja.

"Neliksi galvā… mm… Sarkasma bruņucepuri?" Randalfs pārjautāja. Viņš saņēma Džo aiz pleca. "Ievēro, ka bruņucepures apaļā forma ir veidota tā, lai atvairītu belzienus no kaujas vālēm, nūjām, zobeniem, un ka te, priekšpusē, pie­stiprināts papildus drošības elements. Vēl vairāk, Sarkasma

bruņucepure ne vien pasargās tavu galvu, bet ari dos varonīgo spēju izteikt rupjas piezīmes par pretinieku gaumi tērpa izvēlē un viņu fizisko izskatu." Randalfs paņēma bruņucepuri un uzlika to Džo galvā. "Gan izpildījuma, gan izskata ziņā," viņš paziņoja, "tas ir triumfs!"

"Tas ir kastrolis," stingri noteica Džo.

"Cik vērīgs tu gan esi," Randalfs priecīgi sacīja. "Tiešām, bruņucepuri var izmantot ari kā ēdiena gatavošanas pie­derumu, jo šīs garās ekspedīcijas, esot tālu projām no mājām.

"Bet…" Džo protestēja.

"Tici man, Džo," Randalfs viņu pārtrauca. "Es zinu, ka tu esi drosmīgs un varonīgs, bet, vaļsirdīgi ninājot, es nevarētu ļaut, ka karotājvaronis dotos misijā bez noburtas bruņucepures, kam piemīt tik vienreizējs spēks." Viņš pievērsās Grablijam. "Mēs to ņemsim," viņš teica. "Mēs ņemsim to visu."

Grabiijs palocīja galvu un sāka pusbalsī skaitīt bruņoju­ma cenu.

Randalfs paskatījās pa logu uz sauli. "Ir jau vēls," viņš sacīja. "Mums būs jāuzvelk slidas."

"Slidas?" pārjautāja Veronika. "Vai tev neliekas, ka pui­sis jau tāpat izskatās diezgan smieklīgs?"

"Aizveries, Veronika," teica Randalfs. Viņš pievērsās Grablijam. "Tātad, cik es tev esmu parādā?" viņš jautāja.

Grablijs pacēla acis. "Tieši astoņus diženus, piecus sīkalus un sudraba niekeli," viņš teica.

.

Atkal satikušies ļodzlgo trepju pakājē, Randalfs, Veronika, Norberts, Henrijs un Džo devās atpakaļ lejā caur apģērbu un drēbju veikaliem līdz augstās, čīkstošās celtnes apakšai.

Katrā jaunā stāvā, kur viņi nonāca, Džo ieskatījās spo­guļos, un ik reizi viņš novaidējās. Ar maisaudekla ap­metni mugurā, vilnainiem cimdiem rokās, kastroli galvā, bruņojies, ar katla vāku un cepeša dakšu, viņš izskatījās pēc pilnīga idiota.

Kad viņi pa priekšdurvīm iznāca uz ielas, vairāki goblini apstājās, pagriezās, rādīja ar pirkstu un ķiķināja. Džo paraustīja Randalfu aiz piedurknes.

"Tu mani esi padarījis par izsmiekla objektu!" viņš sa­mulsumā nočukstēja.

"Vari to pateikt vēlreiz," Veronika smējās.

"Muļķības," teica Randalfs. "Tu izskaties lieliski, Džo. Vai tā nav, Norbert?"

Norberts palocīja galvu. "Man patīk tā kažokādas ap­male," viņš sacīja. "Un tās sudraba sprādzes uz zābakiem ir tik spožas!"

"Viņš izskatās vēl briesmīgāk par Kventinu Kūku garnētāju," teica Veronika. "Un es biju domājusi, ka nekad neko tādu neteikšu. Paskat, cepeša dakša!"

Randalfs dusmīgi paskatījās uz viņu. "Cepeša dakša?" viņš iesaucās. "Ko tu runā, dumjais putns. Viltības trejzaris ir viens no lieliskākajiem ieročiem, kāds vien var piederēt karotājvaronim."

"Jā, tā nu gan!" iekliedzās Vero­nika.

"Ir gan!" Randalfs uzstāja. "Kā gan citādi viņš varētu mesties trejžuburu uzbrukumā savam, ienaid­niekam, ko? Pasaki man."

Veronika izbolīja acis.

"Tici man, Džo," teica Randalfs. "Tu esi labākais karotājvaronis, kādu es jebkad esmu atsaucis uz Jezgas zemi."

"Vienīgi tas neko lielu neizteic," Veronika komentēja.

Atcerējies to otru karotājvaroni, ko Randalfs bija atsaucis, Norberts notrausa asaru no acs.

"Man ir pilnīga paļāvība uz tevi," Randalfs turpināja. "Un tāpat uz tevi paļausies Ragainais Barons, es nešau­bos."

"Bet kas tad īsti karotājvaronim jādara Jezgas zemē?" Džo jautāja.

Vienreiz pat Veronikai nebija ko atbildēt.

Kad viņi nonāca atpakaļ pie Goblinpilsētas vārtiem, jau bija agra novakare. Šķielējošais sargs piecēlās no sava ķebļa.

"Vai jūs atradāt…" Viņš pamanīja Džo un uzjautrināts nosprauslājās. "Ak, jā," viņš sacīja. "Es manu, ka atradāt."

Pēc nemierīga naktsmiera zem zvaigžņotas debess, atkal uzkāpjot milzim mugurā, Randalfs deva norādīju­mus Norbertam, uz kuru pusi iet, lai nonāktu pie Ragainā Barona pils. Aiz Goblinpilsētas nogriežoties pa labi, viņi devās pa ceļu, kas šķērsoja plašu, neizteiksmīgu līdzenu­mu virzienā uz plašas kalnu grēdas pakāji. Pa to laiku saruna pievērsās Džo vārdam.

"Saproti, Džo nav slikts vārds," Randalfs ar šaubām teica, "bet varbūt mums vajadzētu kaut ko mazliet spēcīgāku, cēlāku, iespaidīgāku. īsāk sakot, kādu karotājam vairāk piemērotu vārdu."

"Kā būtu ar Džo Briesmīgo tosteru?" Veronika ieteica. "Vai Džozefīnu Stipri sakaitināto? Un kā ar Džo-Džo Ļoti dzēlīgo?…"

"Aizveries, Veronika!" Randalfs uzkliedza. Viņš pievēr­sās Džo. "Kā būtu ar Džo Barbarisko? īsi un kodolīgi un ar mistikas pieskaņu. Galu galā, ar savu Sarkasma bruņucepuri, Vieglas aizsardzības vairogu un Viltības trejzari tu esi spēks, ar kuru jārēķinās, un tur nav nekādu šaubu. Nav neviena pūķa, milža vai virmpūša, kas nopietni ne­apdomātu, iekams meklētu uzsākt cīņu."

Džo apstājās kā zemē iemiets. "Pūķis? iMilzis?" viņš jau­tāja. "Vai tu nopietni gribi teikt, ka man vajadzētu cīnīties ar pūķiem un milžiem?"

"Un virmpušiem," Norberts viņam atgādināja. "Tie ir nikni, zvīņaini mazi zvēriņi," viņš teica, nemierīgi skatī­damies apkārt.

"Tu esi karotājvaronis, barbariskais, Džo," Randalfs līks­mi teica. "Mežonīgas asinis plūst tavās dzīslās. Svešinieks no svešas zemes, kas tvīkst pēc piedzīvojumiem un ir pil­nīgi bezbailīgs!"

"Jā, nu…" Džo iesāka, bet pretīga smaka iecirtās viņam nāsīs, iekams viņš paguva pabeigt. "Fūā! Kas tā par šaus­mīgu smirdoņu?"

Norberts aizspieda degunu. "Pelējuba kaldi," viņš teica.

"Un pelējušāki nekā jebkad," sacīja Veronika. "Varbūt tev vajadzēja ieguldīt naudu arī Likteņa drēbju knaģī," viņa ieteica Randalfam. "Mūsu karotājvaronis izskatās mazliet zaļgans."

Tā bija taisnība. Džo noteikti cīnījās ar sliktu dūšu. Lai gan smaka nebija tik sīva kā Goblinpilsētā, siltā dvaka, ko vējš atnesa no Pelējuma kalniem bija tik pretīga, ka iekšas sagriezās miltrasas, peļu mēslu un naftalīna sajaukums. Kad viņi pagriezās ap stūri, kalni pacēlās viņiem priekšā. Tie bija augsti, roboti, draudīgi un ļoti, ļoti appelējuši.

"Tie smird!" Džo noelsās.

"Pelējuma kalni ir ārkārtīgi veci, Džo," asi noskaldīja Randalfs. "Katrā ziņā reiz tu pats būsi vecs un smakojošs."

"Bet…" Džo iesāka.

"Un kā tev tas patiks, ja katrs garāmgājējs tev sacīs, ka tu smirdi, ko?"

Džo papurināja galvu. Reizēm Jezgas zemē vienkārši nebija nekādas jēgas strīdēties.

"Lai vai kā, Džo," Norberts piebilda, "neraizējies. Tu drīz pieradīsi."

Viņi gāja tālāk. Jūdzi pēc jūdzes. Ar Randalfu un Vero­niku uz viena pleca, Džo uz otra un Henriju, kas rikšoja blakus, Norberts nelokāmi soļoja uz priekšu.

Pēc pāris stundām taisnā virzienā, ceļā aizvien vairāk parādījās līkumi. Tas vijās cauri ielejām starp augstiem, robotiem kalniem. Džo par pārsteigumu, Norbertam bija taisnība; viņš tiešām pierada pie nepatīkamās smakas. Vai, pareizāk sakot, apkārt risinoties visam citam, viņš to pilnīgi piemirsa.

Spalvainas plkstkodes, viņiem tuvojoties, aizplivinājās projām, skaļi pīkstēdamas. Nelidojošie spranda putni lē­kāja pa zemi, aiz sašutuma čivinādami. Atskanēja savādi būkšķi un spokaini auru trokšņi, un vējš pūta, un Džo likās, ka tālumā viņš dzird dīvainu škindonu.

Kad viņi nonāca pie vietas, kur ceļš sadalījās, Norberts apstājās. "Uz kuru pusi, kungs?" viņš jautāja.

Randalfs, kurš uz pāris minūtēm bija iesnaudies, atvēra acis un paskatījās apkārt.

"Uz Ragainā Barona pili, kungs," Norberts turpināja, "man nogriezties pa labi vai pa kreisi?"

"Pa kreisi," teica Randalfs.

"Uz kurieni ved otrs ceļš?" jautāja Džo.

"Uz Nekurieni," atbildēja Randalfs. Viņš viegli pasita ar savu zizli Randalfam pa galvu. "Dodies tālāk, Norbert," viņš sacīja.

Tālāk, asi pagriežoties ap stūri, Džo ar bijību skatījās uz dūmeņu grupai līdzīgu kalnu, kas pavērās acīm. Liels un iespaidīgs tas slējās augstu pāri citiem kalniem. No krā­tera tā galā cēlās mazas dūmu strūkliņas, kas izlocījās pe­lējušajā gaisā un pazuda.

"Kas tas?" viņš jautāja.

Kalns izgrūda klusinātu, rībošu dunn un izmeta nelielu dūmu gredzenu. Randalfs, kas atkal bija iesnaudies, miegā noņurdēja.

"To sauc par Dunošo kalnu," teica Veronika.

"Jo tieši to tas dara," izpalīdzīgi piebilda Norberts. "Tas dun!"

Dunn.

Vārgais troksnis atskanēja atkal. To pavadīja otrs dūmu gredzens. Pelējuma smaka kļuva mazliet stiprāka. Šoreiz Randalfs atvēra acis.

"Vai es kaut ko dzirdēju?" viņš apjautājās.

"Tas bija Dunošais kalns, kungs," sacīja Norberts. "Tas dunēja."

"Lieliski," teica Randalfs. Viņš izberzēja acis. "Tad mēs esam gandrīz klāt. Ragainā Barona pilij vajadzētu būt aiz nākamā stūra. Burvīga vieta…"

"Ja neņem vērā smaku," piebilda Veronika.

Ceļš aizlocījās pa kreisi. Randalfs rādīja uz leju cauri pelējušam, putekļainam gaisam uz garu smaiļu un tornīšu grupu, kas pacēlās pāri robotām kalnu galotnēm. "Te tā ir," viņš paziņoja. "Ragainā Barona pils."

Norberts nodrebinājās. "Šī vieta man uzdzen drebuļus,"

viņš teica. "Vienmēr ir uzdzinusi."

"Un kas attiecas uz pašu Ragaino Baronu," piebilda Ve­ronika, "viņš var būt tik…"

Tieši tad papagailienes balsi nomāca skaļa rīboņa, kas nāca no Elfu meža. Džo pagriezās, lai paskatītos. Žva­dzošā skaņa pieņēmās spēkā. Nākamajā mirklī kaut kas savāds, biezu putekļu apņemts, parādījās no tālīnajiem kokiem un brāzās uz viņu pusi.

"Skrejošs bars!" Veronika iekliedzās. "Skrejošs āžu bars!"

Vismaz Džo likās, ka tā viņa teica. Samiedzis acis, viņš raudzījās tālumā. "Āžu bars?" viņš pārjautāja. "Vai tu esi droša?"

"Nevis āžu, kurlais," izlaboja Veronika, "bet nažu)."

"Patverties slēpnī!" Randalfs uzsauca, baram tuvojoties.

Džo paslēpās aiz liela akmens un izbrīnā vēroja, kā garām padrāzās liels pūlis dažādu virtuves un galda pie­derumu. Naži, dakšiņas un karotes, pavārnīcas un knaib­les, grieznes un iesmi, lobītāji, asināmie, dauzāmie un stampas visi ar mežonīgu un neprātīgu sparu traucās uz Pelējuma kalniem.

"Elfu mežā noteikti kaut kas notiek," drūmi teica Vero­nika. "Briest kāda dīvaina, spēcīga maģija, pieminiet

manus vārdus. Un jūs zināt, kas aiz tā visa stāv. Doktors Kampiens…"

"Aizveries, Veronika!" dusmīgi uzkliedza Randalfs. "Cik

reižu man tev jāsaka? Šo vārdu nedrīkst pieminēt manā

klātbūtnē nekādos apstākļos."

Džo sarauca pieri un pievērsās Veronikai. "Bet tu teici…"

"Aizveries, Džo!" Veronika nošnāca. Vina atkal vērsās 7 > )

pie Randalfa. "Vai tev neliekas, ka mums jāsāk iet?" viņa tam jautāja.

"Tieši tā," sacīja Randalfs. Viņš piesardzīgi piecēlās kā­jās un paskatījās apkārt. Galda piederumi bija pazuduši. "Tad aiziet," viņš teica. "Mēs droši varam turpināt ceļu."

Beidzot nonācis Ragainā Barona pils iekšpusē, Randalfs (ar Veroniku atkal uz galvas) veda Norbertu, Džo un Henriju pa platām un liektām kāpnēm uz otro stāvu. Randalfs apstājās pie iespaidīgām ozolkoka durvīm.

"Gaidi šeit," viņš deva norādījumu Džo, vārdiem atbal­sojoties augstajās griestu velvēs. "Es tevi stādīšu priekšā baronam, kad būs īstais brīdis. Pareizi izvēlēties laiku no­zīmē visu. Tici man, es esmu burvis."

Viņš pagriezās un pieklaudzināja.

"Iekšā!" atskanēja skaļa, dārdoša balss.

Randalfs atvēra durvis un iegāja iekšā. "Mans Kungs Ragaino Baron," viņš teica un zemu paklanījās. Veronika ar lēcienu pārcēlās viņam uz pleca. Norberts taisīja reveransu. "Un cik labi redzēt viņa Augstību tik labi izskatāmies."

Neliela auguma pārāk māksloti ģērbies vīrs pārstāja soļot un pagriezās pret Randalfu. "Ā, tas atkal esi tu," viņš teica.

"Tik tiešām esmu," priecīgi atsaucās Randalfs.

Ragainais Barons uzmeta viņam drūmu skatienu. "Tu esi nokavējies!" viņš noskaldīja. "Es sūtīju pēc burvja pa­gājušo otrdien."

"Tūkstoškārt atvainojos, mans kungs," sacīja Randalfs, "Bet tu jau zini, kā tas ir. Viena burvestība ved pie citas, un, iekams pats to aptver…"

"Tik tiešām es nezinu, "kā tas ir"," teica Ragainais Ba­rons, balsij noskanot mazliet par spalgu un augstu. "Kad es aicinu burvi uz pili, es sagaidu, lai viņš mestu pie ma­las visu, ko tobrīd dara. Vai tas ir skaidrs?"

"Pilnīgi, mans kungs… Jā, mans kungs… Es atvainojos, mans kungs…" Randalfs minstinājās. "Es esmu bijis tik aizņemts. Ņemot vērā, ka visi pārējie burvji ir devušies… mm… brīvdienās…"

"Jā, šķiet, ka tev nāksies iztikt," Ragainais Barons no­pūtās. "Es galīgi nezinu, ko iesākt! Acīmredzot visapkārt plosās kāds nelietīgs milzis. Tas ir tāds milzīgs tēviņš. Tas nu ir beidzamais, ko man vajadzētu. Kur nu vēl visas tās baumas, ka Elfu mežā kaut kas neesot kārtībā."

"Es jau tev teicu," Veronika slepus nomurmināja.

Kad tika pieminēts Elfu mežs, Randalfs spēcīgi piesar­ka. "Tu saki, milzis. Tas, kas tev ir vajadzīgs," viņš stei­dzīgi turpināja, "ir karotājvaronis."

Ragainais Barons novaidējās. "Tieši to pašu tu teici iepriekšējo reizi, kad man bija tās nepatikšanas ar cau­ruļvadiem. Kā viņu sauca? Kventins Kūku garnētājs? Es vēl aizvien vācu to, ko viņš sadarījis." Viņš papurināja galvu. "Nelaime ir tā, ka karotājvaroņa kvalitāte ir atkarīga no viņu atsaucošā burvja kvalitātes, un pilnīgi atklāti…"

Ragainā Barona balss pieklusa, kad viņš, uzraucis uz­acis un savilcis augšlūpu, nopētīja Randalfu no galvas līdz kājām. Randalfs izslējās visā augumā un izrieza krūtis.

"Karotājvaroņa atsaukšana prasa grūtu darbu, ilgstošus pētījumus un pilnīgu nodošanos šim uzdevumam," viņš teica. "Tikai paši apdāvinātākie burvji spēj izpildīt bur­vību ar tik augstām prasībām. Tāds burvis, es pazemīgi atļaujos teikt, kā es pats."

"Hmm," neticīgi noņurdēja Ragainais Barons. "Šoreiz mums būs vajadzīgs kaut kas vairāk par kūku garnētāju, Randalf. Savā vaļā ir ticis dusmīgs milzis, un viņa oma ar katru dienu pasliktinās. Pēc manā rīcībā esošiem avotiem, viņš ir pazīstams ar vārdu Engelberts Milzīgais. Tā ir bijusi viena vienīga slepkavošana, tici man. Namiņiem viņš plēš nost jumta segumu, nomīda laukus un sakņu dārzus un saspiež aitas…"

"Neizklausās diez ko labi," noteica Randalfs un līdzjū­tīgi noklakšķināja mēli.

"Viņš saspieda veselu baru vakar vakarā!" Ragainais Ba­rons turpināja. "Kaut kas ir jādara!"

"Un kaut kas tiks darīts!" Randalfs paziņoja. "Jo es nesu ziņu, ka pēc ilgiem un rūpīgiem eksperimentiem man ir izdevies atsaukt uz Jezgas zemi lielu karotājvaroni no tālienes. Viņš ir drosmīgs. Viņš ir varonīgs. Ar asu prātu

un nelokāms cīņā. Karotājvaronis, kura slava iet viņam pa priekšu. Un leģenda jau savos spēka gados…"

"Pietiek, ved viņu iekšā!" aizkaitināts uzsauca Ragainais Barons.

"Ļauj stādīt priekšā, Džo Barbariskais!" Randalfs teica un gaidoši pagriezās pret durvīm.

Neviens neparādījās.

"Nu?" jautāja Ragainais Barons. "Kur viņš ir?"

"Vienu mirkli, mans kungs," nomurmināja Randalfs un noklepojās. "Es dodu tev…" Viņš atgriezās pie durvīm un kliedza pilnā balsī: "DŽO BARBARISKAIS!"

Atbalss vēl nebija noklususi, kad atskanēja satraukta riešana un steidzīga nagu skrapstēšana un istabā iebrāzās Henrijs, ausīm plīvojot, ar izkārtu mēli un pavadai vel­koties līdzi.

Ragainajam Baronam acis gandrīz izsprāga no pieres. "Pie Jezgas zemes ko tas nozīmē?" viņš iesaucās. Tad Ragainais Barons pievērsās burvim. "Barbariskais tas ir pareizi!" viņš ar izsmieklu teica. "Tur, no kurienes viņi nāk, matu griešana nav cieņā?"

Randalfs pasmaidīja. "Kungs ir pārpratis," viņš paskaid­roja. "Šis nav karotājvaronis, par kuru es runāju, bet gan viņa uzticamais kaujas suns."

"Henrijs Spalvainais," Veronika nomurmināja un klusībā iesmējās.

"īstais karotājvaronis jau nāk," solīja Randalfs. "Džo Bar­bariskais," viņš atkal paziņoja. Viņa sejā aiz uzbudinājuma parādījās grumbas. "DŽO! Lūdzu, nāc iekšā! Tūlīt pat!"

No aizdurves satraukti parādījās Džo bālā seja. "Vai tu sauci?" viņš jautāja.

"Viņš taču nav kurls, ko?" noprasīja Ragainais Barons. "Nedomāju, ka viņam varētu veikties, ja viņš tāds ir."

"Protams, viņš nav kurls," sacīja Randalfs. "Kopumā šī karotājvaroņa visas sajūtas ir tik asas, tik jutīgas, tik smalki

uzskaņotas, ka viņš varētu zaudēt divas vai trīs no tām un tomēr palikt pilnīgi neuzveicams."

Džo ar šķindoņu ienāca istabā un nostājās blakus pā­rējiem. Ragainais Barons paskatījās uz viņa pusi un neap­mierināts pavīpsnāja: "Diez ko daudzsološi viņš neizskatās." Tad pamāja uz Henrija pusi. "Vai tu droši zini, ka viņš galu galā nav īstais karotājvaronis?"

"Ārējais izskats var būt maldinošs," sacīja Randalfs. "Piemēram, tu pats. Mēs zinām, ka tu esi varenais un cē­lais Ragainais Barons, tomēr paskaties uz sevi…"

"Ko… ko… ko tu gribi pateikt?" draudīgi ierunājās aiz­vainotais Barons. "Es noteikti nesaprotu, uz ko tu tēmē!"

Džo satraukts pasmaidīja. Par spīti lieliskajam titulam un cēlajai apkārtnei, Ragainais Barons to nācās atzīt bija visai neliela auguma. Viņš bija kalsns, ar asiem sejas vaibstiem un ar kaulainām rokām un kājām. Pat viņa vārds bija mazliet neatbilstošs. Džo bija domājis, ka Ra­gainajam Baronam būs milzīgi, izliekti ragi, kas aug tieši uz galvas. Tomēr viņš ar vilšanos redzēja, ka barona vārds cēlies no pārlieku lieliem ragiem uz bruņucepures, kura pastāvīgi noslīdēja viņam uz acīm.

Vārdu sakot, Ragainais Barons bija viena liela vilšanās.

"Kungs, es gribēju pateikt, lūk, ko," Randalfs turpināja. "Tava varenība un cēlums ir vēl jo iespaidīgāki, jo tie ir… tik labi apslēpti."

"Hmmf noņurdēja Ragainais Barons, nespēdams saprast, kā uztvert burvja teikto. Viņš atkal pievērsa uz­manību Džo un garlaikots nopūtās. "Manuprāt, ja tas ir vienīgais, kas tiek piedāvāts, būs jāiztiek ar viņu."

Randalfs atkal pasmaidīja. "Labāk barbars rokā nekā divi kūku garnētāji jebkādā naudā." Viņš saberzēja rokas. "Un, runājot par naudu, mēs varbūt varētu pieskarties kutelīgajam jautājumam par manu atalgojumu."

"Tavu atalgojumu?" pārjautāja Ragainais Barons, sa­traukti izliecis uzacis.

"Jā, divi zelta lielie, vai tā nebija?" Randalfs riskēja.

"Trīs sudraba nieķeli," sacīja Ragainais Barons, žvadzi­nādams kabatā monētas. "Un es esmu galīgi aplaupīts!"

Randalfs novaidējās. Tik maz naudas tik ilgam laikam. Nelaime bija tā, ka viņa pašreizējā reputācija neļāva viņam kaulēties. "Lai būtu trīs sudraba nieķeli," viņš pie­krita un pastiepa roku, lai saņemtu naudu.

Ragainais Barons pēkšņi savu roku pievilka klāt. "Bet to­reiz bija tas nelaimes gadījums ar uzsprāgušo elfu," viņš atgā­dināja. "Man būs mazliet jāatvelk. Jā, un tad vēl tā padarīšana ar izkausēto sudraba kausu. Un tā šausmīgā zaļā pelējuma invāzija pils vannasistabās… ļoti nejauka… Īstenībā pēc vi­siem atvilkumiem, esmu aprēķinājis, tu esi parādā man."

"Bet tas ir netaisni,.." Randalfs iesāka.

"Dzīve ir netaisna," skanēja atbilde. "Un tomēr par spīti visam es esmu devīgais Ragainais Barons," viņš teica. "Še, ņem šo kapara diženi."

"Tu nedrīksti viņam piekāpties," sacīja Veronika.

"Aizveries, Veronika," Randalfs nošņācās un, apspiez­dams gan savu sakāmo, gan lepnumu, ielika kabatā vienu vienīgu monētu. Kas zina, iespējams, viņam vēl uzsmai­dīs laime. Varbūt Džo Barbariskais ārkārtējais karotāj­varonis varētu viņu pārsteigt. Viņš uz to nepaļautos, bet viņam tikai nāksies darīt to, ko viņš allaž tādās reizēs dalija, un samierināties.

"Tad ej!" uzsauca Ragainais Barons, vērsdamies tieši pie Džo. "Dodies uz dienvidiem, uzmeklē Engelbertu Milzīgo un dari galu viņa postošajai darbībai reizi par visām reizēm. Un, kad tu būsi to ļaundari nokāvis, es vēlos, lai tu man atnes viņa galvu. Kad būsi atnesis, tu saņemsi maisiņu ar sudraba niekeliem."

"Viņa galvu?" šausmās jautā­ja Džo. "Vē!"

"Tas ir tikai tēlains izteiciens," steigšus iejaucās Randalfs, sa­tverdams Džo aiz pleca un bīdī­dams viņu uz durvju pusi. "Jebkurš pierādījums būs labs." Viņš pagrie­zās atpakaļ pret Ragaino Baronu. "Uzskati to par paveiktu, mans kungs."

Tieši tajā brīdī neilgo klusumu pārtrauca sirdi stindzinošs klie­dziens. "VOLTER!"

Mazliet nobālējis, Ragainais Ba­rons vārgi pasmaidīja.

"Volter! Kur ir mani jaunie, dziedošie aizkari? Tie, kurus es tev rādīju tajā katalogā. Tu man tos apsolīji pirms vese­las mūžības. Tu tikai runā pa tukšo, tā, redz!" viņa kliedza. "Es nezinu, tu vēl sauc sevi par Ragaino Baronu!"

"Viss ir nokārtots, manu mazo putniņ," viņš atsaucās. "Esmu licis tos nosūtīt. Tie ir gatavoti no vissmalkākā auduma, un eņģeļa balss ir garantēta. Tie man izmaksā vai visu zemi."

"VOL-ter!" Ingrida sašutusi iespiedzās.

"Bet tie, protams, ir tā vērti līdz pēdējam kapara diženim," viņš steigšus piebilda.

Iekams Ragainais Barons bija spējis atcerēties, kur tieši palicis viņa pēdējais kapara diženis, Randalfs steigšus izveda pārējos laukā pa durvīm, lejā pa kāpnēm un pāri pagalmam. Viņš bridi apstājās uz pakāpieniem pie pils ārējiem vārtiem.

"Ņemot vērā visus apstākļus," viņš sacīja, "es domāju, ka gāja tīri labi."

"Ja tikt pazemotam un apkrāptam skaitās, ka gājis labi, tad tev ir taisnība," sausi noteica Veronika.

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs. Viņš pievērsās Džo un uzsita viņam uz pleca. "Un nu, Džo Barbariskais, mūsu laiks ir gandrīz klāt," viņš paziņoja, mēģinādams runāt, cik vien iespējams līksmi. "Pa nakti mēs atpūtī­simies te. Kad rit no rīta saule lēks pār Jezgas zemi, sāk­sies mūsu misija!"

.

Nākamā diena uzausa dzidra un agri nevis kā iepriekšējā, kad tā bija par stundu novēlojusies, vai pa­gājušā trešdiena, kas nebija uzaususi līdz vieniem divdesmit pēcpusdienā. Visapkārt riņķoja neapstiprinātas baumas, ka par to atbildīgs doktors Kampiens. Lai vai kā, šajā rītā saule uzlēca, kad tai pienācās lēkt, un labi, ka tā, citādi Randalfam un pārējiem nebūtu iespējams sa­sniegt Milžu kalnus vienā dienā.

"Esiet mundri," Randalfs vairākas reizes atkārtoja, mudi­nādams visus tikt gatavībā. Beidzot viņi devās ceļā.

Šūpodamies šurp un turp uz Norberta kreisā pleca, Džo nemaz nejutās laimīgs. Pat neņemot vērā jūras slimību no milžiem, kas, dodoties ceļā, ar uzviju bija atgriezusies, viņš noteikti jutās satraukts par gaidāmo misiju.

"Visas tās runas par milžiem un saspiestajām aitām…" viņš runāja. "Man tas nemaz nepatīk. Es neesmu karotājva­ronis, es esmu vienkāršs skolnieks, un es gribu iet mājās."

Randalfs, sēdēdams uz Norberta labā pleca, paliecās uz priekšu un mierinoši paplikšķināja Džo pa roku. "Neuz­traucies," viņš teica. "Viss būs lieliski! Tici man, es esmu burvis."

"Tev viegli teikt," iebilda Džo. "Bet paskaties uz Nor­berta apmēriem, un viņš ir Norberts Ne-Ļoti-Lielais! Kāds gan būs šis… šis Engelberts Milzīgais?"

"Milzīgs," paskaidroja Veronika. "Es domāju, tu atradīsi pavedienu viņa vārdā."

"Nešaubos, ka viņš ir milzīgs," sacīja Norberts. "Gluži masīvs! Divreiz garāks par mani un varbūt trīs reizes platāks. īstenībā Engelbertam vajadzētu būt pat lielākam par manu vectēvu Umberto Neticami Dižo, nemaz neru­nājot par tēvoci Malkolmu Deviņvēderi…"

"Jā, jā, Norbert," iejaucās Randalfs. "Tas ir aizraujoši." Viņš atkal pievērsās Džo. "Patiesībā es nemaz negaidu no tevis, lai tu pa īstam cīnītos ar Engelbertu."

"Tu negaidi?" Džo brīnījās.

"Protams, ne," teica Randalfs, daudznozīmīgi sizdams pie galvas ar pirkstu. "Tam visam ir sakars ar psiholoģiju."

"Ak tā?" Džo jautāja.

"Saproti," Randalfs turpināja, apspiezdams žāvas, "kā

visiem zināms, milži ir tikai lieli muļķi. Vai tā nav, Norbert?"

Džo cieši turējās, kad Norberts apstiprinoši pamāja ar galvu.

"Vai tiešām?" neticēja Džo.

"Tiešām," miegaini apstiprināja Randalfs. "Tev tikai jāpiesoļo viņam klāt savos Spēka stulmzābakos, jāpavicina viņam sejā Viltības trejzaris, cieši jāuzlūko viņš no Sarkas­ma bruņucepures apakšas un jāsaka viņam, lai izbeidz būt nerātns, citādi…"

"Citādi ko?" jautāja Džo.

"Citādi tu sadosi viņam pa dibenu. Tad tu vari izteikt patiesi dzēlīgu piezīmi par viņa izskatu, un viņš sāks pinkšķēt kā mazs bērns. Vienkārši."

"Ja tas ir tik vienkārši," taujāja Džo, "tad kāpēc es jums esmu vajadzīgs?"

"Psiholoģija," nožāvājās Randalfs. "Tu esi karotājvaronis. Milži baidās no karotājvaroņiem. Viņi ir citu milžu galētāji, pūķu kāvēji, troļļu pieveicēji, tomēr nevienam nav izredžu pret karotājvaroni. Tā ir labi zināma patiesība!"

"Bet es neesmu karotājvaronis," uzstāja Džo. "Es tev atkārtoju, es nekad mūžā neesmu nogalinājis milzi vai pieveicis trolli. Goda vārds!"

"Šajā tērpā, manu zēn," sacīja Randalfs, iekārtodamies ērtāk un atbalstīdamies pret Norberta labo ausi, "Engelberts kā-viņu-tur-sauc tikai paskatīsies uz tevi, izplūdis asarās un solīs, ka būs labs milzis, īpaši tad, ja tu teiksi, ka viņam acis ir pārāk tuvu kopā un ka viņš smird kā sārts vepris. Tici man, es esmu…"

"Burvis?" pabeidza Džo. Bet Randalfs bija cieši aizmi­dzis. Klusa, ķērcoša krākšana trīsuļoja gaisā.

"Viņš atkal ir atslēdzies," secināja Veronika. "Nezinu ne­vienu citu, kas tik daudz gulētu. Tomēr tā vismaz viņš ir aizvēries."

"Aizveries, Veronika," Randalfs miegā nomurmināja.

"Tipiski!" iesaucās Veronika.

Viņi atgriezās pa to pašu ceļu, atpakaļ pa līkumoto taku cauri Pelējuma kalniem. Lēni pagāja rīts, un drīz jau bija agra pēcpusdiena.

Dunn.

Tālu viņiem aiz muguras klusi sprāga Dunošais kalns. Pūkainās pīkstkodes nemierīgi laidelējās, meklēdamas pazaudētas zeķes, ko ēst, sušķaputni vāļājās ceļmalā pe­lējuma putekļos, bet bars apaļīgu, ragainu vaboļu lēni aizdūca garām, meklējot kāvējpīpenes, ko apputeksnēt.

"Tās izskatās pēc maziem Ragainajiem Baroniem," Džo iesmējās.

Veronika pamāja ar galvu, noklakšķināja knābi un norija siekalas. "Vienīgi tās labāk garšo," viņa sacīja.

Džo saviebās un novērsās. Pa­griežot galvu, viņš ar acs kaktiņu pamanīja kaut ko mirgojam.

"Kas tas bija?" viņš jautāja, skatī­damies uz leju.

"Kas bija kas, kungs?" atsaucās Norberts.

"Tas," teica Džo, rādīdams lejup uz Norberta kreiso pēdu. "Uzma­nīgi, neuzkāp virsū."

Tiešām, blakus Norberta kreisajai kājai, mirgojot pusgaismā, maza sud­raba tējkarotīte putekļos dejoja kaut ko līdzīgu vientulīgai mazai dejai. Tā gāja riņķī apkārt aizvien mazākos apļos. Beidzot apļi kļuva tik mazi, ka tējkarote apstājās uz vietas, sagrieza pēdējo spīguļojošo pirueti un ar klusu šķindoņu nokrita zemē.

Džo nolēca zemē un uzmanīgi to pacēla. Kad viņš tējkaroti bija saņēmis rokā, tā nopūtās.

"Vai jūs dzirdējāt?" Džo jautāja, paceldams to augstāk. "Man liekas, ka tā klusi nopūtās."

"Tā ir vientuļa," sacīja Norberts. "Tā droši vien ir nošķī­rusies no tā skrejošā galda piederumu bara."

"Apburta tējkarote," drūmi noteica Veronika.

"Vai es to varu paturēt?" apjautājās Džo.

"Kas atrod, tas patur," sacīja Veronika. "Tā labi saderēs ar tavu kastroli un cepeša dakšu." Viņa sabužināja kakla spalvas un pacēla knābi. "Tu vari to saukt par Šausmu tējkaroti un iebiedēt ar to milžus!"

"Kāpēc mēs esam apstājušies?" atskanēja Randalfa balss. "Un vai kāds pieminēja tēju?"

"Es gandrīz uzkāpu uz tējkarotes, kungs," paskaidroja Norberts. "Tas varētu būt ļoti sāpīgi. Mana tante Berta Lielkāje vienmēr kāpa visam kam virsū. Vai, pareizāk sakot, kāpa iekšā. Toreiz, kad viņa iekāpa tādā prāvā…"

"Jā, jā," pārtrauca Randalfs. "Paldies, Norbert. Tagad, kad tu esi pilnībā gatavs, Džo, mums varbūt vajadzētu doties tālāk. Mūsu misija mūs gaida, un mums vēl tāls ceļš ejams."

Džo piekrītoši pamāja un ieslidināja karoti pakaļējā kabatā. Norberts pieliecās, uzvilka viņu augšā un vēlreiz sāka iet. Randalfs sakņupa uz priekšu un atkal iesnaudās.

Nepagāja ilgs laiks, kad ceļš izvijās laukā no Pelējuma kalnu augstākajām virsotnēm un sāka līkumot pa to pakā­jes pauguriem. Tie bija tikpat kaili un appelējuši kā kalni un stipri oda pēc vecām zeķēm. Labajā pusē Džo ieraudzīja augstu, ieapaļu pauguru, kurn viņš iesākumā nebija pa­manījis. Atšķirībā no citiem to klāja bieza zāle un milzīgas dzelteni baltas pīpenes, kuru saldā smarža bija jūtama gaisā. Ķekatpeles skraidelēja starp zaļojošiem augiem; virs galvas plivinājās tauriņi. Džo ieelpoja brīnišķīgo, svaigo gaisu. Viņš viegli uzsita Norbertam pa plecu.

"Ne tik ātri, Norbert. Izbaudīsim šo skatu," viņš sacīja. "Cik jauka vieta! Kā to sauc?"

Norberts nemierīgi nodrebinājās, tā ka Džo gandrīz zau­dēja līdzsvaru.

"Uzmanīgāk!" viņš iekliedzās. "Es nupat gandrīz no­kritu! Skaties, Norbert! Re, tur! Cik glīta!"

īpaši pievilcīga ķekatpele ar lielām, zilām acīm uzma­nīgi nāca cauri zālei, kas šūpojās smaržīgajā vējiņā, kurš uzbužināja peles baltās spalviņas.

"Tas ir Nekaitīgais paugurs," paskaidroja Norberts.

"Nekaitīgais paugurs!" Randalfs uztrūkās no miega. "Norbert, mīļo draudziņ," burvis teica, "kāpēc tā gadās, ka pamodies es allaž tevi redzu stāvam uz vietas ar ieplestu muti?"

"Tas bija Džo dēļ," Norberts taisnojās. "Viņš gribēja izbau­dīt šo skatu."

Tieši tobrīd ķekatpele īsi iekliedzās, jo pīpene plaši atvēra žokļus un aprija to veselu. Tad pīpene pretīgi atraugājās.

"Man likās, ka to sauc par Nekaitīgo pauguru!" Džo šausmās iesaucās.

"Jā, paugurs ir gluži nekaitīgs," sacīja Veronika. "Tikai jāpiesargās no kāvējpīpenēm."

Džo papurināja galvu. "Šī ir traka vieta," viņš nomurmināja. Viņš paskatī­jās lejup, lai pārbaudītu, vai Henrijs ir vēl tuvumā. "Pie manis!" viņš uzsauca.

"Nāc te augšā man blakus, ja nu priekšā

ir vēl kāds "pilnīgi drošs" kalns vai ap stūri kāda "nerai­zējies, viss kārtībā" pļava."

"Es nekad neesmu dzirdējis par tādām vietām," teica Norberts. "Bet izklausās šaušalīgi!"

"Vai mēs, lūdzu, varam iet tālāk?" aizkaitināts ierunājās Randalfs. "Pamodiniet mani, kad būsim nonākuši pie Troļļu tilta."

Norberts atkal devās tālāk, šoreiz raitākā solī. Džo pa šo laiku bija sācis pierast pie jāšanas milzim uz pleca, un, tā kā Henrijs droši sēdēja viņam klēpī, Džo nomierinājās. Pamazām acu plakstiņi kļuva smagi un galva sāka klanīties.

Nākamajā mirklī Džo pamodās ar zemēm pilnu muti, un Henrijs laizīja viņam seju. Viņš pacēla acis. Randalfs bija kājās, un Norberts rosījās ap viņu, mēģinādams notīrīt vina drēbes.

"Nē, nestāsti man," Randalfs rājās. "Vēl viena bedre! Tev tiešām jāiemācās skatīties, kur tu ej, Norbert."

"Tā nebija bedre," asarainā balsī taisnojās Norberts.

"Nē," atskanēja maza, dusmīga balstiņa. "Tā īstenībā bija tējkannas bedrīte, un mana tējkanna ir pilnīgi no­rakstāma!"

Elfs, kas stāvēja mazā ceļa bedrītē, nosvieda zemē sapla­cinātu metāla disku ar kaut ko līdzīgu snīpim un saīdzis aizsoļoja. Džo pietrausās kājās, paskatījās apkārt, un viņam aizrāvās elpa. Tur, viņiem priekšā, bija Troļļu tilts.

Celts uz četrām arkām pāri upei, tilts bija stingra, tomēr bagātīgi rotāta akmens konstrukcija ar augstiem smailiem tornīšiem un krāšņiem vārtu torņiem. Tikai tad, kad Džo ieskatījās vērīgāk, viņš pamanīja, cik nolaists īstenībā Troļļu tilts bija.

"Tas ir mazliet nokvēpis," viņš sacīja. "Un tas tornis izskatās tā, it kā tas tūlīt sabruks," viņš piebilda, rādīdams uz augšu.

Randalfs paraustīja plecus. "Troļļu tiltam ir īpaša "apdzīvotības" pievilcība," viņš teica. "Troļļiem ir daudz labu īpašību, bet tīrība un kārtība nav starp tām. Un ietiepība ir vēl viena padarīšana. Troļļi var būt ļoti ietie­pīgi, kā tu zinātu, ja jebkad būtu centies piedabūt trolli pie savas guļamistabas uzkopšanas…"

"Un viņi nekad neko nemet projām," piebilda Veronika, pamādama ar spārnu uz grabažu kaudzi vārtu torņu pakājē. "Paskat vien uz to jucekli!"

"Labdien," no kaudzes vidus atskanēja skarba, tomēr līksma balss. "Vai varu jums palīdzēt?"

Čupā sakrauti bija velosipēdu riteņi, krāni, dēļu gali, skrūves un naglas, uzgriežņi un bultas, stieples rituļi, ve­ļas rullis, putnu būris, trauku mazgājamā bļoda… un tur, uzmeties uz trejkāju soliņa, sēdēja drukns, līkkājains radī­jums ar kušķainiem matiem, un no viņa izvirzītā žokļa uz augšu slējās visai briesmīga paskata zobi.

"Protams, vari," atbildēja Randalfs, paiedams uz priekšu. "Mēs vēlamies šķērsot jūsu lielisko tiltu."

"Par to es prasīšu vienu runkuli," sacīja trollis.

"Runkuli?" pārjautāja Randalfs un izrādīja, ka meklē pa drēbēm. "Diemžēl man nupat beigušies runkuļi."

"Tad rāceni," neatlaidās trollis. "Tev noteikti jābūt kā­dam rācenim."

"Nav gan," teica Randalfs.

"Nu tad burkānu," sacīja trollis. "Derēs jebkura no saknēm."

"Piedod," taisnojās Randalfs.

"Kartupeli?" viņš vedināja. "Nekāda vaina, ja tas būs mazliet iepelējis."

"Diemžēl nav," teica Randalfs.

Trollis nopūtās. "Sīpolu? Redīsu? Jaunu kukurūzas vālīti? Labi, es samierināšos ar mazu zirnīti."

Randalfs skumji pašūpoja galvu.

"Kas jūs par ceļotājiem?" trollis bija neizpratnē. "Jums pa visiem nav ne pupiņu pāksts. Es nezinu," viņš noklakšķināja mēli. "Un kas tad jums ir?"

Randalfs vērsās pie Džo. "Es esmu nonācis mulsinošā situācijā," viņš sacīja. "Saproti, man ir mana karotājvaroņa atsaukšanas burvestība un kareivīga papagailiene, bet vai­rāk nekā…"

"Mani tu noteikti neiztirgosi!" sašutusi iekliedzās Veronika.

"Kas tad tevi ņems?" atcirta Randalfs. "Tagad tā, Džo. Laikam jau tev…"

Džo parakņājās bikšu kabatās, tad izvilka vecu auto­busa biļeti un saldējuma kociņu. Viņš tos pasniedza Randalfam.

"Kaujas ratu ceļazīme no tālas zemes," sacīja Randalfs, turēdams rokā autobusa biļeti.

Trollis izskatījās domīgs. "Tas ir vilinoši," viņš atzinās. "No tālas zemes, tu saki? Nelaime ir tā, ka es tā īpaši nekur netieku…"

"Tu mani pārsteidz," ierunājās Veronika.

"Aizveries, Veronika," noteica Randalfs un atkal pie­vērsās trollim. "Nē? Labi. Tad kā būtu ar šo? Ar miniatūru airīti?"

"Miniatūrs airītis," atkārtoja trollis, aplūkodams saldēju­ma kociņu. "Ļoti jauks, ļoti jauks. Lielisks darinājums, bet mazliet kā lai to pasaka? Mazliet tāds kā pamazs."

Randalfs jautājoši paskatījās uz Džo.

Džo izgrieza uz āru priekšējās kabatas. "Tukšas," viņš nočukstēja. "Man nekā cita nav…" Runājot viņš pārbau­dīja pakaļējās kabatas, un tur, iespiedusies stūrī un valdī­dama šņukstus, bija mazā sudraba tējkarotīte.

"Te ir šī," viņš nenoteikti teica, paceldams to rokā. "Šī te… Šausmu… tējkarote!"

"Šausmu tējkarote!" iesaucās Randalfs, ar plašu vēzienu paņemdams karoti. Karote bikli iepīkstējās.

Randalfs to neņēma vērā. "Elfu izkalta. Maģijas pilna…"

"Šausmu tējkarote," bijīgi atkārtoja trollis, kad Randalfs ielika to viņa lielajā, netīrajā rokā. Tējkarote nopūtās. "Protams, parastā samaksa ir runkulis vai rācenis. Bet tev ir godīgs paskats… Nu tad ejiet. Tā ir Šausmu tējkarote! Laipni lūgti uz Troļļu tilta."

"Beidzot," Randalfs nomurmināja. "Un vēlreiz paldies," viņš sacīja, kad trollis atvēra vārtus un ar rokas mājienu aicināja viņus iekšā. "Bija prieks ar tevi sadarboties."

"Kamēr vien tu atceries: nākamreiz es prasīšu runkuli un neko citu," teica trollis, iedams atpakaļ pie sava soliņa.

Džo paņēma Henriju pie saites un sekoja Randalfam un pārējiem. Uz Troļļu tilta bija tirgus diena, un visapkārt valdīja drudžaina darbošanās, jo, lai gan troļļi dzīvoja patiltē, viņu trokšņainā kaulēšanās, preču maiņa un tir­gošanās notika virspusē. Virkne lūku nemitīgi atvērās un aizcirtās, kamēr troļļi rosījās starp tām. Gar margām abās tilta pusēs rindojās apjumti stendi un steķu galdi, apkrauti ar visādu drazu, ko tirgoja aizrautīgi troļļi, pieklājīgi iz­kliegdami, kādas preces viņi pārdod.

"Vecas auklas! Te nāciet un pērciet vecas auklas! Pie­ejamas visādos garumos."

"Labākās dažādu pāru zeķes uz Troļļu tilta, ja vēlaties apskatīt! īpaši nemazgātas un novecinātas ar pīkstkodēm!"

"Runkuļi! Lūdzu, nāciet un aplūkojiet manus jaukos runkuļus!"

Visur stāvēja kastes un maisi, katrs pildīts ar visāda ap­veida un lieluma grabažām un dažādām ēdamām saknēm.

"Troļļi ir pazīstami visā Jezgas zemē ar savām ēdamām saknēm," Randalfs paskaidroja. "īpaši ar runkuļiem. Viņiem piemīt kaisle uz runkuļiem."

"Nevar būt," sacīja Džo, ejot garām ļodzīgai letei, uz kuras bija sakrauta vesela runkuļu piramīda.

Lēnām viņi gāja pāri lielajam Troļļu tiltam, un ausīs viņiem skanēja kaulēšanās un tirgošanās.

"Es tev došu ievārījuma burciņu ar kāju nagu atgriezu­miem un cauru spaini."

"Piesvied klāt vēl zirņu miltu sausiņu, un darījums būs noslēgts."

"Kas pirks manus saldos, sarkanos cukurgailīšus? Trīs­reiz pasūkāti un nomesti uz paklāja…"

"Pudeļu kakliņi! Pudeļu kakliņi!"

"Pudeļu dibeni! Pudeļu dibeni!"

Pilnīgi apmulsis, Džo apstājās. Te bija tik daudz ko re­dzēt un dzirdēt.

"Visi turieties līdzi!" pagriezies atpakaļ, no tilta gala ne­pacietīgi kliedza Randalfs. "Norbert, liec nost to rāceni. Nav īstais ēšanas laiks. Nāc taču, Džo. Mēs te nevaram pavadīt visu dienu."

"Piedod," Džo atsaucās un, aizvilcis Henriju projām no iz­stādītiem jocīga izskata burkāniem, steidzās panākt pārējos.

"Kur tu tik ilgi biji?" nerimās Randalfs.

"Tas bija tik aizraujoši," taisnojās Džo. "Visi te šķiet tik draudzīgi un pieklājīgi." Viņš sarauca pieri. "Bet ko viņi iesāk ar visiem tiem mēsliem?"

"Troļļu paradumi," Randalfs paskaidroja, "ir tikpat no­slēpumaini, cik tie ir dīvaini…"

"Vārdu sakot," Veronika iejaucās starpā, "viņš nezina. Bet tev vajadzētu redzēt, kādas ir viņu guļamistabas!"

"Ne tik skaļi," aizrādīja Randalfs, ejot garām otram nodevu savācējam šajā tilta galā. "Troļļu jūtas var viegli aizskart."

Šis trollis bija visādā ziņā tāds pats kā nodevu savācējs otrajā galā, izņemot viņa balsi, kas bija augsta un spalga.

"Man jau sāk jūsu pietrūkt," viņš nopīkstēja.

Randalfam un Džo atkal sēžot Norbertam uz pleciem, Veronikai Randalfam uz galvas un Henrijam rikšojot nopa­kaļ, viņi turpināja ceļu. Džo paskatījās apkārt un nopūtās, kad Troļļu tilts pazuda viņam aiz muguras. Kreisajā pusē bija plašs un neauglīgs līdzenums; labajā purvains muklājs.

Piepeši Veronika iekliedzās. "Priekšā Milžu kalni!" viņa sauca, ar spārnu aizsegdama acis no saules, kas tuvojās apvārsnim.

"Lieliska ziņa!" nožāvājies teica Randalfs. "Mēs pat ne­manīsim, kad būsim jau tur." Viņš vērsās pie Džo. "Un tu, Džo Barbariskais, reizi par visām reizēm varēsi pierādīt savu karotājvaroņa bezbailību."

"Fantastiski," Džo nomurmināja. "Nevaru vien sagaidīt. Īstenībā…" Pēkšņi viņš savieba seju. "Fūūūū!" viņš no­stenējās. "Kas tā par šausmīgu smirdoņu?"

"Piedod," sacīja Norberts. "Droši vien es kaut ko būšu ieēdis uz Trollu tilta."

"Ne jau tu," teica Džo. "Es runāju par to salkano, šķebīgo smaku." Tas bija tēta skūšanās losjona, māmiņas aromterapijas eļļu un māsas lēto smaržu sīvs sajaukums kopā ar pūstošām augu valsts paliekām. Viņš aizspieda degunu. "Tā ir vēl briesmīgāka nekā Pelējuma kalnos!"

Veronika knābja priekšā vēcināja spārnus. Henrijs briesmīgi smilkstēja un berzēja purnu pret zemi.

"Tas ii' Smaržu purvs," paskaidroja Randalfs. "Man pa­šam tas aromāts tīri labi patīk."

"Tev patiktu gan," teica Veronika.

"Tas man atgādina manu mīļoto Morvennu," viņš sap­ņaini sacīja. "Morvennu Daiļo, kā viņu dēvēja…"

"Tikai viņai aiz muguras gan ne," Veronika nomurmi­nāja. "Vismaz tad ne, kad viņai izauga tā bārda."

"Tas bija nelaimīgs gadījums," Randalfs aizstāvējās. "Es vin­grinājos. Morvenna saprata pat tad, ja viņas tēvs nesaprata."

"Morvenna! Morvenna! Nolaid leja savu zeltaino bardu!" ķiķināja Veronika.

' "AIZVERIES, VERONIKA!" uzkliedza Randalfs ar stipri piesarkušu seju.

Jo tālāk viņi gāja, jo tuvāk ceļam pienāca Smaržu purvs, līdz tie bija gluži blakus un tos atdalīja tikai šaura akmeņu rinda. Džo skatījās pāri purvam. Tīts sārtā miglā, tas bija plašs un līdzens ar milzu lēpju lapu audzēm un zāles kušķiem, un ar tumšām spīdīgu, violetu dubļu lāmām, kuras plunkšķēja un šņāca, no apakšas uzburbuļojot smar­žīgām gāzēm.

"Nāc šurp, Henrij," viņš sauca, vicinādams pavadu, kad suns apstājās ceļmalā. Galvu noliecis un pacēlis asti, viņš visapkārt sāka aizrautīgi ostīt zemi. "Henrij!" Džo kliedza. "Henrij, nāc šurp!"

Džo pamanīja, ko Henrijs tur bija saodis. Tas bija mazs, sārts, kārpainai mežacūkai līdzīgs radījums ar nokarenām ausīm un saskrullējušos asti, kas nekustīgi stāvēja uz kāda zāles kušķa, ko ieskāva lēpju lapas un burbuļojoši dubļi. Nemirkšķinādams acis, tas blenza uz suni.

"HENRIJ!" Džo iebļāvās.

Skaļi un satraukti ievaukšķējies, Henrijs pēkšņi metās uz priekšu un lēca uz zāles kušķi. "Ak vai! Viņš domā, ka tā ir vāvere," sauca Džo, nolēkdams no Norberta pleca un dzīdamies viņam pakaļ.

"Nāc atpakaļ!" kliedza Randalfs. "Nekad nedzenies pakaļ sārtajai smirdcūkai!"

"Kāpēc ne?" jautāja Norberts.

"Gadījumam, ja tu to noķer, muļķi!" paskaidroja Veronika.

"Henrij!" sauca Džo, lēkdams no zāles kušķa uz kušķi un mēģinādams panākt Henriju. Jo vairāk viņš tika ap­pūsts, jo grūtāk bija noturēt līdzsvaru. "Henrij, šurp…

Āāāā!"

PLUNKŠ!

Džo uz sejas nogāzās violetajos dubļos. Tālu priekšā Henrijs panāca sārto smirdcūku un klupa tai pie astes. Ar augstu spiedzienu cūka pacēla dibenu un ar pārsteidzošu spēku nolaida gaisu. Troksnis it kā būtu sprādzis mazs lielgabals atbalsojās visapkārt Smaržu purvā. Un kas par smaku!.'..

"Kāds ir noķēris sārto smird­cūku," sacīja Randalfs.

Smaržu purvā Džo pie­cēlās kājās. Smaka bija tik šausmīga, ka no tās asaroja acis. Šķita, ka Henrijs ir šokā. Sārtā smirdcūka uzvaroši stāvēja uz sava mazā zāles kušķīša, asti paslējusi gaisā. Aiz tās no violetajiem dubļiem pacēlās neliels pau­gurs.

Tam bija divas cūkas sārtas acis, kas nemirk» šķinot nopētīja Henriju un Džo. Tam bija cūkas sārts šņukurs, kas sakrunkojās, ostot gaisu un dusmās cūciski sprauslājot. Tam bija divi milzīgi ilkņi, kas zalgoja Smaržu purva sārtajā gaismā.

"Henrij," klusi ierunājās Džo. "Laiks iet, Henrij."

Iesmilkstējies Henrijs parāvās atpakaļ.

Milzu sārtā smirdcūka uzrāpās uz zāles kušķa blakus sārtajam smirdcūkas sivēnam, lēni pagriezās ar pakaļpusi pret Džo un Henriju un augstu pacēla gaisā savu lielo dibenu.

"Henrij!" uzkliedza Džo. "Skrien, ko vari!"

Milzīga lielgabala sprādzienam līdzīga skaņa atbalsojās visapkārt Smaržu purvā. Un kas par smaku!…

"Kāds ir noķēris sārto smirdcūku māti," sacīja Randalfs.

Tajā brīdī Henrijs izdrāzās no mutuļojošās sārtās miglas uz takas. Mirkli vēlāk viņam sekoja Džo.

"Visiem sakāpt," sauca Norberts, paceldams viņus abus.

"Uz Milžu kalniem, Norbert!" uzkliedza Randalfs. "Un atcerieties, pirms būsim nonākuši tur, elpojiet caur muti!"

Saule rietēja, kad viņi tuvojās Milžu kalniem. Randalfa krācieni un Norberta soļu maigie būkšķi bija vienīgās skaņas klusajā gaisā, vismaz bija vienīgās, līdz tām pie­vienojās cita skaņa, tikpat neskanīga.

"La, la, la…"

Skaņa slīdēja pa vakara debesīm. Džo pacēla acis, un tur, pa ceļu viņu virzienā no Elfu meža puses soļoja sa­kumpis, ēnains stāvs apmetnī ar uzvilktu kapuci. Padusē tas turēja vīstokli, kas izskatījās pēc audekla vai paklāja.

Neskanīgā dziesma kļuva skaļāka.

"La, la, la, la-la."

Džo nodrebinājās, un pakausī viņam saslējās stāvus mati.

.

Kad vientuļais stāvs pienāca tuvāk un noņēma kapuci, Džo bija pārsteigts, ieraugot pazīstamu seju.

"Grabi!" iesaucās Randalfs. "Cik labi atkal tevi satikt!"

Grablijs paskatījās augšup. "Randij\" viņš atņēma svei­cienu. "Ceļo šurp un ceļo turp, ko? Un es skatos, tev līdzi ir karotājvaronis, ietērpts kaujai."

"La, la, la…"

"Protams!" sacīja Randalfs. "Mēs esam svarīgā misijā Ra­gainā Barona uzdevumā, vai ne, Džo?"

Bet Džo neatbildēja. Viņš klausījās dziedāšanā.

"La, la, la… "

Džo sarauca pieri. Šķita, ka troksnis nāk no audekla vīstokļa, kas Grablijam bija padusē.

"Jā, mēs dodamies uz Milžu kalniem," Randalfs turpināja.

"Drīzāk jūs nekā es," sacīja Grablijs, sašķobīdams seju.

"Man ir pilnīga paļāvība, ka tavs karotāja ietērps kalpos savam mērķim," teica Randalfs.

"Tu dabū to, par ko tu maksā," apliecināja Grablijs.

"Tieši tā," atsaucās Randalfs. "Bet es esmu nepieklājīgs, Norbert," viņš piebilda, "palīdzi man tikt lejā."

"Nē, nekāp lejā manis dēļ," iebilda Grablijs. "Es jau tāpat esmu nokavējies."

"La, la, la. La, la, la." Neskanīgā dziesma skanēja aiz­vien skaļāk. "Vai neviens cits to nebija pamanījis?" Džo bija neizpratnē.

"Nokavējies?" apjautājās Randalfs, līdzjūtīgi noklakšķinot mēli. "Bet vispirms ko tu dari tik tālu no Goblinpilsētas?"

"La, la, la."

"Es arī esmu svarīgā misijā Ragainā Barona uzdevumā," sacīja Grablijs, paceldams nodriskāto, izbalējušo un maz­liet netīro muzikālā auduma vīstokli. "Ak, es esmu tā no­skrējies, tici man," viņš īgni skaidroja. "Izmeklējos visur, tik tiešām." Viņš nopūtās. "Aiz tā visa ir Ragainā Barona sieva…"

"Ingrida?" jautāja Randalfs.

"Ragainajam Baronam bija tikai viena sieva, kad es pē­dējo reizi viņus redzēju," atcirta Grablijs. "Viņa grib dzie­došos aizkarus. Es pats par tiem nekad neesmu dzirdējis, bet viņa zvēr, ka esot tos redzējusi manā katalogā. Un, ko Ingrida grib, to Ingrida dabū!"

Randalfs saprotoši māja ar galvu.

"Tā nu es esmu vazājies apkārt," viņš stāstīja. "Te un tur, un visur citur. Laimīgā kārtā man ir pazīšanās," viņš pie­bilda. "Man izdevās sadzīt rokā šo te. Apburts audums. Ļoti rets, par to es galvoju. Es dodos atpakaļ uz Goblinpilsētu, lai liktu no tā pašūt dziedošos aizkarus."

"La, la, la…"

"Un to sauc par dziedāšanu?" iejautājās Veronika. "Drī­zāk izklausās pēc skumjas maušanas…"

"Aizveries, Veronika," viņu apsauca Randalfs. "Nešau­bos, ka Ingridai tie patiks."

"Es tā ceru," nomurmināja Grablijs, pagriezdamies un aizsteigdamies uz Goblinpilsētas pusi. "Es tiešām ceru."

Tuvojoties Milžu kalniem, ainava kļuva akmeņaina un neauglīga. Krūmu audžu vietā parādījās zāles kušķi, dzelkšņi un biezlapu sukulenti, kas Norbertam šķita neat­vairāmi.

"Ņam, te ir vēl viens," viņš sacīja, pēkšņi pieliecās, no­lauza lapu un iebāza to mutē. No viņa pleciem atskanēja trauksmes un briesmu kliedzieni: Randalfs izmisīgi tvēra pēc atbalsta, Veronika uzspurdza gaisā, un Džo pūlējās noturēt Henriju, lai tas neizslīd viņam no klēpja. "Kur garšīgi!" viņš ar pilnu muti nomurmināja.

"Norbert, lūdzu, rimsties to darīt!" asi uzsauca Randalfs. "Šoreiz mēs visi gandrīz aizlidojām pa gaisu!"

"Atvaino, kungs," taisnojās Norberts. "Es tikai veselu mūžību neesmu ēdis marmelādes zāles. Es biju piemirsis, cik ļoti man tās garšo."

"Jā, labi. Tagad tu būsi diezgan ēdis," sacīja Randalfs. "Es tevi pazīstu. Tu ieraugi kaut ko tādu, kas tev garšo, un nevari apstāties. Nepataisi sevi par sārto smirdcūku!"

"Labi, kungs," teica Norberts. "Piedod, kungs."

"Un tagad kusties tālāk, Norbert," izrīkoja Randalfs. "Brašs puisis."

Viņi gāja tālāk. Paugurainie Milžu kalni stiepās tālumā.

"Tam milzim jābūt tepat kaut kur tuvumā. Turi acis vaļā, vai nemanīsi saspiestas aitas," sacīja Randalfs.

Džo nopētīja visu apkārtni. "Kādas tad vispār izskatās saspiestas aitas?" Džo skaļi brīnījās.

"Tieši tādas, kā vari iedomāties," paskaidroja Veronika.

"Hmmm," noņurdēja Džo. "Es neredzu nevienu aitu, ne saspiestu, ne kādu citādu. Īstenībā neko daudz es nevaru redzēt," viņš piebilda. "Vienīgi akmeņus."

"Skaties vien," Randalfs pamācīja. "Tu ari, Veronika."

"Ja tu uzstāj," sacīja Veronika. "Te ir tik šausmīgi. Sausa, putekļaina, vientulīga vieta. Kāpēc lai kāds te gribētu dzīvot?"

"Šeit es kādreiz dzīvoju," smaidot teica Norberts. "Ma­nuprāt, te ir mājīgi."

"Tev taisnība, Norbert," piekrita Veronika. "Ja tavs priekš­stats par māju ir akmens spilvena vietā un smilšu bedre gultas vietā."

"Smilšu bedres gulta?" Norberts pārjautāja. "Tīrā greznī­ba. Man un maniem divdesmit brāļiem nācās gulēt uz oļiem. Un mēs jebko būtu atdevuši par akmens spilvenu. Dzelkšņi, lūk, kas mums bija. Un, ja nakts vidū mēs gri­bējām iet uz tualeti, mums vajadzēja…"

"Jā, jā, Norbert," viņu pārtrauca Randalfs. "Nu jau pie­tiks. Tikai turpiniet meklēt aitas."

"Re, kur viena!" Džo satraukti iesaucās un rādīja uz priekšu. "Tur! Skatieties!"

"Vai tu esi pārliecināts, ka tas nav akmens?" jautāja Ran­dalfs.

"Tā kustas," paskaidroja Džo.

"Tiešām kustas," piekrita Randalfs. "Uz priekšu, Norbert."

Pieejot tuvāk, bija skaidrs, ka tā tiešām ir aita, turklāt visai nelaimīga. Tā klīda apkāit apļos, izskatīdamās apmulsusi un apjukusi. Tās vilna bija savilkta ap pleciem un pakaļkājām un saplacināta viduklī. Tā izskatījās pēc staigājošas vilnainas hanteles. Kad aita pamanīja milzi apņēmīgi slājam uz tās pusi, tā izgrūda savādu, pīkstošu blējienu, pagriezās un, tinusies putekļu mākonī, pazuda pāri korei.

"Šī aita noteikti ir tikusi saspiesta!" apgalvoja Randalfs. "Tai pakaļ!"

Norberts darīja, ko spēja, bet pārbiedētā aita bija no vi­ņiem aizmukusi. Tomēr nepagāja ilgs laiks, līdz Veronika pamanīja divas citas.

"Re, tur!" viņa sauca, mādama ar spārnu uz sarāvušos, drebošu aitu pusi, kurām bija mežonīgas acis un hantejveida vilna. "Svaigi saspiestas aitas!"

"Labi, Veronika," uzslavēja Randalfs. "LJn, ja mēs seko­sim viņu pēdām, tās mūs aizvedīs tieši pie vainīgā, neviena cita kā Engelberta Milzīgā, varu galvot!"

Džo cītīgi norija siekalas. "Es jūtos mazliet satraukts," viņš klusi atzinās.

"Džo, Džo, Džo," sacīja Randalfs, it kā runādams ar mazu bērnu. "Mēs neesam satraukti, ja? Protams, mēs at­ceramies, ka mums ir mūsu Viltības trejzaris. Ūū, draudīgs trejzaris! Mums ir mūsu Sarkasma bruņucepure. Bīstama, bīstama bruņucepure! Viss, kas mums jādara, ir jāparāda tam Engelbertam, kurš te ir noteicējs. Kurš ir noteicējs, Džo? Kurš ir noteicējs?"

"Es esmu noteicējs," nedroši teica Džo. "Es esmu notei­cējs."

Norberts slampāja tālāk, sekodams aitu pēdām. Viņš gāja augšā un lejā pa viļņaino, akmeņiem klāto apkārtni dziļāk un dziļāk Milžu kalnos. Reizēm viņi pagāja garām alu atverēm, no kurām bija dzirdamas snaudošo milžu miegainās skaņas.

"iMāmiņ, māmiņ," kāds noņurdēja.

"Mans miera mīļum," murmināja citi zemās, piesma­kušās balsis.

Un gaisu pildīja žļakstoņa no sūkātiem īkšķiem un varena, dārdoša krākšana.

"Va… vai tu domā, ka mēs tuvojamies?" Džo apjautājas drebošā balsī.

Randalfs piekrītoši pamāja. "Spriežot pēc tā tur nelaimi vēstošā jucekļa," viņš teica, "tieši te mūsu aitas tika sa­spiestas. Klusu visi!"

Vējš pēkšņi norima, un gaiss kļuva savādi mierīgs. Nor­berts nolika Randalfu un Džo zemē, un Džo pieāķēja Henrijam pavadu. Veronika, sabužinājusi spalvas, sēdēja Randalfam uz galvas. Visi saspringti klausījās.

"Tik klusi," Veronika pusbalsī noteica. "Pārāk klusi. Man tas nepatīk."

"Aizveries, Veronika," nočukstēja Randalfs, kas domāja tieši to pašu.

"Ko īsti mēs cenšamies saklausīt?" čukstus jautāja Džo.

Tajā brīdī kalnos skaļi atbalsojās sāpju pilns blējiens, un aita ar izvalbītām acīm un saspiestu vilnu uzbrāzās pāri korei un aizsteidzās pāri akmeņainajai zemei.

"Kas tad…?" Randalfs iesāka.

"NĒ!" nodunēja skaļa un dusmīga balss. "TAS NAV TAS PATS! TAS GALĪGI NAV TAS PATS!"

Džo ar šausmām skatījās tajā virzienā, no kura bija nākusi balss, un, kamēr viņš skatījās, viņš dzirdēja rībie­nus un blīkšķus, un vairākus skaļus būkšķus. Pacēlās biezs putekļu mākonis.

"KUR TAS IR?" lielā balss prasīja. "KUR, AK KUR TAS IR PALICIS?"

"Va… vai tu domā, ka t… tas ir Engelberts?" nočukstēja Džo.

"Ja vien es neesmu ļoti maldījies," čukstus atbildēja Randalfs.

"Viņš izklausās milzīgs."

"Es nešaubos, ka tik milzīgs viņš nebūs," mierināja Randalfs. "Aiziet, Džo Barbariskais! Pacel augstu savu Viltības • trejzari, sakārto savu Sarkasma bruņucepuri un ļauj Spēka stulmzābakiem vest tevi pretī uzvarai."

"KĀDS TO NOTEIKTI IR NOZADZIS." balss trakoja. "UN, KAD ES UZZINĀŠU, KURŠ, ES… ES…"

"Tas laiks ir klāt, Džo Barbariskais," sacīja Randalfs, pagrūz­dams Džo uz priekšu. "Ej un stājies viņam pretī. Tu to vari!"

Ar trejzari vienā rokā un suņa pavadu otrā Džo nedroši gāja uz priekšu. Henrijs slapstījās viņam pie kājām.

Pēkšņi patiesi masīva milža galva vairāk nekā divas reizes lielāka par Norberta galvu parādījās virs kores. Džo sastinga. Galvai ātri vien sekoja milzu pleci, mucveida krūtis, uzblīdis vēders, kājas kā koku stumbri un pēdas kā laivas, līdz viss gigantiskais milzis stāvēja viņam priekšā. Džo nespēja pakustēties.

Milzis mežonīgi ierēcās un nāca uz priekšu, paceldams lielus akmeņus un paskatīdamies zem tiem, pirms aiz­svieda tos sānus.

"KUR JŪS ESAT?" viņš auroja, seja viņam bija violeta un aiz niknuma sašķobīta, asinīm pieplūdušās acis izvalbī­tas. "KUR JŪS ESAT?" Gaisma zalgoja uz siekalām, kas pilēja no asajiem ilkņiem. Tad viņa trīs acis apstājās pie Džo. Milzis sastinga uz mirkli, kas pretī stāvošajam karotājvaronim šķita kā mūžība.

"Nevar būt!" Randalfam aizrāvās elpa. "Tiešām liekas, ka viņš ir sarūgtināts."

"Es ceru, ka Džo tiks galā," satraukti sacīja Norberts.

Džo varonīgi pacēla trejzari. "Tas viss ir psiholoģijas jautājums," viņš sev atgādināja. Viņa acis uztvēra milža

šausminošo skatienu. "Es… es esmu karotājvaronis no tālienes," viņš sacīja. "Džo Barbariskais! Un… mm… ja tu tūlīt pat nedarīsi galu visām šīm muļķībām, man būs jāsadod tev pa dibenu!"

Milzis pamirkšķināja acis.

Džo pagriezās pret pārējiem. "Vai man likt lietā Sar­kasma bruņucepuri?" viņš nošņācās. Tad sakārtoja bruņucepuri. "Starp citu, es nešaubos,' ka neviens nekad tev nav teicis, ka tava seja izskatās gluži kā sārtās smirdcūkas pakaļa…"

Milzis atlieca atpakaļ galvu, un Milžu kalnus satricināja vina varenais rēciens.

"Ko lai mēs tagad darām?" nopīkstēja Džo.

"Mēs varam darīt tikai vienu!" sacīja Randalfs. "SKRIENAM!"

.

Sirdij dauzoties pie paša kakla, ar putekļiem matos viņi izmisīgi drāzās projām. Viņu panikas kliedzieni pārtrauca klusumu. Randalfs, apkārt neko neredzot, skrēja, līdz vairs nejaudāja paskriet. Piepeši apstājies, viņš saliecās uz priekšu un kampa gaisu.

"Tas bija par mata tiesu," sacīja Veronika, glīti nolaiz­damās burvim uz sēžamvietas.

"Vari pateikt to vēlreiz," atsaucās Norberts, slādams viņiem pakaļ.

"Tas bija par mata tie…"

"Aizveries, Veronika!" Randalfs neiecietīgi elsa. Viņš iz­slējās un papurināja galvu. "Ārkārtīgi neparasti," viņš teica. "Nekad agrāk neesmu sastapis tik sadusmotu milzi. Viņu laikam iedzina šausmās mūsu karotājvaronis, kas šeit…"

"Kur?" iejautājās Veronika.

"Šeit," atkārtoja Randalfs. "Džo… Nu, nē. Kur viņš ir?"

"Džo?" sauca Norberts. "Džo, kur tu esi? Džo! Džo!"

"Tas nu ir par daudz, Randalf!" aizkaitināta iesaucās Ve­ronika. "Tiklīdz jaušama ķeza, tu ņem kājas pār pleciem un pamet viņu tās varā."

"Bet viņš bija tieši aiz manis," taisnojās Randalfs, skatī­damies visapkārt. "Un es skaidri devu pavēli skriet. Tā nav

mana vaina, ka viņš mani nedzirdēja. Droši vien tā Sarkasma bruņucepure bija noslīdējusi viņam uz ausīm…"

"Viņš ir pazudis!" Norberts vaimanāja. "Un Henrijs tāpat!"

"Tipiski!" noteica Veronika. "Atkal viss tāpat kā ar Kventinu."

"Mums jāatgriežas pēc viņiem," Norberts asaraini šņuk­stēja.

"Tā, visu bez steigas," satraukts sacīja Randalfs. "Jūs re­dzējāt, kādā noskaņā bija milzis. Varbūt mums vispirms jāļauj, lai putekļi mazliet nosēžas, un tad pēc kādas ne­dēļas mēs varam…"

 Tu atvedi puisi šurp uz Milžu kalniem," apsūdzoši viņu pārtrauca Veronika. "Tagad tu viņu nevari pamest. Tu nekad to sev nevarēsi piedot."

Randalfs cieši nopētīja savu pirkstu nagus. "Protams, man ir slikta sajūta. Nepārproti mani, Veronika. Mēs visi tā jūtamies! Bet domā reāli…"

"Nabaga Džo! Nabaga Henrijs!" Norberts vaimanāja. "Un nabaga mīļais Kventins. Ū-ū!'

""Tici man, es esmu burvis," tā tu viņam teici," Veronika turpināja. "Un viņš tev tiešām ticēja. Džo Barbariskais ticēja tev. Un kā tu tagad atmaksā viņa uzticēšanos, ko? Pamezdams viņu." Papagailiene pārmetoši noklakšķināja knābi. "Tu esi mums par apkaunojumu! Ja mēs tūlīt neie­sim atpakaļ, tad es tevi pametīšu!"

"Lūdzu, kungs, lūdzu," nerimās Norberts, šņukstēdams arvien skaļāk. "Mēs varētu aiziet un pārbaudīt. Varbūt ir kāda iespēja…"

Randalfs nopūtās. "Labi, labi," viņš sacīja. "Jūs esat uz­varējuši! Es tikai esmu pārāk līdzjūtīgs, tā ir mana nelai­me! Reizēm pastrādāju muļķības. Iesim, lai tas būtu darīts. Sekojiet man." Viņš pagriezās un savāca augstāk savu mantiju. "Bet turieties blakus."

Drošības dēļ saspiedušies kopā, Randalfs un Norberts lēni virzījās atpakaļ pa savām pēdām. Veronika modri vē­roja, sēdēdama Randalfam uz galvas.

"Es domāju, ka mēs tuvojamies," viņa pēc kāda laika paziņoja un pavēzēja spārnu uz priekšu. "Paskatieties uz tām lielajām pēdām un kā ir uzvandīti putekļi."

Randalfs pamāja ar galvu. Norberts sāka īdēt.

"Kšššš!" nošņācās Randalfs, piespiedis pirkstu pie lūpām. "Mēs negribam…"

"AK, VAI!" novaimanājās Norberts un rādīja uz saliektu trejzarotu metāla gabalu. "SKATIETIES!"

Tas bija Viltības trejzaris, galīgi saliekts un atstāts guļam putekļos. Randalfs to pacēla un noskurinājās.

"Un te!" iesaucās Veronika. Viņa nolaidās lejā un uz­metās uz pamesta Spēka stulmzābaka.

Norberts sāpēs iegaudojās. "Ak, Džo," viņš pinkšķēja. Viņš pacēla vientuļo gumijas zābaku un izmisīgi to ap­skāva. "Tas laikam ir nomucis no kājas," viņš šņukstēja, "kad viņš… kad viņš… viņš…" Norberts iztaisnojās un nopētīja apvārsni, vai kaut kur nemanīs savu jauno draugu karotājvaroni. Bez milzu pēdu nospiedumiem putekļos, kas stiepās pāri korei, nekā cita nebija. "DŽO!" viņš klie­dza. "DŽO!"

Izmisīgā skaņa atbalsojās kailajos kalnos un izzuda bez atbildes.

"DŽO!!"

Veronika uzspurdza gaisā un nolaidās viņam uz pleca. "Diez vai Džo var tevi dzirdēt," viņa klusi teica.

"Nekad jau nevar zināt," sacīja Norberts, un viņa lūdzo­šajā balsī skanēja vēlēšanās, kaut tā būtu. "Ja nu mans vectēvocis Lerijs Nelaimīgais man kaut ko iemācīja, tad tas ir nekad nezaudēt cerību. "Kaut kas gadīsies," tā viņš mēdza teikt, iekams pūķis viņu apēda. "Kaut kas gadīsies…""

"Baidos, ka tas ir gadījies," Randalfs maigi teica. Viņš turēja rokā saplacinātu nespodra sudraba disku.

"K… kas tas ir?" Norberts nodrebinājās.

Randalfs viņam parādīja saliekto melno rokturi, kas rēgojās vienā malā. "Sarkasma bruņucepure," viņš sacīja.

"Nē," Norberts noelsās. "Nevar būt… Tu taču ne­domā…"

"Kā tu pareizi teici," Veronika sarūgtināta nomurmināja, "tu dabū to, par ko tu maksā." Viņa noklakšķināja. "Skopulis!"

"Bet tā nevar būt viņa bruņucepure," teica Norberts, aptaustīdams plakano metāla gabalu. "Lūdzu, pasaki, ka tā nav."

"Baidos, ka ir gan," sacīja Randalfs. Viņš papurināja galvu. "Pilnīgi saplacināta. Saberzta miltos. Sadauzīta. Plakanāka par uzsprāgušu gāzes vardi, pat tā varētu teikt…"

"Izbeidz!" Norberts iegaudojās un ar rokām aizspieda ausis. "Izbeidz! Izbeidz! Izbeidz!"

"Mieru, mieru," teica Randalfs un paplikšķināja Nor­bertam pa roku. "Ir jau labi, Norbert."

"Bet nav gan labi, kungs!" Norberts bļāva. "Nemaz nav labi. Vispirms Kventins. Tagad Džo!" Viņš no kabatas izvilka netīru mutautu un skaļi izšņauca degunu. "Es to vienkārši nevaru izturēt!"

Veronika metās virsū Randalfam. "Tu pie tā visa esi vainigs!" viņa kliedza. "Es ne mirkli nedomāju, ka Džo tam ir gatavs. Ir nu gan karotājvaronis!"

"Bet viņš tāds bija" Randalfs iebilda. "Es pats viņu atsaucu…"

"Tu atsauci Kventinu!" nerimās Veronika. "Un kas ar vinu notika?"

"Au-vai-vai!" vaimanāja Norberts.

"Norbert, esi rāms!" uzsauca Randalfs. "Mēs varam atsaukt vēl citus karotājvaroņus. Pat labākus…"

""AU-AU-VAI!"

"Trešā reize ir laimīga, ja?" Veronika pajautāja. "Nu vai zini, Randalf, tu gan reizēm vari būt nejūtīgs. Varbūt paņem līdzi to saliekto cepeša dakšu un samīcīto kas­troli?" viņa nicīgi ieteica. "Varbūt varēsi dabūt atlīdzību!"

"Tā nu gan ir ideja," domīgi sacīja Randalfs.

"AU-VAI-VAI!"

"Slikta ideja," Randalfs steidzīgi piebilda. "Protams, man ne prātā nenāk…"

"Tev taisnība," teica Veronika. "Grablijs tam nemūžam nepiekristu."

"Veronika!" asi uzsauca Randalfs. "Es brīnos par tevi. Neņem viņu vērā, Norbert."

"Bet ko tad mēs darīsim, kungs?" Norberts raudulīgi vaicāja.

"Mēs nevaram palikt te," sacīja Randalfs. "Un man nav nekādas patikas atgriezties pie Ragainā Barona. Ja mēs viņam pastāstīsim, ka tas nelietis milzis vēl aizvien ir savā vaļā un ka mēs vēl turklāt esam pazaudējuši savu karotājvaroni," viņš turpināja, kamēr Norberts nošņaukājās mutautā, "viņš nebūs nekāds laimīgais Ragainais Barons."

"Es neesmu laimīgs," sacīja Ragainais Barons, staigā­dams šurp un turp pa lielo pieņemšanas zāli. "Es nemaz neesmu laimīgs!" Viņš centās sevī panākt attiecīgu no­skaņojumu.

Vispirms jau Ingrida visu dienu nebija likusi mieru ar saviem dārgajiem dziedošajiem aizkariem, un nebija nekādu ziņu no Grablija, kopš viņš tam bija iedevis mai­siņu ar sudraba nieķeļiem. Vēl ļaunāk, pili bija apsēdusi nepārtraukta goblinu, elfu un troļļu plūsma, kas visi žēlo­jās par saplacinātu ražu, par norautiem salmu jumtiem, par saspiestām aitām, un ko viņš kā Jezgas zemes Ragainais Barons domājot darīt, lai vērstu to par labu? To viņi visi vēlējās zināt.

"Viss ir manā ziņā," viņš tiem bija teicis. "Tieši šobrīd slavens burvis un labi apmācīts karotājvaronis ir ceļā, lai tiktu galā ar nelietīgo milzi." Tomēr viņam pašam šie vārdi neizklausījās diez ko patiesi.

Ragainais Barons noņurdēja. "Randalfs Gudrais, tik tiešām! Es esmu valkājis gudrākus apakšbikšu pārus!"

Viņš desmito reizi tikpat minūšu laikā paskatījās pulk­stenī un piegāja pie loga.

"Visa šī neciešamā gaidīšana!" viņš novaidējās, skatī­damies laukā. "Tā ir tā nelaime, kad esi tik varens un svarīgs. Pusi mūža tu pavadi, gaidot, kad citi izpildīs tavas pavēles!"

"VOL-TER!"

Ingridas griezīgā balss pāršķēla gaisu kā sarūsējis nazis, la ka sacēlās putekļi un Ragainajam Baronam šermuļi pārskrēja pār kauliem. Viņš aizvēra acis un lēni izskaitīja lulz desmit. Uz kādu mirkli viņš pilnīgi bija aizmirsis savu sievu. Tas nekad nebija prātīgi.

" VOLTER!" viņa spalgi kliedza. Kristāla lustra klusi iešķindējās. "Vai tu mani dzirdi?"

"Deviņi… desmit." Ragainais Barons atvēra acis. "Skaļi

un skaidri, manu mazo ritulmaizlt," viņš atsaucās.

"Nesaukā mani par rituļmaizīti," Ingrida kliedza. "Kur ir mani dziedošie aizkari? To es gribētu zināt. Kur tie ir, Volter?"'

"Viss ir manā ziņā," Ragainais Barons atbildēja. "Es tos gaidu kuru katru bridi."

"To pašu tu teici pirms stundas," Ingrida iebilda. "Bet katru reizi, kad klaudzina pie durvīm, tas ir vēl kāds, kas žēlojas par savām draņķa aitām!"

"Tagad kuru katru bridi," Ragainais Barons viņai apgalvoja.

"Labāk nemelo man, Volter," sacīja Ingrida, un viņas balsī, tai kļūstot klusākai, ieskanējās draudi. "Vai atceries, kas notika iepriekšējo reizi, kad es tevi pieķēru melos?"

"Par daudz labi atceros," attrauca Ragainais Barons un maigi noglāstīja savas spurainās ūsas. Zaļā krāsa, ūsām augot, bija gandrīz izzudusi.

"Nākamreiz es izlietošu visu pudeli!" viņa kliedza.

Ragainais Barons saviebās un bēdīgi paskatījās uz tukšo ceļu. "Kur tu esi, Grablij?" viņš nomurmināja. "Nepievil mani…"

"Un drāšu suku!" Ingrida piebilda.

Ragainā Barona acis ieguva metālisku mirdzumu. "Ja tu tiešām mani pievilsi, Grablij, tad tevi gaidīs vieta blakus Randalfam lejā pagraba cietumā."

"Volter!"

"Vismazākā cietuma kamera bez logiem."

"Volter!"

"Un divdesmit īpaši izvēlētas smirdcūkas sabiedrībai…"

"Kāds ir pie durvīm, Volter!" Ingrida iebļāvās. "Vai man viss jādara pašai?" "Un pastāvīgi Baroneses apmeklējumi," Ragainais Barons nomurmināja, steigdamies uz durvju pusi. "Es jau eju, mana mīļā!"

"Labi darīts!" ar izsmieklu nokliedzās Ingrida. "Un tevis paša labā, Volter, es ceru, ka tur beidzot ieradušies dzie­došie aizkari. Man līdz nāvei apnicis klausīties par sa­spiestām aitām. Es gribu, lai mani ieaijā, Volter. Es gribu, lai mani mierina…"

"Un tevi gan ieaijās, gan mierinās, manu cukurzirnīt," Ragainais Barons sauca pretī.

Viņš atvēra durvis. Neliela auguma smalks indivīds svīt­rainā tunikā un ar spalvu pie cepures stāvēja uz augšējā pakāpiena. "Sveicienu elfs!" viņš paziņoja. "Es nesu svei­cienus no Grablija kunga Goblinpilsētā."

"Vai sveicieniem līdzi ir arī kāds sainis?" Ragainais Barons cerīgi jautāja.

"Nē, tikai ziņa," teica elfs, nodūris galvu un skumji to papurinājis.

Ragainais Barons izbolīja acis. "Un kāda ir ziņa?" viņš prasīja.

Elfs dziļi ievilka elpu un ieklepojās.

"Izceļojies līdz Jezgas zemes malai uz visām četrām de­bespusēm, Grablijs no Goblinpilsētas ir ieguvis gabalu ap­burta auduma, kurš jau pašlaik tiek veidots par dziedoša­jiem aizkariem, kādi iepriekš nav ne redzēti, ne dzirdēti."

"Labi, ka tā," Ragainais Barons nomurmināja.

"Tomēr…" elfs turpināja.

Ragainais Barons pacēla roku. "Tomēr?" viņš pārjautāja. "Man nepatīk šī vārda skaņa."

"Es varētu uzreiz pāriet pie: "labākie novēlējumi", ja tev tīk," sacīja elfs.

"Vai ziņojumā nekas nav par to, kad aizkari būs gatavi?" vaicāja Ragainais Barons.

"Tā ir tā daļa, kas seko "tomēr"," paskaidroja elfs.

Ragainais Barons noklakšķināja mēli. Viņš varēja dzir­dēt, kā virs galvas Ingrida aizvien nepacietīgāk slāj šurp un turp. "Nu tad labi," viņš nopūtās. "Saki to."

"Tomēr," atsāka elfs, "neparedzētu apstākļu dēļ aizkaru gatavošana prasa mazliet vairāk laika, nekā domāts. Iespē­jams, tie tev tiks piegādāti pats vēlākais rītdien tējas laikā.

"Rītdien tējas laikā!" noelsās Ragainais Barons. "Iespējams!"

"Grablija Palētināto tērpu veikals vēlētos izmantot šo iespēju, lai atvainotos par iespējamām neērtībām…"

Ragainais Barons nosprauslājās. "Tu nezini ne pusi no tā," viņš nomurmināja. "Es nezinu, kā lai to visu paskaid­roju viņai tur augšā." Viņš papurināja galvu. "Tas tad ir viss?" viņš jautāja sveicienu elfam.

Elfs pamāja ar galvu. "Tā kā būtu," viņš sacīja un pa­stiepa roku. "Tas maksās trīs misiņa diženus."

"Ko?" brīnījās Ragainais Barons. "Tu gribi teikt, ka Grablijs atsūtīja sveicienu elfu, nesamaksājis par marku?"

"Ak, jā," atjēdzās elfs. "Es biju piemirsis. Ir vēl postskripts. Atvainojos par marku. Par to var atskaitīt no ga­līgās summas, kad būsim norēķinājušies."

"No galīgās summas!" Ragainais Barons kliedza. "Kad būsim norēķinājušies! Es norēķināšos gan. Ar vienu cietu­mu, divdesmit sārtām smirdcūkām un nekam nederīgu burvi vajadzētu pietikt!"

"Vai tā ir ziņa, ko tu gribi nosūtīt atpakaļ?" jautāja svei­cienu elfs.

"Jā, es…" Ragainais Barons sarauca pieri un nobraucīja zodu. "Tas ir, nē," viņš teica.

"Nē?"

"Nē," Ragainais Barons apstiprināja. "Tikai pateicies Grablijam par vēsti un pasaki viņam, ka es nepacietīgi gaidu viņa ierašanos…"

"VOLTER!"

"Viņa drīzu ierašanos," viņš sevi pār­laboja.

"Labi," sacīja sveicienu elfs, "lai gan man pašam tā smirdcūku ziņa patika labāk." Viņš otrreiz pastiepa roku.

Ragainais Barons nopūtās un iemeta plaukstā trīs diženus. Svei­cienu elfs no kabatas izvilka marku, nolaizīja to un uzlīmēja sev uz pieres. Tad pagriezās un aizlēkšoja lejā pa kāpnēm un projām. Uz īsu brīdi Ragainais Barons iedomājās, ka viņš ir sveicienu elfs, kas dodas projām bez jebkādām rūpēm.

" VOZ-TER!!"

Bezrūpīgais sapnis nopaukšķēja. Ragainais Barons aizvēra durvis. "Jā, manu mīļumiņ," viņš sauca pret kāpņu augšu.

"Vai tie bija mani aizkari?" viņa kliedza pretī.

"Ne paši," Ragainais Barons atzinās.

"Kā lai to saprot?" noprasīja Ingrida.

"Tā bija ziņa par taviem aizkariem, mana mīļā," viņš paskaidroja. "Ir gadījusies maza ķeršanās…"

"Ķeršanās, Volter?" jautāja Ingrida. "Man nepatīk vārds ķeršanās. Tu to zini. Man tas nemaz nepatīk."

"Es zinu, manu dūjiņ," mierinoši teica Ragainais Barons. "Gadījušies neparedzēti apstākļi. Tu zini, kā tas ir! Grablijs apsolīja, ka rītdien tie būs klāt," viņš piebilda.

"Rītdien!" spalgi iekliedzās Ingrida. "Un ko lai es šo­vakar daru? Es nespēšu gulēt ne ar pusaci, es vienkārši zinu, ka nespēšu. Un tu zini, kāda es varu būt, kad esmu pārāk nogurusi."

"Jā, zinu gan," garlaikoti teica Ragainais Barons.

"Īdzīga, Volter. Es būšu ļoti īdzīga. Tu mani nepazīsi!"

"Domāju, ka varētu gan pazīt," viņš pusbalsī nomur­mināja. "Tici man, Ingrid," viņš sauca pret kāpņu augšu, "šīs padarīšanas nevar steidzināt. Saproti, dziedošie aiz­kari, Ingrid, gatavoti no smalkākā apburtā auduma, ko izpušķojis, apdarinājis un ar rokām šuvis meistarīgs elfu drēbnieks. Būs bijis vērts gaidīt, kad tie būs klāt, dodu savu vārdu…"

"Ja tie būs klāt," Ingrida kliedza, un visa pils nodrebēja, kad viņa aizcirta savas guļamistabas durvis. No augšas atbalsojās skaļi būkšķi un apslāpēti šņuksti, Ingridai mē­tājoties pa istabu.

Ragainais Barons papurināja galvu. "Tā pilnībā ir tava vaina, Grablij," viņš sacīja. "Kāpēc ielikt sasodītu dziedošo aizkaru sasodītu reklāmu tajā tavā sasodītajā katalogā, ja tev īstenībā nav krājumā to sasodīto dziedošo aizkaru un tev tie jādzenā rokā pa visu Jezgas zemi? Sasodīti savāds veids, kā veikt darījumus!" Viņš samiedza acis. "Tu esi sarūgtinājis manu mīļo Ingridu, tiešām gan, un, kad Ingrida ir sarūgtināta, es esmu sarūgtināts! Un kad es esmu sarūgtināts…"

"Ragainais Barons būs tik apmierināts ar mani," sacīja Grablijs.

"To tu jau teici," nomurmināja goblins, atkal apgādā­dams ar diegu savu šujamo elfu. "Divas reizes."

"Bet viņš tiešām būs apmierināts!" Grablijs atkārtoja. "Nevaru vien sagaidīt, kad redzēšu viņa seju…" "La, la, la," dziedāja audums.

Goblins paņēma lielas, mirdzošas šķēres, izklaja audu­mu uz darbgalda un sāka griezt to uz pusēm.

"La, la… Vai! Vai! Vai!"

"Vai tu izbeigsi?" uzkliedza goblins un nometa šķēres. Viņš pievērsās Grablijam. "Tu redzi, kāda man te ķibele! Katru reizi, kad es mēģinu pārgriezt drēbi uz pusēm, tā ceļ troksni. Un tas ir ļoti mulsinoši," viņš teica. "Vai tu pil­nīgi droši zini, ka gribi aizkarus? Es varētu pagatavot ļoti jauku sarullējamo žalūziju."

Grablijs papurināja galvu. "Acīmredzot katalogā bija mi­nēti dziedošie aizkari," viņš sacīja, "un Ragainajai Baro­nesei tie ir iekrituši sirdī."

Goblins atkal paņēma šķēres. "Vispirms es nesaprotu, kāpēc tu reklamē kaut ko tādu, kā tev nemaz nav nolik­tavā," viņš kurnēja.

"Tas ir pats dīvainākais," skaidroja Grablijs. "Es neat­ceros, ka būtu tos ielicis katalogā."

"Kāds taču to ir izdarījis," teica goblins.

"Es zinu," saraukdams pieri, sacīja Grablijs. "Es tikai to nesaprotu." Viņš pacēla acis. "Tomēr tagad man ir drēbe. Tas ir pats svarīgākais. Un, tiklīdz tu to būsi sašuvis aiz­karos, es tos nogādāšu Ragainā Barona pilī. Tāpēc, ja tev nekas nav pretī…"

"Tev jau nekas," goblins norūca. "Tev nav jāstrādā ar audumu, kas negrib ciest klusu." Viņš aptaustīja nodris­kāto drēbi, kas spalgi iekliedzās. "Uzdzen man šermuļus, tiešām gan."

"Še, ņem," teica Grablijs, no kabatas izvilkdams lielu, pūkainu ausu sildītāju pāri. "Pamēģini šos te."

Goblins skatījās uz tiem. "Ko lai es ar tiem iesāku?" viņš jautāja.

"Tie ir ausu sildītāji, muļķi," aizkaitināts paskaidroja Grablijs. "Tos liek uz ausīm."

Goblins darīja, kā viņam bija teikts, izlīdzināja audumu un izslēja augšup īkšķi. Viņš neko nebija dzirdējis.

"Lieliski," sacīja Grablijs. "Tagad ķeries pie aizkariem."

Goblins truli skatījās uz viņu.

"Ķeries klāt pie aizkariem!" kliedza Grablijs.

Goblins sarauca pieri un ar muti izveidoja vārdu: "Ko?"

Grablijs saniknots pacēla vienu no ausu sildītājiem un pieliecās uz priekšu. "ĶERIES KLĀT PIE AIZKARIEM!" viņš auroja goblinam ausī.

"Labi, labi," atsaucās goblins, iegrozīdams ausu sildī­tājus atpakaļ vietā. "Es neesmu kurls!"

"Dodiet man spēku!" Grablijs nomurmināja.

Goblins apsēdās uz ķebļa, atkal paņēma šķēres un šo­reiz par spīti dziedāšanai, gaudām un biežajiem " Vai!" saucieniem pārgrieza drēbi un palaida šujamo elfu mežonīgā ātrumā apmētāt vīles.

"Ļoti jauki," atzina Grablijs, beidzot paceldams aiz­karus. "Ļoti mājīgi. īsti dziedošie aizkari."

"La, la, la. La, la, /«/'dziedāja aizkari nesaskanīgā duetā.

"Kas tad tā par dziedāšanu!" iebilda goblins. "Drīzāk jau pēc…"

"Vismaz tu nesāc," pārtrauca Grablijs. "Ragainā Baro­nese neatšķir skaņu toņus. Viņai tie patiks, un vienīgi tas ir no svara." Viņš sarauca pieri. "Randalfs Gudrais," viņš sacīja. "Gudrais, patiesi! Ceļā uz Milžu kalniem. Ne visai gudri, ja man kāds jautā!"

"Mēs atnācām, mēs ieraudzījām, mēs aizbēgām," teica Veronika, sēdēdama Randalfam uz galvas, tikmēr Nor­berts slāja atpakaļ lejā pa kalnu ceļu. "Džo Barbariskais, varenais karotājvaronis un Henrijs Spalvainais, uzticamais kaujas suns pazuduši, iespējams, samalti miltos…"

"Jā, labi, Veronika," sacīja Randalfs. "Mēs tevi sapratām."

"Engelberts Milzīgais," viņa turpināja, "pazudis, iespē­jams, spiež aitas…"

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.

Norberts notrauca asaru. "Vai tu jau esi izlēmis, uz ku­rieni mēs ejam, kungs?"

Randalfs nopūtās un pamāja ar galvu. "Uz mājām," viņš teica.

"Uz mājām, kungs?" pārprasīja Norberts.

"Jā, Norbert," apstiprināja Randalfs. "Iesim mājās."

.

Divi no Jezgas zemes trim mēnešiem bija augstu debesīs. Tie spoži apspīdēja aptuveni divdesmit milžu sanāksmi; tie visi sēdēja savu alu priekšā ap rūcošu milzu ugunskuru. Gaisā atbalsojās klusa, apmierināta žļerkstoņa, milžiem sū­kājot īkšķus.

Viens milzis lielākais no visiem saņēmis rokā suni, lēnām to berzēja uz augšu un uz leju gar vaigu un laimīgi smaidīja. Suns luncināja asti un izdeva dīvainas jodelējošas ārkārtēja apmierinājuma rejas.

Viens no milžiem izņēma īkšķi no mutes un pagriezās pret blakusstāvošo zēnu. "Vecais Engelberts atkal ir tāds pats kā agrāk," viņš sacīja.

"Jā, tu esi viņu nomierinājis, Džo," teica cits.

"Viņam tikai vajadzēja mazliet izpratnes," turpināja pir­mais milzis.

"Tā mums visiem ir vajadzīga," iemeta starpā trešais.

"Galu galā," atsāka pirmais, "kā jums tas patiktu, ja jūs būtu zaudējuši savu īpašo miera mīļumu?" Viņš pacēla noplukušu lācīti ar vienu aci, vienu ausi, vienu priekšķepu un bez pakaļķepām. "Es nezinu, ko es darītu, ja Turziņš pazustu!"

Džo pamāja ar galvu. Viņš īsti nespēja noticēt tam, ko redzēja un dzirdēja. Pārējie milži citu pēc cita pacēla savus miera mīļumus netīru, pūkainu trusīti, mīkstu sedziņu, skrandainu dvieļa gabalu…

"Protams, Engelberts vienmēr sevišķi lepojās ar savu miera mīļumu," sacīja pirmais milzis. "Tas bija mazliet ne­tīrs. Un izdilis. Bet Engelbertam tas bija mīļš. Un vai tu zini, kāpēc?"

"Kāpēc?" vaicāja Džo.

"Tāpēc, ka tas bija apburts," paskaidroja milzis. "Tas dzie­dāja."

"Vai tiešām?" domīgi teica Džo.

"Viņa māte to viņam pagādāja, kad viņš bija bērns," milzis turpināja. "No kācla Apburtā ezera burvja. Viņu sauca Rodžers Grumbainais…"

"Protams, tas bija vēl pirms burvji pazuda," otrais milzis viņu pārtrauca. "Mūsu dienās nevar dabūt neko apburtu. Tas miera mīļums bija unikāls. Neaizstājams."

"Tāpēc Engelberts to uztvēra tik sāpīgi, kad tas pazuda.

Katru vakaru tas mēdza vinu iemidzināt."

"Engelbertam bija mīļš viņa miera mīļums," teica otrais milzis. "Viņš teica, ka tas smaržojot pēc siltiem apkampie­niem, ņēma to visur sev līdzi…"

Engelberts, kurš noteikti bija klausījies, pēkšņi paliecās uz priekšu. "Līdz kāds to paņēma!" viņš iesaucās. "Pagā­jušo nedēļu es pamodos un, še tev, tas bija pazudis." Viņa seja apmācās. "To nozaga! Kāds bija nozadzis manu miera mīļumu. Manu jauko, dziedošo miera mīļumu…"

"Mieru, lielo puis," pārējie milži viņu apsauca. "Esi rāms."

Tas Engelbertu saniknoja, Engelberts turpināja ar dre­bošu balsi, viņa pūtainā seja piesarka. "Un no aitām nav nekāda labuma. Tās, iespējams, ir mīkstas, bet tās izdod tik briesmīgu skaņu pat tad, ja tās tikai vieglītēm saspiež."

Henrijs satraukti ierējās un nolaizīja Engelberta apaļo degunu. Plats smaids parādījās milža sejā.

"Nevis kā šis te Henrijs," viņš sacīja. "Viņam ir jauka dziedamā balss."

"Tas miera mīļums," iejautājās Džo, "vai tas skanēja la, la, la…?" viņš dungoja cik vien iespējams zemā un stenošā balsī.

"Jā," milži satraukti apliecināja. "Kā tu to zināji?"

"Iespējams, ka esmu to redzējis," Džo teica, atcerēda­mies tikšanos ar Grabliju uz ceļa no Elfu meža.

"Lai nu kā, tam tagad nav nozīmes," Engelberts sacīja. "Man vairs nav vajadzīgs mans vecais miera mīļums. Ta­gad man ir Henrijs." Viņš atkal mīļi paberzēja Henriju uz augšu un uz leju pa vaigu.

Henrijs aiz prieka luncināja asti un dīvaini, jodelējoši ierējās. Engelberts iesmējās.

"Paklausieties tikai," viņš teica, pakutinādams tam vi­deni. "Viņš ir lielisks."

Džo skumji palocīja galvu. "Man ari tā liekas," viņš pie krita. "Nelaime ir tāda, Engelbert, ka viņš pieder man. Un man arī viņa pietrūks. Viņš ir bijis mans, kopš bija mazs kucēns."

Engelberts pacēla acis. Viņam atkārās žoklis. "Tu… tu taču nevedīsi viņu projām, ko?" viņš jautāja. "Tu neatstāsi Engelbertu atkal bez miera mīļuma? Es to neizturētu."

"Un tu zini, kas notika pagājušo reizi," citi milži viņu brīdināja.

"Es zinu," sacīja Džo. Viņš vērsās pie Engelberta. "Bet ja nu es dabūtu tavu īsto miera mīļumu atpakaļ," viņš ieminējās, "vai tad es varētu atdabūt Henriju sev?"

Milzis sabozās. "To nu es nezinu," viņš negribīgi atbildēja.

"Engelbert, es runāju par tavu veco miera mīļumu," Džo klusi teica. "Tavu vislabāko miera mīļumu. To miera mī­ļumu, kas tev piederējis, kopš biji milžu bērns; kas tevi iemidzina un smaržo pēc siltiem apkampieniem." Viņš pasmaidīja. "To miera mīļumu, kuru tu mīli tikpat ļoti, kā es mīlu Henriju."

Engelberts paskatījās uz Džo, tad uz Henriju, tad atkal uz Džo.

"Nu tad labi," viņš beidzot sacīja. "Norunāts."

Nākamajā dienā drīz pēc tējas laika pie pils durvīm at­skanēja skaļš klaudziens. Ragainais Barons skrēja atvērt. Durvīs stāvēja Grablijs.

"Beidzot!" Ragainais Barons iesaucās. "Tev tas prasīja mūžību!"

"Ar dziedošajiem aizkariem nevar steigties," Grablijs paskaidroja. Saticis sveicienu elfu pusceļā starp Goblinpilsētu un pili, viņš jau zināja, cik izmisīgi Ragainais Barons vēlas tos saņemt. "Turklāt," viņš piebilda, "ko nozīmē tas par cietumiem un burvjiem, un sārtajām smirdcūkām?"

"Neraizējies!" Ragainais Barons attrauca. "Tev ir aizkari, vienīgi tas ir svarīgi." Viņš sarauca pieri. "Kur tie ir?"

Grablijs noņēma mugursomu un atvēra to. Priekšnamu pildīja divu apslāpētu balsu nesaskanīga dziedāšana. Grablijs izvilka aizkaru pāri un izrādīja tos uz saliektas rokas.

"Tie izskatās mazliet noplukuši," piezīmēja Ragainais Barons. Viņš sašķobīja degunu. "Un tie mazliet ož," viņš piebilda. "Varbūt tādēļ tu varētu mazliet atlaist no galīgās cenas…"

"Tu laikam joko," stipri apvainojies, iebilda Grablijs. "Šie dziedošie aizkari ir unikāli. Tu neticētu, kā man nā­cās nopūlēties, lai tos atrastu."

Dūcošā dziesma kļuva skaļāka. Tā atbalsojās zem vel­vētajiem griestiem un uzvijās augšup pa kāpnēm.

"Volter!" atskanēja griezīga, tomēr cerību pilna balss. "Vai tā ir dziedāšana, ko es dzirdu? Vai mani dziedošie aizkari beidzot ir klāt?"

"J… jā, tie ir klāt," Ragainais Barons sauca uz augšu. "Ja šo neskanīgo kakofoniju var saukt par dziedāšanu," viņš pusbalsī nomurmināja.

"Protams, es tev tos neuzspiežu," sacīja Grablijs, salocī­dams aizkarus. "Ja tu tos nevēlies, es zinu daudzus, kas vēlas…"

"Ak, Volter!" Ingrida atsaucās. "Tu brīnišķīgo Ragaino Baron, tu! Es zināju, ka mani nepievilsi. Es ne mirkli par tevi nešaubījos."

"Bet, ja tu tos liesām vēlies," Grablijs turpināja, atvēr­dams mugursomu, "tad, kā tu labi zini, tu esi man parādā maisiņu ar sudraba nieķeļiem."

"Laupīšana gaišā dienas laikā," Ragainais Barons žēlo­jās. "Viens maisiņš ir vairāk nekā pietiekami…"

"VOLTER!" Ingrida spalgi kliedza. "Es esmu pacietīga sieviete. Bet tu pārbaudi manu pacietību, Volter. Tu to noved līdz pēdējai robežai." Viņa uz brīdi apklusa. "ES GRIBU SAVUS DZIEDOŠOS AIZKARUS UZ VIETAS!"

"Tūlīt pat," Ragainais Barons atsaucās. Viņš pagriezās pret Grabliju un iegrūda viņam rokā maisiņu ar sudraba nieķeļiem. "Es pieņemu, ka aizkaru piekarināšana ir iekļauta cenā."

"Parasti ne," sacīja Grablijs. Ragainā Barona uzacis drau­dīgi satuvinājās. "Bet tādam dārgam klientam," viņš pie­bilda lišķīgā balsī, "esmu priecīgs pakalpot."

Tajā brīdī pie durvīm atskanēja mežonīga dauzīšanās. Grablijs salēcās. Ragainais Barons apsviedās apkārt.

"Kas tad nu?" viņš brīnījās.

"VOLTER!"

"Eju… tas ir, nāku…" Ragainais Barons atsaucās, dodamies vispirms uz kāpnēm, tad atpakaļ pie durvīm, ne mirkli nezinādams, vai viņš nāk vai iet.

Dauzīšana atsākās vēl skaļāk nekā iepriekš, un to pa­vadīja skaļi kliedzieni: "Atveriet! Atveriet! Tas ir dzīvības un nāves jautājums!"

Ragainais Barons pacēla uzacis pret griestiem. "Ja ne viens, tad otrs!" viņš teica.

"VOL-TER!!"

"Uznes augšā aizkarus," Ragainais Barons izrīkoja Grab­liju. "Es paskatīšos, kas ir pie durvīm. Iespējams, tas ir vēl viens gadījums, kad briesmīgi saspiestas aitas." Viņš papurināja galvu. "Kad tas Randalfs kritīs manās rokās…"

Kad Grablijs bija uzkāpis pa kāpnēm, Ragainais Barons šķērsoja priekšnamu. Tomēr, iekams viņš paguva pieiet pie durvīm, tās atsprāga vaļā un atsitās pret sienu. Durvju ailē Ragainais Barons ieraudzīja stiegrainu, izspūrušu jaunekli ar putekļai­nām drēbēm mugurā un vienu stulmzābaku kājā. "Nesaki man neko," Barons sa"Tu esi ieradies, lai žēlotos, ka tavas aitas ir saspiestas. Klausies, simt pirmo reizi…"

"Ragainais Barons," teica Džo, iesoļodams priekšnamā. "Tieši tas, ko es gribēju satikt." Viņš pastiepa roku. "Es esmu Džo. Vai atceries? Džo Barbariskais.

Karotā j varonis."

"Barbariskais? Karotājvaronis?" izklaidīgi pārjautāja Ragainais Barons, paskatīdamies garām Džo un augšup pa kāpnēm. "Džo… Ak, jā. Es tevi nepazinu bez kastroļa galvā. Kā tev klājas un kā tev veicās? Un kur ir tas burvis?"

No augšstāva atskanēja sajūsmināta ūjināšana un ājināšana. "Ak, Volter, tie ir dievīgi!" Ingrida sauca. "Ne­vienam citam nav nekā tāda. Brīnišķīgi! Modes kalngali!" Uz brīdi iestājās klusums. "Tie taču ir modes kalngali, vai ne, Volter?"

"Jā, mīļā," viņš garlaikoti atbildēja. "Un labas gaumes virsotne."

Džo pasmaidīja.

"Jauni aizkari," Ragainais Barons paskaidroja.

"La, la, la. La, la, la…"

"Dziedošie aizkari," viņš turpināja. "Ingridai tie iekrituši sirdī. Acīmredzot tādi tagad ir modē."

"Jā," piekrita Džo. "Tā man Grablijs teica, kad es viņu satiku."

"Dziedošie aizkari!" Ingrida trallināja. "Pašai savi dzie­došie aizkari!"

"Ļoti liels retums," sacīja Džo. "Ļoti grūti dabūjami, katru dienu nepatrāpās apburts audums."

"Un kas par to?" pēkšņi kā aizsargādamies jautāja Ra­gainais Barons. "Man tā šķiet, ka Ragainajam Baronam ir tiesības savai sievai laiku pa laikam nopirkt mazu dā­vaniņu. Bet gribētu zināt, ko tu te dari?"

Džo ievilka gaisu un iztaisnojās visā augumā. Šo daļu viņš bija vingrinājies pateikt. "Es, Džo Barbariskais, esmu izpildījis uzdevumu, kuru tu man uzticēji veikt."

"Ko tu esi…?" jautāja Ragainais Barons.

"Es esmu tev atgādājis Engelberta Milzīgā galvu."

Ragainajam Baronam iepletās mute. "Esi atgādājis?" viņš jautāja, tad aizdomīgi sarauca pieri. "Tad kur tā ir?"

"VĀĀĀĀĪĪĪ!!!"

Spalgs šausmu kliedziens noteikti bija visskaļākā skaņa, ko Ingrida visas dienas laikā bija izdevusi. Tas bija apdulli­nošs. No tā notrīcēja logu rūtis un nodrebēja kāpnes.

"VĀĀĀĀĀĀĪĪĪĪ!!!"

Pat Ragainais Barons, kas bija pieradis pie Ingridas histēriskās reakcijas uz zirnekļiem, kukaiņiem un nepie­pildītām vēlmēm, saprata, ka šoreiz kaut kas tiešām nav kārtībā. Izklausījās, ka nabaga sieviete aiz šausmām zau­dējusi prātu. Tur augšā kaut kas bija, un pirmo reizi, kopš Džo bija ielauzies, Ragainais Barons bija priecīgs, ka pilī ir karotājvaronis.

"Seko man," pavēlēja Barons, tad pagriezās un devās augšā pa kāpnēm.

Tiklīdz viņi iebrāzās Ingridas guļamistabā, aizcirtās durvis uz viņas personisko vannasistabu.

"Tiec no tā vaļā!" kliedza Ingrida, paglābusies aiz dur­vīm. "Tas ir pretīgs!"

Ragainais Barons paskatījās apkārt un logā ieraudzīja rēgojamies Engelberta Milzīgā galvu ar trim acīm. "Ko tas nozīmē?'" viņš noprasīja.

"Engelberta Milzīgā galva," atbildēja Džo. "Kā tu lūdzi."

"Bet tā vēl turas pie ķermeņa!" nodārdināja Ragainais Barons. "Tas ir briesmīgi! Kas tu par karotājvaroni?"

"Un kas tu par Ragaino Baronu?" Džo atcirta. "Nolais­ties tik zemu, lai pirktu aizkarus, kas šūti no milža miera mīļuma!"

"No milža miera mīļuma?" pārsteigts pārjautāja Ragai­nais Barons.

"La, la, la… "neskanīgi dziedāja viena aizkaru puse.

"La, la, la…" otra puse dūca pretī.

Ragainais Barons iepleta acis. "Tu man saki, ka šie dziedošie aizkari ir gatavoti no milža miera mīļuma?"

Džo to apliecināja ar galvas mājienu. Tajā mirklī milzu spalvaina roka pasniedzās pa logu un satvēra vispirms vienu, tad otru aizkaru pusi un aizrāva tās projām.

"Grablij!" ierēcās Ragainais Barons. "Grablij, es piepra­su atpakaļ savu naudu!"

Bet Grablija tur vairs nebija. Kad viņa vārds atbalsojās pils sienās, viņš pats jau bija uz ceļa un steidzās atpakaļ uz Goblinpilsētu, ko kājas nes.

"Viens miera mīļums," Engelberts sacīja, berzēdams to augšup un lejup gar kreiso vaigu. "Otrs miera mīļums." Viņš berzēja otru augšup un lejup gar labo vaigu. "Pat labāk nekā iepriekš."

"Divtik labi," teica Džo, atvieglots, ka milzis nebija ap­bēdināts, redzot savu miera mīļumu pārgrieztu uz pusēm.

"Bet atceries, ko tu solīji, Engelbert," viņš atgādināja. "Laiks tev turēt savu norunas pusi."

"Ko tu biji domājis?" jautāja Engelberts, tad pamirk­šķināja (ar vidējo aci), tikai lai parādītu, ka viņš joko. "Nu tad te būs, Džo Barbariskais," viņš sacīja un, atkal pa­sniedzies guļamistabā, uzmanīgi nolika Henriju uz pa­klāja. "Pieskati viņu," piekodināja Engelberts. "Viņš ir viens no miljona!"

"Es zinu," atbildēja Džo, kamēr Henrijs drāzās apkārt pa istabu, leca uz augšu pie viņa, mēli izkāris un asti lunci­nādams. Džo paskatījās uz loga pusi un redzēja, kā En­gelberts atsmaida viņam pretī. "Paliec sveiks, Engelbert," viņš teica. "Un paldies tev."

"Paliec sveiks, Džo," projām iedams, nodārdināja mil­zis. "Paliec sveiks, Henrij," bija dzirdama viņa balss.

 Fenrijs ierējās.

"Volter!" no vannasistabas spalgi kliedza Ingrida. "Tas kunkuļainais lielais milzis zog manus dziedošos aizkarus! Volter!"

 La, la, la… Im, la, la… "aizkari dziedāja aizvien klu­sāk un klusāk, kamēr tos nesa projām, līdz to neskanīgā disharmonija pagaisa pavisam.

"Tā," Džo sacīja Ragainajam Baronam. "Viņš ir projām. Un tagad, kad viņš ir atguvis savu miera mīļumu, nebūs vairs nekādas aitu spiešanas. To es varu apsolīt." Viņš pasmaidīja. "Un tagad par manu atlīdzību."

"Ko?" iesaucās Ragainais Barons.

Henrijs ierūcās. Ragainais Barons piesardzīgi paskatījās uz vinu.

"Ak jā, atlīdzība," viņš teica. "Sauja misiņa diženu, vai tā?"

"Maisiņš sudraba nieķeļu," izlaboja Džo. "Tā mēs no­runājām."

"Es pilnīgi noteikti…"

Henrijs atkal ierūcās ne skaļi, tomēr pietiekami, lai atgādinātu Ragainajam Baronam, ka viņš vēl ir te.

"…norunāju," Ragainais Barons pabeidza. "Lai būtu mai­siņš sudraba nieķeļu." Viņš pameklējās pa sava tērpa kro­kām, izvilka žvadzošu ādas maisiņu un ar ilgu, žēlabainu nopūtu negribīgi to atdeva Džo.

"Paldies," pateicās Džo. "Un tagad, ja tu mani atvainotu, man jāsatiek burvis sakarā ar ceļojumu uz mājām."

Viņš pagriezās, uzsvilpa Henrijam un aizsoļoja uz gu­ļamistabas durvīm. Kad viņš tās bija sasniedzis, Ingrida izgrūda briesmīgu niknuma kliedzienu, kam sekoja vēl skaļāks: "VOLTER!"

Ragainais Barons nobālēja. "Es tevi pavadīšu," viņš sacīja, aizsteigdamies pakaļ Džo.

"VOLTER!"

"Ja vien es nevaru iekārdināt tevi palikt," viņš teica. "Vai tu nevēlētos būt mans personiskais miesassargs?"

"Mmm… Paldies, nē," atbildēja Džo. Viņš pielika soli, lēkdams uzreiz pa diviem pakāpieniem un steigdamies pāri priekšnamam. Henrijs turējās cieši blakus.

"Pagaidi brīdi," noelsās Ragainais Barons. "Es tev iz­teikšu piedāvājumu, no kura tu nevarēsi atteikties…"

"Svei-kīīī!" Džo uzsauca. Viņš aizcirta durvis un aizdrāzās projām.

Viņam nopakaļus skanēja Ingridas balss. "Tu sauc sevi par Ragaino Baronu!" viņa spiedza. "Tu esi nožēlojams! Kāds negods! Es atveru skapīti, Volter. Es izņemu zaļo krāsu, Volter, un drāšu suku…"

Džo pasmaidīja pie sevis. Tā kā Engelberts bija dabūjis atpakaļ savu miera mīļumu un Ragainais Barons saņēmis pelnīto sodu, viss gāja tīri labi. Tagad viņam vienīgi vaja­dzēja pārliecināt Ranclalfu, lai nosūta viņu atpakaļ uz mā­jām, un tad visādā ziņā būtu sasniegts patīkams iznākums.

Bet attiecībā uz to stāstiņu, kas viņam būs jāpabeidz pēc atgriešanās, pēc pavadītā laika Jezgas zemē tā būs vieglākā eseja, kādu viņam jebkad nācies rakstīt.

"Ejam, Henrij," viņš uzsauca. "Paskatīsimies, vai varam nokļūt līdz Apburtajam ezeram pirms rītausmas."

.

Saule jau bija uzlēkusi, kad Džo un Henrijs sasniedza Apburto ezeru. Kad slīpie, spožie gaismas stari izlauzās cauri agrā rīta miglai, resna, mirdzoša zivs iekrita atplestajā, gaidošajā slinkumputna knābī.

"Jauna diena Jezgas zemē," Džo nomurmināja un papu­rināja galvu. "Es jau gandrīz sāku pie tās pierast." Viņš paskatījās uz Henriju. "Gandrīz," viņš atkārtoja, skatīda­mies augšup uz lielo ūdens ezeru, kas lidinājās augstu virs galvas. "Kā gan lai es noklūstu tur augšā?"

Henrijs ierējās un paluncināja asti.

"Gudrs puika," noteica Džo, jo tur, blakus Henrijam, kārts galā atradās mazs putnu būrītis, no kura āķī karājās zvans. Uzraksts vēstīja: "Vajadzības gadījumā zvaniet." Džo pazvanīja.

No būrīša izlidoja slinkumputns, kam pie muguras bija pieķēries mazs elfs, un uzplivinājās uz augšu.

"Kling-kling, "nodūca elfs, nozuzdams pāri ezera malai. "Kling-kling. Kling-kling…"

Džo un Henrijs gaidīja un gaidīja. Tad no augšas atska­nēja skaļa balss. "Paķer virvi!"

Džo pietrausās kājās un palūkojās augšup. "Norbert!" viņš iesaucās.

Milzis atradās augstu virs viņa galvas un bīstami liecās pāri ūdens malai. No viņa lielajām dūrēm šūpojās gara virve ar galā iestiprinātu grozu. Džo pasniedzās un sa­tvēra virvi.

"Kārtībā!" iedrošinoši skanēja Norberta balss. "Tagad abi kāpiet iekšā, un es jūs uzvilkšu augšā." " i

Aiz satraukuma drebēdams, Džo iekāpa grozā, apsēdās, sakrustoja kājas un ievilka Henriju sev klēpī. Viņš aptina pavadu ap elkoni un ar abām rokām cieši satvēra groza malu.

"Gatavs?" uzsauca Nor­berts.

"Jā," Džo sauca pretī. "Gatavāks vairs nevar b… # ŪūāF viņš iekliedzās,

kad virve noraustījās, grozs sagrīļojās un viņš sajuta, ka ceļas augstāk, augstāk, augstāk gaisā. Viņš bija piemirsis, cik īsti augsts ir Apburtais ezers.

"Kādas šausmas!" viņš sauca. "Esi pateicīgs, ka tu netiec celts uz augšu kā pārējie," pretī skanēja Veronikas balss. "Bija vajadzīgi vairāki bari slinkumputnu, lai paceltu Norbertu no zemes, un tev būtu vajadzējis redzēt, kāds bija viņa krekls, kad tie bija beiguši!"

Henrijs iesmilkstējās. Džo apkampa viņu un čukstēja, ka viss būs labi. Ar pēdējo piepūles elsienu Norberts pār­vilka grozu pāri ezera malai un turēja to blakus mazai vir­tuves izlietņu flotilei. Randalfs un Veronika atradās vienā, Norberts bija iespiedies otrā, un trešā bija tukša.

Randalfs paliecās uz priekšu. "Džo!" viņš sacīja.

"Randalf!" Džo atbildēja.

"Cik ļoti es priecājos tevi redzēt!" Randalfs sauca.

"Ne uz pusi tik ļoti, kā es priecājos redzēt tevi," teica Džo.

"Tiešām, es esmu divtik priecīgs," Randalfs uzstāja.

"Lai nu kā," viņus pārtrauca Veronika, "dosimies atpa­kaļ uz mājaslaivu, iekams kāds protams, nevienu ne­saucot vārdā," viņa piebilda, apsūdzoši paskatījusies uz Norbertu, "iekams kāds nav izrāvis vēl kādu aizbāzni."

"Es nemaz negribēju," Norberts protestēja.

"Neņem to vērā, Norbert," sacīja Randalfs. "Tu samēr­cēsi grozu. Džo, tu ar Henriju kāp tajā brīvajā virtuves izlietnē, un Norberts aizairēs mūs visus atpakaļ. Vai ne, Norbert? Re, kur brašs puisis."

Visi ieņēma savas vietas. Norberts sāka neganti airēt.

"Un tad tev jāizstāsta man viss, kas notika," Randalfs sauca pāri putās sakultajam ūdenim. "Līdz pēdējam sīkumam."

"Ko viņš izdarīja?" Randalfs brīnījās.

"Viņš pakutināja Henrijam vēderu," Džo atkārtoja. "Un es uzreiz redzēju, ka Henrijam tas patīk. Es meklēju ap­kārt pēc jums, bet jūs bijāt aizskrējuši."

Randalfs apmulsis noklepojās un stipri piesarka. "Tak­tiska atkāpšanās, manu zēn," viņš teica. "Spēku atvilk­šana . Pārgrupēšanās…" "Skriešana, ko kājas nes," piebilda Veronika.

"Aizveries, Veronika," sacīja Randalfs. "Turpini, Džo."

"Bija tieši tā, kā tu teici," skaidroja Džo un piesita ar pirkstu pie galvas. "Psiholoģija!"

"Redzi nu!" uzvaroši iesaucās Randalfs, "Vai es tev netei­cu? Ar tavu Viltības trejzari un Sarkasma bruņucepuri…"

"Nē, nē," Džo viņu pārtrauca. " Tiem ar to nebija nekāda sakara. Īstenībā tie tikai traucēja, tāpēc es tos noņēmu." Viņš vainīgi pacēla acis. "Diemžēl tie tika mazliet samīcīti, kad Engelberts tiem netīšām uzkāpa virsū."

"Par to tagad neuztraucies," sacīja Randalfs. "Ko īsti tu domāji ar psiholoģiju?"

"Bija skaidrs, ka Engelbertam patīk Henrijs," Džo pa­skaidroja. "Tajā brīdī, kad viņš to pacēla un paberzēja uz augšu un uz leju sev gar vaigu, viņš bija cits milzis. īsts muļķis…"

Randalfs sarauca pieri. "Engelberts bija pazaudējis savu miera mīļumu, ja?" burvis jautāja. "Tādēļ milzis bija tik dusmīgs. Un, kad viņš atrada Henriju, viņš atkal nomieri­nājās."

Džo piekrītoši pamāja.

"Viss iekrīt savā vietā," sacīja Randalfs. "Niknuma uz­plūdi. Saspiestās aitas. Norbert, tev būtu vajadzējis saprast."

"Piedod, kungs," Norberts atvainojās.

"Tomēr Henrijs tagad ir pie tevis," teica Randalfs, do­mīgi pētīdams suni. "Kā tev izdevās panākt, lai milzis tev vinu atdod?"

"Vienkārši," skaidroja Džo. "Es atradu miera mīļumu, ko viņš bija pazaudējis."

"Kur?" ar interesi jautāja Randalfs.

"Ragainā Barona pilī," sacīja Džo un pasmaidīja par Kandalfa acīmredzamo apjukumu. "Es mēģināšu atgādinat," viņš piedāvāja. "Mēs visi bijām redzējuši milža miera

mīļumu," viņš teica, "kad devāmies uz Milžu kalniem. Redzējām to un dzirdējām to…"

"Grābis!" Randalfs iesaucās. "Viņš taču, padusē iespiestu, nesa dziedošo audumu, vai ne? Tagad es atminos, viņš bija ceļā uz Goblinpilsētu, lai to pārvērstu aizkaros Ragainā Barona sievai." Viņš sarauca pieri. "Norbert, tu esi milzis. Es būtu gaidījis no tevis, ka tu pazītu cita milža miera mīļumu."

"Piedod, kungs," vēlreiz atvainojās Norberts. "Šķiet, ka man tā nav bijusi visai veiksmīga diena," viņš skumji piebilda.

"Grablij, Grablij," sacīja Randalfs, caur sakostiem zo­biem ievilkdams elpu un purinādams galvu. "Es nekad viņam neesmu uzticējies. Kas par blēdi! Kas par nelieti! Nozagt milzim miera mīļumu! Viņa dēļ visā Jezgas zemē izcēlās nemiers." Viņš uzsita Džo pa pleciem. "Un tā tas būtu palicis, manu zēn, ja tu nebūtu nācis līdzi."

"Tas… tas nebija nekas liels," teica Džo.

'"Nekas liels?" Randalfs iekliedzās. "Džo Barbariskais, karotājvaroni no tālienes, Jezgas zeme mūžīgi būs tava parādniece."

"Tas ir labi," sacīja Džo, "bet tagad, ja tev ir vienalga, es tiešām, tiešām gribētu tikt mājās. Es savu esmu pada­rījis…"

"Bet Džo," iebilda Randalfs. "Džo Barbariskais. Ir kāds mazs apstāklis…"

"Ak, jā, es gandrīz aizmirsu," teica Džo, no kabatas iz­vilkdams maisiņu ar sudraba nieķeļiem. "Ragainais Barons to man iedeva. Tas ir mans atalgojums." Viņš snie­dza to Randalfam. "Tu to vari ņemt. Tur, uz kurieni es dodos, tas man nebūs vajadzīgs."

"Ak, Džo!" iesaucās Randalfs. "Tava varonība ir nepār­spējama, tava atjautība ir neatkārtojama, un tagad es

redzu, ka tava devība arī ir nesalīdzināma, un tomēr tas nebija tas mazais apstāklis, par kuru es runāju."

"Kas tad tas ir?" jautāja Džo. Viņam sirds sāka strauji sisties. "Es esmu izpildījis savu darījuma pusi. Tagad ir laiks tev pildīt savējo. Tev jānosūta mani mājās."

"Es to nevaru," viņš teica.

"Nevari?" pārvaicāja Džo. "Ko tu ar to gribi teikt, nevaru?

Randalfs nodūra acis. "Es gribu teikt nevaru," viņš atkārtoja.

"Zini, viņam ir taisnība," sacīja Veronika. "Viņš nemaz nezinātu, ar ko sākt, par to es galvoju."

Džo vēderā viss sagriezās. Galva noreiba. "Bet… bet tu dabūji mani šurp," viņš teica.

"Es zinu," sacīja Randalfs. "Es izmantoju savu karotājvaroņa atsaukšanas burvestību," viņš paskaidroja. "Diem­žēl tā ir vienīgā burvestība, kas man ir pa rokai."

"Jāā," nicīgi novilka Veronika, "tas ir tāpēc, ka visas citas burvestības, ieskaitot karotājvaroņa atgriešanas bur­vestību, ir…"

"Ir citur," Randalfs steidzīgi pārtrauca.

"Vai tu to nevari dabūt?" jautāja Džo.

"Baidos, ka nevaru," atbildēja Randalfs.

"Tu gribi teikt, ka es te esmu iestrēdzis!" ar sašutumu iesaucās Džo.

"Pagaidām, jā," Randalfs apstiprināja.

"Nē, nē, man jātiek atpakaļ…" nerimās Džo. "Kāpēc tu to nevari dabūt?" viņš prasīja. "Kāpēc?"

"Tāpēc… tāpēc…" Randalfs minstinājās.

"Nu, izstāsti viņam," teica Veronika. "Tu zini, kur tā ir. (ialu galā ir tikai viena vieta, kur tā varētu būt!"

"Kur?" jautāja Džo.

Randalfs sašķobīja seju. "Ņirgu norā," viņš sacīja.

"Ņirgu norā?" pārjautāja Džo. "Tā atrodas Elfu meža vidū," pa­skaidroja Randalfs.

"Elfu meža vidū?" atkārtoja Džo. Ve­ronika agrāk bija pieminējusi Elfu mežu. "Tur mitinās…" Randalfs spēcīgi nodrebinājās. "Doktors Kampiens."

"Doktors Kampiens…" lēni novilka Džo.

"Ko niekus!" iesaucās Veronika. "Viņš ir vairāk papa­gailis nekā es, un tas kaut ko nozīmē!"

"Doktors Kampiens ir… ir tas, kurš nozaga Rodžera Grumbainā Lielo burvestību grāmatu," Randalfs klāstīja. "Kopš tā laika viņš to lieto. Tu atminies lidojošos trauku skapjus?"

"Un skrejošos galda piederumus?" piebilda Norberts.

Džo pamāja ar galvu. Randalfs atkal nodrebinājās.

"Tas, bez šaubām, bija doktora Kampiena darbs," viņš sacīja. "Ja kaut kas Jezgas zemē saiet grīstē, tad vari derēt uz savu pēdējo nieķeli, ka tam visam kaut kur apakšā tu atradīsi doktoru Kampienu no Ņirgu noras!"

"Tā tas ir!" iesaucās Veronika.

"Viņš ir varas traks!" teica Randalfs. "Viņu nekas neap­turēs, lai pārņemtu savā ziņā Jezgas zemi un kļūtu par tās absolūto valdnieku. Un, ja tas kaut kad notiktu," viņš turpināja, "tad visi Jezgas zemes iemītnieki būtu spiesti dancot pēc viņa ļaunās stabules…"

"Tā tas ir!" vēlreiz iekliedzās Veronika.

"Kas ir?" aizkaitināts noprasīja Randalfs.

"Ne jau Grablijs nozaga milža miera mīļumu," sacīja Veronika. "Viņš teica taisnību, ka esot to ieguvis caur pazīšanos. Jautājums, kurš ir tas paziņa?"

Randalfs papurināja galvu. "Tu taču negribi teikt…" viņš sacīja.

Veronika neiecietīgi noklakšķināja. "Tikai padomā par to. Kam no tā būtu labums, ja Engelberts niknumā iznīci­nātu Ragainā Barona pili?" viņa vaicāja. "Kas būtu apsvei­cis mazu ķildu starp gobliniem un milžiem? Un no ku­rienes Grablijs nāca ar dziedošā auduma vīstokli? No Elfu meža! Un kas dzīvo Elfu mežā?"

"Doktors Kampiens," klusinātā unisonā teica Randalfs, Norberts un Veronika. "Nozagt milzim miera mīļumu! Kas vēl viņam ienāks prātā?" Viņi visi papurināja galvu.

Džo bija tas, kurš pārtrauca sekojošo ilgo klusumu. "Tas ir ērti," viņš sacīja.

Randalfs zobgalīgi paskatījās uz Džo. "Ērti?" viņš jautāja.

"Par to tu varēsi pārliecināties, kad mēs viņu apciemosim, lai palūgtu atdot Lielo burvestību grāmatu," viņš paskaidroja.

Randalfs satraukti iesmējās. "Džo, manu mīļo puisīt, ne­viens neiet ciemos uz Ņirgu noru. Tu nevari tā vienkārši palūgt doktoru Kampienu, lai viņš atdod burvestību grā­matu. Tieši to pašu bija domājuši Rodžers Grumbainais un citi burvji. "Mēs to jauki pārrunāsim pie tējas tases, Randalf," viņi teica, un paskat, kas ar viņiem notika!"

"Kas tad?" jautāja Džo.

"Nu, īstenībā es nezinu," atzinās Randalfs. "Bet vini neatgriezās!"

Džo paraustīja plecus. "Ja apciemot doktoru Kampienu no Ņirgu noras ir mana vienīgā iespēja atgriezties mājās, tad es esmu ar mieru riskēt. Turklāt," viņš piebilda, iekams Randalfs vai Veronika paguva ierunāties, "jūs esat piemirsuši kaut ko ļoti svarīgu."

"Un kas tas būtu?" jautāja Randalfs.

Džo pasmaidīja. "Es esmu DŽO BARBARISKAIS!" viņš pilnā balsī paziņoja.

"Es… es to zinu," nenoteikti iebilda Randalfs. "Bet…"

"Tici man," sacīja Džo. "Es esmu karotājvaronis."

Dzestrs vējš pūta caur Elfu meža kokiem. Lapas čabēja, zari čīkstēja. Meža pašā vidū plankumainā gaisma, kas apspīdēja Ņirgu noru, strauji gaisa.

"Mums neizdevās, saimniek," atskanēja doktora Kam­piena palīga balss ar deguna pieskaņu.

"Jā," nāca pīkstoša atbilde, kurai sekoja augstas ņirgas. "Mums neizdevās."

"Un mēs tik labi izplānojām gājienu ar dziedošajiem aizkariem! Viltotais sludinājums katalogā. Engelberta Milzīgā miera mīļuma zādzība, ak, šie milži var būt tik stulbi! Kaulēšanās ar to pretīgo mazo goblinu Grabliju… Viss gāja tik labi."

"Jā," doktors Kampiens nepatīkami ieņirdzās, "ap šo laiku Jezgas zemē valdītu haoss! Un es būtu tās valdnieks. Nebiju domājis, ka mans vecais draugs Randalfs Māceklis spētu to burvestību pielietot vēlreiz." Ļaunās ņirgas pie­ņēmās spēkā. "Lai nolādēts tas karotājvaronis!"

"Gluži manas domas," viņa palīgs piekrita.

"Bet mūsu darbs turpināsies. Es izstrādāšu vēl labāku plānu. Tādu, kas nevar neizdoties! Es iznīcināšu karotājvaroni reizi par visām reizēm!" viņš kliedza, katru vārdu pavadīdams ar derdzīgām ņirgām. "Es pieveikšu Ragaino Baronu!"

Visā klajumā meža radības iztraucēja aizvien skaļākas balss skaņas. Kad tās sasniedza šausminošu kāpumu, ķekatpeles streipuļoja, koku truši krita no kokiem, bet iesnaudušies sikspārņputni, jau paguruši un cietuši pēc trauku skapju uz­brukuma, pameta savas laktas un aizlidoja debesīs.

"Tas izklausās pilnīgi lieliski," sacīja viņa palīgs. "Kā tagad būtu ar jauku tējas tasi un rituļmaizīti? Vienu es esmu īpaši garnējis ar taviem sejas vaibstiem…"

"Ko es bez tevis iesāktu, Kventin," teica doktors Kam­piens. "Tagad man jāķeras pie sava plāna." Viņš nobrau­cīja zodu. "Man jāaptver visas iespējas. Jāparedz visas var­būtības." Viņš pacēla acis. "Es domāju par pūķiem. Es domāju par runkuļu marmelādi. Es domāju par mazām, džinkstošām tējkarotēm…" Viņš ieņirdzās un līksmi sa­berzēja rokas. "Tas būs nevainojami, Kventin."

"Oo, tu esi tik ļauns, saimniek," Kventins nomurrāja. Ņirgas kļuva draudošas. "Tu vēl neko neesi redzējis, tici man, Kventin," viņš sacīja. Viņa balss (un ņirgas) kļuva skaļāka. "Un Randalfs vai kāds cits neko nevar darīt, lai mani apturētu! ES, DOKTORS KAMPIENS NO ŅIRGU NORAS, KĻŪŠU PAR JEZGAS ZEMES KUNGU UN PAVĒL­NIEKU!!!" viņš auroja un atmeta galvu neprātīgā triumfā. a Hī-hī-hī-bī-hī-bī-hī-bī…!"

.

.

Jezgas zemē bija iestājusies nakts un gaiss bija rāms. Tās trīs mēneši viens violets, viens dzeltens un viens zaļš bija izmētāti augstu tumšajās, skaidrajās debesīs. Tie spoži mirdzēja kā trīs starmeši, metot daudzkrāsainas gaismas un ēnas uz celtnēm, kokiem un Apburto ezeru, kas lidi­nājās gaisā virs ūdenskrituma. Mēneši apspīdēja lielu baru spožu galda un virtuves piederumu, kas stāvēja plašā pus­lokā pie lielas kalnu alas ieejas.

Kreisajā pusē bija nažu nodalījums. Vairākas glītas nažu rindas: daži gludi, daži roboti, daži taisni, daži liekti izkārtoti pēc lieluma no pieticīgiem sviesta nažiem priekš­plānā, tālāk gaļas nažiem, maizes nažiem un virtuves nažiem līdz prāviem gaļas dalāmiem cirvjiem pakaļējās rindās.

Labajā pusē bija karotes, arī sastājušās glītās rindās: vispirms olu karotītes, tad tējkarotītes, tad deserta karotes un zupas karotes un beidzot visai kauslīga garu smeļamo kausu kolekcija, kuri visi centās ieņemt izdevīgāku vietu.

Starp šim sekcijām atradās pārējie. Visi no dakšām, pu­totājiem, iesmiem un lāpstiņām līdz dzirnaviņām un rīvēm, olu griezējiem, riekstu standziņām un ķiploku spiedēm.

Šķita, ka visi gaidīja. Bet ko gaidīja? Likās, ka neviens to nezina. Baumoja, ka maza tējkarotīte esot pazudusi un ka viņiem nevajadzētu sākt, iekams tā neatradīsies. Tomēr gaidīšana lika sevi manīt. Noskaņojums bija saspīlēts. Dakšas dīdījās, karotes stumdījās un grūstījās savā starpā, bet gaļas naži, ar kuriem labāk nekad neielaisties, sāka izrādīties, spiezdamies virsū smeļamajiem kausiem un mēģinādami uzsākt kautiņu ar visiem, izņemot gaļas dalāmos cirvjus.

Vidējās sekcijas priekšpusē -, stīvi turēdamies savrup, nepacietīgi trinkšķēja olu griezējs.

Kad gan tas viss sāksies?

Tieši tad priekšpusē bija kāda sakustēšanās. Cukura stan­dziņas uzpūtīgi aizsoļoja pa putekļaino zemi un uzkāpa uz neliela laukakmens. Krāsainie mēneši atmirdzēja uz to no­spodrinātajiem vijumiem un pinumiem. Standziņas pacēla vienu no savām spailēm un asi uzsita pa akmeni.

Neskaitot olu griezēju, kas uzreiz bija nogaidoši apklu­sis, neviens no galda un virtuves piederumiem nebija pamanījis jaunpienācēju priekšpusē. Standziņas atkal uz­sita, šoreiz uzstājīgāk.

Pāris karošu tuvāk priekšpusei piebikstīja viena otrai un apsauca pārējās. Grupa siera nažu pārtrauca sarunu, pie­šķieba liektos asmeņus un pagriezās uz priekšu.

Cits pakaļ citam visi galda piederumi aprima, līdz bija tik kluss, ka varētu dzirdēt nokrītam zobu bakstāmo.

Centrālās sekcijas priekšpusē atskanēja apslāpēts blīk­šķis, kur sudraba zobu bakstāmais bija nokritis zemē, tam sekoja murmināta atvainošanās, kad tas atkal piecēlās.

Cukura standziņas uzsita pa akmeni trešo reizi un pa­cēla vienu spaili augstu gaisā. Tad, būdamas apmierinā­tas, ka visi pievērsuši uzmanību, plaši pavicināja spaili.

Visi kā viens, galda piederumi sāka spēlēt, un gaiss pil­dījās ar savādu un uzmācīgu sitamo mūziku. Šķindot un žvadzot, klaudzot un rībot galda piederumi sekoja diriģē­jošo cukura standziņu pavēlēm, tagad spēlēt klusi, me­lodiski; tagad pieņemties spēkā, pamazām, pamazām, līdz krāšņam, skanīgam kāpumam.

Tieši tad, kad mūzika taisījās sasniegt skaļāko punktu, tai pēkšņi pievienojās cita skaņa. Tā bija dziļa un čerk­stoša. No tās drebēja zeme. Tā nāca no alas ieejas.

Cukura standziņas atzinīgi pamāja un mudināja galda piederumus spēlēt vēl skaļāk. Galda piederumi paklausīja.

Nākamajā mirklī no alas ieejas piķa tumsas parādījās dūmu grīste, mirdzot mēnešu krāsainajā gaismā. Tā vijās un tinās, un aizpeldēja projām. Tās vietā nāca cita, kamēr dziļā, rībošā skaņa pieņēmās spēkā.

Kaut kas kustējās.

Debesis kļuva gaišākas, mēneši norietēja, un saule uz­lēca, sākoties jaunai dienai Jezgas zemē. Ragainā Barona pilī skanēja smagi soļi un dusmīga murmināšana. Ragainais Barons pats noskrēja lejā pa pils kāpnēm un izgāja dārzā.

"Kur tās ir?" viņš kurnēja. "Kur tās varētu būt? E$ Ūūūf! Kas tas tāds?"

"Tas esmu es, kungs," atskanēja sīka balss. "Bensons."

Ragainais Barons paskatījās lejup uz zemi sev pie kājām, kur mazs goblins ar lielu degunu viens no pils dārz­niekiem gulēja putekļos. "Skaties, kur tu ej, Benson."

"Labi, kungs. Piedod, kungs," viņš teica, pieceldamies kājās un tīrīdams sevi. "Es tikai veicu pēdējos darbus dārzā," viņš paskaidroja un plašā lokā norādīja ar roku.

Ragainais Barons paskatījās apkārt. Tā kā steķu galdi stāvēja tukši, teltis un letes gulēja zemē, gaidot, lai tās uz­stāda, un maza goblinu armija ar pilnām rokām tekalēja šurp un turp, gobliniem nepārtraukti uzskrienot cits citam virsū, kopskats radīja iespaidu par pilnīgu haosu. Pēc tā, kā tas izskatījās, viņi tikko bija sākuši gatavot dārza svētkus.

"Par to nekas," viņš sacīja, satverdams Bensonu aiz pie­durknes. "Vai tu tās neesi redzējis?"

"Kuras tad?" jautāja Bensons.

"Nevis kuras, tu plānprātiņ," auroja Ragainais Barons.

"Bet ko! Baroneses cukura standzinas! Vai tu tās neesi redzējis?"

Dārznieks lēni papurināja galvu. "Diemžēl neesmu, kungs," viņš teica. Ragainais Barons aizkaitināts nopūtās. "Tās droši vien ir pazudušas kā visi citi," Bensons turpi­nāja.

"Citi?" Ragainais Barons ierēcas. "Ka lai to saprot, citi?"

"Visi citi galda piederumi. Pavārs nekur nevienu nevar atrast. Tie ir pazuduši. Visi. Visā pilī nav palicis pat ne sudraba zobu bakstāmais."

Ragainais Barons nobālēja. "Vai tu man saki?… Vai tu gribi teikt?…" Viņš norija siekalas. "Vai vismaz ir kāds sviesta nazis? Pasaki man, ka ir daži sviesta naži."

"Nē, nav."

"Tējkarotes?"

"Nevienas pašas."

"Un kā ir ar?…"

"Visi ir projām, kungs. No gaļas dalāmajiem cirvjiem līdz smeļamajiem kausiem karstajam punšam. Tie visi pa­zuduši bez pēdām."

"Bet tā ir varmācība!" Ragainais Barons dārdināja. Viņš kļuva bāls. "Ko sacīs Ingrida? Viņa jau ir neprātā cukura standziņu dēļ. "Es nekādi nevaru sarīkot dārza svētkus bez cukura standziņām!" tādi bija viņas vārdi. Ko gan viņa teiks, atklājot, ka arī pārējie galda piederumi ir pazu­duši?"

Tieši tobrīd viņiem aiz muguras atskanēja skaļš blākš. Bensons un Ragainais Barons pagriezušies ieraudzīja divus goblinus guļam zemē. "Piedod," vainīgi teica viens, berzēdams galvu.

"Tikai mana vaina," teica otrs. "Es neskatījos, kur eju."

Abiem apkārt mētājās zīmuļi, kociņi un spēļu kārtis. Ra­gainais Barons pieliecās un pacēla zīmuli.

"Kas tas tāds?" viņš jautāja.

"Tas ir zīmulis, kungs," atbildēja goblins.

"To es redzu!" Ragainais Barons atcirta. "Bet ko tas te dara? Ko tie visi te dara?"

"Tā ir pavāra ideja," sacīja pirmais goblins.

"Viņš izmanto zobenu, lai sagrieztu maizi, un lineālu, lai uzziestu sviestu," otrais gob­lins iespraucās pa vidu.

"Zīmuļi ir domāti tējas mai­sīšanai," pirmais goblins pa­skaidroja.

Ragainais Barons ne­spēkā novaidējās.

Bensons pacēla noasi­nātu zariņu. Viņš to snie­dza, lai Ragainais Barons varētu apskatīt. "Tas ir ma­nis paša izgudrojums," viņš lepni teica.

Neizskatījās, ka tas būtu atstājis iespaidu uz Ragaino Baronu. "Noasināts zariņš?"

"Nevis tikai noasināts zariņš," sacīja Bensons. "Tas ir cukurgraudiņu uzdūrējs. Cukura standziņas pieder pagātnei. Tās ir vēsture. Toties ar šādu cukurgraudiņu uzdūrēju var…"

Pēkšņi Ragainais Barons saliecās uz priekšu un satvēra galvu rokās. "Tā ir katastrofa!" viņš vaimanāja. "īsta ne­laime! Ingrida sāks trakot. Viņa ar mani vairs nekad ne­runās!" Viņš domīgi sarauca uzacis. "Tomēr nav ļaunuma bez labuma."

Ragainais Barons pamanīja sev pie kājām spēļu kārti. Bensons un divi virtuves goblini noskatījās, kā viņš to paceļ un pagriež otrādi. Viņš dziļi ievilka elpu.

"Tā, kas tā tāda ir un kam tiks lietota?" viņš jautāja.

"Tā ir spēļu kārts," sacīja pirmais goblins.

"Tā ir domāta…" otrais goblins stomījās. "Domāta…" Piepeši viņa seja atplauka. "Kāršu spēlēšanai."

Ragainā Barona seja no piesārtušas kļuva sarkana, tad violeta. Baidīdamies, ka viņa darba devējs varētu uz­sprāgt, Bensons iejaucās starpā. "Tās paredzēts aiznest uz to tur spēļu telti," viņš sacīja, rādīdams uz apaļu, zaļu telti, kas bija iespiesta starp steķu galdu un kiosku Pārbaudi savu spēku. "Mūsu jaunākajiem viesiem," viņš paskaid­roja, "es esmu sarīkojis visādus aizraujošus laika kavēkļus. Piespraud asti sārtajai smirdcūkai, Notver sprāgstošo gāzes vardi, Muzikālie tārpi, Padod tālāk pankūku…"

"Jā, jā," Ragainais Barons viņu pārtrauca. "Dodieties tā­lāk." Viņš pagriezās, lai ietu. "Man jāiet un jāpasaka In­gridai," viņš noteica. "Tomēr viņai tas nepatiks. Viņai tas nemaz nepatiks… OŪŪUFf Tikai ne atkal!" viņš iesaucās, kad otrs steidzīgs gājējs uzskrēja viņam virsū. "Vai tad neviens šeit neskatās, kur iet?"

"Ļoti lūdzu man piedot," nošļupstēja klusa, mazliet ap­slāpēta balss. Pagriezies Ragainais Barons ieraudzīja garu, salīkušu indivīdu, kas bija tērpies apmetnī ar kapuci. "Es tevi tur neredzēju, Baronība. Uzmanīgi ar to kociņu, ar to kādam var izdurt aci…" Viņa balss pieklusa. Viņš pārvie­toja smago saini no labās paduses kreisajā. "Tātad, kur tu to vēlies?"

"Ko, lūdzu?" izgrūda Ragainais Barons.

"Šo te," sacīja svešinieks, rādīdams saini. Tajā bija mieti un āķi, un audekla rullis uzbāzīgi sārtā un ceriņu krāsā.

"Kas tas ir?" noprasīja Barons. "Saki man, ka tie ir galda piederumi. Es tevi lūdzu!"

"Tu nu gan esi," atskanēja balss no kapuces apakšas. "Tas ir Rožlapiņu jaukuma paviljons, protams."

"Protams," stingri sacīja Ragainais Barons. "Cik muļķīgi no manas puses. Man ir vajadzīgas cukura standziņas, nemaz nerunājot par nažiem, dakšām un karotēm, un tu man atnes Rožlapiņu jaukuma paviljonu."

"Pareizi, kungs," balss apstiprināja. "Nevienus dārza svētkus nevajadzētu rīkot bez tāda. Tici man. Baronesei tas patiks."

"Es tiešām ceru," sacīja Ragainais Barons. "Uzstādi to tur," viņš teica, rādīdams uz kādu tukšu stūri.

"VOLTER!"

Viņa vārdam atbalsojoties dārzā, Ragainais Barons no­bālēja. Viņš paskatījās augšup uz Baroneses guļamistabas logu. "Es nāku, manu dūjiņ," viņš atsaucās. "Man te ir kaut kas tāds, kas tevi padarīs ļoti, ļoti laimīgu." Viņš cieši

satvēra noasināto zariņu.

>

"Lai nu tā būtu!" noskanēja Ingridas balss, zema un draudu pilna. "Atceries, kas notika iepriekšējo reizi, kad tev neizdevās padarīt mani loti, ļoti laimīgu, Volter."

Ragainais Barons maigi paberzēja ausis un, to atce­rējies, saviebās. "Kā lai es aizmirstu?" viņš nomurmināja. "Kā lai es to jebkad aizmirstu?"

Gaiss ap Troļļu tiltu bija mierīgs, kluss un smirdīgs. Troļļu kārei uz runkuļiem bija kāda nejauka blakus parā­dība, kas viņus mocīja miegā. Burkšķoša skaņa, it kā tiktu uzskaņots pūtēju orķestris, cēlās no guļošās pilsētas.

Kad smaka sasniedza sikspārņputnus, kas netālu sēdēja uz laktas, tiem sāka asarot acis. Gaisam lēni ceļoties aug­šup, kāds nelaimīgs koku trusis saņēma pamatīgu devu šīs plūsmas un nokrita no sava augstā zara nāvīgā nesamaņā.

Uzmeties uz ķebļa lielās grabažu kaudzes vidū, at­spiedis elkoņus uz ceļiem un galvu rokās, sēdēja Troļļu lilia galveno vārtu nodokļu savācējs. Drukns radījums ar kušķainiem matiem, kam no mutes rēgojās zobi, tāpat

kā visi Troļļu tilta iemīt­nieki bija aizgulējies. Viņa ķivere bija sašķiebusies un klēpi atradās pusēsts runkulis. Viņš lēni un vienmērīgi krāca. Viņa vēders kurkstēja un bikses burkšķēja. " Pflīīīnp!"

Viņa salāpīto, plato bikšu pakaļpusē bija ma­nāma kustība. Kaut kas bija viņa bikšu pakaļējā kabatā un tas mēģināja tikt laukā.

Trollis uz mirkli aizturēja elpu un, vēl būdams cieši aizmidzis, pasniedzās un pakasīja sev pēcpusi. To darot, kustība viņa kabatā kļuva aizvien drudžaināka. Nākamajā brīdī kaut kas spožs un sudrabots parādījās no kabatas. Tā bija karotes galviņa.

"Pfiīūītīīp/" atskanēja no troļļa, un pāri lidojošs sikspārņputns nokrita no debesīm.

Karote grozījās, dīdījās un knosījās, līdz tika laukā no kabatas un ar klusu šķindoņu nokrita zemē.

Tā nopūtās, piecēlās un atkal nopūtās. Agrā rīta saule atmirdzēja uz mazās karotītes, kas piesardzīgi tipināja cauri grabažām. Tā pagāja garām sarūsējušai lejkannai un ieplī­sušam šķīvim, pāri uzgriežņu un skrūvju kaudzēm un tālāk laukā uz platā, putekļainā ceļa.

Kaut kas to sauca. Kaut kas tāds, ko nevarēja neņemt vērā.

Džo Džefersonu no miega rupji pamodināja skaļš krab. Viņš pagriezās, bet acis turēja cieši aizvērtas. Viņš sa­springti klausījās.

Varēja dzirdēt tik daudz dažādu skaņu. Pulksteņa tik­šķēšanu. Trauku šķindoņu. Kādu blakus istabā neskanīgi dungojam…

Džo sirds sāka sisties straujāk. Vai tas varēja būt viņa guļamistabas pulkstenis, kas tikšķ? Vai tā bija māmiņa, kas gatavoja brokastis, un viņš to varēja dzirdēt? Vai tas bija tētis, kas dungoja dušā?

Vai viņš uzdrīkstēsies atvērt acis, lai par to pārliecinā­tos?

Lēnām viņš mazliet pavēra kreiso aci. Istabā bija tumšs, tās iekārta neskaidri saskatāma. Tik tālu viss bija labi. Vai viņš atkal bija atgriezies pats savā guļamistabā pēc tā, kas droši vien bijis pats dīvainākais sapnis viņa mūžā?

Viņa acis atsprāga vaļā.

Nē, viņš nebija atgriezies! Viņš atradās guļamtīklā mājaslaivā, kas peldēja lidojošā ezerā. Tas, kas bija palicis pa i i no viņa tā saucamā karotājvaroņa ietērpa, katla vāks, stulmzābaks un maisaudekla apmetnis ar mākslīgās

kažokādas apšuvumu mētājās viņam apkārt, gaidot, kad viņš saģērbsies.

"Nolādēts un sasodīts!" viņš iesaucās, pietrūkdamies sēdus. "Es vēl aizvien esmu te, Jezgas zemē."

"Un es tev arī novēlu labu rītu," sapīkusi teica Veronika.

Džo pagriezās pret papagaiļiem, kas bija uzmetusies uz mezglainajām virvēm guļamtīkla kājgalī. Džo pamanīja, ka viņas spalvas izskatījās mitras un izspūrušas.

"Es… es atvainojos," viņš sacīja. "Es tikai domāju… ce­rēju…" Acis viņam aizmiglojās. "Sapņoju…"

"Ak, sapņi," saprotoši teica Veronika. "Es sapņoju par jauku, mazu būrīti. Neko smalku. Mazu spogulīti, putnu barību, varbūt mazu zvaniņu, ko patrinkšķināt, ja man būtu garlaicīgi. Bet man jāsamierinās ar šo te mājaslaivu un

Randalfu, tā saukto Gudro. Drīzāk jau Randalfs Skopais. Mazs spogulītis. Saproti, tas taču nav daudz prasīts, vai ne?"

Tobrīd atvērās durvis un ienāca neliela auguma tukls indi­vīds ar bieziem, baltiem matiem un smailu burvja cepuri. Tas bija Randalfs Gudrais. Džo suns Henrijs bija viņam blakus tik slapjš, ka pilēja. Līdzko viņš ieraudzīja Džo, tā metās pāri istabai, ielēca guļamtīklā un sāka laizīt Džo seju.

"Labrīt, Džo," sveicināja Randalfs. "Es nupat biju aiz­vedis Henriju uz agru rīta peldi." Viņš paplikšķināja sev pa apaļo vēderu. "Nekas tā nenoskaņo dienas darbiem, kā agra rīta pelde."

"Nākamreiz pamodini mani, iekams tu meties ūdenī," sapīkusi sacīja Veronika, purinādama ūdeni no spalvām.

"Ā, te tu esi, Veronika," mundri teica Randalfs. "Es aiz­mirsu, ka tu man esi uz galvas. Piedod."

"Tas nenotiktu, ja man būtu jauks būrītis kā normālam papagailim," aizrādīja Veronika. "Un mazs spogulītis, var­būt zvaniņš, ja man būtu garlaicīgi…"

"Tu taču atkal nesāc par to pašu, ko?" iebilda Randalfs. "Es jau iepriekš esmu tev teicis būrīši ir domāti kanārij­putniņiem. Tu esi mana tuva draudzene. Tava vieta ir te, kur es varu tevi pieskatīt." Viņš paplikšķināja sev pa gal­vas virsu. Veronika aizplivinājās un atkal nolaidās uz tās.

"Sapņi," viņa nopūzdamās teica.

KKAH!

Tas bija tas pats troksnis, kas pirmīt bija pamodinājis Džo, tikai skaļāks. Tam nekavējoties sekoja blīkšķis, dur­vīm atsitoties pret sienu istabas tālākajā galā. Masīvs, punains milzis iebrāzās iekšā, lielajā dūrē satvēris smagu cepamo pannu.

"Norbert!" Randalfs uzsauca. "Kā tev liekas, ko tu dari?"

"Tas elfs, kungs!" Norberts auroja. "Viņš ir bijis pie rituļni; ii zīlēm."

Pagriezies Džo pa­manīja kaut ko mazu un apaļīgu traucamies pa grīdu. Nākamajā mirklī cepamā panna noblākšķēja viņam aiz muguras, par mata tiesu neskarot elfu. Mājaslaiva sašūpojās.

"Nenāc ne tuvumā manai virtuvei!" Nor­berts kliedza. Elfs slīdēdams apstājās un drāzās atpakaļ, Nor­bertam starp kājām. Norberts noskatījās viņam pakaļ, liekdams galvu aizvien zemāk un zemāk, līdz nogāzās garšļaukus. Mājaslaiva spēcīgi sasvērās.

"Esi uzmanīgs, Norbert!" sauca Randalfs. "Tu taču ne­gribi apgāzt laivu."

"Atkal," dzēlīgi piebilda Veronika.

"Piedod, kungs," sacīja Norberts, pieceldamies kājās.

Elfs aiztraucās virzienā uz pulksteni, kas karājās pie sienas. "Pusstunda pāri rītam!" tas priecīgi nokliedzās, uzrāpdamies augšā pa svārstu un pazuzdams pa mazajām durtiņām virs pulksteņa ciparnīcas.

"Laiks brokastīm," teica Randalfs.

"Kurkuļu biezenis! Mans mīļākais ēdiens," sacīja Nor­berts, pētīdams Randalfa pilošās cepures saturu. "Tas ir tik garšīgs, kad sacepts pankūkās."

"Vē," Džo nodrebinājās.

"Ar iemantotu garšu," pamādams teica Randalfs. "LIn ķekatpeles arī ir visai garšīgas…"

"Kurkuļi, ķekatpeles," Džo aiz pretīguma purināja galvu. "Kad mana māmiņa cep pankūkas, viņa piegriež klāt ananasus vai banānus…" Seja viņam izstiepās. Apakšlūpa nodrebēja.

"Džo," norūpējies teica Randalfs. "Ja šīs pankūkas tev tik daudz nozīmē, tad varbūt… šovakar…"

"Tās nav pankūkas!" Džo iekliedzās. "Tā ir mana mā­miņa. Un mans tētis. Un dvīņi, un pat Ella. Man viņu visu pietrūkst." Viņš dziļi ievilka elpu. "Es gribu tikt mājās."

Randalfs ar roku uzsita Džo pa plecu. "Tici man, manu zēn, neko citu es nevēlos vairāk, kā aizsūtīt tevi mājās. Es esmu lauzījis galvu, meklējot risinājumu, bet…" Viņš pa­raustīja plecus. "Nezaudē cerību, Džo. Vēlāk es tam veltīšu visu uzmanību. Kaut kas gadīsies. To es droši zinu."

Džo nokāra galvu. Viņam nebija ne jausmas, cik ilgi viņš bijis Jezgas zemē. Tā kā dienu un nakšu garums nekad nelikās viens un tas pats no dienas uz dienu, to nebija iespējams noteikt. Vienīgais, ko viņš zināja, Ran­dalfs to pašu bija teicis vai desmit reižu, kaut kas ga­dīsies. Bet vai gadīsies? Kāpēc lai šī reize būtu atšķirīga no visām citām? Viņš jau taisījās to pateikt, kad sadzirdēja klusu klaudzienu pie durvīm.

Randalfs apsēdās pie mazā galdiņa. "Nes šurp pan­kūkas, Norbert, veco zēn," viņš sacīja. "Es esmu tik izsal­cis, ka varētu apēst sārto smirdcūku!"

"Vai tas nebija pie durvīm?" iejautājās Džo.

Norberts sarauca pieri un pakasīja galvu. "Vēl joprojām ir," viņš teica. "Vai tad ne?"

"Es neko nedzirdēju," paziņoja Randalfs.

"Es arī ne," pievienojās Veronika.

Atskanēja vēl viens klaudziens, pat vārgāks nekā iepriekš; tam sekoja mazas, pīkstošas šķavas.

"Apčīīf"

Tev taisnība," apstiprināja Randalfs. "Lieliska dzirde, manu zēn, varētu teikt, karotājvaroņa dzirde. Atver durvis, Norbert, mīļais," sacīja Randalfs.

Norberts vilcinājās. "Tu domā, tas ir pie durvīm?" viņš jautāja. "Kādu brīdi es nebiju drošs…"

"Protams, tas ir pie durvīm," apgalvoja Randalfs.

Trešajām klaudzienam sekoja otras šķavas un ilgs, pa­guris vaids.

"Ver vaļā, Norbert!" sauca Randalfs. "Tūlīt pat."

Norberts aizsoļoja pāri istabai un atvēra durvis. Un tur, saredzams pret zemajiem saules stariem, atradās mazs, kaulains, no galvas līdz kājām slapjš radījums, kas stāvēja paša veidotā peļķē. Uz smailās cepures, kas viņam bija galvā, varēja saskatīt burtus E.P.

Viņš izņēma slapju aploksni no izmirkušās pasta somas un sniedza to Norbertam.

"Sva… apči-ī. Svarī… apči-ī. Svarīga… apčiī! apči-ī! apči-ī!" Viņš izvilka no kabatas mutautu, izgrieza to, cik sausu vien varēja, un nošņauca tajā degunu. "No visām stulbajām vietām, kur dzīvot," viņš žēlojās, "jums vajadzēja izvēlēties lidojoša ezera vidu. Vai jums ir kāds priekšstats, cik ilgs laiks man pagāja, lai uzpeldētu augšā pa to ūdens­kritumu? Saprotiet, es parasti nežēlojos…"

"Priecājos to dzirdēt," asi ierunājās Randalfs. "Dod nu šurp aploksni."

"Ne jau tev," sacīja elfs.

"Un kāpēc ne man, ko?" aizvainots jautāja Randalfs.

"Tāpēc ka tu neesi tā persona, kas minēta uz šīs aplok­snes," pasta elfs paskaidroja. "Elfu pasta direktori neat­balsta vēstuļu, kartīšu, paku un saiņu izsniegšanu nepa­reizajām personām."

"Bet, ja tu esi atnācis pareizā adresē, tad tai jābūt do­mātai man," apgalvoja Randalfs. "Ja vien tā nav Nor­bertam. Vai Veronikai."

Pasta elfs skatījās no cita uz citu un tad papurināja galvu. Kādu muļķīgu mirkli Džo iedomājās, vai tā nevarē­tu būt viņam.

"Kam tad tā ir?" Randalfs prasīja.

Elfs palūkojās lejup. "Varenajam burvim…"

"Nu, tas noteikti izslēdz tevi, Randalf," Veronika nomur­mināja.

"Aizveries, Veronika," sacīja Randalfs.

"Varenajam burvim Rodžeram Grumbainajam," elfs nolasīja. "Un tu," viņš apsūdzoši rādīja uz Randalfu, "neesi grumbains. Varbūt Rodžers Resnais, bet ne Rodžers Grumbainais. Turklāt," viņš piebilda, "tas kanārijputniņš tevi nosauca par Randalfu."

"Kanārijputniņš'!" Veronika iekliedzās. "Kā tu uzdrīk­sties!"

Randalfs izslējās visā augumā. "Es esmu Randalfs Gud­rais," viņš paziņoja, "Varenajā Burvja Rodžera Grumbainā personiskais palīgs; viņš, būdams pro­jām… atvaļinājumā, atstājis mani savā vietā." Viņš izrāva aploksni elfam no rokas. "Esmu piln­varots saņemt visu vina > )

korespondenci."

Elfs mēģināja satvert vēs­tuli, bet Randalfs bija veik­lāks un noslēpa to aiz mu­guras. Izskatījās, ka elfs ir tuvu asarām.

"Man būs nepatik­šanas," viņš sacīja.

"Vini man atņems

smailo cepuri un no­zīmīti."

neteikšu, ja tu neteiksi," Randalfs mierināja viņu. "Tas būs mūsu mazais noslēpums."

"Bet kā ar to kanārijputniņu?" ar aizdomām jautāja elfs. "Vai tam var uzticēties?"

"Tu nupat esi piegādājis savu pēdējo vēstuli, pastniek," Veronika nomurmināja.

"Viņas knābis būs aizslēgts," apsolīja Randalfs. "Tici man, es esmu burvis. Un tagad ej projām." Viņš pagriezās pret milzi. "Norbert, parādi elfam durvis."

Norberts norādīja uz durvīm. "Tās ir durvis," viņš teica.

Kad pasta elfs bija projām, Randalfs nopētīja aploksni. "Elegants, cēls rokraksts," viņš atzina. Tad pacēla aplok­sni pie deguna un dziļi ievilka gaisu. "Un, ja vien es loti nekļūdos, vissmalkākā rožu ziedlapiņu smarža… Nez, no kā tāda varētu būt? Iespējams, no kādas burves? Vai princeses?"

"Kāpēc tu netaisi to vaļā un neapskaties?" jautāja Ve­ronika.

"Tāpēc, mana nepacietīgā spārnotā draudzene, ka puse no prieka, saņemot aploksni, ir minējumā, kas tajā varētu būt iekšā," sacīja Randalfs. "Šobrīd tajā varētu būt jebkas." Viņš iegrūda pirkstu aploksnes locījumā un atplēsa tās augšmalu. "Mīlestības vēstule, čeks, paziņojums par kādu lielu panākumu…"

"Vai pēdējais pieprasījums samaksāt," Veronika piezī­mēja.

"Mēs redzēsim," teica Randalfs. Viņa roka ieslīdēja ap­loksnē. Rādītājpirksts un īkšķis satvēra prāvu, sārti baltu kartīti. "Ak, gaidu pilnais satraukums!"

Viņš izvilka kartīti un ātri to nopētīja. Uzacis viņam parāvās uz augšu.

"Nu?" apjautājās Veronika. "Laba ziņa vai slikta ziņa?"

"Tas ir ielūgums," paziņoja Randalfs.

"Tad jau laba ziņa," sacīja Veronika.

"No Ragainā Barona un viņa kundzes…"

Veronika ievaidējās. "Par ātru pateicu."

"Nolasi to, kungs," palūdza Norberts.

Randalfs pamāja ar galvu un noklepojās. "Godājamo Rodžer Grumbainais… "

"Es gan nezinu," kurnēja Veronika. "Lasīt citu vēstules. Tas ir apkaunojoši."

"Aizveries, Veronika," uzsauca Randalfs. "Kur es paliku? Ak jā. Ragainais Barons, Jezgas zemes Kungs, Tālo plašu­mu Imperators un Ieleju Monarhs; mīļotais, devīgais, dās­nais, gudrais valdnieks…"

"Izlaid to," ieteica Veronika.

Randalfs sarauca pieri un turpināja lasīšanu, "…un viņa skaistā sieva Ingrida… tā, tā, tā… Ā, te būs," viņš sacīja. "…sirsnīgi ielūdzRodžeru Grumbaino un viņa sabiedro­tos burvjus uz Dārza svētkiem, kuri notiks viņu skaistās senču pils labi uzturētajā, plašajā, krāšņajā parkā. (Pie Pelējuma kalniem nogriezieties pa kreisi un vadieties pēc deguna.)… "

"Jā, jā," nepacietīgi iebilda Veronika. "Mēs visi zinām, kur viņa pils atrodas. Bet kad notiks dārza svētki?"

"Ak jā, protams," sacīja Randalfs. Viņš atkal pievērsa uz­manību ielūgumam. "Es… mmm… Ak, Jezgas zemes lielie mēneši! Tie ir šodien! Divos pēcpusdienā! Un viņi vēlas, lai svētkus atklātu burvis, vislabāk Rodžers Grumbainais."

"Tad viņi būs vīlušies," teica Veronika. Viņa nospraus­lājās. "Dārza svētki, ko tu neteiksi! Vai jūs esat redzējuši, kādā stāvoklī ir Ragainā Barona dārzs? Kāpēc lai kāds, pie pilna prāta būdams, gribētu tajā rīkot svētkus, man galīgi nav skaidrs…"

"Tu nezini pašu galveno, Veronika," sacīja Randalfs. "Atlīdzība par to, ka burvis pārgriezīs lenti un teiks dažus vārdus majestātisko dārza svētku atklāšanā, ir trīs zelta gabali un tik daudz mandeļu krēma želejas, cik vien var ieēst. Es esmu iztērējies līdz pēdējam misiņa diženim," viņš skumji piebilda. "Es nevaru atļauties laist garām tādu izdevību…"

"Bet kā mēs tur nokļūsim?" Veronika neatlaidās. "Tu teici, tie sākas pulksten divos."

"Bez ceturkšņa pēcpusdiena!" noskandēja pulksteņa elfs, pabāzis galvu pa durtiņām.

"Mēs darīsim to, ko mēs vienmēr darām, kad mums kaut kur jānokļūst tiešām, tiešām ātri," Randalfs atbildēja.

Norberts nobālēja. "Tikai ne spārnotos zābakus…"

"Nav citas izvēles," stingri noteica Randalfs.

Džo pagriezās pret Norbertu. "Spārnotie kasP" viņš jautāja.

"Atceries, kas notika iepriekšējo reizi," nodrebinājusies atgādināja Veronika. "Daži burvji nekad neko nemācās."

Randalfs steidzinot sasita plaukstas. "Ātri, visi!" viņš sauca. "Šis pasākums jādabū uz ceļa."

"Bet kā būs ar mani?" iejautājās Džo.

Randalfs pasmaidīja. "Uz Norberta pleciem vienmēr būs vieta karotājvaronim, manu zēn," viņš sacīja. Henrijs ierējās un paluncināja asti. "Jā, un viņa uzticamajam kau­jas sunim."

"Ne jau to es gribēju zināt," paskaidroja Džo. "Tu ap­solīji palīdzēt nokļūt mājās. Es tam veltīšu visu uzmanību, tu teici."

"Vēlāk," papildināja Randalfs. "Es teicu, ka darīšu to vēlāk. Un tā arī būs."

"Bet kad?" jautāja Džo.

"Mēs atradīsim iespēju," Randalfs līksmi sacīja. "Bet pagaidām…" Viņš paraustīja plecus. "Pienākums sauc. Manas rokas ir saistītas."

Elfs izlēca laukā no pulksteņa. "Jūs nekādi nepaspē­siet," tas smējās. "Jūs būsiet par vēlu, par vēlu, par vēlu!" tas sauca un sabruka histēriskos smieklos.

"Tas pulkstenis ir uz pusi par daudz priecīgs," nomur­mināja Veronika. "Tas jāuzvelk."

"Tev taisnība," piekrita Randalfs. "Es to tūlīt izdarīšu." Viņš pievērsās pulkstenim. "Tu esi nožēlojams laikrāža izsmiekls!"

Dusmīgais elfs savieba seju. "Vai tu ainā ar mani?" tas noprasīja draudīgā balsī. "Vai tu runā ar mani?"

"Tā," teica Randalfs, "esmu to uzvilcis. Tagad dosimies ceļā. Mēs nedrīkstam zaudēt ne mirki."

Kad uzlēca saule, mazā tējkarotīte lēni un uzmanīgi meklēja ceļu no viena smaržojoša zāļu kušķa uz citu, ik pa brīdim nopūzdamās. Tējkarote, savāda spēka pievilk­ta, bija pametusi Troļļu tiltu un gājusi pa putekļaino Milžu kalnu ceļu, līdz nogriezās Smaržu purvā.

Brīdi apstājusies uz kāda īpaši smaržīga zāļu kušķa, mazā tējkarotīte pagrieza savu kausiņu, it kā lai ieklausī­tos. Kaut kur no kreisās puses nāca sēcošs, šļakstošs troksnis.

Tas bija tuvāk nekā pirmīt. Tējkarote nopūtās, nodrebinājās un pārlēca uz nākamo zāles kušķi.

Un nākamo.

Un nākamo.

Tās priekšā garajā zālē kaut kas iezaigojās un paspīdēja. Karotīte turpināja ceļu, pieceldamās, kad pakrita, un nolē­musi nepadoties. Zaigošana un spīdēšana kļuva spožāka.

Pēkšņi zāle pašķīrās, un tur, pieplakusi smaržīgajos dubļos, sēdēja sprāgstošā gāzes varde, turklāt milzīga.

Tā pamirkšķināja vie­nu apaļo aci, tad otru. Tā parāpās uz priekšu ar savām lielajām priekškā­jām, gatava uzbru& kūmam. Kārpas pa visu tās violeto ādu draudīgi pulsēja.

Tējkarote nolecot paslīdēja, tad atkal

piecēlās. "Ah," tā nopūtās.

Sprāgstošā gāzes varde paslējās uz pakaļkājām. Tās kār­painās lūpas pavērās, un gara, resna, lipīga mēle izšāvās gaisā un apvijās ap mazo tējkarotīti.

Pazūdot gāzes vardes alkatīgi gaidošās mutes tumšajā, smirdošajā mitrumā, tējkarote izdvesa ilgu pēdējo nopūtu.

"Aaaaa…"

Gāzes varde aizcirta žokļus, norija un apmierināti pa­smaidīja. Tā slinki pagriezās apkārt un jau taisījās lēkt projām uz muklāja mitrāko daļu, kur varētu netraucēti sagremot maltīti, kad kaut kas sāka notikt.

Vispirms no gāzes vardes vēdera atskanēja zema, bur­buļojoša skaņa. Tad tās kārpainā āda sāka mainīt krāsu no violetas uz sarkanu, tad zaļu, tad oranžu. Tās smaids izvaikstījās.

"Kvāk," tā satraukta nokurkstēja. "Kvāk. Kvāk…"

Tā mēģināja palēkāt uz vietas, tā mēģināja uzsist sev pa muguru, tā mēģināja smagi nokrist zemē, bet veltīgi. Tējkarote bija cieši iesprūdusi.

Gāzes varde bezpalīdzīgi vārtījās. Tās acis izspiedās, mēle izkārās, kājas kļuva nekustīgas un nekam nederīgas. Tā drebēja un vibrēja, nespēdama pat pakurkstēt, un

piepūtās līdz milzu apmēriem. Āda bija tik stingri no­stiepta un tik plāna, ka kuru katru bridi…

BLAUKŠ!

Gāzes vardes sprādziena troksnis atbalsojās visā Smaržu purvā, liekot glumajiem muklāja dēmoniem slēp­joties ienirt dziļāk un sārtajām smirdcūkām nolaist gaisu. Tas bija apdullinoši. Un, kad nelaimīgās gāzes vardes atliekas beidzot noplivinājās atpakaļ zemē, izrādījās, ka tapusi arī liela netīrība.

Lidojot augstu virs Smaržu purva lielā, plašā lokā, mazā karotīte nopūtās.

Pie ieejas alā orķestris muzicēja pilnā sparā. Sekojot cukura standziņu aizrautīgajai diriģēšanai, karotes šķin­dēja, naži skanēja; smeļamie kausi sasitās, kūku dakšiņas klikšķēja, un olu griezējs uzsāka visai godkārīgu solo, ko izbeidza stipri vien nepatīkama saķeršanās ar grie­žamo nazi.

No alas iekšpuses nākošie dūmu mutuļi kļuva biezāki, blīvāki. Orķestris spēlēja aizvien skaļāk.

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

Pēkšņi, gaisam noskaidrojoties, alas ieejā rēgojamies bija redzams snuķis ar divām kūpošām nāsīm. Tas paostīja gaisu, tas nodrebēja un panāca mazliet tālāk uz priekšu.

Lēnām, lēnām parādījās visa pārējā lielā, zvīņainā galva. Viens pēc otra pacēlās smagu plakstu pāris, atsedzot divas dzeltenas acis, kas apstulbumā raudzījās apkārt, līdz apstājās pie mirdzošo galda piederumu plašās ierindas tieši priekšā. Zvīņas nograbēja, kad galva, acīmredzami iepriecināta, notrīsēja.

Pēc cukura standziņu komandas un ne mirkli nejau­cot ritmu orķestris paspēra soli atpakaļ. Radījums izlīda vēl mazliet tālāk. Skatam atklājās garš, zvīņains kakls.

Cukura standziņas atkal lika orķestrim atkāpties; un radījums atkal panāca uz priekšu.

Parādījās bruņots rumpis un četras garas, zvīņainas kājas, no kurām katra beidzās ar sarepējušām pirkstu locī­tavām, kam galā bija gari nagi.

Šķind! Šķind! Kling! Klang! Šķind! Šķind! Kling! Klang! Orķestris turpināja spēlēt, pa solim atkāpjoties pie katra klang.

Sprīdi pa sprīdim radījums lēni izlīda no tumšās, ēnai­nās alas drošības ārā spožajā rīta saulē. Tas nopētīja katra naža formu un lielumu, tas apostīja iesmus un karotes, bet, jo tālāk tas iznāca laukā, jo tālāk atkāpās orķestris.

Draudīgi rūcot, radījums pacēlās pakaļkājās, saplivināja platus, ādairv % nus spārnus un savicināja garo čūskveida asti. Tad, paskatījies augšup debesīs, tas mežonīgi nosprauslājās. Divas biezu, melnu dūmu grīstes izplūda tam pa nāsīm, un, kad tas atvēra žokļus, tā skaļo, skanīgo rēcienu pavadī­ja oranži sarkana, svili­noša liesma.

Milzīgais, lieliskais un šausmīgais zvērs daudzus garus gadus bija gulējis miegā, saritinājies sargādams savus dār­gumus. Tagad galda piederumi bija to pamodinājuši. Te tie bija, tam priekšā, spoži mirdzēdami saulē un spēlēda­mi tik jauku mūziku. Pūķis tos gribēja.

Ja vien tie paliktu mierā!

Pūķis vēlreiz atlieca atpakaļ galvu un ierēcās. Liesmu mēles skāra garām lidojošu drēbju skapju eskadriļu, ap­svilinot tiem durvis un vienu sagriežot liktenīgā grīstē. Tas nokrita zemē Pelējuma kalnu pakājē, sašķeldamies ar skaļu būkški.

Galda piederumi nodrebēja.

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

Tie atkāpās vēl vienu soli.

Pūķis pielieca galvu un alkatīgi nopētīja orķestri. Kārdinošo sudraba galda piederumu izskats un skaņa to bija tik ļoti satraukusi, ka tas tik tikko spēja valdīties.

Tas gribēja pievienot mirdzošos sudraba piederumus savai milzu mirguļojošajai apslēptajai mantai. Tas vēlējās tos iegūt sev; skaitīt, sašķirot, pulēt un apmīļot tos. Tas gribēja sajust karošu gludumu, dakšu durstīgumu; tas gri­bēja apvīt savus tinumus galda piederumiem, apsargāt tos līdz laika beigām.

Kad galda piederumi atkāpās, pūķis samiedza acis. Kādu spēlīti tie visi spēlē? Kādēļ tie tik šausmīgi ķircinās?

Pūķa muskuļi noraustījās. Tā aste mētājās no vienas pu­ses uz otru, saceļot putekļus. Tā nāsis dūmoja. Tas bija vienīgais, ko radījums varēja darīt, lai apvaldītos un ne­mestos virsū orķestrim, bet, ja to darītu, tad galda pie­derumi izklīstu un tam beigās paliktu vien dažas zupas karotes.

Nē, pūķim vajadzētu būt gudrākam. Tas sakumpa, ar augumu pieplakdams zemei, lielajiem, muskuļotajiem gurniem trīsot. Tad, vienu aci nenovēršot no orķestra, pagrieza galvu, it kā gribēdams iet projām.

Muzicēšana saminstinājās, jo galda piederumi nevarēja saprast, ko lai dara tālāk. Cukura standziņas pacēla vienu spaili un pamāja.

Orķestris pagāja soli uz priekšu.

Vienā mirklī pūķis pagriezās apkārt un metās virsū. Lielais, zvīņainais zvērs nokrita zemē orķestrim priekšā, saceldams putekļu mākoni, un ar asti strauji apķēra to lielā aplī, kas tos visus iesprostoja. Tie bija notverti ikviens un katrs no mirdzošajiem priekšmetiem.

Tā vismaz pūķis domāja. Galda piederumiem tomēr bija citi uzskati. Dažās vietās jau kāds no tiem bija pār­varējis astes sienu un izlauzies brīvībā.

Grupa olu karotīšu kāpa pāri pūķa garajam bultveida astes galam; pusducis smeļamo kausu palīdzēja cits citam augšējā posmā, bet vidū olu griezējs lēca uz lielas dakšas izliektajiem zariem, aizšaudams brīvībā nažus, kas bija satupuši uz tās spala.

Pūķis aiz niknuma tik skaļi ieaurojās, ka nodrebēja kalni. Tas noklabināja nagus, uzšāva gaisā asti, aizmēz­dams tās nelaimīgās karotes un dakšas, kas vēl turējās pie tā zvīņām, augšā debesīs un tālu projām. Tajā pašā laikā galda piederumu orķestra pārpalikums izmantoja izde­vību un skriešus metās bēgt.

Tie drāzās projām pāri putekļainajai plakankalnei ar ievērojamu ātrumu un izveicību. Pūķis palika stāvam. Paliecies uz priekšu, tas atvāza žokļus un aizsūtīja tiem nopakaļ kvēlojošu uguns lāpu. Liesmas apsvilināja zemi un skāra muguru dažām lēnākām deserta karotēm. Bet galda piederumi neapstājās.

Cits pēc cita noklīdušie un nomaldījušies atgriezās pie galvenās grupas. Visi kopā tie brāzās lejup pa šauru taku starp diviem milzu laukakmeņiem.

Pūķis apjucis stāvēja un nekustējās. Vienā brīdī tas bija sagūstījis visbrīnišķīgāko mirdzošu sudraba galda piede­rumu kolekciju, ko pievienot savai apslēptajai mantai; nākamajā brīdī pūķis tos visus bija zaudējis!

Putekļu, dūmu, zibošu nagu un plīvojošu spārnu jūklī pūķis aiztraucās pāri līdzenumam pakaļ bēgošajām sud­rablietām. Tas negribēja padoties; tas nespēja.

Pakaļdzīšanās ritēja pilnā sparā.

Ragainais Barons stāvēja pils kāpņu augšgalā un ska­tījās uz kalniem. Viņš jau piekto reizi tikpat minūšu laikā pameta acis savā zelta kabatas pulkstenī un papurināja galvu.

"Desmit pāri diviem, un vēl joprojām ne miņas," viņš nomurmināja. "Kas gan viņiem būtu noticis?" Vispirms galda piederumi, un tagad šis te. Dārza svētki bez bur­vjiem? Tā tas vienkārši neies! Ingrida viņam nekad ne­piedotu. "Kur viņi ir?" Barons novaidējās. "Kur viņi ir?"

"Tie ir te," sacīja Bensons.

"Vai burvji?" satraukts jautāja Barons.

"Nē," laipni atbildēja Bensons. "Cukurgraudiņu uzdūrēji, kurus tu nupat nometi. Laimīgā kārtā es tos pacēlu." Goblins pasniedza noasinātu zariņu.

"Ā, tas," noteica Ragainais Barons.

"Vai Baronese ar tiem bija apmierināta? Vai bija?" sa­traukti jautāja Bensons.

"Ne gluži," atbildēja Ragainais Barons, berzēdams roku un saviebdamies.

"VOLTER!" Ingridas balss izšķēlās cauri saules apspī­dētai pēcpusdienas dūmakai kā ledaina gaisa plūsma. Ragainais Barons nodrebēja.

"Cukura standziņas ir mazākā no manām raizēm. Tieši tagad man vajadzīgs burvis. Jebkuri burvis," viņš satraukti sacīja. "Jā, manu eņģei," viņš atsaucās.

"Nesauc mani par eņģeli," noskanēja Ingridas griezīgā balss. "Tu neesi nekas cits kā vien liels, nekam nederīgs lamzaks!"

"Vai tiešām esmu?" sauca Ragainais Barons.

"Jā, esi Volter! Mana korsete ir saplīsusi! Stulba, lēta, ne­izturīga lieta!" viņa žēlojās. "Es nezinu, kur tu tādu dabūji."

"Tā mega-turbo josta?" nespēdams tam noticēt, nomur­mināja Ragainais Barons. "Smagsvara, super nostiprinātais modelis? Neizturīga?" Viņš klusi novaidējās. "Tā man maksāja veselu bagātību…"

"Vai tu mani dzirdēji, Volter?" Ingrida spiedza. "Nu vai zini! Sauc vien sevi par Ragaino Baronu. Tu pat pašu vienkāršāko neproti izdarīt pareizi."

"Tūkstoškārt atvainojos, manas dzīves gaisma," Ragai­nais Barons garlaikots atsaucās. "Es tūlīt uziešu augšā."

"Un paņem līdzi divdesmit piecus metrus telšu au­dekla," viņa pieprasīja. "Mums būs jāpāršuj kleita. Un šo­reiz neaizmirsti adatu un diegu!"

"Kā tava greznība vēlas," Ragainais Barons izdvesa.

"Ja būtu kaut kas, kā es varētu palīdzēt," teica Bensons.

"Es domāju, ka tu esi darījis pietiekami daudz," sacīja Ragainais Barons, salauzdams noasināto zariņu un no­mezdams to uz pakāpiena. Viņš pagriezās un jau gribēja doties projām, kad viņam ienāca prātā kāda doma.

Viņš nopētīja Bensonu no galvas līdz kājām viņa salīkušo, stūraino augumu, viņa mazo bārdiņu. Pareizajās

drēbēs no vina iznāktu lielisks burvis.

>

"Īstenībā, pārdomājot vēlreiz, Benson, tomēr ir kaut kas tāds, ko tu varētu izdarīt," viņš teica. "Ietērpies mantijā, uzliec smailu cepuri un atgriezies te pie manis pēc…"

Viņš ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja astoņas minūtes pāri. "Pēc divdesmit divām minūtēm."

"VOLTER!" Ingrida skaļi, caururbjoši kliedza. "ES GAIDU!"

"Lēnāk, Norbert!" Džo sauca, sasvērdamies šurp un turp uz milža kreisā pleca. Viņš ar vienu roku satvēra Norberta apkakli, cik cieši vien jaudāja, un ar otru turēja Henriju, kas sēdēja viņam klēpī. "Lēnāk!"

"Nevaru, kungs," bez elpas atbildēja Norberts. "Tie ir tie sasodītie spārnotie zābaki."

"Lūdzu, mēģini!" Džo lūdzās. "Es nupat gandrīz no­kritu!" Šķita, ka viņi pa īsāko ceļu drāžas lejup pa ļoti stāvu Puvuma kalnu taku.

"Hūūūūā!" Norberts kliedza, mežonīgi vicinādams rokas, mēģinot noturēt līdzsvaru.

"Tā visa ir Randalfa vaina," sacīja Veronika, kas bija pie­ķērusies pie burvja smailās cepures malas. Viņa paliecās uz priekšu un kliedza viņam ausī: "Mosties, tu smieklī­gais, mazais vīreli! Mosties!"

Bet Randalfs tikai krāca mazliet skaļāk. Viņš vienmēr iemiga, ceļojot uz Norberta pleca, un, jo vairāk kratīja, jo dziļāks bija miegs.

Sekoja spēcīgs grūdiens, un kādu brīdi Džo krita atpa­kaļ smilšu un haki krāsas ainavā, kamēr Henrijs slīdēja uz priekšu. Tad Norberts paklupa vēlreiz. Džo tvēra Henriju un pieķērās milža žaketes auduma krokai.

"NORBERT! LĒNĀK!" kopā kliedza Džo un Veronika, un Henrijs piekrītot rēja.

"Es… nevaru… lēnāk…" katram vārdam nākot ar pū­lēm, Norberts noelsās, traukdamies lejup pa sausu ieplaku un kratoties bum-bum-bum pāri ceļa posmam ar lieliem, apaļiem oļiem. "Zābaki… man… neļauj…"

Džo palūkojās uz leju. Norbertam kājās bija spārnoto zābaku pāris, katram pie zoles četri riteņi un pa balsta ritenim pakaļpusē pie papēžiem gluži kā Džo skrituļslidām mājās. Iesākumā bija licies, ka milzis ar tiem labi tiek galā…

"Kolosālā ātruma Spārnotie zābaki," noelsās Norberts. "Man nav nekādas vainas, braucot pret kalnu. Toties, lai brauktu lejā otrā pusē, man mazliet jāpavingrinās."

Tieši tobrīd zeme viņiem priekšā pilnīgi pazuda. Nor­berta kājas mežonīgi minās pa gaisu. Veronika ķērca. Henrijs smilkstēja. Džo sakoda zobus un gaidīja neno­vēršamo grūdienu.

" Ūūūf!" brīdi vēlāk viņš noelsās, kad Norberts pie­zemējās. Viņi atkal bija uz ceļa un brauca tikpat ātri kā iepriekš.

"Es viņu brīdināju!" Veronika spiedza. "Es lūdzu viņu, lai neliek Norbertu Kolosālā ātruma Spārnotajos zābakos."

"Tu lūdzi?" pārjautāja Džo.

"Vai tad viņš klausījās?"

"Acīmredzot ne," secināja Džo.

"Uzmanies!" iekliedzās Veronika.

"Palīgā!" Norberts iesaucās. "Es laikam atkal braukšu pa īsāko ceļu… Hūūūūūūūāā!"

Krītot no augstuma lejup pret smilšu bedri, mazā tēj­karotīte tuvojās sava īsā lidojuma beigām. Ar klusu, šņā­cošu skaņu un mazu nopūtu tējkarote nokrita mīk­stajās smiltīs un līdz kātam pazuda zemē.

Mazliet pa labi goblinu ģimene sēdēja ap segu.

"Te nav pietiekami daudz smilšu!" iesaucās jauneklis.

"Aizveries un ēd savu puņķumaizes sviestmaizi, Gob," tēvs viņam teica. "Māte vai veselu mūžību gatavoja pikniku, bet, kopš mēs te ieradāmies, tu esi vienīgi žēlojies."

"Neturpini," saīdzis sacīja Gobs. Viņš nokoda gabalu no sviestmaizes. "Kas tas?" Viņa acis satraukumā iedegās.

"Kas tad?" jautāja māte, kurai mute bija pilna ar smirdelpas biezputru.

"Tas tur," teica Gobs, pielēkdams kājās un pieskriedams pie vietas, kur bija nokritusi mazā tējkarotīte. "Mam! Tēt!

Es kaut ko atradu!" viņš sauca.

"Cūkas mēslu?" jautāja māmiņa.

"Ķekatpeles siekalas?" jautāja tētis.

"Nē, tas nav nekas ēdams," paskaidroja Gobs. Viņš pietupās, saņēma rokā sudraba gabalu, kas rēgojās no smiltīm, un vilka. "Tā ir… tējkarote," viņš paziņoja, paceldams to augšā. "Maza sudraba tējkarotīte. Vai es to varu paņemt sev?"

"Ja tu tā vēlies, mīļais," sacīja māte. "Ieliec to kabatā, lai nepazūd, un dosimies ceļā. Jā sāksim iet tagad, tad līdz tējas laikam būsim Goblinpilsētā." Viņa pasmaidīja. "Tu va­rēsi lietot jauno karoti, lai samaisītu savu spļāvienu tēju."

Krītot lejup kabatā, tējkarote izdvesa mazu nopūtu. Goblina biksēs to apņēma siltums un mitrums, un smaka, un tējkarote nodrebēja — tur bija ļoti, ļoti tumšs.

.

Kad viņi tuvojās Pelējuma kalnu pakājei, ceļš izlīdzi­nājās. Tālumā Džo pamanīja Ragainā Barona pils augstos torņus un robotos mūrus un vējā saklausīja dārza svēt­kiem raksturīgos trokšņus klusu balsu murdoņu, tējas tasīšu šķindoņu pret apakštasītēm un ik pa laikam ar megafonu paziņotus personu vārdus.

Norberts pārstāja slidot un apstājās. Sirds viņam dau­zījās; kājas aiz bailēm un piepūles drebēja.

"Zināt ko?" viņš elsoja. "Es laikam tiešām sāku apgūt tos spārnotos zābakus, ja es vēl mazliet pavingrinātos…"

"…tev varbūt izdotos lauzt mums kaklu," vēsi pabeidza Veronika.

Randalfa acis atsprāga vaļā. "Vai mēs jau esam galā?" viņš jautāja, skatīdamies apkārt uz drūmo, klinšaino ai­navu.

"Gandrīz," sacīja Norberts, vēl aizvien aizelsies.

Randalfs sāniski pielieca galvu. Viņš sapņaini ieklau­sījās ciemiņu čalās, tasīšu un apakštasīšu šķindoņā un orķestrī, kas sastāvēja no bungām, vara šķīvjiem, sēcošām dūdām un vēl kaut kā, kas izklausījās, it kā sārto smirdcūku kāds raustītu aiz astes.

"Dārza svētki droši vien jau sākušies!" viņš iesaucās. Viņš paskatījās pulkstenī. "Pulkstenis rāda trīs! Ak, vai, mēs esam nokavējuši! Ko gan Ragainais Barons teiks?"

"Kā būtu: Tu esi nokavējies, tu, nekam nederīgais, no­žēlojamais burvi…"

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs. Viņš pieliecās un uzsita ar zizli milzim pa galvu. "Uz priekšu, Norbert," viņš pavēlēja. "Uz Ragainā Barona pili, cik ātri vien…

Džo! Ko tu dari?"

Džo nolēca zemē. Viņš nolika Henriju sev blakus. "Ja jums ir vienalga, tad mēs atlikušo ceļu iesim kājām," viņš sacīja. Veronika uzspurdza no Randalfa cepures malas, nolaidās lejup un apsē­dās Džo uz galvas. "Laba doma," viņa teica. Norberts nedroši parāvās uz priekšu.

"Hūūā!" iekliedzās Randalfs. "Tagad prātīgi nocel mani ze­mē, Norbert, un novelc tos zābakus. Tie galīgi nav piemē­roti dārza svētkiem."

"Bet es nupat sāku tos apgūt," sacīja Norberts, tūlīt pa­klausīdams.

"Nekādu ierunu," paziņoja Randalfs, pieceldamies kā­jās. "Sekojiet man visi!"

Viņi devās tālāk klusējot. Līksmošanās skaņas pieņēmās spēkā. Dažādas smaržas sāka nomākt kalnu pelējumu svaigi ceptas kūkas, karsti īrisi, karameļu zobu diegi. Kad viņi apgāja ap stūri, viņiem priekšā pacēlās iespaidīgs, pelēks cietoksnis.

"Ragainā Barona pils!" Randalfs paziņoja un, pametis pārējos, lai panāk viņu, soļoja tālāk uz galvenajiem vārtiem.

Sēdošs sargs pacēla acis no noskranduša tīstokļa ar vār­diem.

"Es esmu Randalfs Gudrais," Randalfs svarīgā balsī pazi­ņoja. Viņš pavicināja Rodžera Grumbainā ielūgumu sar­gam zem deguna, tad iebāza to atkal kabatā. "Bet es varu būt tavā viesu sarakstā kā Rodžers Grumbainais. Un šie," viņš norādīja uz pārējiem, "ir…"

"Jā, jā," sargs apspieda žāvas. "Lai vai kas." Un, pat neieskatījies tīstoklī, viņš ar mājienu visus ielaida iekšā.

Mazliet aizkaitināts, Randalfs iegāja pa velvēto eju pa­galmā. Klāt pienāca goblins nevīžīgā kostīmā ar mega­fonu rokā. "Es esmu saucējs," viņš paziņoja. "Kā jūs gri­bat, lai jūs piesaka?"

"Randalfs Gudrais," Randalfs viņam pateica. "Varenais burvis."

"Būtu varējis mani apmuļķot," nomurmināja Veronika.

"Ko?" sargs uzsauca. "Skaļāk. Es teicu, skaļāk."

"Mans vārds," Randalfs kliedza, "ir Randalfs Gudrais! Un šie," viņš turpināja, stādīdams priekšā pārējos savā vis­skaļākajā balsī, "ir Norberts Ne-Ļoti-Lielais, Džo Barbaris­kais un viņa kaujas suns Henrijs, un Veronika, mana drau­dzene."

Sargs pagriezās un pacēla megafonu pie mutes. "Bun­dulis Gurdais," viņš ziņoja. "Bezprāts Ne-Slotu-Liesais…"

"Dod man to!" Randalfs nepacietīgi sauca. Viņš sagrāba megafonu no sarga un pats pieteica sevi.

"Izbeidz!" aizrādīja saucējs, paķerdams megafonu atpa­kaļ un noslēpdams to aiz muguras. "Viesu pieteikšana ir mans darbs." Viņš pievērsās Džo un Henrijam. "Kā jūs teicāt, kā jūs sauc?"

"Ar skubu, un lai ir darīts," aizkaitināts sacīja Randalfs.

"Ars Kubuss! Un Lairs Darīts!" saucējs paziņoja mega­fonā.

"Ejam," aicināja Randalfs, ielaizdams pārējos pa vār­tiņiem. "Atradīsim Ragaino Baronu. Varbūt vēl ir laiks."

Veronika nosprauslājās. "Laiks kam? Ja tu varbūt nepa­manīji, viņi ir sākuši bez mums."

Viņiem tuvojās viesmīlis, balansēdams koka paplāti uz paceltas rokas. "Tasi spļāvienu tējas?" viņš paskarbi ap­jautājās. "Klepus sviestmaizi?"

"Paldies, nē," teica Džo, juzdams ka velk uz sliktu dūšu.

"Vai es te kādu dzirdēju pieminam spļāvienu tēju?" vaicāja kāds bezzobains goblins, kas gāja garām.

"Tā gan," atsaucās viesmīlis. Viņš ielēja putojošo šķidru­mu no tējkannas netīra paskata tasē, ielika tajā dažus brūnā cukura graudiņus, zīmuli un pasniedza to.

"Ā, burvīgi," sacīja goblins. "Bet kam domāts zīmulis?"

"Piedodiet," atbildēja viesmīlis. "Diemžēl mums nav ka­rotīšu."

''Tas nekas," teica goblins, aizsviezdams zīmuli pār plecu. Viņš iespļāva tējas tasē un samaisīja to ar netīru pirkstu.

"Brr," Džo nostenējās un novērsās.

Viņam priekšā atradās kioski, stendi, teltis, steķu galdi un nojumes, viss juku jukām sablīvēts pils dārzā, kaut gan dārzs diez vai bija īstais vārds pagalmam ar augsta­jām sienām visapkārt un vienu nokaltušu koku.

Kādā stūrī atradās pods ar apvītušām atraitnītēm. Tam pretējā stūrī bija galdauta lieluma mauriņš, ko apēnoja liels uzraksts, brīdinot viesus: Pa zālāju nestaigāt. Un vidū nokaltušā koka ēnā bija neliela putnu vanniņa, ap kuru gulēja daži slinkumputni.

Dārza svētku dārza daļa Džo sagādāja vilšanos, toties svētku daļa gan ne. Visi ēda kūku ar noasinātiem zariņiem un maisīja tēju ar zīmuļiem. Uz noplukušas orķestra plat­formas noplucis orķestris spēlēja noplukušu instrumentu klāstu. Džo pasmaidīja. Instruments, kas bija izklausījies pēc sārtās smirdcūkas, kam rausta asti, tiešām bija sārtā smirdcūka, kam rausta asti. Blakus tai maza auguma gob­lins sita sev pa galvu ar vara šķīvi, un liels trollis spēlēja sēcošu solo uz apbružātām dūdām.

"Sanāciet! Sanāciet!" atskanēja balss no kreisās puses, pārkliedzot mūziku. "Dažādas smaržas burkā. Nāciet un paostiet manas Dažādās smaržas burkā."

Džo pievienojās mazam troļļu, goblinu un citu radību bariņam, kas pulcējās liela steķu galda priekšā. Viņš re­dzēja, kā stenda īpašnieks izvēlas vienu no garajām bur­kām uz galda un paceļ to.

"Tu, kungs," viņš sacīja. "Tu izskaties pēc apķērīga goblina."

Viņš sniedza burku pretī izstīdzējušam goblinam, kas pamāja ar galvu. Stikla aizbāznis tika izņemts. Goblins paliecās uz priekšu, aizvēra acis un paostīja.

"Mmmmmm!" goblins izbolīja acis. Plats smaids izple­tās viņam pār seju. "Nesaki man, nesaki man…"

"Nu?"

"Es esmu dabūjis smirdīgu zeķi kreisās kājas, es teiktu. Un pavisam viegla pieskaņa no milža apakšbiksēm."

"Ļoti labi," uzslavēja stenda īpašnieks. "Es to saucu par Ģērbtuves komplektu. Tā ir viena no manām populārāka­jām smaržām pēc Izlietā pudiņa."

Klusībā nosmējies, Džo turpināja ceļu caur atrakciju un uzkodu, izstāžu un sacensību jūkli. Viņš apstājās pie lie­las, svītrainas telts, kurai virs atvērtajiem durvju atlokiem bija piesieta ar roku rakstīta izkārtne.

Runkuļu vērtēšanas process.

Ziņkārības dzīts, Džo piegāja pie ieejas un ielūkojās iekšā. Telti pildīja troļļi, kas stāvēja pa diviem vai pa trim

un apsprieda runkuļus, kas bija izlikti uz galda viņiem priekšā.

"Šis te ir tiešām liels," viņš dzirdēja vienu sakām.

Viņa blakusstāvētājs piekrītoši pamāja. "Un šis tāpat."

"Jā. Šis arī ir liels, vai ne?" teica cits.

"Loti liels. Tas tur arī ir liels."

"Un tas, tas arī ir liels. Tas tur tālāk, tas ir pamatīgi liels. Un tas tam blakus un nākamais, un…"

Džo gāja tālāk, garām īrisu degunu kioskam, kur varēja iemērkt degunu spainī ar siltu īrisu, un karameļu zobu diegu stendam, kur zobu starpas varēja tīrīt ar karameli. Viņš aplūkoja interesantu izstādi stendā ar uzrakstu Sa­lauzts, pazudis vai nederīgs, kad apjēdza, ka nedz Ran­dalfs un Veronika, nedz Norberts nekur nebija redzami. Pat Henrijs bija pazudis.

Viņš nolēma, ka labāk dosies atpakaļ pa savām pēdām. Tikai tad, kad viņš atgriezās pie skatuves, kur orķestri bija aizstājušas trijās rindās dejojošas ķekatpeles, Džo pamanīja Randalfu.

"Randalf!" viņš sauca. "Randalf!"

Burvis pagriezās un sveicināja viņu. "Te nu tu esi, manu zēn. Es nupat gribēju lūgt saucēju, lai sasauc tevi. Un kur ir pārējie?"

"Man likās, ka viņi ir kopā ar tevi," sacīja Džo.

Randalfs sarauca pieri. "Kā tev liekas, kas tas ir?" viņš jautāja.

Džo sekoja viņa skatam. Viņš raudzījās uz spilgtu noju­mi sārtā un ceriņkrāsā, ar puķu rakstu un sudraba apšuvēm -, kas slējās stūrī pie sienas.

"Rožlapiņu jaukuma paviljons," Džo izlasīja izpušķoto izkārtni nojumes ārpusē.

"Izklausās burvīgi," sacīja Randalfs. "Atgādini man, lai apskatu to vēlāk. Bet vispirms mums ir kaut kas darāms!"

Tieši tobrīd noslēpumains stāvs garā apmetni ar kapuci atgrūda sāņus telts atloku un izslīdēja no paviljona. Viņš zagšus skatījās apkārt un steigšus pazuda pūlī.

"Randalfs Gudrais un Džo Barbariskais, ja nekļūdos," vi­ņiem aiz muguras atskanēja neiecietīga balss. Randalfs un Džo pagriezās apkārt un ieraudzīja Ragaino Baronu, kas skatījās uz viņiem. "Kur ir Rodžers Grumbainais?" viņš prasīja. "Viņam vajadzēja būt te pulksten divos, lai atklātu dārza svētkus."

"Viņš ir… mmm… citādi aizņemts. Ārkārtīgi liels no­slēpums," piebilda Randalfs un sazvērnieciski piesita sev pie deguna. "Viņš atsūtīja mani savā vietā."

Ragainais Barons izvalbīja acis. "Es būtu varējis zināt," viņš teica. "Tu esi nokavējies! Un Ingrida ir nikna!"

Randalfs līdzjūtīgi noklakšķināja mēli. "Tāds nu ir Elfu pasts!" viņš paskaidroja. "Ielūgums pienāca tikai šorīt. Mēs devāmies šurp, cik ātri vien varējām."

"Hmm," noņurdēja Ragainais Barons. "Tas bija tik ap­grūtinoši. Es mēģināju saģērbt Bensonu par burvi, bet In­gridu ne uz mirkli neizdevās apkrāpt. Un tad nebija, ar ko pārgriezt lenti. Visi galda un griežamie piederumi ir pazu­duši!" Viņš nopūtās. "Vajadzēja aicināt kādu elfu, lai to pārgrauž! Tā bija pilnīga katastrofa."

"Traģiski," piekrita Randalfs. "Tomēr tagad es esmu te. ja es kaut ko varu darīt, tad par mazu atlīdzību…"

Ragainā Barona seja sadrūma.

"Es nezinu," Randalfs turpināja, "ja piešķiramas kādas balvas, ja pasniedzami kausi vai medaļas, tad es esmu jūsu rīcībā."

"Tu neesi Rodžers Grumbainais, tas ir skaidrs," sacīja Ragainais Barons. "Bet būs jāsamierinās ar tevi…"

"VOLTER!"

Ragainais Barons nodrebēja no galvas līdz kājām. "Ak, sasodīts," viņš nomurmināja. "Kas tad nu?" "VOLTER! KUR TU ESI?"

"Nāku, mans dārgum!" viņš atsaucās un pagriezās pret Randalfu. "Man jāiet!"

"Tik tiešām, Ragaino Baron," teica Randalfs. "Un, kā es saku, ja es kaut ko varu darīt. Vienalga ko…"

Tajā mirklī atdzīvojās megafons. "Vai Ragainais Barons varētu nekavējoties pienākt pie Rožlapiņu jaukuma pavil­jona? Ragainais Barons tiek aicināts pie Rožlapiņu jauku­ma paviljona. Ragainais Baron! Aicinājums Ragainajam Baronam…"

Ragainais Barons pagriezās, tad sāka svārstīties. "Ja tu gribi būt noderīgs, Randalf," viņš sacīja, "aizej uz to noju­mi un uzzini, ko viņi grib. Tā ir tur," viņš gluži bez vaja­dzības norādīja uz ceriņkrāsas nojumi ar satriecoši sārta­jām rožu ziedlapiņām.

Randalfs pamāja. "Protams, kungs," viņš teica, "un…"

"VOLTER!!" Ingridas balss pāršķēla gaisu kā sarūsējis cirvis.

"Ej, Randalf!" stingri uzsauca Ragainais Barons. Viņš no­raustīja piedurknes, iztaisnoja bruņucepuri un pagriezās, lai ietu. "Un, lai kas tur būtu, tiec skaidrībā. Esi nu labs burvis."

Randalfs pagriezās pret Džo. "Pienākums sauc," viņš paskaidroja. "Ej un uzmeklē pārējos. Domājams, ka Hen­rijs ar Norbertu ir Miera mīļumu stūrī."

"Miera mīļumu stūrī?" pārjautāja Džo.

"Blakus Sejas traipīšanai."

"Vai tu domā Sejas apgleznošanai?" pārlaboja Džo.

"Tu neesi redzējis trolli, kas to dara," sacīja Randalfs. "Ā, un Veronika teica, ka gribot pārbaudīt putnu vanniņu. Nesaprotu, kāpēc…" Viņš ieskatījās pulkstenī. "Visi satik­simies te pēc pusstundas. Labi?"

Džo piekrītoši pamāja. "Pēc pusstundas."

Randalfs noskatījās, kā Džo pazūd pūlī. Viņš bija labs puisis. Cik žēl, ka viņš to nevarēja nosūtīt atpakaļ uz mājām. Viņš atskatījās uz sārto un ceriņkrāsas Rožlapiņu jaukuma paviljonu un nopūtās.

Džo sasniedza Miera mīļumu stūri īstajā brīdī, lai atpestītu Henriju no pārlieku uzbāzīga milža. Norberts sēdēja viņiem blakus uz grīdas, sūkādams īkšķi un apkampdams nodriskātu rotaļu trusīti. Kad Džo atrada Veroniku, viņa sēdēja uz putnu vanniņas malas, ar dažiem slinkumputniem apspriezdama putnu būrīšus un mazus spogulīšus.

Pie Rožlapiņu jaukuma paviljona Randalfs pacēla telts atloku un pazuda iekšā.

Randalfs paskatījās apkārt. Nojume bija liela, izklāta ar paklājiem, maigi sārtas un ceriņkrāsas gaismas apspīdēta. Randalfs ļāva, lai telts atloks viņam aiz muguras atkrīt vietā un pagāja uz priekšu. Nekavējoties notrinkšķēja viltīgs muļķu slazds un ar švīkstienu iedarbojās.

Nostiepās virve, nopaukšķēja korķis, nolaidās atsvars, un Randalfam ap potītēm savilkās cilpa. Ar skaļu vūīištā uzrāva viņu gaisā, kur viņš bezpalīdzīgi nokarājās no cen­trālā balsta, galvai atrodoties metru virs zemes.

"Kaut kas nedzirdēts!" Randalfs nosmējās. "Ārkārtīgi neparasta gadatirgus atrakcija." Viņš sāka locīties, liekot asinīm pieplūst galvā. "Jāatzīst, man visai patīk, kā man no tā kut degunā." Viņš mazliet pacēla galvu uz augšu. "Ļoti uzjautrinoši, paldies. Tagad jūs varat laist mani zemē."

It kā atbildot, no ārpuses atskanēja kling, kling, kling. Skaņa tuvojās, kļūdama aizvien skaļāka un skaļāka.

"Kas tad tas?" viņš brīnījās.

Ārā visas galvas pavērsās pret pils vārtiem.

"Tie ir galda piederumi! Tie atgriežas!" iesaucās kāds dārznieka palīgs.

"Tipiski!" nomurmināja Bensons. Redzot, kā garām pa­drāžas cukura standziņas, viņam izkrita no rokas sauja noasinātu zariņu. "Un es jau domāju, ka cukura standzi­ņas pieder vēsturei."

Laužot ceļu cauri pūlim, galda piederumi drāzās pāri dārzam. Priekšā šķindēdamas skrēja karotes, aiz tām nāca dakšas un naži, un tiem pa pēdām sekoja gaļas dalāmie cirvji. To visu noslēdza olu griezējs aizelsies, skanēdams un trinkšķēdams.

Džo pagriezās apkārt. Norberts nolika sāņus pūkaino rotaļu trusīti, ko viņš glauda sev klāt, un izstiepa kaklu. Galda piederumiem skrienot garām, Veronika uzspurdza virs putnu vanniņas.

"Tie visi skrien uz to nojumi," kāds iekliedzās. "Ska­tieties!"

Tiešām, ar cukura standziņām priekšgalā, galda piede­rumi devās uz Rožlapiņu jaukuma paviljona pusi. Cukura standziņas pasvieda sāņus telts atloku un iesteidzās iekšā. Pārējie sekoja.

"Nevar būt!" iesaucās Randalfs, kam sirds sāka mežo­nīgi sisties. "Te darbojas spēcīga maģija. Man tas nepatīk. Man tas nemaz nepatīk…"

Tieši tad, kad pēdējie galda piederumi olu griezējs un mazais sudraba zobu bakstāmais ar iegravēto vārdu Saimons iegāja nojumē, atskanēja tik varens rēciens, ka zeme nodrebēja.

"RŪŪŪĀĀĀĀĀĀH!"

Olu griezējs šausmās notrinkšķēja, kad viņam sānu noskrāpēja liels nags.

"Īīk!" izbailēs nopīkstēja zobu bakstāmais.

Ārpusē kāds iekliedzās: "Tas ir pūķis!", kad liels, spārnots radījums pēkšņi nolaidās uz sārtās un ceriņkrāsas telts.

Visapkārt skanēja šausmu pilni saucieni un kliedzieni, kamēr visi centās nokļūt iespējami tālāk no Rožlapiņu jaukuma paviljona. Pagriezuši muguru pils sienām vai slēpjoties zem steķu galdiem, vai vienkārši pietupstoties un aptverot citam citu drošības dēļ, viņi noskatījās, kā no­laidās pūķis.

Tas pacēla galvu un izgrūda triumfējošu liesmu kūli. Bei­dzot, pēc ilgas un varenas vajāšanas, dārgums bija notverts!

Pūķis paliecās uz priekšu un aptvēra telti ar savām lielajām, zvīņu klātajām priekškājām, otrā pusē savienojoties mežonī­gajiem nagiem. Tad, aiz piepūles noņurdējies, tas vilka, cik vien jaudāja. Stiprinājuma virves satrūka, un telts mietiņi pa­juka, kamēr pūķis savāca galda piederumus audekla iekš­pusē, saņēma kopā stūrus, lai neviens nevarētu izbēgt, un

pārmeta to visu sev pār plecu. Ar spēcīgu lēcienu pūķis pa­cēlās debesīs un aizlidoja projām.

Kādu brīdi pils dārzā valdīja klusums. Tad no skatuves puses atskanēja vientuļa balss.

"Tā nu ir īsta gadatirgus atrakcija," balss teica.

"Pareizi! Pareizi!" kāds cits piebalsoja, un daži elfi sāka pieklājīgi aplaudēt.

Visā tajā noskatījies, pie vārtiem stāvošais garais, sa­ku mpušais indivīds apmetnī ar kapuci novaidējās. "Viņam tika nepareizais. Saimnieks būs loti neapmierināts," viņš murmināja, šmaukdams projām.

Saucējs skraidelēja apkārt putnu vanniņai dārza vidū, pielicis pie lūpām megafonu. "Ragainais Barons ir nolau­pīts! Ragainais Barons ir nolaupīts!"

No visām pusēm bija dzirdami elsieni, tiem sekoja rūpju pilna murmināšana (un kāds smiekliņš). Tad atskanēja skaidra balss: "Nē, es neesmu nolaupīts."

Goblins pagriezās un atradās vaigu vaigā ar vairāk nekā labi pazīstamo bruņucepuri un ūsām. "Tava Ragainā Baronība!" viņš iesaucās. "Vai patiesi tas būtu tu?"

"Protams, tu muļķi! Kas tad lai es būtu?"

Saucējs pacēla megafonu. "Ragainais Barons ir drošībā! Ragainais Barons ir drošībā!"

No jauna atskanēja pieklājīgi aplausi (un daži reti svil­pieni). Ragainais Barons nikni raudzījās uz pūli.

"Tā, kas ir tas viss, ko es dzirdu par galda piederu­miem? Vai cukura standziņas ir atrastas?"

"Vai cukura standziņas ir atrastas?" saucējs norēcās me­gafonā.

"Vai noteikti jāatkārto viss, ko es saku?" dusmojās Ra­gainais Barons.

"Vai noteikti jāatkārto viss, ko Ragainais Barons saka?" saucējs dārdināja pret pūli.

"Nevis viņi. Tu!" kliedza Ragainais Barons.

"Nevis viņi…"

"Dod man to!" Barons viņu pārtrauca, satverdams me­gafonu un pievērsdamies pūlim. "Tā, vai kāds man pa­teiks, kas notiek?"

"Randalfs iegāja sārtajā un ceriņkrāsas Rožlapiņu jauku­ma paviljonā," sacīja Džo, panākdams uz priekšu. "Un tad, kādu cukura standziņu vadībā, visi galda piederumi ar troksni izbrāzās cauri dārzam un arī pazuda paviljonā."

"Vai tu teici cukura standziņu?" satraukts jautāja Ba­rons.

"Un tad no debesīm metās lejup pūķis, savāca kopā pa­viljonu, Randalfu un visus galda piederumus un aizlidoja."

"Bet tas ir briesmīgi!" iesaucās Ragainais Barons.

"Es zinu," asarainā balsī piekrita Džo. "Nabaga Ran­dalfs."

"Nē, es domāju cukura standziņas," sacīja Ragainais Ba­rons. "Ko gan Ingrida teiks?"

"Bet kā ar Randalfu?" Džo neatlaidās. Kad nu burvis bija projām, tāpat bija zudusi viņa vienīgā cerība jebkad tikt projām no Jezgas zemes.

"VOLTER!"

"Man pietiekami daudz ir pašam uz kakla, arī bez rai­zēm par kādu otršķirīgu burvi, kas nonācis ķezā," sacīja Ragainais Barons. "Turklāt tu taču esi karotājvaronis. Es biju domājis, ka cīņa ar pūķiem ir īsti tavā garā."

"VOL-TER!"

"Tagad atvainojiet mani, pienākums sauc," paskaidroja Ragainais Barons un pagriezās. "Nāku, manu saldo kūciņ!" viņš sauca.

Kad Ragainais Barons aizsoļoja, Džo pamanīja Norbertu laužam ceļu cauri pūlim no pretējās puses. Henrijs rikšoja viņam blakus; Veronika sēdēja viņam uz galvas.

"Galvu augšā!" viņa jautri uzmundrināja. "Iespējams, tas nekad nenotiks."

"Jau ir noticis," drūmi teica Džo. "Tas pūķis aiznesa Randalfu."

"Ko tu teici?" Veronika iesaucās. "Ak, vecais, dumjais mulki!"

"Pūķis!" iekliedzās Norberts. "Nevar būūūūūt!!" viņš vai­manāja, izplūstot asarās.

"Ticiet, ka no Randalfa," sacīja Veronika, "pūķim iznāks pusdienas."

"Pusdienas!" iegaudojās Norberts.

"Mums viņš jāizglābj," teica Džo. "Vai kāds redzēja, uz kuru pusi pūķis aizlidoja?"

"Man ienāca prātā laba doma," ierunājās Veronika. Viņa uzspurdza no Norberta galvas un aizlidoja. "Sekojiet man," viņa aicināja, "uz stendu Salauzts, pazudis vai nederīgi"

Tiklīdz viņi sasniedza stendu, Veronika atrada, ko bija meklējusi. Tur, iespiests starp kožu saēstu jaku un sarū­sējušu runkuļu griezēju, bija nobružāts rullis. Džo to pacēla.

"Trīs rāceņi, pusglāze zāles, pudele ķekatpelespiena… " viņš lasīja. "Izskatās pēc tāda kā iepirkumu saraksta."

"Nē!" sauca Veronika. "Otrā pusē, dumjais!"

Džo pagrieza rullim otru pusi. Tā bija Jezgas zemes karte. Uz tās bija redzams Apburtais ezers, kur viņš sāku­mā bija ieradies. Un Goblinpilsēta, kur Randalfs viņu bija ietērpis kā karotājvaroni. Un Milžu kalni…

Veronika piesita ar knābi ruļļa kreisajā augšējā stūrī. "Te," viņa nepacietīgi sacīja. "Skaties!"

Džo pārlaida acis pāri kartei, un viņam aizrāvās elpa. Jo tur, pāri nemīlīgam plašumam grezniem, izdaiļotiem bur­tiem bija rakstīti trīs vārdi:

TE MĪT PŪĶĪ.

"Te mīt pūķi?" nodrebinājies vaicāja Norberts. "Man ne­patīk, kā tas skan!"

"Mums jādodas uz turieni!" stingrā balsī sacīja Džo. "Tā ir mūsu vienīgā iespēja atrast pūķi."

"Un kad mēs atradīsim pūķi?" Norberts jautāja. "Ko tad mēs darīsim?"

"Mēs kaut ko izdomāsim," nenoteikti atbildēja Džo. "Turklāt mums nav izvēles."

"Džo ir taisnība," piekrita Veronika. "Ak, es pazīstu Ran­dalfu, un mums ir bijušas domstarpības. Viņš var būt untumains, nelietpratīgs… skops… uzpūtīgs, iedomīgs un neciešami pašapmierināts… neaprēķināms, neveikls, slinks, alkatīgs… un tāds, ka ar viņu nav iespējams sadzī­vot…" Viņa dziļi ievilka elpu. "Bet viņš ir viss, kas man pieder."

"Tātad nolemts," sacīja Džo. "Mēs tūlīt dodamies ceļā."

"Un tu kaut ko izdomāsi, ja?" asaraini ierunājās Nor­berts. "Līdz vakariņām." "Tici man," drūmi teica Džo. "Es esmu karotājvaronis."

Iekams goblinu puika, kas atrada karoti, bija to kaut reizi izmantojis, lai samaisītu spļāvienu tēju, mazā karotīte bija nemanīti izkritusi no viņa kabatas un pazudusi. Tā gāja pa bruģētām ielām, cauri spraugai lielajos vārtos un lejup pa pilsētas kāpnēm, pa ceļam šķindot un nopū­šoties, laukā no Goblinpilsētas un projām.

Tā ceļoja tālāk un tālāk, un tālāk. Uz šo pusi, uz to pusi, sekojot spēkam, kas to dzina uz priekšu.

Klupdama un krizdama, un nopūtusies atkal celdamās. Tad atkal tālāk. Šķindot pāri akmeņiem, šļakstot cauri dub­ļiem un pametot smalku, lauzītu līniju smiltīs un putekļos.

Kādā krustojumā tā ielēca troļļa ratos, kurus pildīja vesela grēda sal­mu. Tā pieķērās rite­nim, pa sānu augšā un plaf iekrita mīkstajā, dzeltenajā salmu matracī. Apmierinātai guļot tur siltumā, saule atmirdzēja tās nospodrinātajā kausiņā un eleganti izliektajā kātā. Mir­dzums iekrita acīs garām lido­jošam sikspārņputnam, kas agri atgriezās uz guļvietu. Sasitot spārnus, it kā ska­nētu aplausi, sikspārņputns gaisā pagriezās un metās lejup.

Tas nāca zemāk un zemāk, kājas izstiepis un nagus iepletis. Tad, slaidi pagriežoties un spalgi iekliedzoties, tas izrāva mirdzošo priekšmetu no salmu kaudzes virs­puses un pacēlās gaisā.

Mazā tējkarotīte nopūtās.

Tālu lejā Jezgas zeme pletās kā nobružāts tīstoklis. Smaržu purvs. Apburtais ezers. Pelējuma kalni…

Pastiprinoties vēja pūsmai, tējkarote nodrebinājās vis­pirms viegli, tad jau spēcīgāk. Sikspārņputns pārāk vēlu centās to satvert ciešāk. Mazā tējkarotīte jau bija izslīdē­jusi no tā tvēriena un krita, krita, krita…

Dzinn, kling!

Tā nokrita zemē. Izdvesusi mazu nopūtu, tā piecēlās. Tā stāvēja tieši pretī Ragainā Barona pilij. Gaidās trīcēdama, tā lēca tālāk. Tā gāja iekšā pa vārtiem, pāri grants lauku­mam un…

Projām! Tie bija projām! Tējkarote pagurusi skumji no­pūtās. Bet tie bija te bijuši. Visi. Tik daudz bija skaidrs. Tā pagriezās un ieklausījās. Jā, tur. Uz to pusi…

Mazā tējkarotīte pagriezās, nopūtās un pameta to vietu, kur galda piederumi bija bijuši pirms tik īsa laika. Turo­ties ēnā, tā lēca atpakaļ pa pils vārtiem un tālāk projām putekļainajā kalnienē.

Dārza svētku trokšņi pamazām izgaisa. Sacēlās vējš, saule norietēja, Dunošais kalns tuvojās. Tas izgrūda mu­tuļus, šņāca un reizēm klusi sprāga dunn.

Priekšā bija četri citi ceļotāji. Milzis ar papagaili uz gal­vas un jaunu karotājvaroni, un suni uz pleca. Mazā karo­tīte nodrebēja, jo kaut kas uzplaiksnīja tās atmiņā. Siltu pirkstu pieskāriens, tumšas kabatas mājīgums. Jaunais ka­rotājvaronis bija to atradis, kad tā bija nošķirta no pārējiem.

Ar trīcošu nopūtu un klusu dzinn, dzinn mazā tējka­rotīte saņēmās un ātri sekoja viņiem.

.

Pret zemo, rietošo sauli labi saskatāms, pūķis traucās lejup un nolaidās pie savas kalnu alas ieejas. Ar klang tas nometa zemē galda piederumiem pilno, smago nojumi, apsēdās un noslaucīja pieri.

Virs galvas riņķoja sikspārņputns. Pūķis pacēla zvīņaino galvu un uzpūta tam dedzinošu liesmu strūklu. Sikspārņ­putns aizlidoja, sašutumā spalgi kliegdams, ar apsvilušu muguru un astes spalvām. Pūķis ar skatu pārmeklēja de­besis un nopētīja izdegušo, kailo zemi, meklējot kāda cita nevēlama traucēkļa pazīmes.

Neviena nekur nebija.

Tomēr nevarēja būt par daudz piesardzīgs. Pūķis sa­tvēra nagos lielo, šķindošo saini un iestiepa to alā. Nome­ties uz vēdera, tas slīdēja un šļūca pa zemo, šauro tuneli lielā, kupolveidīgā alā dziļi kalna iekšienē.

Ala bija silta, dūmaina, sēra piesātināta. Izkusušo ak­meņu blāvā, sarkanā kvēle mirgoja no plaisām tās augsta­jās sienās. Nespodri mirdzot vārgajā gaismā, slējās augsta dārgumu kaudze. Pūķis ņurrāja, piegājis tuvāk un viegli pabakstījis to ar purnu.

Kaudzē atradās zelta bruņucepures, sarūsējuši ūdenskrāni, dārgakmeņiem rotāti kroņi, zobeni, katli, vairogi ar

seniem rakstiem, medaļas un trofejas, rokassprādzes un gultu rāmji, diadēmas un skārda kannas viss samests kopā akmens grīdas pašā vidū. Un pie sienas, stāvot nomaļus, bija burvju zelta arfa, kas klusi raudāja.

Klusinātā galda piederumu šķindēšana un skanēšana pieņēmās spēkā, kad tie tika nomesti uz kaudzes. Ar viena garā naga rāvienu pūķis izplēsa lielu caurumu bijušā Jaukuma paviljona audeklā. Galda piederumi izbira laukā.

Pūķa acis priekā iepletās, redzot brīnišķīgo mantu krā­jumu izbārstītu sev priekšā. Smalki naži, krāšņas dakšas, mīļas, mazas tējkarotītes un apbrīnojams sudraba olu griezējs. Gaļas dalāmie naži un iesmi. Vafeļu pannas un cukura standziņas. Un ar zobu bakstāmajiem bārdā un dakšām visneiedomājamākās vietās izrādījās…

Burvis!

Pūķis samiedza acis. Tas uzsita sev pa kurkstošo vēderu un atlieca atpakļ lielo, zvīņaino galvu.

"ROOOĀĀĀĀRRRU!"

"Nekad nevar zināt," sacīja Džo. "Iespējams, tas ar viņu tikai paspēlēsies. Kā Henrijs spēlējas ar savu iemīļoto gu­mijas bumbiņu…"

"Tas viņu apēdīs," lietišķi apgalvoja Veronika.

"To tu droši nezini," teica Džo.

"Nāktos apēst," viņa neatlaidās. "Pūķis būs izbadējies pēc tā garā lidojuma. No grauzdēta burvja iznāktu kārtīgas pusdienas…"

"Nerunā tā, Veronika," Džo vārgi lūdzās.

"Ja vien tas nebūs tik ļoti izsalcis, ka apēdīs viņu jēlu."

"Veronika! Aizveries!"

Veronika paraustīja plecus. "Tā tu pats lūdzi," viņa īgni sacīja.

"Jā, bet… Ūūūūā!"

"Atvainojos!" atskanēja bez elpas palikušā Norberta balss, kad viņš pēkšņi sasvērās uz sāniem. "Tur bija bedre."

"Nevajag atvainoties, Norbert," teica Džo. "Tu lieliski darbojies ar saviem Spārnotajiem zābakiem. Mēs pavisam drīz būsim tur." Viņš pagriezās un nikni paskatījās uz papagailieni, kas sēdēja Norbertam uz galvas. "Mēs vēl neesam atteikušies no viņa, pat ja tu esi, Veronika."

"Es tikai domāju, ka mums vajadzētu būt gataviem uz ļaunāko," viņa sacīja.

Norberts centās apspiest šņukstu.

"Tu tikai sarūgtini Norbertu," teica Džo, cenzdamies izrā­dīties varonīgs. "Ja tagad tu beigtu runāt par to, cik bezce­rīgi tas ir, mēs varbūt varētu izstrādāt plānu."

"Tev, protams, taisnība. Piedod man," sacīja Veronika. "Tad kā īsti tu esi iecerējis nogalināt šo pūķi?"

"Nogalināt?" pārjautāja Džo. Viņš pakasīja galvu. "Man likās, ka mēs varētu aprunāties. Pakaulēties. Vienoties par apmaiņu. Man likās, ka es varētu padiskutēt ar to…"

"Diskutēt ar pūķi?" iejautājās Veronika. "Nesmīdini mani. Es tev saku, ja vien Randalfs nebūs žigls uz kājām, un tā viņam būtu pirmā reize, tad viņš ir pazudis. Tas pūķis apsvilinās viņu kraukšķīgu ar vienu ugunīgās elpas šalti!"

Tieši tobrīd, pārspējot riteņu klabēšanu, atskanēja vārgi sadzirdama tālīna rēkoņa.

"Vai dzirdējāt to?" jautāja Veronika.

"Dzirdējām ko?" atjautāja Norberts.

Džo drūmi skatījās uz priekšu. "Tikai ātrāk, Norbert!" viņš teica milzim. "Ātrāk!"

Mazā tējkarotīte nopūtās, kad tā paklupa un ieslīdēja vienā no dziļajām rievām, ko bija pametuši milža Kolo­sālā ātruma Spārnotie zābaki. Putekļi sabira tai apkārt, at­ņemot spozmi tās mirdzumam un padarot grūtāku izrāpšanos no šaurā grāvīša.

Tikusi atpakaļ uz cietas zemes, tā pielieca savu kausiņu uz vienu pusi un ieklausījās. Tālu, tālu priekšā tā saklau­sīja zemu, draudīgu rēcienu, kas atbalsojās nemīlīgajā ap­kārtnē un lika tai nodrebēt visā garumā.

Ne pārāk tālu priekšā, bet attālinoties ar katru nākamo minūti, bija pārējie. Milzis, papagailis, karotājvaronis un viņa kaujas suns.

Šķindot pa akmeņaino taku, tējkarote ar klusu nopūtu atkal devās tālāk, cik ātri vien spēja.

Alas iekšpusē skaņas, kas atbalsojās lielajā kupolveida alā, pieņēmās spēkā. Galda piederumi bija sagrupējušies orķestra izkārtojumā, mēģinot uzskaņoties. Šķindēdami un skanēdami tie šūpojās uz dārgumu kalna, kamēr pūķis skaļi slampāja apkārt.

Karotes klinkstēja. Naži klabēja. Vienu brīdi veselu kūku dakšiņu komplektu gandrīz iznīcināja pūķa lielā masa, kad tām gandrīz uzkāpa virsū. Vienīgi cukura standziņu ātrā domāšana un veikli novietots katla vāks pasargāja tās no saspiešanas un deformācijas.

Šausmu pārņemts, Randalfs to visu vēroja. Viņš bija sakņupis aiz liela, robota akmens pie sienas, drebēdams no

pūķa izskata, kurš, kā šķita, uzkurināja sevī niknumu. Kā viņš bija izglābies, nekad nebūs skaidrs pašam.

Vienu brīdi viņš tika sasiets Jaukuma paviljona iekš­pusē, kur asi galda piederumi durstīja un bakstīja katru miesas sprīdi; nākamajā brīdī liels nags pāršķēla audumu, virvi un gandrīz arī viņam kaklu.

Randalfs nodrebinājās, to iedomādamies.

Protams, no rēkoņas, deguma smakas un vēderu kutino­šās lidojuma sajūtas nemaz nerunājot par pūļa saucie­niem: "Tas ir pūķis! Tas ir pūķis! Bēdziet, glābiet dzīvību!" Randalfs bija nopratis, ka viņu satvēris kaut kāds pūķis. Bet nekas nebūtu varējis viņu sagatavot tā šausmīgā radījuma izskatam, kas viņa priekšā saslējās pakaļkājās, kad viņš izkrita no telts pa vielu galda piederumu jūrai.

Tas bija gigantisks. Milzīgs! Katra mirgojošā zvīņa bija pusdienu šķīvja lielumā; katrs nags bija kā garš, saliekts rapieris. Tā dūmojošās nāsis vien bija pietiekami lielas, lai tajās ievietotu burvja galvu ar visu smailo cepuri.

Kad pūķis bija pamanījis sakņupušo burvi, tā acis bija plati iepletušās un tā snuķis bija gandrīz skāris Randalfa degunu. Tā nāsis bija ošņājušas. Tā vēders bija kurkstējis. Dūmu strūklas bija uzvijušās gaisā…

"īlkJ" Randalfs bija iesmilkstējies un meties meklēt pa­tvērumu.

Ar k.ling-klang-šķind-krah viņš izmisīgi bija rāpies pāri v dārgumu kaudzei, pūķis bija centies viņu sagrābt un, kad tas neizdevās, bija neapmierināti nosprauslājies.

Randalfs drebēja no bārdas gala līdz zābaku purniem. Viņš bija izglābies bet uz cik ilgu laiku? Izgrūzdams īsas liesmu mēles, pūķis rāpoja pa visu dārgumu kaudzi, palū­kodamies zem vairogiem un atkritumu spaiņu vākiem, rak­ņādamies dakšās un karotēs un mezdams sāņus vērtīgus priekšmetus citu pēc cita.

Tad ostīdams kaut ko aizdomīgu, tas nejausi iešņauca spalvotu zelta bruņucepuri vienā no platajām nāsīm. Tas klepoja, krāca, šķaudīja un bruņucepure izšāvās laukā ar milzu ātrumu, atsizdamās pret sānu sienu ar skaļu klang.

Randalfs sarāvās aiz akmens.

"Kāpēc es?" viņš klusi novaidējās. "Kāpēc tas vienmēr notiek ar mani? Ak, ko tik es nedotu, lai atkal būtu savā jaukajā mājaslaivā augstu uzstutējis kājas, ar tējas krūzi vienā rokā un rituļmaizīti otrā."

Pūķis turpināja pārmeklēt dārgumu kaudzi, jaukdamies metāla priekšmetos ar šaušalīgu sparu un apņēmību. Sirdij sitoties kaklā, Randalfs riskēja palūrēt gar akmens malu.

Slikti bija tas, ka laukā ceļš bija alas otrajā galā. Labi bija tas, ka, turoties ēnā, viņš, iespējams, varētu aizlavīties gar sienām nepamanīts.

Galvu pieliecis un sirdij dauzoties, ka vai plīst, Randalfs devās uz priekšu. īsiem, ātriem pārskrējieniem viņš stei­dzās no klints līdz akmenim, no plaisas līdz spraugai. Pē­dējais gabals bija pats grūtākais. Starp kori, aiz kuras viņš slēpās, un akmeņu krāvumu blakus ieejai pletās kailas klints plašā virsma.

"Paliec mierā," viņš sev teica. "Pagaidi, līdz pūķis pa­griezīsies uz otru pusi, un… Aiziet."

Traukdamies uz priekšu kā sprinteris no starta balstiem, Randalfs brāzās pāri tukšajai vietai. Pūķis nosprauslājās.

"Gandrīz jau klāt," Randalfs čukstēja, mudinādams sevi tālāk. "Gandrīz…"

Tieši tobrīd kāda spalga balss iesaucās: "Kundze! Kun­dze!" Tā bija burvju arfa. "Viņš ir te!" tā kliedza. "Resnais burvis ir te!"

Acīm kvēlojot, nagiem zalgojot, pūķis pagriezās apkārt. Randalfs paklupa un nostiepās uz alas grīdas kā nodzīta ķekatpele. Pūķa acis bija cieši pievērstas viņam. Pārāk

lielu šausmu pārņemts, lai kustētos, viņš skatījās, kā milzī­gais radījums sasita ādainos spārnus, izlocīja nagus un, lielos žokļus iepletis, metās uz priekšu. "ROOOĀĀĀRRRU!"

"Oo, šoreiz es to dzirdēju," sacīja Norberts, kad troks­nis atbalsojās viņiem visapkārt.

"Droši vien esam jau pavisam tuvu," teica Džo.

Norberts nodrebinājās. "Izklausās, ka tas tiešām ir sa­dusmots."

"Vai arī dusmīgs," skaidroja Veronika, "vai arī ir izsalcis. Varbūt mēs galu galā neesam par vēlu."

"Tas ir īstais gars, Veronika," paslavēja Džo.

"Labais, vecais Randalfs," nosmējās papagailiene. "Notrenkā to pūķi, cik spēj…"

Pēkšņi Norberts apsēdās un aizslīdēja uz bikšu dibena. Veronika ieķērcās. Džo iekliedzās. Henrijs ierējās un no­lēca drošībā uz cietas zemes.

"Atvainojos," aizelsies sacīja Norberts. "Tas ir vienīgais man zināmais veids, kā apstāties."

"Bet kādēļ mēs esam apstājušies?" Veronika noprasīja, sakārtodama izbužinātās spalvas.

" Tā tur dēļ," teica Norberts un norādīja.

Džo un Veronika pagriezās un sekoja viņa netīrā, izstieptā pirksta līnijai. Tas rādīja uz alas ieeju.

"Dūmi," klusi sacīja Veronika.

"Pēdas," ievēroja Džo.

Henrijs luncināja asti un rēja vispirms uz alu, tad aug­šup uz Džo.

"Vai viņš ir tur iekšā, draudziņ?" jautāja Džo. "Vai Ran­dalfs ir tur?" Viņš satraukts norija siekalas. "Kopā ar pūķi?"

Gaisā atbalsojās rēkoņa, un no alas ieejas izvēlās jauns dūmu mutulis. Henrijs satraukts rēja.

"Dusmīgs vai izsalcis, tik un tā tas izklausās bīstami," trīcošā balsī teica Norberts.

"Vai tu esi pārliecināts, ka gribi to darīt, Džo?" jautāja Veronika. "Neviens nevērtētu tevi zemāk, ja tu to nedarītu."

Džo papurināja galvu. "Es gan vērtētu zemāk," viņš sacīja. "Turklāt, bez Randalfa es nekad netikšu mājās. Es būšu te iestrēdzis uz visiem laikiem."

"Ir sliktākas vietas, kur iestrēgt," teica Veronika. "Pie­mēram, pūķa vēdera iekšpusē." Viņa pamanīja izteiksmi Džo acīs. "Tomēr, ja tev tas jādara, tad tev tas jādara," viņa piebilda. "Es iešu tev līdzi."

"Es tāpat," sacīja Norberts, "ja tu vispirms atraisīsi man zābakus."

"Paldies," teica Džo. Henrijs ierējās. "Paldies jums visiem."

"Uzvara vai nāve!" nokliedzās Veronika.

Džo novaidējās.

"Viss būs labi," viņš sev apgalvoja, murminādams pus­balsī. "Es jau iepriekš esmu stājies pretī lielam milzim. Un nemaz nebija tik slikti. Kā Randalfs vienmēr mēdz teikt: Tev

ir jāiebiedē pretinieks, puis. Parādi viņiem, kurš ir noteicējs."

Viņš notrauca sviedru lāses no pieres. "Bet pūķis," viņš noel­sās. "Šausmīgs, milzīgs, uguni spļaujošs pūķis!"

Viņš paskatījās uz tumšajiem dūmiem, kas vēlās laukā pa alas ieeju. Ar kairu brīdi tie kļuva biezāki un kodīgāki. Acīm asarojot un sirdij sitoties, viņš drosmīgi soļoja uz priekšu. Tuvojoties ieejai, viņš varēja saklausīt, kā tunelī atbalsojas dīvainas skanas krācieni un šnaukāšanās, burbuļošana un rūkšana, un kāda maza balstiņa, kas lūdzās saudzēt dzīvību…

"Lūdzu, lūdzu, mīļi lūdzu, noliec mani zemē, esi labs pūķis," Randalfs čaloja.

Atkal ar galvu uz leju viņš karājās no pūķa nagiem, viņa galvai atrodoties pāris sprīžu attālumā no zvēra platās un smirdīgās mutes ar knābi. Šķelta mēle izšāvās laukā un nolaizīja viņam seju. Acis iepletās. Žokļi krakšķot pavērās…

"Nē, nē, nē," Randalfs atsāka. "Tu negribi mani ēst. Pē! Pē!" viņš sauca, sašķobīdams seju. "Nejauks! Sīksts! Ciets!" Viņš nospļāvās. "Briesmīgi!"

Savādi skatīdamies uz viņu, pūķis platāk atvēra lielo muti. Randalfs skatījās lejup" garā, asinssarkanā tunelī. Smaka bija neiedomājama; karstums neciešams.

"Apžēlojies," viņš noelsās. "Tu nevari mani apēst, es esmu burvis!"

Viņiem aiz muguras galda piederumi uzsāka klusu, sku­mīgu bēru marša šķindoņu. Pūķis samiedza lielās, dzel­tenās acis.

Pēkšņi no ārpuses atskanēja skaidra, iespējams, mazliet satraukta balss.

"Tas esmu es, Džo Barbariskais! Milžu pieveicējs, bur­vju draugs un paša Ragainā Barona aizstāvis! Un es do­māju, ka tev to vajadzētu zināt, nav labi ēst cilvēkus!"

Tiklīdz varonīgie vārdi bija tikuši pāri viņa lūpām, Džo tos nožēloja. Kas gan viņam bija prātā? Beigu beigās, pūķis bija pūķis, un šis, kā viņš jau zināja, bija briesmonis!

No alas atskanēja skrapstoša skaņa, un parādījās pūķa milzīgā, zvīņainā galva. Tas paskatījās apkārt ar kvēlo­jošām, dzeltenām acīm. Tā skatiens apstājās pie zēna, papagaiļa, ne visai liela milža un diezgan netīrīga paskata suna.

Tas nosprauslājās. Melnu dūmu riņķis uzvijās gaisā un aizlidoja.

Džo izmisīgi centās apturēt zobu klabēšanu. Šis nebija īstais brīdis zaudēt savaldību.

"Lūk, varenais pūķi!" viņš sauca. "Es, Džo Barbariskais, stāvu tavā priekšā kopā ar savu bezbailīgo kaujas suni Henriju… Neganto. Un Norberts Ne-Ļoti… mm… ViegliSavaldāmais-Kacl-Viņš-Iekarsis. Tu noteikti negribētu viņu sadusmot, tici man." Džo piebikstīja Norbertam.

"Grrrrr!" vārgi izdvesa Norberts.

Pūķis uzrauca vienu uzaci.

"Un viņš nav viens!" neatlaidās Džo. "Jo viņš ir ieradies ar lielu armiju… tiešām, tiešām dusmīgu milžu."

Pūķis sarauca pieri un palīda uz priekšu, lai labāk redzētu. Tad paskatījās apkārt.

"Protams, tu viņus nevari redzēt… viņi ir lieli maskē­šanās meistari!" apgalvoja Džo. "Bet viņi ir šeit. Slēpjas aiz akmeņiem. Simtiem. Un apbruņoti apbruņoti līdz zo­biem. Tikai gaida manu komandu, lai mestos cīņā."

Pūķis sāka ritmiski bungot ar nagiem pa zemi.

"Un tas vēl nav viss," izmisīgi turpināja Džo. "Man ir pa­pagaiļi."

"Annh?" noņurdēja pūķis.

"Jā, papagaiļi," atkārtoja Džo. "Trieciena papagaiļi! Šis ir mans Spārnu komodors. Tam pakļauti divi duči papa­gaiļu eskadronu."

"Visi trenēti bezieroču cīņā un vislabākajā fiziskajā ga­tavībā," ātri piemetināja Veronika. "Nikni, nežēlīgi, un tiem dots stingrs rīkojums neņemt gūstekņus." Viņas balss pieklusa līdz, kā viņa cerēja, draudīgam čukstam. "Ielai­dies tik ar vienu no maniem eskadroniem, un… un… un viņi tev parādīs!"

"Tu esi brīdināts," sacīja Džo. "Es un mana varenā armija esam ieradušies," viņš ar roku pavēzēja visapkārt, "lai atbrīvotu burvi. Atbrīvo viņu tūlīt, un neviens necietīs."

Pūķis izskatījās apjucis. "Necietīs?" tas iemnājās. "Bet, pro­tams, mīļais, neviens necietīs ja vien es neizlemšu citādi!"

Džo aizrāvās elpa. "Tas prot runāt," viņš nošņāca.

Veronika palocīja galvu. "Pūķi ir ļoti labi atdarinātāji, tāpat kā papagaiļi vai slinkumputni, kad tos var iekus­tināt. Kurš ir glītais pūķis? Kurš ir glītais pūķis?"

"Aizveries, Veronika," Džo nošņācās un pievērsās gigan­tiskajam zvēram. "Kur ir Randalfs?" viņš jautāja, cik droši un iespaidīgi varēdams. Viņš sarauca pieri. "Mēs taču nenākam par vēlu, ko? Es domāju…" Viņš saminstinājās. "Tu neesi viņu apēdis?"

Pūķis atmeta galvu atpakaļ un kratījās smieklos. "Ran­dalfs! Tad tā viņu sauc, ja? Nē, mīļais, man ne sapņos nav rādījies apēst kādu, ko sauc Randalfs. Kas par briesmīgu vārdu!"

Džo atviegloti nopūtās.

"Tā kā jūs esat te, tad labāk nāciet iekšā," pūķis teica. "F.s necietīšu runas, ka Margo Pūķelpa likusi ciemiņiem aukstumā stāvēt laukā. Nāciet! Nāciet!" Un līdz ar teikto galva pazuda atpakaļ alā.

Džo paskatījās uz Veroniku, kura paskatījās uz Nor­bertu, kas paskatījās uz Henriju, kurš, riedams un lunci­nādams asti, iedrāzās alā. Pārējie viņam sekoja.

"Tas ir tik tipiski no jūsu, pūķu kāvēju puses," pūķiene teica. "Jūs ieraugāt tādu lielisku radījumu kā es un izdarāt pārsteidzīgus secinājumus."

Viņai aiz muguras šķindēja galda piederumi. Viņas balss pacēlās pāri troksnim.

"Jūs iztēlojaties, ka es nevaru vien sagaidīt, lai aprītu jūs veselus. Saproti, tas ir tik vulgāri…"

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

"Turpretī deviņos gadījumos no desmit…" Tagad viņa

kliedza. "Kas man tiešām iet pie sirds, ir uzsildīta tējas

kūka un biskvītu standzina…"

Viņai aiz muguras galda piederumi bija noveduši sevi līdz neprātīgam troksnim un rosībai. Pūķiene niknumā apsviedās apkārt.

"Palieciet taču mierā!" viņa uzkliedza. Tad atmeta atpa­kaļ galvu. "Es jūtu, ka man atkal var uznākt migrēna."

Galda piederumi paklausīja, samazinot troksni līdz daudz mierinošākam pianissimo. Džo stāvēja ar pavērtu muti, nespēdams noticēt tam, ko redzēja.

Viņš atradās milzīgā alā karstā, tumšā un neticami nekārtīgā. Grabažas bija izmētātas pa visu grīdu un vidū pacēlās lielā, nestabilā kaudzē. Vairums priekšmetu bija klusi un mierīgi, bet daļa naži, dakšas, karotes un citi dažādi galda piederumi, kurus viņš agrāk bija redzējis dārza svētkos, galīgi nebija tādi.

Kas notiek? Džo netika skaidrībā.

Tie šķindēja un skanēja. Tie lēca un lēkāja apkārt. Nažu pulciņš no viņa pa kreisi sita kopā asmeņus un klakšķināja spalus. No viņa pa labi dakšu grupa trinkšķēja un rībēja. Tā­lāk nāca zupas karošu trio, smeļamo kausu kvartets. Un visi dejoja vienā, neatlaidīgā ritmā, kas atkal pieņēmās spēkā…

Šķind! Šķind! KLING! KLANG!

Kas par kņadu! Džo domāja un saviebās. Pie kā gan tā novedīs?

Pūķiene pielika nagu pie savām plānajām lūpām. "Ššššššf" viņa šņāca. "Es jums vairs neteikšu."

Galda piederumi pieklusa otru reizi. Ne pavisam. Bet pietiekami, lai Džo saklausītu citu troksni savādu, ap­slapētu ņurdēšanu un stenēšanu, kas nāca kaut kur no sienas puses.

"Grrrmmbl flammel-flan," balss žēlojās. "Flīīīm…"

Džo ieskatījās ēnās. Tur, nepilnus desmit metrus no ieejas alā, uz grīdas sēdēja tukls stāvs, pūlēdamies noņemt lielu metāla spaini, kas bija stingri uzmaukts viņam galvā. Džo blenza…

"Randalf?" viņš ierunājās. "Vai tas esi tu?"

"Omm kmomf miff!" balss atkliedza pretī.

Džo piegāja klāt un satvēra spaini. "Saņem viņu aiz kā­jām, Norbert," viņš teica. "Un, kad es teikšu, velc."

Norberts darīja, kā bija likts. Veronika sēdēja viņam uz galvas un vēroja. Henrijs lēni luncināja asti.

"Viss kārtībā?" jautāja Džo.

Galda piederumi šķindēja un skanēja viņiem aiz mu­guras.

Norberts stingrāk aptvēra burvja potītes. "Viss kārtībā," viņš atsaucās.

"Velc!" iekliedzās Džo.

Iesākumā -, ja neskaita skaļu kliedzienu, kas atbalsojās no spaiņa, nekas nenotika. Džo mainīja tvērienu.

"Vēlreiz!" viņš uzsauca.

Šoreiz, kamēr Norberts vilka aiz kājām, Džo grieza spai­ni. Atskanēja skaļš panks! Norberts palaida vaļā potītes un nokrita zemē. Džo atstreipuļoja atpakaļ ar spaini rokās. Un starp viņiem, vēl aizvien uz grīdas, ar priekšā iz­stieptām kājām, sēdēja Randalfs. Viņš divreiz pamirk­šķināja acis.

"Vaāāi!" viņš iekliedzās, ieraudzījis pūķieni. "Viņa gri­bēja mani apēst!"

Pūķiene nostenējās. "Tipiski," viņa sacīja. "Te nu jūs at­kal redzat."

"Viņa gribēja gani" Randalfs sašutis uzstāja. "Viņa bija saķēmsi mani un gatavojās norīt mani veselu. Ja jūs nebūtu ieradušies, kad ieradāties…"

"Es tikai biju ziņkārīga," pūķiene teica Džo. "Viņš parādījās kopā ar to visu," viņa piebilda, norādīdama uz trokšņainajiem galda piederumiem. "Es domāju, ka viņš ir dāvana par brīvu."

"Dāvana par brīvu?" Randalfs apvainots izgrūda.

"Nelaime bija tā, ka viņš tik ļoti locījās!" pūķiene tur­pināja. "Viņš izslīdēja no mana tvēriena un nokrita ar galvu pa priekšu, un iesprūda tajā tur," viņa paskaidroja, norādīdama uz spaini. "Tā bija pilnīgi viņa paša vaina." Viņa pieliecās un uzrāva Randalfu kājās. "Tagad, ja tikai tu pastāvētu mierā, tu jocīgais, mazais vīreli, atļauj man stādīties priekšā. Es esmu Margo…"

"Dāvana par brīvu!" Randalfs auroja. "Kā tu uzdrīk­sties!"

Galda piederumu šķindoņa atkal kļuva skaļāka, īpaši trokšņaina bija kāda gaļas dalāmo cirvju grupa. Pūķiene sakampa galvu.

"Man," viņa novaidējās, "man sākas migrēna."

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

"Tik tiešām dāvana par brīvu." Randalfs papurināja galvu. "Daru tev zināmu, kundze, ka es esmu burvis. Mans vārds ir Randalfs Gudrais; mana nodarbošanās bur­vestības. Es tiešām esmu smalkākais burvis, kāds pašlaik dzīvo uz Apburtā ezera."

"Drīzāk vienīgais burvis," Veronika iespraucās pa vidu.

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.

"Ak burvis, ko?" Margo jautāja, pacēlusi acis. Viņa ar galvu pagurusi pamāja galda piederumu virzienā. "Tādā gadījumā tu varbūt varētu mazliet pieklusināt to baru."

Randalfs strauji ievilka elpu un papurināja galvu. "Tas nav tik viegli veicams, kundze," viņš sacīja. "Skaidrs, ka šie galda piederumi ir noburti. Nešaubos, ka te darbojas tumšie spēki."

"Jā, un varu saderēt, ka es zinu, kura tumšie spēki!" nočivināja Veronika.

"Aizveries, Veronika!" Randalfs atcirta. "Kā jau es teicu, burvība ir sarežģīta padarīšana. Tā prasa milzums prasmes un iemaņu un daudzu gadu vingrināšanos. Bet tev laimīgā kārtā, kundze, burvība ir mazliet mana specialitāte."

"Kāda veiksme!" Veronika sarkastiski nomurmināja.

"Veronika, es tevi brīdinu!" Randalfs nošņācās. Viņš vērsās pie Margo. "Pastāsti man visu, ko tu zini par šiem galda piederumiem."

"Nu, tie parādījās manas alas priekšā," viņa stāstīja. "Padarīja mani vāju, tiešām gan, ar savu burvīgo mūziku un tad izvazāja mani ar lielu jandāliņu, līdz beidzot es tos panācu. Es tos gribēju pievienot savai dārgumu krātuvei. Kurš pūķis gan negribētu?" Viņa papurināja galvu. "Bet tagad es sāku vēlēties, kaut būtu likusi tos mierā."

"Tu neesi vienīgā," Randalfs nomurmināja, berzēdams sasisto un apdauzīto ķermeni.

Ala drebēja no trokšņa. Pūķiene izvalbīja acis. "Tie ir tik skaļi" viņa teica. "Es nezinu, kā es jebkad varēšu atkal iemigt."

"Iemigt?" pārjautāja Džo. "Man likās, tu tikai nupat esi pamodusies."

"Tādi nu ir tie pūķi," sacīja Veronika. "Deviņdesmit de­viņus procentus mūža tie pavada gulēdami un pārējo laiku jūsmodami par bagātībām…" Viņa pavīpsnāja. "Ja vien šo grabažu kaudzi var saukt par bagātībām."

"Es atvainojos," aizvainota ierunājās Margo.

"Paskat vien uz to visu," Veronika pavēzēja spārnu. "Neesmu redzējusi tādu atkritumu izgāztuvi."

Margo nāsis sāka kūpēt. "Kā tu uzdrīksties!" viņa ierē­cās. "Tā ir mana apslēptā manta, par ko tu runā. Dārgi dzimtas īpašumi. Nenovērtējami dārgumi…"

"Kā tas spainis, ja?" pavai­cāja Veronika.

"Spainis? Spainis!" Margo dedzīgi iebilda. Viņa pacēla to no grīdas, izslējās, cik augstu ļāva ala, un nikni noraudzījās uz viņiem. "Tas nav nekāds spainis! Vai jums nemaz nav gaumes? Vai jūs neprotat saskatīt skaisto?" viņa rēca. "Tas ir svētais Trinnas pods, kas tiek iztukšots tikai reizi tūkstoš gados."

"Brr!" noskurinājās Ran­dalfs, spļaudīdamies, sprausladams un pārbaudīdams, vai kaut kas nav ieķēries bārdā.

"Brr?" nerimās Margo. "Tas ir mākslas darbs!" "Tas ir naktspods!" sauca Randalfs. "Un tas bija man galvā!"

"Un, kā izskatās, ne gluži tukšs," teica Veronika. "Tas ir ļoti skaists," sacīja Džo, mēģinādams nolīdzināt asumus. Viņš paskatījās apkārt. "Tev ir tik daudz jauku lietu."

Pūķienes acis atmaiga. "Ir gan, vai ne?" viņa mīlīgi ierunājās. "Un tu noteikti esi lietpratējs šādās lietās, jaunekli. To es varu pateikt." Viņa staroja. "Tas man ir prasījis daudzus gadus lai izveidotu savu kolekciju. Sudraba vairogs šur, dārgakmeņiem rotāta diadēma tur…" Viņa paskatījās apkārt, lepni smaidīdama, līdz viņas ska­tiens apstājās pie skaļajiem un nepaklausīgajiem galda piederumiem. "Lieciet to krūšu aizsegu mierā!" viņa uz­kliedza iesmu komplektam. "Un jūs tur, smeļamie kausi. Iii līt pat rimstieties!"

Šķincl! Šķind! Kling! Klang!

Viņa atkal pievērsās Džo un izbolīja acis. "Godīgi sakot, mīļais," viņa teica, "es nezinu, cik ilgi vēl to varēšu izturēt."

Džo līdzjūtīgi pamāja ar galvu. "Vai tev ir vēl kādi ne­novērtējami dārgumi šajā krātuvē?" viņš jautāja.

"Protams, mīļais!" atbildēja Margo. "Apburtie spoguļi, maģiskie zobeni, necaursitamas karotāju bruņas, zini, kā jau parasti." Viņa nopētīja lielo dārgumu krātuvi. "Bet tie nav nekas, salīdzinot ar maniem visvērtīgākajiem priekš­metiem…" Viņa aprāvās un sāka rakņāties vērtslietu kau­dzē. "Tepat kaut kur tie ir," viņa murmināja un nopūtās. "Man jāatzīst, te viss ir drusku nekārtīgs."

"Kas tie tādi ir?" apjautājās Džo, iesaistīdamies meklēju­mos.

"Ak, tie ir īpaši. Vajadzīga īsta kolekcionāra acs, lai tos novērtētu," sacīja Margo. "Tādus var tikai vēlēties."

Randalfs nepacietīgi noklakšķināja mēli. "Jā, jā," viņš teica. "Nešaubos, ka tie ir ļoti jauki, bet mums tiešām va­jadzētu iet…"

"Vai tās ir īstās?" jautāja Norberts. Viņš pacēla divas visai apdauzītas konservu bundžas.

Margo pagriezās. "Jā, jā, ir gan!" Viņa uzsmaidīja Nor­bertam. "Tas ir labi! Es redzu, ka tev ir īsta kolekcionāra acs!" viņa smiedamās apgalvoja. "Īstenībā trīs!"

Norberts laimīgs staroja.

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

"Paskatieties uz šo meistarību," Margo pārkliedza trokšņainos galda piederumus. "Tik smalki, tik izteiksmīgi. Un, ja iedomājas, ka tās tika radītas, lai uzglabātu… vārītas pupiņas! Elpa aizraujas!"

"Tās tiešām ir skaistas," nedroši sacīja Džo.

"Tiešām skaistas," Norberts piekrita. "Pārāk skaistas, lai atstātu mētājamies apkārt. Tev tās vajag izstādīt, cik vien

labi iespējams," viņš stāstīja pūķienei. "Varbūt uz pje­destāla. Vai vitrīnā." Viņš pagriezās un sarauca pieri. "Īste­nībā, ja tu man jautā, tad visu šo vietu vajadzētu pamatīgi sakopt!"

"Tu tā domā?" jautāja Margo.

"Jā, noteikti," apgalvoja Norberts. "Tam vienmēr ir jēga mājās, manā virtuvē. Saproti, jābūt sistēmai. Es turu visus kastroļus uz āķiem un cepamās pannas virs pieliekamā durvīm. Tās ir parocīgas, lai uzsistu elfiem pa galvu," paskaidroja Norberts. "Bet te es ieteiktu grēdas."

"Ak, man patīk, kā tas izklausās," sacīja Margo.

"Jā," turpināja Norberts, teatrāli vicinādams rokas. "Tur mums varētu būt sarūsējusī grēda. Un šeit aso, duramo priekšmetu grēda. Un te…" Viņš uzmeta acis cukura stan­dziņām, kas dejoja stepu uz kāda kastroļa. "Mums varētu būt trokšņainā grēda."

"Cerams, ne pārāk trokšņaina," piebilda Margo, uzsitot ar asti pa garāmejošu karošu kori.

"Un te," sacīja Norberts, stāvēdams alas vidū, "tev varē­tu būt liela, augsta, milzīga grēda ar mirdzošām lietām!" "Mīļais!" dūdoja Margo. "Tu esi mākslinieks."

Ragainā Barona pilī dārza svētki bija pēkšņi beigušies. Pēc visa tā uztraukuma un haosa, kad pēkšņi bija uz­radies un pazudis pūķis, neviens vairs īsti nevēlējās svēt­kus turpināt.

"Kas par dienu!" Bensons nopūtās.

"Vari to pateikt vēlreiz," teica dārznieka palīgs, no ma­tiem lasīdams koka šķēpeles.

"Kas to lai zina, kas tiem galda piederumiem bija uznā­cis!" sacīja Bensons. "Un tad vēl tas pūķis!"

"Pēdējais pūķis, ko es redzēju, bija Grietiņa," atminējās dārznieka palīgs. "Un tas bija vismaz pirms desmit gadiem…"

"Un paskaties, kā te tagad izskatās!" teica Bensons.

īrisa stends bija sagrauts, smaržu burkas saplīsušas gulēja zemē blakus izlietu sejas krāsu peļķēm, bet runkuļi, kas nebija samīdīti, visi bija pazuduši, tos bija sabāzuši ka­batās troļļi, dodamies atpakaļ uz Troļļu tiltu. Miera mīļumu stūrī daudz mazu, pūkainu dzīvnieciņu lodāja cauri sa­lauztām sētiņām un drāzās projām. Un tam visam pa vidu sārtā smirdcūka skraidelēja šurp un turp, sašutumā kviek­dama un meklēdama savu pazudušo asti.

Ragainais Barons slāja cauri postažai, pusbalsī mur­minādams.

"Pilnīga izgāšanās!" viņš gaudās. "Nelaime! Viss ir sa­grauts! Visi viesi aizgājuši mājās! Ingrida ir histērijā!" Viņš nosusināja sviedru lāses uz pieres. "Vismaz sliktāk vairs nevar būt!"

"Norbert!" Randalfs neiecietīgi uzsauca, kamēr milzis rosījās pa pūķienes alu. "Mums tiešām jādodas ceļā."

"Ne tik strauji, Resnīt! Man likās, ka tu kaut ko gribēji darīt ar tiem galda piederumiem," atgādināja Margo, piecel­damās augstāk un nopētīdama burvi ar dzeltenajām acīm.

"Jā, protams," sacīja Randalfs, drebēdams un netīšām iekāpdams Trinnas podā. "Sasodīts!"

"Sasodīts? Vai tā ir kāda jauna burvestība?" jautāja Ve­ronika.

"Aizveries, Veronika!" dusmīgi uzsauca Randalfs un aizklankšķināja īgņoties kaktā.

"Tuvāk vairs ne, podiņa smaka," nikni teica arfa.

"Tā," mundri sacīja Margo. "Ķersimies pie uzkopšanas! Tu, Džo, esi atbildīgs par asajiem, smailajiem priekšme­tiem kaudzē."

"Tu domā zobenus un šķēpus, un karotājiem domātu apburtu bruņojumu?" satraukti jautāja Džo.

"Jā, jā, lai vai ko," atbildēja Margo. "Un tu, trieciena papagailiene, vari būt atbildīga par sarūsējušo grēdu."

"Liels paldies," teica Veronika un aizlidoja.

"Un mēs abi, Norbert, veidosim jauku, lielu grēdu ar mirdzošajām lietām!"

"Burvīgi," sacīja Norberts, sasizdams rokas. "Es dievinu mirdzošas lietas."

Tieši tobrīd gara nažu rinda no smalkiem sviesta nazīšiem līdz prāviem gaļas dalāmiem nažiem padejoja garām, pa ceļam žvadzinot saraustītu ritmu. Atskanēja pūķienes niknā balss.

"Randalf! Mīļais! Tie vēl aizvien nerimstas! Margo kļūst mazliet dusmīga!" viņa auroja.

Stūrī Randalfs nosprauslājās, mēģinādams nodabūt podu no kājas. "Kundze, mazliet pacietības, lūdzu. Bur­šana acīmredzot ir bijusi spēcīga, un tai vajadzīga uzma­nīga… Sasodīts/" Pods turējās stingri.

"Vēl joprojām mēģini to Sasodīts buršanu?" kaut kur no augšas ietrallinājās Veronika.

"Aizveries, Ver…" Randalfam mute palika vaļā.

Virs viņa uz alas dzegas bija uztupināts vecs, sarūsējis un krietni apbružāts putnu būris. Veronika lēkāja tam pa iekšpusi.

"Burvīgs, vai ne?" Veronika apjautājās sentimentālā balsī. "Būrītis!" Viņa nopūtās. "Tajā ir laktiņa, kas šūpojas. Un mazs zvaniņš. Un paskat, tieši tas, par ko es vienmēr sapņoju spogulītis!" Viņa uzsmaidīja savam atspulgam. "Jo, kad es gribu redzēt draudzīgu seju…"

"Veronika!" Randalfs asi uzsauca. "Būrīši ir kanārijput­niņiem. Atceries, kas tu esi! Tu esi burvja draudzene, un tava vieta ir te lejā, uz manas smailās cepures malas."

' "Tavai cepurei nav spogulīša," Veronika protestēja. "Arī zvanina ne."

"Veronika!" Randalfs uzkliedza. "Smailā cepure! Tūlīt!"

'Ne laktiņas, kas šūpojas," izaici­noši turpināja Veronika. "Veronika!"

"Vai tu tur atkal cel nemieru, burvi?" ierēcās Margo. "Margo kļūst dusmīga! Jums nepatiks Margo, kad viņa ir dusmīga!"

"Es tikai darbojos ar buramvārdiem," kaunīgi sacīja Randalfs. "Nu tad turpini," nikni teica pūķiene. "Tā, Norbert, mīļais, ~ kur mēs palikām? Ak, cik gudri!

Pūstas lejkannas jā, tās de­bešķīgi mirguļo, vai ne?"

Uzmetis niknu skatienu Vero­nikai, Randalfs pārklankšķināja pāri alai, kur sviesta nazīši de­joja trokšņainu sambu. Viņš sāka vicināt rokas un pusbalsī murmināja.

Pa to laiku Džo vāca kopā brīnišķīgus zobenus, burvju bruņucepures un fantastiska veidojuma šķē­pus un veidoja jauku grē­du alas tālākajā galā. Henrijs laimīgs rēja viņam blakus.

"Vai es drīkstu pielaikot kaut ko no šī bruņojuma?" Džo jautāja, turēdams rokā sudraba bruņucepuri ar smalki veidotiem spārniem un izliektiem ragiem.

"Manu mīļo zēn," atbildēja Margo, "dari to. Tās karotājvaroņa lietas īstenībā ir visai garlaicīgas. Tās manai gau­mei nav pietiekami mirdzošas. Ņem, ko tik vien vēlies."

"Paldies," starodams teica Džo. Ja viņam nācās palikt Jezgas zemē vēl kādu laiku, viņš varētu arī izskatīties pēc pārliecinoša karotājvaroņa.

"Pēc savas īsās snaudas es biju piemirsusi, ka man ir tik burvīgas bagātības," Margo dūdoja. "Tas tik viegli notiek."

Džo pielaikoja bronzas krūšu aizsegu. "Cik ilgi tu biji aizmigusi?" viņš jautāja.

"Ak, pavisam mazu brītiņu," sacīja Margo. "Kādus div­desmit gadus, man šķiet."

"Divdesmit gadus!" iesaucās Džo.

"Kādu gadu šurp vai turp," turpināja Margo. "Mums pūķienēm jāpaguļ, lai labi izskatītos. Turklāt divdesmit gadi nav nekas liels. Matilde tur, uz to pusi," viņa teica, nenoteikti pamādama pret alas ieeju, "guļ aizmigusi divreiz ilgāk. Un,

runājot par Agnesi, neviens viņu nav redzējis gadsimtiem ilgi. Parasti es būtu gulējusi ilgāk, bet tie galda piederumi mani uzmodināja."

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

Margo nopūtās. "Brīnumaini spoži, bet būtu nu labāk gājuši, no kurienes nākdami."

"Pasaki to vēlreiz," no stūra īdzīgi teica arfa.

Džo pacēla īpaši bagātīgi rotātu zobenu. "Vai visiem pūķiem ir apslēptie dārgumi?" viņš jautāja.

"Protams, mīļo zēn," atbildēja Margo. "Mēs visi esam sajūs­mā par skaistiem nieciņiem. Tas ir vienīgais, ko mēs vēlamies. To un pa laikam kādas pāris aitas." Viņa nopūtās. "Ak, bet ko tik par mums nestāsta! Nodedzinot pilis. Cīnoties ar bruņiniekiem zirga mugurā. Aprijot princeses un bēdu māktas dāmiņas, lai nu kas tās tādas būtu. Saproti, dienā nav tik daudz stundu, lai pietiktu visām šīm muļķībām."

Džo piekrītoši pamāja.

"Un, runājot par karotājvaroņiem, kas ierodas, domā­dami, ka var tāpat vien nogalināt tevi…" Margo sapīkusi turpināja. "Tā ir baigā nekaunība, ja tu man jautā!"

"Kā jūs uzdrīkstaties! Izbeidziet!" iekliedzās dusmīga balss. "Lieciet mani mierā!"

Tā bija arfa. Ducis sviesta nažu un zupas karošu kom­plekts pa kārtai raustīja tās stīgas.

Pūķiene aizkaitināta pagriezās un izgrūda brīdinošu karstu dūmu mutuli to virzienā. Arfa paģība. Naži un ka­rotes aizsteidzās projām, bet pārgrupējās blakus svečtu­riem, kur tad mežonīgi lēkāja, klabēdami un šķindēdami.

"Mīļais, varbūt tu vari pārbaudīt savas karotājvaroņa iemaņas pie tiem visiem," sacīja Margo.

"Patiesībā," teica Džo, "es nemaz neesmu karotāj varonis."

"To gan ne mūžam nevarētu pateikt, uzmetot viņam acis!" atsaucās Veronika, kas laimīgi šūpojās šurp un turp savā būrītī.

"Mani uz Jezgas zemi atsauca tas tur Randalfs," pa­skaidroja Džo, ar galvu pamādams uz burvja pusi. "Viņš solīja, ka nosūtīšot mani atpakaļ, kad varēs. Tāpēc es esmu šeit. Es nevarēju pieļaut, ka viņu apēd pūķis, ne gluži tā, ka tu to būtu darījusi," viņš steigšus piebilda.

"Nē, dabiski, nebūtu," sacīja Margo. "Ak, bet tu, nabaga Džo. Pazudis un viens svešā pasaulē…"

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

Pūķiene nostenējās un pievērsās Randalfam. "Ak, lūdzu, pasteidzies," viņa vārgi izdvesa. "Man vai galva plīst!"

Randalfs papurināja galvu. "Diemžēl noburti galda pie­derumi var būt ļoti sarežģīts uzdevums, kundze. Tiešām ļoti sarežģīts."

"Godīgi! Sauc vien sevi par burvi," nicīgi teica Margo. Viņa pagriezās pret Džo. "Man jāsaka, es nevaru iztē­loties, kādas ir tavas iespējas pamest Jezgas zemi."

"Ar Džo viss būs kārtībā," purinot galvu, apgalvoja Ran­dalfs. "Bet baidos, ka galda piederumus ir nobūris kāds lietpratējs. Man būs jāatgriežas savā mājaslaivā un jāieska­tās burvestību grāmatā. Ar šādu nolūku mēs dosimies projām. Es atvados, kundze."

"Nē, neatvadies vis," iebilda Margo. Viņa izlocījās ap­kārt, ar asti aizšķērsodama Randalfam izeju.

"Ko… ko tas nozīmē?" Randalfs bija sašutis.

"Norberts ir bijis tāds mīlulis. Džo ir bijis īsts džentlme­nis, un tas trieciena papagailis rādās ļoti jauks…"

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

"Bet neviens no jums nekur neies, līdz pēdējais no tiem sasodītajiem galda piederumiem nebūs piespiests apgulties un ciest klusu," viņa auroja. "Man vienalga, ko tu dari. Man vienalga, cik ilgu laiku tas prasīs. Bet es gribu, lai tie tiek apklusināti reizi par visām reizēm!"

Šķind! Šķind! Kling! Klang!

Spēcīgs, dzestrs vējš svilpoja cauri Elfu mežam. Koku truši, uzmetušies uz ozolu un priežu zemākajiem zariem, nemierīgi krāca miegā un, siltumu meklējot, spiedās cie­šāk kopā, bet uz laktas satupušie sikspārņputni augstu pie džabdžaba koku galotnēm kliedza, kad tika svaidīti šurp un turp.

"Vai!"

Cauri kokiem slampāja salīcis stāvs, ar kaulainiem pirk­stiem tverdams plīvojošo apmetni un saturot uzvilkto kapuci. Ar katru soli viņa zābaki dziļi iegrima dubļu un kritušo lapu glumajā masā, kavējot viņu un liekot aiz piepūles svīst par spīti aukstumam.

Meža vidū bija klajums, to sauca par Ņirgu noru, un klajuma vidū atradās pieticīgs miteklis, būvēts no koka un bagātīgi izrotāts. Stāvs ar kapuci galvā lauza ceļu uz durvju pusi.

Vējš auroja apkārt mājai, liekot zaļganzilajiem slēģiem grabēt un koka lubiņām uz jumta klabēt. Mājas iekšpusē, sēdēdams ēnā uz sarežģīti izgrebta troņa ar augstu at­zveltni, gaidīja doktors Kampiens.

"Drīz." viņš ņirdza. "Loti drīz."

It kā pēc mājiena ārdurvis atsprāga vaļā. Doktors Kam­piens pasmaidīja.

"Vai tas esi tu, Kventin?"

"J… jā, kungs," elsa Kventins, ar pūlēm aizvērdams durvis stiprajā vējā. "Vai dieniņ," viņš sacīja. "Ārā plosās auka. Man ar pūlēm nācās spert katru soli." Viņš noguris papurināja galvu. "Es esmu galīgi pārguris."

"Pārguris?" doktors Kampiens ieņirdzās. "Tas ir burvīgi. Es ceru, ka tu nes labu zinu."

Kventins noņēma kapuci, izlīdzināja mazliet izspūrušās zeltainās cirtas un uzskrullēja savu lielisko ūsu galus. Viņš pacēla acis. Tronis bija novietots dziļā ēnā. Bija redzamas vienīgi doktora Kampiena pārsteidzoši zilās acis. Zalgojot

un nemirkšķinot tās ieurbās vinā no tumsas. Kventins juta, ka ceļi viņam sāk drebēt.

"Nu?" vaicāja doktors Kampiens. "Es pieņemu, ka ar Ra­gaino Baronu beidzot viss ir nokārtots." Viņš nepatīkami ieņirdzās. "Esmu pārliecināts, ka mūsu zvīņainā draudzene izbaudīja savu mazo uzkodu." Augstās, mazliet draudīgās ņirgas pieņēmās spēkā. "Vai viņa sagrauza tam kaulus?" viņš jautāja. "Vai viņa tam atrāva locekli pa loceklim?"

"Īstenībā, kungs," nokārdams galvu, sacīja Kventins. "Man jums kaut kas jāizstāsta."

Acis sašaurinājās līdz spraugām. "Un kas tieši?" viņš no­prasīja.

Kventins satraukts norija siekalas un dziļi ievilka elpu. "Viss negāja gluži pēc plāna," viņš steigšus izgrūda.

Doktors Kampiens nopūtās. "Paskaidro tuvāk," viņš vēsi teica.

"Gadījās mazs juceklis," Kventins paskaidroja. "Dārza svētkos. Šķiet, ka pūķis varētu būt sagremojis nepareizo personu."

"Nepareizo personu?" īgni pārjautāja doktors Kampiens.

"Viņš ieradās pēdējā brīdi un visu samaitāja," sacīja Kventins. "Es tur neko nevarēju līdzēt."

"Kas?" Izklausījās, ka nu viņš ir nikns.

"Tas bu… bu… burvis," Kventins stostījās. "Randalfs. Randalfs Gudrais.

"Man vajadzēja zināt," doktors Kampiens nomurmināja, ar īsajiem, resnajiem pirkstiem bungodams pa troņa roku balstiem. "Kāpēc viņam jābāž deguns manās darīšanās?"

Kventins atļāvās mazliet pasmaidīt. "Ja vien es pazīstu savus pūķus," viņš teica, "tas laikam pataupīja viņa lielo degunu pašu pēdējo."

Doktors Kampiens ieņirdzās. "Jā, es ceru," viņš sacīja. "Bet tas tomēr atstāj neatrisinātu mazo jautājumu par neapēsto Ragaino Baronu."

"Plāns B, kungs?" vaicāja Kventins.

"Plāns B," doktors Kampiens apstiprināja. Viņš sasita rokas, un kā no gaisa parādījās ducis elfu. "Atslēdziet Rodžeru Grumbaino un atvediet pie manis," viņš pavēlēja. "Ejiet!"

"Tūlīt, kungs," elfi nočivināja un aizsteidzās izpildīt to, kas viņiem bija likts.

Kventins, atvieglots, ka doktors Kampiens viņa ziņu nebija uztvēris pārāk bargi, noņēma apmetni un pakarināja to uz āķa pie durvīm. "Kā būtu ar kādu jauku rituļmaizīti?" viņš apjautājās. "Es pirmīt dažas izgarnēju īpaši jums, un…"

"Kventin," doktors Kampiens viņu pārtrauca. "Šis nav īstais brīdis rituļmaizītēm."

"Nav gan, kungs," piekrita Kventins. "Cik muļķīgi no manas puses."

Tieši tobrīd no gaiteņa atskanēja kāju šļūkāšana un sa­trauktas balsis. Durvis atvērās, un elfi iebrāzās istabā, vilk­dami garu, smagu pavadu, kuras galā bija visai nodriskāts,

lai neteiktu saburzīts, burvis. No viņa augstās pieres līdz garā, asā zoda galam pletās sarežģīts grum­bu tīkls. Viņa ausis bija grum­bainas, viņa deguns bija grum­bains, pat viņa grumbas bija grumbainas.

"Kā jūs uzdrīkstaties tā ar mani apieties?" viņš protestēja. "Ne­var gribēt, lai es šādos apstāk­ļos strādātu!"

"Goda vārds, tu esi grumbains!" ieņirdzās doktors Kampiens. "Es vien­mēr piemirstu."

"Kas tur par brīnumu?" atcirta Rodžers. "Pieķēdēts tajā smacīgajā, mazajā istabelē, strādājot no ausmas līdz rie­tam. Es tev saku, ilgi es to vairs neizturēšu. Un tad vēl tasi" Viņš parāva pavadu. "Visa tā necieņa."

"Tā ir tevis paša vaina," asi teica Kventins. "Tev nevajag mēģināt izbēgt."

"Es jau to visu esmu paskaidrojis," augstprātīgi sacīja Rodžers. "Es tikai izlocīju kājas."

"Tu skrēji," Kventins viņam atgā­dināja.

"Es tikai atsaucos dabas aici­nājumam," iebilda Rodžers. "Tu biji saģērbies kā veļas mazgātāja," sacīja Kventins. "To es arī paskaidroju," Ro­džers nedroši iesāka. "Tas sākās, kad es kā bērns mēdzu uzlaikot mātes kleitas…"

"Lai nu tas paliek," doktors Kampiens iejaucās. "Es tevi ataicināju, lai runātu par man kaut ko ļoti svarīgu…"

"Par Ragaino Baronu," teica Rodžers Grumbainais.

"Tu lasi manas domas," ņirdza doktors Kampiens.

Burvis pamāja ar galvu. "Ceru, ka galda piederumi izda­rīja visu tev pa prātam."

"Jā, izdarīja," sacīja doktors Kampiens. "Diemžēl gadījās maza ķeršanās."

"Ķeršanās?" pārjautāja Rodžers.

"Tiešām, visai uzjautrinoši," turpināja doktors Kam­piens, diezgan histēriski ņirdzot. "Šķiet, ka galda piede­rumi pievilināja pūķieni Kventina sārtajam paviljonam tieši tā, kā mēs bijām plānojuši, diemžēl paviljonā atradās nepareizā persona."

"Nepareizā persona?" jautāja Rodžers.

"Bet, Rodžer!" doktors Kampiens iesmējās. "Tu sāc iz­klausīties pēc atbalss."

"Pēc atbalss?" jautāja Rodžers.

Doktora Kampiena ņirgas vērtās visai nejaukas. "Es esmu nolēmis īstenot plānu B," viņš teica.

Burvja grumbainā seja sašļuka. "Ne jau…"

"Jā, Rodžer," mežonīgi ņirgdams, sacīja doktors Kam­piens. "Lidojošie drēbju skapji."

"Bet doktor Kampien," iebilda Rodžers. "Es tiešām to nevaru ieteikt. Vēl ne. Tie nav gatavi."

"Manu mīļo Rodžer," teica doktors Kampiens. "Es ceru, ka man nevajag atkal uzkarsēt metāla apakšbikses."

Rodžers Grumbainais paspēra soli atpakaļ. "Tikai ne apakšbikses, es tevi lūdzu! Vienīgi…"

"Vienīgi kas?" Pirkstu bungošanas troksnis pieņēmās spēkā.

"Tas ar lidošanu ir viegli," Rodžers Grumbainais pa­skaidroja, "bet salikt skapjus kopā ir īsts murgs! No instrukcijām nav nekādas jēgas, un vienmēr paliek pāri kāda lieka skrūve…"

"Pietiek visu šo atrunu!" ieaurojās doktors Kampiens. Viņš sasita plaukstas. Elfi pielēca miera stājā. "Atnesiet man Lielo burvestību grāmatu!"

"Tūlīt, kungs," elfi notrallināja un aizsteidzās pa citām durvīm.

"…un tad vēl skabargas!"

"Ciet klusu, Rodžer!" skarbi uzsauca doktors Kampiens. "Manā ciešā uzraudzībā es tev ļaušu ieskatīties Lielajā bur­vestību grāmatā," viņš paziņoja. "Mēs palaidīsim drēbju skapjus šovakar!"

"Bet…"

Doktors Kampiens ieņirdzās. "Es pilnīgi paļaujos uz tavu prasmi, Ro­džer. Tu un tavi biedri burvji labāk nepieviliet mani, vai arī…"

Rodžers samulsis pamīņājās. "Apakšbikses?" viņš satraukti jau­tāja. Doktors Kampiens pamāja ar galvu.

Elsdami un pūzdami elfi atgrie­zās ar smagu koka kasti; bur­vestību grāmata bija ieslēgta tajā. Viņi piesteidzās pie troņa.

11 Lielā burvestību grāma­ta, kungs," elfi vienā balsī paziņoja.

"Nolieciet to uz manas lasāmās pults," doktors Kampiens

viņiem pavēlēja. "Tad, kad Rodžers būs beidzis lasīt atbil­stošo burvestību, paņemiet viņu pavadā un aizvediet atpakaļ. Un nekādas blēdības," viņš ņirdza. "Vai saproti?"

"Blēdības, doktor Kampien?" jautāja Rodžers. "Es nesa­protu, par ko tu runā."

Tēraudzilās acis nikni raudzījās no ēnām. "Piesargies, Rodžer Grumbainais," iesmējies sacīja doktors Kampiens. "Es vērošu katru tavu gājienu."

Sīkā tējkarotīte bija gandrīz beigusi savu episko ceļojumu. Kad skatam pavērās kalnu ala, tā nopūtās, paklupa un no­krita, piecēlās un atkal nopūtās. Gals bija vai acīm saredzams.

Ar klusu dzin-dzin tējkarote ielēca alas ieejā.

Lai gan ārā metās tumšs, jo saule bija nolaidusies tuvu apvārsnim, alas iekšpusē bija daudz tumšāks. Tējkarote apstājās un piešķieba savu kausiņu uz vienu pusi.

Troksnis. Tunelī, kas veda dziļi kalna iekšienē, atbalso­jās daudz dažādu trokšņu. Šķindoņa un klaboņa.

IJn paceltas balsis…

"Es darīšu jebko," kliedza viena balss, neapšaubāmi bū­dama pie pacietības robežas. "Tikai apklusini tos!"

"Es daru visu, ko spēju!" sauca cita.

"Un tas nav daudz!" dzēlīgi aizrādīja trešā.

Mazā tējkarotīte gāja tālāk. Dzin, dzin, dzin. Pāri ak­meņiem un grantij, pāri kādam mazam kauliņam tā tur­pināja ceļu pa tuneli, tuvodamās blāvajai, sarkanajai kvē­lei tā galā. Kvēle nāca tuvāk un tuvāk; atbalsojošies trok­šņi kļuva skaļāki un skaļāki.

Pēkšņi tunelis pavērās, un mazā tējkarotīte atradās pla­šas pazemes alas malā. Pagriezuši muguru, tajā stāvēja priekšmeti, kuriem tā bija sekojusi no pils. Aiz tiem bija pūķis. Un aiz pūķa…

Mazā tējkarote izdvesa nopūtu un sāka lēkāt pa putek­ļaino grīdu.

Cukura standziņas pirmās pamanīja jaunpienācēju. To paceltā puse uzstājīgi pieklaudzināja zelta kausam pie sāna. Naži noklikšķēja, karotes nošķindēja, dakšas noklabēja, līdz galda piederumi cits pēc cita apjauta mazās tējkarotes klāt­būtni savā vidū.

Tie parādījās no visiem alas kaktiem. Gaļas dalāmie cirvji un iesmi, dakšas, putotāji un smeļamie kausi, olu karotītes un zupas karotes, kūku dakšiņas un sviesta nazīši, pat druknais olu griezējs, visi sāka steigties uz to vietu, kur mazā tējkarote dejoja savu savādo, lēkājošo, mazo deju.

"Ka tevi parāvis!" pūķiene noņurdējās. "Kas tad tagad notiek?"

"Es mēģinu pretējo burvestību," svarīgā balsī paziņoja Randalfs, vicinādams rokas, "ar trejkāršu apvadu un du­bultu pārslēdzi. Tas ir visai sarežģīti. Man nepieciešams pilnīgs klusums."

"Nekādu izredžu," Margo pārkliedza troksni. "Aizvien ļaunāk un ļaunāk!"

"Jā, bet klausieties," teica Džo. "Tagad ir citādi."

Trokšņa kakofonijas vietā, kuru galda piederumi bija sa­cēluši kopš ierašanās, cits pēc cita tie uzsāka vienu un to pašu ritmisko dauzīšanu BLĪKŠf BLĪKŠ! BLĪKŠf BLĪKŠ/ līdz visa to lielā masa dauzīja reizē.

"Tā ir tējkarote," sacīja Džo. "Tie seko viņas vadībai."

Randalfs gudri pamāja. Tiešām, lielais, žvadzošais troks­nis atskanēja ik reizi, kad lēkājošas tējkarotes kāta gals uzsita pa zemi.

"Labi novērots, manu zēn," viņš uzslavēja. "Tur iedar­bojas mans dubultais pārslēdzis."

"Es tev teikšu ko citu," sacīja Džo. "Es to tējkaroti esmu redzējis iepriekš."

"Pēc manas pieredzes viena tējkarote ļoti atgādina citas," iebilda Randalfs, savādi lēkādams uz vienas kājas un smagi elsdams.

"Pasteidzies!" mudināja Mar­go. Viņa satvēra galvu un lēni šūpojās uz priekšu un atpa­kaļ, kamēr apdullinošais trok­snis turpinājās. "Es tiešām, tie­šām nezinu, vai spēšu to vēl ilgāk izturēt."

"Pretējo burvestību nevar stei­dzināt, kundze," atbildēja Ran­dalfs. Viņš pārtrauca lēkāšanu, pacēla rokas un sāka neatņemdamies pusbalsī murmināt.

"Tev taču īstenībā nav ne jaus­mas, ko tu dari, vai ne?" ierunājās Veronika.

"Aizveries, Veronika," nošņā­cās Randalfs. Pēkšņi mazā tējkarotīte uzlēca uz prāva akmens un uzstājīgi tam piesita. Pēc šīs skaņas visi pārējie galda piederumi ap­klusa. Visi naži, visas dakšas, visas karotes. Alā beidzot valdīja klusums izņemot klusu pīk, pīk, pīk, Veronikai būrītī šūpojoties šurp un turp.

"Es tam nespēju noticēt!" viņa iesaucās. "Ko tu izdarīji, vecais blēdi?"

"Man nav ne jausmas," sacīja Randalfs, kurš izskatījās tikpat pārsteigts kā pārējie.

Tobrīd mazā tējkarote pagriezās un sāka lēkāt projām pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākusi.

Visi aizturēja elpu.

Cukura standziņas sakustējās pirmās. Nodrebējušas un iečīkstējušās tās aiztipināja pakaļ tējkarotei. Pārējie galda piederumi, tagad būdami rāmi un izkārtojušies skaidrās

ierindās, sekoja cieši nopakaļ. Kad pats pēdējais mazais zobu bakstāmais ar iegravēto vārdu Simons pazuda tunelī, Margo izdvesa garu, laimīgu atvieglojuma nopūtu.

"Tie ir projām," viņa teica. "Labi, ka tā. Es nezinu, kā lai tev pateicos."

Randalfs beidzot nolaida rokas un pagriezās pret pūķieni. "Toties es zinu," viņš sacīja.

.

"Tas ir lieliski!" Džo sauca, pārspējot pretvēja radīto troksni. "Pilnīgi fantastiski!"

Agrāk viņš bija lidojis ar lidmašīnām, braucis ar atrak­ciju vagoniņiem, sēdējis uz vaļēja autobusa jumta, bet nekas nespēja līdzināties tam saviļņojumam un satrauku­mam, kāds bija, traucoties uz pūķa muguras.

Krāšņi saposies jaunajā karotājvaroņa ietērpā, kuru Margo bija atļāvusi izraudzīties no sava dārgumu krājuma, viņš sēdēja uz ērta, polsterēta sēdekļa starp Margo liela­jiem, ādainajiem spārniem. No viņa pa labi bija Norberts, kam uz pleca uzmetusies Veronika; viņam klēpī bija iekār­tojies Henrijs.

"P<5r-stei-dzo-ši," Džo nomurmināja, skatīdamies ap­kārt, cenšoties neko nepalaist garām.

Virs viņa bija tumšās, zvaigznēm nosētās debesis, bez mākoņiem un kristāla dzidrumā, visiem trim mēnešiem spoži spīdot. Zem viņa atradās Jezgas zeme, izklāta kā liela karte, kuru apspīdēja violetā, dzeltenā un zaļā mē­ness gaisma. Kādu sikspārņputnu, kas lidoja pārāk tuvu garām, pūķienes ugunīgās elpas brīdinājuma pūtiens apsvilināja un aiznesa pa gaisu.

Viņiem priekšā slējās Dunošais kalns, liels, tumšs un iespaidīgs. Dunn, tas noskanēja, tik tikko saklausāmi lēni plandošo spārnu dēļ. Un aiz vulkāna, cik tālu vien ska­tiens sniedzās, pletās Pelējuma kalni.

"Pieturiet cepures!" Margo uzsauca, kad, noplivinājusi spārnus un noplīkšķinājusi asti, viņa strauji sasvērās uz sāniem un planēja lejup, Dunošā kalna virzienā.

Dunn, noskanēja vulkāns, ar vieglu sprādzienu izgrūz­dams mazu, pelēki dzeltenu dūmu mākonīti.

"Auni!" Džo iekliedzās.

Pūķiene aplidoja apkārt Dunošajam kalnam vienu, divas, trīs reizes, iekams atkal pacēlās augšup debesīs. "Pagājis ilgs laiks, kopš es pēdējo reizi kārtīgi izlocīju spārnus," Margo satraukti sacīja. "Es biju galīgi aizmirsusi, kā tas var uzmundrināt!" To teikusi, viņa sakļāva spārnus un metās lejup slaidā lokā.

"Uūūūā!" Džo kliedza, vēderā visam sagriežoties. Izlī­dzinoties lidojumam, viņš atmeta galvu atpakaļ un smējās. "Vēlreiz!" viņš iesaucās. "Vēlreiz!"

"Urrb!" nostenējās Randalfs. Atšķirībā no pārējiem, viņam nebija ērta sēdekļa īstenībā vispār nekāda. Viņš sēdēja pūķienei pakaļpusē, iespiests starp divām robainajām astes spurām, un no visa spēka turējās, kad garā čūskveida aste sitās uz vienu un otru pusi. "Kāpēc man jāsēž te pakaļ­pusē?" viņš sauca.

"Tāpēc ka tu esi pārāk resns, lai sēdētu priekšā," Margo stingri sauca pretī.

"Bet kā tad ar viņu?" kliedza Randalfs, rādīdams uz Norbertu un gandrīz nokrizdams.

"Tas ir savādāk," paskaidroja Margo. "Norberts ir mans draugs, vai ne, mīļais?"

Norberts laimīgs staroja.

"Tas ir kas nedzirdēts!" protestēja burvis. Vēja plūsma apslāpēja viņa vārdus.

Džo pagriezās. "Vai tu kaut ko teici, Randalf?" viņš jau­tāja.

Randalfs atkliedza pretī. Džo varēja redzēt burvja muti kustamies, bet vēja plūsmas un pūķienes plandošo spār­nu dēļ viņš tikpat kā neko nesaprata.

"Ko, lūdzu?" viņš kliedza.

Saucot pretī, Randalfam seja aiz piepūles sašķobījās. Atkal viņa vārdus aiznesa vējš.

"Vai jūs varat dzirdēt, ko viņš saka?" Džo jautāja pā­rējiem.

"Varbūt viņš grib teikt, ka viņam ļoti patīk ceļojums," plati smaidīdams teica Norberts un pamāja Randalfam.

"Tā ir jauka pārmaiņa," Veronika piebilda. "Galu galā ap šo laiku viņš parasti jau būtu cieši aizmidzis."

Tālu priekšā aiz Pelējuma kalniem skatam pavērās Apburtais ezers, kas mirdzēja krāsaino mēnešu gaismā. Džo pēkšņi jutās vīlies. "Mēs drīz būsim tur," viņš teica.

Norberts pagriezās un pasmaidīja. "Cik jauki pārmaiņas pēc tikt nestam, nevis nest," viņš sacīja. "Kā būtu ar vēl vienu riņķi ap Dunošo kalnu?"

"Ā, jā!" Džo iesaucās.

"Vai tā var, Margo?" Norberts jautāja.

"Tevis dēļ, mīļā sirds, jebko," atbildēja Margo, izliek­dama spārnus un apmezdama lielu loku kalna virzienā.

Astei spēcīgi mētājoties, Randalfs izmisīgi turējās. "Kas tad nu tagad notiek?" viņš auroja. Bet neviens nedzirdēja.

Šoreiz, slīpā leņķī tuvojoties Dunošajam kalnam, Margo nolaidās zemu, gandrīz skarot virsotni un apmetot loku ap kūpošo krāteri. Džo skatījās lejup asinssarkanajā bez­dibenī. Tas kvēloja kā dziestoša ugunskura ogles, un silta, mazliet nepatīkama migliņa skāra viņam seju, liekot rīklei kņudēt un acīm asarot.

Pūķiene sašķieba spārnus un, kad vientuļais dūmu mutulis parādījās krātera virsotnē, droši aiztraucās tālāk. Tad, spēcīgi saplivinājusi spārnus, viņa aizplanēja apkārt vulkā­nam. Viņa lidoja aizvien ātrāk un ātrāk, riņķodama virs tā at­kal un atkal. Pa labi vertikālā klints aiztraucās viņiem garām, zaudējot skaidras aprises. Šķita, ka mēneši griežas debesīs.

"Vīni!" sauca Norberts un Džo, aiz prieka gavilēdami.

"Vau!" rēja Henrijs.

"Vūūb!" stenēja Randalfs.

"UZMANĪGI!" iekliedzās Veronika. Viņiem priekšā un lielā ātrumā brāžoties viņiem virsū bija kaut kas liels, brūns un četrstūrains. "SARGĀS!"

"Ko sargās?" Margo atsaucās. "Izskatās pēc drēbju skapja!"

"Tikai tiec tam nost no ceļa!" Veronika kliedza.

Margo pagriezās īstajā brīdī. Drēbju skapis, durvis vi­cinot kā spārnus, aizklabēja viņai virs galvas, lidojumā skarot viņas cekulaino kroni.

"Tur ir vēl viens!" Veronika iesaucās, kad otrs skapis ar troksni brāzās viņiem virsū, vicinātajām dūnām skali klaudzot.

"Atstāj to manā ziņā," Margo drūmi atbildēja. Šoreiz viņa nemēģināja izvairīties. Viņa tikai atpleta muti, cik plati vien iespējams, un izgrūda ārā platu, rūcošu uguns mēli.

Skapi tūlīt pat aprija liesmu strūkla un vienā mirklī pārvērta pelnos. Kad pūķiene uzvaroši sasita spārnus un turpināja lidojumu, kāda sauja pelnu novirmoja zemē.

"Tas bija iespaidīgi!" Džo noelsās.

"Patīkami apzināties, ka neesmu to aizmirsusi," lepni sacīja Margo.

"Labi, ka tā," teica Veronika. "Paskat!"

Visi pagriezās, un viņiem aizrāvās elpa. Kāds ducis vai vairāk drēbju skapju plivinājās šurp no Elfu meža garā, taisnā rindā. Tas kļūst arvien dīvaināk un dīvaināk pat Jezgas zemei, domāja Džo.

"Tie lido virzienā uz Ragainā Barona pili!" viņš sauca un atskatījās. "Randalf, kas notiek?"

Randalfs kaut ko atkliedza pretī.

"Ko?" Džo centās pārkliegt vēju. "Margo, brīdi lido lēnāk."

Pūķiene palēnināja gaitu, līdz gandrīz lidinājās uz vietas. Parādījās vēl citi lidojoši skapji. Milzīga armāda pildīja debesis.

"Es teicu," Randalfs sauca, "vispirms dziedoši aizkari, tad noburti galda piederumi un tagad lidojoši drēbju skapji, kuriem, kā izskatās, nav nekāds labais nolūks." Tobrīd kāds īpaši masīvs skapis ar skaļu blīkšķi trāpīja pa pils torņa smaili. Randalfs papurināja galvu. "Te darbojas spē­cīga maģija!" viņš sacīja. "Un, kā es vienmēr mēdzu teikt, kur ir maģija…"

"…tur ir nauda!" pabeidza Veronika. "Tipiski!"

"Nesaprotu, ko tu tur runā," sapīcis atsaucās Randalfs. "Ragainā Barona pilij nepārprotami uzbrūk. Man kā bur­vim ir svēts pienākums šajā nelaimes brīdī sniegt viņam kādu vien iespējams palīdzību."

"Apbrīnojami, cik drosmīgs tu vari būt ar pūķi pavadā," ļauni noteica Veronika.

"Aizveries, Veronika! Tā, seko tām mēbelēm!" uzsauca Randalfs.

"Ā, skaidrs. Tik vienkārši!" dedzīgi sacīja Margo. "Vai pārējiem neko nav ļauts teikt?" Viņa pavērās atpakaļ. "Norbert, mīļais, ko tu gribētu darīt?"

"Es… es… es…" viņš stomījās, skatīdamies te uz Ran­dalfu, te uz pūķieni. "Es domāju…"

"Jā, Norbert?" teica Margo.

Milzis pamāja ar galvu. "Jā," viņš piekrita. "Es domāju, ka mums vajadzētu doties palīgā Ragainajam Baronam." "Tevis dēļ, Norbert, jebko," mīlīgi sacīja Margo.

"Labi, ka tā," Randalfs strupi piebilda. "Ūūūūūā!" viņš iekliedzās, kad pūķiene pēkšņi rāvās uz priekšu.

"Mēs dodamies turp!" Margo balss tika nesta atpakaļ. Viņa savicināja spārnus. Viņa izlocīja asti. "Un lai pie­sargās katra mēbele, kas gadīsies man ceļā!"

No debesīm viņa lidoja kā lode, traukdamās lejup uz Ragainā Barona pili. Džo turēja Henriju (kura ausis plivi­nājās viņam sejā) ar vienu roku un bruņucepuri sev galvā ar otru. Veronika pabāza galvu zem spārna un ar nagiem ieķērās Norbertam plecā.

"Au!" Norberts iesmilkstējās.

"Norbert, kas noticis?" Margo sauca. Viņa sagrieza šķēr­sām spārnus un salieca asti. Tam bija tādas pašas sekas, kā nospiežot bremzes. Džo neizlaida no cieša tvēriena Henriju, kad viņš un Norberts tika sviesti uz priekšu. Randalfs, vicinādams rokas, aizplanēja viņiem garām ar pavērtu muti.

"PALĪGĀ!" viņš kliedza. "Palīgā!" Viņa balss strauji pa­gaisa tālumā. "Palī…"

"Noķer viņu!" Norberts ieaurojās. "Margo, noķer viņu!"

"Tu to skaidri zini?" jautāja Margo.

"Jā!" Norberts gaudoja.

"Labi, ja tu tā uzstāj," viņa sacīja un, nekavējoties savicinājUsi spārnus, spirālveida mezdama lokus, laidās lejup.

Džo aizturēja elpu.

Randalfa kliedzieni, viņam krītot zemāk, atbalsojās augšup.

"Pa…"

"…lī…"

"…gā…"

Lejā, Ragainā Barona pils pagalmā sāka nolaisties drēbju skapji. Bensons un saucējs, kas bija notupušies blakus aiz putnu vanniņas, vēroja, kā īpaši liels skapis ar kokgriezu­miem rotātām durvīm un apaļām ķepveida kājām skali noplivinājās lejup un nosēdās uz zemes ar skaļu blīkš.

Tas nolikās uz sāna, sagrīļojās, sasvērās un apgāzās uz pakaļsienas. Gaisā pacēlās biezs putekļu un smilšu mākonis.

"Kaut kas neredzēts," sacīja saucējs. "Līst skapju lietus. Tas notiek pirmoreiz."

Bensons papurināja galvu. "Tas nevar nākt par labu puķēm," viņš teica.

Labajā pusē ar troksni nogāzās vēl viens drēbju skapis, sašķaidot podu ar atraitnītēm.

"Kas par zaudējumiem," nomurmināja Bensons.

"Kššš." Saucējs pacēla pirkstu pie lūpām un norādīja uz izklīstošo putekļu mākoni. "iMan liekas, es kaut ko dzirdēju."

Atskanēja ilga, zema čīkstoņa, un vienas no skapja durvīm lēni atvērās.

Saucējs piespiedās ciešāk klāt Bensonam aiz putnu vanniņas. "Tajā kaut kas ir iekšā," viņš teica. "Klausies."

Bija dzirdama klusa šķindoņa, kas ar katru brīdi kļuva skaļāka.

"Man bail," sacīja saucējs, pārāk cieši saspiezdams Bensona roku.

"Varbūt man vajadzētu aiziet apskatīties," ierunājās Bensons, sakustējies, lai pieceltos kājās.

"Nē, neej!" iebilda saucējs, satverdams Bensonu aiz elkoņa un novilkdams viņu atpakaļ. "Tu nevari atstāt mani te vienu." Pēkšņi ar skaļu blīkšķi abas skapja durvis atsprāga vaļā. Bensons salēcās. Saucējs pie viņa pieķērās un cieši turējās.

"Es nespēju paskatīties," viņš šņukstēja. "Kas tas ir?"

Bensons papurināja galvu. "Man šķiet, tam ir kāda jēga…"

"Kas tur ir?" ar šausmām balsī jautāja saucējs. "Līkās vaboles? Ragainie laužņi? Lielmutes slaistsnūki…?"

"Pakaramie," teica Bensons. Ar pavērtu muti viņš skatījās, kā mazi koka pakaramie cits pēc cita izlidinājās no skapja ēnainajiem dziļumiem un pacēlās naksnīgajās debesīs.

"Pakaramie?" pārjautāja saucējs.

"Drēbju pakaramie," sacīja Bensons. "Vesels bars pa­karamo…"

"Bars?" neticēja saucējs. Viņš atrāvās no Bensona un pie­sardzīgi atvēra acis. Žoklis viņam atkārās. "Tev taisnība," viņš vārgi nomurmināja. "Tas ir drēbju pakaramo bars."

"LJn vēl citi nāk no tā tur skapja," Bensons teica.

Saucējs iesmējās. "Kādu brīdi tie tev sagādāja pamatīgu uztraukumu, ko?" viņš jautāja.

"Vēl aizvien sagādā," drūmi atzina Bensons. "Skaties!" Viņš norādīja augšup uz Austrumu torni, kur pakaramie jau lidoja iekšā pa atvērtu logu. "Baronesei tas nepatiks," viņš teica. "Viņai tas nemaz nepatiks."

Randalfs noskatījās, kā zeme brāzās viņam pretī, un iz­misīgi lauzīja galvu, cenzdamies atcerēties burvestību, kas pasargātu no salūšanas visus kauliņus līdz pēdējam.

Tieši tobrīd atskanēja plīstošas drēbes troksnis un viņš vairs nekrita. Kad nu zeme šķita attālināmies, bija skaidrs, ka viņš lido, atkal ceļas projām no akmeņiem un putekļiem, augšup debesīs, ko apgaismoja violetā, dzeltenā un zaļā mēness gaisma.

"Jā!" uzgavilēja Džo, uzvaroši paceļot roku.

"Urrā! Urrā!" sauca Norberts.

Zem viņiem, karādamies Margo nagos aiz apakšbikšu sēžamvietas, šūpojās visai piesarkušais Randalfs.

"Es taisījos izgudrot spalvas viegluma burvestību," viņš sacīja, cenzdamies sakopot visu iespējamo cieņu. "Bet paldies šā vai tā."

"Ak, nepateicies man, Resnīt," teica Margo, celdamās augšup ar katru spārnu vēzienu. "Saki paldies mīļajam, jaukajam Norbertam."

"Hmm!" noņurdēja Randalfs.

"Piedod, es īsti nesadzirdēju," sacīja Margo, laiski sašūpodama Randalfu. Atskanēja draudīga drēbes plīšanas skaņa.

"Paldies, Norbert," Randalfs teica.

"Nav par ko," pasmaidīja Norberts un pamāja uz saplēs­tajām apakšbiksēm. "Tev vajadzētu likt tās salāpīt, kad mēs nonāksim pilī, citādi vari nomirt no saaukstēšanās…"

"Jā, paldies, Norbert," drūmi atkārtoja Randalfs.

Kad pūķiene tuvojās pils mūriem, Džo ieraudzīja iekš­pusē valdošo haosu pilnā apmērā. Visur mētājās drēbju skapji un skapju daļas.

Daži bija uzkrituši uz teltīm un stendiem, daži bija sašķīduši druskās pret bruģa akmeņiem, bet citi vēl lidoja pa gaisu, gaidot nolaišanos. Tie brāzās šurp un turp, uzclurdamies mūriem un saskrienoties savā starpā. Vairums no tiem izskatījās visai nožēlojami salikti kopā kādam trūka eņģes, citam bija nevienāda garuma kājas, un da­žiem skapjiem nebija īsto durvju.

"Nevar būt!" iekliedzās Norberts un pamāja ar roku.

Randalfs, kas bija atgriezies savā vietā uz pūķienes as­tes, uzsauca viņam: "Kas ir, Norbert?"

"Ragainais Barons," teica Džo, rādīdams ar pirkstu.-"Pa­skat."

Lejā Ragainais Barons skraidelēja apkārt kā vista bez galvas un kliedza pilnā kaklā.

"Glābieties! Mums uzbrūk! Slēpieties!"

"Kā Ragainais Barons mūs visus iedvesmo," nomurmi­nāja Veronika.

BLĪKŠ!

"Sasodīts!" Džo noelsās. "Tas gan bija tuvu!"

Viens no skapjiem bija no­gāzies zemē, nolaužot uzrakstu Pa zālāju nestaigāt un par mata tiesu gandrīz skarot Ragaino Baronu. Tagad, nometies ceļos un drebēdams, Ragainais Barons ar rokām bija satvēris galvu, jo du­čiem pakaramo izbrāzās no salū­zušā skapja un metās viņam virsū kā niknu sikspārņputnu bars. Ar āķiem tie sitās viņam pa ragaino bruņucepuri.

Plink! Plink! Plink!

"Vai! Vai! Vai!" kliedza Ragainais Barons.

Tobrīd kāds dārznieka pa­līgs ar spaini galvā paskrēja garām. "Puķes!" viņš klie­dza. "Uzmanīgi, puķes!"

Līdz pēdējam pakaramam viss bars pagriezās projām no Ragainā Barona un uzsāka vajāšanu.

"Pazūdiet!" viņš kliedza, kad pakaramie sāka sisties pret spaini. "LJn nestaigājiet pa zālāju!"

Tas pats atkārtojās visur, kur vien Džo skatījās. Dārz­niekiem un dārznieku palīgiem, sulaiņiem livrejās, virssulaiņiem, kalpiem un virtuves strādniekiem visiem uz­bruka, un šķita, ka neviens neko nevar darīt, lai atvairītu briesmīgo iebrukumu.

"Ak vai, es nelaimīgais!" Ragainais Barons bēdīgi gau­doja. "Mēs esam nolemti. Mēs esam pagalam. Vai neviens mums nepalīdzēs grūtā brīdī?"

"Par īsto cenu," viņam virs galvas atskanēja kāda balss.

Ragainais Barons paskatījās augšup, un viņam aizrāvās elpa. Viņus ne vien bombardēja drēbju skapji, viņiem ne vien uzbruka drēbju pakaramie, bet tagad arī pūķis bija atgriezies. Sastindzis uz vietas, šausmu pārņemts, viņš raudzījās uz milzīgo, planējošo radījumu ar tā ādainajiem spārniem, šaudīgo asti, briesmīgo cekulaino galvu un viņš neticot izberzēja acis tā pasažieriem…

"Randalf?" viņš kliedza uz augšu personai, kas turējās pie pūķa astes. "Vai tas esi tu?"

"Pilnīgi noteikti," Randalfs atsaucās. "Burvis, kas pie­dāvā savus pakalpojumus, ir tavā rīcībā. Tagad par ma­niem noteikumiem…"

"Jebko," sacīja Ragainais Barons. "Pilnīgi jebko! Tikai dari kaut ko! Tūlīt!"

"Simt zelta lielos," Randalfs sauca.

Ragainais Barons skaļi ieelpoja gaisu caur sakostiem zobiem. "Piecdesmit," viņš teica.

"Deviņdesmit," Randalfs atbildēja.

"Septiņdesmit pieci, un tas ir mans pēdējais piedā­vājums," neatlaidās Ragainais Barons.

"VOLTER!" atskanēja skaļš, spalgs kliedziens. Tā bija Ingrida, un viņa nejutās laimīga.

"Astoņdesmit," uzstāja Randalfs.

"Astoņdesmit, lai būtu," piekrita Ragainais Barons. "Bet nevienu lielo vairāk. Piesargāsf viņš ieaurojās, kad pēk­šņi, durvīm sitoties un pakaramiem šķindot, parādījās ga­līgi greizs skapis un brāzās virsū planējošajai pūķienei.

"Mēbeles pie labā borta!" Veronika iekliedzās.

Margo pamāja ar galvu. Sekoja viegls astes uzsitiens ār­pus augstajiem vārtu torņiem.

Skapis ietriecās smagajās, ar naglām apsistajās durvīs un salūza tūkstošos gabalu, kas sabira zemē. No tā iekšpuses parādījās vēl viens drēbju pakaramo bars. Tie pacēlās gaisā un uzbruka pūķienei.

Margo pasmaidīja un izgrūda rūcošu liesmu mēli. Paka­ramie vienā mirkli pārvērtās pelnos.

Apakšā pagalmā Ragainais Barons sāka aplaudēt. "Bravo!" viņš sauca. "Tagad nāc un tiec galā ar pārējiem."

"Par astoņdesmit zelta lielajiem," atgādināja Randalfs.

"Jā, jā," nepacietīgi atrauca Ragainais Barons, pieliekda­mies, lai izvairītos no skapja, kas pilnīgi nevadāms trau­cās pāri pagalmam. "Tikai sāc to darīt!"

Randalfs pamāja ar galvu. "Nolaidies tur pie tās sienas, Margo," viņš norādot teica. "Ja vien tu neiebilsti, Norbert," viņš viltīgi piebilda.

"Jā, ļoti labi, kungs," sacīja Norberts. "Lieliska doma, kungs."

"Pateicos," atbildēja Randalfs. "Es… Ūūūūā!" viņš noel­sās, kad pūķiene pēkšņi metās lejup uz pagalmu, lidojumā pasizdama sāņus skapjus un pakaramos, un ar graciozu pagriezienu nolaidās pie augstās sienas pamatnes.

Viņa pagriezās un draudīgi ierēcās.

Džo nolēca zemē, viņam sekoja Henrijs, asti luncinā­dams un mežonīgi riedams. Džo izvilka zobenu. Norberts

notrausās zemē viņam blakus un, satvēris nolauztu telts > *

kārti, savicināja to virs galvas. Randalfs viņiem pievienojās kopā ar Veroniku, kas sēdēja uz pleca. Viņš pacēla rokas.

"Lai kauja sākas!" viņš ierēcās un pagriezās. "Norbert, esi tik labs, ej pirmais."

Norberts pagāja uz priekšu, kad garām lidoja izļodzījies skapis ar pielasītiem durvju rokturiem. Saņēmis triecienu ar telts kārti, skapis sadalījās gabalos.

"Slikts darinājums," sacīja Randalfs, paceldams izkritušu skrūvi un to pētīdams.

Margo pacēlās gaisā un aizsargājot lidinājās virs Norberta, kas turēja rokās savu pagaidu vāli un aizslāja palīgā diviem sulaiņiem, kas bija iesprostoti zem putnu vanniņas. Viņš atsita vairākus uzbrūkošu drēbju paka­ramo viļņus.

Sulaiņi izlīda no slēptuves un kratīja dūres pret projām lidojošiem skapjiem.

"Un nedomājiet atgriezties, vai arī jūs dabūsiet vēl to pašu!" mazākais no abiem izaicinoši kliedza.

Tobrīd atskanēja Veronikas trauksmes kliedziens. "Piesargieties! Atkal tuvojas ienaidnieka mēbeles un ne tikai skapji!" viņa sauca.

"Palīgā!" iespiedzās sulaiņi un aizsteidzās atpakaļ zem putnu vanniņas.

"Gļēvuļi!" noteica Randalfs, stāvēdams Norbertam aiz muguras.

Norberts devās pretī saņemt tuvojošās mēbeles pāris nedrošas konstrukcijas drēbju skapjus un lielu virtuves skapi ar ļodzīgiem plauktiem.

"Norbert!" uzsauca Randalfs. "Nāc atpakaļ!"

"Tuvojas trīs skapji un kumode!" skanēja Veronikas balss.

Randalfs skrēja pakaļ Norbertam. Džo sekoja cieši aiz viņiem, vicinādams zobenu pret pāris apsvilušiem drēbju pakaramiem.

"Lai Margo tiek ar tiem galā," sacīja Randalfs, kad virs gal­vas pūķiene metās vajāt bēgošu grāmatu plauktu bataljonu. "Norbert! Norbert! Atgriezies te un aizstāvi mani… Lūdzu!"

Virs viņiem skaļi atbalsojās Margo balss: "Saņemiet, pāraugušie malkas saišķi!"

Viņas aste šķēla gaisu un deva graujošu triecienu prā­vai kumodei ar raupjiem lācīšu kokgriezumiem. Kumode izjuka, izmētājot tās saturu ar spilgtu lācīšu rakstu rotā­tas vatētas segas, kuras tūlīt uzplandījās virsū pūķienei.

"Pazūdiet nost no manis!" apslāpēti atskanēja Margo kliedziens, viņai ar nagiem izmisīgi raustot lielo segu ar

galdiņu un rezerves galdiņu kom­plekts!" Veronika neatlaidīgi ziņoja no Randalfa pleca.

Tobrīd gaiss nošņācās viens no skapjiem stāvā leņķī brāzās lejup.

KRAHU!

Durvis atsprāga vaļā, un laukā izlēca kauslīgu spilvenu bars, tvīkstot pēc cīniņa.

"Āāh! Ūūf! Au!" Randalfs kliedza, kad spilveni viņam uzbruka, nobūkšķot pret vēderu un belžot pa galvu. "Palīgā! Palīgā! Norbert!"

"Mffll blffll, "Margo ar troksni nosēdās blakus Džo. Viņa izmisīgi centās atbrīvoties no segām. "Palīgbb!"

Džo no tā visa griezās galva. No visiem pagalma stū­riem atskanēja sāpju un šausmu kliedzieni, jo vēl un vēl zemē krita slikti salikti skapji un neizturīgas bufetes. Kāda kumode nogāzās īpaši neveikli, sašķīstot gabalos un izmētājot tās saturu. Laukā izvēlās biksītes, korsetes un salocīti zeķu pāri un metās cīņā.

"Divi skapji un klavieru soliņš no tevis pa kreisi!" pa­ziņoja Veronika.

oranžiem un sarkaniem lac kura bija aptinusies viņai ap ka

"Āāāā!" viņa kliedza. Sega pieķērās vēl stingrāk. "Pretkožu lodītes," viņa

novaidejas. Vēl viena lācīšu sega

smagi pieplivinājās klat un

aptinās puķienei ap galvu. "Uh!" viņa ierēcās. "Kāds

vēl slapina gulta!"

"Vēl trīs skapji, pāris nakts­

Sirdij spēcīgi sitoties, Džo satvēra savu zobenu un, tam nošvīkstot, pāršķēla segu, kas klāja Margo galvu.

Pūķiene paskatījās apkārt. "Paldies, manu mīļo zēn," viņa pateicīgi sacīja. "Tās nejaukās segas smirdēja bries­mīgāk par Tirnas naktspodu!"

"Karotājvaronis ir tavā rīcībā," smaidīja Džo.

"Tu esi eņģelis!" Margo sauca, atraujoties no zemes un atkal paceļoties gaisā. Klavieru soliņam, kas tuvojās, ne­bija nekādu izredžu.

"Vēl četri skapji un… Āāāh!" Veronika iekliedzās, kad viņai pasvilpa garām vesela zalve ar tasītēm, apakštasītēm un šķīvjiem un sašķīda apakšā pret bmģa akmeņiem. "Margo!" viņa spiedza. "Tūlīt pievērsies tam virtuves skapim!"

Džo pievienojās Norbertam, kas steidzās palīgā Ran­dalfam. Burvis bija zaudētājs cīņā ar sārta satina sirdsveida spilvenu pāri.

"Palīdziet man!" viņš sauca, kad spilveni sita viņam pa ausīm.

"Saņem šo!" Džo ierēcās, paceldams zobenu un izklupienā mezdamies virsū pirmajam spilvenam. Uz visām pusēm pašķīda spalvas. "Un šo! Un šo! Un šo!" viņš kliedza, durdams un cirzdams otram spilvenam.

Gaisu pildīja spalvu putenis, tik biezs, ka viņš tik tikko varēja saskatīt savas uz priekšu izstieptās rokas. Pēkšņi liels pagalvja rullis apmeta kūleni un ar lielu spēku trāpīja pa Džo bruņucepuri, uzmaucot to cieši pāri acīm.

Viņš bija akls!

Visapkārt viņam troksnis aizvien vairāk pieņēmās spēkā, sasniedzot milzu kāpumu. Rībieni un blīkšķi, krakšķi un sprakšķi. Triumfa rēcieni un sakāves gaudas. Šķin­doņa, plīšana, kliegšana un brēkšana. Un pāri visiem trokšņiem pūķienes varenie rēcieni, viņai traucoties šurp un turp.

Kurā pusē notiek kauja? Džo bija neziņā, cenzdamies nodabūt bruņucepuri no galvas.

Viņš neredzēja pilnīgi neko. Rokas sāpēja, galva pul­sēja un virpuļojošās spalvas uzdzina šķavas. Vairīda­mies, cik labi vien varēdams, viņš klupdams gāja pāri biezajam pūkainu dūnu un vatēto segu skrandu paklājam un sašķaidīto pakaramo atlūzām, kas klāja zemi.

"Randalf!" viņš sauca. "Norbert! Veronika! Kur jūs esat?"

Viņš apklusa un ieklausījās, bet neviens neatsaucās. Viņš domīgs nolaida zobenu. Ja vien tā nebija iedoma, šķita, ka troksnis beidzot pierimst. No labās puses atska­nēja sprakšķošs krah, no kreisās apslāpēts būkš.

Tad nekas. Pilnīgi nekas.

Džo nodrebēja. Tagad viss bija kluss. Pat par daudz kluss. Ar pēdējiem izmisīgajiem spēkiem Džo satvēra bruņucepuri aiz tās rotājuma spārniem un vilka, cik stipri vien jaudāja.

Paukš!

Iedauzītā bruņucepure beidzot bija nost. Pievērtām acīm Džo paskatījās apkārt cauri lēni rimstošajam spalvu putenim.

"Vūūf!"

"Henrij!" Džo pasauca. "Nāc šurp, draudziņ." Nākamajā mirklī Henrijs izdrāzās no spalvu vētras, mēli izkāris un asti luncinādams. Džo pietupās un pabužināja viņam ka­žoku. "Labs suns," viņš teica. "Priecājos, ka tu esi sveiks. Bet kur ir citi? Ko? Kur viņi visi ir?"

"Es nevaru runāt pārējo vārdā," atskanēja Randalfa balss, "bet es esmu šeit."

"Un es esmu šeit, kungs," sacīja Norberts.

"Kur?" jautāja Randalfs.

"Es nezinu," domīgi teica Norberts, "bet es esmu. Un Veronika ir te kopā ar mani, lai to pierādītu."

"Manu grēku dēļ," papagailiene nomurmināja.

Drīz vien viss pagalms dūca no sarunām. Džo pagrieza galvu vispirms uz vienu pusi, tad uz otru, sekojot dažādām balsīm. Spalvām nosēžoties, viņš sāka saskatīt ķermeņus, kam piederēja šīs balsis.

Tur bija Norberts, kas sēdēja uz koka šķēpeļu kaudzes, viņam uz pleca bija uzmetusies Veronika.

Tur bija Bensons un dārznieka palīgs ar spaini galvā, kuri parādījās no slēptuves aiz apgāzta galda, skatīdamies uz dažiem saplēstiem puķu podiem un skaļi klakšķinā­dami mēli.

Un tur bija Randalfs. Viņš turēja rokās kaut ko tādu, kas atgādināja ar krokotām mežģīnēm rotātas apakšbikses, un cieši tās pētīja. Kad viņš pamanīja Džo skatāmies uz viņu, Randalfa seja koši pietvīka.

"Man… man vajadzīgas jaunas " viņš stomījās. "Margo manējās saplēsa."

"Tu pārspēj Rodžeru Grumbaino," Veronika drūmi ko­mentēja.

Džo paskatījās apkārt. Visur mētājās kūpošas koka atlūzas. Starp tām bija no eņģēm norautas durvis, gabalos sadalījušās atvilktnes, salauzti pakaramie, grāmatu paliktņi, māla trauki, un visu to klāja spalvu kārta no spilveniem un segām.

"Mēs to paveicām," viņš lepni teica. "Mēs uzvarējām kaujā!"

"Tiešām uzvarējām," apstiprināja Randalfs, steigšus sa­vīstīdams rokā zīda apakšveļu un iebāzdams to kabatā. "Pateicoties manai iedvesmotajai vadībai."

"Jā, baiļu iedvesmotai," sacīja Veronika. "Norbert! Pa­līgā! Palīgā!" viņa atdarināja.

"Aizveries, Veronika," teica Randalfs.

"Margo?" ierunājās Norberts. "Vai kāds ir redzējis Margo?"

"Es esmu te augšā, mīļais," atskanēja balss no pils vārtu augšas.

Viņi paskatījās augšup uz pūķieni, kas bija ērti apsē­dusies un pētīja savus nagus.

"Margo, tu biji lieliska!" uzslavēja Norberts. "Mēs ne­mūžam nebūtu tikuši galā bez tevis."

"Labs darbs jāatmaksā ar to pašu, Norbert, mīļā sirds," sacīja Margo. "Bez tevis mana ala vēl aizvien izskatītos pēc salūzušu, pazudušu vai nederīgu lietu novietnes. Ja runā­jam par to," viņa turpināja, "tad man tiešām vajadzētu doties atpakaļ." Viņa nopūtās. "Apslēpta dārgumu krātuve var būt tāda nasta."

"Ja runājam par dārgumiem," Randalfs nomurmināja, "astoņdesmit zelta lielos nevajadzētu noniecināt." Viņš pār­laida acis pagalmam, meklējot Ragaino Baronu.

Pūķiene saslējās pakaļkājās, savēcināja spārnus un pa­cēlās gaisā rīta pirmajā, sārtajā blāzmā.

"Palieciet sveiki!" viņa sauca. "Man bija prieks ar jums visiem iepazīties. Ar Džo, Henriju, Veroniku un, protams, īpaši ar tevi, Norbert. Vai zināt, es laikam skumšu pat pēc vecā Resnīša! Atceries, Norbert, mīļais, nezaudē sakarus!" "jā, labi," Norberts atsaucās.

Pūķiene aizlidoja naktī. "Uz redzēšanos ar jums visiem pēc kādiem divdesmit gadiem," viņa sauca, balsij pama­zām izgaistot.

Norberts notrausa pa asarai no visu triju acu kaktiņiem. "Sveika, Margo," viņš nočukstēja. Džo pamāja ar roku.

Randalfs iespurdzās. "Vai jūs visi dzirdējāt? Viņa teica, ka skumšot pēc manis!" viņš ar maigumu teica. Viņš no­skatījās pakaļ aizlidojošajai pūķienei. "Randalfa Gudrā. Pūķu savaldītāja…"

"Man šķiet, viņas vārdi bija pēc vecā Resnīša," iebilda Veronika.

"Aizveries, Veronika!" noskaldīja Randalfs. "Re, paskat, tur viņš ir!" Randalfs salika rokas pie mutes. "Ragaino Baron!" viņš sauca. "Ragaino Baroni"

Pagriezies Džo pamanīja nelielu, pieliekušos stāvu stei­dzamies gar pils sienu. Viņa bruņucepure bija vēl vairāk iedragāta par Džo bruņucepuri, tās ragi rēgojās dīvainos leņķos.

"RAGAINO BARON!" Randalfs kliedza. "KliNGS!"

Ragainais Barons apstājās un nevainīgi paskatījās apkārt. "Vai kāds mani sauca?" viņš jautāja.

Randalfs devās uz viņa pusi, lauzdams ceļu caur spalvu un koka atlūzu kaudzēm. "Tas esmu es, kungs," viņš sacī­ja. "Randalfs Gudrais. Karotājvaroņu un pūķu piegādātājs kritiskos gadījumos." Viņš plati pasmaidīja. "Man liekas, mēs vienojāmies par astoņdesmit zelta lielajiem."

"Tiešām, tiešām," teica Ragainais Barons. "Atsūti man rēķinu. Tu taču pieņemsi čeku, ko?"

"Es nelokāmi esmu skaidras naudas burvis," Randalfs stingri iebilda. Viņš pastiepa roku. "Lūdzu astoņdesmit zelta lielos."

"Es tik daudz nenēsāju līdzi," sacīja Ragainais Barons, uzsitis pa kabatām un paraustījis plecus. "Piedod."

"Bet… bet…" Randalfs minstinājās.

Ragainais Barons pasmaidīja un uzlika roku burvim uz pleca. "Bet pietiek par to. Galu galā mums pašlaik neva­jadzētu runāt par naudu. Pienācis laiks godināšanai! Trīs reizes urrā Randalfam Gudrajam!"

Bensons un pāris sulaiņu livrejās vārgi uzgavilēja.

"Braši!" uzslavēja Barons. "LJn ko tagad visi gaida?"

Vairāki dārznieku palīgi un saucējs saskatījās savā starpā un tad atkal pievērsās Baronam.

"Nu?" viņš iejautājās. Apklusis viņš nikni palūkojās apkārt pagalmā. "Sāciet novākt šo nekārtību!" viņš noskaldīja. "Ko gan teiks Ingrida?"

Tobrīd no pils otras puses atskanēja skaļš plīkšķošs troksnis. Paskatījušies augšup, visi redzēja vienu vienīgu skapi lidojam pāri torņiem un sienu robojumiem atpakaļ, virzienā uz Elfu mežu.

Kad skapis planēja tālumā, spīdēdams zemajos agra rīta saules staros, no tā bija dzirdama apslāpēta balss.

"Volter! Volter7"

"Parādzīme!" trakoja Randalfs. "Tā nav pat ne tik daudz vērta, cik krokotām mežģīnēm rotātās apakšbikses, uz kurām uzrakstīts apliecinājums!"

Vēlāk tajā pašā dienā viņš un pārējie bija atgriezušies mājaslaivā.

"Kas par zemisku, krāpniecisku, nodevīgu, nekrietnu gājienu!" Viņš pievērsās Džo. "Lai tas tev ir par brīdinā­jumu. Nekad, nekad neuzticies Barona vārdam, lai cik smaili būtu viņa ragi."

"Tomēr tā ir parādzīme," iebilda Džo. "Pat tad, ja tu ne­varēji atrast neko citu, uz kā rakstīt, tu dabūji viņa parak­stu. Tam noteikti ir kāda vērtība."

Randalfs nosarka.

"Parādi viņam tās apakšbikses," ierunājās Veronika. "Nu, parādi!"'

Randalfs pasniedza apakšbikses Džo. "Esmu parādā astoņdesmit zelta lielos," lasīja Džo, "parakstījis Jorkas ve­cais lielbercogs…"

"Ko?" iesaucās Randalfs. Viņš paķēra atpakaļ apakšbik­ses un bēdīgi noraudzījās uz viltoto parakstu. "Es esmu par daudz paļāvīgs," viņš sacīja un nopūtās. "Tipiski

Ragainajam Baronam apvest otru ap stūri. Un pēc visa, ko es viņa labā esmu darījis!"

"Drīzāk pēc visa, ko Margo ir darījusi," sacīja Veronika. "Kas par jauku pūķieni viņa izrādī­jās! īsta dāma. Un arī devīga," viņa piebilda. "No viņas mēs esam saņēmuši dažas jaukas dāvanas. Norberta cepamās pannas, Džo karotājvaroņa ietērpu, nemaz nerunājot par manu lielisko mazo būrīti." Viņa pašķindināja mazo zva­niņu un saposās spogulīša priekšā. "Pašai sava mājiņa," viņa nopūtās. "Atgādini man, Randalf," viņa teica, pievērsdamās burvim, "ko viņa uzdāvināja tev?"

Randalfs nikni iespēra pa Trinnas naktspodu. "Auf'viņš iekliedzās.

"Tas sader kopā ar tavām apakšbiksēm!" Veronika paš­apmierināti noteica.

"Aizveries, Veronika!" uz­sauca Randalfs.

No virtuves skanēja svil­pošana, putošanas troksnis un podu un pannu šķin­doņa.

"Manuprāt, varēja būt arī sliktāk," sacīja Randalfs. "Norberta gatavošanas pras­me noteikti ir uzlabojusies. Un, Džo, manu zēn, tu no­teikti izskaties iespaidīgi tajā

ietērpā. Žēl, ka bruņucepure tika iedragāta. Vai tiem spārniem paredzēts tā stiepties uz abām pusēm?"

Džo pasmaidīja. "Tas būs jauks suvenīrs," viņš teica, "kad es atgriezīšos mājās. Kad tas varētu notikt?"

"Es par to parūpēšos, cik drīz vien varēšu," apgalvoja Randalfs, pēkšņi atklājis, ka dažas Trinnas naktspoda de­taļas ir ārkārtīgi aizraujošas.

"Bet kad?" jautāja Džo. "Vai es vēl neesmu diezgan darījis?"

Sudrabā iegravētas, Randalfs uzgāja, kā šķiet, liela dibena aprises. "Lielisks darinājums," viņš nomurmināja.

"Kad?" neatlaidās Džo.

Randalfs piesardzīgi paostīja podu. "Man atkal vajadzēs mazgāt bārdu," viņš norūca.

"Randalf!" asi ierunājās Džo. "Kad tu mani sūtīsi mājās?"

Burvis pagriezās. "Tu zini, kā tas ir," viņš sacīja. "Jāsa­gaida labvēlīgs brīdis un tā tālāk. Zvaigžņu stāvoklis. Mēnešu izkārtojums…"

"Nē! Nē!" Džo sauca. "Tu zini, ka tā nav tiesa. Brīdis var nākt un iet, bet tik un tā tu neko nevarētu izdarīt, jo tu nezini burvju vārdus! Mums jādodas uz Elfu mežu un jāat­gūst Rodžera Grumbainā Lielā burvestību grāmata. Tā ir vienīgā iespēja."

"Puisim ir taisnība," teica Veronika. "Pat tad, ja tas no­zīmētu satikt doktoru Kamp…"

"Veronika!" Randalfs iekliedzās. "Es tev aizliedzu izrunāt šo vārdu manā klātbūtnē."

"Turklāt," Veronika piebilda, jautri šūpodamās šurp un turp uz savas laktiņas, "ja tev ii" kādas izredzes jebkad ieraudzīt tos astoņdesmit zelta lielos, tev nāksies uz turieni doties."

"Man nāksies?" pārjautāja Randalfs.

"Kā tev liekas, uz kurieni tas skapis aiznesa Ingridu?" viņa atjautāja pretī.

Randalfs novaidējās. "Tu taču negribi teikt…"

"Viņam kurš netiks nosaukts vārdā ir Lielā burvestlbu grāmata," sacīja Veronika. "Viņam ir Rodžers Grumbainais un pārējie burvji, un tagad viņš savai kolek­cijai ir piepulcējis Ingridu. Tas viss ir daļa no viņa ģenerālplāna."

"Tad nav izvēles," stingri apgalvoja Džo. "Mums jādo­das uz Ņirgu noru."

"Iesaku neizlaist no rokām to naktspodu, Randalf!" sa­cīja Veronika. "Spriežot pēc tavas sejas izteiksmes, tev tas būs vajadzīgs."

Vientuļš skapis gulēja zemē blakus mazā namiņa ār­durvīm Ņirgu noras vidū. Tas nekustējās. Viena durvju puse bija atvērta un otra aizvērta. Stūrī atradās pakaramo kaudze. Doktors Kampiens paskatījās uz to pa logu.

"Tas tev ir labi izdevies," viņš ņirdza. "Manis paša salik­tais priedes koka skaistuli!"

Viņš pagriezās un ieslīdēja ēnās.

Kventins enerģiski nogrozīja galvu. "Tas bija viens no manējiem, saimniek," viņš teica. "Pamācība bija tik sarež­ģīta, un man trīs skrūves palika pāri."

"Lieliski," turpināja doktors Kampiens, nepatīkami ņirg­dams. "Kaut arī mūsu zaudējumi bija lieli!"

"Es jau teicu, ka mums vajag vairāk laika," sacīja Ro­džers Grumbainais. "Tualetes galdiņš bija tikai pa pusei pabeigts, un kāds kļūdas dēļ nosūtīja projām lācīšu veļas kumodi ar visām tavām vatētajām segām."

"Mums visiem kaut kas jāupurē," mazliet aizžņaugtā balsī teica doktors Kampiens. "Iespējams, ka man nav Ra­gainā Barona, toties man ir nākamā labākā no iespējām!" Viņš iesmējās.

"Oo, doktor Kampien, tu esi tik ļauns," teica Kventins. "Viņš būs kā plastilīns manā rokā," doktors Kampiens ņirdza. "Ko tik viņš nedarīs, lai dabūtu atpakaļ savu mī­ļoto Ingridu! Viņš klaudzinās pie manām durvīm, lūgsies,

lai atdodu vinu. Un, kad viņš to darīs…"

? ' >

Istabā atbalsojās draudīgas, augstas ņirgas. "Kampien?" spalgi ieskanējās valdonīga balss. "Kampien!" Ņirgas apklusa. "Ko tā ellišķīgā sieviete tagad grib?" doktors Kampiens nomurmināja. "Nav iespējams, ka viņa jau būtu izlauzusies no ieslodzījumā." Viņš pagriezās un sasita plaukstas. Nekas nenotika.

"Kur ir tie sasodītie elfi?" viņš uzkliedza.

>

"Kampien!" Ingridas balss pāršķēla gaisu kā nazis. Doktors Kampiens nodrebēja. "Rodžer!" viņš sauca. "Kventin! Nāciet atpakaļ!"

"KAMPIEN!"

"Āā, tā tik ir dzīve," nopūtās Ragainais Barons.

Viņš bija atgāzies pret labi piebāztiem, tomēr pamatīgi salāpītiem spilveniem rūcoša kamīna priekšā, viņa kājas klāja vatēta sega, ko rotāja lācīši. Sveces bija iedegtas.

Ragainais Barons maziem malciņiem dzēra spļāvienu tēju no lielas krūzes un izņēma spalvainu īrisu no klēpī noliktas kastes. Daudzas stundas bija pagājušas kopš Ingridas nelaimīgās pazušanas. Viņš iemeta vēl vienu īrisu mutē. Nabaga mīļā Ingrida…

Tuk, tuk.

Klaudzieni pie durvīm pārtrauca plašās istabas klusumu un atgādināja Ragainajam Baronam, kāds miers valdīja visapkārt.

"Iekšā," viņš atsaucās.

Durvis atvērās, un parādījās Bensons. "Slikta ziņa, kungs," viņš teica. "No Baroneses vēl joprojām nav ne minas."

"Ak vai, cik briesmīgi žēl," sacīja Ragainais Barons. "Tomēr nedrīkst gausties." Viņš pacēla pie lūpām krūzi un iedzēra spļāvienu tēju. "Garšīgi," viņš nomurmināja. "Pro­jām ejot, iemet vēl vienu skapja gabalu ugunī, Benson. Tā būs labi."

Kad dārznieks bija aizvēris durvis, Ragainais Barons atlaidās mīkstajos spilvenos un pievēra acis.

"Tiešām jāglābj Ingrida." Viņš nožāvājās. "Kādā no nā­kamajām dienām."

Kad saule rietēja, nogurušie galda piederumi spiedās kopā ap lielu rādītāju, uz kura bija rakstīts Nekuriene.

Tik tālu tie bija nonākuši. Tik ļoti tālu. Pūta maigs vējiņš, un, kad Jezgas zemes mēneši pacēlās debesīs, galda pie­derumi atmirdzēja violetā, dzeltenā un zaļā gaismā.

Mazā tējkarotīte stāvēja savrup no pārējiem. Šķita, ka tā cenšas saklausīt to, ko tikai tā viena spēj dzirdēt. Kaut ko tālumā. Kaut ko, kas to sauca…

Izdvesusi mazu nopūtu, tējkarote pagriezās. Gaidāmais ceļojums bija garš, bet to nāksies veikt.

Dzin, dzin karotīte noskanēja, tipinot atpakaļ pār akmeņaino zemi. Kling, tinkš, šķind, klang noskanēja naži, dakšas, karotes un pārējie galda piederumi, seko­dami nopakaļus.

Tie ceļoja cauri kalniem, pāri līdzenumiem. Kad ausa nākamais rīts, pie tālā apvāršņa varēja saskatīt Elfu meža garos kokus.

Mazā tējkarotīte aiz satraukuma nodrebēja. Aicinājums bija tuvāk. Tā klusi nopūtās.

Drīz. Loti drīz…

"Kampien!" Aizsmakusi balss satricināja Ņirgu noras klusumu. "Es neatkārtošu vēlreiz. Man vajag no jauna piepildītu termoforu, un man to vajag tūlīt pat!"

Doktoram Kampienam izdevās izspiest apnikuma ņirgas.

"Kampien!"

"Vai tā esi tu, manu mazo, būrī ieslodzīto dziedātājputniņ?" atsaucās doktors Kampiens. Viņš paskatījās pa logu,

vai nemanis kādu ciemiņu. Neviena nebija. Viņš noba­žījies iesmējās. "Droši vien Ragainais Barons ļoti ilgojas pēc tevis?" viņš apjautājās.

"Viņš nevar dzīvot bez manis!" Ingrida iekliedzās. "Un, kad viņš uzzinās, kā pret mani izturējās, viņš noraus tev galvu! Tā, tagad parūpējies par manu termoforu. Neka­vējoties!"

Doktors Kampiens papurināja galvu. Viņa caururbjošās, zilās acis samiedzās. "Ak, Ragaino Baron," viņš nomurmi­nāja, draudīgi ņirdzot. "Tu par to samaksāsi. Piemini ma­nus vārdus! Tu par to dārgi samaksāsi!"

.

.

Jezgas zemē ausa jauna diena. Ķekatpeles sāka kustē­ties, sikspārņputni atgriezās uz laktām, un koku truši ar mazajām rozā ķepiņām berzēja lielās, zilās acis.

Vienā debesu pusē apvārsnis bija iekrāsots neskaidri brūnganā tonī, tur rietēja divi no trim Jezgas zemes mēne­šiem violetais un dzeltenais. (Par spīti lielai iespējamībai un pašiem lietpratīgākajiem pareģojumiem, zaļais mēness tonakt nebija uzskatījis par vajadzīgu parādīties.) Debesu pretējā pusē lēca saule. Tās žilbinošie stari atmirdzēja uz Dunošā kalna un Pelējuma kalnu augstākajām virsotnēm.

Dunn vārgi noskanēja Dunošais kalns, un gaisā lēni pacēlās sārti pelēku dūmu riņķis.

Tālu lejā, klusi ejot uz lielajām ķepām pa putekļaino kalnu ceļu, no miglas mutuļiem parādījās liels, svītraini rozā kaķis. Tas apstājās, atmeta atpakaļ galvu un izgrūda skaļu, dārdošu rēcienu. Nomirgoja tā līkie ilkņi. Visas radī­bas, cik vien tālu varēja dzirdēt, apklusa: paugurzivis sa­stinga, garām lidojošs sikspārņputns bez trokšņa pazuda,

bet koku truši paslēpa acis paši aiz savām garajām, nokare­najām ausīm. Lielais rozā kaķis pakārpīja zemi un ierēcās vēlreiz.

"Es zinu, es zinu," sacīja kaķa jātniece, sēdēdama ar dārgakmeņiem bagātīgi rotātos ādas seglos, kas bija no­stiprināti ap zvēra platajām krūtīm. "Ir labi atgriezties."

Viņa nolēca zemē, nopētīja apkārtni un apmierināti pa­smaidīja. Zemie saules stari apspīdēja viņas ugunssarkanās matu pīnes un zeltaino ādu, izceļot stingro muskuļu aprises.

Viņas spēcīgo augumu lieliski ietērpa smalki darināta tunika ar lāčādas apdari, tai pieskaņots uz abām pusēm valkājams šifona un zīda apmetnis, galvā bija spārnota pulētas bronzas bruņucepure ar sudraba inkrustācijām. Viņas glīti veidotās potītes izcēla līdz pat ceļiem krus­teniski nosaitētās ķirzakas zarnu siksnas, kas saturēja san­dales. Pie pūķādas jostas viņa valkāja neredzēti skaistu zelta zobenu un parocīgu katapultu. Visu ansambli noslēdza dārga, maza kazas ausu pleca soma.

"Mēs esam bijuši projām pārāk ilgi," viņa teica, domīgi aptaus­tīdama robus un iecirtumus, kas no kaujām bija palikuši uz zobena. "Orks cīnās, milzis kutina, vecene uz­traucas. Man pietiek, vecais draugs. Laiks iekārtoties pie vietas." Viņa nopētīja apvārsni. "Mums ir vajadzīgs jauks, vec­modīgs burvis, kura labā darbo­ties. Vairs nekādus smirdošus gļotu dēmonus un garlaicīgus, vecus vārdotājus, ar kuriem

jātiek galā. Tikai dažus goblinus, ko izrīkot, un piens dzeršanai, cik tik gribi! Es nezinu kā tu, bet es nevaru vien sagaidīt, kad. varēšu atpūtināt kājas. Tās sandales beidz mani nost!"

Viņa pabužināja zvēra mīkstās, pūkainās, rozā ausis. Kaujas kaķis skaļi iemurrājās. Karotājprincese Brenda sa­tvēra grožus un atkal uzlēca seglos. Kaķa plecu muskuļi noraustījās. Tas neganti noņurdēja un mētāja galvu.

"Uz priekšu, Ošņa!" viņa uzsauca, vārdiem atbalsojoties tukšajā apkārtnē, un pievilka grožus. "Uz apburto ezeru."

.

Saule spoži un silti apspīdēja Jezgas zemi tās kalnus un mežus, tās ceļus, tiltus un pilsētas un Apburto ezeru, kas slējās gaisā kā milzīga, ūdeņaina suņusēne. •

Saules gaisma spīdēja cauri dzidrajam ūdens stabam, metot varavīksņainu ēnu pāri burbuļojošajam Smaržu purvam. Apžilbuši un apjukusi no spožās gaismas, kāda liela zivs piepeldēja pārāk tuvu lidojošā ezera dibenam, izkrita no ūdens un trāpīja apakšā tupoša slinkumputna gaidās atplestajā knābī.

Flop, plop… Anti

Tālu augšā virs slinkumputna saule mirguļoja ezera virsmas vilnīšos un apgaismoja bagātīgi rotātās mājaslaivas, kas šūpojās spirgtajā vējā. Tā spīdēja uz savītajiem skursteņiem, uz lakotajiem priekšgaliem un nospodrinā­tajiem misiņa piederumiem un cauri zalgojošiem logiem raidīja saules starus, kas šķēla putekļainās ēnas iekšpusē.

Kāds zēns stāvēja pie galvenās kajītes ieejas uz vienīgās apdzīvotās mājaslaivas Apburtajā ezerā un ar dūri dauzīja pa durvīm. Zēnu sauca Džo Džefersons. Blakus viņam sē­dēja Henrijs, viņa suns.

"Mosties, Randalf!" Džo sauca. "Mosties!"

Henrijs ierējās.

Krākšana kajītes iekšpusē uz brīdi apklusa līdz tur­pinājās ar jaunu spēku. Pielidoja mazs papagailis un no­metās zēnam uz pleca.

"Zini, tās nav aizslēgtas," papagailis teica.

Džo satvēra misiņa rokturi un atgrūda durvis vaļā. Pa tām ieplūda saules gaisma, atklājot krācēju tuklu, bār­dainu burvi, kas gulēja nelielā gultā ar baldahīnu uz četriem balstiem. Rokas viņš bija izpletis, kaklu izstiepis, bet pēdas karājās pāri gultas malai; viņa lielie kāju pirksti rēgojās pa novalkāto vilnas zeķu prāvajiem caurumiem.

Tiklīdz spožā gaisma iespīdēja viņam sejā, burvis no­sprauslājās, noņurdēja un nošmaukstināja lūpas. Plakstiņi uz brīdi notrīsēja, bet acis palika ciet.

"Randalfl" Džo uzsauca aiz uzbudinājuma skaļā un piesma­kušā balsī. Henrijam turoties blakus, viņš pagāja uz priekšu un sapurināja burvi aiz pleciem. "Randalf, tu apsolīji!"

"Un tu viņam ticēji?" jautāja papagailiene Veronika, uzlaizdamās uz gultas baldahīna.

"Ran-dalf!" Džo sapurināja viņu spēcīgāk. "Ran-dalf!"

Burvis apgriezās uz otriem sāniem un turpināja krākt. "Atstāj to manā ziņā," sacīja Vero­nika. Papagailiene uzlēca uz spilvena un pielika knābi Ran­dalfam pie auss. "Ak, Randij," viņa tralli­nāja. "Randij, mosties. Gultā ir ķekatpele."

Burvja acis atsprāga vaļā. "Ķekatpele!" viņš

iekliedzās. "Kur? Kur?" Viņš pietrūkās gultā sēdus, stipri atsizdams galvu pret augšējo rāmi. "AU!" viņš iebļāvās.

Džo valdījās, lai nesmietos, kad Randalfs, smailajai ce­purei drebot, bailēs nemierīgi skatījās apkārt.

"Ķekatpeles!" nerimās Randalfs. "Šie pretīgie, briesmī­gie, raustīgie mazie radījumi. Fūū!"

Viņš pamanīja smaidus sev apkārt. Viņš samiedza acis. "Te nav nevienas ķekatpeles, ja?" viņš jautāja.

Veronika un Džo iesmējās. Henrijs ierējās.

"Skaidrs," teica Randalfs, cenzdamies saglabāt pašcieņu, cik vien spēja. Viņš paberzēja pulsējošo galvu un saviebās.

"Starp citu, tev vajadzīga jauna gulta," sacīja Džo, klusi iesmiedamies. "Šī ir daudz par mazu."

Randalfs ar sašutumu paskatījās uz viņu. "Daru tev zinā­mu, ka šī ir karaliska liela izmēra gulta."

"Jā, tā piederēja elfu karalim Alfam," Veronika iesprau­cās starpā. "Un pat viņš apmainīja to pret kaut ko lielāku. Viņi tiešām parūpējās, lai tu atnāktu uz Krumpa Falēti-

nāto mēbeļu veikalu…"

"Aizveries, Veronika!" cīnīdamies ar miegu, viņu ap­sauca Randalfs. Žāvājoties un staipoties viņš pazaudēja līdzsvaru. Burvis nokrita, satverdams vienu no gultas aiz­kariem, kas notrūcis palika viņam rokā. Ar skaļu blīkšķi viņš nogāzās uz grīdas. Mājaslaiva sašūpojās.

"Au!" viņš ierēcās — pat skaļāk nekā iepriekš. Viņš pagriezās pret Veroniku. "Tā visa ir tava vaina, jo pamodi­nāji mani ar tādu krāpšanu!" viņš sacīja. "Tik tiešām ķekatpele!"

"Tā ir tava paša vaina, ka gulēji par ilgu, Resnīt!" rāmi atbildēja Veronika.

"Jā!" Džo satraukts piebalsoja. "Tu teici, ka mēs dosi­mies ceļā ar pirmo gaismiņu, un nu jau ir gandrīz dienas vidus! Tu apsolīji!"

"Bet…" Randalfs iesāka.

"Tu ļoti labi zini," Džo turpināja, pat elpu neievilcis, "ja man jebkad lemts pamest Jezgas zemi, mums jādodas uz Ņirgu noru Elfu mežā un jāatgūst Lielā burvestību grā­mata no doktora…"

"Un to mēs darīsim, manu zēn!" Randalfs viņu pārtrau­ca, iekams šausmu pilnais vārds tika izrunāts. "Un to mēs darīsim! Galu galā, ņemot vērā visu, ko tu esi darījis Jezgas zemes labā, tas ir mazākais, ko es varu darīt."

"Īstenībā," iejaucās Veronika, "nedarīt neko ir mazākais, ko tu vari darīt, un šajā jomā tu esi eksperts."

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs. "Tici man, manu zēn, mēs iesim uz Elfu mežu…"

"Bet kad?" Džo noprasīja. "Kad? Lai cik bieži tu solītu, ka mēs iesim, kad vien pienāk tas brīdis, tev vienmēr ir iegansts, lai neietu," viņš dusmīgi teica. "Kas bija vakar? Ak jā, tev bija jāpaliek mājās, lai izmazgātu bārdu. LJn aizvakar? Runkuļu pirkšana uz Troļļu tilta. Un dienu pirms tam koku trušu ātrumsacīkstes Goblinpilsētā. Un pagājušo ne­dēļu bija nepareizais lietus, un nedēļu pirms tam…"

"Es zinu, es zinu," līdzjūtīgi sacīja Randalfs. "Pēdējā laikā ir uzradušies vairāki svarīgi apstākļi un nelaimīgas, neparedzētas grūtības. Bet es esmu novācis savu rak­stāmgaldu, es esmu noslaucījis tīru tāfeli…"

"Tu? Esi tīrījis?" pavīpsnāja Veronika. "Tā nu ir pirmā reize!"

Randalfs neņēma viņu vērā. "Es teicu, ka mēs dosimies ceļā šodien, un es to domāju nopietni." Viņš sarauca pieri. "Dīvaini," viņš domīgi nomurmināja. "Es skaidri atceros, ka uzstādīju pulksteni." Viņš izgāja no guļamās kajītes un šķērsoja dzīvojamo istabu. "Es ceru, ka ar to nav atkal kādas grūtības."

Abi pulksteņa rādītāji bija apakšā, un tas nozīmēja, ka ir pusseptiņi no rīta vai vakarā. Tā kā saule bija augstu debesīs, tas skaidri neatbilda patiesībai. Pusbalsī draudīgi kurnot, Randalfs no abām pusēm satvēra pulksteni un to spēcīgi sakratīja. Pulkstenis klabēja un grabēja, un kaut kas noskanēja boing!

"Ari pulksteņtaisītājs, ko?" sarkastiski apjautājās Vero­nika. "Taviem talantiem nav gala?"

Randalfs elsa un pūta. "Smieklīgais daikts!" viņš rūca. "Tas nekad nav kārtīgi darbojies."

"Tāpat kā burvju vārdi, ar kuriem tu par to samaksāji," Veronika viņam atgādināja.

"Tas nu ir gluži nevietā!" noraidoši teica Randalfs.

"Pasaki to tai goblinu meičai, kurai izkrita visi mati," nomurmināja Veronika.

"Tas ir tas sasodītais pulksteņa elfs, redz, kas," sacīja Randalfs. Viņš pieklaudzināja pie pulksteņa durtiņām. "Nu! Parādi seju, tu neprasmīgais kokpauri!" viņš uz­kliedza. "Ver vaļā!"

Durtiņas palika ciet. Randalfs pastiepa roku un atrāva tās vaļā. Uz grīdas nobira vesela sauja zobratu, atritinājās atspere. Randalfs savilka lūpas, bārda viņam trīcēja. No pulksteņa elfa nebija ne miņas.

"Kas tas par…!" viņš aizsvilās. "Kur tas smieklīgais radī­jums ir palicis?"

Veronika nolaidās Randalfam uz pleca. "Tur ir zīmīte," viņa teica, rādīdama ar spārnu.

Randalfs ieskatījās pulkstenī. Tiešām, pie sienas tieši virs maza guļamtīkla bija piesprausts papīra gabaliņš. Randalfs pasniedzās un norāva to.

"Aizeju atpūsties," viņš lasīja. "Atgriezīšos ceturtdien pēc divām nedēļām. Tā nu gan ir nekaunība. Tā vienkārši pazust, ne ar vārdu neko nepaskaidrojot…"

Tobrīd atskanēja plop, kam sekoja plunks. Randalfs pie­vērsās Veronikai. "Kas tas bija?"

Veronika paraustīja plecus. "Iespējams, tikai zivs," viņa teica. "Galu galā, izņemot burvjus, tās ir vienīgās būtnes, kas ir tik dullas, lai dzīvotu te augšā, un visi burvji ir pazuduši. Nez, kā vaina tā ir?" viņa jautāja, ar knābi pieklaudzinot Randalfam pie deniņiem.

Izlikdamies, ka to nemana, Randalfs atkal pievērsās salūzušajam pulkstenim. "Varbūt svētība pulksteņa elfa izskatā ir projām," viņš sacīja. "Atgādini man, ka jāaiziet pie Grablija un jāpagādā cits vietā. Droši vien viņam ir jauni krājumā. Ragainajam Baronam viens tāds ir. Tas nodzied laiku, dejo stepu un stāsta jokus…"

"Neņem vērā to visu!" zaudējis pacietību, teica Džo. "Kā ir ar mūsu pasākumu?"

Randalfs skaļi ievilka gaisu caur zobiem. "Nāk jau mazliet par vēlu tam, tev tā neliekas?"

"Randalf!" asi uzsauca Džo.

"Labi, labi," piekrita Randalfs. "Bet ja vien es varētu tikai…"

No ārpuses vēlreiz atskanēja plop-plunkš. Šoreiz skaļāk. Tuvāk…

Nākamajā mirklī durvis atsprāga vaļā un ātrā gaitā ienā­ca milzis Norberts Ne-Ļoti-Lielais, žāvādamies un berzē­dams acis.

"Vai tas biji tu, Norbert?" jautāja Randalfs.

Apjukumā Norberts mirkšķināja savas trīs acis citu pēc citas. "Tas vēl aizvien esmu es!" viņš apgalvoja. "Vai tad neesmu?" viņš ar plaukstu iesita sev pa pieri. Mājaslaiva sa­šūpojās no viena sāna uz otru. "Nestāstiet man, ka es miegā atkal esmu pārvērties par kaut ko citu," viņš sa­traukti teica. "Vai atceraties, kā toreiz es pārvērtos par maza auguma goblinu šuvēju meiteni, ko sauca par Trifeli?"

"Tas bija sapnis, Norbert," pacietīgi atgādināja Randalfs. "Es to visu paskaidroju. Un, protams, tu vēl aizvien esi tu!

Es tikai jautāju, vai tu biji par iemeslu skaļajiem plop un plunkš, ko mēs dzirdējām."

"Nevaru teikt, ka es būtu ievērojis," sacīja Norberts. "Bet, izvairoties no visiem tiem lidojošajiem akmeņiem, es īsti nepievērsu uzmanību."

"Lidojošie akmeņi?" pārjautāja Randalfs.

"Viens no tiem aizsvilpa man gar galvu par mata tiesu," viņš teica.

"Un gar tavām smadzenēm vismaz trīs metru attālumā," nomurmināja Veronika.

Randalfs papurināja galvu. "Man nepatīk tā lidojošo akmeņu svilpoņa," viņš sacīja. "Tie varētu būt slikta zīme, pat sliktāka nekā pagājušās trešdienas vieglais smidzi­nātājs. Varbūt mums vajadzētu atlikt došanos ceļā…"

"NĒ!" iekliedzās Džo. Viņš to vairs nevarēja izturēt. "Vienmēr kaut kas! Viegls smidzinātājs, krītošas lapas, tagad lidojoši akmeņi. Tu apsolīji, ka mēs dosimies ceļā šodien, un solījums ir solījums."

"Un tas ir solījums, kuru es esmu apņēmies pilnībā turēt," Randalfs viņu mierināja. "Es vienīgi gribēju ierosi­nāt, ka vispirms mēs varētu stiprināties ar labām, pama­tīgām brokastīm."

"Rituļmaizītes, kungs?" ieteica Norberts.

"Tieši tas, kas vajadzīgs," piekrita Randalfs. "Un biez­putru, Norbert. Un krūku ar putojošu ķekatpeļu pienu. Āā, un dažus džabdžaba augļus, bet neaizmirsti tos vispirms nomizot…"

Henrijs ierējās.

"Un dažus kauliņus mūsu varonīgajam kaujas sunim," Randalfs piebilda.

"Vai mēs nevaram tāpat vienkārši iet?" žēlojās Džo.

"Mēs varētu," Randalfs lēni sacīja. "Bet man šķiet, ka nebūtu gudri doties tādā bīstamā uzdevumā kā mūsējais ar tukšu vēderu."

"Iestāsti to viņam, Resnīt," nočiepstēja Veronika.

Randalfs atkal nolēma neņemt viņu vērā. "Un, kamēr tu to darīsi," viņš teica Norbertam, "sakravā piknika grozu ar kaut ko garšīgu, esi tik labs. Mums vajadzēs pa ceļam apstāties, lai ieturētos."

Džo novaidējās. Tas prasīs veselu mūžību. Viss bija jādara tieši tā. Sviestmaizēm vajadzēja nogriezt garozu, ķekatpeļu pienam vajadzēja būt tieši īstajā temperatūrā (drusku vēsākam nekā remdenam), bija vajadzīgi sāls trauciņi cieti vārītām olām un, kas attiecas uz ritulmaizītēm: Randalfs uzstāja, lai Norberts katru garnētu ar krāsainu glazūru un cukura pērlītēm un katra atsevišķi tiktu ievīstīta apaļā papīra salvetē.

Beidzot pēc otrajām un Randalfa gadījumā trešajām papildporcijām brokastis bija galā, piknika grozs bija gatavs un gaidīja pie durvīm. Džo sēdēja uz groza, saģēr­bies savā karotājvaroņa tērpā, nepacietīgi griezdams īk­šķus. Ar nospodrinātā vara vairogu un aso zobenu, ar bruņucepuri,

krūšu segu un zābakiem tie visi nākuši ar vina vecas draudzenes pūķienes Margo gā­dību viņš noteikti izska­tījās pēc īsta karotajvaroņa ar lielu misiju. Vienīgais, ko viņš tagad velējas, lai šī misija sāktos.

"Vai tagad mēs varam iet?" viņš garlaikoti jautāja.

"Protams," atbildēja Ran­dalfs. Viņš paskatījās pa logu. Debesis sāka apmāk­ties. "Es tikai aiziešu uzlikt

savu ūdensdrošo smailo cepuri," viņš teica. "Katram gadī­jumam."

Džo novaidējās.

"Kārtīgi saģērbies, un nav kur iet, ja?" ierunājās Vero­nika, nolaizdamās viņam blakus.

"Kāpēc viņš vienmēr tā dara?" īdzīgi rūca Džo. "Viņš zina, cik ļoti svarīga man ir šī misija."

Tobrīd no galvenās kajītes atskanēja Randalfa balss. "Pārbaudiet, vai iluminatori ir cieši aizvērti," viņš sauca. "Un vai visas lampas ir izdzēstas. Un, Norbert, ja tu varētu tikai uzslaucīt virtuves grīdu…"

"Redzi nu!" nokaitināts teica Džo. Viņš sāka soļot šurp un turp pa dzīvojamo istabu.

Beidzot parādījās Randalfs ar smailu cepuri galvā, kuras galam bija piestiprināts mazs lietussargs. "Es visu laiku domāju," viņš sacīja. "Varbūt tiešām vajadzētu atlikt uz rītdienu. Mēs varētu doties ceļā agri no rīta."

"Nē!" Džo nepiekāpās. "Nē, nē, nē…"

Veronika līdzjūtīgi palocīja galvu. "Tu zini iemeslu, kā­pēc viņš visu laiku atliek šo misiju," viņa teica. "Viņš baidās iet uz Ņirgu noru. Baidās no tā, ko viņš tur atra­dīs…"

"Es baidos?" Randalfs sašutis jautāja. "Es? Es esmu bur­vis. Es viegli pārvaru bailes…"

Tobrīd logā ietriecās prāva puņķumaizes kukuļa lie­luma akmens. Randalfs izgrūda īsu trauksmes pīkstienu un ielēca Norbertam rokās.

"Aāh!" viņš iekliedzās. "Tā ir zīme! Tā ir zīme!"

Veronika cieši raudzījās uz drebošo burvi. "Es redzu, cik viegli tu pārvari bailes," viņa sacīja.

Krah!

Jumts sašķēlās, un griesti ieplaisāja. No ārpuses skanēja mežonīga rūkšana.

"Āāāāāh!" Randalfs iekliedzās pat vēl skaļāk. "Atvērt lūkas! Sakāpt glābšanas laivās!…"

"Glābšanas laivās?" pārjautāja Veronika. "Kādās glāb­šanas laivās? Norberts tās visas ir nogremdējis!"

"Tikai dariet kaut ko!" Randalfs izmisīgi sauca. "Jeb&o! Mums uzbrūk!"

.

Tajā laikā Goblinpilsētā veikalus vēra vaļā dienas darīju­miem. Celti cits uz cita smalkākie apakšā un noplukušākie augšā veikali veidoja augstus, ļodzīgus torņus. Vienā pār­deva cepures, citā dzelzs preces, vēl citā maizi… Pilsētas centrā bija apģērbu veikalu grēda, kuras pašā augšā atradās Grablija Palētināto tēipu veikals piesmakusi, appelējusi, noplukuši iestāde, kas lielā izvēlē tirgoja lētākos, riebīgākos apģērbus, kādus vien Jezgas zemē varēja sameklēt.

Pats veikals, kurā rindojās mirguļojošas drēbes, bija tukšs. Bet no mazās darbnīcas tā dziļumā skanēja balsis. Aizkai­tinātas balsis…

"Tūlīt pat ej atpakaļ pie darba!" kliedza īpašnieks Grab­lijs, plecīga persona ar līkām kājām, spalvainām ausīm un vienu biezu, tumšu uzaci, kas izskatījās pielipināta viņam pie pieres kā lāčādas rotājums.

"Es nevaru!" pie darbagalda sēdošais goblins atcirta.

"Nevari?" pārjautāja Grablijs. "Ja es nesaņemšu to pasū­tījumu gatavu līdz pusdienlaikam, Boriss Lieldegunis ma­nas zarnas pārtaisīs par bikšturiem. Tu taču zini, kādi mēdz būt milži!" Viņš sarauca savu uzaci. "Tūlīt pat, Čiepli!" viņš auroja. "Vai tu mani dzirdi?"

Goblins saviebās. "Pat pā­rāk labi," viņš nomurmināja. "Lai būtu, kā būdams, es nevaru atsākt darbu. Šuja­mais elfs mūk projām," viņš paskaidroja un ar galvu pa­māja uz kaktu.

Grablijs pagriezās un ielū­kojās ēnās, kur maza augu­ma smalks elfs steidzīgi sēja pumpainā lakatā ievīstītu sai­nīti pie nūjas gala.

"Kas te notiek?" Grablijs no­prasīja. "Kā tev šķiet, uz ku­rieni tu dodies?"

"Brīvdienā," laimīgi atbil­dēja elfs.

"Brīvdienā? Brīvdienā?" Grablijs nosprauslājās. "Bet elfiem patīk darbs. Viņiem nav brīvdienu!"

"Tagad mums ir!" paziņoja elfs, un laimīgs smaids izple­tās viņam pār kaulainajiem

vaibstiem. Viņš uzmeta nūju plecā un, sākdams līksmi svilpot, izsoļoja pa durvīm.

Grablijs palika stāvam uz vietas saniknots, piesarcis, mēms.

"Tā ir mūsu laika nelaime," nomurmināja Čieplis. "Uz­ticamus elfus gluži vienkārši nevar dabūt."

Visā Goblinpilsētā atkārtojās līdzīga aina, jo dažāda izskata elfi plūda laukā tumšajās, šaurajās ielās un devās uz mūra ieskautās pilsētas vārtiem. Tur bija gan šujamie elfi, gan pulksteņu elfi un kūku mīcītāji elfi; lampu iededzēji elfi un sveicienu elfi, un pat mazliet apreibušie centrifūgu žāvētāji elfi, kas noslēdza plūsmu. Tie visi sa­traukti sarunājās, un, viņiem saplūstot masveida gājienā, gaisu pildīja viņu pīkstošās balsis.

Aiz viņiem goblini stāvēja durvīs un liecās laukā pa logiem, nelaimīgi noskatoties, kā viņu mazie palīgi dodas projām. Kā gan viņi tiks galā bez tiem?

Elfi, ar katru nākamo minūti kļūdami satrauktāki, devās projām pa ceļu uz Elfu mežu, saceļot putekļu mākoni; viņu mezglotās, svītrotās un pumpainās lakatu paunas šūpojās dūmakainajā agra rīta saulē. Jo tālāk viņi gāja, jo grupa kļuva lielāka un lielāka, jo citi tiem pievienojās.

Viņi nāca no Goblinpilsētas, Troļļu tilta un Apburtā ezera kopā ar sveicienu elfiem, kas jau bija pametuši savus vēstuļu maisus, un tiem elfiem, kas bija iekārto­jušies bedrēs un tagad savāca savus katlus, uzmeta tos mugurā un saplūda ar laimīgo, pļāpājošo pūli.

"Man nekad agrāk nav bijušas brīvdienas!" sauca viens.

"Man arī ne!" atsaucās cits.

"Āā! Tas ir tik aizraujoši!" sauca trešais, kad varenā pūļa priekšgals sasniedza meža malu. Atskanēja kliedziens.

"Elfu mežs! Elfu mežs! Elfu mežs!"

Tajā laikā Ragainā Barona pils krāšņajā Lielajā guļam­istabā pils kungs un pavēlnieks pats Ragainais Barons sēdēja savā milzīgajā gultā ar baldahīnu uz četriem bal­stiem. Viņam klēpī atradās paplāte, uz tās glāzē ar garu kājiņu viena roze un sudraba salvetes gredzens ar iegra­vētiem burtiem RB. Netīra salvete ar tādu pašu puķēm apvītu monogrammu bija aizbāzta viņam aiz pidžamas apkakles. Vienā rokā viņš turēja pusēstu puvuma īrisa ga­balu, otrā krūzi, no kuras malkoja spļāvienu tēju. Kad viņš noslaucīja perlamutra spīduma putas no ūsām, ra­gainā bruņucepure viņam galvā sašķobījās.

Bensons nesen paaugstināts no galvenā dārznieka par Ragainā Barona personisko kalpotāju istabas otrā galā atvilka aizkarus. "Es ceru, ka kungs labi gulēja," viņš sacīja.

"Ļoti labi," Ragainais Barons līksmi atbildēja un nokoda gabalu puvuma īrisa. "Ļoti, mffļoti mfflabi," viņš čāpstināja.

Kopš viņa sieva Ingrida bija pazudusi, Ragainais Barons gulēja kā nosists. Katru vakaru viņš mēdza iemigt, līdzko bruņucepurē tērptā galva pieskārās spilvenam, un pa­modās pēc desmit stundām, juzdamies mundrs un atpū­ties, kad Bensons atnesa viņam brokastis.

Viņš norija kumosu īrisa. "Es redzēju brīnišķīgu sapni," viņš domīgi teica un pasmaidīja pie sevis. Sapnī plikpau­raina Ingrida tika lēni iegremdēta milzīgā mucā ar smirdcūkas pienu. Brīdī, kad viņas apjomīgās pēdas pazuda skatienam, viņš bija pamodies.

"…izpirkuma vēstuli?" viņš dzirdēja Bensonu sakām.

"Par ko tu runā?" jautāja Ragainais Barons.

"Es gribēju zināt, vai kungs ir atbildējis uz izpirkuma vēstuli," Bensons paskaidroja.

"Izpirkuma vēstuli…" Ragainais Barons izklaidīgi atkār­toja, izmaisīdams vēl vienu cukurgraudiņu spļāvienu tējā.

"Jā, kungs, uz izpirkuma vēstuli," apstiprināja Bensons. "Par Baronesi."

"Ā, jā, es esmu mffllmff" viņš čāpstināja, iestūķēdams mutē vēl vienu lielu īrisa gabalu. Viņš skaļi to norija. "Es mēģināju, bet šķiet, ka nevaru atrast nevienu sveicienu elfu. Bet tas nekas." Viņš nopūtās un atlaidās pret lieliem satīna spilveniem. "Es drīz vien ar to nodarbošos."

Bensons apstājās un paskatījās apkārt. "Ja drīkstu būt tik pārdrošs, kungs, vai atceries, kas bija rakstīts izpir­kuma vēstulē? Ja tu neatbildēsi līdz naktij, tie viņai noskūs visus matus."

"Mffllmmff," viņš čāpstināja un klusi noklakšķināja mēli. "Vienkārši šausmīgi."

"Un pēc tam," Bensons turpināja, "tie viņu iegremdēs mucā ar smirdcūkas pienu."

Ragainais Barons sapņaini pasmaidīja. "Ar smirdcūkas pienu," viņš nomurmināja. "Pazemojoši. Nabaga mīļā In­grida. Tiešām, ir neciešami domāt par… Un tagad atnes man svaigu kanniņu ar spļāvienu tēju, esi tik labs. Šī jau sāk atdzist. Un, kamēr tu tur būsi, sarūpē man pāris šķēles pelējušo grauzdiņu."

Tikmēr Elfu mežā turpināja ierasties vēl un vēl elfi. Gaisu pildīja smiekli, dziedāšana un nebeidzama, laimīga čalošana, jo, lai gan Jezgas zemes elfiem tiešām patika viņu darbs, šķiet, viņiem bija uznācis satraukums, kāds pārņem, sagaidot brīvdienas.

Bet šīs nebija parastas brīvdienas. Šīs bija tādas brīvdie­nas, kas patiktu jebkuram sevi cienošam elfam. Tās bija

darba brīvdienas, kurās gai­dīja daudz mokoša, smaga darba. Tas tika piedāvāts. Tas bija tas, ko solīja noslēpu­mainais aicinājums, uz kuru viņi visi bija atsaukušies darba brīvdienas Elfu mežā. Aiz prieka noreibuši, elfi lē­kāja un dejoja, un dziedāja no visa spēka.

"Mēs visi dodamies Elfu meža brīvdienās7" viņi atkal un atkal čivināja. "Mēs visi dodamies Elfu meža brīvdienāsf Mēs visi dodamies Elfu meža… "

"Ak, pierimstiet uz brīdi!" žēlojās garš, īgns, vecs koks, tā mezglainajiem zariem dre­bot.

"Tās pīkstošās, mazās balstiņas duras vai cauri," no­murmināja slaids vītols tu­vējā jaunaudzē.

"Es zinu!" "Tā ir!" "Tiešām gan!" tā biedri piekrita, la­pām trīcot aiz nepatikas, kad elfi mudžēja ap to stumbriem un kāpa tiem uz saknēm.

"Tās griežas cauri kā zā­ģis!" žēlojās garš dižskābar­dis ar plašu lapotni.

"Ak, Bret, nerunā tā!" no­elsās blakus augošie koki.

Kopš doktors Kampiens bija apmeties Ņirgu norā, sim­tiem viņu draugu un radu bija tikuši nocirsti un pārvērsti dēļos, plankās un sijās, skapjos un plauktos, galdos un krēslos. Tagad, tā tika baumots pa vīnogulāju stīgām (vīn­ogulājs, kas sniedzās pa visu mežu, bija briesmīgs tenkotājs), doktors Kampiens bija pavēlējis konstruēt kaut ko milzīgu, kaut ko monumentālu, un (tā tika čukstēts) pil­nībā gatavotu no koka.

"Tam doktoram Kampienam ir daudz par ko atbildēt," dižskābardis nomurmināja, vara krāsas lapām draudīgi plīvojot. "Es… Kāpiet nost no manis!" tas iekliedzās un nopurināja zaru, liekot aizlidot pa gaisu pusducim elfu, kas bija tajā šūpojušies.

Tie nokrita mīkstajā lapu matracī, apvēlās apkārt, pie­lēca kājās, it kā nekas nebūtu noticis, un aizsteidzās pie­vienoties pārējiem. Viņu te bija simtiem. Tūkstošiem!

"Visa apkārtne ņudz!" spalgi iekliedzās kāds elegants sudraba bērzs.

"Es nometīšu zaru un sašķaidīšu galvu tiem mazajiem bļauriem!" ieaurojās kāda veca goba, kas bija iesakņoju­sies čalojoša strauta krastā.

"Sakrokotas golfa bikses, šokolādes karameles, cepti banāni, ap-čī, ap-čī, visi krītiet zemē," strauts čaloja.

"Un, kas attiecas uz tevi," ārdījās vecā goba, "čalo, čalo no rīta, dienu un nakti!" Tā draudīgi nošalca. "Es zvēru, kādu dienu es tevi aizdambēšu!"

Tajā laikā pašā meža vidū, klajumā, kas ar katru dienu kļuva lielāks, bija dzirdami citi trokšņi. Skanēja rībieni un šķindoņa. Griezīgi spalga balss. Padošanās pilna nopūta.

Mājas iekšpusē, ausi piespiedis pie aizvērtām durvīm, stāvēja Kventins Kūku garnētājs. Viņa mati bija mitri, viņa kājas trīcēja. Viņš nebija drošs, cik ilgi viņa nervi to vēl varēs izturēt.

"Uz pieres vēl mazliet īsāk! Un lai būtu taisni! Taisni, tu plānprātiņi" kliedza Ingrida.

Kventins nodrebēja. Šī balss! Tā griezās viņam cauri kā nazis. Viņš nervozi sakrustoja un atkal nolika blakus kājas.

"Muļķi!" viņa rēca. "Tu sevi sauc par frizieri! Es esmu šņaukusi degunu talantīgākos mutautiņos! Es esmu gulē­jusi uz matračiem, kas prasmīgāk prot apieties ar šķērēm nekā tu! Es esmu…"

Kventins ar rokām aizspieda ausis. "Nabaga doktors Kampiens," viņš pieķēra sevi domājam. "Bet no otras puses," viņš prātoja, "kamēr viņa nedod mieru tam, viņa liek mierā mani."

Stundu iepriekš doktors Kampiens bija iegājis viņas istabā, druknajās rokās turēdams šķēres, bārdas nazi un bļodu ar siltu ziepjūdeni. Viņš bija iecerējis izpildīt pirmo no izpirkuma vēstulē minētajiem draudiem noskūt In­gridai galvu. Tomēr notikumi acīmredzot nebija iegrozī­jušies tā, kā doktors Kampiens bija plānojis.

Kventins piesardzīgi paņēma rokas nost no ausīm un ieklausījās.

"Nu redzi, tu tiešām esi labs frizieris, kad papūlies," Ingrida ņurrāja. "Daudz labāk. Es izskatos skaista." Viņa iesmējās. "Vai tev nešķiet, ka es izskatos skaista, doktor Kampien? Tu gribi, lai es izskatos skaista, vai ne?"

Kventins nobālēja. Viņas izturēšanās bija laipna! Tieši tad viņa bija visvairāk bīstama. Viņam uz pieres izspiedās sviedru lāses. Tagad kuru katru brīdi viņa kaut ko vēlē­sies, un, tā kā visi mājas elfi bija norīkoti citos uzdevu­mos, tieši viņam, Kventinam, būs jādabū vai jādara, lai tas

būtu kas būdams. Viņš bēdīgi noskurinājās, atcerēdamies iepriekšējo vakaru. Visu to trīcošo zemeņu želeju! Visu to drāšu vati!

"Smirdcūkas tīrošo pieniņu, tu gribēji teikt, muļķīt," Kven­tins dzirdēja Ingrīdu sakām. Viņa koķeti smējās. Ļaunu nojauzdams, Kventins nodrebēja. "Ak, es to ļoti gaidīšu. Tad tu varēsi man pamasēt muguru, Kampien. Un pēdas arī…"

Pēkšņi durvis atsprāga vaļā. Kventins īsi iekliedzās un atlēca nost. Durvīs stāvēja doktors Kampiens, un viņa caururbjošās, zilās acis raudzījās no tumsas.

"Tu mani nobiedēji, s… saimniek," Kventins stomījās. "Es tikai… tikai gribēju apjautāties, vai tu nevēlies kādu… kādu… kādu jauku rituļmaizīti kā vēla rīta uzkodu?"

"Nav īstais brīdis rituļmaizītēm," vēsi atbildēja doktors Kampiens.

"Kampien!" Ingrida dūdoja no istabas. "Steidzies atpakaļ ar to smirdcūku tīrošo pieniņu." Viņas balss kļuva stin­grāka. "Iegaumē, Ingridai nepatīk, ka viņai liek gaidīt."

"Kā lai es to būtu aizmirsis?" izbolīdams acis, sacīja dok­tors Kampiens. "Tu taču nosūtīji to izpirkuma vēstuli, Kventin?" viņš jautāja, nervozi ieņirgdamies. "Tu taču uz­rakstīji, ka mēs viņai noskūsim matus, iegremdēsim viņu

mucā ar smirdcūkas pienu…"

"Un kutināsim viņai pēdas ar slinkum­putna spalvu! Un nerimtīgi bakstīsim viņu ar slapjām zivīm!" Kventins viņu pārtrauca, satraukti vicinādams rokas. "Es tiem uz­rakstīju visu\"

Doktors Kampiens lēni pašūpoja galvu. "Tas Ragainais Barons," viņš

norūca. "Es likšu viņam par to sa­maksāt, lai arī tas būtu pēdējais, ko es daru!"

"Kampien!" iekliedzās Ingrida. "Es gaidu!"

"Nāku, mana daiļava ar uzkasītiem matiem," doktors Kam­piens atsaucās. Acīm kvēlojot, viņš pievērsās Kventinam. "Sadabū smirdcūkas pienu. Atver vārtus, lai uzņemtu mūsu viesus. Un pasaki Rodžeram Grumbainajam, ka tūlīt gribu redzēt tos plānus. Sasodīts, vai man te viss jādara vienam?"

Pa to laiku Elfu meža ziemeļu nomalēs plaša galda pie­derumu kopa gatavojās nākamajam sava episkā ceļojuma posmam. Naži trina asmeņus pret akmeņiem, dakšas asināja zarus, bet smeļamie kausi un karotes pulēja un spodrināja sevi, līdz tur atspoguļojās visi pārējie galda piederumi.

Maza tējkarotīte ar mirdzošiem vijumiem uz spala stāvē­ja uz kāda prāva akmens. Agrā rīta saulē mirguļoja tās sudraba kausiņš, kad to piešķieba sāņus.

Karotīte klausījās.

Pa to laiku tālīnajos Milžu kalnos iekliedzās kāda skar­ba, tomēr žēlabaina balss.

"Vai kāds ir redzējis Pūkaini? Viņš pirms mirkļa vēl bija te. Pūkaini! Pū-kai-ni!"

Bet milža miera mīļums kāds īpaši mīksts un spal­vains elfs bija pazudis. Viņš palēkdamies devās lejup pa putekļaino kalnu ceļu, dungojot kādu meldiņu un pār plecu nesot nūju ar sasietu lakatu.

Pa to laiku zem Troļļu tilta kāds skrandu trollis pa­sniedzās pēc rāceņu griezēja troļļa, kurs nebija savā vietā.

Pa to laiku.

"Vai tu domā, ka nu jau ir droši?" jautāja Randalfs.

Kārtīgas piecas minūtes bija pagājušas, kopš pēdējais lidojošais akmens trāpīja mājaslaivai, un Randalfs nupat bija pabāzis galvu no ceļojuma groza, kurā viņš bija slēpies, viņam pie pieres bija pielipusi sārta rituļmaizīte.

"Kur visi ir palikuši?" viņš sauca.

"Te, ārā, Resnīt," atskanēja Veronikas balss.

Piesardzīgi Randalfs izgāja uz klāja, kur viņš atrada pā­rējos pie margām. Tie visi skatījās pāri malai, pētīdami dzidro ūdeni sev apakšā. Veronika, uzmetusies Džo uz kreisā pleca, pamāja ar spārnu uz kaut ko tālu lejā.

11 Tādu es nekad neesmu manījusi," viņa teica.

Džo sarauca pieri. Par spīti sīko vilnīšu izkropļotajam attēlam, arī viņš kaut ko varēja saskatīt. Viņš samiedza acis. Tas nebija kaut kas, viņš satriekts apjēdza, bet kāds…

"Paskat," viņš sacīja. "Var izšķirt plecus un kājas. Un sarkanus matus."

Stāvs zem lidojošā ezera nepārprotami pacēla roku svei­cienam. Džo aizrāvās elpa. "Viņš mūs ir ieraudzījis!"

Tobrīd no apakšas atskanēja balss, skaļa un skaidra. "Beidzot! Pēdējās stundas laikā es esmu metusi oļus uz

visām mājaslaivām, lai piesaistītu kāda uzmanību. Man jau sāka likties, ka visi burvji ir pametuši Apburto ezeru."

"Tur tu nekļūdies," nomurmināja Veronika.

Džo paskatījās uz prāva spilvena lieluma akmeni, kas atradās uz klāja no viņa pa labi. Tas tik bija olis!

Randalfs salika rokas pie mutes. "Es esmu burvis," viņš sauca. "Un kas tu tāda būtu?"

"Tā esmu es, karotājprincese Brenda," skanēja dārdoša atbilde. "Sagudro kādu gaisā pacelšanās burvestību, va­reno burvi, lai es varu jums piebiedroties uz Apburtā ezera."

Džo pietvīka. Par spīti platajiem pleciem un spēcīgajām kājām nemaz nerunājot par zemo un spēcīgo balsi viņš acīmredzot bija viņa.

Randalfs arī pietvīka. "Gaisā pacelšanās burvestību," viņš nomurmināja. "Gaisā pacelšanās burvestība… ēē…"

"Man liekas, viņa domā Norbertu un virvju kāpnes," pavīpsnāja Veronika.

Randalfs pārliecās pār margām. "Šķiet, ka es esmu ne­vietā nolicis savu burvestību grāmatu, augstība," viņš kliedza lejup. "Bet man ir virvju kāpnes un milzis," viņš piebilda. Viņš pagriezās un strupi uzsauca Norbertam: "Aiziet, Norberti Neliec mūsu viešņai gaidīt!"

Tā kā Norberts bija nogremdējis visas Apburtā ezera airu laivas, tāpat visas vannas un pēc tam visas virtuves izlietnes no visām mājaslaivām, viņam nācās būt aizvien izdomas bagātākam. Džo skatījās, kā lielais milzis, iespiests milzīgā cepešpannā un lietodams cepamās lāpstiņas kā airus, lē­nām aizīrās pa ezeru un viņam blakus šūpojās auklā iesieta trauku mazgājamā bļoda, kas gatavota no koka.

Pie lidojošā ezera malas Norberts noņēma no pleciem saritinātas virvju kāpnes un, aptinis vienu galu ap plauk­stas pamatni, pārmeta otru galu lejā pāri malai. Džo

redzēja, kā virvju kāpnes nostiepjas, kā saspringst milža rokas un kakls un kā cepešpannā sāk smelties ūdens. Brenda laikam bija kāpusi augšā neticamā ātrumā, jo nākamajā mirklī parādījās viņas ugunssarkanās bizes, un karotājprincese uzvilkās augšā pāri ūdens malai un iekāpa gaidošajā trauku mazgājamā bļodā.

Viņa satvēra airus, ko Norberts pasniedza, un tad roku un šļakatu jūklī traucās uz mājaslaivas pusi.

Randalfs viņu sagaidīja. "Esmu apburts, ka varu iepazīties ar tevi," viņš kā apreibis teica, kad Brenda uzlē­ca uz klāja un nometās uz viena ceļa viņam priekšā.

"Apburts," pavīpsnāja Veronika. "No tevis gan neviens nevarētu būt "apburts", lai kā tu censtos!"

"Neņem viņu vērā," sacīja Randalfs, nespēdams novērst acis no lieliskās karotājprinceses. "Un… un, lūdzu, celies kājās." Viņš noslaucīja labo roku sa­vā mantijā un sniedza to Brendai. "Randalfs Gudrais," viņš paziņoja. "Vai nevēlies kaut ko atspirdzinošu? Spļāvienu tēju?"

Brenda piecēlās kājās, satvēra Randalfa roku un sparīgi to pakra­tīja. "Priecājos ar tevi iepazīties," viņa teica un, sekodama viņam mā­jaslaivas iekšpusē, piebilda, "šķiet, ka tev kaut kas pielipis pie pieres, Rūdolf."

"Rituļmaizīte," paskaidroja Veronika. Pāri istabai viņa aizspurdza pie sava būrīša, kur uzmetās uz mazās laktiņas un sašutusi šūpojās šurp un turp.

Randalfs noslaucīja asaru no acs tā bija izsprāgusi no Brendas stingrā tvēriena un notrausa rituļmaizīti sev no pieres. "Tai vajadzīga vēl glazūra, Norbert," viņš sacīja. Viņš pievērsās karotājprincesei. "Tagad saki man, Brenda, ko es vaai darīt tavā labā?"

"Ko tu vari darīt manā labā?" pārjautāja Brenda un pie­smakuši iespurdzās. "Drīzāk gan ko es varu darīt tavā labā. Es stāvu tavā priekšā karotājprincese, tūkstoš kauju veterāne. Esmu cīkstējusies ar dubļu raganām un krustojusi zobenus ar orku pavēlniekiem. Tagad es pie­dāvāju savus pakalpojumus tev, ak, vareno burvi."

Randalfs bija sajūsmā. Veronika noklakšķināja knābi. Norberts nokoda kumosu no rituļmaizītes.

"Neviens varoņdarbs nav par sīku, lai to atstātu novārtā," viņa piebilda, tad pasniedzās pēc zobena un pacēla to. Džo pamanīja gaismu atmirdzam uz astoņiem robiem, kas bija iegrebti rokturī. "Katrs no tiem nozīmē lielu misiju," viņa teica un pasmaidīja. "Te vēl ir vieta daudziem citiem."

Džo kautrīgi panāca uz priekšu. "Tu esi… tu esi īsta karotājvarone," viņš teica. "Mēs nupat gribējām doties paši savā misijā."

Brenda samiedza acis. "Un kas tu tāds būtu?" viņa jautāja.

"Džo Džefersons," atbildēja Džo. "Es esmu…"

"Viņš ir Džo Barbariskais, karotājvaronis," iekliedzās Veronika. "Skaidrs? Mums jau viens ir." Šķita, ka lakta šūpojoties čīkstēja aiz sašutuma. "Vieta ir aizņemta, sirs­nīgi pateicamies. Tāpēc tinies! Aiziet, pazūcli!"

Brenda sarauca pieri. "Karotājvaronis?" viņa jautāja.

Džo parāvās atpakaļ, sajuzdams, kā Brendas skatiens ieurbjas viņa acīs. "Īstenībā," viņš iesāka, "es…"

"Pastāsti viņai!" uzmundrinoši sauca Veronika. "iMilžu pieveicējs. Pūķu uzvarētājs. Skapju kāvējs." "Vai tiešām?" jautāja Brenda. Uz viņu tas bija atstājis iespaidu.

"Jā, un šis ir viņa kaujas suns…" turpināja Veronika, pavicinādama spārnu. "Ilknis. Ilknis Negantais. Ielaisties ar Ilkni nav nekāds joks."

"Vina īstais vārds ir Henrijs," teica Džo.

Brenda noliecās uz priekšu un noglāstīja Henrijam galvu. Henrijs apvēlās uz muguras un gaidīja, lai viņa tam pakasa vēderu.

"Nodevējs," nomurmināja Veronika.

Brenda izslējās taisni un pastiepa roku. "Sniedz pretī savējo, Džo Barbariskais!" viņa sacīja. "Vienmēr priecājos satikt līdzbiedru karotāj varoni. Kāda tad ir tā tava misija, par kuru tu runāji?"

"Mūsu misija?" iejaucās Randalfs. "Ak, tikai šis tas jāno­skaidro Ņirgu norā. Laipni lūdzam mums pievienoties," viņš piebilda, cik vien viņa spēcīgie sirdspuksti pieļāva. "Parastās likmes: ceturtā dala no atrastās bagātības apjoma un vēl rituļmaizītes, cik vien var apēst…"

Karotāj princeses sejā rotājās smaids. "Ak tikai šis tas jānoskaidro?" viņa pārjautāja. "Izklausās lieliski. Bet es negribētu varenajam Džo mīt uz papēžiem…"

"Tiesa kas tiesa!" iekliedzās Veronika. "Tu mīsi Džo uz papēžiem ar savām nejaukajām, lielajām pēdām."

"Nē, nemīsi vis," ātri iebilda Džo. "Goda vārds, ne! Galu galā, šajā misijā mums būs vajadzīga visa iespējamā

palīdzība. Mums jādodas uz Ņirgu noru, lai atgūtu Vareno burvju Lielo burvestību grāmatu svētu tekstu, kas nonā­cis nagos visļaunprātīgākajam nelietim, kāds jebkad elpo­jis Jezgas zemes gaisu!"

Brenda pievērsās Randalfam. "Vai tas ir tavs "šis tas jānoskaidro", Rūpert?" viņa noprasīja.

Randalfs pietvīka un uzmeta iznīcinošu skatienu Džo par tādu mutes palaišanu. Vismazāk viņš gribēja atbaidīt princesi. "Jā," viņš klusi atzina. "Jā, tas ir tas."

"Lieliski!" iesaucās Brenda. Vina līksmi sasita savas lielās plaukstas. "Varat mani ieskaitīt!"

"Tu gribi teikt, ka pavadīsi mūs šajā cēlajā, tomēr bīsta­majā ekspedīcijā?" jautāja Randalfs, tik tikko spēdams noticēt savām ausīm.

"Nekādu kavēkļu," sacīja Brenda. "Kad mēs dodamies ceļā?"

Randalfs pasmaidīja. "Tu zini, kā mēdz teikt nav tāda laika tagadne." Viņš papurināja galvu. "Kā es to cenšos ieskaidrot šim jaunajam Džo."

"Bet…" iebilda Džo.

"Mūsdienu jaunie cilvēki," teica Randalfs, sazvērnieciski pamirkšķinot Brendai. "Tu zini, kādi viņi ir. Vienmēr vil­cinās. Vienmēr atliek uz rītdienu to, kas būtu jāpadara šo­dien… Bet tagad, kad esi uzradusies tu, mēs beidzot varam doties ceļā. Mēs būsim pagodināti, ja tu mūs pavadīsi."

"Bet, Raridalf…" sašutis ierunājās Džo.

"Lūdzu, nāc līdzi, Džo," rosīgi sacīja Randalfs. "Mēs tie­šām nedrīkstam zaudēt laiku."

To pateicis, burvis pagriezās uz papēžiem un sekoja Brendai laukā uz klāja. Norberts gāja viņiem pakaļ, sa­pīkusi Veronika sēdēja viņam uz galvas.

Beidzot, domāja Džo. īsta karotājvarone! Tagad viņiem bija īsta iespēja! Viņam vairs nevajadzēs iebiedēt un plātīties, nu vairs ne, kad Brenda viņu balstīja. Tagad viņš varēja atņemt doktoram Kampienam Lielo burvestību grā­matu, viņš varēja atbrīvot varenos burvjus, atsvabināt Ingridu lai tas prasītu, ko prasīdams, un beidzot at­griezties mājās īstajā pasaulē, tajā vietā, kur viņš iederējās.

"Ub-ob" no klāja skanēja Randalfa balss.

Džo nostenējās. Viņa cerības un sapņi izkusa kā sniegpārsliņas ugunī. Kas tad nu tagad?

Kventins stāvēja pie Ingridas guļamistabas, ausi pie­spiedis pie durvīm.

"Ak, doktor Kampien!" atskanēja Ingridas spalgā balss. "Tā man kut!"

"Es to nevaru darīt, ja tu visu laiku kusties!" doktora Kampiena apslāpētā balss skanēja aizvien izmisīgāk. Kventins ielūkojās savā piezīmju grāmatiņā. 12.30: Kuti­nāt pēdas ar slinkumputna spalvu, viņš izlasīja.

Doktora Kampiena balss jau tuvojās skaļām gaudām. "Uzmanīgi. Nē, nesēdies. Nē…"

Ingrida sajūsmā spiedza. "Ak tu muļķīt!" viņa to norāja. "Kāpēc gan ne?"

"Au!" doktors Kampiens iekliedzās. "Palīgāmmff! Pffalmmfff!"

Kventins ļaunās priekšnojautās nodrebinājās. Izklausī­jās, it kā viņa kungu smacētu. Viņš pacēla dūri un pie­dauzīja pie durvīm. "Doktor Kampien, kungs?" viņš sauca. "Nāc iekšā!" Ingrida trallināja. "Jo vairāk, jo jautrāk!" "Nē, nenāc iekšāfff'mm," kliedza doktors Kampiens. "Es… iziešu… ārā…" viņš ar pūlēm izrunāja katru vārdu.

Pēkšņi durvis atsprāga vaļā un doktors Kampiens izstei­dzās no istabas, drēbes viņam bija saburzītas un sagriezušās šķībi. Viņš aizcirta durvis, aizslēdza tās un ieslīdēja ēnā.

Kventins nodrebēja. Viņš varēja dzirdēt, kā Ingrida dūdo aiz aizslēgtajām durvīm. "Nepaliec projām ilgi, Kampien," viņa teica, un viņas balss ieskanējās skarbāk, kad viņa piebilda: "man, protams, nav tev jāatgādina, kas notika iepriekšējo reizi, kad tu liki Ingridai gaidīt!"

"Viņa ir traka," doktors Kampiens nomurmināja un sa­traukti ņirdza. "Gluži, gluži traka!" Viņš apklusa; viņa caururbjošās, zilās acis liesmoja. "Es dabūšu rokā to Ra­gaino Baronu," viņš rūca. "Es panākšu, lai viņš vēlētos, kaut nebūtu dzimis!"

Kventins pamāja ar galvu. "Es nesu vēsti sakarā ar Ragaino Baronu," viņš sacīja. "Ierodas pirmie elfi."

"Lieliski, Kventin," doktors Kampiens teica, laimīgi ņirg­dams. "Lai viņi sastājas rindās Ņirgu norā, un parādi jaunpienācējiem, uz kurieni iet. Es viņus uzrunāšu, kad uzlēks mēneši."

"Kampien!" Tā bija Ingrida. Viņa nemaz neizklausījās priecīga. "Kampien, tu man neizmasēji otru pēdu!"

Doktors Kampiens bēdīgi novaidējās. "Pa to laiku, Kventin, tu zini, kur mani atrast."

"KAMPIEN! TŪLĪT PAT!"

"Pēc tam, kad Brenda bija uzkāpusi pa virvju kāpnēm, Norberts tās nometa," sacīja Randalfs. "Skaties."

Džo paskatījās. Tur, zem ņirbošā ezera, saritinājušās zemē blakus aizmigušam slinkumputnam, bija virvju kāpnes.

"Mēs vismaz mēģinājām," nopūties teica Randalfs. "Mums vienkārši būs jāgaida, līdz viņš pagatavos jaunas. Tam nevajadzētu prasīt ilgu laiku. Varbūt pāris mēnešus. Brenda," viņš pievērsās karotājprincesei, "kā būtu ar tasi spļāvienu tējas?"

"Pāris mēnešus!" Džo uzsprāga gaisā. "Es nevaru gaidīt pāris mēnešus!"

"Un negaidīsi arī," sacīja Brenda.

Karotājprincese nekavējoties pārņēma situācijas vadību. "Norbert," viņa izrīkoja, "atnes man garāko virves gabalu, kāds tev ir. Radjerd, sadabū četrus drēbju pakaramos." v

Abi steigšus devās izpildīt pavēli. Kad Norberts atgrie­zās ar virvi, viņa lika, lai Džo piesien vienu tās galu pie mājaslaivas skursteņa. Otru galu viņa nostiprināja ap spil­vena lieluma akmeni.

Tad, izkliegusi pavēles kādam, ko sauca par q Ošņu un kurš, šķiet, gaidīja viņu apakšā, Brenda ar milzīgu spēku aizsvieda akmeni.

Turēdamies pie margām, kad laiva mežonīgi sasvērās un sašūpojās, Džo apjucis bija vērojis, kā akmens aizbrāzās pa gaisu. Kas gan viņai bija padomā? Džo netika gudrs. Akmens aizlidoja pāri ezera malai un nokrita zemē. Virve lidoja tam līdzi. Atska­nēja būkšķis, tālīns kauciens, un virve pēkšņi nostiepās.

Piepeši Džo aptvēra, kas tieši notiek. Brenda bija uzmeistarojusi

 pagaidu trošu ceļu, ar kura palī­dzību viņi varēja nokļūt zemē.

"Lieliska doma," viņš aizrautīgi sacīja. "Ārkārtīgi asprātīgs veids, kā nokļūt lejā!" piekrita Randalfs. "Kāpēc gan man tas neienāca prātā?" 'Vai tu tiešām gribi, lai es tev to pasaku?" apjautājās Veronika.

Brenda pirmā devās lejup pa trošu ceļu, plecos uzcēlusi Henriju, kas mežonīgi luncināja asti. "Lai parādītu, cik viegli tas ir," viņa piebilda, zīmīgi paskatīdamās uz Randalfu, kurš sāka izdomāt atrunas un gribēja nomainīt ce­puri. Džo noskatījās, kā viņa noslīd lejā pa virvi pāri ezera malai un nozūd skatienam.

"Tas ir jautri," pēc brīža viņa uzsauca. "Nākamais!"

Norberts bija otrais, kas pameta mājaslaivu; Randalfs turējās viņam pie muguras, acis cieši aizvēris un histēris­ki kliegdams. Viņiem brāžoties lejup, Veronika lidinājās blakus (atgādinot burvim, ka ar šo soli viņš dodas pretī briesmām). Tagad bija Džo kārta.

"AIZIET!" no apakšas atskanēja Brendas dārdošā balss.

Nelokāmā apņēmībā sakodis zobus, Džo abās pusēs satvēra drēbju pakaramo. Sirds viņam sitās kā negudra. Ceļi drebēja.

"Uz priekšu," viņš nomurmināja, atsperdamies no mājaslaivas malas un palēkdamies gaisā.

Viņš traucās lejup, lejup, lejup. Slīdēšana bija daudz ātrāka, nekā tā bija izskatījusies, un Džo tagad saprata, kāpēc Randalfs bija tik histēriski kliedzis. Ne jau tā, ka viņš taisījās kliegt! Ne Džo Barbariskais. Jo viņš bija karotājvaronis, un karotājvaroņi nekliedz, īpaši tad ne, ja tuvumā ir karotājprincese.

Tuvojoties ezera malai, kājas skāra ūdeni, saceļot šļa­katas un palielinot slodzi uz rokām. Viņš varēja vienīgi stingri turēties.

"Nu jau gandrīz galā," viņš sev teica. "Tikai turies cieši un… Āāā!"

Skats, kas pavērās apakšā, viņam padrāžoties garām ezeram, bija lielisks.

"Vii!" viņš kliedza. "Vīīīīīīīīt!"

Viss zem viņa aiztraucās zaļi brūnā jūklī. Zeme tuvojās. Priekšā viņš varēja redzēt Randalfu un Norbertu kopā ar Veroniku, kas bija atgriezusies viņam uz galvas, un Brendu viņam blakus, un līdzās viņiem kaut ko, kas izskatījās pēc milzīga, svītraina rozā kaķa, kurš apošņāja šausmu pārņemto Henriju.

Džo smagi nokrita zemē, apvēlās apkārt un pacēla acis uz pārējiem, kas skatījās uz viņu. "Tas bija vienreizēji!" viņš noelsās.

Henrijs nolaizīja viņam seju.

"Braši darīts, kungs," sacīja Norberts, palīdzēdams viņam piecelties kājās.

"Priecājos, ka kādam tas patika," īdzīgi novilka Ran­dalfs, notraukdams putekļus no saburzītās smailās cepu­res un iztaisnodams pievienoto lietussargu.

"Nevis kā dažiem," nicīgi teica Veronika. "Tu spiedzi kā smirdcūkas sivēns. Nekad neesmu bijusi tik nokaunējusies."

Brenda panāca uz priekšu. "Braši paveikts," viņa silti sacīja. "Man jāatzīstas, kad es pirmo reizi tevi ieraudzīju, man radās šaubas. Bet tu ķēries pie uzdevuma ar prasmi un apņēmību kā īsts karotāj varonis!" Viņa ar smago roku uzsita Džo pa plecu. "No mums iznāks lieliska komanda no tevis un manis. Tam nelietim ar burvestību grāmatu nav ne mazāko izredžu."

Spēcīgi nosarcis zem bārdas, Randalfs iespraucās starp viņiem abiem un pabīdīja Džo sāņus. "Protams, kad viņš ieradās pie manis, viņš nebija nekas," Randalfs sacīja. "Es viņam iemācīju visu, ko viņš zina." Viņš pieglaimīgi uz­smaidīja Brendai. "Un tu zini, kā mēdz teikt: karotājvaronis ir vienīgi tik labs, cik labs ir viņa skolotājs."

Brenda sarauca pieri. "Ir kaut kas tāds, ko nevar iemā­cīt," viņa sacīja. "Piemēram, varonība." Viņa pagāja tam garām un satvēra Džo aiz elkoņa. "Nāc, Džo Barbariskais. Tu jāsi man blakus uz Ošņas."

Kad Brenda ielēca seglos, lielais, svītrainais rozā kaķis sāka murrāt. Viņa pasniedzās lejup un uzvilka augšā Džo, kas vienā padusē turēja saņemtu Henriju. Tad Brenda pievilka grožus, un prom viņi bija. Norberts sekoja ar Randalfu uz viena pleca un Veroniku uz otra.

Randalfs nebija apmierināts. "Tev tiešām ir kaulaini pleci, Norbert," viņš īgni žēlojās. "Jāsēž kā uz akmeņu maisa." Viņš aizkaitināti nosprauslājās. "Ja Džo pasēstos mazliet augstāk, esmu pārliecināts, ka uz Ošņas būtu vieta vēl vienam…"

"Aizveries, Randalf!" uzsauca Veronika.

.

"Pasniedz man vēl vienu rituļmaizīti, Norbert," lūdza Randalfs. "Esi nu labiņš."

Norberts, kam uz galvas bija uzmetusies Veronika, pa­sniedzās uz priekšu un parakņājās ceļa grozā, kas visai nedroši bija nolikts uz zāles kušķa Smaržu purva vidū. Šķebinoša, salkana purva migla vijās viņiem apkārt, iekrā­sojot zemo vēlās pēcpusdienas sauli violetu un pārklā­dama visu ar savu pelējuma smaku. Norberts sadabūja rituļmaizīti un sniedza to Randalfam.

"Nē, to ne," iebilda Randalfs, skatīdamies uz Norberta turēto mazo kūciņu ar dzelteni zaļu glazūru. "Es gribēju sārto ar glazētiem ķiršiem un šokolādes skaidiņām."

Norberts sarauca pieri. "Kāds to laikam ir apēdis," viņš sacīja. "Šī ir pēdējā."

"Ja vien kāda nav pielipusi tev pie pieres, Randalf," iesmējusies piebilda Veronika.

"Nu gan!" sapīcis iesaucās burvis. "Es tik ļoti gribēju to rituļmaizīti!" Viņa skanīgās balss dēļ tuvējā zāļu kušķī milzīga sārtā smirdcūka nolaida smaku un uzsprāga sa­trūkusies gāzes varde. "Kas to apēda?" Randalfs prasīja.

Veronika ar galvu pamāja uz blakus esošo zāļu kušķi, kur Brenda bija iegrimusi sarunā ar Džo. " Viņa apēda,"

teica Veronika. "Viņa ir apēdusi pusduci. Iegaumē, tais­nības dēļ jāsaka, tu apsolīji viņai tik daudz rituļmaizīšu, cik vien viņa var apēst."

"Protams, kā jau karotājprincesei un tā tālāk, viņai ne­pieciešams uzturēt spēku," sacīja Randalfs ar sapņainu smaidu. Viņš pievērsās Norbertam. "Labi, Norbert, dod. man to… Norbert!"

Tumši pietvīkdams, Norberts noslaucīja nodevīgās kūkas drupačas un glazūru no mutes. "Pu facīji, ka pu po negibi!" viņš izgrūda, apbērdams Randalfu ar pussakožļātiem rituļmaizītes gabaliņiem.

"Ak, Norbert!" iesaucās Randalfs.

Norberts norija kumosu. "Ir vēl palikušas vairākas puņķumaizes sviestmaizes," viņš izpalīdzīgi teica.

Netālu uzsprāga vēl viena satrūkusies gāzes varde. Tālu­mā pāris smirdcūkas apstājās, ierukšķējās un skaļi nolaida smaku. Vienīgi Brenda un Džo, šķiet, nenojauta, kāds strīds risinās uz blakus zāles kušķa.

"Un šis te" Brenda sacīja, viegli pieskardamās vienam no daudzajiem robiem sava garā zobena asmenī, "bija to­reiz, kad es saskrējos ar Hildu Mataino raganu. Zini, tie viņas zibens spērieni tiešām var būt sāpīgi."

"Ūū, zibens spērieni!" noeļsās Džo. Katrs nākamais Bren­das izklāstītais stāsts atstāja uz viņu aizvien lielāku iespaidu. "Tas izklausās pārsteidzoši!"

"LJn šis," viņa turpināja, vilkdama ar pirkstiem zemāk pa asmeni, "gadījās no tikšanās ar Hariju-un-Lariju bries­mīgu divgalvainu milzi. Viņš bija šaušalīgs radījums, kaut gan nekad neko nevarēja izlemt. Man nācās sasist viņa galvas vienu pret otru." Viņa iespurdzās. "Viņš tik ātri neaizmirsīs karotājprincesi Brendu!"

"Neticami," klusi sacīja Džo. "Tu to visu esi paveikusi!"

"Tiešām esmu," piekrita Brenda ar izklaidīgu skatienu acīs. "Tiešām esmu. Bet tagad es gribu iekārtoties atrast

jauku, mazu namiņu sev un Ošņām," viņa teica, ar galvu pamādama uz savu svītraini rozā kaujas kaķi, kas trīcē­dams gulēja uz trešā zāļu kušķa mazliet attālāk.

Sadzirdējis savu vārdu, Ošņa žēli iesmilkstējās. Viņam nepatika šī mitrā vieta ar purva dubļiem un smirdīgo miglu. Henrijs, kurš bija apmeties uz tā paša zāļu kušķa, nolaizīja viņam seju un uzmundrinoši ierējās.

"Man piedzīvojumu bijis pa pilnam," Brenda turpināja. "Tagad pienācis laiks uztvert dzīvi vienkāršāk, un šķiet, ka Rūdolfs ir visai jauks burvis. Es tikai ceru, ka es tev neaizlieku kāju priekšā, Džo."

"Nē, nē," atsaucās Džo. "Nepavisam ne. Īstenībā es priecājos, ka tu esi te. Lai gan Randalfs atsauca mani un Henriju uz Jezgas zemi, viņš nevar mūs nosūtīt atpakaļ. Ja mums neizdosies atgūt Lielo burvestību grāmatu un atbrī­vot pārējos burvjus, tad man būs te jāpaliek uz visiem laikiem un… un…" Viņš nošņaukājās.

"Tu esi noilgojies pēc mājām," sacīja Brenda.

Džo pamāja ar galvu. "Man pietrūkst māmiņas un tēta," viņš teica. "LJn dvīņu. IJn pat manas māsas Ellas."

"Vai viņa ir karotājprincese?" dedzīgi iejautājās Brenda.

Džo pasmaidīja. "Ne gluži," viņš atbildēja. "Kaut gan, ja ar skatienu tiešām varētu nogalināt, tad viņa būtu visai bīstama."

Brenda nodrebinājās. "Izklausās pēc Sibillas Burves," viņa sacīja. "Viņas skatiens gan varēja nogalināt." Viņa pieskārās robam tuvu pie asmens gala. "Nemaz nerunājot par viņas elpu!"

"Sibilla Burve," ar bijību nočukstēja Džo.

"Iegaumē, viņa nevarēja sacensties ar Brendu, karotājprincesi." Brenda apkampa Džo plecus ar lielo, musku­ļoto roku un cieši paspieda, gandrīz par daudz cieši. "Neraizējies, Džo. Es parūpēšos, lai tu nokļūsti mājās. Tici man," viņa apgalvoja, "mēs veiksim šo misiju sekmīgi, ja man ar to ir kāda darīšana!"

"Bet tu nesaproti," teica Džo, atsvabinādamies no viņas spēcīgā skāviena. "Nedēļām es esmu gaidījis, lai dotos šajā misijā. Nedēļām un nedēļām. Un kas notiek, kad mēs bei­dzot tiešām sākam iet? Pēc desmit minūtēm Randalfs pa­mostas un paziņo, ka mums visiem jāapstājas, lai ieturētos!"

"Tās rituļmaizītes bija visai gardas," sacīja Brenda, atzi­nīgi nolaizīdama lūpas. "Bet tev ir taisnība, Džo. Mums jā­sāk kustēties. Saule jau ir zemu, un mēs negribam pavadīt nakti Smaržu purvā." Viņa piecēlās kājās. "Ralf! Ošņa!" viņa sauca citu zāles kušķu virzienā. "Mums tūlīt jādodas ceļā."

"Vai jau?" atskanēja Randalfa vīlusies balss.

"Tu vari jāt man blakus uz Ošņas," teica Brenda.

Randalfs staroja. "Es tūlīt būšu pie tevis," viņš atsaucās.

Goblinpilsētai jau stipri vien pietrūka brīvdienās de­vušos elfu. Tā kā neviena no viņiem nebija klāt, lai apda­rītu sīkos ikdienas darbus, kas uzturēja pilsētas ritmu, visa apkārtne bija nolaista. Eļļas lampas sprakšķēja, izdzisa un palika neiedegtas. Vēstules netika nosūtītas, slapjā veļa netika izgriezta. Un, tā kā neviens no pulksteņiem nedar­bojās, šķita, ka pats laiks ir apstājies. Vienīgi augošās at­kritumu kaudzes visu ielu visos stūros norādīja, cik ilgi te nav bijis elfu, kas visu uzkopj.

Ēkās, kas rindojās ap atkritumu pilnajām ielām, stāvoklis bija tāds pats. Nebija šujamo elfu, lāpāmo elfu, mazgājamo elfu… Vispār nebija elfu! Viņu prombūtnes laikā nekas ne­tika gatavots. Cepuru meistaru, dzelzslietu tirgotāju, mē­beļu galdnieku un šuvēju darbnīcas stāvēja dīkā.

Tomēr vienā veikalā gāja rosīgi kā stropā. Goblini kļūst ļoti darbīgi, kad tuvumā ir nauda, un tips ar bruņu­cepuri, kurš pielaikoja jaunas drēbes, stipri vien oda pēc naudas.

"Kā es izskatos?" jautāja Ragainais Barons, skatīdamies spogulī.

"Nu, klausies!" atbildēja spogulis augsts, savrup stā­vošs grozāms priekšmets bagātīgi rotātā sarkankoka rāmī. "Tu esi glītākais Ragainais Barons no visiem."

"Vai tiešām?" nenoteikti jautāja Ragainais Barons.

"Par to nav šaubu," sacīja spogulis. "Šis tērps tiešām ir domāts kungam no galvas līdz kājām. Un der kā uzliets. It kā tas kungam būtu šūts."

Ragainais Barons grozījās uz vienu pusi un uz otru, ne­novērsdams acis no sava auguma un pārbaudīdams savu izskatu no visiem leņķiem. "Es tomēr neesmu pārlieci­nāts," viņš teica. "Es nezinu, vai izskatos pats pēc sevis."

"Kungs izskatās pasakaini," spogulis apgalvoja. "Ceriņkrāsa tik labi papildina tavu dzeltenīgo sejas krāsu un lieliskās, piķmelnās ūsas. Un vizuļi sader ar draiskulīgo mirdzumu tavās acīs." Tas apklusa. "Vai kungs šovakar iecerējis doties kādā jaukā izklaidē?"

"Es domāju, ka varētu iegriezties pāris naktsklubos, kamēr esmu Goblinpilsētā," nenoteikti sacīja Ragainais Barons.

"Tad tu noteikti atstāsi iespaidu uz dāmām ar šādu ģērbšanās manieri," teica spogulis.

Ragainais Barons laimīgi pamāja ar galvu.

Izvietots augstas drēbju veikalu grēdas apakšējā stāvā, veikals īesvaidīšanas smalkie tērpi bija slavens ar pārstei­dzošo tērpu izvēli par mežonīgām cenām un savu ainājošo spoguli. Parasti Ragainais Barons nebūtu ne sapņojis par iepirkšanos tik dārgā vietā. Ingrida to nemūžam neļautu.

Bet Ingrida lai slavēta viņas piemiņa vairs nebija tuvumā. Skumjā un traģiskā kārtā un, iespējams, uz vi­siem laikiem Ingrida bija pazudusi. Un līdz ar viņu beigu­šās tās dienas, kad Ragainajam Baronam nācās iepirkties Grablija palētināto tērpu veikalā. Nemaz nepieminot faktu, ka Grablijs bija iejaucis viņu notikumā ar dzie­došajiem aizkariem, goblinam nebija nekā cita ko piedāvāt, kā vien lētas lupatas. Turpretī šie jaunie tērpi… Te varēja sajust kvalitāti.

Ragainais Barons izlieca kaklu. "Vai tu esi drošs, ka mans dibens neizskatās liels šajās spīguļojošajās zeķbiksēs?" viņš jautāja.

"Tieši otrādi," atbildēja spogulis. "Īstenībā es nupat do­māju, cik ļoti tās padara slaidu, īpaši jau ievilktas tajos lakādas zābaciņos. Un vizuļiem izšūtā tunika uzsver gan plecu platumu, gan vidukļa šmaugumu. Tik ļoti glīti," tas teica. "Tik ļoti pēc tevis kungs, ja es drīkstu tā izteikties!"

"Tu mani uz to esi pierunājis," paziņoja Ragainais Ba­rons. "Es ņemšu to visu."

"Lieliska izvēle," sacīja spogulis. "Un izdevīgs pirkums par tikai divsimt piecdesmit zelta gabaliem. Kungs sacels īstu traci uz dejas grīdas." Tas pieklusa. "Vai kungam bija padomā kāds īpašs naktsklubs?"

Ragainais Barons lēni pamāja ar galvu. Divsimt piecdesmit zelta ga­balu šķita briesmīgi daudz par tuniku, zeķbik­sēm un zābaciņiem. Tomēr tas būs tā vērts. "Šmultgās Modās kunkuļu krēma klubs esot visai labs," viņš teica.

"Ak, tiešām!" jūsmoja spogulis. "Esmu dzirdējis, ka olu krēma kūku dēļ varot vai nomirt." Tas iespurdzās. "Un pati Šmulīgā Moda nevarēs novaldīties, nepalaidusi savas lielās, olu krēma kūku svaidošās rokas, kad tevi ierau­dzīs!"

"Daru tev zināmu, ka esmu laimīgi precējies vīrietis," sacīja Ragainais Barons, briesmīgi nosarkdams. (Ja vien Ingrida jebkad, jebkad to padzirdētu…)

"Ak, tu vari man uzticēties," sazvērnieciski teica spo­gulis. "Ja kungs tagad pienāktu pie kases…"

Tobrīd veikala durvis atsprāga vaļā, un Ragainais Ba­rons atskatījies redzēja iedrāžamies iekšā savu kalpotāju koši piesarkušu un aizelsušos. "Te tu esi, kungs!" viņš aizelsies teica. "Es tevi visur izmeklējos."

Ragainais Barons neiecietīgi nopūtās. "Kas nu atkal, Benson?" viņš noprasīja. "Vai man ne uz mirkli nevar būt miers?"

"Lūdzu, kungs," teica Bensons, noliekdams galvu. "Pie­dod, kungs, bet tas tiešām ir svarīgi." Viņš parakņājās kabatā. "Pienākusi vēl viena vēstule sakarā ar baronesi."

"Ar Ingridu?" jautāja Ragainais Barons, pietvīkdams vēl trakāk nekā iepriekš. "Vēstule?"

"To piegādāja sikspārņputns," paskaidroja Bensons. Viņš pasniedza pergamenta lapu. "Tur rakstīts, ka tie viņu iemērkšot eļļā un vārīšot katlā!"

Ragainais Barons noklakšķināja mēli un papurināja galvu. "Cik briesmīgi," viņš teica.

"Bet, kungs!" iesaucās Bensons.

"Ne tagad, Benson," sacīja Ragainais Barons. "Es jau esmu nokavējis bruņucepures pulēšanu, nemaz nerunājot par ragu asināšanu."

"Kā es vienmēr saku," spogulis jūsmoja, "Tieši pēdējie apdares sīkumi izšķir visu."

"Bet, kungs," Bensons mēģināja vēlreiz. "Vēstule… In­grida… Ko tu domā darīt?"

"Kas svarīgāks, to vispirms," atbildēja Ragainais Barons. "Galu galā šādas padarīšanas nevar sasteigt, vai ne?"

Salašņu bariņš devās uz priekšu pa putekļaino ceļu. Labajā pusē Smaržu purvs kūsāja un paukšķēja dziesto­šajā gaismā. Kreisajā pusē pret debesīm iezīmējās Milžu

kalnu robotās virsotnes. Tālu, tālu priekšā virs apvāršņa sāka pacelties smailas koku galotnes.

Džo bija iekārtojies Norbertam uz labā pleca, un Henrijs rikšoja viņiem nopakaļus. Randalfs, šoreiz ceļodams nomodā, sēdēja Vlpšņa rotātajos seglos blakus Brendai. Milzīgais smaids viņa sejā bija tik nemainīgs, tik nekustīgs, ka izskatījās kā uzkrāsots. Randalfs Gudrais bija septītajās debesīs.

"Lūdzu, pastāsti par to notikumu, kad tu cīnījies ar Melnās lagūnas kārpaino zarnurijēju. Kā tu teici, kādos rupjos vārdos tu viņu nosauci?" Viņš kā apreibis sagrīļojās. "Ak, Brenda, karotājprincese, tu esi tik drosmī­ga un spēcīga, un tik neganta…"

Brenda iesmējās (zvanu skaņas, iedomājās Randalfs) un uzsita burvim pa muguru.

"Ūūf!" noelsās Randalfs, un smaids vienā mirklī pazu­da.

"Pietiek runāt par mani, Rodnij," sacīja Brenda. "Saki man, kur tieši ir Ņirgu nora?"

Randalfs palūkojās tālumā un pamāja ar galvu. Koku rinda tagad bija tuvāk. "Ņirgu nora ir pašā vidū tam tur," viņš teica. "Elfu mežam."

Brenda sarāvās. "Elfu mežam?" viņa pārjautāja. "Elfu mežam? Vai es pareizi saklausīju?"

.

Bum!

"Au!" iekliedzās Randalfs, kurš bija atgriezies uz Norberta pleca un mēģināja (neveiksmīgi) izvairīties no priekšā esošā zara.

Bum!

"AU!" Randalfs iegaudojās, piesardzīgi berzēdams pieri. "Skaties, kur tu ej, Norbert! Tas tiešām sāpēja!"

"Piedod, kungs," sacīja Norberts. Viņš pieliecās, cik zemu vien varēdams. "Vai tā ir labāk?"

Bum!

"Kaut kas traks!" Randalfs iesaucās, kad viņam no smai­lās cepures gala tika norauts mazais lietussargs. "Norbert, nocel mani zemē. Tur nekas neiznāks. Man vienkārši būs jāiet kājām."

Norberts darīja, kā viņam bija likts.

"Tā jau ir labāk," sacīja Randalfs, aiziedams tālāk pa mežu. "Neatpalieciet, jūs tur," viņš sauca atpakaļ. "Ne­kādas slaistīšanās! Galu galā mēs esam devušies svarīgā misijā."

Veronika noplivinājās lejā un nosēdās uz viņa smailās cepures malas. "Kas par steigu, Resnīt?" viņa jautāja. "Nē,

nesaki man. Vai gadījumā tam nevarētu būt kāds sakars ar faktu, ka tevi balsta karotājprincese uz kaujas kaķa?"

"Viņa ir brīnišķīga, vai ne?" izdvesa Randalfs, sapņai­nam smaidam rotājoties uz lūpām.

Viņiem aiz muguras Džo parāva Henriju aiz pavadas. "Nāc, draudziņ," viņš teica. "Ja tu apstāsies apostīt katru koku, mēs necik tālu netiksim."

Džo paskatījās apkārt. Ar saviem garajiem, spīdošajiem koku stumbriem, kas mirdzēja krēslā, ar ziedošajiem ka­zenāju mudžekļiem un kuplajiem paparžu puduriem Elfu mežs tiešām izskatījās skaists. Bet kaut kas tajā lika viņam justies mazliet neveikli, it kā viņu kāds novērotu. Viņš pagriezās un paskatījās uz Brendu, kas vēl aizvien kavējās pie meža malas.

"Kas noticis, Brenda?" Džo jautāja. Viņš pagāja atpakaļ un maigi satvēra viņu aiz elkoņa. "Vai kaut kas nav kārtībā?"

"Nu, tā," Brenda iesāka.

"Jā?" Džo viņu mudināja.

"Nelaime ir tā… es īsti nezinu, kā lai to pasaka." Brenda kaunīgi nodūra acis.

"Tu vari man teikt," klusi ierunājās Džo. "Kas tev nedod miera?"

"Tas ir Elfu mežs," paskaidroja Brenda. "Elfu mežs."

"Jā," piekrita Džo.

"Mežs pilns ar elfiem," asarainā balsī sacīja Brenda.

"Kas ir, Brenda?" atskanēja balss. Tas bija Randalfs, kas, palicis viens pats, bija atnācis atpakaļ, lai noskaidrotu, kas kavē pārējos. "Elfu mežs? Pilns ar elfiem?" viņš pārjautāja. "Ja tu ceri ieraudzīt elfus Elfu mežā, baidos, ka būsi vīlu­sies. Elfu mežā jau gadiem ilgi nav bijuši elfi."

"Nav bijuši?" jautāja Brenda, sārtumam atgriežoties vaigos.

"Es piemirsu, ka tu esi bijusi projām," teica Randalfs. "Redzi, Brenda, tik liels ir pieprasījums pēc cītīgi strādājošiem

maziem puišiem, ka pēdējā vieta, kur viņus var atrast, patla­ban ir Elfu mežs."

"Vai tiešām?" smaidot jautāja Brenda.

"Šajos laikos viņi visi ir uz Troļļu tilta, Goblinpilsētā un Ragainā Barona pilī, strādā, vai no ādas laukā līzdami, lai viņiem veiktos," stāstīja Randalfs. Viņš paraustīja plecus. "Piedod, ka man nācās sarūgtināt tevi."

Brenda iesmējās. "Ar to es tikšu galā," viņa teica, sapu­rinādama savas ugunssarkanās bizes. Viņa ar lielo roku uzsita Randalfam pa plecu. "Aiziet, Reimond, parādi man ceļu uz Ņirgu noru."

Mati Randalfam uz pakauša maigi notirpa. "Ar lielāko prieku," viņš sacīja.

Kādas kārtīgas desmit minūtes viņi lieliski virzījās uz priekšu pa mežu, ēnām kļūstot garākām. Elfu mežs izska­tījās īpaši skaists rietošās saules staros, kad krēslas gaiss mainījās no dzeltena līdz zeltainam un tālāk, atgādinot nospodrinātu kaparu. Putni čivināja zaros. Radījumi skrā­pējās un rosījās raibajās ēnās. Silts, maigs vējiņš čukstēja trīsuļojošās lapās.

"Mežs gan izskatās jauks," Džo sacīja.

"Viņš domā, ka mēs izskatāmies jauki," teica kāda balss tieši viņam aiz muguras.

Džo strauji pagriezās apkārt. Tur neviena nebija. Droši vien tā ir mana iztēle, viņš domāja, vai arī vējš zaros. Viņš steidzās pakaļ pārējiem, vilkdams Henriju aiz sevis.

Viņš tos panāca nelielā pļaviņā. Randalfs sēdēja uz veca celma, piesarkušu seju un smagi elsdams.

"Nav nekādas jēgas," viņš žēlojās. "Es nevaru iet tālāk. Esmu galīgi novārdzis… Man jāatpūšas…"

"Nu, no tiesas!" iesaucās Veronika. "Pagājis vairāk par trim soļiem, un Resnītim, paskat, jāgulas gar zemi."

"Pasaki, lai viņa aizveras, Norbert," vārgi izdvesa Ran­dalfs. "Es esmu pārāk noguris."

"Aizveries, Veronika," rāmi teica Norberts.

"Jau tiešām metas tumšs," apkārt skatīdamās, sacīja Brenda, "un šī te šķiet laba vieta nometnei. Mēs apmetīsimies te uz nakti un mundri dosimies atkal tālāk rīt agri no rīta."

"Gluži manas domas," piebalsoja Randalfs, izstiepda­mies uz celma. "Tu uzņemies atbildību par nometnes iz­veidošanu, Brenda, kamēr es mēģinu atgūt spēkus."

"Tas resnais sēž uz nabaga vecās Eteles tantes," Džo aiz muguras atskanēja čuksts.

"Briesmīga nekaunība!"

"Nepievērs viņiem uzmanību, un viņi drīz aizies."

Džo paskatījās apkārt. Vai viņš juka prātā? "Hei!" viņš uzsauca. "Vai te kāds ir?"

"Beidz niekoties, Džo," teica Randalfs, uzmaucis cepuri pār acīm, "un palīdzi Brendai. Āā," viņš novaidējās, "es jūtu, kā man piepampst potītes."

"Noklāj segu, lūk, tur," Brenda izrīkoja Norbertu. "Tad ej un atnes malku. Veronika, tu savāc iekuru. Un, Džo, salasi mazus akmeņus un izliec tos aplī. Te mēs kursim ugunskuru." Viņa atāķēja lielu, melnu katlu Ošņām no muguras. "Es pagādāšu kaut ko mazu vakariņām."

"Tikai ne pārāk ilgi," sacīja Randalfs. "Es jūtu, ka kļūstu aizvien vārgāks."

"Tas vārgums ir galvā!" iesaucās Veronika.

"Iekurs, Veronika," teica Randalfs. "Labas kvalitātes iekurs ir pamatā katram labam ugunskuram. Vai tā nav, Brenda?"

"Tā ir, Rūdolf," atbildēja karotājprincese, sagriezdama ripiņās vairākus burkānus un sīpolus no Vīpšņa seglu so­mas un iemezdama tos katlā.

Pusbalsī kurnot, Veronika aizlaidās tumstošajās ēnās. Norberts viņai sekoja, lielajās rokās satvēris savu cirvi. Džo sāka vākt akmeņus un veidot ugunskura apli. Kaut kur netālu atskanēja monotona balss.

"Viena maza turku pupa. Jo, ho, ho, un riebīgs vecs slaists!" tā teica.

Džo nolēma to izdibināt līdz galam. Viņš pagāja balss vir­zienā. Tur, kur beidzās pļava, viņš apstājās. Tieši priekšā bija meža strauts, kas plūda starp kokiem un jautri burbuļoja.

"Futbols. Teniss. Elkonis. Ieeļļo tos riteņus un pievelc to buru. Ceriņi ir meitenes labākie draugi…"

"Runājoši strauti!" nodomāja Džo, papurinādams galvu. Tikai Jezgas zemē!

Pēkšņi viņš aptvēra, cik briesmīgi izslāpis jūtas. No­meties ceļos, viņš iesmēla saujās vēso, dzidro ūdeni un jau taisījās padzerties, kad stingra roka uzsita viņam pa plecu.

"Nē!" noteikti sacīja kāda balss.

Džo pacēla acis. Tā bija Brenda. "Nekad nedzer no ča­lojoša strauta, iepriekš nenovārījis ūdeni. Katram gadīju­mam," viņa teica, piepildīdama katlu.

"Kādam gadījumam?" jautāja Džo.

Tajā mirklī gaisu pildīja sāpjpilni kliedzieni.

"Vai!" "Āā!" "Au!"

"Viņš par to samaksās!" atskanēja balss. "Pagaidi tikai!"

Brenda un Džo steidzās atpakaļ uz pļavu, tur uzejot Randalfu, kas vēl aizvien bija izstiepies uz celma.

"Vai tas biji tu?" jautāja Džo.

Randalfs sarauca pieri. "Es domāju, ka tas biji tu" viņš teica.

Viņi paskatījās viens uz otru. "Norberts?" viņi iesaucās abi reizē.

Tobrīd pieminētais milzis izbrāzās no kokiem, lielajās rokās turēdams lielu klēpi malkas. Viņš piegāja pie Džo veidotā akmeņu apļa un nometa nešļavu tam blakus.

"Smags darbs," viņš sacīja, noslaucīdams sviedrus no pieres.

"Vai tev vajadzēja sacelt tādu troksni, Norbert?" Randalfs apjautājās. "Es tevis dēļ kādu brīdi raizējos."

"MJJllmm blmmnflk!" Veronika murmināja, parādīda­mās no kokiem, knābī turot zariņus, salmus un sausas mizas gabalus. Viņa nolidinājās lejā, uzmetās uz viena no akmeņiem un atvēra knābi. Iekurs nokrita zemē. Vero­nika pievērsās Brendai. "Un no kā nomira tavs pēdējais vergs?" viņa jautāja.

"Pietiek, Veronika," sacīja Randalfs.

"Tik tiešām!" sacīja Veronika, sabužinājusi visas kakla spalvas. "Es tikai esmu maza. Nevis kā tā lielā, lempīgā sarkanmatu…"

"Veronika!" asi uzsauca Randalfs. "Tā nevar runāt ar karotājprincesi." Viņš vērsās pie Brendas. "Piedod, augstība," viņš teica. "Viņa to nebija tā domājusi."

"Biju gan!" Veronika dedzīgi uzstāja. "Es…

"Aizveries, Veronika!" viņu skaļi apsauca Randalfs.

"Hmmm!" viņa sašutusi nokliedzās un uzspurdza no­karenā zarā.

Kad ugunskurs bija sakrauts, iekurts un liesmoja, Brenda uzlika ūdens pilno katlu uz uguns, un drīz vien viņi visi sasēdās uz Norberta lielās, biezās segas, ēzdami Brendas visai ūdeņaino burkānu un sīpolu sautējumu. Vējš pierima. Atmirdzēja zvaigznes. Viņiem virs galvas pilns mēness zal­goja pār meža zaru kupolu.

Veronika ugunskura gaismā knābāja putnu barības sēk­liņas. Džo sēdēja blakus Henrijam, ar vienu roku apskāvis sunim kaklu. Ošņa bija saritinājies pie uguns un apmieri­nāts murrāja. Brenda sēdēja, kājas sakrustojusi, un spo­drināja zobenu, liesmu gaisma apmirdzēja viņas daiļi vei­dotos vaibstus.

Randalfs nolika zemē savu bļodiņu ar sautējumu. Viņu acis satikās. Randalfs pasmaidīja. "Pastāsti mums vēl par saviem piedzīvojumiem, Brenda," viņš teica, izstiepda­mies uz segas. "Vai tu re, te gan ir ērtāk nekā tajā kara­liskajā liela izmēra gultā," viņš laimīgi nopūtās.

"Vēl par piedzīvojumiem," atkārtoja Brenda, pētīdama robus asmenī. "Pag, pag…"

"Par vēlu," sacīja Veronika. "Viņš jau ir iesnaudies."

Gaisu pildīja zema, griezīga krākšana. Brenda pasmai­dīja. "Viņam patīk atpūsties, vai ne? Bet mēs visi varētu kārtīgi izgulēties pa nakti," viņa teica. "Mūs gaida liela diena. Ošņa paliks sargāt, labi, Ošņa?"

Lielais svītraini rozā kaķis piecēlās no vietas pie uguns un pamatīgi izstaipījās. Henrijs ierējās un pieskrēja tam klāt, lai biedriski pakavētu laiku.

Džo atgūlās uz biezās segas, rokas salicis aiz galvas, un skatījās mēnesnīcas debesīs. Tā bija gara diena bijusi. Beidzot viņi bija devušies ceļā. Beidzot viņš bija uzsācis savu misiju.

Tepat līdzās Randalfa zemajiem, griezīgajiem krācie­niem drīz pievienojās Norberta dārdošie krācieni un Veronikas klusinātie svilpieni. Džo aizvēra acis. No tālie­nes viņš varēja saklausīt neskaidras čalas.

"Aizver durvis. Atver kāmi. Rabarbers, rabarbers. Piedod man, augstība…"

Džo klusībā pasmaidīja. Pat balsis bija izrādījušās nepa­visam ne draudīgākas par čalojošu strautu, "jezgas zeme!" viņš miegaini domāja. "Kas tā par vietu!"

Brenda iebāza makstī zobenu un, piemetuši vēl vienu pagali ugunskurā, iekārtojās uz guļu.

"Tagad viņi dedzina gabalu no vectantes Lavīnijas," nomurmināja sašutusi balss.

"Un visapkārt lido dzirksteles!" čukstēja cita.

"Pagaidiet vien, un jūs redzēsiet," trešā drūmi piebilda. "Mēs viņiem parādīsim!"

Ja Džo būtu dzirdējis šīs balsis, viņš būtu aptvēris, ka tās nepieder čalojošai urdziņai, runīgam strautam vai pļāpīgai upei. Bet viņš tās nedzirdēja, tāpat kā dīvaino čaboņu un šļūkājošo troksni, kas sāka atbalsoties gaisā, jo Džo bija cieši aizmidzis.

Pār Ņirgu noru spīdēja pilns mēness, spoži apgaismo­dams meža pļavu, kur bija sapulcējušies simtiem mazu, izkāmējušu elfu, kas satraukti plātījās, pļāpāja un smējās. Viņi gaidīja, sastājušies rindās paaugstinājuma priekšā, uz kura atradās aiigsta pults un septiņu krēslu rinda.

"Mēness ir uzlēcis," viens teica. "Es esmu tā uztraucies!"

"Nevaru vien sagaidīt," teica cits.

"Es arī ne," iečiepstējās trešais, tad ceturtais un piektais.

Drīz vien viss elfu pūlis cits caur citu piekrītoši čaloja, ja bija kāds grūts darbs darāms, tad viņi gribēja to sākt.

Tajā brīdī izstīdzējis stāvs cieši piegulošās garajās zeķēs un mirguļojošā sarkanā žaketē uzlēca uz skatuves un sa­sita plaukstas.

"Laipni lūdzu!" viņš iesaucās. Vienā mirklī plātīšanās, pļāpāšana un smiešanās norima. "Laipni lūdzu Ņirgu norā un sveicināti brīvdienās, kuras neviens no jums neaiz­mirsīs!"

"Urā!" elfi iekliedzās, pīkstošajām balsīm atbalsojoties gaisā.

"Kaulus lauzējs darbs!" viņš paziņoja.

"Urā!"

"Nebeidzama piepūle!"

"Urā!"

"Grūti uzdevumi cits citam galā!"

"Urā!" elfi uzgavilēja skaļāk nekā iepriekš.

"Un kurš ir tas, kas padarījis to visu iespējamu? Tas, kam jāpateicas par šo sirsnīgo ielūgumu? Tas, ko jūs ar nepacietību vēlaties satikt. Tas ir viens… vienīgais… dok­tors Kampiens no Ņirgu noras!"

Atskanēja trokšņains atzinības rēciens, kad parādījās doktors Kampiens, cieši ietinies savā tumšajā mantijā ar kapuci. Viņš uzkāpa pa glītiem virpojumiem rotātām kāp­nēm paaugstinājuma malā, pakāpās uz sarkankoka pults ar rožkoka inkrustāciju un pacēla galvu. Divas caururbjoši zilas acis nikni zalgoja no pārkarenās kapuces apakšas, nopētot sapulcējušos. Elfi apklusa.

"Paldies, Kventin," doktors Kampiens sacīja, pamādams ar galvu mirguļojošam stāvam, kurš kautrīgi piesarka.

Doktora Kampiena skatiens, veroties uz elfiem, kļuva saspringtāks. "Es solīju jums grūtu darbu, un tieši to jūs dabūsiet!" viņš paziņoja.

Elfi atkal atguva balsi. "Urā!" viņi iekliedzās unisonā.

"Jūs tiksiet iesaistīti pasākumā, kuram līdzīgs nekad agrāk nav redzēts Jezgas zemē," viņš turpināja skaļā un skaidrā balsī. "Jums būs jāuzceļ augsta konstrukcija no paša sākuma, gāžot kokus…"

"Jau atkal sākas," no pļavas malas atskanēja pagurusi balss.

"Viņam vajadzīga mācība," īgni nomurmināja cita.

"…sagatavojot kokmateriālus un samontējot celtni no ārkārtīgi slepeniem plāniem." Viņš uz mirkli apklusa. "Ār­kārtīgi slepeniem plāniem," viņš atkārtoja. "Kventin," viņš uzsauca. "Kur ir ārkārtīgi slepenie plāni?"

"Piedod, kungs," skanīgi atsaucās Kventins. "Nāciet, jūs visi," viņš teica. "Te, uz paaugstinājuma."

Pusbalsī kurnēdami, septiņi burvji rindā katrs tērpies garā mantijā un smailā cepurē, ar sarullētiem uzmetu-

miem rokā uzkāpa pa kāpnēm un, pieklusinātai šķin­doņai skanot, kolonnā aizgāja pa paaugstinājumu. Katrs no viņiem ieņēma savu vietu. Viņiem apsēžoties, mēness gaismā mirdzēja ķēde, kas visus saistīja.

Kreisajā pusē atradās Rodžers Grumbainais. Blakus vi­ņam Bertrams Neticami Matainais un vina brālis Boriss Plikpauris. Tad sekoja Ēriks Lāsumainais, Ērnijs Sarauktais, Melvins Gaišsārtais un pēdējais arī mazāk svarīgais Kolins Nenoteiktais.

Doktora Kampiena acis liesmoja. "Paldies, Kventin," viņš atkārtoja, balsī skanot neizteiktiem draudiem. "Šie ārkārtīgi slepenie plāni ir sadalīti septiņās daļās," viņš turpināja. "Katrs no jums tiks norīkots pie viena burvja, kurš pārraudzīs jūsu atsevišķās sekcijas tapšanu. Kad visas septiņas sekcijas būs pabeigtas, tās tiks apvienotas manas pieredzējušās rokas vadībā." Doktors Kampiens izslējās visā augumā un pacēla galvu. "Munis ir darbarīki!" viņš paziņoja.

Elfi uzgavilēja.

"Mums ir prasme!"

Gaviles pieņēmās spēkā. Pēkšņi, pārspējot satraukto elfu rēkoņu, atskanēja skaļa un griezīga balss. "Kampien!"

Gaisma doktora Kampiena acīs kļuva manāmi vājāka. "Ingrida," viņš nomurmināja. Viņš pievērsās Kventinam. "Aizej tu," viņš teica. "Tu viņai patīc."

"Bet viņa sauca tevi," iebilda Kventins. "Baidos, ka es sagādāšu šausmīgu vilšanos."

Burvji ķiķināja bārdā.

"Es gaidu, Kampien!" Ingrida valdonīgi sauca, balsī dīvaini sajaucoties dedzībai un nepacietībai. "Vai eļļas ir gatavas? Vai ūdens ir diezgan karsts? Es tik ļoti gaidu savu jauko vannu!"

Doktors Kampiens novaidējās. Pievēršoties elfiem, viņa skatiens kļuva stingrs. "Pie darba!" viņš iekliedzās. "Pie darba! Tūlīt!"

"Mostieties, visi, mēs esam ielenkti!" neatlaidīgā balsī uzsauca Brenda.

Pamodusies no Ošņas spalgā kauciena un Henrija izmi­sīgās riešanas, viņa bija atvērusi acis un atklājusi, ka no­metne kļuvusi par cietumu, ko ieskāva koku siena. Pa nakti koki bija pulcējušies viņiem apkārt, līdz viņi bija iesprostoti Norberta segas lieluma laukumā.

Brenda pielēca kājās. Norberta trīs acis atsprāga vaļā. Veronika nopūtās un izvilka galvu no spārna apakšas. Džo sakustējās, piecēlās sēdus un paskatījās apkārt.

"Kas notiek?" viņš iesaucās.

"Šķiet, ka mūsu kaujas dzīvnieki bijuši mazāk modri, • nekā mēs cerējām," purinādama galvu, teica Brenda.

Džo lūkojās apkārt uz necaurejamo rupjas mizas sienu, kas viņu ietvēra. "Koki!" viņš noelsās. "Tie ir kustējušies!"

"Mazais tagad ir pamodies," atskanēja kāda balss.

Džo satrūkās. Norberts pārsteigts paskatījās apkārt. "Tas koks," viņš sacīja. "Tas runāja!"

"Āā, tas ir tas lielais briesmonis, kas nocirta man zaru," teica cits.

"Un man!" "Un man!" "Un man!" atskanēja sašutušu balsu koris.

"Man nepatīk, kā tas izskatās," drūmi sacīja Brenda. "Varbūt burvis Roberts varēs piesaukt kādu spēcīgu bur­vestību, lai dabūtu kokus nost no ceļa."

"Es ar to nerēķinātos," nomurmināja Veronika, uzspurgdama gaisā. "Jums visiem ir vajadzīgi spārni."

"Eu, viens no viņiem zūd projām," teica garš dižskābardis.

"Tas ir tikai papagailis," viņa kaimiņš atsaucās. "Pilnīgi nesvarīgs."

"Nesvarīgs!" ieķērcās Veronika, pagriezdamās gaisā un nomezdamās Norbertam uz galvas. "Daru jums zināmu, ka es esmu visas šīs operācijas galvenais objekts!"

"Šķiet, ka tas resnais, kurš sēdēja uz Eteles tantes, ir at­bildīgs par visu," atskanēja kāda balss. "Protams, kad viņš neguļ."

"Es drīz par to parūpēšos," norūca milzu zirgkastaņa, palaizdama zalvi kastaņu to cietajās, durstīgajās čaulās. Tie nokrita Randalfam uz galvas, liekot viņam pārsteigumā satrūkties. "Ūū! Vai! Au!"

"Nu viņš zinās, kā vazāties apkārt pa Elfu mežu," koks līksmi nomurmināja.

Randalfs pietrausās kājās un cēli iztaisnoja savu smailo cepuri. "Šķiet, ka gadījies kāds pārpratums," viņš iesāka. "Mēs esam devušies svarīgā misijā un te tikai pārlaidām nakti." "Pārlaida nakti, viņš saka. Ak, kas tam tipam par ne­kaunību!" iesaucās kāda apvainota balss. "Kā viņam būtu paticis, ja mēs ielauztos viņa mājā un aizdedzinātu viņam bārdu?"

"Un sēdētu uz viņa Eteles tantes!" piebilda cita.

"Viņam tas nepatiktu," no dziļuma atskanēja balss. "Ne­maz ari ne. Aiziet, Bert, uzmet viņam zaru!"

"Ko tu vēl gaidi, Ronald?" jautāja Brenda. "Raidi burves­tību!"

"Ja vien," ieteicās Veronika.

"Aizveries, Veronika," sacīja Randalfs. Kāpēc tu nedari kaut ko derīgu, bet tikai sēdi te? Dabū kādu palīdzību!"

"Kādu palīdzību?" vaicāja Veronika. "Draudzīgus meža cirtējus? Vai varbūt baru apmācītu dzeņu?"

Brenda izvilka zobenu. Norberts drudžaini aptaustīja cirvi. Džo satvēra savu zobenu un atkāpās līdz Randal­fam. Laukums ar katru mirkli šķita saraucamies mazāks.

"Un ko gan viņi ar tiem domā darīt?" kāds vecs plūškoks pavīpsnāja. "Mūsu ir pārāk daudz, un viņu ir pārāk maz."

"Ak, kāpēc es ļāvu jums sevi pierunāt, lai dodos šajā neprātīgajā misijā?" vaimanāja Randalfs. "Kāpēc es biju iedomājies, ka mēs jebkad varēsim nonākt līdz Ņirgu no­rai un iznīcināt doktoru Kampienu? Kas par muļķi es esmu bijis!" Viņš iešņukstēdamies noslīga uz ceļiem.

"Vai viņš teica iznīcināt doktoru Kampienu?" viens no kokiem pārsteigts jautāja. "Vai teica? Ko tu dzirdēji, Enid?"

"Ak, Ešlij, tu taču nekad neklausies!"

"Tā viņš teica," atskanēja skarba balss. "Viņš noteikti teica izn īcināt."

"Bet tas būtu brīnišķīgi," sacīja kāda cita. "Varbūt mums galu galā vajadzētu laist viņus vaļā."

Randalfs pārstāja vārtīties pa zemi, vaimanāt un paskatījās augšup. Ar tādu kā šļūcošu, čabošu, ņurdošu troksni koki

lēnām atbrīvoja ceļu. Pamazām pavērās šaura aleja, pa kuru, kad tā bija pietiekami plata, Randalfs un pārējie varēja iziet. Randalfs pacēla savu cepuri un zizli un izrieza krūtis.

"Es tev teicu, ka tas bija tikai pārpratums," viņš sacīja Brendai. Veronika nolaidās lejā un apsēdās viņam uz cepures. "Man jāatzīst tavs pārākums, Randalf," viņa teica, "tu noteikti savērpi kādu burvestību tiem kokiem."

"Nāciet, Norbert, Džo," uzsauca Randalfs, soļodams uz priekšu. "Netūļājieties. Mums ir svarīgs uzdevums veicams Ņirgu norā!"

.

"Aiziet!" satraukti kliedza skaļa balss. "Aiziet!"

Pārējie pievienojās. "Svied!" "Aiziet, svied!" Tad kori at­skanēja: "Viņam sejā! Viņam sejā!" Tam sekoja klaigas, gaviles un uzmundrinājuma saucieni.

"Es gaidu!" viena balss pārkliedza pārējās. "Lai man tiek!"

Uz brīdi bija klusums, kam sekoja skaļš, šļakstošs PIAUKT! Un ar lielām gavilēm pūlis rēcot apliecināja at­balstu.

Ragainais Barons, kas bija klausījies ārpusē, pagriezās pret savu kalpotāju. "Izklausās, ka šovakar savācies jautrs bars, Benson," viņš teica.

"Tiešām, kungs," piekrita Bensons, satverdams viņu pie elkoņa. "Bet, kā jau es teicu, pēdējā izpirkuma vēstule, kungs. Tev to tiešām vajadzētu izlasīt. Re, skaties… Šoreiz tur rakstīts, ka viņi nodomājuši darīt kaut ko pavisam nelietīgu, ja tūlīt neatbildēsi uz viņu prasībām. Tie sāks ar viņas kāju nagiem, tad turpinās ar roku nagiem un tad…"

"Ne tagad, Benson," izklaidīgi sacīja Ragainais Barons. Tobrīd durvīm otrā pusē atskanēja vēl viens PLAUKT! un smieklu vētra. Viņš uzskrullēja ūsas, iztaisnoja mirdzošo ragaino bruņucepuri un sakārtoja mirdzošās zeķbikses.

"Šmulīgās Modās klubs, es jau nāku!" viņš paziņoja un pagrūda vaļā durvis. Karstums, troksnis un skurbinošā, asā saldu, sātīgu saldēdienu smarža viss sajaucās, radot gaisotni, kas padarīja Goblinpilsētas draņķīgo Kunkuļu krēma klubu neatkārtojamu. Ragainajam Baronam ļima ceļgali, pārlaižot skatienu lielajai terasveicla telpai.

"Brīnišķīgi," viņš nočukstēja.

Visur bija goblini apmeklētāji, kas sēdēja uz ķebļiem pie neskaitāmiem piekrautiem galdiem; viesmīļi un vies­mīles, nesot paceltās rokās paplātes ar gļotu pīrāgiem, apšņaukātām sīrupa tortēm un kausus ar daudzkrāsainu glūpu; cauri klubam vijās dejotāju rinda, kurā visi pilēja no kunkuļaina olu krēma un no smirdoša rīsu pudiņa. Šī vieta mutuļoja.

Pie pārpildītā bāra bars goblinu, izkliegdami pasūtījumus un cīnīdamies par vietu, centās piesaistīt bārmeņa uzma­nību, kas bija saīdzis tips baltā kreklā ar melnu tauriņu. Stūrī vientuļš goblins ar gani ģīmi un skumju izskatu grieza lei­jerkastes kloķi, pildīdams Šmulīgās Modos krodziņu ar mūzikas skaņām. Viņiem virs galvas lēni griezās mirguļo­joša bumba, spīdinot gaismas starus uz visām pusēm.

"Vienkārši pirmklasīgi!" Ragainais Barons iesaucās ar platu smaidu sejā. "Tas viss ir tik apburoši… Šmulīgi." Viņš nopūtās. "Ingrida to nekad neatzītu par labu."

"Tieši tā," Bensons pārkliedza troksni un vicināja izpirk­šanas vēstuli viņam zem deguna. "Un, runājot par Baro­nesi, ja mēs varētu…"

Tobrīd mazliet sakumpis rūķis garā, notraipītā melnā ža­ketē un netīrās svītrainās biksēs nostājās viņiem priekšā. "Labvakar!" viņš sirsnīgi teica. "Laipni lūdzam Šmulīgās Modās kunkuļu krēma klubā, novēlam neaizmirstamu va­karu!. Šķiet, ka mēs kungu iepriekš neesam redzējuši."

"Šī man ir pirmā reize," Ragainais Barons atzina.

"Es to zināju," sacīja goblins. "Kā galvenais viesmīlis es lepojos, ka nekad neaizmirstu nevienu seju vai tik brī­nišķīgu bruņucepuri. Tā izskatās svaigi spodrināta."

Ragainais Barons pamāja ar galvu. "Un es nupat liku no jauna uzasināt ragus," viņš teica.

"Lieliski," uzslavēja galvenais viesmīlis. "Kungs varbūt gribētu, lai es to droši novietoju garderobē?"

"Nekādā ziņā ne," iebilda Ragainais Barons, papurinādams galvu. "Es nekad nekur neeju bez savas bruņucepures," viņš sacīja. "Galu galā es taču esmu Ragainais Barons."

Rūķim pārsteigumā aizrāvās elpa. "Ragainais Barons, man būtu vajadzējis zināt!" viņš iesaucās. "Ragainais Ba­rons. Goda vārds, kungs, bet mēs esam pagodināti." Viņš pastiepa lipīgu roku. "Lišķis tavā rīcībā, kungs."

Ragainais Barons pamāja ar galvu.

Lišķis iesmējās. "Ragainais Barons!" viņš atkārtoja. "Es gandrīz nespēju tam noticēt! Un tevi šovakar sagaida tādas

izpriecas. Un tagad, kungs, ja tu paņemtu krūšautu un sekotu man, es tevi pavadīšu uz labāko galdiņu klubā." Viņš sazvērnieciski pamirkšķināja. "Tas ir tieši apšaudes līnijā." Viņš pagriezās uz papēžiem. "Nāciet man līdzi."

"Ja es varētu iet līdzi, es būtu nopietni uztraukts," pusbalsī nomurmināja Bensons, sekodams Lišķim un Ragainajam Baronam lejup pa ieejas kāpnēm un tālāk pa kluba grīdu.

Mūzika kļuva skaļāka; pūļa troksnis pieņēmās spēkā. Kad Lišķis veda viņu garām bāram, Ragainais Barons, kam krūšauts bija nostiprināts ap kaklu, ar interesi vēroja, kā gara auguma milzis netīrās darba biksēs lauza ceļu uz priekšu.

"Ko pasūtīsi?" skarbi noprasīja bārmenis.

"Man dubulto bežē krēma kūku," sacīja milzis.

"Tūlīt būs," teica bārmenis, iepildīdams biezu, lipīgu masu lielā glāzē, izdekorēja to ar diviem bezē gabaliem un ķirsi un tad visu to iegāza gaidošajam milzim sejā.

ŠĻĀKT!

"Burvīgi!" noteica milzis mazliet pieklusinātā balsī. Viņš nometa zelta gabalu uz letes. "Un vienu pats sev!"

"Nekas nav iebilstams," atbildēja īgnais bārmenis. Viņš noskatīja bāru visā garumā. "Nākamais!" viņš uzkliedza.

Balsis uzstājīgi sauca. "Es! Es! Es!" "Es te biju pirmais!" "Beidz spraukties priekšā!" "Apšņaukātu sīrupa torti ar garnējumu!"

"Vai kungs kaut ko gribēs no bāra?" jautāja Lišķis.

"Jā," atbildēja Ragainais Barons. "Bārmeni," viņš valdo­nīgi uzsauca. "Pāris labāko krēma kūku, kādas vien goblini pazīst, lūdzu."

"Tu dabūsi, ko tev dos, un tev tas garšos," noņurdēja bār­menis, liekot visā bāra garumā atskanēt sīkiem smiekliņiem.

"Atsūti tās uz augšējo galdiņu," sacīja galvenais vies­mīlis. Viņš pagriezās pret Ragaino Baronu. "Uz šo pusi, kungs."

Viņš uzveda tos pa dažiem pakāpieniem uz izvirzītas platformas. Turienes galdiņš bija aizņemts, visās sešās vietās sēdēja pusducis spilgti izkrāšļotu goblinu dāmu notraipītos balles tērpos un pilošās diadēmās. Lišķis ātri aizraidīja viņas projām un ar netīru lupatu noslaucīja galda galu.

"Sēdies, Baronība," viņš teica, turēdams krēsla atzveltni un pastumdams to, kad Ragainais Barons apsēdās. "Vakara izklaide drīz vien sāksies."

Bensons apsēdās iepretī krēslā. Tieši tobrīd divi rīsu pudiņi ar dzeltenu ievārījumu aizlidoja viņam pār galvu. Netālu stūrī divi goblini iespiedzās aiz sajūsmas, kad viņus pēkšņi apšļakstīja zemeņu un ķiploku želeja.

"Izskatās, ka ir jau sākusies," ievēroja Ragainais Barons.

"Tas vēl nav nekas, kungs," paskaidroja galvenais vies­mīlis. "Pagaidi, līdz sāks lielot smagsvara trifeles."

Tobrīd viesmīlis, pilēdams no rīsu pudiņa un šokolādes mērces, ieradās no bāra ar divām lielām krēma kūkām uz paplātes. Viņš tās nolika priekšā Bensonam un Ragai­najam Baronam.

"Uz kluba rēķina," paziņoja Lišķis.

"Paldies," pateicās Ragainais Barons, paņemdams savu kūku. Viņš pagriezās pret Bensonu. "Še tev olu krēms acīs!" viņš iekliedzās un iegrūda krēma kūku kalpotājam sejā.

"Blaberli blūf!" Bensons nobuldurēja, noslaucīdams muti krūšautā. "Tu esi pārāk laipns, kungs. Atļauj man!" Viņš pacēla pats savu kūku un ietrieca to Ragainā Barona dedzīgi gaidošajā sejā.

"ATam!" iesaucās Ragainais Barons. "Izcili! Vēl divas krēma kūkas," viņš uzsauca aizejošajam viesmīlim. "Un tad citu pēc citas!"

Kad galvenais viesmīlis bija projām, Ragainais Barons, acīm satraukti mirdzot, pievērsās Bensonam. "Goda vārds, tas man liek atkal justies jaunam!" Viņš atgāzās atpakaļ krēslā. "Es biju galīgi aizmirsis, kāda ir sajūta sest­dienas vakarā Goblinpilsētā," viņš sacīja. "Vecajos laikos es tiešām mēdzu dot sev vaļu.

Bensons sarauca pieri. "Vai tiešām, kungs?"

"Protams, tas bija tad, kad man uz to nesās prāts," Ragainais Barons paskaidroja. "Tu nevarētu noticēt, redzot mani tagad, Benson, bet agrāk, kad es biju jauns, es biju īsts brunču mednieks."

"Taisnība, kungs," piekrita Bensons. "Es nevarētu no­ticēt!"

"Jā, jā, Benson," Ragainais Barons turpināja, "visā Gob­linpilsētā nebija nevienas goblinu jaunavas, kas būtu spējusi turēties pretī manam valdzinājumam, tici man."

Bensons pamāja ar galvu. "Tas varētu būt, pirms tu satiki Baronesi Ingridu," viņš teica.

"Skaidrs, Benson," sapņaini sacīja Ragainais Barons ar izklaidīgu skatienu. "Es zināju, kad es satiku Ingridu, ka manas krēma kūku mētāšanas dienas ir pagājušas."

Tobrīd parādījās otrs viesmīlis. "Divas krēma kūkas," viņš paziņoja.

"Tas ir mums," atsaucās Ragainais Barons.

Tā kā leijerkastnieks grieza kloķi ātrāk un ātrāk, tad mūzikas dunoņa kļuva aizvien trakulīgāka. Visā plašajā telpā goblinu, troļļu un milžu galdiņi izkliedza pasūtīju­mus. "Vēl smirdošā īrisa pudiņu." "Ķekatpeles piena uzputeni visiem!" "Spļaudekļu kūku!" Un, kunkuļainā olu krēma kūkām zalvēm vien lidojot pa telpu, sienās atbal­sojās sajūsmas saucieni un prieka kliedzieni.

Nomaldījusies krēma kūka trāpīja Ragainajam Baronam pa bruņucepures sānu un nokarājās no viena smailā raga. "Tad nu gan!" viņš ķiķinot iesaucās. "Te iet aizvien tra­kāk!" Viņš pievērsa uzmanību kunkuļainā olu krēma kūkai sev priekšā. Viņš nošmaukstināja lūpas. "Vai tu negribētu pildīt šo godpilno pienākumu, Benson?"

Pēkšņi visas gaismas izdzisa, un klubs ieslīga tumsā. Ragainais Barons novērsās no krēma kūkas un pavērās apkārt. Nākamajā brīdī prožektors iedegās telpas tālākajā galā, apgaismojot sarkanu satīna priekškaru lielu, platu kāpņu galā.

Pūlis, visi kā viens, aizturēja elpu. Piepeši priekškars nodrebēja, pašķīrās, un kāpņu augšā parādījās korpulen­ta trolle.

"Tā ir viņa!" kāds iesaucās.

"Tā ir Šmulīgā Moda!"

Krāšņi tērpta piegulošā, mirguļojošā kokteiļkleitā (ar īpaši lielisku želejas krēma traipu uz viena sāna), ar bie­zajiem matiem, kas bija rotāti ar slinkumputna spalvām un sakārtoti augstu virs galvas, Šmulīgā Moda bija iespaidīga figūra. Un, kad atskanēja leijerkastes spēlēta melodija, viņa lēni, līgani sāka kāpt lejup pa kāpnēm.

Kad viņa bija sasniegusi apakšu, Šmulīgā Moda pie­vērsās skumjajam goblinam ar leijerkasti. "Nospēlē to vēl­reiz, Spem!" viņa nočukstēja.

Leijerkastnieks pavilka sviru un pagrieza rokturi. Atska­nēja skaļš, dārdošs ritms Um-pa-pā! Um-pa-pā!un, sā­koties pazīstamai melodijai, Ragainais Barons pasmaidīja. Šmulīgā Moda pacēla galvu un sāka dziedāt.

"Tu saliec man kunkuļus krēmā, Tu liec manai želejai trīcēt, Tu panāc, lai īriss mans sastingst, Kad dzen savus jokus ar mani."

Balsij kļūstot skaļākai, Šmulīgā Moda līkumoja kluba telpā sajūsminātai publikai pa vidu. Laiku pa laikam viņa

uz bridi apstājās pie kāda galdiņa, lai pabužinātu kādam goblinam matus, pakutinātu kādam goblinam pazodi un lai iegrūstu kārās goblinu sejas gaidošajās krēma kūkās. Lai viņa darīja ko darīdama, pūlis uzgavilēja. Tie ēda viņai no rokas burtiski!

Kad dziesma tuvojās fināla augstajam punktam, leijerkast­nieks pagrieza spēcīgāk savu instrumentu. Šmulīgās Modās spalgā balss pacēlās pāri apdullinošajam pavadījumam.

"Un to es saku…"

Ragainais Barons aizturēja elpu. Viņa tam tuvojās.

"Un to es saku tev…"

Viņa tuvojās tā galdiņam. Viņš novērsās, vaigiem kvēlojot aiz apmulsuma. Šķita, ka Šmulīgā Moda dziedātu viņam; it kā dziesmas vārdi būtu domāti viņam, viņam vien…

"Un to essa-āāā-ku-ūūū… "Izturot šo skaņu, viņa pienāca Ragainajam Baronam klāt no mugurpuses un pārvilka garos pirkstus viņam pār pleciem un mirdzošo bruņucepuri. Piepeši viņa apklusa, ievilka elpu un nobeidza dziesmu ar klusu, piesmakušu čukstu. "Nekad nedzen jokus ar mani."

"Bravo!" ieaurojās Ragainais Barons, aizrautīgi aplaudē­dams. "Bravo!"

Šmulīgā Moda nostājās viņam pretī. Ragainais Barons paskatījās augšup. Viņu acis sastapās.

"Tu!" viņam aizrāvās elpa.

Bija pāri četriem no rīta. Sārtās smirdcūkas jau rosījās Smaržu purvā, un tām virs galvas aizplivinājās pirmie sikspārņputni. Debesīs nebija ne mākonīša. Gaiss bija rāms. Solījās būt jauka diena.

Šmulīgās Modās kunkuļu krēma klubā nakts beidzot tuvo­jās beigām. Vairums klientu jau bija aizgājuši mājās, un vies­

mīļi un viesmīles darbojās, tīrīdamas pamesto nekārtību, ar šļūtenēm mazgājot galdus un kraujot kaudzēs krēslus. Kāds milzis un pāris goblinu vēl snaikstījās pie bāra.

"Mumš vēl šešaš krēma kūkaš," viens no viņiem stomīgi pieprasīja.

"Jums jau ir diezgan," skarbi atbildēja bārmenis, ar sa­smulētu lupatu beržot glāzes, lai tās vakarā būtu jaukas un šmulīgas.

"Nu, lūdžu, manš vecaiš draugš," lūdzās milzis.

"Bārs ir slēgts," asi atcirta bārmenis. "Un es neesmu tavs "vecais draugs". Aiziet, tinieties. Vai jums nav māju, kur iet?"

"Rādās, ka tā," vienā balsī atbildēja milzis un abi goblini, tad pagriezās un negribīgi aizšļūca projām.

"Tomēr vakarš bija labs," viens no viņiem nomur­mināja, ar šļākt iekrizdams piemirkušā trifeļu un želejas čupā. Viņš aplaizīja pirkstus. "Ļoti labš vakarš."

Stūrī leijerkaste vēl grieza mūziku, bet tagad lēni un klusi, jo skum­jais goblins aizvien vai­rāk pagura. Viņš miegai­ni vēroja augšējo gal­diņu, kur Šmulīgā Moda sēdēja Ragainajam Baro­nam klēpī. Līdz viņa no­lemtu iet projām, Spemam nebija citas izvēles, kā vien turpināt spēlē­šanu, un, spriežot pēc ķi­ķināšanas un skaļu smieklu šaltīm, kas nāca no tās pu­ses, nevarēja zināt, kad tas bridis pienāks.

"Es vēl nevaru tikt tam pāri," Ragainais Barons nopūtās, un viņa seja kļuva nopietna. "Pēc visa šī laika…"

"Es zinu," teica Šmulīgā Moda.

"Ak, Fifij!" viņš pēkšņi iesaucās un satvēra viņas roku. "Kā es jebkad varēju būt tik stulbs?"

Šmulīgā Moda papurināja galvu. "Tam nekad nebija lemts notikt, Volter," viņa sacīja. "Galu galā tu biji bagāts, pārticis, ar visu Jezgas zemi sev pie kājām." Viņa uz brīdi apklusa. "Turpretī es… jauna trolle no Troļļu tilta sliktās slavas puses…"

"Bet, Fifij, tev tolaik bija tādi sapņi. Kas gan notika tai trollei, kuru es reiz pazinu un kas teica, ka nekad nelikšoties mierā, līdz nebūs sapelnījusi veselu bagātību Jezgas zemes rāceņu tirgū? Ko? Kas notika ar šiem sapņiem, Fifij?"

"Ak, Volter, es centos, tici man," sacīja Šmulīgā Moda. "Es centos, cik varēdama. Bet beigās man nācās atzīt, ka es neesmu laba diezgan. Man vienkārši nebija iekšā, kas tam vajadzīgs!"

"Bet, Fifij…"

"Tu nezini, kāds ir rāceņu darījumu tirgus," viņa turpināja. "Tā ir rīkļurāvēju, trollis-apēd-trolli pasaule, tici man. Nebei­dzamas sacensības un izstādes. Nepārtraukta spriedze… Par daudz lietus. Par maz. Miltrasa, tāipēda, sakņu puve. Nemaz nerunāsim par rāceņu violeto smecernieku…"

"Rāceņu violetais smecernieks?" pārjautāja Ragainais Barons.

"Es tev teicu, par to nerunāsim," teica Šmulīgā Moda. Viņa nopūtās. "Lai nu kā, tas viss tagad pieder pagātnei. Kad es beidzot pati sev atzinu, ka nekad nepanākšu neko lielu ar rāceņiem, es atnācu uz Goblinpilsētu sākt jaunu dzīvi. Es nonācu pie olu krēma un ne reizes neatskatījos atpakaļ."

No galda pretējās puses atskanēja kluss, burbuļojošs troksnis, kur atraugājās Bensons, cieši aizmidzis ar galvu olu krēma bļodā. Ragainais Barons nosprauslājās. "Es viņam teicu neņemt to trešo sasmakušā sviesta pārsteigu­mu," viņš nomurmināja.

"Man, protams, nācās mainīt vārdu," viņa bez pārtrau­kuma turpināja. "Ja tas būtu kļuvis zināms, tad būtu cēlu­šās milzu tenkas. Es nekad vairs nebūtu varējusi rādīties uz Troļļu tilta. Un tā piedzima Šmulīgā Moda."

"Man tu vienmēr būsi Fifija," sacīja Ragainais Barons, sirsnīgi paspiezdams viņai roku. Viņš papurināja galvu, skumji iedomādamies, kā varētu būt; kā vajadzētu būt. "Bet, Fifij!" viņš novaidējās. "Kāpēc tu nenāci pie manis?"

Šmulīgā Moda pavīpsnāja. "Paskaties uz to manām acīm. Tu, Ragainais Barons, Jezgas zemes valdnieks, un es, vienkārša krēma kluba dziedātāja. Tur nemūžam nekas nebūtu iznācis. Mēs abi to zinājām!" Viņas acis pil­dījās ar asarām. "Un tagad ir par vēlu!" viņa ieraudājās.

"Bet nevar nemaz būt par vēlu," maigi ierunājās Ragai­nais Barons. "Man ir mazs sakņu dārziņš pie manas pils. Mēs varam audzēt rāceņus! Es tevi aizvedīšu projām no šī visa. Mēs varam sākt no jauna…"

"Ak, Raguli," iesaucās Šmulīgā Moda. "Vai mēs to varē­tu? Vai mēs uzdrīkstētos? Tas viss ir sapnis!"

"Sapnis, kuram abi kopā liksim piepildīties," Ragainais Barons viņai teica. Viņš palūkojās apkārt. "Benson!"

Kalps satrūkās, atvēra acis un noslaucīja olu krēmu no sejas. "Jā, kungs?" viņš miegaini nobubināja.

"Mēs ejam, Benson," paziņoja Ragainais Barons. "Pa­ņem Šmulīgās M…" Barons pagriezās. Viņu acis sastapās, un viņi uzsmaidīja viens otram. "Es gribēju teikt, paņem Fifijas jaunkundzes apmetni," viņš sacīja.

Bensons izskatījās apjucis. "Bet, kungs…" viņš iesāka.

"Nekādus "bet", Benson," Ragainais Barons atcirta. "Tikai dari to!"

"Uzliec trumuli, māt, neizlaid no acīm. Mēness ir blēdis…"

Randalfs pagriezās apkārt un, šausmu pārņemts, ska­tījās uz milzi. "Norbert!" viņš iesaucās. "Tu taču neesi… Tu to neesi darījis…"

"Es domāju, tu pārliecināsies, ka viņš to ir darījis," pie­zīmēja Veronika.

"Gabalos astoņas!" teica Norberts, un sejā viņam parā­dījās apjukums. "Gabalos astoņas… deviņas… desmit za­ļas pudeles, visas skrien pa gaileni…"

"Tu to darīji, ja?" Randalfs jautāja. "Tu dzēri no čalojošā strauta."

Norberts skumji pamāja ar galvu.

"Pēc tam, kad es īpaši tev piekodināju to nedarīt," Ran­dalfs nopūtās. "Tas ir viss, kas mums vajadzīgs," viņš teica. "Čalojošs milzis."

"Dubļu kūkas un asi kociņi… Es… Es atvainojos," sacīja Norberts. "Bet es biju tik izslāpis… Piektdiena. Otrdienas bērns ir pilns ar kūkām…" Viņš savieba seju, ar rokām aizspieda sev muti un nobēdājies paskatījās apkārt.

"Neraizējies," teica Brenda. "Tas pāries."

"Bet kad?" Norberts murmināja. "Kur? Kad? Garstulma zābaks?"

"Kad Daba aicinās," uzmundrinoši sacīja Brenda, uzsiz­dama milzim pa muguru.

Džo iesmējās.

Norberts paņēma rokas nost. Viņš sarauca pieri. "Tu domā, kad man vajadzēs… vā… vā… Villijs Vinkijs, skrie­dams cauri…"

"Tieši to viņa domā, Norbert," sacīja Randalfs. "Un līdz tam laikam es būtu pateicīgs, ja tu darītu visu iespējamo, lai ciestu klusu. Zagšus iešana un klusums ir veiksmīgas misijas iezīmes. Tu taču gribi, lai mūsu misija būtu veik­smīga, vai ne?"

"Mm-hmm, "atsaucās Norberts, dedzīgi mādams ar galvu un rokas atkal piespiedis pie mutes.

"Tad dosimies tālāk," paziņoja Randalfs. "Brenda, ej pa priekšu!"

Turēdamies cieši kopā, bezbailīgie ceļotāji turpināja gaitu cauri Elfu mežam, cik ātri vien varēja, un tas, patei­coties Randalfa aizvien biežākām apstāšanās reizēm, ne­maz nebija ātri. Elsdams un pūzdams viņš būtu apsēdies uz katra koka celma, pie kura piegāja, ja nebūtu Brendas, kas viņu mudināja uz priekšu.

' "Tagad nav tālu. kungs," viņa teica, satverdama viņu pie elkoņa un virzīdama projām no īpaši aicinoša dižskā­barža celma abiem priekšā. "Vēl tikai mazliet tā…"

"Es nevaru," Randalfs nostenējās, smagi apsēzdamies, susinot pieri un tverot gaisu. "Man… vajag… atpūsties…"

"Braši, Resnīt," sarkastiski sacīja Veronika. "Tu esi pār­spējis pats savu rekordu. Pagājis mazāk par minūti kopš iepriekšējā celma."

"Mu… mu… muļķības," Randalfs elsa. "Mēs esam gājuši jūdzēm. Vai tā nav, Brenda?"

"Es gan neteiktu, ka jūdzēm," iebilda Brenda. "Un var­būt tu varētu mēģināt neapstāties gluži tik bieži, Rūdolf."

"Aiziet, Randalf," iedrošinot sacīja Džo. "Tu to vari."

"Jums jau nekas," saņemdamies žēlojās Randalfs. "Bet jums nav tādas vārīgas kājas kā man. Es jums saku, mans mazais pirkstiņš beidz mani nost…"

"Nemaz nerunājot par viltīgām atrunām!" Veronika iespraucās starpā.

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.

"Nu nē, tiešām!" atbildēja Veronika. "Ko tu mēģini ap­mānīt?"

"Mēs ar to nekur netiksim," sacīja Džo. Viņš pagriezās pret Norbertu. "Vai tu vari viņu nest?"

Milzis pamāja, rokas vēl joprojām stingri piespiedis pie mutes.

"Es nekāpšu Norbertam uz pleca," iebilda Randalfs. "Zari te ir ļoti zemu."

Džo nopūtās. "Varbūt viņš tevi varētu nest kukuragos," viņš ieminējās.

"Ļoti atbilstoši," Veronika ieķiķinājās.

"Ja nu tu uzstāj," Randalfs teica. Viņš piecēlās no celma un nostājās aiz milža. Norberts pietupās. Randalfs stīvi uzlēca viņam uz muguras. "Īīk!" viņš iekliedzās. "Norbert, es slīdu nost!"

Norberts apsvieda rokas aiz muguras, parāva Randalfu uz augšu un atbalstīja viņu no kāju apakšpuses.

"Tā ir labāk," Randalfs sacīja.

"Pankūka, pelikāns, valzirgs, trompete," Norberts runā­ja, spēcīgi nosarkdams. "P… piedod, kungs," viņš mur­mināja. "Es… cenšos…"

"Tu vari to pateikt vēlreiz," ieteica Veronika.

"… nepateikt… neko… stulbu… enik, benik, sikelsā, ma­žors, minors, doktors Kamp…"

"Tagad pietiek, Norbert!" iesaucās Randalfs, pats savām rokām aizspiezdams milzim muti. "Un nesiekalojies!"

"Tā, ja mēs visi beidzot esam gatavi, es domāju, mums vajadzētu kustēties!" ierunājās Brenda savā labākajā karotājprinceses balsī. "Uz kuru pusi, Rupert?"

"Visi sekojiet man," pašapzinīgi teica Randalfs. "Es pa­zīstu šo mežu kā savus piecus pirkstus. Ej tikai pa labi… Pa labi, Norberti" viņš uzsauca, kad milzis pagriezās pa kreisi. "Tā, pareizi. Un mēģiniet turēties līdzi. Nekādas slaistīšanās aizmugurē!"

Džo sekoja Norbertam cieši pa pēdām, Henrijs vēl aizvien pavadā rikšoja viņam blakus, un Veronika sēdēja uz pleca. Ošņa klusi gāja aiz viņiem. Brenda ar izvilktu zobenu un modri ieplestām acīm noslēdza gājienu.

Un tā viņi turpināja iet un iet. Tālāk un tālāk, un tālāk… Saule pacēlās augstu, šķērsoja debesis un sāka atkal ceļu lejup. Un tomēr viņu ceļojums ritēja tālāk. Reizēm Nor­berts, kam bija grūti nesiekaloties, kas lika Randalfa rokām slīdēt, atkal atsāka buldurēšanu. Tomēr lielāko tiesu viņi gāja klusēdami, līdz…

"Kaut kas ir greizi," teica Džo.

"Vari to pateikt vēlreiz," atsaucās Randalfs. "Man vaja­dzētu būt mājaslaivā, ar augšā saceltām kājām, malkojot krūzi jaukas, siltas spļāvienu tējas, nevis lauzties cauri Elfu mežam uz muguras grīļīgam, ļodzīgam, siekalainam milzim, kas nevar vien beigt buldurēt."

Džo papurināja galvu. "Ne jau par to ir runa," viņš sacīja.

Brenda pienāca viņam klāt. "Kas tad ir greizi?" viņa jautāja, satraukti lūkojoties apkārt. "Vai tu kaut ko esi redzējis? Kādu briesmoni? Kādu pūķi? Varbūt… kādu… elfu?"

Džo papurināja galvu un norādīja uz celmu dažus met­rus priekšā. īpaši aicinošu dižskābarža celmu… Džo to uzreiz bija pazinis.

"Mēs esam gājuši pa riņķi!" viņš iesaucās. "Ak, Randalf. Mēs esam nomaldījušies!"

Veronika nosprauslājās. "Ticiet Resnītim! "Es pazīstu Elfu mežu kā savus piecus pirkstus," viņš teica. Drīzāk neprātīga iedoma."

"Tas… tas nebiju es," Randalfs plātījās. "Tas bija Norberts."

"Mm hmmm mmm," ar sašutumu noņurdēja Norberts zem Randalfa rokām.

"Tā ir taisnība," sacīja Randalfs. "Nekad nav varējis atšķirt kreiso pusi no labās."

Norberts palaida vaļā rokas. Randalfs nokrita zemē.

"Tenisa bumbiņas! Veļas mazgājamā mašīna! Siers uz grauzdiņa!…" Seju sašķobījis aiz vilšanās, Norberts pagriezās un aizslāja starp kokiem.

"Norbert?" Randalfs sauca viņam pakaļ. "Norbert, tūlīt pat atgriezies. Tu nedrīksti mani te pamest."

"To viņš nupat ir izdarījis," teica Veronika.

Randalfs nopūtās un apsēdās uz dižskābarža celma.

"Ja tu nezini, kur tā atrodas," sacīja Džo, "kā gan mēs tiksim līdz Ņirgu norai?"

' "Vai tu to dzirdēji, Eilīn?" atskanēja tuvējās gobas piesmakusī balss. "Viņi nezina, kā tikt līdz Ņirgu norai."

"Skaidrs, Sten. Es nevarēju saprast, kāpēc viņi nolēma iet ar tādu līkumu," blakus augošais koks piebalsoja. "Es domāju, ka resnais zina, uz kurieni viņi iet."

"Es tāpat," ierunājās lokans vītols. "Un es neko negribēju teikt," viņš piebilda. "Tas šķita mazliet uzbāzīgi."

"Viņiem vajadzētu iet uz to pusi, vai ne?" teica Stens.

"Pilnīgi noteikti," sacīja Eilīna, "nogriežoties pa kreisi pie akmeņozola Dalilas un atceroties, ka jāpiesargās no viņas dzelkšņiem, un tad tālāk, virzienā uz platānām…"

Džo staroja. "Paldies," viņš sacīja.

Koki iešalcās.

"Ak, kas par jauku jaunu puisi," lapām trīsuļojot, teica sudrabotais bērzs. "Tik pieklājīgs!"

"Jā, nevis kā tas lielais trejāds," piebilda kāds aizvainots ozols.

Tobrīd starp kokiem parādījās Norberts, plati smaidī­dams un nostiprinādams jostu. "Tā ir labāk," viņš sacīja. "Es domāju, ka atkal esmu gandrīz normāls, kungs. Es nupat…"

"Jā, jā, aiztaupi mums sīkumus, Norbert," viņu pārtrau­ca Randalfs, pārņemdams situāciju savā pārziņā. Viņš pieslējās kājās no celma un, Veronikai sēžot uz viņa smailās cepures malas, aizsoļoja uz akmeņozola krūma pusi. "Pasteidzieties, visi," viņš sauca atpakaļ. "Mēs jau esam zaudējuši daudz laika."

Kokiem vadot viņus cauri mežam, mazais pulciņš raiti devās uz priekšu.

"Viņi tur nonāks pavisam drīz," ierunājās viena no platānām.

"Taisnība, Sem," atsaucās cita, tā nodrebinājusies, ka vesela šalts spārnoto sēklu novirpuļoja lejup. "Ja viņiem mazliet paveiksies, tad viņi kaut ko varēs izdarīt ar to nelietīgo doktoru Kampienu."

"Tur vairs ne brīdi nevar kavēties," teica vēl kāds, "kad Ņirgu nora ar katru dienu kļūst lielāka."

"Es paļaujos uz viņiem," piebilda cits. "Es… ak, viņiem vajadzēja turēties mazliet vairāk pa kreisi. Garām Finbārai, vai tā viņu sauca? Tai lielajai eglei… Un uzmanīties, ka nepamodina tēvoci Sedriku…"

"Nekādu cerību," sacīja vēl kāds cits. "Viņš guļ kā baļķis jau gadiem ilgi."

"Tā. Tagad viņi ir uz īstā ceļa."

Nu Džo juta lielāku paļāvību. Šķita, ka Randalfs atradis otro elpu, Norberts atkal bija normāls un pat Veronika bija jautrāka nekā parasti.

"Mēs laikam tuvojamies," viņa teica. "Ieklausieties."

Džo piešķieba galvu. No tālienes viņš varēja saklausīt āmura klaudzienus un urbšanu, un zāģēšanu.

"Āā," skujām trīcot, nodrebinājās gara priede. "Vai tu to dzirdi, Dafne?"

"Doktora Kampiena neģēlīgie plāni," drebelīgā balsī atbildēja vītols. "No tā vien nāk raudiens."

"Neraizējies," sacīja Džo. "Mēs darīsim galu doktoram Kampienam reizi par visām reizēm." Viņš pagriezās. "Vai ne, Brenda?"

Karotājprincese pamāja ar galvu, bet Džo nevarēja nepamanīt, ka viņas seja bija bāla un saspringta, deguns sašķobīts un acis ne­pārtraukti šaudījās pa ēnām. Blakus viņai Ošņa, šķiet, jutās tikpat nemierīgs.

"Vai tev viss kārtībā, Brenda?" Džo ap­jautājās.

"Es neesmu droša," atbildēja Brenda. "Tikai tas…" Viņa skatījās zemē sev priekšā. "Kas tas ir?"

Džo sarauca pieri. "Drēbes gabals," viņš teica, pacel­dams mazu drāniņu ar sarkaniem un baltiem punktiņiem, kas atradās Brendai pie kājām. "Nu un tad?"

"Tas izskatās pēc kabatlakata," balsij iedreboties, teica Brenda. "Kāda elfa kabatlakata."

"Kā tas var būt?" iebilda Džo. "Tu dzirdēji, ko Randalfs teica. Elfu mežā nav elfu."

Brenda rādīja no sevis pa kreisi. "Ja tev var ticēt, tad kas ir tas?"

Džo pacēla no zemes mazu sudraba uz­pirksteni. Pat viņam nācās atzīt, ka pēc lie­luma tas izskatās piemērots elfu mazajiem pirkstiņiem.

"Un tas!" iesaucās Brenda, viņai uz pieres izspiežoties sviedru lāsēm. "Un tas, un tasi"

Džo paskatījās visapkārt. Zeme bija piebārstīta ar sīkiem priekšmetiem. Tur bija maza kaula ķemmīte. Miniatūrs vēdekļītis. Neliela naģene ar pušķi. Pāris sīku koka pogu…

"Elfu pamestas lietas!" šaus­mās iekliedzās Brenda.

Tobrīd atpeldēja Randalfa balss. "Pasteidzieties, jūs visi! Mēs esam klāt!"

"Vai tu to dzirdēji, Brenda?" satraukts jautāja Džo. "Mēs esam sasnieguši Ņirgu noru!"

Brenda klusējot pamāja, bet bija skaidrs, ka viņa ne­klausījās.

Džo maigi saņēma viņu aiz elkoņa. "Nāc, Brenda," viņš teica. "Neuztraucies par šīm lietām. Tās te, iespējams, ir gulējušas gadiem ilgi."

Negribīgi Brenda ļāva, lai Džo ved viņu tālāk. Vēl negribī­gāk Ošņa, kam aizdomīgi trīcēja deguns, viņiem sekoja. Viņi apgāja apkārt lielai, kuplai zirgkastaņai. Un tur bija Randalfs.

"Re, kur mēs esam!" viņš teica, runādams skaļā, teatrālā čukstā.

Kamēr Brenda un Ošņa turējās iepakaļ, Džo piegāja viņam klāt un pavērās cauri lapotajiem zariem tālāk esošajā klajumā. "Tad nu gan!" viņš noelsās.

Priekšā, sliedamās augšup no pašas zemes un ļodzīgu stalažu balstīta, atradās grandioza koka konstrukcija, kas izskatījās, vai vismaz Džo tā likās, kā milzīga tmša galva. No labās puses skanēja cirvja cirtieni. No kreisās ripzāģa gau­došana. Bet no pašas galvas (ja tā bija tā, kas bija,) gaisā atbalsojās simtiem āmuru klaudzoņas bungām līdzīgais ritms.

Gar klajuma malām koki vaimanāja un vicināja zarus. "Re, kur krīt Arnolds," novaidējās blakus stāvošs koks, kad gara priede ar čīkstoņu un būkšķi nogāzās zemē.

"Un tagad viņi ķeras klāt Monteki," sauca cits.

Visa Ņirgu nora bija kā rosīgs strops, kur koki tika gāzti, atzaroti un pārvērsti plankās un dēļos, kuri savukārt tika izmantoti, lai veidotu dīvaino konstrukciju. Visu šo pro­cesu vadīja burvis garā mantijā ar īpaši grumbainu seju, kas stāvēja blakus stalažām ar milzīgu papīra loksni rokā.

"Tā, atbilstoši 3zīmējumam, sekcija c gabals ar pre­tējiem bezdelīgastes salaidumiem jāsavieno ar sekciju r, pārliecinoties, ka eņģes atloks (skatīt 8. zīmējumu) ir pašā augšā un pūku apdare (skatīt papildus piezīmes) ir krei­sajā pusē." Viņš uz brīdi apklusa, paskatījās augšup uz

truša galvu, tad atkal plānā. "Nē, pagaidiet." Viņš pa­grieza papīru ot­rādi. "Sekciju d va­jadzētu piestiprināt pie sekcijas m, bet vispirms jānostiprina lidojošā divete." Viņš sarauca pieri. "Lidojošā divete? Kas gan ir lidojošā divete? Kas to visu ir rak­stījis?"

"Tu to rakstīji!" atsaucās mazu balstiņu koris.

"Tas ir Rodžers Grumbainais," Randalfs pačukstēja Džo. "Viņš iemācīja man visu, ko es protu."

"Tas viņam prasīja apmēram piecas minūtes," nomur­mināja Veronika.

Randalfs papurināja galvu. "Nabaga Rodžers," viņš sa­cīja. "Es zināju, ka viņam noticis kaut kas briesmīgs, bet es nevarēju iedomāties, ka viņš būtu tā pazemots."

Džo sekoja Randalfa skatienam, raugoties uz milzīgu lodi un ķēdi, kas bija piestiprināta Rodžeram Grumbai­najam pie potītes.

Randalfs nodrebinājās. "Saistīts un iekalts važās, un spiests klausīt pavēlēm no doktora… doktora…" viņš novērsās, ne­spēdams izaināt šo vārdu.

"Mūsu pusē toties ir Džo Barbariskais un karotājprincese Brenda, vai ne, kungs?" iejautājās Norberts.

"Jā," piekrita Randalfs, drusku mazāk nekā pārliecināti. "Kur ir Brenda?" Viņš paskatījās apkārt. "Ā, tur tu esi. Ko tu tur dari?"

Brenda parādījās no koka aizsega. "Kas tās par balsīm?" viņa satraukti jautāja.

"Nāc un paskaties." Smaidīdams viņš pašķīra nokarenos zarus. "Tev ir paveicies, mana mīļā," viņš teica. "Ņirgu nora gluži vai mudž no elfiem! Kas to būtu domājis?"

"Īīīk!" iespiedzās Brenda.

Randalfs sarauca pieri. "Brenda?" viņš iejautājās. "Uz kurieni tu ej? Brenda, kāpēc tu kāp tajā kokā? Brenda, runā ar mani!"

"Īī-bī-hī," smējās kāds resns ozols, kad Brenda un Ošņa, cik ātri vien varēdami, rāpās augstu tā zaros. "Āā, man kut. Āā! Ā! Ha-ha-ba!"

"Brenda, kas ir noticis?" Randalfs čukstēja, cik skaļi uzdrīkstējās. "Vai tu nojaut briesmas? Vai tie ir ugunsspļāvēji pūķi? Šausmīgie orki? Kārpainais zarnu rijējs no Melnās lagūnas…?"

"Nē," Brenda šņukstēja. "Tie ir elfi."

"Elfi?" Randalfs ne­ticīgi iekliedzās. "Ne­var būt, ka tu to saki nopietni! Liela, dūšī­ga, spēcīga karotājprincese kā tu baidās no sīkiem, maziem elfiem. Es nespēju tam noticēt!"

Džo nopūtās. "Es domāju, ka Brendai ir kaut kas īpašs pret elfiem," viņš teica.

"Muļķības." neat-

laidās Randalfs. Viņš palūkojās augšup kokā. "Brenda, pasaki man, ka tā nav taisnība. Lūdzu, Brenda…"

"Tā ir… t… taisnība," viņa stostījās. "Es tos nevaru ciest! Nevaru ciest! Nevaru ciest! Briesmīgi, izkāmējuši, mazi ķermeņi. Spiedzošas, mazas balsis…" Zars, pie kura viņa turējās, spēcīgi trīcēja. "Liec, lai viņi visi iet projām. Lūdzu!"

"Bet, Brenda," Randalfs lūdzās. "Es tev ticēju. Tavi lielie muskuļi, tavs milzīgais kaujas kaķis. Kā paliek ar taviem varoņdarbiem? Raganas, ko tu esi pieveikusi, pesteļi, ko tu esi sašķaidījusi?"

"Kā tev šķiet, kāpēc es visu šo laiku klaiņāju pa Zie­meļu tukšainēm?" šņukstēja Brenda, seju iespiedusi rokās. "Tāpēc, ka es slēpos no tiem nejaukajiem, mazajiem radījumiem un mēģināju uzveikt savas bailes. Un man likās, ka man tas ir izdevies. Tiešām likās. Es domāju, ka es beidzot esmu gatava atgriezties Jezgas zemē, bet nē… Nē!" Elsas raustīja viņas spēcīgo augumu. Blakus viņai Ošņa bēdīgi smilkstēja par savas kundzes ciešanām.

"Āāh, ieklausieties viņā!" teica ozols.

Pēkšņi, noguruma pārņemts, Randalfs smagi apsēdās zemē.

"Man jau visu laiku likās, ka ar to tavu karotājprincesi ir kaut kas mazliet dīvains," ierunājās Veronika.

"Nu tad tā," paguris sacīja Randalfs. "Viss beidzies. Pa­metam misiju. Mēs tikpat labi varam atgriezties mājās."

"Atgriezties mājās?" plosījās Džo. "Tieši to es biju iecerējis darīt un es nerunāju par mājaslaivu lidojošajā ezerā!"

"Bet mēs nevaram," iebilda Randalfs. "Nevaram bez mūsu karotājprinceses."

"Mēs varam, un mēs to izdarīsim!" apgalvoja Džo, galvu pacēlis, acīm starojot. "Kas attiecas uz mani, es tagad atsakos padoties. Ne tagad, kad esam atnākuši tik tālu.

Mēs esam izlauzušies cauri mežam. Mēs esam atraduši Ņirgu noru. Tagad pienācis laiks darīt to, ko mēs esam nākuši darīt. Mēs atbrīvosim Rodžeru Grumbaino. Mēs atradīsim to Lielo burvestību grāmatu. Un mēs iznīcinā­sim doktoru Kampienu!"

"Bravo!" blakus iesaucās augsts lazdu krūms. "Tās ir cīņas gara pilnas runas, kādas man patīk dzirdēt."

"Gluži manas domas, Dolores. Ir laiks, lai kāds saceltos pret to spožacaino mazo briesmekli!"

Džo izvilka zobenu un pacēla to augstu gaisā. "Kas ir kopā ar mani?" viņš uzsauca.

"Es esmu kopā ar tevi!" Veronika atsaucās.

"Ziedkāpostu siers. Spārnotie rieksti!" sacīja Norberts. "Atvainojos, žagas!" Viņš pasmaidīja. "Es gribēju teikt, es esmu kopā ar tevi, Džo. Es esmu kopā ar tevi katru ceļa soli."

Visi pagriezās pret Randalfu. "Un tu?" jautāja Džo.

Randalfs izslējās sēclus, viņa sejā atspoguļojās bēdīga padošanās nezināmajam. Viņš papurināja galvu. "Es to nožēlošu," viņš sacīja. "Tas ir pilnīgi pret manu veselo saprātu, tāpēc nevainojiet mani, kad viss saies grīstē…"

"Tātad?" neatlaidās Džo.

"Labi," piekrita Randalfs. Viņš piecēlās kājās. "Bet tu ej pa priekšu."

.

"Uzbrukumā!" Džo ieaurojās. Vicinot zobenu virs gal­vas, Džo izbrāzās no koku aizsega un skrēja pāri attīrīta­jam klajumam. Henrijs sekoja viņam pa pēdām, satraukti riedams. Elfi spiedza un traucās pazust no ceļa.

Burvis pacēla acis no lielās, saburzītās papīra loksnes savās rokās, un, viņam pakustoties, smago ķēžu posmi nošķindēja. "Nevar būt!" viņš iesaucās, acīm spoži iemir­dzoties. "Tas ir karotājvaronis!" Džo apstājās viņam priekšā.

"Varbūt pats tāds kā paīss, bet tas ir brīnišķīgs vairogs!" Viņš uzsmaidīja Džo. "Kas tevi atvedis šurp?" "Atnācu tevi glābt," aizelsies sacīja Džo. "Atbrīvot tevi." "Āā-āāh!" atskanēja monotons pīkstošu balsu koris, un Džo, paskatījies apkārt, redzēja dažādas elfu sejas rau­gāmies uz sevi. "Neņem viņus vērā," teica Rodžers Grumbainais. Viņš sasita rokas. "Turpiniet savu darbu!" viņš skarbi uzsauca.

"Tūlīt, kungs!" viņi atsaucās, atgriezdamies pie dažāda­jiem darbiem. "Ar prieku!"

"Dedzīgas, mazas būtnes," sacīja Rodžers Grumbainais. "Prieks būt noteicējam pār tādiem."

Džo sarauca uzacis. "Tu gluži gan neizskaties kā notei­cējs," viņš teica. "Ar šo lodi un ķēdi…"

"Es zinu," sacīja Rodžers, skatīdamies uz savām važās iekaltajām kājām. "Briesmīgi apnicīgi," viņš teica. "Tomēr nav iemesla uztraukties. Viss tiek kontrolēts."

"Vai tiešām?" pārsteigts jautāja Džo.

"Jā gan," atbildēja Rodžers Grumbainais, noslēpumaini piesizdams pie deguna sāna. "Protams, man nav vaja­dzīga glābšana, lai gan tā bija bezgala liela uzmanība, ka tu to piedāvāji. Izstāsti man, no kurienes īsti tu pa­rādījies?"

Džo pagriezās. Norberts tuvojās, un Randalfs, nešaubīgi visai nokaunējies, nāca aiz viņa. "Es esmu kopā ar viņiem," Randalfs sacīja. "Mēs esam devušies misijā."

Rodžers Grumbainais pacēla acis. Viņa seja pārsteigu­mā sagrumbojās. "Norbert?" viņš jautāja. "Norbert, vai tas esi tu?"

"Jā, kungs," atbildēja Norberts, soļodams uz priekšu.

"Cik jauki tevi atkal redzēt, Norbert," teica Rodžers Grumbainais. "Tik tiešām. Un cik ārkārtīgi gudri no tavas puses, ka tu veici visu šo ceļu, lai mani izglābtu."

"Ak, tas jau nebiju tikai es. kungs," kautrīgi paskaidroja Norberts.

"Kas ir tas aiz tevis?" Burvis apklusa un savilka seju tādā izbrīnā, ka pat grumbām uzradās grumbas. "Tas taču nav jaunais Randalfs, ko?"

Ar piesarkušu seju Randalfs paskatījās no Norberta aizsega. "Sveicināts, kungs," viņš sacīja, runājot tik lēn­prātīgi, kā Džo vēl nekad nebija dzirdējis viņu runājam.

"Tā, tā, tā," teica Rodžers Grumbainais. "Kas to būtu domājis? Ka tu spētu noorganizēt to visu!"

"Tas nebija tik grūti," paskaidroja Džo. "Galu galā viņš ir burvis."

"Burvis?" skaļi iesmejoties, pārjautāja Rodžers Grum­bainais. "Ak, manu mīļo, jauno karotājvaroni, šis Randalfs nav burvis."

"Viņš nav burvis?" neticēja Džo.

"Nē, nē," turpināja Rodžers Grumbainais. "Randalfs ir ļoti jauns māceklis. Viņš pat vēl nav nokārtojis burvestību priekšeksāmenus, vai ne, Randalf?"

"Nē, kungs," atbildēja Randalfs, aiz apjukuma kaunīgi piesarkdams.

"Es jau tev teicu!" uzvaroši paziņoja Veronika, uzspurgdama no Randalfa cepures malas. "Es jau tev teicu, ka kādudien tevi atmaskos."

"Veronika, vai tā esi tu?" apjautājās Rodžers Grum­bainais. "Cik glītas izskatās tavas spalvas."

"Ak, kungs," kā reibonī teica Veronika. "Vai tu tiešām tā domā?"

"Un, ja iedomājas, ka tu veici visu šo ceļu, lai mani iz­glābtu…" sacīja Rodžers Grumbainais. "Esmu aizkusti­nāts. Tiešām esmu."

Randalfs papurināja galvu. "Bet kā tas notika, kungs?" viņš vaicāja. "Liels, varens burvis kā tu tiek nolaupīts. Es nesaprotu."

"Es nedomāju, ka mums jāiedziļinās sīkumos, Randalf," ātri ierunājās Rodžers Grumbainais, viņa grumbām veido­jot dziļas krokas. "Pirmkārt, man nemūžam nevajadzēja iekāpt tajā drēbju skapī, bet tajā bija visai pievilcīgs vakartērps, kas gadījuma pēc iekrita man acīs…"

Norberts nervozi nožagojās. "Izrotātas biksītes, izrotā­tas biksītes…"

"Kā tu zināji?" jautāja Rodžers, tumši pietvīkdams. "Nu tā, iekams es apjēdzu, durvis aizcirtās un doktors Kampiens pagrieza atslēgu. Tad viņš lika mani transportēt uz Ņirgu noru tā draņķa iekšpusē, jupis rāvis viņa lielās, zilās acis!"

Džo nodrebinājās. "Vai tu nevarēji likt lietā kādus burvju vārdus?" viņš jautāja.

"Nebija laika," paskaidroja Rodžers Grumbainais. "Tas viss notika vienā mirklī." Viņš nopūtās. "Kopš tā laika mēs kopā ar citiem burvjiem esam atslēgām saslēgti."

"Un kurā vietā paredzēta truša galva?" vaicāja Randalfs, pamādams koka konstrukcijas virzienā.

"Augšgalā pašam trusim," sacīja Rodžers Grumbainais.

Randalfs sarauca pieri. "Es biju domājis kam tā ir domāta?"

"Tā ir daļa no doktora Kampiena pēdējā viltīgā plāna," paskaidroja Rodžers Grumbainais. "Diemžēl tas ir viss, ko viņš man pateica. Jūs jau zināt viņš ir galīgi jucis."

Viņiem visapkārt elfu komandas dzīvespriecīgi turpi­nāja iesāktos darbus, strādājot pie sevis svilpodamas. Cirta un ēvelēja, skrūvēja un nagloja. Veidoja atsevišķas koka konstrukcijas, kas pabeigtas tika padotas tālāk pa elfu ķēdi pāri laukumam un augšā pa stalažām, kur tās tika pienaglotas vietā.

Klajuma malās satraukti murmināja koki.

"Es būšu nākamais, es vienkārši to zinu," asarainā balsī teica sēru vītols.

"Drosmi, Lūkas," sacīja blakus augošais skābardis. "Ja mums ir lemts aiziet, mēs aiziesim ar cieņu."

"Auf" iekliedzās netālu stāvošais ozols, kad elfi uzbruka tā stumbra pamatnei ar cirvju cirtienu zalvi. "Paliec sveika, ļaunā pasaule!"

"Tagad viņi ķeras klāt -Osvaldam," vītols iešņukstējās. "Cik tālu mēs esam nonākuši. Ja vien tas resnais pasteig­tos un darītu kaut ko."

"Viņš!" nosprauslājās skābardis. "Viņš neko nedara steigā!"

"Varu tev tikai piekrist, Noris," teica ērkšķaina vilk­ābele. "Pusi laika pavada sēdēdams!"

Pat pa to laiku, kamēr koki pie sevis kurnēja, Ran­dalfs atkal ērti iekārtojās uz lielās dzelzs lodes, kas bija pieķēdēta Rodžeram Grumbainajam pie kājas. Viņš pacēla acis uz burvi. "Kad nu mēs esam te, kā tu gribētu, ko lai mēs darām?"

Rodžers Grumbainais sa­rauca pieri, dziļas krunkas izvagoja to. "Ko lai da­rāt?" viņš pārjautāja. "At­klāti sakot, es neesmu īsti drošs, ko jūs varē­tu darīt. Kā es jau teicu jaunajam karotājvaronim…

Viņš uzsmaidīja Džo, acu kakti­ņiem bīstami sakrokojoties. "Kā tu teici, kā tevi sauc?" "Džo," atbildēja Džo. "Džo Barbariskais," piebilda Veronika.

"Tieši tā," sacīja Rodžers Grumbai­nais. "Kā jau es teicu Džo, lai cik pateicīgs es būtu jums, ka esat nākuši visu šo ceļu, jūsu ceļojums nav bijis nepieciešams. Mani nav jāglābj."

"Vai dieniņ, cik žēl, es tiešām biju gatavojies te aizkavēties," jautri čaloja Randalfs. Viņš piecēlās kājās. "Tomēr, ja tu esi pilnīgi drošs, kungs, mēs tevi tā arī

atstāsim. Tiksimies atkal mājaslaivā." Viņš pagriezās pret Džo un Norbertu. "Nāciet, jūs abi divi," viņš teica. "Mēs te neesam vajadzīgi. Nāc, Veronika," viņš piebilda, uzsiz­dams pa cepures malu.

"Pagaidiet vienu brīdi!" sašutis iesaucās Džo. "Vai jūs kaut ko neesat piemirsuši?"

"Tu dzirdēji, ko Rodžers teica," Randalfs viņam sacīja. "Viņam nav vajadzīga mūsu palīdzība."

"Tā tas var būt," atbildēja Džo. "Bet man ir vajadzīga viņa palīdzība!"

Rodžers Grumbainais pagriezās pret viņu, sejā parā­doties rūpju krunkām. "Tev vajadzīga?" viņš jautāja.

"Ak, tas ir sīkums," steidzīgi ierunājās Randalfs. "Iesim, Džo. Tu redzi, ka Rodžeram Grumbainajam ir tik daudz darāmā…"

Bet Džo uz to neielaidās. "Man ir vajadzīgs īsts burvis, kas nogādātu mani mājās," viņš sacīja Rodžeram, runā­dams pāri Randalfa teiktajam, kurš raustīja Džo aiz pie­durknes un aicināja viņu iet. "Randalfs atsauca mani uz Jezgas zemi, bet šķiet, ka viņš neprot nosūtīt mani atpa­kaļ. Es te esmu bijis veselu mūžību! Mūžību un vēlreiz mūžību! Es esmu kāvies ar briesmīgiem milžiem, cīnījies ar uguni spļaujošiem pūķiem…"

"Mazliet pārspīlēts," nomurmināja Randalfs.

"Ciet klusu, Randalf," bargi uzsauca Rodžers Grumbai­nais. "Man tā šķiet, ka tu esi jaucies padarīšanās, par kurām neko nezini."

"Tam varētu piekrist," teica Veronika, uzspurgdama gaisā un nolaizdamās uz Rodžera Grumbainā smailās cepures.

Randalfs nokāra galvu. "Aizveries, Veronika," viņš no­šņācās ar mutes kaktiņu.

Rodžers Grumbainais pievērsās Džo. "Turpini, jaunekli."

"Tomēr es esmu izdarījis visu, ko Randalfs no manis prasīja," viņš sacīja.

"Un vēl vairāk," piebalsoja Norberts, mādams ar galvu. "Viņš ir bijis brīnišķīgs!"

"Bet tagad es gribu pamest Jezgas zemi," turpināja Džo. Viņš varonīgi pasmaidīja. "Tu esi mana pēdējā cerība, Rodžer Grumbainais," viņš sacīja. "Vai tu vari aizsūtīt mani mājās? Lūdzu.1 "

"Tas varētu būt sarežģīti," paskaidroja Rodžers Grum­bainais, skumji pašūpodams galvu. "Baidos, ka maģija nav vienkārši burvju nūjiņas pavicināšana un burvju vārdu teikšana."

"Vai tad nav?" pārsteigts jautāja Randalfs.

"Ak stundiņ, nē!" iesaucās Rodžers Grumbainais, paska­toties uz viņu ar sarauktu pieri. "Neatkarīgi no tā, ko tu būtu varējis dzirdēt, Džo, burvestība ir ārkārtīgi sarežģīta padarīšana, kas prasa lielu māku un paaugstinātas inter­pretācijas spējas. Pat leģendārais Aiens Viedais nespēja izpildīt vairāk par pusduci vienkāršāko burvju darbību pēc atmiņas.

Džo juta, ka sirds viņam pamirst.

"Saproti, precizitāte ir viss," Rodžers turpināja. "Piemēram, kārpu nodzīšanas burvestība tikai ar diviem vārdiem un svilpienu atšķiras no citas, ar kuru pārvērš par sāito smirdcūku. Tu redzi to bīstamību."

Džo drūmi pamāja. Henrijs klusi iesmilkstējās. Randalfs nokaunējies skatījās uz savām kājām.

"Tāpēc burvjiem ir Lielā burvestību grāmata," teica Rodžers. "Lai nodrošinātu vajadzīgo precizitāti. Un pat tad tas nav viegli. Vajadzīgas gadiem ilgas studijas, iekams burvju māceklis var interpretēt tās simbolus, kodus un diagrammas, lai burts burtā izpildītu tās norādījumus."

"Bet tu varētu, vai ne?" Džo balsī skanēja cerība.

"Es varētu," sacīja Rodžers Grumbainais, "ja man būtu tā grāmata." Viņš nopūtās. "Nelaimīgā kārtā un nejautā man, kā Lielā burvestību grāmata kaut kādā veidā ir nonākusi doktora Kampiena nagos."

"Hmra," lauzīja galvu Veronika, skatīdamās uz Randalfu. "Nez, kā tas būtu varējis notikt?"

"Viņš to glabā ieslēgtu smagā kastē, kas piestiprināta pie garas ozolkoka pults gala…"

"Vai pie Sesila, kā viņu agrāk sauca," vītols skumji ierunājās.

"Nabaga mīļais Sesils," skābardis nomurmināja. "Un tagad Osvalds aiziet pa to pašu ceļu."

"Kampiens ļauj man izlasīt vienīgi pa atsevišķam vār­dam no burvestību grāmatas," Rodžers Grumbainais tur­pināja. "Un ari tad tikai no tās vienas burvestības, kuru viņš grib burt. Tā, redzi, vajadzīga vesela mūžība, lai sa­vītu kopā pat vienkāršāko maģiju."

Džo nopūtās. Katru reizi, kad viņa cerības sasparojās, Rodžers Grumbainais tās atkal sagrāva. Ne jau tā, ka Džo taisītos padoties. Vēl ne…

"Kā ir ar atslēgu?" viņš jautāja. "Ja grāmata ir ieslēgta, tad jābūt atslēgai, ar ko to «/slēgt."

"Ir atslēga," sacīja Rodžers Grumbainais, skumji papuri­nādams galvu. "Doktors Kampiens to valkā sudraba ķēdītē sev ap kaklu."

Džo novaidējās.

"Nu tā mēs esam darījuši, ko varējām," ierunājās Ran­dalfs. "Dosimies atpakaļ uz apburto ezeru un iedzersim kārtīgi nopelnītu krūzi spļāvienu tējas."

Veronika nospurdza no Rodžera smailās cepures un no­metās viņam uz pleca. "Aizveries, Randalf," viņa sacīja. Mēs tagad neiesim projām, vai ne, Norbert?"

"Protams, ne," atbildēja Norberts.

"Un kas attiecas uz atslēgu," Veronika turpināja, "tad atstājiet to manā ziņā!"

"Jūs atradīsiet doktoru Kampienu viņa Ņirgu mājā tur, aiz tā ligustru dzīvžoga," norādīja Rodžers Grumbainais. "Un, ja tev izdosies dabūt rokā Lielo burvestību grāmatu, tad aizbāz to aiz džempera, atnes man, un es būšu laimīgs savērpt kādu burvestību vien vēlies, jaunekli. Labu veik­smi, un neraizējieties par mani!" Viņš gaisīgi pamāja ar grumbainu roku.

Visi pieci pagriezās un devās projām Norberts, Ve­ronika, Džo un Henrijs (atkal pie pavadas) pa priekšu un Randalfs, negribīgi vilkdamies nopakaļ.

Lai gan vairums koku bija nogāzti, Ņirgu nora nebija pilnīgi skraja. Izcirtumu izraibināja pa kādam mazam, aiz­kustinošam sugas pārstāvim: vītola atvase, zarains akmeņozola krūms, nīkulīga goba… Šķērsojot noru, pārskrienot no viena izstīdzējuša koka pie cita un cerot, ka viņi netiks pamanīti, Džo ievēroja vairākas elfu komandas, katru no tām pārzināja cits važām saistīts burvis, kuras dari­nāja citas milzu koku truša daļas.

"Vai tas nav Bertrams Neticami matainais?" jautāja Veronika, ar spārnu pamādama uz garu, sakumpušu indi­vīdu, kura seju sedza biezas, kuplas cirtas.

Norberts pamāja ar galvu. "Un paskat," viņš teica. "Tur pie tās lielās pakaļkājas. Tas ir Melvins Gaišsārtais."

Džo klusēja. Ieslodzīto burvju izskats nomāca viņu vairāk, nekā viņš būtu gribējis atzīt. Ja viņus visus bija sa­gūstījis tas nelietīgais doktors Kampiens, tad kāda iespēja viņam vēl bija?

"Nenokar degunu," sacīja Norberts, it kā lasīdams viņa domas. "Tas varētu nekad nenotikt."

Viņi bija notupušies aiz kupla ligustra tieši priekšā mājai, gaidīdami, kad Randalfs viņus panāks. Džo palūko­jās pāri mazajiem vārtiņiem. Ik pa solim izvietotu akmeņu taka veda uz krāšņi rotātu koka namiņu. Blakus durvīm

auga sārtas rozes, un katram logam bija zaļganzili slēģi ar sirdsveida atverēm.

"Tad tas ir Ņirgu nams?" jautāja Džo.

"Kampiena ļauno darbību nervu centrs!" sacīja Ran­dalfs, kad, skaļi elšot, bija panācis viņus.

"Ne tik skaļi," nočukstēja Veronika. "Viņš mūs sadzirdēs."

Tobrīd no Ņirgu mājas iekšpuses atskanēja aizcirtušos durvju blīkšķis.

Doktors Kampiens stāvēja ārpusē pie Ingridas istabas. "Viņa padarīs mani pilnīgi un galīgi traku!" viņš novai­dējās. "Tev būs jātiek ar viņu galā, Kventin. Man ir ticis viss, ko es varu izturēt."

"Bet, kungs," iečinkstējās Kventins.

"Pietiek!" atcirta doktors Kampiens, zilajām acīm lies­mojot. "Es iešu uz savu istabu un negribu tikt traucēts. Vai tu mani saproti?"

Kventins nelaimīgs pamāja ar galvu.

"Labi!" teica doktors Kampiens, draudīgi ņirdzot. "Jo ļaunāk tev pašam, ja nesaproti." Viņš aizsoļoja pats savas guļamistabas virzienā, iegāja iekšā un aizcirta durvis ar lielāku spēku nekā jebkad.

BLAUKT!

"Kādam ir slikts noskaņojums," Veronika pačukstēja Džo. "Es tikai ielūrēšu iekšā, vai ceļš ir brīvs. Gaidi manu signālu."

Džo drūmi pamāja. Papagailiene aizlidoja, nozibot kā zila švīka. Viņš vēroja, kā Veronika lidinās gaisā un ap aiz­slēģoto logu. Viņa nolaidās uz loga dzegas, ieskatījās pa sirdsveida caurumu, tad pagriezās un pamāja ar spārnu.

"Aiziet," sacīja Džo. "Mēs ejam iekšā."

Galvas pieliekuši un plecus uzrāvuši, Džo un Henrijs, Norberts un Randalfs pārskrēja pie mājas un pievienojās Veronikai pie loga. Zemās saules gaismā viņu ēnas bija garas. Viņi pietupās. "Ko ai vari redzēt?" Džo čukstus jautāja.

"Paskaties pats." Veronika pamāja uz caurumu. "Es do­māju, ka tas ir viņš."

Lēnām, piesardzīgi, sirdij dauzoties un kājām drebot, Džo iztaisnojās un ielūkojās istabā. Tā izskatījās pēc bērn­istabas ar rotaļlietām un spēlēm, un tur, spilgti dzeltenā gultā gulēja neliels augums, ietērpts maisveida drēbēs. Gulētājs bija cieši aizmidzis un klusi krāca. Ķēdītē viņam ap kaklu ēnas mirdzināja mazu sudraba atslēdziņu; blakus tai, uzvērta vecā aukliņā, karājās tāda kā aprūsējusi svilpe.

"Tam jābūt viņam," Džo nočukstēja. "Tur ir tā atslēga. Bet kā lai mēs to dabūjam, viņu nepamodinot?"

"Atstāj to manā ziņā," teica Veronika, uzlidodama no dzegas un iesprau­coties pa caurumu. Džo aizturēja elpu un no­skatījās, kā viņa nolaidās uz spilvena blakus gulo­šajai figūrai un, cenšoties nepamodināt gulētāju, pazuda viņa kapuces ēnainajās krokās.

Doktors Kampiens sa­rāvās, noņurdēja un pa­griezās. "Man kut, Kven­tin," viņš iesmējās miegā. Džo aizturēja elpu.

Nākamajā mirklī Veronika parādījās no kapuces, turēdama knābī sudraba ķēdīti. Savicinājusi spārnus, viņa pacēlās gaisā, pārlidoja pāri istabai un vēl­reiz izspraucās pa sirdsveida caurumu.

"Braši, Veronika!" Džo satraukti nočukstēja.

Randalfs paņēma atslēgu. "Vēl viss nav galā," viņš teica. "Aiziet."

Pieliekuši galvu, viņi aizzagās apkārt līdz mājas priekš­pusei un, palūrējuši pa vēstuļu spraugu, vai tur neviena nav, pamēģināja atvērt durvis. Tās bija vaļā. Viņi uz pirkst­galiem iegāja iekšā.

Džo paskatījās apkārt. Salīdzinājumā ar vakara saules zeltaino mirdzumu ārpusē, istaba, kurā viņš atradās, slīga ēnā. Lēnām viņa acis pierada pie pusgaismas. Rožu pumpura tapetes nesaderējās ar zaļganzilajiem, krokotajiem aizkariem. Oranžo paklāju rotāja lielas, spilgtas margrietiņas.

"Paskat," Džo neatlaidīgi iečukstējās. "Tur."

Visi pagriezās pret stūri stāvošo pulti, uz kuras bija piestiprināta aizslēgtā kaste. Randalfs pamāja ar galvu.

"Tad aiziet," čukstēja Veronika. "Atslēgsim burvestību grāmatu un iesim prom no šejienes!"

Turēdamies cieši kopā, viņi šķērsoja istabu un nostājās pie pults. Džo turēja Henriju cieši pavadā un, piespiedis pirkstu pie lūpām, atgādināja viņam, lai cieš klusu. Vero­nika nolaidās lejup un uzmetās Norbertam uz pleca. Ran­dalfs paspēra soli uz kastes pusi.

Viņš pacēla atslēgu. Viņš ielika to smagajā piekaramajā slēdzenē. Viņš pagrieza to…

"VĀĀĀĀĀf"

Grīdai zem viņiem pēkšņi atveroties, pieci nelaimīgie dēkaiņi iegāzās tumsā. Viņi krita zemāk, zemāk un zemāk.

"VĀĀĀĀ…" Lūka atkal aizkrita ciet.

Skanēja saucieni "Ūū/f" "Au!" un "Aizvāc savu elkoni man no auss!", kad vispirms Norberts, tad Randalfs, tad Džo, tad Henrijs nokrita cits citam virsū uz akmens grī­das mitrā, piesmakušā, pilnīgi tumšā istabā zem mājas.

Džo izķepurojās no locekļu mudžekļa un piecēlās. Viņš pavērās apkārt. Tomēr šoreiz viņa acīm nebija jāaprod ar gaismu, jo tādas nebija. Ne stariņa. Ne clzirkstelītes.

"Ko nu?" Džo nomurmināja.

.

Pēkšņi atskanēja klikš, un gaisma iedegās. Tad bija dzir­dams, kā tiek atvilkti sarūsējuši aizbīdņi un kā čīkstot atveras smagas durvis.

Mirkšķinot acis spožajā gaismā, Džo skatījās apkārt. Viņi bija nokļuvuši mazā bezlogu pagrabā ar ūdeni uz grī­das un zaļu pelējumu uz sienām. Vienā stūri mētājās ķēžu kaudze; ķēdes bija piestiprinātas pie lielām dzelzs lodēm. Citā stūrī bija kāpnes. Smagi soļi, kas tuvojās pa gaiteni, atbalsojās pagrabā.

"Bifeļudibeni…"Norberts satraukti nožagojās. "Kāds nāk!"

Randalfs paslēpās aiz Norberta. Soļi kļuva skaļāki, tiem pievienojās balss.

"Goda vārds, Kolin," tā šļupstēja, "cik reižu man tev jā­saka, lai tu neniekojies gar burvestību grāmatu."

Pāris smailu kurpju un mirguļojošas zeķbikses parādījās kāpņu augšgalā, tām sekoja spoža, sarkana žakete, bāla seja, matu loka uz pieres… Figūra apstājās un izdvesa smalku spiedzienu. "Tu neesi Kolins Nenoteiktais!" viņš teica.

"Kventin!" iekliedzās Norberts.

Tievā, švītīgā figūra ievilka elpu. "Norbert?" viņš ievai­cājās.

Randalfs iznāca no slēptuves milzim aiz muguras. "Kventin!" viņš sacīja. "Ko tu šeit dari?"

Kventins piekārtoja matus. "Es tagad strādāju pie dok­tora Kampiena," viņš paskaidroja.

"Pie doktora Kampiena?" Randalfs jautāja, un mute viņam pārsteigumā pavērās.

"Un tā visa ir tava vaina, Randalf," teica Kventins. "Tu atvilki mani šurp uz Jezgas zemi, pat neprasot manu piekrišanu. Vienu mirkli mana pasaule bija cukura gla­zūra un karameļu krēms, nākamajā tu mani iegrūdi tajās neglītajās bruņās un pierunāji doties tajā briesmīgajā mi­sijā. Un tad!" viņš sašutis sauca. 11 Tad tev pietika nekau­nības aizmukt projām un pamest mani pie pirmajām briesmu pazīmēm."

"Izklausās pazīstami," nomurmināja Džo.

"Labi, ka tad garām nāca doktors Kampiens," Kventins turpināja. " Viņš man šo to pastāstīja par tevi."

Randalfs pietvīka.

"Pieļauju, ka viņš var būt tas ļaunais prāts; kas cieši apņēmies pārņemt savā varā pasauli, tomēr viņš vismaz novērtē mani…"

"Mukt projām?" pārjautāja Ran­dalfs. "Es nemaz nemuku projām, manu mīļo Kventin. Es izpildīju taktisku flanga manevru, ko burvji sauc par…"

"Par glābšanos," Veronika iespn da vidū. "Tas pats vecais stāsts!':

"Ak nestrīdēsimies," teica Nor­berts. "Kven-tin," viņš izmnāja vārdu lēnām, sasizdams rokas un laimīgi smaidī­dams. "Kā tev klājas?"

Kventins nogludināja savu spožo žaketi un sakārtoja savu pieres cirtu. "Nevaru žēloties," viņš atbildēja. "Pal­dies par apjautāšanos, Norbert… Nu, bet tā Ingrida! Viņa ir briesmone un viņa ne brīdi nerimstas! Pirmais no rīta un pēdējais vakarā ir tikai: "Kventin, dari to!" un "Kventin, dari šo!" Es pats nezinu, vai es nāku, vai es eju." Viņš teatrāli apklusa, tad pamāja uz važu kaudzi. "Bet pietiks runāt par mani," viņš sacīja. "Visi uzlieciet sev važas un sekojiet man."

Randalfs nosprauslājās. "Un ja nu mēs negribam, ko tad, Kventin?" viņš jautāja.

"Tad es pateikšu doktoram Kampienam," atbildēja Kven­tins.

"Tūlīt atgriezīšos," teica Randalfs, steigdamies pāri pa­grabam un nostiprinādams vienu no važām sev ap potīti. Pārējie negribīgi sekoja viņa piemēram.

Kad visi bija gatavi, (pat Veronika, kurai bija pašai sava maza bumbiņa un ķēde,) viņi pacēla savas smagās dzelzs lodes un kāpa augšā pa kāpnēm.

"Uz kurieni tu mūs ved?" nemierīgi jautāja Randalfs.

"Jūs drīz vien redzēsiet," atbildēja Kventins.

Kāpņu augšgalā viņi devās pa šauru gaiteni, kas veda uz doktora Kampiena saulstaru dzeltenuma virtuvi. Visur atradās garnētas rituļmaizītes.

Norbertam aizrāvās elpa. "Kventin, tu esi mākslinieks!"

"Un tu esi mīļums, Norbert," atbildēja Kventins, atvēr­dams virtuves durvis. "Visi uz šejieni, un uzmanīgi ar to dzelzs lodi, Randalf!"

Viņi sekoja Kventinam ārā pa virtuves durvīm tālāk Ņirgu mājas pagalmā. Tas bija milzīgs (vismaz triju futbola laukumu lielumā, Džo nodomāja) un pilns ar simtiem elfu. Viņiem priekšā bija garš paaugstinājums, uz kura septiņos krēslos sēdēja septiņi burvji, katram pie potītes bija piestiprināta lode un ķēde, un uz kura atradās pults; aiz tās stāvēja neliela auguma personāžs maisveida drēbēs. Viņš atradās ar muguru pret viņiem un kliedza augstā, jocīgā balsī.

"Kventin! Mēs visi gaidām!"

"Es nāku, kungs," Kventins atsaucās. "Tu nemūžam neuzminēsi, kas iekrita lūkā."

"Tas nevar būt kā-viņu-sauc, viņš ir te," pagriezdamies sacīja doktors Kampiens.

"Nē, kungs, ne Kolins Nenoteiktais. Skaties!" Viņš palai­da Randalfu un pārējos uz priekšu.

Kapuces ēnā divas caururbjošas, zilas acis uz brīdi aiz brīnuma iepletās, tad draudīgi samiedzās. "Tā, tā, tā," sacīja doktors Kampiens. "Vai tik tas nav Randalfs Gudrais! Pagājis ilgs laiks, Randij, mans vecais draugs. Pārāk ilgs laiks! Ja es nezinātu, es būtu zvērējis, ka tu vairies no manis!"

Džo sarauca pieri. "Jūs pazīstat viens otai?" viņš pār­steigts jautāja.

"Protams, pazīst," teica Veronika.

"Aizveries, Veronika!" uzsauca Randalfs.

Doktors Kampiens ieņirdzās. "Man būs prieks ar tevi vēlāk papļāpāt," viņš sacīja. "Bet šobrīd man ir lielāki pasākumi prātā." Viņš uzgrieza tiem muguru.

Kventins deva zīmi burvjiem saspiesties un izbrīvēt vietu jaunatnācējiem. Ar lielu stumdīšanos un kurnēšanu, un krēslu pārbīdīšanu uz paaugstinājuma viņi sasēdās, kamēr doktora Kampiena pirksti satraukti bungāja pa pulti.

Džo un Norberts pamanījās piesēsties rindas galā, Henrijs apgūlās Džo pie kājām, Veronika notupās Norbertam uz galvas, bet Randalfs vēl kavējās pie paaugstinājuma, kamēr Kventins rosījās viņam blakus.

"Lūdzu," Kventins nepacietīgi sauca. "Mazliet pavirzies uz to galu, Kolin. Tā, labi, tagad Bertrams Neticami

matainais un Boriss Plikpauris var pasēsties tālāk. Tad Ēriks Lāsumainais var pārsēsties uz tā krēsla. Ērnij Sa­rauktais, apsēdies tur; Melvin Gaišsārtais, tur… Norbert, piespiedies ciešāk klāt Rodžeram. Tā ir labāk." Viņš nosusināja pieri. "Tagad tu vari apsēsties, Randalf."

"Ak, nevajag tā raizēties," satraukti pasmaidījis, teica Randalfs. "Es ieiešu atpakaļ virtuvē un pagaidīšu jūs visus…"

"Sēdi, Randalf!" norūca doktors Kampiens. Randalfs da­rīja, kā bija likts, un piesēdās blakus Norbertam. "Tā, ja nu mēs beidzot visi esam gatavi," sacīja doktors Kam­piens, bargi nopētījis Randalfu, "gādājiet šurp lielo trusi!"

Simtiem sīku elfu balsu satraukti čaloja, kamēr milzīgā koka konstrukcija tika ieripināta cauri zaļganzilajiem pagalma vārtiem.

īzslējies augstu virs mājas, trusis bija izveidots rūpīgi līdz pat vissīkākajām detaļām. Tam bija lieliska koka ūsas, milzīgas koka ķepas un tā izgrebta koka aste, lai izskatī­tos pūkaina.

"Kventin," ierunājās Kampiens.

Kventins panāca uz priekšu. "Apsveicu, mani mīļie elfi," viņš teica, sacītajam noskanot pa visu noru. "Jūsu darbs šeit ir paveikts."

"Ā-ā," elfi skumji nopūtās vienā balsī.

"Man atliek vienīgi nodot jūs tam visprasīgākajam un visnelokāmākajam vergu uzraugam. Tam vienam, vienī­gajam… doktoram… Kampienam!"

Elfi sāka vētraini aplaudēt.

"Paldies! Paldies!" sacīja doktors Kampiens, paceļot rokas un skatoties uz lielo pūli. "Es esmu pamatīgi jūs nostrādinājis!" viņš teica. "Kaulus lauzēja darba un nebei­dzamas piepūles dienas, tieši tā, kā es tiku solījis…"

"Vēl! Vēl!" kliedza elfi.

"Un šodien es jums to apsolu," doktors Kampiens tur­pināja. "Nākotnē būs vēl daudzi tādi grūti, nogurdinoši, nepateicīgi uzdevumi."

"Urā!"

"Deguni pie tecīlas, pleci pie riteņa, pirksti nodeldēti līdz kaulam!"

"Urā!"

"Bet tagad es pasludinu, ka brīvdienas šeit Ņirgu norā ir beigušās!"

Kventins pagāja uz priekšu. "Lūdzu, dodieties projām pienācīgā kārtībā," viņš šļupstēja, "pārliecinieties, vai esat paņēmuši līdzi personiskās mantas un bagāžu. Paldies."

Visi kā viens elfi piecēlās un gāja atpakaļ cauri mežam. "Mana sāpošā mugura!" viens laimīgi teica. "Burvīgi!"

"Un man ir tik daudz skabargu pirkstos!" teica kāds cits ar smaidu sejā.

"Nekas nevar būt labāks par smaga darba cēlienu," sacīja cits. Viņš noklakšķināja mēli. "Man tagad jāiet atpa­kaļ pie šūšanas Goblinpilsētā."

"Viss labais reiz beidzas," ar skumju nopūtu sacīja vēl kāds cits.

"Daudz darba bez kārtīgas piepūles padara Džeku par stulbu elfu," atbildēja viņa biedrs.

Elfi kolonnās gāja laukā pa zaļganzilajiem vārtiem un lēkā­dami devās cauri mežam, trallinot, cik skaļi vien varēja.

"Priecājos redzēt mazo pīkstuļu muguras," norūca spē­cīgs osis.

"Jā, laimīga vaļā tikšana!" nokliedza kāda durstīga priede.

"Un nenāciet atpakaļ!"

Elfu mežā atkal valdīja klusums, vienīgās skaņas bija vēja šņākoņa zaros un tālīna strauta burbuļošana. Ozola galotnē Brenda atvēra vienu aci. Paskatījās lejup, viņas seja noskaidrojās.

"Ošņa," Brenda sacīja. "Man šķiet, ka viņi ir projām."

Ņirgu norā doktors Kampiens vēl turpināja sanāksmi. Kad nu elfu publika bija projām, viņš pagriezās un vērsās pie burvjiem un sagūstītajiem viesiem sev aiz muguras.

"Viņi teica, ka es esot traks," viņš paziņoja.

"Esi arī," Randalfs nomurmināja.

"Viņi teica, ka to nav iespējams paveikt. Bet es, doktors Kampiens no Ņirgu noras, esmu pierādījis, ka viņi kļū­dījās."

Viņš pagriezās un ar plašu žestu norādīja uz milzīgo trusi.

Džo paskatījās. Tas izskatījās absurdi: viena auss garā­ka par otru, ķepas nesamērīgi lielas un greiza izteiksme purnā. Koka radījuma pamatnē bija atkāries lūkas vāks, no zemes uz to veda pakāpieni.

"Esmu izmēģinājis visu, lai satriektu Ragainā Barona pils sienas," sacīja doktors Kampiens. "Dziedošos aizka­rus. Noburtos skapjus…"

"Es jau tev teicu, ka aiz tā visa slēpjas doktors Kam­piens," Veronika pačukstēja Džo.

"Bet šoreiz," doktors Kampiens turpināja, "es gūšu pa­nākumus ar maldināšanu, kur brutālam spēkam nekas nav izdevies!" Viņš uz brīdi apklusa. "Šī truša iekšpusē ir slepena telpa, kurā tiks paslēpta izlases nodaļa, ko es esmu sagatavojis," viņš stāstīja, jautri ņirgdams. "Trusis tiks atstāts ārpus pils sienām kā labas gribas dāvana no manis baronam, kurš, neko nenojaušot, ievilks to iekšā. Kad pulkstenis nositīs pusnakti, mana nodaļa izlēks ārā un…" Kampiena zilās acis kā neprātā uzplaiksnīja. "Es kļūšu par Jezgas zemes valdnieku!"

Viņš vērsās pie Rodžera Grumbainā. "Rodžer, animāci­jas burvestību, ja drīkstu lūgt."

Rodžers piecēlās kājās, izskatīdamies savādi neaizkus­tināts no Kampiena runas, un pagāja uz priekšu. Pārējie burvji raudzījās cits uz citu un pusbalsī murmināja. Rodžers apstājās pie paaugstinājuma malas, paskatījās augšup uz trusi un pacēla rokas. Viņš izrunāja garu un sarežģītu maģisko formulu. Nākamajā mirkli riteņi četros stūros pa­griezās, un trusis paripoja uz priekšu.

Džo aiz brīnumiem aizrāvās elpa.

"Jā!" uzvaroši iekliedzās doktors Kampiens. "Tas darbo­jas! Es esmu ģēnijs!" Viņš paskatījās apkārt mežonīgām acīm un aptaustīja kaklā pakarināto sarūsējušo svilpi. "Pienācis laiks," viņš paziņoja, "iekāpt trusī!"

"Ne tik strauji, Kampien!" viņam aiz muguras atskanēja balss. Milzīgs svītraini rozā kaķis pārlēca pāri zaļganzilajiem vārtiem un drāzās paaugstinājuma virzienā. Asmenim mir­dzot spožajā rīta saulē, tam mugurā sēdēja karotājprincese.

"Ošņa!" iekliedzās Džo.

"Brenda!" iesaucās Randalfs.

"Īīīīk!" iespiedzās Kventins, ielēkdams Norbertam klēpī, kad Brenda, apmetuši salto, nolēca priekšā doktoram Kampienam.

"Atbrīvo šos cilvēkus, ļaunais pesteli!" viņa ierēcās.

"Nemūžam!" uzkliedza doktors Kampiens.

"To mēs vēl redzēsim," sacīja Brenda, platiem soļiem iedama uz priekšu. Ar apžilbinošu zibsni viņas asmens šķēla gaisu. Žviks, žviks, žviks. Doktora Kampiena manti­ja driskās nokrita uz grīdas.

Viņiem priekšā stāvēja neliels rozā rotaļu lācītis ar zilām acīm un druknām ķepām. Visi aiz pārsteiguma noelsās.

"Ko?" izdvesa Džo, gandrīz neticēdams tam, ko redzēja.

"Vai es tevi neesmu redzējis kaut kur agrāk?" domīgi jautāja Rodžers Grumbainais. Viņš pagriezās pret Randalfu. "Vai tas nav…? Vai tev kādreiz nebija…"

"Aizveries… Vai, piedod man, kungs."

"Tipiski," sacīja Veronika. "Mēģini to vēl noklusēt. Kad vienreiz tu visu izklāstīsi?"

Brenda riņķoja apkārt doktoram Kampienam ar apmul­sušu izteiksmi sejā. "Dīvaini," viņa sacīja. Vai ļaunajiem pesteļiem vajadzētu būt ar rozā spalvu un lielām, zilām acīm? Vai šis ir tas briesmīgais doktors Kampiens, no kura tu tik ļoti baidījies, Rūdolf?"

"Tu nu esi īstā, kam vajadzētu runāt!" atbildēja Ran­dalfs. "Tev bija dūša papēžos, ieraugot pirmo elfu!"

"Jā, tā gan," nosarkusi atzina Brenda un atkal pievērsa uzmanību doktoram Kampienam. "Tu esi ārkārtīgi ne­rātns lācītis, un es tevi iepliķēšu pa tavām rozā ausīm."

"Un sitīsi viņam pa ķepām," teica Bertrams Neticami matainais.

"Un sadosi viņam pa dibenu!" piebilda Ērnijs Sarauktais.

"Un…"

Doktors Kampiens drūmi skatījās apkārt. "Tu domā, ka esi baigi stiprā ar savu lielo, smailo ieroci un ar savu lielo, svītraino kaujas kaķi, ja? Nu, man tev padomā kāds jau­nums…" Viņš paņēma mazo, sarūsējušo svilpi, kas viņam karājās kaklā, pielika to pie lūpām un spēcīgi iepūta tajā.

Fīlip!

Kādu brīdi nekas nenotika. Visi skatījās apkārt cits uz citu. Tad ar skaļu krah Ņirgu mājas durvis atsprāga vaļā un ducis vienādu lācīšu precīzas doktora Kampiena kopijas visādā ziņā piesoļoja pie paaugstinājuma.

"Mans slepenais ierocis!" doktors Kampiens ierēcās. "Kutinātāju nodaļa!"

Burvju vidū tūlīt sākās murdoņa. "Kā darbs tas ir?" prasīja Rodžers Grumbainais. "Tikai burvis spēj paveikt tādu burvestību. It kā ar doktoru Kampienu vien nebūtu diezgan nelaimes!"

*'Es ne," korī ierunājās Bertrams Neticami matainais un viņa brālis Boriss Plikpauris. "Es arī ne," piebalsoja Ēriks Lāsumainais, Ērnijs Sarauktais un Melvins Gaišsārtais.

Rodžers bargi lūkojās uz burvi rindas galā. "Ak, Kolin!" viņš sacīja. "Kā tu varēji!"

Kolins Nenoteiktais nelaimīgi saviebās un pašļūkāja kājas. "Piedodiet," viņš klusi teica. "Es tikai gribēju tikt pamanīts."

Brenda iespurdzās. "Nekas," viņa sacīja, ciešāk satver­dama zobenu tā, ka viņas muskuļi nodrebēja. "Atstājiet tos manā ziņā."

Lācīši soļoja uz viņas pusi, lielajām, zilajām acīm nikni kvēlojot.

"Es esmu cīnījusies ar milžiem un lauzusies ar raganām. Es esmu kāvusies ar kārpaino zarnu rijēju no…"

Pēkšņi nodaļa sadalījās uz pusēm. Seši no lācīšiem metās virsū Brendai un seši pārbiedētajam Ošņām. Brenda pastreipuļoja atpakaļ. Lācīši sāka kutināt.

"MI un žē!" viņa iesmējās, nomezdama savu lielo zobenu. "Rimstieties! Īī-hīī-hīī! Lasieties nost no manis! Ha-ha-ha.."

Pa to laiku pārējie seši padarīja lielo kaujas kaķi tikpat nevarīgu kā viņa saimnieci. īsā brīdī abi bija aiz smiek­liem bezpalīdzīgi un vārtījās pa zemi, tverot pēc elpas un asarām plūstot pa seju.

"Sasieniet viņus," pavēlēja doktors Kampiens.

Brenda tika piekalta pie četrām milzu lodēm un ķēdēm, bet Ošņa tika sasiets kā cālis, tādējādi aizdomīgi atgādinot doktora Kampiena viesistabas aizkarus.

Kampiens triumfēja. "Nekas mani tagad neapturēs!" viņš ņirdza. "Jezgas zeme būs mana!" Viņš atmeta galvu atpa­kaļ un ņirdza skaļi un nepatīkami. "Hiī-hn-hn-hīī-hīī!"

.

"Kutināšanas nodaļa, mier-rāā!" doktors Kampiens uz­kliedza.

Kutināšanas nodaļa nostājās miera stājā, rozā spalvai mirdzot spožajā saules gaismā; viņu zilās acis dzalkstīja. Doktors Kampiens nosoļoja gar ierindu, šur tur sakārto­dams kādu ausi vai notraukdams no pleca pūku.

"Lieliski," viņš ņirdza. "Lieliski!"

Pāris no tiem priekšnojautās ari ieņirdzās. Doktors Kam­piens sasniedza ierindas beigas un atkāpās.

"Kutināšanas nodaļa!" viņš kliedza. "Jūs esat izlases spēks, un jūs nedrīkstat izrādīt nekādu žēlastību. Jums būs jāpaslēpjas lielajā trusī, kurš ar maģijas palīdzību tiks nogādāts Ragainā Barona pilī. Kad būsiet pils mūru iekš­pusē, jums jāsagaida tumsas iestāšanās, visu laiku ievēro­jot pilnīgu klusumu. Tas nozīmē: nekādu ņirgšanu, nu­mur Septītais!" Septītais lācītis rindā apspieda ņirgas. "Kad sitīs pusnakti, jums jāiznāk no truša un jāpārņem pils. Jebkura pretošanās ir jāuzveic ar ārkārtēju kutināšanu, ja nepieciešams, līdz nāvei!"

Lācīši bezkaislīgi pamāja, viņu spalvainajās rozā sejās neparādījās ne miņas no kādām emocijām.

"Labu veiksmi, Kutināšanas nodaļa," doktors Kampiens uzsauca. "Virzienā uz trusi!"

Glīti pagriezušies, lācīši devās uz priekšu, maršējot vienā solī pēc doktora Kampiena izkliegtām komandām. "Kreiso, kreiso, kreiso!"

Džo bezpalīdzīgi noskatījās, kā Kutināšanas nodaļa tuvojās lielajam trusim. "Vai tiešām mēs neko nevaram darīt?" viņš jautāja. "Brenda? Randalf? Rodžer?"

Brenda pažvadzināja ķēdes un paraustīja plecus. "Piedod, Džo, tie mani pārsteidza pilnīgi nesagatavotu," viņa teica.

"Es zināju, ka tā ir slikta doma," purinādams galvu, sacī­ja Randalfs. "Mums nemūžam nevajadzēja doties šajā bezcerīgajā misijā. Es tagad varētu būt mājās un sasedzies savā karaliskā izmēra gultā, ja nebūtu jūs visu."

"Aizveries, Randalf!" uzsauca Veronika.

Džo pievērsās Rodžeram Grumbainajam. "Vai tu kaut ko nevari darīt, kungs?" viņš jautāja. "Kā visspēcīgākais un svarīgākais Jezgas zemes burvis."

Rodžera seja sagrumbojās krokainā smaidā. "Neuztrau­cies, jaunekli," viņš mierinoši teica. "Es jau esmu darījis."

"Bet es nevaru beigt uztraukties," sacīja Džo. "Ja Jezgas zemi pārņem doktors Kampiens, tad kā es vispār jebkad tikšu mājās?"

Pirmais no Kutināšanas nodaļas zilacainajiem rozā ro­taļu lācīšiem tuvojās pakāpieniem, kas veda augšup uz milzu trusi. Doktors Kampiens sekoja, Kventins atradās viņam blakus.

"Iedomājies tikai, Mildred," teica netālu stāvoša kastaņa savai māsai. "Vini nocirta Ednu un Deirdri, lai uzbūvētu to milzīgi lielo koka trušveida priekšmetu."

"Tas ir apkaunojoši, Millisent," skanēja atbilde.

"Ja tas nozīmē, ka esam redzējuši doktoru Kampienu aizejam," teica liels, žuburots koks aiz kastaņām, "tad tas būs bijis tā vērts."

"Tev nav sirds, Bernard," satraucās kastaņas. "Tu esi ciets kā sarkankoks."

Pirmais lācītis bija ticis līdz kāpņu vidum. Animētā truša riteņi raustījās, vēlēdamies doties uz priekšu. Džo sirds skaļi sitās. Kuru katru bridi visa Kutināšanas nodala pazudīs iekšā trusī, doktors Kampiens nostiprinās lūku un viņi būs projām prom uz Ragainā Barona pili.

Tobrīd Džo saklausīja klusu nopūtu. Paskatījies lejup, viņš pamanīja kaut ko mirdzam pie kājām. Viņš ieskatījās ciešāk, un viņam aizrāvās elpa. Jo tur, viegli sitot pa Rodžera Grum­bainā augstpapēžu ādas zābakiem, bija maza tējkarotīte.

Džo to uzreiz pazina!

Pēc smalkajiem rotājumiem uz kāta viņš zināja, ka tā ir tā pati, kum viņš bija atradis pēc galda piederumu skrējiena; tā pati, kuru viņš vēlāk bija redzējis starp pūķienes Margo bagātībām. Tagad tā bija te. Bet kādā veidā? Un kāpēc?

Rodžera Grumbainā seja sakrunkojās. "Tieši laikā," viņš sacīja. "Kur ir pārējie?"

Tējkarote nopūtās un sagrieza mazu pirueti. Tā palieca savu kau­siņu atpakaļ pret to pusi, no kuras bija ieradusies. "Paskat!" iesaucās Džo. "Tur tie ir!" Parādoties no meža ieloka, uz priekšu nāca liela galda piederumu armija. Tur bija naži, dakšas un karotes, gaļas cirvji un smeļamie kausi, rīves un standziņas tie visi žvadzēja pāri klajumam putekļu mākonī, pusdienas sau­lē spoži mirguļojot sudraba asmeņiem, kausiņiem un za­riem.

Rodžers Grumbainais pievērsās tējkarotei. "Tagad viss ir tavā zinā," viņš teica.

Tējkarote klusi nopūtās, viegli nolēca lejā pa paaug­stinājuma kāpnēm un uzkāpa uz akmens. Tā viegli pie­sita, liekot aizvien kuplākajām galda piederumu rindām nostāties miera stājā. Tad tā nodejoja mazu deju, pamājot vispirms uz trusi, tad uz Kutināšanas nodaļu, un beidzot nolēca zemē, vedot galda piederumu armiju uzbrukumā.

Naži draudīgi sasita kopā asmeņus, dakšas trinkšķināja zarus un karotes šķindināja kausiņus, dodamās pretī iebiedētajam doktoram Kampienam un šausmu pārņem­tajam Kventinam.

"Kutināšanas nodaļa!" Kampiens iekliedzās augstā balsī. "Palīgā-ā-ā!"

Nodaļa nokūleņoja atpakaļ lejā pa kāpnēm un izveidoja ciešu apsardzi ap savu vadoni. Galda piederumu rindās uz priekšu draudīgi panāca gaļas nažu rinda, pa to laiku bars izlases dakšu un zupas karošu sadrūzmējās aizmu­gurē. Olu griezējs veda kūku dakšiņas un zivju nažus gar vienu pusi, bet mazs sudraba zobu bakstāmais (ar iegra­vētu vārdu Saimons) otrā pusē izvietoja iesmus un sma­gos smeļamos kausus. Kutināšanas nodaļa bija ielenkta. Un, tā kā katrs glābšanās mēģinājums ātri tika atsists ar naža bikstīšanu vai dakšas dūrienu, vai sitienu pa spal­vainu ķepu ar karoti, tie neko nespēja darīt.

No spēļu lācīšu ciešās burzmas vidus atskanēja doktora Kampiena balss. "Man vēl nav beigas!" viņš kliedza.

"Domāju, tu sapratīsi, ka ir gan," no paaugstinājuma teica Rodžers Grumbainais. Viņš vērsās pie tējkarotes. "Ved viņus projām," viņš sacīja.

Visi kā viens liels galda piederumu aplis virzījās uz Ņirgu mājas virtuves durvīm, līdzi grūžot, durstot un bak­stot Kutināšanas nodaļu.

"Visi nāciet līclzi," aicināja Rodžers Grumbainais. "Paceliet savas lodes un ķēdes un sekojiet man, vai ari jums ies secen visa izklaide."

Viņi sekoja galda piederumiem iekšā mājā un sadrūzmējās ap virtuves durvīm, skatīdamies doktora Kampiena bagātīgi mēbelētajā dzīvojamā istabā. Margrietiņām klāta oranža paklāja vidū galda piederumu armija aplenca Kutināšanas nodaļu, kas bija sapulcējusies priekšā aiz­slēgtajai burvestību grāmatas pultij kā avarējuša kuģa jūr­nieki metāliski spīdošā jūrā. Stūri grupa smeļamo kausu bija piespiedusi Kampienu un Kventinu pie sienas.

Džo ieinteresēts vēroja no durvīm. Pēkšņi ar dubultu atmugurisko salto mazais sudraba zobu bakstāmais (Saimons) uzlēca uz aizslēgtās kastes un sāka urbināt slēdzeni.

"Nē!" iekliedzās doktors Kampiens. "Nedari to!"

Lūka atvērās. Kutināšanas nodaļa noripoja lejā. Lūka aiz­krita ciet.

"Urā!" Džo pārkliedza Henrija satraukto riešanu.

"Cūkgaļaspīrāgi un olu krēms!" ieaurojās Nor­berts. "Es gribēju teikt, urā!"

"Bravo!" sauca burvji. "Tu neesi zaudējis meis­tara roku, Rodžer!"

"Lieliski, kungs!" teica Veronika.

"Atļauj man pievienot savus necilos apsveiku­mus," sacīja Randalfs. "Es ne brīdi nešaubījos par tevi, kungs."

"Ak, tas nebija nekas," pieticīgi atrunājās Rodžers Grum­bainais. "Šo domu man pasvieda doktors Kampiens."

"Vai es?" no kakta jautāja doktors Kampiens.

"Tu gribēji kaut ko spožu un mirdzošu, lai iekārdinātu pūķi, atceries? Kas gan varētu būt labāks par barona paša sudraba galda piederumiem?" Rodžers pasmaidīja, sejai savelkoties vienās grumbās. "Ak, tu domāji, ka esi tik gudrs, ļaujot man lasīt no burvestību grāmatas pa vienam vārdam katru reizi, visu laiku skatoties man pār plecu. Tu biji tik ļoti aizņemts ar Lielo burvestību grāmatu, ka nepa­manīji to mazo manis paša burvestību, kuru es veidoju."

"Nē, nepamanīju," drūmi teica Kampiens.

Burvji sāka aplaudēt. Mazā tējkarotīte Rodžeram pie kājām klusi nopūtās un paklanījās.

"Nolādēts!" nomurmināja doktors Kampiens.

"Tā nu jūs redzat," Rodžers Grumbainais turpināja, "tajā brīdī, kad viņš aizsūtīja projām galda piederumus, viņa liktenis bija noteikts. Pro­tams, tie nesteidzās no­kļūt te, bet viss ir labs, kas labi beidzas. Un, kas attiecas uz tevi!" Viņš nosodoši vērsās pie lielacainā rozā doktora Kam­piena. "Tev vajadzētu kaunēties par sevi," viņš paziņoja.

Rodžers noklepojās. "Viena tējkarote, lai valdītu pār tiem visiem, viena tējkarote, lai pieskatītu tos visus, viena tējkarote, lai nogādātu tos uz Ņirgu noru un būtu to vadone/Te tā ir…" Viņš beidza ar plašu žestu. "Tējkarošu pavēlniece!"

"Tā nav mana vaina. iMan bija briesmīga bērnība," Kampiens teica, nikni raudzīdamies uz Randalfu.

"Viņš ir traks!" sacīja Randalfs, koši pietvīkdams. "Pilnīgi traks, kad es jums saku."

"Jūs nezināt, ko man nācies piedzīvot," turpināja dok­tors Kampiens. "Man pilināja virsū ūdeni, mani vazāja apkārt aiz ausīm, mani piespieda gulēt mazītiņā gultiņā…"

"Jucis!" Neatlaidās Randalfs. "Galīgi jucis! Daru jums zināmu, ka tā ir karaliskā lieluma gulta."

"Pietiks!" asi uzsauca Rodžers Grumbainais. "Atdod at­slēgu piekļūšanai pie burvestību grāmatas, un mēs darī­sim beigas šīm blēņām reizi par visām reizēm."

"Atslēgu?" vaicāja doktors Kampiens. Viņa ķepa snie­dzās pie kakla. "Ēē… Šķiet, ka esmu to kaut kur nevietā nolicis."

"Vēl viens no taviem jokiem, Kampien?" jautāja Rodžers Grumbainais.

Randalfs izvilka roku no kabatas. "Domāju, ka šī ir tā, ko tu meklē, kungs," viņš teica.

Rodžers Grumbainais sarauca pieri. "Bet Randalf," viņš brīnījās. "Esmu pārsteigts! Kā tev tas izdevās?"

"Ak, tāpat kā tev, kungs, man ir daži paņēmieni pa ro­kai!" Randalfs staroja.

"Drīzāk tev uz galvas," iebilda Veronika, uzmetusies uz Randalfa smailās cepures.

"Aizveries, Veronika!"

Rodžers Grumbainais, šķērsojis istabu, piegāja pie pults un ielika atslēgu slēdzenē. Viņš to nevis pagrieza, bet trīs reizes uzsita pa to ar rādītājpirkstu. Atskanēja kluss klikš. Lūka palika aizvērta.

"Tas viss ir tehnikas jautājums," sacīja Rodžers, atvēr­dams kasti un izņemdams Lielo burvestību grāmatu. "Beidzot," viņš godbijīgi teica, cieši piespiezdams grāmatu sev pie krūtīm. "Tagad es spēšu atjaunot kādu kārtību Jezgas zemē."

Istabu pāršalca murmināšana. Randalfs neveikli mīņājās.

"Tagad tu par to dabūsi," Veronika iečukstēja viņam ausī.

"Aizveries, Veronika," Randalfs nošņāca.

Rodžers Grumbainais nolika grāmatu uz pults un atvēra to. Džo pavirzījās tuvāk, lai labāk redzētu. Lielajai bur­vestību grāmatai bija novalkāti, zili vāki ar vidū ievilktu rāmīti, kurā bija rakstīts: Rodžers Grumbainais, Galvenais burvis, Apburtais ezers, Jezgas zeme. Priekšmets: BUR­VESTĪBAS. Džo tā atgādināja kādu no viņa skolas burt­nīcām, tikai bija piecreiz lielāka.

Rodžers pāršķīra dzeltējošās lapas, kas visas bija klātas ar dīvainiem, melniem simboliem un ķeburiem, sarež­ģītām anotētām diagrammām sarkanā, zaļā un zelta krāsā, ar pantos izkārtotiem vārdiem tādā valodā, kādu Džo nekad agrāk nebija redzējis.

"Karotā/varoņa atsaukšanas burvestība," sacīja Ro­džers, palūkodamies uz Džo. "Redzi, es neesmu aizmirsis, jaunekli. Tā, kur mēs palikām?" Viņš pāršķīra vēl pāris lapu. "Staigājošo akmeņu burvestība… Skapju bur­vestības; dažādi… Ā, te mēs esam. Es…" Viņš strauji ievil­ka elpu. "Bet kas tad tas?"

"Kas ir kas, kungs?" nevainīgi jautāja Randalfs.

"Tieši tā lapa, kas man vajadzīga, ir izplēsta," sacīja Ro­džers Grumbainais. Ko tas nozīmē?"

"Vai tu viņam pateiksi, vai arī man pateikt?" iejautājās Veronika.

"Pateikšu viņam?" vaicāja Randalfs. "Ko viņam pa­teikšu?"

"Randalf!" iekliedzās Veronika. "Es tevi esmu piesegusi pietiekami ilgi! Es tevi brīdinu es esmu gatava dziedāt kā kanārijputniņš!" "Nu labi!" Randalfs iesaucās. "Es to atzīstu! Tā visa ir mana vaina." Viņš vēlreiz iebāza roku kabatā un izvilka četrkārt pārlocītu pergamenta gabalu. Viņš to uzmanīgi atlocīja un pasniedza Rodžeram Grumbainajam.

"Tas ir burvestības trūkstošais gabals," sacīja Rodžers. "Varbūt tu gribētu paskaidrot."

Randalfs savilka seju grimasē. "Tas notika, kamēr tu biji projām Tērpu konvencijā Goblinpilsētā," viņš iesāka. "Tu atceries, kungs."

"Jā, jā," ātri teica Rodžers. "Nu, un kas tad ir?"

"Nu, tā," turpināja Randalfs. "Es… es… es nevarēju novaldīties, kungs. Tā gulēja tur uz galda. Tā es to paņē­mu un atvēru… un…"

"Nevar būt," Rodžers viņu pārtrauca pieklusinātā, šaus­mu pilnā balsī. "Tu lietoji Lielo burvestību grāmatu."

"Jā, lietoju," piesarkdams atbildēja Randalfs. "Es… es izmēģināju animācijas burvestību."

"Ak, Randalf!" iesaucās Rodžers Grumbainais. "Iesā­cējam tā bija pārāk grūta burvestība."

"Tagad es to zinu, kungs," nošņaukādatnies sacīja Ran­dalfs. "Es… es to izmēģināju pie…"

"Nesaki man!" Rodžers viņu pārtrauca. "Tu to izmē­ģināji pie tās savas bērnības rotaļlietas Čārlija Kampiena!"

"Es dodu priekšroku vārdam doktors, ja tu neiebilsti," stīvi piezīmēja Kampiens.

Randalfs nokaunējies pamāja ar galvu. "Jā," viņš teica. "Jā, es to izdarīju. Kā gan kaut kas tik mīksts un apkampjams, un glīts varēja pārvērsties par tādu briesmoni?"

"Maģija var būt sarežģīta," sacīja Rodžers Grumbainais, prātīgi pamādams.

"Viņš bija traks!" Randalfs turpināja. "Viņš sagrāba bur­vestību grāmatu. Es mēģināju viņu aizkavēt. Mēs vilkām to katrs uz savu pusi. Viss, ko es atceros, ir plīstošs troksnis

un tas, ka es nokritu, satvēris šo lapu. Kad es paskatījos apkārt, Lielā burvestību grāmatā bija projām un es biju palicis ar karotājvaroņa atsaukšanas burvestību. Manuprāt, pārējo tu vari iedomāties." Randalfs nokāra galvu. "Bet es mēģināju visu vērst par labu. Goda vārds, mēģināju."

"Un notikumu gaitā padarīji visu vēl sliktāku un slik­tāku," asi teica Veronika.

"Jā, tā gan," maigi sacīja Rodžers Grumbainais. "Neesi pārāk skarba pret viņu, Veronika. Es domāju, ka Randalfs ir devis sev labu mācību, vai ne, manu zēn?"

"Jā, kungs," lēnīgi teica Randalfs.

"Un tu droši vien esi vecākais burvju māceklis, kāds vien ir bijis. Domāju, ka mums pienācis laiks piešķirt tev pašam savu mājaslaivu, Randalf, un beidzot padarīt tevi par īstu burvi. Kā tev šķiet?"

"Ak kungs!" iesaucās Randalfs. "Mani par īstu burvi! Ar pašam savu mājaslaivu. Vai tu to dzirdēji,

Veronika?"

Veronikai izdevās pasmaidīt.

Tobrīd no mājas pakaļgala istabas atskanēja caururbjošs kliedziens. "Kampien! Kventin! Kur jūs esat?"

Doktors Kampiens nodrebēja. Kventins nervozi norija siekalas. "Vai dieniņ," viņš teica, satraukti nodrebinājies. "Es biju piemirsis Ingridu!"

"Atnesiet man brokastis!" viņa pieprasīja. "Smaržīgo tēju un va­feles ar cukura glazūru. Tūlīt!"

"Es nevaru," Kventins nomurmināja. "Es vienkārši nevaru to vairāk izturēt…"

"Ja tu mani uz brīdi atvainotu, Džo, es par to parū­pēšos," sacīja Rodžers Grumbainais, šķirstīdams lapas. "Goda vārds, ir labi, ka burvestību grāmata ir atgūta."

Viņš apstājās pie Apburtās princeses burvestības, pacēla rokas un, lasīdams no nodzeltējušām lappusēm, pusbalsī sāka izrunāt īsus buramvārdus.

"Kampien, es vairāk neatkārtošu!" Ingrida spiedza. "Kventin! Kven…" Balss pēkšņi apklusa, un to aizstāja zema, griezīga krākšana.

"Tā," teica Rodžers Grumbainais. "Cieši aizmigusi. Un tā viņa paliks guļam, līdz no burvju miega modinās viņas mīļotā balss."

"Mīļotais! Ragainais Barons!" īgni ierunājās doktors Kampiens. "Es viņam sūtīju izpirkuma vēstules citu pēc citas, un viņš neatbildēja ne uz vienu pašu. Es izdarīju viņam pakalpojumu, ja tu man jautā."

"Es tev nejautāju, Čārlij Kampien," rāmi sacīja Rodžers Grumbainais. "Īstenībā," viņš piebilda, atkal pievērsdamies burvestību grāmatai, "ir tikai viens, kas man tev jāsaka." Viņš vēlreiz pacēla rokas un izrunāja vēl kādus buramvārdus.

"Nevis Čārlijs Kampiens," protestēja doktors Kampiens, "bet Doktors. Doktors Kampiens, vai tu dzirdi? Doktors Kampiens no Ņirgu…"

Pēkšņi viņš apklusa. Viņa rozā spalva zaudēja mirdzu­mu; viņa zilās acis zaudēja spožumu. Viņš nokrita zemē un palika guļam nekustīgs, kluss…

Kādu brīdi neviens neizdvesa ne skaņas. Nākamajā mir­klī Ņirgu māja noskanēja ar satraukuma saucieniem un prieka kliedzieniem.

Doktors Kampiens bija uzveikts!

Jezgas zeme bija droša!

Kventins pieliecās, pacēla rotaļu lāci no grīdas un turēja to sev priekšā. "Es esmu bijis tāds muļķis," viņš teica. "Bet

es arī esmu guvis mācību. No šī brīža tikai rituļmaizītes un cukura glazūru. Norbert, vai mēs atkal varam būt draugi?"

Norberts pasmaidīja. "Tu vienmēr būsi laipni lūgts manā virtuvē," viņš sacīja.

Randalfs panāca uz priekšu, izstiepis rokas. Kventins pasniedza viņam rotaļu lāci. "Čārlij Kampien, man nebija ne prātā, ka tu par mani tā domā. Tiešām, nav veselīgi uzkrāt visas šīs negatīvās jūtas," Randalfs prātoja. "Bet samierināšanās garā es atzīstu, — kas bijis, tas bijis, lai gan turpmāk tu gulēsi skapī blakus Treisijam un Šņākuļa kungam."

Rodžera Grumbainā seja laimīgi sakrokojās. "Mēs ar jezgu tomēr galu galā tikām cauri," viņš sacīja, un pārējie burvji visi māja ar galvu, dedzīgi piekrītot.

"Atvaino mani, Rodžer, kungs," ierunājās Džo. "Tā bur­vestība, atminies?"

"Ak jā, piedod, Džo," teica Rodžers Grumbainais, lab­vēlīgi uzsmaidīdams viņam. "Panāc šurp, un es tevi nosū­tīšu atpakaļ."

"Vienu mirkli," steidzīgi iebilda Džo. "Es tikai gribu at­vadīties."

Rodžers saprotoši pamāja.

Džo paskatījās apkārt uz Veroniku un Norbertu, un uz Randalfu (kurš, kā izrādījās, nebija īsts burvis, tomēr Džo acīs vienmēr būs Randalfs Gudrais), kas tagad turēja rokās nekaitīgo rotaļu lāci.

"Ak kungs," teica Norberts, steigdamies uz priekšu un asarām sariešoties visās viņa trijās acīs. Viņš apvija savas lielās rokas ap Džo un cieši apkampa. "Es ilgošos pēc tevis!" viņš vaimanāja.

"Es… arī… ilgošos… pēc… tevis…" Džo dvesa, jo gaiss no vina bija izspiests.

"Laid viņu vaļā, lielais muļķi," ierunājās Veronika. Viņa plivinājās Džo priekšā. "Paliec sveiks, Džo," viņa teica. "Bija patiess prieks un gods ar tevi iepazīties."

"Un man tāpat ar tevi, Veronika," sacīja Džo, kad papagailiene uzmetās uz Randalfa smailās cepures apmales. Viņš ieskatījās Randalfam acīs. "Uz redzēšanos, Randalf," viņš teica.

"Paliec sveiks, Džo Barbariskais," atbildēja Randalfs. "La­bākais no karotājvaroņiem, kāds jebkad bijis Jezgas zemē."

Džo pasmaidīja. "Cik reižu man tev jāsaka?" viņš iebilda. "Es neesmu karotājvaronis. Es esmu vienkāršs zēns, kurš…" "Nē, tu esi gan, Džo, vai nu tev tas patīk, vai ne." Džo pagriezās pret Brendu un Ošņu, kas stāvēja durvīs. Brenda pasmaidīja, panāca uz priekšu un satvēra Džo roku savējā.

"Tu esi karotājvaronis, Džo," viņa teica. "Vislabākais. Jo tava varonība, Džo Barbariskais, nāk no iekšpuses."

Džo nokautrējies nodūra acis. Varbūt viņā galu galā bija mazliet no karotājvaroņa.

"Aiziet," aicināja Rodžers, saņemdams viņu aiz elkoņa. "Laiks doties mājās."

Džo sekoja Rodžeram Grumbainajam atpakaļ pie pults, kur burvis atkal atšķīra saplēsto lappusi, izlīdzināja to un cieši nopētīja. "Skaidrs," viņš sacīja. "Skaidrs." Tad brīdi vēlāk. "Jā, skaidrs…" Viņš pagriezās pret Džo un Henriju. "Tas tiešām ir visai viegli."

Viņš pacēla rokas, aizvēra acis, atlieca galvu un iz­kliedza vienu vienīgu vārdu. "MĀJAS!"

Kādu brīdi Džo domāja, ka burvis droši vien joko. "Mājas?" Kas tad tā par burvestību? Bet pat tad, kad viņš taisījās to pateikt, viņš pamanīja, ka sāk notikt kaut kas dīvains. Viss vina ķermenis no

matu galiem līdz kāju pirkstiem tirpa un sprakšķēja no sudrabainām elektrības šķiedrām. Viņš saklausīja lēnu, sērīgu mūziku, un viņa deguns noraustījās, saožot pie­degušu grauzdiņu. Gaiss virmoja un svārstījās; bija tā, it kā viņš skatītos caur ūdeni.

Tur bija Norberts un Kventins, sadevušies rokās. Tur bija Randalfs un uz viņa smailās cepures uzmetusies Vero­nika. Un Brenda un Ošņa, un burvji, un Rodžers Grum­bainais…

"Tā," viņš tobrīd sacīja, balsij skanot tālu un ar atbalsi, "vienīgais, kas tagad atliek, ir nepabeigtā padarīšana ar trusi…"

Un tas bija viss. Viņa balsij pagaistot, izgaisa arī viņa seja un viss cits Jezgas zemē. Džo aizrāvās elpa, atskāršot, ka viņš ar galvu pa priekšu krīt garā, pulsējošā tunelī. Dīvainā mūzika pieņēmās spēkā; deguma smaka kļuva kodīgāka, līdz…

BLĀKŠ

Džo atvēra acis un paskatījās apkārt. Viņa bruņas bija pazudušas, un viņš atkal bija savās vecajās drēbēs, sēdē­dams liela, putekļaina rododendra krūma vidū. Henrijs atradās viņam blakus un izklaidīgi luncināja asti.

"Mēs esam atgriezušies!" Džo iesaucās. "Henrij, mēs esam mājās!"

Henrijs satraukti ierējās.

Kopā viņi izrāpās laukā no krūma un devās pāri zālienam.

"Nāc, draudziņ!" Džo uzsauca. "Vini būs tā uztraukušies!"

Ejot cauri vārtiņiem un tālāk pa celiņu, Džo juta, ka viņu pārņem trīsas. Viss bija tik pazīstams, tomēr savāds kā tajās pirmajās dažās minūtēs pēc atgriešanās no brīvdienām,

tikai vēl vairāk. Viņš apskrēja mājai apkārt un iedrāzās vir­tuvē.

"Māmiņ! Tēt!" viņš kliedza. "Es esmu atgriezies! Sveika, Ella! Sveiki, dvīņi!"

Ella papurināja galvu un izgāja no istabas, pusbalsī mur­minādama. Dvīņi paskatījās viens uz otru un iesmējās.

"Vai labi izstaigājies?" apjautājās māmiņa, izslēgdama putekļu sūcēju, bet tēta elektriskais urbis nu šķita skanam vēl skaļāk.

"Jā," apjucis atbildēja Džo. Šķita, ka neviens nemaz nav uztraucies. "Bet es biju projām veselu mūžību!" viņš iesaucās.

"Apmēram pusstundu," māmiņa sacīja. "Tēja būs gata­va sešos. Tu varētu uzskriet savā istabā un padarīt to savu mājas darbu. Kas tur bija?"

"Eseja," paskaidroja Džo. "Mans neparastais piedzīvo­jums. "

"Vai tev ir prātā kāda doma?"

Džo pamāja ar galvu, un plats smaids parādījās viņam sejā. "Daža laba ir," viņš teica.

Jezgas zemē lielais trusis bija pabeidzis garo ceļojumu līdz Ragainā Barona pilij. Bensons, pamanījis to stāvam pie vārtiem, bija izgājis laukā paskatīties. Vienā no milzī­gajām priekšķepām viņš bija atradis iežmiegtu vēstuli un aiznesis to Ragainajam Baronam, kas bija aizņemts ar pa­pildus darbu sakņu dārzā.

"Kas tad nu, Benson?" Ragainais Barons aizkaitināts uz­klupa kalpam, vicinādams liekšķeri. "Es tev esmu teicis simtām reižu, lai ai netraucē mani, kad mēs ar Fifiju kopjam savus rāceņus." Viņš samiedza acis. "īpaši tad," viņš piebil­da, "ja tu gribi teikt, ka esi saņēmis vēl vienu stulbu vēstuli!"

Bensons pasniedza vēstuli. "Šī ir citāda," viņš paskaidroja.

Ragainais Barons to atvēra un sāka lasīt. Viņa sejas iz­teiksme mainījās no viegla aizkaitinājuma līdz neizmēroja­mam priekam. "Bet tā taču ir lieliska ziņa!" viņš iesaucās. "Klausies, Fifij. Tā ir no doktora Kampiena. Atvainojos par visiem saviem pēdējiem gājieniem..!' viņš lasīja. "Esmu nolēmis pārtraukt darbošanos. Lūdzu, pieņem šo mazo dāvanu kā manas draudzības apliecinājumu." Viņš pa­griezās pret Bensonu. "Kādu mazo dāvanu?" viņš jautāja.

"Tā ir ārā pie vārtiem," teica Bensons.

"Tad nes to šurp, nes to šurp," mudināja Ragainais Barons.

"Kā vēlies, kungs," atbildēja Bensons. Viņš izgāja no sakņu dārza un atgriezās mirkli vēlāk, vilkdams sev bla­kus lielu koka trusi.

"Oo! Dārza skulptūra!" iekliedzās Fifija. "Tā brīnišķīgi izskatīsies tur pie tās sienas, turklāt tas aizbaidīs visus tos nerātnos, rijīgos trušus un ķekatpeles no mūsu rāceņiem. Man tas patīk, Raguli! Man tas vienkārši patīk!"

"Man arī," piebalsoja Ragainais Barons. Viņš satvēra Fifijas roku. "Un es mīlu…"

Tobrīd atskanēja ļaunu vēstoša čīkstoņa. Likās, ka tā nāca no truša. Bensons, Fifija un Ragainais Barons palūkojās augšup un redzēja, kā truša pamatnē atveras lūka un parādās milzīga, tukla kāja.

"Volter?" bija dzirdama balss. "Volter!"

"Baronese?" jautāja Bensons.

"Ingrida?" Fifijai aizrāvās elpa.

"ĀĀĀĀĀĀHH!" iekliedzās Ragainais Barons.

Džo Džefersons sēdēja savā istabā pie rakstāmgalda ar pildspalvu rokā. Trokšņi vēl nebija norimuši. Ellas mūzi­ka dunēja viņam virs galvas, elektriskais urbis un putekļu sūcējs centās viens otru pārspēt apakšstāvā, bet dvīņi cīnījās tepat aiz durvīm.

Džo gan to neievēroja. Acis pievērsis papīram un atmiņām pilnu galvu viņš sāka rakstīt.

Nakts klājās pār Jezgas zemi. Saule bija norietējusi, debesis satumsa, un jau divi no tās trim mēnešiem bija uzlēkuši pār Pelējuma kalniem.. Viens no šiem mēnešiem bija tik violets kā sikspārņputns. Otrs bija. tik dzeltens kā milža apakšbikses veļas dienā…

Kad trīs krāsainie Jezgas zemes mēneši laidās aizvien ze­māk debesīs, tie apspīdēja Pelējuma kalnus un Smaržu pur­vu, Goblinpilsētu, Troļļu tiltu, Apburto ezeru un putekļainu ceļu, pa kuru steidzīgi gāja divi stāvi. Viens no tiem bija Fifija. Otrs bija neliela auguma, līkkājains un plikpaurains…

"Ak, Fifij," viņš sacīja. "Beidzot brīvi! Mēs tagad būsim kopā uz visiem laikiem un audzēsim ne ar ko nesalīdzi­nāmus rāceņu laukus."

"Tu un es, Volter. Tu un es," teica Fifija, cieši saspiez­dama viņa roku. "Pēc visa šī laika…" Fifija pagriezās pret viņu. "Ak, Volter, tu esi tikpat skaists kā todien, kad es tevi pirmoreiz satiku. Kāds kauns tik ilgi slēpt šos spēcī­gos, glītos vaibstus zem tās briesmīgās ragainās bruņucepures!"

"Kāds atvieglojums, ka tā vairs nav jāvalkā," Volters at­zina. "Tas svars, tas karstums, tā atbildības nasta viss pagaisis. Es jūtos kā pilnīgi jauns es!"

Pa to laiku pils rietumu spārna logā spīdēja gaisma. No loga naksnīgajās debesīs skanēja balsis.

"Oo, tā tev piestāv. Apsoli, ka nekad to neņemsi nost. Tu izskaties lieliski, Benson!"

"Vai tu tiešām tā domā, Barones?"

"Ak, Benson, tu tagad esi Ragainais Barons, iegaumē!" Meitenīgi smiekli pildīja gaisu. "Tu mani vari saukt par Ingridu!"

...