Pols Stjuarts, Kriss Ridels

PUSNAKTS PĀR SANKTAFRAKSU

MALASZEMES HRONIKAS

TREŠĀ GRĀMATA

Annai un Keitijai.

"Lieliski ilustrēta Tolkīna un Prečeta tradīcijā sacerēta grāmata, kas sarakstīta ar vairāk nekā neparastu eleganci."

"VĒTRAS DZINĒJS"

"Ar darbību pārpilna grāmata."

"Katra nodaļa ir pārpilna ar darbību un piedzīvojumiem. Autoru aizrautības pilnā un neiegrožotā iztēle, kā arī ilustrācijas atgādina Lūisa Kerola stāstus par Alisi."

Starburst

"Izdomas bagāta fantāzija… pēc ilgiem laikiem viena no aizrau­jošākajām sadarbībām starp rakstnieku un ilustrētāju."

Literary Review.

Kaut kur tālu, tālu, izvirzījusies pāri tukšumam tai apakšā, kā milzīga akmens kuģa priekšgals slejas Malaszeme. Varena ūdens straume reiz plūda pāri šīs pārkarenās klints malai. Tomēr tagad Malūdetis upe ir sekla un gausa. Tās izteka, kas mītos pazīstama kā Upes sākotne, izžūst, un strauti un pietekas, kas mēdza to pildīt, izsīkst.

Upes plato un aizvien purvaināko grīvu no abām pusēm ieskauj Lejaspilsēta, kas sastāv no pussagruvušām būdām un nolaistiem graustiem. Tas iedzīvotāju kopumu veido visas Malaszemes dīvainās tautības, radījumi un ciltis, kas iespiestas pilsētas šaurajās ielās. Ta ir netīra, pārap­dzīvota un bieži vardarbības pilna, toties Lejaspilsēta ir arī visas saimnieciskās darbības centrs gan atklātībā, gan slepenos darījumos. Ta san, tā rosās, tā ir enerģijas pārpilna. Ikvienam, kas tajā dzīvo, ir kāds īpašs arods, kas pakļauts attiecīgai Apvienībai un atrodas noteiktā rajonā. Tas noved pie intrigām, sazvērestībām, skarbas konkurences un nebeidzamiem strīdiem rajons pret rajonu, Apvienība pret sāncensi Apvienību. Tomēr ir kaut kas tāds, kas viņus visus vieno: viņu brīvība.

Ikviens, kas dzīvo Lejaspilsēta, ir brīvs. Dzimusi no otrās Lielās migrācijas, Lejaspilsēta attīstījās kā patvē­ruma vieta tiem, kas bija izglābušies no dzīves kalpībā un tirāniskā verdzībā Dziļajā mežā. Tas dibinātāji tēvi šo principu brīvs sabiedriskais stāvoklis visiem kā dārgumu glabāja konstitūcijā. Šodien šis princips vēl joprojām tiek dedzīgi sargāts. Ikvienam, kas mēģina paverdzināt Lejaspilsētas iedzīvotāju, draud nāvessods.

Lejaspilsētas centrā atrodas liels dzelzs gredzens, no kura augšup pret debesīm stiepjas gara un smaga ķēde. Tas galā ir milzīga lidojoša klints.

Tapat kā visi citi Malaszemes planējošie akmeņi, tā cēlusies Akmeņu dārzos izspraucās no zemes, auga, no apakšas to stūma uz augšu jauni tai apakšā augoši akmeņi, klintij kļūstot aizvien lielākai. Ķēdi tai piestip­rināja tad, kad tā kļuva diezgan liela un viegla, lai pacel­tos debesīs. Uz tās ir uzbūvēta lieliskā, lidojošā Sanktafraksas pilsēta.

Sanktafraksa ar elegantajām skolām un koledžām ir zinību šūpulis, mājvieta akadēmiķiem, alķīmiķiem un to mācekļiem. Apgūstamie priekšmeti ir tikpat neskaidri, cik nenovīdīgi tie netiek atklāti, un, par spīti šķietama­jam veclaiku mācību labsirdības garam, pilsēta ir ver­došs sāncensību un naidīgas kliķu cīņas katls. Tomēr ar visu to Sanktafraksas pilsoņiem ir kopīgs mērķis: izprast meteoroloģisko laiku.

Šim nolūkam akadēmiķi no dūmaku šķirotājiem un miglas zondētājiem līdz vēja skārējiem un mākoņu vēro­tājiem novēro un izpēta, graduē un kataloģizē katru mūždien mainīgo klimatisko apstākļu iezīmi, kuri iero­das no atklātām debesīm tālu aiz Malaszemes.

Tieši tur plašajā, kartēs neiezīmētajā tukšumā, uz kurieni retais ir uzdrīkstējies doties un no kurienes neviens nav atgriezies, laika apstākļus rada pati Vētras māte. Viņa gatavo baltas vētras un prāta vētras: lietusgāzes, kas atnes skumjas, vējus, kas rada vājprātu, un biezas, zaļgandzeltenas miglas, kas laupa sajūtas un izjoko domas.

Pirms ilga laika senais zinātnieks Arhemakss rakstīja ievadā grāmatai Tūkstoš spīdošu aforismu, ka "pazīt laika apstākļus nozīmē pazīt Malaszemi". Pašreizējie Sanktafraksas akadēmiķi rīkotos pareizi, ja ņemtu vērā viņa vārdus, jo, atšķirtiem savā lidojošajā pilsētā, viņiem draud briesmas aizmirst saistību starp tām abām.

Dziļais mežs, Akmeņu dārzi, Malūdens upe. Lejaspil­sēta un Sanktafraksa. Vārdi kartē.

Tomēr aiz katra no šiem nosaukumiem ir tūkstošiem stāstu stāsti, kas iemūžināti senajos ruļļos, stāsti, kas nodoti no paaudzes paaudzē mutvārdos, stāsti, ko stāsta pat vēl tagad.

Tas, kas seko turpmāk, ir tikai viens no šiem stāstiem.

Plašajā mākoņu ainavā vientuļš debesu kuģis pilnās burās šķēla tukšo gaisu. Priekšā, virves galā, milzīgs putns vēcināja savus melnbaltos spārnus, vezdams kuģi aizvien tālāk, pretī vietai, kas iedvesa šausmas visiem Malaszemes radījumiem, uz atklātām debesīm.

-     Tieši priekšā virpulis! — mazais ozolu elfs uzkliedza no novērošanas groza galvenā masta galā. Viņa balss aiz bailēm bija spalga. Un tas ir īsts briesmonis!

Lejā pie Malas dejotāja stūres jauns debesu pirātu kaptei­nis, ģērbies aunradža ādas vestē, ar drebošām rokām piecēla savu teleskopu pie acs. Kad viņš bija to nostādījis fokusā pret tumšo, mutuļojošo gaisu, viņa sirds pārmeta kūleni. Virpulis, kas tuvojās, tiešām bija briesmīgs. Tas izskatījās tā, it kā lielie, baltie mākoņi sakuptu un uzkristu cits uz cita, virpuļojot lielā, asinssarkanā rīklē, kurai pašā vidū vīdēja piķa melnums, kas draudēja aprīt visu nelielo kuģi.

-      Es to redzu, Spoliņ, jaunais kapteinis atsaucās ozolu elfam.

Tas tuvojas ar ātrumu aptu­veni simt soļi sekundē, kapteini Zarēn! Spoliņš kliedza, ļaujot skaidri nojaust paniku balsī. Mums ir maz dārgā laika līdz sadursmei. Zarēns drūmi pamāja. Gaisa plūsmas ap viņiem jau sāka neparedzami griezties. Viņi ienira lielos mākoņu vālos un iznira no tiem, traukdamies lejup, ienirstot un celdamies augšup, iznirstot otrā pusē. Virvi turot nostieptu, kāpurputns turpināja vienmērīgo, nerimtīgo lidojumu.

-      Tas, protams, ir neprāts! žēlojās muskuļainais vecākais stūrmanis ar zebiekstei līdzīgo seju, ģērbies bezgaumīgā brokāta mētelī. Viņš norāva no galvas lielo trīsstūreni un noslaucīja nosvīdušo pieri. Tas lido tieši pretī virpulim.

-     Mums jāseko, kur kāpurputns ved, Slīt! Zarēns atkliedza.

-    B… bet… mm, Spārnmīlis Slīts stomījās, balsij ska­not kā smalkam smilkstam.

-     Slīt! Zarēns sauca pretī. Mēs visi šajā pasākumā esam kopā. Pārbaudi, vai virves ir droši nostiprinātas!

Pusbalsī murminādams, vecākais stūrmanis devās izpildīt jaunā kapteiņa rīkojumu. Uz apakšējā klāja viņš atrada druknu plakangalvas goblinu ar bailēs izvalbītām acīm, kurš bija pieķēries pie takelāžas.

-      Nav par ko uztraukties, Purvaini, Silts mierināja caur sakostiem zobiem. Ja mūsu jaunais kapteinis tie­šām tic, ka tas lielais, kārnais putns var mūs aizvest pie viņa senpazudušā tēva, nevis iegrūst drošā nāvē virpuļa vidū, tad ar ko lai mēs strīdamies?

-     Tiešām ar ko? uzkliedza plecīga būtne ar node­vīgi sarkano Dziļā meža slakteru ādu un matiem. Tu parakstīji līgumu ar kapteini Zarēnu tāpat kā mēs, pārē­jie. Un es domāju, ka, tāpat kā mēs, pārējie, tu viņā saskatīji kaut ko īpašu, kā viņš saskatīja kaut ko īpašu katrā no mums. Mēs esam retie izredzētie, tādi mēs esam, un mēs to izturēsim līdz beigām.

-    Jā, kā tad, Slīts nenoteikti atbildēja. Beigas šķiet tuvāk, nekā es biju gaidījis.

-     Virpulis simttūkstoš soļu attālumā un tuvojas, no novērošanas groza atskanēja Spoliņa satrauktā balss.

-    Baidīties nav nekas slikts, Slīt, no ēnām viņiem aiz muguras nomurmināja klusa, šņācoša balss.

Slīts nosvieda virvi un pagriezās. Atkal lasīji manas domas, ko, Mežekli? viņš jautāja.

Mežeklis atkāpās. Viņš bija smalkas miesasbūves rep­tilis ar plēvi starp roku un kāju pirkstiem un milzīgām vēdekļveida ausīm, kas pastāvīgi trīsēja.

-     Es tur neko nevaru līdzēt, viņš atvainojās. Tas ir tas, ko mēs, ūdens klaiži, darām. Un es varu pateikt vēl kaut ko. Jaunais kapteinis labi pazīst savu kāpurputnu. Viņš bija klāt, kad tas izšķīlās, un tādēļ putnam ir lemts gādāt par viņu, cik ilgi vien abi dzīvos. Tieši kāpurputns atklāja, ka Zarēna tēvs ir bezizejas stāvoklī kuģa graustā atklātās debesīs. Tas palūdza kapteiņa Zarēna palīdzību, un viņš savervēja mūs. Mēs visu laiku esam viņam aiz muguras. Turklāt, viņš piebilda, kāpurputns zina, ko dara, pat tad, ja tā domas ir mazliet grūti nolasīt.

-    Jā, tas man liek justies daudz vieglāk, Spārnmīlis Silts sarkastiski piezīmēja.

-     Es zinu, Mežeklis klusi ierunājās. Tavas domas es varu nolasīt gluži skaidri.

Slīta smaids sastinga, un viņa dzeltenīgie vaigi nosarka.

-     Virves, Slīt! Zarēns iekliedzās.

Jaunais kapteinis cieši skatījās uz priekšu lielajā, atvēr­tajā tukšumā. Vētras dzinējs, viņa tēva debesu pirātu kuģis, atradās kaut kur tur atklātās debesīs, tālāk, nekā jebkurš debesu kuģis iepriekš bija devies, un viņš to atradīs, lai tas maksātu ko maksādams.

Viņi bija ceļojuši jau divdesmit dienas un divdesmit naktis ar kāpurputnu priekšā, kas viņus nelokāmi veda bīstamajā tukšumā. Tagad, kad austošās saules sārtā gaisma sāka plesties debesīs šajā divdesmit pirmajā rītā, šķietami nenogurdināmais radījums veda viņus aizvien tālāk. Un visu laiku vēji kļuva aizvien vairāk nepare­dzami, jo valdošās gaisa plūsmas no dienvidrietumiem sadūrās ar gaisa tuneli, kas tuvojās no austrumiem.

-      Pārņem stūresratu, Gūm, Zarēns teica lielajam, pinkainajam spalvu un ilkņu kalnam, kas stāvēja viņam aiz muguras. Katram debesu pirātu kapteinim bija vaja­dzīgs uzticams leitnants, un Zarēnam tāds bija pinkulācis Gūms. Turi nemainīgu kursu. Mums jāseko kāpurputnam.

Gūms norūcās, saplivinot savas spalvainās ausis.

Zarēns pievērsa uzmanību divām rindām sviru ar kaula rokturiem tās vadīja debesu kuģi. Ar izveicīgu pieredzi viņa rokas spēlējās ar tām, paceļot pakaļgala atsvaru un nolaižot priekšgala atsvaru; nolaižot labā borta korpusa atsvarus mazo, vidējo un lielo -, cik tālu vien varēja, tai pašā laikā pilnībā paceļot atbilstošos kreisā borta atsvarus.

Debesu kuģis spēji nolaidās lejup un asi sasvērās uz labo pusi, Zarēnam mēģinot sekot kāpurputna dīvaina­jam lidojumam. No apakšējiem klājiem atskanēja trauk­smes kliedzieni. Zarēns sakoda zobus un koncentrējās. Debesu kuģa vadīšana bija grūta pat pašos labākajos apstākļos, bet, atklātās debesīs vīdot virpulim, Zarēns tika pārbaudīts līdz galējai robežai.

Ar vienu roku viņš novietoja tuvējos un tālos korpusa atsvarus. Ar otru viņš pielaboja buru leņķus, pieliecot

stāvburu, palaižot vaļīgāk grotburu, maigi pagriežot klīveri… Darot to viegli…

-     Leņķis, ātrums un līdzsvars, Zarēns savā nodabā murmināja. Tie bija trīs debesu kuģošanas pamatprin­cipi. Tomēr, vējam kļūstot aizvien brāzmainākam ar katru nākamo minūti, tos visus bija grūti ievērot.

-      Ciešāk uz labo bortu, Gūm! Zarēns ieaurojās, pārkārtodams korpusa atsvarus. Mums jāuztur tāds leņķis…

Pēkšņi debesu kuģi satricināja briesmīga vibrācija. Korpuss čīkstēja, masti drebēja. Negaidīti kuģis saslējās un nosvērās uz otru pusi.

Piesaitēties! Zarēns uzsauca savai komandai. Kuru katru bridi Malas dejotājs varēja apmesties otrādi, un, tā kā zem viņiem apakšā nebija zemes, ikviens, kas nokristu, tad kristu mūžīgi.

Spoliņš, ozolu elfs, pazuda novērošanas grozā. Spārnmīlis Slīts satvēra virves galu un piesējās pie grotmasta. Slakteris Zarps Aungans un ūdens klaidis Mežeklis pie­ķērās pie bugsprita, bet plakangalvas goblins Purvainis tikvien kā atmeta galvu atpakaļ un gaudoja.

Kuģa centrā uz platformas virs lidakmens rāma un klusa stāvēja kāda figūra ar smailu kapuci galvā un mēteli mugurā. Tas bija Zarēna komandas pēdējais loceklis Akmens Pilote.

Vējš spēcīgi mētāja debesu kuģi: te pa kreisi uz priekšu, te uz labo bortu. Zarēns pilnībā pacēla priekš­gala atsvaru un aizturēja elpu.

Kādu brīdi Malas dejotājs ievibrējās tik spēcīgi kā vēl nekad. Bet tas palika stāvus. Ta iedrošināts, Zarēns smalki koriģēja grotburu un klīveri. Debesu kuģis viegli sasvērās pa kreisi un rāvās uz priekšu. Virve atslāba, lalumā kāpurputns vēcināja spārnus pretī lielajam, .aplēstajam virpuļa bezdibenim.

-     Septiņdesmit pieci tūkstoši soļu un tuvojas! sauca Spoliņš.

-       Palikt piesaitētiem! Zarēns skaļi ziņoja savai komandai. Es negribu zaudēt nevienu, kas pārkristu pār bortu.

-     Nevienu? Slīts noburkšķēja. Drīzāk visus! Mēs visi esam nolemti nāvei, ja turpināsim šo muļķīgo kursu.

Zarps Aungans nikni atskatījās uz viņu. Slīt! viņš brīdināja.

Slīts izaicinoši paskatījās uz Zarpu. Kādam tas jāpa­saka viņam stūrmanis teica. Viņš mūs visus nogali­nās.

Kapteinis zina, ko dara, Zarps apgalvoja. Turklāt mēs esam jau pārāk tālu, lai tagad grieztos atpakaļ.

Ieklausījies, kā risinās strīds, Zarēns atskatījās. Viņš redzēja savu komandu, no kuras ikviens bija droši piesaitējies pie virvēm. Nevarēja nepamanīt bailes viņu acīs. Zarēna skatiens apstājās pie Zarpa.

-     Kas tur lejā notiek? viņš jautāja.

-      Nekas, kaptein, Zarps atbildēja, papurinājis savu pinkaino, sarkano galvu. Vienīgi Slītam te sāk mazliet streikot nervi.

Spārnmīlis Slīts pagriezās un paskatījās augšup. Cik ilgi vien es to apzinos, viņš teica, neviens kaptei­nis vēl nekad nav iestūrējis savu debesu kuģi virpulī un palicis dzīvs, lai to izstāstītu.

Pārējie klausījās, bet klusēja. Tie visi bija pārāk uzti­cīgi un pateicīgi kapteinim, lai apšaubītu viņa pavē­les, tomēr bailes no tuvojošās vētras tos atturēja mesties viņu aizstāvēt. Zarēns skumji noskatījās viņos.

Cik atšķirīga šī aina, ko viņš nu redzēja, bija salīdzinā­jumā ar nakti, kad Malas dejotājs bija devies tālajā ceļo­jumā. Tad, spoži spīdot pilnam mēnesim, visi koman­das locekļi bija apsēdušies kopā uz apakšējā klāja, lai baudītu sātīgas vakariņas, kas sastāvēja no cepta sniega putna, meža ķirbja un rupjmaizes. Garastāvoklis visiem bija lielisks, mežalus atraisīja mēli, un tie uzticēja cits citam savus dzīvesstāstus, iekams Zarēns bija salīdzis tos kuģot kopā ar viņu.

Malas dejotāja koman­dai šis bija pirmais brau­ciens kopā. Starp tiem bija Spoliņš, ozolu elfs, mazs, paguris, bet ar tik asu redzi, ka tūkstoš soju attālumā varēja saskatīt balto kraukli dumbrājā.

Un tad vēl Mežeklis, reptilim līdzīgais radījums no Dziļā meža, kura vēdekļ­veida ausis dzirdēja visu, pateiktu vai nepateiktu.

Gūms, jaunais pinkulācis, jau bija milzis, viņam nesen izauguši ilkņi; ar vienu savas milzīgās ķepas triecienu viņš varēja noga­lināt aunradzi.

Zarēns tos visus trīs bija izglābis no pretīgā eksotisku dzīvnieku mazumtirgotāja Svīdlēņa nagiem un tādē­jādi ieguvis viņu pateicību mūža garumā.

Slakteris Zarps Aungans bija Dziļā meža iemītnieks, kas bija iestrēdzis Lejaspil­sētas krodziņos.

Purvainis, plakangalvas goblins un nikns karotājs, reiz bija Sanktafraksas sargs. Nepastāvīgais lik­tenis pret abiem bija iztu­rējies skarbi; abiem tika piedāvāta palīdzība un vēl viena iespēja uz Malas dejotāja klāja. Ne viens, ne otrs nekad neaizmirstu jaunā kapteiņa laipnību.

Un tad vēl bija Spārnmīlis Slīts, kam pašam nekas nepiederēja, gudrs, tomēr viltīgs vecākais stūrma­nis, kuru izvēloties Zarēns bija riskējis. Vienīgi klusā Akmens Pilote Zarēnam bija pazīstama, jo bija kuģojusi kopā ar viņu jau iepriekš.

"Par mūsu pirmo kopīgo piedzīvojumu!" Zarps bija teicis, paceļot glāzi. "Un lai kāpurputns ātri vada mūs pie kapteiņa tēva un vēlāk droši atved atpakaļ uz Malaszemi."

Viņa vārdus bija apsveikusi piekrītoša murdoņa.

"Par mūsu pirmo piedzīvojumu!" debesu pirāti bija saukuši.

Tagad, pēc trim nedēļām, šis piedzīvojums tuvojās kulminācijai.

-      Virpulis piecdesmit tūkstoši soļu! Spoliņš pār­kliedza tuvējā virpuļa rēkoņu.

-    Klausieties jūs visi! Zarēns skaļi sauca. Viņš pagrie­zās pret pinkulāci, kas pie stūresrata vēl aizvien turēja

nemainīgu kursu par spīti nodevīgajiem vēja triecie­niem. Tu arī, Gūm, viņš piebilda. Vai jūs visi varat mani dzirdēt?

-     Jā, atskanēja balsu koris, un komanda visi kā viens pagriezās, lai paskatītos uz kapteini.

Visapkārt viņiem mākoņi locījās un līkumoja, dzel­teni un pelēki, daži ar elektrozilu lāsmojumu. Virpulim tuvojoties ar atvērtu tuneļa grīsti pa priekšu, vējš bīstami brāzmoja. Zarēns satraukts pacēla acis, viņa aunradža ādas vestei spalvas sacēlās stāvus. Kāpurputns joprojām devās iepriekšējā virzienā.

-     Es nevienu no jums nespiedu doties līdzi, Zarēns teica. Tomēr jūs nācāt. Un es par to esmu pateicīgs vairāk pateicīgs, nekā jūs spējat iedomāties.

Mežeklis piekrītoši palocīja galvu.

-    Es domāju, ka esmu pazaudējis tēvu uz mūžu. Tagad man ir dota iespēja viņu atrast. Es nekad neaizmirsīšu, ka jūs bijāt tie, kas to padarīja iespējamu.

-     Es tev sekotu līdz atklāto debesu galam, kapteini Zarps Aungans atkliedza pretī.

-     Vū-vū! piekrita Gūms.

Spārnmīlis Slīts nodūra galvu un neveikli šļūkāja pa klāju.

-     Mēs jau esam veikuši garu ceļu kopā, Zarēns tur­pināja. Tagad mūs sagaida pārbaude līdz galējai robe­žai. Ja Debesis tā gribēs, mēs atradīsim Mākoņu Vilku un atgriezīsimies Malaszemē, viņš teica. — Bet, ja… — Viņš uz brīdi apklusa. Ja mums tas neizdosies, tad, es zvēru: cik ilgi vien jūs būsiet manas komandas locekļi, nāciet pie manis, es nekad jūs nepametīšu. Nekad! Kā Malas dejotāja kapteinis es jums dodu savu godavārdu.

Zarps Aungans pacēla acis. Es nevaru runāt citu vārdā, viņš teica, bet esmu kopā ar tevi, kaptein, uz visiem laikiem.

-     Es tāpat, piebalsoja Mežeklis.

Piekrītoša murdoņa atbalsojās pa klāju. Pat Spārnmī­lis Slīts palocīja galvu.

-             Lai gan es vēl aizvien nevaru saprast, kāpēc mums viss jāpadara pašiem sev tik grūts un jākuģo tieši iekšā virpuļa rīklē, viņš kurnēja.

-             Uzticieties kāpurputnam, Zarēns atbildēja. Tas zina, ko dara…

-            Virpulis divdesmit pieci tūkstoši soļu! Spoliņš iekliedzās. Aptuveni četras minūtes līdz sadursmei.

Malas dejotājs ielidoja pelēka, lipīga mākoņa gubā. Aukas spēka vēji sašķieba to te uz vienu, te uz otru pusi. Kamēr Gūms bija satvēris stūresratu, Zarēns pārlaida pirkstus pāri sviru kaula rokturiem, izmisīgi cenzdamies noturēt debesu kuģi stabilu. Visapkārt zarojās un zib­snīja zili zibeņi. Mākonis bija tik biezs, ka debesu pirāti tik tikko varēja saskatīt paši savas rokas.

-      Leņķis, ātrums un līdzsvars, Zarēns murmināja. Tikai šoreiz šie vārdi nedeva nekādu mierinājumu. Acis, deguns un mute bija pilni ar blīvu gaisu, un viņš juta, ka zūd spars.

Tajā brīdī Malas dejotājs izlauzās no mākoņu gubas. Gaisa pirāti visi kā viens šausmās parāvās atpakaļ. Zarēnam aizrāvās elpa. Pat kāpurputns, šķiet, bija pārsteigts par skatu, kas viņiem pavērās. Pēkšņi bija klāt mutuļo­jošā ieeja virpulī, tieši viņiem priekšā. Lielā, asinssarkanā rīkle pletās tik plaša, ka aizņēma debesu lielāko dalu.

-    V… v… virpulis desmit tūkstošu soļu attālumā un t… tuvojas, stomījās Spoliņš.

-      Mazliet augstāk, Zarēn, viņus sasniedza kāpurputna balss, kad tas bija pacēlies augšup un atkal nostie­pis virvi. Mums jāieiet virpuļa mierīgajā punktā rotē­jošā gaisa tuneļa pašā vidū.

Gari nedomājot, Zarēna rokas atkal lēkāja pār svirām, paceļot priekšgala atsvaru, nolaižot pakaļgala atsvaru un pārkārtojot buras.

-     Kārtībā! kāpurputns atsaucās. Tagad turies pie šī kursa. Kamēr vien paliksim virpuļa centrā, ir iespēja.

Zarēnam pār muguru noskrēja ledains satraukuma drebulis.

Mutuļojošais virpulis rēca tuvāk.

-     Pieci tūkstoši soļu! kliedza Spoliņš.

Orkāna spēka vēji triecās pret Malas dejotāju ar mil­zīgu spēku, draudot kuru katru brīdi iegrūst debesu kuģi nāvējošā grīstē. Uzlādētais gaiss oda pēc sēra un grauzdētām mandelēm; tas lika debesu pirātu matiem sacelties stāvus.

-    Tūkstoš solu!

Kuģis drebēja un čīkstēja. Komandas locekļi ķērās pie visa, ko vien varēja saturēt. Viņi turējās izmisīgi.

Pēkšņi mutuļojošā virpuļa nodriskātā mala sagriezās ap debesu kuģi. Sajūta bija tāda, it kā ieskatoties bries­mīgā rīklē. Tagad nebija nekādas iespējas atgriezties.

-             Piecsimt soļu! kliedza ozolu elfs. Četri. Trīs. Divi. Viens…

-           Nodrošiniet stiprinājumu! uzsauca Zarēns. Mēs dodamies iekšā virpulī… tagadl

Pasaule, kurā viņi tika iemesti, bija sarkana. Viņus sagaidīja karsta, kā no krāsns nākusi gaisa brāzma, un Zarēna ausis pildīja šausmīga kliegšana. Viņa vēders sarāvās, elpa pārvērtās elsās, un, kad viņam izdevās pavērt aci, vējš lika gaužām asarām līt pār vaigiem.

-     Augstās Debesis! viņš iekliedzās.

Viņi atradās briesmīga vētras virpuļa trakojošajā, sar­kanajā rīklē. Visapkārt gaudoja un auroja mutuļojošas plūsmas. Tomēr šeit, centrālajā, rāmajā punktā, valdīja vēss, baismīgs klusums.

-            Stingri pievelc grotburu, Zarp! — Zarēns sauca, pār­kliedzot rēcošo gaisu. Un kārtīgi pārbaudi, vai visi gali ir nostiprināti!

-Jā, kaptein! tas sauca pretī.

Virpulis bija neiedomājami plašs. Šķita, ka pašas debe­sis pārvērtušās par lielu, rijīgu zvēru. Un Malas dejotājs atradās tajā iekšā: aprīts, apēsts.

-           Turieties cieši! Zarēns kliedza. Gūm, pieķēdējies pie stūresrata un noturi mūs stabilus.

Pinkulācis steigšus paklausīja. Zarēns pievērsās buru un korpusa atsvaru svirām. Ta kā vējš riņķoja aizvien ātrāk un ātrāk naidīga, sarkana siena, kas viņus ietvēra, nepārtraukti draudēja novirzīt kuģi no kursa un ieraut tās šausmīgajā juceklī -, bija vitāli svarīgi saglabāt līdz­svaru, kamēr viņus iesūca dziļāk un dziļāk.

-     Ko nu? Zarēns uzsauca kāpurputnam.

-      Griezties atpakaļ nav iespējams! putns nodārdināja. Mēs dodamies iekšā Vētras mātes nevaldāmajā sirdī, vietā, kur dzimst negaisi un viesuļi, kur valda šausmu neprāts. Un tomēr tās pašā vidū valda pilnīgs rāmums un…

-     Un? Zarēns sauca pretī. Gaiss bija pārvērties par ledaini zilu, un mazi, nikni krusas graudi dzēla viņam sejā.

-    Turklāt, putns dārdināja, pa pusei pazudis mutuļo­jošas miglas gubā tālu priekšā, tieši tur mēs atradīsim tavu tēvu, ja kāds no mums paliks dzīvs.

Pēkšņi Zarēnu sagrāba lielas skumjas. Viņš nokrita ceļos, un spēcīgas elsas plosīja viņa ķermeni. Mežeklis iekliedzās augstā balsī, tajā skanēja spalgas skumjas. Slīts saritinājies gulēja pie raudošā Purvaina kājām. Mazie krusas graudi uz klājiem izsita šausmīgu ritmu.

Kas notika? Zarēns netika gudrs. Kas bija šīs visu aprijošās skumjas? Viņš pietrausās kājās. Tas gandrīz nevarēja vinu noturēt.

Zarps Aungans, zemu nokāris galvu, nometās ceļos un ieaurojās kā ievai­nots tilders. Kāpēc? viņš gaudoja, un viņa ķermenis aiz bēdām krampjaini sarā­vās. Kāpēc tev vajadzēja mirt?

Spoliņš nošjūca lejā pa mastu un notupās viņam blakus. Zarp, manu draudziņ! viņš lūdzās.

Bet Zarps viņu nevarēja sadzirdēt. Un, kad viņš pacēla galvu, viņa neko neredzošās acis skatījās ozolu elfam garām.

-    Ak, Stiegri. Mans brāli! viņš sauca. Mans nabaga, nabaga brāli… Viņš sabruka uz klāja, piesegdams galvu no krusas graudiem.

Zarēns satvēra stūresratu. Viņam aiz muguras pinkulāča Gūma skaļās gaudas pārspēja visas pārējās skaņas. Tad mutuļojošā, zaļā migla klusi uzpeldēja pāri priekšga­lam. Bieza un ļauna tā locījās ap klāju, aizsedzot skatam komandu. Līdz ar pēkšņajām laika maiņām komandas šņuksti pārvērtās par baiļu kliedzieniem.

Zarēns nodrebinājās, kad viņu skāra zaļā migla. Ta iespiedās ādā, atdzesējot līdz pat kaulu smadzenēm. Viņu sagrāba pilnīga panika.

-      Mēs esam nolemti nāvei! viņš kliedza. Mēs nekad neizglābsimies. Mēs visi iesim bojā šajā šausmī­gajā vietā. Mēs…

-     Pēc skumjām bailes, no tālienes atlidoja kāpurputna balss. Tas arī pāries. Esi drosmīgs, kapteini Zarēn.

Zarēns papurināja galvu. Migla izklīda, un šaus­mas sāka atlaisties. Tagad viegli smidzināja, lietus lāses mirdzēja un mir­goja kā mazi dārgakmeņi. Spārnmīlis Slīts atmeta galvu un pilnā balsī iesmē­jās. Zarēns uztvēra lietus valgmi. Viņam reiba galva. Viss bija tik brīnišķīgi, tik skaisti, tik neizsakāmi…

-      Āāāāā! Slīts ieklie­dzās.

Zem sevis Zarēns varēja redzēt vecāko stūrmani, kas streipuļoja atpakaļ no balustrādes un izmisīgi plēsa sev seju. Viņa galvu un plecus ieskāva zibens lode, no kuras tārpveida gaismas taustekļi locījās pār viņa šausmu pārņemto seju. Mežek­lis iekliedzās un aizlēca, meklēdams patvērumu, jo pār klāju nosprakšķēja jauni dzirksteļojoši zibens pinumi.

-      Metieties lejā! uzsauca Zarēns, kura pacilātības izjūtas bija pēkšņi pazudušas.

Spārnmīlis Slīts, šķietami būdams bez dzīvības, bija sakņupis uz klāja blakus Zarpa Aungana ķermenim.

-      Glābiet mūs! Glābiet mūs! Mežeklis sauca skaļā un skanīgā balsī.

-        Mums jādodas uz priekšu! Zarēns atkliedza pretī.

Un tad nolaidās sarkanā migla.

Bieza, asa un kodīga migla ar gruzdoša koka smaku neļāva Zarēnam skaidri redzēt. Viņš jutās niknuma

pārņemts. Viņa acis kvēloja. Viņa nāsis iepletās. Viņa zobi sakodās.

Tikai negriezties atpakaļ! viņš plosījās, sizdams pa stūresratu.

Malas dejotājs satraucoši saslējās un ievibrējās. Zarēns metās pie svirām ar kaula rokturiem, grūstī­dams tās uz vienu un otru pusi. Šķita, ka debesu kuģis noelšas, kad tā atsvari un sviras rāvās pretējos virzie­nos. Blakus viņam pat Gūms nespēja turēties pretī sar­kanās miglas iedarbībai.

- Vū! viņš auroja un, dusmu trakuma pārņemts, raustīja balustrādes, un sita caurumus debesu kuģa sānos. VŪŪŪŪ!

Zarēna iekšējais nik­nums pieņēmās spēkā. Ta visa bija kāpurputna vaina, šī jezga, šis ārprāts: pirmkārt, jau tas fakts, ka viņi bija devušies atklātās debesīs.

-     Esi nolādēts! viņš auroja. Kaut tu sapūtu atklātās debesīs!

Viņam aiz muguras pinkulācis nikni rēca, plēsdams nost durvis un sadragātas lūkas un katru norauto koka šķēpeļu gabalu mezdams pār bortu. Malas dejotājs, kas čīkstēja un krakšķēja, tagad bija zaudējis vadību. Mu­tuļojošais virpulis^to varētu kuru katru mirkli saraut gabalos.

Zarēns noskrēja lejā uz galveno klāju un piesteidzās pie bugsprita. Sarkanā migla pildīja viņa muti, iekrāsoja

acis un pielēja muskuļus ar mežonīgu un svešu spēku. Vājprāts pieņēmās spēkā; viņa sajūtas uzbruka. Viņš kļuva akls pret to, ko viņa acis mēģināja parādīt, kurls pret to, ko viņa ausis spēja saklausīt. Ar zobenu rokā viņš cirta, kapāja, dūra, un pinkulāča briesmīgie rēcieni visu laiku skanēja viņam ausīs.

Tad viss iegrima tumsā.

Zarēns atvēra acis, sev visapkārt atklājot piena bal­tumu. Malas dejotājs karājās tukšajā telpā nedrošā leņķī pilnīgi nekustīgs.

-     Mēs to paveicām, — viņš klusi noteica pie sevis un pārsteigts paskatījās apkārt. Viss pēkšņi šķita skaidrāks un asāks nekā jebkad iepriekš.

Zarps Aungans gulēja sakņupis, vēl aizvien šņukstē­dams. Spārnmīlis Slīts, saņēmis galvu rokās, nekustē­jās. Purvainis bija bez samaņas, masta šķēpele viņa labo kāju bija pienaglojusi pie klāja. Blakus viņam masta un takelāžas palieku kaudzē, galīgi pārguris, gulēja pinkulāča lielais, spalvainais augums, un smagā, sēcošā elpa liecināja, ka viņš vēl ir dzīvs. Viena lielā ķepa balstījās pret ozolu elfu Spoliņu. Spoliņa smilksti rādīja, ka arī viņš turas pie dzīvības. Mežeklis sēdēja priekšgalā un purināja galvu no vienas puses uz otru.

-     Es neko nedzirdu, viņš monotoni atkārtoja.

Akmens Pilote parādījās tiltiņa kāpņu augšgalā.

Zarēns vāri pasmaidīja. Paskat, viņš teica. Ar mani viss ir kārtībā. Vai tev nekas nekaiš?

No kapuces dziļumiem atskanēja apslāpēta balss. Ak, kaptein, tā klusi teica.

-      Kas ir? Zarēns jautāja. Es… Viņš sekoja vir­zienam, kurā rādīja Akmens Pilotes izstieptais pirksts. Tas veda uz viņa paša rokām. Viņš paskatījās lejup un ieraudzīja vienā rokā ļenganas virves gabalu, otrā paša zobenu. Ko es esmu izdarījis? viņš nomurmināja.

Lēni, ar bailēm viņš pavilka virvi uz savu pusi. Nebija nekādas pretestības. Tūlīt pat virves gals pārvēlās pāri balustrādei un nokrita uz klāja viņam pie kājām. Tas bija gludi nocirsts.

-     Kāpurputn! Zarēns iekliedzās. Kāpurputn, kur tu esi?

Atbildes nebija. Kāpurputns viņa ceļvedis un aizstā­vis bija projām. Zarēns ar šausmām pievērsās Akmens Pilotei.

-     Kas ir noticis? viņš nočukstēja.

-     Es… es mēģināju tevi apturēt, Akmens Pilote sacīja. Bet tu man biji par spēcīgu. Tu lamājies un lādējies. Tu satvēri virvi un vilki to uz savu pusi. Kāpurputns, kad tā spārni atsitās pret bugspritu, iekliedzās. Tad tu pacēli zobenu un dūri…

Zarēnam aizrāvās elpa. Vai es to nogalināju? viņš jautāja.

-     Es nezinu, Akmens Pilote atbildēja. Pēdējais, ko es atceros, ir tas, ka Gūms notrieca mani uz grīdas.

-     Mana komanda, mana komanda, Zarēns purināja galvu. Kas ar viņiem tagad notiks?

Akmens Pilotes lielā, smagā kapuce pagriezās no vie­nas puses uz otru. Ar acs kaktiņu Zarēns manīja kaut ko melnbaltu pārslīdam pār slīpo klāju. Viņš atskatījās īstajā brīdī, lai redzētu vienu no kāpurputna astes spal­vām pazūdam aiz balustrādes un pārslīdam pār izvirzīto dzegu. Tai pazūdot mirdzošajā tukšumā, Zarēns nodrebinājās, apzinoties to neģēlību, ko bija pastrādājis. Lie­lais kāpurputns, kas kopš izšķilšanās bija viņu pieska­tījis, bija zudis, iespējams, miris, turklāt no viņa rokas.

-      Ko lai es daru? viņš bēdīgi jautāja. Viņš izvilka savu tālskati un lūkojās visapkārt. Pienainais baltums tagad atmirdzēja visās varavīksnes krāsās: skurbinoši, valdzinoši sarkanā un oranžā, un dzeltenā, un…

Akmens Pilote satvēra viņu aiz elkoņa un uzstājīgi iesaucās: Skaties uz turieni!

Zarēns atrāva tālskati no acs un samiedzās pret balto gaismu. Kas ir? Es… Un tad viņš to ieraudzīja. Tur, vīdot miglā, bija kāds ēnains apveids, kas karājās g;iis,i.

Tas bija gandrīz apgāzies; tā masts bija nolauzts, buras ļengani karājās kā salauzti spārni. Zarēna āda notirpa, viņa sirds dunēja.

Ak, kāpurputn, viņš murmināja. Galu galā tu nepievīli mani. Tu atvedi mani pie Vētras dzinēja. Ar kamolu kaklā Zarēns pārliecās pāri balustrādei. Viņš salika rokas pie mutes.

-    Tevs! viņš iekliedzās. Tēvs, ja tu tur esi, atsaucies man!

Bet neviena cita skaņa nenāca no planējošā kuģa vraka, izņemot iedragātā korpusa čīkstoņu un plak-plak-plak, virves galam sitoties pret nolūzušo mastu. Malas dejo­tājs piedreifēja tuvāk kādreiz lepnā Vētras dzinēja vra­kam. Zarēns pētoši apskatīja debesu kuģi. Tas mirdzēja ar tādu spožumu, ka viņam iesāpējās acis.

-     Man jāzina, vai mans tēvs ir uz borta, zēns teica.

Viņš satvēra vienu no priekšējā klāja abordāžas kāšiem, savicināja virvi sev virs galvas un aizmeta smago kāsi lejup, otra kuģa virzienā. Šķita, ka tas gandrīz izskrēja cauri Vētras dzinējam, līdz ar grū­dienu un plīstoša koka skaņu tas trāpīja pa kaut ko cietu un palika aizķēries. Akmens Pilote nostip­rināja virves galu pie bugsprita. Zarēns uzkāpa uz tā, pārlika pāri virvei nolauztu koka gabalu un satvēra to ar abām rokām.

Novēli man labu veik­smi, viņš palūdza un, iekams Akmens Pilote paspēja atbildēt, bija projām, slīdēdams lejup pa virvi.

Brauciens lejup bija stāvs un ātrs, un Zarēnam likās, ka viņš izmež­ģīs plecus. Ātrumam pie­augot, zem viņa neskaidri nozibēja tukšais bezdibenis,

un blīkš viņš ietriecās

Vētras dzinēja klājā.

Uz brīdi Zarēns palika nekustīgs, tik tikko ticē­dams, ka viņam tas izde­vies, paliekot veselam vienā gabalā. Viņš paskatījās apkārt. De­besu kuģis bija sadragāts gandrīz līdz

nepazīšanai. Šķita, ka kokam un takelāžai zudusi krāsa. Vienā mirklī Zarēns saprata, ka tie ir gandrīz caurspī­dīgi, un viņš varēja ieskatīties dziļi kuģa iekšienē. Tad viņš saklausīja balsi.

-     Zarēn? Zarēn, vai tas tiešām esi tu?

Zarēns pagriezās apkārt.

Kalsns, bāls stāvs sēdēja blakus sadragātajam stūresratam. Tēvs! viņš iekliedzās.

Mākoņu Vilks izskatījās kļuvis vecāks. Viņa lieliskais tērps nokarājās skrandās, viņa mati bija balti un acis zilākas, nekā Zarēns atcerējās, nedabiski zilas. Pāri labajam plecam stiepās nesadzijušas brūces no nesen gūta ievainojuma. Sirdij krūtīs dauzoties, Zarēns pie­skrēja viņam klāt un nokrita blakus. Ak, tēvs, viņš ierunājās asaru pilnā balsī. Es tevi esmu atradis.

-     Es tik ilgi esmu gaidījis, manu zēn, Mākoņu Vilks noguris čukstēja. Viņš pievilka Zarēnu sev tuvāk. Tu esi veicis tālu ceļu, lai sasniegtu šo vietu, viņš teica.

Kāpurputns, kas mani atrada, apgalvoja, ka tu to sasniegšot. Viņam bija taisnība. Neviens tēvs nekad nav vairāk lepojies ar savu dēlu kā es ar tevi.

Zarēns kautrīgi nolieca galvu. Uz viņa ādas krūšu aiz­sega noritēja asaras.

-    Tik daudz emociju, Mākoņu Vilks maigi sacīja. Es zinu, es zinu. Viņa balss kļuva stingrāka. Zarēn, viņš ar steigu ierunājās. Tev jāklausās uzmanīgi, jo es to teikšu tikai vienreiz. Šī ir bīstama vieta, uz kuru tevi esmu atvil­cis. Viņš nopūtās. Ja būtu zinājis iepriekš, nemūžam nebūtu lūdzis kāpurputnu, lai meklē tavu palīdzību.

-     Bet, tēvs, es gribēju…

-    Nepārtrauc, Zarēn, Mākoņu Vilks aizrādīja. Viņa ķermenis mirdzēja no galvas līdz kājām. Man nav atlicis daudz laika. Bīstamais virpulis ir atnesis mani mūs šeit, pašā Vētras mātes viducī. Šī ir rāmuma, izglī­tības vieta, tomēr par zināšanām, ko tā dod, ir jāmaksā briesmīga cena.

-Jāmaksā cena? Zarēns noraizējies brīnījās.

-      Tie, kas šeit ierodas, palēnām saplūst ar Vētras māti, Zarēn, viņa tēvs maigi turpināja. Viņa iekļūst iekšā pa acīm, pa ausīm, pa ādas porām. Viņa piepilda tevi ar zināšanām par laika apstākļiem ar zināšanām, kuras Sanktafraksas akadēmiķi gadsimtiem ilgi centu­šies iegūt, bet šajā procesā pieprasa sev tevi.

Zarēnam aizrāvās elpa. Vai tu gribi teikt…

-      Es šeit esmu nīcis pārāk ilgi, manu zēn. Es vairs nevaru sakopot domas… Mākoņu Vilks pamāja ar bālu, gandrīz caurspīdīgu roku Zarēnam gar acīm.

-     Ak, tēvs, Zarēns nomurmināja. Kas īsti…

-     Es pazūdu, Zarēn, saplūstu ar Vētras māti. Mani visvairāk apbēdina tas, ka es tevi pametu, kad mēs tikai nupat esam no jauna satikušies. Bet, iekams tas notiek, man tev kaut kas jāpastāsta kaut kas tāds, ko es šeit esmu uzzinājis. Vētras māte drīz atgriezīsies.

-     Uz Malaszemi? Zarēnam aizrāvās elpa.

-     Jā, Zarēn, Mākoņu Vilks atbildēja. Sī varenā vētra, kas pirmā sēja dzīvību zemē, atgriezīsies, kā viņa to darījusi ik pēc dažiem tūkstošiem gadu kopš paša laika iesākuma. Viņa ieradīsies no atklātām debesīm, brāzīsies pāri Dumbrājam, Krēslas mežam un tālāk uz Dziļā meža augstāko punktu. Uz Upes sākotni.

-    Uz Upes sākotni? Zarēns pārjautāja. Bet tā vieta taču noteikti ir mīts…

-     Upes sākotne eksistē, Mākoņu Vilks stingri apgal­voja. Kad Vētras māte to sasniegs, viņa atjaunos tās ūdeņus, Malūdens upe atkal plūdīs sparīgi un spēcīgi, un tās enerģija izplatīsies pa visu Malaszemi, nesot jaunu dzīvību, jaunu cerību svaigu sākumu. Viņš uz brīdi apklusa, un Zarēns, paskatījies lejup, ievēroja sāpes sava tēva acīs. Vismaz, viņš nomurmināja, tā tam vaja­dzētu notikt. Bet kaut kas nav kārtībā.

Zarēns sarauca pieri. Es nesaprotu, viņš teica.

Mākoņu Vilks pacietīgi pamāja ar galvu. Pēdējo reizi, kad Vētras māte apciemoja Malaszemi, ceļš uz Upes sākotni bija brīvs, viņš paskaidroja. Tagad kaut kas viņai ir ceļā…

Zarēns noelsās. — Sanktafraksa! viņš iesaucās.

>

-       Sanktafraksa, Mākoņu Vilks nočukstēja, acīm aizmiglojoties. Mūsu lidojošā pilsēta ar mirdzošajām smailēm, godājamām iestādēm kādreiz, sen, kad tā tiešām bija lieliska, manas mājas… Viņš noklepojās. 7a atrodas vētrai tieši ceļā. To iznīcinās Vētras mātes enerģija, kad tās sadursies.

-     Bet… Zarēns ieminējās.

-     Kuš, Mākoņu Vilks noguris viņu apklusināja, jo ļaunākais vēl tikai sekos. Ja Vētras mātei ceļu aizšķērsos

Sanktafraksa, tad viņa nekad nesasniegs Upes sākotni, lai apsētu to ar jaunu dzīvību. Malūdens upe pilnīgi izžūs. Un, kad tās būs zudušas, tumsa no Dziļā meža melnās sirds izpletīsies kā milzu sēne, līdz būs aprijusi katru Malaszemes sprīdi. Viņš paskatījās augšup uz savu dēlu. Zarēn, viņš teica. Sanktafraksa nedrīkst aizšķērsot Vētras mātes ceļu.

-    Bet ko es varu darīt? Zarēns vaicāja, sava tēva spo­kainajā sejā meklēdams kādu uzvedinošu pavedienu.

-    Enkura ķēde… tā notur lidojošo pilsētu vietā… tā ir… jādabū pušu, Mākoņu Vilks viņam teica, katru vārdu izrunājot ar piepūli.

-                    Jāpārcērt Enkura ķēde? Zarēns pārsteigts jautāja. Bet… bet…

-                 Sanktafraksa pacel­sies gaisā, un Vētras māte netraucēta brāzīsies uz Upes sākotni. Malaszeme būs izglābta, bet… viņa balss kļuva vārgāka, Sankta­fraksa būs zaudēta.

Viņam runājot, viss viņa ķermenis sāka mirdzēt un dzirksteļot.

Zarēnam aizrāvās elpa, un viņš parāvās atpakaļ. K… kas notiek? viņš stomījās.

Mākoņu Vilks pacēla plaukstas un apmulsis vē­roja, kā tās mirguļo kā ne­skaitāmi miljoni lēkājošu

atomu. Beidzot viņa ir atnākusi man pakaļ, viņš no­pūtās.

-     Ko tu ar to gribi teikt? Zarēns taujāja. Kas no­tiek?

-     Es jau tev teicu, Zarēn. Esmu šeit bijis pārāk ilgi, viņa tēvs tik tikko dzirdami čukstēja. Vētras māte ir piepildījusi mani ar sevi. Ta nu es zinu, kas drīzumā notiks. Bet, iegūstot šīs zināšanas, esmu pazaudējis sevi, Zarēn. Jo spožāk es mirdzu, jo vārgāks jūtos. Viņam runājot, mirguļošana kļuva aizvien spēcīgāka un debesu pirātu kapteiņa Mākoņu Vilka aprises grūtāk izšķira­mas. Viņa ir pieprasījusi mani sev. Man tevi jāpamet, Zarēn.

-    Nē! Zarēns sauca. Es tevi nelaidīšu vaļā! Viņš nometās ceļos un mēģināja pacelt tēvu uz rokām. Bet tas bija tāpat kā ķert gaismu. Tēvs! viņš ieklie­dzās.

-     Esi kluss, Zarēn, viņa tēvs teica. Tev jāzina vēl pēdējais… kad Vētras māte ieradīsies…

-     Kad, tēvs? Zarēns jautāja. Kad?

Mākoņu Vilka mirguļojošā mute kustējās, bet no viņa lūpām nenāca ne skaņas.

-     Tevs? Zarēns izmisīgi sauca. Kad?

Sasaistīti kopā, abi debesu pirātu kuģi lēni riņķoja viens ap otru. Zarēns pameta gaistošo Vētras dzinēju un aizvēzējās atpakaļ, pāri tukšajam bezdibenim, uz Malas dejotāju, kuru zemāk debesīs bija nolaidusi Akmens Pilote. Ar smagu būkšķi viņš nolēca uz klāja. Viņam aiz muguras ļengani nokarājās virve. Vētras dzinējs beidzot bija pilnīgi pazudis.

Akmens Pilote cieši raudzījās Zarēna pelnu pelēkajā sejā. Kas notika?

Zarēns centās panākt, lai viņam noskaidrotos galva. Tas… tas bija tik savādi, viņš nočukstēja. Pārda­biski…

Kapteini Zarēn! Akmens Pilote uzsauca, sapuri­nādama viņu aiz pleciem. Rimsties! Izstāsti man, kas notika uz Vētras dzinēja. Mākoņu Vilks, tavs tēvs? Vai tu vinu atradi?

Zarēns pacēla acis, it kā pirmo reizi dzirdētu šos vār­dus. Acīs viņam sariesās asaras. Viņš pamāja ar galvu. -Jā, bet… Ak, es nezinu, ko lai domāju…

Ne vārda neteikusi, Akmens Pilote pasniedzās un atdarīja iekšējās aizdares sprādzes, kuras stiprināja ar stikla lodziņiem aprīkoto kapuci pie šineļa pleciem. Aiz­bīdņi atvērās, un Akmens Pilote noņēma kapuci, iekš­pusē atklājot trauslas uzbūves augumu. Viņas rudie mati izlija pār bālajiem vaigiem un slaido kaklu.

-                Zarēn, tā esmu es, Mogina, viņa maigi teica. -Vai atceries? Tu man reiz izglābi dzīvību. Viņa uz brīdi apklusa. Tagad no­mierinies un pastāsti, kas tur notika. Viņa novēla smago Akmens Pilotes ap­ģērbu no pleciem un sa­ņēma zēnu aiz rokas.

Zarēns papurināja galvu. Es tiešām redzēju savu tēvu, viņš teica, bet tagad viņš ir projām. Uz visiem laikiem. Zarēns nošņaukājās un veltīgi pūlējās norīt sāpīgo kamolu kaklā. Pirms pazuda, viņš pateica, kas man jādara. Sanktafraksa ir jāiznīcina.

-     Jāiznīcina Sanktafraksa? Mogina noelsās. Kā­pēc?

Zarēns ar roku apklusināja viņu. Mums jāatgriežas Sanktafraksā, lai es varētu brīdināt Visaugstāko Akadēmu.

-     Bet, Zarēn, Mogina iebilda, mēs esam iestrēguši bezvējā atklāto debesu vidū.

Zarēns abām rokām satvēra galvu un grozīja to no vienas puses uz otru.

-      Zarēn, tev man jāizstāsta, ko tu zini, Mogina uzstāja. Ja Debesis dos, tad vismaz viens no mums izdzīvos, lai nodotu tava tēva vēsti.

-    Jā, Zarēns saņēmies piekrita. Tev ir taisnība.

Moginas acis kļuva platākas un platākas, kad Zarēns

sāka stāstīt, ko Mākoņu Vilks viņam bija teicis.

-             Vētras māte, viņa murmināja. Upes sākotne… Es vienmēr biju domājusi, ka tās piederīgas tikai leģen­dām.

-            Es tāpat, Zarēns piebalsoja. Es… Viņš palika ar vaļā muti. Augstās Debesis! viņš iesaucās. Kas tagad notiek?

Abi paskatījās apkārt. Šķita, ka mirdzošais gaiss sabiezē un brāžas uz viņu pusi.

-             Ātri, Zarēn, Mogina neatlaidās. Izstāsti man visu. Iekams nav par vēlu.

Kamēr baltums ielenca viņus, pieauga gaisa spiediens. Sāpes Zarēna ausīs kļuva neciešamas.

-    Viņš man teica… Viņš stāstīja…

Visapkārt pieņēmās spēkā gaisma. Ausis svilpoja. Galva pulsēja. Par spīti atmiņu intensitātei, paskaidro­juma vārdi nerada ceļu.

-             Kad, Zarēn? Mogina jautāja. Kad Vētras māte dos triecienu? Vai viņš tev pateica vai nepateica?

Zarēns saķēra galvu. Gaiss kļuva aizvien blīvāks, sma­gāks.

-             Es… viņš… zēns murmināja. Viņa acis piepildīja apmulsums. Kad ūdens pārstās plūst…

Viņš apklusa un iesmilkstējās aiz sāpēm, cenzdamies atminēties sava tēva liktenīgos vārdus. Acis pulsēja. Galva jutās kā iespiesta skrūvspīlēs.

-            Kad… kad nokritīs pēdējais piliens, viņa ieradīsies. Rītausma pār Upes sākotni, viņš tik tikko dzirdami nočukstēja. Pusnakts pār Sanktafraksu…

Bet Zarēns nevarēja zināt, vai Mogina dzirdējusi viņu vai ne, jo vējš nesa projām viņa vārdus, baltums pildīja viņa redzi un ausīs svilpoja spalga gaudošana.

-            Uzliec… savu kapuci! viņš uzkliedza Moginai un piegāja klāt, lai palīdzētu viņai uzvilkt smago ietērpu.

Gaiss kļuva pat vēl baltāks. Spilgti balts. Žilbinoši balts. Tas pildīja viņa acis, izslēdzot pilnīgi visu citu, līdz viņš bija pavisam akls. Debesu kuģis drebēja. Viņš atrāvās no Moginas un lēni, neiespējami lēni atstreipuļoja atpakaļ cauri stīgrajam gaisam.

-     Mogin! viņš sauca vai drīzāk mēģināja saukt, jo balss vairs nenāca no viņa mutes.

Viņš nokrita uz klāja. Viņam apkārt atbalsojās apslā­pēti trokšņi: šķelšanās, krakšķēšana, rīboņa. Baltums kļuva spilgtāks. Skaļā gaudošana pieņēmās spēkā līdz kliedzienam. Zarēns cieši aizmiedza acis, ar rokām aiz­spieda ausis un saritinājās ciešā kamolā.

Bet tas neko nelīdzēja. Viņš nespēja to noturēt ārpusē. Biedējošais baltums bija viņā iekšā un tikpat žilbinošs un apdullinošs kā ārpusē. Tas notrulināja viņa sajūtas. Tas plosīja viņa atmiņu.

-      Mogin, Zarēns svinīgi iesāka, mana koman­da…

Hūūūūūff!

Nespēdama ne brīdi ilgāk novaldīt augošo spiedienu, baltā vētra sprāga uz iekšpusi. Brīdi valdīja klusums. Tad ar stihiskas nelaimes pērkona grāvienu spožā lode ar Malas dejotāju centrā eksplodēja uz ārpusi ar tādu spēku, ka stipri nodrebēja pašas debesis.

.

Tālu projām lidojošā Sanktafraksas pilsēta mētājās un raustījās briesmīgā vētrā. Enkura ķēde, kas stipri­nāja to pie cietzemes, tika pārbaudīta līdz pēdējai robe­žai. Grezno celtņu iekšpusē tās pilsoņi akadēmiķi un mācekļi, kalpotāji un sargi spiedās kopā klusējošās savu nozaru grupiņās, šausmu pārņemti no domas, ka ķēde varētu pārtrūkt.

Tikai Tumsas profesors palika viens. Viņam kā Sankta­fraksas Visaugstākajam Akadēmam bija pienākums tur­pināt strādāt, kamēr pārējie meklēja patvērumu. Kad bija uzbrukusi spēcīgā vētra, viņš bija steidzies augšā pa vītņu kāpnēm uz Loftusa observatoriju, cik ātri vien viņa vecās, vārās kājas spēja nest. Dažādās mērierīces, kas pārstāvēja visas Sanktafraksas akadēmiskās discip­līnas, gaidīja viņa pārbaudi. Ieradies viņš tās atrada neprātīgi trakojam.

Augstās Debesis! viņš iesaucās, ienākdams gaisa pilnajā istabā. Viņš pakasīja savu kuplo bārdu un

uzbīdīja brilles metāla rāmjos augs­tāk uz deguna, lai ciešāk aplūkotu instrumentus. Bet šādi rādījumi ir nedzirdēti. Viņš palūkojās laukā pa augstā torņa logu. Un nav nekāds brīnums.

Tās nakts vētra bija lielāka, nekā viņš jebkad agrāk bija pie­dzīvojis. Orkāna stipruma vēji un spēcīgas lietus šaltis brāzās šurp no Malaszemes ārpuses, dauzot izvirzīto zemes radzi ar nebijušu spēku.

Nu tad tā, profesors nomur­mināja pie sevis. Rādījumi ir jānolasa. Aprēķini jāgraduē. Fakti un skaitļi jāpieraksta. Viņš cieši satvēra savu zizli, stīvi šķērsodams šūpoto observatoriju no vienas puses uz otru. Bet ar ko lai es sāku?

Misiņa anemometrs mežo­nīgi griezās, reģistrēdams vēja ātrumu, kas tālu pārsniedza jeb­kuru agrāk atzīmēto. Lietusmērs gāja pāri malām un skaļi signa­lizēja par antimagnētisko skābmiglas daļiņu koncentrētu klāt­būtni.

Profesors papurināja galvu. Neticami, viņš nomurmi­nāja. Gluži ne… Viņš uz brīdi apklusa. Bet lai nu paliek

anemometrs un lietusmērs! viņš iesaucās. Ko gan, Debesu vārdā, dara noskaņu sijātājs?

Profesora pēkšņās, dedzīgās intereses objekts bija maza sudraba kastīte, kas atradās uz trijkāja, pagriezta leņķī. Katra no tās sešām plaknēm bija inkrustēta ar mazu kvadrātveida paneli, kurš bija gatavots no maiga, mirgojoša materiāla, kas iegūts no meža naktstaureņu spārniem. Tapat kā paši radījumi, šis materiāls bija jutīgs pret emocijām, mainot savu krāsu atkarībā no noskaņo­juma, kas to aptvēra. Dusmas tam liktu kļūt sarkanam, skumjas zilam, bailes dzeltenam un tā tālāk.

Sanktafraksā bija divi noskaņu sijātāji: viens atradās te, Loftusa tornī, otrs panīkušajā Psihoklimatisko pētījumu nodaļā. Parasti laika apstākļu jutīgais aparāts kvēloja neitrāli balts. īpaši nomācoša lietusgāze varēja to iekrāsot bāli zilu; ilgstošs liegu vēsmu un saulainu debesu periods spēja tam piešķirt maigi sārtu toni. Bet tās vienmēr bija pasteļa krāsas. Nekas galējs nekad nebija reģistrēts. Nekas vairāk par ko tādu, kas radītu vieglu vilšanās izjūtu vai paaugstinātu tendenci smaidīt. Jo, lai gan laika apstākļi neapšaubāmi ietekmēja visus Malaszemes iemītniekus, sekas vienmēr bija maigas.

Līdz šim brīdim!

Kamēr profesors skatījās uz noskaņu sijātāju, viņam atkārās žoklis un sirds stipri sitās. Aparāts pulsēja ar daudzkrāsainu intensitāti. Uzliesmodams, dzirksteļo­dams, kūsādams. Te žilbinoši sarkans, te koši zils, te mirgojoši smaragda zaļš. Un violets — piesātināti, tumši, neprātīgi violets.

Prāta vētra! Viņam aizrāvās elpa. Viņš bija lasī­jis par tādām parādībām Pamata traktāta apputējušajos sējumos. Nav nekāds brīnums, ka mans paša prāts ir bijis tik nemierīgs.

Tajā brīdī mutuļojošajās debesīs ziemeļu pusē uzplaik­snīja līkloču zibens. Uz brīdi nakts pārvērtās par dienu. Gaismas mērītāja adata pārlēca pāri visai skalai un iestrēga, bet skaņas uztvērējs sašķīda druskās no pēr­kona grāviena, kas nekavējoties sekoja.

Profesors skatījās uz saplīsušajiem instrumentiem. Kas mēs par krāpniekiem, izliekoties, ka saprotam laika apstākļus, viņš nomurmināja, tad slepus atskatījās

pār plecu, vai kāds nenoklausās. Sanktafraksā bija daudz godkāres dzīto, kas nelaistu garām iespēju izmantot Vis­augstākā Akadēma ļaunās nojautas. Laimīgā kārtā nebija neviena, kas dzirdētu viņa zaimojošos vārdus.

Nopūties Tumsas profesors parāva uz augšu savu melno mantiju un uzkāpa pa kāpnēm, kas veda uz bēni­ņiem zem stikla kupola. Viņš piespieda aci pie telpas centrā novietotā lielā teleskopa skatu meklētāja.

Iestādīdams fokusu, viņš dziļāk un dziļāk ielūkojās tumšajā tukšumā viņpus Malaszemes. Ja vien viņš varētu redzēt kaut vai mazliet tālāk…

Kādi gan noslēpumi slēpjas tur laukā? viņš balsī minēja. K… kas, Debesu vārdā, ir tas? Maza, tumša pūciņa bija šķērsojusi viņa redzeslauku.

Ar drebošiem pirkstiem viņš pielaboja fokusu. Izplū­dušais objekts kļuva stingrs. Tas izskatījās pēc debesu kuģa. Bet ko gan debesu kuģis darīja tur laukā nepiesiets un tik tālu no zemes? Tik tikko spēdams noticēt tam, kam viņš bija aculiecinieks, profesors atliecās atpakaļ, izņēma kabatlakatu un noslaucīja acis.

-        Par to nav šaubu, viņš satraukti murmināja. Tas bija debesu kuģis. Es zinu, ka bija. Ja vien…

Viņš atskatījās uz noskaņu sijātāju. Tas pulsēja piesā­tinātā violetā krāsā.

-        Nē, viņš nodrebinājās. Nav iespējams, ka es to būtu iztēlojies. Es neesmu traks.

Viņš pagriezās atpakaļ, satvēra teleskopu un nemier­pilns atkal ieskatījās tajā. Mutuļojošajos dziļumos nekā

nebija. Drebošiem pirkstiem viņš aizskāra fokusu. Aiz­vien nekas. Un tad… Profesoram aizrāvās elpa. No vie­tas, kur debesu kuģis bija atradies, vismaz no turienes, kur viņam šķita, ka tas bija atradies, vairākas spožas gaismas lodes aizdrāzās projām tumšajās debesīs.

Apjucis viņš palaida vaļā teleskopu un piesteidzās pie loga.

-     Krītošās zvaigznes! viņš iekliedzās.

Cits pēc cita gaismas punkti uzlidoja augšup un plašos, mirgojošos lokos aizbrāzās pāri naksnīgajām debesīm uz Malaszemes pusi. Profesors ievēroja, ka pavisam to bija septiņi. Nē, astoņi; divi lidoja cieši kopā. Neskaitot šo pāri, tie visi devās katrs savā virzienā, savā ātrumā un iezīmēja katrs savu neatkārtojamu parabolu.

Profesors nopūtās. Gaismas īpašības bija ārpus viņa pētījumu loka, tomēr viņš labprāt iegūtu vienu no krī­tošajām zvaigznēm savā pārziņā, lai izpētītu tās uzbūvi; lai vienreiz par visām reizēm pierādītu, ka visas gaismas pamatā atrodas tumsa. Grūtības sagādāja atrast kādu no tām, kur tā nokrita.

Dažas no zvaigznēm jau bija nokritušas, dažas pavi­sam tuvu. Citas turpināja traukties pāri Dumbrājam un tālāk uz Dziļo mežu aiz tā. Viena, kas spīdēja spožāk par pārējām, lidoja tālāk, nekā profesors pat varēja saska­tīt.

-      Dīvaini, viņš nočukstēja. Vējš gaudoja, un tornis čīkstēja. Ļoti dīvaini.

Tālu zem lidojošās pilsētas, ko plosīja vētra, Lejas­pilsētas ielas bija pārvērtušās par muklāju. Nelaimīgie iedzīvotāji slampāja pa staignajiem dubļiem, izmisīgi mēģinādami izglābt kaut ko no postījumu ceļa, ko radīja virpulis.

-Augstās Debesis, kas ar mums visiem notiks! izbie­dēta bara rūķu sieva iekliedzās, kad spožs zibsnis apgais­moja debesis. Kāpēc mums neteica par tik briesmīgas vētras tuvošanos?

Vējš spalgi svilpoja. Jumts rībēja. Krītoša zvaigzne aizšņāca nakts debesīs viņai virs galvas. Paskatījusies augšup par vēlu, lai skaidri to saskatītu, viņa atbīdīja matus no acīm un vērās cauri spēcīgā lietus šaltīm uz peldošo pilsētu. Viņas seja sašķobījās aiz niknuma.

-              Kāpēc akadēmiķi mūs nebrīdināja? viņa pra­sīja.

-            Akadēmiķi? Nesmīdini mani, Glima! viņas biedrs dusmīgi atkliedza no augšas, cenzdamies ar virvi nostip­rināt vietā plandošo jumtu. Mizas gliemji, lūk, kas viņi visi ir! Lēni, glumi un smirdīgi…

BLĪKŠ!

-           TOG? Glima nemierīgi iekliedzās. Vai tev nekas nekaiš?

Atbildes nebija. Ar priekšnojautās drebošu sirdi Glima parāva augšup svārkus un uzkāpa pa kāpnēm. Uz jumta neviena nebija. Rievotajos dzelzskoka paneļos rēgojās robains caurums.

-     TOG! viņa iekliedzās vēlreiz.

-     Es esmu te, lejā, atskanēja apslāpēta balss.

Cieši turēdamās ar trīcošiem pirkstiem, Glima uzvil­kās tālāk uz jumta un ieskatījās caurumā. Saskatītajā nebija nekā priecīga. Milzīgs koka gabals bija nokritis grīdas vidū. Zem tā gulēja Togs.

-             Palīdzi man, viņš nočukstēja. Nevaru pakustē­ties. N… nevaru paelpot.

-     Turies, Glima atsaucās. Es tūlīt būšu pie tevis.

Nedroši viņa līda lejup pa jumtu un ar kājām sataus­tīja kāpņu augšējo spraisli. Vējš raustīja viņas pirkstus.

Lietus sitās sejā. Lēni, piesardzīgi viņa nokāpa pa kāp­nēm un ieskrēja iekšā.

Vai manu dieniņ! viņa iesaucās un ar pirkstiem aizskāra veiksmes amuletus sev ap kaklu.

Tuvumā koka gabals izskatījās pat lielāks. Tas bija izliekts un lakots, un uz tā malas lampas gaismā spīdēja zelta burti. MALAS DE… Vārds beidzās pēkšņi pie nolū­zušas malas.

-              Izskatās pēc debesu kuģa gabala, Glima teica. Kaut gan kāpēc lai kāds gribētu kuģot debesīs šādā laikā…

-            Lai tas viss paliek, Togs sēca. Tikai dabū to nost no manis.

Glima, juzdamās vainīga, atkāpās. Jā, Tog. Piedod, Tog, viņa teica.

Koncentrējoties saraukusi uzacis, viņa vilka koka gabalu ar visu spēku. Tas bija smags daudz smagāks, nekā izskatījās. Par spīti visām viņas pūlēm, tas tik tikko izkustējās. Tomēr tas izkustējās. Un pietiekami daudz, lai Togs atbrīvotu kājas un izlīstu laukā.

-    Jā! viņš iekliedzās.

-      Uhhh! Glima noelsās, un koka gabals ar blīkšķi nokrita uz grīdas. Ak, Tog, viņa teica. Vai tev nekas nekaiš?

Bara rūķis rūpīgi izpētīja savu ķermeni no galvas līdz kājām. Laikam viss kārtībā, viņš beidzot teica. Vis­maz kauli nav lauzti. Viņš pamāja uz salūzušā debesu kuģa gabala pusi. To gan nevar teikt par šī te komandu, uzdrošinos piebilst.

-       Kā tu domā, vai viņi bija Apvienības biedri vai debesu pirāti? Glima jautāja.

Togs pārvilka pirkstus pāri smalkajam kokam un zelta burtiem. Tiešām grūti pateikt, viņš beidzot atbildēja.

-     Bet vienu gan es tev teikšu. Šis debesu kuģis, kad bija vienā gabalā, droši vien bija īsts skaistulis.

Glima nodrebinājās. Ak, Tog, viņa teica. Vai tu vari iedomāties, kā tas ir augšā debesīs, kad uznāk tik briesmīga vētra? Nekur nevar aizbēgt. Nekur nevar paslēpties… Viņa paskatījās augšup uz caurumu jumtā.

-    Tas parāda mūsu ķibeles skaidrā gaismā, vai ne? viņa ieminējās.

-      Protams, Togs domīgi piebilda. Man tas jāsa­labo, iekams visa māja nav applūdusi.

Ne jau tikai bara rūķi cieta postījumus. Bija arī citi dažādās Lejaspilsētas vietās, kas zaudēja mājas, īpašumu, pat dzīvību zem krītošajiem gruvešiem.

Galvenajā tirdzniecības centrā plata kuģa korpusa daļa saplacināja vienu pusi putnu mājai, kas piederēja Svīdlēnim, dzīvnieku veikala īpašniekam, uz vietas nogalinot pusi sagūstīto putnu un apstulbinot pārējos, bet dodot tiem iespēju tikt brīvībā. Bugsprits lidoja pa gaisu kā šķēps un, nokrītot zemē, uzdūra kā uz iesma neko nenojautušu aunradzi, kas atradās aplokā, gatavs pārdošanai

nākamajā rītā. Smagais grotmasts krītot sadragāja tirgus kiosku rindu.

Pilsētas rietumu daļai neklājās labāk. Vesela zalve krī­tošu korpusa atsvaru nodarīja ievērojamus postījumus vairāku slavenu Apvienības biedru bagātajiem mitek­ļiem. Un stūres atsvars liela, apaļa akmens plāksne, kas debesu kuģim uztur līdzenu gaitu, iztriecās cauri pašas Apvienības Palātas jumtam. Tas pārlauza gredzen, veida ceremoniju galdu uz pusēm, vienlaikus nogalinot trīs Apvienības vīrus.

Trīs nelaimīgie vēlāk tika identificēti kā Simenons Ksintakss, pašreizējais Apvienības Galva, Fārkvars Rokdaris, neliela auguma nervozs indivīds, kas pārstāvēja Līmes vārītāju un Tauvu pinēju Apvienību, un Ulbuss Pentefraksiss, vērsim līdzīgs Apvienības biedrs, kas

vairāk pazīstams ar nežēlību kaujās pret debesu pirātiem nekā ar asumu darījumos: nevienam no viņiem nebija radusies nekāda iespēja izglābties.

Pat Sanktafraksa pati cieta postījumus no debesu kuģa vraka. Vispirms liela daļa no tā pakaļgala klāja bija pilnīgi iznīcinājusi visus sarežģītos aparātus uz Mākoņvērotāju koledžas augstā balkona. Mirkli vēlāk smaga priekšgala harpūna iedūrās Lietusgaršotāju pussagruvušā un lai­mīgā kārtā pamestā torņa sānā un palika tur, bīstami šūpojoties drūpošajā sienā pusceļā līdz augšai.

Troksnis no trieciena bija milzīgs. Tas atbalsojās cauri visai pilsētai un lika viscaur nodrebēt visai lidojošajai klintij.

Tas brīdis ir klāt, Vējskārēju profesors novai­dējās. Mēs visi tagad esam nolemti bojāejai. Viņš

pievērsās Mākoņvērotāju profesoram, kas bija sakņupis viņam blakus zem sava rakstāmgalda. Tas bija gods un prieks pazīt tevi, mans draugs, viņš teica.

-            Šis prieks pilnībā bija mans, Mākoņvērotāju pro­fesors atbildēja, plati smaidīdams.

Vējskārēju profesors sarauca pieri. Pilnībā tavs, viņš atkārtoja. Ja tas pilnībā bija tavs, es nebūtu guvis nekādu prieku no mūsu pazīšanās. Bet es to guvu.

Mākoņvērotāju profesors prātīgi pamāja ar galvu.

-     Tomēr es guvu lielāku prieku.

-     Paklau, tu ietiepīgais aitasgalva…

-     Ko tu sauc par aitasgalvu?

Atskanēja otrs un skaļāks rībiens, un, pilsētai nodre­bot, visu plauktu un skapju saturs kabinetā ar blīkšķi izgāzās uz grīdas.

-    Tas brīdis ir klāt, Vējskārēju profesors novaidējās.

-    Tagad mēs visi noteikti esam nolemti bojāejai.

Trešais skaļais troksnis bija visskaļākais no visiem.

Tas nodunēja un nodārdēja ar tādu spēku, ka abi profe­sori nokrita uz grīdas. Visā Sanktafraksā akadēmiķi un mācekļi, kalpotāji un sargi darīja to pašu.

Tikai Tumsas profesors, Sanktafraksas Visaugstākais Akadēms, zināja, kas ir noticis. Atskanot pirmajam blīkšķim, viņš bija skatījies pa Loftusa observatorijas logu un redzējis netālu torni bīstami sašūpojamies šurp un turp.

-               Lietusgaršotāju tornis, viņš nomurmināja un satraukts norija siekalas. Paldies Debesīm, ka es tur nebiju iekšā.

Vēl tikai pirms dažām dienām torņa augšgalā bija izvietots viņa paša kabinets. Bet kas bija licis tam tā sašūpoties? Viņš paskatījās lejup. Un tur, pusceļā līdz augšai, viņš redzēja spīdošu metāla un koka smaili, kas dziļi bija ieurbusies grūstošajā mūrī.

Profesors pakasīja galvu. Izskatās pēc debesu kuģa harpūnas, bet… ūūāā\

Šausmu pārņemts, viņš skatījās, kā lielā harpūna nodrebēja, paslīdēja un, akmeņu un apmetuma apņemta, gāzās lejā, ar skaļu blīkšķi nokrītot uz krusta ejas jumta tālu lejā. Pirmais akmens pīlārs sasvērās; pārējie sagā­zās cits pret citu kā domino kauliņi, līdz visi bija gar zemi.

Tad brīdī, kad gaiss sāka noskaidroties, torņa iedra­gātā siena beidzot atteicās no cīņas palikt stāvus un visa celtne sabruka zemē akmeņu, Šķembu un putekļu pava­dītā sprādzienā.

Profesors palika ar pavērtu muti. Viņa piere savil­kās dziļās grumbās. Viņš atminējās debesu kuģi, kas tik noslēpumaini bija pazudis. Atlūzu savādo gāšanos. Krī­tošās zvaigznes…

Pārdomas pārtrauca neat­laidīga klaudzināšana. Viņš pagriezās apkārt, un tur, uz­meties uz platās palodzes aiz loga, bija redzams balts putns ar dzeltenām acīm un bīstama paskata knābi, ar kuru tas sita pa stiklu.

Kraan! Tumsas profe­sors iesaucās.

Pirms daudziem gadiem viņš bija atradis to sniegavētrā kā netīru, tikko apspalvojušos, pa pusei mirušu putnēnu. Viņš to bija ienesis savā siltajā kabinetā, kur bija kopis, kamēr tas atveseļojās, un iemācījis putnam runas pamatus. Tagad Kraans bija pilnībā pieaudzis un spēka pilns un, par spīti panākumus nesološam dzīves sākumam vai tieši tādēļ -, bija kļuvis par vadoni balto

kraukļu baram, kuri bija apmetušies Akmeņu dārzos Malaszemes pašā galā.

Profesors piesteidzās pie loga un atgrūda to vaļā. Vēt­ras stipruma vējš sabužināja viņa bārdu un lika melnajam tērpam plandīties. Kraan, mans uzticamais draugs, viņš teica. Priecājos tevi redzēt, bet kas tevi atdzinis šurp tik briesmīgā laikā?

Baltais krauklis pielieca galvu uz vienu pusi un rau­dzījās uz viņu ar vienu nemirkšķinošu aci. Savādas gaismas debesīs, tas teica aizsmakušā un griezīgā balsī, cenšoties pārkliegt vētras troksni.

-            Krītošās zvaigznes, profesors pamāja ar galvu. Es arī tās redzēju. Es…

-             Krītošās zvaigznes, baltais krauklis atkārtoja. Tad pagrieza galvu un raudzījās uz viņu ar otru aci. Viena Akmeņu dārzos.

Profesors aiz pārsteiguma satrūkās. Tu domā… Tu saki… Plats smaids parādījās viņa sejā. Viena no krī­tošajām zvaigznēm ir nokritusi Akmeņu dārzos, ja?

-     Akmeņu dārzos, Kraans atkārtoja.

-             Bet tā taču ir brīnišķīga ziņa, ko tu esi atnesis, teica profesors.

-              Akmeņu dārzos! Kraans nokliedza trešo reizi. Tad savicināja smagos spārnus, pacēlās no palodzes un metās lejup naktī.

-             Tieši tā, profesors sacīja, steigdamies uz kāpņu pusi. Man tūlīt pat jāiet un jāizpēta tas pašam.

Akmeņu dārzi atradās Malaszemes izvirzītā zemesraga pašā galā. Tur nebija nekādu augu. Ne krūmu, ne koku. Ne puķu. Nekas neauga šajā spokainajā vietā, izņemot pašus akmeņus.

Sen, sen iesēti, tie bija auguši Akmeņu dārzos, cik ilgi vien kāds zināja. Pats Pamata traktāts vairākas reizes pieminēja "brīnumainās akmens lodes, kas tiešām aug un savā neaptveramībā lido uz debesīm". Lielajai lidojo­šajai klintij, uz kuras bija uzcelta Sanktafraksa, sākotne bija meklējama tur.

Jauni akmeņi parādījās zem vecajiem, augot stumdami virsējos augstāk. Laika gaitā bija izveidojušās grēdas, kurās akmens balstījās uz akmens un katrs nākamais bija lielāks par apakšējo. Dīvaini, baisi vaidi un dziļa, skanīga rīboņa pavadīja akmeņu augšanu trokšņi, kas kopā ar augstajiem akmeņu krāvumu siluetiem pada­rīja Akmeņu dārzus par baidekli Lejaspilsētas iedzīvo­tājiem.

Ja tie netiktu kopti, augšējie akmeņi kļūtu tik lieli, tik lidotspējīgi, ka tie ar drūpošu nopūtu brīvi atrautos un uzlidotu augšup atklātās debesīs. Bet Akmeņu dārzi tika kopti. Liela balto kraukļu kolonija, pār kuriem valdīja Kraans, — labi kopti savu mazāko, noliesējušo Dumbrāja brālēnu pēcteči bija dzīvojuši akmeņu grēdās gadsim­tiem ilgi. Tieši viņi pārraudzīja akmeņu augšanu.

To jutīgie nagi varēja noteikt gatavību sasniegušā lido­jošā akmens pārvietošanos. To asā dzirde spēja uztvert čukstu no akmens, kas gatavojās brīvi lidot. Reizi, daž­kārt divas reizes sezonā lielais bars mēdza pacelties debesīs un riņķot ap Lietusgaršotāju torni. Tad kā liela sniega kupena tie mēdza nolaisties uz Loftusa observa­torijas slīpā jumta, dodot ziņu Sanktafraksas akadēmiķiem, ka akmeņu ražas novākšanai vajadzētu sākties.

Visaugstākā Akadēma vērīgās acs pieskatīti, ceremo­niāli svētītie un rituāli šķīstītie akadēmiķi tad nolaidās

no Sanktafraksas un ķērās pie darba. Lidojo­šos akmeņus citu pēc cita viņi nodrošināja ar akmeņu tīkliem un klinšu ārtaustiem, kad ar šausmīgiem auriem tie izlauzās brīvībā. Būdami māņticīgi, redzot lielo balto baru kā spokainu garu vizitāciju no Malaszemes ārpuses -, Lejaspilsētas iedzīvotāji drebēja aiz bailēm. Akmeņu gaudošana un kraukļu spalgie kliedzieni vairumam zināmi kā mirušo koris bija gandrīz par daudz, lai to iztu­rētu. Dzīvniekiem tas [1] uzdzina paniku, jaunos dzina iekš­telpās, liekot aizbāzt ausis, un radīja šausmas pat visdros­mīgākajās sirdīs. Lejaspilsētas iedzīvotāji mēdza satvert savus iemīļotos talismanus vai amuletus un čukstēt neat­liekamas lūgšanas, lai nāve saudzētu viņus vēl kādu laiku.

Tomēr, par spīti bailēm un māņticībai, Lejaspilsētas iedzīvotāji būtu vēl vairāk satraukti, ja troksnis kādreiz neatskanētu. Jo, lai cik biedējošs tas bija, asinis stindzi­nošās skaņas vēstīja lidakmeņu piegādi, no kuras katrs un visi tie bija atkarīgi. Ja lidakmeņu krājums kādreiz izsīktu, neviens kuģis nekad vairs nevarētu pacelties debesīs.

Akadēmiķi, kas bagātīgi atalgoja Lejaspilsētu par lidakmeņiem, pārāk labi apzinājās iedzīvotāju pienākumu šīs materiālās puses nodrošināšanā. Ta nesa viņiem gan lielu ietekmi, gan milzu bagātību, ļāva baudīt grezno

dzīvi brīnišķīgajā lidojošajā pilsētā un deva iespēju tur­pināt viņu pašu cēlās studijas.

Par spīti akmeņu nozīmīgumam, akadēmiķi nejuta vajadzību apsargāt Akmeņu dārzus. Šo uzdevumu droši varēja uzticēt baltajiem kraukļiem. Brīdī, kad akadē­miķi galu galā pabeidza savu darbu un devās projām, lielie putni mēdza skaļi mesties lejup no Loftusa obser­vatorijas, lai kāri mielotos ar aunradžu un tilderu lie­meņiem vai, kad nāve bija viesojusies Sanktafraksā, ar pašu mirušo akadēmiķu ceremoniāli noguldītajiem ķer­meņiem.

Tieši šajā nāves un augšanas vietā Akmeņu dārzos bija nokritusi krītošā zvaigzne. Cauri vēja saceltajam troksnim, kas svilpoja iekšā akmeņu grēdās un ārā no tām, varēja saklausīt vieglu šņākšanu, un baltie kraukļi bija paskatījušies augšup, ieraugot, kā no ārpuses Malas­zemes virzienā lido sīka gaismas lode.

Tai tuvojoties, čurkstošā, šņācošā skaņa bija kļuvusi skaļāka, gaisma lielāka, spožāka. Pēkšņi liels, tumšs mākonis bija aizsedzis mēnesi, bet Akmeņu dārzi bija kļuvuši gaišāki, nevis tumšāki, jo mirdzošā gaismas bumba bija brāzusies to virzienā. Ta bija pārvērtusi ūdeni ieplakās un iedobēs par melniem spoguļiem un apaļo akmeņu grēdas par pulēta sudraba lodēm.

Baltie kraukļi bija saplivinājuši robainos spārnus un aiz šausmām spalgi klieguši. Ta bija krītošā zvaigzne, un tā tuvojās tieši viņu akmeņainajai mājvietai.

Zemāk, zemāk, zemāk un… BLĪKŠ! Priekšmets bija piezemējies ar dubļainu šļakstu blakus augstākajai akmeņu grēdai. Un tur tas bija palicis. Žilbinošs, tomēr nekustīgs.

Ziņkārīgi lēkdami tam tuvāk, baltie kraukļi bija izvei­dojuši apli ap spīdošo priekšmetu. Vai tas bija bīstams?

Vai tas bija ēdams? Tie bija skaļi klieguši, plivinājuši spārnus un satraukti to knābājuši, iekams Kraans ar dusmīgu ķērcienu tos bija apturējis.

-     Krāāāā!

Visas neparastās ielaušanās Akmeņu dārzos bez kavē­šanās bija jādara zināmas Tumsas profesoram. Un Kraanam kā balto kraukļu bara vadonim bija pienākums to izdarīt.

-             Krāāāāā! tas bija ieķērcies vēlreiz, lidodams pro­jām.

Baltajiem kraukļiem nācās sargāt spīdošo priekšmetu, līdz tas atgriezīsies.

-           Ātrāk, tu stulbeni! Tumsas profesors kliedza. Kas par sodību! Tu droši vien esi pats lēnākais ratiņu stū­mējs visā Lejaspilsētā! Viņš paliecās atpakaļ un ar savu koka zizli uzsita vilcējtrollim pa plecu. Ātrāk! viņš auroja. Ātrāk!

Bet vilcējtrollis nevis paātrināja gaitu, bet apstājās pavisam un nolaida koka balstus uz zemes. Profesors atgāzās atpakaļ, atslējās pret sānu šķērskoku un nikni vērsās pie vilcējtroļļa.

-     Ko tas nozīmē?! viņš auroja.

-     Tik tālu es eju, skanēja atbilde.

Profesors paskatījās apkārt un pārsteigts redzēja, ka viņi atrodas pie Akmeņu dārzu malas. Un ne priekšlai­cīgi, viņš norūca. Bet man ar tevi darīšanas vēl nav galā. Man vajag, lai tu mani ievestu pašos dārzos.

Vilcējtrollis papurināja galvu.

-    Vai tu dzirdēji mani? profesors noprasīja.

Šļūkādams kājas pa zemi, vilcējtrollis novērsās. Es tālāk neiešu ne soli, viņš stingri teica. Es jau esmu atvedis jūs tālāk, nekā man patīk nākt. Viņš nodrebinājās. Nevaru ciest šo vietu. Ta man uzdzen drebuļus, tik tiešām.

-             Skaidrs, profesors strupi teica. Viņš izkāpa no ratiņiem un izlīdzināja savu mantiju. Tu gaidīsi mani šeit! — viņš pavēlēja.

-Jā, bet… vilcējtrollis činkstēja.

-            Jo sliktāk tev pašam, ja negaidīsi, profesors viņu brīdināja. Ja tu nebūsi te, kad atgriezīšos, es parūpē­šos, lai tu vairs nestumtu nevienus ratiņus, kamēr vien būsi dzīvs.

Vilcējtrollis bažīgi atskatījās pār plecu. Labi, viņš beidzot sacīja. Bet… mēģiniet nebūt prom pārāk ilgi.

Profesors pārlaida acis pār drūmo, akmeņaino ainavu un, jaušot ļaunu, nodrebinājās. Tici man, viņš nomur­mināja, es būšu atpakaļ, cik ātri vien iespējams.

Aptinis tērpu cieši ap sevi un uzlicis kapuci, profesors devās ceļā. Kājas ķērās un pinās; koka zizlis klaudzēja blakus. Viņš jutās noguris un aizvien vairāk neomulīgi. Akmeņu dārzi, kas stenēja un čīkstēja visapkārt, pēkšņi šķita mulsinoši milzīgi un izredzes atrast nokritušo zvaigzni nožēlojami mazas.

Kur lai viņš mēģina vispirms? Ko īsti viņam vajadzētu meklēt?

Skatīdamies apkārt, kamēr mēness kļuva te spožāks, te blāvāks, mākoņiem slīdot tam garām, profesors uz mirkli pamanīja spārnu plivināšanu tālu priekšā. Sirds viņam pārmeta kūleni. Mežonīgie putni, kas mitinājās Akmeņu dārzos, bija gan neparedzami, gan bīstami, un, dzirdot, kā viņu skarbā ķērkšana pildīja gaisu, viņš jau gribēja doties pretējā virzienā, bet tad viņam prātā ienāca šausmīga doma.

-     Ta kā tieši Kraans paziņoja man par krītošo zvaig­zni, viņš teica pats sev, tad ir liela iespēja, ka tie lidinās ap nokritušo zvaigzni. Ak vai, viņš nopūtās. Esi tagad drosmīgs. Neizrādi bailes, vai arī tie uzreiz metīsies tev virsū.

Kad mēness norietēja aiz apvāršņa, temperatūra krasi pazeminājās. Migla, kas cēlās no zemes, virpuļoja ap profesora šļūcošajām kājām un klaudzošo zizli.

-     Debesis, sargājiet mani, viņš nomurmināja trīcošā balsī, balto kraukļu spalgajai kliegšanai pieņemoties skaļumā.

Vadīdamies vienīgi pēc nemitīgā skarbā trokšņa, ko sacēla putni, viņš klupdams gāja pa nelīdzeno zemi, miglas dēļ būdams pa pusei akls.

Pēkšņi no miglainajām ēnām viņam priekšā pavīdēja augsta akmeņu grēda. Viņš apstājās. Pusducis lielo, balto kraukļu bija uzmetušies uz augšējā bluķa, ķildo­damies par vietu. Citi tvērās pie malām. Ducis citu visi masīvi eksemplāri -, spārnus izpletuši, lēkšoja uz zemes dīvainā bezsvara dejā. Tie kaut ko apsargāja, tik daudz bija skaidrs:

Profesors spēra soli tuvāk. Sirds viņam dauzījās ne vien aiz bailēm, bet arī aiz satraukuma. Lai kam bal­tie kraukļi pulcējās apkārt, tas vēl aizvien spīdēja. Viņš spēra vēl vienu soli. Un vēl vienu…

-       Krāāāāā! baltie kraukli nikni ķērca, kad vinu

uzmanību piesaistīja traucētājs.

Tie, no grēdas, savicināja spārnus un, spalgi kliegdami, pacēlās gaisā. Tie, kas bija uz zemes, lēca uz priekšu un uzbruka viņam ar pavērtiem knābjiem un mežonīgiem nagiem. Tie bija dusmīgi un izsalkuši.

-     V… vai jūs mani nepazīstat? profesors iekliedzās. Viņš turēja priekšā augstā posteņa smago zelta zīmogu, kas ķēdē karājās viņam kaklā. Tas esmu es, Visaug­stākais Akadēms, kas rūpējas, lai jūs tiktu pabaroti, kas…

Viņš apklusa. Putni viņa vārdiem nepievērsa nekādu uzmanību. Tie tagad atradās viņam visapkārt mežonīgi plandošā aplī, sākot pārbaudīt viņa spēkus. Noturēt tos pa gabalu bija bezcerīgs uzdevums. Pat tikmēr, kamēr profesors ar savu smago koka zizli gaiņāja projām tos, kas atradās viņam priekšā, pārējie nikni kampa viņu no mugurpuses.

-      Kraan! viņš ieaurojās. Skaidrs, ka vecais draugs neļautu viņam nodarīt ko ļaunu. KRAAN!

Virs galvas atskanēja spārnu vēzieni, un lielākais un no visiem spēcīgākais baltais krauklis pa spirāli nolaidās no debesīm. Ta nagi zalgoja. Ta knābis spīdēja. Tas bija Kraans. Atstreipuļojis atpakaļ, profesors redzēja, kā tas nosēdās uz muguras vienam no uzbrucējiem un iegrūda knābi tam kaklā. Skaļš kliedziens atbalsojās pa Akmeņu dārziem. Pa baltajām spalvām notecēja asinis.

-     KRAĀAA! Kraans draudīgi ieķērcās.

Pārējie baltie kraukļi atkāpās.

-      Te bīstami, Kraans noķērca, pagriezdamies, lai nikni ieknābtu putnam, kas bija uzdrošinājies pienākt par tuvu.

-     Krītošā zvaigzne… profesors stomījās.

-      Krītošā zvaigzne, Kraans piesmacis apstiprināja, pagriezās un rādīja ceļu cauri saīgušo balto kraukļu baram. Profesors viņam sekoja, vēl joprojām satraukts. Ja kolonija apvienotos, kopā tie varētu pārspēt savu vadoni vienā mirklī.

Tuvojoties mirdzošajam priekšmetam, profesors vērās lejup cauri biezajai miglai. Viņš drebēja, tik tikko uzdrīk­stēdamies noticēt tam, ko redzēja. Droši vien tā bija viņa iztēle. Vai gaismas un ēnu rotaļa. Viņa pirksti apstipri­nāja, ko acis jau bija pateikušas. Ta nebija nokritusi zvaig­zne. Nekāda uguns lode. Nekāds mirdzošs akmens.

Tas bija debesu pirāta ķermenis, kas gulēja viņa priekšā ar novērstu seju un spīdēja no galvas līdz kājām kā liesmojoša lāpa.

-      Es zināju, es nebiju iedomājies, ka redzu debesu kuģi, viņš nomurmināja. Tas droši vien ir eksplodē­jis. Un krītošās zvaigznes, ko es redzēju, tās astoņas gais­mas lodes… Viņš atskatījās uz spīdošo debesu pirātu. Vai tie varētu būt apkalpes locekļi?

Balto kraukļu ķērkšana kļuva skaļāka nekā jebkad agrāk. Tagad profesors saprata, kāpēc tie bija sargājuši savu atradumu ar tādu nenovīdību un kāpēc viņa iera­šanās bija sacēlusi tādu niknumu. Viņiem debesu pirāts, kas bija iekritis viņu vidū, bija maltīte par brīvu mal­tīte par brīvu, ko Kraans un šis mantijā tērptais uzmācī­gais tips neļāva tiem izbaudīt.

Viņš paliecās uz priekšu un satvēra debesu pirātu aiz pleca. To darot, pirksti skāra kaut ko tik asu kā adatas. Viņš atliecās un papētīja ciešāk.

-     Aunradža āda, viņš domīgi novilka. Viņš ievēroja debesu pirāta ķermeņa uzbūvi, viņa jaunību un biezos, savēlušos matus. Šoreiz, satverot tā plecu, profesors to darīja uzmanīgāk. Viņš apvēla to apkārt un ieskatījās tam sejā.

-      Tu! viņš noelsās. Ķermenis pulsēja, izstarodams spīdošu mirdzumu. Ak, Zarēn, kas ar tevi ir noticis? Ko tu esi izdarījis?

Viņiem visapkārt baltie kraukļi spalgi kliedza un klai­gāja, drosmīgākie no tiem palēca uz priekšu, lai ieknābtu Zarēnam kājās ar saviem nežēlīgajiem knābjiem.

-     Zarēn! profesors izmisīgi sauca. Bezbailīgais, jau­nais debesu pirātu kapteinis vēl bija dzīvs, bet strauji zaudēja spēkus. Zarēn, mosties. Es tevi aizvedīšu atpa­kaļ uz Sanktafraksu. Zarēn! Tu negribi manī klausīties. Ak nē! "Es esmu debesu pirātu kapteinis," tu man teici. "Kā mans tēvs un kā viņa tēvs pirms viņa," tu teici. "Tas ir asinīs." Un paskat, pie kā tas tevi ir novedis! Ja vien tavs tēvs Kvintinijs Verdžinikss tagad varētu tevi redzēt…

Atskanot tēva vārdam, Zarēns sakustējās. Profesors pasmaidīja. Baltie kraukļi, aiz niknuma ķērkdami, palēca atpakaļ.

Zarēna plakstiņi nodre­bēja. Profesors satraukts vēroja šo kustību.

-              Vai varbūt man vaja­dzētu saukt viņu otrajā vār­dā. Visvairāk bijātā un cie­nītā debesu pirātu kapteiņa vārdā, kāds jebkad kuģojis debesīs. Mākoņu Vilks…

Zarēna acis atsprāga vaļā. Tēvs, viņš teica.

-     Nē, Zarēn, profesors maigi iebilda, tēvs ne. Tas esmu es, Tumsas profesors.

Bet acīs nebija ne miņas no pazīšanas, tās skatījās apkārt uz labu laimi, neko neredzot. Zarēns arī vairāk neteica ne vārda. Sliktu jauzdams, profesors nodrebēja. Neņemot vērā dīvaino mirdzumu, ko izstaroja jaunā debesu pirāta ķermenis, tas šķita neskarts, tomēr viņa prāts skaidri bija cietis.

Kraukļi atkal pievirzījās tuvāk. Kraans knāba ziņkā­rīgākajiem putniem un vērsās pie profesora. Ej, tas teica. Paņem krītošo zvaigzni, tūlīt!

No uzstājības tā skarbajā balsī profesors zināja, ka Kraans daudz ilgāk vairs nevarēs noturēt pārējos bal­tos kraukļus pa gabalu. Cieši mēģinādams neievērot apjukušo mulsumu ieplestajās acīs, profesors pabalstīja Zarēnu zem padusēm un piecēla viņu kājās.

-     Tagad ej, viņš nomurmināja. Aiziet! Tu to vari.

Austrumos iegaismojās debesis, kad profesors klibo­dams gāja atpakaļ cauri Akmeņu dārziem, vienu roku aplicis Zarēnam ap pleciem un otrā turot savu zizli.

-     Ta ir braši, Zarēn, viņš iedrošinot sacīja. Tikai vēl mazliet tālāk.

-            Krītoša zvaigzne! Jaunākā apakškalpotāja vientuļā figūra, jauneklis ar izspūrušiem matiem, ģērbies nepie­mērotās drēbēs, vērās naktī. Cik neparasti, viņš nomurmināja.

Vētra bija pārgājusi, un akadēmiķi pameta savas dau­dzās slēptuves.

-            Kas mums te ir? jauneklim aiz muguras atskanēja vīpsnājoša balss. Apvienības biedra sīkulis dēls. Kāpēc tu neesi bibliotēkā, degunu iegrūdis rullī, Kapuckvap?

Balss piederēja garam māceklim, kas bija ģērbies ar kažokādu apšūtā tērpā, kādu valkāja visi no Mākoņu koledžas. Daži citi stāvēja aiz viņa, slaucīdami putekļus no drēbēm un smīkņādami.

-            Es domāju… jauneklis nomurmināja. Es domāju, ka es kaut ko redzēju, Voks.

-            Atstāj debesu vērošanu tiem no mums, kas ir kvalifi­cēti to darīt, Vokss dzēlīgi teica. Vai tev nav nevienas atejas, kas jāizsmeļ?

-               Es… es tikai gāju, Kapuckvaps sacīja, steigšus paceldams ruļļu saini. Viņš steidzās tālāk pa šķembu piebirušo celiņu.

-              Lejaspilsētas paklīdenis! viņu panāca Voksa balss.

Tikko piecpadsmit gadus vecs, Kapuckvaps izskatījās par mazu savam vecumam. Viņš piederēja pie zemāka­jiem Sanktafraksas sociālajā hierarhijā ateju izsmel­šana bija tikai viens no viņa uzdevumiem. Viņš bija pa rokai ikvienam, kam bija kāds kalpa darbs darāms: pildīt izsūtāmā zēna pienākumus pie dažādiem apakšprofesoriem, miglas sijātājiem un vējskārējiem, palīdzēt uzturēt lidojošās pilsētas nevainojamo un mirdzošo ārējo izskatu.

Tomēr Kapuckvaps sapņoja par ko labāku. Kad vien varēja, viņš meklēja patvērumu Sanktafraksas Lielajā bibliotēkā, kas tagad skumji bija pamesta novārtā, un iedziļinājās neskaitāmajos noputējušajos vecajos mizu ruļļos, kas tur tika glabāti.

Bibliotēka nebija moderna. Tai nepiemita ne Mākoņu koledžas vai Vēja akadēmijas valdzinājums, ne Gaismas un tumsas skolas vara un ietekme, bet tad arī Kapuc­kvaps nebija moderns. Viņa tēvs, drukns, valdonīgs, terorizējošs Apvienības vīrs, vārdā Ulbuss Pentefraksiss, bija ar naudu iedabūjis viņu Sanktafraksā.

"Tu nekad neiekļūsi Apvienībās, tu bailīgais, mazais mizas tārps," viņš bija teicis. "Varbūt tie uzpūtīgie laika

vērotāji tur augšā no tevis var kaut ko iztaisīt. Manos spēkos tas, protams, nav!"

Un tā viņš bija nodrošinājis apakškalpotāja vietu savam dēlam. Vispirms Kapuckvaps bija ārkārtīgi prie­cājies. Drīz vien viņam nācās atklāt, ka lidojošā pilsēta varēja būt tikpat skarba dzīvesvieta kā Lejaspilsētas ielas. Jo, lai gan Apvienības biedri nenoliedzami bija bagāti, Sanktafraksas akadēmiķi viņus vispārēji nicināja, un tie kalpotāji un mācekļi, kas ieeju lidojošajā pilsētā ieguva ar savu naudu, tika nicināti vēl jo vairāk.

Steigdamies pa majestātiskās lidojošās pilsētas pames­tajām avēnijām, Kapuckvaps apstājās, lai uztvertu katru greznuma detaļu, kas viņu apņēma: lieliskos torņus ar to minaretiem, kupoliem un smailēm, kas sārti mirdzēja lecošās saules gaismā, grezni rotātos akmens pīlārus, statujas un strūklakas, plašās kāpnes un izliektās ejas. Viņš zināja, ka nekad to nespēs uzņemt kā pašu par sevi saprotamu. Tas viss bija tik elegants. Tik bagātīgs. Tik dižens.

Kapuckvaps nopūtās. Skatīšanās augšup uz to visu lika viņam justies pat vēl mazākam nekā parasti. Viņš atminējās Voksa izteikto dzēlīgo piezīmi. "Lejaspilsētas paklīdenis!"

Vai viņš jebkad tiks pieņemts šajā lieliskajā pilsētā, viņš lauzīja galvu, vai arī viņš nekad nebūs nekas cits kā bailīgs, mazs mizas tārps?

Viens bija skaidrs. Viņš nekādā ziņā nevarēja atgriez­ties Lejaspilsētā. Tas troksnis, netīrība, sitieni un spē­rieni no tēva puses un vilšanās izteiksme mātes acīs, pirms viņa nomira. Dzīve Lejaspilsētā zēnu bija gandrīz vai pilnībā samalusi. Nē, lai nāk kas nākdams, Sankta­fraksa tagad bija viņa mājas. Tēvs maksāja krietnu naudu Mākoņu koledžai, lai viņu tur paturētu. Un

viņš, Kapuckvaps, izpelnīsies to augstprātīgo profesoru cieņu!

-     Esi drosmīgs, viņš nočukstēja pie sevis. Esi paš­apzinīgs.

Viņš pagriezās ap Ledus un sniega institūta stūri, kad izdzirdēja balsi no pacēlāja stacijas sev priekšā.

-     Līdz nāvei sadragāts ar priekšmetiem, kas krita no debesīm.

Kapuckvaps satrūkās, tad atkāpās ēnās. Drukns nokgoblins uz izvirzītās platformas sarunājās ar groza vil­cēju puisi.

-     Kas vēl būs? jautāja nokgoblina sarunu biedrs.

-      Es zinu, nokgoblins apgalvoja. Es ierados te augšā no Lejaspilsētas pirms minūtes. Esmu laimīgs, ka izglābies, palicis dzīvs, vari man ticēt. Es biju Asinsozola krodziņā, kad Māte Zirgastra vecā putnu sieva, kam pieder šī iestāde, ar troksni iebrāzās iekšā, stāstīdama, ka kādu debesu kuģi ķēris vētras pilnīgs niknums. Sadra­gāts druskās, tas ar nāvējošu palieku gabaliem nobira pār visu Lejaspilsētu. Acīmredzot lielais stūres atsvars iedragāja Apvienības Palātas griestus un saspieda trīs ievērojamus Apvienības vīrus.

-     Nevar būt! iesaucās viņa sarunu biedrs, kam acis bija platas asinskāras intereses dēļ.

-       Pie manas mātes dzīvības, nokgoblins aplieci­nāja. Viņš uz pirkstiem citu pēc cita uzskaitīja upurus. Vispirms Apvienības Galva, viņš teica. Simons vai Simeons kaut kāds tur. Tad kā viņu sauc Rokdaris no Tauvu pinēju Apvienības. Un tad… Viņš domīgi sarauca pieri. Ak jā. Kapteinis vienam no tiem Apvienī­bas patruļu kuģiem. Pentefraksiss. Ulbuss Pentefraksiss.

Kapuckvaps jutās tā, it kā viņu pašu ar pilnu svaru būtu trāpījis stūres atsvars. Viņa tēvs miris! Viņš nekādi nevarēja sērot par tik netīkama tēva zaudējumu, tomēr, apjaušot šīs ziņas šausmīgās sekas, viņš sāka elpot īsām, satrauktām elsām.

Kad kāds no Apvienības biedriem nomira, visu paņēma Apvienība. Pat šobrīd viņa tēva kādreizējie kolēģi kā izbadējušies baltie kraukļi, iespējams, vāca no ģimenes savrupmājas visu, kam vien tika klāt. Un kas lai viņus apturētu? Protams, ne jau viņa nīkulīgais vienīgais dēls Sanktafraksā.

-     Sanktafraksa! Kapuckvaps novaidējās, ar rokām saķēris galvu. Kas maksās par viņu nodevas? Mākoņu koledža izmetīs viņu atpakaļ Lejaspilsētas ielās, tiklīdz izsīks nauda. Viņš bija pagalam, pazudināts, derīgs vie­nīgi izbarošanai kraukļiem.

Ceļš atpakaļ no Akmeņu dārziem bija prasījis ilgāku laiku, nekā vajadzētu, un saule bija uzlēkusi, ilgi pirms vilcējtrollis beidzot tika atpakaļ Lejaspilsētā. Vispirms, lai gan kauli nebija lauzti, piedzīvotais vētrā bija pada­rījis Zarēnu vārgu un lēnu. Viņam bija nācies vairākas reizes apstāties, lai atpūstos, kamēr profesors vadīja viņu uz ratiņu pusi. Un, kad viņi bija pie tiem nonākuši, vilcējtrollis bija uzstājis, ka jāpārskata viņu vienošanās, jo tagad no Akmeņu dārziem atgriezās divas personas, nevis viena, kuru viņš bija atvedis šurp.

-    Sver vairāk, jāmaksā vairāk! vilcējtrollis bija uzstā­jis un atteicās kustēties, līdz profesors piekāpās.

Tad, kad viņi beidzot bija vienojušies par summu un devās ceļā, drīz bija skaidrs, ka vilcējtrollis bija uzņē­mies vairāk, nekā spēja. Līdzenumā viņš bija elsis un pūtis, virzīdamies uz priekšu gliemeža gaitā, bet, kāpjot augšup pa nogāzēm, bija tik briesmīgi sēcis, ka profesors reizēm bija šaubījies, vai viņi vispār nonāks līdz galam.

Savukārt Zarēns nebija uztvēris neko no tā, kas notika. Neskaitot to vienu vārdu, viņš vispār nebija runājis. Nejūtīgs un pasīvs viņš bija ļāvis profesoram iekraut sevi ratiņos. Un spīdošais mirdzums, kas iesākumā bija piesaistījis Zarēnam profesora uzmanību, brauciena laikā bija izzudis.

-      Drīz būsim atpakaļ, Tumsas profesors drošināja.

Zarēns neizrādīja, ka būtu dzirdējis.

-      Vai atceries, kā mēs pirmoreiz satikāmies? pro­fesors jautāja, mēģinādams iekustināt Zarēna atmiņu. Kad tu atnāci uz manu veco kabinetu vecā Lietusgar­šotāju torņa pašā augšā… Viņš iesmējās. Pie Debe­sīm, Zarēn, viņš piebilda. Tu palīdzēji Sanktafraksai toreiz, kad bija nepieciešams. Tagad Sanktafraksa palī­dzēs tev. Es zvēru, ka tā būs.

Viņš cieši vērās Zarēna nemierīgajā sejā un nodrebēja bezpalīdzīgā līdzjūtībā.

-     Ak, Zarēn, viņš turpināja. Kas, Debesu vārdā, lika tev riskēt, nepiesietam dodoties atklātās debe­sīs? Vai tu neaptvēri, kādas briesmas tev varētu drau­dēt? Viņš satvēra zēnu aiz pleciem. Kas tur laukā notika?

Bet Zarēns neatbildēja. Jaunā debesu pirātu kapteiņa galvā skaidri valdīja juceklis. Ja viņš drīzumā nesaņemtu ārsta palīdzību, pastāvēja drošas briesmas, ka viņš pil­nībā varētu zaudēt prātu. Profesors paskatījās apkārt un bija iepriecināts, redzot, ka viņi jau tuvojas Lejaspilsētas nomalei. Piecas minūtes vēlāk vilcējtrollis nolaida zemē ratiņu balstus.

-      Te nu mēs esam, viņš nosēcās un noliecās uz priekšu, tverdams gaisu.

Izkāpis no ratiņiem, profesors paskatījās augšup uz lidojošo pilsētu, kas atradās virs viņiem. Viens no

iekarinātajiem groziem bija tieši virs viņa galvas. Viņš pacēla rokas un salika plaukstas pie mutes. Vai tur augšā kāds ir? viņš izkliedza.

Vēl aizvien stāvēdams nemierīgajās ēnās, Kapuckvaps smagu sirdi skatījās uz plato, bruģēto avēniju; acis viņam kļuva mitras. Viņa skatiens šaudījās no vienas lieliskas celtnes pie citas, no kurām katra bija projek­tēta tā, lai būtu piemērota tai skolai vai koledžai, kas tajā atradās.

Un es neko no tā vairs neredzēšu, Kapuckvaps nomurmināja ar asarām acīs. Drīz es būšu ubags Lejas­pilsētas ielās.

Tieši tobrīd bija manāma rosība platformas galā. Tumsas profesors izkāpa no groza, kas bija piestājis pie pacēlāja stacijas. Viņam kāds bija līdzi kāds bass, kaulains, mati tam bija savēlušies, drēbes skrandainas. Kapuckvaps uz mirkli aizmirsa savas nepatikšanas. Kas tas tāds bija? Viņš gribēja zināt. Un vai kopā ar viņu nebija Tumsas profesors?

Kad nokgoblins atkal nolaida lejā savu grozu un pazuda skatam, atstādams profesoru un svešinieku vie­nus pašus, Kapuckvaps iznāca no ēnām.

-     Hei, tu tur, puisi!

-            Vai es, kungs? Kapuckvaps stomījās, nomezdams savu ruļļu saini.

Tumsas profesors nopētīja viņu no galvas līdz kājām. -Jā, tu, viņš apstiprināja. Palīdzi man aizdabūt Zar… ē, manu draugu līdz Gaismas un tumsas skolai un, ē…

-             Protams, kungs. Tūlīt, kungs, Kapuckvaps atsau­cās, uzceldams jaunekli sev uz muguras.

-            Es pieņemu, ka tu proti turēt mēli aiz zobiem, pro­fesors teica, iedams pa priekšu. Es negribu, ka manu draugu traucētu daudzi tenkotāji akadēmiķi.

-    J… jā, Kapuckvaps klusi piekrita.

Profesors uzmanīgi paskatījās uz viņu. Kā tevi sauc, puisi? viņš jautāja.

-                Kapuckvaps, ja jums tā tīk, sekoja atbilde. Sanktafraksas jaunākais apakškalpotājs.

-            Sanktafraksas jaunākais apakškalpotājs, profesors atkārtoja, samiegdams acis. Pēc tava paskata, no Lejas­pilsētas. Bagāts tēvs Apvienībā, varu galvot.

Viņi gandrīz bija sasnieguši skolas ieeju.

Kapuckvaps pamāja ar galvu. Jā, kungs. Mans tēvs ir… Viņš pārlaboja sevi. Bija Apvienības biedrs, kungs.

-     Ļoti labi, ļoti labi, izklaidīgi noteica profesors.

Viņi bija pienākuši pie Gaismas un tumsas skolas ar

naglām apsistajām durvīm pārāk drīz, kā juta Kapuc­kvaps.

-             Paldies, manu zēn, profesors teica, skubinādams klūpošo jaunekli doties skolā. Lielās, naglotās durvis aizcirtās.

Kapuckvaps stāvēja viens pats avēnijā un jutās pazu­dis. Ko tagad? Viņš pagriezās un aizklīda atpakaļ pa ceļu, pa kuru viņi bija nākuši. Cik ilgs laiks viņam atlika? Diena? Nedēļa? Iespējams, ne vairāk, un tad viņš būs laukā ar padusē iespiestu pauniņu, kurā būs dažas viņa īpašumā esošas lietas, un kāps grozā, lai uz visiem lai­kiem atgrieztos Lejaspilsētā.

Ta, Kapuckvap, viņš pats sev teica. Līdz tam es uzmeklēšu pašu tumšāko, putekļaināko kaktiņu Lielajā bibliotēkā un kas zina? Viņš varonīgi pasmaidīja. Tapat kā visus tos mizu ruļļus, viņi varētu aizmirst arī mani!

Ēdnīcas tornī mehāniski nošķindēja lielais pusdienu gongs. Sanktafraksas skolu un koledžu durvis visas kā viena atsprāga vaļā, un liels pūlis pļāpājošu profesoru, mācekļu un palīgu izsalkuši plūda uz torņa pusi. Ar noliektu galvu un pukstošu sirdi Kapuckvaps viņiem pievienojās. Viņš ielavījās trokšņainajā ēdnīcā, paņēma no plaukta misiņa bļodiņu un šķīvi un iejuka mutuļojo­šajā pūlī, kas gaidīja maltīti.

Bija pagājušas desmit dienas, kopš Tumsas profesors bija lūdzis viņa palīdzību. Visu šo laiku Kapuckvaps bija slapstījies, ieritinādamies Lielās bibliotēkas putekļainajos kaktos ar saviem iemīļotajiem mizu ruļļiem, iejucis fan­tastiskajos stāstos un leģendās, kas tajos bija atrodami. Neviens viņu nebija traucējis, un viņš bija uzdrīkstējies iziet ārā vienīgi tāpēc, lai atrastu ēdamo ateju tīrītāju pīrāgu vai nevērīgi nomestu mācekļu tildera desiņu.

Bet bija pagājusi vismaz diena, kopš viņš pēdējo reizi kaut ko bija ēdis. Kad viņš bija sadzirdējis pusdienu gongu, bada sajūta bija ņēmusi virsroku. Viņš bija tik izbadējies, ka bija gatavs riskam, ka viņu noķers kāds no Mākoņu koledžas un garda, karsta, vircota tildera sautējuma bļodiņas dēļ uz visiem laikiem izslēgs no Sanktafraksas.

Pie garajiem, augstajiem galdiem vecākie profesori tika apkalpoti. Galerijās gar sienām akadēmiķi un vecākie mācekļi ar troksni grūstījās ap lieliem kopējiem sautējuma katliem. Tikmēr "bedrē", lejasdaļā, liels pūlis kalpotāju grūstījās un klaigāja ap sautējuma caurulēm, kas izlocījās lejup no milzu centrālā katla. Ejot cauri skaļajam baram, Kapuckvaps nevarēja nesaklausīt sarunu fragmentus.

Psihoklimatisko pētījumu nodaļa apstiprināja, ka tonakt tā noteikti bija prāta vētra, teica kāds mācek­lis. Un mēs vēl joprojām jūtam tās sekas.

Viņa kolēģis piekrītoši pamāja. Ta ir, viņš sacīja. Gribētos zināt, vai debesis jebkad noskaidrosies.

Ilgstošajā tumsā, kas bija sekojusi tai liktenīgajai naktij, no Malaszemes ārpuses vēl aizvien tika atpūsts nejauks laiks. Reģistrējot vistumšāko indigo krāsu uz noskaņu sijātājiem gan Loftusa torņa augšā, gan Psihoklimatisko pētījumu nodaļas jumtistabā, lietus bija licis domāt par vispārēja posta uzplūdiem visā apkārtnē. Bieza un eļļaina migla uz laiku bija padarījusi Lejaspilsētas dažu ziemeļu rajonu iemītniekus kurlmēmus. Turklāt iepriekšējā naktī baļķu dokos spēcīga lietusgāze noveda pie briesmīgām vardarbības izpausmēm starp alu lempjiem.

Pēkšņā laika apstākļu maiņa iecēla līdz šim nenozī­mīgo Psihoklimatisko pētījumu nodaļu uzmanības cen­trā. Tas dekāns, tukls kantorists, vārdā Lads Skvīmikss, tagad svarīgi sēdēja pie augstākā no garajiem galdiem, strēbdams sautējumu caur zobiem, apstādamies vienīgi, lai skaļi atraugātos.

-              Es esmu nodomājis pieteikties uz vietu nodaļā, teica trešais māceklis. Sajās dienās visa darbība risinās tur. Viņš slepus paskatījās apkārt. Es dzirdēju, ka vējskārēji un mākoņvērotāji veidošot aliansi.

-            Pfff! Liels gan viņiem no tā labums, nosprauslājās viņa sarunu biedrs. Visi viņi ir izbijušie.

Visā ēdnīcā drudžainās sarunas bija tādas pašas. Sa­zvērestības un pretplāni bija kļuvuši izplatīti. Un, it kā ar to nebūtu gana, apkārt klīda citas tenkas, kuras pat vismierīgākie no akadēmiķiem nespēja neņemt vērā.

Augšā, Lietus koledžas galerijā, kāds vecākais mācek­lis vērsās pie sava kaimiņa. Un es esmu dzirdējis, ka viņam kaut kas esot padomā, viņš apgalvoja. Kaut kas aizdomīgs!

Kapuckvaps saspicēja ausis.

-     Kaut kas aizdomīgs? viņa sarunu biedrs pārjautāja.

-     Ko, Visaugstākajam Akadēmam?

-     Tieši viņam, pirmais vecākais māceklis atbildēja.

-      Pēc maniem ziņu avotiem, Gaismas un tumsas skolā viņš tur kādu ieslēgtu. Runā, ka tas ticis atrasts Akmeņu dārzos, un es tam varu noticēt. Viņš izskatās pēc klai­doņa un nekad nerunā kaut gan spēj sastindzināt asi­nis ar vienu ledainu skatienu.

-            Pēc tā, kā izklausās, pilnīgs vājprātīgais, mākoņvē­rotāju māceklis no kādas augšējās galerijas sauca lejup.

-     Viņš gaudo!

-              Gaudo? lietusgaršotāju mācekļi vienā balsī jau­tāja.

-             Kā vilks, mākoņvērotājs turpināja. Katru nakti. Protams, jūs to nevarētu dzirdēt no savas fakultātes, bet tas atbalsojas pa visu Mākoņu koledžu. Tas ir spokaini.

Kapuckvaps sarauca pieri. Viņš arī bija dzirdējis savādo gaudošanu naktī no savas slēptuves bibliotēkā,

bet nebija uztvēris saistību starp to un personu ar ieples­tajām acīm, kuru viņš bija sastapis kopā ar Tumsas pro­fesoru tajā vētrainajā rītā.

Kamēr viņš lēni virzījās uz sautējuma cauruļu pusi, domas kavējās pie svešinieka.

Tenkoja, ka noslēpumainais indivīds neesot neviens cits kā Zarēns, jaunais debesu pirātu kapteinis, kas bija atgriezies un sagaidīts Sanktafraksā kā varonis tikai dažas nedēļas iepriekš. Runāja, ka viņš esot izdarījis to, ko neviens iepriekš nebija uzdrošinājies, devies atklā­tās debesīs bez piesaistes. Droši vien viņam kaut kas tur laukā bija noticis, stāsti apgalvoja. Kaut kas pārdabisks, neizprotams; kaut kas tāds, kas viņu bija padarījis gan stulbu, gan ārprātīgu. Savādi bija tas, ka pēc tenkās dzir­dētā Visaugstākais Akadēms bija piešķīris viņam Gais­mas apakšprofesora titulu.

Bars šļūkāja uz cauruļu pusi. Kapuckvapam aiz mugu­ras divi vējskārēju apakšmācekļi apraudāja savu likteni.

-      Vēja šķirošana, vēja šķirošana un atkal vēja šķiro­šana, viens no viņiem žēlojās. Un profesors ir tāds tirāns!

-     Visļaunākajā veidā, skanēja atbilde.

Kapuckvaps nopūtās. Vismaz jūsu nākotne ir droša,

viņš ar rūgtumu nodomāja. Nevis kā manējā. Viņš nodrebinājās, un misiņa trauks izslīdēja no rokas un nošķindēja uz akmens grīdas. Lietusgaršotāji un mākoņvērotāji viņam apkārt kā izpriecā paskatījās uz tievo zēnu ar izbužinātajiem matiem.

-      Bet mēs vismaz neesam apakškalpotāji, viens no vējskārējiem nicīgi komentēja.

-     Atnācējs no Lejaspilsētas! nievājoši piebilda otrs.

-      Augstās Debesis! kāda balss iekliedzās no aug­stākā garā galda, un visas galvas pagriezās. Tas bija Lads

Skvīmikss, un viņš gandrīz bija aizrijies ar sautējumu.

-     Kas to būtu domājis? viņš izgrūda. Aiz pārsteiguma kādam nokrita krūka.

-     Goda vārds, kāds cits iesaucās, tas ir viņš. Ikviena acs pievērsās augstākajam garajam galdam.

Tur, kur ēda paši izcilākie akadēmiķi, bija redzams, kā Tumsas profesors pieveda klāt pie brīvas vietas noslēpu­maino indivīdu ar plati ieplestajām acīm. Mācekļi pilnīgi aizmirsa jaunāko apakšpalīgu viņu vidū.

-             Es nevaru noticēt, ka tas ir Zarēns. Kapuckvaps dzirdēja vienu no viņiem sakām. Es gribu teikt: paska­tieties uz vinu!

-     Kā tāds trakais, cits piekrita.

-            Un viņam paredzēts būt par jauno Gaismas apakšprofesoru! teica trešais. Es negribētu iedomāties sevi par viņa mācekli.

-       Jā, pirmais lietusgaršotāju māceklis iesmējās.

-     Skaidrs, ka tur pietrūkst pāris lāšu, lai iznāktu lietus­gāze. Un viņi skaļi smējās.

Visi, tas ir, izņemot Kapuckvapu. Mācekļi bija pārāk stulbi, lai ievērotu kaut ko aiz Zarēna ārējā izskata,

turpretī Kapuckvaps ielūkojās vēlreiz, jaunajam apakšprofesoram kaut kas piemita tajās spožajās, vērīga­jās acīs kvēloja dedzīgs intelekts. Varbūt Zarēns nemaz nebija zaudējis prātu, Kapuckvaps, pēkšņi sarāvies, iedomājās. Varbūt viņš vienkārši bija pavērsis skatienu uz iekšpusi.

Beidzot ticis zem sautējuma caurules, Kapuckvaps pavilka sviru, sargādamies, lai ne mazumiņš no kūpošā tildera sautējuma nenokristu garām viņa bļodiņai. No groza zem caurulēm viņš paķēra biezu šķēli ozolmaizes, kas bija piemirkusi no sautējuma, kuram pārējie bija ļāvuši nopilēt, un lauza ceļu uz zemu ķebļu rindu, kas rēgojās zem galerijām kā sēnes. Paskatoties augšup, viņš skaidri varēja redzēt Zarēnu.

Jaunieceltais apakšprofesors cieši raudzījās tukšā gaisā, neievērodams apkārtni. Pa brīdim, saņēmis pamudinā­jumu, kad Tumsas profesors piebikstīja ar elkoni, viņš kā putniņš sāka knābāt ēdienu. Bet tikai īsu brīdi un nekad ne pietiekami ilgi, lai kaut ko ieēstu.

Turpinādams vērot nemierīgo jauno indivīdu tikai dažus gadus vecāku par viņu pašu -, Kapuckvaps jau­tāja sev, kādas šausmas Zarēns būtu varējis pārciest, kad Malas dejotājs saņēma pilnu prāta vētras triecienu. Galu galā ja lietusmākonis varēja novest pie tā, ka alu lempji uzbrūk cits citam, tad ko vētra bija nodarījusi debesu pirātu kapteinim, kas bija redzējis savu kuģi iznīcinātu?

Tieši tobrīd melnākā mākoņa sega aizsedza debesis un ēdnīca ieslīga tumsā. Tumsas profesors, kuram pēkšņā krēsla radīja īpašu interesi, no savas mantijas krokām izvilka gaismasmetru.

Uzmanīgi koncentrējies, viņš nepamanīja, ka viņa jau­nais apakšprofesors pieceļas no vietas un nokāpj lejup pa koka kāpnēm.

-     Dīvaini, Kapuckvaps nomurmināja.

Smaga roka uzsita viņam pa plecu, gandrīz nogāžot viņu no ķebļa. Ta, tā, tā, atskanēja pazīstama izsme­joša balss. Vai tik tas nav mūsu mazais, iemīļotais Le­jaspilsētas tips?

-      Vokss! Kapuckvaps noelsās, paskatīdamies aug­šup garā mākoņvērotāju mācekļa iedomīgajā sejā.

-     Esmu dzirdējis, ka kāds nav samaksājis savas node­vas, viņš teica. Vai, vai. Tas nu nekam neder.

Kapuckvaps nodrebēja. Lūdzu! viņš lūdzās. Tas ir tā, ka mans tēvs, viņš…

-        Pietaupi to Mākoņvērotāju profesoram, mizas tārps! Voksa balss bija stingra, viņa tvēriens uz Kapuckvapa pleca kā skrūvspīles.

Ārā sāka smidzināt nomācošs, nikns lietus. Kapuckvapa acīs uzliesmoja niknums par visu netaisnību. Tā nebija viņa vaina, ka tēvs bija nogalināts!

-        Mākoņvērotāju profesoram? viņš pārjautāja. Mākoņvērotāju profesoram? viņa balss pieauga līdz kliedzienam. Vokss pārsteigts uz viņu skatījās. Tu vari iedot šo savam Mākoņvē­rotāju profesoram maksas vietā! Un ar šiem vār­diem Kapuckvaps iegāza bļodiņu kūpošā sautējuma garajam māceklim sejā.

-            Āāāāb! Vokss ieklie­dzās, iekrizdams miglas sijātāju barā un izmētājot bļodiņas un sautējumu uz visām pusēm.

Kapuckvaps ņēma kājas pār pleciem, izvairoties un

izlokoties metās uz durvīm, notriekdams no kājām pāris sašutušu kavētāju, un izbrāzās laukā no ēdnīcas.

Ārā bija pat tumšāks nekā iekšā un nostāk no ēdnī­cas trokšņa draudīgāk. Melni mākoņi ar violetu malu vijās un mutuļoja virs galvas kā verdoša koka darva. Vējš oda pēc sēra. Un, lai gan viņš nevarēja zināt, ka noskaņu sijātāji spīdēja oranžā krāsā, Kapuckvaps juta nepazīstamu emocionālu satraukumu: dusmas, līksmību un nervus tricinošas bailes, tikpat haotiskas un mutuļo­jošas kā laika apstākļi viņam apkārt.

Cik-cak-cīīīīš. Tumšsarkans zibens šaudījās uz vienu un otru pusi debesīs, un pērkons, kas sekoja, norībēja visapkārt lidojošajai pilsētai, satricinot to līdz pašai ser­dei.

Ar reibstošu galvu Kapuckvaps devās uz savu patvē­rumu Lielajā bibliotēkā. Klusi steigdamies pa slidenajām flīzēm, viņš turējās ēnā. Sasniedzis stūri, viņš apstājās un paskatījās uz priekšu un atpakaļ. Ceļš bija brīvs. No sar­dzes torņa labajā pusē līdz pat pacēlāja platformai tālu pa kreisi viss bija tukšs.

Kad viņš atkal sāka iet, debesis iegaismojās otru reizi, un Kapuckvaps ar acs kaktiņu saskatīja kustības pazī­mes. Viņš apgriezās apkārt un samiedza acis blāvajā gaismā. Tur bija jaunais apakšprofesors. Viņš stāvēja uz pacēlāja platformas akmens balustrādes, kājas plati, galvu pacēlis, rokas izstiepis un plaukstas pavērsis uz augšu. Viņam visapkārt rībēja un šķīda zibeņi.

Zarēn! Kapuckvaps iekliedzās. Viņš nezināja, vai tas bija viņa paša iekšējais apjukums vai vienkārši laika apstākļu neprāts, kas lika saukt profesora vārdu. Vai viņš tiešām gatavojās lēkt? Apstājieties! Apstājieties!

Neatlaidīgos saucienus apslāpēja otrs pērkona grā­viens.

Zarēns, vēcinot rokas, sagrīļojās uz balustrādes malas.

-     NĒ! Kapuckvaps iebrēcās. Viņš metās uz priekšu, sirdij mežonīgi sitoties, un satvēra Zarēna vestes apakš­malu. -Au! viņš iekliedzās, aunradža āda vienā mirklī pārvērtās par asām adatām, kas sadūra viņa roku. Uz pirkstu galiem parādījās asins lāses.

Atkal uzplaiksnīja zibens. Norībēja pērkons. Un, vējam pieņemoties spēkā, sāka līt viegls, dzirkstošs lietus. Visā Sanktafraksā noskaņojums mainījās uz pacilātību. No ēdnīcas atskanēja gaviles. Kapuckvaps, pēkšņi sajutis skurbinošu spēku, satvēra Zarēnu aiz rokas un norāva no balustrādes. Zarēns nokrita zemē.

-     Piedodiet man, profesor, Kapuckvaps nočukstēja. Man likās, ka jūs lēksiet.

Zarēns pieslējās kājās. Vai tu runāji? viņš jautāja.

Kapuckvapam atkārās žoklis. Jūs runājāt! viņš iesaucās. Visi teica, ka jūs esot mēms…

Zarēns sarauca pieri un ar pirkstiem pieskārās sev pie lūpām. Es runāju, viņš domīgi nočukstēja, tad paskatījās apkārt, it kā tikai tagad ieraudzījis, kur atro­das. Bet… ko es šeit daru? viņš jautāja. Un kas esi tu?

-    Kapuckvaps, profesor, skanēja atbilde. Jaunākais apakšpalīgs, ja jums tā tīk.

-      Man tas tīk visai labi, Zarēns teica, uzjautrināts par jaunā puiša izteiksmi. Tad viņš sarauca pieri. Vai tu teici… profesor?

-    Es teicu, Kapuckvaps atbildēja, kaut gan "apakš­profesors" būtu bijis precīzāk. Jūs esat jaunais Gaismas apakšprofesors vismaz, ja tenkām var ticēt.

Zarēnam sejā parādījās apmulsums. To laikam pavei­cis Tumsas profesors, viņš teica.

-       Viņš bija tas, kas atveda jūs uz Sanktafraksu, Kapuckvaps paskaidroja. Ta runā, ka no Akmeņu dār­ziem. Viņš…

-       No Akmeņu dārziem, Zarēns klusi atkārtoja. Tatad es to nebiju izdomājis. Izskatīdamies apmal­dījies un apjucis, viņš vērsās pie Kapuckvapa. Un tomēr… Viņš koncentrēdamies sarauca pieri. Kāpēc es nevaru atcerēties? Viņš lēni pakasīja galvu. Sajūta tāda, it kā es būtu bijis sapnī. Es atminos savu komandu, ceļojumu, iebraukšanu vētras viesulī un tad… Neko! Viņš apklusa. Līdz šim brīdim, kad tu acīmredzot attu­rēji mani no mešanās pretī pašiznīcībai. Viņš pasmai­dīja. Paldies. Ko tu teici, kā tevi sauc?

-    Kapuckvaps, zēns atbildēja, un es nezinu, kas man uznāca. Man nemaz nebūtu vajadzējis jūs glābt. Viņš nelaimīgi skatījās zemē. Man būtu vajadzējis jums pie­vienoties. Man nav nekādas jēgas dzīvot!

-             Būs labi, būs labi,.jaunais profesors maigi teica. Viņš uzlika roku Kapuckvapam uz pleca. Nevar būt, ka tu to domā nopietni.

-               Domāju gan, Kapuckvaps iebilda, nokārdams galvu. Es esmu no Lejaspilsētas. Mans tēvs ir miris, un man nav naudas, ar ko samaksāt nodevas par mācekļa vietu. Kad tie mani atradīs, tie izmetīs mani no Sankta­fraksas. Kāda jēga man dzīvot?

Zarēns paskatījās uz mācīto jauno palīgu. Tu izglābi mani, viņš vienkārši pateica. Es domāju, ka man vajadzētu atmaksāt parādu. Tu saki, ka es esot Gaismas apakšprofesors.

Kapuckvaps pamāja ar galvu.

-              Tadā gadījumā es tevi līdz ar šo ieceļu par savu mācekli, Kapuckvip.

-             Kapuckvaps, zēns satraukti teica. Vai jūs tiešām to domājat nopietni?

-              Protams, Zarēns smaidot atbildēja. Man būs vajadzīgs gudrs, jauns māceklis, kas mani pieskatītu, kad nu tagad esmu pilnībā pamodies. Man ir daudz darāmā.

-             Es pieskatīšu jūs, profesor, Kapuckvaps apsolīja. Varat man ticēt.

Kapuckvaps izsoļoja no Lielās bibliotēkas, notrauk­dams putekļus no savām smalkajām, jaunajām drēbēm. Uz dārgā, melnā auduma varēja pamanīt katru kripa­tiņu, un kažokādas apšuvums izskatījās mazliet izšķēr­dīgi, bet apģērbs derēja lieliski. Viņš piespieda senos mizu ruļļus pie krūtīm un steidzās uz Gaismas un tum­sas skolu.

Iegriezies šaurā šķērsielā blakus Vējskārēju tornim, viņš apstājās. Aizšķērsojot viņam ceļu, tur stāvēja Vokss, mākoņvērotājs, no meža ziedes lietošanas seja izskatījās neveselīga.

-     Beidzot viens, garais māceklis norūca.

Divi citi mākoņvērotāju mācekļi parādījās Kapuckvapam aiz muguras. Viņš bija slazdā.

-             Man tā liekas, ka tev un man ir kas nepabeigts kār­tojams, mizas tārps, Vokss sacīja, no sava tērpa kro­kām izņemdams nejauka paskata nūju. Viņš savēzēja to

gaisā, strauji iesizdams Kapuckvapam pa galvu, nogāžot zemē.

-            Voks! Kapuckvaps noelsās. Tu lielais milzu huligān… Ummm!

-            Kur tagad ir tavs tā sauktais profesors, Lejaspilsētas tipiņ, ko? Vokss ņirgājās. Kur ir varonīgais kapteinis Zarēns, Sanktafraksas glābējs?

-             Tepat vien, Zarēns teica, satverdams Voksa pacelto roku un kārtīgi to izgriezdams viņam aiz muguras.

-Aāāāl māceklis iebļā­vās un nometa nūju.

Zarēns pagrūda viņu projām. Man tā šķiet, ka manam māceklim Kapuc­kvapam vajadzīga palīdzī­ba, viņš sacīja.

-            J… jā, kungs, Vokss stomījās, sakņupdams jau­nā profesora priekšā.

-              Un notrauc putekļus no viņa mantijas, kamēr tu te esi.

Vokss neveikli palīdzēja Kapuckvapam piecelties kājās un notīrīja viņu.

-            Tagad ej savu ceļu, Zarēns turpināja. Un lai es tevi nekad vairs nepieķertu uzmācamies viņam, vai arī tu dosies vienvirziena ceļā ar grozu uz Lejaspilsētu. Vai es skaidri izteicos?

Vokss saīdzis pamāja ar galvu un aizslāja projām. Viņa drauģeļi jau sen bija aizmukuši.

-     Paldies, profesor, Kapuckvaps izdvesa.

Zarēns pasmaidīja. Cik reižu man tev jāsaka? viņš jautāja. Sauc mani par Zarēnu.

-Jā, prof… Zarēn, Kapuckvaps teica.

-     Un vēl, Kapuckvap.

-    Jā, Zarēn?

-      Tu nometi šos te. Jaunais profesors pasniedza savam māceklim saburzītos mizas ruļļus. Un pacen­ties viscaur nenotraipīt ar mizas putekļiem savas jaukās, jaunās drēbes.

-       Labi, Zarēn, Kapuckvaps laimīgi atsaucās un sekoja profesoram uz Gaismas un tumsas skolu.

Zarēna kabinets atradās Gaismas un tumsas skolas rietumu torņa augšgalā. Ta bija maza istaba, tomēr ar mīkstiem, iekarinātiem atzveltnes krēsliem un kurošos krāsniņu, ērta un mājīga telpa. Sienu klāja plaukti, kurus pildīja ādas vākos iesietas grāmatas un ar lentēm sasieti papīru saiņi. Tur atradās komplicēts gaismu izpētes apa­rāts. To visu klāja pūkaina putekļu kārta.

Zarēns vēroja Kapuckvapu, kurš, būdams viņa jaunais māceklis, sēdēja ar degunu mizas rullī, kāri lasīdams pie krāsniņas ar atvērtām durvīm, pa kurām spīdēja sarka­nas liesmas. Viņš droši vien dedzina vējmalku, Zarēns nosprieda un domās pārcēlās uz bērnību kopā ar meža troļļiem, kad viņš mēdza sēdēt uz tildera ādas paklā­jiņa uguns priekšā, klausoties, kā Spelda, viņa audžu­māte, atkal un atkal stāstīja savus stāstus par Dziļo mežu.

Vējmalkas pagales deva lielu karstumu, bet, tā kā degot tās bija planējošas, pagalēm bija tendence lidot ārā, kad krāsns durvis bija vaļā. Visai bieži Kapuckvaps mēdza pacelt acis un iebikstīt atpakaļ krāsniņā liesmo­jošu pagali, kura draudēja izlauzties.

-      Ko tu lasi? Zarēns neslēpa garlaicību balsī. Viņa jaunajam māceklim bija skaidrs, ka Sanktafraksa, īpaši Gaismas un tumsas skolas piesmakušās telpas, jauno debesu pirātu kapteini nomāc.

-      Kādu vecu mizu rulli, profesor, Kapuckvaps pa­skaidroja. Es to atradu Lielajā bibliotēkā tas ir aiz­raujošs…

-     Sauc mani par Zarēnu, viņš neiecietīgi teica. Tad maigākā balsī: Es tevi apskaužu, Kapuckvap.

-     Mani, Zarēn? Bet kāpēc?

-      Tu vari paņemt mizu rulli un pārcelties, Debesis vien zina uz kurieni. Esmu vērojis tevi sēžam stundām ilgi, kā transā urbjoties kādā mizas strēmelē, ko pa pusei saēdušas koka kodes un mizas tārpi. Tu esi dzimis aka­dēmiķis, Kapuckvap. Bet es… Viņš brīdi klusēja. Es esmu debesu pirāts!

Zarēns piecēlās kājās, šķērsoja piesmakušo kabinetu un atvēra logu. Ledains lietus apšļāca viņa pacelto seju un notecēja lejup gar pakausi un kaklu. Redz, kur man vajadzētu būt, viņš sacīja, norādīdams projām aiz Sanktafraksas. Tur laukā. Kuģojam debesīs kā debesu pirātu kuģa kapteinim. Kā mans tēvs un viņa tēvs pirms viņa. Tas ir asinīs, Kapuckvap, un es pēc tā tik ļoti ilgojos.

Kapuckvaps nolika mizas rulli un ar krāsns knaiblēm notvēra izbēgušu vējmalkas pagali.

-Ak, Kapuckvap, Zarēns turpināja, joprojām piekalis skatienu debesu bezgalīgajam plašumam ārpusē. Tu nekad neesi dzirdējis vēju dziedam takelāžā vai redzējis pasauli lejā, izklātu kā karti, vai jutis vēja pūsmu matos, kuģojam debesīs. Ja būtu, tad tu zinātu, kādas ciešanas ir būt iesprostotam šajā šaurajā kabinetā. Es jūtos kā putns, kam apgriezti spārni.

-        Man patīk Sanktafraksa, Kapuckvaps apgalvoja. Man patīk tās torņi, tās pārejas, Lielā bibliotēka un šis šaurais kabinets. Bet manis šeit nebūtu, ja nebūtu tevis. Pēkšņi samulsis, viņš nodūra acis. Un es tev sekotu jebkur, pat… Viņš ar žestu norādīja uz atvērto logu. Pat tur laukā, atklātās debesīs.

Zarēns sarāvās. Bija citi, kas man tur sekoja, viņš klusi atbildēja.

-    Tava komanda? Kapuckvaps pajautāja.

-      Mana komanda, Zarēns skumji nočukstēja.-Šobrīd viņš tos redzēja, visu tik dažādo, tomēr uzticamo kom­pāniju, ko bija savācis: plakangalvas goblinu, slakteri, ozolu elfu, ūdens klaidi, Akmens Piloti, pinkulāci un briļļaino vecāko stūrmani. Tie viņam bija ticējuši, seko­juši viņam atklātās debesīs un tur gājuši bojā. Es nezinu, kā, bet es tos visus nogalināju, Kapuckvap. Tu saproti, cik bīstami var būt man uzticēties.

-       Vai tu esi pārliecināts, ka viņi ir miruši? Kapuc­kvaps jautāja.

-       Protams, viņi ir miruši, Zarēns aizkaitināts atbil­dēja. Kā gan viņi būtu varējuši izdzīvot?

-       Tu izdzīvoji, Kapuckvaps atgādināja. Zarēns ap­klusa. Es domāju: vai tu tiešām redzēji, kas ar viņiem notika?

-       Vai redzēju? Zarēns atkārtoja. Es nevaru atce­rēties!

-       Vai tu vari atcerēties kaut ko no tā liktenīgā ceļo­juma atklātās debesīs? viņš mudināja.

Zarēns nokāra galvu. Nē, viņš drūmi atzina.

-      Tad kā tu vari zināt, ka viņi ir miruši? Kapuckvaps neatlaidās. Cik komandas locekļu bija uz Malas dejo­tāja klāja, kad jūs uzvilkāt buras?

-     Astoņi, ieskaitot mani, Zarēns atbildēja. Bet…

-      Tumsas profesors teica, ka bija redzamas astoņas krītošās zvaigznes lidojam debesīs, Kapuckvaps izpļā­pājās.

Zarēns sarauca pieri. Kapuckvap, ko tu runā?

-      Es esmu pateicis par daudz. Kapuckvaps sapinās vārdos. Profesors teica, lai es nerunājot ar tevi par tavu iepriekšējo dzīvi. Viņš teica, ka tas tikai sarūgtinā­šot tevi.

-      Sarūgtināšot mani? Protams, tas mani sarūgtina! Zarēns ārdījās. Ja es kaut brīdi domātu, ka kāds no viņiem vēl varētu būt dzīvs, es tūlīt pat pamestu šo vietu un atrastu viņus, lai ko tas prasītu.

Kapuckvaps pamāja ar galvu. Manuprāt, tieši no tā profesors baidās, Kapuckvaps sacīja. Aizmirsti, ka es par to runāju, Zarēn.

-     Aizmirst! Zarēns pavērsās pret viņu. Es nevaru aizmirst! Astoņas krītošas zvaigznes, tu saki. Viena kat­ram Malas dejotāja komandas loceklim. Kapuckvap, padomā tagad vai profesors teica, kur šīs zvaigznes nokrita?

-     Nu, es… es domāju…

-     Es uz to varu atbildēt, atskanēja kāda balss. Kabi­neta durvīs stāvēja Tumsas profesors. Man būtu vaja­dzējis zināt, ka nevarēšu no tevis izveidot profesoru, Zarēn, manu zēn, viņš skumji teica. Tu esi gluži kā tavs tēvs, dzimis dēkainis, un, tāpat kā viņam, iespējams, tev arī lemts uz mūžiem pazust atklātajās debesīs.

Zarēns satvēra profesora roku. Mans tēvs? viņš jautāja. Vai jūs zināt, kas notika ar manu tēvu?

Profesors papurināja galvu. Vienīgi to, ka pirms daudzām nedēļām viņu aizrāva līdzi Lielā vētra, un kopš tā laika viņš nav redzēts. Viņš dziļi ielūkojās Zarēna satrauktajās acīs. Vai tu… Tur laukā…

-     Es nezinu, Zarēns nelaimīgi atbildēja. Es nevaru atcerēties. Viņš satvēra profesora roku savējā un cieši to saspieda. Profesor, jums jāpalīdz atrast manu komandu. Kā viņu kapteinis es apsolīju, ka nekad tos nepametīšu, lai notiktu kas notikdams. Ja ir kaut vis­mazākā iespēja, ka kādi no viņiem ir dzīvi, tad tas ir solījums, kas man ir jātur.

-     Bet, Zarēn, profesors iebilda, pat ja…

-      Un varbūt, Zarēns pārtrauca profesora iebildu­mus, varbūt tikai mana komanda varētu palīdzēt man atgūt atmiņu. Viņš palaida vaļā profesora roku un ieskatījās viņam acīs. Jo kas zina, ko es varētu būt aizmirsis tur laukā, atklātajās debesīs. Varbūt kaut ko noderīgu? Jums, profesor. Sanktafraksai.

Profesors neveikli pamāja ar galvu. Zarēnam bija savi apsvērumi. Ta kā viņš bija aizkuģojis tik tālu atklātās debesīs, viņš bija piedzīvojis to, ko neviens iepriekš nekad nebija piedzīvojis; to, ko daudz pieredzējušais akadēmiķis pats bija vienīgi sapņojis izdarīt, proti, iekļūt pašu laika apstākļu pirmsākumā. Vēl jo vairāk Zarēns bija atgriezies, lai to izstāstītu. Protams, šobrīd viņa prāts bija cieši aizvērts, bet ja to varētu atdarīt…

-     Labi, profesors teica. Redzu, ka tu esi izlēmis. Dodies meklēt savu pazudušo komandu, Zarēn, ar manu svētību. No savas mantijas krokām viņš izvilka ādas maisiņu, pilnu ar zelta gabaliem, un ielika to Zarēnam rokā. Tavam ceļojumam, viņš paskaidroja. Izlieto to prātīgi. Tagad seko man uz kabinetu, un es tev parādīšu karti, kuru sastādīju tajā naktī, kad tu nokriti uz zemes. Ta parāda pārējo krītošo zvaigžņu aptuvenu atrašanās vietu ja var uzticēties maniem aprēķiniem. Dažas no­krita netālu, kaut kur Lejaspilsētā. Pāris tālāk, Dziļajā mežā, lai Debesis viņiem palīdz. Un viena pēdējā — nokrita tik tālu, ka es tai droši nevarēju izsekot.

-      Parādiet man, profesor! Zarēns satraukti sauca. Viņš pievērsās savam māceklim: Mēs atradīsim manu komandu, Kapuckvap. Lai atkal būtu kopā… Viņš uz brīdi apklusa. Varbūt viņi pat varēs pastāstīt par manu tēvu…

-     Zarēn, profesors stingri sacīja, dodies ar pilnu sparu šajās krītošo zvaigžņu medībās, ja tev tas jādara. Bet, Debesu dēļ, atstāj šo zēnu te drošībā, Sanktafraksā, kur viņš iederas.

Kapuckvaps spēra soli uz priekšu, satvēra Zarēnu aiz elkoņa un nostājās pretī profesoram. Piedodiet, pro­fesor, viņš teica, bet es arī esmu devis solījumu.

-             Kapuckvap, Zarēns maigi ierunājās, grozs drīz būs klāt. Kapuckvaps pacēla acis no vecā mizas ruļļa, ko viņš pētīja. Tici, Zarēns pasmaidīja. Mēs tūlīt dosimies grūtā, lai neteiktu, iespējams, veltīgā misijā, bet tu esi iebāzis degunu rullī.

-              Piedod, Zarēn, Kapuckvaps atvainojās, bet šis īpašais rullis tiešām ir apburošs.

Zarēns pasmaidīja. Tu vai mirsti, kā gribi man to izstāstīt, tāpēc stāsti vien.

-            Tas ir Mīts par Upes sākotni, prof… es gribēju teikt Zarēn, Kapuckvaps aizrautīgi iesāka.

-              Ko, tā vecā pasaka? Zarēns brīnījās. Spelda, mana māte vai, pareizāk sakot, meža trolle, kas mani uzaudzināja kā pašas bērnu, mēdza man to stāstīt, kad es biju mazs. Smaids parādījās viņa lūpās, un acis aizmiglojās. Reiz uz samtaina melnuma parādījās dzirk­stele… Zarēns nomurmināja. Ak, kā man ietrīsējās sirds, kad viņa izrunāja šos vārdus. No visām daudzajām pasakām, ko viņa stāstīja, Mīts par Upes sākotni vien­mēr bija mana mīļākā.

-            Dzirkstele pagriezās. Un vējš elpoja. Un lietus rau­dāja… Kapuckvaps lasīja.

Zarēns pamāja ar galvu. Un saule smaidīja. Un pagāja pirmā minūte no visām minūtēm, teica abi reizē.

-             Tu zini to no galvas! Kapuckvaps iepriecināts iesaucās.

-            Mīts par Upes sākotni tiek stāstīts katrā Malaszemes nostūrī, Zarēns paskaidroja. Es to dzirdēju neganto alu dūkņu alās, es to dzirdēju uz Vētras dzinēja klāja dažādas versijas, bet būtībā to pašu. Tas, kas atrodas tev rokās, ir klasika.

-     Tas visam piešķir jēgu, Kapuckvaps sacīja.

Zarēns pavilka šalles galus, kas viņam bija ap kaklu.

Reizēm vecās pasakās ir apslēpta patiesība, viņš nopietni teica.

-           Vai tad tu domā, Kapuckvaps jautāja, ka tur kaut kur ir tā vieta, kur tas viss sākās?

-             Ka Vētras māte trāpīja pa tās neauglīgās, izvirzītās klintaines augstāko punktu un apsēja to ar dzīvību? Zarēns jautāja. Kāpēc ne? Esmu redzējis daudz ko dīvainu tur Dziļajā mežā, Krēslas mežā… Viņš ap­klusa.

-              Kas tas ir, Zarēn? Kapuckvaps norūpējies jau­tāja.

Zarēns cieši lūkojās tukšajās debesīs viņpus Malasze­mes. Kaut kas ir, viņš nočukstēja. Es par to esmu pārliecināts. Kaut kas tāds, ko es nevaru atcerēties. Viņa balss skanēja neatlaidīgāk. Kaut kas tāds, kas man jāatceras…

-              Zarēn, Kapuckvaps teica un rādīja viņam aiz muguras, groza vilcējs ir klāt.

Neteikuši vairs ne vārda, Zarēns un Kapuckvaps iekāpa grozā. Kapuckvaps no reiboņa drebēja. Groza vilcējs nokgoblins atka­bināja virvi un sāka ar vinču laist viņus lejup no lidojošās pilsētas. Mums pēdējā laikā bijuši dažādi laika apstākļi, viņš sacīja un greizi pašķielēja uz viņiem. Bet nešaubos, ka man tas jums abiem nav jāstāsta.

No viņiem gribēja izda­būt informāciju. Tāpat kā visi Lejaspilsētas iemītnieki, nokgoblins izmisīgi vēlējās saņemt kādu izskaidrojumu par briesmīgajiem laika ap­stākļiem, kurus pēdējās die­nās vējš atnesa no Malasze­mes ārpuses. Zarēns neko neteica, un Kapuckvaps se­koja viņa piemēram.

Kad grozs bija nolaists, Zarēns un Kapuckvaps novilka savas mantijas un satina tās, lai varētu ceļot inkognito. Viņiem laižo­ties lejup, spēkā pieņē­mās Lejaspilsētas smakas. Sīvas smakas. Pazīstamas

smakas. Grauzdētas priežu kafijas pupiņas, piedegusi tildera eļļa un šķebīgi saldenā smaka, ko tik daudzi izman­toja, lai maskētu neapstrādāto notekūdeņu smārdu. Un trokšņi. Dzelzskoka riteņu klaboņa uz bruģakmeņiem, ķircināšanās un jokošanās, nebeidzamā drudžainas dar­bības kņada.

Nokgoblins nolaida grozu amatnieku kvartālā aiz­vien plašākā apkalumu tirgotāju, ādas apstrādātāju un stikla pūtēju savārstījumā.

Izkāpjot no groza, Zarēns norādīja uz līkumotu šķērs­ielu no sevis pa kreisi.

-     Uz šo pusi, Kapuckvap, viņš teica. Mums jābūt metodiskiem, tāpēc sāksim ar visu krodziņu apmeklē­jumu Lejaspilsētas austrumos.

-        Bet es neesmu izslāpis, Kapuckvaps nervozi iebilda.

-    Es tāpat ne, Kapuckvap. Toties daudzi ir tirgotāji, vergu pārdevēji, tirgoņi un debesu burātāji. Un, kad viņi dzer, Kapuckvap, viņi runā. Un, kad viņi runās, mēs klausīsimies. Un varbūt tikai varbūt mēs kaut ko saklausīsim. Paliec tuvumā, Zarēns sacīja, un turi acis un ausis vaļā.

-      Es esmu labs klausītājs. Kapuckvaps pasmaidīja, sekodams viņam pūlī.

Kapuckvapam drīz vien sajuka apmeklēto krogu, tavernu un dzertuvju skaits Skrejošie tilderi, Sarū­sējušie enkuri, Āķis un acs nosaukumi jaucās cits ar citu. Tomēr līdz pirmās dienas beigām viņi neko nebija dzirdējuši! Noguris un noberztām kājām Kapuckvaps sekoja Zarēnam laukā no Sarkanozola. Nakts jau sen bija iestājusies, un visas ielas eļļas lampas bija iedegtas. Kapuckvaps aizmiglotām acīm paskatījās apkārt. Kuru mums vajadzētu… viņš apspieda žāvas, …izmēģināt nākamo ?

Zarēns pasmaidīja. Šovakar vairs ne, viņš teica. Mēs sameklēsim naktsmājas un atsāksim meklējumus rīt.

Kapuckvaps nenoteikti paskatījās apkārt. Tu gribi pavadīt nakti te, Lejaspilsētā? viņš jautāja.

-      Mēs esam devušies misijā atrast manu pazudušo komandu, Kapuckvap, Zarēns viņam atgādināja. Mēs nevaram traukties atpakaļ uz Sanktafraksu ik reizi, kad esam nosaluši vai samirkuši, vai noguruši, vai ne?

Kapuckvaps papurināja galvu. Nē, viņš mazliet skumīgi atbildēja, droši vien nevaram.

Viņi atrada naktsmājas mazā, tumšā istabiņā virs Sarkanozola. Ta bija vienkārša, bet viņiem piemērota. Gar sienām tajā bija divi salmu matrači, un liela krūka ar svaigu ūdeni telpas stūri ļāva viņiem izskalot muti un nomazgāt sasmakušo dūmu dvaku.

-     Arlabunakti, Kapuckvap, Zarēns teica.

-      Meklē savas saknes, kaptein, nočukstēja kāda balss.

-    Ko tu teici, Kapuckvap? Zarēns jautāja. Bet atbildes nebija. Kapuckvaps bija iegrimis dziļā bezsapņu miegā.

Nākamajā rītā viņi pamodās vēlu un pēc pamatīgām brokastīm vēlreiz devās meklējumos. Un tā tas turpi­nājās. Trīs dienas no pusdienas līdz pusnaktij viņi līdz nogurumam apceļoja Lejaspilsētas austrumu kvar­tālu, pa nakti atpūšoties tavernā, kurā viņi bija nonā­kuši, kad pulkstenis nozvanīja pusnakti. Ceturtajā dienā viņi nonāca pie kādas tavernas Zūžubišu kroga īpaši skarbā Lejaspilsētas daļā netālu no baļķu dokiem.

-     Zūžubišu kokam un tev ir kopīgas saknes, klusa, svelpjoša balss atskanēja Zarēnam pie auss.

Zarēns vērsās pie Kapuckvapa: Ko tu zini par žūžubišu kokiem?

-     Es? Kapuckvaps bija apjucis. Neko, Zarēn.

Zarēns sarauca pieri. Mēs varētu mēģināt arī te, -

viņš teica.

Kapuckvaps paskatījās augšup uz tavernas iz­kārtni, kurā bija redzams Dziļā meža koks ar resnu, punainu stumbru un vē­dekļveida zaru vainagu. Mākslinieks pat bija uz­gleznojis kāpurputna ko­konu, kas bija nokāries no zariem.

-             Ejam, izskaties možs, Zarēns aicināja, sperdams soli uz priekšu. Mēs…

BLĪKŠ!

Smags bluķa sols izlidoja caur logu. Zarēns un Kapuc­kvaps sakņupa. Un tieši laikā, jo nākamajā mirklī caur durvju stiklu tika izmesta smaga muca. Ta gandrīz trā­pīja viņiem pa galvu, nokrita zemē ar skaļu krāks, un no tās izlija saturs.

-            Kā es saku, Raibais, nelaimes gadījumi var notikt! kāda nikna balss kliedza iekšpusē.

-             Jā, draudīgi atsaucās otra balss. Siles var tikt samaitātas. Mucas var salūzt. Šos apgalvojumus pava­dīja lūstoša koka skaņas.

-             Un sejas var pārkārtot, šņāca trešā. Ja tu seko manam domu gājienam.

-Jā, jā, atskanēja ceturtā maza un satraukta balss.

Zarēns un Kapuckvaps izslējās taisni un uzmanīgi ieskatījās pa salauztajām durvīm. Trīs spēcīgi āmurgalvas

goblini stāvēja ap nelaimīgo saimnieku, nelielu būtni ar cekulainiem matiem un lāsumainu ādu. Viņa augums drebēja no galvas līdz kājām. Ir grūti laiki, viņš stomījās. Ieņēmumi ir samazinājušies. Man vienkārši n… nav naudas.

Zarēns paskatījās uz Kapuckvapu, un viņa acis sašu­tumā liesmoja. Cik ļoti man riebjas redzēt, kā stiprie piekasās vājākiem, viņš teica.

Kapuckvaps uzlika roku viņam uz elkoņa. Viņu ir pārāk daudz, zēns nočukstēja. Tev nodarīs pāri…

Bet Zarēns atstūma Kapuckvapa roku sāņus. Varbūt man būtu vajadzējis arī tevi pamest, lai tad piekauj tas mākoņvērotāju māceklis, viņš ieminējās.

Kapuckvaps aiz kauna nosarka.

-            Viss kārtībā, Kapuckvap. Paliec te, ja gribi, Zarēns sacīja. Bet es iešu iekšā. Viņš piecēlās kājās un atgrūda vaļā salauztās durvis.

Eņģes nočīkstēja. Āmurgalvas apgriezās apkārt.

-            Labvakar, Zarēns rāmi sveicināja. Labvakar, Rai­bais. Kausu tava labākā sulasvīna, ja tu būtu tik laipns. Viņš paskatījās apkārt, un lūpās viņam pavīdēja smaids; Kapuckvaps galu galā viņam bija sekojis. Un vienu arī manam draugam.

-     Es… mēs nupat gribējām slēgt, Raibais teica.

Zarēns aplūkoja klientu pulciņu, kas slēpās ēnās taver-

nas dziļumā, būdami pārāk gļēvi vai piedzērušies, lai nāktu Raibajam palīgā. Neizskatījās, ka kāds no viņiem gribētu iet projām.

-            Nav nekāds brīnums, ka veikals nav ienesīgs, āmurgalva skarbi sacīja. Ta atraidīt klientus! Viņš nopētīja Zarēnu un Kapuckvapu no galvas līdz kājām un pavīp­snāja. Viņa lieko zobu tumši pelēkais dzelzskoks atmir­goja zūžubišu liesmu tirkīza spīdumā. Apsēdieties, viņš aicināja, ar nazi norādīdams uz vienu no soliem, kas vēl nebija apgāzts.

Kapuckvaps sakustējās, lai paklausītu goblinam. Zarēns nomierinoši uzlika roku jauneklim uz pleca.

-     Sēdieties! āmurgalva ierēcās.

-             Tikai dariet, kā viņi liek, Raibais vārgi piekodi­nāja. Es tūlīt atgriezīšos pie jums.

Zarēns un Kapuckvaps palika, kur bijuši.

-             Vai es nepateicu pietiekami skaidri? āmurgalva norūca caur sakostiem zobiem. Pārējie divi pagriezās un tuvojās viņiem ar savilktām dūrēm un gailošām acīm.

-            Tik skaidri kā Upes sākotne! Zarēns stingri atbil­dēja un izvilka savu zobenu ar līko asmeni: zobenu, kuru viņam rokās bija ielicis tēvs tieši brīdi pirms tam, kad viņu aizrāva līdzi Lielā vētra. Tas lāsmoja tirkīza gaismā.

Kādu brīdi īgnie goblini bija tā apstulbuši, ka apklusa. Tad tie pagriezās, paskatījās cits uz citu un neticīgi iesmējās.

-    Tu mazais sīkaļa! tuvāk stāvošais bauroja uz jauno kapteini un izvilka pats savu ieroci, draudīga izskata sirpi. Tad panāc priekšā, viņš vīpsnādams norūca un aicinot māja, mīņādamies no vienas kājas uz otru.

-     Turies, Tabor! āmurgalva ar nazi rokā uzmundri­not noņurdēja. Raibais izmantoja iespēju, lai atkāptos.

Se, saņem! Atjautīgi iznācis no ēnām, Raibais savicināja savu vāli. UHHH!

Sitiens ķēra āmurgalvu pa galvas sānu, nogāžot viņu kā koku un liekot viņa nazim aizslīdēt pa grīdas dēļiem. Tas apstājās pie Kapuckvapa kājām. Kapuckvaps vilci­nājās, tad pieliecās, lai to paceltu.

Viņam bija savāda sajūta, turot nazi. Par spīti Kapuc­kvapa tēva labākajiem centieniem iemācīt to viņam, zēns tā arī nebija apguvis pašaizsardzības mākslu. Viņš satraukti pievērsās otram āmurgalvam. Labāk piesar­gies, viņš teica, cik draudīgi vien spēja. Nepiespied mani to likt lietā. Viņa balss skanēja vārgi un nepār­liecinoši.

Viņam aiz muguras šķēla gaisu trešā āmurgalvas sir­pis. Zarēns ar paceltu zobenu palēca uz priekšu blakus savam jaunajam māceklim. Sirpis ķēra zobenu ar mežo­nīgu cirtienu, kas satricināja viņa roku visā garumā. Viņš noturējās vietā.

-     Jo pretīgāki viņi ir, jo skaistāka uzvara, Zarēns murmināja. Viņš izdarīja mežonīgu izklupienu vien­reiz, otrreiz pret diviem āmurgalvas gobliniem.

Sirpis atkal nošņāca gaisā, šoreiz zemu un no sāniem. Zarēns atlēca atpakaļ. Bīstamā asmens smaile, gandrīz skarot viņa vēderu, trāpīja pa aunradža ādas vestes aizdari. Kapuckvaps apgriezās apkārt un nikni dūra tam, kas bija uzbrucis Zarēnam.

-    Aaiii! alu lempis iespiedzās, kad asais zobens trā­pīja viņam pa cīņas rokas īkšķi.

-    Braši! Zarēns iedrošinot uzsauca. Viņš pacēla roku un dūra. Zobens trāpīja mērķī, un āmurgalvas sirpis nošķindēja uz grīdas.

Kapuckvaps paspēra to pie sānu sienas. Zarēns pie­spieda savu zobenu āmurgalvam pie kakla.

-     Ej projām tūlīt pat, viņš auksti teica, vai palīdzi man, un es pabeigšu šo darbu.

Abi āmurgalvas saskatījās. Zūdam no šejienes! viens no tiem ieaurojās, tad abi pagriezās un steigšus atkāpās. Ne viens, ne otrs neatskatījās uz savu pakritušo biedru.

-     Augstās Debesis, Kapuckvaps nomurmināja. Viņš sniedza āmurgalvas nazi Zarēnam.

Zarēns pasmaidīja. Paturi to, viņš sacīja. Tu to esi nopelnījis. Tas bija lieliski, Kapuckvap, viņš uzsla­vēja. Es nezināju, ka tev tas ir iekšā.

Kapuckvaps kautrīgi nolieca galvu un ieslidināja nazi aiz jostas. Viņš arī nebija zinājis.

-    Šie āmurgalvas goblini nav diez ko pazīstami ar uzti­cību cits citam, Raibais iesmējās, pakarinādams vāli atpakaļ pie sienas. Viņš pievērsās Zarēnam un Kapuc­kvapam. Lai gan tik un tā bīstami, viņš piebilda. Paldies, ka nācāt man palīgā, džentlmeņi. Viņš pie­cēla vienu no apgāztajiem soliem. Sēdieties. Jūs dzer­siet no manas labākās mucas — un, protams, uz saim­nieka rēķina.

Zarēns un Kapuckvaps apsēdās. Kapuckvaps mirka sviedros, rokas viņam drebēja. Viņš pirmo reizi aplaida acis apkārt tavernai.

Pārējie viesi, strēbdami dzeramos, ieslīdējuši ēnainajos stūros, šķiet, nenojauta nesenās nekārtības. Daži sēdēja zem sešstūrainu mucu rindām, kas bija saliktas dziļumā pie sienas kā meža bišu medus kāres; daži bija satupuši uz zemiem klučiem pie dzeramajām silēm. Apklātā ogļu panna stūrī kvēloja tirkīza gaismā un atbalsoja degošo pagaļu skumjo dziedāšanu.

-     Izklausās pēc žūžubišu koka, Kapuckvaps nedroši piezīmēja. Viņš vēl aizvien juta satricinājumu.

-     Mēs esam Zūžubišu krogā, Zarēns atgādināja un pasmaidīja. Tas aiznes mani atpakaļ Dziļajā mežā, kad es biju zēns. Spelda meža troļļu māte, par kuru es tev stāstīju, gulētiešanas laikā mēdza ielikt ugunī žūžubišu koka pagali. Sērīgās dziesmas ieaijāja mani miegā.

-     Man tās izklausās biedējošas, Kapuckvaps nodrebinājās.

Raibais atgriezās ar trim kausiem, kas līdz malām bija pildīti ar zeltainu šķidrumu. Viņš apsēdās starp abiem.

-    Uz jūsu ļoti labu veselību! viņš teica, un visi pacēla dzirkstošo sulasvīnu pie lūpām. Aāāāl Raibais atzi­nīgi noelsās. īsts nektārs.

-      Tas ir ļoti labs, Zarēns piekrita. Ko, Kapuc­kvap?

Kapuckvaps saviebās, kad asais alkohola dzēriens apsvilināja viņam rīkli un uzvēdīja kodīgus tvaikus degunā. Ļoti jauks, viņš noķērca. Tad, saraucis pieri, viņš vērsās pie Raibā. Bet vai tu nebaidies, ka izspie­dēji atgriezīsies? viņš jautāja.

Raibais iesmējās. Sirds dziļumos āmurgalvas ir gļē­vuļi, viņš paskaidroja. Kas reizi dabūjis trūkties un tā tālāk. Kad reiz tiks aplaista ziņa, ka Zūžubišu krogs nav nekāda nieka vieta, tie liks mani mierā vismaz pagaidām. Un tas viss ir, pateicoties jums diviem.

-      Oi, Raibais! no tālā kakta atskanēja piesmakusi balss. Vēl meža groku, tūlīt!

-     Nāku! Raibais atsaucās. Viņš pietrausās kājās un noslaucīja rokas priekšautā. Negantajiem nebūs baudīt mieru, viņš teica. Uzkliedziet man, kad jums atkal vajag piepildīt kausus.

Raibais ātri aizgāja. Zarēns pievērsās Kapuckvapam, kurš nogaršoja otru malku sulasvīna. Nesteidzies, viņš sacīja. Es varētu arī paskatīties apkārt, kamēr esam te. Papļāpāt ar dažiem vietējiem. Noskaidrot, vai kāds kaut ko zina.

Kapuckvaps nolika glāzi pēdējo reizi, dedzīgi pamāja ar galvu un pielēca kājās. Laba doma, viņš teica. Es iešu tev līdzi. Viņam diez ko nepatika palikt vienam šajā skarbajā, ēnu pilnajā vietā ar tās dīvaino, sērīgo mūziku.

Kopumā tavernā bija ap duci apmeklētāju. Lempji, troļļi un goblini: pamatīgi iedzērāji ar vienaldzīgām, cietām sejām un tukšām, vienaldzīgām acīm.

-      Sveiks, draugs. Vai varu izmaksāt tev dzeramo? Zarēns apjautājās, uzsizdams pa plecu kādai maza augu­ma būtnei, kas bija sakumpusi pār dzeramo sili. Savāds laiks mums uznācis.

Radījums pagriezās, at­klājot, ka ir vilcējtrollis. Viņš cieši ieskatījās Zarē­nam sejā. Ko tu gribi? viņš noņurdēja.

Zarēns pacēla plaukstas. Tikai dzeramo, viņš at­bildēja. Un mazu sarunu. Raibais! Piepildi mana drauga sili. Viņš izskatās izslāpis.

Vairāki acu pāri atskatījās un truli blenza uz viņu.

-     Paldies, kungs, vilcējtrollis teica. Zarēns bija pie­saistījis sev uzmanību.

-     Es jau teicu, savāds laiks dīvainas lietusgāzes, kru­sas graudi tik lieli kā goblina dūre, visādas lietas krīt no debesīm… Es pat dzirdēju, ka krītošās zvaigznes nokri­tušas zemē tieši te, Lejaspilsētā.

Vilcējtrollis paraustīja plecus. Es neko neesmu redzējis, viņš teica. Nupat nokāpu no debesu kuģa, kas brauca no Lielā Sraika tirgus. Vedām vergus, viņš noņurdēja. Nekad vairs! Troksnis bija drausmīgs tie kliedza un vaidēja visu ceļu. Nevaru dabūt laukā no gal­vas. Nācu pa taisno šurp, lai aizmirstos. Viņš iemērca seju līdz malām pilnajā silē, un Zarēns devās tālāk.

-    Kaptein? no labās puses atskanēja piesmakusi, jau­tājoša balss.

Zarēns apsviedās apkārt. Kapuckvaps pētoši lūkojās ēnās, mēģinot ieraudzīt to, kas bija runājis.

-      Kaptein, vai tas esi tu? Smags sēdeklis ar troksni tika atbīdīts pa koka grīdu, un plecīgs indivīds pietrausās kājās, berzēdams acis, it kā nupat būtu pamodies. Zarēns skatījās uz tuvojošos būtni. Tas bija Dziļā meža slakteris: mati mežonīgi izspūruši un āda asinssarkana, tā ēnainajā tumsā izskatījās tumši violeta. Viņa īgnie vaibsti savilkās platā smaidā. Kapteini Zarēn, tas esi tu, vai ne? — viņš jautāja. Saki man, ka esi!

-      Zarp? Zarēns ieminējās. Vai tas esi tu, Zarp? Zarps Aungans? No Malas dejotāja komandas? Zarēns sauca. Jā, tas esmu es! Tas esmu es, tavs kapteinis!

-     Ak, kaptein, Zarps teica, asarām sariešoties acīs. Es baidījos, ka nekad nepiedzīvošu šo dienu.

Zarēns atraisījās no Zarpa smacējošā apskāviena un satvēra slakteri aiz pleciem. Bet tu paliki dzīvs, Zarp!

Tu esi dzīvs! Tu tiešām esi dzīvs! viņš teica, balsij aiz satraukuma drebot. Un tagad es tevi esmu atra­dis! Viņš pagriezās pret Kapuckvapu. Paskat, Kapuckvap, viņš sacīja. Mēs esam atraduši vienu no maniem…

Viņš apklusa. Viņa jau­nais māceklis izskatījās tā, it kā būtu ieraudzījis spo­ku. Viņš stāvēja pilnīgi nekustīgs, ar pavērtu muti, acīm gandrīz sprāgstot laukā no pieres. Viņam blakus Raibais izskatījās tikpat pārsteigts.

-     Kapuckvap, kas, Debesu vārdā, ir noticis? Zarēns jautāja.

-    J… jūs a… abi kvēlojat, skanēja stomīga atbilde.

-      Kā divas tildera tauku laternas, Raibais piebilda ar bijību acīs.

Zarēns paskatījās uz Zarpu. Ta bija taisnība. Spoža gaisma blāzmoja no slaktera asinssarkanajiem matiem līdz ādas zābaku purngaliem. Viņš paskatījās lejup pats uz savu ķermeni. Krūtis, kājas, rokas, plaukstas, kustī­gie pirksti tie visi mirdzēja.

Viņiem visapkārt parastie apmeklētāji murmināja savā starpā. Viņi rādīja ar pirkstu, viņi purināja galvu. Vilcējtrollis blakus Kapuckvapam taustīja amuletus ap kaklu. Spoki, viņš nošņāca. Spoki baļķu dokos. Un tagad spoki te. Tas nav dabiski, varat man ticēt.

Pāris bara rūķu piecēlās kājās. Es te nepalikšu, viens no viņiem satraukti paziņoja un steidzās uz dur­vīm.

-    Es arī ne, piebalsoja viņa biedrs. Ātri iedams garām Raibajam, viņš pievērsās tam: Lejaspilsētā šajās dienās viss jau tā ir pārdabisks, kur nu vēl spoku parādīšanās Zūžubišu krogā.

-    Jā, nomurmināja vilcējtrollis, steigdamies viņiem pakaļ. Spoki nu ir pēdējā robeža.

-       Bet… viņi jau gāja projām, Raibais teica. Vai ne? viņš piebilda, virzīdams visus trīs uz durvju pusi. Nekā personiska, viņš nomurmināja Zarēnam. Bet jūs mulsināt apmeklētājus. Un veikals ir veikals, jūs saprotat. Viņš tos maigi, bet stingri izstūma laukā.

Kad durvis aiz muguras aizcirtās, Zarēns pavērsās pret pārējiem. Te tev nu bija pateicība! viņš iesmē­jās. Bet kas par to uztraucas? Tu esi dzīvs, Zarp! Tam ir nozīme.

-     Labi redzēt arī tevi, kaptein, bet… Zarps sarauca pieri. Mēs tiešām izskatījāmies mazliet dīvaini, tā spī­dot. Ar to pietiek, lai iedzītu bailes jebkuram. Viņš sadrūma. Es spīdēju, kad piezemējos Lejaspilsētā, viņš teica, bet tas drīz izdzisa. Līdz tam brīdim, viņš nenoteikti piebilda, kad mēs atkal satikāmies.

-     Tapat bija ar mani, Zarēns sacīja. Un tomēr tur mēs bijām, atkal satikušies, un vēlreiz spīdējām. Kaut kas droši vien ir noticis tur laukā, viņš turpināja klusi un neskaidri. Kaut kas tāds, kas pat tagad saista mūs. Viņš satvēra Zarpu aiz elkoņa. Vai tu atceries, kas notika? Ar pārējiem manas komandas locekļiem? Ar manu kuģi? Un manu tēvu! Vai tu zini, vai mēs atradām

Mākoņu Vilku…

Bet slakteris skumīgi purināja savu lielo, pinkaino, sarkano galvu. Ja vien es varētu atcerēties, kaptein, viņš teica. Bet es nevaru atminēties ne draņķa, kopš mēs iebraucām tajā viesulī.

Zarēns pasmaidīja un sirsnīgi paspieda viņa elkoni.

-     Tam nav nozīmes, viņš mierināja. Esmu tevi atra­dis, Zarp, un tas ir sākums. Lielisks sākums! Tagad viss, kas mums atliek, ir atrast pārējos. Viņa seja nomācās.

-     Bet kur?

-     Spoki, Kapuckvaps klusi ieminējās.

-     Kas tas bija, Kapuckvap? Zarēns jautāja. Runā. Kapuckvaps pagriezās pret viņu. Es dzirdēju vilcēj-

trolli sakām, ka jūs laikam esat spoki. Viņš uz mirkli apklusa. Gluži kā tie baļķu dokos.

-             Baļķu dokos? Zarēns pārjautāja. Spoki baļķu dokos? Gluži kā mēs?

Kapuckvaps pamāja ar galvu. Ta es dzirdēju viņu sakām.

-             Lieliski, Kapuckvap! Zarēns priecīgi iesaucās un uzsita viņam pa plecu. Tieši uz turieni mēs iesim. Uz baļķu dokiem!

Kapuckvaps nodūra galvu. Es teicu, ka esmu labs klausītājs, viņš laimīgi nomurmināja.

Tobrīd, kad viņi izgāja laukā, Zarēns un Zarps bija pārstājuši spīdēt. Saule, lai gan zemu un zeltaina vēlās pēcpusdienas debesīs, tomēr bija pietiekami spoža, lai pārspētu viņu savādo mirdzēšanu.

Un paldies Debesīm par to, Kapuckvaps domāja, viņiem dodoties ceļā.

Viņi gāja uz austrumiem pa ielām, kuras iepazina aiz­vien labāk, un lejup uz purvainajiem baļķu dokiem bla­kus lēni plūstošajai Malūdens upei. Zarēns bija domīgā noskaņojumā.

-            Mums ir labi veicies, Kapuckvap, ka atradām Zarpu dzīvu, viņš prātoja, bet attiecībā uz pārējiem… Viņš apklusa. Vai mēs tiešām varam uzdrošināties domāt, ka tās parādības, šie spoki, iespējams, varētu būt… Kas? Gūms? Spoliņš? Spārnmīlis Slīts vai varbūt Mežeklis?

-             Tas vilcējtrollis teica spoki, nevis spoks, Kapuc­kvaps teica, tātad tur jābūt vismaz diviem.

Zarēns izvilka no somas papīru rulli, ko Tumsas pro­fesors viņam bija iedevis, un atritināja to. Tas rādīja Malaszemes karti, kurā bija iezīmētas līnijas un krustiņi, kas norādīja astoņu krītošo zvaigžņu trajektorijas un aptuvenās piezemēšanās vietas. Krustiņš Akmeņu dār­zos bija apvilkts. Tieši tur Zarēns pats bija piezemējies. Viņš paņēma ogles gabalu un apvilka vienu no četriem krustiņiem, kas bija iezīmēti Lejaspilsētas apkārtnē.

-      Par vienu mazāk, viņš teica, pagriezdamies pret Kapuckvapu. Un vēl trīs jāatrod. Viņš cerīgi pasmai­dīja. Varbūt viņi visi ir tur baļķu dokos.

-      Varbūt, Zarps Aungans sacīja. Tomēr, godīgi sakot, kaptein, es neesmu drošs, cik lielas ir viņu iespē­jas, ja viņi tiešām ir nonākuši tur. Ta ir alu lempju teri­torija, un viņi pat vislabākajā gadījumā neizturas laipni pret nepiederošiem.

-    Un kur vēl visi tie stāsti par kautiņiem, ko mēs esam dzirdējuši, Kapuckvaps noskurinājies piebilda.

-      Drosmi, Kapuckvap! Zarēns drošināja. Stāsti droši vien ir tikai stāsti. Ja mēs turēsimies kopā, mums nekas nenotiks. Tici man.

Kapuckvaps drosmīgi pasmaidīja. Kopš viņi bija iera­dušies Lejaspilsētā, zēns nevarēja vien beigt apbrīnot Zarēna apņēmību. Lai gan viņi tikpat labi varētu būt iesaistījušies bezcerīgā pasākumā, jaunais kapteinis ne reizi nebija apspriedis padošanos. Un tagad, kad Zarps Aungans bija atrasts, jaunā kapteiņa apņēmība bija atmaksājusies. Bet tas, kas viņus sagaidīja, asinskāri alu lempji pārbaudīs šo apņēmību līdz galējai robežai. Kapuckvaps atkal nodrebinājās.

Visapkārt kūsājošā austrumu kvartāla kosmopolītiskā atmosfēra pakāpeniski beidzās, viņiem ieejot baļķu doku dziļā aizmugurē. Veikalu un māju rindas aizstāja šauru šķērsielu juceklis ar pussagruvušām būdām un nameļiem, katru no kuriem apdzīvoja alu lempju milzī­gās ģimenes.

-             Tikai skatieties, kur jūs ejat, Zarps Aungans brī­dināja, slepus atskatīdamies pār plecu. Turieties ielas vidū alu lempji ir aizdomu pilni pret jebkuru, kas pie­nāk pārāk tuvu viņu īpašumam. Un nekādā ziņā nesaskatieties ar viņiem.

Iesākumā Kapuckvaps klausīja Zarpa norādījumiem, tomēr, turpinot ceļu pa trokšņainajām, rosīgajām ielām, sāka atslābināties. Pārpilnās tavernas bija skarbas, bet bez saspīlējuma. Tirgos skanēja draudzīga ķircināša­nās, bet no šaurajiem mitekļiem bija dzirdami dziesmu fragmenti, bērnu rotaļas, zīdaiņu raudas un aizraujoši smiekli. Ta, protams, bija nabadzīga apkaime, bet tās gaisotnē viņam nekas nešķita draudīgs.

-            Nesaprotu, par ko es raizējos, Kapuckvaps teica, pasperdams trokšņainai jauniešu grupai nomaldījušos pūšļa bumbu.

-             Jā, tas gan, Zarps Aungans drūmi sacīja. Pir­mie iespaidi reizēm var būt mānīgi. Vienā brīdī viss var pavērsties draņķīgi…

-      Ūūūb! Kapuckvaps iekliedzās.

-     Kas ir? Zarēns jautāja.

Kapuckvaps pagriezās un rādīja atpakaļ kādās tum­šās un tukšās durvīs. Zarēns ielūkojās ēnās. No pēkšņās sīvās smakas viņam aizrāvās elpa.

-     Kauli, Zarēns nomurmināja.

Kapuckvaps sāka rīstīties.

-             Sapratāt, ko es domāju! Zarps Aungans drūmi novilka. Tagad esiet modri.

Kapuckvaps paskatījās apkārt, pēkšņi ieraudzīdams nabadzīgos alu lempjus citā gaismā. Viņš ievēroja, cik

lieli bija to dzeltenie zobi, cik asinīm pieplūdušas to acis, un viņš redzēja smagās, dzelkšņainās vāles, kuras tie nēsāja pār plecu, un nažus pie jostas.

Turēdamies ciešāk kopā nekā iepriekš, viņš, Zarps un Zarēns devās pa tumšu, atkritumiem piemētātu šķērs­ielu, kas veda uz upes malu. Te mājīgās pastāvējuša mežalus un vārītu dumbrāja kāpostu smakas nomāca pūstošu zivju dvinga. Viņiem virs galvas parādoties bieziem, mutuļojošiem mākoņiem, agrā vakara debesis satumsa.

Iela galā paplašinājās, novedot pie baļķu doku klajās netīrības. Panīkusī Malūdens upe it kā negribīgi skalojās ap dubļu sērēm, kas nesen bija parādījušās. Sāka smi­dzināt viegls, taukains lietus. Kaut arī gaisma bālēja aizdegtās eļļas lampas nespodri spīdēja no trūdošajām plānu dēļu noliktavām, kas rindojās gar krastiem, viņi vēl aizvien varēja redzēt dubļos izmētātos kaulus. To bija daudz, lieli un mazi. Katru no tiem bija tīru noknābājuši maitēdāji baltie kraukļi un apgrauzušas raibās žurkas,

kuras šļakstinājās un spiedza, cīnoties par atkritumiem, ko notekūdeņi ieplūdināja lēni tekošajā ūdenī.

-              Man tas nemaz nepatīk, Kapuckvaps neveikli teica.

-             Man arī ne, Zarēns piekrita, purinādams galvu. Žēl, ka vilcējtrollis nepaskaidroja precīzāk, kur spoki bija redzēti.

Kapuckvaps pamāja ar galvu. Es… Viņš ar rāvienu apklusa. Jūs atkal sākat spīdēt, viņš paziņoja. Jūs abi.

Zarēns nopētīja savu izstiepto roku un pats redzēja vārgo, tomēr pamanāmo gaismu, kas no tās nāca. Tas droši vien ir tāpēc, ka kļūst tumšs, viņš secināja.

-              Tad mums… mums labāk vajadzētu izšķirties, Zarps satraukti sacīja.

-     Izšķirties? Zarēns pārjautāja.

-            Jo tuvāk viens otram mēs esam, jo spožāk spīdam. Es to pamanīju jau Žūžubišu krogā…

-             Nē, Zarp, Zarēns iebilda. Es jums teicu, ka mēs turēsimies kopā. Turklāt, kā es ievēroju Žūžubišu kroga ārpusē, ja ir pietiekami gaišs, tad mēs nespīdam nemaz.

-     Bet Zarēn… Kapuckvaps iesāka.

-            Kapuckvap! Zarēns viņu asi apsauca. Mēs iesim vēl mazliet tālāk uz priekšu. Kopā!

Viņi turpināja iet klusēdami, meklējot ceļu garām kau­dzēs sakrautām kastēm un tukšu mucu grēdām, starp augstiem rūsošu ķēžu un pūstošu zivju pauguriem un zem paaugstinātajiem moliem, kas čīkstēja, kad traucē­jošo velkoņu virves raustīja piestātnes gredzenus.

Vējam pieņemoties spēkā, sāka smidzināt. Kapuc­kvaps saviebās, kad ar katru soli viņa zābaki iegrima dziļi glumajos dubļos. Tas ir bezcerīgi. Te mēs viņus nekad neatradīsim, viņš teica. Un jūs spīdat pat vēl spožāk.

-      Mēs pamēģināsim uz šo pusi, Zarēns nosvērti sacīja. Viņi pagriezās projām no upes un atgriezās šau­rajās šķērsielās. Zem ielu laternām savādā spīdēšana tik tikko bija redzama. Tomēr, turpinot ceļu, Kapuckva­pam šķita, ka viņš pamana atšķirību alu lempju reakcijā, viņiem ejot garām. Iepriekš viņi vienkārši nebija ņemti vērā. Tagad ja vien tā nebija viņa iedoma no viņiem cītīgi izvairījās; acis tika novērstas, un tie, kas tuvojās, pagāja malā vai pazuda kādās durvīs, līdz viņi bija pagā­juši garām.

-     Manuprāt, viņi ir ievērojuši, Kapuckvaps nošņāca.

-      Uz priekšu! Zarps Aungans skubināja. Tiksim laukā no šejienes. Mēs negribam piesaistīt sev uzma­nību.

-    Tagad ir mazliet par vēlu par to uztraukties, Zarēns teica ar mutes kaktiņu. Skatieties.

Viņi stāvēja pie tāda kā krustojuma, kas atgādināja lielu riteni ar spieķiem un rumbu vidū, kur saplūda dučiem šauru šķērsielu. Centrā slējās milzīga koka muca, ap kuru kopā spiedās dzīrojošu alu lempju pūlis. Trokšņaino ainu apspīdēja spilgti violeta gaisma no lidmalkas lāpām, kas meta groteskas ēnas uz glūnošajām alu lempju sejām un pilnīgi nomaskēja Zarpa un Zarēna mirgojošo spīdumu.

Nupat klāt pienākušo pagrūsti uz priekšu, Zarēns, Kapuckvaps un Zarps Aungans atradās ierauti dziļāk pūlī un tuvāk lielajai mucai. Šīs vietas gaisotne trāpīja visiem trim sejā kā slikta elpa: karsta, mitra un smirdīga. Kapuckvaps pamatīgi cīnījās, lai nesāktu vemstīties.

-     Zivis, Zarēns secināja. Bojātas zivis un… Viņš sarauca degunu. Ceļašķi.

Zarēnam kopš bērnības allaž bija riebusies mari­nētu ceļašķu smaka meža troļļu elpā. Šeit šī dvinga bija nomācoša. Kodīga. Sīva. Rūgstoša. Šķita, ka tā nāk no putojošās mucas.

-     Ceļašķu alus, viņš novaidējās.

-           Trīs kausus, vai tā? no mucas puses atskanēja kāda balss. Drukns alu lempis ar netīru lupatu pār roku aici­nāja viņus tuvāk. Viņi izlauza ceļu garām elpojošiem piedzērušu alu lempju ķermeņiem, kas gulēja dubļos.

-            Es… ēēē… Vai jums nav meža groka? Zarēns apjau­tājās.

-             Nā-a! alu lempis sadrūma. Te ir dzertuve. Mēs te vīzdeguņus neapkalpojam.

Zarēns pamāja ar galvu. Tad lai būtu trīs kausi ceļašķu alus, viņš laipni teica.

Alu lempis uzkāpa pa koka kāpnēm un iegrūda trīs netīrus kausus mucā.

-            Labāk ir izpatikt viņam, Zarēns sacīja Kapuckva­pam. Kaut gan es tavā vietā to nedzertu. Tas ir rau­dzēts no puvušiem ceļašķiem un dūņu zivju iekšām.

Kapuckvaps aiz riebuma nodrebinājās. Alu lempis atgriezās.

-     Te būs, viņš teica, iegrūzdams līdz malām pilnos koka kausus viņiem rokās.

-      Paldies, Zarēns pateicās, ielikdams monētu alu lempja izstieptajā, ķepai līdzīgajā rokā. Un saki man…

Bet viņš jau bija pievērsis uzmanību kauslīgiem un izslāpušiem alu lempjiem, kas stāvēja visi vienā pusē, lādēdamies, lamādamies un pieprasīdami, lai viņus apkalpo. Zarēns piebikstīja Kapuckvapam un pamāja uz kausu pusi. Paskatīsimies, vai ar tiem var mums nopirkt kādu informāciju.

Cenzdamies nevienam neuzskriet virsū "izliets alus un izlietas asinis bieži plūst kopā", kā teikts brīdino­šajā parunā, viņi lauza ceļu cauri bangojošajam pūlim. Ceļašķu alus smaka kļuva spēcīgāka. Ta garoja no kau­siem, tā pildīja gaisu, tā sūcās no alu lempju ādas porām visapkārt.

Viens no viņiem milzīgs indivīds pagriezās un nopētīja pienācējus ar glāžainu acu interesi. Viņa ska­tiens apstājās pie kausiem svešinieku rokā.

-     Vai tie ir man? viņš iesaucās dunošā un neskaidrā balsī. Jūs esat pārāk laipni! Viņš satvēra kausus, dzēra gariem un lieliem malkiem un starojot uzlūkoja pienācējus. Stulbeņu nektārs, viņš nodārdināja un ierēcās aiz smiekliem, tad pasvieda divus tukšos kausus sāņus un ķērās pie trešā. Viņam aiz muguras grupa indi­vīdu ar piesarkušām sejām uzsāka dziesmu. No dzertu­ves skanēja smieklu rēkoņa.

-     Un kādā nozarē tu strādā? Zarēns jautāja.

-     Turpat, kur vairums te apkārt, alu lempis atbil­dēja. Darbs dokos. Iekraušana. Izkraušana… Viņš plati pasmaidīja. Nemainītu to ne pret ko pasaulē.

Alu lempis viņam blakus pagriezās un labsirdīgi iedunkāja viņu tuklajā rokā. Tas ir tāpēc, ka tu esi tāds padumjāks, Grom, — viņš teica un tad pievērsās Zarēnam. Es tev teikšu tā: man nebūtu nekas pretī mainīties vietām ar kādu no tiem akadēmiķu tipiem Sanktafraksā. Viņi tur dzīvo greznības klēpī.

-    Pfff, attrauca pirmais un nospļāvās zemē. Es lab­prātāk esmu te lejā, Rāvēj, kā tu ļoti labi zini, ar kausu rokā un starp biedriem.

-     Vai redzat? Rāvējs teica, pievērsdamies Zarēnam un Kapuckvapam un pagrozīdams resnu pirkstu sev pie deniņiem. Padumjāks. Tur augšā lidojošajā pilsētā viņi dzer smalkāko sulasvīnu no kristāla biķeriem. Vismaz tā mēs esam dzirdējuši.

-      Viņi tiešām to dara, Zarēns sacīja. Mēs nesen bijām tur augšā darījumu dēļ, viņš piebilda. Nelikās gudri ļaut alu lempjiem uzzināt viņu patieso saistību ar Sanktafraksu. Jūs neticētu, kas tā par bagātību.

-     Ticētu gan, iebilda Rāvējs.

-     Ņem vērā: neviens no viņiem nelikās tik laimīgs kā jebkurš te, Zarēns apgalvoja, skatīdamies apkārt.

-    Es teicu! Groms triumfējoši nosēca. Viņš iztukšoja kausu un sakrustoja rokas.

-    Faktiski, Zarēns turpināja, viņi visi šķita diezgan apjukuši. Acīmredzot pienākušas ziņas, ka Lejaspilsētā novēroti spoki. īpaši baļķu dokos… Ielāgojiet, tās visas, iespējams, ir muļķības, viņš teica. Jūs zināt, kādi viņi ir ar savām cēlajām idejām, tas nāk no dzīvošanas visu laiku ar galvu mākoņos…

Abi alu lempji saskatījās. Varbūt šoreiz tajos stāstos ir kāda patiesība.

Zarēns samiedza acis. Jūs negribat teikt…

-     Es pats viņus esmu redzējis, Groms apliecināja.

-     Es ari, piebilda Rāvējs, nopietni mādams ar galvu. -Tie spīd!

Kapuckvapa sirds sāka dauzīties. Viņš apskatīja Zarēnu un Zarpu Aunganu no galvas līdz kājām, vai nav manāmas kādas nodevīgas pēdas no spīdošās gais­mas. Laimīgā kārtā lidmalkas lāpas kvēloja tik spilgti, ka neko nevarēja manīt.

-     Spīd? viņš dzirdēja Zarēnu sakām. Cik savādi. Bet sakiet man kur tieši jūs viņus redzējāt?

-       Vienreiz lejā pie upes spīdam tumsā, skanēja atbilde. Vienreiz augšā tirgus laukumā, kad visas lampas bija izdzēstas.

Groms pamāja ar galvu. Un vienreiz pusnaktī es tos esmu redzējis slīdam pa kādu šķērsielu. Vienu mirkli tie tur bija, tad atkal pazuda. Viņš paraustīja plecus. Debesis vien zina, no kurienes tie ieradās un uz kurieni dodas, bet tie uzdzen man drebuļus, tik tie­šām.

Rāvējs sirsnīgi iesmējās un uzsita Zarēnam pa muguru. Pietiek to runu par spokiem, viņš teica. Man šova­kar pamatīgi slāpst. Vēl vienu kausu?

Zarēns pasmaidīja. Baidos, ka ne, viņš atteicās un pagriezās pret pārējiem. Uz priekšu, Zarp, Kapuckvap. Ja gribam pabeigt savu uzdevumu vēl līdz pusnaktij, tad mums labāk jāiet.

-     Kā jums tīk. Alu lempis pagriezās projām. Pārāk smalki, lai dzertu kopā ar tādiem kā mēs, Groms sacīja, piebikstījis Rāvējam.

Zarēns, Zarps un Kapuckvaps atkāpās. Vieglais smidzenis pārvērtās par lielām, smagām lietus lāsēm. Zarēns juta sevī neizprotamus dusmu uzplūdus. Viņš cīnījās pret šīm jūtām. Zarpa un Kapuckvapa sejas viņam bla­kus bija savilktas un saspringtas.

-Āāāāh! Tu stulbais lempi! kāda dusmīga balss ieau­rojās. |

Es stulbs? otra balss ierēcās. Tu smieklīgais plānprātiņi Bija dzirdama skaņa, kā savilkta dūre trāpa pa žokli.

-To… to dara laika apstākļi, Zarēns nomurmināja caur sakostiem zobiem un satvēra Kapuckvapu aiz elkoņa.

Nākamajā mirklī visapkārt eksplodēja varmācība, visi kā viens alu lempji metās cits citam virsū. Tika vicinā­tas dūres. Tika atņirgti zobi. Tika izvilktas vāles. Gaisu pildīja lamas.

-Ātri, Kapuckvap! Zarēns mudināja, virzīdams viņu uz priekšu. Tiksim ārā no šejienes.

Bet visur bija alu lempji, kurus bija pārņēmis lietus niknums, tie bloķēja viņiem ceļu un akli sita ikvienam,

kas pienāca pārāk tuvu. Belzdami. Sperdami. Rūkdami un kozdami.

Lielā muca bija iesprāgusi, un no tās tecēja šķidrums. Kāds pusducis nikno radījumu kliegdami nokrita zemē, kur staipījās un locījās ceļašķu alus plūdos, vēl aizvien skrāpēdami un kaudamies cits ar citu.

"Es noraušu tev galvu!" "Es tevi saraustīšu gaba­los!" "Es izraušu tev aknas un norišu tās veselas!"

Un visu laiku briesmīgais lietus pieņēmās spēkā. Tas gāza šaltīm, applūdinot šaurās ielas, un citu pakaļ citai apdzēsa liesmojošās lidmalkas lāpas.

Aiziet, Zarp! Zarēns uzsauca, kopā ar Kapuckvapu cenzdamies izspiesties cauri kauslīgo ķermeņu drūzmai. Es… ūūūhl viņš noņurdēja, kad īpaši liels alu lempis sagrāba viņu no mugurpuses un ar tuklu roku aizspieda

muti. Cits alu lempis bija notvēris Kapuckvapu. Trešais piespieda Zarpu pie sienas.

Vēl pusducis lāpu nosprakšķēja un izdzisa. Tad pēk­šņi pēdējās liesmojošās lidmalkas lāpas izplēnēja un visa apkārtne iegrima tumsā.

-    AAAA! alu lempis iekliedza Zarēnam ausī un rupji aizgrūda viņu projām. Viņš uzgrūdās Zarpam. Abu mir­gojošais spīdums kļuva tik spilgts kā vēl nekad.

-    Spoki! alu lempji gaudoja un atkāpās vēl aizvien nikni, bet pārāk lielās šausmās, lai uzbruktu.

-    Ātri! Zarēns pačukstēja pārējiem. Tiksim projām no šejienes, iekams viņi saprot, ka mēs galu galā varētu arī nebūt spoki.

Viņš satvēra Kapuckvapa elkoni, un visi trīs metās projām. Alu lempji auroja viņiem nopakaļ, bet nesekoja. Tomēr ielās bija citi kur vien viņi skatījās -, un visus laika apstākļu trakums bija novedis līdz asinskārai var­mācībai.

-    Ko lai mēs darām? Zarps jautāja, paskrējis uz vienu pusi, tad atkal atpakaļ. Mēs esam sprukās! Mēs esam nolemti nāvei!

-     Uz šo pusi, kāda balss iešņāca Zarēnam ausī.

-     Ļoti labi, uz šo pusi! viņš iekliedzās un sāka skriet pa šauru ieliņu, pārējie viņam sekoja pa pēdām. Turie­ties kopā! viņš auroja. Un lūdziet Debesis, lai…

-      Aāāāā! visi aiz šausmām iekliedzās, kad zem viņiem, šķiet, pazuda zeme.

Viņi krita. Zemāk, zemāk, zemāk. Kūleņojot tum­šajā, smirdīgajā gaisā, mežonīgi vicinot rokas un kājas. Viņiem virs galvas atskanēja skaļš blīkšķis, aizcērtoties lūkai.

-Ak Debesis! Kapuckvaps noelsās, kad straujais ceļš lejup strauji apstājās. Kaut kas mīksts, zīdains un savādi atsperīgs bija apturējis viņa kritienu. Ar pārsteiguma kliedzienu viņš parāvās atpakaļ un noņurdēja aiz sāpēm, kad viņā smagi ietriecās Zarps Aungans. Abi divi atkrita atpakaļ uz atsperīgā šķiedru tīkla. Zarēns uzkrita virsū viņiem abiem.

Pēkšņi atskanēja klikšķis. Tad būkšķis. Tad ar šņā­cošu švīkstoņu savilkās virve. Tīklam līdzīgais materiāls savācās viņiem apkārt, sagrūžot trīs nelaimīgos cieši kopā.

Pirmais, ko Kapuckvaps ievēroja, neticami stiprā smaka, kas bija tik spēcīga, ka šķita kā neredzamas rokas pirksti, kas iesniedzas viņam rīklē un liek rīstīties. Pēc iesprostošanas biezajā tīklā spīdēšana no Zarēna un Zarpa bija rāmāka, bet blāvajā gaismā, kas tiešām izspiedās uz ārpusi, Kapuckvaps lēnām sāka izšķirt apkārtni.

Viņi bija iekarināti augstu virs liela, kūpoša pazemes kanāla. Visapkārt viņiem milzīgajā tunelī, pa kuru plūda kanāls, bija no sienām izvirzītas caurules. Nepārtraukta netīra ūdens straume lija no caurulēm putojošajā straumē lejā.

Notekūdeņi, Kapuckvaps novaidējās. Es… Au! Tas sāp! viņš ievaidējās, kad Zarēna kau­lainais elkonis asi iespiedās viņam mugurā. Ko tu dari?

-        Mēģinu izvilkt savu nazi, Zarēns noņurdēja.

-   Tomēr šķiet… ka es ne­varu… pakustēties…

-AŪŪŪ! Kapuckvaps iegaudojās vēl skaļāk.

Zarēns atteicās no cīņas. Tas ir bezcerīgi, viņš nomurmināja. Es to vienkārši nevaru aizsniegt.

No tā tev nebūtu liela labuma, ja arī varētu, Zarpa Aungana apslāpētā balss atskanēja no apakšas. Viņa seja bija iespiesta tīkla lejasdaļā. Tas ir gatavots no mežzirnekļu zīda.

Zarēns novaidējās. Mežzirnekļu zīds bija materiāls, ko lietoja, gatavojot debesu pirātu kuģu buras, viegls kā tīmeklis, tomēr pietiekami stingrs, lai izturētu auku triecienus, kas brāzās no Malaszemes ārpuses. Pret biezi savītajām šķiedrām, no kurām tīkls bija veidots, viņa nazis būtu nekam nederīgs.

-       Tas ir briesmīgi, kaptein, Zarps Aungans žēlo­jās. Es labāk būtu izmēģinājis veiksmi ar tiem traka­jiem alu lempjiem nekā beigās nonācis te, iekarināts kā liela tildergaļas desa. Viņš briesmīgi saviebās, kad garām peldošo mēslu kūpošie tvaiki ievirpuļoja nāsīs. Raibas žurkas ostīja gaisu un neapmierināti spiedza uz spīdošo saini, kas karājās virs tām. Kāds vai kaut kas ir uzstādījis šo slazdu, viņš teica, un mēs esam tajā iekrituši.

-      Kā tu to domā: kaut kas? Kapuckvaps satraukts jautāja.

-       Esmu dzirdējis, ka kanalizācijā dzīvojot laupītājlamzaki, Zarps atbildēja pieklusinātā un apslāpētā balsī. Baismīgi radījumi. Vieni vienīgi nagi un zobi. Bet gudri, viltīgi, varbūt viens no tiem būtu varējis…

-     Sššš! Zarēns iešņācās.

No tālienes bija dzirdama spalga, žvadzoša skaņa.

-     Kas tas ir? Kapuckvaps nočukstēja, bailēm liekot notirpt matiem uz pakauša.

-     Es nezinu, Zarēns čukstus atbildēja.

Zvadzoņa kļuva skaļāka. Ta tuvojās. Zarēns, piespiests

pie Kapuckvapa, nevarēja pagriezt galvu. Zarps viņiem apakšā neko nevarēja redzēt. Vienīgi Kapuckvaps, kura galva bija tā iespīlēta, ka viņš varēja skatīties atpakaļ pa tuneli, bija ar seju pret to pusi, no kuras nāca skaņa. Viņš norija siekalas.

-      Vai tu kaut ko vari redzēt, Kapuckvap? Zarēns nemierīgi jautāja. Viņš zināja, ka kanalizācijā dzīvo ne tikai raibas žurkas un laupītājlamzaki. Te bija alu lempji un troļļi, kas bija pametuši savas pazemes alas Dziļajā mežā, cerēdami uz labāku dzīvi Lejaspilsētā, atklājot vienīgi to, ka drausmīgā burzma virszemē nebija iztu­rama. Daži dzīvoja badā. Citi bija apmetušies pazemes kanalizācijas sistēmā, kur, rakņājoties atkritumos, vill<;i riebīgu eksistenci.

Zvadzoņa tagad bija pavisam tuvu, spalga un skaidra, pārspējot šļācošās caurules. Kling! Metāls noskrapstēja pret metālu. Kling! Šķiet, ka caurules nodrebēja.

Un tad Kapuckvaps to ieraudzīja: lielu metāla āķi, kas vēzējās pa gaisu, nošķindēja pret cauruli, kas bija izvirzījusies no tuneļa sienas, un pieāķējās pie tās. Āķis bija piestiprināts pie grubuļainas koka kārts, kuru divas

kaulainas rokas saķēra drošā tvērienā un tad vilka.

>

No tumsas parādījās ēnains stāvs, kas neveikli stāvēja savādā laivā, ko veidoja kopā sasaistīti koka gabali. Viņš atkal savicināja āķi. Kling! Tas ieķērās nākamajā caurulē, un viņš vilka savu baržu pret putojošā kanāla straumi tuvāk un tuvāk.

Kapuckvaps noelsās. Es kaut ko varu redzēt, viņš nočukstēja. KLING!

Laiva tagad atradās gandrīz zem viņiem. Augšup palūrēja milzīgs plakangalvis.

Zarēn, Kapuckvaps nopīkstēja, tas ir…

Āķis ar loku izšāvās cauri gaisam, tad parāvās atpakaļ, atbrīvojot tīklu. Kā karsts lidakmens ar trim nelai­mīgajiem indivīdiem, vēl saistītiem iekšpusē, tas ar smagu būkšķi nokrita goblina baržā tieši tai brīdī, kad straume to bija panesusi tam apakšā.

Viņi traucās pa smirdīgu kanālu, mēslu viļņu apska­loti, koka laivai pilot un šūpojoties viļņos. Goblins, liet­pratīgi balansēdams pakaļgalā, vīdēja pāri tiem. Viņa kaulainajās rokās bija garais āķis, kas tagad darbojās kā stūre un virzīja pagaidu laivu tās ceļā. Ātrāk un ātrāk, un… BLĪKŠ!

Laiva pēkšņi apstājās, kad goblina āķis cieši aiz­ķērās aiz izvirzītas cau­rules virs galvas. Zarēns, Kapuckvaps un Zarps cīnījās tīkla iekšpusē.

-     Ko mēs esam noķēruši šodien, Purvaini? no augšas atskanēja balss.

-            Purvaini? Zarēns noelsās.

Ar dunci rokā goblins pasniedzās lejup un pa­vilka viegli atraisāmo mez­glu, kas saturēja tīkla augš­galu. Tīkls nokrita. Zarēns, spoži spīdēdams, pielēca kājās. Muti iepletis, pārsteigtais plakangalvas goblins nometa dunci.

-     Slīt! viņš iekliedzās. Viņš spīd! Viņš spīd tāpat kā mēs!

-      Vai tu mani nepazīsti, Purvaini? Zarēns jautāja, cenzdamies runāt mierīgi, kamēr barža bīstami šūpojās viņam zem kājām. Tas esmu es, Zarēns.

-     Es pazīstu tevi, kapteini Zarēn, kāda balss atska­nēja no augšas. Kaut gan es nekad nebiju domājis redzēt tevi atkal dzīvu, vismaz jau nu ne Lejaspilsētas kanalizācijā.

Zarēns paskatījās augšup. Tur platas, vaļējas caurules ieejā stāvēja vājš augums, ģērbies smagā, garā mētelī, ar debesu pirāta trīsstūru cepuri galvā. Arī viņu ieskāva tas pats mirdzošais spīdums.

-      Slīt! Zarēns iekliedzās, gandrīz zaudēdams līdz­svaru. Spārnmīli Silt!

Bet bijušais Malas dejotāja vecākais stūrmanis jau bija pagriezies un pazudis caurulē.

-      Neņem viņu vērā, kaptein, Purvainis teica, neveikli izrāpdamies no laivas, labajai kājai velkoties nopakaļ.

-     Es nešaubos, ka viņš ir vairāk apmierināts, tevi redzot, nekā to izrāda. Kas attiecas uz mani, es nevarētu būt vēl laimīgāks.

-      Es tāpat, redzot tevi, Zarēns sacīja. Es tik tikko varu noticēt tam, kas notiek.

Viņš sekoja Purvainim, kāpjot pa dzelzs kāpšļiem sienā līdz ieejai caurulē tālu augšā. Atšķirībā no visām citām pa to neplūda netīrs ūdens. Kapuckvaps un Zarps sekoja viņiem cieši nopakaļ. Tad, pastumjot sānis smagu ādas aizkaru caurules otrā galā, viņi nokļuva plašā telpā.

Spārnmīlis Slīts stāvēja vienā malā, seju pa pusei novērsis. Laipni lūdzu, viņš klusi teica.

Kapuckvaps ar izbrīnu skatījās visapkārt. Šī vieta bija īsta kontrabandistu ala, piekrauta no apakšas līdz augšai ar kastēm un skalu groziem, kas bija pilni ar dažādām dārgām mantām. Uz grīdas bija paklāji un pie sienām drapērijas. Alā atradās mēbeles: divi atzveltnes krēsli, galds, bufetes un mazs, kokgriezumiem bagātīgi izro­tāts rakstāmgalds. Bija redzami katli un pannas, pude­les un burkas, māla trauki, galda piederumi, šķīvji… un gaiss kārdinoši smaržoja pēc tildergaļas desiņām.

-      Ta kādreiz bija ūdens cisterna, Slīts paskaidroja.

-     Tagad mēs esam spiesti te dzīvot.

Zarēns pamāja ar galvu. Es baidījos, ka jūs varētu vispār nebūt dzīvi, viņš teica.

-       Jā, iespējams, būtu labāk, ja nebūtu dzīvi, Slīts pusbalsī nomurmināja, tad pagriezās un šķērsoja telpu, pieiedams pie pannas, kas čurkstēja uz plīts.

-     Bet Slīt… Zarēns iesāka.

-     Ā, mēs abi te lejā satiekam tīri labi, pa vidu iejau­cās Purvainis. Mēs te esam jau nedējām ilgi. Meklē­jam barību un zogam tu būtu pārsteigts, kādas lietas mēs dažreiz atrodam tīklos… tomēr mēs visus radījumus vienmēr nogādājam atpakaļ virspusē pēc tam, kad esam atbrīvojuši viņus no vērtīgajām mantām, kas viņiem biju­šas līdzi. Un ar gaismu nav problēmu… Viņš pamāja uz Spārnmīļa Slīta muguru, tas bija noliecies pār plīti. Kamēr abi turamies kopā.

-     Tu domā spīdēšanu? Zarēns jautāja.

-Tieši tāpat bija ar mums, kad kapteinis mani atrada, Zarps sacīja. Un tagad mēs te esam četri, visi spīdoši.

-     Kaut kas noteikti notika tur ārā, kas to izraisīja, Zarēns teica. Bet es neatceros neko. Kā ir ar tevi, Pur­vaini? Vai tu vari atminēties, kas ar mums notika tur, atklātās debesīs?

Plakangalvas goblins papurināja galvu. Nē, viņš atbildēja. Mēs devāmies ceļā, sekojot kāpurputnam; meklējot tavu tēvu, mēs iekļuvām virpulī, un tad neko. Viņš saviebās, norādīdams uz savu labo kāju.

-      Vienīgais, ko es zinu, ir tas, ka tiku kaut kādā veidā savainots.

-     Un tu, Slīt? Zarēns jautāja. Sakumpušais stāvs klu­sēja. Zarēns sarauca pieri. Vecākā stūrmaņa īgnums sāka vinu kaitināt. Slīt! viņš asi uzsauca.

Slīts sastinga. Drusku, skanēja saīgusi atbilde. Viņš nolika cepamo lāpstiņu un lēnām pagriezās. Es tikai zinu, ka tas man nodarīja šo. Viņš noņēma savu trīsstūreni.

Kapuckvapam aizrāvās elpa. Zarps Aungans novērsās. Zarēns, acis šausmās iepletis, atkāpās. T… tava seja! viņš izdvesa.

Mati bija pazuduši, tāpat kreisā auss, un āda tajā pusē izskatījās kā izkususi, līdzīgi vaskam. Balta, neko neredzoša acs iekļāvās sa~ kusušajās krokās. Vecākā stūrmaņa roka pacēlās pie derdzīgā sarētojuma.

—Seja? Viņš drūmi uzlū­koja pārējos. Tādu es sevi ieraudzīju, atgriezies no atklātajām debesīm. Nav jauks skats, ko?

-     Man… man nebija ne jausmas, Zarēns teica.

Silts paraustīja plecus. Nav nekāda iemesla, lai

būtu, viņš sacīja.

-     Bet tu vaino mani, ka ievedu tevi virpulī?

-            Nē, kaptein, Slīts atbildēja. Es piekritu tevi pava­dīt. Tā bija mana izvēle. Viņš uz bridi apklusa. Tomēr atzīstos: esmu vīlies, ka tu arī nezini, kā mēs nokļuvām atpakaļ uz Malaszemi.

-            Es zinu tikai to, ko man izstāstīja, Zarēns nožēlas pilns teica, ka mēs izskatījāmies kā astoņas krītošas zvaigznes, brāžoties atpakaļ naksnīgajās debesīs. Vismaz tā Tumsas profesors to aprakstīja.

Slīts samiedza redzīgo aci. Rētainā miesa notrīsēja. Tumsas profesors? viņš jautāja.

Zarēns pamāja ar galvu. Dažas viņš redzēja nokrī­tam Lejaspilsētā tevi, Purvaini, Zarpu Aunganu, var­būt ari vēl vienu. Pārējās ceļoja tālāk. Tas piezemējās Dziļajā mežā. Es zvērēju atrast jūs visus. Un, paskat, trīs no jums jau esmu atradis. Tas ir vairāk, nekā es uzdrīk­stējos cerēt.

-            Cerība, Slīts rūgti sacīja. Es esmu iemācījies dzī­vot bez tās. Galu galā cerība to neizārstēs. Viņš ar pirkstu galiem skāra briesmīgās rētas.

Kapuckvaps novērsās.

-            Es nevarēju izturēt ne blenžošās acis… Slīts paska­tījās uz Kapuckvapu un Zarpu Aunganu, ne tos novērs­tos skatienus, kurus atbaidīja mans izskats. Tāpēc pār­cēlos lejā kanalizācijā, lai paslēptos. Un Purvainis sev par godu piebiedrojās man.

-             Kur iet viņš, ari es eju, Purvainis uzticīgi no­rūca.

-            Mēs pieskatām viens otru, Slīts teica. Te lejā tas ir nepieciešams, viņš drūmi piebilda.

-             Tāpat kā profesors piedod, Zarēns pieskata mani, Kapuckvaps sacīja, pagriezdamies atpakaļ. Tas reizēm ir nepieciešams, pat Sanktafraksā.

-             Sanktafraksa, Slīts atkārtoja klusākā balsī. Viņa acis aizmiglojās. Es arī reiz loloju sapņus, ka atradīšu vietu akadēmiķu lidojošajā pilsētā. Bet tajā vietā svarīgi ir nevis tas, ko tu zini, bet ko tu pazīsti. Viņš rūgti pavīpsnāja. Un es nepazinu nevienu.

No istabas tālākā gala varēja saost piedeguma smaržu. Purvainis pārkliboja pāri grīdai un noņēma pannu no plīts. Vakariņas ir gatavas, viņš paziņoja.

-     Tildergaļas desiņas, teica Slīts.

-           Mans mīļākais ēdiens, Zarēns sacīja, pēkšņi sapraz­dams, cik izsalcis ir.

Purvainis sadalīja desiņas, sagrieza maizes kukuli un atgriezās ar pieciem šķīvjiem, kurus mēģināja saturēt rokās. Viņš tos izdalīja.

-             Un te ir karafe lieliska sulasvīna, ko esmu taupījis īpašam gadījumam, Slīts teica. Purvaini, mūsu smal­kākos kausus, lūdzu.

-              Par Malas dejotāja komandu! Zarēns paziņoja, kad katram no viņiem rokā bija līdz malām pilna glāze. Par tiem, kas atrasti, un par tiem, kas vēl tiks atrasti.

Pārējie sirsnīgā vienotībā korī atkārtoja tostu, un visi maziem malkiem iedzēra saldo, zeltaino šķidrumu.

-           Āāā! Zarps Aungans izdvesa, noslaucīdams ūsas ar delnas virspusi. Izcili!

Pat Kapuckvaps novērtēja sulasvīna siltās, pikantās garšas, un mazliet vēlāk, kad visi mielojās ar sulīga­jām tildergaļas desiņām, viņš arī apjauta, cik izsalcis nu bija.

-            Garšīgi, viņš izgrūda, noplēsdams gabalu desiņas un nolauzdams maizi. Vienkārši garrrršīgi!

Zarēns pievērsās savam rētainajam vecākajam stūr­manim: Man jāatzīst, Slīt, ka tev viss izdevies labi, ņemot vērā to briesmīgo situāciju, kādā jūs atradāties. Un tev arī, Purvaini. Ļoti labi. Bet jūs nevarat palikt šajā šausmīgajā vietā, īpaši tāpēc, ka abi tikāt ievainoti manu interešu dēļ. Kādu dienu man būs jauns kuģis un jūs atkal būsiet mana komanda. Bet tagad man jānoskaidro, kas noticis ar pārējiem.

-     Mēs iesim tev līdzi, Slīts apsolīja.

Purvainis aizrautīgi māja ar galvu. Kur tu ej, arī mēs ejam, kapteini Zarēn, viņš teica.

-            Šoreiz ne, Purvaini, Zarēns maigi iebilda. Tavai kājai ir vajadzīgs laiks, lai sadzītu.

-            Tad mums jāpaliek te, Slīts drūmi secināja. Viņš pamāja ar galvu uz velvēto jumtu. Jo tur augšā priekš mums nekā nav.

-            Gluži otrādi, Zarēns iebilda. Tur augšā ir Sankta­fraksa.

-               S… Sanktafraksa? Spārnmīlis Slīts pārjautāja. Bet…

-             Kā tu tik pareizi piezīmēji, Slīt, nav svarīgi, ko tu zini, bet ko pazīsti. Es pazīstu Tumsas profesoru. Un tu pazīsti mani.

Spārnmīlim Slītam pavērās mute.

-            Es uzrakstīšu vēstuli, kuru tu nogādāsi pašam profe­soram. Viņš paskatījās apkārt. Es pieņemu, ka tev ir viss nepieciešamais, lai to izdarītu, viņš teica.

-            Jā, kā tad, Slīts atbildēja. Augstākās kvalitātes papīrs un tinte un vislabākās sniega putna spalvas. Kaut kas tāds, ko es paņēmu vienā mūsu barības meklējumu laikā.

Zarēns pasmaidīja. Jūs dzīvosiet manā kabinetā Gais­mas un tumsas skolā un gaidīsiet manu atgriešanos, viņš teica. Es varu iedomāties, ka profesors gribēs izdarīt ar jums pāris eksperimentu sakarā ar jūsu spīdēšanu, bet citādi jūs liks mierā. Kā tas izklausās?

-             Tas izklausās ļoti labi, kaptein, — Spārnmīlis Slīts atbildēja. Ļoti labi patiesi.

-     Patiesi, Purvainis piebalsoja kā atbalss.

-jā, Purvaini, Zarēns sacīja. Ta kā tu kādreiz strā­dāji tur par sargu, tu droši vien pazīsti Sanktafraksu kā savus piecus pirkstus. Izvēlieties apslēptās šķērsielas un slepenās pārejas ceļā pie Tumsas profesora. Mēģināsim nepieļaut, ka tiek kulstītas šīs tenku kārās akadēmis­kās mēles. Viņš pievērsās slakterim: Zarp, tev jāiet viņiem līdzi.

-            Man? Zarps iekliedzās. Pavadīt viņus uz Sankta­fraksu? Viņš neticīgi papurināja galvu. Bet es gribu iet kopā ar tevi, kaptein. Es esmu vesels. Es esmu stiprs. Tādā bīstamā misijā tev ir vajadzīgs tāds lcā es.

-            Man žēl, Zarp, bet tikai Kapuckvaps var ceļot kopā ar mani.

-     Bet kāpēc, kaptein?

-             Padomā par to, Zarp, Zarēns maigi sacīja. Kā tev liekas, cik tālu mēs tiksim, spīdot kā tildera lampas? Tikko būs tumšs, mēs sāksim spīdēt, ja būsim kopā, un apkārtējo bailes mūsu meklējumos nepalīdzēs.

-            Bet mēs varētu piesegties, Zarps neatlaidās. Mēs varētu valkāt biezus apmetņus ar kapucēm, lai slēptu gaismu, un…

-             Un beigās būtu aizdomīgāki nekā jebkad! Zarēns protestēja. Nē, man tas jādara bez tevis. Kopā mums tikai neveiksies un tieši to es nevaru atļauties.

Slakteris saprotoši pamāja ar galvu. Tev taisnība, kapteini Zarēn, viņš atzina. Man būtu vajadzējis to iedomāties.

Paldies, Zarp, Zarēns pateicīgi teica. Viņš pievēr­sās Purvainim un Slītam: Tad esam vienojušies. Jūs trīs gaidīsiet manu atgriešanos Sanktafraksā, kamēr Kapuc­kvaps un es ceļosim tālāk, lai atrastu to, kas palicis pāri no trūkstošās mūsu komandas daļas. Viņš sarauca pieri, izliekoties nepacietīgs. Tad kur ir tas papīrs un spalva?

Pēc divām nedēļām Kapuckvaps un Zarēns bija nonā­kuši rietumu piestātņu doku pusē. Viņu iepriekšējās naktsmājas bija apsēstas ar niknajām putekļu blusām, un, būdami sakosti gandrīz līdz nāvei, pirms saullēkta viņi bija nolēmuši, ka neveiksmēm jāpieliek punkts, un pameta netīro naktsmītni. Tagad, kad viņi bija ārpusē, apvārsni iekrāsoja pirmie tumši sarkanie saullēkta stari. Zarēns nožāvājās, izstaipījās un izberzēja acis.

-     Lai šī jaunā diena nestu mums tās ziņas, kas vaja­dzīgas, viņš teica un nopūtās. Kāpēc gan ceturtais komandas loceklis izrādās tik netverams? viņš skaļi minēja.

-     Mm-hmm, Kapuckvaps nomurmināja. Viņš sēdēja uz mola blakus Zarēnam un šūpoja kājas pāri malai. Viņa deguns, kā parasti, bija dziļi iegremdēts vienā no dārga­jiem ruļļiem, kurus viņš nesa pār plecu pārmestā somā.

Zarēns paskatījās apkārt. Atšķirībā no panīkušajiem baļķu dokiem austrumos, kur piestāja tikai necilākie velkoņi, rietumu piestātnes bija bagātas. Tieši šeit Apvie­nības locekļu debesu kuģi iebrauca dokos, un krastā aiz tiem rindojās viņu mājas masīvas konstrukcijas ar fasā­dēm, kas nebija tikai funkcionālas vien. Uz katras bija tās Apvienības ģerbonis, kurai tā deva pajumti: Notekcau­ruļu un Grebēju Apvienības sakrustotie sirpis un kalts, Līmes vārītāju un Tauvu pinēju raibā žurka un saritinātā tauva, Metinātāju un Metāllējēju pods un knaibles…

Aiz mājām slējās diženā Apvienības Palāta, kur uz sēdēm sanāca Lejaspilsētas Tirgotāju Apvienības Aug­stā padome. Vienmēr bijusi iespaidīgākā celtne baļķu dokos, tā šobrīd izskatījās vēl uzkrītošāka nekā parasti, jo to ieskāva sarežģīts stalažu karkass. Zarēns ar galvu pamāja uz tās pusi.

-     Droši vien labo jumtu, viņš secināja.

-     Mm-hmm, Kapuckvaps atkal nomurmināja. Viņš nolaizīja pirkstu un, acis nepacēlis, ķērās pie nākamā mizas ruļļa.

Zarēns pagriezās atpakaļ un cieši raudzījās uz upi, kas vārgi tecēja garām. Lēcošā saule izmētāja dūņainus sarka­numa kukuržņus pār tās nelīdzeno virsmu.

Nelaime bija tā, ka viņu meklējumi pēc ceturtā koman­das biedra Apvienības locekļu rajonā bija izrādījušies tikpat nesekmīgi kā visur citur Lejaspilsētā. Rosīgās ielas, trokš­ņainos tirgus, rūpniecības kvartālu, ziemeļu augstienes Zarēns un Kapuckvaps bija apciemojuši tos visus. Tomēr, lai cik daudzās tavernās viņi iegriezās, lai ar cik daudziem indivīdiem runāja, lai cik daudz jautājumu uzdeva, viņi nebija atklājuši gluži neko par krītošu zvaigzni vai pēkšņu kāda parādīšanos, kas dīvaini izturējies.

-    Varbūt ir pienācis laiks pamest mūsu meklējumus te, Lejaspilsētā, un doties uz Dziļo mežu, Zarēns ieminē­jās.

-              Mm-hmm, Kapuc­kvaps attrauca, saraucis pieri.

-              Kapuckvap! Zarēns uzsauca. Vai tu esi dzir­dējis kaut vienu vārdu, ko tev esmu teicis?

Kapuckvaps apmulsis pa­cēla galvu, viņa acīs mir­dzēja satraukums.

-              Arvien centīgais aka­dēmiķis, ja? Zarēns teica. Tu esi pazudis tajos mizu ruļļos, kopš mēs nonācām te.

-Jā, bet tas ir… tie ir… ļauj nolasīt priekšā šo te, viņš uzstāja. Tas tiešām ir pilnīgi apburoši.

-    Ja tev tas jādara, Zarēns samierinājies piekrita.

-      Te ir vēl par Upes sākotnes mītu, Kapuckvaps dedzīgi sacīja. Par Vētras māti…

Zarēns satrūkās uz īsu brīdi viņa galvā uzplaiksnīja atmiņas no liktenīgā ceļojuma atklātajās debesīs. Vēt­ras māte, viņš nomurmināja, bet pēc šo vārdu izru­nāšanas izvairīgā atmiņa atkal aizslīdēja projām. Viņš pacēla acis. Nu tad turpini, viņš aicināja. Pastāsti man, kas tur rakstīts.

Kapuckvaps pamāja ar galvu un ar pirkstu sameklēja īsto vietu. "Jo, man rakstot, pastāv vispārzināma pār­liecība, ka Vētras māte ir nākusi pār Malaszemi nevis vienreiz, bet daudzas reizes, katru reizi atgriežoties, gan iznīcinot, gan radot no jauna," viņš lasīja. "Es…"

-     Es? Zarēns pārjautāja. Kas rakstīja šos vārdus?

Kapuckvaps pacēla acis. Tā ir kopija no mizu rak­stiem, kas attiecas uz Apgaismības laikiem Senajā Dzi­ļajā mežā, Kapuckvaps paskaidroja. Šo versiju, viņš

teica, sirsnīgi glāstīdams rulli, uzrakstīja vienkāršs rakstvedis pirms vairākiem simtiem gadu. Bet oriģināli bija daudz, daudz vecāki.

Zarēns pasmaidīja. Puiša entuziasms bija lipīgs.

-      Apgaismības laiks! Kapuckvaps turpināja. Tas droši vien bija tik brīnišķīgs laiks dzīvošanai. Lielisks brī­vības un mācību laiks ilgi pirms tam, kad sāka sapņot par mūsu lidojošo Sanktafraksas pilsētu. Dziļais mežs parādījās no tumsas Kobolda Gudrā iztēles vadībā. Kā es būtu gribējis viņu pazīt! Viņš atcēla verdzību. Viņš apvie­noja tūkstoš ciltis zem diženā Trijzara un čūskas ģerboņa. Viņš pat pārraudzīja rakstītā vārda izgudrošanu…

-    Jā, jā, Kapuckvap, Zarēns viņu pārtrauca. Ļoti interesanti. Vai tam visam ir kāda jēga?

-      Pacietību, Zarēn, Kapuckvaps atbildēja. Drīz vien viss būs atklājies. Apgaismības laiku pēkšņi izdzēsa kā sveci, Kobolda Gudrā Tūkstoš cilšu savienība ižira, un viss reģions pagrima barbarismā un haosā, kas Dzi­ļajā mežā ir valdījis līdz šai dienai. Viņš atkal pievērsa uzmanību mizas rullim. Klausies, viņš teica, lūk, ko raksta pārrakstītājs.

Par spīti pats sev, Zarēns palika kluss un uzmanīgi klausījās, kamēr Kapuckvaps lasīja no nelīdzenā un nodzeltējušā ruļļa.

-       "Kobolds Gudrais kļuva vecs un nespēcīgs. Ārprāts klīda pa tirgus klajumiem un dziļām pļavām. Cilts uzbruka ciltij, brālis brālim, tēvs dēlam, jo Debesis bija kļuvu­šas dusmīgas un laupīja saprātu visiem, kas zem tām mita.

Tā Tūkstoš cilšu pārstāvji sapulcējās pie Upes sākotnes un teica: "Kobold, tu, kas redzi tālāk Atklātajās Debesīs nekā lielākais no mums, pasaki mums, ko darīt, jo savā ārprātā mēs aprijam cits citu un Debesis vērš mūsu sirdis melnas."

Un Kobolds piecēlās no slimības gultas un teica: "Rau, Vētras māte atgriežas. Viņas ārprāts būs mūsu ārprāts. Gatavojieties, jo laika nav daudz…""

Kapuckvaps uz brīdi apklusa. Šeit tekstā ir pārtrau­kums, viņš paskaidroja. Koka smecernieki ir apēduši oriģinālo mizu. Viņš atkal paskatījās uz leju. Turpi­nājums ir šāds.

"…Vētras māte, kas pirmā apsēja Malaszemi ar dzī­vību, atgriezīsies, lai pļautu, ko sējusi, un pasaule atkal iegrims Tumsā," viņš lasīja, uzsvērdams katru vārdu. -Vai tu saproti, Zarēn? Kobolds Gudrais aprakstīja Mītu par Upes sākotni un pareģoja Vētras mātes atgriešanos; šis pareģojums pilnībā piepildījās, jo Dziļais mežs tiešām atkal iegrima tumsā. Un tagad tas viss notiek no jauna.

Zarēns pagriezās un skatījās augšup, atklātajās debe­sīs, kur Vētras māte bija turējusi viņu briesmīgā tvērienā.

-       Aprakstītais ārprāts mūs ir piemeklējis atkal, Kapuckvaps nopietni teica, to atpūtis laiks no Malas­zemes ārpuses. Ārprātīgās miglas un sirdi plosošie lieti, briesmīgā vardarbība. Kas tas bija, ko es lasīju? Viņš atrada to vietu. …savā ārprātā mēs aprijam cits citu. Vai tu nesaproti, Zarēn? Tas nemaz nav mīts. Vētras māte atgriežas.

-     Vētras māte atgriežas, Zarēns rāmi atkārtoja. Šajos vārdos skanēja kaut kas pazīstams. Bet kā? Kāpēc? Viņš neapmierināts papurināja galvu. Kaut kas svarīgs neap­šaubāmi bija noticis ar viņu tur laukā, virpulī, tālu pro­jām atklātajās debesīs. Kāpēc viņš nevarēja atcerēties, kas tas bija? Vai viņš jebkad atcerēsies?

Viņš paskatījās uz savu satraukto jauno mācekli. Nāc, Kapuckvap, viņš aicināja. Manuprāt, mēs droši varam atstāt tādas padarīšanas Sanktafraksas akadēmiķiem. Mums pašiem ir laiks pamest vai vismaz

atlikt mūsu ceturtā Malas dejotāja komandas locekļa meklējumus un doties uz Dziļo mežu. Aiziesim pie apziņošanas staba un atra­dīsim sev braucienu uz de­besu kuģa klāja.

Mazliet negribīgi Kapuc­kvaps satina savus dārgos mizas ruļļus, salika tos atpakaļ somā un piecēlās kājās. Tad viņš un Zarēns kopā devās pa piestātni uz centrālo iekāpšanas molu. Tieši tur atradās apziņoša­nas stabs.

Apziņošanas stabs bija garš, resns koka pīlārs, pie kura tie debesu kuģu kap­teiņi, kas vēlējās ziņot par brīvām vietām, mēdza pienaglot sludinājumus, kuri bija uzrakstīti uz mirgojošiem audekla gabaliem. Tas bija vieglākais veids tiem, kam nebija pašiem sava transporta līdzekļa ceļošanai no vienas Malaszemes vietas uz citu.

Kad Zarēns un Kapuckvaps sasniedza iekāpšanas mola galu, virs apvāršņa virmojot pacēlās saule tumši sarkana un majestātiska. Viņiem priekšā pret debesīm vīdēja apziņošanas staba siluets. Ar neskaitāmiem plī­vojošiem, sārti izgaismotiem drēbes gabaliņiem, kas bija pienagloti visā tā garumā, stabs izskatījās pēc savāda koka, kura mizu klāj ziedi.

Es tikai ceru, ka viens no tiem piedāvā kaut ko pie­mērotu, Zarēns nomurmināja, iedams uz priekšu.

Kapuckvaps gāja viņam līdzi. Kā ar šo te? viņš pēc brīža iejautājās un nolasīja no audekla gabaliņa: Ragersa un Roinersa Apvienības kuģis. Dodas ceļā uz Dziļo mežu šopēcpusdien. Viņiem ir brīva divvietīga koja. Un cena šķiet mērena.

Bet Zarēns papurināja galvu. Nē, viņš teica. Nē, tas nav gluži… Viņa balss aprāvās, kamēr viņš lasīja sludinājumu pēc sludinājuma.

-            Tad kā būtu ar šo? Kapuckvaps jautāja. Velkonis, kura brauciena mērķis ir mizastroļļu dzelzskoku jaunau­dze, dosies ceļā vēl šorīt, un tam papildus vajadzīgi divi roku pāri.

Bet Zarēns nepievērsa viņam uzmanību, turpinādams lasīt kuģu sarakstu un to braucienu galapunktus. Vētras radējs, galamērķis: slakteru nometnes.

Balss viņa galvā teica: Nē.

Mākoņēdājs, galamērķis: Lielais aunradžu gadatirgus.

-    Nē.'

Burubrils, galamērķis: Goblinu klajums. -Nē.

Viņš lasīja tālāk sarakstu. Nē, nē, nē, līdz…

-           Jā, šis ir tas debesu kuģis, kurš tev jāizvēlas, balss teica klusi, bet skaidri.

-            Protams! Zarēns iesaucās. Kapuckvap, te tas ir. Šis ir īstais. Klausies.

Zarēns pacēla acis. Kur vēl labāka vieta, lai atsāktu mūsu meklējumus?

Kapuckvaps nenoteikti pamāja ar galvu. Viņa tēvs Ulbuss Pentefraksiss bija viņam stāstījis šausmu lietas par Lielo Sraiku vergu tirgu. Vai tas nebūs mazliet bīstami? viņš piesardzīgi pajautāja.

Zarēns paraustīja plecus. Lejaspilsēta ari var būt bīs­tama, viņš atbildēja. Mums jātiek vietā, kur pulcējas radījumi no visa Dziļā meža.

-jā, bet… Kapuckvaps iebilda. Es gribēju teikt, vai mēs nevarētu doties uz Lielo aunradžu gadatirgu, ko tu pieminēji. Vai, paskat, kāds debesu kuģis brauc uz meža troļļu Koksnes tirgu. Vai tas nederētu vietā?

-       Kapuckvap, Zarēns sacīja, Dziļajā mežā nav tādas vietas, kas līdzinātos Lielajam Sraiku vergu tir­gum. Ta dalībnieki ceļo no visām malām, lai nokļūtu tur. Ta skaidri ir vieta, kur sākt mūsu meklējumus. Viņš vēlreiz paskatījās uz sludinājumu un pasmaidīja. Zibensšautris Valpūns, viņš teica. Te nu vienreiz ir vārds, ar kuru var burties.

Kapuckvaps nodrebēja. Viņa vārds izklausās bries­mīgi, zēns teica. Vai valpūns nav viens no tiem nik­najiem putniem ar robotu knābi?

-     Ir gan, Zarēns atbildēja.

-      Un Zibensšautris! Kapuckvaps iesaucās. Kāds briesmonis gan pieņemtu asinskāra plēsīga putna un vis­briesmīgākās un neparedzamākās laika parādības vārdu.

Zarēns nosprauslājās. Iedomīgs un muļķīgs, viņš atbildēja. Vārds baigs, kapteinis maigs, kā mans tēvs mēdza teikt. Tie, kas izvēlas visbriesmīgākos vārdus, bez izņēmuma ir tādi, kas vismazāk tiem atbilst. Viņa acis aizmiglojās. Turpretī drosmīgākie un varonīgākie dēvē sevi mazāk ārišķīgos vārdos.

-     Kā Mākoņu Vilks, Kapuckvaps klusi teica.

-Jā, Zarēns piekrita, kā mans tēvs Mākoņu Vilks, visdrosmīgākais un visvaronīgākais debesu pirātu kap­teinis starp visiem. Viņš atkal pameta acis uz sludinā­jumu. Augstās Debesis! viņš iesaucās.

-     Kas ir? Kapuckvaps satraukts jautāja.

-      Atiešanas laiks! Zarēns sacīja. Debesu reiders

pacels buras mazāk nekā pēc ceturtdaļstundas.

#

-     Tas ir bezcerīgi! Zarēns iekliedzās. Kur tas ir?

Bija pagājušas desmit minūtes, kopš viņš bija iestūķējis

audekla sludinājumu pakaļējā kabatā, desmit minūtes, kuras viņi bija pavadījuši, brāžoties pa kuģu piestātni, skraidot šurp un turp pa moliem, skatoties uz debesu kuģu nosaukumiem. Kāds vecs vilcējtrollis nupat bija apgalvojis, ka viņu meklētais debesu kuģis atrodas pie otrā mola, bet nu viņi tur bija un, kaut gan apskatījās divkārt, bija vēlreiz izvilkuši tukšu lozi.

-             Tev taču neliekas, ka tas būtu varējis doties ceļā agrāk, ko? Zarēns aizelsies jautāja.

-Ja divas tukšās vietas jau aizpildītas, varbūt ir gan, Kapuckvaps atbildēja, slepus cerēdams, ka tā ir noticis.

-            Bet tas nevar būt, Zarēns protestēja. Viņš apstājās un nopētīja dokus no viena gala līdz otram.

Tur bija tik daudz debesu kuģu eleganti Apvienības kuģi, robusti tirgotāju velkoņi, plūdlīnijas patruļu kuģi, tāpat kāds nejaušs debesu pirātu kuģis, tomēr Debesu reiders nekur nebija redzams.

-            Varbūt mums vajadzētu atgriezties pie apziņošanas staba un…

-           Nē! Zarēns noskaldīja. Nav laika. Viņš uzsauca grupai doku strādnieku, kas stāvēja ar muguru pret viņu, iegrimuši sarunā. Atvainojiet! viņš kliedza.

-     Vai jūs zināt, kur noenkurots debesu kuģis ar nosau­kumu Debesu reiders?

Pat nepagriezies viens no tiem atkliedza pretī: De­viņpadsmitais mols! Apakšā pa labi!

Kapuckvaps pagriezās pret Zarēnu. Bet mēs nupat atnācām no tā piestātnes gala, viņš teica.

-      Man vienalga, Zarēns attrauca. Ta varētu būt mūsu pēdējā iespēja. Viņš satvēra Kapuckvapu aiz elkoņa un vilka viņu uz priekšu. Aiziet, Kapuckvap! viņš uzsauca. Skrien!

Viņi brāzās uz priekšu pa piestātnes promenādi. Kapuckvapam sekojot viņam cieši pa pēdām, Zarēns akli spraucās cauri tirgotāju grupām, kuri kaulējās, sta­teniski saceltām zivju kastēm un augļu kaudzēm. Kapuc­kvaps atskatījās pār plecu. Piedodiet! zēns sauca. Viņi steidzās tālāk garām numurētiem moliem, kas slē­jās gaisā augstu virs Malūdens upes. Astotais, devītais un desmitais mols nozibēja garām.

-    Ātrāk, Kapuckvap! Zarēns aizelsies kliedza, kamēr balss galvā mudināja viņu uz priekšu.

Divpadsmitais… trīspadsmitais… Kapuckvapam sirds dauzījās, plaušas vai plīsa, tomēr viņš dzina sevi tālāk. Septiņpadsmitais… Astoņpadsmitais…

-    Deviņpadsmitais mols! Zarēns iesaucās. Viņš pagrie­zās, vienā rāvienā nolēca pa pieciem pakāpieniem un aizdārdināja pa koka platformu. Un paskat! viņš iesaucās.

-      Kā gan, Debesu vārdā, mēs to nepamanījām iepriekš?

Kapuckvaps paskatījās augšup, sekojot Zarēna pirk­stam, kas rādīja uz lielisku debesu pirātu kuģi, kurš bija piestiprināts pie mola paceltā gala kreisajā pusē.

-     Debesu reiders\ Zarēns paziņoja. Mēs to esam atraduši, bet… Ak nē! viņš noelsās.

Grotbura bija uzvilkta, abordāžas kāši bija pacelti, un maza figūra bija noliekusies pār stiprinājumu un raisīja vaļā tauvu. Kuģis tūlīt dosies ceļā.

-             STĀT! Zarēns ieaurojās un, dubultojis ātrumu, aizbrāzās pa molu. Kaut gan viņš nevarēja to izskaidrot, kaut kas viņam teica, ka jābūt uz Debesu reidera klāja. Neviens cits kuģis nebūtu derējis. PAGAIDIET MŪS!

Bet komandas loceklis kāds bara rūķis nepievērsa viņam uzmanību.

-     STĀT! Zarēns atkal uzkliedza.

Viņš varēja dzirdēt, kā bara rūķis aizkaitināts mur­mina, raustīdams cieši savilkto tauvu, tad ar atvieglo­jumu nopūtās, kad tā atraisījās vaļā.

Gandrīz jau klāt…

Bara rūķis uzmeta tauvu uz klāja un tajā pašā brīdī uzlēca arī pats. Debesu pirātu kuģis mokoši lēni sāka celties augšup un slīdēt projām no mola.

-     NĒ! Zarēns iekliedzās.

Sprauga starp molu un debesu kuģi kļuva platāka.

-     Vai tu esi kopā ar mani? viņš uzsauca.

-     Es esmu kopā ar tevi, skanēja atbilde.

-              Tad lec! Zarēns spalgi uzkliedza, un, beidzot sasnieguši mola galu, viņi metās pakaļ atejošajam debesu kuģim. Rokas izpletuši, viņi lidoja, vēlēdamies tikt uz klāja.

-             Uhh! Kapuckvaps noņurdēja, viņa rokas satvēra drošības margas un ķermenis ietriecās korpusā. Nāka­majā mirklī Zarēns nokrita viņam blakus.

Palikuši bez elpas, abi turējās uz dzīvības un nāves robežas. Pirms uzvilkties augšā uz klāja, viņiem vaja­dzēs atvilkt elpu. Bet tam nebija nozīmes. Bija svarīgi, ka viņiem tas bija izdevies pašā pēdējā brīdī.

-     Labi paveikts, balss viņa ausī nočukstēja.

-    Mēs esam ceļā, Kapuckvap, Zarēns nomurmināja.

-    Uz Dziļo mežu un Lielo Sraiku vergu tirgu.

-     Zarēn, es… es…

-    Kapuckvap? Zarēns iejautājās, pagriezdams galvu.

-     Kas ir?

-              Manas rokas… ir viscaur glumas, Kapuckvaps nomurmināja, un Zarēns bezpalīdzīgi vēroja, kā viņa jaunais māceklis izmisīgi cenšas uzvilkties augšup. Es nevaru… nevaru noturēties… āāāāl Viņš krita. Projām no Debesu reidera, projām no debesīm un lejup pretī nelīdzenajiem dubļiem apakšā…

..

Zarēns uzvilkās augšā, pārcēla kāju pāri drošības,mar­gai un novēlās uz klāja. Tad viņš bez kavēšanās pielēca kājās un pāri malai paskatījās lejā.

-             Kapuckvap! viņš ieaurojās. Viņš noteikti nebija dzirdējis kritiena šļakstus un, lai gan skatījās cieši, nere­dzēja ne pēdu no sava jaunā mācekļa. Kapuckvap! viņš atkal iekliedzās. Kur tu esi?

-     Te, apakšā, atskanēja vārga balss.

Zarēna sirds pārmeta kūleni. Kur?

-            Uz korpusa takelāžas, Kapuckvaps atbildēja. Bet es nezinu, vai varēšu vēl ilgi noturēties.

-Jā, tu vari! Zarēns viņu mudināja. Tev tas jādara, Kapuckvap.

Tālu lejā Malūdens upes vietā tagad vīdēja Dumbrājs.

-             No tā… no tā nav nekāda labuma, Kapuckvaps šņukstēja. Es nevaru atbalstīties ar kājām, un manas rokas… tik vārgas…

Zarēns izmisīgi meklēja apkārt pēc palīdzības, bet Debesu reiders izskatījās savādi pamests. Bara rūķis bija pazudis, un neviens cits nebija redzams, izņemot kādu druknu un iespaidīgu figūru, kas stāvēja augšā pie stūresrata.

-    Palīgā! viņš auroja. Palīgā! Kāds ir pārkritis pāri bortam!

Iegrimis debesu burāšanas mehānikā, stūrmanis, šķiet, nenojauta par drāmu, kas risinājās zem viņa. Debesu kuģis cēlās augstāk.

-      Te kādam ir jābūt! Zarēns rēca. PALĪDZIET MAN!

-     Ko, ko, ko? viņam blakus atskanēja nervoza, čivi­noša balss. Bara rūķis bija atgriezies. Aiz viņa stāvēja paveca izskata nokgoblins ar līkām kājām un sirmām ūsām.

Zarēns novaidējās. Ne viens, ne otrs daudz neko neso­līja. Mans biedrs nokrita, viņš steidzīgi paskaidroja. Viņš turas pie korpusa takelāžas. Sadabūjiet man virvi un tvērējāķi. Tūlīt!

Abi komandas locekļi pamāja ar galvu un pazuda. Pēc brīža viņi bija atpakaļ. Zarēns piesēja vienu virves galu pie pakaļgala galvenās uztinamās spailes un pārsvieda virves pārējo daļu pāri bortam. Tad ar tvērējāķi padusē viņš laidās lejā pa virvi.

-    Ūā, Zarēns noelsās, kad pēkšņa vēja brāzma aizrāva elpu. Tikai mieru, viņš sev teica. Nesteidzies.

Aptinis virvi ap pēdām, Zarēns uzmanīgi slīdēja lejup. Likdams roku blakus rokai, viņš šļūca garām iluminato­riem, garām ar vinču paceltiem abordāžas kāšiem. Tālāk un tālāk. Tā kā korpuss ieliecās un atvirzījās projām no viņa, Zarēns palika karājamies gaisā.

-     Lai ko tu dari, neskaties lejup, Zarēns saklausīja.

Viņš pagriezās apkārt. Un tur bija Kapuckvaps, ticis līdz debesu kuģa sāna vidum un pieķēries kor­pusa takelāžai, cik vien spēka. Viņš bija pamanī­jies izvērt vienu kāju cauri sakrustotām virvēm, bet no viņa tulznainajām plauk­stām pirksti bija notecē­juši asinīm. Ar katru mir­kli, kamēr viņš tur atradās, virve iespiedās dziļāk.

—  Turies cieši, Kapuc­kvap! Zarēns sauca pāri plaisai, kas viņus atdalīja vienu no otra. Es mēģi­nāšu uzšūpoties tuvāk.

Nepārtraukti iešūpojot, Zarēns sevi iekustināja nevis šurp un turp, bet aizvien plašākos apļos. Debesu kuģis cēlās aug­stāk un augstāk. Talu zem viņa izbalējušais dumbrājs spīdēja kā piena okeāna virsma. Apļiem kļūstot arvien lielākiem, Zarēns lidoja tuvāk un tuvāk korpusa takelāžai, līdz beidzot ar rokā izstieptu tvērējāķi viņam izdevās aizķerties aiz virves gabala un pievilkties klāt.

-    7ā, viņš noņurdēja, pieķerdamies takelāžai no Kapuckvapa pa labi. Mēs tevi vienā mirklī dabūsim uz klāja.

Viņš pagriezās un apsēja virvi Kapuckvapam cieši ap vidukli. Nostiprinādams mezglu, viņš ievēroja, cik stipri bija noberztas puiša rokas. No viņa drebošo pirkstu galiem pilēja asinis.

-    Turies, Kapuckvap, viņš teica. Es…

Tvērējāķis izslīdēja no viņa rokām un krita lejup pretī

zemei. Debesu kuģis tagad bija pārāk augstu, lai viens vai otrs no viņiem redzētu vai dzirdētu to nokrītam. Zarēns paspieda Kapuckvapa plecu.

-            Es rāpšos atpakaļ uz klāja, viņš sacīja. Kad es saukšu, laidies vaļā. Mēs tevi uzvilksim augšā.

Kapuckvaps pamāja ar galvu, bet neko nevarēja pa­teikt. Viņa seja bija nobālusi aiz bailēm.

Zarēns strauji uzrāpās pa korpusa takelāžu un uzlēca uz klāja. Bara rūķis un vecais nokgoblins vēl joprojām bija tur.

-            Satveriet virvi un noturiet sasprindzinājumu! viņš pavēlēja. Abi komandas locekļi darīja, kā teikts. Zarēns viņiem pievienojās.

-     Laidies vaļā, Kapuckvap! viņš kliedza uz leju.

Virve noraustījās un kļuva smaga.

-            Kārtībā, Zarēns noņurdēja pārējiem. Tagad vel­ciet! Velciet tā, it kā no tā būtu atkarīga jūsu dzīvība.

Lēni mokoši lēni visi trīs vilka un cēla, pamazām kāpdamies atpakaļ pa klāju. Iekarinātam zem viņiem, Kapuckvapam bija sajūta, it kā nekas nenotiktu. Tikai pagriezies un paskatījies uz korpusu, zēns redzēja, ka viņš tiešām ceļas augšup uz klāja pusi.

-           Gandrīz jau klāt, Zarēns drošināja. Vēl tikai maz­liet un… Jā! viņš iesaucās, kad pēkšņi parādījās jaunā mācekļa izspūrusī galva. Kamēr bara rūķis un nokgoblins turējās, Zarēns nostiprināja virves galu pie spraišļa, aiz­steidzās atpakaļ pie margām un satvēra Kapuckvapu aiz plaukstas locītavas. Rokā tu man esi! viņš norūca.

Kapuckvaps nokrita uz klāja. Zarēns pārguris nogāzās viņam blakus.

-      Tā, tā, tā, kas mums te ir? atskanēja sīrupsalda balss. Zemiski bezbiļetnieki, ko?

Zarēns pacēla acis. Tas bija druknais stāvs, kuru viņš bija redzējis pie stūresrata. Viņš piecēlās kājās. Mēs neesam bezbiļetnieki, viņš teica un izvilka no kaba­tas mazo audekla gabaliņu no apziņošanas staba. Mēs vēlamies ceļot ar jums uz Lielo Sraiku vergu tirgu; es pieņemu, ka tu esi Zibensšautris Valpūns.

-     Kapteinis Zibensšautris Valpūns, skanēja atbilde, un smalkā, mazā persona paraustīja krokotās aproces un uzskrullēja ievaskoto ūsu galus. Viņam pie jostas šķin­dēja liels atslēgu gredzens. Tiešām tas es esmu. Viņa uzacis izliecās un sprogojās kā efas uz lautas vāka. Jums noteikti jāzina, ka neviens nedrīkst kāpt uz debesu kuģa klāja bez tā kapteiņa atļaujas. Kā citādi iespējamo pasa­žieri var pārbaudīt, iekams tiek paceltas buras? Es pat nezinu jūsu vārdus.

-      Es esmu Zarēns, Zarēns sacīja un, neņemdams vērā apjukumu, kas parādījās kapteiņa sārtajā sejā var­būtējas pazīšanas nojausmā, pievērsās savam māceklim.

-     Šis ir Kapuckvaps.

Kapteinis noraidoši pavīpsnāja. Salašņas smirdēs tikpat riebīgi, arī citā vārdā nosaukti. Viņš pagriezās.

-     Bargslēdzi! viņš ieaurojās.

Gara brogtroļļa figūra, ģērbusies netīrās lupatās, parā­dījās no lūkas grīdā viņiem aiz muguras. Bargslēdzis būt te, saimniek, viņš nodārdināja.

-     Bargslēdzi, ņem ciet šos neliešus!

Ar briesmīgu mērķtiecību kapteiņa nežēlīgais drau­ģelis, rokas izstiepis, soļoja uz Zarēna un Kapuckvapa pusi. Zarēns neatkāpās.

-     Mēs neesam salašņas, kapteini Valpūn, viņš teica.

Atvainojamies par mūsu visai sasteigto kāpšanu uz

borta, bet jūsu kuģis bija vienīgais, kas devās uz vergu lirgu, un mēs negribējām to nokavēt. Sauc atpakaļ savu miesassargu.

Bargslēdzis grīļodamies nāca tuvāk.

-             Mēs varam samaksāt, Zarēns neatlaidās, snieg­damies krekla iekšpusē pēc ādas maisiņa, kuru Tum­sas profesors viņam bija iedevis. Pieci zelta gabali, vai ne?

Kapteinis brīdi klusēja. Viņš noskatīja abus no galvas līdz kājām. Iespējams, ka esmu bijis pārsteidzīgs, viņš smaidot teica. Jums piemīt akadēmiķu izskats.

No Sanktafraksas, bez šaubām, esmu drošs, ka varat atļauties piecpadsmit.

-     Bet… Zarēns iesāka.

Bargslēdzis satvēra Kapuckvapu aiz pleciem un pacēla viņu gaisā.

-      Labi! Zarēns iekliedzās. Lai būtu piecpadsmit.

Kapteinis Zibensšautris Valpūns nosmīnēja, kad mo­nētas noskanēja viņa mazajā, tuklajā roķelē.

Atkal zem kājām juzdams klāja drošo stingrumu, Kapuckvaps aiz atvieglojuma nopūtās. Viņš vēroja, kā gļēvais kapteinis iespļāva labajā plaukstā un paspieda roku Zarēnam, tad pagriezās, sagrāba viņa paša roku un…

-Āāā-ūū! viņš iegaudojās un parāvās nost.

Kapteinis pavērās uz leju. Ak, paskatieties tik uz to, viņš teica, redzot Kapuckvapa uz augšu pavērstās plaukstas. Kā divi jēli aunradža steiki! Mums būs tevi jāsalāpa. Viņa tumšās acis iedzalkstījās. Tik lielisku eksemplāru kā tu.

Kapuckvaps neveikli pieliecās. Eksemplāru? viņš brīnījās.

-            Vai es teicu eksemplāru ? kapteinis jautāja. Piedod, es gribēju teikt: jaunekli ar lielisku augumu. Kapuc­kvaps atkāpās, kamēr kapteinis viņu cieši nopētīja. -Spožas acis, stipri zobi, plati pleci… Viņš pasmaidīja. Un ceļā uz Lielo Sraiku vergu tirgu.

Zarēns pamāja ar galvu. Mums tur kārtojamas sva­rīgas darīšanas, viņš paskaidroja.

Zibensšautris Valpūns pasmaidīja vēl jo platāk. Saule atmirdzēja uz viņa sudraba zobiem. Jums tiešām ir, viņš klusi teica. Bet, kas jādara vispirms, to vispirms. Viņš vērsās pie vecā nokgoblina. Džārvis! viņš asi uzsauca, sejai nocietinoties. Aizved mūsu viesus uz viņu mitekli. Un, Kārsēj! viņš uzbļāva bara rūķim.

-      Pasaki Trepem, ka būs par divām mutēm vairāk, ko pabarot, un sadabū kaut ko no zāļu krājumiem jaunekļa brūcēm.

Džārviss un Kārsējs satraukti metās izpildīt pavēles.

-            Un tu, viņš uzkliedza brogtrollim, nokāp lejā un nomierini… kuģa kravu! Viņš pamāja ar galvu augšup uz grotmastu, kas bīstami šūpojās no vienas puses uz otru. Viņi kļūst pārāk nemierīgi.

-             Bargslēdzis iet, brogtrollis nomurmināja un aizslampāja.

Valpūns teatrāli pacēla acis pret debesīm un novilka ļenganu roku pāri pūderētajai pierei. Sliktākā komanda, kāda man jebkad bijusi, viņš žēlojās. Tomēr, viņš turpināja, atkal būdams laipns un apburošs, mēs cen­tīsimies nodrošināt, lai jūsu ceļojums ir ērts.

Šūpošanās no vienas puses uz otru kļuva aizvien stip­rāka un stiprāka, līdz visiem uz klāja ieskaitot kap­teini nācās pie kaut kā pieķerties vai riskēt tikt nomes­tiem no debesu kuģa. Valpūns muļķīgi pasmaidīja.

-      Dzīva krava! viņš paskaidroja un nosprauslājās.

-      Nelaime ir tāda: kad tie kļūst uzbudināti, visu kuģi pārņem nekārtība.

-              Dzīva krava? Zarēns to apšaubīja, kad debesu kuģis strauji sasvērās uz kreiso pusi un tad atkal atpa­kaļ.

-             Aunradži, Valpūns teica, zibinot acis apkārt pa grīļīgo kuģi. Lai apmierinātu barības piegādi vergu tirgum.

Zarēns pamāja ar galvu, viņa domas jau bija aizklī­dušas citur. Tajā brīdī no apakšas atskanēja žēlabaina gaudošana. Ta šķēlās cauri gaisam, un Kapuckvapam no tās pa muguru augšup un lejup skrēja satraukuma šermuļi. Debesu kuģis izlīdzināja gaitu. Gaudošana pēkšņi apklusa. Un Debesu reiders ar piepūstu grotburu lidoja uz priekšu.

-            Tas jau ir labāk, Zibensšautris Valpūns sacīja, un, berzējot mazās, resnās roķeles, viņa seja savilkās smaidā.

-      Ta, Džārvis, ātri. Viņš pagriezās pret Zarēnu un Kapuckvapu. Un, ja jums kaut kas vajadzīgs, tūlīt pat sakiet. Vakariņas tiks pasniegtas pēc stundas.

Viņu miteklis bija diezgan ērts, un dienas pagāja ar kaitinošu vienmuļību abi ceļabiedri reti izgāja no kajī­tes. Bet Kapuckvaps vēl aizvien jutās nemierīgs. Kādu dienu, gulēdams uz vēdera un nespēdams koncentrēties uz mizas rulli sev priekšā, viņš saslējās savā guļamtīklā.

-     Es vienkārši viņam neticu, zēns teica.

-     Kuram tieši? Zarēns jautāja.

-     Zibensšautrim Valpūnam, Kapuckvaps atbildēja.

-    Es viņam neticu. Ne arī tam viņa lempīgajam, lielajam miesassargam.

Zarēns novērsās no šaurās kajītes iluminatora un paskatījās uz nemierpilno puisi.

-            Vēl vairāk, Kapuckvaps turpināja. Es vēl aizvien nevaru saprast, kāpēc viņš ved uz vergu tirgu aunradžu kravu. Tas nevar būt ienesīgi. Viņš sarauca pieri. Es domāju, ka zinu, kas ir viņa dzīvā krava.

-     Kas īsti? Zarēns jautāja.

-    Vergi, Kapuckvaps drūmi atbildēja.

-             Pilnīgi izslēgts, Zarēns iebilda. Debesu kuģi no Lejaspilsētas neved vergus, tu to zini.

-     Bet…

-             Lejaspilsēta ir brīva pilsēta, Kapuckvap, Zarēns apgalvoja. Un par mēģinājumu paverdzināt vismazāko no to iedzīvotājiem draud nāvessods. Neviens no brīva prāta nekalpotu uz tāda kuģa.

Kapuckvaps paraustīja plecus. Es tomēr domāju, ka aunradži ir maz ticama krava, viņš ietiepīgi sacīja. Šā vai tā mēs redzēsim, kad nonāksim tirgū. Kaut gan kad tas būs, to zina tikai Debesis! Deviņas dienas mēs jau burājam. Gandrīz desmit.

-     Dziļais mežs ir milzīgs, Zarēns teica. Viņš atkal paskatījās pa iluminatoru uz nebeidzamo zaļu lapu paklāju, kas stiepās viņiem priekšā. Bezgalīgs! Un lie­lais vergu tirgus pastāvīgi virzās tam cauri.

-    Tad kā mēs to atradīsim, Kapuckvaps jautāja, ja tas pārvietojas no vienas vietas uz citu?

Zarēns pasmaidīja. Lielais Sraiku vergu tirgus paliek vienā vietā daudzus mēnešus, reizēm gadus, tad pēkšņi

nākamajā rītā tas sakravājas un visurložņu mugurā dodas uz jaunu apmetnes vietu trokšņainā, skarbi klai­gājošā barā.

-     Tad kā…

-     Nekas nav tāds, ko nevarētu izsekot, Kapuckvap, Zarēns viņu mierināja. Tas vienkārši ir jautājums, kā pareizi nolasīt zīmes.

Kapuckvaps pastūma projām ruļļus un pieslējās uz elkoņiem. Zīmes? viņš jautāja.

-      Vai tu man gribi teikt, ka tajos tavos ruļļos nekas nav teikts par Lielo Sraiku vergu tirgu? Zarēns jautāja, acīm zibot.

Kapuckvaps nosarka. Nekas, ciktāl esmu lasījis, viņš atbildēja. Toties tēvs reiz stāstīja man par baismī­gajām putnu būtnēm, kas vada to vietu un kas devušas tai vārdu. Sraikas. Nelidojošas. Niknas. Ar nemirkšķi­nošām acīm…

-     Asinsozola krodziņš Lejaspilsētā pieder tādai putnu sievietei, Zarēns stāstīja. Viņu sauc Māte Zirgastra. Viņa acis uz brīdi kļuva sapņainas, tad viņš turpināja: Tev jāsaprot tas, ka Lielais Sraiku vergu tirgus ir kā viens milzīgs, dzīvs organisms, kas virzās pāri bezgalīga­jam Dziļajam mežam, meklējot tur svaigas "pļavas", kur "ganīties". Bet ar laiku tirgus iznīcina visu sev apkārt un vieta, kuru tas ir aizņēmis, mirst. Tad tam ir jāpārceļas vai pašam jāmirst. Zudušie ciemati, ko tas atstāj pēc sevis, sniedz svarīgu norādi informētajiem, uz kurieni tirgus ir pārceļojis. Pieredzējis tirgotājs vai vērīgs debesu pirātu kapteinis prot uziet un izsekot mirušās birzis kā atstā­tas pēdas, līdz pats lielais tirgus ir atrasts.

Kapuckvaps papurināja galvu. Paldies Debesīm, mēs esam uz debesu kuģa, viņš teica. Zēns piecēlās sēdus un ieskatījās zem apsējiem, kas sedza viņa rokas.

Pirmajā vakarā uz borta Džārviss bija pavadījis veselu mūžību, uzmanīgi ierīvēdams hailogu ziedi brūcēs un pārsienot tās ar polsterētu marli. Kopš tās reizes viņš katru vakaru bija atgriezies, lai nomainītu pārsējus, kaut gan tik tikko runāja kādu vārdu ar abiem ceļotājiem. Zarēns ievēroja, ka puisis rūpīgi apskata savas rokas.

-     Kā tās jūtas? viņš jautāja.

-     Niez, Kapuckvaps atbildēja.

-    Tas nozīmē, ka tās dzīst, — Zarēns paskaidroja. Vai negribi mazliet pastaigāties? Izlocīt kājas uz klāja?

Kapuckvaps papurināja galvu. Es labāk atgriezīšos pie lasīšanas, ja tu neiebilsti, viņš teica, atkal paņem­dams mizas rullus.

-    Kā vēlies, Kapuckvap, Zarēns sacīja. Bet, ja tevi kādreiz sāk garlaikot senā vēsture, viņš ar smaidu pie­bilda, tad tu zini, kur mani atrast.

Tajā brīdī, kad dzirdēja noklikšķam kajītes durvis, Kapuckvaps atkal nolika mizas ruļļus blakus, uzlicis nosaitētās rokas uz krūtīm, atlaidās guļamtīklā un aiz­vēra acis. Viņam nebija nolūka lasīt. Viss, ko viņš vēlē­jās, bija atbrīvoties no briesmīgā nelabuma, kas viņu bija turējis savā varā kopš paša sākuma, kad viņš bija uzlēcis uz Debesu reidera klāja. Deviņas dienas un deviņas nak­tis viņš bija sabijis uz kuģa, bet vēl aizvien nebija piera­dis pie kuģa šūpošanās.

Debesu kuģim turpinot ceļu, kajītē atbalsojās lido­juma skaņas. Korpusa čīkstēšana. Buru plandīšanās. Klusā, hipnotiskā vēja svilpošana virvēs un takelāžā. Kapuckvaps kļuva miegains un iemiga.

Viņš sapņoja, ka viņš un Zarēns bija vieni paši pieze­mējušies Dziļajā mežā. Mežs bija zaļš un drūms, kādu viņš nekur citur nebija redzējis. Gaiss skanēja no nere­dzētu, nezināmu dzīvnieku spalgiem kliedzieniem un

čivināšanas. Viņiem zem kājām, iededzināti zemē, bija pēdu nospiedumi.

-     Laipni lūdzu, atskanēja kāda balss.

Kapuckvaps pacēla acis. Divpadsmit masīvu lintlapriežu ēnā stāvēja gara auguma persona ar kroni galvā. Uz personas mantijas bija izšūts trijzaris un čūska. Viņa sapītā bārda sniedzās gandrīz līdz zemei. Viņa acis bija laipnas, bet arī neizsakāmi skumjas.

Šķita, ka viss viņa ķermenis staro. Kapuckvaps noelsās un nokrita ceļos.

-       Kobold Gudrais, viņš teica. Ak, augstība, jūs n… nevarat iedomāties, k… kāds prieks… k… kāds gods… Viņa dre­bošā balss pār­gāja čukstā.

-            Izskatās, ka tev ir auksti, Kobolds sacīja, panāk­dams uz priekšu. Ņem manu mantiju, viņš turpināja, .iplikdams to Kapuckvapam ap pleciem.

-     Bet… Kapuckvaps protestēja.

-           Ņem to, Kobolds drošināja. Tā tagad ir tava. Viņš pagriezās projām un pazuda atpakaļ ēnās.

-             Bet augstība! Kapuckvaps sauca viņam nopakaļ. Es nevaru… Es nevarētu… Es neesmu cienīgs.

Vārdus nomāca neatlaidīga skaņa tur dzenis kala kādas lintlapriedes mizu.

-    Augstība! Kapuckvaps iesaucās atkal.

Blaukš! Blaukš! Blaukš!

Kapuckvapa acis ar joni atsprāga vaļā. Kajīte slīga tumsā. Neko neredzot, viņš skatījās apkārt.

Blaukš! Blaukš! Blaukš! BLAUKŠ!

-Jā? Kapuckvaps iekliedzās.

Kajītes durvis atvērās, un tur, pret gaismu gaitenī, bija redzams Džārvisa izspūrušais stāvs. Nāku apraudzīt tavus apsējus, viņš teica.

-            Ak jā, Kapuckvaps teica. Es neaptvēru, ka ir tik vēls.

Džārviss aizvēra durvis un šķērsoja kajīti. Viņš nolika uz dzegas mazu kastīti, aizvēra iluminatoru un aizde­dza lampu. Kapuckvaps piecēlās sēdus un pārkāra kājas pāri guļamtīkla malai. Džārviss nostājās viņam priekšā, tad sāka attīt pirmo pārsēju. Hailogu ziedes piparotā smarža kļuva stiprāka.

-             Es domāju, ka tās ir gandrīz sadzijušas, Kapuc­kvaps ieminējās.

Ar pēdējo marles rāvienu nonāca nost krevele. Zem tās āda bija gluda un maiga. Džārviss kritiski nopētīja roku lampas gaismā, tad pasludināja to par "gluži kā jaunu".

-      Vai mēs jau tuvojamies Lielajam Sraiku vergu tir­gum? Kapuckvaps jautāja, kad Džārviss ķērās pie otrā apsēja.

-       Nevis tuvojamies, Džārviss atbildēja, vienreiz būdams atsaucīgs, met esam uz pēdām, tas ir droši. Novērotājs saulrieta laikā bija saskatījis veco, iznīdēto tirgus vietu, tā gan. Zīmes rādīja, ka lielais tirgus aiz­gājis uz ziemeļziemeļrietumiem. Uz to pusi mēs tagad dodamies.

Kreisā roka bija sadzijusi tāpat kā labā, Džārviss bija apmierināts, to redzot. Viņš pārvilka raupju pirkstu pāri maigajai, bālajai ādai. Debesu kuģis spēji sasvērās uz kreiso pusi, un pa iluminatoru iespīdēja mēness stars. Tas pārslīdēja pāri Kapuckvapa izstieptajām rokām.

-       To uzskata par labas veiksmes zīmi, Džārviss sacīja. Mēness šķērso tavu plaukstu ar sudrabu. Tur, kur es kādreiz dzīvoju, mēdza teikt, ka tas nozīmē tu dzīvosi garu un pārtik… Viņš apklusa, un Kapuckva­pam šķita, ka vecā goblina sejā var redzēt skumjas. Viņš strauji piecēlās un aizgāja, viņa acīs neapšaubāmi bija manāmas bailes, it kā viņš gandrīz būtu pateicis kaut ko muļķīgu.

Kapuckvaps nemierīgi skatījās uz aizvērtajām durvīm. Kāpēc Džārviss bija licies tik nobijies? Ko viņš bija tik ļoti baidījies pateikt?

Maigā eļļas lampas gaisma ietonēja kajīti ēnaini oranžā krāsā. Kapuckvaps piecēlās kājās, piegāja pie iluminatora un atkal to atvēra. Iekšā ieplūda silts, smar­žīgs gaiss, kuru bagātīgi pildīja priežusulas un žūžubišu migla. Kapuckvaps dziļi ieelpoja un izbāza galvu pa apaļo lodziņu.

Koku pārsegs zem viņa, tāpat kā agrāk, stiepās līdzīgs plašai, spožajā mēness gaismā dzirkstošai jūrai.

Kapuckvaps nezināja, cik tālu viņi aizceļojuši, un ne arī lo, cik tāls ceļš vēl priekšā. Viņš zināja tikai vienu: ja Džārvisa paziņojums izrādīsies pareizs, tad drīz viņš būs tur lejā, smacējošajā tumsā zem lapotnes vietā, kuru viņš nekad nebija iedomājies apmeklēt. Viņam cauri izskrēja baiļu un satraukuma drebulis. Sapnis vēl aizvien viņa atmiņā bija svaigs.

Es nevaru sagaidīt, kad nokāpšu no šī lielā debesu kuģa, kas šūpojas, viņš nomurmināja pie sevis, un nostāšos ar kājām uz stingras zemes. Tas ir… Viņš sastinga un samiedza acis, skatoties tālumā.

Tālu priekšā, atspīdot mēnesnīcā kā liels, izbalējis tārpu izgrauzts robs krāšņajā meža lapotnes zaļumā, vīdēja zemes gabals, kur viss bija miris. Kapuckvaps nodrebēja. Nekad viņš nebija savām acīm redzējis tādu neauglīgu postažu.

Debesu reideram tuvojoties šai vietai, Zibensšaut­ris Valpūns izkliedza pavēles "lidot zemu". Buras tika nolaistas, korpusa atsvari pārkārtoti, un debesu kuģis palēnināja gaitu līdz meža gliemja ātrumam.

Kapuckvaps izbāza pa iluminatoru galvu un nemierīgi paskatījās lejup. Robeža, kas šķīra dzīvo mežu no nedzī­vās tukšaines, bija šķērsota. Augstās Debesis! viņš iesaucās.

Ikviens koks zem viņa bija miris. Daži bija sadeguši, daži bija izdobti, citi izskatījās, it kā vienkārši būtu nomi­ruši, un tagad stāvēja, to lapām kļaujoties pie skeleta zariem. Plašas joslas bija nosvilinātas līdz kailai zemei. Nekas tur nedzīvoja, nekas neauga.

Debesu reideram lidojot zemu, tik tuvu sarētotajam, izbalējušajam mežam, šis apvidus šķita neiedomājami milzīgs. Visapkārt, cik tālu vien sniedzās skatiens, tur­pinājās briesmīgā postaža.

Tatad to visu ir nodarījis Lielais Sraiku vergu tir­gus, Kapuckvaps trīcošā balsī nočukstēja.

Kad debesu kuģis brauca pāri meža apmetnes atlie­kām, kapteinis deva pavēli lidot īpaši tuvu, jo tieši tādos iznīcinātos ciematos kā šis gruvešos un apdegušās sijās bija iespējams atrast norādes par tirgus nākamo atrašanās vietu.

Kapuckvaps aiz bailēm drebēja. Visi koki bija nogāzti, visas akas bija iznīcinātas, visas celtnes bija nolīdzinātas ar zemi. Kas attiecas uz tiem, kas reiz te bija dzīvojuši, nokgoblini, bara rūķi, meža troļļi vai vēl kādi citi tie visi tagad bija projām, putnu radījumu sagūstīti un pār­doti tālāk kā vergi. Nu tikai akmeņu blāķi un pārogļotu koku kaudzes norādīja, ka šeit kādreiz bijis plaukstošs ciemats: tas un vēl taku tīkls, kas stiepās uz visām pusēm no tā bijušā centra.

Tieši šeit pašā centrālajā punktā, rēgojoties virs apsvilinātās zemes kā liels, melns kukainis, slējās apde­gušas koka karātavas, pie to melnā šķērsbaļķa karājās izbalējis, balts skelets. Kaula pirksts rādīja uz mēness pusi, kas tagad bija zemu virs apvāršņa.

Tūlīt pat atskanēja sauciens: Austrumziemeļaustrumi!

Austrumziemeļaustrumi! Kapuckvaps dzirdēja kapteini atkārtojam, un Debesu reiders spēji pagriezās uz kreiso pusi un pacēlās atpakaļ debesīs.

Kuģim uzņemot ātrumu, mirusī meža platība zem viņa atkāpās un beidzot palika tālu iepakaļ. Kapuckvaps briesmīgi nodrebinājās. Redzējušam briesmīgos postīju­mus, kādus radīja Lielais Sraiku vergu tirgus, tā viņam bija pēdēja vieta Malaszemē, ko būtu gribējies apmek­lēt.

-              Es domāju, ka drīzāk palikšu uz Debesu reidera klāja, viņš nomurmināja. Tajā brīdī debesu kuģis iekļuva brāzmainā gaisa plūsmā un strauji noslīdēja zemāk, vienlaikus šūpojoties no vienas puses uz otru. Kapuckvaps novaidējās. Vēders ļaunu vēstoši noburbuļoja. Bet tad atkal… viņš šķebīgi murmināja.

BLAUKŠ! BLAUKŠ!

Divi smagi klaudzieni pa durvīm skanēja tā, it kā kāds gribētu tās salauzt. Kapuckvaps salēcās un, atcerējies Džārvisa skatienu, izvilka dunci.

-     K… kas t… tur ir? viņš jautāja.

Durvis tika atsviestas plaši vaļā. Gaitenī stāvēja lielais, noskrandušais brogtrollis.

-     A, tas esi tu, Kapuckvaps teica.

-             Bargslēdzis ir tas, skanēja atbilde, un, zemu pielie­cies, viņš iešļūkāja kajītē. Viņš nesa paplāti ar māla krūku un diviem kausiem, kas pret viņa masīvajām rokam izska­tījās sīki. Viņš paskatījās apkārt. Kur ir tas otrs?

-             Tikai izloka kājas, Kapuckvaps atbildēja, paslēp­dams nazi aiz muguras, bet neielicis to atpakaļ makstī.

-     Viņš atgriezīsies pēc brīža.

Bargslēdzis pamāja ar galvu. Ir labi, viņš teica.

-      Saimnieks sacīja tas jums abiem. Viņš sniedza paplāti. Labākais mežagroks, ko zelts var nopirkt. Palīdz tikt pie laba nakts miega, viņš saka.

-              P… paldies, Kapuckvaps pateicās, ar aizdomām vērojot tumšo brūvējumu. Tā bija pirmā reize, kad Zibensšautris Valpūns bija norūpējies par viņu miega kvalitāti. Ja tu to noliktu tur uz plaukta… Es pateikšu Zarēnam, tiklīdz viņš atgriezīsies. Kā es teicu, viņam nevajadzētu būt…

Tajā mirklī Zarēns pats parādījās durvīs. Kapuc­kvap, viņš aizelsies sacīja, mums jāaprunājas…

-            Zarēn! Kapuckvaps viņu pārtrauca. Tieši tā per­sona, ko es cerēju redzēt. Bargslēdzis ir te, viņš teica, plivinot rokas uz ēnā stāvošās figūras pusi. Nupat atnesa mums kapteiņa krūku ar smalkāko mežagroku. Zarēns palocīja galvu pret brogtrolli un pasmaidīja. Tas palī­dzēšot mums tikt pie laba nakts miega, Kapuckvaps zīmīgi piebilda.

-     Nešaubos, ka tā, Zarēns dzīvespriecīgi teica.

-             Vai lai Bargslēdzis ielej? dārdoši runājošā būtne cerīgi jautāja.

-            Nē, Zarēns pateicās. Nē, manuprāt, es to patau­pīšu līdz tam laikam, kad likšos gulēt. Bet paldies, ka piedāvāji, Bargslēdzi. Viņš šķērsoja kajīti un paostīja krūku. Mmm, nevaru vien sagaidīt šo brīdi, viņš sacīja un paskatījās augšup uz brogtrolli. Kapteinis ir tik laipns.

Bargslēdzis saīdzis papurināja galvu. Ak nē, viņš iebilda, saimnieks nav laipns. Tikai ne viņš. Viņš mērdē Bargslēdzi badā. Neļauj ēst kravu pat ne sīkos.

Zarēns paskatījās uz lielo muskuļu kalnu sev priekšā.

-     Tu neizskaties izbadējies, viņš secināja. Varbūt tev varētu noderēt jauna drēbju kārta…

-       Bargslēdzim vienmēr salst, brogtrollis žēlojās.

-     Saimnieks pārdod kravas drēbes.

Kapuckvapam atkārās žoklis. Viņš pagriezās pret Za-

rēnu, kas pamāja ar galvu un sarauca pieri; viņam vaja­dzētu klusēt.

-             Bargslēdzis nekad tās nedabū, brogtrollis turpi­nāja. Bargslēdzim patīk glītas drēbes, tā ir. Jaukas, glītas drēbes, kas uzturētu Bargslēdzi siltu. Bargslēdzim patīk jūsu drēbes.

Viņš pastiepa gaļīgu ķepu, lai pieskartos Zarēna aunradža ādas vestei. Ta aizsargājoties sabozās.

-          Au! Bargslēdzis iegaudojās un satvēra pirk­stu, ko vestes smailais sars bija ievainojis līdz asinīm. Nav glītas! viņš sauca.

-     Nē, Zarēns piekrita, nogludinot sabužināto kažokādu. Tāds apģērbs tev nemaz nepiestāvētu. Īstenībā es būtu domājis, ka tev daudz labāk piedie­nētu jauks, izšūts mētelis un cepure ar spalvu.

-Jā, jā! brogtrollis satraukti sauca.

-     Bargslēdzi! no augšas rēca kapteiņa balss. Krava atkal kļūst nemierīga. Ej un ievies tur kārtību!

-      Bargslēdzis cieš badu, brogtrollis teica. Barg­slēdzim salst. Bargslēdzim patiktu cepure ar spalvu. Glīta.

-      Labāk ej, Zarēns mudināja. Pasaki kapteinim paldies par mežagroku.

Brogtrollis izšļūkāja laukā. Durvis aizvērās. Kapuc­kvaps tūlīt pat pagriezās pret Zarēnu. Drēbes! viņš iesaucās. Viņš runāja par kravas drēbēm. Un cik aunradžu tu pazīsti, kas valkā drēbes?

Neatbildējis Zarēns paņēma smago māla krūku un salēja tās saturu kausos. Tad viņš tos abus izgāza laukā pa iluminatoru. Pilns ar pulverī saberztu miegavītola mizu, viņš murmināja. Kapuckvap, mums draud lielas briesmas… Viņš nolika tukšo krūku atpakaļ uz plaukta. Es noklausījos sarunu starp Kārsēju, to bara rūķi, un Trepi, viņš turpināja. Mirušajā birzī, kurai mēs nesen lidojām pāri, atradās melnas karātavas, pie

kuru šķērsbaļķa bija piesiets skelets. Tas nozīmēja vienu un tikai vienu. Mūsu nākamā pietura būs pats Lielais Sraiku vergu tirgus.

-     B… bet tas ir labi, vai ne? Kapuckvaps nenoteikti ieminējās.

Zarēns nopūtās. Tā vajadzētu būt, viņš atbildēja.

-     Ak, Kapuckvap, es jūtos tik briesmīgi, ka esmu tevi iesaistījis visā tajā.

-      Ko tu ar to gribi teikt? Kapuckvaps noraizējies jautāja. Ko vēl tu dzirdēji?

-    Es esmu bijis stulbs. Stulbs un akls, Zarēns atzinās.

-    Viss, par ko biju spējīgs domāt kā atrast manu pazu­dušo komandu, un tagad… Viņš satvēra savu jauno mācekli aiz pleca. Tev bija pilnīga taisnība, Kapuc­kvap, viņš teica. Krava, ko mēs vedam, nav aunradži. Tie ir vergi.

Kapuckvaps strauji ievilka elpu. Es to zināju, viņš sacīja.

Zarēns nopūtās. Tā bija tikai mūsu veiksme uzskriet virsū visnelietīgākajam no debesu pirātu kapteiņiem, kāds jebkad pacēlies gaisā. Kuģa apakšējā kravas telpā viņš ir pieķēdējis piecus dučus vai vairāk nelaimīgo, viņš stāstīja. Bara rūķus, plakangalvas goblinus, alu lempjus… Visi ceļā uz tirgu, kur viņi tiks pārdoti tam, kurš solīs visvairāk.

-     Un mēs? Kapuckvaps iejautājās. Kāpēc kapteinis mūs vienkārši nelika iemest kravas telpā un iekalt dzel­žos kopā ar pārējiem?

Zarēns novērsās. Mēs tam esam pārāk vērtīgi, viņš klusi atbildēja. Kapteinis negrib, ka mēs tiktu bojāti, tiklīdz viņš mūs ieraudzīja, tā droši vien izlēma. Viņš ir viltīgs, to es atzīstu. Zarēns atkal pievērsās Kapuckva­pam. Ir nolemts mūs pārdot pašai dzimtas mātei.

-     Dzimtas mātei? Kapuckvaps pārjautāja.

-     To putnu radījumu vadonei, kuri pārvalda tirgu, Zarēns atbildēja. Viņa ir pazīstama ar vārdu Māte Mūļnadze. Acīmredzot viņa piedāvā maksāt daudz -ļoti daudz par tādiem eksemplāriem kā mēs. Katru dienu tā negadās, ka Sanktafraksas akadēmiķis tiek pārdots vergu tirgū!

-    Tāpēc viņš bija tik ļoti ieinteresēts mūsu labklājībā, Kapuckvaps secināja. Viņš drūmi skatījās uz savu roku bālo, jauno ādu. Un tāpēc viņš tik dedzīgi vēlējās, lai manas brūces sadzītu.

Zarēns pamāja ar galvu. Un tāpēc ēdiens bija tik lie­lisks, viņš piebilda un nodrebinājās. Viņš mūs uzba­roja.

Zarēns skatījās pa iluminatoru, kamēr Debesu reiders grīļodamies un šūpodamies lavierēja uz priekšu pretī vējam austrumziemejaustrumu virzienā, kuru viņiem bija norādījusi šaušalīgā zīme. Brīze pieņēmās spēkā. Mēness bija zemu un spīguļoja uz meža segas, vējam liekot ņirbēt lapotajai virsmai. No vergu tirgus nebija ne miņas.

Visapkārt bija dzirdamas lidojošā debesu kuģa skaņas. Buru čukstēšana. Virvju ritmiskā klaudzoņa. Čīkstošie dēļi. Svilpojošā takelāža. Žurkuputnu pīkstēšana un rosība dziļi lejā, kuģa vēderā. Un vēl kaut kas… Zema, skanīga skaņa…

-     Klausies, viņš teica, novērsies no iluminatora. Kapuckvaps pacēla galvu no sava guļamtīkla. Kas

ir?

-     Tas troksnis.

-     Kāds troksnis?

Zarēns deva zīmi Kapuckvapam būt klusam. Viņš nometās uz grīdas un piespieda ausi pie tumši lakotā koka. Viņa seju apēnoja skumjas. Tas troksnis, viņš sacīja.

Kapuckvaps izvēlās no guļamtīkla un pievienojās Zarēnam uz grīdas. Tiklīdz viņa auss pieskārās koka grīdai, skaņas kļuva skaidrākas. Vaidi. Gaudošana. Bez­cerīgas vaimanas.

-     Krava? Kapuckvaps nočukstēja.

-      Krava, Zarēns apstiprināja. Bara rūķi, plakangalvas goblini, alu lempji… ciešanu un izmisuma skaņa, verdzības skaņa. Paldies Debesīm, mēs esam brīdināti un zinām, ko kapteinis plāno…

Viņa vārdus iztraucēja klaudzināšana ar pirkstu pie durvīm.

-     Ātri! Zarēns izrīkoja. Liecies savā guļamtīklā. Izliecies aizmidzis.

Mirkli vēlāk Zarēns un Kapuckvaps aizvērtām acīm un pavērtu muti bija saritinājušies savos guļamtīklos un klusi krāca. Klaudzināšana pie durvīm atkārtojās.

-     Mēs guļam, jūs, idioti, Kapuckvaps nomurmināja pusbalsī. Nāciet tik iekšā.

-     Sšš! Zarēns nošnācās.

Lēni pagriezdamies, noskrapstēja durvju rokturis. Durvis čīkstēdamas atvērās. Zarēns noņurdējis pagrie­zās uz otriem sāniem un turpināja krākt, tomēr viņam izdevās paskatīties kajītē ar acs stūrīti.

Pa kajītes durvīm palūrēja divas galvas. Viena piede­rēja Kārsējam. Otra kādam indivīdam, kuru Zarēns iepriekš nebija redzējis: druknam alu lempim. Abi divi bija sastinguši un uztraukti vēroja, vai Zarēns nepamodīsies. Viņš izpatika tiem ar miegainu murmināšanu un atkal apklusa.

Alu lempis, viņš nelai­mīgs domāja.

-     Es domāju, viņi droši vien to ir izdzēruši, Kār­sējs ieminējās, šķērsodams kajīti. Viņš paostīja kausus un ieskatījās krūkā. Jā, tukšs. Viņš paskatījās uz abiem guļamtīkliem. Guļ kā bērni, tā nu tas ir, viņš nosmējās. Labi, tad tā, Korb. Tu sasien mazo. Es parūpēšos par šo te.

Abi divi noņēma virves gabalus no pleca un tuvojās guļamtīkliem. Kapuckvaps notrīsēja, kad smirdīgais alu lempis pienāca tuvu klāt. Viņš nodrebēja, kad lielais, neskaidri redzamais radījums pārmeta virves galu viņam pār pēdām. Viņu bija nodomāts sasiet guļamtīkla iekš­pusē. Aiz bailēm sastindzis, viņš juta, kā virve iespiedās kājās, kad to cieši savilka viņam ap potītēm.

-     Mierīgāk, tu tur, bara rūķis aizrādīja. Kapteinis teica nekādu pēdu. Un tu zini, kas notiek, ja neizdari pa prātam kapteinim…

Alu lempis pakasīja galvu. Es tomēr negribu, ka viņš izlocītos brīvs, kad pamodīsies.

-     Neraizējies, bara rūķis drošināja viņu, dodamies nostiprināt savu virvi Zarēnam ap kaklu. Viņš būs laukā, iekams… Āāāāā! viņš iegaudojās, ar pretīgu krakšķi saņemdams asa elkoņa triecienu pa deguna pamatni. Straumēm plūda asinis. Bara rūķis piespieda rokas pie sejas un atstreipujoja atpakaļ.

Zarēns piecēlās sēdus un ar izvilktu zobenu rokā pagriezies lēca uz priekšu. Vispirms nomet savu nazi! viņš uzkliedza alu lempim. Tad mačeti!

Alu lempis pārsteigumā aizsteberēja atpakaļ. Alu rūķis vēl aizvien bija uz ceļiem, satvēris degunu. Kapuckvaps atraisīja virvi sev ap kājām, izkāpa no guļamtīkla un no­stājās blakus Zarēnam.

-            Nazi, Kapuckvap, Zarēns teica, norādot uz āmurgalvas dunci. Kapuckvaps nedroši izvilka to no jostas.

-      Un tu, Zarēns pamācīja bara rūķi, vienkārši lieto savu īkšķi un rādītājpirkstu.

-     Lai ir īkšķis un rādītājpirksts, viņš atbildēja.

Zarēns vēroja. No maksts parādījās naža asmens.

-     Tagad met to zemē! viņš uzsauca.

Alu lempis paskatījās lejup uz savu roku.

-     Met zemē! Zarēns uzkliedza.

-            Labi, labi, alu lempis teica. Viņa pirkstu locītavas kļuva baltas. Es tikai… To sakot, viņš atvēzējas, un nazis šāvās pa gaisu.

Zarēns atlēca sāņus. Par vēlu! -Āāā! viņš iekliedzās, kad nazis ar aso smaili iedūrās viņam sānā. Viņa zobens nošķindēja uz grīdas.

Kad Zarēns sasvērās atpakaļ, alu lempis izrāva savu briesmīgā paskata mačeti un metās uz priekšu.

-            Zarēn! Kapuckvaps iekliedzās, uzlēkdams alu lem­pim uz muguras.

Smagā mačete sašķaidīja koka sienu dažas collas virs /arēna galvas.

-            Pazūdi nost no manis! alu lempis ierēcās, norau­dams puisi no pleciem un aizsviezdams viņu sāņus.

Kapuckvaps atmuguriski pārlidoja pāri visai kajītei un ietriecās vēl uz ceļiem tupošajā Kārsējā. Bara rūķis tika notriekts bez samaņas.

Alu lempis pavīpsnāja. Man vienalga, ko kapteinis saka, viņš norūca. Tu saņemsi, kas tevi sagaida! Viņš pacēla baismīgo mačeti augstu virs galvas un… BŪŪF!

Kapuckvaps no visa spēka iegāza ar smago māla krūku alu lempim pa galvu. Alu lempis sasvērās uz priekšu, smagi nokrita uz grīdas un palika nekustīgi guļam.

-            Redz, ko es saucu par miega zālēm, Kapuckvaps teica ar nedrošu smaidu.

-             Paldies tev, puis, Zarēns pateicās, piesliedamies kājās. Lai gan aunradža ādas veste nebija ļāvusi dun­cim iedurties pārāk dziļi, brūce pulsēja. Viņš aizkliboja līdz savam zobenam, pacēla to un pagriezās pret Kapuckvapu.

-            Nāc, Kapuckvap. Mums ir tikšanās ar kapteini Valpūnu.

Cenzdamies nesacelt troksni, Zarēns un Kapuckvaps virzījās pa debesu kuģi. Viņi pagāja garām noliktavām un inventāra skapjiem, kambīzei, kojām. Kad bija nonā­kuši pie kādām durvīm vai gaiteņa, viņi apstājās, slepus paskatījās apkārt un ieklausījās, vai ko nedzirdēs. Nebija nekā, izņemot klusu krākšanu no komandas telpām, kur gulēja Džārviss un Trepe.

Viņi jau gribēja kāpt augšā pie paša stūresrata, kad Kapuckvaps pamanīja šauras, ar melnu un zeltu lako­tas kāpnes, kas slēpās nišā. Viņš jautājoši paskatījās uz Zarēnu.

Zarēns pamāja ar galvu un devās uz priekšu. Viņš sāka kāpt pa šaurajām kāpnēm. Tā, tā, tā! viņš iesaucās pēc brīža, kad iegāja augšas istabā. Mums ir pavei­cies.

Kapuckvaps viņam pievienojās. Viņš aplūkoja bagā­tīgi iekārtoto istabu ar zelta rotājumiem, grezno paklāju un koka inkrustācijām, ar tās milzīgajiem spoguļiem un kristāla lustrām, tās plato, krāšņo gultu ar baldahīnu uz četriem balstiem.

-     Mēs droši vien esam Valpūna apartamentos, viņš teica. Tas ir… brīnišķīgi.

-    Noteikti tiek gūts labums no citu nelaimes, Zarēns īgni secināja.

Viņš sāka vērt vaļā daudzo skapju ar spoguļiem klā­tās durvis, kas rindojās gar istabas sienām, un rakņājās pārlieku krāšņajās drēbēs, ar kurām bija piestūķēts katrs sprīdis to iekšpusē. No trešā skapja viņš izvilka īpaši ģeķīgu žaketi. Tā bija gara un stepēta, košā purpurkrāsā ar tumšzilu un zelta brokātu. Apkakli un manšetes rotāja spalvas. Izšuvumos iestrādātie pusdārgakmeņi vilinoši mirguļoja. Zarēns uzvilka žaketi mugurā.

-     Ko tu par to domā? viņš jautāja.

-      Nu, tā ir… Kapuckvaps iesāka. Viņš papurināja galvu. Es nezinu, ko mēs te darām.

Zarēns iesmējās. Tev taisnība, Kapuckvap, viņš atzina. Ir laiks doties projām. Ejam. To pateicis, viņš šķērsoja istabu un nokāpa pa kāpnēm. Kapuckvaps sekoja cieši pa pēdām.

Beidzot iznācis uz klāja, Zarēns dziļi ievilka plaušās spirdzinošo, auksto gaisu. Plats smaids parādījās viņa sejā.

-    Ak, Kapuckvap, viņš teica. Svaigs gaiss. Labvē­līgs vējš. Tīrais uzmundrinājums no lidošanas bezgalī­gajās debesīs.

Kapuckvaps uzlika roku Zarēnam uz elkoņa un norā­dīja augšup uz koka kāpnēm, kas veda uz stūresratu. Pret debesu pelēkumu bija saskatāmi kapteinis un brogtrollis Bargslēdzis. Zarēns pamāja ar galvu un pacēla pirkstu pie lūpām.

Viņi devās uz priekšu, turēdamies ēnā, ko rietošais mēness meta no priekšgala kreisās puses. Viņi gāja pa cirkulāro klāju. Augšup pa kāpnēm. Lēnām. Zagšus. Pēkšņi visu kuģi apspīdēja violeta gaisma.

-     Ūāā! Bargslēdzis iekliedzās.

Zarēns un Kapuckvaps sastinga.

-         Uguns! brogtrollis auroja. Bargslēdzis redzēt uguns!

-       Ciet klusu, tu muļķi! kapteinis uzkliedza. Tā nav uguns. Tas ir gaismas signāls.

-      Gaismas signāls? Bargslēdzis vienaldzīgi jautāja.

Kapteinis novaidējās. Ak, Bargslēdzi, Bargslēdzi, tur

iekšā daudz nekas nenotiek, vai ne? viņš teica, pavē­cinādams savu mežģīņu mutautiņu uz brogtroļļa galvas pusi. Gaismas signāls pievērš sargu uzmanību vergu tirgū, ka uz klāja ir vergi! Viņš saberzēja savas tuklās, sārtās roķeles. Un cik daudz vergu mums ir! Māte Mūļnadze būs ļoti apmierināta ar mani.

-        Māte Mūļnadze, Bargslēdzis noņurdēja. Viņš to tīri labi atcerējās. Ta viņu bija situsi. Situsi nabaga Barg­slēdzi, kad viņš reiz bija aizklīdis no kuģa.

-      Jā, pati dzimtas māte, Valpūns apliecināja. Tieši pie viņas nonāks abi mūsu smalkie džentlmeņi. Viņš īsi iesmējās. Nez, vai viņi izturēs ilgāk par iepriekšējiem?

Zarēna acis apstājās pie kapteiņa apģērba krāšņuma elegantajiem, izšūtajiem zīda svārkiem ar vērtīgo purva dārgakmeņu un dumbrāja pērļu sarežģīto rakstu, līdz spīdumam nospodrinātajiem zābakiem ceļgala augstumā,

krokām pie apkakles un manšetēm, pūkainās valpūna spalvas uz trīsstūru cepures. Viņš bija švīts. Āksts. Zarēns nekad agrāk nebija redzējis viņam līdzīgu debesu pirātu kap­teini, un viņam metās slikta dūša, zinot, kā šis nepatī­kamais indivīds bija ticis pie tādas bagātības. Kāds ir mūsu aplēstais ierašanās laiks vergu tirgū? Zarēns jautāja, iznākdams no ēnas.

Valpūns apsviedās apkārt, viņa sejā atspoguļojās šaus­mas. Tu! viņš izgrūda. Ko tu te dari? Kur ir Kārsējs un Korbs?

-      Saldi guļ, Zarēns atbildēja ar smaidu uz lūpām.

-            Bet tas ir smags pārkāpums! kapteinis rēca. Viņš izvalbīja acis. Viņa seja violetajā gaismā kļuva tumši sar­kana. -Jums vajadzēja būt…

-    Aizmigušiem? Zarēns jautāja. Viņš izvilka zobenu.

-      Sasietiem, ar aizbāztu muti? Iepakotiem vergu tir­gum? Viņš sāka riņķot ap kapteini.

-      Es… Tu… Tas ir… Zibensšautris Valpūns auroja.

-     Un tā ir mana žakete, kas tev mugurā! viņš spiedza.

-     BARGSLĒDZI! PARŪPĒJIES PAR VIŅIEM!

Bargslēdzis pastreipuļoja uz priekšu.

Zarēns mierīgi vilka roku augšup un lejup pa žaketi, pirkstiem pakavējoties pie dārgakmeņiem. Skaties, Bargslēdzi, viņš aicināja.

Bargslēdzis apstājās uz vietas. Glītas drēbes, viņš teica, acīm iegailoties.

-     Bargslēdzi! Valpūns nikni bauroja.

Bet Bargslēdzis viņu nedzirdēja. Brīnišķīgās žaketes žilbinošā skaistuma savaldzināts, viņš siekalojās.

-           Tā varētu būt tava, Bargslēdzi, Zarēns solīja. Pavi­sam tava. Viņš lēni izvilka roku no piedurknes un ļāva žaketei noslīdēt no pleca. Vai tu to gribi, Bargslēdzi? viņš jautāja. Vai man tev iedot glīto žaketi? Ko?

Bargslēdža acis aiz apjukuma iepletās. Viņš paskatījās uz kapteini. Viņš paskatījās uz žaketi. Zarēns novilka otru piedurkni un saņēma žaketi kreisajā rokā.

-        Bargslēdzi, klausi! Valpūns spalgi iekliedzās.

-     Dari, ko tev liek!

Bargslēdža stulbajos vaibstos parādījās smaids. Viņš spēra soli uz priekšu. Zarēns pastiepa uz priekšu žaketi.

-     Ņem to, viņš teica.

Bargslēdzis pasniedzās, satvēra žaketi un iegrūda rokas piedurknēs. Glīta žakete! viņš teica, smaidīdams pa visu seju. Bargslēdzis glīts!

Zarēns pavērsa savu zobenu pret Valpūnu. Būtu vajadzējis tik maz, lai nodrošinātu savas komandas uzticību. Viņš ar pretīgumu novērsās. Kapuckvap, paņem viņa atslēgas un sasien viņu.

-            Lūdzu, lūdzu, kapteinis lūdzās. Nē, nedariet to, es jūs lūdzu. Es negribēju neko sliktu. Tiešām… Tas viss bija pārpratums… Lūdzu!

Zarēns saviebās. Un aizbāz viņam muti, Kapuc­kvap! viņš teica. Es vairs negribu dzirdēt šī vājā rak­stura radījuma vaimanas.

Kamēr Kapuckvaps sasēja Debesu reidera bijušo kapteini un aizbāza viņam muti, Zarēns ņēma savās rokās stūresratu un pacēla pie acs teleskopu. Tālumā mazliet pa labi, šķiet, neliela teritorija no bezgalīgā Dziļā meža spīdēja ar eļļaini dzeltenu gaismu. Viņš nostādīja fokusā objektīvu.

Mēs esam to atraduši, Kapuckvap, viņš izdvesa. Mēs esam atraduši Lielo Sraiku vergu tirgu.

Ar veikliem pirkstiem Zarēns mazliet pacēla grotburu, pārkārtoja spraišļa buru un nolaida zemāk krei­sās puses korpusa atsvarus. Lielais debesu kuģis liegi pagriezās, līdz blāvais, bet aizvien spilgtākais dzeltenais spīdums atradās tieši priekšā. Viņš pacēla kreisās puses korpusa atsvaru, nolaida pakaļgala atsvaru un drusku pavirzīja stūres atsvaru pa labi. Debesu reiders bija uzņē­mis kursu.

Kapuckvaps pievienojās Zarēnam pie stūresrata, un, aiz­vien vairāk tuvojoties vergu tirgum, abus pārņēma skaņas, smaržas un skati, kas nāca no dīvainā dzīvības giganta, kurš pletās pār plašu meža apgabalu. Jo pretstatā tām vie­tām, ko tirgus bija pametis mirušas, šī piesmakusī, sīvā, mutuļojošās aktivitātes masa bija vairāk vibrējoša, nekā viens vai otrs no viņiem bija jebkad piedzīvojis.

Tūkstošiem smaržu pildīja gaisu: priežu dūmi un mieta zebiekšu parfīms, pretkožu lodītes un mežagroks, un uz iesmiem cepti aunradži virs rēcošām liesmām. Tomēr tam visam apakšā pamanāma tikai tad, kad plūsmas nobīdīja patīkamākās smaržas projām, bija visuresošā pūšanas un trūdēšanas dvaka: nāves smaka.

Kapuckvaps neviļus nodrebinājās.

Zarēns pagriezās pret viņu. Tas ir pareizi, ka tu esi nobažījies, viņš teica. Ar visu savu greznību un mir­dzumu Lielais Sraiku vergu tirgus ir briesmīga vieta. Tas sasaista nepiesardzīgos, dumjos… Viņš drošinot uzlika roku Kapuckvapam uz pleca. Bet ne mūs, Kapuc­kvap, viņš mierināja. Mēs nekritīsim tā nagos.

-   Tūkstoš soļu un tuvojamies! novērotājs sauca no groza.

Zarēns pārkārtoja korpusa atsvarus un mazliet pabī­dīja uz leju visas buru sviras. Debesu kuģis slīdēja lejup cauri debesīm.

-    Piecsimt soļu! novērotājs paziņoja. Kuģu pie­stātne no priekšgala pa kreisi.

Kapuckvaps samiedza acis, skatoties uz priekšu. Tur viņš redzēja gaisa molu, kas bija izvirzījies no koka, kuram bija noplēsta miza. Mola pašā galā, kas viņiem bija vistuvāk, stāvēja viens no putnu radījumiem: ple­cīga būtne ar noplukušām spalvām, ar knābi un nagiem, kas zalgoja signāla violetajā gaismā, kuru tā vicināja, rādot viņiem ceļu. Kapuckvaps norija siekalas.

-   Sraika, viņš klusi nomurmināja.

Zarēns pacēla korpusa blakusatsvarus un nolaida pakaļgala atsvaru. Debesu kuģis samazināja ātrumu un noslīdēja zemāk. Viņš nolaida buras citu pēc citas: lidakmens izdarīs pārējo.

-   Simt soļu!

It kā atsaucoties uz novērotāja saucienu, uz klāja parādījās Džārviss un izstīdzējis indivīds ar salīkušu muguru Trepe, kuģa koks, kā Kapuckvaps bija domā­jis. Viņi skatījās apkārt ieplestām acīm un pavērtu muti. Debesu kuģis iebrauca dokā.

Kuģi burāja pasažieri. Bargslēdzis pie bugsprita posās svārkos un tos kārtoja. Un kapteinis bija sasiets uz grī­das…

-     Kas gan, Debesu vārdā… Džārviss nomurmināja.

Tieši tad viņiem aiz muguras atskanēja skaļš būkšķis,

trapa galam nokrītot uz kuģa pakaļgala. Zarēns un pārē­jie pagriezās un redzēja, kā ducis vai vairāk briesmīgo šraiku soļo pāri klājam un tuvojas viņiem.

-            Kas jums ir, ar ko tirgoties? sasniegusi tiltiņu, jau­tāja viņu vadone tukla putnu būtne ar netīrajās, dzeltenbrūnajās spalvās iepītām daudzkrāsainām krellēm.

-            Baidos, ka nekas daudz, Zarēns atbildēja. Kaut kāds juceklis Lejaspilsētā. Mēs nonācām pie tā, ka vedam aunradžus, nevis vergus.

Šraika samiedza savas aukstās, zalgojošās acis un pie­lieca galvu uz vienu pusi. Vai tu gribi teikt, ka uz klāja ir vienīgi brīvi pilsoņi? viņa ar sašutumu iekliedzās.

-              Izņemot vienu, Zarēns atbildēja. Viņš ar kāju iebakstīja kapteinim Valpūnam mugurā un uzsmaidīja šraikai. Lielisks eksemplārs, viņš teica. Saistība ar akadēmiķiem, vismaz tā es saprotu.

-             Tiešām? šraika jautāja, sabužinot kakla spalvas. Viņa pievērsās savai vietniecei: Dzimtas māti tas va­rētu interesēt.

-     Gluži manas domas, Zarēns piebalsoja.

-     Cik daudz jūs prasāt? šraika jautāja.

Zarēnam sareiba galva. Simt piecdesmit, viņš atbil­dēja, paraudams skaitli no gaisa.

Šraika samiedza acis. Raundelus vai dokletus? viņa prasīja.

-     R… raundelus, Zarēns atbildēja. Šraika novaimanājās un aizvērsās. Es gribēju teikt dokletus. Simt piecdesmit dokletus. Viņš pasmaidīja. Es nešaubos, ka Māte Mūļnadze nespēs atturēties, neiegrūdusi viņā nagus.

Šraika brīdi vilcinājās. Tad viņa pagriezās atpakaļ un cieši uzlūkoja Zarēnu ar vienu dzeltenu aci. Cena vēl aizvien ir augsta, viņa teica. Bet… darījums ir noslēgts.

Debesu reidera komandas locekļi, kas bija sapulcēju­šies uz galvenā klāja, visi uzgavilēja, kad šraika satvēra saini sev priekšā. Kapteinis Zibensšautris Valpūns pret viņiem visiem bija izturējies kā pret vergiem. Nenolija neviena asara par mantrausīgo tirānu, kad viņš, locīda­mies kā mizas gliemis, tika uzmests uz savu sagūstītāju spalvām klātajiem pleciem un aiznests projām.

-    Mffll bvfll blmmf! Viņa apslāpētos lāstus neļāva sadzirdēt sprūds mutē.

-    Tev to pašu! Džārviss nosauca viņam pakaļ. Un laimīgu tikšanu vaļā no tevis. Viņš pagriezās pret /arēnu. Tomēr kas tagad notiks ar mums?

-    Ar jums? Zarēns pārjautāja. Jūs visi esat brīvi. Jūs varat darīt, ko vien gribat, doties, uz kurieni vien gribat… Iesākumam atpakaļ uz Lejaspilsētu, un tad kas zina?

-       Lūdzu, jaunais saimniek, aizved mūs atpakaļ, Džārviss lūdzās, pastiepis savas raupjās rokas un satvē­ris Zarēna delnas. Mums nepieciešams kapteinis, ja mums jāceļo ar kuģi.

-      Nē, es… Zarēns nomurmināja. Tas nav iespē­jams. Mēs… tas ir, Kapuckvapam un man ir kaut kas kārtojams…

Kapuckvaps pieliecās tuvāk, pacēla plaukstas un iečuk­stēja viņam ausī: Krava, Zarēn. Neaizmirsti kravu.

-       Neraizējies, Kapuckvap. Es neesmu aizmirsis, Zarēns viņu mierināja. Viņš pacēla galvu un vērsās pie raibās komandas sev priekšā: Kad es teicu "jūs visi esat brīvi", es to domāju nopietni. Katrs un ikviens uz Debesu reidera klāja visi ir brīvi.

-Vai tu gribi teikt…? Džārviss iesāka. Tie… tie vergi?

-     Jā, vecais vīrs, Zarēns apliecināja. Tie, kurus tu palīdzēji noķert un kurus palīdzēji nogādāt šajā bries­mīgajā vietā, ir tikpat brīvi kā tu pats. Un es galvoju, ka starp viņiem būs tādi, kam ir iemaņas debesu burā­šanā. — Viņš pagriezās pret savu jauno mācekli. Nāc, Kapuckvap. Iesim un atbrīvosim Valpūna gūstekņus.

Kapuckvaps sekoja Zarēnam atpakaļ zem klāja un tālāk dziļi lejup debesu kuģa tumšajā vēderā. Viņš nevarēja nejust lepnuma kvēli. Zarēns būtu varējis vien­kārši aiziet no Debesu reidera un pamest tā iemītniekus to likteņa varā. Bet nē. Pat tagad, lai gan viņi atradās

misijā sameklēt Zarēna pazudušo komandu, jaunais kapteinis tomēr varēja atrast laiku, lai palīdzētu citiem. Kapuckvaps atminējās savu sapni un saviebās aiz apmul­suma. Ja kāds bija piemērots nēsāt Kobolda Gudrā man­tiju, tad tas bija jaunais kapteinis, nevis viņš.

Skaļi di pinot lejup pa kāpņu pēdējo posmu zābaki atbalsojās uz kailajiem dēļiem, gaiss smirdēja un dvakoja, gaismas stari ielauzās tumsā pa salauzto korpusa dēļu spraugām -, viņi dzirdēja ķēdēs saslēgto gūstekņu kliedzienus. Nodrebinājies Kapuckvaps pazina skaņas, kuras bija dzirdējis jau agrāk.

Vai tur kāds ir? viņi kliedza. Ūdeni! Ūdeni! Kaut ko ēdamu. Korb! Korb, vai tas esi tu? Apžēlojies par mums, es tevi lūdzu!

Zarēns papurināja galvu. Nevarēja zināt, kad nabaga nelaimīgie pēdējo reizi bija kaut ko ēduši vai dzēruši, /arēnam asinis vārījās par tādu briesmīgu netaisnību. Viņš soļoja uz durvju pusi, paņēma no Kapuckvapa atslēgu gredzenu, izvēlējās lielāko atslēgu un iegrūda to slēdzenē. Atslēga noskrapstēja kā dusmīgs žurkuputns. balsis iekšpusē apklusa.

Fūūā! Kapuckvaps noelsās, kad Zarēns atgrūda vaļā durvis un sasmakušā gaisa vil-

nis trāpīja viņam tieši sejā.

Apslēp savu pretīgumu, Zarēns viņam pačukstēja. la nav ieslodzīto vaina, ka vi nu apstākli ir tik /

riebīgi. Viņš iegāja iekšā. Tā ir alkatība, kas noveda pie viņu ieslodzījuma, un tas ir vainojams šajā netīrībā.

Tūlīt pat sākās piesmakusi trokšņošana. Kur ir Korbs? Kur ir mūsu ēdiens un ūdens? Kas notiek? Kāpēc mēs vairs nekuģojam? Zarēns paskatījās apkārt uz nožēlo­jamo plakangalvju un nokgoblinu, alu lempju un meža troļļu pulku un pacēla roku, aicinādams apklust.

-    Draugi, jūsu smagie pārbaudījumi ir beigušies! viņš sauca. Debesu reideram paredzēts atgriezties Lejaspilsētā! Un jūs ceļosiet ar to, lai atkal satiktu savas ģime­nes!

Gūstekņi apjukumā skatījās cits uz citu.

-Jūs brauksiet mājās! Zarēns paziņoja. Viņš pacēla atslēgu gredzenu virs galvas un pakratīja. Kā brīvi pil] soņi! Jūs un komanda, kuru tas tirāns paverdzināja. Uz šī debesu kuģa klāja vispār nekad vairs nebūs vergu!

Kādu brīdi valdīja pilnīgs klusums. Tad kāds plakangalvas goblins skaļi uzgavilēja un visa kravas telpa nodārdēja no uzbudināta prieka saucieniem un kliedzie­niem. Debesu kuģis nodrebēja un sasvērās, kad troļļi, alu lempji un goblini, ķēdēm žvadzot, līksmi dejoja apkārt.

Zarēns pagaidīja, lai troksnis norimst, un tad turpi­nāja: Tagad man ir vajadzīgi brīvprātīgie, lai izvei­dotu šī kuģa apkalpi. Cik daudziem no jums ir pieredze debesu burāšanā?

Pusducis roku uzšāvās gaisā.

-     Mēs savu darba daļu esam padarījuši, Kapuckvap, Zarēns smaidot sacīja. Viņi droši spēs atgriezties Lejaspilsētā. Mūsu misija atrodama vergu tirgū. Viņš atkal pievērsās gūstekņiem. Jūs visi tiksiet atbrīvoti no važām, viņš teica. Esiet pacietīgi. Gan pienāks arī jūsu kārta.

Zarēns sadalīja atslēgas starp sevi un Kapuckvapu. ( atu pēc citas viņi abi piemeklēja atslēgu slēdzenei, atdarīja važas un atbrīvoja gūstekņus. Tie plūda laukā no tumšās, netīrās kravas telpas, projām no sava cieluma un augšā uz klāju, lai ieelpotu tīro gaisu un paska­tītos uz zvaigznēm. Skanēja smiekli, tie cits citam spieda roku; bira asaras, un skanēja sirsnīgi pateicības vārdi. Beidzot, slaucīdams sviedrus no pieres, Kapuckvaps ielūkojās kravas telpas tālāko kaktu tumsā.

Atlika vairs tikai divi ķēdēs iekalti gūstekņi. Jauns nomocīta izskata nokgoblins ar acs pārsēju un alai līdzīgās telpas pretējā pusē mazs, saritinājies augums noskrandušā apmetnī.

Kapuckvaps piegāja pie otrā. Tas izdvesa vārgu nopūtu, kad Kapuckvaps neveikli centās pagriezt atslēgu ķēdē viņam ap kāju. Mehānisms nekādi nenoklikšķēja. Viņš mēģināja vēlreiz, bet no tā nebija nekāda labuma.

-    Ta šķiet, ka šo es nevaru atslēgt! Kapuckvaps sauca pāri telpai. Tā droši vien ir atslēgas vaina vai slēdzene sarūsējusi. Vai kas tamlīdzīgs.

-     Ļauj man pamēģināt to atslēgu, Zarēns atsaucās. Es tikai uz brīdi, viņš pateica nokgoblinam, tad pietrausās stāvus un pārgāja pāri netīrajiem salmiem, kas klāja grīdu. Ļauj man paskatīties, viņš sacīja Kapuc­kvapam, ielikdams atslēgu slēdzenē. A, jā, es domāju, ka man izdevās. Viņš sarauca pieri. Kapuckvap? viņš jautāja. Kas ir noticis?

Kapuckvaps papurināja galvu. Es tam nevaru noti­cēt! viņš noelsās. Skaties, Zarēn, skaties.

-       Kas ir, Kapuckvap? Zarēns nerimās. Pasaki man…

Bet Kapuckvaps neklausījās. Tas ir liktenis, Zarēn! Tas ir liktenis! viņš satraukti vāvuļoja, acis nemirkšķinot,

skatīdamies uz jaunā kapteiņa izstiepto roku. Droši vien pats liktenis atvedis mūs uz šo vietu!

Kapuckvap, Zarēns asi uzsauca, par ko tu runā?

Un tad viņš ieraudzīja. Viņa plauksta, viņa roka tās spīdēja. Viss viņa ķermenis mirdzēja ar to pašu spožo gaismu, kas viņu bija izgaismojusi iepriekš. Kad viņš bija saticis Zarpu Aunganu un Purvaini, un Spārnmīli Slītu…

Viņš pagriezās un paskatījās uz lupatu saini, kas bija sakņupis tieši viņam priekšā, ar pacelto roku aizsargā­dams jutīgās acis no pēkšņās gaismas. Tas nevar būt. Vai tomēr var? Spoliņ? viņš iejautājās. Vai tas tiešām esi tu?

Ozolu elfs skatījās pretī. Viņš nolaida roku roku, kas arī spīdēja. Kapteini Zarēn? viņš nočukstēja.

-     Kapteini Zarēn! Spoliņ! Zarēns

iesaucās un cieši apkampa ozolu elfu, satraukumā paceldams viņu no grīdas.

-                                                                                                                Tas esi tu! Viņš pagrie­zās pret Kapuckvapu, aiz prieka būdams kā bez prāta. Tas ir Spoliņš! viņš iesaucās. Ceturtais trūkstošais manas koman­das loceklis. Ak, Spoliņ, viņš teica, palaizdams ozolu elfu vaļā un ieskatīdamies viņam dziļi acīs.. Es cerēju… bet es nekad nesapņoju… Pasaki man kā tu nonāci šajā briesmīgajā vietā?

Ozolu elfs nodūra acis. Viņa piere sagrumbojās.

-      Es… es īsti nezinu, kaptein. Tas viss ir neskaidrs, viņš nočukstēja.

-      Mēs bijām uz Malas dejotāja klāja, Zarēns maigi viņam atgādināja. Piesieti aiz kāpurputna. Mēs devā­mies atklātās debesīs, meklējot manu tēvu Mākoņu Vilku.

-Jā, jā, -Spoliņš teica. -To es atceros. Viņš nodrebinājās. Un es atminos, ka no novērošanas groza redzēju virpuli, kas nāca tuvāk un tuvāk…

-    Jā? Zarēns dedzīgi jautāja.

-       Un tad neko, Spoliņš atzinās. Nākamais, ko apjautu, es guļu notekā Lejaspilsētas zivju tirgū.

Zarēns apslēpa vilšanos.

-      Mani atrada kāds bara rūķis, Spoliņš turpināja.

-    Viņš piedāvāja man naktsmājas un tad iedeva kaut ko dzeramu. Mežagroku… Spoliņa seja apmācās. Un tad… Un tad šis te\ viņš ievaimanājās, un ciešanu šņuksti sagrāba viņa trauslo ķermeni.

-      Viss ir labi, Spoliņ, Zarēns klusi teica. Tu tagad esi drošībā. Mēs tevi esam atraduši lai gan tikai Debe­sis zina, kā. Un tagad šis debesu kuģis nogādās tevi atpa­kaļ Lejaspilsētā.

-       Bet kas mani Lejaspilsētā sagaida? ozolu elfs vai­manāja.

-Tev jādodas uz manu kabinetu Sanktafraksā, Zarēns teica. Citi tur gaida mani: Zarps, Purvainis, Slīts. Viņi priecāsies, tevi redzot. Tu vari gaidīt kopā ar viņiem. Kapuckvaps un es atgriezīsimies, kad būsim atklājuši, kas noticis ar pārējiem no pazudušās komandas. Viņš saņēma ozolu elfa kaulainās rokas savējās. Un mums jāceļo tālāk atsevišķi, Spoliņ. Mēs nevaram ņemt tevi līdzi. Tieši tāpat bija ar pārējiem. Spīdēšana, kādu radām, būdami visi kopā, padara mūs pārāk uzkrītošus.

Spoliņš parāvās projām ar pārsteidzošu spēku. Nē, viņš stingri teica. Nē, kaptein. Es vairs nevaru būt ne mirkli uz šī ļaunā kuģa. Viņa balsī skanēja izmisīga neatlaidība.

-       Bet, Spoliņ, Zarēns iebilda, es esmu paskaidro­jis…

-       Es varu būt tev noderīgs, Spoliņš uzstāja. Garajā ceļā uz šejieni es savācu no dažiem maniem biedriem gūstekņiem ievērojamu daudzumu informācijas ļoti svarīgas informācijas par vergu tirgu.

-     Bet Spoliņ… Zarēns atkal iesāka.

-        Turklāt, Spoliņš turpināja, es esmu ozolu elfs. Vērīgs. Jūtīgs. Manas uztveres spējas ir asas. Un, tāpat kā citi ozolu elfi, es protu nolasīt zīmes citu uzvedībā. Es spēšu noteikt, kā darbojas vergu tirgus.

Zarēns papurināja galvu.

-       Un, kas attiecas uz spīdēšanu, Spoliņš turpināja, pat neievilcis elpu, acīmredzot tirgū sastopamas visu veidu būtnes. Visu veidu! Ieskaitot tādas, kas izstaro gaismu, spīdkažoks, kad tā āda kļūst mitra, friti, kad tie ir nobaidīti, lamradzis, kad tam uzbrūk… Neviens uz mums divreiz neskatīsies.

Zarēns paskatījās uz Kapuckvapu, kurš paraustīja ple­cus.

-      Ja jūs pārkāpsiet kaut vienu no šīs vietas nerakstīta­jiem likumiem, tad jums gals klāt, Spoliņš apgalvoja, pārvilkdams ar pirkstu pāri savam atsegtajam kaklam. -Tici man, kaptein, bez manas palīdzības Lielajā Sraiku vergu tirgū jūs neizturēsiet ne desmit minūtes.

-     Viņa vārdiem ir jēga, teica Zarēns.

Kapuckvaps sparīgi pamāja ar galvu. Tik tiešām ir! -

viņš piekrita. Doma par krišanu nagos aukstajām šraikām ar zalgojošām acīm pildīja viņu ar šausmām.

-     Tad tas ir nolemts. Mēs turpināsim tālāk trijatā, Zarēns sacīja.

-     Es domāju, ka tā tam bija lemts notikt, ierunājās Kapuckvaps. Viņš nodūra acis, pēkšņi kļūdams nopietns. Aizvakar vakarā es lasīju kaut ko mizu ruļļos, kaut ko tādu, kas, manuprāt, ir svarīgs. To Kobolds Gudrais teica saviem sekotājiem, kad viņi sapulcējās pie Upes sākotnes, lai gaidītu Vētras māti. Mēs visi esam tikai marionetes, kas gaida, lai paraustītu to auklas. Mūsu dzīve nav nekas vairāk kā tās neredzamās rokas darbība, kas tur šīs auklas.

Zarēns pasmaidīja. Un tev šķiet, ka kāds vai kaut kas paraustīja mūsu auklas, ja?

-      Es tikai stāstu, ko izlasīju, Kapuckvaps atbildēja.

-      Es zinu, Zarēns teica. Un varbūt tev un tavam Koboldam Gudrajam ir taisnība. Galu galā te mēs esam, mums izdevies atrast ceturto manas komandas locekli. Tas ir vairāk, nekā es jebkad uzskatīju par iespējamu. Ja to paveikusi kāda neredzama roka, tad, Kapuckvap, mans draugs, es ceru, ka tās tvēriens ir stingrs, jo es jūtu, ka lielākais pārbaudījums ir vēl priekšā tur laukā.

-     Vergu tirgū, Kapuckvaps nodrebinājies sacīja.

-    Vergu tirgū! Spoliņš drūmi atkārtoja. Un es būšu jūsu ceļvedis.

-      Labi, ja tas ir nolemts, atskanēja nogurusi balss no drēgnās kravas telpas pretējās puses; tas bija nok­goblins, vēl aizvien ķēdēs un gluži aizmirsts, tad vai kāds, lūdzu, atbrīvotu mani?

Komplektējuši savu aprīkojumu ar pilnībā apgādā­tiem mēteļiem un jauniem izpletņa spārniem no debesu pirātu kuģa noliktavas, Zarēns, Kapuckvaps un Spoliņš teica pēdējās sveikas Debesu reidera raibajai sabiedrībai un apkalpei. Kad viņi devās uz trapa galu, lēca saule, un Kapuckvaps izjuta atvieglojumu, redzot, ka, iznākuši no tumšās kravas telpas, ne Zarēns, ne Spoliņš nespīdēja.

Zarēns samiedza acis, skatoties cauri blīvajai lapot­nei uz vergu tirgu lejā. Visu apgaismoja eļļaini dzel­tens lampu spīdums, un cauri spraugām starp lapām bija iespējams apjaust šīs paslēptās pilsētas neparasto arhitektūru. Bija redzamas dakstiņiem klātas būdas un kupoliem segtas platformas, kas piekļāvās masīvo koku stumbriem; torņiem līdzīgas konstrukcijas un savādas lodes, sapītas no mežvītolu un kārklu zariņiem, kas karājās no to lielajiem zariem, savukārt koka ietves, pār­sviestas no koka uz koku un apkarinātas ar dūmojošām c|ļas lampām, veidoja taku tīklu. Troksnis bija juceklīgs un nepārtraukts skaņu sablīvējums, smaka atbaidoša.

-           Šī ir tā vieta, balss Zarēna galvā nočukstēja. Ļauj Spoliņam sevi vadīt.

Zarēns pagriezās pret ozolu elfu. Spoliņ, viņš apjautājās, vai tu tiešām domā, ka vari mūs droši izvest cauri šai briesmīgajai vietai?

Spoliņš pamāja ar galvu. Es darīšu, ko varēšu, viņš atbildēja. Vispirms mums jāsagādā dažas baltās kokar­des. Aiziet, ejam. Un lai Debesis mūs visus sargā!

Zarēna sirds pārmeta kūleni, sekojot Spoliņam pa grī­ļīgajiem koka dēļiem. Viņš nebija aptvēris, cik augstu viņi ir, jo, lai gan Debesu reiders bija iebraucis dokā, tas atradās kādus piecdesmit soļus virs meža pamatnes.

-             Viss tirgus ir pacelts gaisā, Spoliņš paskaidroja. Viņi bija sasnieguši otru pusi un gāja cauri lapu ārējai kārtai. Viss ir piestiprināts pie lielajiem kokiem vai tajos iekarināts.

Zarēns skatījās uz priekšu, pavēris muti. Tas ir dīvai­nāk, nekā es jebkad varēju iedomāties, viņš nočuk­stēja.

-           Un milzīgs, Spoliņš piebilda. Sameklēt kādu indi­vīdu šajā barā… Viņa balss pagaisa, un viņš ar rokām uzsita pa drūzmas pilnajām ietvēm, kuras čīkstēja un locījās zem to pūļu svara, kas līkumoja pa tām.

-             Mēs tiksim galā, Zarēns teica. Kaut kā. Vai ne, Kapuckvap? Atbildes nebija. Zarēns pagriezās apkārt. Kapuckvap? viņš sauca. Kur tu esi?

-            Vūūb! no ceļa, pa kuru viņi bija gājuši, atskanēja kluss vaids.

-            Kapuckvap! Zarēns iekliedzās. Viņš skrēja atpakaļ cauri lapotnei un pa piestātnes steķi. Un tur bija viņa jaunais māceklis, nometies četrrāpus kustīgā trapa vidū,

cieši aizvēris acis, drebēdams kā apšu lapa un nespē­dams pakustēties. Viss kārtībā! Zarēns sauca. Es tūlīt būšu pie tevis.

-     NĒ! Kapuckvaps iegaudojās. Es nevaru piecel­ties. Es nokritīšu. Es zinu, ka nokritīšu.

Dzimušam un uzaugušam Lejaspilsētā, jauneklim nekad nebija patikuši augstumi. Dzīvošana lidojošajā Sanktafraksas pilsētā bija jauka, jo pilsēta bija tik liela, tomēr viņš bija izvairījies no augstākajām pārejām un, sēžot grozā, vienmēr miedzis ciet acis. Burāšana debesīs vispirms bija viņu baidījusi, bet kuģis bija liels, un tā nu, atrazdamies uz klāja, viņš bija iemanījies neskatī­ties lejā. Bet tas, kas notika tagad, grīļošanās uz šaura trapa augstu gaisā tas bija gandrīz tikpat šausminoši kā šūpoties no Debesu reidera tās virves galā. Kaut kādā ziņā bija pat ļaunāk. Vismaz kāpšana uz debesu kuģa klāja notika lielā steigā, viņam vienkārši vajadzēja turē­ties. Bet te ietves stiepās daudzu jūdžu garumā. Kā gan viņš jelkad tiks galā ar tām?

-     Rāpo! viņš dzirdēja Zarēnu dodam norādījumus. Turies pie dēļu malām un lien uz priekšu.

Kapuckvapam reiba galva. Viņš elpoja īsiem, asiem elsieniem. Es nevaru, viņš nomurmināja. Es vien­kārši nevaru. Lai gan acis viņam vēl aizvien bija cieši aizmiegtas, viņš varēja just tukšumu starp sevi un ciet­zemi.

-      Tu vari! Zarēns uzsauca. Tu nevari palikt te! Turklāt ja tu nokritīsi, kas notiks ar taviem dārgajiem mizas ruļļiem?

Kapuckvaps novaidējās. Viņš sataustīja trapa malas, tad uz ceļiem šļūkāja uz priekšu. Viņa pēdas vilkās līdzi pa dēļu nelīdzeno virsmu.

-    Re, kā vajag! Zarēns iedrošinot kliedza. Vēl tikai mazu gabaliņu.

Ar drebošām rokām un sakostiem zobiem Kapuckvaps atkal kustējās uz priekšu. Un tad vēl. Kustējās nedomā­jot. Pēkšņi kādas rokas satvēra viņa žaketi, un viņš juta, ka tiek vilkts uz priekšu. Kājas atteicās klausīt, un viņš ar būkšķi nokrita uz kaut kā cieta ietve nodrebēja. Viņš atvēra acis. Viņam blakus bija notupies Zarēns.

-     Ir gan īstā vieta, kur man atklāt, ka tava galva nepa­nes augstumu, Kapuckvap, viņš teica. Viss tirgus ir iekarināts kokos.

-      Tikai dod man kādu brīdi… Ar mani viss būs kār­tībā, Kapuckvaps drosmīgi solīja, ļodzīgi celdamies kājās. Viņš sekoja Zarēnam pa piestātni. Tas bija tikai tas traps. Pavisam bez bortiem. Viņš noskurinājās. -Nekā, kur pieturēties…

Tajā brīdī gaisu pāršķēla griezīgs spiedziens, kam sekoja lamu plūdi. Zarēns, Kapuckvaps un Spoliņš pie­skrēja pie koka margām un paskatījās lejup. Kapuckvaps satraukts norija siekalas.

Troksnis nāca no mazas platformas ar sarkanbalti svīt­rotu baldahīnu kādu gabalu zem viņiem. Kāds līkkā­jains goblins lēkāja apkārt un draudīgi vicināja masīvu dūri pret gaisu sev apakšā. Viņam blakus atradās degoša plīts, kas bija iekarināta ķēdēs kādā augstākā zarā.

-     Kaut tevi parautu atklātās debesīs, ka tu tā izlocījies brīvībā! viņš kliedza. Tu esi izputinājis mani! Izputi­nājis mani, vai dzirdi?

Kapuckvaps, samiedzis acis, skatījās uz leju. Kaut kas tur bija tagad kluss -, kas lēca no zara uz zaru lejup līdz zemei. Zēns vērsās pie Zarēna. Kas tas ir? viņš jautāja.

Zarēns paraustīja plecus.

-      Iespējams, meža vepris, Spoliņš ieminējās. Viņš pamāja ar galvu uz goblina pusi, kas vēl aizvien neval­dāmā niknumā lēkāja augšup lejup uz platformas. Visā vergu tirgū ir simtiem pārdevēju, kas dzīvo no rokas mutē…

Pēkšņi atskanēja spalga čīkstoņa, un, šķeļoties kokam, platforma atdalījās no stumbra, pie kura tā bija nostip­rināta. Goblins iekliedzās un strauji pieķērās pie iekari­nātās plīts. Kādu brīdi viņš tur karājās. Tad, pirkstiem šņācot un dūmojot no spēcīgā karstuma, viņš atlaidās vaļā.

Kapuckvaps ar šausmām skatījās, tomēr nespēdams novērsties, kā lejā aiz pirmā nokūleņoja vēl viens radī­jums. Šausmās iekliegdamies, goblins ar būkšķi atsitās pret resnu zaru, ķermenis tagad ļengans un sagriezies, ar izplestām rokām un kājām turpināja krist zemāk, zemāk, zemāk…

-      Augstās Debesis! Kapuckvaps iekliedzās. Kas tie tādi? Viņš norādīja uz zemi, kur pulcējās dučiem pūkainu, oranžu radījumu ar ieplestiem žokļiem, kas izskatījās pēc lāču lamatām.

Zarēns un Spoliņš palūkojās lejup. Vigvigi, viņi vienā balsī teica.

Zarēns nodrebinājās. Briesmīgi radījumi. Tie medī baros un aprij savus upurus dzīvus vai mirušus.

-   Te viņiem nav pat jāmedī, Spoliņš sacīja. Labu izdzīvošanu nodrošina no vergu tirgus atmestie atkri­tumi… Goblina ķermenis nogāzās zemē, un tam neka­vējoties uzklupa niknie vigvigi. Un jebkas cits, kas nokrīt zemē. Nejauši vai kā citādi, viņš piebilda.

-   Un, kad tie ir beiguši, nekas nepaliek pāri, Zarēns turpināja. Ne spalvu kušķis vai kaulu šķemba.

Kapuckvaps nobālēja. Tie… tie tomēr nevar uzkāpt kokos, viņš bažīgi ieminējās. Vai ne?

Zarēns papurināja galvu. Nē, viņš atbildēja. Nē, tie nevar. Un pēc viņa acu skata Kapuckvaps uzminēja, ka jaunais kapteinis runā pēc savas pieredzes.

-   Nāciet, Spoliņš mudināja. Mums jāatrod rēķinvista un tūlīt jānopērk mūsu baltās kokardes. Bez tām mūs varētu notvert kāds vergu tirgotājs un jebkurā laikā izlikt pārdošanai. Viņa lielās, melnās acis šau­dījās apkārt pa ēnainajām vietām. Es tā dzirdēju, ka parasti katras piestātnes galā esot pa vienai, viņš teica. Jā, skatieties. Viņš norādīja uz garu, šauru būdiņu, kas bija piestiprināta pie koka. Tur ir rēķinu telpa.

Zarēns paskatījās. Tā bija viena no tām torņveida konstrukcijām, kādas viņš bija redzējis agrāk. Tad ko mēs gaidām? viņš jautāja.

Viņi trijatā aizgāja pāri pa iekarināto ietvi, kas viegli šūpojās. Kapuckvaps, būdams pārāk pārbijies, lai skatī­tos pa kreisi vai pa labi, šļūkdams pāri, cieši raudzījās uz būdiņu. Viņi tuvojās durvīm.

Tuvumā šī celtne bija mazs Dziļā meža triumfs. Kon­struēta no lidojošā vējkoka, tā bija stingra, tomēr gan­drīz bez svara un pārdomāti izliekta, lai mazinātu vēja pretestību. Laterna virs durvīm apgaismoja plāksni ar zelta burtiem: Rēkinvista Sūnspalva. Zarēns pacēla dūri un pieklaudzināja.

-     Iekšā! atskanēja skarba balss.

Kad Zarēns sniedzās, lai paceltu aizvērtni, Spoliņš apturēja viņa roku. Noteikti pagaidi, lai viņa runā pirmā, viņš nošņāca. Tā te ir pieņemts.

Zarēns pamāja ar galvu, atvēra durvis, un visi trīs iegāja tumšajā istabā. Kodīgi dūmi no tildera eļļas lam­pām gar sienām uzreiz iespiedās viņiem rīklē un lika acīm asarot. Melnīgsnēja šraika ar metāliski pelēkzaļām spalvām un ziloņkaula baltiem nagiem stāvēja viņu priekšā, uzgriezusi muguru, un rosīgi bīdīja krāsainus diskus pa numurētu rēķinu dēli.

Zarēns pagāja uz priekšu un gaidīja.

-    Piecdesmit septiņi, piecdesmit astoņi, plus kavējuma soda nauda, šraika murmināja. — Vai jūs neredzat, ka es esmu aizņemta? viņa strupi jautāja.

-      Mēs vēlamies nopirkt baltās kokardes, Zarēns drosmīgi atbildēja.

Šraika brīdi klusēja. Vai tu teici nopirkt? Ne lūgt, ne aizņemties, ne iemainīt? Viņa pagriezās apkārt. Un ar ko tu esi nodomājis tās pirkt? Mēs nepieņemam ne čekus, ne kuponus. Tie ir divi zelta gabali no katra.

Zarēns pasniedzās žaketes iekšpusē, izvilka ādas mai­siņu un noskaitīja sešus zelta gabalus. Viņš pasniedza tos šraikai. Neteikusi ne vārda, šraika paņēma vienu no monētām un iekoda tajā ar savu mežonīga paskata līko knābi. Tad viņa pacēla acis.

-     Trīs kokardes, tu šalci?

-      Pa vienai katram no mums, Zarēns apstiprināja.

Šraika īgni pamāja ar galvu un pagriezās pret aizslēg­tām durvīm tālākajā sienā, kuras viņa atvēra, atklājot tumšu seifu, kas bija iekalts pašā dzīvajā kokā. Seifa iekšpusē viņa pacēla kastītes vāku un izņēma trīs baltas rozetes meždzelkšņa formā.

-            Te būs, viņa teica. Kokardes nodrošina brīvas pārvietošanās tiesības uz trim dienām un trim naktīm. Pēc tam materiāls sapūst. Ja kādu no jums pieķers bez kokardes, tad saņems ciet un pārdos kā vergu.

-            Trīs dienas šajā vietā būs vairāk nekā pietiekami, Zarēns teica.

Šraika nepatīkami nosprauslājās. To viņi visi saka. Bet es jūs brīdinu, viņa turpināja, Lielajā Šraiku vergu tirgū dienas un naktis noasiņo cita aiz citas. Mūsu viesi vienmēr žēlojas par neparasto steigu, ar kādu paiet laiks…

-      Tieši tāpēc mums tev jāpateicas un jāatvadās no tevis, Zarēns nekavējoties sacīja. Mums ir daudz darāmā. Pēc tam viņš apgriezās un izgāja no istabas, pārējiem sekojot. Durvis aizcirtās.

-     īgnais radījums, Kapuckvaps komentēja.

-       Šraikas diez ko neizceļas ar laipnību. Spoliņš drūmi noskatījās. Tomēr tās, kas tiek padarītas par rēķinvistām, parasti darbojas godīgāk nekā vairums. Viņš sarauca pieri. Piestipriniet savu kokardi žaketes priekšpusē, kur jūs to varat paturēt acīs. Vergu tirgus ir pilns ar zaglīgiem indivīdiem, un cepurēm ar kokardi piemīt briesmīgs ieradums pazust.

Kad baltās kokardes bija novietotas un piestiprinātas pēc Spoliņa prāta, ozolu elfs pagriezās un devās iekšā vergu tirgū. Pārējie sekoja.

-     Un turieties kopā, Spoliņš deva norādījumu. Pat ar kokardi kā brīvi pilsoņi jūs riskējat, ka jūs savāks kāds negodīgs tirgotājs, kurš turēs ieslodzītus, līdz kokarde sapūs, un tad uzdos jūs kā viņam vai viņai piedero­šus.

Zarēna augšlūpa aiz nicinājuma sarāvās. Vai starp vergu tirgotājiem galīgi nav nekāda goda? viņš jautāja.

-      Godu nevar nopirkt un pārdot, kaptein, Spoliņš atbildēja. Viņš skumji pasmaidīja. Un nauda ir vienī­gais, kam te ir nozīme.

Zarēns sarauca pieri. Ja kāds no meklētajiem koman­das biedriem bija nonācis vergu tirgū, tad kādas gan izredzes varēja būt tik peļņaskārā vietā?

-    Vergu tirgū tiek rīkota izsole, Spoliņš teica. Lielā, galvenā izsole. Manuprāt, mēs varētu vispirms pamēģi­nāt tur.

Zarēns piekrītot pamāja. Tad aiziet, viņš garlaikoti sacīja. Bet turēsimies cits pie cita un turēsim acis un ausis vaļā.

Pa to laiku Sanktafraksā plosījās briesmīga vētra. Stipri vēji un brāzmaina krusa triecās pret lidojošo pilsētu. Tur­klāt debesis bija mutuļojošu, virpuļojošu mākoņu katls, kas šāva lejup robainas zibens šautras citu pakaļ citai. Augšā, Zarēna kabinetā bagātīgi iekārtotajā Gaismas un tumsas skolā, violetā blāzma no krāsns rotaļājās uz triju debesu pirātu nemierīgajām sejām.

-    Tā ir visa tā gaidīšana, ko es nevaru izturēt, Spārnmīlis Slīts žēlojās, soļodams šurp un turp pa mazo telpu.

Purvainis, kas bija izlaidies krēslā un ar nagu mēģi­nāja izurbināt gaļas gabaliņu no zobu starpas, pacēla acis. Skiet, ka tas ir vienīgais, ko tie akadēmiķi vispār dara, viņš noņurdēja. Visi viņi ir laiski dīkdieņi.

-     Ievēro, Slīts teica, neveikli saraudamies pie katra zibens zibšņa, es nejustu patiku būt laukā tādā naktī kā šī. Zini, es zvēru, ka laika apstākļi kļūst aizvien slik­tāki.

Zarps Aungans noskurinājās un pārgāja pāri istabai sasildīt rokas pie krāsns. Debesis vien zina, kā varētu būt Dziļajā mežā, viņš ieminējās. Es ceru, ka kaptei­nis Zarēns ir drošībā.

Slīts pagriezās pret viņu, sarētotajai miesai drebot.

-       Un ja nu viņš nemaz neatgriežas? viņš iejautājās.

-    Vai mums būtu lemts pavadīt atlikušo mūžu šajā sma­cīgajā, mazajā istabiņā?

-    Kapteinis rūpējās par mums, Zarps sacīja. Mazā­kais, ko mēs varam darīt, ir gaidīt viņu.

-Jā, bet cik ilgi? Slīts nerimās.

-     Cik ilgi būs vajadzīgs, Zarps stingri noteica. Kru­sas graudu zalve norībināja pret loga rūti, pārspējot viņu skaļumā. Zarps nodrebinājās un paskatījās pa logu. Debesis lai tevi sargā, kapteini Zarēn, viņš nomurmināja. Kaut tu būtu veiksmīgs misijā atrast tos pārējos komandas locekļus, kam veicies mazāk nekā mums.

-      Un atgriezies te, cik ātri vien vari! Spārnmīlis Slīts piebilda.

Lielais Šraiku vergu tirgus nelīdzinājās nekam, ko Zarēns vai Kapuckvaps bija piedzīvojuši iepriekš: milzu labirints, kas pletās tālāk, nekā jebkurš radījums spētu noiet vienas dienas un vienas nakts laikā, šiem vār­diem gan nebija lielas nozīmes vietā, ko apgaismoja lampas un sprēgājošas lāpas un kur saules gaisma nekad neiespīdēja.

Viņi steidzās pāri gaisa tiltiem, augšup un lejup pa virvju kāpnēm. Uz vienu pusi un uz otru. Uz priekšu un uz iekšu. Šķita, ka viņus aprijis milzīgs un briesmīgs nezvērs un tagad viņi pazuduši tā alām līdzīgajās iekšās. Augšā, apakšā un uz visām pusēm bija manāma dru­džaina darbošanās, dzīvei plūstot tā vēnās. Gaiss bija sasmacis, oranži sarkans un pulsēja kā pukstoša sirds. Iesākumā tirgus bija šķitis haotisks, tomēr, ieskato­ties ciešāk, atklājās, ka tā visa pamatā bija kārtība un nolūks.

Viņi gāja garām mazām tirgotavām citai pēc citas veikaliem, kioskiem, pagaidu steķu galdiem -, un katras īpašnieks skaļi slavēja nekad neatkārtojamus izdevīgus

pirkumus, cenšoties piesaistīt viņu uzmanību. Viens, kam tas izdevās, atradās uz platformas tieši viņiem virs galvas: vientuļa vilcējtrolle, kuras baltā kokarde bija piesprausta pie augstas, spalvām rotātas cepures. Viņa tirgoja mirdzošas rotaslietas.

-   Paskat, Kapuckvaps noelsās. Tas ir dzīvas\

Zarēns cieši tās apskatīja. Puisim bija taisnība. Katrā no kaklarotām, rokassprādzēm un brošām spīguļoja nevis dārgakmeņi, bet gan dzīvas ugunsvabolītes, kas bija piestiprinātas ar metāla šķiedrām, aptītām ap to spīdošajiem vēderiņiem.

Spoliņš pamāja ar galvu uz viņu pašu ķermeņiem, kas vāji spīdēja nespodri apgaismotajā tumsā. Labāk lasī­simies projām no šejienes, pirms viņa nolemj izmantot mūs abus! viņš teica.

Un viņi gāja tālāk. Garām pakarinātiem būriem, kas bija piebāzti ar putniem, redeļu kastēm ar reptiļiem un kukaiņiem un mirstošiem izdobtiem kokiem ar restēm caurumu priekšā, veidojot būrus meža lāčiem un baltkakla vilkiem; garām gulošu ozolu sikspārņu rindām, kuri aiz potītēm bija piesieti pie zariem ar īsām ādas siksninām.

Brīdi vēlāk Zarēns apstājās pie ēdienu kioska, kur pār­devējam tāpat kā nelaimīgajam goblinam, kuru viņi bija redzējuši agrāk, bija tildera desiņas un meža vepra steiki, kas čurkstēja uz iekarinātas plīts. Viņš nopirka trīs steikus un trīs biezas ozolu maizes šķēles, izdalīja tos, un viņi turpināja iet, pa ceļam ēzdami.

-    Kaut ko, lai veldzētu slāpes, arī? drīz pēc tam atskanēja kāda balss.

Zarēns apstājās. Kapuckvaps un Spoliņš nostā­jās viņam blakus. Būtne, kas bija runājusi ar viņiem, bija pļāputrolle. Viņa bija saliekusies, ar kārpainu

ādu, nokarenām, sārtām ausīm un, visdīvainākais, izvalbītiem, zaļiem acāboliem, kuri šūpojās garu acu kātiņu galā un kurus viņas garā, šļopstošā mēle uztu­rēja mitrus un tīrus. Viņa pacēla galvu no sava kūpošā katla.

-    Man ir smalkākās zāļu tējas visā vergu tirgū, viņa tiem apgalvoja, acīm šūpojoties uz lokanajiem kāti­ņiem. Tev, viņa teica, pievērsusi acis Kapuckva­pam, tev es ieteiktu savvaļas sinepju un ozolābolu uzlējumu. Tas iedrošina sirds biklumu. Un ir lielisks pret reiboni no augstuma bailēm. Viņa uzsmaidīja Spoliņam, un viņas mēle skaļi nošļopstēja pāri pētoša­jiem acāboliem. Tev, man šķiet, meža komfriju. Tas ir vispārējs tonizējošs līdzeklis. Viņa pasmaidīja un atkal nošļopstēja. Un tu tiešām izskaties tā, it kā tev tāds varētu noderēt.

Viņa pagriezās pret Zarēnu. Viņas seja sarāvās aiz pār­steiguma un acis uz kātiņiem palēkāja iekšā un ārā.

-      Kas ir? Zarēns jautāja, mazliet pārsteigts. Tu nezini, ko man vajadzētu dzert?

-       Nē, es zinu ļoti labi, pļāputrolle klusi teica. Viņas acis skatījās tieši Zarēna acīs. Saruzāli, viņa sacīja.

-         Saruzāle, Zarēns atkārtoja. Viņš pagriezās pret citiem un iesmējās.

-     Izklausās garšīgi.

Pļāputrolles acis parāvās

atpakaļ. Tas vārds izklau­sās visai vienkāršs, tam es piekrītu, viņa teica.

-      Tomēr saruzāle ir viens no retākajiem augiem visā

Dziļajā mežā. Viņas balss pieklusa līdz čukstam. Tā aug violetos puduros starp galvaskausiem un kauliem gaļasēdāja asinsozola pakājē. Tās ievākšana ir murgs, viņa piebilda, un viņas acis vēlreiz ielūkojās Zarēna acīs. Kā, es nešaubos, tu vari iedomāties.

Zarēns palocīja galvu. Viņam bija tieša pieredze ar briesmīgo koku, un to pļāputrolle, šķiet, nojauta.

-        Tu esi meklētājs, pētītājs, pļāputrolle turpināja, nemaz neievelkot elpu. Viņas lokanā piere koncentrē­joties sakrunkojās. Meklējot citus…

-     Varbūt, Zarēns atzina.

-       Tomēr ir kāds cits, ko tu neapjaut meklējam, pļā­putrolle teica un pasmaidīja. Un saruzāle tev palī­dzēs.

-    Vai tiešām? Zarēns jautāja.

Pļāputrolle pamāja ar galvu. Viņa iebēra karoti pulverī saberztās violetās zāles koka krūzē, aplēja to ar karstu ūdeni no katla un apmaisīja ar koka karoti. Te būs, viņa paziņoja. Iedzer to. Negaidi tūlītējus rezultātus, bet ar laiku tā palīdzēs atrast to, ko tu meklē. Viņa uz brīdi apklusa. Sevi pašu.

-        Atrast sevi pašu? Zarēns vīlies jautāja. Bet es neesmu pazudis.

Pļāputrolle, aizņemta ar Kapuckvapa un Spoliņa dzē­rieniem, nepacēla acis. Vai tu esi pārliecināts? viņa klusi pajautāja. Vai kaut kā netrūkst?

Zarēns apklusa. Dīvainajai būtnei, protams, bija tais­nība. Kaut kā tiešām trūka. To atmiņu no laika, ko viņš pavadīja uz Malas dejotāja klāja, virpuļa vidū. Tās bija tas trūkstošais.

Kas tur bija noticis ar viņu?

Zarēns pacēla kausu pie lūpām un vienā paņēmienā izdzēra saldo, smaržīgo tēju. Pārējie darīja to pašu, un, samaksājuši par dzērieniem, viņi atkal devās plašajā triju dimensiju labirintā, kas bija pārmests starp kokiem.

Kā jūtas tava biklā sirds, Kapuckvap? Zarēns iesmējies jautāja, kad viņi mazliet vēlāk šķērsoja kādu iekarinātu ietvi.

Kapuckvaps pasmaidīja. Tici vai netici, Zarēn, es domāju, ka tēja droši vien ir palīdzējusi. Viņš apstājās, pieķērās pie virvju margām un paskatījās lejup. Manas bailes no augstuma vairs nav tik stipras kā iepriekš.

Zarēns pamāja ar galvu. Pļāputrolles bija slavenas ar savām zināšanām par zālēm un saknēm. Un tu, Spoliņ? viņš jautāja ozolu elfam, kas bija aizsteidzies viņiem priekšā.

-Nekad neesmu juties labāk, kaptein, skanēja līksma atbilde.

Kapuckvaps vērsās pie Zarēna, kuram viņi sekoja tālāk. Un kā ir ar tevi? viņš jautāja. Vai saruzāles tēja palīdzēja tev atrast pašam sevi?

Zarēns papurināja galvu. Vēl ne, Kapuckvap, viņš atbildēja. Vēl ne…

Visapkārt viņiem gaiss kļuva aizvien smacīgāks un troksnis skaļāks. Gaudošana. Vaimanas. Pļāpas un žēla­bas. Pātagas cirtieni un ķēžu žvadzoņa. Pie nostipri­nātiem gredzeniem ar virvēm piesieto klaižu, garu un mazāko troļļu bara bezcerīgie vaidi. Triumfa rēcieni. Sakāves kliedzieni. Un visu briesmīgo skaņu jūkli orķestrēja nelidojošo putnu radījumu bargie bari, kas apdzī­voja vergu tirgu, šraikas.

Tās bija visādās formās un izmēros no prāvajām patruļu vadonēm līdz kaulainām, mazām čiepējām un okšķerēm. Visas bija sieviešu kārtas; daži nožēlojamie vīriešu kārtas šraiki tika turēti iesprostoti, un pret tiem izturējās tāpat kā pret vergiem.

Atšķīrās arī šraiku apspalvojuma krāsa. Vairums sargu bija dzeltenbrūnas; rēķinvistas metāliski zilganpelē­kas. Bet bija vēl citas. Lāsumainas un svītrainas, dābolainas un plankumainas. Dažas mežariekstu brūnas, dažas dzelzskoka pelēkas, dažas sniegaputnu baltas. Un dažas bija koši krāsainas.

Dzimtas māsas, kā sauca tās, kam piederēja patiesā vara, baudīja lielāku cieņu nekā citas, viņām piemita zināms cēlums, un viņas bija atbildīgas tikai pašas Mātes Mūļnadzes priekšā. Par spīti acīmredzamai ģeķībai ap­ģērbā bezgaumīgiem priekšautiem, bagātīgi rotātām galvassegām, zelta gredzeniem knābjos -, no dzimtas māsām ļoti baidījās. Viņas bija aukstas un nežēlīgas, viņu izturēšanās bija pilnīgi neparedzama.

Zarēns palūkojās augšup, lai tagad apskatītu vienu no tām, kas augstprātīgi šķērsoja pārpildīto augšējo

aizsargvalni spārnus vēzējot, knābi gaisā un pa ceļam sita ar savu ādas pletni, kā pagadās. Zarēns riebumā novērsās.

Visu šo nolādēto vietu vajadzētu nolīdzināt līdz ar zemi, viņš dusmīgi teica. Iznīcināt. Nodedzināt.

Kapuckvapa seja satumsa. Man šķiet, ka tā reiz notiks, viņš ieminējās. Bet ne agrāk, pirms tie, ārpus vergu tirgus, būs nolēmuši, ka viņiem vairs nav vaja­dzīgi mājas mīluļi un kalpotāji, un vergi. Dziļajā mežā. Lejaspilsētā. Jā, un arī Sanktafraksā.

Zarēns pagriezās pret savu jauno mācekli. Kapuc­kvap, vai tu saki, ka tā kaut kādā ziņā ir mūsu vaina, ka šī vieta pastāv?

Kapuckvaps paraustīja plecus. Varbūt, viņš atbil­dēja. Mēs pieprasām, viņi piegādā. Un kā Kobolds Gudrais teica…

-     Piesargiet muguru! atskanēja spalgu balsu koris.

-     Ceļu! Ceļu!

Zarēns pagriezās un ieraudzīja pusduci dzeltenbrūno sargu sraiku ar pletnēm un rungām sišanas gatavībā soļojam pa ietvi līdztekus viņiem. Tās bija sadalījušās trijos pāros. Katrs pāris vilka līdzi protestējošu gūstekni un pa ceļam viņu mežonīgi sita.

-     Mēs nepamanījām! viens no viņiem vaidēja.

-     Mēs varam paskaidrot! protestēja cits.

-             Kas notiek? Kapuckvaps satraukts jautāja Spoli­ņam. Ko sliktu viņi ir izdarījuši?

Spoliņš pamāja ar galvu uz viņu pusi. Nav kokaržu, redzi? viņš paskaidroja. Tas ir sapuvušas. Un tagad viņi maksās sodu.

-             Es negribētu būt viņu vietā, nodrebinājies teica Zarēns.

-            Es arī ne, Kapuckvaps piebalsoja, nervozi pārbau­dīdams pats savu kokardi. Tā bija nomierinoši svaiga.

-     Es vēlos, kaut mēs pasteigtos un atrastu tās nožēloja­mās izsoles vietu.

Zarēns paskatījās apkārt. Es arī, Kapuckvap, viņš sacīja. Es arī.

Viņi gāja cauri tai vergu tirgus daļai, kur turēja ekso­tiskākos Dziļā meža radījumus. Aiz restēm izdobtajos kokos krekšķēja frompi un spiedza kvarmas, sasietām kājām, uzkarinātas uz āķiem ar galvu uz leju, nikni kliedza asmeņlidas. Iesprostotam būrī, kas tam bija par mazu, puvumsūcim no dobā snuķa sūcās zaļa žults, kas šņāca, kur tā uzpilēja, un izplatīja smakojošu tvaiku spirāles; smirdkrupis, kam bija uzlikts uzpurnis, tupēja pats savas indīgās elpas miglā.

-Te… te ir pretīgi, Kapuckvaps teica apslāpētā balsī, jo ar roku bija aizspiedis muti.

-    Tomēr tāpēc šī vieta nav mazāk populāra, Zarēns ar pagurušu nopūtu komentēja.

Viņš jau bija pamanījis, ka visā apkārtnē rosījās īpaši dedzīgi pircēji. Kad tie visi centās panākt darījumus, kas savukārt dotu tiem pamatīgu peļņu, viņu kaulēšanās troksnis sasniedza uzbudinājuma pakāpi.

-    Aiziet! Zarēns mudināja, pielikdams soli. Reizi par visām reizēm atradīsim to izsoli. Es negribu palikt šajā nejaukajā, parazītiskajā vietā ne mirkli ilgāk, kā mums nepieciešams.

Stundu vēlāk tieši tad, kad viņi jau gribēja mek­lēšanu atzīt par bezcerīgu, viņi to ieraudzīja: Lielo galveno izsoli.

Izkārtota uz plašas terasveida platformas, izsoles vieta sastāvēja no garas celtnes bez logiem, paaugstinātas ska­tuves un pults. To visu apgaismoja smagas iekarinātas stikla bumbas, katrā no tām atradās dzīva ugunsvabolīte, kas spīdēja kā sveces liesma, kamēr tā lidoja savā mazajā cietumā, meklējot izeju. Tas izgaismoja izsoles vietu tik spoži, ka Zarēna un Spoliņa vārgā mirdzēšana pilnīgi pazuda.

-     Divdesmit pieci? Vai es dzirdu "divdesmit pieci"? Izsoles vadītāja gara, cēla izskata šraika ar sārtu un violetu apspalvojumu satvēra savu melnkoka āmuru un nopētīja pūli. Es prasu divdesmit piecus par šo plakangalvas goblinu trijotni. Fiziskā stāvokļa augstumos. Ideāli miesassargi vai algotņi. Divdesmit pieci? Paldies. Trīsdesmit. Vai es dzirdu "trīsdesmit"?

Zarēns noskatījās uz šo ainu, sirdij neganti sitoties. Vai kāds no trūkstošajiem komandas locekļiem varētu būt te? Trīs noskrandušie plakangalvji, kopā sakalti važās, drūmi stāvēja pie skatuves priekšējās malas. Četras

dzeltenbrūnās sargu šraikas stāvēja ar viņiem kopā, turot pletnes un rungas, gatavas sodīt jebkuru pārkāpumu. Izso­les vadītāja stāvēja aiz pults no viņiem pa labi.

Četrdesmit, viņa teica. Vai es dzirdu "četrdes­mit"? Viņa pamāja ar galvu. Četrdesmit pieci?

Zem viņas uz bluķa sēdēja sakumpusi, zilganpelēka rēķinvista, nagos satvērusi paliktni. Ik pa laikam aplai­zīdama sava zīmuļa galu, viņa atzīmēja kāpjošo summu.

Kapuckvaps piebikstīja Zarēnam. Vai pazīsti kādu? viņš apjautājās.

Zarēns papurināja galvu. Nē, viņš atbildēja. Tad pētoši ieskatījās tumšajās ēnās aiz skatuves, kur, saspiesti kopā, stāvēja visdažādākie Dziļā meža radījumi, gai­dīdami savu kārtu, kad nonāks vairāksolīšanā. Starp tiem bija alu lempji, bara rūķi, kāda nokgoblinu sieva

ar mazuli pie krūts, izstīdzējis vilcējtrollis un no Dziļā meža tumšākajiem nostūriem, kur Zarēns nekad nebija uzdrošinājies iemaldīties, pāris nepazīstamu, musku­ļainu troļļu ar pinkainiem matiem.

-     Nevienu, viņš vīlies atzina.

-     Pirmoreiz, izsoles vadītāja sauca. Otrreiz… Pār­dots! viņa paziņoja, un melnkoka āmurs smagi nobrīk­šķēja uz pults virsmas. Pārdots plakangalvim ar tumš­sarkano žaketi.

Zarēns nosprauslājās. Plakangalvji pērk plakangalvjus! Kas tā bija par vietu, kur brīvos pilsoņus no vergiem varēja atšķirt vienīgi pēc kokardēm? Viņš pagriezās pret Kapuckvapu un Spoliņu. Nāciet, viņš aicināja. Bija vērts pamēģināt, bet mēs te skaidri tērējam savu laiku. Iesim.

Kapuckvaps pagriezās, lai ietu. Viņš bija tikpat vīlies kā pārējie. Īstenībā, jo ilgāk viņš palika vergu tirgū, jo neomulīgāk jutās. Ja tas būtu viņa ziņā, tie pamestu šo neizdevīgo darījumu un tūlīt dotos projām.

-             Devītais piedāvājums! izsoles vadītāja iekliedzās. Ūdens klaidis.

Zarēns satrūkās. Ūdens klaidis? Viņš nebija redzē­jis ūdens klaidi. Viņš pagriezās atpakaļ un atkal cieši paskatījās uz skatuvi. Un tiešām aiz alu lempju bariņa bija notupies niecīgs, zvīņains radījums ar vēdekļveida ausīm un šaudīgu reptiļa mēli. Viena no dzeltenbrūnajām šraikām asi iedunkāja viņam mugurā. Ūdens klai­dis ievaidējās un noguris aizkliboja līdz skatuves malai.

-      Man likās, ka mēs ejam, Kapuckvaps ieminējās.

-     Pagaidi, Zarēns teica.

Viņš skatījās uz indivīdu sev priekšā, tad uz Spoliņu, tad atkal uz ūdens klaidi, tad vēlreiz uz Spoliņu.

-     Nu ko? viņš jautāja.

-             Es… es neesmu drošs, ozolu elfs atbildēja. Viņa balss skanēja satraukti. Tas varētu būt…

-     Kas varētu būt? Kapuckvaps gribēja zināt.

-             Nevis kas, bet kurš, Zarēns paskaidroja. Tas varētu būt Mežeklis.

-            No tavas komandas? Kapuckvaps jautāja.

Zarēns pamāja ar galvu. Tieši tobrīd izsoles vadī­tāja sāka vairāksolīšanu.

-               Desmit! viņa pazi­ņoja. Kas man piedāvās desmit?

Zarēns pacēla roku.

Izsoles vadītāja uzmeta viņam acis, tad pamāja ar galvu un atkal novērsās.

-     Piecpadsmit, viņa teica. Vai es dzirdu "piecpa­dsmit"?

-     Piecpadsmit, atskanēja skarba balss.

-      Divdesmit? izsoles vadītāja teica, pievērsdamās atkal Zarēnam.

Zarēns paskatījās uz to, kas bija solījis pret viņu, ļauna paskata indivīdu ar metāla pārsēju uz acs, kurš glūnēja uz ūdens klaidi ar savu vienīgo veselo aci un draudīgi laizīja lūpas. Pēc smagajā ādas mētelī iespiestās emblēmas Za­rēns varēja redzēt, ka viņš ir Apvienības biedrs, kaut gan simbols nebija no viņam pazīstamajiem. Viņš pacēla roku otrreiz.

Izsoles vadītāja atkal palocīja galvu. Divdes­mit pieci? viņa jautāja. Vai es dzirdu "divdesmit pieci"?

Zarēns atkal atskatījās. Šoreiz viņa skatiens sastapās ar vienacainā Apvienības biedra skatienu, kurš nikni glūnēja uz viņu. Divdesmit pieci! tas iebaurojās.

-     Trīsdesmit! Zarēns kliedza.

-     Trīsdesmit pieci!

-     Piecdesmit!

Apvienības biedrs brīdi vilcinājās, tad kad Zarēns atskatījās viņa mute pavērās un no tajā ieslodzītajām ugunsvabolītēm gaismā iezalgojās zelta zobi. Tas ir tavs, viņš paņirgājās.

-              Pārdots indivīdam aunradža ādas vestē par piec­desmit, izsoles vadītāja paziņoja. Iznāc priekšā, lai samaksātu rēķinvistai, un devītais kārtas numurs ir tavs.

Zarēns uzkāpa uz skatuves. Kapuckvaps aizturēja elpu. Vai ūdens klaidis bija vai nebija tas komandas loceklis, kuru Zarēns meklēja? Nākamajā mirklī gaisā noskanēja spalgs pārsteiguma kliedziens.

-            Ko tu gribi darīt? rēķinvista prasīja skaļā un neti­cīgā balsī. Tu gribi tam nopirkt kokardi?

Kapuckvapa sirds salēcās. Tad galu galā tas bija Mežeklis! Viņš pavirzījās tuvāk skatuvei, lai labāk dzir­dētu, kas notiek.

-             Es domāju, ka tu te atradīsi pareizo daudzumu, Zarēns teica, pasniegdams riekšavu zelta gabalu. Piec­desmit par pirkumu un vēl divi par balto kokardi.

Rēķinvista jautājoši pacēla acis pret izsoles vadī­tāju.

-             Ja viņš grib tērēt naudu cēliem žestiem… viņa pavīpsnāja, un viņas knābis aiz nicinājuma noklak­šķēja.

Rēķinvista paraustīja plecus. Galu galā piecdesmit divi zelta gabali bija piecdesmit divi zelta gabali. Viņa ielika naudu lādē, iebāza roku savas somas kabatā un izņēma baltu kokardi.

-     Te būs, viņa teica.

Zarēns paņēma kokardi un nodeva tālāk ūdens klaidim. Viņš pasmaidīja. Tas tev, līdzbiedr brīvais pil­soni, viņš teica.

-     P… paldies, ūdens klaidis nenoteikti pateicās.

-             Kaut arī tu neesi tas, kurš, kā es cerēju, tu būsi, Zarēns klusi teica.

Kapuckvaps noelsās. Nav tas? Ko viņš ar to domāja?

Ūdens klaidis sarauca pieri un ieklausījās Zarēna domās. A, skaidrs, viņš sacīja. Tu domāji, ka es esmu tavas komandas pazudušais loceklis Mežeklis. Viņa vēdekļveida ausis noplivinājās. Man žēl, ka sarūgtinu tevi.

Zarēns paraustīja plecus. Tā nav tava vaina, viņš teica. Tad, drūmi smaidīdams, viņš sniedza roku un paspieda ūdens klaiža zvīņaino plaukstu.

-     Desmitais numurs! izsoles vadītāja ieaurojās, pār­kliegdama pieaugošo dusmīgo balsu viļņošanos pūlī. Viņa neiecietīgi paskatījās lejup. Vai iepriekšējā darī­jumā iesaistītie, lūdzu, nepamestu skatuvi?

Kapuckvaps un Spoliņš palīdzēja vēl aizvien mazliet apjukušajam ūdens klaidim nokāpt lejā uz platformas. Zarēns nolēca viņiem pakaļ. Visi četri spraucās atpakaļ cauri pūlim.

Otrā pusē Zarēns vērsās pie ūdens klaiža. Tik un tā, viņš teica, es priecājos, ka varēju palīdzēt. Dzīvo ilgi, un lai tev labi klājas, viņš pieklājīgi atsveicinājās un pagriezās un atradās vaigu vaigā ar darījumā aiz­kavētā Apvienības locekļa nikno seju, kuru viņš cieši spieda pret Zarēna galvu.

-     Kā tu domā, kādu spēlīti tu spēlē? viņš jautāja.

-     Spēlēju? Zarēns bija neizpratnē.

Apvienības loceklis satvēra viņu aiz pleca un pievilka cieši sev klāt. Tu dzirdēji mani, viņš izspļāva. Vai tu aptver, cik ilgi es esmu meklējis ūdens klaidi? Apvie­nības cilvēks iešņāca Zarēnam ausī. Viņa elpa bija silta, mitra un smakojoša no pūstošās gaļas gabaliņiem, kas bija ieķērušies starp viņa zelta zobiem. Trīsdesmit sešu kokaržu vērtībā! viņš kliedza. Trīsdesmit sešu draņķa kokaržu vērtībā! Tas bija pirmais, ko biju atradis. Un tad ierodies tu!

Ar šiem vārdiem viņš izrāva dunci. Zarēns paklupa. Asmens iezalgojās. Ūdens klaidis iekliedzies metās starp viņiem. Nazis iedūrās viņam krūtīs.

Dīvaina miera izteiksme parādījās ūdens klaiža sejā, viņam nokrītot atmuguriski uz koka platformas. Tas viss bija noticis tik ātri, bet viņš acumirklī bija nolasījis Apvienības locekļa slepkavīgās domas. Viņa acis aizmiglojās, viņa ausis sašļuka.

Pārsteigumam pārvēršoties niknumā, Zarēns izrāva savu zobenu. Bet, tiklīdz viņš spēra soli uz priekšu, pus­ducis dzeltenbrūno sargu šraiku pastūma viņu malā un metās virsū Apvienības loceklim.

Nikni kliedzot, zalgojošām acīm un saceltām spal­vām, tās norāva viņam no atloka kokardi un sagrāba viņu savos nežēlīgajos nagos. Apvienības loceklis veltīgi cīnījās, kamēr tika sasiets.

-      Tas bija tas tur! viņš protestēja. Ļaujiet man iet!

-     Mēs tiešām ļausim tev iet! skanēja jautra atbilde. Mēs ļausim tev iet tur, kur skan izsoles āmurs.

-      Nē, tikai ne vergs! Apvienības loceklis kliedza un cīnījās vēl izmisīgāk. Jūs nevarat pārdot mani kā vergu. Vai jūs neaptverat, kas es esmu? Viņa balsi pār­spēja nicinošu smieklu skaņa, šraikām aizvelkot viņu projām.

Zarēns nedroši tuvojās mirstošajam ūdens klaidim. Viņš nometās uz ceļiem. Man ir tik ļoti žēl, viņš teica asarainā balsī. Tikt par vergu būtu bijis labāk nekā… nekā tas te.

Ūdens klaiža ausis vārgi saplivinājās. Nē, viņš nočukstēja. Nekas nav ļaunāks par to, viņš sacīja. Tu izglābi manu dzīvību, un es esmu laimīgs, ka varēju izglābt tavējo… Sāpju lēkmei sagrābjot ūdens klaiža ķermeni, viņa acis spēji iepletās. Un ir vēl viens, pēdē­jais pakalpojums, ko es varu izdarīt tavā labā…

Kapuckvapam un Spoliņam noskatoties, Zarēns no­laida zemē viņa galvu un vērīgi klausījās.

-    Tu meklē Malas dejotāja pazudušo komandu, ūdens klaidis piesmacis čukstēja. Es lasu to tavās domās.

-    Jā, Zarēns teica.

Ūdens klaidis vārgi pieķērās viņam. Vienu no tiem, ko tu atminies savās domās… es esmu redzējis viņu te… tirgū.

-            Vai tiešām? Zarēns iesaucās. Kurš tas ir? Un kur es varu viņu atrast?

-      Vinš… vinš… Vina balss sāka burbuļot. Zarēns atbalstīja ūdens klaidi un pielika ausi viņam pie mutes.

-     Vigvigu… arēna, viņš nočukstēja, un ķermenis sāka stipri vibrēt. Tad viņš noelsās. Iešņukstējās. Un gaisma viņa acīs uzplaiksnīja un izdzisa.

Zarēns atkal noguldīja ūdens klaidi un aizspieda viņam acis. Kapuckvaps un Spoliņš nometās zemē blakus.

-     Tā nebija tava vaina, Kapuckvaps mierināja.

-     Tomēr viņš ir miris, Zarēns sacīja. Viņš nopūtās.

-     Ko lai mēs darām ar līķi?

-             Sraikas par to parūpēsies, Spoliņš teica. Nāc, kaptein. Te tu neko vairs nevari vai nespēj darīt.

Ar ļoti nemierīgu sirdi visi trīs devās projām. Kapuc­kvaps, kurš bija pēdējais rindā, kad viņi šķērsoja tuvāko iekarināto ietvi, atskatījās, lai redzētu, ka dzeltenbrūnās sargu šraikas atgriezās notikuma vietā. Divas no tām pacēla nedzīvo ķermeni uz spalvainajiem pleciem, un visas sešas aizsteidzās projām. Kapuckvaps novēr­sās.

Iekarinātās ietves galā Zarēns apstājās un paskatījās apkārt. Vairāk nekā jebkad viņš juta, ka Lielais Sraiku vergu tirgus nebija nekas vairāk kā ļauna meža sēne, kas izsūc dzīvību no tā namatēva Dziļā meža un visiem, kas tajā dzīvo. Viņš nevarēja sagaidīt, kad varēs doties projām. Viņš paskatījās uz Kapuckvapu un Spoliņu un saprata, ka viņi jūtas tāpat. Bet viņi nevarēja doties pro­jām. Vēl ne.

Vigvigu arēna, viņš vērsās pie Spoliņa. Vai šis vārds tev kaut ko izsaka?

Ozolu elfa tumšās acis iepletās nepārprotamās bailēs. Ak jā, kaptein, viņš sacīja, balsij drebot. Noteikti izsaka. Es zinu visu par Vigvigu arēnu. Viņš noskuri­nājās. Es tikai vēlos, kaut nezinātu.

Kapuckvaps pēkšņi pacēla acis, pārtraukdams klu­sumu, kas bija sekojis pēc ozolu elfa vārdiem. Viņš bija bāls kā nāve. Zarēn, viņš nodrebēja, tas ir sācies.

-     Kas ir sācies?

Kapuckvaps viegli pieskārās meža dzelkšņa formas rozetei. Mana kokarde, viņš bēdīgi teica. Tas mate­riāls sāk vīst.

-           Vai tu esi drošs? Zarēns jautāja. Man izskatās, ka tai nav ne vainas.

Kapuckvaps dusmīgi papurināja galvu. Paskaties! viņš uzstāja. Tā gar malām ir kļuvusi galīgi ļengana. Es nevaru noticēt, ka mēs te esam bijuši tik ilgi, lai tas notiktu.

-             Ta rēķinvista tiešām piekodināja mums sekot lai­kam, Zarēns viņam atgādināja.

-            Jā, bet trīs dienas! Kapuckvaps dedzīgi iesaucās. Nevar būt, ka mēs te esam bijuši trīs dienas. Tā visa ir krāpšana, viltība, kā paverdzināt vēl kādus brīvus pilso ņus, kas neko nenojauš…

-      Kapuckvap, nomierinies! Zarēns viņu apsauca.

-     Ta vēl nav sapuvusi. Un šā vai tā kas darīts, darīts. Mums jāraugās uz priekšu. Viņš pagriezās pret Spo­liņu. Laika palicis maz, viņš sacīja. Šī Vigvigu arēna, viņš ieminējās. Vai tu mūs vari uz turieni aizvest?

Ozolu elfs pamāja ar galvu un lēni, rūpīgi paskatījās apkārt. Nolasot zīmes tirgus pūļos, es varu, viņš atbildēja. Paskaties tur uz tiem tirgoņiem. Vai redzi alkatību viņu sejās? Seko viņiem, un viņi aizvedīs mūs atpakaļ uz Lielo galveno izsoli. Turpretī, rau, tur, tie nokgoblini. Vai redzi, kā tie apstājas, skatās apkārt, tad pasper dažus soļus? Tie ir pārlūki. Tie aizvedīs mūs pie mājlopu tirgotājiem un greznumlietu tirgotājiem.

-      Jā, jā, Zarēns nepacietīgi sacīja. Bet kā ir ar arēnu? Kā lai mēs zinām, kam sekot uz turieni?

-    Asinskāre, Spoliņš teica. Meklējiet asinskāri pūļa sejās. Viņš turpināja pētīt alu lempju, goblinu un rūķu, Apvienības cilvēku un debesu pirātu grupas. Paskat! viņš beidzot iesaucās un norādīja uz skaļu goblinu baru.

-     Tā izskatās pēc piemērotas grupas. Pavērojiet mērķtie­cību viņu solī. Vardarbību viņu žestos. Zalgojumu viņu acīs. Viņš paostīja gaisu un nodrebinājās. Es varu saost viņu iekāri pēc asinīm tā sūcas no katras poras. Jā, viņi tiešām dodas uz Vigvigu arēnu, viņš teica. Es lieku uz spēles savu dzīvību.

-    Ar to man pietiek, Zarēns atsaucās. Mēs viņiem sekosim. Un, ja Debesis būs žēlīgas, atradīsim to koman­das locekli, ko ūdens klaidis tur redzējis. Aiziet, Kapuc­kvap! Iekams neesam pazaudējuši no skata tos goblinus.

Viņi sāka tiem dzīties pakaļ. Goblinu grupa viņiem priekšā kļuva aizvien trokšņaināka, un vēl aizvien palie­linājās uz to pusi ejošo daudzums, jo, kņadas pievilināti, klāt nāca vēl un vēl citi, tā papildinot viņu rindas. Viņi gāja garām tetovēšanas kioskam, pātagu tirgotājam, dēļu dziedniekam, garām aplokam ar gulošām visurložņām, baram piesietu valpūnu, un satrauktais pūlis aizvien mudināja doties uz priekšu.

To es teikšu par dzimtas māti, spalga nokgoblina balss noskanēja kā svilpe. Viņa noteikti prot sarīkot izrādi.

Viņa līdzbiedrs sparīgi pamāja ar galvu. Nekas nevar pārspēt sacensību, kur pinkulācis tiek iemests bedrē pret vigvigiem, viņš teica. Tā ir absolūtā klasika!

Zarēnam aizrāvās elpa. Pinkulācis? Bedrē pret vigvigiem?

-        Vai uz Malas dejotāja borta nebija pinkulāča? Kapuckvaps jautāja Zarēnam ausī, visu laiku cīnīdamies, lai noturētos solī ar kauslīgo burzmu. Tu domā, ka tas varētu būt tas, ko redzēja ūdens klaidis, vai ne?

-       Varbūt, Zarēns atbildēja. Es nevaru doties pro­jām, iekams nebūšu uzzinājis, ir vai nav.

-      Tomēr, Kapuckvaps, klupdams virzoties uz priekšu, turpināja, tāds liels, spēcīgs zvērs kā pinkulācis taču var aizsargāties pret vigvigiem?

Zarēns nopietni papurināja galvu. Es reiz redzēju, ko vigvigu bars var izdarīt ar pinkulāci. Viņš izvilka karekli no savas žaketes krokām un pacēla, lai Kapuckvaps to

apskatītu. Tas bija zobs. Tas ir viss, kas palika pāri no tā pinkulāča, viņš sacīja.

-     Bet… Ūūūā! Kapuckvaps iesaucās, kad pūlis pēk­šņi saspieda viņu no visām pusēm un plūda uz priekšu. Viņu nesa uz velvētas ejas pusi. VIGVIGU ARĒNA, zēns izlasīja uzrakstu ar zelta burtiem un tika parauts zem velves uz platas platformas. Viņš paskatījās apkārt. Viņam pavērās mute.

-     Apbrīnojami, vai ne? Zarēns sacīja.

-     Neticami, Kapuckvaps piebalsoja. Arhitektūra, plānojums, izmēri…

Viņi atradās spoži apgaismotā klajumā, ko ieskāva milzu koki. Stāvu virs stāva zaros bija iekarinātas izliek­tas terases, lai veidotu plašu amfiteātri. Tā centrā, tālu zem viņiem, bija dziļa, lāpu apgaismota bedre, ko apjoza tīklojums.

-     Kustieties uz priekšu, jūs tur! viņiem aiz muguras atskanēja kāda aizkaitināta balss. Kāpiet pa taisno lejā arēnā.

Kapuckvaps uzreiz pazina sargu šraikas spalgo toni. Viņam galva dūca aiz bailēm, un nepagriezies viņš darīja, kā bija likts, nokāpdams no platformas uz pirmās no izliektajām terasēm, kuras sniedzās tālu zem viņiem. Zarēns un Spoliņš viņam sekoja.

Viņi kāpa lejup terasi pēc terases. Kapuckvaps apskatīja arēnu, kamēr viņi lauza ceļu cauri neskaitā­mām pļāpājošu goblinu un troļļu grupām.

Vigvigu arēna atgādināja milzu piltuvi, kas pacēlās no meža pamatnes, kur bija jānotiek asiņainajām cīņām, līdz lapotnes kupolam augšā. Viens koks, vēl masīvāks par blakus esošajiem, dominēja pār visu arēnu. Tas atradās tieši pretī terasei, kur Zarēns, Kapuckvaps un Spoliņš bija saspiedušies blakus, kolosāls dzelzsmalkas koks, tā melnās lāpstveida lapas asi izcēlās pret gaiškoka pakāpieniem, kas pacēlās aiz tā.

Pie koka spēcīgajiem zariem bija piestiprinātas vai­rākas konstrukcijas: četrstūrainas platformas bruņota­jām sargu šraikām, kas bija izkaisītas šur un tur; maza, drukna celtne blakus paaugstinātai skatuvei; zobrati, trīši un uztīšanas iekārtas; dēlis, kas bija izvirzīts no gal­venā stumbra un neveda nekur. Augstāk kokā bija plats podijs, gar kura balustrādi bija sastājušās rindā košās krāsās tērpušās dzimtas māsas. Un virs tā iekarināta smagās virvēs atradās bagātīgi izrotāta karaliskā loža. Tajā sēdēja vientuļa figūra.

Ta bija pati dzimtas māte Māte Mūļnadze. Viņa bija grezna savā galvassegā ar pušķi, ugunsvabolīšu dārgak­meņiem un ģērbusies caurspīdīgā sudraba mantijā, kas brīvi apņēma viņas varavīksnes krāsu spalvas. Tomēr nekāds krāšņums gan nespēja slēpt ļaunumu viņas acīs. No savas ložas viņa lieliski varēja pārskatīt katru arēnas sprīdi.

Kad viņa aplaida apkārt savas nenovīdīgās acis, Kapuckvaps nodrebēja un viņa roka pašāvās augšup, lai noslēptu savu vīstošo kokardi. Zarēns pamanīja šo kustību.

-      Kapuckvap, viņš uzmanīgi ierunājās, nomieri­nies. Viņš pavēzēja roku plašā lokā. Te ir simtiem, varbūt tūkstošiem indivīdu, viņš teica. Tie nav iein­teresēti mūsos, kad iespējams nopelnīt tik daudz nau­das.

Viņš pamāja uz zilganpelēkajām dzimtas māsām, kuras jau steidzās pieņemt derību slēgšanu no augošā skatītāju pieplūduma. Kapuckvaps brīdi tās vēroja.

-    Nē, es domāju, ka ne, viņš svārstīgi teica. Tik un tā… Viņš paskatījās pāri arēnai un nodrebinājās. Tur kāds ir, viņš teica, rādīdams uz masīvo konstrukciju zem podija.

Zarēns paskatījās. Viņš redzēja pirkstus, kas ķērās pie aizslēgto durvju restēm. Kāds nelaimīgais gatavojās sagaidīt nāvi, tomēr tas nebija pinkulācis…

Tajā brīdī gaisu satricināja trompešu fanfaras. Pūli pāršalca piekrišanas auri. Kapuckvaps paskatījās augšup uz dzelzsmalkas koku un ieraudzīja duci svītrotu šraiku ar gariem ragiem pie knābja uzmetamies augšējos zaros. Visas acis pievērsās karaliskajai ložai.

Māte Mūļnadze lēni piecēlās. Viņas knābis skaļi noklakšķēja. Mēs esam iepriecinātas redzēt jūs te tik lielā skaitā, viņa paziņoja. Mēs zinām, ka jūs nebū­siet sarūgtināti par šīvakara cīņām. Ne jau katru vakaru mēs dabūjam redzēt pinkulāci cīņā.

Pūlis piekrītot ierēcās. Māte Mūļnadze pacēla daudz­krāsainos spārnus, gaidot klusumu.

-     Pirms galvenā numura jūs saņemsiet no mums mazu pārsteigumu. Tā sakot, uzkožamo apetītes veicināša­nai, viņa teica, un viņas knābis aiz iepriecinājuma noklakšķēja. Viņa pārliecās pār ložas malu. Atbrīvojiet gūstekni! viņa pieprasīja.

Sargu šraika salutēja ar dzeltenbrūno spārnu un pagāja uz priekšu, lai atslēgtu cietuma durvis zem podija. Durvīs parā­dījās tukls indivīds un, acīmredzami apjucis, skatījās apkārt.

-     Kas ir? Kas ir? Kas ir? viņš auroja.

Kapuckvaps neticīgi skatījās uz bagātīgi rotāto

žaketi ar purva dārgakmeņiem un dumbrāja pērlēm, uz trīsstūru cepuri ar violeto valpūna spalvu, uz ievaskotajām ūsām, izliektajām uzacīm, sārtajām, resnajām roķelēm. Zibensšautris Valpūns, viņš noelsās un satvēra Zarēna elkoni. Tieši to viņš bija plānojis mums! viņš nočukstēja aiz šausmām zemā balsī.

-Ja es būtu zinājis, Zarēns teica, es nekad nebūtu nodevis viņu šraikām. Pat vergu tirgotājs nav to pel­nījis.

Pūlis klusumā vēroja, kā sargu šraika nopliukšķināja savu pletni un dzina debesu pirātu kapteini uz dēli, kas bija izvirzīts pāri bedrei apakšā. Dzeltenā lāpu gaisma apspīdēja viņa trīcošos vaibstus, kad viņš paskatījās augšup uz iekarināto karalisko ložu. Kāpēc? viņš iesaucās. Debesu vārdā, kāpēc jūs to darāt?

Māte Mūļnadze aizkaitināta iekliedzās, un šraikas smagā pletne trāpīja Valpūnam pa galvu.

-       Mēs bijām jums solījušas Apvienības locekli no Lejaspilsētas jūsu tīksmei, Māte Mūļnadze vērsās pie pūļa.

Pūlis laimīgi uzgavilēja.

-    Vai varbūt pat kādu Sanktafraksas akadēmiķi, viņa turpināja.

Pūļa gaviles kļuva vēl skaļākas.

-      Nelaimīgā kārtā tādu apstākļu dēļ, kas nav mūsu varā, patlaban tas nebūs iespējams…

Pūlis svilpa un šņāca. Māte Mūļnadze paglūnēja lejup uz Valpūnu. Viss, ko varu jums piedāvāt, ir šis nožēlojamais eksemplārs. Tomēr es esmu pārliecināta, ka viņš sniegs jums lielisku izrādi. Viņas balss kļuva par skarbu kliedzienu, kas atbalsojās visā arēnā. Es dodu jums Zibensšautri Valpūnu, debesu pirātu kap­teini.

Sacēlās apdullinoša rēkoņa. Kapuckvaps ar pretīgumu paskatījās apkārt uz aizgrābto izteiksmi skatītāju sejās, kamēr viņi vēroja nelaimīgo Valpūnu, kuru ar asu pīķi bikstīja uz dēļa. Sākās monotona skandēšana, kas drīz atbalsojās visā arēnā.

-     Lejā! Lejā! Lejā! Lejā!

apmezdams kritiena

un otru,

vienu kūleni

līdz piezemējās mīkstu sūnu krāvumā bedres apakšā. Pūlis atzinīgi ierēcās.

Kādu brīdi debesu pirātu kapteinis nekustējās. Tad, sapu­rinājis galvu, viņš piecēlās kājās un izvilka savu zobenu un dunci. Viņš paskatījās apkārt uz smago tīklojuma priekš­karu, kas ietvēra bedri; uz mazajiem caurumiem, kas bija izgriezti ik pēc desmit metriem, ļaujot tikt iekšā no meža bedres ārpusē. Arī pūlis skatījās, rūpīgi pētot ēnainās atve­res, kad parādīsies pirmās oranžas krāsas pazīmes.

Tur! kāds iekliedzās. Skat, tur!

Valpūns klupdams virzījās uz priekšu. Kādu brīdi viņa ķermenis karājās dēļa galā, it kā to turētu neredzamas virves. Tad atkal atsākās kustība, un Zibensšautris Val­pūns gāzās uz priekšu,

Tas bija pirmais no vigvigiem. Tas aizdrāzās pāri arēnas grīdai, izskatīda-; mies ne vairāk biedējošs kā oranžs grīdas mopsis. Līdz brīdim, kad radījums atvēra muti! Pūlī noelsās visi kā viens, tiklīdz spē­cīgie žokli plati atvērās, atklājot rindas ar asiem kā bārdas naži zobiem.

Pirmā vigviga ierašanās bija pamudinājusi derību brāzmu visā arēnā. Rēķinvistas un kravuputni šaudījās pūļa vidū, kur visu laiku tika izkliegtas varbūtējas iespē­jas un iemainīti zelta gabali (no kuriem katru pārbaudīja ar asu knābja klakšķi) pret derību lapiņām.

-     Divdesmit pieci par divdesmit minūtēm!

-             Piecdesmit par četrdesmit septiņiem beigtiem vigvigiem.

-    Simts par to, ka viņam atlikušas labi ja desmit sekundes!

Sajutis riebumu, Kapuckvaps novērsās un paslēpa seju

plaukstās.

Beidzot rēkoņa pieņēmās spēkā.

-JĀ!

Ta kļuva arvien skaļāka un skaļāka, līdz arī pašas terases drebēja no trokšņa. Pāri šai kņadai skanēja ragu pūtieni. Un tik un tā klaigas nerimās. Viena no rēķinvistām piesteidzās pie dzelzsmalkas koka, un ziņa tika nodota augšup dzimtas mātei.

Māte Mūļnadze vēlreiz piecēlās kājās. Iestājās klusums.

-            Debesu pirātu kapteinim izdevās nogalināt četrdes­mit trīs vigvigus, pirms viņš nomira pats, viņa pazi­ņoja. Un vēl divdesmit septiņi tika ievainoti.

Uzvarētāji uzgavilēja. Zaudētāji kuru bija daudz vai­rāk — novaidējās.

-     Ciņa ilga precīzi desmit minūtes un… viņa vilci­nājās. Skatītāji cieši satvēra savas derību lapiņas. Des­mit minūtes un četrdesmit sekundes. Nevis četrpadsmit. Četrdesmit.

Atkal dažus satrauktus prieka saucienus nomāca vis­pārējs vilšanās vaids. Māte Mūļnadze noklakšķināja knābi.

-      Bet tagad, mani draugi, mums jāturpina, viņa paziņoja. Pienācis laiks vakara galvenajam notiku­mam. Viņa pamāja ar galvu sargu šraikai uz platfor­mas zem sevis, un tā sāka griezt lielu ratu ar rokturiem. Trīši iečīkstējās. Virves kustējās. No iekarinātās karalis­kās ložas virspuses, no pelēkmelnās lapotnes lēnām sāka laisties lejup smaga dzelzskoka būra apakšdaļa.

-    Klasiskā sacensība! dzimtas māte spalgi iekliedzās. Sākotnējā sadursme! Spēks pret neatlaidību. Spēcī­gais pret lielu skaitu. Viņa atmeta atpakaļ savu spal­vām rotāto galvu. Jūsu tīksmei un baudai, neviltots… ārkārtīgi rets… fiziskā spēka pilnbriedā…

Pūlis kļuva mežonīgs no drudžainām gaidām; tas vicināja rokas, rībināja kājas. Un, būrim nolaižoties zemāk ieraugot nikno, neganto zvēru, kas dauzīja sava iekarinātā cietuma restes, viņu asinskārie sau­cieni kļuva aizvien vairāk un vairāk uzbudināti. Māte Mūļnadze aiz pašapmierinātības smīnēja, un, kad būris karājās tieši iepretī karaliskajai ložai, viņa pamāja šrai­kai vēlreiz. Griešana apstājās. Būris nodrebēja un pār­stāja kustēties. Māte Mūļnadze pacēla roku ar lieliem nagiem.

-     Es dodu jums… PINKULĀCI! viņa spalgi noklie­dzās.

Zarēnam aizrāvās elpa. Tas nebija vienkārši pinkulācis. Tas bija Gūms. Par to nebija nekādu šaubu. Pat tad, ja viņš nebūtu pazinis tā seju, nodevīgās rētas no bedres ar smailajiem mie­tiem, kurā Gūms reiz tika notverts, rēgojās uz viņa kreisā sāna.

Klusi kladzinot, Māte Mūļnadze pasniedzās un noglāstīja pinkulāča nagus, kas rēgojās starp iekarinātā būra restēm. Es zinu, ka šis tiem vigvigiem liks trūkties, viņa teica glai­mīgā balsī.

Pūlis uzbudināts līdz trakumam ar domu par gaidāmo konfrontāciju atkal bija sācis monotoni skandēt.

Lejā! tas prasīja. Lejā! Lejā! Lejā! Kapuckvaps viscaur nodrebēja aiz pretīguma. -Mums jārīkojas ātri, Zarēns uzstājīgi teica. Atgrie­zieties pie tā visurložņu aploka, kuram mēs pagājām garām. Nopērciet četras visurložņas, viņš sacīja, iedo­dams Kapuckvapam sauju zelta monētu. Lielākās un stiprākās, kādas varat atrast. Tad sagaidiet mani arē­nas otrā pusē, uz ietves tieši zem dzelzsmalkas koka zariem.

-     Bet Zarēn… Kapuckvaps iesāka.

-            Tūlīt, Kapuckvap, Zarēns stingri piekodināja un, iekams viņa jaunais māceklis spēja pateikt vēl kādu vārdu, aizbrāzās projām cauri pūlim.

Kapuckvaps brīdi noskatījās viņam pakaļ, tad vērsās pie Spoliņa.

-            Mums labāk vajadzētu parūpēties par tām visurložņām, ozolu elfs teica.

Kapuckvaps piekrītot pamāja. Viņš tikai cerēja, ka Zarēns zina, ko dara.

Arēnā pilnā sparā noritēja drudžainas derības, kamēr Zarēns virzījās uz dzelzsmalkas koku.

-Trīsdesmit zelta gabalu par divdesmit astoņām minū­tēm un deviņām sekundēm.

-           Piecdesmit par vismaz divsimt piecdesmit vigvigiem, kas dabūs trūkties.

-     Septiņdesmit pieci zelta gabali!

-     Simt!

Neņemdams vērā sāpju smilkstus un dusmu kliedzie­nus, ar elkoņiem lauzdams ceļu cauri virmojošajam pūlim, Zarēns beidzot nonāca pie vietas, kur no augšē­jās terases pacēlās lielā koka stumbrs. Viņš apstājās, no sava mēteļa priekšpuses izvilka debesu pirātu abordāžas āķi un paskatījās apkārt.

Gaisotne pašlaik bija sasniegusi drudža pakāpi, un neviens ne šraikas, ne skatītāji nepamanīja jauno debesu pirātu, kas stāvēja ēnā. Saņēmis virvi rokā, Zarēns uzsvieda āķi zaros augšpusē un, kad tas nostip­rinājās, rāpās augšup.

-              Un tagad, Māte Mūļnadze pārkliedza troksni, tas brīdis, kuru jūs visi esat gaidījuši! Viņa pamāja ar galvu zemāk esošai sargu šraikai: tai vajadzētu sākt nolaist pinkulāci lejā bedrē.

Zarēns sasniedza platu, plakanu zaru augstu dzelzsmalkas kokā un uzmanīgi līda pa to uz priekšu. Viņš apstājās, kad bija tieši virs karaliskās ložas un iekarinātā būra. Zem viņa Māte Mūļnadze pacēla spārnus.

Un tā, viņa paziņoja, lai sacensība sākas… Hurrr!

Pūlī visi kā viens aiz pārsteiguma noelsās, redzot, kā jaunais debesu pirāts nokrīt karaliskajā ložā un sagrābj dzimtas māti. Viņu satvēra pie rīkles; roka piespieda zalgojošo naža asmeni pie uzbužinātā kakla.

Apturi būra nolai­šanu! Zarēns auroja. Uzvelc to atkal vienā līmenī ar karalisko ložu, vai arī dzimtas māte dabūs trūkties!

Ar sašutuma kliedzienu dzeltenbrūnā šraika apstā­jās un nopētīja Zarēnu ar pārsteigtu skatienu. Tad viņa lēnām mainīja grieša­nas virzienu. Dzimtas māsu vidū valdīja kņada, spalgi kliegdamas un žēlodamās,

tās pārvietojās pa savu podiju. Citas šraikas dzeltenbrūnās sargu šraikas un lielās vergu tirgotājas ar robotajiem knābjiem draudoši aplenca koku pa ietvēm.

-      Atkāpties! Zarēns rēca. Pasaki viņām! viņš iešņāca Mātes Mūļnadzes spalvām klātajā ausī. Tūlīt pasaki viņām.

-    At… atkāpieties, Māte Mūļnadze teica aizžņaugtā balsī.

-    Un liec viņām nomest ieročus! Zarēns pastiprināja naža spiedienu.

-     Dariet, kā viņš saka! viņa iekliedzās.

-     Ta jau ir labāk, Zarēns teica. Tad, vēl joprojām neatlaizdams naža spiedienu, viņš pasniedzās līdz būrim un atvāza vaļā virspuses vāku. Parādījās viena no pinkulāča masīvajām ķepām.

Pēkšņi pūlis, šķiet, saprata, kas notiek. Līdz šim brī­dim skats, kā jauneklis draud dzimtas mātei, bija licis visiem ar interesi vērot. Tagad tie redzēja, kas viņam padomā, un tas viņus saniknoja.

-    Viņš to ir atbrīvojis! tie nevaldāmi rēca. Viņš ļauj tam aiziet!

Zarēns aizvilka pietupušos Mūļnadzi uz karaliskās ložas tālāko galu, kamēr pinkulācis izlīda no būra. Ar trīsošu sirdi viņš vēroja, kā lielais, neveiklais radījums drošībai satvēra zaru sev virs galvas un pārkāpa pāri tukšumam, kas rēgojās apakšā.

Tiklīdz pinkulācis iekrita karaliskajā ložā, pūlis no dusmām eksplodēja. Tas tiek projām! pūlis trakoja.

Dzimtas māsas no apakšas izlieca kaklus, lai redzētu, kas notiek.

Zarēns noskatījās, kā pinkulācis piecēlās kājās. Gūm, viņš teica, es zināju, ka tas esi tu.

-     Vū? lielais zvērs iejautājās. Za-vū-ns?

-     Jā, Gūm, Zarēns atbildēja. Vai es neapsolīju, ka nekad nepametīšu savu komandu? Viņš paskatījās uz augšu. Uzvelcies uz tā zara mums virs galvas. Tad uzvelc mani augšā sev blakus.

Pinkulācis satraukti notrīcēja, liekot karaliskajai ložai nodrebēt. Māte Mūļnadze iekliedzās, Zarēna nazim aiz­skarot zvīņaino ādu zem spalvām. Pūlis izbīlī gaudoja, kamēr lielais, rūcošais dzīvnieks pasniedzās augšup, iegremdēja nagus zarā virs galvas un uzšūpoja savas stumbeņiem līdzīgās kājas gaisā.

-            Deru uz simt piecdesmit, ka viņam tas neizdosies, kāda balss noskanēja pāri troksnim.

-              Deru uz diviem simtiem, ka mēs skatīsimies uz jaunu dzimtas māti, iekams nakts būs beigusies! iebļā­vās cita.

Pūlis kļuva mežonīgs.

Ar trešo mēģinājumu Gūmam izdevās uzšūpot kājas pāri zara malai un uzvilkties augšā. Viņš notupās uz platā zara un pasniedza lejup lielu priekšķepu.

-     Vū! viņš iesaucās.

Zarēns satvēra pinkulāča plaukstas locītavu. Gūms vilka, un Zarēns tika uzrauts augšā, ārā no karaliskās ložas. Brīdī, kad uzbrucējs bija projām, Māte Mūļnadze iekliedzās.

-             Grābiet tos ciet! viņa bļāva, drudžainā niknumā lēkādama pa ložu augšā lejā. Neviens, kas draudēs dzimtas mātei, nepaliks dzīvs! Sargu… Aāāā! viņa iekliedzās, jo viens no pinkulāča asajiem nagiem izgriezās cauri vairākām virvēm, kas noturēja karalisko ložu vietā, l oža mežonīgi sašūpojās. Viņas asie nagi satvēra ložas koka malas. Nē, viņa iešņukstējās. Žēlojiet…

Žēlot? Zarēns iekliedzās. Vienīgā žēlastība ir tā, ka tas netika izdarīts jau sen. Un, to pateicis, viņš pasniedzās lejup un pārgrieza pārējās virves.

Karaliskā loža strauji gāzās lejup, Mātei Mūļnadzei visu laiku kliedzot.

Pūlis sajūsmā rēca. Tas bija pat labāk nekā pinkulācis. Tā bija pati dzimtas māte. Kad no tumšajām atverēm iežogo­jumā parādījās pirmie vigvigi, troksnis kļuva apdullinošs. Pārsteiguma saucieni. Vaimanas. Gaviles un kliedzieni. "Simtu par…" "Piecus simtus, ka…" "Tūkstoti!"

Zarēns pagriezās pret pinkulāci. Viņš satvēra to aiz trīcošās ķepas.

-            Virzies uz priekšu pa šo zaru, viņš kliedza, tad lejā uz to tur! Viņš norādīja uz platāku, plakanāku zaru, kas auga no stumbra aiz viņa. Tas ir gandrīz tik plats kā ietves. Un, kad es teikšu "lec", tad lec.

-    Vū! pinkulācis satraukumā noņurdēja.

Troksnis viņiem apkārt bija apdullinošs: šraikas spalgi kliedza, asinskārais pūlis auroja.

-           Tici man, Zarēns teica, cenzdamies, lai viņu sadzird. Viņš pagriezās un sāka iet pa zaru, rokas pacēlis, lai noturētu līdzsvaru; smagais pinkulācis nedroši slampāja viņam pakaļ. Lapas trīsēja. Zars šūpojās. Apakšā Zarēns redzēja, ka koka ietves dēļi tuvojas.

-     Lec! viņš iesaucās.

-             VU! pinkulācis iekliedzās, un abi divi nolēca no zara lejā uz ietves. Pietrausies kājās, Zarēns strauji pa­skatījās apkārt.

Dusmīgas šraikas pa blakus esošajām ietvēm skrēja no visām pusēm viņu virzienā, laužoties cauri pūļiem, kas vēl aizvien drūzmā plūda uz neparasto izrādi, kura risi­nājās bedrē.

-     Zarēn! Zarēn! atskanēja neatlaidīgs sauciens.

Zarēns pagriezās un uz platas platformas tieši priekšā

ieraudzīja Kapuckvapu un Spoliņu spraucamies cauri pūlim uz viņu pusi. Abi katrā rokā turēja pa valgam, kuru galā bija četras sabiedētas visurložņas.

-     Labi paveikts, Kapuckvap! viņš uzsauca.

Tieši tobrīd no augšas uz ietves nolēca četras sargu šraikas. Tas nu bija starp viņiem, atšķeļot Zarēnu un pinkulāci no glābiņa. Vienā mirklī pinkulācis metās viņām virsū. Ar varenu ķepas triecienu viņš noslaucīja divas šraikas no ietves, spalvām plīvojot. Divas pārē­jās nometa savas rungas un pletnes un aizbēga, šausmās kliegdamas.

-             Tās bija lielākās, kādas es varēju atrast, Kapuc­kvaps elsa, kad viņš un Spoliņš beidzot sasniedza pārē­jos. Visurložņas valgu galos pretojās un grudzināja.

-              Ideāli, Zarēns uzslavēja. Gūm, ņem lielāko. Kāpiet augšā jūs visi. Viņš satvēra grožus un uzlēca kādas visurložņas mugurā.

Gūms palika nekustīgs. Vū-vū! viņš bēdīgi noste­nējās.

-     Tas ir vienīgais veids, Zarēns uzstāja. Aiziet!

Jau sāka pulcēties citas šraikas. Kādu brīdi tās vilci­nājās, bet, kad to būs pietiekams skaits, tās metīsies uz priekšu. Viņu dzeltenajās acīs spīdēja slepkavība.

Masīvais pinkulācis negribīgi uztrausās gaidošās visur­ložņas mugurā. Radījums nostenējās zem smagā svara un sasprindzināja līkās kājas.

-     Vai viss kārtībā? Zarēns jautāja.

Pinkulācis nelaimīgi pamāja ar galvu.

-     Tiksim projām no šejienes! Zarēns uzkliedza.

Cieši saņēmis grožus, viņš stipri iespēra visurložņai

sānos. Pārējie darīja to pašu. Nākamajā mirklī kā kādā dīvainā dejā četri dzīvnieki saslējās pakaļkājās, nokārpījās ar priekškājām un lēkšiem devās uz priekšu.

Tverdamies pie dārgās dzīvības, Zarēns un Kapuc­kvaps, Spoliņš un Gūms brāzās uz priekšu pa ietvi pro­jām no dzelzsmalkas koka un briesmīgās arēnas. Viņi grūda sāņus skatītājus un šraikas. Kapuckvaps turējās,

cik vien varēja. Viņš nekad iepriekš nebija jājis ar visurložņu un nekādā ziņā negribētu to darīt vēlreiz. Tas bija šausmīgi.

Ietves šūpojās un drebēja zem viņiem, tirgus stendi bruka, kad viņi strauji devās garām, bet visurložņas bija tikpat drošas uz kājām, cik tās bija ātras. Tirgus pabrāzās garām miglainā krāsu jūklī un eļļainā lampu gaismā. Pēkšņi viņi tuvojās ietves galam, aiz kura nekā nebija. Ta bija vergu tirgus mala. No rēķinu kioska tieši priekšā palūkojās zilganpelēkas šraikas pārsteigtā seja.

Ko nu? Kapuckvaps domāja, sirdij dauzoties.

Ne brīdi nevilcinājusies, viņa visurložņa nolēca no iet­ves gala tukšā gaisā. Vējam svilpojot garām, Kapuckvaps

iespieda papēžus dziļi tās vēderā. Viņš aizvien ciešāk turē­jās pie grožiem, līdz pirkstu locītavas sametās baltas.

Lejā mežs pavērās kā ieplesta mute. Krita. Viņi krita. Kuņģis viņam uzlēca līdz mutei; viņš aizmiedza acis. Tas bija ļaunāk nekā Sanktafraksas grozi, ļaunāk nekā debesu kuģis, ļaunāk nekā…

Br-rakš!

Viss viņa ķermenis noraustījās, kad visurložņa satvēra zaru ar priekšķepām un pēc brīža atkal atspērās ar pakaļējām ķepām. Kapuckvaps sagrāba grožus vēl cie­šāk. Mežs atkal pavērās. Un visurložņa ar drošām kājām atkal nolaidās uz kāda zara, tad stipri atspērās un lēca atkal.

Visurložņa bija labi apmācīta. Lai gan Kapuckvaps nekad iepriekš nebija jājis, viņam vajadzēja vienīgi turē­ties, kamēr tā virzījās uz priekšu cauri mežam no koka uz koku. Br-rakš būkš! Br-rakš… Pamazām kļuva vieg­lāk. Kapuckvaps apguva, kad jāsasprindzina vēders un kad jāatslābina, kad jānoliecas uz priekšu, kad jāatgāžas atpakaļ.

Bet kā ar citiem?

Kapuckvaps pameta īsu mirkli atpakaļ pāri plecam. Zarēns un Spoliņš turējās cieši aiz viņa. Un tālāk sekoja pinkulācis. Par spīti svaram uz muguras, Gūma visurložņai izdevās neatpalikt. Tad satrūcies Kapuckvaps ieraudzīja brāzmainu kustību aiz pinkulāča. Pusducis vai vairāk dzeltenbrūno sargu šraiku sekoja viņiem cieši pa pēdām ar savām visurložņām.

-     Ko lai mēs darām, Zarēn? Kapuckvaps uzsauca.

-    Viņas tuvojas.

-      Drosmi, Kapuckvap! Zarēns aizelsies atsaucās.

-    Visurložņas ir Dziļā meža zvēri. Tas ir pieradušas ceļot caur tumšo mežu. Bet šraikas ir savas laktas radījumi. Tas reti aizklīst tālu projām no bara.

Pavisam pēkšņi vergu tirgus gaismas pazuda un viņi iegrima tumsā. Kapuckvaps aiz bailēm iekliedzās un cieši aizmiedza acis.

-    Viss ir kārtībā! viņš dzirdēja Zarēnu laimīgi iesau­camies. Kapuckvap, ver acis vaļā. Viss ir kārtībā.

Kapuckvaps darīja, kā viņam bija likts, un atvieglots atklāja: lai gan mežs bija melns kā piķis, debesu pirāti, ar kuriem kopā viņš ceļoja, tumsā spoži spīdēja. Zarēns, Spo­liņš un Gūms visi trīs izstaroja savādi mirdzošu gaismu.

Viņi turpināja ceļu, ne brīdi neatslābstot, no viena tumša, neskaidri redzama zara uz nākamo, naski un droši uz kājām.

Tad Zarēns iesaucās: Tās ir apstājušās!

Kapuckvaps atskatījās otru reizi. Viņš redzēja grupu visurložņu ar šraiku jātniecēm, kas bija satupušas uz zariem ēnās kādu gabalu aiz viņiem. Šķita, ka tās nestei­dzas turpināt vajāšanu melnā meža dziļumos. Viņš ievē­roja kaut ko citu; viņa kokarde bija pilnībā sairusi. Pāri bija palikusi tikai spraudīte.

-    Paldies Debesīm! viņš nomurmināja. Mēs esam tās pieveikuši! Mēs… ūūā\ viņš noelsās, paslīdējis seg­los.

-     Uzmanīgi, Kapuckvap, Zarēns aizrādīja. Mēs, iespējams, esam paglābušies no Lielā Šraiku vergu tir­gus, bet uz meža pamatnes vēl aizvien ir vigvigi.

Kapuckvaps drūmi satvēra grožus. Un, kad viņi tur­pināja bēgšanu un vergu tirgus palika tālu iepakaļ, viņš cieši pievērsa skatienu mežam priekšā.

Viņi neapstājās, pat nepalēnināja gaitu. Pirms varēja nolaisties uz meža pamatnes, lai atpūstos pa nakti, viņiem bija jāpārliecinās, ka viņi ir labi tālu no rijīgajiem vigvigiem, kurus bija pievilinājis vergu tirgus. Viņiem neatlaidīgi turpinot ceļu, Kapuckvaps sāka just nogu­rumu.

-     Cik daudz vēl? viņš sauca nopakaļ Zarēnam.

-     Tikai mazliet! Zarēns atkliedza atpakaļ. Mums tikai jā…

-       Kapteini iekliedzās Spoliņš. Satraukums viņa balsī bija nepārprotams. Kapteini Zarēn, Gūma visur­ložņa.

Zarēns pagriezās apkārt. Ak nē, viņš nomur­mināja. Nabaga dzīvnieks zem apgrūtinošā svara uz muguras bija nomocījies. Ta spēki bija gandrīz izsīkuši. Katru lēcienu tas izdarīja ar mokām, katra nolaišanās tam bija riskants pasākums. Kas attiecas uz Gūmu pašu, pinkulāča spīdošā seja bija baiļu sašķobīta, kamēr viņa apseglotais dzīvnieks turpināja cīnīties uz priekšu aiz­vien nedrošāk.

-    Vū, tas vaidēja. Vū-vū.

Zarēns nopūtās. Tur neko nevarēja līdzēt. Vai nu vigvigi ir, vai to nav, viņiem nāksies nolaisties lejā. Ar Debesu palīdzību viņi jau bija veikuši pietiekami lielu attālumu, kas šķīra no niknajiem, oranžajiem radīju­miem.

-            Lejā! viņš ieaurojās, pievilkdams savas visurložņas grožus. Mēs dodamies lejā.

Viņu lēnā nolaišanās sakritības pēc notika vietā, kur koki kļuva retāki. Kamēr viņi lēca lejup no zara uz zaru, zemāk un zemāk, Kapuckvaps pētīja meža pamatni, vai nemanīs kādu nodevīgu oranžu zibsni.

Nevienu neredzēja. Viņš atviegloti nopūtās.

Viņi piezemējās cekulainas lielzāles norā. Vispirms Zarēns, tad Spoliņš un Kapuckvaps un beidzot Gūms. Viņa visurložņa nogāzās gar zemi, elsdama aiz pagu­ruma. Gūms novēlās nost un apgūlās tai blakus. Pārē­jie arī nokāpa no segliem. Spoliņš aizveda visurložņas pie tuvējā koka un piesēja tās pie zemāka zara. Zarēns piegāja pie pinkulāča un pietupās viņam blakus. Viņš apkampa zvēra lielo kaklu, un Gūms piecēlās, pacel­dams Zarēnu no zemes.

Šīs divas figūras apgaismoja noru ar savu pārdabisko spīdumu. Kapuckvaps pieskrēja klāt, lai pievienotos viņiem.

Tu to paveici! viņš iesaucās. Tu to paveici!

Zarēns pagrieza galvu un uzsmaidīja savam jaunajam māceklim. Mēs to paveicām, viņš teica. Tu un es, un Spoliņš, un pats Gūms. Mēs visi to paveicām!

Tikuši tik tālu un jājuši tik ilgi, visi četri ceļotāji bija noguruši. Zarēns zināja, ka tonakt nebija jēgas virzīties tālāk uz priekšu.

-           Mēs apstāsimies te, viņš teica, un dosimies atkal ceļā rīt agri no rīta. Kapuckvap, Spoliņ, iekuriet uguni. Gūms un es pagādāsim kaut ko ēdamu.

-Jā, kaptein, Spoliņš atsaucās.

Kapuckvaps nodrebinājās, vērodams, kā Zarēns un pinkulācis pazūd lielā meža tumsā. Viņi izskatījās tik mazi pret milzīgajiem kokiem: tik nenozīmīgi, tik viegli ievainojami.

-            Esiet piesardzīgi, viņš nomurmināja un ķērās pie zaru un sprunguļu vākšanas no apkārtējā pameža, pie­sargādamies neaizklīst pārāk tālu.

-            Labi, Spoliņš uzslavēja, kad viņš atgriezās. Sa­krauj tur kaudzi.

Kapuckvaps nometa lielo malkas saini un noskatījās, kā Spoliņš mēģina izdabūt liesmu no kaut kā pelēka un pūkaina. Kas tas ir? viņš jautāja.

-    Mizu sūna, Spoliņš teica starp pūtieniem. Lie­liska posa. Parasti. Viņš uzpūta vēl. Viņa seja bija sar­kana un spīdēja. Tas draņķis tomēr ir mitrs. Viņš pūta vēl stiprāk. Pēkšņi sūnas uzliesmoja. Spoliņš tās uzmanīgi nolika uz plakana akmens un pagriezās pret Kapuckvapu. Sadabū man dažus mazus zariņus, viņš teica. Sausus.

Kapuckvaps ar lēcienu bija pie kaudzes un atgriezās ar sauju zariņu. Viņš pasniedza tos Spoliņam, kurš zarus sakārtoja virs liesmām piramīdas veidā. Arī tie aizdegās, un viņi abi piemeta ugunī lielākus malkas gabalus. Drīz viņiem dega milzīgs ugunskurs.

Kamēr Spoliņš sašķiroja viņu katlu, šķīvju un krūžu krā­jumu, Kapuckvaps apsēdās blakus ugunskuram. Apkār­tējo nakts trokšņu dēļ spalgs kliedziens te, spiedziens tur viņš jutās drošāk te, blakus sargājošajām liesmām. Viņš izņēma no somas savus iemīļotos mizu ruļļus.

Tajā brīdī no viņiem pa kreisi atskanēja lūstošs trok­snis, un atpakaļ pa mežu streipuļodams nāca Gūms. Zarēns sekoja cieši aiz viņa, turēdamies uz ceļa, ko pinkulācis bija izlauzis. Viņš pienāca pie ugunskura un izbēra zemē maisu ar augļiem un saknēm.

-      Ozolāboli, gravogas, pelašķu saknes, viņš teica, un daudz citu delikatešu, ko īpaši atlasījis Gūms ar savu jutīgo pinkulāča degunu un kas ir gan barojošas, gan garšīgas.

-    Vū! pinkulācis teica, piekrītot pamādams ar galvu. Viņš piešķieba plecu un nolaida zemē jauna tildera rumpi. Tam no kakla rēgojās bulta.

-     Vai tu to nošāvi, Zarēn? jautāja Kapuckvaps, uz kuru tas atstāja iespaidu.

-     Ar savu improvizēto, paštaisīto loku un bultu, Zarēns iesmējās. Pagājis ilgs laiks, bet es neesmu zaudējis ķērienu, viņš teica. Steiki mums un atli­kušais karkass visurložņām.

Pēkšņi kokos tieši virs galvas atbalsojās buldurējoša krekšķēšana. Kapuckvaps pieliecās un ar rokām apsedza galvu, bet citi tikai smējās par viņu.

-     Tas ir tikai fromps, Zarēns paskaidroja. Gluži nekaitīgs…

-    Va-aiaiaiaiaiai-klaklaklaklakla…

Nakts lemuela pārošanās sauciens to pārtrauca. Kapuckvaps sakņupa otrreiz.

-    Kapuckvap, Zarēns klusi teica, tev jābūt piesar­dzīgam, jo Dziļais mežs ir tumša un bīstama vieta. Bet es baidos, ka tev vienkārši nāksies pierast pie tā trok­šņiem.

Zarēns kaunīgi pamāja ar galvu. Viņš nebija gribējis reaģēt tā, kā bija sanācis. Es domāju, ka man vajag vēl mazliet tās pļāputrolles īpašās tējas, viņš sacīja.

Zarēns pasmaidīja. Varbūt to varētu nokārtot. Mums ir ozolāboli. Viņš vērsās pie Gūma: Vai tu atradi mataino ogļukušķi?

Pinkulācis parakņājās augļu un sakņu kaudzē ar tik lielai būtnei pārsteidzoši lielu maigumu. Viņš atlasīja druknu sakni ar spalvainu lapu cekulu. Vū, viņš paziņoja, paceldams to kopā ar cukurzāles saišķi.

-     Re, Zarēns teica. Visas sastāvdaļas, ko mums vajag.

Vēl iekams bija uzlēcis mēness, visi četri, apmierināti un apaļīgi, sēdēja apkārt ugunskuram, mielodamies ar tildera steikiem un saldo sakņu biezeni, kamēr visurlož­ņas, acīmredzot ne mazāk izsalkušas pēc garā jājiena, skaļi aprija tildera karkasu. Kapuckvaps maziem mal­ciņiem dzēra Zarēna no dažādām zālītēm gatavoto tēju.

-    Nav slikta, viņš teica. Pļāputrolles tēja bija sal­dāka, bet… nemaz nav slikta. Visapkārt Dziļais mežs atbalsoja aizvien skaļāku troksni. Krekšķēšanu, klieg­šanu, spiegšanu… Kapuckvaps pasmaidīja. Un galve­nais, viņš piebilda, šķiet, ka tā paveic savu.

Zarēns nožāvājās. Priecājos to dzirdēt, Kapuckvap, es… Viņš atkal nožāvājās.

-    Jūs varētu pagulēt, Kapuckvaps cēlsirdīgi ierosi­nāja. Es uzņemšos pirmo sardzi.

-    Es tev pievienošos, teica Spoliņš.

Zarēns piekrītoši pamāja, būdams pārāk noguris, lai strīdētos. Mēs atpūtīsimies līdz rītausmai, viņš sacīja. Ceļā dosimies agri. Un, ausīs skanot veca­jiem, pazīstamajiem Dziļā meža trokšņiem, viņš apgū­lās blakus ugunskuram, saritinājās un iegrima miegā. Gūms darīja to pašu. Spoliņš piecēlās, lai pārbaudītu visurložņas.

Kapuckvaps notupās pie ugunskura un sabakstīja gai­lošās ogles ar zaļu zaru, liekot tām atkal liesmot.

-      Kas to būtu domājis, ka es reiz nonākšu Dziļajā mežā, Kobolda Gudrā senajās mājās? viņš nomurmi­nāja, nolika zaru blakus un izvilka no sava saiņa senos mizu ruļļus. Lai nu kur!

Tālu projām Sanktafraksas lidojošajā pilsētā auksta, smaga migla mutuļoja pa tās avēnijām un šķērsielām. Vokss, garais, jaunais māceklis no Mākoņu koledžas, nodrebinājās, cieši ietinās mantijā ar kažokādas apmali un sāka spert garākus soļus. Viņš jau bija nokavējis sle­peno tikšanos ar jauniecelto psihoklimatisko pētījumu profesoru.

-       Nost no ceļa, nelieti! viņš nolamājās, kad kāds neveiksmīgs apakškalpotājs miglā uzstreipuļoja viņam virsū.

-  P… piedod, Voks, jau­neklis stomījās, un Vokss bija apmierināts, dzirdot cieņas pilnu satraukumu viņa balsī. Māceklis divreiz ieblieza jauneklim pa galvu.

- Citreiz esi piesardzīgs, viņš norūca, iedams tālāk, mantijai plandot ledainajā vējā.

Zeme viņam aiz muguras nodrebēja. Vokss aiz satrau­kuma satrūkās, tad dusmīgs pagriezās apkārt, būdams pārliecināts, ka nekaunīgais jauneklis viņam ar kaut ko sviedis. Bet viņš kļūdījās. Viņš nedroši skatījās lejup uz milzīgu sadragāta mūra gabalu, ko bija izkustinājuši nodevīgie vēji augstu viņam virs galvas. Viņš no tā bija paglābies par mata tiesu.

Visa šī pilsēta brūk kopā, viņš rūgti nomurmināja. Bija laiki, kad mācekļa vieta Sanktafraksā nozīmēja drošu nākotni. Uz pārejas nobira vēl daži akmeņu un javas gabali, liekot Voksam bēgt.

Sajās dienās Sanktafraksā nekas nebija drošs; par to gādāja laika apstākļu negantums. Pēdējās dienās vētra pēc vētras bija nākušas no Malaszemes ārpuses, katra nākamā briesmīgāka par iepriekšējo pērkona negaisi, vēja vētras, uguns un ledus vētras; lielas vētras un prāta vētras. Neviens nekad agrāk neko tādu nebija piedzīvojis.

Salabot bojātās celtnes nevarēja pietiekami ātri, kaut arī akadēmiskie pētījumi bija pārtraukti. Kaut kas brieda tur, atklātajās debesīs, tik daudz bija skaidrs, kaut gan nebija neviena akadēmiķa, pat ne Visaugstākā Akadēma, kurš zinātu, kas īsti.

-     Un kā gan godkārīgs, jauns māceklis var zināt, ar ko veidot alianses, ja apstākli ir tik neparedzami? Vokss sev jautāja. Vai psiboklimatisko pētījumu profesors varētu izrādīties ietekmīgāks par Mākoņu profesoru?

Viņš apstājās uz tilta un, satvēris margas, skatījās uz mākoņiem, kas gāzās iekšā no Malaszemes ārpuses.

-     Tam sīkulim Kapuckvapam bija īstā nojauta, pazū­dot no Sanktafraksas, viņš nomurmināja. Ēdnīcas ten­kās tika minēts, ka jauneklis esot devies projām kopā ar 7.arēnu, to trako ar neprātīgajām acīm, kuru Tumsas profesors bija ņēmis savā aizbildniecībā. Pat vēl dīvai­nāk profesoram tagad bija vēl trīs īpatnēji viesi… Vokss grieza zobus. Par spīti viņa vārdiem, viņam nebija nodoma pamest Sanktafraksu.

-     Lai nāktu kas nākdams, es pavērsīšu situāciju sev par labu, viņš nomurmināja un pārvilka pirkstus pāri rētai uz vaiga, ko bija atstājusi bļodiņa ar kūpošo tildera sautējumu. Un bēdas sagaida Kapuckvapu, ja mūsu ceļi jelkad vēl krustotos.

*

Kad nākamajā rītā Dziļajā mežā četri ceļotāji savāca bagāžu, sāka maigi smidzināt. Tas visiem bojāja noskaņu. Zarēns, Kapuckvaps un Spoliņš uzkāpa savām visurložņām mugurā un devās ceļā. Gūms, lai taupītu savas visurložņas spēku, brīžiem jāja, brīžiem lēkšoja viņiem nopakaļus, ceturtās visurložņas saiti aptinis ap savu mil­zīgo priekšķepu.

Klusējot viņi turpināja ceļu cauri biezajam, zaļajam mežam. Ta nebija nejaušība, ka tad, kad mākoņi virs galvas satumsa un lietus sāka līt stiprāk, ikvienu no viņiem sāka tirdīt urķīgas šaubas. Tiktāl viņiem bija vei­cies ļoti veicies -, bet nu veiksme bija izsīkusi. Viņi zināja, ka atrast vēl kādus komandas locekļus plašajā Dziļajā mežā ir neiespējams uzdevums. Labākais, uz ko viņi tagad uzdrošinājās cerēt, bija sameklēt kādu cie­matu, kuru Apvienības biedri vai debesu pirāti varētu apciemot, lai tirgotos, un tad samaksāt par atpakaļceļu uz Lejaspilsētu. Bet te laukā, bīstamajā mežā, pat tas bija grūti veicams uzdevums.

Tomēr, kad debesis noskaidrojās un cauri lapu klāju­mam izlauzās siltā saule, garastāvoklis viņiem uzlabojās. Kapuckvaps ieelpoja apkārtējā meža bagātīgās smaržas: tumšo smilšmāla augsni, sulīgo lapotni, aromātiskos augļus. Tas viss tik ļoti atšķīrās no sasmakušā, dūmainā gaisa, kas sabojāja visu Lejaspilsētā.

-     Kā klājas? Zarēns viņam jautāja.

-     Tas viss ir tik skaists, Kapuckvaps atbildēja, pavēzējot apkārt roku. īpaši tagad, kad spīd saule.

-     Skaists, bet nāvējošs, Zarēns klusu noteica.

Tajā pirmajā dienā, pa ceļam ēzdami augļus un ogas, ko Gūms apostījis atzina par ēdamiem, viņi aizceļoja tālu. (Visurložņām nāksies gaidīt, līdz viņi apmetīsies uz nakti, un tikai tad tās saņems savu maltīti.) Jājot tālāk, Zarēns parādīja dažus no Dziļā meža eksotiskākajiem radījumiem, kurus pazina.

Kapuckvapam katrs nākamais šķita drūmāks par iepriekšējo, un drīz vien viņam mati uz pakauša neērti kņudēja. Tur bija smirdkrupji ar savu slikto, smacējošo elpu; kaķveidīgās ņaudmelas ar smaiļotām astēm un indīgu spļāvienu; mennilidi lipīgi, smadzeņveidīgi radījumi, kas nomaskējušies karājās bulbulu kokos un pārtika no ozolvistām, kuras nāca meklēt bulbulu ogas. Kāds puvumsūcis lēni aizlidoja debesīs augstu viņiem

virs galvas, kamēr miroņgalvādis ar tā dzeltenajiem nagiem un līkajiem zobiem pusdienās ēda kvarmu, ko bija nobūris no kokiem.

Tomēr, par spīti visam, ar ko bija iznācis saskarties, līdz vakaram viņi nebija redzējuši nevienu alu lempi vai trolli, vai goblinu, nevienu, kas viņiem būtu varējis palī­dzēt. Šķita, ka Zarēns aizvien vairāk satraucas.

-      Es pazīstu Dziļo mežu, viņš teica. Es uzaugu starp meža troļļiem. Viņi man iemācīja nekad neuzticē­ties mežam, vienmēr būt modram pret briesmām.

Kapuckvaps pacēla acis no ozolu altejām, ko viņš grauzdēja ugunskura dejojošajās liesmās. Viņa tējas krūze atradās zemē blakus viņam. Ar mums viss būs kārtībā, Zarēn, viņš satraukti jautāja, vai ne?

-Ja Debesis dos, Kapuckvap, Zarēns klusi atbildēja. Viņš pagriezās pret jaunekli un pasmaidīja. Protams, būs, viņš nomierinoši teica. Tagad dzer savu tēju.

Tomēr desmitajā Dziļā meža rītā, kad viņi vēl aiz­vien nebija satikuši nevienu radījumu, kas būtu varējis palīdzēt, nekāds daudzums matainā ogļukušķa un ozolābolu tējas nebija pietiekams, lai uzlabotu Kapuckvapa noskaņojumu. Visurložņas bija pazudušas.

-      Es tam vienkārši nevaru noticēt, viņš novaidējās. Esmu pārliecināts, ka tās pārbaudīju, pirms likos gulēt. Tas izskatījās nemierīgas, bet man šķita, ka ar tām viss būs kārtībā.

Zarēns likās uztraucies. Droši vien naktī tās kaut kas ir sabaidījis un tās ir norāvušās no saitēm. Viņš paskatījās uz Kapuckvapu. Vai es tev neteicu, lai tu uzmet dubultu mezglu?

Kapuckvaps nodūra acis. Piedod, viņš nočukstēja un kaunīgi paskatījās. Tad ko mēs darīsim bez visur­ložņām?

-     Mēs turpināsim ceļu, Zarēns dusmīgi teica. Ka jām. Ar pēkšņa vājuma sajūtu vēderā Kapuckvaps pamanīja bailes viņa acīs.

Zarēns devās ceļā nevaldāmā tempā, un Kapuckvaps drīz vien elsa un pūta.

-     Kāpēc mēs nevaram atpūsties? viņš nosēca. Vai vismaz drusku palēnināt gaitu?

Zarēns uzlika roku jaunajam māceklim uz pleca. Tev vēl daudz jāmācās par Dziļo mežu, Kapuckvap, viņš teica. Bailes no viņa acīm nepazuda. Tas var likties mierīgs un idillisks, bet aiz katra koka uzglūn briesmas, un mēs joprojām nezinām, kas būtu varējis aizbaidīt visurložņas. Mums jāatrod kāda apmetne, cik ātri vien varam, vai arī mēs nenovēršami iesim bojā.

-       Bet, Zarēn, dažu minūšu atpūta nevar nākt par sliktu, Kapuckvaps lūdzās.

Tieši tobrīd gaisu pār­šķēla vairāki spalgi klie­dzieni: Āāāā! Aāāāā! ĀĀĀĀĀĀ!

Klajumā, kurā auga gara, viļņojoša zāle, kā apsēsts lēkāja pinkulācis. Ozolu elfs nekur nebija redzams.

-               Vū! Gūms auroja, nikni pļaudams ņirbošos, zaļos stiebrus.

-               Kas viņam lēcies? Kapuckvaps noelsās. Un kur ir Spoliņš?

-              Tāds ir Dziļais mežs, Kapuckvap! Zarēns atbil­dēja. Viņš izrāva zobenu

un traucās uz pinkulāča pusi. Es tev teicu visur ir briesmas!

Ar dunci rokā Kapuckvaps sekoja viņam pa pēdām, līdz abi nonāca pie raibā klajuma. Visapkārt viņiem bieza un gara auga lielzāle. Tālāk priekšā bija Gūms viņš vicināja priekšķepas un kaut ko kliedza. Nozīme bija skaidra pat Kapuckvapam, kurš nevarēja saprast ne vārda no zvēra teiktā. Viņiem jāiet atpakaļ. Pinkulācis lika glābties, kamēr vēl ir iespēja.

Pēkšņi Zarēns sāka cirst sev visapkārt. Man būtu vajadzējis uzminēt! viņš sauca. Mēs esam meldru zušu dobē, Kapuckvap. Tie droši vien perinās te visapkārt. Nav nekāds brīnums, ka visurložņas aizbēga. Aizsargājies!

Kādu brīdi Kapuckvaps nespēja pakustēties. Tur, kur vajadzēja būt garajai zālei, no caurumiem zemē uz āru locījās milzums zaļu tārpveida radījumu. Tiem bija mazas, dziļi iegrimušas oranžas acis un mutes vietā ziedlapu formas piesūcekņi, kas, Kapuckvapam ejot garām, tiecās uz viņa pusi, mēģinot pieķerties viņam pie ādas.

-     Pazūdiet! viņš iekliedzās, pagriezdamies un dur­dams uz visām pusēm ar dunci.

Kad asmens tuvojās, lokanie meldru zuši parāvās atpakaļ, aizslīdot lejup, savu alu iekšpusē, tomēr vienīgi tāpēc, lai brīdi vēlāk negaidīti parādītos. Kapuckvaps vicināja nazi uz visām pusēm. Viņš nevarēja atļauties atslābināt uzmanību ne mirkli. Kad viņš panāca pārē­jos, Gūms uz pleciem nesa ozolu elfu un steidzīgi bēga. Zarēns satvēra Kapuckvapu aiz elkoņa.

-     Steidzies! viņš teica, garā, zemā lokā vēzēdams ap sevi zobenu. Mums jātiek projām no šejienes. Meldru zušiem ir uznācis barošanās neprāts.

Kapuckvapam otrreiz nebija jāsaka. Ar dunci mežo­nīgi griezdams visu, kas kustējās, viņš brāzās uz priekšu.

Meldru zuši bija viltīgi. Tie sapinās kopā, lai aizšķērsotu ceļu. Tie slīdēja pa zemi, mērķēdami viņam uz potītēm.

-     Kapuckvap, esi piesardzīgs! Zarēns iekliedzās un cirta pa savītu zušu cilpu.

-       Dziļais mežs, murmināja Kapuckvaps. Bries­mas… Viņš klupdams gāja tālāk. Zem kājām atkal bija lielzāle. Kapuckvaps saliecies nokrita uz priekšu un cen­tās atgūt elpu. Tas… bija… tuvu galam, viņš elsa. -Es…

-Pārāk tuvu, viņš dzirdēja sakām Zarēnu un pacēla acis. Zarēns bija nometies ceļos blakus Spoliņa ķerme­nim, Gūms stāvēja līdzās.

-     Vai viņš ir… Kapuckvaps iejautājās.

Zarēns pamāja ar galvu. Miris, viņš teica. Meldru zušu indeszobi ir pārņēmuši viņu ar indi.

Kapuckvaps ar šausmām skatījās uz ziedlapu formas brūcēm pa visu ozolu elfa atsegto ādu, uz viņa bālo seju, viņa uztūkušo ķermeni. Esi nolādēts! viņš iegaudojās un atmeta galvu. Esi nolādēts, Dziļais mežs!

Zarēns uzrāva savu jauno mācekli kājās. Viņš runāja klusi un uzsvērti: Uzmanies, Kapuckvap. Dziļajam mežam ir ausis. Tici man, es zinu.

Kapuckvaps ieskatījās Zarēnam acīs un apklusa. Viņam tiešām bija vēl daudz jāmācās par Dziļo mežu.

Apglabājuši Spoliņu dziļi starp žūžubišu koka saknēm, kā prasa ozolu elfu tradīcija, Zarēns, Kapuckvaps un Gūms atkal devās ceļā. Noskaņojums visiem bija draņ­ķīgāks nekā jebkad. Zarēns lādēja sevi, ka nebija uzstājis, lai ozolu elfs dodas prom ar Debesu reideru. Visapkārt viņiem mežs šķita dziļāks un tumšāks nekā iepriekš.

Viņi smagi soļoja aizvien tālāk un tālāk. Augšup pa stā­vām, zāļainām nogāzēm, cauri purvainiem līdzenumiem, pāri pauguriem un pakalniem, un akmeņainiem vaļ­ņiem. Kapuckvapu bija pārņēmis sāpīgs nogurums, kad katrs solis bija jāveic ar piepūli. Kājas skrāpēja kazenāji, sejā sitās zari. Kājas smeldza. Vēders rāvās čokurā.

Virs galvas vēl vienai dienai bija pienācis saulriets. Debesis satumsa, un uzlēca mēness. Pēkšņi Zarēns apstā­jās.. Viņš stāvēja nekustīgi, sejā bija izbrīns.

-     Vai man savākt kurināmo? jautāja Kapuckvaps. Zarēns papurināja galvu. Es nespēju tam noticēt, -

viņš nomurmināja.

-             K… ko? Kapuckvaps nesaprata, viņa acis nemie­rīgi šaudījās apkārt.

Zarēns norādīja uz zemi sev pie kājām. Paskat!

Šeit! viņš teica.

-            Es neko nevaru redzēt, Kapuckvaps sacīja. Zarēn, vai tev nekas nekait?

-Tā ir taka, Kapuckvap, Zarēns paskaidroja. Meža troļļu taka.

Kapuckvaps sarauca pieri. Meža troļļu taka?

-    Jā, Zarēns atbildēja. Es to pazītu jebkur. Taku ir noblietējušas daudzas paaudzes pa to gājušo meža troļļu. Redzi, tur, sacietējis dubļos: tas ir pēdas nospiedums. Apskati plato papēdi, zemo izliekumu, druknos pirkstus. Nekļūdīgi. Ta noteikti ir meža troļļu taka! Viņš paska­tījās uz Kapuckvapu ar asarām acīs. Kādreiz, ļoti sen, es noklīdu no tādas takas kā šī. Tā bija kļūda, tomēr, kā uzzināju vēlāk, mans liktenis atradās viņpus Dziļā meža. Viņš nopūtās. Tagad, šķiet, esmu veicis pilnu apli.

-    Vai tu domā, kā šī ir tā taka, no kuras tu noklīdi? Kapuckvaps neticīgi jautāja.

-    Visas meža troļļu takas ir savienotas, Zarēns atbil­dēja. Tas veido tīklu Dziļajā mežā pa vējmalkas koku audzēm, pa tirgus klajumiem. Tas savieno vienu meža troļļu ciematu ar citiem. Ja mēs iesim pa taku šo taku -, tad nonāksim pie meža troļļu apmetnes. Un meža troļļi tirgojas ar debesu pirātiem! Mēs esam glābti, Kapuckvap! Mēs esam glābti!

-     Tad ko mēs vēl gaidām? Kapuckvaps pagriezies noprasīja. Iesim pa šo taku!

-     Es vienkārši nevaru tam noticēt, Zarēns nočukstēja. Pēc tik daudziem gadiem es atkal esmu atradis taku! Viņš pacēla acis. Ei, pagaidiet mani, jūs abi! Zarēns uzkāpa uz takas un steidzās pakaļ Kapuckvapam un Gūmam. Taka vijās un līkumoja, bet nekur nebeidzās. Ta kā spīdēja mēness, tā spoži mirdzēja kā mizu gliemja atstā­tas gļotainas pēdas. Bieži viņi nonāca pie takas atzarojuma, reizēm pie krustojuma, kur sadūrās vairākas takas. Zarēns vienmēr izvēlējās, uz kuru pusi iet, bez mazākās šaubīšanās.

-    Visas takas ved uz citām takām, kas savukārt ved uz meža troļļu ciematiem, viņš apgalvoja. Mēs nevaram nomaldīties.

Kapuckvaps pamāja ar galvu. Tomēr, jo tālāk viņi gāja, jo vairāk viņam šķita, ka jaunais kapteinis ved viņus kādā noteiktā virzienā.

Pēkšņi Zarēns apstājās. Paostiet gaisu, viņš teica. Šie aromātiskie dūmi ir no smaržmalkas. To meža troļļi dedzina savās krāsnīs, kad grib sapņot un kad… Viņš apklusa un pielieca galvu sānis. Un vai jūs varat saklausīt to viņš nočukstēja.

Kapuckvaps ieklausījās, un jā aiz nakts radījumu trokšņiem bija kaut kas cits. Mūzika, viņš pārsteigts sacīja.

-     Mēs droši vien esam ļoti tuvu ciematam, Zarēns secināja.

Viņi pagāja vēl mazliet tālāk. Skumja dziedošu balsu skaņa atkļuva pie viņiem cauri kokiem. Tad mainījās vēja virziens un sēru dziesma izzuda, bet mirkli vēlāk tā atgriezās skaļāka nekā iepriekš. Zemas balsis, augstas balsis dziedāja savas skaņas, un tās visas bija saistītas skumjā melodijā.

-     Vū-vū! Gūms teica.

-      Es pazīstu šo mūziku, Zarēns sacīja ar savādu, nemierīgu izteiksmi sejā. Kāds ir nomiris. Viņš pie­vērsās Kapuckvapam: Viņi notur savu Mirušo cere­moniju.

Skumjās melodijas pievilkti, visi trīs turpināja iet pa taku. Viņi pagriezās pa kreisi. Tad atkal pa kreisi. Tad pa labi. Pēkšņi cauri biezajam pamežam parādījās mirgo­joša, dzeltena lāpu gaisma. Zarēns apstājās un nodrebēja.

Kapuckvaps nekad agrāk nebija redzējis viņu tādu. Jaunu. Nenoteiktu. Šķita, ka gadi ir pazuduši, atstā­jot viducī nepieredzējušo meža troļļu zēnu neaizsar­gātu. Viņa acīs mirdzēja asaras un sejā parādījās skumjš smaids.

Zarēn, Kapuckvaps norūpējies ierunājās, vai kaut kas ir noticis? Vai tu gribi griezties atpakaļ?

Zarēns papurināja galvu. Nē, viņš atbildēja. Ar mani viss būs kārtībā. Vienkārši es tik daudz esmu aiz­mirsis. Es uzaugu tādā ciematā kā šis, Kapuckvap. Viņš pētoši raudzījās uz pazīstamajiem meža troļļu nami­ņiem, kas bija nostiprināti augstu kokos. Es dzīvoju tieši tādā vējkoka namiņā kā šie… Tomēr pietiek! Skita, ka Zarēns saņemas. Turieties cieši man blakus.

Un, ja kāds mūs apturēs, runāšana ir manā ziņā. Meža troļļi var būt ļoti aizdomīgi par nelūgtiem atnācējiem īpaši šādā nopietnā gadījumā.

Viņi atradās pie klajuma, kuram pāri slējās milzīgs žūžubišu koks; no tā karājās kāpurputna kokons. Tieši šādos kokonos lielo kāpurputnu perēkļos uz dzīvi apmetās ciematu gudrie parasti tie bija ozolu elfi. Gulē­šana siltajos, aromātiskajos kokonos tiem ļāva uzzināt tālu ceļojušo putnu sapņus.

Šķita, ka visi meža troļļu ciemata iemītnieki bija iznā­kuši klajumā ar degošām lāpām rokās un sapulcējušies ap koku. Mūzika skanēja no pūļa vidus tieši zem kokona.

Kad Zarēns un pārējie pagāja uz priekšu, ceremoniālā dziesma sasniedza kulmināciju skanēja neharmoniska sāpju gaudoņa, kas cēlās augstāk un augstāk. Zarēns vilcinājās. Uzgriezuši muguru, galvu noliekuši, viņam priekšā rindu pēc rindas stāvēja meža troļļi. Dziesma pēkšņi beidzās. Klusumu pārtrauca kāda balss. Ta nāca no kāpurputna kokona.

Zarēnam aizrāvās elpa. Šo vareno, ķērkstošo balsi viņš pazītu jebkur. Nē, viņš nomurmināja. Nē, tas nevar būt. Viņš saspringa, lai labāk redzētu pāri noliekta­jām galvām. Lielajā, sazarotajā kokā augstu iekarinātajā kāpurputna kokonā sēdēja kāds vecs ozolu elfs.

-     Birkmatis! Zarēns izdvesa.

-    Vai tu viņu pazīsti? Kapuckvaps jautāja.

-           Es tik tikko spēju tam noticēt, Zarēns teica. Tas ir kā sapnis, Kapuckvap. Es tiešām esmu veicis pilnu apli. Tas nav jebkurš meža troļļu ciemats. Tas… Viņš norija sāpīgo kamolu kaklā. Tas ir mans ciemats, Kapuckvap. Esmu atgriezies mājās.

-             No debesīm mēs nākam, un uz debesīm mēs aiz­ejam, ozolu elfs deklamēja. Nokāpšana un uzkāpšana. Šovakar mēs esam te, lai uzticētu atklātām debesīm, tā

ka vma nekavētais gars atkal varētu lidot brīvs, mūsu mīļotā Tantema vīra, tēva, drauga ķermeni…

-Tantema? Vai viņš teica-Tantema? Nē, tā nevar būt taisnība! Zarēns novaidējās.

Meža troļļi pagriezās apkārt un ieraudzīja garu, izstī­dzējušu indivīdu pinkainiem matiem un kažokādas vestē brāžamies uz viņu pusi. Apvainojušies par tādu traucējumu, tomēr pārāk bikli, lai stātos pretī svešinie­kam ar mežonīgo skatienu, viņi pašķīrās, lai palaistu to cauri.

Zarēns apstājās pie žūžubišu koka zem kokona. Viņam priekšā stāvēja aizgājēja ģimene. Savās bēdās saspie­dušies kopā, viņi pagriezās visi kā viens, lai redzētu negribēto traucētāju. Zarēns tik tikko uzdrīkstējās tam ticēt, bet, jā, viņš pazina tos visus Zāļzirni, Līdzašķi, Pūkošņu pusbrāļus un pusmāsas, kurus nebija domājis vēl kādreiz satikt. Un turpat bija Spelda, kas izskatījās mazāka, nekā viņš atminējās, laipnā meža trolle, kas viņu atradeni bija uzņēmusi savās mājās un uzaudzi­nājusi kā pašas bērnu.

-    Manumāt! viņš iešņukstējās un, plati izpletis rokas, skrēja viņai pretī.

Speldai pavērās mute. Acis viņai iepletās. Zarēn? viņa jautāja. Viņa blenza uz garo mēteli un izpletņa spārniem, debesu pirāta ekipējumu. Vai tas patiesi vari būt tu?

Zarēns raudot pamāja ar galvu, pieliekdamies, lai saņemtu viņas rokas sa­vējās.

-     Tu atgriezies, Spelda nočukstēja.

Viņi ilgi klusēja: garais, jaunais debesu pirāts un mazā, vecā meža trolle. Beidzot Spelda pakāpās atpakaļ.

-     Es zinu, ka jūs abi ne vienmēr bijāt vienādos uzska­tos, viņa teica, bet viņš nekad nepārstāja tevi mīlēt, Zarēn. Viņa nošņaukājās un noslaucīja savu mīksto, apaļo degunu. Līdz pašām beigām.

Zarēns paskatījās uz platformu sev pie kājām, ko veidoja kopā sasaistīti smaržmalkas koka baļķi; tas bija debesu plosts no lidojoša vējmalkas koka, kas  aizdedzināts pacelsies debesīs. Viņš palūkojās uz satīto saini, kas bija piestiprināts pie tā.

-     Vai es varu viņu redzēt? viņš jautāja.

Spelda pamāja ar galvu. Zarēns pagāja uz priekšu un pavilka sāņus mežzirnekļu zīda līķautu no Tantema sejas.

-     Viņš izskatās tik mierīgs, Zarēns klusi teica. Kā viņš nomira?

-             Miegā, Spelda atbildēja. Viņš bija slimojis vai­rākus mēnešus. Viņa varonīgi pasmaidīja. Viņš bija labs vīrs un tēvs…

-             Laiks liek mums pasteigties, no augšas atskanēja ozolu elfa balss.

Zarēns pieliecās un viegli noskūpstīja Tantema pieri, tad nostiprināja līķautu.

-              Kas aizdegs sārtu ar Debesu liesmu? ozolu elfs jautāja.

Zāļzirnis panāca uz priekšu un pasniedza Speldai degošu lāpu. Viņa kādu brīdi skatījās uz to, tad, klusi nopūtusies, pagriezās pret Zarēnu. Vai tu vēl vari atce­rēties vārdus? viņa jautāja.

Zarēns apstiprinoši pamāja. Viņš paņēma lāpu no Speldas rokas un pacēla to pret debesīm. Viņam aiz muguras meža troļļi saņēma rokas lūgšanā.

-               No pirmā zibens spēriena tu nāci, ak, Debesu liesma! Zarēns sacīja.

-Ak, Debesu liesma! pārējie nomurmināja.

-              Debesu liesma, aizdedzini sārtu, atgriezies atkal atklātās debesīs, ak, Debesu liesma!

-    Ak, Debesu liesma!

Zarēns apklusa un ar degošo lāpu aizskāra debesu plosta pamatni. Bija dzirdams sprakšķis un šņākšana; nākamajā mirklī visu konstrukciju aptvēra violetu liesmu mēles.

Atgriezies atklā­tās debesis, viņš nomur­mināja, kad liesmojošā plat­forma cēlās augšā un palika viņiem priekšā. Liesmas pieņēmās spēkā, un lidojošais debesu plosts ar tā dārgo kravu pacēlās gaisā pretī meža galotnēm un tālāk atklāto debesu bezgalībā. Zarēns vēroja, kā tas kļuva par lodi, par punktu, par drusciņu, nespēdams atraut acis no tā lidojuma kā no krītošas zvaigznes pāri debesīm un projām.

Zarēn, manu zēn, atskanēja kāda balss. Panāc šurp. Un aizver muti, ja negribi norīt meža knisli.

Zarēns paskatījās uz augšu. Vecā ozolu elfa gudrā, laipnā, vecā seja smaidīja lejup viņam pretī. Viņš

pagriezās pret Speldu, kas piekrītot pamāja. Ej pie viņa, Zarēn, viņa nočukstēja.

-     Sveicinu tevi, Birkmati, Zarēns atsaucās un zemu paklanījās.

-    Ā, kādas pieklājīgas frāzes un jauka uzvedība, Birkmatis atbildēja. Ļauj man paskatīties uz tevi tuvāk, puisi.

Zarēns pagāja uz priekšu.

-    Nāc, mums jāaprunājas, Birkmatis teica un pamāja uz iekarinātā krēsla pusi. Es pieņemu, ka tu vēl atmi­nies, kā to lietot.

-      Protams, Zarēns apliecināja. Viņš to bija darījis simtiem vai vairāk reižu, būdams jauneklis. Viņš piesaitējās iekarinātajā sēdvietā, pavilka virvi un cēla sevi gaisā, līdz bija augstu virs zemes un vaigu vaigā ar pašu veco ozolu elfu, kas lūkojās laukā no sava kāpurputna kokona.

-     Ta, Birkmatis lēni sacīja. Tu esi nācis garu ceļu, Zarēn. Es tevi gaidīju.

Zarēna acis iedzirkstījās.

-    Tu sapņo kāpurputnu sap­ņus, vai ne? viņš jautāja.

-      Vai tas bija kāpurputns, kas pateica, lai gaidi mani?

-    Nē, Zarēn, Birkmatis atbildēja. Tas nebija tavs kāpurputns, kas pastāstīja man, ka esi ceļā. Viņš noliecās lejup un pieskārās Zarēna spīdošajai rokai. Viņa acis mirdzēja. Tas bija kāds cits, kas ir saucis tevi, kopš vien viņš atgrie­zies no atklātām debesīm.

Birkmatis pavirzījās uz vienu atveres pusi. To darot, no kokona dziļumiem atspīdēja pārdabiska mirdzoša gaisma.

-     Kapteini Zarēn, kāda balss teica.

Zarēns palūkojās iekšā. Viņam pavērās mute. Mežekli! viņš iesaucās. Tas esi tu! Bet kā? Kad? Kur?

Birkmatis iesmējās. Tu vienmēr esi bijis jautātājs, vai ne? viņš sacīja.

Mežeklis, ūdens klaidis, paliecās uz priekšu. Viņa vēdekļveida ausis plivinājās. Tavā rīcībā, kaptein, viņš teica. Es zināju, ka tev tas izdosies!

-             B… b… bet kā tas ir iespējams? Zarēns izgrūda. Viņš skatījās no viena uz otru.

Birkmatis skaļi nopūtās. Manuprāt, tā nebija nejau­šība, ka Mežekļa krītošā zvaigzne nokļuva tik tuvu meža troļļu ciematam, kurā uzauga viņa mīļotais kapteinis. Viņu pie tā vilka, varētu teikt, viņš paskaidroja. Meža troļļi viņu atrada un atnesa pie manis. Kopš tā laika viņš ir bijis te. Gaidīdams.

-     Gaidīdams? Zarēns pārjautāja.

-     Gaidīdams tevi, Birkmatis atbildēja.

-             Kā tu zini, es varu lasīt domas, iejaucās Mežek­lis. Visi klaiži to spēj. Bet Birkmatis iemācīja man, kā sapņot.

-            Un izrādījās, ka viņš ir lielisks skolnieks, Birkmatis svinīgi paziņoja. Viņš nosapņoja, kā tu sadragāts guli Akmeņu dārzos zem tālās Sanktafraksas.

-     Vai tiešām? Zarēns neticēja.

Mežeklis pasmaidīja. Jā, kapteini Zarēn, viņš atbildēja. Un es sapņoju arī par pārējiem: par Zarpu krodziņos, par Spārnmīli Slītu un Purvaini kanalizācijā, par nabaga Spoliņu uz vergu kuģa un par Gūmu šraiku nagos. Mani sapņi pieskārās tiem visiem.

-      Viņš tevi vadīja pie tiem, Birkmatis teica. Ar čukstu šur un vārdu tur viņš tev norādīja, uz kuru pusi iet. Un tad viņš tevi atveda šurp.

Zarēnam pavērās mute. Tu! viņš sacīja Mežeklim. Viņš atcerējās īso, svelpjošo čukstu, kuru bija dzirdē­jis tik daudz reižu, mudinot viņu iegriezties Zūžubišu krogā, aizvilinot projām no alu lempjiem, palīdzot izvēlēties Debesu reideru no daudzajiem piedāvātajiem debesu kuģiem pie apziņošanas staba, vedot pa meža troļļu taku. Visu laiku tas biji tu\

Mežeklis pamāja ar galvu. Katru ceļa soli, kaptein, viņš teica. Tomēr es to nebūtu varējis izdarīt tikai ar sapņošanu vien. Man bija vajadzīga tava drosme, tava neatlaidība un vairāk par visu tava uzticība. Mums visiem tā bija vajadzīga. Viņa mīkstā mute papletās smaidā. Un vēl joprojām ir vajadzīga.

Zarēns paskatījās uz viņu. Vai tu atklāji visu ko­mandu?

-    Jā, Mežeklis apstiprināja.

-     Un pēdējais komandas loceklis? Zarēns satraukti iejautājās. Akmens Pilote. Vai Akmens Pilote ir dzīva?

-Jā, Mežeklis vienkārši atbildēja.

-       Kur? Zarēns gribēja zināt. Pasaki man, kur, Mežekli. Mums tūlīt pat jādodas tālāk. Viņam reiba galva. Un vai tu atceries, kas notika tur, atklātajās debesīs? viņš mudināja. Kas notika ar Malas dejo­tāju? Un mans tēvs, Mežekli, vai mēs atradām manu tēvu?

-     Es nezinu, Mežeklis teica, ūsiņām pie mutes kak­tiņiem notrīcot, kad viņš papurināja galvu. Es neatce­ros neko no tā, kas notika pēc tam, kad mēs iekļuvām virpulī. Bet es zinu, kas gaidāms nākotnē.

-               Kas gaidāms nākotnē, Mežekli? Pasaki man! Zarēns neatlaidīgi uzstāja.

-             Kad es par to sapņoju, Mežeklis sacīja, mani sapņi satumst. Mums jādodas iekšā tumsā, kaptein, un vēl aiz tās. Manu sapņu pašā tālākajā malā gaida Akmens Pilote.

-            Bet kur, Mežekli? Kur? Zarēns tagad gandrīz klie­dza.

Mežeklis paskatījās uz Birkmati, tad atkal uz Zarēnu. Otrpus Dziļā meža dziļākās, melnākās daļas, viņš teica, kur sākās visa radība… Upes sākotnē!

Par spīti Speldas lielākajām pūlēm, Zarēnu nevarēja pierunāt palikt meža troļļu ciematā ne mirkli ilgāk, kā nepieciešams. Viņš bija sapakojies un gatavs doties pro­jām jau ilgi pirms rītausmas.

-            Es atgriezīšos, manumāt, viņš teica. Tagad, kad esmu tevi atradis, es tevi vairs nepazaudēšu.

-    Vai tu apsoli? Spelda jautāja.

-    Apsolu, Zarēns atbildēja.

Spelda skumji pamāja ar galvu un notrausa asaru. Paņem šos, viņa teica. Kādu papildu apgādi jūsu garajam ceļam. Ēdienu un dzērienu. Siltus apmetņus. Viņa nošņaukājās. Sava tēva cirvi.

Zarēns turēja rokās pazīstamo cirvi. Paldies, viņš sacīja.

Spelda varonīgi pasmaidīja. Tantems vienmēr cerēja, ka kādudien tas varētu būt tavs. Viņa parakņājās savas kleitas kabatās un izvilka ādas saitē iesietu talismanu. Un šis ir no manis, viņa teica asarām acīs. Amulets. Viņa pastiepās uz augšu un apsēja to Zarēnam ap kaklu. Tas tevi pasargās tajās tumšajās vietās, kur tev jāiet… Viņa nodrebinājās. Un droši atvedīs atpakaļ pie manis.

-              Atvainojos, kaptein, bet mums jāiet, Mežeklis ierunājās. Mums ir tāls ceļš priekšā.

Zarēns pieliecās un noskūpstīja Speldu uz pieres.

-     Pasaki manā vietā sveikas Birkmatim, viņš palūdza.

-     Un neraizējies!

Spelda palocīja galvu. Un aiziedams neaizmirsti savu solījumu, viņa piekodināja un noslaucīja asaras.

-     Tagad ej, viņa teica. Un lai Debesis tevi sargā! Zarēns pagriezās. Pārējie jau devās laukā no ciemata,

atpakaļ takas virzienā. Viņš stingri soļoja tiem nopakaļ. Viņš neatskatījās.

-            Viņa ļoti mīl tevi, Kapuckvaps sacīja, kad Zarēns bija tos panācis. Blāzma no ciemata laternām un meža troļļu balsu čalas pagaisa viņiem aiz muguras.

-            Vai Spelda? Zarēns pārjautāja. Viņa bija labākā māte, kādu jebkurš var vēlēties. Un atminoties Tan­tems arī mani mīlēja, tikai viņam bija grūtāk to izrādīt.

Kapuckvaps vārgi pasmaidīja. Viņš iedomājās pats savu valdonīgo tēvu Ulbusu Pentefraksisu, kas mēdza dēlu sist, tiklīdz paskatījās uz viņu. Tomēr te bija Zarēns ar diviem tēviem Tantemu un Mākoņu Vilku un viņš jau gribēja pateikt Zarēnam, cik ļoti apskauž tā atmiņas, kad Mežeklis pēkšņi apstājās. Viņi stāvēja āķiem un gre­dzeniem klāta grubuļaina koka priekšā.

-              Enkura koks, Zarēns paskaidroja. Tas iezīmē meža troļļu ciemata robežu.

Mežeklis piekrītot pamāja. No šejienes mums jādo­das tālāk uz savu roku.

Viena vienīga zibens šautra uzzibsnīja pāri debesīm, tai sekoja draudīgi pērkona dārdi. Sāka līt lietus, smags

un silts. Zarēns aptaustīja amuletu, ko Spelda bija nupat uzdāvinājusi.

Man vēlreiz laiks aizmaldīties no takas, viņš klusi teica.

Viņiem ejot tālāk no meža troļļu takas Dziļajā mežā, tas kļuva biezāks. Lietus pierima, un virs galvas pacēlās saule, sākot jaunu dienu. Tad vēl vienu. Un vēl vienu, līdz viņiem šķita, ka gājuši mūžīgi. Zem meža pārsega bija nemainīgi tumšs un drūms. Kapuckvaps to nevarēja ciest. Gaiss bija smacīgs, vēju nejuta, un viņam bija visu laiku jāelš, lai varētu noturēties līdzi Zarēnam un pārējiem.

Dziļais mežs bija tikpat draudīgs kā vienmēr. Gaļēdājas pākstis alkatīgi mēģināja iekampt, kad zēns steidzās garām. No zariem virs galvas zvīņaini koku radījumi atņirdza pret viņu zobus, smailes tiem uz muguras draudīgi notrīcēja. Uzblīdis dzeltens meža pitons, kas pēc nesenas maltītes bija gozējies saules starā, ieslīdēja pamežā, kad viņš klup­dams netālu pagāja garām. Un visu laiku, dienām ritot, mežs kļuva aizvien grū­tāk un grūtāk caurejams. Kapuckvaps sakoda zobus un cīnījās uz priekšu dzi­ļāk un dziļāk.

Tagad priekšgalā Gūmam sākās sarežģījumi ar izlau­šanos cauri pamežam. Ērkšķainie vīteņi, kas bija pavadījuši viņu ceļu kādu stundu vai ilgāk, kļuva biezāki, ciešāk savijušies;

to dzeloņi bija dunču lielumā. Viens no pinkulāča ple­ciem jau bija samircis asinīs.

-     Atslābsti, vecais draugs, Zarēns teica. Šie ērkšķi ir asi. Viņš izvilka Tantema cirvi, kas bija aizbāzts aiz jostas. Ļauj Mežeklim un man iet pa priekšu.

Mežeklis izvilka savu mačeti. Un nezaudējiet mod­rību, viņš brīdināja. Pat šis neviesmīlīgais ērkšķu mežs ir mājvieta bīstamiem plēsoņām.

Kapuckvaps nodrebinājās un nemierīgi paskatījās apkārt. Viņš sekoja Zarēnam un Mežeklim pa tuneli, ko abi izcirta. Viņa jutekļi bija nokaitēti ausis centās saklausīt kādu aizdomīgu skaņu, deguns raustījās, acis bija ieplestas. Virzīšanās uz priekšu notika mokoši lēni. Katrs solis, ko viņi veica, bija cīņa. Viņi apstājās atpūs­ties aizvien biežāk un uz ilgāku laiku.

-      Tas ir bezcerīgi, Kapuckvaps žēlojās, kad trešo reizi tikpat daudz minūšu gājiena laikā Zarēns Jāva savam cirvim nošļukt gar sānu. Mēs esam pazuduši šajā briesmīgajā, ērkšķainajā vietā. Mēs nekad neatra­dīsim ceļu laukā.

Zarēns, sejai spīdot no sviedriem, pagriezās pret viņu. Mežeklis ir mūsu vadonis, Kapuckvap, un mums jāuz­ticas viņam. Mēs tagad esam viņa pasaulē.

Ūdens klaidis papurināja galvu. Šis ir tikai Nakts meža sākums, viņš sacīja. īstā klaižu zeme atrodas viņpus lielajiem ērkšķu mežiem. Viņš nopūtās. Es domāju, ka esmu ticis projām no tās uz visiem laikiem. Tā ir ļauna vieta.

Kapuckvaps sarauca pieri. Tu skarbi runā par vietu, kurā esi dzimis un uzaudzis, viņš teica.

Mežeklis atbildēja uz viņa apjukušo skatienu. Dzīve klaižu zemē ir īsa un nezel īga, viņš paskaidroja. Eksis­tence no rokas mutē, bez nekā, ko tu uzskati kā pašu par sevi saprotamu, Kapuckvap. Bez siltām maltītēm, bez ērtām gultām… Viņš pasmaidīja. Bez seniem mizu ruļļiem. Turklāt, viņš turpināja, protams, es neesmu vienīgais, kas maz lepojas ar savu izcelsmi.

Kapuckvaps skumji pamāja ar galvu. Un viņpus klaižu zemes? viņš jautāja.

-     Dziļā meža Tumšā sirds, Mežeklis atbildēja. Un varbūt Upes sākotne.

-    Varbūt Upes sākotne? Kapuckvaps pārjautāja. Tu gribi teikt, ka nezini?

-     Es nekad neesmu bijis pie Upes sākotnes, Mežek­lis teica. Nedz arī kāda dzīva dvēsele, par ko esmu dzirdējis. Bet tu to zini, Kapuckvap. Tas ir rakstīts tajos mizu ruļļos, kurus tu tik augstu vērtē. Upes sākotne ir pazaudēta, aizmirsta kopš Kobolda Gudrā aiziešanas mūžībā. Tomēr ir teikts, ka tā atrodas pašā Dziļā meža sirdī.

-    Bet, par spīti saviem sapņiem un klaiža spējām, tu to nevari droši zināt, Kapuckvaps gaudās.

Zarēns pasmaidīja un pacēla cirvi virs galvas. Neļauj drosmei sevi tagad pievilt, Kapuckvap, viņš teica. Cir­vis ar blīkšķi triecās lejup, izgriežoties cauri pusducim resno, kokaino ērkšķu vīteņu. Galu galā mēs neva­ram te pamest savus meklējumus. Mežeklis nosapņoja, ka pēdējais komandas loceklis ir pie Upes sākotnes un mūs gaida. Tai ir jābūt, un tagad mums tā jāatrod. Cirvis triecās lejup vēlreiz. Un vai tiešām tev nepa­tiktu redzēt Upes sākotni staigāt tur, kur reiz staigājis Kobolds Gudrais?

-     Jā, Kapuckvaps rāmi atbildēja. Jā, gribētu gan.

Viņi gāja tālāk. Saule neredzama šķērsoja debesjumu

un norietēja. Vēlāk uzlēca mēness. Tikai tad, kad mēnesgaismas strēles izspiedās cauri dzelkšņu krūmiem,

Zarēns aptvēra, cik ilgs laiks ir pagājis. Viņš nolika savu cirvi sāņus, noguris no pārpūles, pilošs no sviedriem.

-     Te mēs atpūtīsimies, viņš noelsās.

Kapuckvaps paskatījās visapkārt. Ar saviem dzeloņu

krūmiem apkārt un nelīdzenajiem laukakmeņiem zem kājām šī vieta neizskatījās diez cik daudzsološa. Bet, kad Zarēns un Gūms bija atbrīvojuši plašāku klajumu un viņi pa visiem novākuši atlūzas un izklājuši savus apmetņus uz smiltīm, nemaz nebija slikti. Protams, karsts, spožs ugunskurs būtu bijis jauks, bet, tā kā visapkārt bija sausi krūmi, viņi neuzdrīkstējās to kurt. Viena dzirkstele un droši vien viss apkārt uzliesmotu. Laimīgā kārtā nakts bija visai silta, un spīdošie debesu pirāti paši nodrošināja pietiekami daudz gaismas, lai varētu redzēt. Kapuckvaps atkal netika gudrs, kas Zarēnam un viņa komandai lika tik spoži spīdēt. Kaut kas noteikti ir noticis ar viņiem tur, atklātajās debesīs. Bet kas?

Mežeklis dzirdēja viņa domas. Tas ir jautājums, kuru esmu sev uzdevis tūkstošiem reižu, viņš teica. Varbūt tam ir jāatgādina mums kaut kas svarīgs, kas notika. Viņš paraustīja plecus. Diemžēl, kā es sacīju kapteinim, man nav atmiņā, kas notika pēc tam, kad mēs devāmies iekšā virpulī. Viņš pamāja uz Gūmu un Zarēnu. Un nelaimīgā kārtā viņiem arī nav.

-      Mēs varēsim raizēties par pagātni vēlāk, Zarēns teica. Tagad ir mazliet jāpaguļ. Viņš apgūlās mīksta­jās smiltīs un ietinās biezajā apmetnī, kas pēkšņi apdzēsa viņa ķermeņa spīdumu.

Kapuckvaps pagriezās pret Mežekli. Kad mēs nonāk­sim klaižu zemē?

-      Guli, Kapuckvap! Zarēns, nepacēlis galvu, viņu apsauca. Jo vairāk noguris būsi, jo ilgāku laiku tas prasīs.

Visapkārt viņiem klikšķēja ērkšķi, drēgnam vējam pūšot cauri apkārtējiem krūmiem. Kapuckvaps apgū­lās starp Zarēnu un Gūmu un pārvilka savu apmetni pār pleciem. Mežeklis iekārtojās pēdējais. Nomodā vai aizmidzis ūdens klaidis dzirdēs jebkurus miera trau­cētājus. Kad viņš ietinās savā apmetnī, viss klajumiņš iegrima tumsā.

Atspirguši un atpūtušies četri ceļotāji bija augšā nāka­majā rītā agri un uz maiņām atkal cirta ērkšķu sienu vispirms Zarēns un Mežeklis, tad Kapuckvaps un Gūms. Viņi labi pavirzījās uz priekšu, un dienas vidū Mežek­lis paziņoja, ka smagais pārbaudījums esot gandrīz galā.

Palaid mani, Zarēns teica, pārtverdams savu cirvi no Kapuckvapa. Un viņš sāka skaldīt biezos ērkšķu krū­mus kā apsēsts. Jā! brīdi vēlāk viņš iesaucās. Es to varu saskatīt. Es varu saskatīt ērkšķu meža galu.

Vēl pusducis labi tēmētu cirvja vēzienu un Zarēns bija laukā.

-     Tiktāl viss būtu labi, viņš elsa.

Pārējie izlīda cauri šaurajai atverei un izslējās. Kapuc­kvaps paskatījās apkārt un aiz šausmām nodrebēja. Atvieglojums, ko viņš bija jutis, paglābies no ērkšķu krūmu nagiem, vienā mirklī izgaisa. Viņu priekšā atra­dās klaižu zeme.

la bija drūma vieta: purvaina zem kājām, ar nelabu smaku un tik tumša, ka Kapuckvaps būtu kā akls, ja nebūtu viņa triju spīdošo ceļabiedru. Skatīdamies apkārt uz grubuļainajiem kokiem, kurus klāja pilošas sūnas, uz glumajām sēnēm, kas vīdēja ēnās kā baisi briesmoņi, viņš gandrīz vēlējās, kaut tiešām būtu akls.

-     Uz kurieni nu, Mežekli? viņš dzirdēja Zarēnu jau­tājam.

Ūdens klaidis notupās, turēdams savas lielās, plīvo­jošās ausis tuvu zemei. Viņš pacēla acis un norādīja uz priekšu nomācošajā meža tumsā. Dziļā meža sirds atrodas tajā virzienā, viņš sacīja.

Tas bija grūts darbs iet cauri aukstajam, mitrajam mežam. Gaiss bija saspringts no baismīgā klusuma. Neskanēja putnu dziesmas. Neviena radība nekliedza. Ik reizi, kad zābaks pārlauza kādu zariņu vai tika pasperts kāds olis, skaņa ar rikošetu atlēca no koka pret koku un pazuda tumsā.

Kapuckvaps klupdams akli gāja uz priekšu. Viņa izmirkušās kājas bija tulznās un sapampušas. Viņa seju un rokas bija saskrāpējuši dzeloņaini ložņaugi, kurus viņš nekad nepamanīja, pirms jau bija par vēlu. Ta kā ēšana bija samazināta līdz mizām un sēnēm, kuras Gūms atlasīja kā ēdamas, Kapuckvapa vēders vai klie­dza pēc ēdiena, kārtīga ēdiena tomēr viņš nežēlojās.

Naktīs viņi gulēja pagaidu šūpuļtīklos, ko sameistaroja no apmetņiem un virvēm, kuras nostiepa starp koku zariem. Dienās viņi gāja. Un gāja, un gāja. Septītajā dienā Mežeklis atklāja tekošu ūdeni.

-             Paskatieties uz to, viņš teica, skatīdamies uz sīko urdziņu, kas sūcās cauri platas upes gultnes vidum.

-     Ta.reiz bija spēcīga straume. Nav brīnums, ka tik ilgi neesam redzējuši nekādas dzīvības pazīmes.

Kapuckvaps nometās zemē pie smilšainās malas.

-     Kamēr vien tas veldzē manas slāpes, es neiebilstu, ka tā ir tik maz. Viņš salika plaukstas un sūca tīro ūdeni.

Mežeklis pievērsās Zarēnam: Tekošs ūdens iezīmē īstas klaižu teritorijas sākumu. Viņa vēdekļveida ausis drebēja. Tie ir mums visapkārt. Es tos varu dzirdēt.

-              Es neko nedzirdu, pacēlis acis, sacīja Kapuc­kvaps.

-       Tomēr tie te ir, Mežeklis satraukti apgalvoja.

-       Ūdens klaiži. Lidojošie klaiži. Mizas klaiži. Nakts klaiži… Jūs visi aplieciet apmetņus. Uzvelciet galvā kapuces, lai jūs tik ļoti nespīdētu. Mēs nedrīkstam pie­vērst sev uzmanību.

-             Ir tik tumšs, Kapuckvaps nemierīgi iebilda. Kā mēs atradīsim ceļu?

-       Mēs sekosim strautam, paskaidroja Mežeklis.

-     Tas mūs aizvedīs pie sirds.

-             Bet ko tad, ja mēs pazaudēsim cits citu? Kapuc­kvaps iešņukstējās.

-              Mēs sasiesimies kopā, teica Zarēns. Nekrīti panikā, Kapuckvap.

-           Nē, nekrīti panikā, lai tu darītu ko darīdams, Mežek­lis piekodināja. Baiļpilnas domas pievilinās klaižus.

Kapuckvaps novaidējās. Tagad pie tā visa viņam vēl vajadzēja izlikties, ka nav nobijies.

-             Sekojiet man, Mežeklis viņiem teica. Turieties kopā. Un, lai kādas balsis jūs dzirdētu, neņemiet tās vērā, cik vien spējat.

Satvēruši virvi, kas bija nostiepta starp viņiem, visi četri klupdami virzījās uz priekšu cauri tumsai, ejot gar ūdensmalu pret straumi. Kapuckvaps pievērsa domas stāstiem, kurus bija lasījis mizu ruļļos, un iztēlojās, kāda varētu būt Upes sākotne.

-     Uz šo pusi, kāda balss nočukstēja. Tas ir šeit.

Kapuckvaps vilcinājās. Viņš paskatījās apkārt. Mazliet

pa kreisi no viņa gaisā kvēloja divas apaļas acis, cieši uzlūkojot, nemirkšķinoties. Mežeklis asi parāva viņa apmetni.

-            Turpini iet, viņš brīdināja. Neielaid viņus savās domās.

Bet balsis nerimās. Reizēm kārdinošas, reizēm lūdzo­šas vienmēr klusas un vilinošas.

-            Nāc uz šo pusi, tās dungoja. Tev viss būs kārtībā. Tici mums, lūdzu, tici mums. Ja tu neesi pārāk bikls. Ja tu neesi pārāk nobijies.

-            Neņemiet tos vērā, viņu prātos ielauzās Mežekļa balss rāma un nomierinoša. Mums jāturpina iet.

Neredzamajos zaros zalgojošo acu kļuva aizvien vai­rāk. Divdesmit. Piecdesmit. Simt pāru lūkojās lejup uz viņiem, kamēr viņi klumburoja tālāk caur tumšo mežu.

-             Seko mums, seko, balsis nopūtās ar klusu aicinā­jumu, kurā Kapuckvaps saklausīja solījumu par kaut ko tādu, ko viņš nevarēja neņemt vērā. Kobolds Gudrais nāca pa šo ceļu. Ļauj mums tev to parādīt, Kapuckvap.

Viņš palaida vaļā virvi.

-            Zarēn, Upes sākotne ir tik tuvu. Tik tuvu, Zarēn, balsis čukstēja. Zarēns vilcinājās.

-     Kapteini Zarēn! Mežekļa balss viņa ausi bija uzstā­jīga. Neklausies viņos, Kapuckvap…

-     Bet tie ir klaiži, Mežekli, Zarēns teica. Tāpat kā tu pats, kas esi labs. Tāpat kā Eorfikuls, kāds nakts klai­dis, kuru es reiz pazinu Lejaspilsētā…

-       Mēs pašlaik neesam Lejaspilsētā. Tie ir savvaļas klaiži, un tie mūs medī. Tie ir izsalkuši, kaptein! Mežeklis asi noskaldīja. Tie ir… Viņš paskatījās atpa­kaļ, kur stiepās virve, un saviebās. Augstās Debesis! Kur ir Kapuckvaps?

Zarēns palūkojās apkārt, nespēdams saskatīt neko citu kā vien spīdošas acis. Vai zēns ir projām? viņš jautāja.

-     Jā, projām, atbildēja Mežeklis, pētīdams tumsu. Viņš notupās, ausīm raustoties. Pagaidi, man liekas, ka dzirdu viņu. Es… Ak nē!

-     Uz šo pusi, Kapuckvap, tā ir pareizi, korī skandēja neredzamās balsis.

-    Ātri! Mežeklis mudināja. Viņš vēl ir tuvu. Turies kopā ar mani, kapteini Zarēn, viņš sacīja, satverdams Zarēnu aiz elkoņa un vilkdams viņu projām no upes

gultnes tumsā. Paliec tuvumā, Gūm! viņš uzsauca pār plecu.

Klupdami un taustīdamies viņi meklēja ceļu cauri tumšajam mežam.

-            Nomierini savas domas, ūdens klaidis mudināja. Man jāklausās.

-             Kobolds Gudrais reiz soļoja pa šo zemi, Kapuc­kvap, balsis murmināja.

-Jā, tur viņš ir! Mežeklis teica. Uz šo pusi!

Apvidus kļuva mežonīgāks, nedrošāks. Melni baļķi mētājās uz meža pamatnes, traucējot viņiem tikt uz priekšu. Sasējējzāles ērkšķainie mezgli palēnināja viņu gaitu vēl vairāk.

-             Tie bēg ar viņu projām, Zarēns noelsās, kamēr gaisma viņu priekšā kļuva vājāka. Ak, Kapuckvap, viņš čukstēja. Kapuckvap.

-    Vū-vū, Gūms noņurdēja.

-            Klusu! Mežeklis uzsauca. Viņš atkal apstājās, lai pieliektos pie pašas zemes.

-    Tikai mazliet tālāk, Kapuckvap. Tā ir labi.

Mežeklis nodrebēja. Mums nav daudz laika! viņš sacīja.

Viņi lēkšoja tālāk tumsā; Mežeklis tagad bija priekšā uz Gūma pleciem, tie lauzās cauri pamežam, veidojot Zarēnam taku, pa kuru sekot. Tālāk viņi varēja redzēt neskaitāmus acu pārus, kas krita zemē no kokiem un pulcējās aplī.

-     Nometies ceļos, Kapuckvap. Noguldi galvu. Tu esi tik noguris, tik ļoti noguris…

-     Kas notiek? elsa Zarēns.

-      Es tev teicu, Mežeklis nomurmināja. Klaiži ir izsalkuši, un tie uzbrūk, lai nogalinātu.

Gūms iebrāzās notikuma vietā. Klaiži satraukumā metās atpakaļ un šņākdami un činkstēdami salidoja apkārtējos kokos. Visi, tas ir, izņemot tos, kuri jau bija pieķērušies Kapuckvapa saliektajam ķermenim. Mežek­lis nodrebinājās. Lidojošie klaiži, viņš teica. Man būtu jāzina!

Zarēns skatījās uz tumšajiem radījumiem. Tiem bija druknas kājas, plati, ar plēvi klāti spārni un saplacināta seja ar robotiem ilkņiem, kas slīpi rēgojās no augšžokļa. Radījumu žokļi bija iekodušies Kapuckvapa mugurā, kājās, kaklā…

-     Vācieties nost no viņa! Zarēns ierēcās. Viņš izrāva zobenu un drāzās uz priekšu. Viņš izdūra asmeni cauri klaidim, kas tupēja uz Kapuckvapa muguras, un, aizmetis to sāņus, cirta klaidim, kas bija pieķēries pie zēna kājas. Spļaudīdamies un ņurdēdams radījums savicināja spār­nus un uzlidoja zaros pie pārējiem. Lidojošais klaidis pie Kapuckvapa kakla pagriezās un pievērsa Zarēnam savas kvēlojošās acis. Robotie ilkņi iezalgojās. Zarēns cieši satvēra zobenu. Viņam vajadzēs būt piesardzīgam, lai…

-    …nepārcirstu Kapuckvapam kaklu, lidojošais klai­dis pabeidza viņa vietā. Tu negribētu izdarīt to, kap­tein, tas teica un ļauni nošņācās.

Zarēns samiedza acis. Tā kā tas radījums varēja lasīt viņa domas, viņam nāksies rīkoties pēkšņi, pārsteigt to negaidīti… Nē! Nedomā, nedomā… tikai…

Ar pēkšņu švīkstoņu lielais zobens šāvās uz priekšu, griezās cauri gaisam un ar vienu nāvi nesošu kustību nošķēla lidojošajam klaidim galvu. Zarēns atviegloti nopūtās un noslīga uz ceļiem. Viņš pat nebija ieskram­bājis Kapuckvapam rīkli, tomēr ar Kapuckvapu bija slikti. Šķita, ka viņš ir bezsamaņā.

-       Palīdziet man viņu izkustināt! Zarēns uzsauca pārējiem. Gūm, vai tu vari aiznest viņu projām no šejienes?

-     Vū, pinkulācis noņurdēja un pacēla Kapuckvapu savās milzīgajās priekšķepās.

"Jūs nevarat izbēgt." "Jums tas nekad neizdosies!" "Pametiet zēnu," lidojošie klaiži saniknoti šņāca, lidino­ties apkārt kokos viņiem virs galvas. Tie bija izbadēju­šies. Tie saoda asinis un sajuta bailes. Tik sulīgu ēdienu Nakts mežā bija grūti atrast, un viņi nedomāja atteikties no sava laupījuma bez cīņas. Pēkšņi viens no tiem pie­šķieba spārnus un piķēja. Pārējie sekoja tā piemēram.

-    Aāāā! Mežeklis spalgi iekliedzās, kad trīs asi nagi iešķēla viņa seju. Viņš savēcināja savu mačeti. Zarēns cieši satvēra sava tēva lielo zobenu. Viņi ieņēma pozīci­jas Gūmam pie abiem sāniem un akli streipuļoja tālāk, durot un cērtot tumsā; tā kā lidojošie klaiži turpināja savu nevaldāmo pikēšanu, tad ceļotāju galvas pildīja uzbrucēju griezīgās balsis.

-    Atdodiet viņu! tie spalgi kliedza. Pametiet zēnu. Viņš ir mūsu!

-     Ko lai mēs darām, Mežekli? Zarēns satraukti jau­tāja. Mēs nemūžam no tiem neaizbēgsim.

Ne vārda neteicis, Mežeklis pietupās un sāka kraut kaudzē lipīgos dubļus, kas viņam bija zem kājām. Tad, pastiepies pie jaunekļa Gūma ķepās, novilka viņam apmetni un aptina to ap lielo, bezveidīgo masu, ko viņš bija izveidojis.

-    Tā, iesim no šejienes projām, viņš nočukstēja. Un es gribu, lai pa ceļam jūs visi domātu, cik skumji ir tas, ka mums vajadzēja pamest Kapuckvapu likteņa varā.

-       Neejiet. Ne uz to pusi, lidojošie klaiži žēlojās. -Atstājiet zēnu, vai arī jūs to nožēlosiet!

Turpinot ceļu tumsā, Zarēns darīja, kā Mežeklis bija licis, īpaši piedomājot pie briesmīgās traģēdijas pie tā, ka viņa jaunais draugs bija pamests. Gūms un Mežek­lis darīja to pašu. Viņi nebija nogājuši vairāk par simt soļiem, kad lidojošie klaiži sāka atpalikt.

-     Tas izdodas, viņam galvā atskanēja Mežekļa balss. Tapat turpiniet.

Man ir tik žēl tevi te atstāt, Zarēns domāja. Bet mēs drīz atgriezīsimies pēc tevis, Kapuckvap. Es tev dodu savu godavārdu!

Tagad viņiem aiz muguras un tālāk ar katru soli, ko viņi spēra, lidojošie klaiži pulcējās uz apmetņa klātās dubļu kaudzes. Ta pēc sajūtas bija pareiza. Ta oda pareizi. Tomēr zēna tur nebija. Te uzreiz tāls niknuma kauciens atbalsojās cauri kokiem, jo klaiži bija aptvēruši, ka ir pievilti.

Mežeklis pagriezās un noslaucīja pieri. Mēs esam tikuši no tiem vaļā, viņš sacīja. Ūdens klaidis nometās ceļos un atkal ieklausījās, pielicis ausis tuvu zemei. Es dzirdu ūdeni. Mēs esam ļoti tuvu.

Tuvu kam? Zarēns jautāja.

Mežeklis ar roku norādīja uz priekšu. Dziļā meža melnajai sirdij.

Sanktafraksā Loftusa torņa virsotnē Tumsas pro­fesors bija tuvu izmisumam. Barometra adata cēlās un krita šķietami pēc vēlēšanās. Tabeometrs bija salūzis tāpat kā dinamometrs un anemometrs, bet noskaņu sijātāja trauslais meža naktstaureņu audums karājās driskās. Ikviens no viņa dārgajiem instrumentiem bija sadauzīts gabalos. Un, ja viņš nespēja savākt būtiskos datus, tad ko lai viņš saka akadēmikiem un mācekļiem, kuri paļāvās, ka Visaugstākais Akadēms izklāstīs iemeslu pēkšņajām izmaiņām laika apstākļos?

Viņš piegāja pie izsistā loga un, piesedzis acis no pēk­šņās gaisa brāzmas, paskatījās lejup uz savu mīļoto lido­jošo pilsētu. Nebija gluži nevienas celtnes, kurai neva­rētu manīt trakojošo vētru rētas. Statujas bija apgāztas. Torņi bija sabrukuši. Zemi klāja gruveši. Un visos jum­tos rēgojās caurumi, kur šīfera plāksnes bija noplēsuši spēcīgie viesuļi, kas iepriekšējā naktī bija ieradušies no atklātajām debesīm.

Nebija nekāds brīnums, ka putekļainajos gaiteņos klīda apkārt čuksti par lidojošās pilsētas evakuāciju. Palikt uz lielās, lidojošās klints, tik ļoti pakļautiem ienākošajām vētrām, dienu no dienas šķita aizvien vairāk un vairāk pārdroši. Tomēr Tumsas profesoram pamest Sanktafraksu bija neiedomājami. Tā bija viņa svētnīca, viņa mājas viņa dzīve. Un viņam bija jāņem vērā arī trīs debesu pirāti. Slakteris Zarps un goblins Purvainis bija nelokāmi savā uzskatā, ka viņiem jāpaliek, līdz atgrie­zīsies Zarēns, kaut arī šaubīgais Spārnmīlis Slīts nebija tik pārliecināts…

-Ak, Debesis, pasargājiet mūs, viņš nelaimīgi nomur­mināja pie sevis. Ar ko tas viss beigsies?

*

Tekošā ūdens skaņas pievilkts, Mežeklis turpināja iet cauri tumšajam mežam, un pārējie viņam sekoja cieši pa pēdām. Kapuckvaps Gūma ķepās sakustējās.

-    Es atvainojos, viņš novaidējās. Es negribēju… Tie teica, ka Kobolds Gudrais… Tie teica…

-     Viss kārtībā, Kapuckvap, Zarēns viņu mierināja. Tagad tu esi drošībā. Vai tev liekas, ka vari paiet?

-     Liekas gan, Kapuckvaps atbildēja, un Gūms viņu maigi nolika zemē. Tā visa ir mana vaina, Zarēn…

-      Klusu! Mežeklis viņu apsauca. Viņa vēdekļveida ausis notrīsēja. Es nojaušu lielas briesmas. Mēs vēl neesam laukā no klaižu zemes.

Viņi soli pa solim nedroši virzījās tālāk, katrs turēda­mies pie pleca priekšā ejošajam; Mežeklis gāja pirmais. Mežs bija tumšs, un, tā kā trīs debesu pirāti ar apmet­ņiem un kapucēm bija pieseguši savu spīdumu, viņi bija neredzami. Viņiem sekoja Kapuckvaps, drebēdams aiz aukstuma un uzbrukuma novārdzināts. Lai gan viņam nebija spīduma, kas būtu jāmaskē, viņam pietrūka pa­mestā apmetņa siltuma. Iestājās dziļš klusums, tikpat neuzveicams kā tumsa.

Tad Zarēns tās ieraudzīja, tieši priekšā, klaižu acis, kas zalgoja no apkārtējiem kokiem. Viņš strauji ievilka elpu. Kā gan viņi spētu pārdzīvot vēl vienu uzbrukumu?

Uz šo pusi! Mežeklis pēkšņi iekliedzās, vēdekļveida ausīm plivinoties. Sekojiet ūdens skaņai! Un neklau­sieties klaižos!

Klupdami krizdami četri ceļotāji turpināja ceļu cauri grīļīgajam mežam, bet acis virpuļoja kokos aizvien tuvāk un biedējoši čuksti atkal ielauzās viņu domās.

Jūs nemūžam neizmuksiet! Jūs nekad netiksiet projām!

Palieciet! Palieciet te kopā ar mums… Zarēn! Kapuckvaps ievaidējās. Es nevaru…

Tev jāvar, Kapuckvap! Zarēns aiz­elsies viņu mudināja. Vēl tikai mazliet tālāk… Es jau varu saklausīt ūdeni. NE! atskanēja sāpjpilns kliedziens, un ūdens klaidis pazuda skatam. Mežekli! Zarēns iesaucās. Nākamajā mirklī viņš un Kapuc­kvaps sasniedza tumšā, purvainā

apvidus malu. Zeme viņiem priekšā veidoja stāvu nogāzi, kas bija nobārstīta ar akmeņiem. Un tālu zem viņiem bija Mežeklis, viņa viegli spīdošais ķermenis kūleņoja lejup pa krauju. Kapuckvaps aiz bailēm nostenējās.

Aiz muguras nemitīgi pieņēmās spēkā čukstēšana. Gaiss trīcēja no spārnu vēdām.

-    Vū? Gūms jautājoši ieņurdējās.

Piloša ūdens skaņa kā zvans atbalsojās augšup no drūmā bezdibeņa.

Kapuckvaps vilcinājās. Tas nevar būt pareizi! viņš sauca Zarēnam. Tā nevar būt Upes sākotne!

-             Mums jāturpina ceļš! Zarēns kliedza. Mums jāseko Mežeklim.

Iekams Kapuckvaps saprata, kas notiek, viņš juta, ka tiek parauts aiz rokas un aizvilkts uz priekšu, uz ne­drošo nogāzi blakus Zarēnam. Viņš brāzās lejup, kājām slīdot pa grants pamatni. Visapkārt viņiem gaisā atbal­sojās atpalikušo klaižu nelaimīgie kaucieni. Pat tie neuz­drīkstējās doties lejup akmeņainajā bezdibenī.

-    Aaaaiii! Kapuckvaps aiz sāpēm iekliedzās.

Viņa potīte bija izmežģījusies. Viņš nokrita zemē un turpināja velties lejup pa garo, stāvo nogāzi. Zemāk, zemāk, pa vidu šķembu un akmeņu kūleņojošai masai. Atsitoties. Saņemot triecienus. Viņa celis trāpīja pa lielu akmeni. Viņa seja un rokas bija savainotas. Viņa galva atsitās pret zemi.

Tad nekas…

-             Ūdens, Kapuckvap, atskanēja kāda balss. Ej pie ūdens un padzeries.

Kapuckvaps pacēla galvu. Priekšā, blakus dziļai ūdens­krātuvei varena ūdenskrituma pakājē, stāvēja garš stāvs ar kroni galvā, izšūtu tērpu mugurā un ar garu, sapītu

bārdu. Šķita, ka viņa siltās, skumjās acis ielūkojas tieši Kapuckvapa dvēselē. Zēnam sāpēja katrs ķermeņa sprī­dis; viņa galva pulsēja, un asas sāpes dūrās kājās, kad viņš mēģināja pakustēties.

-    Jūs, viņš klusi nomurmināja.

-     Jā, Kobolds Gudrais teica.

—       Tas esmu es, Kapuckvap. Viņš iemērca pirkstu ūdenī un novilka ar to Kapuckvapam pa lūpām. Ūdens, Kapuc­kvap, viņš atkārtoja. Tev jāpadzeras ūdens. Tas tev atjaunos spēkus. Tas ir Upes sākotnes ūdens.

—  Viņš pasmaidīja. Tik daudz kas sagaida tevi, Kapuckvap, viņš teica, tad pagriezās un aizgāja aiz ūdenskrituma. Bet vispirms padzeries ūdeni.

Sapnis beidzās. Kapuckvaps sakustējās. Un atgriezās sāpes. Viņš jutās tā, it kā katrs kauls viņa ķermenī būtu pārlūzis uz pusēm. Viņa nagi bija saplaisājuši. No dzi­ļām brūcēm pierē pa seju tecēja asinis.

Tad viņš sadzirdēja tekam ūdeni un atvēra acis. Tur tiešām bija dīķis. Tas bija mazāks un tumšāks nekā sapņos, un varenais ūdenskritums bija tikai strūkliņa. Padzeries ūdeni. Kobolda Gudrā vārdi malās Kapuckva­pam pa galvu.

Viņš paskatījās apkārt. Pārējie gulēja netālu no viņa. Tūlīt pat viņš ievēroja, ka to nekustīgie ķermeņi vairs nespīd.

Padzeries ūdeni.

Mokās saviebies, Kapuckvaps apvēlās uz vēdera. Lēni, ar sāpēm viņš rāpoja uz priekšu, balstīdamies pret zemi ar veselo roku, briesmīgus sprīžus citu aiz cita.

Padzeries ūdeni.

Beidzot ticis dīķa malā, Kapuckvaps palūkojās lejup uz savu apdauzīto atspīdumu ņirbošajā ūdenī uz brūci, saplēsto ausi, asinīm… Viņš pieliecās un pasmēla ar roku ūdeni. Tas bija vēss un samtains. Viņš pacēla to pie mutes un maziem malciņiem dzēra.

Mirgojošs siltums acumirklī izlija viņam pa dzīslām. Viņš iedzēra vēl. Briesmīgās, mokošās sāpes pazuda, un viņa ievainojumi pārstāja pulsēt. Padzēries līdz sātam, Kapuckvaps noslaucīja asinis un nopētīja savu atspulgu otrreiz. Nebija vairs ne skrambas.

Upes sākotnes ūdens, viņš noelsās.

Vienu, divas, trīs reizes viņš nesa saujās vēso, atsvai­dzinošo ūdeni saviem ceļabiedriem. Viņš ļāva tam tecēt viņiem pār lūpām, mutē un ar neizmērojamu prieku vēroja, kā uzplaiksnīja viņu acis un ķermeņos atkal atgriezās maigais, pazīstamais spīdums.

Zarēns paskatījās augšup, viņa acis bija nemierīgas aiz bailēm. Kapuckvap! viņš noelsās. Krītot… krītot…

-         Nerunā, Zarēn, Kapuckvaps teica, palīdzēdams jaunajam kapteinim piecelties kājās. Nāc man līdzi pie ūdens un padzeries.

Cits pēc cita Zarēns, Mežeklis un Gūms remdēja slā­pes ar vēso, dzīvinošo ūdeni. Dzerot viņi tika vaļā no saviem ievainojumiem, bažām un bailēm.

Zarēns paskatījās augšup un izsekoja tievo ūdensstrūkliņu, kas no izvirzītas radzes augstu viņiem virs gal­vas tecēja pa klints sienu. Kas ir šī vieta? viņš jautāja.

-         Mēs esam Upes sākotnes pakājē, Kapuckvaps satraukti atbildēja. Šis, šis ir viņas ūdens!

Zarēns vērās augšup uz vertikālo klinti.

-        Uz šo pusi, Zarēn! Kapuckvaps teica, ielēkdams dīķī, un pārbrida tam pāri. Aiz ūdenskrituma vai kas no tā tagad atlicis. Jā, tur! viņš iesaucās. Skaties, Zarēn!

V

Šaura plaisa akmens plaknē kā naža iegriezums stiepās klintī. Kapuckvaps izrāpās no ūdens un lūkojās augšup ēnainajā spraugā. Pārējie pārbrida pāri dīķim, lai viņam pievienotos.

-        Jūs redzat, Kapuckvaps sacīja. Un paskatieties te, viņš aicināja, aptaustīdams divus akmenī iekaltus simbolus blakus ieejai. Trijzaris un čūska, kas ir…

-          Kobolda Gudrā simboli, izdvesa Zarēns. Viņš pagriezās pret Kapuckvapu. Bet kā tu zināji? Vai tas arī bija tavos dārgajos mizu ruļļos?

Kapuckvaps papurināja galvu un pasmaidīja. Es to nosapņoju, viņš vienkārši paskaidroja.

Zarēns pamāja ar galvu. Tad sekosim tavam sap­nim, viņš teica. Ved mūs, Kapuckvap. Ved mūs uz Upes sākotni!

Iesākumā bija grūti iet. Zemē mētājās nokrituši klints gabali, un pat Gūmam bija jāmetas četrrāpus, rāpjoties augšup pa šauro plaisu. Abu pušu stāvajās sienās atbal­sojās birstošas grants un krītošu oļu skaņa.

Te kļūst vieglāk! Kapuckvaps sauca. Taka ir stin­gra kā pakāpieni. Viņš paskatījās lejup. Tie ir pakā­pieni, viņš nočukstēja.

Zarēns pienāca viņam klāt, un abi uz brīdi apstājās, lai paskatītos uz priekšu. Augšup slējās garas vītņu kāpnes, ko klintī bija izgrebuši neskaitāmie te spertie soļi.

Kapuckvaps aiz satraukuma nodrebēja. Es eju tur, kur viņš gāja, zēns nomurmināja, steigdamies uz priekšu. Es eju pa Kobolda Gudrā pēdām.

Kapuckvaps kāpa augstāk un augstāk. Ne reizi viņš nepaklupa. Ne reizi viņam netrūka elpas. Pēkšņi kļuva gaišs. Kapuckvaps paskatījās apkārt, un viņa sirds pār­meta kūleni. Beidzot pēc ilga, ilga laika viņš atradās virs smacīgā Dziļā meža briesmīgā lapotnes pārsega, no kura bija baidījies nekad netikt laukā.

Viņš vilcinājās, tad paskatījās augšup. Balti un dzel­teni mākoņi virpuļoja augstu viņam virs galvas, aiz tiem pavīdēja pārsteidzošs skats uz augsta kalna virsotni. Viņš sajuta Zarēna roku sev uz pleca un pagriezās pret draugu.

-     Ieklausies ūdenī, Kapuckvap, Zarēns teica. Kapuc­kvaps pielieca galvu uz vienu pusi. Šķindošā tekošās straumītes skaņa bija apklususi. Tās vietā bija dzirdams kluss, tomēr neatlaidīgs plink, plink, plink, ūdenim pilot lejā dīķī, tālu zem viņiem. Tā izžūst, Zarēns drūmi sacīja. Un kad Upes sākotnes ūdeņi pārtrauks plūst… Viņš apklusa, būdams pārsteigts par paša izteiktajiem vārdiem.

-Jā, Zarēn? Kapuckvaps viņu mudināja.

-    Kad Upes sākotnes ūdeņi pārtrauks plūst… Zarēns atkārtoja. Viņš satvēra galvu rokās. Ak, Kapuckvap, kāpēc es varu dzirdēt, kā mans tēvs izrunā šos vārdus? Es… es… Nē, nav vērts, viņš teica, balsī skaidri skanot neapmierinātībai. Es vienkārši nevaru atcerēties.

-    Iesim, Kapuckvaps aicināja. Varbūt atbilde mek­lējama pie Upes sākotnes.

Viņiem turpinot ceļu augšup, gaiss kļuva siltāks. Mākoņi nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Virpuļojoši, šķied­raini, mulsinoši. Pēkšņi tiem cauri izlauzās spoža saule, aptverot visu apakšā ar zeltainām ēnām.

-     Mēs esam virs mākoņiem! Kapuckvaps aiz prieka iesaucās. Un skatieties! Viņš rādīja uz priekšu. Kāpiena galamērķis bija tik tuvu.

Kapuckvaps skrēja uz priekšu, sirdij pukstot gaidās. Zarēns rikšoja viņam blakus, Gūms un Mežeklis sekoja cieši aiz viņiem.

Tālumā apmeta loku milzu kāpurputns ne lielāks par robainu punktu pret oranžajām debesīm. Tas kādu

brīdi pētīja augstās kalnu virsotnes. Tad tas savicināja platos spārnus un aizlidoja.

Kad četru ceļotāju galvas parādījās virs augšējās klinšu kores, žilbinoša saule iespīdēja viņiem acīs. Viņi tās pie­sedza, pacēluši rokas, un piemiegtām acīm raudzījās uz priekšu.

Kapuckvapam aizrāvās elpa, un viņš nometās ceļos. Upes sākotne. Viņš nodrebēja.

Aiz muguras no dīķa tālu zem viņiem atbalsojās ūdens skaņa. Pak. Pak. Pak.

Četri ceļotāji ar godbijību un sajūsmu plecu pie pleca skatījās uz lielisko ainu, kas pavērās priekšā. Viņi stā­vēja uz lielas, baltas marmora plāksnes, kura pacēlās virs milzīga ezera līča, kas tagad bija tikai sekls dīķis, kuru apjoza krāšņa veģetācija.

Tur auga koši zaļi koki un krūmi, visi pilni ar smagiem augļiem, un puķes sarkanas un violetas, un dzeltenas, un oranžas, un zilas pildīja gaisu ar skurbinošu smaržu sajaukumu.

-     Tas ir milzīgs dārzs, Kapuckvaps izdvesa.

Viņiem priekšā mirguļojošā saule rietēja aiz augstām,

spīdošām kalnu virsotnēm, kas ieskāva visu apkārtni kā liels zelta kronis. Aizvien garākas ēnas sniedzās uz viņu pusi, pāri auglīgajiem dārziem uz nogāzēm un pāri sarukušajam, tirkīzzilajam avotam viņiem zem kājām.

-    Paskatieties tur, Kapuckvaps rādīdams teica. Ezera tālākajā punktā slējās izvirzījusies klints atradze. No turienes ūdens līst uz leju krātuvē. Viens vienīgs piliens atbalsojās klusumā. Ta ir Upes sākotne!

Saule pazuda aiz marmora klintīm, izceļot tās pret tumši sarkanajām debesīm kā brīnišķīgu templi. Drīz būs tumšs. Zarēns pagriezās pret ūdens klaidi.

-              Akmens Pilote? viņš jautāja. Kur ir Akmens Pilote, Mežekli?

Mežeklis pacēla roku, prasīdams klusumu. Viņa ausis saslējās un notrīsēja. Viņš pētoši lūkojās uz rievotā mar­mora augstajām grēdām lejā pie avota malas.

-             Kas tas ir, Mežekli? Zarēns jautāja. Vai tu kādu dzirdi?

Un tad viņš arī to saklausīja. Klusu čaboņu, kas iztrau­cēja klusumu. Elpa viņam iestrēga kaklā. Viņš pagāja uz priekšu, ķermenim vāri spīdinot mirdzošo gaismu. Kad viņš to darīja, avota otrā pusē parādījās kāds stāvs. Un, kad tas bija pienācis tuvāk virzoties starp kokiem -, tas kļuva skaidrāk saskatāms un arī sāka spīdēt.

Kapuckvaps skatījās uz slaidu meiteni ar bālu, gandrīz caurspīdīgu ādu un ugunīgi sarkanu matu cekulu. Viņam pavērās mute. Tā noteikti nevarēja būt pēdējā no trūk­stošajiem komandas locekļiem. Tomēr viņa spīdēja…

-     Vū-vū? noņurdēja Gūms.

-              Zarēn? Kapuckvaps jautāja. Vai šī meitene ir Akmens Pilote?

-     Kapteini Zarēn? viņa piesardzīgi apjautājās.

-     Mogin, Zarēns nočukstēja. Tā esi tu.

-Jā, kaptein, meitene teica, skriedama uz priekšu un viņu apkampdama. Viena ūdens lāse nopilēja no klints malas. Es zināju, ka tu atnāksi man pakaļ.

-            Vai tad es nezvērēju, ka nekad nepametīšu nevienu no savas komandas? Zarēns jautāja un pasmaidīja.

-     Tu esi pēdējā, Mogin.

Mogina atkapās. Pēdējā? viņa atkārtoja.

-    Jā, Mogin, Zarēns apliecināja.

Tālu lejā tumšajā dīķī iekrita lāse.

Mogina kautrīgi paskatījās uz Mežekli un Gūmu.

-     Bet kur ir pārējie? Zarps Aungans? Spoliņš?

Zarēns novērsās. Spoliņš ir miris, viņš skumji sacīja. Bet Zarps, Purvainis un Spārnmīlis Slīts gaida mūs Sanktafraksā.

Mogina satrūkusies parāvās projām. Sanktafraksā? viņa pārjautāja. Bet vai ar viņiem viss ir kārtībā?

Zarēns iesmējās. Viņi visu šo laiku atpūšas manā kabinetā Gaismas un tumsas skolā, viņš atbildēja.

-     Sveiki un veseli.

-             Bet kaptein, Mogina sacīja. Viņas seja izskatījās saspringusi. Smalkas krunciņas savilka viņas mutes kak­tiņus. Vai tu neatceries, ko Mākoņu Vilks tev teica?

Zarēns sastinga. Mākoņu Vilks? viņš nočukstēja.

-     Es… es neatceros, nē.

Mogina sarauca pieri. Viņš tev pateica, kas jādara, viņa sacīja. Uz Vētras dzinēja, tālu atklātās debesīs,

-       viņa maigi piebilda, mēģinādama pamodināt viņa atmiņu. Pirms uznāca baltā vētra…

-           Vētras dzinējs? Baltā vētra? Zarēns atkārtoja, puri­nādams galvu. Es neatceros neko. Neviens no mums neatceras, viņš teica, paskatīdamies apkārt uz pārējiem.

-    Pilnīgi neko no tā brīža, kad iekļuvām virpulī… Viņš atkal pievērsās Moginai: Bet tu atceries. Tāpēc, ka biji tērpta savā smagajā mētelī ar kapuci, vētra neaizmigloja tavu atmiņu… Pastāsti man, kas notika, Mogin. Pastāsti man, ko tu atceries.

Atbalsojās vēl viena piliena šļaksts dīķī. Mogina no­vērsās.

-     Pastāsti man! Zarēns kliedza. Man ir jāzina!

-             Jā, izstāsti viņam, kādas domas ir tavā galvā, Mežeklis sacīja. Vai arī man to izdarīt?

Mogina nopūtās. Jūs man neatstājat izvēles iespēju. Viņa skaļi ievilka elpu un pacēla acis. Kad kāpurputns bija projām tavas paša rokas atcirsts no saites es baidījos…

-             Vai es palaidu kāpurputnu brīvībā? Zarēns noelsās. Mogina pamāja ar galvu. Vai tu gribi, lai turpinu?

-Jā, Zarēns atbildēja.

-                                                                                                                          …Es baidījos, ka mēs nekad neatradīsim Vētras dzinēju. Tomēr mēs to atradām, nokļuvušu vir­puļa mierīgā centra bezvējā. Tavs tēvs Mākoņu Vilks tur tevi gaidīja.

-            Mans tēvs, Zarēns nočukstēja, kādai tālai atmiņai saviļņojoties prātā. Viņš runāja ar mani.

Mogina pamāja ar galvu. Viņš tev teica, ka Vētras māte tā varenā vētra, kas pirmā apsēja ar dzīvību Malaszemi, atgriežoties.

Kapuckvaps satraukts šļūkāja apkārt. Tieši to viņš visu laiku bija nojautis.

-            Viņš paskaidroja, ka tā iebrāzīsies no atklātām debe­sīm virzienā uz Upes sākotni Dziļā meža augstākajā pun­ktā, Mogina turpināja, lai atjaunotu mirstošo avotu.

-            Jā, jā, Kapuckvaps ierunājās, nespēdams ne brīdi ilgāk palikt klusu. Tieši tā, kā tas rakstīts mizu ruļļos.

-            Kuš, Kapuckvap! Zarēns viņu asi apsauca. Atmiņas gabaliņi sāka saplūst kopā. Viņš pacēla acis uz Moginu. Bet Sanktafraksa atrodas tās ceļā, viņš teica. Jā, tagad es atceros… Mākoņu Vilks… viņš man lika… pār­cirst lielo Enkura ķēdi, vai ne?

Mogina pamāja ar galvu. Ja Vētras māte iztērēs savu spēku, iznīcinot Sanktafraksu, viņa nekad nesasniegs Upes sākotni, lai atnestu jaunu dzīvību tās ūdeņiem, viņa sacīja. Tad kūtrā tumsa no Dziļā meža melnās sirds izpletīsies uz visām pusēm, līdz katrs Malaszemes sprīdis būs aprīts!

-     Augstās Debesis, Zarēns novaidējās, ko es esmu izdarījis? Viņš ieskatījās Moginai acīs. Es biju tur, Mogin. Sanktafraksā. Es būtu varējis viņiem pateikt. Tam, kā spīdēja mūsu ķermeņi, būtu vajadzējis man atgādināt… Ak, ja vien es būtu atminējies, kas man bija jādara. Viņš pievērsās pārējiem: Mēs tūlīt dosimies atpakaļ. Mogin, tev jānāk mums līdzi. Tad viņa seja nobālēja un viņš pastreipuļoja uz vienu pusi. Mogin, viņš izmisīgi sacīja, vai es tev pateicu, kad tas jāizdara?

Viņa papurināja galvu

Zarēns novaidējās. Tu izstāstīji daļu no šī stāsta, Mogin. Un man tas jādzird, lai atslēgtu savu atmiņu un atcerētos pārējo… Viņš vilcinājās. Vētras māte atgrie­zīsies, kad… Tēva vārdi atgriezās pie viņa ar briesmīgu skaidrību: …kad Upes sākotnes ūdeņi pārstās plūst.

Mogina pēkšņi atkāpās. Viss viņas ķermenis bija ne­kustīgs, viņas skatiens piesaistīts klintsradzei, kas bija izvirzīta no Upes sākotnes avota malas.

-             Zarēn! Mogina pēk­šņi iesaucās, satvērusi viņu aiz elkoņa. Zarēn, klau­sies!

Zarēns apklusa. Viņš pielieca galvu sāņus. Kas ir? viņš jautāja. Es neko nedzirdu.

-            Tieši tā, Mogina ap­stiprināja. Tas ir apklu­sis.

Zarēns sarauca pieri. Ko tu ar to gribi teikt?

Es… Viņam pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Upes sākotnes ūdens pastāvīgais pak, pak bija norimis.

-              Upes sākotnes avots beidzot ir izsīcis, Mogina sacīja klusā balsī. Tas var nozīmēt tikai vienu…

Zarēns pacēla galvu, acis viņam bija ieplestas. Vēt­ras māte ir ceļā, viņš teica. Tagad es atceros visu. Viņai vajadzētu sasniegt šejieni rītausmā. Bet tas nekad nenotiks. Tā vietā viņa pusnaktī trāpīs Sanktafraksai, nelietderīgi iztērējot savu spēku, un Malaszeme ieslīgs tumsā. Esmu cietis neveiksmi, viņš rūgti sacīja. Esmu pievīlis Mākoņu Vilku. Esmu pievīlis Sanktafraksu. Esmu pievīlis pats sevi.

Mežeklis panāca uz priekšu. Varbūt tomēr galu galā ir kāds atrisinājums? Viņš paskatījās uz Moginu un samiedza acis. Es to varu izlasīt viņas domās.

-             Ko? Zarēns jautāja. Ko viņa domā, Mežekli? Viņš pagriezās pret Moginu. Vai ir kaut kas tāds, ko tu man nesaki?

Vina novērsās.

-     Mogin! Zarēns neatlaidās. Lūdzu!

-     Vai tu gribi, lai es viņam pasaku? Mežeklis uzstāja.

Mogina apvaldīja asaras. Ir tikai viens veids, kā

laikā atgriezties Sanktafraksā, viņa klusi teica. Bet ar briesmīgu risku.

Zarēns iepleta muti. Līdz pusnaktij? viņš neticēja. -Kā?

-             Bet tas ir vājprāts, Mogina atrunājās. Viņa nikni paskatījās uz Mežekli. Tikai muļķīga doma.

-     Pasaki man! Zarēns pieprasīja.

Mogina nopūtās. Un, lai gan runājot viņa raudzījās uz Zarēnu visai nosvērti, tomēr viņas balss bija tikai drebošs čuksts.

-     Ar palaišanu debesīs.

Palaišana debesīs! Zarēns nobālēja. Tas bija paņē­miens, ko negodīgāki kapteiņi gan debesu pirāti, gan Apvienības cilvēki izmantoja, lai tiktu galā ar dumpīgiem apkalpes locekļiem. Kārtības traucētājs tika piesiets pie aizdedzināta lidojoša koka gabala un palaists kā raķete vienvirziena ceļojumā atklātās debe­sīs. Tas bija šaušalīgs sods, no kura baidījās visi, kas devās debesīs ar kuģiem. Protams, Mogina nevarēja tiešām domāt…

Es zinu, tas izklausās neprātīgi, kaptein, Mogina teica. Bet tā vietā, lai palaistu liesmojošu stumbru stā­vus gaisā, ir iespējams aprēķināt tādu slīpuma leņķi, kas tevi lielā lokā nogādātu pāri Dziļajam mežam uz Lejaspilsētu. Bet risks ir šausmīgs. Tu varētu nesasniegt mērķi un nolaisties Krēslas mežā vai Dumbrājā vai arī pāršauties pāri Lejaspilsētai un pazust aiz pašas Malaszemes.

Un, pat ja gadītos kāds brīnums un tu tiešām sasniegtu Lejaspilsētu, pastāv iespēja, ka tu būtu pārogļojies līķis, kad nokristu zemē.

Zarēns stingri paskatījās uz Moginu. — Šādu iespēju es esmu gatavs izmēģināt, viņš sacīja.

-     Bet, Zarēn, Kapuckvaps iebilda, tu dzirdēji, ko vina teica. Tā būtu droša nāve!

-     Man tas jāmēģina! Zarēns stingri noskaldīja. Ta būs droša nāve Sanktafraksai, ja es to nedarīšu. Un arī katrai būtnei Dziļajā mežā, ja upe netiks atjaunota. Man jāmēģina.

Kapuckvaps satvēra Zarēna roku. Viņš drebēja, viņš elsoja. Ļauj man doties tavā vietā. Ļauj man tikt palaistam debesīs uz Sanktafraksu. Es esmu jaunāks par tevi. Vieglāks. Un kas gan ir neveiksmīga mācekļa dzīve salīdzinājumā ar visu laiku lieliskākā debesu pirāta dzīvi? Viņš uz brīdi apklusa. Un… un tu varētu pie­siet man pie muguras vēsti Tumsas profesoram, gadī­jumā ja es tur nenokļūtu dzīvs…

Zarēns pasmaidīja. Tu neesi neveiksmīgs māceklis, Kapuckvap, tu man esi labi kalpojis. Viņš papurināja galvu. Es nevaru lūgt tevi to darīt. Tas ir mans uzde­vums.

-       Bet Zarēn! Kapuckvaps protestēja ar asarām acīs.

-    Paldies, Zarēns sacīja, bet es par to negribu dzir­dēt vairs ne vārda…

-     Un tomēr doma, ka tevi kāds pavada, nav slikta, Mogina domīgi teica. Pamatīgs koks varētu aiznest divu pasažieru svaru, un tas varētu nozīmēt: ja viens ir bez samaņas, tad otram vēl būs iespēja cīnīties. Es došos tev līdzi, kaptein.

-     Tu? Kapuckvaps neticīgi jautāja.

-      Es esmu Akmens Pilote, Mogina teica. Man ir zināšanas un pieredze. Man vajadzētu būt tai, kas pavada Zarēnu.

Zarēns pasmaidīja un palocīja galvu. Esmu ļoti aiz­kustināts, viņš sacīja, bet man tas jādara vienam.

-     Bet kaptein! Mogina protestēja.

-      Piedod, Mogin, Zarēns uzstāja. Tu un pārējā komanda esat man sekojuši diezgan ilgi. Es riskēju ar visu jūsu dzīvību, burājot atklātajās debesīs. Esmu prasī­jis pārāk daudz no jums. Viņš uz brīdi apklusa. Dod man savu pieredzi, nevis dzīvību.

Mogina saņēma viņa roku. Mana dzīvība tev jau pieder, viņa teica.

Upes sākotnes auglīgajos dārzos viņi meklēja garāko, resnāko, visātrāk lidojošo koku, kādu varēja atrast. Beidzot viņi izšķīrās par lielisku, sudraboti pelēku vējmalkas koku, kas lepni slējās norimušā avota pašā malā.

-     Gandrīz vai žēl nocirst tādu skaistu koku, Kapuc­kvaps teica ar izklaidīgu skatienu. Gribētu zināt, cik ilgi tas te stāvējis, dzerot Upes sākotnes ūdeņus. Pats Kobolds Gudrais taču būtu varējis sēdēt tā paēnā.

-     Ta ir laba izvēle, kaptein, Mogina atzina. Tas degs ilgi un spoži.

-      Ķersimies pie darba, Zarēns nepacietīgi mudi­nāja. Laiks aiztek. Vētras māte ir ceļā, un pusnakts pār Sanktafraksu nāk arvien tuvāk un tuvāk.

Gūms nogāza lielo koku ar vareniem Tantema cirvja cirtieniem; pelnu pelēkas vējmalkas skaidas pildīja gaisu. Beidzot koks gāzās, kā Kapuckvapam šķita, ar skumju, čīkstošu nopūtu, kam sekoja milzīgs blīk­šķis.

Kamēr Gūms cirta zarus, līdz palika tikai pats stumbrs, Zarēns un pārējie — ciešā Moginas uzraudzībā no res­nākajiem zariem sāka drudžaini stiprināt kopā palaiša­nas trapu.

-     Mums jānotēmē traps pret Austrumu zvaigzni, jo tur atrodas Sanktafraksa, Mogina teica. Un uzmanīgi novie­tojiet to pareizā leņķī. Lidojuma trajektorija nedrīkst būt pārāk augsta, vai arī tu nekad neatgriezīsies uz Zemes.

-      Bet kā gan tu vari aplēst attālumu? Kapuckvaps jautāja, galvu purinādams.

-     Es nevaru, Mogina atklāti atbildēja. Bet es biju Akmens Pilote, pirms tu piedzimi. Lidojums ir mans amats. Tas ir viss, ko es zinu. Man jāliek lietā visa mana pieredze kaut gan pat tad nevar galvot par labu iznākumu. Viņa pagriezās projām. Zarēn, tev nāk­sies nezaudēt galvu. Mēs piesiesim tevi pie stumbra at­slīdošiem mezgliem, kurus varēsi paraut, lai sevi atbrī­votu, kad apakšā parādīsies Lejaspilsēta.

-     Es saprotu, Zarēns teica.

Debesīm satumstot, viņi novietoja baļķi pret trapu, nostādot to tādā leņķī, kas bija pa prātam Moginai, un cieši apkārt pamatnei izkārtoja lapoto zaru saiš­ķus. Zarēns aizpogāja savu garo mēteli un nostiprināja izpletņa spārnu siksnas. Tad pēc Moginas neatlaidīgas prasības viņš viscaur tika notriepts ar biezu atvēsinošo dubļu kārtu no Upes sākotnes ūdensmalas.

-    Dubļi pasargās tevi no spēcīgā liesmu karstuma, viņa paskaidroja. Un paņem šo, viņa piebilda, pasniedzot mazu pudelīti. Tajā ir spēcinošais Upes sākotnes ūdens, kaut gan ar Debesu palīdzību tev tas nebūs jālieto.

Beidzot Zarēns bija piesaitēts pie lielā koka stumbra lejasgala. Mogina nostiprināja pēdējo slīdošo mezglu.

-     Sveiks, kapteini Zarēn, viņa nočukstēja.

Zarēns pagrieza galvu un vēroja, kā Mogina nokāpa

pa palaišanas trapu un nolēca zemē. Viņš nopētīja visā garumā koka stumbru aiz sevis taisnu, ar lidojumam piemērotu plūdlīniju apveidu un lapu saišķi, kurš bija piestiprināts pie tā pamatnes un pie kura Mežeklis stā­vēja ar liesmojošu lāpu rokā, lai to aizdedzinātu.

-     Gaidi manu signālu! Mogina uzsauca. Vispirms aizdedzini zarus tajās vietās, kuras es norādīšu.

-      Pagaidiet! Kapuckvaps iekliedzās. Viņš skrēja no ūdensmalas, savas drēbes steigā notriepis ar dubļiem. Es nevaru ļaut tev doties ceļā vienam, Zarēn, viņš sauca. Es nevaru!

Viņš uzrāpās augšā pa slīpo vējmalkas koku un cieši piekļāvās stumbram.

-                Mums tam nav laika! Zarēns nepacietīgi iebilda.

-           Tad pavirzies, Zarēn, Kapuckvaps teica. Mogin, piesien mani! Tu pati teici, ka diviem ir labākas izredzes nekā vienam.

-            Vai tu tiešām to darīsi Sanktafraksas dēļ? Zarēns jautāja. Pat tad, ja tas varētu nozīmēt nāvi?

-               Ne Sanktafraksas dēļ, Kapuckvaps atbildēja. Tevis dēļ, Zarēn. Viņš pasmaidīja. Un varbūt arī Kobolda Gudrā dēļ.

Zarēns vērsās pie Moginas. Dari, kā zēns saka, viņš tai teica.

Beidzot viņi bija gatavi. Zarēns uzsmaidīja saviem uzticamajiem komandas locekļiem, kas stāvēja lejā uz zemes.

-     Vū-vū, Za-vū-n! Gūms sauca.

-            Mani sapņi dosies tev līdzi, Mežeklis sacīja. Viņš pieliecās pie zariem, kurus norādīja Mogina, un citu pēc cita aizskāra tos ar degošo lāpu. Eļļainās lapas uzsprāga liesmās.

-     Es atgriezīšos! Zarēns pārkliedza uguns rēkoņu.

Nokaitēta balta liesmojošo zaru vidū, stumbra pa­matne aizdegās. Tā šņāca. Ta tvaikoja. Tā vibrēja un kratījās, un tad…

Atrāvies no saitēm, lielais, degošais koka stumbrs aizbrāzās no trapa un uzšāvās augšā debesīs, ceļā pamez­dams oranžu dzirksteļu vēdekli. Koka augšgals ar diviem pie tā piesietajiem pasažieriem drīz pazuda tumsā, līdz tikai liesmojošā pamatne vairs bija redzama gaismas punkts, kas kļuva mazāks un blāvāks, strauji dodoties bīstamajā ceļojumā.

-             Lai Debesis tevi sargā, Zarēn! Mogina nočuk­stēja.

Kad liesmojošais koks uzšāvās gaisā, augšup ceļošai spēks bija tik liels, ka Zarēnam aizrāvās elpa un vajadzēja tvarstīt gaisu. Pagriezis seju sāņus, acis cieši samiedzis, viņš satvēra virves, ar kurām bija piesiets pie stumbra, un lūdzās, kaut tās izturētu.

Ātrums kļuva aizvien lielāks un lielāks. Spiediens bija nepanesams. Šķita, ka vēders tuvojas pēdām. Asinis atplūda no smadzenēm. Mutes kaktiņus parāva uz leju. Neiedomājamā ātrumā koks ar dzīvo kravu brāzās pāri Dziļajam mežam. Jebkurš meža iemītnieks veltīgi būtu varējis izteikt vēlēšanos, redzot krītošu zvaigzni.

Juzdams nelabumu un skurbumu, Zarēns mēnesgaismā zem sevis redzēja neskaidri aizbrāžamies spīdī­gas sudrabotu koku galotnes. Viņš sakoda zobus. Deniņi pulsēja, kakls sāpēja, vēders aiz bailēm sarāvās.

Neatslēdzies! viņš drūmi pats sev teica un atkal lūdzās, kaut mezgli turētos.

Viņam prātā nāca kāpurputna iedrošinošie vārdi, ko tas bija sacījis uz Malas dejotāja klāja. Tie čukstēja viņam galvā tik kristālskaidri, it kā viņa lielais, gudrais aizstāvis nekad nebūtu viņu pametis. Arī tas paies, tie teica. Arī tas paies.

Zarēns aizvēra acis. Viss paiet. Prieks. Sāpes. Triumfa brīdis. Izmisuma nopūta. Nekas neturpinās mūžīgi pat ne šis…

Zarēns negribīgi atvēra acis. Tagad, lidojot gandrīz horizontāli, viņi, šķiet, atradās komētas liesmojošā loka virsotnē. Nebeidzamie koku plašumi lejā aizzibēja projām. Ātrums. Spiediens. Neiztu­rams karstums. Viņš dzirdēja Kapuckvapu vaidam sev blakus.

Liesmas bija aprijušas vairāk nekā pusi no lielā koka stumbra. Lieli, nomelnējuši izdedžu gabali atlūza un nokrita, un, liesmām nākot tuvāk, karstums kļuva aiz­vien spēcīgāks un spēcīgāks. Ne Zarēns, ne Kapuckvaps to vairs nevarēja ilgi izturēt. Viņu sirdis dauzījās. Viņu rokas drebēja. Viņu ķermeņus klāja sviedri.

Nepadodies tagad, Zarēns čukstēja. Aiz nespēka viņam reiba galva. Turpini tālāk…

Lielais, lidojošais koks bija ticis garām augstākajam punktam tik daudz bija skaidrs. Aiz piepūles ņurdot, Zarēns lūkojās uz priekšu, un viņa sirds salēcās. Talu priekšā, spoži spīdot sudrabainā mēnesgaismā, atklājās Dumbrāja neauglīgā tukšaine. Zarēns nekad nebija juties tik laimīgs, redzot šo briesmīgo, izbalējušo ainavu. Brīdi vēlāk viņi bija virs tās tālumā mirgoja Sanktafraksas gaismas.

Tagad viņi laidās lejup. Zemāk un zemāk. Spēcīgais karstums bija pārsteidzošs.

Kapuckvapa zābaki pārklājās ar čūlām. Sari uz Zarēna aunradža ādas vestes sačokurojās un ļengani nokarā­jās.

Turpini tālāk, Zarēns atkal sevi urdīja. Tikai vēl maz­liet…

Zemāk debesīs mēnesgaismā spīdēja Sanktafraksas lielie torņi. Zem tās bez ūdens palikušās Malūdens upes krastos pletās nolaistais Lejaspilsētas jūklis. Upe bija pilnīgi izsīkusi. Zarēns ar rāvienu saprata: tagad, kad ūdens no Upes sākotnes bija pārstājis plūst…

Kapuckvaps iekliedzās.

Viņiem visapkārt rēca liesmas, un, par spīti bieza­jai Upes sākotnes dubļu aizsargkārtai, viņi abi, dzīvi būdami, cepās. Zarēns pagrieza galvu un sastapa Kapuc­kvapa panikas pārņemto skatienu.

-    Turies, viņš noķērcās. Skatam parādījās baļķu doki. Zem viņiem aiztraucās tālākās Lejaspilsētas nomales. Kapuckvap, tagad! Zarēns kliedza. Pavelc virves!

Mācekļa acis pavērsās uz augšu, un viņa galva pēkšņi kā bez satura nokrita uz priekšu.

-     KAPUCKVAP!

Zem viņa aizslīdēja Sanktafraksas lielā lidojošā klints. Zarēnam reiba galva. Ko lai viņš dara? Ja viņš atbrīvotu sevi, tad Kapuckvaps aizbrāztos tālāk pāri Malaszemei atklātajās debesīs. Tomēr, ja viņš mēģinātu to izglābt, tad varētu iet bojā pati Sanktafraksa.

Izvēles nebija.

Zarēns izrāva nazi un pārgrieza virves, kas sais­tīja Kapuckvapu. Tas spurojās un trūka, un vējš jauno mācekli atrāva no liesmojošā koka stumbeņa. Izpletņa spārni atvērās, un Kapuckvaps aizplanēja projām.

Nezaudējot laiku, Zarēns pavilka slīdošo mezglu, kas saistīja viņu pie reiz lielā koka strupajām atliekām, un aizlidoja māceklim pakal. Izpletņa spārni atvērās, un zīda krokas aiz viņa piepūtās. Zarēns satraukts skatījās apkārt, gandrīz būdams gatavs ieraudzīt, kā Kapuckvaps ātri krīt zemē. Bet ne. Tur tas bija, lidoja zem viņa.

-            Kapuckvap! viņš uzkliedza un, pacēlis ceļgalus un grūžoties uz priekšu, sašķieba izpletņa spārnu leņķi un metās lejup uz zēna pusi.

Kapuckvapa seja bija bāla kā drēbe, bet viņš bija dzīvs. Un ne vien dzīvs, bet arī — paldies Debesīm atkal pie samaņas.

-     Kā man tos vadīt? viņš vaimanāja.

-             Pat nemēģini! Zarēns atsaucās. Tev veicas lie­liski. Tikai neizdari straujas kustības.

Kamēr viņi planēja lejup, pēdējās pussagruvušo mājokļu pazīmes palika iepakaļ aiz viņiem. Zeme apakšā kļuva akmeņaina un neviesmīlīga. Ta strauji tuvojās, lai viņus sagaidītu.

-            Tagad ceļa atpakaļ nav! Zarēns kliedza. Sagata­vojies, lai nolaistos. Savelcies kamolā un ripo, Kapuc­kvap! viņš auroja. Savelcies kamolā un ripo.

Nākamajā mirklī Zarēns piezemējās, un viņam tūlīt sekoja Kapuckvaps. Tiklīdz juta pieskārienu zemei, viņi ļāva kājām atslābt un novēlās uz sāniem. Izkarsušie dubļi saplaisāja un nokrita.

Zarēns bija kājās pirmais. Viņš notupās pie sava drauga nekustīgā ķermeņa, atkorķēja mazo pudelīti, ko Mogina bija iedevusi, un apslapināja viņa lūpas ar Upes sākotnes ūdeni.

Kapuckvaps uzreiz atvēra acis un paskatījās augšup.

-     Kā tu jūties? Zarēns nočukstēja.

-             Tu domā, nerunājot par to, ka esmu apdedzis un apdauzīts gandrīz līdz nāvei? Kapuckvaps jautāja, pie­celdamies sēdus.

Zarēns pasmaidīja. Vai tu vari paiet? viņš apjau­tājās.

-            Man… man šķiet, ka varu, Kapuckvaps atbildēja. Kur mēs esam?

Zarēns paskatījās apkārt uz sudrabainajām akmeņu grēdām, kurās katrs augšējais akmens bija lielāks par apakšējo. Akmeņu dārzos, viņš novaidējās.

No zemes, kur aukstais gaiss saskārās ar silto zemi, augšup locījās miglas strūklas. Cēlās vējš. Kapuckvaps nodrebēja.

-     Akmeņu dārzos, viņš žēlojās. Bet tas ir jūdzēm tālu no Sanktafraksas.

Tieši tobrīd gaiss visapkārt piepildījās ar spārnu plandēšanu. Spīdīgi, balti putni cits pēc cita nosēdās zemē un lēkšoja uz viņu pusi, veidojot ap abiem nelaimī­gajiem nepārtrauktu apli. Tie skrāpēja zemi, tie plivi­nāja savus skrandainos spārnus, tie izstiepa kaklus uz priekšu, pavēra savus mežonīgos knābjus un draudīgi ķērca. Gaisu pildīja pūstošas gaļas smaka.

-     Kraukļi! Zarēns nomurmināja, izvilkdams zobenu. Baltie kraukļi!

Kapuckvaps satvēra savu nazi, un abi ar Zarēnu, iero­čus pacēluši, drūmās priekšnojautās nostājās muguru pret muguru. Divi pret tik daudziem bija neiedomā­jama iespēja. Vai viņi bija veikuši tik tālu ceļu, lai ciestu neveiksmi te, Sanktafraksas redzamības robežās?

-      Uzklausiet mani! viņš tiem uzsauca. Jums mani jāuzklausa.

Bet baltie kraukļi nebija tādā noskaņojumā, lai klausī­tos. Tie bakstīja gaisu ar knābjiem un ķērca aizvien ska­ļāk. Tas bija tikai laika jautājums, iekams drošākais vai izsalkušākais no tiem lauztu ierindu un uzbruktu.

Spožais mēness bezkaislīgi apspīdēja drūmo ainu Akmeņu dārzos. Divi indivīdi stāvēja, saspiedušies kopā, viņu ieroču asmeņiem zalgojot mēnesgaismā. Aplī ap viņiem rijīgu balto kraukļu bars ar saviem izkaptīm līdzīgajiem nagiem skrāpēja zemi.

-     Ko lai mēs darām, Zarēn? Kapuckvaps jautāja.

-           Es… Mēs… Zarēns apklusa. Pirmo reizi, kopš devies misijā atrast savu pazudušo komandu, viņš bija neziņā, ko darīt. Visi komandas biedri tagad bija apzināti, bet misija nebija beigusies vai, pareizāk sakot, tā bija mai­nījusies. Un, lai tuvējā Vētras māte nenopostītu Sanktafraksu, Zarēnam bija jārīkojas un jārīkojas tūlīt.

Pēkšņi lielākais no baltajiem kraukļiem panāca uz priekšu. Tas piešķieba galvu uz vienu pusi.

-     Krītoša zvaigzne? tas noķērcās.

Zarēns bija pārsteigts. Lielais putns ne vien runāja, bet, šķiet, pazina viņu. J… jā, viņš atbildēja, neno­teikti pamādams ar galvu.

-                    Tumsas profesora draugs?

-            Tu pazīsti Tumsas pro­fesoru? Zarēns noelsās.

-            Kraans pazīst, baltais krauklis apstiprināja.

-                Tad tev man jāpa­līdz… Zarēns iesāka, bet viņa balss pazuda nemierīgā bara skarbajos ķērcienos.

Kraans pagriezās un spalgi uzkliedza, lai tie apklust, tad atkal pievērsās Zarēnam: Jāpalīdz tev?

-            Es gribu, lai tu nogādā ziņu profesoram, Zarēns sacīja. Svarīgu ziņu.

-     Svarīgu, Kraans atkārtoja.

-            Vētras māte pusnaktī trieksies pret Sanktafraksu, Zarēns runāja ļoti lēni un skaidri. Lidojošā pilsēta nekavējoties jāevakuē. Pasaki viņam, ka Zarēns ir ceļā. Viņš ieskatījās Kraana stiklaini dzeltenajās acīs, mēģinot uzminēt, ko putns varētu domāt. Vai tu to vari izda­rīt?

Iekams baltais krauklis paguva atbildēt, Akmeņu dārzi pēkšņi iegrima tumsā. Visi paskatījās augšup. Savādi tumši mākoņi bija sadrūzmējušies priekšā mēnesim, kur tie locījās un staipījās; tas atgādināja ieskatīšanos mucā ar meža tārpiem.

Kraukli vienā balsī ieķērcās skarbā baiļu korī.

» > >

Tajā brīdī robota, zila zibens šautra izšņāca lejup no debesīm un netālu trāpīja zemē. Tajā vietā zeme ieplai­sāja, un, kad dūmi un putekļi izklīda, virspusē parādījās jauna akmens zalgojošā virsma.

-            Šie laika apstākļi vēsta par Vētras mātes ierašanos, Zarēns drūmi sacīja.

Baltais krauklis šķībi uz viņu paskatījās. Tu zini to, ko Tumsas profesors nezina, viņš ar aizdomām sacīja. -Kā?

-      Šis noslēpums tika man atklāts, Zarēns atbildēja un norādīja viņpus Malaszemes. Tur laukā, atklātajās debesīs, kur neviens profesors nekad nav uzdrīkstējies doties. Kraan, tev man jātic. Ja tu nedosies ceļā tūlīt, būs par vēlu. Par vēlu tev, man, Sanktafraksai dzīvība Malaszemē izbeigsies.

-      Krāāā! lielais putns ieķērcās. Tas savicināja spār­nus un pacēlās gaisā. Krāāā! tas iekliedzās vēlreiz, un balto kraukļu aplis pavērās, lai ļautu Zarēnam un Kapuckvapam izkļūt laukā: viņiem netiks nodarīts pāri. KRĀĀĀ!

-    Atrodi Tumsas profesoru! Zarēns sauca. Nodod viņam manu vēsti. Kraans apmeta loku un, skaļi pli­vinot spārnus, aizlidoja uz Sanktafraksas pusi. Un lai tevi pavada Debesu palīdzība, Zarēns nočuk­stēja.

Steigšus pa taku, kas aizvedīs uz Lejaspilsētu, un Akmeņu dārzi palika Zarēnam un Kapuckvapam aiz muguras. Viņiem visapkārt debesis draudīgi šņāca un kūsāja. Pāri tumsai izpletās elektrozilas gaismas uzlies­mojoši taustekļi. Vētras māte nāca tuvāk, un gaiss bija uzlādēts ar viņas nenovēršamo ierašanos. Bija jau pagā­jusi pusstunda vai vairāk.

-    Ātrāk! Zarēns mudināja, sākdams skriet. Tuvojas pusnakts. Mums jāpasteidzas.

-     Es… es nāku, Kapuckvaps paguris elsa.

Viņiem priekšā dzirksteļojošā gaisā zalgoja Sankta­fraksas smailes un torņi. Un, vējam vēl pieņemoties spēkā, visa lidojošā pilsēta šūpojās nostieptās Enkura ķēdes galā kā pūšļa balons saitē.

Beidzot un daudz vēlāk, nekā Zarēns būtu vēlē­jies, parādījās Lejaspilsētas nomales. Zemas koka kar­kasa darbnīcas ar rievotiem dzelzskoka jumtiem, maza miecētava, korpusa takelāžas manufaktūra.

-     Gandrīz esam klāt, Zarēns aizelsies teica.

Viņam aiz muguras debesis bija kļuvušas violetas un elektriski zilie zibšņi kļuva intensīvāki. Tie kūsāja vis­apkārt Sanktafraksas lieliskajām celtnēm un skrēja lejup pa vareno ķēdi, kas noenkuroja pilsētu pie zemes.

Uz šo pusi, Zarēns aicināja, pēkšņi nogriezies šaurā šķērsielā ar pītu grozu un māla podu kioskiem, kuri, par spīti vēlajai stundai, vēl bija atvērti darīju­miem. Kapuckvaps ar ļenganām un vārgām kājām cīnī­jās viņam pakaļ.

Viņi vēlreiz nogriezās pa kreisi. Tad pa labi. Visa Lejaspilsēta dūca, pildījās ar drūzmu. Goblini un troļļi nobažījušies stāvēja grupās un skatījās augšup debesīs, rādīdami ar pirkstu un satraukti murminādami. Notika kaut kas draudīgs. Kaut kas tāds, kas šķita ļaunāks par visām citām nesenajām vētrām kopā.

Lauzdamies cauri pūļiem, Zarēns un Kapuckvaps tur­pināja ceļu. Pa labi. Vēlreiz pa labi. Tad pa kreisi. Un tur tā bija klaja, bruģēta laukuma vidū viņiem priekšā pašas lielās, lidojošās klints pietauvošanās platforma.

Šī vieta jau bija pilna ar akadēmiķiem. Viņi izskatījās apjukuši, nobijušies un, būdami ģērbti savās amata man­tijās, neiederīgi Lejaspilsētas netīrībā un haosā. Zarēns paskatījās augšup uz lidojošo klinti, kur pārpildīti grozi nogādāja lejā uz zemes vēl citus Sanktafraksas pilsoņus. Kraans, baltais krauklis, acīmredzot bija nodevis ziņu, un profesors bija rīkojies.

Gaiss mirdzēja un dzirksteļoja, un apdullinošs pēr­kona grāviens lika zemei nodrebēt. Vētras stipruma vējš auroja pa šaurajām ielām un pa laukumu.

Galvu noliecis, Zarēns, neviena neaizkavēts, piesoļoja tieši pie platformas; Enkura ķēdes sardzes nokgoblini nepārprotami bija pametuši savus posteņus. Viņš paska­tījās uz ķēdi un nopūtās. Neviens zobens nekad nevarētu pārcirst tās varenos posmus. Viņš uzkāpa uz cokola un pietupās, lai apskatītu, kā ķēdes gals ticis nostiprināts.

Enkura bloks bija sarežģīta konstrukcija. Dzelzs plāk­sne ar divām izliektām arkām vidū ar bultām bija sastip­rināta ar cokolu un klinti zem tās. Enkura ķēdes gals bija aptīts ap robotu asi un pēdējais posms nostiprināts ar masīvu sviras ķīli. Ja Sanktafraksu vajadzētu atbrīvot, tad nāktos izdabūt laukā ķīli. Bet kā?

-Veseri, Kapuckvap! Zarēns iekliedzās. Man vaja­dzīgs smags veseris. Debesu dēļ, tūlīt atrodi man tādu.

Kapuckvaps aizbrāzās pūlī.

Atskanēja gaviles, un Zarēns atskatījies ieraudzīja salī­kušu stāvu melnā mantijā kāpjam laukā no groza, kurš nupat bija nolaidies blakus izžuvušajai strūklakai lau­kuma tālākajā galā.

Tas bija Tumsas profesors. Zarēns atviegloti nopūtās. Ja Sanktafraksas Visaugstākais Akadēms bija pametis lidojošo pilsētu, tad evakuācijai jābūt gandrīz pabeigtai.

Un pēdējā brīdī, Zarēns nodomāja, jo tālumā nodār­dēja zema, visu ķermeni tricinoša skaņa. Ta bija Vētras māte, kas tuvojās.

Kur bija Kapuckvaps ar to veseri? Zarēns aplaida acis apkārt, meklējot kaut ko jebko, ko viņš varētu lietot, lai izsistu ķīli.

Pēkšņi nežēlīga krusas zalve ar žurkuputnu olu lie­luma graudiem gāzās lejup pār Lejaspilsētu, triecoties cauri logiem un pārvēršot bailes par kņadu, jo visi klieg­dami skrēja meklēt patvērumu. Aizsargājoties pacēlis roku, Zarēns paskatījās uz augšu.

Mutuļodams un burbuļodams, uzliesmodams un nirbēdams milzīgs, apaļš mākonis, melns kā piķis, brāzās pa nakts debesīm uz viņu pusi.

Vētras māte atradās gandrīz virs viņiem!

Zarēns nolēca no cokola un ar zobenu kā ar sviru izcēla no zemes vienu no bruģējuma plāksnēm. Viņš aiz­drāzās atpakaļ pie ķēdes stiprinājumiem un ar akmeni ieblieza pa ķīļa galu.

Tas izkustējās!

Zarēns mēģināja vēlreiz. Šoreiz ķīlis iesprūda. Viņš mēģināja vēlreiz. Nekādas jēgas. Ķīlis nekustējās.

-             Kusties, lai Debesis tevi nolād! Zarēns rēca aiz niknuma un vilšanās. Kusties!

-           Zarēn! iekliedzās pazīstama balss. Kā tev liekas, ko tu dari?

Zarēns pacēla acis. Pie viņa pāri laukumam steidzās Tumsas profesors.

-           Lūdzu, profesor, Zarēns noņurdēja, atkal un atkal triekdams smago akmens gabalu pret enkura bloku.

-    Nav laika paskaidrot.

-             Zarēn! Nē! profesors kliedza. Parāvis uz augšu savu mantiju, viņš uzkāpa uz cokola un satvēra Zarēnu aiz elkoņa. Vai tu esi prātu zaudējis? Kas tev ir noti­cis tev no visiem vienīgajam -, ka tu uzbrūc Enkura ķēdei?

Zarēns atkratīja viņa tvērienu. Viss būs zaudēts, ja es to nedarīšu, viņš atbil­dēja. Vētras māte ir gandrīz virs mums! Viņa pusnaktī dos triecienu.

-            Bet, Zarēn, kā tu vari to teikt? pro­fesors jautāja.

-               Es esmu atce­rējies, ko uzzināju atklātajās debesīs, Zarēns atbildēja.

-     Ko biju aizmirsis,

kad jūs atradāt mani Akmeņu dārzos. Ja dzīvībai Malaszemē lemts turpināties, tad Sanktafraksa ir jāatķēdē! Vēt­ras mātei jāļauj nekavētai doties tālāk uz Upes sākotni.

-    Nē! profesors apstulbināts nomurmināja. Nē. Viņa elpa kļuva straujāka. Es piekritu evakuācijai… Es baidījos, ka celtņu bojājumi varētu novest pie ievaino­jumiem vai pat upuriem. Bet atķēdēt Sanktafraksu! Nē, tas nevar būt. Man būtu vajadzējis palikt tur augšā kopā ar pārējiem.

-      Ar pārējiem? Zarēns pārjautāja un paskatījās augšup uz lidojošo pilsētu, kur rinda sīku stāvu lūkojās lejup no balustrādes. Zarps? Purvainis?

-       Nē, tava komanda ir lejā, bet daži no vecāka­jiem akadēmiķiem atteicās doties projām, profesors paskaidroja. Miglas zondētāju profesors, Vēja skārēju un Mākoņu vērotāju profesors, pat tas iznirelis psihoklimatisko pētījumu profesors… Profesori, kas acīmredzot ir uzticīgāki Sanktafraksai nekā es, viņš piebilda un bez jebkāda brīdinājuma palēca uz priekšu un pagrūda Zarēnu ar visu savu svaru.

Ta kā viņa uzmanību bija novērsuši ietiepīgie aka­dēmiķi, Zarēns nemanīja kādu tuvojamies. Spēcīgais trieciens izsita viņu no līdzsvara, un viņš atmuguriski nokrita no cokola, uz tā malas stipri sasitot galvu. Viņš ļodzīgi pacēla galvu un paskatījās uz Tumsas profesoru, kas stāvēja virs viņa.

Tajā brīdī ieskanējās zvans. Tas bija Lielās zāles sma­gais misiņa zvans, kas sita apaļu stundu.

Bong! tas noskanēja.

Profesors paskatījās augšup. Tu redzi! viņš kliedza. Pusnakts, un viss ir labi.

Pūļi satraukti riņķoja apkārt, acis pievērsuši debe­sīm, kamēr milzīgas mākoņu gubas vēlās cita pāri citai.

Par spīti profesora vārdiem, šķita, ka viss ne tuvu nav labi.

Bong!

Augstu virs viņu galvām, saraujoties un izplešoties kā liela, pukstoša melna sirds, pulsēja masīvā mākoņu lode. Gaiss sprakšķēja. Vējš gaudoja. Vētras māte gata­vojās atbrīvot un iztērēt savu atjaunotspējīgo spēku te pie Sanktafraksas, tālu no Upes sākotnes.

Bong!

Pietvīcis un aizelsies Zarēnam pie sāniem pēkšņi parā­dījās Kapuckvaps. Rokā viņš bija satvēris veseri.

-    Zarēn! viņš iekliedzās. Kas ir noticis?

Bong!

Debesis dārdēja un bangoja. Violetas un zilas zibens strēles brāzās lejup uz zemi, pāršķeļot bruģa akmeņus, noslaukot celtnes līdz ar zemi un liekot pārbiedētajiem Lejaspilsētas iedzīvotājiem un Sanktafraksas pilsoņiem traukties te uz vienu, te otru pusi, lai meklētu drošu patvērumu.

Zarēns satvēra pulsējošo galvu. Atbrīvo Enkura ķēdi, Kapuckvap, viņš vārgi noķērca. Pirms pulkste­nis sitīs divpadsmito reizi.

Bong!

Kapuckvaps uzlēca uz cokola, kur Tumsas profesors gulēja, aptvēris enkura vietas konstrukciju.

-     Pavirzieties! viņš uzkliedza.

-             Tev vispirms nāksies mani nogalināt! profesors izaicinoši teica.

Bong!

Kapuckvaps pagāja uz priekšu un satvēra veco profe­soru aiz piedurknes.

-           Nē, nē! viņš iesaucās, paraudams savu roku brīvībā. Ja tu domā, ka es ļaušu pazust zināšanu gadsimtiem, tad… Profesora balss bija spalga un īdzīga. Tad tu esi tikpat traks kā viņš!

Bong!

-             Kapuckvap, steidzies! Zarēns novaidējās, grīļīgi cenzdamies piecelties kājās. Steidzies!

Vētra rēca. Zeme trīcēja. Debesis drebēja.

-             Nē, Kapuckvap, profesors lūdzās. Es… es tev došu, ko vien tu vēlies! viņš sauca. Nosauc savu cenu. Pašam savu nodaļu. Profesora pakāpi. Pasaki man, un tas būs tavs, tikai nepalaid vaļā Enkura ķēdi!

Bong!

-              Še, profesors izgrūda, noraudams savu smago amata ķēdi. Ņem Sanktafraksas lielo zīmogu tas ir tavs. Tikai neiznīcini mūsu lielo pilsētu! viņš lūdzās, pasniegdamies un uzmezdams to Kapuckvapam ap kaklu.

Kad viņš to darīja, Kapuckvaps satvēra profesoru aiz kaulainās plaukstas locītavas un stingri pavilka. Tumsas profesoram izmisīgi kliedzot, viņš tika atrauts no uztinamā riteņa un aizgrūsts projām no enkura vietas. Viņš smagi nokrita zemē.

Bong!

Kapuckvaps pagriezās, pieliecās un mežonīgi sita pa ķīli. Robainā ass ar čīkstoņu izkustējās. Kad ievibrējās un pagriezās zobi un mehānismi, kas nebija aiztikti sim­tiem gadu ilgi, nodrupa rūsas plēksnes.

Bong!

Vētras māte virs viņa nāca tuvāk un laidās zemāk, aizklādama aizvien lielāku un lielāku debesu platību. Smagais gaiss bija uzlādēts ar elektrību, kas lika visiem matiem saslieties stāvus, un oda pēc sēra un darvas, un grauzdētām mandelēm. Apkārt un apkārt griezās liels virpuļviesulis, liekot griezties arī pašai Sanktafraksai.

Baidīdamies par savu dzīvību, tie, kas atradās zem lielās klints, aizsteidzās uz visām pusēm.

Pēkšņi lielās ķēdes pēdējais posms izslīdēja cauri ķīlim kā karsts nazis cauri sviestam. Sanktafraksa bija brīva.

Bong!

-            Nē! Tumsas profesors novaidējās, pietrausdamies kājās: Viņš parāva uz augšu mantiju un metās pakaļ lie­lajai ķēdei, kas vilkās aiz lidojošās klints. Tas nevar būt! viņš iekliedzās. Nē!

-            Profesor! Zarēns sauca viņam nopakaļ. Uzklau­siet mani!

Bet profesors viņam nepievērsa uzmanību. Sankta­fraksa bija viņa dvēseles pašā viducī. Viņš nevēlējās nevarēja dzīvot bez tās. Viņš lidojumā palēcās pēc ķēdes gala un cieši tam pieķērās.

-     Profesor! Zarēns iekliedzās.

Bong!

Zvans nosita divpadsmito reizi. Pār Sanktafraksu bija pusnakts.

Vētras māte ieaurojās kā milzīgs zvērs. Atķēdētā Sanktafraksas klints cēlās aizvien augstāk un pazuda skatienam, bet Vētras māte pulsēdama ar spēku un jaunu dzīvību aizvēlās tālāk debesīs, lai rītausmā tiktos ar Upes sākotni.

Kapuckvaps nolēca no cokola un pieskrēja pie Zarēna.

-           Lai Debesis jūs sargā, profesor! Zarēns sauca, ska­tīdamies uz augšu.

Kapuckvaps uzlika roku viņam uz pleca.

-           Tumsas profesors bija labs, Zarēns teica. Aizrau­tīgs, uzticīgs… kā tie pārējie maldinātie akadēmiķi, kas atteicās doties projām. Viņš nopūtās. Viņi nevarēja aiziet no savas iemīļotās Sanktafraksas.

-    Te viņi ir! atskanēja skaļa, dusmīga balss.

-    Viņi pārcirta Enkura ķēdi! auroja cita.

Zarēns un Kapuckvaps atradās vaigu vaigā ar sanik­notu pūli akadēmiķiem, sargiem, grozu pacēlājiem, kas nāca uz viņu pusi.

Kapuckvaps pagriezās pret Zarēnu. Ko lai mēs da­rām? viņš noelsās.

Zarēns pacēla rokas. Draugi! Līdzpilsoņi akadēmiķi! Lejaspilsētas iedzīvotāji! viņš sauca. Ta ir taisnība, šis te Kapuckvaps atbrīvoja Enkura ķēdi…

Augošais pūlis šņāca un svilpa.

-             Bet, ja viņš to nebūtu izdarījis, Zarēns pārklie­dza troksni, tad briesmīgā vētra, kuru jūs visi redzējāt virs galvas, būtu iznīcinājusi ne vien Sanktafraksu, bet arī Lejaspilsētu un visu dzīvību, kādu mēs to pazīstam Malaszemē!

-            Kas to saka? ieaurojās kāda gara, mantijā tērpta figūra.

-         Kāpēc lai mēs tev ticētu? prasīja kāds cits. Kliedzieni kļuva skaļāki, niknāki.

-       Tāpēc, ka es runāju jūsu jaunā Visaugstākā Akadēma vārdā! Zarēns atkliedza pretī. Pūlis vil­cinājās. Jā, jūs dzirdējāt mani pareizi: Visaugstākā Akadēma vārdā! Viņš norādīja uz smago zelta zīmogu, kas karājās ķēdē Kapuckvapam ap kaklu. -Jo tas bija tituls, ko viņam piešķīra vecais Visaugstā­kais Akadēms, un tās ir vina tiesības saskaņā ar mūsu mīļotās Sanktafrak­sas senajām paražām.

Kapuckvaps aiz apmulsuma sarāvās. Bet… bet… viņš murmināja.

-      Mīļotās Sanktafraksas nav\ kāda dusmīga balss kliedza.

-     Labi vien ir! kāds Lejapilsētas iedzīvotājs kliedza. Slinkie akadēmiķi!

-    Lejaspilsētas paklīdenis! skanēja nikna atbilde.

Sākās plūkšanās, pa gaisu snaikstījās dūres. Tad nāka­majā brīdī pūlis sastinga visi un katrs, jo viņu kliedzie­nus pārspēja virs viņiem riņķojošā balto kraukļu bara briesmīgā kliegšana un ķērkšana.

-    Mirušo koris, Lejaspilsētas iemītnieki novaidējās, steigdamies projām uz drošāku vietu.

-            Baltie kraukļi, čukstēja akadēmiķi, neizkustēda­mies no vietas.

Lielā, virpuļojošā spalvu sniega vētrā baltie kraukļi nolaidās un sastājās aizsargājošā riņķi ap Zarēnu un Kapuckvapu. Lielākais no tiem pagriezās pret Zarēnu un pagrūda uz priekšu savu lielo knābi.

-     Kraan, Zarēns teica. Paldies par…

-           Zibens šautra trāpīja Akmeņu dārzus, putns viņu pārtrauca. Zila zibens šautra. Tu atceries?

-    J… jā, Zarēns atbildēja. Atceros.

Kraans sparīgi pamāja ar galvu. Tur aug klints. Lie­lāka nekā jebkad. Aug ātri. Ātri un ātri. Ta jānostiprina. Jānostiprina tūlīt. Pirms tā aizlido.

Zarēns sarauca pieri. Viņš atminējās zalgojošo jauno klinti, ko bija saskatījis zem Akmeņu dārzu virsmas. Tu nedomā… viņš ierunājās, pievērsies Kapuckvapam.

-           Tu gribi teikt, Kapuckvaps sacīja, tu domā, ka šī klints varētu izaugt pietiekami liela, lai būtu…

-          Jauna Sanktafraksa! Zarēns iesaucās. Tieši to es domāju! Viņš ar mājienu norādīja uz akadēmiķiem sev priekšā. Ātri! Ejiet uz Akmeņu dārziem, jūs visi! Paņe­miet virves, ķēdes, tīklus, takelāžu, atsvarus visu, ko varat dabūt rokā. Jo klints, kas aug te lejā Malaszemē, būs jūsu jaunā lidojošā pilsēta. Kopā jūs varat uzcelt jaunu Sanktafraksu.

Akadēmiķi mēmi atbildēja ar skatienu. Kapuckvaps pagāja uz priekšu, uzlicis roku uz amata ķēdes sev ap kaklu. Dariet, kā viņš liek! viņš izrīkoja.

Kādu brīdi akadēmiķi palika nekustīgi. Tad kāda vien­tuļa balss iesaucās: Uz Akmeņu dārziem! un tie visi pagriezās un sāka plūst projām no laukuma.

Zarēns pagriezās pret Kapuckvapu. Ak, Kapuckvap, viņš teica, kā es tevi apskaužu!

-    Tu mani apskaud? Kapuckvaps pārjautāja.

-    Protams, Zarēns atbildēja. Jo tu varēsi sākt visu no jauna radīt akadēmisko pilsētu tādu, kādai tai vien­mēr būtu vajadzējis būt. Nost sīkmanību, apmelošanu, čukstētas intrigas. Jo tu esi tilts, Kapuckvap, kas save­dīs kopā Lejaspilsētu un jauno Sanktafraksu. Tirgoņi un akadēmiķi vairs nenoraudzīsies ar nicinājumu cits uz citu, jo tu esi pieredzējis abas puses, Kapuckvap, un tev ir laba sirds. Tagad tev ir arī jauna lidojošā klints, uz kuras celt savus sapņus.

-    Un kā ar tevi, Zarēn? Kapuckvaps jautāja.

-    Ar mani? Zarēns atsaucās. Man no jauna jāapvie­nojas ar savu komandu gan šeit, gan Upes sākotnē. Viņš nopūtās. Ja vien Spoliņš nebūtu nomiris…

-    Paliec te! Kapuckvaps aicināja, satverdams Zarēnu aiz elkoņiem. Mēs celsim jauno Sanktafraksu kopā. Tu un es…

-    Mana vieta nav šeit, Zarēns stingri teica. Nekad nav bijusi. Mana vieta ir pie debesu kuģa stūresrata ar savu uzticamo komandu blakus.

Kapuckvaps savieba seju. Bet es? viņš jautāja. Kā ir ar mani? Es to nevaru izdarīt viens pats.

-     Seko savai sirdsbalsij, Kapuckvap, Zarēns sacīja. Dari tā, un tu neko lielu nekļūdīsies, tici man. Atce­ries: seko tikai savai sirdsbalsij. Viņš pasmaidīja. — Un es sekošu savējai.

Līdz tam laikam, kad debesis virs Malaszemes sāka kļūt gaišākas, augošā klints Akmeņu dārzos bija apņemta ar izturīgu tīklu, un rosīgie akadēmiķi tai bija pievieno­juši visādus smagus atsvarus.

-    Pareizi, Kapuckvaps teica, apmierināts, ka vismaz pagaidām klints bija drošībā. Man jāsteidzas atpakaļ uz Lejaspilsētu, viņš teica, lai ar Saileksu Veidotāju no Kalšanas un kausēšanas apvienības apspriestu jaunas Enkura ķēdes gatavošanu. Es gribu, lai tu pa to laiku uzraudzītu klinti. Nodrošini, lai tiktu pievienoti pietie­kami daudz atsvaru, kas neļautu tai aizlidot.

-    Protams, kungs, atbildēja Vokss, garais māceklis no Mākoņu koledžas, balsij skanot pieklusināti, pieglaimīgi.

Kapuckvaps aizsteidzās uz gaidošajiem ratiņiem. Vokss samiedza acis, un nepatīkams smīns parādījās viņa lūpās. Tu, mazais sīkaļa, viņš pusbalsī nomurmināja. Gan es tev kādudien tikšu klāt…

Kad Kapuckvaps sasniedza Lejaspilsētas galveno lau­kumu, viņš pamanīja pulcēšanos ap sauso centrālo strūkl­aku. Viņš paliecās uz priekšu un uzsita ratiņu vadītājam pa plecu.

-     Paldies, viņš teica. Ja tu varētu mani uz mirkli izlaist…

Ratiņu vadītājs nolaida ilksis, un Kapuckvaps izlēca laukā. Viņš pieskrēja pie strūklakas.

-     Kas ir? viņš apjautājās. Kas notiek?

-    Sššš, jūsu Lielākā Augstība! kāds nokgoblins neat­laidīgi teica. Klausieties!

Kapuckvaps pielieca galvu uz sāniem. No strūklakas dziļumiem atbalsojās skaļa, burbuļojoša skaņa. Kas… viņš iesāka.

Tad pēkšņi, kad pirmie rītausmas saules stari krita uz laukuma, atskanēja griezīga rēkoņa un spēcīga ūdens strūkla izšļācās gaisā desmit, divdesmit, trīsdesmit soļu augsta un nolija pār visiem, kas tur stāvēja.

Kapuckvapam aizrāvās elpa. Tas ir noticis! viņš iesaucās. Vētras māte ir sasniegusi Upes sākotni. Viņa ir apsējusi to ar jaunu dzīvību. Malūdens upes ūdeņi atkal plūst. Mēs esam glābti!

Aizmirsdami par savu iepriekšējo, cienījamo stāvokli, profesori un mācekļi lēkāja aiz prieka kopā ar Lejaspil­sētas iedzīvotājiem un draiskojās ūdens straumēs, līdz bija izmirkuši līdz ādai. Visu šaubas bija aizskalotas, un, kad viņi atvēra muti un dzēra auksto, tīro ūdeni, viņu ķermeņus pārplūdināja tāda enerģija un optimisms, ka tie triumfā kliedza.

-     Lai dzīvo Malūdens upe!

-     Lai dzīvo Lejaspilsēta!

-     Lai dzīvo jaunā Sanktafraksa!

Un gaiss nodrebēja no trokšņainā rēciena, kas sekoja: LAI DZĪVO JAUNĀ SANKTAFRAKSA!

Kapuckvaps pasmaidīja un iznāca no līstošā ūdens. Siltā saule lika viņa drēbēm kūpēt. Kapuckvap! atskanēja kāda balss. lr laiks!

Viņš paskatījās apkārt. Tur neviena nebija, un īsu brīdi viņš minēja, vai tā nebija Kobolda Gudrā balss, kas runāja ar viņu.

-     Kapuckvap! Te, augšā!

Kapuckvaps paskatījās augšup un piesedzās ar roku pret sauli. Zarēn! viņš iekliedzās.

Jaunais kapteinis lūkojās lejup no debesu kuģa, kas planēja debesīs. Viņam blakus vienā pusē bija redzami Purvainis, Zarps Aungans un Spārnmīlis Slīts, kas arī skatījās uz leju. Lai gan viņi stāvēja tumšajā ēnā, ko meta kuģa pakaļgala paaugstinājums, ne viņi, ne Zarēns nespī­dēja: mirdzošā gaisma bija tikusi izdzēsta līdz ar Vētras mātes pārlidojumu. Zarēnam otrā pusē stāvēja Kārsējs, Trepe, Džārviss un brogtrollis Bargslēdzis vairums Zibensšautra Valpūna komandas. Kapuckvaps ievēroja mirdzošiem zelta burtiem rakstīto kuģa nosaukumu. Tas bija Debesu reiders.

Es atradu viņus gaidām mani pie baļķu dokiem! Zarēns kliedza lejup. Tagad es atgriezīšos pie Upes sākotnes pēc pārējiem ar Debesu palīdzību! Pēc Gūma. Pēc Mežekļa. Pēc Moginas… Viņš pasmaidīja. Es gri­bēju pateikt "uz redzēšanos".

Kapuckvapa sirds pamira. Uz redzēšanos? Tik drīz! Tu dodies ceļā tik drīz, Zarēn? viņš kliedza.

-      Man tas jādara. Bet mūsu ceļi atkal krustosies! Zarēns sauca pretī. Lai gan tagad, Kapuckvap, tava vieta ir šeit.

Debesu reidera buras piepūtās. Debesu kuģis rāvās uz priekšu.

-     Zarēn! Kapuckvaps sauca.

-    Lai tev labi klājas, Kapuckvap! Zarēns nokliedzās, pievērsdams uzmanību lidojuma svirām.

Debesu kuģis aizlidoja debesīs. Kapuckvaps vēroja, kā tas kļuva mazāks un mazāks, iezīmēdamies pret lecošās saules košo dzeltenumu. Bija izrādījies brīnišķīgi pava­dīt Zarēnu viņa misijā, un daļa no viņa ilgojās būt tam blakus uz Debesu reidera klāja, dodoties atpakaļ uz Upes sākotni. Tomēr sirds dziļumos Kapuckvaps zināja, ka viņa vieta nav uz debesu pirātu kuģa klāja. Patiesi viņa pienākums bija būt šeit.

Seko savai sirdsbalsij, un es sekošu savējai, tā Zarēns viņam bija teicis. Tas bija viss, ko jebkurš varēja darīt. Un, veltījis debesu kuģim vienu pēdējo, ilgo skatienu, Kapuckvaps pasmaidīja.

Zarēns sekoja savai sirdsbalsij; tagad bija laiks viņam, Kapuckvapam, sekot savējai.

-      Paliec sveiks, Zarēn, mans draugs! viņš iesaucās. Un lai Debesis tevi pavada, lai tu būtu kur būdams!

Ievads……………………………………………………………………………. 7

Pirmā nodaļa. Atklātās debesis……………………………………… 10

Otrā nodaļa. Vētras virpulis………………………………………….. 26

Trešā nodala. Loftusa observatorija……………………………….. 48

Ceturtā nodaļa. Akmeņu dārzi……………………………………… 63

Piektā nodaļa. Kapuckvaps…………………………………………… 74

Sestā nodaļa. Iekšā un ārā…………………………………………….. 84

Septītā nodaļa. Krītošo zvaigžņu karte………………………….. 96

Astotā nodaļa. Zūžubišu krogs……………………………………. 104

Devītā nodaļa. Alu lempji…………………………………………… 120

Desmitā nodaļa. Cisterna……………………………………………. 133

Vienpadsmitā nodaļa. Rietumu piestātnes……………………. 147

Divpadsmitā nodaļa. Zibensšautris Valpūns………………… 160

Trīspadsmitā nodaļa. Dumpis…………………………………….. 183

Četrpadsmitā nodaļa. Iekšā Lielajā Sraiku

vergu tirgū……………………………………………………………… 206

Piecpadsmitā nodaļa. Vigvigu arēna……………………………. 236

Sešpadsmitā nodaļa. Labi iemītā taka………………………….. 262

Septiņpadsmitā nodaļa. Dziļā meža tumšā

sirds……………………………………………………………………….. 287

Astoņpadsmitā nodaļa. Upes sākotne………………………….. 311

Deviņpadsmitā nodaļa. Lidojums

uz Sanktafraksu……………………………………………………… 320

Divdesmitā nodaļa. Vētras māte…………………………………. 332

[1]